RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ Vēlreiz garā tuvajiem mīļā dzimtenē sirsnīgus sveicienus! ...Daudz simtu jūdžu tāļumā, Aiz tīreļiem, purviem un siliem, Guļ mana dzimtene diendusā Tā aizsegta debešiem ziliem, Zil-saulainiem debešu palagiem Pret dvesmām un strāvām, un negaisiem... Bij dziļa ziema, Kad projām gāju Uz tāļu zemi, Uz svešu māju. «Nu miers virs zemes!» Man likās skanam, «Nu labs prāts cilvēkiem!» Pulksteņus zvanām; Un vējus es dzirdēju Ņirdzīgi smejam, Man paraustām svārkus Un garām skrejam. Sniegs, putens griezās, Man acīs sita, Lēni uz ziemsvētku Eglītēm krita. Ak, miers virs zemes! Un gara dusa, Un ziema, ziema - - Sirds sāpēs kusa. Man sirdī ziedons, Kaut eju tālēs, Jūs ziemas sniegi Tin vālu vālēs; Es ziedoni līdzi Sev piemiņai ņemu, Jūs viņu nievājāt, Skaitījāt zemu. Es viņu balvai Jums atkal nestu, Kad garo miegu Iz acīm jūs mestu... Vai zeme dus vēl To garo miegu? Vai ziema klāj vēl To dziļo sniegu? Vai mieru virs zemes Aizvien vēl zvana? Aizvien, aizvien vēl Jums miega nau gana? Es vērīgi klausos Šos garos gadus, Vai neskan balsis, Kas ziedonim radus? Skats ilgās tiecas Uz dzimtenes pusi, Visa mana dvēsele Iztvīkusi.

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ AIZ APMIGLOTA LOGA Pār tevi dienas allažība Kā upe lēni aizrit pāri: - Zied krastā puķes, lido spāri. Tu lēni peldi līdz bez vaļas... AGRI NO RĪTA Agri no rīta Guļ manā priekšā Pilsēta, grimusi Dubļos un tvaikos. Riebjas man nokāpt Pilsētā lejā: Gremdēties pilsētas Dubļos un tvaikos. Sestajā stāvā Brīvs sevi jūtos, Bez gaļa debesis Dvēselei vaļā. Dvēsele debesīs Nepiekūst lidot, Līdz agrā rītā Miesas to atsauc. Miesas to atsauc: Pilsētā jākāpj Gremdēties pilsētas Dubļos un tvaikos. Miesas grib azaida, Miesas grib svārku, Līdzi grimst dvēsele Dubļos un tvaikos. CILVĒKS UN SĀPES Cilvēka dvēsele, nabaga dvēsele, Kur tev būt līdzi bezgala dabai? Sāpēs un cīnīs, un grauzošās šaubās Tu esi saplēsta, nabaga dvēsele. Daba tik pilnīga, daba tik vienalga, Kas viņai daļas - cilvēks un sāpes?! Bezgala skaista, bezgala auksta, Kādu mums tēlo viņsaules dzīvi. GRAUDI AKMEŅSTARPĀ Iedomu jaukie ideāli, Vecākie principi, tikla, mīla - Dienas allažības priekšā Šķīst kā graudi akmeņstarpā. DZIĻĀKĀS DOMAS Dziļākās domas Smadzenes izvaid Bezveida murgos, Kvēlošās jausmās; Domas tik plašas, Tirdošas; smagas, Itin kā liktens Dzelžainā vara. Nekāda prieka Domāt šīs domas, Bēgtu - kur bēgsi? Tver, glauž un samin. PATS Priekš citiem darbodamies, attīsti Pats savus spēkus negurstošā karā - Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā Un mūžam jaunots spēks un ieroči. Bet sargies būt kā nabadzīgie garā, Kas, sevi projām sviežot, laimīgi - Uz tevi spļaus un samīs tevi barā. Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver, Pats esi kungs, pats laimei durvis ver. CIETA SIRDS Tev sirds ir pilna rūgtām asarām, Kā rudens lietus piemirkusi pļava; Tās krājas tur kopš bērnu rotaļām Un rit, un rit, un gala viņām nava: Kas raudot sirdi atraisa no tām, Tam labi, - viņam lāga vīra slava: «Viņš atklāts, jūtīgs svešām žēlabām!» Tev neplūst asaras, bet pilns jau mērs, - Lej asras barā - dzels kā ģifts un sērs! PAZUDUŠAIS DĒLS Līst lieti, vēji pūš, un vakars vēls: Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām. Jūs domājat, ka pazudušais dēls Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām? Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls? Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, - Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ PIEKVĒPIS GAISS «Filistieši pār tevi, Simson!» Dalila LABDARIS Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: Dzird par grūtdienīšu raudām, Tūdaļ kabatā bāž roku, Izvelk savu - nēzdodziņu. GALVAS DARBS Ko jūs brēcat, ka liktens jums skarbs? Jums jau taču tik rokām ir darbs. Vai tad nau grūtāk galvu lauzīt, Nekā trallinot akmeņus dauzīt? SAIMNIECISKAS PAMATMĀCĪBAS I Taupi katru kapeiciņu, Pēcāk būs tev simtiem rubļu: Taupi ēdot, taupi dzerot, Dzīvo mitrās pagrabtelpās, Ja vēl tad nau simtiem rubļu, Droši būs tev - agra nāve. II Taupi katru kapeiciņu, Taupi ēdot, taupi dzerot, Bet tik saprot' mani labi: Taupi tik no svešas mutes, Tad vis tukšā nepaliksi, Daudz būs naudas, vairāk - grēku. GODĪGS PILSONIS Godīgs darbs - ar svešām rokām, Mierīgs prāts - pie svešām mokām, Ļaudis uzskata ar nievu, Miesas apmērs ne par tievu: Tevi, vīrs, es pazītu, Kaut vai ellē satiktu. CAURA MUCA Tu visu mūžu dien kas dien Bez atpūtas, aizelsdams skrien: Nest ūdeni ar retu sietu, Lai caurā mucā viņu lietu. - Kā muca tev lai pilna kļūst, Uz kaimiņu viss ūdens plūst; No viņa aizņemta muca un siets. Tu savās mājās viņa iebūvēts. UBAGU DZIESMA Līku muguru Apkārt klaidot, Dāvanu lūgties, Gaužot un vaidot - Zemāka liktens Vairs pasaulē nava: Lūgties tā paša, Kas tevi kava! Kas tev atņēma Tavu tiesu, Kas tev nospieda Garu un miesu! Lūgties, lai dzīvību Brīdi vēl vilktu, Nabaga gaita Par sprīdi vēl ilgtu! Pirmdzimtas tiesības Atļaut sev laupīt, Lēcas virumu Saudzēt un taupīt: Mirēji ļaudis, Mūžīgie nelgas, Nu jums no asarām Acis ir velgas. Raudat sev, raudat, - Kas gļēvos ies žēlot? - Cīnīties, krist, Ļaut sirdij kvēlot! BIJUŠAIS DRAUGS Viņš brauca jūrā: jaunus ceļus rast! Vējš asi pūta, dzina to uz sērkli, Un gurdi teic viņš: «Krastā vīšu pērkli; Ak, laime tuvu, vajga to tik prast!» PESIMISTS Man mīļāks godīgs pesimists, Kas dzīves tukšumu nes, zobus griezdams, Ne vieglis filistris, saukts optimists, Kurš šķiet, ka, dzīves nastas projām sviezdams, Viņš visus mezglus ir jau atšķetījis Tik gudris palikdams, cik agrāk bijis. FILISTRIS Brīnums, cik drīzi, Brīnums, cik ātri - Vien-divos gados Filistris tiki: Nedz brīvi smiekli, Nedz skaļa runa, Vispārīgs spriedums, Atgremu domas, Nopietnas ūsas, Prātīgas lūpas, Deguns miermīlīgs, Pamatīgs vēders! Cienība svārku Sīkākā kroķītē, Līdz kurpju galiņiem: Krietn-krietnis tautiets! Jaunais tavs princips: «Visur pa godam, Lēnām, ar apdomu Veikala lietās! Nevar ar pieri Triekties pret mūriem . . . Dieva liktas valdības Pamatus šķobīt.» Aiz viņiem kalniem Pārdrošais neprāts, Degošās asinis Dzesētas - alū . . . - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Brīnums, cik drīzi Ikdienas dzīve Pāri tev gājusi Smagiem soļiem! TĒVIJAS MĪLĒTĀJI Kas mīlē tēviju, tiem ir savs kakts, Kur lietū patverties un nolikt galvu; Tiem miera prāts un maizes rieks par balvu, Tie maz ko bēdā, lai visapkārt nakts. Bet vai! par tiem, kas straujāk slēdz to sirdī, - Tie liktens āmuram ir smēdes lakts, Tos tēvuzemes sāpes kaļot tirdī - Bez poēzijas piekaļ tos pie cietas Pie tēvzem-sienas, rokas top tiem sietas PRĀTĪGA RĪCĪBA Es dzirdu, dzirdu: - tagad jau gan Jūs saprotot, ko dziesma skan, Ko dziesma skan, ko zvani zvan, - Bet cik tas palīdz jums, cik man? Jau pirmais pārsteigums pārskrējis, Dažs labs pie jaunā puspieradis; Viens otris vārdiņš pie sirds arī ies: «Nudien, tas brangi. tur teikts, paties!» Un paslepšus dažs vēl piebildīs: «Es cerēju pats to, kaut ne tik drīz -» Jā, cits pat atklāti teiks: «Nekas, Bet jāsargās, ak, kā jāsargās! Tā lieta par strauji maķenīt - Vai tā nu ir jāuztraucas tūlīt? Ar galvu jau nevar caur sienu skriet, Ir taču jāpaciešas mazliet. Un kas nu tūdaļ pie sirds tā ņems, Gan liktens labākas dienas tiem lems; Ar joni jau nepanāksat neko, Vajaga mierā būt ar vismazāko; No dieva puses, ar varu tik ne, Tas pats sev kaitē, kas paģērē; Un, kurš vēl top rupjš, kad tiesu tam liedz, To atstās ikkurš, lai tad sev kliedz! Jo vienīgais ceļš tik ir gaidīt un lūgt, Kurš laipni prot palūgt, kas tādam var trūkt? Bet, kurš ir tiepša, lai pirkstos sev kož, Kad kaimiņa rovītē cepeti ož.- Nu, cerēt, - to var, tas kaitē maz, Ja cerības tikai nau aplamas. I dzejā jau dažu saka, kas lieks. Par jaunības dūšu mums slepeni prieks. Bet dzīvē pārmērs un lepnība Ir tie, kas karjeru izposta, - Tad labāk ir desmitreiz muguru liekt, Ne vienreiz par netaisnību kliegt. Ar laipnību, lēni viss jāiesāk . . .» - Jā, jā, līdz pat pļaukas panest māk; Lai spļauj tev acīs, tu noslauki vien, Jo pilsonim pretī sist nepiedien! - - Es sen jau šo mācību dzirdēju, To sauc par «prātīgu rīcību». MIERA ĻAUDIS Viņš savu dvēseli jums pretim nesa Kā rīta sauli sārtos mākoņos, Un vēsi vēji jums uz pieri dvesa. Jūs segu dziļāk pārvilkāt pār ausīm Un notrīcējāt aukstos drebuļos: «Vai saldu mieru mēs sev laupīt ļausim? Mums viņa dvēsle sirdis nekustina, Tā sauc mūs nezināmos tālumos - Vai tā jel maz ir atļauts, dievs to zina? Vai tiešām mēs lai pakaļ ejam tādam, Kas daili noved dzīves bezgalos - Mēs viņai glītu miera ceļu rādām. Mums sirdis rāmas, dvēsles mieru bauda, Lai saldos sapņos mīļi aijātos, Kur ziedos daiļas rociņas mūs glauda. Kas saldo mieru trauc ar špetnām rokām, Grib daili vest, bet jaucas traipekļos, To īgni atstumjam uz mūža mokām . . .» Vēl daudz tie triec, to pašu vis par jaunu, Tērpj gļēvās domas greznos vizuļos, Aiz skaļiem vārdiem slēpt grib savu kaunu. - Bet savu dvēseli viņš tālāk nesa Kā rīta sauli sārtos mākoņos, Un vēsi vēji viņas priekšā dvesa . . . PIRMIE VĒSTNIEKI Pirms vēl sniegs bij sācis kust, Nāca sīki gāju putni, Pirms vēl sācās pavasara Saules siltā, zaļā vara. Putnu skaļām balsīm klust, Klust un aizsmakt vajadzēja: Zemei viņi neiedvesa Ziedoni, ko krūtīs nesa; Viņi lika iepriekš just, Cik būs krāšņa nākamība, - Gavilēja, drīzi rima, Tad tikai sākās ziedoņa dima.

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ TREJKRĀSAINĀ SAULĪTĒ Saul' un mēness velti iet Tavām acīm garām . . . SENATNE . . Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās; Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo, No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo; Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils; Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils; Iz niedoļa nāras saldsērīgi smejas, Un mēnesnīcā tur laumas vij dejas; Bez saulītes vakarā bāri tur dzied, Tie bargu kungu gaitās iet . . . Bet melnā čūska maļ jūrā miltus, Tos jāēd būs tiem, kam vara un viltus; Tur karā jāj bāliņš - aust asiņains rīts, Pret ienaidniekiem ass zobens trīts, Tad augšā kāps pilskalns iz senseniem laikiem, Iz simtgadu miega caur dūmiem un tvaikiem. Dies saulīte atkal trīskrāsaina: Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana. KARAĻMEITA Tanī niknā dienā Asins šļācot šķīda: Grima zemē pils un karaļmeita . . . Daiļā karaļmeita Sēd tur dziļā pilī, Sēd un vērpj jau seši simti gadu. Pilī dzintarsienas, Zaļa vara grīda, Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas; Daiļai karaļmeitai Dunošs pērkoņratiņš, Dimantspole, zibens pavedieni; Sēd tā zelta krēslā, Acis drūmi kvēlo, Sēd un vērpj ; tai melnais suns pie kājām. Melnais suns pa laikam Norūc, paceļ galvu, Tālu augšā juzdams asins smaku . . . Viņā niknā dienā, Asins šaltēm šļācot, Celsies augšā pils un karaļmeita: Karaļmeita audīs Jaunus gaismas audus - Zibens meti, audi varavīksnas. Jaunās gaismas audi, Līdzi saules segai, Silti apņems visus sāpju bērnus. LAUKA LILIJAS Jūs nezūdaties savas dzīvības, Ko ēdīsat, ko dzersat rītu, Nedz arī savas miesas apsegas, Iekš kā to mīlīgi un silti tītu. Jūs esat it kā putni gaisos brīvi: Nedz viņi sēj, nedz viņi pļauj, Nedz klētīs krāj, nedz kaudzēs krauj, - Un vai tiem maizes trūkst, ko elpēt dzīvi? Jūs baro jūsu tēvs pārpilnībā Un zemie zemes pīšļi tīrumā, Ko jūsu kājas min. Jūs esat skaistās lauka lilijas. - Kā viņas zied un sārtojas! Tas krāšņais, priecinošais skats! - - Nedz viņas strādā, nedz ar vērpj. Un es jums saku: lielais Zālamans pats, Kaut sevi visgreznākās drēbēs tērpj, Ar visām pasauls spožām lepnībām Nau līdzīgs vienai vienīgai no tām. Tik - lepnā zāle, - to tie pīšļi zin,- Šo dienu stāv un rīt kļūs aprīta No zemes pīšļiem un no tīruma, Ko tā, iz viņa spēku sūkdama, Ar kājām min. ZEMNIEKS Smagi zemnieka lēnie soļi nodun, Kad viņš darbojas laukā sūros sviedros, Kad viņš atpūtā svētku dienās staigā. Steigties nākotnei pretim nau viņš radis, Skats tam atpakaļ klīst aizvien uz druvām. Cieti ieaudzis stāv viņš savā zemē, Lidot nejauzdams augstos, zilos gaisos, Spēkus sūkdams iz krūtīm zemes mātei. Tīrais milzeņa bērns, tik liels un lempīgs, Bet, kad celsies, viņš rokām lāčus plēsīs * * * Tas nau tik grūti pravietot Par laimi, rītu un sauli: Jā, tiešām, liktenim vajadzēs tos dot, Bet sen jau tad dusēs šie kauli, - Tie dusēs un trūdēs, un odīs pat, Tad jauno sauli jūs redzēsat. FABRIKAS MEITENES DZIESMA Ak, lakstīgala, nedziedi Pie mana loga sērīgi, Man rītu agri jāceļas, Sirds kūst man vienās žēlabās, Sirds tavām dziesmām līdzi kūst, Kā viņas līst un rimst, un plūst. Man rītu agri jāceļas, Man saules nau tais istabās, Tur putekļi, tur lampas kūp, Tur lēni mana dzīve drūp, Tur lēni, tā kā pulkstens sit, Man velkas stundas sešpadsmit. Tu šūposies vēl saskaņās Līdz rītam, kad man jāceļas, Tev birzē ritēs rasas zelts, Man vecais slogs būs plecos velts - Ak, lakstīgala, nedziedi Pie mana loga sērīgi! VIŅŠ TO ZINĀJA Viņš to zināja Visu to laiku, Kopš viņu sērga Iesāka kratīt; Viņš to zināja, Sen jau zināja: Viņam bij jāmirst Šinī sērgā . . . Viņš visu redzēja, Viņš visu saprata: Kas bija bijis, Kam bija jānāk . . . - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Ap viņa gultu Stāvēja bērniņi Mirkušām piedurknēm, Šņukstošiem deguniem; Sausām acīm, Drebošām rokām Sieva tam pasniedza Pēdējo malku . . . Visu viņš redzēja Gaiši kā dienā, Kas viņa mīļajiem Dzīvē bij gaidāms; Visa viņa dzīve Līdz sirmiem matiem, Pūlēs un sviedros, Bijusi velta - - Nebija spējis Sievai un bērniem Sagādāt vairāk Kā nabagu māju. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Viņš visu redzēja Un tad mira, Zobus iekodis Pagalvja salmos - Skaidra apziņa Palika viņam Līdz pat pēdējam Acumirklim. JAUNA GADUSIMTEŅA NAKTS DOMAS Fragments I Man apkārt trimdas aukstais tuksnesis: Še droši sēdēt man, še laika daudz; Iz lielās tāles jauno gadsimteni Var agrāk, skaidrāk redzēt atnākam, - Un mīļā dzimtene guļ manā priekšā Kā plaši izplatīta balta sega, Ar zilu jūras lentu apšūta; Zem baltās segas svaigi kapi - - - No svaigiem kapiem svaigas asins kūp, Nupat tik izlietas, jo tiešām tās Bij pārāk karstas vecam gadsimtenim. Jauns gadsimtens varbūt tās lietā liks. II Kā zaglis naktī, tā viņš atnācis, Tik lēniem, nedzirdamiem glūņas soļiem, Bet pēkšņi durvis brakš, - un mūža slieksnis, Tik zobens ass, tik zibens īss - ir pārkāpts, Un acu priekšā sarkans izplešas Kā ziemeļblāzma - jaunais gadsimtenis, Viņš virsū veļas milzīgs, plašs un smags. Bet mūža durvis rībot cieti krīt, Un laiks gar durvīm šņācot aizšaujas. - No jaunā gadsimteņa aukstums dveš, Ap kājām kūpot viļņo garaiņi, Aiz viņa draudošs, noslēpumains tumsums, Tik zvērās acis dzirkst iz segtā vaiga. III Jūs jaunā kunga svina roku jūtat Uz sava kakla, pirms vēl iespējāt To saņemt pienācīgām gavilēm, Ka atpestījis jūs no vecā sloga. Jūs mirdzin skaidrās glāzes pacēlāt - Iekš viņām putoja ekscelsiors - Viņš jūsu glāzes drupās sašķaidīja, Un saldais, nevainīgais dzēriens lipa Pie jūsu zolēm. - Arī viņam kauss Bij rokā - glums un sarkans receklis, - Bet otrā rokā viņam bija vējš, - Viņš to jums acīs sēja smiedamies, Ka būšot vētru pļaut - un galvas pļaut - Jūs miera ļaudis - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - IV Ko viņš mūs grābj tik pēkšņi un tik bargi? Kāds šis mums pavēlnieks? Kas šis tāds ir? Kas pazīst viņu? - Mūžu klaidonis. No kurienes viņš nāk? - No tukšuma. Kurp iet? - Uz tukšumu - un neziņā Viņš atkal pazudīs, kā atnācis. Visvarenākā kunga «Laika» priekšā Viņš tikai mirklis, skaitlis, zemīgs kalps . . . Mums jāgrib, un mēs viņu locīsim, Lai kalpo mums, kas ir mums pavēlnieks. Sviest viņu nost! Vēl viņa roka spiež - Cik ilgi vēl? - - - - - - - - - - - - - - - - - - - V Dēls gluži vecajā; nau izšķirams, Kad vecais gājis, jaunais uzstājies. Dažs teic, jau pērn, un tādā kārtā viņš Jau slepus gadu būtu valdījis, Un tēvs ar saviem diviem 9-iem Tā aizgājis kā divi deviņi. Dažs atkal teic: viņš ļāvis tēvam dzīvot, Līdz tas jau būtu nonācis līdz 0, - Lai rādītu, ka vecam gadsimtenim, Kurš iesākās tik grezni, - iznākums Ir nulle, - nulle nulles galā. 1899.-1900. VI, VII Un kas tad bij šis viņa tēvs? Kas māte? Teic: gars un mūžība! - Tie tikai vārdi: Tēvs - vecais pilsoniskais gadsimtens, Un māte - staltā Vaļība? - par kuru Viņš karstām jaunasinīm cīnījās. - Tam nebij lemts to iegūt, bet - tā melš - Šis neatļautais mīlestības sakars Bez sekām nebijis. - Un tomēr viņš, Kā daždien pilsons, vēlāk precējies Ar savas kārtas drukno Ikdienību Un metis jaunu dienu untumus - Un ticis pats par ļaužu apspiedēju. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - VIII, IX Kad tēvs jūs beigās kūla pātagām, Tad dēls kuls skarpijiem. - Viņš atnāca, Līdz elkoņiem, kā miesnieks, aptriepies Ar svaigām asinīm, - Par mieru mēļodams un klusām kaudams Pa pulkiem nevainīgus upurus Par labu kultūrai un gara gaismai. Viņš tautas asrās slāpē, žņaugos žņaudz, Tām mutes aizbāzdams, lai pārāk nebrēc: Jo tā tik klusa māju darbība, Un sodāmi ir tie, kas pārāk brēc, Jo tas ir dumpis - - - - - - - - - X Viņš savu gaitu sāk ar kara troksni, - Tā pirmie soļi norīb tālienē Kā «garā Toma» rupjais bass, - tā kāja Pret mīksto miesu šļākstot sper kā lode, Visapkārt sprakstot zilās pupas plīst - Eiropas koncerts, tā šo troksni sauc, Kur lielgabali dūc, kur šrapnels sprāgst, Kur kara vaidus dumdums pārdimdo, Kur zobi šņirkst un dzelžu bruņas klaudz; Bet visam pāri liegi fleites dzied - Pus-saldi glaimīgi, pus-ņirgājoši, - Par kluso, netraucēto laimību, Ko nesis spožais, smailais asmenis, To sauc par diplomātiju - XI Viņš grib, lai klusums valda, - kluss un kluss! - Lai nerūc lielgabali, nešauj šautnes, Lai zobens nedur, jeb vismaz bez trokšņa; Lai vaidi rimst, lai klusi sten, kam jāsten; Lai zobu žogā sakniebj īgnumu; Lai mēli piesieri - vien par visām reizēm, Tā grēko vairāk, nekā spēj to sodīt: - Tad visi brēķi brīnum ātri rims, Tad jauno gadsimteni nepels vairs, Tad zudīs dusmas, vaimanas un lāsti, Nāks miers un pilnums, cilvēkiem labs prāts, Un tikai reizām, spējāk kustoties, Kā sīki zvārgulīši dzelži stinkšēs, Kas mīkstā tūbiņā būs ietīti. Jo žēlsirdīgs mums ir ij soģis pats; Ij bende pats liek savam asrām līt, Kur asnis lej.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - XII Nu, kāda būs tā tava Leiputrija, Ko vecais gadsimtens jau dzīrās nest, Uz mieru, bet uz miegu dibināta? Jo maza tikai bij tā Leiputrija, Ne daudzi guva viņā mieloties, Drīz bija nosukāts viss putras kalns, Bij izdzerts vīnezers ar visām dūņām, Pagalam desu žogi, šķiņķu sienas, Un visa saimniecība izpostīta - - Bet pāri palika no visas laimes Tik pliki nomīdīti tīrumi Un kauli - - - - - - - - - - - - - - XIII, XIV Mēs gaidām citu, jaunu Leiputriju, Ko neiztukšotu tas augšējs tūkstots. Kas būtu diezgan liela it priekš visiem; Kur būtu miers, ne miegs, bet dzīvība, Un katris brīvi spētu klamzāties Un rokas izstaipīt - Vai dosi to? Ik dienas maizes riku, sviestu virsū Un gaļu klāt? Un svārkus, zābakus Un pīpē tabaku, un sievām kleites, Un svētdien biļeti uz teātri? Pa mazam strādāt, ēst un dzert papilnam, Kā talkā, visiem līdzi darbs un galds? - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - XV, XVI, XVII Mēs neapslāpējamās mūžu ilgās Daudz gadusimteņus jau gaidās tvīkstam Pēc gaismas, laimes, vaļības un maizes, It sevišķi pēc maizes, - kviešu maizes, Par līku vērdiņu par mārciņu; Jo līdz ar to mums piekritīs viss cits, Kas daiļš un labs, un tiklis, prāts un gars - - - Un zini to: mēs esam paaudze, Kas netop veca, vārds mums leģions; Tā aug un aug un tevi veic un liec: Tu būsi mūsu vergs - nos vincemus! - - - - Tad beigās izaugs pastars saules dzimums Uz skaidrās sniegabaltās svētku zemes, - Tas baudīs laimību bez visa gala, Ko mūžusāpēs mēs tam ieguvām - Ar trimdām, cietumiem un asins mokām Mēs, negaidošie aplam cerētāji, Kas ķērās bārdā pašam Laika tēvam - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - VĀRDI Visas dzejiskās sēras un gaviles, Jūtu visas plūsmas iz dvēseles - Spēj tikai dienas mūžību kavēt, Nau jau tie vārdi, ar kuriem var zavēt: Tālumus pārcilāt, Kaut ir par sprīdi pie mērķa klāt.

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ ZEM VIENTULĪBAS TUMŠZAĻAJIEM SPĀRNIEM . . . Pāri upei mēness meta Tiltu zelta stariem: Pārnākt sapņu gariem Miglai līdz iz tumšiem mežiem. RASA KLĀJA ZEMES VAIGU Tālos mežos saule slīka: Rasa klāja zemes vaigu, Sārta blāzma vaigā tvīka; Visu nakti rasa rita, Balti klāja zemes vaigu, Zaļā sagšā mēmi krita; Saule pārnāk, atrod rītu: Rasas klātu zemes vaigu, Baltā asru autā tītu. BALTA LAIME Bez gala upe sniecas Uz ziliem kalnājiem. Tur debess pret zemi liecas Aiz mūžu tālumiem; Kur debess ar zemi tiekas, Kur tālums neplūst vairs, Tur balta laime man liekas, Tur tu, tur nogrimst dairs. VAKARA MIERS Pie debess malas, Mākoņu piespiesta, Guļ vakarblāzma, Dziestot vēl zudina. Tāļš uguntiņš kuras, Nelīdzi mirgojot, Griež pļavā grieze - Miera sirds negrib tev dot? Lēn-lēni dziļāk Tumsa uz zemi līkst, Velgs vēsums staigā, Galva tev rokās tvīkst. MŪŽĪBA Zil-augstu kalnāju Sniegotā gultā Guldīju galvu, Lūkoju tālē... Pār kalnu kalniem, Aiz zvaigžņu zvaigznēm, Līdz manas acis Nesniedza redzēt: Līdz manas acis Nesniedza redzēt, Līdz visi prāti Mulstin mulsa. MIGLAS LOKĀ Ko, senais sapnis, Tu dvēsli moci, Tās tālās dienas Pa miglu loci? Ar klaidu tēliem Celies un plūsti, Kā plašos tīklos Dvēseli gūsti? Caur tīkla acīm Mirdz birzes cauri - Dvēselei gūstā Tik šauri, šauri. Uz tālām dienām Ceļš lokā vijas, Sapņainie tēli Plūst un mijas. SIRDS TIK GRŪTA Smagi sēri Lauku mātes Elpa pūta; Pāri pļavām Rudens tvaika Vēsmu sūta. Vēsmas drēbe Pelēkzīda, Miglas šūta; Pērļu smaga Vīle velkas, Liecas rūta - Nobirst rūta, Nobirst astra - - Sirds tik grūta. JŪRAS VAIDI Iz tālām, senām dienām Man dzirdas, ka jūra krāc, Pret smagām smilšu sienām No dusmām putas šļāc. Jo ilgāk klausos, klausos, Jo drūmāk skan šī balss, Es klausos mūžīgos gausos Vaidos, kad būs viņiem gals? PRIEKŠ NEGAISA Pus-pelēks un pus-tumši zils Spīd ūdens pretī debess jumam, Kurš mēms un ciets kā tēraudpils, Un vienmuļīgs līdz apnikumam. Kā spoguls jūra... malās vien Viss tālā ūdens lauka garums, Kur pāri vēju drebuls skrien, Ir grumbās izvagots kā arums. Virs ūdens kaiva baigi slīd, Pus-bailes kliedzienā, pus-raudas; - Drīz kaiva krīt, drīz balti spīd, Kā dvēsele bez miers šaudās. VĒLS VAKARS Viz bāli zaļgans zaigums debess tālē, No saules rieta zelta migla plūst, Vēl rasa reti mirgo velgā zālē, Un siltais gaiss kā maigā veldzē kūst... Bet krāsas gurdamas jau nīkst un bālē, Nakts vēji dzestri, slepeni sāk pūst - - Un zemi tumsa gulstas smagā vālē... Bez veida, mēra, dzīves... Žņaudzas krūts, Salst šalkas, tukšums veras, - diezgan būts. BULA LAIKS I Uz debess dziļi gulies mākonis Un smagā tumsā sauli žņaugdams sedzis; Aiz segas uguns, kurš tik verdošs dedzis, Kā matu zelts līst šķiesnām iziris. Un mākons lēni kāpj, - sirds raujas baigi - Pus-debess juma slogs jau apņēmis; Kā nasta garu spiež, un mācas vaigi - Un žēlums nevairāms uz krūtīm slīkst, Pēc tāliem saules krastiem ilgas tvīksi. II Bet mākons kāpj un kāpj . . . un tumsa sok, Bez laika slāpēdama gaismas dzīvi: Lauks drūmi klust, bet debess dun jau spīvi, Pie zemes bezdelīgas bikli plok. Tad pēkšņi dārd, un alpām auka brāžas, Rauj koku saknes, ūdens dzelmes lok Un, kaucot šļākoņam, pret zemi gāžas: Ar smagu kāju dzīvi mīt un lauzt, Ar špetnu roku zemes vaigu šaust. III Un beigās nomākts viss - tik plaša nakts: Tāļš zibens zibsnī, tukšs un stindzis mēmums, Kā raudot lietus līņā: varas lēmums Ir piepildīts, un nāve stāv kā vakts. Gars pagurst, rokas slābst: ne celt, ne locīt! Tik retu siržu plēnēs kvēls vēl rakts, Ko domas dzelt, ko dvēsli sapņiem mocīt! Gaiss drēgnis, auksts - caur kauliem šalkas dzen; Kā baigas balsis purvos klīstot sten. - -

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ NAKTS ĒNAS ...Aukstā dvēsle, lepnā dvēsle Ne paļāvības, ne pieticības Bez gala vientuļa, bez gala brīva, Ne mērķa, ne zvaigznes, ne vēljuma... VECĀS LIGAS Vecais dzīves riebums atkal Paceļas iz savas migas, Viņam līdzi vecās ligas Visas dzīvas, tās tik snauda. Lēni viena pakaļ otrai Glūnot tās iz tumsas rāpjas, Atpakaļ no gaismas kāpjas, Bet tad tālāk lien pa mazam; Jo pa mazam, salīkušas Lien gar zemi biklā gaitā, Vēl un vēl, bez gala skaitā; Auksti mirdz pa reizēm gļotas. Glumās būtnes nevairāmas, Netveramas tavām rokām; Viņas pilda dziļām mokām Visu miesu, visi, garu. Riedamies tu viņas nēsā Neredzami savās krūtīs; Nau neviena, kas gan sūtīs Pestīšanu tev no viņām? Velti raugies baiļu acīm - Tev tik smiekli līdzēt spētu, Asu dzelžu šķēpu sētu Tie tev apkārt sargam celtu. Tavā mutē neskan smiekli, Tavas lūpas neprot smaidīt - Veltin tevim cerēt, gaidīt: Lejā dziļā nakts jau klājas. PAMAZĪTĒM Pamazītēm un pa vienai Dzīves dzīslas jūs man rāvāt, Jūtas, domas slepu kāvāt, Ik pa stundai, ik pa dienai - Nu jūs stāvat, brīnāties: «Bāls kā nāve, mīļais dievs!?» ĪSIE PANTIŅI «Ko esat, pantiņi, tik īsas elpas, Kā pušu plēstas, biklas nopūtas?» - Ak, jāsteidz izteikt, - gaust nau laiks, nau telpas, Drīz sarkanšvītras pantos iegriežas. TELPAS NAU - - - - - - - - - - - Telpas nau izstaipīt Tirpinošās dzīslas; Smadzenēs slāpētas Degošas domas: Smadzenes sagruzd. Locekļi sarūst, Kā veca mašīna Klabošiem dzelžiem, Kaucoša griežama, Sviežama projām Lūžnāja kaudzē . . . - - - - - - - - - - - - - ZIEDU SAPŅI Lai es dzīvību nīstu. Tuksnešos bēgtu, Tādēļ ka ziedu sapņi ne visi Ienāca augļos G ē t e.  Prometejs. Viss vīlis, viss kritis un zemē rakts, Apkārt tev noslēpums, šausmas un nakts - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Sakost tik zobus un dzīvi nest, Kamēr vēl krūtīs spēj dvašu dvest,- Sakost tik zobus un ciest, un ciest, Lai arī pēdējā cerība dziest, Lai visi locekļi lūst un ļimst: Tumsas dziļumos gaisma dzimst! VĒL ZIEMA Ja galvā doma tev dzimst Zini: tā atpakaļ grimst, Neredzējusi saules un rīta; Ja krūtīs jūta tev dīgst Zini: kā puķe tā nīkst, Zemē dzelžainu pakavu mīta; Tu glābdams roku sniedz - Zini: pats staignī stiedz, Roka tevim valgos būs pīta - - Nakts bez rīta tev draud . . . Tomēr - tu iesi, kur raud, Iesi, kur ziedons zēla un vīta, Dziļā dzīve vēl  ziemā dus tīta. KALNĀ KĀPĒJS . . . Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, No tevis atšķelsies pēc drauga draugs, Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada, Un reta puķe, kas tev klintīs augs. Tad zudīs arī tie, - un kalnu tālos Bez gala klusums  s i r d i  tevim žņaugs; Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs: Visapkārt tevi ledains vairogs segs, Bet visas zemes ilgas krūtīs degs. VIENS Tu esi viens no mūžības, Un viens tu paliksi līdz galam, Līdz tavas dzīves atliekas Tiks ļautas pirmatnības salam. MŪSU DIENAS Iet dienas tukšas, vilkdamās, Drīz austra, drīz dziesna tās krāso . . . Bez spēka tās, bez jēgas tās, Kā asins iz brūces tās lāso . . . VISU MŪŽU I Visu mūžu gāju maldā, Dziļās sāpēs dvēsle tvīka, - Beigās turu sevi valdā: «Dzīvot! dzīvot!» - spēki slīka. II Vīta puķes saulzarainas- Dzīve netop . . . ainas! ainas! Žņirgstot žņaugtās puķes plaka- Visu klāja zemes smaka. PATIESA DZĪVE Nē, nau tās vairs dzejas sald-sāpīgas jausmas, Nau sapņu tirdošās, draudošās šausmas - Tā patiesa dzīve bez apsega: Pelēka, netīra, pūstoša. MŪŽĪBAS PRIEKŠVAKARĀ Nu vajaga mirt! Es gļēvs savu mūžu neesmu bijis, Es smeldzošās sāpēs sev izcīnījis Dvēseles tvirtumu bezveidā nirt. Nu vajaga mirt! Un tomēr . . . man riebj, mani drudzis krata No nāves šausmaini zemiskā skata; Izplešas acis, saceļas mats pēc mata . . . Dzīvības sakariem visiem būs irt? Nu vajaga mirt! Nu vajaga mirt? Un dzīve tīr-skanoša tapa un plaša . . . Darbs, tu mans nebeigtais! - Aizraujas dvaša - Atpakaļ pirmatnes atomos birt? . . . Nu vajaga mirt!

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ ZELTA TVAIKS . . . Mana dvēsele atkal augšup nirs, Un aizbēgs šausmainie biedi, Kad smaršaini manim virsū birs Tavas mīlas baltie ziedi... A s p a z i j a KOPŠ GARAS MŪŽĪBAS Bet nekustošais ķermenis Ne mīlas sajūt, ne naida Viņš, atsalis un sastindzis, Guļ slēgtām acīm un gaida. Viņš gaida siltas asaras, Kas tam uz krūtīm lai litu, Viņš gaida kopš garas mūžības, Lai celtos uz gaviļu rītu. ZAĻĀ PAVĒNĪ Sāk lēni slēgties sirdī vāts, Kas ilgus gadus čūlojusi, Tik ilgus, ilgus tukšus gadus - - - Tu mazo rociņu man klusi Uz vārgo sirdi uzlikusi: Sirds atkal silst un staro prāts, Un aizmirsta dziļā, dziļā vāts. Sirds karstā, klusi! Grūts ceļš tev priekšā, drīz, drīz tevi cels, - Dusi vēl, dusi! ALKANĀ ZEME Pār zemi pārlaidās pāri Melns mākonis valguma Un alkanā zeme kāri Pēc viņa dvašoja: «Ne laimes, ne saules, - bet dzēsmas! Kaut tumsā un dubļos viss slīkst, Ilgi ilgotas veldzošas vēsmas, Lai jaunzaļi asni dīgst!» Un vienmēr zeme kāri Pēc zēluma dvašoja, Kad augsti pārlaidās pāri Liegs mākonīts valguma. SILTS DVAŠAS VILNIS Ņirb saulē jūra bez gala; Mazs namiņš, apkārt mežs: Uz zemi, kur ziema un sala, Silts dvašas vilnis dveš. Es jūtu, ka tava dvaša Man dvēselē iespiežas, Man dzīvība briestoši plaša No viņas atmostas; Tā ņirb kā jūra bez gala, Bez valda plūstoša, Uz sirdīm, kam ziema un sala, Vasaru staroša. SABIRZIS ZIEDIŅŠ Maigu mīlas vārdu Glāstoša veldze, Kūstošu ilgu Kvēle un smeldze: Sīks, sabirzis ziediņš Man vairāk sver,  - To manas rokas Taustāmi tver; - Sīks, sabirzis ziediņš, - Zīdautā tīts, Viņš bija toreiz Tev matos vīts. NIEKABĪLE Man plaši vērtā logā Līst sēras gaviles, - Tās lakstīgala pogā Dziļ-dziļi iz dvēseles. Bet viens tik viņai teiciens, Tas pats maz skaņās beigts, Viens vienīgs mīlas sveiciens, Tik mūžam no jauna teikts. Ak, tādu niekabīli Es arī pazīstu, - Teic: «Mīli! mīli! mīli!» Caur visu mūžību. ZILGANAS DZIRKSTELES Ko veļas drausma, ko baisma, Ko vaigi tev asarās mirkst? - Kā skaļa gaviļu gaisma Iz tavām acīm dzirkst; Met zilganu dzirksteļu mirgas Iz spēka pilnās sirds: Klīst smacin biezās birgas, Gaiss dzidrā skaidrībā mirdz; Dziļ-dziļi dvēselē zaigums Un mīla, un mūžīgs rīts, Un miera netrauktais maigums, Dzeldošās ugunīs tīts. Ko veļas tad drausma, ko baisma, Ko vaigi tev asarās mirkst, Kad skaļa gaviļu gaisma Iz tavām acīm dzirkst? VELNA SKUĶIS Un kaut tu ņemsi citu, Tev nebūs miera gūt, Es acis tai izskrāpēšu, Tev tomēr manam būs būt. Lai baltas viņām rokas Un tīnes no pilnības tūkst: Manu pilno zelta matu Un ziedošo vaigu tām trūkst. Kur tevim otru tādu Kā mani, tik spriganu, rast: Tām muļķēm un vārgulēm tevi Ne mūžam neizprast. Es tomēr par viņām visām Vēl esmu pārākā, Tavs negantais prāts jau nerims Tai lēnīgā ikdienā; Un, ja es iešu tik skaista Tev garām kairinot, Tev vajdzēs tās gabalos saplēst Un mūžam tām ardievas dot. MAZĀKĀS KĀJIŅAS Zib balti zirnīši, Bērti pa plānu: Zib baltas kājiņas, Sīk-žigli tekot. Zaļoši tīrumi, Puķotas pļavas: Zib baltas kājiņas, Sīk-žigli tekot. Mazākās kājiņas Pa visu zemi, Es viņas, azotē Aizslēpis, sildu. Mazākās kājiņas Pa visu zemi, Atnesa saulīti, Debes' un zvaigznes; Debesīs putnu ceļš Balti zib zvaigznēm Balti zib kājiņas, Sīk-žigli tekot. SĪKIE PIRKSTIŅI Man liekas, šie sīkie pirkstiņi No rožu kristāla izdrāzti. Div' sarkanas saulītes aust šobrīd, Kad gaisma caur pirkstiem cauri spīd. Tu izplēt viņus smiedamās: Desmitstaraina austriņa sārtojas, Un spied manim acis cieti ciet: Visa pasaule rožainā gaismā man šķiet. - Aiz tālām zemēm šie pirkstiņi mīt, Bet sarkana saule caur tālēm spīd. Šie sīkie, smalkie pirkstiņi No rožu kristāla izdrāzti. AIZ BLĀVĀ PLĪVURA Ko klīsti, prāts, Šo augu dien' ? - Tas mīļais vaigs Aizvien, aizvien Tas slaikais stāvs - - - Kā plīvurs blāvs Tiem pāri klāts, Bet brīnummaigs Caur segu spīd Tas mīļais vaigs Aizvien, aizvien Tas slaikais stāvs Tu, tāles plīvurs, Zili blāvs, Jel paveries Šo brīd', šo brīd' - Jau staroši spīd Divas laimīgas acis: Tavs mīļais vaigs, Tavs slaikais stāvs Man rokās slīd. ZELTA TVAIKS Man sirds ir pilna mīlas Kā maija zaļais ārs, Kā smaršas puteklīšu Pilns ziedošs ābeļdārzs: Tur diena plaukst un raso, Ik mirdzošs puteklīts Tur vijas un viļņo ap tevi, Klus-klusu dziesmiņu sīc. Tavs stāvs tiem vidū zālē Stāv smaidošs, smalks un slaiks Tie vijas ap tevi un. viļņo Kā kūpošs zelta tvaiks. Un ziedu puteklīši, Tie glāsta tevi un glauž, Ap mīļo dvēsli liegi Tev zīda plīvuri auž. Tie miljoniem plūst - bet, ja vienam, Tik vienam šīs acis skumst, Tie klust un klīst, un saplok, Viss zelta mirdzums tumst. ŠĪ DZĪVE BIJ TUKŠA Šī dzīve bij tukša Tu saturu lēji; Šī dzīve bij kaila  - Tu puķes sēji; Šī dzīve bij auksta - Tu dvašu dvesi; Šī dzīve bij tumša - Tu sauli nesi. Es atkal sauli Varēšu vēstīt, Mirušās krūtīs Cerību dēstīt. MĪLAS DVĒSELE Ko tirpdams stāvi Pie aukstām miesām? Tu pats viņas kāvi! Izbailes acīs, Mēms jautājums lūpās, - Kas tev ko sacīs? Kur dvēsele dega, Guļ aukstās miesas Kā tukša sega. Tīmekļa sārta Ir mīlas dvēsele, Irst, tikko skārta - - Kā ziedu dvesma, Skūpsta un aizplūst, Kā rīta dzesma . . . MANAS ILGAS Sen manā sirdī ilgas sēd, Uz āru laužas ar varu; Tās augu mūžu sirdi ēd, Pret sienām sitas ar sparu. Ne acumirkli miera ļauj. Kā zvēri grauž krātiņa sienas, Un visu, ko sirds tik mīļi skauj, Tās plosa ik dienas, ik dienas . . . Mans sārtais ziediņš, mans vientulīts, Kas mīļā saulē plaucis, Guļ, galviņu ievilcis, samīdīts: Bars pāri viņam traucis. Mans sārtais ziediņš, starodams Tu saulīti sirdī man nesi, Man tumšs un auksts, un negants nams,- Tu līdzi tur ieslodzīts esi. Tur saulei nau lēkts, tur ziediem nau laiks, Nau laiks, kad atelsu dzertu, Tur ilgas spriežas kā katlā tvaiks, Kas kalnus gaisā spertu: Uz priekšu, uz priekšu! tur darbs, tor spēks, Vējš šaudamies svilpo gar ausīm . . . Tur prieks, tur saule, bet dusa ir grēks, Uz priekšu šo zemi mēs rausim!

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ PRIEKŠPAVASARS . . . Saule elpojošām acīm Nomirušā zemē raugās, Līdz pa mazam stingums raisās, Kūst un nokrīt ledus žņaugas . . . SAULES BĒRNS Kad tevim uzbrukušas bēdas, - Tās gremž un grauž, un iekšas plosa, Un sirdī mūžam atstāj pēdas. Bet, kad tev liels un mirdzošs prieks Kā saule silti noglauž galvu, - Tu pasmaidi kā bērns par balvu, Ko aizmirst drīz: - tas bija nieks, Tas bija saprotams par sevi, Ka prieks ik dienas silda tevi. SKANOŠA LIESMA Kā virknē domas veras Un skaņas plūst un plūst: Tās tavas dvēsles ceras, - Tā trīs un deg, un kūst; Tā kūst un sūrst, un kvēlo, Un pati sevi sveļ, - To ugunis veido un tēlo, Iz sirds tai asinis smeļ; To dedzina vieglu un smalku, Un brīvu no smaguma, Bez skaita moku un šalku Pār viņu izlaista: Lai sirdīs tā iespiesties spētu Tik dziļi, cik sāpes vien rok, Lai uguns sēklu sētu, Kur tumsā un slogā vēl smok... Lai sadegtos, drīzi lai dzistu, Tu, liesma skanošā, Par pelnu kopiņu kristu, Ko vēji iznēsā. Bet virknē vēl domas veras Un skaņas plūst un plūst: Tās tavas dvēsles ceras, Tā trīs un deg, un kūst. VĒLS SAULES STARS . . . Vai tad es dzenos pēc laimes, es dzenos pēc sava darba . . . Z a r a t u s t r a Uguns acīs un spītība lūpās, Bet nemiers valstās pa krūtīm, Un dziļi sirdī raud kāda balss Visšaurākā, slēptākā dvēseles kaktā. Tev nebūs raudāt, mīļā dvēsle, Nau jau nekas. Vēls, maldū aizgājis saules stars, - Viņš slīdēja garām, nelīdzi skrejot, Drīz spoži mirdzot, drīz atkal dziestot, Bailīgi tekājot rudens klajā, Kā dzenātas stirnas bēg; Viņš meklēja brāļus no vasaras vidus, Karsto, kvēlošo saules māti - - Kas tevim daļas? Nau jau nekas! Ko raudi tu, vientuļā dvēsle? Stars aizklīst garām, mēs paliekam ēnā, Bet ēnā ir vēsāka cīņa, To zināja grieķi, Kas kaujā krita ap Leonīdu. Un kauja ir karsta: Tā stingušos locekļus sasildīs tev Un asaras žāvēs . . . «Un sirdi ar,» tu saki? Sirds mīksta tev tiks Bez gala līdzcietībā un mīlā: Bez gala ciešanu daudz Tais vārgos ļaudīs! Tev viņiem jālīdz, Topi pilnīga, dvēsle! Un neraudi vairs, Bet cīnies! Nau jau nekas. Jo saules stars nāca no āras, Tu nespēji viļināt viņu, nespēji turēt . . . Nau jau nekas Viņš aizklīst Un gaist, Bet dvēsle paliek, un dvēsle aug, Un dvēsle ir arī stars un cita saule, Tā staro klusi un pastāvīgi Baltā vienkrāsas gaismā; Tā neaizklīst. Klusi, dvēsle, ko raudi! Nau jau nekas. Ne mākoņi māc šo iekšējo sauli, Ne rudens to dzēš: Tā silti plūst ziemā un nāvē Un dziļi iekšā spīd, Kur iespiesties nespēj Sarkan-zeltainā, karstā, Septiņkrāsainā pasauls saule, Tais tumšos dziļumos zemes klēpi Un vientuļās sirdīs, Ka tās spēcīgas top un ceļas, Un kāpj uz gaismu . . . Nau jau nekas, Nau gluži nekas! Vēl tu raudi, tu, vientuļā dvēsle? Jā, jā, es jūtu: tu raudi; Vēl asaras slepeni rit. Tev nebūs raudāt! Jau sirds līdz malām ir asaru pilna, Tik smaga top . . . Klus, beidz! es nevaru vairs! Ej cīņā uzvaru gūt Vai krist. CELIES! Tumsa, - ne zvaigznes, Kas vientuļi mirdz, Krūtīs tev gaiša Un degoša sirds. Celies, kaut visi Tev apkārt vēl dus, Nomet sald-sapņus Kā palagus. Celies un pasteidzies Gurnus sev jozt, Visu veco dzīvi Sev nokrati nost! VIENĪGĀ ZVAIGZNE . . . Un zini: augstākā ideja, Tā nepazīsti cilvēka žēluma; Kas viņas ugunīs iededzies, Tas neprasa, vai viņš bojā ies; Ne sevis, ne cita tas nevēro, Tas ziedo tai savu visdārgāko; Tas neskatās sānis, bet iet un iet, Tu vari to teikt vai pelt, vai smiet; Tam visu visapkārt tumsa sedz, Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz. - JAUNEKĻIEM Jauneklim jābūt Drosulim, pārgalvim: Ļaudis uz ielām Lai skatās un brīnās! Kaisat pār galvām Ogles ar gailēm: Ļaudis ar bailēm Skatās, kā cīnās. Noraujat apsegu, Runājat dikti: Ļaudis, tie pikti, Klausās un brīnās. Žibošām lāpām Žilbinat acis: Uztrauksies tracis, Nokratīs zvīņas. Augšā! uz priekšu! Uzvaras drosmā: Ļaudis, tie trosmā Sekos, kur cīnās. ZELTĪTAS LAPAS Cik lēni vilkās, Kā svina kurpēm, Šī kūtrā nakts! Kā dzisis gaisa Jau dzīves pukstiena Vājais takts, Un galviņu lieca Pie zemes krūts Zaļ-zaļā zāle, Bez elpas gaidīja Mežs un putni, Un visa tāle - - - - - - - - - - - - - Ko jūs vēl skumstat, Jūs jaunās dvēsles, Tik zaļi sārtas? Pēc kūtrās nakts No rīta vēja Jūs pirmās skārtas! Lūk, zeltītas lapas Trīs kalna bērzu Galotņu zaros Tās jūs, tās pirmās, No laimes mirdzot, Peld austras staros; Tās junda rītu, Bez bailēm šalcot, Kaut stingušas salnā, Un cauru dienu Ar sauli runā Augstajā kalnā. RĪTA VĒJI Jūs, kas esat raudājuši, Dzesinājat karstās acis: Diezgan spilvens asru lacis, Ceļaties, jau aust aiz mežiem! Modri bijāt visu nakti, Visas tumšā sloga drausmas, Visas rupjās varas šausmas Jūs visdziļāk izbaudījāt. Slāpētas bij domu kvēles, - Tomēr sirds jums neizmisa, Tomēr dzirkstis neizdzisa, Paglābāt tās jaunam rītam. Vēsi dvašo rīta vēji, Augšā galvu! skaidri skatat, Nost no pleciem sāpes kratat, Izraujat iz krūtīm vaidus! Locekļiem, kas rūsējuši Bezdarbībā, laužat telpas, Atņematies svaigas elpas Pilnas izžuvušās plaušas; Staipat notirpušās dzīslas, Piesperat ar stingām kājām, Lai jel dārd pa visām mājām, Īgni norūc gulētāji! Atplešat tad logu slēģus: Visur apkārt skaidrā tālē Jauna, zaļa gaisma bālē, Rīta rasa mirgo zālē. VECA DZIESMA To vien mēs dziedam: auksts un sājš; - Mums vielas trūkst, - viss vecs un vājš... Mēs gribam sev jaunu dzīvi dzejot, Gavilēt, kaut arī bojā ejot! PRIECĪGIEM ĻAUDĪM Jums mūžam neizprast gaviles, Kas nevaldu laužas iz dvēseles: Jūs netvīkāt gurdami ēdošās sāpēs, Mūžam jūs neslāpsat gaviļu slāpēs. VECĀS LIGAS Vecais dzīves riebums atkal Paceļas iz savas migas . . . - - - Ko jūs ļāvāt ikdienībai Saules smieklus slāpēt sirdī? Tagad viņa, ak, jūs tirdī Sīkām, zemām zemes mokām. Mums šo ligu nau ko bīties, - Tās tik spēj pa zemi vīties, Nespēj kalnos pakaļ dzīties, Ne vēl augsti celties gaisos. TAURĒTĀJS «Jā, vajga!» visi kliedz, «ka še ko darām! Jo posts jau tiešām manāms tiek visgarām...!» Pūš taurētājs taurē darboņus vākt; Drīz tie no malu malām sāks nākt: - «Kā tad!» viens sauc, «man griba ir laba,- Nau spējas, - tas tas lielais laba... » Cits: «Spēja man būtu, - bet tu ej sāc!» Trešs: «Es jau nu ietu, bet bailes māc . . .» Vēl cits: «Ko bailes?! - man nau tik vaļas!» Un pārējie visi: Kas mums tur daļas? Bet taurētājs ar savu tauri Laužas viens pats caur sienu cauri. PAVASARA DZIESMA Pār zemi spēji dvesma iet, Zem dvesmas puķes un zāle zied - Vai nemanāt? Vējš virpu virpām smiltis dzen, No brāzmas vecie stumbri sten - Jūs nemanāt, jūs nejēdzat, Jūs skumji galvas karat. Pa klajiem laukiem aukas kauc, Pie debesīm melnus mākoņus jauc - Jūs nemanāt, jūs nejēdzat, Jūs traucēkli tik barat. Tad lietus gāž un kokus per, Kā aizslāpusi zeme dzer - Vēl nemanāt? vēl nejēdzat? Un debess dārd, un gaisi dund, Un niknās dusmās vētras skund - - Jūs nemanāt, jūs nejēdzat, Jūs acis cieti darāt. No dūsmas mostas viss pasauls ārs, Drīz zaļos zeme viens vienīgs dārzs Jūs nemanāt, jūs nejēdzat, Jūs tikai vaidēt varat. Jūs nemanāt, jūs nejēdzat, Bez jums mēs iztiksim tāpat - Jūs tikai vaidēt varat. LAUZTĀS PRIEDES Vējš augstākās priedes nolauza, Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja - Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt, Ne slēpties tās spēja, ne muguru liekt: «Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara,- Vēl cīņa pret tevi nau nobeigta, Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids, Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids! . . .» Un augstās priedes pēc lauzuma Par kuģiem iz ūdeņiem iznira - Pret vētru lepni cilājas krūts, Pret vētru cīņa no jauna dūc: «Brāz bangas, tu, naidīgā pretvara - Mēs tāles sniegsim, kur laimība! Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt - Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!» UZ PRIEKŠU Tu esi nolauzis aiz sevis tiltu, Kas spētu vēlreiz tevi mājās vest: Kur steigtos tevi skaut, līdz sirds tev siltu, Tev aukstās rokās siltu dvašu dvest . . . Tilts nolauzts, dzelmē nogremdētas laivas, Tev pretī vētrās klinšu kraujas grūst, Gar tukšo krastu kliedzot laižas kaivas. Klints asnīs rokas plēš, balsts kājām lūst . . . Uz priekšu! priekšā saules tāles plūst. INFRAGIBILIS Jūs varat izmērdēt šīs kuslās miesas, Šo stalto stāvu liekt, šos kaulus lauzt Un acu starus dzēst, kas negrib snaust, Un samalt locekļus pēc savas tiesas; Jūs asām sāpēm varat garu grauzt, Līdz viņš ar moku pilnu muti brēktu: Par savu vārgu visiem vārgiem paust.- - - Tik veikt to nespējat: brīvs, kaut to slēgtu, Un mūžīgs celsies viņš ar saules lēktu! ELĒĢIJA Jaunekļa piemiņai I «Es ilgāk vairs to nepanesu, tēvs, Man dzīvām acīm jāredz tas ik dienas, Un nevar līdzēt, nevar! Stāvi gļēvs Un mēms, un stulbs, - viss atlec, kā no sienas... Ar smiekliem taisnībai tiek acīs spļauts, Tur vājiem vaigā sit, tur nau pat cienas Ne mātes svētumam - un viss tiek ļauts . . . Un miesas trīc tik, mīdītas un šaustas Ak, uzlēkt, grābt, - sirds verd, un rokas raustās . . .» - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - II - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - «Kā tevi turēt bij?! Tu aizgāji Brukt cīņas mutulī ar liesmu šalti . . . Nu, dēls, tu pārnests: - - vingrie locekļi Cik stīvi! cik tu kluss! cik vaigi salti! Kā kaisa tie, kad tavi uguns vārdi Mums sirdis dzēla! - Kluss! - Cik maigi mirdz Tev pierē miers, kur dega domu zārdi! . . . Tik lūpās tev vēl kaujas niknums ņirdz: Tas dzeļ! . . . Mēs iesim, iesim, - rimsti, sirds!» JĀ, RIET . . . Jā, saule riet, ak, ātri riet, Un augšā nakts un bailes iet. Jā, riet, gan riet, - un tomēr reiz aust: Staru pātagām tumsu šaust. PAVASARA DIENAS Ne žēloties, ne gaust, ne gaust, Ar spēku šauro loku lauzt! Ar elkoņiem pret loku spriest, - I ledus brākš, kad upe briest. Sen saule aug, sen gaisi silst, Sen marta ledus pelēks dilst,- Jo ledus dilst, jo strauti šņāc, Uz straumi trauc, tos straume vāc - Tūkst tūkumā un krastus grauj, Un ledu krācot līdzi rauj, Pār laukiem plaši viļņus brāž, Iz veciem balstiem ēkas gāž; Kur straume dusmās pāri plūst, Viss mūža pamats drupās grūst, Ik šķērslis lūst, ik saite rīst, Ik drūmā cietumsiena šķīst; Viss krīt, kas šķir, kas spiež un draud, - Cik tāļi acis redzēt jaud: Viens vienīgs līdzens ūdens lauks, Kā milzīgs pildīts dzīves trauks. FIAT JUSTITIA! Tik viena vienīga ir taisnība, Tā pati mūžīga un negrozāma - No sākta gala viņa bijusi: Tā uztur kārtībā šo pasauli, Un visa pasaule kad bojā ietu, Tad tomēr taisnība vēl paliktu. Fiat justitia, ruat mundus! *  * * Tā augstā krēslā sēd pār pasauli, Ar mākoņiem sedz savu majestāti Un skaidro skatu - sedz ar aizsaini. Uz dzelzs un akmens balstās viņas krēslis, Uz līķu kaudzēm, kaulu piramīdēm, No lielgabaliem lieti uzvarstabi Ir krēsla kājas; sēdeklis ir pīts No važām, kurās tautas bija kaltas, Kas noziegušās: mazas būdamas. Tai rokās svara kausi: vienā kausā Ir taisnas asinis, bet otrā zobens, Un otrais kauss aizvien uz zemi sver. Tā tērpta sarkani ar zelta audiem, Smags zīda mētels tai pār pleciem čaukst; Ap vidu kalta plata vara josta, No svina kurpes dzelžu papēžiem; Pie sāniem likums, pātaga un cirvis. Tā, plānās lūpas sakodusi, sēd, Un katrs vārds, kas izspiežas tām cauri, Ir griezīgs asmenis un dunča gals. Tā runā pavēlēs un spriedumos, Kas gaisā švīkst kā cirvja cirtieni. Viss, ko tā teic, tiek tūdaļ izpildīts, Līdz zeme pārplūzdama sārtojas Un asins atspīd debesīs kā blāzma. Fiat justitia, ruat mundus! *  *  * Un paceļas no krēsla taisnība, Iet izplatīt pa zemēm savu varu - Tā izlīdzinājošā taisnība; Tā, acis aizsegusi, akla staigā, Tā neuzlūko, vai kāds labs vai ļauns, Tā soda darbu, neredz cēloņus, Ne vaigu bālumu, ne asaras, Ne kalsnās rokas, kuras izmisumā Bij ilgi lauzītas, pirms noziedzās. Jā, - garos mūžos taisnība gan būs Vai veca tikusi, un acis tumšas No mūžam nenoņemtā aizsaiņa. Man arī šķiet: tā drusku pakurla Vai ausis aizbāzusi mīkstu vilnu, Jo aukstu seju viņa garām iet, Kur aizsmakušas balsis kliedz pēc viņas: Lai, lai sev kliedz, tas viņu negrozīs, Uz kliedzējiem nekad tā neklausījās - Fiat justitia, ruat mundus! * * * - - Stāvs arī nau tik stalts, kā šķiet no tāles, Tā laiskiem soļiem. ļodzīdamās iet, Ka retu reiz var panākt vainīgo, Un cietie kaulu pirksti taisno grābj. Tik osmas spēja tai vēl smalka liekas: Jau iztālīm jūt būdās dūmu smaku Un labprāt apiet tām ar loku apkārt. Bet, ja tur tomēr reizēm nākas būt, Tā pazemīga līdzi pazemīgiem Un pieklājīga; rāma, bailīga; Nekad tā nelien bezkaunīgi acīs; Un lepna ar tā nau, kā šķiet no tāles. Kad nauda runā, viņa klusu cieš! Ļauj kaulēties ar sevi, pajokoties, Prot piemēroties visām vajadzībām. Ar vareniem un drošiem tā ir droša; Tur viņa rādās visā stingrībā, Sev neļauj blakus sēdēt žēlastībai, Tad viņas spriedumam nau pretrunas: Lai visa pasaule vai bojā iet, Lai tūkstots balsīm vaidu vaidi kāpj, Lai draud un zobus griež, un dūres ceļ, Tad tomēr taisnībai ir jānotiek - Tā nikni samin visus pretekļus Un visas nezāles ar saknēm izrauj- Tai pieder pēdējs vārds un pēdējs - lāsts- Fiat justitia, ruat mundus! * * * Jā, vecā taisnība, tas acīm redzams, Aizvien top vecāka un vājāka, Un viņas dienas ir jau skaitītas. Ik stundas zūd tai spēki, tikai niknums Vēl augtin aug un pikta ļaunprātība, Ap lūpām zemi nenovīdīgs vaibsts, Un mute sašķiebta no ņirguma. Tai kājas ļogās, izkaltušos kaulos Dilst dzīvās smaganas, un kruķis vien Vēl balsta saļimstošo ģindeni. Bet kruķis sper vēl pakritušo miesu Un kāja lūdzējam pa vaigu min. Fiat justitia, ruat mi.mdus! *  *  * Ir laiks jau nācis vecai taisnībai, Tās dzīve zobu galā karājas. Drīz sabruks milzu stāvs, ka norībēs No kauliem klabošiem un tukšās paures, Un gaisā celsies melni putekļi No izžuvušā asins plūduma, Kas viņas vārdā tika izlaistīts No viņas ģiftīgajām siekalām, No gruvekļiem un vecās ēkas trūdiem, No tūkstošgadu mēslu salašnām, Kas krājās nomestas un pūdamas Un visu gaisu zemē smacināja, Ka elpa aizrāvās no ļauniem tvaikiem Un zaļai dzīvībai bij jānosmok. Bet trūdiem cauri zaļi asni dīgst, Un jauna pasaule virs vecās ceļas- Ruat justitia, fiat mundus! PASTARA DIENA Dies irae, dies illa Solvet urbem in favilla. Daudz karstas sirdis Pukstēt rims, Daudz zaļi stāvi Vēl lauzti ļims; Daudz nakšu tumsa Vēl ļaudis segs, Daudz dzirkstis dzisīs, Pirms liesma degs; Un balti kauli Vēl laukus klās, Daudz asins plūdīs, Pirms vaidi stās; Daudz krūtis stenēs, Daudz pleci līks Un celsies atkal, Un atkal slīks; Daudz viļņi velsies Un atkritīs, Bet atkal un atkal Tos vētra dzīs; - Simt-simti pamirs - Vēl tas nau gals: Simt-tūkstošus jaunus Sauc vietā balss. Jo viena apklust, Jo desmit brēc, Līdz tuvu, tāļu Viss plašums rēc, Līdz zemā zeme No dusmām trīc, Ik smilšu graudiņš, Ko minat, dīc; No zemes trīces Jums nami grūst, Dzelzs cietākie stabi Jums pāri lūst; Tās akmens kaudzes, Ko cēlāt jūs tvert, Tās kritīs uz jums Jūsu asinis dzert. Klints jūsu pilis No pleciem sev vels Un, brīvi sliedamās, Galvu cels. Kur tad jūs bēgsat, Kurš kalns jūs glābs? Kad kalns un leja Tik atriebt slāps! Kurš ezers, jūra Jums tversmi dos? Tie šļāks pār zemi, Jūs aizskalos; Gan melnos dumbros Jūs skriesat līst? Pret jums tie balti, Jūs neatzīst; Bet mēmā zeme Tad muti vērs Un aprīs jūs, Un kūpēs sērs.

RAINIS TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ EPILOGS . . . Laukā brīvi vēji šaudās . . . Debess, pēkšņi atvērdamās, Paceļas līdz bezgalībai . . . No «Ave sol! » GARA GAITA - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Bet vis vēl augstāk, augstāk gaita sniedz: Viss tālē raucas it kā rīta ēna, Jau gaisa kārta top tik dzestri rēna, Bet vis vēl augstāk tava gaita sniedz . . . - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - No miesām visas risa zemes saites, Viss naids un dusmība, viss ļaunums, kaites; Bez žēluma, bez pagātnes, bez vainas Tu skati priekšā zelta rīta ainas; Gars brīvus spārnus dzidrē cilā liegi; Tik balta dvēsle mirdz kā kalnu sniegi; Gaist viss, kas rupjis, smags, - spīd smalkais maigums Kā zvaigžņu būtes caurspīdīgais zaigums . . . . . . Bet vis vēl augstāk tava gaita sniedz . . . - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Aiz tevis raucas viss kā rīta ēna, Jau gaisa kārta top tik dzestri rēna, Bet augstāk saulei pretī gaita sniedz, Un mūžos gala nau, kas gaitu liedz . . . - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

RAINIS VĒTRAS SĒJA PAVASARA DZIESMA Mesti ir kauliņi: Brāžat uz priekšu, viesuļi! Saule zemi ara - Arklis zaļa vara - Uzveļ augšā zemos slāņus, Samin zemē senos mānus; Vētra sēklu sēja, - Lietus veldzi lēja: Jāiet ir ievākt aukas pļauja, Jākaro lielā, negantā kauja. VĒTRAS SĒJA Arma virosque cano. I Pavasaras pērkoņos II Aicinājums III Vārtus vaļā! IV Skrejošas ugunis V Sarkanā gaismā

RAINIS VĒTRAS SĒJA PAVASARA DZIESMA I  PAVASARAS PĒRKOŅOS Lauzta ziemas bargā vara, Atviz zaļa pavasara. Svilpojošs vējš, Dancojošs sniegs - SVILPOJOŠS VĒJŠ Svilpojošs vējš, Dancojošs sniegs, Kas viņiem laukā Savvaļu liegs? Kokiem no galvām Lapas tie rauj, Kupenes ceļam Priekšā tie krauj; Debes' un zemi Kopā tie griež, Pilsoņiem acīs Slapjdraņķi sviež; Vecākiem troņiem Jumtus tie plēš, Biezākos putekļus Projām tie mēž; Ne tos spēj sargi Atgainīt nost, Velti pret viņiem Zobenus jozt; Velti tos gūstīt, Velti tos šaut, Visu, kas satrupis, Viņi var graut. Svilpojošs vējš, Dancojošs sniegs Ziedons nāk, ziedons, Kas to vairs liegs! ZIEMEĻTĒVA LEDUS PILS Uzvara, mūsu uzvara! Tik ātra, tik spīdošai Liels ledus kalns ir atšķēlies nost Lēnām, ilgām, senām Bij ko grauzt, ko rakt, ko kost! Nu sākas kalnu velšanās Cīņās un dūkoņās. Lūko, tu, ledus pils: Jau debess ir zils, Skaidrs un spīdošs viss jums, Saule atgriezusies uz mums - Tavs nams jau sen ir izkurtis, Viens grūdiens - un viss būs sakritis. Uzvara drīzi būs galīga, Tik drīzi nebij mums cerība. Jau sprakst un brakst, Plaisas veras, Šķilas atplīst un krīt, Gals, ja ne šodien, tad rīt; Veļas, jau veļas, Tvaiki kūp un ceļas, Dārdoņa dārd, Pērkons grauj, Pavasaras vētra visu rauj, Pēkšņi visapkārt iekliedzas: Hoi ho! hoi ho! Pirmā tā tikai uzvara, Pirmā sniega kušana - - Mesti ir kauliņi: Brāžat uz priekšu, viesuļi! LIELĀS VĒJA PLĒŠAS Mēs vilkām lielās vēja plēšas, Nepacietīgām kājām minot, Un baltās kvēlēs sapūtām liesmas Saules krāsnī; Vārījās versme, karstums kaisa, Visapkārt gāja uguns dvaša - - Nu kusis sniegs, nu lūzis ledus, Svabadas straumes tek. Mākoņu blāķi veļas, Un ceļas uguns dvašas vējš, - Tas rauj sev līdzi visas pūsmas Un visas vētras un negaisus; Tas augus izvelk iz zemes Un visus kustoņus iz alām. Mēs paši visi aizrauti tiekam līdz, Varenām rokām mūs paceļ auka, Un kājas aizrauj straume projām Līdzi, līdzi. Troksnis modina visus: Vizbu1ītes caur sniega segu, Zālītes pabāž iz zemes galvu, Pumpuri vaļā sprāgst No neapturami briestošām sulām; No tālām zemēm ziņkārīgi Putniņi šurpu skrien: Ziedons ir klāt, nudien! Debess ir zils, Augšām pacelsies gaismas pils! GAISMAS PILS Iz tumsas baismas, Iz pekles plaismas Pie dienas gaismas Pils augšup žvīgo. Iz važām šķeltā, Pie saules celtā Mirdz skaidrā zeltā, Pār tālēm spīgo. Un stalti - spīvi, Visapkārt brīvi Jaun-spirgtu dzīvi Kā starus stīgo. Kā mīlas glaime Zied laime, laime, Kā viena saime Cilvēce līgo. PĒC ILGAS GUĻAS Dūmi laiski stiepjas Pāri jumtu galiem, Pavasaras gaisa pieguruši. Lēni migla līņā, Sniegi kūstot raisās, Pus pa miegu bērzi staipa zarus, Krūtis smagi ceļas Kā pēc ilgas guļas, Kā pēc ilgām, sāpēs ciestām dienām, Vaigos paspīd sārtums, Lūpas lēni smaida, It kā neticot vēl jaunām vēstīm. Plakstiņi tik smagi, Acis kaunas gaismas, Sirdis aizradušas prieka jūtas. VĒL SAULE DUS Vēl saule dus, Bet pelēks svīst jau rīts; Tik ilgi, grūti ir viņš sagaidīts - Bāls gaišums lēni aizņem mākoņus, Vēl saule dus. Vēl saule dus, Bet tumsas baigs jau grimst, Kas visu nakti sitās, sirdis rimst. Jau šaubas krīt, nu atlaid locekļus, Kaut saule dus. Vēl saule dus, Bet drīz jau skanēs lauks, Drīz celsies putniņi un ziedi plauks, Tīs zelta autos saule ganiņus - Vēl saule dus. VAKAR UN ŠODIEN V a k a r Vētra pār jūru kauc, Mākoņus kopā trauc Aurā, aurā! Tumsu un negaisu dveš, Visu spīdumu dzēš Jūras zaļā maurā, Aurā, aurā! Š o d i e n Vēsma pār jūru šņāc, Mākoņus projām vāc, Klaidā, klaidā; Saule pār līmeni slīd, Mirdzoša jūra spīd Liegi laimīgā smaidā, Uzvaras gaidā. SĪKAIS LAIKS Šie sīkie ļaudis, šis sīkais laiks, Un visam pāri šis pelēkais tvaiks - Tur saucēja balss bez atbalss zūd, Tie sīkā mierā un laimītē trūd. Tie savas pierītes krunkās rauc Un dziļdomīgi degunus šņauc, Tie pūlas sirsniņu dzirkstēs pūst, Bet kā lai liesmas iz plēnēm plūst? . . . Viss aizpūsts prom, viss noslaucīts nost! Ā! o! Tā bij! tā bij; ho! tā vairs nau. Laiks tapis liels, ej laukā, rau! Tvaiks aizpūsts prom, miegs noslaucīts nost, Vairs nevar dūmi acīs kost. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - PATS NĀMĀKAIS Ikviens, i pats rāmākais nemierā, Pajautā tam tikai klusumā, Teic: vai tā ir labi, vai patīk tev sals? «Ū, klusāk; tas māc mani, klāt jau mans gals, Vairs izturēt nevar!» - «Tad neturi.» - «Jā, ko tad mēs varam, mēs nabagi.» - «Bet visi līdz?» - «Tad gan, tad gan, - Jau visas malas no pavasras skan, I nabagam slikti, i bagātam, Mēs visi šo ziemu nolādam.» Ikviens, i pats rāmākais nemierā, Bet runāt . . . jau klaji to pārrunā. Tik visi līdz - tad gan, tad gan, Jau visas malas no pavasras skan. TĀ NEPALIKS Tā nevar palikt - un nepaliks, Par velti cerat, ka straume sīks, Ka ūdeņi pārskries un aprimsies Un atkal viss pa vecam ies, Lai ledus cik stipris, cik skaisti mirdz, Pēc brīva, pēc dzīva ilgojas sirds - Tā nevar palikt, tā nepaliks: Līdz pašam pamatam jauns viss tiks! PAVASARAS ZAĻĀ VARA Pat visvecie, līkie bērzi Tērpjas uzkrītoši zaļi, Ķērkstoši, bet toties skaļi Maigas jūtas izteic kraukļi. Tie tie paši kraukļi, kuriem Darbs gar nāvi tik un maitām, - Tagad viņus saldām saitām Velk uz dzīves pavasaru - Paies laiks - tie kraukļi gudri, Paņems sev to labo tiesu, Tad tie knābs i dzīvo miesu, Slavēdami pavasaru. Un tie vecie, līkie bērzi - Drīz tiem kauns būs zaļā tērpa, Nodzeltēs tiem matu cērpa, Sēri nokārsies tiem zari. Tomēr tagad līkie bērzi Līdzi tērpjas spirgti zaļi, Gudrie kraukļi nedrīkst skaļi Pretī runāt pavasarai. VECU ĻAUŽU STĀSTI Šinīs dienās top meži brāzti - Sabrūk pār zemi dzīvības lāsti. Ir vecu lauku ļaužu stāsti: Kurā dienā top meži brāzti, No tā laika pēc mēneša Nāk galīga sniega kušana - Nāk ziemas valdības pēdējs gals, Sabrūk viss viņas stingrums un sals: Sniega mirdzošās pilis grūst, Ledus cietokšņa sienas kūst; Varenās ēkas, kas mūžiem bij celtas, Sakrīt tik ātri, no saulstariem šķeltas; Važas, kas turēja sakaltus Strautus un upes, un ezerus, - Kas visu dabu sažņaudza, Aukstums, kas visu nāvēja, - Kas norēja zāli un puķītes, Kas aizdzina strazdus un zīlītes, - Kas brīvajām dziesmām lika klust, Pašiem dziedātājiem pa svešatni zust; - Tas tagad beigās nozūd pats To griezdamies samaļ laika rats. - - *  *  * Kā visu sals bija postījis Laukā un mežā notuļis! Kā visa dzīva kustoņa Bij kūtīs un alās ietrenkta! Kā bailīgi mājās turējās Katrs savās šaurākās robežās! Kā nerunāja, tik čukstēja vien, Kā drebēja mūžam, nakt' un dien'! Draugs draugam pārstāja uzticēt, Visas domas sev vajdzēja paturēt; Visapkārt bij nodevība un spiegi, Un nakts, un klusums un nāves miegi . . . Sals tagad beigās nozūd pats, To griezdamies samaļ laika rats! *  *  * Tā mūžam tas bijis un mūžam tā būs - Kas domāja to, ka viss reiz grūs? Kas visu grāva, tas sagrauts pats, Uz mums ir atgriezies saules skats. *  *  * Sals nesaprot vien, kas noticis- Viņš pats savai varai bij ticējis; Ka mūžam tā bijis un paliks ar, Ka vērsties nekas ne spēj, ne var. Sals pikti meklē, kas vainīgi: Tie būs gan tie gājēji - putniņi; Pa pilsētām, laukiem tie apkārt skrien Un ziedoņa vēstis sludina vien; Viņš lietu un krusu uz galvām tiem ber Un atpakaļ dzen tos, un sprosto, un ķer. I zālītes zemās šķiet vainīgas, Ka asnus caur sniegu laidušas, - I dzīvības sula, kas zaros kāpj, I kustoņa, kas iz alām rāpj; Visapkārt šķiet visi tik dumpnieki, Kas ķerami, karami, kaujami! Sals apsardzību steidz stiprināt, Lai visu, kas dzīvs vēl, var stindzināt, Visā zemē kara stāvoklis, Tad zemē būs miera miteklis! *  *  * Ak, nejēga sals, viņš nesaprot, Ka vainīgs ir laiks, kas sauli mums dod: Laiks piepildījies, viss mainījies, Lūk, saule, pats pamats ir apgriezies. Tā dzīvina visus, tā vainīga, Tā visus par varoņiem padara: Ka salam par spīti putniņi dzied, Ka sniegam cauri asniņi iet, Ka arī pats biklākais drebēt beidz Un līdzi brāļiem cīņā steidz - Bars veļas kā spēka mutulis: Nāve, kur ir tavs dzelonis?! Laiks piepildījies, viss pārvērties, Pats saules pamats ir apgriezies. *  *  * Šinīs dienās tiek meži brāzti: Piepildās vecu ļaužu stāsti Sabrūk pār ziemu dzīvības lāsti! PAVASARAS VĒTRA Gar visu vakarpusi putens ceļas Pār kalniem atnāk ledus lauzējs vējš, Kā vilnis debesjūrā zemjup veļas, Brūk lejā krākdams, neturami spējš. Gaiss apkārt nodreb drūmā rūkoņā, Pret krastu selga bēg un viļņi šķeļas. Kur vēja smagie soļi sper, tur brākš, Biezs, mūžiem kaltais ledus vairogs sprāgst, Un vižņi šķīst un lūst kā stikla šķilas, Kad smejot zēni jauniem zābaciņiem Skrien rītos ledu paltēs saspārdīt. No vēja brāzmas jūra iekaucas, Ar šalti augšā šļaksta bangu šļāces, Plīst viļņi, putas šķīsi, un apkārt šņāc, Iz viļņu šķeltnes kūpot izšaujas Liels, dūmains, bezveidīgs un sprauslojošs, Kā kalna galva baltiem putu matiem, Iz mutes garaiņi, pār acīm ūdens: - Pats jūras vecis galvu pabāzis, Tik zils un sarkans sejs kā nopliķēts, No aukstuma un dusmām trīcēdams, Tā noskaities par traucēkli, ka plīst, Neviena vārda nevar parunāt, Bet špetnā balsī tikai rēc kā zvērs, Ka visi krasti dreb no kaukoniem. Bet vējš tik skaļiem smiekliem pasmejas, Vēl paplēš veča slapjo cekulu Un tālāk drāžas rībot, smejot, brazdot, Līdz smejas kaivas sgilgtiem kliedzieniem Un atraisītiem spārniem vētrā līgo. Vējš tālāk drāž pār kāpām, smiltīm, laukiem, Traks troksnis, viesuls, putekļi un nemiers, Un mošanās, un karš, un cīņas seko. Pār kūtriem miera mežiem brāžas vējš, Un, kur viņš uzbrūk, visi koki dreb; Pret klintīm, namu jumtiem, cits pret citu, Kur kurais - spēdams, bērzi zariem slienas Un lūko pieturēties pielīkstot, Lai neapgāztos vētras niknumā, Klūp, paceļas un krīt, no jauna grābti, Un zarus staipa lūdzot: - vētra brāž, Pa gaisu pēkšņi aizsviež vārnu baru, Uz priekšu grūžot, ka tās pārmetas Un saspurotas neveikli steidz glābties, Kad, atkal sviestas, ķērcot aizkunkuro. Šņāc garām sniegs, ar jūras smiltīm jaukts, Pa sausiem zariem drāž; tie lūst un brakš, Aiz dusmām platos plecus priedes rausta, Ar slaikiem stāviem smuidri izlokoties No pārvarīgās brāzmas, galvas krata, Kad tumšie mati acīs nokaras. Švīkst atkal garām mutuls putekļu, Ar raušanu rauj skaļas, plosās vējš, Plēš kokos vējplīsas ar trakām steigām, Vai visa gada mēslus sagrābdams, Vai raudams zemē ziemai gultas veļu, Vai visu pārkratīdams, vēdinādams Un piesmakušo ziemas istabu Caur cauri izpūzdams ar svaigu dvašu, Līdz pašam pēdīgajam kaktiņam It visu smalki tīri noberzdams, Ka nepaliek ne krislīts. Skrej un ķer, Un visur ieskatās, un parausta, Vai vietā viss, vai stipris, jauns un audzējs, Vai jumti turas, ēkas, pīlāri? Kurš vājš, to salauž vienās drumstalās. Un atkal ārā brāž atņemdamies, Visgarām tīrumus un ielas mēž, Bez žēlastības koku matus sukā, Grūž sniegu nost, lauž veco ledu pušu, Kā galdu notrin ceļu braucējam, Jo vējš jau cerē pašu lielo kungu, Kurš zaļās zīda drēbēs atvizēs, Kas izmargotas baltiem ziedu rakstiena, Ar zeltu cauraustas un smaršu pilnas, Vējš pūš, lai pīšļus neskar goda tērps, Lai smalkās kurpītes nau jāmērc paltēs, Lai vecā dzīve jauno netraucē, Kas, elpu aizturot, sen trīs un gaida, Līdz atjās liegā vēja vēsmiņā Uz balta zirga mūžam gaidītais Un mūžam tēlotais un sludinātais, Un visa remdētājs un piepildītājs: - - Tik lēni, liegi kumeļš atsoļos, Ka zāle nelieksies zem viņa kājām, Ka ziedu puteklīši nenobirs No segas zīda pušķu skariņām, Tam drēbes balta, caurspīdīga zelta, Tam pati mīļā saule galvā mirdz, Tam baltās rokās laistās miers un laime, - Tad smaids pār zemes vaigu pārlidos, Tad laika šalkas klusi aizviļņos Un mūži apstāsies, kas rit bez skaita, Laiks atelst ies, un beigsies viņa gaita.

RAINIS VĒTRAS SĒJA PAVASARA DZIESMA Tad smaidīs pār zemi vaigu pārlidos, Tad laika šalkas klusi aizviļņos- II AICINĀJUMS Nu visi līdz, tik visi līdz- Aust brīvestības zelta rīts. Visi sīki putniņi, Visi lauku stādiņi, Visu zemju vārgdieņi - Savienojaties! Sīka zīlīte vēsti nes- ZĪLĪTES VĒSTS Aši, aši zīle dzied Vārtu staba galiņā Sīka zīlīte vēsti nes, Taisni no pašas saulītes, Dzied vienā balsī, dzied: Ziedons jau zied, Ziedons ļau zied! Visiem pret ziemu līdzi būs iet! Zīlīte sēd uz zariņa gala: Nebūs vairs ziemas, nebūs vairs sala! Zīlīte zarā no zara skrien, Dzied tik to vienu, to vienu vien: Nāks visi, nāks visi, nāks! Kopā sāks, kopā sāks, Visi līdz, visi līdz, visi līdz! LAUKĀ! Jūs, sīkās zīlītes, Jūs, kuslās lapiņas, Laukā, laukā! Smalkie, zaļie zariņi Un pumpuriņi, Un skujiņas, Maija ziedītes, Putni strazdiņi, Jāņu tārpiņi, Pelēkie vīriņi, Zemes rūķīši Laukā, laukā! Purva vaivariņ, celies; Tu, skumjais bērzs, Vēdini zariem, Klīdini miglu; Un, lielās acis, Atspīdat liesmām Laukā, laukā! Iz melniem dūmiem, Iz putekļu peklēm, Iz apakšzemes Nāk melni stāvi Paceltām galvām, Sauc visus līdzi, Kā liesma priekšā Tiem sarkana plandās - Laukā, laukā! Visas garās ilgas Kļūs piepildītas, Visas žēlās sēras Kļūs remdinātas, Mīļā saulīte spīd, Tumšā mākoņu sega Laukā, laukā! KRĒSLAS BĒRNIŅI Caur priežu mežiem cauri Spīd spoži sārtumi, Tur mīļā saule skatās, Vai guļ vēl tīrumi. Visapkārt sniegs un sala Un migla tāļumos, Guļ tumsā meža mala, - Drīz dzirkstēs vizuļos. Nāc ātrāk, ātrāk, saule, Kāp augstāk debesīs, Še krēslas bērniņi šaubās, Vai maz tevi sagaidīs. Ak, mazticīgie, ko gaužat? Lūk, mežmala zeltā jau mirdz, Hej! Lecošo sauli paužat, Lai lec jums līksmībā sirds. MAIJA ZIEDĪTE (Par piemiņu Reģīnai) Slaiks, maģis augumiņš, Divi zaļi spārniņi, Pilna balta galviņa Smaršas ziediem. Sūnu segā, Tumšu priežu ēnā Spārniņi liecas, Smarša ceļas: «Plūc mani, meitiņa, Mazu maija ziedīti, Spraud pie krūtīm, Staigā pa saulīti; Vienu acumirklīti Spīdēt gaismā, Lai tad tvīkstot Nokaras galviņa.» PURVA VAIVARIŅŠ (Jānītim) Dzeltens, izkaltis, Kails guļ tīrelis Kroplām eglītēm, Dūmu nomalēm, Reti vien smildziņas Diendusā plivinās. Purva vaivariņš, Rāvas dzērājiņš, Notuļ izmeties, Mūžam snauž iereibies; Apkārt līkst tukšas smilgas, Tāļumos kalnus redz, Un viņa senās ilgas, Dūmi un migla sedz. SKUMJAIS BĒRZS Kūp balta migla Pār melniem arumiem, Pār zaļām pļavām stiepjas, Gar mežmaļiem. Kūp migla lēni, lēni, Ceļas un atpakaļ krīt, Mirdzošas lāsas rēni Kā saules sējums spīd. Ap vientuļo bērzu purvā Debesīs migla kāpj, Bērzs atceļas asi no purva, Un skumjas viņu grābj. DREBOŠĀ SIRDS Kā slapji palagi Izkārti mākoņi, Pa garu lietu Mirkuši; Visapkārt atmatas Miglotas, rasotas, Caur sīku sietu Slacītas. Lien putni pērklīšos; Drebot kā tirpuļos, Sirds siltu vietu Sev vēlētos. VIENTUĻĀ DZIESMIŅA Maza dziesmiņa - Jāņu spīgainīts, Zaļa liesmiņa, Viss ir krēslā tīts. Tumšais priedulājs Drūmu sapni snauž. Lejā niedulājs Klusā balsī gauž. Vilka actiņa mirdz, Balss iz tāluma skan: Deg viena vientuļa sirds, Vientuļa dziesmiņa skan. LAUKA AKMENS No druvas izmests, Guļ ežmalā Smags, pelēks akmens: «Nu, kā tad nu tā? Kā tas ir nācis? Es izmests? par ko?» Viņš lēni zem sevis Noprāto. «Iz rudzu vidus, Kas jautri zeļ, Met mani ārā Un mežmalā veļ: Es rudzus spiedis Un liedzis tiem dīgt! Vai nenākas vairāk No citiem tiem nīkt? Cik zirgi mina, Cik saimnieks pats, Cik izknāba kraukļi, Cik sabrauca rats! Tik mani met ārā: Ko tu te nāc?!» Tā nesajēdz akmens Muļķa prāts. Viņš mūžam tā prātus Tur ežmalā, Līdz sūnām apaugs Pēcgalā. *  *  * Tu muļķa akmens, Vai tā iet tev vien? Tā tūkstošus izmet Ikkatru dien'. - - NERIMU ILGAS No gultas augšā ilgas tevi rauj; Tu karstām acīm aklā tumsā veries, Vēl nedzied gaiļi, miegs vēl visu skauj; Pēc drēbēm, apava tu taustot ķeries. Vēl tikko diena grūtā cīņā svīst, Viss baigās ēnās šaubās, - kur lai tveries, Kad zemes pierē auksta rasa līst? Ak, baigo krēslu tu ar skatu šķeltu, Pār visu zemi lietu saules zeltu! TUKŠĀ DVĒSELE Tas saldais mīlas dzēriens, Tik ilgi kūsojis, Pa garo, karsto nakti Ir novadis: Met apkārt zaļo trauku, Tu reibis, ko tu dzer? Aiz loga rīts jau klauvē, Ej, durvis ver! LIELĀS ACIS (Marijai A. R.) Pāri mēram lielās acis, Ko jūs skatāt sēri nelgas, Zilas, tukšas - sirds vai nodreb Divas oceānu selgas? «Mana dvēsle liela jūra, Neauglīga,» acis sūdzas, - «Atveries, tu, dzelmes avots! Dzīva ūdens dvēsle lūdzas - Dzīva ūdens, vētru, bangu, Kas pār malām kaucot šļāktu, Kas pār manu rāmo mūžu Līdzi pērkoņstrāvai nāktu.» NĪCĪGĀ DZĪVE (Rūdolfam Blaumanim) Šī dzīve ir tik nīcīga, Tik vēlu viņu rokās turam, Un, kaut vai dvēsles kvēlēm kuram, Tik maz tā spīd un sasilda: - Nes viņu zārdā, lai to baro, Lai kopu liesmās karstu gaismu staro! ŠKIRTI CEĻI KOPĀ Nu visi līdz, tik visi līdz - Aust brīvestības zelta rīts! Tik šodien līdzi visiem iet: Tos vārtus vērt, kas mūžam ciet! Lai mūsu ceļi šķiras rīt, Kad šodien pirmie šķēršļi krīt! Jums rīt iet līksmā atdusā, Mums tālāk darbā un cīniņā, Jo mums šī kauja nau pēdējā. Visi šķirti ceļi, satekat kopā, Visu zemju vārgdieņi, Savienojaties! UZ BALTO JŪRU Zem sevis klusi Smejas strautiņi, Visi uz vienu pusi Tekoši; Pa zālītēm vijas Līksmas urdziņas, Kā baltas dzijas Izstieptas; Un ceļam tieši Pāri skrien tērcītes, Kopā turas cieši Kā meitenes. Triec, tērzē un čalo Smalkām balsītēm, Miegu iz acīm skalo Zālītēm. Uz Daugaviņu, Kas pilna ziedu tek, Visi ar ziedoņa dziņu Sektin sek; Tā dārgo nastu Nes kopu jūriņā, Putu ziediem krastu Tā balinā. Pār balto jūru Kāpj kupli mākoņi, Rasmības pilnu pūru Pār zemi lejoši.

RAINIS VĒTRAS SĒJA PAVASARA DZIESMA Rasmības pilnu pūru Lej pavasarmākoņi. III  VĀRTUS VAĻĀ Lai ir grūt', Vajag spēt: Stipram būt, Uzvarēt. Visapkārt naidā sastingušas sejas - NĀVES ZĪMĒTIE Visapkārt naidā sastingušas sejas, - Uz pierēm nāves pirkstiem zīmētas, Tās mutes šiepj un zobus ņirdz, un smejas; Ne kaulā pat ne dzirkstes dzīvības. Tur velti sirdis degt ar jūtu liesmām, Kā velti ugunskuru ledū kurt, Kā ziemu neaizdzīt ar ziedoņdziesmām; Tur pašas saules versme var tik gurt: Tik jaunos zaros spēj tā dzīvi burt. BEZ SAVAS DZĪVES Jums pašiem savas dzīves nava, Kas spēcīgi iz iekšas augtu, - Nu liekas jums, ka viss jūs žņaugtu; Nau lepnuma, nekā nau sava, Ko sev kā zvaigzni pierē spraustu: Jums atliek tik, lai visu lielu skaustu. GODĪGS LIBERĀLS Viņš ar reiz līdzi bij, bet atpakaļ Turp atgriezies, kur sākās viņa gaita - Sīk-sīki tekot - takts trīsastotdaļ - Pa lielceļu, kur drūzma plūst bez skaita. Nu dzīve iet tam atkal veco ceļu, Viņš lielās dzirnās līdzi maļ un maļ, Un teic, ka uzveikt nevar zelta teļu; Viņš maldus smej un skaļi mieru pauž, Kad krūtīs k1usi paša riebums grauž. DVĒSELE DZIĻĀ (E. R.) Dvēsele dziļā, Nepiepildāmā, Kvēlo un salksti Neizsakāmas Mīlestības; Dvēsele bagātā, Tu tikai salksti, Lai tevim būtu Vairāk ko atdot: Domas un jūtas Dziļākas atdzimst, Tu viņas kaisi Devīgām rokām Kā sēklu valganā zemē. - Tu uzņemtos visas sāpes, Raudātu visas asras, Bet dzīves pabērņi Tavu balsi nedzird, Tik neizsakāmi mīksto, Iz sirds dziļumiem plūstošo. - Vientuļa, miegaina Pasaule tālāk iet, Tai netop ne karsti, ne auksti, Tā nespēj sajust, Tā nespēj domāt, Tā vienmēr soļo Zem jūga stenot. Un nepacietīgā dvēsle Sarauj saites, Traucas uz augšu Iz dziļākiem dziļumiem, Niknākās sāpēs, Negantās dusmās Tā mutuļiem izverd Lāstus un draudus, Kā zemes trīcē Lavu un akmeņus Vulkāns. Bet miegainā pasaule, Iz guļas rauta, Sit tevi krustā. - Dvēsele dziļā, Nepiepildāmā, Kvēlo un salksti Neizsakāmas Mīlestības. ZVANS Beidzamais sitiens Jau noskanējis: Zvans tāli pār laukiem Skaņas lējis, Ar vara mēli Ir vēsti paudis, Saucis un cēlis Aiz mežiem ļaudis. Vēl sevī notrīsot Nodun skaņas. Gaist saucēja balss Bez miņas, bez zvaņas. TĀLAS NOSKAŅAS Tālas noskaņas Zilā vakarā Likās klīdušas Plašā klajumā. Tāli atskrejot, Vietas nerodam, Nakts tām nemanot Sirdis aizslēdzam. - Ak, jūs vērīgi Viņas klausījāt?! Ko tad? - šaubīgi Galvas kratījāt. Tumsa vakarā Melnu segu klās, Puiši pieguļā Gurdos zirgus jās, - Rītu rasa līs Zaļā zālītē, Ganiņš govis dzīs Pašā agrītē. Tie tās meklēt ies Basām kājiņām, Klusi klausīsies Lēnām noskaņām. Kas reiz iztālim Sēri skanēja, Līksmi ziedonim Dzied no tuvuma; Laika šalkas trīs Manā tēvijā, Visi lauki drīz Dunēs dūkoņā. SIRDSASINIS Tu devi savas sirdsasinis, Ko visu aptvert un veidot spēji, - Ne grauds no tava nau uzdīdzis: Tu sausā akmens laukā sēji. Ies gadi, šis augums būs izmiris, Tad lietu un zelmeni atnesīs vēji: Ap zaļo tīrumu sveši vaigi Brīnoties stāvēs - tu dusēsi maigi . . . PRIEKŠ KĀ TU DZIEDI ? Priekš kā tu dziedi? Vai pats to zini? Priekš kā tie ziedi, Ko pļavā šķini? Tu sirdī tos plūci, Tu dvēslē rāvi, Sūrstošo brūci Sev ieplēst ļāvi; Tu pilnām rokām Ber ziedus uz ielas, Ar tavām sirdsmokām Ļaudis lielās. Ņem zāļot, vārdot Kaites vājam, Vēl nes tos pārdot, Vēl samin kājām. *  *  * Ak, ziedu kvēlo Man audžu audzes, - Vai tos lai žēlo Priekš jaunās draudzes? Lūk, manu ziedu Meitiņas liecas, - Ko vaļīgi sviedu, Rok' rokā sniecas: Tā puķu krāsas, Tā smaršu bauda, Tā savas māsas Sev matos sprauda; Tur paspīd smaidi, Tur acs top valga - Ko, sirds, vēl gaidi? Tā tava alga. KO SĒJĒJS BĒDĀ ? Vēl diendienas cauri Līst lietu lieti, Mirkst purvā druvas, Nīkst zaļie dzieti. Vēl diendienas cauri Brāž auksti vēji, Rauj jauno sēklu, Ko tikko sēji. Ko sējējs bēdā? Lai nāk i sniegi, Viss salā sastingst, Viss aizmieg liegi. Tas miegs, ne nāve - Ļauj asniem dusu, Tie pieaugs spēkā Un briedīs klusu - Un saules zobi Kad ledu grauzīs, Tie saulei pretī Sev ceļu lauzīs. BALSIS IZ MIGLAS Šalc vējš un zaļos zarus kuļ; Es skatos caur ziedošo zāli, Kā mūžīgos tvaikos pilsēta guļ, Visapkārt tai migla tāl-tāli. Aiz pelēkās miglas dobji dūc Kā apspiesti vaidi tik drūmi, Kā zvani dun, kā klaudz un rūc, Kā raud . . . bet visu māc dūmi. Līdz kalniem ar vēju tik noskaņas klīst No pilsētas trokšņiem un vaidiem, Pret zaļiem zariem noskaņas šķīst, Vējš izmētā viņas ar smaidiem. Kur vaidu atbalss uz puķītēm krīt, Tās lēni galviņas loka, Un rasa zilziedu actiņās spīd: «Kas jūs bez gala tā moka? Ko balss jums tik vāja? Ko bālis vaigs? Ko acis tik drudžaini raugās? Še nākat dusēt, še maurs tik maigs, Še sargam stāv egles tik šmaugas!» -  «Mēs nenākam dusēt, nedz atvaļu ņemt, Tik redzēt reiz sauli bez tvaikiem, Mums tumsu un miglu liktens grib lemt Šai dzīvē uz mūžīgiem laikiem.» - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - * * * Šalc vējš un zaļos zarus kuļ; Es skatos caur ziedošo zāli, Kā biezos tvaikos pilsēta guļ, Visapkārt tai migla tāl-tāli. ZIEMAS NOVAKARS Iedzeltenā, nespīdīgā gaismā Saule ziemas novakaros aiziet Dienu dienā vienmuļīgu ceļu; Garās naktis staipās žāvādamās - - - Es taču nevaru naktis ātrāk padzīt, Sauli ilgāk noturēt zemes virsū, Zemes vaigu atgriezt saulei pretī: Dzelt es tik varu jūsu saules ilgas, Kurt jums krūtīs karstas dusmu kvēles, Pirkstiem aizskart pusdzijušās brūces, Lai ar nakti jūs man neaprastu, Neticētu tumsas mūža varai. VAROŅU LAIKS Ilgu pilnas Garas dienas Vienmuļ-sērās Virknēs sienas, Tumši draudošas naktis nāk. Ilgu pilnas Klusas dziesmas, Nebeidzamas Slēptas briesmas - Tās tik sirdis vēl sajust māk. Ikdienībai Vien ir vara To par dievu Sevim dara, Pielūdz, upurus trīsot tai vāk. Ak, jūs vārgās Baiļu sirdis! Vai neviens vēl Neizdzirdis: Varoņu laiks savu gaitu sāk! MEMORANDUM Gaidīt jūs gaidījāt ilgi Un cerējāt mūžus pēc mūžiem; Retu reiz prasījāt ko, - Ticīgi lūdzāties vien. Gaidīt un cerēt ir labi, Un rātni ir prasīt un lūgties: Labāk ir negaidīt daudz, Neprasīt, nelūgties - ņemt.

RAINIS VĒTRAS SĒJA PAVASARA DZIESMA Labāk ir negaidīt daudz, Neprasīt, nelūgties - ņemt. IV  SKREJOŠAS UGUNIS Ugunis zīmes dod Visapkārt atbildi rod. Pa ielām šurp un turp Paspīd uguns un skrien. - SKREJOŠAS UGUNIS Pa ielām šurp un turp Paspīd uguns un skrien, Novelkas spīdoša švītra; Uzliesmo atkal un zūd, Zvana, un rati rīb, Ļaudis nemierā baidās: Kas ir? vai deg? kur pasprucis uguns? Jeb vai tur nāk? - Nāk viņi? Blāzma zudina debesīs, Tālumā skaļi kliedz, Paskrien garām bars, Tad atkal viss ir klusu Un gaida Vienās bailēs un uztraukumā. Bet ugunis šaudās šurp un turp, Arī tur tāli, lūk, Aiz pilsētas nomalēm Pie paša debess apvāršņa Sīciņa liesmiņa pazib Kā jāņu tārpiņš. Tur vēl, un tur vēl, Arvienu vairāk un tālāk; No kalna uz kalnu dzirkstes lec, Viet-vietumis Skrejošas ugunis, Kā saziņā Visā tālā tālumā, Kā gaida ko, Kā gatavo - - - Skrejošas ugunis Visnotuļis. KĀVI «Lūk, sarkani kāvi Debesīs mācas, Pauž karu, postu un nāvi!» Jūs, trīcošie nelgas: Sen kari sācās, Jau bango kā pasaulsjūru selgas. Ne kāvi tur kaujas, Tur ugunis spīgo, Pa jūsu jumtiem jau liesmas šaujas. Jūs guļat un guļat, Bet liesmas līgo; Pat nomodā ūdeni piestā tik kuļat. Lai kopā vācas, Lai sargāties mācās, Lai cirvji žvīgo! JAU GRUMBĀS DEBESIS PIERI RAUC Jau grumbās debesis pieri rauc, Bet vājās sirdis pie cerības kļaujas, Tās paļāvību par drosmi sauc, Uz mīlīgām vēsmām un brīnumiem ļaujas; Tās mirdzošiem tauriņiem pakaļ trauc, Kad grumbās jau debesis pieri rauc. FILISTRIS APRĪLĪ «Te snieg un salst bargāk, Te atlaižas, kūst, Te saule, te putens, Te vēji un žūst. - Teic, kas tik te iznāks? Kāds būs gan tas gals? Vai panāks ko ziedons Jeb atkal būs sals?» Kas iznāks? kas daļa? Lai iznāk, kas grib! Prom ziema, nāk vaļa, Lūk, saule kā žib! Lai sniegs nāk, lai lietus, Sauc tā to vai tā - Cik ilgi sniegs valdīs? Ies neziņā. Lūk, zeme pate Jau vaigu griež Pret sauli - un ziemai Tiesu tā spriež! KĪNIEŠU PRIESTRI Pie zilām, skaidrām debesīm Iet saule augšup, bet iztālīm, Bet iztālīm tai briesmas draud, Teic ķīniešu priestri, un tauta raud Pēc saules, mīļās saules. Liels pūķu bars sauli aprīšot, - Tad zeme tumša palikšot, - Lai labāk to svecīšu gaismiņā Mēs trīsot šaurā istabā Pēc saules, mīļās saules. Lai raudot un lūdzot ar vaimanām, Ka sirds taptu mīksta tiem varmākām, Lai soloties mūžam tiem paklausīt Un turēties rātni, un neprasīt Pēc saules, mīļās saules. -  - Mēs neticam vairs tiem priesteriem, Nedz visiem tiem briesmīgiem baidekļiem; Tik brīdi tie aptumšo sauli, tad gaist, - Lai mūžam tautas dvēsele kaist Pēc saules, mīļās saules. VECAIS RUPUCIS Reiz dzīvoja vecs, vecs rupucis, Pils tumšākā kaktā ielīdis; Tik ilgi viņš ārā nenāca, Līdz kurls, mēms, aklis palika, Līdz tika pret visu, visu vienaldzīgs, Bez gala īdzīgs un - saprātīgs. Tad uzdeva viņam, lai uzlūko, Ka visur prātību ievēro, Ka domas un runas, un rakstieni, Ka viss, viss būtu tik prātīgi, Lai viss pa vecam paliktu vien, Lai rimtos, kas aplam meklē un skrien. Un uztupās virsū rupucis Uz visu, kas garā bij uzdīdzis, Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost Un sazelēja, ko nespēja kost. Cik tāli tas ķetnām aizsniedza, Ap viņu apkārt viss nonīka. Bet aklam tik taustes aploks, - tas šaurs, Viņš neredz, ka apkārt zaļo maurs, Ka maurā puķes un krūmi zied; Kurls nedzird, ka tūkstoškārt ziedons dzied. Zēni veci ar zariņiem kairina, Viņš nevarīgs ģifti izspļauda. Uz viņu vairs negriež vērības, Tam garām dzīve aizsteidzas. Bet rupucis savelkas niknumā, Pats sevī mazs maziņš čokurā, Un raujas, un raujas, līdz sakaltīs, Ja sakaltis nau vēl, tad notiks tas drīz. MĒRENS VĒJIŅŠ Pār upi mērens vējiņš pūš, Un līdzā segā viļņi ceļas, - Tā vētra nau, kas alptām grūž, Ka viļņi šķīst un plīstot šķeļas. Mēs gribam aukas, kas brāž, Kas viļņus kā vaļņus gāž - Pāri, pāri! Pār upi bālgans spīdums skrej, Tam skati maigi pakaļ sēro, - Tā saule nau, kas ņirbot dej Un, acis apžiļbinot, zvēro. Mēs gribam sauli, kas spiež, Kas miegainās acis griež - Vaļā, vaļā! AUGONS Sen sirdis ciešot Ēdas un rūgst, Tur naids un špetnums Kā augons tūkst; Viss maigums un mīļums Ar ģifti ir jaukts, Svaigs dzīves avots Ir tekot traukts - Jūs, jūs tie! Ko gaužat: Kas būs? Kas nāks? Tik pielūkojat, Kad augons sprāgs! LAI NĀK KAS NĀKDAMS Šīs lielās dienas tev liecina, Ka nestāvi viens vairs uz klajuma. Ap vientuļo bērzu izaudzis Jauns svaiga sila zaļoksnis, Pār cirtumiem atkal pārklājies mežs, Uz lauku spirgtu dvašu dveš. Cik tāļi bērza galotne redz: Visapkārt novadus zaļums sedz - Nau, nau tavas ilgas vī1ušas, Nau veltas bijušas ciešanas; Nu dziļi elpu atņemas krūts: Lai nāk kas nākdams, nekas vairs nau grūts. JAUNAIS LAIKS Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs; Ikvienam ir rokas jāpieliek, Lai lielais darbs uz priekšu tiek; Ikviens lai uguni kurina, Kas visu pasauli sasilda; Lai palīdz katris to namu celt, Kur vien tik cilvēces laime var zelt, Kur katris ir iecelts saulītē, Ar visiem kopā gavilē. Bet jaunais laiks, kas šalkās trīs, Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs. PAR SPĪTI Kur ir tāda vara Kas tevim ko dara? Ne mūžam ne dusa! Lai lietus, lai krusa Tev pretī tiek dzīti, Tu traucies par spīti! Lai saltu vai tvīktu, Viss apkārt lai nīktu, Tu traucies par spīti - Kur ir tā vara, Kas tev ko dara? GARĀM ! Garām, garām! Nau manim vaļas, Gar mežiem, gar ciemiem - Kas man tur daļas? Garām, tik garām! Lai nāk kas nākdams; Pa sniegiem, caur dobēm Zirgs sprauslo krākdams. Garām, tik garām! Stāv laime malā: Heijā! sēd iekšā! Un tālāk salā! Garām, tik garām! Tu esi mana, Heij! heij! vai dzirdi, Kā zvani zvana? Garām, garām! Caur salu, caur nāvi! Heij! pretī karam, Lūk, kaujas kāvi. PĀRPILNĀ MĒRĀ Vai visas šīs jūtas, Kas krūtīs tā jaucas, Kas kūso un puto, Uz ārieni spraucas, Sev sirdī var saspiest? Var teikt, kā tās saucas? Tās šaudās un raustās, Tik jaudas tās valdīt; Aug augumā briestot, Sirds trauku grib skaldīt, Sprāgst laukā un mīlā Šo dzīvi grib saldīt. Ņem kūsošo sirdi, Nāc laukā, nāc ļaudīs: Kvēl sejas, mirdz acis - Tās apskaus, tās baudīs, Tās mūžīgu koplaimi Nākotnei audīs. NĀK JAUNA CILTS Debess un saule, Un plaša jūra, Slaikas priedes Un zāle, un smilts - Un stipra sirds - Tās tev iekš pūra; Tev vasara tuvu, Tiks gaišs un silts. Dzied prieku tiem, Kam cīņa sūra: Dūc tava jūra, Nāk jauna cilts. TAVA LAIME Tu savu sajūsmu devi: Nāks laiks, un mīlēs tevi; Un, ja tavas acis to neredzēs, Ja mūžam ar tevis nemīlēs - Tu tomēr to darījis esi, Tu darbā savu laimi nesi. MŪŽĪGĀ SASKAŅĀ Nekas man nevar kaitēt, Nekā es nebaidos, Es bojā neaiziešu, Kaut arī nobeigtos. Tai diktā jūras šalkā Un meža šņākšanā, Un vētras vara balsī Es skanu saskaņā; Tais mākoņos, ko viesuls Pār zemi virpās griež, Tai straumē šalca līdzi, Kas putas krastā sviež. Un, kad no rīta vējiņš Iet lēni pastaigāt, Es viņa dvēsmā laižos Jūs mīļi sveicināt. Nāks vakars, dzisīs saule Un durvis cieti vērs: Tas sārtais blāzmas spīdums Pie sevis mani tvers. Nekas man nevar kaitēt, Nekā es nebaidos, Es bojā neaiziešu, Kaut arī nobeigtos.

RAINIS VĒTRAS SĒJA PAVASARA DZIESMA V SARKANĀ GAISMĀ Garā, bargā cīņā Asins lietus līņā. Rokam, vedam un veļam, Jaunu cietoksni ceļam DARBNIEKU DZIESMA Rokam, vedam un veļam, Jaunu cietoksni ceļam. Beram vaļņus, tik beram, Kādu sev patversmi ceram? Sitam akmeņus, sitam, Pamats un nams būs citam. Rokam pagrabus, rokam, Paši vēl iekšā tur smokam. Cērtam mēs, kokus cērtam, Nedzīvot pašiem pa ērtam. Kaļam tik, grūžam tik, tēšam, Salkumu, slāpes kad dzēšam? AIZGĀTŅU DZIESMA Skatat, bāliņi, skatat, māsas, Ļaujat, lai rit jūsu asaru lāsas! Ļaujat, lai rit, uz dzelžiem līst, Lai dzelži mīksti top un rīst. A t b a l s s Vai, vai, mūsu mīļie! Ko jūsu gaudas tik gausas? Vai jūsu acis jau sausas? Vai asaru lāsu jums ir tik vien? Daudz gadus jums jāraud būs vēl ik dien'. A t b a l s s Vai, vai, mūsu mīļie! Šīs rokas bij brīvas, nu važās kaltas, Asinīs drēbes, un bij tik baltas; No soļiem dzelžu sprādzes mums skan, Jūs, brāļi, savas vēl nemanāt gan? A t b a l s s Vai, vai, mūsu mīļie! Skatat, māsiņas, skatat, brāļi, Mēs savus dzelžus nesam tāļi; Mēs ejam tāļi, mēs pārnāksim - Jums cerēt, tiem drebēt iztālim A t b a l s s Vai, vai, mūsu mīļie! CIETUMA SIENAS Neredzēt vairs cilvēku sejas, Nedz kā tie raud, nedz smejas, Nedz kā tie laipni māj - Miglas visu klāj. Kā vilciens dārdot garām aizšāvās, Balts autiņš iz loga vēl plandījās, Vēl troksni lēni norimstam dzirdi: Nu aizslēdz savu vientuļu sirdi! «Vai nešalc vēl zaros vējš! Vai nedreb lapiņas!» Klau! rībiens tāļš un spējš; Krīt durvis cieti, viss nodrebas, Tu neesi mežā, ak, nešalc vējš, Un nedreb lapiņas - - Tās cietuma sienas, Tanīs tev jāvada savas dienas. ĻAUNS SAPNIS Mākoņu kalni Spieda dienu. Pāri pār valni Gar plato sienu Lien sīciņa gaisma, Itin kā zagtos; Tumsa un baisma Valda tais drūmajos kaktos. Kvēpušas rūtis: - Trīs - četri plauksti - Mirdz sienā augsti; Mitrums un pelējums nospiež tur krūtis. Garš galds tur pa vidu viscauri Sarkani stiepjas; Apkārt tam rēgojas pieci pauri, Piecas nejaukas mutes šiepjas: Divi lapsas, divi vilki, viens lācis; Aiz durvīm bars suņu vēl nācis. Viens nešpetnā balsī kliedz, Citi tam pakaļ spiedz: Tu noziedzies, Tu grēkoji, Nu atzīsties, Ko darīji! Suņi aiz durvīm rej, Vienā balsī kauc un smilkst, un raud, un smej : - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Viņš neļauj mums kost, Rauj mūsu upurus nost, Iedrīkstas uz mums rāties, Sauc pret mums stāties! Viņš baida mūs, Tā mūsu vara vēl grūs! Tu noziedzies, Tu grēkoji, Nu atzīsties, Ko darīji! Lai rauj mūs jods! Bargs būs tev sods. Jā, es, es grēkoju pret jums, Es teicu, ka zagt ir noziegums, Ka nokaut un aplaupīt savu brāli Nau krietni un nau ideāli. Vēl vairāk, - es atzīstos labprāt, Es aizliedzu pat svešu mantu jums krāt, Un, kad jūs teicāt: mēs godīgi pelnām, Es atcirtu dusmās, ka viss tas velnam. Es sargāties, vairīties mācīju, Es dūšu devu un cerību, Es teicu, ka satrupis viss jūsu ēkā, Lai kā par viņas stiprumu brēkā. Es daudz vēl tam līdzi ko runāju, Pat rupjš es tiku un lādēju; Tas aizrāva daudzus, bet drīz jūs nācāt Un ļaunuma cēloni projām vācāt. Nu sodat mani, ja jums tas spēks Un ja jums tiešām zagt nau grēks, Vairs neesmu viens, jau izaudzis ļaunums, Briest visur brīvais dzīvības jaunums. Nu sodat mani, es gaidu jau, Bet ko jūs tos plēšat, kas vainīgi nau, Kā vilki brūkat zvēriskā garā Iekšā mierīgi ejošā barā? - * * * Te pēkšņi viss sajuka Iekš neganta trokšņa mutuļa: Vaimanas kopā ar gavilēm Visapkārt tuvu un iztālēm. Liesmu sastrēgums uzsprāga, Pār visu gaisma izlija. No sapņa es pēkšņi uztrūkos - Jeb vai es vēl sapnī atrodos? Vēl, liekas, spiež sapņa slogs - - Nē! gaiss jau svaigs - jau vaļā logs! AIZ SKADRIŅU LOGIEM Maigā smaršā kūst Silta vēsmiņa - Liega atmiņa Manim garām plūst: Balti ziedi līkst Saldi smaršaini: Vidū kairīgi Sārtas lūpas tvīkst . . . Ātri garām plūst Liegā atmiņa: Cīņa - uzvara Sapņu ainu gūst. SVĒTVAKARS Priekš kam tas viss? Vai tur kāds prāts? Ko mani liktens Tā māc, tā māc? Ikkatru brīdi Tai gaitā iet, Kopš saule lec, Līdz saule riet; Vai debess dzidra, Vai lietus līst, Vai ziedons raisās, Vai rudens vīst; Vai vasaras versmē Kauli kalst, Vai ziemas salā Līdz smaganām salst; Vai putekļi jaucas Un acis grauž, Vai caurvējš staigā, Kas locekļus lauž; Ikkatru brīdi Tai gaitā iet, Tik atelst un atkal Sviedrus liet. Vēl maz esot strādāts, Tā tieku rāts, - Priekš kam tas viss? Vai tur kāds prāts? Lai esmu bez darba, Lai nau ko ēst, Vai tagad labāk, Kad tikko spēj dvēst? Es negribu vairs, Es neeju līdz, Lai viena pate Sev mašīna dīc. Lai skurstens kūp, Ja var, viens pats, Lai sprauslo krāsne, Lai ripo rats! Lai griežas spole, Lai āmurs kaļ, Lai vīle vīlē Un akmens lai maļ. Es savas rokas Vairs nelieku klāt - Cik daudz tie vieni Spēs pastrādāt? Mums šodien dusa Un svētvakars, Lai miesa atgulst Un paceļas gars. Ko liktens mūs Tā māc, tā māc? Mēs gribam dzīvot, Kā prasa prāts! Mēs gribam ēst, Mēs gribam dzert Un spriest, un domāt, Un laimi tvert. Stāvi, mašīna, mierā, Būs diezgan rūkt! Stāvi mierā! mēs tevis Vairs negribam kliegt. Iz rīklēm krāsnis Ugunis spļaus, Spēks siksnas kā dzīslas Pušu raus. Stāvi mierā! Nu klausat, Ko prasām mēs, To izpildīt visu Jums - vajadzēs!! TOPI CIETA, DOMA Topi cieta, doma! Topi skanīgs, vārds! Kā smēdes lakts, Kā vara zvans. Simts kalēju tevi mūžam kaļ: Smagiem āmuriem virsū brāž Pats lielais kalējs - posts, Un klusākā korī Līkās, vecīgās māsas - bēdas No sāniem paslepus iesit. Topi cieta, doma! Topi skanīgs, vārds! Nokaitis moku kvēlēs balts, Degts un rūdīts no liesmu šalts; Tev plēšas virsū versmi pūš, Pašā karstumā tevi grūž, Tevi krāsnī kaitē un ūdenī sviež, Tevi simtiem atmosfēru spiež - Topi zobens, kas griež! Topi asa, doma! Topi niknis, vārds! Topi skaidrs; lai rūsa nespēj kost, Lai vīrs tevi droši var sānos jozt, Ka akmens sienas vari cirst, Lai tērauda bruņas un važas irst - Topi asa, doma! Topi niknis, vārds! REVOLŪCIJAS IELU GĀJIENS Sniegs, lietus un krusa, Pērkoņi jau grauj - Kur te vairs dusa? Augšā visus rauj. Pa ielām visgarām Putenis riņķus griež, Bars pakaļ baram Cits citu spiež; Pie durvīm, pie logiem Stāvgrūdām pilns kā bāzts, Uz jumtiem, uz žogiem Noklāts kā klāsts. Uz priekšu viss veļas, Dūcot, šņācot drāž, Putekļi vien ceļas, Kur garām brāž. Spārnos visi ceļas Kā kraukļu bars: Melns mākons pār upi veļas, Atpūš tos ziedoņa gars. PIRMIE UPURI Kā aizturētas elsas kaklu žņaudz, Un sirdi plosa nesakāmas žēlas: Tik daudz to kritušo, tik daudz, tik daudz, Vēl viņu vātis čūlo sarkanjēlas. Jums versmē dusmas tvīkst, sirds krūtīs klaudz, No smiltīm dārgās asins sasmelt vēlas, Kas mēmā stingumā pēc soģa sauc. Kā draudot izdzisušās acis skatās, No stāvā skata miesas šalkās kratās. DUSI! Caur tevi jauna diena aust, Dusi pats, tagad dusi! Nevienam nebūs vairs sērot un gaust, Tu gāji tumsas varu lauzt, - Roka guļ atkritusi, Dusi nu, dusi! Jūt jaunu dienu elpojot, Dusi pats, tagad dusi! Lai ilgos mūžos sev mieru rod, Kas visiem mums gaismu un laimi dod, - Sirds tevim apklususi, Dusi nu, dusi! MŪSU VAROŅU KAPI Visi mūži mums viņu vārdus slēps: Tie nosviesti zemē un krūtīs šķēps, Bet krūts vēl ceļas, vēl elkoņi spriežas, Un skats tiem kā asmins pretvarā griežas. Bez vārda tos kapā iesvieda, Ar kājām vēl zemi piemina, Nu mūžam tos smiltīs noslēptus šķita, Kas še par mūsu nākotni krita. Tie celsies, - tāds spēks nevar izgaisis būt: Kas skar viņu kapus, pats sajūsmu jūt Un ceļas kā varons no kapu vieta Brukt cīņā, kaut rokas būtu tam sietas. Tos kapus, tos kapus pieminat; Kur savus varoņus atstājat! Kad pagurst prāts; kad atkrīt rokas, - Pieminat savu varoņu mokas! ČŪSKA Latviešu tautas teika Kad dieviņš sauli bij radījis, Viņš teica: «Nu staigā tu, spīdeklis, Un sasildi dzīvo kustoņu Ar visu manu radību.» Tad saule gāja un sildīja, Ikvienu mīļi apglauda, Un visas sirdis tai atvērās, Tās draudzībā silti iedegās. Bet tikai čūska vienīga Mūžīgi auksta palika, Pie dzīves tā neņem dalības, Citiem uzglūnēt vien tik nopūlas. Tad saulīte sapīka briesmīgi: «Tu, mūžam aukstais nelieti, Kas sastaps tevi un nositīs, Tam deviņus grēkus dievs atlaidīs.» NĀVES PULKS Tirāna nakts murgi Klusa, mēma nakts, Bāli mēness zaigā, Noslēpums pa laukiem staigā, Glūnot šausmas stāv uz vakts Tāli nosauc svešāda balss, Skan tik baigi, tik žēli - Ko tu bailēs maldies tik vēli? Auksti sviedri - vai draud jau gals? Zobi klab, drebuls iz gultas trauc: Ko tā nakts ir tik briesmīgi mēma? Diezin, vai manim jau spriedumu lēma? Klau! vai izlietā asins tā kauc? Briesmīgi mēma nakts, Nobālis mēnesis tikko zaigā; Smagi soļi, - kas runā? - kas klaigā? - «Atriebt nākam: mēs āmurs, tu lakts.» Slepeni soļi - nāves pulks - Vai tu tas esi? Trīsas un atmaksu nesi? Skaļā sprieduma mēmais tulks. Ne vieta zināma, ne laiks, Vai sēdu, vai eju, vai nakts vai diena, - Par daudzām dzīvībām viena - Nekad vairs jautrs netaps mans vaigs. Bite, kas dzeļ, tā mirst - Ak, tā nezin ne algas, ne baiļu, Brīva sajūsma - ak, manu spaiļu! - Niecīgs rīks es, kas atmests irst. Briesmas man dienu, un, ak, šī nakts! Drebēdams mēnesis zaigā, Noslēpums pa laukiem staigā, Glūnot šausmas stāv uz vakts. TOMĒR Ir vārds - saukts «Tomēr», To pieminat, Kad visus jau nomāktus Domājat. Bet nenāks tas laiks, To neredzēs, Ka sloga smagums Mūs nospiest spēs. Bez spēka rokas Mums nenoslīgs, Kaut slāpēs un badā Iekšas tvīks. Mums sirdis cietas, Var spiest un spiest, Tās spiestas, māktas Vēl tomēr briest: Mums vārds ir «Tomēr», To pieminat, Kad visu jau nomāktu Domājat. Var zibens spert, Var pērkons dūkt, Mēs neļimsim ceļos, Lai žēlo, lūgt. Mēs nelieksim kaklus, Nemūžam nē! Lai pārkāries kalns Mūs apdraudē. Mums vārds ir «Tomēr», To pieminat, Kad visus jau beigtus Cerēsat.

RAINIS JAUNAIS SPĒKS Saule karsta, dūmains lauks, Pumpurs raisās, vai tas pauks? Tu, mans brīvais Latvijas zieds, Saule karsta, dūmains lauks. Melni tārpi sakni grauž, Rupjas rokas zarus lauž: - Vītīs pumpurs, citi plauks, Saule nedzels, zaļos lauks. I  Nāves vārti II  Aizmākta saule III  Šķirti ceļi IV  Nepārtraukta cīņa

RAINIS JAUNAIS SPĒKS I  NĀVES VĀRTI VIENA SIRDS Cik auksti šautņu stobri mirdz! - Divpadsmit lodes un viena sirds, Dikts rībiens, nepabeigts sauciens:«Lai dzīvo! -» - Un aprimst sirds, kas mūs še brīvo. MIRT KLAJĀ LAUKĀ Mirt klajā laukā vientuļās mokās, Tik nekrist cilvēku negantās rokās! Lai  m i r u š ā s  miesas kraukļi knābj: Cilvēki  d z ī v ā s  ar dzelžiem grābj. LIESMA UN VARONS Var nodzēst liesmu - un kvēle gaist, Tik   k v ē l o j o t   v i e n   tā karsti kaist: Var varoni nokaut, viņš postā grūst, Bet   m ū ž a m  no viņa sajūsma plūst. VĒL VIENS Vēl viens ir aizgājis, - mēs pazināmies, Mēs runājām ar reizes divas, trīs Pusvienaldzīgi un pusķildodamies; Viņš tagad aizgājis, - ak, ko tik drīz? Man viņam līdz irst atkal viena saite Ar dzimteni, - acs neviļus man trīs, No jauna iesmeldz krūtīs vecā kaite: Tā pate jūra būs, tas lauks, tas mežs Neviena, viena vaiga - viss būs svešs. NĀVES VĀRTI Aiziet kā saule, Nokalst kā siens Simti un tūkstoši Līdzi kā viens. Nāve vēl vārtus Atviru ver, Jaunus un jaunus Ziedokļus cer. Nāves vārtus Kā aizdarīt, Lai mūsu dārgākos Nevar vairs rīt? Nāves vārtus Kā cieti vērt? Lai vārtu vērējus Pašus cērt.

RAINIS JAUNAIS SPĒKS II  AIZMĀKTĀ SAULE BASKĀJIEŠA KAPEIKAS DZIESMA Pēdējā kapeika Pašulaik slīdēja Iz maniem pirkstiem Pasaulē klaidot. Pirkstos un kabatā No vara kapeikas Pāri tik palika Riebīgā smaka. Iekšas man apgriežas, Ožot šo smaku: Smaka tik sāja, Sālīga, sūra. Prātā nāk asinis, Sviedri un traipekļi Viss, kas ir apkārt Kapeikai lipis. Asaras, vaidi, Trokšņaini lāsti Pēdējo kapeiku Pavada pasaulē. Es savu pēdējo Palaidu lēnīgi: Pārmetu krustu, Nospļāvos trīskārt. Tik jau kad saožu Smaku šo, riebīgo - Saltums dreb kaulos, Iekremtas krūtīs. Nāks jau reiz laiki: Būs viņa skaidra, Būs viņa lieka, Būs visiem gana. AIZMĀKTA SAULE Gan saule spīd, Bet nespodri. To nenovīd Mums mākoņi. Tie auž kas dien Pa tīmeklim, Tur saule brien Lēn-lēnītīm. Tik īgnis prāts: «Vai vērts jel iet?» Viss dūmiem klāts, Tad labāk riet. Visu ziemu tā dus, Bet pavasar' Pie debesīm kar Zelt-spīdekļus. AIZ IZĪDAS PLĪVURA Zināt visu un tomēr dzīvot, Dzīvi iz mūžīgās tumsas brīvot: Te tev ir vīrs, te darbam lauks, Dzīve jūs visus karā sauks.

RAINIS JAUNAIS SPĒKS III  ŠĶIRTI CEĻI KRISTĪTAIS UN VĪRS Ja tevi kāds pa vaigu sit: Tu kristīts - otru vaigu sniegsi; Bet, ja viņš vēl pa otru sit, - Tu vīrs - to blēdi zemē trieksi! NO CEĻA NOST ! Ja jūs nespējat līdzi tikt, Ja jums mājās ir ziedoša laime, Sīki bērniņi trokšņa baidās Un mīļai sieviņai uztraukums netīk, Vai iesnas plosās, vai ieskrambāts pirksts, - Tad stāvat klusu! Un trīsat, kur neredz! Nenākat klajā pēc miera brēkt, Pēc prieka un puķēm, un mīlas smaidiem, Un ka tik labi būtu, Ja viss būtu beigts; Un lai mēs strādājot miera darbus Bez lieka trokšņa un - dūšas. - No ceļa nost, Jūs, kājām pasperamie! - Mums jāiet tālāk, - Šo briesmu brīdi vēl vajaga pārciest, Kad šausmas, asinīm pilot, Pa tīrumiem iet. Tad, tad - nāks tā laime, Pēc kuras mēs tvīkstam, Kas dos mums iespēju iet vēl tālāk, Līdz jauno sauli sniegsim reiz - Ciešāki rindās stājaties kopā! AR VĪNA VĪTNĒM MATOS Tie māk tik daiļi izsamist, Bet strādāt, - ak, to ne; Rauj jods: tie var sev lēni dzist, Mums strauji jākvēlē, Mums jānes gaisma tumšā pasaulē, Darbs jāvarē. RĀMAJIEM ĻAUDĪM Jūs paši nezināt, cik liels ir vārgs, Ko nestin nēsājat jau mūžus cauri - Kā saprast jums, cik brīvais gaiss ir dārgs, Kad elpojat aizvien tik smagi, šauri? Kā saprast jums tos straujos varoņus, Kad jūsu dvēsles mūžam rāmi dus?

RAINIS JAUNAIS SPĒKS IV NEPĀRTRAUKTA CĪŅA DĀRGĀ BRĪVĪBA Reizi, šo reizi mēs tomēr Par cilvēkiem jutušies esam, - Tagad mēs zinām, kas vīrs! Tagad mēs jūtam, kas gars! Uguns mums aprija mājas, Un lauks mūsu asinis dzēra - Vai tā par dārgi gan pirkts Nākotnes brīvības vārds? VAI MUMS ACIS, KO SNAUST? Vai mums acis, ko snaust? Vai mums mute, ko gaust? Pieres, ko pīšļos liekt? Pleci, ko sitieniem sniegt? Kājas vai ir, ko bēgt? Rokas, ko važās slēgt? Miesas, ko lodēm šaut, Ratos kā gaļu kraut? Sirds vai tik bailīgi pukst? Lūpas tik slepeni čukst? Dvēsle kā mušiņa sīc, Zirnekļa ieķerta, trīc? - Nē, - mums vēl droša ir sirds, Acīs vēl sparība mirdz, Spēki iz krūtīm mums plūst, Klints no tā spēka grūst; Šautnes drīz nevarēs šaut, Lielgabals nevarēs graut, Zobeni nevarēs cirst: Varmāku pārvara irst. Sajūsma pāri plūst, Naidnieks par brāli kļūst, - Cīņā mums spēks un balsts, Nāk mūsu nākotnes valsts. NEPĀRTRAUKTA CĪŅA Vēl šī cīņa nau pēdējā, Nau ko gavilēt uzvarā; Nau ko noskumt, ja zaudējam, - Mēs tomēr reiz visu panākam! Jo solis uz priekšu ir priekš mums Pat smagākais kaujas zaudējums: Par katru varoni, kas tur krīt, Mums desmit vietā stāv tūlīt; Kur varmāka pilsoņu asinis lējis, Viņš brīvības uguns sēklu ir sējis, *  *  * Vēl šī cīņa nau pēdējā, Nau ko gavilēt uzvarā; Vēl priekšā stāv paši grūtākie darbi, Nākotnes acis spīd asi un skarbi; Daudz, daudz vēl kauju - tik nepagurt? Tik svēto sajūsmas uguni kurt! Cietās rindās lai varoņi stājas! Miljoni kaujas laukumā krājas - Dūmi un liesmas, un asinis jaucas, Tauta celt nākotnes valstību traucas.

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA PIRMS TĀLĀK AIZEJAT, BIJUŠO KLUSI PIEMINAT. Sūtīdams savu grāmatiņu jums, mani draugi, es aizlaižu vaļējas lapiņas vējā: cik lapiņu nāks jūsu rokās, es nezinu! Cik tanīs pašās, ko jūs dabūsat, būs izkliedētu un izplēstu vietu? Varbūt jūs no visām maltām domām, jūtām un sajūsmām atradīsat vairs tikai tukšas domu strīpiņas un garas rindiņas punktiņu, kā asaru celiņus? Varbūt arī to vairs nebūs, un tikai mani gara īstenieki starp retām  rindiņām no jautīs bijušo garu? Bija mans nodoms - laist klajā lielāku darbu, no kura šī grāmatiņa ir tikai daļa; šimbrīžam to neatjauj tie neatkarīgie iemesli, no kuriem mēs visi atkarājamies, bet varbūt drīzumā tas parādīsies, un viņā atradis arī šai grāmatiņai viņas iekšējo saskaņo jumu un noslēgumu. Tomēr arī tā: ar cerībām, kas dibinātas uz vēju - uz vēju divējādā ziņā, - ar atlauztu gabalu no darba - es nāku pie jums, jo es zinu, ka  no viena mana atlikušā vārdiņa jūsu mīlestība, kas tik liela izaugusi, iztēlos visu degušo sirdi, iz kuras vārdiņš nācis; no vienas domu strīpiņas jūsu šinīs straujos gados asinātais prāts izšķetinās veselas domu virknes, - tik garas un grodas, ka tās neietilpst dzejā, bet izvērpjamas tikai dzīvē un mūžībā. - Tik lielā saprašanā es neceru brīnumus: pati daba šobrīd dzejo līdzi, - vēja nopūta un vētras grūdiens, apcirsta apse un mirkušās smiltis, austošs rīts un pārvarošā saule. Pats laiks dzejo līdzi, un katrs viens no jums, kas dara laika darbu un jūtas kā masas daļa, ir dzejnieks, jo masa mūsu dienās dzejo darbā pašu cēlāko epopeju, un tā ir tik vēl ievada dziesma. Es dzirdu: «Tas laiks pagājis; tikko piemiņa palikusi!» Jā, piemiņa, un piemina ir vienmēr sāpīga - - Atkal visu dzīvot cauri Briesmu pilnos drudža sapņos . . . Sen vajadzēja arī man salasīt kopā izkaisītās dziesmas, bet katru reizi, kad es to sāku šinīs garos gados, es atdūros pret slepenām sāpēm, un palika neuzlasītas aizšautas bultas un zaļie ozolzari, un vaiņags. Bet es dzirdu jūs atkārtoti sakām: «Tas laiks pagājis; iestājusies ikdiena, kas nesaprot lielo dzeju.» Ak, ievērpies piemiņās un tāluma domās, es biju jūs pārpratis! Bet es zinu arī to, ko jūs sakāt, tikai zināt arī manu teikumu: nau nevienā laikā ikdienas tiem gariem, kam ir varoņu dvēseles, un tai masai, kam mērķis ir ceļa priekšā. Kad celsies viņi, celsies arī šīs klusās dziesmiņas, un no viņām ieskanēs citas, jo skaļākas. *  *  * Grāmatā ar melnām lapām Ierakstām mēs savas dziesmas - Lai tās vaimanas un briesmas Aizklājas kā melnās naktīs. Grāmatā ar melnām lapām, Kā iekš melnas zemes rakti, Dusēs tūkstoši to nakti, Kas ir atkal uznākusi. Grāmatā ar melnām lapām Katris burts lai klusi kvēlo, Lai tos noklusušos žēlo Un tos modros klusi kveldē. Grāmatu ar melnām lapām Nēsāšu uz savām krūtīm, Līdz uz jauna laika jūtīm Kvēlot sāks i melnās lapas:

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA Kvēlot sāks i melnās lapas - VISU DVĒSEĻU DIENA Melna veļu laiva lēni brauc. Aizbrida saulīte Aiz melniem debešiem - MĀSIŅAS DZESMA Aizbrida saulīte Aiz melniem debešiem, Apdzisa guntiņa Uz nama pavarda. Rīt ausīs saulīte, Rīt kuršu guntiņu, - Rīt savu brālīti Nesildīšu vairs. Brālītim nevajga Pavarda guntiņas, Brālītim nevajga Vasaras saulītes. Nevajga, nevajga Māsiņas kopējas: Pakrēsla aizsedza, Paēna aizklāja. Brālītim vajaga Baltsmilšu gultiņas, Brālītim vajaga Velēnas palaga. Brālītim nevajga Asaru rituma, Brālītim nevajga Vaimanu gauduma: Asaras slacina Baltsmilšu gultiņu, Vaimanas vīdina Velēnu palagu. Brālītim vajaga Vienīgas piemiņas: Bez vārda teikuma Darāma darba. RUDA RĀVA Kur priecīgi pļāvēji Zāli pļāva, Guļ iezili sarkana, Ruda rāva. Tur zēniņš kā pazudis Gurdi staigā: «Tēt, kur tu palieci?» Vienmēr klaigā. Ko kliedz?  Tēvs nenāks, Šo viņu šāva; To sedz zili sarkana, Ruda rāva. ZĒNIŅA DZIESMA Pilna mūsu sētiņa Zīžainu meitiņu, Samtainu māmiņu, Dzīparainu skuķīšu - Dzīparainu skuķīšu, Vai manu, vai! Pilna mūsu sētiņa Tērauda puisīšu, Zaļa vara vīru, Sudrabainu zēniņu - Sudrabainu zēniņu, Vai manu, vai! Pilna mūsu sētiņa Ābolainu kumeļu, Sarkanu gotiņu, Baltiņu aitiņu - Baltiņu aitiņu, Vai manu, vai! Pilna mūsu sētiņa Vasaras darbiņu: Rudzu, miežu, kviesīšu, Piena, siera, maizītes - Piena, siera, maizītes, Vai manu, vai! Pilna mūsu sētiņa Debesu spīdekļu: Saulītes, mēneša, Sīku, smalku svaigzņišu - Sīku, smalku svaigznīšu, Vai manu, vai! Pilna mūsu sētiņa Svešu tautu ļautiņu, Vilkaču, sumpurņu Asiņainiem purniem - Asiņainiem purniem, Vai manu, vai! NABAGA BRĀLIS Romance Tēvs, māte, bērniņi, līdzbiedri - Ak, viņi visu man ņēmuši! Kas manim paliek, mans brāli!? Nabaga brāli, to viņi spēj; Vienu tie nespēj: likt tevim vaidēt, - Tas tevim paliek, mans brāli! *  *  * Ak, viņi liks manim rokas siet, Ka asinis zilas - no pirkstiem riet, Brāli, mans brāli! Nabaga brāli, to viņi spēj; Vienu tie nespēj: likt tevim vaidēt! *  *  * Ak, viņi cietumā liks mani sviest, Tur manas mūža dieniņas dziest, Brāli, mans brāli! Nabaga brāli, to viņi spēj; Vienu tie nespēj: likt tevim vaidēt! *  *  * Ak, viņi tuksnešos liks mani dzīt, Kur salam un badam būs mani rīt; Brāli, mans brāli! Nabaga brāli, to viņi spēj; Vienu tie nespēj: likt tevim vaidēt! *  *  * Ak, viņi liks mani lodēm šaut, Sirdi un dzīslas pušu man raut! Brāli, mans brāli, mans brāli! Brāli, mans mīļākais, to vēl tie spēj - Mūžam tie neiespēs likt tevim vaidēt! Sajūsmas liesmas iz acīm tev staros, Nāvē brāļi par tevi vēl karos - Tas tevim paliek, mans brāli! *  *  * KLUSIE KAPI Pie klusiem kapiem ejam, Nau tālu jāstaigā, Mēs savus mīļos rodam Ikkatrā atmatā. Ne krusta nau, ne zīmes, - Ne smilšu kopiņas, Lai nau, tās dziļiem rakstiem Mums krūtīs iespiestas. Tur smiltis iegrimušas, Nau lemta piemiņa; Ikviens tur ierakts tika, Kur miesas izdzisa. Bet zāle tomēr izaug Un kapus puškot drīkst, Tā tomēr jauna dzīve Mums, brāļi, atkal dīgst. NEMINAMĀ Iz cilvēka miesām Izspiestā asins: - Dziesma nau spējīga Iztēlot tevi. Baigi tu lido Kā asins smaka, Dvēsli īsiem Drebuļiem kratot. Zeme! ņem atpakaļ Bezgala šausmas: Iz cilvēka miesām Izspiestās asins! SARKANS PAVEDIENS Ko runājam, ko darām, Ko jūtam katris viens, Tam cauri velkas šalkas Kā sarkans pavediens: Par to, kas mums ir darīts, Ko cietis katris viens, Par asinīm, kas plūda Kā sarkans pavediens. Par to, ko neizdzēsīs Ne laiks, ne mūžs, - neviens, Kas ies līdz saules valstij Kā sarkans pavediens. VEĻU LAIVA Daugavas barkarola Melna veļu laiva nakti brauc, Zaļas veļu aires rakstā klaudz - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Lēni veļu upe viļņus trauc, Sarkanmelnas putas veļi jauc - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Tilpums veļu laivai pilnam krauts, Dzīves sējums veļu pļaujā pļauts - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Balsis veļu upē žēli sauc, Krastā veļu vilki gari kauc - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Veļu Daugavā viss līdzi rauts; Zilas veļu rokas klusi žņaudz - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Melna veļu laiva lēni brauc, Zaļas veļu aires rakstā klaudz. - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Daudz, daudz, vēl daudz . . .

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA ZIEMEĻBLĀZMA Ritēja rasa- Gaismas sviedri. No rītus agri putniņš dziedāja - AGRA GAITA Biedra piemiņai No rītus agri putniņš dziedāja, Kad tikko pirmā vājā gaisma svīda; Vēl klusums klēpī skumjas auklēja, Vēl laukos nenoteiktas ēnas klīda. Viens varons rītā agri izgāja; No viņa bēgot tumsa alās liela; Viņš pierē rīta zvaigzni nēsāja. Tie abi neredzēja dienas gala: Tos agri kāva negaisi un salu. ROMANCE Viņa vaigs ir ciets kā tērauds, Viņa acis mīlas pilnas, Saka viņš ar maigu balsi: «Neizkustini man kāpšļus, Rādot man, cik viņi trusli; Nedar' slidenu man ceļu, Laistīdama savām asrām: Neaizturi manu roku, Kad tā augšup spraišļa sniedzas! Zinu es, ka spraišļi vāji, Ka šis ceļš ir gluži nedrošs, Mani aizsargāt tu gribi, Bet mans ceļš top vēl jo grūtāks. Ja man lemts ir krist no kalna, - Labāk krist no paša gala: - Ātra, salda aizmiršanās Mīļāka par kropļa mūžu; - Un būs rādīts darbs un gaita!» PAR PIEMIŅU ĀDOLFAM HERTELIM 4. janv. 1871. - 1. sept. 1908. Tas tēls, ko dzelžos saslēdzāt, Mums līdzi staigā brīvs; Tas acu skats, ko izdzēsāt, Mūs vada stalts un spīvs; Tas zaļais spēks, ko salauzāt, Tas varonis, ko nokāvāt - Pie mums ir mūžam dzīvs! BRONZAS STATUA Drūmi stāv debešu Tērauda griesti; Skrejoši mākoņi Pāri tev kliesti; Nemiers un niknums Krūtīs tev valstās, Roka uz akmeni Mierīgi balstās. Drūms tu un bezbailīgs Stāvi bez vārda, - Pērkons un zibens Debešus ārda. VIENS ACUMIRKLIS Biedrenes skolnieces piemiņai Viens acumirklis lielās drošsirdības, Viens brīvs un skanīgs dvēsles sauciens! Kad skaistā aizrautībā sirds Tev neturēja pārplūstošās jūtas, Kad visu priekšā toreiz nostājies - - To priekšā, kurus mūžam bījāji Un drebot cienīji kā paraugus, Kas teicās ceļu tevim rādot Uz visu labu, cēlu, daiļu; Kas lika vārdus darbiem apliecināt Un visu savu laimi mest Priekš viena lielā iecerētā mērķa. Bet toreiz bija piepildījies laiks, Un viss, kas labs un cēls, un daiļš, Kā pumpurs uzplauka ar saldu smaršu. Ar gavilēm tu laikam pretim meties Par viņu atdot visu savu laimi. - - Tad viņi stāvēja un rēķināja, Bet nesaprazdama tu lūkojies - Un tava pirmā ticība tev lūza. Tu kuslā, smalkā, sīkā meitenīte, Vēl visās miesās trīsot, nosarkstot, Tad viņu priekšā toreiz nostājies - Un devi liecību par visu, Kas labs un cēls, un daiļš: Viens acumirklis lielās drošsirdības, Viens brīvs un skanīgs dvēsles sauciens. Un gļēvā ikdienības apkārtne Ar miega acīm, aizkritušām ausīm, No miera traukta, uzrāvās Un brīnumus un briesmas izdzirda, Ko savu mūžu nebij dzirdējusi. Un vērās, acis mirkšķinot, Uz tevi, kā tu priekšā stāvēji: Ar lepnu galvu, acīs dzirksteles, Viss vaigs no gara apskaidrots, Viss stāvs kā pacilāts un izaudzis, No bērna vienā acumirklī vērties Par pilnu cilvēku un varoni. - *  *  * Kad tevi minu apskaidrotā gaismā, Es zinu tūkstotes, kas jūt tāpat, Kas visu savu laimi iespēj mest Priekš viena lielā iecerētā mērķa; Es zinu vairāk: Ka līdz ar jums mēs sasniegsim to mērķi. LAIKS Kā krislīts gaisā spīd zvaigznīte, Bet, ja tu viņu rokā ņemi, - Tas krislīts ir vesela pasaule, Daudz lielāka par mūsu zemi. Kur nezinot kāda dvēslīte mīt, Bet, ja tu, laiks, to rokā ņemi: Tā varone top un deg, un spīd, Kā komēts pārliesmo pār zemi. LIELAIS MIERĀ Kad cīņa viskarstāk kūso, Tad rāma top šī sirds, Man sāpes atkrīt no krūtīm Un laime atkal mirdz. Es plūstu pulkā līdzi Kā koks, no straumes rauts, Kad ziedoņa plūdos niedres Un dūņas aiznes strauts. Kurp eju? Ka gribu? Kas notiks? Gan straume zin, kur plūst - Man aizrit senās mokas Un slepenās asaras žūst: Ak, tumsā izlauzt ceļu, Kad biju no visiem šķirts! - - Nu plūst uz jūru straume Uz lielo brīvi sirds. Un lielais miers nāk krūtīs Kā Jāņu dienas rīts, Es laižos pa gaisu pulkā Kā zeltīts mākonīts. SAVĀDĀ VALODA Ko jūs brīnāties daudz? Jums liekas nedabiski un savādi, Ka cilvēki runā ar tauru skaņām, Ar zelta mēlēm, Ar staru vārdiem, Ar uguns dvašu, Ar uztrauktu balsi, aizrautām domām, Ar tāli skanošiem sudraba zvaniem Augstu runu par augsto darbu. - Ikdienā neskan tā augstā runa, Ikdiena nespēj viņu ne saprast; Tie lielie vārdi jums nedzirdēti; Jums nedabiski tie šķiet Un liekuļoti, un smejami arī, - Jums taisnība ir: Kad jūs tos mutē ņemat, tie vārdi skan I nedabiski; i liekuļoti, I smejami arī; Jo pēc tās augstās runas vajga Nākt vēl augstākam, lielākam darbam, Un tas nau pa spēkam - jums. Bet tie mazie un zemie, un nabagie, Lielais nepārredzamais pūlis, Kuru jūs niecināt nevarat beigt, Kuram jūs raduši dot Apsmieklu tikai un darbu, Tas to nesaprotamo runu prot Un viņu runā, kad atnāk laiks: Prot tauru skaļas un zelta mēles, Un staru vārdus, un sudraba zvanus, Un ugunsdvašā tas skaļi runā To savādo valodu, kura pieder Varoņiem vien. Un tas prot vairāk: to lielāko darbu, Kuru vienīgi darīt ir vērts, No kura jaunas pasaules ceļas Un kuru izved un veic Varoņi vien. TEIKU ĻAUDIS Romance Tik reizi vien priekā Mums ietrīsēt - Nekas mūs nespēs Vairs atturēt: Ne liesmas, ne svelmes Mūs nebaidīs, Līdz nākotnes pili Acs ieraudzīs. Caur muklājiem cauri Mēs bridīsim, Līdz solīto zemi Sasniegsim. Mēs tūkstoši esam, Mēs miljoni; Jo ejam, jo topam Tik vairāki. Pār klintīm, pār aizām Mēs rāpsimies, Viens otram pāri Stiepsimies. No mūsu kauliem Lai tiltus ceļ, Ar miesām lai plaisas Pilnas veļ. Ar mūsu pleciem Lai sienas grauj, No mūsu locekļiem Skanstis lai krauj; Mums kvēlošās sirdis Iz krūtīm lai griež, Lai naidnieku jumtos Kā liesmas tās sviež, Tur izšausies uguns, Kas cietoksni rīs. Mūsu nopūtu vēji To uguni dzīs. Tais kvēlēs vaļņi Kā ledus dils: Būs mūsu uz mūžiem Tā nākotnes pils! * Tik reizi vien priekā Mums ietrīsēt, Nekas vairs nespēs Mūs atturēt. Caur ūdeņiem cauri Mēs bridīsim, Līdz solīto zemi Sasniegsim. DZĪVES SĒJĒJS Balāde Apstulbis tu domās stāvi, Acis skatās stīvi: «Viņš, kas sēja dzīvi, Tagad ievācis ir nāvi!?» Viņš, kas devis visu labu, Tagad saņem ļaunu, Tagad izcieš kaunu, Projām vests uz moku stabu. Viņš, kas lielo vaļu paudis, Tagad sietām rokām Iet uz nāves mokām, Un to ved tie paši ļaudis! Jā, tie ļaudis ir tie paši, Kas pie viņa nāca Klausīt, kā tas māca: Brīvi gūt un celties plaši!» Apstulbis tu domās stāvi, Acis skatās stīvi: «Bij i tie reiz brīvi!» - Un tu pats, ko tu to ļāvi? Viņa vaigs, tik mīļš un cildens - Saplēsts, sāpēs viebjas, Asiņots, ka riebjas, Bāls un atbaidošs kā ģildens. Apstulbis tu domās stāvi, Acis skatās stīvi: «Viņš, kas sējis dzīvi, Pats sev ievācis ir nāvi!?» RĪTA RASA Kad gaisma svīda, Bij gaisi ģiedri; Tad ritēja rasa - Gaismas sviedri. No cīņas ar nakti Tā sviedru rasa: To zelta traukā Saulīte lasa.

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA SAULES KRĒSLĀ Klusi šalko jūra bālēdama. Saules soļi smagāk vilkās kāpjot - Saules soļi smagāk vilkās kāpjot, Garā cīņasdienā piekusuši: - Taisni gaisā, stāvu debesjumā Uzvelt gaismas smago ugunslodi! * Pretī gaisa kārtas sablīvējas: Tvaiki, tvana, garaiņi un dūmi, Ceļa putekļi un purvu miglas, Sīkie spēki, ikdienības dvaša, Visi melnie zemes elpojumi, Kuros saule izbrien sadugusi. Saule pagurst vienas dienas cīņā: Kāpj no augšas lejā jūraslaukā - Lielā liesma bezgalīgā plūsmā, Lielā dvēsle bezgalīgā masā, Tversmi atrast tur, kur pati cēlās. Bet no iztālēm jau seko miglas, Sejas slēpjot pelēcīgās segās; Lasās debeši un palien laukā; Tālē tumsa glūn ar melnām acīm. Saule grimstot laižas mēļā miglā Līdzi sarkan-satveicētai lodei, Kurai dūmi apkārt savēlušies. Lodei pāri gareniski stiepjas Maiņus sarkanas un zilas švītras: - Versmē atsprāgušās mākoņšķilas. Jau ir saule cauri izgrimusi, Kaist uz jūras glāzes, kura atspīd Spilgti dzeltenpelēka pret miglu. Bet aizvien jo biezāk migla biezē; Līdz kā dzirnu akmens sali saspiež Plakaniski bezveidīgā klaipā Un ar varu iedzen dimantjūrā. Klusi šalko jūra bālēdama; Sīki drebuļi pār glāzi pārskrien; Smalkas dimantskaidas vizuļojot Tāļi apkārt izbirst tumšā klēpī. Augšā uzliesmo uz mirkli debess; Nosarkst sārti mākoņkalnu gali; Gaisa kārtas dzeltē, zalgo, bālē, Palsas, nespodras: top juma vidū, - Izgaist rītapuses zilā dzesnā. Skaistās ainas aizrauts, mēmi skatās Ļaužu dzimums - krūtīs rīta zvaigzne.

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA PĀREJAS LAIKS Kad neder sajūsma Kā ierocis, Lai nāk tad satīra Un kritiķis. Tagadne tukša, Nākotne tāļa- I SATĪRAS MŪSU DIENAS Tagadne tukša, Nākotne tāļa, Pagātne aizgāja Vakara blāzmā. Tukšuma laukos Virpulis pārskrien: Bēdīgās lapiņas Negrības aizskart. Dzīve tik sekla - Smiltis un smiltis, Ko te lai plūkā? Ko te lai vētī? Tikko vēl pagātne Izsēja graudus, Mestus pa rokai Negaisa laikā. Retam jau rādās Asniņu zaļums: Strādnieks jau vēro, Saimnieks jau skaita. Pagātne aizgāja Vakara blāzmā, - Nāks jauna blāzma Austruma pusē: Virpulis pārskries Pilnuma laukus, Darbā un cīņā Ziedošu tautu. KĀRTĪBAS PARTIJAS Mums miera tagad vajga, Jo veikals jātaisa; Lai apklust drauds un klaiga, Mums pietiek cīniņa. Mēs visu panākuši, Kas daudzmaz svarīgāks: Mēs vietās ietikuši, No kurām nauda nāks. Vēl, protams, viss nau rokās, Vēl daudz ko piedomāt; Šur tur vēl jāpalokās Un jāpielien ir klāt. Par darbiniekiem arī No mums pēc gādāts taps, Kad rims tik nemiergari Un viss būs kluss kā kaps - KAD LABI BŪS Nu, labie jūs un prātīgie, Nu, piekritēji mērenie, - Kurš vien tik redz, ka vāji iet, Ka lēnāk vajdzēja mazliet, - - Nu, šaujaties kājās un uzmanat, Pie laika nomaļus nostājat, - - Jo labi vairs nau. Jūs tiešām teicāt to arvien, Jūs brīdinājāt katru dien`: Ka lieta nopietna var kļūt, Ka pieticīgiem vajdzēja būt, Ka uguns un idejas rotaļa Priekš jauniešiem ir bīstama - - Nu labi vairs nau. Nu krustu tik priekšā aizmetat, Tik skaļāk velnu noliedzat; Varbūt ka biķers jums secen ies, Pa pulku par jums būs aizmirsies; Tad varēsat noskatīt mierīgi, Kā postā aiziet tie jaunieši, Kad labi vairs nau. Un, kurš no jums vēl gudrāks būs, Mazliet par nodevēju kļūs; Mazliet tik, jo dūšas daudz vajaga Tam, kas to piekopj pēc amata. Bet labi nu gan ikreiz tas ir, Ka sevi nost no ļaunajiem šķir, Kad labi vairs nau. Jums nau vairs i laika priekš idejas, Pie nopietna darba jums jādodas: Ir jāapdomā, ko ēst un ko dzert, Kur vēl kādu lieku grasīti ķert. Ar ieleju veikals vēl izputēs, Un tad jau - i muļķis to saprast spēs - Tad labi vairs nau. Jūs tagad mierīga darbība sauc: Krāt kapitālu daudz jo daudz: Tur arī jums vajaga brīvības, Bet, protams, kas celta uz kārtības, - Lai idejas nespētu darbību jaukt, Lai kultūra varētu sekmīgi plaukt - - Tad labi būs. - MIERA LĪDZĒJI Vilks iznāca klajās ganībās; Prom aitas bailīgi aizmetās. «Ko, nelgas, bēgat, jūs aitas un auni! Es nekodīšu, man pašam iet ļauni.» Tik tikko vilks kājas pavilka, No muguras asins tecēja. «Lūk, kā es piekauts, jūs auni un aitas! To darīj' man mežabrāļi, tie maitas.» Un aitas bēgot apstājās, Tām nabaga vilka žēl palikās. Pulks labiņu aitiņu, prātīgu aunu Kliedz: «Kā nu tā var! Tas ir par kaunu!» «Jā,» vilks teic, «i jums tie ņems kažokus; Pret tādiem mums jāturas vienkopus! Mums viena dzimtene, viena māja: Bez vienprātības mums klāšanās vāja.» No prieka aitiņas palēcās Un auni zemīgi klanījās: «Kungs vilks gan bargs, bet taisnīgs un žēlīgs.» Dažs aitiņas skats bij tik kaunīgs un vēlīgs. «Mums biedrība jāslēdz,» vilks turpina, «Jo tuvāka būs tā, jo labāka.» Brēc aitas: «Jā, būsim no visas tiesas Kā viena dvēsle un vienas miesas!» Teic vilks vēl: «Tad vajaga līgumu slēgt, Ka aitām man jātic un nedrīkst vairs bēgt.» «Jā, jā, kungs, - kad mēs tādos augstos rados, Tad katrs par jums vai dzīvību atdos!» «Nu labi!» teic vilks, «lai paliek tā!» - - Un ēd vienu aitiņu brokastā; Vēl pamāca: «Nu tik mēs būsim no tiesas Kā viena dvēsle un vienas miesas.» MODERNS ĀRSTS Nāc, ļaužu glābējs, dziedinātājs! Nāc, ārste, sāpju remdinātājs! - Še cilvēks gabalos top raustīts, Ar divi simti kokiem šaustīts! «Eh, ko! Tur ļaunuma nekāda! Var piecsimts ar, tiem bieza āda; No pēriena prasts zemnieks nenomirst!» - Tev, smalkam ārstam, tad var divtik cirst? BEZPARTEJISKS  POLITIĶIS Tev liekas par strauju Aplam tā skriet; Gluži kā uz kauju Rindās iet. Pret redzamu nāvi Tīšu prātu stāt, - Labāk tu jau stāvi, Kur netiek klāt. Tu nogaidīt vari, Kurš kuru veiks? Tad tu iznāksi arī: «Uzvarētāj, sveiks!» BALSSTIESĪBA Lai miljons mutes jums būtu Un balsis kā bazūnes, Tās nevērotu vairāk Kā pīkstošas pelītes. Jo jūsu balsis, cik skaļas, Ir bez balsstiesības; Vai jūs tur kliedzat, vai raudat, Neviens jūs neklausās. Caur jūsu lāstiem un draudiem, Caur visām vaimanām, Caur lielo troksni cauri Skan balss ar tiesībām. «Kas tā par varenu balsi?» Jūs īgni prasāt man. - Nu, uzklausāties labi, Kā zelta nauda skan. DEJAS SPOKS Brauc viesi kopā lūgtās viesībās; Spīd karietes, zviedz zirgi, dāmas smaida. Pie durvīm ļaužu bari klusi gaida, Pusbalsī čukstas, brīnās, noskatās. Bet skaļas skaņas gavilē tur zālē: Tur dej un dzer, ka dimd, pēc uzvaras; Jo nomierināts viss: spoks aizdzīts tālē. Tik bailīgākie čukst: «Spoks tomēr nāks, Kad tie tur ārā arī deju sāks.» MODERNA INTELIĢENCE Jūs esat tā kā lapas, Ko vējš ir atrāvis, - Kur jūsu balsts un pieturs? Dzīvs sakars iziris. Kur uzpūš kāda strāva Vai nieka vēsmiņa, Jūs aizklīstat tām līdzi Bez paša satura. Tik daudz jūs gaisos griezti, Ka gluži apjūkat, Ka vairs nevienai vēsmai, Ne strāvai neticat: Ka paši savus dievus, Ko vakar cēluši, Jau šodien metat zemē Kā bērni lellīti. Jums gars ir ticis neass Un spējas sīkušas, Vairs neizšķirat strāvu No sīkas vēsmiņas. Bet lielā gaisa strāva Arvien un straujāk plūst, Jūs sānis met un dziļāk Uz pašu zemi grūst. VĒLĪNS DZIMUMS Laiks ir seklis tā kā dīķis; Pārplūstošais avots aizbērts. Spainīšiem un biķerīšiem Ūdeni nes vēlīns dzimums, Sasmalsta no paltu paltīm, Lūdz un zog no kaimiņmājām; Pūlas dīķi pieliet pilnu Un par jūru apdzied dīķi. Acis mirkšķinot, stāv apkārt Gudri ļaudis runādamies: «Katras pūles atzīstamas - Centīgs gars ir latvju tautai - Nepagurstat, darbenieki! - Katra ūdens pile dārga, Tautas avotam lai krājam!» - PIEDZĒRUSI TAUTA Pa lielceļu trokšņodams Reibums iet, Ceļmalā raudot Gaudīgums sēd, Un nešķīstība Pa grāvi valstās. Kur ir tava griba, Un kur tavs gars? Vai, darba salauzti, Gultā guļ? Nu saki man, tauta! Un vai tev mājās Ir arī vēl kauns? Vai aizkrāsnē slēpjas? Vai zemē lien? Kur ir tavs jaunekļu Svaigais spēks? Vai rādās tik krogā, Uz galda sitot? Un tikai skrienot Meitenēm pakaļ? Vai gļēvums un nespēks Tev tagad ir gods? Un panīcis baudītājs Skaitās jau vīrs? Tev mērķis zudis? Un cenšanās beidzas? Izmisums grābis Par pazaudēto? - Tad arī jau laiks: Un izmist pietiek! Bet rāmā garā Smejas man prāts: «Vai tā ir tauta, Ko tu tur redzi!?» Jautrs es redzu: Es alojos, tauta! Tā neesi tu, Tie smalkie ļaudis Tur kūleņus met, Un reibums streipuļo Melnos svārkos, Un nešķīstība, Kas grāvī valstās, Ir tērpta zīdā. Bet darba tautai, Tev vaļas nau Skatīties ērmos, Tev laiks! - Pie darba! II EPIGRAMMAS PĀREJAS ZĪMES Laiks un cilvēki ir aizgājuši, Riebjas redzēt tos, kas uznākuši: Kā tie līksmojas, ka paši dzīvi, Ka no tikuma un prāta brīvi! Dzer un neķītro, un nodod brāli, Gļēvuls, nodevējs tiem ideāli; Smiedamies tie spriež, ka gādājams Tautai, kas tai trūkst, - liels prieka nams. KĀ STĀRKS Tas kara stāvoklis Stāv, kā stāvējis, - Vai rauga to celt, Vai rauga to velt, Uz vietas ir palicis, Kā stārks, tik kāju pārmijis. VIDUSVĪRS Tu brīvību cieni, bet kartavas arī, I tautai, i prettautai kalpot tu vari, Ar apdomu visu, ar gudrību dari, - Ej vidus ceļu starp kreisiem un labiem Un beigās - pērienu dabū no abiem. ES AR! «E, lielais laiks mūs licis kaunā! Pat sajūsma mums nāca ļaunā; Es tagad visu atsaucu un liedzu.» Tā, - ko tad tu priekš   l a i k a   darīji? Kā darbos sajūsmu tu rādīji? «Es? - visās sapulcēs «lai dzīvo!» kliedzu.» TĀRPIŅŠ Neesi tārpiņš, kas lokās, Kad tevi min, Kas pretī min - To zin' - Tam tabāk sokas. BIROKRĀTS UN ORDENS Cik vien spēji, tu zagi un rāvi, Līdi, spiegoji, bendēji, kāvi, Kas vien ir kauns, to tu darīji, Nu tev ir jāslēpj šie traipekļi - Ej, uzkārs tiem virsū - ordeni. IDEĀLS Teic, liberāls, Kāds ir tavs ideāls? - «Mans karogs un mans svētums Ir gaisma, patiesība, - darba lētums!» TAUTAS APLAIMOTĀJS Tu gribi tautu aplaimot. Pats sevi viņai ziedam nesi, - Ļauj tevi drusku aplūkot, Cik vērts, cik krietnis pats tu esi? Cik tautai nesīs labuma Tā tava dāvana? LABA MĀCĪBA VAIRĀK VĒRTS NEKĀ ZELTS Labsirdīgs kungs iet nabagam garām, Aptura soļus, liek atskanēt varam Un saka: «Še, dodu tev kapeiku, Bet zini, ka nauda vien cilvēku Neiespēj darīt laimīgu!» NETAISNA MANTA «Netaisna manta svētības nenes!» Tā mācība laikam nenāk no šenes: Še līdzīgi svētīgus procentus dod Par naudu, ko darbā vai nedarbā rod. DIŽTĒVA ZĒNAM Tā tev būs darīt, Dižtēva zēnam: Ēst, dzert pa pilnam, Strādāt pa lēnam, Nedarīt šodien, Ko paspēsi parīt - Tā tev būs darīt! NEGROZĀMS SPRIEDUMS Es zinu tavu spriedumu Kā skaidru, negrozāmu, cietu; Nekad tu aptumšot to neietu Caur iepazīšanos ar pašu lietu. VECAS GUDRĪBAS Ko līdz tev krāt pa gadu gadiem Tās gudrības no radu radiem: Jo vairāk ir tev viņu skaitā, Jo kodes ēd un rūsa maitā; Ar gadiem zūd tām katra jauda, Tās nau kā gadiem krāta nauda.

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA VĀRDI Kur darba nava, Tur vieta priekš vārda: Tam viena slava, Ka veco ārda. Vārdi, jūs zobens darbā liks, Vai jums zobens asuma tiks? I DIVIEŠI CEĻŠ UZ JAUNU Sargaties maldīgi cerēt, Ka viss jau no sevis kļūs labi; Vecais ar laiku taps jauns, Tagadnē nākotne augs. Vecais ne mūžam vairs neaugs, Tas nomirstot vien tik spēj vērsties; Veco būs noārdīt nost, Tai tikai jaunam būs ceļš. PAR RŪGTUMU Nepalikt rūgtumā stāvot Un bijušā lieluma miņā: Dzīve rit tālāk aizvien, Nākotne uzvar aizvien. Rūgtumu izmest iz sirds Un riebumu noglabāt dziļāk, Dzīvē iet darboties līdz, Dzīvi vilkt lielumā līdz. PAR KLUSUMU Ieslēdzat dvēselē dziļi, Cik naida jūs jūtat un mīlas; Dziļumā dusmas lai kvēl, Svētumā sāpes lai smeldz. Ziņkāras ausis lai nedzird, Un glūnošas acis lai neredz: Klusi lai nākotne gail, Piepeši uzliesmo šalts. PAR NĀKOTNI Nākotne uzvar arvien, Bet kauns var aiz uzvaras lodāt: Pundurs var varoni veikt, Ritens var atpakaļ slīgt. Nākotnei lielākai jātop, Lai varētu viņu mēs cienīt: Saknes tai dziļāk būs laist, Zarus tai plašāk būs plest. MAZIE DARBI Nenogrimt mazajos darbos Un ikdienā nezaudēt zvaigznes; Dūmains un putekļains darbs, Gaišas lai debesis stāv. Sīkumos izšķiežas darbi, Velk cilvēku sīkumu līdzi, - Lieluma mērķis tik vien Sīkumiem nozīmi dod. PAR LIELUMU Cīniņš ir cīniņa vērts, Kad lielums to iedveš un nēsā: Masā tik lielums un spēks, Masā tik mērķis un ceļš. Personu vardarbi kaitē, Un atšķeltas drupatas sadrūp, Lielumā masu būs celt, Kopībā apņemt un tvert. PALTIS Pārskrēja varenā straume, Un paltis tik palika pāri; Nekustošs ielejā stāv Ūdens pa smiltīm un sūt. Stāvošais ūdens grib saukties Par pēcteci varenai straumei - Atliekas teic vēl: mēs viss, Vardarbi teic vēl: mēs karš. BRĪVE GLĀBĒJA «Brīve, ak, brīve! » es dzirdu Jūs nopūtās mūžam tā saucat; Cerībās, ilgās aizvien Gaidāt, lai glābēja nāk. Brīve jūs nedzird nekad, Kaut i skaļi jūs sauktu ar balsi, Pati tā nebrīvē smok, Ejat jūs glābēju glābt. BET UN TOMĒR Šaubās un neziņas bailēs, Un ikdienas bezspēka gribā Visu jūs sākat ar: «Ak!» Visu jūs beidzat ar: «Bet -». Šaubas tā mūžam jūs kratīs Un ikdiena nelaidīs brīvus, - Brīvi dod vienīgais vārds: «Tomēr!» tik sakat, tad būs. LIELĀKI PAR ROMU Līdzi ar lielākiem mērķiem Aug lielumā spēki un tikums; Varena romiešu mērs Nesasniegts vēsturē stāv. Proletiem jāaug pār mēru; Jums lielākiem jābūt par Romu; Pasaules verdzība tur, Pasaules brīvība šeit! UZVARĀ MIERS Ievērojat to vārdu, Kad prāts jums jau īgnis sāk palikt, Kad jums ir jādzird aizvien: «Ienaidnieks uzveica jūs!» Roma gan zaudēja kaujas, Bet nebeidza karot, līdz veica. Tāds arī jums lai ir karš, Uzvarā vien tik ir miers. PAŠDARBĪBA Droša ir cīņa, jā gan! Mēs zinām nu vēstures gaitu. Akli tā gāja līdz šim, Tagad mēs spējam to vērst. Droša ir cīņa, jā gan! Bet tā saka mums: «Cīnies, cik spēka! Akli var vēsture iet, Pasauli postā var gāzt.» PAR ATJAUNOTĀJU Straumē viss pacēlās līdzi, Nu atsēdās gluži un smilts; Vietām pār laukiem tās sniedz, Zemnieks par saukumu kliedz. Uznestās smiltis drīz zudīs, Drīz asni tām lauzīsies cauri: Spēcināts taču viss lauks, Atjaunots simtkārt viss plauks. SPĒKA AVOTI Izmisums bēg manas dziesmas, Un nāve tur neatrod vietas: Cerība, pretspars un spēks, Dusmas un uguns, un spīts. Kā tu to spēji šais dienās, Kad nelaime staigā pa mājām? Nākotnes doma - mans sargs, Darbnieku tauta - mans spēks. II SENTENCES SEKMES Celies, ko gaud? Sev mērķi spraud, Tad sekmes gaidīt vari, Bet darbu dari. SASKALDĪTS Saskaldi sevi pa gabalam, Izdodi visu līdz pēdējam, - Bet, ja iz tevis vairs nebūs ko smelt: - «Ko šis? Uz tādu cerēt ir velt'!» PASAULES GRIBA Pasaule grib, lai to malda, Grib, lai stingri to valda. Ko darīt? - Gudrie un stiprie teic: «Ej maldot un valdot sev pasauli veic!» Es gribu jums citu atbildi dot: «Ej pasaules gribu pārlabot.» APGRIEZTA PASAULE Jaunmaltusiānistiem, kas sludina bērnu nedzimstību. Ābele lai sārti zied, - Tikai vien lai nenes augļu; Pļava zaļokšņa lai zeļ, - Tikai vien lai nedod siena; Lai ir skaista saldā mīla, Tikai vien lai nedod laba. JAUNA CĒLĒJS Uz gudriem vīriem neatsaucies, Pats visā iegremdēties traucies; Kas pats zin atrast labu, ļaunu, Tas pasauli zin celt par jaunu. RUNAS UN DARBS Runas ir garas, Darbs ir īss; No darba varas Liktens trīs. DIVKĀRŠS PIENĀKUMS Ar vienu nepietiek, Tev jāprot abi: Vest dzīvi tā, ka brāļiem labi, Un mirt, kad liktens liek. PATET JANUA, EXI Ja esi apnicis šo dzīvi, - Durvis stāv vaļā, - izej brīvi; Tik neej tās durvis, kurp Seneka raida, Tur nāve no paša rokas gaida; Ej otrās, kur nomet ikdienu, Kur atdod priekš brāļiem dzīvību, - Tur pati nāve ir gaiša un smaida. VITAM, NON MORTEM RECOGITA Domā uz dzīvi Un ne uz nāvi Un sities par brīvi, Kamēr vēl stāvi. Brīvi vajaga vest, Nāve pati nāk, Tad darbu vajga mest, Kaut tikko to sāk. SOLIDARITĀTE Vai cīniņā Līst asins vai sviedri, - Lai iet vai kā, Tik neatstāj biedri! KREISĀ PUSĒ Sirds, kas vārgam līdzi jūt, Zobens, kas spēj aizsargs būt - Kurā pusē tāda sirds? Kurā pusē zobens mirdz? Kreisā abiem īstā vieta, Tur ir cilvēcības lieta. AKMENS NAMS Uz akmens celts mūsu nams, Tas akmens ir krams, No tērauda lieti ir stabi, - Mūsu lieta stāv labi.

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA ZEMES SAPNIS Vai tas nojautējs un vēstnieks nācis? Vai mans gadsimteņu ziedons tuvu? Zemes māte trūkās dziļā miegā - Zemes māte trūkās dziļā miegā, Dīvains sapnis bij tai parādījies; Pus no prieka, pus no briesmām drebot, Lūko atjēgties un aptvert sevi; Mēmā mute velti vārdus meklē. Tumšās saknēs ilgi mitinājies, Pēkšņi izplauka no zemes pumpurs, Milzu zariem zemes vaigu segdams, Zaļu gaismu starodams no lapām, Saldu smaršu sūtīdams kā ilgas. Pumpurs raisījās ar rīta gaismu, Brīnumziedons zemē uzziedēja. Drīz vēl spilgtāk spīd, vēl siltāk staro; Skaistais rīts top karsta saules diena. Zaļais pumpurs zelta ziedā vēršas; Zelta gaismā gaviles bez gala. Ziedu smarša reibinoši apņem Visu radību ar laimes jūtām. Lielā sludinātā jaunā saule Izraisījusies kā zieds no zemes. Drīz vēl karstāk atspīd zelta stari; Skaistā saules diena liesmās kvēlo, Zelta zieds kā ugunsversme sarcis. Sviedri sarkani no zieda lāso, Zieda lapas raucas, deg un nokrīt, Zelta gaisma plok, nāk melna tumsa, Šausmas iekliedzas pār visu zemi, Drebuls dreb, kur sviedri pāri plūda. Pus no prieka, pus no briesmām drebot, Dziļā miegā trūkās Zemes māte, Lūko atjēgties un aptvert sevi; Mēma mute velti vārdus meklē. «Kas man mieru traucē tiku tikām? Nakti sapņiem grābj un dienu ilgām? Neapjausti saldām ziedoņjūtām? Vai tas nojautējs un vēstnieks nācis? Kas man sludināts bij senās teikās, Dziļās dziesmās dziedāts man no mūžiem? Jauna dzimšana un cita saule? - Ko tās briesmas cēlās vienā reizē? Stāj tām cieti klāt kā nakts pie dienas?» Pus no prieka, pus no briesmām trīsot, Dziļās domās grima Zemes māte. Vai tu nezini to, Zemes māte, - Zieds ar augli zarā nesastopas, Ziedam jākrīt pirms lai auglis augtu. Vēl nau piepildījies viss tavs sapnis, Tev ir laika diezgan gadus gaidīt Jaunu dzimsnu un citu sauli,- Mūsu gads tev ir kā viena stunda, Gadusmiteņi vēl nau ne dienas. Mums nau laika gaidīt, drīz mēs gribam Jauno dzimšanu un citu sauli.

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA UZ DARBA DIENU Svētku tērpu liekat nost, Tikai svētku spēkajostu Nepiemirstat darbā jozt. Ej uz galu, laiks - *  *  * Ej uz galu, laiks! Lejā, vecā saule, grimsti, Vienās asnīs bradāt rimsti! Rītos zilgans vārās tvaiks: Jaunā saule, dzimsti, dzimsti! DIENAS AUSMA Nau taisnība tām senām sērām; Ka mūžam laimes atnāks; Nē, drīz jau gaisma spīdēt sāks, Mēs viņai logus vaļā vērām - Un kaut ar diena asiņaina aust: Tā tomēr diena ir, un nau ko gaust! SAULES GRIEŽI Pagāja rudens, Pagāja ziema, arī, Saule lēni, griežas Uz pavasari: Laukos vēl vienmēr Balta nāve staigā, Melnos baros tai pakaļ Vārnas klaigā. Lēni, lēni saule Griežas uz pavasari, - To neatturēs ne nāve, Ne vārnu bari. JAUNAIS NAMS Mēs vienu mācījāmies šinīs briesmās: Ka mūžam mūsu spēks nau pārvarams; Ka pērkoņgrāvienos un uguns liesmās Sveiks jaunās atnākošās šķiras nams. No vētras apkārt zaļi koki lauzti; Nams dūmos kūp vēl, tikko saredzams; Guļ izsvaidīti ugunsgrēka grausti. Bet stāv pats nams! viņš dibināts uz klints, Un viņu sargā jaunā darba ģints. PATIESĪBA Ir tomēr patiesība, ko mēs teicām, Un paliek taisnība, ko vēstījām; Mēs, šodien sakauti, vēl tomēr veicām, Mums nievas vien priekš jūsu uzvarām. Jums pašiem kauns tik ir, ka uzvarējāt, Un bailes, kur vairs cilvēcība būs? Tik viņu noliedzot, jūs uzveikt spējāt. Jūs zināt: pasaule par drupām grūs, Kad mūsu gaita ceļa neiegūs. ĒRKSĪTIS Kalnus aizas, Un krācošus strautus, Platas straumes, Tuksnešu smiltis, - Visu, kas šķērso, Tie sameta pretī, Lai mūsu gaita Apstātos reiz. Pāri pār šķēršļiem Iet mūsu ceļš, Līdzi kā vēji Staigā pa kalniem Šurpu un turpu. Un tu, tu, ērksīt, Mūs atturēt gribi?! Ieķēries svārku Zemajā vīlē, Atpakaļ rauj! TĒRAUDS Tērauda asmens. Vaidēdams lūza, Dusmās mētāja Uguns dzirksteles: «Dzīvodams griezu, Mirdams zibsnīju,- Zibens dzirakstele; Tā mana dvēsele; Tā zilās ugunīs: Pretvaru degs!» Mēs esam tērauds. AKMENS Akmens krūtis Skrambotas šņirkstēja; Izlēca uguns, Atlēca kalts: «Klints mana māte, Kalns mans tēvs, Galvu ceļ debešos, Zemē rok saknes; Pasaules pamati Guļ manā klēpī.» Mēs esam akmens. ATKAL NAKTS Visapkārt bij reiz nakts, Un nekustoties visi snauda klusu, No bailēm mākti; - dziļo, spiesto dusu Vēl aizsargāja vakts. Kur ieskanējās balss, Tā klīda vientulīgi, tāļi, žēli; Tik mēmi cēlās balti miglas tēli: - «Ak, nakts! kad būs tev gals?» Nu atkal apkārt nakts; Un briesmu vētras šņāc, un asins līņā, Bet vīri modri stāv un turas cīņā; Tiem kaļot noskan lakts: «Mūs modrē jauna balss; Mēs dienu redzējām, kaut arī īsu: Mēs gaitu nebeigsim, un nebūs trīsu, Līdz naktij reiz būs gals.» DARBU DARBS Sūtījums draugiem uz mājām ...Mēs vienu posmu esam zaudējuši, Ir vieni darba sīki jānoliek. Kad cirvis atcirties, vai jābeidz darbs? No viena ceļa mums ir jāatstājas, - Kad mērķis paliek, vai var ceļu trūkt? Un mērķis mums ir likts ne izgudrēm, Bet pate dzīves gaita iet uz viņu. No darba vietas namdars neaiziet, Kad roka sadurta no skabargas; Neviena sīka darba neatmet Tik tādēļ vien, ka labi nepaveicās; Vai arājs atlaižas no aršanas, Kad debess samācies un negaiss draud? Un mēs lai mestu lielo mūža darbu? Kurš vien mums cerību un spēku dod, Caur kuru vien mēs spējam dzīvi nest Un kuru nedarot mēs nebūtu! Un tādēļ vien lai mēs to nedarītu, Ka vienu posmu esam zaudējuši! Ka lielais karstums tagad pārskrējis, Ka laiks jums liekas esam neizdevīgs Un atkrīt nost tie līdzitecētāji? - Vai tie mums pulkā bij tie svarīgākie? Tie ne. - Nu tad: ko esam zaudējuši? Kas tagad neatlaižas, tie tie dārgie, Jo tie spēj izturēt līdz uzvarai. - Ko spēku tērēt līdzitecētājiem, Kad tā priekš pamatšķiras nepietiek? Celt visu pašapziņu pamatšķirā. Un laiks jums liekas esam neidevīgs? Nau dzīve gan kā roku taisīts pulkstens; Ko uzvilkt var un nostādīt, kā grib, Bet izprast, piemēroties, pavērst varam, To darbu darot, kurš tam laikam der, Jo taču cilvēks vien ir dzīves viela. Un viens ir darāms darbs ikvienā laikā, Vai rāms un kluss, vai nospiedošs un draudošs, Vai kaut pa nakti pēkšņi apsviestos: Celt visu pašapziņu pamatšķirā. Tā viena ir, kas spēj to galā vest, Tai vien tas darbs nau laika kavēklis;. Nau veikals, izlīgums, bet pate dzīve Bez žēlastības un bez liecībām. Tā vien i brīva taps caur pašas spēkiem, Bet visu cilvēci sev līdzi vedīs. Tur ir tā izeja un darbu darbs. SAULES STARS Iet spilgts un sildošs saules stars Pār mežiem, dumbriem un paltīm, Un galvu paceļ dažs nolīcis zars, Kāpj kūpot garaiņi šaltīm. Mans saules stars, tev darba daudz Celt zarus un paltis sūkt sausas, Pēc tevis visi brēc un sauc, Viss vārgs tev jāuzklausās. Vēl augšienē blāķiem guļ mākoņi, Tik tikko tu izspiedies cauri; Tik mierināt vari tu steidzīgi Un solīt, ka zaļos drīz mauri. Vēl galotnes vien tavā spīdumā dzirkst Un spēcīgi siltumā plešas, Bet drēgnumā drebot pazares mirkst, Tām gaisma un ausa ir svešas. Mans saules stars, tev darba daudz Celt zarus un paltis sūkt sausas: Jo sauktin tumšās pazares sauc Pēc ausas un atkal pēc ausas. Darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē, Pirms nesasils visa tā drūzma Līdz zemākam asnītim pazemē, - Jo viņos tā dzīvības plūsma. DIVI VĒJI Iet divi vēji Pa negaisa laiku: Viens augšā lēni Mākoņus valsta, Otris pa leju Aumaļos drāžas. Būt lielam lietum, Kas nāk pret vēju! Viesuļu ripām Pa lielceļiem griezties, Kāpt dūmiem gaisos, Krist ozoliem brazdot, Zemei ar debesīm Kopā jaukties! Būt skaidram gaisam, Kas nāk pēc vēja: Dzīt miglas vāļiem Un kūleņiem dūmus, Saulei pa debesīm Smejoties staigāt, Ļaudīm pa zemi Caurām dienām! DZĪVĪBAS TRAUKS Jau sīkie putniņi mosties sāk, Pusmiegaini čivina laukā; Vēl kāda stunda, tad saule nāk, Nes dzīvību zeltainā traukā. Ap melno zemi to lēni sniedz, Un visi dzer to bez gala Un smejas, un skūpstās, un trokšņo, un kliedz: Tie glābti no nakts un sala. Ar ilgām dziestošās: acis griež Uz augšu vārgie un: bālie; Nāk visi, kas sēro, kas asaras riež, Nāk nākdami tuvie un tālie. Un lielais dzīvības siltums plūst Pār bālajiem vaigiem uz leju, Viss asaru mārks pa lēnītēm žūst, Vairs grumbas nevago seju. - Jau debesu vidū stāv saule un kaist, Un baltās ugunīs garo: Vaids, izmisums, šausmas iz sirdīm gaist, Prieks acīs atkal staro. Tu, stiprā saule, tu, dzīvības trauks, Dod veldzi mums, drosmi un spēku - Mēs veiksim tumsu, mums diena plauks, Tad uzcelsim nākotnes ēku. DAUGAVAS KRASTI Skalo savus krastus, Daugava, Tavi krasti skalojami gan; Gadu gadus ūdens skalojot Nenotīrīs tos no traipekļiem Viļņo, putodama dusmojies, - Tavas putas baltas mirdzēs: Pašā saulesgaišā dienvidū Vakarblāzmas krāsā burbuļos. Skalo ātrāk krastus, Daugava, No tām neminamām atmiņām, No tiem vergu laiku riebumiem; Taviem bērniem abās krastmalās Pāri nodarīts pie dzīvības. Kad tev ūdens trūkst, ko skaloties, Sasmel kopā bērnu asaras. Skalo ātrāk krastus, Daugava, Lai reiz brīvi viļņi viļņojas, Līdzi brīvu domu laidumam, SIEVIETES DVĒSLE Vai mātes mute Lai saka labu, Kad dēlu aizved Uz nāves stabu? Vai jaunavas acis Lai laipni smaida, Kad mīļo aizved, Kur viena vaida? Vai māsas vaigi Lai netop bāli, Kad aizved, aizved Uz mūžu brāli? - Vēl sievietes sirdī Līdzjūta mājo, Žēlot un pacelt, Un stiprināt vājo. Vēl sievietes dvēsli Sajūsma silda, Viss cēls un taisns, Un spēcīgs to pilda. Lai aizved un deldē, Ko vien rod brīvu, - Iz sievietes dvēsles To izcels dzīvu. BĒRNU MUTE Ar bērnu muti Dzied nākotne dziesmas, No viņas vecam Draud lielākās briesmas. Ar maigām skaņām, Ar mīlīgu vaigu, Ar nevainību Tie dara baigu, Kas šodien beidzies, Tas rītu sāksies, Tos sapņus par dzīvi Pārvērst nāksies. Vēl balstiņas sīkas, Jau sirsniņas lielas, Skan dziesmas mājās, Drīz skanēs uz ielas. Ar bērnu muti Dzied nākotne dziesmas, No dzirkstēm vēji Uzpūtīs liesmas. ROKAS Mana roka asa, Mani pirkstu gali nau smalkjūtīgi, Man acis nau maigas, Mani vaigu panti nau gludi un glauni, Un mana runa nau glāstoši glaima. Es maigās mākslās neesmu vingrojies, Nau vajadzīgs bijis, Un es tās neesmu pazinis daudz. Bet ienaidniekiem gan Es esmu mūžam skatījies vaigā: Es esmu tur redzējis visu; kas zems, Visdziļāko kaunu cilvēces dzimtai, Neizprotamu zvērisku naidu, Aizlaiku aizmirstu žēlību. Un viltību, un asinskāri, Un neģēlību riebjas pat vilkam, Un skaudību visam, kas augsts. Es neesmu redzējis cilvēcības, Kas žēlo un jūt; Es neesmu redzējis cilvēku sejas, Kur nebūtu rakstīs ar dziļām grumbām: «Tu esi zvērs!» Tad tapa asa mana roka Un pirkstu gali bez smalkjūtības, - Vai zvērus glaudīt ar zīda cimdiem? Vai maigām acīm viņus žēlot? Kad viņi savus upurus plosa Un kad vēl mielojas no miesām, Kas viņu cilts? Man vajga reizi cilvēkus redzēt, Man, vajga cilvēkus cienīt spēt, Lai viņus: atkal mīlēt spētu. Līdz šim es mīlu tik savus brāļus, Kas izmisumā raujas laukā No savu mocītāju nagiem Un, asins pārplūduši, ceļas Uz galīgo cīņu. Kurš ir gan maigs Un, galvu pacēlis, skaisti dzied, No rozēm; smaršodams garām staigā, Kad viņa priekšā no kustoņas Top saplēsts cits? Kurš nemetīsies bez apdomas glābt, Lai aptrūkst dziesmas un rozes nokrīt? Kurš tāds, kam gluži nau cilvēku jūtu? Ja ir, - tad jūs. Jūs bailīgi stāvat pa pusei, Pa pusei ņirdzīgi jautādami: «Kam taisnība? kurš strīdu sācis?» - Vai tur maz strīds, kur vienu saplēš?! - Vai tur maz taisnības vajga vēl meklēt?! Man vajga reizi cilvēkus redzēt; Šīs kustoņu paaudzes negrozīsies, Jeb viņu nagi tik asāki kļūs Un netaps cilvēks par cilvēku, Un velti to sludināt mīkstām sirdīm, - Līdz būs vēl vergi, kas visu nes, Un būs vēl tie, kas nest tiem liek, Un būs vēl no laikiem krājama vara. Kas stāvēs caur krāto. Viss maigums man ko brāļus žēlot, Ko mierināt sēros, ko kritušos pacelt, Ko sirdis nogurušiem dzesēt, Ar daiļumu dziedēt un veldzēt Un nākotnes spožumu sapņos rādīt. Kad atnāks tas laiks, Kas nāk tikai vedams, Tad lēni no cilvēkiem atkritīs zemums, - Tad rokas nebūs asiem nagiem, Būs pirksti mīksti glaudīt, Būs acis maigas žēlot, Būs vaigu panti gludi un glauni, Un runa būs glāstoši glaima, - Un maigas dziesmas tad dziedāšu jums, Kad atnāks laiks. UZ NĀKOTNI No važām rokas ir vēl divas, Vēl notirpuši locekļi, Bet spēka dzīslas tomēr dzīvas, - Tās nomaitāt nau spējuši Gadsimteņi. No briesmām tauta neiet postā, Ne tik vēl   v i s u   tautu zieds; Draud vairāk briesmu klusā ostā, Pēc kuras nevarīgie kliedz: Miers mūsu bieds. Jūs vingrināsat atkal rokas, Jo priekšā jauni centieni; Drīz jutīsat, ka atkal sokas; Jau ceļā dodas jaunekļi Uz nākotni. CITA CILTS Citai ciltij vajga nākt, Kas lai darbu izved galā; Šī tik spēja darbu sākt; Darbs ne viņas, meta malā. Laiks gan sajūsmību kūra - Nebij malka, salmi vien; Ezers viļņojās, ne jūra - Gluds nu ezers. kā arvien. Citai ciltij dodat vietu, Tai, kam darbs kā savējs rūp; Lai no rokas drīzāk ietu, Laiks ir sērt, jau rija kūp. PIRTS Celies nu, tauta, un durvis ver, Svaigu gaisu ar malkiem dzer! Nu tu pirtī pērta, Sāpju spailēs tu vērta; Acis no dūmiem tev grauztas. Miesas ar slotām tev šaustas; Arvien vēl karstāks uzmests gars, Arvien vēl cilāts ērkšķainais zars; Kvēlošām šaltīm tu aplieta, Aukstiem nāves sviedriem tu mazgāta; Visa šausmu bērība pār tevi bērta: - Nu tu pirtī pērta! Vecie sviedri un traipekļi, Vergu nespēks, šaubas un drebuļi Šaustot un tveicējot nodrāzti: - Nu tu pirtī pērta. Iznāc nu laukā spēcīga, Skaidra, spirgta un jaunota: Visa vecā dzīve nomesta; Nomazgāts viss un notveicēts, Miesas un gars: jauns, skaidrs un svēts - Nu tu pirtī pērta. Celies nu, tauta, un durvis ver, Šķēršļus pie durvīm no ceļa spera Jaunu, plašu gaitu darbnieki cer. VIENS PALIEK Kad jums liekas: atkal viss Atgriežas uz pagājību, Dzīve lēni, bailīgi Atkal ies pa ikdienību, - Zinat: dzīve esam mēs, Gaitas veids ir mūsu varā, Ikdienību vērtīsim Darbadienā jaunā garā. JAUNĀ DIENA Līdz varonībai Ies ikdiena celties, Ies spēka apziņu Pagātnē smelties: Nau pagātne sveša, Tā tava paša, Kā saule staro Spilgta un plaša. LAIMĪGIE JAUNEKĻI Laimīgi esat jūs, aizgājušie, Kas kritāt pilnā jaunības ziedā; Ar gavilēm saņēmāt pēdējo mirkli, Ar uzvaru acīs tam skatījāties Un savu jauno, dzirkstošo dzīvi Līdz pašam galam izvedāt cauri; Kas izbaudījāt savu pārmēra spēku Un spēka kausa pēdējās lāsas Pašai nāvei ielējāt acīs. Jūs savu lielo ideju redzējāt Kaut vienu mirkli vēl mirstīgām acīm, Ko mēs tik garasapņos un sajūsmās Neskaidri nojaužam miglas ainās, Kaut pēc viņas mēs cenšamies mūžam Vienās neizbeidzamās ilgās. Laimīgi esat jūs, aizgājušie, - Jūs aizgājāt mīlas lielākā laimē, Dziļākā mīlas laimē, kas cilvēkam dota. Laimīga mīla ir sievietes siltās rokās, Un taču tā viļ un dzeļ, Un, kurš jo dziļāk un kaislīgāk mīl Un sevi un dzīvību atdod par mīlu, - Tas īsti jo dziļāk un kaislīgāk nicina sevi Par savu mīlu. Bet laimīga, gaiša un neviltīga, Visus vira prātus aizraujoša Ir gara mīla uz cilvēces laimi. Ne viņa var vilt, ne viņa var dzelt, No viņas neprasa sevim laba nekā: Ne siltu roku apskāviena, Ne acu mirdzuma, ne skūpstu kaisles, Ne mīļas apgādības garā mūžā, Ne algas, ne slavas, ne piemiņas pat, - Tik viņai ziedojas nemiņu dziņā, Kurš sevī piepildās pats. Sajūsma uzplūst kā pavasarupe, Vaļīgi pāri lejas bez robežām, Bez redzama gala atveras lauks, - Plūdu svētību laistot un laistot. Tur viņas spēki izstraujo brīvi. Pa zemi iet svaigums, pa zemi iet prieks, Un pērkons, kas tricina padebešus, Ir tikai laimīgo jaunekļu smiekli, Un zibens mirkļi, kas tvaikos šaudās, Ir laimīgo jaunekļu dzirkstošās domas. Jūs pirmie jutāt šo mīlu bez robežām Un nesāt to šauruma aplokā mums, Un visādos veidos mums vēstījāt to Pēc viņas daudzpusības un pārpilnā pūra: Kā pavasarupi, kā zibeni tvaikos, Kā pirmās bezdelīgas, kā lakstīgalas, Kā pēkšņas briesmas un mieru, un mūžīgo sauli. Jūs savā straujā gaitā mūs aizrāvāt, Vēl krītot pacēlāt mūs līdz varonībai, - Un tikai varonībā vēl sākas cilvēks, Tik dzeldošās ugunszīmēs to sapratām mēs, Kad savus pirkstus uzlikāt mums uz krūts, Ka vēl tā sūrst līdz pašai sirdij. Tās ugunszīmes sūrstēs un nedzisīs Ne pate ikdiena ar gludo roku Tās neizglaudīs, ne putekļiem aizbērs, Bet ikdiena pate gan pārvērsta taps Par jauno darbadienu iekš mūsu krūtīm. Laimīgi esat jūs, aizgājušie, Jūs, sevi piepildot, atvedāt laiku - Un skaistuma ugunsratos tas pārgrāvās dārdot; Jūs, sevi piepildot, izpildījāt Pienākumu un aizejat mierā, Bet jūsu dzīve dzīvo iekš mūsu dzīves; Jūs, sevi piepildot, uzcēlāt mūs To lielo darbu darīt, kurš pate dzīve. Laimīgi esat jūs, aizgājušie, - Bet mēs ar ikdienas mazākiem spēkiem Paliekam še uz lielāku darbu, - Tik viena apziņa turēt mūs spēj: To darbu ne laimīgie varoņi veic, Bet visums tik vien. GATAVĪBA Nezin to neviens, kad atnāks laiks, Mēs tik dzirdam, ka jau soļi dimd. Strādāsim, ko prasa dienas darbs: Dienas darbi laikam ceļu klāj; Būsim gatavi, - kaut sauktu rīt, - Katris gaitu iet, ko laiks tam lems, Katram mazā ar būs lielam būt, Kopsim garu sevī, kas to spēj. ZIEMEĻBLĀZMA Kā liela gaisma nāk no viņām dienām Ar stipru spēku, bet ar klusumu; Tā met pret melnām ikdienības sienām No kāvu uguns baigu spožumu. Jau bālāk, rāmāk šaudās staru gāzma, Par balti sārtu kvēlesvizmu kļūst; Caur nakti roku sniedz tai rīta blāzma. Nakts draudi salauzti kā lūžņi rūst, No kāviem noslēpums un bījas plūst. *  *  * Ar lielo gaismu, kas pa nakti ausa, Ir mana tauta augšā- cēlusies, - Bij vēla celšanās un, ak, cik gausa, Bet skaists ir rīts un skaista gaita ies. No viņas savu vēsturi sāk tauta, Kam mūžs bez viņas tumsā stiedzējies, Kam tagad kultūrsaimē vieta ļauta; Ar gavilēm tā tautu drūzmā grūst, Kur darbā visiem brāļu tiesu gūst. *  *  * Uz lielo gaismu kāri skatās masas, Pār visu tautu drūzmu trīsas trīs, Jau sirdīs atkal senās ilgas lasās, Jau gaidās uztraucas: «Vai drīz? vai drīz?» Kur ikdienai vēl šķiet, ka brīnums dzisis, Tur tautas dvēsles jūt, ka dūst un lūst; No kāvu uguns baiļu saiklis risis. No debess zemē uguns vējš sāk pūst, Tas kvēls, no kura dzelzs un šķēpi kūst. *  *  *

RAINIS KLUSĀ GRĀMATA KARĀ KAUTA DVĒSELĪTE ...Redzēs baltas dienas mūsu tautai... Kalna galā nesat mani guldīt - Kalna galā nesat mani guldīt, Baltu smilšu mīkstā kapagultā Noliekat zem augstās priedes saknēm Saknes apskaus mani tūkstots rokām, Mani sargās, mani silti turēs. Zaļa maura sega pāri klāsies, Vieglu elpu mamim nenospiedīs, Viegli uzcelšos, kad skanēs taures. Pašā kalna galā gribu gulēt, Lai kaut iztālēm es varu redzēt, Kur svīst brāļi asiņainus sviedrus Karstas dienas piekvēpušā pirtī. Manim kalna vēji tvaikus kliedēs, Tur es redzēšu, kā brāļi uzvar. - Visus locekļus man dodat līdzi, Uzlasat, kur mani sakapāja, Lai, kad vajdzīgs, visi kopā būtu: Roka labos sānos, sirds iekš krūtīm, Mute zobu pilna atkost pretī. Tagad nesat vien uz kalna galu, Neturas jau locekļi vairs kopā; Mazu laiku vajga elpu atņemt. Priede ēnu dos man kupliem zariem, Lēni šalcot vēdinās man mieru, Remdēs sāpes, dziedēs dziļās brūces, Jaunas miesas apģērbs jaunai cīņai. Vecās irušas kā veci svārki, Kuri laužoties ir saplosīti. Acis, izdurtās, man atkal redzēs, Mēle, izrautā, man atkal runās, Roka, nocirstā, man atkal celsies, Krūtis, pāršautās, man atkal viļņos, Sirds kā liesma atkal augšā šausies. Lēni nesat saplosītās miesas Smilšu celiņiem uz kalna priedi. Kur jums nesot lāsos asinsrasa, Tur augs ugunspuķes zaļā maurā, Ceļu norādīs uz manu dusu. - Pa tām puķēm atnāks jaunas meitas; Acīs asaras un rokās ziedi, Lūpās mīļi vārdi karavīram, Kādi dzīvē bij tam nedzirdēti. Zelta meitiņas, ko gauži raudat? Kautam karavīram viegla dusa. Raudat asaras par tiem, kas vārgā; Dodat ziedus tiem, kas kaujā metas, Mīļus vārdus tiem, kas nāk iz kaujas. Kauta karavīra vārdus liekat Savas dvēsles slepenākā vietā, Lai to neizrauj jums bargie laiki, Lai to nedzird klausītāju ausis. Kauta karavīra vārdu tinat Vieglās nopūtās kā zīda autā, Lai tur viegli dus caur bargiem laikiem Vieglā piemiņā, līdz skanēs taures. Karā kauta dvēselīte līgos Baltā smilšu kopā kalna galā, Slaikās priedes drošā patvērumā. Siltā saulē dvēsle dienas vidū Laukā izlidos iz vieglā kapa, Smiltīs apsēdīsies gozēdamās; Redzēs: ganiņš sapņo, vaļā acis, Zaļā ēnā govis apguldījis; Dzirdēs - jautri smejam kalpavīrus, Tos, kas nepazīst vēl jautru smieklu; Redzēs - mājā jājam agrā dusā Tos, kas nepazīst vēl agras dusas, Redzēs - nepieņemtās dvēselītes, Tās, kas mūžam klīst un nerod miera. Nu tās reiz būs mieru atradušas, Lēni lidināsies baltos kreklos. Priede, galvu augsti pacēlusi, Tāļi pārredzēs pār klajiem laukiem, Mežiem, druvām, ielejām un kalniem Līdz pat tāļai, zilai miglas švītrai. Kalna priedei līdzi mana dvēsle, Zaros šūpojoties, nolūkosies Mežos, druvās, ielejās un kalnos Līdz pat tāļai, zilai jūras švītrai, Kuru minot vien top acis velgas. Siltā saulē gaisi augšup ņirbēs, Dvēsle līdzi celsies priedes galā, Skuju cekuliņā šūpojoties, Vēl par priedi tālāk nolūkosies. Redzēs: baltas dienas mūsu tautai Mūžam netraucētā spožā laimē, Teiku neticētā pusnakts saulē; Dzirdēs atnākam to, ko mēs vedām, Kādēļ agri gājām smilšu kalnā; Redzēs telpai, redzēs laikam pāri Žilbinošo nākamības gaismu.

RAINIS AVE SOL! IESKAŅA Agra gaita, vēla rieta - Vidū ziedu svētkiem vieta. I To seno dziesmu - kā lai viņu saucu? Kā vājos vārdos lai to saņemu? Kad velti garā es to aptvert traucu, Kas pilda skanot tālo visumu? Kas dienā aust un riet, un vējā ceļas, Kas grauj ar pērkoņiem un laukos klimst, Kas zaļos asnos ledum cauri šķeļas, - Kas katrā maiņā skan, kur sārņi grimst, Kur telpas klēpī jaunas saules dzimst. II Tā soļu noskaņa no mūža spēka, Kas nāk caur neveidības tuksnesi, Aug augdams pretstatos par pasauls ēku Un vienībā vērš maiņas mutuli. Sauc to par cīņu, kustību vai dzīvi, Par straumes grausmu, posta uguni, - Teic: ziedons, prieks vai celšanās uz brīvi; Man vārda nau, es tikai ainu redzu; Tur sauli, - un ar roku acis sedzu. III Tas spēks līdz dzelmei saviļņo tev sirdi, Bez mēra sāpes - viņa spulgojums, - Bez mēra prieks; tu visiem prātiem dzirdi: Tur pārvērtība dimd un atdzimums, Cik pretruņu, ko dzīve dvēslē kaisa! - Viss pēkšņi gaisis: zils top debesjums, Uz varonību cīņa dvēsli raisa; Vēl nāvē laime mirdz tiem skaidriem gariem; Bez gala laime silst zem saules stariem.

RAINIS AVE SOL! AGRA GAITA Non est vivere, sed valere vita: Ne dzīvot, bet spēcīgam būt ir dzīve. Romiešu  mācība I Zems un smacīgs līdzi būdai Ir tas gars, kas būdā mājo: Sienas melnas nokvēpušas, Smagi nospiež griestu nasta, Tvans un dūmi laiski veļas, Lodziņš izdzisušām acīm Mirkšķinādams raugās laukā. II Laukā brīvi vēji šaudās; Plosa būdas, jumtu salmus, Izverdušos dūmus klaidā; Loka koku kailos zarus, Svaida pērnā rudens lapas, Puteņos griež sniega jukas; Rausta klintis, bango jūras, Slauka kopā padebešus, Melnām kaudzēm mēž tos projām, Nogrūzdami debesdangās. III Laukā brīvi vēji šaudās - Debess, pēkšņi atvērdamās, Paceļas līdz bezgalībai: Zibsnīdama izlec saule, Spilgtums acīs žib kā sitiens, Sirds uz mirkli sastingst bailēs, Spožās vizmas stulbināta, Galva noslīgst apskurbusi. IV Tad uz reizi iedegdamās Atspīd dvēslē prieka liesma; Siltu staru apglāstīti, Atmostas no skurbas prāti, Stingums raisās, krūtis plešas, Jutekļi ar jaunām jausmām Tūkstots rokām uzņem prieku, Nesamaņā simtu veidos, Visu tverot vienā reizē. Apžilbušās acis atkal Veras vaļā lēniem mirkļiem Kaunēdamās, viļinātas, - Brīnumainā gaismas līksmē Līdzi aizrautas, tās seko Saules žilbinošai gaitai. V Saule gabalā jau staigā, Gaišums tāli izplatījies, Atbīdīdams drūmo krēslu. Visur apkārt laistās laime: Sērie meži nerauc pieres, Biklie zari kājās liecas, Tumšais tīrums klusi smaida, Putni čiepst un cilā spārnus, Kustoņi no alām izlien, Tukšās tāles noskan priekā, Gaisa tvaiki ņirb un ceļas. Viss ir pēkšņi pārveidojies! Citu zemi acis skata, Plaši vērdamās uz sauli. VI Saule gabalā jau staigā Savu lielo spēka gaitu, Asā gaisā satinusies: Ledus lauzējs vējš pa labai, Apkārt kaukuri un brākši, Bet no ietālēm iet ilgas. - Vēju rokās saules šķēpi Zibšņodami sniegu skalda, Ledu lauza, strautus raisa, Visus augšā rauj no miega, Visus brīvus laiž no gūsta. Laukos, kas tik klusi snauda, Bailēs zemē saplakuši, Tagad trokšņi traucot ārdās. Bet no ietālēm iet ilgas, Maigos zīda pavedienos Vedina uz saules gaitu. VII Jautru gaitu saule seko, Aši, raiti rīkodamās: Dienas pleš un sarauc naktis, Kas tik aplam izpletušās. Izdilušo mēnestiņu Nogrūž nost no debesjumta: «Tev bij likts par naktīm raudzīt, Ko tām ļāvi pārņemt dienas! Nu tās tumsībā un salā Visu zemi noslodzīja -» Met uz laktu mēnestiņu, Druskās cērt ar sudrabcirvi, Ka visapkārt piešķīst zvaigznes. «Topi jauns un spīdi spodri, Gaišām acīm gaini tumsu, Ka tai miera nau ne nākti! » VIII Saule staigā nebēdīga, Smiedamās pa cīņas taku, Tumsu trauc iz pažobelēm, Mežiem plēš aiz bieziem matiem, Salu vilkšus velk iz gravām, - Sals aiz krūmiem, dobēm turas; Lietu lej un strautus izgāž, Sit ar krusu, lauž ar vētru, - Arājs skatās lielām acīm: «Ak, lai vētra lauza kokus, Lai ir krusa sasit druvu, Lai ir plūdi izrauj laukus, Lai ir mirt, kad vienu mirkli Jutis lielo uzmošanos, Kurai seko saules dzīve! » IX Lielā gaitā saule staigā Zemei pāri skaļiem soļiem: Aizsperdama tumsas tīņas, Zelta pēdas atstādama Pāri laukiem, pļavām, druvām, Mežiem, purviem, kalniem, siliem, Pāri pasauls plašām jūrām, Pāri augstam, nesniedzamam, Bezgalīgam debesjumam - Zilā jumā, zaļā zemē Zelta burtiem rakstīdama Brīves gaitas spožo slavu; Plūst līdz tālās pusnakts malas Mūža vakarkrēslas sniegiem, Kas tai pretī vaļņos veļas. X Zibsnīdama saule laižas, Lielos spārnus sasizdama, Zelta ērglis zilā gaisā: Rītus sniedz ar vienu spārnu, Vakarus ar otru aizskar, Visas debesis tai klajas, Mākoņi kā spalvas izput, Nau, kas ceļā viņai stātos. Visu telpu apņem saule, Reizē viz līdz zemes polam, Reizē smaida tavās acīs! Plāta spārnus, krata spalvas, Vaska nagus iecērt ledū, Zemi nes kā laupījumu. XI Saules platās, zvērās acis Uzvarošiem skatiem skatās Apkārt visam zemes lokam, Tumsas mītnes meklēdamas: Biezokņu un dzelmes alās Apakš akmeņiem un gružiem, Dumbru tīreļos un aizās - Nakts un sals, un niknums slapstās, Aizvien tāļāk aizvilkdamies, Bet vēl, paši drebot, tura Savus kalpus stingrā slogā: Melnas čūskas, zemes tārpus, Dzēlējus un lodātājus, Kas pret gaismu nikni šņāko. XII Saules platās, zvērās acis Skatās caururbjošiem skatiem, Kur vēl nakts sev alas taisa? Cauri biezām kaulu pierēm, Kurās slēpjas tumšas domas; Cauri cietām siržu čaulām, Kur glūn tumsas ļauni darbi. Atsedz vaļā biezās segas, Kas no sirds un prāta austas; Savā kailā nešpetnībā Lokās zemie noziegumi Visu ļaužu acu priekšā. XIII Saules platās, zvērās acis Uzvarošiem skatiem skatās Putekļiem un kvēpiem cauri, Kuros nakts vēl alas taisa, Aizvien dziļāk aizvilkdamās. Cauri dūmiem, ielu tvaikiem Līdz pat tumšām pagrabtelpām, Kur tiek slodzīta uz mūžu Visu pasauls dzīvo būtņu Vārgākā un nabagākā: Cilvēks, kuru pazemojis Vēl zem zemes otris cilvēks. XIV Saules laipnās acis skatās Putekļiem un kvēpiem cauri, Cauri biezām pagrabsienām, Tumšos kaktiņos uz vārgu. Siltie stari siltiem viļņiem Viešas lēni izkaltušās, Izmērdētās ļaužu sirdīs, Lai tie celtos līdz ar sauli, Aizrauti uz lielo dzīvi. Veldzi laista senās vātīs, Cerību tur atkal dēsta, Cienību uz sevi pašu. Saules spēkā sirdis silda, Līdz tās notrīs pēkšņā priekā, Jūtot nākam zilā tālē Brīvās, mīļās bērnu dienas, Kas aiz tumšām naktīm zuda.

RAINIS AVE SOL! ZIEDU SVĒTKI Lai arī tev būtu sirdī tūkstots vārtu kā Tēbām, pa visiem ielaid iekšā prieku! Veca grieķu paruna I Saules jaunā, zaļā vara Zibsnīdama stāv virs galvas. Rindo garas kvēļu dienas, Īsas naktis iesprauž starpā, Mazu dusu atļaudamās Savos lielos gaismas darbos: Tumsu gainot tāļos kaktos, Ārdot veco sloga valsti - Ceļu taisa jaunai dzīvei. Vecam nodrūpot un krītot, Tumsa atvelkas tik tāļāk, Zemes iekšā saraudamās, Mēmās dusmās noņirgājas: «Lai nu spīd tā spīdētāja, Zemē iekšā neiespīdēs, Kapā necels jaunu dzīvi!» II Saules jaunā spēka vara Zibsnīdama stāv virs galvas, Smejas lejā spožiem mirkļiem: Dzen pa druvām staru vagas. - Balti zirgi, zelta krēpes, Dimantspožas lemesnīcas - Kaisa zemē gaismas sēklu, Dzirkstis ber iz ugunspūra, Velēnas no kapiem noveļ, Gaisā paceļ ūdensmārkas, Lietu laiž un krusu bārsta, Viļņo gaisu, vāra vējus, Visus darbus reizē dara. III Saules zaļā, laipnā vara Smejas lejā spožiem mirkļiem; Staru strāvas šķaida apkārt, Sadalās uz visām malām, Plūst un glauž, un maigi trīso; Saviem piemīlīgiem stariem Spiežas iekšā cietos zaros; Koku rupjai mizai cauri Aizkustina dzīvo sulu, Ka tā lēni ieviļņojas, Kūsājot sāk kāpt uz augšu; Izplešas pa dzīslu dzīslām Līdz pat zaru pirkstu galiem, Visos maigos puķu stiebros Izviļina pumpurīšus. IV Saules zaļā, laipnā vara Sauc iz kapa zaļo zāli; Saules spožumam pa priekšu Lido valdzinoša smarša, Visu gaisu veldzēdama Ziedu puteklīšu dvesmā. Spožos krāsu vaiņadziņos, Kairiem smaidiem gaišās acīs, Saldu dvašu elpodamas, Puķes atver ziedulūpas, - Tvīkdamas un nosarkdamas Klusi atzīst mēmos skatos Krūtīs senam slēptu mīlu, Kas ir ilgās valdījusies Atklātnes un atbals' meklēt; Mīlas bērniem lēni smaida Lielās saules laipnās acis. V Saule spulgo visu dienu, Zaļi-zelta vizma zaigo; Zelta staru tīklā vērpta, Iežūžota zeme staipās; Kalnu galos, debess jūrā, Straujos lokos rotādamās - Zaļa, zila, sarkanbalta, - Saule dej, ka dzirkstis lēkā, Saule krata savu galvu, Kuplās matu pīnes raisās, Zelta mati plūst pār zemi; Kur tie klājas zīda viļņos, Siltums līst pār zemes miesām; Zeme nodreb saldās trīsās. Smaidīdama atver vaļā Savas tūkstots ezeracis, Mozdamās uz laimes dienām. VI Saule spulgo visu dienu, Zeme elpo saulei pretī; Zemes saldā mīlas dvaša Kūso pusdienā no laukiem, Vakaros no mežiem smaršo Dziļās alās tumsa rūko: «Dej nu, dej sev rotādama - Kapa virsū tava deja, Zārkā tavas saules kāzas, Trūdos tava mīlas gulta.» Pretī smejas visas puķes: «Lai tev kaps un zārks, un trūdi - Mīlas gultā mēs še dzimām, Saules kāzu pirmie bērni, Nākam pārņemt visu zemi.» VII Saule spulgo zibsnīdama, Tumsai zaļš gar acīm metas: «Dej nu, dej pār zemi, jūru, Iekšā iespīdēt jau nespēj - Ziemeļos pusasi dziļi Sākas neskarts mūža ledus: Jūrā pussimts asu dziļi Sākas neskarts mūža tumšums, Iet piecpadsmit tūkstots asis; Tumsībā tur zivis staigā Pašu lampiņām, bez saules, Augšā kāpt tām draudē nāve: Visas iekšas ārā spiežas.» Pretī smejas jūras viļņi, Zivis lec kā saules mirgas: «Lai tev dzelmē nakts un nāve, Augšā saule valda dzīvi Vienās gavilēs un vizmās.» VIII Vienās gavilēs un vizmās Saule spulgo visu dienu, Zeme elpo saulei pretī, Visas tāles noskan priekā, Uzvaras un slavas dziesmās: Saules visuvarenība Tumsu veikusi un vārgu - Gaisā tvaiki ņirb un ceļas, Visa jūra līdz ar malām, Līksmē trīsot, saviļņojas, Pāri krastiem pūtas svaida. Saule zeltā visu puško, Sudrabautus klāj pār kalniem, Dimantzvaigznes met pa vidu, Liesmām pielej ēnu lejas: Atdzerties būs saulesbērniem, Svinot brīves lielās dienas. IX Saule viz un viz bez gala, Un tu stāvi saules vidū, Acis skatās aizraudamās: Koši, spilgti zelta stari Līst un līst pār vaigu, matiem, Pieri, acīm, lūpām, kaklu, Ka tu atrauj kakla autu, Krūtis atver saules plūsmai. Plūst caur krūtīm pašā sirdī, Kur kā nasta tumsa spieda, Kamēr iekšas ievaidējās; Plūst, līdz senam ciestas mokas Līdzi nožņaudzamām čūskām Stīvas izkrīt tev no rokām; Plūst, līdz gars tev saulē silis, Līdzi gaisam dienasvidū - Ņirbot, vizot verd uz augšu. X Saules apstarots un apņemts, Pieliets pilns ar siltu gaismu, Gaišs un caurspīdīgs tu jūties: Lielām, ziņkārīgām acīm Pats tu skaties savās krūtis, Līdzi gaišā dzintarkrellē Visos dvēsles noslēpumos. Un tu brīnies: dvēsle skaidra, Nau ne smaguma, ne tumsas, Sirds bez ļauna, prāts bez naida, Tikai ikdiena tos žņaudza. Viegla, cēla tava būtne Liegi gaisā peld uz sauli, Apvilkusi baltu kreklu - Balto, spožo mākonīti Ziliem debess atlociņiem. XI Saule viz un viz bez gala, Saules pilnās sirdis staro; Sirdīs uzdīgst senā mīla: Sirdis, sevi atdodamās, Gara gaismu kaisīdamas, Brāļus vezdamas uz sauli, Sauli atspulgo kā spoguls. Tumsas jausmas ņirdzot šaudās: «Sirdī ļauns no sākta gala - Zālei saknes melnā zemē, Sirdij tumšā patmīlībā. Saules jūtas nevērš sirdi, Atkal stings tā naida ledū.» Pretī smejas saulessirdis: «Sirds, ko tumsa nenospieda Šaubās, asarās un asnīs, - Saulē pārņems visu zemi!» XII Saule līdzi visus silda, Mīla, brīve visus caurspīd - Vieglas, skaidras visas sirdis, Lielas, jautras visas domas Laikam, telpai pāri ceļas Sniegt un cerēt jaunu zemi, Visiem līdziem būt un labiem; Tumsas šaubas ņirdzot grīnē: «Lai top katris labs par sevi, Vilks par jēru, kungs par kalpu, Citād' ,viss pa vecam paliks.» Smiekli nospiež šaubu ņirgas: «Saule vērš, un saule māca, Lai ikviens ir ļauns par sevi - Kopu griba trauc uz labu, Visus līdzi rauj uz sauli.» XIII Saule viz un viz bez gala; Un bez gala saulei pretī Nāk iz zemes tumšā klēpja, Dīgst kā puķes, aug kā zāle, Visu zemes klonu klājot, - Lien iz tumsas pagrabtelpām, Nāk iz putekļiem un kvēpiem, Nāk iz dūmiem, ielu tvaikiem, Nāk iz darba sviedru vietām,¹ Nāk iz tuksness leduslaukiem . . . Darba ļaudis - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Tikai acīs uguns kvēlo: Lielā, karstā brīves saule. XIV Lielā, karstā brīves saule Spīd pār jaunu zemes spēku: Varoņos tie vārgie vērtās; Nāk un nāk tie darba ļaudis - Svinēt brīves ziedoņsvētkus. - - - - - - - - - - - - - - - Līdz pat galam saules laimē, Apvienotā cilvēcībā - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Sārti karogi tiem plandās, Spīd kā sārti saules stari - - - - - - - - - - - - - - - Kā caur sārtām magoņlapām Skatās jaunie dievu dēli, Darbinieki saules sejām -

RAINIS AVE SOL! VĒLA RIETA Durate et vosmet rebus servate secundis! Izturat un paliekat stipri nākamiem laikiem! Vergīlijs I Visā spožumā stāv saule, Smejas savus zelta smieklus Dienasvidū, vasarvidū: Visas debesis - viens mirdzums, Un viens atspīdums viss laukums; Katra zālīte uz noras Pilna saules piesūkusies; Katris smilšu graudiņš ceļā Mirdz un spiguļo kā zvaigzne; Siltums izgaro no lauka, Kur vien apsēsties uz ežas; Augšā saule, lejā zeme Siltumu dveš cauru dienu, Ezers peldas karstos viļņos, Nakts krīt vēlu karstos sapņos. II Sūtošs karstums cauru dienu, Saule plešas perēdama: Ērgļu māte, siltā ligzdā Ierakusies, purinājas. Saules pērklis siltā zeme, Karstumā aug ātrāk dīgļi, Šķiļas vaļā cietās čaulas, Gavilējot izlec dzīve: - Kailos kalnos - kupli meži, Liesos laukos - lekni kvieši, Sausās smiltīs - zīda pļavas, Upēs - zivis, mežos - zvēri; Gaisā izbirst raibi putni, Visā telpā - dzīva sēkla; Sīka saules dzirkstelīte Ļaužu sirdīs krīt kā dvēsle - Visa pasaule tai atspīd, Staro saule radītāja. III Saule - visa radītāja - Atdar' savu zaļu roku, Gaisa vidū stāvēdama, Dāsni kaisa dzīvesbalvas. Vējiņš zīda mētelīti Viegli vēdina pār druvām: Druvās rudzu ziedu dūmi Kūpot lēni kāpj uz augšu, Kūpot, vāļos aizveldamies, Pārnes audzi lauku laukos; Zaļais vārpuvīraks veltī Visiem līdzi laimi, mieru, Mīļās maizes saldā smarša Visam gadam sola elpi; Visiem tiku tiks, ko paēst, Nebūs salkstošu un bāru. - Nakts, aiz saknēm aizslēpusies, Kaisa salnu maigā zālē, - Skaties, saule radītāja! IV Radītāja, turētāja Saule silda dzīvessaimi, Saimes līksmē - saules lielums. - Kas tur nāk, lai sauli teiktu? Simtiem mazu bārubērnu, Kailām kājām tecēdami: «Saule mūsu īstā māte, Sērdienīšu sildītāja! Zelta slotu ceļu slauka, Sudrabsēklu druvā kaisa; Gaužas bārubērnu asras Pārvērš dārgās prieka pērlēs; Vieniem devi zelta svārkus, Otriem kreklu sudrabotu, Visiem līdzi izdalīji Cerību no zaļa vara.» Nakts, aiz saknēm aizslēpusies, Kaisa salnu maigā zālē, Kaisa nelīdzību ļaudīs. V Kvēļu varu vairodama, Saule naktij stāv aiz pleciem; Rīts liek pāri baltās rokas, Sasniedzas ar vakarblāzmu; Saules žņaugā tumsa lokās. «Vai jau veici?» tumsa šņāko, «Pārņēmi jau visu zemi? Atslēdzi jau dzīves aku? Vairo vēl sev kvēļu varu, Tava kundzība drīz galā, Tavas dienas sāk jau raukties; Visu zemi sacelt kājās! Visu vecu lauzt un kausēt! Radīt neredzētus ziedus! Tumsu spiest uz nāves cīņu! - Nu, tad nāvi būs tev baudīt, - Nu, tad izsīkt dzīves akai, - Nu, tad asnīm zemi pārplūst, - Nosmakt būs un plakt, un nebūt!» Dvēsle smejas saules smieklus. VI Kvēļu varu vairodama, Sausās dusmās iedegusies, Balti kvēloša stāv saule Pašā dienvidū bez ēnas. Atlocītām ugunsrokām Saule valsta debeslokā Sarkandzelžu liesmulodi, - Saules sviedri pil kā zvaigznes - Zelta āmuriem kaļ lodi, - Uguns sārņi līst uz zemi, Kur tie uzkrīt, dūmi ceļas. - Seklās dīķu acis izdziest, Mīksti purvu vaigi iedub, Cietās kalnu krūtis plaisā, Rūk un raucas vecā zāle, Viss, kam nau vairs dzīves spējas. Krāsns ir karsti kurināta: Veco kausēt, izliet jaunu. VII Balti kvēloša stāv saule, Tumsa vēršas citā cīņā, Versmi pašu vērš pret sauli, Raisa līdzi zemes spēkus - Pašus zemākos pret sauli: Laiž no purviem odžu pērkļus, Laiž no dīķiem mūdžu miglu, Puvekļu un mēslu tosu: Laiž uz maizi rudu rūsu, Sūta badu, sērgas, ligas, Mēri, sumpurņus un glūņas, - Sarkans lietus, zila krusa - Saules dzīves nodevējus, Saules gara nokāvējus, Netīras un pretdabiskas Kaisles, iekāres iz tumsas: Tautas garu līdz ar miesām Nomaitāt un novilkt dubļos. Dvēsle saslienas uz cīņu. VIII Balti kvēloša stāv saule, Gaisā rokas sacēlusi: Vienā zvīgo sudrabzobens, Otrā zelta kviešu kūlis; Reizē vaira tumsas varu, Reizē ievāc saules augļus. Lielie darbi padarīti. Saulesdienas var jau raukties. Tumsa ņirgājas jau tuvāk: «Jau tev darbi padarīti - Kraukļi kuļ un vārnas vēti Zemi, ko tu šķiti ziedam; Lēļi lolo zemes bērnus! Tu tik traucē zemes mieru, Cik tu karsē, tik tā zaļo, Zemei nava sava spēka! Zeme mana ir un paliks, Ziedu skurba ātri zuda, Viss ir gatavs nāves pļaujai.» IX Balti kvēloša stāv saule; Zilā gaisa autā tītu Zemi skauj ar zelta rokām. Viena pati saulei meita, Būs tā pati bārenīte, - Saules dienas sāk jau raukties: «Neraud', mana zaļā zeme, - Balti ziedi viz un kaisās, Karstas jūtas deg un plēnē, Cīņas pērkons dārd un noklust, Kad tas lielais darbs ir darīts. Jo no zieda izaug ābols, Jo no jūtām iedeg darbi, Jo brauc laiki pērkoņratos. Viss ir gatavs dzīves pļaujai. Saules spēks bij zemē ražīgs, Vīrs un sieva kopuvara - Visas pasauls radītāja!» Ņirgā tumsa: «Radītāja! Pati kalpo citai saulei! » X Balti kvēloša stāv saule: «Neraud', mana zaļā zeme, Nesu tevi pāri sevim Citā saulē, dzīves mātē, Kuru nespēj tumsa sasniegt. Lokos atpakaļ rit laiki, Bet ik loks uz augšu aizved! Tumsa saista tavus spēkus, Lielā sadursme tos raisīs! Visumā tad šķīdīs uguns, Tvaiku jūra telpas pildīs, Dūmi sniegs līdz gala zvaigznēm, Šausies augšā jauna dzīve, Rituļos un lokiem virpos, Smagās vielas svērsies lodēs, Pasaules sāks jaunu deju Jaunu sauļu karstos staros.» Zemei sveša tumšā runa, Zin tik: «Saule mirs un zeme!» Lūdz tik: «Neej, saules māte!» XI Saulei jāiet lielā gaita: «Dvēsle, saules dzirkstelīte, Mierini tu vārgo zemi!» - «Neraud', zeme,» runā dvēsle, «Saulei nāves nau, ne ziemas, Mūžam vizo baltās kvēlēs Vasar', ziemu, dienu, nakti, Nezin dusas, nezin ēnas: Zeme aizgriežas no kvēles Karsto vaigu naktī dzesēt, Cilvēks noguris iet dusēt, Šķiet, ka saule aizgājusi. Mēness zemei aiziet priekšā - Šķiet, ka saule aptumšota, Mēness - smilts un zeme - zirnīts, Kā tie sauli aptumšotu? Lieti, sniegi, tumsa, ziema Zemi klāj, bet nesniedz saules; Saule pašā ziemas vidū Atgriežas uz ziedoņpusi!» XII Saules baltā kvēle dzeltē; Zeme ziemas bailēs trīso: «Saule paliks gan, es miršu: Viss mans daiļums aizies bojā!» Dvēsle runā: «Mirsi, celsies, Tik iz nāves izaug dzīve, Viss tavs daiļums paliks bērniem. Cilvēks mirst un miris paliek, Cilvēcē caur darbiem dzīvo! Saule atdodas un staro Visām telpām, svešām zvaigznēm, Zemei, cilvēkiem un zālei, Visus ceļ sev līdz un pāri; Visas debesis klāj vaļā, Atver noslēpuma durvis; Izlīdzina nelīdzību, Nepārtrauktās cīņās vēršas, Izplūst lielā mūža gaismā, Atdodamās jaunai audzei. Būsim lieli līdzi saulei! » XIII Saule rietēdama uzklāj Mīkstus, vieglus miglasautus - Zemei zīda paladziņus. Vēji virsū vieglām miglām Savelk biezas mākoņsegas; Rupji aurodams, drāž rudens - Vētras lakati gar gurniem; - Ziema stīvām stikla acīm Stindzinoši glūn caur krēslu: Vai jau drīzi varēs iznākt Melnas vārnas knābjus groza, Osta bēdas tuvojamies; Klīstošs velgums velkas kopā, Nodzēš kalnu zelta ainas, Reti balti gaismas ērgļi Izšaujas caur starpām cauri; Sērās sedzas bālās birzes, Noru smilgas žēli sūdzas, Lauzti viļņi drebot veļas, Baigi spīgo vēla gaisma. XIV Saulei jāiet lielā gaita, Gaisa gali nosarkuši. Saule taisa ceļa ģērbus: Savus sārtos zīda svārkus Novēdina vakarblāzmā; Uzvelk jaunu, baltu kreklu, Melno nomet jūras viļņos. - Aizbrauc saule zelta ratos Vīnu dzert uz sudrabkalnu; Rokā tura divus kausus, Labā baltu, kreisā zaļu: Labā - ledus sniega putām, Kreisā - salda lapu sula: Nāvi dzert, lai atkal celtos. Lēni aizrit saules rati, Sārtie svārki jūrā velkas, Baltās bārkstis ūdens smagas. Lēni, lēni laižas saule, Zeltābolu mētādama, Lēni bālē gaisa gali. XV Lēni bālē gaisa gali, Sarkanspilgtas debesvīles, Zili zeltains debess ieloks. Dūmji debeši kāpj augšā, Vakars vēl, jau melna tumsa; Pērkons dūc, un debess liesmo; Ziemels apgāž dusmu trauku; Lietus dubļus jauc un tvaikus; Uguns šķiļas mākoņkaudzēs; Milži kaujas debesmalās, Sarkanvara šķēpus svaida, Lec uz zemi smagām kājām! Samīt mālos saules sēklu, Dzīves aku aizgrūst cieti: «Nosmakt būs un plakt, un nebūt! » Laukums, izsalcis pēc asins, Lasa kopā tūkstots miesas. Ziema iznāk basām kājām. Zeme dreb un dvēsle līdzi. Vēl nau saule rietējusi. XVI Vēl nau saule rietējusi. Ilgas velk to atskatīties, Atvadīties vēl no zemes, Dvēslei atstāt mīļus vārdus. - Saule milžus bīda malā: Noklust dobjais pērkoņrūciens; Šķeltai mākoņplaismai cauri Izplūst zilganbalta gaisma, Smaršīgs svaigums pilda gaisu; Samīta un pārplūdusi, Mēmi nekustot guļ zeme, Dvēsle - tauriņš ievērpusies. Saule lūko žēlām acīm, Nomet savu pērļu jostu - Septiņkrāsu varavīksnu, Cerību un ilgu zīmi: «Augšā būs jums atkal celties! Iet pa varavīksnas ceļu Cauri mākoņiem uz sauli!» XVII Zilganbaltā sudrabgaismā Saule šaujas savu gaitu Lielās pasauls gadu kārtās, Kuras griežas tūkstošgados; Līdzi aizrauj savus bērnus: - Zemi, mēnesi un zvaigznes - Dimdoņās un zibens liesmās, Bezdibeņu dzelmēs krītot, Pretī mātei - vidus saulei, Kuru dvēsles tumši nojauš. No tām dzelmēm zibens skriedams Gadumiljonos un mūžos Nau vēl spējis zemi atsniegt: Tālēs izdziest mērs un skaitļi, Laiks un telpa saplūst kopā. Putnu Ceļa zvaigžņu kaudzes Garām klīst kā gaiša migla. Steigdamās turp saule šaujas, Dvēsle līdzi izsalkusi: «Rādies, rādies, jaunā saule!»

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA TIEM, KAS NEAIZMIRST! Jau gadi gājuši, Jau ūdeņi krituši, Jau postītie lauki atkal Visi ir zaļoši; Jau miņas dzisušas, Jau vātis dzijušas, Lūzušās sirdis atkal Visas ir smejošas. Ko viena vienīga, Sirds, paliec skumīga? - Lai, - būšu no visiem atkal Viena, kas mīlēja. - «Viena, kas mīlēja» - negrib atlaisties mocošie pantiņi; puspārsmejoši, pusbēdīgi šūpojas man apkārt - «viena, kas mīlēja; viena, kas nevarēja aizmirst» sauc pakaļ manai sirdij. Rimstat, pantiņi, - man draugiem lasītājiem dzimtenē jāsaka viens vārds, jāatvainojas, ka šī grāmatiņa nau tapusi tāda, kādu prasa laiks un varbūt arī viņi; jo izglītotam  rakstniekam jādod «moderni» dienas jautājumi, le dernier cri,  pēdējs modes kliedziens, un es nāku ar to, kas bijis tik sen, sen, piecus mūžus, gribēju teikt - piecus gadus atpakaļ. «Viena, kas mīlēja; viena, kas nevar aizmirst; viena, kuru var aizmirst; viena, viena . . .» Ko jūs smejaties, pantiņi? Jā, sirds nevar aizmirst, bet vai viņa tādēļ jau viena? - Sirds ir viena tur pie atjaunotiem priekiem; aiz dzimtenes aploka viņa nau viena; vientuļu siržu daudz izkaisītu pa lieliem tuksnešiem līdzi sarkanām ogām rudens tukšajos purvos. Viņas visas mīl un nevar aizmirst; klusi ciešot, cieš varbūt vēl vairāk nekā šī sirds, kura mirtu, ja nerunātu, ja neteiktu citu sāpes, kas vien ir viņas sāpes. Un tūkstošas sirdis pašā dzimtenē, kuras ar sāpēm saistītas pie tā, kas būs, - vai tās var aizmirst un beigt mīlēt? Daudzi var aizmirst, daudzus var aizmirst: draugs draugu, brālis brāli, vēl vairāk - māte bērnu, vēl vairāk - vīrs pienākumu, vēl vairāk - dzimtene sevi, savus bērnus un savu nākotni reizē. Dzelzs sadilst, cilvēku smadzenes nau dzelzs. Bet ilgi kalta dzelzs top tērauds. Ir bijuši un būs vienmēr tie, kas neaizmirst. Tie ir dzīvā vēsture, kas atmiņu dzeļ. Kad dzimtene aizmirst savu nākotni, tie to neaizmirsīs, - tie ir dzīvā nākotne, kas dziņu dzeļ. Un tie paši ir bijuši un būs vienmēr tie, kurus dzimtene izraidīs no sevis, jo viņi nesīs garīgu dzīvību, kādu vēl nespēj dzimtene dzīvot, bet bez kuras tomēr viņai nau nākotnes. Tie ir tie paši, kuri zaudē tēviju un atrod pasauli, zaudē sevi un atrod cilvēci . . . «viena, kas mīlēja» . . . Bet lai paliek tā runa; viņa uzvanda jūtas, kurām labāk nekustēties. - «Jā, labāk nekustēties!» es dzirdu sīvas balsis, «bet kuri tad bij tie uzvandītājī un kustinātāji, kas ar savām skaļām frāzēm, pārspīlētām jūtām un ideāliem aizrāva visus neziņā? Taču tie paši, kas arī tagad vēl negrib aizmirst to, kas visiem jau apnicis. Bet nu nau vairs tas laiks; nu mēs esam augšā un mēs noteiksim. Aizmirst būs visu. - Un kas tad jums pašiem no tā tika? Cik laimīgi tad nu esat? Krietnus miera darbus negribēja strādāt . . .», un gari, gari es dzirdu tā runājam. Jau gadi gājuši, Jau ūdeņi krituši - Es viņus pazinu no tā viena vārda: «Kas jums pašiem no tā tika?» - Nekas cits mums netika kā vien pašu lemtais liktenis, un tanī arī mūsu laime. Bet jūs, kuru laiks nācis uz laiku, - kas jums no tā ticis? - Jūs meklējat un atrodat, - lai kā, lai kur - mīlīgu aizmiršanos; lai tā arī nepastāv, lai tai arī nau spēka dot jums iekšēju mieru, - spēku jūs vairs nepanesat. Ikdien ko jaunu, lai ar pārejošu, lai tikai reibinošu. Jūs esat nokusuši, es saprotu: no ideāliem un no citu pūlēm un ciešanām; - jūs gribat klusi atpūsties «saulainā stūrītī», un jūs to meklēsat starp klusiem kapiem, kur atpūšas tie, kam nau cita miera. Kas arī lai sajūsminājas priekš kapiem? Varbūt tas pats atļauts nau un pielaistas top tikai skumjas? Kādi nu vairs netverami pienākumi, kad jums vajga tveramu panākumu? - Jūs nespējat citādi. Mēs arī nespējam citādi, kā sevi dot. Laiks pāršķirs jūsu paaudzi, kā zēns pāršķir lapas pusi grāmatā. Mēs nākamo paaudzi nepazīstām, bet nepazīstamais man arvien bijis tuvāk nekā pazīstamais. Bet es neviļus tapis rūgts, iedomājoties, ka arī es gan sen, sen cēlies no tās pašas saknes un ka man varbūt vēl tagad tur ir nezināmi draugi, jo cilvēki ir visur un dziļumā katrs ir cilvēks. Kā lai būtu rūgts pret jums? - jo sakāt, jūs, smejošās sirdis, vai jūs esat laimīgas? Zaļošie lauki, vai jūs esat auglīgi? Lauki varbūt zaļi no nezālēm; sirdis izsmējušās iet pašnāvībā un paliek bez augļu. Šodien vēl lielākais, kas bij jūsu starpā, Tolstojs, bēga no jums, kaut arī vēlu, savā dzīves galā, kaut arī ne uz jaunu dzīvi, bet uz nāvi; bēga neizstumts, neizdzīts, aiz savas gribas; aiz skaidrības jūtām, jo viņš bij cilvēks. Nu jūsu dzīve vēl tukšāka. - Kā lai es jūs nīstu? Jūs tik nelaimīgi. Arī jūsu starpā būs, kas cietuši - un nevar aizmirst. Un kā lai nīstu tie, kam lemts tomēr reiz uzvarēt? Ne rūgtināt, ne baidēt negrib nevienu šī grāmata; jo klusa lai viņa ir, klusāka par «kluso»; lai ir atšķirto un atraitņu, un pārcietušo kluso varoņu grāmata. No piemiņas un pagātnes skan šī rudens dziesma, un tikai tik tālu var viņu pieskaitīt tagadnei, ka savas sāpes un trimdas un - mēs ceram, arī piemiņa - vēl turpinājas, kaut arī visiem apnikušas, kā ilgi streikotāji. Un beigās es; - viss mans uztraukums, rūgtums un žēlums norakstīts šais grāmatās, dvēselē paliek tikai stipra, dzidra dziņa. Arī par šo grāmatiņu varu tagad runāt kā par svešu, kā par patstāvīgu būtni ārpus manis. Jau augšā par viņu minēju, ka viņa nau tāda, kādu laiks prasa, bet nu jūs sapratīsat bez plašākas teikšanas, ka man bij kauns dot tādu, kādu laiks prasa. Arī to sapratīs, ka grāmatiņa iznākusi kā zars, kam asas rokas nobraucījušas zaļākās lapas. Viens dzejolīts uzņemts no «Jaunā spēka», bet to atvainos, jo «J. sp. » grāmatu sarakstos neskaita līdzi aiz zināmiem iemesliem; un «J. sp.» arī iekšēji ir tikai dažādu dzejoļu krājums bez kopības. Šinī grāmatiņā turpretī katrs dzejols ir tikai kā pantiņš rudens dziesmā, kura gara kā rudens vējš. Dzejoļiem še nau citas nozīmes kā daļām, un viņu kopums ir vairāk nekā visas daļas kopā; jo še nau dzeju netīšs kopojums, ir dzīvs organisms kā drāma, romāns, kā simfonija, kā jasmīnu krūms. Laika un ļaužu jūtu satversmi gribēja attēlot šī grāmatiņa, ne jūtas analizēt, bet dot sintēzi dzīvā fantāzijas būtnē. Ceru, ka lasītāji arī šoreiz neapzinoties jutīs organismu šinī dziesmā, kā jau visās manās agrākās dzeju grāmatās (izņemot «J. sp.»); viņu nolūks jau nau tam atrast likumus un dot vārdu jaunai parādībai, bet tikai uzņemt un baudīt. Šķirstot šīs lapas, varbūt brīnīsies par latgaliešu izloksni vienā dzejā, varbūt arī par šo latgaliešu vārdu, jo mūsu valodnieki jau nosprieduši, ka tam nebūs būt. Bet mēs vismaz varam latgaliešiem atstāt saukties, kā viņi paši grib, un neuzspiest viņiem savu aizbildniecību, kad nespējam sniegt palīdzību. Svešumā un tālumā visa jaunība nāk biežāk un paliek ilgāk atmiņā; vienu no skaistākām atmiņām: mīļo, krāšņo Latgali, viņas sirsnīgos ļaudis un maigo valodu gribēju minēt kaut jel dzejolīša bālā atgaismā. Lielais darbs atņem visu manu laiku, bet šo spožumu nedzēš; lielajā darbā jau arī Latgale modusies, un tas darbs atzīst katrai tautai un viņas daļai kulturēlo patstāvību. Izloksnei tiesība pastāvēt blakus rakstu valodai; viņa to kuplinās. Man bez viņas nebūtu bijis iespējams paveikt klasiķu tulkojumus, kuri ir tikai maza atmaksa par jaukām bērnu dienām. Vēl citu darbu man dāvāja Latgale toreiz, sen atpakaļ, tikai tam vēl nau laiks. Bet tu, manas jaunības zeme, tev ir laiks, - audzi brīvi, tad tu augsi kopā ar mums. No draugiem lasītājiem arī ceru, ka neņems man ļaunā šo pantiņu vienkāršību, kur ar nodomu esmu vairījies no jauki krāsotām gleznām, raibi savērtiem vārdu vizuļiem; še tikai jūtas, kādas viņas izverd no neaizslēgtas sirds. Vismaz Tevi es zinu, draugs, kurš nau jāsauc vārdā, - Tu mani sapratīsi, ka es gājis šo ceļu, un jūs, neaizmirsēji, kuru sāpes necieš nekādus vizuļus un izsakāmas tikai kailiem, patiesiem vārdiem. - Šī saprašana lai arī pieņem viņas rindiņas pēdējā nodaļā, kur ir tikai vienkāršs paziņojums par faktu; viņa jutīs, ka ir arī notikumi, kuru iekšējā dzejiskā sajūta tik stipra, ka atraida izteikšanu poētiskiem līdzekļiem. Gala vārds lai pieder tam, kam pieder nākotne: jaunībai un pamatšķirai. Pamatšķira iet savu nenovēršamo gaitu uz lielo pārvēršanos; viņai mērķi tik plaši, kādi nekad nekam nau vēl bijuši; viņā savienojas visas darbības, arī to, kas negrib. Viena ir piekopjama, un otra nau atmetama, tas ir tas noslēpums mūslaiku lielākam filozofam un politiķim, tam pašam, kurš teica, ka pamatšķirai pašai jāizved savs darbs. Savu pagātni un nākotni viņa nevar aizmirst. Bet jaunība lai redz, cik dziļu ilgu un sāpju ceļu iet šī pārvēršanās arī pāri mums; lai redz, cik tiesības uzvarēt lietai šo ciešanu dēļ, un, kad šī paaudze nespēs iet to ceļu, lai redz, cik spoža uzvara būs - trešai paaudzei. Nepūlaties aizmirst prasošo, pārmetošo pagātni un zināt tik tagadni, - kas pagātni piemin, zin nākotni, kura par tagadni ir vairāka. - No tālienes un no sāpēm redz arī tagadnes dzīvi skaidrāk kā no tuvienes un prieka; redz, kā no dziļuma un plašuma pamatšķira augdama tura un ceļ visu dzīvi. Ne šķirai vien, arī tautai visa nākotne ir tikai neatlaidīgā uz priekšu iešanā. - Skatāties rūsu debesmalā, tur ir tie, kas aizgāja un nāks. Bet tagad mana rudens dziesma jau izdziedāta; rudens skumjas nomestas un saliktas dziesmas lādē uz palikšanu. Pēc rudens man jāiet atkal jaunā pavasarī. Kas nāks līdzi? - Uz tevi es runāju, sirds, tu «viena, kas mīlēja». Uz jums es runāju - tiem, kas neaizmirst. Gaviles, Kur pazudāt? Kur plašos laukos aizklīdāt? Gaviles, Kur cīrulīts? Viss lauks ir kluss un miglā tīts - Gaviles, Ko saule guļ? Ko negaiss druvās krusu kuļ? Gaviles, Kur zaļais siens? Viss izkaltis un kails kā pliens - Ak, gaviles, Kur vasara? -  Tā vārpu ratos aizbrauca Ritu, ritu! Ratu spieķīši - Kviešu stiebrīši; Vārpotas dīsteles, Iekšā sēd gaviles; Riteņi saulītēm spīd, Viegli pār sējām slīd, Projām, projām!

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA ARDIEVAS Kā bij? Kā bij tās ardievas? - - Daudz sāpju, mazs stariņš cerības, Nu miņā atliek lielā tālē Tik blāzmas atspīdums, kas bālē. Ar labu nakti, dzimtene! B a i r o n s VIENA NAKTS Par vienu nakti tie nozuda; Rīts ausa, - vairs to nebija: Kad ausa rīts, - viss kluss, tik kluss, Nedzird ne sīļus, ne strazdiņus. Vēl zāle zaļa, vēl mežs tas pats, Spīd zaros zeltains saules skats, - - Sirds bailēs piepeši sarāvās, Tā noklust - ardievās, ardievās. PUTNIŅŠ, LAPAS UN LIETUS Putniņš ne putniņš Salauztiem spārniem Krītot augšpēdu sviežas, - Lapa ne lapa Vītusi, trūkusi Zemup virpojot griežas, Tos aiznes vēji, Tos aiznes upe, - Pār visiem, visiem Lietus asaras riežas. NO VAGONA LOGA Apaļi kalniņi, Mīlīgas gravas, Balti bērziņi, Zaļas pļavas; Tumšas skariņas lauka, Izkliestas mājiņas; Vietām vēl magones plauka, Astras un jorģīnas. Dzelzceļa vilcieni reti Garām vēl rībēja, Smalki tīmekļa meti Pār laukiem slīdēja - - Acs visu aptvert steidzās Un sirdī kopā vākt: Lai nu mana vasara beidzas, Es gatavs, - var ziema nākt. RUDENS VAKARS Jau saule sarkana riet; Pazemu zili mākoņi iet Un gulstas par draudošu valni, Kas sauli grib ietvert gar apvārksni; Gar nomalēm bālgani Stāv dziestošā gaismā meži un kalni. Rudens ūdeņi plaši plūst Pār lēzenām pļavām. Te cauri caur mākoņu gravām, Kas piepeši grūst, Saules spozma kā straume lejas; Un sārtojas kalni un cilvēku sejas; Pār plašiem ūdeņiem pāri līst Sarkans zelts; Augsti stāv zilā debesu telts Kā tērauda kalta. - Tad sāpošā dvēsele skaistumā dzīst, Ar mākoņiem baigās sajūtas klīst; Lai nakts nāk gara un salta: - Cerībā norimst gaidošā sirds, - Virs galvas pirmā zvaigzne mirdz. KRITUSĀS LAPAS Sarkanās tekās Lapas krīt, Čaukst lēni - lēni: «Būs kājām, ko mīt, Būs kājām, ko mīt, Būs vējam, ko dzīt, - Bet vienu rīt - Varēsi atkal zaļus Vaiņagus vīt.» AIZVĒRTAS DURVIS Sarkanās liesmās Saule riet, Viss gaišums un skaistums Tai līdzi iet. - Tai līdzi iet, Ak, līdzi iet, - Tā debešiem durvis Aiz sevis ver ciet.

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA VARBŪT ? Ko velti, sirds, sev dari grūt' - Tu vēlies atkal mājās būt! - Varbūt? - Es nāvi paciestu ar mīļāku prātu, kad es tik vēlreiz redzētu tēva mājas. S.   P e l l i k o PIE LODZIŅA Tu vājā, vājā sirds, Aizvien tu ceri: Varbūt, ka tomēr kāds stariņš vēl mirdz! Skrej, dvēsles lodziņu veri. Tu pati zini, ka velti vien, Ka aplam gaidi kas dien, kas dien; Nu nau jau prāta nekāda, Tāle tik tukšumu rāda. UNA BARCA Šalc atkal jūra pie manām kājām, Tik mīksti veļas balganā smilts; Tik maigs pūš vējiņš kā no mājām, Un man ap sirdi tik silts, tīk silts - - Le piace una barca, signore? Ak jā! - Kur esmu? - Kur vēlējos būt? Ko velti, sirds, sev dari grūt', - Tas nevar būt. NO BALKONA Vai tur kā gaiša švītriņa Uz bālām lapām nespīdēja? Nu nau; - vai tur kas pārskrēja? Vai lapas traucās tik no vēja? Lūk, tālāk tur! - tur paspīd arī! - Ak, tie jau rudens saulītes stari. Cik tie ir bāli! Cik tie bāli! Nu i tie paši jau aizklīda tāli. PASAULĒ PAZUDIS Lauku zēna dziesma svešumā Ak, kur es esmu? Visapkārt manim aukstas sejas, Steidz ļaudis garām, triec un smejas; Es nesaprotu, ko tie triec, Nau, kas roku man sniedz - Ak, kur es esmu? Ak, kur es būšu? Kur vien es griežos, soļus speru, Nekā ne redzu es, ne ceru; Stāv nams pie nama biezs kā mežs, Visos es lieks un svešs - Ak, kur es būšu? Ak, kur es biju? Es biju tur, kur lapas krita, Kur bērzi auga cits pie cita; Tie aug vēl tagad, un tie augs, Pulkā tik nebūs draugs - Ak, kur es biju? DZIĻĀS TELPĀS Ar ašu roku pavasars No zemes noveļ sniega slogu, - Dveš svaigums, rotā saules stars, Tev stundu acīs spīd pa logu. Ar neļķes sārtu pumpuru Kā dzirkste iedegas tev sirdī, Jums abiem silst, - ar gaišumu Viss atlaižas, kas tā jūs tirdī. Tik dziļi vien kāds atlikums Kā smagi padibeņi krūtīs, Šis pagrabtelpu smacīgums, Reiz, reiz - tur svaigi gaisi pūtis. SVEŠĀ MEITIŅA Ko tu sēro, mīļo, svešo puisīt? Ko tik pelēkas tev zilās acis? Ko tā nokaras tev zelta mati? - Meitiņ, nejautā! Teic, vai noguri no tālā ceļa? Ēd un dzer, un veldzē savu sirdi, Teic un dalies manā nabadzībā! - Meitiņ, nejautā! Vai tev kaite kaitē, svešo puisīt? Vai es raudzīšu tev labas zāles? Vai es likšu tevi sāpju cisās? - Meitiņ, nejautā! Gan tev skaista bija dzimtā zeme, Ka tu sērojies tā, klusu ciešot? Gan bij bargs tas vējš, kas projām pūta? - Meitiņ, nejautā! Gan tur skaistas meitas dzimtā zemē, Ka tu sērojies tā, klusu ciešot? Gan tur tēvs un māte, mīļi biedri? - Meitiņ, nejautā! Teic, tev jaunu došu dzimtu zemi, Mīļus biedrus, jaunus, tēvu - māti, Jaunu mīlu, skaistāku par seno? - Meitiņ, nejautā! Vai tev kājas aut uz dzimto zemi? Vest aiz rokas, pašķirt biezos krūmus, Meklēt iet: varbūt vēl ceļu rodam? - Meitiņ, celsimies, varbūt vēl rodam! TĀLIE LOGI Tālumā logu rinda Kā vienās ugunīs kvēl, Tur sarkana vakara saule Aizejot spulgojas vēl. Tie logi tāli aiz upes, Vai vesels mūžs, ko iet, - Mīl saule viņos vērties, Kad ataust un kad riet. Mīl viņos vērties acis, Kad sāk jau diena gaist: Visapkārt ēnas un sēras, Tur sarkanas liesmas vēl kaist. PAR DRAUGU, KAS VĒLĒJĀS MĀJĀS BŪT F. Grīniņa piemiņai - Tu vēlies atkal mājās būt -? «Ak jā, varbūt! Varbūt, ka tomēr kādu reiz! Varbūt kaut reiz, Varbūt! Lai ir kaut vienu reizi vien, Nu lai tik vien! Lai vienu dienu vien tik ir, Un tad lai šķir? - Tik vien! Un kad jau vēlējos par daudz, Kad tas jau daudz! Lai stundu, minūti man liek, I tās man tiek Jau daudz!» - Viņš miera nerada nekur, Nekur, nekur! Ik dien' viņš dega cerībās, Kad kas tik drusku kustējās Kaut kur. Viņš sapņoja, ka būtu tilts No viņas cilts: «Ļauj iet! es pārnākšu drīz vien.» - Viņš zuda tur uz mūžudien Zem smilts.

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA SAUSI PUTEKĻI Zem smilts vai putekļiem Aizgulēt cauri nelaikiem - Man mīļš ir miegs; ir labāk būt kā akmens, Līdz kamēr ilgst vēl nelaime un kauns, Ne redzēt un ne dzirdēt - liela laime, Jel nemodini mani, runā klusu! M i k e l a n d ž e l o *  *  * Sausa putekļu migla Klajas un kalnājus sedza, Dienvidus sarkanā saule Tāli tīrumus dedza. Sausa un izdegusi Dvēsele cilāties stājas, Jau tā putekļu migla Līdzi pār viņu klājas. Klājas, - lai dvēsele atdus; Tik daudz tā cīnījās, cieta, Zaudēja visu, ko mīlē, Akmeņu starpā tai vieta. *  *  * *  *  * Pārāk spilgtā saulē Acis tumsušas, Negrib izšķirt vājās gaismas Smalkās nokrāsas. Pārāk skaļā trosmā Ausis mulsušas, - Velti aizskan klusās dabas Vēlās saskaņas. Acīm jāatpūšas, Ausīm jāpierod: Dziļā sirds un mežs, un krēsla Lai tev mieru dod. *  *  * *  *  * Pelēks aiz pelēka kārtām un kārtām, Sarkanas nokrāsas, brūnmēļas ēnas, Zemes kalni ar debesu mākoņiem Vienos dzeltenos pinumos tīti. Spilgtais zaļums uz ziedošiem mežiem, Zibošais mirdzums uz plašā ūdens, - Tie bālāk aiz smagiem zīdautiem vizo, Negriež acis, kas nogura skatot, - Ilgi skatot nesegtiem plakstiņiem, Kad visa pasaule laistījās staros. * * * *  *  * Zilganpelēks ezers plešas, Pāri savelti sausi debeši, Melni kalni ezera sānos, Zilas klintis izeju slēdz. Smalka migla un sēras jūtas Pilda gaisu līdz pašai lejai, No melniem kalniem līdz melniem kalniem Un līdz augšā saveltiem debešiem. Zilas klintis izeju slēdz. *  *  *

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA FATAMORGĀNA Tuksnešu karstos putekļos Piepešā ainā raudzījos: - - Bālzilas ziemeļu debesis, Mazs bērnu dienu mirklītis, Mīļš latvju dzimums linmatis Un maigas senas un nākamas ainas: Brāļi, kas mīl, ne viens otra vairs gainās. Kas kaitēja man dziedāt Apaļā kalniņā? Visapkārt saule tek, Sudrabiņu sijādama. L a t v i e š u   t a u t a s  d z i e s m a MEŽA VĪRIŅŠ Ienāc manā sētiņā Zaļas vaļas aplokā, - Es tev celšu meldru krēslu, Pūpēdīša spilventiņu; Es tev slāpes dzesināšu Medus rasas biķerīšiem; Segšu tevim pavēnīti Zaļa zelta lapiņām; Sūnās klāšu atdusēt Magonīšu paladziņu, Spārīts glāžu spārniņiem Vēdinās velgu vēju. PĒRKONS Nāk, nāk pērkons, Pats siena laiciņš: Melns lāča kažoks, Dikts lāča rūciens. Ko tu mūs baidi? Ko sienu maitā? Kas gādās kumeļiem? Kas gādās gotiņām? Tev tik rūkājot Apstaigāt laukus. PUĶĪTE NAGLIŅA Slaika zaļa nagliņa, Sarkana galviņa, Piecu ziedu vaiņadziņš, Gredzentiņš vidū. Apkārt pa noru Ziemcietes, sūniņas, Zemas, sausas zālītes Rakņājas smiltīs. Slaika zaļa nagliņa Šūpojas vējā, Iespriežas sānos: - Lūk, kāda es! Kam mans vaiņadziņš? Kam mans gredzentiņš? Laidīšu vējiņā Līgot pār laukiem, Pār norām, pār pļavām, Pār mežu galiem. GANIŅŠ Spoža saule, kupla lazda, Mīksta zāle pavēnī: Pusi dienas sagulēju, Otru pusi sasapņoju, Debess pļavā ganīdams Baltas debess avitiņas. RASAS PILĪTES * * * Aiz tām niedrēm ezers spīd, Aiz tiem mežiem saule lec; Iznāk mana jauna laime Vēl iz dziļiem sirdsēstiem Vizēdama, sildīdama. * * * Smagi ezers pļavā guļ, Smagi bēdas tautas sirdī; Ezers gaisā aizcelsies, Saule nāks i tautas bēdām. * * * RASAS PILĪTES * * * Rudens nāk ar garu lietu, Ziema vēju - gaudotāju, - Nebēdā, mūsu zeme, Ne vēl tādus pārlaidām. * * * Melnmelns mākons karājas, Bargi kungi laimi lemj, - Pūst vējam - rītenim: Baltā miglā nokūpēs. * * * MUNU JAUNU DĪNU ZEME Munu jaunu dīnu zeme, Seņ es tevis naredzēju. Sapynūs tik tu maņ rōdīs, Kad es guļu vaļā acim, - Kad es guļu vaļā acim, Rūkas atlaidis nu dorba. Munu jaunu sapņu zeme, Kur ir vēļ tik skaisti sapņōt? Syltā saulē, agrūs zīdūs Klusums staigoj leidz ar smōrdu, - Klusums staigoj leidz ar smōrdu, Vydā vad aiz rūkom vōrgu. Muna jaunō vorgu zeme, Voi tu vēļ tik skaista esi? Vīglā myglā, maigā lejā Aizmyguse princeseite - Aizmyguse princeseite, Kod tovs mūdynōtōjs atnōks? Munu jaunu ryupu zeme, Guļ vēļ atmatos tev lauki? Meži vēļ, kur vylkim skraideit, Azari un staigi pūri? - Azari un staigi pūri Saulei vērtīs, motus pynūt. Munu jaunu dūmu zeme, Guļ vēļ zemnīks šaurā ežā, Kojas karās kaimiņdaļā? Kū tu guli? Atsamūsti! - Kū tu guli? Atsamūsti, Munu jaunu dīnu zeme! Tovu jaunu dīnu zeme Ir jau cālusēs nu mīga. Eisti broli mūdynōja, Spēre duris, pārkyuņs ryuce,- Spēre duris, parkyuņs ryuce, «Ņyu mes leidza īsim brōlim.» MANU JAUNU DIENU ZEME Manu jaunu dienu zeme, Sen es tevis neredzēju. Sapņos vien tu radies manim, Kad es guļu vaļā acīm, - Kad es guļu vaļā acīm, Rokas atlaidis no darba. Manu jaunu sapņu zeme, Kur ir vēl tik skaisti sapņot? Siltā saulē, aklos ziedos Klusums staigā līdz ar smaršu, - Klusums staigā līdz ar smaršu, Vidū ved aiz rokām skumju. Manu jauno skumju zeme, Vai tu vēl tik skaista esi? Vieglā miglu, maigā lejā Aizmigusi princesīte? - Aizmigusi princesīte, Kad tavs modinātājs atnāks? Manu jaunu rūpju zeme, Guļ vēl atmatās tev lauki? Meži vēl, kur vilkiem tikties, Ezeri un staigni purvi? Ezeri un staigni purvi Saulei vērties, matus pinot. Manas jaunās ceres zeme, Guļ vēl zemnieks šaurā ežā, Kājas karas kaimiņdaļā? Ko tu guli? mosties, mosties, - Ko tu guli? mosties, mosties, Manu jauno dienu zeme! *  *  * Tavu jaunu dienu zeme Ir jau modusies no miega; Īstie brāļi modināja, Spēra durvis, pērkons rūca, - Spēra durvis, pērkons rūca, «Nu mēs iesim brāļiem līdzi!» LEIŠU DZIESMA Mazā Lietava - Dārgā brīvība - Ko tu noslēpies debesu telpās? Kur tevi meklēt? Vai nāves klēpī? Lai nelaimes bērni skatās, kur grib: Skatās uz austrumiem, Skatās uz vakariem - Nabadzība tik vien . . . . . Sviedri no darba . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Mīļā Lietava - Dārgā brīvība - Atnāc no debesīm, apžēlo mūs! NO IGAUŅU DZIESMĀM Airē, burtniek, rūnuzini, Airē savu dziesmu laivu, Spārnu vieglo teiku kuģi; Airē to pie viņa krasta, Tur, kur ērgļi zelta vārdus, Tur, kur kraukļi sudrabrūnas, Tur, kur gulbji vara teikas Izbēra no senču mantām, Kaisīja no senām dienām, . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Vēstat, zinātāji - putni! Tāli skandinat to, viļņi! Skaļi sakat, mīļie vēji: Kur ir varoņdēlu šūplis? Kur ir stipro vīru mājas? . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Ko lai vēstu, skumju putnis? Jaunība vīst tuksnešmalā, Nobālst kailā posta laukā, Skumdama zem sēru bērziem. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Citkārt, kad es gavilēju, Svilpi pūtu saules vizmā, Savu dziesmu sudrabdiegos Pinu raibus zelta audus, - Tad es zināju gan stāstus, Dažu labu brīnumteiku - - - MIRKĻA AINA - - Spilgtākas ainas bur Fatamorgāna: Tapusi lielāka tēvija mana, Mana, mana, - mirdz dzīvākām krāsām, Sadodas rokas ar savām māsām - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Par mirkli jau spilgtās ainas zuda, Guļ apkārt ikdiena bāla un gluda; Gars vien tik zin, ka sencerēta aina Ij ikdienu maina. Gars zin, ka sencerēta aina Ij ikdienu maina!

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA GAITA BEZ CEĻA Bez ceļa ies, aizies tā vēsmiņa - - Tā radība, Kas savas mājas atstāja. Es izplatos kā tekošs ūdens, Es eju no zemes uz zemi. A r m ē ņ u   t a u t a s  d z i e s m a *  *  * Vēsmiņa skrēja un - aizskrēja, Migliņa klīda un - aizklīda, Smaršiņa plūda un - aizplūda, - Bez ceļa ies, aizies tā vēsmiņa, Tā migliņa, tā smaršiņa, Tā radība, Kas savas mājas atstāja. AIZGĀJĒJAS MEITENES DZIESMA Es piegriežos klāt, Es aizgriežos nost: Mans dārziņš atmests, Kas ies to post? Tur balandes aug, Tur nātras dīgst, Uz celiņiem zāles Jau rādīties drīkst. Ak, puķītes kalst, Zil-ziediņi dziest, Un visu, visu Man vajga ciest. CIETĀS ROKAS Ar savām cietām rokām Lai tevi glaužu! Iz dziļām, rūgtām mokām Lai laimi aužu! Kā aust? - Ko sauc par laimi, Es neatzīstu; Kā glaust? - Kas maigi glaimi, Es nepazīstu. PIE ĀBELES Tur žogā ābelīte Pusgulu atspiežas, Un augļu pilnie zari Pār malu karājas. Nāc, skumju smago galvu Uz mana pleca liec: Koks arī, pārcietis vētras, Jau saldus augļus sniedz. MĀJĀS ATSTĀTĀS MEITENES DZIESMA Kas sacīs man? Ak, kas? Šīs dziļās sāpes Kam lai es sūdzu? Ak, kam lai lūdzu Dzēst sirdij slāpes? Ak, kam? Kas sacīs man? Ak, kas? Vai kādu zāli Lai sirdij dodu? Kur viņu rodu Pa pasauls tāli? Ak, kur? Kas sacīs man? Ak, kas? Vai viņš ir miris? Iet dienas gaidā. Jūk dzīve klaidā, Tievs diedziņš iris. Ak vai! LĪDZI PUĶU SMARŠAI Tavai mīlas dziesmiņai Vajga klust, Līdzi puķu smaršai Vējā zust. Kura kvēle saldi Sirdī kaist, Apslāpēta izdziest Un gaist. UZ MĀJĀM BRAUCĒJIEM I Gaiss top vēss, un vēji ceļas: Sirds no jauna cerību smeļas - Atkal un atkal uz priekšu iet; Vēl ir tālu līdz saule riet. II Viena pati saules diena, Kad uz mājām vienu vadām! «Galvu atkal cel uz augšu! Klusi turi staru lietū, Lai tas noskalo no vaiga Visu niknumu un raizes; Savējiem lai saulains esi, Pats lai atkal cilvēks jūties Spēcīgs un skaidris Darbam!» III Jau pārskrēja lietus un krusa, Tik tāli vēl pērkoņi dūc, Sāk gaisos nolaisties dusa, Lauks elpojot svaigumu sūc. Nu acis top skaidras un spožas, Vairs netrīs muskuļi, Krūts plešas plaši no nožas, Smeļ spēku un saulgozi. Ej laukā aplaist skatus Pār sējām un tīrumiem, Ej, savējiem apglaudi matus: Bij bailēs no negaisiem. DRAUGA DZIESMA Tu toreiz dziesmu teici man, Cik sēra viņa tagad skan: «Drīz nāves gars pār mani nāks, Tas jūtas, domas, darbus māks - Uz zārka vēsas smiltis birs, Ar dzīvi visas saites irs - No kapa retās asras žūs, Tad atmiņas - par teiku kļūs - Ja vēl kāds reizi pieminēs, Ka biju es, - tam neticēs - Cik biju, viss par pelniem taps. Tik baigs un auksts ir šaurais kaps.» *  *  * Kur esi vēl, mans tālais draugs? Tavs zieds tev nevīstoši augs. VĒL VIENS Vēl viens ir aizgājis, - mēs pazināmies, Mēs runājām ar reizes divas, trīs Pusvienaldzīgi un pusķildodamies; Viņš tagad aizgājis, - ak, ko tik drīz? Man viņam līdz irst atkal viena saite Ar dzimteni, - acs neviļus man trīs, No jauna iesmeldz krūtīs vecā kaite: Tā pate jūra būs, tas lauks, tas mežs, Ne viena, viena vaiga, - viss būs svešs. DRAUGU PIEMIŅA *  *  * N. Es viņu mīlēju: Viņš gaitā atelst slīka ceļa malā, - Kad sapnī atmodās, bij laimes salā. *  *  * N. N. Es viņu mīlēju: Te spridz un mirdz, un kvēl, tad zūd bez vārda, Simts simtu dzirkstes lec no uguns zārda. *  *  * M. Es viņu mīlēju: Viņš, akmens bedrē kritis, klusi gaidīs Pēc gadiem asnus, asni graudus raidīs. *  *  * ATMESTĀ CILVĒKA DZIESMA Nāk vārgs, - tas nesaudz ne bagātos, Ne smalkos, ne labos, ne skaistākos; Ak, kā viņus visi tad žēloja! Kā kopa un sedza; un loloja! - Par mani nebija runas. Nāk vārgs - un aiziet, kā atnācis, Un labvēlīgs atkal top liktenis Tiem smalkiem un labiem, un bagātiem; Tiem uzsmaida saule pēc negaisiem, - Par mani nebija runas. Nāk vārgs - un paliek, un neaiziet, Pie manis cieti turas ciet; No manis neiet nost nekad, Līdz apnīkstu visiem, un tādēļ, skat, - Par mani nebija runas. ATSVEICE BIEDRIM, KURU APBEDĪJA SVEŠUMĀ Tava gulta lai ir smilts, Un lai velēna ir sega! Lai ir zemes klēpis silts Tev, kam sirds tik karsti dega! Sveša zeme tevi sedz, Sveši lieti kaulus skalo, - Tik tā pati saule redz, Tā, kas mūžam nenobalo. TRĪS DIENAS Vai, senā doma, nāci, Atvedi pelēkas dienas? Logus ar miglu māci, Ar dūmiem istabas sienas? *  *  * Vai, gurdā doma, nāci Atkal uz sliekšņa gaidīt? Izbridi zemu zemes, Piekusi pasaulēs klaidīt? Es tevi zinu, tu nāktu Atkal pie durvīm klaudzēt? Vienmuļi, lēni, bez gala Klaudzēt, klaudzēt un klaudzēt. Es tevi zinu, tu nāktu Atkal pie gultas stāvēt? Visu, kas iet un ienāk, Ar savu dvašu nāvēt? *  *  * Namam aizslēgtas durvis, Aizšautas tērauda bultas; Gaisma mums sargs un burvis, Atturēs tevi no gultas. Jauna man dzīvības doma, Tu, gurdā, staigā tik tālāk; Izbeigta ir tava loma, Tavs vaigs spīd bālāk un bālāk. Uz nakti atpakaļ staigā, Kas palika tāli aiz manis; Tev vietas nau zemes vaigā, Līdz zvanīs man pēdējais zvanis. MIERINĀJUMS DRAUGAM Nekas nau labā pārvēršams, Kas bijis, paliek negrozāms, Kaut sirds vai laukā kāptu. Ņem, atkraties no žēlabām, Nāc ārā no tām padrupām, Ko gaidi, lai kāds glābtu? VIEGLI CERĒTĀJI Tiem viegli atkal cerēt: Pēc ziemas vasara nāk, Un, tiklīdz pusnakts pāri, Jau diena aizņemties sāk. Vēl bēda ne pusē nau beigta, Jau līksme deg un sveļ, - No viņu vītušām sāpēm Pēc stundas jau pumpuri zeļ. Kas spētu būt kā viņi! Tos lēti būtu glābt, - Jums vajdzēs vēl gadus un gadus Tā slāpt un tikai slāpt. NEPARADUŠAIS Kas lai klausās mūsu vaidus, Kam lai sūdzam savas sāpes? - Drebot vējš tām aizskrien garām, Vēsmiņa no gaisa nokrīt. Kur lai metu savas sāpes? Krūtis man no viņām sadeg. Gulšos velgā zaļā zālē - Zāle vīst un brūna raucas; Liekšos strautā sāpes dzesēt - Strauta gulta izžūst sausa. Celšos augšā: klausies, saule, Lai pret sauli kūp tās sāpes! Karsta topi, sadedz visu! - Saule aiziet savu gaitu. GALA PANĀKUMS Ko lielies un ko sodies? Ej, pie miera tik dodies! Meklē tur kādu alu, Kur ielīst patverties, Kur apmesties Uz paliekamu galu. MŪSU JAUTĀJUMS Vai rīt būs sniegta tā vieta, Kas var mūs tvert? Cik spēja sirds, tik cieta, Vai vēl to rūgto kausu Mums vajadzēs dzert? Ak, iet un nenākt pie gala, Un neatrast, - Tā vieta ir tāla sala, Tik tāla, ka ļaužu prātam To neizprast. TEKOŠS ŪDENS Es izplatos kā tekošs ūdens, Es eju no zemes uz zemi. A r m ē ņ u    t a u t a s    d z i e s m a Mēs esam tekošs ūdens, - No zemes uz zemi mēs ejam, Mēs visur miglotu velgumu lejam Un visur atstājam zaļošas druvas; Kas citiem tālas, tās mums ir tuvas; Un atkal tālāk mēs ejam, - Mēs tekošais ūdens. Mēs esam tekošs ūdens, - Šurp turp tas lokās un sviežas, I liekas apkārt atpakaļ griežas; Tik viļņi atpakaļ nevar vairs plūdot, Pret krastiem sitas un izgaro zūdot, - Kā lietus mākons tik atpakaļ griežas - Tas tekošais ūdens. MŪSU IZREDZES Mēs baudām visjaukāko izredzi Uz ezeriem, kalniem un lejām, -- Un tomēr mēs drūmotām sejām: Mums izredzes nau uz dzimteni Un nākotni. DUSAS VIETA Mani nogurušie kauli Vēlas klusu dusas vietu; Tālās zemēs izmeklējos, Kur visklusāki ir kapi? Tagad atpakaļ es nāku Atkal savā tēvu zemē: Ak, nekur jau nau tik labi Tā kā mīļās tēvumājās! Nau nekur, nekur tik klusis Gluži izmiruši lauki, Robeža ap dzimtu zemi - Gluži tā kā kapu sēta. Kāp tik pāri kapu sētai, - Atvērts kaps tur tevi gaida, Vēji nēsā baltas smiltis, Klusi vaida jūras viļņi - - - Nē! es taču pagaidīšu, Vēl jau kauli turas kopā: Varbūt smiltis aizbērs kapus, Varbūt pāraugs jauna zāle. CEĻA GĀJĒJS TĪTENĪTS I Mazo tītenīti Baltā svārciņā, Ko es tevi redzu Katrā ceļmalā? Kur vien nāku, eju Tēvu novados, Leišos, tālos krievos, Ziemeļ-tuksnešos - Visur, kur es sēstos Atelst ceļmalā, Tu jau esi priekšā Baltā svārciņā. II Nu aiz zemu zemēm Dziļā svešumā Atkal tevi redzu Sēdot ceļmalā. Kāds tu ceļa gājējs, Mazais tītenīts? Ko tu nesēd' mājās? Kas tev nodarīts? Ko tu cieti klusu? - Ak, es zinu gan, Kas mums visiem darīts, Līdzi tev un man - III Mūsu mīļo nava - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Cietā akmeņklēpi Tie, kas dzīvi, sēd Jeb vai tālās zemēs Svešu maizi ēd. IV Ceļš ir tēvs, kas vada Mūs pa svešumu; Ceļmala ir māte, Kas dod atdusu; Mazais tītiņš - brālis - Visur līdzi iet, Visi ceļa vīri Mūsu biedri šķiet. MAŠĪNAS DŪMI Zēna atmiņas Tie kūpošie mašīnas dūmi, Tie vēlās smacējot, Uz visu uzvēlās virsū, Kas nāca ardievas dot; Tas griezīgais vilciena svilpiens, Tas grieza man dvēselē, Tas pārgrieza pušu saites Ar mīļāko pasaulē. Cik piemiņa ataust, tik jūtu, Ka vilciena svilpiens vēl griež, Ka mašīna kvēpus un dūmus Starp mani un mīļajiem sviež. NAKTS TĒLI Kad projām gāju, Ne mīļa vārda neatstāju, Ne skūpsta nedevu, Ne saņēmu, - Man bija jāaiziet bez ardievu. Ko tagad velti Tie mīļie vārdi, miegā celti, Nāk sapņos nedroši, Kā tirpuši? Es tikko atceros, tik svešādi! To nakts man dara! Pār gaišo dienu man ir vara; Es skaidras būtības, Bijušas, nākamas, - Sev saucu kavēt laika gaidības.

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA MĒRĶI AIZ MĀKOŅIEM Atrauts tev tika, kas mīļš, Savu mērķi tu nespēji sasniegt: - Dziļāk tik mīlu sev dedz! Augstāk tik mērķi sev spraud! «Sveika, mana zvaigzne; man laiks ir gulēt iet, bet žēl no tevis šķirties. Es paradis ar tevi sapņot, un tikai sapni es vēl dzīvoju. Un tu, mana skaistā zvaigzne, tu spīdi spilgti, spoži un modini nabaga sirdī atmiņas par labākām dienām. Turp, kur tu tik spoži staro, iet manas ilgas, un tur reiz piepildīsies mans sapnis. Sveika, mana zvaigznei » «Gūstekņa sapnis», jauna tautas dziesma, kura mani aizkustināja, kad lasīju to arī vājā tulkojumā un prozā DZIMTENEI Daudz simtu jūdžu tāļumā, Aiz tīreļiem, purviem un siliem, Guļ mana dzimtene diendusā - Tā aizsegta debešiem ziliem, Zil-saulainiem debešu palagiem Pret dvesmām un strāvām, un negaisiem . . . . . . Daudz gadu, kopš dziesmu tā iesāku, Nu aizmirsu, kā ta bij tālāk. Tā pirmoreiz svešumā dziedāju,- Kas bij, bālst bālāk un bālāk; Kad vēlāk dzimtenē atgriezos, Vairs nerakos atmiņu putekļos. Kad vēlāk dzimtenē atgriezos, Tā bij jau kļuvusi cita, - Vairs nesedzās saulainos palagos, Tad visi tie aizsegi krita, - Un dvesmas un strāvas, un negaisi Ar joņiem traucās pār dzimteni. Mēs, trimdenieki,  tad atspirgām, Kad visi kā spārnoti cēlās, Kad visur, līdz tālākām nomalām Viens sajūsmas viļņojums vēlās. Tā bij mūsu sāpēm tā atmaksa, Ka jaunotā dzīve reiz uzplauka. Kad jaunotā dzīve reiz uzplauka, Tad mums - ak, vajdzēja staigāt: Priekš mums tā nebij vēl vēlēta, Mums nebeidza kovārni klaigāt; Tad atkal mums tālu bij jāaiziet, Un dzimtenes vārti mums aizvērās ciet. Bez naida no tevis mēs aizejam, Tu mūžam mums mīļā un dārgā, Mēs, bērni, ne māmiņu vainojam, Bet tos, kas liek tevi vārgā, Jo jaunotā dzīve tev jāiegūst vēl, Tās dzirkstes jākopj, kas vāji vien kvēl. Ej, audzi tad atkal vēl pilnīgāk Kā lauks, kas pārlaidis vēju; No tāles tev bērnu sirds vēlējums nāk Kā debestiņš veldzēt tev sēju, - Kas sien mūs pie tevis, nau saites, kas irst, Jo mēs jau tie esam, kas neaizmirst. Jo viss jau mums miņā, kas izbijis, Vēl vairāk: - kas būs, ko lai cerē, Tavs ideāls dziņās, tavs liktenis, Ko nākotne laikos tev perē. Iekš mums viņš vēl dzīvs, kaut tevī lai mirst, Jo mēs tie esam, kas neaizmirst. ATMIŅAS Nāk nevairāmas atmiņas Kā seno dienu atskaņas: Jau reiz tāpat tu brauci! No citas lapu krišanas Nes dvesma vēlas ardievas, Tās, ko no tāles sauci. STIPRĀ PAAUDZE «Teic, teic, kā toreiz bij?» - Mēs traucām atdot savu dzīvi, Tik nevaldāmi straujš bij prāts: Mest visu, visu! - gūt tik brīvi! Bij lielais mērķis sludināts. - «Bij sludināts.» «Teic, teic!» - Ies citi atkal mūsu gaitu, Kam nevaldāmi straujš būs prāts, Es simtus, atkal simtus skaitu; Tas ceļš gar malām skujām klāts. - «Ceļš skujām klāts.» «Teic, teic!» - Koks nocirsts, izkaisīti zari, Tie smaršu dveš uz gājienu; Un matos, sirdī bēru bari Nes ilgi sēro atsmaršu. - «Nes atsmaršu!» «Teic, teic!» - Lūk, mēs tām skujām līdzi esam; Kad tauta gaviles reiz gūs, Kad redzēs  z a ļ u s  zarus nesam, - Tad  s k u j u  smarša miņā būs - - «Tad minēs jūs!» PIRMIE NAMDARI Mēs strādājām kā namdari, Cik spējas, kā man šķiet; Nu mūsu darbi darīti, Mēs varam dusēt iet. Mēs namam plānu zīmējām, Nu ejat, ceļat to; Mēs pirmos grodus sasējām, Nu darat turpmāko. Nu paši darbu saņemat, Tas jums ir rokās dots, - Cik spēks, kāds laiks ir, strādājat, Gan nams tiks vaiņagots. Pēc jūsu pašu prašanas Lai viss top celts un likts; Plāns gatavs, tas tik jāskatās, Tur pamats drošs un dikts. KALĒJI MALĒJI Mēs kalām, kalām, Ka dzirkstis lēca, - Ak, kā mēs malām, Ka dzirnas rēca: Kur klusums bija, Tur dūc nu dūsma; Kur dzirkstes lija, Tek liesmu plūsma. Prieks pārskrēja pāri Un projām bija, - Guļ klusums pār āri Kā dzirnekļu dzija. Lai klusē nu lejas, Mēs tomēr to zinām, Mums acis vēl smejas, Cik mēs to minam. ZĀRKA NESĒJI Joņos pāri aizvēlies Lielais laika mets, Viņa miņā atlicies Šur un tur kāds rets, - Pārtrūkušo domu vērpj Klusā nomalā, Miņas krāsās laimi tērpj Lepnā viendabā: «Mūsu laime smagāka Nekā citu vārgs - Nomirusi iedoma, Skumju svinazārks; Plecos zārku uzņemsim, Tas mums palicies, Lielo miņu auklēsim, - Līdz tā uzcelsies.» VETERĀNS Nāc vien, nāc tuvāk, nebaidies! Tev šķiet, no vāts tev vajdzēs riebties? Vai drebuļi pār miesām skries? - Ne tavām lūpām nebūs viebties, - Sen nejaukums jau aizrāvies. Lūk, pašās krūtīs cirsta vāts, Tā laukā ir ar godu gūta. Viss ķermens gan ar sāpēm klāts, Bet sirdī mīt tik viena jūta: Pats cēlais miers un lielais prāts. Šī mazā, baltā švītriņa, - Kad uztraucos, deg koši sārta, Kā viņas dienas atmiņa, Ko šie tur tagad dubļos vārta; Man viņā visa dzīvība. Es visus spēkus atdevu, Un otra mūža man vairs nava; Nekā es sevim neguvu, Jo lietai nāk, ne manim slavat Sev tik šo vāti paturu. Nāc, tevim rādu to labprāt, Diezin, vai tu reiz tādu gūsi? Nu jūs tik miers spēj jūsmināt, Vai tu par kareivi reiz kļūsi? Vai drīz tāds otris laiks būs klāt? Nē, nē - es nevainoju jūs; Ne katris pieredz lielo laimi, Daudz spēkavīru velti rūs, Kas spētu vairot varoņsaimi, - - Bet kad tas varoņlaikmets būs? Droši laidies No atmiņām uz nākotni. K a r d u č i PIRMAIS UN PĒDĒJAIS VĀRDS Mans vārds ir viens, viņš liksies skarbs: Kad gars tev ir kūtris un saīdzis, Kad pats sev par nastu tu palicis, Viens vienīgs tad ir līdzeklis: Darbs. ZEM PELNIEM Ej, sadedz un spīdi Jel vienu brīdi! Lai nebūtu tevim mūžam ko žēlot, Ka spēji tikai zem pelniem kvēlot. ZINĀTĀJI «Jautrā laime ātri tevi bēgs, Atstās mokās; Tevi rūpju māte cieši slēgs Liesās rokās -» - Lai, mēs - zinājām, pirms sākās darbs: Gals būs skarbs. VAROŅU GAITA «Nemiņa aiz manis, Neziņa priekšā, Negalā neturams Metos es iekšā: Liktens un skaistums, - Nāci, kas nākdams: Kalna strauts lejā Nogāžas krākdams.» PLŪKTI ZIEDI Puķīti rauj, Ziediņu plūc: - Rītu vēl smaršas Saldumu sūc. Dvēseles kauj, Stiprākie krīt, Kas viņus, kritušos, Piemin vairs rīt? DZĪVĀ KVĒLE Saules dzīvā kvēle kaist Šodien kā priekš tūkstots gadiem Ģintis aug, un ģintis gaist, Bet caur ģintu radu radiem Brīves gars caur siržu vadiem Mūžam līdzi saulei kaist. VIENPATIS Vienpatim jākrīt, Lai visums celtos, Lai ziedoklim pāri Brīvs plūdums veltos. Vienpatis - varons Pats ceļu taisa, Plūduma straumei Pats dambi raisa. Nau jums citas cerības, kā vien vispārējā uzlabojumā, brālībā starp visām Eiropas tautām un caur Eiropu cilvēcē. Kurā vien zemē jūs esat, kur vien kāds cilvēks cīnās  par tiesību, par taisnību, par patiesību, tur ir viens no  jūsu brāļiem; kur vien kāds cilvēks cieš, tirdīts no maldības, no netaisnības, no varmācības, tur ir viens no jūsu brāļiem. D ž. M a d z i n i VECĀ VIETĀ Es esmu atkal tur, kur bijis, Kā nakti maldū staigājis, Ko vedējs lokiem izlocījis Un vecā vietā atvedis. Kad ataust bāla gaisma rītu, Redz gājējs, kā viņš maldināts, Redz šaurā lokā taku mītu: - Iets, iets, - viss lauks vēl pēdām klāts. Un tomēr esmu tālāk ticis, - Jau skaidrāk ir tas saredzams, Uz ko es visu biju licis: Tas tālais nākamības nams. VĒSTĪTĀJS Vairs miesās neesmu tik gluži sveiks, Kā šinī laikā īsti vajadzētu; No maniem nerviem man ir pieteikts streiks, Un es tā uzspiedos, lai tie vēl spētu. Lai spētu vēl šo ļauno brīdi ciest, Kad pirmo pulku redzu izkliedētu, Kad dažs grib ieroci pret sevi griezt; Lai spētu vēstīt, ka . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Nekas nau zudis, . . . KO ES ZINU Es zinu, kas bads; es zinu, kas sals; Es zinu, kas nespēks, kas vārgums, - Kad visu to stāstīt, ne drīz būtu gals, Viss atdots, viss ziedots mans dārgums. Bet tas nau viss, kas zināms man, - Tas stāsts ir par mazāko pusi; Un, lai cik gauži vārgums skan, Sirds viņu pārkliegusi. Sirds zin, kas saule, kas pavasars, Kas puķes, kas lakstīgalas, Kas pļavas un meži, un rīta stars, Un sudrabā peldošas salas. Sirds zin, kas nevaldāms cilvēces gars, Prāts zin, kas dzelžus salauzošs spars, Tie salauzīs vārgu, - lūk, to es zinu, Lūk, to es mūžam un mūžam jums minu! TAUTAS NĀVE Jā, mūsu tauta mirs, - mēs zinām gan; Mēs iedzimstam jau šinī dziļā ziņā, Un visu dzīvi mums šie vārdi skan, Ikviens tos slepu tura mīklā-miņā. Bet citu lielu vārdu sakat man: Vai nemirsat tāpat jūs, lielās tautas? I, jums, es dzirdu, kapa zvani zvan: Tiks beigās visas tautas nāvē rautas, Lai celtos atkal, cilvēcībā skautas. *  *  * «To mēs vēl redzēsim,» jūs atbildat, «Bet pirms mēs, lielās tautas, mazās rīsim, Tur tad to cilvēcību sagaidat! Pēc mēs, tās lielās, savstarp šķēpus mīsim!» Jūs šķēpus mīsat, mierā augsim mēs; No mums tiks agrāk gara sējas pļautas, Iekš mums tas masas raugs, jūs pārvērst spēs, Līdz visas tautas, reizē nāvē rautas, Tad reizē celsies, cilvēcībā skautas. SĀPES UN CERĪBAS Mums visiem vienas sāpes Un vienas cerības, Kad es jums manas sūdzu, Jūs dzirdat savējas. Un visiem maniem brāļiem, Kur kurais izkaisīts, Vai purvos, stepēs, smiltīs, Vai sniegos projām dzīts - Mums visiem vienas sāpes Pēc mīļās tēvijas, Un redzēt viņu zeļam Mums vienas cerības. Un redzēt viņu zeļam Caur mūsu ciešanām, Tā būs mums salda alga Par to, ko atdevām. ZVEJNIEKI Mēs metam biežāk un biežāki Zīda diegus pār dzimteni; Mēs tveram to ciešākā domu tīklā, Mēs minot minam to ilgu mīklā; Mēs turam to garā ieslēgtu Kā zvejnieki tīklā zivtiņu. MEKLĒTĀJI Mēs mūža dienu staigājām, Vēl ceļa gala neradām, - Tik to, kur dzimām, aizmirsām, - To dzimteni. Mēs visus ceļus pārgājām, Pat laimes ceļu atradām, Tik to vien ne, ko gribējām, - Uz dzimteni. Ceļš aizrauts jūru neziņām Uz dzimteni, kur izgājām; - Mums atliek iet bez žēlabām Uz cilvēci. LIELĀKĀ DZIMTENE No visa mīļa mēs aizgājām prom, Kā ūdens zāles nopļautas aizpeld No upes gultnes, viļņu nestas. Ar visām garajām, vijīgām stīgām Ūdenszāles vairs pieķerties nespēj Ne smailajiem oļiem, ne cietajiem grīšļiem, Ne smiltīm mīļotā krastā, - Tās aizpeld prom. No savas gultnes mēs aiznesti prom, Mums savas dzimtenes vairs nava, Kas mums vairs paliek? Mēs ejam meklēt, kur piemesties, Kur darboties un atkal augt, - Bet tā vairs dzimtene nau. Viņas vairs neatrodam nekur, - Un lai daudz jaukāki kur būtu, Spožāka saule un zaļāka zeme, Un cilvēciskāki cilvēki paši, - Tā dzimtene nau, Nevienas citas mums nepietiek, Nevienas vietas, Un vai! - ja mums pietiktu cita. Un otru vai! - ja mums pietiktu, Ja mums vēl tagad pietikt spētu Tā mūsu dzimtene pati. To mazo saulaino stūrīti Mums atņēma nost, - Bet viņa vietā tagad mēs Visu pasauli noņemsim jums, Cik viņas ir. Par šauru mums tagad dzimtene būtu, Mums tēvijai jābūt lielākai daudz: Neviena doma tur neietilpst vairs, Nevienai jūtai tur nau kur plesties; Tie šaurie žogi aizspiež dvašu; Tās šaurās sirdis pušu lūztu, Ja gribētu ietvert jel vienu jūtu, Kas lielumā briest. Ak, šaura tu, dzimtene mīļā! Mūsu atņemtās dzimtenes vietā Mēs celsim jaunu un skaistāku daudz, Un lielāku par visām zemēm. Mēs viņu celsim no lieluma, Cik liels vien izaudzis cilvēces gars, - No augstuma, dziļuma, plašuma, Cik vien spēj cilvēces dvēsele just; Mēs viņu celsim no brālības, No visām tautām un mēlēm, un krāsām, No visām sugām un visām šķirām, Ar visām raisītām rokām un galvām Vienotā darbā. Tik tie, kam nepaliek vairs nekā, Kas izmesti no savas gultnes, Kam dzimtenes nau, - Tik tie spēj celties pār pasauli pāri; Un klaidā vien tik varēja sēt Lielo ideju sēklu; Domās tiem garīgiem trimdeniekiem, Sāpēs bij dzīvot to nākotnes dzīvi, Kuru tie pēcnieki dzīvos tik baudā. Klaidā vien tikai varēja izaugt, Ārpus dzimtenes domas par otro, Lielāko dzimteni, kurai būs nākt No zelta austām iedomām, No zilām ilgām un zaļām cerībām, No baltām asarām; No sarkanām, karstām sirdsasinīm Pēc visdziļākiem melniem vaidiem Cēlās tā varvīksnas debesu josta, Kura pasauli kopā sien Vienotā laimē. PIE DZĪVĪBAS KATLIEM Ko mēs te sēdam Rokas klēpī? Kā pazuduši Staigājam apkārt Mūžīgās ilgās Un klusos vaidos? Viņpusē upei Kūp visi lauki No viesuļa gaisā Saceltiem tvaikiem: Dūmos un sutā Dūc nākotnes mašīna, Milzīgās krāsnīs Tur versme kuras, Milzīgos katlos Tur dzīvība vārās, Liesmas ar tvaikiem, Ar sniegiem tur jauc. Ūdens un uguns Tur pilnā cīņā, - Tai pašā cīņā, No kuras mēs atrauti Klusi še vaidam; Tie paši viesuļi, Tie paši mutuļi, Tā pati mīla, Tas pats ij naids. Un skaties labi Caur biezajiem tvaikiem: Tie paši brāļi, Tik citās drēbēs, Stāv pašā versmē Un līdzi sauc. Ko mēs te sēdam Rokas klēpī, Kā pazuduši Staigājam apkārt? Ejam mēs līdzi Savā pulkā! Stāvēsim atkal, Kur versme verd! Dzīvība vārās, Vecs top par jaunu, - Kursim tās krāsnis, Kur kurais stāvam, Kur nomesti topam No lielās strāvas! Viss viens, kurā pusē Verd dzīvība straujāk - Rietumos, austrumos, Ziemeļos, dienvidos, Kaut tik vien verd. Dienvidi, ziemeļi, Austrumi, rietumi Saplūst vienkopus Verdošā blāksnī. Garaiņu stabi Augšā šaujas, Virsotnes režģās Ar debesu mākoņiem; Plešas par milzīgiem Zarotiem kokiem, Savā ēnā Pasauli sedz, - Ēnā jauno Pasauli redz. SASAUKŠANĀS No asiem ziemeļiem, No maigiem dienvidiem, No cilvēces dziļās pirmdzimtas - No pašas mātes Āzijas, No krustiem-dzelžiem kaltās Eiropas, No jaunās Āfrikas Un pāri no viņpus oceāna Nāk līdz ar vētrām saukāšana: Brāļi, brāļi, Esat tuvi, kas tāļi! Sauc: brāļi, vai esat nomodā? Sauc: atbildat tur dziļumā! Un visās pusēs kustēties sāk, Nezin no kurienes, visur atbalsis nāk; Ir balsis tik tāļi, Ka šurp pa mēnešiem, gadiem tik sniedz; Ir balsis tik dziļi, Ka šurp tām ceļu akmens un zeme liedz; Tās tomēr nāk, un dzirdi, kā akmens kliedz: Še esam, brāļi! Ir balsis tik vājas, Tās izskan bez vārda kā vaids, Ir balsis tik stipras, Tās griežas caur kauliem kā naids; Un, kas visstringtāki sarauti raukumā, Kas klusināti vismēmākā klusumā, Tie klusi-lēni garā brieda, - Tie saknes, kas klintis pēc pušu spieda. Sauc: brāļi, mēs stāvam nomodā Tālumā, dziļumā, klusumā Sauc: brāļi, mēs visu manām un jūtam, Caur tālēm viens otram sveices sūtām. Kā sasaucas vēji dzinēji, - Mēs dzirdamies tuvāk un tuvāki, Mēs ieslēdzam dzimteni, pasauli. «Brāļi, vai esat nomodā?» - «Mēs nomodā, mēs nomodā! Mēs dzirdam tālumā, dziļumā, Mēs dzirdam pašā klusumā, Mēs nomodā!» VISI UN VIENS Vai tādēļ vien jau es būtu viens, Ka esmu dziļā vientulībā, Ka nošķirts dziļās svešuma zemēs? Vai tādēļ vien lai es būtu skumjš Un nolaistu galvu? Lūk, nošķirtas manas miesas tik vien, - - Kā kaltušas lapas aizrautas prom, Pa smiltīm veltas, ūdeņos mērktas, Nestas, mestas nez kur. Bet miesas - tas neesmu es. Tās miesas ir manas drēbes tik vien, - Lai rausta tās vējš, lai vēdina, Būs svaigāka gaisa veselīgs spirgtums. Nelgas tik domā tā lauzuši mani, Kad manas drēbes saplēsuši; Un es lai skumtu, ka esmu viens? Kas esmu es pats, - tas ir mans gars: Tas nejūt nenieka no visa tā, - - Lūk, caur debešu skrejošām pūtēm, Kas uztrauktas laižas pa rudens nakti, Mierīgi skatās mēness cauri Un lēni nolikto gaitu iet - Viens, bet kopā ar visām zvaigznēm. Vai viņš ir viens? Lūk, viss tas lielais milzums to daudzo, Kas pasauli apņem un pilda; Tā šķira, uz kuru kā klonu viss balstās; Tie visas pasauls tūkstoši gadi Neatlaidīgo uzvaras cīņu; Tā dziļā debess ar visām zvaigznēm, - - Lūk, tanī pulkā esmu i es, Un es lai skumtu, ka esmu viens? Es viņu jūtas jūtu i še, Es viņu domas domāju līdzi ir še Un viņu augumā augu, Un zaļi zaļoju pašā vārgā, Un savā dziļākā vientulībā Topu nēsāts no lielās straumes, - Es, būdams viens. Lai sabrūk bruktin viss uz vienu: Doma un ciešana pārvar visu; Lai pamatu kraut zem kājām draud, Izdzēst tautu, kurā aug viens: Mirušiem lemts ir augšā celties; Lai straume slēpjas zem ledus un zemes: Par mazu laiku tā iznāks laukā; To mazo laiku tas viens vēl paliek, - Un es lai skumtu, ka esmu viens? Un gaist tas viens, tad paliek tā straume, Un caur to vienu, kas izgaisis, Tā plūst vēl varenāka tālāk; Tā masa ir viens, un viens ir masa, Un gars ar masu paliek kopā Un veic, - Un viens ar visiem, Un es lai skumtu, ka esmu viens? DZIĻUMĀ Vai rudenī cīruļi, Kas tur dziedi Vai agri strādnieki, Kas tur iet? Jeb vai ir atkal veltas tās ceras, Un ilgu ainās tik acis veras? Nedari acis ciet! Tie iet. AUGSTUMĀ No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji; Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst; Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji, Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūst. Ap mani klusums izklāj klaju telpu; Kā viegla migla saulē - mākons kūst. Un augšā zilā debess aiztur elpu. Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top, Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.

RAINIS TIE, KAS NEAIZMIRST RUDENS DZIESMA KALNA GALĀ Vienpatim jākrīt, Lai visums var celties: Ļauj atvadīties, Kam nost būs šķelties, Ļauj aiziet klusumā Spēku smelties. «Domās es esmu tur.» Kā Ruso mierinājās svešumā KAPS KALNĀ *  *  * Skaistākā kalnā, kādu esmu redzējis, ir neaizsegta izredze pār sniegoņiem līdz pat līdzenumam un tālē tikko nojaušamai jūras maliņai. Tūkstoši ceļotāji ikgadus kāpj tanī kalnā un skaistumā skaidrotām sirdīm nāk lejā. Tanī kalnā licis sevi uznest arī viens noguris ceļotājs no tālienes, lai tur paliktu uz mūžīgo dusu. Cik augšā uzkāpju, tik ar aizgrābtību lasu uz kapa akmeņa vienkāršos, naivos vārdus, kurus tur uzrakstījis viņam svešniekos iegūts draugs: - tas ceļotājs no tālienes ir bijis poļu emigrants, viņš vēlējies no augstā kalna gala saredzētsavu dzimteni. * * * KALNI UN DVĒSLE Kalni klusās domās Galvu rokās balsta, Lejā vējš un negaiss Ezera viļņus valsta. Dvēsle, nebrēc briesmās, Drīzi mieru tu gūsi: Ja ne klusā kalnu galā, Klusā dzelmē būsi. KLAIDONIS UN KALNS Gar kalnu ēna garām slīd Tik viegliņa, drīz pārejoša; Mazs mākonīts tik bij šo brīd'; Nu saule atkal tikpat koša. «Ko tu, mans kalns, jau tapi drūms? Tāds draudošs, ka vairs nepazīstu! Tik tumšs ik koks, tik baigs ik krūms, It kā tur nakts un čūskas līstu!» «Un pats ko esi drūms ik dien'? Jo ēna tik ir tava dzīve, Un kaut tā gaistu briesmās vien, Tad toties cilvēcei būs brīve!» KALNA DOMA Apkārt milža kalnagalvai Tumši mākoņauti; Vaigi grumbās rauti; Uzacis kā melni meži. Dusmās kalns kā pērkons rūko, Zibens acīs šaudās: Saņemt visas jaudas, Kā to tumšo domu varēt! Doma tirdī kalna galvu Jau kopš mūža laikiem, - Piere kūp no tvaikiem, Vaigos sviedri plūst kā strauti. Nevar tvert viņš miglas domu: Ilgas ir vai miņas? Nemiers, tumšas dziņas - Aizcelties no vietas projām? DEBESU NELGA Silts mākonīts kāpj no dienvidiem, Salts vējš pūš pretī no ziemeļiem, - Un, atmeties uz kalna galu, Mākonis skatās uz salto malu. Tad lēnāk, nekā atnācis, Uz leju smagi nolīcis, Peld atkal atpakaļ mākonis; Visa baltā miglu drāniņa velga, To piesaulē žāvēt nes debesu nelga. MANS BRĀLIS Pārkāries pāri pār kalna pleciem, Ilgi mākonis lūkojas lejā, Ezera spogulī pats savā sejā: Drūma un skumja, un ilgu pilna - Staigāt un staigāt pār zemēm un jūrām, Zilus debesu tālumus mērot, Visas pasaules skaistumu vērot, Savas vietas sev neatrast, - Savas vietas, kur vielu veidot, Atstāt uz mūžiem dzīvības pēdas, - Zemei, ak, veldzēt tik kvēlošās bēdas, Pašam savās asarās gaist. ZŪDOŠS MĀKONIS Zaļi kalni, zila debess, Balti mākoņi iet garām: Noskatīties, garām iet! Zaļi kalni, zila debess - Saulē izgarot kā mākons. DIVI GĀJU BALODĪŠI Vakar viegla migla Klāja kalna mežu - Divi gāju balodīši Kopā atlaidās. Lielu ceļu nāca, Zaļā zarā sēda, No tās tālas tēvu zem.es Laidās dūgojot. Vienam spārni zili, Otram sniega balti; Baltais lūkojās uz priekšu, Zilais atpakaļ, Zilais dzied: ak, vaidi, Tūkstots gadu vaidi, Ļaudis vaida klusā sirdī, Zeme dziļumos. Baltais dzied: ak, gaidi, Mazu laiku gaidi, Es jau jūtu prieka sauli Nākam austrumos. Baltais dzied bez gala Savu saldu dziesmu, Zilais žēli līdzi dūgo Tumšā pazarē. CAURI MEŽAM Man pretī kalns ar tumšu mežu, Bet vidū vizo zaļš pļavas ceļš Uz augšu kalnam, cauri mežam. Tas ved uz sauli aiz tumšā meža, Tam seko vien uz augšu un cauri. LAIMĪGĀ DVĒSLE Laime kā zīlīte līgo, Laime kā zvaigznīte zvīgo, - Pacelies pāri par sevi un laidies, Ko tu no dzelmēm un ūdeņiem baidies! Miesas smagums pret klintīm šķīst, Dvēsle debesu dzidrumā dzīst, Laidies un līgo, Laidies un līgo! DZEGUZE Bez tēvu zemes, bez savas mājas - Tu kūko, kūko. Tā klīstot vien, kā tev gan klājas? Bez savas ligzdas, bez savas saimes - Tu kūko, kūko! Tik citiem atnes simtsgadu laimes. Tu zelta skaņās jau tālāk kūko, Pēc nezināma drauga lūko, Tik kūko, kūko. MEŽA DŪJA «Kur grūt'! Kur grūt'!» vienmēr tu saukā, Lūk, gaiši saule spīd jau laukā, «Kur grūt'! Kur grūt'!» Lūk, visus cilā ziedons un mīla, Vai tevi vien tik ilgas vīla? «Kur grūt'! Kur grūt'!» Vai atradusi tu ar vēl gaidi? Ko vienā laidā gauži vaidi? «Kur grūt'! Kur grūt'!» Tu ilgās skrej no koka kokā - Teic, atbild - vieglāk būs tev moka! «Kur grūt'! Kur grūt'! Kur grūt'! Kur grūt'!» DZIESMIŅAS GAITAS I Ko tu pūti, meža dūja, Smagu dziesmu daudzinot? Smaga dziesma zemē krīt, Zāļu starpā pazuzdama. II Vēji vilka dūmu vīju Pāri meža virsonītēm, Līdzi mana dziesma gāja, Vēja valkā vīvinot. III Dziesma sīka, dziesma maza Lauka galā izbirusi: Gaisā kāpa cīrulītis, - Es pie kājām pieķēros; Cīrulītis izdziedājis Lejā laidās tīrumā, Es pie skaņām pieķēros; Aizskanēju tālu malu. IV Slaidi laidās bezdelīga, Pavasari sajuzdama. -  Dziesmiņ' manu līdzi ņem! - «Sēd uz spārnu galiņiem! Dziesma, rasa, ziedu smarša, Visas viena vieglumiņa, Visas gaisā uzlasītas, Visas blakus sasēstat - Rītā būsim tēvu zemē!» NEKAD Nekad vairs tevis neredzēt, Nekad vairs nesūkt tavas dvēsmas, Kad cilas ar, kad taisās sēt, - Nekad vairs tevis neredzēt, Mans mīļais lauks! Nekad vairs tevis nesajust, Ne tavas maigās rīta vēsmas, Ne dienas k.vēles, kad viss klust, - Nekad vairs tevis nesajust, Mans mīļais lauks! Nekad vairs tevis neapskaut, Kad rudens sūta lēnas dzēsmas, Kad sirpes trin, ko rudzus pļaut, Nekad vairs tevis neapskaut, Mans mīļais lauks!

RAINIS GALS UN SĀKUMS VIENA RITUMA ZIEMAS DZIESMA TEV, PAMATŠĶIRA - Tev, pamatšķira - Kas izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs, Līdz ļauns un sāpes ļaužu dvēslē dzīs; Tev, pamatšķira - Kas celsies pāri sev, iekš vienības Tās šķiras veiks, kas ļaudis šķīrušas; Tev, pamatšķira - Kur lielāks gods kā tas, tev kareivs būt? Ta izej cilvēci un sauli gūt. Kad sapņa uzmodos, es jutos ritot, Kā pērkļakritējs putnis, spārnus sitot. - Nu ritu. No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji - - *  *  * No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji, Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst, Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji, Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūst. Ap mani klusums izklāj klaju telpu; Kā viegla migla saulē mākons kūst, Un augšā zilā debess aiztur elpu. Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top, - Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop. *  *  * Aiz melnām rakstu rindiņām Viz baltas un laimīgas ainas - No melnām rakstu rindiņām Plūst tēli un ceļas, un mainās. Tur sīkā ikdienas vārdiņā Guļ noslēpumi bez miņas - Ik sīkā ikdienas vārdiņā Aug ilgas un sāpes bez ziņas. Cel rnelno miglu plīvuri, Nāc skatīt, kur mēs mītam, - Cel melno miglu plīvuri, Un iesim caur naktīm līdz rītam. *  *  * Cik sapņa izmodos, cik darba trokšņa, Tik sāpes jutu kā no dziļas vāts, Ko rokā iegrauzusi dzelžu sprādze; Tik dziņu jutu kā no zemes uguns, Kas neiedegta deg kopā mūžiem sen. Es neapjēdzu sevi, kur es? kas es? Ko sāpes grib, ko pasaule, ko dziņa? Jo dzina meklēt sevi pasaul? Un izprast sevi, pasauli un mieru. - -Es metos septiņšķērpu pasaulē. Viss nāk un iet, un zūd - un manis nau; Kur tveru pasauli, tur tās - vairs nau; Kur liekos mierā, grimst - un turmes nau; Viss vaidot mainās, visā sāpes rit. - Vai pašās sšpēs ir tā būtība? Es sāpju vāti berzu līdz pat nāvei, Līdz acis melnas metās, lūpas zilas: - Nau sāpēs būtības! - nau pašā ļaunā, Nau pašā nāvē! - nāk un iet, un zūd, Un bālst priekš vientulības mēļā vaiga. Ļauns, sāpes, nāve, maiņa, pasaule Tik mutuļveidi tur, kur vārās visums, Un viens tik ir un bij, un būs, un paliek: Tā pati meklētāja dziņasdvēsle Un pati meklējamā aizsaule. Tās abas lielās būtības ir viena: Top dvēsle liela - apņemt aizsauli, Top aizsaule ar dvēsli - prasmē dzīva; Un, abām plūstot vienā būtībā, Top laime, miers un gals, un jaunais sākums. Skan sērās vēja kokle sārtā miglā, Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis, - Es ritu, projām ritu. RAUDUVES BALSS Līdz pat vēlai priekšpusdienai Vēl uz pļavas liela rasa, Kamenes, kas medu lasa, Nau vēl iznākušas klajā. Klusē lauki bālā saulē, Upeslejā miglas staigā, Rauduves aiz purviem klaigā Aizlaizdamās, noklusdamas. Pakaļ noklustošām skaņām Es bez mērķa laukos klīstu: «Ak, es jūs vairs nepazīstu, Kur es vasar' gavilēju!» RASA UN OGAS Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsas Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem; Ar asrām tās un asnīm vienas krāsas, - Vai tās še kaisītas no ceļniekiem? Ak nē, - tā rasa vien un sārtas ogas, Ko rudens izbēris priekš putniņiem, Ko žēlas piemiņas tev sirdī zogas? Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt, Lai dus, kas vakar bij, - skat', kas būs rīt! VIENA GALOTNE Gaiss guļ tik nekustams lejā, Nejūt na vēsmiņas; Ezera mierīgā sejā Nevienas grumbiņas; Klusums ap tumšo priedi, Un mēmums iekš eglāja, - Kā gaidas un kā biedi Uz mežu uzgula. Tik viena galotne loka Zarus un lapiņas, Un drebums no viņa kaka Pār visiem izplatās. NEMIERA SĀCĒJS Kas ir tas rūcējs, tas šņācējs? - Es tagad skaidrāk izšķiru; Kad kalna meži šņākotu; Es skaļāk viņus dzirdētu; Kad smilgu skaras čukstētu, Es klusāk viņas dzirdētu: Es pazīstu, es zinu gan, Tas ezers ir, tas nemiera sācējs: Šie aši uztraucas un aši rimst, Bet ilgi klusi ezera viļņi klimst; Vēl sen priekš vētras kust jau nemierā, Un, kad jau sen viss pārskrējis, Viņš nau vēl miera atradis Un slepu dobji dun savā dziļumā, Tas nemiera sācējs. VĒJA KOKLE Noslēgt ar pasauli mieru, Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis? Kaisles un kārojošs gars, Ilgas un sūrstoša sirds? Lēnas un laimīgas acis Kā zvaigznes uz cilvēkiem staros: Sevī lai neviļņo gars, Sevi lai nevaino sirds. PAGĀTNES PARĀDS Kad izklaidām burtnīcās šķirstīju, Man rokās netīšu nāca Šīs pāris neskaidru rindiņu; Tās manu jautrību māca. Ko guļat še jūs? Kā atlikāt vēl? Es domāju sen jūs pagalam; Es sen jau garām, nekā man nau žēl, - Vai atkal tās jūtas lai dalām? Viss līdzi senajam rakstam ir dzēsts, Viss dzeltējis līdzi tām lapām, Un mēs, kopš vīta vājais dēsts, Viens otru nesastapām. Lai dus tās senās atmiņas, Es nolieku viņas bez naida; Tās zīmes no manas uzvaras, Kā tās lai mani vairs baida? Tās nespēj mani vairs atturēt, Es pats sevim likteni lēmis Un, ko es gribu, to varēšu spēt; Es savu daļu sēv ņēmis. Šo dzēsto pagātnes parādu - Prāts prom no sevis to raida; Tik sirds, ak, jūt vēl nemieru, - Vēl, vēl ko no pagātnes gaida? SIRDS PUKSTIENI Sirds pukstieni Tev laiku mēro, Vai acis zvēro Tev priecīgi, Vai domīgi Tu sēdi un sēro. Sirds pukstieni tevim pukst un pukst, «Steidzies, vēl laiks!» tev čukst; «Steidzies un laiku vēro, - Drīz lēni un lēnāki Tiks tev sirds pukstieni, Kuri tev nolemto laiku mēro.» SMAGUMS Visdziļāk tumšās krūtīs Tu nēsā smagumu, Kas tevi velk uz leju Ik brītiņu; Kas nospiež tavus soļus Un sirdi lēni žnaudz, Ka viņa, slepus trīsot, Tev baigi klaudz. Tu gala tumsā tausties, Tas smagums ir mūžība - Ko rakņājies un ko rausties? No tās aug dzīvība. Es ritu dabas priekaduņas mežā, Dzeltsarkans lapu vaiņags viz virs galvas, - Es ritu, garām ritu. VASARLAIKS Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks. No siltās pļavas ceļas smaršu tvaiks, Gars līdz kā dūmu stabiņš, slaicin slaiks. Nāc, vasarlaiks! SALVEI! Dienvidus debesu Spirdzinošs zilums - Ziemeļu puspelēks Ikdienas dilums; Dienvidos vizoša Pusdienas gaisma - Ziemeļu mākoņi, Pusnakts un baisma; Dienvidos smaršainie Narcisu ziedi - Ziemeļos skujiņas Bērtas pār priedi; Dienvidu mīlīgā Veldzošā vara, Atrauj man dvēsli No ziemeļu gara! Salve! Sauie un dienvidus, Tēvs - māte - radi, Turp mani, vasara, Atpakaļ vadi! Salve! salve! QUI SI SANA Es laidos grimt un nogrimu Tai zaļā dabas jūrā; Varbūt, ka mieru atrodu? Varbūt, ka dzīves gredzenu Tais pērlēs dzelmes pūrā? Varbūt, - varbūt ar nerodu - Varbūt i pērles velti mirdz Un cerētāju māna, - Bet roka spiežas vien uz sirds: Qui si sana! GRAVAS VĀRDI Cave di Gandria No kalniem lejā kāpjot, grava skan; Nes zaļus mežus platā priekšautā, Nes pilnu klēpi svaigas vēju šalkas, Ar strautu putučalām mistro tās Un pārkaisa ar saules staru ģiedri. Tā zaļā grava saka man: «Ver plaši savu sirdi visu saņemt! Še tiks tev veldzēt visas tavas sāpes, Un visas tavas dienas mierā tecēs, Un tavā vientulībā būs tev biedri.» STĪGOTĀJA Vēl dabas labās, maigās rokas Nau paguvušas noņemt man No dvēsles smago segu mokas; Sirdsstīgas atslābušas skan. Bet katris skaistais saules skats Vēl aizklusušo sirdi stīgo, Jau klusu skan, Jau slepu sāpes pašas līgo, Trīs trauslā kokle līdz - es pats. SĪKS LIETIŅŠ Sīks lietutiņš, tu neredzi, Tik dzirdi viņa šalkas; Top sirdī mīļi sērīgi, Pats savas ilgas nejaudi, Tik tās ir smalkas, smalkas. DĀRGUMU TRAUKS Kad diena ceļas - iet pasauli zeltīt, Nakts sūta rītu tai rotas veltīt; Tās viņa darina klusu, Kad vēlu i pēdējos aizlaiž uz dusu. Rīts steigdamies sasitis dārgumu trauku, Birst dimanti, pērles pa visu lauku. Teic ļaudis: tā rasa! Bet bērni un dzejnieki smejot tās lasa. PAŠĀ PUSDIENĀ Spoži saule spīd Pašā pusdienā, Īsa ēna krīt Manā diendusā. Pļava, lauks un koks Miegam ļāvušies, Plaši debess loks Tvīkdams izmeties. Apstājies ir laiks, Stundas atsēstas, Skaidris top man vaigs Kā priekš mūžības. MANS EZERS Kā saule spīd, Kā smaršo zāle! Un mākoņi slīd, Un miglo tāle. Gaiss lēni kūst, Mans ezers spīgo; Tur viļņi plūst, Tur laiva līgo. Bet pašā dzelmē Guļ mana sirds Un pukst, - un līmens Trīs un mirdz. SAULES BĒRNIŅAM P. G. Nemīli mani, Mans bērns, mans prieks: Saule tev neļaus, Un mēness tev liegs; Zvaigznes tev zudīs Kā pavasarsniegs - Nemīli mani, Mans bērns, mans prieks! SAULES IELEJA Doriņai Še visu ziemu cauri Uz klints ir zaļi mauri, - Še mana saules ieleja. Nekad še puķes nebeidz augt, - Un man tai nespētu še plaukt Sirdscerība: Tam zaļot likt, kas novīta? VAL ORBA Pilns ziediem piebērts liecas lejas klēpis Balt-akācijām, sarkan-granātēm Un mēļām ciklamītēm, ko ir slēpis Pie akmeņžogu zaļām vītenēm. Un visa pļava dzelten-sarkan-zaļa Par spīti salnām mirdz no puķītēm: Tā rādās viņas nelaužamā vaļa. Kur lieku pārplūstošo ziedu audzi? Es nesu līdz uz savu sēro draudzi. PĒCPUSDIENA LAIVĀ Līdz viņai ezerpusei līmens mirdz, Pie krastanamu sliekšņiem mirdzums laužas, Trīs tumšās dzelmes nerodamā sirds, Un vieglās ūdensčalas lēni gaužas. Zils atspīdums no debess lejā krīt, Tam melnas viļņu šalkas starpā spraužas, Līdz plāknums zaļš un melns caur zilu spīd. Bez stājas šaltis plūst un gauž, un laistās, Tik līdza sirds vien jūt, cik viņas skaistas. KLUSĀS DIENAS BRĪNUMS Zils debess dienas vldū klājas tāļi, Uz platām vīģu lapām saule silst; Pa upeslejām kalst vēl siena vāļi; Viss gaiss ar zemesdvašas smaršārn pilst. Tas saldais maigums tavu dvēsli raisa, Tai klusai dienai brīnums ir ko bilst, Sirds kūst un līgojas no saules gaisa. Līdz sāpēm pilna dvēsle aug un lūst, Bez gala dailē jaunā plūsmā plūst. NO ILGU SLĀPĒM No ilgām slāpēm - atkal un atkal dzer, Ar katru malku - vairāk un vairāk slāpst, Un nevar atdzert slāpju dvēsle Plūstošās pasaules dienas dailē. lk zieds un zāle - smaršo, kad garām zvīl, Pa zelta smiltīm - akmeņstarp stari tek, No upes vējš nāk izpeldējies, Vēsuma veldzi nes matu galos. Ar laimes dvašu - cilājas plata krūts, Pa sudrabgaisu - smejoties staigā acs - Ar debešiem, gar sniegu kalniem, Daiļumu lasa priekš mīļās dvēsles. Un zaļā ēnā - diendusu dvēsle dus. Mirdz oleandra - rītaini sārtais kvēls, Dzied cikādes ap narcisgultu, Saceltiem dzelkņiem stāv kaktuss sargā. Uz gultas malu - spilvas un ogas birst; Kā bites prāti - saldumu klēpjiem nes - Ņem ņemot, dvēsle, dailes balvas, Lielāka kļūsti, lai visas tvertu? No ilgu slāpēm - atkal un atkal dzer, Ar katru malku - vairāk un vairāk slāps, - Un nevar atdzert dziļā dvēsle Topošās pasaules dienas dailē. VĒLĀ LAUNAGĀ Upē atspīd debess tāle, Krasts un es, un rudā zāle Vēlā launagā. Senas vēlmes kāpj iz sirds, Burbuļi iz upes dzīles: Sarkan-zili-zaļi mirdz - Plīst un izgaist skaistās zīles Vēlā launagā. EZERS NAKTĪ Es, draugs, šos smaidus pazīstu: - Kad šalkas skrien pār ezeru, Tad saulē priecīgs sudrabs mirgo. Es reiz tās nakti lūkoju, Kad mēness meta vizumu, - Ak vai, mans ezers, vai tu sirgo? Cik melni ēnu drebuļi! Kā vaigam pārskrien sāpīgi! - Tad tādi tie, kas saulē mirgo?! Sauc lakstīgala laimē ziedu pļavā, Kur rožu vaiņagu sniedz zelta saule - - Es ritu, cauri ritu ĶIRSIS UN PĻAVA Pilns ar sarkanbrūnām ogām, Ķ:irsis smejot zemē liecas, Saldus augļus karinādams, Kairīgi pret pļavu sniecas; Zaļā zīda priekšautā Pļava ogas uzķert tiecas. ATVĒRTA ROKA Man liktens atgūtēm ir devis: Man zaļo zeme, man saule silst, Man viņpus upes kalni zilst, Man nakti debess zvaigznēm pilst, Man - trūkst tik māju, jūras, tevis. VIENĪGAIS DRAUGS Noguris patveries dabā, Bet stipram i tad tev ir jābūt. Daba tev nespēj būt draugs, Draugs sevim esi viens pats. PAVASARAS RĪTĀ Man skaista mīla bija, Bija; Sirdstelpas liljas smarša piepildīja. Tā skaistā lilja vīta No rīta, No paša agra rīta, - Sirdsvāsara vēl nebij sagaidīta. SENA PAZIŅA Man liekas, ka es būtu Sen tevi pazinis Vai vienās kaimiņmājās Ar tevi uzaudzis. Sen zinu, kā tu staigā, Kā galvu atmeti, Kā pavīpsni, kad runā, Un piepeši noklusti. Tik taisna un tik droša - Ceļš tevim šķiras pats; Man garām vizot un mizdzot Rit tavas laimes rats. Tik vienkārša un dzidra Tev dvēsle laimīgā - Man tūkstoškārt slāņotā, tumšā Slīkst savā smagumā. Un tomēr šķiet man, ka tevi Sen, sen es pazinis, Kaut pirmo reizi šodien Es tevi redzējis. SMARŠAINAIS SAPNIS Kā sīciņais tītiņa ziediņš Man rokās vīst! Kā smalkā smarša ātri No laupsnītēm klīst! Es citus smaršīgus ziedus Daudz plūkšu vēl; Man bijušā ziediņa paliks Kā sapņa žēl. Cik eju garām, kur miniņš Pie sienas sprausts, - Viens laimīgs brīdis nāk prāta, Sapņainām smaršām austs. VIENU DIENU «Es drīkstu īsu brītiņu pie tevis būt?» Iz kādas vēstules Vienu dienu es nēsāju acīs Daiļdaiļu ainu, - Kur viņa gaisa? Kas man to sacīs? Kas viņu ņēma? Kam došu vainu? - Vienu dienu - - Kur vien es vēros - pļavās un ezeros, Birzēs un druvās - viņā vien skatījos Vienu dienu. Daiļdaiļā aina nau gaisusl pasaulē, No liktens glābās tā dziļi man dvēselē Uz mūža dienu. NABAGA TAURENĪTS Manu nabaga taurenīt: Uz spārniņiem guļ tevim rasa, - Rasa tev actiņās spīd Šo aukstu rīt'. Smagi nolaisti spārniņi slīkst: Kas daudz pēc tevis ko prasa? Tev sīkā sirsniņa tvīkst; Tava vasara nīkst. Ko zeltā un ugunīs tērpies? Vai tevi redz - Tās zilās acis? Uz spārniņiem guļ tevim rasa Un krāsas sedz. Kas daudz pēc tevis ko prasa! Velti tev bij tā tērpties. Tev spārniņi trīs, - Nāc atpakaļ drīz, Nāc rudens tīmekļos vērpties! Vistumšākā kaktiņā krīti - Šai sirdī, nabaga taurenīti! - Kas daudz pēc mums ko prasa! LĪDZI SOĻI Tu ūdens šūpolītī augi, Man kāra vēja kariņas; Kopš pašas ašas bērnības Mums soļi līdzi līgojas, - Mēs būsim draugi. SPULGS Tu tagad mīli mani, - Es zinu, par ko: Tu toreiz aizvēries mani Kā vienīgo; No visas radības, visas, Kas mīlē tevi, Man vien ne mirdziņas, Ne gaismiņas devi. Tu esi parādā man Par bijušo; Tu tagad mīli gan - Es zinu, par ko. ATSPULGS Es vēl ko labu zinu, - Vai pasacīt? Vai gribi, lai to minu, Tu mīlvārdīt? Es vienīgais nojautu tevi Kā dvēseli; Tu viņu skatīt devi Kā spoguli. Tev esmu parādā es Par nākamo; Tev būšu mīlams es - Es zinu, par ko. AR ZIŅU Es daru to ar ziņu, - Es rozi projām palaižu, Tik dzeloni es paturu Un saldās smaršas miņu. Drīz roze rokā sabirtu, Dzels dzelons ilgi atmiņu, - Es daru to ar ziņu. Tik reizi tevi skūpstīju, Ko prasi ilgu saldību? Es daru to ar ziņu. NO PAŠA RĪTA Mazmazu prieciņu Šorīt gaidīju. Kopš vakar vakara Caur nakti tas mani vadīja. Kad miegā man aizmirsās jauda, Tas sapņus no sudraba auda Līdz pašai, pašai gaismai no rīta - - Tad prieks bij aizmirsis, Ko vakar solījis, Un mana diena vīta No paša rīta. GAIDĪTĀ VĒSTULE Tik ilgi gaidīju to vēstuli - Nu viņa ir. Nu karstām rokām vieglās lapas šķirstu, Acs pēkšņi tumst un burtus neizšķir. Man bail, ka sīko burtu vārdiņi Kā dedzis papīrs pirkstos nesabirstu. Kā dedzis karsti pirksti tura vēstuli - To dara sirds. Tik vēsas lapiņas, tik zili baltas, - Nu - kad i vārdi zili balti mirdz? - Kad ledus adatburti dvēseli - -? Man bail, man bail - top karstās rokas saltas. ROZĪTE Meitenes dziesma Man rozes skaistu skaistas - Ak, skaistas! Viss dārziņš ziedos laistās - Viss laistās, Tā vien tik laistās, laistās! Aug nezāles gar sētu - Gar sētu. Kas viņas vairīt spētu - Kas spētu? Kas vien tik spētu, spētu - Tam pašu dārza rotu - Jā, rotu! To dzīvo rozi dotu - Es dotu, Es pati sevi pašu dotu. FIAMMETTA Es saku sev: tu nezini, Ne tava vaina; Bet, cik vien prāts grib mierināt, Sirds visu gaina. Kad tavas acis pirmoreiz Uz mani krita, Es jutu, ka man karsti kāds Pret sirdi sita. Man sirds no viņa sitiena Sāp vienās sāpēs; Vēl tagad lūpas kalst vienmēr Kā lielās slāpēs. Reiz saulgozī mēs, meitenes, Tik aplam skrējām, Ka karstumu ne atdzesēt, Ne atdzert spējām. Ak, kā tad dzēru ūdeni Tik brīnum saldu! Kā atkal nu no aizgūtēm Lai slāpes valdu? Tu tomēr esi vainīgais, Kaut nau tev vainas, - Vai sirds un visi prāti tā No sevis mainās? Es, klusā, lēnā meitiņa, Kā izmainīta, - Ko tieku nu kā uguns šalts No vēja dzīta? Es gribu tevi uzskatīt, Tev nebūs biedēt! Ko uguns dedzina, to spēj Tik uguns dziedēt. Cik brīnum salda laime ir, Kā bērnu dienas! Pie laimes cieši nelaime Kā tīņa sienas. Tu neproti, kas noticis; Tev acis smejas, - Kad man viss asins piepeši Uz sirdi lejas. Es ilgāk vairs tā nespēju, Es neizturu: Jo pūlos dzēst, jo uzpūšu Tik ugunskuru. Nu, kādu galu tas var ņemt? Vai būs tik labi? Kad nu - kad postā aizejam Uzreiz mēs abi? PUISĪTIS AR SPĪDULI Pa apēnoto papuvi Slīd saules stari steidzīgi, - Skrien sīkiem solīšiem puisītis: «Es gūšu tevi, tu spīdulis - Gaidi tik vien!» Daudz gadu gāja, bet puisītis skrien Pēc spīduļa vien, pēc spīduļa vien; Drīz acīs, drīz galvā tam mirdzēja, Līdz beidzot sirdī to ieslēdza - Gaidi nu vien! VĒL GADĀ AGRI BIJA Vēl gadā agri bija, Ne sniegi kusuši, Ne plaukuši pumpuri, Ne lietus vēl lija. Mēs laukā agri gājām Divi vien divati, Rokas rokās slēguši; Mēs vēlu nācām uz mājām. Tu mājās logu vēri: Lūk! sniegi bij kusuši, Lietiņi lijuši, Visapkārt pumpuri! - Vai, mīļā, tu tos agriņiem bēri? SMIEKLU DADŽI Aizķērās aiz maniem smiekliem Tavas brūnās matu sprogas - Ko tev viņas ārā zogas No tās zīda aizsedziņas? Nu tu netiec vaira vaļā; Labāk met un smiekliem ļaujies! Lai tu kā ar dusmām raujies - Atrausies, - aiz žēlām beigsies. BEZ SOĻU DEJA Ko maniem lokiem Tu nāci tuvu? Es tevi guvu Un velku līdz - Pa priekiem, zeltiem, Pa slēžu pļavām, Pa kalnu gravām, Kur galva reibst. Kur beidzas ceļi, Kur drupo pēdas, Kur nau kur sēdas; Tev jāklīst līdz. Man rokas stipras, Nāc, dejā laidies! Cik vien tu baidies, Svars zemē vilks. PĻĀVĒJA DIENDUSA Mans zelta saules stariņš! Tu sirdī manim spīdi Ikkatru brīdi, Ikkatru mīļu brīdi. Kā mīkstām lapām zariņš Tu vaigus manim glaudi, Tev zīda audi, Ap pirkstiem zīda audi. Kas kait man negulēt zālē? Man divas saulītes mirdz - Tā viena debess tālē, Tā otra - tava sirds. DRAUDZENE UN DRAUGS D r a u d z e n e Aiz logiem gari lieti līst, Pie miglām miglas sienas; Mans skats vairs gaismas nepazīst, Gar māju bālas ēnas klīst, Tās ēnas - manas dienas. Mans tālais draugs, jel atsaucies, Aiz kādiem kalniem mīti? Vai tur, kur vakars aizlaidies Pie saules nakti pieglausties Ar savu rožu vīti? D r a u g s - Ak, sirds! tur nau mans miteklis, Tur mīt tik manas miesas. Mans prāts pie tevis palicis, Tām ēnām līdzi klaidojis Kā bērns bez savas tiesas. SIMTS VĒLĒJUMI Simts vēlējumi katru dien' Nāk, zūd un ceļas citi; Bet sirds uz tevi gaida vien, Aizvien, aizvien, Kā gaida zieds uz biti. TĀ LAIME Tai laimei vārdu nau. Tik viņas lūpas lēni smaida; Tik acis ver pusplakstiņos Un māsu sauli nākam gaida Tur kalnājos. TAVAS ACIS Faihillai Tavas acis ir tik dzirkstis, Iedegtas no aukstas uguns, - Lūk, un viņās spoguļojas Saule, mēnesis un zvaigznes, Faihilla. Tavas acis ir tik lāsas, Ielietas no dzīva ūdens, - Lūk, un viņās spoguļojas Rīta rasa, strauts un jūra, Faihilla. Tava dvēsle ir tik dvaša, Iedvesta no saldas mīlas, - Lūk, un viņa ietver sevī Saules, pasaules un mani, Faihilla. LAIPNĀ LIESMA Pa mēness naktīm domāju uz tevi, Kad svētās meitas lēni sienās vērpj, Kad tumsas rokas dabu sērās tērpj Un dabas sērās aizmirstu pats sevi. Es skaļā dienā kaunos tev to teikt; Tik dziļās jūtās slēpju, ko man devi, To lielo mīlu, kas spēj visu veikt, Kas staro neprasot no laipnās liesmas, No kuras mēness spīd un manas dziesmas. JAUTĀTĀJA MEITENE Teic, mīļais, mans mīļais, Kur tu tik raibus vārdus ņēmi? - Es ļaužu drūzmā ilgi skatījos. Kur tu tik spožus vārdus ņēmi? - Es saules mirgā ilgi skatījos. Kur tu tik lielus vārdus ņēmi? - Es jūras tālē ilgi skatījos. Mīļais, Kur tu tik klusus vārdus ņēmi? - Es savā dvēslē ilgi skatījos. Kur tu tik mīļus vārdus ņēmi? - Es tavās acīs ilgi skatījos. Kur tu tik dziļus vārdus ņēmi? - Es nāves klēpī ilgi skatījos. Mīļais, ak, mīļais - - CEĻA BIEDRE Dzer drusku ūdens, cik ar roku smeļu; Tev izžuvusi sirds šo garo ceļu, Bet pašai rociņa tev smelt par mazu. PIE LOGA Skat, ceļu, rudens izbrauktu, Tais dziļās sliedēs nozūd rumbas! «Kur? Kur?» Dod pirkstiņu, to skūpstīšu, Ar to to ceļu rādīšu - «Nu, kur?» Ak, tas nau ceļš, ko domāju, - Ar šo, šo mazo pirkstiņu Tu pierē vilki man tās grumbas, Skat, kur! SAULE UZ ROKĀM Uz tavām rokām atkal saule silst. Es ņemu tās; man acis asrām pilst: «Ak, mīļā saulīt, glāsti viņas, glāsti! Lai gludas top, lai skarbums dilst: Tie dziļi ierakstītie liktens stāsti.» BĀRĀ KLINTS Par strauju mana mīla ir Un pārāk dziļi saknēs rokas; No dzīves raujošs gāznis šķir, Jo plūst, jo krastus pleš, jo lokās. Tu viena spēji plūdus ciest Un bārā klints tur krasta malā, Bet plūsma plūst un briesma briest, Mūs visus aizraus līdzi galā. MŪŽĪBAS KĪĻA Pēdējo devu es tevim, Kas bij man no bērnības dienām: Vientuļais dziļuma prieks, Ziemcietis dzīvības dīgsts; Sargā šo mūžības ķīlu, Ded augošu atpakaļ abiem, - Kurais reiz paliksim viens, Lai jel to iespējam nest. Sauc vētras taure laukā dziņudusmas, Gaiss jaucas zaļš, plūkst ozolvaiņaglapas, - Hej, ritu, vidū ritu. APAĻŠ CILVĒKS Es raudājis esmu Un esmu smējies, Mans dusmības kauss Ir pāri lējies; Es vaidējis esmu, Kad ievainots bijis, Un ārdījies atkal, Kad sāpums bij dzijis; Es izmisis kliedzis, Es lādējies, bāries, Bet zinājis allaž: Ka nelabums pāries. Pilns cilvēku jūtām Mans dvēseles klēpis, Nekā saviem mīļiem Es neesmu slēpis. Es mīlējis karstāk, Kaut karsti ar nīdis, Aizvien mani aizrāvis Lieluma brīdis. Bet cilvēkus mūžam Tik mīlējis esmu, Mans ienaids tik dedzis Pret zvērības dvesmu. MANI IENAIDNIEKI Mani ienaidnieki nava Tie, kas mani uzvarēs. Mani uzvarēt, tā slava Manai draudzei piederēs, - Tā vēl tāļāk aiziet spēs. MANI DRAUGI Mani vistuvākie draugi Ir vistāļākie jaunie augi; Vēl nepiedzimušie dzimumi No visiem man īstākie radnieki. Še jūtu tikai svešu dvesmu, Es nezinu, kur mājās esmu. LABĀKĀ SKOLA Vislabāk mācot dzīves skola, - Un kāda ir tā mācība? - Neviena diena netura, Ko otrai sola. DEVĒJAM Lai katris stāv uz sevis Un pats par sevi zin, - Nekā tu neesi devis, Kad ņēmējs tevi min. NEMĪĻOTAIS Ko tu, nemīļotais, Sēdies līdzi laimīgajiem ļaudīm? Tāļāk projām aizcel Savu solīti uz ēnas pusi. Nestāv' logam priekšā! Lai tie saulītē var izgozēties, Lai var spoži mirdzēt: Zelts un dimants krūtīs, vaigos smiekli. Savu elpu aiztur'! Vaidu elpa dara gaisu smagu. Dzidri, viegli jāskan Gaviļbalsu sudrabpulkstenīšiem. TĪRELĪ ATSTĀTAIS Jā, viens es esmu palicis, - Jums jau to neesmu sūdzējis; Labāk būt vienam uz laiku laikiem, Ne līdzi ar jums pa dubļiem un tvaikiem. Es iešu viens, es esmu vīrs, Mans ceļš ir skaidris, mans slieksnis tīrs, AKTEONS Dēļ ikdienas tu žēlojies? To aplabinot, zemojies? - Tā tevi tomēr nīdīs. Ej pilnā stāvā izcēlies, Cik esi liels, tik izrādies Un klusē, kad tie rīdīs. PATS P a t s   p a l ī g s Ko dari, to dari pats, Lai palīga nelūdz tavs skats: Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, - Nespēs, tad sevi par darboni sauks. * P a t s   ž ē l o t ā j s Ir tev sāpes, tad ciet; Nevajga žēloties iet: Žēlotājs ņes tev vēl otru ļaunu, Klāt pie tavām sāpēm vēl kaunu. * P a t s   z i n ā t ā j s Zini, kas tev apkārt ir, Zini, kas no apkārtnes šķir; No viņas tavi spēki nāk, Caur tavu gribu darboties sāk. * P a t s   v ē r o t ā j s Vēro, ko vari, Tādu darbu dari; Vēro, kas esi, Tādu labu nesi. * P a t s   v a d ī t ā j s Kā sevi darbā radi, Tā turi pats; Sevi un darbu vadi Kā vietā liktais rats. GAR JŪRAS SMILTĪM Neviena nau tev vajdzīga, Tev vienam gaita jāvada. Saule staigā pa debesīm, Vējš jūrai pāri šalc notulīm, Vējš smiltis - ļaudis putina, Tev vienam gaita jāvada. GAR JŪRAS ŠALKĀM Kur palicis viss? - Es nezinu, Es daudz pēc visa neprasu. Vai bijis ir? - Es atceros, Ko atmiņās lai rakņājos? Kas ir? Kas būs? - Ko prasāt man? - Bez gala šalkās jūra skan. GAR JŪRAS NAKTĪM Ne izskaidrot, ne atvainot, Ne mierināt, ne ņemt, ne dot: Viss nevajdzīgs, viss vienaldzīgs - Kurš sevi zin, tas atturīgs. Ne viena vārda neteica, Gar jūras naktīm aizgāja. BALSS UN ATBALSS Kur ir tev tava dziļā mīla? Vīla. Kur viss, kas bij tev dārgs un svēts? Tika lēts. Kur tavi dārzi ar ziedošo daili? Stāv kaili. Kur tavi uguns un tērauda dēli? Nokauti tēli. Pār visu pārgāja laika rats - Bet es paliku pats. Rats visu drupās un putekļos mala - Es celšu no gala. DARBS UN PRIEKS Esi uzvarējis - priecājies: Brīvu ceļu lauzīs sev tavs darbs. Esi pazaudējis - priecājies: Krūtīs atkritis, tev briedīs darbs. Ir viss pelēks apkārt - priecājies: Spoži sarkans sirdī degs tavs darbs. Esi mīlu radis - priecājies: Gaišāk iesilsies un sildīs darbs. Esi naidu radis - priecājies: Ciešāk sevi apzinās tavs darbs. Ej kā iedams, būdams - priecājies: Vienā kustībā tu pats tas darbs. DZĪVĀ DZĪVE En ago venko nia. Droši meties ļaužu drūzmā, Darbojies un cīnies plūsmā! Grūd un dzen, un topi dzīts, Dzīvā dzīvē apgrozīts! Vienatnē dzer īsu spirdzi, Tad ej atkal drūzmā mirdzi! Dzīvi nevar šauri slēgt, Var no tās tik nāvē bēgt. SASISTAIS TRAUKS Jūs prasāt man, kur spēku gūst? Iekš jums tas stāv, iekš jums tas lūst. Jūs paši sasituši trauku, - Kā izliets ūdens dzīve plūst, Tik slapina, ne veldzē lauku Un karstās smiltīs aši žūst. Ko prasāt nu: «Kur spēku gūst?» Kad trauks jums dūst. AIZŅĒMĒJI Jūs gribat spēku aizņemties No vispārības spēka. Vai zināt, kur tas sakrājies? - No vienbūtnēm ir cēlusies, No jums, no sīkā spēka, Tā lielā ēka. JAUNAJAM DRAUGAM No saviem darbiem necer' sev nenieka; Būs darbiem augļi - tauta sev tos ņems; Tev grūtā brīdī tik vien būs tā prieka, Cik apziņa un atmiņa tev lems. Kad tu ar tādu algu mierā esi, Tad sniedz man roku! iesim kopā, draugs, Tik atdod tur, ko mīļu sirdī nesi: Tik izrauj to, kas bij tavs acu raugs, - Nu esi gluži brīvs, nu spēks tev augs. DIMANTS Cik skaisti dimants pirkstā mirdz! Tas dimants izdzisusi oglesgaile, Kas nesakāmi karsti kaitusi. Vēl skaistāka tā cietā, skaidrā daile, Tā, kas līdz galam visu cietusi, Tā tava sirds. PROLETS - ATLANTS runā: Tik vien tu vēl man esi atstājusi Kā savas sāpes. Tās man vajga nest, Vēl garus gadus caurām krūtīm dvest, Līdz liktens māte sacīs: ej nu, dusi! Tu zinot atradi visstiprās saites, Aiz tām tu vari mani līdzi vest; Es iešu elšot, plecos tavas kaites. Jo kur tev vēl tik stipri pleci būs, Kas lieksies taisni, kad tiem virsū grūs? JAUTĀJUMS Vairāk par cilvēkiem pašiem Es cilvēci mīlējis esmu; Viņai man likās aizvien Lielāks un vienīgais svars. Cilvēki maksāja man Ar to pašu: tie gāja man garām, Kodols tiem likās mans darbs, Atmesta čaumala - es. Tagad nu žēlabas sūdzas: «Vai abi jūs nebijāt maldā? Darbniekos veidojas darbs, Cilvēkos cilvēce aug.» Iet mūžam līdzi dūjas smeldzesbalss, Bālzila jūra, ērkšu vaiņags dūrējs, - Es ritu, līdzi ritu. DIENAS ALLAŽĪBA Pār tevi dienas allažība Kā upe lēni aizrit pāri; Zied krastā puķes, lido spāri - Tu lēni peldi līdz bez vaļas. Tu lēni peldi līdz bez vaļas, - Drīz ūdenspuķēm mīļi smaidi, Drīz spāriem pakaļ skatus raidi Uz tāļām saules debesīm. Uz tāļām saules debesīm Velk tevi mūžam saldas ilgas: Vējš smiedams zemē loka smilgas, Un tevi loka ūdens viļņi. Un tevi loka ūdens viļņi: Ceļ tevi baltā kraujas galā, Griež mutulī, tad izsviež malā, Bet paši smejot aizrit garām. Bet paši smejot aizrit garām. Tur zilā līdzenuma tālē; Tu paliec viens, un apkārt bālē Tik tukša, sausa, balta smilts. Tik tukša, sausa, balta smilts, - Un augšā zila debess staro; Turp tavas būtnes dvaša garo No tukšas, sausas, baltās smilts. ZEM CIPRESES Ciprese stāv saulei priekšā, Augsti rokas sacēlusi, - Es no vēsās ēnas metu Akmentiņus ezerā. Dzelteni ar sārtām švītrām, Caurspīdīgi, marmorbalti, Sānos kristālīši mirgo, Sitot ugunsdzirkstes lec. Ezers koši zaļš un zilgans - Safīrbļoda klinšu malām - Zelta rasa gaisā sprēgā, Akmentiņiem iekrītot. Zaļais virsus sudrablokus Simtiem liec ap akmentiņiem, Tāli līdz pat ūdens galam Ilgi ezers viļņus vīj. Sudrabloki lēni izgaist, Safīrlīmens gludi vizo: Visi raibie, marmorbaltie Dzidrā ezerdzelmē grimst. Stikla dzidrā zaļā dzelmē Mūža miers, un miņa pazūd; Līdzi acis aizmirsdamās Dzidrā ezerdzelmē grimst. SAUSĀ PRIEDE Doma iet un atkal Atnāk atpakaļ: Sausā priedē dzenis Vienmēr kaļ un kaļ. Doma netiek tāļāk, Vienās sāpēs gauž: Sausā priedē ķirmis Vienmēr grauž un grauž. Domas smalkie audi Apraujoties irst: Sausā priedē skujas Vienmēr birst un birst. ZĀĻU STIEBRI RĪTĀ Zāļu stiebri nebriboši Kust, norīta vēja liekti, - Sapņu pilna, negriboša Sirds vēl izvairās no sāpēm. Zāļu stiebri atmozdamies Atlokās pret rīta vēju, - Sirds, ak, kā tu atlocīsies? Tevi zemē nolieks sāpes. NETAISNĪBA Man netaisnība darīta Sen, sen, kad bij vēl bērnība; To visa dzīve nespēja - Nespēja Par labu vērst. Tik vienu turu cerību, Ka līdz ar dzīves aizeju Reiz liktens laidīs taisnību - Taisnību Pie manis sērst. JAUNĀS MĀSAS Man sirdī atkal viešas senās sāpes, Kas manu jaunību bij kopušas, - Tās dvēsles kaltētājas, sausās slāpes Pēc vēsās, veldzējošās mūžības. Sirdsmājās viņas man vēl jūtas svešas. Vēl jaunās māsas baigi noskatās; Bet viņu dvāsma sirdij pāri plešas, Es sirdij neliedzu, man nau ko bēgt, Lai lemts man vērsties vēl vai loku slēgt. GENOVEVA Ak, tādai vajadzētu būt, Pie kuras dzenāts stirnas bērns Sev miera tversmi spētu gūt! Jā, tādai vajadzētu būt. Tā ir, tā ir! sirds trīsās jūt. - Nē, tādas nau, tu stirnas bērns, Tik tavās ilgās tā var būt. Ak, tādai vajga, vajga būt! SAUJIŅA ZIEDU L i e p u   ē n a Kur liepu lapu ēna? Ar ilgām sirds uz viņu iedomājas, Uz sapņu pavēni priekš klusā zēna. * Z i e d u   z v a n i ņ š Zils ziedu zvaniņš! Kad zilu ausmiņu tu iezvani, Tad basām kājām skrien uz pļavu ganiņš. * K ļ a v a Klāj platas lapas kļava! Tur zelta burtiem saule prieku raksta, Tur ganam dusa, bitēm ziedos drava. * S ā r t i e   z i e d i Jūs, sārtie ziedi! Man esat mīlassapņu dzīvās ainas, Kas burvjukrāsās plaukst un vizot mainās. * Ķ i r s i s   z i e d o s Stāv ķirsis pilnos ziedos: Tu skaistā puķe baltā maigumā, Tu stiprais koks, kas iztur vētras biedos! * R u d e n s   d ā r z s Mans rudens dārzs: Tev agri pārgājusi pirmā salna; Kā aprāts bērns tu stāvi sērs un bārs. * R ū t a Rūta, zaļā rūta! Kā mana tauta nenīkstoši zaļa, Kaut gaita ir tev zemīga un grūta. * O z o l a   z a r s Svaigs ozola zars! Tev vienam klājas puškot varoņkapus; Tur guļ tev līdzīgs mūsu spēks un spars. * Z i e m c i e t i s Viens zaļums ziemu cieta: Cik salam varas, cauri baudījis, Ceļ dzīves karogu uz zaļa dzieta. * V i z b u l ī t e Vai, zaļo vizbulīti! Vēl sniegs, jau ilgas tevi ziedēt dzen, - Par pirmo ziedoņupuri tu krīti. * V ī t e ņ u   v i j a Vīteņu vija: Tu senām drupām zaļu segu aud, Ar skaistumu sedz visu, kas reiz bija. AR LAIKU Ar laiku visas sāpes rimst - Bet stājies vien, tās atkal klimst, Tik ieklausies. Ar laiku visas vātis dzīst - Bet mūžam lauzīts stādiņš vīst, Tik ieskaties. Ar laiku visas sirdis klust - Kad zudis viss, kas var vēl zust, Tik iejūties. SIRDS KAPI Neviena sāpe neizzūd: Sirds kapos visas viņas trūd Līdz galam. No pašas pirmās bērnības Tur apbedot tās glabātas Līdz galam. Ik brīdi sirds no viņām cieš, Kā smaga nasta viņas spiež Līdz galam. Tik tukšas atmiņas tās šķiet, Bet straujo sirdi spēj tās siet Līdz galam. KATRA SĀPE Nejaukņa ir katra sāpe, Jo ir katra pārestība. Nez cik daiļi skumdinošas Tikai gļēvos samierina: Tiem tās paliek, kas tām tic. Neskaņa ir katra sāpe, Aizrāda kā griezīgs kliedziens, Kur top saukums darīts dzīvei. Mieru ne, nekad, - bet meklēt Sakni saukumam un lauzt! Nespēja ir katra sāpe; Vienam nepanest un neveikt. Tikai savas sāpes sviežot Visu sāpju lielā jūrā, Izaugs spēja nest un veikt. SĀPJU JŪRA Ar saviem sīkiem sirdsēstiem Es eju gar lielo jūru; Tās dziesmu ar vaidiem un atvaidiem Es dzirdu sūru, tik sūru, To sāpju jūru. Jo sirds tai klausās, ieklausās, Jo mani sirdsēsti raucas, Un lielākas sāpes pamostas, Ar vaidiem un atvaidiem jaucas, Ar sāpju jūru. Tai līdzi raud un līdzi gauž: Tās sāpes mums visiem ir vienas, Ko mazs, ko liels, ko slēpj vai pauž Ik naktis un ik dienas, To sāpju jūru. No mazajām sāpēm es pagurtu, Ne stundu nepanestu, Ja savu sāpju lielumu Man jūra neiedvestu, Tā lielā sāpju jūra. PIE VAKARA UPES Kā sīkas vilnīšu šalkas Pār upi pāri trīs, Tev lūpiņās nodreb smalkas Skumjas un nozūd drīz, Un nozūd drīz. Tu atkal lēni smaidi, Tik skats ir dziļš un sērs; Tik dziļi kur dvēslē tu gaidi, Kad atslābs pilnais mērs, Pārpilnais mērs. Mērs neatslābs, tu zini, Līdz asaru tev tiks, Līdz sirdi, ko ilgās tini, Uz galā mieru liks, Uz mieru liks. Lūk, sīkās vilnīšu šalkas, Kas upei pāri trīs, Uz nakti top smalkas jo smalkas. Drīz lēni nozudīs, Nozudīs. MĪĻI VĀRDI Vai mies' un dvēsli dotu, Kaut varētu vien spēt, - Ak, ko visvairāk mīli, Tam nevar palīdzēt! Sirds sadeg vēlējumā: Kā skriet un būt, un grābt, - Ar vītušām rokām jāstāv, Jo rokas nespēj glābt. Kā mīlas ugunsdvašu Tev smagā sirdī dvest? Kā vēlējumu vējiem Uz laimes salu nest? Ak, mīļi vārdi nespēj Tās sāpju sūces tvert, Ne vējš spēj kalnus aiznest, Ne uguns upi dzert. NEJAUŠS BRĪTIŅŠ Pie saules karājos ar tūkstots saitēm - Bet, ak, cik sīciņas tās saites ir! Un es cik smags ar savām sāpju kaitēm. No visām saitēm Īss nejaušs brītiņš mani pēkšņi šķir. GAUSAIS ASUMS Šīs klusās sāpes manas pēdējās. Pēc tām es nejutīšu vairs nevienas. Bet viņas manas acis neatstās Un manu sirdi turēs visas dienas. Šī ugunsgruzde mana pēdējā, Šī sērā dūjas balss, kas nezin mienas, Šīs mūžadūņas jūras dziļumā. Un lēns ir zemesdienu laimes dilums Un ērkšķu vaiņags gausā asumā, Un garā vakarā stāv bālais zilums. Kluss mūžam gaida šausmās ķirmjatikšis; Tumšzilā bedrē čūsku vaiņags vījas, - Es ritu, pretī ritu. KRĒSLAS LAICIŅŠ Jau agri vakaroja, Jo lietus taisījās; Man vienam krēslas laiciņš Cik lēni aizvilkās. Sāk lielām lāsēm lietus Uz nama jumu līt, Tā viena pakaļ otrai Uz sirdi sāpes krīt. Man nebij laika bijis Pie viņām piedomāt, Bij visi spēki jāliek Pie lielā darba klāt. No senām, tāļām dienām Tās kādas miņas min Par ciešanām un ilgām, Ko tikai krēsla zin; Ko dienā darbi atstumj, Ko nakti aizklāj miegs, Tām klausās krēslas laiciņš, Kas pats tik kluss un liegs. No mūžiem un uz mūžiem Tas diegus diegos diedz, Ka smalkās, stiprās dzijas Līdz pašam galam sniedz. Nu arī tas ir pāri, Ko bij tik ilgi ciest, Jau nakts pie gultas stājas, Kā skaliņš diena dziest. AGRĪNS NĀCĒJS Nu nāk tas agrāk vēl, Nekā es baidījos, - Ak, man to dienu žēl, Tās aiziet aumaļos. Tik mazu brīdi vien Būtu vēl kavējies, - Steidzos jau tā kas dien Gluži kā aizelsies. Nu tomēr agrāk viss beigts, Nekā es baidījos, - Kas nu vairs glābts, kas steigts Tais nedaudzos brītiņos? Nemulsti vien, mans prāts, Negaudies, mīļā sirds, Tā jau miglām viss klāts, Nespodrā pakrēslā mirdz. Vēl kalni priekšā ko dīkt, Laika nau atlaisties, Laika nau rokām slīkt, Ātrāk, ātrāk un neskaties! ROTAĻA Viena nāca, otra gāja, Viena laida, cita māja, Vidu, vidu, vidu! Nau vēl tverta sniegtā roka, Jau tu līgo līdz iekš loka, Vidu, vidu, vi! Vaļā, vaļā, rotā dienas, Šurpu turpu, irst un sienas, Vidu, vidu, vidu! Irst un palaiž tevi rokas, Tāļāk sienas, tāļāk lokās, Vidu, vidu, vienas, Vidu, vidu, vi! SAULES KRĒSLIS Trīs stari no rietošas saules nāk: Viens zelts, viens zaļš, viens sarkans. Tas zaļais ir varš, Tas sarkanais karš, Bet vidū saules krēslis ir celts, - Tas skaidris zelts; Bez stara no lejas augšā nāk Melna un vienkopus nakts, - Un sarkans un zaļš, un zelts, Un krēslis, kas saulei bij celts, Iegrimst iekš nakts. NORIMIS ZARS Sirds lēni noklanās kā zars, No kura putniņš projām laidās, - Uz beigām stājas sevī gars Un paliek nenoteiktās gaidās. Uz ko? Kas zin, uz ko? Es tikai redzu, vakaro. IENĀCIES ĀBOLS Pilns ābols piebriedis - jau rit No zaļa zara zemē krīt, Jau rīt. Ir dienām saulē sildījies, Ir sulu sulas atdzēries, Ir atdzēries. Jau sveras lejā smags un grūts, Rīt atrausies no dzīves krūts, No dzīves krūts. ČIR Jau lapas dzeltējaumā iet; Viens putniņš zara galā dzied: Čir, čir, - čir, čir! Es skrēju visu vasaru, Es jaunos visus izvedu - Čir, čir, - čir, čir! Jau saule dziļi miglās brien, Lai paši nu pēc saules skrien - Čir, čir, - čir, čirl Jauns ziedons visus kopā vāks, Viens vienīgs putniņš nepārnāks - Čir! PIETA Es savām sāpēm sedzu puķes pāri, Ar zariem klāju, zāļu vijumiem, Ar pušķiem, ko es saplūcu pa āri; Ar lauru lapām, cipresvaiņagiem. Tā naidniekus un dzīvi allaž vīlu: Jo dziļa vāts, jo sārti ziedi virdz; Tie gaišām krāsā priecē tos, ko mīlu. Kad reiz uz krūts man melna. astra mirdz, Tad segta dziļākā no vātīm - sirds. VIJOLNIEKS UN MIŅA Es esmu tā stīga, Kas tavā vijolē klust, Kas rauta nu karas nevarīga. Tu spēji to vēl spēlējot just: Kad skaņas augsti stīgās ceļas, Pret rauto tās šķeļas. Es esmu tā skaņa, Kas tavā vijolē raud; Es esmu tā smagā, gausā maņa, Ko tava sirds tev negribot jaud. Kad prieks nāk cilāt tavu krūti, Vai mani tu jūti? KRĪTOŠAS ZVAIGZNES Mazs puķudārziņš ap māju; Es lēni garām gāju. Jau rudens bij puķes noplūcis, Saujiņu astru bij pametis. Man sena bērnu pasaka Nejauši prātā ienāca: Kritušas zvaigznes Astras esot, - Tās veroties ilgās, Lai vējš viņas nesot Atpakaļ atkal uz debesīm. Uz viņām no augšas iztālīm Mazas dvēslītes noskatās lejā Ar bērnu smiekliņiem nedarbju sejā. - Tie bērniņi zvaigznes debesīs plūca, Cik bij tām smaršas un salduma, No viņām sūca; Tad izsūktos ziedus mums nosvieda Iekš nakts un mākoņu atvara, Iekš vēla rudens tukšuma. Iet vakaros zemes bērniņi, Uz debesīm skatās sērīgi: No debesu tumsas zvaigznītes krīt, Tās ķerošām rociņām garām slīd - Bet, lūk, - no rītus! - Redz tukšos dārzus - to brīnumu! - Pilnpilnus spīdošu zvaigznīšu No vietas, no vietas kā piekaisītus! - Pa nakti zvaigznītes kritušas: Baltas, raibas, sārtas un zilganas. Plūc bērniņi smejot un mājās nes Tās raibās brīnumu zvaigznītes. Tās, mīļie bērniņi, sargājat, Tās skaidrā glāzē ieliekat, Ikrīt ar ūdeni aglaistat! Tās, bērniņi, mīlējat notulīm - Tās atpakaļ netiek uz debesīm. TRĪS NĀVES UN DZĪVE Iet bargais vakars, Nāk niknais rīts, Un vidū viss laiks Ir naktī tīts. Iet rudens vēsums, Nāk ziemas sals, Un vidū top nospiests Sāktais gals. Aiz divām nāvēm Vēl trešā mīt, - Kā sēkliņa akā Dzīve krīt. VILKA ALA Arvien vēl vilks ir atgriezies Uz alu, kurā cēlies; Ikkatru dien' tu atminies, Ko aizmirst vēlies. Tu kalnos kāp un dziļumos, - No tiem tu taču bēdzi? Tu ilgi klausies negaisos, Kā agrāk mēdzi. Tu visur sastop sevi vien Un savu kalnu alu, Turp iesi palikt vienudien Uz galu. NAKTS RASA Kad tev ir jāaiziet, Kas ir par to? Ikkatru dien' jau riet Un vakaro. Priekš tevis bijis tā Un pēcāk būs, - Tu viens tik vaimanā: "Ak, viss nu grūs! " Ne grūs, ne būs nekas, Tāpat viss ies; Naktsrasa lāsiņas Pār tevi lies. MIERINĀJUMS Un kad tavs darbs ar paliek nedarīts, Kad tevi aizrauj nakts, vai nenāks rīts? Un rītu cits, kas tavu darbu beigs, Ja vēl ne rīt, tad parīt sākto veiks? - Ej vien sev mierīgi! Ikviens var iet, Bez katra iztiks, lai cik liels tas šķiet. Pie tevis visums sevi nepiesien: Tu nepieciešams esi - sevim vien. ČŪSKAS OGAS Nu asras rit, kas retas un tik rūgtas. Aug dziļā purvā melnin spožas ogas, Laiž jestru sulu, dzeļ, no ērkšiem plūktas. To asru kauns ir, kam tās acīs zogas; Kur uzrit: - dzeltē vaigs un balo sprogas. Bet, kurš grib veldzi, - neizspiež ne lūgtas. DIVI SMIEKLI Viens mirklis smieklu, kad tu uzveicis, Pats sevi pārspēdams ar dzīves sparu; Vēl otris, kad tu ceļā atradis To būtni, kurā izteikt savu garu. Un vairāk dzīvei nau, ko tevim dot, Kaut tu nezin cik ilgi viņu vadi; Jo beigās atliek tev tik pavīpsnot. Viss tavs, kas smalks, to lēni nokaus gadi, - Kas labs tev dzīvam, mantos gara radi. ŪDENSDAĻA Jo beigas tomēr ir tik skumjas vien: Vai seklā dzīve agri izsusēja, Vai plūda ilgi, augdama ik dien', Un, krastus laužot, laukus pilnus lēja. Tā pati dziesma beigās sēri skan: Bij velti viss no gala un līdz galam, Un nau, kas līdz nekam, ne tev, ne man. Mēs izsīkstoša ūdens daļu dalām, - Mūs pamet deldēt karstumam un salam. KAD - Kad mana dzīve būtu Tik mana vien, Man viegli būtu nomest To katru dien'; Man viegli būtu uzcelt To katru dien', - Kad mana dzīve būtu Tik mana vien. VIŅPUS Met diena, nakts, un seko rīts - Kas padarīts, tas padarīts. Kā izdegusi sūrst vēl krūts, Tas solis sperts, kas bij tik grūts, Diezin cik grūts, - Ka grūtāka ne nāve nau, Kas tumšos autus tausta jau. DRUDŽA SAPNIS Nemierīgs un mocošs bija Miegs, kas sapnī ievadīja. Smags un gauss, smags un gauss: Baigi jutu - nāk no tāles, Veļas lēni vāļu vāles; Dobjā duņā noskan auss. Liels un plats, liels un plats: Kalna nasta virsū veļas, Krūtis smagi plok un ceļas, Plaši veras acu skats. Valgs un salts, valgs un salts: Riebīgs kā no kapa varas Pierei, vaigiem klātu skaras, Miesām pārskrien drebu šalts. - Auksts un pretīgs nomods bija, Kas no sapņa izvadīja. KŪTRAIS MĀCEKLIS Tik patīkami sildīties saulē, Svaigu augli lobīt un ēst; Pielikt roku un vezumu pacelt; Dzirdēt sirdi sev krūtīs pukstam: Gulēt un apziņu turēt, ka dzīvs. Tā vien, cik tāli atmiņa sniedzas: Kustēties, ēst un just, un būt, Kā zālīte augt, kā akmens sūnot. Tā parasts ik dien' - tev, man un visiem - - Nu piepeši nebūt nekam!? - Ā, kā? Tu nesaproti - tas nevar notikti Vismaz jele mazāko krimslīti ēst. Nu, nē jel. - Vismazākais just, ka guli; Neredzēt, salt un mirt, bet manīt! Nē! - Kā tad nekā vairs? itin nekā? Tikai, cik citos bijis, tik esi? Atmiņa tikai, pat dvaša vairs ne? Pat vairs ne gaisā zūdoši dūmi? Ko tad tu noziedzies? Kādēļ tas tevim? Un kā tāds pēkšņums? tāds lēciens? Ko, gals? Nau lēciens, nau gals, tik dzīves maiņa. Tu negribi maiņas, tev labi i tā, Būt mūžam miesām un priekam, un saulei. - Vai mācīji sevi: kā mūžam būt? Nu jāmirst, un neesi mācījies mirt, Tu, kūtrais! ĪSĀ LAIPA Es gribu laipu pāri likt Pār nakti, - No dienas dienā taisni tikt, Negantos sapņus nesatikt Pa nakti. Mana laipa negrib sniegt Pār nakti! Grib dienām tikties liegt, Neļauj man acis cieti miegt Pa nakti. SENA AUKLES DZIESMA Es šo nakti negulēju, Visu nakti durvju priekšā Rokas klēpī sasēdēju, Vīju, vīju, vēju. Visu nakti sasēdēju - Mēness rieta, zvaigznes gāja, Es neviena neredzēju, Vīju, vīju, vēju. Es neviena neredzēju; Viens es savu smagu sirdi Klusi krūtis saturēju, Mūža miegā ieauklēju, Vīju, vīju, vēju. Vīju, vīju, vēju. TĀ DIENA Moto: Tālas noskaņas Zilā vakarā. Saul' un mēness velti iet Manām acīm garām; Dienas aug, un dienas riet, Visas laižu garām; Nau un nau, es nerodu, Kur tā viena diena, - Visu mūžu atdotu, Būtu tik tā viena. Kad tā viena diena nāk, Kurai gala nava, Viņa jaunu mūžu sāk Kā tā zaļā pļava. Uz tās zaļās pļavas bij Lietus, sniegs ar salu - Pirms kurš zaļu kroni vij, Cieš viņš nāves galu. Tanī dienā nāve riet, Laiks vairs neiet garām, Saul' un mēness stāvēs ciet, Es tik iešu garām. ATRISUSI LAIVA Nu nau man vairs nekā, kas mani tura. No krasta mana laiva vaļā risa, Tik lēni, viļņu celta, klanās bura. Man krastā spožā uguntiņa dzisa, Ne dzirkstes nejūt vairs tais kurtās kvēlēs, Tik pelnu plēnes paliks tur no visa. Aiz manis nau, kas ceļa vēju vēlēs, Kas ilgi vēl pēc laivas skatus raidīs, Kas minēs vēl jel skarbās svešās mēlēs. Un manis priekšā nau, kas manis gaidīs. Vēl tas: nau gals; - i gals. top vienaldzīgs, Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaigžņu vaiņags, - Vēl ritu; tāļāk ritu. VĒLS VIESIS Visu nakti vēji pūta Vienā smagā saskaņā: Viena smaga ilgu jūta Vilka mani mūžībā. Visu nakti lietus lija. Visu nakti klausījos: Vai tā mana laime bija, Kas tur elsa tumsumos? Vai tā mana laime bija, Nāca mani apraudzīt? Vai jau manu dienu vīja Sāka smalko dzīju dzīt? "Mīļā laime, ko tu stāvi Nakti laukā elsojat? " - "Ak, es vedu māsu, nāvi, - Lai tā spēj tev mieru dot." - Visu nakti vēji pūta Nāves smagā saskaņā, Viena smaga ilgu jūta Vilka mani dziļumā. "Mīļā laime: ne tā spēja, Tāļāk mana gaita iet, Vēl aiz nāves, nakts un vēja, Vēl aiz nāves, nakts un vēja, Vēl aiz saules, kura riet." LOKĀ Lokā es atgriežos atkal Turpat, no kurienes nācu Sākumā biju es viens, Tagad nu atkal es viens. - Tāļumus izgājis esmu Un dzīvības ūdeni sniedzis: Dzimtenē veldzēts ik lauks, Trauks tik man pašam ir tukšs. Dvēsele mana, tu dziļā, Pie tevis es nokusis nāku - Visa man žuvusi sirds, Gluži es atstāts un viens. - Dvēsele mana, tu dziļā, No tevis viss spēks man ir plūdis, Pildi man sirdi vēlreiz: Lielākus tāļumus iet. MELNAIS ŪDENS Man sveša pasaule šie ļaudis šķiet, Ko dzīve mutuļos vēl apkārt šķaida; Put vieglas putas, - ļaudis nāk un iet, Un aši apsviežas, kurp vējš tos raida. Šo dienu manu ceļu drūzmā tek; Es nezinu, kurš ceļš tos rītu gaida, Tik v i ņ u nau neviens, ko viņi sek. Bet ceļu galā klusi ūdens veļas, Spīd zils un melns, un auksts un lēni ceļas. SIMTI GADI Man apnikusi viņu vienaldzība, Man nervi netrīs vairs no viņu naida, Un viņu vēlā vēsā mīlestība, Priekš tās man, jā, gandrīz vairs nau ne smaida. Ko tava dzīve tad vēl ir tik gara? Nau mana dzīve. Manu mirt nau grūti, - Es neesmu no koka, ne no vara, Sen, sen, kopš minos, nāve sūc šo krūti: Pussimtu gadu mirt man diezgan šķiet, Es gribu simtus gadus dzīvot iet. SLEPENS KĀJU ĀVĒJS Es zinu: slepu sen tu kājas āvi, Pilns mana gara piezīdies, tu ej; Tu pats uz sevi tagad stipri stāvi. Vairs nebēdā par ļaudīm un par nāvi, No spēka visi panti tevim smej, - Nu ej! Mans gars kā bijis pilns, vēl spēku lej. LIKUMS Es šķitos vientuls esam Jau diezin gan, Nu aizejot tu rādi, Kas bij vēl man. Tam, kas grib sevi iegūt, - Es zinu gan, Tam vajga visu zaudēt, Tā likums skan. VĒJA LAIME Ko vari zaudēt, vai tā laime ir? Kad tik daudz jātrīc, kaut tā nepazustu, - Kad tavu dvēsli dairs no tevis šķir Un acumirkļa nau, kad sevi justu? To vēja laimi sirds tev karsti tver: Te visa tvīkst, lai vēja nemiers klustu, Te ķer un trīs, te gurst, te atkal cer. Kad laimi, vējā laižot, projām devi, Tu brīnīdamies citu radi - sevi. AIZ ĒNĀM Ar paša varu Ej lauzies vientulību nest Ik stundā, vietā; kur tu stāvi; Tā viena spēj tev spēku dvest, Ko pārvarēt i pašu-nāvi. Tu vientulis jau esi miris, Kā ēnas nāves briesmas klīst; Nakts valgs, kas tevi sien, ir iris, Tev dvēslē jauna diena svīst Ar pašas staru. VIENALDZĪBA Tikai vēsā vienaldzība Dos tev sirdī pilnu mieru;. Kura dzinies straujā kaislē. Vēl ir rūgtums tavā sirdī; Vēl ir skarbums tavā domā, Vēl ir niknums tavā balsī; Sāpes vēl tev aizskar miesas, Sirds par sevi iežēlojas, Acis, novēršas no zvaigznes. Vērsies zvaigznē, rimsti sevī: Tuvu lielā vienaldzība, Kurā sākas lielā dzīve. MĒMAIS NAMS Nams ir mēms no paša rīta, Aizdarīta durvju mute, Logu plakstieni stāv slēgti, Dūmu elpa jumtā nekūp, Nau ne skaņas cauru dienu No pat rīta līdz pat naktij. Dzīve dzisusi kā vakars, Skaistums gaisis vakarblāzmā. Kurš spēj dvēsle būt šai namā? Vest bez skaistuma šo dzīvi? - Jā, es reizi jau to spēju, Nu es stiprāks esmu tapis: Reiz tai namā saule dedza, Blāzmas miņa man ir sirdī. AUKSTA NAKTS Tad teic vēl to: Un kad visstiprākā no cerībām, Kad iedoma, kas likās pati jaukā, Reiz tomēr bālst no daudzām būtībām - Kas tad? Tad teic tev to: Tad nelīdz gulties citās cerībās, Tad siltās iedomas met visas laukā, Tad visas pasauls vietā viens tik stāv - Viens pats. KOKS VĒJA LAUKĀ Nu reizi sevi par cilvēku just! Viss drūzmas troksnis apkārt klust. Nau vairs ko slēpt, nau vairs: ko bēgt, Var krūtis reizi sev vaļā slēgt. Tur vēja laukā vientuls koks Stāv, brīvi zarodams, stalts un loks; Tam pāri tik debess un apkārt tik lauks, Un ejošs mākons tam dzerams trauks; Tas sauli no debess kā ābolu šķin, Ap zemes klintīm saknes tin. Nu stāv un gaida, kad auka nāks: "Kurš diktāki priecīgā niknumā krāks?" VIENTULĪBA - ŠĶĪRĒJA Vientulība pāri ir Ziemas salam: Vīstošo no zaļā šķir Līdz pat galam. Vientulība pāri ir Tumsas plaismai: Vakaru no rīta šķir Jaunai gaismai. Vientulība pāri ir Nāves domai: Nost no visa mani šķir Svešai lomai. ATNĀCĒJS - AIZGĀJĒJS Tā esmu atnācis, Tā aizeju; Tik vienu savā ceļā atradis - Tik - Sirdsēstu. To līdzi paņemšu Sev piemiņā, Tur, kur to nepazīst, es noslēpšu - Tur - Klusumā. BĒRZU BĀRBALIŅAS T i k v i e n Tik vien tā prieka ir jau gan, Cik rudens saule paspīd man, Cik triju skaņu pantiņš skan. * A k ! Mazs nomests "ak!", īss izdvests "vai!" - Viss neizteikts lai paliek, lai! Tev, dvēsle, jābūt vientuļai. * S v e š n i e k s Pa tāļu ceļu svešnieks iet; Pie ceļa gala saule riet, - Vēl tāļāk svešniekam ko iet. * S e n s v ā r d s Kad zemes virsū esi vientulis Un nakti raudi, rokas salicis, Tad raud tev līdz vēl zvaigžņu debesis. KAD NAKTS Visskaistāk lakstīgala dzied, Kad nakts; Vismīļāk laime laukā iet, Kad nakts; - Ja ilgojies, tad izej viens, Kad nakts, - Lai nezin to neviens, neviens, Tik nakts. NAKTS KALNĀ Tūkstots zvaigžņu actiņām Nakts man mirkšina uz leju, Dveš ar siltām vēsmiņām, Kur es stāvu, kur es eju. Ko tu mīļi mani sauc, Nakts, uz savu kluso klēpi? Sirds tev pretī ilgās trauc Zināt, ko tik dārgu slēpi. "Zīda miglas autiņā Es tev sen jau turu balvu; Mūžam dienas karstumā Nebij tev, kur balstīt galvu. Ziedu smaršas spilventiņš Būs tev pagalvis uz zāles, Zaļi spīdošs māģetiņš Staigās, raudzīdams no tāles. Dienā slēp tu sevi pats, Vēl jo dziļāk savas sāpes; Tāļš un ilgu pilns tavs skats: Zinu manas stirnas slāpes. Manā klēpī dzīve dus, Pilna dziļu noslēpumu; Manu sapņu brīnumus Diena nes uz debess jumu; Zilā traukā smeļ un smeļ - Tumšais dzēriens līst pār malu, Sīkas lāsas gaismā ceļ, Domā izsmelt galu galu. Tev es sapnī došu dzert Tumšā dzēriena, cik vēlies, - Tiks tev dziļās slāpēs tvert, Tiks, kad arī būsi cēlies. Mēļu zvaigžņu vaiņagu Es pār dienas galvu klāju, Ilgu mīlas mūžību Nesu es uz savu māju." * * * Es ritu - - Skan sērās vēja kokle sārtā miglā, Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis, Es ritu, projām ritu; * Es ritu dabas priekaduņas mežā, Dzeltsarkans lapu vaiņags viz virs galvas, Es ritu, garām ritu; * Sauc lakstīgala laimē ziedu pļavā, Kur rožu vaiņagu sniedz zelta saule, Es ritu, cauri ritu; * Sauc vētras taure laukā dziņudusmas, Zaļš jaucas gaiss, plūkst ozolvaiņaglapas, Hej, ritu, vidū ritu; * Iet mūžam līdzi dūjas smeldzesbalss, Bālzila jūra, ērkšu vaiņags dūrējs, Es ritu, līdzi ritu; * Kluss mūžam gaida šausmās ķirmjatikšis, Tumšzilā bedrē čūsku vaiņags vījas, Es ritu, pretī ritu; * Vēl tas nau gals, - i gals top vienaldzīgs, Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaigžņu vaiņags, Es ritu, tāļāk ritu . . . Es ritu, ritu, Ņemot un dodot topu par citu - Vēl ritu. ZAĻAIS VĪNS Tu stāvi noklusis un grīns, Tev tukšs ir kauss. Tur dzirkstēja tev zaļais vīns, - Ko sniedz nu to, kas tukšs un sauss? "- Nau gluži sauss - Vēl pašā dibenā kas mirdz. Tur guļ vēl aizmirsts neaizskārts Mazs pilieniņš, tik tumšs un sārts --" - Kas? - "Sirds." ZEM KOKA Pods sāpju pie diedziņa cerības No aizlauzta zara nokaras, - Bet sapņotājs zem koka lejā Bez bēdu dusē ar smaidiem sejā. BEZ MIEGA ZIRGI Man nakts ir nemīlama dusā doties. Arvien vēl prāti negrib darbā rimt. Vēl jaunas ainas drūzmām nebeidz dzimt, Un domas šķiras, zib, tām piekļaujoties. Ar varu jāspiež miegs, lai prātus tver, Kā jaunus zirgus gani saitēs saista, Lai nakti rāmi ēd; - tie valgos sper, Tie visu nakti galvas gaisā snaista, Skrej zviedzot rītu sveikt, kas gaismu laista. DĀRGAIS VIESIS - Aug dienas svīdums, Jau gaiss top silts; Jau maigi balgo debesu spīdums. Mirdz puķes un zāle, Un baltā smilts, Un lēni atveras sudraba tāle. Nāc līdzi, iesim - Tur pērļu tilts Ved pretī rītam, dārgajam viesim. NESLĒGTAIS GREDZENS Mans rīts bij skaidri balts, Mans vakars būs sarkana šalts - Bet vidū dus vēl neizsmelta, Dus mana diena no zaļa zelta. TOPOŠĀ DVĒSLE Tikko apzinies tu savas būtnes, Jau tu meklē sevi izteikt veidu; Roka taustās vēl pa rīta krēslu. Sirds ar ilgām viļņojas pēc vārdiem: Sniedzas dziļumā un smeļ no sāpēm, Acis lasa tos no visām puķēm. Lēni-vilcīgi kā tekošs medus - Ziedu saldums jaukts ar skumju sūrsmi - Vārdi lejas tumšā smagā zeltā. Tanī zeltā guļ vēl visi veidi, Dvēsle izteic sevi mēmā dzejā, Citām dvēslēm dalot savu būtni. SLIEKSNIS Diena bez saules, Nakts bez zvaigznēm, - Sauc vienā laidā Balss bez atbalss Pret slieksni. Zempus zem ziņas Tumsa un smagums - Trauc vienā laidā Kāpt uz ziņu Pār slieksni. Slieksnis stāv sacelts, Durvis ar draudiem, - Rauc vienā laidā! Augs tev ziņa Aiz sliekšņa. DĪGSTS Pret pašu laiku - nebaidies cīņā iet, Tad vien tu spēsi - pāri pār mēru augt, Un lielā augsmē tava būtne Robežas stigos sev laiku galos. Kad dienu burzma - vienatnē tevi met, Ar saknēm koku - izrauj no zemes krūts, - Tad mirsi tu tik savam laikam, Vienbūtnē dīgdams uz citu dzīvi. Viss pasauls tapums - tevi vēl reizi taps, Par viņu ātrāk - nākotne tevī plauks, Kas bij, kas būs: tu atspulgosi. - Spoguls un veidols; un ceļa zvaigzne. VEIDOTĀJS Es nedomāju to; Ka tas būs viss: Kā rūsa uzzibšņo, Tā izbijis. Ne domas dārgas. ir, Bet tas, kas top, - Kas jāņem ir, kā ir, Un jāsastop. Kas domām jāveido Un jāizprot Lai tumši augošo Var tēlos dot. DĪVAIS Sniegam līdz uz zemi Lielais klusums krīt, - Viss būs rimis, midzis, Kad tu celsies rīt; Rimis viss un midzis, Aprāvusies balss, - Kur ir reizi snidzis, Tur ir nācis gals. Sniegam līdz uz zemi Lielais klusums krīt, - Kur tu iesi, dzīvais, Kad tu celsies rīt? NENICĪBA Ne rīta rasa - pusdienā nevar zust; Ne smaržas krislīts - uzpūšot vējam, nīkt; Ne pāri, skrejošs saules stariņš; Visumā visi uz mūžu dzīvo. Ne dziļā doma - smadzenēm irstot, irst; Ne maigā jūta - apklustot sirdij, gaist; Ne tava karstā mīla izdziest; Cilvēcē visi uz mūžu dzīvo. DEBESU DZEJNIEKS Bāls un pelēks mēness staigā Līdzi baltiem padebešiem, Neatšķirt no atirušas Apaļīgas mākoņskaras. Bet, jo vairāk vakars bālē Un jo tumsa izdzēš krāsas, Sāk jo vairāk mēness mirdzēt Vidū baltiem padebešiem. Viens un atšķirts klusu staigā, Pats nes gaismu drūmā naktī, - Izdzisušos padebešus Sudrabo viņš savā vizmā. PA RUDZU LAUKU Es pārsteigts klausos: lūk, tas vārds bij mans, Ko jūs tur sakāt; sen es viņu teicu. No tāles skan kā svešāds paša zvans; Nu atceros tās domas, - sen tās veicu. Vai vārds ir dzīvojis iekš jūsu sirds? Kā grauds iekš zemes? - Priecīgs asni sveicu, Kas, zemes nests un veidots, zaļi mirdz. Tik sauja graudu bij, - kāds krāšņums laukā! Tas tagad zaļos negaisā un aukā. TRĪS ZIMES Ticība uz tāļo mērķi, Cerība uz dienas darbu, Mīla visi ļaužu dzimtai - Skatat dabā viņu zīmes: Zilā debess, zaļā zeme, Vidū dzīves sarkans asins. GAITAS GĀJĒJS . . . Mazs puisīts dzimdams nesa prieku saviem vecākiem, izaudzis - saviem draugiem . . . . . Tāļumā tu tuvs, tuvumā tāļš . . . No draudzenes un drauga sveicieniem Kad man gadās manā gaitā, Ka viens mīlu manim dāvā, Es to mīlu lieku sirdī; Pašā dziļā krātuvītē; Tur nekad tā nevar pazust, I kad sirdi pušu šķeltu, Vēl tas dārgums neizkristu, - Vēl to mīlu iekšā rastu, Sirdij audos ieaugušu. - Rastu katru mīļu glāstu, Kas man reizi matus skāris; Katru laipna valga sveici, Kas man veldzes malku devis, Kad es slāpdams smiltis gāju; Katru siltu rokas spiedmi, Katru smaidu, katru asru, Brīdinājumu un bailes, Kad man jāiet bij tā gaita. - Rastu katru platu skatu, Kas man uzmests, garām ejot, Svešam, tāļam ceļeniekam - Ak, tur rastu arī mīlu, Kaunīgu un atturīgu, Kas man deva sārtas lūpas, Dziļās dvēsles izteicējas. - Rastu, - skaita nau tām mantām, Bet nau krātuve man smaga, Vieglāk top, jo viņa pildās. Jo es tāļāk, ilgāk eju, Jo es vairāk mīlas rodu, Necerētas, negaidītas, Nepelnīti laipni dotas. Vairs es nezinu, kurš devējs, Es no simtiem elpu jūtu: Vājās balsis mierināja, Vārgās sirdis priecināja, Aizraudāto acu stari Spožākos man meta skatus, Kuslas rokas deva ba1stu, Aizkusušie sniedza veldzi, Kroplie spieda manu roku, Nabagie man dimantsirdis Nesa pretī zelta traukos. Cik es mīlas biju devis - Tūkstotkārt man atdāvāja, Dāvāja i tie, kas mani Tuvumā kā tālu juta, Kuriem līdzēt nepaspēju, Nebūdams vēl diezgan spēcīgs - Līdz visapkārt mīla auga, Daudz par naidu auglīgāka. Cik es mīlas iedams krāju, Es sev līdzi nepaņemšu: Visu atstāšu jums atkal Savā sirdī, kad tā klusēs. Tad to sirdi šķeļat pušu, Izņemat tās dārgās mantas, Sirdij audos ieaugušas. Jūsu ir tā sirds un mīla, Es tik viņai uzticēju, Es tik nesu viņu gaitā Tiem, kas nebij celti saulē Un kas aizmirsa par mīlu. Ak, un kad - vēl tāļāk ejot -? Kad man jāiet būs tā gaita Aiz vēl pat sirdsklusēšanas? Aiz vēl pat tā lielā sliekšņa? Visu nometot kā pirtī? - Tad tik vien dēļ jums es iešu, Un tik vien vēl jūsu mīla, Starojot no manas būtnes, Spēs tās šausmu tirpas vārēt, - - Līdz es atkal mājās nākšu Dot jums savu jauno laimi. BIŠU SPIETS Kā jaunu bišu spietu Dzen mani tāļumā; Kur laikā rast man vietu? Man jābēg mūžībā. Es visur izmeklēju, Kur manas puķes zeļ.· Es lūgšu rīta vēju, Lai mani projām ceļ. Vēl rasa ritēs zālē, No ķiršiem ziedi birs, - Jau bites aizies tālē, Un visas miņas irs: AIZ VĀRTIEM Ne meklēšu, ne jaudāšu; Tik vienu dien' turp aiziešu, Kur palikšu. Turp līdzi neņemšu nekā, Ne kas man būs ne padomā, Ne piemiņā. Ne zinās prāts, ko zināja, Ne prasīs sirds, ko mīlēja, Kas izgaisa. Ne acī plakstiens nedrebēs, Kas-kur-vai pakaļ noskanēs, - Auss nedzirdēs. Aiz sliekšņa viss būs palicis, Es būšu vārtos iegājis, Kā nebijis. Es ritu, ritu, ritu, Vienā ar visu mītu, Nesots un nesams atkal uz citu rītu, Es mūžam ritu. VIENS ATOMS Tu esi viens no mūžības, Un viens tu paliksi līdz galam. Tālas noskaņas Tu esi viens no mūžības, Un viens tu paliksi līdz galam, Līdz tavas dzīves atliekas Tiks ļautas pirmatnības salam. No viņa reiz tu iznāci, Caur siltu dvašu dzīvi guvi, - Tad, atdalīts par vienbūtni, Tu juti svešus tos, kas tuvi. Vairs līdzīgs neesi nekam, Pats slēgta pasaule par sevi, - Kā nedalāmam atomam Tu sevim īpatnību devi. Ik atoms saules sevī tver Un nezūdošu spēku klēpi, - Tavs gars kā sauļu smagums sver, Vēl tas nau viss, ko sevī slēpi. Bez mēra tava dzīve top, -Pats laiku raugs pār malu briestot - Vairs robežas tā nesastop, Kur slāptu spēkam vielā dziestot: Līdz bezgalībai garu pleš, Kā tvaiku tēvi dzīve klaidā, Bez gala pretspēks tevi dveš Tās vienbūtības cietumspaidā. Vai laikos sevi izdzīvo Tad pasaules un sevis sātā Vai beigās atkal atriņķo Kā paēdusi čūska krātā? No sevis prom lai neietu? Vairs nedzīvotu āra dzīvi? Ne uzņemtu, ne izlaistu Vairs radību un domu blīvi? Nē, tev nau agri vārti ciet; Tik nepieciešamo tu baudi, Lai koka riņķos sula riet, Lai dzīves audumam top audi. Iz sevis celtu miljonus, Lūgts, nelūgts klusmē dzīvi radi, Ar lielo plūsmu vienkopus Iz sliedēm rauto dzīvi vadi. Aizvien tu nāc, kad sevis kliedz; Tad nekliedz vairs - tu devis visu: Dun tukšums, acis cieti miedz Priekš tevis kaktā kūlis cisu. Tik savu darbu briedumā Tu dzīvs, kaut samalies kā dzirnis, Tu atkal viens kā sākumā, Tu izsūkts vecais sēklas zirnis. MANS PRIEKS "Es gribu redzēt, kur tavs prieks?" - Nau tuvu. - "Būs grūti jāmeklē?" - Tev acis gurs. - "Gan saulē žibēs? ies pa zaļu druvu?" - Būs nakts; tik priekšā spīdēs ugunskurs. - "Būs ilgi jāiet?" - Ilgas tukšas dienas. - "Kur iet tavs prieks, zied ceļš?" - Deg svelošs tvans. - "Un kur tam ceļam gals?" - Pie pasauls sienas. - "Kā prieku pazīt?" - Sēd pie uguns gans Un avi sedz. - "Tas citu prieks!" - Tas mans. - NOSLĒPUMS Nekad es nesacīšu, Neviens to nezinās, Un līdz ar manām miesām To mēmā zeme klās. Jūs mani nesaprastu, Kas mani mīlējat; Es redzu jau - tik sveši Jūs mani uzskatāt. Ko skaistāko jūs turat Iekš dvēsles dziļumiem, Jūs vārdos neizteiksat Šiem ļaužu dzimumiem. Vēl dzīve nespēj saprast, Kas katram ir ko teikt, Tik nāve viena spēj vēl To noslēpumu veikt. Kurš sapratis līdz galam, Tas gājis nāvē grimt; Ar manu noslēpumu Man vajga dzīvē rimt. Kad mīlā divas dvēsles Par vienu būtni plūst; Kad ļaudis kopā spiežas, Kur dabas spēki grūst; Kad lielā sajūsmībā Jūs manāt nojautu No tā, kas ļaužu starpā Var radīt vienību - - - Īsīsi acumirkļi, Jau garām, pirms tos jūt! Tik žēlums paliek sirdī, - Nekad tas nevar būt. - Nekad es nesacīšu, Neviens to, nezinās, Un līdz ar manām miesām To mēmā zeme klās. Bet visa mana dzīve Šīs vienas ilgas zin: To noslēpumu izteikt, Ko mūža plīvurs tin. Un pilns ir zemes klēpis Ar ilgu dvēselēm - "Kurp nesi viņas, zeme?" - "Uz citām pasaulēm!" - ZEMES DEJA Zeme, tu atmestā Asaru leja, Ko vienās gavilēs Rit tava deja? Dzelmeņi apkārt Veras bez gala, Apkārt guļ nāves Stingums un sala. Izrāvies mātei Jaunības trausmā, Neziņas likteņa Nākotnes jausmā. Zaļzelta zaigošā Kāzu nakts svārkā Krīti tu smiedamās Atvērtā zārkā. Kriti bez gala Pussauļu daļā, Līdzi ar saulēm Patlemtā vaļā. VEĻI UN DVĒSLES Spīgo mēness, mirgo zvaigznes, Gaišo ceļu staigā dvēsles. Lejā zeme guļ iekš tumsas, Melnā Daugavā brauc veļi. Tur, kur gals ir veļu upei Debesmalā, sākas zvaigznes: Briesmuceļu nobraukuši, Veļi uzceļas uz zvaigznēm. DABA UN DVĒSLE "Daba nezin, cik tā liela, bet mēs to zinām." P a s k ā l s Miris 19. augusta dienā kopš 250 gadiem. Daba nezin, cik tā liela, Saule nezin, cik tā karsta, Debess nezin, cik tā dziļa. Debess plēš sev melno krūti, Miljoniem līst sauļu lāsas, Nau tām skaita tukšā plaismā. Saule izšauj kvēļu vālus, Iededz dzīvi leduszemē, - Patei sirds ir sadegusi. Zeme liesām akmens rokām, Turot jūru cietā klēpī, Dziļā miegā iet ap sauli. Straumes tekot tumši taustās, Upēm izdurtas ir acis, Strauti akli klūp pār klintīm. Dailes kauss, pār jūru izliets, Balti puto, sārti blāzmo - Jūra nejūt dailes plūsmu. Zemes klēpim sprakstot izverd Smaragds, safīrs, rubīns, dimants: Greznās krāsas mirdz bez dzīves; - Zemes klēpim trīsot izaug Sīciņš stādiņš ziliem ziediem, - Stādiņš zin, cik ziedi zili; Lielā jūras bezgalībā Sīkā čaulā izbrauc dvēsle,- Dvēsle zin; cik jūra plašā; Dvēsle zin, cik daba liela, Dvēsle zin, cik saule karsta, Dvēsle zin, cik debess dziļa. Vēl tik vienu dvēsle nezin, Cik tā pati skaista, dziļa, Zinās vēl i nezināmo. PASAULS VIENTULĪBA Vienmēr viens un pats, - Debess dzīlē manas zvaigznes skats. Simts un tūkstots zvaigžņu apkārt mirdz, Visos mūžos viens no visiem šķirts - Vienmēr viens un pats. Vienmēr viens un pats - Šaujas pasaulslaka uguns rats, Dimdot asis dreb un rumbas rūc, Pašā dzelmē pamats dun un dūc, Negals vērpotu iekš sevis sūc- Vienmēr viens un pats. Vienmēr viens un pats - Debeslauks guļ nokopts, tukšs un plats, Sniega pārslām baltas saules birst, Zvaigžņu putens jaucas, bliež un irst, Viegla migla visu sedz, kas mirst, - - Tumsas māte savu klēpi pleš, Veco sauļu miesas drebuls kreš, Izkūst iznīcībā viss, kas dveš, - Vienmēr viens un pats. Vienmēr viens un pats - Svārstās bezdibeņos dzīves stats: Melnās saules, kas jau trūdos grimst, Sprāgstot tiekas, atkal gaisma dzimst, Vietas nau, kur maiņas mutuls rimst, - Debessīpa zvaigznes kopā sviež, Atvars mūžam dzīves dzirņus griež, Jaunas saules līdzi miltiem kliež, - Svešas pasaules uz augšu švirkst; Dzisa zemes, vēl tur dzīve spirgst, Dzisa dzīve, gars vēl sapņos dzirkst, - Vienmēr viens un pats. Vienmēr viens un pats - Stars no debess krīt kā zelta mats, Atspīd dzīlē manas zvaigznes skats: Tievais zelta matiņš - debess stars, Tik vēl tevi jūt kā saiti gars, - Kad irst sakars, attrūkst sauļu svars, Kad slīkst bezgalībā atlauzts zars, Kad dziest lejā manas zvaigznes skats, Kad es viens un pats. BŪTNES MĒRĶI Telpas dvēslē vērz, - savas stīgas izstiep, Tālēm pāri laid, - visas vielas aptver, Pasauls plaisas slēdz, - kad tu starpā meties Visumu vienot! Dvēsle līdza top - tā kā visums liela, Visums līdzis top - tā kā dvēsle zinots, Doma gribot aug - savas dvēsles klēpi Visumu vēršot. BŪTNES DZĪVES Tu pirmo dzīvi - cēloņu dzīvi ved; Tad seku dzīve - virpulī tevi rauj, Tā guns, ko pats tu esi kūris: Starpā starp abām top likta nāve. Pats savs un miesās - sevi un citus cel; Ar rok' un galvu - zemo uz augsto vērz; Tad dzīvs tik citos, darbu dvēslē, Dedzi tur spīdot kā sena zvaigzne. BŪTNES BAILES Katra būtne tik tvīkst - sākumam galu jaust, Katru vielu tā spēj - galībā vien tik jēgt, Galu nesniegt ir šausmas, - Labāk pašai tad galā zust. Gara nemieram dots - izcelt, ka gala nau, Tavs, tu jūti, ir spēks - nebeidzot degošs plūst, Drošs pret mūžības šausmām, Griezējs-šķīrējs to galu veikt. . Galam būtības nau - būtība gaitai vien, Nāve dzīvei tik veids - sastrēgu sārņus kliest; Būtnei vērsties ir šausmas, Plēšot sāpes, sev galu sākt. VECĀS LIGAS Moto: Tālas noskaņas Zilā vakarā - Vai ir vecais dzīves riebums, Kas tur paceļas no migas? Vai ir līdzi vecās ligas? - Es neviena nepazīstu. Vai tad tiešām? Kur tad tumsa? Biklā gaita, gļotas, smīņa? Vai tad laiks - vai mūža cīņa? Tiešām spējuši - tās pārvērst? Ligas - tās, kas dzina riebjot Kalnos bēgt un celties gaisos? - Krūtīs gaišs, - no kā lai raisos? Viss, kas ļauns, ir labā vērties. Veros lejā brīnu acīm: Augstas kalnu grēdu grēdas Baltā sniega vizmā sēdas, Mokas smaida vēlām acīm. PARVARĪGAIS Liels un pārvarīgs aiz mana krēsla Tumši rēgojas tas tēls un skatās Man pār pleciem draudu pilnām acīm. Melnai miglai līdzi gari stiepjas Tēla svārki, - nu tas roku paceļ, Pirkstus izliec nu kā grābdams mani; Nu - man pamirst sirds no garām gaidām - Manim pāri ēna krīt no tēla Gari vilktā iepelēkā starā, Manā priekšā stiepjoties bez gala. Ēnas asais gals, kā milzu šķēpa Stiepots asmens, nu jau liekas skaram Manas tālās nākamības zvaigzni - Raujas sirds no neviļus uz priekšu. Liels un lielāks tēls vēl top ar stundām. Sirds jo tāļāk bēg, jo tēls stāv tuvāk. Kuru soli speru, tēls to mēro; Manās pēdās min viņš savas kājas; Jo es ašāk sniecos citas stundas, Jo viņš ašāk paņem visas sevim. Stājas sirds no veltas vairīšanās - Melnus tīklus tad viņš auž man pāri; Lēnās stundas dzen kā zivis murdā. Smalkos diegos tin viņš manu dvēsli - Tauriņkāpuru iekš rudens audiem. Manus vārdus viņš man liek par valgiem; Manos darbos jākrīt man kā slastos. Viļ kā putnu mani - manām dziesmām, Met man cilpu kaklā - manas domas: - Lai tik rāpjos es tam pilnā vaļā. Vecus režģus nez no kādiem laikiem, - Kas ne miņā vairs nekam, ne ziņā - Nez no pasekņiem kur ārā vilcis, - Nu man sirdi pīs tais režģu riebjos! Bet es negribu būt vergs nevienam! I ne prātus, kad tie aug bez manis, I ne dzinuļus bez manas ziņas; I ne domu, i ne sapņu kungus! Kas tu esi tāds, ka mani siesi? Nāc uz ciņu laukā, tēls bez vārda! Es tev lūkot gribu draudu acīs: Manā priekšā stāvi, drebulaidējs! Ko tu pakaļ vien man lien kā ēna; Tumsā slepu stiepdamies pēc manis? Tu jau slepu mani nedabūsi, Valgiem nepievilsi būt tev vaļā! Kad es apgriežos, viss saplūst tvaikā, Melnais mākons rūsina pie debess: Vētra azotē un krusa saujā, Krūtis noslēpums un auksta uguns. Kā es tveršu viņu netveramo? Kā es cīnīšos ar bezveidīgo? Kā es veikšu to, kas guļ kā blāknums, Nau ne kustināms, ne varā vēršams?- Sirds iekš sevis atgriežas no šausmām. Nekustoši atkal sēd viņš vietā, Zemei izstiedzis no dziļām saknēm: Sēdekli sev savēlis no sārņiem; Bērnu dienas pametis zem kājām; Lielus atspiedis uz agriem darbiem; Ļaužu spriedumus ap gurniem jozis. Nekustoši dēd viņš vecā vietā - Tik ik mirkļi, aug, vēl kuplāk tūkdams: Dūmu mutulis no ugunskura - Lapu, žagaru un sausas zāles- Gari-zemi stiepdamies man pakaļ. Dūmu vijās jaucas senas ainas. Bāli mirdz un skan kā jaunas dienas; Dūmi acis kož, bet algām redzu, Biezos vāļos paspīdam ko gaišu, Lūk, vai lecot zibēja tur dzirkstes? Guns no dzīveskura? bērnu acis? Zaļa cerība un sarkanas prieciņš? Sirds, ko apstājies un sāki drebēt? Tver tās dzirkstītes, tās spīgainītes,- Nu tu, dūmu milzi, tevi veiksim! Dzirkste dzīva ir no dzīves uguns. Nau tā tava, tēls, tā dzirkste mana! No tā paša guns, kas deg iekš manis. Mest aiz pleciem dzirkstes tumšā rīklē! Nu mēs vilsim tevi, pārvarīgais: Visas dienas, kas vēl nāks, tu ņemsi, Tik es pirmāk ņemšu tās par manām, Manu dvašu viņām iedvesīšu. Laiks, caur manām krūtīm šalkdams cauri, Sarkans taps kā vējš, caur krāsni skriedams. Ņem tad viņu tu, - viņš mans ir tapis! Barojies no stundām, kas ir manas! Došu ēsmu tev pēc manas gribas; Tūc no manu dienu atkritumiem! Baroklis man būs tas pasauls pūķis, Būšu es tavs radītājs un vērtējs. - Sprēgā, mana sirds, tu ugunsdzirkste! Kas ir pagājis, jā, tas nau vēršams, Pats tas guļot vada nākamību, - Šodiena, tā stāv vēl manā rokā, Kad es pats tik esmu savā rokā. Šodiena, tā vada nākamību, Pati tapdama par to, kas bijis. Sevi darīšu pēc sava gara, Savu apkārtni es pats sev ņemšu, Savus cēloņus sev izvēlēšu: Apzinātu nākotni es likšu Sev par pagātni un liktensslieksni. Tavu spēku, tēls, tev neatņemšu; Gribu raisot to vēl ciekkārt vairot, Es tik ņemt tev gribu tavas briesmas; Visu ietvert tevi katru brīdi, Dzīvu padarīt un turēt dzīvu, - Kreisā to, kas bij, bet labā rokā To, kas būs, kas paša dots no kreisās. Es tev vārdu došu, tēls bez vārda, Tēls bez dvēsles, es tev došu dvēsli! Raujas sirds no neviļus uz augšu, - Draudu negaiss, vētras spars un saule, Visa daba stenot manim kalpos, Visu izcels mani seši prāti; Simtkārt stiprāka taps mana dvēsle, Manas acis skatīs zibens gaismu, Tvaiks un uguns ies ar manu dvašu, Vielas šķirs kā saule mana doma, Telpas autu izpletīs un saraus, Laiku spoguli par jaunu spodrēs, Es tavs vārētājs, tu pārvarīgais. ŠŪPOLS No mūžības Iekš dziņas un iekš kustības Viss dzīves skaistums šūpojas: Zaļš lapu jumts, zils debesauts - Tur vējā šūpols karājas No mūžības - Tavs gars tai šūplī šūpojas, Drīz nolaižas; drīz paceļas, No ikdienības vaļā rauts, Starp zem' un debesi lidinās No mūžības. GALS UN SĀKUMS Cik šaura telpa, Ko acis aptver! Un redzamā debess Galvu spiež. Aiz jūdžu kalniem Jau zeme beidzas, Virs mākoņiem pakārtas Zvaigznes mirdz. Dūcošā steigā Uz priekšu mūs aizrauj Gaismas tālē Mūžīgais laiks. Bet tāle tālu Un nenāk tuvu, Un neatkāpjas No papēžiem nakts. * Mācas un veļas, mācas un veļas, Miglas pēc miglām vārās un ceļas. * Aiz mums guļ tumsa, Priekšā trīs gaisma, Neredz tai gala Mūsu acs. Gan debesis paceļ Un tā1es izpleš No zvaigznes līdz zvaigznei Mūsu gars; Gan saldas ilgas, Nevaldu dziņas, Kvēlošas liesmas Dvēslē dedz. Gan lido doma Līdz zvaigžņu žogam: Bez gala tāļumus Priekšā redz. * Tāļumu mākoņi mācas un veļas, Plašumu miglas vārās un ceļas. Līdz putekļu plūksnēm Gars gremdējas vielā, Kur jaužamās ciltis Vēršas un zūd. Kur dažums top viens, Kur daudzums top veids, Kur viela top gars, Kur patmets top pretmets. Vēl gars to netver: Ne daļā, ne visā Bezgala mūžībai Gala nau. * Visuma mākoņi mācas un veļas, Dalību miglas vārās un ceļas. Aiz pasauls sliekšņa Vēl telpas jaužam, Baidāmies sniegties, Kur tukšums tūkst. Ne acis to redz, Ne ausis to dzird, Ne domas to sniedz, Bet ir un tūkst. * Tur brīnums tik aug, Tur uztraukums brēc: Nu gaitu tik sākt, Kad šķita jau gals! * Svīst ēters rasu, Top spārni smagi, Bez svara vieglums Sver kā svins. Plakstienu vāki Gulstas uz zīli, Pārplēsta regas, Slēdzas acs. * Tukšumu mākoņi mācas un veļas, Bezdibens miglas vārās un ceļas. * Gars mājup griežas, Mūžības apkrauts, Atpakaļ upe Gultnē kāpj. Smadzenes sāpot Savelkas sevī, Puscilus domas Atpakaļ slīkst. Slāpstot kā zivs, Gūst elpu būtne, Izmisums ņirdzot Autu sedz. * Pilnuma mākoņi mācas un veļas, Smaguma miglas vārās un ceļas. * Un atkal telpa Šaurumā raucas, Un redzamā debess Galvu spiež. Ir gaiša diena, Acs visu redz, Gars ass kā zibens Un dzirkstis met. Bet redzošās acis Atspulgot nespēj, Gars zibsnī velti: Noslēpums guļ. Guļ gaišā dienā Un nevar redzēt, Guļ rokas delnā Un nevar tvert. * Pasauļu mākoņi mācas un veļas, Zvaigžņāju miglas vārās un ceļas. * Gars, griezies sevī, Beidz brēkt: "Kur gals?" Ļauj spēkiem atelst, Lai plesties spēj. Vērz acis par citām, Vērz ausis par citām, Kas pilno un tukšo Lai sevī tver. Šūj smadzenes šūnās, Kas gaidot dīko, Darini sevi Caur gribu un domu: Lai gals top sākums, Lai noslēpums mostas, Lai reiz no papēžiem Atkāpjas nakts. * Sākumu mākoņi mācas un veļas, Mūžību miglas vārās un ceļas. * * *

RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS IEVADS Cik man bija rokās nākušas burtnīcas un vēstules no Dagdas un cik es tās biju agrāk klajā laidis atsevišķās grāmatās, tik esmu še sakopojis un izdodu tās līdz ar vēl klajā nelaisto piekto burtnīcu. Viņas izdošanu biju aizturējis līdz šim laikam jo tā sapratu autora aizrādījumus viņa pēdējā vēstulē līdz ar «Mēness meitiņas» rokrakstu. Tā kā man no autora nebija dots virsraksts, tad saucu visu kopizdevumu vienkārši par «Dagdas piecām skiču burtnīcām». Bet par romānu to apzīmēju tādēļ, ka autors ats runā pēdējā vēstulē par šo kā savu dzīves romānu. Šinīs dzejoļos ieslēgts viss Dagdas dzīves gājums: cīniņā par brīvību un dzimteni viņš aizdzīts trimdā; tā sajūt tukšumu un atstātību; viņu apņem un saista pie sevis skaistā daba un skaistie, laipnie Itālijas ļaudis; mīla uz Olīviju pilda viņa dvēseles tukšumu, lauž viņa vientulību un pievieno viņu Eiropas dzīvei; viņa likteņi notēlojas vairākos posmos; Olivija mirst, viņa saites ar dzīvi raisās, viņa izmisums un visas dzīves tiesāšana izraujas «Čūsku vārdos»; kā izeja viņam tēlojas atgriešanās «uz mājām». Bet reizē pamostas arī atmiņas par pirmo trimdu ziemeļos; viņam ceļas grauzošas šaubas, vai viņam jel kur ir mājas? Tomēr viņš atgriežas; sastop laipnu saņemšanu mājās «sudrabotā gaismā»; pārdzīvo laimīgu sajūsmas un atkalredzēšanās gadu, bet pamazām sajūt un saprot, ka dzimtene ir ņēmusi citu virzienu savā dzīvē, nekā viņš domājis; ka viņš ir tapis eiropietis, vakareiropietis un svešs. Viņš grib iet prom, bet viņu vēlreiz aiztura «mēness meitiņa», kurā viņš sastapis savas bērnības ilgu iemiesojumu; viņš cerē saaugt atkal ar dzimteni, bet viļas; Olivijas ēna viņu sauc atpakaļ uz Eiropu, uz plašo cilvēci; viņš atraujas nost no mājām ar skaidru Apziņu, ka iet nāvē atjaunoties uz gluži citu būtību. Pievienoju šim izdevumam arī dažus Dagdas zīmējumus, kuri man nāca rokās līdz ar pirmo skiču burtnīcu vēl Tičīnā. Rokrakstā neesmu neko patvarīgi grozījis. «Treju loku» ievada pantiņš pirmā izdevumā bija noklīdis un tiek tagad ievietots. Šīs ievada rindiņas gribu beigt ar novēlējumu, kaut piepildītos Dagdas pantā izteiktās cerības: Dzīve sapnis, sapnis klīst, - Kaut tik sapnis nesāpētu! Sapnis klīda, - kaut tik sāpes Vēl pēc sapņa nepaliktu.

RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS TREJI LOKI ADDIO BELLA! ČŪSKU VĀRDI UZ MĀJĀM Treji zelta saules loki Tek pa zaļu ezervidu - Skatos, noskatos. Mirgo niedres, ēno koki, Sudrabs spīd, kur citkārt bridu - Minos, atminos. RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS TREJI LOKI ADDIO BELLA! NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS I BURTNĪCA Lai sveikas manas māsas tavā zemē! Olivia Sveša itāļu kundze man atsūtīja sainīti vēstuļu un vaļēju lapiņu, kas bija rakstītas latviešu valodā, un lūdza mani paziņot viņai, vai no tām varot smelties kādus aizrādījumus par rakstītāja personu. Tādu aizrādījumu tur nebija, bet lapiņās bij kas cits: dzejoļu uzmetumi, liriski sīkumi, norauti teikumi un vārdi, pa retam izvestam un pusizvestam dzejolim, dzejnieka dienasgrāmata un skiču burtnīca. Tādu es viņu sniedzu še publikai. Es viņu tikai drusku esmu īsinājis un nost atlaidis to, kam ar dzeju nau daļas un kas publiku neinteresētu, - arī daudz citātu itāļu valodā. Bet, ja man izteiktu vēlējumu arī tos lasīt, es laistu klajā visu. Dzejoļu un piezīmju kārtībā es neko neesmu patvaļīgi grozījis un pieturējies pie hronoloģiskiem atzīmējumiem. Cienījamos lasītājus, es sevišķi domāju dārgās lasītājas, varbūt interesēs dažas tuvākas ziņas par dzejnieku pašu. Diemžēl, ziņu par nelaimīgo jaunekli - gribu to piezīmēt tūliņ - ir ļoti maz. Es pat nezinu, kāds ir viņa īstais vārds. Jo vārds Dagda, kas šur tur 1apiņās ierakstīts, liekas, ir dzejnieka paša izvēlētais nosaukums. Viņa oficiālais vārds bij itāļu mutē tā pārvērties, ka izk1ausījās gluži neiespējams un neizrunājams; itāļi tā kā tā mūs un mūsu valodu ieskata par barbariskiem. Tā itāļu kundze, viņa saimniece, ar kuru vēlāk tikos personīgi, man viņu tēloja kā miermīlīgu, bet ātras dabas cilvēku. No auguma bijis slaiks, patīkamu vaigu. Viņā iemīlējušās meitenes, arī lepnas un brašas, kaut gan viņš strādājis kā vienkāršs fabrikas strādnieks. Viņš pats iemīlējies kādā bārenītē, kura bijusi ļoti skaista, bet laikam slimīga; viņa saukusies Giuseppina (Džuzepīna). Giuseppina piepeši nomirusi un viņš - il russo - krievs - kā viņu saukuši, nozudis, aizbraucis kaut kur svešumā, ardievas nesacījis, bet savus parādus gan skaidri nolīdzinājis, ko viņa saimniece minēja ar lielu gandarījumu un kā sevišķu pagodinājumu viņam un visai viņa tautai. Arī  uz mani no tā krita viens labvēlības stariņš. Dažus mēnešus pēc Dagdas nozušanas signora Nerini Luigina - itāļi pa laikam vārdus liek pēc uzvārda, gluži tāpat kā mēs to mēdzām agrāk - signora Luigina saņēmusi to rokrakstu sainīti no Vācijas, no kādas mazas  prūšu robežu stacijas, līdz ar paziņojumu, ka sainīša īpašnieks pie robežas kritis un viņa piederumi tiekot atsūtīti viņa pēdējā dzīves vietā, kuras adrese pie viņa atrasta. Signora domāja, ka laupītāji viņu nogalinājuši un atņēmuši viņa mantas, bet man likās vairāk ticami, ka viņš lūkojis pār robežu pāriet uz dzimteni un te arī nošauts no sargiem. Signora arī atzina, ka viņš gan ļoti mīlējis dzimteni. Ak, nau tik viegli tevi mīlēt un nākt pie tevis, dzimtene! Daudz Dagdu sēro un laužas pēc tevis, dzimtene, un tu viņus vēl nepieņēmi, tev bail, ka viņu mīla uz tevi nau par karstu. Addio bella! Ardievu, daiļā! - bija daudz reiz ierakstīts rokrakstu lapiņās, - to tad es liku kā virsrakstu grāmatiņai, jo dzejnieks tiešām pēdējā laikā bij dzīvojis atvades jūtās, un varbūt tā bella un tas addio! zīmējas ne vien uz daiļo Olīviju, bet arī uz daiļo Itāliju, kura viņam gandrīz būtu kļuvusi par otru dzimteni. Grūti tevi nemīlēt, Itālija. Es nezinu, kā tevi nemīlēt, kas arī man esi bijusi otra dzimtene, kas mani mīļi uzņēmi, kad man nebija dzimtenes, un uzņemsi atkal, kad nebūs - addio bella, addio cara mia. J. R. Ceru, ka nebūs lieki piezīmēt vēl dažus vārdus, kā man tēlojās notikumi pēc rokrakstiem, bet es tepat tūdaļ atzīstu, ka var tos iedomāties arī gluži citādus, varbūt katra lasītāja vai lasītājs, kas interesēsies par dzejnieku, sakombinēs tos daudz pareizāk. Man liekas, ka Dagda pirms apmulsis savā skurbumā no dienvidus dabas, tad atvēries maigākām jūtām un meklējis mīlu; tur atradis Olīviju. Tā, bez šaubām, būs tā pati skaistā Giuseppina, kura izvēlējusies laikam dzejiskāku vārdu, jo Giuseppina, Peppina, Pina un daudz citas variācijas ir pārāk parasti sieviešu vārdi. Olīvija un Dagda - šur tur sastopu vārdu Rododendro, un varbūt tā viņu būs saukusi mīļākā - abi savā liekas būt piedzīvojuši kādas vētras; varbūt viņš būs pārāk tiecies uz mājām, varbūt viņai bijis svešs ar savu pārliecību, jo liekas būt bijis politisks emigrants. Viņš būs no viņas aizgājis prom un klejojis, bet mīla būs viņu atvilkusi atpakaļ un tad uzliesmojusi vēl daudz gaišāk. Un tad katastrofa. Olīvija mirusi, nezin no kā, par ko? Un nu viņu nekas vairs nau spējis turēt, viņš aizgājis uz mājām, kaut nāvē. Viņš, liekas, paredzējis un tomēr gājis. Laimes viņam arī te nau bijis, bet varbūt žēlabas viņš tos no līdzjūtīgām sirdīm, kaut pēc laika un par vēlu, - latvju zeltenes ir tikpat maigas un dziļi līdzjūtīgas, cik daiļas un apburošas. Viņš likās pie viņām atgriežoties, un kuri pie viņām neatgrieztos? Daiļākas un sirsnīgākas tomēr nau citur, - tik viena ir Latvija un viņas zeltenes. Man jāliek vēl pēcraksts, jo, kā dabonu zināt, tad  Dagda bijis tiešām politisks emigrants, gribējis iebraukt dzimtenē, ticis denuncēts, bēdzis pār robežu un nošauts no sargiem. Siltu sauli! RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS ADDIO BELLA! Tukšums krūtīs, Dvēselei riebjas, Sakrīt sirds - Aplaupīts, izģērbts, Atstāts viens, - Vai zemes alās Ielīstu iekšā! Ak, vienu vārdu Cilvēcības! Garām ejot, Uzmestu jel acis! - Aplaupīts, izģērbts, Atstāts viens! Viens. Bodio. Pusdzīvs tik kustas ūdens retām mirgām. Bāls plankums iekritušā ezervaigā - To vēlā migla klāj ar aukstām birgām. Ko te tu meklē? Magadino. FIORE DI MAGGIO Kad viņa cēli dejo lēno valsi, Pats vecais garibaldiets, capitano, «Fior di maggio!» rūc ar saldu balsi. Viņš līdzi dietu, ļaudis sauc: «Piano!» «Vai jaunās liesmās vecu dzelzi kalsi?» Viņš rūc: «Par skaistu tā priekš paesano.» Fior di maggio tikai laipni smejas, Mazs ziedu sārtumiņš pār vaigiem lejas. Fior di maggio - spīdin melni mati. Bet acis maigi zilas, pilnas ilgām, Un tomēr karstu versmi met- šie skati, - Ne tā kā: ziemeļos starp meldriem, smilgām Spīd ezeracis auksti, velgi, plati, Ne silst, ne silda dienvidsaules zilgām. Fior di maggio dejasgurdi smaida, Pie malas pārāk drošos zēnus raida. KO DZIED ITĀĻU ZĒNI: A n d ž o l ī n a Lai māta tava svētīta, Kas tevi skaistu radīja! Bij lieli svētki debesīs, Daudz eņģeļbalsu atbalsīs Skan sauciens: «Mums ir piedzimusi, Kas prieku zemei atnesusi, Tā, lielā karaliene!» P ī n a Tu garām ej- Lūk pati saule tekot kavējas, Tev padot ceļu viņa apstājas. S m e r a l d a Jūs roku mērcat svētos ūdeņos Kad izvelkat, Jums rožu ziedi pirkstu galiņos. T e r e z ī n a Skaists paradīzes dārzs! Bet, kad tu nebūt' tur, es ietu prom, Jo es bez tevis visur esmu bārs. I r ī d a Es pirmo reizi redzēju, Kā viegli, slaiki tu no kalna kāpi, - Nu allaž tevi redzēt nesu slāpi. *  *  * Un šie stroneļi ir īstas tautas dziesmas! «Lūk, padre, saule gluži miglā grima, Ko dos mums diena?» sūdzos, garām iedams. «Jā, dēls,» teic vecais, savus vīnus siedams: «II sole e ammalato» - Saule slima? Ij saule pat! - Tik viens ir sveiks, kas dzima, Tas gandrīz simtgadvecis, kas še smiedams Uz pasauls likstām skatās. «Sviedrus liedams, Es sveiks un līksmis, kopš mans nemiers rima.» Kāds nemiers? «Lūk, ij še reiz zaldāts bija! Ar Garibaldi pašu kopā kāvos! Ij manas asinis priekš brīves lija . . .» «Un ko tu guvi?» - «Vai es vervēt ļāvos Par naudu? - Alga: brīvā Itālija! Un pašam vesels gars, - priekš tā es grāvos!» Stāv lejas ziedošas un kalni drūmi, Ar sniega aukstām tālēm sazinoties. Bet arī viņos pazib zaļi krūmi - Jūs gaidāt mani? - Nē! *  *  * Kas jūs esat, jautājītes? Dziesmu skaisti iesācējas. Pašu vidu plaisa veras, Kur mēs iesim neziņā? Še burtnīcā bij pāris lapas atstātas neaprakstītas. Izdevējs Negribošam saule silst, Negribošam dvēsle dilst - Negribošam dvēsle pilst- Kas pie tevis - Aldedžiza. Tik daudz es redzu - skaistums man garām iet, Nekā es sevim negribu lūgt vai ņemt, Ne lūpu smaida, acu stara: Dvēsle man atveldz to daili lūkot. A rivederci! lūpas trīso klusi, Bet viņa zināja, ka neredzēsies. Un projām gāja, galvu nokārusi. Kur tagad ies? kur savās bēdās dēsies? Sirds mulstot apstājusies rādīt ceļu. Vai ies un jaunas laimes izmeklēsies? Vai velti cerēs vēl uz citu zeļu? - - Un tu ko skat'? kas tu tik aplam plēsies? Ka dziļāks nau nekas par tavu dzeļu? Bērns Irīda, kur tas nu tagad dēsies? Olivia Tev nevajga manim to teikt tik skaļi, Ka putniņš tu esi, strauts; vējš un paļi, - Ka nau neviena, kas ņem tevi, tura. Ir jautrāk laist vienas un ielaist citas. Gar rūtīm daudz raibu spārniņu sitas, - Kas grib ikviena, lai ņem tās un tura! Ikkatra puķīte, kas smaržo vien, Pai raibām vairāk tik, kas žib un mirdz, - Ik sīka meitiņa, kam mīļa sirds - Andžolīna. *  *  * Kad viņai pavasara, Tad katra zemes vietiņa ir skaista, Tad katra zemes meitiņa ir skaista, Kad viņai pavasara. ITĀĻU MEITENES DZIED: Fiore di lenta. L'amore non si fa, Se non si canta. Es dziedu, Kad es mīlēju,- Bez dziesmām Mīlas nezinu. * Tu nezin', māt, ko dari! Uz aku neliec tu man iet, Tur stāv viens vīrs, grābj mani ciet Un skūpstīt grib ar vari. * Ak, jaunu meitu spilvenīt, Cik tu gan vari pastāstīt! Cik sūru asru noslaucīt! * Teic, putniņ, kāda mīla ir? «Tā sākas jautram dziesmiņām, Tā beidzas žēlām nopūtām, Čir, čir! Tā ir!» * Es esmu brūna - nebar manu cilti, Jo, karsti kaistot, zeme brūna top Un brūnā zemē izaug balti milti. *  *  * Domu viļņos līgojas Manas mīlas baltās rozes, Manas dailes lilijas. Zili skaidros debešos Mirgo manas laimes zvaigznes; Atspīd tumšos ūdeņos. Viena, viena krastmalā Plivinājas uguntiņa, Tumsas loka gūstībā - Fiametta. Edera Pilns melnu ogu pavasaragrumā Stāv apvijs vientuls: visi ar ziediem spilgst. Smej bites: kur tev zieds? Kur medus? «Ziemu es ziedu, tad nākat ciemā.» *  *  * Olivia - *  *  * DIV' JAUNI ZĒNI Div' jauni zēni iet un dzied. «Ai, aila! dziesma, skani!» Pie vārtiem meites metas skriet: «Pag, palaid pirmo mani!» To pirmo zēns ap vidu skauj. «Vai! laid jel! ko tu dari?» «Ko dziesma dzied, to dziesma ļauj,- Kas dzied, tas skūpsta arī!» Visu nakti zvaigznes raud, Ilgodamās mīļās saules - Rītu atnāk mīļā saule, Zvaigznes aizbēg kaunēdamās. Zvāigznes aizbēg kaunēdamās, Saule atrod visu lauku, Visu lauku, visas pļavas, Pierasotus zvaigžņu asru. Olivia. Ar smagu sirdi iesākt savu rītu, Kad saule spoži spīd un zaļo zari, Kad ziedi stiepjas, lai tos meitas šķītu! Gar logu skrej man bezdelīgu bari, Pārceļu ēno baltas akācijas, Un apkārt tauriņu un kukaiņ' kari! Ap akmens žogu zaļas ērkšķu vijas, virs žoga taksuss tumst un vīni sveras, No sienām sniecas zilas glicīnijas - Un smaržo pretim. - Sirds, kā tev te deras? Ak, Olivia - Deviņi balti narcisi, Desmitā sarkana roze - Deviņi slaiki brālīši, Desmitā dailiņa māsiņa, Desmitā māsiņa roze! Roze, Rozīna. *  *  * Pļavā sniedzos zila zieda, - Tauriņš bija, aizlidoja: Pļavas ziedi dzīvi' tapa; Debess mājās pacēlās. *  *  * Efeja vija - Pār senām drupām zaļu segšu auž; Kā tu ar skaistumu sedz to, kas bija. Olivia - *  *  * Ak, kā es spētu - izciest un dzīvi nest? Kad nebūt' manim - daiļums pa laukiem bērts: Še lejā puķes, augšā zvaigznes, Sievietes skaistums pāri - Ak, Olivia - ITĀĻU REKRŪTU DZIESMA Ardievu, daiļā mana, Mans pulks nu projām iet, Un neiet viņam līdzi Tā gļēvība, man šķiet. Ir soma sataisīta, Man šautne rokās ir, Un saule, rītu lecot, Tā tev' un mani šķir, Bet nebūsi tu viena, Tev paliks vēl tavs dēls, Kas remdinās' tev bēdas,, Tas pirmās mīlas dēls. ROŽU ZIEDIŅŠ Rožu ziediņš, Lapiņa laura Nomesti kopā Uz zaļa maura, Sārta mīla, Zaļoša slava - Vieno tos vītušus Mīksta pļava, Olivia. *  *  * Pār manu guļu lejā kāris Man savus augļus zars no viņas koka: Virs galvas zaļgo maigu vīģu pāris, Un zars, kas vēdin' tās un lokā, Ir mīksts kā tavā roka. Savītušu rožu smaržu, Cipresu un laupu lapu - Sēriem smaidiem sūc to drīz: Pīšļi segs ij to, ij tevi. *  *  * No rīta manas puķes neziedēja, Tik tumsā vērās neredzamas - Tik ruden' vērās nobirstamas, Jo vasar' manas puķes noziedēja. *  *  * Mīla grib uzcelt, Ne nostu plēst. Mīla grib radīt, Ne spēku dzēst. *  *  * Man šaubu tuksnešsmilits saceļas - *  *  * Par daudz tu mini: - saule un dailes dārzs! Kā turp tu laistos - ziemels un mēness bālst! daudz ir raibi tavi spārni - Vienkrāsas netaps ne mēness gaismā. Par daudz tu mīli: - ziemeļos tikai nīst - - Ak, Olivia - - - *  *  * Še dažas lapas burtnīcā bij izplēstas. Izdevējs C a r a b b i a *  *  * Tu cilvēkus nevari panest, Un cilvēki tevi ne - Nu ko mēs mocāmies kopā, Ej savā vienatnē! Ej atpakaļ, savā peklē, Kas lika tevim nākt: Še augšā ļaudis baidīt Un manu. sirdi mākt? *  *  * Opuntia, ne Olivia. G a r z i r o l a Ar manu sirdi, gribat jūs mani vilt, Lai maigās jūtās norimtu tumšots prāts, Lai liegi izplūstošās miglās Izzustu plaisa starp jums un mani. Nē, nē - man sirdij žēlums tik durvis ver, Un aši rokas - - *  *  * Tavas melnās uzacis Ēnu met uz tavām acīm - - *  *  * Vai mīla tā, kas garām iet tik stalta? Es būtu nodomājis, ka tā. tikla: Cik galva pacelta! cik drēbe balta! Tā vēršas prom, un skats ir auksts kā stikla. Tai kauns par sirdi, nebij diezgan salta! Un deva laipnību; un acs bij mikla. *  *  * Stabio. *  *  * Nemīl man tā mīla, Kura nezin, kas nākams laiks - *  *  * Džačinta - Es kalnā sēdu, - vai tur tornis redzas? Aiz tava pirkstiņa viss augstums sedzas. *  *  * No Čeneriem - Pelnu kalniem. *  *  * Nakti pērkons iet manam logam garām, Dusmās sauc un grauj - tumši melns un iezils, Zibens guņus šķiļ - pretī klintīm sperdams, Ak, tavu dusmu! Rūc tu, rūc! kas man? - es še droši guļu. Ko tu baidies, bērns? - tikai tuvāk sliedzies! Silti sega slēdz- manas rokas siltāk, Smiesimies klusi! *  *  * Brolla. CENTO VALLI - VAL MAGGIA Pilna vēju ir lielā kalnu sprauga. Simtu aizas tur satek vienā mutē. Katra aiza tur pūš ar savu vēju: Rīta, vakara vēju, dienas vidu. Katra aiza tur pūš ar saviem tvaikiem: Miglu, negaisu, lietu, krusas krācēm - - Mani glāb tu no tiem uz saldu dusu: Mīksta gulta, un slēģi ciet, un klusu, klusu! PĒC AIZMIRSTA MOTĪVA Kad savus mīļos - sen esi apracis, Kad dienas vadi - sērīgi vientulis, Tad līdzi saulei pavasarā Bērnība mīļi tev smaidīs garā. Tev jūtām -pildīsies visa krūts: Mazs zēns tu skaidri - pļavā, kur bites dūc. Rit zāļu galos spožas lāsas, Galvā tev zelts, un tur tūkstots krāsas. *  *  * Faido. ZELTA PUTEKĻI UZ PELNIEM - Nerunājat man par melnumiem Ogļu krāsas dienvdmatiem, Uguns karstiem dienvidskatiem! Ak, man - zilus, dziļus skatus, Saules gaišus linu matus, - Zelta putekļiem uz pelniem. - *  *  * Liela bija lielā mīla - mazais lepnums pārspēkoja: Saulei mēness priekšā stājās - lielo sauli aptumšoja. *  *  * MONTE GENEROSO Ap zilo debess jumu balta josta No klusiem, vēja veltiem mākoņiem, - Tāltāli viņpus kalniem tiem ir osta - - Kur man? *  *  * No dienvidiem kāpj smaga gaisa strāva Ar kūsojošiem tvaiku mutuļiem. Nāks dobja, nepārtraukta pērkoņgrāva - - Kur iesim mēs? *  *  * Ik smilšu graudiņš jūrā reiz no plūsmas Top augšup izskalots un sauli redz, Un tūkstots krāsās izkliedz savas jūsmas - - Un es? *  *  * No ezera kāpj ērglis lielos lokos. Kā sudrabs nagos zivtiņa tam spīd. Viņš lēni pazūd kalna gala kokos. Vai tu tā zivtiņa? *  *  * Kas man to skaisto, mīļo vārdu teica: «Še esi sveicināts kā auglīgs gads!» Ak, - sveši svešumā tā mani sveica - - Un jūs? *  *  * Ne katru nospiež šauras akmens sienas Un gara, gara mūža klusība, Ar sevi vienu pavadītas dienas - Vai ne?? *  *  * Maroggia. *  *  * Asras nevarīgas klēpī krīt - Ne tas šodien būs, ne citu rīt, Kam tu sēdi vēl ko sagaidīt? * Ko tās te der, tās asaras? Par sevi pašu raudātas - Velti lejamas. Smejamas! * Ak, Olivia - * Pa zila ezeru, Pa pelēko miglu Bet balti apīdoša Dūmu švītra - Tā kalna nopūta, Pakaļ tai mirgo Kausēts sudrabs - - - - - - - - - - - - - Es zinu gan: Tu ļauni nedomā. Bet, tiklīdz balss tev skarba skan, - Sirds aizkrīt man, Tas baiļu putniņš negaisā: Tad aicin' bēgošo vai kā! * Pavasara ziediņš - alikanta. * Tā vējš ķer rokā mēness meitiņu. - *  *  * Es vakar biju uz tevi ļauns, Ka tu man sāpes dari. Nu pašam man par sevi kauns: Varbūt tev sāpēja arī? Varbūt tev sāpēja vairāk vēl, Jo tu to nepieradi. Man tevis tagad, tevis žēl, - Kas man? - man sirdsēsti radi. *  *  * Uz platām platānas saknēm Mans sēdeklis, Zaļēnainie zari pāri - Mans vēdeklis . . . Zem kājām ezers man mainās: Sudrabs un zaļš, un zils, Un saule man ritina ainas: Kalni, ciemi un sils . . . No miglas plīvura raisās - Māj rociņa - - Cadenabbia. Es nāku, nāku, nāku, nāku Visa lappuse burtnīcā bija izraibināta visādos daiļrakstos ar «es nāku», arī vairākas tāļāks lappuses bij bez dzejoļiem. Izd. Fior di mirti, Una canzone nuova vol cantarti, e che ti voglio bene voglio dirti. * Fiore di suora, Jo voglio dirti che ti voglio bene, e quando te l'ho detto, dirlo ancora. * Tāds Olivias apsveikums, tāda atbilde! Ak tu, saules spožumiņš! *  *  * Jauns ērglis agri savus spārnus pleš, No stāvām klintīm tieši gaisā ceļas, Kad nakts vēl lejā aukstu dvašu dveš, - Tam līdzi es. Pret spējiem spārniem gaisi švirkstot šķeļas - *  *  * Melno acu reliģija, Ārpus tās nau svētlaimības - Kas to teic? *  *  * Pa manu ceļu ķirsis ziedus kaisa - *  *  * Lielā jūra mūs kā mazu salu skauj - *  *  * Mans skats mirdz tavās acīs Kā mēness ezerā - - Pa pļavu skraida baltas puķītes Ar ziliem tauriņiem - - *  *  * Zem liela vīģes koka Aug kalnu violas, - Kad vēji mežus loka, Tās viegli līgojas. *  *  * Nāk laime piesarkusi steigdamās - *  *  * Vai bezdelīgas ir priekš ziedoņa? Vai ziedonis priekš bezdelīgām ir? Kas teiks? Bet abi mūža vienība. Vai ņemait mani līdz? *  *  * Tik viena saule debesīs, Tik viena saule zemē: Kas izpētīs, Tas atradīs, Tas laimīgs vairāk neprasīs: Tik viena saule zemē! Olivia! Es grūtā brīdī nomaļ' nosēdos, Lai vientuļ' atpūstos no vientulības, - Tu puķi pasviedi, - es pavēros: Bij sirds. *  *  * Uz Olivias nama vārtiem uzraksts: «Domus mea domus pacis et verae libertatis» - Mans nams ir miera un īstas brīvības nams. Tas vārds ir Cattaneo, tas tev pieder. *  *  * Pār tālām lejām tavas acis valda. Tev priekšā izšķērdīgi izklātas Guļ pļavas, druvas, birzes kā uz galda - Ņem vien, Olivia! Sirds piemīlībā klusa tā kā avots - * Teic, kā tu visu vērt par skaistumu? «Vērs acis! - Uzskat' visu esošu Par bijušu!» * No rīta lija, Un debesīs Vāja, ka tūlīt vai izdzisīs, Maza zaļgana gaismiņa bija - O cara mia! Vai drīz, vai drīz? O cara mia! *  *  * Tu, skaistā mana, - vienu tevis lūgtu, - Jo, kad uz tevi domāju, man šķietas, Ka līdzsvara uz reizi manim trūktu; Ka zemes nebūtu zem manis cietas, Vai mani šurpu turpu viļņi gāztu, Un nespētu es turēties uz vietas. Reiz motorlaivā braucu - ko lai stāstu? - Pēc sapnī šūpots jutos, jūras aina Un krasti svaidījās - - grib miera glāstu, Šī sirds lūdz līdzsvara, - jo tava vaina. Uguns puķe - Man mute kalst un deg, bet aukstums krata, Nāc, nāc! - lai atsilst sirds no tava skata! * Tu esi siltums manā dvēselē: Man maiga pavasara ir arvienu. Man saule nakti spīd tāpat kā dienu: Tu esi spožums manā dvēselē. * Es šurpu turpu dzīts no liela spēka - - * Uz tavām krūtīm atdusēt, Kā putas dus uz ūdens - Un tavā elpā klausīties - - * Vai magnēts izbēgt spēj no ziemeļiem? - *  *  * Nedar' pāri, meitenīte, Baltajām rozītēm! Neliec rozes azotē! Tev azote vēl baltāka. *  *  * Divi balti spilventiņi Zeltītiem galiņiem - Kas viņos pagulējis, Augšā celties negribējis. *  *  * Kas tie tādi balti ziedi, Ko saulīte neredzēja? Ēnā auga, tumsā plauka, Acis žilba ieraugot, *  *  * Divus baltus kamoliņus Laime puisim atmetusi - Puisis skrēja meklēdams, Azotē atrazdams. *  *  * Divi balti mākonīši Gar mēnesi aizpeldēja - - Mazmaza tava roka, Starp pirkstiem tura vienu lapiņu No zaļa dzīvības un ceres koka. * Lūk, debess rati brauc Pa mākoņsmilšu ceļu lēni, lēni - Mums ir vēl laika skūpstīt, skūpstīt daudz! * Olivia saka: Tā laime augstākā: laist dzīvu būtni - Kā radoņiem šai saulē - No sevis un uz mūžību kā sūtni. *  *  * TAVAS KĀJIŅAS Še puķu kurpītes! Kad ņēmu, puķes: raud: ak, nu mēs basas? Bet mazās kājiņas kas segs no rasas? * Plīst puķu kurpītes! Es labāk tevi nēsāšu kā klēpi! Tu kājiņas iekš azotes man slēpsi! * Ak, sirds, kas ietrīsota no viena ir, Tā mīlot visai pasaulei pretī nāk - * Zem tumša vītola zildzidris avots - *  *  * «Kam tu to rakstīji?» prasa Olivia. «Tā vēstule ir nāvīgāka nekā nāves zāles, man no viņas būs jāmirst - un, ak dievs, arī tev!» Ak, ziedu pirkstiņi - Jūs, vārīgie, jūs nezināt, ko darāt: Jums jāvīst; kad šo karsto roku skarat! * Ik sīka asins lāsa Man rit un tek, un steidz uz sirdi lecot: «Es redzēj', redzēj' to, kas tava māsa!» * Mans mūža nemiers, Kā lapu drebums - - * Tā tu esi, mīla: Vienās rūpēs drebi, Vienās līksmās trīci, Mūžīgās maiņās mijies, Kā apšu lapa Bez vēja kust - - *  *  * Kā pļava tevi sauc! Kā smilgas zelta spilviņas tev kārsta! Tev ziedi drēbēs spīdu pārslas bārsta! *  *  * Cik ziedi sārti! Cik zaļa zāle, debess zils, kā saule plaukst! Mums veras visa mīlas valsts un vārti! *  *  * Baltas rozes . . . Daudz baltas rozes zied pa paradīzi. Nevienas sārtas: skūpsti mani drīzi! *  *  * Zaļš vīna statiņš! Tev šorīt garām gāja mana mīla - Jā, jā, - tev pieķēries zils zīda matiņš. *  *  * Klau, liljas laukā! Tev melnie mati baltā segā dus - Sen tevi tavas māsas mīļi saukā! *  *  * Ak, tumšo mirtu - Es allaž tevi uzskatu ar bailēm: Man ir, it kā es pats vai mīla mirtu. *  *  * Viss dzīves daiļums nāk no sievietes, Bez tās mēs dzīves nastu nepanestu, - Viss dzīves mīļums nāk no sievietes, Bez tās mēs tumsībā un naidā dvestu: *  *  * Šinī vietā burtnīcā ieliktas dažas lapiņas izmeklēti skaista papīra, uz kura rakstīti nākošie sāpīgie pantiņi. - Tie liekas rakstīti kādu laiku pēc katastrofas, rokraksts manāmi atšķiras no iepriekšējā. Izd. Ak, Olivia, - Reiz laimes solījums man bij tavs vārds, Nu viņā laime piemin to, kas bija. * Ak, Olivia, - Kā es lai aizeju no tava loka? Ij smarža mūžam mīt pie ziedu koka. * Ak, Olivia, - Tu aizgāji, bet svētīta šī vieta, - Pār viņu tavas dvēsles dvaša lieta. * Sighignola. Ak, zemes vēzīt, - Tev gari dziesmas pērļu pavedieni, Ar tiem tu viņu zemes alā sieni. * Kā rīta stariņš aizlien raustīdamies Ar sarkanotiem pirkstiem - kur tas bij? * Trīs violetas švītras, Trīs bāli dzeltenas, Melns koks un nedaudz lapiņas - - * Osteno. * Pēc lielās vētras ārā izeju, Lai mīļās lejas atkal apskatītu - *  *  * Ap kalnu lēni stiepjas melni dūmi, Uz leju gaisu spiež, - es viņus zinu: Tās manas domas, kuras dara drūmi; Kas būs? * Upe nikna top, - viņas sejas melnē. Krasta niedras plok, - sīkas putas šļaksta. Vēji metas bēgt, - tā ka smiltis noput: Rudenis raugās. Raugies, raugies vien, - nau man bail ne ziemas. Tik tev nebūs skart - manas Olivijas! Mūžam ziedos plaukt - viņas baltās dvēsles Smaršotai puķei! Olivijas nau - - * Pie pašas aizas malas skaista vieta. Tur ezeracis skatās. Nu teic, pie kā ir tava dzīve sieta? *  *  * Ciona. Debess sadugusi, Zemi apņēmusi, Zilām miglām tāli aizklājusi. Visi vēji klusi, Diena piekususi, Ko tu gaidi? ej nu līdzi dusi! No kalna sāniem iziet mākoņi. - - Ar vaidu pilsētā es lejup kāpju. Jūs laimi atņemat ij man, ij zemei. Un atstājat man kausu pilnu sāpju: Dzer, atkal dzer! * Baveno. * Aiz pilsētas stāv zaļas kalnu grēdas; Virs viņām kraujas brūnas klintājas; Bet visam pāri klinšu plecos sēdas Uz augstā krēsla sniegs un noskatās Pēc uzvaras. *  *  * Skaistu vārdu atminu par klusības kalnu: K l u s ī b a s   k a l n s Tu saprati pēkšņi, Kas projām bēdza, Kas tavas lūpas Uz mūžu slēdza. Nu liela migla - Uz klusības kalna, - No viņa uz puķēm Uzkrita salna: Uz kuru krita, Tā ātri vīta, Tai nebūs ne zelmes, Ne saules, ne rīta. *  *  * Lēni sāpēs aizveras Debess melnās acis - * Lietainā dienā rībēja šāviens. Apkārt no lapām pilieni bira. Ķertais putniņš raustoties mira. Daudzkārt atbalsots skanēja grāviens. Nu kluss, viss ira - Mira. * Bāla, bailīga narcisa - * * * Tas sārtais smaids vēl vakar! - Nu tu bāla. Tie siltie vaigi stingst. Kas sildījusi - Tā ugunssirds vairs nedeg.- Nāvei gūtne! Tā vārīgā un smalkā dvēsle tāla, Un visa, kas paliek, stāv tik klusi, klusi! Uz citu sauli, pēkšņi aizgājusi Kā visa žēluma un sēru sūtne Tā brīnumbūtne. Nu pasaule man atkal ledus gāla, - Tu biji prieks, man dzīvei devi sauli: Es ziedu liepā kāru savu auli, Kā bites laidās ārā smieklu vāla. Nu še ir izbeigusies mana gaita, Man jāiet atkal turp, kur mirst bez skaita. Camoghē. Tik gari, lēni līņā rudens lieti; Jau mēnes's būs, un vēl nau nobeigts jaudas, - Vēl nevar debess savus logus cieti, Skan līdzi gari rudens vēju gaudas Priekš miršanas tu, laiks, deri gan lieti Kā iežūžinātājs priekš garās snaudas, Tik karsti vasarmirkļi bij, tik īsi,- Tu garām elpām ziemu ievadīsi. Bez atpūtas, bez saules Olivia, - Dzīs, dzīs ij atmiņa - Ak, Olivia - Kā vasardiena, visu apsološa! Cik mana laime ausa brīnumaina! Cik neredzamā tāle likās droša! Un cere bij man tverama kā aina. Man pretī nāca laipni starojoša Kā saule pasaule, kad tumsu gaina, - Iekš tevis visa bija sakopota, Nu zuda - - - - Bodio. Pamazām aiziet visi, kurus mīlu. Ik gadus vairāk dzirdu viņus mirstam, Un citi aizgriežas, ak, tos es vīlu - - Un tagad? - - * Iz' kalnu zilās ēnas drēgnuma Es siltā saules gaismā atkal iešu - - * Miege. * Uz drūmo purv' un birzi Ko skatus virzi? Tur mūžam lakstīgala nedziedāja, Tur mana māja. *  *  * Jau ilgus gadus vadu pie tās tautas, Pie kuras agra mīla mani sien, - Un vēl es svešs, un vēl nau pušu rautas Tās citas saites, kuras grauž ik dien'. Tās citas saites, kuras grauž man miesas, Vēl dziļāk dvēsli, ka tā trīs un slimst Kā smalki pirksti, kad tiem jāskar ciesas. Tās saites sāpes, - katris viņās dzimst, Un, dvēslei pašai rimstot, tās tik rimst. *  *  * Liestal Un stundām, lēni vilkās tad mākoņvalksts. Kad augšup vēros, šķita man, ka tas stāv. Jau pusceļposmā sedza man debesis. Viss apstājoties klusa, kā nogaidot. No lejas migla nāca tiem pretī kāpt. Līdz kalna vidum aizsniedza miglu staips. Jau mākoņstarpām retumis zilums bālst, Jau debess malas dzeltē, kā lapas vīst, Tik ezervidū turas mazs brūngans zelts. Gar kalna kāju dūmakas aila rāpj, Kā balta čūska lokās un dobji šņāc - Tas dzelzceļvilciens spraucas caur kalnu caur. Tas ļaudis tāļi dzimtenes sētās ved Kā visi ceļi, - mans tikai nau neviens. Jo augstāk kāpju, top vēl jo tumšāks gaiss, Tik tāli-tāli sniegotās galotnēs Vēl zila diena mirgo un saules zelts. Uz tālām mājām turpu būs iet, būs iet! Mans ceļš un dusa - nāve - - vai vēl kas būs? Herberge. * «Lai sveikas manas māsas tavā zemē!» Zeltenes, jūs sveic Olivia. *  *  * No nedaudzajiem vietu nosaukumiem var nojaust, ka autors pēc skaistās Olīvijas nāves ir nemierīgi ceļojis apkārt, atgriezies vecās vietās un atkal promgājis, līdz beigās atstājis Tičīnu, bijis franču Šveicē un caur vācu Šveici aizbraucis uz Vāciju, kur nozūd viņa pēdas. Par viņa galu ir jau ziņots ievadā. Viņa pēdējie vārdi - «vai vēl kas būs» liekas aizrādām uz kādu tumšu nojautu, pašās beigās ir sveiciens latvju māsām no Olīvijas, pieņemat to, zeltenes! Izdevējs RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS ČŪSKU VĀRDI NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS II BURTNĪCA Ko dzīvē meklēju? Uz saulesaugsti cēlos spējā dziņā Tai lielā ticē: taisnība veic varu! Nu guļu lauztiem locekļiem un garu, No saules kritis dziļā nesaziņā. Es pūlos atjēgties: Kas ir? Kas bija? Kā slīkonim žib garām dzīve visa Man sāpju, šaubu garā čūsku vija: Ko dzīvē meklēju? Kas rokās risa? Kas dzīve, saule, es, - kas tas, kas dzisa? Man nava cita balsta, cita drauga Kā patiesība vien, Kā taisnība tik vien, kas nāvē auga - Tas bij tik sen, - gandrīz vairs neatceros - TAS BIJ TIK SEN Tas bij tik sen, - gandrīz vairs neatceros, Gandrīz vairs nezinu, vai bij jel maz? Jeb es tik tukšās sapņu ainās veros, Ko manas mūža ilgas audušas? Man apkārt cipreses un dienvidpriedes Kā sapņos šūpodamās- sēri šņāc, Un slaiki debeši velk smalkas sliedes. Pa tām nāk ainas, kas tā sirdi māc, Kas projām viļ, kad skujas sēri šņāc. ATMATAS SMARŠA Tas bij tik sen, - kā es to iecerējos? Man visas domas tāli aizrāvās; Tās vecās miņas klīda visos vējos; Pa ielām, smiltīm zūdot nolaidās. Ak, - sapņos, nemanot es puķi plūcu,- Mazs ziediņš spīd kā māju atmatās, To smaršu atceros un kāri sūcu. Tai līdz tās miņas nāk un senā mīla Kā es tās salku reiz, - un kā tā vīla! TŪKSTOTS STĪGAS Es toreiz rāvos kļūt no visa vaļā, Kas maigām saitēm mani turēja, Šīs dzīves patīkami šaurā daļā Ar liegām laimes jūtām mānīja. Ak, saldā paraduma tūkstots stīgas Kā meža vīni rokas apvija, Tās skaistam gūstam ļāvās nevarīgas. Bet tūkstots stīgas plēsa pati sirds Ar tūkstots sāpēm, kas kā naži ņirdz. BĒRNA DRAUGI Jo bērnu gadus kopā nodzīvoju Ar upi, smilti, zāli, sauli, vēju; Pa smilti gozējos, pa zāli skrēju, Ar bitēm draugs, ar taurenīšu roju. Ar dadžiem tik un ušnavām es kāvos, Pie Daugavniedrēm gliemežzirgus sēju Un smilgu ratos vizināties ļāvos; Bij akmentiņi draugi - dzīvi zēni Ar klusām balstiņām, tik drusku lēni. Bet laikus es jau tāļu ceļu āvos. RAUDU MĀCEKLIS Un maz es raudāju tais bērnu dienās, Jo reti cilvēkus es redzēju; Ar sevi viens es biju četrās sienās; Tās mani un es viņas mīlēju. Tik jauneklis es raudāt iemācījos, Dzert dziļā kausa visu rūgtumu No ļaužu rokām, kuru es tā bijos. Un velti nebij manim, ak, tā bail: - Vēl tagad atminoties dvēsle gail. BĒRNA BĒDAS Tik vienas bija man i bērnā bēdas, Ka vairāk mīlēju, ne mīlēts tapu, Ka neredzēja manis: - dziļas pēdas Man sirdī spiedās; ceļvedes uz kapu. Tik maz man vajadzīgs bij, vēl mazāk prasāms, Jo vārīgs maigums muti slēdza cieti, Bet bērna acīs viss bij gaiši lasāms: Viens stariņš brīves: augt kā jauni dzieti, Viens graudiņš mīlas, - ak, būt' derējs lieti! Kaut ērkšķos raujams, kaut no zemes kasāms. BĒGUMS Kad pirmo reizi ļaudīs izgāju, Es izbijos, cik svešus viņus radu. Tie dvēsli sagrāba ar riebumu, Es metos bēgt. Daudz gāja gadu, gadu. Iekš sevis dziļi dvēsle noslēdzās Aiz asām nicinuma dzelkņu piņām, Bet pašā dvēslē dzelkņi sadūrās. Un gadiem atkal spārdījos pret viņām, Līdz atrāvos no piņām un no tiņām. KLUSĀS BIEDRES Bez miega naktis, nu man klusas biedres, Sēd gultas malā, manus vaigus glauž: «Vai guli? Lūk, mēs gaidām jaunas ģiedres, Tās, kura visas tavas jausmas jauž. Es ceļos, staigāju, kur saule silda, - I tur tās diegos manas miesas auž; Ar smagu maigumu man dvēsli pilda. I pašā saulē sirds vēl saules gaida, - Tās klusās biedres slepu cer un baida. ĻAUNĀ ZVAIGZNE Nu manī dzīvo raudot mana sirds; Es nezinu, kur dēties aiz tām raudām. Kā ezers smags, tā dzīve daudzām jaudām, Un kalnam pāri ļauna zvaigzne mirdz: Kas zaudēs ezeru? kas spēj tā kaist? Ak, saule ne. Vai mīla karstām glaudām? Vai varavīksnās kūpot velgums gaist? Lēks ļaunās sarkanzvaigznes vietā zila? Kā jauna dzirkstele, ko laime šķila? VECAIS ŠĶIRSTS Es pavēru to vāku vecam šķirstam: Kāds svešāds gaiss! un tomēr pazīstams. - Tik smags un sažuvis, tāds, kādā mirstam, Bet kādā glabā būtnes mūža nams. Tur manas pārdzīvotās dzīves trūdi Tur dvēsles sārņi, viss, kas atmetams, Tur damu, jūtu pīšļi, vārds tiem: «Zūdi!» Tur dažs ij nedzīvotas dzīves grauds Put žūdams: dīgļu ceres bij tik daudz. ČŪSKAS ACIS Vai pēkšņi dzirkst kas trūdos? Nau jau spirkstis. Vai slepus kust kas? Vai kas galvu ceļ? Ā! čūskas acis žib kā divas dzirkstis! Un čūskas mēle šņāc: «Ko, dzīvais, šurp pie nedzīvajiem nāc?» Spīd melns, ņirdz balts, smeldz roka: lūk, kā dzeļ! Ir čūska - nāve, dzelons mokām biedē - VISGRIBE Sirds nopilst vairs, grib visas pasauls mīlas; Grib vairāk, nekā zuda pagātnē; Grib visu nākotni un visas ķīlas, Ko nebeidz daiļot mīlas pārpilnē - - Līdz spīd i tas, kas nebijis jau zudis: «Viens tomēr tevi mīlēj' - pameklē! Vai saulē tu vēl diezgan nenorudis?» Ak, saule, - pieņem mīlu, dod un žēlo, No tās, pēc tās man dvēsle mūžam kvēlo. VĀRTI Kad citiem vakarā tos cieti slēdz, Man dzīve ver pret beigām savus vārtus: Es redzu dārzus svaigi neaizskārtus, Kur citkārt pīšļus dzīve kaisīt mēdz. Kam rādi, dzīve? - Žēlām vilt tu cerē? Kā nabags zudušo par vēlu jēdz Un skumjās vaidās beigu dienas perē: «Cik skaisti bij, ak, reiz! -Ak, bij tik sen! To redzu tagad tiki tik sen, tik sen!» DĀRZI Nē, vārtos negribu es tikai vērties Tā skumji notāl, - iekšā gribu iet! Lai kā tu, dzīve, manim pretī cērties - Tais dārzos palikt gribu! ver tad ciet! Nau tavi pīšļi lipuši man vaigā, Tavs režģis dvēsli nau man spējis siet, Caur tevi bridis, es vēl esmu svaigā! Jeb tici, ka mans spēka guns jau guris? Nē, mūža mežs vēl ir mans ugunskuris. MĪĻI SMAIDI Man krūtis deg to ilgu, sūrst to gaidu, Kā nākt, teikt vārdu, ko jūs saprastu, - Es neizturu vairs to tālumu, Kad jūs tik smaidāt tukšu, mīļu smaidu. Ar - varu gribu es tad ierindoties, Kur tumsa garām lielo straumi veļ: Viens visiem piemēroties, sevi doties, - Nau vārdu: - mans kā čūskas ģifts tik dzeļ; Tik ūdens lāses vien ne šķir, ne šķeļ. VIENS Dzimst cilvēks viens, un mirst viņš atkal viens, - Ak! kaut vai mūžam dzīvē pulkos bēdzis, Kaut sevi tēraudiem pie citiem slēdzis: Ir cilvēks viens un viens, Un cits tam svešs un tāļš, un auksts kā pliens. «Bet tu jau vientulību slavēt mēdzis?!» SVIRA «Par tāļi nost no ļaudīm aizgāji, Un visas saites te ar zemi ira - Kur nu tu dēsi savu vienatni? Kas tevi pacels? Kāda pasauls svira?» Es pats uz savām rokām droši svārstos, Es nemeklēju dzīvei paglābi Ne zemes saikņos un ne debess tvāgstos. «Tad atmet zem' un debess visu grūtni Un gaisos pārtopi par jaunu būtni.» ĀRA PASAULE Pār mani āra pasaulei nau varas, Ne prieks, ne bailes mani nespēj siet. Mans gars un spēks no āras neatkaras. Vai brīvs nu varu iet? «- I brīvos vējus zeme tura ciet. -» No pasauls pūra neizbirst ne skaras. SILA PUTNS Ir sila putnam jālaižas uz tāli, Kurp pārvarīgi viņu liktens trauc, - Pār jūru, kalnu, tuksnesi un gāli; Neviens to nedzird, kā viņš žēli sauc. Tur augšā debess aukstām acīm skatās, Un lejā atvars dziļu muti ver, Un nāve savas telpas taisa platas. Tu, mana dvēsle, ko tu ceļā cer'? Ka draugs lai balsta? Ka lai mīla tver? ATSKATNE Ko mūžam nebiju vēl darījis - Nu atskatos nez kā uz savu gaitu? Es lasu pat, ko reiz es rakstījis, Es redzu acīm savu dienu skaitu. Kas ir? es mūžam tikai lidu laidos, Lai drīzāk sniegtu turp, kur darbs man māj: Nost seno domu nastas! aidu aidos! Ko nu es atskatos? vai lidas stāj? «Vēl trej tik plašu segu tāles klāj -» PĻAUTAIS SIENS Mans ceļš ar asrām un ar rūgti laistīts; Ne saule nemīl manis un neviens. Par ko pie pasaules es esmu saistīts? Cik ziedam viegli rist. Cik viegli pļautai zālei pļavā krist, Un dvēsli izgarot kā smaršīgs siens! GRAUŽI Tad tas nu būtu gals. - Nau negaidīts - Jau gadiem ņēmās mani nāvē vadīt: Cik jauka esot nakts! Kam vajdzīgs rīts? Cik jauki postīt! Un kam vajdzīgs radīt? «- Tad pierunāja reiz» Tad spēkus lauza?» Nē, spēks man dzīvē, nāves netop rīts. Bet kad nu citas dzīves dzīvi grauza? Kas dzīvo tik, cik otra dzīve drūp? Kas dzer tik asins, kas vēl silta kūp? VĒL LIELĀ TICE IR Vēl lielā tice ir: veic dzīve nāvi! Jo dzīvei taisnība. Aiz saules augstāk ej! par dzīvi stāvi! ALGA VIENA Ir alga viena tagad, varu teikt; Ir tagad beigas. Toreiz - tālās dienās - Bij kauns, - es nespēju to kaunu veikt: I viļņi, gultni slēpjot, stāvu slienas. Es tevi mīlēju - nu izteikts ir. Nu krīt un aizplūst viļņu stāvās sienas, Skat' gultni! skati drīz! - drīz nāk, kas šķir. Jo tagad beigas. Lai tev skaidra jūta Dveš veldzi vēl - tā ir to viļņu pūta. RUDENS Ko visi putni šodien laižas zemu? Stāv koki nekustoties, - pļavas līkst, - Zieds nolaiž galvu kad to rokās ņemu - Kas šodien noticis? Ko sirds tā tvīkst? Vai dzīve dusā atlaiž savu saimi? Un pirmā nāves jausma sirdīs dīgst? Man līdzi tiesība uz lielo laimi: Es līdzi zemes bērns: pie zemes eju, Pie savas mātes beigās galvu sleju. PILNS MĒNESIS Mans pēdējs skats lai tevi aptver, draugs, Pilns mēnesis, i tu uz dusu ejošs. Tik skaisti dziest tavs maigais acu raugs Bez rūgtes, kluss un gaišs, gandrīz vai smejošs. Tu atkal pārnāksi, tu mainies bieži Un daudzus priecināsi jauns un šmaugs; Es nākšu ar, kad lieksies laika grieži, Mums laiks ir iet! tu bālsti, drīz sāks svīst, Lai gaismas acis neredz tos, kas vīst. Ir čūska - nemirtne MAN LĪDZI TIESĪBA UZ LIELO LAIMI! «Tev nau tās tiesības uz lielo laimi: Kā visiem, dusā mirt, Tev mūžam jāsien kopā saim' ar saimi.» ES PASAULS AUKSTUMU . . . Es pasauls aukstumu jau agri jutu, Un dvēsle ciešot sevī sarāvās, Kā zeme raucas debess ledoņās, - «Bet salstot dveš tā. sutu, Ceļ ļaužu ģintī dzīvā ūdens putu. Tā tu ļauj sasilt tavās ciešanās!» PAR KO MAN IET? Par ko man iet? Kad dzīve mani vajā. «Par to nau runa. Ne dēļ tā tu radīts, Lai ērti tev, lai dzīve tevi paijā. Tu dzīves daļa vien. Pie savas gaitas dzīve tevi sien - Un darbs ir tas, no kā tu tieci vadīts.» BŪS DIEZGAN KLAUŠU GAITAS . . . Būs diezgan klaušu gaitas; atlaid mani! Es strādājis un cietis, darbs viss irst, Klīst tauta-avis, kurām aizbēg gani. Jo tauta sirdī mirst. «Vai mirst? Nē, tikai gurst un augšup nirst?» «Ej atkal!» - Pats es mirstu. - «Teikts: ej, zvani!» PRET NĀVI KARŠ! Vai dzīve pretniece? Tā tevi laida? Pret nāvi karš, No nāves bēdz un viņas rīka: naida! AIZSTĀVS «Nē, neaizstāvies tu! tev aizstāvs būs Tas laiks, kas attaisnos par mūža sāpēm, Kad sen i asaras, i acis žūs No liktens vīlumiem un laimes krāpēm. Sīks krūms ar ērkšķiem gainās, ozols ļauj, Lai viņa lapas plūc, lai zarus strosta; Viņš zin tik augt un augt, jo spēki strauj. Kas prasīs pēc, cik tevis ciesta posta? Bet tik - cik tevis austa dzīves josta.» UZ SAPŅU MALU Pa gaisu augsti dzenas bezdelīgas, Pa ielu bērni skraida, - saule riet. Un vakars puķēm, kas tik nevarīgas No karstās dienas, velgumu nes liet. Es, sienā guļot, augšup raidu skatus: Jau zeme tumst, bet augšā gaišums iet; Es velti meklēju vēl zvaigžņu ratus. Ak, braucat drīz ij manu dvēsli vest Uz sapņu malu, kas var mieru dvest. UZ ZEMES DURVĪM Pusmiegā naktis cauri klausījos, Kā klusi apakšzemes ūdens plūda, Kā lēnas balsis vira dzijumos, Kur aizslēpusies nauda zemes trūda, Tur labi līdzi būt, turp gribu iet, Tais zemes durvis. No: tu mani grūda Tas debess rīts: «Man vajā ver, tev ciet.» Kas rītam aizliegs dzimt? Rīts dzims un tiesās. Vai atpakaļ tu bēgsi mātes miesās?» STĀVI, BĒGLI! Ej vien un bēdz, pa kuru ceļu gribi, Pa visiem pretstāv darbs, Sauc: «Stāvi, bēgli! Briesmām pretī zibi!» DZĪVES SARGS «Tev visas dienas, labas tā kā ļaunas, Ir līdzi jādzīvo, tev nau kur bēgt; Jo palīdzības lūgties dvēsle kaunas; Jo nau, kas pats nāk tevi rokās slēgt.» Kur pabēgt, paliek nāve, man nau bailes! «Tu saprot' maz: būs vairāk spēt un jēgt! Būs griezt pret nāvi visas asmins smailes! Jo nāve - naids pret dzīvi - nau tev draugs. Tu esi dzīves sargs, tu dzīves raugs.» TEKOŠS ŪDENS . . . «Tu reizē tekošs ūdens kalnos augsti Un krastā zieds, - Tu reizē veldzi nes un reizē plauksti.» VIENS MĀKONS Pār tālām lejām rudens klusums valda. No sava kalna ilgi noskatos, Ka manā priekšā, izklāta kā uz galda, Guļ vēlais skaistums gaisa dzidrumos. Dveš stipris, mitris gaiss; viens mākons tāli Viens pats iet augstē; zemes dobumos Ož lapu trūdi līdz ar jaunu zāli. Caur trūdu smaršu zāles smarša laistās, Ar nāvi dzīve gluži tuvu saistās. PAR MŪŽIEM REIZ «Tu neatkārtojies, tu zemē nāci Par mūžiem reizi vien, - Tad turies mūžam nebeigt to, ko sāci!» LIELIE LOKI «Tu viļņos plūstot laidies lielos lokos: Tie viļņi saules līdz ar zvaigznēm veļ, I sīkās būtnes viņos plok un zeļ, I tavā dzīvē loks un viļņi spokos. I gara pasaule tais viļņos griežas; Ik loks, šķiet, atkārto, bet augstāk ceļ, I seniem cauri jaunnākošie spriežas, Bet patņiem brīve dota lokus lauzt, Sākt jaunu kustību, likt saulēm aust.» Un jaunie loki nost no veciem riežas. GARS LAUZĒJS Gars, vielā dzimis, netaps vairs par vielu, Bet tāļāk laužas kustība no gara, Un jaunā veidā vērties varbūt lielu, Varbūt vislielāko no brīniem dara? Jo zemes virsū paliek gars kā patnis Ar dzelžu saitēm siets pie mēr' un svara, Un tomēr zemi pašu veido pratnis. Vai šaurās važas, kuras garā graužas, Reiz nevar rist no patņa, kas tā laužas? Skrej putnis, paliek zeme - kviešu statnis. IR DZĪVE KUSTĪBA . . . «Ir dzīve kustība.» - Un nāve? - «Arī - Tik veids ir cits. Tu raugi, kā likt lietā viņu vari!» NO VIŅPUS . . . No viņpus nāca vēja stipra pūsma, Pa upi balti viļņus cilājot. Cik skaisti viļņi plūst kā varoņdrūsma, Nevienam rītu nebūs pārdzīvot! Tu liksi: visi mirs, bet - tu tāpat; Es likšu: dzīva atkal taps tā plūsma Un līdzi tu, un mūžam ritēsat, Jo ļaužu dziesmā viss top dzīvs, kaut dziest, I es, kam visu meklēt bij un ciest. PĀRMALUMS «Jā, tomēr ļaudis mīli,» lēnie smaida. Nē, nevar mīlēt tos, ko nicina. Ne mīlēt viņus būs: lai lauž un šķaida, Līdz aiziet pušu viņu patība. Kad milti rupji, pārmaļams ir malums, Līdz smalki, balti put kā migliņa, Kad greizs ir nazis, otrreiz kaļams kalums. Kad neder paaudze, lai met to vārā Un ceļ kā teikā veci jaunu ārā. Jo, kur to nespēj, tur nāk nāves salums. LĪDZSKAŅA Ak, labi, ka vēl viss nau mūsu daļā, Ka putni paši dzied un meži skan, - Jo laimes nau, kur cilvēks visu vaļā. Tā tur, km līdzi skan Daudz būtnes, nelīdzas ne tev, ne man: Bet visas brīvas dārzā, brīvi zaļā. NEPĀRCIESTA «Vēl tevī pagātne ir nepārciesta, - Vēl nespīdi tu pats, Tik tava dvēsle ir uz sauli griezta.» KUR ČŪSKA DZĒLUSI . . . Kur čūska dzēlusi, vairs nevar dzīt, Jo dvēsle grūst, Nekas vairs nelabs; lūk' tik, kas būs rīt? Ir čūska - atjaunotne: dzeļot dziedē - DZĪVES TAKA Grib dzīves taka vest no kalna lejā. «Vai gribi tu?» «Ej jaunā kalnā atkal jaunā sejā!» GAIDOŠS BRĪNUMS «Vai neviļ gars, kas izmisumā raida? Vai dzīve skaista nau? Nu koad nu atjaunotnē brīnums gaida? TŪKSTOTZIEDIS Uz visām pusēm koks ir stiepis zarus, Cik spēdams pasaulei nākt pretī tiecies. Nu rāmi stāv viņš, gaida nenoliecies No pasaules un saules mīlas starus. «Tu esi devis tik, vienmēr tik devis, Vienmēr no jauna zaļš, tu tūkstotziedis, I dvēsli smaršā izdvesis no sevis.» Bez atziedes es vējā sevi kliedis, Bez atvizmas zūd sapnis, manī briedis. Ak, ņem tās gaidas, saule! Viss pie tevis! ATZIEDIS «Tu ne bez atziedes, jo tu ne vienis, Tu atzied dēliem vēl: Tu pats tie dēli, Ja dēliem ne, - tu tūkstotgadu dienis, Tad darbam atziedēs, lai nez cik vēli. Un pēkšņi, nezinot tev, reiz tev zaros Būs teiku putnis klāt ar zelta kvēli; Neviens to neredzēs, viņš slepu staros. Tik tavu sapņu tumšā mēnesspuse Būs pēkšņi spožā saulē uzlēkuse. Tad tavas gaidas pates sildot garos.» ZVAIGŽŅU SIETS «Pats pārveidojies tu! pats veido lietu! Tā lieta - dzīvība. Pār tevi debess izbērs zvaigžņu sietu. BEZ RŪPĒM Visapkārt sāpes urbj un draudi draud, Un liktens lēkmes pāri galvai karas; Un nau, kas glābj; bet žēlas mūžam raud, Nekad bez bēdām acis neaizdarās. Un, mūžam urbtas, grauztas, miesas drūp, Un mati bālst un vaigs no graužu varas - Tik vienam visi posti maz ko rūp: Tā dziņa dvēslē zin tik steigties radīt, Tik visu vērst, ij nāvi dzīvē vadīt. VIŅA DZIŅA Un, kad uz laiku rimstas mocītāji: Tie kaulu lauzēji, tie dūrēji, Tie sliecenieki, galvas plēsēji, Tās teku sāpes un tie raustītāji, - Kad dvēsle atelš, neredz pāresti, Kad šķipsnis saules paspīd kaut ij vāji, Kad cilvēcībā pasmīn cilvēki, - Tad viņa dziņa mirkli atņem elpu, Ar gaviļdzīvi pilda visu telpu. KAS ČŪSKA IR? Ir čūska - nāve: dzelons mokām biedē Ir čūska - nemirtne; . Ir čūska - atjaunotne: dzeļot dziedē. RIEBJĀ NASTA Ir sekli dzīvot, dziļums vien ir mirt. Un kas var piespiest nest to riebjo nastu? Es brīvi gribu slēptās dzelmēs nirt: Vai apnicībām pārmaiņu tur rastu? Jo apnicis šos dzīves ceļus staigāt, Kas dzīve saucas, bet kas spēj tik irt, Kur nebeidz sāpēs tik un nāves klaigāt, Viens ceļš tik atliek, turp es gribu doties! «Viens ceļš - tā gan, - bet cits!» - Kāds? - «Atjaunoties!» NĀVES LEPNUMS «Tu dzīvi apmelo. Vai neatradi Tu ceļā mīlu, kas spēj ziedoties?» To gan, - bet maz. «Nu, kaut ij to.» - Bet gadi!? Nau Abigailas, kas to uzņemsies! «Tu rūgts un lepnis, nespēj pieņemt balvu; Tu nespēj lūgties, līdzīgs visiem būt; Tas nāves lepnums, liedz tev noliekt galvu. Bet jaunu dzīvi var tik mīlā gūt. Tad zemojies, lai augtu!» Ha, tā - «grūt!» VĀRDI Kas ir šis «atjaunoties»? Atkal vārds. Es tūkstots vārdus esmu izbaudījis, Un tukši visi bij, - sauss lūžņu zārds! Bet šķita reiz, ka auglīgs lietus lijis. Nē, vēlu nāci, kad jau kauli līkst, Kad laiks jau taisno stāvu izšķobījis, Kad nau ne šūniņas, kas pati dīgst. «Un kad tev cita dzīve dīgstus dotu?» Ha, ha! Cits glūn tik, kā lai slepkavotu! NĀVES KAIRUMS Uz sevi vien es visu dzīvi cēlu, Kā citu lūgties? svešu dīgli ņemt? «Caur svešu dīgli pārraida uz dēlu, - Ņem svešu, spēsi sevi jaunu lemt!» Ha! mazā .mīla nīcīga! - «Bet dabā Nekas nau nīcīgs. Allaž tīk tai remt To lielo mazā, vērst to ļauno labā. Tā tevī, mazā, atjaunotos vairums, Kad tevī kristu nīcīgs nāves kairums.» ES ATKAL VERU VĀKU . . . Es atkal veru vāku - lai nu dzeltu: Es mirt vai dzīvot gatavs, raits un svaigs. Ko redzu? - Čūska pārvērsta par zeltu! Zaļsmaragdacis mirdz, Sārtrubīnmēle, dimantzobi ņirdz - Viss dārgām pērlēm klāts, - cik šķirsts ir maigs! NE DZĪVI DZĪVOT VIEN . . . «Ne dzīvi dzīvot vien, ne tēlot vien, - Ne zaļošs krūms, ne ezerspoguls! Bet dzīvi veidot, augšup vērst ik dien'!» IR DIVI VIENS . . . «Ir divi viens: te visi noslēpumi! Tu citos topi dzīvs, Un dzīv' un nāve, gars un miesa: - jumi.» OTRA JAUNĪBA «Tad gribi otru jaunību sev radīt, Tās vienas nepietiek: Sev līdz būs visus ļaudis vārtos vadīt.» KĀ NĀVES NEBĪTIES . . . Viss dom' un jūtu audums gadiem austs - Kā nāves nebīties! Viens naida dūrieniņš: viss audums lauzts! PAZUDIS Es pazudis, es nespēju vairs nīst, - Viss naids man pārvēršas par iežēlumu, Pret mani pašu iet un nepazīst Vairs manas sāpes, manu nogurumu. Man nau to ieroču, kas mani vaira, Un brūces, ko man sit, nau tās, kas dzīst; Es slēpties nespēju no katra daira. - Man atliek tikai bēgt kā saulei ziemā, Lai spēkus atgūtu, pēc nākot ciemā. Vai sapnis nes? - - - VAI SAPNIS NES ? Vai sapnis nes?  - Tas maig' un stiprais gaiss! Es dzimtenē un bērns! Viss dzenošs ziedons, viss ir topošais! LĒNAS GAIDAS Ap četriem agri pirmais putniņš čirkst, Īss teikums sveikumiņš, un atkal klusums. Vēl rīta dvēselīte rasā mirkst, Tik tikko aust, un tāli saules kusums. Es nenokaujos vairs; un gaidas lēnas: Lai arī acis deg, lai sirds vēl sirgst, Lai tās, kas manī krīt, vēl dziļas ēnas; Drīz putnu balsīs jauksies ļaužu skaņas; Lai, - lai viss duņā grimst bez miņas, maņas. GULĒTA NAKTS Šo nakt' vairs neaizdaru savu logu: Man pilna istaba ar zvaigznēm birst, Man rasa galvu klāj kā rudzu rogu, Un puķu dvaša manā dvašā sirst. Es pirmo reizi guļu visu nakti; Man smagās domas vieglos sapņos irst, Krīt dvēsles sārņi un top zemē rakti. Es celšos agri atjaunots un svaigs: Balts bērzs, kam apkārt saules rīta zaigs. Kad saule ņem uz sevi visas bēdas - RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS UZ MĀJĀM TRIMDNIEKA SAPNIS STARP DIVIEM CEĻIEM NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS III BURTNĪCA Kur manas mājas? Uz mājām! Uz mājām! Daudz garas dienas Jau dzelzceļa vilciens Steigdamies traucas, Bezgala ainas pie ainām sienas, Ļaudis kā viļņi Pavasarūdeņos jaucas. «Kurp traucas? Kurp traucas!?» No ziemas uz ziedoni, No paltīm uz jūru, No trimdas uz mājām! Uz galu aiziet tas tumšais laiks. «Uz galu iet tas tumšais laiks, - Bet priekšā stāv kāds zilgans tvaiks, Bet cerība ar žēlām jaucas -» Kam neminamo minēsim? Mēs jaunas dziesmas dziedāsim! «Vai tev sāk atkal dziesmas rietēt?» Uz priekšu! Uz priekšu! Uz mājām, uz mājām! *  *  * Mākonīts bālgans Lūkojas logā, Klusi čiepst putniņš, Satupis žogā. Ierāvis kakliņu, Saspuris spalvas: Adatām sniedziņš Krīt tam uz galvas. Pagaidi, putniņ! Stāj čiept un skaisties: Saule aug augtin, Ko kavējies laisties? Uz mājām! *  *  * Uz mājām! Uz mājām! - jā. «Bet vai tad tu priecājies arī?» Es? «Tu arī nabaga putniņš esi -» Es smejos. «Es redzu, tu smieties vari, Bet vai tu smejoties priecājies arī?» Kā tu jautā? «Kā man nejautāt? Nāc man gluži tuvi klāt! Klau: Man grūta vēl sirds, Vēl pārciestais spiež - Atlaista saite, man liekas, - Vēl vairāk griež.» Nekas! Nekas! «Nekas? bet kam tu neatbildi?» Kam neminamo minēsim? Mēs jaunas dziesmas dziedāsim - Klau, tā: Viss bijušais izbijis, Viens acumirklis vien To izdzēsis. Ko cietu mūžudien, Līdz izsamisu - Viens acumirklis vien Ir dzēsis visu. *  *  * «Lūk, tur kāds skaistums! Apkārt un priekšā! » Tā Kamas upe. *  *  * Zilganbrūna viļņu švītra Pakaļ kuģim gari velkas; Notālīm iz viļņiem noglūn Ūdens dīvu baltas telkas. Zila migla, brūni tvaiki Pagājībai pāri velkas. *  *  * Skat' Volgu! *  *  * Klintājs pieri rauc Tumši dusmīgi, Miegains galvā mauc Mākoņcepuri. Vakars nolaižas Miglas audumos, Saule šūpojas Viļņos, atviļņos. Garām kuģis slīd, Saka ardievas; Zelta stabā spīd Ūdens notrīsas. *  *  * Skaistums un tālums, tālums, tālums! «- Tālums . . .» *  *  * Nāc, zilais tālums, Man pretī, pretī: Aiz manis bālums, Aiz manis nakts. Kalns, zaļi krūmi Man pretī, pretī: Aiz manis dūmi Un tvaiki, un nakts. Zib baltas kaivas Man pretī, pretī: Aiz manas laivas Grimst neziņā nakts. *  *  * Tā ir zelta Kazaņa . . . *  *  * Midzinoši vienmērīgā Ratu taktī kuģis laižas. Tīkams vēsums nāk no upes, Lēni vējš gar kaklu staigā. Uzgulis uz kuģa margām, Līdzi laižos kā pa sapņiem: Saules plīvurī slīd ainas - Krasta pilsāti un ciemi Pilni viļņojošu ļaužu. Pilni spēka, darba, smieklu, Pilni dzīvības un dailes. *  *  * Vakars - «Man baigi - iesim iekšā!» *  *  * Sāk ūdens tumši nokrāsoties, No viļņiem gaišais vizums dziest: Vējš ceļas kuģim pretī doties, Un buras plešoties sāk briest. Mēs gaidām tevī, vēju, nākam, Un burām līdz mums plešas krūts. Mēs baltās putās stāvēt mākam, Nāc! dreb tik kuģim loga rūts! *  *  * «Jā, iesim!» - Aust rits! aust rīts! «- Viss miglās vēl tīts . . .» Cik ātri kuģis tām pretī trauc! «- Klau, kas tik žēli sauc!» *  *  * Man kaivas pretī skrej: Kur ej? kur ej? Man klintis ceļā stājas: Kur ej? tev nava mājas! Mans sils aiz manis šņāc; Nāc atpakaļ! ak, nāc! Še strautiņš ir tavs draugs, Še pļavas un plašais lauks! Še ir tavs mīļais mežs - Tur viss tev, viss būs svešs! Še biedri galvas lepni vēl ceļ, Še drosme vēl, še draudzība zeļ! Tur apkārt tu staigāsi baigs - Kur būs tev kāds līdzjūtīgs vaigs? Tur tumsa joprojām vēl draud - Tavu ausmu ne grib tur, ne jaud - Man kaivas kliegtin kliedz, Mājās braukt manim liedz; Tās mājas nau tavas, tev cerība velta, Grimusi pils vēl augšā nau celta - Manas kaiviņas skrej un skrej: Kur ej? kur ej? kur ej? *  *  * «Kur ej?» - Uz sauli . . . Nāc saulītē sildīties! «Saulītes spēka pildīties . . .» *  *  * Ar atplestām rokām Gulēsim saulē, Ar vaļēju dvēsli: Nāc, te mēs esam! Saulīte dos mums Visu, visu dodamu: Lasīsies dvēslē Mums dzīves sulas Un, karsētas saulē, Straujāki atkal Ritēs pa dzīslām Kā kausēts spēks! Dāvāt un dāvāt! *  *  * Lūk, saule sildītāja riet! «Es gribu līdz uz rītu iet.» - Hej, iesim! *  *  * Dzeltens ūdens līmenis, Mēļā starā stiepjas sala, Saules ritens aizritis, Ēnām sedzas krasta mala. Mēļā salā dusēt iet Nogurušie tālie ļaudis, - Mūsu gaitu nevar siet Vakars, kurš tās ēnas audis. *  *  * «Paliec sveika, Volga!» - Tālāk, tālāk! - Apgurst Volga, dzelzceļš mūs nes, - No pilsētas pilsētā met. *  *  * Dzelzceļa vilciens Steigdamies traucas, Ļaudis kā viļņi Pavasar-Daugavā jaucas - Ik vilnis tuvāk pie dzimtenes nes, Ik stunda straujāk uz priekšu rauj: Pretī mājām, pretī mājām! Man jau vajdzētu viņu tuvumu just - Zīmēm vajdzētu nākt, kas aizrāda mājas - Barā iejauktu vajdzētu rast Kur kādu dzimtenes seju - Nejaukā troksnī padzirdēt kur Saldās dzimtenes skaņas! Ir zīmes, ir! Kas man aizrāda dzimteni tālē! Pirmā zīme ir latviešu kaps - Tas kaps - manas mātes . . . Man vistālāk uz svešumu pretī Ir aizsteigusies māmiņa mana, Lai jau laikus saņemtu dēlu, Kad tas no trimdas pārnāktu mājās. Tā vistālāk man pavilkās pakaļ Un apkūstot pakrita svešuma zemē, Līdz beigās pagaidīt manis apmetās - Kapā. Ak, jūs latviešu mātes un tēvi, un bērni, Cik jūs tūkstošiem, dzīti no mājām, Pakritāt svešuma zemēs Un, kapā apmetušies, nu gaidāt, Kad varēsat atkal uz dzimteni nākt - Kaut garā vien - Un palīdzēt uzcelt no kapa Latviešu zemi, Latviju jauno! Kur latviešu kaps, tur latviešu zeme, Bet brīve! Esi sveicināta, tu, mana māte! Vieglas smiltis un saldu dusu Tev un visiem, kas pakritāt svešuma kapā! «Vieglas smiltis, mans dēls, Bet vieglās smiltīs grūti dusēt man vienai. Citā pilsētā guldīts ir tēvs Un meitiņa citā atkal! » Tēvs, mans tēvs, tu Latgalē apgulies viens, Un māsiņa palika sargāt kapā Manas Kurzemes kapus, Pār kuriem mīdamas Atkal grib iet vēl svešnieku kājas, Kas jūs, mīļos, lai kopā ved? Apņemat Latvijas tālākās stigas! Kur pasaulē tāļā reiz mani un draugus Nosviedīs zemē liktens, - Tur pasauli apņemt stigosim mēs Cilvēcē Latvijas robežas tāļāk. *  *  * *  *  * No pilsētas uz pilsētu Tu brauci, - no kapa pie kapa: Tur, tāli no dzimtenes aizsviesti, Tavi mīļie guldīti tapa. Vējš tāli lapas bij kaisījis, Kad auksti rudenī pūtis, - Nu atkal pavasars atnācis, Bet smagi tik cilājas krūtis . . . *  *  * Bet dzelzceļa vilciens Steigdamies traucas tik, traucas; Projām mūs aizrauj uz priekšu un tālāk Un savā ritumā ierauj Domas un jūtas, un tura tās: Uz mājām, uz Latviju! Uz mājām, uz Latviju! RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS UZ MĀJĀM NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS VIENĪGĀ AINA Piepeši saraujas sirds - Piepeši saraujas sirds: Es vēl nezinu, es tikai drausmīgi jūtu - Bērnības lauki ir tuvu! Ko pazaudēju, vai atkal to atrodu šeit! Tik nesagatavota ir mana sirds, Kaut gaidīju slepen mūžiem, ik dien', Bet domāju vairāk uz dzimteni visu, Uz darbu, tāli un cilvēci, cīņu un sauli - Un nu - Viens ieslīps. saules stars, Caur bieziem mākoņiem lauzdamies cauri, Uz viņu vietu krīt Un viņu man apspīd pusspodrā zeltā! Ak, zinu, zinu, ko, stars, tu man rādi: To vienīgo vietu, to vienīgo ainu, Vienīgo visā pasaulē man! Tā nemūžam nau atmaināma, Ne pārlabojama, ne izdzēšama - Spožākā zeltā viņa man spīd Klusi sirdī - Tu, manas bērnības atmiņas saule. *  *  * Ezers Kā klusa, melna acs Ezers no tālienes atstaro pirmais Noslēpumaini savādā skatā. Jā, es labi atceros vēl; Tu mūžam un allaž biji tāds - Dziļš un noslēpumains, un melns, Nepieejams, bruņojies staignēm, Un visus baidošs no sevis prom. Tikai notālēm vien es varēju sēdēt Un drūmi vientuļā skaistumā vērties. Ar meža ūdensputniem tu draudzējies vien, Kas no tālienes atskrien un aizskrien tāli Kā tevis sūtītas domas un ilgas. Apkārt tev zilruda rāva mirdz Draudošās krāsās kā zobens un varš; Aug vaivariņš, reibušu darīdams galvu, Aug sīki krūmiņi, govis vezdami maldā. Un garas zāles un mānoši sausnējas sūnas - Paļaujies vien un kāju uz cinīti cel - Visi audzēji rijīgo muklāju sedz Un tos, kas paļāvušies uz gludo ceļu. Ko tu tā gaini visus, kā sargādams ko? Baidošs reizē un vilinošs tomēr, Nemīlīgs, noslēdzies ezers guļ, Viņpusē paceļas kalns ar skaistu muižu, Bet ezers ir viens un viens. *  *  * Ezera noslēpums Ļaudis saka: dzelmē grimušas lielās laivas, Laupītāji kad sākuši Latviju verdzēt - Viltiem vīrus kāvuši, lauzuši laivas un pilis. Pērkons tad paglābis Imantu Zilajā kalnā, Bet lielās laivas varvīksnai licis no jūras pacelt, Tāli pārnest pār zemi un ezerā gremdēt. Latviešu pilis pie sevis slēpusi zemes māte, Latviešu dziesmas aiznesis vējš pa pļavām un siliem, Saules ticību slēgusi Laumiņa latviešu sirdīs. Vai tu tas esi, kas sargā grimušās laivas? Vai tevī atspriežas varavīksna? Mēms un mēms! *  *  * Felkerzāma kalniņš Pa otrai rokai zaļš apaudzis kalniņš Ar gobām un kļavām, un retiem krūmiem, Tam pašā galā koku pavēnī slēpts Guļ akmens, liels un plats, kā nomests vairogs. Tas vairogs vientuļu kapu sedz. Ap lielo akmeni rotājas puisēns, Klusi aizgājis tāli no mājām prom, Un burto noslēpumainās iecirstās zīmes; Šķēpi un cirvji, un salauzts rats, Un veci raksti par bruņinieku, kas miris; Kas kopā negribējis gult svētītā zemē, Bet gan pie brīviem ļaudīm vēlējies tuvāk būt. Stundām kavējas zēns un skatās pār lejām, Un zaļus zariņus akmens plaisumos sprauž, Līdz akmens izliekas ziedam. *  *  * Mēness meitiņa Tuvāk ceļam, kur garām braucu, Velk mani atmiņa - lēni, lēni - Sensena un mīļa, mīļa: Vai atmini mani? Aiz saules un pasaules un vēl aiz sevis: - Ar saules matiņiem mēness meitiņa, Ar zaļām actiņām spigulīte, Ar pieciem gadiņiem kā piecām lapiņām Puķītes stiebriņš pavasaragrē - Saulītē redzēju, mēnesī atminu - Mēness meitiņu dzīves naktī garajā. Es nāku pie tevis atpakaļ atkal Pēc gara ceļa uz mājām! Lokā aizgriežas lauki un koki, un ceļi Un slēpjot priekšā stājas tai mīļai vietai, Kur mēness meitiņa mita. *  *  * Baznīca un kapi Liels koku pudurs ap baznīcu stāv: Liepas un tumšas egles, neviena bērza, Bet lejā bieza pavilna krūmu un ērkšu. Balti jasmīni, dzeldošas akaces, rozes - Man vēl tagad jasmīnu baltie ziedi Liekas saldi dvašojam miroņu dvašu. Bet tumšam biezoknim cauri izspraucas tornis Un jūdzēm tāli mirkšina vakara saulē. Kad bērna gados no skolas braucu uz mājām, Tornis jau iztālēm meta ar roku man: ailā! «Še ir mājas! še ceļš uz mājām,» - Es aizgāju garām. *  *  * Liepu gatva Pie torņa stāvēja liepu gatva jau gaidot, Nepacietīgi virinot lapas un paraustot zarus. Tā jau simtsgadiem sagaidot savējos mājās; Liepas vadīja laipni uz netālo muižu Gar kalpu mājām un laidaru, klētīm un kūtīm Uz dārzu un laukumiņu - un galā Tur nams. *  *  * Nams Tas viņš! tas viņš! Plašs un drūms, un tumšs; Milzīgo liepu pavēnis vaigu tam visu sedz, Dobēs puķes tas māc, un istabā kaulus tas lauž. Bet otrupus nams ir gaišs, Un skaidri pār tālēm skatās - saule un zēns. Bet dienas vidū, kad apklusis viss, zēns, šerpuļos kratīts, Augšējā stāvā zogas, - viss tukšs un skan - Tur kaktā: Zeltītās ietverēs, smagās, un stiklos divpadsmit gleznas: Lielais Aleksandrs, un gleznojis Rafaēls lielais - Brīnums un skaistums, un noslēpums, uzvaras gaitā. Visu pasauli apņemt, tāļāk, vēl tāļāk, kas tur? Un augstāk, zem jumta, lien zēns, tur grāmatu izvandīts klēps; Pus dienām cauri nozudis zēns, «kur dauzījies?» Mēms. Ak, atmiņas, ak! *  *  * Kambars Laukā! gaisā! Tur laukums, tur klēts, tur zirgkūts, tur rati stāv. Un varbūt vēl tagad tur augšā ir - Kambars? Ak, ko es daru? Ko atmiņās iegāju te?! Tas negantais kambars, ko iedomājoties vien Vēl tagad man šaušalas pārskrien pār miesām Un neapslāpējams riebums! Tur klaušu laikos vainīgie tikuši pērti, Izmērdētie, drebošie vergi - No izmērdētiem, drebošiem vergiem Uz pavēli no labi ēdušiem kungiem - Un asins tecējis pa kāpēm lejā - Vienas dzīvas miesas no otrām plēstas! Tik vienu reizi es biju tur, kad to nezināju, Un visu mūžu man palicis dvēselē riebums. Un kāpes man likās līpot pie kājām Un ožot pēc asins. Ā! Nekad es otrreiz tur nebiju iekšā. *  *  * Dārzs Tepat taču ārā ir mīlīgais dārzs! Tur gulēju zālē - Pie slaikām, dzeltenām gailenītēm. Te dīķis, te pirts, tur linmārka, vītols! Iesim! pie klētsgala pulkstens pusdienā sauc, Suņi velk līdzi zvanam, nāk lopi mājās. Māsiņa: «Ū! ū!» skaļdziedamā balsī, ka aizskan aiz verstīm. Uz upīti aizskrienu lejā, uz Lauci, Un tur jau netāli atkal tas pats mans ezers, Dziļš un noslēpumains, un melns. *  *  * Atkal ezers Vai tu arī negribi gaisā celties? Celties un prom uz labāku vietu? Kur tik tuvu mums neostu asins, Kad pakustas vējš, no muižas puses? Sargies, ka ne tik to asins smaku tu jūti, Ka pilnas acis tie nepielej tev - ij mums - Un sarkanas netiek tev malas ne vairs no rāvas! *  *  * Prom mani rauji, tu, dzelzceļa vilciens, No atmiņām, kas tik skaistas un saplēstas nu! Raujošā ritumā, riteņi, ritat! Dzelži pret dzelžiem klaudzat un sitat! Uz mājām, uz Latviju! Uz brīvo Latviju! Bet tu jau esi tā pati vienīgā aina - Mans bērnības nams. Tikai plašāki plests Aiz sliekšņiem, aiz vārtiem, aiz ežām Līdz brīvai Latvijai, Līdz brīvai pasaulei Un tālāk - *  *  * Rit, rit riteņi, Priedes riņķo, Pļavas un upītes Sila malai garām. Mazi meža vīriņi Griezdamies līdzi: Svārciņi skuju, Biksītes tāšu, Priežu čiekuris Cepures galā. Kūliņus mezdami, Skujiņas sperdami, Cepurītes mētā Augsti gaisā. *  *  * Mazas bērza meitenītes: Zaļi mati, balts krekliņš, Sila malā sastājušās, Rokas rokās sadevušās. Zaļus matus vicina, Laipniem smaidiem sveicina. *  *  * Es nāku, es nāku! es pazīstu jūs: Baltas bērza meitiņas, zaļi priedes zēniņi. Es zinu, kurp jūs mani vedat: Pie liepu meitām, pie ozolu dēliem; Pie zelta mātēm, pie tērauda tēviem, Pie darba vīriem degošām sirdīm - Ašāk, ašāk! Uz latvju laukiem un pļavām, un siliem, Kur līgo un lēļo; un gavilē dziesmas; Uz Latvijas sirdi Latvijas laukos, Uz Latvijas galvu, uz Rīgas pili, Ašāk, ašāk uz mājām! Es dzirdu, pūš vējiņš, uz Kurzemi dzen, Es jūtu jau vaigā Maigo un smaršīgo dvašu, Es jūtu sirdi jau Līdzpukstu pukstieniem drebam, Es jūtu dvēslē jau Raisāmies aizsenās sāpes. Atlaižas dzīslas, locekļi atstringst; Kā Odisejs gulošs dzimtenē ievests, Tā aijinat, žūžināt, Ievedat mani dzimtenes mājās, Zaļie priedes zēniņi! Baltās bērzu meitiņas! *  *  * Zaļie priedes zēniņi, Baltās bērzu meitiņas - RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS UZ MĀJĀM NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS SARKANAIS SAPNIS Man pretī zili mākoņi veļas - Man pretī zili mākoņi veļas; Tāli draudoši rūsas palsņi, Pa laikam - Vēja grūdieni brāž, un tad klusums. Arī kā tālas, dobjas duņas. Pa laikiem - Zibina saule. Man pretī melni mākoņi veļas, Un sarkana migla dvašo; Tās dvaša aprasoja laukus Sarkanus. Es negribu redzēt! Es nogriežos nost, bet es dzirdu: Krīt un krīt, un krīt. Līst lietus ne redzamām atsevis lāsām, Bet rit kā krītošs vienkopus palags Uz leju, uz leju krīt un krīt, Bet nenokrīt. Kā siena no miljoniem plankumiem krīt, Bet nenokrīt. Es zinu, ka tas tikai sapnis. Uz vietas stāvošas kustības nau. Bet es zinu, ka krītošais pelēkais palags Ir sarkans. Es gribu vaļā tikt un mosties! Es gribu! *  *  * Dzimtenes kāpās Zeltā vizo saules stari; Gaiši zaļās koku lapās Sarkankošas ogas kaist. Zilām acīm debess skatās, Kur es, smiltīs izvāļājies, Atkal klausos klusās skaņās, Kas no jūras nāk un gaist. Klausos, gozējos un smejos, Guļot, - īsu, skaistu sapni. Diena, diena pagājusi, Debess skatās zilām acīm: Ilgāk sapņot nevar laist! *  *  * Lidotājs Lido mana mūža diena Līdzi raibam taurenītim, Tavu smaidu spožā gaismā Spārniņus sitot. Smaršo visas zemēs zāles, Zili ziedi stalti dīžo, Lapas laistās zaļā zeltā Dieniņas cauri. Līgo gaisā taurenītis Līdz pat priežu virsonītēm: Līdzi mana mūža diena, Spārniņus sitot. *  *  * Uguns jaucas un nakts Mēness izlien Sarkans kā dzelzs uz lakts. Kas nomiris mūžam, tas staigā - - Ko gribi no manis? - Zaļgani pelēkā vaigā. Vai tu zin'? vai tu zin'!? vai tu zin'? Kas nāks? Min' tikai vārdu! min'! *  *  * Tālas balsis sauc... Tālas balsis sauc - Ko viņas grib? Kurp trauc? «Heidi! heidi! - Kaut laiks ar kūtri soļus mēro, Mums cīņas priekā acis zvēro Kā jauniem ērgļiem perēklī -» Tālas rokas māj - Kurp? kurp? Visu zilums klāj - *  *  * Man pretī melni mākoņi veļas - No rijas vārtiem mutuļo dūmi - Apņemtas malas gar abām pusēm un augša - Bet es zinu: ir sarkani dūmi - Blāzma spraucas pa starpām kā rīts. Liels arājs arklu dzen, Pasauli apgriež kā vagas apkārt, Tik dziļi dzen. Kad apstādin' dzīt, arklu zemē grūž, Sadrebas zeme. Kūp, kūp, kūp, Tvaiki laužas no lejas uz augšu, Melni mākoņi augšā pret melniem mākoņiem lejā - Sarkans pazīst un sprāgst - Kāpj, kāpj, kāpj, Savus lielos spārnus - vējus - vēdina zeme, Pašķiras divas tumsas, Izlec mirdzot žilbīga gaišuma pils. Iekliedzas bailēs: turi, turi, turi! Sajūk viss. Vai es sapņoju? Vai es nomodā skatos? Vai varavīksna mirdzēja pāri? *  *  * RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS UZ MĀJĀM NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS MĀJĀM GARĀM Piepeši atdarās acs - Piepeši atdarās acs. Vai galva atsitusies pret vagona sienu? Brauciens straujāki rauj un rūc, Steigdamies klaudzot ar visiem dzelžiem. Lūkoju ārā: Tumst un krēslā kas balst? Tas jau ir sniega baltums, - vai ziema? Kur cēlusies ziema un tumsa? Vasara, saule bij, - Darbs un laime, un miers, - Kur cēlies šis ceļš? Vai tad vēl neesmu nobraucis mājās?! «Esi, esi un vairāk!» Kas esi? Kas vairāk? «Esi un biji, un nebūsi vairs!» Un klusas raudas aizturot raustās man pretī. «Garām gar mājām!» Uz mājām! «Garām gar mājām -» *  *  * *  *  * No tumsas uz tumsu, No ziemas uz ziemu, No trimdas uz trimdu, - Un mūžam nakts. Un mājas? - Sapnis Starp diviem ceļiem, Starp to, kas bijis, Un to, kas būs. *** Es skatos laukā: Baltums ar tumsu griežas, Māna man acis un galvu jauc. Es gribu redzēt! es gribu zināt! Ne jums man liegt! Pamazām svīst atkal gaisma, Pamazām aust atmiņa arī Par sapni sarkano - skaistums un briesmas. Piepeši saraujas atkal sirds, Piepeši zinu, ko jutu vien: Ne vilciena grūdiens ir uzcēlis mani - Tu, vienīgā, tu! Bērna rociņa pieskārās sirdij - Viegliņi pirkstiņi: mēness meitiņa! Bērnības zeme man atkal saka Ardievas! Tu, ezers, - ko slēpies! Es redzu jūs visus: Nams un liepas, un kalns, un tornis! Lai tin tumsa un sniegi sedz, Es redzu jūs un redzēšu mūžam, Kaut tumstu acis. *  *  * Vējš Stiprs, nemierīgs vējš No viņas vietas projām pūš. Lieliem, spēcīgiem spārniem sitot, Melns vanags turpu tiecas, Bet vējš to atpakaļ atmet, Asā leņķī to aizgriezdams projām; Un aši, kā bēgot, aizlaižas vanags Atpakaļ atkal uz tumšiem mežiem, Kas sniegā brien. *  *  * Garām Dzelzceļa vilciens rauj mani prom, Nikni pret kalna uzkāpi elsdams, Divām mašīnām izgrūzdams dūmus, Nezināmā nākotnē iekšā vilkdams, Rūkdams un sperdamies raut mani nost. Bet domas un jūtas, un visa dvēsle Ar varu aizvien tik atgriežas atkal Uz vienu vietu. Uz vienu vietu, uz vienu smagu domu, Un dzelzceļa vilcienam līdzi kaļ un klaudz: Mums pāri darīts! Mums pāri darīts! Mēs aizrauti prom no savas dzīves, No mūsu zemes, no saknes plēsti nost; Mēs aizpūsti prom kā pieneņu pūkas. Mūsu dzīve ir izšķīdusi, Kā vilciena dūmi gaisā šķīst. Aiz dūmiem vēl paspīd liepas un nams, Vēl lejā ezers, Bet vilciens traucas un traucas. Jau tāli, no kalna lejā, sedzu to vietu, Nu meži aizspraucas starpā - Sveika, vēl sveika! *  *  * Mums pāri darīts Raujošā ritumā riteņi rit, Dzelži pret dzelžiem kaļ un klaudz Vienmēr to pašu bez gala tāļāk - Un līdzi domas un jūtas, un dvēsle Vienmēr to pašu bez gala tāļāk, To vienu domu: Mums pāri darīts! mums pāri darīts! Katram par sevi un visiem kopā! Mūžam bez gala kaļ un klaudz, un rit. Pusdzīves nedzīvotas lai nīkst? Viss tik vēl gatavojums un nebeigts, Nau vēl ne pamats, ne iespēja būt Un darīt to īpatno darbu, Caur kuru vien dvēsle aug un pilst: Jeb vai šo gatavojumu pašu Lai skaitām par darbu? Un, kad uz darbu viss gatavs būs, Vai tad vairs darbam būs spēks? Priekš kā tad viss krāts? Gars audzēts, un dvēsle cildināta. Un miesas no zemes raisītas vaļā, Lai brīvi laistos. Kā bezdelīgas pret logu sitamies mēs: Gaiši saredzam ārā sauli Un, galvu pret stiklu triekdami, krītam zemē. Saule tik sapnis, bet patiesība: Viss tukšs uti kails, un sastindzis sniegā bālst, Un vienīgā dzīvības zīme - asins uz sniega. *  *  * Dūmi Dzelzceļa dūmi ceļas un kupli briest, Un dūmos ainas aiz ainām plešas un spraucas. Kalni un pilis, un laivas, un buras Staipās no lejas, no ezeriem nirst Uz augšu, uz gaisu, Bet, nesasnieguši savu veidu, zūd Spiedošā tvaikā. Pa dūmu kāpenēm sēras kāpj, Lai redzētu tālāk, bet lūkojas vien Lejup uz zemi un redz to pašu tik vien Visur, cik tāli tik acis sniedz: Viss tukšs un kails, un sastindzis bālst, Un vienīgā dzīvības zīme - asins uz sniega. Viens ceļš katram un visiem. Mums pāri darīts! Mums pāri darīts! «Rimsties! rimsties! Ko urbies? Tik grūtāk top.» Es rimstos. *  *  * Izbeigts un dzēsts Izbeigts un dzēsts, Ne vēsts, Garām, garām, pagalam. Kā apdzēstam skalam Truslās ogles drūp, Kam vairs rūp? Iet vilciens aumaļos. Čauganos kamolos Kupli dūmi pie zemes veļas. No zemes atsisti; dūmi ceļas Un gaisā šķīst, Ainas sajūk un garām klīst. Garām, garām - *  *  * Saplēsti gabali Saplēstos gabalos Mākoņi lēni slīd. Garām gar melnganām debešu kaudzēm; Retas pārslas pa vienai spīd. Zilajos tālumos Pāri pār laukiem, pār siliem un audzēm Dvēsle klīst vēlreiz uz tālajām draudzēm, Mākoņiem līdzi slīd Saplēstos gabalos. *  *  * Augsts dūmu stabs Slīd garām sils, Slīd garām mežs, Viss sedzas zils, Tiek tāļš un svešs. Augsts dūmu stabs Vēl viņpus tumst, Tur brīvs un labs Aizvien vēl skumst. Slīd garām sils, Slīd garām mežs, Iz gaismas pils Rīts pretī dveš. *  *  * Dzēlīga dvaša Aizšalcis, nobālis, Aizklīdis garām: Eglājs un vasara, Atbalss no smiekliem; Debess stāv dzidra, Cieta un. plaša, Krūtīs plūst auksta, Dzēlīga dvaša. *  *  * Zilmēļa vizma Krīt saulaina migla Caur mākoņu plaisu Uz krēslainiem kalniem, Uz rimušo gaisu. Zilmēļa vizma No debesīm dalās, Ap brūnajiem mākoņiem Zeltītas malas. Aiz saulainās miglas, Aiz zilmēļās vizmas Lai dzimteni nesniedz Ne vēji, ne klizmas! *  *  * Bez gala ceļš Balta zeme, Bālgana debess, Starpā vījas Bez gala ceļš. Dzīve tur beidzas, Tuksneši plešas, Lido klījas: Tā ļaudis melš. Nē, nau tā tiesa: Cauri uz sauli Tālāk vījas Bez gala ceļš. *  *  * Pilošs zelts Bet atpakaļ Mēs nāksim drīz, Lai saule kaļ, Ka ledus trīs. Vēl ziema ies, Vēl tumsa būs, Mēs celsimies, Kur dusa rūs, - No avotiem Kad spēks būs smelts, No spārngaliem Drīz pilēs zelts. *  *  * Cīruls Un, kamēr es sēdu un gaužos, Un šaubos, un ceru, un nodraudu reizē, Dūmu ainu un spiedoņas mākts, - Paceļas gaisā viena doma kā cīruls Un augstumā pārredz nākamus laikus, Un redz: Mūsu dvēsles, kas atrautas savai dzīvei, Aizpūstas prom kā pieneņu pūkas, Tās tālumā nokrīt - kā sēklas graudi Un dīgst; Redz: mūsu saknes, kam noplēsta zeme, Vēl gaisā aug, vēl stīgas dzen! *  *  * Jautājumi «Un dzīve, kas izšķīdusi kā dūmi?» Tie dūmi augšā uzkāpj pie saules. «Un gurstošas rokas un vīstoša sirds?» Nāks citi, kas spēku no tevis smels. «Jā, citi! » Pusdzīvoto dzīvi turpinās jaunas audzes No mūsu kaula un mūsu asins. «Asins -» Un laimīgas būs, ko nespējam mēs; Bet iztālim lūkosim mēs viņu laimi, Caur mākoņu spraugu tos svētīdami. Tā mūsu laime. «Laime?» *  *  * Vienmuļā ritumā Vienmuļā ritumā vilciens krata, Vienmuļā rotaļā sniegi un meži griežas, Migla un tumsa aiz visa stāv rāma, Un vidū viena sīka balss, Pusizsmejoša noskan, pusžēlojoša: «Jā, būs, jā, būs -» Prāts apklust, un saraujas sirds, Domu cīruls, kas pacēlās augsti Pārredzēt nākamus laikus un mierināt, Piepeši nokrīt no gaisiem zemē, Un sniegā priecīgās dziesmas izbirst. *  *  * Bet ausis dzird tik dzelzceļa klaudzienus vien: «Mums pāri darīts! mums pāri darīts!» «Es dzirdu to, dzirdu gan, - Vai dzirdams Nau arī cits klaudziens vēl. Pats pāri darījis esi tu, Ierāvis līdzi, aizrāvis projām Otru dzīvi līdzi tai savai.» Tā gribēja pati, - «Vai tu to zini? Tu zini tikai: tā nepretojas.» Tu uzliec man jaunu un lielāku slogu. «Tev jānes būs viss. Neizvairies: Sevi un otru, un pasauli visu.» Vai man nau pašam diezgan ko nest? Es negribu dzirdēt, es dzirdu tik, dzelzceļš klaudz. Mums pāri darīts! Mums pāri darīts! *  *  * Vai ausis tev dzird par slogu tik vien? Vai tavas acis vairs redzīgas nau? Liels un neaizmirstams, un mirdzošs prieks Bij tevim glabāts no laikiem uz laikiem, - Es tevi vedu to rādīt, kad tev - Jāiet bij turp, kur atpakaļ nenāk. Es tevim rādīju vienīgo ainu, Kas mūžam nau izdzēšama, ne atņemama, Bet kas jo daiļāka top, jo tālāka top: Dzimtene - Tad nežēlojies Un neizvairies, un celies un ej! Jo tev jāiet Tālāk tas garais, tumšais ceļš, Lai citiem tas būtu īss un gaišs: *  *  * Un vai tavas acis nau redzējušas vēl otru? To mīlīgo nākotnes sapni? Kas austs no ilgām un sāpēm, un lieluma? Kad saule visu bij dimantiem piebērusi Un zelta migla klājusi vaidus un asins, Un nākotne cēlās kā varavīksna, Aicinot augšā. Vai acis tev velti Redzēj' to skaisto un mīlīgo brīnumu? Vai acis tev nedzīvs spoguls, Kas ainas atpakaļ atmet, pats neiesildams? Vai acis tev dzīvas nau Un nedara dzīvu? *  *  * «Ak, ak, ak! Gar mājām garām!» «Garām!» Ir jāiet tas ceļš. «Kurp jāiet? Kurp? Kur tu skriesi?» Ir jāiet ašāk, es skriešu - «Kur manas mājas? Kur miers?» *  *  * «Kur manas mājas? Kur miers?» RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS UZ MĀJĀM NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS SKRĒJĒJS Kur miers? Kur miers? Dzelzceļa vilciens atkal steigdamies traucas, Traucas uz priekšu un atkal tāļāk, Līdzi mūs rauj un projām, un nost. Un savā ritumā ierauj Domas un jūtas un tura tās: Uz priekšu, uz priekšu un tāļāk, un tāļāk! «Gar mājām garām tas aizrāva mūs. Kur manās mājas? Kurp? Kurp?» *  *  * Kur manas mājas? Rauj savā ritumā, Klausies, ko saka tas ritums: «Kur manas mājas? Kur manas mājas?» Pa starpu žēli ieklaudzas dzelži: «Kur miers?» Tā tava balss, es skaidri dzirdu, «Nē, nē, es klusu ciešu.» Tā tava sirds, kas ieklaudzas dzelžos. «Teic, kur manas mājas?» Priekšā, priekšā, un ceļa galā tur būs. «Būs -?» Kad nebij tās sienas un otrām aizrāva garām, Tad trešās būs. «Un ja nebūs tās -?» Tad trešās paši sev celsim. «Tu skrējējs, kur tu apstāsies skriet? Ij trešām tu aizskriesi garām.» Skrējējs ne es, es palikt gribu. Bet vai neredzi tur to vīru? Tas vienmēr līdzi mums ceļā skrej jau sen. «Kur, kur?» Pār mežiem, pār kalniem vilcienam līdzi skrej. «Nekā es neredzu, tu muldi.» Bet vai tu nejuti sen jau, ka līdzi viņš skrej? Papriekšu un tāļāk, un tāļāk kā mēs. «Ak, ko tu izvairies vien. Nu teic jel skaidri, kur manas mājas?» Tāļāk, tāļāk. *  *  * Kur miers? «Tu nevari pateikt, kur manas mājas. Nu saki tad jele, kur miers? Saki, kur ir mans miers?» Vai šim dzelzceļa vilcienam miers? Vai vējam miers, vai jūrai? Vai visas zvaigznes neiet bez miera? Kas reiz uzliesmojis, tas viļņo mūžam. «Tu ne vilciens, ne vējš, ne jūra, ne zvaigzne. Lai tās skrej un kustas.» Ak, arī tiem, kas nekustas, miera nau: Mans ezers dziļi ieracies zemes gultā, I tas grib celties un laisties pa gaisu, es zinu. Nē, nē, es zinu, viņš cita vārda grib; No viņa kuģi celsies gaisā un prom, Melnos mākoņos laidīsies pāri pār zemi Un augšā kāps pa varavīksnas tiltu. «Kur man ir miers?» Melns vērsis to mugurā nesīs - «Ak -» Es netieku vaļā no viņa ainas un miņas - «Kur miers?» *  *  * *  *  * Kas reiz uzliesmo, tas viļņo Mūžīgi tais staru viļņos, Kuri iet bezgala telpās. Zvaigzne iet un deg, un izdziest, Dzisušo vēl redz šīs acis, Staru vizmā garām ejot. Zvaigzne dziest, ij mūsu acīs, Pasaulēs, kas mīt aiz zemes, Starus redzēs citas acis. Reiz tu uzliesmo, tu kusties Mūžīgi tais gara viļņos, Kuri saucas: pasauls dzīve. *  *  * Pa nerimi Kur manas mājas? «- Tur, kur miers -» Un kur tas miers? «- Kur dzīve stājas. » Ak! *  *  * Dod atbildi, Man nepietiek! «Ko sagaidi?» Kur miers man tiek? «Pa nerimi.» *  *  * Miers ritumā Kur miers? «Ir pašā kustībā.» Es nesaprotu. «Ritumā.» «Vienmēru teciens Atkārto: Tu drošs, ka gūsi Gaidāmo - Tur miers.» *  *  * Tavs miers Kur miers? Tur, kur vētrai dusas mājas; Tur, kur vēji noauj kājas, - Tur tavs miers. Tur, kur sniegam kalni zili; Tur, kur miglai sarmas sili, - Tur tavs miers. Tur, kur mēness nomirt liekas, Tur, kur nakts ar mūžu tiekas,- Tur tavs miers. *  *  * Jaunais Tu nesaki vairs ne vārda man. Tu raudi? Ak, kad man arī reiz raisīsies sirds? Nē, dzirdi: Skrējējs visu pasauli apskrej apkārt, tu teic: Vai viņš velti skrējis, nau redzējis arī? Vai kā vējš viņš skrejot nau lasījis laukos Visas smaršas no puķēm un līdzi sev nesis? Vai visu pasauli pilnajā dvēslē Ietvērusi tu neesi sev? Sauli un nakti, asnus un zāli, un kokus, Ļaudis un sapņus, vienu caur otru, Kamolā jauktus, kā dūņas ar zemi? Kā gads visus laikus saved zemei iekš klēpja, - Tad zeme apmierināta top un rāma Un vienu mirkli aizdara acis ciet, Tad ziema top un dusa visiem. Bet zeme pavasar' acis ver vaļā. Viss zied un ir vērties, nepieredzēts un jauns, Viss raisās, un tava dvēsele līdz, Un raudāt spēj, Un siltais lietus ir auglīgs. *  *  * Sapnis «Kam pakaļ skrēji? tik sapnim.» Vai tu vēl sapnis esi, tu, Latvija brīvā? Vai tu jau atkal sapnis - tu brīvā? Tu, kas tā lauzies būt brīva, būt brīva. Vai tu, asinīs mazgāta, necelsies reiz Brīnišķi skaista un cēla kā piepildīts sapnis? Sapnis, sapnis, tu saki? «Es ciešu klusu.» Mēs pārvērtuši to sapni, viņš augs. Uz augšu celsim mēs jaunu ainu. Par pamatu bērnības skaistumu liksim Uz dzimtenes dziļo, dziļo sirdi, Un sirds un jaukums dos svaigumu nākotnes augam. Tas zarus laidīs robežām pāri, Viņpus mājām, tām otrām un trešām, un visām, Līdz apņems apvārksni visu - «Ak -» Es zinu, zinu, ko domā tavs skumjais «ak»: Nekas nebūs deldēts un zudis, Tik visu jaunu celsim, kā atjaunots zied Pavasar' bērzs, bet tas pats, Mēs jaunu tautu celsim ar jaunu mēli - «Ar jaunu?» Vai mūsu mēle tagad vairs skan tā kā senāk? Vai mūsu tēvi vairs mūsu valodu saprot? Vai mūsu tauta nau tapusi jauna? Un vai tu necelsi sev jaunu valsti, To darbtautas valsti? Būs, būs! Lūk, lūk, no melnā ezera varvīksna kāps, Cels lielus septiņkrāsainos goda vārtus: Tur jaunā tauta ieies tai jaunā valstī - Latvija jaunā, cilvēce jauna, Lai lielā darbā stātos celt cilvēces laimi, Kas plešas neziņu telpā. Nosalis ziedons Cik lēni no sapņa Gars atmostas, Cik gausi ar sāpēm Viss izraisās! Kā vītušas lapas Lai atzaļo? Kā nosalis ziedons Lai sazaro? *  *  * *  *  * Dēd vārga diena Ar pusgaismiņu, Kā piedzimusi Ar vienu aci. To vārgo dienu, To paņem tu, laiks, Padusē pašāvis, Aiznesi prom. *  *  * *  *  * Vai tu nojauti tās sāpes, Kas, aiz nākamības segas Aizslēpušās, skatās manis, Kad es iešu savu ceļu? Vai man! jā, - bet jauti tu: Miera pilnām, lielām acīm Spēks uz tavu dvēsli skatās, Kad tu iesi savu ceļu. *  *  * Atmini sauli! Kad sirds tik smaga kā ezers guļ - Atmini sauli! Ij smagais ezers izgaro saulē. Kad sirdi nemiers uz āru lauž, - Atmini sauli! Ik spēks tik laužas no saules uz sauli, No saules uz sauli mēs sildīti sildām, - Atminat sauli! Un viegla taps sirds, Un varēsat laisties uz sauli. *  *  * Skrējējs Lūk, lielais skrējējs kā līdzi skrej! Nu manas acis to skaidri redz, - Dzelzceļa vilciens steigdamies traucas un traucas. Un skrējējs skrej līdzi un lec no koka kokā: Uzskrien kalnā un uzsēstas baznīcas tornī Sagaidīt mūs, kad vilciens pieies tam klāt. Kad apstājas piestātnē brīdi, Skrējējs uz jumta izlaižas gulu, lai pūstos: Ar rokām kaisa dūmus, kas izverd no nama, Un gaisā met. Bet, tiklīdz vilciens kustas, viņš atkal skrej līdz Lieliem milzeņa soļiem gar apvārkšņa malu - «Tas tu.» Runā, runā, smej mani, neklusi vien! Tais dziļās, dziļās, dziļās skumjās! Tici laimei, tai jaunai. *  *  * Aizskrējējs Skrejot atdalās no manis, Manas miesas paliek guļot. Skrej pa zemēm, skrej pa jūrām, Skrej pa augstiem kalnu galiem. Atsperas un lec uz zvaigznēm, Lec no planētām uz sauli, Lec no saules citās saulēs, Lec uz tālām negatavām, Neizkoptām jaunām zvaigznēm, Lec un kāpj, un nenorimstas Nezināmās svešās malās, Neturēts un neaizturams. Atrāvies no miesām vaļā, Aizskriedams uz nezināmo: Tā kā bērniem ziepju burbuls, Tā kā zilgans gaisa pūslīts, Pasprucis no mazām rokām, Un ar plati plestu muti Bērniņi tam pakaļ skatās, Tā es pakaļ noskatījos, Kā viņš skrej uz debess tālēm, Un es palieku še viens. *  *  * Un kad tomēr vienu reizi Skrējējam es skriešu līdzi -? *  *  *

RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS Kad saule ņem uz sevi visas bēdas - SUDRABOTA GAISMA MANA DZIMTENES GADA FATAMORGĀNA NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS IV BURTNĪCA Jums, sievietēm - Jūs dzimtenei un dzīvei simbols esat, Jūs visu lietu skaistā pamatskaņa, Jūs mazās rokās pasauls loku nesat. No jūsu laipnās sirds nāks rīta zvaņa, No tās man tumsā zaigoja jau brīnums, Ko dzīvē tik spēj izteikt mana maņa. No jūsmas kusīs netice un smīnums, Nāks ziedons, dailē pārvaldošā mīla, Un smaidā vērtīsies viss ļaužu grīnums. Mums priekā lielā nākamības ķīla. Kad laipnas rokas priekam atver durvis - Mans gads bij prieks, - ir pagājis mans gads, Bet mūžam vēl Tas acu priekšā mirdzēs man kā vads - Fatamorgāna. *  *  * Kad prieka ceres - atkal sāk visas zust, Kad durvīs dūrēm - cīņas no jauna klaudz, - Tu dzenies raibu taurenīšu: Saki, kas pats esi? - Arī tauriņš. Starp divām briesmām - vecām un jaunajām, Ak, ļaujat mirkli - skaistumā aizmirsties! Pēc lietus sudrabota gaisma Mākoņu vidū met varavīksnu. *  *  * *  *  * Neviena mikla nava minēta, Neviena plaisma nava aizbērta, Neviena vaina nava dziedēta, - - Viss vecais smagums velk ar visām šausmām, - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Viss saulē bālis, lietū aizskalots, Bez tevis, laika paša noskaidrots, Tu pats tai plūsmā tekus ierindots Ar radītām un justām jaunām jausmām. *  *  * Kā bij? Kā bij? - Nu atzīsti? Ko dzīvoji? Ko mīlēji? No bijušā ko mantoji? Vai sapnis nes? Tas maig' un stiprais gaiss! Es dzimtenē un bērns! Viss dzenošs ziedons, viss ir topošais! Addio bella! Kad saule ņem uz sevi visas bēdas - *  *  * Tad visas puķes - Tad visas puķes pēkšņi ziedēt laužas, Tad karstās ilgās jūt tās nakti tvīkstam, Bet dien' tās aizraudamās saulē aužas. Jau visus zarus redz no krāsām līkstam, Bez lapām ķirši, bet jau puķu balti, Un kailos krūmos ziedi steidz: «Vai drīkstam?» Neviens vairs nebēdā: «Vai nebūs salti?» Zaļbalts un zils, un dzeltens drūsmā virgo, Ij ūdens zied, un samts klāj katru palti. Pār visu spilgti zila debess mirgo. *  *  * *  *  * Viss zaļš un balts - Viss zaļš un balts, un rožains viz pa leju; Kā saldā apjukumā ziedi zvīgo, Un koki rotā, kad pa taku eju; Pa ziedu smaršas dūmiem bites līgo - Caur ķekarspraugām redzu: ļaudis staigā, - Tiem pāri plaukstot, smaidot vītnes stīgo; Sedz ziedu bārkstis ļaudīm grumbas vaigā, - Vai tās jau laimes noglaudītas būtu? Tie iet kā saules bērni siltā zaigā - Un es - ka gaiss še dzestrāks - nesajūtu. *  *  * *  *  * Tad atzied nakts - Tad atzied nakts. Viss daiļāks kļūs ik rītu. Ar ziņu acis neveru es vaļā, Lai saldās gaidas ilgāk izbaudītu. Man senā izsūdzētā šaurā daļā Plūst liegais ziedu gaiss, un šaures plaismo Un briestot dvēsli pleš un sirdi vaļā. Vai rītos stars vai naktīs smaršas baismo? No stariem debess tumšais kristāls spilgo, Sārts, dzeltāns, rožains, zaļgans spožums gaismo, Un rožu ausmā ceres zvaigzne zilgo. *  *  * *  *  * Ar zelta saules stariem - Ar zelta saules stariem ietverts esmu, Ar baltiem sapņiem, sārtām mākoņēnām, Ar maigi zaļu lapu smaršas dvesmu. Es siltu mīlas elpu sūcu lēnām, Kūst lēnām manas dvēsles kalnu sniegi, Un smagās dvašas kļūst par zili rēnām. Kā tīmeklīšu zaļi zīda diegi Uz saules zemi aizvelk, skaistin skaistu, Un saule klēpī auklē mani liegi - Te jaunais mūža miers, kas neizgaistu. *  *  * *  *  * Stāv saules gozī - Stāv saules gozī slēģi pusē vērti, Caur plaisām gaišums lēnā zeltā viešas. Ij visi kakti pilni zelta bērti. Top mīkstas robežas, kas bij tik ciešas; Kas asi sadūrās, tas satiek slaidi, Un viļņo līnijas, nupat vēl tiešas. Tā maigā saskaņa, ko sen tu gaidi, Tā tevi apskauj ar šo saules mirkli, Mēs peldam turp, kur sapņu vieglie klaidi, Nāk laime - vedēja ar zelta irkli. *  *  * Jūs mani saņēmāt ar jūsmu kvēli. Kā lielais ziedonis, - Lai ziedat mūžīgi jūs skaisti, cēli! *  *  * Nu viss, nu viss vēl vērtīsies mums labā - Un klēpī dzimtene Ij mums, ij sevim atjaunotni glabā. Sirds, saki manim, vai šis ir jau prieks? Tik svešāds tāds, - Kas viņu pazīst, tas gan savādnieks. *  *  * *  *  * Mans sirdsprieks smejas Ēnā pie avota - Zaļzaļa zāle Zem tumša vītola - Zem tumša vītola Baltbaltas rokas, Zeltmatu pīnas Pa zāli lokās. *  *  * *  *  * Tev smejas acis, Tev smejas mute Tik saldi kairas, Tik ilgu pilnas! Es skūpstu acis, Tās nopietnas top, Es skūpstu muti, Tā nesmej vairs. Vai, vai, ko daru? Ak, smejies atkal - Tik saldi kaira, Tik ilgu pilna! Ak, smejies atkal! *  *  * *  *  * Kad smejies tu, - Tad strautiņš čalodams tek zaļās pļavās, Pa sauli dzenas tauriņi un bites, Un bērza pavēnī ir salda dusa. Kad smejies tu, - Tad vasar' rokas rokā bērni rotā, Un lēkā cepures un zelta bizes, Un kliedzot piepeši viss pulciņš izklīst. Kad smejies tu, - Tad ziemu vecis siltā kaktā sēd Un, rokām staigādams pa kokles stīgām, Dzird strautiņu un bērnus un redz tevi. *  *  * *  *  * Es mīlu tevi Kā vilnis jūrmalu, Kā ziediņš smaršu, Kā mēness nakti mīl, Kā rudens sauli. Es mīlu tevi tā, Kā vārds mīl ausi, Kā stars mīl aci, Kā pukstiens tavu sirdi mīl - Es mīlu tevi. *  *  * Mēs mūža argonauti - Nu izplet spārnus! Iesim jaunā laidā! Lai spārni spīd Mums - saulē, ziedonī smaidā! *  *  * Tu man esi sirds actiņa, Dvēselītes vējlodziņš: Es caur tevi smiedamies Aplūkoju ārpasauli. * Smiedamies? *  *  * *  *  * Viena ir mums dvēselīte Uz diviem sadalīta. Sargā nu tu savu pusi, Lai tā mana neraudātu: Sāpēs tava, raudās mana, Aizies abas -neziņā. * Liepa lapas nolaidusi - * Mums viena laba ziņa Un klusa paļauja - * Un atmiņa. *  *  * *  *  * Aiz to mežu, aiz to kalnu Nakti slepus uguns kuras- Nakti slepus uguns kuras: Sarkanstari, dzeltenliesmas - Apklust meži, apklust kalni, Kad tas uguns slepus kuras, - Kad tas uguns slepus kuras, Ko neviens nekad nau kūris. *  *  * *  *  * Sārti vakardebeši, Kad tu acis slēdzi, - Sārti vēl, kad acis atvēri, Vieglu roku pār tām pārlaidi, Kā tu modā mēdzi. Sārti lai ir debeši Nu uz rīta pusi, Lai tev aiztek nejausti Nakts un viņas likteņi, Kamēr saldi dusi. *  *  * Rīts Ik rīt', ik - rīt' Tavi zelta mati man pāri krīt Kā veldzošs ūdens kritums. Ik rīt', ik rīt' Tavā dvēslē, kas matu smaršā mīt, Top jauns mans dzīves ritums. *  *  * Vakars Ik vakar' - vakar' Man pāri liets Tavu matu zelta saules riets. Ik vakar' - vakar' Tas zelta siets Zīlē man to, kas vēl neuziets. *  *  * Melns krauklis, balta kaiva Kur nesniedz ne bura, ne laiva, Skrien, viena vēja dzīti: Melns krauklis, balta kaiva. Kur nogrimis ij bura, ij laiva, Skries kopā vēl visam par spīti: Melns krauklis, balta kaiva. *  *  * Kā jūrā vērsimies uz trīssimts gadiem: Kas bij un ir, un būs, Mēs tos kā zivis ķersim zelta bradiem. Es vēlreiz senos sapņus sapņoju, Kā viņās dienās, Es seno zvaigžņu mirgas lūkoju. *  *  * Ik vakaru zvaigzne nāca Manā logā lūkoties. - Kur tā zvaigzne palikusi? Kur tā zvaigzne palikusi? Atraudamās mana loga, Nakti tumšu darīdama, Nakti tumšu darīdama, Miegu tukšu darīdama, Sapņiem pārraudama saiti. *  *  * Viena zvaigzne Lēni viena zvaigzne iet Garām manu logu rūti, - Liecos gultā, pieliecos, Lai vēl ilgāk saredzētu Lai vēl ilgāk saredzētu - Zvaigzne mana, aizgājēja. * Mana aizgājēja - *  *  * Divas zvaigznes Divas zvaigznes mākoņos Mirgo viena otrai pretī, Aiziet mūžu debess tuksnešos, Nez vai tiksies gadu tūkstošos - Ko tad tukšā lūkojos Zvaigznēm pretī? *  *  * *  *  * Kad gausa nakts un zvaigznes garām iet, Mans kakts top gaišs no viņu laipnām acīm, Es domāju uz tevi. * Kad mēness aug un pilst, top zaļš un zelts Un atkal dilst, un sēri vērš man vaigu, Es domāju uz tevi. * Kad agrumā aiz loga rūts kāpj kalnā saule, Uz krūts man pirmam uzmet siltu staru, Es domāju uz tevi. * Kad dienu slēģi slēgti ciet, Ne zvaigznes iet, ne mēness un ne saule Es domāju uz tevi. *  *  * *  *  * Visu nakti gaidot zvaigznes staigā Augšā debesslaukā, trīsot salā. Mēness, slepu vaidot, vaska vaigā Ir pa zemi nomeklējies galu galā. Mēness lampu dzēš un dusēt iet; Zvaigznes, iekritušām acīm, arī riet, Atstāj mani vienu: Gaidīt, meklēties i nakt', i visu dienu. *  *  * *  *  * Triju kārtu miglas jostas Kalnu starpu pāri stieptas - Zila zīda jostas bija, Sudraboti kalnu gali. Pa to zila zīda jostu Kalni zvaigznes ritināja, Zaļu putu ezerā Mērcēdami, mazgādami. Kuru zvaigzni nomazgāja, Tā izlēca kratoties - Viens pasvieda rīta zvaigznes, Otris laida vakarenes. *  *  * Pār mani nolīst jaunu zvaigžņu lieti Kā zied' un smaidi, Kas ziemā plaukst un zeļ kā jauni dziedi. *  *  * Tie jauno dienu spožumu man ņēma, - Caur jums Nu liktens vēlu atvizmu man lēma. * Sauldirbītes, zildrīksnītes - * Zaiguliņas, vējspilviņas, Baltas bērza bārbaliņas - *  *  * *  *  * Es skaistu sapņu tā kā laivas līgots, Tā laiva dziedot iet: Viss krasts un līdz mans prāts kā stīgām stīgots. * Cik daudz ir klusas mīlas, daiļu jūtu Tais tālās nomalēs - Es turpu sveicienus un sirdi sūtu. * Tais skaistās pilsētās, tais skaistos ļaudīs Sirds paglābsies, Tur maigā mīlā mūža mieru baudīs. *  *  * *  *  * Visi ziedi treju smaršu, četru bija dzeltānie: Saldes smaršas, līksmes smaršas, Neizteiktas mīlas smaršas, - Ceturtā smarša bija: Jaunu dienu pavasara. * Es laimīgs redzējis: daiļš brīnums plaucis - Mazs saules bērns! Skats vien jau visus mākoņus man traucis. * Solveidziņa. *  *  * *  *  * Lēns, parets sniedziņš snieg: «Vai drīkstu nākt?» Kluss, sīciņš meitenīts kaunīgs stāv: «Vai netraucēju?» «Uz tukšiem laukiem nolaisties, Pār sausām puķēm pārklāties Ar siltu paladziņu!» «Tik tavas acis paskatīt, Tik mīļu vārdu pasacīt Tēvs, māte man tev lika.» Nāc, mīļo draudziņ, nāc! *  *  * *  *  * Austriņa sārtā, Rīta meita - No naktīm nācējs, Uz naktīm gājējs, Tas augšup skatās Ilgās uz tevi. *  *  * Neredzētai meitenītei Tu ar mīļiem vārdiem Sen man sirdi dedz, - Rādies jel, lai acis Tavu vaigu redz! «Lakstīgala kaunas, Ka to dziedot redz, Viņa dzied visskaistāk, Kad to tumsa sedz.» *  *  * *  *  * Savādā meitene, Svešādā meitene: Sārtbalta balva, Ašaši skatieni. Pirms mīļa vārda Piepeši pazudi: Zeltsprogu gredzeni Noskanēja pūlī. * Tu, svešā meitene, tu, savādā, Kas kādu reizi saukusies par Gunu, Tu, lepnā spītē nepazīstamā - Es tomēr pazītu to liesmu runu, Un es tās acis atminētu vēl, Kas man no tālienes kā kvēlin kvēl. *  *  * *  *  * G. Tik balti skalotus akmeņus Man sirdī atstāja. - Smilga. Kā sader ērkšķu zars Ar liepu lapu? Un, lai tev dvēsele mūžam ilgās slāps To, ko tu mīli, - To tava straujā ticība tev glābs. *  *  * *  *  * Taurenīt, manu zelta taurenīt, Tāda kā tu Tik saules un ziedu smaršā lai mīt! Es ziedu krūmiņu gribu tev iedēstīt, Sēsties tur tu: Ik rīt' no smaršas putekļiem iebaudīt! Meties uz roku man spārniņus paplātīt, Mans prieciņš tu! Es sargāšos krāsas no spārniņiem nobirkstīt. Taurenītei. *  *  * *  *  * Viļņi veļas šļakstīdami, Baltas putas mētādami; - Baltu putu gabaliņš Tālu gaisu aizlaidās, Tālu gaisu aizlaidās Par to jūras gaigaliņu. Ik nu jūra putojas, Ik gaigala rotājas, - Ik es tevī noraugos: Tu tā jūras gaigaliņa. Gaigaliņai. *  *  * *  *  * No tevis staro zelta prieks - Kamēr tu mīli, Nekad tev sirdī nekritīs. * Esmeralda. * Kā jauna diena dzidru gaismu laista! Viss aizdzidro, - Ak, mana debess, cik tu nesi skaista! * No visām skaistām lietām manim tīk Spilks stikla trauks, Svaigs ūdens, dzidris tā kā tu, man tīk. *  *  * *  *  * L. Priekš dzīves esmu tik pasaka, Ko mazajiem bērniņiem stāsta. - Cik slaiks tavs kakliņš, cilā staltu ziedu, Kā astras kāts! - «Ak, nemin astru! tā nes rudens ģiedu!» Man krūtīs tūkstots dvēselītes mita Kā saules tauriņi, Nu visi aizlaidušies cits pēc cita. Pie tevis, *  *  * *  *  * Tev acis, pilnas aizrautības liesmu, Kā zvaigznes deg. Tev ausis klausās sfēru lielo dziesmu. * E. K. - Ar zvaigznēm saskatās Avota dziļā acs - * E. K. - Iekš miesu trauka sienām Ieslēgts ir saules spēks - * E. K. - Tu, sauli sveicot, atveries kā zieds. *  *  * *  *  * Neņem neko par ķīlu, Šīs rozes tik lai atgādina tev, Ka tevi mīlu. * Skaidriņa. * Neviena diena lai tev nava drūma, Lai zelta saule spīd, Tu zālē sēd' zem smaršas ziedu krūma. * Man ziedu plīvurs ilgu vizbulēm, Un tev? Man vara kreklis zelta piedurknēm. *  *  * *  *  * Kuplu ziedu sprogu galvu Ceriņš cilā smiedamies, - Visi brīnās skaistā skata, Un es tevis, - tu tas ceriņš. * Vējš ziedu pārslas kaisot tāļi nesa - Pūt, ziedu vējš! Lai dailes jausmiņu ij tālēs dvesa! * Zils debess, puķēs zied un krāsas kvēlo, Tu klusi pats: Tev acis visu spoguļo un tēlo. *  *  * *  *  * Laime man labu grib: Tavas acis man zib; Laime man labu vēl: - Tava sirds manim kvēl. * Par mīlas zīmi ziediem būt! Kas ziedu sev pie krūtīm sprauž Un naidu jūt, - Tas mīlas solījumu lauž. *  *  * *  *  * Nāc še, man saulesgaiša zaļa gulta! Še dusēt prieks, Kur nesniedz spilgto staru asā bulta. * Zili ziedi klusi zada, Pieliecies, paklausies. * Puķēm daudzi mīļi vārdi, Zālēm daudzi noslēpumi - *  *  * *  *  * Ved vakars gulēt visus bērniņus, Ver cieti puķēm acu vāciņus, - Nāc, draudziņ, laiks: Es tevim skūpstiem slēgšu plakstiņus. * Tu acis pacelsi Uz mēnesi: Kā toreiz bija? Mūs abus vienoja Tava matiņa Zelta dzija. *  *  * *  *  * Viesi, viesi, viesuli, Tava diena: Sērstu gāja saulīte Aiz jūru jūrām, Aiz jūru jūrām, Kad vēl pārnāks? Vēja meitas viegliņas, Labas lēkāt. Kuls tevi saulīte, Kā tad lēksi! *  *  * *  *  * Nekas nau sapņains Un blāvs: Pilnais stāvs - Un sārtais svaigums, Rokas tevi tver; Tu, stiprais maigums, Lūpas tevi dzer; Tu, siltais zaigums, - Rīts manim ver Sarkanas durvis. *  *  * *  *  * Mūžam meklēju es steigdams Pasauls laukā patiesību, - Un nu, lūk: Patiesība tavās acīs! * Tava nesta puķu pušķa Ik pa dienu ziediņš zied; Nu ir visi ziedējuši, Nu nāc pati tu, kas nesit *  *  * *  *  * Kur, meitiņ, ņēmi Gaišo vārdu? Tev acis zvaigznes, Pats tu saule!» Vai debess augstē Kā ziedu šķini? Vai dvēslē smēli Kā dzīvūdeni? * No tava vārda Gribu dzīvot Šo saules mūžu Līdz citām zvaigznēm. *  *  * I Daiļš lilju ziediņš pašu ziemas vidu, No mīļām rokām izlolots, jau plaukst; Ap viņu mīlas jūtas laižas lidu. Jau bites dūc un lapu kuplums čaukst, Un dārzi aug: man pilna vasara. Kad citam ziema, - saule ver man durvis. Kā viss tas nāk no viena ziediņa? Jā, zinat: mīlas ziediņš, tas ir burvis. *  *  * II Uz mana galda smaršīgs brīnums zied - Kaut apkārt tukšs ir lauks un koki kaili, Viss ziemas salā aizmidzis un miris, Uz mana galda smaršīgs brīnums zied. No viņa sajūsmība izstaro Kā mūžīgs pavasars, ko nesniedz ziema,, Kad viss ir apkārt. tukšs un koki kaili, Un kailas sirdis salā drebinājas - Kopš sen, no tavām laipnām rokām celts, Uz mana galdā smaršīgs brīnums zied, Kā tava sirds. III Es vienos ziedos vadu visu gadu: Tāds mīlas spēks, Ko tikai dzijās latvju sirdis radu. *  *  * Paugurīts saulē Paugurīts sēdināts Siltā saulītē. Paugurīts nosprausts Dzeltenām pienītēm: Zaļi zīda svārki Zeltītām bārkstīm. Atgāzies saulītē, Paugurīts smej. *  *  * Mans saldais slogs, Es nesu visu skaistumpilnību Kā sarkanzelta vīniem apvīts žogs. Brīnišķīgās acis Šīs brīnišķīgās acis: vieni stari! Nekā es neredzu aiz viņām cita - Zils siltas mīlas vilnis plūst ar vari. Kāds spēks tais meitenītes acis mita! Tas spēja ledu lauzt ar vienu smaidu, Ka dzīvais avots dvēslē atkal rita. Viens niecīgs acumirklīts, - ak, es gaidu, Kad vēl tās acis caurstaros man sirdi, Lai gaišs un silts es ietu uz to klaidu. Es gaidu tevis, actiņ, vai tu dzirdi? *  *  * Zīle vainadziņā Vai tevi mīlu? pirmoreiz tu jautā - Kā manim sirdī atsitās tas baigi: To mīlu glabāju kā zīda autā. Es redzu, sarkuši tev pier' un vaigi - Man šķita: zini tu; tik gaiši zini; Ka vēries zieds nu smaršo saldi svaigi! Tu smaršu sūci, sārto ziedu šķini - Bet šaubies! Ak, - un tu vai mani mīli? - Kā puķi manu- mīlu matos pini, Kā zīļu vainadziņā spožu zīli - *  *  * Dvēsles akas zelta vāki Es pirmās redzu acis: smagi plaksti! Sedz zelta vāki dziļo dvēsles aku, Bet vaigos maigi daiļi mīlas raksti. Pa tavu zelta matu saules taku Slīd pati laime; viņas vieglie glaudi Tev acis skar: tās sapņo. - Ko es saku? Vai savu skaistumu jel pati jaudi? Tavs stāvs tik slaiks! tā staro siltais maigums! Pret zilām acīm skropstu melnie audi! Kad skaušu tevi, tu, mans tālais zaigums? *  *  * Dzīves pūra sēkliņas Kā milzu kapu kopās nakti skatos Tais jūras malas melno priežu kāpās, Kas sakrautas kā veļu kvieši statos. Te dega liesmas: dzisušās nu lāpās Ne dūmi nekūp vairs; nedz pērkons graujas; Še nāvīgs grauzējs tārps reiz pāri rāpās. Mēs ejam vieni, sirds ar sirdi skaujas: Mēs divas sēkliņas no dzīves pūra, Kas tumsā izsētas no nāves saujas, - Mums līdzās miegā rāmi elpo jūra. *  *  * Raisītas sprādzes Es siltā saulītē tev guļu taisu;. Zem sāniem spilventiņš no zīda zieda; Es visas raizes tev kā sprādzes raisu; To domu vaiņagu, kas galvu spieda, Tev viegli noņemu; es domas šķiru, Pats izcietis nu nebūs tām: vairs bieda. Tev pāri kaisu baltu ziedu biru No ābeles, kas saldās smaršās gura; Un svaigā sula dod tev spēka. dziru. Un manas rokas visur tevi tura. *  *  * *  *  * Skaidri dzidra saules gaisma, Nopietnas un klusas krāsas: Tumši zaļš un brūns, un pelēks - Visam pāri spilgtā tālē - Dziļi zili melna debess, Melna debess - * Olivia. *  *  * Man sirdi jaunu tura tikai sāpes; Kad nesāpētu vairs, Tad dzistu ilgas, žūtu mīlas slāpes. Tu, ķiršu kauliņ, zemē, - dzirdi: Lai cik tu cietām bruņām bruņojies, Tev lauzīs sirdi. Nāras smiekli Pāri upei smiekli skan, Sīka skaidra sudrabiņa, Slēpdamies, Slaiku niedru izskriedami. Kad es tevi klausu, skatu: Slaika, viegla kairi skaista; Tad man skan Nāras smiekli pāri upi. *  *  * *  *  * Lūk, saulei tad tik spējam skatīt acis, Kad viņa dziest, Un kā man tavu žilbumu būs ciest? * Sen saule aizgājusi, zvaigznes baidās: Vai laukā nākt? - Ko brīnies, ka no tevis sirds tā svaidās? * Kā dienas tvīkst! Kā garo nakšu maigums! Un, ak, kā man Ar saldām jūtām dvēsli pilda zaigums. *  *  * *  *  * Es zinu tik vien teikt: cik ziedi skaisti! Un, ak, cik tu! Un tikai vēlēties: ak, neizgaisti! * Pašos jūras plīsumos - * Amo i tuoi flutti enormi e tuoi ruggiti. *  *  * Neskatāmais brīnums Es skatos tavā skaistumā: kāds brīnums! No drusku asins austs un drusku dvašas - Bet visu sirdi zeltī man ar laimi! Bet aiz tā skaistā brīnuma, kas skatāms, Cits izaug brīnums, neskatāms un straujš, Tas dvēsli projām rauj - - ak, turi mani! Šais daiļās rokās turi mani, turi Pie siltās krūts! *  *  * Zelta goda vārti Tev rudens savus vēlos ziedus kaisis, Tev astras sarks, Tev zelta goda vārtus birzes taisīs, Ej, skaistā, ej - Un, kad tur viņas bēdas miglā gaisīs, Tad atkal nāc. *  *  * Sirds atmoda Mana sirds tik atmodās Nakti, kad bij acis cieti, Mēmi smagā miegā sieti, Kad bij visi locekļi, Mana sirds tik atmodās, Lai no sāpēm atkal stingtu. Visas asins dzīslās rinktu - Ak, kur esi? kur tu esi? * Ne balta vārda nesaka, ne melna - * Kā saucēji ikviens no sava krasta Mēs saucamies - Tam starpu ūdenim nav laipa rasta. * Ej vien no manis prom, kā laiviņa Ar steigu bēg No nogrimstoša jūras tvaikoņa. *  *  * *  *  * Tu, skaistā, dziļām brūcēm sirdi skari, Nu nāc un skat': Vai tu to skūpstiem atkal dziedēt vari? * Tās spulgās acis, brūnās matu cirtas! Ak, mana ģīmetne Tās redz, ne es! No manis tās ir šķirtas. * Kur tu esi? Vai es zinu? Laukā tavās pēdās minu, Lai pie tevis mani vestu. *  *  * *  *  * Tur skaidra, tumši zila debess mirgo, Šalc melna ciprese, Pret zaļu sārti ziedi, - kurš tur sirgo? *  *  * Tur skaidra, tumši zila debess mirgo, Tur ļaudis maigi iet, No siltas saules zelta migla birgo. *  *  * Tu gaišmatenes neienācies baltums, Kas tevis nepazīst? Tev ēnas sirds, tev marmortēla saltums. *  *  * Mīlas ilgums Mīla, tā ir smarša, Ilgi tā matos turas - Vai veselu dienu. Mīla, tā ir salde, Ilgi tā lūpās turas - Vai veselu stundu. Mīla, tā ir silte, Ilgi tā pirkstos turas - Vai veselu mirkli. Mīla, tā ir ģifts, Ilgi tā sirdī turas Veselu mūžu. *  *  * Visa devēja Bet, kad es mirtu - Tad dvēsles dziļumos tu satrūktos, Tad savu dzīvi rautu gabalos, Tad dotu visu, lai es atgrieztos, - Jā, kad es mirtu. Bet, kamēr es vēl še un dzīvot laužos, Pēc mazā pirkstiņa no tevis gaužos, Kas dzīvi dotu, - nē, tik sapņos aužos: Nē, nē - tu visu dod, Tik - Kad es mirtu. *  *  * Naža asmens Ir naža asmens nolikts augšupēdu - Nu griežas dieviņš, nesdams baltu dienu, Nu visas ilgas, laba vēlējumi, Nu domu ēnas, kas pie tevis iet, Kā dzeltas atlec, No tevis dzeltas atlec atpakaļ Un raudot pārnāk, Ar asiņotiem pirkstiem sūdzoties. Ak, nedusmo, tu, maigais acu zilums, Jo debesu, ne tērauda, tu esi. * Ij tevim nava sveša varas jūsma, Tu maigais bērns? Kas liks, lai pārstāj reiz tā asins plūsma? *  *  * Spožas zvaigznītes Pusē vērto acu priekšā: Spožas zvaigznītes man staigā, Uzšūtas uz zilas segas, Nolaižas un atkal ceļas. *  *  * No viena viegla vārda nāk viss smagums. Auksta migla, un vakars tumsi, Drebuļi allaž pārskrien pār kauliem. Tur jau uz ielām sāk uguņus aizdegt, Un gaišāks atspīd ap pilsētu sniegs. Kas tev daļas? Ko atpakaļ skaties? Dziestoša uguns Bet kad nu tomēr viss tik ilūzija? Tik skaista iedoma, no ilgām celta? Un visi ceres ziedi tukši bija -? Es gadiem cīties, ziņa manim smelta No senas vāts, kas sirdī dziļi durta, - Tā bij man bruņa, - kad nu bruņa šķelta? Man bailes padomāt. Kad uguns kurta No dvēsles kvēlēm un kad - viss nu dzistu? Kad pēkšņi grimtu pils, kas augšup burta? Vai es to izciestu? Kad priekškars kristu? - *  *  * Saules ķērējs Bij pulkstens četri rītā, agrā ziemā, - Vēl negulējis, loga slēģus vēru: Bāls mēness- istabā man nāca ciemā. Es auksto, caurspīdīgo gaisu dzēru, Lai vēsinātu sird' un karstās krūtis, Jo pārāk droši es pēc saules ķēru - Nu mēness tālē manas ceļa jūtis: Es nerodu to mīlu jaunadari, Tik atmiņā spīd saulesloga rūtis. Un priekšā ceļas bāli sniega gari. *  *  * Ja nenāc tu Ja nenāc tu, tad paliek manim pāri Mazs gadu skaits tik vien; kā es lai varu Ar tiem vairs apart plašo pasauls āri? Ja nenāc tu, tad velti kopu garu, Uz lielo darbu sevi gatavodams, Jo darbs līdz šim man bij tik sakrāt sparu. Ja nenāc tu, tad izdevies es dodams, Tad spēks ir šķiests, ko tu vēl vērstu dabā; Tad dzīvē dzīves atjaunums nau rodams. Un tad būs ilgi nāve dzīves vietā. * Lelde. *  *  * Dzelons sirdī Kā smagums krūtīs velk, kā sirds man svaidās! Nekā man nau, ko es lai tevim slēpju? Es nepanesu vairs tās veltās gaidas! Bet kad no tavu daudzo ziedu slēpju Viens ziediņš tev no rokām pēkšņi kritīs? Kad rausies mākoņkumeļš, melnu krēpju? Drīz maniem laika griežiem stunda sitīs - Nekad jau liktenim man neizdabāt - Bet varbūt tev - kluss dzelons sirdī mitīs? Jo varbūt tev bij dots šo dzīvi glabāt? * Lelde, Lelde! *  *  * Veļu bite Nakts vidū dzeguze man balsi sauca, Drīz tuv', drīz tālu, vienmēr: «Kur tu? Kur tu?» Man tā vēl gulēt gribējās, tā trauca. Man jāatjauno spēks, lai nepagurtu; Lai laikā augšā celtu rīta zvani; Lai jaunai dzīvei jaunu liesmu kurtu. Tu, laimes putniņ, vai jau aizsauc mani? Man tā vēl dzīvot gribējās un mīlēt. Vai, veļu bitīt, tu jau klusi zani? Vai to jau, kas aiz sliekšņa, būs man zīlēt? *  *  * Tā žēlā, žēlā dvēsle peld uz krastu; Te piepešs vējš To selgā dzen, lai mirtu vai lai rastu: *  *  * Še atkal staigāju kā nomaldījies Pa tīreļiem; Ceļš zudis, kas bij sīkā stīgā vijies. * Es mīlai ticēju, ne ienaidībai, - Tas bij mans grēks. Par to jūs dodat mani iznīcībai. * Tur kalnos balti mākoņi iet aizķerdamies Un kavēdamies, Un ziedu leju smaršām rotādamies - * Olivia - Tu vuoi ch'io rinovelli Disperato dolor che il cor mi preme? *  *  * Atkal cīņa Tu velti reibsti atmiņās un dailē, Tā nesedz acis skaistām plivursegām: Caur tām gars skaidrāk skatās dzīves kailē, Un sūrāk iesūrst sirds no apziņdegām. Lūk, brīve zūd, kas rada jaunu valsti., Lej atkal asnīs cilvēcei par kaunu, Top grēkos celti veckārtības balsti. Tev atkal cīņā iet pret veco ļaunu, Tev spēk' un garu daile darīs jaunu. *  *  * *  *  * Es mīlēju jūs visus līdzi silti, Un alga man no jums - Bij ļaunas valodas un sīki vilti. * Cik jūsu dvēsles, ak, ir nabadzīgas! Ne saulē viņas kvēl, Ne citu jūtām līdz trīs viņu stīgas. * Kaut es jūs sildīt spētu savām kvēlēm Un stīgot jūs, Lai sauli teiktu mēs ar tūkstots mēlēm. * I jaunie jūs, cik vecas jūsu domas! Kad laiks man dos Tos, kas ies izvest nākamības lomas? *** *  *  * Kas paliek mums no visiem svētkiem pāri? - Uz svārkiem putekļi. Mēs ejam atkal prom kā agrāk bāri. * Ne pārvērš svētku brīnums ikdienību, Bet pārsauļo, Un saule lēni plaucē nākamību. *  *  * Acu degums Kad es pārnāca, Ko es panāca: Simt tūkstots acu spožumu. Kad es aiziešu, Ko es atstāšu? Vienu savu acu degumu. *  *  * *  *  * Es mājās pārnācis pirms sava laika, Kā balodis, Vēl zem prāti kūp no asins tvaika. * Cik nu tu asiņaina, mana tauta; Man nepazīt! Tu netiec ārā vairs, kā karā rauta. Es redzu, mirst man tēvija un tauta, Nau gribas dzīvot: Ij mana dvēsle līdzi tām tiek rauta. * Ne tauta man, ne mīla jauna tapa, Kā es bez tām? No liepas griezdamās krīt rudens lapa. * Ij jūs, es zinu, visas mirt man ļausat, - Kad darīts būs, Jūs simtu simtām puķes kapā krausat. *  *  * Trijsimt gadi Tad palikt lēnam, vecam, beigās mirt, Ne īsus simtu gadus nesasniedzot - Tāds ļaužu liktens, ilgu mūžu liedzot. Es negribu! Man nedrīkst trijsimt gadu nepiešķirt! *  *  * Nekas, nekur, nekad. Kas ies tik tāli manim līdz, Ka atpakaļ vairs nevar rast? Nekas. Kur ir tik tālas vietas gals, Ka tālāka vairs nau kur rast? Nekur. Kad spēki stāsies sirdi dzīt? Kad dusu sevim spēs tā rast? Nekad. * Faihilla. Mēness meitiņa! Mēness meitiņa! *  *  * *  *  * Dvēsle, dvēsle, Ko elso tu tā? Vai asaras tev Lai pasaules top? Kā spožas zvaigznes. * Kad sausos mežus sagrābj uguns degas - *  *  * *  *  * Ūdens kapā jaukts ar gaisu - * Es savu kreklu karu vējā zaudēt, Lai vēji projām nestu sviedru sūri; Man jāiet atkal, jānes simtu pūri, Jo lielo graudu ražu nevar zaudēt - * Es iešu salstot, bet es iešu smejot, Kas man ko spēj? Pa pasauli un sauli es iešu klejot. *  *  * Nu atkal visas bēdas jānes pašam - *  *  * Zili melni mākoņi Nosaluši Gaida atveram Vakara durvis. Augu dienu Lietus spaiņus stiepuši, Pāri ceļgaliem Nobrizdamies. *  *  * *  *  * Viens acumirklis vien viss skaistums ira: Es acis aizveru, - Kad atveru: viss zūd kā ziedu bira. * Vai tev diena nedar' labi? Izdzēsa tev ceres zvaigznes. Negul nakti - nakts pār galvu Bērs tev simtiem jaunu zvaigžņu. *  *  * *  *  * Dienām garām iet man ļaudis, Naktīm garām iet man zvaigznes, Dienām naktīm - manas domas. Cik ir skaisti ļaudis, zvaigznes! Cik ir laba dzīve: ļaujot Lūkot kaut tik garāmeju! *  *  * Atskaņas Atskaņas, atskaņas - Vai tīšām kopā tā sagadās? Ak, lapu risums, Ak, liesmu dzisums! Nu tukšs stāv visums. Sirds, sirds, ak, sirds, Vai atskan uz to tev: Neizmisums? *  *  * Faihilla Nu es uz neveidību eju, zinot - Še veida nerodu, Tad došu es jums: pastarziedu šķinot. * Iz dziļās dvēsles man Mūžīgi dzīvais plūst, Lai mute no sāpēm skan, Lai apkārt dūst un lūst. * Faihilla. *  *  * Uz aizsaules malu H. K. - Zini, ka saules mīla Ved uz aizsaules malu. * Es redzēt gribēju, vai es to spētu - Būt viens bez jums? Man šķiet: es tad ij saules neredzētu. * Viss, kas man jauks bij dzīvē, ir jau tāli, - Kas nāks, tas būs Tik nikni liels kā kalns ar ledus gāli. *  *  * Māte un meita Sāpju māte, smieklu meita Nāk, rociņas sadevušās: Māte sita dzijas sāpes, Labo roku uzsizdama, Meita viegli pieskarās Kreisās rokas pirkstiņiem. No sāpēm sērās pūties! *  *  * *  *  * Cik sūras stundas tomēr, dzestras dienas! Cik neatlaidīgs baigs! Tik vien ir mīlas vaigs, kur sirds lai slienas. * Ne izmērīt, ne sniegt to sāpju dzīli, - Kā es lai pildu to? Sirds nestāj, prasa: mīli, mīli, mīli! * Cik stipri nāves elpa pūš, un jaunā, Un jaunā dzīve, ak, cik vārga, kusla, Kā sasalusi zālīte, tik trusla! *  *  * *  *  * Tik klusa tava laipnā mīlība, Ka nemana Ne tas, ko tava roka noglauda. * Kā salda smarša manu vaigu skāra - Tā tava dvēsle iet Man garām turp, kur gaismas skaidrā āra. * Dorme Triste la terra - *  *  * Sauļojoša mīla Cik daiļām sievām neizteiktas mīlas! Ar laimi pasauli tās sauļot spētu, Kad atraisītu kāds tās liesmu zvīlas! Pret dziesmu debesi kā melnu sētu Es skatu priedes, - otrup krusti balo -: Tās sirdī mieru ceļ man klusiņsvētu! Kas viņām es, ko nemierviļņi skalo? Kas šodien šeit un rītu aizplūst gaisā: Tās laipni visas manas sāpes galo. Kā mēness spīdu es ij pusnakts baisā. *  *  * Starojoša roka Es visas jūsu jūtas tagad zinu, Jo viena sirds še guļ uz manas delnas, Es katru stīgu redzu, vārdā minu: Lūk, baltas, zilas, sārtas, ak, un melnas! Kā agrāk bijos to un dziļi skumu, Ka vainas tīklos liktens likstas pelnās. Nu redzu: visas aužas līdz uz jumu, Kas spilgts un silts kā debess, kopā garo, Un visas pilnu dara dzīves summu. Es roku slēdzu: rok' un ķermens staro. *  *  * Negaistošais laimes sapnis Man laimes sapnis ir, - tas neizgaistošs; Kad manis nebūtu, tad viņš vēl būtu; Es, viņā dzīvodams, pats mūžam kaistošs. Ko sapņos tēloju sev, ko es jūtu, Tas dzīvāk tverams nekā manas miesas, To nākotnei kā atziņu es sūtu. Tas dzīvs, kaut ilūzija bij no tiesas; Tas brīnums piedzīvots, kas ir par lielu, Lai slavās tvertu to, tās būtu liesas: Ir laime tā, kas vērtīs pasauls vielu. *  *  * Mīlas svētība Ir mīla brīnum brīnišķa - Nekā, nekā tai nevajga Un dara visu, visu. Tā mazam iedod lielumu, Tā skarbam iedveš maigumu, Tā augšā paceļ kritušu, Tā atdzīvin' ij mirušu - Es kaistu, kas es dzisu. * Lai zeme tevi svēti zaļiem ziediem, Lai saule tevi svētī siltiem glāstiem, Lai gaisi tēvi svētī saldām smaršām, Lai diena tevi svētī jauniem darbiem, Lai tevi svētī nakts, kā mani tu Ar visām balvām kopā un ar tevi! *  *  * Pa nakti pēkšņi sniega padebešos Man jauna zvaigzne lec: «Es še! Ko bēdā tu tais saules svešos?!» Mīļā raksta: Es kaunos teikt, lai raksti nes to vārdu! - - Uz tavu sirdi manas ilgas iet, Lai kur es eju pati - Es vasar' skraidīju pa ziedu pļavu, Virs galvas cīruls, vaigā saules glāsti, Bet dvēsle pilna nesajustām ilgām, Es visur jutu, redzēju tik tevi. Tad es šīs ilgas nesapratu vēl - *  *  * Mīļā saka: Ak, valdīties - to sauc par lielu laimi, - Bet, kad uz tevi deg man visa sirds, Vai valdīties nau - zaimi? * Es gribēt' brīdi tik vismazāko Pie tevis būt! Un tad es nestu kaut visgrūtāko. * Bez gala mīlu laukus, sauli, tāli, - Kopš nāci tu, I lauks, i saul', i tāle - visi bāli. *  *  * Divsirdis Tu savu sirdi manim devi balvā, Un nu es divsirdis Kā teiku spēkons, izkalts dievu kalvā. * Es divas lielas liesmas nesu krūtīs, Lai nesadedz: Es iešu salā turp, kur saule sūtīs. * Ir jānāk jaunai tiklai, kuras vara Lai neliek mirt, Bet jaunai dzīvei visus stiprus dara. *  *  * Mīļā tālumā: Iet dienas pilnas tava tuvuma - * Es vaļā acīm tevī tumsā raugos, Līdz sapnī aizeju pie tevis būt - * Man jādod tevim viss, kas pieder tev, Tās dvēsles tieksmes, kas viskarstākās - Ko nedrīkst jaudāt cilvēki un diena, Tik nakts un tu. * Bet mīlas pilnīgs izteicējs ir skūpsts. * Neveldzē sirdi sudraba rasa, Tikai pēc tevis tvīkstot tā prasa. *  *  * Laimes jausma Es skatos tavā ģīmetnē, un jausma, Par laimi jausma nāk Kā tāla, iespējama rīta ausma. * Aiz melniem kalniem rožu saule laidās: Zaļš, oranžs, violets Un zils, un sārts - sirds sapņo ilgās, gaidās. * Bezdelīga, zīda spārni, Ko tu skraidi manu logu? Ko kairini, ko kaitini Manu sirdi - līdzi laist? *  *  * Jūras celta pasaule Par sirdi, ko vēl sāpes tura slēgtu, Kā laimes vēsma trīs, kā silta pūsma, Kā saules solījums par drīzu lēktu. Sirds tikai dreb, tik sveša prieka jūsma - Bet kad nu tomēr tā, kad tomēr būtu? - Tad pēkšņi virpo fantāziju drūsma: Jauns, jauns viss! prāts un sirds, un pasauls grūtu! Un saules gaiši citi prāti zeltu! Es tavā mīlā bērna laimi gūtu! Es jaunu pasauli iz jūras celtu! *  *  * Vēl vienu skūpstu dod un ņem vēl vienu, - Kad vairs mēs tiksimies? Pie tevis sirdi es uz mūžiem sienu. * Vēl vienu skūpstu dod un ņem vēl vienu, - Vai tu spēj glābt? Es tavu zilo mieru pārāk cienu. * Vēl vienu skūpstu dod un ņem vēl vienu, - Mēs netiksimies vairs: Uz nakti eju es un tu uz dienu. * Olivia - *  *  * *  *  * Kad saite pušu iet Un irst, - Tad nebūs tev to siet, Bet cirst! Bet pats no tā kad mirst? Lai mirst! *  *  * Klau! durvīs dūrēm cīņas klaudz, Tās mani sauc: Tur klajā laukā telpu daudz, vēl daudz. Ar troksni priekam durvis aizsit cieti -- *  *  * Es tagad eju, mana tēvu sēta, Lai redzētu, vai elpas manim būtu Bez tevis būt, kaut dziļi sirdī rēta. Es atkal mājās nākšu, lai vai gūtu Uz mūžu tevi, vai lai tālēs ietu. Kurp sen jau garu izlūkos es sūtu. Kā Arhimeds es gribu cietu vietu, No kuras pasauli es apkārt veltu, No kuras izvest spētu lielo lietu. Tad visiem līdz es jaunā metā zeltu. *  *  * *  *  * Cik dzīve nabaga! cik maz tai laba! Un, ak, cik maz ir skaista! un vēl cēla! Jo skopa bijusi mums māte daba. Tik, skaistum' atgaisma mums žēla, žēla Ir ļauta vēl, lai dotu laimes ģiedu - Tā spīd pār mums no maiga sievas tēla. Ir dota sieviete par zemes ziedu, Iekš viņas turam visu augst' un svētu, Iekš viņas nedaiļa un ļauna biedu. Tā pārstaros ij tukšo pasaus sētu. *  *  * *  *  * Cik manā mūžā laimes pabijušas, Tās bij no sievietēm; ij sāpes visas, Cik deva tās, pēc labu atnesušas. Es ceru, tās man klās ij nāves cisas, Kad savus kaulus zemei atmetīšu: Tās piekops skaliņu pēc beigu dzisas. Es maigās sieviet-rokas noskūpstīšu Un lūpu sārtumu un matu elpu., Un acu smaidu mūžam svēt-svētīšu - Tās mani vadās vēl caur zvaigžņu telpu. *  *  * *  *  * Tu visu pasauli vēl salauzītu, - Lai, lai, tā atdzims atkal sievas smaidā, Tik brīnumdaiļāka kā nepazītu. Tā nākampasaule, ko senā gaidā, Ko senā ilgā meklē sapņu audzes, Tas nākamspēks ir te, kas glābs mūs vaidā. Tad taisat ceļu, ārdat šķēršu kaudzes! Nāk sieviete, nāk jaunatne, nāk mīla; Uz saules valsti aizved viņas draudzes: Mums priekā lielā nākamības ķīla. *  *  * *  *  * Bet es, - kad miesas man sen zemē dusēs, Es augstē tavu mīļskanīgo balsi Vēl gaiši dzirdēšu, kad viss man klusēs. Kad svešā gaismā telpa spulgos palsi, Man vizēs tavi garie zelta mati Ij tad, kad pati tu jau nāvē salsi. Kā saules starus tu tos kārsi plati Pār zemi, - vizma tā man spārnus raisīs, Es celšos turp, kur jaunu zvaigžņu skati. Mēs sāksim citu sauli, kad šī gaisīs. * Olivia. *  *  * Saņēmu - negaidot un necerot - šoruden vēstuli no šīs grāmatas sacerētāja. Mēs bijām viņu jau skaitījuši mirušu, un mīļas un skaistas lasītājas man reizu reizēm izteica savu sirsnīgāko nožēlojumu, ka tik agri aizgājis tas cerību pilnais jauneklis. Tagad mūsu prieks - - lasīsim labāk viņa vēstuli, - še viņa: Cienītais izdevēja kungs! Saņemat šādā, rakstiskā veidā pateicību par manas grāmatiņas «Addio bella! izdošanu! Pats aiziet pie Jums kautrējos, jo nevēlētos nākt atklātībā ar savu personu.  Līdz ar šo nododu Jums otro daļu no manas skiču burtnīcas. Es aizceļošu, jaunās Latvijas klimatu es labi ne nepanesu skiču burtnīcā es vainu lieku uz latvju zeltenēm, kurām to tiešām nebūs grūti nest. Eju atrast, - ko?- teikšu, kad būšu atradis. Pēc manis netaujājat. Tik laipnas kundzes kā signora Luigina, kas dotu ziņas, otras vairs nau; uz Tičīnu nevaru. iet atpakaļ, tāpat kā uz pagātni - un kas ir priekšā? Bet Jūs jau lasīsat manu rokrakstu. Paliekat sveiki! Dagda Ne vieta, ne datums nebij atzīmēti. - Tas ir viss, ko varu ziņot. Kā lai apmierinu cienījamos lasītājus un lasītājas? Varbūt jūs par viņu varēsat ko teikt? Es no savas puses tikai to gribu piemetināt, ka mani pamudināja izdot šīs dzejas viņu saules, sievietes un jaunatnes kults, kuru varētu saukt jau par saules, sievietes un jaunatnes ticību. Tai ir nākotne. R.

RAINIS DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS ROMĀNS DZEJOĻOS MĒNESS MEITIŅA NOVELLA NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS Ardievu, mēness meitiņa! Reiz Džuang Džou sapņoja, ka viņš esot tauriņš, lidojošs tauriņš, kurš juties sveiks un laimīgs un nenieka nezinājis par Džuang Džou. Piepeši viņš uzmodās: tad viņš bija atkal patiesi Džuang Džou. Nu es nezinu, vai Džuang Džou sapņojis, ka viņš esot tauriņš, jeb vai tauriņš sapņojis, ka viņš esot Džuang žou, kaut gan, bez šaubām, starp Džuang Džou un tauriņu ir starpība. V BURTNĪCA 9. 3. 23. Es sen neesmu nekā rakstījis savā dienasgrāmatā. Projām, projām! bet es vēl še. Domās es nezin kur tāli. Pareizāk taču saukt šo par dienasgrāmatu, ne par skiču burtnīcu, - kādas še skices? Savāds gadījums šovakar, mājās braucot tramā! - Bet  nau jau nekas savāds: nokrīt neseklīts, es paceļu. Kādas  spīdīgas acis ledainā sejā! - Nau nekas sevišķs. Kas man  vispār tur daļas? Iekš kā pastāv īsti Li Tai-pē poēzijas spēks? Jāizpēta. - Rakstu tepat visu, kas gadās. Zīmējis še neesmu nekā, jau sen. NAKTS, MĒNESS UN DIVAS ZVAIGZNES Gar zvaigznēm aši mākons iet, - Tur divas mirdz uz manu pusi: Tu smejies, acis piemiegusi. * ZAĻIE SPOGUĻI Lūk, spoguļi, kas paši redz! Tie zaļi tā kā smaragdpļavas. Nē, zaļas zvaigznes acis tavas. * SAPŅA VĀRDS «Kā tevi vārdā sauc?» - Vai es to zinu? Vai sapnim vārds? Es sapņus zvaigžņu vaiņagā sev pinu. *  *  * VIENS MATIŅŠ Projām! - Ej tu nu aizturi? Žēl, žēl! Kas viņa ir? vai redzēšu vēl? Bet savādi! Viens matiņš man pieķēries, Kad sniedzu tai ko noliecies: Tīši vai netīši? Cik savādi! *  *  * ZVAIGŽŅU MEITA Ak, kā lai tiktu Pie zvaigžjņu meitas, Kā zvaigžņu meitu Lai bildinātu! Ir laimes mātei Balts kamolītis, Tā dzija sniegtu Līdz mēness tornim. Met, laimes māte, Sav' kamolīti, Lai risinājas Līdz mēness tornim. Es pa to dziju Tur kāptu augšā, Es zvaigžņu meitu Tur bildinātu. *  *  * 11.3. Es viņu taču redzēju otrreiz. Pilsētā. Izrādās, ka mēs gandrīz vienā laikā braucam. Pagājušais laiks tikai ir negrozāms, tekošais mūsu rokās. Vai nevar grozīt arī braukšanas laiku? tekošais laiks taču mūsu rokās. Noplūcu atkal, kā agrāk, zaļas lapiņas, kādus pantiņus. ACIS AIZ GARDĪNĀM Tu savas lielās acis plakstiem sedzi, Tu paliec galvu vērojot un visu redzi, Bet sevī liedz tu ieskatīties. * Un, ja kāds pētot tevi uzlūko, Tu acis smiekliem plīvuro, Un tevi izprast velti dzīties: * Tev gardīnām ir klāti dvēsles logi, Tev apkārt asi dzeloņžogi. Ko sargā tā, tam vajga dārgam būt! Kā gūt? *  *  * ILGAS GAISOS Tas dārgs, varbūt pats dārgākais tas ir? Varbūt sen meklētais tas būtu? * Vai es zinu to savādo jūtu? Var būt, ka tas tik vien vēl šķir? Kam savas ilgas es pa gaisiem sūtu? * DAUDZ REDZĒJUŠAS ACIS Bet ja šīs acis vienmēr redzējušas, Kā visi viegli garām iet un pāri? Kad velti to, kas paliek, meklējušas, Nu vieglu nicinumu jūt pret āri? Un viegli paspēlē: «Es tevi redzu un tu mani ne, - Ej garām!» *  *  * PUTU GALIŅŠ Tais acis reizēm redzēju kā naidu, Kas auksts un sitošs bij, vismaz tā jutu, Un cauri tam es dzirdēju kā vaidu; * Un it kā odu: vāts un drusku strutu. Es šaubos pats, vai pareizi man šķita, * Jo smaids tik vieglis, tā kā galiņš putu, Kā spētu naidu nest? Un vai tur mita Kāds vaids, kas pazīst tvaiku, sūrsmi, sutu? *  *  * KAD DVĒSLE MĒMA TOP Kas slēpjas tā, vai tās var laimīgs būt? Var būt, ka nodarīts tam grūti grūt? * Un nau neviena, kas to mierinātu? Vai izprastu tā sirdi un kaut prātu? * Un ja nu dziļās sāpēs sirds tam mirkst? Jo dvēsle mēma top, kad sirgst. Un ja nu tā? Ja tomēr tā? *  *  * SNIEGA MEITENE Sniega meitene ar ledus acīm, Vai nekad tev nekūst acu ledus? Vai nekad tu saulē neparādies? Vai tu mēnesī tik balinājies? Tavi sarmas mati netop mitri? Un nekad tev nepūš silta dvaša? * Ak, tev plaisa plīstu ledus sirdī, Kristu asara no ledus acīm, Kad tu izietu no mēness gaismas, Kad es ņemtu tevi siltās rokās. *  *  * 16.3. Jauns izgudrojums, laikrakstos lasu. Jāpainteresējas, vai uz tā paša principa kā mans? Laikam taču ne. Man šī tehnika jāpiesavinās. Še būs grūti to izdarīt. Nevajga jaut domām noklīst uz blakus apstākļiem. Izšķirts ir. Nekas te man vairs nau meklējams, ne atrodams. Ne mans laiks, ne mani ļaudis. Maņilovs! Kas tev te daļas? Ko tev tas rūp? Es savus vaidus esmu apspiedis, Es savas asras esmu norijis, Cik kāpa sirds pa muti, - apēdis, - Vēl iekšās kūp. * KUNG-TSE Tu taču neesi vēl aizgājis, Kaut tiku tikām, Atliku likām Esi draudējis Un solījis, solījis, solījis - Bet, skat! Tu tā kā Kung-tse vēl tepat Dzimtenē! *  *  * ĒNAS VĪRS UN ES Kas tas ir, kas man runā pretī? Vai sena miņa? Ar to es tagad satiekos reti. Vai sirdsapziņa? Vai es gan vainīgs esmu pret. tevi? «Nē, bet pret sevi!» *  *  * UZ MĀJĀM! Es klusā rezignācijā jau likos rimis, Kad iepriekš paredzēju to, kas nāks: Ka zudīs visas skaistās ilūzijas Un visi raibie ziedi izrādīsies Par papīru, bet jūtas - - - Ko, atkal sapnis? Negribu. Man pietiek! Garām, garām! Uz mājām! * «Tev pietiek gan, Ne man: Līdz pašām mielēm būs tev sāpes ciest, Tad ļaus tev riebās vaigu projām griezt No dzimtenes, Kas pirmā nesa tavu «es» Uz mājām!» TRŪKSTOŠAIS MATIŅŠ Pļaujā ievākta, nu kalps var iet, Kas še zemē mani vairs var siet? Alga nemaksāta,- vai dēļ tās Gadiem gāju es tais mocībās? Jūra, priedes, saule, vakars, rīts - Viss, kas dārgs man bij, ir sagandīts. Sūrstot projām raujas krūts un skats, - Vai vēl sien kas? - Sīciņš zīda mats. * Nejaušs gadījums, vai turēs ciet? Mats vai netrūks, kad grib mani siet? *  *  * TREŠĀ NAKTS Cik skaista ir šī pasaule! Bet, ak, kā naktī veros svešā, svešā! «Ej, iekšā niries, nebaidies! Tu atkal sevī vērsīsies, Kad, mikrokosmā skatījies, Pats dvēsles smalknēs pletīsies - Un būs šī nakts tev pēdējā un trešā!» *  *  * 21. 3. Ēnas vīrs jau mani dzen un garām lidojošam gadījumam liek piedot nozīmi un it kā ieslēgt to sistēmā. Kā mana daba visu aptver un pārstrādā! Visu dara par likteni, likteni liek. - Kā divi vēji viens pret otru iet, tā divēji likteņi, ārējs un paša darīts. Kad vējam lieku griezt savas dzirnavas, vai tad ārējo likteni nedaru par iekšējo un savu? - Jā, jā. - Kad tik nu vējš nenorauj spārnus tavām dzirnavām? Kā spalva mani aizvedusi pa savu ceļu uz nez kādu likteņu tirzāšanu, un ir taču runa tikai par viegliem marta mākonīšiem un saules staru rotaļiņām! Vai neņemt visu vieglumā? un likt visu lietā? - vai nevar to ņemt par novellu? *** Uz mūžu manas rokas tevi slēdz, Pats liktens to tā devis, Jo, lūk, kad tu no manis bēdz, Tu bēdz no sevis. - Un kurp? *  *  * Kurp iesi? - «Mirt!» - Ak, kā tas skan! Lūk, kā mūs baidīs! Kas mirt tevi laidīs? Bez tevis saule būtu bez zaiga, Bez tevis mēnessnakts nebūtu maiga, - Lūk, visai zemei tevis vajga! Un kā vēl man! Kas tevi laidīs?! *  *  * PUSACTIŅAS Pusactiņām smejies tu, Pusmutītes runa tava,- Vai tu baidies atverot Pazaudēt sirdi visu? *  *  * SERDE UN SIRDS Apēd ābolīti; Nomet āboļserdi - Vai man! mīļo meitenīti: Serdei sirdi līdz. * TU DRĪSTI Rieksts saka: kod man, tu to drīsti, - Tev zobī baltāki par manu miesu. Teic ķirsis; sūc mani, tu drīsti, - Tev lūpas sārtākas par manām asnīm. Vīns saka: dzer mani; tu drīsti, - Tev dvašā saldāka par manu smaršu. * Sirds grib teikt ko, trīc un nevar izteikt Un sadeg tavā rokā kaunoties - Vai tava roka karstāka? Vai sirds? *** SKŪPSTA TICĪBA Vai mani mīli tu? Es nezinu, - Bet, cik es tevi noskūpstu, Tik ticu es Un tu. * UZ KONCERTBALLI Es tevim skūpsta nedošu, Nemaz es tevis nemīlu, Uz koncertballi aiziešu. - «Ak, lūk, tad tā! Tad atdod skūpstus, ko tev iedevu! I simtu, i vēl tūkstošu. Un vai gan velti tevi auklēju Šai klēpī tā?» *  *  * MŪŽĪGA, MĪLA «Ir mīla mūžīga.» - To pazīstam, Un īstam vīriešam Tā sniedz no vakara līdz azaidam. «Ir tomēr mīla mūžīgā!» - Jā gan, Ik dzejols tevim, par to skan, Bet kādēļ prozā tu to saki man? «Ir tikai mīlā mūžība! Kad mīlā es pie tevis dusu Un prāts un dziņas stāj un paliek klusu, Tad dvēsle trīsot sajūt svešu dvesmu! Es vairs ne savs, es citas saules esmu - Es mūžība.» * SARGIES NETICĒT Tiesa, tiesa: uzticami, Ilgi mīlēju es tevi, - Tu nekad man neticēji, Nu tu tici - nu nau tiesa! Senu dienu viegla dziesma - Nemin'! lai tā nenotiktu. *  *  * SKAISTAS LŪPAS UN STĀSTI Tie stāsti; kas skaisti un žēlīgi, Visskaistāko lūpu stāstīti, - Vai nau par dārgu maksāti Ar negulētu visu nakti? Vai lūpas, kas visskaistākas, Priekš gariem stāstiēm radītas? Nau gariem skūpstiem skūpstītas Pa negulētu visu nakti? *  *  * PRIEKA CEĻŠ «Es gribu prieku vien Un vēl ik dien', Bet bēdu it nemaz Un it nekādu!» Nu kas? Vai ceļu lai tev rādu! Lūko manu skaistumu vien, Skūpsti mani tik vien Un vēl ik dien', Un vēl arvien. - *  *  * ATVĒRTAS LŪPAS Ij man reiz lūpas bīja atvērtas, Kad bērns es biju, Nu tās no dzīves cieši aizsistas. Uz iekšu mīkstās malas ieliektas, Es nez', kā viņas būtu veramas? Jo tur, kur citiem mute sārtojas, Tev redz tik tievu, sārtu dziju. Ak vai, kad tuvāk lūpās ieskatās, Kā asmeņi man pretī rēgojas Ar asins liju! Vai tās jel reiz ir skūpstītas?!» Vai neskūpstītas tādas tapušas? - * SMAIDI MUTĒ Nu manā mutē smaidi ir, Kopš lūpām tu to skāri, - Un, kopš tu spīdi man pār dzīvi pāri, Man dzīve dārga ir. *  *  * PIRMĀ VĒSTULE Es turu pirmo tavu vēstuli - Kā šalkas laime pēkšņi pārskrien miesas: Tie mīļie vārdiņi, tie solījumi - Es viņus izjutis vai simtām reižu - Tā neizsakām-dārga dvēsles smarša - Viss pēkšņi jauns, viss pārsteidzošs kā brīnums! Kā svešu pasauli tu pavērusi: Es skatos aizraudamies, priekā drebot. *  *  * MĪLAS LĪGUMS «Tu nenosvied šīs rindiņas; Tev allaž vēstules mētājas!» Nē, nē! kā aci tās glabāšu, Kā mūsu mīlas līgumu: Kas skūpstiem vien bij apsolīts, Nu, pašrocīgi; tevis pierakstīts, Uz mūžu paliek negrozīts. *  *  * ĢĪMETNE SĀNCENSE Tev patīk mana ģīmetne tik vien: Cik dievišķa un nez cik skaista! Pie viņas tu tik visas domas sien, No rokām netiek tā vairs ārā laista! Labs ir! Un man pašu redzi tu taču ik dien', Es paša tā, kas tevi saista, Ko ģīmetne no manis tevi šķir? «Vai greizsirdīga tu uz ģīmetni? Nu, es jau skaistāka par papīri! Dod šur! - To sāncensi būs pušu raut! Nāc mani pašu vienu rokās skaut! *  *  * 4. 4. Vai tā ir vairs marta vēsmu rotaļa? Vai smiltis un lapas tiek pa gaisu nestas? Vai ne sirdis? Pielūko, ka nenotiek sākums dvēselei! Ā, mana dvēsle dzīvo citu dzīvi, kas viņai? Nekas man nevar kaitēt, nekā es nebaidos. - Tavai ne, bet citai. Bet citai? Ā! - Ko? vai nu izbijies? - Nē, nē, tas taču nevar būt! - Un tavai? - * Vai trešā dzīve? ZELTA LĀSAS Saulīte bradā - Kailām kājām Pa upēm, ezeriem, Pa ceļa dūkstēm, - Sudrabu šļaksta Smiedamās gaisā - Div' zelta lāsītes Tev tika acīs. *  *  * IK DIEN' TU SKAISTĀKA PALIECI! Ik dien' tu skaistāka palieci! Ak, ej nu ej!» Spīd acis tev daudz spožāki, Tu galviņu pacel staltāki, Un vaigi top tev rožaini - «Ej, ko nu smej!» Brīvāka, straujāka tapusi gaita, Kā risusi nost kāda slepena saita, Tava mīļā seja visa kā garo! Kā priekškara siena gaismota staro. «Ak, es to nesajūtu vēl, Tik kas man sāp un rauj, un kvēl!» *  *  * BAILĪGA SARUNA «Cik vien ap tevi redzu, viņas skaistas, - Tu skaistas izvēlies.» - Es skaistas daru. «Tu skaistas dari - kā?» - Kas mani mīl no sirds, tā skaista top. «Kā skaista top?» - Jo garā mani mīl, gars veido vaigu. Ikkatru mīla vērš, bet skaistumā Tik gara mīla vien. Kad nemīlēsi mani, tad ij tu Drīz ikdienišķa tapsi tā kā citas: No acīm izzudīs tev ilgu smeldze, Uz tālēm netieksies vairs gudrais skats, Stāvs lepni nenesīs vairs domu galvu, Un droša pašcieņa vairs necels krūtis. Ka tu tik skaista tapusi, tas man Ne prieks tik vien, bet gara gandarījums. «Un es ko dodu tev?» - Ak, tevi redzot vien, jau ļaunums zūd, Nekas nau grozījies, un tomēr labi. *  *  * SAULE AUGUMĀ Ik dienas mīlas vairāk top - «Kā tas var būt?» Ik jūtai jūta jāsastop! Viens otram tuvāk, tuvāk ik dienu kļūt! «Ak, ak! Tik ļoti tevi mīlu tā - Tā tagad un mūžam kā sākumā, Kā vairāk gūt?» Spīd ļoti saule gadssākumā, Bet aug ik dien' vēl siltumā, Līdz viss sāk zaļot pavasarā, Ļaujies tu arī varā, Tā tevi augšanai raisīs. *  *  * VASKIS ROKĀ Vēl vairāk mīlas - ak, man bail! Māri tā jau sirds un dvēsle gail, Es nespēju, - Es tavā mīlā pelnos sadegšu! «Mīla mūs sadegs un jaunam raisīs.» Ko no manis: taisīs? Es esmu vaskis tavā rokā, Es medus tavā bišu kokā. Kā svecīte mana dzīve dzisa Es esmu tava visa, visa! Ko tavas rokās no manis taisīs? *  *  * TREŠĀ DZĪVE Ij mana dvēsele gaisīs: Tava būs manim kā sava, Un manā būs tavā; Vienu dvēsli ar otru kā vīnu ar vīnu maisīs. Un nāks tad treša, Augstāka dzīve, mums rada, vēl sveša, * PASAKAS ZIRNĪTS Kad nu tev kādreiz manis nepietiek?! Jo tu jau gribi; lai es mūžam augu. Un kā es to lai izdaru, ko liek? Ja neizdaru, pazaudēju draugu! Ko aplinki! - es teikšu taisnību: Es tevim laba diezgan neesmu, Tu gribi mani vienmēr labāku, - Tad meklē, varbūt citu atrodi, Kur kādu augošāku meiteni, Kā pasakā to zirnīti, Ko debesīs kāpt. *  *  * MIRSTAMA MEITIŅA Tu saki: mīla mūžīgai Lūk, es tik mirstama meitiņa - Vai tiešām mūžam es tev neapnikšu? Kā es lai ceru to? Varbūt ar mani mīli pajoko, Tad vienaldzīga es tev tikšu. Varbūt ij pretīga? «Ak, nemoci mani, meitiņa!» Bet teic, kur tad es savu sirdi likšu? Bet teic, kur tad es savu dvēsli likšu? *  *  * 20. 4. Kā netīšām uztrauktas senas, gulošas atmiņas! Kā mīlas miņu lai es dzēšu? - Olivia, Oliviai - Tu jau pati aiziedama iemeti manu sirdi kā sēklu citā, svešā druvā Tu pati citā veidā meklēji sev tēlu svešā mājā. Vai tu pati nespīdēji Leldē? Kas tad bija tie spīgulīši, kas nemierīgi lidoja pa pļavām, it kā meklēdami, kur nomesties un palikt? Vai tu topi dzīva? Ak, brīnums! Es likšu burtnīcai un dzīvei jaunu nodaļu un saukšu to: Lelde! Jeb vai Adrastea - neizbēgamā? * Bet tu jau negribi būt Olivia?! * AIZAUGU STĪGAS Aizaugu stīgas un ērkšķi bij priekšā, Es iegāju svešā namā iekšā - Ko es tur atradu? Tumšu tukšumu, Bet kaktā - Savu nosirmojušu - bērnību. *  *  * NEMIRSTAMA MIŅA Nekad man nava apnicis, Ko reizi esmu mīlējis, - Kā mīlas miņu lai es dzēšu? No mājas, ko es uzcēlis, Kā akmeni lai laukā plēšu? * UGUNSKURA STARIŅŠ Ak, prieks! vai tas ir ugunskura stariņš? Tik mīļi spīd! Jeb māna atkal tik kāds maldu gariņš? * JAUNĀ MĒNESĪ «Kas stādīts jaunā mēnesi, tas augs, -» Nu teic, mans draugs, Mans prieks, mans draudziņ, vai tā puķe plauks? *  *  * ATZAĻOTAS RUDENS LAPAS Zaļas bija vasar` lapas, Rudens rudas padarīja, - Balta bija dzīve mana, Bēdas melnu padarīja - Olivia! Vai tu, Lelde, pavasara? Visu atkal dzīvu dara? Lelde! * LELDE Vai Leldi atradu? Vai Lelde tu? Ar ilgām, ilgām sen es meklēju. Tu netici tam pati, - - Tad velti cerē ilgu skati, Un jāiet meklēt man uz mūžīu. *  *  * OLIVIA «Olivia! Olivia? Es ne tā, - lai to, kas bija, Pārklāj zaļa efejvija! Es ne Lelde, ko tu meklē Nez kur debesīs vai peklē, - Es še skaistā zemes seklē. Mēness riet no zelta zara, Iet, kur nesniedz saules vara: Tā es esmu: Siniara! Siniara.» * ADRASTEA Vai laime tomēr?! Vai laime tomēr spējama? Vai nau tik atkal sapņu iedoma? Jo sapņi jau mūžam vērpj un vērpj, Laimi visās raibās greznās krāsās tērpj, Ak, laime tomēr! Es sapnī redzēju viņas seju - Adrasteu, Adrasteu! *  *  * MĒNESSMEITIŅAS BRAUCIENS Tā gudri ļaudis teic, un kā lai netic; - Bet es jau neticu, tas nevar būt, Ka mēnessmeitiņa sen nomirusi! Vēl vakar es jau redzēju to braucam: Bij bura sarkana ar zelta mastiem, Balts zīda lakatiņš kā mākonīts Trīc masta galā; laiva tumši zila. No ugunsvēja bura piepūsta, Kad vēlāk lūkojos ar mīļo reizā, Mēs abi redzējām: - dzēsts ugunsvējš, Un bura spīdēj' skaidrā sudrabgaismā. Ar zaļu plīvurīti segusies, Pār malu baltu roku nokārusi, Ar mirgo ūdentiņu rotādamās, Tur sēdēj' mēnessmeitiya vien' viena. Mēs ilgi, ilgi viņā lūkojāmies, Un mūsu ilgas līdzi laivai laidās, Man mīļā klēpī, kaklu apskāvusi - Nē, mēnessmeitiņa nekad jau nemirs. *  *  * 3.5. Pavasara jūrmalā, jūrmala grib attaisnot savu eksistences tiesību pasaulē. Izdodas spīdoši, - bet varbūt tādēļ, ka esam divatā. «Brauksim atkal, brauksim atkal! » Lelde atkārtoti atkārto un - piepeši viņas nau. Nekur nesastopu ne tīši, ne netīši. Leldes nau. Nu jā, jā: Leldes nau. Un vai tad tāda ir iezīme Siniarai? Cik reti rakstu vairs dienasgrāmatā! Visa burtnīca atkal pilna tikai pantiem. Darbs neiet. Vai tad tas arī ir darbs? Vai tas jel maz vajadzīgs? Bet kur tad galu galā viņa paliek? JŪRAS SKAISTUMS Kā jūra saulē mirdz! Viņš glaužas vaigā! Kā sārti atspīd tev Lūpas vakara zaigā! Cik skaista jūra ir! Kā es to nezināju? Un taču reizu reizēm es Gar jūru gāju. Man vēlreiz jābrauc ir, Lai pārliecinos labi, Vai tiešām tā? - «Nu brauc!» Nē, abi, abi! *  *  * PUTNIŅŠ KRĀTĀ Gaidas, ak, kā nospiež gaidas! Nogurusi sirds, bet svaidās Dienām cauri. Tā kā smagums velk uz leju, Te es sēstos, te es eju, Visur šauri. Sirds, vai putniņš esi krātā? Vai tev pretī laisties prātā - Dienas cauri? *  *  * AIZKAVĒJIES ZIEDONS Stāv koki klusi un kaili, Tu paņēmi līdz visu daili. Nu nāc jel atkal, Lai putni reiz dzied! Pamet jel drusku acis, Lai ūdens zied! * VELTS PAVASARS Ko šodien saulē spīd? Es negribu, Es mīļās taču neredzu, - Tu, saulīt, velti starus šķiedi. Jauns bērziņš izlaiž zaļas lapiņas, Tik sulīgas, tik smaršīgas, - Ak, bērziņ, velti ziedi! Es visu dienu sēdu istabā, Man prāti staigā neziņā, - Tu, mīļā, ejot viņus kliedi Tālumā. *  *  * MELNĀ APSEGA Kad tevis nau, es zvaigznēs lūkojos Kā tavu acu spožos dziļumos, Tad mēness nāk ar klusu laipnību - Ar tava vaiga samtā maigumu. Bet nakts tin mani melnā apsegā, Kad tevis nau, lai neredzu nekā. * DVĒSLE BEZ ZIEDU Neprasi man, Kā ir man bez tevis: Ak, tad bez domu, bez jūtu, bez ainu Guļ dvēsele man: Ne trīc kas dvēslē, ne skan, Ne zan, Ne ziedu, ne putnu, ne dainu - Bez tevis. *  *  * SAULES DŪRIENS Sirds, tev nebūs raizēties, Ka no mīļās īsā laiciņā Esi šķirts. Sirds, ak, sirds! Tev ir labi tumšā paēnā Drusku atpūsties: Pārāk ilgi saulgozī jau mīti, Ka tu saules dūrienā Nenokrīti. *  *  * MAIGAIS MIRDZUMS Ij kad es tevis neredzu. Ij kad tu tāli, tāli projām, - Es jūtu tevi atmirgojam Kā maigu, mīlu mirdzumu. Es jūtu tevi nakt' un dien', Kā mēnesī to meitenīti, - Lai savām miesām kur tu mīli, Tev dvēsle manā sirdī vien. *  *  * MEITIŅAS MĒNESSNIEGS No baigiem nakti atmodos, Man vienai bij tik salti, - Pie loga steidzos, paskatos: «Vai! tiešām jumti sniega balti! Ak, ziedonis beigts.» Ko vaidi, iebaidētā sirds?! Ne sniegs, bet mēnessgaisma jumtos mirdz, Ir ziedonis, ir! * MEITIŅAS HARAKIRI Kad tevis nau, es tevis ilgojos, Es tavā miņā tikai kavējos, Līdz tevī saplūstu, kad sastopos. Es sevi visu tevim atdodu, Man šķiet, nekad tev diezgan nedaru, Es sevi pašu pušu pāršķeltu. *  *  * 10. 5. Ir, ir, ir! Klusi nu tu, burtnīca! Klusat visi jautājumi! Siniara! IR! Turēt tevi atkal rokās! Elpot tavu saldo dvašu, Skatīt, kā tev mirgo acis. Tikai turēt tevi rokās, Tikai elpot, tikai skatīt - Pietiek dzīves vienam mūžam. * NESMARŠĪGS CERIŅŠ Tad, kad es pie tevis, Viss man apkārt zudis; Ne ko redzu, ne ko dzirdu. Smaršas tā es mīlu, - Visas tās, ij ceriņš, Nesmaršo, kad es pie tevis. * VIENS SKŪPSTS Ar vienu skūpstu tu Man acis sedzi, - Tās neredz vairs; kas bijis ir, No visa, ko sirds mīl un nīst, tu šķir - Ar vienu skūpstu. Ar otru skūpstu: Ak, nu, acs, tu redzi, Tu redzi to, kas tik vēl būs, To jauno rītu, kas vēl atvērs mūs Ar vienu skūpstu. LAIMES MIEGS Tu zelta galviņu man liec uz pleca, Pār manu roku tava elpa staigā; Daudz triecu es par visu jaun' un vecu. * Tu, acis cieti, smaidot neatbildi, - Tik ērtāk vaidziņu spied manā vaigā, Ar mazo rociņu man krūtis sildi, - Es jūtu, ka tu laidies miega maigā. * Miedz, miedzi, sirds! Tu manu dvēsli pildi Ar laimi, kādu vārdi neizsaka. Kam vārds? Ar visu būtni mīlu cildi, Kas noslēpumaina kā dzīves aka. *  *  * DVĒSELĪTES NESĒJIŅAS Tumšā naktī vēji drošāk dauzās, Trokšņojot pa tukšām ielām skraida, Piedzēruši, iznākuši laukā, Visi ļauni gari pasprukuši Tā kā suņi, nakti vaļā laisti. Garām gājējam visapkārt briesmas, Gāž no kājām; dūkstīs met un grāvī. Lietu lej uz drēbēm; matus plosa, Spoki bālus ģīmjus bāž no zemes, Melnas durvis vārstās kapu sētās, Ļauni ļaudis glūn aiz ielu stūriem, Augstais papēds akmeņstarpā nolūst, Baltās kurpes, ak, un zīda svārki, Kājas ažūrzeķēs salst un slapjas, Līdz pat mugurai jau sūcas lietus - Noaut, nomaukt, sildīt, sildīt, sildīt - Skūpstīt, glaudīt, azotē sev glabāt, Kājiņas skrien visām briesmām cauri Atnest manim dārgu dvēselīti. *  *  * ZVAIGŽŅU KAISĪTĀJS Guli, guli, guli Un gaidi - Mēness tev pāri Zvaigznītes kaisa, Puķītes mārītes Nobirst no gaisa, Galvā no dzirkstītēm Vaiņagu taisa - Guli, guli, guli Un smaidi. *  *  * MĒNESS SLĒPTAS ACIS Abi galvas saliekam Vienā spilvenā, Labu nakti smejot pasakām Mēnesim un sietiņam Debess tālumā. Citu nakt', ak, nomodā Viens es savā spilvenā, Karstās acis slēpu mēness gaišumam. * MĪLAS VĀRDS Kad ausa rīts, Tu mīlas vārdu manim devi: «Es redzu sauli, un es jūtu tevi!» * MĪLAS DZIESMA Ko šorīt Arita man dzied: «Pie tevis es kā ziedoņpiesaulītes, Tur divas zilas vizbulītes, Tās tavas acis zied.» *  *  * SAUL' UN MĒNESS GULTA Ko es tev teikšu, ko neteikšu,- Ko neviens, neviens, to es redzēju: Saul' un mēness uz sudraba palaga Zelta gultā kopā gulēja; Abiem pāri bij pārklātas Iezilas dūnainas mākoņu apsegas. Ko es tev pateicu, To es meloju: Nebij ne saules, ne mēness, - viss pasakas, Nekad tie nakti netiekas, Divi mīļie tik kopā sarodas Pie mēness lampiņas. *  *  * BALTI BALODĪŠI Es redzu - laukā arājs vagas dzen, Un pakaļ, lasīdami jautrā barā, Tek brūnā laukā balti balodīši: Tie tavi baltie pirkstiņi Pa manām brūnām krūtīm tek. * SKAISTĀKĀ JOSTA Tu man esi skaistu jostu Apkārt mani apjozusi: Divkārt manim apvijusi Savas skaistās baltās rokas, - Zīda pušķos karājas: Tie tavi garie zīda mati. *  *  * ROŽAINI SMAIDI Rožaini smaidi, Sudraboti smiekļi, - Rasotā saulē Izej un gaidi! * SAULES ATSPAIDIŅŠ Tev ziedu vainadziņš, Tu viegli to galviņā nesi, - Kas pati tu esi? Saules atspaidiņš. * ZIEDU PŪKAS Pa dārzu gaisā ziedu pūkas staigā: Kur nomesties? Tu nāc, - nu zin: tev matos, plecos, vaigā. *  *  * PRIEKA SKATS Ko uzlūkosi tu, tas priecāsies: - No tava skata pumpurus raisīsies. Košgaiši sarkans ziediņš aizdegsies! Salds smaršas trīsums tavā priekšā ies, - Kas tevi uzlūkos, tas priecāsies! * LĪKSMES MAGONĪTE Spilgti dzeltens magonīšu pudurs Skaļi priecīgs pacēlies un smejas, - Neviļus turp vēršas visas acis, Skaistās raibās puķes apēnotas, Dārza spožums viss man nāk no viņām - Mana zelta līksmes magonīte. *  *  * DIENAS LAKSTĪGALA Tu dienā nāci, lakstīgala,- Tais zaros padziedāt, zem kuriem guļu: Jo vairs tu nakti manis nesatiec, - Es tur, kur tāļa sapņu mala, Kurp tas tik sniedz, Kas galvu mīļākai pie krūtīm liec. Laid, mīļā lakstīgala, Lai es zem zariem nakti gaidot guļu! *  *  * BĒRZA TRĪSAS Apskauj bērzu, pieliec viņam vaigu, Vai tu nejūti: tam pārskrej trīsas? Nemierīgi lokās bērzs un svaidās. «Jūtu, jūtu, - tas jau nāk no vēja.» Vai no vēja nāk jeb vai no tevis? Vai tas netrīs tādēļ, ka tu skari? Lūk, kā trīsu es, kad mani aizskar, Kad man vaigu pieliec, ak, kad skauji! *  *  * ZIEDU VALODA Neviens to nezin, ko tas nozīmē, Kad ziedu piespraužu sev labā pusē, Kad kreisā, kad aiz jostas, kad aiz kakla, Kad matos, pierē, kad aiz auss un kad To turu lūpās, lūpās vicinājot,- Tik tev to teicu, vai tu atmin' visu? *  *  * KAS MĪĻUS NEŽĒLOS? Nu, kad tie ašāk paietu garām! Ka satiksmes varam. - Ak, kad tie tik zinātu, Tie gan mūs traucēt nenāktu, Tie mīļiem vēlētu visu labu, Žēl būtu mūsu abu. * PUSVĀRDIŅI Kur rīt? - Kur zilas puķes mīt. Tur nebūs klusi. - Pie sarkanām, uz otro pusi. Bet nāc uz minūti! - Nu tad negaidi! Ak, tu tūliņ tā! * NEDZIMUŠO DUSA Saki manim, to tu vēlies? Prieka vēlies? - Es tavs prieks, Dziedu dienu, smejos nakti. Palīga, - es tevim palīgs. Miera, - nāc pie manis dusēt. Nemiera, - man nau kopš tevis, Dusu tā kā nedzimušie. *  *  * SAPŅA ZIEDI Cik tevi mīlu, tikai sapnis zin, Tas visos dārzos tevim ziedus šķin. Tas arī teic man, ka tu mīlot mani. *  *  * MATI GAR VAIGU GALIEM Gar vaigu galiem Vij īsos matus Kā vēja ziedus, Kā vēja ziedus! Dedz matus sprogās, Ar roku savel, Lai kupli ceļas, Lai kupli ceļas! Lai zelta spilvām Māj zaļā saulē; Nāc, skūpsti mani, Nāc, skūpsti mani! *  *  * PĒRĻU ZOBIŅI Vai tik vien kā mani auklēji? Kā bērniņu rokās šūpoji? Diez ko visu ar mani nedari! - Uz galdiem, kumodēm mani cel, Kā ripu apkārt vel, Kā lodi pa gaisū svaidi, Tad vēl it kā paldies gaidi! Ar vienu roku paceli, Taisni noturi, - Tad saki: «Mīļā actiņa, Lūk, tu vienā rokā nesama, Tu nesvarīga persona!» Tāds tu esi nekauņa! Un ko es tev, tādam milzim, lai iedaru? Kā lai atriebju? Es tevi varu sist nez kā, Tu tik pavīpsnā; Kad tevi spiežu no visa spēka, Tu smiedams grīļojies kā veca ēka; Savām mazām kājiņām varu tevi mīdīt, Tu nepūlies pat ne prom mani bīdīti Ko tev lai iedaru? Kad tev degunu šķību saliektu, Auss galiņu nokostu! Kost ir vienīgais, ko es varu, To tad ar pērļu zobiņiem daru: Zilzaļiem kodumiem būsi izraibots, Kā mans ar manām zīmēm zīmogots, Un, kad tu pretī ko runāsi, Es apēdīšu tev mēlīti. 15. 5. Tu taču esi tā, tu esi tā! Mēs vakarā tikāmies pirmo reizi, kā es to biju izlaidis iz acīm? Mēness spīdēja, zaļa gaisma - zaļas zvaigznes! zaļas zvaigznes! Un es tā meklēju visu mūžu! pa visu zemes virsu! Es taču varēju iedomāties, ka še tevis nau, ka tu no citas pasaules! Zaļas zvaigznes! Un tomēr tu saki: «Es še skaistā zemes seklē.» Kā darbs iet! Tu mēness meitiņa! Kā darbs sokas! Vēl tālāk, vēl tālāk! MEITENE UN MĒNESS Mēness maigām, klusām acīm raugās, Visur seko manim, kur es eju, - Tu jau nesacīsi, kurp es eju, - Tev tik maigas, uzticamas acis. Sen es gribēju tev jautāt, mēness, Kādas krāsas īsti tev ir acis? Tā kā zaļas, tā kā zelta spīdums, - Tā kā zilas, - zilas gan kā mīļam. Blonds tu pats ar gaišiem linu matiem, Tad tev labi piestāv zilas acis. Manam mīļam gan, tam tumši mati. * MĒNESS PIE LOGA Tumšas mūsu loga rūtis - Vienā maliņā kas lūko? Viena maliņa tiek gaiša - Lēnu pirkstu klauvē mēness: «Es tik nācu palūkoties, Bērniņi, vai jūs jau guļat? Es tik nācu papriecāties, Kā jūs mīļi saskāvušies, Mīlat, bērniņi, viens otru. Nakts ir tumša, nakts ir auksta, Vientuļus mūs visus dara, Sildat kopus dzīves dzirksti!» *  *  * MĒNESS GAITA Cik ātri mēness iet! Jau garām gar gultas galu, Jau pāri pār segas malu No baltās, mīļās rociņas riet! Vēl apspīd to sienu, Bet te jau arvienu, Arvienu tuvāk nāk beigu ēna! Cik ātri mēness iet! Un tad vēl ļaudīm šķiet, Ka mēness gaita esot lēna! *  *  * MĒNESS SVĒTĪTĀJS Zelta svārkos ģērbies mēness; Paceļ gaisā baltās rokas, Piedurknes no rokām karas. Svētīdams ceļ rokas mēness, Uzliek tās uz mūsu galvām: «Esat svētīti šo mūžu! Sadodat nu rokas kopā, Solāties nu manā priekšā, Ka jūs mīlējat viens otru: Tā kā mēness mīļo sauli, Tā kā debess mīļo zemi, Tā kā visums mīļo tāli. Nākat klātu, lai es miju Tā kā gredzenus jūs sirdis, Pārmītas jums lieku krūtīs! Jūsu mīlas solījumam Liecinieces visas zvaigznes, Piekrītot tās mirdzin' acīm.» Svētīdams ceļ rokas mēness, Uzliek tās uz mūsu galvām: «Esat svētīti šo mūžu!» Kāzu dziesmas zari šalca, Ziedoņtērces deju vāca, Zvaigznes laimes novēlēja. *  *  * MĒNESS LAIVA Es tava nakts un mēnessmeitiņa: Jau gaida mūsu mēnesslaiviņa. Ej, zvaigžņu ūdeni no laivas smel, Tad mani rokās ņem un laivā cel! Tu staru stūri tikai turi ciet, No sevis pati mēnesslaiva iet; Ne mākoņburas tev ir jāvada, Ne miglas irkļi, - roka svabada: Tu vari turēt mani rokās vien, No sevis pate mēnesslaiva skrien. Es tavā klēpī silti ieraušos, No tavām rokām augšā necelšos: - Uz mēnessdārzu laiva laidīsies, Mans mēnessbrauciens mūžam nebeigsies. *  *  * TEIKA PAR MĒNESI, NAKTI UN ZVAIGZNĒM Reizi nakts kā diena bija, Staigādama sārtu vaigu, - Nu tā melna izkaltusi, Vaigu slēpj sedzenē. Reizi bija mēnestiņš Gaišas dienas staigātājs, - Nu tas skumst, nu tas dilst, Pieminot saules dienas. Reizi visas sīkas zvaigznes Gāja gaišā pulciņā, - Nu ir visas paklīdušas Pa tumšām debesīm. *  *  * MĒNESS ĶILDA Mēness reiz uz sauli teic: «Ko lielies? Visai pasaulei tu sildītāja! - Es par tevi, sauli, daru vairāk: Lūk, caur mani dzemdē tumšie klēpji, Lūk, caur mani audzē slēptie spēki, Lūk, es uzturu un uzbaroju, Lūk, es deldēju un novājēju; Tik uz mani noskatās un zīmē: Kad man galva pacelta uz augšu, Tad uz augšu ies, kas manī skatās, Kad uz zemi karas manas kājas, Tad ir jāmirst tam, kas manī skatās.» Saule teic uz mēnesi: «Ko lielies? Teikšu: - izdilsi un pazudīsi, Teikšu: varēsi no jauna pieaugt!» *  *  * MĒNESS SILDĪTĀJS Nu siltāk iekur krāsni, saules māte: Pūš auksti vēji, lietus līst, un gara nakts, - Nu sildi savus bērnus! Saule aiziet. Tik mēness negulētām, bālām acīm Mums spīdēt pūlas līdz ar visām zvaigznēm, Bet netop silti. «Ko jūs gribat, bērni? Vai es jums sildītājs? - Es spīdētājs. Tik ciešāk paši saspiežaties, - silsat!» *  *  * CEĻŠ UZ LAIMES ZEMI Kur ir ceļš uz tālo laimes zemi? «Es to nezinu, man laimes nava, Man tik ilgas ir, - bet zinās mākons, Tas tik balts un laimīgs peld pa gaisu.» Mākoni, kur ceļš uz laimes zemi? Tu tik balts un laimīgs peld' pa gaisu. «Es to nezinu, man laimes nava, Man tik ilgas ir, kad tālēs tiecos Balts un starojošs, tad es aiz ilgām Gaisā izgaistu, - bet zinās vēji, Tiem jau dzīve ir kā viena deja.» Vēji, kur ir ceļš uz laimes zemi? Jums jau visa dzīve ir kā deja. «Mēs to nezinām, mums laimes nava, Mums tik ilgas ir, mēs sērās gaužam, Visu zemes virsu apskraidījām, Laimes neradām, - bet zinās saule, Tā jau visu redz un mirdz no laimes.» Saule, kur ir ceļš uz laimes zemi? Tu jau visu redz' un mirdz' no laimes. «Es tā nezinu, man laimes nava, Man tik ilgas ir - kopš gariem mūžiem Visiem gaismu dodu, pate akla Dzenos pirmsaules, - bet zinās mēness, Tas jau visu redz, ij to, kas tumsā.» Mēness, kur ir ceļš uz laimes zemi? Tu jau visu redz', ij to, kas nakti. «Es to nezinu, man laimes nava, Man tik ilgas ir pēc tā, kas nava, Tumsā meklēju, kas bij reiz gaismā, Ko nu es, - bet zinās mana meita, Tā, kas zin visdziļāko, ar dvēsli! » Mēness, dod man savu mēnessmeitu! «Ej pats bildināt, kad ir tev drosme!» Ak, man bailes, bailes, reiba galva.» *  *  * BĀLAIS MENESS Ik nakti bālais mēness dilst un dilst; Ik dienu mana mīļā bilst un bilst: «Ak, cik es laba, un, ak, tu cik ļauns! » Ik nakti zvaigznes visas spilgtāk spilgst, Tik viens es zinu, bālums ilgst un ilgst. «Vai bālais mēness?» - Nē; tas drīz būs jauns. *  *  * MĒNESS PRINCESE Iznāc dārzā, mēness meita, Kāp no mēness troņa zemē, Princese, nāc šonakt lejā, Pastaigā pa zemes ārēm. Rozes sarkstot, liecot galvas, Ceļos metas tavā priekšā, Astras klanās, neļķes lokās, Kreses skūpsta tavas kājas, Mārītes pie zemes pieplok, Zaļā zālītē guļ zemē: Baltās kājas liec uz mani, Mīksti glāstīšu es viņas.» Visas puķes tevim smaida, Vēdina tev smaršas traukus, Visas rāda, cik tās skaistas - Princese, nāc šonakt lejā, Pastaigā pa zemes ārēm! *  *  * REIBINOŠAIS MĒNESS DZĒRIENS Apreibušas tavas acis; Dzerdamas no mēness tāles - Tava sirds, ak, es to jūtu, Izdzertu vai mēness jūru. Straujas tavas dzērājdomas: Stāvu skrietu debess kalnā! Pušu lauztu debess vārtus, Izspārdītu zvaigžņu zvirgzdus - - Zvaigžņu zvirgzdu apaļumā Paslīdētu tevim kājas: Zemē kristu, sirdi lauztu, Nedabūtu mēness meitu. *  *  * MĒNESS SUDRABA ZVANI Nakti, mēness nakti Bālbaltās krūtis Noslēpums raisa. Smaršas plīvuri Mūžībā dzimst un mirgo No mēness gaisa. Mēness svētumu Mēmi sludina balsīm Tavi divi sudraba zvani - Nakti, mēness nakti Visi sudraba zvani no tāles Sauc mani, mani. *  *  * 11. 6. Kā darbs iet! Kāds spēku pieplūdums! Kāds prieks, kāds plašums! - Un kāds tālums? - Jā. - - Nu lūk! projām skaties. Greizsirdība? uz ko? - uz darbu?! Sieviete mīlot sašaurina savu aploku, vīrietis paplašina. Vai te traģika? Kaut astras smaršotu! Adrastea. ASTRAS Kopš bērnu dienām astras manim mīl, Man pilna istaba ar daiļiem ziediem, Tās laipnas rokas nesušas man priekam. Tik sēri dvēselē man skan tas prieks: - Nekad es nespēju tās astras lūkot Un neilgoties: kaut tām smarša būtu! * Kad nu man bāli mēļus ziedus sniedzi, Tad man pret gribu sirdī viešas ceres, Ka astras smaršot sāks, - un neviļus Es noliecos, lai sūktu viņu elpu. *  *  * SASPIESTA SIRDS Ikviena roka savu sirdi Uz delnas nes, - Ko, mazā, baltā, slaikā, Dārgā rociņa, Tu savu sirdi saujā saspiedusi, Ka viņa tikko trīso klusi? *  *  * EPIZODE «Es tavā dzīvē tikai epizode, Tev šodien skaista šķiet, rīt aizmirsīsi. Tev nez kur mēness meitiņa ir prātā.» Mēs visi epizodes šinī zemē, Un zeme pati saules epizode, Un saule epizode visumā. Bet visums pats, vai tā nav epizode? Mēs neziņām nekā, tik to mēs zinām, Ka nezūd it nekas, nedz tu, nedz es, Nedz mūsu mīla, kura skaista šķiet Un kurai sākums ir, bet gala nava. Tu, mēness meitiņa! *  *  * DZĪVES ADVOKĀTS - Nu, ko tu saki? - «Ak, tu advokāts, Tu brangi pierādi, un klusē prāts.» - Es dzīves advokāts, - vai tur ko smiet? Līdz šim viss nāves gara ceļu iet. «Ak, sirds tik baiga manās krūtīs pukst, - Un «ak, kas būs? Kas būs?» kāds dvēslē čukst.» - Kas būs? Kas būs? Būs dzīvei uzvara, Reiz rimsies tava baigā sirsniņa. *  *  * ANIMULA PALLIDULA Animula vagula, blandula, Hospes comesque corporis, Quae mancabilis in loca Pallidula, rigida, undula, Nec ut soles, dabis joca. Romā dziedāja tā Hadriāns, Ķeizars, visas pasauls kungs. Pašam pasauls kungam «Bāla dvēselīte», Ko tu, meitiņ, bēdājies? Tev ir sārta. * MĒNESS GAISMAS ZIEDS Neredzot saules Caurām dienām, Vai puķe spēj ziedēt? Tik bālā, vēsā, Tik mēnessgaismā vien? Un, ak, vai tu? *  *  * PATĪBA SĀPĒS «Kas, mīļā, ir? vai sāp tev kas?» «Nekas man nesāp.» - «Ko nopūties?» «Tāpat, ik dien'. Nu ļauj jel, lai man ar kaut kas, Kas manas vien! Varbūt tur vairums patības, Ko sāpes sien? Varbūt zūd zieds un būtība, Kad tārps tai lien?» * SĀPES VIENOTĀJAS Vai maitātājs es tārps? vai ziņkāris? Nē, ceļā dvēseli es saticis, Kam vienlīdz sāp. Var būt, ka sāpēs dziļās būtības Par vienu dvēsli vienojas, Kad vienlīdz sāp? Varbūt tur veras mūža noslēpums Un visas līdzi sedz viens jums, Kam vienlīdz sāp? *  *  * ĒNAS PUĶE Tu vienmēr priecājies, arvienu vairāk, Arvienu skaistāk pati priekā plauki, Un tavā priekā visi uzelpoja - Un nu - Kopš laika manīju, bet nemanīju: Tu nesmejies vairs tā un lēnāk staigā, Un domās grimsti; kad es sabaidos, Tu lēni acis cel. - Kas ir? - «Nekas.» Zem acīm melns, un vaigs vēl garāks tapis. Vēl skaistāks, - jā, bet, ak, - kā ēnas puķe. Ak, kas? ak, kas? - «Tu zini!» - Ko es zinu? «Tu gribi prom pie mēnessmeitiņas.» Nu tu tā esi! - «Nē, vairs neticu!» *  *  * ĪSTAIS MĪLAS VĀRDS Lūk, mīļi tavi skaistie vārdi skan, Kā smaida mana sirds, tos kāri sūcot, Bet, ak: Tos mīļos vārdiņus tu esi teicis - Jau daudzām meitiņām un klausījies, Kā viņas nopūšas no liegas tīksmes; Un daudzās daiļās acīs skatījies, Kā viņas iedeg no tiem mīļiem vārdiem, Ka saki arī man - Nu ko tu klusē? Tā ir, lūk, kā es saku. Kauns tev atzīt! Nu runā jel! Ko klusi? - «Tu tiešām jautā tā, ka jāapklust.» Nu lūk, kā teicu es, tā arī ir! - «Jā, meitenīt, - Nekad tas nebija man prātā nācis Par to reiz pārdomāt, nu tu to bilsti; Man šķita tā kā tev, ka mīļie vārdi Ir tikai vieni, visām ir tie paši, - Un nu es redzu, brīnos pats par sevi, Ka visi skaistie, mīļie mīlas vārdi, Ko saku tevim, nau nekad vēl teikti, Nevienā laikā un nevienā vietā. Nekad nau dzirdēti nevienu ausu, Nevienas meitiņas, nevienas sirds. Ka nau nedz bišu lasīti no ziediem, Nedz saules mirdzētājas rasu lāsas, Nedz sudrabgredzeni, ne zelta rotas, Ne zila debess un ne balta jūra, Ne rozes, puķītes, ne magonītes, Ne spāres, taureņi, ne kukainīši, Ne baltas pelītes, ne kaķenītes, Ne ziedu lēpsniņas, ne drostaliņas. - Tik tava dvēselīte, maigi zaļā, Tik bālais atmirdzums no dziļās gaismas, Kur plaismas galē noslēpušies gailē, - Sirds tevi izteikt cenšas saldās mokās, Jo tevi izprast lūkot vien jau prieks, - Un nespēj atrast tevim īstā vārda, Kas tavu būtni visu sevī tvertu - Ak, atrast man to vārdu, tevi gūt, Vai tas jau nebūtu: gūt pasauli? Un visas mīklas minēt, atslēgt slēgto, Sākt jauno, nezināmo - -» *  *  * LIDZĀS BRŪCES Cik tu pie manis mīti, Tik mani ņemi sev, - Bet, kad tu citiem nepieder', kā citi Lai pieder tev? Un, lūk, vēl to: Kad man tu siti brūci, Tad arī sev. * MAIGI SKŪPSTI Tad skūpsti mani! Tā maigi, maigi un mīļi. Mans skūpsts kā taurenīts nolaižas, Ka tikko jūt to tavi vaigi. Nu skūpsti vēl maigāki maigi! - Kā saule uz lūpām rotājas - - Kā mēness pār acīm ēnojas - - Kā ilgas uz dvēsli tāļojas - Nē, nē, es negribu tālumu, Skūpsti ar lūpu siltu tuvumu, Bet maigi, maigi, maigi! *  *  * MĪLAS NEPRATĒJS Ak, ej jau, tu mīlēt neproti, Ne mirkli miera tu nedodi. Tu nežūžini dvēseli. - Kur tev ir garas, skaistas dzejas plūsmas, Jūsmas, jūsmas, jūsmas -? Bet tu! Diez ko visu negribi? Rausti un sagrābi! Diez kur uz aizsauli Projām tu nesi! Es saku, aplamnieks tu esi Un mīlēt jau nemaz tu neproti - Tā lēni, lēni, ilgi un laimīgi! *  *  * SMIEKLU NAKTS Vienu nakti cauri smieties, Atlaist vaļā sprangojumu, Uzelpot, ka svilpo krūtis! Kā lai cieš to meitenīte: Dvēsle cieši spiesta spailēs Visu mūžību un gadu? Spailēs spiesta, pušu plēsta, Staipīta un augšup rauta, Stiedzēta ar varu ziedēt. Līdzi vērsties, pārvārīties, Retortēs un spaidos kvēlot, Kamēr dzīvību vai izspiež. Nē! reiz smieties nakti cauri: Dvēsle brīva taps no spaidiem Stiedzēties ar varu ziedēt. * Gan jau pati dvēsle ziedēs Nestiedzēta, nestaipīta, Neziedēs - nu kas tev daļas? *  *  * VIENS VĀRDIŅŠ Nu lauzta ilūzija - Viens vārdiņš vien tik bija, Pa jokam teikts: - Viss beigts. *  *  * ATBILDE Nu grāb tad arī, nu rausti arī! Visu manu dzīvi tu saplēst vari! Kas būs ar mani, es nezinu, Visu sevi tev atdodu. Es nezinu ij to, vai dodu - Es tikai tevī sevi rodu. * SĀPJU MĪLA Nu vai tad šauboties es nemīlu? Jo šaubas ir tik sāpju pilna mīla; Kad sāpes izciešu, tad šaubas zūd. Tik es ij šaubās nevainoju tevi, Bet sevi vien, un tīšu prātu pat Sev pāri daru, sāpēs asiņojot. Bet šodien manī pēkšņi noskaidrojās, Kā loga slēģi esmu atvērusi: Nu zinu, ka tu arī mīli mani. Es nezinu, vai būs man tagad vieglāk, Tik to es jūtu visām dzīsliņām, Ka esmu veikuši ko lielu, lielu. *  *  * DIVAS SAULES Visi šaubu mezgliņi Raisījās, Sirds atslēgas Pašas atslēdzās, Dvēseles logi Atvērās, Divas saules No iekšas, no āras Satikās - Vienā skūpstā. *  *  * 16. 6. Tu brīnums! zemes un- zvaigžņu brīnums! Mīlā sākas un beidzas zeme un zvaigznes, un visa dzīve. Tu mani turi, mīļā; cik viegli dzīvot, kad esi tu! Tev divas dzīves. Klusu paliks mūsu dzīvē un sāks piepildīties. Nemiera man nau kopš tevis - Dusēsim kā nedzimušie Vai kā jaundzimušie Mēs celsimies tāli nost no pasaules. Tev bail, tev salst, - sasilsim no nākotnes uguns. Laime, laime, vienotas dvēsles, jaunā kopudvēsle. Kā es tevi gribu nest! tev visu dot! PIEPEŠA VASARA Slaidas priedes, Pareti zari, Bērzu lapiņas Saulē mirgo, Jūra šņāko, Vilcieni aumaļo, Ļaužu čalas Un smilts, un vējš - Sasila jūra No karstām ilgām. Piepeša vasara Iznira laukā. * VIEGLUMS UN AKMENS Cik viegli dzīvot ir, kad apzinos, Ka esi tu! Kā akmens smagums nokrīt dziļumos. *  *  * MANA OREĀDA Cik tu man roku sniedz, ikreiz es brīnos, Cik roka dvēselīga, kāds tai maigums, - Es apjukumu slēpju vieglos smīnos. Man labi dara rokas vēsais svaigums, Kā zīda šifons tā ir tava āda, Tik visai smalka, tomēr kaistošs spraigums. Kā mūzika tev miesas garu rāda, Top gaiša ideja caur tavu daili, Tu dziļās versmes aukstā oreāda, - Iet skaidrē tu man māj ar rokas smaili. *  *  * KLUSI KLAUSOS Klusi klausos tavus vārdus, Ciešāk glauzdamies pie tevis, Dziļas laimes iedreboties - Nekustoties rāmi guļu, Galvu tavās rokās slēpis; Kaunēdamies atvērt acis: Kā tu mīļi teici mani - Ka es labs un laipnu sirdi Un ka acis manim saule; Tu jau redzot vis.u citu: Spožumu un gudru prātu, Visam pāri - labo sirdi. Jā, ak, jā! tu labi saki: Laba sirds ir visa sākums, Laba sirds ir visa beigums, Vairāk cilvēks nespēj sasniegt - Visu aizdošu es projām, Turēšu tik labo sirdi - Un to sirdi došu tev. *  *  * ZVAIGZNE UN RĪTENIS Teic, kas es tevim esmu? Tu man zvaigzne, Kas agra pavasara agrā rītā Liec bālās debesīs man ceri spīdēt, Kā solījums. Un tu man rītenis un ausmas vēsma, Kas pirmā vēstī- saules atnākšanu. Jo manī tumsa bij un kluss, un sala: Jo dzīve guļ, un es to nedzīvoju, Lai cik es tvēru visu, ko tā deva. Nu haoss ceļas, galvā domas jaucas, Skan sveši akordi, zib svešas ainas, No sapņa nomodu vairs neizšķiru, Un sirdī ilgas velk ar svešu spēku. Tu mani rokās ņem kā mazu bērnu. Tik klusi mierini un klēpī aijā, Un lēni aiznes citā pasaulē. Tur saule mūžīga, tur brīnumpuķes, Tur saldā aromā zūd zem' un debess, Bez matērijas ēterviļņi līgo, Viss, garā atraisoties, veras vaļā, Es ļaujos šūpoties un paijāties, Līdz tavās aijās izkūst mana dvēsle. *  *  * DZĪVE SAULĒ, DZĪVE MĒNESĪ Redzējis es tevi tiku agrāk dienā, Kad vēl nepazinu tevis, man tik teica, - Bet nu gluži cita esi, ko es redzu, Kopš tu parādījies manim pirmo reizi Viņā klusā vakarā un mēnessgaismā. Vai tu, mīļā, še jau dzīvo divas dzīves: Vienu neredzamā sīkā ikdienībā, Flirta smieklos, maisītos ar vientuļraudām, Otru, strauji fantastisku, mēnessgaismā, Pilnu lielām cilvēces un pasauls jūtām, Pilnu neizmērojama mīlas spēka. *  *  * MĪLA BRĪVES RAISĪTĀJA Es pati vēroju un brīnos: Tik brīva neesmu es jutusies Nekad kā tagad, kopš es tevi mīlu! Es varu iet, kur gribu, runāt, smieties, Es varu laipna būt un nelaipna, Es varu flirtēt, kā un kur man patīk, Es varu darīt visu, - bailes nau! Ak, kā man biedrenes gan visas baidās! Kā slepenībā vien tik drošas jūtas! Kā nedrīkst acis uzmest laipni citam. Man nau nekā ko slēpt: es visa tava. Un tāds man prieks tev rādīt sevi visu, Cik vieglprātīga esmu vai cik ļauna, - Vissīko kroķīti, kas sirdi liektu! «Tas ir tas augstākais, ko mīlā sasniedz, Ka dvēsli atraisa un brīvu dara,» - Tā tu man teici, kad es jautāju. Mēs abi ļoti toreiz priecājāmies, It kā vai jaunu zemi atraduši. Lai kur es eju, - tu pie manis esi, Ikkatru soli mani pavadi, Tu visu redzi, visu jūti, zini, - Kas manim kaitēt var? Tu pasargāsi. Un arī tā es jūtu: lai nāk ļauns! Lai jāmirst būtu pat! - Man bailes nau! Es esmu visu dzīvē sasniegusi, Es pilna uzplaukusi tā kā roze, Un to es nošķinu un sniedzu tev, Jo ko lai viena es ar viņu daru? «Tas ir tas augstākais, ko dzīve sasniedz, Un dzīve sasniedz to caur mīlu vien, Tā dzīvei mīlā sākums ir un gals.» Tā tu man teiksi, kad es jautāšu. Un, kad es lūpas tevim skūpstiem slēgtu Un muti atdarīt tu nedrīkstētu, - Es tomēr visu zinu, ko tu teiktu. Bet tu jau nezini, - vai tev to teikt? - Cik laimīga es esmu! - Skūpsti manīt Vēl, vēl! vai nu tu zini? vai tu zini? *  *  * NAKTS UN RUBĪNS Melnā naktī spraucas skaļa sposma, Zelts un sarkans zīds, un zaļais smaragds Meklē acis, kur tie spoguļotos; Bālās pērlēs meklē baltas krūtis, Kurās viļņotos kā jūras gultnē; Sarkans rubīns tinas melnos matos: Tumšos dūmos slēpta uguns kvēle, - Tavu acu mirkli, tavi mati - *  *  * DĀRGAKMEŅI Ametisti, opāli un hrizoprazi Maniem pirkstiem lēni slido cauri, Lapis lazuli un berili, un jaspi, Oniksi un tirkīzi, un hiacinti, Kalna kristāli un spožas topāzšķilas, Skaidris ūdens, zili zaļais akvamarīns, - Kreisā roka smeļ un labā svārsta lēni: Vai tie būtu dziļi klusie zemes smiekli, Spilgti spīdoši un akmensgriezīg-cieti? Vai tās ļaužu dzimtas sirdis būtu? Smel ij tu ar savu mazo roku, mīļā, Liec pēc krāsām spīdaļas uz tumšā samta, Sajauc rindas, skaties, kā tie gaisā vizo! Kas par brīnumiem tur slido tev caur rokām! Pacel savas acis, kā tās mirdz vēl spožāk! Kā tev smiekli skan tik gaiši un tik maigi! Tā kā zemes smiekli, saulē celti. *  *  * SIRDS UN MEITĒNS Kas man zelts un zīds, un dārgakmeņi, Visi uguņi un debess tāles, - Labi, dod un cel, kā gribi, mani, - Visu, visu apņemu es rokām, Lai to atstātu. Jo ne tas mans spēks, - es sirds un meitēns - Tikai viens man ir par visu lielāks: Jo es tevi mīlu kā neviens vēl! Visa pasaule, kas tā man ir pret tevi? *  *  * UZ MĪLU ATSAUCIES Uz mīlu atsaucies,- Cik viņas devis, Cik esi izdevies, Tik esi vērts. Cik esi izgājis No sevis, Tik esi atradis, - Cik esi zudis, Tik esi tapis - Tik esi vērts. *  *  * MEITENES DZIESMAS Vakarā mīla acis man slēdz, Rītā uz darbu ceļ mani mīla, Katru manu soli pavada mīla, Visu es daru tāpēc tik vien, Ka es mīlu un mīlēta tieku. Ko tad es darīju agrākus gadus? Kas mani vadīja visu manu dzīvi? Kas deva spēku ciest un pārciest? - Viena cerība visu manu dzīvi: Nāks reiz mīla, nāksi reiz tu! *  *  * VIENA STUNDA Kā viens otru dzērām mēs kā izslāpuši, Visu stundu neatņemot karstās lūpas; Alpām strauji piesūcoties mute mutei, Alpām ziedu spilvām tikko pieskaroties. Mulsinošais dvēsles dzēriens saldā smaršā Zeltaini pa visām dzīslām liegi lija: Visu deva, visu ņēma, visu vērta, Dvēsles dzēriens divas dzīves divkārtoja. Cik es skāru tavu roku, jutu sevī, Cik tu mani pieskāri, es svētīts tapu. Kopš tās stundas viena skūpsta stundas zuda, Zuda stundas, zuda dvēsles vienā plūsmā. *  *  * SUDRABA MIRDZUMS Kā sudraba mirdzums uz lapām Pēc pērkoņa, - Balta mierība! Augstas tāles skaidrība! Tādu spīdošu vaigu mēs tapām. *  *  * AUGSTĀS TĀLES Nē! augstās tāles ne! ak, es tur salstu! Nes mani atpakaļ no šenes! Kur rokām tur, kur kājām atrast balstu? Nē, vairāk mani turpu nenes! Ir skaisti līdzi mākoņiem peldēt, - Bet; kad tā visu dvēsli vajga vienmēr kveldēt, Tad ne, tad mani vairāk turpu nenes. Skauj, sildi mani, vēl es salstu. *  *  * 9. 10. Kad rudens nāk, sāk ilgas piepildīties: Domas aug augstumā un stiedz dziļumā. Vai mēs spēsim laiku saistīt ar skūpstu? Vai mēs neplēsīsim pušu visu pasauli? tik viņa mums paplašinās. Gaišredzīgas tavas acis, redz to, kā nau. Klusa nepaliek mana dzīve ij mēness klusā gaismā. Ilgas ilgst. Vai tev taisnība? Kas būs ar mani.? Kas būs ar mani? KAD RUDENS NĀK Kad rudens nāk - Es redzu: lapas bālst un mirst, un krīt, Līst dienām, naktīm lietus, agri tumst - * «Kad rudens nāk, tad man tik baigi top, It kā viss dien' no dienas bojā ietu, Man vienai patei būtu jāpaliek, Ar savām acīm jāredz visu mirstam, - Un visas ciešanas - cik vien to ir - Man vienai patei būtu jāuzņemas, Bet es to nespētu - tik grūti, grūti! Neviena manim nau, kam izsūdzēties... Kad rudens nāk -» * Ak, vārgā meitenīte, kurš ir stipris? Kurš mazāk vientuļš, mīļā meitenīte, - Kad rudens nāk. *  *  * DZĒRVES GAITA Zem tavām kājām lapas mīksti sedzas, Tik tikko sadzirdami jūra čalo, Tāltāli ilgu zili kuģi redzas, - Kurp viļņi tavas ceres skalo? Vai turp, Kur izgaistošā dzērvju gaita balo? *  *  * AIZLAICES DVĒSELES Tāli nost no pasaules, Nost no saules, nost no dienas, Vientules Staigā mūsu dvēseles. Naktis tik pie naktīm sienas, Nezin gala, nezin mienas, Aizlaices Aiziet mūsu dvēseles. *  *  * ĻAUŽU ACIS UN ZVAIGŽŅU ACIS Diena atver ļaužu acis, Skaļi modina uz dzīvi, - Ak, tā pati diena - zvaigznēm Acis cieti slēdz uz miegu. * Nakti augstā, klusā dzīve! Visa debess mutuļoja, - Zvaigžņu vidū, augstā dzīvē Līdzi laidās mana dvēsle. * Vakars aizslēdz ļaužu acis, Vakars atver zvaigžņu acis, - Kurš ir miegs, un kurš ir nomods? Kura dzīve? Kura nāve? * Nespēj saprast mana dvēsle, Kādēļ dienu sauc par dzīvi? Visa pasauls izplatība Nepazīst šo dienas dzīvi. *  *  * IZZŪDOŠA MĒNESSMEITA Kad es ilgi tevi uzlūkoju, Tad es nezinu, vai es jel skatos? - Es tad jūtu tik, ka redzu tevi, Tad ij to vairs nejūtu, - tu viena Redzies vēl un esi savā dailē; Tad ij tevis nau, un spoža gaisma, Skaidra būtība bez veida plešas, Visu nebūtību pildīdama. * Salda laime lec ar saules lēktu, Dvēsle pēkšņi saldi jūt šo laimi: Pēkšņi mostas - Atkal būte, veids un nebūtība, Atkal sajūtu, ka redz kas tevi, Zinu, ka es skatos tavā dailē, - Nu tu pret' man smaidi savām acīm: «Kur tu biji, mīļais? Talmunzemē?» - Jā, kur biju? - Ak, nekad man neredzēt vairs mēnessmeitu! * Gan nu bieži lūkojos uz tevi, Bet ikreiz es zinu, ka es skatos, Bet ikreiz tu mīļi pret' man smejies. Un nekad man neredzēt vairs mēnessmeitas. *  *  * DABAS VIENALDZĪGĀ DAILE Lūkot vien tik dabas vienaldzīgo daili - Vai tas vien jau dod visaugstāko no baudām? Ka visapkārt aizmirst pasauli un sevi? Ka, no visām sērām raisīts, aizpeld gaisā? Vai jel daba pati raisa lūkotāju? Vai ne lūkotājs ir tas, kas raisa dabu? Šķiro, salīdzin' un rada daili sevim, Tā kā māksleniekam pasaule ir viela? Vai tas prieks, ko dabas daile dod, ir dabas? Vai tas prieks nau lūkotāja, kad viņš rada? *  *  * MĒNESS SMAIDI Košā saule paliek atpakaļ aiz kalniem, Zemes ritens lēni aizgriežas no saules, Aizvien dziļāk, dziļāk slīkstot pretī naktij. * Gaidot nakts jau izklāj ceļu zīda segām, Lejā zvaigznes atver plaši mēnessvārtus, Mēness klusu gaismu nes uz sudrabtrauka. * Klusā gaisma lēni līst no sudrabtrauka Pāri pasaulei, kas iegurusi miegā, Visas saules sistās sāpes nomierina. * Klusā gaisma pilna nezināmu dziesmu: Kāpj no neizmērojamām debess dzelmēm Augšā neizdibināta gara jausma. * Neizdibinātā gara jausmā mostas Dvēsles, kuras neapmierinātas miegā, Ij ne saulē, ij ne dzīvē, ij ne nāvē. * Senas ceres dzenas nākamības ēnu, Dziļas domas urbjas noslēpumu sienās, Sēras ilgas ilgst pēc būtes pārveidības. * Dziļā jausmu naktī dvēsle iet vai izkust; Kūstot neizzust, ar citām dvēslēm sakust, Jaunā būtnē sniegties jaunas aizmūžības. * Jaunas ejamības, pilnības un gala - Vai ij gala, noguruma dēlā, vēlas? Ilgas pāri iet pār noguruma galu. * Maigā gaisma mūžam līst no sudrabtrauka, Kamēr lēni projām rauts top zemes ritens, Atkal skaļā saulē sāpēs ritināsies. * Zvaigznes noņem zīda segas, aizver vārtus, Sudrabtraukā nodziest maigā mēnessgaisma, Mēness smaida klusu vaigu: atnāks rītu. * Mēnessmaidā pēdējs stars krīt tavās acis. *  *  * TUMŠĀS ACIS UN GAIŠAIS ZIEDS Jūs, tumšās acis, un tu, gaišais zieds, Jūs tik daudz laimes manī starojat, Talmunas dārzā mani pārceļat, Man visu dvēsli krūtīs pārvēršat - Jūs, spožās acis, un tu, tumšais zieds. Bet, spožās acis kad vairs nemirdzēs, Kad zieda tumšais sārtums izbālēs, Tad pastāvēs I spožās acis vēl, ij tumšais zieds Tai vērstā dvēslē. * SIETAIS LAIKS Ne stāvu zvaigznes nestāv ciet, Viss iet, Viss rit un riet, - Kā, mīļo actiņ, tevim šķiet, Vai mēs gan skūpstiem spēsim laiku siet? *  *  * AK VAI, KA MĒS TIK TUVU TIKĀMIES! Mums šķita, mēs tik tuvu tikāmies, Ka robežas starp mums jau sāka zust, Uz īsiem mirkļiem varējām jau just, Kā vienā būtnē dvēsles salējušās. * Ak vai, ka mēs tik tuvu tikāmies! * Nu mūsu dvēsles dziļi uztraukušās, Vai zem' un debesi nu tagad plēš, Saules un mēness spožumu dzēš, Kas vien vēl šķir, viena uz otru trauc, Visu veco pasauli kopā jauc. * Ak vai, ka mēs tik tuvu tikāmies! *  *  * TĒLS ACĪS Nu, ko tu nesaki nekā? «Tik tā.» Teic, ko tik: stingri skaties acīs man? Kā tāls tev skats, balss tāli skan? «Vai skan?» Tev acīs redzu, lūk, tur ir kāds tēls! Aiz viņa klusi zaigošs bālgans kvēls, Nē, es tā neesmu! Es vienmēr biju, Tev acīs vienmēr sevi ieraudzīju - Ir -skaista meitene; es redzu zaigā, Tu sēd' tai blakus, roka ir tev vaigā - Nē, nau tā tava roka, tā ir viņas - Tev basa galva - vai tev senas miņas? Ak, prom tā tevi: sauc, nu zinu, zinu - Vai viņas vārdu lai tev minu? - Ak, mīļo galviņ, ko tu fantazē! - Tu pati spīd' man acu zīlītē. «Ak, neej prom! Ak, neej viņai līdz! Ak, neej prom!» *  *  * 8. 11. Kas būs ar tevi? Kas būs ar mani? Es neesmu gatavs ne priekš tevis, ne priekš dzīves. Es dzīvei topu svešs un svešāks. Es līdz šim spēju panest un nu vairs ne. Tu man darīji vieglu dzīvi, nu viņa nospiež mani un tevi. Kādēļ tevi? Lai mani vien! Ij senās sāpes sāk atmosties: pasauls sēkla, pasauls dvēsle. No pelniem tik var izaugt dzīve. Topi par pelniem. Tu līdzi ne! Lai paliek vēl cerība pelnu pasaulē. Liktens man grib atņemt Leldi! Es nedošu. Es likteni pašu tiesāšu. Neko man nevar padarīt. Impavidum ferient ruinae. GARĀ MIGLA Uz lapām migla smalki līst, Līdz ceļiem zāle slapē drānas, Līdz kaulam drebuļi jau klīst, Un segas ir tik plānas, plānas. Kur paslēpties? kur apgaidīt? Tā nepārstās ne visu dienu, Vai apgaidīsi rīt, vēl rīt? Tā migla krīt arvien, arvienu. * ZVAIGZNES, PUĶES UN SIRDS Daudz zvaigžņu debesīm mirdz, Daudz puķu zemei, - Kas man? «Kas tev? Vai, gribi? Ņem: Še viena sirds!» *  *  * SLĀPJU DZĒSĒJA Es tāli gājis, manim slāpst - «Še ūdens!» Nedzesē. «Še vīns!» Nē, nē! Dod manim dzert, kas vairāk dzēš. Es slāpēs aizslāpis līdz dvēselei. «Ak vai! ak vai! Kas spētu dzēst?» Tik dvēsle dvēsles slāpes dzēš. «Še mana dvēsle, dzer to, dzer, Še skūpsti mani.» *  *  * ZVAIGZNES, PUĶES UN DVĒSLES Še, turi rokas un saņem! «Ko dosi man?» Zvaigznes, puķes un dvēseles - Izvēlies pats! Zvaigznes, zied, - bet bez smaršas, Puķes smaršo - bez vārda, Dvēsle zied un smaršo, un runā, Dod manim dvēsli! *  *  * SAPLOSĪTS VAIDS Uz saplēstām papīra strēmelēm Ir vārdi un drumsliņas pantu, Es nevērē skatos uz atkritnēm, - Te ievaid kas - un aizgūtnēm Sirds raustās, skanot ar līdzskanēm, Ar neizsāpēto, nosviesto matu! Klus, vaids, jel strēmelēs saplosīts! Vai mūžs nekad gan nau atpestīts? *  *  * NEKLUSTOŠS VAIDS Kad es iekš sirds tās sāpes Jel spētu vārdos tvert, Varbūt tad viņas stātos Tā manu dzīvi dzert? Bet, kā es vienu tveru Un lieku viņai klust, Tā viņas vietā tūkstots Kā čūsku mudžums kust. *  *  * LAUŽAMS LIKTENS Dzīvi tik dzīvot ir maz, Nau viss ij to pazīt un saprast, - Pāri pār dzīvi būs augt, Pāri pār likteni stāt! Pasaules sēkla iekš tevis Un nākotnes pasaules dvēsle: Dzīve ir čaula tik vien, Čaulu lauž dvēsle, kas briest. *  * * SIETS UN NESIETS Tie visi dzīvo tikai savu laiku, Kā mums būs saprasties? Cik koks un puķe gaisā stiepjas brīvi, Tik izsūta tie brīvi dvēsles stīgas; Bet puķe zemē aug, tik pūkas lido, Bet koks pie zemes siets, tik smarša brīva, Bet viņu būtne visa laikā sieta! Mēs nesieti nekur. Kā mums būs saprasties? *  *  * CITU LAIKS Jo savu laiku nedzīvot ir briesmas: Viss apkārt vienmēr svešs un nesaprotams, Ne tā tu runā, ne tā ej kā citi; Tev smieklīgs liekas viss un beigās pretīgs, Un pats tu jūt', cik tiem tu savāds esi - * Kaut mīlēt varētu, lai justos tuvāks! Bet kā lai mīlēt tos? Kad jūtas zina tikai nicināt. To naidu, kas pret tevi iet, to veikt, Kad mīla ir aiz viņa tā kā tev! Bet kas aiz viņu naida ir? vai mīla? Ak, nē, - tik dziļa, dziļa vienaldzība - Kā to lai veic? * Ir vienaldzība pazīme šim laikam. Un visiem viņu laikiem, - lai ij man? Kā Budam arī, - nē, tad labāk briesmas! Es ciešu vēl. Es iešu vēl. Es veikšu. *  *  * SAULES LAIKS Vēl drusku lūpas trīs no viegla smīna, Bet nekā grīna Ne savos smieklos es vairs neturu; Tik vieglu riebumu un niciņu Es nespēju Vēl apspiest sirdī: pieskari vēl jūtu. - Kaut drīzi es kā saule būtu, Kas peļķēs kāpj un nejūt riebumu! * SKAISTUMA SKATS Tu puķes esi skatījis Un zvaigznes arī, - Un mani arī - Vai visā mūžā skatu aizmirst vari - To mierā dari? *  *  * NEKAS NAU VAJDZĪGS Lepnis dzīvojis, Lepnis mirstu - Pats savām rokām Taisu sev šķirstu. Pats lauku rodu, Pats bedri roku, Kur paslēpt mūžam, Cik bij to moku. Lauks plaši plešas, Tur skraida vēji, Kurš nāk pie bedres - Tas atsprāgst spēji. *  *  * PIE SEVIS AIZEJU Es atkal aiziešu - Pie sevis - Un palikšu. Es mājās visu dalījis, Visu devis, Ko ceļa mūžā ieguvis. Es mājās visu atstājis Savu durvju priekšā, Visu logā izmetis. Nekas no atmiņām Man nepalīks iekšā, Nekas no atziņām. Es mājas pašas jums atstāšu, No jums aiziešu, Pie sevis palikšu. *  *  * LIKTENS VĀRDĀ Tu saki manim: nemirt! - Bet vai tu Gan zini, ka tas vārdā ir liktens pilns? Ka izteikts vien tas top jau valgmes smags, No veida vielā vēršas, tevi vērš, Par vēlējumu top un tevi sien - Pie manas dzīves tavu dzīvi sien, Tev balto roku melnā akā mērc, Kur manas dzīves sēklu laukā celtu - Vai vēl tu saki manim: nemirt! - Vēl? Vēl, vēl. - Ak vai! *  *  * VIENĀ TRAUKĀ Kā tai niknā teikā stāsta, Kā tur laulā divus mīļos: Puiša asins, meitas asins Salej kopā vienā traukā, - Lai tad laulā ar mūs abus, Abu asins vienā traukā! *  *  * ZILA NIRVĀNA Melnu egļu ainas Dziļā ezerā, - Gleznu gleznas mainās Tavā atmiņā. «Vai jel kad tik jautri Būs vairs būtībā? Vai lai veros kautri Zilā nirvānā?» *  *  * LĪDZ AR ĢĪMETNI Cik tavas rokas ņems šo ģīmetni, Tik jutīšu es tavu prieskāri, Tik sirds man krūtīs trīsēs priecīgi, * Es ģīmetni negribu, negribu! - Es tavu nolūku sapratu - Es tevi pašu dzīvu paturu. *  *  * 10. 12. Es negribu iet, es nespēju. Jupanki Jūka: tas, kurš raud asinis. Kad tu jūti, ka sāc cilvēkus vairāk nicināt nekā mīlēt,- tad ir laiks: ej vientulībā un uz brīdi atpūties no pasaules. Tad iesi atkal ļaudis un starosi. Ak, briesmas! Ak, mīļā, augstā, svētā! Cik neprātīgas briesmas žņaudz dzīvi! Es negribu šo dzīvi, es gribu citu. Nakts lai visu klāj! Nakts nesaka nekā. JŪRMALĀ VIENS Pret vēja virzienu ar gariem kakliem Skrien meža pīļu pūlis steigdamies, Pa retam iekrekst balss un spārni dūc. Kā daļās nodalīta jūra plešas, - Tumšs zilgans mākoņblāknis augšā stāv, Tam pretī drūmi attumst ūdens blākņi; Pa vidu strepjas zila mežu švītra, Kā zobens likts starp debesīm un jūru, Un viņam virsū blāzmo sarkans spīdums, Kā asins apkaltis. Bet tumšam blāknim pāri balta debess, Un viņa atspīd otrā daļā jūras, Kas sudrabotām dzirkstēm pārkaisīta Ar blāviem plīvuriem. Kliedz kaivas, čirkstot smalkām balstiņām, Un stipriem spārniem strauji svaidās gaisos. Ar jūru kopā saplūst debesis Par vienu pelēku un plašu segu, Ne švītras nenošķiro līdzās krāsas, Un, kur vēl starpība, to migla klāj. Pa jūru stari, gaišāki un tumši; Mazs melnīgs karodziņš par zīmi zvejiem Viens rēgojas un trīc - No tāles reti dūmu stabi redzas, Kas paceļas un līkst, un paliek guļot, Bet kuģis aiziet tāli savu ceļu. NO MĪĻĀS DIENASGRĀMATAS Cik grūti, grūti! kā man sirdi spiež! Tā liekas, ka vai asins stāsies ritēt. Man raudas nāk, ka tikko valdīt varu, Un kaklu žņaudz, un elpu aizrauj cieti - Cik labi, ka vēl esmu viena pati Un nau man jāmelo ar jautru seju! Nu kas tad ir? Nekas jau liels vēl nava noticis, Tik projām aizbraucis uz dažām dienām Un drīz būs atpakaļ, un viss būs labi! Bet - Kas būtu, kad viņš teiktu kādu dienu: «Nu, mīļo actiņ, rīt es braukšu prom No dzimtenes uz viņu Talmunzemi -» «Nu visu labu! » - es tik spētu izdvest Un vairāk it neko, tad spēki zustu. - Ak, tās ir briesmas, briesmas! Bet agri, vēli tomēr tā reiz būs, To saka prāts; bet, kas tad būs ar mani, To prāts man nesaka. - Cik grūti, grūti! Es domāt nespēju. Un vienmēr manim draud tas vārds no tāles. *  *  * SKAISTUMS MIERINĀTĀJS Cik skaista esi tu, un cik tu laba! Tavs skaistums mani mierina ik dien'. Vai mani: vien? Man šķiet, ka sevi mierina ij pati daba Ar tavu skaistumu tik vien. *  *  * KUR ESI PATS? Ko es tev, mīļais, esmu sacījusi: Cik tevi mīlu, ko man dvēsle jūt, Cik pats tu redzi manu vērto sirdi, Cik manas acis un cik mēness gaismu, - Tik tava dziesma dzied, tik mana atbalss, Es aizraudamās klausos tavu balsi, Tos mīļos vārdus, kuros vien man dzīve, - - Bet kur tu esi pats? Kur pats tu rādies? * Es dziļas dzelžos slēgtu sevī turu; Kā biezās, smagās tēraudpatronās Ir ieslēgts skābeklis un sažņaugts važās, Kad sienās plānums rastos, - vai! kas tad! Kāds spēks ir ieslēgts vielas atomā! Kad daļas sairt sāk un raisāties, Top brīvi spēki tādā sprindzībā, Ka neizmērojams mums viņu plūdums; Bet pēkšņi vaļā laist tas, sprādziens sprāgtu, Es pušu trūktu pats un līdzi tu, Un līdzi pasaule! * Vienmēr tu saki tādus niknus vārdus! Nu jau tu likies rimis mazu drusku, Ko atkal sirdi spied ar mūža draudiem?» - Kas nāktu tad? vai jauns? Bet zust mēs zustu. *  *  * NO MĪĻĀS DIENASGRĀMATAS Jau vakars - pulkstens sit - un drīz jau nakts - Varbūt vēl ceturksnis, varbūt vēl mazāk: - Uz mana krēsla atsēdīsies mīļais, Ņems mani klēpī, galvu piespiedīšu Pie viņa pleca, un tad būs tik labi! Tik labi, labi būs - un tā ik vakar'. Es visu dienu dzīvoju tik vien Priekš - ak, šī vakara un, ak, šīs stundas, Priekš vienas stundas, dažreiz pat vēl mazāk. Tas īsais brītiņš - ak, cik laimes pilns, Tik ziedu pilns ne ābeļkoks nau maijā! Kā bites viņā sīc! - un, vai! kā dzeļ! Cik savādi tas ir: prieks līdz ar sāpēm! Cik sirds vien prieka nes, tik priecājos: Ka mīlu, ka tik dziļi spēju mīlēt Un ka pats liktens uzlicis man mīlēt, - Un kādēļ jācieš tā?! kā vēl nekam! Kā viena dvēsle tik daudz sāpes nes? Un tomēr - Un tomēr visas manas ciešanas Es nemainītu ne pret ko - tik nāvi! - Bet tu jau nebrauksi, mans mīļais, mīļais! *  *  * PĒDĒJĀ LAIME Tu manu sirdi esi paņēmis, No krūts man izcēlis, - Ak, tava rotaļa, cik nevērīga: Kad sirdī trūkst nu kāda stīga? Pats zini, cik tās smalciņas, Bet tev nekas! Kā bērni ābolu tu sirdi svaidi, Rokās žņaudzi un spaidi, Ka man no bailēm karsti kļūst: Kad sirds nu lūst? Kad zemē nokrīt un dūst? Kad tu kā bērns to nomet kur? Mana dvēsle kā dārgāko balvu to tur! Dvēsles slēptākā lādītē glabā, Izņem, lai redz, cik dailes ir dabā, Kā maigi dimants gredzenā mirdz Mana pēdējā laime - tava sirds. NAKTS NESAKA NEKĀ Ka dienas austie darbi irst, Ka nakti neturamas: asras birst,- Nakts nesaka nekā. Cik neprātprieku, naktij, daudz! Cik neprātbriesmu ļaudis klusi žņaudz, - Nakts nesaka nekā. Nakts katru viņa mājās sauc, Nekam no tās uz dienu bēgt nau ļauts,- Nakts nesaka nekā. Ko nakts tev kūpot dvēslē lej? Ko dari nakti tu, kas dienā smej? - Nakts nesaka nekā. Viss, kas kā ziedi dienu dzirkst, Viss tumšām saknēm melnā velgmē mirkst, - Nakts nesaka nekā. *  *  * KAS NAKTS? Vai jel nakts tā ir, ko mēs tā saucam? Zeme atsaul vēršas, mums jau tumsa! Atkal saulup atgriežas, - mums deva. Nē, ak! Nakts ir tā, kas viņpus saules, Projām trauc, līdz saule raucas maza, Spīd kā sīka zvaigznīte un pazūd. - Pazūd zvaigzne, pazūd migla, pazūd acis, Melns un melns, un auksts, un tukšs, un kluss, Tā ir nakts, ak, tā ir nakts, un turpu - - Turpu jāiet, kad no tevis eju. * KAS GAIŠUMS? Bet tu, tu esi gaišums, prieks un smiekli, Viss visas zemes siltums ir iekš tevis, Ar visas zemes smagmi mani pievelc - Un turi ciet - *  *  * PILNĪBA UN TUKŠUMS Visa pasaule še manā klēpī, Pilnību no viņas skūpstot sūcu - Tukšumu man dos, kad nebūs tevis. *  *  * SARUNA Tev jāiet ir no manis? Kādēļ jāiet? Es vienmēr to par joku uzskatīju, Gan nelabs joks, bet joks: tu baidi mani, Kad pats tu vainīgs, lai es nebārtos. Bet ko nu mieru neliec: jāiet! Jāiet! - «Ak, tā ir nakts, ir nakts, un turpu man - - Nez ko tu sarunā, kad runāt sāc! Tad reizēm palaid muļķības, ka bailes, Un taču citkārt gudris cilvēks esi - «Nu, nu -» - Klus! klus! - es zinu, ko es saku: Nu ko nu atkal triec? Kas tā par nakti? «Man tanī naktī jāiet atjaunoties -» Nu atjaunojies te! Ej dari šo un to, viss tavā spēkā! «Man jāiet garā atjaunoties.» - Garā? Kas tavam garam kaiš? Ko izdomāji? «Šī visa pasaule ir nederīga. Tās gars ir vecs, un tas ir jāatjauno. To spēšu tikai tad, kad vēršos pats.» Kas daļas tev? Lai pasaul' pati zinās! «Es pasauls daļa, atbildīgs par visu.» Tev visa pasaule nau laba diezgan - Nu tieši teic: vai es tev diezgan laba? Jo es jau esot tava pasaule. «Tu devi spēku manim tālāk iet, Es citād' gurstot būtu pakritis Un neticis nekurp, bet nu es tikšu.» Tad pati es tev devu spēku aiziet, No manis aiziet! Ta ta pateicība! «Bet mīļā!» - Ej, jel ej! Bet to tev saku: Kad ej, ar pasauli tu saiti rauj, Tu mani pušu rauj, - kad panāksi Un atjaunosies un kad gribēsies Tad atpakaļ tev nākt, - vairs saites nebūs, Ko tad tev derēs visa -atjaunotne? Kad manis nebūs vairs, tad būs tev jāmirst. «Te arī jāmirst man bez atjaunotnes.» Tad labāk te mirt manās mīļās rokās! Vai labāk dzīvo viņās, man pie krūtīm! «Bet jutis nebūšu, kas atjaunetne?» Tad viņa tevim rūp! Man šķita: es? Bet nu tu mirsi, neguvis nevienas, Vēl agrāk miršu es, kas es bez tevis? «Ak, nē, ak, nē, tu mīļā, mana dvēsle! Lai zūd tad viss! es palikšu pie tevis! Tik skaisti ir pie tevis! Tu tik skaista! Šī pasaule tā mirdz, jo viņā tu. Vai tur par tevi skaistāks kas var būt? Nē, nē, - tu skaistākā! nāc, skūpsti mani!» Nu, ko es teicu? - Tu tas gudrākais. - Bet, mīļais, ak, es noguru līdz nāvei, Ar tevi cīkstoties - par savu dzīvi, Jo es jau tevi mīlu - *  *  * ASARAS Debess asaras ir lietus lāsas, Jūras asaras it dārgas pērles, Zemes asaras ir - bārenītes. *  *  * ARDIEVAS Es tevi atlaižu, tad ej nu ar! Es nesu visus upurus, ij šo. Bet labāk būtu, ja es līdzi ietu, Jo ašāk izšķirtu mēs tavu krīzi. - «Tu spēku devi, man tas jāpārbauda. Man sevi jāatdod un savu laimi, Lai topu skaidrē pats, - bet tu -» - Bet es? Man nevajaga, jo es negrozīšos: Es tevi vairāk mīlēt nevarēšu, Un vairāk manim nau kā mīla vien. Es aizejot nekā sev neiegūšu, Tik tev varbūt es spētu palīdzēt, Tā vien ir mana laime, - ej, mans mīļais! Pie mēness meitiņas, dar' jaunu dzīvi! Vairs spēka nau, - ej drīz! «Es palieku!» Nē! nesaudz' mani, ej, mans mīļais, mīļais! - *  *  * Impavidum ferient ruinae! ROKA AR GREDZENU Pēc lietus kluss bij vakars. Savāds mākons, Kā balta roka izstiepta pēc tāles, Mazs gabals varavīksnas pirkstiem pāri Kā gredzens, mirdzošs dārgiem akmeņiem, Tā ilgu laiku roka stiepās tālēs, Līdz bālot zuda gredzens līdzi rokai, Un nakti jūra tumšā segā sedzās, - Vai tava roka sniedzās man no tāles? *  *  * Šīs dzejas grāmatas rokrakstu saņēmu tāpat kā «Sudraboto gaismu» piesūtītu līdz ar vēstuli; viņas sacerētājs pats netika rādījies un būs nu gan tomēr aizceļojis, kad dzimtenes mīla viņu tik ilgi bija aizturējusi. Pavada vēstule šoreiz ir vēl zīmīgāka. Starp citu vēstulē izteiktas šaubas, vai bijis labi, ka es publicējis «Sudraboto gaismu», un vai varēšot izlietot šo rokrakstu, jo dzejas forma tur un še tik svešāda un neparasta, ka gar to nevienam nebūšot daļas un intereses. Nu, vai jel maz esot ieteicami, ka šīs dzejas nākot iespiestā veidā kā herbārijā iespiestas un sausas puķes? Vai nebūtu skaistāk, ka viņas nāktu klajā un redzamas svaigas, t. i., pēc gadiem, savā laikā, kad būtu interese. Viņš pats varot gaidīt; dzeju liktens viņam ne sevišķi rūpot, jo viņš no tā neatkarājoties. Viņam tik negribējies aiziet bez atvades, un šo viņa dzīves romānu lai es uzskatot par tādu atvadi. Viņam esot kauns, - viņš vēl piemetina, - ka tik ilgi kavējies aiziet, kaut gan sen zinājis, ka tas neizbēgams. Bet viņš varot atsaukties uz lielāku, uz pašu lielo dzimtenes mīlētāju un gudro Konfūciju, kurš arī tik ilgi nespējis aiziet no dzimtenes, kaut gan apzinājies, ka viņš dzimtenei nebijis vairs vajadzīgs un dzimtene viņu neturējusi. No savas puses varu piezīmēt: vēlāk izrādījās, ka Konfūcijs bij gan vajadzīgs viņa dzimtenes dzīvei un ka dzimtene no viņa dzīvoja daudzus mūžus. Sacerētājs Dagda vēl piezīmē, ka viņa aizeja esot uz citu dzīvi, kuru par tādu nemēdzot vairs saukt; ko šī piezīme grib teikt? var daudz ko iedomāties, bet atbildes tiešas man nau. Šī dzeju kope bija bez virsraksta, bet, tā kā viņas temats ir «mēness meitiņa», tad viņu tā arī nosaucu, kaut gan varbūt būtu bijis pareizāk teikt: sapnis par mēnesmeitiņu. Dagda pats nobeidz savu vēstuli ar mazu dzejolīti par dzīvi sapni, - viņš pats šo dzīves posmu būs uzskatījis par sapni. Posms ir tik noapaļots un iekšēji secenisks, ka visu grāmatu par viņu nosaucu par stāstu, novellu. Sāpīgs stāsts - Dzīve sapnis, sapnis klīst, - Kaut tik sapnis nesāpētu! Sapnis klīda, - kaut tik sāpes Vēl pēc sapņa nepaliktu!

RAINIS ZELTA SIETIŅŠ ZELTA SIETIŅŠ Zelta sietiņš, Sudraba stīgas, Dimanta sēkliņas Sijājamas. Vasaras rītu Laimiņa staigā, Pār lauku sijā Dimanta rasu. Kurš cauri skatās Sietiņa acīm, Redz visu pasauli Dimantos mirdzam. CĪRULĪTS Kam vēl tā bija? Kam vēl tā bija? Kā bija cīrulim, Debesu dēlam. Cīrulim bija Cīruļa sniedziņš: Sudraba pārsliņas, Zeltītas dzirkstītes. Pabēra gaisā Saujiņu sniedziņa, Pats kāpa debesīs, Skaļi gavilēdams. KAĶENĪTE Kaķenītei bērni bija - Nu jūs, suņi, sargaties! I ne smakas, i ne skaņas, I ne tuvu istabai! «Vai man tavu bērnu vajga? Man kauliņi garšīgāki.» Pliķi cirta, uzsprausloja, Suns aizbēga smilkstēdams. «Glāb tu mani, saimeniece, Tavu traku kaķa sievu! Es tik gaisu paostīju, Šī man ģīmi samaitās!» DANCĪTIS Mīlīti, Ancīti, Nāc ar mani uz dancīti! Dēdis velk čīgas, Krancis laiž. ģīgas - Kāravs inci ved dancot: vau, vau! Incis sit pretī: dancošanas nau, ņau! KĀRLĪTIS Kārlīti, Kārlīti, Manu mazu brālīti: Tavu lielu bļāvienu, Kā vērša māvienu! Mū, mū, mū! Ū, ū, ū! Vērsīts mauj sieniņa, Teliņš mauj pieniņa, Ko tu gribi, Kārlīti, Manu mazu brālīti! Mū, mū, mū! Ū, ū, ū! VĒRSĪTS ĀBOLĀ Pa ābolu triju lapu Iet vērsītis tipu tapu: Te tik nu būs! Gards pa kreisu, gards pa labu, - - Gans nāk ārā dzīt ar vabu: Te tev nu bij! SIENĀZĪTIS Tavu negantu griešanu! Vai tad tu nemani neskaņu? Sienāzītis, ko tāds tev klausa? Griež un griež tik, kopš diena ausa. Tava vijole čarkst un čirkst, Ausis jau sāp, un acis jau švirkst! Viņš tik tev griež un danco pa zāli, - Dzirdi, ka pļāvējs šurpu dzen vāli! Zaļumu balle tev izbeigsies drīz, Izkapts tev kājiņas nogriezīs, Mana mīļā mūzika apklusīs. VĀVERĪTE Vāverīte, kuplastīte, No zariņa zariņā - Jo zariņi šūpojās, Jo astīte svārstījās. Visi tavi sīki bērni Pa kokiem kāpelēja - Kas man deva kāpelēt? «Gan es tevim parādīšu!» Šis domāja kāpelēt Nātnajām biksītēm? Lai tev šūda ādas bikses, Gan tad kāpsi debesīs. VĒZĪTIS Vēzīti, vēzīti, Ko tu darījis? Ko tik bailīgi Atpakaļ, rāpies? Seši simti Sīko putniņu Vēzītis norējis Upes malā. Ak tu nekauņa! Gan tu sarksi, Kad tevi katlā Vēžnieks vārīs! KARA KUNGS Zila zīda svārki, Trīs zelta jostas, Cepure žepure, Divi ragi, divi nagi, Divas pušķu slotas! Plecos bruņu spārni, Krūtīs dzelzu stīpas, - Zibo kā zibens, Rūko kā pērkons, - Spurkšē mans kukains Pret koka zaru, Zemē ir! plauks! ZĪLĪTE Ik rīt', ik rītu Zīlīte brēc: Dzi, dzi, vai dzi! Tārpot ej, vīrs! Pieci mazi bērniņi, Piecas lielas mutītes, Visas piecas tārpiņiem Piebāžamas. LAKSTĪGALA Ik vakaru klausījos, Skaisti dzied lakstīgala - Tik ne reizes neredzēju Viņas skaistu augumiņu. Lakstīgala, saldmēlīte, Ko nerādi augumiņa? «Priecājies lielas balss, Nesmej maza augumiņa.» ZIRŅA BĒRNI Zirņa bērni salīduši Siltā pākstes gultiņā - Pašā vasarkarstumā Saseguši divkārt segas. Atnāk ziema, atnāk sala - Siltā gulta salūzusi, Siltās segas nokritušas: Pliki aiztek zirņa bērni. ZIVTIŅA UN MEITIŅA Tu zivtiņa, zeltzvīnīte, Es meitiņa, zeltmatīte - Abas viena žiglumiņa, Abas viena daiļumiņa. Tev spuriņas zaļa vara, Pakrūtiņas sudrabiņa - Man bij svārki zaļa zīda, Sudrabiņa saktiņām. Iesim! abas rotāties Gar upītes krasta malu: Tu met baltus burbulīšus, Es sarkanas magonītes. GLOMEŅA PRECĪBAS Trejus gadus miežus sēju, Saldu alu darināju - Četrus gadus auzas sēju~ Kumeliņu mitināju - Piecus gadus jostu jozu, Pie ozola mērīdams - Sešus gadus sadomāju: Vai būs jāti, vai nejāti? Sadomāju, saprātoju: Stāvu lecu kumeļā! Aizdrāžos aulekšos - Cits paņēmis līgaviņu. . . «Trenc tu savu glomeņzirgu Vardes meitas precībās! Līku kupri, zaļu aci Gaida tevi kvakšinot. Cērpā grabēs kauli tavi, Purvā čurkstēs vardes bērni - Skaidrupītes vilnīšos Rasu metīs balta puķe.» LIELDIENA Kas tur klaudz? Kas tur brauc? Rateļi klab - Riteņi grab - Vārtiņi čīkst - Pātagas plīkst - Sunīši reju rej - Ļautiņi skreju skrej - Visi bērniņi sauc: Lieldiena, lieldiena brauc! Lūk, skaista, sarkana ola! Kas par to vairāk sola? Lūk, baiti pūpoļu zariņi! Tie priekš jums, mazie gariņi Kas agri ceļas, Apaļš kā pūpols veļas: Še tev smikš, smikš, smikš! Te labas gardas lietiņas! Kur tām atrast vietiņas? «Vēderiņā! vēderiņā!» Viss apēsts līdz galam - Ko lai vairāk dalām? «Prom tukšos traukus vāc! Nākamgad pilniem nāc!» DROŠPRĀTIS Viens, divi, trīs - Ko šie padarīs? Vienam, otram plauks! Pats pa ceļu šmauks . . . JAUNAIS BĒRZIŅŠ Jauns balts bērziņš Iznācis pļavā: Vienā krekliņā, Basām kājām. Māmiņai izbēdzis Mazais puisēns Agri no rītus, No siltas gultas: Vienā krekliņa, Basām kājām, Pabradāt pļavā Rīta rasā. «Skrej, skrej ārā, Ies tev kā bērziņam! Pieaugsi pļavā, Netiksi mājā! Atnāks vēl ziema, Atnāks vēl sala - Vienā krekliņā Tevim būs jāstāv!» VISI DESMIT Raudzīsim, kā to lai darām, Ka visus desmit saskaitīt varam. Viens, divi, trīs - Tie citi būs drīz. Četri, pieci, seši - Tie mums ar nau sveši. Septiņi, astoņi, deviņi - Areče nu - te viņi! Pieliec vēl vienu klāt: Nu visi desmit ir akurāt. LIELAIS SLINKUMS Aš-aši, ašāki Šurp tekat, bērniņi! Vai redzējāt brīnumu, To lielo slinkumu? Šu, šu, vai dzi! Šu, šu, vai dzi! Kur ta viņš i? Kur ta viņš i? Zaļā mīkstā zālītē sēd, Saulgozī izgāzies dēd, Atšiepis zobus dveš, Milti kā vārtus pleš - Ācteles pusmigtas ciet, Mušas pa degunu iet - Pašā versmes virumā sūt, Pacelties sliņķim par grūt'. Ne viņam salka, ne slāpa, - Slinkums savu slinkumu lāpa. Guļ pilns vēders un tuš - Kuš, mani bērniņi, kuš! MĀKONĪTS UN MĀKONĪTE Mākonītei balti svārki Zeltītām kroķītēm, Mākonītim puspelēki, Melniem sprogu pušķīšiem. «Nāc ar mani padejot Skaidru debess pagalmiņu: Vējiņš pūta stabulīti, Pērkons bungas rībināja.» Saskrej deju skatīties Melna nakts padebešu - Drūzmēdami, grūstīdami Apgāž lielo lietus trauku. VISI VĒJI Visās malās vēji pūš, Cepuri no galvas grūž. Kuru vēju saskaitīs, Tas vairs nikni nepūtīs: Kas tie četri lielie vēji, Tie, kas pūš visvairāk spēji? Tu, ziemeli, dienvidīti, Tu, rīteni, vežģerīti! Vēl pūmenis, tārpenītis, Vēl sausenis, pusrītenis! Šodien pūt, šodien pūt, Rītu būs tev klusam būt! DIVPADSMIT MĒNEŠI Nu nākat, bērniņi, izstāstat, Ko divpadsmit mēnešus darīsat? Jaungada mēnesi - saņemt skriesim, Meteņu mēnesī - ķēkatās iesim, Sērsnu mēnesi - pavasari gaidīsim, Sulu mēnesī - sulas laidīsim, Lapu mēnesī - lēļojot ganos dzīsim, Ziedu mēnesī - Jāņiem vaiņagus pīsim, Siena mēnesī - sieniņu grābsim, Labības mēnesī - pļaujas vezumos kāpsim, Rudens mēnesī - pēc riekstiem, lodāsim, Veļu mēnesī - veļus, godāsim, Salnas mēnesī - mežā pēc malkas steigsim, Ziemas mēnesī - ziemas saulgriežus sveiksim, Tad atkal jaungadu saņemt skriesim Un cauru gadu darbiņos iesim. SARKANI ZIEDI Bērziņu, bērziņu, Kur tavi ziedi? Akmeni, akmeni, Kur tavi augļi? Pa simtu gadu Vasaras naktī Bērziņi ziedēs Sarkaniem ziediem, Akmeņi ienāks Zeltītiem riekstiem. Neguļat, bērniņi, Steidzaties plūkt! VIENS PATS Rotaļa Viens pats trīs gadus aru, aru, aru, aru - Viens pats sev visu pataisīt varu, varu, varu, varu - Viens tēsu, Viens plēsu, Viens ogles dzēsu - Viens kaļu, Viens maļu, Viens sālu gaļu - Vēl trūkst vienu, divu, triju, simtu lietu: Nažu, važu, cirvju, virvju, šķietu, sietu - Mācos trīs gadus pie remeša: - Vēl nevaru nokalt lemeša! Mācos trīs gadus pie kalēja: - Vēl man nau mājās malēja! Mācos trīs gadus pie meldera: - Vēl nemāku pašūt ne ķeldera! Mācos trīs gadus pie bikšu šuvēja: - Vēl neprotu, kā māju būvēja! Mācos trīs gadus par galdnieku: - Vēl netieku par mājas valdnieku! Piecpadsmit gadus mācījos, mācījos, - mocījos, Tēsu, plēsu, kalu, malu, - locījos . . . Kā vienu amatu iespēju mākt, Vajga atkal citu no gala sākt! Kur tik daudz amatu mācīties iet? Labāk pie cita pēc palīga skriet. Kalēj, nāc kalt! Melder, nāc malt! Skroder, nāc šūt! Man tas par grūt'. Svecniek, lej sveces! Bodniek, dod preces! Te mani rudzi, mieži, kvieši, kāposti, kāļi! Te mani sieri, sviesti, teļi, sivēni, cāļi! Dzīvosim kopu saimi - Lai iet uz labu laimi! MĪKLA Mini, mini mīkliņu, Mazo bērniņu: Bij manai māmiņai Zelta kamolītis - Agri no rītus Pasvieda gaisā. Ritēja kamolīts Mākoņiem pāri Visu cauru dienu Pa debess jumu. Vakarā nokrita Jūras vidū - Visa jūra laistījās Vienā zeltā. ATMINĒJUMS Es to mīklu minu, Zelta kamolīti zinu: Saule ir tas kamolīts, - Atminēja mazulīts.

RAINIS PUĶU LODZIŅŠ MAZULĪŠI VABULĪŠI RIPULIS Rociņas sadotas, Kājiņas atspriestas, - Griežat nu ripuli Kā ratu riteni! Trīsreiz šurp Un trīsreiz turp, - Vairāk neiet It ne kurp. BRĀLĪTIS UN NAZĪTIS Mazo brālīti, Ņem, ņem nazīti, Griez, griez maizīti, Sargi, sargi īkšķīti! - Au, au, au! - Vai iegriezi jau? LIETUS LĪST Lietus līst, Svārki plīst; Vēji kauc, Tirdznieki brauc. Zirgi klūp, Mājas rūp. Braucēji vaid, Krodznieku gaid'. Durvis ver, Alu dzer. Māju viet' Maksā ciet! VIENS, DIVI, TRĪS Viens, divi, trīs - Viens tāds īss; Viens tāds pagars, Tas tas vagars - Nāk ar koku, Sit pa roku - Bēdz! ČIGĀNA SKAITĪŠANA Čigān, kā tu skaiti? - Mani skaitļi raiti: - Jakš, dui, drin - Zirgus zagt vai zin? Čatur, panš, šaš - Cik jau esat jājš'? Oi džindžala džin - Kas lai visus zin? Oi džindžala džun - Jāj, ka zeme dun. DZIMUMDIENA Še es esmu, Ritiņa, Visuskaistākā meitiņa; Sanākat nu visas saimes No malu maliņām, Vēlējat kuplas laimes Man uz jaunām gaitiņām: Šodien, mīļie radiņi, Man ir četri gadiņi. Zila man ir kleitiņa, Rozā man ir jakiņa, Zeķes raibas, kurpes baltas Dotas man par dāvanām; Rīkojat nu dzīras staltas Kā uz kāzu svinībām: Šodien, mīļie radiņi, Man ir četri gadiņi! MIELASTS UN VIESI Plaku, plaku karašiņu, Čuru, čuru alutiņu - Labi! Karašiņām kur tie milti? Jāņem skaidru baltu smilti. Labi! Alum kur tas iesaliņš? Jāņem skaidris ūdentiņš. Labi! Nu tik aicināmi viesi, Kas lai ēd un dzer patiesi. Vairs nau labi. SASISTĀ KRŪZE Ak tu, krūzīt! Kā nu tā? Kaklis nost, tik vienas suķes, Beigtas raibās glāžu puķes, Ak tu, krūzīt puķotā! Vai man dieniņ, kā nu būs? Māte redzēs nokritušu Pašu skaisto krūzi pušu, - Vai, cik žēl tas mātei būs! Nezin, kā tas lēcās man? Es tik tā pēc pannas sniecos, Drusciņ tik pret skapi triecos, - Plauks, jau krūze zemē skan! PUĶU LASĪTĀJI Nu spīd saules spožumiņš, Nu mēs laukā ejam; Māmiņai būs vainadzinš, - Puķes sameklējam: Tītenīšus, nagliņas, Neaizmirstelītes, Rudzu puķes, actiņas, Sārtas magonītes. Vakarā, kad saule riet, Atkal mājās steidzam; Tad tik stāstīšana iet, Ne tik ātri beidzam. ŠŪPOLES Šurpu, turpu dēlis līkst, Vienup, otrup kāpj un slīgst, Drīz uz padebešiem ceļas, Drīz uz zemi smagi zveļas. Šurpu, turpu, augšā, lejā, Prieks spīd bērniem visā sejā; Klanās visi kociņi, Līgo odu čumuri. DZĪVOKĻU TRŪKUMS Teic māmiņa; «Cik grūt', cik grūt' Ir dzīvokli sev sadabūt!» Še veļas baļļa apgāzta, Tā tagad mana mājiņa. Te noņēmu es dzīvokli Priekš sevis līdz ar lellīti. Mums divām iekšā telpas tiek, Bet traukus tepat ārā liek. Tik augstas īres sadzītas, Ar baļļu jāapmierinās. JAUNSAIMNIEKI Mums iedalīts savs zemes stūrīts, Nu zīlei ligzdiņa un strazdam būrīts. Vai ilgāk zem egles lai paliekam? Vai zemnīcās kaulus lai maitājam? Nē, šogad mēs celsim sev dzīvojamēku, - Pieliec nu, mīlīt, ij tu savu spēku! Jūdz zirdziņu ķieģeļus vest, Es iešu mālus nest. Es iešu maisīšu kaļķus, Tu ņem un piecērt baļķus! Vēl kārtis vajaga tēst, Vēl skalus priekš griestiem plēst. Bet akmeņus reizē mēs velsim, Uz sienām sijas celsim. Neviens darbs nebūs lieks, Beigās būs namiņš, ka prieks.

RAINIS PUĶU LODZIŅŠ MĀJU KUSTOŅI VISVISĀDI PAVASARA GANĪBAS Aitiņas, Pavasarā ganībās izdzītas, Apskatās, saskatās: Kaili vēl visi lauki! Pavasarā tomēr ir jauki! Pilnām mutēm ēd jēriņi; Mazākais sūdzas žēlīgi: «Mem, mem, maza zāle.» Māte teic, ēdot steidzīgi: «Lab', lab', lab', lab'!» DOD ĒST «Jāsarauj reiz tā ēšana, Visa kaudze pagalam jau apēsta!» Teic govs: «Nedod saimniece siena, Nedod gotiņa piena.» Bet varbūt, ka tomēr dabū, Ja pierunā govi ar labu. Govs zin tik: nau siena, Nau arī piena. Nelīdz nekāda vara. Kad gribi, lai darbu dara,- Dod ēst. ZOSU SARUNA Si, si, si, Zosīti! Vai tu gribi maizīti? Ga, ga, ga! Parunā Savā klusā valodā! Gu, gu, gu! Ko tad tu, Tēviņ, uzlaid dusmību?! VABULĪTE (Prūšu bērnu dziesmiņa) Teci, teci, vabulīt! Tētis karā ir šobrīd, Māte prūšos aizgājusi, Prūšu zeme nodegusi, Teci, teci, vabulīt! PAVASARA UN DZENIS Pavasara, pavasara, Nu putniņiem līksmes laiks, - Visi lec, visi dzied, Dzenis vien nedziedāja. Dzenim bija lieli darbi Cauru dienu strādājami: Dzelzu pils, tēraudlogi Dzeņa mātei nokaļami. Kala, kala, cirta, cirta - Visi meži noskanēja, Dzeņa bērni klausījās Atplestām mutītēm. PUTNIŅŠ UN KRĀTIŅŠ Lai krātiņš putniņam Ir diezcik skaists, No sirds tik patīk tam, Kad viņš ir brīvē laists. KUCĒNIŅI Vai jūs zināt, kas man ir? Divi skaisti kucēniņi. Prot jau riet, kad teic: «Ņir! ņir!» Un cik jauki rotā viņi! Lec un kopā saslienas, Atkāpjas un virsū brāžas; Kūleņo un apmetas, Pats pār savām kājām gāžas. JĀNĪTS ZAĶU MEDĪBĀS Kā mēs skrējām! Kā mēs ķērām! Es pa priekšu, Suns pa priekšu, Zaķis pa priekšu, - Krūmos iekšā Spurkš! LĀCIS Lācīti, lācīti, Tavu gudru padomu! Kad nāca vasara Ar siltu saulīti, - Tu vilki mugurā Biezo kažoku. Kad nāca ziema Ar salu, sniegu, - Tu gāji laukā Basām kājām. BALTĀ ĶĒVE Bij manam tēvam Liela, balta ķēve; Bij tēva ķēvei Liels, balts kumeļš; Bij ķēves kumeļam Podziņa kaklā; Kad kumeļš skrēja, Podziņa skanēja: Džin, džin, džin! Džan, džan, džan! Ķēve brauca pār grāvi, Iemuka iekšā, Pārtrūka podziņa Kumeļa kaklā: Plankš! PELĪTE Pelīte, pelīte, Ļauj sevi apskatīt! Ko tu tā trīsot Pa krātiņu skraidi? Melns samta kažociņš Balta zīda veste, Dimanta nadziņi, Rožaina mutīte. Austiņas izgrieztas Mīksta zīda papīra, Actiņas uzšūtas Kā melnas krellītes. Pašā galiņā Astīte iesprausta, Kā laivas stūrīte Šurp, turpu svaidāma. Kas tev pie deguna? Trīs ūsu matiņi, Gluži pēc jaunākās Runču modes. Kript! - Saceļ ūsas. Ko tu tā baidi? - Paceļas vāciņš. Sprukš! pele ārā. - «Kam tu nu palaidi?» Viņa tā lūdzās: Nekad vairs neiešot Speķīti smeķēt. «Neies pie speķīša, Pieies pie gaļiņas, - Grauzīs tev kājiņas, Iekodīs pirkstā!» Vai! - SLUDINĀJUMS AVĪZĒ Kopš trim dienām pazudis Mans runcītis: Bij gaiši pelēks ar tumšām josliņām, Uz muguras desmit melnām podziņām. Ap kakliņu bij balta krāga, Balta bij arī apaļā māga. Mika bij viņa vārds; Viņš ēda tikai, kas gards. Kas viņu man atnesīs, No papus simts rubļus sev izpelnīs. Es mutīti arī tam gribu dot. Mika uz divām kājām nostāvēt prot.

RAINIS PUĶU LODZIŅŠ ZĒNI NE LĒNI GRĀMATA Kas visu izteic bez mēles? Man saka: tā grāmata, Ar viņu labākās spēles Un mīļākā saruna. Nu te tā uz galda uzlikta, Bet ne nieka tā nesaka. Varbūt tai kauns. Pie auss to pielikšu. Nu, grāmatiņ, stāsti, kas jauns! Nekā es nedzirdu. Ar mani gan tik mānījās. - «Nē, grāmatā visu dien' jāmācās! Tad varēsi pavadīt sarunās!» Nu nē, tad labāk ar sunīti skrienu, Nekā grāmatā skatos visu dienu. -  «Un muļķis kā sunītis paliksi, Tevi arī saukās par taksīti.» To ne! JĀPALĪDZ BIEDRIM Ko rēķini? Vai nau vēl gatavi? Sen skolnieki Jau tevi gaida. - Bet tas tik smaida. Uz spēlīti Visi sasaukti, - Vai tu nenāci? Pēc tevis mani raida. - Bet tas tik smaida. Tu taču pabeidzi. Ko nekā nesaki? Vai citam palīdzi, Ko sodi baida? - - Bet tas tik smaida. BRENCĪTIS Brencīti, Brencīti, Kāds tad tu esi? Kādas tu drēbes Mugurā nesi? Tavu prastu svārku, Kā linu mārku! Tavu garu bikšu! Kur tādu likšu? Paskat tavu vesti! Kaļķi tanī nesti. Cepure tevim Pret degunu duras, Tikai uz pleciem Tā tevim turas! Cepurē tavā Perēti cāļi. «Tēvs deva svārkus, Bikses deva brāļi.» Brencīti, skrandaini, Kur deri lietā? «Kad pel manu fraku, Dod citu vietā!» TRAMS Še tev iekšā iekāpjams! Tūdaļ klātu būs tavs trams. Klau! jau drātis švirkst, Rati čirku čirkst, Dzirkstis dzirkst, Dzirkst. Rūkdams, rēkdams, rībēdams Ātri drāžas šurpu trams; Kāju zvaniņš džinkst, Sliežu bremze žvingst, Bērni činkst, Činkst. Kāp nu, kāp! - Nau iespējams: Pilns kā piebāzts ir jau trams. Pasažieri pīkst, Konduktieri tvīkst, Vai tā drīkst? Drīkst. MŪSU BRĀĻI Visi mani bērniņi Lietaviski prot; Ko tik vien paprasi, Visu var dot: Maizīti - donīti, Nazīti - peilīti, Paēst dot - valģīti, Dzert dot - ģerti, Beigās braukt mājās - Namo's važo'ti. Visi mani bērniņi Lietaviski prot, Kā klājas brālīgi Lietaviešiem godu dot: «Valio Lietuva!» MŪSU LABIE KAIMIŅI Paskat un raugi, Kur mūsu kaimiņi: Somi un igauņi, Tie mūsu draugi. Jums vajga sargāties Ar bērniem saplūkties. Kad ciemā pie mums tie brauc, Tad «elagu Eesti», «Elakoon Suomi» sauc! Un viņiem ir jāmāca Saukt: «Lai dzīvo Latvija!» KUĢENIEKS Es gribu apsēsties Uz paša kuģa gala, Tur manim redzēsies Viena un otra mala. Kā ūdens šķeļas! Kā viļņi gar abām malām veļas! Lielas ūsas kā runcīšam Vienmēr kustas pamazām; Rūc un krāc, Putas pār malu šļāc, Pār galvu un drēbēm lejas, - Man tikai jāpasmejas. «Nu diezgan blēņu, Ej nu nost! Man tavas drēbes atkal Vajadzēs post.» - Tad ļauj man skriet Skatīt, kā mašīna iet. Kā tur dzelži kustas un zib, Ta vai līdz stampāt kājas grib! Bet kapteins pār visiem Pāri celts; Pie rokas tam trūba Spīd kā tīrais zelts. Un pār visiem viņš godināms, Viņam vienam ir glāžu nams. Viņš saka «stop», Un viss apstājas, Viņš saka  «brauc», Un viss sakustas. Visiem biļetes vajaga, Viņam vienam neprasa. Par kapteini es gribu būt, Tur sēdēt nemaz nau grūt, Stop! VECLAIKU MEISTARA NEDĒĻA Pirmdien meistars paģiras snauda, Otrdien zābakam ādu glauda; Trešdien meistars buršus kāva, Ceturtdien sevim atpūtu ļāva, Piektdien pāri kurpju šuva, Sestdien sauju naudas guva; Svētdien slaucīja darba sviedrus, Dzertuvē satika savus biedrus.

RAINIS PUĶU LODZIŅŠ VĒLĀ VAKARĀ KLUSĀ NODABĀ SKAISTPUISĪTIS Skaistpuisītis - pūpēdītis - Āboliņa vaidziņiem, Kreimenīšu matiņiem, Rudzu puķu actiņām. Tu mans lauku drasētājs, Tu strautiņu bradātājs, Tu ziediņu šķīnējiņš, Tu pieguļas jājējiņš. Visiem suņiem skraidelēji, Visos kokos kāpelēji, Visas bikses nodriskāji? Nāc nu drusku pasēdies! SIRDS PUTEKLĪTS Mans luteklīts, Sirds puteklīts. Mazmaza meitiņa Skraida pa dārzu Kā ziedu pārsliņa. Smalciņas rociņas, Kā pie stiebriņa Mirtu lapiņas. Tek melnas actiņas, Kā pa ābeļziedu Tek skudriņas. Sarkanas kurpītes Pa pļavu lēkā Kā saules bitītes. Mans luteklīts, Uzlaidies man uz klēpja, Sirds puteklīts. ES TIK TĀPAT Lūpiņas atšiebtas, Actiņas piemiegtas - «Ko tu tā smejies?» - Es tik tāpat. Vaidziņi saviebti, Plakstiņi sarkani - «Ko tu tā raudi?» - Es tik tāpat. Druvas un dārziņi, Vaļņi ir sacelti - «Ko tu tā dari?» - Es tik tāpat. MEITIŅA PIE LOGA Ko, mazā meitiņa, Pie loga gaidi? Uz dārzu vien aiz priekškara Ko acis raidi? Vai nau tā putniņa, Ko sen sev vēro? Vai nelaiž laukā māmiņa? Tu tādēļ sēro? BĀRENĪTE Es bāra meitiņa, Kurp eju sērsti? Pie mātes kapiņa Ir skati vērsti. Zied baltas puķītes Pie melna mārka, Kā vaska svecītes Pie mātes zārka. Es mārkā lūkojos Vēl vēli, vēli; Še puķes ūdeņos, Ko skaties žēli? VECMĀMIŅA Kad es biju jauna, Bij man zelta mati, Bij man pērļu zobi, Bij man sudrabsmiekli. Kad tiku vecīte, Es nabadzīte: Dadzis tev matos, Piķis tev mutē, Visi tavi zobiņi Aizkrāsnē. ĪSĀS DIENAS Kā raucas balta dieniņa, Arvien, arvien vēl īsāka! Vēl melna nakts, kad jāceļas, Vēl pusdiena, kad satumstas - Un raucas vēl! Un raucas vēl! Nu nebēdā, nāks ziemsvētki! Būs beigti tumsas biedoņi. Tik eglītes vien dedzinat! Ij saulīti tad iedegsat, - Un diena augs, Un diena augs! VĒLĀ VAKARĀ Ziem' agri vakars nolaižas, - Vēl bērniem gulēt negribas; Sēd brālītis un māsiņa Bez sveces vēl pie lodziņa. Spīd gaiši laukā mēnesis, Uz ielām troksnis norimis; Pie debess klusi zvaigznes kvēl, - «Vai gulēt neiesat jūs vēl?» «Ļauj, māmiņ, lai vēl pasēdam! Varbūt šo vakar' ieraugām, Kā saul' un mēness satiekas, Kā stāstīja tās pasakas.» PAMĀCĪBA PAR MĒNESI UN ZVAIGZNĒM Tu esi mans mīļu mīļais brālītis, - Bet to tu zini: Tu tomēr tikai mazs muļķītis: Tev izliekas, ka mēnesītis Ir āboliņis sārtvaidzītis, Ko tu sev šķini, Tā nu gan ne! «Ē, ē - Ē - rausis! Ņam! Ņam!» Ko tu saki: ē! Ka mēness ir rausis? Kuru tu gribi ēst - ņam, ņam? Ha! ha! lūk, ij sunītis groza ausis Un smejas par tevi: ham, ham! ham, ham! Nē, brālīti, nē! Mēness nau ne ābols, ne rausis. Klausies un iegaumē! Debess malā ir melna lakts. Ik nakts Sarkana dzelzs uz laktas top kalta, Kamēr tā paliek sudraba balta; Tad mēness top debesīs piesprausts kā sakts Ik nakts. Bet kaļot dzirkstis lec gaisā - Tās dzirkstītes Ir zvaigznītes; No rīta saule tās sabāž maisā. Tā, mazo muļķīti, Vai nu tu saproti Zvaigznes un mēnesi? EGLĪTE - PRINCESE Ziemsvētku eglīte Mežiņā stāv un smaida, Sapņu pilna galviņa Nez ko gaida. Sudraba mēnesi Eglīte kar sev zaros, Zelta zvaigznītēm Mirdzina staru staros. Dimantsniega plīvurī Eglīte sedzas, Zaļa zīda svārki Cauri redzas. Eglīte - ziemsvētku princese - Sēd uz godības galda, Visapkārt pilsgalma ļaudīs Svinība valda. Pārsteigti visi ļautiņi, Cik princese eglīte skaista! Eglīte tūkstots svecītēm Spožumu laista. Saldi eglīte sapņo, Bet vai tā domā: Nocirstai jātop - pirms nāk Princeses lomā.

RAINIS PUĶU LODZIŅŠ PASAKAS PAŠAS NESAKĀS GANA BĒRES I Viens gans nomira, Citi gani raudāja. Visas meža maliņas Miglu meta. Zīle nesa vēsti Tēvam, mātei. Kaza kāpa debesīs Dievam sūdzēt. Dzenis kala krustu Sausā kokā. Cūka raka kapu Dziļā lejā. Dzeguze zvanīja Līkā bērzā. Sīki, mazi putniņi Pātarus skaitīja. Dižais dundurs Sprediķi sacīja. II Gotiņas mauroja, Vērsītis māva; Sunītis gaudoja, Cērpā tupot. «Kas nu dzina ganos? Kas vēra vārtus? Kas vicināja Linu pātadziņu? Kas dziesmu dziedāja? Kas gavilēja? Kas visu kustoņu Iepriecināja?» Aitas galvas nokāra, Pulciņā lienot. Jēriņi baidījās, Kazlēni badījās. Vecais; āzis Ābeli apgrauza. Saimniece āzim Pārsita kāju. III Trīs dienas, trīs naktis Gana bēres dzīroja. Kaķītis grāpī Kāpostus vārīja. Lācītis, lielķepis, Malciņu skaldīja. Stārķītis, garkājis, Ūdeni nesa. Krauklītis, līkdeguns, Gaļiņu kapāja. Vāverīte, kuplaste, Galdiņu slaucīja. Cīruls alu darīja Kumeļa pēdā. Viens grauds iesala, Trīs mucas alus. Visi dzēra, dziedāja, Es arī dzēru, Pār lūpām tecēja, Netika mutē. SKRIEŠANĀS Sen tas bija, Bet bija: Sacēlās viesulis, Sapūta pūteklis, Pērkons un zibenis - - Kas tad nu? Slieķe un gliemezis Skrieties gāja - Slieķei mežģījās skriemelis, Gliemezim satūka kāja. Gliemezis ar dusmību Slieķi rāja: «Tavu traku skriešanu, Man sašķiebās māja!» Slieķe kliedza: «Ak tā! Šis vēl vaimanā!? Kas man maitāja nagus? Kas man nolauza ragus?» Kopš tās reizes abi Iet tikai lēni, bet labi. EZIS Izkalts bija debess zilais katlis Līdz ar sauli, mēnesi un zvaigznēm; Sastampāts bij lielais zemes klēpis - Liela, apaļa un gluda ripa. Viss jau labi būtu, darbs jau darīts, Tikai ķibele: Debess katlis bija mazs priekš ripas . . . Dieviņš stīvējās vai kā, bet neiet: Debess katlu nevar uzvāzt zemei. Nu ir padoms dārgs. Dieviņš gribēja jau lielās dusmās Saspert debess katlu līdz ar ripu, Tikai žēl no jauna iesākt darbu. Viens tik pasmējās. «Ko tu, ezi, smejies?» dieviņš kliedza. «Kā lai nesmejos, kad tu tik muļķis! Prati debesi un zemi radīt, Neproti, kā kopā salaist daļas.» «Saki tu, kad tu tik gudris esi.» «Labi, sacīšu: Nu tad, paskaties, kāds pliks es esmu, Katram kažoks mugurā, man vienam nava, Katram nagi, zobi, man tik nava, - Bet es izmanos: Kad man salst, tad čokurā es raujos; Jālien alā, - čokurā es raujos: Lai cik mazs ir caurums, iekšā tieku. Dari arī tā! Zeme mīksta, čokurā to sarauj, Gan tad uzvāzīsi katlu virsū.» Dieviņš pretī teic: «Zeme gluda, un būs rēpuļaina.» - «Ij tev pašam seja rēpuļaina: Deguns, mute, ausis, acu dobes, - Gluda zeme pasmejas par tevi.» Čokurā tad dieviņš zemi rāva, - Cēlās kalni, lejas, gravas, jūras, Rēpuļaina tapa gludā zeme. Vāž nu virsū debess katlu, - uziet. Dieviņš priecājās: «Nu es vai pus pasaules tev došu.» - «Ko es darīšu? Kas ņems tev tādu? Zinies pats, - tik kažoku man dodi, Kas pret naidnieku un salu sargā.» «Došu nagus, ragus, pats tad uzbrūc!» -  «Kam man uzbrukt, lai tik dod man mieru! Asām adatām lai ir mans kažoks!» Tādu kažoku dievs ezim deva. Abi mierā bija - dievs un ezis. SAULE UN MĒNESS Vecais liktens tētis Sauca mcitu sauli: «Aiznes, meitiņ, vecai mātei Bļodu baltu zirņu!» Zelta saulīt' aiztek Zilu debess lauku, - Kas tai pretī atlecēja? Jaunais mēness puisis. Daiļā saules meita, Staltais mēness puisis, - Kā tas nāca? Kā nenāca? - Rokas satikās. Daiļā saules meita, Staltais mēness puisis, - Kā tas nāca? Kā nenāca? - Bļoda apgāzās. Bira baltie zirņi Pa to zilo lauku, Gaišu ceļu atstādami, Kur tie satikās. Zelta saulīt' bēga, Mēness atpalika, - «Kas tos zirņus izbārstīja?» - «Es tas vainīgais!» Liktens tētis cirta Mēnestiņu pušu: «Tu man dienā neiznāksi, Pirms tos salasīsi!» Nokaunējās saule, Nosarka kā oga, - Abi divi baltu dienu Kopā nesanāk. Staigā mēness vientuls, Zvaigznes bļodā lasa, Allaž lūko redzēt sauli, Projām aizzogas. Lai cik lēni zogas, Vecais tētis mana: «Posies atpakaļ uz nakti, Saules neredzēt!» RUDENS - RŪĶIS Rudu, rudu rudenīti, Tavi svārki noplukuši. - Kā nebūtu noplukuši, Aru, pļāvu, riju sēru. Balta, stalta ziema nāca: Zīda svārki, zelta loki; Vēl bij pāri pārkaisīti Dimantiņa vizulīši. Kas kait ziemai nedižot Greznajos uzvalkos: Rudens - rūķis, arājiņš, Pilnas klētis sastrādājis. LIETUS SIEVA No kalna lejā pērkons kāpj. Viņam pa priekšu migla rāpj, Viņam iepakaļ vētra nāk, Brīk un brāk. Pa notāli steidzas putekļi Kā vēstneši. Visa dzīva radība bēgšus skrien, Zemes alās un mājās paglābties lien Un trīso gaidot. Tad garām, pa laukiem zibeņus svaidot, Brauc pērkons pats: - Zib skats, Dundot un dimdot, un dārdot Rīb pērkoņa rati, kokus spārdot, Kaudzes un zārdus, un jumtus ārdot; Iepakaļ lietus spaiņiem gāž, Lietus sievas slotām pār zemi brāž Un berž, un bružā, un brauka, Visus mēslus un putekļus projām slauka. Viss noposts un tīrs, un sievas iet, Spaiņus ar vākiem dara ciet, Debesu logus vaļā ver, Lai svaigu, skaidru gaisu visi dzer. Par netīrām sievām visi baras, No viņu darba visa skaidrība darās. MĀSAS Māsiņa Austriņa, Māsiņa Dziesniņa, - Rīta un vakara Sarkana blāzmiņa; Abas mīļas māsiņas, Abas saules meitiņas, - Tautās tāļi aizdotas, Nevar satikties. Austriņa Auseklim, Dziesniņa Rieteklim, - Starp abām sētām Jūra un kalns. Diena ir kalns, Nakts ir jūra, - Māsas stiepj rokas, Nesniedz pāri. ZIEMAS KAUJA Ziema, ziema, ziemelītis, Garas naktis gulētāji, - Gulēdami nemanīja, Kā atnāca pavasara. Dzied putniņi, dzied ganiņi, Zied pļavā pureniņi, Nu tā ziema augšā lēca Ar vasaru cīnīties. Ziema kava pavasaru Ar sudraba zobentiņu, Pavasara gainījās Ar rozīšu ziediņiem. Lūza ziemas zobentiņš. Bēga ziema raudādama, - Visi vārti, visas durvis Pavasarai atvērās.

RAINIS VASARAS PRINCĪŠI UN PRINCĪTES ZELTĪTAS VASARAS . . . Zeltītas vasaras - Princīšiem, bērniņiem Veltītas balviņas: Ancīši, krancīši, Ķencīši, brencīši, Incīši, princīši, Mārītes, bārītes, Laimiņas, glaimiņas, Mincītes, princītes: - Princīši, bērniņi Ir visi, kas maziņi Kad tie tik priecīgi; Zeltītas vasaras Ir visas dieniņas, Kad priekiem veltītas. Prieks, tas ir ķēniņš, Ķēniņiene laime, Ik meitenīte, zēniņš Ir viņu saime. VASARAS PRINCĪŠI - SAULES BRĀLĪŠI Vasaras princīši, Saules brālīši, Princītes, māsiņas, Nākat nu laukā! Vasara, saulīte Rokrokā atnāca: «Nākat šurp, bērniņi!» Mīļi tās saukā. Zaļi un smaidoši Lauki un noriņas, Viegliņos ratiņos Vēji tur braukā. Kas grib, lai iesēstas, Rociņas izpleš! Bez bēdu iebrauks Vasarā jaukā. SAULE, TAURIŅI UN PUĶES Saulīte līgo, Vasara spīgo, Putniņu dziesmiņas atskan ik brīd'. Tauriņi skraida, Saulgozī klaida, Pasūcot medu, uz puķītēm slīd. Puķītes skatās, Lapiņas kratās: Staltmaņi viesi! Lūk, svārki kā spīd! VILCIENS IET GARĀM Pie žoga bērni izskrej laukā, Grib redzēt ejam vilcienu, «Aila!» tie skaļām, balsīm saukā, Šis vēdina ar mutautu. Teic princīts: «Tas, no Bauskas nākdams, Ar pastu iet uz Vidzemi. Cik steidzīgi viņš drāžas šņākdams, Un pakaļ nokūp garaiņi. Ak, kā es labprāt arī brauktu; Uz pašas spožās mašīnas, Tik aši es kā vēji trauktu, Ka žibētu tik stacijas!» LIDMAŠĪNA Vai tu redzi, Andīti, Kas tur gaišā skrien? - «Zvirb'lis vien!» Nē, nau zvirbuls, Andīti, Tas daudz lielāks ir. - «Stārķis ir!» Nē, nau stārķis, Andīti, Tur jau cilvēks brauc. - «Kā to sauc?» Lidmašīnā, Andīti, Braukt pa gaisu var. - «Es grib' ar!» PALĪGS LAIKĀ Ansītis, Lielu tūtu apkampis, Iet, vaigus piepūtis. Teic Kārlītis: «Tavu lielu tūtu! Tā jau tev, Ansīt, par grūtu; Vai tad tev nevajga Mana palīga?» «Negribu Tavu palīgu: Tūtā pulka odziņu!» LIETUS - DZINĒJS Skaista bij bērniem rotaļa; Lietus mājās sadzina: Ak, tas ir gan no lieka!» Teic: «Tā lietus gāž! Tādi vēji drāž! Laukā nau mums nekāda prieka. Labāk mēs mājās tecēsim, Pa logu laukā lūkosim, Tur lietus nekait mums nekāda prieka.» ZIEPJU BURBUĻI Sauc Ansīts: «Šurp, mazie bērniņi! Es zinu, kā jālaiž burbuļi; Atnesat ziepju ūdeni! Ar stiebriņu papūst vien - Lielas pūtes pa gaisu skrien.» Kā tie vizo! Kā kāpj un gaist! Ak, cik skaisti ir burbuļus laist! Zili, zaļi, sarkani laistās, Mazais Kārlīts pēc viņiem snaistās. Ķer vienu, - tas projām klīst; Ķer otru, - tas pušu plīst, - Bet Ansīts neapkūst Arvienu jaunus pūst. «TĒTIŅŠ UN MĀMIŅA» Marģeris ar Rasmiņu Spēlē tēvu ar māmiņu. Rasmiņa auklē bērniņus: «Lai Laima pasargā mīlīšus!» Marģers ar zobenu apjozies: «Tētiņš priekš savējiem cīniņā ies!» Marģeris zobenu gaisā ceļ: «Kas mums uzbrūk, to zobens lai šķeļ!» Krancis, tas tikmēr guļ mierīgi, Viņš celsies tikai uz launadzi. TREJI JĀTNIEKI Reiz bija treji jātnieki; Lidis ar Ludi un Kārlīti - «Kurp tad tie laidīs?» Tie zirgos visi sakāpa, Zobenus augsti sacēla - «Ko tad tie baidīs?» Zirgs vienam uz vietas šūpojās, Tie divi līdzi mīdījās - «Ko tad tie gaidīs?» - Paprasi pats! GUDRAM GUDRA NELAIME Andrīs un sunītis Kopā uz mājām iet. Apgulstas zemē sunītis. «Tas nu gan piekusis,» Andrītim šķiet; «Nu tik iesim skrieties,» viņš saka: «Kurš pirmais mājās nāks?» Gāja briku braka, Bij skriešana traka, Andrītis pirmais nāks, Te, kā bij, kā nebij - Bladāks! PUISĒNS UN GAILIS Pa sētu puisēns dziedot skrien. Sauc gailis «kikriki» arvien. Teic puisēns: «Lūk, ko tu te kliedz? Tik vienu meldiju vien spiedz!» Zēns smej: «Jel dziesmu pārmaini!» «Nekad!» teic gailis: «Kikriki!» TĀLVARIS UN LĀCIS Lāci kaitina Tālvaris, Aiz dzelzu stieņiem aizstājis: «Nāc, lāci, iesim kauties?» - Ū! ū! vai vērts ar tevi rauties? - «Ko baidi?!» - Ko lielies, es tevi veikšu! - «Nekā! es projām steigšu, Tad gaidi!» ZOSTIŅA UN MAIZĪTE Kad, zostiņ, mīļi palūgsi, Maizīti dabūsi. Ga, ga, ga, - Tā, tā, tā! Go, go, go - Dod, dod, do! Ko tu ņem visu maizīti nost? Ko, tu gribi vēl pirkstā man kost? Ga, ga, ga, - Kā tad tā? Go, go, go - Nedošu ne to! MEITIŅAS DOMAS PAR KAZIŅU Tu, kaziņa, labiņa: Tu dod man pieniņa, - Tu labi dari. Es, meitiņa, labiņa: Tev dodu pīrāga, - Es laba arī. Tu, kaziņa, nelaba: Tu neēd pīrāga, - Ko tad tu vari? Nu, - zāļu kušķīša, Kas tev tā garšoja, Es neēdu arī. LABA MEITIŅA Meitiņai māmiņa Sasirga gauži, Gultā gulēja, Vārgi vaidot. Jādzer bij māmiņai Rūgtrūgtas zāles, Kratījās māmiņa, Zāles dzerot. Meitiņai māmiņas Žēlžēli bija: «Dod, māmiņ, izdzeršu Tavā vietā!» MAZAIS GĀDNIEKS Puisēns ogas salasīja Pārdod kārbu kungam: «Nu tu, knauķi, saki manim, Ko par naudu pirksi? Vai tu pirksi kārumlietas Jeb vai papirosus?» - Saldu maizi mamai pirkšu, Mama slima guļ. - «Lūk, kāds gādnieks! Cik tev gadu?» - Visi pieci būs. - LĪDZĪGAS SĀPES Vienai māmiņai meitiņa mira. - Raudāt raudāja, brēca un brēca; Nāca kaimiņi mierināt māti: «Žēli, žēl ir! Ko tur var darīt? Liktens devis ir, liktens ir ņēmis. Būtu varējis notikt vēl ļaunāki: Kā tu brēktu, kad nomirtu dēliņš?!» Māte teica: «Tā nesakat, ļaudis! Griez man pirkstiņā, kurā vien gribi, Manim visi tie līdzīgi sāpēs.» Klausiet, bērniņi: līdzīgi visi. MAIZNIEKS UN KĀRLĪTIS Karašiņas pliku plaku - Maiznieks sauc: «Dzird'! ko es saku!» Maiznieks visu nakti sauc: «Kārli, šurp ar mīklu trauc!» Kārlīts mīklu sanesa, Karašiņas sacepa, Visas bodī aiznesa, Pats tik bešā palika, Visi ēd nu šniku šnaku, Pats cep citas pliku plaku. KROPLĪTIS Upmalā sēdēja, Makšķeri rokās, Kuprītis kroplītis, Zivis ķerdams. Tuvumā lopus Ganīja ganiņš, Tam par kuprīti Bij ko smieties. Jokoja, nievāja, Nebeidza nievāt, Kad kuprīts klusēja, Oliņām svieda. Te, kad bij atvēzies, Lai krietni sviestu, - Slīdēja kāja, Pats krita upē. Kuprīts, to redzēdams, Pakaļ lec upē, Slīkstošo ganiņu Izvelk laukā. Ganiņš no kauna Nezin, kur likties, - Aizdzina lopus Citur ganīt. VECĪTIS UN ĀBELĪTES Vecītis stādīja Jaunas ābelītes, Bērni jautāja: «Drīz būs āboļi?» - «Pagaidat, bērniņi, Deviņus ziedoņus, Deviņas vasaras, Desmito rudeni.» «Veco tētiņ, Vai sagaidīsi?» - «Es nesagaidīšu, Sagaidīs citi, - Sagaidīs citi, - Paldies sacīs.» BĒRNS, KAS NEPALĪDZĒJA VECMĀTEI Reizi vecā, labā vecmāmiņa Bija mirusi un apglabāta. Ilgi gulēja tā kapa bedrē, Līdz tai apnika, - tā rakās laukā. Garām gāja bērns, - teic vecmāmiņa: «Atnes uguni man sasildīties, Lai no uguns atmostos uz dzīvi!» Bērns tai neklausīja, neatnesa, - Vecā māmiņa no jauna mira. Būtu toreiz bērns tai paklausījis, Nesis uguni, ko sasildīties, Nebūtu mums visiem tagad jāmirst: Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā, Atkal atmostos no siltās uguns. - Bet nu galīgi mums jāmirst tagad. ZĪLĪTE OGAS Aši zīlīte skrien, Pa zariņu zariem lien, Ziņkārīgi prasa: «Vai jau ogas sarkanas? Vai jau gardi ēdamas?» Gatavākās lasa. Zīlīt, cik tev bērniņi? «Viens un div', un vairāki, Mazā skrien vēl basa.» LABI DOMĀTS BRĪDINĀJUMS VABULĪTEI Kādi tev ir gari ragi, Kādi tev ir asi nagi! Rāpies projām, vabulīt, Bērnus vari sabaidīt! Putniņš atskries tevi knābt, Taisies ašāk projām rāpt! Vai tu briesmas nenojēdzi? Tu jau citkārt aši bēdzi: Tev ir sešas kājiņas, Spārni vēl uz muguras. DZELTENA MUTE Ko čakarē Tur pazarē? Vai dzirdi, zēns! «Tur pērklītī, Tai stūrītī, Mazs strazdulēns.» Kam tu to ķer? Lūk, tas muti ver, Tik dzeltena kā ola. Kas ķer un neklausa, Tam mute taps tik dzeltena, Tā vecais strazds tev sola! PUISĪTIS UN BALOŽI Puisītim trīs baloži, Paša kopti, audzēti, - Viens ir zils un divi balti. Rociņas uz muguras, Puisīts domīgs noskatās: «Kaut es laistos ar tik stalti!» GRĀMATAS LASĪTĀJI Brālītis un māsiņa Dārzā sēd uz mauriņa, Rokās jaunā bilžu rota, Tā tiem lasīšanai dota. Putniņš kokā apsēstas, Lasītājos noskatās: «Nu, no tiem man nedraud briesmas, Uzdziedāšu savas dziesmas!» Brālītis ar māsiņu Velk tam līdzi meldiņu, Circens griež, un bite dūc, Dižais dundurs resni rūc. SKOLAS BĒRNI Iet skolā mudīgi bērniņi, Tur mācās tie rakstīt un lasīt; Tad nāk vēl daudz zinātnes, rēķini, Dažs labs vēl, ko dzīve var prasīt: I adīt tur māca, i lāpīt, i šūt, Lai māte ar meitiņām mierā var būt. Pēc stundām aši uz mājām tie steidz Un jautri par dzirdēto stāsta. Bet, kad reiz skolu vasarā beidz, Tad panākto priekšā tie klāsta. Un tēvs, māte bērniņus uzteic un skauj, Uz laukiem tiem atpūtu pavadīt ļauj. KATRAM SAVS DARBS «Še, sunīti, Mācies grāmatu lasīt!» Sunīts grāmatu ostīja, Kājām kasīja. Ar purnu grozīja. «Ko, puisīti, Gribi no manis prasīt? Vai tu pats proti riet? Pēc zaķiem skriet? Nakts sargos iet?» Katrs savu darīja, Abi draugos palika. JŪRMALĀ Pie jūras plaša smilts, Tur rotā jaunā cilts, Tur kanāļus tie ceļ, Tur dambjus, vaļņus veļ, Tur prieki, smiekli zeļ. Top mastots kuģītis, Pūt, vējiņ, pūt! Kaut ūdens uzplūdis, Tam pāri kļūt nau grūt', Pūt, vējiņ, tikai pūt! PASAKA PAR JŪRAS BRAUCIENU Visi ļaudis uz krastu trauca: Tur tauriņš un pele pa jūru brauca! Tauriņš spārnus kā buras pleta, Pele asti kā stūri meta. No vēja tauriņam uznāca šķava, Pārplīsa kuģis, glābiņa nava. Pele peldus metās - ak, bēdas! - Tauriņš pelei uz galvas sēdas. «Vai!» kliedz pele: «Tu man par smagu! Noliec mazākais tauri un ragu!» Teic tauriņš: «Noliec labāk tu ūsas! Tā tu ašāk paglābsi mūsus.» Tad abi laimīgi nokļuva malā, Te nu arī mana pasaka galā. ZVIRBULIS UN KAĶIS Reiz krita zvirbulis Kaķim nagos, Velti bij lūgties, Lai viņu neēd. «Pag,» teica zvirbulis, Aprādams kaķi: «Kurš kungs ēd pusdienu Nemazgājis muti?» Kaķis apkaunots Zemē lika zvirbuli, Sāka steidzīgi Mazgāt muti. Negribēja zvirbulis Ilgi gaidīt, - Kamēr šis mazgājās, Spurkš - bija projām. Dusmās kaķis noņēmās Nedot vairs iemesla Zvirbulim atteikties, Kad to grib ēst. Šodien vēl kaķis Mazgā pirms muti, Tad tikai liekas Ēšanai klāt. TAURENIS UN BĪTE Slēpies zem lapas, Taurenis gaužas: «Ak, tavu žēlumu: Lietus līst!» Bite no stropa Galviņu pabāž: «Ak, tavu žēlumu: Lietus līst!» Taurenis gaužas, Spārniņus glaudot: «Cik būtu jauki Skraidīt pa pļavu! Skraidīt pa pļavu, Dejot pa sauli!» Nopūšas bite: «Cik vāktu medus!» RUTKIS UN MEDUS Rutkis reizi lielījās: «Kas tik gards kā es ar medu!» Medus pretī atsaucās: «Gards tu esi gan ar medu, Viens tu dari sūru muti. Es gan gards ij viens bez tevis.» GANIŅŠ UN PELĒKAIS STRAZDIŅŠ Saimniece ganiņu izdzina ganos Rudeņa laikā basajām kājām. Kājas cilādams, ganazēns brēcis: «Kājas salst, kājas salst, - saimniece, vīžu!» Neviens nau klausījies ganiņa žēlās, Tikai pazarēs pelēkais strazdiņš. Strazdiņš skraidījis pa visiem mežiem, Visiem sūdzējis ganiņa bēdas, Smalkā balstiņā žēlīgi saukdams: «Kājas salst, kājas salst, - saimniece, vīžu!» Neviens nau dzirdējis, neviens nau klausījis, Neviens nau remdējis ganiņa bēdas. Šodien vēl skraida tā pelēkais strazdiņš, Cerē, ka tomēr reiz dzirdēs kāds saucam. ČAKSTĪTES DZIESMA Ganu Pēter, ganu Pēter, Pārdod ķēvi, pārdod ķēvi! Cik prasi? Cik prasi? «Pieci mārki, pieci mārki!» - Par dārgi, par dārgi! - «Ardiev!» CĪRUĻA DZIESMA Cīrulis pavasarā Gaisā pacēlās, Lielījās, lielījās: «Vīrs, vīrs! Ekur es vīrs! Ziemu izcietis, Ne guni kūris, Ne katlu kāris! Ekur es vīrs!» BEZDELĪGAS DZIESMA Kad lauki tukši palikās, Bezdelīga žēlojās: «Viss palika, viss palika Rudeni, rudeni - Tas pats resnais zvirbulis Savā resnā kaklā visu sagrūdis! Nu man pēc barības Tāļu prom jāsteidzas. - Kad es viņu dabūtu, Pušu viņu pārplēstu - Stirkš!» BALODIS UN VĀRNA Balodis apsētā miežlaukā bijis, Guznu pilnu, pilnu pielasījis. Otrdien rāceņu laukā skrējis, Visgarām izmeklējis, izmeklējis, - Nekā nau atradis, Dusmīgi sacījis: «Kas, velns, tā par sēklu?! Ko arājs sēj, to var dabūt, Šo sēklu, ko arājs nau sējis; Cauru dien' esmu izmeklējis, Vai muļķis palikdams - Acis iz pieres skatīdams: Nau un nau!» Vārna teikusī Uz balodi: «Tu esi kārs, kārs! Kas nezin tevi, jēlknābi? Tu jau gribēji Pārtikt no tā, ko arājs sev sējis. Cik tad tu viņam olu dējis?» Vārnai balodis Tā atteicis: «Sadēju, sadēju Puspūr' ol', puspūr' ol'!» Uz to vārna sacījusi: «Būtu jel lietojis muti uz pusi! Lielās tavas lielības! Puspūr' ol', Bet, kad apskatās, Vairāk nau Kā divas oliņas!» SKUDRA UN ZIRNEKLIS Ganiņš ēda sausu maizi, Drupakliņa zemē bira. Ieraudzīja zirneklis, Skrēja dievam sūdzēt ganu, Nesa maizes drupakliņu, Parādīdams gana grēku. Saka: «Dod nu ganam maizi! Lūk, ko gans ar maizi dara: Pilnu zemi piedrupina! Nesu tevim parādīt. Tikko nesot nepārrāvos. Tam dod maizi, kas to cienā!» Skudra viltu nomanīja, Līdzi steidzās debesīs, Aši rāpās, staipīdamās Tikko nepārtrūka pušu. «Dieviņ, neklaus' mēlnesību: Ganiņš maizi nenicina. Cik tad ir tās maizes ganam? Skauģa acis zirneklim, Pats tās maizes iekārojis. Nedar' pāri ganiņam. Ganiņš ļaužu bārenītis!» Par zirnekļa mēlnesību Dievs tam dusmās dod ar knipi, Kupris cēlās zirneklim, Vēl šo dienu nes to kupri. Ganam skudru saudzēt lika, Neizpostīt skudru pūžņus.» GANAM JURĢIS, GANEI MĀRE Ganiņš ganei smiedams teica: «Māres rītā celies agri, Muti mazgā vēl pirms saules, Tad tev ganos nenāks miedziņš.» Gane ganam atjokoja: «Jurģa rītā celies agri, Zirgu peldini pirms saules, Tad tev neēdīs to dundurs.» KURŠ AŠĀK SKAITA LĪDZ SIMTAM Velns ar dievu saderēja, Kurš līdz simtam ašāk skaitīs. Velns sāk tūdaļ bērt kā pupas: «Viens, div', trīsi, četri, pieci, -» Aši tāļāk visu rindu. Dieviņš skaita lēnā garā: «Vieni pieci, otri pieci, - Kopā desmit, Treji pieci, četri pieci, - Dividesmit . . .» Kamēr velns pie divdesmitiem, Dieviņam jau simts ir gatavs. SUŅA MĀJAS Sunis gūlies kaņepājos, Padomājis, kucei teicis: «Še ir niedras tā kā baļķi, Celsim paši sevim māju!» «Nieki!» kuce atteikusi, «Kam tās pūles? Lai ceļ cilvēks!» Tā aiz kūtruma vēl šodien Sunim jāslaistās bez mājas. SUNS - MAIZES DEVĒJS Tā mūs māca veci ļaudis: «Suni nespārdi ar kāju! Tas tavs maizes devējiņš!» - «Kā tas, maizes devējiņš?» Tā, lūk, stāsta veci ļaudis: Agrāk stiebram daudz bij vārpu, Trīsreiz garākas kā tagad, Ļaudis palikuši lepni. Dievs tad nedevis vairs maizes; Ļaudis lūdzās, nepielūdzās, Tad nu gājis lūgties sunis - «Ja tu nevainīgs, - tev došu.» Sunim bijusi nu maize, Ļaudis gājuši to lūgties: Lai jel atmetot tiem arī Kādu tiesu savas maizes! Sunis labsirdīgs, tas teicis: «Ņemiet visu manu maizi!» Suni nespārdi ar kāju, Tas tavs maizes devējiņš. ODI UN BLUSAS Velns ar dievu reizi ķildojušies. Teicis velns: «Eč, mani kalpi - odi Stiprāki par taviem kalpiem - blusām!» «Labi,» teicis dievs, «ko ķildosimies? Sūti savus odus tu pret mani, Es pret tevi karā laižu blusas, Tad jau redzēs, kura kalpi uzveiks.» Labi. Tūdaļ ve1ns pēc odiem skrējis; Tamēr dievs kur uguni, sēd dūmos. Atnāk velns ar pilnu maisu odu. Uzlaiž dievam: - odi neiet dūmos. Dievs tik nosmejas un iet pēc blusām. Velns nu arī gudris, sēd pie uguns; Dievs tam uzber virsū maisu blusu: Blusas nebēg dūmu, siltums patīk, Siltā velna kažokā lien labprāt, Velnu kož ka nezin vairs, kur glābties. BEZKAUNĪGAIS ZAĶIS Reiz pagasta kalpi - vaļnieki Dzīt kungam zaķus bij sadzīti - Trarā! trarā! Jo kungs, kad grib zaķītim virsū krist, Ij tad pats negrib pa sniegu brist - Tapatā! tapatā! Bet dzinējiem vajga dzīt zaķus tam klāt, Kungs dzeramnaudu tad dod labprāt - Eidi! eidā! Skan klaburs, rej suņi, un dzinēji bļauj, Bet kungi no tuvienes zaķīšus šauj Blīkš! blākš! Viens zaķis vairs nezin, kur mūk, kur sprūk, No bailēm prāti tam jūk, Un pēkšņi kā cilvēks viņš runāt sāka Uz dzinēju teic, kas virsū nāk: «Ko, dzinēj, tu nāc ar nāves baru? Teic, kādu ļaunumu tevim es daru? Es badā ābelēm miziņu ēdu, Vai ābeles tavas? Kas tev par bēdu? Dzen kungi tevi, un tu dzen mani, Sēd labāk mājās un circeņus gani! Opsā! opsā!» Dzinējs brīnās: «Ak tavu bezkauni! Kur zaķi, kas runā, ir redzēti?! Kā manim pretī runāt tu drīksti? Kad tev došu ar rīksti! Smīkš! smīkš!» Pa to starpu, kad dzinējs brīnījās, Tam zaķis pa kāju starpu aizšāvās - Ailā! ailā! LAPSA UN KURMIS «Sveiks, draugs Kurmīti!» Sacīja Lapsa: «Ko tavam namam Durvis tik šauras?» «Sveiks, draugs Kūmiņ,» Atteica Kurmis: «Lai tu pie manis Nenāktu ciemā!» LAPSASMĀTE Kur tu biji, lapsasmāte, Kur tu pastaigāji? Zaļā laukā zosis gana, - Tur es pastaigāju. Pasargājies, lapsasmāte, Tīko nošaut tevi. Nošaus tevi mednieki, Pakārs kārtes galā. Pakārs tevi kārtes galā, Novilks kažociņu.» LAPSAS MIERINĀJUMS Lapsa bērnus izaudzēja, Izbaroja, izmācīja, Nu tos ļaudīs izvadīja. «Nu jūs vairāk nebarošu, Ejat plašā pasaulē, Paši pelnat sevim - gaļu!» Lapsas bērni šķirdamies Runājušies, bēdājušies: «Kad un kā vairs tiksimies.» Vecā lapsa atteikusi: «Vai tik vien te mūsu bēdu? Tikties gan mēs tiksimies, - Mums ir viena droša vieta: Kažokskroderdarbnīcā, Kuplā lapsas kažokā.» MIERA SKŪPSTS Lapsa nāca sērst pie gaiļa: Gailis augstāk laktā lēca. Lapsa teica laipni jautri: «Ko vairs, kaimiņ, vairies manis? Zemē kāp no savas laktas! Zini vēsti: kari beigti! Mūžīgs miers nu būs virs zemes, Visi dzīvos saticībā, Lopi skūpstīs tagad zvērus.» - «Tev gan tiesa,» saka gailis, Kaklu stiepjot, skatās lejā, «Tur, lūk, vēl viens nes to vēsti.» «Kas tas ir tāds?» - «Kaimiņsunis - Steidzas dot tev miera skūpstu.» «Ak, tam nemazgāta mute!» Lapsa teic un prom uz mežu. DZĒRĀJS ĀZIS Gribat vecu stāstu klausīties, Kā āzim reizi gadījies? Gribat arī vienu mācību, Kā ir izgājis ar lielību? Āzis reiz aizgājis Pie upes dzert, - Padzēris, tādu dūšu sajutis, Ka vai zemes gaisā spert! Ar pakaļkāju pie zemes piesitis, Sacījis: «Nu man nau dairs! Ne par pašu vilku nebēdāju vairs!» Bet krūmos stāvējis vilks pats; Tam nepaticis tāds skats. «Ansi,» viņš teicis draudoši: «Ko tu tādu tur runāji?» Āzim nokrita ūdenī dūša, plunks! Teic: «Ak, cienīgs, žēlīgs meža kungs! Piedod! Vai tad nezini dzērāja? Dzērājam dzērāja valoda!» SPĪTNIEKS ĀZIS «Kas tev par daļu? Ko gribu, to daru!» Par to es jums pasaku pastāstīt varu. Vilks āzi sagrābis, Pār muguru pārmetis, - Uz mežu šmaucis. Kazu bars āzim, nopakaļ saucis: «Vai, Mikiņ, kurp šis tevi stiepj?» Mikiņš tam pretī muti šiepj: «Vai neredzat, ka es jāju?» Teic kazas: «Mīkiņ, kad nāksi uz māju?» Kliedz Mikiņš: «Kas jums par daļu? Kad gribēšu, pārnākšu, Kad ne, tad palikšu.» Bet vilks nes vilcēniem gaļu. VILKS UN PAGASTA CEĻŠ Aplokā ganījušies teļi Klusā nodabā. Nezin kā Gar aploku vilkam gadījušies ceļi, Bet atkal nezin kā Gadījies saimnieks tuvumā. Vilks saimnieku nau manījis, Klusi pie sevis domājis: «Labi būtu gan!» «Ko tu te man!» Uz reizi saimnieks uzsaucis: «Vai neiesi nost! Šis gribēs vēl manus teļus kost!» «Ūja!» vilks atteicis: «Vai man dēļ tavu teļu Nebūs brīv iet pa pagasta ceļu?» VILKI UN VĀVERĪTE Vilki lieli lielījās: «Visos mežos, visos laukos, Visur pazīst mūs un bijā, Kas mūs satiek; griež mums ceļu. Mūsu cilts pār visām pāri, Mūsu vārdu min ar trīsām, Mēs tā jaunā muižniecība, Katris lai mums rāda godu!» Vāverīte, nabadzīte, Sausā zarā tupēdama: «Tiesa,» teica: «pazīst visi, Kas lai nepazītu vilkus? Bet, kā jums lai rāda godu, Kad jūs esat laupītāji? Nevis lielīties jums nāktos, Kaunēties par savu cilti!» VILKATIS Kam gan nelaime negadās? - Lai kā sargājas. Dzīvojis puisis labi un godīgi, - To pārvērtis skauģis burvis par vilkati; Puisis aizskrējis mežā klaidot. Trīs gadus par vilku klaidojis, Ceturtā atkal par cilvēku palicis, Ar cilvēkiem dzīvojis, dzīvojis, Cilvēku tikumus vērojis, - Tad teicis smaidot: «Trīs gadus ar vilkiem dzīvoju, Vilku nedarbus darīju, Jērus plēsu un aiznesu, Ziem' salu cietu ne salkumu, Bet nu es zinu: Vilks plēš tik, kad tam salkst, Cilvēks aizvien pēc mantas alkst, Vilks vilku nekad neiet kost, Cilvēks aizvien maitā cilvēku nost, Nē, - labāk vilka tekas es atkal minu.» To pateicis, Viņš aizskrējis Kā vilkatis Atkal mežā klaidot. Vai tiešām bij tā? Jeb tu tik māni? Nu, kā to puisi sauc? «Kā sauc? Par Muļķa Jāni!» GUDRĪBAS PIRCĒJS Senāk gribēj' tirgoties viens vīrs: Izliek tirgotavas izkārtni, Ļaudis sanāk, skatās: prēču nau, Aiziet garām visi smiedamies. Viens tik domā: Pag, ir jāiet.» «Kas tev ir ko pārdot, tirgotāj? Še nekādu preču: neredzu.» - «Gudrības es pārdodu.» - «Ak tā! Dod man vienu gudrību!» - «Še būs: Katru reiz tik taisno ceļu brauc, Nenogriezies sānceļus ij tad, Kad tie labāki un ērtāki tev šķiet.» Pircējs mājās brauc ar gudrību, Ceļā pagadās, kas līdzi brauc. Kopā brauc pa mežu, ceļš top šaurs, Plats un ērts te sāņceļš nošķiras, - Līdzbraucēji sāņu ceļā griež, Aši visi aizlaiž, - pircējs viens Lēni tāļāk taisno ceļu brauc. Kā nu bija? - Ērtais sāņu ceļš Purvā ieveda, bet taisnais ceļš Veda aši sprausto ceļu sniegt. TAISNA TIESA Desmit zemnieki reiz laukā gāja, Niknais negaiss viņiem virsū nāca; Viņi bēdza pusgruvušā templī, Pērkons rūca vienmēr tuvāk, tuvāk, Visi gaisi troksnī nodrebēja, Zibens šāvās lokiem apkārt templim. Bailēs zemnieki nu noprātoja: Viņu starpā būšot gan kāds grēcnieks, To gan pērkons gribot dusmās nospert. Kurš tas vainīgais? - Lai izzinātu, Savas cepures tie -liek aiz durvīm, - Kura cepuri vējš aiznesīšot, Tas lai nododoties vētras varā. Izliek cepures, - vējš vienu aiznes. Nu bež žēlastības nelaimīgo Citi ārā izgrūž negaispostā. Tiešām, vētra stāj, - bet briesmīgs spēriens Pēkšņi templī sper un grauj to drupās, Visi deviņi uz vietas beigti. Visi deviņi, kas nežēloja, Tie bij grēcnieki, tik viens bij taisnis, To tie izdzina no sava vidus, To nu liktens paglāba no nāves, Taisnu tiesu spriezdams viņu starpā. ATRADĪBAS Tas ne šinī laikā bij, ne šinī zemē, Toreiz bij, kad tiesa bij vēl taisna, Tad viens tirgotājs bij pazaudējis Maku, kurā bij divtūkstots pjastru; Sludināj': «Kas atradīs to maku, Tūkstots pjastrus gūs par atradībām!» Paiet laiks, pie tirgotāja atnāk Nabags strādnieks, atradis to maku; Prasa sevim piesolīto algu. Tirgotājam žēl to tūkstots pjastru, Saka: «Manam naudas makam bija Uzšūts dārgakmens, tā tur vairs nava; To tu piesavinājies, un tādēļ Dot tev atradības nau vairs vajdzīgs.» Nabags strādnieks tiesā gāja sūdzēt. Tiesnesis tā teic uz tirgotāju: «Dārgakmens tev uzšūts bij uz maka; Šim, ko strādnieks atradis, tā nava, - Tātad šis nau tavs; lai šis tad paliek Strādniekam tik ilgi, kamēr atnāks Īstais īpašnieks; tad tam to dosim.» MEITA UN SAULE Daiļa meita spītējās ar sauli: «Esmu skaistāka par tevi, saulīt, Skaistāka par tavu mēness brāli, Skaistāka par tavu zvaigznes māsu, Kura debesīs iet zvaigžņu priekšā, Tā kā gane vadā baltās avis.» Saule gāja žēloties pie dieva: «Ko ar nolādēto meitu darīt?» Dieviņš klusi saulei atbildēja: «Gaišo saulīt, manu dārgo meitiņ! Mities ķildoties un nedusmojies! Zinu, ko ar nolādēto darīt: Nodedzini tu tai vaigus melnus; Nebaltu es viņai lemšu laimi, Ļaunas dienas tā kā sīkus krūmus, Ļaunu vīra tēvu, vīra māti. Lai tad zina, ar ko sāka ķildu!» Meita nelielījās vairs ne reizi, Tikai klusi raudāja ik nakti. RAINIS LELLĪTE LOLĪTE VIŅAS DZĪVE UN GALS LAIMIŅAS ILGAS Laimiņa mazā var laimīga būt, Bet vienas ilgas sirsniņa jūt: «Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi Dabūt mazu, mazu lellīti!» - «To ziemsvētku vīrs varbūt atnesīs -» «Vai drīz viņš atnāks? vai itin drīz? Es vēstuli gribu tam uzrakstīt, Lai atnāk šogad tūlīt, tūlīt!» - «Būs, būs!» tu saki, «pie durvīm viņš jau!» «Bet ziemassvētku kā nau, tā nau. Un, kad tie nāks, - vai ar lellīti? Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi!» LEĻĻU TIRDZIŅŠ Nāc, māmiņ, pa ielām paklejosim, Leļļu tirdziņu drusku, drusku aplūkosim! No visiem tas man visvairāk tīk, Kaut skatīties citos ar neapnīk. Tev nebūs jāpērk, nāc, nebaidies, Es tiešam tāpat tik, tik skatīties. Rau, leļļu bērniņus tur, tos glītos, Pieiesim tuvāk, lai apskatītos! Viena balta lellīte meitiņa, Kā viņa kājiņas kustina! Un tur tā mazā, tai kleitiņa rozā, - Vai redzi, viņa pat galviņu groza! Tik zilas acis! un kā viņa smaida! Es tiešām teiktu, ka mani tā gaida. Bet es jau klusu, - lūk, mājiņu! Tur lellīte skatās caur lodziņu. Tur skaisti trauki! tur leļļu kanna! Tur pat priekš lellēm vēl peldu kanna! Ak, visi skaistie, skaistie daiktiņi! Kaut nāktu jel drīzāk tie ziemsvētki! Kaut man jel to ķēķi, to kannu un slotu, - Kad varētu - arī to lellīti dotu! «Kad rātna būsi un paklausīsi,» Teic māte, «gan svētkos ko atradīsi.» ZIEMSVĒTKI Visu gadu bērniņi gaidīja, Nu ziemassvētki atnāca! Jau visur dedzina eglītes, Mirdz vienās guntiņās pazares; Spīd svecītes, zilas un sarkanas, Un kādas tur saliktas mantiņas! Un lellīte ar! - rozā kleitiņa! Ak, ak, nu es būšu tai māmiņa; Es šūpulītī to ieguldīšu, Es negantās mušas projām dzīšu, Un dziesmiņas es viņai dziedāšu Par zelta sapnīšu valstību! Tas ir man, ko tirgū tik apskatījos, Par ko pat sapņos padomāt bijos! Ij Antiņš saka: «Labs svētku tirdziņš! Man tas, kas visvairāk tīk, - šis zirdziņš!» Lai Antiņš! Man sirsniņa priecīga: Man ziemsvētki lellīti atnesa! NO RĪTA No rīta, tikko acis ver, Jau Laimiņa pēc lelles tver: «Kā gulējusi maziņā? Vai silti bija sedziņā?» Te arī brālīts Antiņš klāt, Nāk māsiņu jau sveicināt; Ij Tālvars galvu liec: «Labrīt! Kā klājas, lellīt jaunkundzīt?» LOLĪTE Manu lellīti Sauc Lolīti. Viņas actiņas Zilas, spīdošas. Lolīte labiņa, Klausa uz vārdiņa. Kad gulēt nolieku, Nebrēc ne drusciņu Un nekust nemaz, Lai to vēl izdara kas? LELLĪTE SLIMA «Kā tad nu lellītei Šodienu iet?» Māmiņa gluži Uztraukta šķiet. Lellīte slima, Ārsts galvu krata, Pulsiņu rauga, Pēta un skata. Beigās nosaka abi: «Rītu būs atkal labi.» NOSLĒPUMS Pagriez, Lolīti, austiņu! Ko es tevim pateikšu. Tikai klusi, klusiņām! Ka to nesaki nekam! Pincei ir trīs incīši Tavā šūplī ielikti! Akli vēl, bet rāpjas jau, Visi pīkst un ņaud: ņau! ņau! Skriesim skatīt, Loliņa! Vēl neviens to nezina. NEMIERĪGAS MĀJAS Lellīte Lolīte dodas uz pusdienas dusu, Lai nu visi stāvētu klusu! Bet kas to dos Mūsu Mazlellīšos? Tiku taku pulkstenis sit, Ritu, ritu riteņi rit, Gigu gagu zostiņas dēdina, Ar troksni spārnus vēdina. Ar to vēl nepietiek, Neviens mierā nepaliek: Pēkš, pēkš pīlītes čāpo, Ķer tārpus, kas zemē rāpo; Kla, kla, kla kladzina vistiņas, Kikrikī gailītis nosaucas; Visi kliedz, viens par otru traucoties, Trokšņo, viens caur otru jaucoties. Tāds gigu gagu, tiku taku, Tāds kikrikī un kliku klaku - No paša agra rītiņa Lellītei nau miera neviena brītiņa. LEĻĻU ĶĒĶĪ Nāc, pamācies nu, Lolīti, Kā rīkot leļļu ķēķīti! Es lielā ķēķī vārīt protu, Kaut man tik mamma vaļu dotu. Tāds katliņš viegli apmaisīts, Kaut nebūtu tik augsta plīts. Bet tev ir leļļu ķēķis ērts, - Par labu ķēkšu būt ir vērts. LABU NAKTI! Nu, Lolīt, labu nakti! Tev vajga gulēt iet. Stāv māmiņa uz vakti, Ver droši acis ciet! Tev šūpulī būs mīksta guļa; Ar dziesmām tevi guldīšu. Bet rīt tu neesi man tūļa! Jau agri tevi piecelšu. SUNĪTIS MĀCĪBĀ Nāc šurpu, sunīt, uzmanies, Nu pakaļkājās atsēdies Un ķepu dod man rokā! Tā sēdi mēmi, nekusties Un pielūko, ka izmācies, Jo šoreiz nau vis jokā. Es vieglu došu darbiņu, Tik izdari ar apdomu, Tev pašam derēs lieti, Es brangu cukurgabalu Uz deguna tev uzlieku, Svied up! un grāb to cieti! Ja tu to gaisā saķersi, Tad tūdaļ apēst varēsi, Tad es to tevim ļauju. Bet tikai to tu pieraugi, Ka zemē manim nemeti, Jo tad tev tiks ar sauju. LOLĪTE BARO PUTNIŅUS Iesim nu, Lolīti, Jābaro putniņi! Zīlītes, zvirblīši - Tek, tek, tek, nākat! Še jums būs graudiņi, Lasat, ko mākat! Sniedziņš ir uzsnidzis, Laukus ir apklājis, Ogas ir norāvis, - Tek, tek, tek, nākat, Še man vēl palicis, Lasat, ko mākat! Žēlīgas, bēdīgas Skan putniņu balstiņas. Nau mīļas vasaras, -- Tek, tek, tek, nākat, Še labas mantiņas, Lasat, ko mākat! SKOLĀ Man posts ar tevi, lellīti, Kur likšu tādu uli? Tu nemācies man ābeci, Tik skraidi vien un guli. Nu, galvu nodūrusi, sēd Un neatbild, kad prasa. Jā, kūkas gan tu labprāt ēd, - Kas grāmatu lai lasa? Lūk, skaistas raibas glezniņas Še burtu starpā lika, - Nāc, bij man ar tā jāmācās, - Tu domā, ka man tika? LOLĪTEI JĀIET SKOLĀ Lūk, tev zīda kleitiņa, Ziedu kronīts skaidra zelta! Vai tev trūka saulsarga? - Ziedu lapa rokā celta. Baltas glāžu kurpītes, «Lūk, cik vēlīga es eju! Ko? Kas trūkst no princeses? Lai nāk princis, ved uz deju!» Nē, manu Lolīt, alojies, Ne uz balli tevi pošu. Skolā būs tev mācīties, Skolotājai tevi došu. Bērnu dārzā vedīšu, Tur būs bērnu paprāvs bariņš, Glītu, rātnu, tīrīgu, Tur tev tiks, tu, nemiergariņš. NOPIETNA MĀCĪBA Sasēstat glīti man apkārt rindā! Nesaspiežaties vienā blindā! Nu, turaties klusu, bērniņi, Lallīti, Lellīti, Lolīti! Sēd blakus man, lielā meita Lu-lu! Neskrien un nespārdies, zirdziņ Nū-tprū! Neviens lai nerunā man dikti, Par mēmiem klausītājiem jūs likti. Es tagad mācīšos nopietni, Lasīšu skaisto ābeci, Kad zināšu visu un gudra tikšu, Tad visus jūs arī pie grāmatas likšu. CIEMĀ JĀIET Nu aši vajag uzposties! Vairs ilgāk nevar kavēties. Te ziepes līdz ar ūdens bļodu, Ko mazgāt manu Lolīti; Un spoguli te arī rodu, Ko paskatīties ģīmīti. Vēl lellei vajag matus pīt, - Uz ciemu jāiet būs tūlīt. Jau sunīts nepacietīgs skraida, Un visi tikai lelli gaida. CIEMĀ Laimiņa ciemā pie Mirdziņas, Pie Ainiņas un Smaidiņas, - Nu vedas valodas. Laimiņa Loliņu Tura klēpī, līdzi atnestu. «Vai veseli bērniņi? Kā māju kustoņi?» - «Paldies par vaicājumu! Vienmēr daudz pūļu un uztraukumu. Loliņai deguns nobučots nost; Sunītis grib viņai kājiņā kost; Lācītim vēdera vīles pušu; Incīts apēda nelabu mušu. Incīts plēš Lolītei kleitas ar skrāpu, Es lai vienmēr tās lāpu! Krancis ar inci vienmēr ap lelli, Rej, ņaud, ceļ troksni kā elli.» «Tev vajga Lolītei aizstāvja, Kāda kareivja vai brālīša!» - «Kur ņemšu?» - «Lai uztaisa Antiņš no koka, - Viņam ir nazis un veikla roka.» STUĻĢĪTIS Stuļģim ir galva, pogas un mētelis, Stuļģis ir gatavs kučieris, Artiņš papa spieķi pārlauzis, No pusspieķa to izgriezis; Papiņš gan neganti rājās, Bet nu atkal miers ir mājās. Stuļģis ir ļoti derīgs un labs, Kur noliek, tur stāv kā stabs. Mierīgi sēd uz ratiņu bukas, Neskraida aplam un neceļ jukas. Kad incis aizskar Lolīti, Tas tiek kauts ar Stuļģa spieķīti. Ar Stuļģi es roku dārziņu, Veļu baļļā samērcu, Butelei muti aizbāžu. INCIS AR KRANCI Incis ar krancīti saplēsās, Lolīte notālīm skatījās. Teic incis uz krancīti: «Ko plēsi lellīti, atbildi dodi!» Teic krancis uz incīti: «Ko pats tu lellītei kājiņā kodi?» Krancīts nelabiem vārdiem rēja, Incis pretī kūkumu slēja; Šis zobus šiep, tas ar ķepiņu krāva, Iet incis ar kuplu asti kā pāva. Tik Stuļģis abus izšķīra, Ar spieķi tiem Mirdziņa sadeva, Tad Stuļģi pie Loliņas nostādīja, Loliņa mīļi pasmaidīja, Kā jau tai allaž parasts bija. LABAS MĀCĪBAS Lolīte rotājās ar inci, Sauca to par savu princi. Stuļģītis netīšām krita, Lolītei galviņu pušu sita. Laimiņa Stuļģīti apsauca, Labas mācības mācīja: Brālītim ar māsiņu Vajga mīļi satikt, Otru darīt priecīgu Vajga vienmēr patikt; Ne tiem bārties, rāties, Tikai labināties! MAZĀ LELLĪTE Tu esi viena pati, Lolīte, Es gribu, lai tev arī ir lellīte Tāpat kā tu man. - Padomu radīsim gan. Tevi man nopirka māmiņa, Stuļģīts ir izgriezts no Artiņa, Tevim es lellīti taisīšu pati: Man linu diegi, tie būs tai mati; Bumbu par galvu balti aptīšu, Ar tinti muti un acis ievilkšu; Linu ērkulīts Būs tai augumiņš glīts; Piešūšu kājas vēl līdzās rokām, Apģērbšu bruncīšus ar krokām; Kājās vēl kurpītes No sarkanas drēbītes; Bet zoles no papīra, - ātri gan plīst, Bet tagad jau labākas nepazīst. Še tev nu mazā lellīte, labi to kopi, Pati par krietnu audžmāti topi. LALLĪTE Kā sauksim tavu lellīti? Kā citād' kā par Lallīti. Kur labāku tā vārdu gūs? Par krusttēvu tai incīts būs. To guldi mīkstā gultiņā, No rīta silti nomazgā. Steidzies tad lellīti pabarot, Māci, lai pati drīz paēst prot. Teic: «Ņem nu nazi un dakšiņas, Tev ēst kā visiem ir jāmācās; Ņem arī vēl karoti, Ar to tu pati muti atrodi! » Tad apģērb Lallītei mētelīti, Mufi un siltu cepurīti Un izved to pastaigāt, Bet pati vienmēr esi klāt. LOLIŅAS ŠŪPOLES Šūpo žū, žū! Bailes ū! ū! Loliņa smejas, kā līgo. Šurp - turpu skrien, Turies tik vien: Šūpoles čūgo un čīgo. PAVASARA DARBI Nāk pavasars, zeme jau sausa, Viss plaukst un zaļo, kas spēj; «Pie darba!» - un visi tam klausa, Un stāda, un dēsta, un sēj, Ne kūtrākā roka nau gausa. Ij Lolīte nestāv pa dīku, Grib stādīt sev puķītes, Nāk katrs ar darba rīku, Rok Stuļģītis dobītes, Ij incis rok ar muguru līku. LEĻĻU VEĻAS DIENA Cik darbu daudz! manu dieniņu! Es šodien leļļu veļu mazgāšu. Tik daudz pa nedēļu sakrājas, Lellītei vēl mazgāt nevedas. Nu silti spīd saule, tad labāk sokas, Nu visu tik baļļā, kas vien pie rokas: Lelles krekliņi, biksītes, svārciņi Visi jānes uz lielo toveri. Tad tik viss ziepēts un berzēts tiks, Ne melnumiņa vairs nepaliks: Pēc ņemšu visu tīrā ūdenī skalot, Vēlāk izkāršu saulē balot. Kad veļa būs sausa, Tad ar darbība nekļūs vēl gausa: Tad rullēšu, Gludināšu gludinu, Glīti to lellītes skapītī sakāršu. SATIKŠANĀS SABIEDRĪBĀ «Kā iet Jums?» - Pateicos, tā tā. Un Jums kā? - «Ak, ne šā, ne tā! Mājsaimniecībā darbs cauru dienu, Nau miera ne acumirkļa, neviena. Un Jums kā ar darbiem, ja jautāt ļauts?» - Ak, vīriešiem jau nu gan darba daudz; Desmit biedrībās sēdēs sēdu, Ne kārtīgi guļu, ne ēdu, Tādu bēdu! «Nu, sievietēm arī darba nau maz, Ka vīriešiem vairāk - tik iedomas! Bērni un lopi, un vīrs vēl arī, Nezini, kā visu paspēt vari. Par sabiedrību ar gribas ko zināt, Jūs pats par biedrības darbību minat. Vēlēšanās arī ir jāņem daļa, Jāmācās, jāseko visam, - kad vaļa? Ij meitenes arī lai mācās man!» - Būs labākas mātes, - jā gan! jā gan! INČA ĢĪMETNE Bērni incīti runcīti pušķoja: «Ak, cik nu skaists viņš no vaiga!» Tam lentu un krādziņu uzlika: «Cik ūsas kuplas, un šlipse cik maiga!» Pašapzinīgi un cienīgi Sēd runcis nu, izgāzis krūti: «Nu, gleznojat manu ģīmetni, - Tik skaistu kā es - būs gan grūti.» LOLIŅAS NELAIME Ak, manu mīļo Loliņu, Kādu es tevi atrodu! Laikā tu nepārnāci man, dārgā! Nu tevi jāredz tik lielā vārgā! Skaistā kleitiņa saplēsta, Gludā galviņa sajaukta, Guļ mana lellīte pamesta zālē, Balti sarkanie vaidziņi bālē! Kas tevim, lellīt, to darījis? Būs kāds zvērs tevi plosījis. Ak, kam laidu es tevi no mājas! Lellītes mazās tik smalkas un vājas. Tāli tevim uz tirgu ko iet, Tur zirgi var skriet, tur suņi var riet, ~ Es citu reizi līdzi tev iešu! Tu zini, kā es tevis dēļ ciešu. BAŽAS PAR LOLIŅU Klusi, lellīt, neraudi! Es tev vāru zupīti. Tad likšu tevi gultiņā, Tu migsi maigā miedziņā. Tur dieva dēls krata kociņus, Ber zemē zelta sapnīšus. Pa miegu sapnī redzēsi, Ka veseli tev locekļi. Ka kleitiņas daudz skaistākas, Ir zelt' un sudrabšūdītas, Nu, aijā, lellīt, aijājā! Tu miedzi sa1dā miedziņā! SIRGA UN NEATSPIRGA Lolīte sirga, sirga Un neatspirga. Tika zārkā guldīta Lolīte, Zārks bij papus cigāru kastīte. Krancis un incis dziedāja, Bēdīgi ņaudēja, gaudoja, Stuļģīts ne vārda neteica, Gluži stīvs, mēms stāvēja. Laimiņai asaras bira: «Kur nu mana Loliņa ira?» Tik papiņš teica: «Kaut galviņa šķelsies, Tā tomēr reizi augšām celsies!» KAS TĀLĀK NOTIKA? Tā bija Lolītes dzīve un gals, Un te man arī apraujas balss. - Jūs prasāt, kas tālāk notika? - Kur visi citi palika? «Nu, Lalliņa krietni mācījās, Par lielu darbnieci izvērtās. Incis kreima podā noslīka, Bet vēl laikā to izvilka; Krancis bez uzpurņa izskrēja, Sašāva, bet ārsts saglāba. Ar Stuļģi krāsni maisīja, Kājas nodega, bet viņš nekā neteica.» Jūs prasāt vēl, kas ar Laimiņu tika? Tā pieauga, vidusskolā to lika. «Un tad? un tad?» «Paši tai paprasat! Kad skolā satiekat.»

RAINIS PUTNIŅŠ UZ ZARA MAZAJIEM BĒRNIEM PUTNIŅŠ UZ ZARA Kas manim kaitēja Putniņam būt, Uz zaļa zara Mūžiņu vadīt? Vējiņš mani šūpoja Dieniņām cauri, Vēsmiņa aijāja, Naksniņu guļot. Mušas mani baroja, Garām skrienot, Lietutiņš dzirdīja, Mutītē līstot. Dziesmiņas dziedāju, Kas mani klausās: Mazajiem rītā, Mijkrēslī lieliem. Pats sevim dziedāju, Kad man ēst nebij, Kad nāca ziema, Aizskrēju prom. Atstāju circenim Dziedāt jums dziesmas: Par ziemu, par sniegu, Par ragutiņām. VASARAS DARBINIECE Pa šo īso vasariņu Pūru pilnu pielocīju, - Nāk māsiņas lūkoties, Kādas manas mantas bija. Rožu lapu paladziņi, Puķu pūku spilventiņi, Āboliņu vainadziņi, Liepu lapu priekšautiņi. Pīlādzīšu sarkankrelles, Smilgu diegā savirknētas, Zelta salmu gredzentiņi, Sudrabstīgu pinumiņi. VASARAS DARBINIEKS Ko tās meitas lielījās: Pilnu pūru pielocīja. Neb es vasar' noslinkoju, Lūk, ko ražā saražoju: Katru dienu makšķerei Desmit tārpus sarakņāju, Citu dienu trijas vardes Ķēru vēžu ķeselei. Bērzu sulu tecināju, Kameņmedu salasīju, Kokā kāpu vāverei Bērnus ligzdā palūkot. Vēl pa mazu vaļas brīdi Simtu pogas iespēlēju; Otru simtu vecu spalvu Sērkociņu kastītē. LABĀ ZIEMA Nāk ziema saltajā gadskārtā - Sniegbalti mirdzošā uzvalkā, Man ziema patīk, man viņa laba, Vai tiešām tik barga ir viņas daba? Gan sniegi snieg un putina, Gan sals aiz ausīm plucina, Bet skatat, cik skaista nāk ziema pa āri, Vai paļājot tai nedarāt pāri? Lai salst, kā sprakst, tas man tik nieks, Braukt ragutiņām jo lielāks prieks. Kad puteņu putenīšus tā kaisa, Tā bērniem sudraba taciņas taisa. Tik ārā visi, un laisties, ko māk! Kas pirmais nobrauc, to nepanāk, - Kā tur iet kūleņus, rāpus un skriešus, Kā tur sauc kliegšus un nosmejas smiešus. Nē, mīļā ziema, es neļaušu, Ka tevi par bargu kāds nopeltu; Un, ja tev ar jāiet, kad ziedonis smaida, Nāc atkal! uz tevi bērniņi gaida. SAVVAĻNIEKS UN ZIEMA Drusku pasalst, un atkal līst, Kaut jel nāktu reiz krietna sala! Visas ielas no dubļiem šķīst, Bradātu dubļos, - bet kurš tad to drīkst? Tad jau nau mācībām gala! Krietnai salai vajdzētu nākt! Kā tad ragutiņām es laistos, Vējš gar ausīm var svilpt un šņākt! Slidot pa ielām varētu sākt, Lai tad vai kārtībnieks skaistos! ZIEMELI, PŪT! Nu, ziemeli, ziemeli, pūt! Skroders beidz mēteli šūt. Nu sala var kniebt un badīt, - Māte beidz cimdiņus adīt. Nu sniegs un putens var griezties, Es varu smiedamies ciesties. ZIEMAS SPORTNIEKI Vaigi sarkst, un dvaša kūp, Ko man vējš un sala rūp? Mēs pie kājām slēpes sienam, Sniegu laukiem pāri brienam. Dodas tāļi sportniekbars, Rodas krūtīs spēks un spars. Vakarā mēs mājās skrejam, Gurdi gan, bet gavilējam. VĪLE VAĻĀ Sniegmātes maisam vīle ira, Sniega pārsliņas bira, bira, Sniegmāte ķēra, Pārslas bēra Atpakaļ maisā, - Visas visapkārt izskrēja gaisā. Ķer! ķer! ķer! ķer! Ber! ber! ber! ber! Ak, tas ir grūt`! Vējiņ, ko pūt? Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt? Kurš vējam pārsliņas bārstīt? SNIEGA DIENA Diena jauku jaukā - Laukā! visi laukā! Snigu, snigu, snigu, Kā sniedziņš snieg! Kājas stigu, stigu Sniedziņā stieg. Tik šļūcējiņas, Tik ragutiņas, Tās noder tik vien, Tās pāri skrien Sniedzīņam laidā. Slidu, slidu, slidu, Kā sliedes slīd! Laižas lidu, lidu, Palec un krīt. Vējiņš gar ausīm! Vaļu tik ļausim! Pūt, svilpj un šņāc, Te bāc! ūn blāc! Sniedziņā - aidā! Diena jauku jaukā - Laukā! visi laukā! AIDĀ! Reiz ziema klāt un ņiprs sals, Nu mājās sēdēšanai gals, Nu iesim skraidīt! Jau ledus stipris strautiņā, Kad pasper, noskan dobumā - Ko nu vairs gaidīt? Cik spoži ledus visur spīd, Cik viegli kājas pāri slīd, Nu laidat laidā! Kam slidas ir, lai slidas mauc, Kam nau, lai tupu rāpu brauc, Nu aidā! AUGŠĀM CĒLUSIES LELLĪTE Uz skolu Laimiņa sataisījās, No bijušās mīļās lellītes atvadījās; «Es tā jau tevi neatstāšu Un zemē tevi paglabāšu.» * Tēvs teica: «Kam gribi to zemei dot? Tā citus bērnus var ielīksmot, Ir teikts: kaut galviņa šķelsies, Tā tomēr reiz augšām celsies. Es citu galviņu nopirkšu, Tante dos citu kleitiņu, Mirdziņa dos rociņas, Minniņa piešūs kājiņas, Māmiņa visu kārtībā vedīs, Lellīte celsies, kaut ar to bedīs.» * - «Ak, skaista būs atkal lellīte! Bet nebūs vairs mana meitiņa. Es bērnu draugiem to nodošu, Tiem pulka bērnu ir kopjamu, Lai nes tā tiem prieka stariņu!» TRĪNĪTE - SPĪTNIECE Otra tāda spītniece Nau vēl pieredzēta Kā tā mazā Trīnīte, To zin visa sēta. Pateiks tikai vārdiņu, Nebūs, kā tai tiktu, Tūdaļ palaiž brēkšanu, Tādu diktu, piktu! Apkārt sit ar rociņām Un ar kājām spārda, Neklausās uz pierunām, Nedzird laba vārda. Katru greizi uzskata, Kas tik pienāk klātu, Rūc un iekost gribētu, Kad to ķircinātu. Būtu glīta meitiņa, Tik tā lielā klaiga - Ģīmi, acis izbojā, Ļauna top no vaiga. Trīne brēc un neklausās, Visa seja viebjas; Kā nu brēķis izskatās? Tā, ka gluži riebjas. ANCĪŠA BROKASTIS Nu laiks, kad Ancīts Brokastis ēd: Lūk, atskrej sunīts, Un runcis jau sēd; Ij zvirbuļi lasās aiz rūtīm Un čivina pilnām krūtīm. Te sunītim nolemts Maizītes riks, Un runcim piena Bļodiņa tiks, Bet putniem, kas knābīšus vārsta, Bērns saujiņu drupatu bārsta. Un Ancītim pašam - Kas viņam tiek? Piens, maizīte prom, - Māte citu liek: To var viņa Ancītim piedot, Tā mācās tas citiem ko ziedot. KAĶĪTE Ko kaķīte sniegā skraida? Apstājusies nu glūn un gaida. Kas viņai tur ir jāskatās? Vai sniegā nesalst kājiņas? Vai nebūs tik kāda pelīte? Kaķītes bērniņiem spēlīte? Kaķīte bērniem to nesīs uz mājām, Nebēdās daudz par salstošām kājām. ABI MIGUŽI «Ko jūs, Ans un Jancīti, Negribat vēl celties? Pulkstens sen jau deviņi, Laiks no gultas velties!» Rītos zēnus modina Aukle, tēvs ar māti; Tie ne ausis necilā, Guļ, kā guldināti. Tēvs ik rīt' tā mocījās, Ilgi cieta lēni, Beidzot dusmās noņēmās: «Jāpārmāca zēni! Tēvoc Pēter, palīdzi!» Namiķi tēvs saukā; Līdz ar gultu miguži Iznesti top laukā. Tur tiem lietus virsū gāž, Muti, acis slaka, Ūdens drīz zem segas drāž, Nu tā lieta traka. Bailēs zēni uztrūkstas, Ak, cik skābas sejas! Apkārt ļaudis salasās, Pirkstiem rāda, smejas. Tie no gultas ārā lec, Skrien uz māju aši; Nu tos agri augšā redz, Laikā ceļas paši. MAZAIS CEĻOTĀJS Skat, Ansīts kā saģērbies! Nu, kur tad šis tā ies Ar manteli un ar koku? Sauc iepakaļ Līziņa: «Tev līdzi ies māsiņa!» Viņš atmet tik ar roku. «Tu maza, tu nevari; Vēl gadiņu pagaidi, To lietu neņem par joku!» VASARAS GAIDAS Atnāk vasara, Vaļā ver vārtus, Laukā laiž bērniņus Līksmus un sārtus. Jau zemes māmiņa Ziediņiem sedzas; Zili, zaļi, sarkani Pušķota redzas. «Kad, zemes māmiņ, Tu pušķoties vari, Es, tava meitiņa, Pušķošos arī. Laukā mēs iesim, Vizosim abas, Es basām kājiņām, Nomestas čabas. Ziediņi krūtīs, Ziediņi matos, Smiedamās strautiņa Spogulī skatos. Saskrien tēvs, māte, Māsiņas, brāļi, Brīnās: cik skaisti! Saskrien ij čāļi.» ZAĶIS UN VĪRS Vai gribat, lai jums pastāsta, Kā zaķis ar vīru darīja? Tas bija tā - Agrā pavasarlaiciņā: Piepeši plūdi bij uznākuši, Visu plašu, tāļu leju apņēmuši; Meža kustoņi nezin, kur glābties, Kalnos sakāpt vai kokos rāpties. Viens nabaga zaķītis peldēja, Vecu, līku bērzu sasniedza - Un, uzrāpies bērzā, likās nu drošs, Bet prieks nereti ir maldinošs. No tāles kāds vīrs to bij ieraudzījis: «Zaķa cepetis gards būtu bijis!» Kā tikt tam klāt? Plostu vajaga darināt, Pāris baļķus un dēļus kopā siet, Tā tā lieta iet. Vīrs piebrauc pie bērza un kokā kāpj Un te jau, te jau zaķīti grābj - Bet zaķim netīk par cepeti kļūt, Karstā pannā cepties par grūt'. Viņš vīram uz muguru lec, Tad uz plostu sec - No lēciena plosts sāk iet pa straumi, Zaķīti malā nones glaumi. Bet vīrs? - To sieva rāj: «Tu krupi, Ko tu tur bērzā tupi? Nāc, gaida mājās!» - «Negribu slapināt kājas.» PINKU MIKUS Pinku Mikus mati Ķemmes nepazīst, Pinku Mikus svārki Visās vīlēs plīst. Nemazgāta mute, Deguns neslaucīts, Mikum auž aiz ausīm Tīklus zirneklīts. Reizi Pinku Mikus Ogot aizgāja, - Mazie cilvēciņi Miku saķēra. Ūdensmucā grūda, Sāka Miku post, Bērza slotām drāza Netīrumus nost; Ņēmās sukāt, berzēt - Mikum bij ko ciest; Viens ar lielām dzirklēm Nāca pinkas griezt. Beigās Pinku Miku Bāza maisiņā, Lai var Mikum pietikt, Kad ir jāmazgā. Pinku Mikus māsu Draisku Annu sauc, Laiks ir, ka tai arī Maisu pāri mauc. ANNIŅA UN PUĶĪTES Atnāk mazā Anna, Rokā dārza kanna, Savu rozīt' laista: Cik tā sārta, skaista! Ij tās mazās puķītes Prasa ūdens lāsītes. * Anna visas slaka, Puķes paldies saka: «Nu mēs zelsim, ziedēsim, Daiļi tevi pušķosim, Labā mazā Anna, Kam tā ūdens kanna!» PUTNIŅŠ UZ ROKAS Kas tev tur ir? Kas tev tur ir? Ainiņ, ļauj manim palūkot! Kāds tev tur putniņš uz rokas? Kā tas tik mīlīgi izčirkstēt prot! Kā tas tev grozās un lokās! Klau, klau: čir! čir! Un vēlreiz: čir! čir! Klusi jel, Andīti! Palūk, kā dreb viņš, kad baida. Redz viņa māti, to zīlīti, Nemierīgi tā skraida. KĀRLIS RATU KĀRSLIS «Kārli, ak tu, nebēdni, Nekad ar tu neklausi! Cik tev liedz un teic, un sauc: Piesargies, kad rati brauc! Ratiem klātu nekaries, Drīz kas ļauns var notikties; Ritens tevi drīz var grābt, Tad par vēlu tevi glābt!» Kārlis klusām tikai smej: «Kāršos gan, lai rati skrej! Ē, tāds prieks, tas ir ko vērts, Brauciens ātris, lēts un ērts!» Jau viņš ratos karājas, - Kad tik labi izdodas! Kučiers mana puisēnu, Uzšauj tam ar pātagu. Ak, tas Kārlim nagos kož. Nolec nost un sānis jož, Kāja paslīd atpakaļ - «Krakš!» to ritens druskās maļ. - Dakters nāk un kāju sien, Bet tās sāpes, vai man dien! - Pēc vēl ilgi redzējām Kārli kruķos staigājam. LEPNĪBAS SODS Pauls un Līzbete, ko esat Tādi lepni staltkāji? Galvas pacilus vien nesat, Un tik augsti deguni! Vai jums šķiet, ka jūs kas būtu, Kad jums greznas drēbes mirdz? Lai jums drēbes zeltiem šūtu, Ko tas der, kad tukša sirds? Bet šie lepni ir nu reizi, Tā kā pāvas iepūšas, Garām ejot, tikai greizi Citiem virsū paskatās. Pauls teic: «Jums ir basas kājas, Man ir smalkas kurpītes!» Līzbete: «Man plivinājas Pušķis, lūk, uz cepures!» Nabagbērniņi, kas ģērbti Rupjos, vecos uzvalkos, Ceļu dod tiem, kuri tērpti Raibās kleitās, kamzoļos. Iet tie, galvas pacēluši, Neredz priekšā ūdeni - Plunkš! tie ir jau iekrituši. Kur nu dārgie apģērbi? Spalvas, kurpes, skaistās lietas Visas ir nu bojātas; Augstprāts sodīts top uz vietas, Kritiens nāk pēc lepnības. NEPAKLAUSĪGAIS INCĪTIS Mans mīļais incītis Vēl jauns un muļķītis, Bet kokā jau kāpj, Visur, kur nevajag, rāpj, - Piemini, incīti, kā tev reiz gāja: Vēl tava kāpšanas māksla ir vāja. Es teicu: nekāpi! Bet tu jau neklausi, Kad tevim liedz: Tu pēc augstākā zara sniedz - Nu tev galviņa reiba, Lejā skatoties, actiņas žeiba! Lai nu tevi lejā nes, Man jāslien bij trepītes. Kā tev sirsniņa trīs! Vai nu vairs incītis tā nedarīs? Solies un ķepiņu dodi! Diezgan vietu, kur rotāties, rodi. MAZĀKAIS BRĀLIS Leknajā pļavā Pļāvējs dzen vāli Pa zaļo zāli, Ka šķind tik vien. «Apstājies, pļāvēj, Nedzen jel vāli, - Tepat netāli Pērklīts man vīts.» Putniņš tā lūdzas: «Nedzen jel vāli, Saudz mazo brāli, Es dziedāšu tev!» CIETSIRDĪGAIS FRICIS Fricim cietsirdīga daba; Slimiem, vārgiem, nabagiem Nedara nekad viņš laba, Nepalīdz pret trūkumiem. Vecīts stāv; tam viena kāja, Izsalcis lūdz dāvanas. «Gaidi!» Fricis nodomāja, Nedeva ne kapeikas. Slīdot zēns bij dīķī ticis, Žēli sauc pēc palīga; Stalti garām aiziet Fricis: «Kas lai drēbes slapina?!» Putniņš bij no jumta kritis, Skriet vēl nebij mācējis; Pērklītī bij silti mitis, Čiepst nu kroplis, nonīcis. Fricim tā ir maza bēda: «Čiepsti vien, tu, čiepstuli! Muļķa putniņš!» viņš to mēda, «Paskrej pats, tev spārneļi!» Smiedams Fricis tālāk staigā, Krīt un kāju pušu lauž: «Glābjat aši!» nu viņš klaigā, «Palīdzat man!» žēli gauž. Nāk viens vīrs un teic: «Nu skati! Lai tev tā ir mācība! Vai tu citus žēlot prati? Pats nu brēc pēc palīga!» ALGA PĒC NOPELNA Koku lauzēji, Augļu grauzēji, Paskataties, Kā tiem nu ies! Grūti pūlas dārznieki Kokus dārzā audzētk, Gadās puikas nedarbji, Kas tos negrib saudzēt. Zarus noplēš, aplauza, Pārdur mizu pušu, Koku pašā augumā Redz jau novītušu. Kad no jauniem āboliem Kādi aizmetušies, Jēcis, Pēcis pakaļ tiem Tūdaļ uzrāpušies. Bet kā visiem nedarbiem Gals nāk vienu reizi, Tā ar mūsu varoņiem Beidzot gāja greizi. Zēnu Pēci noķēra, Kad tas koku drāza, Tumšā dziļā pagrabā Viņu iekšā bāza. Jēcis zaļu bumbieru Pārāk daudz bij rijis, Sasirga ar vēderu, Būtu beigts vai bijis. SASISTĀ SVILPĪTE Tēvs bij Jānītim Svilpīti pircis, Skaistu pīlīti Dzeltena māla. Cik pūš pīlītē, Pīlīte padzied, - Citas gan nedziedās, Pūt kā pūzdams. Jānītis pīlīti Pārlieku mīlēj', Mīl arī Austriņa, Auklējot saplēš. Ak, kā Jānītis Iedegās dusmās, Roku pacēla Austriņu piekaut. «Brālīt, piedodi! Netīšu krita.» Lūdzās Austriņa, Mutīti deva. «Citu dabūsi!» - «Vai tā tā dziedās?» - «Nu tad dziedāšu Pati tev dziesmas.» Tā tie darīja, Salīga mierus, Kopā dziedāja Pīlītes bēres. NEIZDEVUSIES ZVEJA Agri, tikko kā gaismiņa svīst, Bērniņi rosās no gultas jau līst, Uz lankas upīti skrēja. Siltais vasaras gaiss ir tik maigs, Rīta vēsums tik spirdzinošs, svaigs - Ar kādu prieku tie makšķerēja! Skaidrā ūdenī zivtiņas redz, Kā tās rotā un dzenas, un lec, Ēsmā iekož un prom tūlīt šaujas. Te viena ķer, kā tas bij, kā tas nebij? Ēsmu ar visu dzelzsāķīti rij - Ķerta ir cieti, lai nez kā nu raujas. Izvelk to, ak, kā tā lēkā, kā mirdz! Puisītim skatoties līdz lēkā sirds, - Brālīts ņem zivtiņu, - norauj tai žaunas! «Vai!» sauc puisīts: «Kam vajdzēj' tā plēst? Sāp viņai!» - «Bet tu tak gribi to ēst?» «Negribu!» novēršas puisīts un kaunas. STRAZDIŅŠ UN RIEKSTS «Strazdiņ, strazdu - Ko lēkā pa lazdu? Vai riekstiņus kodi? Saviem bērniņiem dodi?» Vai aks! Kāds dāks! Kas prātā šim nāks? Rieksts ciets, rieksts ciets, Kā tērauda liets! Pats riekstu grauz! Tik zobiņus lauz! Tik tārpiņu mīkstu, mīkstu, To bērniem dot drīkstu.

RAINIS PUTNIŅŠ UZ ZARA LIELAJIEM BĒRNIEM ĪSTIE BRĀĻI Senāk bija divi brāļi; Labi kopā sadzīvoja; Ko viens saka, otrs dara, Uz pusvārda saprazdamies. Viens uz otru reizi saka: «Visi ļaudis baras, ķildo, Nāc, mēs arī mēģināsim Vienu reizi saķildoties!» «Labi,» saka otrais brālis, «Mēģināsim, kas tur iznāks. Bet, kā mēs to izdarīsim, Kad mēs ķildot nepratēji?» Atbild brālis: «Tā mēs darām: Izved savu koka zirgu, Es tad teikšu: mans ir zirdziņš! Tev ir jāteic: nē, tas manējs!» Tā tie abi izdarīja. Izved zirgu: «Mans ir zirdziņš!» «Nē,» teic otrais, «tas ir manējs! To es tevim tieši saku!» «Nu, kad tu man tieši saki, Ka tas tavs, tad ņem to arī!» Tā tiem abiem arī šoreiz Neizdevās izķildoties. ZOSS UN DZĒRVE Katrai zosij par sevi prieks, Neko tā nemīl kā sevi pati, «Nu, nāc un skati: - Es visa kā princese, balta kā sniegs. Kurpes un knābis man sarkans kā guns, Un balss tik skaidra un skaļa, Klust katra paļa, Un baidās no manis ij bērni, pat suns. Un ko es visu protu, lūk vien! Pa zemi staigāju un ūdenī eju, I gaisā skreju, - Neviens to nespēj ko es, nudien!» Dzērve noklausījusies teic: «Bet vai kā līdaka peldi arī? Kā ērglis laisties vari? Un vai zaķi tu skriešanā veic?» SOKRATS UN CIEMIŅI «Sokrati,» Ksantipe teica, «Nu kā tu gan ciemiņus uzņem? Vai tu gan uzposies pats? Vai tu tiem pasniedz ko ēst?» Sokrats tai atteica laipni: «Kad ciemiņi ir mani draugi, Viņiem būs gluži viss viens, Vai es nu uzposts vai ne. Bet, ja tie ciemiņi nava Vis draugi, bet pretnieki manim, Man būs tas gluži viss viens, Viņu dēļ posties nau vērts.» KURŠ BRANGS FILOZOFS? Nāca pie Sokrata ļaudis Un sacīja: «Sokrati, klausies, Vai tev nau zināms kāds brangs Filozofs, prātnieka vīrs?» Sokrats, pats filozofs būdams, Tik pasmējās: «Ira jau, ira; Prātnieku brangu ir daudz,» Gāja un rādīja tos. Filozofs būdams, viņš neteic: «Ko meklējat? es esmu prātnieks!» Viegli viņš panesa to, Ka viņu atstūma nost. NEBĒDĀ Nebēdā, ļaudis lai saka, Ka darbs tavs nau cienīgs un pilnīgs, Bēdā, kad saka tavs darbs: «Nepilnīgs esmu un vājš.» IENAIDNIEKI Kara laiki, kara likstas: Kareivs iet un iekrīt bedrē. Bedre dziļa, ārā netiek. Te par laiku iekrīt otris. Pirmais kareivs bija vācis: «Wer da?» kliedz viņš iekritējam. «Kto tam?» iekritējs kliedz pretī, Tas bij krievs no ienaidniekiem. Pirmās domas bija abiem: Tūdaļ nodurt ienaidnieku, Jo tie bija, kā jau parasts, Abi karsti patrioti. Bet par laimi abiem diviem Prātā nāca otras domas: «Kā tad būtu, ja tie labāk Dzīvību viens otram glābtu?» Nu tā katris savā mēlē Sauca palīgu no āras. Beigās atnāk krievam biedri, Izvelk abus no tās bedres. Redz, ka viens no tiem ir vācis, Tūdaļ naidnieku grib nošaut. «Pagaid',» saka krievu kareivs: «Solījāmies glābt viens otru! Gūstat manu vācu biedri, Tikai nedarat tam ļauna! Viņš ij mani būtu glābis, Kad es kristu vācu rokās.» Tā nu krievi ari dara, Viņi gūstā aizved vāci, - Bet nu gadījās tur latvis, Tas to lietu nevar izprast - Domā: «Kad būt' gadījušies Tanī bedrē divi latvji, Savas partijas būt' katris - Vai tie glābtu gan viens otru?» MĒNESS UN SKRODERS Daudz par mēnesi ir stāstu, Nez, cik daudz ir patiesības? Kas to zina? Kas tur bijis? Viens tur bijis - vācu skroders. Gājis viņš uz viņu sauli, Iemaldījies mēness mājās. Mēness priecājies: «Lūk, skroders! Man tā sala, nu būs svārki!» Mēnesim nav viegli pašūt: Kupris liels, un vēders maziņš, - Tomēr skroders gatavs pašūt: Nevar blamēt savu firmu. Kādi bija mēness svārki? «Balta zīda, atlasoti, Mākoņpūku apšuvumi, Melna samta atlociņi.» Svārki labi, mēness laimīgs, Trijas dienas spīd no prieka. Bet kas ir, no prieka uzplaukst, Vēders tūkst, un svārki raucas! Skroders pūlas pārlabodams, Piediegdams un palāpīdams; Beigās mēness gluži apaļš: Nu būs miers, jo vairāk netūks. Nu reiz skroders atpūtisies: Citādi jau var še dzīvot - Piens un baltmaize papilnam, Gaisma arī ir par brīvu. Bet kas ir? Pēc pāris dienām Mēnesim sāk vēders rauties: Skroders aši aizšuj svārkus, Mēness šmaugāks top vēl ašāk. Skroderam nu darbs bez gala, Kamēr beigās mēness saslimst, Gluži izdilst, liekas gultā, Trijas dienas nepieceļas. Skroders negaida nu ilgāk, - Apnicis tā šūt un pāršūt - Kamēr mēness guļ, šis aizbēg Atpakaļ uz mūsu zemi. «Kam tad tu tā šuj un pāršuj? Nodod svārkus tā, kā ira!» Skroders lepni atbildēja: «Nevar blamēt savu firmu!» LAIMĪGAIS UN NELAIMĪGAIS Ēstu pasaka Bija divi zemes rūķi, Gan jau naskis bija nabags, Sen jau naskis bija nabags, Bagāts netiek viņš un netiek. Nabags naktī laukā gāja, Pārdomādams savu dzīvi, - Te, ko redz viņš?! Sveša sieva Iet un sēj ko kaimiņlaukā. «Ko še dari?» jautā nabags. - «Rudzus sēju.» - «Kad tu nāksi Apsēt arī manu lauku?» - «It nekad ne,» - atteic sieva. «Kādēļ tad tu tam sēj lauku?» - «Es jau esmu viņa laime.» - «Kur tad ir tā mana laime?» - «Tur, lūk, guļ aiz viņa akmens.» Nabags skrej, ceļ savu laimi: «Celies, ej un sēj man rudzus!» - «Neiešu,» teic gulētāja, Apgriežas uz otriem sāniem. «Kādēļ neej?» jautā nabags. - «Es jau ne'smu zemnieklaime.» - «Bet tu taču mana laime!» - «Tava gan, ne tas tavs amats.» «Kāds tad ir mans laimes amats?» - «Topi kuģinieks, tad nākšu.» - Vīrs skrej sētā, pārdod mājas, Kuģnieks top, un nu nāk laime. Tādu pasaku dzird ēstos Labi sen pirms Valdemāra, - Ēsti min tik tirgotāju, Kurš ir radis savu laimi. SARGA PRIEDE Senam kalnā priede stāv, Ontu mājās sargādama. * Ontu māju Antiņvarim Divi dēli tā kā lāči. «Gados esmu, mieru gribu, - Ņemat abi, valdat mājas!» Dēli ķildo, nevar satikt, Beigās abi karā aiziet. «Jel par gadu mājās esat!» «Mājās būsim.» * Gadiem priede kalnā stāv, Ontu mājas sargādama. * Antiņvaris gaida gadu, Kāpj ik dienas priedes kalnā, Skatās tālē līdz ar priedi: Nau ne dēlu, nau ne ziņu. Gaida otru gadu, trešu - Atnes ziņu raiba zīle: «Tapa dēli lieli vīri, Mājās nebūs.» * Kalnā mūžam priede stāv, Ontu mājas sargādama. Antiņvarim sirdi kremta: «Dēli atstāj tēva mājas; Labāk ķildo, labāk kalpo, Paliek sargam tikai priede!» Zem tās sargu priedes saknēm Antiņvaris rok sev kapu, Izrok kapu, izlād lāstu - Tad viņš mira. * Kalnā priede viena stāv, Ontu mājas sargādama. * «Lāsti, lāsti: Ontu mājās Ķildās dzīvot, agri mirt, Līdz tik daudzi nomiruši, Cik ir zaru Ontu priedei.» Ik nu mirst kāds Ontu mājās, Ik nu nokalst zars tai priedei. Maz vairs zaru. «Ķildu pietiks, Turat mieru!» * Antiņvara miesās stāv Priede, Ontus sargādama. ŠĶINDOŠĀ IZKAPTS Jānis Almals aizgāja pie radiem, Palūgši palīdzēt pie siena. Pats jau bij sev nokopis, cik bija, Cik nu kalps pa grāvmalām sev sapļauj. Mājās paliek sieva, mazais bērniņš, Mājās paliek visas Jāņa domas. Tā nu Almals sienu pļauj pie radiem, Vakarā iet klusi klētī gulēt; Izkapti kar vadzi, pats lien augšā. Naktī dzird pa miegam - izkapts klabin'. Almals pamostas: «Tas būs no vēja.» Otru reizi izkapts šķind vēl diktāk. Almals skatās: vēja nau ne maņas. «Kas tas var gan būt?» Bet aizmieg atkal. Tūliņ trešo reizi izkapts klabin' Un tik dikti, ka vairs nava šaubu. Almals pieceļas un nokāpj lūkot: Izkapts mierā stāv, kā kārta vadzī. «Kas te kaitin' mani? Kas par māņiem?» Liekas atkal un nu guļ līdz rītam. Netraucē neviens vairs viņu miegā. Rītā agri atskrej viņa sieva: «Jāni, aši mājās, mūsu bērniņš, - Bērniņš izgājuši nakti mira.» KUMELIŅA NĀKOTNE «Lai ir grūti; kam ir grūti, Kumeliņam, tam ir grūti: - Visu dienu smagi darbi, Nakti miega negulēja.» Katru dienu sūdzas zirgs, Vēlu darbu mājās nākdams, - Runcis guļot tikai smīn: «Katram savi smagi darbi!» «Kur nu tavi smagi darbi? Visu dienu tikai gulēt. Es ij nakti nenoliekos, Kājās stāvot tikai, guļu. Visu dienu laukā pūlos, Velku arklu, ecēt skrienu, Vezmus vedu, siena kaudzes, Tukšā bērnus vizināju.» Runcis atbild gorīdamies, Smejas vēl par zirgu žēlām: «Tev ij laika neatlika Sūdzēt visas savas bēdas.» «To gan vairāk man, ne tevim,» Atrūc zirdziņš dusmodamies. «To jau saku,» runcis atbild, «Vēl jau visas neizteici: - Cik tad dod gan tevim auzu, Sausu sienu vien nu salmus, - Un vai dzirai piekuļ miltus?» - «Tā gan!» zirdziņš atbubina. «Un vai dunduri gan nekož? Un vai sedulka gan nespiež?» - «Daudz vēl man ko pasūdzēties! Daudz vēl nastu!» zirdziņš gaužas. Lūk nu! - sūdzies!» runcis saka, «Bet to vienu es tev teikšu, Kad tik saimnieks tevi nedzird! Kad tik nesāk tevi žēlot!» - «Ko tu runā?» zirdziņš brīnās: - «Nu, lai noņem manas nastas!» Runcis atbild: «Nebūs labi, Kad viņš noņems tavas nastas!» - «Kāds tad ļaunums?» zirdziņš prasa. «Tāds tas jaunums - saimnieks meklēs Citus, kas tās nastas nestu, - Un kas tad vairs tevi - baros?» - «Kas tad cits tos darbus darīs? Varbūt tu to arklu vilksi?» «Es? - Bet vai tu neredzēji Aram dzelžu tvaika arklu? Vai nekad tu nesabijies: Rati skrej, nau priekšā zirga? Un tie ašāk skrej par zirgu, Pakaļ dūmi vien tik nokūp. Autiem vien tik braukā visi, Pilnas malas pieskrien autu - Kur tad paliks visi zirgi? Zirgiem vajdzēs nomirt badu! Tad tik paliks daži zirgi, Kurus rādīs zvēru dārzā: Lūk, ar tādiem reizi brauca, Bet tie maz bij lietderīgi!» - «Tas jau nevar būt ne mūžam!» Zirdziņš saka, bailēs trīsot: «Mašīndarbs spiež cilvēkdarbu, - Vai tad tādēļ cilvēks izmirst?!» «Vai tad cilvēkam tu līdzīgs? Cilvēks neļaus sevi nospiest, Sarunāsies, sabiedrosies, - Vai tad zirgi sabiedrosies?» Bērni, mīlat kumeliņus, Saudzat tos, kam smags ir liktens! Kumeliņi veci biedri, Kumeliņi māju draugi. BALTĀ SAULES ROZE Ziemsvētku pasaka Daiļā vīta, Daiļā nīka - «Kā lai glābtu tevi, Daiļā?» - «Balto rozi! Balto rozi!» «Kur lai ņemu balto rozi?!» Gāja, gāja, - tumšāks tika, Gaisma raucās, ēnas stiepās, Beidzat ziema, beidzot tumsa. Mūža meža melna nakts. Viens tik gaišums viņam bija: Doma par ta balto rozi, Aizmidzis vēl sapnī redzēj` Spīdam skaista balto rozi. Rītā pamodies jau agri, Apkārt krēsla: ak, tavs brīnums! Blakus viņam izaugusi Ilgu skaistā baltā roze! Steigā skriedams, rokas durdams, Plūc viņš skaisto balto rozi: «Baltā roze! baltā roze! Nu es glābšu savu Daiļo!» Pēkšņi norūc rupju balsi Lielais lācis, kronis galvā: «Ko tu dari! Mana roze! Nu, par to tev tagad jāmirst!» Bailēs drebot, vīrs nu lūdzas: «Plūcu to priekš manas Daiļās, - Viņa nīkst bez baltās rozes, Nodošu, tad labprāt miršu!» Lācis saka: «Nu, lai Daiļā Pati labprāt atnāk šurpu, Tad es tevi atlaidīšu.» Vīrs ar rozi steidzās mājup. Daiļā tura balto rozi, Spirgst un plaukst, un aiziet mežā. Skar ar rozi melno lāci, Melnais lācis top par princi. Gāja, gāja. - gaišāks tika, Ēnas raucās, gaisma plētās, Sniegi beidzās, zāle sākās, Beidzot sasniedz ziedoņpili. Ziedoņpilī baltā roze Paceļas no Daiļās rokām, Izaugusi, izplaukusi Debess baltā saules roze. RUDAIS, BALTA IS UN ZAĻAIS Ziemsvētku pasaka Bija tādi seni laiki - Kustoņi vēl runājuši; Ļaudis viņus izsmējuši, Tad tie palikuši klusi. Savā starpā, savā mēlē Tie vēl tagad sarunājas, Tikai nesaprot vairs ļaudis, Nedzird dažu gudru vārdu. Tikai ziemassvētku naktī Dažs spēj dzirdēt viņu runas. Tikai jābūt mīļu sirdi, Sapņu acīm, teiku ausīm. Tā kāds dzirdējis šo stāstu, Kuru naktī murminājis Lielais izgulētājs runcis Lielam darbiniekam zirgam. *  *  * Agrāk bijis zemes vecis, Milzum daudz tam bijis ļaužu, Milzum daudz tam bijis mantu, Pasauls plašums bijis viņa. Nebijis tik viņam - bērna, Lai tam būtu pilni prieki; Beigās Laima piešķīrusi Mazu, mazu meitenīti. Izaugusi Daiļaviņa Skaista tā kā ziedu saule, - Līdz pat zemei zelta mati Ietvēruši augumiņu. Visu zemju tautu dēli Precēt jājuši pie Daiļas, - Daiļas sirdi iemantojis Greznākais par visiem - Gaismons. Noliktas jau bija kāzas, Spožā drūzmā viesās viesi, - Daiļa, daiļi izrotāta, Visus pārvizēj' kā saule. Pēkšņi pilī parādījās Melns kā mākons niknis milzis, - Pirms vēl paslēpt paguvuši, Milzis meitu nolaupījis. Gaismons pretī meties glābt, Neapbruņots cīņā kritis; - Krūtīs brūces čūlojušas, Dienu dienā dilis, dzisis. Milzis Tumsons lielījies: «Mana zeme, mana valsts, Tumsai tagad klausīt būs!» - Tiešām tumša tapa zeme. Milzis Tumsons Daiļu nesis Tāļu malu, miglas kalnu: Miglu kalnā dziļa ala, Dziļā alā zelta pils. *  *  * Zemes vecis izzinājis Tāļu malu, miglu kalnu. - Tumsons bijis melnais milzis, Milža māte - vecā nakts. Tumsons milzis Daiļu devis Sargāt savai vecai mātei: Māte Daiļu ieslēgusi Dzelžu lādes dibenā. Vēl no lādes spīdējuši Daiļas gaišie zelta mati, - Vecā Nakts nocirpusi, Pati virsū uztupusi. Vēl no lādes spīdējušas Daiļas daiļās zvaigžņu acis. - Vecā piķi uzlējusi, Acis necelt vēlējusi. Zemes vecis izsūtījis Savus abus stipros vīrus: Vienu Rudo iesaukuši, Otru Balto dēvējuši. Rudais resnis, sārti vaigi, Drošu prātu, vara šķēpu, - Baltais kalsnis, sirmi mati, Asu prātu, sudrabcirvi. Rudā pulki, vara šķēpi Milžu barus šķaidījuši, - Miglu kalna cietās klintis Pušu skaldīt nespējuši. Baltais gudri nomanījis, Kad ir milzis projām bijis, - Sudrabcirvi klintis šķīlis, - Daiļas lādē neatradis. *  *  * Zemes vecis bēdājies: «Kā bez Daiļas nodzīvošu?!» Kautri zēniņš nācis klāt: «Es tev Daiļu atvedīšu!» «Kas tu esi, mazpuisīti?» - «Esmu Gaismon' jaunais brālis.» «Kas tev vārdā?» - «Nau vēl vārda, - Daiļa pati dos man vārdu.» «Vai tev bruņas? vai tev šķēpi?» - «Manas bruņas: zaļa zelta, Mani šķēpi: zaļi asni, Sirdī zīmogs: zaļas ceres.» «Puisīt mīļo, žēl man tevis. Kritīsi tu neapbruņots, - Paliec te par liksmi manim!» - «Līksmes nau nekam bez Daiļas!» Zaļais zēniņš svelpjot gāja Mēmā, nomirušā zemē, - No tās svelpes modās kurmis: «Tikko, tikko neiesnaudos! Kurmim nolemts: mūžam nesnaust, Nedrīkst apstāt zemes ritens, - Nu jau griežas gluži lēni, Nu ir jānāk jauniem griežiem. Labi, ka ar savu svelpi Tu še, puisi, pagadījies, - Izlūdzies nu, ko nu gribi; Es tev arī palīdzēšu.» Zaļais zēniņš teic: «Es eju Daiļu glābt no milža varas: Rudais veic, bet netiek kalnā, Baltais kalnu šķeļ, bet nerod.» Atbild kurmis, klusi smejot, - Čirkstēja kā zvirgzds pret ledu: «Kāpi kalnā, lieni alā, Apgāz vārtus, klātu kļūsi!» «Nu tad labi, nu tad iešu!» «Labi gan!» tad norūc kurmis: «Gribētājam šķiras ceļi, Gribētājam vērts ir līdzēt! Nu tad klausies, ko tev teikšu: Kalna galā, alas dzelmē Pasauls ritens rumbas kloķis, - Pagriez kloķi ritens rumbā!» - «Lai tas kloķis! lai tā rumba! Saki, kur man atrast Daiļu!» «Vecās mātes melnā lādē Divi zaļi spigulīši.» *  *  * «Ailā!» projām zaļais zēniņš; Kurmis tikai galvu krata. Te jau milzu mākoņkalni, Pretī stājas miglu klintis. Gribētājam ceļi šķiras: Zēniņš pūš, un klintis šķeļas; Trīsreiz zemi sper ar kāju, Apgāž lielos dzelžu vārtus. Pilī Tumsons sēd ar māti: «Kas par troksni? ko dārd vārti? Vai tik nau tavs pretnieks nācis?» Tumsons teic: «Vai tāds maz ira?! Kad ar būtu, klints to kavēs. Manā pilī viņa smaku Ij ne zvirbuls neienesīs!» - Iekšā ienāk zaļais zēniņš! Traucas Tumsons, - trieka trieca. «Teic, kur Daiļa?» zaļais prasa. Nikni vecā zēnam acīs Svieda sauju melnu nakšu. - - Sagrābj dēlu, sagrābj Daiļu Slēpties dziļi alas akā, - Tumsā pēkšņi paspīdēja Divi zaļi spīgulīši. Zaļais tvēra siltu roku, Priekā pēkšņi iekliegdamies - Pēkšņi vecās saltie pirksti Bailēs palaiž laupījumu. «Pagriez kloķi! pagriez kloķi!» Pirmais vārds no Daiļas mutes. Zaļais grieza, tumsa krita, Jaunos griežos rita ritens. *  *  * Krita Daiļas piķa sega. Zelta mati atauguši: - No tā zelta gaisma ausa, Acis žilba zaļam zēnam. Daiļa vēra savas acis, Vēl no gaismas vairīdamās: No tām spažām Daiļas acīm Gaiša tapa plašā zeme. Daiļa vēra savu muti: Bira zelta ziedu lapas; Daiļa vēra savas ausis: Tālas dziesmas atskanēja. Daiļa galvā nesa sauli, Labā plecā bija austra. Kreisā plecā bija dziesna, Svārkos vizēj' zaigu zvaigznes. Pretī Daiļas zaigu zvaigznēm Sniegi dzirkstes dzirkstelēja, Ļaudis svētku eglītēs Simtiem sveces dedzināja. Tumsons, atžilbis no triekas, Laukā līda vēl no alas: «Tumsons, es tas valdnieks esmu! Tumsai pieder valsts un zeme!» Ļaudis tūkstots svecītēm Tumsai acis svilināja: «Tumsons zemes nodevējs! Mūžam nebūt valdniekam!» *  *  * Ziemassvētku klusā naktī Šādu stāstu pastāstījis Lielais izgulētājs runcis Lielam darbiniekam zirgam. «Lūk, glābj Daiļu mazais kurmis! Zaļais klausa kustoņrunu. Tā ir tagad labi būtu, Kad tos mazos paklausītu!» ZIEMSVĒTKU VĪRINŠ «Tu, papu, saki man taisnību, Kā ir ar to ziemsvētku vīriņu? Vai ziemsvētku naktī viņš tiešām nāktu: Labos balvotu un ļaunos maisiņā vāktu?» - «Nu, kā tev pašam tā lieta šķiet?» - «Man pašam šķiet, ka tā nevar iet: Dot visiem balvas, - tur vajdzētu kaudzi, Jau «bērnu rītos», cik tur bij daudzi!» - «Nu, viņam varbūt ij kaudzes ir.» - «Bet kā tad viņš labos no jauniem šķir?» - «Nu, varbūt skolotājs viņam to saka.» - «Tad jānes tam visa liecību paka! Un pērn mūsu naskākais Jānītis Nekā nau no viņa dabūjis.» - «Nu, aizmirsās.» - «Ak, tavu miega mici! Bet, papu, vai pats tu tam vīriņam tici?» - «Ko es? Tās balvas tik bērniņi rod.» - «Bet, papu, man liekas: tu pats man tās dod.» - - «Nu ko? - Tad šoreiz es būšu tas vīriņš, Tev došu, ja turēsies rātns un tīriņš!» JAUNGADA PASAKA Jauna gada naktī bijis ... Paklausaties, pastāstīšu Senu laiku stāstījumu Par tiem diviem bāra bērniem. Vadādami vecu gadu, Bēdājušies, raudājušies: Ne eglītes, ne svecītes - Salstot kopā saspiedušies. Beidzot miegā iemiguši; Te par laiku pamodušies. Tā kā svešā vietā bijis, - Vecīts prasot: ko šie raudot? «Kā lai neraud? māte mira, Tētiņš nezin kur ir zudis.» Vecīts devis baltu nūju: «Neraudat, bet ejat meklēt! Tur, lūk, kalns, tas daudzinātais, Pasauls kalns! tur kāpiet augšā!» Kāpuši, līdz uzkāpuši; Priekšā slēgti, lieli vārti. Baltu nūju klauvējuši, Iznāk krupis: ko šie gribot? «Tā un tā, - mums tēvs ir zudis.» Lai tik ejot vien pa labi! Gāja, gāja - ieraudzīja: Mājiņa - tur tēvs un māte. Abi līksmi pretī nāca: Tavu prieku! tavu laimi! Ciemojušies, viesojušies: «Lūk, še labi, mīļie bērni! Ko jūs raudat?» - «Kā lai neraud? Mūžam raudam asariņas.» «Kā lai neraud? - Pamācīšu!» Teica māte smaidīdama: «Slaukat asaras, tik ne savas, Slaukat citu asariņas! Citu bēdas remdēdami, Aizmirsīsiet savas bēdas. Citu priekus priecēdami, Atradīsiet savus priekus!» Ciemojušies, viesojušies, Beidzot vecīts nācis pakaļ: «Mājās, bērni!» Atmodušies, Bet nu laimē dzīvojuši. KO NESĪS JAUNAIS GADS Jaunu gadu, jaunu laimi! «Kāds tu būsi, jaunais gadiņš? Aplaimosi mūsu saimi Tā kā labs un mīlams radiņš? Vai lai eju tevi zīlēt? Skatos glāzē? leju svinu? Ko tu nes? var tevi mīlēt? Kā lai lielo mīklu minu?» - «Ko tev nesu, to tev teikšu: Balti brīži būs un melni; Laimes bērnu tevi sveikšu, Kad tu gūsi to, ko pelni!» ZARS BEZ PUTNIŅA Aizlaidās putniņš, Nobira lapas, - Zars bez putniņa Kalta un stinga. Sniegmāte stingušo Sedza ar sniegu: «Guli nu, stinguli, Tā tava daļa!» Stingušais zariņš Guļ, bet sapņo: Par sauli, ziedoni, Par zaļām lapām. Par jaunu gadu, Par jaunu laimi, - Kad dziedās atkal Putniņš uz zara.

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās SAULE UN SLIMNĪCA Jūs zināt, ka plosījās šarlaks, ka visas skolas bija slēgtas un ka daudzi, daudzi bērniņi slimoja gan slimnīcā, gan mājā. Jūs dzirdējāt arī, ka daudzas mīļas dzīvībiņas aizgāja no mums ar šo neganto slimību; nekad neviens neaizmirsīs tās dārgās dvēselītes, kas vien viņas tuvāk pazinuši. Man ar bij mazs, mīļš draudziņš, tik gudrs viņš trīs valodas prata, viņa nau vairs. Toreiz bērnu slimnīcā gulēja daudz slimu bērnu. Vienā istabā gulēja pieci bērni: Mirdza, Viktiņš, Maiga, Mudīte un Valdis. Visvecākā bija Mirdza, jau gandrīz pilnus desmit gadus, un ilgāku laiku skolā gājusi. Viktiņš arī jau bija skolā bijis, bet tikai pirmos soļus spēris izglītības lauka. Maiga un Mudīte bija tikai mājās mācījies un varēja jau puslīdz labi lasīt. Bērnu slimnīcā visi nejauši tika ievietoti vienā istabā tīrās, baltās gultiņās. Kad pārgāja pirmie slimības posmi, bērniem bija tikai mierīgi jāguļ, un viņi garlaikojās katrs savā veidā. Mirdza sāka stāstīt, kādas grāmatas viņa jau lasījusi un kādus dzejoļus zinot no galvas. Sāka arī citi bērni teikt, ka viņi zinot stāstus un dzejoļus, un citi sāka slavēties, ka daudz dziesmiņas varot izdziedāt. Viktiņam ienāca prātā, ka bērni varētu sev garo laiku tā pakavēt, ka katrs no viņiem katru dienu atstāstītu pa vienam dzejolītim. Tā katru dienu viņi dzirdētu piecus dzejoļus; viena daļa savus dzejoļus nodeklamētu rītos pēc azaida, otrā pēc pusdienas un trešā vakarā. Visi bērni tā bija ar mieru. Katrs pūlējās atcerēties ik dien' pa dzejolītim un paklusām iemācīties to ar gaumi nodeklamēt, lai būtu visiem kopā ko papriecāties. Kopējas un māsas arī laipni nāca palīgā ar labiem padomiem i pasacīja kādu jaunu dzejoli vienam otram, kurš pats nevarēja tādu atcerēties vai nebija paspējis lasīt un iemācīties, laiks tā bērniem pagāja ātri un it kā nemanot, un viņi atveseļojās agrāk, nekā bija domāts, un atstāja viens pēc otra slimnīcu, un pārgāja mājās jautrāki un mazāk novārguši no niknā šarlaka. Mājās bērniem bija daudz ko stāstīt par slimnīcā pavadītām dienām, un vēl ilgi viņi atcerējās ne vien savas ciešanas, bet arī patīkamo kopdzīvi un draudzības jūtas bērnu slimnīcā. Bet bērnu draugi domāja, vai nebūtu labi, ka slimnīcās bērniem, un varbūt arī pieaugušiem, lūkotu laiku pakavēt vai nu ar tādu pašdarbību, kur tā iespējama pie ne sevišķi grūti slimiem, vai ar filmu izrādēm, vai ar stāstītājiem un deklamētājiem, kuri apmeklētu slimos bērniņus un īsinātu tiem garo, grūto laiku, un liktu kaut uz mazu brītiņu aizmirst sāpes un ciešanas. Cik es dabūju zināt no saviem maziem draudziņiem, tik es še atstāstīju par viņu kopdzīvi slimnīcā. Visi man apgalvoja, viņi itin labi atceroties, ka slimnīcā toreiz visu laiku bijis labs laiks un spīdējusi saule. Cik es turpretim atceros, tad toreiz laiks bija aizvien apmācies un miglains, un vai tik bērniņiem nebūs atmiņā atspīdējusi viņu iekšējā prieka saulīte par labo satiksmi un sajūtu slimnīcā? Tā es arī nosaukšu šo grāmatiņu par «Saulīti slimnīcā», un varbūt tagad mani pieci mazie slimnieciņi - Mirdza, Viktiņš, Maiga, Mudīte un Valdītis - ar saviem piedzīvojumiem varēs nest arī kādu mazu saules stariņu citiem bērniem, slimiem un veseliem? To es ļoti vēlētos: viņiem pašiem būs prieks, un kā vēl man. Beigās man jāsaka, ka mīļais Viktiņš, mājās pārnācis, drīz atkal saaukstējās, palika slims, un es viņu vairs neredzēju. Pieminat viņu labi visi, kas viņu pazināt!

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās PIRMĀ DIENA Mirdziņa, kā vecākā, zināja visvairāk stāstu un dzeju no galvas un sāka tos atstāstīt. Mirdziņa sāka pirmā. M i r d z i ņ a   r u n ā: SKATSTUMS UN MĪĻUMS Logu rūtīs salas austas Skaistas, spožas ledus puķes. - Tā kā linu damastaudi, Tā kā baltais zīda atlass - Smalkais ripss un moareja, Sīki zīda diegu darbi - Briseles un Valansjēnas, Sudrabpārslām apkaisīti. Kad nāk saule - visu krāso Sarkanās, ij bāli zilās, Modernākās modes krāsās - - Burvju aina, kad nāk saule! Kad nāk saule - visus izdzēš, Nejauki no rūtīm nopil Skaistās puķes . . . lai tās skaistas! Nāci, nāci, mīļā saule! V i k t i ņ š: ZVIRBULIS UN LAPSA Zvirbuls kokā sēd un čirkst, Resnis, paēdis un priecīgs. Lēni garām velkas lapsa, Jau trīs dienas neēdusi. Zvirbuls lapsu zobot sāk: «Kā nu iet tev, putnu zagli? Vēders izkrities no bada, Lai tu kristu te uz vietas!» Lapsa klusē, zvirbuls pļāpā: «Tev ne vārda nau, ko teikt! Lūk, es kokā droši sēdu; Kad tu slietos, laistos projām.» Lapsa beigās atteic: «Tiesa, Kā nu piekļūt gaisa bērniem Manim, tādam zemes pīslim? Drīz būs jāēd pašam zeme.» Smejas zvirbuls: «Hi, hi! či, či!» Lapsa saka: «Viens tik ļaunums, Ka nau putniem paglābiņa, Kad pūš vējš un uznāk sala.» Smejas zvirbuls lielīdamies: «Či! ko kait man vējš un sala? Kad pūš vējš no vienas puses, Bāžu galvu otrā spārnā.» Lapsa nokususi, apsēst: «Galva reibst man, nesadzirdu - Panāc tuvāk! runā skaļāk! Parādi, kā tu to dari?» Zvirbuls redz, ka lapsa vārga, Pienāk droši drusku tuvāk, - Lapsa prasa: «Bet, kā dari, Kad nu vējš tev pūš no priekšas?» Zvirbuls smejas: «Muļķa lapsa! Galvu bāžu tad starp kājām, Palūk, šitā! » Iebāž galvu. - Lapsa caps! - Un beigts ir zvirbuls. M u d ī t e: LAMPA UN KRĀSNS Māte bērnus pamāca: «Klausat, Ati, Anniņa, Kad jūs vieni esat mājās, Jums no lampas jāsargājas. Bēgat ar no krāsnītes, Uzkrist var jums dzirkstītes, Drēbes, matus aizdedzināt, Un tad briesmas būs, jūs zināt!» Tikko veras durvis ciet, Mazā Anna tūlīt iet Lampai klāt un, domājiet, Skatās cilinderī pat! Ak, kā tad gan viņai gāja: Abas acis izmaitāja! Nabadzīte valkā nu Saiksni priekšā aizsietu. Bet vai Atis gudrāks bija Un, kā mācīts, paklausīja? Nē! vinš iet pie krāsnītes: «Ak, cik spožas oglītes!» Un ar roku iekšā ķer - Tūdaļ liesmas viņu tver - - Kā viņš skrej un kliedz, un raud, Un gandrīz vai sadegt draud. Tā par savu neklausību Patur nu viņš kāju klibu. M a i g a: KAS TĀDA ESMU? Pasaki aši, Kas tāda esmu? Tu esi zīlīte, Ozola meita, Rakstīta krēsliņa Dobītē sēdi, Deguntiņš gaisā Spītīgi pacelts: Pasaki aši, Kas tāda esmu? V a l d i s: BRIESMU VĪRS Ak, ko es pie cirkus redzēju! Melnu, dzīvu mori es satiku. Tam cepure galvā bij uzlikta Tāda liela, stāva un apaļa. Un svārki tam bij tādi sarkani, gari, Un rokās tam cimdi bij arī. Bet vairāk es gan to neskatījos, Ka viņš man neiekož, es bijos.

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās OTRĀ DIENA Mirdziņa zināja atkal jaunu dzejoli. Viktiņš bija klusām aprunājies ar kopēju un atcerējis vairākus dzejoļus, kurus citi nezināja. Mudīte bija apslinkusi un negribēja vairāk pūlēties atcerēties. Maiga nodeklamēja divus, vienu par sevi un otru par Mudīti. Valdim atkal iemācīja Mirdza. M i r d z i ņ a: NEPRĀTĪGS VĒLĒJUMS Pašā salumā, Ziemas baltumā, Kāds tev vēlējums Modās sirsniņā! Sīkos krūmiņos, Zaļā zālītē, Karstā diendusā Gulēt saulītē - Zilas melnenes, Sārtas brūklenes Lasīt rociņās, Likt sev lūpiņās - Zaļiem pirkstiņiem Zāļu stiebriņi Vilā, nebēdņi, Tev pa matiņiem - Tev caur matiņiem Zelta saule mirdz, - Ko tu nelaikā Vēlies, mīļā sirds? V a l d i s    s a u c:   «Pagaid', es zinu; es tūdaļ teikšu, lai neaizmirstu!» MAZAIS BRĀLĪTIS UN MAIZĪTE Es pastāstīšu to reizīti, Kā brālītim gāja ar maizīti: Māmiņa kafiju tasītē ielēja, Bet kafijā maizītē iekrita, Un maizīte kafiju izdzēra. Mazais brālītis nu bļauj: «Man vairs kafijas nau! Maizīte izdzēra jau!» Es mācīju mazo brālīti: «Apēd tu atkal maizīti, Tad būsat abi līdzīgi!» Brālītim tas nu patika gan, Apēd un smej, ka skan: «Lūk, nu es tev, kā tu man!» V i k t i ņ š: ĒZEĻA GUDRĪBA Vecs bij ticis ēzelis, Lielas nastas nesot, novārdzis: Maz no viņa labuma vairs zina, - Saimnieks viņu projām dzina. Ēzels žēlojās: «Kā dzīvošu?» Saimnieks smējās: «Došu padomu: Uzvelc sevim tīģerādu, Tevi noturēs par tādu!» Ēzels līksmo: «Ja-ījā! Pārvērtīšos niknā nezvērā; Nedrīkstēs neviens man uzbrukt vairs, Visiem būs no tīģera liels dairs.» Tā ij notika - Ēzels droši kviešu laukos staigāja, - Zemnieks redz, kas tur pa kviešiem brien, Prom no tīģera, cik jaudas, skrien. Ēzels gudris, grib vēl pabaidīt, Skaļā balsī uzbļauj vēl tūlīt: «Ja-ījā! -ījā! -ījā!» Zemnieks brīnās: «Ak tu blēdis, krāps šis! nu nekā!» Beigts bij ēzels savā gudrībā - Ja-ījā! M a i g a: PALĪGS MĀMIŅAI Aldziņa vecākā, No bērniem gudrākā, - Ir jau gadiņi Pilni desmiti. Māmiņai var Palīgu sniegt: Mazuli glauž un bar, Kad iesāk kliegt. M a i g a   s a k a:   «Un nu es nodeklamēšu vēl otru dzejoli, - tas būs par Mudīti, kura šodienai nau neko sadomājusi. Klausāties!» M a i g a: ANSĪŠA PAREDZĒŠANA Prasa skolotājs: «Cik būtu, Kad no pieciem ņemsim pusi?» Ansīts jūt: nu skolotājam Es pa prātam neizteikšu! Kad es sacīšu: ir divi, Tad par maz tas viņam liksies. Kad es sacīšu: ir triji, Tad par daudz tas viņam liksies.

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās TREŠĀ DIENA Visiem bērniem šodien gāja labi. Mudīte bija apkaunējusies par savu kūtrību un bija nu sagatavojusi dzejolīti, kas viņai pašai patika. Arī Valdis bija pūlējies, viņam tikai nepatika, ka citi, sevišķi Mirdziņa un Viktiņš, teica tik garus dzejoļus, kuri tam nebija diezcik labi saprotami. Viktiņš noteica: «Visiem jau pa prātam neizdarīsi.» M i r d z i ņ a: KO PAUDA CĪRULĪTIS Tomēr, tomēr Nu nāk vasara, Lai pūta vēji, Lai lija lieti, - Ak, sala bērniņi Aizkrāsnē! Nu nāk vasara, Skatāties! Skatāties! Saule to atvelk Aiz zelta stīgām Caur tumsu, caur miglu, Caur mākoņiem. Nu nāk vasara Zaļa un silta, Nu tikai, bērniņi, Tekat tai pretī, Vizbulīšu pušķīšus Rociņās nesot! Jaunais cīrulīts Čivina gaisā: «Ko teicu? Ko paudu? Vasara nāks! Nāks mana māsa: Lakstīgala!» V i k t i ņ š: LAUVA UN ZAĶIS Sandarkalnā dzīvoja vecs lauva, Bargs viņš bija vārdos, bargs ij darbos. Visus zvērus plēsa viņš bez jaudas. Zvēri liek tam teikt: «Ko plēs mūs visus? Labāk sūtām tev ik dien' pa vienam.» Lauva mierā bij. Ik dien' tam sūta. Rinda pienāca reiz vecam zaķim. Zaķis domīgs iet uz lauvas alu. «Ko tik vēlu nāc? Sen ēst man gribas.» Zaķis atbild: «Nau tā mana vaina. Citas lauvas aizkavēts es tiku. Man tam jāzvēr bij, ka atgriezīšos, Nu tik atnācu to pateikt tevim.» Lauva dusmīgs top. «Nāc tūdaļ līdzi, Rādi manim, kur tas blēdis dzīvo?» Zaķis aizved to pie dziļas akas. «Skaties, kungs, kur sēd viņš šinī alā.» Rāda lauvas atspulgu iekš akas. Lauva dusmās atspulgam brūk virsū, Akā iemetas un ir pagalam. Zaķis smiedams aizcilpoja projām. Smējās tā, ka pārplīsa tam lūpa. M u d ī t e: RITIŅA UN CITS GADS Mana mīļā Ritiņa, Citugad tu jau būsi citiņa: Nebūsi vairs tik maziņa, Nelēkāsi kā kaziņa; Rāmi mācīsies lasīt, Domīgi aiz austiņas kasīt. Tad tu uz skolu staigāsi, Ar bērniem pa pagalmu klaigāsi; Klasē uz skolotāju klausīsies, Tik slepu gar malu ausīsies; Būs tev negribot jātop mudrai, Galā vēl lielai un labai, un gudrai. V a l d i s: ĒRKŠĶUROZĪTE UN PRINCIS Cik skaisti baltā zīda gultiņā Guļ Ērkšķurozīte un guļot smaida! Visapkārt rozes baltā pulciņā, Tā guļ un savu princi gaida. Tev ar tā laiski gulēt patiktu, Bez darba, tikai gaidīt savu princi, - Bet tas par agru tevi uzceltu. Tev labāk gaidīt ilgdusīti - inci. Beigās Valdis pateica: «Tas ir priekš Mudītes!» Visi bērni smējās, bet Mudīte noteica: «Smejaties, smejaties, gan jau es parādīšu, ka esmu Mudīte!» M a i g a   strīdu nobeidza teikdama: «Klausāties manu dzejoli!» KAD IZNĀKS SAULE? «Ak, cik auksta šogad ziema! Kad jel reizi iznāks saule?» Sūdzas visi mājenieki. Mazais Vaidis apmierina: «Saule gaida, kad būs siltāks, Tad ir viņa iznāks laukā.» Kad citi bērni smējās, Valdis noteica: «Nu, vai tad tā nau? Kad būs siltāks, būs ij saule.» Citi atkal smējās.

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās CETURTĀ DIENA Šī diena bija sestdiena, un rīt kā svētdienā varēja gaidīt uz apciemojumiem no mājiniekiem un draugiem. Bērni bija nemierīgi, un tiem nevedās labi iemācīties savus gabalus. Viktiņš bija visdūšīgākais un mierināja citus; viņš nebažījās par apciemojumu, jo zināja, ka viņa papiņš un māmiņa atnāks visādā ziņā. Visnemierīgāki bija Valdis un Mudīte. Mirdziņa kavējās savā klusā nodabā. M i r d z i ņ a: ZIEDOŠĀ DABA UN JAUNĪBA Tā vasara, mīļā vasariņa, Kā visiem bērniņiem patīk viņa! Kā viļņo druva! Kā zaļo pļava! Nevienas vietas, kur puķīšu nava. Pa kviešiem mirdz sarkanās magones, Pa ērkšķiem smej nebēdnes rozītes, Pa smi1tiņām bērniņi rotājas, Dej, lēkā, rociņās saķeras. Ak, ziedošā daba, ak, jaunība, Tās abas vienāda daiļuma! Visvairāk priecājas jaunā sirds, Visspožāk bērniņam actiņas mirdz! Tas skatās, kur putniņš vij ligzdiņu; Pačalo līdzi ar strautiņu, - Tek garām sudraba upīte Kā mīļa maziņo biedrene. Pat meža stirniņa nebaidās Un nāk, un bērniņos noskatās; Turpat tiem blakus dzied cīrulīts, Un dzeguzīte mežā velk līdz. Dūc bites, un puķītes viņas gaida, Lauks smej, kur dzelteni tauriņi skraida, - Un augšā tik zilzila debestiņa, Ak, vasara, mīļā vasariņa! V i k t i ņ š: LAPSA UN MĒRKAĶIS Bij zvēri sanākuši lielā sapulcē. Tur uzdejoja mērkaķis tik mākslīgi, Ka zvēri viņu iecēla par ķēniņu. To skauda lapsa un ar viltu mērkaķi Pie slasta aizveda, kur gaļas ēsma bij. «Nāc, palūko! teic lapsa, «ko es atradu!» «Ā, branga gaļa, dod man ar!» teic mērkaķis. - «Es,» atbild lapsa, «esmu tikai pavalstnieks, - Man lielais gods tev visu atdot, ķēniņ, ņem!» Grāb mērkaķis pēc gaļas, slastā gūstīts top, Nu lād par nodevēju. - Lapsa smej: - «Tu gribi valdnieks būt un ļauji sevi krāpt?» M a i g a   s a k a:   «Es arī pateikšu ko par ēšanu: JAUNĀKĀS ZIŅAS NO VIRTUVES «Klau, Edīti!» - «Ko pateiksi?» «Nu, atmini!» - «Kādi brīnumi? Ko klusi? - Nu, nu!» «Ak, es ko redzēju Virtuvē šovakaru!» - «Nu saki, nu, nu!» «Rīt Jēkabi būs; Parīt Annas apciemos mūs. Daudz cepts un vārīts kļūs. Vai nāksat ij jūs?» - «Nu, kā tad nu ne?! Tikai lellīte jāauklē! Tikai kāposti jāravē! Tikai vistas no zirņiem jābiedē!» M u d ī t e   t e i c a:   «Es par ēšanu zinu citu pantiņu.» LĀGA MĀGA - «Ak, māmiņ, nu vairs nava lāga! Kā māga manim sāp, ak, māga!» «Vai nelabu, meitiņ, ko ieēdi?» - «Nē! labu; tik gardi, tik garšīgi!» «Vai aizmirsi: tam māgu spīlē, Teic ārsts, kas allaž pārēsties mīlē.» - «Ak, māmiņ, bij virums tik gards, tik gards, Tad aizmirsās katrs brīdinošs vārds! Bet nu, ak, māmiņ, nau vairs lāga! Ak, kā man māga sāp, ak, māga!» Valdis ieminas: «Es ar par ēšanu!» KAS JĀSAKA PAR BALVU? Kārlītis ir ābolu dabūjis, Ko labais onkulis tam iedevis; Bet paldies Kārlītis nau sacījis. «Vai! Kārlīt, kas tad jāsaka, Kad balva tev tiek dāvāta Kā nupat ābols no onkuļa?» Bet Kārlītis atsaka ar cieņu: «Lūdzu, vēl vienu!»

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās PIEKTĀ DIENA Svētdiena ir še slimnīcā uztraukumu diena. Jau pirms pusdienas visi gatavojas uz ciemiņiem, bet pēc pusdienas visiem ir tik daudz ko pārrunāt par pieredzēto un piedzīvoto. Un pati pusdiena arī ienes pārmaiņu parastā dienu gaitā, - apkalpotāji ienes svētdienās gardākus ēdienus, un nu tik vēl apciemotāji! Ko tie visu nesanes, kad tik vien gribētos ēst visus tos gardumus un kad tik ārsts ļautu! Bet galvenais ir tomēr mīļo mājinieku apciemojums. Šodien priekšpusdienā tikai Viktiņš savus pantiņus noteica. Mirdziņa cīnījās ar asarām, bet pirms pašas ciemiņu nākšanas tomēr saņēmās un skumji nodeklamēja dzejoli. Neviens šoreiz neklausījās ar parasto uzmanību. Mirdziņa šodien neviena negaidīja, - mājinieki paši bija neveseli, un tēvs bija aizbraucis darbā. Pēc pusdienas visi sarunājās par ciemiņiem. Tikai pašā vakarā Maiga mudināja uz solījuma izpildīšanu. M a i g a   t e i c a:   «Es šodien pirmā.» VASARA, PAVASARS UN ZIEMA Vasariņa vīpsnādama Pretī ziemai pasmējās: «Vasarai pavasara, Kas man ceļu sataisīja, Kurš to būtu padzirdējis, Ka ziemai paziemiņa?» Ziema pretī atņirdzēja: «Ko ar kalpiem lielījies? Es bez kalpu viena pati Gada kārtas pārvaldīju: Gādu sāku, gadū beidzu, - Tu pa vidu maisījies.» M i r d z i ņ a: ČIGĀNU DZIESMA Ilgas dzen mūs šur un tur, - Kur gan kavēties mēs drīkstam? Līdzi mākoņiem mēs klīstam, Miera nava mums nekur. Cieti stāv tik debess jums, Mums no vietas vietā klaidot, Visam jāiet garām smaidot, - Tāda dzīve dota mums. V i k t i ņ š: NEPABEIGTA TELLA TEIKA Tēvs stāsta jauko nostāstu Par Tellu, kas nošāva ābolu No dēla galvas, un galviņa Palika sveika un neskarta. Jo vērīgi Mariņa noklausās, Kad stāsts ir beigts, tā ieprasās: «Nu, kas tad tālāk bija?» - «Kā tā? Kas tālāk bija? - Tas stāsts ir beigts un izstāstīts.» «Bet kur tad palika ābolīts, Ko puikam no galvas nošāva? Nu vai tad to apēst tam neļāva?» M u d ī t e: PĀRPILNS VADZIS LŪST Ak tu, Ansi, ļaundari, Ko tu moci kaķīti! Taksīti aiz ausīm rauj, Mopsi vienmēr knieb un kauj; Vistām svied tu akmeņus, Mušām izplēs spārniņus; Bezdelīgām ligzdas jauc, Tauriņus uz salma mauc; Trusīšus tu stiep aiz kājām, Cāļus trenc pa visām mājām; Govīm koku nāsīs dur, Aitām miera nau nekur; Visus kustonīšus baidi - Savu sodu, ļaundar, gaidi! Vadzis, pārāk pilns, reiz lūst - Lūk, kur atmaksa tev kļūst: Kāravu tu aiztiec ar, Kā jau visiem pāri dar', Tik jau Kāravs nau tik lēns, Necieš sitienus, mans zēns! Cap! tev klāt, lai rokā kostu, Nost trīs pirksti, ak, to postu! Kliedz nu, Ans', nu gudrāks tiec, Kustoņiem reiz mieru liec. V a l d i s: LABAIS BRĀLĪTIS Vilītim brālītis nomiris, - Viņš nau vēl Jānīti aizmirsis. Pērk māmiņa Vilītim baloniņu, Vieglu, sarkanu, apaļiņu. Teic Vilītis: «Kad balonu palaistu, Kur tad tas, māmiņ, aizskrietu?» - «Uz debesīm.» - «Tur, kur Jānītis arī?» - «Turpat.» - «Še, Jānīt, lai parotāt vari, Es baloniņu tev uzlaižu, Nez, vai tev pietiek rotaļu.» - To teicis, viņš palaiž balonu.

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās SESTĀ DIENA Mīļākā kopēja, kurai bija tik maigas rokas, šodien bija saslimusi, un viņas vietā atnāca sveša kopēja. Bērni nejutās tik brīvi kā agrāk bet Mirdziņa, kā vecākā, pārvarēja sevi pirmā un uzsāka atkal dzejoļu deklamēšanu. Mirdziņa juta pati, ka viņai vieglāk paliks deklamējot, jo skumji viņai bija, ka neredzēja vakar savus mīļos. Viktiņš to nomanīja un pūlējās atrast ko jautrāku deklamēt. Arī citi bērni saņēmās, un tā diena pagāja nemanot. M i r d z i ņ a: «TAISNAIS» KAĶIS UN «NETAISNAIS» GAILIS Nu būs pagājuši gadi Divi tūkstots pieci simti, Kad šo stāstu pastāstīja Savā veidā - grieķu Ezops. Kaķis gaili bija ķēris; Labprāt tūdaļ būtu ēdis, Tikai gribēj', lai tas notiek Viss pēc taisnības un tiesas. «Vainīgs esi, nakti dziedi, Cilvēkam tu traucē miegu!» - «Nē,» teic gailis, «labi daru: Cilvēku uz darbu saucu.» «Vainīgs esi!» uzstāj kaķis: «Dārzā dobes izkašņāji!» - «Nē,» teic gailis, «labu daru: Dobēs tārpus nolasīju.» «Vainīgs esi!» nospriež kaķis: «Skaistās izrunās, lūk, slēpies. Taisnam izrunu nau vajdzīgs.» Un viņš gaili notiesāja. V i k t i ņ š: «Es pastāstīšu, kā sarunājās piecgadīgais Jēpītis ar onkuli.» JAUNĀS MĀKSLAS NESAPRATĒJS «Še, paskat, ko es uzgleznoju! Tu to pie sienas sevim kar!» - «Dod šur, lai tuvāk aplūkoju: Tas kukains! Tūdaļ pazīt var.» «Ek, ko! - Nekā tu nepazīsti! Tas kukains nau, tā laiva ir.» - «Bet ķekši še, - kas tie ir īsti?» «Tie irkļi! - Kā tu neizšķir!» - «Ak tā! - Nu, katram gadās kļūda. Bet šis, kas tāds? nāc paskaidrot. Tā būs gan mūsu sarga būda?» - «Tas ģīmis! Kā tu nesaprot'!» - «Ak tā! - Vai zini, kā es daru? Ikreiz es klātu pierakstu, Kas tas tāds ir.» - «Kā es to varu? Es taču rakstīt neprotu. Ko man ar tevi runās laisties? Nekad tev gleznas nepazīt! Tev gari skaidrot, tikai skaisties: Nāks gudrāks, sapratīs tūlīt.» M u d ī t e: AKMEŅMETĒJS MIĶELIS Ekur metējs Miķelis, Lielu lielais nedarbis: P1ēsdams, lauzdams apkārt skraida Un ar akmeņiem tik svaida. Vai tā ielas laterne, Spoguls, logs vai izkārtne - Kas tik vien tam rodas priekšā, Tūdaļ - stinkš! tur akmens iekšā! Parādās kāds bērns vai lops, Viņš ar sviedieniem nau skops; Ja tik viņam akmens rokā, Drošs nau vairs ne putnis kokā. Zirgiem, govīm sviež ka sviež, - Vai gan vērsim ceļu griež? Nē! ar akmeni tam ragos! Nu tu, puika, būsi nagos! Vērsis to kā kūleni Sviež, kur ērkšķu puduri. Dur ar ragiem kā ar iesmu, - Nu tu, puika, jūti briesmu! Kad tas sāk nu ārā līst, To neviens vairs nepazīst: Ģīmis, drēbes saplosīti, Ērkšķu krūmos sadurstīti! No tā laika Miķelis Gluži citāds palicis, - Mierīgu to redz un lēnu, Katram prieks par rātno zēnu. V a l d i s: KATRAM SAVS DARBS Katram bērnam uzdots darbs, Katram jāredz, lai to veiktu; Lai tas neizliktos skarbs, Aši sākt, lai ašāk beigtu! Smildziņai ir vistu kūts, Gailis līdz ar vistām laktā. Amats vistu Jancim grūts: Jāsameklē olas kaktā! Aidim jākopj sivēni: Tiklīdz aizgaldā tie kviec, Jātek skatīt mudīgi, Vai tiem ūdens silē liets. Līksmītei ir pīlītes: Raibas, gluži baltas, melnas, Jāredz, lai ēd zālītes, Jāpabaro vēl no delnas. Maiga: SKUĶĪTIS UN SIVĒNIŅŠ «Cik glīts ir baltais sivēniņš! Caur spalvu redz tam sārtu ādu. Un palūk, kāds tam šņukuriņš! Tik sārts kā rožu pumpuriņš. Nu, kā lai nenoskūpsta tādu?!» Bet, ak, cik muļķis sivēniņš - Viņš neciena, ko tu tam nesi, Tam gardāks kāpostkacēniņš, Un rukšot projām aizskrien viņš. Teic skuķīts: «Cūkas bērns vien esi!»

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās SEPTĪTĀ DIENA Bērni no citām istabām bija padzirdējuši, ka še Mirdziņa, Viktiņš, Mudīte, Maiga un Valdis sarīkojot sev kārtēju laika kavēkli ar deklamācijām un dziesmām. Trīs bija atnākuši paklausīties, un, kad mūsējie deklamēja, tie atkal pa starpām padziedāja pazīstamas dziesmiņas. Bērni no citām istabām būtu jau nākuši biežāk, bet reti` gadījās, ka varēja viņus izlaist apraudzīt kaimiņu bērnus. Diena pagāja jautri, kaut gan ne visi jutās labi veseli. M i r d z i ņ a: MEITENĪTE RUDENĪ «Nemaz, nemaz jau ārā nau salti! Nu, kas tad, kad uzpūš vējš kādu šalti? Ak, iesnas, ak, klepus! un kas tad par to? Lūk, skrej taču Kāravs un neklepo. Ak, rudens dienas tik skaidras un skaistas! Zils debess, un saule tā līgo un laistās! Un lapas tik zaļas un dzeltenas, Un brūnas, un rudas, un sarkanas! Mēs taisīsim lapu zeltainus pušķus, Ogu rubīnu, dimantu kušķus; Mēs māmiņas istabu rotāsim, Pie griestiem ģirlandes izstiepsim. Es pati sev brīnišķu vaiņagu pīšu, Deviņu krāsu lapiņas šķīšu, Trīs zaļas, trīs sārtas, trīs dzeltenas, Ar saulītes vizuļiem rotātas.» Un meitenīte spurkš! ārā pa durvīm, Pretī rudenim krāsotājburvim, - Tik jauki, tik jauki gan rudenis šķiet! Ko darīt? - nu ko tad? Tik līdzi vien skriet. V i k t i ņ š: RUDENS UN KALPS Lieti lija spēji, Sīvi pūta vēji, Aiz tiem brauca ašus soļus Rudais rudenīts. * Mājās rudens brauca, Ratu rumbas kauca, Tukši trauki, tukši rati: Viss ir izdalīts. * Kalps skrej pakaļ saukdams: «Pagaid', rudens, braukdams! Kur tu liki manas mantas, Citiem dalīdams?» * - «Ko tu pakaļ skraidi? Kādas mantas gaidi? Viss ir atstāts saimeniekam: Inventārs un nams!» Mudīte: VECU ĻAUŽU NICINĀTĀJI Nau tāda bērna vairs neviena, Kāds Kārlis ir un Suzanna, - Ikkatrs vecus ļaudis ciena, Bet tie tos smej un apmēda. Sirms vecītis, lūk, garām staigā, Uz savas bozes atspiedies, Te Kārlis tam jau apkārt klaigā, Par viņu skaļi smiedamies. Iet arī vecenīte kāda, Te redz jau skrejam Suzannu, Tā viņai garu mēli rāda Un mēda: «Fui, cik veca tu!» «Ak, bērni, vai mūs mierā liksat!» Teic abi vecie: «Kaunaties! Kad jūs reiz ar tik veci tiksat, Kā tad jums sāpēs, kad jūs smies!» «Tik veci, fui!» tā atcērt skuķis, «Es gan tik veca netikšu!» «Nekad man nebūs vajdzīgs kruķis!» Teic Kārlis vēl ar izsmieklu. Te piepēži - paukš! zibens spēris, - Guļ zemē Kārlis, Suzanna; Tur abus divus negaiss ķēris, Tā viņiem bij tā atmaksa. Tā vecums gan tiem nepienāca; Tiem celti kapu akmeņi, Uz tiem ir uzraksts, - ko tas māca? «Tā sodu dabū smējēji.» M a i g a: NEIZNĀKOŠS RĒĶINS Skolotājs māca Kārlīti: «Nu, Kārlīt, klausies un uzmani: Kad es tev vienu ābolu dodu Un brālītis vēl divus klāt, Cik tad pie tevis rodu? Vai vari izrēķināt?» Atbild Kārlītis: «Neviena!» «Nu, kā tad tā?» - «Nu tā: Brālīts man nedos neviena, Un tas, kas man no jums bij lemts, Tiks arī no viņa ņemts.» Kārlīts gan rēķināt māk, Bet rēķins neiznāk. V a l d i s: MAZS, MAZS VĪRIŅŠ, MAZA, MAZA NELAIMĪTE Neraudi, neraudi! Manu mīļu mīlīti, Manu mazu mazuli! Pušu, pušu salauzta Tava labā lietiņa, Rotaļdrostiņa! Rit, rit asaras, Sūrsūri sūriņas, Neapturamas. Vai t' tā paliks?! Brālīts atkal saliks, Asaras paliks!

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās ASTOTĀ DIENA Pie slimnīcas bija pieklīdusi slima vārna, kurai laikam bija ievainots viens spārns un kura nevarēja labi laisties. Kopēja bija vārnu ienesusi istabā un rādīja bērniem. «Viņu vajaga pārsiet un likt gultā, kamēr izveseļojas,» teica Maiga. «Vai viņa ir veca vai vārnas bērns?» jautāja Viktiņš. «Tā ir pieaugusi vārna,» atteica kopēja. «Tad viņa nepieder bērnu slimnīcā,» noteica Viktiņš. «Lai paliek pie mums!» lūdzās Valdis. «Nē, vārnām nau še vietas, še cilvēku bērni tiek dziedēti,» kopēja atbildēja. «Bet kur tad vārnām slimnīca?» jautāja Mudīte. «Bieriņos, pie līkā bērza,» kopēja smējās. «Bet kustoņiem taču arī sāp,» teica Mirdziņa. «Kopiet, kopiet slimus māju kustoņus un nedarāt pāri nevienai dzīvai radībai,» atteica kopēja. Šodien bērniem bij daudz ko pārrunāt, un arī dzejoļi tecēja veiksmīgāk. M i r d z i ņ a: RUNCIS - PRĀTNIEKS Runcis pa logu putniņus vēro, Ak, kā uz putniņiem acis tam zvero! Trīc lūpas, šņakst zobi, siekalas rīstās: Kaut nāktu tie tuvāk! bet putniņi bīstas. Guļ runcis nu saulē un slēdzienus taisa: «Kādēļ tie putni gan nekrīt no gaisa? Būt' dievs tiem devis jel tādu prātu, Ka viņi paši man laistos klātu! Tik muļķis tāds putns, dieva vārds! Ka pats viņš nezina, cik viņš ir gards! Nu vējš tos svaida, diez kur tie skraida, Še droša vieta sen jau tos gaida.» V i k t i ņ š: GAILĪTIS, KURŠ NEPADEVĀS Būdā dzīvo vecs, vecs vīriņš; Vecim vienīgs biedris gailīts, Nespēj maizi pelnīt vecis, Abiem būtu jāmirst badu - Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos! Vecim gadās dzirnaviņas: Pagriež tikai, bira milti. Nu tie jāva, cepa maizi, Abi gardi ēd ar gaili - Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos! Padzird kungs par dzirnaviņām, Paņem, pārnes savā muižā. Vecis raud, bet gailīts kliedzis: «Atdod, kungs, tās dzirnaviņas!» Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos! Kungs liek kalpam pakārt gaili. - Tas neko nau palīdzējis - Kartavās vēl gailis kliedzis: «Atdod, kungs, tās dzirnaviņas!» Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos! Kungs liek kalpam izcept gaili. - Tas neko nau palīdzējis - Pannā cepdams, gailis kliedzis: «Atdod, kungs, mums dzirnaviņas!» Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos! Kungs no dusmām apēd gaili. - Tas neko nau palīdzējis - Gailis izbāž knābi laukā, Kliedz: «Dod, kungs, tās dzirnaviņas!» Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos! Kungs liek kalpam: «Atcērt knābi!» - Tas neko nau palīdzējis - Kalps kā cērt, šis atrauj knābi, 40 pušu paša kunga vēders. Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos! Gailīts aši izlien laukā, Savīcina savus spārnus, Paķer dzirnas, sprukš uz mājām, Skaļi nodzied: «Kikuriku! Kikrikū! Es jau nu vis nepadošos!» M u d ī t e   t e i c a:   «Klausies, Valdi, tas būs arī priekš tevis. » PIRMAIS SNIEGS UN TĀ MĀCĪBA Ir kritis pirmais sniedziņš, No acīm jāberž miedziņš! U! u! bērni, šurp krāties! U! u! pie darba stāties! Briģītis sauc, Lūk, tur jau trauc! * Sniega piku būs velt Tādu, ka nevar ne celt! Viens nevar to spēt, Visiem būs palīdzēt! Tad uzcelsim sniega valni, Tik augsti nebūs ne kalni! Spēks ir vienībā - Tā tā mācība. M a i g a   t e i c a:   «Valdi, tas arī būs priekš tevis.» NĀKAMAIS AMATS Tante saka: «Ansīti, Teic, par ko tu gribi tapt? Nesteidzies ar atbildi, Pielūko, ka labi trāpi!» Ansīts atbild steidzīgi: - «Ak, par ko es gribu tapt? - Nu, par skursteņskrāpi!» * «Kādēļ?» brīnās tantiņa. - «Nu, ik rīt' tam nevajaga Mazgāties un slapt!» V a l d i s   a t b i l d ē j a:   «Tas būs arī priekš manis.» MAZAIS SPĪTNIEKS Mazais Ansīts nezin godu; Māte viņam draud ar sodu:, «Kad tu vēlreiz neklausīsi, Likšu tevi vistu kūtī!» Mazais Ansīts spītnieks bija, Pretī mātei atsacīja: «Bet es, mam, tev tūliņ saku: Olas es tev nedēšu!»

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās DEVĪTĀ DIENA Ārsts un māsas katru dienu apmeklēja slimos. Šodien paziņoja, ka rīt vai parīt Mirdziņa un Viktiņš varēs jau atstāt slimnīcu un iet mājās pie savējiem. Arī citus bērnus taisījās drīz atlaist. Jautrai dzejas un dziesmu sabiedrībai vajadzēja drīz izklīst. Mirdziņa un Viktiņš gan priecājās par savējiem, bet viņiem bija arī žēl atstāt savus biedrus, kurus bija iemīlējuši pa slimības laiku. Neveicās šodien tik labi ar dzejoļiem, domas bija citur aizņemtas. M i r d z i ņ a: HERAKLIS UN BAGĀTĪBAS DIEVS Heraklis bij uzņemts dievu starpā, Kad viņš pirmoreiz pie dieviem nāca, Sveica sirsnīgi viņš katru dievu. Bet, kad Plutonu viņš ieraudzīja, - Bagātības dievu, - vēl no tāles, Slēpās viņš, lai tas to neredzētu. Izbrīnījās Ceiss un prasa dēlam, Kādēļ viņš, kas sveicis visus dievus, Tikai Plutonu vien neapsveicis? «Ak,» teic Heraklis, «es noskatījos, Kad es staigāju vēl zemes virsū: Plutons apsargāja tikai - ļaunos.» V i k t i ņ š: PIRMAIS SOLIS ATKLĀTĪBĀ «Māmiņ, vai te mēs varam jel iet? Tik daudzi, tik daudzi bērni te šķiet.» - Te rotaļu laukums priekš bērniņiem, Te rotāt lemts visiem un visādiem. Te bagāts vai nabags, ir alga viena, Visiem te smiltis un saulainā diena. «Māmiņ, man bailes, ka bērnu tik daudz, Kad kāds ruan virsū ar ratiņiem brauc!» - Nu, nebaidies, Ansīt, ne brauks, ne būs, Visi še tikai prieku sev gūs. - «Māmiņ, nu kā lai es pulkā tā eju? Man kauns no viņiem, kā līdzi lai smeju?» Te Ansītim meitiņa pieskrēja: «Nāc, skriesim mēs tur pie tā kociņa!» «Tik maziņš skuķīts gan bīstams nau» - Ij bailīgais Ansītis seko tam jau. Tik maziem, maziem solīšiem Ansītis laidās - Pirmā soļa atklātībā tas baidās. V a l d i s: ULDA GRIBA Uldīts brēc bez apstājas, Asaras tam rit kā rasa. «Uldīt, vai tev kait kaut kas?» Māte bažīdamās prasa. Uldīts tikai stabulē! «Gribi ēst?» - «U, u, - nē, nē!» «Gribi dzert?» - «U, u, - nē, nē!» «Miedziņš nāk?» - «U, u, - nē, nē!» «Ko tad gribi? saki man!» Ulda atbilde tā skan: «Gribu brēkt!» M a i g a   n o t e i c a:   «Še būs tikai divi mazi pantiņi.» PIEMIŅAS VARDI Šaubās prāts, Uzticas sirds: - Dzelzs ir tumša, Zelts - tas mirdz. * Vienmēr stāv laime un gaida, Lai nāk tai klāt. Kuru tā saņem labprāt? To, kas par nelaimi smaida. * Mudīte nekā neteica.

RAINIS SAULĪTE SLIMNĪCĀ Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās DESMITĀ DIENA Šķiršanās diena bija pienākusi, rīt jau nebūs vairs jautrā pulciņa. Neviens nedomāja vairs par deklamēšanu un dziedāšanu. Arī Viktiņš bija ticis nepacietīgs, ka tik ašāk uz mājām. Mazā māsiņa mājās esot arī palikusi slima, un nu Viktiņam jāsteidzoties viņu kopt un ārstēt. Viņš tagad slimnīcā diezgan bijis, novērojis, kā ārsti rīkojoties, un varēšot pats māsiņu izdziedināt. Mirdziņa pa tām dienām bija iemācījusies garu dzejoli par ziemsvētkiem un gribēja nu to iemācīt arī citiem un kopā nodeklamēt. Bet neviens vairs nevīžoja pūlēties: visi tikai mudināja Mirdziņu, lai viņa visu pārējo vietā nodeklamējot. Ziemsvētki nebija vairs tālu, visi gribēja tiem ašāk pretī braukt. M i r d z i ņ a: ZELTA MATIŅŠ Ziemassvētku pasaka Reiz bij niknu niknais ķēniņš: Acis aukstas tā kā ledus - Kur tā skati pāri skrēja, Visi tā kā salā stinga. Uzacis kā zivju spuras, Ūsas tā kā ledus tekas, Visa seja aizaugusi Baltiem matiem tā kā sarma. Niknam ķēniņam bij meita, Tā kā saulīte tik skaista: Sārtos vaigos bija austra, Zilās acīs bija debess. Smējās viņa: sudrabs bira, Dziedāja, tad bira rozes; Sukā viņa zelta matus - Saule nāca paskatīties. Ķēniņmeitu iemīlēja Jaunais puisis vējagrābslis, Pasauls galus apskraidījis Nekurienes atnācējs. Jaunais puisis zaļām acīm, Acīgām kā vanadziņam, Matiem, vēja izvandītiem, Vienā kreklā, basu kāju. «Aidā, skaistā ķēniņmeita, Gribi vēju tautudēlu?» Ķēniņmeita atbildēja: «Gribu vēju tautudēlu.» «Ķēniņ, dod man savu meitu!» «Ej pie joda, vējagrābsli!» - Ķēniņmeita vaimanāja: «Mūžam cita neprecēšu!» Niknais ķēniņš dusmās brēca: «Ķerat man to vējagrābsli!» Vējagrābslis skaļi smējās: «Grāb nu vēju!» - Projām bija. Dusmīgāks vēl ķēniņš brēca: «Grābjat nepaklaušu meitu! Tumšā tornī viņu metat! Kur ne mūžam neredz saules!» Naktī meitu tornī meta, Kur ne logu nau, ne lūku: Ūdeni un maizi deva Tik, cik tiktu vienam gadam. Tad vēl durvis aizmūrēja, Visu apmeta ar zemēm, Velēnas tad virsū klāja: Nu jau gaisma netiks iekšā! Sēd un raud nu ķēniņmeita Visu garu gaužu gadu, - Raud ij ļaudis, zvēri, putni; Raud ij debesis, ij vēji. Visu vairāk vējagrābslis, Jaunais puisis, raud un vaida, Pūš un gauž kā rudens vēji, Vaimanā kā vakarūpis. Vējagrābslis, jaunais puisis, Apskrien apkāri pasaulītei, Meklēdams pa visām malām: Kur būt` mīļā ķēniņmeita? «Kur būt' meitas zilās acis? Kur būt' garie zelta mati? Lai būt' ļaudīm zila debess! Lai būt' silta. zelta saule!» Visu garu gaužu gadu Raud ij ļaudis, raud ij debess, Mīksts ij akmens top no raudām, Tikai ķēniņsirds ir cieta. Mīksts top akmēns, drūp un nobirst, Zemes nobrūk nost no torņa - Maza, maza šķirbenīte Biezā torņa sienā veras. Kēniņmeitas zilās acis, Pieradušas tumsā redzēt, Ierauga to šķirbenīti: «Vai tur ieies mazais pirkstiņš?» Mazais pirkstiņš ir par lielu, Neiet iekšā šķirbenītē, - Lūko iebāzt ķēniņmeita Kaut jel vienu zelta matu. Zelta matiņš šķirbā līda, Izkārās caur sienu ārā, Redzēj' gaismu, redzēj' ļaudis: Iraudis viņa neredzēja. Putniņš matu ieraudzīja, Domāja: tas dzeltens tārpiņš, Knāba matu, matiņš rāvās, Vilkās atkal tumšā tornī. Otrreiz matiņš ārā līda - Kurmis matu ieraudzīja, Domāja: tas kviešu asnīts, - Matiņš atkal tumsā vilkās. Trešreiz matiņš ārā līda, Nu to redzēj' vējagrābslis Savām vanadziņa acīm, Meklējot un garām skrienot. Vējagrābslis, jaunais puisis, Domāja - tas saules stariņš: «Saules stariņš visu zina, Tas man teiks, kur ķēniņmeita.» Sauca vējus, sauca putnus, Vēji pūta, putni knāba, Nopūta un noknābāja Zemes nost no tumšā torņa. Velti nebij raudājuši Ļaudis, kustoņi un debess - Torņa sienas sadrupušas, Noārdāmas, nonesamas. Jaunais puisis atsvabina Daiļo, mīļo ķēniņmeitu - Līksmē laistās vājie vaigi, Zelta mati spīd kā saule. Dziedādami, svilpodami Putni paceļ ķēniņmeitu, Aiziet gaisos pelēks mākons, Uzlec jauna zelta saule. Visi ļaudis gavilēja, Kustoņi no prieka lēca, - Brīnīdamies izbāž galvas Zaļās zālītes no zemes. Jaunais puisis vējagrābslis Priekā dejo vēja deju, Griezdamies pa pasauls plānu, Putekļus pa gaisu jaukdams. Un te būs sveicieni no visiem pieciem: Viktiņa, Mudītes, Mirdzas, Maigas un Valda. PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS! Ziemassvētku sveicienus sūtām Biedriem, māsām un brāļiem! Uz mums drīz griezīsies saule, to jūtam. Līdzi jums, tuviem un tāļiem, Lai solāmies neatlaisties ne brīd': Vest sauli tiem, kas tumsā vēl mīt.

RAINIS SAULES GADI BĒRNĪBAS EPUS IEVADS Moto: Munu jaunu dīnu zeme, Sapynūs tik tu maņ rodis. Bērna gadi - saules gadi: Saule pati bērnu vada, - Izaug bērns, staigā pats! Saule atiet, atnāk mēness. Maiga, bāla mēness gaisma, Jauneklīgi mēness gadi; Tūkstots zvaigznes vīram deg: Vīra gadi - zvaigžņu gadi. Tad ij maz top tūkstots zvaigžņu, Tālāk tiecas bezgalība, - Mūžam augstāk sniedzas sirmais: Sirmā gadi - aizsaulgadi. Bērnu gadi - saules gadi: Salda daile, mīļa mirdza, Dailei salda patiesība - Dziesmas dara laimes meita. Aiziet saldie saules gadi, Dailes saldā patiesība, - Dzīvei rūgta patiesība: Runā proza, klusē dzeja.

RAINIS SAULES GADI BĒRNĪBAS EPUS PIRMĀ DZIESMA SAULES PRIEKA PERĒKLIS MANU JAUNU DIENU SAULE Cik man nākas savā gaitā Atcerēties bērnu dienu, Tik es redzu gara acīm Zelta sauli atmirgojam. Ij kad neskatos uz viņu, Jūtu vieglu, siltu staru, Tā kā agrā pavasarā Cauri salam sila vaigi. Es nekad gan nebūt' spējis Izturēt šīs dzīves smagmi, Ja ne jaunu dienu saule Sildot devusi man spēku. Sasmēlies es esmu saules, Manim pietiek visam mūžam, - Ziemas rītu sakur krāsni, Pietiek visai garai dienai. Tur, kur dienu vizēj' gaisi, Vakaru vēl atviz blāzma, Tur, kur vasar gulēj' saule, Ruden zeltītas vēl lapas. Manu jaunu dienu saule Toreiz iespīdēj' man sirdī, - Lai nāk nakts un sals, un ļaudis, Nu nekas to nespēj izdzēst. Toreiz biju viens ar sauli, Atsevišķu vedu dzīvi, Laime lēma, liktens lauza, Rieksta čaulu plēsa asnis. Bojā gāja viena gaita, Vienīgā, kas pilna prieka, - Traģēdija ceļu šķīra Dvēselei uz tālāk eju. Bet, cik vien ir tālāk ejā Daiļš un darbs, un zieds, un auglis - Tik ir audzis jaunās dienās: Saules pašas īstā valstī. Draugs, ij tavas jaunās dienas Slēgta pasaule par sevi, - Jaunas pasauls bojā eju, Bērnu epu es jums dziedu. SAULE UN LAIME Saule Laimi aicināja Savu sīku pasaulīti: Mazu brīdi pasēdēt, Papriecāties mazu prieku. Savu sīku pasaulīti Saule gudri gādājusi, Paslēpusi ļaužu acu Tālā zemes stūrītī. Saul' ar Laimi sasēdušas, Galvas kopā sadūrušas - Noskatās smaidīdamas Saules prieka perēklītī: Zaļa zāle, sīka nora, Zilu puķu paklājiņa - Visapkārt sastājuši Sila koki sargādami. Sīkas noras galiņā Ežmalīte, sētmalīte, - Saul' ar Laimi noskatās: Kas guļ noras galiņā? Viena maza dvēselīte Mīļas aukles rociņās. - Dvēselītes zilas acis Saulei pretī iesmejas. Zilas acis, linu mati Mazbērniņa, puisēniņa, - Skaļa balss, prieka skaņas Saulei pretī iesaucās. Smaidi, Saule, siltu smaidu Savam saules bērniņam! Nēsā, Saule, saules bērnu Savā zelta saujiņā! Saul' uz Laimi paskatās: «Ko mēs abas sacīsim? Ko tu saules bērniņam, Laime, balvā dāvināsi?» Laime Saulei atsacīja: «Tavs bērniņš, nava mana, Tu bagāta pati esi, Ko tav' bērnam dāvināšu?» Saule teica: «Vai man dien! Tavu skopu Laimes māti! Ko es spēju? - Sevi dot: Pērns lai līdzi deg kā saule.» Laime pretī iesmējās: «Ko lai vairāk vēlas dzīve? Deg un sadeg, gail vēl ogle, Pelnos aug vēl zaļas puķes!» «Vai man! vai man!» teica Saule, «Prātā bij man prieka pērklīts, Vai tev vairāk nava prieka?» Laime atbild: «Degt ir spīdēt!» Saule Laimi lūgtin lūdza: «Paliec jele jaunās dienās!» Atbild Laime: «Būšu, būšu! Jaunas dienas - laimes dienas.» Dzeltens tauriņš atlaidās, Uzlaidās bērna krūtīm. - «Kur tas nāca? Kas to laida?» Palūkojās Saul' uz Laimi. SĒTMALĪTES GULĒTĀJS «Ko tu stāsti?» jūs man prasāt, «Pasaka, ne dzīves gājums!» - Ak, vai katris dzīves gājums Nau tik pasaka un sapnis? Sapņa veidā tagad rādās Manim pirmās bērna miņas, Kad es pūlos atcerēties Viņus tālos saules gadus. Lēni mostas, kāpj no dzelmes Miglas plankums, gaišs un gaišāks, Veras skaidre, šķiras krāsas, Līnijas un ainas dalās - Iznirst pirmā bērna miņa: Bērns pie žoga, aukles rokās, Apkārt saule - «Kur tā vieta?» - Tēva muiža Tadenava. Pirmā atmiņa man -- saulē; Arī pēdējā būs - saule: Visu dzīvi mani tura Taisnu saules stiprā roka. Ļaunas dienas, ļaunas likstas, Ij ne ļaudis nespēj nieka, Ij ne laime nespēj nieka: Nespēj lauzt man saules sirdi. Saulei pienākums pret mani: Saule rada visu dzīvi, Saules griba cēla mani, Ne tā bija mana griba. Manā griba pretī bija, Pret` es brēcis skaļu balsi, Protests bijis nepārprotams, - Tā man teica mīļā māte. SAULES GLAIMI Ak, es gan jau toreiz jutu, - Neapzinis, - kas mūs gaida: Saules prieka perēklītī Nesēdēt man visu mūžu. Daudz vēl teica mīļā māte, Ko es nu vairs neatminu, Kaut gan pats es biju klāt Galvenākais dalībnieks. Tā jūs prasāt: «Kad es dzimis? Kuru dienu? Kuru laiku?» Ak, tik sen tas ir jau bijis, Ka vairs lāga neatminu. Esot dzimis dienas vidu, - Kad es brēcot neaprimis, Mani ienesuši saulē, Kad es stājies - saules glāstu. Tā, lūk, saule dzīvē veda, Laipniem glaimiem iemānīja, - Nu bij dzīve jādzīvo, Lai tā nāktu, kāda nāktu. Tā jau allaž saule dara Jeb, kā saka, dabas māte: Panāk maigi lielos mērķus, Nelietojot rupju varu. Ne dēļ baudas mūsu dzīve, Pienākumā mēs to nesam, - Esam likti dzīvē pildīt Pasauls dzīves uzdevumu. Šinī zvaigznē dzīves sargi, Dzīves raugu sevī nesam - Laužam nāves nebūtību Kā tie īstie saules bērni. Mūs še tīklā tura daile Siltos, skaistos saules staros, Zelta zīda pavedieniem Esam mēs pie sāpēm sieti. Sola tādus debess priekus, Ka mēs apmulstam no laimes: Kvēlodami, smaidīdami Ejam rūgtu nāves gaitu. DROŠI DATI Es jau redzu, lasītāji Pilnā mērā mierā nava: «Vēl nau doti droši dati, Kurā tad tu gadā dzimis.» Taisni tūkstois astaņsimti Seši desmit piektā gadā - Tā to skaidri apliecina Mācītāja krustāmzīme. Te vairs šaubu nau, het - šaubas Ceļas dzimumdienas laikā, - Un, lūk, tur nau intereses Izklīdināt neskaidrību. Tagad svinam dzimumdienu Divas dienas, citreiz trijas, Jo nau tieši nosakāma, Kura diena būtu īstā. Agrāk lieta bija skaidra: Trīsdesmitā augustdienā, Tad, kad svinēj' kurzemnieki Savus brīvlaišanas svētkus. Tad es slavējos par pirmo, Kas ir dzimis brīves dienā, Kam ir jāpauž brīves slava, Kam ir jācīnās par brīvi. Arī šo kā pienākumu Uzlikusi manim saule, - Un man jāteic līdz ar Heini: «Labs es biju brīves kareivs.» Jaunais kalendārs nes jukas: Septembra vai divpadsmitā Jeb vai vienpadsmitā dienā - ? Nez, kad jautājums taps izšķirts? Bet nu seko droši dati: Tēvs ir Krišjāns, māte Dārta, Vectēvs Andrejs, - vecmāmiņa: Es nekad to neredzējis. Tēvs no Stelpes Pliekšāniem, Māte ir no Vecās muižas Odiņmājām; - abi divi Slavas pilnās zemgaļcilts. Miņas iet, ka mātes senči Lietaviešu bajārdzimta, Mēra laika ienācēji, Kad bij tukša zemgaļzeme. Manī plūstu latvju asins, Maisītas ar lietaviešu, Darot mani vienotāju, Dodot jaunu pienākumu. Rados bij vēl tēva brāļi, Laikam divi, varbūt vairāk, Mātes brāļi arī divi, Ir vēl dzīvas atvasītes. Radu rakstus glabāj' māte, Visus līdz pat keluvaiņiem, Manai paaudzei tie zuda, Mēs jau pasauls izsvaidīti. Man vēl bija divi brāļi, Vēl pirms manis atnākuši, Bet tie atkal aizgājuši, Nesagaidīdami manis. Bijuši tie abi gudri, - - To es ticu, to tas rāda, Ka tie tūdaļ aizgājuši, Tiklīdz redzējuši dzīvi. Pēc tam nāca, vēl pirms manis, Mana māsa Elīziņa, Tā gan palika šai saulē, Bet bez prieka, kā to redzēs. Tātad, liekas, pazušanai Lemta vīru Pliekšāndzimta, - Dzīvs vēl brālēns Mārtiņš Pliekšāns: Dēla nau tam, tikai meitas. Pazūd vārds, un pazūd dzimta, Meklēju sev citu vārdu, - Simtkārt jādzīvo ir tam, Kas ir pēdējs savā vārdā. MĀCĪTĀJS UN PIRKSTS Drīz pēc pirmā lielā ceļa, Kad es ierados šai saulē, Bij man otris ceļojums, Vēsturiski neapstrīdams: Zīmogotā dokumentā - Manā krustāmzīmē sacīts: Kaldabruņas baznīcā Kristīts: neunzehnten September. Tātad es no Tadenavas Gūt sev cilvēkpilntiesības - Ceļojis uz Kaldabruņu Divnedēļu vecumā. Agri sācis ceļošanu, Neapzinis apzinādams, Ka būs daudz un tālu ceļu Zemei pāri un vēl tālāk. Daudz vēl minēts krustāmzīmē: Dati, zīmogs, mācītājs, Krusta tēvi, krusta mātes, - Noklusēts viens notikums; Notikums, ko māte stāsta Līdz ar acu lieciniekiem: Pats to vienmēr apstrīdēju, Nezinu ne zinis, minis. Mācītājs ar ūdens trauku, Krusta māte turot mani, Baltās muselīna drēbts Apzeltītas saules staru. Ūdenstraukā mācītājs Mērcot pirkstus, kā jau nākas, - Es no visa tā un cita Neatceros it ne nieka. Tik kā tāla nojautiņa - Iedoma varbūt tik māna - Šķiet man: ūdens vizuļotu, Lēktu, dietu saules stari. Mācītājs ar slapju pirkstu Manai galvai nācis tuvu, Tad nu es, - lai viens nu saka? - Mācītāja pirkstā - kodis! It nevienam visu mūžu Neesmu es pirkstā kodis, Sevim pašam gan es reizēm Pirkstā kodis nožēlodams. Kodīgs gan es esmu bijis, Kad par citiem bija jāstāv, Sevi pašu aizstāvēdams, Neesmu nekad es kodis. Māte teica: «Pirmo zobu Svētā vietā izmēģina.» Tēvs tik smējies: «Laba zīme, Dēls būs tēvā atsities.» Saule teica: «Saulesbērns Tā kā saulīte ar zobiem, Kad tam nejauj lēkāt līdzi Kā uz ūdens saules stari.» GAIĻU KAUJA «Gaiļu kauja!» balsis sauc, «Ā, mēs zinām - gāgaņkaru!» «Nē,» teic citi, «tas nau tas, Tas būs gailis, kas to knāba.» «Nu, tad stāsti par to gaili, Kas reiz ņēmies noknābt tevi!» «To jau zinām!» citi atbild. «Nē, lai stāsta visu skaidri!» «Antons savā grāmatiņā Pāris rindās visu izbeidz; - Tikko labi ieklausījies, Te jau beigas, - nē, tā nevar!» «Kāds tas gailis? Kā viss bija?» Vai vēl redzot vaigā rētu? Daudzi mazi bērnu pirksti Meklējuši man to rētu. Šķirsta ūsas, šķirsta bārdu, Pieturot aiz degungala, - Es jums varu pateikt tieši: Ir vēl tagad vaigā rēta. Tagad atminos tik vienu: Saule spīd, man rokā zariņš, Citu stāstīja man māsa Līdz ar citiem lieciniekiem. Par to kauju Aspazija Tagad joko: «Vīrs kā briedis, Gailis tevi noknābt spēja, Sievietēm bij jāglābj tevi. Tu pat nejaud dullu mušu Nodzīt sev no degungala; Un tu biji cauru mūžu Cīnītājs pret visiem mošķiem!» Lūk, ar gaili tā bij lieta - Visu skaidri pastāstīšu: - Tā bij pirmā mana kauja, To es tiku pazaudējis. Dienas vidū tukšā sētā Vistas vien tik smiltīs pērās; Varens gailis - zelts un sarkans - Vistu baru pārlūkoja. Gailim bija liela sekste, Cepure uz viena sāna, Zeltiem šūti brūni svārki, Bikses kājās, gari pieši. Gailis šķībi noskatījās, Kā es sētā rotaļājos: Vasar' bija, silta saule, Krekliņš vien man muguriņā. Baltas smiltis, zaļa zāle, Es pa zāli tekalēju, Nedrošas vēl bija kājas, Bet jau pats es pratu staigāt. Kuplis zariņš bij man rokā, Vicinādams tuntuļoju, Nesaprastās bērna mēlēs Skaļi dziedot savu prieku. Pēkšņi virsū brūk man gailis, Pirmais dziedātājs šai sētā: Ko es taisot tādu troksni? Ko es baidot viņa vistas? Līkais knābis cērt un kapā, Spārni sit, un pieši spārda, - Cik spēj sargāt mazais zariņš? Cik spēj krekliņš muguriņā? Zelta mati izplūkāti - Vaigi, galva saplosīti, Nezin kas vēl būtu bijis, Te par laimi atskrej māsa. Aizdzen nikno uzbrucēju, Aiznes zēnu, mazgā, pārsien: «Labi, ka vēl acs nau ķerta, Tad tev būtu jābūt aklam!» Tagad Aspazija joko: «Praviets pravieti, lūk, pazīst! Laikus būtu konkurentu Izņēmis no apgrozības.» - Stāsti tāļāk! - Stāsts jau galā, Beigās uzvara bij mana: Gaili zupā izvārīja, Bet es netiku to ēdis. TADENAVAS SAULES PĒRKLIS Pirmie lielie notikumi - Visus apņem Tadenava, Tēva muiža Augšgalē, Pilskalnē pie Ilūkstmiesta. Latgalietis dzimis, Zemgaliets, puslietavietis - Trejas latvju, leīšu ciltis Kopā rokas sadevušās. Mickeviča «Pan Tadeušs» Muižai deva savu vārdu, - Un jūs zināt, tas bij varons, Kas pret cara varu gāja. Teju manu dzimtu gadu Bija poļu lielais dumpis, - Karātavu Muravjovs Tad vēl paspēja to apspiest. Lielā laikā iekšā dzimu: Manā mūžā bij vēl lemts Redzēt brīvu poļu tautu, Brīvus brāļus lietaviešus. Kāda bija Tadenava? Manas acis neaptvēra; Pēcāk es to neredzēju, Un vai redzēšu vairs tagad? Citi ļaudis man to saka: Zaļi dārzi, vecas liepas, Zaļi iegrimusi māja, Tā kā visas latvju muižas. Visa sirds uz tevi laužas, Bet es neiešu, - es zinu: Tagad savu saules pērkli Asarām es pieraudātu. ARDIEVAS NO SAULES PĒRKĻA Savā pērklī trejus gadus Saule mani mitināja, Ceturtais gads pusē bija, Ardievas bij jādod pērklim. Bezdelīgu jaunā audze Četrās nedēļās jau laižas Pāri jūru tālu zemi - Ko tad sūdzies? saka saule. Ērtie rati, tēvs un māte, Kāju vidū es un māsa, - Vārtos saule izvadīja, Līdzi tecēj' zaļi meži. Plaši acīm atvērās Jauna pilna pasauls aina, Kā no šauras ziemas būdas Iziet laukā pavasara. Tūkstots lietu, tūkstots vietu, - Visas jaunas, neredzētas: Teic, kas tas ir? teic, kas tur ir? Ak tu brīnums! ak tu skaistums! Kas par koku? Kas par pļavu? Kāds tur mākons? puķe? zāle? Kādēļ meži ir tik zaļi? Kādēļ mākoņi tik balti? Tēvs un māte, mazā māsa Nespēj visu skaidrot, stāstīt, - Tūkstots jaunu jautājumu Ceļas mazam ceļotājam. Saule bērnu viļ no pērkļa Raibām, skaistām rotaļiņām: Ej nu skatīt, jautāt, brīnot, Rotaļot ar pasauls dzīvi.

RAINIS SAULES GADI BĒRNĪBAS EPUS OTRĀ DZIESMA DAUGAVAS KLĒPIS DEBESU GABALS Tālāk, tālāk prom no pērkļa Saule vīla rotaļiņām, - Piekūst acis, pārnem bailes: «Paskat, kas tie puspelēkie?» «Kur tad, dēliņ?» - «Puspelēki - Satupuši skrej mums pretī! Skrej mums apkārt, bailes metas. Iesim atpakaļ uz mājām!» «Dēļiņ, tie jau tikai celmi!» «Kad tie celsies?» - «Nevar celties; Tad tik ceļas cirsti koki, Kad tie taisa tēvam mājas.» Pēkšņi priekā bērniņš šaujas: «Paskat! zemē nokrituši Baltais mākons, zila debess! Vai, cik skaisti! dod man! dod man!» Smejas māsa, tēvs un māte: «Paga, paga! dosim, dosim! Tas nau debess, - tā ir upe, Daudz, daudz ūdens: Daugaviņa!» «Paskat, bet nu Daugaviņā Gabals saules iekšā kritis! Kā viņš lēkā!» - «Nu, jel klusi! Labāk būtu pagulējis.» Saule zēnam aizmiedz acis, Sapņu segu pārmet pāri. Māte klusi norunāja, Saules vaigā vērdamās: «Saule, Laima, Daugaviņa Mana bērna aukles bija: Laima, jautri gražodama, Allaž met no rokām bērnu. Daugavmāte pacēlusi Auklēj' visus bērna gadus, Vēl līdz Rīgai nāca līdzi, Tālāk nespēj Daugaviņa. Saule vien vēl tālāk spēja, Kad ij jāiet svešas zemes, - Kad nekur vairs nebūs drauga, Tad tu viena būsi, saule.» * Zelta kārklos saule sēd, Smiltīs laime rušināja, Krastā gulēj' Daugaviņa, Kājas mirka ūdenī. Vizuļotu ūdens virsu Visas trijas runājas, - Laimes pirksti smiltis bārsta; Ziedi birst un tauriņrozes. Daugav' kāju kustināja: Miglās cēlās daiļi tēli, Laukā nāca dienas vidu Senu laiku zaigumā. Saule silti skatījās: «Ko tev teikšu, Daugavmātei Tev es dodu savu bērnu, - Vadi savā pasaulē!» Daugavmāte, Daugavmāte! Kā lai tevi nemīlētu? Tu mīlēji mani mazu, Smilšu klēpī auklēdama. ZELTA TAURIŅŠ Tēvs ir muižu nomā guvis, Lielāku par Tadenavu, Verstis trīs no Daugavpils, Dinaburgu toreiz sauca. Randene - tā raksti saka, Ļaudis Mihnovku to dēvē, Niknauku vai Mikanauku, Kā nu kuram mēle veļas. Klusa, maiga vientulība, Plaša tāle, līdzi lauki, Kalni apkārt lokus lika, Daugaviņa klēpī ņēma. Apaļa kā sētuvīte, Slēgta pasaule par sevi, - Ne tas šaurais saules pērklīts, Pirmā slēgtā pasaulīte. Debess vāks uz sētuvītes, Pilna jaunu saules mantu, Slēgta - tomēr tuva dzīvei: Top še savs un iet uz citu. * Še nu mazam ceļotājam Gāja tā kā viņam lielam, Senam grieķu Odisejam: - Gulošu to mājās ieved. Mostas mazais: sveša sēta, Durvju priekšā lielceļš staigā, Aiz tā pļava, aiz tās rija, Aiz tām kalni - viss kā sapnis! Skrej pa labi - ābeļdārziņš; Skrej pa kreisi - vientuļš krāsmats; Skrej ap māju - ak tu brīnums! Elpa aizraujas no prieka! Sapnis! sapnis! zils un zeltains, Dzirkstes dzirkst, un zvaigznes zvīgo, Uguns žilbst pa ūdens virsu, Acis žilbst, un zaļums šaudās. Zēniņš plaukstas sit un smejas: Zaķīši un saules zēni, Spoži spāri, žibu mušas, Kukainīši, zelta tauriņš! Skaļi atskan: zelta tauriņš! Dod man! dod man! zelta tauriņš! Rokas sniecas, kājas stiepjas - Plankš! un puisīts Daugavā. Saskrien ļaudis, zēniņš smejas, Pats no ūdens laukā rāpjas. Smejas līdzi Daugavmāte: «Tik tu vien man klēpī biji!» Auksts vēl bija, agris aprīls, Pārģērbj sausu, karstu tēju, Gultā iekšā, rāt grib māte, - Zēns tik smejas: zelta tauriņš! Zēns tik smejas: «Viss kā sapnis! Visa tik skaists, un, mīļā māmiņ, Tu vēl skaistāka pār visiem, - Māmiņ, vai tu arī sapnis?» «Guli, dēls! tavs zelta tauriņš! Modīsies, tad beigts būs sapnis.» Tēvs teic: «Kas tur būs no zēna? Ūdens skrējējs, saules ķērējs!» JAUNAS PASAULES ATRADĪBAS Puisīts paver āra durvis: Jauna, plaša pasaulīte! Skrēja pirmā ekskursijā Atrast jaunas saules zemes: - Durvju priekšā lielceļš staigā, - Puisīts pāri skrien pār ceļu! Ceļa priekšā pļava plešas - Puisīts metas mīkstā pļavā. Cik te ziedu! Cik te smilgu! Caurām dienām zālē gulēt! Sevim pāri sasiet smilgas: Nu kā gultā segā sedzies! Pļavā pūne, - skrej uz pūni: Pilna saldas siena smaršas! Pļavā rija: melni vārti, Pilna baigu noslēpumu! Dienas vidū visi guļ: Tīkam-baigi, draudam-maigi! Vienam pašam tumšā rijā: Mēmi trokšņi, melni rēgi! Nu tie spēlē! nu tie danco! - Ārā bēga; saule smejas: «Saules birzē labāk tec! Sudrablapas virinājas.» Sudrabziedu pulkstenītes Zālē smejas locīdamās, Bēg pa pļavu ezerpusi, - Ķerdams puisīts līdzi skrēja. Ezers, sevi sargādams, Kalmes, niedras apkārt licis, Ezerspāres klusi smej: «Kā tu, puisīt, klātu tiksi?!» - «Ko jūs tādu sargādamas?» «Nogrimušu zelta pili!» - «Gan es pili augšā celšu, Kad būs bridu zābaciņi!» Tālāk skrēja mazpuisītis, - Mežiņš pretī nostājās, Alkšņi, apses, rupji koki: - «Kur tu iesi?» - «Kas jums daļas! Stāvat vieni, nelaipneļi, Citur laipnus atradīšu!» Skaista, augsta, kupli zari - Mīļi māja zelta goba! * Te sirds pārrauj pavedienu: - Zelta goba uzgleznota, Dota man no mīļas rokas! Tāļais draugs mans, Alfrēds Jansons. Otra glezna: Randenmuiža, Labā: klusa Daugaviņa, Kreisā: balta lielceļjosta, Vidū: mīļā, vecā māja. Draugs dod līdzi mīļus vārdus: Līdzīgs es tai gobai esot, Gribot apkārt sīkus krūmus Pasargāt un pacelt augšā. Nezināms mans draugs man paliek, Lai jel saņem vēlu paldies! Pūlos pildīt viņa vārdu: Līdzīgs kļūt kaut cik tai gobai. LIELCEĻŠ, VELNS UN DIEVIŅŠ «Kur tu biji visu dienu? Izmeklējos, izsaukājos, Būtu atsaucies jel reizi!» Māsa rājas, zēniņš smejas. - «Zin, cik skaisti! Kā māj goba! Pulkstenītes skrej un zvana! Ezers, pi1s un mežs . . .» - «Vai dieniņ! Aizskrej vai līdz pasauls galam!» - «Kur tas ir?» - «Pie Asinaukas, Gals tur tavai pasaulītei.» - «Tur es neiešu, kur asins; - Bet kur tavai?» - «Debess tālēs.» - «Tad es arī turpu iešu!» - «Mazais muļķīts, ko tu zini?» - «Lūk, brauc vezums, to es zinu! Tas ir krieviņš. - Vej, jāj čigāns! Skaties! skaties! Čigānkulba! Pilna spilveniem un pēļiem, Laukā karas bērnu galvas, Tā kā žīdam teļus vedot. Skat, brauc rinda tirdzinieku! Kliedz un plīkšē pātadziņām. Puikam svilpe, skuķim kliņģers. Puika rāda manim mēli. Poļu šļakta, pan veļmožni - Lepnis vēl, kaut nabags žurka; Žīds tam stāsta, rokas mētā: «Bardzo dobže, oidi cores!» Leišiem vasarā vēl kažoks, Tam vēl virsū linu mētels; Muhobrodam plāniņš krekliņš; Vācu miesnieks - resnis vēders.» Zēns skrej ārā. «Neskrej tāli!» - «Es tepāt tik, ceļa smiltīs.» Stundām sēd aiz puķēm dārzā, Smiltīs rokas, ceļu vēro. Dienu, nakti trokšņo lielceļš, Smaidot šalko Daugaviņa, Abas dzīves straumes straujo, Mēmi klusē spoku rija. «Vej, pie ceļa cūkas rakņā, - Cūkai mugurā jāj vārna?» - «Vārna kukaiņus tai ieskā, Tādēļ cūka ļauj tai pajāt.» «Lūk, tam brangam, brūnam zirgam Cits, tāds mazāks, paskrej garāmi Mūsu brūnis, baltām krēpēm, Tas neviena nelaiž garām.» «Skaties! Kareivs spožām pogām Ratos ved, tur: gara bārda? Lieli ragi! Melns un negants! Velnu kareivs ved, skat, velnu?» Saskrej ļaudis: «Kur ved velnu?» «Tas jau, dēls, nau velns, bet āzis!» - «Dikti līdzīgs! - Bet es zinu, Kāds ir dieviņš, - tāds kā tētiņš!» TĀLES JĀTNIEKS UN TRĪS KUSTOŅI Atkal laukā: «Skat, kāds skaistums! Ratos iejūgts maziņš zirdziņš! Ak, kad man tāds, poniņš būtu! Tētiņ, dod man to kā dieviņš! Es tad jātu vēl aiz kalniem, Pāri lēktu Asinaukai, Jātu uz tām Līziņ-tālēm Dienu, nakti, tālāk, tālāk!» - «Dēliņ, kur es tādu ņemšu, Es jau neesmu tas dieviņš. Citu jājamo tev došu: Kūtī liela, veco aunu!» * Auns bij drūms un lieliem ragiem, Dobji brēc, bet labu sirdi. Uzkāpj zēns, viņš iecērt galvu, Uzšauj zēns - viņš laiž kā viesuls. Govju starpā gara eja. Galā apstāj auns un jātnieks, - Atkal drāž un spiedz no prieka. Auns ir labs, bet nava ponijs. «Daudz par aunu ļaunāks vērsis: Tavu māsu sabadīja. Pastāstīšu - » «Nē, man bailes. Žēl man dikti, mīļo māsiņ.» «Nu, tad palīdz' māsai darbā, Diezgan liels jau tagad esi!» - «Diezgan liels jau,» atbild puisīts, Degungals jau sniedz līdz galdam. «Darbu daudz un daždažādi: Stērķeles no buļbām taisīt, Sveces liet un ziepes vārīt, Mieles raudzēt, dzijas krāsot.» - «Stērķeles man patīk taisīt: Balts un skaists zem ūdens sniedziņš; Ziepes smird.» - «Nu, kritis liellops, Kā lai nesmird, vāra ziepēs.» - «Kurš ir kritis? Vai tas vērsis, Negantnieks, kas badīj' māsu? Tad es iešu vārīt ziepes, Lai viņš pretī smird, cik patīk.» * Pēkšņi ārā negants troksnis, Kviec un spiedz, un brīkšķ un brākšķ, Sauc un ūkšina, un smejas, Skan pa sētu, atskrej šurpu: «Lielais vepris - putra vārās - Atlauž durvis - skrej uz upi -» Viens caur otru jaucot stāsta, «Kas tur bija?» - «Ļauj man stāstīt!» «Daglais vepris ķēķa durvīm Krampi atlauzis ar snuķi, Lielo katlu, pilnu putras, Zobiem nocēlis no uguns. Katlis šķiebjas, verdošs šķidrums Līst uz vepri, noplucina, Nabags kviec un skrej uz upi, Visas cūkas kviec tam līdzi.» PIENA KUNKULS, VILKS UN DZIESMINIEKI Ilgi smējās vēl par vepri: «Ko tu lien, kur nau tev daļas?» Tad bij smiekliem jauna viela. Diez kā negribas to stāstīt. Liela muiža, govju daudz, Pilsāts tuvu pienu pārdot, Pagrabā simts podu piena, Toveri ar saldu krejmu. Tovers liels, tur ērti tupēt, Kad bij tukšs, tur bieži līdu, - Reiz, kad pilns bij, zēns tur gadās, - Jūs jau nojaužat, kas iznāks! Muša iekrīt, netiek ārā: «Nabadzīte, kā tā kuļas!» Glābj, un plankš! pats glābējs iekšā! Te nu bija piena kunkuls! Ganu meita vēlāk smējās: «Kunga dēliņš, tāds tev gudris, Neslīkst ūdenī, bet krejmā! Mums ne piena nau, kur noslīkt...» Citi smej: «Ņu tev kā veprim! Ko tu lien, kur nau tev daļas?» - «Krejmu dzert zin pamatīgi, Vai zin arī govis ganīt?» Otru dienu: «Ej nu ganos!» Uzšuj jaunas pastaliņas, Vecā Oņņa māca ganīt, Dziesmas dzied un stāstus stāsta. * Kā pie govīm vilkam gājis: Siens virs kūts, tur tilts, ko uzbraukt, Vilks pa nakti suni dzinis, Suns pa tiltu, vilks tam pakaļ, - Suns pa lūku nolec kūtī, Vilks tam pakaļ skrej un iekrīt Kūtī iekšā, govju starpā: Govis trūkstas, krāc no dusmām! Saites rauj, lai bruktu virsū, Vilks no bailēm ielien kaktā. Ļaudis skrej, redz vilku tupam, Spožas, lielas asras raudam! * Mājās māte saka dziesmas: «Tev daudz skaistākas par Oņņu!» Maltuvē dzied maldams Marčuls: «Tev daudz skaistākas par Oņņu!» Tik ij bij tās ganu gaitas - Viena diena: «Ko es iešu?» «Ko tu eisi?» saka Marčuls, «Mu du gražai pagiedosim!» Padziedojām cauras dienas Nebeidzamu vienmuļdziesmu; Rūca akmens, rūca dziesma Līdzi smaga kā tas akmens. Kā es tevi iemīļoju, Vecais Marčul, un tu mani! Nu mans prāts: varbūt tu biji Likteņtēvs ar liktens dziesmu? Nakti atkal guds Nedzveckis Žēli dzied kā rudens vēji: - Pirmie likāt nojaust zēnam, Ka tik dienā saule smejas. * «Māmiņ, dzied' tu man par sauli! Visi darbi saulē darās, Tu par katru zini dziesmu: Dzied par stērķelēm, par svecēm!» - «Tādu dziesmu nava.» - «Kādēļ?» - «Nava sacerētas.» - «Kādēļ?» - «Agrāk nebij tādu sveču.» «Vai tad tagad nesacerē?» DAUGAVAS PLŪDI «Māmiņ, kādas tagad dziesmas?» - «Klusi, dēliņ, palūk' laukā: Otrreiz ceļas Daugaviņa, Ledus grūst, nāk lieli plūdi.» Kupla Daugava līdz malām, Pļava pludo, ezers plešas, Ūdens nāk pie dārza vārtiem, - Puisīts mērot zarus sprauda. Ūdens kāpj pār zariem pāri, Puisīts iekšā, - ūdens pakaļ: «Māmiņ, māmin, Daugaviņa Ciemā pie mums atnākusi!» Lēni, bikli ienāk ūdens, Izstaigā pa visām telpām; Pagalms pilns, peld baļļas, siles, Kūtsaugšā ved govis, zirgus. «Ko tu vedi tādu viesi?!» Māte rājas, puisīts smejas. Daugaviņā teic: «Es nācu Klēpī paņemt puisēniņu.» Ūdens atkāpjas no sētas, Puisīts iziet ārā lūkot: Plašās tāles zili pludo, Sudrabs tek pa pasauls virsu. Plašos palos peldas pūne, Peldas goba, mežs un rija; Jons un puiši laivā braukā, Puisīts līdzi, plaukstas sizdams. Paugurīšos satupuši, Zaķīši no paliem glābjas, Ceļam laivā, palaidīsim, Kad būs plūdi atkrituši. Jans un puiši zivis šauda, Saķēruši sirmu samu: Liels kā teliņš, melns kā velniņš, Plata mute, garas ūsas. Cik te putnu; krīkļu, pīļu, Gārņū, gaigalu un gauru, Niru, ložņu; zosu, kuigu; - Puisīts līdzi, plaukstas sizdams. Ūdens atkāpjas un uzplūst, Ledus lien, un vižņi veļas, Spārnus sizdams, gailis brauc: Pieteikt Rīgā pavasaru. Ilgi dižo Daugaviņa, Saule skatās spoguļplūdā: Sudrābs plūdo, plūdos zelts, Līdzi puisīts, plaukstas sizdams. DAUGAVAS DIEVIŅŠ Nu jau diezgan Daugavmantu: Atnes treknus ūdens mēslus, Atnes neauglīgas smiltis, Visi zivju pārēdušies. Ej nu, Daugav, savā gultā! Laukā iesim darbā iesim! Ciemā brauksim, puisīts līdzi, Puisīts līdzi, plaukstas sizdams. Pasaulītei atkal plesties! Puisīts priecājas uz ciemu: - Daugav' smej, un plūdi neplok: «Man šepat tīk paciemoties!» Dievu lūdz, lai plūdi plaktu, Nepalīdz, - nu puisīts palūgs: Klusi iet aiz klēts un lūgsies, Ko lai lūdzas? Daugaviņu! Bet ko ļaudis lūdz, tas - dieviņš, Vai tad dieviņš Daugaviņā? Daugaviņā dejo saule; Vai tad saule gan tas dieviņš? Tētiņš līdzīgs ir kā dieviņš, Dziļām acīm, laipnu seju, - Poniju viņš nespēj padot, Kurš kā suņus piesies plūdus? Vecs, vecs vīriņš, ļaudis saka, Ubags ejot, tas viņš esot, - Vai tas būtu vecais Marčuls? Dziedāt prot, bet plūdus neveic. Jāpaklausot, jābūt labam, Pāri nedarīt nevienam, Ij ne kukainim, ne mušai, - Zēns jau mušu pienā glāba. Ilgi meklē zēns, kur dieviņš. Ij vēl jaunus gadus cauri, - Tik jau tagad tūdaļ jālūdz Karsti, karsti: plokat, plūdi! Skatās saule smaidīdama, Savīpsno ar Daugaviņu: Stāv tur zēniņš asrām acīs, Dūrītēm pret sienu dauza. Nokusis no lielas lūgsmes, Puisīts iekrīt miega rokās - «Meklē, meklē, - te es esmu!» Saule skatās zēna sejā: «Puteklīts, no saules biris, Saules bērniņš, tas tu esi, Saule visam dzīvām māte, Sevī pašā sauli meklē! Kaut no ceļa noklīdīsi, Allaž atkal nāc pie saules! Vienīgs palīgs pats un saule - Pletīsies tev pasauls telpas!» Saul' un Daugav' saskatījās, Rītu nokrīt ūdensplūdi, - Zirgus jūdza, ciemā brauca, Puisīts līdzi, plaukstas sizdams.

RAINIS SAULES GADI BĒRNĪBAS EPUS TREŠĀ DZIESMA SAPŅU PASAULE Zirgus jūdza, ciemā brauca, Zēnu līdzi vizināja, Nezināja, ka dēļ zēna Dieviņš plūdiem atkrist lika. Produ muižā mielasts bija: Viesu viesi, galdu galdi, Vīsi ēda, visi dzēra, Maziem bērniem gaidīt lika. Nenocietās mazais Žaniņš, Klusā zālē skaļi noteic: «Māmiņ, kas tad nu te būs, Kad te manim ēsti nedod!» Māte atteic kaunēdamās: «Gaidi, dēls, gan dieviņš gādās.» Dieviņš tiešām sagādāja Vairāk, nekā gaidāms bija: To pat vakar' notiek lietas, Šinī malā nedzirdētas, - Būs piecdesmit pieci gadi - Teātris un viesīgs vakars. Ļaužu pilna visa zāle, Sols pie sola, krēslu krēsli, Vienā sienā liela kaste, Balta palagsega priekšā. Vaļā veras baltais palags, Kastē dzīvo sveši ļaudis - Tā kā brīnums, tā kā sapnis! Tā kā nebūtu, kā būtu! Platām acīm, stīvs un stindzis, Puisēns sēd un mēmi skatās: Jaunās jūtas ieviļņojas, Jaunie prāti pūlas saprast. Pierod acs, un auss sāk dzirdēt: Runā viens un citi pakaļ; Vienā malā, aiz tās segas, Svece deg; un kāds tur slēpies. Kas tur slēpjas? Ko tur dara? Šķiet, tas liek un citi klausa. Tā tik vienam visi klausa; Tēvs jau nau, - tas sēd še blakus. «Māmiņ, kas tas, kas tur slēpjas? Kam tā klausa? Vai tas dieviņš?» Māte tikko smieklus valda: «Klusi, dēls! Kas nāk tev prātā?» Zēns, uz nevar mierā palikt, Klusi pierāpjas pie kastes, Paceļ segai mazu malu, - Atpakaļ to atrauj māte. Zēns, uz grīdas sēdis, klausās, Atkal aizrauts sapnī aužas: Uznirst jauna, necerēta, Neredzētā pasaulīte! Viss kā dzīvē, tikai skaistāk, Reizē jāsmej, reizē jāraud, Jaunā sirdī iežēlojas Krietno puišu, krietno meitu. Beidzas viss, kā sapnis beidzas, Baltais palags cieti veras, Ļaudis smejot steidzas projām, Puisīts vēl kā sapnī dzīvo. «Māmiņ, vai tas sapnis bija?» - «Nē, mans dēls!» - «Nu, kā tad nāca?» - «Dēliņ, viens to izdomāja.» «Māmiņ, vai tas bija dieviņš?» Ak tu labais Icigs Mozus, Kā es tevi iemīlēju! Ir piecdesmit pieci gadi - Vēl kā dzīvs tu redzies manim. Ak tu mīļais, vecais Ādolfs, Kā es tevi iemīlēju! Mūsu tautai, līdzi manim, Vēri jaunu pasaulīti. Notika, kā māte teica: «Gaidi, dēls, gan dieviņš gādās.» - Tiku paēdis no gara, Tā ka aizmirsu par maizi. DAUGAVAS DZĪVE Paliek sapņu pasaulīte, - Mājās strauja dienas dzīve, - Daugavpali atkrituši, Vēl ir liela ūdensstraume. Pilna gultne līdz ar malu, Dzeltenpelēks verdošs mutuls: Aizrauj pārcēlājas laivas, Strauji nes ij lielus kuģus. Atnes platas, smagas strūgas - Resnis vēders rudzu, miežu - Dziļi viļņos iegrimušas Tā kā govis, upē peldot. Laižas strūgas baltām krūtīm, Rakstā aires mētādamas, Gudu dziesmas dziedādamas, Garām slīd kā parādības. Brauc no strūgām sīkas laivas, Pārdod saldus baranciņus, Sausas sēnes, sūrus rutkus - Atminoties sūrst vēl mute. Pakaļ strūgām steidzas plosti, Nepārredzams rindu plūdums, Dienām atspīd karodziņi, Naktīm mirgo uguntiņas. Malā piestāj plostu virkne, Atsviež garu klūgu virvi, Virves galā krietnis miets, Plostu turot, izar krastu. Klusas, siltas ziedoņnaktis. Apkārt sasēd ugunskuram. Sānis cinī Vasils sēdis, Dvesa garu, sēru dziesmu. Vienmuļtoņos pavadīja Vēl jo sēras dūdas skaņas. Plostniēkpulkam puisīts līdz Dvēsles smeldzēs ietrīsēja. Dūda, mana dūda, Mana priecētāja, Bij trīs dēli tēvam, Visi Vasilīši: Viens gana zirgus, Viens pina vīzes, Trešais sēd akmenī, Dūdoja dūdu. Dūda, mana dūda, Mana priecētāja, Tu man viena prieku dari Tālā svešumā. Daugaviņā skumjas grima, Paliem līdzi aizpeldēja, Krastā ziedons gavilēja Zelta kārklu galiņos. Kur tik ūdens gultnē kāpās, Rāpās pakaļ zaļa zāle, Pēkšņi pļavās puķes zēla, Ij pats ūdens pārziedēja. Visi grāvji upes bija, Žaniņš brauca, silē sēdis, Tālus ceļus izmēroja, Pļavās plūca zelta ziedus. Krastos ziedons gavilēja, Ar Daugavu pajokoja: Vētru grieza, jumtu grāba, Daugaviņai pāri meta. Ļaudis skrēja pārbiedēti Saņemt jele jumta drupas: Atrod jumtu visu sveiku, Visas sirpes vēl aiz spārēm. «Ak tu brīnums! Ak tu viesuls! Kāds gan velns būs viņā bijis?» - «Tas ne velns! Ar ziņu nācis Jaunais gars: nāks jauna dzīve.» PIEGUĻNIEKI UN SUMPURNENE Daugav' laukus mazgājusi, Sākas pavasara darbi: Kalpi gāja dienas gaitu, Žaniņš līdzi paskraidīja. Kā šo dara? Kā to dara? Visu zēnam vajga zināt, Nakti līdzi pieguļniekiem Jāj uz gobu zirgus ganīt. Uguns kuras, dūmi velkas, Mežā svešas, baigas balsis, Daugavmiglas noslēpumi, Goba pilna kokļu stīgu. Puišu stāsti garu nakti Līdzi šalko dabas skaņām: Ij tie stāsti dabas skaņas, Pilni baigu, pilni šalku. «Kā še sēdam,» Jonis stāsta, «Sildāmies pie ugunskura, Tā pie uguns nesasila Toreiz poļu sumpurniete.» «Kā tas bija?» visi prasām, Jonis to tik vien ij gaida: «Ko jūs zināt? It ne nieka, Nokraukājās, pakasījās. «Nau tik sen, tik septiņgadi, Kad es biju Skrudalinē, Sumpurņi bij uzklīduši, Mūsu zemē siši nāca. Vienu dienu riju kūra; Pavakari atnāk kūrējs Lūkot, vai vēl labi kuras, Ko viņš redz pie rijas durvīm? Skaistu zirgu, - melns kā ūdens! Melni segli, melnas siksnas, Melni, spoži tēraudkāpšļi, Acīs uguns, nāsīs dūmi! Eju klātāk, iekšā lūkot, Šķirbā redzu: krāsnes priekšā Sēd kāds - » Starpā jaucas Mārtiņš: - «Tu jau pats tur klātu nebij' I » «Klusi! klusi! visi apsauc: «Kas par to, vai bij vai nebij? Lai jel Jānis stāsta tāļāk! Kas tur sēdēj' krāsnes priekšā?» Jonis drošāks turpināja: «Redzu, sēd kāds krāsnes priekšā, Tura rokā tā kā svārkus, Melnus, un tie kūp kā dūmi. Tuvāk ieskatos: ko domā! Pats tas vīrs kā pliks man liekas! Nu, tu kungs! es nodomāju, Ko šis bur un laiž tos dūmus? Labi nau vairs, nu es saku: Aizdegs mums vēl visas mājas! Projām metos sasaukt ļaudis, Saskrej visi rungām, dakšām. Stāvam, čukstam: zirgs sāk sprauslāt, Šņāc un spārdās. Šķirbā skatos: No tā trokšņa trūkstas burvis, - Ko tu teiksi: nava burvis! Sievišķis un sumpurniene!» - «Vai tu redz!» sauc puiši starpā. «Jā,» teic Jonis, «melnas krēpes! Zirga zobi, suņa nagi! Nu tik, drošākie pa priekšu, Brukām visi rijā iekšā -» - «Tu jau nebiji no drošiem!» - «Klusi, ko tu jaucies starpā!» «Murkšķi nositām kā nieku!» - «Tik daudz vīri vienu sievu!» - «Sumpurne jau vien tik bija.» - «Vai tu pats to redzējis tiki?» «Ko nu pats? Bet ļaudis teica.» - «Lūk! ne sumpurns bij, ne siši! Poļu dumpis toreiz bija, Dumpniece grib rijā glābties.» «Dumpniece nu vien gan nebij; Ja ne sumpurne, tad burve, - Jauna tāda, skaista, balta, Bet tas skaistums bij no velna. Un tas zirgs pats velns gan bija; Kā viņš spēra, koda, bļāva, Prom no līķa nevar aizvest, Bij uz vietas jānomušī.» Mārtiņš klusi nosacīja: - «Zirgam vairāk sirds kā ļaudīm, Negrib atstāt savu kundzi. Ļaudis tikai nosist tīko.» Klusi paliek visi stāsti, Senie baigi apkārt staigā. Zēns pie Mārča spiežas klātu: «Vai tad vajga nosist sišus?» SVĒTDIENA UN GRĀFS PLĀTERS Visu nedēļ' vasardarbi, - Zēns skrej līdzi visos darbos: Līdzi darbā, līdzi dusā, Līdzi svētdien, vaļas brižos. Svētdien puiši lēni staigā, Dzied vai spēlē armonikas, Jokojas vai gudri pārspriež Lielus pasauls jautājumus: Kur pa nakti paliēk saule? Cik ir liela mūsu zeme? Kur nāk vējš? Kā ceļas lietus? Un kur ceļas pasaul' pati? Vējš no zemes iznāk laukā, Jo, kurš grāvī, nejūt vēja. Lietus esot debess sviedri, Tā kā apsvīst logu rūtis. Nakti saule lien aiz jūras, - Jā, bet vai tad jūra vārās? Pasaule no ūdens ceļas, - Bet man ceļas līdzi šaubas. Vecais Pēters karaivs bijis; Kopā skatām kara rīkus: Veca pistole ir tēvam: «Kurā galā šauj, vai zini?» Abi smejas. «Bet vai zini, Kā bij Jankelim ar Joski? Abi, šautni dabūjuši, Domājās to esam fleiti. Joske saka Jankelītim: - Blos dui ich werd' fingerieren! - Jankels pūš nu stobra galā, Joske fingerēs ap gaili. Šāviens sprāgst, bet aiziet garām, Tikai mutē pulverdūmi, - Spuk aruse! - nokliedz Joske, Jankels guļ no bailēm zemē.» Tēvam bij vēl salauzts zobens, Pēters rāda to un māca: «Tā, lūk, uzbrūk, - tā, lūk, gainās.» - «Kas tad šo ir pušu lauzis?» - «Vai nu turka cieta galva, Vai nu lielgabala lode.» - «Bet vai nava tikai salauzts Tā kā Plāteram uz galvas?» - Zēns jau zina Plāterstāstu, Ak, tik žēlīgu un skaistu! Tiešām tam uz galvas zobens Tika salauzts nāves laukā. Daugavpilī tas viss bija, Ļaudis min vēl nāves lauku: Plāters grāfs bij, tautas naidnieks, Varoni min tomēr tauta. Katru svētdien dzied to dziesmu Divi latgaliešu puisi, Gara skaistā Plāterdziesma, Puiši dzied to cauru dienu. Klausoties ir allaž jāraud Zēnam līdz ar dziedātājiem, Man vēl tagad atkal jāraud, Cik to meldiju es velku. Jauns vēl bij un skaists grāfs Plāters, Kad pie kar'tavām bij jāiet, Kad bij jāmirst nevainīgam, Uzņemoties cita vainu. Dumpī iejaukts bija brālis - - Viņa pilī atrod šautnes - Sods par to ir karātavas, - Bet nupat viņš apprecējies!... Bet nupat viņš apprecējis Jaunu, skaistu grāfa meitu - Kur nu paliks jaunā sieva? Kur nu paliks brāļa laime? Plāters jaunās iežēlojās, Pats bij viņā iemīlējies, Kautri slēpa savu mīlu, Pasaudzēdams savu brāli. Brāļa vainu ņem uz sevi! Nu to ved uz karātavām. Stāv pie sāniem sarkans bende: «Bende, kas še būs ar mani?» «Labi nebūs še ar tevi, Pēc trim minūtēm tev jāmirst!» Zobenu tam lauž uz galvas, Salaužot tā grāfa godu. Kauna nāvē Plāters mira, Visi ļaudis raudāt sāka, - Pāri zemei laidās dziesma Vēstīt žēlo varoņgaitu.

RAINIS SAULES GADI BĒRNĪBAS EPUS CETURTĀ DZIESMA PAŠCELTA PASAULE Saule sila, zeme zēla, Cēla jaunu, krāšņu dzīvi, - Saulei līdzi, zemei līdzi Cēla tētis jaunu dzīvi. Tētis lika, ļaudis klausa; Sabrauc sēta pilna ļaužu; Saved akmeņus un mālus, Saved brīnumgarus kokus. «Skat tos kokus!» saka māsa: «Šurp tie nāk no baiļu celmiem; - Nu; lūk, ceļas cirstie koki, Kad tie tēvam mājas taisa. Tēvam taisīja tie mājas, Kad vēl bijām Tadenavā. Brīnums būs še, jauna dzīve, Paša celta pasaulīte.» Raka zemi, grieza kokus, Tēsa, plēsa, vēla, cēla, Kūpēj' kaļķi, klaudzēj' kapļi, Rūca zāģi, dīca dziesmas. Vecās ēkas nostu jauca: «Kur nu dzīvos govis, teļi?» Kaila zeme, tukša telpa - Tukšā cēlās jaunās ēkas. Brīnums auga katru dienu, Dvesa saldu sveķu smaršu, - Te būs durvis, te būs logi, Te pār sienām jumts jau stiepjas. Puisēns priekā brīnus vēro, Mūžam līdzi namadariem - Paskrien laukā; redz to pašu: Ezergalā vaļņi ceļas. Raka zemi, grieza kokus, Tēsa, plēsa, vēla, cēla - «Tēti, ko tur vaļņi ceļas?» - «Dzelžu ceļš būs dzelža zirgiem.» - «Tēti, kādēļ dzelža zirgi?» - «Ašāk skrien un tālāk aizskrien. Malku ēd un izpūš dūmus.» - «Vai līdz pasaulsgalam aizskrien?» - «Aizskrien, dēls, un aizved ļaudis. Satiek tie, kas nesatikās, Atved mantas, gudras ziņas.» - «Tēt, vai vedīs mani arī?» Namadari, darbinieki, Ne še vien ceļ jaunu dzīvi, - Kalkūnē aiz dzelžu ceļa, Fabriku vēl mūrēdami. «Fabrika, kas ir tā tāda?» - «Darbnieki tur raugu taisa.» «Mēs jau arī raugu taisām?» - «Daudz tur taisa, mēs tik drusku.» «Daudz kur liks?» - «Tie pārdos citiem. Citi atkal citu taisa: Drēbes, kurpes, sveces, ziepes, Pārdodot tos savstarp maina.» «Kādēļ netaisa sev paši Tā kā mēs?» - «Mēs visu darām: Prastas ziepes mums, tiem skaistas, Vienu darot, labāk iemāk.» Pasaule arvienu plešas, Puisēns pilns ir brīnu, bīju; Ne nu vien par sauli brīnās - Ij par cilvēk-pasauls-darbu. BADS, SVĒTKI UN MĀKSLA Namadaru, darbinieku Katru dienu plūst pa ceļu: «Ņemat tikai mūs pie darba, Ij par vēderu, bez algas! Sausie gadi, bada gadi: Mūsu zeme nedod maizes, Kalst un sprēgā zemes lūpas, Kaist kā ceplis saules dvaša. Mēra gadi, sērgu gadi: Mūsu zeme nedod dzīves, Cilvēks dilst un izlaiž elpu, No tās elpas saslimst otris.» Visus sarga nu no sērgas: Vārīts ūdens, labas zāles; Zēnu nelaiž vairs pie ļaudīm, Notālīm tas noskatījās. Sasirgst zēnam mīlams puisis, Atceros vēl vārdu: Cīruls, Nelaiž dot ne balto rausi, Ko sev zēns bij notaupījis. Trijas dienas - Cīruls mira Kūtsaugšā uz siena cisām; Zārkā lika naudu, šņabi, Ielika ij zēna rausi. Vīri nopakaļ tam teica: «Cīruls ies nu dvēsļu ceļu, Derēs ceļā nauda, šņabis, Labāk jaunā zēna rausis.» Daudzas rokas, darbi sokas: Drīz ir beigta klēts un māja, Vaiņagu ceļ jumta galā, Saimei rīko spāres svētkus. Griesti pilni vizulīšu, Sasieti no salmu stiebriem, Grīda klāta salmu kārtu, Sienas meijām izpušķotas. Visu atminu vēl skaidri, Ij to grīdas salmu kārtu, Kura slēpj, kad dzīrotāji Grīdu piemētā un aplej. Gari galdi vidū klāti, Pilni gaļas, maizes, alus; Apkārt galdiem māju ļaudis, Apakš galdiem māju suņi. Suņus atceros visvairāk - Augumā tiem līdzīgs biju, Cilvēki bij visi lieli, Tie mūs, mazos, neredzēja. Draugs man bija vecais Mardans, Pavadīja meža ceļos, Vēlāk saplēsa to vilki, Ilgi raudāju pēc viņa. Amatniekos bija arī Daiļkrāsotājs istabsienām: Veco Mardanu tas prata Celt uz jaunu, jauku dzīvi. Baltā lapā melnais zīmuls Šurpu turpu paskraidīja: Vai! kas tas? - Tas ir kā zirdziņš! Vai! kas tas? - Tas ir kā Mardans! Gala nava zēna priekiem, Gala nava zēna brīniem: Zirdziņš auļiem skrien pa ceļu, Mardans iekodies tam astē! Dzīvs ir Mardans! dzīvs ir Mardans! Un tas poniņš, kas man tika! Māksla visu dzīvu dara! Nu mēs, poniņ, tālēs jāsim!

RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem PROLOGS PROLOGIEM «Kā? Prologs prologiem? Nu, kā tas skan? Tas tā kā priekšvārdam no jauna priekšvārds; Tam atkal priekšvārds un bezgala tālāk, - Un kur tad pats tas vārds?» Tas bij jau agrāk, - Ne tikai vārds, bet darbs, bet lieli darbi, Bet tikai citu darbi, kurus klusi Es apbrīnoju, - tikai cita dzīve, Pie kuras ņēmu daļu kā pie savas, Tā savu dzīvi tāli paplašinot. - Lūk, tu mūs pārproti, tad vajdzīgs bija Šis prologs prologiem un sveicieniem, Kas viņu pulku tev nu priekšā stāda. Nu nākat šurpu visi rādīties, Kas stāvat lepni un kas kaunīgi, Kas nedomājāt, ka jums gadīsies Še parādīties plašā atklātībā; Kas klusai māju dzīvei bijāt lemti. Jums iet tāpat kā man, jūs laukā rauti No klusa saulgoža un piemīlības, Un ziedoties jums būs tāpat kā man. Tad sak', kas esat, kas še sanākuši No dažādām un tālām malu malām, No laikiem tuviem un kas zin cik seniem, No šodienas un nezināmām dienām? Daudz raibas parādības drūzmējas, Gan svētku drēbēs ietērpušies tēli, Gan māju uzvalkā, dažs ij bez svārkiem, - Kas satikušies: apsveikt lielos brīžos Ar plašu, pacilātu skaņu plūsmu Vai īsu, mīļu vārdu pateikt draugam, Vai, garām ejot, pacelt cepuri; Te rokas glaudiens nāk, te mierinājums, Te pamudinājums, lai neatlaižas, Te noguruša stāva pacēlums - S - Ak, citu pacelt - tas ir sevi pacelt! - Par veciem darbiem atzinums un slava, Uz jaunu darba gaitu ievadījums. Ij atbilde te ir uz jautājumiem: «Ko domā tu par to?» - «Es tā un tā.» Ir te ij dāvājumi, mīļi doti, - Un te visvairāk gan būs pateicības Par visu mīļu, labu, kas man piešķirts No mīļiem draugiem un no nezināmiem, Kas ir jo mīļāki, jo neprasa Ne rokas spiediena, tik, klusi mīlot, No savas saulessirds man uzmet staru. Jūs Mūzas mājās šodien sapulcēti, Kas bijāt izkaisīti visās zemēs, Un, lai jums nevajdzētu svešiem justies, Jums līdzi jūsu zemes, jūsu laiki, - Jo Mūzai mājas plašas, viņās tilpst Ij visa pasaule, ij visi laiki, Ij tas, kas nau ne pasaulē, ne laikā. Jūs reizē sēdat še   z e m  o l ī v a s, No tālas, siltas zemes sveicinājot, Un reizē dzimtenē   z e m   ā b e l e s, Un atkal tālumā   z e m   z i e m e ļ e g l e s. Jums pagātne ar tagadni še saistās. Še rokas sniedzas tie, - kas skaļi runā Uz daudziem simtiem un uz tūkstošiem, Un tie, kas dažiem vairākiem tik bilst, Un tie, kas gluži vieniem mīļi pamāj, - Caur jums lai vienie satiekas ar daudziem Un, kopā plūstot, stiprāki top abi. Nu, kad jūs paliktu tik savā dzīvē, Bet, ak, es jūtu, - ak, es skumji jūtu: Ij mani līdz jūs raujat savā lokā, Caur visām vecām sāpēm raujat cauri - - Ko es jūs aicināju, atmiņas?! Nu jūs kā kviešu pūru darāt smagu Man tā jau smago dzīvi! «Smagu, jā, Bet arī pilnu tā kā kviešu pūru. Un vai mēs tevi arī nesaistām Ar daudziem un ar vieniem, un ar visiem? Tu mūs no sevis izlaidi kā vārdus, Kam bija citu sirdis iekustināt, Nu atgriežamies mēs un iekustinām Tev pašam sirdi, - darītājs bij darbs, Nu darbs top darītājs: Iet dzīve lokā -» Tad ejat, ejat jel un dodat mieru! «- Mēs dosim mieru tev: to beigt, kas bij, Un jaunu mieru atrast jaunā gaitā!»

RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem PIRMĀ DAĻA ZEM OLĪVAS Zem mūžam zaļās skaistās olīvas Tev dziesmas svešumā skan sērīgas. D a u d z i e m PROLOGS «SKATUVEI UN DZĪVEI» Nest sveicienus starp mākslu un starp tautu, Vest tuvos draugos skatuvi un dzīvi, Celt dzīvē cēlumu un mākslā spēku: Šīs mazās lapiņas pie lieliem mērķiem Grib savus diegus vērpt pie tūkstots audiem. - Ir dzīves spoguls skatuve: mēs gribam Jums darīt mīļāku šo spoguli, Jums gaišāk redzamu, ko skatīsat, Un sirdī dziļāk iespiest jums tās ainas. Ir dzīves spoguls skatuve: jūs skatāt Tur dzīvi jautru drīz, drīz nopietnu, Drīz baigi sadragātu jaunai gaitai, - Ne savu laiku vien un savu vaigu, I svešas pasaules, lai topat plaši: I to, kas bija reiz, lai zināt iet; I to, kas būs, kas jāiegūst vēl jums; I to, kas nebūs jums, kas citiem būs, Kas jāceļ nākamībai: - Burvju spoguls, Kāds Faustam bij, ko lūkot Helēnu. Tai burvju spogulī plūst ainu drūzma, Tur, šķēršļus šķeļot, cīņas drāma šķīst, Tur gleznu epu krasti līdzās sēd Un malā klusi skatās skaistās steigās, Un zin, viss beigās jūras klēpī krīt. Bet jums ir jāzin: drāma otra dzīve, Par mūsu spilgtāk-īsa, skaistāk-cēla, Spēj vienā elpā tvert, ko dzīvo mūžu. Top pati dzīve ašin-plaša straume, Alkst jauna veida pasauls atziņai. Un viņas rīks nau viens - tik gausais prāts - Ar visiem prātiem, jutekļiem un jūtām, Ar visu patību jūs ziņu sūcat, Un visas mākslas dvēsles vārtus ver, Un raisās patība kā zarā pumpurs. Jūs plašās telpās sēdat vientuļi, Un sveša dzīve rit jums ainās garām: Iet kalnugājējs, pacēlies pār dzīvi, Klīst jūrnieks ūdens vidū viens un bārs, Sēd mežā nomaldījies bailīgs bērns - Nams ļaužu pilns, jūs tomēr esat vieni. Viss pēkšņi tumst ap jums, un ļaudis zūd. Tik klusi, tāli vēl kā troksnis klimst. Ko pēkšņi nakts tā uzkrita uz jums? Vai miegs jūs pārsteidzis un sapņus redzat? Jūs savu dzīvi nedzīvojat vairs, Jūs aizrauj sapnis savā mutulī, Tas sapnis svešs un tomēr jūs tā grābj, Un sirds jums trīs un ilgst, un rautin raujas, Un skumst, un cīnās, cieš un mirst, un veic, Kad sāpēs sevi pārlauž ziedojoties. Tas svešais sapņu vīrs, tas tomēr jūs! Kā viņš tā zina jūsu slēptās domas? Kā sirds jums vairījās, kā bēga nāvi Un beigās atdevās: cik skaisti mirt, Kad tavā nāvē dzīvos mīla mūžam! - Sirds pati sevi nebij pazinusi, Tas svešais sapņu vīrs to pauda jums, Un brīnoties tu jūti: svešie ļaudis, Kas sēd tev apkārt, kurus nesaredzi, Kas līdzi tevi neredz, kam tu svešs, Kas arī vientuļi, ikviens kā tu - - Tie pēkšņi top tev tuvi, mīļi brāļi. Tu jūties spirgts un simtkārt stiprāks pulkā; Tev kopu mērķi, kopu drosme cīņā; Tu tautas jūrā jūties līdzi vilnis. Un tautas gars un jūtas augstāk ceļas Un vieno cilvēci caur cilvēcību. Gan īsu brīd' tik vientulība veikta, Bet atkal, atkal nāc un atkal veiksi, Un lēni pieradīsi sajusties Ar biedriem biedros, cilvēcīgs ar visiem Un derīgs tautai, cilvēcei un sevim. - I tu pats vārgākais, kas paguri, Kam dvēsle putekļos, kas netic vairs Ne sev, ne pasaulei, ne labam, daiļam, Kas nerod cilvēkus, - - nāc! te tev rast! Rast īstos cilvēkus, kas varoņi, Kas tic un kuriem tic: ka cilvēks labs, Ka cerēt būs i tev, ka dzīvot vērts! Bet ainas plūst un plūst, - pats spoguls aina, I pati dzīve aina lielai plūsmai, Ij lielā plūsma pat - - Mēs ainas skatītāji, un mēs aina - Bet kurp es aizrauts? - ASPAZIJAI uz jubileju Gaiss elpo lēni, atlaidies no versmes, Uz kalniem atspiedies ar baltām rokām. - Mēs gājām vakarvēsā smaršas dvašā. Pēc pirmām zvaigznēm krēslā pratinājām. Bet mājup vien tu ilgās lūkojies Un meklēji, vai nenāk jaunais mēness. Tu mīli smailo mēness maliņu, Kas rīst no rietas dzeltensārtās vizmas, Kas dīgst kā asnītis, tik bāli zaļgans Tur, sārtās debesīs, kas viņu nes; Kas trīc kā sīka sudrabstīdziņa Un ilgās aug, un piepildās, un staro. Kad pirmo reizi redzot mēnessirpi, Tad vajgot vēlēties, - tas piepildīsies. Un simtu relz tu vēlējies - un plauka Tev brīnumziedi: smarša visai zemei. Viens vēlējums, visdziļais, neuzplauka - Ak, mēnesim ir sirpe, tā to grieza. Vai mīļo rotaļu vēl atmini? Tie mēnessgrieži - gadugriežos vērtās, Un gadugrieži - gausos mūžagriežos. Un, lūk, jau pierietis viens mūža mēness, Jau pēdējs ceturksnis, un gaidām jaunu - Nu aši vēlies, redzot jauno sirpi! Vai vēlies slavu, godu, cienu, miņu -? - Viss ir. Vai vairāk vēlies? ļaužu mīlu? - Uz tevi domās jaunās acis spīd Un vecās valgas top un tevi svētī. Vai vēlies vairāk? - Mūsu tauta zied, Un viņas mīlīgākais zieds - tā tu. Tu vēlies vairāk vēl, - tu vēlies laimi. Vai tā vēl laime nau? - Tev mātes trūkst. No kapa viņu celt? - I to tu spēj: Lūk, viņa apskaidrota ceļas augšā, Lai mūžam dzīva būtu tavā dzejā. Vēl vēlies? - Laimes. Tev ir vairāk: ilgas! Lai vēlies ko, tev tūkstoši to vēlē; To tavu māsu skaistās lūpas lūdz Par tevi, kas tu māsu jūtas jūti, Kas māsu ilgas nes un domas izteic, Par tevi, kas tu latvju sievu sirds. Un, ko lūdz tās, - to liktens nevar liegt. Vai seno rotaļu vēl atminies: Es vienmēr vēlējos kļūt stipris, stiprāks: Tā tevi nest kā debess mēnesnīcu, Lai peldot sārtumā ik dien' tu augtu, No jauna piepildītos jaunā gaismā - Nu atkal vēlos to, - dod, jaunais mēness! UGUNSDVĒSLES AIZEJA Bēbeļa piemiņai Tur zārkā izcilus, zem palmu ēnas Guļ balta galva, - garām ejam mēs Jau trejas dienas nebeidzamās rindās. Ap zemi zibens ziņa apskrēja, Ka dzisa ļaudīm skaidrā uguns dvēsle: Pukst miljons sirdis izbailēs un sāpēs, Steidz sveikt vēl, redzēt, rādīt savu mīlu - Tik baltā galva vien, tā rāmi smaida. * Simts tūkstots sarkanu un sārtu ziedu No dārzu skaisturna un pļavu svaigmes, No brīviem purviem virši, kalniem ogas, Spilgts degošs neļķu zīmogs, rozes, astras Un lilijas, gerānijas, orhidejas - No žēlām sāpēm visas aizslāpušas, Dveš saldo dvašu, smagi smaršodamas, Un grūti gulst uz krūtīm saldais smagums. * Simtstūkstoš mēmas sirdis līdzi sūdzas: Jums mutē balss, jūs paužat mūsu sēras, Kas netveramas plūst kā rudens migla! Jūs sēras miglas klaidāt ceres staros! Un balsis raudot pauž par to, kas pauda Pussimtus gadus cauri - cīņās, bēdās - Par lielo pasauls prieci, kurai jānāk Pār visām cilvēksirdīm lielā brīvē. * Un pauž, cik liels viņš bij, ka otra nau, Ar uguns mēli un ar dzelža prātu, Ar zelta sirdi un ar skaidrām rokām: Kāds ceļā radējs un kāds negants kareivs, Bet sirdis teic tik: ak, cik labs viņš bij! Viņš mīlēj' cilvēci, bet vairāk mūs; Viņš juta sāpes pašas slēptākās, Ko sievas cieš un bērni, - viņš bij mūsu! * Un, ko bij liktens lēmis lutināt, Tas bailēs vērās viņa uguns acīs, Bet priekā iedegās no siltas jūsmas, Ko acis staroja, - pats sāka starot. Tiem nu vissmagāk, - nu tas stars ir tumšs. Tik smagāk aizslāpušiem vaiņagziediem, Tie, sēru pļavā klāti, lēni mirst, Nāk bites medus ņemt, bet bailēs aizskrej. * Tur melnie sēra nesēji; balts tauriņš Slīd viegliem spārniem nelīdzeni pārī, Un vēl viens baltais tauriņš - kavēdamies, Kā aicinādams un kā gaidīdams, No sēru zemes celdami mūs projām Uz nebūtības skaistumu un mieru; - Te pēkšņi paceļas no uguns mājas Zaigs dūmu mutulīts: - ā, tas ir viņš! Tas pēdējs sveiciens - aiziet ugunsdvēsle. * Bet, kopš viņš gājis, pasaule šķiet tukša, Un soļi nelabprāt no cēliem kapiem Uz dzīvi atgriežas, kas ārā trokšņo: «Kā dūmi mutuļot! Kā tauriņš laisties! Kā ziedu smarša dvašot viņam līdzi!» Bet dūmos uguns acis mirdz kā dzirkstis: «Pirms karstā cīņā sadedz tā par pelniem, Tad laimīgs celsies tu tai skaidrā liesmā!» «PŪT, VĒJIŅI!» PROLOGS Nolasīts Pēterpilī 6. oktobrī 19l3. g., «Pūt, vējiņi» pirmizrādē Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē... Tās gari elstās sēri jautrās skaņas, Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nau, Man mieru nedeva tos garos gadus. Kur ir tas vējiņš, kas i mums reiz pūstu? Kas dzītu dzimtenē i mūsu laivas? Ak, pārāk liela jūra, vējiņš mazs, Mēs gaidām, kas mūs nestu, lielo vēju. Mums ir tas solīts gan, bet vēl nau dots, Kā kurzemniece sola, bet ne deva. Tad mēs ar dziesmām remdam savas ilgas, No dziesmām laivu taisām, skaņām vēju: Ar ilgu brāļiem kopā sasēduši, Uz tēvu sapņu mājām aizlidojam. Jūs mani saucāt, un es esmu še, Tas vējiņš pūta, dzina manu laivu Pār gaisa Daugavu, pār gara jūru; Es priecājos par mīļo piemiņu, Kad mani aicinājāt nākt pie jums Kā savējiem uz jūsu lieliem svētkiem. Jūs pieminējāt, ka es biju jūsējs Un biedris jūsu pulkā jaunās dienās, Kad klīdu svešumā vēl neskumdams. Es priecājos, bet sirdī zogas žēlas: Ak, jūs jau līdzi izstumti, kā es, Un klīstat svešumā - tad ātrāk vēl Par prieku žēlas dzina manu laivu. Jums lielas sirdssāpes, bet lielāks kauns, Ko negrib teikt nekam, ko sirds tā sāp. Vai es lai saku to? lai slēpto paužu? - Nu runāsim par to, kas sirdīs ilgst: Par tālo dzimteni, par Daugaviņu. Par to, kā senāk bij, par bārenīti, Par tēviem, mātēm, kas ir aizgājuši, Mums mantā atstājuši savas dvēsles, Kas skan no tūkstošām un simtām dziesmām Daudz saldāk vēl kā lakstīgalu mēles: Tā tēvu dvēsles dzīvo mūsu dzīvi Un mūsu dienas darbā darbojas, Un palīdz gatavot mums jauno dzīvi. Un jūs no tēvu zemes tālumā Vēl darāt līdzi visus viņas darbus: Jūs vājos stiprus darāt vienībā, Jūs griežat atpakaļ uz dzimteni, Kas nezināja saukt vairs tēvs un māte», Kā pazuduši dēli svešās mājās Par kalpiem tapa, visu nicināti. Jūs balstāt jaunību, kas gaismas alkst, Jūs sniedzat roku tiem, kas jāpaceļ, Kas ārdzimtenē atraduši vārgu, Kur zeltu meklēja; jūs rājat tos, Kas, zeltu atraduši, aizgriežas Un raida prom no sliekšņa pašu brāli. Trīsdesmitpieci gadi jūsu darbam, Viens mūžs pilns pūļu, bēdu, ķildu arī, Pilns gaisa sapņu, cerību, kas vīta, - Nu neminēsim tos! - pilns prieku arī, Pilns lielu panākumu jautrības. I ķildās bij ko smiet: vai atminat, Ka jauniem «zaudētas bij tiesības», Un viņa grāmata kā nozuda Caur pārdabiskiem spēkiem, - pēc trim dienām Virsvietā uzcēlās kā sūdzētāja! Vai atminat: pat sludinājumiem Naids ņēma «tiesības» tapt sludinātiem, Kur «mīlestību» sludina ik nedēļ'. Vai atminat: kas toreiz tapa «brīvi», Kad uguns rija mājas, dzina ļaudis No dzimtas sētas trūkumā un postā. Tad jūsu sirdis nebij aizslēgtas. Vai atminat: kā toreiz tapa «brīvi», Bez ligzdas «brīvi», tos jūs uzņēmāt. Tur svešā malā, svešos saltos ļaudīs Jūs radāt vietiņu, kur sirds var silt, Kur redzēt savu brāļu mīļos vaigus, Kur visi līdzi juta kaut uz mirkli, Kur ir no dzimtenes mazs «saulains stūrīts». Šai saules stūrītī pie jums es nācu, I mēs tik šodien kopā, rīt jau šķirti, Uz divām pusēm mūsu ceļi ved. Es sīku meldiņu jums atnesu: «Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!» Un senas atmiņas, un senas ainas; Nu ņemat tās kā līdzības un zīmes, Kā laika mirkļus, ko būs minēt jums: - Jūs mīļo bārenīti redzēsat, Kas sevī nes to dārgāko, kas ļaudīs: To smalko skaistumu un kautrību, Kas cilvēcības zieds un ļaužu laime, To bārenīti slavēja visaugstāk - Bet viņa ilgojās dot savu sirdi. Iet bārenīti iegūt tautas dēls - Kas nāk pār Daugavu ar baltām putām, Tas jaunais gaišums, kas pirms saules spīd, No kura kautrā Austra bālst un zūd, Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā Un visu pasauli iet apkārt gāzt, Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās, To smalko skaistumu un savu laimi. Bet tautas dēls ceļ izdzisušo rokās, Nes citā apvārsnī, kur top tā brīva, Kur pats top skaists un smalks, ved lēnā varā Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā. DĀRGAJIEM GARĀ TUVIEM NO LEJASCIEMA «Kur, draugi, tauta klus', - tur dzeja bālē, Bet Jūsu miņā sirds man priekā celta. Kāds skaistums ir Jums mežā, zīda zālē Un latvju dvēslē! Tur man doma smelta - Priekš Jums. - Kā sveikt Jūs! - Es še svešā tālē. Pie Jums lai aiztek burvja zirgs no zelta. - Nu, tec tad, zirdziņ! Loms tev mazs: - šis pantiņš Pilns mīļu sveicienu; lai ved tos - Antiņš.» SVEICIENS UZ «UGUNS UN NAKTS» SIMTO IZRĀDI 15. aprīlī 1914. g, No tālienas un klusienas es nāku, Lai šonakt sveiktu jūs, kas sanācāt, Kas esat gars no tiem, kas cēlušies No nakts uz uguni simtstūkstošos; Un simtas reizas lūkojaties tēlos, Kas cīņā iet kā jūs un negrib beigt. * Es nāku neredzami, netverami, Bet cīņas tēli jūs, no klusās balss, - Kas atbalss vien no tautu mūža ilgām - Tie skaļi sveica jūs ikreiz un sen, Tie tagad dzīvo savu pašu dzīvi; Tie aicin': «Nākt mums līdz! mums līdziem tapt! * Iet taisnā cīņā skaidriem ieročiem! Tik gara jūsmā spēks, ne melu varā! Tik masā uguns aug un skaistumā! Kas šinī dzīvē mirst, tas nāvē dzimst! Kam dzīvē bija nakts, tam nāvē diena! Kas iet līdz galam, tam būs uzvara!» * Jūs tapsat līdzi tiem, lūk, es tā zīle, Kas vēsta to, kas būs: ka drīz jūs augsat, Ka čaula lūzīs, izlēks nākotne, - Tik ejat vien, kurp varoņi jūs ved! Ko vairāk teikšu es, kā teic tie tēli? Tie manā vietā stāv, še man ir jāklust. * Es esmu viņos, bet ne viņos viss. Kam liktens uzlicis par klusni būt, Tas visos tēlos dzīvs kā savās miesās; Tas visās krāsās viz, skan visās skaņās; Ko pieci prāti tver, iekš tā viņš ir, Un viņš iekš tā vēl ir, ko prāts vairs netver. * Bet, kam par klusni liktens licis būt, Tam acis aizsedz viņš, un tomēr jāredz; Tam ausis aizbāž viņš, un tomēr jādzird; Tam sirdi aizžņaudz viņš, un tomēr jājūt; Tam sarauj dzīves uzsūcošās stīgas, Un tomēr jāuzsūc ir katra dzīve, - * Un katra dvaša sevī jāsaņem Un dzīvāka iz sevis jāizdvašo; Tam katras sāpes sevī jāiedzeļ Un dziļākas iz sevis jāatskarbo, Tam katris prieks ir sevī jāiespulgo, Līdz tūkstots dzirkstes lec un rada jaunu. * Kam liktens uzlicis par klusni būt, Tas jūsu acīm redz, dzird jūsu ausīm - Tik vienu nespēj tas: jums acīs lūkot Un jūsu rokas spiest, un just, kas laime. Bet vai tam vajaga vairs paša laimes? Tam pietiek jūsu laimes diezin gan. * Es eju atkal neredzams, kā nācis. Kam visas dzīves jārada iz sevis, Tam pašam tumsā jāmīt apakš zemes - - Bet varoņi iet atkal lielo gaitu: Tad, lūk, nu celties jums un atgrūst krēslus, Un lielā gaitā iet! es būšu līdzi. SVEICIENS SVEICINĀTĀJIEM Jauks sapnis bij man: ka pie jums es būtu, Jūs ziedu sniegtu man. - Kad modos rīt, Uz krūts man ziediņš bij, tas pats. - Es jūtu: Pie jums es tiešām kavējies to brīd'. Jums siltu pateicību mājup sūtu. PUSIDEĀLISTAM Nolaistā priekškara priekšā iznāk Līga: «Vai tava jaunība vēl tevī dzīva? Ar zaļām sajūsmām un maldībām, Ar acīm smejošām, tik jautrin-spīva, Ar puķēm, dziesmām, raibām pasakām? - Tā pļavās rotājās no rūpēm brīva, Pa dzimtās sētas šaurām robežām, Tad projām aizlidoja jaunin-skaista; No tāles varavīksnas starus laista. Tā tumši juta, ka še cieš zem spaida, Bet drīz aiz rotaļām to aizmirsa; Tās mērķi miglā klīda...Nāc bez naida, Bez dusmām: - lūk, te tava jaunība! Lai tavas lūpas, viņu minot, smaida, Lai saprot, piedod, bargi nesoda: Tā smaidot meties jaunā, karstā cīņā, Kur pērkons dārd, kur mākons īgni līņā. Bet jums ar nebūs viņas gaust un žēlot, Pēc vakardienas saules sēroties Un mūžam senos sapņus mīļi lēlot: Jūs līdz ar laiku esat vērtušies, Un laiks jums jauno sauli sevim tēlot. Še spoguls: «Tāds tu biji!» - lūkojies, Vai tev tavs bērna sejs ir nepazīstams? Un tava nākotne - vai šķiet kas bīstams? Tu pāraugi pār jauno dienu būti, Tev lielāks pasaulcīņas mērķis dzej; Tik agrās liesmas lai tev silda krūti Un straujo jūsmu sparu sirdī lej! Tu gudro vīra prātu galvā jūti, - Skat vēlreiz šurp, tad stingri tālāk ej! - Lai mana kokle atver slēgtās durvis! Nāc, rādi jaunību mums, aktiers burvis! Līga aiziet uz skatuves kreiso pusi un, ar kokli pieklauvēdama pie priekškara, nozūd. Priekškars paceļas. UZ JAUNU GAITU Sveiciens darba biedriem Jūs esat izgājuši lielā darbā, Kas jau kopš mūža viļņo dzimtenē Un savā ritumā rauj visus līdzi. Jūs sasaucāties, sadevāties rokas, Lai stiprinātu spēkus savā pulkā, Lai savu spēku nestu tautas spēkā. * Tā brīvā ideja jums ceļu rāda Kā rīta saule, kas kāpj debesīs, Nedz pati kalpo, nedz jūs kalpina, Aug brīvi nemitīgā progresā; Kā pamatšķiras gara starojums Velk visu dzīvu savā sārtā gaismā. * Un visu brīvu dara brīvais gars, Kā brīvais ūdens sastingušo lauku, - Jo vai! tam garam, kad viņš taptu nebrīvs, Kad pats vairs neaugtu un citiem liegtu, - Kad dzīva straume tecēt pārstātu, Tad stāvošs ūdens laukam nestu nāvi. * Jūs izejat ar vaiņagiem un puķēm, Jums mutē dziesmas skan kā vaļas dienās; Ar mākslām nācāt jūs, ar dailes balvām, Jūs puķes nesat, un jūs sējat tās, - Jums jautri pretī sniedzas darba rokas, Kam darba daudz, tam daudzāk vajga prieka. * Tad esat brīvi darba tautas druvā, Kas nācāt talkā darīt viņas darbus: Ir plaša druva - plašākas vairs nava, Ir lieli darbi - lielāku vairs nava. Jo šaurums nepazīstams pamatšķirai, Kas visam dzīvam pamats - ir kā zeme. MANIEM DĀRGIEM BIEDRIEM UN DRAUGIEM CĪRIHES KOLONIJĀ Tēvu zeme asiņo: Sirds man, sāpēs iekaitusi, I pret saviem mīļajiem Sausās dusmās iedegās. Ko jūs, mīļie, atsakāt? - Dodat manim mīļus vārdus, Sirdi manim remdējat, Tēvuzemi minēdami. Manā priekšā noliekat Dārgu zelta ziedu trauku: Balta akmens pamatā, Zelta vāku galiņā. Kas tie trauka nesējiņi? Treji latvju vanadziņi Zeltainiem spārniņiem, Tēraudiņa nadziņiem. Kas tam traukam apkārt likts? Zaļas lapas, sārti ziedi, Kas tai traukā vidū likts? Vidū jūsu dārgā mīla. - Vidū jūsu dārgā mīla Tai dārgai dzimtenei: Tās dēļ pret jums naidojos, Jūs domādams nemīlošus. Nu mēs visi esam līdzi, - Vienis prātis, vienis sirdis: Lielai lietai biedri esam, Dēli esam tēvzemei. Lielo lietu iesim vest Visu tautu biedrībai! Savu tautu iesim celt Brīvu tautu nākotnei! V a i r ā k i e m VAIRĀKIEM SVEICINĀTĀJIEM UN JAUTĀTĀJIEM To sūro gaitu izejat ikviens, Tik tad jūs lielās cīņas cienīgi; Tās vientuļsāpes izjūtat ikviens! Tik tad jūs kopu prieka cienīgi, - Tais septiņkrāsās niraties ikviens, Tik tad jūs vienkrāssaules cienīgi. KAD MANI VAIRĀKI JAUTĀJA, VAI DARBA TAUTAI VAJGOT MĀKSLAS Tik darba tautai vajga skaistuma, Tik tā to nebauda, bet tanī dzīvo: Tai skaistums dzenols ir un mierinātājs. * Tik brīvē māksla aug un masas pratnē, Tik tur, kur darbs un cīņa, miers un dusa; Kur dusa ir tik cīņa citā veidā. * Tik darba tautai cīņa ir un miers; Kas nerada, tam nau ne darbs, ne dusa. Tik pelēks nemiers vien un šaubu garlaiks. * Tik darba tautai vajga skaistuma. KAD MANI LŪDZA IZŠKIRT, KURAI PUSEI TAISNĪBA Ir cīņai jābūt taisnai, skaidrai, skaistai! Tik tā vērts cīnīties, un tā tik veic; Jo veic tik sajūsma, bet veic ikreiz. Jo gars tik vien ir spēks, ne rupja vara, Tā ir tik kūtrība, pret to iet karš. KAD MAN ŽĒLOJĀS PAR SAVSTARPĒJU NAIDU Nau mūsu karš dēļ kara, Naids dēļ naida; - Dēļ miera cīnāmies, Dēļ mīlas nīstam. * Jūs savā starpā naidojat, - Man sāp; Jūs brūces plēšat sev, Man viņas čūlo. DĀRĢIEM DRAUGIEM, SVEĪCINĀTĀJIEM UZ PIRMO MAIJU, KĀ ATBILDE Dāudz mīļas balsis man sauc: «Sveiks, brīvības saules dziedons!» - Jā, saule no jauna pa debesīm brauc, No jauna gaisus uz vētru jauc, Jūt, jūt šī sirds, jums līdzi trauc, Kur brīvības maijs nāk un ziedons. V i e n a i   u n   v i e n i e m V i e n a i TEV, KAD PĀRNĀCI PĒC VESEĻOŠANĀS Kā ziedonis tu ziemā pārnāci: Pūš maigi nu asākie vējiņi, No zemes lien tauriņš ar puķīti; Iet rotaļās saule ar mēnesi - Sauc saulē: viss ir jauns, ir jauns! Man acīm vēl no gaismas kauns. Tu pārnāci, tu pārnāci - Ardievu nu bēdas un sirdēsti! V i e n i e m P... Līdz ar «Virpuļa» kalendāri Dienas, nedēļas, mēnešus, Debess zīmes un saulgriežus, Aukstumu, karstumu, slapdraņķi, Jautrus brīžus un saulgozi, Laiku, kad art un kad sēšanu sākt, Laiku, kad pļaut un kad labību vākt, Visus tos laikus mums kalendris rāda, Trūkst tikai tāda, - - Kad mājās mums nākt. A. C.... Līdz ar «Virpuļa» kalendāri Lietus laikā šīs kalendris taisīts, Lietus ar negaisu maisīts, - Es Jums to nododu nedroši: Lai laiks Jums ir labāks par kalendri! Z... UZ ZIEMSVĒTKIEM Jūs gribējāt, lai par piemiņu Jums rakstu kādu rindiņu: Lai šis mans laimes vēlējums Uz svētkiem ir par piemiņu Jums - Cik reiz jūs priecīgus svētkus svinat, Tik mani minat! A. C.... UZ ZIEMSVĒTKIEM Vēl pašā bargā ziemā esam, Vēl mājās nebeidz kaut un žņaugt, Bet krūtīs apziņu mēs nesam, Ka ziemas vidū sāk saule augt, Un tālās senatnes ziemsvētki Bij pavasara saulgrieži. - Jums, kas šos īstos ziemsvētkus zināt, Mēs novēlam, lai jautri tos svinat! N. M. ... UZ LIELDIENĀM Lai ir visas tavas dienas, Arī mazās, līdz kā vienas Lielas dienas! BALTAJAM PUTNIŅAM Ko ilgi, tik ilgi nedzirdu Mana baltā putniņa balstiņu? Vai skumjās sēdi, spārniņus kāris? Vai rupjiem pirkstiem es tevi skāris? Tiem pirkstiem apdegties ugunī, Tām skumjām noslīkt ūdenī! Es visu atkal par labu vērstu, Kad baltais putniņš pie manis sērstu. Jau ozols ar sūnām apaudzis, Kopš putniņu atskrejam gaidījis. A. C. ... UZ SUDRABKĀZĀM Jums  s u d r a b kāzas,  z e l t a   s i r d s , Jums skaidra  d i m a n t dvēsle mirdz - Ko Jums lai vēl? To vienu laimi: Drīz redzēt savu mīļo saimi Un brīvā tēvuzemē dzīvot, Ko pate palīdzējāt brīvot! LAIPNA VĀRDA TEICĒJAI Tu pate vēlējies šīs rīmes; No manas jaunības Tās tikai strauju sāpju zīmes. Tās ir šim lepnam laikam svešas; No viņa jaunības Man sirdī tikai aukstums plešas. Un tikai tavās mīļās acīs Es ceru atmiņas, Kas man vēl laipnu vārdu sacīs. JAUNAJAM PĀRĪTIM Ak tu, mīļi radiņi, - Tad nu jau divdesmit gadiņi! Vai tie par abiem jums kopā būs? Vai sieviņa viena tik veca nu kļūs? Bet laimes jāvēl visādā ziņā: Tik jaunam būt mūžam ļautiņu miņā! Kā allaž nebēdāt par bēdām Un neaizmirst mūs, kas vieni še sēdam! RŪTIŅAI kā atbilde uz vēstuli Mīļo Rūtiņ, kas «sev pats top tālu», Tas ir izaudzis - ņemt sevi rokās, - Brīvs un neaizsniedzams visās mokās Rada sevi un sev ideālu. MAIJZIEDĪTEI uz jaunu gadu ar laimes vēlējuma kartiņu Uz jauno gadu Šo ziediņu Es atradu Tev maigumā radu. Drīz pumpurs ziedēs Smaršīgi, Drīz nelīksmi Iz sirds tev kliedēs. Drīz ziedi kvēlos, Kā mirdzin mirdz Tev līdzi sirds, - To redzēt vēl vēlos. R. S., KAM MĒNESS PAR SŪTNI... Tas mīļais zariņš, ko tu sūtīji! Par sūtni vairs neņemi mēnesi. Cik smagas un sēri velganas Tās maigās ziedu lapiņas! Kur mēnesis nakti skrējis? Kur mitis? Varbūt tam jūrā zariņš kritis? Vai rasā mircis vai asarās? Nu silta dvaša to žaudinās. Viņš vainīgs jūtas, pats mēnesis, Lūk, kā viņš aiziet nosarcis. Par sūtni balto ērgli ņemi, Lai nes tevi pašu uz silto zemi. PĀRĪTIM, KAS BIJA SABĀRIES UN ATKAL SALABIS Dūjiņa mājās sēd, No saujiņas saldi ēd, Kas vairs skries uz Parīzi? Ko tu mīļiem darīsi! BIJUŠAI SKOLNIECĪTEI Pa vientulības klusām kalnu pļavām, - Virs manis saule vien, zem manis akmens - Tur manas dienas iet kopš gariem gadiem. Bet klausies vien, un, lūk: tu brīnēsies, Vēl tāļu dzirdēsi tu bērnu smieklus Un nebeidzamas čalas - viņš nau viens? Jā, es ne viens - te mazas meitenītes, Mēs skraidām nepiekūstot, klusi sēdam, Par tūkstots niekiem gudri runājam Un lielā burtnīcā tik sazīmējam, Cik lietu pasaulē, aizvien ko jaunu, Nāc tuvāk, pazīsti tās meitenītes? Tu pati tā; tavs bērna tēls pie manis Un jaunība, un viss, kas dārgs šai saulē, Reiz justs, man dzīvo miņas burtnīcā. Nu nāk man tava balss, - maigs, intīms tonis - Es tēloju sev tavu jaunavtēlu Ar greznām krāsām, - greznāks būtu redzēt. TEV Lai draud nu gari, balti ziemas biedi, Slēdz sirds lodziņu ciet! Drīz logā sniegsies balti ievas ziedi. RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem PIRMĀ DAĻA ZEM ĀBELES Zem zaļas, kā zem kailas ābeles Nāk meklēt atdusu no tālienes. D a u d z i e m JUMS, SIEVIETĒM! Jūs dzimtenei un dzīvei simbols esat, Jūs visu lietu dziļā pamatskaņa, Jūs mazās rokās pasauls loku nesat. No jūsu laipnās sirds nāk rīta zvaņa, No tās man tumsā zaigoja jau brīnums, Ko dzīvē tik spēs izteikt mana maņa. No jūsmām kusīs netice un smīnums, Nāks ziedons, daili pārvaldošā mīla, Un smaidā vērtīsies viss ļaužu grīnums. Mums priekā lielā nākamības ķīla. UZ «DAILES TEĀTRA» ATKLĀŠANU AR «INDULI UN ĀRIJU» JAUNĀ SKATUVES IETĒRPĀ Lai sveikti esat! dārgie draugi, biedri, Kas nācāt skatīt mūsu jauno darbu, - Nu nākat: darbs ir līdzi mūs' un jūsu; Jo tas, ko tēlojam, ir jūsu cīņas Un jūsu jūtas, domas, dziņas, ceres; Še esat reizē saimnieki un viesi, Un reizē skatītāji,  ņ e m a t  jūsmu Un reizē  d o d a t  iedvesmi kā plūsmu. Ir lielas cīņas mūsu mazai tautai Tos septiņsimtu gadu jūgus lauzt, Ko rupja vara kaļ un rupja nauda, - Un tad celt jaunu valsti, jaunu tautu! Tik grūtā cīņā miesas gurst, bet gars, - Tas iztur, kopā visu tautu sauc: Un darba tauta, klau, tu, pamatšķira; Iet cīņas priekšgalā  t a v s  liktens ira! Bet dailes liktens: iet tai cīņā līdzi! Dot garam atspaidu un sindīm veldzi! - Un tā kā tauta pati vienkārš-liela Un vienkārš-stipra dabasspēka gaitā, - Tā daili gribam vienkārš-lielu-stipru: Ne ārējs tērps, bet dvēsle, domas, cīņas; No senā lieluma caur dzīvu vārdu Mēs gribam jaunam lielumam kurt gaismas zārdu! Mēs sākam dailes darbu laika griežos, To lielu dienu gada piemiņā, Kad, veicot pretvaru, mēs cēlām valsti. Jūs sveikt nāk Induls; pirmais cīnītājs Un pirmais domātājs par brīvo Latvi. Tā darbs un varoņnāve māca jūs: Būs brīva Latve tik caur brīves garu, Kas vienmēr gatavs vest par brīvi karu. Vēl Induls māca: mīlēt brāļu tautu Kā sevi pašus dārgos lietaviešus, Kas atkal nāves cīņā stāv par brīvi: Tā pati melnā vara spiež ij viņus, Kas spieda jūs, - jūs tad tik būsat droši, Kad vienu valsti cels sev abas tautas, Kad biedri būsim baltās jūras valstīs Un mūsu brīvi visas tautas balstīs. Lai daile nu jūs spēcin' lielā darbā! Tie cīņas varoņi, ko tēlos drāma: Ar jums tie kopā dzīvos savu dzīvi, Jums sirdīs dēstīs savas lielās dziņas, Tā, paši neveicot, tie veiks caur jums. Un būs jums ķīla - mācība uz mūžiem: G a r s   t o m ē r   v e i c,  k a u t   t u m s a    n ā k   t o   n ā v ē t, Tad ejat spēcīgāk par brīvi stāvēt! SVEICIENS TAUTAS AUDZĒTĀJIEM UZ SAEIMU 27.-30. DEC. 1920. Kad debess saule atgriežas uz zemi, Jūs nākat spriest, kā gaismas sauli vest, Jūs labi nākat: saules zīmē veic! Lai mūsu saules zīmogs gaismu zīmē! Lai saule māca ziemas važas lauzt! Lai māca visus bāra bērnus sildīt Un gaiši redzēt, mīļi audzēt asnus! Lai saule māca izvest bērnus priekā! * Jūs jaunās dvēslēs kopāt sajūsmību Uz maigām jūtām, mākslām, dailēm, tiklām, Uz lieliem mērķiem tautai, tēvu zemei, Uz sevis atdošanu cilvēcei - Jūs bijāt bērniem biedri, vecie brāļi, Ne kungi, soģi, - labs tik mīlā aug - Jūs viņus mīlējāt un viņi jūs, Jums mūžam vēsture to neaizmirsīs. * Tad dodat gaismu bērniem, vairat tumsu! Jo tumsa garu māc un nāvē sirdi; Spiež šauros burtu slogos vingro prātu; Ar ļaunu rada ļaunu, audzē naidu Un lepnību, un vājiem nievāšanu, Un varas kāri. Bet var tauta augt Tik brīva, patstāvīga gara dzīvē! Tad dodat brīvi bērniem, vairat varu! * Jums tauta nodod savu sārto ziedu, - To kopjat: spoži saules puķe plauks! Jums tauta nodod savu jauno zvaigzni, - To ceļat: auseklis lēks debesīs! Jums tauta nodod visu savu dvēsli, - To sargat, audzējat tur nākotne! Un jaunā audze lielā gara jūsmā Mūs vedīs visu tautu saules plūsmā! BRĀĻIEM LIETAVIEŠIEM Sveiciens uz lietaviešu rakstnieka Zemkaļņa lugas «Blinda» izrādi Nacionālā teātri Kādi augsti kalni, Kādas dziļas jūras Mūsu ceļus aizšķērsoja, Liedza kopā nākt? Zeme mūsu līdza, Upes mūsu rāmas, Pārpratumi - nepratumi Liedza kopā nākt, Līdzi sirdis juta, Līdzi prāti teica: Mūsu dzīslu vienas asins Lika kopā nākt. Īstie mūsu brāļi, Tuvākie šai saulē, Pāri iesim starpu žogu; Kopā sētas laist! BROLIAMS LIETUVIAMS Kokios kalnu sienos, Kokios jūrių ģelmės Stojo skersai mūsų kelio, Draudė eit bendrai? Kraštas mūsų lygus, Upės mūsų ramios, Paklaidos - nesutarimai Draudē eit bendrai. Viena širdys jautė, Viena protas tarė -, Mūsų gyslų vienas kraujas Liepė ėit bendrai. Broilai mūs' tikrieji, Saulėj šioj arčiausi, Eisim pertvaras peržengė, Jungt abu kiemu! MANIEM MĪĻIEM LATGAĻIEM, KAD TIKA APVIENOTA MŪSU ZEME Jūs mūsu dārgie brāļi latgalieši! Mēs atkal sasniedzamies roku rokas, Kas šķirti mūžam dvesām ilgas mokas, Nu, šķēršļus laužot, plūstam kopā tieši, Tā jaunā straume, kas mūs kopā vada, - Lai aiznest naida sārņus viņai sokas! Lai jaunā mīlā jaunu dzīvi rada! Tad, pārnākot no svešniecības tāļi, Mēs svinībās un darbos būsim brāļi! PROLOGS «KRAUKLĪTIM» Kristapa Lindes nolasīts prologs «Krauklīša» izrādei Nacionālā teātri Pa tukšu lauku krauklīts saukdams skrēja, - Bet tukši gaisi rija kraukļa balsi Un tukši palika, un atbildi Tam pretī nedeva, - un nekustēja Ne zāle zemē un ne lapa kokā, Nedz stīga dvēselē. Tad krauklis aizgriezās, bet atkal laidās Un lielos lokos allaž lidināja. Un atbalss meklēja, un - radās atbalss, - Gan klusi žēla, tā kā dziļi vaidi, Kā vergu stenas un kā bāru raudas, Kā izmocīta sirds. Tad krauklis spēji sauca skaļu balsi, Tad zelta spēļu vietā strēles grāba, Ne skaņas laistījās, bet ugunsliesmas, - Un cēlās vaidētāji, bruņas joza, Un vergi vīri tapa: kaujā metās - Un kauca karš. Ar brūci sirdī, asiņotiem spārniem, Ar zelta dziesmām un ar vara taurēm Pār kaujas lauku krauklis klīda saukdams: Gan mierinādams un gan mudinādams, - , Tam pakaļ domu ērgļi, ilgu kaivas. Tas brīvais nemiervējš. Vēl vietas nebij tiem, kur nomesties, Viss zemes virsus bij vēl pāri plūdis Ar ļaužu asinīm un ugunīm; Nedz bij kur Latvija, nedz latvju tauta, Tik Kurzemīte vien un Vidzemīte, Un latvju tautas gars. Bet tautas gars iz asnīm cēla tautu, No dzelzs un uguns kala tautas valsti, Sev tauta mājās veda Magonīti, No gara vergu vārga nogurušu, Pie kājām krauklis sarkanotām krūtīm, - Bet ausa rīts. Nu kopjat, lolojat to dārgo mantu! To rokās nedodat vairs melnai varai! Tā tautas celtā valsts lai tautai paliek! Lai brīvā garā tauta stipra top! - Tad mūžam ziedēs latvju Magonīte Kā saules brīnumzieds. JĀNA PORUKA PIEMIŅAI Kristapa Lindes nolasīts prologs Poruka vakarā Nacionālā teātrī 12. oktobrī 1921. g. Mirdz balti zili zvaigžņu miglāji, Slēdz mirdzu melni dziļi atvari, Gulst kārtu kārtām mūžu aizmūži, - No zvaigžņu miglājiem, no atvariem, No kārtu kārtu mūžu aizmūžiem, No saules puteklīšu kristāliem Šurp atlidoja balta dvēselīte. Še šauri, šauri, un še salti, salti; Še zeme pelēka un dumbri tumši; Zem cilām sāpes, un virs cilām skumjas; Kas vējš, tas gaudo, un, kas mākons, raud; Un jūra zemi klāj ar rūgtiem viļņiem Un sūrām asarām - un baltā dvēsle Pār zemi baigi klīda meklēt vietu. Kur rast gan zemē vietu baltām dvēslēm? To dziļas ilgas vilka smeldzot augšup, Bet zeme tura ciet, kas dzīvē dzimis. - - Tad mokās brēca dvēsle izsamistot, Bet ļaudīm skanēj' tā kā salda dziesma; Un, kur vien klīstot vizēj` dvēsles spārni, Tur vizmas gaiši tapa ļaužu vaigi. «Man gribas kļūt pie skaidrības,» raud dvēsle, - Bet spārnu gali mirka zemes pīšļos; «Man gribas mīlēt un tapt mīlētam,» Bet mīla ir tik taurens zaļos kapos: «Man gribas sapņot, apbrīnot un domāt -» Bet tikai zvaigžņu mirdzā domas, jūtas Un augsto garu dzīve plešas brīvi. No atmiņām par zvaigžņu augsto dzīvi, No debess ilgām un no pasauls sāpēm Ceļ batā dvēsle savu sapņu valsti; Pie augstā, baltā loga dvēsle stāv Un vēro balto tēlu, sārto blāzmu, - Tad pēkšņi pārrauj tievo pavedienu Un aiziet, atstājot mūs dzīvot mokās - Mirdz atkal balti zvaigžņu miglāji, Slēdz mirdzu dziļi, melni atvari, Gulst mulšņu kārtām mūžu aizmūži; Uz zvaigžņu miglājiem, uz atvariem, Uz kārtu kārtu mūžu aizmūžiem, Uz sauļu puteklīšu kristāliem Klīst atkal baltā dārgā dvēselīte. BARONA TĒVAM UZ 85. DZIMUMDIENU Jauno dzimumdienas bērnu, Sirmo latvju dziesmu vīru, - Mīļi Tevi sveicinājam, Barontēvs! Tautas dziesma, bāra dziesma Varoņtautu audzināja, - Audzi, dzīvo simtus gadus, Varoņtēvs! KRIŠJĀŅA BARONA PIEMIŅAI (Prologs piemiņas izrādei bēru dienā Nacionālā teātri) *  *  * Uznāk trīs Laimiņas tautas apģērbos, dziesmu sacerētājas, dziedātājas un spēlētājas. Barona tēls puķu vidū, aizsegts ar segu, uz kuras liela zelta zvaigzne, uz tās cita - melna sega. P i r m ā   L a i m a Dzisa saule debesīs, Pusdebesu sārtojās, - Dzisa zemei dziesmu tēvs, Visa zeme noskanēja. Visi sili klusi šalca, Visi strauti burbuļoja, Vēji žēli gaudojās, Līdzi visa dzīvībiņa. Smilšu kalni pušķojās Sudrabsniega pārsliņām, Dimantiņa zvirgzdinām: Augsto viesi gaidīdami, O t r ā   L a i m a Saule, darbu darījusi, Aizlaižas vakarā, - Vienu skatu pamet vēl, Savus bērnus priecēdama. T r e š ā   L a i m a Ceļam, māsas, sēru segu Lūkot vēl saules dēlu! (Viņa noņem melno segu, un redzas sega ar uzzīmētu zvaigzni.) Saules dēla vietiņā Atmirgo zelta zvaigzne! P i r m ā   L a i m a Ceļam, māsas, zelta zvaigzni Lūkot vēl saules dēlu! (Noņem zvaigznes segu, un nu parādās Barona ģīmetne.) Saules dēls! dziesmu tēvs! Balta tava saules seja! O t r ā   L a i m a Tautas dziesmu liesmas kūri, Pats tai liesmā iededzies: Tava drosme, spēka vārdi Tautas sirdi dedzināja. Kā tu tautu mudināji Labus darbus pašiem veikt: «Mums līgot līgos druvas plašas, Ja pašiem mums būs rokas knašas!» Kā ij sentēvus tu sauci: «Še jūtam tos ar mies' un garu, Tie, uzvarēj'ši nāves varu, Nāk saviem dēliem palīgā.» Kā tu tautai devi vārdu, Kas mūs mūžam spēcinās: «Uz priekšu, brāļi, naiki, naiki: Mums pieder nākamajie laiki!» T r e š ā   L a i m a Tava drosme, spēka vārdi Tautas sirdi dedzināja: Tautu darbos mudinot, Pats tu darbā iededzies. Tautas ceļā stājās mošķi, Tu tos varen izšķaidīji, Tev kā upei cēlās krūts, Droši gāzies klintīm pāri. Celmus lauzi, druvu kopi, - Rakstu sēklu kaisīdams, - Līdz nu visas malu malas Zeļ un zaļo, kuplo, zied. P i r m ā   L a i m a Simtu gadu likteņos Sūru mūžu tauta gāja, - Mēs, trīs Laimas, devām dziesmas, - Iet tā tauta dziedādama. Dziedot dzimi, dziedot augi, Dziedot tautā nodzīvoji: Tautas dziesmas lasīdams, Glābi tautas dvēselīti. Dziesmu tēvs, dziesmas vāci Septiņās vācelēs, - Ne tās septiņvācelītes, Tās septiņas saules bija. V i s a s   t r ī s   L a i m a s To septiņu sauļu tiks Mūžam sildīt mūsu tautu, - Mūžam dziesmu auklētājs Mirdzēs - zvaigzne viņsaulē! (Viņas uzkar zvaigznes segu virs tēla un, tam paklanīdamās aiziet.) LATVIJAS SKOLOTĀJAM PĒTERIM OZOLIŅAM PAR PIEMIŅU Gar sauli ēna slīd, un saule bālst: No mūža vārtiem dvašo auksta dvaša. Dziļš drebums pēkšņi pārskrien ļaužu baru: * Kas dzīve ir? Kas mērķis? Kas būs tur? Ko ciešanas? Kas glābs? Kas labs? Kas liels? Skan mēmā mute: tas viņš bij - tas atbild! * Viņš darbu sāka, kad mēs nevīžojām; Viņš gāja pirmais, kad mūs bailes māca; Viņš mierināja mūs, kad neizdevās. * Kad visi vaidēja, bet klusi cieta, Viņš cēla savu balsi apsūdzot, Un soda bargums viss uz viņu krita. * Nekad tam darba nebija par daudz, Viņš darbā dega, darbā sadegot, - Bet viņa uguns sildīs daudzas audzes; * Viņš tikai mērķi vērtēja, ne sevi, - Viņš visu atdeva, ij savu dzīvi, - Bet ideālists tas, kas laikus vērš! * Bet tautas aradzētājs, tas kopj šo garu, Kas vien tik rada, glābj, kas vien tik liels, - Jo liels, kas lielu pienākumu nes... * Iet slēgtās rindās biedri bērenieki, Nes puķu traukā miesu simbolu, Bet savu dvēsļu traukā viņa garu: * Mirdz spožā saule, un no sniega pretī Kā dzirkstis apkārt pazib veļu acis, No priedēm birdin' pārslas veļu pūsma. * Tie veļi čukst: Kur mācītājs? Kur zārks? Ne miesas smagums tam! ne gara važas! Nāk veļos pirmais brīvais vīrs un gars! * Bet dzīvie, mēs no viņa nešķiramies, - Viņš tagad skaidrāks mūsu sirdī mīt, Viņš spējāk ved mūs lielā gara cīņā. * Lai sveikts ir lielais gars uz jaunu gaitu, Lai lauztām miesām salda dusa top! Lai nesalauztam garam - jauna saule! Mēs viņam līdz! ANDREJAM PRIEDKALNAM PĒDĒJĀ GAITĀ Mans mīļais draugs, no Tevis jāatvadās, Kaut sirds deg paildzināt īsos mirkļus, Kā sauli aizturēt vēl vēlas vakars. Kad saule iet, vēl gaišums mākoņos, Vēl saule pasviež dzirkstelītes zvaigznes, Kas visu nakti mierina mūs mirdzot. Tu pamet savas domas, mīļas jūtas Un tūkstots darbu zvaigžņu mirdzumā, Un tūkstots glāstu bāriem sāpju bērniem - Pats vidū ej Tu: maigais, bālais mēness. * Ak, sāpes vien uz nakti vada skatus: Ne mēness biji Tu, bet gaiša saule, Jo Tavā būtnē viss bij saulei līdzīgs. Tik gaišs un mīļš Tavs vaigs bij mūsu vidū, Kas Tevi redzēja, tas priecājās, Ko uzlūkoji Tu, tas tapa vesels. Cik saues skaidra bij Tev dzīves gaita, Tik gaiši rāma nāve - agrā rītā Un pašā lieldienā - tā aicināja: Uz atmodu un darbu jaunā dienā. * Viss Tavā gaitā bija saulei līdzīgs: No zemes dzīles nāci, pamatšķiras, Uz jaunu gaismu vedi savu tautu. Tu zināji, kas nakts, kas vārgs un sāpes, Kas strādniekliktens un kas varoņliktens, Jo kaulus salauza i Tev šis liktens. Bet, kauliem brakšķot, gars Tev tapa saulains, - Tu gāji glābt no liktens savus brāļus, Tu cīņā meties, cēli tos, kas krita - Tu dziedēji, kā saule, slimo zemi. * Jā, saule stariem dziedē slimo zemi, Un zeme atzaļo un augļus nes, - Kā slimo cilvēci būs atzaļināt? Tu tālo cilvēksauli meklēji, Kas caurstarotu garu līdz ar sirdi, Tu sevi vērti pats, lai taptu saule. Tu tapi saule, - mēs, kas palikuši, Mēs Tavā miņā sildāmies kā saulē. Un miņa velk mūs būt, kāds biji Tu; Pats saule būt un visus vest uz sauli. SVEICIENS GAISMAS BĒRNIEM Aiz mūžiem un bez galiem valda nakts, Cik ir tās pasaules, tik ieslēdz nakts, Kur traucas gars, tur atduras uz nakts, Nakts guļ un klust, - Bet - Bet bezgalības galā rodas guns, Bet nedalāmie dalās, - rodas guns, Bet nekustamie kustas, - rodas guns, - Un - Guns spridz un kust. * No tukša pilnums top, no klusa skan, No nāves dzīve lec, tā kvēl un kaist, No uguns puķe plaukst un zied, un sarkst, Pret nakti spilgst, Jo - Jo neatlaižas nakts, bet gaismu žņaudz, Jo diena tumša top un līdzi sirds, Jo guns tik glābj no nakts, - lai ved jūs guns Turp, Kur ciņa ilgst! * Tā ciņa ilgst un ilgs, tai gala nau, Jo dzīve, gars un guns, - tie mūžam aug, Par bezgalību top, bet ārpus tās Nakts guļ un klust, Tik - Tik asais, ašais spēks, tik guns un gars Spēj nebūtību tvert, to, ko neviens, Spēj radot nakti veikt, - lai ved jūs gars, Kur Guns spridz un kust. Jūs brīves bērni, gara draudze jūs, Jūs ejat līdz, kur guns jūs cīņā sauc, Lai uzvardrosmē jums deg mūžam gars, Pret nakti spilgst. Jo - Jo mūžam dzīvi nakts no jauna māc, Jums gara cīņā iet, jums sargiem būt, Un Spīdola jums līdz, lūk, mūžam spīd Tur, Kur ciņa ilgst. LAKSTĪGALAS SIGULDĀ Em. Melngaiļa komponēta rakstnieku nama atklāšanas svētkiem Siguldā Siguldā lakstīgalas Vienas leju piedziedāja. Nu nāk jauni dziesminieki, Lakstīgalu līdzcensoņi. * Jaunas dziesmas darināt, Ļaužu sirdis priecināt, Darbā sevi pūtināt. Vij sev ligzdu Siguldā, * Dziesminieki, te jums labi: Leja ļāva plašu skatu, Klintis deva dižas domas, Brīva daba - brīvas jūtas. * Dzeja - tautas dvēsles balss, Prese - tautas sirdsapziņa. Dvēsles balsi neapspiest! Sirdsapziņu neviltot! * Mācaties sīku putnu: Katris dzied savu balsu. Strazdi, žubes, lakstīgalas Trallināt trallināja, * Vēji šņāca, krāces krāca, Sīkas lapas ņirbināja: - Visas balsis tautas mīla Korī koši sakausēja. TEV Tu birdināji: «Nejūsmo! še nīst!» Ak, tomēr dzimtene! Še arī mīl un sistās brūces dzīst. V a i r ā k i e m VAIRĀKIEM MANIS SVEICINĀTĀJIEM Par mīļiem sveicieniem liels paldies, draugi, Vēl lielāks par to drošo vārdu, Ka gribat sauli sniegt kā jauni augi; - Nu ejat meklēt, rast: Ar sirdi ilgt un just, ar prātu prast, Jums tauta paldies teiks par darba ārdu! DRAUGIEM, KAS SKUMA PAR SAVU VĀJUMU Viss noslēpums ir šis: Tik sevi audzēt! Kā vājais spētu to? Tik nebūs sevi saudzēt! MAZAJIEM JĀNĪŠIEM Ak, saulīte, ak, saulīte, Nemīl savu saules bērnu: Visi silst, visi zied, Saulītē vērdamies, - Silst ij tevim saulē krūts, Tikai krūtīs nesilst - sirds. VAIRĀKIEM PAR ATBILDI UZ KOLEKTĪVIEM SVEICIENIEM Mīlat mani un saprotat! Bet mīlat vairāk. Ij kad jūs saprast nevarat, Prom mani neraidat, Bet mīlat jo vairāk! MANAM DRAUGAM - SKEPTIĶIM PAR ATBILDI Es tomēr laimi baudījis, Es daiļu mīlu redzējis - «Ko vēl?» - To pašu mīlu redzējis, To daiļo laimi baudījis - - «To teici jau.» - To teicu jau, to teikšu vēl, Pār laikiem pāri mīla kvēl, Kaut vairs tās nau. KAD MAN AIZRĀDĪJA UZ MANĀM SŪDZĪBĀM Nekas nau aizmirsts un nau aizmainīts, Tā daiļā mīla un tas skaistais rīts, Tā dziļā izpratne, tas siržu tuvums, Viss neizmērojams un mūžu guvums - Pret visām sūdzībām brēc pretī sirds: Viss labs, viss saulē mirdz, viss ir, kas šķirts. V i e n i e m SLIMAI MEITENEI Nāk maijs un pavasars, - es zinu gan: Vai man? Tad zāle zels un ziedi plauks - Vai līdz mans lauks? Tad koki sulām straujot ļaus; Mans koks būs sauss. Tad visi pļavās puķes plūks Tik manis trūks. - Vai trūks?...Nē, trūkstam nemanīs, Kad puķes plūks un kroņus pīs. NEPIETICĪGAI Mīļš pušķīts zaļganu nagliņu Uz visām pusēm izstieptu, - Sīksmalki stiebriņi Stiepjoties stiedzēti, - Ko vieni ārā no maura stiepjaties? Ko rociņas ceļat kā lūdzoties? Lūk, maurā viss zaļi trekni sazēlies. N. N. Ij tavā dvēslē Kvēl saules stari Kad sauli citā Tu sajust vari. Lai visus ziedus Tev saule veltī, Lai sird' un dvēsli Ar laimi zeltī! Sirds tava atzaigo Laimi sārtbaltu, Sildīs visvairāk To, kas vēl saltu. DRAUGAM A. M., KAS ŽĒLOJĀS PAR SEVI UN LAIKU Debess sadugusi, Zemi apņēmusi, Baltām miglām tāli aizklājusi. * Visi vēji klusi, Diena piekususi, Ej nu līdzi mazu laiku dusi. L. Z. No rīta jau sirds sapinās Kā tīklos, neskaidrās sajūtās. Ne darbs vairs vedās, ne atpūta, Viss, kas tik mīļš bij, atbada; Un labā saulīte visu dien Pa saveltiem mākoņiem līdzi man brien. Kā nomest tīklus, kā izrauties?. Kā atkal brīvā sajusties? Tu vien tik zini, tu pasaki! Tu L. Z. T. K. Div` balti gulbji Pa ezeru peld, Mēness baltu gaismu Pār ezeru met, Kāds klusi, ilgi Pie mēness ezera sēd. D. B. Laiks rauj mūs, plūst viss, zūd un tek, un sik - «Kur esi tu?» Kad tu to nezini, tad es ne tik. NEAIZMIRSTELĪTEI Teic, neaizmirstelīti, Ko mirkstot ūdenī tu mīti Aizvien? «Ak, ūdens nau, ir asaras! Tās sāpes, kas nau aizmirstas, Tās katra prasa asaras Aizvien.» MAZAI EMĪLIJAI Tavs saules tēvs tev paraugs ir, Kad liktens grūtumus tev šķir, Tu nezini, ko darīt būtu? Tad jautā sev, ko tēvs būt' darījis? Tā dari, kā viņš vēlējis, Un nebūs tev nekas par grūtu. MAZAI MERĪTEI Ik dienu saule spīd, Kaut mākons priekšā slīd, Caur mākoņiem tomēr tā spīd Un visus mīļi silda. Ij tu tā spīdi aizvien, Kaut bēdas pār sirdi skrien, Tu sirdī sauli turi tik vien, Kas tevi ar mīlu uz visiem pilda. L. L. D. Līdz ar grāmatu Kā aizmirst to, kas skaists? viss miņā spalgo, Viss viz: Ik zieds, ik rīts, ik balss, ik skūpsts, kas valgo. A. N. K. par piemiņu Viegla roka: saulītei: Aši cēla rīta miglas, - Mēnestiņš nepacēla. Visu nakti staipīdams. DĀRGAI DORIŅAI Līdz ar «Vēja nestām lapām» Šīs vēja nestās lapiņas No rudens koka Kā pavasara atmiņas Lai saņem mazās Doriņas Mīļā roka! ARĪ VIŅAI Līdz ar «Trejiem lokiem» Es viss še esmu Tais sāpēs un tais cerēs, - Nu lūko, vai tev derēs, Tad ņem ij to, Ij visu manu dvesmu. DRAUGAM PAR MIERINĀJUMU, KAD VINŠ BIJ ZAUDĒJIS SAVU MĪĻĀKO ILŪZIJU Mans draugs, nāc, kopā vērsimies, Par ko tu sērojies: Tu teic: tā lielā mīla, Tā tapa sīka; Kas veica visu, Pret nieku nīka! Žēl, žēl! - Bet paskaties: Tu lielāks par vīlēju izrādies, Tu savā pašcienībā esi cēlies, Tavs ceļš aizvien nu augstāk ies, Ko vairāk vēlies? JAUNAJAM DRAUGAM albumā Kam no dzīves prasi? Prasi tik no sevis, - Ne tam svars, ko esi ņēmis, Bet ko devis. VECAJAM DRAUGAM - KALNU KĀPĒJAM albumā Jauns tu kāpi lielus kalnus: Visu zemi pārredzēt; Vīram tika pakalniņa, Vecim tiks ij kapa kopas. JAUNAJIEM DRAUGIEM, VAIRĀKIEM, KAS MAN SEDZĒJAS Ik mirkli  s e v  ī   p a š ā   būs jums augt Un tikai augšanu par dzīvi saukt, - Tad nenāksat vairs sūdzēt, Jo ies. RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem PIRMĀ DAĻA ZEM ZIEMEĻEGLES Zem ziemieļegles, - vai to ticēt vari? - Tais tālēs reizi jautrība bij arī. V i e n i e m SVEICIENS «RŪĶIEM» Priecīgus svētkus Jums, visi mīļie rūķi, Kas Jūs uzveicāt pudeles pūķi! Man no Jums sūtīts bij sveiciens un rēbuss Prasāt: vai atminējuma nebūs? Būs, kā tad! Ja nepareizi, tad pasakat: Septiņi vīri un viens pūķis pudelē, Tiem vīriem tas pūķis jāvarē. Pūķim līdzās vēl redzam siļķi, Tiem uzbrūk vīri ar dakšām un viļķi, Iet cīņa uz nāvi un dzīvi. Stinkš naži, šņakst zobi, klab šķīvji. Šņāc, rūc un dūc, ka logi trīc, Pusnakts jau pāri, pulkstens jau trīs, Dažs varons pagurst, dažs cīņā krīt. Bet. logā uzvaras rīts jau spīd. Kas veicējs, atspirgs pie varvīksnas. Kaut atkal pūķis pieceļas, Tie augšā celsies, tas krīt, tas guļ, Kas negrib mosties, to dzeļ un kuļ. Tie varvīksnas buru laivā brauc, Balts gulbis, laivu vilkdams, trauc Tur tāli ar gavilēm vēsta rūķi Par uzvarēto filistra pūķi. Tāds bij rēbuss Vai minējums pareizs nebūs? Ja pareizs, daudz nesolat Tik mani laivā līdzi paņemat Braukt rītā agri, kad viss vēl snauž, Meklēt, kur ūdens varavīksni auž

RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem OTRĀ DAĻA D a u d z i e m PROLOGS 1000. IZRĀDEI NACIONĀLĀ TEĀTRĪ 15. decembrī 1923. g. Nolasīja K. Linde Mūs gaišā namā vieno gaiši svētki, Uz burvju gaismas pili šodien nācām, Uz dailes zemi un uz pasakvalsti, Ko burve cēlusi, - bet baltā burve: Tā arī pārvērš ļaudis svešās būtnēs, Tik vien ne tumšos zvēros, riebjos, ļaunos, Bet gaišos, cēlos, labos nākamtēlos: Mums tūkstots viena nakts še atkal kvēlos. Jau tūkstots reiz mūs mīļi skauj šīs telpas; Kā bērnus nes mūs citā, daiļā dzīvē Un māca mūs, lai topam līdzi daiļi: -- Pus miljons klausījies še aizrautībā, Pār visiem ļaudīm sējis svētas bijas. Par tautu kopā liedēts juties garā: Jauns tēls ar jaunu veidu - zem' un valsti, Kam garā, cēlumā un dailē balsti. Šais telpās daile dveš no latvju tautas Un cēlākā, kas citiem, - tās mums zvaigznes. «Un tā kā tauta pate vienkārš-liela Un vienkārš-stipra dabasspēka gaitā, Tā daile lai ir vienkārš-liela-stipra, Ne ārējs tērps, bet dvēsle, domas, cīņas.» Tas solījums reiz bij, to gribam pildīt - Ar lielo mākslu tautas dvēsli cildīt Tā lielā māksla dod mums lielus mērķus, Ne spožus vizuļus un seklu baudu: Uz brīvi, gaismu, cilvēcību audzē, Uz brāļu saderības kopu jūtām, - Liek dzejā līdzi dzīvot kaimiņdzīvi, Liek gatavoties valstu savienībai: Lai būtu stipras mūs' un brāļu tautas, Ka likstās netiktu tās dzelmē rautas. Tad cilvēcē tek kopā visi mērķi, Bet pašu cilvēci tik liedē - daile, Jo pēdējs ceļš un mērķis paliek daile, Ij otra aizsauldzīve ir tik daile Tur bēdām prieks, tur visums ilgu, gaidu, Mums daile - cerība un sargs pret naidu, Un līdzi jūs, kam acis mākslā gailē, - Mēs pateicamies jums šai vārdā: - dailē! PROLOGS «KAINA» IZRĀDEI Bairona 100 gadu pieminas dienā 17. aprīlī 1924. g. Nacionālā teātrī Nolasīja K. Linde Straujš vētras grūdiens drāzās zemei pāri, No tumšām debess dzelmēm izlauzdamies, Kas, klēpī turot, krata briesmas, Kas izdārd krusu, pērkoņus un zibšņus, Kas dvašas negaisā draud pasauls ēku Par drupām gāzt. Tā vētra gāza drupās pasauls ēku: - Viss gadu simtos celtais varas stiprums, Viss sirmais likumbalsta smagums, Viss tas, ko ļaudis tic un zin, un sargā, Viss pēkšņi krīt, mirst vecie dzīves spēki, Kad vētra brāž. Kas bij tā vētra? - Viena smalka dvēsle, Bet visu ļaužu nemieru tā slēdza Un nesa visas pasauls sāpes: Cik bērna dvēslē krājās pārestības, Cik slogs spiež sievieti, cik darba ļaudis, Cik tautas sten. Neviens nekad tik dziļi nebij cietis, Tā jutis nebrīvi kā pasauls slogu, Tā cēlies pretī gala ļaunam, Līdz pašām saknēm urbās dvēsles nemiers, Uz sevi krāva visu sāpju nastu Pats pirmais Kains. Un visas pasauls sasāpušos vaidus Šī dvēsle izkliedza pār zemi pāri Kā nevaldāmu sāpju dziesmu. No dziesmas zeme drebēj', sevi dzirdot, No žēlām apzinājās sava vārga, Un modās gars. Ne vētras brāzmā un ne mīlas vēsmā Vēl lielā dvēsle sevim nepietika, Tā dzinās atdot sevi visu: Tā nesa tautām ziedot savas asins, - Kad karsti izlija tās cīņas laukā, Tad rima sirds. Kopš simta gadu pārskrēja tā vētra, Un stājās straujā sirds priekš citiem pukstēt, - Bet nebeidz straujot dvēsles dvesma: Un mūžam plūst uz mums vēl lielā dvēsle Kā maigas kokles skaņas un kā pērkons, - Līdz ausīs tautām laimes rīts. PROLOGS NACIONĀLĀ TEĀTRA 5 G. DARBĪBA PIEMIŅAI 2. decembri 1924. g. P e r s o n a s: Teātra gars Saceriņa - Melpomene Dziedājiņa -- Talia Laimiņas Sērdienīte Mazais gariņš Žūpu Bērtuls. Uz paaugstinājuma sagrupējušās visas personas, izņemot Žūpu Bērtuli. *  *  * M a z a i s   g a r i ņ š   uz publiku: Esat mīļi sveicināti, Skatītāji, klausītāji, skatuvmākslas cienītāji Parketā un visās ložās, Līdz pat augstai galerijai. Esmu pāžs un mazais gariņš, Pikolo, kas visu rīko. Šodien svinam piecus gadus, Tādēļ nākam svētku seju. (Norādot un paklanoties uz Sērdienīti): Šī ir tautas Sērdienīte Ievas zaru rociņā - Dziedātāja lakstīgala, Tautas dvēsles izteicēja. (Tāpat uz abām Laimiņām): Tās ir Laimas, dieva meitas, - Viena dziesmas darināja, Otra dziesmas izdziedāja; Viena kokles rokā nesa, Otra nesa trijdeksnīti. Tagad mūsu dziesmu Laimas Vairāk mērķus uzņēmušas Nekā viņus senus laikus: Mūsu Melpomene - viena. Mūsu Talia ir - otra. (Tāpat uz Teātra garu): Te es sveicu skatuvgaru, Lielu vārdu runātāju, Lielu skatu rādītāju, Lielu siržu locītāju. - Simboliem es dodu vietu. (Paklanās un noiet malā.) S ē r d i e n ī t e: Baltas dienas, ļaunas dienas: Dziesmās visas izdziedāju, Darbos gāju, līksmē gāju: Dziesmām visus pavadīju. Cik man acis pieredzēja, Tik man dziesmās atspīdēja, Kas man sirdī ietrīsēja, Tas man dziesmās atskanēja. Pat pelēku ikdienību Raibās krāsās izrotāju, Daiļām meitām, cēliem vīriem Mākslā cēlu jaunu dzīvi. S a c e r i ņ a  -  M e l p o m e n e: Smagiem spēka soļiem varens liktens iet, Smagie soļi cilvēkus un tautas min, Krīt un šķīst, un sagrūst cilvēks, tauta, valsts, Viss, kas pasaulē no ļaužu rokām celts, Nepaliek ne miņas, pīšļi visu sedz, - - Viens tik paliek nepalikdams, nīkdams aug - Viens tik: visu pārvaldošais varoņgars, Kas spēj ziedot sevi, lai tā zvaigzne veic. D z i e d ā j i ņ a - T a l i a: Vai dzīve ir tik traģēdija, Vai ļaudīs tikai ciešanas? Man šķiet, tā ir gan komēdija Un viņu gaudas banālas. Vai mūžam raudām ir gan vietas? Es rodu diezgan smejama, Te notiek brīnišķīgas lietas, Man dzīve ir tik rotaļa. Gan simtiem problēmu mums ira, Kas dzeļ mūs, bet ne nāvīgi: No tiem gan cieta, bet ne mira, Ar izeju bij konflikti. Ne traģēdijai laiks, bet drāmai, Ne ziedoties, bet pašam gūt! Mums dzīvei jātop drošai, rāmai, - Tā vien mums var par mērķi būt! T e ā t r a   g a r s: Uz lieliem mērķiem aicinām mēs tautu No dienas dienā un no gada gadā, Kopš pieciem gadiem templī pulcinājot. Kad tūkstots reizes skāva mūs šīs telpas, Mēs rādījām jums mūsu mērķu zvaigznes Un senos solījumus atkārtojām: «Kā tauta vienkārš-liela, vienkārš-stipra, Tā māksla tai ir vienkārš-liela, stipra, Ne ārējs tērps, bet dvēsle, doma, cīņa. Ne spožus vizuļus un seklu baudu - Mēs dodam gaismu, brīvi, cilvēcību; Uz brāļu tautu saderību vedam; Mums dailē cerība un sargs pret naidu, Mums pēdējs ceļš un mērķis: tautas daile.» Tā lielās dailes tradīcijas kopjam, Ij savu latvju nacionālo mākslu, Ij cittaut' daiļāko un klasisko, Tā vedam tautu kultūraugstumos. - (Uz Mazo gariņu, piemādams to klāt): Nu, Mazo gariņ, dari savu darbu! M a z a i s   g a r i ņ š   (uz publiku): Šodien rādām senu lugu, Vairāk ne piecdesmit gadu, Kopš to tēvi izrādīja, Iesākdami drāmas darbu, «Žūpu Bērtuls» saucas luga, - Bet vai žūpa sāka mākslu? (Ienāk Žūpu Bērtuls.) Ž ū p u   B ē r t u l s: Žu-žu- - Žūpu Bērtuls sāka, Jā, jā, latvju skatuvmākslu - M a z a i s   g a r i ņ š (uz Bērtuti): Ko tu nāci? Kas tev lika? Inspicients nau tev' saucis. Ž ū p u  B ē r t u l s: Be-be-bet es pirmais sāku, Kad vēl nebij inspicjenta - M a z a i s  g a r i ņ š: Ej! - Pirms vēl piecdesmit gadiem Uzveda jau traģēdiju: Lielā Šiller' - Laupītājus, - Šillers ciltstēvs mūsu drāmai. Ž ū p u   B ē r t u l s: Es - es - M a z a i s  g a r i ņ š: Ej tik! tūliņ jāsāk! Taisies, ka tu izved lomu! Priekškars. DARBS UN DZIESMA Kantāte, komponēta no Alfrēda Kalniņa uz dziesmu svētkiem D a r b s: Darbam vara, darbam slava: Darbā dzīv' un daba turas, Darbā pasauls ēka dārdo, Darbā visumam ir sākums. D z i e s m a: Visuma jucekli Saskaņa raisa, Visuma sākumu Saskaņa dzied. T ā l a s   s k a ņ a s: Visuma sākumu Saskaņa dzied. D a r b s: Zvaigznes sprakst, un saule zvīļo, Pasaules un dzelmes plaikšņo, Jūra trako, pērkons grandī, Zeme drebot liesmas svaida. D z i e s m a: Zvaigznītes, meitiņas, Debesīs dzied, Vējiņi, puisīši, Līgojot dej. T ā l a s   s k a ņ a s: Vējiņi, puisīši, Līgojot dej. D a r b s: Arājs sviedros zemi cilā, Namdars stenot kokus valsta, Strādnieks zobus sakož jūgā, Bāldams domātājs veļ domas. D z i e s m a: Darbi smagi, dziesma viegla: Dziesma darbus vieglināja. D a r b s: Darbam vara, darbam slava, Darba varā dziesma zūd. T ā l a s   s k a ņ a s: Ko ceļat ķildas, Kuram lai slava - Kas darbu dara? Kas dziesmu dzied? Visuma saskaņā Piedzima tauta - Tā dara, tā dzieda, Tai lai tā slava! D a r b s: Tauta darba darītāja, - Darba tautai, tai lai slava! D z i e s m a: Tauta dziesmu dziedātāja, - Dziesmu tautai, tai lai slava! D a r b s   u n   D z i e s m a: Darba tauta, dziesmu tauta - Darba dziesma dzied tev slavu! Darbu darot, dziesmu dziedot, Ceļas tautu pulciņā. T ā l a s   s k a ņ a s: Dziedātāji dara, Darītāji dzied, Visuma saskaņā Nākotne skan. RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem OTRĀ DAĻA V a i r ā k i e m INVALĪDIEM LĀČPLĒŠIEM uz viņa godadienu 11. novembrī 1923. gadā J ūs invalīdi - lāčplēši, - Jums cīņā lauzti locekļi un kauli, jūs zināt, ka tie ziedoti, Lai mūsu Latvija redz brīves sauli, - Nu gādāsim mēs, pilsoņi, Lai invalīdi nau mums veci prauli! SVEICIENS UN PATEICĪBA LATVIJAS ATVAĻINĀTO KARAVĪRU BIEDRĪBAI, KAD TĀ IECĒLA MANI PAR SAVU GODA BIEDRI Sveiks tu, latvju atvaļināts karavīrs, - Es līdzi cīnījos, un šķēps mans tīrs: «Sargā cīņā iegūto» - tas jūsu vārds, Tas ir mums naidniekiem tas draudu dārds; Atvaļināts nau neviens no tā: Tautas brīvi sargāt cīniņā! Pateicos par goda biedri. būt no sirds. Lai uz mūžiem latvju trijas zvaigznes mirdz KAROGA UZRAKSTS RĪGAS KOMUNĀLDARBINIEKU ARODBIEDRĪBAI «Darba sūrā vara Rīgu lielu dara.» LIELAI AKTRISEI MIRDZAI SMITHENEI uz mākslas gaitas atskati 15. 10. 24. Zvaigžņu mirdza debesīs Mīļa spīd, bet bāla, tāla; Mūsu mākslas debesīs Cita zvaigzne, ne tik bāla, Veldzē mūs ar mākslas spirdzi - Mirdza - zvaigzne, mirdzi, mirdzi! ALEKSIM MIERLAUKAM uz četrdesmit gadu mākslas gaitu Sveiks, mūžam jaunais! lai birst tev lauri! Caur sirdi gāja tev naidi un vaidi, Tu, jautrais, slaidi pār galvu tos laidi. * Simts dzīves dzīvoji, - vēl tev ir šauri! - Pēc tik daudz gadiem ne miera tu gaidi, Pēc lielākas mākslas tu skatus tik raidi. * Kāds spēks tevi mīt, kas visam iet cauri? Tu sirdis mums sagrāb, ar šausmām mūs baidi, Liec raudāt, kad skumsti, liec smieties, kad smaidi. * Sveic tevi māksla ar herolda tauri! Tu mūžīgs mums būsi, kaut viss iet kā klaidi, Ar daili tu nākamās paaudzes svaidi. MĀKSLINIEKAM FOTOGRĀFAM V. MEDNIM-KLIO uz 25 gadu jubileju 16. 12. 24. Kas cīniņā kā kareivis Par brīvi sirdsasinis atdevis, Būs mākslas augstumus sasniedzis, Draugs draugiem mūžam palicis. DZEJNIEKAM RIETEKLIM uz viņa 50 gadu rakstniecības piemiņas svētkiem 1924. Tev, līdzcensonim latvju gara gaitā, Mēs mīļus sveicienus no tāles sūtām! Piecdesmit gadus Tava mūža skaitā Tu devi darbam, nesaudzīgi grūtam: Krāt mantas, ko ne laiks, ne rūsa maitā, Un jauns arvien vēl pieslēdz Tevis gūtam. Tā katrai jaunai mākslinieku audzei Daudz mīļa ir ko vēlēt vecai draudzei. MĪĻAJAM PĒTERIM KŪLAM uz jubileju 22. novembrī 1924 g. Ik skaistais ideāls top bāls un bālāks, Kad iemiesojas ļaužu cietās sirdīs, - Tu laimīgs, tautas audzētāj, tavs gars Top spožs un spožāks jaunās paaudzēs. Ij biedros audzētājos vēl tavs es Tev pretī atspīd, cēli apskaidrots. MŪSU KĀRLIM DĒĶĒNAM 35 gadu pedagoģiskās darbības atsvētkos 24. janvārī 1925. Tikko cēlās gaismas jaunā strāva, Vai tev viņa mieru .ļāva Augšā tevi rāva. Tava dvēsle mūžam tevi dzina, Tautai gara augļus šķina, Gaismas šķēpus trina. Priekā skatot tavu laipno vaigu, Aizmirst katris tumsas baigu, Zin tik gaismas zaigu DAŽIEM VECIEM DARBA BIEDRIEM UN DRAUGIEM Pilns pūrs ar veciem dzīpariem, Ar kamoliem un dzijām, Viss sagrauzts ir no ķirmeļiem, - Cik lepni reiz mēs bijām! Nu izcilā un pārcilā, Cik der vēl vecā turta? Vai zelts un zīds nav dibenā, Vai slēpta manta burta? RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem OTRĀ DAĻA V i e n i e m MANAM GUDRAJAM PESIMISTAM Z. P. Kad acis tapušas Tev redzīgas Un vēro, ka viss maldina un maldās - - Tu tālu ticis, kas to liegs? Bet vai tev acs vēl tālāk sniegs: To vērot, ka jo saldas, saldas Aug jaunas cerības? LAIKA BIEDRIM N. Mēs jūtam tuvumā Tik skarbo dabu, Tik tālumā Mēs redzam labu. Tā toreiz bija, Vai laiks neko vēl nemainīja? M. D. D. L. par piemiņu Tik grūti bij, - ik brīva doma dzisa Kā vakardzirkstelīte aukstos pelnos, Kas sakrājušies bij pa vārgo dienu. Tu atnāci: Nu dzirkstelīte iedegās, Nu pelni karsējās, Nu domas debesīs aizlaidās Uz saulīti. IMPROVIZĀCIJA no J.Ļ. Sīkos krūmiņos, Mīkstā zālītē, Karstos diendusos Gulēt saulītē. Zilas melnenes, Sārtas brūklenes Lasīt rociņās, Likt tev lūpiņās; Zaļiem pirkstiņiem Zāļu stiebriņi Viļā, nebēdņi, Tev pa matiņiem; Tev caur matiņiem Zelta saule mirdz - Ko tu vēlies vēl? Ko tu vēlies -? A. M. albumā Šaubās prāts, Uztic sirds. Dzelzs ir tumšs, Zelts mirdz. SAULES BĒRNAM A. R. Tu liec, lai es Tev saku dzeju! Ak, saule sadzejoja Tavu seju, Un man, kaut liesmas pantos leju, Ne mūžam saules dzeju nesasniegt! Bet, lūk, lai kā - Jau vārdi salikušies pantiņā, Un nu Tu balvu nevari man liegt. MĪĻAI, MAZAI MEITIŅAI albumā 6. l. 25. Rīgā Vienmēr stāv Laima un gaida Lai nāk viņai klāt. Kuru tā saņem labprāt? To, kas par Nelaimi smaida. VERĒNAI par piemiņu albumā Viss skaists top, kur tik saule spīd; Kur kaut ij sīciņš stariņš krīt, Tā būs viss skaists ap Tevi arī, Kad Tu kā saule spīdēt vari. DRAUGAM SKUMJĀ BRĪDĪ E. L. Nāca vēji, gāja vēji, Kuplu koku kratītāji; Visas lapas zaļas vēl, Nobiruši tikai - ziedi. LIKTENS LUTEKLĪTIM R. P. Tu esi ilgi lutināts No siltas vasaras, No maigas mīlības, - Nu paliek neapmierināts Tavs prāts. Še auksto ziemu ciest tev grūt` Bez siltas vasaras, Bez maigas mīlības - Sirds saltus drebuļus tik jūt, Kā būt? «Kā būt?! - Ziem' visas lapas vīst Pēc siltas vasaras, Pēc maigas mīlības - Bet pēc, kad ziemas saites rīst, Tad vātis dzīst.» R. T., KAD VINŠ SAVU VĒRTĪBU NEAPZINĀJĀS Kā. tevim šķiet? Lai lūzt kurš lūzdams No mašīnas locekļiem, - Viens loceklis lūzis, Vai var tā vairs iet? B. G-r- No vēstules Tu visus spēkus lasi, Lai lauztu smalkumus, - Tie šķiet tev pārāk asi, Kur tādus likt, tu prasi Tos dzeloņus? D. M., KAD VĒLĒJĀS RAKSTUROJUMU Tūkstots spīguļos spīdi; Tavā skaidrē skatīties prieks. Cik glezni skan, kad glāzi skari, Kā stikla smiekli ik brīdi! Bet vai! kad spēji pēc glāzes sniegs! Stāv' nost par sprīdi: Tie smiekli kā vienās bailēs trīs Ak, plīst tik drīz! Ak, uzmanies, ko: dari! L. F., KURA DOMĀJA, KA GRŪTI PAR DZEJNIECI TAPT Še tas, ko teici tu par rudeni: «Ak, jā, - kā mans, bet svešs, - cik savādi!» Nu lūk: par dzejnieci cik viegli kļūt! Ik vārdiņš, ko tu teic, jau dzeja ir, Kā circeņdziesmā katris: sir, sir, sir. Ja sevi pašu tu kā dzeju jūt'. Bet, ak, ir labāk balss, ne atbalss būt! MAZIŅAI ZĪLĪTEI Tu esi zīlīte, Ozola meita, Rakstītā krēsliņa Dobītē sēdi, Deguntiņš spītīgi Gaisā pacelts, HERAKLIM E. M., KURŠ DOMĀJA, KA IR PIENĀKUMS BŪT DRŪMAM Dziļas bezcerību sēras, Tās no mūžiem sirdī krājas; Dzīslu drenāža pa gadiem Piesērējusi no sērām. Asins lēnāk tek un lēnāk, Lauzdamās caur skumjām cauri Pēkšņis prieks tev padzīs asins, Strauji aizskalodams sēras Iztīrīs tos Augijsārņus: -- Nebēdz prieku, ļaujies priekam! RAINIS MŪZA MĀJĀS Sveicieni daudziem un vieniem OTRĀ DAĻA P a r    s e v i *  *  * Jūs prasāt, kāds es esmu? - Manu sirdi Un dvēsli kopš trīsdesmit pieciem gadiem Jūs zināt, - sen es moku jūsu dzirdi, Es šķitos zināms jums kā tuviem radiem. Mans vaigs? - pārs santīmu jums to jau rāda, «Bet stāvs? bet krāsas?» - Esmu bāla vaiga, Man zilas acis, balti mati, brūna āda. Stāvs smalks, bet spēcīgs, lokans, augsta spraiga, Kas trīssimts gadus dzīvos, ja tik vajga. «Bet kas tu pats?» - Reiz dzirdēsi, ko tirdi! *  *  * TEV UN SEV Vai visiem sveiks un atsveiks dots nu būtu, Nu paliekam Mēs vieni vien ar dziļo dzimtenjūtu. *  *  *

RAINIS RĪTA DZIESMAS 1.POSMS LŪGUMS Celies zelta spārnos, Līga Atlido iz debesīm, Lai vēl aiztrīs kokles stīga, Atskan dziesmas Latvijā! Lūk, jau mostas latvju tauta, Valgus, saites atkrata; Ziedēs atkal roze rauta, Zels un celsies Latvija. Senču koptā latvju dzeja, Ilgi nicināta, plaukst; Dievu ziedus pušķo meija, Jaunai dzīvei diena aust. Vienreiz, Līga, aizķer stīgas, Liesmas viļņos Latvijā; Visas sird's tev padevīgas, Kur vien latvju mēle skan. CELTIES, BRĀĻI, SPIRGTI, JAUTRI! Celties, brāļi, spirgti, jautri, Saķert gaismas vairogus! Grūti laiki, neesiet kautri! Pulcinieti kareivjus! Nesakat; «Ak, nesauc mani, Man nau spēka, gribas nau!» Ja tu sevi latvi mani, Būs tev spēka diezgan jau, PRĀTMANS Prātmans teic, kas man tur daļa, Kad ar tautai grūti iet; Ir tik manim putra, gaļa, Tad jau manim diezgan šķiet. AUGŠĀ! Nāca Ziedons, Māca Biedons Bargajo ziemu Ar viņas ciemu Par simtiem tīrumiem, Tūkstošiem laukumiem, - Augšā! Sniegu Tas mina, Miegu Tas dzina, Aicina mosties, No jauna posties. Veraties, speraties, ķeraties darbā Augšā! TAUTAS ASARAS Lija lielas lietus lāses, Mērcēj' zemes villainīt' - Tās nebija lietus lāses, Tās bij tautas asaras. Tās bij tautas asariņas Sūrā, grūtā darbiņā - Zemes māte viņas lasīj', Vējiņš nesa Pērkonim. Pērkons žēlo bērnu raudas, Latvju sūru liktenīt': Stellē siltu lietutiņu, Tautas patis asariņ'. Kur vien uzlīst asru lāse, Valgums kviešus veldrē veļ Tā vēl vecais Pērkoņtētis Sargā savus mīluļus! TUMSOŅI Mākoņi saulītei priekšā mācās, Mākoņi gribēja mīļo mums liegt; Šausmīgi milzeņi sacelties sācās, Izstiepa rokas saulīti sniegt. Vai viņi saulīti pārvarēs gan? Saulīte smaida tik mīļi un jauki, Mirdzošu gaismu pār pasauli lej: Zeltīti viļņojas labības lauki, Līksmojas dabas māte un dej. Vai viņi saulīti pārvarēs gan? Mākoņi virzās, gan gaismu klāja, Saulīti aprīt jau draudoši draud, - Saulīte vēlreiz. jo mīļāki māja: Mākoņi rimstas un žēlumā raud. Vai viņi saulīti pārvarēs gan? BŪTU MAN VĀRDI Būtu man vārdi, Būtu man zīmuls, Būtu man zibeņa Ātruma roka. Kad mani murgi, Kad manas domas Veļas visātrāk, Tad viņas zīmēt. Jaukākie murgi Nomodā izklīst, Domas vislabākās Aizlido aši, Kamēr tos vārdos Gribi vēl satvert, Kamēr vēl slinkā Roka tos zīmē. VIENTUĻA DZIESMA Man pasaules mantas un pasaules gods, Visi pasaules prieki Kā posts un sods, Man riebjas jau slavētie nieki. Cik tāli, cik tāli, Ko vēlas sirds, Mana zvaigzne cik tāli, Cik tāli mirdz! Kad laime visspožāk cilvēkam smaida, Dzen bēdas un domas, Viņš priekā vaid, Vēlas nerastas augstākas lomas. 30.7.1906. DAŽU LABU BRĪTIŅU SĒDU GAN Dažu labu brītiņu sēdu gan, Sēdu es viens :savu domu pilns; Manim tik jautri, manim tik gauži, Es sevim pietieku, noslēdzos sevī; Gribētos sēdēt un sēdēt, un necelties, Domāt mūžīgi, domāt tālāk. *  *  * Dievs un cilvēks, pasaule, liktens, Sākums, beigums, kādēļ un kā? Dzīves mīklu minēdami, Ir bez tevis sajukuši Miljons smadzeņu un vairāk. VĒJIŅŠ MATUS PLIVINA Vējiņš matus plivina, Asins pieri rasina - Līgaviņa žēlos. Līgaviņa nepazina: Nau tev viņa izskatiņa. Gāju es pie bāliņiem, Gāju es pie radiņiem, Visur projām raida. Viena pati māmuliņa, Tā pazina, nepadzina. Ļaudis cēla godiņā, Ļaudis grūda postiņā, Žēloj' māmuliņa. *  *  * Sēdu upmalē, raudu - Tā ap sirdi man ir, Neredz jau ļaudis, smietos: Kā ap sirdi man ir. Sēdu upmalē, raudu - Asaras ūdenī rit, Asaras ūdeni neceļ, Lēni, kā ritējis, rit. Asaras netiek par pērlēm, Ūdens tās aizskalo līdz - Ak, i šo sāpošo sirdi, Ūdeni, aizskalo līdz! GRŪTI KRŪTĪM ELPOT Grūti krūtīm elpot Aiz tām saules liesmām. Lēni, liegi lija Siltais lietutiņš, Bēdza baigie tvaiki. Grūti krūtīm elpot Aiz tām rūgtām domām. Lēni, liegi lija Rāmas asariņas; Man tik viegli tika, Man tik jautri tika, Varu atkal mīlēt, Varu atkal cerēt, Varu atkal dziedāt, It kā meža putniņš Mežā savā vaļā. *  *  * Grūti krūtīm elpot Aiz tām saules liesmām, - Grūti krūtīm elpot Aiz tām karstām domām: Lietus dzēsa saules liesmas, Lai tad asras dzēš tās domas. - Nē jel, asras līdzi deg Vēl jo karstāk karstās domās. PĀRGALVĪBA Sīvi nāca rudenītis, Beidzās vecā pasaule, Maigi nāca ziedonītis, Zaļo jaunā ataudze Rudenītī lapas mira, Krita sausas, dzeltenas, Viena tikai vien nebira, Pārcieš rudens grūtības. Viena nokaltusi lapa Jaunā zaļā ziedonī - It kā ģiltene iz kapa Dzīvotāju viducī. Birsti, lapa, ko tu stāvi, Dodi telpas jaunajām - Ne tu jaunām darba ļāvi, Ne tu līdzi spēji tām! Birstat, birstat, sniega pārslas, Birstat lēni, liegi; Sedziet, klājiet Zemes māti Baltiem palagiem. Nogurusi, nokususi Dusi, Zemes māte - Diezgan lielu, grūtu darbu, Diezgan sūru bēdu; Dodiet norimt, dodiet aizmirst, Nāci, klusais miers! Es redzēju dēlus zeļot, Ziedot, daiļas meitas, Es redzēju viņus nīkstot Sīvu, bargu auku. - Sirds man lūza. dodiet aizmirst, Nāci, klusais miers! Plūda mani sūri sviedri, Plūda ļaudīm manta; Zēla manim pļavas, druvas: Ļaudīm darbi, prieki. Nogurst spēki, dodiet norimt, Nāci, klusais miers! VISAM JĀIET BOJĀ Visam jāiet bojā Dzīvam radījumam, Jārīst arī visām mīļām saitēm. Jo bij saite cieša, Jo bij zināms manim: Cieša saite visu ātrāk atrīst. Teic man: uzskat lietu Prātavēderiski: Velti vaidēt, velti vainot ļaudis. Tiesa viņiem, tiesa, Aplam taisna tiesa. Labāk neraud! Asras birst jo straujāk. Tiesa, velti vaidēt, Velti vainot ļaudis, Tiesa, tiesa - vēl jo gaužāk vaidi. DODIET DUSĒT! Dodiet dusēt sniega segā, Līdz mans ziedons nācis, Līdz no jauna sākšu gaitu - Pūles, priekus, bēdas; - Viss tas pats, bet mūžam zaļošs, Mūžam mīļš un daiļš. Gan nāks ziedons, modin`s tevi - Pūlēm,. priekiem, bēdām; Vai man ar nāks otris ziedons Saukt uz jaunu dzīvi? Viens mans ziedons noziedējis - Nāci, klusais miers! Birstat, birstat, baltas smiltis, Birstat lēni, liegi, Sedziet mani nogurušu Dziļā bedrītē. *  *  * Gan gana gulēts, Gan gana niekots, Laiks jau ar celties, Ķerties pie darba. Spēks jau man kaulos, Silts asins dzīslās, Smadzenes galvā, Liesmusirds krūtīs. Varīga roka Šķelt piļu sienas, Zibens ass padoms Triekt tumšu miglu. Vai vara rokai Vai padomiņam Ziedēt pa velti, Rūsēt bez darba? Rūsēt bez darba, Gaist vējā niekiem - Dzīties pēc murgiem, Cerēt uz laimi. *  *  * Kaulos vēl dzīvais, Asins vēl silts: Varīga roka, Zibens ass padoms. Vai ziedēt velti, Rūsēt bez laika? Dzīties pēc murgiem Cerēt uz laimi? Gan gana gulēts, Gan gana niekots, Laiks jau ir celties, Ķerties pie darba. 27. 4. 1915. 16. 4. 1918. NEIZSAMIST! Mīlestības gunīs Kvēloju, kūstu; Zvērējos, dievojos Debešiem, zvaigznēm. «Saldā, tu netici, Saldā, tu smejies - Sirds man aiz sāpēm Vai pušu lūst.» «Tā, tad tu šausies! » «Nabags drīz būtu, Visās tādās reizītēs Pulveri ķēzīdams.» Simtreiz tiku klauvēj's Netika atdarīts - Simtreiz tika atdarīts Netiku klauvēj's. *  *  * Saldā, jel atdari, Atdari sirdi! «Klauvē vai simtreiz, Atdarīts netiks.» Simtreiz tiku klauvējis, Atdarīts netika. - Simtreiz tika atdarīts, Netiku klauvēj's. 16., 28. 4. 1915. MIESAS AR GARU Miesas ar garu Laulāti draugi, Bezgala mīlas, Bezgala ķildo. Miesas peļ garu: Kāds tu gan saimnieks, Niekojies, slaisties, Es viena pelnu Maizi un drēbes, Istabu, malku. Sen tu būt' beidzies, Nebūtu manis. Blēņoties, murgot, Tālumā klaidot, Miesspēkus tērēt, To tu gan proti. Tā baras miesas, Miesām ir tiesa. Gars nevar atbildēt, Grābstās pēc vārdiem. Grābstās pēc vārdiem, Melšas un mulda Itin kā negudris Vai ar kā dzejnieks. Šim neesot vajadzīgs Maizes un drēbju, Istabas, malkas, Nemiršot mūžam. Šis nevis muldot, Domājot domas, Tās neesot blēņas Patiesību meklēt. Daudz viņš vēl runā Līdzīgu blēņu, Kam prāts ir dzirdēt, Dzejas lai lasa. *  *  * Vieglāk gan dzīvot bez prāta, Bez sirds nau sāpju par ļaudīm Ak, bet ko palīdz šis vārds? - Nedzīvot, vai tas ir prāts? *  *  * Prāts, mans pētnieks, pēta mani, Graiza, dara mēģinumus, - Parādības, maiņas, krīzes, Zāļu iespaids - viss tiek vērots: Zināt vienu, zināt visus, - Jā, bet viens pie visiem citāds; Dzīvei noslēpumu izraut, - Jā, bet raujot pārrauj dzīvi. *  *  * Manu sāpju, manu domu, Jūs tik redzat miglas ainas: Būte, cēlons nau jums zināms, Nevar, nebūs - man vai būs? *  *  * Rudens vēji gaudoši vēsi vaid, Kaisa man bālušās lapas acīs. Tīkamā skumjībā ietinies dziļi, Klausos nīcības bezgala sērās. Bet caur tīkamo skumjību spiežas Griezīgas sāpes: Rudens ir manim, rudens i manim, Mana zaļa vara, spējīga griba Pazuda neziņā mūžam, Pazuda neziņā Bez darba, bez augļu, bez pavasara. *  *  * Gada tirgus galā, Saņem teltis kopā; Manu raibu bilžu galdu Apgāž grāvī nāve. Ko vairs augšā ņemu, Ko vairs tālāk vedu: Nau man cita gada tirgus, Citu raibu bilžu. 16. 2. 1908. *  *  * Nei uz augšu, nei uz priekšu Kūtrās miesas nevar aizraut: Gars ar varu iz miesām laužas, Bargā vārga valgus gremzdams. Garam atliek tikai šķirties Vai ar padoties uz mūžu: Gars grib mūžam no miesām šķirties. Gars ir guris līdz pat nāvei, Garam riebjas garā cīņa: Nei uz augšu, nei uz priekšu Kūtrās miesas nevar aizraut. MANA DŪDA Baltkrievu dziesmas motīvs Mana dūda, Mana priecētāja, Dari prieku manim Svešā zemē! * Bij trīs dēli tēvam, Visi Vasilīši: Viens pina vīzes, Viens gana zirgus, Trešais sēd akmenī, Dūdu tur rokās. * Mana dūda, Mana priecētāja, Dari prieku manim Svešā zemē! *  *  * Ūdens klāja zemes virsu, Gars virs ūdens lidinājās; Mūža plašos ūdens laukos Gars sev vietas neatrada. Garos mūžos gars bij guris: Zemē - lielais, tukšais ūdens, Gaisā - lielā, tukšā debess, Zemes starpā, debess starpā - Viss tik tukšums, tumšums, klusums; Un starp abiem un aiz abiem Saltums, nespēja un nāve. VIENĪGĀ DOMA Vienu dziļo domu, Vienas sūras sāpes Vaidā vīri jau simts, tūkstots gadu. Vienu dziļo domu Savās drūmās dienās Vaidā tautas veldzēt sāpju bērnus. Mūža dziļā doma Kad būs izvaidēta, Kura dzīvo Zemes mātes sāpēs? Sīvas sīpas gaidot, Baigi klusums klājas, Jūtot ērgli, notrīc sīki putni. Drebums nodrebēja, Visai zemei pāri Nāves vēsma auksti pārdvašoja. Un tad pēkšņi, savā spēkā augdams, Krita virsū šausmīgs nāves liktens, Kara vaidos tauta balsi cēla. Bruņu skaņas, dobjis vāles klaudziens, Zobu šņirkas, dusmas, stenas, smiekli, Pussimts gadu jēla asins smaka. Zobi nošņirkstēja, Asins nokūpēja, Klusums klāja mīļo Māras zemi.

RAINIS RĪTA DZIESMAS 2.POSMS *  *  * Radītājs liktens, visžēlīgais saucams, Tu mūs mānīji, dzīvību dodams, Dzīvību devi, kas dzīvība man Bez dzīvām dziņām, bez augstiem mērķiem, Kas vien padara jauku šo dzīvi, Lai tā cienīga, ka viņu staigā. Nedevi jautrības baudīt šo laiku, Mīlestības mīlēt šo dzīvi, Mūžīgas kaislības asinis sildīt, Dzīslas ar liesmām un straujību pildīt. Garlaikā, auksti mēs pavadām dzīvi, Žāvājot nokāpjam trūdošā kapā, Ejošas ģiltenes, stīvi un mēmi, Kustam kā vējos kaltušas lapas. Beidzot kā lelles pēc pabeigtas lomas Sabāž mūs aktiers iekš kostīmu somas. *  *  * Mūžam dziņa un mūžam šaubas. Mūžam meklēt un nerast nekad; Gars un galva, un miesas, un sirds Paši sevi saēd un sakvēlojas - Un pelnus iznēsā vējš. 28. 4. 1915. 16. 4. 1918. *  *  * Pūlēm, mokām cauri velkos Garai, slinkai dienai, Gulēt liekos negriboši Mīkstā dūņu gultā. Un tā guļots neilgojos Jauna rīta redzēt: Jauna rīta manim nau, Viss tas pats un vecs. Tā kā slinka gara diena, Slinka gara dziesma - Bet reiz dziesmai gala pants, Bet reiz dzīvei kaps. BADA GADI I Saule uguns pūgas zemē pūš, Nekust tvaikus traukt ne gaisa strāva, Liesmas rudzim zaļās asnis dzer, Kur tik uguns dvaša zemi skar: Dzīves zaļie spēki visi kalst, Vaida zemnieks, kliedz pret debesīm - Debess tāli klājas - zila, skaidra. II Zila jūra debess jumā guļ., Strautiem sūta zemē ūdeņus. Līkst zem smagās nastas kviešu vārpas, Melnā trūdā vēršas zaļais siens. Trakā priekā postot strauti krāc, Pretī saucot tumšiem debešiem. Kā bez saules zeme: ļaužu vaigs Drūms - un debess draudošpelēka. *  *  * Manā istabiņā Sīka dzelzkrāsnīte; Piecas pagalītes Viņā brīvi ietilpj. Krāsnīte no rītiem Kurināta aiztvīkst: Lai diespas tad piedurt Klāt vai pirksta galu. Divas stundas vēlāk Mēs jau atkal labi: Krāsnītei pie sāniem Mīlestībā sildos. Un vēl divas vēlāk: Apkampušies drebam, Krāsnītei klab durvis, Manim visi zobi. Cauru augu dienu Tā mēs kopā drebam, Ak, bet nakts tā šķir mūs, Uzticamos draugus. Nakti drebu gultā, Krāsnīte stāv viena: Daudzkārt miegā dzirdu, Ka tā gaudo manis. Tad no rīta viņa Aiztvīkst taisnās dusmās: Lai diespas tad piedurt Klāt vai pirksta galu. Ak, es tevi mīlu, Sīko dzelzkrāsnīti, Tev pie siltiem sāniem Sirds man kusa dziesmās. *  *  * «Kungs, tevi lūdzam, Paklausi mūsu; Paklausi ātrāk Nabaga ļaužu.» Diendienās ļaudis Bez kauna, goda Lien tā un lūdzas: «Paklausi mūsu.» Rakstvedim Pēterim Mūžam grūts amats - Pārbaudīt visus Lūgumu pulkus. «Smūdži jūs, līdēji, Ko tad jūs domājat, Simts man vai roku, Kur visiem paspēt?» «Jā, bet tos bagātos Paklausa tūdaļ: Tam zelta pulkstens, Tam dzimta muiža. Mums, zemiem ļautiņiem: Uzgaidīt! Uzgaidīt! Melnmaizes prasām, Tās pašas nedod.» «Bezgoži, muļķi - Jūsu ir leģions, Gluži kā siseņi Vasaras laikā. - Protams, ka kavējas, Dažs pat i aizmirstas - Bagāto mazums, Paklausīt ātrāk. Tā visās iestādēs, Kanclejās, valdēs - Ko tad jūs gribat, Še lai ir citādi?!» *  *  * Dzistin dziest mans lampas guntiņš, Lapā burti žib un sajūk: Svinīgs klusums, sērīgs tumsums Nolaižas ar liegiem spārniem. Nopūlēta darbu, raižu, Galva smagi rokā noslīgst; Tālu rūgtās darba domas - Es par tevi gribu murgot: Kā es biju tik jauns un bagāts, Turēju tevi savās rokās; Lai reibst galva maigos murgos, Sirds lai rimst vai sūrstin izsūrst. *  *  * Domātājam iepriekš nolikts Dzīvei princips, tiklai budžets; Kas nau atkāpies no sevis? Kam nau tiklā deficīta? *  *  * Domāts princips, dienas gaita, Sākums budžets - beigu facits: Laimīgs, kas tos vienot spējis, Laimīgāks, kas nau tos šķīris. *  *  * Gaustin gaužos, reti ģaubjos, Krūtīs sirds drīz tvīkst, drīz stingst, - Vai nu gaužos, vai nu ģaubjos, Ritinoši dziesmas rit. Kad nedz gaužos, nedz ar ģaubjos, Sirds pukst septiņdesmit reizes, - Tad es skreju, rauju, plēšu, Tad es pasauls mantu krāju. *  *  * Sen jau tas bija: es domāju toreiz Daudz ko darots un pats savā vaļā Lielus nodomus turēju galvā - Lielie nodomi netika darbi. Gribēju dzīvi rīkot pēc domas, Dzīve aizgāja savu gaitu. -------------------------- Jaukākās cerības izgaisa miglā - Un cik viegli tās pildāmas likās. Vairs es neticu pats savai vaļai, Vairs es nedodu likumus dzīvei. *  *  * Toreiz cerējām Kļūt par varoņiem, Kādus pasaule Nau vēl nesuse. Vienā rāvienā Varu gāzt un graut, Platu ceļu cirst, Ievest taisnību. Balta staroša Viņa rokas ceļ: Maigā saskaņā Karš un ilgas kūst. *  *  * Smiekli bez gala Ritē un trīsē, Līdz agram rītam Līksmība laistās. Dzīvības prieka Pārpilnas sirdis Pārplūst no katra Niecīga vārdiņa. Atbild uz katru Smiekliem bez gala, Izsauc no katra Smieklus bez gala. <17. 4. 1918.> *  *  * Sēdu jau ilgi pie vaļēja loga, Pavasarvēsmas spirgti pūš, Pūš manim vaigā, tvīkstošā pierē Kvēloši karstu un možīgu dvašu. Dzīvibas dvaša man dvēselē spiežas (Vēsi kvēlošās smadzenes veldzē), Man tā prāts, it kā sirdzis es būtu, Daudz, daudz ilgu skumīgu dienu, It kā pavasars, vēsmas pūšot, Aizpūstu sērgu, es būtu brīvs. Man tik tā prāts, ne pavasarvēsmas Aizpūst spēj manu sērgu. - Es sēdu, Domāju, nāks kas, ir es būšu sveiks. *  *  * Atkal un mūžam tas pats, tas pats - Atkal un mūžam tas mocītājs nemiers Dzen mani, velk pēc darba, pēc darba: Meklēju, meklēju, nerodu mūžam, Simts ceļu eju, netieku tālāk. Ceru un izmistos, lielos un sodos - Un pa tam mokos un palaižu dzīvi, Un pa tam mūžam nedarīts darbs. *  *  * Prasīju vakar, prasīju šodien: Kam neesmu laimīgs, kam neesmu mierīgs? Prasīju vienmēr, atbildes nebij; Jutu tik tumši: nava, kā vajga. Un es tak darīju, cik vien es spēju, Un es tak ķēru, un es tak skrēju. Nebija algas dot manim miesa. Neesmu jutis debesu dāvanas, Nedz bijis laimīgs, nedz bijis mierīgs. *  *  * Sirds manim saēsta Sūrstošu šaubu, Smadzenes sajauktas Drūzmošu domu. Izmisis tveru Glābiņa spieķi, Glābiņa spieķis Lūst manās rokās. Ko man būs darīt? Nespēju saprast, Nespēju ticēt, Nespēju ...Tici! *  *  * Krūtīs laužas, aizžņaudz kaklu, Pušplēsts kliedziens caur zobiem spiežas: Kas tās par sāpēm? Kurš to gan sacīs? Kurš savu svētumu gribēs atklāt Pasauls spriedumam, pasauls smējumam? - Nekas man nekaiš, viss tik pa jokam. *  *  * Dievs, ak, dievs, cik man grūta sirds, Dievs, lai man pāriet šis brīdis! Nau vairs spēka, nava vairs dūšas, Nevaru cīnīties vaira, nedz ciest. Un viss - šī bēdīgā dzīves griba, Un viss - šīs tūkstots saites pie dzīves. Dievs, ak, dievs, cik man grūta sirds, Dievs, lai man pāriet šis brīdis! *  *  * Acumirkli mieru, Vienu acumirkli: Tikai elpu atgūt, Tikai atjēgt sevi! Visas laimju laimes Lai ir nebaudītas: Acumirkli mieru, Vienu acumirkli! *  *  * Un beigās tiešām pār mani nāca miers, Pēc kā tik ilgi brēcu pret debesīm: Es dūrēm nedauzu vairs sienas, Izmisis kliedziens iz krūts vairs nesprūk. *  *  * Nava nekā vairs, viss ir galā: Nemiers galā, dziņas galā, Ilgas un sapņi, un nevaldu jūtas: Visu cilvēci apņemt un laimot, Saprast pasaules mūžīgo mīklu, Nesavtīgi, pašaizliedzīgi Sniegties pēc bezgala laba un augsta - Nava nekā vairs, viss ir galā. Dvēslē un galvā dzīvo sūrstošs tukšums, It kā vēl tvīkstošas meža degas, Kur vakar pāri gājusi sūkdama alkana liesma, - Izsīcis avots - šī sirds. Nava nekā vairs, viss ir galā. Un nu tik dzirdu sakām tos vīrus, kam svars Un uz kuriem kā pamatiem balstās Visa šī kārtība vecā: «Reiz viņš ir prātīgs tapis, tas jaunais cilvēks, Tur ar laiku vēl iznāks derīgs tautiets, Ja tik viņš pratīs stāvokli iegūt Un atstās blēņas.» *  *  * Kopiņa piemiņu Stāv manā prātā, Padoms un glābiņš Grūtskumjos brīžos: Bērnības rotaļas, Jaunības sapņi, Mīla un smaidi, Cīņa un darbs. *  *  * Gaviles, gaviles, Laužaties cauri, Plūstat pār malām, Gāžaties pāri: Neesmu viens, Neesmu viens! Tūkstošu tūkstoši Pa visu pasauli Līdzīgi staigā Ar savām sāpēm, Nezin, kur dēties, - Neesmu viens! Neesmu atmests, Izdzimis bērns, Vientulis, nolādēts, Nesaprasts, svešnieks - Neesmu viens! Es neesmu viens!

RAINIS RĪTA DZIESMAS MĪLESTĪBA *  *  * Plaukstošas rozītes sārtais vaigs Mīlīgi, bailīgi lūko, Lūko no zaļo lapiņu tumsas Svešā pasaulē ziņkārīgi. Bez laika nemīļa roka plūc Rozīti, cerības pilnu: Nespēja krāšņi plaukt un ziedēt, Dzīvi baudīt un mīlestību. 27. 4. 1915. *  *  * Sirds man tik līksma, Sirds man tik pilna, Es visu pasauli Mīlēdams apskautu. Satiku, apskāvu Mīlamo meitiņu, Domāju apskāvis Pasauli plašo. *  *  * Meitiņ, tu tik cēla, augsta. Ak, cik zems es tavā priekšā! Ja tev, meitiņ, augšā aizreibst, Krīti droši manās rokās! *  *  * Mīla, mīla, nikna mīla Apvainota, atraidīta - Es aiz sāpēm zaļus kokus Ar saknēm izravētu, Es iz krūtīm sirdi plēstu, - Ak, ja izplēst spētu vien! MIRĒJA VĒLĒJUMS Dod vēl jautru, kaislu prātu, Vēl šo reizi, laipnā stunda! Dzīslās spēku, liesmas lūpās Dzert un kveldēt sārtu muti, Mīļo karsti skaut un glaust, Mirt uz baltām. siltām krūtīm Acis žilba, prāti juka, Mēmi stāvu, skatos tevī; Stāvu, skatos - un tu gaidi: «Muļķis,» teici aizbēgdama. *  *  * Vai manu dieniņu, Ko lai nu daru? Tavas kvēļu mutītes Deg manā vaigā! Sārtrozīt, sirsniņ, Saki, ka dusot Iedzēla dūkodams Dižais dundurs. *  *  * Mani maza meitiņa Bēga kā stirniņa, It kā es kostu Kā meža tēvains. Stirniņa pierada: Glaužas un mužojas; Nu pati stirniņa Kož kā vilciņš. *  *  * Domas un baigi, Bēgat no manis, Bēgat ar vējiem Tāli uz svešatni. Nāk mana meitiņa, Sārtjauna dieniņa, Lai viņa nerod Jūs, tumsas dzimumus. Lai spožu saulīti Mākoņi nemāc, Lai mīļās mieru Netraucē baigi. *  *  * Es tevi turēju Raujošās rokās, Siltās krūtis Uz siltām krūtīm. Iz tavām krūtīm Tekoša uguns Strauji tecēja Uz manām krūtīm. Tekoša uguns Sūrst man vēl krūtīs, Sirds man izkalta No viņas uguns. MĒNESS UN ZEME Brīnum bāls un kluss, un kaunīgs Mēnestiņš ap zemi staigā, Simtiem mūžu viņš jau staigā Brīnum bāls un nosērojies. Viņš pie skaistās zemes saistīts Neirstošām mīlas saitēm, Nespēj atraut viņu zemei, Nespēj šķirt nekāda vara. Nežēlīgā skaistā zeme Viņu valda gudros valgos: Nelaiž tuvu, nelaiž projām, Brīžiem glaima, brīžiem ļauna. Kad ir ļauna skaistā zeme, Bālais puisīts bālst līdz nāvei, Bālst līdz nāvei, dilst un iznīkst Neizmērojamās sāpēs ... Tad ir zeme atkal laba - Bālais puisīts atdzīvojas ... Tā jau mūžiem skaistā zeme Moca vārgo mēnestiņu. Visai tirda, visai zemo Mēnestiņu skaistā zeme: Pate dej ap lepno sauli, Bālais puisīts līdzi lēkā ... Bet ir bālais, klusais puisīts - Tā es dzirdu ļaudis sakām - Tuvojoties skaistulītei Gan pamazām, gan ar bailēm, - Kad viņš vaira nespēs valdīt Savu sēru, savu ilgu - Pasauls ēka drupās kritīs, Abiem liesmās apskaujoties.

RAIŅA DZĪVES LAIKĀ PUBLICĒTIE ĀRPUSKRĀJUMU DZEJOĻI 1895 AUKSTĀ DVĒSELE, LEPNĀ DVĒSELE Šinī aukstajā, lepnajā dvēselē Nau mīlestības, nau paļāvības, Bezgala vientuļa, bezgala brīva, Ne mērķa, ne zvaigznes, ne vēlējuma ... Vienīgā saite, kas šinī saulē Var mani turēt, tā tava dvēsele. Tā tava dvēsele, auksta un lepna, Bez mīlestības, bez paļāvības, * Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele! Vientulīga, bezbailīga, Nespēj pati sevim pietikt. Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele, - Dara pati sevim zvaigzni, Pielūdz pīšļos, pielūdz bailēs - Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele. 1896 APDOMĀ GALU Dari ko darīdams, Apdomā galu, Dzejo kā varēdams, Apdomā galu. Lasītājs žāvājas, Ilgojas gala, Zaļa vara pātagu Kritiķis kala. 1897 Meitenes lūpiņas, Sarkanas lūpiņas, Sapnī redzēju Pretī man mirdzam. Sarkanās lūpiņās Visa zemes laimība Rādījās brīnišķi Salieta iekšā. Uz viņām lūpiņām Prāti un dvēsele, Katra mana dzīsliņa Rautin rāvās: Sarkanās lūpiņas - Kas viņas gūtu, Tam būtu mūžīgi Mūžam gan. RĪTS PIE CIETUMA LOGA Tur viņpus klājas zaļais lauks, Tur tāle atver debess brīvi - - Rīts, tu esi tik brīnum jauks: Dzert malkiem dzīvi, dzīvi! 1897. 1903 BALTI ZIEDIŅI Sārti pirkstiņi, Sudraba nadziņi - Pilni visi galiņi Baltiem ziediem. Cik to ziediņu, Tik būs dāvanu Sudraba nadziņu Nesējiņai: - Sīkajam ansītim Simtu actiņu - Simtu būs mutīšu Nesējiņai; Zeltiņam vidū Sniega pārsliņa: Tā mana sirsniņa - Nesējiņai; Sārtos pirkstiņos, Sudraba nadziņos Sniega pārsliņa Kustin kusa - - Ak, sārti pirkstiņi, Sudraba nadziņi, Pilni visi galiņi Baltiem ziediem. DĀVĀTS VĀRDS Aspazijai Tu jaunu vārdu dāvāji man: «Kas tev par grūtu, to nenes! » «Met jūgu nost!» vārds brīvi skan - «Un smiedamies aizej no šenes!» Pirms 1905 KATRAM SAVS IDEĀLS Pie naudas vien tik nauda plūst, Kas nabags, tas to neiegūst, Tā teica jau vecais Marciāls. Lai bagātiem nauda ir ideāls! Tu, nabags, centies nevis to gūt, Bet vērst, lai naudai nebūtu būt. 1905 FATUMS Pusaizmiegtām acīm Tie staigā apkārt Un klusos, krēslainos kaktos Sapņo un gulšņo. Dīvainas ainas Nesakarīgi, neskaidri klaido Pa viņu nokārtām galvām - Viss viņus baidām šķiet: Nesaprotamas izbaiļu briesmas. Pilda tiem sirdis un pasauli ārā, Visapkārt noslēpums glūn, - Iespiesties tanī nedrīkst neviens? Paša visuma dziļākā dzelmē Šausmas ņirdz - Tas tas fatums, tas liktens, tas dievs. Viņu ar drebuļiem bijā šie ļaudis Līdz pirmatnes dzīvniekam, Bikliem pus cilvēkiem un pus zvēriem, Ar tumšiem un neizprotamiem prātiem. Migla un krēsla - Tas viens un viss, Tā bijis, tā būs - - Nespēcīgi tur cilvēki sitas: Lauzt un kliedēt tos nevar. Nedz iespiesties tanīs spēj, Nedz pacelt jel skatus, Nedz asināt prātus Nedrīkst neviens: Tā ir tā gudrības dziļākā dzelme. Tā dievība neaizskarama guļ, Kas plīvuru ceļ, tas krīt, Un viņam seko nāve un lāsts No atlikušajiem bijušiem ļaudīm, Kas svētumu aizskar, Gribēdams izprast, Tas nelga. Tam sveša gudrības dziļākā dzelme. Nokar galvu un aizmiedz acis, Sapņo un tici, Un noslēpumainās bijās trīsi No neizprastā - Tāda tā mācība ir No šīs gudrības dziļākās dzelmes. Tā mācība neder mums vairs, Mēs esam dzīvi un darām dzīvus, Mēs gribam izprast, mēs gribam zināt, Un zinot un izprotot gribam Mēs darīt darbu. NEVAR TA BLAKUS LĪDZI JUST Nevar tā blakus līdzi just, Atsviest kā druskas no sava galda Un teikt: «Mēs jau arī, jau arī Esam tie jaunie! Mēs jaunu; mierīgu dzīvi gribam!» Nevar tā blakus līdzi just! Cilvēces rīta cīna par lielu, - Kad viņa grābj, grābj cilvēku visu, Visas dziņas un jūtas, un prātu, Visas miesas un sirdi, un dvēsli. Kas ir tie remdenie, Tie izspļauti taps. Esat karsti vai auksti, Lai jūs zin: Vai draugs, vai nedraugs, Bet pilnīgs. Gudrie un vājie, un mierīgie zūd, Kur krīt, tur trūd. ATGĀDIŅA VĀRDS Jauniem, kas nezin, Veciem, kas aizmirst: Revolūciju sargāt! Latviju glābt. ZEMNIEKA PACIETĪBA Zemnieks sēklu zemē sēja, Zemnieks sēklu izaudzēja: - - To muižnieks redzēj' un ņēma nomu, I kārtības sargs sev vilka lomu; To mācītājs redzēj' un gāja linot, Līdz ķesters: i šim lai ko atmest zinot; To redzēj' tiesa, sev daļu lēma, To ierēdnis redzēj' un nodokļus ņēma, Visapkārt markas un štempeles lika - Tā katram vienam pa daļiņai tika; To redzēj' vārna un atliekas knāba, - Tad zemnieks cēlās un rungu grāba. 1906 SIRDS DEVĒJS Visu savu sirdi es esmu devis, Atklājis sevi tuvāk kā draugam, Savus noslēpumus jums uzticēdams: Kur es ievainojams un vājš, un vārīgs, Kur es ļauns un zems, Un arī pat, - kur es spēcīgs un labs, Palīdzīgs, spējīgs piedot un glābt, Un atdot sevi. Visas sirdsdurvis es esmu atvēris jums, Es jūsu priekšā kā caurredzams stikls, Kas neslēpj nekā, Bet visu - visu pasauli atspulgo sevī. Sirds atvērtās durvīs pretī iznāk jums mīla Un visu - visu pasauli atnes jums sevī, Spīdošā gaismā gluži viena ar jums: Aptver un aizpilda jūs kā visumu ēters. * Kad es biju jauns, es noslēdzos sevī, Gribēju stiprs tapt sevī, kad viens. Tad arī tapu es viens un vientuls, Neizsakāmi vientuls, Dziļā mežā noklīdis bērns. Tad bailēs es sāku pēc mīlas meklēt, Vairāk un vairāk cilvēku mīlas: Savu tuvo un tāļo draugu un nezināmo, Un pēc visas tautas un miljoniem, Lai sevi glābtu no vientulības. * Bet tuvāk tik nāca tā briesmīgi lielajām acīm Un acis tik dziļas kā debesu dziļums, Kad, tiltam pāri ejot, tu ūdenī skaties, Un nodreb tev miesas; un soļi neviļus kļūdās: Tur apakšā augšpēdu apgrieztās debesis krīt. Tā neizbēgamā, lielā vientulība: Ne visa cilvēku mīla tur nelīdzētu Piepildīt pilnu to dziļuma plaismu. Bet garām aiziet tie nedaudzie pat, kurus tieci Paskatās tevī un pabrīnās drusku. * Ak, pašam tev sirdī tie jāslēdz būs! Turi, pie krūtīm piespiedis, pasauli pats! Mīlē viņu ar visiem dvēseles spēkiem, Lai to uzņemtu sevī jo pilnīgāk Ar visu tās varenību un ikdienu, Ar visiem tās mežiem un puķēm, un ūdeni, Un tukšiem laukiem, Un neauglīgām putekļu jūras smiltīm. Uzņem, uzņem visu ar plašu sirdi! Būs tava vientulība tev pasauls liela, Apgaismota no tavas atspulgu saules, Pilna no tavas dzīvās radības sēklām. Nebūs tev tumšā kaktiņā jāsēd; Tavs mūža šaurums būs izplatīts Līdz tāļāko zvaigžņu mūžības telpām. Visu savu sirdi es esmu jau devis, Ko vēl? CILVĒCĪBAS GODS Tu meklē cilvēcības godu Ar godazīmēm un ordeņiem; Gods tagad tur tik, kur cieš sodu - Ar kauna zīmēm pa cietumiem. NO DIEVA KARALS Romiešu paruna A deo rex, A rege lex, Populus grex. Dievs un N ..... ceļ caru, Dos tam likuma varu: «Ko gribu, to ar jums daru! Vadīšu tautu kā avju baru!» *  *  * Es esmu sevi radījis pats, Un manis audzēta ir mana dvēsle No pat tā laika, kad izdīgu No bērna dienām. Jau būdams nevarīgs un bērns, Es biju allaž viens un viens Un runāju pats ar savu dvēsli. Un apkārt es pēc sava prāta Rādīju savu apkārtni sev Un savu pasauli, kur dzīvot man: Pasauli savu, vieglu un skaistu, No sapņiem celtu: Zaļiem zariem tā apjumta bij, Zilas debesis pāri sviestas, Un saules stari tai apkārt bij Kā žogs. Tad savā namā un savā pasaulē Es klusi dzīvoju visas dienas, Cik viņu bij, Kaut draudoši apstājās apkārt Un spieda no visām pusēm spaidi, Tas riebīgais ikdienas smagums. Es savu dvēsli paglābu pats; Es vedu to līdz pa saviem ceļiem, Pa tālām kalnu tekām un mežiem Un garām jūrai pa skaidru gaisu, - Ka viņa spēcīga tapa un spirgta, Ielu putekļu nesmacēta. Es esmu radijis sevi pats Un savu apkārtni sevim Un savu likteni locījis esmu Pēc savas dabas, Kā gribējis pats. Vai vairāk spēšu es vēl? Vai viss man ir? Es viens. Kur sevis radīto sevi man likt? Es sevim apkārt radīšu vēl Jaunu paaudzi dzīvot ar mani Tai pasaulē manā, vieglā un skaistā, No sapņiem celtā, Ar saules staru žogu apkārt. Tai jaunai paaudzei dzīvot ar mani Un elpot svaigu jūras gaisu, Un kalnu tekas un mežus staigāt, Lai viņa spēcīga top un spirgta, Ielu putekļu nesmacēta. Un žogu no saules stariem apkārt? Kad žogs nu lūst? Un nams, kur paglābu savu dvēsli? Kad nams nu lūst? PURPURA TĒRPS Sarkana varoņu asins Top izlieta straumēm un straumēm, - Sarkanāks top tik no tās Varmāku purpura tērps. Sarkanāks, - jā, bet ir smagāks No katras asiņu lāses, Kamēr tik smags tiks kā svins, Krizdams raus nesēju līdz. KAPS MEŽMALĀ Noklustat, runas! Noklustat, raudas, Noklustat, slepus glabātie vārdi, Noklustat, slepus glabātās domas - Noklustat, šalkas Pa apses lapām, Lēni, lēni, jo lēni! Šī smilts, šī zāle, kur stāvam, ir svēta: Šai zemē reiz asins sēkla ir sēta. Ar lūpām pie svētās zemes lai slīgstam: Mēs jūtam sirdīs to sēklu sev dīgstam. KUR IR TĀ VIETA? Kur kāda birze manā dzimtenē, Kur gani vasar' jautri gavilē, - Tur tagad kalst Izlieta asins. Ne visai daudz, nau smiltis sarkanas, Tik vien, cik vajdzīgs bij priekš dzīvības; Kad zaros meklēsi, Reti pa lāsei vēl radīsi No izlietās asins. *  *  * Kur kāda pļava manā dzimtenē, Kur bērni ziedus vīja vītenē, - Tur tagad kalst Izlieta asins. Arī ne visai daudz, Nau vēl ne urga, ne strauts, - No viena, diviem, desmit cilvēkiem, No mūsu brāļiem, tēviem, miļākiem Tā izlietā asins Kur lauka gals kāds manā dzimtenē, Ko arājs sviedros ar un apecē, - Tur tagad kalst Izlieta asins. Arī ne visai daudz, Tikai viens kalps tur tika šauts, Bet zirgs tur, pāri arot, atsprāgst nost, Tas laikam vagās var ar bailēm ost Izlietās asins. *  *  * Ak, kur tā vieta manā dzimtenē, Kas izmocīto dvēsli nebiedē, Ka viņa trīsās salst? Vai tad visur tik kalst Izlieta asins? *  *  * Nē jau, ne kalst tik vien, Vēl svaiga plūst ik dien'; Vēl jau tas neesot daudz, Pēc vairāk arvien vēl tur, dzirdu, kauc. *  *  * Viss pilns ar līķiem manā dzimtenē, Tiem pāri vilki kauc un gavilē, Un apkārt kalst Izlieta asins. Bet cauri troksnim, kur kauc, Klau, noslēpumainas skaņas sauc: «Vēl lielai cīņai nau gals!» Tā simtu tūkstošu mocekļu balss, Tā izlietā asins. 1907 TINTE UN ASINS Ka cēlās ļaužu kustība, Tur šķiet jums tinte esam vainīga; Caur viņu saukuši tie rakstnieki, Un ļaudis klausījuši ticīgi. Bet otrreiz cīņā stāvēs lauks; Kas, kungi, tanī karotājus sauks? Tad sauks - jums pašiem jāatzīst - Tā asins, kas caur jums vēl tagad līst. UGUNS DZĒSUMS Tā pirmā cīņas kvēle izbeigta, Ar mūsu asinīm tā aizlieta - Vai nu jau apspiests ir viss ugunsgrēks? Un kad nu atkal izbrūk dabas spēks? To vienu apdomājiet, nelgas: Ko dzēst, i jūsu asinis ir velgas. NEKAD! Ir simti krituši, Ir tūkstoši, - Kas visus zina? Nau jau zīmēti. Ik dien' pa divi, trīs, Kas saskaitīs? Un kam tās pūles? Taču aizmirsīs. - Nē, to jūs melojat! Nekad! nekad! Tos neaizmirsīs: Tauta jūt tāpat. Tie mūsu varoņi, Tie mūžīgi. - Tos aizmirsdama - Tauta mirusi. KALPU MANTA Tas mans ir iekš manas dzimtenes? Ne vārpiņas manas, ne zālītes; Ne saujiņas siena, ko pagalvī mest, Ne tik daudz, cik kāju pirkstiem var nest. Tā zeme, ko aru, tā nepieder man, Mana izkapts kungu pļavā skan; Kungs pircis zirgu, kas arklā iet, Ir manas rokas tas pircis, šķiet. Kas mans ir iekš manas dzimtenes? Ne vārpiņas manas, ne zālītes - Mans ir tik dzimtenes mūžīgais vaids, Mans ir viņas mūžam kvēlošais naids - Bet viens ir, kas man pieder gan, Tā atriebšana, tā pieder man! VĀCU BARONU VISVARENĪBAI Jums tagad pār nāvi un dzīvību vara, Jums pietiek uzsaukt, un zobens jau dara. Jums ir viss spēks un varas briesmīgums, - Jūs, varenie, - man jāsmejas par jums! * Jūs taču jau tagad slepeni trīsat, Kad gūstekņus šaujat, - Jūs jau tagad neviļus bālstat, Kad tūkstošus kaujat, - Jūs jau tagad klabināt zobus, Kad latviešu asinis lejat, - Jūs jau tagad paredzot drebat, Kad mūsu jaunavas smejat, - Jums jau tagad no bailēm pieres svīst, Kad vēl pēc asinīm saucat, - Jums jau tagad sirds tikko pukst, Kad dzīrās gavilēs kaucat - * Jums viss drošums tik tērauda bruņās, Bailes ņirgājas jūsu vispārdrošās runās. Jums prātus mierina asins un vīna tvaiks - Bet, kas būs, kad atnāks paģiru laiks? Tas laiks ... MŪŽĪGĀ AINA No siltām asnīm smiltis kūp, Vēl augšup viļņo jēlā smaka, Vēl viņus visus neapraka; Kur gājējs iet, tur kāja klūp. No tevis neatstās šī aina, Vai acis projām griez, vai slēdz, Vai reibonī vai tālēs bēdz; Tā visas citas domas gaina. No siltām asnīm smiltis kūp - Gars mūžam atgriežas uz viņām, Sirds traucas turp ar visām dziņām, Tās vienas, vienas viņai rūp. Vēl augšup viļņo asins smaka - Tā mūžam tevi cīņā dzīs, Līdz tumsas vārtus uguns rīs Un asinszvērus - pekles aka. KRUSTS Pieminat: krusts ir moku stabs, Kurā romieši vergus sita, Kad tie brīvību gribēja gūt Un viņu varoņi cīniņā krita - Vai gribat arī šai krustā kļūt? Viņš stāv jau gatavs. Pieminat: krusts ir ciešanu zīme - Jūs savu krustu simts gadus nesat. Pieminat: krusts ir uzvaras zīme - Vai šīs zīmes jūs cienīgi esat? Pieminat vēl: krusts arī zobens. TIC' DIEVAM, KLAUS' KUNGAM «Klausat kungam,» māca gans: «Kā kungs teic, tā dieva vaļa. -» Ko kungs teic? - «Kas tavs, tas mans, Bet, kas mans, tur tev nau daļa.» MĒS NEAIZMIRSĪSIM Mēs neaizmirsīsim neviena paša, Ko savā varas laikā nokāvāt, Lai nāves liste ir diezin cik plaša; I neskaitītos zināsim tāpat, Pat katru zīdokli un katru māti, Un sirmu veci - katris minēts kļūs, Kaut tūkstoši vēl tiktu zemē klāti: Tie kautie gari cīņā vadīs mūs, Līdz jūsu mokupilis taču grūs. ALMOGAVARU DZIESMA Dzelzs, tu vēl zobenos Neesi kalta, Vēl tikai lemešos Atspīdi balta - Atmosties, dzelzs! Septiņsimts gadus Lemeši trīti, - Lemeši, zirgi Un ļaudis tiek dzīti - Atmosties, dzelzs! Zirgi vēl pasper, Ļaudis tik vaida, Visu no kungiem, Dieva tik gaida! Atmosties, dzelzs! Atmosties, atmosties! Ej viņus vadi! Dzelžainas sirdis Varoņiem radi - Atmosties, dzelzs! MAIJA DZIESMA Lai pērkoņi un sniegi jaucas, Lai meži krāc un ūdens gāž, Lai viesuļi iz alām spraucas, Lai pērkons sper un krusa brāž - Lai visi velni pretī slienas, - Tad tomēr atnāks pavasars, Tad tomēr celsies brīvais gars, Un atnāks brīvās maija dienas! Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! Lai nāk pret strādniekiem ar karu Un šauj, un dur, kā draudot ķērc; Laiž plēst un postīt savu baru, Līdz asnīs visu zemi mērc, - Lai sašauj pilsētas, dedz mājas Un simtus, tūkstošus lai kauj, No mātes rokām bērnus rauj, - Tad tomēr tauta pretī stājas. Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! Lai cīnītājiem saista rokas, Kad nodevis tos nicīgs spiegs, Lai atrod nedzirdētas mokas, - - Ne atzīs, nodos tie, nedz kliegs, Lai gabalos tiem miesas rausta, Lai locekļus pa vienam plēš: Ne mokās varoņspēku dzēš, Ne dzelžos brīvu garu kausta. Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! Kad ne no varas, tad no bada, Cer kungi, mūsu spēki slābs: Bet m ē s tas spēks, kas maizi rada, Kad apstās tas, kas tad .jūs glābs? Bez   m u m s   nau kultūras un maizes, Bez   m u m s   viss dzīvais zūd kā tvaiks Bez   m u m s   pat mitas tecēt laiks, - Kā   m u m s   par uzvaru būs raizes?! Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! Kaut tūkstoš reizes tie mūs veiktu, Mēs uzvarēti neesam, Pie jauniem ieročiem tik steigtu: Mēs tomēr galā uzvaram! Jo strādniekiem nau cita ceļa, Kā taisnību un laimi gūt, Tik vienoties un brīviem kļūt No kapitāla zelta teļa. Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! Mums štiku, ložu, plinšu nava, - - Nost lielgabalus, cietokšņus! - Šaut tūkstošus nau mūsu slava, Bet celt uz dzīvi miljonus. Mums zobens ir, kas visus sitīs, Pats asākais: tas asais gars! Pret to zūd uzbrucēju spars, No pašu šķēpa varmāks kritīs, Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! Tāds cīniņš vēl nekad nau bijis, Un otra tāda nebūs vairs, Pats mūža posts, kas mūs ir rijis, Tiks beigts un varmākus grābs dairs. Visapkārt ceļas māktās tautas; Kur kultūras, tur šķiru karš; Pret mācējiem sauc maija maršs, Tiek darba masas cīņā rautas Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! Šai cīņā strādnieki ir brāļi, Vai latviets, vāciets, krievs vai žīds; Tie jūtas viens, vai tuvi, tāļi, - Kur sarkans karogs, iet tie līdz. Šīs jūtas cildam, maiju svinot Maijs dabā visu vecu gāž, Tā brīve lai pār zemēm brāž, Ceļ tautas, slogu zemē minot. Nau aizkavējams maijs, No sniega lauks top klajs, - Tā strādnieki drīz varu veiks Un brīvo valsti sveiks! MŪSU ZEME Visa zeme - Mūsu Latvija - Visa viena Liela kapsēta. Visa zeme Svēti svētīta: Mūsu asnīm Notuļ laistīta. Visa zeme Nāvei atdota, - Ar tām asnīm Atkal atgūta. Visa zeme Gan tik kapsēta - Nu vairs mūžam Neatņemama! 11. 6. 1907. BALSIS Es nezinu, kā tām klusēt likt, Tām balsīm iekš manis! Tās mūžam un vienā laidā brēc: «Vai un vai!» Es esmu jautājis un uzstājies, Un neatlaidīgi racis un pētījis: Ko viņas grib? No kurienes nāk? Un kas viņām mieru var dot? Bet atbildes nau bijis nekad, Tik pretī skanējis viņu sauciens: «Vai un vai!» Kad nezināt pašas nedz ko, nedz kā, Vai tad jūs nevarat klusēt un beigt? Kā nejēgas bērni brēc vienā balsī, Noņēmušies kā rudens vējš, Kas nokusis akmenī sēd un gauž, Un paši nezin, kas viņiem kait, Tik «vai! » un «vai!». LAIKS IR NAUDA Bagātais teic: «Laiks ir nauda!» Jā, tam nauda makā skan Laika daudz ir arī man, Bet kas nau - ir nauda. DZIESMA PAR NAUDU Vairs naudas nau, Sāk maizes trūkt; Lai velns tad rauj! Vai pirkstus sūkt? Vai skaidas dot, Kad bērns lūdz ēst? Iet ubagot? Vai zāli plēst Lūgt dāvanas - Nemūžam nē! Kas zemojas, Pats pazaudē. Lai nemaldās, Es cilvēks ar! Kas tiesības Man noliegt var? Lai tiesa šķir, Kas nākas man; Kur tiesa ir? Kā spriedums skan? Kas mantas krauj, - To trūkums spiež; Kas rudzus pļauj, - Tas badu cieš; Viss tam, kas guļ, Kas dīkā sēd, Ne ar, ne kuļ, Tik dzer un ēd. --------------- Vai tiešām tā Pēc tiesas var? Ka tam nekā, Kas visu dar'? Karu mantas nau, Tam vēl top ņemts; Kas bagāts jau, Tam vēl top lemts. Tā tiesa šķir, Tā spriedums skan: Tā bij, tā ir, Tā būs - un gan! Jā, jā, ik dien' Man skaidrāk šķiet, Par ko še vien Var runa iet: Cik spēka būs, Tik tiesības Ar ļaudis gūs, Tik jācenšas! DROŠA CĪŅA Drošāko cīņu mēs vedam, Lai svārstās sev likteņa svars; Augsti lai kāpj mūsu kauss, Smagi lai atpakaļ slīgst. Gaviles, prieku un laimi Mēs ieskatām līdzi kā lēkmes - Iesāktā galā ir teikts: Uzvara tomēr mums būs! 1908 MIESA UN GARS Vai tava miesa salkumu var dzēst, Kad cits iet tavā vietā ēst? «Nē, nē!» - Bet saki, kā tavs gars to cieš, Kad cits par viņa slāpēm spriež? Kā nemazgājies Mēness ir, Kā savēlies Viņš iznācis! Viss vaigs tik pelēks, Grumbās rauts, Kā rūpestu Un bēdu skauts. Vai nelaikā Iz miega celts? Kā negribot Spīd bālais zelts. Vai saulīte Jau izdzina? Lai nāk no agra Vakara? Lai nau ne brītiņš Tumsībā, Tam mazs brītiņš Jāstaigā. Uz dusu pati Saule riet, Lai mēness naktī Sargāt iet. Ak, tevi, mīļo, Miedziņš māc. Es zinu jau, Nāc gulēt, nāc. Kas nakti tevi Raudzīt ies. Vai tu pie debess Kavējies. Tik drusku ašāk Celies rīt, Un saule pretī Balta spīd. PUTNIŅA DZIESMIŅA Dziedāju, dziedāju, Paliku klusu. «Pietrūka dziesmiņu? Sadila mēlīte?» Nepietrūka dziesmiņu, Nesadila mēlīte: Saoda mežmalā Pulvera smaku. BĒRNI PUTNU ĶĒRAJI Ozolzaros strazdiņi Bij sev pērkli taisījuši; Sēd tur mazie strazdiņi, Garus kaklus izstiepuši Jēcītis ar Līziņu Mežā noskrien agru rītu, Paņēmuši krātiņu, Lai tur strazdus sagūstītu. Bērni rāpjas ozolā, Putni baigi apkārt skraida; «Neliekat jel krātiņā Mūsu bērniņus!» tie vaida. «Atstājat mums maziņos, Mazās dzīvībiņas taupat, Drīz tie beigsies sirdsēstos, Kad jūs brīvību tiem laupāt, Še jums mūsu dziesmas skan, Krātiņā mēs būsim klusi; Cietumā jums arī gan Dzīve būtu pazudusi!» Bet tie strazdus saķēra, Žēluma tie nepazina - Te, lūk, mežsargs pienāca, Pašus krātiņā tos dzina, Nu tie sēd tur, krātiņā, Dzelzu restes logiem priekšā; Putni laižas brīvībā, Bērni sēri raud tur iekšā`. PRAKTIKAIS ZĒNS UN RUDENS Gan labas visas gadskārtas, Bet rudens vislabāk man patīkas, Kad mīļā rudens nebūtu, Ak, sakat, ko tad mēs darītu? Man vasarā tīk gan pa lauku skriet, Bet iekost, tas man vēl labāk šķiet. Un iekost vislabāk rudenī varu, Kad augļu pilnu redz katru zaru. Kāds prieks tad sarkanos ābolus skatīt! Vēl lielāks prieks - tos no koka kratīt! Man nebūtu jābūt žirgtam zēnam, Ja es tad ņemtos pa mazam, pa lēnam. Tik žēl, ka man ir biksiņas, Kur divas kules tik iešūtas. 1909 EPITĀFIJA Pusmūža vien tu dzīvē baudīji, Par savu tautu mūžu atdevi; - Tavs mūžs nau zudis, augs tev labā ziņā: Simts mūžu dzīvosi tu tautas miņā. Ko es meklēju, To jau zaudēju, Pirms vēl labi es to atradu. Ko es dzirdēju, Es vairs nezinu, Pirms vēl labi es to sapratu. Viegli vējiņš Caur lapām pūš, Viena otrai klusi Pie sāniem tās grūž Un grozās, un smejas, Un čukst, un čaukst; Tām pretim no lejas Sārts pumpurīts plaukst. Viņš kaunīgi rokām Vaigu sev sedz, Bet drusku caur pirkstiem Cauri redz Un nosarkst sarkdams, Un sirsniņai grūt', Bet paslepu, slepu Kā ilgas, ak, jūt. Nakts vienās asrās, Cik pērļu tur bērts, Bet rītu vēl asrās Zieds vaļā ir vērts. SVĒTDIENAS NAKTS Debess grīda apkaisīta Mākonīšu sīku smilti. Noskaidrotu, gludu vaigu Staigā mēness lēns un svinīgs, Jaunie, garie, baltie svārki Nokarājas līdz pat zemei. Kurš to redz tā garām ejam, Pats top kluss un lēns, un svinīgs. VELNS UN GODA VĪRS (Arābiešu pasaka) Velns nāca goda vīru kārdināt, - Teic; «Tev ir jāmirst, tava stunda klāt!» «Tad jāmirst būs,» bilst virs, «kaut liktens skarbs.» Teic velns: «Bet var vēl tevi glābt viens darbs - - Tev jāziedo ir sava paša tēvs!» «Tad labāk mirt, - tāds darbs ir ļauns un gļēvs! Tēvs mani audzējis un mīlējis, Un es lai esmu nu tāds neģēlis?! » «Nu lai!» teic velns, «es teikšu citu vēl - Tev māsa jāsit, nebūs tev tik žēl.» «Ar māsu mīļi kopā uzaugu, Kā savā labā lai to dauzītu?» To arī īgni atmet goda vīrs. Teic velns; «Es redzu, tu no grēkiem tīrs! Par algu teikšu tad, kā glābties vari, Kad gluži nevainīgu darbu dari.» - «Kāds darbs?»-Teic velns: «Tev vajga vīnu dzert!» Šo līdzekli ar prieku virs var tvert. «Jā, tiešām, kam kas ļauns? Vīns pat vēl gards, Dod spēku, dzīvību; - labs velna vārds!» Vīrs sāka dzert, un, pārņemts reibuma. Viņš sita māsu, tēvu nokāva. 1910 DARBS Kas ir tas darbs, Par kuru vien tu mini man, No kura visa runa skan Un spulgo skats? Tas darbs tu pats: Tu pats, kas dabas kustībā, Kas izdodi sevi visumā, Kas aizej lielā pilnībā - Darbs, daba, pats. SARKANAIS SIMTS Ej, cīņas liesmu kop! Ej pirmais, ej tu, sarkans simts, Aiz tevis tūkstošiem tā brīves dzimts, Lai top! Bij dziļi tumšais laiks, Viss debess aizvilcies, un miglas kāpa, Un gadiem prātus spieda nakts un tvaiks, Bet grūtā darba slogā ļaudis slāpa, - Tad piepeši Caur patumsi, Skat! sarkanīgu dzirksteli - Tur droši uzliesmoja garalāpa. Viens sarkans uguns vārds, Mazs kvēlumiņš drīz izplešas par šalti; Viņš nedzēšams kā patiesības zārds. No viņa iedegs prāts un sils, kam salti, Lūk, vairāki! Jau desmiti, Nāk nākot lāpu nesēji, Pussimts jau lāpu gaisā kvēlo stalti. Ej, liesmu kop! Ej, topi pilns tu, pirmais simts! Drīz miljons taps tā brīves dzimts, Lai top! Kūp pretī melna nakts, Rauj auka lāpas, lieti liesmas maitā, Bet lāpu vairāk deg, gaišs katris kakts, Visapkārt ceļas vīri lāpu gaitā. - Jau tūkstoši Stāv gatavi, Vairs nespēj rīt tos cietumi, Vēl pulki aug un lāpas simta skaitā. Iet proletariāts, Dreb zeme, zemes varenos grābj šalka; Tik viena dziņa vien, viens gars, viens prāts: To veco valsti graut, ko sen jau alka Simts tūkstoši, Vēl miljoni, No visām zemēm strādnieki, Nāk lielā galacīņā tautu talka. Ej, cīņas liesmu kop! Ej rindā, mūsu sarkans simts! Reiz visa cilvēce taps brīves dzimts, Lai top! 1911 ĒRGĻI PAVASARA JŪTĀS ... Bet atpakaļ Mēs nāksim drīz - - Vēl gaidi, vēl gaidi! - Lai saule kaļ, Ka ledus trīs, Lūst spaidi. EMIGRANTA SAKĀMS VĀRDS «Ubi patria, ibi bene -» Ak, tas laimīgs, kas tā var teikt! Kam viss viens, vai svešums vai šene, Kam nekur nau kas savējs, ko sveikt, Vai tam! kam viss ir nevērtā - Necubi bene, nec patria. SAPRATĒJI Jūs mani sapratīsit gan reiz, Bet vai man laika būs gaidīt tik ilgi? Ak, nākat tuvāk man drīz! Lai varu jums izteikt visu un visu. Nākat tik tuvu, Ka mana roka, tā glāstītāja, Ka mani acu skati, tie sildītāji, Lai palīdz man izteikt, ko vārdi nespēj, Lai spiestu pie krūtīm, lai sauktu mīļo brāli. Tie garie gadi, kad biju viens, Tie ir pa pusei pārciesti jau, Bet otrreiz to pašu es negribu ciest, Jums tagad ātrāk jāsaprot manis, Man vajga, es gribu. Ko līdz man, kad mani sapratīs tie, Kuri priekš manis vēl nau. Ko līdz man, ka mani sapratīs tie, Priekš kuriem neesmu es vairs es? Priekš kuriem es būšu skaņa, tik miņa, Bez manu acu, bez vaiga, bez roku? Es gribu runāt uz dzīviem dzīvs. Jums mani jāsaprot ātrāk, daudz ātrāk. Man vajga, man, un es gribu - ------------------------ Bet vajga ij jums. ZIRGS UN ĒZELIS Jo vairāk mugura cieš, Jo biežāk to pātaga griež; Bet zirgu, kurš sper pretī, Sit reti. PAKAĻDARĪTĀJI Tu vakar ar mokām tam iekali, Kā jauno tu tēlo sev pasauli: - Ar svinīgu ģīmi viņš šodien nāca, - To pašu, tik ačgārni, rāda un māca. BRĪDINĀTĀJS Tu visus brīdini kā draugs, No bailēm plešas tavs acuraugs, - Un visa tava gudrība: Ka pirkstus tik nesadedzina! Ka dzīvē tik var pie vietas kļūt, Ēst labi, dzert, kaut par blēdi būt. ZIEDI Cik rokās man sarkanu ziedu, Tik viens man tos dāvājis, - Tas biji tu. Cik sarkanu sāpju man krūtīs, Tik viens man tās darījis, - Tas biji tu. * Es saujiņu bālganu puķu Pie kājām tev izkaisu, Nu min tās tu! Es bālošu sāpju sirdi Pie kājām tev nolieku, Nu min to tu! 1912 SENA ZIŅA It kā es nebūtu zinājis to Sen jau un senāk: Ko tu guvi, - ar laiku tas taps par neko. Ko tu vēlies, - tas nenāks nekad - Pašķirsti vien savos vientuļos rakstos Ik dien'. Tā pati ledainā zināšana: Viss rit un vairs nau, Nekas nau turams uz mūžu šeit. Un tevi pašu nevar turēt Uz mūžu neviens. JŪSU ILGAS UN MŪSU CERAS Kad cerat jūs, Tās ir kā vēja ilgas, Kā celtas, svaidītas Un liektas smilgas. Kad ceram mēs, Tās ir kā uguns ceras, Jo tāļāk sveļ, Jo dzer un neatdzeras. LIELAIS MAIJS Stāv melnais fabrikskurstens nikni, drūmi; Tur lejā spaidos līņā darba sviedri, Par dārgām pērlēm kungiem vērš tos biedri, .- Viņš dusmās pūš, ka kūp smagbiezi dūmi. «Viņš beidzis šodien pūst!» - «Ā! Kas tur sarkans augšā plivinās? Vai guns pa skursteņmuti izšaujas? Mums turpu darbā jāsteidzas!» - «Nau jāsteidzas. Lai šodien priekā jūsu sviedri žūst: Tur sarkans karogs, Spīd brīves tvarogs, - Pats niknais skurstens līksmi sveic pār klaju, Nāc līdz uz brīvesprieka lielo maiju! *  *  * - «Ak, gads no gada svinam jau to maiju, Kur augļi mūsu darbam, kur jel ziedi? Tā neredzēsim ziedam sēro priedi. - Ko neizejam kaujā reiz uz klaju?» - «Vai spēku daudz, ka šķied? Jo karstāks šķiru karš, kas ilgi krāts, Jo drošāk uzveiks proletariāts, - Vēl jākopj kopuprāts!» - «Tik kopt, vai prāts?» «Jā, kopjot reizi i tās priedes zied: Lūk, sarkans karogs, Spīd brīves tvarogs - Tas sērās priedes zieds, tas sveic pār klaju, .- Nāc līdz uz brīvescīņas lielo maiju!» *  *  * Plūst tautu tūkstoši, kā kari karo, Iet sarkans karog' mākons plivu, plivu, Dzied maija putniņš pulkā čivu, čivu, - Kur gaist to rindu gals, to garum garo? -Viens gars tās masas skauj.» «Kas tumšai neapziņai mums to teiks?» «Tie apzinīgie, raugat, ko tie sveiks; Jo kopucīņā brāļi veiks.» «Vai vispārstreiks?» -«Uz vienu mērķi visi veidi rauj: Viens sarkans karogs, Viens brīves tvarogs, - Tie brāļu tūkstošiem, kas klāj to klaju, Kas ceļas līdz ar masas lielo maiju.» *  *  * Rimst pukstēt pasauls sirds un stājas elpa, Kad masa - asins klust, - bet dzirdi, dzirdi! Kas būs, kad verdot asins skries pa sirdi! Viss deg un sprāgst, birst, grūst, - pilst pīšļiem telpa? - «Mēs jūsma, kaisle, spars. Mums spēks ne spriest, bet pēkšņi padarīt, Tik šalts - un smagākais no šķēršļiem krīt! Kur darbs? vai drīz? vai rīt?» «Varbūt tūlīt. Nāks laiks, veiks versmē varons - pēkšņais bars: Žerb sarkans karogs, Tvīkst brīves tvarogs, Viss skaldās, svaidās, šķaidās kaujas klajā, - Viss siesies cilvēcē reiz citā maijā - Reiz beigu lielā ziedu maijā!» LAIKS Atkal ir atnācis laiks, Laidiet, lai darbojas tvaiks! Remontēta ir mašīna, tīra, Paklausīs laista - no darbniekavīra, Riteņi rīb un rūc, Dzelžainās rumbas dūc, Hej, ej darbā, tu dzelžainais milzi! Atkal ir gaidāmais laiks, Laidiet, lai darbojas tvaiks! Stājaties katris, kur likta tam vieta. Ieraujat tagad: ir mūspašu lieta! Ieraut jūs mācīja sen, Ieraut, ka stiepies un sten, Hej, nu brīvdarbā, dzelžainais milzi! Atkal ir mostamais laiks, Laidiet, lai darbojas tvaiks! Guloņus, gurdoņus gūstat un raustat, Dzinējus, varmākus vairat un šaustat Svelmi un sutumu laist, Vaigi no darba lai kaist, Hej, ej darbā, tu dzelžainais milzi! Atkal ir vēlamais laiks; Laidiet, lai darbojas tvaiks! Vēlēt ir vēlēts, šurp! pietiks jau pelēt! Vēlat vēl šodien, rīt varēsat velēt. Sarkani vēlat, lai kūp! Vecuma mūri lai drūpi Hej, ej darbā, tu dzelžainais milzi! KRITUŠIEM SLAVA «Kritušiem slava! Lāsts tiem, kas kava!» - - Cietoksni pirmo Cīna jau grāva. «Kritušiem slava! Lāsts tiem, kas kava!» - - Uzvaras cīņa Galā vēl nava. «Kritušiem slava! Lāsts tiem, kas kava!» - - Būs visa zeme Ziedoša pļava. NESENA ZIŅA Bet dziļi, dziļi aug cita ziņa: No tava vēlējuma vien, Ko mūžam dzini ar karstām sāpēm, Nāk, tomēr nāk, ko tu vēlējies, Un notiek tas, ko tu gribēji reiz, - Raugies pats. Jā, notiek, kad sen to negribu vairs; Nāk tad, kad sen jau nevēlos vairs; Kad nepalīdz vairs, tik sāpes vēl vairo Ar liekām žēlām: «Un, lūk, par vēlu!» Bet vai tu nedegošs arī garā, Kā liekas, žēlas man tikai jūti? Kā slapja apse, kas krāsnī čūļo? Vai viena vien tev ir acs: Redzēt tik jauno un pārejošo? Vai otra acs tev neredz arī? ILGI GADI Kam tev, krauklim, jādzīvo ilgi gadi, Simts un vairāk Mūžam vienu saucienu saukt Un gaidīt uz maitām. Kam tev, kokam, jādzīvo ilgi gadi, Simts un vairāk? Tu stāvi iekš zemes, bet cilvēks kustas Un kustina tevi un zemi. Kam tev, akmen, jādzīvo ilgi gadi, Tūkstots un vairāk Pats tu cilāts cilvēka namā Un savā mūža klēpī to slēdz. Kam jums, visām trim valstībām, ilgie gadi - Tūkstots un vairāk? Kungs pār jums visām trijām ir tapis cilvēks: Valdīt un lietā likt visas trīs valstības sevim. Kam jums, visām trim valstībām, ilgie gadi - Simts un vairāk Jūsu ilgie gadi lai noder tik mums Ildzināt mūžu un jaunus dzīvības veidus celt. VEĻU VIESI Par mazu mana istaba ir, Lai uzņemtu visus viesus, tos mirušos, Ar ko tos cienāšu? Kur guldināšu? Ne svaiga siena netiks, ko viņiem paklāt: Tik daudz nāk viņu pie manis sērst Allaž un allaž. * Tos atved bariem ik gads un ik mēnes's, Simtiem un simtiem tie niknie gadi, Un arī tie lēnie ved vēl un ved. Bet projām neiet neviens no tiem viesiem, Ko piemiņa mīļi aicina klāt Par viesiem sērst. * Cik klusi tie sēd un laipni, un kautri, Neprasa cienāt un apkalpot, Ne svaiga siena, ko guļot paklāt, Ne vārda uzrunas, ne skata prasa, Ne telpas aizņem, ne laika atrauj, Tik miņas vien viņiem tiek, Tik laipna, klusa, neredzama smaida. Un manā miņā ir telpu daudz, Viņā laikā ieslēgti visi, Un pats es reizē varu būt Daudz telpās kā viņi, Daudz laikos arī kā viņi. Un manā miņā viņi gaida, - Es jūtu, gaida, lai esmu drīz Pilnam kā viņi arī Ij es. 1913 «Kāds būs šis deviņsimts trīspadsmits gads? - Viņš divpadsmitam ir tuvākais rads. Ja jūs to nevērtīsat citādu - Viņš būs tāds pats. Mieru tu velti tam prasīsi, Viņš neaplaimos vēl dzimteni, Bet tomēr viņš tev dos pēc nopelna - Cik paņemsi. «Vai manifests cietējus apžēlos? Vai atbrīvēs trimdniekus, gūstītos? - Kas necīnās, to žēlos, - atbrīvi Vīrs pats sev dos. «Vai ilgi vēl šis nemiers un karš?» - Jo valdīs kungi, jo skanēs varš, Un tautas savām asinīm samaksās, Lai rēķins cik garš. «Vai reakcija vēl asinis laks?» - Līdz denuncianti jums kapus raks, Līdz varmākām, ko bendes atalgot, Vēl pilns būs maks. «Vai dome reiz labklāju ievedīs?» - Kad pati tauta to sastādīs, Kad pati tauta dzīvi iekārtos, Tad brūces dzīs. «Vai mīļai Latvijai atzelme būs?» - Kad taisnību tauta vai nāvi sev gūs; Kas negrib dzīvot savu likteni, Tas drūp un rūs. «Jauns prezidents, jauna būs «baltā pils», Jauns laimes laikmets un debess zils!» - Daudz solīts! - Ruzvelts krāps, un mānīs Tafts, Bet Vilsons vils. «Vai atkal būs jācieš lokauts un streiks?» - Ej biedriem līdzi, tad ātrāk tos beigs, Un bēdu vietā svētki iestāsies, Kad strādnieks veiks. «Bet revolūcijai taču jau gals? Tā sludina mierīgo pilsoņu balss.» - Ja gals, ko tad tie trīs, ka tā nupat Tos drupās mals?! «Tad dumpji no jauna drīz pacelsies?» - Būs cīņa, tās veidi tik mainīsies, Bet masas uzvara bez apstājas Uz priekšu ies. «Bet nakts - visu dzīvu kad atkal mums žņaugs?» - Kas gūts, tas mums paliks un spirgtāk tik augs! Jauns gars mums jaunā gadā, jaunā laimē - Nu sveiks, mans draugs! Atrauts tev tika, kas mīļš, Savu mērķi tu nespēji sniegt: - Dziļāk tik mīlu sev dedz, Augstāk tik mērķi, sev spraud! BARU DZIESMA To dziesmu atkal uzņemu es, Kas dziedāta reiz jau bez saules; To dziesmu, to žņaudzošo meldiņu Ar visu sāpju smagumu, To dziesmu iz senpasaules. Tai dziesmai, bez saules dziedātai, Vēl palika pantiņi pāri, - Tie spiež kā nelijis mākonis, Tie čab kā priekšvētras šņākulis Tai dziesmā, ko dziedāja bāri. Tai dziesmai vēl palika pantiņi, Un vēl nebūt nau tai gala. Kā jūrā uz akmens sen atpakaļ, Sen melnā čūska tos miltus maļ Un vēl tos nesamala. Tai dziesmai bez saules vēl gala nau, Un tad tikai viņa būs slēgta, Kad kopā no tagadnes, pagātnes Nāks dzīvās un mirušās dvēseles Zem sarkanās saules lēkta. 1913 Aiz viņiem kalniem - Kas tur vēl plešas? Aiz meža sienas - Kas slēpjas tur? Aiz sētas namiem - Kas tur par dārzu? Aiz pusviru vārtiem - Kas tur sēd? Aiz loga priekškara - Vai tā ir ēna? Aiz laipnā vaiga - Vai tā ir sirds? Aiz visa, ko meklē Pētoša acs, Aiz visa, ko cerē Ilgu dvēsle, No prieka brīnumiem Nevar rimt; Un piekususi vēl sapņos skatās: Aiz sapņiem, aiz sapņiem - Kas slēpjas tur? MAIJA MANIFESTS VISIEM DARBA ĻAUDĪM Mēs cilvēces un pasauls pamatšķira, Mēs proletariāts, Kas nākamības patvaldītājs ira - Ne no jel kādas dievu žēlastības, No savas varas vien un stiprās gribas, Caur sevi liels un pats - Mēs šodien dodam savu manifestu, Lai to pār zemju zemēm dimdas nestu: «Sveiks, proletariāts!» *  *  * Pret kapitāla pekli cīņā traucam, Mēs proletariāts - Turp brīvi nest, kur dzird tik vaidam - kaucam. Mēs visiem vārgiem laimi pasludinām, Caur pašu spēku sevi atsvabinām: Ikviens lai savs un pats! To februāra melu manifestu, Ar liekulīgo žēlastību žestu, Triec proletariāts. *  *  * Mēs šodien, saviem šķēpiem liekam mirdzēt, Mēs proletariāts - Plūst spars un uzvarjūsma sirdis spirdzēt. Brīvs vārds liek atziņai un prātam mosties, Just jūgu, rindās stāt un spēkā jozties, - Jo vājš, kas stāv viens pats. Ar komunistu lielo manifestu Lai visu zemju tautas kopā vestu, Nāk proletariāts. *  *  * Mēs brāļus mīlam, nīstam tikai varu - Mēs proletariāts - Mēs lielo karu vedam tik pret karu. Mēs esam solidāri tuvu - tāļu, Ikviens šai cīniņā pret kapitālu Spēj ziedot sevi pats. Tad paužat skaļi miera manifestu, Lai baiļu drebuls pašu karu krestu - Sauc proletariāts. Mums spēks, mums uzvara, ne mums ir bailes - Mēs proletariāts - Mēs milzis, krūtīs deg mums vulkāngailes. Kas spaidi, briesmas? asins nedzēš liesmas, Visdziļos cietumos skan brīves dziesmas, Neviens vairs nau viens pats. Nāc līdzi just to masas manifestu, No miljonkrūtīm lielās cerās dvestu, - Trauc proletariāts. *  *  * Jau atkal viļņojas un ceļas masas - Mēs proletariāts - Pie debess atkal cīņas vētras lasās. Kas brīviem negaisiem teiks: stāvi! Ies atkal varoņi pret drošu nāvi, Taps mazais liels un pats. Tad klausat pasauls brīves manifestu; Steidz visur sarkankarogus lai plestu, Lai sarkangunis atkal dvēslēs mestu Pats proletariāts. ATBILDE «Acs pret aci, Un zobs pret zobu! Un asinīm aplaistīt Zemi visapkārt!» Tas jūsu sauciens Uz kara gaitu, Tas vilku un kraukļu Gaudiens un ķērciens. Nu, mēs to pieņemam, Nākat laukā: Acs pret aci, Un zobs pret zobu! Tik tas jums jāzin: Mums acis jaunas, Tās skatās cauri Caur segu segām - Caur jūsu drēbēm, Redz zīdā tīstītus Ļimstošus kaulus, - Caur jūsu krūtīm Redz gļēvi drebošas Hiēnu sirdis. Tik tas jums jāzin: Mums zobi jauni, Tie kožas cauri Caur kaulu kauliem, Caur vara bruņām, Caur akmens vaļņiem, - Tie pašu zelta Pamatu pamatu Pārgrauzīs pušu. - Nu, nākat laukā! Nu acs pret aci, Nu zobs pret zobu! VIELU KLAUŠI Jā, es zinu: kad. mirstu, tad man ir gals, - I izliets ūdens izgaro un top uzsūkts. Tad manas būtnes daļas pa zemi izklīst, Lai mūžam vienā kopā nebūtu vairs. Tik manu miesu vielas vēl mūžam paliek Tik mana gara iespaids un darbība ļaudīs, Cik ilgi atmiņa manu vārdu vēl min. Jā, es zinu: tām vielām ir pārvarīgs likums, Un tam likumam klausīs ij manas miesas, Pirmatnes sastāvā atpakaļ krītot. Bet es negribu krist. Un mana griba ir arī spēks, Un viņa top nesta no dzīvības spēka, Kam pašam savs likums un sava būtne. Tas vielu būtni lauž un dala, un samaļ, Un griež tās lokā, un pārvērš pēc sava prāta, Ceļot no tām savas dzīvības miesas un gribu, Un tevi, un mani, un tūkstošus radošus veidus. Un, kamēr dzīvība miesās, tās klausa tik tai, Bet vielu radniecībai un likumam jāklust, Līdz dzīvība mirst Un vielu atomus atlaiž pa brīviem reiz No saviem klaušiem. Es arī gribu valdīt pār pirmatnes vielām Un spiest viņas klausīt manām miesām un man: Celt tās un jaunot, un daiļot uz gadu gadiem Par krēslu un pamatu radošam garam, Kas savu sēklu kaisa pa tūkstots laukiem Uz audžu audzēm Un tūkstots gadiem. Es uzturēt gribu to dzīvības veidu, kas mans, Dot viņam laiku, lai iztēlo sevi līdz galam, Lai valda pār vielu un pasauli veido, Un savu dzīvības noslēpumu un spēku, Simtkārt vairotu, krātu un paasinātu, Lai pilnībā aizdod uz līdzcilvēkiem Vēl mūžos vairot! VIENTIEŠA DZIESMA Ķēniņš ir pastaigāties gājis, Gluži kā vienkāršs cilvēks ir gājis, Ne kronis, ne cepters, ne purpurkvēls, Gluži kā vienkāršs cilvēka dēls. Stipris vējš ir tam pretī nācis, Gluži vienkārši pūst ir sācis, Ne ziņas, ne jausmas, ka ķēniņš tur iet! Vējš metas viņam virsū skriet. Norauj cepuri viņam no galvas, Pārsviež pār jumtu, noput kā spalvas, Mūžam tas beigts, tur nau vairs ko glābt. Lūk! te nu bij jums! vai neteicu? ko? Ļaudis jau tūdaliņ aplamo. Lai ķēniņam kronis un purpurkvēls! Viņš nevar kā vienkāršs cilvēka dēls Zemē pie muļķiem jautriem kāpt. 1914 VIENĪBAS GARS Es esmu nagla - aša durt, Ar vienu sitienu dzīt sevi iekšā, Ar pēkšņu spēku grābt ciet un turēt, Ka stāv vienu mūžu. Es esmu skrūve - lēna urbt, Neatlaidīgi vilkt sev klāt, Atšķilu daļas saturēt kopā, Ka stāv vienu mūžu. Es esmu āmurs - varens sist: Sastāvēt kopā, kas kopā jūs likti - Kaltais akmens un koks, un dzelzs, Pamats un būve, un saišķu rokas! Klausat, jums jātop. par kopuēku; Kas stāv simtu mūžu! EPIGRRAMMAS Ir pamatšķira proletariāts. «Kā tu to vari teikt? vai maz tev prāts? Tik paskat viņus, ko spēj saprast tie?! Ko izaugt, izvest, - smiekli vien, nudie!» Tie paši netic lomai, ko tiem nes, - Bet es. *  *  * Kas ir tautas prāts? Ideja. Kas ir tautas dvēsele? Sajūsma. *  *  * Kāds beigās ir viss noslēpums? Tik sevi audzēt. Mēs vāji, kā to panākt mums? Tik nevajg sevi saudzēt. SVEICIENS DARBĀ GĀJĒJIEM Topat vairāki - ne vien barā! Topat stiprāki - ne vien sparā! Topat lielāki - labāki garā. JUBILEJAS DIENĀ («Strādnieka Balsij») Kad desmit gadu slavu svini, Priekšā stāvošās cīņas mini: Topi vairāka ne vien barā, Topi stiprāka ne vien sparā, Topi lielāka, cēlāka garā! Liela - tu uzvarā pasauli gūsi, Cēla - tu pasaules dvēsele kļūsi. 1915 «STRĀDNIEKAM» Sveiciens uz I. maija d. 1915. g. Sveiks! Svin' svētkus, «Strādniek», strādā sveiks! Kas strādnieks ir, tas darbu veiks. Jūs trejus svētkus svinat šinī dienā: I sev, i māju piektam gadam, I lielam tautu maijam gadu mienā, - Mēs šinī dienā kara briesmas vadām: Karš tautas miesas līdz ar dvēsli plosa, Plēš plaisas pamatdomā. Jauns, ko radām, To atkal pārmāc vecās elpas tosa. Jūs, svētku bērnus, trīskārt mīļi sveicam, Jums tautas vietā vēlējumus teicam. Jūs svešā zemē stāvat sarga vietā, Kā tāļās Latves nezūdoša daļa. Jūs brāļiem liedzat izkust tautu spietā; Iekš jums ir Latve brīva, lepna, zaļa. Jums tautas vairums rūp, jūs darba tauta, Kas cīņu ved, kam gals ir - tautas vaļa, Pret mazumu, kam vara drīz būs grauta. Jo esat stipri savas tautas garā, Jo stipri visu tautu brīves karā. *  *  * Ā, tautu brīves karš! Ā, lielā kauja! Pirms karš vēl sākās, kauja pazaudēta! Jā, pirms vēl sākās, - apkrita tā sauja, Tā vācu biedru valde; maksa lēta. Mēs, mazais spēks, reiz. zaudējām, - bet godā, Sūrilgā cīņā, lieta bij mums svēta; Vēl veikti karojām, vēl postā, sodā; šie atteicās, - un lielais spēks tie bija, Liels paraugs visiem, tagad parodija. Tie skolotāji mums, - mēs kritām maldā; Tie lauza tautu kopību, - nu pāri Ir tautām: katrai sevi turēt valdā; Nu lūkot mums, ka nepaliekam bāri! Nu lūkot mums, ka topam garā brīvi, Ka varā turam tēvu zemes āri: Tik brīvībā mēs tauta un mēs dzīvi! Mūs skaitā maz, tad būsim svarā daudzi, No sevis izaudzēsim jauno audzi! *  *  * Mums dota skaidra sākumteorija, Ko dzīvē vest, ar jaunu garu pildot; Ko tie tais pussimts gados iztaisīja? Lūk: jukums, savs un svešs, un darbs tik ķildot. Spaids, varas, vilti - vecai kārtai balsti; Uz tiem, kaut tos par disciplīnu bildot, Ne mūžam nevar uzcelt jauno valsti. Ne disciplīna, - brīviem būt mums likums! Un solidaritāte pirmais tikums! Bet vai mēs brīvi domāt maz vairs drīkstam? Mēs dogmas likām sev pret brīvo domu; Mēs brāli citāddomātāju nīstam; Bet, kurš pats nedomā, velk labu lomu. Mēs esam kūtri jaunu garu dēstīt, Mēs pilsoņveco paņēmām uz nomu Un nebeidzām to kalt un citiem vēstīt. Bet nevar jauni tapt bez jaunas jūsmas, Nedz zemi sējai art bez maija plūsmas. *  *  * «Bet karš! Kas būs pēc tā? Viss sagrūs gruvā!» Kas nedzīvs mūsos grūs: spaids, varas, vilti, Naids, stingums, sīkums, - ideāls zels druvā, Mūs darbā sauks kā patstāvīgu cilti. Tad tapt mums jauniem: drosme, upurjauda! Nost praktiskums! nost kompromisa tilti! Nau dolārs zvaigzne, - uzvar gars, ne nauda. Brīvs cilvēkgars tik kapitālam biedons: Ar to nāks karam karš, - tad lielais ziedons. Nu, «Strādnieks», sveiks! Svin' svētkus un tad strādā sveiks, - Kas strādnieks ir, tas darbus veiks! Ik vakaru mēnestiņš Klupdams kāpa kalniņā: Tumši meži, kupli krūmi, Vāja mēness uguntiņa. Vakara vēsumam Pretī kuras uguns, Vēja vairoties; Koki kratās, Vēja svārkos turoties, Tumsa taustās. VECMĀMIŅA SKAITA Abrahams jau ir sen nomiris - Nomiris! Izaks jau ir sen paglabāts - Paglabāts! Pikham! Jeruzalem, lem, lem, lem! Jeruzalem - ham! 1916 Ļaudis tērzē vēl uz ielas, Tātad pusnakts vēl nau klātu; Ļaudis tērzē jau uz ielas, Tātad pusnakts jau ir pāri, - Tikai pusnakts viņus valda, Dara brīvus sapņu garus. Visu dienu es gulēju siltās smiltīs. Lēni mirdzēja ezers, un līksmi Cauri retajiem pavēņa krūmiem Ezera spogulī kalni lūkoja sevi, - Koši zaļi ar balti spīdošiem ciemiem; Bet attālāk Stāvēja drūmi un nikni Nāves pelēki augstākie gali Bez zāles, bez dzīvības, Kaili, klusi, baidoši klinšu blākņi, Nesasniedzami tāli pār mākoņiem pāri Bezgala vientulībā un vienaldzībā. * Ak, tas ir augstākais, ko šinī saulē var sniegt: Bezgala vientulība un vienaldzība! Kas tik attālu stāv no mīļajām lejām, Kur visu dienu var gulēt sildītās smiltīs, Lūkoties ezera vizmā un zaļajos krastos, - Bet tā tik attālu stāv, Ka pusdienām un dienām līdz viņai ko iet Un nesniegt. * Tie kalnu gali, Tie nezin vairs dzīves priekš sevis; Mūžīgā ledū tie bruņoti ziemu un vasar'; Mākoņu ēnas tiem pāriet pār pieri kā domas; Reti ērgļi velk savus izstieptos lokus; Gaisa kuģotājs paceļas ziņkārīgi telpā Un top no gaisa virziena aiznests garām Bezgala vientulībā un vienaldzībā, Kur nevar dzīvot priekš sevis tīkamu dzīvi. * Bet visas lielās domas no turienes atnāk, Un lielās jūtas, kas visu pasauli veldzē, Tās sūta lejā tie kalni kā svētīgu velgu Dūcošās straumēs, - Un ļaudis iebrēcas piepešās bailēs, Kad kalnu gāzieni lielās domās un jūtās Aizrauj tiem putekļu būdas prom, Visu gadiem sakrāto mantu un lūžņus, Un pašus līdzi mutuļos aiznes pār zemi, Kur līdz šim rāmi Varēja gulēt dienām sildītās smiltīs, Lūkoties ezera vizmā un zaļajos krastos. * Bezgala vientulībā un vienaldzībā Briesmas mūžam tur stāv un nelaižas klāt. Bet kas ir aizticis tur, ko tas tur rod? Briesmas atkal, tik lielākas vēl, Un glābiņa nau tur nekāda vairs. Un kurš tur ticis, tas atpakaļ nenāk vairs. Kā turpu lai tieku? Tik viņa domas un jūtas Kalnu gāzienos lejā laižas. 1917 TALIS Jo laiks visgudrākais, jo atklāj visu; Jo tilpums lielākais, jo aptver visu; Jo gars visašākais, jo sasniedz visu. Vai laiks mums visu piepildīs? Vai cerības mūs neliks kaunā? Un, ja ar būs, vai būs tik drīz? Kaut viss vēl neiznāk tik ļaunā? Jā, ļaunā būs, Kad klausīs jūs, - Bet bailes neaizturēs mūs! BARONU DEUTSCHES PFLICHTGEFUHL «Vācu pienākuma jūtas - Lūk, uz tām mēs esam lepni! Kārtību še vajga ievest! Kungu sugai vajga valdīt! Kalpu sugai vajga klausīt! Nepaklaušus vajga sodīt! Un mēs darīsim, ko vajga. Lai tik iedrīkstas šis pūlis Pacelt galvu, pacelt balsi - Mēs tiem galvu nospiedīsim. Mēs tiem balsi noslāpēsim Viņu pašu melnās asnīs!» - Bendes pienākuma jūtas, Lūk, uz tām jūs esat lepni! PIE NĀVES GULTAS Pie biedra nāves gultas stāvam. Pats skaistums mirst. Mūs šalkas grābj. Tās šalkas ir svētas. Iekš tām visaugstākais noslēpums: Kā dzīvība pāriet nāvē Un kā no nāves dzīvība ceļas. Tas nazis, kas miesas griež, Tas reizē pārgriež saites garam, Un raisītos spārnus gars izpleš, Nu esat vīri! Spārni vareni vēdina gaisu. Jūs paceļat galvas, jūs esat vīri, Jūs darāt tāpat, Un, kad gari sauc, Jūs ejat caur nāvi uz dzīvību. 1918 SALMU ROKĀS Galds un krēslis gaidot stāv, Gaidat vien vai sakalzdami! - Pie tā galda sēdētāju Salmu rokās slēdza gulta. Vētras sēja bij sēta, Uzdīgst uguns raža, kas svēta. Jau dūc, jau kūp, Vecās varas vaļņi drūp, Staigā baigi ar kļūmi. Tie, kas tumsā sten, Uz priekšu viens otru dzen - Kas klūp? kas nāk? kas klūp? Nācēju migla un dūmi - 1919 EJ VIEN! «Mēs vienu kauju zaudējām» - Nu, kas par to? Kad ceļā reizēm paklupām, Vai tādēļ guļot palikām? «Ej, ko?» Nu lūk! - Ir karā kauju daudz, Ne viena vien. Karš nau priekš tā, lai spēkus saudz. Te krīt, te uzvara jau klaudz. - «Ej vien!» SVEIKA, DZIMTENE! Mazs saules stariņš atspīd jau, Varbūt viņš spēs jums aiznest ziņu? Daudz vārdu nau, daudz runu nau, Tik daudz ir karstu mīlas dziņu. Jūs apmīļot un svētīt jūs, Jums spēku dvest un sāpēm spirdzi Un teikt, ka labi viss vēl būs Un redzēs tauta saules mirdzi. Ikviens, ikviens, kas bārs un sērs, Lai cer uz drīzu nākamvalsti: Tur saulei pilns silts laimes mērs, Tiks lāsīte ij tev, kas salsti. GLĀBIŅŠ Neganti zvēri visapkārt, Draud saplēst mūs atņirgtiem zobiem: Izejas nava nekur, Tukšumā saucieni zūd. Galīgā izmisu postā Kur šausies tu, latviešu dvēsle! Galā tev paliek tik viens: Nemirstīgs ira tavs: «es». Meklē, kur piemīt tavs «es», Tu to aizmirsi ikdienas dzīvē! Sajūsmā mājo tavs gars! Pašliedzē pukst tava sirds. TAUTAS PĀRDEVĒJAM Ilgi, ilgi ciešas sirds, Ilgi dusē sirdsapziņa, - Kad beigs ciesties, modīsies, Vai! tev, tautas pārdevējs! Vienu nakti dziļu miegu Pēkšņi sirdī ieskanēs: Pūt, vējiņ, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! Galvu ķersi, stāvu lēksi, Atstādams mīkstu gultu, - Kur Kurzeme? kur Kurzeme? Pats pārdevi vāciešiem! DARBA TAUTAI Ne katris ir tavs draugs, Kas tavas rokas stipri krata, Kam pārgriezts acu raugs No labvēlīgi laipna skata, - Kam slepus gatavs padziļš trauks, Kur tavu mantu iekšā krata. LĪDZĒJI AR IENAIDNIEKU Tie mūsu glābēji, Tie mūsu ēdēji Savstarpu salīgs Par mūsu ādu. Tu vilks, es lācis, Ko plūkties savstarp? Plūkt labāk abiem Latvieša ādu! Salīgs gan savstarp Vilki un lāči, Nemūžam nesalīgs Latviešu brāļi. «Mēs jau par vilku!» «Mēs jau par lāci!» «Kas ir par latviešiem? Vai es viens pats?» 1920 NEPIEMIRSTI SEVI Tu esi pamatšķira, Tā stiprākā, kas ira, Uz kuru visas šķiras atbalstās. Tev jābūt tai, kas vada, Jo tu jau tā, kas rada Ar rok' un garu visas vērtības. Tad vingro rok' un garu, Lai vari varēt varu, Būt gatavai priekš nākamvalstības. KAD GĀJU PUTNI PĀRNĀK Mēs nākam līdz ar pavasari, Kad silti vēji pūš un ziema trauc -. Un pļavas, laukus atkal mosties sauc - - Mēs līdzi arī. Mēs nākam līdz ar pavasari, Kad bēdas saulē silst un brūces dzīst, Kad maigs kā balzams ziedoņlietiņš līst - - Mēs līdzi arī. Mēs nākam līdz ar pavasari, Kad dzīve asnus laiž, kad rudzis zeļ, Kad tauta zaļu nākampili ceļ - - Mēs līdzi arī. MĪĻAIS MAIJS Nāc, mīļais maijs, Tu sarkanais! Mēs atkal sveicam tevi, Lai atkal darbtautās kā brāļi justu sevi. Pa pasauli iet briesmu karš, Un miesas plēš un graiza varš, - Dzen visus asins versmē naids, Sten visur stenas, vaidā vaids, - Ij brāļu starpā plaisa plīst, Ij draugi draugus nepazīst, - Tik darba tautā saules stars, Spīd solidaritātes gars. Nāc, mīļais maijs, Tu sarkanais! Dod drosmi mums, kā devi, Lai atkal mēs par dzinējspēku jūtam sevi! Teic strādnieks: kariem reiz būs rimt! Tiem asins zvēriem peklē grimt! Tām važām, saitēm, režģiem rist, Tiem cietumiem un žņaugiem krist! Nost zobeniem būs vaļu ņemt, Būs tautai pašai visu lemt! - Tik darba tauta mieru grib, Kas cilvēcei kā saule zib. Nāc, mīļais maijs, Tu sarkanais! Dod spēku mums, kā devi, Lai atkal mēs kā pasauls pamats jūtam sevi! Teic strādnieks: darbu reiz būs sākt! Tik astoņstundas jūgā nākt! Tik zemes rūķiem zemi ļaut! Iz nagiem kraukļiem varu raut! Uz kopu darbu visus vest Un visiem brīvi, gaismu nest! - Tik darba tauta vienos mūs, Tik sociālismā laimi gūs! Nāc, mīļais maijs, Tu sarkanais! Mēs atkal sveicam tevi, Lai visu tautu darbniekos kā brāļi jūtam sevi! UN ATKAL Un atkal atnāk lielais laiks, Viņa priekšā kūp zemes tvaiks. * Laiks sev ap gurniem Jož dzelžainu jostu. Pretī tam skrien Asins suņi ar izstieptiem purniem, Lai ostu. * Cīņa atkal sākas šo pašu dien'. Vai esat gatavi uzņemties cīņu? Vai bruņojaties ar bruņu zvīņu? * Vai savu skatu darāt asu? Vai gatavojat darba masu? * Jo atkal atnāks lielais laiks, Viņa priekšā kūp zemes tvaiks. PĀRDROŠĀ DOMA «Fantāzija! Fantāzija! Vairāk vēl jāteic! Ilūzija! » Jā, jā, ir jāteic vēl vairāk - Pagalam pārdroša doma bija: No kalpības un pazemības, No dziļākās, tumšākās nebrīvības Tieši par pasaules valdniekiem kļūt, Piepeši visu gaišu varu sev rokās gūt! Ne jūgu vieglināt, Ne pātagu īsināt, Ne dažus dzeloļus trulināt - Bet pātagu pašu pušu lauzt, Sevi par jaunu spēku jaust! Pagalam pārdroša doma bija, Tādēļ nākamus laikus tā ievadīja - To ejat paust! Jūs mošķus laukā dzināt, Jūs, strādnieki, nu svinat - Un gribat gavilēt? Lūk, debess mācas, veļas, No jauna mošķi ceļas, Grib gaisu piesmacēt. Vēl maz ko cīņa guva, Vēl uzvara nau tuva, Nau laiks vēl gavilēt! Vēl Latvija nau brīva - Lai griba top jums spīva: To panākt vajga spēt! ZEMNIEKS Smagi zemnieka lēnie soļi nodun, Kad viņš darbojas laukā sūros sviedros, Kad viņš atpūtā svētku dienās staigā. Tik vien zināt jūs viņa smagos soļus, - Vai jūs neesat citus dzirdējuši? Jaunu sācis viņš nupat gaitu staigāt: Savas tiesības meklēt nāk viņš laukā, Savu zemi grib saņemt savās rokās! Vēl jo diktāk nu nodun viņa soļi, Vēl jo rupjāk nu noskan viņa rūciens; Lāču plēsējs nu ceļas, sasit plaukstas; Nu jūs, lāči un vilki, mošķu dzimums, Nu viņš ārā no savām mājām spers jūs! Pirmais cirtiens no zemnieka rokas kritis, Kažoks asiņo jums jau - bēgat laikā! Zemi atstājat zemes darbiniekiem, Nē - viņš galīgi mošķus pušu plēsīs. SUNS UN KAKIS JEB: MIERMĪLĪGAIS JANCĪTS Reiz suns dēļ kaula ar kaķeni Sasabārin bārās, - Simts gadu gadi gājuši, Vēl ienaids vārās ka vārās. Jūs, bērni, kad reiz ķildojat, Aši, aši atkal salīgstat, Lai neiet jums tā Kā sunim ar kaķeni pasakā! Mazais Jancīts klusi to noklausās, Tad noteikti iesaucas: «Lai kad un kā es plēšos, Dēļ kaula gan es nestrīdēšos.» Ko tu plosies, mana mīļā dvēsle, Ko tu vaidi, sevi vainodama? Vai tu sauli aiziet noturēsi? Vai tu vējam liegsi kokus lauzīt? Gadiem audzēji un mīļi kopi, Savam siržu spēkam līdzināji, Savu sirdi izlēji kā trauku, Nu lauž pušu tavu siržu trauku. Vai par maz tu devi savu sirdi? Vai par daudz tu laimes pretī ņēmi? Vai man agri vajadzēja aiziet, Kad visaugstāk jutu kopu laimi? Tumsa tevi tver un aizved līdzi, Kur tu iesi? Kur tu būsi, dvēsle? Vētra grāba tevi vēsā klēpī, Meta jūrā: līdzi grimt ar sauli. Aiz manis tukšums, Man priekšā tukšums - Un es lai no tiem Pasauli taisu?! - Taisi! SVEICIENS JAUNĀ GADA Ar jaunu gadu, Ar jaunu laimi Es sveicu visu Latviešu saimi. Uz tikko gūtu, Uz jaunu valsti, Kam visā tautā Lai stipri balsti! Ko darba tauta Ar cīņu guva, Tā valsts tai dārga, Tai mīļ' un tuva. To latvju tauta Ar rok' un galvu Lai kopj un izceļ Cilvēcei balvu! Uz mieru, mieru Priekš visām tautām, Tik ilgi spiestām, Kautām un grautām! Miers, taisnība un darbs Būs tie, kas valda, Mieloties varēs Pie bagāta galda. Tā pamatšķira, Kas visu rada, Būs mūsu tauta, Kas turpu vada. Tai cīņā mēs veiksim Tik vien ar garu Pret spaidu, naidu, Pret tumsas varu. Tad, mūsu tauta, Posies un celies No gara, no dailes Sev spēku smelies! Tad topi skaista, Lai nau tie glaimi - Ar jaunu gadu, Ar jaunu laimi! 1921 UZ 26. (13.) JANVĀRI Ko jūs ieguvāt ar ciešanām, - Turat cieti! Ko jūs sasniedzāt ar sajūsmām, - Turat cieti! Ko jūs mantojāt no asnīm izlietām, - Turat cieti! Šo dienu jūsu asins strauti ir lieti, Neļaujat, ka jūsu locekļi atkal top sieti! Jūsu biedri krita par jūsu brīvību, Ejat jo vairāk karot par cilvēces tiesību! No sarkanas sēklas aug zaļi dzieti, Varoņu iegūto, turat to cieti. 24. 1. 1921. UN TOMĒR Kā ābelei vēl ziedos manim jālūst būs. Bez augļa mana dzīve, bez panākuma darbs. Kad manu īso mūžu noslēgs akords skarbs, Kas darbu tāļāk veiks, kas slavu gūs? Kas šķēpu tvers, kas nomests rūs? Un vai tu, tālais draugs, vēl pieminēsi mani, Kad, uzvarētāji, jūs iesiet lepnā gaitā? Tik manis nebūs jūsu skaitā ... Un tomēr - mana dvēsele, tu līdzi skani, Kad atdzimšanas rītā gavilējot dziedās zvani. SVEICIENS TAUTAS AUGSTSKOLAS GADA SVĒTKOS 23. I  21. Sveiciens tev, nākotnes kultūras pils! - Pamati tavi uz granīta balstās, bāka tu sarkanā, veltīgi valstās apkārt tev jūra kā tīģeris zils; Valstās un graujas, bet atpakaļ krīt: nesagraut granītu - strādnieku spēku; plešas un aug viņš un apklās jau rīt darbā dunošo pasaules ēku. Ieroči tavi nau zobens un zelts, cīnies un veici ar liesmotu garu, domu zibeņiem sadragā varu, kurai pret taisnību ierocis celts. Varvīksnes tiltu uz nākotni svied, atziņu alkstošos vedi tam pāri; darbu un zinātni - daiļāko pāri - brīvotu zinot, kur cilvēce zied. SVEICĪNS LATGALĪŠIM Jyus muni dorgi broli, latgalīši, Mes otkon sasasnādzam rūku rūkos, Kas škērti myužam dvesem mūku mūkōs, Nu, šķēršļus laužūt, plyustam kūpā teiši. Lai jauno straume - tei, kas kūpā voda! Lai aiznest naida sorņus viņai veicas! Lai jauko meila jaunu dzeivi roda! Tai pornokūt nu svešnīceibas tōli, Mēs svineibos un dorbūs byusim brōli. UZ STRĀDNIEKU MAIJA SVĒTKIEM Svinat Maiju, svinat! Pa zaļošiem lauku tīrumiem, Pa smilšainiem pilsētu laukumiem Ar sarkani ziedošiem Tautas karogiem! Svinat, svinat, Bet zinat: Jums rīt ir jāiet cīniņā, Smagā un niknā, un ilgstošā, To zinat! Svinot Maiju, zinat: Ka zeme ir tukša un nearta, Ka darbā nerūc mašīna, Ka visa top laupīta Tautas mantība! Svinat, svinat, Bet zinat: Jums rīt ir jāiet mošķus dzīt! Spekulantus un sūcējus mīt! To zinat! Svinot Maiju, zinat: Jūs postītai zemei tie kopēji, Jūs mašīnu darbībā laidēji, Jūs esat tie saimnieki, Tautas gādnieki! Svinat, svinat, Bet zinat: Jums rīt par tautu vajdzēs lemt, Savu lietu savu pašu rokās ņemt! Jūs, strādnieki, To zinat! UZ KULTŪRAS SVĒTKIEM STRADNIECĪBAI 3. JŪNIJĀ 1921. Jūs uzvarā ejat un gūsat to! Tad topat pilnīgi prātā un sirdī, Lai jums uzvara nekrīt no rokām! Uzvaru zvērība nenotura, Uzvara paliek tik cilvēcībai. Nekas, kas daiļš un labs, un cēls, Ko jūsu sentēvi guvuši mūžos, Lai nau jums svešs! Bet jums vēl labākiem jātop un daiļākiem, Un cēlākiem par visu, kas bijis līdz šim. Jums visas vecās zinātnes jāsakrāj sevī, Ai visām vecām dailēm sev pasauli jāpoš! Bet visas tās nevar jums pietikt un atdusu dot: Jums jārada jaunas dailes un patiesības, Jo visa pasaule jāpārrada pa jaunam jums! Un, ko jūs gūstat prātam un sirdij jaunu, Tas nedzīvs nevar palikt par baudu vien: Ik mākslai un zinātnei būs jūs celt Jūsu pašapziņā un šķiras kopībā, Jūsu cīņas drosmē un uzvaras gatavībā! Topat sirdī un prātā gatavi uzvarai! Tad uzvara nāks un paliks jums. Bet ašāk, ašāk uzvaru gūstat! Visa pasaule vaidot gaida uz jums: Jauna grib piedzimt kā pavasara, Uz jaunu sauli. Ir tūkstots veidu dzīvei, nāvei - viens; Ir tūkstots staru dzīvei, nāvei - viens; Ir tūkstots ziedu dzīvei, nāvei - viens! PRIECĪGU JAUNU GADU! Ir tomēr dzīva tautā brīves jūta! Tad dzīvos brīvā latvju republika Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi! * Reiz augsti cēlās sajūsmības viļņi Un plūsma tvēra visu latvju tautu, Kad mūža naidnieks Bija jānoraida. Tad baltās liesmās dedza visas sirdis, Tad baltās liesmas dzina melno varu, Ar sparu veicām tumsu, bet ar garu. * Bet liesmas atplaka un jūsma dzisa, Un tumšas ēnas atkal sāka klaiņot, Tad līda mošķi Laupīt jauno valsti, Un vadītāji grožus ņēma stingri, Teic: tautu valdīt var tik, kad tā sieta. - Bet tauta, valsti ceļot, klusu cieta. * Jau līksmoj` ienaidnieki, skuma draugi, Ka tauta nogrimusi mantas rūpēs, Ka gara gaisma zūd, Slābst brīves jūta, Ka varēs nodot tautu svešā jūgā, - - Bet darba tauta klusi valsti cēla, No darba cilvēkapziņu sev smēla. * Jūs velti cerat, tumsoņi un mošķi: Spiest atkal tautu, apsmiet goda jūtas! Vai domājat, Ka atsparu tā nedos? Nau darba tauta vien, ij godīgs pilsons Vairs neļaus ļaudis mīt: «Lai katram brīve, Jo brīvē vien tik uzplaukst tautu dzīve.» * Top jaunā valsts mums lēni tautas darbā. Uz darba tautu celta, pamatšķiru, Tā vīros stipra kļūst, Bez gala stiprums Tai nāks, kad sievietes tai dvesīs mīlu, Kad jaunatne reiz kliedēs kara tvanus Un zvanīs cilvēcei reiz miera zvanus. * Ir tomēr dzīva tautas brīves jūta! Lai dzīvo brīva tautas republika Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi! ZIEMSVĒTKU NAKTS * * * Kluss un kluss. Vakars un sniegs, kas vēl? Melns pret pelēku stāv. Tikko manāmi šūpojas priedes. - Zemi laižas sniegotā gaisā Putni tāli uz atdusas vietu. Kluss un kluss, un tumšs, Un viens. *  *  * No debesīm sniegi nāk, No zemes pretī virpuļi griežas, Mākoņiem sniegi kratās un svaidās, Pa ielām negaiss slotām slauka, No jumtiem saplēsti plīvuri staipās. Kupenas kūp kā nelaika pirts, Pārslas kā pelavas aizrautas garām put, Putni velti cīnās un nosviesti krīt, Asas, baltas, aukstas adatas dur, Kas iet, tas dreb. Debess ar zemi jaucas, un atnāk Nakts. *  *  * Kluss un kluss, un tumšs, Un viens - Neesi viens! Aukstā, tumšā, baigā naktī Neesi viens! Aukstā, tumšā, baigā dzīvē Neesi viens! Sliedzies klāt pie saviem un citiem, - Silti, gaiši, droši pie saviem būt. Zini, sveši, tāli par biedriem tev taps, Biedri par brāļiem tev taps un par saviem. Sildīs tie tev dvēsli un viņiem tu, Aukstā naktī iedegsies dvēsļu guns, Saule atgriezīsies atkal uz mums Ziemsvētku naktī. JAUNA PILSONA KARJERA Tā bij tā laime? Tas viss? Tik vien? Kūsoša pārmēra nau še nudien. Paēdis, padzēris, stāvoklis labs - Stāvoklī stāvi uz vietas kā stabs. Puse no dzīves turp aizgāja, Līdz tā šo stāvokli ieguva. Labākie gadi - tik raizes un ķildas, Sirds ar žulti un vērmelēm pildās. Sīkā naudā izšķiests viss gars, Savaldot spēkus, rūsējis spars. Apspiedi jūtas, apspiedi prātu, Lai tik sev stāvokli nodibinātu. Puse no dzīves turp aizgāja - Ko viņa vietā tev atnesa? Ko viņa vietā tev atnesa? - Tukšums - kā slaucīta baznīca. SUDRABA PĀRSLAS V i e n m u ļ ī g ā   l a i d ā Vienmuļīgā laidā sniegi krīt un krīt. Laikiem vēji nāk un paraibina kritumu. Ir ij laiki: virpuļi pa gaisiem iet. Dienu trako, nakti cauri, tad ij rimst. Atkal vienmuļlaidā sniegi krīt un krīt. Pārslas apnicīgi lēni pārslas dzen. Balts uz balta balo lēnās nokrāsās. Vai tik vien tās dažādības tā kā dzīvei ir? P i e p i l d ī t s Darbs ir galā vests un piepildīts. Vārti aizdarīti visi ciet. Ceļa sliedes noslaucītas nost. Nebeigts paliek nebeigts, nebeigts zūd. Beigtais netiek tāļāk, beigtais zūd. Bijušais ir nebijis un nau. Gaisi rāmi - vai bij vētras reiz? Klusums apkārt - vai bij balsis reiz? Mēms un stingums - vai bij dzīve reiz? Mēness lēni spīd - vai bij reiz saule? T u k š ā   t e l p ā Reiz atnāk laiks: Kad skaistā dzīves kopība irst Un sāpēs saldams tu paliec viens, - Tad izmisumā tu satver to auksto roku, Ko stingā spiedienā lepnums tev sniedz. Bet vēl nāks laiks: Un lepnās rokās tev sagrābtā vara Un viss tavs darbs tev iesāk riebt, - - Tad aukstākas rokas vēl sniedzas tev pretī: Nicinājums pret visu un izmisums, nāve. Bet tu viņiem pretī sniedz savu roku, Un tā par visām sniegtajām rokām Ir aukstāka daudz. Bet tad nāk laiks: Tad nevajga tevim nevienas tās rokas, Ne aukstās, ne siltās, Nele vēl remdenās daudzās, Tad stāvi tu viens, Un tavai rokai kur atspiesties nau Tukšā telpā. O t r ā   r e i z e Un, kad man jāmirst nāvē no dzīves nost, Vai otru reizi es vēlētos jūsu dzīvē iet? Un visu no gala nest? Nest visu smago no bērnu lēkmēm? No jaunām sāpēm? No vīra gadu sūrstošām sūcēm? No veco nespēcības? No visa mūža neizteicami garā laika? Atdzerties veldzi no riebuma trauka, kas neizsīkst? - Nēi - Otrreiz nē! Vairāk kā riebums riebj manim atgremu gremot. Un nau tās varas, kas spētu tais briesmās iespiest. Es dzīvi gribu dzīvot otrreiz, Bet jaunu un savu. Un es dzīvošu to. 1922 VĒLĒJUMS «ARODNIEKAM» UZ ATJAUNOTU GAITU Ar veco karogu uz priekšu doties! Ar veco cīniņu, ar veco sparu, Ar veco revolucionāro garu Mums, darba ļaudīm, savienoties! Reiz brīvi izkarot ij savās mājās, Ar gara ieročiem būs celties kājās! OGLES Kad agrāk uguns bij kam mājās dzisis, Tas skrēja meklēt viņu kaimiņsētā Un mājās nesa saujā, neizmisis. No rokas rokā karstās ogles mētā, Jo vairāk skrej, jo sprēgot dzirkstis krikstī, Tu smejot raugies degtā rokas rētā. Ņem šīs, tās karsti deg un dzen, un bikstī, Varbūt tev pāries smiekli, tā tās tirdī, Bet labāk, ja tev smiekli tomēr sprikstī - Kā man, kam bij tās ogles mestas sirdī. FATAMORGĀNA Man karstas dienas bij un tuksnešceļi; No saules tveices miesas manim žuva; Un likās, tālē man jau māja veļi. Ap mani šakāļkauciens drošāks kļuva, Prāts gura, - bet tur stāv Fatamorgāna: Vēl neizkopta mana dzimtā druva, Tā neļauj mirt, ar pienākumu māna, Tad izcietu. Nāk nakts; dod veldzi rasa. Es rasu kausā lasu; pārklāj drāna. - Vai vēl viens otris ir, kas veldzes prasa! MAIJS UN SARKANAIS KAROGS Spīd, priecīgi sprakstēdams, sarkanais karogs un sauc: Visa darbtauta maijā no darbnīcām laukā lai trauc! Spīd sarkanais karogs, Kaut naidnieki saplēst diezin cik kāri. Visu zemju proletāri, Vai esat jūs visi ar solidāri? - Savienojaties! Ies! *  *  * Vai neredzat, ka mūsu naidnieki, Nesen vēl niknus karus veduši, Līgst mierus, apskāvušies brālīgi - Mums uzliek visus karu grūtumus, Mums atņem sūrās cīņas guvumus, Bez darb' un maizes atstāj strādniekus Mēs visu panesam: Mēs šķelti, pretim stāvēt nespējam, *  *  * Bet lūk! jo mūs naidnieki mēģina dalīt un šķelt, Jo augstāk būs vienības sarkano karogu celt! Tas sarkanais karogs Pār visiem lai pulcinot plivinās pāri! Visu zemju proletāri, Jūs, kas vēl neesat solidāri, Savienojaties! Ies! *  *  * Mēs nenesam vairs visu mierīgi, Mēs gribam dzīvot tā kā cilvēki, Nost reakcijas spaidu stāvokli! Mēs uzstādām jums savus rēķinus. Nost mošķus, izsūcējus, muižniekus! Nost atjaunotas dzīves liedzējus! Mēs jaunu dzīvi atvedam, Mēs kopu frontē visu pārspējam. *  *  * Kā cīņas un sajūsmas zīme, kā vienotājs mirdz, Ved visus, kam tautas un cilvēces labā deg sirds - Tas sarkanais karogs; Bez tā visi strādnieki sajustos bāri. Visu zemju proletāri, Esat nu atkal tik solidāri, Savienojaties! Ies! Simts gadu ir, Kopš latviešu prese iespiesta, Simts gadu ir, Kopš latviešu prese nospiesta, Vai gadu paies vēl kāds simts, Līdz būs mums brīva preses dzimts? UZ KO LAI ES RUNĀJU ŠODIEN Senēģiptiešu aforisms Uz ko lai es runāju šodien? Sirdis ir bez kauna, Katrs ņem sava tuvākā mantu. Uz ko lai es runāju šodien? Maigais aiziet bojā, Nekaunīgais nāk visur uz augšu. Uz ko lai es runāju šodien? Nau vairs taisno, Zeme ir paraugs no ļaundariem. 1923 PAR SMAGMI Man acis smagas, - redzējušas daudz; Man ausis smagas, - dzirdējušas daudz; Man dvēsle smaga, - dvašojusi daudz. Es gribu acis slēgt un neredzēt, Es gribu ausis slēgt un nedzirdēt, Es gribu dvēsli slēgt un nedvašot. Es visu smagmi gribu nostu mest, - «Kā nomest smagmi? Tur tu esi pats.» MĀJNIEKS UN TRIMDNIEKS Moto: Mums dzīves sulas Ritēs pa dzīslām Kā kausēts spēks. «Uz mājām» * Kā kausēts tērauds, Tāds bij tavs spēks - Pilns smagu graudu, Tāds bij tavs pūrs: Nu kusis tavs spēks, Nu tukšs tavs pūrs! Par daudz tu devi No sava mēra, Tik pārpilnību Tu spēji dāvāt. No pirmās jaunības Pārspēka grābi, Tērēji krāju, Ko daba tev deva. Tu aizdevi maizi Un sēklu arī, Ko nākošam gadam Lai sētu zemē. * Saulīte pildīs Mums atkal pūru, Visus sirds arodus Zelta graudiem. Ar pukstošu sirdi, Ar atplestām rokām, Ar ilgās sāpīgi Velkošu dvēsli Mēs iesim pie vārtiem Un gaidīsim atkal: «Nākat nu, nākat, Jūs mīl mana sirds!» * Gaidi! gaidi! Ies ļaudis garām: Tie jautri smaidīs, Tie valstīs raizes, Tie īgni rauksies, Tie miegaini vilksies, Kas atcerēsies Vairs tavu māju? Tie ēda, dzēra, Tie visu ņēma Un gāja tāļāk Mierīgiem soļiem, Uz mēles tīkamu Ēdiena garšu. «Nu kas tad par to?» - «Kā?» - * Paskaties, pasmaidi - Prieks viņiem bij - Prieks bij ij mums, Ka varējām dot. Paskaties sauli: Tai lielākais prieks: Visu, visu dienu Siltumu kaisīt! Kad sētuve tukša, Tā nosarkstot aiziet, Bet citurīt atnāk, Lai varētu atdarīt Savu zaļu roku, Atkal un atkal Dot un dot! Tā ij mēs. UZ ZIEMAS SAULGRIEŽU SVĒTKIEM Saule svin atmodas svētkus Ik gadus uz jaunotiem darbiem - Darbnieks, nu mosties ij tu, Svini un zini: nāk darbs! * Darbs ne dēļ maizes tik vien, Tev darbs ir: dēļ tiesībām cīņa. Maizes darbs - tas tev ir jūgs, Cīņas darbs - nākotnes prieks. * Saule un darbnieks rit līdzi, Tie spēki, kas pasauli tura: Saule, tā visumu sveļ, Darbnieks, tas cilvēci ceļ. MĪLA UN AUGSTE Tu velti mīlēts tiki, velti mīlēji, - Ja mīlot labāks, skaidrāks - dvēslē netapi; Ja mīlot cita dvēsli - augstāk necēli. UZ STRĀDNIEKU MAIJA SVĒTKIEM Uz Maijsvētkiemi Uz Maijsvētkiem! No visiem darba arodiem, No būvēm, ostām, fabrikām, No kantoriem un kanclejām, No vērptuvēm, no austuvēm, No ceptuvēm, no spiestuvēm, No laivām, cepļiem, dzelzceļiem, No visiem lauku tīrumiem! Kopā saplūstat! Visu apspriežat! Savus spēkus pārredzat Un parādat! Viss gariem gadiem cīņās gūts - - Bij cīniņš asiņains un grūts, Tur krita tūkstoš tūkstošiem No mūsu biedriem labākiem, - Nu guvām kaut cik tiesību, Kas strādniekdarbu sargātu, Nu miera cīņu cerējām Bez asumiem par brīvībām. Bet, lūk, mums uzbrūk pretnieki, Lai sāktos no jauna cīniņi! Tie draud mums visu atņemt nost, Būs atkal «bada maizi kost»! «Nost astoņstundu darbdienu, Nost katru strādnieklikumu» Ij Saeimu pat grib tie plēst, Ij brīvas tautas valsti dzēst! Strādnieki, saplūstat! Visu apspriežat! Savus spēkus pārredzat Un parādat! Nē! rimstat vien, jūs pretnieki! Jums izjuks melnie nodomi. Jums strādniekus vairs nenospiest, Tie negrib vergu jūgu ciest! - Mēs esam tautas stiprā pils, Mēs tēraudklints, kas guni šķils, Mums Maijs ir zelta saulē tīts, Tas cilvēcības Maija rīts. STRĀDNIEKMAIJA PULKI No jauna maijs, no jauna darba pulki Iet paškārtotās rindās apsveikt maiju Kā maija ziedoņspēka brīvie tulki. Skan dziesmas par cīniņiem, Ar mūzikas ritumiem, Ar sarkaniem karogiem Plūdumi saplūst ar plūdumiem. Maijs visus līdzrauj, dabas spēkus raisa, Bet cilvēkspēkus - vārds par strādniekmaiju, Kas tautas gatavas uz brīvi taisa. Gājienu gājieni, Jau bari nau skaitāmi, Virzās uz lielo saplūdi, Uz kopmērķi. *  *  * Tie Maija svētki un tas miera gājiens Kā straume spēka pilna lēni veļas, Bet ceļā nestāties tai - dots ir mājiens Ar krācēm un gāzieniem Pār dambjiem un aizsargiem, Pa plašiem tīrumiem Straume pārkāpj ar straujumiem. Uz brīvi savienojas darba tautas, Un augstāk tautās gara viļņi ceļas, Uz tāļo mērķi visas līdzi rautas, Gājienu gājieni, Jau bari nau skaitāmi - Virzās uz lielo saplūdi, Uz kopmērķi. *  *  * Rit rāmi straume, jā, bet neapstājas: Jūs velti cerat, ka tā kādreiz siktu, Nau darba tautās gara dziņas vājas: Kopš gadu tūkstošiem Cilvēku dzimumiem Uz laimes augstumiem Velk sirds no dziļumiem. Vēl cīņa galā nau, vēl darbs nau galā, Līdz vecais drups, lai jaunu vietā liktu, Līdz tautas jutīsies še laimes salā. Iet gājienu gājieni - Bari nau skaitāmi - Uz lielo cilvēces saplūdi, Uz kopmērķi. VASARA Ir vasara, vasara ir! - Vai ir? - Vai tevim auksti? Jau pumpuri briest, jau lapas raisīties sāk, Saulīte paspīd un - reizēm Vēji maigāki ar pūš, No dienvidu puses atnākot. - No dienvidu puses - Šad tad jau ļaudis svārkos staigā. to - Es redzēju, pasmaida arī viens otris- Vai tevim auksti? - - Es sildos, siltumu skatot - Ko tu skati? Kur esi? - Atmiņās - * - Vēl vēlais rudens, vai jau agrā ziema Pret zili iepelēku ezeru Kā spilgti brūnas lapas skaidri veras! Ar zaļām stīdziņām un melniem kātiem, Un tumšām cipresēm, un opuntijām. Vēl dzeltens vanadziņš zied vēlu laiku; Pa vidu vasarnoguruši stiebri, Un nogulušā zālē puduriņš No vilku vālītēm, kas sastājušās Tik cieši kopā - - * - Aiz ezera, tāltāli lauztuvē, Krauj laivās palsus klinšu gabalus. Kā mušas iet pa glāzi garām kājām, Tā laivas iras pāri ezerglāzei. Tur divām buras atmirdz balti - * - Tik kluss ir gaiss, un mežā nau ne balsis, No nezināmas tāles lido šurp It kā no zvana skaņām atbalsojums, Kā nojauta no dziesmas, kas reiz bija, Jeb vai tik gaisa trīsējums, vai dvēsles? - * - Caur mākoņiem ne saule pati spīd, Tik atgaisma no tālas viņpus vizmas, Kas augsti pāri visam viz mūžam. Uz kalniem sniega balti bārstekļi Starp melnām klintīm un starp zilām ēnām, Un paši gali spulgo baltā zeltā, Lej krūtīs nevīstošu saules ceri - * - Bet lejā koku zaļo zaru starpā Mirdz simtiem sarkani un balti torņi, Ar melnām cipresēm tie sacenšas. Plūst ezerlīmens spožā sudrabā, Kā pelēks atlass laistās un kā damasts. No miglas atdalās brūnmelna klints, Zils daiļums iespīd ezerspožumā - * Ik brīdi mainās ezerdzīvais vaigs, Tie zaļie dārzi un tie baltie nami Kā sapņi garām iet gar manām acīm; Bāldzeltens drīz, bālzils top debess gals, Un maigais gaiss kā smarša viņu apņem, Un klusums guļ, kas visu izlīdzina. * Tad saule pēkšņi spīd no dziļumiem, Tur augšā zils, bet dzelme žilbin' acis, Kur spēji cauri stari izlaužas, No atgaismas spīd klintī sarkans zieds - - * Vai nu tu atmodies reiz? - No atgaismas spīd ļaužu vaigos smaidi, - Un sirdi maigums visam pretī nāk, - Un silts ir gaiss un sirds - Nu, lūk, ir vasara, vasara ir! - Es dzirdu. Mākoņi melni nu veļas, Paretam atsarko rūsa, - Neliek vēl ieročus nost, Nemazgā rokas vēl karš. Vardarbji atkal glūn drošāk: Kā rokās var sagrābt sev varu, Atkal mūs verdzībā spiest, Ķeizaru valdību celt. Verdzību grāvāt jūs, vīri, Lai uzceltu brīvības valsti, - Pilsoņu kultūras gars Sajūsmas devējs jums bij. Pieminat mūžam šo garu Un mūžam to attīstat augstāk: - Garā jums glābējs un spēks, - Vardarbji atkal kad glūn. NETICĒTĀJA I Vai, dvēsle, sarksti pati no sevis: Tu neticēji - Tu neticēji, ka ir vēl jūsmas, Ka ir vēl jaunas, sārtzaļošas sirdis, Kā ziedoņa zāle, kas elpo pret sauli. * Tu neticēji - Ka ir vēl smalkas, trīsošas stīgas, Kas vieglai vēsmai skan saldi pretī. * Tu neticēji, ka ir vēl krūtis, Kas spētu mīlēt caur tālēm cauri, Kas nedzird neviena mīlas vārda, Kas neredz neviena laipna smaida, Kas neprasa sev ne rokas spiediena, Kam pietiek jūtu, kas dveš no dziesmas, Un labas sirds, kas spīd no burtiem. * Vai, dvēsle, sarksti nu kvēlošā kaunā? Tu biji vāja, tu neticēji, Tu neticēji! II Dvēsle, dvēsle - Tu pati sevi gribēji vairīt No auksta skata, no vienalga vārda; Tu savu svētumu gribēji apslēpt, Lai skaņas sevi tukšumā gaistu; Lai rupjas rokas nerautu stīgas, Lai puķu dārzā nemītu rozes. Lai tavu avotu nesadumbrotu, Lai neizsmeltu dzidro veldzi. * Dvēsle, dvēsle - Tu biji gudra, mīļā dvēsle, Tu gribēji sevi sargāt un taupīt. * Dvēsle, dvēsle - Neesi gudra, esi tik liela, Neesi avotiņš, esi upe. Teci tāļu un plūsti plaši, Dzirdi tauriņus ņirbošiem spārniem, Dzirdi puķes un zaļo zāli, Un lielos pulkus mājas kustoņu, Kas tavus krastus sabrien dubļos. * Dvēsle, dvēsle - Neesi gudra, esi tik liela, Tavs ūdens bagāts, tas nomazgās visu, Tavs plūdums dziļš, tā pietiks visiem. SVEICIENS PASTTELEGRĀFNIEKIEM UZ JAUNU DARBU Pasttelegrāfniek, saki mums, Kāds ir tavs mūža uzdevums? - To taur'- un zibenszīmes tev var teikt: Pār tāļumiem ar pasta tauri, Ar zibeņiem caur gaisiem cauri Vispasauls kultūrsatikšanos veikt, Kā visiem saziņoties, saskaņoties Un savienoties. Lūk, visiem pasauls kultūru tu nesi, Teic, strādniek, vai par sevi gādāj's esi? - «Nē.» - Visas kultūras ir vajadzīgas mums: Glābt cilvēci ir strādniekuzdevums! Pasttelegrāfniek, biedri, nu tad proties - Tad būs tev strādniekkultūrcīņā doties: Ar biedriem saziņoties, saskaņoties Un savienoties! TIESNESIS UN NOZIEDZNIEKS (Kādreiz lasīta anekdote) T. Kur jūsu dzimtene? N. Kas ta? T. Nu, kur jūs dzimuši? N. Ak, tā bij siena kupene, Bet to ir vērši apēduši. VĒRSIS UN ROZES Ikkatrs vērsis zāli cien' un zin. - Bet rozes? Tās kājām min. MĒNESSTRAUKS Skaļā saule paliek Atpakaļ aiz kalniem, Zemes ritens lēni Aizgriežas no saules, Aizvien dziļāk, dziļāk Slīkstot pretī naktij. Gaidot nakts jau izklāj Ceļu zīda segām, Lejā zvaigznes atver Plašus mēness vārtus, - Mēness klusu gaismu Nes uz sudrabtrauka. Klusā gaisma maigi Līst no sudrabtrauka Pāri pasaulstelpai, Miegā iegulušai, Nomierinās visas Saules sistās sāpes. Klusā gaisma pilna Nezināmu dvēsmu: Kāpj no neizmērojamām Debess dzelmēm Augšup neizdibināta Gara jausma. Neizdibinātā Gara jausmā mostas Dvēsles, kuras nerod Miera ij ne miegā, Ij ne saulē, ij ne dzīvē, Ij ne nāvē. Senas ceres dzenas Nākamības ēnu. Dziļas domas urbjas Noslēpumu sanās, Senas ilgas ilgo Būtnes pārveidības. Dziļā jausmu naktī Dvēsle iet vai izkust Kūstot nezust visa: Citās dvēslēs iekūst, Jaunā būtnē sniegtas Jaunās aizmūžības - Jaunas ejamības, Pilnības un gala, - - Vai ij gala vēlas, Noguruma dēla? Ilgas pāri aiziet Noguruma galam. Klusā gaisma mūžam Līst no sudrabtrauka, Kamēr lēni projām Rauts top zemes ritens: Atkal skaļā saulē Sāpes ritinātas. Zvaigznes aizver vārtus, Noņem zīda segas, Sudrabtraukā nodziest Klusā mēnessgaisma, - Mēness smaida klusi: «Atnāks atkal rītu!» Mēness smaida, - Pēdējs stars krīt tavās acis. KAUT ES KĀ SAULE Vēl drusku lūpas trīs no viegla smīna, Bet nekā grīna Ne savos smieklos es vairs neturu; Tik vieglu riebumu un niciņu Es nespēju Vēl apspiest sirdī: pieskari vēl jūtu, - Kaut drīzi es kā saule būtu, Kas peļķēs kāpj un nejūt riebumu! KA SAPRASTIES? Jūs visi dzīvojat tik savu laiku, Kā mums būs saprasties? Cik koks un puķe gaisā stiepjas brīvi, Tik izsūtāt jūs dvēsles stīgas brīvi, Bet puķe zemē aug, tik pūkas lido, Bet koks pie zemes siets, tik smarša brīva. Bet visa jūsu būtne laikā sieta, - Kā mums būs saprasties? LĀČPLĒŠA JAUNGADA VĒLĒJUMS Jaunā gadā vēlēt jaunu laimi! - Laime jāvēl tam, kam viņas nau, Un, ka mums tās nau, to gan mēs zinām. Bet vai pietiks mums ar tādu laimi, Kas no āras nāk mums novēlēta? Vai lai ņemam to kā žēlastību? Liktens, kas likts mums no citiem? Vai lai te mums laime jaunā gadā? * Mēs gan sākām paši kalt sev laimi, - Vai lai atmetam to kā par grūtu? Mēs sev dibinājām brīvu valsti, - Vai lai atdodam to atkal kungiem? Vai lai atkal maksājam mēs meslus? «Maksāt! » tā tur sauc, jo maksās - strādnieks. Tā tur kaļ sev laimi, mēs sev važas. - Kā lai vēl mums laimi jaunā gadā? * Jaunā gadā sūrais darbs mums priekšā: Cieti nostiprināt brīves valsti! Netiks darīts darbs, tad brīve sadrups. Nu tad gribēt, saprast, darīt vajga! Vai mums ir tā griba, prāts un drosme? Vai vēl esam cīkstoņi, kā bijām? Nu, kad dūša būs, tad būs ij laime. To lai vēlam sevim jaunā gadā. 1924 ZAĶIS UN SALS Zaķis gāja derēt ar salu: Kurš ilgāk izturēs? Kurš ātrāk dabūs galu? Sals salst, ka sprakšē Visās galotnēs, visās pazarēs, Ka zaķim zobi šnikšē un šņakšē. Bet zaķis tik skrej un lec, un cilpo, Teic: karsts, ka svīst vai padusēs! Lai sals kā krata un vējš kā svilpo. Sals beigās salst, ka sprāgst vai mieti, Sprāgst zaķim lūpas, šis iespītēs. «Māc karstums,» dveš krītot un acis ver cieti, Tad atlaižas sals, jo nespēj salt stiprāk, - Stīvs sasalis, zaķis nu gavilēs Ar pāršķeltām lūpām, - lēks vasar' vēl ņiprāk. MAIJA BALSS Nu atkal atnācis sen gaidītais, Tas mīļais strādniek' Pirmais maijs, Tas gara brīvotājs - Laiks apcerēt un elpot pilnu krūti. * Mēs cauru gadu grūtā gaitā gājām, Mums saule līdz ar sviedriem spēku zīda, Mums ziemas aukstums lauzdams kaulos līda, Mēs bijām gurdām sirdīm, rokām, kājām, Viss bij mums grūti, - Bet šodien uzelposim brīvu krūti! * Lai kopā sanākam, Lai apceram, Lai domas, ceres izsakām Par pagātnes un nākamības būti! * Kad viss vēl cietā miegā gulēja, Kad dzelžu vara zemi nospieda, Mēs pirmie droši galvu pacēlām, Mēs tautas masas cīņā pulcējām, - Nu svinam divdesmitos gadasvētkus, Kopš likām stiprus partijpamatus; Viss bij tik grūti, - Nu tagad uzelposim brīvu krūti! * Mēs vedām smagus, garus cīniņus, Mēs devām cīnītāju tūkstošus, Mēs tautai valsti kaujās ieguvām, Mēs muižniekvaru beigās satriecām; Par zemi maksu viņiem nebūs dot, No mošķiem zemi būs tik atbrīvot, Viss bij tik grūti, - Nu tagad uzelposim pilnu krūti!- * Bet visi mošķu draugi uztraucas, Grib noraut tautai gūtās tiesības, Ar garu nespēj uzveikt strādniekus, Tad cīņai derē nažu algādžus. Bet sāk jau sabrukt tumšā patvara, Sāk jaunu dzīvi Kultūreiropa. Viss ar bij grūti, - Nu tagad uzelposim pilnu krūti! * Lai kopā sanākam, Lai apceram, Lai lepni galvas paceļam Uz lielo nākamības cīņu būti! MAIJA PIEMĒRS Sarkanas domas - Brīvības domas, Apspiestie, šodien Tās ņemat iekš omas! Apspiestie visi, Ko lokaties mokās? Teikts: jūsu liktens Ir dots jūsu rokās. Apzinat vienībā Strādnieku spēku! Pārtaisat brīvībā Pasaules ēku! Stājaties visi Vienotā pulkā, Skataties maijā Kā jūsu tulkā. Maijs padzen ziemu, Līdz grūst tumsas vara, - Strādnieks cīņā To pašu lai dara! STUNDAS Stundas viena nāk pēc otras, Dienas, nedēļas un laiki, Nāk un nāk un - neiet projām: Vakar tā kā rīt un šodien, Visas skaistas, visas labas, Visas skūpstoties bez skaita. Visas smejot satek vienā Mūžam garā laimes dienā, Visas dzīvas, ij kas mira. Dziļā lejā gulstas ezers, Visas saņem kalnu tērces - Kā tas saulē spīd no laimes! VASARAS IDILLES I K a r n e v ā l s   v a i   k ā z a s? V i ņ š «Lūk! Ābeles, bumbieres, ķiršiņas Baltiem konfetiem visas apbērtas, - Smiedamies ziedonis aizsteidzas Tām garām karnevālā.» V i ņ a «Ak, karnevāls nau tām, - tu neproti: Tās tērpušās, sagaidot ziedoni, Ar līgavu balto plīvuri Kāzās, ne karnevālā!» II Z e m e s   m e i t a   v a s a r ā «Vasar' zeme ziediem sedzas - Ziliem, mēļiem, sarkanbaltiem, - Vai man arī nepuškoties Līdzi zemei pavasarā? Es jau zemes īstā meita Un daudz skaistāka par māti.» III V i ņ š   u n   l i e t i ņ š «Nešaubāms pelēks lietiņš līst: - Man pa gaisu sārtas rozes klīst! Vienmuļklusi lietus šalka skan: - Tāla kāzu dziesma šķiet tā man. Auksti lietus man gar kaklu lien: - Vēsa roka, šķiet, man kaklautiņu sien.» IV V i ņ a   u n   v a s a r n a k t s «Tu mans, un tava esmu es, - Kā vasarnakts mākonīts tu mani nes. Visapkārt mēness jūra mirdz, Iekš vientuļas laiviņas Vidū peld augšup no ikdienas Tava un mana sirds.» Gan ir garas rokas tevim, mūžība: Pati nezin kur tu, nesaredzamā, Tavas rokas mani še jau grasās sniegt, Dvēsle drebot tevi tuvojamies jūt. Kā no tavām rokām izbēgt, negantā? Visiem pārvarīgiem dzīve pāri var, Tevi vienu pašu dzīve nespēj veikt, Jo tu pati esi dzīve vien. ODISEJA MALDU CEĻI GRIEĶU EPUS LATVIEŠU PANTOS Bērniem dāvāts Odiseja maldu ceļi - Kurš nau dzirdējis par viņiem?. Ij vēl tagad dēku gaitas Allaž sauc par odisejām. Bet vai esat gan jūs paši Redzējuši daudzcietēju, Kas tik bagāts izgudrībām, Varoni, kas pārvar likstas? Jūras, dēkas, svešas zemes - Nau nekur tik raibu stāstu - Daļas sievas, droši vīri, Krietni bērni, cēli tēvi. Skaisti, raibi notikumi, Homērtēva apdziedāti, Būs jau treji tūkstots gadi, Kopš tās dziesmas atskanēja. Vēl tās skan pār mūžiem pāri, Skan pār zemēm, skan pār tautām, - Varons tanīs dziesmās dzīvo Vēl tik dzīvs kā pirmās dienās. Klausās veci, klausās jauni Aizraudamies Mūzas dziesmas: Veci nogrimst senās miņās, Jauni uzlec cīņā traukties. Jauni zēni, jaunas meitas, Dzīves cīņas gaidītāji: Jums to stāstu jaunā veidā, Jums to dzīvi jaunam veidot. *  *  * Kas tas Odisejs tāds bijis? Kas tā tēvs? - Tēvs saucās Laerts; Skaistā salā Itakā Odisejs bij grieķu valdnieks. Kas tas Homērs? Kas tā Mūza?. Kāda bij tā grieķu tauta? Mūza - visa daiļa dieve, Grieķi - visa daiļa tauta. Homērs - lielais grieķu dziedons, Cēlākais no dziesminiekiem, Aklis bija savu mūžu, Redzīgs pāri visiem mūžiem. Mūza ver tam gara acis Skatīt visu pasauls platmi, - Mūzu, laika tēva meitu, Sauc viņš dziedāt Odiseju. *  *  * Grauta bija svētā Troja, Grieķi veica naidniekpili, - Desmit gadus karodami, Atriebās par pārestību. Menelajam trojiets Pariss Skaisto Helēnu bij ņēmis, - Helēna nu atkarota, Mājās griežas visi grieķi. *  *  * Kariem, jūrām izbēguši Visi bij, - tik Odiseju, Kurš pēc dzimtenes un sievas Ilgojās, vēl aizturēja - Aizturēja nemirstīgā Nimfa - dieve Kalipsoa - Vientuļsalā Ogigijā, Gribēdama sev par vīru. Ripojošā laiku lokā Nāca gads, kad lemts tam pārnākt, Vēl rit gurdinošā gaita, Vēl viņš neredz savus mīļos. Iežēloja viņu dievi, Tikai Poseidaons mūžam - Jūras dievs - uz viņu dusmo, Mūžam dusmodams uz grieķiem. Šis reiz bij pie etiopiem, - Tāļākiem no visiem ļaudīm - Ēda upurvēršu gaļu; - Tikmēr citi dievi sanāk - Sanāk Ceisa augstā pilī Olimpkalnā, Tesālijā; Kas bij saucis, Homērs neteic, - Vai tik Atēna tā nebij? *  *  * «LATVIJAS DZELZCEĻNIEKU VĒSTNEŠA» SVEICIENS UZ JAUNU GAITU Jūs, dzelzceļnieki, mūžam ceļotāji, - Jūs liekat, - ripo ašais rats, - Jums visa dzīve ir tik ceļš, Kā lokomotīve tā elš. - Kurp aizved tā? Vai mierostā? Jūs visiem laba ceļa taisītāji, - Kam aploks šaurs, tam top nu plats - Bet jūs tik sūri kalpina šis ceļš, Kad sūdzaties, jums pretī melš: Tā bij, tā būs! Kad citād' kļūs? Jūs mūsu laiku kultūrvadītāji, - Caur jaunu satiksmi jauns pasauls skats - Ved valstī bagātību jūsu ceļš, Bet kas to pievāc? - Zelta teļš. Tā bij, vai būs? Vai vienmēr būs? Reiz esat sevim ceļa taisītāji Klau, dzelzceļniek, brauc sevim pats! Lai biedru kopībā ved tevi ceļš, - Tā pieveikts tiks reiz zelta teļš, - Uz nākotni Ved cilvēci! Tu iesi caur ērkšķiem un smaidīsi, Tu iesi caur tumsu un spīdēsi, - Tu iesi caur dzīvi un aiziesi. JAUNU GADU, JAUNU LAIMI! Jaunu gadu, jaunu laimi! Kāda būs tā jaunā laime? - Tāda pat kā vecā gadā: Cīņa, cīņa, atkal cīņa. * Cīņa deva mūsu daļas Tikai vienu mazu tiesu, Vairāk vajdzēja mums iegūt, - Nu to pašu grib vēl atņemt! * Sākām iekārtot jau dzīvi, - Nu to atkal raus šie pušu! Pulciņš dēku vīru atkal Dos mūs melnam bruņiniekam! * Sagatavo atkal ceļu Nedalītai cara varai, Kas lai spiestu brīvu tautu, Izdeldētu brīvu valsti. * Tiesu dara šie par joku, Vaļā palaiž noziedzniekus, Apsmej tautas brīves karu, Spēlējas ar tautas asnīm. * Neslavas un neķītrības Padara par parastību, Ģiftē visu tautas dzīvi, Lai no tās sev raustu peļņu. * Pasargājiet tautas garu, Pamatšķira, demokrāti: Gaišu cīņu pretī tumsai! Gaiši ieroči un bruņas! * Tad reiz nebūs brāļu cīņu. Cīņa būs tik vēl pret dabu, Tad reiz uzveiks labais, daiļais, Tad nāks Jaunais gads ar laimi! * 1925 MAIJA SVĒTKI Maijs un pavasars - Mostas dabas gars - Maija saule mirdz - Pretī smejas sirds. I Lai ejam dabā svinēt pavasaru! Mēs krūtīs nesam lielo atmodgaru, Šodien pa visu plašo pasauls āri Iet Pirmo maiju slavēt proletāri, Iet mūža mieru tautām pasludināt, Pret karu karapulkus sapulcināt, Likt kopu jūtām ieplūst darba ļaudīs, Lai laimi jauž, ko nākamvalstī baudīs. * Uz to tam Maijam, Tam sarkanajam, Visdaiļākajam, Mūs iedvesmēt! II Šo dienu svinot, minam piekto gadu Kā cīņas sauli, augsti, liesmu vadu,- Kad tautas kaklā tumsas krupji rāpjas, Tai nakti spēkus izsūkt neatkāpjas, Tai dienu garu kauj, - zūd dvēsles jūta, - Pret cīnītājiem slepkavlodes sūta, - Bet sociālisms skan nākamības ģintīs, Tas pestīšanas vārds kā atbalss klintīs. * Ko dzīve spaida, Ko cīņas svaida, Tiem slava smaida, Tiem uzvarēt! III Šo dienu svinot, minam jaunas cīņas: Mēs tumsai aizliegt gribam asins līņas, Mums tautvaldībā cīniņš - gara spēkiem Pret melnā bruņinieka asins dēkiem, Šogad mēs valstī vēlēšanas sveiksim, Mēs ceram, ka mēs tumsas slogu veiksim: Darbs, maize ļaudīm, tautām mūžu mieri! Kas cēls, cels brīvi domu pilno pieri. * Mēs proletāri, Kas esam brīvi: - Pār cīņām pāri Mums gavilēt! *  *  * Maijs un pavasars, Ceļas cīņas spars, Spēka saule mirdz, Pretī ceļas sirds. UZ STRĀDNIEKU KULTŪRAS SVĒTKIEM Kultūra, māksla un dzeja - Jums līdzeklis reizē un mērķis: Spēku tās cīņā jums dod, Cilvēces augstē jūs ved. * Strādnieki, cīņā pret jums Tie viszemākos ieročus lieto: Ierocis mums būs turpretī - Augstākais: kultūras gars. * Zemi lai ira nez cik Tie, kas zinoši neslavu cēla, - Tomēr vēl zemāki būs Tie, kas tai neslavai tic. JAUNAIS ZAĶIS UN VECAIS EZIS Ar jaunu kažociņu, tiešām glītu, Jauns zaķīts dīžojās, Ar vecu ezi satikās Un lielījās: «Ar tevi kažokiem gan nemainītu, Man mīksts un tev tāds - kaulains!» «Es arī kažokiem vis nemainītu,» Pret' ezis atsaucās: «Kad nu te suņi gadīsies, Kurš kažoks tiem patiksies? Man šķiet, tie tavu mīksto apglaudītu, Tas saplīstu un tiktu - praulains!» DAUGAVA Daugavā satek viss zemes ūdens, Daugavā nokrīt viss debess ūdens, Daugava visus ūdeņus vāc. No Daugavas dienā nāk visas dziesmas, No Daugavas krēslā nāk visas teikas, No Daugavas naktī mīklas kāpj. No Daugavas laukā klīst visas dvēsles, Daugavā visas atpakaļ griežas, Daugavas ūdeni dzīvie dzer, Daugava aiztek uz zemzemes upi, Zemzemes upe uz pasaules jūru, Daugava dvēsles līdzi turp ved. LEDUS UN SIRDS Kā pirmo reizi Pasaulē tu ielūkojies, Tā vēl tev acis Izbrīnotas, jautājošas: «Vai tāda pasaule? Vai visur tikai ledus?» * Tu jaunās fantāzijās Dziļi iedzīvojies Kā īstā dzīvē. - Nu kā pazudis tu staigā: «Kas te ir noticis? Vai es tik viens tā redzu?» * «Par ko še ieslēgts esmu? Kā lai projām bēgtu? Kur ir man atbilde? Kā saprast jel? Kur glābties?» Nekad ne atbildes, Ne sapratnes tev nerast! * Tik mīla vien spēj glābt, Pie ledus pasauls sienot. «Kā ledus mīlot - Sirdi sien pie sevis?» Nē, nē! tu pats - Pie ledus mīlot saisti sirdi! KĀ MUĻĶA JĀNIS GANDRĪZ TIKA PAR SKOLMEISTARU Senos laikos Muļķa Jānis Gribēj' tikt par skolmeistaru, - Iet pie sava mācītāja; Tas liek tādu jautājumu: «Kas bij tēvs trim Noa dēliem: Semam, Javetam un Hamam?» Muļķa Jānis nezināja, Gāja mājās mātei sūdzēt. «Ko tas mācītājs gan domā, Jautādams man tādas lietas? Es jau negribu būt skrīvers, Kam man jāzin radu raksti?» Māte teica: «Ak tu, muļķis! Klausies: Brencim treji dēli - Jānis, Pēteris un Juris, - Kas nu tēvs trim Brenča dēliem?» Muļķa Jānis iet nu atkal: «Kungs, nu jautājat, es zinu.» Tas nu jautā atkal Jānim: «Kas bij tēvs trim Noa dēliem?» Muļķa Jānis aši atbild, Priecīgs, ka nu reizi zina: «Kas bij tēvs trim Noa dēliem?» Nu, tas bija - Kaimiņ-Brencis!» 1926 LOGAM GARĀM Daudz dienu gultā Manam logam mākoņi iet garām: Nāk no ziemeļiem, - tad salts un skaidris; Nāk no dienvidiem, - tad snieg un miglo. * Manam logam putni laižas garām: Rītos skrien no pilsētas uz laukiem; Vakaros no laukiem pārnāk mājās. * Manam logam ļaudis noiet garām: Kad es redzēt gribu, jāpaceļas - Galva smaga, atpakaļ slīgst gultā. * Manam logam mākoņi iet garām. CARTUŠTA VĒLĒJUMS To jums visiem vēlē Cartušts: Esat nemirstīga miesa, Esat spīdoši kā saule, Esat skaidri tā kā mēness, Esat auglīgi kā zeme, Esat slaveni kā Cartušts! Lai jums visiem mūžam nākas Tas, kas labāks ir par labu; Lai jums mūžam nepienākas Tas, kas ļaunāks ir par ļaunu; Esat stipri, uzvaroši - To jums vēlē visiem Cartušts. MEKLĒTAJAM Ko tu meklē jaunu dzīvi, jaunu cīņu? Vai jau izbeigta tā vecā dzīves cīņa? Stāvi cieti savā vecā cīņas vietā! Simtos veidos mainoties, tas pats ir pretnieks. PAMATAKMENIM SKOLOTĀJU MĀJAS CELTNĒ 14. MAIJĀ 1926. G. Celies, akmens! gulsties, akmens, vietā! Slejies stipri Zemes mātes saknēs! Simtus mūžus tev būs jāiztura, Platos plecos nesot stipru pili! * Vai tu zini, akmens, savu lomu? Nau šī pils kā simti citu namu, Nekalpos ne lepnībai, ne varai, - - Gaismai būs šī pils un gaismas audzēm. * Pilij vārds būs: skolotāju māja; Pilij darbs būs: skolotājus kopot; Pilij mērķis: audzēt lielu audzi, Latvju tautu vērst par saules tautu. * Kad pēc mūžiem sadrups tava cietme, Tad tu, akmens, runā mūsu vietā: Vēstī mūsu ciešanas un cīņas, Kā mēs ceļu cirtām jaunām audzēm. * Jaunās audzes, jaunā saules tauta, - Lai par mums tu laimīgāka esi! Lai tik mūsu būtu visas bēdas, Un lai tavi būtu tikai prieki! MŪŽAM VERDĒJS Aizklīstošas domu skaras, Izelpotas jūtu plūsmas - Tā kā tvaiki mutuļ-kūso Mūžam verdu dzīves katlā. Kustības no zemapziņas, Necerēti bikli spēki, Jauni rodas, jaunas rada Organisma molekulas. Nepretojies dzīves dziņai! Miljons viņai varbūtību. Lieto viņu, vairo viņu - Dzīves spēks būs tavās rokās! Dzīves spēks ir radošs valdnieks - Gars, kam viss ir matērija! «Ko tas man? Man mērķa nava.» Radošs spēks dos arī mērķi. Kamēr tek vēl dzīves dzija, Mūžam maiņa aug ij tevī, Ij kad pārgriez dzīves dziju, Maiņa būs, tik nebūs - tava. Aiziet vari katru brīdi, Tikai atkal pārnākt nevar - Tiktāl sniedzas tava griba, Tālāk nāk tik dabas griba. Nepretojies dzīves dziņai: Dzīve dzīs ij tevi lokos - Būsi gars vai matērija, Dzenamais vai dzinējs būsi. Aizklīstošas domu skaras, Izelpotas jūtu plūsmas - Tā kā tvaiki mutuļ-kūso, Dzīves katlā mūžam verdējs - Mūžam verdējs. SVEICIENS STRĀDNIEKU KULTŪRAS SVĒTKIEM Allaž mēs meklējam; allaž, Kur būtu visaugstākā vara; Kura to paspētu reiz: Cilvēces nelaimes beigt! Vara ir meklēta augšā Aiz mākoņiem valdošos dievos, Vara ir meklēta šeit, Zemē, kur valdnieks ir naids. Nelīdz ne dievs, ij ne naids: Tie abi tik' asinis lēja; - Priecājās valdnieki vien, Mocītā cilvēce brēc. Meklēsim augstāko varu Iekš cilvēces, paši iekš sevis: - Kultūra, daile un gars, Strādnieku brīvības spars! ILGAS GAIDAS Es gaidu, ceru - Vēl acis veru: Vai jums vairs deru? Es esmu runājis un visu teicis, Un gaidījis tad, ko jūs teiksat man, - Vēl gaidu, ceru. Tik nesagaidot runāju es tālāk, Tik klusāk, klusāk, - un aizvien uz jums Vēl acis veru. Par velti, ko nu vairs es tagad teiktu, Tas ir tik tāļš un svešs, jūs bilstu: «Es - Ar jums vairs nesaderu.» VELTI MEKLĒJUMI Vai nau velti visi meklējumi? Ak, tik mocoši un nemitīgi Kā vai vienās ugunīs deg slimnieks. Jaunu dzīvi meklē tu, kam tās tev vajga? Vai tev nava jau par daudz šīs vienas vecās? Vai no tās tu mūžam necieti jau diezgan? Vai tad atpūtas tev nevajga jel reizi?. Vai tad tā tev spēka pietiks ilgam? - «Klusi! atpūta, tā neder garam - Kaut vai velti visi meklējumi!» MĒNESS SŪTNIS Visgudrākais no zvēriem. - zilonis, Bet zaķis reiz to taču: pievīlis. Tas bija tā; Kā apliecināts senā pasakā. Pie ezera bij: zaķiem mājas vieta, Te nāk tur dzert - no kurienes?- dies zin - Liels ziloņbars un nabagzaķus min; Tā zaķiem jābeidzas;. - un tā nau lieta! Vecs zaķis: gudro: «Kā te. Palīdzēt?» Teic cits: «Tādi pretnieki! Ko varam spēt? Ar ziloni ij runāt nau tik droši.» Bet šis kāpj klintī, augsti pietiekoši. Tur zaķis aicin' ziloņvadoni. Tas atnāk: «Kas tu? Ko tu gribi?» - «Es vēstnesis, ko svētais mēness sūta.» Pār ziloņsirdi pāriet biju jūta. Un jāzin tas: Mums mēnesi šķiet vīrs vai meitiņas, Bet indiešiem tur zaķis rādījies; Un mēness zaķiem esot sargu dievs. Par «čača» - zaķi nosauc indieši, Par «čačin» - «zaķotu» sauc mēnesi, - Jūs redzat, kāds ir zaķiem sakars Ar mēnesi, it īpaši, kad vakars. Un zilonim teic zaķis: «Daudz tev spēka, Bet vai ij tev nau bail no grēka? Tu lielu grēku esi darījis: No mēness ezera tā sargus padzinis! Šai ezerā svēts mēness mīt, Lūk, :tur tā : seja ezervidū spīd, - Mēs, zaķi, esam viņa sargi, - Nu :tevi mēness sodīs bargi!» Tad zilons gauži sabijās, Redz: mēness ezerā tāds dusmīgs kratījās! Teic zilons: «Tas darīts neziņā! Nekad mēs neizdarīsim vairs tā!» Bet zaķis mēnessdievu lūdz: «Kad zilons grēkus sūdz, Dievs, tev piedot vara, Jo tie jau, nezin, ko -tie dara!» RUDENS DZIESMA P i r m ā Es tevi mīlu - slims, ak, ir šis vārds Ar manu gurdo nakšu vēlām sāpēm, Kad acis neaizvērtas kvēl kā zārds Un dvēsle sūrst no nedzesētām slāpēm. Kas bij, - pie tā tik sliedzas dvēsele, Bez tagadnes, bez nākotnes tā staigā, Kā agru rītu žēla ķīvīte Pa plaši sēro purvu klīstot klaigā. Es tevi mīlu - ak, es mīlu tā Tik vien vēl savas trauslās nakšu jūtas, Kas ārpus apziņas trīc bezveidā, - - Tās vienīgās, kas mūsu mīlas gūtas. O t r ā Kas klausīsies, kad smagums tevi māks, Tas rudens smagums, nevairāmais vārgums? Vai tavus vaidus mierināt kāds nāks, Kad mēmās naktīs aizies viss tavs dārgums? Neviens, neviens! - tu pats tik klausīsies, Kā pagājības ūdens tumši čalos; Ar katru vilni dzīve projām ies, No tavas dvēsles visu maigo skalos. Tad ūdens stings, - un iesāks lēni snigt; Nāks pēdējs smagums vieglās pārslās liegi; Tīs tevi baltā zīdā, aijās migt, - Tev līdzās tavas sāpes apsegs sniegi. Kur esi tu, kas tā reiz dziedāja Sev pašai vai ij man šo žēlo dziesmu? Tu būtu klausījusies nākdama Un uzkūrusi izdziestošo liesmu! VISVARENĪBA Liktens visvarenību Ir devis ij tev: Uzturi savdabas likumību Un tici pats sev! SVEICIENS «VALSTS DARBINIEKIEM» Valsts darbinieks, lai tevi sveic! Valsts brīvi savu gaitu veic, Kad tu tās darbus vadi; Un tauta līdz ar valsti zeļ, Kad tikai nopelns vīru ceļ, Ne kādi augsti radi. Caur tevi rit valsts aparāts: Tavs roku darbs, tavs galvas prāts - Tie kārto, rīko, dara. Tu nepieciešams, to gan zin, Bet augstie tevi spiež un min, Vai nāc uz zaļa zara? Un teic vēl to, valsts darbinieks: Vai nebūtu tev īstais prieks Priekš valsts un tautas strādāt? «Jā, darbs man prieks, mans darbs nau nieks, Valsts nākotnei tas zelmi sniegs, - Bet vai par mums grib gādāt?» Tev smalkais darbs, valsts darbiniek, Kur vajdzīgs gars, tur tevi liek, - Par to tev baltā krāga. Bet tomēr esi proletārs, Jo priekšnieks ir tavs kungs un cars, Un tukša ir tev māga. Tad līdzi proletāriem nāc, Tik vienībā sev spēkus vāc, Tik kultūrā mums balsti, - Tad rokas kopā sadosim, Mēs brīvu tautu pacelsim Un brīvu tautas valsti! PĒCĪTIS STĀSTA - Ta ta mēs pļavā bijām, bijām, Ta ta mēs paskraidījām! «Cik tad tai pļavā jūs bijāt?» - Vai mēs? - «Nu jūs!» - Daudz gan būs. «Nu izskaiti, cik tad daudz?» - Tad klaus'! - Es bij, Reizans bij, Suns bij, četri bij - - «Četri jau nau, tev ar skaitļiem iet greizi.» - Kā t' zin', kad nebiji līdz to reizi?! Katrs savas laimes kalējs, - Labi, - bet ja nau man laktas; Nau ne āmura, ne ogļu? Vai tad jūs tās piegādāsiet? Jeb vai paši būsiet lakta? TENISA LAUKUMĀ Pie tenislaukuma Zaļā bērni lasās, Drīz sāksies rotaļa, - Mazie līdzi prasās. Ar sietiņu Līziņa Jau ballītes svaida, - Noskatās māsiņa, Kā gaisā tās skraida. «Steidzies, Līziņa, ķert. Kur pasviež tev balli!» Māsiņa ar grib tvert, Izpleš savu šalli. «Nost, maziņā, ej!» Tai zēni saukā: «Ko tu te pulkā skrej? Stāvi tur laukā!» BRĪVAIS VĀRDS Dzejolis nolasīts rakstnieku vakarā 1. novembrī 1926. g. Vārds - mums zvana pulkstenis esi, Brīves priecas vēsti mums nesi - Miņu par senām cīņām un uzvarām, Ziņu par esošām un nākošām, Par bijušām darbļaužu kustībām; Tava balss lai nau skanošs skārds, Tu, brīvais vārds. Brīvais vārds - Uguns liesma mums esi, Brīves gaismu tāļumos nesi - Tavs gaišums lai spiežas ik kaktiņā, Ik kalpa un strādnieka būdiņā, Pagastā, miestā un pilsētā - Spīdi un sildi kā kvēlojošs zārds, Tu, brīvais vārds! Brīvais vārds - Cīņas sauciens tu esi, Sparu un garu ik sirdī tu nesi, - Tu aicini visus uz pašdarbu, Liec ticēt, ka sniegsim reiz brīvību, Visiem, visiem taisnību, labklāju - Modinātājs kā pērkoņa dārds, Tu, brīvais vārds! DIVU INVALĪDU SARUNA; PAR TIEM, «KAS NEAIZMIRST», BET AIZMIRSTI TIEK «Kungs, pērkat kādu nieciņu, Kaut papirosu paciņu! Pie manis visas mantas lētas, Es nemelošu - Ij tās, kas dārgas bij un svētas: Par desmit rubļiem «Latvija» Un «Rīga» pat vēl lētāka!» Kungs bēg. «Klau, brāl, - mums vienreiz svin, Pēc visu gad' ne minēt min: «Ak, tie jau tikai invalīdi!» Un dažs, kas zin? Vēl uzsauc: «Ko tu tāds te līdi?» - Ne tā tas bija viņdienās, Kad gājām cīņās, uzvarās, Tad negaidījām gan šo brīdi!» Teic otrais: «Lūgt arī pienākas? Mums pirmiem pilsoņtiesības! Jo pirmie mēs tās izkarojām, Tās vienādas Priekš visiem, - ko nu dzen mūs projām? Mums zeme tika solīta, Kur nu mums mūsu atalga? Kad prasām, teic: lai neķildojam!» «Mums kungi daļu nost grib raut, Pat demokrātiju grib graut, - Oho! tad kauli nebūs stīvi! Vai to var ļaut! Ar tautu kopā glābsim brīvi! Mēs tie, kas cīņas neaizmirst, Kas ļaus sev atkal .brūces cirst, Priekš brīves atdosim mēs dzīvi!» ZIEMSVĒTKU IZZIŅA AR GUDRĪBU «Nāc! man tev ir kas: jājautā! Tāds ļoti nopieinis un svarīgs: Lūk, ziemassvētki tuvumā, Tos svin, kas vien cik: necik varīgs.» - «Nu ja, nu ja!» es atbildu, Bet man jau sirdī nemiers ceļas. - «Tad teic man: savu uzskatu; Jo uzskati še dažkārt šķeļas!» - «Nu, ko tu zināt: vēlētos?» «Vai visur eglītes tiek degtas?» - «Nē! laurus: uzsprauž dienvidos, Ar zariem durvis tur tiek segtas.» «Tā, tā! - bet viens man neskaidri: Kad egles nau, kur noliek balvas?» - «Tās rokās saņem bērniņi, - Tad arī laimes lej no alvas. -» «Lai lej! - Bet, lūk, kā dāvanas Visur, visur: tiek bērniem dotas! Ko dosi tu? vai- grāmatas? Vai saldumus? Vai kādas rotas?» PALĪGS LAIKĀ Kā mēs eglīti pušķojām, un kā mums gadījās necerēts palīgs Nu aši vien un naski Lai šodien steidzam! Kur sveces, vate, vaski? Drīz glīti pušķot beidzam Uz izrādi Šo mīļo svētku eglīti. Kā kājiņas še skraida Tā tiku-tiku! Kā mēž un krauj, un svaida! Iet briku, triku, briku! Tik veicīgi Te pūlas visi bērniņi. Ij Kāravs līdzi rosās Un riedams lēkā, Pa kājām maisās, plosās, Tīk līdzi būt šai dēkā, Kur uztraukti Nāk viesos mīļie ziemas svētki. «Bet kur tad mūsu Incis?» «Ko nelīdz darbā?» Lai pameklēt skrien Trincis! «Guļ Incis vates kārbā! Ko slinkoji?» Bilst Incis: «Sildu vates kušķīti: Tas sals, kad tu to uzliksi Par sniedziņu uz eglīti!» DIVU PĒPERKOKU SARUNA Pēperkoku   z i r d z i ņ š Eglītē saka: «Kad šodien tik gods, - Rīt lai bezdibens aka! Kad šovakar apkārt Man svecītes mirdz, - Tad rītu lai atvērti Zobi man ņirdz!» Tam atbild eglītē P ē p e r k o k s i r d s: «Ko sūdzies par aku, Par zobiem, kas ņirdz?! Tā aka tik bērnu Sārtmutīte ira! Un zobiņu starpā Lai pēperkoks bira! Ir prieks man, ka citus Es priecīgus daru, Ka bērniņiem gardumus Pasniegt es varu! Cik līksmi ir Līksmībai līdzi just! Cik saldi ir Tādā sārtmutītē kust! Vai labāk, ka kalstu Un zemē ka krītu, Kur mani ij sunīts Zem kājiņām mītu?! Es cepta, lai prieku Kam darītu, Lai rīt mani apēd, Ne parītu!» Guļ svētnakti puisīts, Pa sapņiem tas ausās; Uz pēperkoku Sarunu klausās: Bet rītu, kad cēla To māmiņa, Viņštūdaļ - - To  pēperkoksirdi apēda! NEZINĀMALIKUMĪBA Nezināmā likumībā Dzīve staigā .savus ceļus - Kur tu, vadītāja griba? Kur jūs, vadītāji: prāti? * Sīvi cīnās dvēsles griba, Visi vairās -pieci prāti: - Vilnis kāpj un pārkāpj ,krastu, Vilnis pārlej .baltas smiltis. * Ak, bet, gars kad grib tos turēt, Tver un grābj, un apkārt vijas: - Vilnis aizveļas no krasta, Alkstot :paliek sausas smiltis. * Ko tu turi, to tev aizrauj, Ko tu vari, to tev jāņem: - Vilnis kāpj pēc savas vaļas, Vilnis aizveļas no krasta. Tumšā trauksmē aizrit dzīve Savus ceļus savā laikā, Asiņojot dvēsle raustās: Dzīve pāri manim dara! DZEJAS TĒLU PĀRMETUMI Tu aizej prom no mums, tu atstāj mūs, - No savas pasaules tu ej uz citu - Un mēs kur paliksim? ar mums kas būs? Kas dos mums tāļāk jaunu dzīves rītu? * Ap tevi parādības drūzmējās Un topot viļņojās daudz simtu tēlu Gan skaņās, krāsās, domu nojautās - - Vai nesadzirdi viņu kluso žēlu? * Še tuvi bij tev gara varoņi, Kas klusi dvesa tavās šaurās telpās, - Gaišs miers še rotāja tev mitekli, Tur trokšņi virpos karstā naida elpās. * Mēs zinām: pienākums turp tevi sauc, Bet vai tos darbus nevar darīt daudzi? Mēs zinām ar: kur briesmas ir, tu trauc, Un ziedoties tu māci jauno audzi. * Un darbu nebīties un zemoties: Mēs visas zinām tavas domas, jūtas, - Bet vai tu mūsu arī atceries, Cik mūsu dvēsles nu no sērām grūtas? Tu nāksi atpakaļ, tur nevar rimt. 1927 CILVĒKA MŪŽA GARUMS Baltkrievu teika Jauns ar vecu saķildojās: «Kāds ir cilvēkmūža garums!» Vecis saka: «Dievs tā licis, Cilvēkam ir jānodzīvo Pilni seši desmit gadu.» Jaunais saka: «Nē, būs dzīvot - Cilvēkam divdesmit gadus, Zirgam četridesmit gadus, Sunim dividesmit gadus, Mērkaķim ar dividesmit.» Bet nu cilvēks iedomājās, Ka par maz tam lemts ir gadu; Skauž, ka kustoņiem ir vairāk; Iet pie kustoņiem nu cilvēks - Aizņemties no viņiem gadus. Aizņemas no zirga pirmā Visus dividesmit gadus, Tad no suņa desmit gadus, Ij no mērkaķa vēl desmit - Kustoņi jau labsirdīgi. Kopā nu sešdesmit gadu - Sāk nu dzīvot garo mūžu: Kamēr dzīvo paša gadus. - Dividesmit - viss iet labi; Bet tad pienāk zirga gadi. Zirga darbs nu jāuzņemas: Bērni nāk - tie jāapgādā. Pēc viņš dzīvo suņa gadus: Strādā maz un tik ar muti - Bērnus. strādina un māca. Beigās nāk vēl mērkaķgadi - Bērni lieli, paši strādā, Neklausa vairs tēva vārdus, Tēvs nu. pats tiem pakaļ dara, Pats nu mērkaķim top līdzīgs. Kāds tad cilvēkmūža garums? Vai ti.e zirga, suņa. gadi, Mērkaķgadi skaitās līdzi? Vecis saka: «Tā gan nava, Tomēr ira kaut kas līdzīgs.» Priekšā tāla nākamība, Pretī tālei steiga tiecas - Vēl ir sīki steigas soļi, Vēl ir smagi steigas spārni. Šaurā sprostā spārni spiesti, Velti cīkstot noguruši - Nu jūs brīvi izstaipāties: Nu vēl spēki nepieauga. Paceļas un lejā laižas, Pastaigā un nenoturas - Gaidi, gaidi, ašā steiga, Priekšā tāla nākamība. GUDRAIS UN DIVI ZĒNI Vecais gudrais gāja austrumzemē; Divus zēnus redzēj' ķildojamies. «Ko jūs ķildojiet?» Teic viens no zēniem:. «Saule lecot cilvēkam ir tuvāk, Pusdienā turpret no mums ir tālāk!» Otrais zēns teic: «Nē jel! saule lecot Ir mums tālāk, - pusdienā ir tuvāk!» «Kā tā?» jautā gudrais. Atbild pirmais: «Saule lecot liela ir kā ritens, Pusdienā tā maza top kā bļoda. Tas, kas tālāk, izliekas mums mazāks, Tuvākais ir lielāks. Vai tā nava?» Atbild otrais: «Nē jel! saule lecot Nespodra un vēsa, - dienas vidū Tā turpret kā verdošs ūdens karsta. Tuvākais ir karstāks, tālais vēsāks, Vai tā nava? - Izšķir ķildu, gudrais!» Vecais gudrais nespēja to izšķirt. Abi zēni sāka gardi smieties: «Kas lai nu vēl tic, ka vecie gudri?!» LABA ZĪME Godīgs, labsirdīgs, no visiem cienīts, Dzīvoja reiz vīrs ar savu saimi. Piepēži - kas? - viņa klusā sētā Melnai govij gadās balts, balts teliņš. Vīrs liek palūgt burvim: Kas par lietu? Burvis teic:«Tā ir tev laba zīme; Teļu vajag ziedot baltam garam!» Bet kas ir? - Ne gads vēl nebij apkārt, Vīrs bez iemesla uzreiz top aklis. Drīz ir atkal melnai govij balts, balts teliņš, Atkal vīrs liek dēlam palūgt burvi. Dēls teic: «Viņreiz palūdzām un ko tad? Aklis tapi tu, - vai vērts ir palūgt?» Atbild tēvs: «Lai gudrā vārdi reizēm Labāk aplami, - bet vēl nau beigas, - Ej vēlreiz pēc padoma pie burvja!» Aiziet dēls. Teic burvis: «Laba zīme! Ziedo balto teļu baltam garam!» Dara tā, bet gads vēl nebij apkārt, Dēls uzreiz bez iemesla top aklis. Nebij ilgi - ceļas lieli kari; Apsēž pilsētu, kur tēvs ar dēlu; Visiem jāiet ir pret ienaidnieku, - Tikai tēvs ar dēlu paliek mājās, Jo ko aklie spētu karā darīt? Liela daļa vīru karā krita; Tikai tēvs ar dēlu paliek sveiki. Beigās mitas karš, - tad tēvs ar dēlu Tapa atkal redzīgi kā agrāk. KALTUŠAIS OSIS Austrumnieku pasaka Saimniekam bij laukā kaltis osis. Kaimiņš viņu pamāca: «Nau labi: - Kaltis osis svētību tev nenes.» Saimnieks klausa, iet un nocērt osi, Un vēl pateicas par pamācību. Otru dienu kaimiņš atkal atnāk, Lai tas osi malkā dodot viņam. Nu tik saimnieks apķer, kas par lietu: «Kaltis osis svētību man nenes, Bet gan kaimiņam tas tādu atnes! Tādēļ laipnā kaimiņpamācība, - Katra mācība jau maksā naudu!» Mākoņos karājas Klinšu kraujas, Kraujās torņi, Vaļņi un nami. * Stundām ilgi Augšup tu kāpies: Citas pasaules Kraujās sniedzies. * Ak, kad tu sniedzi Torņus un vaļņus - Ak, tā pasaule Bija tā pati. *  *  * Nu tev vaļa būtu īsu brīdi, Nu tu atkal nāc uz savām mājām, Tās jau gaida tevi gatavībā! Tu jau noguris no rību dzirnām, Īsu brīdi še tu atpūzdamies Pajustu, kā jūtas klusais cilvēks! Nē, - ne gaida tevi tavas mājas! Ne ir gatavībā nogurušam Īsu vaļas brīžu kavētājas! Sirds tev tukša, acīs izklaidība, Rokas putekļos, tev sekla elpa, Dvēsle piebirusi svešu gružu! Skaidro savus locekļus no pīšļiem! Mazgā dvēseli no noguruma! Gatavojies tu uz gatavību! Kad tu noskalosi ikdienību, Tad no ausīm izdzen dzirnu skaņas, Aizver ausu vārtus rību trokšņiem! Tad no acīm izdzen riebu ainas, Nodzēs sīkās dzīves sīko lampu, Atver acu slēģus jaunai saulei! Tev vēl jāsedz savu acu vāki, Lai no gaismas acu nekaunētu, Jaunu plašu skatu uztvērējas. Ko? Tev vaļa būtu īsu brīdi? Atpūsties tu gribi savās mājās? Vai tev kauns vēl atlicis ir acīs? Atpakaļ tu ietu dzirnu rībās? Meklē tur sev atpūtu, ne mājās, Te tev lielāks darbs, no kura bēdzi. Ko tās redzējušas acis? Zelta sirdis spiguļojam, Dimantdvēsles atmirgojam, Baltā zīdā ietinamies. * Kur tās tādas atrodamas, Man nevienas nezināmas: Tikai vara vizulīši, Stiklu kreļļu spigulīši. * Jā, ir acis aklas dienā, Savā gaismā redzētājas: Pasaul' visa, ļaudis visi Baltas gaismas apstaroti. * Vai! Kad acs sāk dienā redzēt, Pēkšņi viss par riebu vēršas: Bēgt no pasauls! bēgt no ļaužu! Kur tik dziļa nakts, kur slēpties? Kur tik tālu klusa mala? SENATINES MĀCĪBA Kad šķēpi stipri ir, tad šķēpi drūp, Kad kori stipri ir, tad koki lūst, - Ir maigums-vājums biedri dzīvībai, Ir stiprums-tvirtums biedri nāvei. KO TU VAKAR IEDOMĀJI Ko tu vakar iedomāji, To tu šodien aizmirsīsi, To tu rīt jau atvairīsi. Šalkodami, svilpodami Jaunu domu jauni vēji Viļņos cauri tavu būtni. Senu domu smilšu saujas Izbārstīsi apkārt sevi Pīšļus, ko no kājām krata. Stiepjas dzīva mākoņčūska Pakaļ auļojošam autam, Putekļus ber gājējacīs. Putoša un putekļota Aizput tavas dzīves teka, Rauta pretī jaunai tekai. Klusā naktī ieskanēja balsis Gluži klusi, kā no dzīles nākot. Sirds ko netīši man iedrebēja: «Kas tās sērās balsis, nedzirdētas? Ritmā viļņo kristālavots? asras? Palsas puķes? zilas dziesmas? zelta smaršas? Vai tās atmiņas vai nākamības? Vai tās žēlas skan vai dziņu spraigas? Ko tā sirds kā sāpēs dreb un raustās?» Tikko sirds uz balsīm uzklausīja - Apklusa un grima atkal dzīlē; Rītu atmiņa ij pati zuda. Vai bij sapnis? vai bij klusa dzeja? Vai bij dvēsle gribējusi runāt? Tikai žēlas sirdī palikušas. Pagaid', sirds, kad apkārt mums tiks klusi, Tad ar dvēsli runāsim bez bailēm. Logu priekšā telefona drātis, Bezdelīgas atskrien tur un sēstas, Nodzied manim garu, garu dziesmu, Cieši manim acīs skatīdamās. «Ko tu stāsti manim, mīļo putniņ? Tava švīku valoda man sveša: Vai tu jaunas ziņas nes no mājām? Vai kāds sveicienus ar tevi sūta?» Te kas pazīstams skan švīku vārdos: «Izcep gaļu, apēd vieni paši - Kad tu netic', gogriez mēlīt' šņirku! Ak, tā senā bezdelīgu dziesma, Ko tā stāsta visās latvju mājās - Tās no mājām man, tās jaunās ziņas! Bet vai sveiciens nebij manim sūtīts? Ak, cik skaisti būtu tādu saņemt! - Ko?! Pats iedams zināji, ka nebūs, Tikai bezdelīgas līdz ar ilgām Visur ir tās pašas, visur piemin. Varbūt, varbūt, ka palīdz darba troksnis? Tas ierauj mutulī, liek visu aizmirst - Un visu projām mest un kratīt nost, Ej sevi pašu atmest citai gaitai. Tas troksnis aizklāj, visu nospiezdams, Kad dārdot, kaucot traucas darba ritums Un melni putekļi uz acīm sēstas - - Varbūt, varbūt, ka palīdz darba troksnis, Ka slāpē visas sāpes, ilgas nomāc. Un ceres apber pelnu putekļiem, Un sirds varbūt uz laiku atpūšas. Visu cauru dienu Steigt, steigt, steigt, Mūžam darbu, darbu Nau kad beigt. Laika nava domāt, Gars nu klus, - Darba steigā atelš Gars un dus. PALMAS UN ILGU MIERS Varbūt manim palīdzētu palmas? Slaikām rokām vēdinātu vēsmu, Zaļā ēnā manim dotu dusu, Debess līksmē zili lūkojoties, Varbūt spētu aizmirst savas ilgas. Palmas nokar zemu lapu pušķus, Tālē lūkojas pār jūru pāri, Tur, kur Āfrikā mīt viņu māsas, Karstas saules laimē gozējoties. Palmas sadrebas še saltā zemē, Ilgās gaisā izstiepjas pēc tāles - Kādu mieru ilgām palmas dotu? JŪRAS SAGŠA Plaši jūra izklājusi Savu zilganzaļo sagšu Starpā melniem klinšu kalniem. Garām visām sagšas malām Smagas sudrabviļņu bārkstis Čaukst, kad sakust sagšas gali. Virsū sagšai zelta audi, Pārkaisīti ziliem rakstiem - Pašas saules ieaudumi. Ak, bagāta jūras māte! Greznu sagšu izklājusi! Plašu lauku apņēmusi! Atbild jūra vīpsnādama: «Žaudēt sagšu saulē klāju, - Nakti rasas piemirkusi.» Ak, man nepietiek šīs vienas dzīves! Visa darbā viņa aizgājusi, Pats es palicis bez sevis ziņas, Pamests bērns bez kopšanas un skolas. Kur es esmu? Kam gar to ir daļa? Gars un jūtas manim notruluši, Atmatā es pats un mana druva. Vai es zinu pat, kur manas, mājas? Kāda pasaule, kur esmu dzimis? Kāds ir visums? Kas tur ir aiz tālēm? Neko netveru es savām rokām. Gars grib savilkt sevī pasauls vismu. Gars ir vergs un svešinieks šai dzīvē. Gars grib jaunu dzīvi, savu paša, Paša darītu, kā savu rīku. Ak, cik šaurs ir loks, ko aptver acis! Auss ij nedzird pat līdz redzes lokam, Tauste sniedz tiktāl, cik sniedzas roka, Mute mēles tuvumā tik garšo, Osme satver tik, cik gaiss tai pienes! Raudu jūtam mēs un riebu vairām. Tikko miesas dzīvību velk jūtas. Cik tās prātam līdz? un cik vēl garam? Kādas tāles gars lai sniedz ar viņām! Tāles ilgāk smeldz arvien jo vairāk. Ak, kad būtu jaunas tveramjūtas! Varbūt tāles sniegtu gars un laimi. Agri aicin' jūra lūkot tāles, Viļ ar cerēm rādīt jaunu zemi, Saulē vizuļošu laimes jausmu: - Rotaļā tad aizmet priekšā miglu, Redz tik tāļbraucēju kuģu dūmus, Tikai selga spīgo baltā svītrā. * Zaļām rokām viļņi uztver skatu, Baltiem putu smiekliem aizrit tāļu: - Ir tur, ir tur tomēr laimes zeme. Ko tu plosies, rocies? Ko tu gribi? Viss tev ir, ko cilvēks grib priekš dzīves. Ko tad vēl tu gribi, negausīgais?! Ko tad miera nau tev, nemierīgais? Kas tavs nemiers? iedomātās ilgas? Dari darbu, nebūs nemiers, ilgas! Savā šaurā lokā daudz var strādāt! Darbā būs tad maz vai visas dzīves, Nebūs laika padomāt par sevi. - Aizies garām dzīve, paliks tāles. Kur mēs esam! Kam mēs? Kur mēs būsim? Vai es tevi pazīstu, ko redzu? Tavas acis, tavu vaigu, muti. - Tavā sirdī vai es ieskatījos? Mazu stūrīti no segas verot, Metot tumsā ašu īsu skatu? - Tava dvēsle, teic tu, manā delnā - Ak, es jūtu viņu, bikli drebot, Ak, es neredzu to, delnu verot! Manās acīs vaina: vājas, aklas. Netver dvēsles gaismas sīkos viļņus, - Citas acis jāliek man sev dvēslē. Kas lai redz caur miesu cauri dvēslē. CEĻŠ Klintīs ceļš gar jūru lauž sev taku: Kalnos ver pa labi jūras skatu, Kreisā saslien stāvas klinšu kraujas, Kraujās uzceļ augsti villu-daili: Klinšu stiebros dēsta akmensradzes, Kailās sienās izkar vītņu segas, Kairiem, raibiem ziediem izrakstītas: Karstām, sārtām rozēm, vēsām neļķēm, Kaktus' čūsku mēlēm, agavplaiksnēm; Kur tik lūko acs, tur sarkans plankums: Kas tur zelta oranžvioletums? Kaujas rotaļcīņā zils un sarkans; Krāsu spilgtums reibin' pilnās acis, Krastu jūrā atpūtu sev meklē - - Ko tur gribi, ceļš, vai vest uz laimi? MŪSU KULTŪRA Bagātas drēbes un ēsma, Un greznīgi nami un villas, Smaržūdens, zīdi un zelts - Vai tā jau kultūra ir? Spaidi un spiegi, un bailes, Un kārtība, celta uz varu, Ložmetējs, durklis un šķēps - Vai tā jau kultūra ir? Ticība, paklause, pātars Un paļauja valdošai varai: «Dari ar mani, ko gribi!» - Vai tā jau kultūra ir? Nē, tur nau cilvēka cieņas, Tā mūžam nau kultūra jāsauc: Brīve un savdarbs, un gars - Tur mūsu kultūra būs. MAZS DZEJOLITS Kā īsa nopūta mazs dzejolīts No dvēsles raisās, zūdot pasaulē. Kas uztver to, tas īsas sēras jūt, Tam ietrīs kaut kur dvēslē slēptas stīgas. Ak, pati dvēsle dziļi sevī jūt, Ka arī viņa ir tik nopūta, Kas izdvesta tik tam, lai pazustu,, Varbūt no īsām sērām pavadīta. NEPIETICĪGAIS Rīts un pusdiena, un vēlais vakars, Visi līdzi klājas manā priekšā Klajā pagalmā kā lokā liekti. Acu starpā lec un riet man saule, Staigā mēnesīs ar visām zvaigznēm, Zeltinmenos šķirstos aizplūst naktis. Visu spulgo spoguļstiklā jūra, Grezno, izkrāso un izvizuļo. Dod man divas pasaules un saules. Skaistas, skaistas, vēl nevar patikt. Manim bailes ir no manas dzīves. Dzīves skatiens ir tik bargs kā pērkons. Dzīve prot tik prasīt, tikai prasīt. Es vairs neizpildu, ko tā prasa. Manim bailes ir no manas dzīves. Sākot taču dzīvei bij ko solīt, Kurš tās solījums ir ticis pildīts? Vai man aiziet būs ar tukšām rokām? Vienmērīgā laidā elpo jūra, Dzirdami iet viņas lielā dvaša - Acis cieti, viegli aizmirsdamies, Mazo elpu vienoju ar lielo. Jūtas ieviļņojas lielā ritmā, Visās dzīslās izplūst maiga jausma, Jaunas mīlas jausma gavilējot: Vienotība, salda vienotība! Ak, bet mazā elpa nesniedz lielo! Mazuls līdzi netiek lielo soļiem, Ak nu - vai tā ir jel jūras elpa?! Tikai vēji dzenā jūras viļņus! Atkrīt maigā jausma, atkrīt jūtas, - Vienmērīgā laidā jūra elpo, Dzirdami iet viņas lielā dvaša; Mazā elpa atgaist raudādama. Savā namā gliemezis ir slēpies, Dziļos kaktos ielocījies iekšā, Ierāvies un aizbultējis durvis. Jūras smiltīs guļ ar savu namu, Uzrāpies uz pašas ejas vidu, Lai jel samin gājēji to kājām! Dzirdami iet jūras lielā elpa - Viņš bij iedomājies brālis jūrai, Savu elpu vienot lielai elpai. Kauns nu dedzina tam visas iekšas, Slapjā sirds tam sažūst, iekšas raucas: Nau kas samin, tikai iemin smiltīs! Tālu, tālu lielā vienotība! Vērsies pats ar savu domu sparu, Kamēr tavā dvēslē elpos jūra. SAITES Saite mūžam tevi tura sietu - Vai tā saite ir jau tava miesa? Vai tā sietā roka pati saite? Saite, saite, kura tura miesu! Bet vai tava miesa - tu jau esi? Lapsa nokož slazdā ķerto kāju - Vai bez kājas lapsa nau vairs lapsa? Vai bez rokas cilvēks nau vairs cilvēks? Vai bez miesas gars tad gars vairs nava? I bez miesas tevi domāt nevar? Cik tev tādas vaļas - pamēģini! STIEGU PUĶES Gars nu dusējis, lai dus nu miesas, Gars nu negrib pietikt vairs ar ilgām - Pavītušām, bālām stiegu puķēm. Gars grib reizi redzēt spilgtu gaismu, Logus vaļā vērt uz svaigu gaisu, Logā izliekties un saulē ziedēt. JŪRAS PELDĒTĀJS UN TĀRPIŅS Iesim jūrā peldēties! - «Ziepes ņem, ko mazgāties!» Man to ziepju nevajadzēs: Smiltis rokas noberzēs. - «Kur tu muti slaucīsi?» Kārkliem zaļi palagi. - «Zaļš kā tārpiņš paliksi, Kārklu lapās rāposi, - Atskries putniņš, tevi knābs.» Es tam putnam pretī - skrābs! MĀLA PIKA UN KAS NO TĀ TIKA Nupat kā rudens :lietus lijis, - Ansītis kopš rīta nau laukā bijis. Nu viņam vienīgi pareizi šķietas Skatīt, kā stāv tur ārā tās lietas. Ārā jau Jancītis atrodas priekšā, Abi ar kurpītēm peļķēs nu iekšā. Lūk mālos skaistas paliek pēdas, Ka kurpītes sabrien, tur maz tiem bēdas. Teic Ansītis:«Nu iesim pēdiņas taisīt!» Teic Jancītis: «Nu mālus kā mūrnieki maisīt!» «Tam santīms, kas dziļākas pēdiņas mīdīs!» «Tam divi, kam dubļi augstāk šķīdīs!» Nu abi dubļus tik spēcīgi mina, Ka tāli visapkārt šļakatas dzina. Abiem ij acīs, ij drēbēs tika, Svārkos, ij biksās te pika, tur pika. Gan Ansītis santīmu nopelnīja, Bet mājās, ak, kādi bārieni bija! Viņš santīmu labprāt atpakaļ dotu, Ja kāds to no bāriena atbrīvotu. Uz katru piku pa vārdam tika, Līdz mātei rāties pēc neapnika. APSPRIEDE, PAR RUDENI A n s ī t i s,   p r i e k š s ē d ē t ā j s: Bērni, nākat uz apspriedi: Mums skaidrībā jātiek par rudeni! Man šķiet, mums; rudenis jāapsveic! S t a r p s a u c i e n s   n o   K ā r l ī š a: Pirms dienas kārtība jānoteic! Lai Aldis: tura referātu! S t a r p s a u c i e n s   n o   P ē c ī š a: Ij koreferents lai būtu klātu! A n s ī t i s,   p r i e k š s ē d ē t ā j s: Kas pretī ir? Kas atturas? Neviens. - Tad priekšlikums paliekas. Es apsveikšu rudeni bagāto, Kas dod mums no labākā labāko: Ābolus, bumbierus dažādas ogas. - S t a r p s a u c i e n s   n o   P ē c ī š a: Ir pašam pie āboliem jāpiezogas. A n s ī t i s,   p r i e k š s ē d ē t ā j s: Es lūdzu netraucēt svinību! S t a r p s a u c i e n s   n o   K ā r l ī š a: Diezgan būs svinīgu uzrunu, Lai nāk nu Aldis ar referātu! A l d i s,   r e f e r e n t s: Labi! - To daru ar mīļu prātu: - Rudens nāk sārtos un zeltītos svārkos, Lapas kā mērktas raibkrāsainos mārkos; Skaidrs un vēss, un mākoņi staigā, Aizejot dzērves sērīgi klaigā. Rudens šurp atnāk ar savādu daili, Zeltītiem augļiem, kad koki top kaili, Apbalvo visus un priecīgus dara: Pastiep tik roku, plūc augli no zara. K o r e f e r e n t s   P ē c i s: Skaisti skanēja rudenim slava, - Bet tik skaista tā lieta gan nava: Rudens daile? - bet lietus un dubļi! Ne katram tos atsver ieņemtie rubļi. Plūkt ābolus, skaisti, kaut arī zagt, - Bet kā ir lietū kartupus rakt?! Rudens apbalvo visus? nu tā gan nava! Bet tos tik, kam dārzs vai druva, vai drava! P r i e k š s ē d ē t ā j s   A n s ī t i s: Man piekrīt teikt še pēdējo vārdu: Rudens devums jāatzīst visiem par gardu. Kad katram netiek taisnīga daļa, Tā cilvēku vaina, ne rudens vaļa. Tad būsim labi un neatrausim, Ikvienam taisnīgo daļu ļausim! Cik ābolu ir, tik visiem lai dalām, Tā līksmi būsim visi līdz galam. - Ar to mēs slēdzam šo apspriedi Par mīļo bagāto rudeni! ĪSAS ILGAS Sīkā ikdienība, cik tu mīļa biji Savā vilinošā gara vienmuļībā: Vienmēr steigties, kaut ko gūt, ko gādāt, Gūt sev līdzekļus, lai baudīt spētu steigā, Ēst, lai strādātu, un strādāt, nu: lai ēstu. Vilina ar labklājību un ar daili; Skandina par tāles ilgām - un tās ilgas Tik līdz laimei sniedzas sev un citiem - Sīkā ikdienība, cik tu mīļa biji, Tā kā bērnu dienās mīkstais šūpolītis. MAZAIS AĢITATORS Klau, Ansīti, Šodien iesim uz futboli! Paskatīsim, kā trenējas Mūsu jaunās komandas! Nē, to es nevaru. Šodien man jāiet uz bērnu rītu. Futbolu redzēšu ik dien', Bērnu rīti pa svētdienām vien. Tur mīļiem vārdiem mūs sveiks, Viens onkuls pasakas teiks, Tur dziesmas atskanēs, Tur bērni gavilēs. Cits spēlē ģitāri, Cits atkal vijoli. Cits vēl deklamēt māk - Simtiem bērnu tur kopā nāk. Nāc labāk līdzi man, Tur visur prieki skan. - «Labi, es iešu ar - Sportu ij vēlāk redzēt var.» 1928 JĀZEPA ATJŪTAS Prologs «Jāzepa un viņa brāļu» simtai izrādei Nacionālajā teātrī 8. janvārī 1928. g. Runā Dina: Es dzirdu, Jāzepam aizvien vēl raudas, Es viņa tulks, lai ir man izteikt jaudas, Kur viņam sāp, - viņš teic: «Es simtas reizes jūsu priekšā nācis; Es atsedzis jums visu savu dzīvi, Kā kreklu atrāvis no savām krūtīm, Lai vaļā klātos visa mana būtne: Mans vārīgums un vājums, manas vainas, Ij manas brūces, kas man brāļu sistas, Kā vecam kareivim no ienaidniekiem, Kā briedim, kas no medniekiem tiek dzenāts. Jūs dzirdējuši brēcam manas sāpes, Un manas ciešanas jūs redzējuši; Jūs līdzcietīgi tanīs lūkojāties, Jūs manim piedevāt, jūs pažēlojāt: Varbūt ij jums bij sirdī slepus sāpes, Un es tik izteicu tās skaļos vārdos - Es arī jūsu kopu sēru nesējs, Kas nes tās tuksnesī, lai top jums vieglums. Vai ir nu vieglums jūtams jūsu sirdīm? Vai maigākas jums tapa sirds un dvēsle? Vai dziļāk līdzjūtīgas tās pret brāļiem? Vai mazāk nīstat jūs un vairāk mīlat? - Lūk, tad par velti nebūtu es cietis, Tad laimīgs aizietu es pasauls tālēs, - Bet, ak! es jūtu: miljons, miljons sāpes! Un ir, un ir pēc miera, miera slāpes.» Tā Jāzeps raud aizvien un nevar rimt, Tik jums ir spēks: likt ilgu mieram dzimt. Saulainas jaunības jausmas visilgāki miņā mums dzīvo, Kaut arī aukas tur kauc - miņā mums līksme tik ilgst. * Mūžam mūs jūsmin' no jauna tie brīvības cīniņu brīži: Tauta tad drausmoņus lauž, likteņus pati sev liek. * Mūžam tās jūsmas ij tevi sev līdzi cels pāri pār laiku: Valdzinošs vizēs tavs vaigs, sauljaunas sajūsmas zaigs. MĀKSLINIEKU VĀRDI Jums pirmais vārds ir protests, cēls un griezīgs! * Jūs latvju tautas dvēsles izteicēji; Jūs tulki viņas jūtām, viņas domām; Jūs tautas audzētāji, daiļotāji, Kas viņā dēstat visu labu, cēlu; * Kas viņu priecējat un mierinājat. Jūs visu ziedojat, lai tauta zeltu, Jums viņai priekos, bēdās līdzi dzīve - Jūs latvju tautas dvēsles izteicēji! * Un nu jums aizliedz tautas dzīvi dzīvot?! Un kas tie aizliedzēji tādi ir? * Tie latvju tautas miesu izsūcēji, Kas tai kā dēles apkārt piezīdušies Un, tautu noliesinot, tauki top. Tie tautas mantu šķiež uz visām pusēm, Bet tautas kultūrai to atraut pūlas, - Jo kas tiem māksla, tautas gara dzīve? Lai tikai varaskrēslā noturētos, Tie izpārdod ij latvju tautas dvēsli. * Jums pirmais vārds ir protests, cēls un griezīgs: Nost, nedarbji, no latvju tautas dvēsles! Un brīvu ceļu dodat tautas mākslai! ZAGLIM ZAGĻA IZSKATS Viens vīrs reiz pazaudēja savu cirvi. Bij viņam aizdomas uz kaimiņdēlu, Ka tas to nozadzis. - Vīrs novēroja, Un viņam likās nu, ka kaimiņdēliņš Tā staigā, it kā tiešām būtu zadzis, Un ka tam acis taisni zagļa acis, Un ka tas runā, it kā būtu zadzis. No visas viņa būtības tam šķita, Ka tas ir zaglis un to cirvi zadzis, Jo citād' nebūtu tik līdzīgs zaglim. Kad otru dien' vīrs gāja savā laukā, Viņš grāvī ieraudzīja savu cirvi Un atcerējās nu, ka viņu dienu To bij še nolicis un piemirsis. Bet trešo dien' vīrs satiek kaimiņdēlu Un brīnās, ka to turējis par zagli, Jo visā kaimiņdēla būtībā Nekas vairs neatgādināja zagli: Tik godīgas bij acis, runa brīva, - Ne mūžam zaglis rāda tādu vaigu! SKAISTIE STRĀDNIEKMAIJA SVĒTKI Skaistākos no gada svētkiem Šodien svinam jautri - Kas tie? jautā kautri. Nu, tie strādniekmaija svētki. Šodien sārti visi ziedi, Šodien atkrīt darba biedi. * Skaistākos no svētkiem Drošību mēs gūsim: Uzveicēji būsim, Visas dienas būs kā svētki. * Skaistākos no svētkiem Spēkus cīņai smeļam, Tumsas vaļņus šķeļam, Būs mums gaiši saules svētki. * Skaistākos no svētkiem Saucam: «Nost ar karu!» «Nost ar tumsas varu!» Lai reiz nāktu brīvībsvētki. * Skaistākos no svētkiem Biedrus cīņai deram, Uzvaru drīz ceram, Visi līdz uz darba svētkiem. Šodien sārti visi ziedi, Šodien atkrīt darba biedi. VELTAS TUMSOŅU CERĪBAS Reiz augsti cēlās sajūsmības viļņi Un plūsma tvēra visu latvju tautu, Kad mūža ienaidnieks Bij jānoraida. Tad baltās liesmās dedza visas sirdis, Tad baltās liesmas dzina melno varu, Ar sparu veicām tumsu, bet ne garu. Bet liesmas atplaka un jūsma dzisa, Un tumšas ēnas atkal sāka klaiņot, Tad līda mošķi Laupīt jauno valsti, Teic: nost ar tautas tiesībām un brīvi! Teic: tautu valdīt var tik, kad tā sieta. - Bet tauta, valsti ceļot, klusi cieta. Jau līksmoj' ienaidnieki, skuma draugi, Ka tauta nogrimusi mantas rūpēs, Ka gara gaisma zūd, Slābst brīves jūta, Ka varēs nodot tautu svešā jūgā, - - Bet darba tauta klusi valsti cēla, No darba cilvēkapziņu sev smēla. Jūs, tumsoņi un mošķi, velti cerat: Spiest atkal tautu, likt tai kakla kungus. Vai domājat, Ka atsparu tā nedos? Ne darba tauta vien, ij godīgs pilsons Vairs neļaus sevi mīt: «Lai tautai brīve, Jo brīvē vien tik uzplaukst tautu dzīve.» VĒJŠ UN SIRDS Pavasara lietus, vēji Naktī smagi, gauži pūta, - Naktī smagu, gaužu sirdi Sausā kokā izlocīja. Sīca sausa koka zari, Sirds - tā klusu nostāvēja, Līdzi sīlim caurā kokā Gaida sauli iznākamu. NĀC, IESIM LAUKĀ! Nāc, iesim laukā, ašāk, papu! Ak, ko tev viss tik gausi iet?! Lūk, lūk! - jau kļavai vairāk lapu! Rīt ķirsis ziedēt sāks, man šķiet. Nu nāc jel! Cik tev lēni soļi! Man prāts tik ašāk laukos klīst. Lūk: ūdens peļķe, vidū oļi! Skat, Kāravs lec, ka ūdens šķīst! Teic, papu, - vai tu ar tā vari? «Nu, kur lai es tā lecu vairs?» Tad skat, kā es - ij tu tā dari! Bet tev jau kājas slapēt dairs. «Jā, dairs.» - Mēs, jaunie, gan to spējam. «Bet mamma ko par kājām teiks?» Žaut zeķes izkārsim pa vējam, Gan mammiņa mūs mīļi sveiks! VANEMUINES DZIESMAS (Veltījums Igaunijas 9. vispārējiem dziesmu svētkiem) Pēc ēstu teikas 1. Mētrainupes augstā krastā Svēta birze Tāras kalnā - Tāras, ēstu lielā dieva. - Senis laikis min to kalnu Ēstu Kalevdēlu teika, Stāstot viņu ceļojumus. Kalevdēli skatījuši Jau no tāles Tāras birzi Grezni stāvam kalna galā. Zeltin zaļa lapu spozme Sedza kalnu, kalna lejā Zili plūda Mētrainupe. Bagātības pilnas druvas Pavadīja Mētrainupi Aizplūstam uz Peipus jūru. 2. Tāras kalna skaistā birzē Katru vasaru uz svētkiem Visa tauta kopā lasās. Ļaudis nāk no malu malām, Nāk no tāliem zemes galiem, Nāk no vakariem un rītiem. Nāk pa ceļiem, nāk pa upēm, Kuģiem brauc no Peipus krastiem, Šūpojas pa Mētrainviļņiem. Visi nāk, lai noklausītos Dziedātāju daiļās dziesmās, Dziedāt paši piedalītos. 3. Senāk, pirms vēl ļaudis nāca Svinēt savus tautas svētkus, Bij reiz citi lieli svētki. Bij daudz lielāki tie svētki: - Visa dzīva radībiņa Bij še kopā aicināta. Vanemuine, dziesmu dievis, Sauca kustoņus un zvērus, Sauca zivis, sauca putnus. Toreiz zvēri bij vēl mēmi; Nekauc' vilki, nerēc' lāči, Neviens putnis nedziedāja. Ij ne birze nežūžoja, Ij ne upe nečaloja, Ij ne vēji nešalkoja. Ne kāds priekā līksmi smēja, Ne kāds bēdās žēli gaudās, Katris klusi mokas cieta. Vanemuine iežēlojās Pasauls bērnu mēmo moku, Valodu tiem dāvināja: Lai tie remdētu viens otru, Lai tie tiktu gudri, labi, Pasauli lai cēlu celtu. 4. Tāras kalna skaistā birzē Nolaidās tad Vanemuine, Šalcot savā straujā gaitā. Deva dižais Vanemuine Visai dzīvai radībiņai Katram savu pilnu tiesu: Cik kurš uztvers veča dziesmu, Cik kurš spēj to atcerēties, Tik tās valodas tam lika: Upe uztver svārku šalku, Birze čaukstoņu un čalu, Vecim zemei pieskaroties. Diktos trokšņus iemīl vētra, čaukstēšanu, gurkstēšanu Atceras, kam prieks to dzirdēt. Cīrulim un lakstīgalai Daiļās dziesmas iepatika, Tie tās mūžam nebeidz dziedāt. Zivīm tad gan neizdevās: Galvas izbāza līdz acīm, Ausis palika zem ūdens, - Redz, ka vecis plāta muti, Pašas viņam pakaļ dara, Bet uz mūžu paliek mēmas. Cilvēks vien tik iepazina Visas skaņas, visas dziesmas, Vanemuines izdziedātas. Tā vēl šodien dziesminieki Dziļi dvēsli aizkustina, Augsti ceļ mūs zilos gaisos. 5. Apdziedāja Vanemuine Debess tāli, zemes daili, Plašu pasauli un sauli. Dziedāja ij zemes bērnu Baltas dienas, mīļu laimi, - Dziedāja ij cilvēkbēdas. Sēra tika viņa dziesma, Pats viņš gauži aizraudājās, Asras lija viņa svārkos. Asras svārkus izmērcēja, Slapa septiņkārtu kreklis, Neiztura Vanemuine. Pacēlās viņš vēja spārnos, Aizlaidās uz debess mājām, Atstādams mums skaņu miņu. 6. Skaņu miņa ēstu tautai, Tautas dēliem, tautas meitām, Paliek sirdī noglabāta. Nu tie saprot birzes šalku, Upes čalu, putnu dziesmas, Visas lej tiem sirdī drosmi. Liekas vēl: pats Vanemuine Staigātu starp dziedātājiem, Dziesmu liesmas kurinādams. Vasarsvētki, ziedu svētki, Dziesmu laiki, līksmes laiki - Visi lauki gavilēja: Tauta atkal kopā lasās, Nāk no tāliem zemes galiem, Nāk no vakariem un rītiem. Viņu starpā Vanemuine, Dziesmu liesmas kurinādams, Staigā neredzamu gaitu. Tūkstošiem tur dziedātāju Aizkustinās tautas sirdis, Tāli skanot tautas dziesmām. - Dziesma dziesmu sveicināja, Pāri robežām un tālēm Ēstu tautas dziedātājus. KĀ TAISĪTS DEBESS (Sena ēstu teika) Senis laikis pasauls visums, Skaistais visums stājās būtē, Radīts tika gudrā ziņā, Tika zvaigznēm pāri kaisīts, Tika pārausts padebešam. * Un es zināju, kā taisīts Debess un kā mēness māja, Un kā saules kunga mītne. * Pusdienā top mesti meti, Ausmas namā austi audi, Vēlāks audums saules mājā. * Tur ir viss tas zīda zilums, Tur ir samta sūnu krāsa, Tur ir raibi starots sārtums. * Tur ir zelta dzeltains mirdzums - Visi austuvēs ir austi, Visi minot gatavoti. * Lūk, tur auda skaistās drēbes, Linu audus darināja, Zemi kuriem izdaiļoja, Debess malas izkrāsoja, Mākoņpulkus apmargoja, Pasaulsgalus noraiboja, Lai tā rītā atmirdzētu, Saules lēktā atvizētu! * Radīja tur visas zvaigznes, Līdzi raibo varavīksnu, Auda mēness zelta drānas, Auda saules staru svārkus. Senu senis gudrais tētis Labi darbu darināja, Skaistu cēla pasauls ēku - - Tā mums vēsta ēstu teika. SKAIDRA DZĪVĪBA Visu dzīvē vienaldzīgu reiz tu rodi, Gari vilktās dienas lēni apnicīgas, - Visas dzīves saites raisīsies tev reizi. Raisīsies, jā, raisīsies reiz visas, visas: Tikai kādēļ vēl es neraisos no saules, Vienaldzīgi nespēju tās lēktu skatīt? Kādēļ skatu atraut nevaru no jūras? Kas tik nevairāmi grūtsirdīga pati, Kas tik apnicīgi vienmuļīga šalcot? Kad es pārvarēšu reiz šīs beigu jūtas, Kur no radniecīgiem skatiem nespēj šķirties, Un kas skaujot cieši tver vēl trešo - dvēsli? Tik šī trijotne vēl palikusi pāri, Vienatne, kas spulgo trijās parādībās, - Ij no parādībām jāraisās reiz vaļā! Visam dzīvē vienaldzīgam reiz ir jātop, Visām dzīves saitēm raisītām reiz jātop, Dvēslei jāraisās no saules, jūras, sevis: - Skaidra dzīvība, kas trīc tik laik' un telpā. VĪRS UN SUNS Vīrs iziet rītā baltās drēbēs, Bet ceļā lietus viņu ķer, Viņš piespiests uzģērbt citas drēbes. Kad vīrs nu pārnāk, viņa suns Vairs kungu nepazīst un rej. Vīrs dusmojas, grib suni sist, Bet kaimiņš viņam rāmi teic: «Kam suni sist, tas vainīgs nau. Tu būtu darījis tāpat. Kad aizskrejot suns būtu balts Un, mājās nākot, būtu melns, Vai tad tu nebrīnētos arī?» VAIRS NE Šīs gurdās acis negrib vairāk raudāt, Tik elsas krūtis rauj un kaklu žņaudz; Jo ražot vairāk asru - kam to jaudāt? - Jau sauss ir avots, izsmelts ir par daudz. Bet, cerams, sausas acis redzēs vairāk, Tās laika būtnei caururbsies jo kairāk. Šī laika būtne - ko tur slēpt? - tik puvums; Tas visu miekšē, bet es esmu ciets. Žēl, žēl, ka zūd viss vecais dailes guvums? No visa vaļā; gars nekur nau siets! Vai nau vairs izžūstošā asru tvaika? Nēl - Steidz tad; pielūko, ka ej pie laika! Mīla top trula, Naids top ass, Sajūsma izkūp, Laiks top mazs. Tad lepna ir gaita, Tad nicinošs skats, Kad apziņa krūtīs, Cik niecīgs ir pats. ROŽAINA ATLIEKA Bija debess bāli zila, Zvaigzne rožu mākoņās, - Pretim reta priežu sila Galotnītēs tumšojās. * Vai to ainu aizmirsīšu Vēla mūža lokumos? - Tavu zvaigzni rozēm vīšu, Naktī ņemšu sevim līdz. NELĪDZA CĪŅA Pieci zili mākonnaži - Divi asi, treji truli - Dūrās vakarsaules krūtīs, Sārta asins krāso jūru. * Pieci zelta saules stari - Divi spalgi, treji spulgi - Pretī spīgo nikniem nažiem, Debess augstē uzšaudamies. * Izbijies no augstes skatās Mēness sašķobītu seju; Tālā debeskaktā bikli Zvaigznes mirkšķina ar acīm. SĒKLIŅAS D o m a   u n   d a r ī t ā j s Katra doma Reiz par darbu kļūst, - Darītāju Ij pret viņa gribu gūst. l. 1. 1928. G r a u d i ņ š   p a t i e s ī b a s,  k a l n s    m e l u «Ienaidnieka uzbrukumos Allaž graudiņš patiesības!» - Jā, - uz grauda patiesības Uzkrauj trejus kalnus melu. 24. 8. 1928. U g u n s   u n   k v ē p i «Dūmu nau nekad bez uguns!» - Jā, - no baltas, skaidras dzirkstes Saceļ melnus kvēpu dūmus, Pielaiž pilnu kaimiņsētu. T a v a   b a g ā t ī b a Visu dzīvi atsvērt spēj viens mirklis! Simtu jaunu domu dod viens mirklis - Tūkstots mirkļu ir ik katrā dienā, Vai tu jēdzi, cik tu bagāts esi?! AUGŠĀ, PILSOŅI! Vēlēšanu laikā Augšā, jūs pilsoņi! Atskan valsts saucieni: «Sargat savas un tautas tiesības!» Augšā, valsts darbinieki! Augšā jūs sevišķi: «Sargat savas, sargat valsts tiesības!» Ik pa trim gadiem jūs sauc: «Uzmanat: valsti tie jauc, Tie, kas valsti skaita par savu! Naudu no valsts tie ķer, Savās kabatās ber, Dzīvo kā meža brieži pa pļavu.» Dzenat no pļavas tos nost! Lai tie brēc: «Ak, mums posts!» Korupcijai reiz padarīt galu! Viņi grib purvā mūs vest, Jums nu būs glābiņu nest, Rādīt, kur ceļš uz laimīgu malu! Tautai lai ir viss spēks! Tautu likt jūgā ir grēks! Ceļu uz nākotni rādīs jums strādnieks. Kad tik viņš valdībā būs, Tauta labklāji gūs: Tauta pati sev valdnieks un gādnieks. PĀRĀKAIS Trīs zēni sanāk un lielās: «Es par jums pārāks!» pirmais lielās: «Es izmācījos par vienu dienu Visu vienreizvienu!» «Par dienu vienreizvienu, - tas nieks! Bet,» saka otrs,«kad es saņemos, Tad es iemācos Par stundu divreiz divi - lūk, prieks!» Trešs teic: «Ko lielāties? - Tie tik joki! Jūs abi pret mani esat tik spoki! - Kas to spēj tā kā es: Uz rāvienu noķert trīs vardītes!?» «Rādi šurp, parādi! » Sauc vienā balsī sāncenši. CĪŅAS DIENĀ Proletāre, latvju strādniecība, Stāvi nu tu savā sargu vietā! Visās pusēs naidnieki tev uzbrūk, Draud tev laupīt asnīm gūto brīvi, Draud ar jaunu fašistisku jūgu - Tu jau atceries vēl cara jūgu, Tu to lauzi, devi latvjiem valsti: Sargā gūto! Gūsti jaunu brīvi! * «Grūta cīņa, kaut ij miera cīņa: Saindētiem ieročiem nāk naidnieks, Šķiru cīņu vērš par zvēru cīņu.» - Ko tur! Taisnība veic vēl ne tādus! «Mugurā mums uzklūp pašu brāļi!» - Saudzat brāļus cīņā, rīt taps biedri, Iegūsat tos savai pārliecībai, Katrā cīņā stiprāki jūs tapsat! * «Rupja vara grābj no vienas puses, Bads no otras spiež par velti strādāt, Peļņas mazāk top, bet dzīvot dārgāk, Bagāts laupītu, bet nabags taupi!» - Šodien saucat: stop! tiem nekrietnajiem, Blēžiem, spekulantiem, koruptantiem! Veiksim mēs, jo mūsu skaitlis miljons! Darba tauta, darbā norūdītā, Cīņās vingrināta, izmācīta: Vecie - akmens, jaunie - tērauds, mazie - dzirkstis! JAUNAIS PASTNIEKS Tēvs ir vēstulīti rakstījis: «Kur nu būs man pastiļoni?» - «Es,» teic mazais Ansītis, «Pastā aizskriešu ar joni!» «Labi! Pasta kantori Tu jau nu gan atrast vari, Bet vai tu gan mācēsi Nopirkt pasta marku arī?» «Jā!» - «Tad marku nopērci, Kastē iemet vēstuli! Tik jau marku uzlikt piemini! Uzlipini labi stipri!» Ansīts ceļā devās ņipri; Pastā marku nopirka, Kastē vēstuli iemeta; Tad atmin, ka tēvs piekodina, Lai tikai stipri marku uzlipina. Labi. Bet kur? - To piemirsa. Tik Ansītis daudz nedomā: Marku stipri lipina Uz pastkastītes vāku Un teic: «Lūk, kā es māku!» Nu, bērni, pasakat, Vai jūs darītu arī tāpat? Un nezin, ko tēvs Ansītim teica, Kad tas savu uzdevumu tā veica. Bet Ansīts gan vēlāk teicis: «Ir grūt' Par pastnieku būt.» NERĀTNIS Es tēti itin mīlu gan, Viņš labas lietas nopērk man, - Bet, kad es dažreiz neklausu, Viņš krāmējas gar muguru. Bet māmiņa, tā cita lieta; Tai sirsniņa nekad nau cieta, Un lai es padaru nez ko, Tā pabar pirms, pēc apmīļo. Es nezin', kā tas noticis, Es šodien būšu nerātnis: Kaut ko, kaut ko es izdarīšu, Tā saplēst ko, tā nosviest tīšu. Un tiešām saplīst dārgais trauks - Nu bāriens būs vai cits kas jauks!? Bet māmiņa, tā - raud! - Ko nu? Kā žēl! - Nekad vairs nebūšu Ne nerātnis, ne trakošu! ATGĀDIŅA VĀRDS DARBA TAUTAI JAUNĀ GADĀ Pirms desmitu gadiem vārds Kā atgādiņš teikts, Nu atkārtots priekš nākotnes, Jo darbs vēl nau beigts. Atgādiņa vārds Lai sirdīs jums turas, Kā svēlēs un kvēlēs zārds Aiz desmitiem gadiem vēl kuras, Sakat jauniem, kas nezin, Sakat veciem, kas aizmirst: - «Revolūcijas gūto sargāt! Latvijas brīvi glābt! Ne mūžam neatslābt!» PĒC DESMIT GADIEM Pirms desmit gadiem tas gan bija, Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?» Man toreiz katris priecīgs atsacīja: «Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!» * Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva, Jo tauta brīva nevar būt nskad par daudz!» * Un tagad ko es dzirdu? «Ir par daudz! Par daudz jau brīva ir tā Latvija! Un tagad viena tikai vajaga: Ka brīvai kājai pinekļus lai mauc! Ka brīvo kaklu sakas drusku žņaudz!» «Bet, mazākais, ka brīves cīnītājus šmauc!» Tā apkārt man cits sauc, cits jauc, cits kauc, - Teic: brīvē sākuši mēs izlaisties, Jo pārāk labi mums še klājoties. Tās balsis man liekas kā zināmas, Pirms desmit gadiem dzirdētas. * Es brīnos: vai mēs tiešām pārāk brīvi? Vai tiešām vedam pārāk zaļu dzīvi? Vai tiešām tauta ēd par daudz tās maizes? Vai tiešām katram ir par maz jau raizes? * «Jā! jā! - jā! jā!» man pretī kliedz Un sajūsmības diskantā tik spiedz: «Mums šogad jubileja, gaviļgads!» Tik kaut kur lejā dobji atskanēja: «bads!» * Kad mājup gāju, Es klusi sevī nodomāju: Ak, Latvija, Ko brīve tevim atnesa? - Kā savu dzīvi izveidot tu prati, Kad dzīvi vadīt sāki pati? Tu nebiji spīva, - Bet manim galvā vēl atmiņa klaudz: Nekad par daudz nau tauta brīva, Nekad par daudz. NOVĒLĒJUMI VALSTS DARBNIEKAM Ne sevim dzimstam mēs, ne sevim augam, Ne tēva, ij ne mātes acu raugam, - Mēs visi sabiedrības aicināti, Tās darbā jāpieliek ir visi prāti, Bet darbinieki, kurus valsts liek darbā, Tie jūgti pienākumā sūri skarbā. Cik tauta sabiedrisko dzīvi vada, Tik valsts un darbnieki tās gaitu vada, Tad taisnība kā priekšzīme lai valda Vispirmā kārtā tur pie zaļā galda; Tad priekšnieki, kam rokās dota vara, Kā paraugi lai pirmie darbu dara! Sauc valsti mehānisku aparātu, Bet katris rats tur apbalvots ar prātu; Valsts darbnieks nau kā nedzīvs kloķis griežams, Nē, tam viss pašam domājams un spriežams, Un nevar to, kā grib, šurp turpu bīdīt, Ne aklā paklausībā kungiem dīdīt. Lai virzītu uz nākotni valsts dzīvi, Der darbnieki, kas uzskatos ir brīvi! Lai darbinieku spējas vien krīt svarā, Lai nau tas nodots kāru kliķu varā! Nu, vai mums valst' darbi rit gludā gaitā? Teic nē! Tad izskaužat, kas darbu maitā! MAKŠĶERNIEKI UN ZIVTIŅAS Makšķere mugurā, Tārpiņi kārbiņā - Zēni uz strautiņu skrēja, Makšķer-makšķer-makšķerēja: Div' zivtiņas noķēra, Citas strautā atstāja Un stingri noteica: «Peldat, bet nelecat laukā! Citādi liksim jūs vārāmā traukā! Un kā tad jums būs?» MĪĻAI MĀMIŅAI Tu mīļā, mīļā māmiņa, Es mīlu tevi kā nevienu, Tu esi manim dārgāka Par saulīti un baltu dienu. Tu vienmēr esi labiņa Un žēlo mani katru brīdi: Riet saule, aiziet dieniņa, Bet tu aizvienam silti spīdi. Pie tevis nāku nākdama, Tai manim bēdas ir, vai prieki, Tev pieder katra domiņa, Vai svarīgs kas, vai kādi nieki. Tu mīļā, mīļā māmiņa, Par visu vairāk mīlu tevi - Man balta dzīves taciņa: Tu savu sirsniņu man devi. BĒRNU LASĀMAIS STŪRĪTIS Jā, māmiņ, zin', -- tur katrs sēd solā, Gandrīz tik klusi un rātni kā skolā, Bet nau gan tur tās stingrības, Tā jūties kā mājās pie māmiņas. Tik tur jau nu gan daudz ērtāk var justies, - Še mājās tik šauri, tik nepakusties! Tur visiem ir kur piemesties, Ar grāmatām, kladēm var izplesties. Un daudz tur bērnu, sēd katrs pie galda Un priecīgs lasa, bet klusums valda; Ņem, kādas tik tīk no tām grāmatām, No nopietnām vai arī jocīgām. Kad ienāk, tad kājas ir jānoslauka, Tur netrūkst ij papīru atkritumtrauka; Uz galda ir puķu pušķīši, Pie sienām daudz gleznu redzēsi. Tas mīļais bērnu lasāmais stūrīts, Kā kanārīšu putniņu būrīts, Kad palasījušies, bērniņi dzied, Un visiem no prieka vaidziņi zied. SAPNIS Caur miglu vien kā sapnis tu man redzies, Kā tāļa atmiņa, kas - te jau dzistu, - Kā aizbūtības plīvurī tu sedzies. * Ar varu rauju to, - kā tas lai kristu, Kas pats no sevis aužas ciešāk audā, Lai varbūt jaunā pastarā reiz ristu? * Un vienmēr sirds vēl jūt šai dziļā snaudā, Ka manim būtu tu kā toreiz tuvu Un tevi turētu es siltā glaudā. * Vai sapnis bija tas, ka tevi guvu? *  *  * Ko vēlu, lai nes mums jaunais gads? Lai krietnāks top katris pats. PELE UN VĒRSIS Še tas nebij, tas bij Ķīnā. * Lielam mandarīnam Čangam Bija dzimumdienas svētki. * Mandarīna apakšnieki Izzināja to, ka priekšnieks Peles zvaigžņājā bij dzimis: Lika izliet zelta peli Visā lielumā - kā balvu. * Mandarīns bij ļoti priecīgs, Pateicās par dārgo balvu, Beigās laipni piezīmēja: - «Jā, vai zināt, manai sievai Drīz būs arī dzimumdiena, Viņas zvaigžņājs - lielais vērsis.» * Apakšnieki sabaidījās. 1929 GRIPA UN DEGUNTIŅŠ «Māmiņ, ak, kā es gribētu Laukā iet! Logs ir tik pārliek-pārlieku Aizsalis ciet! Saredzēt nevar nekā, Kā bērni skrien jautrā pulciņā!» Meitiņ, mīļā, tu nevari! Ārsts tevim liegs. Pirms savu gripu izguli, Ārā liels sals un sniegs! Zin', kuram deguntiņš sasala, Tam nāk gripa vai šarlaks, vai masala. «Nu, māmiņ, mīļo, es sargāšos, Nenāks nekas! Tik dikti silti es saģērbšos! Cik tev būs patikas! Bet uz pašu deguna spicīti Es uzmaukšu lelles micīti!» CENSONIS Ko tu centies? Ko tu gribi? «Naudu.» Ko ar naudu sasniegt gribi? «Baudu.» Vai tā nezaudēsi darbam jaudu?! Vai tu nejūt' nākamības draudu?! «Es uz visiem brīdinumiem - šķaudu!» DEPUTĀTS REDAKTIERS Priekš runāšanas deputāts, Bet, lūk, tam rakstīt nesas prāts! Viņš visur pret mums teic brīvu vārdu, Un neērtī to stiept uz zārdu: - Tam jāliedz būt par redaktieri, Tad reizi būs mums mājās mieri! Tad korupcija varēs plaukt, Kad deputāts to nespēs jaukt. Pag, redaktieris-deputāts, Man tevi ierobežot prāts! ASPAZIJAS 35 GADU DARBS (Prologs svinībām Nacionālajā teātrī) Bij laiks, ko tagad saprast jums ir grūti, Pat ticēt grūti, ka tāds laiks reiz bijis: - Gargaras dienas vilkās vienmuļīgi, - Kā slieķes riebīgi un lēni velkas - Bij debess viengabala pienainpelēks, Ij ļaudis pienainpelēki, bez dvēsles. Tad pēkšņi atmirdza kā sīciņš stariņš, Caur prizmu lūzdams septinkrāsu vizmā! Un ļaudis pārbrīnās - un pirmo reizi Ceļ galvas augstāk, jauž kā svešu dairu Un tomēr savu, it kā nākamību, Kā aicienu un dailes solījumu. Kur nācis dairs? Vai burvju parādība? Jā, burve pavērusi lukturīti: Tas bij, tik prologs, burve sūta tēlus, Nāk vaidelotes skaistums: svešs tās cēlums. Tad sūta jūsu pašu dienu tēlus, Tie sadrebina jūs un rauj jūs tālēs! Laiks nāk, jūs saviļņo uz jaunu dzīvi, Lauž pušu šķēršļus, sagāž senos slogus: Pār kauju pērkoņiem, straujcīņu liesmām Spīd sedzot burves sudrabotais šķidrauts. Tas skaistus dara cīniņus un baigus, Un ļaudis briesmās skatās gaišām acīm. Kad briesmas aug un veic, un pazūd cīņa, Un klusos kaktiņos raud bāru bērni, - Tiem burve maigi piesviež ziedu klēpi, Par saules stūrīti vērš klusos kaktus - Ak, burve pati še ir bāru bērnā, Ar balvām nākusi še atrast mājas. Še sevim atradusi mūža māju, Kur viņas gaisa tēli mirdzējuši Un ļaužu sirdīs viesušies un miesās. Tie divas dzīves dzīvo, mirt vairs nevar Un saista nemirstībā pašu burvi: Un svētī tevi līdz ar tautas audzēm. NOVĒLOJUSIES VASARA Nu saki, mīļā māmiņa, Ko vēl arvien ir tik salti? Ko nenāk un nenāk vasara Ar siltu vēsmas šalti? Kur paliek tik ilgi pumpuri? Ko raibās puķītes gaida? Ne dzied' vēl mazie putniņi, Ne pļavās tauriņi skraida. Man sen jau pašuva kleitiņu - To zilo ar zeltaino vītni. - Mēs brauktu uz laukiem vai jūrmalu, Uz bērnu vasaras mītni. Tur es un mana kleitiņa Par visām būtu visskaistākās, Lai tad tur katra actiņa Par mani priekā laistās. «Nu, mīļo meitiņ, nebēdā! Drīz silts būs, jūs skriesat pa āri, Un katra būs skaistākā kleitiņā!» - Bet es pār visām pāri! SAULĪTES UZDEVUMS VASARAI Saulīte - māmiņa, Vasara - meitiņa, Saule sūta meitiņu Puķītes dēstīt. «Zilas, zeltas, sarkanas Kaķīšu pēdiņas, Vizbulītes, gailenītes, Zilajos zvaniņus. Drīzi skolas bērniņus Izlaidīs laukā, Lai pēc melniem burtiņiem Iet raibos ziediņos! Sarkanas rozītes Dēsti visvairāk, Lai bāru vaidziņi Top rožu sārti!» KUNGS UN DIVI UBAGI Vecu pasaku es lasu - Mūsu dienām pamācību: Briesmīgs kungs reiz bijis senāk, Nežēlīgi spīdzinājis, Ļaudis paguruši mokās, - Vecais ubags iežēlojies. Jūrā sala, salā akmens, Zem tā akmens elles ala - Elles alā vecais ubags Kungu pabāzis zem akmens. Kas vels akmeni no alas, Atsvabinās briesmu kungu, Tas būs nolādēts uz mūžiem, Nodevēja vārda nesējs. Bet to veco briesmu kungu Sagrābs dzelžos jaunais ubags - Metīs ellē piķa katlā, Tur tas piķī smirdot sadegs. RAINIS EPUS 1905 LIELDIENAS Izkliedzoši skaļā balsī Baznīczvani vēsta svētkus, Visu valsti sasauc kopā: «Kristus šodien augšām cēlies, Nāves varu pārvarējis; Nākat svinēt Lielās dienas, Nākat pateikties un lūgties, Ka jūs izpircis no grēka, - Nākat svinēt Lielās dienas!» Pildās baznīca ar ļaudīm: Ceļos metas, zemu lokās, Pātarus un tēvareizes Dieviņam par godu skaita, Gaužas dziesmas velk bez gala. Sanāk pateikties un lūgties: Pateikties, ka viņus dieviņš Sargājis šais dumpja laikos; Lūgt, lai žēlīgi jo drīzāk Atkal visu griež pa vecam; Lai jel, augšā uzceļoties, Visā godībā un spēkā Nodibina veco valsti, Ļaunu izravē ar sakni, Ka tie ļaudis atzīst grēkus, Atkal paklausa un strādā: Kalps pa četridesmit dienā, Kalpone pa dividesmit, Ganiņš desmit kapeiciņām. Svētiem vaigiem, niknām sirdīm, Ziedošām un pilnām miesām, Sausām, nomirušām dvēslēm Augšām celšanos tie svinē: Kristus celšanos, ne savu. Negriboši daba mostas Kapsētā ap baznīcžogu; Kaili zari, kailas dvēsles: - Pazemīgās pātardziesmas Gauži noskan izgaisdamas; Tukšas skaņas tukšos vējos. Augšām uzcēlušos dienu Drīzi atkal aizklāj vakars. Otrā pusē baznīcžogam Nau ne kociņu, ne krūmu. Atmaliņas baltus smiltīs Vientuļas, no citām tāļu N e s v ē t ī t ā  zemē ceļas Divas sīkas kapu kopas, Tikko saredzamas krēslā. Nakts, un  i e s v ē t ī t o s   k a p o s Iznāk līķi, zobus ņirdzot, Rindās žogā sasēzdamies: «Lūk, tur divi grēcinieki Viņpus žoga kauna kapos! Kā tie ļaudis musināja: Augšām celties! augšām celties! Lodes pašus stiepa zemē; Ceļaties nu paši augšā, Kas jūs citiem likāt celties! Ko nu nedzird jūsu balsis, Kas tik skaļi sludināja?» Spoki ņirgās švīkstināja, Līdz tos dzīvu soļu troksnis Aizmēza ar vēja pūsmu. Agru rītu saule lēca. Kapsētā ap baznīcžogu Kailos zaros vēji pūta. Viņpus žoga divas kopas Nakti brīnums bija skāris: Zaļas lapas, sārtas rozes, Pirmie pavasara ziedi Pārklājuši abus kapus! Vai gan piepeši pa nakti Augšā cēlusies bij daba? Augšā necēlās vēl daba - Augšā cēlušās bij sirdis: Vēl ar bailēm, vēl ar trīsām, Līdzi ziediem salas laikā, Tumšā naktī, dzīviem soļiem Nākušas pie dārgiem kapiem Puškot tos ar jauniem ziediem. Divu grēcinieku balsis, Kas tik skaļi sludināja, Dzirdētas bij vēl iz kapa, Atbalsi bij atradušas: «Augšā celties, augšā celties! Viss uz dzīvi, viss uz jaunu, Līdz ar jaunu sauli atnāk Vizēdamas Lielās dienas!» SARUNA BEZ LIECINIEKIEM Iebraucamās vietas vārtu priekšā Divi dragūni uz sola gorās - Nodzīt skurbu parka svaigā gaisā, Gīmji sarkani kā nopliķēti. «Ak, cik slikta dūša, velns un elle! Ne vairs alus līdz, ne spirts un degvīns: Pieci simti vakar paspēlēju; Fabrikants, tas neliets, piedzirdīja, Un tad Miška noņēma man naudu, Ko pa visu nedēļu sev krāju, Izkratīdams rīdzinieku kules. Pašu cilvēkam tas blēdis noņem! Viņam slinkums pakratīt tās kules, Gan tad naudas piebirs pilnas rokas.» «Jā, var dzīvot Rīgā,» atbild otrs. «Kur kāds labāk apģērbies tik rādās,» Pirmais turpina ar lietpratību, «Rokas gaisā! Vai nau brauniņš klātu? Tu vēl kliegsi, dumpinieks! Šauj zemē! Grūd ar flinti ribās, sper ar kāju: - Tūdaļ rāms, pats lūdz, lai ņem tik naudu. Ātri pārlaid roku svārkiem, vestei: Pulkstens, naudas maks, no pirkstiem gredzens, Slinkam Miškam - fui, tāds! - tas par grūtu, Noņem man, kas godīgi bij pelnīts.» «Jā, var dzīvot Rīgā! » otris pārtrauc, «Bet var iekrist ar, var uzskriet virsū Maitam strādniekam, kas goda neprot. Eju darbā reiz, es viens, jau vēlu, Pretī nāk, es: «Stoi! vai ir tev šaujams?» «Nau man.» - «Vai tu sociālists?» - «Esmu.» «Dod šurp naudu! » - «Ā, tu tāds!» viņš uzkliedz, Pārtrauc sarunu, dod man pa galvu, Izrauj man no rokām revolveri; Nu es bēgt, - viņš šauj; ar mokām glābos.» «Jā, tie nelieši, ak, jāsargājas; Visus vajga nokaut, pirmais iemet. «Jā, bet dabū tos!» rūc otrais pretī. «Tie ne pelnīt neļauj, mēnešlaikā Tūkstots vien, ko aizsūtīju mājās; Būs ko brālim drusku zemes piepirkt, Bet kad traktieri es ierīkošu? Tad jau drošāk bija Mandžūrijā.» «Vai tur ļaudis bija bagātāki?» «Ko nu bagāti, bet godīgāki; Še ko ņemt jau būtu tiku tikām, Bet tie rakari ar labu nedod.» «Nu, uz laukiem, zini, ir daudz labāk: Vaņkam desmit tūkstoši jau esot; Tikai virsnieki daudz meslu plēšot, - Un tā dzīve! Kas par skaistām meitām! Tik nu atkal no tām prastām sargies: Viena pate izkāva mūs trijus. Bet mums paši virsnieki tās gādā, Teic, ka dumpiniece, un mums atdod, Lai mēs zinām: tā kā tā tai jāmirst. Tad tu redzētu, kas mēs par zēniem: Velk ar pletni pāri kailai miesai, Tūdaļ sarkans, - ak, un tad pa rindai, Tā kā sagriež tikai kautu cūku!» «Kādēļ nepaliki tur?» teic otrais, Lūpas laizīdams. - «Bij virsnieks blēdis, Es par maz tam devis; atrod vainu: Viena sieva gribēja man noslēpt Dimantgredzenu, to norīdama, Laikam dārgs. Par tādu blēža darbu Noskaities, es uzšķērdu tai iekšas, Izņemdams sev dimantu, bet - saki! Virsnieks noņem gredzenu un mani Tiesā vēl, par sodu atceļ šurpu!» «Jā, tie laiki! Jā, tie jaunie ļaudis!» Abi nopūšas, tad pirmais pasmīn: «Ir jau joki ar ar dumpiniekiem. Reiz svin kāzas, danco, pulks te piejāj, Visi esam dūšā, gribam jokot: Smirno! Izkratīsim, kam ir flintes. Brūtgānam un brūtei viesu priekšā Liekam izģērbties, tie negrib, uzcērt, Norauj drēbes; flinšu nau - jūs brīvi! Ejta dancot! Viņi kaunas, uzcērt. Ak, to joku: brūte krīt pie zemes, Pats sāk kauties, ~- tūdaļ -- pļī! un nošauts. Nu liek visiem izģērbties un dancot, Kurš ir slinks, tam pletne, - ak, kā lec tad! Pletne takti sit, ka asins šļaksta. Daži bēg vai pretī šauj, tos nošauj - Ak, ko mēs tad smējāmies kā traki! Tā kā bij še pretī turēšanās, Virsnieks atdeva mums visu māju Līdz ar dzīvo preci; pašās beigās Māju nodedzinājām par sodu.» «Ak, tu jods! jā, te Rīgā nau tā.» Otris smiedamies un žēli saka: «Man pat naudu noņem vēl tas Griša! Desmit pulksteņu tik ir man kulē.» Te viņš uzsauc kungam, kurš iet garām: «Ē, pērc pulksteni!» Tas teic: «Nau vajdzīgs.» «Ko, tu rupjis būsi? Rokas augšā! Tev nau vajdzīgs pulkstens? Dod tad šurpu! Citād' brauniņu par to vēl pirksi, Un tu zini, ka to aizliedz likums!» Kungs no bailēm pulksteni tam atdod. «Nu tu vari iet un ciet tik klusu: Mēs še likti kārtībai par sargiem, Katru sacelšanos aizliedz likums!» BRĪVĪBAS GARS Es vairs nezinu, vai es jel maz esmu dzīvs? Vai man ir atšķirta, sevišķa būtne Kā vējam, kā puķei, kā akmenim laukā? Vai kā brīvajam vilkam mežā? Katra doma no tevis tik iziet Un atkal atpakaļ atgriežas turp Kā vilks savā alā. Viss sveras turp kā nastas smagums uz zemi: Visi darbi tev aug un paliek tik tev; Visi jūtu tūkstoši pavedieni, Tās baltās saknītes rokas vienā zemē, Tie zaļi zariņi augšup stiepjas Uz vienu sauli. Kur mani no zemes kā akmeni rauj Un projām virza, Tur atkal atpakaļ zemē es krītu. Katra jūtu stīdziņa sāp kā rauta, Kad manu, ka atlauzts esmu kā zars Un bez balsta karājos lejup. Visi mani darbi aug tev un tev paliek Kur viens loceklis miesai top spēcīgs, Lūk, viss ķermenis piebriedis jūtas, - Kur roka vingrota vezumu ceļ, Kur asināts prāts caur nākotni redz, Lūk, viss ķermenis piebriedis jūtas, - Un tomēr ir loceklis daļa tik vien Un nejūtas atšķirts un sevim dzīvs. Es tevī topu liels un augsts: Galotne paceļas, kokam augot, Un tāļi pārredz pār mežu pāri. Es tevī tapu spēcīgs un ciets, Un savā īpatņa garā pilnīgs, Un īpatņa būtnē savāds kā liepas zieds, Kurš nejūtas atšķirts un sevim dzīvs. Es vairs nezinu, vai es jel maz esmu dzīvs? Un es nezinu, vai es vairs miršu jel maz? Līdz kamēr dzīvos tas brīvības gars, Kas esmu es pats. PĀR DZIMTENES LAUKIEM Celies, vakarvējš, un iesim laukā! Ko tu drebi savā tumšā kaktā? Miglas cepure un lietus mētels - Šņācot laidīsimies pāri druvām, Migla juks kā putekļi aiz ratiem, Lietus lāses mums visapkārt sprēgās. * Celies, vakarvējš, un iesim laukā, Iesim lūkot, ko tie ļaudis dara: Rudens bagātību ievākuši, Jaunu sējas segu izklājuši, Pilnus vēderus sev pieēduši. * Kur tu, vīrs, ar lielo siena vezmu? Zirgs tev izstiepies, ka tikko pavelk. - «Braucu muižā, dragūņzirgiem sieniņš, Pašu bērīšam būs jumtu salmi. -» - Celies, vakarvējš, un laidies tāļāk! * Kur tu, vīrs, tik lēni tukšā braucis? ŠĶūņus pildījis, nu mājā griezies? «Braucu muižā, muiža dzen mūs šķūtīs, Sev ne laukā paspēšu, ne mežā. -» - Celies, vakarvējš, un laidies tāļāk! * Ko tu, vīrs, tā dīdi savu zirgu, Vai gan kāzās braucot panāksniekos? «Jā gan, panāksniekos braucu muižā, Panākt muižas zagļus ir man vēlēts; Ko tu kavē mani, muižā lodes, Un tās lodes gaida manu miesu. -» - Celies, vakarvējš, un aši tāļāk! * Kur tu, bars, ar rungām un ar dakšām, Vai uz medībām, pēc trekniem zaķiem? «Kā tu jautā, svešniek, izzobodams? Muiža dzen mūs medīt meža brāļus; Kas grib atrauties, tam divsimts koki, Tā mūs jautrus tura nogurumā.» - Celies, vakarvējš, un aši tāļāk! Ceļā veci, ceļā jauni vīri, Visi muižas gaitās staigādami, Visi muižas vārdus klausīdami, Muižas meslus, nomas maksādami, Savus brāļus, radus nododami, Miesas sviedros mirkst un vaigi asrās - - Celies, vakarvējš, un aši tāļāk! Pretī ļaudis brauc, kas nāk no muižas: «Rītu atkal izdzīt šķūtīs; sargos! Visus parādus uz vietas maksāt! Visai valstij uzlikt soda naudu! Visu kalpu kārtu rīkstēm šaustīt! Piecas dumpja mājas nodedzināt! Sešus cilvēkus pēc lozes nošaut!» - Celies, vakarvējš, un aši tāļāk! Pretī ļaudis brauc, kas nāk no muižas, Ratos gulētājs, zēns kājām līdzi: Kur tu, zēnin, vai no muižas kroga Tēti mājās ved, kur alu dzēris? «Nau vis tētis muižā alu dzēris, Tēta asinis ir muižā dzertas, Muižas stedelē vēl lok tās suņi, Tur, kur tēti sita divsimts kokiem.» - Celies, vakarvējš, kaut spārni pagurst, Lēni vēsini tās karstās vātis, Laidies tāļāk, lūkot lauku ļaudis! Druvas melnas, pļavas piemirkušas, Tur vēl tīrumi stāv nenokopti - Meža putni nau vēl pievākuši; Tur vēl siens ir nepļauts, sapelējis - Meža kustoņi nau pievākuši; Rudzi nekulti, un lauks bez vagām: Kas lai rudzus kuļ? - kad rudzu kūlējs Pats tiek plānā klāts un kults ar rikstēm; Kas lai vagas dzen? - kad vagu dzinējs Pats guļ asnīs izvagotām miesām; Kas lai mājas kopj? - kad māju kopējs Pats ir piekopts cietumā jau gadiem; Kas lai sienu pļauj? - kad siena pļāvējs Pats guļ nopļauts, ierakts meža malā.» Meža malā redzas melni stumbri, Mūra drupas, apdegušas spāres, Kaudzes gruvekļu un pelnu kopas,- - Tur reiz māja bij un klēts, un rija. Paliec, vakarvējš, kur laisties tāļāk? - Kul to labību un kop tās mājas, Drupas izslauki un sadzen kopā, Pelnus saviļā pa vienai vietai, - Bedrē saimniekam pie meža malas Uzber virsū vieglu smilšu kārtu, Lai tā kaulus neiznēsā vilki. - Paliec, vakarvējš, ar smagiem spārniem, Es ar citu iešu - rīta vēju! TALSU TIESA Epizode no revolūcijas Veļu vēji vēlu vaimanāja, Vedot vasaru un dienu dusā, Vērās lēni vēsie tumsas vārti, Kas uz nakti un uz nāvi vada. Svētā vakarā vēl virināti, Vērās vēlu vecie cietumvārti, Savās vaidu balsīs žēli kaucot: Ielaiž zaldātus, kas, slēgtus važās, Atved nodot piecus jaunus vīrus. Cietums dāvā tiem pēc karstas cīņas Vēlu dusu vēl, - bet rīt jau agri Rūgtais ceļš tos ved uz citu dusu. Veļu vēji vēlu vaimanāja. Vēl to pašu nakti aplidoja Vēlā soda vēsts ap visiem Talsiem. Biklā uztraukumā čukst un svaidās: - Klau! - Ir dumpja galvas šurpu vesti! - Brāļi Timmas, Sedliņš, Šteinboks, Klimpmans - - Ak vai tas, kas sekretārs bij valdē? - Taisnis vīrs, bet pārāk ass pret kungiem. - Es jau teicu, es vienmēr to teicu - - Ko nu mēs pret varu izdarīsim? - Bet tu pats jau nodevi tos vīrus! - Ko tad darīt? Tīk tev lodes baudīt? Veļu vēji vēlu vaimanāja. Vēl to pašu nakti pavēstīja Desmit talsniekus, kam jābūt klātu, Kad top nosodīti dumpenieki. Un lai netrūkst mācītājs un priestri, Jo, kur asins izlej, tur ir vieta Kristus mīlestības vēstītājiem. Vēlu, negriboši saule lēca, Miglas autā tinās drebinoties -- Agri steidzās liecnieki un priestri, Kad tik strādnieki iet vergot darbā, Kad tik bērniņi iet mācīties Ticēt dieviņam un klausīt kungiem. Priestri atnes svētas vakariņas: Varoņdvēsles glābt no pazušanas, Lai jel zemojas un grēkus žēlo! «Ko mums zemoties? Lai bendes smīnē: Lūk, tie atzīst nu, ka sods ir taisnis! Nē, tas nava sods, tā rupja vara. Mūžam neiesim mēs pazušanā, Savos darbos dzīvosim tai tautā, Kuru mīlējot mēs ejam nāvē. Nesarūgtinat mums beigu brīžus!» Un tā palika tiem mācītājiem Svētās vakariņas neapēstas. Stundu priestri velti izmocījās, Laiks nu zaldātiem vest lietu galā. Zaldātvidū, arestantu drēbēs, Pieci jaunekļi iet nāves gaitu: Vaigos bālums mīt, bet miera un lepnums, Skaidra gaisma pārlieta pār sejām; Pierē valdoša sēd liela doma, Uzacīs sev ņēmis vietu lepnums, Lūpas smaida nebeidzamu mīlu. Bet pār visu staro 1ielās acis Svešu gaismu, kas kā kvēls un zibens Dvēsles dedzina, uz kurām uzkrīt. Jauniem mocekļiem uz pieres doma Visusmagākā un svarīgākā: Visas cilvēces un visu zemju Jauna dzimšana caur viņu nāvi! Viņiem lielā pilnvara uz mokām, Viņi aizstāvji un runātāji, Kuri aizstāv, liekot savu dzīvi, Kuri runā ne ar karstiem vārdiem, Bet no sirds ar karstākajām asnīm. Viņiem jāizpērk ar savām asnīm Simti tūkstoši un milijoni: Viņiem uzdots lielais upuramats. Jaunie mocekļi ar mīlu smaida: Visu tautu senu senām ilgām, Senām vaimanām un pārestībām, Cēlo jūtu kājām mīdīšanai, Dziļām ciešanām un sūrstēšanām, Siržu sāpēm katrā dvašas elpā, Lielām, postalaiku nenomāktām, Mūžam jaunām cerībām uz laimi - Jaunie mocekli nes visiem mīlu Savā lielā pēdējā un pirmā Dzīves uzvargaitā, nāvi veicot, Aiznes līdz sev kapā visu sāpes. Jauniem mocekļiem ir miers un lepnums: Dzīves mērķi tie ir sasnieguši, Viss ir izbaudīts, un laimē sniegta, Viss ir izpildīts un beigts ar reizi,- Un ne garākā un darbīgākā Lēnā mūžagaita nedod vāirāk. Miers un lepnums, bet bez patmīlības: Jo ikviens jau spēj šo darbu darīt, Lai cik mazs viņš justos savā sirdī. Un šis darbs lielākais par visiem: Sevi atdot sevi piepildīties, Iet līdz galam tur, kur sākas visums. Jaunie mocekļi iet lieto gaitu, Ratos sasēduši, brauc tiem pakaļ Bendu virsnieki un nāve priestri: Vaigi sarkuši tiem - ne no kauna, Mutes pārdrošas tiem - ne no dūšas, Spirts tiem dušu dod un nosarkumu. Zirgi vienaldzīgi velk tos ratus, Zaldāti kā zirgi vienaldzīgi Savus pašu brāļus ved uz nāvi; Viņu prāts ir sakalts dzelžu važās, Kas ir smagākas par varoņvažām. Pag, i tās reiz dils, i tie taps brīvi. Nāves gājiens iet pa Tukumielu - Vārdā «Tukums» uzvara un slava - Bāztinpilnā ielā svinīgs klusums: Miera ļaudīs satraukti un bāli, Briesmu gājiens negribot tos pievelk Neatlaidīgi kā sirdsapziņa. Varoņskatieni tos dzeļ un satriec, Kur tie uzkrīt, beigu reizē sveicot; Tikai biedri nāves nopietnībā Panes varoņskatu dziļās liesmas: «Šodien jūs un rīt jau mēs uz nāvi! Jūsu liesmas glabāsim un kursim!» Nāvei laika nau iet tāļu ceļu: Soļu simtu pārs no Talsiem ārā Divas kalsnas meža ābelītes; Tās jau aplietas ar varoņasnīm, Mēmi stāv, no bailēm sastingušas,- Tur tai atmatā būs soda vieta. Nu tu, bendes virsniek, rīko ļaudis: «Stoi! mēs sasnieguši īsto vietu! Piesist kārti, kur lai stāv tie pieci! Bīdat publiku gar malu stāvēt! Ārsts un liecnieki, un priestri klātāk! Lasi, sekretār, nu asins tiesu!» «Pag, jūs priestri! Gumdat vēl tos piecus! Varbūt tomēr kādam gars ir salauzts? Lūk! viens nožēlo! - jā, dievs ir spēcīgs. Nu tik klāt pie kārts tos visus piecus!» - «Arī to, kas grēkus nožēloja?» «Arī -to, dos vēlāk žēlastību.» Bungu rībiens rūc kā zvērs no prieka, Kad var droši saplēst laupījumu. Jaunie varoņi ar stingriem soļiem Pieiet klāt pie kārts un atgriež krūtis Pretī stobriem: miers un gara lielums Neiznīcināmi svina lodēm. Klusi noklab, patronas liek flintēs. Nāves klusums krīt uz visu lauku. Varoņjaunekļi vēl atvadoties Paceļ cepures: «Lai dzīvo brīve!» «Pļī!» skan komanda, un norīb zalve, Pieci varoņi pie zemes nokrīt. Ļaudis sakustas, kā paši ķerti, Skaidrā gaismā dzestri skatās saule. «Pļī!» un otrā, «pļī!» un trešā zalve: «Ē, varbūt vēl dzīvība kur turas?» «Nu, tu, Blāze, ārsts! nu tavs ir amats,- Ej un palūk, vai tie krietni šāva?» «Asins tek no līķiem netraucēti; Visi pietiekoši nomiruši,»- Dakters vēro ar lietpratību, Prātā pārlikdams, cik algas dabūs. Ātri zaldāti rok seklo bedri; Ieklāj salmus; iemet četrus līķus; Ātri mašas, ātri zemes virsū! Nu var brīvi elpot visi bendes. Piekto zēniņu dod «piederīgiem», Līķim rādot vēlo žēlastību: Nu tas gulēs iesvētītā zemē, Četrus prastos līķus nievāt varēs. Maza kopiņa uz atmatiņas. Beigts - un izklīst ļaudis nāves klusi. Bet tos varoņus i nāve svētīs, Bet to bendi vēl i nāve sodīs: Mūžam spļaus uz tavu vārdu, Rāden! -Katru pavasar' tās ābelītes Baltus ziedus raud uz kapu kopām, Katru rudeni tie veļu vēji Vēlu vaimanā uz kapu kopām. Ko jūs raudat? Ko jūs vaimanājat? Mūžam varons neiet pazušanā: Nāvesspēkā jauna cilts jau ceļas. Trūkst dzejolis Līdzi miltiem izput tava dzīve, Trūkums dzirnās samaļ tavu mantu, Tavus kaulus, tavu sird' un dvēsli. Ko vēl zeme dod, to atņem naidnieks. Kur tu vienreiz gadā aris, sējis, Naidnieks trīsreiz pāriet, pļauju ņemdams, Kad tik nepaliktu tev kāds kumoss, Ar ko bērnus glābt no bada nāves, Visu tautu izskaust - tas tiem nolūks. Visai zemei pāri staigā liktens, Pilnu posta sietu krata rokās, Likstas putekļus mums galvā sijā. Smagi, pelēki tie visu pārklāj Tā kā rūsa, kas uz zāli uzkrīt, Tā kā lavas izverzuma pelni, Lēni noslīgst visi zaļi zari, Zariem līdzi dvēseles un galvas. Izsijājis likstu visā zemē, Liktens sietā atlikušos ašķus Met ar varu virsū latvju druvām - Pašus rupjos nāves pabirumus. Zvēri atrāva no manām miesām Manu dēlu, manu dzīvu dvēsli, Manu sāpēs dzemdināto dēlu. Sev pie krūtīm spiedu tavu galvu, Sirmiem matiem tavu vaigu sedzu, Rokas liku tev par bruņām apkārt, Cilvēcības svētā patvērumā Tevi paglabāju, mātes klēpī. Sarauj pušu manas kalsnās rokas, Plēs no galvas manus sirmos matus, Min ar kājām svēto mātes miesu, Tad tu dēlu atrausi no manis, Kas ir saaudzis ar manu miesu, Piesiets klāt ar sirds un asins dzīslām. Viņi rāva manas kalsnās rokas, Pušu pārlauza man stilbu kaulus, Manas rokas nocirta no pleciem., Dē1a miesās pirkstiem pieķērušās. Manas rokas nokārās tam sānos, Nu tu varens būsi dubultrocis, divējs. Divējroči uzvarēs šo sauli. Ka jūs nobālējāt, asins zvēri, Mātes rokas redzot karājoties Sava dēla asiņainos plecos. Tur ir īstā vieta mātes rokām. Dziļā sniegā lapsa lēni brida Sīku lūžņu kaudzē slapstīdamās, Pētot augsti galvu, pacēlusi, Biezu tumsu acīm caururbdama. «Kas par pēdām ved uz manu alu? Kādi mednieki te mani traucē, Slēptā biezoknī pie lūžņu kaudzes, Kur ne meža zvēri nemēdz lodāt? Pēdas aizvilktas ar kuplu egli, Kā man astes kuplums aizvelk pēdas. Pieci vīri kaudzē salīduši.» Asu pulversmaku lapsa saož, Mitrus kažokus un sviedru drēbes; Smaga, nelīdzena elpošana, Viegla trīcēšana lielā salā. Vienā kamolā tie saspiedušies. «Ak, jūs, mana miera traucētāji, Visiem rīkles pušu pārkodīšu, Kamēr jūs vēl guļat saldā miegā.»

RAINIS RAIŅA DZĪVES LAIKĀ NEPUBLICĒTIES DZEJOĻI I DAĻA Spalviņu sīko, Kur tu tā skrieni? Kur tu tā lieni Krūmiņu starpā? Vai tevi vējiņš Putniņam plūca, Kad viņš tā dūca Dusmīgi vakar? Vai ir cits putniņš Sīvajā kaujā Saķēris saujā Asajiem nagiem? Vai līdzi kriti, Spalviņām birstot, Putniņam mirstot Nebaltā dienā? 27. 4. 1918. 1882 MĪĻAI  LĪZIŅAI VĀRDA DIENĀ Eita jūs, pantiņi, sveicināt eita! Sveicināt māsiņu tāļajās mājās! Šodien priekš gadiem tā pasaulē stājās, Pasaulē stājās kā latviešu meita, Stājās kā māsiņa mana. Māsiņai laimiņasvēlēšana! Pasaules pilsone, māsiņa, esi! Latviešu tautiete, māsiņa, tieci! Savējo mīlule, māsiņa, tieci! Pasaules nastas kā varone nesi, Vairo tu latviešu slavu, Nepārstāj bāliņu mīlēt savu! Steidzat tad manim jūs, pantiņi trīsi, Sveicināt māsiņu tālienē mudri, Lidojiet vējiņa spārniņiem gudri. Vējiņš pie mīļās jūs aizvedīs drīzi, Pielūdziet labajo garu, Lai viņa sveika redz saules staru! 2. 9. 1882. Vāci tagad naski stāsta, Jūs to lasiet avīzēs - Latvji negodīga tauta, Pateicības nezinot. Nepieminot vairs, ka kungi Vergu saites salauza, Deva brīvību bez gala, Tiesības, ka sargies tik. Skolas deva, gaismu nesa, Tā ka acis žibēt žib. Deva, deva, devām deva, Pateicības nerada. Latvji viņus negodina, Latvji viņus nebaro, Viņi nomocījās velti, Tik aiz mīlestības vien. Kas gan kurpes āva kungiem, Viņiem vīles nobučoja? Kas gan visu, visu deva Saviem kungiem, valdniekiem? Grūti, grūti darbināja Viņus latvju nelieši, I pat paēst nepaļāva Vācu vergu vārguļiem. Ko nu saki, lasītāji, Vai nau tiesa vāciešiem? Neģēlīga latvju tauta, Otras nau vairs pasaulē! 1882. 1889 Es to vienmēr teicu: Ak, cik tas ir labi, Ka visgudrie suņi Muļķāki par ļaudīm. Pieklīda man sunīts Smalkas pūdelsugas - Mīļi biedri esam Nu jau ilgu laiku. Viņš man pasniedz ķetu, Klūp man pat ap kaklu, Jā, - kad maizi dodu, Nobučo pat roku. Būt' šis šunels cilvēks, Kaut ar beidzams muļķis, Viņš man rokā kostu, Netītos ar mani. Viņam kauns būt' manis, Manas zemas kārtas, Manas neizglītības, Manas baura vaidas. 1889. 1898 Kā karstas bailes mani grābj, Asinis aumaļām kāpj un slābj. Jauna, paša radīta dzīve lai jūk, Divkārša, sakalta šo pašu roku, Sakalta ilgstošu, tvīkstošu moku, Nākotne pāri mums kopā lai brūk? Tev vienai rokas, kas glāstot glābj, Kad karstas bailes alpām grābj. 1900 Kad lēni stājas dienas drūzma Un domas galvā gurstot rimst, - Kā tālā debess malā dūzma Man ausīs viņas skaņas klimst. Es apniku jau viņas gainot, Tās pazīstamās svešnieces. 1970. Līst lieti vienā laidā, Vējš lāses šaltīm dzen, Bet pavasara gaidā Tvīkst sirdis mūžīgi sen. 1901 Tiem skaļi smiekli rit, Kā strautiņš čalo, - Kas dzird, ko pulkstens sit? Vīns raizes skalo. 1901. Jau pārgājis gaismas Baigais svīdums, Uz zaļām lapām Guļ zelta spīdums. Tev nolija skumjas, Kā rasa no lapiņām līst, - Tik retas asaras vēl No skropstām rīst. 1901. Es zinu jūs, pusvientulīgie garā, Kas tomēr pie šiem laimes bērniem sliedza. Kas dzīvot spēj tik puslīdz lielā barā, Kur viņiem līdzjūtības neaizliedza, - Nekad tie visu nespēs likt uz spēli, Nekad tie nesacīs ne jā, ne nē. 1901. Paliekat jauni līdz sirmiem matiem, Jūs, vecie draugi. Lai vecā mīla ir jautriem skatiem, Zeļ jaunie augi. 1901. Es veco mīlu iz krūtīm Nespēju raut. Uz jauna gada jūtīm Vēlētos atkal jūs skaut. 1901. 1902. Pa visām istabām Man dienu saule iet, Iet pilnām riekšavām Man siltu zeltu liet. Tais siltās istabās Dien-nakti katru brīd' Div brūnās actiņās Vēl siltāks uguns spīd. 1902. Vēl nebij miega plakstiņos, Kad svīda sārtais rīts, Es ilgi tevī raudzījos, Mans baltais mīlulīts. Ar viegliem smaidiem lūpiņās Salds noslēpums tev slēgts. Es vēros, vai to risinās Man gaišais saules lēkts. 1902. Lepni, kā sarkana gaiļa spalva, Līkais, augošais mēnestiņš Cepurei aizsprausts, atmesta galva, Izgāztas krūtis, - tā atnācis viņš. Austra tam uzsprausta zobena galā, Acīs laiskajiem snaudējiem žib, Sietiņš zobenam spīguļo spalā, Līdzi lielajiem izmirdzēt grib. 1902. Lēni lapas virinājot, Bērzi šūpo savus zarus, Rāmi kaisa raibā rakstā Vakarsaule sārtus starus. 1902. Gar zemi zemu vilkās vējš Un zaļo zāli viļņos vēla, No ceļa sausās smiltis cēla Un gaisā grieza virpuļos. Nau ļaužu sirdīs telpas žēlumam, Līdz malām pilnas tās ar mantas kāri. 1902. 1903. Tad labāk nedzīvot! Ne dzīvot tā, ka tavas acis skumst. Tad manas dzīves gaisma tumst, Tad labāk nedzīvot. Stāv durvis vaļā - No viņas istabas Iz savas pakrēslas Es skatos zaļā Caur logu mirdzošā Siltsaules pagalmā. Pie tumsā laura Tur gaišas olīvas, Tur sudrabnarcisas Uz zaļā maura Caur logu mirdzošā Siltsaules pagalmā. 1903. 1904. Vēl priežu mežs ir zaļš un svaigs Gandrīz kā vasarā, Vēl debess zils, vēl gaiss ir maigs, Un silts vēl aizvējā. - 9. 1904. A LA NORDSEEBILDER Nakts ņem mākoņus pilnām saujām - Baltās, čauganās pūkas kā vilnu, Noberž spodras mazās zvaigznītes Un lielo sudraba mēnessripu, Lai būtu debess dēliem ko ripas kaut No vienas debess malas uz otru, Bet izberztos mākoņus nosviež nakts Gar debess pakšiem, lai brīvs būtu ceļš. 1904. 1905 Neatgriezies savā mājā - Tā ir bezgalīgi drūma, Vientulīga, gluži tukša, Gluži atstāta no visiem; Nau ne galda, nau ne gultas, Nau ne aizvēja, ne ēnas. Vējš visgarām brīvi staigā, Gaisā galvu tura skaidru. - 7. 1905. Ja visiem laipnis būsi, Tu vientieša vārdu gūsi, Bet, rokas ja smagi tiem uzliksi, Sauks tevi gudru un varoni. 19. 9. 1905. GRĪZIŅĀ Spiegs, vai dzi', kur kliedz! Miedz tik turpu, miedz! Grīziņā stāv ļaudis baros, Staigā sarkankarogstaros, Dzied un sauc, un runā brīvi, Galvas nēsā lepni, spīvi, - Pulka naudas pelnīsi, Tec tik turp un pieraksti. Pieci rubļi gabalā - Tec tik, spiegs, un uzošņā. Spiegs, tas turpu miedz, Tāli dzird, ka kliedz: Simtu tūkstoš, pilns viss laukums! Kur te paspēt? Veltīgs braukums! Visi pierakstās jau paši, Pazūd brangi spiega graši. «Brīvibu!» tik visi bļauj: Velns un prokurors lai rauj! Spiegs un žandarins lieks! Visus projām trieks; Tauta pate sev grib valdīt, Pabeidz varas važas skaldīt; Sociālisti brīvi staigā, Spiegi paliek bāli vaigā: Prom, dzi, vecās drupas post! Spaids un patvaldība nost! Pieci rubļi gabalā - Kas lai tagad samaksā? Jel reizi nosviežat no pleciem nost, Šo vienu reizi, pelēcīgos svārkus, Ko mūžu dienu redz jūs valkājam. Tie taču nau jums pieauguši klāt, Par otro dabu jums jau palikuši? Gan pelēcīgos ikdienības svārkus Jūs brangi piemērojat apkārtnei, Kas netīrpelēka un bezkrāsaina. Jūs tā no dzīves briesmām izbēgat Kā daždien sīki, bikli kukainīši, Kas krāsu pieņem sev no apkārtnes. 1905. 1906 Vēros gaidīdams debesīs augšā, Saucu pēc atbildes vaimanādams; Braucu jūras dziļajos ūdeņos Atkal no debesīm lūkojos dzelmē: Debess ar jūru saskatās smīnot. Kāpu kalnā un kliedzu no visas krūts, Un atbildes klausījos zilajās tālēs: Paša balss man par atbildi nāca. 8. 6. 1906. Vakarā no karstām, šaurām ielām Eju laukā es ar savu vārgu: Es to dzesināšu lauka vējā, Es to pūtināšu mīkstā zālē, Saldu zāles smaršu vēdināšu. Un, kad miers uz zemi lēni laidās, Gāju mājās es ar savu vārgu Īsu dusu meklēt karstās ielās, Sevim līdzās guldot savu vārgu. 9. 6. 1906. Visu varenajam laikam nebūs Vairs pār mani varas; Smagums, jauceklis un auksta tumsa Paliks dziļā lejā - Spoža liesmiņa caur gaisiem lidos, Viegli plīvēs. 10. 6. 1906. Pie tavām kājām zemes pīšļi līp, Tev matos sēstas ielas putekļi, Un gaišās acis sīki krišļi tev grauž. Tev ar zemes smago gaisu pilna krūts, Lec iznīcības aukstā atvarā, Un, dzīvs vai nedzīvs, iznāksi tu skaidris. 10. 6. 1906. Dzīvot neredzamu dzīvi, Iet ar nedzirdamiem soļiem, Klusēt un ciest: Caur asiem rugājiem basām kājām, Caur svešiem ļaudīm aizmiegtām lūpām. Ko viņi darīt spēj? Asiņos basas kājas, ne dvēsele, Saplosīs garu ļaudis, ne dvēseli. Klusēt un iet savu gaitu, Līdz atnāks laiks. 11. 6. 1906. Saltums pa visiem kauliem - Bet es esmu viens; Tukšums visapkārt kā izkultā rijā - Bet es esmu viens; Tumša nakts, un es nezinu, kur ir ceļš - Bet es esmu viens; Es tikšu tomēr galā reiz, Jo es viens un brīvs. 13. 6. 1906. Ko tu palīdzi, spārnotais vārds, Tu, strauta ritumā ritošā doma Un liegā jūta, kas vēsmai līdzi Klausies, kā pate sev atskaņo lapās? Kādu mīklu tu atminēt spēj? Kādu spēku tu dvēselē raisi? Kas spētu man līdzēt? Zinu, zinu: tu daiļumu dvašo, Aizmūžu neizsakāmā mīkla, Kas dvēsli kvēlēs kausē smalku - Un dzīve tad dvēsli samaļ jo drīzāk Un aizsviež nost. Es ātrāk pats tevi aizsviežu nost: Noskani žēli kā lapu šalka, Aizriti ūdenī, zemē krīti no gaisa Kā vanags ar pāršautiem spārniem. Tu, spārnotais vārds! 14. 6. 1906. Tiek lauki tukši, Un pļavas izkalst, Bet skaļi līgo, Kas pļauju vāc. Pa tukšiem laukiem Kā meklēdams klīstu, Kur mana pļauja - Rugājos sirds. To nesu mājās No tukšiem laukiem, No tukšiem laukiem, No kaltušām pļavām. Tur visai ziemai Būs gana, ko ēsties, No manas pļaujas Ko gremzt un grauzt. 15. 6. 1906. Šurpu un turpu mūs liktens svaida, No nelaimes laimē ceļ Un, pēkšņi atpakaļ nelaimē grūzdams, Lauza mūs mūžam kā koku vēji. Bet, kuri galīgi nesašķīst, Tie lokoties spēcīgāk sulas dzen Un sīksti un šmaugi stāv simtu gadu, Ne pēdu neatkāpjas no savas vietas. Pret visu niknāko negaisu krūti: Tad labāk jau lūzt Un krītot apsist ap simtu asu apkārt Ēkas un laukus, un sīkākos kokus, Ka gadiem vēl trīsot vareno piemin. 15. 6. 1906. AUKLE Sāpe ir mūsu māte un vārgs ir tēvs, Un mūžīga rūpe ir aukle, Aukle mūs izceļ iz mātes klēpja, Nostata kājās un māca staigāt, Un vada bērnu ar kalsnu roku, Un rūpīgi neatkāpjas ne mirkļa; Un, ja tēvs, māte mūs aizmirst spētu, - Aukle līdz galam pavadīs mūs, No viņas varas mēs neizaugsim Līdz sirmiem matiem. 16., 19. 6. 1906. Netīra, veca sieviņa atkal un atkal apkampj Jaunekli un nevar atlaisties. Vai tas viņas vienīgais, No daudziem labākais? Nē, pats tas palaidnis, Viegls un slinks, un neuzticams, Nekur tas neder, Nevienam nau vajdzīgs. Viņš jau ir iedzinis viņu badā, Visi gudrie ļaudis tai liek viņu mest, Viņš labsirdīgs gan, bet nepateicīgs, Bet viņa atstāties nespēj. 21. 6. 1906. ZELTA MĀCĪBAS RIEKŠ ZELTA ĪPAŠNIEKIEM P a r   k r ā š a n u Visur būs tev mantu krāt, Kur tik vien tai tieci klāt; Lai Cits brēktu, ka tu laupi: Sirds tev teiks, ka tu tik taupi. P a r   r a ž o š a n u Laid tik, lai griežas mašīnas rats, Lai strādnieki cītīgi strādā, Lai jaunas mantas tik gādā, -_ lzdalīt mantas tu pratīsi pats. P a r  k ā r t ī b u Kārtīgi strādā un netaupi sviedrus No citu vaiga, - Kad ceļas klaiga, - Liec kārtīgi saņemt tos «biedrus». P a r   p i r m o   v a j a d z ī b u Māki tik spiest, Gan maks mācēs briest, Gan spiestais ciest, Gan mantnieks šķiest. 1905. Es tiku draugam jautājis: «Bij senāk stalta «Dienas Lapa» - Teic, kas no viņas tagad tapa?» - Uguns gaišums slāpēts, izdedzis, Un viņas vietā kūp tik dūmi, tvaiki: Ak, «Mūsu Laiki»! Šis manas dziesmas pēdējās priekš jums, Jums cīņā nevajaga dziesmu - Jūs laukā iesat: zaļš mežs, zils jums, Un laukā mestu dziesmas vārdu liesmu. No liesmas aizdegsies plašs ugunskurs, Viss kūp, un biklie brēc: to briesmu, briesmu, Kas liesmas apturēs? Kas projām burs? Kūp visi lauki, zaļi meži, krūmi, Un liesmu aizklāj, elpu aizrauj dūmi. 28. 6. 1906. Vai, vai! Asinīs rokas mērcētas! Nāvē balsis brēkušas! Vai! vai! 29. 6. 1906. Dzīvību dzīvot nau vērts, Kad nedzīvi locekļi lokās; Nedzīviem vieta ir kaps - Ņem mani, mūžīgā nakts. 8. 7. 1906. Dzīvības mūžīgam spēkam, Vai tam lai es uzlieku vainu? Tādēļ vai dzīvot nau vērts? - Dzinējs - viņš, liedzējs viņš nau. Dzīvības liezēju meklē, Kas dziņas mums izkaltē seklas, Palīgu dzīvībai sniedz, Dzīvības liedzēju liedz. 8. 7. 1906. Sajēgt - tas nava zināt Un mērot, un dalīt, un skaitīt, - Sajēgt - ir visumu tvert, Attēlot, radīt un augt. 8. 7. 1906. Lauks ar acīm, meis ar ausim - Nu, tad redzat, nu, tad dzirdat Redzat manu izmisumu, Dzirdat manu vaidu balsi! - Lai to nestu jūdzēm apkārt - - Smiekliem bez gala? 9. 6., 8. 7. 1906. Migla lēni ceļas un mainās, Augšup kāpjot iz upes dzelmes, Ceļas un mainās dīvainos tēlos, Plešas un valstās, un ainas jūk. Miglai līdzi ceļas un mainās Mīklainas ainas iz dziļas dvēsles, Jūsmas un domas, un plūstoši tēli. Acis aizrautas ainām seko Caurām naktīm pie upītes malas, Kā tās ceļas un mainās, un jūk Mīklainā gaitā. Caurām naktīm sēdēt un miglu tvert, Un miglas ainās minēt mīklas - Bet miglas ainas netop par dzīviem tēliem, Un dvēsle ainās izgaro tukša un žūst Kā vasaras karstumā tērce. 21. 7. 1906. Celiņš pa zāli un labību lodā, Lēni šūpojot zirgs mani nes. Siens guļ saulītē nopļauts vālēs - vēl nopļauts tu smaršo, mans mīļais siens, Ak, būt man kā tev un nopļautam smaršot! Teic siens: «Drīz būsi!» Spīd akmens saulītē, ceļmalā nomests - Vēl nomests tu spīdi, mans mīļais akmens, Ak, būt man kā tu un nomestam spīdēt! Teic akmens: «Būsi.» Dveš zeme saulītē uzartām vagām - Tu uzarta dvašo, tu mīļā zeme, Ak, būt man kā tu, kas uzarta dvašo! Teic zeme: «Būsi.» Celiņš pa zāli un labību lokās, Lēni šūpojot zirgs mani nes Pie tevis, pie tevis! 21. 7. 1906. Dvēsle sēd pie spoguļa Dienā, bet vēl mīļāk krēslā: Platām acīm nolūkojas Savas pašas acu dzelmēs. Acīs atspīd debesis, Zaļa daba, melna dzelme, Netverami spīgo jūtas, Dziļumā kā nakts guļ mīkla. Dziļo mīklu atminēt Dvēsle raugās savās acīs: Bezdibens un vientulība - Acis aizveras bez vaļas. 22. 7. 1906. Prāts mans ārsts, ap mani staigā, Galvu lauzīdams, ko darīt: Vājnieks mūžam nīkst un vārgo, Nelīdz mācības, ne zāles. Jūtas, žēlsirdīgās māsas, Silti sedz un maigi glauda, Sēd pie gultas gurdā vaigā, Asras rit uz spilventiņa. Gaisā iet! - Tur auksts un vējains; Ļaudīs! - Ko viens otram līdzam? - - Aīzklāts logs un rāma gaisma, - Un tik daudz, tik daudz ir laika. 22. 7. 1906. Kad iznāk posts iz liktens vārtiem, Garās drēbēs tam žēlabas seko Un klusas raudas ved pie rokas, Bet vaimanas pakaļ balsi brēc Un aizsteidzas priekšā, un atgriežas atkal, Un ķērc bez miera, un mulsina prātu, Un postu vēsta jau jūdzēm tālu, Priekšlaikus sirdis ar bailēm krata. Salstot un slapstoties trīsas lien, Pie sāniem gluži tām draudi kauc, Un lāsti šņako bezzobu mutēm, Nevarīgi uz spieķīša balstās, Un, kad jau posts sen steidzas tāļāk, Lāsti, un raudas, un vaimanas plosās vēl, Bet pēdējās žēlabas paliek mājās, Garās drēbēs pa istabām staigā Un cauras naktis pie gultas sēd, Drebošo dvēseli rokās tura. Kur ir tas darbs, Kur pielikt spēku, Kas prasa zibeni, Kas prasa liesmu? Kur klints un ozols, Ko varai šķelt? Viss zems un klajs. Ko spārdīs zibens? Viss purvā mircis. Ko kveldēs liesmas? 5. 8. l906. Es zinu, ka nekā es nepanāku, Pa velti gaisu viļņo mana balss, Kā nopūtas pa velti cilā krūtis, Lai smago nastu veltu no tām nost. Es zinu, ka nekā es nepanāku, Bet ilgas pārvarim mani dzen L1n svaidās kā lapsa dzelžos: Bet tomēr, bet tomēr! 17. 8. 1906. Ar tukšām rokām es eju mājās - Atkal un atkal - kur esi, dvēsle? Daba saistīta miegā bez apziņas, Kas viņu modina, tam viņa runā; Cik gara tai iedveš, tik pretī dveš. Ļaudis staigā un runā, un smejas, Bet viņu acīs mirdz dvēsles tukšums. Cik mīlas ielej, tik bezgalā zūd, Vai izsmeļ sev sirdi visu līdz galam . . . Kur esi, dvēsle? es eju atkal, Līdz nesīs ceļi - kur esi, dvēsle? 23. 8. 1906. Izraut iz dvēseles visu, ko mīlu, ko turu, kas esmu, - Sirds, vai tas iespējams nau, sirds, vai tā spēka tev tiks? 30. 8. 1906. Mākoņu ēnas pāriet tiem pār viņu pieri kā domas, Reti ērgļi velk savus lielos lokus, Un gaisa kuģotājs paceļas zinkārīgi telpā. Tur nevar dzīvot priekš sevis tīkamu mūžu, Bet visas lielās domas no turienes vāk Savu svētīgo valgumu - Buda un Kristus, Ruso. 12. 9. 1906. No zelta matiem Stīdziņa Starp tavām krūtīm Izstiepta, Pie krūtiņu galiem Karājas. Tur mana dvēselīte Šūpojas Kā spīdinzaļgans Spigutīts, Un šūpojoties Matiņš trīc; Kā krūtiņas nodreb, Kad pukst tev sirds, Tā matiņš un spigulīts Zeltaini mirdz. 12. 9. 1906. Un jūs nolādēta tauta būsat, Ja jelkad to pieminēsat rāmi, Ja bez šausmu un bež dusmu būsat. Nau šīs dziesmas teiktas garam laikam, Lēnam daiļumam, un asins briesmas Ir šīs asnis dziesmās izspiedušas. Tās nau manas, tās ir visas tautas, Manām asinīm tik uzrakstītas. 18. 12. 1906. I Vai, dvēsele, sarksti Pati no sevis Kvēlošā kaunā? Tu neticēji. Tu neticēji, Ka ir vēl jūsmas, Ka ir vēl jaunas Sārtzaļošas sirdis Kā ziedoņa zāle, Kas elpo pret sauli. Tu neticēji, Ka ir vēl smalkas Trīsošas stīgas, Kas vieglai vēsmai Skan saldi pretī. Tu neticēji, Ka ir vēl krūtis, Kas spētu mīlēt Caur tālēm cauri, Kas nedzird neviena Mīlas vārda, Kas neredz neviena Laipna smaida, Kas neprasa sevim Ne rokas spiediena, Kam pietiek jūtas, Kas dveš iz dziesmām Un labas sirds, Kas spīd iz burtiem. Vai, dvēsle, sarksti Kvēlošā kaunā? Tu biji vāja, Tu neticēji. II Tu pati sevi Gribēji vairīt No auksta skata, No vienalga vārda. Tu savu svētumu Gribēji apslēpt, Lai skaņas sevī, Tukšumā izgaistu, Lai rupjas rokas Nerautu stīgas, Lai puķu dārzā Nemītu rozes, Lai tavu avotu Nesadumbrotu, Lai neizsmeltu Dzidro veldzi. Tu biji gudra, Mīļā dvēsle, Tu gribēji sevi Taupīt un sargāt. Neesi gudra, Esi tik liela, Neesi avots, Esi upe. Teci tāli Un plūsti plaši, Dzirdi tauriņus, Ņirbošos spārus, Dzirdi puķes un zaļo zāli, Un lielos pulkus Raga lopu, Kas tavus krastus Sabrien dubļos: Tavs ūdens beigās Nomazgās visu. Neesi gudra, Esi tik liela, Lai tava devuma Pietiek visiem. III Tici pats sevim, Neviens nau tik niecīgs, Ka nebūtu zelts, Ka nebūtu nesamaksājams Dimanta dārgums, Dzīva cilvēka Dziļā dvēsele Neizpētīta Visos mūžos. Aizlaiku kustības Noslēpumu Dīgļus jaušam, Sēklas, kas slēpjas Akmens sirdī Un tālās zvaigznēs. IV Jūs, dienderu dvēsles, Skaudīgiem skatiem, Glūnošiem soļiem Man pakaļ līdāt Ošņāt manus ceļus, - Manas jaunās drēbes Jūs apnēsājāt, Purpura mēteli Aptraipījāt Netīriem pirkstiem. Man riebjas šis mētels, Kas bijis jums plecos, Jums vilcies pa kājām Pār garumgari Netīrās istabās, Krogos. Še, ņemat, izdalāt viņu. Kaudamies, kliedzot Savā starpā pa lupatām; Šim lupatiņa, tam lupatiņa, Ko savus pelēkos Ikdienas svārkus Sarkani izraibot. Ejat tad apkārt dziedādami Un rādāt ļautiņiem Kumēdiņus Kā ziemsvētku dāki, Dēvēdami sevi par dieviem. Man mētels nau vajdzīgs, Es esmu audējs, Es adīšu pats Sev zelta svārkus, Un, ja man tie apniks, Es metīšu ielas vidū Vizuļu saujas, No viena vizuļa pietiks Visai dzīvei ko starot jums, Jūs, dienderu dvēsles, Kas druskas raujat No bagāto galda Un nesat tās apkārt, lielīdami Kā savu mantu. Jūs negribat godīgi sēst Pie galda un ēst, Jūs kaunaties sevis, Jūs dienderu dvēsles! Bet bagāts galds ir klāts Priekš godīgiem ļaudīm. V Tu bagātā dvēsle, Tu visiem devi, Kas vien tik nāca Uz tavām mājām. Tavs galds bij klāts priekš visiem viesiem, Un visi aizgāja sātni un gausi. Un tomēr tie lūkoja Slepus ko noņemt Un priecājās gauži Par savu maņu gudro Un ka tu esot tāds muļķa vīrs Un neprotot sargāt Ne savu drusciņu krājumiņa. Bet, ko tie bij dabūjuši no tevis, Ar to tie lielījās apkārt daudz, It kā ar sava paša mantu. Bet tu tos apbalvoji, Lai viņi mājotu pie tevis, Lai būtu tev draugi, Kas mīlētu tevi Un mācītos mīlēt visus ļaudis. Bet viņi atnāk un paķer, un bēg. Vai viņi sev paši grib dvēsli dēstīt No tava dārza paņemtiem dīgļiem? Vai viņi grib stāvēt uz pašu kājām? Grib lieli kļūt, lai citiem dotu? Ak nē, viņi grib kunga, Kas viņus valda, Un tu ar viņiem runā kā draugiem. Esi kungs, un viņi dievinās tevi. Tu gribēji sevim draugus audzēt, Vai tad tu zini, kā to var iespēt? Vai tad var pārvērst puķi par koku? Mūžam un laikam vien tas ir spējams. Tu devi, devi Pārpilnām rokām Bez skaita, bez mēra, Kas vien tik nāca. Kur tu gan liktu Savu pārpilnību? Tev bij jādod, Lai vieta tiktu Tavos plašajos apcirkņos, Kur tilptu labības kaudzes, Kas plūda kā avoti No tavām zaļām druvām. Tev bij jādod, Lai nepelētu graudi, Lai neapspiestu jauno ražu. 1907 SODI BEZ GALA Pār visu zemi asins smaka staigā, Vēl dzirdu, baroni pēc asins klaigā. Pēc vairāk, vairāk tik šie vilki kauc, Arvien par maz vēl tiesāts, kauts un šauts. Vēl kara stāvoklis nau atceļams, Par daudz tas ir šiem vilkiem patīkams. Tā viņiem neļāva nekad vēl rīt, Kā viņi ļaus, lai sodu laiki krīt? Vēl vilkiem netiek asiņu, ko dzert, Vēl mums to vārdu nau, ko asins tvert. Jau krievos atriebies ir nāves sods: Šiem nē, jo «sirds ir kurzemnieka gods». Vai ir tik saldas zemniekasinis, Ka vilks tās dzer un dzer kā aizsalcis? Vai septiņsimtu gadu nepietiek? No jauna mūs par ēsmu vilkiem liek? Vai visu tautu gan šī sauja rīs? Tad ātrāk aizrīsies un pārplīsīs. Lai vilks cik asins kārs, tas neuzvar, Bet uzvar tas, kas strādā, pļauj un ar. 3. 1., 6. 2., 3. 8. 1907. EPIGRAMMA Tie «deutscher Gott» un «mūsu» dievs tik saukā - Nu, lai viņš ir tik vācu, jūsu dievs, Mums mīļāks miets, un tas nau tievs, Ko dzīt jūs abus laukā. PĻĀVĒJS Iz pastartiesas dziesmām Nu pielūkojat, Vai jums kas svēts, Nu tas tiks pļauts, Kas bij še sēts. Nu viss, kas kaitīgs Šai druvā būs, Tiks izravēts Un krāsnī kļūs. Jau saule tveicē, Jau bālē lauks, Nu cirpe cirps Un sauja žņaugs. *  *  * Vai gods un cilvēks Pie jums bij svēts, Vai nauda vien, Un cits viss lēts? Ko jūs še sējāt Gadsimteņos - Vai graudos ies Vai pabiros? Jūs naidu sējāt Un niknumu, Nu pļaus jums to Ar uzviju. Ar mūsu sviedriem Jums slacīts lauks, Nu skatat vien, Kas tur jums augs? Ar mūsu asnīm Lauks apmēslots - Kāds stāds tas būs, Kas jums tiks dots? *  *  * No mūsu sviedriem Tiks jums sūrs, No asins lāsām Birs pilns jums pūrs. Liels birums ražas: Divdesmits grauds - Mēs, ļaudis, cietām Tik daudz, tik daudz! Nu pielūkojat, Vai jums kas svēts, Nu tas tiks pļauts, Kas bij še sēts. Nu saule tveicē, Kalps daļģi trin, - Tik pasmejas: Viņš darbu zin. 15. 1. 1907. 2. 2. 1903. NEPIEDODAMS PARĀDS Tūkstoš bērnu brēc: kur mūsu tēvi? - Viņu asinis no jums mēs prasām! Tūkstoš jaunavas: kur mūsu mīļie? - Tūkstoš sievas sauc: kur mūsu vīri? - Tūkstoš tēvi: dodat mūsu dēlus! - Viņu asinis no jums mēs prasām! Bet par visiem kliedz ar balsi mātes: Ko mēs sāpēs esam dzemdējušas - Bērnus, tēvus, vīrus jūs mums kāvāt! Visu Latviju un tālus laukus Pilns pielējāt ar viņu asnīm. Jūs mums parādā tās dārgās asins! Un šis parāds nevar tikt jums piedots: Kā jūs piedzenat līdz pēd'jam grasim, Tā jums piedzīts taps līdz pēd'jai lāsei! Tūkstoš mātes brēc ar lielu balsi: «Lāsts, kas aizmirst spēj! Mēs nepiedosim!» 8. 2. 1907. 31. 3. 1913. Platā lapa, vēsētāja, Vēsē manu karstu galvu; Ceļa malā sēdīšos, Galvu liekšu tuvu klāt, Kā tai manai meitenītei Klēpī galvu guldināju. 31. 3. 1907. Ar jaunu gadu! Un ar jaunu laimi! Mēs saucam atkal savus saucienus Un gaidām atbalsis no malu malām: Ar jaunu gadu! Un ar jaunu laimi! Visapkārt tumšs un tukšs, un klusums guļ. Ko viss tik tumšs kā pusnakts, kluss kā kaps? Nevienā logā nemirdz svecītes, Neviena sauciena, nevienas dziesmas, Kur agrāk dimdēja un uguns šķīda, Kad jaunu gadu sagaidīja prieks. Lai pate pusnakts būtu, ceļaties Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi, Jūs, mani mīļākie, jūs, senie draugi, Kas manu sirdi visu aizņēmāt Ar savām varonīgām dvēsles kvēlēm, Lai pate pusnakts būtu, ceļaties! Un degsim uguni ar jaunu gadu! Ar jaunu laimi apspīdēsim brāļus. Jūs taču reiz, kad aicināja laiks, Man līdzi izgājāt pa jauno ceļu. Un visus sūros garos gadus cauri Jūs nesāt gaismu tumšam miljonam, No viņa mūsu spēkus smēlāmies, Lai viņa spēkus ātrāk atraisītu, Mēs - viņa acis, ausis, rokas, galvas. Visapkārt tumšs un tukšs, un - atbalss nau. Ak, ko es mānu sevi veltām ainām: Tie mani mīļie, mani dārgākie Guļ saplosīti, pa visu tēvuzemi izkaisīti, Ne tēvs un māte nespēj uzlasīt Un klauvē mēnešiem pie durvju durvīm, Un visās nomalēs un smilšu kalnos Pēc mīļām miesām meklē vaidēdami; Ne nedzīvos tiem nedod atpakaļ, Lai māte neredz, kas tiem padarīts, Un visu zemi pilnu nepiebrēc . . . Visapkārt tukšs un tumšs, viens vienīgs kaps; Tā zemes sāls ir akli samīdīta, Tas zemes zieds ir tīšu plūkts un plēsts, Tā rota zemei norauta no galvas! Kā jūs pie vārda saukšu, mīļie, dārgie? Tu, tu un tu, - tu svētais mocekli, Kas rūgtās mokas izdzēri visdziļāk - Tik klusums aizsniedz tavu svētumu! Tu taisnais, mūsu gods un sirdsapziņa, Tu dimantskaidrā, cēlā dvēsele, Ko pašlabuma pīšļi neaizsniedza, Kas nosirmoji, nesot tautas sāpes, - Kā jūs pie vārda saukšu, dārgākie! Kad runāts vārds jau sajūtams kā smagums, Kā rasa gulst uz jūsu ziedudvēslēm, Kad tikai vientulības dziļās domas Bez skaņas cilā jūsu svēto miņu. Balss aiztrūkst, saucot visus tūkstošus, Tie kaudžu kaudzēm, šķiet, man virsū gulstas, Kad visus sakraut, viņi aizsprostotu Vai pašu Daugavu, ka pāri plūstu - - Lai arī būtu pāri plūdusi, Ka noskalotu zemes asins nost. Ak, cik ir plūdušas tās latvju asins, Kopš tapa trekni muižu tīrumi! Vēl pilni visi mitrie mitekļi Ar strādnieku un kalpu augumiem, Un ārpus - krievu, leišu mitros mūros Vēl mūsu brāļu kauli mirkst! Un ziemeļtundras visas piebērtas Ar mūsu mīļiem; tālās ārzemēs Tie aizpūsti kā ugunsgrēka plēnes! Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi! Ak, draugu mīļā balss man neskan vairs, Tie, kas mani mīlēja, tie miruši, Es atkal esmu viens Kā viņā pirmā trimdā; atkal skatos Iz lielās tāles mūsu nākotnē; Še labāk redzēt nekā mutulī, Kur griežas kūsādama ikdienība. Un atkal dzimtene guļ manā priekšā Kā plaši izplatīta balta sega, Ar zilu jūras lentu apšūta. Zem baltās segas svaigi kapi - Jā, kapi, jā; bet sega nau vairs balta, Par daudz tā mērcēta ir asinīs. - Ak vai, cik skaidri toreiz paredzēju, Cik pārāk pareizi, kāds laiks vēl nāks, Pēc brīnumskaistā ziedoņa tās briesmas: «Līdz elkoņiem, kā miesnieks, aptriepies, Par mieru mēļodams un klusu kaudams Pa pulkiem nevainīgus upurus Par labu kultūrai un gara gaismai; Viņš tautas asrās slāpē, žņaugos žņaudz, Tām mutes aizbāzdams, lai pārāk nebrēc.» Kas mani mīlēja, tie aizgājuši, Un jaunos draugus neredzēs šīs acis, Bet brīves slāpēs tauta neatdzersies, Un mūžam dvēsles iedegs sajūsmā Un sirdis nesavtīgi ziedosies, Lai sniegtu lielos cilvēcības mērķus, Un arī mūžam būs - kas mani mīlēs, Kaut manas rokas neskars tos, - tie būs; Jo mūžam būšu es pie darba tautas, Kad viņas ilgu jūtas jāizteic, Kaut jūdžu tālums, mūžu laiks mūs šķirtu. Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi Nu sēdat līdzās garā, jaunie draugi, Par mīļo dzimteni man apsakat, Par viņas sāpēm, cīņām, cerībām, Tad atkal skatīsim, kas laikā vārās, Un šķirsim nākamības grāmatā. - Jūs klusat? Vai tik ļaunas jūsu ziņas? Vai saliekts dzelžu zizlis - sparība? Vai lauzta cerība, tas zaļais koks? Vai jūsu mazticīgos šaubas ņem? Kaut gan mums jātic nau, jo mēs jau zinām. Jā, jā, tā būs: jau mazticīgie šaubās; Jo tiem jau šķiet, ka vētra pārskrējusi, Ka tā tik elpu atņem jaunai pūsmai. Nē, mēs starp divām vētrām tagad stāvam, Starp to, kas pārskrēja, un to, kas nāks. Jo lielāks bija vējš, jo dziļāks klusums. Tas pirmais grūdiens, cīņa vēl ir gara, Tik mazie vēji vien ir cēlušies, Vēl lielie maigā miegā guļ, bet miegā staipās. Jūs alojaties, jūs, kas izmistat, Tik bailes aklas dara jūsu acis. Lūk! Lielā katlā tvaiki - dūmi kūp, Met virums burbuļus un sprakst, un šļakst, Un uguns lokās, tāli dzirkstis svaidot; Pār zemes lodi skraida virpuļi, Un tirpuļi pa zemes miesām trīso. Es dzirdu teic: «Mēs sakām to vienmēr, Ka mēs tik ejam vienās uzvarās, Tik nepagurt, bet viņi, lūk, jau pagurst!» Bet vairums, redzu, tikai stīvi skatās. Jūs klusat vēl? Jums kauns un dusmas vaigā? Vai jūsu ziņas ir vēl ļaunākas? Var šaubas triekt, var atliekt spara zizli, Un cerība no ,jauna koši zaļos. - «Mums lauzta cerība un zizlis aizmests, Bij teikts, mēs veikšot, dzīvi netaupot, Mēs mirām tūkstošiem un zaudējām. Bij teikts: lai visi ceļas; tauta cēlās. Mēs vest to nepratām - un zaudējām. Mēs nesapratām apsvērt savus spēkus, Nedz lielu mērķi spraust, kas sasniedzams, Ne mums par labu lietot apstākļus. Mums nebij skata - apņemt nākotni. Nu gadiem celtais proletāru nams Guļ, drupās kritis, izmētātās daļās, Tik pāris sienas vien ir atlikušas. Mēs drupās noskatāmies vienaldzīgi. Tur nau ko žēlot, nau ko glābt un labot. Jūs alojāties, jūs, kas mūžam saucāt, Ka mēs tik ejam vienās uzvarās. Jums rūpēja tik iegūt brīvību, Bet viņu paturēt jūs aizmirsāt. Jūs zinājāt, ka vieni neuzveiksim Bez visas Krievijas, bet tomēr sākāt. Un vienas galvas nebij Krievijai, Kam visus spēkus pārzināt un aptvert. Mums lauzta cerība un aizmests zizlis.» Daudz rūgtu vārdu, kas paliek neminēti, Es vēl dzirdēju. Ir biedros uzticība zudusi Uz skaistiem vārdiem un uz skaistiem žestiem, Uz savstarpējiem strīdiņiem līdz nažiem, Uz garu garo matu skaldīšanu, Kad virsū ienaidnieks nāk pašulaik. Mums sauc: tik nepagurt, tik nepagurt, Mums taču bij un paliek uzvara, Jo ļaudīm nevar teikt, ka zaudējām. Ak, neprātīgie, vai jūs neredzat, Ka mānot izzūd katra ticība, Tik patiesība vien vēl var mūs glābt. «Ko darīt tāļāk? Darīt nau nekā. Ir beigta lielā cīņa, visam gals, Lai katris glābjas, kas var paglābties; Lai savas sāpes, savu izmisumu Nes tāļā pasaulē vai zemē rok, Vai skaņās raudas liek un vējā pakar, Vai savā sirdī klusu sagraužas; Vai aiziet projām sīkā māju dzīvē Ar zemiem ikdienības mērķīšiem; Kas vājāks, meklē: apreibt, aizmirst sevi, Mest skaidru apziņu un ļauties māņiem, Un nogrimt dekadences mistikā Un bērnišķīgā ticībā, un tumsā. Cits meklē aizmirstību reibonī Un nokauj savu apzinīgo garu, Un zemai lopu dabai vaļu ļauj, Un valstās dzeršanā un miesas baudās, Ar miesu 1īdzi garu nokaudams.» Nē, nē, nau tiesa, to es neticu, Tas nevar būt! Tā pašam pazemoties! Tā nevar visiem pietikt! Tas nau viss, Ko darīs vīri, sakat manim visu! Tad teikšu visu tev, jo tas nau viss: Vairs brālis brālim netic, biedris biedrim, Viens otru nodod un ar to vēl liels. Un gaišā dienā rādās netikums Ar savu kailumu un nešpetnību. Ir gods un drosme likti apsmieklā, Un cēlais karogs top pa dubļiem vazāts, Bet gurdām, nejūtīgām, valbām acīm Uz visu vienaldzība noskatās. Kā vērsis, kad tam blakus vērsi nokauj. Tā, nu tu visu zini, vai nu tiks? Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi! Uz manām acīm pusnakts uzkrita, Pie manas debess zvaigznes nodzisa, Pār zemes lodi staigā virpuļi, Un tirpuļi pār zemes miesām trīso. Mēs salstot gaidām jaunu gadu nākam, Ar jaunu laimi, labāku par šo, Ko nu jau vaidot baudām trejus gadus. Šiem gadiem augstas laimes iedzēra Ar putojošiem asinskausiem zvēri; Un tādēļ asins caurus gadus lija. Kas iedzers jaunu gadu? Kāds būs dzēriens? Kad asins atriebsies un asaras? Tās kungi ilgi dzer un slāpst arvien, Tās slāpes vairo, jo ir sūrin sūras. Un kur tad sviedri vēl? Gadstūkstošiem No tiem ir barojušies valdītāji. Jā, jā, es zinu, ko jūs nenākat. Jūs tagad trīsot sēdat klusumā, Ikviens par sevi, pulcēties ir aizliegts, Un salstat bailēs, gaidot jaunu gadu. «Tā mūžam bijis ir,» jūs tagad sakāt, «Un paliks mūžam, beigta lielā cīņa.» Tās vēl nau visas jūsu bailības: Kad vecais gads jūs kūla pātagām, Vai jaunais nekuls skarpijiem, ak dievs? Tas meldiņš zināms, tā viņš tālāk iet: «Nu viss ir beigts, un velti bija celties. Tā mūžam bijis, un tā mūžam paliks.» Kas nezin liberāļus? Guļat vien! Tik vienas dzirkstes krislīts kvēli glāba. Drīz cilvēks gaist, un pēdas nepaliek. Tik tauta, turētāja, viņu sargā. Un kad i tauta gaist, tad tautas paliek Un darba leģions, kas visām tautām Ir viens un nešķirams un visam pamats; Tas ir tas okeāns, un visas tautas Tik viņa viļņi, kuri kāpj un krīt. No okeāna nāca man tā balss: Jūs mazticīgie kopā sēdētāji, Jūs gribat vadīt, pirmie izmistat! Jūs tikai esat viļņu putas vien, Kas top visaugstāk gaisā uzsviestas, Kas top vistālāk dzītas krastmalā, Kas top visstraujāk atsistas pret klintīm, I viļņi augstākie tik asīm sniedz, Tik tālāk pārredz smilšu blāknumu. Viss spēks un spars, un nerimstošā dziņa Tik nāk no pārvarīgi plašās plūsmas, No pārmērīgi dziļā, pilnā klēpja. Vēl pašā dzelmē ūdens smagi guļ. 24. 8. 1907. Vairs tagad šaubu nekādu nau, Tā cerētā nākotne atnāk; Ar šaubām un neizsakāmām sāpēm Iekustinājām to lielo kuģi. Tad viņš dārdēdams drāžas no laipām; Augsti ūdens šļāc un putas šķaida. Jūs saucat «vai!», ka viņš pagrimst zem ūdens, Un jūsu cerības līdzi grimst, Jel reizi aizkļūt uz viņām laimīgām salām. Nebēdājat, - drīz kuģis celsies iz viļņiem Un rāmi un peldēs uz jūras; Jūs kāpsat iekšā un brauksat, pāri Gaviļu gavilēm. Kas pats kuģi cēlis un laidis ūdenī, Tam šaubu vairs nevar būt, Var tagad atpūsties un posties uz lielo ceļu. Es savos sapņos un domās Sen jau dzīvojis esmu tais tāļajos krastos. 18. 9. I907. Bet man nekad nau paticis sapnis vien, Es gribu darbu un patiesību, Rokām taustīt un acīm redzēt. Es zinu to zemi tuvāk nekā no sapņiem vien. Es esmu pētījis visas ziņas par viņu. Es nevaru citādi elpot, kā skaidru gaisu. Man nepietiek dekadences smacīgā istabas šauruma. Man nepietika sapņu, vai vajdzēja tikt tanī zemē, Tādēļ es līdzi kuģi cēlu un laidu jūrā. Nu cīņa beigta, es varēšu sagatavoties Ieiet tanī solītā zemē, braukt uz Bimini. Vēl tāļš ceļš, bet ceļš puto Skaisti; neaiztikšu - arī labi. Debesu ābeli vēji krata Pa rudens naktīm, Sīkas zvaigznītes zemē krīt Kā āboli mirdzot. 26. 9. 1903. Zem manām kājām mēness dilst, Zvaigžņu ceļa zvaigznes kā zvirgzdos birst, Kad klusās naktīs staigāju debess lokā. 26. 9. 1903. Mākoņsvārku skaras Norautas karas pie akmens ragiem: Drūzmā noplīsa garās vīles, Kad mākoņi traucās pār kalniem nakti, Lietu atstiepjot pilniem klēpjiem. Tagad tie, piekusuši no darba, dus; Visa debess grīda kā noklāta, Kā tirdzniekiem uz naktsguļu ceļā: Mākons pie mākoņa līdz pat apvārsnim, Lielie locekļi cits citam pāri. 26. 9. 1903. Kad atnāk nakts, Tūkstots dzirkstelēs debess atspīd Un lēnu gaismu mēnesis laista Pār tumšo zemi. Bet pretī debesim tumšajā zemē Cilvēki aizdedz savas sveces, Un tūkstots dzirkstelēs pilsēta atspīd. 27. 9. 1907. Kūp kupli mākoņi iz kalnu spraugas, Kā lielā blāķī gaisā aizmetas. Pa līdzenumu pērkons rūc un dobji nosten. Tur milzis nopūšas [?] ar plati vērtu muti, Iekš kalnu lejas ievēlies kā gultas Un siena kaudzi pasviedis zem galvas. Kur kāju spēris, asīm platas dūkstis, Kur pirkstiem grābis, - bedres. 29. 9. 1907. Uz krēslainiem kalniem, Uz rimušu gaisu Caur mākoņu plaisu Krīt zeltaina migla. Zilmēļa gaisma No debesīm dalās, Ap brūnajiem mākoņiem Zeltītas malas. 10. 10. 1907. Tur, kur saule vasar' gulējusi, Zāle zeltīta vēl rudens pļavās, Lapas zeltītas vēl rudens mežos, Kailie rugāji vēl zelta krāsā. Izkrituši zelta saules stari, Saules gultasvietā nomētāti, Tā kā dzērves ligzdā paliek spalvas, Kad tā aizlaižas uz silto zemi. 17. 10. 1907. Man nau vairs mīļa dzīvojamā dzīve - Vai es tās sāpes kādreiz pārvarēšu? Tik dziļi, neatlaidīgi tās guļ Kā melnas dūņas pašā jūras dzelmē. Un tomēr man tās vajga pārvarēt! Man pašam būs vēl darbs un daudzi mūži, Vēl tautai jālauž ceļš uz nākotni. Kad Jeremija: tautai sāpes remdēt, Es labāk būtu bijis Jesaja. Vai labāk vēl kluss zēniņš nācis. Bet vīram jāuzņemas visi darbi, Tos nevar izvēlēties, tie tiek doti, Un izvēlēties var tik vienu vien: Vai dusu jeb vai darbu. 20. 10. 1907. Kalnam plecos ugunssarkans mētels, Silti ietinies viņš līdz pat galvai, Melna cepure no dūmu blāķiem Izrotāta iesarkanām spalvām, Kas no vēja dzītas plivinājas. 31. 10. 1907. Es lasu laikrakstos, kad manim nāk No drauga piesūtīta kāda lapa, Ka dzīve atkal veco gaitu sāk. 3. 11. 1907. Nupat iz olas izšķīlušies cāļi, Vēl daži čaulas nes uz muguras. «No visām laika parādībām, brāļi, Mēs paši jaunākie,» čiepst balstiņas, «Mēs paši modernākie mūsu sētā, Un mūsu čiepstējums ir pēdējs vārds Tai dziedāšanā; akmeņiem lai mētā To, kas tam netic, lai dedz uguns zārds.» Tiem cilāt spārniņus un tekāt bauda, Jo visā sētā nebij redzama Neviena runča, - kokā snauda tikai Melns vanags, noguris no saulgoža. 16. 12. 1907. No rītus klāts ar rasas lāsām Viss zemes vaigs. Caur bālām agras dienas krāsām Viņš viz tik maigs. 23. 12. 1907. Bads viņu iekšas grauž, Rokas ņemtas nost, Viņu Vismīļākie postā mesti. Sievas un mātes, un zīdokļi bērni Līdzi cieš un nes, Un nesauc pēc miera, Pēc puķēm un prieka, un mīlas smaidiem, Un rāmuma Kā jūs. Tās nekrīt rokās cīnītājiem, Asarām nedara grūtas tiem sirdis, Nedara pārmetumus par varonību Un nepeļ par nerimšu [?] dūšu [?] Kā jūs. Tās slavu teic cīņas vīriem, Mudina viņus neatlaisties Dēļ bērniem un sievām. Labāk mirt visiem, Bet reizi beigt šo nepanesamo dzīvi, Kuru ar puķēm izrotāt, Kuru apslēpt ar mirdzošu segu Gribat jūs, Mānītāji! Kauns jums, kauns! Sev jūs cerat ar gudrību dabūt Siltu vietu šinī dzīvē Un rotāties puķēm un smieties, Lai citi raud. Kauns jums, kauns! Esat cilvēki jel šo brīdi, Kad jūs ar nespējat būt par vīriem. Īss, ak, cik īss ir sajūsmas brīdis, Pāris mēnešus, pāris gadus, Tad jau atslābs atkal viss, Un jūs varēsat izgulēties. Nāks laiks, Ko tik drīzi jau gaužaties Pēc puķēm un miera, un mīlas smaidiem! Vai spēku necik jums nau? Un dziņas pēc darba jūs nejūtat, Un aizrautība bez baudas jums sveša? Par ātru vēl pāries sajūsmība. Cik cilvēks ilgi Spēj gan panest paceltu garu? Nāks atkal laiks, Kad sašļuks viss spēks, Kad atkal rāmi un mierīgi tiksat. Pārāk ātri tas nāks, Darbs būs tik pusdarbā Jums, puselpas vīriem. Bet paciešat jel vismaz šo brīdi. Nedarat kaunu visai tautai, Ka sajūsmoties tā nespēj. Jūs taču arī daļa no tautas. Vai tad jūs gulēt un dusēt tik gribat? Šo mazu brīdi jel nomodā esat! Vai tad jums puķes un prieki Var jel cik tikt, kad visapkārt raud? Mieru jūs gribat, kad apkārt skan troksnis. Ko jūs tā brēcat pēc miera darbiem? Karš vēl nau beigts. Izmisumā vēl vīri cīnās, Zobus sakoduši, cieš. 1906. 1907.? 1908 Tik vienu, otru, trešo savu draugu Es visu mūžu spēju paturēt, Ak, ko es sargāju kā acuraugu, Tas slīda man iz rokām, ak, tik drīz. Es izmisuma sāpēs svaidījos, Es sevi dzinu, vilku, un es augu, Es tiku lielāks, kā es vēlējos, Bet mani draugi, tikko gūti, gāja, Un atkal tukša bij un auksta māja. Bet vienmēr sevī meklēju es vainu, Es trīcēju, kad jaunu draugu guvu, Es zināju, cik drīz tas atkritīs. Tad sāku dzīvi pašu vainot, Kas ļoti daudz sāpes liek starp īsiem priekiem, Bet ātri jutu savu bērnišķību. Tā pate dzīve mani glāba, Es augu ātrāk sāpju karstā tveicē, Un mana galva augstāk pacēlās, Un rima baigā sirds, un acis tapa Pamazām gaišākas, es sapratu, Ka dzīves ceļi citi, lielās sāpes Ir ceļa akmeni un ērtais bruģis, Un arī citu es nu sapratu, To lielo vientulību un ka draugi Aizvien projām gājuši no manis, Kā bērni aiziet pasaulē no tēva Un tomēr līdzi paņem tēva dabu, Un tēva labu izp1ata pa zemi. Tā mani draugi atspirga pie manis Un ņēma manu garu aizejot. Es tagad redzu tos bez bailēm nākam Un atkal aizejam bez izmisuma. 21. 1. 1908. Laimīgas liesmas Līgo caur dzīslām: Acīs tās staro, Lūpās tās viļņo, Sirdī tās dzirkstī: Ar liesmu dvašu Dvesīšu vasaru, Ar liesmu dvēseli Nesīšu tevi, Sauli un pasauli Laimīgās liesmās. 2. 6. 1907. 10. 2. 1908. Ak, cik skaisti viss Bij tais vārdos tērpts, Kā viens sudrabs, zelts Tā tik laistījās. Bet tas vārds bij tukšs, Un tas zelts bij gaiss, Kas tad laistījās? Saule putekļos. 12. 2. 1908. Saules karstumā Nobalo krāsas: Cerības zaļums, Ticības zilums, Mīlestības sārtums - Nu manā priekšā Visi pēc viena: Līdzīgi pelēki Putekļi put. 12. 2. 1908. 13. 11. 1918. Tiklība tev neatmaksās It nekā, ko tu no priekiem Viņas dēļ še nebaudīji. Nebaudi, ja tevim netīk, Tikai neceri vēl algu, Ka tu ej ar rūgtu muti. 16. 2. 1908. Ak, tas laiks, tas laiks, Cik tas laiks ir ašs, Kā tas garām skrien, Acis nepamet. Es tik sēdu viens, Sēdu vēl tepat - Nāc tu, ašais laiks, Paņem mani līdz. 20. 2. 1908. Visu cauru dieniņu Saulītes gribu, Agri no rīta Līdz vēlai naktij. Ko manim palīdz Viens otris stariņš, Paslepus, neviļus Atmests no augšas! Es gribu ziedēt Čemuru čemuriem, Vīteņu vīteņiem, Sarkaniem pušķiem. 21. 2. 1908. Jūs rupjas dziesmas vairs negribat, Es zinu, uz viņām jūs neklausāt: Lai izteic tās jūtas, bet maigas, maigas, Ne vecas, rupjas kara klaigas. 20. 3. 1908. Dzirdu, ka tautieši Saukdami sauc: Ozola dēlus Cīniņā sanākt. Vicināt karogu, Zobenu trīt, Iet karapulkos Es arī varu. Dzimteni sargājot, Asinis liet, Dzīvību atdot Es arī varu. Skatos un lūkojos, Kur tad tas karš? Visur tik mīlīgi Klusuminš valda. Vīri kā ozoli Diendusu snauž, Paklusi krāko Kā attāļš pērkons. Visa mana dzimtene Mierīgi dus, Ko viņai darīt Ar manām asnīm. 7., 8. 4. 1908. It viss ir tev uz laika dota daļa, Tik vien ir tavs - tā tava brīvā vaļa. Nekas nau cienīgs, ka tas mūžam būtu, Ne pate dzīve kā tavas vaļas brīve. 1. 5. 1908. Nekad es nebiju to iedomājis, Ka ir tik tumša nakts, tik dziļa dusa. 3. 5. 1908. Un, lai tev aizskarts nau ne mats, Tu tomēr esi salauzts pats. 3. 5. 1908. Ko dzirdu jūs mūžam Tik raudam un gaužam, Vai slepenu mīlu Atklāti paužam? Vai tik vien to jūtu Jums palika pāri, Kopš ziemelis gāja Pār dzimtenes āri? Jūs staigājāt līdzi, Jūs cerējāt arī, Kad augstākās jūtās Vēl cilājās buri. 4. 5. 1908. Jūs vēl to zinu nezināt, Tik smagas jausmas nojaušat; Jums ar nekad tas netiks teikts, Līdz viss būs izdzisis un beigts. Ka četras latvju meitiņas Uz nāvi tika nopērtas. Tās maiju svinēt gribēja, Tām citas spējas nebija. 17. 5. 1908. CĪŅĀ KRITUŠAM DZEJNIEKAM PAR PIEMIŅU Laika lielumu tu samaksāji Savām asinīm un savu dzeju. Miera laimi tev bij lēmis liktens, Lielais laiks tev trauca gludo ceļu. 8. 6. 1908. Man jāšķir bij šie pantiņi Ik viens uz savu lapaspusi, Tie kopā celtu sadursmi, Tos daba ērkšos iešuvusi. Tik sīki, mazi pantiņi, Nu kādēļ tie pa vienam likti? 8. 6. 1908. Viens es tomēr esmu aizvien, mīlas vārdi, ko ausīs man dveš šobrīd, Skan tik tāli kā atmiņas, Klīst kā sapņi no cerētām dienām, Kā vientuļā bērzā laukā šalc, Garām aizskrejot, vakarvēsmas. 11. 6. 1908. Jau viegla dvesma tevi aizskar, Jau elpas vilciens sāpina - Kur, kuslā dvēsle, likšu tevi? Nau manim pašam pavēņa. Vai tīšu vārdu zīdatīnēs? Vai jūtu mīkstās villainēs? Vai tevi sildīt mīlas saule, Vai veldzēt ilgu mēness spēs? Pa maigām naktīm lēni ejam, Kad sārtie blāzmas ziedi vīst; Kad mēness pirmā ziedā raisās Un sudrabspilvas lejā līst. 18. 6. 1908. SPĒKS UN SĀPES Ko, spēks, ar sāpēm lauzties sāc? Ik reizi sāpes tevi māc. - - Lai viņas māc, ne viņas veic, Kad spēks tām īsto vārdu teic: Kad saviem mērķiem kalpot spiež - Pret savu dusaskāri griež. ROBEŽAS Romance «Mans vārds, nudien: Tik tāļ un gan'! Nu nāc tik vien, Vai tev, vai man.» «Ir tevim teikts, Lai neaizskar. Tos nost, un beigts, Kas man to dar'.» «Ir robežas, Cik tāli iet; Lai pieskatās, Lai stāv nu ciet.» Šurpu un turpu griežas vējš Un katru reizi rauj lapas līdzi, Šurpu tās mēzdams un aizsviezdams turpu. Ak, kā tās bariem metas, Kā nekustīgi, naski rosās un ripo, Kā neatlaidīgi traucas acis, To pašu sauso meldiju čaukstot. 20. 11. 1908. Iz briesmām darbi mani sveic. Vēl plaši ceļas debess loks, Pie durvīm aug zaļš cerības koks. 1908.? 1909 GAISOS Gar kalna pakāji Debeši veļas, Galotne, liekas, Vēl augstāk tik ceļas. Ceļas un raisās No zemes vaļā, Līdzi tur laižas Debešu daļā. 1. 2. 1909. Nāc šodien līdz uz manu pasauli, Es visu mūžu biju tik pie tevis. 1. 2. 1909. Nu, kad jūs esat atkal jautri, Pēc lielām bēdām spirgti topat, Nu tikai viss ir beigts, ir gals, Un visas cerības ir izirušas. Un, kurš vēl tomēr cerēt grib, Lai cer uz nākotni un citu cilti, Un ne uz jums. 16. 3. 1909. Un, kad tev nau no āras vairs ko gaidīt, Tad tikai sākas tava īstā laime. Cerība ir tik iekš tevis paša, Taisnība ir tik iekš tevis paša, Laimība ir tik iekš tevis paša. Tikai viena nau iekš tevis paša - mērķa. Tava cerība būs vienīgi tava sirds. 28. 3. 1909. Es viens ar savu taisnību, Es viens pret visu pasauli, Un tomēr man ir taisnība, Es pazaudēšu cīniņu, Bet paliks manim taisnība. 6. 4. 1909. Savus dvēsles sārņus - kur lai viņus liek? Ka viens otram vaigā sviež - vēl nepietiek; Sviež uz saredzamu [?] tēlu - Ko viņš spīd tik cēli? 5. 5. 1909. Viszilāks debess ir virs pašas galvas. Pa gaisu augsti dzenas bezdelīgas, Pa ielu bērni skraida. Saule riet, Un vakars puķēm, kas tik nevarīgas No karstas dienas, valguma nāk liet. 8. 6. 1909. 29. 7. 1909. Kad es ceļu gaisa pilis, Palīdz mani ienaidnieki: Vienā mirklī uzpūš man Gaisa villas Itālijā. Ko man der tās villas gaisā, Dodat man no sava zelta, Zelts ir smags, tas zemē vilks, Pilis der tik zemē celtas. 10. 8. 1909. Es sev par kaunu neieskatu to, Ka es no ļaudīm domāju par labu, Ka cerēju no tiem tik cēlāko, Pats domās izpuškodams viņu dabu. Jūs sakāt - negods mani atalgo, Jā, ļaudis mani vīla, mani nīda, Bet es jau nemīlēju tos, ko nepazinu. Es pazinu tik savus iedomu tēlus, Tie mani nevīla un neienīda, Tie nāks vēl reiz, varbūt priekš manis vēlu, Bet cilvēcei tie īstā laikā nāks. * Jūs mani atstūmāt no savām durvīm, Jūs neesat vēl proletariāts. Tam nava slēgtu durvju, jo nau māju, Tur katru dien' es brīvi ieeju. 27. 8. 1909. Trīs vīri godalgas sprieda, Tie mani ārā svieda, Labs ir! 5. 9. 1909. Tie, kuri sēdēja pie manām kājām, No katra mana vārda barojās, Tie tagad gudri nāk uz manām mājām Un mani pašu mācīt noņemas. 6. 9. 1909. Ne naidnieks, ne draugs man vairs uzbruktu, Kad savas ainas klusi veidoju. Es tik aprimt nespēju - Uz āru laužas viss, kas dvēslē mīt, Kas vēlas dzimt. Es sevi saprast, izteikt nepārstāju, Mans koks bij apcirsts, visi zari lauzti, Bet sulas ritēt nepārstāj Un veidus dzen no jauna. 12. 10. 1909. Dus, lēni elpodama, jūra, Uz krastu silta dvaša plūst. Tur zēns no zariem guni kūra, Sēd klausoties, kā sprakst un lūst,- Klau, tāli tur kā vaida? Brauc šonakt tēvs ar brāļiem zvejā. Ak, kā viņš brauktu līdzi tiem, Kā ķertu lielās zivis lejā, Kā airētu pret negaisiem, - Klau, tāli tur kā vaida? 19. 10. 1909. 1911 SVEICIENS BIEDRIEM Nāc, zaļās vaļas maij! Kaut vecie vaida: vai! Lai! lai! 1912 Ne sava dzīve cilvēkam ir svarā; Bet sava patika (jo valda sirds). Kad lūdz tev padomu, tad apdomā Pirms pašu lūdzēju un tad tik lietu. Kad teiksi: pienākums, - viņš teiks: tu skauģis, Kad to, kas tev šķiet labs, - viņš teiks: tu muļķis, Kad to, kas der tā būtnei, - būsi liels, Bet tevi nidīs vairāk kā jelkuru. Kas prasa padomu, tam dod tik to, Kas viņam ir jau, ko viņš cer, ko grib. Dod padomā tik to, kas viņam tīk, - Un tevi gudru teiks un labu slavēs. 25. 3. 1912. Vakar debesis bij sarkantumšas. «Ko te zīme?» - trīsot jautā jūtas. «Ko man draud?» - Kas nebaidās, tam nedraud. 13. 5. 1912. Stikla šķembele tu, Skaidra un spīgo kā saule, Bet, sašķaidīta staros, griež Pirkstu asnīs un dzeļ. Un sīkās skaidiņas ieēdas miesās un čūlo, Ne burvju vārdiem neizvilkt laukā. 28. 5. 1912. Nost mani slāpē riebums, Kaklu aizžņaudz kā bērnam krups. Ko es sirdī ielaidu pats Aiz lielas labsirdības to svešo dvašu? Un nu? Pats dzīvais dvēselē skarts, Traipīts no sveša skata un smakas. Nu visas iekšas raustās. Kā ārā to riebumu mest? Visa dvēsele jārauj līdzi! Jāspļauj ārā uz ielas. Kur čum to svešo dvēsles. 28. 5. 1912. Durstīt to pašu, ko mīl, Mīdīt to pašu, ko cien', Bet glaudīt to, ko kož. Riebums, tā tikai sieviete. 28. 5. 1912. Vārdi metas tev no mutes Kā no rijas rudas peles, Šermuļiem pār sirdi skraida. --- Tavi vārdi ziedu smarša, Svētku miesta salda plūsma. Manos - smaga asins smaka, Pārsmirdēs pār tavu smaršu. 22. 6. 1912. Vai laime būs? Tik vēlāk laime nāks. Tā darbu apziņa. Ij tā reiz grūs Tiem darbiem līdz. Un tad? Nekur ne celsies vairs, ne būs nekad. Tad mirklī laime ir? Ja maza gara. 19. 7. 1912. Trejos veidos tik vien būtība manī plūst. Tu un visums, un es, - tagad lai divu tiek? Visums uzņēma tevi, - Cīņa jāved man vienam vien. 15. 8. 1912. Būt vienam paliek man vēl arvien, To manim atņemt nedz iespēs kāds, Nedz gribēs kāds - To vienīgo novēlēs man labprāt ikviens, Kuram tad telpas top pasaulē vairāk. Bet, kamēr es pasaulē iekšā vēl stāvu, Kamēr es neesmu viens, bet daudzi. Es gribu, lai labu dara šis daudzums. Es gribu, lai viens un visi kopā Cilvēku paceļ pār sevi pāri. Es gribu to lielo mīklu ar darbu minēt, Es gribu zemi par garu vērst, Ne sevi vien, Es gribu garu caur zemi celt, Ne sevi vien. Es gribu visu izsmelt, ko kopība dod, Ne sevi vien. Tad sevi izsmelt priekš pasaules atliks laiks, Kad būšu sev vien. 21. 11. 1912. Cik stipri gribi, sakal savu laimi - Viens mirklīts nelaimes to pelnos dedz. 22. 11. 1912. Vārdu mīļums ir aizskāris, Kāju gājums ir nospiedis, Rokas rūpests ir atgrūdis, Skatu lūgums ir apnicis, Ko es esmu gan darījis? --- Ko vēl lai saku? Kad izdegusi tievā svece visa, Kad pēdējs galiņš galdā dzisa, Ak vai, viens meklētājs pusizsamisa. Nekā vairs pāri nau? Ir ļaunā smaka. --- Neņem domās: pār pleciem skrien salts, Jau vienā gadā tu topi balts. --- Asras nevarīgas klēpī krīt, Ne tas šodien būs, ne kādu rīt', Ko tu sēdi vēl ko sagaidīt. --- Vēl viena pati dzirkste sirdi silda, Kā gaismiņa pa nakti mani vada, Ņem arī to, tā ir tai 1000 rada, Kas tagad tavu ugunskuru pilda. 21. 12. 1912. 1913 Es izbaudīju sāpes līdz pat galam, Un tur nau viņām gals, kur ceļ tās lielu, Kur sāpot projām aizdod visu sirds Priekš citiem un priekš visiem. Vēl dziļāk sāpes grauž, jūs nezināt, Jo viņas slēpjas vairāk, jo iet dziļāk: Par sevi pašu grauž, par mazumu, Un nau nekas, kas spētu celt un veldzēt. Es izbaudīju sāpes līdz pat tam, Līdz niecīgumam, tur, kur beidzas cilvēks. Es visu zinu, bet man nepietiek: Es nemīlu to sāpju zemumu Un nevāļājos tais spilvenos. Man vairāk vajga lieluma un vairāk, Man vajga pāri cilvēkrobežām: Ne pāri tām, kur nīkst un beidzas cilvēks, Bet tām, kur aug un sāk, un ceļas cits, Kas pāri zemumam un visām sāpēm. Man vajga vērst un vairot sevi visu Pēc vairāk redzēta, pēc neredzēta; No manis domāta, aiz robežām. 9. 1. 1913. Kad locekļi ļengani taps, Kad asinis lēni tecēs pa dzīslām - Piesērējušām drenāžas renēm - Kad kauli trusli taps, Kad miesas smagas kā maisi, kas pilni ar pelniem, Kad tauki iztecēs kā sviedri Pa dzīvi, pa ielām, pa darba vietām, Kad muskuļi ne stiepsies, ne rausies, Kad atkāpsies žods, Kad neaugs vairs šūniņas kā jaunā stropā, Kas mani cilās un nēsās? Mīla tik ilgi nestāv [?], Tik nauda vēl spēj Un gars, kas neļauj mašīnai stāties, Bet dzen uz priekšu. 21. 2. 1913. Bij mēness galvgalī, kad gultā likos, Nu mēness kājgatī, jau projām iet, - Es acīm vēl ar miegu nesatikos. 21. 2. 1913. Dienai ceļā stājas nakts, Visu dzīvi pārvarošais klusums, Vakars mīļi sauca dusu. Vai tev diena nedar labi? Atņēma tev ceru ainas? Nakts tev izbārsta pār galvu Simtiem jaunu ceru zvaigžņu. 9. 5. 1913. 1914 LIELĀ PIEKTDIENA Mēma un smaga nakts. Visa dzīvība nospiesta bailēs, - Sastingusi tik tikko iedrīkstas elpot, - Slēpjas zem miega bezapziņas segas, Lai ne redzēt, ne dzirdēt, ne just, Ātrāk lai pāriet tā laika šalts, Kas tik mēma un smaga kā nakts. Vienam un modram būt, Līdzi nospiestam zemē gulēt, Bet visas briesmas redzāt, un dzirdēt, un just, Platām acīm dzirdēt, ka nau nekas redzams, Vaļā ausīm dzirdēt, ka nau nekas dzirdams. Modriem prātiem just, ka jūtams ir gals, Briesmu asmeņus durt visus vienā sirdī Kas tik mēma un smaga kā nakts. 2. 5. 1914. 28. 1., 17. 7. 1922. Viskarstāk kauja deg, - iet kareivs prom! «Tai vietā kauties iespējas vairs nau!» - Vai iespējas vairs nau, ne tevim lemt. «Man riebj tas naidnieks! » - Uzveic riebas pirms, Tad naidnieku. Bet zini, neveic bēgot. «Es biju slims! » - 'Tad veic i slimību. Kas sevi nespēj veikt, kā veiks tas citus? Un biji slims, teic biedriem, ļaus tev iet. Bet reiz kurš vietā likts, lai paliek likts Kā mašīnrats, ko izņem tikai licējs, Jo likums laužams nau, tik cilvēks laužams, Un likums nežēlo, bet cilvēks žēlo. - Tad žēlosim i mēs: viņš ir mums brālis; Viņš jūtas vainīgs, izmist, - glābsim viņu! Viņš slims, - lai vesels top! Riebj tur, - likt citur! Ne pašnāvi tam ļaut, bet dot tam dzīvi Un dot tam darbu, darba mums ir daudz, Un, visiem palīdzot, tik vien mēs veiksim. Jūs, draugi, esat ceļā apstājušies, Bet lieta nevar palikt neizvesta. Jūs topat sentimentāli, nožēlojat sevi, Pa starpām arī citus. Jūs nesaprotat vairs, ka vēl ir jāiet. Jūs nezināt, ka vēl ir jauni ceļi, Kur vēl kas jāiekaro, jāaptur. Jūs nesaprotat vairs, kur runa jauna, Jūs slēdzat parašās un šablonos To, ko jūs atzināt par labu garā ceļā. Bet garā ceļā ainas mainās. Bij kalni, nu ir lejas, nāks vēl mežs, Nāks upes vēl un purvi, nāks i jūras. Jūs visur nolikāt kā sargu lozungu. Kur redzat jaunu, tas jums liekas naidīgs, Kas pretī runā šablonai, tas ļauns. Un tīšām izgājāt jūs aivest kaunu. Lauzt šablonus un autoritāti gāzt, Nebaidaties no jaunā un nebijusā. Ik viss, kas nebijis, tas ir jums draugs, Jo viss, kas nebijis, tas reizi būs. Par pagājības lēcu viru Jums nebūs pārdot savu tiesību Uz nākotni. 11. 6. l914. ĶĪNISKI Pa mūža vārtiem aiziešu uz tālēm, Jo dzīvot ir - tik peldēt, mirt - tik dusēt. Es nāku saskaņā ar sākumu. Tur nebūs sienas vairs starp mans un cits, Starp pieciem prātiem, visi taps tur viens, Gars sabiezēs un miesas taps tur brīvas. Es vējam sekošu un nezināšu, Vai vējš dzen mani, vai es dzenu vēju. 25. 6. 1914. Kas ar visu dvēsli spriežas, - tas mērķi gūs, Kas liels un taisns izaug, - tam uzvara būs. 2. 7. 1914. TAUTAI Kad esi lielā, - tu uzvarā pasauli gūsi; Kad esi cēlā, - tu pasaules dvēsele kļūsi. Kad neesi lielā, tad topi cēlā Un dedzi skaudrā ba1tsāpju kvēlā. Agrā loma lai top tev ij vēlā. 8. 7. 1914. 26. 2. 1920. Trīs ir sīkas asins lāses, Trīs no pašas sirds. Trīs ir sīki vārdi līdzi: Tevi mīlu es. 5. 1. 1915. Drupana griba, izkurtis spēks - lēni sūcas Kā ūdens no trauka, - Cik vēl ir iekšā Tā mana spēka? Sūkties un sūkties? 27. 4. 1915. Sēro priedulājs, Nevar izsērot, - Nakts ir guļams laiks, Viņš vēl nopūšas. Ko tu nopūties? Tev jau ir savs draugs: Mūžam kopā sēž, Mūžam čukst tev vējš. Kam vēl ir tāds draugs, Kam var visu teikt? 28. 4. 1915. Zvērestiem klauvēju Pie tavas sirds, Ar visām zvaigznēm Pie debesīm situ. Debesis cietas, Tev cietāka sirds; Zvēresti sašķīda, Zvaigznes ir sveikas. 28. 4. 1915. 15. 6. 1917. Kādas agras salnas kosts Bērzu pumpurīts? Tikko dzīvot esi sācis, Tu jau gribi mirt? 29. 4. 1915. Saule dzisa, saule mira - Lūk, - un ko tā dziesma teic? «Saule gāja līksmītē.» Nerimēja, sūdzētāja, Ko tu sūdzies, mana sirds? Iesim līdzi līksmītē! Ko tā sirds man atbildēja? «Kas spēj līdzi saulei lēkt, Lai iet līdzi 1īksmītē!» 29. 4. 1915. Ak, cik nevienāds, Nevienāds cīniņš: Vienā pusē Ir vārīga dvēsle, Bikla un jauna, Smalka un kusla, - Bet otrā, otrā - - - - - - - - - - - Neminēt labāk. 29. 4. 1915. Es to savu sirdi, Kur lai es to lieku? Likšu vēja šūpolītēs, Vējš bez darba apkārt skraida, Lai tam vējam darbs. 29. 4., 27. 6. 1915. Tu dzimta karaliene visam daiļam, Es tevim galvā likšu karaļkroni, Lai pretī pekle stāj vai pati nāve. 8. 7. 1915. Gana mana laime aug Maza kalna augstumā, Līdzi saulei pusdienā Manas tautas laimei augt. 6. 8. 1915. Gana bieza kalna krūts, Lietus kalnā plaisas plēsa. Ak, cik mīksti vaigu gali, Kā tie asru neplaisātu? 9. 8. 1915. Viena dziesma nedziedāta, kur to dziesmu izdziedās? Iesim dziesmu sētiņā, Košā rožu dārziņā; Tur stāvēja Laimes meitas, Dziesmas vien darīdamas: Ko tā viena nodziedāja, Ko tā otra pierakstīja. Visas dziesmas izdziedātas, Tēvu dziesma nedziedāta, Tad dziedāšu tēvu dziesmu, Kad mēs kāpsim kumeļā, Kad zobenu vīcināšu, Tēvu zemi aizstāvot. Melna nakts, melni ļaudis, Kara trokšņa barga balss, Visas tēvu skaistas dziesmas Tumšā mežā satecēja. Sāk tie vēji dzestri pūst, Sāk tie meži locīties, Sāk tumšās pazarēs Zemes dziesma vīvināt. 15. 8. 1915. Tur, kur tagad ezergals, tukši tīrelīši bija, Tur Babīte, vecenīte, sēd, gosniņas ganīdama, Sēd vienīte, garš laiciņš, savelkas mākonītis. Taisni pāri uz pulciņa šalc šalkdams šaušalaini. Sāk vecīte padziedāt, sūru mūžu gauzdamās: «Ej, mākoni, kur iedams, nāc pie manis ciemoties; Veldzē tukšu tīrelīti, veldzē manu tukšu mūžu.» Mākonītis paklausīja, zemē krākdams nogāzās. Nu Babītes ezerklajs veldzē tukšus tīrelīšus. 22. 8. 1915. Mēnestiņi, lēnacīti, ko tu esi padarījis? Atstāj savu saules draugu, simtu mūžu sadzīvotu? Austriņ daiļa, Austriņ jauna, spožajām actiņām, Nu tev acis jānolaiž, visu dienu istabā. Saule sūdz, pērkons rūc, zobentipu šķindinot, Cērt mēnesi gabalos pašu kāzu durpriekšā. Nu, Austriņ, spožacīte, tev acītes saraudātas, Kopā lasi klusēdama mirušo mīļāko. Mēnessmiesas izkaisītas sudrabiņa gabaliem, Sudrabiņa gabaliem sarkanās debesīs. Iet Austriņa agru rītu viena pati debesīs; Ik rītiņu sauli lūdza gaužajām asarām. 24. 8. 1915. Visi meži guni dega, Visi ceļi atslēgām. Es ar dieva palīdzību Visiem gribu cauri iet: 24. 8. 1915. Spoži melnā debess bālst; Drīzi dzisīs visas zvaigznes. Nosvinēta miera nakts, Nožāvājas tukšas telpas. 21. 10. 1915. 1916 Es topu saukts, - man atsaukties nau spēka, Es dzirdu tālas balsis žēli vaidot, Es jūtu osmu kā no asins līņas. 28. 1. 19l6. Bij Sabile liels pilsāts, Lielākais pa Kurzemi - No Vāzeles dižās muižas Līdz Jaunmuižas pilskalnam, Līdz upei Abavai Pretī Veģu robežām. Vāci nāca uz Sabili, Abavnieki pretī skrēja, Pie Talsiem, pie Krojām Vācus dzina Abavā. Seši simti vācu kungu Abavupē sadzinām. - No uzvaras sakarsuši, Mājās nākot, lielījās - Vācu galvām ripas kausim Pa Sabiles lielo ceļu. 22. 8. 1916. Saules māte pirti kūra Pašu vidu vasariņu. Mities, saulīt, nekurini, Jau rudzītim mati svila. 14. 9. 1916. 1917 Acis sausas izraudātas, Vaigi grumbās izvagoti. Nost no vaiga iekais tauks, Nost no acīm liekais laipnums. 27. 1. 1917. Dziedot mala pērkoņtēvs, Dzirnas tukšas nemanīja - Klausi veci, milni rīb, Dzirnu akmens guni šķīla! Pērkoņtēvs mežā gāja, Māte putru virināja - Putra katlam pārkūsoja, Zemes grīdu pielaistīja. Pērkons brauca pavasari: Grumbu grumbas, dūkstu dūkstas - Rati rīb, ūdens šļāc, Manām druvām lietus līja. 16. 5. 1917. Priedē kāru savu sirdi, Nu tā priede sēri šalc. Apsē kāru savu sirdi, Nu tā apse trīc. 20. 5. 1917. Nu būs, būs, būs! Visu redzēšu, visu dzirdēšu, Visu zināšu, Visu, visu, it visu. Atvērsies vārti, Ieiešu iekšā, Redzēšu dzīvi; Redzēšu laimi, Kuru te slēpa Aiz žogu žogiem. Nu būs, būs, būs Tas arī, tas arī tā Un arī tas, un viss, Kas nespēja izkāpt laukā. 18. 6. 1917. TREŠĀ TRIMDA Kas trimdnieks ir, tas dzīvo briesmās vien. Tam pašā vidū sirds ir pušu šķelta: Pussirds tik pukst, bet otra pus' ik dien', lk stund', ik minūt' raustās tā kā dzelta. 4. 6. 1917. * Ko es to tēlošu? - Uz mājām raustās, Uz brīvo Latviju tas saules stars, - Viens uztur dvēsles, kas no mokām šaustas: Augs nākamvalstī brīvais latvju gars, - - Te dzirdu sānis ņirdz kāds slepens bars. 19. 6. 1917. *  *  * Ā! nost! - Skan draugu balsis: «Mājās brauc! Nu brīva Latvija, nu lielā laime! Lai nu ikviens, kas spēj, pie darba trauc! Nu reiz sev valsti uzcels latvju saime!» Es augšā lecu, - jā! Mēs celsim valsti! Iekš valsts, kas visas tautas biedrus sauc, Un cilvēcības kopā būs mums balsti! He, hi, hi! cilvēcība! latvji! tauta! He, valsts! he, brīve! - mēdīta un spļauta. 3. 6. 1917. Nu dzirdu latvju mēlē latvjus rīdām, Kā nau neviens vēl tautu rīdījis Tā smejam, nicinām un kājām mīdām, Kā senāk barons tik un vagaris: Nedz esot kultūras mums, nedz i būšot! Velts pūliņš glītot to, kas latvietis; Tik ašāk izskaust latvjus, krievot, prūšot! Kas ir tas latvju nīdējs, cilvēkēdējs? Atpakaļrāpulis barons kāds, vispēdējs? 20. - 21. 6. 1917. Ar svešu naidnieku mēs galā tiekam Daudz simtu gadu spiests, vēl latvis dzīvs. Uz cīņu, revolūciju mēs ceri liekam, Ka prolets-strādnieks latvis kļūs reiz brīvs. Nau tauta viencilvēks, to nevar deldēt, Pret tauta gribu tauta nevar mirt, Lai bendes kā to ņemas durt un dzeldēt, Jo viens tik tautu spēj no dzīves šķirt: kad dzīves griba tauta iesākt irt. 20. 6. 1917. Ganāms pulks bez gana, Atmatā palaists lauks, Nams ar izbirušiem logiem. Namā stundenieks, kas neiet, Kar tas saimnieks? 28. 4. 1915. 22. 6. 1917. Vasara, vasara, - Balts pa zaļu - Paskraidās, padzenas. Plaukš! iekš upes. Saujiņa smilšu, Saujiņa ūdens, Visur paspīd Varavīksnas - Dvēsele, dvēsele, Iznāc ij tu! 23. 6. 1917. Pļava beidzas pie silmalas smilts: Tur retās zālītes rausta vējš, Tur retās smildziņas plaucē saule. Tur sausās smiltīs izauga puķe, Karstās sāpēs zieds tapa sarkans. 8. 2. 1908. 24. 6. 1917. Reiz gribu visu Skaidri, gaiši zināt: Nu, saki tieši, Kas tu tāda esi? - «Ko gribi zināt? Visu tev teikšu.» Saki, kam ļaužu? - «No Gaisa pils.» No kādas valsts? - «No Leiputrijas.» Saki, kam radu? - «Saules brāļu.» Kur tu dzīvo? - «Sapņu sētā.» Nē, kur tu mājo? - «Māņu mājā.» Kas tā par māju? - «Skaistu skaistā.» Kāds viņai pamats? - «Tehoša smilts.» Kādas mājai sienas? - «Pelēku mākoņu.» Kādi tai griesti? - «Zila debess.» Vai tev ir zirgi? - «Vakarvēji.» Vai tev ir lopi? - «Ezera buļļi.» Kādas tavas aitiņas? - «Mākoņu aitiņas.» Kāda tava labība? -«Lāču auzas.» Kāds tev ir dārziņš? - «Mēness dārziņš. Prasi tik, prasi. Vai un vai! Kad tu vairs neprasi, Prasīšu es.» Ak vai! nau svešnieks tas, kas mūs tā ēdi! Tās latvju sejas, kas tik špetni šiepjas. Bet junkurs leitnants stalti zirgā sēd, Šie latvji viņa piešus skūpstīt stiepjas. Kas tie par latvjiem? Vai tiem krāsa melna? Ak, nu tai vietā sociālisti dēd Un ķeizarnieku atzinību pelna. Ak, kā tas nācis ir, tāds kauna skats?! Tas nāk, kad klausa tik, ne domā pats. *  *  * Gadsimtus vergojām, tā mūsu liksta. Cits citu aprunājām, kā vien var. Nu pat tie brīvākie mūs vergot biksta, Ar varu strādniekacis tumšas dar'! Ar varu dzīves gribu tautā irda, Lai tā kā putniņš čūskas rīklē krīt; Ļauj Latvi ņemt, ar izmisumu tirda. Visdziļāk trimdnieks sirgst, - kā vāts var dzīt, Kad nebūs zemes vairs, kur latvji mīt? 25. 6. 1917. Kaut bij bez gala jācieš man, Bij dzive tomēr skaista. Bet, ak, bet, ak, kaut skaista bij, Bij jācieš man bez gala, Un tagad izmocītā sirds Grib gala. 26. 6. 1917. Mums laupa Kurzemi, tā jāatkaro! Šiem vadons kliedz: «Tā pieder vāciešiem!» Un latvji klausa, - nau, kas pretī sparo: Šie atdos tēv' un māti junkuriem. I Rīgu atdos šie, kad leitnants vēlēs; Ne velti autonomo Latvi nīst, Un viss, kas iegūts revolūcijas kvēlēs, Ar sāpēm iegūts, - viss lai tagad šķist?! Vai sirds jums, biedri, grēka nepazīst? 29. 6. 1917. Nu sakat, ko pret jums es grēkojis? Es nīstot vācus! vai tas ir jau grēks? Vai jūs par vāciem sevi ieskaitāt? Par vācu priekšstāvjiem un darbvežiem? Šī manis apsūdzība nodos jūs. Es nīstot vācus. 29. 6.1917. Ko es tur darīšu bez saviem biedriem, Kaut gan tie mani mūžam nīduši Un būtu krustā situši, ja spētu. I Kristus palika līdz galam jūds, Pat tad, kad jūdi viņu krustā sita. I Sokrats palika līdz galam grieķis, Kaut grieķi spieda viņu ģifti dzert. I Dantons palika līdz galam francis - Pat tad, kad franči viņam galvu ņēma. 29. 6. 1917. Tāli pērkoņi dūc, Debesu malā rūso, - Bēdz tu, kas puķes plūc, Mākons pāri drīz kūso. 9. 7., 20. 8. 1917. Tumsa guļ vēl silā, Gailis spārnus jau cilā, - Spārni sarkani, blāzmas sārti, Aiz tiem atveras rīta vārti. 10. 7. 19l7. Nākat, lai nākotnes grāmatu verams Kas būs rīt? Kas notiks tūlīt? Ko lai mēs darām? un kam mēs deram? Ko lai ceram? Lūk, to mēs ceram: Ka drīz mēs nedziedāsim vairs dziesmas, Ne vien iz sirdīm izšausies liesmas, Ne vien mēs turēsim žibošas ruņas, Turēsim ieroču žibošas bruņas. Un to vēl mēs ceram: Naidnieka spēki sīkst un dalās, Kareivji atkrīt tiem malu malās, Varmāku rindas jūk, - Lai nu virsū tiem brūk! Un to, lūk, lai darām! Uz darbu biedrus lai deram! Durvis lai veram! Ja neatslēdz vaļā tūlīt, Ar kāju lai speram, Ka brazdot tās krīt! To lai mēs darām! Lai tālāk grāmatu veram! - «Nē, pietiek nu gan! Lai darām, kā teikums skan.» Nē, kas būs rīt? Kas notiks tūlīt? Lai spēku no nākotnes dzeram! - Grāmatas lapas tumst, No lapām kūp - Kas, kas, kas? Asins. Grāmatas lapas kaist, No lapām spīd - Kas? kas? kas? Saule. 1905. 10. 7. 1917. SKAIDRAS LIETAS Ko mēs ar asnīm izkarojām, To algu un tās tiesības, To tagad atkal ņem mums projām Un vārdu lauž un norunas. Grib nospiest mūs zem sviedru spaida Vēl dziļāk kā no sākuma; Ne gods, ne pienākums tos baida, - Vai būs tiem tāda patvaļa? Mums tagad skaidras ir tās lietas, Priekš mums ir izšķirts jautājums. Nu cerēm, gaidām nau vairs vietas, Tik cīņa vien dos visu mums. 16. 12. 1907, 31. 7. 1917. IZŠKIROŠAS BALSIS Top liegts mums brīvi nodot savas balsis Par labu mūsu cilvēktiesībām, - Nu atņemat mums balsis, nu! Priekš mums top paceltas daudz svarigākas Par visu balsotāju balsīm kopā, Vai jūs tās pazīstat, tās izšķirošās? Ir klusas tās: ir tautas nopūtas, Ir mūža vaidi, klusi dvesti lāsti, Ir visu klusošās - tās asins balsis: Par mums brēc smilts, par mums brēc akmeņi, Kas mūsu asinīm ir slacīti. Tās balsis izšķirs! 8. 2. 1907. 31. 3. 1917. Nakti nāca auksti vēji, Salstot lapas drebinājas. Zvaigznes tumšāk mirdzināja, Acis vēja pusmiegušas. 16. 11. 1917. Met zelta gredzenu Dzidrā dziļumā, Atspīd kā saule Debesu augstumā, 13. 12. 1917. 1918 Bez ieroča tu tagad dodies sapulcē, Es zinu - labāk ļaunu ciest, bet nedarīt. Ir skaista lieta gan, kad mierlaiks Un visai sabiedrībai labu nes, bet nu Tu velti ziedojies, kam būs kas labs [?], Nu ļaunu veicin pašas tiesas, izšķir šķēps. 5. 2. 1918. Cik tāli stiepjas tavi pirksti, tik tāli I tava pasaule. 16. 4. 1918. NĀVES SKŪPSTI - Ko skūpsti mani Tik karsti un ilgi, Ar baltām rokām Ap brūno kaklu? Man sūrstēs lūpas. - «Man sūrstēs sirds.» - Ņem mani līdzi Uz viņu sauli. 13. 2. 1908. 17. 4. 1918. Šonakt sapni izsapņoju, Brīnumjauku sapni, - Ausa diena, ira sapnis, Pats tas jaukākais. Divas dvēsles, tuvas dvēsles Vienojušās bija, Sakusušas, saaugušas Vienā dzīvē būt. Viena dvēsle otru dvēsli Sāpēs saprast spēja, - Saprast spēja, cilāt spēja Augšup, augšup vien. Augstā gaisā, aukstā gaisā Viena dvēsle stinga; Liesmu dvēsle dzīvot spēja Tikai kvēlē vien. Ausa diena, ira sapnis, Brīnumjaukais sapnis; Līdzi rautas raudādamas Abas dvēsles krīt. 17. 4. 1918. Saulīti mīļo, Saulīti silto, Nu tu man esi Kā māmuliņa. Māmiņa tāļu, Saulīte tuvu: Mierina mani Svešuma malā. 27. 4. 1918. Sākums bij brēkas un raudas, Beigums būs vaidī un nāve. Vidū ir laime un prieks - Sažņaudz tos dzelžainais loks. 23. 4. 1918. Kad atnāk laiks, tad nepārvarams spēks Dzen lasi prom no drošās, plašās jūras Uz zemes upēm pretī tūkstots briesmām. Pret straumi augšup peld pa trīsdesmitiem Diennakti cauri [?], nedz atpūšas, nedz ēd, Nedz šķēršļus redz, nedz draudus, nedz i nāvi [?], Tik pāri krācēm, klintīm, tīkliem, Tik sniegt tos rēnos [?], seklos strautus, Tās rāmās tērcītes, kur sniegt dzimteni, Kur rotājās kā mazās zivtiņas, Kur mīlu svinēja un dzīves augsti. 26. 5. 1918. Kas jums nāk prātā - Es tik atriebtos? Dzen mani mīla: Daudz dziļāks avots Manī straudams verd, Ar visiem dubļiem mutuļo uz augšu. 3. 6. 1918. Darbs greizsirdīgs Grib visu, visu sevim. 5. 6. 1918. Nē, ir kas augstāks nekā dzīve - sapnis. --- Nau mīla bauda, patika vai prāts, Vai salds, vai rūgts, jauks, nejauks, labs vai ļauns. Ko jautā māte, tikai bērnā dzīvo, Ko jautā mīļākā, tik jūtās kūst, Ko jautā varons, tikai tautai mirst. --- Ir ceļi, kuros ir gājis reti kāds, Bet nau tā ceļa, kur neviens nau gājis. 10. 6. 1918. UZ IZŠĶIRU CIŅU Izšķiru cīņa drīz sāksies starp pasauli veco un jauno, Nodalās katrupus pulks, izplešas činiņa lauks. Skatītājs līdzi top aizrauts, visgarām tik vieni jeb otri, Zemesloks pušu top šķelts, pa vidu izšaujas guns. Tu, kas par pasauli jauno, ej, nostājies kreisajā pusē, Neriebies, netirzā vairs, pagājis spodrības laiks. Dubļi un smaka, un šķīdons, un - ak! - arī asins, - tev sacīts: Liesmas pār pasauli ies, baltu tās pasauli degs. Sākas jau izšķiru cīniņš starp pasauli veco un jauno, Nošķiras cīniņu pulks, izplešas cīniņu lauks. 1919 Viņš atklātībā uzbrūk man, Kaut slepu turot mani cienā - Vai naidnieka vai drauga lomā der? Nevienā. 17. 5. 1919. SAVA GULTĀ Cik savādi man izliekas: Es gulu atkal savā gultā - Ne sveša osma atsitas, Ne jāvairās, ne jāsargās, - Es gulu sava paša gultā! Nu jau piecpadsmit gadu būs, Kopš negulēju paša gultā - Vai gars nu reizi sevi gūs? Jeb atkal ārā izdzīts kļūs, Līdz galā gulēs mūža gultā? 24. 6. 1919. LABU CEĻA VĒJU! Vēlējums, nosūtot 300 vēslules no Sibīrijas rīta piekrastes latviešiem uz Latviju mīļiem mājniekiem Treji simti dūjenīšu Gaisā skrēja dūdodamas, Labus rītus, baltas dienas No rietiem pārnesdamas. Vēja māte, vieglenīte, Ašu spārnu cilātāja, Mosties jūras augstumā, Dod man labu ceļa vēju. Jūras māte, baltpūtīte, Apkārt teci zemes lodi, Ceļa gaitu pašķirdama, Izklāj baltu paladziņu. Vēja māte, Jūras māte Gan pašķīra ceļa gaitu, Mūsu zemes naidenieks Dzelžiem ceļus aizšķērsoja. Latvju dēlu sūra vara, Draugu zemju spēka brāļi, Tie salauzīs dzelzu šķērsu [?] Mūsu zemes naidniekam. Tekat, mīļās baltdūjiņas, Saules gaišos padebešos, Drīzi būsat Latvijā, Mīlas, mājas meklēdamas. Viņpus kaln[u?], viņpus klaj[u?], Viņpus plaš[u?] pasauljūru Pukst vēl karsti latvju sirdis, Tēvu zemi minēdamas. Ko dar' Jānis, ko dar' Māra? Ko tie vecie tēvs-māmiņa? Ko dar' draugi, ko dar' biedri? Ko dar' daiļā latvju zeme? 28. 7. 1919. Es trijas trimdas esmu izcietis, Nu gribu mājās nākt, - vai gribat mani? Ko sludin' jūsu torņa pulkstenis? Vai mieru pauž un karu dod tie zvani? 14. 5. 1919. Cik gadu būs, kopš es jūs neredzējis? Būs desmit, divdesmit, vai vairāk, Jau atmiņa sāk jukt, kur vairs tie laiki? Ir veci jaunekļi, kas atcerētos, Kas bērniem teika ir, ko teikas teic. Nu, skaitām, kad man pirmais ierobs jāiet Un rūgti jāmācās, kas trimda ir. Es biju jauniņš, brūniem matiem vēl, Kad pārnācu, bij svešs, jau gados vīrs. Tik apsilu, jau mani dzina prom, Un otru trimdu vērpu garu, garu Un grodu diegu, kas griež asnīs pirkstu, Un nu vairs neļāva nākt apsildīties, Bet tūdaļ trešu trimdu lika ciest. Vai triju trimdu tiks man, ko jūs sakāt? Vai būs man jāpieliek vēl ceturtā? No tās es atpakaļ dzīvs nepārnāktu, Un ko jūs darītu ar mironi? Bet var jau būt, ka mirons labāk tiktu. Jūs daudz ko piedotu man, mirušajam, Un varbūt dzimtenē tam kapu lauks, Kam mājas neļāvāt, jo kaps ir vairāk, Tas mūžam stāv, bet mājas naidnieks posta. Jā, mirons ērtāks jums, - mans noziegums, Tas, kādēj trīsreiz mani trimdā lika, Bij viss iekš viena: ka par daudz es dzīvs Un visus savus līdzi rāvu dzīvē. Un kas mans noziegums, par ko man jācieš Trīs bargi sodi, ko neviens nau cietis? Par to, ka mīlēju es tēvu zemi Un latvju tautu centos darīt skaistu Un stipri patstāvīgi kājās stāvēt, Un savu likteni lemt pašas vaļā, Un otram nevergot, bet brīvam būt Un brīvas darīt visas darba tautas, Lai brīva cilvēce redz īstu laimi. 16. 5. 1919. Ir maza Latvija, ij tad, kad viena, Priekš divām Latvijām mums zemes trūkst. Kā bērns no vienas mātes dzimst, ne divām, Tā mums ir viena māte Latvija. 13. 8. 1919. Uguns kuras, uguns kuras, Tumsa visos kaktos turas - Liesmas spridz, un liesmas gail, Liesmām nau no tumsas bail. Tumsa visos kaktos turas, Visos pakšos briesmas buras - Dzirkstis dzirkst, un dzirkstis dz[iest?], Dzirkstīm vajga tumsu ciest. Dzirkstis ceļas dūmu stabā, Dzirkstis izklīst brīvā dabā - Dzirkstis jumta salmos lec, Dzirkstīm gaišas liesmas sec. 28. 11. 1919. Vecs mēness nespodri spīd, Apkārt ir iedzeltens loks, Pusdzisušas varvīksnas malas - Tik tikko manāmi mākoņi rāpj, Zvaigznes bailēs aizmiegtām acīm. No lejas, melnas kā alas, Miglas pelēkas stiepjas, Nospiestas ska`nas kāpj Žēli, gari, kā spoks: Kas glābj? Kas glābj? Dilstošais mēness greizi vid - Ko viņš spēj? 4. 12. 1919. 1920 Dzimtenē putniņi skaļāki dzied, Dzimtenē puķītes sārtāki zied, Dzimtenē vasarai pļavas ir zīda, Ziemas istabai sudraba grīda - Nu tik, Daiļ Austriņ, šo lasīt mācies, Nu tik ašāk uz dzimteni vācies! 11. 1. 20. Ak dievs, cik lēni jūsu saprāts iet! Viņš tiešām nonāk tikai piestātnē, Bet man nau laika gaidīt: tālāk skriet. 2. 2. I920. Man sirds ir mirusi kopš viņas nakts, Kad es pret veļiem tevi pazaudēju Vēl gadu otro sargā tevi kopšu. Vairs tu ne mans - tu karsoņdzīvi ved Un karsoņimuldos spožu kroni ķer, Ko galvā likt, bet galva ripo nost. 6. 4. 1920. ILŪKSTES PAMATSKOLA, 2. KLASE Jūs mani sveicat, mīļie bērniņi, Jūs tuvākie no manas dzimtu mājas, - Lai gara saulē ved jūs likteņi, Un dzimtenei caur jums lai labi klājas! 21.4. 1920. Es negribu mirt, Es gribu dzīvot, Sniedzat man roku, Lai turētu dzīvi. Es skaļi saucu: Sniedzat man roku, Es gribu dzīvot! Nedzird neviens. 24. 12. 1920. 1921 Man lūpas kvēloja tā savādi. Tas bij no tava pirmā, skaistā skūpsta - Es nezināju, kā - Tu sapnī arī mani skūpstīji, Es apreibu kā stipras ziedu smaršas. Par visu gribēju es tevim teikt, Tad pēkšņi metās kauns, - es noklusēju, Ko lūpas deg un alkst pēc otrām lūpām. Šīs jūtas ilgi, ilgi nesapratu, Tik vakar pēkšņi man tās skaidras tapa - Es mīlu tevi! 3., 8. 1. 1921. Tie mazie domā savā nodabā, Ka viņu dzīvīte jau būtu dzīve. Tie šaurie neredz savu šaurumu. 25. 1. 1921. ATBILDE Vai pareizs ir mans ceļš, es nezinātu. Es domāju par to daudz mūžus ilgi Un beigās varu pateikt tikai to, Lai pareizs ir mans ceļš vai nepareizs, Lai noved mani neziņā un tumsā, Lai tālā mūžu klaidā izgaisina, Lai rūpēs, mokās zūd un gala nāvē Vai varbūt gaismā griež un varbūt augstē - Lai ar, es vairāk nezinu nekā, kā tikai to: Šis ceļš man vienīgais, Man nau cita ceļa. Aiz dzelžu sienām aizslēdzos no ļaudīm, Kā ledus nicināju tos, kā uguns nīdu, Bet dzīve mani izrāva no manis, No dzelžu sienām un no dziļas alas, Kā ezi suņi izdzen, lai turas pretī. Un ciešot visu ļaužu niknumu Un visu maziskumu, neģēlību, Es tomēr jutu arvien vairāk, vairāk, Ka cienu tomēr cilvēkus, ij ļaunos, Ikvienā atspīdums no cilvēces, Kaut mazs, bet ir. 31. 1. 1921. Es skaidri zinu - kurp es tagad eju: Uz nebūtību. Būtību man nedod. Man paliek teikt vēl - teikt ir nesakāmo. 19. 2. 1921. Es nesaderu ar šo pasauli, Man vajga viņā mirt. Bet, ja nu mirt, - vai tad ko baidīties? Vai neiziet līdz galam prātā pašā? Vai galā divi nau, Vai mirt var viens tik [?] - tu, un otris ne? Vai nevarētu mirt ij pasaule? Kad jāmirst man, tad triekt, lai mirst it tā. Jo kas mums pasaule? tik apstākļi! Un tie tik cilvēki, kaut miljoni! Varbūt no pasauls nāves ceļas grausts? Un graustā jums nu es? Un varēs dzīvot? 22. 2. 1921. Vieta būs, Skrej nu jautrā, ļaunā cilts. 22. 3. 1921. Nes mūžam kalnus plecos kalnu gars, Ko sūdzies tu, Ka jānes tev šo dien' savs sāpju svars? 10. 6. 1921. Ak, kāds tu nejēga, kāds nejēga! Nu prieks tev ir, Tas ir, kad ir tev paša tēvija. Tas ir, kad laipni tev kāds pasmaida [?]. 11. 6. 1921. Valmieriešu zeltenītes Ziediem Jāni pušķojušas. Vēl skaistāk, vēl daiļāk Mīļiem vārdiem apbērušas. Skaistus ziedus salasīju, Citiem Jāņiem paglabāšu, Mīļus vārdus paturēšu, Mūžam sirdi pieminēšu. Atnāks bēdas, ļauni laiki, Kas mums sirdi raudinās, - Visus jūsu mīļus vārdus Pa vienam atminēšu. Līgojat, sīki bērni, Manas dārgas dvēselītes, Drīz jūs darbā stāsaties, Tēvu zemes cerībiņas. 23. 6. 1921. Jūs ticat ļaunu vien, pat dievs jums bargs, Jūs nabagie! Ne saul' un maigums nau jums miļš un dārgs? 11. 8. 1921. Priede melnos zarus Turot tura. Melnos zaru galos pakāries Dzeltens mēnesis, Smagi, lēni rāpjas Virsotnē augšup, Pār visu seju Piesarcis sarkans. 12. 8. 1921. Tu raksti: Kā nāca tas? - es nezinu. Tik lūpas bija sastapušās Un dzēra puķu rasas veldzi: Iz būtes dvēsles izlauzās Un viena otrai pretī steidza, Tad neizteiktā maigumā Tās apskāvienā kļuva tuvas. Kā es pie tevis pieķēros, Smalks tītenīts pie šmauga auga: Kā vienmēr domas aizlido Pie tevis, mana tuvā drauga. 14. 8. 1921. Kas tagad tālāk būs ar mani, nezinu, Jo nu nāk miršana un aizietne. Bet kurp? Un kā? Un arī kas tad notiek vēl? Jo mirt ir pārvēršties, bet iznīkt - nāvei būt. 9. 9. 1921. ZEMES KUNGI Zemi smagi spieda dzelžu vara, Ļaudis līdzi liecās zemes jūgā. Tad mēs pirmie cēlām savas galvas, Zeme mūsu ir, jo mēs to kopjam, Zemes kvieši to, kas sēja, pļāva. Kungu nost, kas meslā ņem mums maizi! Prom no zemes nodzinām mēs kungu, Zemi atdevām mēs zemes rūķiem, Zemes rūķiem tikai nebij spēka Zemi noturēt - nāk atkal kungi, Kungi padzina no zemes rūķus. Prom bij jāiet mums, kas zemi devām, Zeme paliek zemes apspiedējiem, Izlīdzināt veco netaisnību, Saņemt atkal zemi emigrantiem. 31. 10., 2. 11. 1921. 1922 Garām aiziet viss un paliek neredzēts. Pats ka garām aizej, ka tu neredzi? Ko tu vidū stāvi, ka tu nedzirdi? Ko tu skaries klātu, kad tu nejūti? Ko tu rakās tveri, ka tu neturi? Ak, vai es jel turu savu dvēsli? Rudens vējā iet virpuļos putekļi, Garām aiziet viss un paliek neredzēts. 12. 1. 1922. Ērglis noskrēja garām- Ā! Kāds notikums dzīvē! Žēli, apspiesti kliedza tīkami altā! Saujiņa tapu, pa nakti Atskrējusi pie būdiņas sienas, dreb. Simtiem metru lejāk zem būdas jau koki beidzas. Man pakaisai klēpji stundām Jānes uz muguras augšā šurp. Ko viņas pasviedis vējš? Atjaunot sakarus? Man kas daļas? 14. 1. 1922. Es pats sev vietu izvēlos un nāku šurp, Kur skaisti dzīvot būtu, bet vēl škaistāk daudz ir mirt. Pār visiem plašiem zemes viļņiem skati pāri sniedz Un visu izpēta līdz dibenam, un kopā tver. Cik skaistuma ir zem' un debesīm, tik satura, Un kalna lielais ārpasauls un ārdzīves klusums Man visu pasauli un dzīvi balvā dod. Nau, vairāk nau ko dot šai pasaulei un dzīvei. Še viss, Un, visu kopā saņemot, tais' facitu, Slēdz rēķinus un saved dzīvei gala bilanci. Te labi mirt. Vēl labāk daudz nekā dzīvot še kalnā mirt, Tā lielā, spožā visu izdzēsošā skaidrība, Kas skata cauri līdz pat dziļumiem un dvēselei, Tā visu pārvērš atomos un jonos un galā dala, Un visu spēkā vērš, un nepaliek Ne pats. Vēl labāk daudz nekā še dzīvot ir še kalnā mirt. Še viena pasaule pret otru pilnā dienas skaidrībā, Nekad to lejā neiegūsi, viss ir tur aptumšots un jaukts, Un es šo vietu izvēlējos sevim pats. Hej, slēgsim, slēgsim rēķinus, tu, mūžs! Nu, mūžs, tad nāc! lai top! Mums visiem šauru gultu dod, kur gulēt un Kur mirt. Un, ja mums nedod, mēs ar cīņu taisām paši sev, Vēl esam laimīgi, ka ir kur galvu dusēt likt Un mirt. Par gultu, sava paša gultu, reizi sapņoju Ir es. Es negribu vairs tagad gultu, ij ne sava paša, Tā savā šaurmē cilvēku ieslēgt visu grib. Es cisas, kur gribu, klāju, un jāatgriežas pie viņām nau, Tās nerādās [?] kā gulta pēc gulētāja, nele vēl pēc tā, Kas mirst. Kas man gar gultu daļas un gar miesām kas, Kad mirst? Vai dvēsle vēl tais izdzisušās miesās kavējas, Kas mirst? Es negribu man tagad gultu, ij ne tad, - kad mirst. 18., 19. 1. 1922. Tu dzīvosi svešumā un būsi mājās. Tu dzīvosi mājās un būsi svešumā. 24. 2. 1922. Kāda aša, brūna vāverīte pa dārzu lēkā! Nau vairs bērns, bet strādā, bet kā rotaļā. Glīta meitene, tik par daudz nodegusi un rupja. Pasaukšu, bet galma meitas viņu apsmies. Cik dabiski viņa kustas! Kas tai daļas par pasauli? Jaunība, jaunība, kā svaigs, auksts ūdens malks. 26. 5. 1922. Kad puķe nakti dus, - ko viņa sapņo? Kad mēness vientuls iet, - vai viņš ko sēro? Kad migla augšup ilgās vijas, ko tā vēlas? To skaidrā zvaigzne zin. Visur dzīve tikai ir, bet nāves nava. Kustās kustoņi un augi, arī akmens, Kustās saule, zvaigznes, kustās ūdens, Nau nekas bez dzīves, starpība tik tā - Dzīvie ātrāk dzīvo, jo lēni nedzīvie. Viens ar otru maisās, mijas dzīvs un nedzīvs, Kad tu mirsti un par zemi topi, Tomēr nāvē neej tu, bet dzīvībā, Zeme dzīva, barodama dzīvu dara. Mēs, no zemes nākdami, pie viņas ejam atkal, Mēs pa gabaliem kopš bērna mirstam, Grauds kopš bērnības top mazāks, plašums lielāks. Nemirst cilvēks, pats viņš sevi nokauj. Mēs ne trešo daļu nedzīvojam, ko šīs miesas spētu panest. 24. 12. 1922. 1923 Kas labo spēku dvēslē neaudzē, Tā mīla nau. 6. 4. 1923. Es zinu, zinu - Viss iznīkst un zūd, Un trūd, Un viss daiļais irst Un mirst, Neko par savu nevar saukt. 5. 5. 1923. Cik steigā apskatos, Tik izbrīnos, Cita gars nu mans, Cita miesas nu manas, Cita dzīve nu mana. Un es, un es, Es, kas biju tik savs vien, Nu, kaut savs, bet cita. 15. 5. 1923. Kā agrāk tu starp ļaudīm staigā Un līdzi runā tiem, un līdzi smaidi, Un jautra esi, - bet kas svešs tev vaigā. * Kas svešs, kas visus savaldzina saldi, Tiem krūtīs bērna maigumam liek atkal mosties, Sirds senā skaidrībā tu viņus svaidi. * Vai tu mums nāc no tālas miera ostas? Kāds tevī burvju spēks, tu debess sūtne? -Ak, es tik apjozta no mīlas jostas. * Svēts apgarojums visa tava būtne. 22. 5. 1923. Ak, diemžēl jau vecs un gudris esmu, Redzu visu to, kas jums ir apslēpts, Tikai prieku nedod tas nekādu. Tagad saprotu, kas bijis ir, kas agrāk Likās noslēpums un baigs vai milīgs. Paredzu ij to, kas draud, kas gaidāms; Veru tam priekš laika iet no ceļa. Varu brīdināt, bet nelīdz, neklausīsat, Jo jūs redzat vizmu tik, ne ēnu. Zinu, zinu to, kas būtu darāms, Tikai nedaru, un laiks mūs aiznes. 3. 7. 1923. Kāda ir tur dvēslei daļā, Kad grib atdzerties šis miesas? 28. 9. 1923. Simbolu tu pildījusi, kaut pret gribu: Kaut pa jokam ielikusies acumirkli - Manā gultā tu nu esi gulējusi. Simbols neredzamām saitēm turēs tevi; Nu tu vari projām bēgt vai tūkstots judzēm, Atpakaļ tu atnāksi kā saulgriežos. 23. 10. 1923. Seno, brīvo domu pavedieni - Mēs tos atkal uzņemam par jaunu, Lai tos brīvi šķetinātu tālāk, Izvērpjot ij brīvās zaru stīgas, Uzņemot ij līdztekus, ij jaunus Diedzot klāt pie stiprām pamatdzijām. 23. 10. 1923. 1924 «Gul', bērns, tie viņpusē tāli, kas šauj, Tur dobji lielgabalpērkons grauj, Te ratus vien dzird aizjoņojam.» «Man, aukle, vienai palikt dairs, Ak, māmiņa mani nemīl vairs, Aizvien tai jāiet ir projām.» «Vai, bērns, taču es še palieku, Tik drusku tur istabā aiziešu, Tur palūkot, kas notiek uz ielas. Bet māmiņa tava, tā daudzus iet glābt, Tiem vajdzētu vieniem alkt un slābt, Jo bēdas visur ir lielas.» Pie māmiņas vien man bailes nau!» «Nu drīzi māmiņa atnāks jau, Vai viņas soļus dzirdi, klau?» «Ak, māmiņ, neej nu vairs nekur.» «Man jāiet ir vēl tur un tur.» «Nekur, nekur! Tavs mīļais bērniņš tevi tur.» «Ak, bērniņ, drusku mani tik laid!» «Vai nau tev žēl, ka bērniņš vaid?» «Daudz bērnu vaid, vaid bērnu raud, Tev aukle ir, kas apkopt jaud.» «Ak, neej tik šoreiz prom vien, Ak, paliec tik šodien, šodien.» Ar varēm rociņas māti skauj, No klēpja meitiņu raušus rauj, Kāds aušīgs bērns, nu tik [?] tāds tracis! «Ak, māte, tik šoreiz man tāds dairs, Ak, māte manis nemīl vairs! » No bailēm izplešas acis. Tur dobji lielgabalpērkons grauj, Tik tāli, tāli vizapusē šauj. Bērns, šausmās trīsot, slēpjas iekš gultas. Tas pērkons vienu lodi sviež, Tā lode šķīst un šķembeles šķiež, Tās iet kā mazas bultas. No visām šķembelēm viena tik ķer, Tik viena šķirbiņu galviņā ver, Tik viena bērniņa asinis dzer. *  *  * Ak, meitiņ, nu neeju vairs nekur, Kaut man ir jāiet šur un tur, Nekur, nekur, Mans mīļais bērniņš mani tur. 19. 2. 1924. Mēs esam visu darbu darītāji - Vai mēs gan vāji? 28. 2. 1924. OSKULOGRĀFS - «Hallo! » - «Hallo! » - Kas runā? - Es, es pati, Vai nepazīsti vēl? - Ā, mīļā, tu, - Kā jūties? - Tagad labi. - Tikai tagad? - Jā, gaidīju, un neveicās nekas, Nu veiksies, kad es tevi izdzirdējis - Kur? - Otrā vietā! - Labāk man ir trešā. - Kad? - Lakstīgalas stundā? - Ko? Kad oskulogrāfi būs izgudroti? - Ko? Ko? - Kas skūpstu pārnes tālumā Kā balsi teletons. - Ak - stop - Sveiks, sveiks! 3. 7. 1924. Kas domas spēj siet, Vai atminēt varam? Kā ēnas tās iet Mums nemanot garām. Kurš cilvēks tās jēgtu? Kurš cietums tās slēgtu? Nē, brīvi tās iet, Kas domas spēj siet? Man tās ir padomā, Kas tīk un dod laimi, Bet viss tik kļusībā, Kā pienākas glaimi. Un, kaut mani kar, Spiež, slēdz cietumu spailēs, Ko varmākam tas dos? Es netrīsu bailēs. 24. 8. 1924. Viens problēms tagad manim visus veicis Un priekšā aizstājies, kā uzsūcis. Man visi spēki kopā jāsalasa, Lai tie vēl spētu ļaudis nenicināt. 9. 9. 1924. Man vajga tasu glāstu. Es spēju domāt tik līdz tam Kad prom tu brauktu. Tad domas apstājas, un tālāk nau nekā. 15. 9. 1924. «No kurienes tu nāc?» Kur zemes smagums visu māc: Kur tik vien ziņas - Neauglīgi gausties; Kur tik vien dziņas - Tik vien laukā lauzties! Uz augšu stiepties tik pēc gaismas, Kur laimes ļaudis zeltā mirdz, Aiz viņas nežēlīgās plaismas - Ņem mani, mies' un dvēsli, līdz! Še mana sirds! 1925 Nu, kas tev ir šī zeme un šie ļaudis? Nu lai tie nemīl tevis, - mīlu es! Kas daļas tev? Kad mēs tik kopā esam! - «Vai tie to ļauj?» - Nu bēgsim! - «Kurp? vai nāvē?» - Nu lai! Kad kopā! - «Tu jau zemes bērns.» - Es visu spēju atdot. - «Zvaigznēs salsi.» - Kad tikai dzirdu tavu soļu balsi. Ak, neej, neej tikai prom no manis! Tad viss vēl labi būs. 29. 1. 1925. NU MIERS VIRS ZEMES, CILVĒKIEM LABS PRĀTS Uz ziemassvētkiem ļaudis līksmi staigā, Ar pircējiem ir pilnas pārdotavas, Un dimd un skan no priekiem svētku tirdziņš, Bet zelta svētdienā līst zelta lietus Un baltais sniedziņš birst kā sudrabnauda. Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā! * Uz ziemassvētkiem pēc tās zelta dienas Iet tūkstots vārgu vīru, slimu sievu Pa ielu, sniegā salstot puskailām kājām, Pa ielu vējā, puskailām miesām drebot, Nes plakātu: cieš badu mūsu bērni! Un «darb' un maizi!» dodat kaut uz svētkiem. Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā! * Uz ziemassvētkiem pēc tā skrandu bara Iet tūkstots lepnu vīru, greznu sievu Uz elitballēm dejot visu nakti. Puskailām miesām sievas, nau tām auksti, No dejas viesuļiem tās nedrebinās. Tās [?] «darb' un maizi» negrib, tikai kūkas. Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā! Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts. Uz ziemassvētkiem ļaudis līksmi staigā, Vai jūsu līksmībai nau pienākuma? 23. 12. 1925. 1926 Es visu laiku kavējies ar bērniem, Tiem mīļas rataļiņas piegādāju. Un kāds man prieks bij klausīt viņu čalas Un nogremdēties lietu izpratnē: Kā svešā bērnu pasaulē tās rādās, Viss tāļš un pazīstams, bet fantastisks, Un viss tik spožs un saules pilnā, un mīlīgs. Kas piepeši man pasvieda še dunčus? Starp puķēm pazib dzelzs iekš smiltīm ass Kā garas zondējamās adatas. Kā pazīstams ij tas no seniem laikiem. Man visi nervi sarāvās kā šokā. Kā nāca tas? Ar tādām pūlēm aizvākts! Kas gadiem, gadiem asnīs dzīvojis! Reiz tikai skaidrā mīļā bērnu saule! Vai tiešām tikai? Bērnus klausījos? Vai nebij iedomāti tavi bērni? Un tava bērnu pasaule tik dūmi? Un visa tava dzīve garu mūžu Vai nebij iedomāta dzīve? māņi? dūmi? Ko laidi acīs citiem un pats sevim? Ja tā kaut iedomāta dzīve bija, Daudz reālāka bij par sataustāmo. Bet kas tos dunčus pameta man puķēs? Nau dunči - skalpeļi un naži ir. Ir labi izpētīt un miesās griezt. Bet kas tos nažus pameta man puķēs? Tie tavas dzīves atliekās ir rasti. Vai lai es atkal viņus lietoju, Kas bij tur nolikti uz mūža dusu, Kad savu ceļa gaitu tiku beidzis? Tu šķieties viegli savu gaitu beigt Un atrast mieru iedomātās puķēs. Bet naži? Ko tie naži? Griezt no jauna? No jauna gribētājs caur mūžiem ies. 21. 1. 1926. Skaistums tavs pienākums Stāv tavā varā; Augstākais sasniegums Ir tikai garā. 7. 3. 1926. PĒC SAPŅOS DZIRDĒTA MOTĪVA Guli, balta meitenīte, Manās melnās rociņās, - Tā gulēja balta saule Melnajos mākoņos. Kad cēlās baltā saule, Mākons gaisa žēlabās, - Necelies, neaizej, Mana balta meitenīte! [1?] 4. 4. 1926. Tumšs un tukšs, un bijis viss, un vairāk nau, Vairāk nekā nezin kapa melnā nakts; Akmeņus un zemi krauj un krauj, un ceļ; Apkārt tumšums kapam iet un sēras dveš; Tavā mutē vārdu trūkst, tu guli kluss; Gulētājs, kas savās pēdās nestāj vairs; Kura acis viņa priekšā zemē guļ; Dvēsle griežas turp, no kurienes tā nāk; Tava labā roka tavu kreiso sūdz, Pāri paliek tikai tavu darbu tvaiks. Vai tu zini, vai tu zini ij jel to? 30. 6. 1926. Tu parādies kā mēness zvaigžņu starpā. Tavs vaigs kā liktens spīd iz taviem matiem. Mans prāts ir jokojies ar mīlas varu, Nu viņš kā rokā noķerts zvirbulītis, Ar kuru jokojas, kā grib, mazs bērns. 25. 9. 1926. Nelaime vieno, un laime šķir - Pielūko, kāda sirds tevim ir. 8. 9. 1926. Nezin kustoņi par savu nāvi, Cilvēks vien tik zin, ka viņam jāmirst: Bet nau tāda kustoņa, kas smietos, Cilvēks vien tik nāvi zinošs smejas. 8. 9. 1926. 1927 Tu atpakaļ atkal Pie manis esi; Lūk, nevarēji Bez manis būt. - «Es nevarēju Bez tevis būt, Es neiespēju, Ko vēlējos, gūt.» Puspasauli tvēri, Meklēji daili, Skaistākās dieves Apnika aši. Saistīts tu esi Pie jaunās dailes, Lūk, nevarēji Bez manis būt. Ņem mani līdzi Uz jaunu sauli. Jaunā saulē Nu skumst, ne biedē. Ne nīst, ne apskauž, Ne greizsirdi tura, Ne aprunā, melo, Ne nenovīda. Ņem mani līdzi Uz jaunu sauli. Mīlu un mieru, Un laimi bez gala. - «Ak, jaunā saulē Gan nezin bēdu, Gan nezin naida, Gan mieru un mieru.» Ņem mani līdzi Uz jaunu sauli. «Jaunā saulē Nezin ij mīlas.» Ak, ko tu saki, Nezin ij mīlas? Tu mani biedē Tikai pa jokam. - «Jaunā saulē Nezin ij mīlas, Nezin ij laimes, Miers, tikai miers.» Nu nostu, nostu To jauno sauli, Tad jau tu manis Vairs nemīlētu! Tad jau nu vairāk Nevajga dzīves, Kam tad lai jaunā Derētu saule? Tai jaunā saulē Tad tu ij mani, Tad tu ij mani Vairs nemīlētu. Nē, tā nau tiesa, To saule melo, Es tevi mīlēšu, Kamēr būs elpa. Bez tevis, mīlas Nevaru dzīvot, Ne pati nāve Nespēs to dzēst. Mīla caur kapu Lauzīsies cauri, Kapa puķītē Smaršos vēl tevim. Nē, tā melo, Tā jaunā saule, Mīla nemūžam Nespēj dzist. «Jaunā saule, Kādu es ceru, Pacels pār visu Mīlu visu.» 26. 3. 1927. Tu nāc nu atpakaļ uz senām mājām - Tu domā: viss vēl būs tāpat, kā bijis, Uz tevi gaidījis šo visu laiku, Lai vaļā rokām tevi saņemtu. Ā, pāris mēnešu jau vien tik bij, Tu labi atpūties šo īsu laiku - Nu atkal viss pa vecam ies kā agrāk, Un silta sirsnība tev pretī dvesīs. Tu domā tā: Viss pelnos atdzisis, viss salts un svešs. 9. 4. 1927. Mana roka, kāds labs instruments tu man esi! Mana kāja, cik maza un tomēr spēcīga, es tevi neparko neatdotu citam. Mans vēders, tu labi dari savu darbu, es tevi kurinu, un tu labi sildi visu miesas celtni. Tu man labi kalpo, ne es tev; ko tu varētu pavēlēt, tu muļķa maiss? Bet kalpo tu labi. Mana galva, mans lepnums, tu man pārvaldi visu miesas celtni, kā labs muižkungs muižu. Ar tevi es sev  iegūsti, cik man vajga no ārpasaules, ar tevi iegūstu ziņas, ar kurām aptvert apkārtni, ar tevi iepazīstu sevi  pašu un redzu sevi kā spogulī. Tu mans lielākais ieroci, mana galva, tikpat liels kā sirds. Mana sirds, tu mans siltums, ar ko pasauli sev daru pieejamu un tieku pasaulei pieņemams. Es bagāts esmu, kam tik daudz rīku un mantu, es savu bagātību gribu kopt, es spodrinu savu nazi, es baroju savus locekļus, es vingrinu savus spēkus. Es gribu jūs, rīkus, kopt, bet es varu arī iztikt bez jums. 24. 4. 1927. Vai tu atnāci, lai atkal ietu? Ietu tālāk projām nekā agrāk. Mazu bridi atnāci, lai tūdaļ Ietu projām un uz visu mūžu. 6. 5. 1927. Tad tik vari sākt tu jaunu dzīvi, Kad tu veco izbeidzi līdz galam, Kad tu vari aiziet katru mirkli, Kad nekas tev nau vairs jāpadara. 3. 5. 1923. Jaunai dzīvei vajga jaunu raksturu. Sagādā to sev. Kas tu gribi būt? Zini to skaidri, un tu būsi. 3. 5. 1927. KO ES GRIBU? Es visu dzīvi bēdājies, Nu gribu priecāties, Miesu, garu atjaunot. Ko gribu, to spēju, Kāds gribu būt, tāds tikšu. Gribu sevi taisīt un pasauli, Gribu zināt sevi un pasauli, Zināt ārpasauli, pēc nāvi. Nekreņķēties, Gudram tapt. Dzejniekam tapt. 7. 5. 1927. Es jau neesmu tā noskumis, Tikai dienas gaitā, smagi soļi, Drusku galva apņemta, un sirds ir klusa. Ka man kaitētu kas, nevar sacīt. Tikai drusku tā kā pasāp dvēsle. Bet man visi teic: nekas tas nava, Iedomas, lai metot tās no galvas. Labprāt izmestu, bet sirdī turas, Sirds tad tiek vēl klusāka par klusu, Un vēl vairāk tikai dvēslē sāp. It kā vienīgais, kas man vēl atliek: Meitenītis, mīļais meitenītis. 27. 5. 1927. VECĀ DZĪVE Vai tu pazīsti tās baigās jūtas: Ieej atstatā un tukšā namā - Te reiz? ļaudis bij, te uguns dega, Pelni auksti, pabiksti ar koku; Dobji skan, tu pūlies klusi staigāt, Tukšs viss, nau ko bīties, tomēr bailes. Grūtsirdība tuvojas tev lēnām - Ko tad gāji tu, pats saimnieks, projām?! 29. 5. 1927. Visi nevērtīgi tika vecie vārdi, Sudrabgaismas apskaidrotā cēlā mīla. Grima atkal tukšā mīlestība, Tukšo dzīvi pušķo vēl ar flirta drumslām, Katru darba soli mēri naudas olekts. Paša cieņas nau, tik ļaužu balss dod cieņu, Citu cieņas nau, kas vairāk ir par mani. Māņiem tikai der un smieklam vecis vārdi? Tā nu gan tik nevar teikt: ar kāju paspert - Būtu jāaptriepj varbūt vēl jauna kurpe. Vecās patiesības, idejas un domas Guļ kā nonēsātas drēbes, nometamas, Ir kā manta, kas ne silda vairs, ne puško. Dažas bija patrons, kas sprāgstot šāva. Vai nu vērts vairs lasīt kopā tukšās čaulas? Spīdēj gaiši sajūsma kā Jāņu uguns, Izdeguša darvas mucas nu kūp zemē, Dienvidsaule, jūra, zemes klusums. Tālā tumsā gatavojas jaunas formas. 14. 6. 1927. Mani grāmatplaukti stāvot apput, Roka vairās cilāt senos rakstus, Garam pašam sevī jārod padoms, Draugu saimes [?] sirds neilgojas. Aizgājis tas laiks ar savām jūtām, Visas dziņas, visas karstās cīņas Svešām acīm noskatās uz mani. Un es pats - man svešas viņu runas. Tādā mīļā skubā krāti draugi! Visu zemju, visu laiku vākti, Vienmēr glāstīti un sveicināti. Mīļā miņā stāv tik jaunas dienas. Sirds tik atgriezties turp neatgriežas. Dvēsle it kā meklējot sen veras Atpakaj uz tūkstot tūkstot gadiem, Aptvert dzīves sākumu un galu. 23. 6. 1927. Tie simts un atkal simti manu darbu, Kas nepabeigti guļ un gaida manis, Kas gariem gadiem cauri kliegtin kliedza, Man miera nedeva nevienas dienas Un rūgtu darīja man katru brīdi Vēl vairāk nekā smelgas nervu sāpes. Tie apnikuši man un atriebušies, Tiem nepiegriežas vairs ne acs, ne roka. 13. 7. 1927. VĒLA GUDRĪBA Tā vēla, gausa gudrība, Bet sava taisnība tai ira: - Cik tevim sirdi mīļuma, Dod visu prom priekš tuvāka! Lai sirds reiz gala mierā nira. 5. 8.1927. RĪTA ATMODA Nekas par grūtu agrāk nebija, Viss ritēja kā kūsājoša dzira - Ne puse kausa vēl nau izdzerta: - Viens vārds no jūsmām un no kūsām šķīra; Nekad tik līksmis tu vairs nebūsi: Tai vārdā ceļa galu nojauti. 5. 8. 1927. KURŠ PRIEKŠ OTRA RADĪTS Valdnieks deva lielas dzīres viesiem, Tūkstots sēdēja pie pilniem galdiem, Kad uz galda nāca zivs un putni, Valdnieks nopūzdamies teic uz viesiem: «Cik ir debestētiņš labs pret ļaudīm! Labību dievs izaudzē priekš maizes, Zivīm, putniem liek viņš augt priekš ļaudīm!» Visi viesi viņam piebalsoja, Tik viens zēns tam pretī ierunājās: «Tā gan nau, kā nupat teica valdnieks. Visi kustoņi mums līdzradības. Nau viens mazāk vērts un otris vairāk. Tikai tas, kas lielāks, stiprāks, gudrāks, Pieveic mazāko un viņu apēd. Cilvēks visus apēd, ko tik saķer, Bet neviens nau radīts, lai to ēstu. Lūk, ij mūs ēd odi, ēd ij vilki, Bet vai tādēļ cilvēks radīts vien ir, Lai par ēsmu būtu odiem, vilkiem? Tā i zivis, putni, māju lopi Nau vis radīti par ēsmu ļaudīm.» Valdnieks apklusa un visi viesi. 21. 9. 1927. Aiz manis nāve, Priekšā man dzīve, Paceli acis, Ievelci elpu. Zeltaini baltas Iesārtas švītras - Debess un jūra, Un zilganā zeme. 27. 12. 1927. Ar dusmām ārdāt jūs, ar iekaisumu, Ar uzpūstu un skaļu sašutumu, Pus aizrauti, pus aizraudami līdzi, Es klusi, lēni, apzinātā gribā To visu pārskatu un pārcilāju, Ko mūžu vadīju un gatavoju, Un klusi, lēni, apzinātā gribā To visu jaucu nost un metu malā. 27. 12. 1927. 1928 Tik gara, gara, gara miršana, Vai visa dzīve tā tev aizgāja, Arvienu kādi šķēršļi - aiztur - Ij pats tu arī vēl ko sagaidi. Arvienu dzīve: darbs un prasības. Tev mirt nau laika, allaž aizķeras [?]. 5. 2. 1928. Man nava vairs nekā, ko vēlēties, Tik viens - ja tas tā var vēl nosaukties: Neviena cilvēka vairs neredzēt, Lai sirdi klusumā var nogremdēt. 10. 2. 1928. Tik maza patmīlība aizskarta, Par to tik pasmej: laba mācība! Bet vai bij aizskaršana vajdzīga? Jo mīlas jūtas, tās grib pacilāt, Tās otra būtni plaukstam redz labprāt, Un grib tās visu dzīvināt kā saule. * Ikviens sūrst savu kļūdu apziņā, Un mūžam ilgojas tas diezin kā, Lai kāds to ieved dzīves skaidrībā. * Ir brūces jēlas, ak, cik jūtīgas, No vieglas uzpūsmas jau sadrebas, Tad savā sūrumā tās noslēdzas. 18. 7. 1928. Aiz apvāršņa Pērkons sēdis, Mētels apņem debess malu; Viņa mētels zilganpelēks, Sudrabotām mākoņbārkstīm. Gaiša zelta saules piere Laukā blenž zem mēteļkrokām: Maza pērkoņmeitenīte, Pasmiedamās sīkus smieklus. 14. 8. 1928. DZEJNIEKA JAUTĀJUMS Es nezinu, kā labāki gan bija? Šķiet, viss, kas dzīves gaitā steigts un veikts, Kas dzirdēts, izciests, zaudēts, beigts, Kas šķetināts kā groda dzija - Lai labāk paliek mūžam neizteikts? Kā tevim liekas, Olīvija? Tā aiziet miljoni, tā biljoni - Es nezinu, vai tā nau labāki? 5. 8. 1927. 10. 9. 1928. Tu bēgi darbā. Ko nu tu redzēji darbā? Vai radi kopību ar ļaudīm? Vai atspirgi viņos? Vai nebij tik tukši vizuļi? Nu bēgt tālē, svešumā. 20. 9. 1928. Kad tu pie galda sēdi, Ij nerunā nekā, Es topu kluss un svinīgs Kā sestdien vakarā. Man darba drudža steigums Un reibums izbeidzies Un rokas gulstas klēpī, Kad nemiers norimies. Man rokas nomazgātas Un balta āda spīd, Pār tavām drēbēm lēni Tās glaudot pāri slīd. Miers viešas līdz pat sirdij, Tā klusa, klusa kļūst, Un visas saites raisās Un irst, un kūst, un kūst. 23. 9. 1928. LAPSA UN TĪĢERIS Lapsa reiz no savas migas Izkāpa ar kreiso kāju, Tūdaļ savā rīta gaitā Ceļā tīģeri tā satiek. Tīģers tūdaļ atņirdz zobus, Izstiepj savus garos nagus: «Nāc, es tevi apēdīšu!» Lapsa apķērusies atbild: «Kungs, vai jūs gan iedomājat, Ka jūs vienīgs zvēru ķēniņš? Ka jūs varat katru apēst, Kas tik vien jums ceļā gadās?» Ir ij citi, kurus baidās, Jūs gan mani nepazīstat. Iesim kopā vienu ceļu - Es pa priekšu, jūs aiz manis. Kad nu ļaudis redzēs mani Un no manis nebaidīsies, Tad es atzīšos: jūs stiprāks, Tad jūs drīstat apēst mani.» Tiģers bija tā ar mieru, Lapsa ved to lielā ceļā. Ļaudis redz, ka nāk tur tīģers - Tūdaļ visi metas projām. Saka lapsa: «Nu, kungs tīģer, Lūk, kā ļaudis bēg no manis, Jūs jau viņi neredzēja, Jo es stāvēju jums priekšā.» Tīģers apjūk no tās runas. Neteica neviena vārda, Asti ievilka un projām. Lapsa nosmēja tam pakaļ. 23. 9. 1928. KALENDĀRU JAUTĀJUMS «Nāc, Aļģirdi - Vai pateikt vari: Kādu romieši Lietoja kalendāri?» Tā skolotājs Aļģirdi sauc, Tas tūdaļ ar atbildi trauc: «Tas bij juliaņu!» «Ak, tavu gudru maņu! Tad, ko mēs lietojam, pateiksi arī!» «Sienas kalendāri.» 26. 9. 1928. ĶĪNIEŠU PARADĪZE Lielais Jī bij lielā darbā, Kārto ūdeni un zemi. Darbā reiz viņš nomaldījās, Noklida no sava ceļa, Ietika viņš tanī zemē, Kas pie ziemeļjūras malas, Nez cik simtu tūkstoš jūdzes Tālu nost no Ķīnas zemes. Zeme saucas Ziemeļgala, Kur tai robežas, - kas zin to? Tanī zemē nava vēju, Nava lietus, rasas, sarmas, Nava kustoņu un putnu, Nava kukaiņu un zivju. Zeme visur līdzi blākna, Taisni ceļas augsti gaisā. Kalns tik pašā zemes vidū, Sauc to Hu-Lims - urnas kaklis. Viņa veids ir tā kā urna. Kalna galotnē ir dzelme, Viņas veids ir tā kā gredzens, Viņas vārds ir Valgme. Ūdens izp1ūst no tās dzelrnes, Saucams vārds tam: Dievu avots. Ūdens smaršīgāks par mirrām, Ūdens garšīgāks par vīnu. Avots dalās četros strautos, Tie no kalna dodas lejā, Rit pa divām zemes malām. Zemes spēks tur maigs un mīlīgs, Indīgs gaiss tur nenes ligas. Ļaužu daba tur ar laipna, Dabai seko tā bez ķildas. Sirds tik mīksta, miesas maigas, Lepnība un naids tiem sveši. Mierā dzīvo vecie, jaunie, Nau tiem kaipu, nau tiem kungu. Upju krastos viņi dzīvo, Ne tie sēj, ne ievāc pļauju. Gaiss ir silts un jauks aizvienam, Ne tie vērpj, ne auž, ne pūlas. Simtu gadus viņi dzīvo, Tad tie aizmieg mūža miegā, Kaites, slimības tie nezin, Nezin priekšlaicīgu nāvi. Ļaudis dzīvo dziļā mierā, Svētā laimībā bez mēra. Prieku, līksmi viņi bauda, Svešas viņiem bēdas, sēras, Mūziku tie mīl un dziesmas. Rokas sadodas tie kopā, Rotaļo, iet loku dejās, Cauru dienu nebeidz dziesmas. Kad tie nogurst, gribas paēst, Iet pie dieva avotiņa, Padzer, rodas jauni spēki. Kad par daudz tie iedzēruši, Tad tie iemieg reibu miegā, Atmostas pēc desmit dienām. Dieva avotā tie peldas, Āda top tiem skaidra, gluda, Smaršas turas vairāk dienas. Kēniņš Mu[?] no Džou zemes, Kurš uz ziemeļiem bij braucis, Nāca arī viņu zemē, Aizmirst prom iet trijus gadus. Kad bij atkal Džou zemē, Ilgojās viņš viņu zemes, Tā ka pazuda pats sevim. Ne tam garšoja vairs ēdiens, Ne vairs dzēra saldu vīnu. Gāja mēness, gāja otris, Tad tik atjēdzās viņš lēnām. Visas tautas zemes virsū Ilgas jūt pēc laimes malas. Citādi tik katra tauta Iztēlo sev paradīzi. Lūk, ko stāsta Ķīnas teikas, Kāda viņu laimes mala. 29. 9. 1928. Tu spožā zvaigznīte, Vēl vakar mēnesim tu blakus biji, Jau šodien garām viņam, - rīt varbūt Jau tāļi prom, jau viņu aizmirsusi. Tu spožā zvaigznīte, - Tik jautros smieklos sprēgā tevim acis, Tik līksmi līdzi mirdzin' visas zvaigznes, Tik aši zūdi mēnesim un manim, Tu, spožā zvaigznīte! 2. 12. 1928. 1929 VĒLAIS RUDENS Vētra pārgāja nu kluss un salst. Vientuļlapa zarā drebot kalst. Ne vairs sitas sirds, ne dzenas prāts, Nogurumā rāmi mierināts. 14. 1. 1929. MĒMĀ JŪRA Pa dziļiem sniegiem brienu, lai - man jāredz jūra, Vēl jādzird dziļā jūras balss, kas mūžam dzīva. Aiz vakarkrēslas un aiz sniegiem - kur tā jūra? Es savās bēdās nācu klausīt veldzes vārdu, Es tavu elpu citkārt dzirdēju no tāles, - Es tuvu pienāku tev klāt - tu cieti klusu! Visgarām krastam sniegi aizmāc viļņu čalas, Cik tāļi acis sniedz, tik sastinguši sniegi, Viss nāves baltis, kur dzīvais jūras zilums? Tev zi1ās acis aizbērtas ar sniega pārslām, Pār vaigu pārklāta tev auksta ledus maska. Tu mūžam nemierīgā jūra, nu tu rāma. Es zinu gan, ka tev māsas siltās jūras, Tās nespēj stindzināt nekas, tās mūžam viļņo. Bet mana mūžam baltā dzīve - tu nu klusa. Kur es nu palikšu? Kas runās nu uz mani? 3. 3. 1929. Tā tava ģīmetne, ko rokā turu? Vai, mīļā meiten, tu šī skaistā, esi? Jeb es tik daiļu tēlu ilgās buru? Lai tēls man tālāk ir par gaismnesi, Nekad es neredzēju kā tu tādu. *  *  * Vēl tava ģīmetne man rokā trīso. Es noslēpt nevaru, man roka trīso To lielo prieku, kas vēl nedrošs smaida, Tver mirkli laimīgo, bet, ak, tik īso! 15. 4. 1929. Zudis viss, ko mēs ar acīm redzam, - Palikušas tikai divas lietas: Tikai debesis un plašais ūdens, Vidū sēdam šūpolīgā kuģī. Zudis viss, ko mēs ar sirdi tveram, Palicis tik tukšums vien un klusums. Nakti bākas atmirdz tāļos krastos, Dienu debess malās tāļas salas, Pienāk tuvāk kailas klinšu kraujas, Aiziet, nogrimst atkal ūdens plāksnī. Bezdelīga aplidoja kuģi, Cielaviņa nosēdās uz mirkli - «Ko tu, putniņ, atej mūsu kuģī? Mēs jau piecas stundas prom no zemes, Ko tik tāļi aizgāji no mājām? Vai vairs atpakaļ tev ceļi šķirsies?» Putniņš atčivina: «Un vai tevim?» 12. 5. 1929. Visi ļaudis zina, kas tie ira, Visi skaidri zina, ko tie zina, Un, ko tic, to visi tic bez šaubām. * Es tik viens, es nezinu, kas esmu, Un es nezinu ij to, ko zinu, Un es neticu ij to, ko ticu. * Es ar skubu mācījos no ļaudīm, Un es zinu to, ko viņi zina, Tik es nezinu, vai tā tas ira: * Visi droši dzīvē, - es tik nedrošs, Jo man pamata jau nau zem kājām - Drošas ticības un drošu ziņu. * Kaut jel vienu zinātu es droši! Lai kaut kur es spētu pieturēties! Sakat man vismazākais: kas mīla? 5. 6. 1929. Tavi vaigi vizo vakarkrēslā, Apkārt vaigiem plīvo matu liēsmas, - Ausu galiņš piekļāvies pie vaiga Kā pie priekšautiņa mazais Jānīts; Vaigu vidū valda acu krēsla, Baidās piekļauties tai lielais Jānīts: 19. 6. 1929. Nosarkdama aizgriežas saule, Nakts sedz aizkaru logam priekšā, Bālu lampiņu uzkar mēness, Saldi smīnot vēsmiņas paskrien. - Traucēt nenāks neviens, neviens! Līdz pat rītam, kad otrā logā Spīdēs smīnot saulītes acs: «Jaunie, labrīt!» 19. 6. 1929. Viegli turu tevi klēpi Tā kā upe baltas putas; Viegli skūpstu tavu muti, Lai tā putas neaizpūstu. Vēji gāja pāri upei, Tie tās putas uzplandīja - Nu ir mieri, nu ir saule, Nu mirdz balti mākonīši. 20. 6. 1929. VIENTULĪBA Es redzu - lēni nāk jau vientulība Pa klaju, smilgām klātu tālu lauku. Es vēlētos, lai viņa neredz manis. Bet kur lai slēpjos klajā, līdzā laukā!? Vai! viņa mani ir jau redzējusi!? Ko viņa virzās taisni manim pretī? Es zinu: līdzi nu tā mani vedīs. Pie smilšu smilgām paliks aizķērušies Kā rudens pavedieni mani prieki: Viss dzīves guvums, darbi, cīņas, sāpes Kā tīmekļi man vizēs bāli pakaļ, Līdz vēji vēlu visu aizvāks projām. Jau viņa virzās taisni manim pretī, Tu vienu tomēr nespēj smiltīs nosviest: Es tomēr laimīgs biju labo mirkli - Nu mūžam nebūšu es vairs tik vientuls, Kā pasaulē tu mani, bērnu, laidi. Pie manas būtnes pieder mana tauta, Ij tu tās atraut nost vairs neiespēsi. 24. 6. 1029. Manim pretī mākoņi smagi sveras; Melni, pilni sapņu un dziņu kā nakts, - Nāk un nāk un drūzmojot jaucas un mācas Garām dienām, vakariem, naktīm cauri. Kaut jel ašāk pērkons grāvis un zibens spēris! Kaut jel kaukdams kārtību šķīris ašāk! 24. 6. 1929. Zelta ziedu zaļā lapā Ezermala lēni šūpo, Kalmes, klusi sačukstoties, Sargam stāv ap šūpolīti. Zelta ziediņš zagšus mirkšin «Nāc, ja gribi saldu algu!» 24. 6. 1929. Ceriņi ziedēja, kad tu gāji, Ar ziedu zariņu vēl man māji: Kad ceriņi vīst, Tad cerēt drīst, Tad atkal nākšu, es nākšu. * Nu ceriņus lauzu, nu visi vīta, - Es skatos pēc tevis ik rīta, rīta Un visu dienu ik dien', Un vakarā vēl arvien, Bet nakti, ko tad es sākšu? * Jo nakti ir grūtāk kā grūti, Ne miegs, ne nomods nedzesē krūti: No ziediem pāri līst dārzs, Es vien tikai bārs - Ko es sev vākšu? 25. 6. 1929. GAILĪTS AR SAVU GASPAŽU Gailīts ar savu gaspažu, Ar daiļo balto vistiņu, Staigā pa dārzu un priecājas, Ka Vasaras siltums pieturas. Teic gailītim vistiņa Un klusi, mīlīgi vidžina: «Tev vajdzētu visiem to paziņot! Šodienas laiku pareģot! Nevienam to ziņu nevajga liegt, Tev vajga visai pasaulei kliegt! - Tev taču no visiem tā skaistākā balss, - Dziedi, ka noskan viss laidara gals!» Gailīts ar mieru; vipš palecas, Uz stabiņa gala uztupstas, Saka: «Lai iet!» Un tad skaļi dzied: - «Ta tad šodien labs laiks!! Nu tik gan laiks!! Laiks ir ka nu!!! Kikuriku!!» Teic gailītim atkal vistiņa, Klusi, mīlīgi vidžina: «Es labprāt še oliņu dētu, Ko saimniece atņemt nepaspētu! Še smiltīs var to labi kast - Ne mūžam to neatrast!» Ar mieru ir gailītis; Tik to viņš vēl piebildis: «Nevienam par oliņu nevajga teikt!» Teic vistiņa: «Labi, tik vajga to sveikt; Tu pats par laiku visiem kliedz, Vai man pašas oliņu apsveikt liedz?!» Un nu vistiņa sāk kladzināt, kladzināt Un klabināt, un babināt: «Lūk, lūk, oliņa! Lūk, lūk, oliņa! Lūk, lūk, oliņa!» No istabas izskrēja Anniņa, Izdēto oliņu paņēma, Vēl vistiņu bārtin bar: «Ko šī tik daudz kladzināt var!» MĪĻAI, MAZAI OLGIŅAI PAR PIEMIŅU Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais? - Ved dzīvi tā, ka pēc nau jāteic: «vīla.» Kā panākt to? - Ir bauslis visupirmais Un visupēdējais, ir tikai «mīla». 8. 9. 192.9. VASARAS RUDENS Gabaliem no manis nokrīt vecā dzīve; Koka ziediem pakaļ lēni nobirst lapas; Salā sastingst zari, springstot nolaužami; Gada sloksnēs paliek senu dienu miņa; Serdē dziļi slēpjas jaunas augsmes jausma - Sals nau gala sals, aiz tā vēl otra dzīve. 1929. Lapiņas, māsiņas, koši jūs puškotas guliet uz galda. Dienas un mēneša vārds uzrakstīts virsū jau stāv, Ir mana paša vārdā šis nelaimes Pliekšānu Jānis, Vidus galvgalī sprausts, bēdīgi acīs man krīt. Uzpostas lapiņas, gaidiet, ir jums viņa nebalta diena Atnāks drīzi jo drīz, vajdzēs jums paciest un nest. Vajadzēs graizīties ļauties no spalvas divējiem dunčiem, Vajadzēs visu nest, ko tik jums virsū vien kraus, Vai tie būs skaitļi, vai burti, vai grieķu vai latīņu vārdi, Vai arī pantiņš kāds, gribējs par dzejoli būt. Rītu jūs paraudzīs grieķi un nelabi latviešu panti (Kādus nereti vien rod, Latvijā nelaimi celt). Pasaules nesējus skaitļus jums rītu būs mugurā jāņem. Jūs būsiet plašajais lauks, kur viņi rindiņās stāv. Viņi būs kareivji rīt, es, nelaimes bērns, viņu vadons. Vajdzēs man pavēles dot, sakārtot, sastādīt drīz. Vajdzēs tos iekavās ieslēgt, ja labprāti negribēs klausīt, Vajdzēs ar zobenu cirst veselām rindām vispār. Vajdzēs dot dažādas zīmes: gan krustiņš, strīpiņas, strīpas, Vajdzēs robežas vilkt, cik tāli katris var iet. Vajadzēs darboties, domāt un lūkot sev palīgu dabūt. Kaimiņam liktens tāds pats, tas varbūt izlīdzēt spēs. Māsiņas, liktens jums smags, bet ar mani nežēlo laime, Diezgan jums ir ko ciest, diezgan ko darīt ir man. Pielūgsim Laimiņu mīļo un mūžīgos žēlīgos dievus, Gaidīsim rītiņa mēs, kādu viņš dieniņu nes. Teci, teci, kumeliņu; Nesi mani mājiņās, Māmuliņa ļoti gaida Sav' dēliņu pārnākot. Raudot dēliņš karā jāja, Raudot mājās pārnāca; Karā jājot šķirdamiesi, Mājās nākot sveicinot. Māmuliņa bēdāt sāka Sav` dēliņu aizejot, Māmuliņa bēdāt beidza Sav' dēliņu pārnākot. Vēl redzēja sav` dēliņu, Likās dzestrā kapiņā, Nepiešķīra Laimes māte Priecāties par dēliņu. Teci, teci, kumeliņu, Nesi mani tālienē, Māmuliņa vairs negaida, Gaida balta jūriņa. Pūt, vējiņu, ziemelīti, Nesi vēsti māmiņai Dēliņami grūti laiki Karā svešā zemītē. Skrieni, skrieni, vanadziņu, Cepurītes pušķi nes. Vīta pušķīts cepurītei, Vist ar dēliņš māmiņai. Teci, teci, kumeliņu, Zelta zobentiņu nes. Zobentiņa vairs nevajga, Dēliņam ko kaujā nest. Ejiet, ejiet, bāleliņi, Nesiet pašu bāliņu, Nesiet mani māmuliņai, Māmuliņa gauži raud. Nesiet mani tēvu zemē, Guldiet viņas klēpītī; Neatstājiet bāleliņu Svešā zemē naidniekiem. Nes iet mani tēvu zemē, Guldiet viņai klēpīti; Tur māmiņa rozes dēstīs Sav' dēliņa kapiņā. Atņem cilvēkam prātu un sirdi, viņš, viņš laimīgāks liksies. Atņem i dzīvību vēl, īsti tad laimīgs viņš būs. Bez prāta kustonis spēj just man līdzi, Tas bēdīgi sēdošam glaužas klāt; Bez jūtu koks, bez dzīvības akmens, Pie tiem man sirds var atrast veldzi: Koks ēno un balsta, un saldi šalc, Un akmens dod nokusušam sēdēt. Bet cilvēks un draugs ar prātu un jūtām, Tas nokusušo jo ātrāk nodos, Jo tas ne vairīties spēj, ne bēgt. Labāk mirt klajā laukā vientuļās mokās, Nekā krist drauga negantās rokās. Lai kraukļi mirušās miesas knābj, Cilvēki dzīvās ar dzelzi grābj. Apsagauži raudājās Svētās dzimtas, kunguļaudis. Vecie laiki, zelta laiki, Kas ta tagad palikuši? Ne vairs Alpu, ne sārtatma, Neģi mīļa šuplatiņa Prūšu posu, bairišlugu, Ne tā paša Ēbeliņa. Baigi ķēmi Alma, Laima Sanākuši skatuvē. Lai tā Alma, ko tā Alma, Tā bij svešu ļaužu bērns. Laima pašu latvju meita Un, raug, kāda negantniece, Sauc pēc gaismas, brīvestības, Savām ņemtām tiesībām. ŠODIEN Šodien saulīte rotā un līgo, Zaļa un zila, un sarkani balta. Mīļā, man' mīļā nāk staroši stalta, Zaru zaraini, zaigoši zvīgo. ILGĀS Tikai sērās ilgās klaidīt - Manu saules mīlulīti - Gaidīt, cerēt, - tikai gaidīt ... Visi speki izgaidīti. PRIECA LAIMĪGA Man dziļi dvēslē dzejās Kā dzesna rasoša, Tur klusi skan un smejas, Dzied prieca laimīga. Un, ja es neredzētu tevis Ne mūžu mūžos vairs, Šis prieks man spēku devis - Liegskaņās nogrimst dairs. ZVAIGZNES Es sēdu naktī vēlvēli - Zaļzaigoši zvaigznītes spīd ... Bāli tavs vaigs un cēli Ar zvaigznītēm līdzi slīd. UZ BEIGĀM IET «Tās tagad ira beigas, No šenes uz leju iet, Vairs nelīdz dzīves steigas, Tavs jaunais vairs nevar dziet.» Bet spēka vara zaļā Man zelta staros spīst, Tā mūžīgās mīklas vaļa, Un žņaugu saites šķīst. To cīņu smeldzošas sāpes Daudz gadus tvīcēja, Tā tagad grib dzesēt slāpes, Lai sniegtos pēc pilnīga. DŪMI Kā loga priekšā dūmi Vērpj domas spokaini, Auž sērgu un nāvi, un kļūmi - Dievs - mīļo man pasargi! TĀĻŠ VIESIS Es tevi, mīļā, redzu, Kā sakriti dīvānā; Es nāku, lai tevi sedzu, - Tu brīnies pusnomodā. Es mierinu tevi un glāstu, Tavu galviņu satveru; Daudz laimīgu sapņu tev stāstu Par mīlu starošu. Nesakāmās sāpēs tu sirgsti Un ilgās, un žēlabās; Es nāku, lai atkal tu dzirksti Baltliesmās kvēlošās. Tu tumstošās acis man skari, Un atkal tās atspulgo; Tu veselu mani dari, Tevi cilvēku nākamo. Pār tevim leju veldzi, Jel dusi pusnomodā! Tev nomods nes sāpju smeldzi. Es bālā tālumā. PĀRPILNĪBA Es pilns esmu domu un jausmu, Kas drūzmējas, lauzdamās dzimt, Ka tikko valdu šo trausmu, - Jau miesas zem nastas grib ļimt. Tomēr un tomēr es tevi mīlu, Neizsakāmi dziļi mīlu. Maziska netice, glūnoša mānība, Nespēja - celties, nespēja - doties. Es tevi sāpinu, es tevi mīlu. Tomēr un tomēr es tevi mīlu, Neizsakāmi dziļi mīlu. Neviena rātna mīla nau dziļāka, Ar visiem meliem tā patiesa mīla, Ar visu netīro skaidra kā dzintars, Tu viņai vari ļauties, šai mīlai, Mainošai, tapošai, augošai mīlai. Lielas sējas šī briestošā mīla, Dzīva mīla, dzīvības mīla. Lai jauna laime Un jauns lai gads, - Tik vecais draugs Lai paliek tas pats. Asas, baltas liesmas dzeļ, Šaudīgas kā čūsku mēles, Asinis iz dzīslām sveļ, Sirdis izkaltē šīs kvēles. Jūs dienderu dvēsles Pie kopēja galda Un tad - pie kopēja darba: «Ak to ar??!» SMIEKLI Ha, tas tiķ stiprinieks kā mazais ūpīts, - Kad ūpīts kliegšot, kalni plīsišot, - Pag, es tev galvu dūņās iegrūdīšu, Kliedz tad. --- Tā pūš kā bieza putra vārīdamās. Tā šņāc Kā vērsis, āboliņa pārēdies. PIETICĪGS VĪRS Dievs labi dar' ko darīdams, Tā dodams, kā ar atņemdams. Viņš manim vecu sievu ņēma - Viņš labi dar' ko darīdams. Nu jaunu, skaistu sievu lēma - Viņš labi dar' ko darīdams. Ak, viņa prāts lai notiekas, Viņš zina, kas mums piederas. LABĀKĀ POLITIKA Cik biji patiess Pret citiem un sevi, Tik sev un citiem Vislabāko devi. Tu zosi kam gribi par dāvanu dot, Tev vajga to krietni pirms nobarot; Tu sevi priekš citiem upuram nesi, - Saki, vai pats tu kas krietnis esi? PĒDĒJAIS GLĀBIŅŠ Kalnā un lejā, Mākslā un dzejā, Visur glūn ļaunums, Modernums, jaunums. Kas lai glābj sāpuļus, Atpakaļ rāpuļus? - «Plānputras ēstnesis, Zināmais . . .» KAM DUSMOTIES? Ko, kungi, triekt pret epigrammām Ar smagām liditložu lamām? Šīs epigrammas ir tik virsraksti, Bet saturs - jūsu pašu nedarbi. DUBULTU GRĀMATU VEŠANAS DERIGUMS Vienkārši saskaitot, paši sev kaitam, Dubultās grāmatās kundes mēs skaitām: Vienā ir esoši, otrā ir trūkstoši, - Saskaitām kopā: - 11000. BASKĀJIEŠU DZIESMA Moto: Cits ar vīzēm, cits ar zeķēm, Cits ar basu kāju. Dzersim un ēdīsim, Dziedāsim skaļi, Šodien un rītu vēl Dzīvosim zaļi! Liktens mums nedeva Naudas, ko taupīt, - Pēdējos priekus Sev negribam laupīt. Kādas mūs briesmas, Kāds trūkums lai baida? Trūkums jau mūžam Ik dienas mūs spaida. Šeit būsim, brālīši, Cik jautri varam, - Tur ja mūs nelaidīs, Nolaidīs garām. Dzersim un ēdīsim, Dziedāsim skaļi, Šodien un rītu vēl Dzīvosim zaļi! Necel tos, kas snauž, -. Pār tevi spieķi lauž; Nestāvi augstāk par ikdienas baru - Uz tevi sabrūk visi ar sparu. Mums plinšu nau, kas šauj, Nedz zobenu, kas kauj. Sīks burts pie burta likts Un papīrs ir tik slikts. Visapkārt zili ledi bieziem blāķiem Pār kalniem klājušies un pildījuši Līdz pašām gultnēm upju lejas tekot. Tik reti gali cauri spraucas lediem Ar zaļu zelmeni un rudu zemi, Kur skats var atpūsties un dzīve dvest. TAVA MĪLA Šo mīlas dzīli jūtas baidās sniegt, Šo tāli domas kūtras mērot; Tik ņemt, tik dzert, tik baltās liesmās zvērot Un smagām prāta spējām vaļu liegt. Acis plati ver, Pats visu sver, Dari, kas visiem der, - Tad cer'. ELEMENTĀRAS VARAS Kas to gan zina, vai šīs varas dzīvas, Jeb plaši izmētāti milzu kauli No aizmūžības spēkiem guļ bez dvašas. Tik vienaldzīgas tās, tās necīnās Un, liekas, padodas, bet savu ņem «Ko daudzīnāt mums taisnību un vaļu? Mums ēst un dzert tik vajaga.» Bet, kas jums ēst un dzert dos jūsu daļu, Ja ne tā vaļa un tā taisnība? «Kungs!» - Kungs no daļas, ko jums lems, Par lemšanu sev lielo daļu ņems. «Lai ņem, tam daudz ar vajaga, Mums tiks tā mazā mazuma.» Ko nu runāt ar tādu, Dot tik pa ādu. Kā cīruls dziesmas No augšas bārsta, Kā debešu durvis Saulīte vārsta. Nemanot, manot Jau asaras žūst, Pa pļavām sanot Sāk dzīvība plūst. LAIME Ar kara troksni Vis nenāk laime, Kā taures skanot, Kā pērkons dūcot. Tā nāk nemanot, Kā silta diena No augšas lejas, Nāk, velgu sūcot No zemes sejas. KARŠ Un ienaidnieka šķēpiem pretī mest Jūs gribat muguras, ne savas krūtis! Vai cirtiens mugurā jums mazāk sāp! Par goda kaujas brūci, gļēvie vergi! Ka tie tik biezo ādu kutina! JAUNS DARBS Vai guļat, strādnieki: kāds tagad darbs? Kungi dod darbu, bet darbs bez maizes. Klausat, kur darbs jums taps: Pārstrādājat kungus pašus, Laimi pelnīsat, ne grašus, Brīvība taps. Hei! Kaļat, ka1ēji, te jums ir darbs! Kaļat tiem kungiem tās cietās sirdis, Gan jau reiz mīkstas taps: Karstās bailēs nokarsētas, Aukstos sviedros izmērcētas, Mīkstas reiz taps. Hei! Tēšat, galdnieki, te jums ir darbs! Tēšat tiem kungiem tos rupjos prātus, Gan jau reiz gludi taps: Asiem vārdiem šķelti, plēsti, Asām runām drāzti, tēsti, - Gludi reiz taps. Hei! Kuļat, kūlēji, te jums ir darbs! Kuļat tiem kungiem tās pelavu dvēsles, Putekļi vien tikai taps: Plānā klāti, putināti, Klaudzē vāles, danco kāti: Putekļi taps. Hei! Visi strādnieki, jauns jums ir darbs! Noplēšat, aizvācat šķēršļus un mēslus: Celts še jauns nams drīz taps. Slienat stabus, liekat spāres, Plēšat celmus, arat āres: Brīvvalsts reiz taps. PASAULE Ar savu zvēro saules aci skatās Uz tevi pasaule - teic, vai tu spēj Tai acīs lūkoties?! Tās pasaules, kas guļ aiz rīta zvaigznes. KO LAI SŪTA? Ko lai sūta daiļaviņai, Kas to sveiktu mīļi, glīti? Visi vēji, visi putni Mīļotāju izsūtīti. Nabagam man atliek sūtīt Nedzejisko ekspresīti. Ko tie brēķi brēkas ceļ, Lai dod naudas rakstniekiem! Vai tad visi veci brunči Ir jau kopā salasīti? Cik vēl vamžu, cik vēl zeķu, Cik vēl vecu pastaliņu! Siekiem nauda jāizdod, Līdz tos būsim savākuši. Gan būs naudas rakstniekiem, Lai mums paši talkā nāk, Brunčus, zeķes noņemdami Vecajām māmiņām, Kad būs visi veci brunči Vienā kopā salasīti, Tad par fondu runāsim, Runāsim, runāsim. Jūs ķircinājat lielo dzejnieku, Viņš atriebjas un teic: «Nekāda vara Vairs manis nepielūgs, lai dzejoju.» Lūk, ienaidniekam pat viņš labu dara. JAUNAS SĒKLAS GRAUDIŅI No tevis gaisma spīdēt sāks, No tevis izies stari, Zini, ko tu vari. --- Kad skanēs lielā klusuma balss, Tā skaņa bez skaņas, kas visas skaņas aprīj, Tā ka tās netop vairs dzirdētas, Ne lakstīgalas, ne taures, ne pērkons. --- Kad pazīstam sevi pilnīgi, mēs radām savu pasauli, kā dievs sev savu. --- Domas ir spēki; ko tu domā, tas tu esi. Nekas nezūd, tavas domas tevi veido un citus vērš; --- Var visu vērst caur savu gara spēku, Var sevi, citus, var i pasauls ēku. Mūžīgā mirdzumā Zeme staigā Siltas saules Vizošā vaigā. Bet manim spēka Ir vairāk nekā gan priekš vienas dzīves. Ap mani sitas izmisuma domas Kā nolauzts putna spārns. Gar krastu netīrs sniegs, - tās atliekas No staltiem balti ziliem ledus kalniem, Ko jūra uzmeta pret smilšu kāpām, Kad savās skaistās dusmās viļņus brāza. SNIEGS. SALA Sils stenot smago sniega nastu nes, Kas katru koku spiež un katru zaru. Pie zemes liektās galvas drūmi šņāc Un īgni krata samocītos zarus. Bet mākons birdina un birdina, Un klusi, mīksti pārsla krīt pēc pārslas. --- Sniegs nemierīgi baltos spārnus sit Un izplezdamies sēstas ceļam priekšā. Kad citi mīlēja, tad jūs jau arī. --- Bet tādi arī ir, kas nepārstāja I tad vēl mīlēt, kad jau visi nīda, Tie man tie dārgākie. Es viņus neredzu, nedz viņus zinu, Bet jūtu, ka tie ir. --- Ņemt ļaudis tādus, kādi viņi ir. Es agrāk lūkoju tos pārtaisīt, Tad nopūlējos izlasīt no viņiem, Kas man piemēroti, der un saskan, Bet vilšanās un veltas cerības. Ņem ļaudis tādus, kādi viņi ir. --- Un viss, ko vari darīt, Pēc sava prāta audzē citas audzes Un audzē sevi pats, lai pārdzīvotu Tās jaunās audzes vēl ar šinī saulē, Tad sasniegsi to laimi, kuras centies. Guļ jūra, tērpta tumšā zilos svārkos, Visgarām svārkiem laistās gaišas debess mala Ar baltām mākonīšu bārkstītēm. Gar smiltīm vīle plandās līču loču Un, viegli sakustoties, čaukst kā zīds. Guļ jūra, līdzi lielai līdakai, Ar tumšu muguru un zaļiem sāniem Un baltās putas nemierīgi sit, Kā izmesta uz krasta sausām smiltīm. «Ko? ieķēru nu tevi savās kāpās? Un Sāmu salu priekšā aizmetu, Vēl tālāk zviedru me1nos klintsragus. Nu grauzies vien tik cauri - ja tu spēj. Ziemeļjūra ar tev otrā pusē Lai kauc aiz dusmām, ledus kalnus veļot, - Tu, jūra-līdaciņ, man neaizbēgsi.» Zila jūras plāksne, tumšas grumbas, Baltas putas pilda kuģa gaitu Lietus strūklām, sniega vizulīšiem. Miglas blāķi klāja jūras virsu, Kuģa sirēna sauc vienā laidā, - Grūti elpot piesmakušās telpās. Dienām cauri liela vientulība, Tikai augšā vizo lielā saule, Tikai lejā atspīd ūdens tālēs. Nesūdzies par nemieru, Ka tev sirdi mūžam grauž, - Viņš uz priekšu, uz mūžību Ceļu tevim lauž. Ak nē, kas liels, tas liels sev pašam; Un, kas mums rokās, to turam cieti. Kas iegūt grib, lai pūlas pats. Uz laimīgu Jaungadu Trejuziedu sveicienu! Trejas lietas vēlu: Daiļu, labu un cēlu! No ziediem ņem sveiciena dvašu, Atbildi dod tādu pašu. DZĪVES VĒRTĪBA Pats niecīgākais zemes tārps ir svēts, Jo viņa dzīvē ieslēgts noslēpums. Tik liels un cēls, ka mūžam neatminēt. - Bet kādēļ tie tos kauj? - Priekš lielā mērķa. Tur dzīve ir, tā ir tavs īpašums_ Tai gala nau, kaut tā visniecīgākā, Tā dara iespaidu uz mūžu mūžiem. Vēl šodien saule spīd un zvaigznes mirdz Un ceļ uz darbu un uz debesīm. Vārds smiltis kaisa, Darbs namu taisa. Nāvei nau varas to paņemt, kas mūžam ir nemirstīgs tevī: Darbos mūs vadīs tavs gars, sirdis mums sildīs tavs vārds. Kur vien es lieku roku klātu, Ne iet, ne sokas. Kā puķītes ar pārāk garu kātu No vēja lokās. Aiz tvaiku blāķiem saule tumši sarka, Tik retas švītras krēslu pārskaldīja, Kas gulās zemē vienlīdzīgā plāksnē. Kur nespodrīgais gaišums bālēja, Tur milžu pasauls mūdži, modināti Iz laiskā, bezjēdzīgā miega, trūkās Un rēcot viens uz otru virsai gāzās, Ap ēsmu kaudamies un guļas vietu. Bet apkārt ūdens šļāca, koki lūza, Kad smagie, izplūstošie ķermeņi Drīz cīņā saslējās, drīz valstījās, Drīz zemes rāva, asnis šļacīdami, Un vira vētrā putekļi un tvaiki, Kur miesas šļakstēja un spārni kūlās. No viļņu šļakstiem dreb klinšu sienas, Dreb pat debesis no niknās dziesmas. Vai visas šīs jūtas Var grāmatā saspiest? Tev mute pārplūst, Jo pārpilna sirds. Nāc klāt, tevi skauju. Tev ar acis mirdz. Gan augs, gan izaugs Tā zaļā goba, Gan tavā zaļā dārzā. Gan augs, gan izaugs Mans mīļais brālis, Gan zaļo gobu cirtīs. Kas man reizi rokās tiekas, Tas man nederīgs viss liekas. Dzeltējuši bērzu zari Vējā rīst kā nokārušies Mati meža tēva meitām Nesukātās rudās šķiesnās. ASINS PILĪTE Kā tevi nemīlēt, Mīlulīt manu, Kā savas asinis, Kā savu miesu? Tavas siltas asinis Rit manās dzīslās, Es viņas izdzēru Tevim iz krūtīm. Es viņas izdzēru Tevim iz krūtīm, Sīciņa zīmīte Zilo vēl krūtīs. PĒDĒJĀ MĪLAS NAKTS Klausat manu sēru stāstu Par pēdēju mīlas nakti, Līdzi raudat, līdzi smejat Mīļiem mūžam mīlētājiem. * Gari gadi, īss ir stāsts, Dziļas mokas, dziļāks prieks: Ļaudis liedza, liktens lauza, Mīla lēma gala laimi. *  *  * Teic meitiņa puisītim: «Ko der bēdas? Ko der domas? Dzīve mūs nevienos, Neatlaidīs savu žņaugu. Bēgsim kaut jel vienu nakt': Atelst mēness gaismiņā, - Lai tad salna koda ziedus, Lai tad nāve durvis vēra!» Visos kaktos jauni bērzi Ievu ziedi pazarēs, Liljas kaisām istabā, Rožu lapas gultiņā. * Lampa laida laipnu liesmu, Istabiņu sārtodama, Mēnass savu sudrabgaismu Pāri visam izlaistīja. *  *  * Ziedu balta līgaviņa Diegā kāra puiša sirdi, Līgaviņas dvēselīte Puiša saujā notrisēja. P u i s ī t s Sveika, mana līgaviņa! Dod rociņas noskūpstīt! Tavas baltas balodītes, Liega laida lidotājas. Smaila roka, slaidi pirksti, Nagu gali ierožaini, Vai bij baltus mākonīšus Sārtā ausmā glaudījuši? Es tev, meitiņ, paklanos, Celšu tevi krēsliņā, Pats sev likšu citu krēslu Pretim tevi lūkoties. M e i t i ņ a Labiņš esi, mīļais mans, Es ij tevi apglaudīšu, Klēpī tevim sēdīšos, Saldas mutes pienesīšu. P u i s ī t s Ak, ir salda ilgu dzira Tava mute, līgaviņa, - Jo es dzeru, jo man slāpst, Neatdzerties visu mūžu. M e i t i ņ a Kad tev allaž slāpa vairāk, Tad es nedošu tev vairāk, Savā krēslā sēdīšos: Krēslis gaida, rokas stiepis. P u i s ī t s Sēdi, nebēdz manu klēpi, Tā tev allaž sēdēt tika - Liec man krūtīs savu galvu, Es tev roku aizsvārkos. M e i t i ņ a Mīļi, mīļi, labi, 1abi, Tikai manim karsti tika, Tavas rokas cieši sedz, Tavas krūtis es sildīju. Visu apņemt tevi katru brīdi, Dzīvu padarīt un turēt dzīvu. Kreisā to, kas bij, bet labā rokā To, kas būs, kas pašu dots no kreisās. Tu slaikais liniņš zaļiem svārciņiem, Ar zilo cepurīti vicinādams, Tu visus apgādā, - i nabagākos, Kaut vienā rupjas šķiedras kreklā ģērb, - Tu klājies baltiem ziedu paladziņiem, Un ziedošs līgaviņas augumiņš Kā balta ūdens roze tevī līgo, Un maigos vilņojošos locekļus Tu glāstot sedz, - ak, tu i virves dod Un brīviem vīriem rokas mezglā žņaudz Un sarauj mugurā līdz tirpumam. Pēc kā tik ilgi saucu, Nu tas ir klāt. Jau desmit gadi, kopš Strādājam, Vēl nau ne pēdas, ne miņas No saprašanas, viss kluss. Nu pielūkojat, Vai jums kas svēts. Nu tiks tas pļauts, Kas tika sēts. Cīņu! Priekšmeti tikai un vielas ir viss, ko tu redzi sev apkārt. Lieto tik visu pēc tā, kā taviem nolūkiem der. Lai ar ausis nedzirdētu, Sirdī drūmi atskanētu, Vērstā veidā pārvaldu Savu varu šausmīgo. Jūras bangās, zemes ceļos Mūžīgs biedris līdzi veļas, Vienmēr rasts un nemeklēts, Glaudīts, tā kā nolādēts. Vai rūpes esi pazinis? Es tik pa zemi klejojis, Ik prieku ķēru, kad tik spēju, Kad nebij diezgan, neturēju, Kas izbēga, to laidu skriet. Es vēlējos tik vien un darīju, Un atkal vēlējos, un tā arvien Caur dzīvi gājis sākot varonīgi Un tagad gudrīgi un apdomīgi. Slīkt: palīga necerēt, - Saukt: atbalss nedzirdēt, Garām iet grezni ļaudis, Dziedādami nevēroja: Kurš vēroja, tam bij žēl Zīda svārkus slapināt. ISTĀKĀ ZELTA VALŪTA Ne velti mums runas aizliegums celts, Jo runāt ir sudrabs, bet klusēt ir zelts - Tā mums ir vislētāki panākta Tā īstākā zelta valūta. Mans zelta zieds no dzīves rauts - Tā laikam bij aiz mūžiem lemts, Tik pieminot dziesma sēra vēl skan. Bet kas juta to cīņu mokās bez mēra? Kas dzirdēja kliedzienu, it kā no zvēra? Jūs smējāt, akmeņus metāt man. Kurpu aiziet mīlas liesmas Mūsu izdzisušā sirdī? Aiziet turp, kur atnākušas: Peklē tirdīt nesodītas. Mirdz plašas, saulainas tāles man priekšā. Dzied llelas dziesmas man vēji par cīņu; Šalc jūra par spēku un brīvi - Viss sauc un aicina mani uz dzīvi. Es tevim roku uzliku, Es visu apkārt aizmirsu, Tik tavu glāstu sajutu. --- Nu dzirkstīte iedegās, Nu pelni karsējās, Nu domas debesīs aizlaidās Pie saulītes. Tik rāms visapkārt, pilns ar dzīves dvesmu, Kas silti uzpūš, bet vēl sapņos tveras, Un gaida briestot tūkstots dzīsliņās Pa zemi, gaisu, visām koku saknēm Un cietiem stumbriem, sīkiem zariņiem. Jādzer līdz dibenam kauss, Viss galējais rūgtums un seklums. Viss, kas bij netīrs un smags, Spēja tik sēsties un grimt. Kas spētu abus spēkus savienot, Ka rimtu karš Un abi apskaujoties radītu Vēl neredzētu jaunu spēka sparu? Jā, kas to spēj, ka vienos dien' un nakti Un ļaunumu un labu? IT KĀ VĒSMAS VĀĻOTS It kā vēsmas vāļots Zaļā zīda gultā, Guļu mierīgs mīkstā, zaļā zālē. Tik pār manim pāri Zila, augsta debess, Guļu, veros - augsti domas lido. Tik jau viņas slēdza Tumša, grezna telpa, Nevis prātniecības ... Tik jau šobrīd, šobrīd Nez kā labāk ļautos Augstām domām - siltām, mīļām rokām. OZOLS Viņš sūc no zemes pirmiem ūdeņiem, Viņš dienu miglu met un nakti tvanu; Tā zaros staigumākoņi guļ, nakti, No lapām zvaigznes birst, No pazarēm kāpj nakts, no virsotnes Lec zemē auseklis. Pa maniem melniem matiem vijas valgi Un viltus cilpas izmestas un tīkli, Ik mata galiņā tu aizķersies, Ik sprogā spriedīsies, ik pīnē pīsies. --- Rau, vien ik matiņš spīd un melns, un vijas! Ik mata galiņš pacelts, pāršķēlies, Kā odzes galviņa ar dzeloni, Un guļ, un šaudās, saulē gozēdamies. --- Es vienā matā tevi karināšu Kā bērni drostaliņu aukliņā. Kā šķēpi tavi acu stari dur. MŪŽU ILGAS, CIEŠANAS Kā tūkstotu gadu ilgā klusā darbā Ir upes ierakušās kalnu krūtis Un platas aizuvātis atvērušas, Kur zemes iekšās dziļi skatāmies, Kā kūrējs skatās ziedojamam jēram, - Tā manās krūtis tagad skatāties, Tais arī vātis platas izēstas Pa ilgiem gadiem, kremtot sirdēstiem, Tur arī k1ints pa graudam noskalota, Kamēr tur pāri plūda pirmās brāzmas. I pērkons, pēkšņi sperdams, dragāja, I ūdens, sasaldams pa plaisiņām, Kā smalkas dzīsliņas tās saplosīja. Jūs skaidru zeltu gribat smelt iz sirds, - Pirms krūtis jāsaplosa. To dienu es gan pieminēšu ilgi, Kad draugs man ziņoja, ka ienaidnieki Pret mani ceļot neģēlīgus melus; Viņš mani mierinādams, sacīja, Man būšot gandarījums tas, ka pretnieks Tik nicināmi zemi sevi stādot, Tik neģēlīgas butltas, lietodams - - Ak - taču man ar tiem ir jākaro, Kaut cīniņā man riebums aizžņaudz rīkli, Kaut, viņus redzot, visas iekšas griežas! Un taču arī tie ir cilvēki, Un vaigs un acis viņiem cilvēkveidā - Un - varēja tik zemu krist - zem zvēriem. Bet man ar tiem ir jācīnās, kur cīņa Ir tikai kauns, ne gods; kur katris vārds, Kas mani min ar viņiem vienā reizē, Ir apvainojums, ģiftīgs uzpūtums Kā purva gaiss un dīķa netīrs ūdens. Es savu mūžu bijis cīnītājs Un pirmā rindā vienmēr esmu kāvies, Kur gara kaujas bija jāizcīna; Es grūtos, ilgos gadus pārcietis, Tik grūtus, ka slābst sirds, tos minot vien. Nekad es neraudzīju izvairīties, Kad arī tūkstots iemeslu man bija, No kuriem katra būtu pieticis Ikvienam citam atrauties no cīņas: Man bija sākti lieli citi darbi, Kas gaida darītāju, miera darbi, Ko cits neviens nemūžam nedarīs, Kas paliks nedarīti gadu simtos, Kas sen jau guļ un brēktin brēc pēc manis; Ne simtās daļas neesmu es devis No savas dvēsles, kas uz āru laužas. Tie nerunātiē vārdi man iekš krūts - - Ak, man tik daudz ko teikt, tik aplam daudz! Tie mani slāpē nost un gulēt neļauj: - Es tomēr visu esmu apspiedis, Es savai dvēslei pāri nodarījis, Es viņu nokāvis varbūt jau esmu, Un mani sagrauzušas ir tās sāpes Un žēlabas. Bet tomēr es no cīņas neatrāvos, Nedz ļāvu dusu sev - nevienu gadu, Nevienu mēnesi, nevienu dienu, Jo cīņa likās man visaugstākais, Šī garā, ikdienišķā niknā cīņa Par mūsu tautas tālo nākotni, Kas jāizšķir ir tūdaļ, šodien pat. Pirms jālauž ceļš, tad tauta staigās pate Pa līdzām tekām savu saules gaitu. Es savu saules gaitu atmetu Priekš tautas, tautai lai ir priekšroka. Nudien, tas nebij viegli - atteikties: Cik patīkami mājās rāmi sēdēt Iekš mīļas dzimtenes, kur nau neviens, Kas tevi aizskartu vai apdraudētu Par tavu pārliecību: Būt tikai dzejnieks, tikai mākslenieks Un strādāt tikai tālai nākotnei, Un nonicināt dienas sīkās cīņas, Un dzejot skaistumu un miermīlību. Bet man ir prāts, ka tāda miermīlība Ir tagad noziegums pret dzimteni, Ka skaistums vienīgais ir dienas cīņā Un straujā kustībā, un lielās domās, Kā visai tautai radīt nākotni. Te šķiras viss, kas liels ir un kas mazs: Kas lielās domas nedomā, tas mazs; Kas lielā cīņā necīnās, tas mazs; Kas neziedojas ikdienā, tas mazs, - Un tas ir izspļaujams iz tautas mutes. Nekad no cīņas nebēgu, tik tagad, Tik tagad es aiz riebuma to bēgu: Šī izvirtusi ļaužu saujiņa, Kam dvaša ož un dvēslē Kam nodevība, Kas tikai liekuļo un dievu lūdz, Kam sirds pēc asinīm tik iekāro Un prieks tik redzēt vienas nāves mokas! Tā izvirtusi cilts. - Ak, atlaižat Tik šoreiz cīņu man un uzvaru!

RAINIS RAIŅA DZĪVES LAIKĀ NEPUBLICĒTIES DZEJOĻI II DAĻA Man miers un laime sirdī lija, Kad dzeja sauca, dzejas lauks. Ai, Laimiņa, māmuliņa, Kam tu mani atstāji? Kam tu manu baltdieniņu Tumši, tumši aizklāji! ZIBENS SPĒRIENS Ieceroties nelaipni klausa prāts: Tas bija kā zibens, kas mani ķēra. Kā dzelzu āmura sitiens Akmentiņu par putekļiem dragā, Kā neveikļa pirkstos sašķīst Dārgākais, skaistākais kristāla trauks, Tā viņā reizē dvēsle sķīda ... Nē, ir atmiņu atsviež riebums Ar ledaini aukstām rokām nost: Neminēt, nebūt, Nekad! Pīšļus mīt vai tiem pāri lidot, Nenosviest sevi! Tas bija kā zibens - Lai gaiss top skaidrs. 11. 6. 1886. *  *  * Neizprotamā spēka pārmērā, Vieglprātībā un spītībā tīšām Projām aizsviedu, tīšām aizsviedu Miesas un dvēseles labklājību; Aumalu augumā augušie spēki Jaunībā pirmoreiz jaudās un jutās Kalnu dzelmes iz negala izcelt, Nezināj' darba sava, ne cienīga mērķa, Nezināj' milziska naidnieka, kuru lai pārvar. Un vislielākais izlikās pasaulē spēks, kur mēroties rauga, Pats viņš sevim, šis spēka neizsakāmais pārmērs, Un viņš pārvarēja šo pretnieku, Un viņš salauza sevi pats Un izdvesa pats. * Un viņš, apmulsināts no sava lieluma, nesamanīja agrāk Pretinieku, kas neredzams ap viņu stāv; Neredzami un netverami, un tomēr spiedoši, mocoši, tvīcoši, Un viņš domāja, ka viņu spiež viņa paša spēka pārmērs. Liela allažība, mūžība, apstākļi, kārtība, muļķība Izlikās viņam gan īdzīgi, spiedīgi, bet pārāk niecīgi, Un nu viņš, vājināts sevis paša, satriekts pret allažību, Kura ir visuvarenā vecā kārtība, Kura ir meli un visa dzīva lielais liedzējs, Kura lika pārprast spēkam pašam sevi Un izgrūst gaisā. Bet pamazām spēka atliekas sāk atgriezties iz sevis, Salasīt atliekas un kārtot un pretoties nāvei un ... Un dzīvot ar raudām un sāpēm. Un viņš grib dubultoties un ņemties Diviem spēku izaugt par trešo, Un pārvarēt lielo liedzēju. Mēs piēvāksim tās dārgās asinis, Ko jūs pat tēvam, mātei sasmelt liedzāt. 17. 12. 1907. Pie visuma tev jāpiesienas klāt, Tur savu būtni vari ildzināt. 30. 9.1908. Aiz vakara un rīta, Aiz rudens un sala Viens mirklis tik īss, Kas vidū trīs, Kā zobens cauri dzirkst, Tam līdzi dzīve caur nāvēm švirkst. No visa sevi atbrīvē un topi Par kailu dvēsli, kopucilvēks. 28. 9. 1912. Nu manā sirdī kluss un gaišs, Es saprotu kas bij, un zinu visu, Kas ir un būs. 9. 5. 1913. Mirs mūsu mūza, bet mūžīga būs Tā jūsma, ko viņa cilvēcei gūs. 3. 8. 1917. Es vienmēr esmu dzivojis Pa gadu desmitiem par agru un uz priekšu. 12. 2. 1919. Tu dzīvosi pasaulē un būsi pie sevis. Tu dzīvosi miesās un būsi gars. 24. 2. 1922. Tu stāvēsi saulē, un tevi nepazīs. Tu izplatīsi sauli, un pats to nezināsi. 24. 2. 1922. Neredz vēl gluži jauno un prātu? Es zinu sen: man: nau, ko redzēt. Veca tava ziņa kā trūdu serde. Tad raugies pats: No tava vēlējuma ir nācis un noticis; No tava spēka ir radusies radība! No tavas mutes pūsmes ir uzpūsta dzīve, Un tapis ir kas no itin nekā. Tavs vēlējums vien un griba, un gars Bez tavu roku, bez tavas galvas un domu Ir radījis dzīvi! Ej un zini! Un vēlāk ar savu gribu spējāk, Lai ātrāk notiek un nāk tas, ko vēlas; Un lai tev pašam līdzēt var, Ka nesūdzas vairs. Es negribu vairs. Un lai tu negribi vairs, tad tomēr taps. Bez tavu roku, bez tavas galvas un domu, Bez tevis paša arī taps Tas, kas tu esi, jo doma ir spēks, Un tu tā doma. Lai, lai, kas man? Man jāiet tālāk, jo esmu cita doma arī. Ej! RESNAIS MOCEKLIS Es esmu resnais moceklis, Simts alus mucu izdzēris, Mans vēders pampst, mans vēders tūkst. Man vīles irst, man pogas trūkst, Es moceklis, es moceklis! Man jānes nasta smagākā Kā dienā, tā ir naksniņā. Miegs katram noņem grūtumu, Kas noņems man šo vēderu? Es moceklis, es moceklis! Cits gūstā vārgst un noliesē, Tāds viegli lec un gavilē; Man gūstā vēders negrib plakt, Man mūžam taukos vajga smakt, Es moceklis, es moceklis! Par visiem vairāk jācieš man. Nu, lai man moku slava skan. Man dēķens viru līdzi dzer, Tie manas mokas slavēt der. Es moceklis, es moceklis! Un padzēries man dēķens iet, Man mūžam moku slavu dzied; Tas skan tik skaudri, žēlīgi, Tu resnais moku mocekli! Es moceklis, es moceklis! Gan rets vēl manām mokām tic. «Viņš melš,» teic viens, «viņš krāpj,» teic cits. Bet gan man rubļu nepietrūks, Manu vārdu moku slava tūks. Es moceklis, es moceklis! SĀPJU CEĻŠ Gan saule stariem nokauj slimības, Kas slepen lodā mums pa visām dzīslām Un glūn, kur uzbrukt spētu, sirdi žņaugt Vai kaulos kost, vai iekšas graut un vandīt, Jo tūkstoš veidos viņas glūn uz mums, Pa asins lāsītei ik dienas dzer, Pa vienai dzīsliņai no miesām rauj, Un mēmas skumjas ap mums apkārt līp, Kā slapjis dvielis, aptinies ap miesu. Sirds bēdīga kā liepa ziemas vidū. GATAVOJIES Bija gaisma, bija krāsas, bija ļaudis - Dzisa, zuda, gāja - aizgāja un nava: - Nu tik dobji dūko tumša jūras svītra, Pāri palsi plešas pusmēneša bālums, Nāc un sēd' šo nakti kāpās, lūko jūru: Seko aizejošam bālam pusmēnešam, Seko tumsas pārklājam pār jūras svītru. Viena vienmuļīga tumsa pāri visam, Tikai tā1i tumsā dobji dūko duņa, Iejūties un tumšā dobjā priekšsajūtā Gatavojies, gatavojies, gatavojies! RUDENS DZEJA Jau rudzu lauki kūļos sieti stāv, Un miežiem sāk jau bārdas sirmas mesties, Un auzas ienākušās sausi čaukst. Jau saule bālganākus starus met Un retāk lūkojas iz mākoņiem, Pa garam laikam ātrāk steidzas projām, Vairs nevar saslidīt šīs aukstās sirdis. - - - - - - - - - - - - - - Bāls laimes sapnis garām aizlidoja - Pie skaista sapņa turas mana dvēsle, Ar tieviem zīda diegiem pievērpusies, Kā salstošs tauriņš nokaltušā lapā. TU SĀPĒS IESI Pie šūpļa dziedāja man liktens māte, Es gāju, gudrās kājas lēni vilkdams Kā kumeļš smiltīs karstā dienvidū. Bij pļavas, druvas purvos samirkušas, Kur sāļi avoti no zemes verd. Tur sasūkušās sūras asaras, Ko tauta raudājusi gadu simtiem. No mežiem nopūtas uz augšu kāpa Un krājās mākoņos par negaisu; Tās visas man uz galvu virsū bruka Un bij par smagu maniem pleciem nest, Un man bij jāpakrīt. - RUDENS VĒTRA Aiz meža malas lēni paceļas, Kā klusi glūnot, melni mākoņi, Un viens uz meža uzvēlies kā maiss. Ne lapas nekustas, tik zari nolīkst, Un bērzi klusi stāv kā rātni bērni, Kas māte mazgājot lej ūdeni. Un visi apklust meža putniņi, Kad negaiss tuvojas, tik vālodze Vēl viena žēli raud, - Tad vētra atpleš melnpelēkus spārnus Un visus savām aukstām rokām grābj, Un kokus rauj no simtgadējām saknēm, Un jumtus projām nes kā vieglas spalvas, Un visu lauž un plēš, un drupās grauj, Un nogāž tumšos viļņu bezgalos, Kur dzīves liesma dziest. Caur miesām sīkas ugunsdzirkstis līst. Uz sirdi atstrauj visas asinis, Kā zāle vaigi bālst, un lūpas dreb. - Tev magonīšu gultu taisīšu Un klāšu sārtu rožu paladziņu, Un tavu sirdi atkausēšu smiekliem. Nāc vizēdama, mana visumīļā! Ar ievu ziedu zaru rociņā, Skan sudrabzīlītes un zelta vaiņags. Tev apkārt samta svārkos vabolītes Un ziedā kukainīši līdzi mirdz, Tev laime līdzi iet pa labai rokai. Pie tevis turas mana dvēsele Kā lietus lāsīte pie zaļās lapas, Tu manu krēslu iecel saules pusē. Ar savas dvēsles reibinošo vīnu Tu mani dzirdināji visu mūžu, Man dzīves nau bez saldā dzēruma. -

RAINIS UZMETUMI Lielais mēslu pūlis, Ziemā stingri valdīts, Tagad rupji trako, pārplūst Stalto kungu sniegu. Kur bij senāk sniega Mirdzin-zvaiģžņots uzvalks, Nu visnotaļ puspetēkais Nekaunīgais mēslis. Ar svešiem ļaudīm Dalās ne pamazām. Dažreiz pacieš trakā pūļa Brīvlaišanas prieku. Auka varen plosās, Lietus, negaiss, krusa - Dabā viļņo sīva cīņa, Dūc un šņāc, un baidē. Sabrūk visa vecā Kārtība un vara, Sala cīņā pretim cīkstot Nemierīgai dvesmai. Visa zeme liekas Pelnu maisā bāzta. Acis spirdzin' saltais lietiņš, Vējis svārkus rausta. Grēku dubļu plūdos Kurpes smagi cīnās. Deguns sarkans, miesas d [teksts nogriezts] Stalto sniegu ļaudis Saka rūpju pilni: Veco svēto nostumj nost, Jauna neuztaisa. Vai tas ira ziedons, Kuru dziesmās slavē? Puķes nezied, putni nedzied, Nepūš rāmas vēsmas. Tas tik ira švindels - Pavasara švindels. Pārskries mode, atnāks ziema, Atkal viss pa vecam. Nepārskrēja švindels, Nebūs viss pa vecam. Gaidat brīdi, rimsies auka. [1 rinda nogriezta] Viļņa, 1889. Guļ mākoņi kā dzeltenpalsi blāķi. --- Tik rudens lietus sēri līņā, Klāj miglas segā tos, kas krita cīņā. 1901. Sniegs iepelēks un izkurtis, No miglām aizvilktas debesis. 1901. Laiskos lokos vanags lido Dienas vidū dzidrā gaisā 1902. Kam krūtis saules dzīve karsti kvēlo. 1902. Tik jūsu dēļ mēs bijām pesimisti, Par jums mēs gaudāmies un nosarkām. --- Jūs nesaprotat mūs, jūs nevarat, Tik pārprast vien, tas viss, ko jūs vēl varat. --- Par agru atnācāt, kas saprot jūs. --- Jums nau ko velti mūsu nožēlot. --- Vai tas ir viss? Tik vien spēj dzīve dot? --- Tik tad jums, draugi, esmu bijis tuvu, Kad es ar savu zvaigzni biju viens. 1900. - 1903. Tiem gļēvajiem glābiņš izdomāts: Mūs dziesmās vadot un dzenot tik prāts. 1905. Līdzi strādāt: radot vienu tautu, Tautu veidojot iz ļaužu pūļa. --- Mūsu tēviem, zinat, dzelžu rokas, Mūsu brāļiem sirds no skaidra zelta. --- Savas dziesmas laidu viļņos slīdēt. --- Galvā liku tumši sārtas neļķes: Sēru vainagu no savām domām. --- Tu rokās guli man kā nošauts putniņš. 22. 5. 1906. IZ PILSĒTAS DZĪVES Rāj un brēc kā maisā iebāzts meistars. --- Smagi elš kā mašīnas no rīta. --- Tā kā kvēpi sajaucas ar eļļu. --- Spīd kā tumsā balti kvēlošs dzelzis. --- Projām tek kā transmisijas siksna. --- Ierauj trumuli kā ritens svārkus. --- Gaudo tā kā mašīna bez eļļas. --- Stāv kā fabrika, kad tvaiks ir izlaists. --- Melns kā atslēdznieks, no darba nākot. --- Rūca tridamies kā dzirnu akmens. Nakts pēc nakts Lēni iz zemes tu celies, Sarkans kā dzelzs uz lakts. 1903., 1906. Bērt krusu ar sauju, Lietu uz galvu liet. 28. 2. 1907. Karsta saule, vēsa smilts, Jūras ūdens pāri gājis, Krastu visu putām klājis. 2. 8. 1907. Sīkas lapas sarkanāboliņam, Baltiem trijstūrišiem izrakstītas. 20. 9. 1907. Mežs tev ir bez balss, Nakts tev ir bez skaņas. 20. 9. 1907. Viļņu vaidas apklusušas, Upes acis izdzisušas. 20. 9. 1907. KRĀSAS Uz melnas klints guļ balta sniega siena, Un pāri spilgti zila debess mirdz. Aiz garas kalnu rindas saule laidās; Sārts, dzeltens, rožains, zaļgans spožums spīd. 17. 12. 1907. Esi sveicināts kā bagāts rudens. Tam matiem apaugusi krūts kā maurs. l908. Tu esi dziesma manā sirdī. --- Ne cilvēkus tu mīli, Tu mīli cilvēci. --- Bet tavi vārdi ir kā uguns šalkas, Kas viņu iededzis, tas kvēlas raisa Un visu sevi atdod, Un visu apkārt pārvērš, Atraisot karstuma spēku, Un briesmas nes un vērš tās svētībā, Un apkārt dūmus ceļ, Bet pats sakvēlo, un plēnes atkrīt un pelni, Bet viņa dvēsle dzīvo karstumā mūžam. --- Visu sevī uzņemt, Savas stīgas stiept līdz apvārksnim, Saviem spēkiem sniegt uz visām pusēm. 25. 3. 1909. Tie zemu lido pāri lielceļam, Kā putekļi, no rāma vēja vilkti. Nedz zin par augstumiem, nedz dziļumiem, Paceļas tik līdz zābaku lieliem, Ne vakardienu zin, ne rītdienu. 26. 3. 1909. ZIEMA Guļ plati pelēkzila ezerplāsma, Lej saule kailā ziemā līdzi dāsna. 21. 12. 1910. Zaļo lapu reālisms Aizsedz visus sārtos ziedus. 10. 4. 1911. Cik smags un stipris bērza lietas koks, Cik vieglu ietver koka dvēselīti. --- Cik bieza, sūra pienes sula tek, Cik sīkas maigā vējā pūkas pūš. --- Vēl kaili stiepjas zari tukšā gaisā, Tik melnā miza pēkšņi plaisas ver, Un pretī brīnums smaida spožām acīm, Lec zaros balti bezbailīgi ziedi. 24. 3. 1912. Bet ūdens labs, tik šaurā traukā slēgts, Ne plaši grīdā liets, kur žūst un zūd. 21. 4. 1912. Kam pilna mute skan, tam galva tukša. 23. 4. 1912. Tris dienas, tad būs sveiks; ja nebūs sveiks, Tad suņam darbs, Jūs aklači. Kāds šis man palīgs, šķirbā līdējs pats. Kā tauku pīte iztecēsi saulē. 28. 4. 1912. JŪS AKLAČI Dzimst kucēns aklis, augot redzīgs top, Jūs dzimstat redzīgi, pēc topat akli. Tur lazdu lapas līdzīgas ir ziediem, Tik sarkanbrūnas zaļos stāv. Tur sīkais dzeltenziedis vanadziņš, No noras cēlies, top par augstu koku. Tur nabags, kailais skauģis ērkšu krūms, Pats baltus ziedus laiž ar saldu smaršu. Tur ruden' cirstais mežs bez bēdām aizmieg, Pa visu ziemu atvases aug saulē. Kad kuru gadu sniega pārslas redz - Tās ilgi min kā brīnus. 2. 5. 1912. Uz pļavas visu apņemošās zaļmes Ir valdītāji dzeltenums un baltums. 4. 5. 1912. Vai spēsi ašāk pastumt mākoni, Vai vējam roku priekšā šaut, lai stāv? --- Rūdzis piens Kā ledus bālganziliem gabaliem. --- Sakults piens Kā sastingušas putas jūras līcī. 6, 5. 1912. Lēni līgo liepas lapa, Viegli jaunās asins rit --- Laistās saulē linu buras --- Smejamas tev manas sāpes --- Niedres šaubīgs sievas vārds Mīlas dvēsma cilā lūpas --- Rasā mērkti lilju kāti --- Neliec dusmās manim iet --- Cik tu bāla esi, mīļā, Pērles, krelles jauj tev bārstīt --- Mūžu gaisma, ziemeļzvaigzne. --- Ave Maria 30. 5. 1912. Mana slava skan līdz saulei. --- Vakarā vissaldāk smaršo Sūras dienas puķu dēsti. 22. 6. 1912. Ir cilvēks vairāk nekā miesas vien, Kas šaurā ādas makā sabērtas. 7. 9. 1912. Jo zinat, ideja ir tautas prāts, Un tautas dvēsle - tā ir sajūsmība --- Ikviens lai sevī ietver visu laiku, Kā embrijs pārskrej pasauls attīstību. --- Neko bez mērķa ne! i atpūta, I atmiņa, i atjēgme iekš sevis Lai citā veidā tik ved pilnībā. 28. 9. 1912. Jo priekā smieties - kas ir cits kā mīlēt. --- Kas skaidru sirdi nāk, ar mīlu sirdī, Tas stiprs jūtās top un spēcīgs garā. Top redzes plašums aptvert lielumu. --- Kas nāk pie manis, atdodas man viss, Un viņa gars iet lielās dzīves plūsmā, Jūs redzat sevi, es tik spogulis. 4. 4. 1914. Nu diezgan spītīga, lai atstāvētu Tik lielām ciešanām. I pašā medus saldmē bites dzelons. Nu tas jums karals, kam ir galvā kronis, Kad noņem kroni, dažs vairs karals nau. 9. 7. 1915. Krauklis ira - vakarcālis, Zvirbuls - sētas cīrulīts. 28. 12. 1915. Jo tauriņi ir gaisa dzīvie ziedi, Bet puķes aprimuši tauriņi. Un spigulīši dzīvas zvaigznītes, Kas nau vēl aizlaidušās debesīs. 17. 9. 1917. Kas vienas lietas dēļ spēj visu mest, Kas redz tik rozi, ērkšķus apkārt ne, Kas savu dvēsli glabā ārpus sevis, Sprauž par sirdi augstāk. 5. 6. 1918. Mazs, maziņš rāpulītis No paša rīta agruma Piepeši mani uzcēla. Jau ilgi, ilgi slims es mocījies, Segu segās tinies, valstījies, Teic, mīļ[ā?], pacel acis, paskaties, Ko mazu, mazu meitiņu redzu, Deviņi, desmit gadiņ[u?]. 5. 11. 1918. Ikviens tavs solis sadrebina zemi, Ik dvašas vilciens gaisa jūru viļņo. --- Un visa zeme top par tavām miesām. 15. 5.1921. Kas jūs esat, kalni? Sastingušas mākoņkraujas. 14. 9. 1922. Vienības karogs - Uzvaras tvarogs! --- Visi proletāri, Esat solidāri! --- Visi par vienību! --- Galā ir uzvara! 26. 10. 1924. Kopībā spēks, Pašlabums grēks. --- Ko vēlies gūsi, Kad cīnītājs būsi. --- Mēs mērķi sniegsim, Kad nevienprātību beigsim. 22. 4. 1925. NORIETĒJUŠAS ZVAIGZNES Skaistas zvaigznes spīdēja debess augstē, Lieli zvaigznāji ar kopu rakstu, Visus skatus piesaistot pie sevis, Vidū zvaigznes sīkākas un sīkas, Zvaigžņu ainu spožās pildītājas, Pulki stāvu-, gāju-, kritu-zvaigžņu. 11. 7. 1926. Es nevēlos, ka tevi gūtu, Es vēlos tikai, ka tu būtu. --- Jūs velti manim vainu liekat, Ne nolūka, ne nodoma man nava. --- Ir labi, ka tu rītos ej pa ielu, Ka ļaudis tevi redz un priecājas. --- Ir labi, ka ziedošai ābelei ej garām, Un tavs balti sārtais vaigs saskatās Ar balti sārto ziedu, un abi pasmaida. --- Ka saule tev paspīd --- Ka es caur loga šķirbu noskatos Un domāju - ir tomēr pasaulē kas skaidrs un skaists, Un vieglāk top dzīvot. 20. 4 . 1927. Pretīgs man šis laiks ar savu dvesmu. --- Jūras smiltis vēju izobotas. --- Vienmuļapnicīga viļņu velme. --- 23. 6. 1927. Sienas priekšā stājas aukstiem vējiem, Jumts ar rupju segu mani apsedz, Lodziņš paver šķirbu sauli redzēt. 24. 6. 1923. Nu atvadāmies, mīļie beigu draugi, Mums tālāk kopā iet vairs nevar derēt. --- Man viss vienaldzīgs, nevajadzīgs, Var arī mirt, bet vienaldzīgs ij tas. Es visu padarījis, pienākumu izpildījis, Es visu devis un visu ņēmis. Nau ne jums, ne dzīvei, ko man dot. --- Man nau ko dusmoties, ko uztraukties? Kas man daļas citu domas. --- Kad tev pāri dara, tevi nīst, kas tev daļas? --- Bet kad tevi mīl? Pienākumu uzliek. Tas nebūs ilgi. Aizejošo aizmirst. --- Brīvs galīgi. Vientulis galīgi. --- Mans pēdējs draugs, ij tas ardievas saka. --- Es draugiem viss neatdevos, Nebiju nekad pilnīgi tuvs, Garā jā, bet sabiedrībā nē, un jums vajadzēja sabiedrības. 3. 3. 1927. Bij laiks, kad smaga tumsība Uz latvju zemes gulēja, Plūst strauti sviedru, asiņu Pār važās kalto Latviju. --- Tad vācu barons, poļu pans Un krievu čins, un garīgs gans - Tie visi viņu sūktin sūc. --- Bet laiki iet, un diena klāt, Jau tauta šķēpus cilāt māk. 27. 1. 1928. Tas bija pirmdienā. Tā diena laba nau, lai kaut ko sāktu, Bet varbūt laba, lai ko nobeigtu, Lai no vecās krājas projām vāktu. Tas bija gājienā. Tik svārks tas nebija, tā bija rota. Tā ceļā smagumu gan nedarīja. 17. 7. 1928. Ik dien' es dzīvi sev tēloju, Kā tevi atkal redzēšu, Mans draugs, mans draugs. Tur tāli nāk kāda meitene, Un piepeši tu pati te, Mans acu raugs. Vismīļāk ilgās tēlo tā Daudz simtējādā izdomā, Kā tevim māt. Par tevi domās nogrimis, Es nebiju nākam manījis, Te tu jau klāt. Nu šodien tev jau jāatnāk, Sirds tā tikai sisties māk, Mans mīļais draugs. Te atnes pastnieks paciņu, Tu atpakaļ dod gredzenu, Kur nu man iet? Uz ielas kāds man pretī trauc, Uzvārdā mani, vārdā sauc, - Tā tu, tā tu. Ak nē, tas tik kāds paziņa, Pie sevis ciemā aicināt. 1. 7. 1929. Aiz mirdzošiem mākoņiem, Uz tāļām zvaigznēm, Mūža mirdzumā. Iz mūžības avotiem. Kad rīt, no karstās gultas izrāvies, Ar kailām kājām pieskaries pie zemes Kā bērns pie mātes miesām. Bet tu, tu esi gaišums prieks un smiekli? --- Klausos klusumā, kā lieti līņā. Pulkā lāsas krīt kā atceldamās. VASARA Nes bite medu ozolkanniņām. SAULE Un zili mēļi spēka stari līst Iz kliestiem debešiem pēc pērkoņgaisa, Un brīvi elpo krūtis skaidrā dzidrē. --- Tu prātu remdini kā zila gaisma. --- Pār pļavām laistās zelta jautrība, Un sārti rīta stari zemi krāso, Ne uzvaras ar asiņainām kaujām. --- Tur jauna laime smejas saulgozī. --- Es klusi, lēni tevim dziedāšu, Kā sīka zīlīte no rīta agri; Kā tauriņš dziesmiņa ap tevi lidos Un brīvi gaisā šūposies pār pļavām. --- Rit tavi sirdi veldzinošie smiekli. --- No paša rīta saule karsti smeļ. JŪRA Dzied jūras smiltis, kājām pieskaroties. Kā kāpu priedes zempus aizliektas No jūras vēju pūsmas. Kāpas kūp. DABA, APRAKSTI Košs zaļu miežu druvas pakalniņš, Tam pāri tumši zili debeši, Pret kuriem retas egles rēgojas. --- Un rudzi stiepjas vira augumā, Ka vesels karaspēks tur apslēptos. --- Mazs atklāts pakalniņš, Kā retu matu starpā plika piere. --- Gar pašu upes līmeni velk vējš, Bet baltās ūdens rozes sargājot Ceļ platās lapas, savus zaļos spārnus, Kas laiski gulēja uz ūdeņiem. SALĪDZINĀJUMI IZ DABAS Bet izmisums jūs ēd kā rūsa linus. --- Stāv savēlies kā rudzu lauks pēc lietus. --- Tik mīksti roku glauž kā smildziņa, Kas piedošanu lūdz, ka uzaugusi Starp pilniem kviešiem, maizes devējiem. --- Kā pūrs pilns izlasītu kviešu graudu. --- Kā ūdens karu ved ar uguni Un melnus dūmus jauc ar palsiem tvaikiem, Kā slāpēdams tos dzēš, bet uguns atkal To šņākdams dedzina un gaisos šķiež, Ka šaujas liesmu mēles līdzi tvaikiem Un ūdens gaisā šķīst. SAULE, PRIEKS, PUĶES Tur zeme dīžo visā krāšņumā, Sev galvā uzspraudusi dienvidsauli, Zils debess mētels pāri zaļiem svārkiem, Ar zelta stariem šūts no vienas vietas Un septiņkrāsu varavīksnām jozts. --- Dveš karsti velgani kā zaļa zeme Pēc maiga lietus dienvids saulgozī: --- Un egle pilnus zarus čiekuru Kā bērnus, saulē iznesusi, silda. --- Skan raibas putnu dziesmas jaucoties. --- Tā saviļņo Kā sarkankarsti stari asinis. --- Jo tavas acis Tik sarkankarstus kvēļu starus met. --- Gar visu stigas malu zaļā pļavā Ņirb raibi sarkanzelta tauriņi, Man apkārt lidojot un ceļu rādot. --- Kā gaišā zemē liekas dzimuši, Kā gaišā upē miesas mazgājuši. --- Ar smalkām, sīkām lauku zālītēm, Ar dzeguzītēm, bišu krēsliņiem. --- Tev pilnas acis baltu ābeļziedu. --- Tek sudrabkurpēm sīkas zvaigznītes, Tur sietiņš līgo pašā launaglaikā. --- Tev galvā laimes zelta vainags sprausts. SPĒKS Zem viņa soļiem zeme līgojās, Kā pļavas muklājā, bet kalni plaka, Kā cinīši, kam kviešu vezums pāri gājis. --- Ar krūtīm kalnus gāzt un rokās nest Pa zaļam ozolam ar visām saknēm. --- Tam māte nazi lika šūpolī, Lai vīrā varētu viņš plauksti cirst Pret tēraudzobenu. --- Un augšupēdu to atsvieda gar zemi. --- Bet laiks un daudzums visu spēj un veic, Un dzīvei laika daudz, ik mūžība Ir tikai smilšu grauds pie laika jūras. Un dzīvei sēklu daudz un spēku daudz, Viss neaptvertais pasaulstelpu lauks Ir sējams tīrums viņas radīšanai. No domu nastas vaļā atraisīts. SPĒKS Lauzoša vara, briestošs spēks --- Neizsmeļams dzīves avots, Nesalaužams spēka zizlis. --- Viņš stingros grožos tura savas domas, Kā jaunus kumeļus, lai neizklīst. --- Bet manim spēka Ir vairāk nekā gan priekš vienas dzīves. --- Viņš jauna zaļa spēka pilns, Kā bērzs, kas pavasar' no sulas kūso, Kur aizlauž zariņu, tur sula tek. MIRT Kā tieva diega galā karināt Nāk mana diena, zūd mans augumiņš DUSMAS Dusmīgs vara sarkanums. Kad dusmas rīkli tevim cieti žņaudz, Pa visu miesu karstā kaislē plūst Tavs vecais nerimstošais dumpja gars, Kā liesmu šalts, kas ķer pa aizkuru. Lai pekles sodrēji tev. birst uz galvu. ILGAS Vai ilgas pazīsti? Vai sāpes tev Ar sirdi ēd, tev acis dedzina? --- Pār jūru pāri laižas manas ilgas Un nepacietīgi ar spārnu galiem Sit zilo viļņu kūtro muguru, Kas veļas veldamās un nevar beigt. --- Un aizrauj līdzi manas cerības, Kā vēji ziedu puteklīšus nes Un tāli izkaisa pa svešumu. --- No rīta rasas zilām puķītēm Līdz malām pilni ziedu biķerīši, Tā zilām ilgām pilna mana sirds. --- Tu esi viss, un mana dzīvība Iekš tevis piepildās, uz tevi plūst, Kā pļavas tērce jūras ilgojas ... Tu esi viss, tu esi briesmība, Kur mana būte dziest bez nopūtas. - --- Ik sīku dzīsliņu ar varu velk, Ik asins lāsīti uz priekšu spriež. DUSMAS. KARŠ. KAUJA Kā sausos zaros dusmas iedegās. (lācis) --- Tas dusmās metās gobu kost ar zobiem, Ka skaidas lēca, asins šļakstīja. --- Un, pēkšņām dusmām uzzibsnot, viņš rēca, Ka atbalss atsitās pret debesīm Un liepu lapas zaros notrīsēja, Bet vīri apkārt nobālē kā zāle. --- Viņš pretnieku aiz matiem zemē rauj. --- Kā pļāvējs iet viņš, tāli atvēzies, Kur zobens švīkst, tur plata vāle krīt, No pļautiem locekļiem šķīst asinis. --- Vēl šķēpi kūp no ienaidnieku asins. --- Melnais mēris. Lai ļaunas vātis jūsu miesas ēd! --- Līdz asins sūcas, dzīslas melni pampst, Un bendes mute iedrīkst vīrus smiet! E, derdzek1is, lai sasper tevi velns! Ak, liniņš nevainīgs, tur dod, tik dod, Kā daba dāsnu roku, - ļaudis, tie, Tie tevi pārvērta par varas kalpu, Par mēmu daiktu savām zvērībām Un staltās viru pieres kaunoja. Ā, dod mums auklas, lokus salieksim Un šausim sirdi bultas varmākam. Tie pēkšņi pacēlās kā vārnu pulks Un, spārnus kuļot, skaļiem ķērcieniem Ar joni virsū metās melnā tūcē. Un visu pļaus mans šķēps, es atstāšu Tik zemi, ūdeni un akmeņus - Es visu svilināšu uguņiem, Ka acis izkodis jums karsti dūmi No jūsu pašu māju deguma. Zem manām rokām tev būs aukstam palikt. PRIEKS Tā zeme dimd, kā lāča bērniem lecot. SĀPES Kā sīki zari dzeltējuši guļ, Kur kokus cirta. --- Jo kungam mana sūra vara nāk, Mans augums zemītei, bet māmiņai Tik bērna šūpojums bezmiega naktīs. --- Tu grūtredzēja, mana māmiņa. --- Kas mani vizuļainā šūplī lika, Kur skanēj' podziņas un zīīites? --- Kas savos vājos plecos visu nes, Kas rupjām rokām augu mūžu strādā, Lai vieglums būtu jums un atpūta, Kā acis raud kas dien, kā mute skund, Lai jūsu acis priekā spulgotu Un jūsu mute skanētu no smiekliem? --- Pie viņu žokļiem sausā mēle kalst, Un lūpas sasprēgā no karstuma. DZĪVIBA. MŪŽS Iz ogles ceļas visa dzīvība. --- Tas mūsu mūžs, un tāda mūsu saule Un gaismas acumirklis vienīgais: Ne visos mūžos atpakaļ vairs nenāks. --- Tik tu uz vietas mūžam stāvi, Bez manis aizskrietu un izgaistu. DAŽĀDI Bet rūsas ēsta tava gudrība, Vai pelējusi mitros pagrabos. --- Ar katru domu visu pasauli aptverot. --- Tik daudz es siena tevim paņēmu, Cik pirkstu starpā aiznesams ar kājām. --- Skrien pakaļ, muti izp1ētis kā vārnēns, Kas bļaudams māti dzen pēc ēdamā. --- Tur laikam gals, tur nau ne vakara, Ne jauna rīta. --- Tā izslāpušam vērsim liekas jūra Vēl maza esam. --- Tik izsalcis, ka vērsis šķiet tam mazs. --- Un mīļā dvēsele Pa muti izlaidās kā spīgans tauriņš. Atraisītā labā stunda. --- Lielās kapsētas vēl bada kāras, Nevar atēsties vēl izsalkuma, Mēmas mutes kapi atvēruši. --- Vāju aprij, pašu stipro sagrauž; Tikai vareno vēl vairo varu. No darba bēg, kā vālodze, kad Daugava bij jārok. --- Man māte miglas rītā šūpli kāra. --- Tik daudz to vara gabalu, ka pilis celt. --- Nu metat naudu, zobenus ko kalt. --- Tev, liekas, nauda šķirbā pelējusi. --- Tam nauda čīkst, no maka ārā velkot. --- Bet tev pie pirkstiem, liekas, nauda līp. --- Tas dotu gan, tik maku nespēj atvērt. --- Un citiem nauda dobē aizsalusi. --- Viņš darba laikā guļ zem ābeles, Tik slinks, ka acu aizvērt nevīžo, Bet laime iepļauj viņam svētību. --- Tas ēd tev pilnām riekšavām kā lācis, Kas saujām auzu skaras nobrauka Un mutē bāž. Tās pulkā sēd, kā sēnes perēkļiem. --- Tik noliesējis, Ka ejot ribas vien tik klaudz. Sapņo sīkus bērnišķus sapņus Par kumeliņu, par zeltenīti. --- Mēs, viņu kungi, tomēr klausām tos, Mums jāklausās, kaut viņi klusu ciestu. Es tevi lapsām atstāšu par ēsmu, Un žeberkstes tev kājas apkodīs. --- Vai kaklis aizraujas no lielas sirds. --- No kūsājošām dusmām krūtis tūkst. --- Iz ribām niknā dūšā laužas sirds. --- No sašutuma pārpildītas krūtis, Tik tikko ribas tās spēj saturēt kā stīpas mucu. --- Es smalkās drupās samalšu tev kaulus. --- Lai tev caur sirdi izaug priedes koks. --- Ka vēkšēdams tu projām metīsies. --- Un niknais gars iekš viņa iedegās, Ka sirmi dūmi izsitās iz nāsim. Lācis ziemu ēd zemi, tādēļ melns Kā zeme. Nē, ēd pats savu spēku. Zinat: ne visas puķītes uzziedēs, Ne visi putniņi dziedās, sals maitās daudz. Četras dienas kopš jau viņā krastā Pašā debess malā dūmi redzas Baltā mākoni, kas gari stiepjas. Sēd krēslis, rokas salicis uz ceļiem. --- Ik zāle galvu ceļ, ik stiebris stāv, Ik krūms slien krūtis, zari spurojas, Un koki, rokas izpletuši, šņāc Un sit. Laukā! laukā! Vai jūs lai pļaukā? Tā lād, ka melns visapkārt paliekas, Ka mutē āda raujas čokurā, Ka mati savelkas kā dedzināti. Un vēl aiz pasauls telpu plašības, Kur veras tukšais bezdibens, Kur neaprobežoti valda nakts, Kur raugās nāve ārprātīgām acīm, Vēl dzīve savus starus met kā šķēpus, Un nākamības lēnā mūža nāve Vēl veltī cīņas dzīves pasauls telpās Un būtes kauj, Jo dzīva būte mūžam neizgaist, Un nezūd spēks, bet dzīve smiedamās Tik spēka vaidu vērš uz jaunu būti, Un nāve sēklu tik iz pākstīm šķeļ. --- No domu nastas vaļā atraisīts. --- Viss lēni aug, Pa vienam smilšu graudam salas top. --- Dod savu mīlu man, tā ir tavs spēks, Es savu spēku laulāšu ar to, Ne nāve pate neiespēs mūs lauzt. --- Un zirgi dzirkstis vien tik sprauslāja. Es raudājis? Ko tu man devi? Jaunību - tu esi Caur mani jaunāka un skaistāka tapusi. Viņu acis izknābs mūsu kraukļi, Viņu matos perēs mūsu vārnas. Viņa sirds kā tīģerim, viņa domas kā grēku plūdi. Uz pirkstu galiem skaņas staigā Lēni man apkārt kā mazi bērniņi. Pār manu jumta galu Sniegs jaunus palagus kāris, Kails bērzs šo niknu salu Stāv vienā kreklā kā bāris. RAINIS MAZIE DUNDURI Slavē, mīlē un dzied manas dziesmiņas, kur tik ir latvji, Rokās tās tura ikviens, kabatā nes tās ikviens. Edz, kur dažs sarkst un dažs bālst, un cits trūkstas un bīstas, un nīstas! To tik es gribu, redz, tā, tagad man dziesmiņa tīk. (Marciāla.) PRIEKŠVĀRDS PIRMAJAM IZDEVUMAM Katram liela patikšana Un ar krietna mācīšana, Ja tas stāstus, jokus ar Lasīt vai ar dzirdēt var. Tā, par piemēr', stāstiņi, Ko sniedz Mazie Dunduri. (Vilhelms Bušs.  Filucius.) Mēs, Mazie Dunduri... redaktori, līdzstrādnieki, zeceri, korektori un visi, nešaubāmies, ka minētie jautrā Buša vārdi ir bezgalīgi dziļa patiesība, un ceram, ka arī cien. lasītāji būs tanī pat pārliecībā, un tur viņiem būs taisnība, kā arvienu. Mēs, visi Mazie Dunduri, strādājam svīzdami, pūzdami šinī saltā ziemas laikā, lai tik mīļiem tautiešiem gatavotu vairāk «krietnas mācīšanas un ar lielas patikšanas». Šinī ziņā mēs varam skaitīties pie tiem «vīriem, kuriem tie nopelni» ira. Mēs esam sagādājuši stāstus un jokus no visām pasaules malām, mēs esam arī paši oriģināldunduriski mēļojuši un zobojuši... Priekš katra te ir savs kumoss, vai viņš vīrs, sieva, bērns, kungs, kalps, tēvs, māte, cilvēks. - Lai tik katrs lasa: kas lasa, tas atrod. Dunduri bij drusciņ likušies nosnausties un aizsnaudušies pie 10 gadiem... Jo ilgāk Dunduri snauda, jo naigāk viņi tagad pie darba ķersies. Viņi grib sākt biežāk tautās staigāt, un, ja tik mīļie latvieši Dundurus tāpat mīļos kā Dunduri viņus, tad solāmies sērstu nākt latvju sētās, cik bieži spējams, līdz ar katru jaunu mēnesi, - ja dievs dod, - pat līdz ar katram jaunam raušam, kurus māju māte mēdz cept sestdienās. Laiki grūti, ļaudis raizēs sarūgst un top par «briesmīgi nopietnām kanaļām» (kā Šlēgels saka), un tad viņus nevar vairs glābt nedz nauda, nedz dižkundzība, - bet vienīgi garu pajautrinošie un sirdis uztaisošie - slimos dziedinošie - Dunduri. Un Dunduri nebūs vieni. Mēs salūgsim talkā visus priecīgus, badošus kukaiņus:  spindzeles, kamenes, lapsenes, odus, kodus, knišus, kniešus, masalas un vajadzības brīdī pat sirseņa tēvu - un tā kā siseņu bars metīsamies virsū tam negantīgam Nopietnības pūķim, tā ka viņš pārsprāgs pušu savā vidū aiz smiekliem vai smieklu aizturēšanas. Un mūsu beidzamais un lielākais trumpa dūzis vēl tikai nāks - mēs lūgsim talkā arī mūsu jaunos dailoņus, kas saviem zīmējumiem jauki puškos Dunduru lapiņas. Lai mūsu, Dunduru, ceļus šķir žēlīgi visi labi gari! P ē t e r o s, Ziemas mēn.20.d.1887.g. OVĪDIJA MĪLESTĪBAS DZIESMAS A m o r e s,  II,7 Vienmēr man vainīgam jābūt visjaunos negantos darbos! Kaut man ar taisnība tiek, apnīk šis mūžīgais karš. Ja es kur ballē vai viesos kaut drusciņ apskatos apkārt, Tūliņ tev iemeslis klāt - sirdīties, raudāt un bārt. Ja mani uzskata reiz kāda sikaistule klusu un rāmi, Tūliņ tu domā: vai, rau - slepenas zīmes tie dod. Ja kādu meitiņu lielu, tu tūliņ man, nabagam, matos; Ja sāku smādēt, tu teic: tev gan ir jāslēpj kāds grēks. Ja nu es izskatos spirgts, tad es vienaldzīgs esot pret tevi, Ja atkal vaigs ira bāls: rau, kā aiz citas viņš kalst. Tiešām, es vēlētos pats kādreiz vainīgs būt uzkrautā grēkā, Pelnītu sodu ikkurš mierīgi, lēnīgi nes. Tagad tu mani jau atkal bez apdomas veltīgi vaino, - Ja tevis neklausos vairs, kas tur cits vainīgs kā tu? Palūk, vai nava tāpat, kad nabaga mocītais zirdziņš, Mūžīgi dauzīts un pērts, velkas vēl lēnāk kā pirms. Lūk tik, jau atkal jauns grēks, ko tu paspēji atrast priekš manis: Nu lai es mīlējot pat - kas nu to iedomāt var - Mīlējot - kalponi, to - kas mēdz tevi aptērpt un puškot, Kas tavas kājiņas aun, - dieviņ, tāds negantīgs grēks! Ja es būt' noziegties gribēj's un paļāvis kaislībai vaļu, Vai manim vajadzēja gan nievātu meitiņu ņemt? Ko ,pati dieviete mīl, vai tas izvēlēs verdzenes gultu, Rētainas miesiņas glaust, tulznotas rociņas spiest? Viņa tik čakla un mundra, tilk manīga visādos darbos, Izdarīts viss, ko tu liec, zelta šī meitene vērts. Viņa tev klausa uz mata, un es būtu uzbildis viņu? Es būtu nelaimīgs vīrs, atraidīts, pierādīts - beigts. Zvēru pie dieviem un gariem, pie uzticības un mīlas: Nevainīgs esmu kā bērns, velti man uzkrauts tāds grēks. A m o r e s, II, 15 Zeltīto gredzentiņ manu, tu skaistules pirkstiņa greznums, Katram tu liecību dod: devējiņš sirsnīgi mīl. Ej nu tu, gredzentiņ manu, pie mīļās kā tīkama balva, Lai viņa priecīgi spiež tevi uz pirkstiņa sev. Iztiec tu viņai pa prātam, ka mēs arī līdzi viens otram, Pieglaudies mīļi jo mīļ' meitiņas pirkstiņam klāt. Laimīgo gredzentiņ manu, tu ,mīļākās pirkstiņā būsi, Man, pašam devējam, vēl vajadzēs dāvanu skaust. Ai, ja es varētu pēkšņi par sūtīto balviņu palikt, Ja manim nebūtu liegts burvības noslēptais spēks. Pirms gan vēl pieglaustos liegi pie meitiņas valganām lūpām, Lai manim vieglāki būt' vēstulēm zīmogu spiest. Ja mani gribētu noslēpt kaut kādā tīnītes tumsā, Pirkstiņā turētos ciet', nelaistos vilkt sevi nost, Negodu, dzīvībiņ manu, nemūžam es necelšu tevim, Nedz tavā pirkstiņā būs pagrūta nasta, ko nest. Uzmauc uz pirkstiņa mani, kad vēsajā valgumā niries, Skaudīgie apvalki krīt, locekļi saulītē mirdz. Ja tevi lūkošu, meitiņ, tik nesegti skaistu, man rādās, Locekļos aizdegsies guns, gredzentiņš atkal tiks vīrs. Diezgan, kam veltīgi cerēt! Tad ej nu tu, balviņa mazā, Skaistajai ,meitiņai teic: viņš tevi tikuši mīl. MARCIĀLA Ja tev, lasītāj mīļo, ,kaut kas šinīs lapiņās netīk, Saturā ,kodola trūkst, valoda neskaidra šķiet, Atvaino, neesmu vainīgs, lai grāmatas apgādnieks atbild; Kam viņam vajdzēja steigt lapiņas pasaulē laist? Ja nu tu tomēr vēl tiepsies, ka noziedznieks es un ne bodnieks, Jān'die, tad jādomā man, akmins tev krūtīs, ne sirds. Tomēr tur iekšā tik nieki?». Vai citu ko solu es tevim? Tiešām, tur nieki vien ir, tomēr tev labāku nau. MARCIĀLA, I, 58 Kādu meitiņu gribu un kādu negribu, prasi? To, ko ,ne viegli par daudz, ne ar par grūti man ņemt. Tā, kas vidū ira un starpā šām abām, man patīk: Negribu badiņu ciest, negribu pārēdies būt. STRATCONA Tevi ja raudināj's esmu vai kaitināj's, mutītes dodams, Atrieb man, atrieb tu drīz, skūpsti tu mani tāpat. KATULLA. LESBIJAI Carmen V Dzīvot, Lesbija mīļā, vajg un mīlēt, Veco sirmgalvju niknās, ļaunās runas Plika vērdiņa vērtas neturēsim. Noiet saulīte, atkal gaisma atnāk Mums - līdz dieniņa baltā reizi beidzas, Viena mūžīga nakts ir noguļama. Dod man mutīšu tūkstots, pēc tam simtu, Atkal tūkstošu otru, otru simtu, Tālāk tūkstošu jaunu, atkal simtu, Tad, kad tūkstošu daudzi sasnieguši, Ātri jāsajauc skaits, lai nezinātu Vai arī nekrietnis skauģis nenoskaustu. KATULLA. ODA XXVII Pildi, puisīt, manā kausā Falerniešu ģirto guni! Postumia pavēlēja, Jautro dzīru karaliene. Projām, vājais upes valgums! Dzirdini tu gavētājus: Mums ir Bakhus mīļams dievs. SAPFO, Nr.2 Dzevam līdzīgs šķiet man tas laimes dēliņš, Kuram liktens lēmis tev pretim sēdēt, Saldo balsi dzirdēt un lūkot tevi Kairīgi smejam. Manās krūtīs nabaga sirds tā laužas, Visi prāti itin kā sajukuši, Tikko tevi ieraugu, - neviens vārdiņš Nenāk pār lūpām. Mēle mutē tīri kā sastingusi, Smalkas uguns dzirksteles miesās spridzin, Acis apklāj tumsība, ausīs dunē Drūmīga dima. Sviedri lāsēs izsitas, mani visu Grābtin sagrālbj drebuļi, bālin bālstu, Nāve lido ,manim ap acīm, galva Ārprātā griežas. SAPFO, Nr.52 Mēnestiņš sen jau Nagrimis jūrā, Sietiņš jau gabalā, Pusnakts jau klāt; Stunda pēc stundas Velkas un velkas, Es vis vēl vientule - Vientule guļu. SAPFO, Nr.90 Ratiņš vairs nerit, Spolīte netek, Ratiņš man atriebies Līdz dzīvam galam. Māmiņu mīļo, Māmiņu saldo, Es to nemūžam Neizciešu. Sirsniņu pārmācis Mīļums un ilgums, Aiz skaista .puisīša Viss manim riebjas. IZ ANAKREONTA. ODA LVII Ko! mans kauss ir atkal tukšs? Ašāk, puisīt, pielej pilnu; Tik jau ģirtai vīna sulai Biedro svaigo ūdentiņu. Mēs ne slikti; nemīlam, Draugi, vitot nevaldāmi. Nē! es dzerat jautri dziedu, Nevainīgi patērzēju. NO GĒTES «ROMAS ELĒĢIJĀM» V Priecīgi cilātu garu es jūtos šeit, klasiskā zemē, Pagātne, tagadne bild skaņāk un mīlīgāk man. Darīdams, kā manim mācīts, es senējos dzejniekus šķirstu, Šķirstu jo naski kas dien, baudu no jauna kas dien. Klusās naktīs turpret man Amors šķir savādu darbu; Zinātnes maz dod šis darbs, laimības bezgala daudz. Tad tik es protu, kas marmors, kad dzīvu daiļumu manu: Redzošas acis tad jūt, jūtošas rokas tad redz. Ja arī mīļākā laupa man dažas stundiņas dienā, Viņa man gandara drīz, vietā man naksniņu dod. Mēs arī prātīgi triecam, kad piekūstam, mutītes dodot, Ja viņu pārjēmis miegs, guļu un domāju daudz. Skaistākās dzejas man riet, viņas mīkstajās rociņās guļot, Heksametera mērs rit, manu pirkstiņu sists, Liegi pār baltajiem pleciem. Bet meitiņa mīlīgā miegā Elpo un kvēlina man krūtis un sirsniņu līdz. GĒTES «ROMAS ELĒGIJAS» XIV Iededz man, puisīti, guni. - Vēl gaišs, un jūs tagadiņ sveci Veltīgi tērēsiet vien. Nedarat slēģus vēl ciet: Saulīte aizlaidās tikai aiz namiem, vēl spīd viņpus kalna, Droši pusstundiņas vēl, kamēr uz mieru sauks zvans. Klaus' jel tu, nelaimes bērns, un ej ašāk - es meitiņu gaidu! Guntiņa, mierini tu, agrāk dod naksniņu just. R.BĒRNSS Vai tas ir domājams, Vai tas ir spējams, Lai jauna meitiņa Dzīvo ar veci? Velns lai to Induli, Kas manus vecos Apmāj, naudas dēļ Meitiņu aizdod. Mūžīgi rūpēties, Agri un vēlu, Elsot un tekalēt Augošu dienu. Ak, cik viss muļķiski, Īdzīgi, salti, Un, kad nāk naksniņa, Dieviņ, to moku! Zurzē un smādē, Sirgalē, kāselē, Neviena lietiņa Nava pa prātam. Viņš visus puisīšus Gribēt' net aprīt, Velns lai to dieniņu, Kur viņu tiku! Ak, neviens cilvēciņš Nežēlo manis, Vienīgi viņmāte, Tā manim saka: Ciet viņu, meitiņa, Kamēr viņš nomirs, Par viņa naudiņu Jaunekli pirksi. R.BĒRNSS Ja viņš tik prasītu, Ja viņš tik prasītu, Ja manis gribētu, Vajdzētu prasīt! Ja viņš man palūgtos, Vai tad es «nē» teiktu? Ja ma.nis gribētu, Vajdzētu sacīt! Ja mani skūpstītu, Vai tad es sūdzētos? Ja manis gribētu, Vajdzētu prasīt! Ja tik viņš prasītu, Ja tik viņš prasītu, Ja manis gribētu, Vajdzētu prasīt. R. BĒRNSS Meitiņu ar naudiņu, Jauku naudas meitiņu, Viņu mīļu, tādu mīļu Naudas meitiņu. Manim tīk meitiņa Turīga, naudīga, Manim tīk tīrumiņš, Apaļi lopiņi. Muļķis, kas laimiņu Meklē tik mīlībā, Kas tikai lūkojas Jaukumā, daiļumā. Dzeltenais medutiņš, Mīļamais gardumiņš, Drīzi vien apnicis, Mutīti sūrina. Dzeltenais rubulīts Nava vis tādējāds, Jo ilgāk turēsi, Jo vairāk tiksies. KOĻCOVA Es viņu mīlu Karstāk par uguni, Kā citi nemīl Ne visā mūžā. Tikai caur viņu Pasaulē dzīvoju, Viņam es atdevu Mūžu un dvēsli. Mirdzin mirdz naksniņa, Kad viņu sagaidu Bāla kā mironis, Auksta un trīcoša. Dziedot viņš tuvojas: Kur mana drostiņa? Lūk, viņš ķer rociņu, Lūk, viņš dod mutītes. Mīļais mans, dzesini Mutīšu ugunis, Bez viņām krūtiņās Asinis kvēlo. Bez viņām vaidziņi Degtin deg sārtē, Krūtiņas viļņo, Actiņas spiguļo, Actiņas spiguļo Itin kā zvaigznītes. IZ ZĀLAMANA AUGSTĀS DZIESMAS Pēc Puškina Man asinīs iegribas ugunis deg, Tu dzēlusi dvēseli, dvēseli manim, Nu skūpsti jel mani, tavs skūpstījiens man Daudz saldāks par mirru, par vīnu. Pie manis tu lipnīgo galviņu liec, Lai atdusu mierīgā dusā, Līdz rīta vēsmiņas celsies Un naktsmigla projām bēgs. PILSĒTĀ Heines Nelaiks, negaiss, asi vēji, Lietus līst, un sniegi snieg; Es pie loga klusi sēdu, Veros bargā tumsībā. Redzu ārā: uguntiņa Bāli, vientulīgi mirdz; Vecmāmiņa lēni velkas, Rokā lukturīti nes. Vecmāmiņa, liekas, pārnes Miltus, olas, saldumus, Raušus viņa steidzas cept Savai daiļai meitiņai. Tā guļ mājās atzveltnē, Lasa vācu romānu, Zelta sprogas cēli viļņo Aplīk saldiem vaidziņiem. LEIŠU DAINAS 1. Kā lai nu nedzer, Ģirtu prātu nedzied? Solās mans saimnieks, Solās mans kundziņš, Trīs dālderus došots. Nodzeršu vienu, Otru nodzīvošu, Bet šito trešo Noslēpšu kulē: Tas būs paģiriņām. 2. Mans tētiņis Saimnieciņis; Es - krodziņa Azoriņis. Iet meitiņa Elsodama, Sav' vīriņu Meklēdama. Uz galdiņa Atsasēdu, Liku uznest Alu, medu. Mājās šķelmi, Tu vīriņu, Ej uz plašu Tīrumiņu. Apzels arklis Meiranīšiem, Apzels kumeļš Dābolīšiem. ĶEZA Jā, paties', no manis daudz kas Būt' ar laiku iznācis, Ja tik manim naidīgs liktens Ceļu nebūt' aizstājis. Augstu slavu spēju iegūt, Darbs tik aiziet kareivjos; Bet es nebiju tāds muļķis, Lodēm pretim nestājos. Tikt par dzejas luteklīti Man bij mazāk pretīgi; Mācīts vīrs es būtu ticis, Ja vien pratis ābeci. Man būt' laimējies pie dāmām Vienmēr brangi - saprotams -, Bet tās mani nežēlīgi Pārsmej, dar' ko darīdams. Dzimis bagātnieks - es būtu Šinī kārtā iestājies, Nebūt' tik no pašas reizes Naudas trūkums piesities. DZĪVES RIŅĶOŠANA (Bezgalīgi mūžīga dziesma, kura nekad nebeidzas, bet iet vis tāļāk utt., utt.) Kaļu, kaļu, ko es kaļu, Rīmes kaļu, rīmes kaļu. Kas tur no tām rīmēm būs? No tām rīmēm peršas būs. Kas tur no tām peršām būs? No tām peršām dziesmas būs. Kas tur no tām dziesmām būs? No tām dziesmām nauda būs. Kas tur no tās naudas būs? No tās naudas alus būs. Kas tur no tā alus būs? No tā alus dzērums būs. Kas tur no tā dzērum' būs? No tā dzērum' rīmes kļūs. Kaļu, kaļu, ko es kaļu? Rīmes kaļu, rīmes kaļu. Kas tur no tām rīmēm būs... utt., utt., utt. cum gratia in infiinitum, t. i., tik tāļu, kamēr dziesma beidzas, - un viņa nekad nebeidzas, ja  dziedātāju nenosit. Bet, ja tas ar nosists, dzied cits tāļāk. DZEJNIEKS Atdariet maciņus, Saņemiet dūšu, Tūliņ es laidīšu Dziesmiņas laukā. Sen jau es domāju, Ko gan būs darīt: Naudas ir mazumiņs,. Vajdzību daudzums. Visādi pūlējas Daudz ilgus gadus; Raudzīju visādus. Amata darbus. Kalps biju; skroderis, Skolmeisters, skrīveris, Sulainis, krodzenieks, Apikāts, burvis. Nebija naudiņas, Zvaigznes un laimes, Līdz kamēr sapnī Gudrību smēlos. Dzejas iz medspoda. Dažs sakās laizīj's, Es ņemšu podiņu, Pārdošu tirgū, Medspodu pašu Pārdošu tirgū, Jeb, prasti runājot, Rakstīšu peršas. Mānim ir atskaņu 3 duči kešā, Domām un atjautām Tagad nau cenas. RĪMU SMĒDE Kas tur dimd, kas tur stinkš Viņa meža galiņā? Vai tur kari karojas, Vai kalvītis kalvējas? Ne tur kari karojas, Tur kalvīts kalvējas. Tas nebija prasts kalvīts, Tas bij rīmu kalējiņš. Šāds kalvītis, tāds kalvītis . Kaļ no cēla, jauna dzelža, Šis kalvītis, tas izkaļ No veciem lūznīšiem. Svešus lūžņus virināja, Jaunas dziesmas darināja. Tas dimdēja, tas stinkšēja Viņa meža galiņā. ŠUR UN TUR, IT NEKUR Pēc Marka Tvena Vai lasītājs nebūtu tik laipns paskatīties sekošos pantiņos un pielūkot, vai viņš tur var atrast ko bīstamu: Šur un tur, kur nekur, Nezinu ne šā, ne tā. Gāju, gāju es pa lauku, Redzēj' mēnestiņu jauku, Tas man rādij' šā un tā: Kur nekur, it nekur! K o r i s: Šur un tur, it nekur, Kā nekā, it nekā! Es nesen kādā laikrakstā atdūros pret šo rīmju bimbekli un izlasīju viņu pāris reizes cauri. Viņš tūdaļ sagrāba mani visos savos nagos. Cauru brokasti viņš man valstījās pa smadzenēm, un, kad es galu galā salveti salocīju, es nezināju, vai es ko ēdis vai neēdis. Dienu iepriekš es jau uz mata biju sākārtojis dienas darbus:- sirdssadrebinošu traģēdiju romānā, kuru patlaban rakstu. Es gāju pie rakstāmā galda uzsākt savu asinsdarbu. Es sagrābu spalvu, bet vienīgais, ko iz viņas spēju izspiest, bija: «Šur un tur, kur nekur!» Cauru stundu es cīkstējos grūtā cīņā, bet veltīgi. Mana galva dunēja joprojām: «Kā nekā, it nekā, nezinu ne šā, ne tā, it nekā, kā nekā» utt., utt. bez miera, bez atpūtas. No darba nebij ko domāt - tik daudz bij skaidri noprotams. Es darbu metu pie malas un klenderēju pa pilsētu, un atradu tūdaliņ, ka manas kājas cilājas pēc viņa nežēlīgā bimbekļa rituma. Kad to ilgāk nespēju ciest, es mainīju soļus. Bet nekā nelīdzēja; pantiņi piemērojās jaunajam solim un mocīja mani uz mata kā agrāk. Es gāju atkal mājās un kamājos cauru priekšpusdienu; kamājos kā mašīna, bez prieka ēzdams; kamājos un kunkstēju un bimbināju visu mīļu vakaru; gāju gulēt un valstījos, spārdījos un bimbinājos vienā valstīšanā, vienā bimbināšanā; uzcēlos ap pusnakti pusārprātā un mēģināju lasīt; bet zibošā lapas pusē nebija nekas cits redzams kā vien: «Šur...tur ...tur...kur...šā un tā...nekā!» Dienai austot, es biju traks, un katrs bija izbrīnējies un noskumis par manu muļkisko gala pantu:«Šur, tur; šur un tur, kur nekur!» Divi dienas pēc tam, sestdienas rītā, es piecēlos kā grīļojoša ģiltene un gāju, kā bija norunāts, uz mīļu draugu, cienīgu tēvu Z. kungu, ar viņu kopā pastaigāties līdz tuvējiem Zasulaukiem. Viņš manī stīvi noskatījās, bet nekā neprasīja. Mēs laidāmies ceļā. Cienīgais stāstīja un stāstīja, un stāstīja, kā jau pa savai parašai. Ne es ko prasīju, ne es ko dzirdēju. Pēc vienas versts cien. tēvs sacīja: «Mark, vai tu nevesels? Tu jau izskaties tāds izdēdējis, nokāmējis un sajucis. Runā, lūdzams, kaut ko!» Sērīgi, bez aizgrābtības es sacīju: «Šur un tur, kur nekur, nezinu ne šā, ne tā!» Mans draugs uzskatīja mani pārsteigti un teica: «Taisnību sakot, Mark, es tavu nodomu nenoprotu. Tas, ko tu teici, neliekas diez cik svarīgs, visādā ziņā ne bēdīgs; un tomēr - es nekad neesmu dzirdējis tik aizgrābīgus vārdus. Kas tad -» Bet es vairs nekā nedzirdēju. Es jau biju tāļu prom ar savu .nepielūdzamo, sirdi sagrauzošo: «Gāju, gāju es pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku, tas man rādīj' šā un tā: šur un tur, it nekur!» Kas pārējo ceļu notikās, es nezinu. Piepeši Z. kgs uzlika roku uz mana pleca un sauca: «Ak, mosties jele, mosties, mosties! Neguli taču visu dienu! Te mēs esam Zasos, cilvēka bērns! Es esu norunājies kurls un mēms, un aklis un neesu dabūjis atbildes. Paveries uz šiem diženiem laukiem! Raugi! Raugi! Met savu aci uz viņiem! Tu esi ceļojis, tu esi visur redzējis slavenus izskatus. Nāci nu un dodi godīgu spriedumu. Ko par šo saki?» Es vāji nopūtos un murmināju: «Redzēj' mēnestiņu jauku, tas man rādīj' šā un tā: šur un tur, it nekur.» Cienīgais tēvs stāvēja dziļi nopietns, acīm redzot pilns līdzjūtības, un ilgi mani uzskatīja, tad viņš teica: «Mark, šeitan ir kas, ko mans prāts neizprot. Šie ir gandrīz tie paši vārdi, kurus tu iepriekš teici; viņi liekas nekā nenozīmējot, un tomēr man aiz viņiem, tiklīdz tu viņus saki, sirds vai net pušu plīst. «Šur un tur -,» kā tak tas bija?» Es sāku no paša iesākuma un atkārtoju visus pantiņus. Mana drauga vaigs atspīdēja no uzmanības. Viņš runāja: «Raug, kas par skaistu dzindzekli! Tā jau tīrā mūzika. Un tīk smuki tek. Es tos pantiņus gandrīz jau zinu. Pasaki viņus tik vēlreiz, tad viņi man droši cieti.» Es viņus pateicu. Tad Z. kungs viņus atskaitīja. Viņam drusku kļūdījās, es pārlaboju. Nākošu un vēl reizi viņš atskaitīja pareizi. Te nu bija, it kā kad smaga nasta noveltos no maniem pleciem. Nejēdzīgais bimbeklis atstāja manas smadzenes, un salds. miers un klusums nolaidās pār mani. Man sirds bij tik viegla, ka es būtu varējis vai dziedāt; un es dziedāju ar, kad gājām atpakaļ, vienā balstā pusstundu. Tad mana atsvabinātā mēle atkal atdabūja svētīto valodu, un dažu garu stundu sakrātā valoda sāka ritēt un tecēt. Viņa tecēja un tecēja, priecīgi, gavilējoši, kamēr avots bija tukšs un izsīcis. Kad savam draugam pie šķiršanās spiedu roku, es teicu: «Vai šodien nebija brīnum jauki? Bet es te atgādājos, tu jau divas stundas ne vārda neesi runājis. Teic kādu vārdiņu, šauj vaļā!» Cienīgstēvs pagrieza uz mani nespulganās acis, grūti nopūtās un sacīja bez mundrības, it kā bez samaņas:«Šur un tur, it nekur, nezinu ne šā, ne tā.» Tas man bija kā ar nazi sirdī, un es klusu pie sevis teicu: «Nabags puika! nabags puika! Nu tas viņam kaklā.» Divi, trīs dienas neredzēju Z. kungu. Tad otrdienas vakarā tas iestreipuļoja pie manis un satriekts noļima uz krēsla. Viņš bija bāls, nokāmējis, gatavs ģiltens. Viņš pacēla savas izdzisušās acis uz mani un teica: «Ak, Mark, šie negantie pantiņi mani postā gāzuši; viņi kā lietuvēns gulēja uz manis caurām dienām, caurām naktīm, stundu stundā, līdz šim pašam acumirkļam. No mūsu pēdējās satikšanās es esu izcietis pazudināto elles mokas. Sestdien es piepeši pa telegrāfu tiku aicināts un braucu tūlīt ar vakara vilcienu uz Jelgavu. Iemesls bij kāda mīļa veca drauga nāve, kas bij vēlējies, lai es turot viņam kapa runu. Bet es netiku pāri par ievadu, jo vilciens sāka iet, riteņi sāka savu «klak-klak - klak-klak-klak. Klak-klak klak-klak-klak», un tūlīt sasodītie pantiņi piemērojās šai pavadīšanai. Visu stundu es sēdēju un liku uz katra sevišķa riteņu klaudzējiena pa vienai zilbei no viņiem pantiņiem. Tad biju tik noguris, it kā visu dienu būtu malku skaldījis. Mans smadzeņu kauss sāpēja, ka vai plīst gribētu. Es domāju, man būtu trakam jātiek ja vēl ilgāk tā sēdētu; es noģērbos un atlikos gulēt. Es izstiepos uz sava sola un - nu iznākumu tu pats vari iedomāties. Viss gāja mierīgi uz priekšu uz mata Tāpat kā agrāk: «Klak-klak-klak - nezinu ne šā, ne tā, klak-klak-klak - gāju es pa lauku - klak-klak-klak - redzēj mēnestiņu jauku - klak-klak-klak - tas rādīj' šā un tā -utt., utt., utt. - kā nekā, it nekā!» Gulēt? Ne acs neaizmiedzu! Es biju gandrīz gaisls, kad nonācu Jelgavā. Neprasi mani par bērēm. Es darīju, cik spēju, bet katrs svinīgs teikums bij no āras un iekšas apvīts, appīts aptīts ar «šur un tur, it nekur, kā nekā, it nekā». Un, kas tas žēlākais, mana runa ietika viņu klaudzošo pantiņu viļņojošā ritumā, un es pats savām acīm redzēju, kā duli ļaudis ar savām teļu galvām klanījās taktī. Un, Mark, vai tic vai netic, iekam beidzu, visa pasaule svinīgā vienprātībā rāmi locīja galvas, bērinieki, kaprači un visi.Tikko beidzis, es bēgu uz jērkambari, tuvu ārprātam. Zināms, ka mana laime gribēja, ka es tur atradu noskumušu vecu jaunavu, nelaiķa tanti, kas no Bauskas par vēlu bij atnākusi uz baznīcu. Viņa sāka šņukstēt un sacīja: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Viņš pagalam, viņš ir pagalam, un es viņu netiku redzējusi priekš nāves.» Jā, es .teicu, viņš ir pagalam, viņš ir pagalam - vai manu dieviņ, vai tad šās ciešanas nekad nebeigsies!» «Tātad jūs viņu mīlējāt! Ak, jūs arī viņu mīlējāt!» «Viņu mīlējis? Ko mīlējis?» «Ak manu nabaga Juri! Manu nabaga brāļa dēlu!» «Ak tā! - Jā - jā gan, jā. Zināms - zināms. Šur un tur, kur nekur - ak, šās mokas mani nokaus!» «Dievs lai jūs svētī! Dievs lai jūs svētī, mīļais kungs, par šiem draudzīgiem vārdiem! Arī es ciešu par šo grūto zaudējumu. Vai jūs bijāt klāt viņa beidzamos acumirkļos?» «Jā gan! Es - kā beidzamos acumirkļos?» «Viņa dārgā nelaiķa.» «Kā tad! Ak jā - jā - jā! es domāju gan, es ticu gan, es nezinu! Jā, zināms, - ka biju tur - es biju tur!» «Ak, kāda laime! Ak tavu laimi, tavu laimi! Un viņa beidzamie vārdi - ak, sakiet, sakiet jūs man viņa beidzamos vārdus! Ko viņš teica?» «Viņš teica - viņš teica - ak, mana galva, mana galva, mana galva! Viņš teica, viņš pavisam nekā neteica vairāk, kā tik «šur, tur, šur un tur, it nekur, - nezinu ne šā, ne tā!» - Ak, atstājiet mani vienu, cienījamā, pie visa, kas jums svēts un dārgs, atstājiet mani manā trakumā, manās mokās, manā izsamišanā! - Gāju, gāju es pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku - vairāk cilvēks nevar panest! - Šur un tur, it nekur!» Mana drauga acis bez cerības mūžu garu minūti raudzījās manējās, tad viņš sacīja ar sevišķu nopietnību: «Mark, tu jau nekā nesaki. Tu man nedodi cerības. Bet labi jau, ir tā labi - ir tā labi. Tu man nevari palīdzēt. Tas laiks jau sen garām, kad vārdi mani varēja iepriecināt. Iekšķīga balss man saka, ka mana mēle nolādēta mūžīgi kustēties pēc šī bezjūtīgā bimbekļa lēkalēšanas. Te - te jau tas atkal nāk pār mani: «Gāju, gāju es pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku -» Arvien vājāk un vājāk čukstēdams, mans draugs nogrima klusā dvēseles aizgrābtībā un aizmirsa savas ciešanas svētā mierā. Kā es viņu beigās izglābu no trako nama? Es viņu aizvedu uz T. universitāti un liku viņam nokraut savu mocošo pantiņu nastu nabagu, nekā ļauna nedomājošo studentu kārīgās ausīs.  Kā   v i ņ i e m  tagad klājas? Iznākums neizsakāmi bēdīgs. Priekš kā es rakstīju šo gabalu? Cienīgam, jā, pat cēlam mērķim. Tas notikās, lai lasītāju brīdinātu; ja tev gadās atdurties pret šiem neģēlīgiem pantiņiem, bēdz no viņiem - bēdz no viņiem kā no mēra! *  *  * STĀSTS PAR L. PAGASTA VECI, KAS DIEVA PRIEKŠĀ PAZEMOJĀS Kāda tagad tā pasaule palikusi kārīga pēc tā goda cilvēku priekšā un tad uz tās lepnības, uz tās lepnības, tu mans dievs un tēs! Tagad katrs mužiks grib par kungu būt! Kur ta nu vecie, labie laiki! Toreiz pat vecais Pumpvēdera tēs, mūsu vecais staršiņa, pazemojās un nemeklēja liela goda. Atnāca pie viņa tas Kazlēnu Ješkis, tas pats kuru pēc vēl izsvieda iz mājām, viņš vienmēr vēl skaitījās liels rads esot zvaniķam, Kīsēļu Marčam. Atnācis prasa kā jau tāds vēja grābeklis, nemācīts mužiks: «Cienīgs Pumpvēdera tēt, dodiet man lūgtu no magāzīnas maizes... Zināms, staršiņa jam uzbļauj: «Vai tu, ļurba, duraks, nezini, kas es tāds esu.» Nu šis apsaķeras, ka nelabi izrunājis, sasabīst: «Ak, cienīgs, žēlīgs staršiņa kungs, jūs jau mūsu kungs, mūsu dieviņš!» A staršiņa viņam pretī bez dusmām un ar pazemību: «Bišķiņ zemāks, bišķiņ zemāks!» *  *  * BOARNS NŪTVEICIS Oj, Roaceņ tāt, Roaceņ tāt, tu nazin vus, koda mun čibele nūsatika, boarns nūtveika šimā soltā zīmā! Sola, sola boarniņš paprīkš, a muna Anužaka ta jāme sagt, jāme sagt, sasadze trimūs pologūs; gon as klīgt, gon bļaut, bet ņiko, jej .gudroka. Pēčok atsadz pologus, edz še, boarns pavusam moziņš sasarovīs, nūslopis, nūtveicis. KURŠ MĀK LABĀK MELOT? Bija viens zemnieks un viens kungs. Tie abi saderēja, kurš labāk mācēs melot, un lika pa simts dālderu. Kungs zemniekam saka: baur, tu sāc melot. Zemnieks saka: kungi vienmēr pirmie sāk, tiem ij melot pirmiem jāsāk. Nu kungs ņems melot un saka: mans tēvs turēja vērsi, tam bija tādi ragi, ka gandrim visu gadu vajadzēja skriet, kamēr no viena raga varēja noskriet uz otru. Zemnieks saka: tas viss var būt. Kungs saka: bauri, tagad melo tu. Nu baurs sāka melot: mans tēvs turēja cūku, tā no viena gala aptecējās, -ar otru atnesās. Kungs saka: tas viss var būt Bet baurs tālāk meloja un saka: mans tēvs pupas iestādīja, tās līdz debesīm uzauga. Baurs uzkāpa pa vienu pupu debesīs; bet tad viņam apakšā pupas nocirta un viņš nevarēja zemē nokāpt. Tad viņš, augšā būdams, atrada pelavas un olu čaumalas, tās viņam bija, ko virvi vīt, bet ir tā virve bija par strupu; tad viņš augšā nogrieza un apakšā piesēja, tā viņš nolaidās uz baznīcas. Bet no baznīcas viņam bija jānolec, un viņš taisni patika uz lielu akmeni, un viņa kājas līdz ceļiem akmenī ielīda; tad viņš, kājas pametis, skrēja cirvi atnest, savas kājas izcirst. Kad viņš atnāca, redz viņš suni viņa kājas graužot, un, kā viņš suni ar cirvi cirtis, suns pametis cedeli. Kungs prasa: kas tanī cedelī bija? Baurs saka: ka tavs tēvs pie mana tēva cūkas ganīja. Tad kungs saka: tā nau tiesa, tu melo. Baurs saka: kad tu saki, ka es meloju, tad es vinnēju. Es labāk māku melot nekā tu. Šitā zemnieks toreiz 100 dālderus vinnēja. *  *  * MŪSU ŠĀGADA LITERATŪRAS APSKATS Tohu-va-bohu! Mums, otram redaktoram, zināms, atkal uzdeva grūtāko un nepatīkamāko darbu, kur paši...un pie visa tā mums vēl nedod vajadzīgo brīvību, kā to, dievam žēl, pierādījuši senāki bēdīgi fakti. Lai nu mēs rakstot apskatu par šāgada latv. literatūru, - par kuru neviens cits nekā nezina teikt, - nopietni, pamatīgi (t.i., garlaicīgi?) un, no dieva puses, tik lai netaisot atkal kāda muļķiska štuka un lai dikti maz lādoties, labāk lai palielot, jo. dzejnieki, rakstnieki un citādi tādi nieki esot, kā zināms, smalkjūtīgi un vārīgi kukaiņi, kā jau daždien knišļi, un; kas vienu no šiem mazajiem aizskarot, tam visi suņi virsū, un viņu skaits leģions! Ja I redaktors būtu II redaktors, viņš manā vietā būtu aizbēdzis projām, pat širma un kalošu nepaņemdams. Es no iesākuma biju arīdzan, taisnību sakot, tik sašutis, ka gribēju likt drošības dēļ iepotēties Pastēra baktērijas. Tad es sāku lietu pārdomāt - nu jau pat 3 dienas...es atradu, ka tiešām bija tiesība bijusi pirmam redaktoram teikt rupjību, ne diez cik rupju rupjību, bet tā vienkārša malkas gabala rupjību - toreiz, kad viņš man uzdeva apcerēt šāgada latv. literatūru. Lūgtu bezpartejiskus lasītājus pašiem pārliecināties par manām tiesībām: 1) lai mēs otrais redaktors, rakstām bez muļķiskiem (?) štukiem, nopietni; ja mēs to darām, tad Tai mans vārds nau Dundurs: 2) Lai negānoties (jān'die, tā viņš man teica)bet lai labāk lielot - lielīt Dundurs nau mācījies; bez tam šinī gānīšanās laukā latviešu literatūrā viskrietnākie visspožākie panākumi un 3) pie joda, par ko lai mēs īsti rakstām? Kas tad viņa ir, tā latviešu literatūra, un, ja viņa kas ir, kur tad viņa ir, un vai viņu kāds redzējis? - Dodiet man viņu šurp, es viņu: apstrādāšu, bet, kur nekā nau, par to Dundurs nevar lādēties. Schreckliches Schweigen dringt an mein Ohr, kā Draidens saka, - tohu-va-bohu, t. i., tukšs un tuķšs. Lūžņu čupa iz vārdiem, frāzēm, muļķībām, punktīm: un komatām nelietīgi valkātām taut. dziesmām, izvilkumiem iz vispārīgās lamāšanās vārdnīcas, kur nau iekšā ne prātīgu tapinātu, nodrāztu domu, kur nu vēl jaunu, patstāvīgu tautisku ideju - tā nau literatūra, un lai man neviens pretī nerunā, jo man ir nopelni, kā klubists teica, kad viņš maku aizdarīja. Tautas dziesmu pantiņi vien literatūru netaisa par tautisku, bet- tas gars, kas tanīs pantiņos kā akurāt tā gara nau. Vēl viņiem viens trumpa dūzis- tas mūžīgi jaukais pants par to zelta graudu: «Ja ikviens tik zemē sētu - ...» Mēs varam droši izsolīt- prēmiju tam, kas pierādīs, ka nau lietojis šo pantiņu, un mums nebūs nekad prēmija jāizmaksā.Jāsaka nu ar, mums šai gadā ievērojami - «Ievērojami vīri» un , jaunā «dienas gaisma», mums ir spoža zvaigzne Austrumiņš un avīzes. Bet lai paliek avīzes! Man bail, ka viņas madamās mani līdzi nesamaļ. Jūs tak ziniet viņsētas Vanagu māti, kas vira sev putru: ne 4 zirgiem viena putraima nepanāksi. Jūdz droši 8 zirgus, un tu tikpat mūsu sājā literatūras skābputrā nepanāksi neviena tuntuļa. Ak, kaut jele panāktu kādu tuntulīti, kaut jele gadītos kāds joks, lai arī muļķīgs, ārprātīgs, kad tik smieklīgs, es viņu aiz mīlestības apēstu kā tuntuli, es upurētu par viņu visu savu II redaktora algu. Nau! Nau neviena bez viena vien, un tas pats nau joks, bet nožēlojami, neizsakāmi bēdīgs notikums, kas gadījās jaunajam Ērzeļsonam. Kam viņš, nelaimīgais, izsamisās, kam viņš pārsteidzās, kam neprasīja padoma? Kas gan viņam nebūtu palīga roku sniedzis? Es pats pirmais būtu viņam veselu tūti arsēnikas aizsūtījis, būt viņš tik prasījis, būt es tik zinājis. Nē, bet viņš iet turp un noraksta - veselus trīs pantus no - Lapas, no Mārtiņa, tā sev briesmīgu galu ņemdams. Itin kā kāds nepielūdzams liktenis viņu taisni pazušanā grūdis. Ak, Zirģel, Zirģel, Zirģelson - sirds asinīm aptekas! Mēs saprotam, tev bij dzīvot apnicis, bet kādēļ pie briesmīgākā līdzekļa ķerties? Kad mēs pārdomājām pie sevis: 3 rīmu pantus no Lapas - Mārtiņa izlasīt, nē - norakstīt, savām dzīvām rokām norakstīt un vēl šo mocekļa darbu izpaust pasaulē!! Inkvizīcijas lielmeisters nevarētu briesmīgāku moku izdomāt! Ak, Ērzelovič, par ko ne labāk ģipti, tas ir tik omulīgi, tā sacīt, familiāri, patīkami. Ak, ak...Tas bij tas viens joks (ak manu dieniņ!), un tas otrais arī nau labāks. Cilvēks ir izdevis grāmatu: «Māksla, kā naudu taisīt.» Tāda literatūra nevienai tautai godu nedara, ja mūsu literatūra šai ceļā grib attīstīties, tad var gadīties, ka mūsu tautas sēdeklis tiek pārcelts uz Sibīrijas tāļākiem vidiem. Nau smuki, ko teiks kaimiņi? Te vajadzīgs enerģiski pretī strādāt. Ap šo jautājumu darbodamies, mēs nejauši atradām vecās, diemžēl sapelējušās aktīs kādu likumu, kas vēl atcelts un gauži lieti derētu pret visādiem grēciniekiem dzejās un rakstos. Šis likums ir no 22. sept. m. d.1671. g. un atrodams Budenbrokā (Sammlung der Gesch.): «Neviens, kas ar būdams, lai neuzdrošinās taisīt kādas dzejas (einige Carmina) peļņas un baudas dēļ (um Gewinns und Geniebes), daudz mazāk vēl ar albumiem (stammmbuchern) un citiem tādiem ubagu rakstiem apkārt bokstīties (herumzulaufen), bet top piedraudēts ar nenoteiktu sodu (Arbitrar-Pon), ka lai no tā katrs sargās» Līdzeklis, kā redzams, labs gan, un, ja viņu tik lietotu visā likuma bardzībā, tad panākumi būtu jo ievērojami un pirmajam laikam pilnīgi apmierinoši. Lasītāji varbūt jutīsies sabaidēti no manas kritiskas bardzības un negribēs vairs nekad dzejot. Bet par velti. Dzejošanu es pats atzīstu par iten tautisku lietu, ja tik viņa izdodas, un, ja viņa neizdodas, tad jau ir atkal jauns materiāls Dunduriem. Par uzmudināšanu citiem mēs paši gribam drusciņ pamēģināt to veco kleperi Pegazu jāt. Tā, lūk, nu mēs šausmīgi noskumām par to, ka mums neviena štuka neiekrīt prātā, un tādās bēdās mūsu dziļas dzejas jūtas un domu bagātības dīgļi saspurināja zelta strūklu, kura izšļāca uz āru, kā pērkona sasperta, jo es nevarēju tās krūts dziļumu bagātības izspiest pa latviski, kamēr uzlēcu kā īsts dzejnieks no gultas, sagrauzts un pacilināts briesmīgā vīzē...(ko tas viss nozīmē, mēs nezinām, bet šādos gadījumos vajaga šitā teikt, mazākais Jansonu Emīls uz to vīzi izspiedās, und Emil ist ein ehrenwerter Mann - mēs no viņa kādus jaukākos vārdus patapinājām). Galu galā - tik daudz es zinu - iznāca šāda dzeja, ar kuru es savu apskatu domāju godam nobeigt: Nu - šis mielasts bij man rūgts, Kas iz dzejas dārza plūkts; Tumšu zupu sniedz, lai baudu, Bet - kudi - es pretī šķaudu! Dzeja mums rādās iznākusi nekas. Es domāju, ka šoreiz literatūras būs diezgan. *  *  * APSKATS PAR MŪSU MĀKSLĀM UN ZINĪBĀM Bet nu es gribu saņemties un būt labiņš un rātns, ja izdosies, arī palielīšu, un vispirms pūlēšos rakstīt tanī sasod- augstā, nopietnā stilā bez jebkādiem štukiem, kā jau I redaktors «par gvalti» grib; citādi jau zūd omuļigā sadzīve ar viņu. Mums ir daudz mākslu, bet, lai viņas visas plaukst, konkurencei jābūt, pēcāk redzēs, kura tā labākā. Mirdzoša kā rīta zvaigzne ceļas mūsu mūzika, viņa svin savu goda dienu III dziedāšanas svētkos (Dunduri, cik jau tās viņu balss, arī maktīgi līdzi rūks), mūsu daili kuplina mūsu    J u r j ā n s, bet ar to nebūt nau teikts, ka viņa dziesmas būtu jāiegādājas katram gadīgam tautiešam; Šepškis, mūsu lielais Šepskis un Purats, un Apiņš utt., utt. - tos mēs pērkam un cienām, lai sev Jurjāna saskaņas diezcik skaistas, bet Šepskis? Un mums .ir vēl viena cita daile, tēlojašā, kuras reprezentants debešķīgais dailons Legzdiņš, tas pats, kas «Rotā» taisīja tos mazos vīriņus ar tām lielajām galvām un sacīja, ka tie esot tie   ī s t i e  vecie latvieši. Mēs viņu nākošos izdevumos uzaicinājām par līdzstrādnieku kariķistu. Daudz dedzīgu mākslinieku tautiešu, kurus mēs še, Pēteros, zinām, mūsu daili godā cels. Un mums ir vēl cita daile - izrādošā -- kuras īstais pirmais reprezentants no augstākās puses atzīts par nederīgu un padzīts pēc viņas augstāka, gudrāka padoma, kurš ir pārāks par visa lielā ļaužu pūļa sīko prātiņu un neatkarīgs no tautas paģērējumiem. Mums ir arī .šogad teātra literatūra un pat viens oriģināls no: Makšu Rolanda, tik jau žēl, ka šis brangais gabals nau paštaisīts. Mums ir arī citi smuki tautiski gabali, tik jau tā lokalizēšanu nau visai izdevusies. Kā tak tur bija - īsti ar tiem mūsu Vidzemes tētiņiem, kuri Rīgā bij atbraukuši ar leijerkastēm naudu pelnīt? Un mums ir vēl cita daile jeb, labāk, māksla - tā ir visas sirdis un makus aizgrābjošā trumpu sišana, kura vienmēr atradusi. siltu mājas vietu, tikusi lolota. u. t. j. pr. kamēr izaugusi par - daiļu, spēcīgu, diženu,. staltu baltu, žirgtu, spirgtu, lepnu, košu (mēs nezinām. kurš vārds. te vislabāk lietojams būtu) zeltenīti, tautas meitu. Vislielākā patiesība par mūsu: tautas lepnuma mīļu kopšanu pienākas bez pretestības dižbajāru klubam. Viņš šinī laukā ir visaugstākā. autoritāte (citos laukos arīdzan), un,. ja kur gadās kāds neskaidrs jautājums, tad visdrošāk pēc izskaidrošanas griezties pie mūsu kluba. «kam tie nopelni ira». Un mums vēl ir citas. dailes jeb mākslas... bet dažas necieš klaju pārrunāšanu lielā ,ļaužu pūļa priekšā, viņas žēl klusumā un visu savu diženu aizgrābšanas spēku izrāda tālu no atklātības trokšņa. Mēs runājam par spoku un tumsības valsts skunstēm, tā, p. p., svešu lietu nozudināšanu. Mums ir vēl citas tā saucamās dailes jeb mākslas, bet 1) par tām nau vērts nospļauties, jo vispirms ne katru reiz gribas spļaut un 2) slieku žēl, 3) saimniece pēc baras, ka grīda vienmēr piespļaudīta, kad es kritikas rakstot - un ja, bet - jān'die, tās citas mākslas nau vērts. Nu kas tā, p. p., par «skunsti» saraut šņukuri prasta baura priekšā un teikt viņam: es esu dižkungs, kam ir tie nopelni, - bauris jau to tā kā tā netic, un katrs kurpnieks, kas labi pelna, to var tikpat labi izdarīt. Un mums ir vēl daudz mākslu: Ar to zābak' pucēšanu Namiķis par skunsti sauc... , bet tur nau joka. Labāk es ar cien. lasītājiem parunāšu par ziniskiem jautājumiem. Par piemēru: vai jūs ziniet, kas ir humors - nē. Nu palasiet šo īsti zinisko izskaidrojumu no viena iz labākiem aistētiķiem (daiļumu pētītājiem! ai, ai!) prof. Ruge, tad jūs ar nezināsiet: «Humors savā sajēgumā ir uzskatība. Bet humoristīgā uzskatība, humora par sevi būtība ir jau priekš sevis būtība, t. i., humoristīga apziņa, kurā galīgais gars ir ideels. Tā par un priekš sevis būtība ir tas moments, kas ir visums; šī uzskatība ir humors. Bet, lai būtu ar īsts humors, uzskatībai jāparādās, gara galībai jātop uzrādītai, kā ideeli pieņemtai, sajēguma par un priekš sevis būtībai jāiemiesojas ārībā. Humora īstenība ir humoristīgas uzskatības ietēlošana savā priekšmetībā, parādīšanās. Tātad īsts humors tik kā parādīšanās, un viņa tāļāka pastāvēšana tik šās parādīšanās, kas ir pats humors, tāļāk iemiesošanās.» (Ruge. Vorschule d. Aesthetik, 1. p.190.) Tātad jūs Rugi ,nesapratāt. Varbūt vairāk pa zobam būs Šekspīra izskaidrojums: «Humors ir īstā laikā zagt.» *  *  * LUKIĀNA MIROŅU SARUNAS Nr. 22 H a r o n s,   M e n i p s,   H e r m s   un daži miroņi brauc pa Stigas upi uz pekli. H a r o n s.  Atdod par pārcelšanu, tu sasodītais! M e n i p s.  Kliedz, kliedz, Haron, cik patīkas. H a r o n s.  Dod šurp savu diķi, vai domā, ka es tevi par velti cēlis? M e n.  Nu, kam pašam nekā nau, no tā tu jau nu gan ar nekā nedabūsi. H a r.  Vai te nu nau jāsaka, kuram cilvēkam tad nau ij viena diķa? M e n.  Kuram vēl nau, es nezinu; man nau. H a r.  Ka tevi jods, es tevi, nolādētu, nožņaugšu, ja tu tūliņ nesamaksāsi. M e n.  Un es tev ar spieķi galvu salāpīšu: H a r.  Tad tu lai tādu gabalu būtu par velti braucis? M e n.  Herms mani tev nodeva, lai viņš maksā. H e r m s.  Jānudie, tā tik būtu peļņa, ja man priekš miroņiem jāmaksā ar vēl. H a r.  Es no tevis neatstāšos. M e n.  Labi, labi! Uzvelc celtuvi uz krasta un gaidi; bet kā tu no manis to gribi ņemt, kā man nemaz nau. H a r.  Vai tad tu nezināji, kas tev līdzi jāpaņem? M e n.  Kā tad nu nezināju, zināju gan, bet man nebija. Un vai tad man tādēļ bija nemirušam palikt? H a r.  Un tad tu vienīgais lielīsies, ka par velti braucis? M e n.  Nemaz par velti ne, mans mīļais. Vai es nepalīdzēju ūdeni smelt un airēt un vai nebiju vienīgais braucējs kas neņerkšēja? H a r.  Tam visam gar celšanas naudu nau nekādas daļas tev jāaizmaksā tavs diķis, tur nelīdz ne zāle, ne plāksters. M e n.  Nu tad ved mani atpakaļ uz dzīvību. H a r.  Ta ta būtu smuki! Lai es vēl galu galā no Aiaka pērienu dabūju! M e n.  Tad atkāpies no manis. H a r.  Rād' šur, kas tur tavā somā. M e n.  Cūku pupas un Hekates maltīte. H a r.  Kur ellē tu, Herm, ņēmi šo suni? Visu braukšanas laiku viņš pļāpāja vien, izsmiedams un izzobodams citus  braucējus, un dziedāja, kamēr citi gaudoja. H e r m s.  Tad tu nezini, Haron, kādu lielu vīru tu pārvedis? Viņš ir īsti brīvs cilvēks un nebēdā ne par ko, ar vārdu sakot, tas ir Menips. H a r.  Bet, pag, kad es tevi kādreiz ķeršu: M e n.  Jā, ķersi gan, mīļais! Bet vai noķersi? *  *  * LEITIS UN KAFIJA Linu leitis, dzirdējis par kādu dzērienu nedzērienu, kafiju saucamu, ieiet krogā un pastellē sev arī no tās Jaunās putras par veselu rubli. Nostrēbis šķidrumu, leitis ēd raudādams biezumus, kamēr sāk āžus dīrāt, bet, no dzimuma gudris būdams, nelaiž vis bieznu iz mutes laukā, tura abām rokām muti un degunu cieti: « Nelaisiu, brungi kaštoja.» (Nelaidīšu ārā, dārgi maksā.) *  *  * KUNGS LABS, JA TIK ĻAUDIS BŪTU LABI Nez kurā muižā bijis cieši niknis kungs, ļaudis viņu varen necietuši un bēgtin bēguši. Pie niknā kunga bijis manīgs staļļa puisis Jānis, tas ar gribējis laist pekas vaļā. Puisis reiz, stallī zirgu tīrot un kungu tuvumā juzdams, tā runājot it kā pie sevis: «Lai saka ļaudis ko sacīdami, kungs labs, kad tik paši labi. Saka, kungs nelaižot baznīcā, kad tik palūgšas vien, laidīs - kungs labs, lai tik paši ir labi; kungs laidīs baznīcā un dos pat svārkus, ja tik prasīšu; kungs labs, nau ne ruņas, ja tik paši labi būtu. Es zinu, kungs arī dotu savus zābakus un bikses, ja palūgtos, kungs labs, lai tik paši ir labi. Ko nu- par to, - kungs dotu pat šo zirgu, ko svētdien nojāt baznīcā, ja tik labi palūgtos, kungs dotu pat pulksteni ar ķēdi, ko paštātēties. Kungs labs, ja tik paši labi, lai tur ļaudis melš ko melsdami. Kungs labs, tik ļaudis paši nelieši.» Kungam ruņa bijusi, kā mēdz teikt, pa zobiem. Pēc ienācis pie Jāņa, prasot, kā nu labi ejot, Jānīt, kā pie šā patīkoties.«Paldies, kungs,» saka Jānis, «labi iet, cienīgs lielskungs, laba dzīve, cienīgs lielskungs labs visiem, ja tik paši labi būtu.» «Jā, Jānīt,» saka lieskungs, «tu man labs kalps, ja visi tādi būtu, tad būtu labi.» Svētdien kungs pats piesola Jāņam, .lai iet uz baznīcu dod ar svārkus un zābakus, bikses un pulksteni, un savu zirgu, ko nojāt. - Jānis aizjāj ar labā kunga mantu, bet atpakaļ vairs nejāj. - Kungs labs, kad tik ļaudis būtu labi. *  *  * EPIGRAMMA Goda trūkumu nest daudz grūtāki ļaudīm par badu! Gudri vīri tā spriež, paši tik naudu sev rauš. Nabadziņš domā pie sevis: kam goda, kam naudas man vajag, Laimīgs, ja ir ko ēst, priecīgs, ja nekamē bads. *  *  * MEDICĪNISKĀ NODAĻA Mūsu laika slimības (apcerējums no mag. Glāboņa) Mani veči vienmēr mēdz prasīt, kur gan viss tas kašķis palicis, ko senāk žīdi nēsājuši? Toreiz žīdu ir tuvumā nedrīkstēja laist, ne tik vēl ļaužu pirtī; tagad kaut taisni ej un bučojies ar viņiem. Kur tie dziedzeru strautiņi aiztecējuši kas senāk no katra bērniņa galvas plūduši kā no kalna Nu tie jaunie ļaudis visi tiepjoties, ka šiem švakas tās «normas», bet kā tad vecļaudis pavisam iztika bez tādām «normām». Sūdzoties vēl par rematišu jeb ģikti, dipturiņu un auzcērmi vai cērmausi, un šādām tādām ligām, kurām vēl ērmotāki vārdi, kādus godīgs cilvēks izsaukdams varot mēli samežģīt. Un veciem ļaudīm ir taisnība, kā dažu labu reizi. Ir ievērots, ka līdz ar tautas tālāku attīstību dažas senas slimības zūd un viņu vietā rodas jaunas, līdz tam nepazītas. Kādas no šādām jaunlaiku slimībām gribam te aplūkot. 1. Mēs sākam ar to lipīgo sērgu, kas beidzamā laikā jo nikni plosās un draud tāli izplatīties, ja neatradīs kādu līdzekli, kas viņu spētu apturēt un galīgi iznīcināt. Šī sērga, latīniski «furor», no vienkāršiem ļaudīm diezgan apzinīgi nosaukta par astukratīšanu, pieder pie psihiskām, garīgām kaitēm, tā saucamām argalībām: Sasirgušais iedamājas, ka viņam aste vai b i z e pieaugusi vai p u n s piemeties un ka viņš caur šo piekaramo ticis tik augsti pārāks par «lielo ļaužu pūli», ka ar roku sargās, lai nenodauzītos griestos, nesveicina zemas kārtas pazīstamus, bet tik tādus, kas ieņem augstu stāvokli - skursteņskrāpjus, augstus torņa vaktniekus u. c Cita slimības savādība tā, ka viņi iedomājas aiz savas astes lielo ļaužu pūli vadīt. Nelaimīgie sasirgušie nepazīst pat savus brāļus un tuvākos radus. Pretlīdzeklis ir nolaist nelabās   z i l g a n ā s   a s i n i s;    ieteicami dēles un dundurkodumi. 2. Cērmausis, uzcērme, uzcērmīga - delama kaite, ļoti izplatīta, parādās vairākos veidos. Tā sauktais «trucumus naudatus» tik lipīgs, ka pielīp pat nedzīvām lietām, p. piem., makiem; pret šo trūkumu nelīdz vis trūkuma jostas, kā varbūt cien. lasītāji būs domājuši; iestāšanās tautiskā akciju biedrībā, sevišķi: priekšniecībā, jau daudz vairāk ieteicama. Tādēļ vienīgais padoms: mīļi brāļi, dižani tautieši, nenopūlējiet par daudz savu ir tā jau vājo garu, taupiet viņu līdz izdevīgam laikam. Jūs dzīvojiet ne vienai dieniņai, bet visam savam mūžam, ne sev vien, bet visai tautai! Kam jūs pūlaties, kad bez tā var iztikt? 3.Gauži nejauka un lipīga slimība ir lāstu sērga. Viņa radus ar velna apsēstību; slimie mūžīgi lādas un sirdās, slimība gauži nikna un apgrūtinoša lielā mērā citiem cilvēkiem. Ceļas viņa no tā, ka slimie tura konkurentus, ēd daudz piparu un domājas daudz gudrāki un labāki esot par citiem. Liga pastāvīgi piemīt dažās kārtās, kā, p. p., avīžniekos, u. t. j, pr. Pret sērgu lietderīgs tik viens, t. i., elektriska noņurcināšana, bet tā pati ne ik reizes izdodas. 4.Veca, bet mūžam jauna, beidzamā laikā stipri izplatījusies ir kāda psihiska kaite. Rīmu kaite pirmajā acumirklī izliekas nevainīga, pat jocīga, un dažs labs papriekšu ir garšīgi pasmējies par šiem slimajiem, kas pēcāk bija gatavs par viņa likteni raudāt karstas asaras. Rīmīgais nes garus, nesukātus, izplūkātus (vārda visbēdīgā nozīmē) matus, skatās vienmēr debesīs, pārgriež acis sašķiebj muti un pacilātā balsī brēc nesaprotamus vārdus bez sakara, bet ar aizgrābtību; ķer katru pieļāvīgu cilvēku un spiež viņu klausīties līdz nāvei vai miegam. Slimais pazīst visās redakcijās visus krēslus, stenderes un trepes, kuras viņš samaitājis pa to laiku, kamēr ticis laukā sviests. Šo nelaimīgo visi cilvēki bēg un nīst, tik viens vienīgs cilvēks viņu nebēg un nebīstas, tas ir papīra un tintes pārdevējs, un tas pats viņu nevar ieredzēt ne acu galā un lād viņu, jo rīmīgais pie viņa ņem uz parādu un maksā dziesmās, reti naudā, jo nauda esot iznīcīga un nicināma un kur lai viņu ņemot. Mēs prasām cien. lasītājus, vai viņi ir savā mūžā jau redzējuši labu, godīgu cilvēku, kas būtu dzejnieks. Nē!... Nu neredzēsiet ar! Izdziedēt šīs ligas ir grūti. Pret šo slimību sastādījusies sevišķa biedrība. A c u  k a i t e s   pūcēm, draugiem un citiem tādiem tēviņiem aiz jaunlaika gaismas. C a u r e j a, citādi nau pamanīta kā epidēmiska slimība, tik pie lasītājiem tā vispāri izplatījusies no lasāmām putrām grāmatās un avīzēs. Vēl interesants ievērojums, ka mati iziet bizuļiem tik lielā mērā, ka nodibinājusies kāda tautiska firma, kas šos matus uzpērk priekš tautisku matraču piebāšanas. PĒC 2 ZAĶIEM DZENAS, NEVIENU NENOĶER Pazīstama lieta, ka odi ļoti moka zaķus. Reizi nu Rudzu Jānīts salasījis visus odus vienā maisā un nesis slīcināt. To saticis kāds un prasījis, ko viņš tur maisā nesot? «Odus!» Neesot tiesa. Zaķis tūlīt attaisījis maisu parādīt. Te izsprucis viens no gūstītiem. Zaķis tam naski pakaļ un atstāj pārējo maisu vaļā, tā ka aizbēg visi vaņģinieki. *  *  * PUŠKINA EPIGRAMMA «Vai tu slims? tāds vājš un saskāb's?» «Ak man dieniņ! Grūtī, draudziņ! Jau trīs naktis negulēju.» «Zinu, zinu - trumpas siti.» *  *  * ADVOKĀTS Hauga epigramma «Tev ir tiesa, viņš ir nelabs, Viņš grib tavu nelabumu; Es, es gribu tavu labu!» Un viņš jēma viņa labu. *  *  * EPIGRAMMA Kas to teica, tas meloja, Miķēls, brāls, mūs mīlējot, Nevarēja apēst mūs, Lai nu, saka, paliek ar. *  *  * STĀSTS IZ VECIEM LAIKIEM Ai manu dieniņ, sūru, grūtu dieniņ, Bērtulis mani gauži rūdināja! Rītiņā agri bij' man bodi slaucīt, Ar zoses spārnu nojemt puteklīšus. Augošu dienu spalvu tecināti: Tulkot romāņus šausmīgi negantīgus, «Vadošā vietā» spriest par svešām lietām, Lokālas ziņas savest garā virknē, Kritikas kleksēt, lielīt Āboliņu, Turklāt vēl paspēt vienmēr būt pie rokas, Aģitēt šeņķos, lādēt pretiniekus. Beigās vēl jāblandās man pa malu malām, Kaušanas, raušanas smalki jāizošņā. Kur vēl priekš sevis ziņģes, gaudas sakalt, Krējumu pārdot līdz ar pirtes slotām. Viss vienā reizē nabadziņam darīt! Ai manu dieniņ, sūru, grūtu dieniņ. Bērtulis mani gauži rūdināja. *  *  * «HERKUĻA GARAM» Tiešām, tu īstenais Herkuls, kā garā, tā arīdzan miesās: Vājiņš bij Herkuļa gars, miesas spēks vareni liels. *  *  * ZARIŅIETE Krogā ienāk Zariņiete. «Labdien, labdien, krog' papus, vai še bī mans vīrs Zariņš?» - «Bī gan.» - «Ko viņš še darī?» - «Par vērdiņu brandvīnu dzēra.» - «Ak tu, zēvels tavā rīklē, bērniem mājās nau maizes, ko ēst, viņš dzer par vērdiņu brandvīna. Nu, kad viņš par vērdiņu, es par mārku.» *  *  * LEIŠU TAUTAS DZIESMA Dzer, manu brālīt, Es arī dzeršu, Kad vajdzēs maksāt, Iziesim laukā. LABAM DRAUGAM Par man' tu sliktu stāsti katru dien', Un es par tevi labu vien; Ne mani tic, ne tevi. Foss. *  *  * PARUNAS PAR NEDARĪŠANU Nedari pats, ko cits tavā vietā tikpat labi var padarīt. Nedari rītā, ko parītdien tikpat labi var nedarītu atstāt, teic Benjamins Franklins. *  *  * NO GALĒJĀS MALIENAS «Dienas Lapas» pielikuma oriģinālkorespondencija Mīļo redakcij! No visām Latvijas malām Tev ir sarakstītas grāmatas un teļagrāmatas (telegrammas? Red.), tātad -es Tev gribu aridzanās par mūsu pusi ko pastāstīt. Vādaranu mājās tika nokauti 7 cilvēki un viens žīds,3 nosisti itin vienkārši (??). N. muižā nodega cūku stallis bija gan žēlīgi noklausīties, kā tie nabaga bāreņi, šķiņķa lopiņi, kvieca savā nelaimē pēc paliga, kas viņus būtu papriekšu nokāvis un tad svilinājis...Škāde vēl nav notaksiereta, bet, cik paredzams, būs smagi liela... Un, ja ar škādi atmaksās, kas gan atlīdzinās tās asaru straumes, kas plūdušas? (??!)... Vīrs noņurcījis par vienu pusdienu sievu un sīku bērnu pusdēķi; bet tad bijis ari piekusis paradačna (aj, ai!?)... Zirgu zagļu mašelnieku (? Red.) amatam nesviežas vairs tik labi kā senākus laikus; vienu (amatu? Red.) jau nočiepa, bet te aridzanas ak līdz ar tautas dziesmu): Ja ikviens tik nočiept spētu Vienu zagli veselu, Kas tad izskaitit gan spētu Zelta zagļu daudzumu. Krogu pie mums ir gan nekas, bet priekš jautras un dūšīgas sadzīves vajadzibas jeb notes (?) par maz (klau sat! Red.); dēļ tam vienu skolu pārstrojejam (šis ir mukabrodu vārds «pārtaisījām». R.) par krogu, bet tas ir tik piliens jūrā... Lielakas saiešanas uz kaušanos tiek izrīkotas tikai gadstirgos, t. i., jarmarkās jeb jamarkās, un tātad garajos ziemas vakaros mūsu centigie jaunekļi nezina, kur izvingrinaties veiklibā, atjautibā un miesas spēkā, un eipašigi (! Red.) caur tam daudz metas uz svešu zirgu jādelešanu (vai tā tik nau, vienkārši runājot, zirgu zagšana? Red.)... Jasaka aridzan tas, ka kaušanās ir labs tēvu tēvu ieradums un man pret pašu lietu nekas nau pretim, bet kaušanās kā vienigais izglītibas līdzeklis man liekas par nepietiekošu un drusciņ par stipru un kā viesigas sadzīves veicinataja par vienmuļigu, jo daudz tāļak par nosišanu nevar ņurcities un nosistie ari retam pēc tam ņem dalibu pie priekiem... Kaušanās ari mazak izglīto garu, un caur tam mums vajadzetu domat aridzan uz citiem sadzīves un izglītošanas (!) līdzekļiem. Dašs nu mušiņ (?) ieteiktu zaļumu balles, bet mēs jau ne duraki (?!) - ta ir ta paša kulakošanās, tikai ar ragu muizaks, dziedāšanas un krūmu savadišanu... Biedribu dzīve attīstavajas (!) pie mums vairak slepeni, p. piem., mežos; klaji mēs nodomajuši dibinat priekš sevis lopu aizstāvešanas biedribu, jo nekārtibas te izraidamas tiešam šaušaligas; kam nu, par piem., nau vairak lāgam sirds ar ašņiem (!!) apsatecejusies, kad viņš redzeja, kā dažs romaltiski jeb, tā sakot, neitrali (kas šo gvelžu «tā sakot» saprot, dabon pimberi. Red.) grimis puika nabaga sunišam ar akmeni svieda jeb pat kaķiti aiz pašas astes ķarstija (tādas, tā sakot, «vitrioriskas» negatības var gan tiešām tik tādā galējās Malienas kaktā atgadīties! Red.). Bez tam tāda lopu biedriba ari priekš mums pašiem būtu ļoti svētiga, viņa legulieretu (sic!) visu mūsu dzīvi un nebūt nenāktu par agru priekš mūsu izvīstišanās stāvokļa, kā daži nelabvēletaji rauga izbļaut; mēs skaidri zinam, ka lopubiedru nebūs trūkums (mēs arī; interesanti būtu tik zināt, pie kādiem lopiem skaitās pats korespondents; es aprunātos ar veterināru par tām zālēm, kuras viņš vismazāk panes. Red.). - Bet vienas pašas lopu biedribas, lai viņa būtu ari cik liela; nepietiek priekš izglītašanas un sadzīves veicinašanas, pēc mana prāta vajadzetu atrast cita stipraka un tautiski organistigaka (kas tas? Red:) lidzekļa... No dažām pusem izsacita par to vēlešanās še, Malienā; celt staltu tijateri un varbūt kādu zinamigu-riteradisku (kur viņš, nelaimīgais, šo vārdu sadzirdējis? Red.) biedribu, ta uz reizes visas čibeles un klapatas būtu prapalušas (saprot nu! Red.) un atvīstiba un izaglitiniba būtu dukam gatavas. Vēlam daudz sekmes Maleniešiem uz tijateri! Mīļā vasariņa no mums jau... Šanedeļ ap Iluksti it niviena vieniga cilveka nenosita, tikai 3 žīdus samaidzija (vai tas nau tik kāds vieglāks nosišanas veids? Red.) un vienam poļakam visas kājas lupatās salauzija... Lielais ļaužu pūlis pie mums gan runā cieš netīru (!) valodu, bet mēs jau eipašigi šķīri (ne smeisja, goroh ne lučše bobov, nesmejies par cūku, ja pats esi sivēns. Red. II) caur tam, ka mums daudz tās izglītinašanas... Iran paraugs, cik mums to grāmatu vien iraida! Tās esmu un pātaru grāmatas pavisam līdz nerēķinajot, mums irai 13 «nelabā» kalenderes, 7 eles-siseņi, 3 spērieni 15 (!!} Stevenāguļi un vēl liela čupa citu grāmatu p. piem., 9 pusābeces un no trijām vēl vāki un 2 lapas: (Tā jau vesela bibliotēka! Laimīgā Subate!!) No Lavizites ar vēl dikti daudz ekseļu pāru (??)... Ar smiekliem zem asaram (?!) mums janosarkstas, kā tie tumšie puņķuleitiši (vai te nau drusciņ poēzijas iekšā? Red.) vēl dzīvo kā tīrie lopiņi, bez lopu biedrības - utt., utt. Jūsu cienijams (teļa taukums! Red.) Jēcis Naba. R e d a k c i j a s   p i e z ī m e.  Kad mēs šo «grāmatu» saņēmām, mēs gribējām nogalināties ar mūsu visasāko nazi, bet to redakcijas puika bija akurāt aizstiepis projām, un, otrkārt, pirmais redaktors - mēs esam tas otrais - nopietniem vārdiem mums noliedza to darīt (mēs ar viņu negribam sanīsties, jo viņš mums vajadzīgs), jo mums  tikai pēc redakcijas slēgšanas esot tiesība nogalināties un tad arī ne ar redakcijas nazi (tavu skopuli!). Tātad mēs atradām par labāko tik pasmieties un nospriedām tūliņ organistigo» (t. i., tik daudz kā oriģinālo) korespondenciju nodrukāt ar visām valodas negantībām un ļaut mīļiem lasītājiem arī izvēlēties starp tutenu un smiekliem. Ai, ai, tie malenieši, ne par velti viņi dibina lopu biedrību! Viņu morāle. viņu «izglitīšana», viņu iedomas!! Bet nu mums ar to lopu biedri Nabu kāds vārdiņš jāparunā. Vispirms sakiet, vai jūs ārprātīgs vai dzejnieks, vai zirgu zaglis, vai korespondents, vai vēl kas? Viss laikam reizē. Nu labi, klausiet! Sargajties mums vēl jebkādu reizi kaut ko rakstīt un, ja cits kāds maleniets grib rakstīt un jūs to sadzirdiet, - sakiet viņam, lai viņš mauc ātri pirmo dzirnavakmeni kaklā un skrien uz Malienas ezera dziļāko vietu. Jums pašiem «par sirds uztaisīšanu» aizsūtām no šejienes labākā aptieķa visīstāko strihnīnu. Lūdzu par saņemšanu kvitēt. Na, vai nu jums būs diezgan sadotsi: Cienījamie, godīgie lasītāji, kurus mēs tik ļoti mīlam, zināms, būs nopratuši, ko tie daudzie punkti nozīmē. Viņi pie mums nau likti efektīga stila labad, kā to dara dažs reportieris, arī ne vairāk rindiņu dēļ, - mēs bijām piespiesti viņus likt tur, kur korespondenta ruņas zelta strūkla draudēja pārplūst par garu laiku lasītājiem. Red. II. *  *  * PATRIOTS Brencīts, cik ar draugiem plītē, Augstu laimi tautai sauc; Citādi jau nemanītu, Ka viņš ar ir patriots. *  *  * «Was sich liebt, neckt sich!» Ko jūs, ļaudis, rājaties, Ka es ātri apsviedies? Draugs ar draugu paplēšas, Draugs ar draugu bučojas. Tā ar saka sveši ļaudis - Savā gudrā parunā. *  *  * BRENCI, MEIĻAIS! As da tevim skreiveju itu munu groamotu in man gribīs, kab tu da manim tai poš skreivātu, kab as zinotum, kai svīžos munam vacam draugam i rodu gobolam. Aiz tū; ka mas tīsai rodus esim i miūsu tāvu tāvi cīš smagi rodovās; a tagaten jav jiūsu bārņi, tis pots Žvinguļs, miūs prostu ļaužu, Maļenīšu, i zinot nagrib. A mās vel, sokūt tū ļaužu, rodi ,na nū boltos čēves trešo auguma. A otkiņ mas tivi kaimiņi, kodž ar mas cita guberņeja voi, kai pī Jiūsu soka, gubarnameņteja; i seņok daudz gošķūs vīns da ūtram braukavojam, i Reigo sazatikavamīs, i Pīterboargā oveizes aba gazetas ap miūsu stoasteja; da tur skreivēja veļ da tevim groamotu miūsu poznaks prijaceļs Rapis. Aļi itū ta šaļti ap čeistū latvīšu molu aba Maļīņi ņikoa nadrukavoaja gazetoas Zvīdru zāmā; in miūs por čiūļim i broaļeišim nūlomova, i por pūļeišim saukdava, a tis ta jav nu gon mužeņiem var biut naskaiški, draugīm lomovātīs in naškeistus voardus pajemt sovā mutē; aiz tū, ka kožns cilvāks tura itū zinošonu, ka mās naasim broaļeiši, aba čiūļi, a ka eīstan taisņeiba, jī poši čiūļi. Otkon seņoķen tis pots Ļeivanu tāvs aba Ļeivantāls, pa jiūsu nastširai volūdai paraksteja groamoteņu ap Spriča apsasīvušanūs skaiškīm čeistīm latvīšu voardeņīm, a taņ mas naziņīm, kas ar Sprici toaļaķen beja i kur jis tura dzeīvūšonu Tūlaik, kad beja Rāps pī miūsu gošķūs, jis mums palaseja areidzon tū lusteigu stoasteņu ap viņsātas Kvederi, ka jam pīcpacmit pa ūkstu paplikškeņoaja; mās visi smājamīs, ažna vādarus turadamīs. Grīta tai ij nanutureja. Tagam jav mās jiūsu groamotas skaiteit navarim, taic miūsu narods navuicīts. Mas, prosti ļauži, varim skaiteit kožns sovā poataru groamoteņā, a, kas jira kaids pavuiceitaks, tis skaita jir divos groamotās. Tavs drags   V u c a n s. R e d.   p i e z ī m e.   Šī  vēstule piesūtita laipni no mūsu drauga Brenča tēva. Mēs sirsnīgi pateicamies par miļo apsveicinājumu un uzmundrinājumu no vispār cienīta vecļaužu reprezentanta. Mēs visiem spēkiem centīsimies savu augsto un grūto pienākumu godam izpildīt. *  *  * DIENAS LAPAI Ik dieniņas lapas bira, Birtin bira, mirt nemira, Zaļš kociņš, zaļas lapas Mūsu tautas druviņā. *  *  * IECAVNIEKU IZLOKSNĒ Iecavnieks ziem' ienāk krogā, sasalis kaulā, kramā, ragā, sūdzas par pārlieku salu: «Tāds adits kamzoals un zils mantels, nieks nikaiš aukstum, aber viejš ņemm caur.» *  *  * DUNDURU PASTA TAŠA P.UNU BIZMAŅA KGAM.  Nebīstaties nekā! Šoreiz jums nebūs jābizina. Dunduri pārliecinājušies, ka jūsu asins pagalam samaitājušās, viņi zina jaunu liellopu sugu ar gardākām asinīm. Pietiks. Sapienti sat. VAIRĀKIEM M. B.; L. N.....  Sūtiet vien labi daudz. Ziema salta, malka dārga. Manuskriptus atpakaļ nesūtām. KAUT KĀDAM KĀDAM...  Jūs prasiet, vai sūtīt līdz ar manuskriptu markas priekš atbildes? Sūtiet vislabāk markas vien. KR.... ANCIM.  Ko jūs ziniet no tādām lietām? Vsjak sverčok, znaij svoij šestok - «katram suņam savs kubuliņš». A. B. - M.  Pateicamies. Jūs pierādāt, ka latviešiem arī ilggadīgā sājā un skābā barība nau spējusi zobu galus izmaitāt. Uzpurināsim gan mūsu melnos miega maisiņus. PLIKA DĪDAM.  Mūs, Dundurus, neviens nepirkšot?? Nu, lika drusku pagaidīt! Jūs gan nepirksiet, jo jums vajaga kapeiku, ar ko savu sarkano degunu zilu nokrāsot. Nevajag ar jūsu pirkšanas! Mūsu grāmata pērkama godīgiem ļaužiem. P... KL.. R.  Nudien, tur trakam jāpaliek! Nu beigās jūs vēl lienat virsū ar savām «slavenām» dzejām. Vai zināt ko? Tam postiljonam, kas jūsu vēstuli atnesa, gadījās ātrā nāvē nomirt, un mums vajadzēja par paglabāšanu aizmaksāt. Un jūs vēl prasāt honorāru par tādu darbu! - Aizmaksājiet papriekš par postiljona paglabāšanu un atlīdzinājiet mums par tām nepatikšanām; kas mums pie tam bija. *  *  * Šās vēstules izlasījuši, jūs sapratīsiet, kādēļ mēs pārējās sametām krāsnī. jūs tak neprasīsiet, lai mēs aiz tīras laipnības pret korespondentiem no dusmām plīstu. Ja tiešām korespondentiem bija kas svarīgs, ko teikt, laipni lūdzam vēlreiz atrakstīt. Godājamie lasītāji atvainos, ja kāds asāks vārdiņš izsprucis, bet tas nācis no sirds. Un tad lūgtu mums nepārmest - ka mēs tāpat lādoties kā avīzes. «Quod licet Jovi, bon licet bovi», t. i., vienkārši pa latviski: «Kas pieklājas Dunduriem, tas neklājas vis Vēršiem.» * * * NEAPMIERINĀTA LASĪTĀJA VAJADZĪGI TĒRZĒJUMI Jā, jā, tā iet šinī grēku pasaulē! Man tas vienumēr izlicies diezgan ērmoti, ka tie avīžu rakstītāji visi runā, t. i., raksta, par bezpartejību, par to zināmo otro pusi, kuru vajagot klausīties arīdzan, un par domām, kuras katrs varot brīvi izteikt un kuras vislabākās esot tobrīd, kad viņas no visām pusēm izsakot, un tomēr man nekad nau gadījies redzēt, ka arī kāds lasītājs būtu pielaists pie avīzes rakstīšanas un būtu runājis par to zināmo otro pusi un tām domām, kuras katram brīv izteikt, t. i., izrunāties par savām vajadzībām, un tā. Šad un tad parādās gan arī avīzē kāds laucinieks; daži no viņiem saucas pat par «godīgiem», bet, kas nu lai zina, vai tie arī nāk no laukiem, var būt, ka viņi kādi Rīgas puikas ar viksētiem zābakiem, kāds man, piem., izlikās Vēstneša laucinieks, kuru Alunāns vasaru caur zobiem vilka, un tiem lauciniekiem, kuri paši sevi saucas par godīgiem, «Balss» vēl izgājušu nedēļu brangi sadeva, ka ar viņiem esot akurāt otrādi, nekā paši sakot. Tos Rīgas «iesūtītos» nevar līdzi skaitīt, viņiem rūp vairāk pašu nekā lasītāju labums, lai viņus, piem., ielas puikas neķircinātu vai sētā pa nakti uguns būtu, vai :piedzērušie nepakristu gar zemi. Paši avīžu rakstītāji gan lielās ar to, ka viņi reprezentējot lasītājus, izsakot savu lasītāju domas un pārliecinājumus, bet es esmu dzirdējis no veciem vīriem, ka tas tā pavisam neesot labi un ka sevišķi D. L. tas neklājoties. Bet, lai nu viņi arī reprezentētu lasītāju uzskatus, tomēr viņi nau īsti abonēti lasītāji, jo viņi tura tikai citas avīzes, bet ne savu, un viens rakstītājs nekad nelasa, ko citi sarakstījuši. Bet īstam abonētam lasītājam, tam jātura sava avīze un jāizlasa viss, kas tik vien iekšā, no «galvas» un «maksas bez piesūtīšanas» sākot, līdz pat masku ballēm, Svitgaliem un tai mūžīgai jaunai meitai, kuru kāda skroderiene vēl meklē, gribēdama viņu mācīt (cik redzams iz izgājušās nedēļas sludinājuma, tad viņa vēl nau dabūta rokā). Izlaist nekā nevar, pat uzsauktie jālasa, vekseļu kursus, no kuriem nekā nesaproti, un tos, kuru vārdi literatūrā tik caur to tikuši pazīstami, ka viņi pastam nau bijuši pazīstami: tādas lietas gan mazāk interesantas, bet naudu taču nevar par velti zemē sviest. Jau tagad dažs nespēj avīzi līdz galam izlasīt un paliek jau pēc 5. pērkoņdimdošā urrā; kas būs, kad dienas avīzes būs vēl lielākas? Kur lai korespondenti, redaktori un iesūtītie, kuri varbūt pavisam nezina, ka avīzē ir uzsaukti ērmīgi uzvārdi un sludinājumi, kur lai viņi zina lasītāju vajadzības, priekus un bēdas, būšanas un tā? Un tomēr viņi paši raksta un :mums neļauj, tā jau romnieki gluži labi varēja pamest nesacījuši: gaudeamus et altera pars. (Ai, ai, kas tā par valodu? Red.) Cik maz tiek mūsu vajadzības un vēlējumi ievēroti, cik bieži mēs pievilti savās vislabākās cerībās! Nāk, piem., viens jauks stāstiņš kādu mēnesīti, mēs ar viņu jau apraduši, te uzreiz viņš vienā pašā numurā atšķetinājas, kur viņš varēja vēl nākt droši pāris mēnešu, un mums jāpierod pie cita stāsta, tikpat gara un jauka. Nereti mēs tiekam vienkārši apzagti, kāds koroborators vai zeceris vēl viņnedēļ bija pirmās lapas feļetonu priekš sevis vien noņēmis: Tos īstos, latviskos strīdus rakstus, no kuriem lasītāji tik brīnum bēgot, varētu bez bailēm daudz vairāk sniegt, tikai to vārdu «Ķengāt» - lai viņš ar būtu kājiņās ieslēgts - vajadzētu zilām ugunīm sadedzināt, jo, viņu ieraugot vien, jau sāk dūša griezties. Ja pieņemtu vēl kādus padomus no manis, es viņus dotu ar mīļu prātu. Mums, lasītājiem, diezgan nepatīkams uzdevums visus sludinājumus izlasīt; vai tad redaktors, kas viņus raksta, nevarētu tik tos ielikt, kuri tiešām vajadzīgi, ja, piem., kādam radam vai pazīstamam uzsauc kāds «urrā» uz dzimumdienu vai kāzām; ja kādreiz pilsētā iebrauc un vajaga pirkt dzelzi vai dzijas, tad pasacīt, kur vislabāki; bet, kad katru dienu sludina «urrus» no svešiem ļaudīm, kurus pavisam negribi pirkt, tad tas mūsu pienākumus dara jo grūtus. Tāpat vajadzētu uzsaukt un paglabāt tikai pazīstamus. Ja tie redaktori, tie jaunie cilvēki, nebūtu tik lepni, mēs viņiem varētu ar kādu vārdiņu teikt par politiku: viņiem vajadzētu rakstīt tam mīļajam Gladstoniņam, ko tas tagad tā nolaidies un ko tas dzelžains tāds negants. - Par tiem jauniem vārdiem vajadzētu runāt (vai tiešām pareizs vārds «tiesībnieks», vai nebūtu jaukāk «tiesīboņa»?), par sīkumiem un Rīgas notikumiem jeb plūkšanām, kuru citiem tik daudz. Bet es negribu uzbāzties ar saviem padomiem, paldies, ka mani tā vēl ielaida iekšā; zināms, pašai avīzei būtu par labu pieņemt padomus. Ja es no iesākuma izlikos drusciņ bargāks, tad tas nekas; es tāds nemaz neesmu, bet vajaga tik ļaut izrunāties. Es varbūt vēl šad un tad pienākšu redakcijā, ja būs kas jāapspriež. Šoreiz man vēl viena lieta, par kuru gribēju patriekties, t. i., par tiem zobgaļiem jeb humoristiem. Tie ļautiņi mums gauži pie sirds pieauguši, bet nu viņi tik reti parādās kā B. V. ievadraksti. Mēs, lasītāji, it labi noprotam, kādas viņiem visādas grūtības jānes, un vēlētumies, lai redakcijas viņiem visur palīdzētu (un nesūtītu strihnīnu, kā viņu sestdien nabaga Nabas Jēcim, kurš taču arī savā ziņā humorists). Viens tagad jau gluži vecs vīrs un dzejnieks teica, ka grūti esot nerakstīt zobgalības, un mans draugs Lazdiņš atkal saka, ka grūti esot rakstīt zobgalības, un viņiem abiem, kā slaveniem dzejniekiem, jātic. Un tiešām, katram īstam zobgalim šinīs laikos visur iekšas deg un visi zobi niez uz mēļošanu un zobošanu par visādiem ērmiem, pasaules muļķībām un tumsībām, kas apklāj to zemi: bet, kad viņš savus sviedrus lējis humora arodā, ielicis savu aso zobgalu rakstos, tad tik viņš mana, cik grūti nākas tam, kas mūsu «slīpētos» laikos tura «neslīpētus» zobus. (Neīsts zobgals jau pie pašas svīšanas humora arodā dabon izciest visas grūtības, bet par to atkal pēc iziet sveiks.) Tāds nelaimīgs zobgals ir tad kā Klivelends, kā saka B. V., jeb pa latviski - kā kaķis; visi suņi recenzenti viņam virsū, sevišķi tie «afenpinčeri». Šinīs dienās vēsture pierādīja, ka arī Klivelends tikpat nau pilnīgs kaķis, jo viņš krita ne uz kājām un bij pagalam, bet publika varēs pārliecināties, ka īsts zobgals pilnīgāki izpilda kaķa «uz kājām krišanas» uzdevumu. No tā laika, ka vērsim vasarā karstums galvu aizķēra, pavisam grūta dzīvošana jautriem smieklu mīļotājiem; mazus jociņus rakstīt jau bailīga lieta - «tā esot arī ķengāšana un nemiera prāts» - un vēl zobus trīt, tad jau labāk trīcēšanu pārciest, varbūt ka tikpat nevainīga gadās kā kaimiņu «Grosmamma.» Neviens cilvēks nezin tagad, par ko var runāt un smieties un par ko ne; pat atgaiņāties nau brīv, par apvainojumu «pierādījumiem» runāt jau ne domāt, jā, arī pat klusu ciest - ļauni, kā tas tika piedzīvots izgājušu nedēļ. Es pats gribēju nākošu reiz tērzēt ar visnenoziedzīgāko lietu: par laiku, bet diezin. ja teiks, še nelabs, grozīgs laiks, varbūt «balss un brālis» atsauksies: ahā, mēs jau savus uzskatus grozījuši, pag, tu nemiernieks, ķengātājs. Vienkāršiem humoristiem ar nau tagad nekādu darīšanu. «Konkurencei ir sacensības spēks, un sacensībai ir konkurences nozīme» - tā nesen «izlaidās» B. V., ar to no jauna pierādīdams, ka viņš vairāk cienī neapgāžamu patiesību nekā viņam nepieklājīgu asprātību. Tiešām, kankurence, kas pat «lielākai» avīzei spēj «atņemt», kā vecais teicis, «beidzamo maizes kumosiņu», šī nezāle mūsu treknajā tautas ganībā, šī rūgtā indeve, sacensība, vēl jo vieglāk nomaitā mazos humoristiņus. Ja es būtu «tas vislielākais un vislabākais» redaktors vai vismaz tāds «reptils», es pret viņiem brēktu tādu lāstu, ka lapas čokurā sarautos, kukainīši no kokiem birtu un labākie humoristi tiktu par līķu pavadītājiem. Lielākā nelaime tā, ka nopietnas, pat «vislabākās» avīzes līdzi sacenšas un dzenas pēc lētiem jokiem. Tāda izturēšanās jāatzīst «lielā mērā jau nevietā», kā B. V. teica. Dvīņu brālīts pat savos ievadrakstos (šinī ceturksnī jau vairāki iznākuši) jokodamies stāsta, ka avīžu uzdevums esot tikai valodu kopt, un pats, valodnieks nebūdams, apgalvo, ka vienīgi valodnieks varot būt labs redaktors; dvīņu māsiņa, gara laika mocīta, sakopojusi lielu pulku jaukāko, kaut arī ne jaunāko t. s. «sakāmo vārdu»; par tanti un latvieti nau ir ko runāt, tie jocīgas lietas vien tik raksta, kaut arī klaji nesaucas par humoristīgām lapām. Tante gan saka, ka šo jau tā katris pazīšot pēc zināma gara, kuram tuvs sakars ar biksēm. Ja vēl apskatām līdzekļus, ar kādiem viņi mēģina sacelt galerijas, ne publikas smieklus, tad jāsaka, ka katrs izglītots, tiklīgs cilvēks viņus ar riebumu uzlūkos; jau 15 maziem puisīšiem, Bauskas elementārskolēniem un Sakkokam, kuram ar liekas būt saites ar šādu iestādi, liek ļaužu priekšā kārpīties, kā apkārtklaidoņi žīdiņi «kunstmaheri» dara ar saviem žīdulēniem, tad tas vismaz nau pieklājīgi; un, ja otrs ar ābecīti ļaudis smīdina, kur taču vispār zināms, ka ābece ir cilvēces labklājības pamats, tad - es vairs nezinu, ko teikt, joks tas vairs nau. Bezdarbis. RAINIS APDZIEDĀŠANĀS DZIESMAS III VISPĀRĒJIEM LATVJU DZIESMU SVĒTKIEM SAKRĀJIS JĀNS JASĒNU PLIKŠIS PRIEKŠVĀRDS PIRMAJAM IZDEVUMAM Krietnu vīru nopelns bija, ka III vispārīgos latvju dziesmu svētkos tika «atdzīvināts sentēvu tikums» - apdziedāšana resp. apdziedāšanās. Par šādu atdzīvināšanu tauta šiem vīriem paldies teiks, un pats jaukais tikums, reizi no jauna ievests, nenīks, bet plauks un attīstīsies, un nesīs saldus augļus. Viss iesākums grūts; arī šoreiz dzied. svētkos, man rādās, bija kļūdas «apdziedāšanas» ierīkošanā. Nebija pareizi darīts apdziedātājiem ļaut dziedāt vienīgi tās dziesmas, kuras bija salasītas no tautas mutes un iepriekš sastādītas šim gadījumam. Gan paši apdziedātāji būtu zinājuši, ko un kā apdziedāt; pagasts būtu apdziedājis pagastu un savas dziesmas izrādījis; asprātība būtu modināta, un būtu radušās jaunas dziesmas šim pašam gadījumam. Apdziedamas dziesmas ir gadījuma dziesmas, .kuras piekrīt tikai zināmam laikam, zināmiem gadījumiem un personām. Nau jābaidās, ka latvju tauta tagad nemaz vairs nespētu sacerēt jaukas dziesmas; latvju tauta ne vien bijusi dziedātāju tauta, bet ir arī vēl tagad. To pierāda jau mūsu lielais dzejnieku bars un sevišķi tautas dziesmas: Gan ar man greznu dziesmu Tai mazā galviņā; Nau vēl viena izdziedāta - Jau deviņas sacerētas. Āronu M. T. D. 10. Lielas meitas malti gāja, Man', mazo, līdzi veda - Ne tās mani malti veda, Veda dziesmu darināt. Āronu M. T. D. 101. Latvju tauta arī tagad vēl var dziesmas darināt un īpaši apdziedāšanas dziesmas; vajaga tik vaļu ļaut; latvju tauta arī būtu ar mieru, ka laikraksti savas ķildas izdziedātu dziesmās: tas būtu daudz jaukāki un tautiskāki nekā līdzšinējais paradums, bet kas nu to dos? Še esmu sakrājis dažas dziesmas, kādas apdziedātāji gribēja dziedāt dziesmu svētkos; būtu vēlams, ka naskie tautas dēli un meitas krātu arī šās tautas gara mantas. Šis mans mazais krājumiņš lai viņus pamudina uz to. Dziesmas ir iedalītas tādās pat nodaļās, kādas bija dziesmu svētkos; tik apdziedamās dziesmas man .rādījās labāki likt pirmā vietā. Dažas dziesmas, kuras man vēstulēs piesūtītas, ir sevišķi apzīmētas. K r ā j ē j s. J a s ē n o s Veļu laikā, 1888.g. MŪSU DIŽANO DZIESMU SVĒTKU MĪĻAJIEM DZIEDĀTĀJIEM UN DZIEDĀTĀJĀM šo grāmatiņu dāvina K r ā j ē j s I. APDZIEDĀŠANĀS Dziesmiņ' mana kā dziedāta, Tā man kauniņ' nedarīja; Šāda tāda valodiņa, Tā man dara lielu kaunu. * Mūsu seni tēvs māmiņa Dziesmu pūru pielocīja; Sveši ļaudis izkaisīja, Pašu bērni salasīja. Svētkos dziesmas rādījām, Sveši ļaudis brīnījās: Kur tik dižs, kur tik daiļš Latvju tautas dziesmu pūrs. * Pieci vīri, seši zirgi Dziesmu pūru nepavilka; To darīja vecmāmiņas, To diženi tautas dēli. * Rīga, Rīga, skaista, skaista, Kas to skaistu darināja? Latvju tautas dziesmu svētki, Tie to skaistu darināja. Gana plaša dziesmu sēta, - Pustrešas pūra vietas; Gana plaša, gana augsta, Dziesmu skaņas neietilpa; Dziesmu skaņas ārā plūda Pāri visai Latvijai; Pāri visai Latvijai - - ---------------------- * Velti, velti, Miķēlīti, Pirmos svētkos lādējies, Velti otros pukojies, Velti trešos priecājies; Tev par spīti pirmie, otrie, Bez palīga trešaji; Tev par spīti dziedājām --------------------- * Latva dimd, Latva dimd, Kas to Latvu dimdināja? Latvai kala zelta kroni Dēli, meitas dziedādami. * Ceļaties, miega latvji, Trešu reizi gaiļi dzied; Kurš šoreiz necēlās, Mūžam putriets palikās. * Kas tur spīd, kas tur viz Svētku sētas dibenā? Mūsu tautas koša rota - Dziedātājas zeltenītes. * Gan pazinu to meitiņu, Kura liela dziedātāja: Sārti vaigi, zilas acis, Šķiltin šķīla valodiņu. * Lūko, brāli, līgaviņu, Lūko labu dziedātāju; Lūko labu dziedātāju, Tā tikusi darbiņos. * Plēties, Rīga, plēties, Rīga; Saņem savu viesu barus; Lieli ceļi, mazi ceļi, Visi Rīgā satecēja. * Viesi, viesi še esam, Ne jau paši saimenieki - Dos dieviņš citu reizi, Tad mēs būsim saimenieki. * Kas mums, viesiem, mīļi dara, To mēs skaisti apdziedam; Kas viesiem gauži dara, Suni, kaķi lamājam. * Nākat, bērni, skatīties, Kādi ērmi skatuvē; Prūsis lēca šuplatiņu Spožā alpu sārtumā. * Skaists puisītis, jauni svārki, Tas māmiņas vedējiņš; Ko viņš laba padarījis, Ka māmiņas vedējiņš? Kam jums vēl darbu prasīt - Skaists puisītis, jauni svārki. * Raibie zēni priecājās - Būsim bara saimenieki; Tad mēs savus līkos pirkstus Ap ķērnīti ritināsim. * Edviņam deguns spīd, Man tas deguns nepatīk: Nevar ģīmī skatīties, Tūlīt acis asaro. * Plūcaties, avīzītes, Jums tas dara lielu prieku; Nabadziņi lasītāji Gauži raud lasīdami. * Kam tu, jauna tautu meita, Sīvu dabu vien rādīji? Kam neļāvi tētiņam Miera mūžu nodzīvot. * Baltajam vecītim Triju vilnu kamzolīši; Bij sunīša, bija vērsīša, Bij kaķīša lumstītāja. Sunīts rēja, vērsīts māva, Kaķīts glaudās ņaudēdams; Kaķīts glaudās ņaudēdams Pie kaimiņa vecenītes. * Veci ļaudis brīnījās: Gāguļkarš, bābu karš? Baltais vecis karā gāja, Trijas bābas līdzā veda: Māsa brēca, Līze ķērca, «Mama» muti plakšķināja. * Lēni brauca baltais vecis, Divi klibi kleperīši: Šis Mārtiņš, tas Artiņš, Abi gāja grīļodami. * «Dod man šķēres, tev ir divas,» «Latviets» «vēzim» bargi sauca; «Vēzīts» pretim atsaucās: «Man pašam divu vajga.» * «Latviets» žēli sūrojās, Kas tantei Līzei kait: Visus viņas papīriņus Skolas puikas pierakstīja; «Latvietis», nabadziņš, Pats bērniem vien rakstīja. * Jaunā meita sīvi graiza, Kas tik ceļā gadījās; Griez, meitiņa, kur griezdama, Cietā kaulā vien negriez. * Mūsu ļaužu vedējiņi Kā mēreni muiženieki; Citam bija vācu drēbes, Citam vācu valodiņa; Kam nebija vācu drēbes, Tam bij vācu valodiņ'. * Padziedami mēs, ļautiņi, Vai mēs kādi naidenieki? Lai naidojas «tautas veži»: Tiem jādala ienākumi. * Ko, pleiķīti, tu domāji, Vēderiņu braucīdams? Gribi ļaudis aplaimot, Savu dzīvi rakstīdams? * «Vērsīts» māva kārpīdams, Ganu tētiņš knipi sita; Savus bērnus izglītojis Ar kaimiņa pātadziņu. * Vai, māsiņa, balsainīte, Kam tu sauci svešas tautas? Vai nebija bālēniņu, Kam svinēti goda dienu? * Vai, vagare, vagarīti, Tavu mazu kamaniņu: Kur tu vari pats sēdēt, Kur vēl melus vizināt? - Mīļus vārdus mutē turi; Liela meža garu stibu Ārā raidi pastalniekus, Garzābaku pelēķīšus. * Domājām, gādājām, Ko tās dara, kumisijas? Viena ēda, otra dzēra, Trešā lēca lecamo; Dziedamā kumisija Citiem līdzi nedziedāja, Savrup vien nosēdās, Līksmi izsadziedājās. * Ak, tie mūsu rīkulīši, Kumisiju loceklīši! Svīstin svīda, pūstin pūta, Praku ļipas lecināja; Bantes skrēja, kurpes šļūca; Pataisat platu ceļu; Pataisat platu ceļu, - Atrūc viena kumisija. * Visi ļaudis skaisti dzied, Rīkulīši nedziedāja; Kāda joda tiem dziedāt? «Sēdēdami» nosvīduši. * Dila, dila, pampa, pampa. Kas dila, kas pampa? Dziedātājiem maki dila, Rīkulīšiem pamptin pampa. * Lai bij labi, kam bij labi, «Baravežiem», tiem bij labi: Tie varēja pabaudīt No visām bļodiņām; Kamēr citi skaisti dzied; «Baraveži» laizījās. * Ko jūs, bērni, lielāties Ar tiem dižiem dziesmu svētkiem; Māmuliņa izrīkoja, Sevim naudu pelnīdama. * Skaitījām, skaitījām, Cik tās naudas ienākušas; Nekā nevar saskaitīt - Te bij daudz, te bij maz. * Derīgs priekšnieks, derīgs priekšnieks, Tas mums labi noderēja: Visu tīru pataisīja, Pats aizgāja tālu ceļu. * Skaisti mūsu raibi zēni, Nau tik raibu cekuliņu; Kad būt' raibi cekuliņi, Būtu gaiļa skaistumiņu. * Raibie zēni bēdājās, Nu mūs meitas nemīlēs; Jāslēpj raibi cekulīši, Triju auklu aizsainīši. * Raibi zēni, raibulīši, Kas jūs raibus izraiboja? Zaļas acis, zils deguns, Vaigu gali izdzeltēj'ši; Kaimiņ' puikas izraiboja, Savā pulkā ganīdami. * Domājām, gādājām, Kur ņemt salmus matračiem? Zeņķīšiem raibas galvas, Pilnas sausiem garkūļiem. «B.» * Ne tā, Mencīti, tava naudiņ', Es pats redzēju, Madaļa iedeva; Madaļa iedeva grāmatas sapirkt, Tu, suns, bezkauņa, iztērēji. «B.» * Pienāks ziema, pienāks ziema, Ko vērsīti barosim? Pērn devām skujas  lapas, Šogad dosim kalna silus. «B. V.» * Rau, kā gaiļi laktā lēkā, Vistas, cāļus žēlodami; Nu varēja laimes saukt Pašam gaiļu lielajam. «B.» * Kas, māsiņa, tev noticis, Ka balsīte mīļa, mīļa? Aiz Daugavas zirgi zviedza, - Sajās prūšu precinieki. «B.» * Guli, guli, māmulīte, Tavi darbi padarīti; Sulains tavu mantu valda, Kaimiņš kopa kumēdiņus. «B.» * Domājām, gādājām, Kas tas vecais galdgalā? Pierītē uzacītes, Tā kā vieni gari ragi. Div' lopiņus zinājām, Kam bij tādi gari ragi. * Kas tas tāds garais kociņš Pār sētiņu pārtecēja? Liela meža garais kociņš, Rungas labad slavens ticis. * Kas vedēji, kas vedēji? Spaļi vien, spaļi vien, Saverami adatā, Sakarami ābelē. Kad izlaidu vējiņā, Kā spalīši izputēja. * Vedējiņi, vedējiņi, Vai gribiet kungos iet? Mēs visi zinājām, Kurā pirtī jūs dzimuši. * Kam jūs, kungi, vainojat Garzābakus, pelēķīšus? Pelēķīšu sūrā vara - Tā jūs dara lielus, resnus. * Kas kaitēja mūs' vežiem Spilvenos negulēt? Diezgan bija visa laba Līkpadušu nesumiņa. * Ak tu, manu klinklāviņ, Tavu lielu netikumu! Pērn tu tupies telēķī, Šogad lēci galdiņā. «B.» * Ak tu, zelta raibs zēniņi, Ķer tu mani, garzābaķi; Ķer ķerdams, kur tev tika, Aiz kakliņa vien neķer; Kaklā jauna zīda šlipse, Dārgu naudu aizmaksāta. * Gani, gani kārtotāji, Nava rīkstes rociņā; Kad būt' rīkste rociņā, Ļaudis skrietu bizodami. * Kārtelnieki bēdājās, Cits uz citu runājās: Ko, bāliņi, mums darīt, - Visi ļaudis rātni stāv? Paliks rokas neķērušas, Elkonītes negrūdušas; Skrien ar sparu, grūd ar varu; Gan tad rātni nestāvēs. * Kas tie tādi, kas saukāja: Veķ no ceļa, links un rechts? - Tie bij mūsu cerībiņa, Mūsu ceļa rādītāji. «V.J.» * Kur tu līdi, dziedātāja, Savu vietu nezināji? Gan tev' ķers kārtelnieks Aiz tās tavas aizmugures. «B.» * Rīkulīši grūt' sacīja, «Sēdēs sēdēt» vajadzēja; Dziedātājiem, tiem bij grūti Cauru dienu nostāvēt: Starpas brīdī atpūtušies, Padzēruši, paēduši, Mazu brīdi nosnauduši, Radus, draugus apciemoj`ši, Visu Rīgu apskatīj'ši, Vēl līdz smilšu kalniņam Aizelsuši, atelsuši. * Dziedātāji gauži raud, Visu dienu kājās stāv; Kas vainīgs? Pats vainīgs, Kam jums nau koka kājas. * Dziedātāji bēdājās, Kur dēties starpbrīžos; Debess velve, plaša velve, Zem tās visi dēsaties. * Dziedamie cilvēciņi Nezināja, kur sēsties; Sēst' uz dūres, atspied īkšķi, Tur būs laba sēdēšana. * Veprēniņi gauži raud, Kā šo ziemu dzīvosim? Visus salmus komiteja Dziedātājiem sapirkusi: Neraudiet, veprēniņi, Kā šo ziemu dzīvosiet: Svētkos vien, ne ik dienas, Dziedātāji salmos guļ. * Ak, cik mīlīgas ir mājas, Ko tie kungi gādājuši! Tā mēs dziedam rīt', vakaru, Salmos tupot bēniņos. * Stieptin stiepa, vilktin vilka Cisas piektā etažā; Vai bij traki tie ļautiņi, Tik augsti kūtis taisa? * Gulēt eimu, dziesmu dziedu: Šeit es, tārpiņš, nostiepjos; Augšām rāpjos, atkal dziedu? Mīļie, rimstiet, ko jūs raudiet. * Mūsu mīļais, vecais Juris Otros svētkos žēlojās; Viss tas pats ,atkārtojas Trešajos dziedamos. * Sēdati, ļautiņi, Dziedamie ļautiņi, Kā redzēdami, Kā varēdami: Estrādē, plāniņā, Publikas klēpī! * Ko jūs, kungi, runas laižat, Biķerīšus dauzīdami; Visi bērni izsalkuši, Gaida beigas - nesagaida «V.» * Dziedam mēs ar čaklu mēli, Ko mēs sevim sadziedam? Cietas cisas, tāļus ceļus, Ne solīša atsēsties. * Paldiesiņu, māmuliņa, Par šo svētku dziedājumu; Ja nedosi paldiesiņu, Citu reizu nedziedāsim. * Maksājiet, sveši ļaudis, Manu skaistu dziedājumu; Jums bij labi klausīties, Kā es skaisti padziedāju. *  *  * II  JĀŅA   DZIESMAS (Balles vakarā dziedātas) Rīgas puika; Rīgas puika, Kur ballei fraku jemsi? Skribans visas izpumpējis, - Lai pumpēja skursteņskrāpis. * Gauži raud līķuvedis: Trūkst zirgam melnas segas; Rīgas puikas nojēmuši, Sašuvuši frakiņās. * Kas tie tādi kazlēniņi, Lēca; ļipas mētādami? Tie nebija kazlēniņi, Tie bij Rīgas peini puikas; Tie bij Rīgas peini puikas Viksētiem zābakiem. * Kur tu augi, daiļa meitiņ, Tavu peinu knikselīti! Rīgā augu, pirtī dzimu, Krikmeirītis iedīdīja. * Kas tie tādi siena āži Pa plāniņu šaudījās? Kniksiņ, grīsiņ - manierītes Tā kā Rīgas kundzeļiem: * Modes lelles - Rīgas meitas Seglotām aizmugurēm, Pirktas drēbes, zīdi, samti; Pirkta tava aizmugure. * Lauku meitas, cielaviņas, Pašaustām drēbītēm; Sava pašas svārki austi, Sava pašas muguriņa. * Skaistas Rīgas modes kleites, Vēl jo skaistas lauku drēbes; Rīgas - kankar kankarotas, Lauku - gludas cielaviņas. * Rakstīts svārciņš, baltais krekliņš; Zīļu vaiņags galviņā; Kas aizspēja latvju meitu Tādā cēlā glītumā? * Ne tie zēni ripas kava, Ne viesulis smiltis grieza; Polka, valcis ļaudis rāva, Lecināja, ripināja. * Visa sēta dūmu pilna, Grīda sviedriem piemirkusi; To darīja valča bērni, Kājām plānu kulstīdami. * Smagi elsa valča bērni Kā veci kleperīši; Jandāliņa dejējiņi Cēli gāja smiedamies. * Dej, 'tautieti, tautas deju; Jautri laiku kavēdams! Kam tev svešu «danču» jūgā Savus kaulus gurdināt? * Diezgan savu jauku deju; Diezgan jautru rotaļiņu; Muļķu polkā, muļķu valcī Lai griežas avēniņi. * Skatījām, lūkojām, Kādi bija Rīgas ļaudis: Kazu cimdi, ļipu svārki, Kurpes tā kā īleņi; Kurpes tā kā īleņi, Mati pierē saskrūzēti. * Skatījām, lūkojām, Kādi bija lauku ļaudis: Māsas austi brūni svārki, Gludi mati piesukāti. * Rīgas dēli - ņipri zēni, Gluda mēle, viegli vārdi; Lauku dēli - lēni zēni, Prāta vārdi -runājot. *  *  * III GALDA DZIESMAS Atverat vara vārtus, Tautas nāca sētiņā; Tautas nāca sētiņā, Kā jūs viņas mielosiet? Vai aliņu, vai miestiņu, Vai sieriņa gabaliņu? * Ne aliņu, ne miestiņu, Ne sieriņa gabaliņu; Ļausim vēl skatīties, Kā ēda māju ļaudis. * Ēdamā kumisija Apsa-gauži-bēdājās: Kur būs jemt ūdentiņu; Ko viesiem putras virt; Es zināju, es pateicu: Dziesmu telpā pietecēja. * Ko jūs raudiet, dziedātāji; Ko kungus vainojiet? Kungi ēda elsodami, Jūs lustīgi padziedat. * Diedātāji gauži raud: Kur būs godā mieloties; Kumisijas visas ēd, Dziesmu svētkus svinēdamas; Paši dziesmu dziedātāji Siekaliņas tecināja. * Ēdiet, kungi, cepetīšus, Mums kauliņus atstājiet! Mēs kauliņus salasīsim, Paglabāsim piemiņai. * Gardi, gardi mājās ēst, Vēl jo gardi mielastos: Apkārt ļaudis sliekas rista, Pats ēd, vēder' braucīdams; Rupja maize arī garda, Kad otram pelu nau. * Kas tie tādi, kas dziedāja Bez launaga vakarā: Tie ir visi bāru bērni - - - - - dziedātāj'. * Dziedātāji, bārenīši, Raud, rociņas sajēmuši; Kungi ēda šņiku, šņaku, Mums bij žēli laizīties; Mums bij žēli laizīties, Vēl kungiem uzdziedāt. * Domājām, gādājām, Kur būs jemt galdautiņus: Mūsu dienas avīzītes Paladziņa lielumā; Paladziņa lielumā - Tur būs labi galdautiņi. * Domājām, gādājām, Kur būs jemt mutslaucītes: Ik nedēļas avīzītes Kā mēreni lakatiņi; Kā mēreni lakatiņi - Tur būs labas mutslaucītes. * Kumisija bēdājās, Kur baram vēžus jemt; Vienam ragi, otram šķēres, Trešais rāpās atpakaļ; Visi bija viena pulka, Visi saucas ļaužu vēži. * Saukājām, klaigājām, Kas mums dos biezu putru; Ņipra balss atsaucās, - Tai pašai šķidra bija. * Kas kait tantes bērniņam Zilu pienu strebināt; Baitainīša teliņiem Sūra, sīva sutras zupa: * Domājām, gādājām, Kur tik daudziem pienu jemt: Tantei Līzei diezgan būs, - Tā ūdens nežēloja. * Saiminiece bēdājās, Kur būs likt kapijiņu: Visi biedri gauži lūdz, Lai kapijas nedodot; Tautas biedris novēlies, Skādīgās sadzēries. * Domājām, gādājām, Kur būs jemt siļķastītes: Puikdīdīšu plauktiņā Siļķu astu krājumiņš. * Ko, kundziņi, tu domāji, Galvu dūrēm atspiedies? Es domāju ruņu laist, Nevar vārdu sagrābāt; Nevar vārdu sagrābāt, - Sūc šampieti, sper glāzīti, Vārdi plūdīs aumaļām. * Saiminiece bažījās Sālītiņas, pipartiņu: Pirmā «zurte» Dobelniekam, Otrā Maziem Dunduriem. * Derējām, ķildojām, Kam vairāk alus plūst: Vai Trimpum, vai Strickim? Citi nespēj konkurēt: * Vai man dieniņ', baltu dieniņ', Tavu pulku kāru zobu; Vēl vairāk sīrupiņa Mūsu saldiem pantmanīšiem: * Jaunām kundzēm; vecām kundzēm, «Kumpetīšu», «kumpetīšu»; Kam nest lielo  p u m p u r t u r z i,- Vieglāk zīst «kumpetītes». * Saiminiece bēdājās: Nav idejas pavāriem. Lasi klusā vīra rakstu: Rakstniecības nākamību: * Komiteja nezināja, Ko dot ēst, ko dot dzert? Klusais vīriņš pasacīja, Rakstniecību apspriezdams. * Es dzirdēju raibos zēnus Sapratīgi runājam: Labāk krietni iedzeram, Nekā blēņas runājam. * Es gribēju godā ēst, Gaidu bļodu gaidīdams; Te bij bļoda, te pazuda, Vēl nav gana kūmiņām. «V.» * Alutiņi, rudacīti, Turi sava nama godu: Nelecini goda vīru Galdā rādīt padomiņu. «V.» * Man gribējās godā ēst, Iekšā iet nedrīkstēju: Iekšā bija grazni ļaudis, Samīs mani kājiņām. *  *  * IV  ATVADĪŠANĀS Ar dieviņu sanācām, Ar dieviņu šķiramies; Ar dieviņu lai paliek Šī svētīta istabiņa. * Svēti, dieviņ, to vietiņu, Kur mēs garu cilājām; Audzē, dievs, dziedātājus, Kas tautu godināja. * Paldies jums, dziedātāji, Tautas godā cēlējiņi, Ne pūliņa, ne naudiņas Tautas labā netaupāt; Ne tautai vaina bija, Ka paldies nesacīja. * Augstu laimi, augstu laimi Mūsu koru diriģentiem! Lai strādā, lai gādā; Lai kopj daiļu dziedāšanu! * Augsta laime, vēl jo augsta Mūsu svētku diriģentiem: Diriģentu vecam tēvam;. Jaunajam vadonim; Trešam mūsu muzikantam - Pirmajam skaņotājam! * Paldies jums, komponisti, Par tām jaukām saskaņām: Jūs darāt mūsu svētkus Jo diženus, jo tautiskus. * Četri brāļi - Juri, Jāņi - Visi lieli pūtējiņi: Dižais vilka jauku dziesmu, Citi līdzi trīsināja. * Lieli puiši, mazi puiši, Visi skaisti padziedāja; Ernestiņis klausījās, Kamēr grazni līdz nevilka; Kamēr grazni līdz nevilka, Straujupīti dziedādams. * Es dziesmiņas salasīju, Pa svētkiem staigādams; Ja nau daiļas, ne man' vaina, Kādas radu, tādas dziedu; Būtu daiļāk darījuši; Būtu daiļāk padziedājis. * Dziesmu dēļ, vedējiņi; Ienaidiņu neturat; Labāk manas jautras dziesmas Nekā lapas sīvi vārdi. * Visi kari kājas āva Uz karoga nesējiņu; Visas dziesmas apdziedāja Mūsu ļaužu vedējiņus. * Saderam mēs, ļautiņi. Saderam; saderam; Lai turēja ienaidiņu, Kam bij tāda vajadzība. Nevainīgu prieku dēļ Es dziesmiņu nodziedāju; Īsa laika gribēdams, Savu sirdi remdēdams. * Latvju tauta dziedātāja, Dziedot mūžu nodzīvoja; Dziedot smejas, dziedot raud; Dziedot sūri žēlojas. * Tēvu tikums, jaukais tikums Lai pie mums atdzīvo! Lai dziedam, lai smejam; Dziesmās dusmas remdējam. * Nebaidiet; vedējiņi, Mūsu mīļos dziedātājus? Atnāks reize, dziedāsim A t k a l  jautrā pulciņā. * Atvadīties gribēdami,- Skaitījām, skaitījām, Kādas mums komisijas, Kādas mums kamitejas: Vispirmā svētāmā; Vēl otrā dziedamā, Tā trešā apdziedama - Apdziedājamiesamā; Ēdamā, dzeramā; Lecamā, dejamā; Kur vēl citas senākās - Zināmā komisija, Āboliņa rādāmā, Jeb ar tā saucamā Kumēdiņu kumisija. Guļat nu, kumisijas, - Diezgan sviedru izlējušas. *  *  *

RAINIS SEPTIŅI MALĒNIEŠI CEĻOJUMĀ UZ III DZIESMU SVĒTKIEM JOKU STĀSTI IEVADS Daudzi gadi :pagājuši - Vai tik nebūs jau pussimta? Tomēr atceros kā šodien, Kāds bij vecais krusttēvs Apsāns. *  *  * Lielās dienās, lieldienās, Atbrauc ciemā mīļais krusttēvs, Saskrien bērni: «Krusttēvs, krusttēvs! Stāsti, stāsti! - Nu būs joki!» Krusttēvam ne atpūst neļauj; Viņš ij tūdaļ iesāk stāstīt: «Zināt, kā tam Andžam gāja, Kas tur muižā izālējās?» - Reti atbrauc mūsu krusttēvs - Tālu bij no viņa mājām -, Bet, kad atbrauc, tad gan stāstiem Caurām dienām nava gala. Mājenieki, lieli, mazi, Bērni, bet visvairāk Žaniņš, Sēd un smejas locīdamies, Reizēm raud, ja iegrib krusttēvs. Ko viņš visu nezināja: Gan par kungiem, mācītājiem, Muļķiem, dzērājiem un sliņķiem, Čigāniem un dienaszagļiem: Tā kā mana māmuliņa Simtiem zināj' tautas dziesmu, Tā mans krusttēvs atkal zināj' Simtiem tautas joku stāstu. Daudz bij tādu māmuliņu, Daudz bij tādu jautru tēvu, - Nu tie visi aizgājuši, Līdzi nesot jautrās mantas. Tautu dziesmas mēs jau krājām Septiņ' milzu dailes pūros, Ļaujat mazu pusstūrīti Vienkāršajiem tautas jokiem. Ko mums stāstīj' krusttēvs Apsāns, Ko no ļaudīm saklausījām, Ko mums Birkerts salasījis - Mazu daļu lietā liksim. Mūsu septiņ' malēnieši Pārstāstīs\, ko piedzīvoja, Savās dēkās īzdzīvojot Lieku reizi tautas jokus. Kaut vēl būtu krusttēvs Apsāns, Tas gan skaistāk izstāstītu, - Tagad ņemiet šo par labu, Tālu atbalsi no smiekliem. *  *  *

RAINIS SEPTIŅI MALĒNIEŠI CEĻOJUMĀ UZ III DZIESMU SVĒTKIEM JOKU STĀSTI PIRMĀ DAĻA ĀDAMS IET PASAULĒ MĀCĪTIES I Pašā sākumā bij Ādams, Ādams iet pasaulē mācīties. Pirmie piedzīvojumi. Cīruls-Vīruls. Kungs un darbs, un viegla peļņa. Pašā sākumā bij Ādams, Ne tas mūsu žīdu ciltstēvs - Latgalietis bij šis Ādams, Odums saukts, no Vucansētas. «Odum,» teica vecais Vucans, «Dēls, tu manim muļķis esi, Ej tu mācies meklēt darbu, Skaties, kāda pasauls dzīve!» Odums aiziet Preiļu miestā, Kulē mātes dotais grasis, Odums katram pieiet, prasa: «Kungs, vai nau jums kāda darba?» Noskatās šo brango puisi Cīruls-Vīruls - jūs jau ziniet: Pasauls klenderis no Rīgas, Viņš no lielās vinguļsaimes. «Odum; kurš tā meklē darbu? Nāc, es tevi pamācīšu: Pretī kungs nāk, resnvēderis, Šito uzrunā :pēc darba!» Kungam nevajaga darba, Bet viņš pajokot grib bauri: «Darbs man būtu,» saka kungs, «Tik priekš tevis tas par gudru. Aizej pirms pie bārdas skuvja, Lai tev apcērp drusku ausis! Tās priekš cilvēka par garām.» Odums nezin, ko teikt pretī. Cīruls-Vīruls aši atbild: «Tiešām, miestā atrast darbu, Tas mums, prastiem bauriem, grūti, Tas jums tiesa, cienīgs lielkungs. Jums turpretim būtu viegli Atrast darbu ij uz laukiem - Jāpastiepj tik jūsu ausis, Tās par īsu ir priekš - vērša.» Kungs sāk lamāties no dusmām, Cīruls-Vīruls apsauc kungu: «Kungs, par padomu jums jādod Katram mums pa vienam rublim. Citādi mēs pastāstīsim Visiem krogā, kas jūs esat!» Kungs vēl reizi izlamājās Un tad deva katram rubli. *  *  * II Cīruls-Vīruls un tālās Rīgas slava. Cīruls-Vīruls un Odums grib tikt par krietniem vīriem. Ceļš uz Daugavpili. «Lūk nu!» saka Cīruls-Vīruls, «Tā tev vajga naudu pelnīt, Tādu darbu vajga meklēt, Tad tu tiksi Rīgā dzīvē.» Odumam pārlabu patīk, Ka tik viegli pelna rubli: «Cīrul-Vīrul, tu tik malacs, Nu tik māci mani tāļāk!» Cīruls-Vīruls māca tāļāk: «Iesim nu uz citu vietu!» «Vai uz Rīgu?» jautā Odums. «Rīga tāļu,» atbild Cīruls. «Tam, kas cenšas sasniegt Rīgu, Daudzas zemes jāizstaigā: Augš- un Lej-, un Lat-, un Zem-, Visas latvju zemes, gales. Rīga tāļāka par visu, Visām mācībām tur sākums, Visām mācībām tur beigums, Rīgā visa latvju dzīve! Šogad Rīgā latvju dzīve Vairosies vēl desmitkārtu: Šogad latvju dziesmu svētkos Rīgā dziedās latvju dvēsle.» «Kas tie tādi dziesmu svētki?» Odums prasa izbrīnējies. «To tev vārdos nevar pateikt, To tik izdzied skaistas dziesmas. Centīsimies tikt par vīriem, Varbūt reiz mēs sniegsim Rīgu, Varbūt dzirdēsim reiz latvju Saldu lakstīgalu dziesmu. Iesim pirms uz Daugavpili, Naujeni un Dinaburgu.» Odums priecīgs: «To es zinu! Baranki ir Dinaburķī.» Abi iet uz Daugavpili. Cīruls-Vīruls saka puisim: «Īsināsim garo ceļu, Pastāsti, kur ir ko smieties!» Odums teic: «Kad es ko stāstu, Tad man šķiet, tur nau ko smieties. Bet tie citi visi smejas, Tad man šķiet, ka tie ir muļķi.» «Stāsti,» saka Cīruls-Vīruls, «Es jau nesmiešos kā muļķis: Prātīgu ko parunāsim; Ko tev mācīja tēvs, māte?» III Oduma audzināšana. Tēva mācības. Mātes mācības. Odums par gudru priekš skolas. Odums stāsta: «Tēvs man prasa: - Kad tu augsi liels, kas būsi? - - Zaldāts būšu. - Saka tētis: - Ienaidnieks tad nošaus tevi. - Tad es pretī saku - Tad es Palikšu par ienaidnieku. - Visi smej, - bet vai nau tiesa?» - «Tiesa, tiesa!» smej ij Cīruls. «Nu, ko mācīja tev tētis?» «Tētis mācīja: plēs lūkus Muižas mežā. Kad grib ķīlāt, Saka: - Zēn, nāc, ko tev teikšu! - Tad tu atbild' kungam šitā: - Bērnam nebūs visu zināt, Ko teic pieaugušie ļaudis, Tad jau drīz var palikt veci.» «Labas mācības!» smej Cīruls, «Un ko mācīja tev māte?» -«Māte teic: - Velc vecas bikses, Kad ej zagties ābeļdārzā. -» «Labas mācības,» smej Cīruls, «Tev bij tikt gar mācītāju.» «Es būt' ticis,» saka Odums, «Netiku dēļ viena vārda.» «Kas par vārdu?» prasa Cīruls. «Nu,» teic Odums, «vajadzēj' sacīt: - Nū mūžeibas uz mūžeibu Kai jau beja, tai ij beus. - Tikai man jau pasašķiebās: - Nū mūžeibas uz mūžeibu Kai jau beja tai jau beja. - Dēļ to vārdu dzina projām Skolā atkal manim prasa: - Kas tās zvaigznes tādas ir? - Saku taisni: - Debessgrīdā Caurumiņi. - Šie tik smejas. Nu, tad mani tēvs un māte Izņēma no skolas ārā. - Ko lai zēns tai skolā dara, Kad jau tā viņš visu zina. - Brīnās skolotājs: - Cik gudris Jūsu dēls! Es studēts - tomēr Visu nezinu. - Teic māte: - Nu, kā kuram ir tā galva! -» Starpā tādām gudrām runām Cīruls-Vīruls dzied par Rīgu: «Rīga, Rīga, tā dažs saukā, Kur tie lepnie kungi braukā.» IV Ēstgriba ir, naudas nau. Divi ēdēji un četras karotes. Kam noder kažoka kreisā puse. Cīruls- Vīruls rāda brīnumus. Dārgs, neredzēts ēdiens. Cīruls-Vīruls, Odums Vucans Drīz tā nonāk Daugavpilī: Ēstgriba ir abiem diviem, Tikai naudas nau nevienam. Odums raud: «Pie mātes iešu, Mātes klētī gaļa, maize. Tad, kad mani ceļā laida, Nepaspēju visu apēst.» Cīruls-Vīruls mierin' viņu: «Šodien rādīšu tev brīnus, Ko tu mūžam nerēdzējis.» Odums raud tik: «Ēsti gribu.» Cīruls-Vīruls mierin' viņu: «Šodien vēl es ēst tev došu, Ko tu mūžam nebaudījis. Vēderu tik platu dari.» Cīruls-Vīruls liek nu atnest Kāpostus ar kartupeļiem, Grūbu putru, cūku speķi, Četras karotes un maizi. Jautā Odums: «Cīrul-Vīrul, Šodien teicies dot man ēsti, Ko es mūžam nebaudījis. Kāpostus ar spaiņiem ēdu.» - «Apēd veco; tad būs jaunais!» «Bet kam karotes liec četras?» - «Mācies ēst ar abām rokām, Tā kā visi Rīgas kungi.» - «Kā tad tā jau?» jautā Odums. - «Vai tu neesi ieskatījies, Cik ir resni lielie kungi? Tādēļ, ka ēd abām rokām.» Atnes ēst, sēd klātu Odums. «Pagaid,» saka Cīruls-Vīruls, «Kažokam velc kreiso pusi, Tad tu vairāk ieēdīsi!» Labi. Odums kažoķelim Sviež uz āru spalvas pusi, Apvelk to un ņemas ēsti, Abām rokām putru strēbdams. Cīruls-Vīruls sasauc ļaudis, Lai pa durvju šķirbu skatās, Kā ēd viņa mācīts lācis, Abām rokām putru strēbdams. «Klusu stāvat, lācis dusmīgs! Bet par skatīšanu maksa Desmit kapeiku no vīra!» Tā tiem nauda tiek, ko paēst. V Nu vēl ceļam vajga naudas, Kur to ņemt uz ātru roku? Cīruls-Vīruls uzaicina Viesus iet uz biļardspēli. «Odum, skaties, nu būs brīnums, Ko tu mūžam neredzējis!» Cīruls-Vīruls spēlē, vinnē, Odums lūrē vaļā muti. «Brīnums, brīnums!» saka Odums, «Tāda lieta neredzēta! Bet nu kur tas jaunais ēdiens, Ko es mūžam nebaudījis?» Labi. Cīruls-Vīruls saka: «Nauda ira, - pasūtīsim, Sulain, kafiju mums, lūdzu, Abiem diviem, katram tasi.» «Cik tas maksā?» - jautā Odums. «Desmit kapeikas par tasi.» «Tas nekas! Kad pirmā reize, Tad par rubli!» saka Odums. «Vai tu pienu arī gribi?» - «Kam man piena? To es zinu!» Atnes sulains lielu kannu, Pilnu kafijas līdz malām. Odums strebj nu strēbdams šķidro. «Vai tad biezuma te nebūs?» «Biezums lejā,» atbild Cīruls. Odums taisās nu pie bieznas. Negaršīga! bet ir jāēd, Ko vēl mūžam nebaudījis; Kad jau kungiem tāda garšo, Tad ij Odumam būs garšot. Odums raudādams ēd bieznu, Beigās nelaba tiek dūša: Biezna atpakaļ grib atnākt, Odums bieznu nelaiž ārā. Odums degunu un muti Tur sev cieti abām rokām, Neskaidri tik izmurmina: «Nelaidīšu, - dārgi maksā!» VI Kā Odums izmācījās un māca jau citus. Ko Odums pirmo darīja mājās pārnācis. Odums aši skrien uz mājām; Atstāj savu ceļa biedri: «Nu es zinu, nu es māku! Nu ir citiem jāgarāda.» Par trim dienām mājās Odums; Nedzēris un nepaēdis, Cauriem svārkiem, caurām biksēm; Kājās noplīsušas vīzes. «Kā tu tāds nokaunējies?» Bažīdamās saka māte. «Kur tad ir tavs brangais kažoks!» Dusmodamies saka tētis. «Lai tas kažoks, kur tas kažoks! Māte, dod man drusku paēst!» Odums teic un grauž jau maizi, «Man jums ir kas jāparāda!» «Kā tad tevim nu ir gājis?» Jautā Odum-mēru Ruze. Odums tikai ēzdams izdveš: «Saucat kopā visus ļaudis!» Saskrien kopā visi ļaudis Vucantēva istabiņā: «Kas te jira? Kas te ira? Vai te dag? vai rādnieks nācis?» «Kas man uguns! Kas man rēdnieks? Es jums citu parādīšu.» Lepni Odums tikai atbild: «Nezināt jūs. Un es zinu. Jūsu ļauds ko redzējuši? Laidaru un cūku kūti. A, vot es, ka biju Rīgā.» Odums šļakstina ar mēli. «Vai ta tu jau Rīgā biji?» Ļaudis prasa brīnīdamies. «A ne jau ne?» atbild Odums: «Jūs jau aizkrāsnē tik sēdat.» «Kā tad tu par sešām dienām Turp un atpakaļ no Rīgas? Kur tad tev tik garas kājas? Varbūt tikai gara mēle?» «Zgrauž tev! melis!» atbild Odums. «Brīnumu es pieredzēju: Ēdu, ko neviens nau ēdis, Redzēju, ko jūs nemūžam! Es tik daudz jau izmācījos, Ka vai jūs es varu mācīt: Kā var viegli naudu pelnīt, Kā .var paēsties ar velti.» Saka viņam Vucanļaudis «Aizkrāsnē tu nesēdēji, Bet varbūt gan mūru pilī!» «Nebija tas.» - «Nu tad būsi!» VII Odums stāsta par jauno spēli un par ābolu pa pieri. Odums stāsta: «Vot, ka Rīgā Tādu spēli paredzēju - Ne kā mīliņam te velka, viens velk šurpu, viens velk turpu Tā ne tāda prasta spēle - Tur ar vēzdiem kungi strādā, Kā to sauc - iz prāta iziet, Grūti izteikt - stīva mēle.» Ļaudis teic: «Varbūt tev mēle Samirkusi brandavīnā?» «Zgrauž tev, melis,» atbild Odums, Nožēlodams nedzeršanu. «Jau trīs dienas ij ne piles Nedagoja manai mēlei, Ij ne tuvumā pa aci - Vi, kā rīkle izkaltusi! Kā to sauca - biļi-biļi- Biļeta, uz tādu modi - Velns lai parauj viņa vārdu - Bet tad bija gan tā spēle! Eju, eju sev pa ielu, Kur es stāju, kur es veros, - Baltā namā, redzu logā Brangi puiši, īsten' kungi: Pasatupu, bāžu galvu Itin tuvu, visu redzu: Vidū galds tik zaļš kā varde, Zaļas kājas tā kā lāva. Spoži āboli uz galda, Tie gan no kā iztaisīti, Kungi apkārt iet ar vēzdiēm, Sit pa āboļiem, ka nobrīkš. Cits ar vēderu guļ galdā, Cits ceļ kājas gaisā, šitā, Cits ar miltiem pirkstus kaisa, Lai var labāk durt ar vēzdu. Malacs tas ar melnām ūsām, Bet mans Cīruls visam pāri: Kā, lūk, durs, tā nosvīkš ābols, Kā tik grūdiens, ābols kaktā. Uzgulst galdam, atsper kājas. Un bradaukš! bradaukš! ar koku: Citi kungi apkārt staigā, Degunus tik nokāruši. Vot, viens kungs kā grūž pa dusmu, Tā tas ābols pār pa galdu, Prom pa durvīm, man pa pieri, Es no bailēm apsaveļos.» VIII Odums rāda jauno spēli, bet nepabeidz. «Kas tad tā par tādu spēli?» ļaudis prasa ņirgādamies: «Spēlē labākā!» teic Odums, «Lieli kungi vien tā spēlē.» «Kas tad vinnē?» ļaudis prasa; «Tas, kam ābols tiek pa pieri?» Odums dusmojas: «Kas vinnē? Muļķi jūs, jums jāparāda! Mārtiņ, stāv pie galda stūra, Pēter, Janka, katrā pusē, Anton, turi tu - nu, diezgan, Indriķi, tu ej vien projām. Bērni, prom, pošol uz krāsni! Meitas, pasargaties tāļāk: četri vīri, uzmanaties, Svārku stērbeles nu ķerat: Padod pažagu tu, meita! Indriķ, atnes kartupeļus! Ber uz galda: Jūs tur, mierā! Nagrūstaties! redzēs visi. Nu raug, pažaga man rokā! Nu ar vēderu uz galda, Pažagu nu te uz pirksta. Švīkš! Ak velns; nu skabargs pirkstā: Pušu kartupels! Kas vainas? Skataties, kas būs nu tāļāk! Citu kartupeli galdā. Jēkab, neķer man aiz kājas! Kartupeli vajga dadzīt Da tam kaktam, kur stāv Antons. Anton, stērbeli, lūk, turi! Švīkš! ir stērbelē! Es vinnu! Nu uz Pēteri es dzīšu, Kājas atsliešu uz lāvas. Nost! jeb degunā būs pažags: Švīkš! vai dieniņ, logā ieskrien! Rūts ir pušu - aizbāzt skaliem, - Nu man vajga dzīt da Jankam. Oi, oi, turat galdu, gāžas! Jēkab, neķer tu aiz kājām! Tik daudz vīru - nenotura. Kā bez acu! Galds pa galvu! Sāns nu zils un deguns pušu. A, kad kaltons tavos matos!» Meita kliedz: «Ko troksni taisāt? Nebij jūsu, nebij klaigu.» «Vai jūs neredzat, ka spēlē? Vīru spēle, kungu spēle!» Bet te pažagu grābj māte, Odumam pa sāniem velē, Grūsta to kā kartupeli, Iedzen gultā - stērbelē. IX Odums ies atkal pats mācīties. Odumam gan lielas dusmas: Paliek spēlē nepabeigta, - Toties tēvs gan beidz to mācīt, Ne ar vārdiem, bet ar darbiem: Bet ar to vēl nepietika: Visi Odumu grib mācīt, Kam tas mācījis bij viņus. Katris māca savā veidā. Meitas viņam matus plēsa: Kam tas viņas sabaidījis; Jēkabs viņu tiesā sauca, Kam tas viņu kājām spēris: Janka sūdz, šim svārku ,plēsis, Indriķi šis izlamājis. Uradnieks piesasējās: Vai tas tiešām Rīgā bijis? Ko šis ļaudis uzmusinot, Mācot viegli maizi pelnīt, Skubinot uz svešām zemēm, Rādot spēles, metot bumbas. Rēdnieks viņu nu grib mācīt Un liek pārmācības namā. Kukuļu nes tēvs un māte, Rēdnieks patur tos un dēlu: Rēdnieks zin, ka tēvs ir bagāts; Grib no tā vēl vairāk izspiest. Odums sēd un bēdīgs domā: «Vai reiz mācībām nau gala?» Nē, vēl mācībām nau gala. Māca viņu cietumbiedri. Bet nu šoreiz Odums klausa Mācības ar labpatiku. «Kam tu atstāj Cīrulbiedri, Pats jau liecies pārāk gudris? Varbūt Cīruls tevi pestīs? Aizlaidīsim viņam ziņu.» Odums gaužas: «Vai nu dienu, Es jau nezin, kurp viņš gāja!» Viņu mierin' cietumbiedri: «Lūk, mēs nākam uzzināt.» Viens zin pateikt: Cīruls-Vīruls Aizgāja uz dzimtu zemi, Staigā viens un sēru pārņemts, Kur bērns staigājis reiz priekā; Odums nožēlo nu gauži: «Kam man jāmāca bij citi? Nāc, mans biedri Cīrul-Vīrul, Pasauls gudrību man māci!» X Odumu nepazīst tēvs, māte. Odumam atveras jauns darba lauks. Odumam pāršuj pogas. Paiet vasara un rudens; Pienāk biezās čībās ziema - Nabags Odums vēl arvienu Sēd un sēd iekš mūra muižas. Vai tad grēki bij tik lieli? - Nē, jel nē! Bet cietumsargiem Varen garšo siers un desas, Ko nes dēlam tēvs un māte. Tiklīdz Odums nosēdējis Savu tiesas spriesto sodu, Tūdaļ viņu ievelk ķildās Un no jauna liek tam sēdēt, Te jau klātu ziemas svētki, Nu tik Odums iznāk ārā, -. «Bet, ak vai! ak vai!» es saku: «Odums Vucans, kāds tu esi?!» Miesīgs tēvs un māte paši Nepazīst vairs savu dēlu:' Mati vienās garās pinkās, Spalvām apaudzis viss ģīmis! Bet par ko visvairāk brēca Māte, dēlu taustīdama: «Kur tavs vēders? Kur tavs vēders? Tukši svārki! Tukšas biksas!» «Dēls! tik daudz. mēs devām desu, Šķiņķu, raušu, pienā, sviesta! Vai tad viss tev cauri biris, Nepalikdams tavās iekšās?» Dēlam atbildēt nau laika, Badīgs metas virsū rausim, Vistai, sivēnam un zosij, Ko ir māte atnesusi. Atveras nu Odumītim Tagad jauns un svētīgs darblauks: Uzbarot sev vēderiņu, Pilnus pieēst svārkus, biksas! Mājās Odumu bāž kublā, Mazgā, ģērē, šķērē matus, - Atdzimušo Vucandēlu Nāk nu lūkot ciema ļaudis. Katris padusē nes balvu: Blašķi šņabja, šķēli speķa, Medus podu, sīpolvirkni, Teļa galvu, cūkas kāju. Mudināts un aplabināts Odums gremo neapnicis, - Līdz tam jāpāršuj ir pogas, Līdz kā valnis ceļas vēders. XI Odums gatavojas cienīgi uz ziemas svētkiem. Odums iztulko rīksti un gaili. Odums novēl visiem priecīgus ziemas svētkus. Ēzdams Odums gatavojas Cienīgi uz ziemas svētkiem, - Visas plašās Vucanmājas Cepot, vārot kūp kā katls. Kūp kā katli visi ciemi, Pirtis kūp, kur ļaudis peras, Galvas kūp, kur alus dzeras, Kūp, kur sievas runās speras. Bet par visiem pāri Odums Spīd kā taukots pilnais mēness, Mati gludi pieglaudīti, Ietriepti ar sviesta piku. Odums tagad savā ciemā Tiek jau turēts cienā, godā, - Gan vēl skaita to par muļķi, Bet «kaut muļķis, tomēr mācīts». «Ir jau bijis Daugavpilī, Ir gandrīz jau bijis Rīgā, Cietumā ir nosēdējis, To vairs nevar ķert bez cimdiem.» Pirmais cēliens Odum' dzīvē Līdz ar cietumu ir nobeigts, Bet nu gars tam iekustināts, Rauj uz priekšu to un tāļāk: Tēvs un māte, ciema ļaudis Lūko Odumu gan turēt: «Ko spēj cilvēks vairāk sasniegt, Kad jau cietumā ir bijis?» Svētkos Odumu nu dzirda: «Kur vēl ir tik stipris šņabis?» Bet ij te jau Odums rāda, Cik ir pārāks «mācīts cilvēks». - Eglīti degt Odums māca, Kā to teicis Cīruls-Vīruls: Pirtī ienes lielu koku, Pilnu piekar svecēm, desām. Tur priekš paša Odumiņa Puiši iekar rīkstu saišķi, Meitas iekar pēperkoku: Gailīti un vidū sirdi. Puiši draud: «Kad iesi - pērsim!» Meitas sola pēperkoku: «Neej prom uz svešām zemēm, Būsi te kā gailīts grozā!» Odums citād' tulko balvas: «Rīksti tam, kas ir man pretī! Gailīts - zīme, ka jau projām Sauc man gailis Rīgas tornī. Pirms es iešu, uzmeklēšu Savu Cīrul-Vīrulbiedri, Tad uz Rīgu projām iešu, Jaunu dzīves posmu sākšu!» Sekosim tad Odum' gaitām Jaunā gadā, jaunā laimē, Odums liek jums mīļi vēlēt Priekā palaist ziemas svētkus!

RAINIS SEPTIŅI MALĒNIEŠI CEĻOJUMĀ UZ III DZIESMU SVĒTKIEM JOKU STĀSTI OTRĀ DAĻA ODUMS VUCANS OTRREIZ TAISĀS IET PASAULĒ MĀCĪTIES, - TĒVS, MĀTE ATTURA I Odumu māca pašu sevi apzagt, Jaukos svētkus, ziemas svētkus, Nodzēruši, noēduši, Lielo Vucanmāju ļaudis Atkat iet pie sava darba. Odums domā tik uz Rīgu, Netīk viņam māju darbi. Dēlu piesaistīt pie mājas, Māte domā ielūgt viesus. Ciema ļaudis apnikuši, Citu draugu dēlam nava, Ielūgs māte kādus biedrus, Kas bij līdzi mūra muižā! Atnāk mūra muižas draugi, Ēd un dzīro trijas dienas; Tēvam bail no mūrmuižniekiem: «Diezgan dzērāt, ejta mājās!» Labi. Aiziet mūrmuižnieki, - Gudro kādu labu joku, Kā var atriebt Vecvucanam, Izmuļķot vēl Odumdēlu. Naktī atnāk, paņem cūku; Treknāko no Vucankūtīm, Nokrāso ar kvēpiem melnu, Palaiž pagalmā to vaļā. Vecais Vucans padzird troksni, Iznāk lūkot: kas tur notiek? Zagļi tūliņ klāt un jautā: Vai še esot melna cūka? «Melnas cūkas mums še nava,» Atbild Vucans brīnīdamies, - Visi zagļi pārģērbušies, Viens tik tāds, kā bijis ciemā. Tas nu saka? «Vucantēti! Es jau tava dēla biedris, Še no viņciema man sābri Meklē savu melno cūku.» «Jā, mums cūka izbēgusi,» Saka tie, «šo pašu rītu! Vai nau šite ieskrējusi Ļauj mums meklēt tavā sētā!» Meklē cūku. «Kā tad! skaties! Tur jau viņa stāv pie kaudzes!» Nu tie pūlās saķert cūku, Ragavās to dabūt iekšā. Cūku pieveikt nau tik viegli, Iznāk palīgā ij Odums; Sasveicinājas ar biedri, Palīdz cūku dabūt ragūs. Iznāk māte: «Nabadziņi, Cik tas grūt', kad pasprūk cūka!» Beigās cūka ragūs iekšā. Aizbrauc zagļi: «Mācies, Odum!» Otru rītu tēvs iet kūti: «Kur tad mūsu lielā cūka?» Redz, ka rokas visiem kvēpos: Paši sevi apzaguši! II Vēl māca Odumu. Mācības par dārgu. Jāprecas, lai māca sieva. Spļaudās Odumtēvs un māte: «Vēl tie apsmej -. mācies, Odum! Lūk, no mācībām kas iznāk! Cūka beigta! Pietiek mācīt!» Odums smejas: «Brangs bij stiķis! Mācība jau naudu maksā!» Tēvs raud: «Kaut jel izmācītos! Tiktu gudrāks par to cūku!» Tas neilgi, kādu dienu Čigāns iebrauc kaimiņmājās, Lūdz pēc naktsmājas, - tur nelaiž; Čigāns sakās: «Būs tev labi.» Čigāns solās: «Pabarošu; Došu gaļu, goves ādu!» Labi. Kaimiņš solās pretī: «Došu pusstop' brandavīna!» Čigāns teic: «Ko baidies, papiņ?! Es jau biedris Vucandēlam! Reizē bijām mūra muižā.» «Velns rauj tādus!» norūc kaimiņš. Odums nepazīst: «Svešs čigāns!» Čigāns teic: «Es draugs tavs, Bengals!» Odums teic: «Tur bij gan Badžis!» Čigāns teic: «Tas ir mans brālis.» Labi. Paliek čigāns nakti; Naktī nokauj kaimiņgovi; Pārmij ādu, vāra zupu, Rītu aicin' pamieloties: Ēd un dzer, un čigāns skubin': «Ēdi, papiņ, paša pelnīts!» Odumam teic: «Brauc man līdzi!» Māte nelaiž. Čigāns aizbrauc. Rītu kaimiņš saceļ brēku: «Mūsu gotiņa ir zagta! Odumdraugi, tie tie zagļi! Būtu zaguši jel tavu!» Kaimiņš grasās tiesā sūdzēt, Vucantēvs to apmierina: «Āda taču tevim tika! Es tev telīti vēl došu!» Odummāte nobēdājas: «Odum' mācības par dārgām! Lētāk būs, ja mācīs sieva, Laiks ir dēlu apprecināt!» III «Laiks ir dēlu apprecināt!» Saka Vucantēvs un māte: «Kur mēs ņemsim dēlam sievu? Še tik bagātu jau nava.» «Bagātai gan sievai jābūt, Jo mums pamuļķis ir Odums, - Aši iztērēs mums mantu, Sieva lai to satur rokās!» «Lai uz Rēzekni brauc Odums:' Trekna zeme, brangas mājas, Kupli ļaudis, biezi maki, Smagu pūru precēs Odums.» Domāts, darīts. Aizbrauc Odums, Labas mācības dod līdzi: «Skaties pirms, vai nauda ira! Tad tik ņem un precē meitu!» Odums brauc no mājas mājā, Skatās pirms, vai ira nauda? Sētā neredz guļam naudas, Nu - viņš gudris: prasīs tieši. Vienā brangā zemniekmājā Viņam pretī iznāk saimnieks: Odums jautā: «Ir še nauda?» Saimnieks prasa: «Vai tu ubags?» «Nē!» teic Odums, «es ne ubags, Es jau nāku še kā precnieks» Saimnieks teic: «Nu, kad tu precnieks, Vai tad nevajg tev ij meitas?» «Vajga ari,» atbild Odums, «Citād' jau tu nedod naudas.» «Labi, labi,» saka saimnieks, «Kad jau, tad jau! Nāc tik iekšā!» Odums istabā nu gaida, Saimnieks tikmēr iet uz kūti, Kazai ragos uzsien maku, Žvadzot istabā ved kazu. Odums brīnās: «Kas par brūti!» Kamēr brīnās, tamēr kaza Dod ar ragiem Odumiņam Pašā mīkstā vēderiņā. «Nē! » teic Odums, «lai ar paliek! Tāda sieva man par niknu!» Saimnieks smej: «Bet nauda ira, - Ko tad vairāk tevim vajga?» «Vajga vairāk,» atrūc Odums: «Māte grib, lai mana sieva Mācot mani, - lētāk būšot; Lētāk ir, bet sāp nu vēders.» Saimnieks smej: «Lūk, kaza māca, Precēsi, vēl stiprāk mācīs, Cits jau tevi neiemācīs.» Odums teic: «Nē! sāp man vēders.» IV Precnieks Odums pārnāk mājās: Sievas nau, bet caurums kuņģī: Māte vēderu gan aizšuj, Bet vēl sievas nau un nava. Baras Vucantēvs uz māti «Ko tu laidi puiku vienu?! Dosim viņam līdzi svātu - Vīru, kurš ir piedzīvojis.» Nu ar svātu aiziet Odums. Odummāte nobažījas: «Kad tik izietu nu labi! Vajdzēs iepriekš pagavēties!» Odummāte liek nu dēlam Trijas dienas stingri gavēt, Trijas dienas mazgāt muti, Beigās aizdzen vēl uz pirti. Odumam gan nepatika Ne tā lielā gavēšanās, Ne tā ūdens pluncīšanās, - «Lai tad velns rauj precēšanos!» Beigās aizbrauc viņš ar svātu. Brangā pusmuižiņā iebrauc. Pretī iznāk resnis saimnieks, Aicin' iekšā resna māte. Galds ir piekrauts treknām mantām: Tauka gaļa, cepets mērcē, Pil' viss pilnībā un taukos, - Ak, kā Odums klupa klātu! Izgavējies, izbadējies Odums ēd par diviem, trijiem; Svāts ģrūž gan tam dunku sānos, Šim šķiet, ka tas ēst vēl skubin'. Odums steidzas, kozdams, rīdams Desai triepj vēl sviestu virsū, Mērci dzeršus piedzer klātu, Olas rij ar visu čaulu. Saimnieks, saimniece tik brīnās: «Kas tad tas par bada kāsi? Tas jau aprīs visu māju! Ej tu labāk, kur tu nācis!» Svāts no kauna aizbēg projām, Līgava nāk skatīt ērmu. Odums paceļas no galda, Teic: «Tad brangi pieslāģējos!» Odums pārbrauc tēva mājās. Bēdīgs aizbrauc, priecīgs pārbrauc: Tādas precības tam patīk! Tikai tēvs to krietni piekauj: V Rīkste, zirņi un grūta lieta. Jūs jau lasījāt, ka Odums Precībās bij reizi braucis, Līgavu gan nedabūja, Toties kāvienu no tēva. Odums saņem jautru prātu Kāvienu no tēva rokas, Saka: «Precībām nu beigas, Nu es brīvs, uz Rīgu braukšu!» «Velti!» atrūc tēvs ar rīksti; «Precībām tu neizbēgsi; Jāprecas bij manim arī, Tā kā arī vecam tēvam: Tāds mums. paradums ir dzimtā; Vai tu viens tam izbēgt gribi? Nu par tādu bezkaunību Kaušu tevi otru reizi.» To tad tēvs ar izdarīja; Tikai māte sisto vietu Dēlam mīļi apglaudīja, Cūku taukiem iesmērēja. Odums pošas atkal ceļā, Pulka mācību dod līdzi, Svātu dod, dod gardas ēsmas Lai tik nerij līgavmājās. Krietnais pēriens, krietnais ēdiens - Viens ar otru līdzināti: «Bet nu pielūko, ka nerij!» Labi. Odums brauc ar svātu. Svāts teic: «Kas ir balts un apaļš, Nerij to ar visu mizu! Kad es minu tev uz kājas, Tad tu zin', ka diezgan paēsts!» Daudz vēl svāts to ceļā māca. , Nonāk. Uzjem meitu māte. Galdā sakrauj labas mantas, Pirmā bļoda - balti zirņi. Odums runā pamācības: «Kas kā olas balts un apaļš, Nerij vairs ar visu mizu! Vai tur bļodā būtu olas?! Vucanos gan olas lielas, Varbūt citur tās ir mazas?» Sāks nu Odums zirņus mizot, Svātam kauns, bet šis tik mizo! Svāts tam stipri min uz kāju. Odums piepeš' pārstāj ēdot! «Lūdzu!» aicin' meitu māte, Odums zin, ka diezgan paēsts. Svāts nu arī aicin' viņu, Labi! Iekož Odums gaļu, Te tam suns uz kāju uzmin; - Un nu ēšanai ir beigas! Sākto kumosu viņš izspļauj: Meitas māte slienas kājās: «Ko, šis spļaus uz manu galdu?! Lai tāds precnieks iet pie velna!» Odums brauc nu lēni mājās, Vēders sašļucis un dūša: «Lai sev precas, cik tiem gribas, Man tā lieta ir par grūtu.»

RAINIS HUMORS UN SATĪRA LAIKRAKSTOS GUDRAIS TĒVS Iz latīņu valodas Trīs dakteri, trīs juristi Pēc daiļas meitas prec, Trīs gruntnieki, piec' rentnieki Ap viņu apkārt lec. Un rakstnieku, un dzejnieku Ir pagalms pilns kā sēts, Bet laika garu noprot tēvs, Kaut tas jau arī vecs. Viņš meitu uzpircējam dod, Kurš tagad vairāk peļņas rod - CĪŅĀ PAR JAUNO LATVIEŠU VALODU UN LITERATŪRAS FONDU ATGAIŅĀŠANĀS EPIGRAMMAS P a d o m s   ī s t ā   l a i k ā Necel tos, kas snauž: Pār tevi spieķi lauž; Nestāvi augstāk par ikdienas baru: Uz tevi sabrūk visi ar sparu! * L a t v i e š u   H o m ē r s Pats Homērs zākāt uzsāca. Nu, tā tik mums vēl trūka! Kad suns to cūku nerēja, Tad suni rēja cūka. * C i e n. v a l o d n i e k s Jā, dusmas tev, cien. valodniekam, Ka mēs bez tevis tālāk tiekam: Tu protot tikai ābeci, Bet vajga prast ir Ulmani. * S a c e n s ī b a Gan muļķa oda vēstule, «Bez mēra un bez prāta», - Vēl muļķāka tā avīze, Kur viņa nodrukāta. * S a v s t a r p ī g a    p a l ī d z ī b a s    b i e d r ī b a Ēstnesis ar uztrumu Sametušies biedros: Uz reklāmu un blamāžu, - Strādā vienos sviedros. * J a u n a   r o k a s g r ā m a t a   c e ļ o t ā j i e m Pamāca vērsis ar tēvišķu balsi: «Ko lienat Ķīnā, ko Šveicijā? Īsts tautiets aug mucā un tēvijā, Tam ceļa mērķis ir: Bauska un Talsi!» * N e m i r s t ī b a Nu dzejniekos tik vajga cirst No gala, lielākie lai mirst: Kad viņ i   i z m i r u š i   būs, Par   n e m i r s t ī g i e m   slavēs mūs. K l i n k l ā v i ņ š «Kas tur tā raksta: pil tinte un sviedri - ?» «Skat! Nu vairs nepazīst nelaiķi   ' Z v i e d r i' ?» * «Ko viņš tik 'smaidīgi' lamājas?» «Piedega    'L i e l k u n g u   p u s d i e n a s'.» * «Ko viņš tā brēkā: netaupa žokles?» «'Plerkšēja stīgas', neskan tam   'k o k l e s'.» * «Kādēļ viņš   'l a b u s   c i l v ē k u s'    skauda?» «Viņam jau pašam izkrita   'n a u d a'.» * «Kādēļ viņš ķeras  R ū d o l f a m  krūtīs?» «Pats Aleksandra augstumu  'c e ļ a   j ū t ī s'.» * Beigās viņš nāk nu kā   s m a i d o n i s - o d s. Kaut tikai odu neparauj jods! JĀŅA DZIESMA Jānīts nāca par gadskārtu Savus bērnus apraudzīt; Vai tie ēda, vai tie dzēra, Vai Jānīti daudzināja? Līgo! Līgo! Vai Jānīti daudzināja? Līgo! Eda, dzēra šņiku, šņaku, Kas bij alu darījuši; Kas bij tādi mazi sušķi, Nepaēda, nepadzēra. Līgo! Līgo! Nepaēda, nepadzēra. Līgo! Kas Jānīti daudzināja? Zaļumnieki, pīlārnieki. Mazi ļaudis ilgojās Miķelīša maizes rika. Līgo! Līgo! Mikēlīša maizes rika. Līgo! Ej tu tavu līgošanu! Vai mēs to nezinām? Mītaviņā līgodami, Ielīgojām bankrotē. Līgol Līgo! Ielīgojām bankrotē. Līgo! Ko darīja māmuliņa Pērnu garu vasariņu? Vai tā snauda vai sēdēja; Vai tā rūņus izlasīja? Līgo! Līgo! Vai tā rūņus izlasīja? Līgo! Ne tā snauda, ne lasīja: Jaunus kraukļus audzināja, Lai to aci izknābā, Kura nicin' māmuliņu. Līgo! Līgo! Kura nicin' māmuliņu. Līgo! Vai godā, vai glabā Manu rūņu akmenīti? - «Ko, tas ļaužu mānītājs Guļ tumšā patrepē!?» Līgo! Līgo! Guļ tumšā patrepē. Līgo! Vai bij sveiks Pērkoņdēls, Redakcijas dūkulītis? «Kā jau ira, tā jau ira: Cukurkaite, vēdersāpe.» Līgo! Līgo! Cukurkaite, vēdersāpe. Līgo! Ko darīja Klinklāvinš Pērnu garu vasariņu? Vai jau ir uzdzēries Dakterīša godiņā? Līgo! Līgo! Dakterīša godiņā? Līgo! Kur ta nu!? Kur ta nu!? Tādā īsā laiciņā! Vēl jau nau uzrāpies Ne līdz arķidakterim Līgo! Līgo! Ne līdz arķidakterim. Līgo! Sit, Jānīti, vara bungas, Valodniekam reklāmiņu: Re, kur māca ābecīti Kodolīgi, pamatīgi! Līgo! Līgo! Kodolīgi, pamatīgi. Līgo! Jāņu māte sierus sēja, Labi sāļus sasālīja: Tas kāsēja, tas sprauslāja, - Vairāk siera neprasīja. Līgo! Līgo! Vairāk siera neprasīja. Līgo! (IESŪTĪJUMS.)   «Visi tik zina kliegt par grūtiem laikus, nabadzību, sliktiem zirgu zagļiem, tā arī pie mums aizviņnedēļ nozaga... Bet, ko nu par to! Neviens neliekas ievērojam gara nabadzību, kura pie mums izplatās pēdējā laikā vēl lielākā mērā nekā tā naudas nebūšana. Zinības komisijā gan par to tika runāts, bet pie nekāda gala jau netika, jo Trimpus vakars un vispār tā... Mūsu literatūra tukša, «smaidonis» saucas par humoristu, «cienīts valodnieks» nau pazīstams, bet rāj, kad valodu dara kuplāku un bagātāku. Bet vistumšākā laika parādība, kad ēstneša putriņa tiek ik dienas plānāka, bet viņu lietojot tomēr arvien vairāk. Nepieciešami jāizpilda manāms robs un jādibina jauna nodaļa -  g a r a   n a b a d z ī b a s   n o d a ļ a    a r   vairākām «p a n o d a ļ ā m» (šis vārds saubagots iz ēstneša),  kā     v a l o d a s   n a b a d z ī b a s   n o d a ļ a   ar   h u m o r a   u n    s a t ī r a s   n a b a d z ī b a s   p a   n o d a ļ ā m,   kuras jau tagad ar tādām sekmēm jeb seklību pārzina Klinlāviņš jeb nelaiķis ods - smaidonis. Klinklāviņam algas nevajadzētu maksāt, jo viņam pašam jau ir  «Nauda». Ceru, ka mans priekšlikums atradīs vispārīgu piekrišanu jo «es» esmu jau gadiem vispār atzīts kā viens no mūsu nabadzības viskrietnākiem un dziļākiem pētniekiem. Jūsu cienījams kalps un pagasta nabags Nopūtu Mārtiņš, kandidāts uz nabagumāju un garīgu badanāvi.» «DZIĻĀKAJAM PĒTNIEKAM» Ideja esot tev idejas galā; Tomēr bez lamām tu netieci malā! MŪSU «LITERĀRISKIEM DARBINIEKIEM» Kad tikai saule spīd, - Lai ēna tev pakaļ slīd; Kad jūs tik Mūza glauž, - Lai skauž. «A PROPOS!» «Tas Anss Lieventhals», tik gluži nomiris būdams, kā viņš ir, «Dzejas pūrā» (Zvārguļu Edvarda sakārtots) laidis vaļā tādu drusku nesmuku joku. Tur stāv (27. lapp.) melns uz balta: K l i n k l ā v i ņ a m Ej, brālīt, ej, sien savam vēršam Uz ragiem  «n a u d a s»  maciņu; Dzen viņu, lai iet krustām, šķērsām, Un daudz to apbrīnos:  A k,  K l ā v i ņ,  t a v u  g u d r ī b u! «Tādus jokus es pats vis netaisu...» Z o b g a l s. «CIEN. LATVIEŠU VALODNIEKAM» I Latviešu valoda zaļokšņā augā - Ko tu to spied savas «ābeces» žņaugā? Velti to stindzināt nopūlies: - Pāri pār tevī tā tāļāk ies. II Tu esot «cienīts», - var gan būt: Pie «savējie» cienā viegli kļūt; Bet, ka tu vēl būtu «cienījams» Pēc lamām, - tas izklausās neticams. KĀDI RAKSTI IR PRAKTISKI ? Kodolīga zinātnisku apcerējumu virkne Šis jautājums nekad vēl nau «pietiekami» ticis izskaidrots «rakstītājai un lasītājai publikai». Sakot «īstenības izteiksmi», viņam «visliela» nozīme, jo nekad nau lieki «celties pareizi rakstu praktikas apziņā». Pašā pēdējā laikā šim jautājumam bija atkal liels «pievelkams spēks» kad tika rakstīti zinātniski raksti ar praktisku nolūku «Gribot neškobāmu pamatu rakstu praktikai uzcirst», nepastāvot uz savu uzskatu pareizību, bet cienot iegūtus zinību ,grādus, mēs šī jautājuma izskaidrošanas dēļ griežamies pie «cienītā praktiķa», «kurš jau gadiem vispār atzīts kā viens no mūsu praktikas viskrietnākiem un dziļākiem pētniekiem». Mēs uz viņa nešķobāmo veikala prašanu paļaujamies tik droši, ka mums nau jāslēpj viņa vārds aiz kandidāta tituļa. «Arī neminēts viņš ir viegli uzminams, - jo kas ne pazīs ērgli, vai, pareizāki, žīdu, pēc viņa nagiem - un deguna?» Tas ir - «kungs Icigs Mozes», sīkas preces kandidāts, kuram par «pakaļtečiem» ir daudz precības kandidāti. «Kungu Icigu Mozu» mēs uzaicinājām par izskaidrotāju, sevišķi ievērodami «B. V.» 136. num. rakstu par «grāmatu izdošanu un izplatīšanu pie žīdiem», kur teikts, ka «žīdi parādījušies par īsti praktiskiem veikalniekiem arī rakstu ziņā». Mēs bijām «smaidīgi» pārsteigti, kad uz mūsu uzaicinājumu saņēmām no «kunga Iciga Mozes» - «apkārtstāvoši (umsteliend), kā viņš saka, pareizāk: atgriezeniski - kura bija tērpta pantiņos. Šo rakstu nodrukājam nepārgrozītu un, kaut gan neesam vēl izlasījuši, «aizrādām jau tagad uz to kā uz sevišķi ievērojami, skaisti, kodolīgi, lietpratīgi sarakstītu» «un krietni izsadevušos». Z o b g a l s. P i e z ī m e.  «Puspēdiņās»  (« - »)   ieliktos vārdus Zobgala kgs aiz slinkuma nebija pats izrakstījis, bet izgriezis iz «Balt. V-ša» numuriem un ietilpinājis savā rokrakstā. B u r t l i c i s. CIENĪJAME ZOBGAL KUNGE! Es jau sen to rakstam' runge, - Wos de ids sauc fēderštīles, - Nemērc vairs ieks tintesdzīles; Oi, tā vecum! Man werd alt, Nemāk' ābec vairs. Gewalt! I Bet jums, tādem laipnem kungem, Nevar būt bez atbildem: Likse rakstīt utebungem, Savem mazem Jankelem. Tā ir viene gudre Bocher! Kā vin' ar to spalve stocher: Skrīpe, skrāpe, cike, cake - Un tā rakste skrien kā trake. Tur būs liele dzejnieke No tā maze Jankele: Lielāke par Pure Klāve, Kas par seve pase blāve. II Jūs man prase, kāde rakste, Ko ar spalve kopē bakste - Zinātniske, praktiske, Kodolīge, derīge? II (Beigas) Jūs gan, Zobgal kunge, gudre Un ieks rakstīsane mudre, Bet, kas īste, praktiske, To zin Moze, Icige. Tādēļ .labe, ka jūs pase Sūtet, lai pie mane prase. III Kukt a her! Pie rakstu seftes Man betor net lieles kreftes. Tikai rebēm vajge būt; Rakstīt praktiske nau grūt. III (Turpinājums) Oi! es zin, kā taisīt rebes, Pārdot gojem veces drēbes, Konservētes vārdnīces, Vamzes, zeķes, bikses, brunces, Veces rakstes, lupates! Vidvudes un veces plunces Sapērk es auf Okcion, Pārdod muzej Komission: Katre zeke - viene karbe, - Naudes pienāk pilne tarbe; Divas karbes - koke ilkse, Priekē brauk' es peises, silkses, Teic tik, prece senlaike, Tad būs vise praktiske. III (Beigas) Prastes lauku akmenkluces Pārdod es kā sencepuces: Sauc par dārgem rakstu-runem, To kas nederēj' ne sunem. Vajge tik to sefte prast: Zinamkumisije rast. Rune-rakste praktiske, Jo tā ire tautiske. IV Uj! Tā Pēdiņ-Pēdinieke, Tā pie sefte ar nau nieke, Un tā vece Indrike, Tā ir labe praktike! Veceš treifes konverzaces Pārdod tā kā košres maces! Pēdinieke silte drauge Zinībkunge pieglaust rauge; «Silte drauge, labevēle» Pierunā ar mīkste mēle: Zinībkunge vārdnīc nem, Pērk par pēdjem artavem. Tāda sefte lieliske, Tāde rakste praktiske, V Bet jūs prasīset nu mane: Kā ar laikrakst rakstīsane? Kāde rakste praktiske, Zinātniske, tautiske, Kodolīge, derīge? - V (Turpinājums) Sog ich, tagad uzklīduse Liele pulke tā kā muse Tādes laudes - konkurenfes, Kas mums citem noņem rentes; Tāde laune lauze slake, Kas mums rebes nem iz make: A geswollen sollen se werden! Solln lieg'n drei Klafter in Erden! Lai tos jupes zemē rauj i Lai tos visi ķer un kauj! Ui! Ko man tie dare coresst Manes seftes iet kapores! Vine mums ar gaismas svece Vise sirde plēs un ece! Vise baure gudre tike, Rebenieke paliek plike! Apgaismo bez mēre prāte: Neklaus' vairs ne kandidāte! Ui, di sein mešuges, tulles: Grib lai ķer pie zinībkules, Naude dod prieks pekelēm, Ne prieks vecem zekelem! Kad tā rakstnieke ir labe, Vine naude diezgan dabe, - Jo, kas rakste praktiske,, Tam ir pulke kapeike. V (Beigas) Bet, kas rakste prieks mums slikte, Uz tiem «labe porec» pikte, Lai tie skaiste dzejnieke, - Vine mums nau derīge; Lai tie rakste smukes luges - Vine ir un ir mešuges! Tādem vajge virsū brukt, Jo tie vise sein verruckt! Vajge kost un blaut ar lame, Vises dedzināt ar flame! Tāde lame ziniske, Tāde rakste praktiske! VI Tāde rakste kodolīge, Kure koz vai rāde fige; Tāde rakste līste der, Kas kā zirge maktīg sper; Bet tie rakste zinātniske, Kas pie lamem bīstes biske - Rakste īste praktiske, Kure lame lieliske. VII Tāde rakstnieke ar labe, Kā tā cienīt dive dabe: Pats to rakste-denn is git! Cits to rakste - blauj un sit! Dod tik kopkes acht par rinde, Tad vins rakste tev kā skinde! Pulke karbes rīklē grūdem - Bet nu Heine ir bez klūdem! Vēl mēs vairāk samaksājem, Lai to Faušte min zem kājem. Oi tu, Faušte! oi tu, Faušte! Kā es tevim škauste laušte! Bet tik nevar pietikt klāt, - Tas man krenk' bez mēr' un prāt'! Divdab rakste ziniske, Kodolīge praktiske. * Par so liele rakstīsane Jūs ar aizmaksāset mane? Astin kopkes katre rinde, Dos for mir un meinem Kinde! Ja jums vēl kād' vēlēsan, Es jums pakalpose gan! Man visāde sīke prece; Es tā zinam andelvece. Lēgerē man brūtganes, Brūtes, treknes, bagātes; Man ir labe spīkere, Kur var sakraut muzeje; Man ir Indrik bikse poge: Ar nau sviezame pa loge; Man ir izbijuse ode, Kures biski rāve jode; Apskādētes redaktores, Kurem ekšame kapores Vēl to- brange brūkēf var, Kaut ne tiele svēce ar . . . Seid gesind! Jūs Icig Meiske; Mane name ir ieks Beiske. Sīkes preces kandidāte, Lietpratēje aicināte. JAUTĀJUMS PAR RAKSTNIEKU FONDA DIBINAŠANU Kā saskan kopā dzejas vārds un nauda? Vai dzejniekiem no naudas maz ir jauda? Tik studentiņiem vajga naudu dot, Tie prot to ļaudīs laist un novitot. Kāds graudiņš iz pekeles: CĪŅĀ PAR RAKSTNIEKU FONDU Ak, «Māmuliņ», guli tik, guli! Tev graudiņš apsargā kuli. Kad grasās rakstnieki kulē ķert, Viņš gatavs visus gar zemi spert. VECO CIENĪTĀJI I Pēc vecās dzejas tie sēro. Vai tā tiem mīļa? - Tās žēl! Nē, jauno nomākt tie vēro Un slavu tai nenovēt. II Kas miris, to teicam: Ko kaitē vairs tāds? Bet jaunos ar lamām sveicam: Jo bailes māc. III Priekš  v e c i e m  jūs cienību prasāt Un ceļat tos - atklāti; Ko paši vismīļāk jūs lasāt? - Jaunos, bet - slepeni! PATS SAVAS NAUDAS KALĒJS Brāļa naudu apdzēris - Pats sev naudu sakalis; Tik - šī  «Nauda»  nederīga, To jau zina visa Rīga. SLUDINĀJUMI P a r   z i ņ u   r a d i e m,   d r a u g i e m   u n   p a z ī s t a m i e m Es lieldzejnieks un arķidakteris, Sen gadiem nedzeršanu atmetis; Kas mani nedzērušu atradīs, Sev rubli dzeramnaudas izpelnīs. Latviešu labākais dzejnieks, un smaidons. P i e z ī m e: Kam kritis augšā teiktais rubulis, Lai steidzas, kopš to n'esmu nodzēris. Tas pats. NO GARZOBA ORIĢINĀLTAUTAS DZIESMU KAMOLA Šodien notinam sekošas oriģināltautas dziesmas: Pērkoņam pieci dēli, Visi pieci amatnieki, - Tam sestam Pērkoņdēlam Deviņ' amat' - desmits bads. (Ši oriģināltautas dziesma ir lokalizēta.) * Rakstinieki, dziesminieki, Ko jūs naudas kārojat? Klāviņam, tam ir «Nauda», Tik tā pati nederīga. TRĪS PUĶĪTES,  no Garzoba plūktas «tēvijas» ārēs P a r   «T ē v i j a s»   g r a u d u    s a i m n i e c ī b u Moto: Ja ikviens tik zemē sētu... I Ja tu, «tēvij», arī sētu Kādreiz graudu veselu, - Kas zin, - varbūt tu ar spētu Atnest tautai labumu. Gan līdz šim tev nebij graudu - Viens vien  «g r a u d i ņ š   i e k š   p e k e l e s». Bet kas vienmēr gādā naudu: Pelavas un anonses. II B r i e s m a s   n o t i e k  p a s a u l ē . . . ! A. stāsta:  Reiz   'b r i e s m u   s a l a s    m i r o n i s' 'P i e   v e l n a   p u r v ā'   bij aizticis . . .» B:   Tādi brīnumi notiek gan Āfrikā? - A:   Nekā - mūsu mīļā «Tēvijā»! III J a u n s   i z g l ī t ī b a s   a v o t s    «T ē v i j ā» Še laikraksts sniedz praktisku zinību: Viņš pilns ira «briesmu» un «miroņu». Kas viņā izglītību smeļas, Tam visi mati kājās ceļas. BRALĪBAS DZIESMAS  jeb  KLĀVINŠ UN GRAUDEKLIS ROKU ROKĀ N e b e i g u ļ i Viens nebeiguls ap sevi citus vāk, Lai izdabūtu varbūt «dakteri»; Bet,  a k l u  kaut ar simts ir pulcēti, Neviens no visiem  r e d z ī g s  neiznāk. * P r e t  « f o n d u »! Jūs rakstnieku fondu varat gan skaust, Bet rakstniecība - eppur si muove; Tai pretī stājoties, ragus var lauzt - Tā baltiņu vērsis, kā «Tēvijas» gove. * D z ī v o  k ā  b r ā ļ i Viens brālis Rīgā sauc: «Nāc talkā lamāt, grauds!» No Mītavas brālis to sveic, Bet prasa: «Jā, kā tad lai teic?» «Kliedz pakaļ tik to, ko es, - Un: pekeles! pekeles!» * A b i  l a b i,  b ā z  -  p e k e l ē! Viens lielās, - nu ņemšot uz grauda, Un otrs teic: «tad ta man nauda!» Bet par to  g r a u d e ļ a  graudu Var maksāt tik  K l ā v i ņ a  «Naudu». DABISKS IZSKAIDROJUMS B r e n c i s: Tā lieta tiešām ir traka - Ēstnesis simtreiz to pašu saka; Un, ja tu viņu sukā, Ij to viņš pakaļ drukā; Ja  «g r a u d i ņ š»  tā sacīto vēlreiz maļ, Viņš drukā to arī atpakaļ... Nu teic, vai tāds jel maz jēdz? - Ž v i n g u l i s: Jā, - liellops jau atgremot mēdz. PAR TRAKU - T i e s n e s i s: «Kāds tavs amats?» S t r ā d n i e k s: «Kā lai saku: Vasar' mūrnieks, ziemu zaglis.» - T i e s n e s i s: «Jā, bet tas jau ir par traku!» - S t r ā d n i e k s «Lūk, to pašu sen jau saku.» ATSKAŅA JAU PATI SAKA V e c s a u l i e t s: «Mēs labi zinām, kas jūs tādi jaunie! Lūk, atskaņa jau pati saka: ļaunie!» * J a u n s a u l i e t s: «Jā, jūs gan ļauni neesat, nedz jauni, Uz jums tik atskan: veci auni.» ARI STRĀDNIEKI Vai mēs pie darba vāji būtu? Tik roku darbs par rupju mums, par grūtu. Mums taču augstāka ir spēja: Mēs pļaujam tur, kur prastie ara, sēja: DZEJNIEKS AIZ LETES Domas smadzenēs zibeņiem šaudās, Sirds aiz laimības spēcīgāk pukst: Mūza man varenu dzeju čukst - «Jaunskungs, ē, spičku, še kapeika naudas!» ODU SPĒJA Reiz odi, kniši, mušas, blaktis Ar baru lāci apēst draudēja: Gan miegu laupīja tam dažas naktis, Bet - pārāk liels viņš - apēst nespēja. Tik noteica, Ka lāča gaļa neesot garšīga. BALTIEŠIEM Ilgi jūs gulējāt, kungi, vai gadu simtens jau garām, Domājāt: līdzi ar jums latvieši arī vēl guļ. Maldāties, - latvieši modās, kad brīvā tos laida, pie miera; Brīvā tie negāja snaust, īsti tad sākās tiem darbs. Vērīgi skatījās tie, kas notiek viņpusē žogam, Steidzās Eiropai līdz dzimteni izkopt un post: Zemi ar, namus tie ceļ, brauc jūrā, tirgo, krāj mantu, Šlipses un frakas sāk nest, glezno un dzejo, un dej. Jūs tikmēr snaudāt un snaudāt, un atgremu gremojāt klusu, Sešsimti gadu bij grābts, sarausts un sanests, un ēsts. Reizēm tik trūkāties augšā, kad atrauts jums tika kāds kumoss; Zobus tik spējāt tad griezt, kabatā dūres tik kniebt. Būtu jums bijis cik prāta, jūs varējāt redzēt, ka sētā Izauga zaļoksnis zēns, darbā labs palīgs un balsts. Jā, bet jūs mācējāt vien tikai apspiest un turēt to tumsā, Nu ir par vēlu i tas, pats jau viņš logus sev ver; Pats viņš grib sēsties pie galda un paēst, un domāt par sevi, Līdzi ar citiem grib spriest, kopīgi mājas grib kopt. Neveikli ienāk viņš iekšā un netīšām pagrūž jūs sānis - Ko nu tur: prasts jau vēl ir, strādnieks un zemnieks tik vien. Zābaki ož vēl pēc taukiem, kā lāpstas rokas, sēst blakus: Te tad nu atnācām mēs! Tagad jūs uzklausat mūs!» Nesakat: «Ko šis var runāt, jo latviešiem trūkst jau to vārdu.» Lai arī vārdu tam trūkst, rokas viņš palīgā ņems; Runā viņš tiešām vēl klusu, kā iesācējs bailīgi stostās, - Kur gan to mācīties bij, pieteikts bij: muti tur ciet! Totiesu dziedāt viņš prot, pat Seuberlich's netiek tam līdzi, Skaistākas dziesmas nekad Baltijā dziedātas nau. Dziesmas, kā zināt, bez briesmas, viņš labsirdīgs cilvēks un lēnīgs, Tikai, kad takti viņš sit, uzmanat: galdi var lēkt. Ceļaties, kungi, nu augšā, jo gulēt jau nebūs jums miera: Saule jau gabalā stāv, apkārt no darba viss dimd! MODERNU ĢĒNIJU LĪGOJUMS ūt moderns ģēnijs, - ak, kāda laime! Un nu mēs vesela ģēniju saime: Es - ģēnijs, tu - ģēnijs, Anss, Pēters ar- Kas cūkas ganīs? - Lai velns to dar'! * Mēs neesam vairs ar aklību sisti, Mums noslēpums atklāts: mēs simbolisti - Kas simbolists, tūdaļ nāk ģēnijos - švups! Mums ir ar savs ģēnijus ražojošs klubs. * Vai latvjiem bij ģēnijs bez mūsu kluba? Un tagad, lūk, ģēniju vesela guba. Un recepts vienkāršs: tik orģija, Tik sistemātiska dumjība. * Šais gaišajos lielrūpniecības laikos Mēs lielumā ražojam orģijas tvaikos: Viss ir jau reiz teikts, kas labs un cēls, Atgremo tikai, tu ģēnija dēls! * Kam vajadzīgs kas oriģināls tavām dziesmām, No citiem ņem pantus un gleznas bez briesmām; Tik bezkaunības tev daudz vajga būt, - Pats nepūlies, citi priekš tevis lai sūt. * Kurš gan no mums lai vairs dziļumus raktu, Kas zelta grib, lai meklē, kur zagtu; Ne mazāk spīdošs ir zagtais zelts Par to, kas no paša iz zemes celts. * Un svešo zeltu, ko- mēs čiepjam, Mēs izkaļam plānu, par bleķi stiepjam, Jo bleķis jau taisni mums lieti der, Tie zelta gabali pārāk sver. * Jā, agrāk dzejniekiem lielas bij skumjas, Vai ideja augsta, vai domas nau dumjas? - Kam ideju, domu? - Tik dumjībā Mēs jūtamies dzejiskā sajūsmā. * Kad orģija ieņēma idejas vietu, Sajūsmu deva un dūšu kā mietu: - Cik lieli mēs tikām un laimīgi, Cik brīvi - no darba, mēs ģēniji! * Vai nu savas dzejas gan iesim vairs vīlēt Vai pantos un atskaņās teicienus spīlēt?! Krauj vārdus kā salmus, - ja nepietiek, Saucamās zīmes un punktiņus liek. * Kam vajadzīgs mums vairs rituma rituls, Kad tā jau mums piekrīt dzejnieka tituls? Kam gramatika, kam loģika? Kad orģija uzvar un dumjība! * Vēl vecajam Vāgnerim uznāca trīsa, Ka māksla gara, bet dzīve tik īsa: Mēs gudrāki: mākslas mums nau nemaz, Jo vairāk mums laika priekš orģijas. * Kas dzejo, ka vārdos ne prāts nau, ne sakars, Tas moderns ģēnijs, tas dzejas makars, Un to, kas slavē šo virekli, To saucam par titānu - kritiķi. * Kas raksta, ka saprot to lielais pūlis, Tas ģēnijs nau, tas ir prasts ķūlis, - Tad īsti mēs orģiju titāni, Kad buldurējam kā tītari. * Tā jūsmās mums mutes skan dienām cauri, Skan ausis, skan dvēsles un tukšie pauri, - Mēs skanoši zvārguļi, dimdošs varš, Mēs skanam - lai ārā sev plosās vai karš. * Lai dzejojam tad, nu lai dzeram tik, dzeram, Pēc spirta grādiem dzejoļus sveram, Mums šņaba mēriņš ir pantu mērs, Zaļš dzēruma velniņš mums ģerboņa zvērs, PĒRKOŅA CEĻOJUMS Fragments no komiska epa Jau krēsla sāka nolaisties. Pusguļu uz galda uzkāries, Starp kājām krēslu, starp rokām galvu; Sēd dzejnieks un bēdīgs grauž savu spalvu. Grauž spalvu, kā sili grauž kumeļi, - Iz spalvas sūc spēku un dzejoli, Ko sirdis aizgrābt, ko pacilāt prātus; ēstgribā reizēm grauž spalvas kātus. Bet tas ir reti; jo pārtikas, Kā siļķes un melnmaizes garozas, Var nopelnīt allaž, - bet, zināms, kas šķērdē, Ēd trīsreiz dienā, - to vecums pēc mērdē. Ir caura dzejnieka elkone, Šai pēdā kurpe, tai - tupele: Šāds saskaņas trūkums tam maz dara bēdas, Kad saskan un atskan tik pantmēra pēdas. Gan pastaigāt jaunglītos apģērbos Un smalki ēst, padzert tam patiktos, Kā dzejniekiem pieder, - pats Poruks to saka. - Bet kurš nu to negrib - tā pasaule traka. Ne bagātnieks vien grib, kam liktens Tā likts, Pats prastākais kalps grib, ja nedod, ir pikts. Pēc tā visi plēšas: kā taukāki ēstu, Kā miesīgas slāpes vissaldāki dzēstu. Ne katrs tiek klāt, - vai tādēļ jau gaust? Bet dzejniekam mērķus būs augstāki spraust: Par neēdušiem viņš skaisti var skundīt, Tiem vēsti par nākotnes ēšanu jundīt: Un ziemu: jo aukstāk sals, drebuļos, Jo karstāk tas vasaru iztēlos; Jo tukšāks vēders, jo glašākās rīmēs Viņš pilnību dziedās, jo plastiskāk zīmēs. II Uzreiz no briesmīga trieciena Kā pacēlās sa maz-māzmājiņa, Kā vecīte bailēs tā apmetās tupu; Es pats ar visu galdu klupu. Uz mani kas uzgrūdās neganti, Es jutu ko aukstu gar apkakli, Man nelabi tapa: Ak debess spēki! Nu tiešām grābj cenzors! Vai, mani grēki! Ak, bailīgs ir latviešu dziesminieks. Cik pantu, tik grēku, kā kartavnieks, Ka cenzors izlaiž, to uradnieks vajā, Un kritiķis ,beigās, vai tas gan paijā? - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - RAINIS VIRPUĻI «VIRPULIS». 1907.G. EPIGRAMMAS IDEJAS UN GALVAS Ak, varmākas nopļaut sataisās Iz mūsu galvām tās idejas, Kas šķiet tiem pārāk brīvas, plašas. Nē, draugs, no tā nau jābaidās, Tie zin, ka idejas mūžīgas, Bet nopļaut grib tie mūsu galvas pašas. *  *  * MŪSU ZELTA VALŪTA Runāt ir sudrabs, klusēt ir zelts. Ne velti mums runas aizliegums celts - Tā mūsu īstā zelta valūta, Viss cits ir no nedroša papīra. *  *  * JOKS UN SPOKS K a p i t ā l i s t a   j o k s Teic veca paruņa: «Nau darbs par kaunu,» Bet kuponu griešana Paties' nau par ļaunu. K a p i t ā l i s t a   s p o k s Bet valsts rente krīt un krīt, Diez vai ko vērts būs vēl rīt? Vai aizņēmumu dabūs maz jaunu? Tev kuponu griešana būs gan par ļaunu: *  *  * ZIŅOJUMS NO LAUKIEM Viens lielskungs nomiris: Liels laužu labdaris. - Ko labu viņš ir darījis? Ko? Viņš ir -   a g r i   nomiris. *  *  * VISPIRMS AKCĪZE Tu tabakas dūmus labprāt od, - Pirms iesmēķē, draudziņ, akcīzi dod! * Tu kociņus lieto, ko pīpīti degt, Pirms akcīzes nodokli būs tev segt. * Tu sievišķiem gribi liķieri sniegt, Dod akcīzi - prieku tad nevar tev liegt. *  *  * PRET SAULI Aizvien rēja suņi pret mēnesi - Tādi jau suņiem tie tikumi. Nu dibina viņi laikrakstu. Ne pret mēnesi vien, bet pret - sauli, Tā! tā! - Dabūs saules dūrienu, Un laukā balēs viņu kauli. *  *  * KLUSĒŠANA GRŪTĀKĀ MĀKSLA Tie prasa vienmēr runas brīvību - Vai prot, kur vajadzīgs, klusu ciešanu? Reiz ļāva runāt - un? ņēmās par visu triekt, Ka tūdaļ vajadzēja runas liegt. *  *  * PIEMIŅAS IZ VECAS DZILSMU GRĀMATAS I G a n s   g a u ž a s   p a r   s a v u    g a n ā m o   p u l k u Ciekkārt mēs kopā nākam Un vārdus runāt sākam, Sirds man jau drebin dreb: Jo viņa zob' un mēle Ir pātag', īlens, dēle; Viņš manu sird' kā grebin greb. II T ā r p i   u z   k u n g i e m Kam tu, cilvēks, tad tā dauzies? Pīslīt, kam tu pīšļus dar'? It kā traks uz citiem lauzies, Ka tev' vairs ne valdīt var? Tārpu barība tu es', Glāze tavu ģīmi nes, Gan tie tārpi tevi zemos, Kad tie tavas miesas gremos. *  *  * TAUTAS AIZSTĀVIS GROSVALDS Grosvalds, mūsu tautas aizstāvis, Praulienas muižu ieguvis, Algu pēc nopelna saņēmis: Būs tautas aizstāvim sējumi tauki, Jo tautas asinīm aplieti lauki. *  *  * TAUTAS AIZSTĀVIS OZOLIŅŠ Par Ozoliņu ne čiku, ne grabu, Nedzird ne ļaunu vārdu, ne labu: Vai viņš par tautu stāvējis, Vai tikai dūšīgi - sēdējis Un galā bez pretrunas aizgājis - Mūsu aizstāvis? *  *  * TAUTAS AIZSTĀVIS ČAKSTE Lai domē kādi jautājumi ir, Vispirms ir svarīgākais jāizšķir: Ja tauta grib, lai es to aizstāvu, Lai dod man palabāku samaksu! Par nieka desmit rubļiem katru dien' Tur nevar runāt, var tik klusēt vien; Ja dome tik vien maksāt mēdz, Tad manis pēc lai to ar slēdz. *  *  * PRIEKŠLIKUMS PAR DĀVANU MŪSU TAUTAS AIZSTĀVJIEM Kad domniekus martā atkal uz sēdi sauks, Man šķiet, tiem līdzi jādod kas jauks: Kā būtu - goda bikses no tērauda, Lai lielu sēdēšanu iztura Un nejūt, kā tos kājām paspārda? *  *  * REFORMA Viens jautājums aizvien man licies grūts: Par ko gan ordeņus mēdz kārt uz krūts? Tos dabūt mēdz par ilgu dienestu, Kas izsēdējis biksēs caurumu. Tad taču praktiskāk un gudrāk šķietas, Ja kārtu ordeņus uz izsēdētās vietas. *  *  * SARUNAS STARP MĀJU ĪPAŠNIEKU LIELBERĢI UN ĪRNIEKU MAZCINĪTI I L i e l b e r ģ i s.   Es sak', es sak' - M a z c i n ī t s.   Jā, kungs, jums taisnība. L i e L b e r ģ i s.   Tur nu viņi brēc iekš sav' buntavniek' avīzes, kuras neviens godīg' cilvēk' nelas', kka ķēķu slēdz ciet iekš Krievij', kur ļaudīm bads, un grib, lai Rīgā tais' ķēķus, kur strādniekiem nau darba. M a z c i n ī t s.   Jā, vai tu redz! Kas tad no tādiēm ķēķiem būs, ne tur var paēst, ne ko. L i e l b e r ģ i s.   Ak, ko nu jūs zināt, Mazcinīt, bet es sak', tur tik viņi sanāk kopā un musina uz dump' un streiko; lai nu pabado, kad grib streiku. M a z c i n ī t s.   Jā, kungs, jums taisnība, kad nau darba, tad streiko un bado. L i e l b e r ģ i s.   Un es sak', vai tur ir cilvēk' prāts celt brēk' iekš avīz' un darīt nepatikšanas mums, lbdomātāj' pilsoņiem-? bada ķēķus neslēgt cieti, bet taisīt vaļā! -Jā, es prasu, vai bads vai nau bads? Kad bads, tad bads, un tad nau nekāda ēšana. M a z c i n ī t s.   Jā, jā kungs, to jau pie mums, nabaga ļaudīm, sauc par badu, kad nau, ko ēst. L i e l b e r ģ i s.   Es sak', es sak', tās avīzes! II L i e l b e r ģ i s.   Es sak', es sak'! M a z c i n ī t s.   Jā, jā, kungs, jums taisnība. L i e l b e r ģ i s.   Tur atkal iekš manu lapu raksta, ka viņi aplaupījuši vakar vienu monopolbūde - M a z c i n ī t s.   Tā, kungs, uz tām jau viņi gan. L i e l b e r ģ i s.   Nu, aplaupījuš', aplaupījuš', tā jau viņu nodarbošan'- M a z c i n ī t s.   Kā tad, kungs, lai jau nu būtu, sak, kurš tad savā mūžā nau to pašu darījis - L i e l b e r ģ i s.   Ak, ko nu jūs zināt, Mazcinīt, - bet es sak', te atkat parādās iekš diengaismas viņu neprātība un trakums; te stāv iekš ceitung, ka viņi vis' butel' sasituš' ar koku un izlējuš' to šnaps! M a z c i n ī t s.   Ak tu dieviņ, to dārgo slapjumiņu! L i e l b e r ģ i s.   Un es sak', vai tā nau zīme no Degeneration? kā nejēdzīgs lops, cūka, pats negrib dzert un citam nevēl, apgāž silīt' ar kāj'. Būtu paņēmis katrs sev butelīt' un krietni piedzēruš'; būtu tad viņus varējuš' ātrāk saķert, bet ko nu tā! Negribēj' paši dzert, būt' atstājuš' gordovojīšiem vai zaldāteliņiem - M a z c i n ī t s.    Jā, jā, kungs, te ir mēs, mazie brāļi, ne paost nedabūjām. L i e l b e r ģ i s.   Un tā nu esot pie viņ' tā jaunā strāva, ka šnab' izlej! M a z c i n ī t s.   Jā, jā, kungs. L i e l b e r ģ i s.   Es sak', es sak'! *  *  * CENZŪRA BRĪVĪBA Noklausīta saruna L a s ī t ā j s.   Vai jums nau tagad garš laiks, cenzora kungs? C e n z o r s.   Es jūs nesaprotu. L a s ī t ā j s.   Jūs tagad taču neesat vairs pirmais literatūras lasītājs un krējuma nosmēlējs kopš 17.oktobrī pasludinātās brīvības. C e n z o r s.   Es redzu, še ir liels pārpratums: jums ir gluži aplams uzskats uz cenzūras brīvību; tā taču nevar neko citu nozīmēt kā cenzora, t. i., manu brīvību strīpot, ko es gribu, bez kādiem ierobežojumiem no priekšniecības cirkulāru puses. L a s ī t ā j s.   Jā, bet 17. oktobris - -? C e n z o r s.   17. oktobris, kā jums jāzina, ir brīnumu diena; brīnums tanī dienā ir noticis reiz nu atkal. Jūs jau priecājaties, ka nu pasludināta brīvība «noziedzīgiem uzņēmumiem» un varēs brīvi satricināt pamatus, - bet notika brīnums, jūs pievilti savās cerībās, jo brīvība ir dota kārtības un pamatu uzturēšanai un noziedzīgu nolūku iznīdēšanai! Ievērojat to labi, ka burvju grāmatā par laimīgām un nelaimīgām dienām - 17. oktobra diena ir iezīmēta par to, kurā velns tika nosviests no debesīm! Un velns ir dumpis. L a s ī t ā j s.   Tā, tā - bet, kad nu velns nosviests no debesīm, tad viņš laikam uzkritis uz zemi un staigā apkārt kā rūkdams lauva, meklēdams, kuru... C e n z o r s (bailīgi apkārt skatīdamies).   No dieva puses, nerunājat tā -! L a s ī t ā j s.   Bet tie taču skaidri dieva vārdi iz bībeles! C e n z o r s (steigdamies prom).   Man brīv visu strīpot, cenzūras brīvība - man jāsteidzas pie darba. L a s ī t ā j s.   Vēl vienu vārdu - kur tad jūs ņēmāt, ko strīpot? Neviens jau vairs nedod jums cenzēt! C e n z o r s.   Lai nedod! Es pats nopērku pa avīžu numuram un strīpoju, ka zils tiek priekš acīm. L a s ī t ā j s.   Vai tad nestrīpojat vairs ar sarkanu? C e n z o r s   (atmet ar roku aizsteigdamies). * * * PAMĀCĪBA AR MĪLESTĪBU Mīļie bērni, metat grēkus, Nedzenaties pēc tā jauna! Dzīties, domāt - sagrauž spēkus, Kādēļ domāt? - tas no ļauna. Teikts jums: grēcnieki ir liesi, Novārguši, panīkuši, Bet, kas taisni, tie patiesi Tauki miesās, pārtikuši. Glīti ģērbies, smaidiem vaigā - Tā iet taisnais dzīves taku, Drūms un niknis grēcnieks staigā, Skrandās nabadzības smaku. *  *  * Melnais cirkulārs.                                                                                                                                      Gluži slepeni! VISIEM KĀRTĪBAS NODIBINĀTĀJIEM Visiem nodaļu priekšniekiem un viņu pakaļniekiem, visiem jaunākiem un vecākiem palīgiem un palīgu palīgiem, visiem goda un negoda kārtībniekiem, visiem brīvprātīgiem un amata spiegiem un tiem - kas grib pa tādiem tikt, visiem vecākiem pagasta vecākiem, kas nosēdināti atkal amatā, visiem zelbstšuceriem un mūsu sirdij iemīļotai melnai sotņai, un komorrai 1īdz ar visiem atpakaļrāpuļu laikrakstiem: Par visām lietām gods debesīm un kungiem virs zemes, kas tik raženi veicinājuši mūsu labo lietu pie nemiernieku apkaušanas, dedzināšanas, kapāšanas, kāršanas, mocīšanas un visādas iznīdēšaņas bez visas liekas žēlastības un nevīrišķas mīkstmiesības! Sitat un kaujat  joprojām visus atkritējus no dieva priekšniecības, kam tā vara dota. Bet mēs esam ievērojuši, ka jūsu svētīgā darbā cēlušies traucēkļi un kavēkļi, kas, nāk visvairāk no kopīga plāna trūkuma un nezināšanas, ko ieskatīt par nemiernieku un kaujamu un no kadām zīmēm pazīt augšminētos nemierniekus. Tādi kavēkļi parādījušies, vienkārt, iekš tā, ka tikuši sakauti un iznīdēti arī tādi, kas pieder pie mūsējiem; tomēr te jāatzīst, ka slavējama ir kāvēju centība un ka neviens nedrīkst ņemt to laukā, ja viņš aiz pārskatīšanās dabūjis pērienu vai lodi, jo mērķis bijis cēls: tēvijas glābšana. Bet diemžēl jāsaka, ka kavēkļi, otrkārt, parādījušies arī iekš tā, ka daži, kas saucas par melno sotņu un tēvijas glābējiem, aiz muļķības vai ļaunprātības palaiduši dažus nemierniekus ar neievērojamu pērienu un locekļu maitāšanu: tas ne vien kavē mūsu darbības robežu pienācīgo izplatīšanos, bet var arī nest samaitāšanu mūsu pašu rindās. Un ir dažas vietās, kā, piemēram, Talsos, šai ziņā izstrādāti ievērojami nosacījumi, bet diemžēl tie nākuši mūsu pretinieku avīzes «Pēt. Atbalss» rokās, kur tikuši izsmieti, un caur to nemiernieki ir brīdināti. Dažās vietās atkal pat tik atklāti demonstratīvas nemiera zīmes kā - basas kājas, kuras jau pašas prasās uz iepēršanu, netiek pienācīgi ievērotas, un tā tiek mulsināta mūsu melnās sotņas skaidrā apziņa. Citur, it īpaši uz laukiem, melnā sotņa par mērauklu ņēmusi «D. Z.» un viņas latviskā izdevuma, t. i., «Rīgas Avīzes», aizrādījumus; bet, cik nešaubāmi melna arī ir viņu apziņa, tomēr tās ir vienpusīgi tautiskas un cenšas tikai pēc latviešu izkaušanas, blakus ieteikdamas arī žīdu piekaušanu laika kavēklim. Mēs, netautiskā melnā sotņa, nevaram padoties tādai tautiskai vienpusībai un sašaurināt mūsu darbību: mūsu valstī ir 27 tautības un visas kaujamas vienlīdzīgi, ja viņās parādās nemiera gars, atstājot priekšrocību valdošai tautai tur, kur viņa nometināta. Dažās vietās arī uradņiki un citi zemāki ļaudis atsacījušies no nemiernieku, kā sociālistu, kaušanas, aizbildinādamies ar nezināšanu, ko nozīmē sociālisti, bet aizmirsdami, ka ar likuma nezināšanu neviens nevar aizbildināties. Lai visur šādus kavēkļus novērstu un ievestu vairāk vienības mūsu darbībā, tad mēs sastādījām še pielikto, listi par nemiernieku, sociālistu un citu noziedznieku pazīšanas zīmēm līdz ar piekodinājumu kaut visus, pie kā tādas zīmes tiks ievērotas. L i s t e: par nemiernieku, sociālistu u.c. noziedznieku zīmēm l) S a r k a n a   k r ā s a   visādos veidos un nokrāsās aizrāda uz piederību pie nemierniekiem. Sevišķa vērība jāpiegriež sarkaniem krekliem, šlipsēm, kaklautiņiem, bantītēm skolnieču bizēs, puķēm utt. a) P i e z ī m e   pie piez. I. Sarkani apakšsvārki ir līdzīgi noziedzīgi, un īsts tēvijas mīlētājs un melnsotnieks nekautrēsies pārmeklēt ikkatru sievieti pēc šīm noziedzības zīmēm. b) P i e z ī m e   pie piez. I. Līdz jaunu nolikumu izdošanai, pagaidām uz sevišķu lūgumu par to, uzticamiem zemniekiem - gruntniekiem no vietējās priekšniecības tiek atļauts turēt gaiļus ar sarkanām sekstēm, vajadzības gadījumā pat govis un zirgus ar sarkanu spalvu. Kas nau izņēmis sevišķu atļaujas zīmi, tam visi minētie kustoņi ar nozieguma zīmēm, lai tie nesaceltu uztraukumu vietējos iedzīvotājos un neizplatītu kaitīgu garu, tiek atņemti un nodoti stražņikiem un dragūņiem priekš iznīcināšanas caur nokaušanu, svilināšanu lēnā ugunī, cepšanu un apēšanu. 2) Z i l a   k r ā s a   pati par sevi nau tik noziedzīga, bet viņa top par tādu, kad parādās kreklos, tādēļ visi zilkrekļi kaujami. P i e z ī m e.   Ja tiek pieķerta persona, kurai nobālējis zils kreklis, tad tāda piekaujama jo vairāk par mēģinājumu noslēpt un izdzēst nozieguma pēdas. Līdz ar šo bālējušā krekla nēsātāju uzmeklējama un piekaujama arī persona, kas bijusi piepalīdzīga pie krekla ziluma nodzīšanas caur mazgāšanu. 3) P l a t m a l e s   a r   p l a t ā m   m a l ā m    kā noderīgas noslēptuves noziedzīgiem skatieniem un nemierīgai sirdsapziņai ir noziedzīgas, un viņu nēsātāji kaujami. Kur ādas tiek pieķertas, tās noraujamas, vajadzības gadījumā līdz ar iekšā tilpjošām galvām, bet, kur tas nebūtu izdarāms, tur dodams nopietns brīdinājums. P i e z ī m e.   Dāmām atļauta cepuru nēsāšana, ķēkšām turpretim tāda ālēšanās noliedzama. 4)S t a i g ā š a n a   b a s ā m   k ā j ā m   norāda vai nu uz likumā noteiktu kāju apmundierošanās veida ļaunprātīgu nicināšanu, vai uz noteiktas, pēc takses pienācīgas zābaku naudas neievērošanu tēvijas rūpniecības pabalstīšanas labad, aizbildinoties ar maksātnespējību. Abi apstākļi ir noziedzīgi, un pēdējais ir pielīdzināms ļaunprātīgam bankrotam, bet sodāms ar piekaušanu. (Salīdz. noteikumus, pēc kuriem ar nabadzību nevar aizbildināt noziegumus.) 5) S t a i g ā š a n a   a r   s a p l ī s u š i e m   z ā b a k i e m   tāpat aizliedzama. Kas pie tā tiek pieķerts, no tā piedzenama caur kabatu tūlītēju izkratīšanu divkārtīga summa priekš zābaku un pieklājīga apģērba iegādāšanas. Piedzītā nauda nāk par labu pieķērējam un izmeklētājam. P i e z ī m e.  Ja noziedznieks ar šādu sodu nepaliktu mierā, tad viņš piekaujams apelācijas (sic? red.) ceļā. (Šāda apelācija mums izliekas nesaprotama? red.) 6) P u l k s t e ņ u   n ē s ā š a n a   pati par sevi ir miermīlības un labdomības zīme, bet, kur tā tiek lietota, lai noziedznieka pazīšanu apgrūtinātu, tur noziedznieks smagi piekaujams, un, ja pulkstenis ir no zelta, tad tas atņemams priekš pārliecināšanās par zelta vērtību un provi; kas no mazvērtīga metāla, tur tāda pulksteņa īpašnieks kratītāja mānīšanas dēļ piekaujams vēlreiz. 3) G a r i   m a t i   piesavināti tai šķirai; kurai pēc likuma īss padoms; kas, ļaunprātīgs un gudrs būdams, slēpjas aiz īsa padoma zīmes, tas sodāms pēc mūsu likuma ar matu izplēšanu un nodošanu tiesai. 8) Kas visādai priekšniecībai pēc iespējas neatdod godu, tas sodāms. 9) Visi, kas izliekas aizdomīgi, tūdaļ sodāmi. 10) Lai neceltos pārpratumi, kas ļautu izvairīties no soda noziedzniekiem, tad sods paātrinātā kārtā izpildāms iepriekš un tādā veidā, ka tiek atņemta lieka prāvošanās un sūdzības kāre. Tāpat jārīkojas šaubu gadījumos un - kad no līdzvainīgā tiek pienestas skaidras nevainības zīmes. P i e z ī m e.   Nau pielaižama aizbildināšanās ar to, ka, pieturoties visā stingrībā pie šiem noteikumiem, būtu jākauj visi vietējie iedzīvotāji bez izņēmuma, jo tāds, apstāklis norāda taisni uz vispārēja nemiera sagatavošanu un uz nepieciešamu vajadzību spert neatlaidīgi visstingrākos soļus. *  *  * ASINS VĀRDI Mūsu tautas garamantu krajēji ir sakrājuši iz tautas mutes pulka senu burvības vārdu, starp tiem tā sauktos asins vārdus, kuri viņos tumšos māņticības laikos tautai noderēja, kad vajadzēja apturēt asins tecēšanu. Tagadējos gaišajos izglītības laikos tādi asins apturēšanas vārdi, protams, izrādījās par nevajadzīgiem, jo kas tad caur tādu asins apturēšanu tiek panākts? Vienīgi tas, ka apturētās, kaitīgās asinis saģiftē ar nemieru visu miesu. Un miers mūsu izglītības laikos atzīts par visaugstāko. Tas panākams tikai caur asins nolaišanu. Tādēļ še sakrāti moderni asins vārdi, tādi, kas neaptura, bet veicina kaitīgas asins notecēšanu; protams, ka šādi vārdi nau krāti iz vienkāršās tautas mutes, bet iz labākām aprindām. Šis krājums ir tikai mazs mēģinājums, jo ir diezgan daudz grūtību, - vispirms jau tā, ka liela daļa asins laidēju daudz nevārdo, bet dara tik savu darbu un tad arī pašam krājējam var gadīties... Tādi noklausītie asins vārdi būtu sekošie: Kaut visiem romiešiem būtu viens kakls, ka es to varētu nocirst ar vienu cirtienu. C ē z a r s   K a l i g u l a Neuztraucaties par brēkšanu, senatori, tur es lieku tikai pārmācīt ar zobenu 5000 noziedzniekus. D i k t a t o r s   S u l l a   L a i m ī g a i Žīds jāsadedzina. P a t r i a r h s (Natanā) Gaisā nešaut, patronas nežēlot! Ģ e n e r ā l i s   T r e p o v s. Muižnieki, nešaujat zaķus! jums ir cēlāks medījums - zemnieki! K ā d a   b a r o n e s e. Dur ribās, tur vairāk sāp! B a r o n s   R e k e. Kas tā par nemieru apspiešanu, kad kritusi tikai kāda vecene un pāris bērnu?! G u b e r n a t o r s. Es neapgrūtināšu valdību ar gūstekņu pievietošanas pūlēm, - gūstekņu nebūs. K ā d s   k a r a v a d o n s   B a l t i j ā. Nrr, ņrr, ņrr! Č e r k e s i   u n   a s i n s   s u ņ i. *  *  * ĢEOGRĀFISKI NOSAUKUMI ar klāt piekārtām atskaņām labākas atmiņas dēļ Pēterburga - Janvāra dienu  a s i n s   u r g a. * Maskava - Kur teic Dubasovs: par   m a z   k a v a: * Varšava - Kur karaspēks, cik   v a r,   š ā v a. * Odesa - Tur dumpi ar asinīm   n o d z ē s a. * Lodze - Pirmā pacēlās nemiera   o d z e. * Kišiņeva - Pirmā pogroma piemēru   d e v a. * Bjelostoka - Zvēriskākā pogroma   m o k a. * Valka - Kur ļaudis cirsti kā   m a l k a. * Rauna - Dievgalds ubagiem bij no   ļ a u n a. * Cēsis - Kur niedrājs ozolus   p l ē s i s. * Sodi - Atnesa noziedzniekiem  l o d i. * Jelgava - Kara stāvokli dumpja dēļ g a v a. * Talsi - Par tavu postu raudam ar   b a l s i. * Piebalgas skola - Varmākam mācību deva uz   s o l a. * Tukums - Pirmoreiz redzēts naidnieku   m u k u m s. *  *  * BENDE DEIBLERS UN VIŅA NĀKOTNES PLĀNI Avīzes ziņo, ka 27 jūl. a. c. Parīzes tautas vietnieku nama budžeta komisija izdzēsusi budžetā izdevumus par bendi, gribēdama aizrādīt Liz nāves soda atcelšanas nepieciešamību- Caur to valstis ik gadus ietaupīs 27 000 franku. Bende Deiblera kgs līdz ar saviem palīgiem būs drīz spiests meklēt citur peļņu caur savu roku darbu. Kā dzird, tad viņš nebūt neesot noskumis, ka nedabūšot vairs frančus priekš nobendēšanas: viņš nebūt neesot šovinists - pārspīlēts franču patriots uz labprāt nokapāšot galvas arī citu tautību locekļiem. Daži avīžnieki - vācieši pat apgalvo, ka viņš savos sirds dziļumos palicis vēl aizvien vāciets un kapājis labprāt franču galvas, jo tās piederējušas vācu «Erbfeind», dzimtam ienaidniekam. Laikam uz šo pēdējo pārliecību pamatojas arī baumas, ka baltieši cerot slaveno bendi un tautieti iegūt savā dienestā, jo viņiem esot tāpat jāapkaro dzimts ienaidnieks savā «Heimatschollē». - Tomēr Deiblera kandidatūrai še neesot pārāk labas cerības, jo pašu baltiešu aprindās pret to cēlusies zināma kurnēšana; to uzskatot kā neuzticības zīmi pret vietējiem spēkiem, kuri praktikā jau labi iestrādājušies un no kuriem daži pāris gados varot uzrādīt vēl lielāku skaitu praktisku operāciju nekā Deiblers pa visu savu mūžu. Mākslas ziņā Deiblers varbūt esot pārāks, bet jāievērojot, ka Baltijā esot darīšanas ar vienkāršiem, rupjiem zemniekiem un tautas skolotājiem, kuri nebūt neprasot lielas mākslas pie viņu apkalpošanas pēdējā ceļā; vismaz sūdzības no notiesātiem nekādas neesot dzirdētas. No otras puses, atkal runā, ka pats Deiblers nebūt nekārojot stāties baltiešu dienestā; baltieši negribot algu izmaksāt skaidrā naudā, bet lai Deiblers pats to piedzenot no notiesātiem. Deiblers turpretim dabūjis piedāvājumus, kuri tiešām karaliski, no citas puses. Tur viņam pat nebūšot jānes savā ziņā nepatīkamais bendes vārds, bet viņš varēšot saukties pēc patikšanas - par direktoru, apgabala pārvaldnieku, ministri utt. *  *  * PASKAIDROJUMS MEDĪBU DRAUGIEM (Mednieku kalendra labākas saprašanas dēļ) Kāds medību draugs raksta sekošas rindiņas, kuras viņš esot iesūtījis baltiešu kārtības draugu avīzēm, tās atstājušas viņas neievērotas, jo lieta esot pati par sevi saprotama. Mums tomēr likās, ka dažām aprindām tāds uzskats uz lietu, kāds izteikts paskaidrojumā, radīsies svešāds, un tādēļ mēs to še nodrukājam: Daudzi «augsto medību» mīļotāji, kuri nenododas «nevainīgiem» zaķīšiem un irbītēm, bet ar plēsīgiem zvēriem, ļaujas sev laupīt mednieku prieku un veselīgu kustēšanos caur medību likumu pārāk bailīgu un šaursirdīgu iztulkošanu: Medību likumi - tā Kurzemē, kā Vidzemē - zināmos laikos gan aizliedz medības uz «zemiem radījumiem» - t. s. nevainīgiem lopiņiem (kaut gan patiesībā viņi visi vainīgi), bet šāds aizliegums nebūt nav spēkā priekš plēsīgiem un «vainīgiem» kustoņiem, kā vilkiem, lāčiem, lapsām, mežabrāļiem, revolucionāriem, izbēgušiem skolotājiem un vispāri zemniekiem, kuri kārtīgi nemaksā savas nodošanas medības zīmju īpašniekiem jeb baroniem. Tos var šaut katrā laikā un vietā, kad tikai sastop. Un visas grūtības še nepastāv likuma nosacījumos, kuri ir dažādi, un papildinājumos, bet taisni šinī sastapšanā un rokā dabūšanā. Jo visi šie plēsīgie kustoņi ir spītīgas dabas un turas pretī, jā, nereti pat paši uzbrūk. Uz dažu sugu iznīcināšanu ir izsolītas godalgas, no dažām par pierādījumu jāpienes nogrieztas ausis vai ragi, - no pēdēji minētām sugām tas nau vajadzīgs, un prēmija tiek izmaksāta, kad pienes tikai nošautā pasi vai citu personības apliecību. Kas zīmējas uz medību ērtību, tad jāsaka, ka mežabrāļi vislabāk šaujami ziemā, kad tie nedabon paslēptuves un barības un reizēm nāk paši no mežiem laukā un dodas medniekiem rokās, tad viņi visvieglāk nošaujami. - Vēl jāpiezīmē, ka šos mežabrāļus var šaut ne vienmēr un uz laukiem, bet arī pilsētās; mierīgie iedzīvotāji tiek tikai brīdināti nestāties mednieka lodēm ceļā. Kas dara tam pretī, var tikt no lodēm ķerts, bet, ja paliek sveikā, nāk visādā ziņā karatiesas priekšā, kura rīkojas pēc karalaika likumiem. Patriotisku nolūku labā: lai iztīrītu mūsu deutsche Heimatscholle, taisni vēlams, ka šimbrīžam saudzētu vilkus, lāčus, lapsas utt. un piegrieztu vairāk vērības mežabrāļiem, uz ko jau aizrādīja jūtīga sievietes sirds, baroniete, kura «Dūna Zeitungā» to pašu ieteica kā pirmā jau priekš gada. Lai man ļauts nobeigt savas piezīmes ar dzejnieka vārdiem: «Ja gribi zināt, kas der un pienākas, tad apprasies pie cēlām sievietēm.» P. S. Par godalgām uz mežabrāļu galvām tuvākas ziņas pasniedz guberņas avīzes. Kas ar mežabrāļu medīšanu grib nodarboties amata pēc, var iestāties «brīvprātīgos policistos», arī «selbstšuceros»; pieteikšanos pieņem visi baltiešu orgāni. Kas pats neprot šaut un mīl no traucējumiem un nepatikšanām brīvu ģimenes dzīvi, var uzrādīt mežabrāļu un citu viņam nepatīkamu personu uzturas vietas; tādas ziņas meklē sevišķi «D. Z.» un viņas kalpone «Rīgas Avīze». NEVED MŪS KĀRDINĀŠANĀ D i r e k t o r s   (pusdienu ēdot). Kas tur par traucējumu? Tu, cilvēks, nedabū ne paēst! S a i m n i e c e.   Streikojošie strādnieki vēlas ar jums parunāties. D i r e k t o r s.   Viņi grib, lai tiem paīsina darba laiku, un man nau laika ne paēst. - Laidiet vien iekšā, tik aiznesat papriekš kaviāru un vīnu projām. *  *  * TĀDIEM NEKAD NAU DIEZGAN! F a b r i k a n t s   uz strādniekiem: «Ko? Jūs gribat vēl vairāk algas? Ar sešiem rubļiem par nedēļu jūs nevarat dzīvot? Par sešiem rubļiem var taču dabūt jau labāko ārzemes šampanieti -! Es pats dzeru pat vēl lētāku!» MODERNA TIESA A.   Vai Zariņš arī tika notiesāts? B.   Jā, uz 500 kokiem. A.   Bet pret viņu taču, kā tika teikts, neesot bijuši nekādi pierādījumi? B.   Pierādījumi gan ne, bet viņš tik spītīgi liedzās, ka caur to tika aizdomīgs vislielākā mērā par ļaunprātīgu domu virzienu. *  *  * BALSS IZ PUBLIKAS Mums pienācis no laucinieku puses šāds pieprasījums: «Vai ģenerāls Trepovs ar savu pavēli «N e ž ē l o t   p a t r o n u s!» ir zīmējies arī uz mūsu   b a z n ī c u   p a t r o n i e m?    Un vai uz šo pavēli var droši atsaukties kā uz kompetentu un likumisku?» Kas zin atbildēt? *  *  * RĒĶINU UZDEVUMS Par Čikāgas miljonāra Māršala Fīlda ārstēšanu septiņas dienas ilgi Ņujorkas ārsts Dr. Billings prasa 50 000 rubļu, kā sakstīja visas avīzes. Sakat nu man: ja par viena cilvēka ārstēšanu jāizdod 50 000 rubļu, cik būtu jāizdod par 50 000 cilvēku ārstēšanu? - Nekā, jo nabagu ārsts ārstē par velti. *  *  * DIVĒJĀDI SVARI T a i s n ī b a  (kapitālistus svērdama). Jūs esiet svērti un svērti un par viegliem atrasti. S t r ā d n i e k i (viņus līdz ar naudas maisu uz svariem uzlikdami). Jūs esiet svērti un svērti un par smagiem atrasti. * * * SARKANĀ KRĀSA B r e n c e n e.   Bet sakat, mīļā Žvingulen, kā tad var pazīt, kuri tie zicilisti? Ž v i n g u l e n e.   No sarkanās krāsas, Brencen, ko sarkanās krāsas! Skataties vien, kur kādam kas sarkans klāt, vai šlipse, vai krekls, vai kas cits, tas droši vien ir zicilists. B r e n c e n e.   Vai dieviņ! Vai dieviņ! tad jau mans vīrs arī ir zicilists. Ž v i n g u l e n e.   Nu, kas tad viņam ir sarkans? B r e n c e n e.   Ak, viņam vienmēr ir - sarkans deguns! *  *  * DZIĻI GRIMUŠI! V ī r s.  Mana mīļā Luīza, mēs esam bankrotējuši! Neviens cilvēks negrib man vairs naudas aizdot - man nepaliek nekas cits pāri kā godīgs darbs! K u n d z e.   Ak, kas to būtu domājis, ka mēs tik dziļi grimsim?! *  *  * DIBINĀTAS BAILES «Kādēļ jūs tāda uzbudināta, kundze?» - «Ak, es biju priekšlasījumā, un tur teica, ka saule spīdēšot tikai vēl 56 miljonus gadus!» - «Vai tad tas jūs var tā uzbudināt?» - «Jā, vai zināt, kad to dabūs dzirdēt mūsu bodnieks, viņš tūdaļ pacels petrolejas cenu!» *  *  * GRŪTS TICĪBAS JAUTĀJUMS Z ē n s.   Un vai misionārs no mežoņiem tiešām ticis apēsts? M ā c ī t ā j s.   Jā. Z ē n s.   Un vai misionārs nāks debesīs? M ā c ī t ā j s.   Visādā ziņā. Z ē n s.   Vai mežonis arī? M ā c ī t ā j s.   Tas ne. Z ē n s.   Bet kā tad misionārs var nākt debesīs, kad mežonis nenāk - viņš taču ir mežoņa vēderā? M ā c ī t ā j s.   ?! *  *  * KO ŠIS GAN IEDOMĀJAS! V i r s n i e k s   uz zaldāta, kurš iedzēries: «Tu jau atkal iedzēries! Ko tu gan iedomājies, vai esi ģenerālis, ka vari žūpot, cik gribi?» *  *  * LAULĪBAS PAMATS S k o l o t ā j s.   Kas ir iecēlis laulību? S k o l ē n s.   Dievs. S k o l o t ā j s.   Labi! un kur viņš to iecēlis? S k o l ē n s.   Paradīzē. S k o l o t ā j s.   Ar kādiem vārdiem? S k o l ē n s.   Es gribu ienaidu celt starp tevi un sievu. *  *  * KO NEVAR, TU NEVAR! S k o l o t ā j s  (uz skolēniem). Nu jau trešā reize, kopš jums uzdevu «pasaules radīšanu», un jums vēl ar to neiet! L u d i s   (drošākais no citiem). Jā, skolotāja kungs, mīļajam dieviņam jau arī priekš tā vajadzēja sešu dienu. *  *  * VIŅŠ ZIN LABĀK Skolotājs bija runājis par alkohola dzeršanas ļaunām sekām, ka tā sapostot miesu un garu un ka no tās sevišķi jāsargājoties jaunos gados, lai nesabojātu sev visu vēlāko dzīvi. Pēc stundām saimnieka dēlēns pamāca kalpa dēlēnu: «Ko nu tas skolotājs zin! pats prasts un citus par tādiem grib mācīt. Kurš puika ģimnāzijā nepratīs iemest, tas netiks uzņemts klunkurnieku klubā, un, kas nau bijis klunkurniekos, tas netiks korporeļos. Bet tādiem jau ir sabojāta visa vēlākā dzīve, jo viņš famīlijās neskaitīsies līdzi.» *  *  * NELAIMES PUTNS I e r ē d n i s:   «Es tiešām esmu nelaimes putns! Šonedēļ priekšnieks mani pieķēris pie visādiem darbiem, tikai ne pie darba.» *  *  * SĀKUMS NO GALA D z ē r ā j s:   «Tā! -- Nu es iedzeršu vēl vienu glāzi, un tad es sākšu žūpošanu.» * * * KĀDĒĻ PĒTERIS ZVEJOJIS NAKTĪ Skolotājs pārrunā ar bērniem Pētera zveju un lieko lomu; beigās viņš ieprasās: «Kādēļ mācekļi zvejojuši taisni naktī?» Kad neviens nezina pareizas atbildes, mazais Ancīts pieceļas un saka: «Tādēļ, ka naktī gardavoji guļ!» *  *  * Par daudz slepeni PAGASTVECĀKĀ TĀRPINGA RAPORTS V i su c i e n ī g a m,   ž ē l ī g a m   b a r o n a    o b e r l i e l k u n g a m   u n   z e l b s t š m u c a   p r i e k š n i e k a m. Vispadevīgākais raports no vispazemīgākā Līdējmuižas pagastvecākā Tārpinga. Vienam visžēlīgam barona oberlielkungam. Caur šo vispadevīgāk ziņoju par zemnieku nomierināšanas darbību mūsu pagastā līdz ar lūgumu dot mums tālākus priekšrakstus. Trīs soda ekspedīcijas, kuras trīsreiz ar uguni, pulveri un nagaikām iztīrīja mūsu pagastu uz Jūsu visžēlīgo pavēli un ar sešu baronu lietpratīgu palīgu, nau vairs pāri atstājušas nevienas dumpīgas mājas, kuru saimnieki kādreiz nebij sveicinājuši lielkungus un nebij spējuši tiem laikā samaksāt renti. Visas vilku un lapsu alas, no kurām nabaga lopiņus bija izdzinuši neģēlīgie mežabrāļi, ir tagad iztīrītas no šiem pēdējiem un atdotas viņu īstajiem īpašniekiem: vilkiem un lapsām. Visur tagad valda miers un klusums. Pāris gāju putni un viens skroders, kas bija iedrīkstējuši pacelt savu balsi ar blēņu dziesmām, tika izķerti un top še klāt pielikti. No soda jātniekiem samīdītā labība un zāle arī gan iedrīkstējās pacelt galvu dumpīgās mājās, bet viņa tika tūdaļ nopļauta un konfiscēta. Pa ekspedīcijas laiku tika izdeldēti visi Ozoliņi un Kalniņi; bet, tā kā tādu nepietika priekš tik daudz ekspedīcijām, tad priekš trešās ekspedīcijas taisījām uz tādiem labarjaktis kaimiņpagastos un priekš otras noņēmām arī citas kociņu sugas, kā Bērziņus, Kļaviņus, Osīšus un t. t., atstādami viņu atraiknēm un mantiniekiem tiesību pierādīt, ka tie bijuši nevainīgi. Iztrūkstošo Kalniņu vietā ņēmām arī Aizkalniņus, Pakalniņus; Lejiņus, lauciņus utt. Kad mēs pēc ekspedīcijām vēl brīvprātīgi pārsijājām pagastu, tad atradām, ka ir ieviesušies daudz Eihu, Eihbaumu, Kleinberģu un visādu sugu Bergu. Pazemīgi lūdzu dot priekšrakstu, ko ar tiem darīt, piezīmēdams, ka mans znots un skrīveris arī ir Eihbaums un man viņa pakāršanas gadījumā ceitos nepatikšanas. - Vai nevarētu viņus atzīt par vācu patriotiem vārda pēc? Tad ienāca sūdzība no krodzinieka Ozoliņa atraiknes, ka viņas vīrs bijis uzcītīgākais spiegs un mežabrāļu ķērājs un tādēļ to nevajadzējis pakārt; viņa prasa skādes atlīdzību un citu vīru. Man jāsaka, ka nelaiķis bij tiešām mūsu lielākais spiegs un savu uzticību pierādījis arī caur to, ka nepretojās kāršanai, jo likums paliekot likums. Mēs tagad lūdzam pēc cita spiega, kurš varētu izpildīt arī krodzinieces vīra vietu. Tad cienījamais mācītāja kungs sūdzējās, ka priekš viņa pakārti tikai seši Kalniņi; mēs gan piekārām klāt vēl trīs brāļus Cinīšus, bet viņš atsaucās, ka Cinīši neesot Kalni; un vairāk mums nau pie rokas, kā jau teikts. Vai nevarētu tādēļ izsūtīt kādus no citurienes? Beigās turu par savu patīkamu pienākumu piemetināt, ka pēc tādiem nomierināšanas panākumiem visiem aizbēgušiem baronu lielkungiem nebūs vairs nekādu šķēršļu izrādīt savu pazīstamo drošsirdību un kvēlošo tēvzemes mīlestību un atgriezties gaidīšanā pamirstošā muižā. Vispazemīgākais pagastvecākais T ā r p i n g. R e d a k c i j a s  p i e z ī m e:  Mums ziņo, ka  «vispazemīgākais Tārping k.» saņēmis gluži necerētu algu par saviem nopelniem. Zelbšuca priekšnieks ievērojis, ka viņš augšējā raportā uzrunāts par «zelbšmuci », ieskaitījis to par briesmīgu apsmieklu un pašu Tārpiņu saminis kājām, lai tas kā locījies un dievojies, ka isi taču tā saucot brīvpratīgos policistus un viņš nezinājies nemaz cita nosaukuma. *  *  * GARĪGA IZPĀRDOŠANA Par stipri pazeminātām cenām M i e r a b a z ū n e. - No kadetiem stipri nolietota . . . . . . . . . . . 3 kap. D e b e s s m a n n a. - Ļoti noderīga streiku laikā . . . . . . . . . . . . 3 kap. C i e n ī g s t ē v s. - Resns, ar visu grāmatu un naudas maku, Leimaņu Jāņa izdevumā . . 5 kap. D i e v s   s v ē t ī   t a v u   i z i e š a n u. - Ieteicama aizceļojošiem baroniem . . . . . . . 30 kap. C e ļ š   u z   d e b e s ī m. - Maz pieprasīts, tādēļ - mazturīgiem par velti . . . . . . 3 kap. P ē r ļ u   r o t a. - Pa vecam pirkta no· huļigāniem. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5 kap. C e ļ a   s p i e ķ i s. - Stipri aizlūzis, tādēļ par . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .3 kap. G a n i   m a n a s   a v i s! - Uzaicinājums no aizbēguša mācītāja. Tiek izplatīts par velti . . 0 kap. *  *  * LĪDZCIETĪGS TĒVS Moderna glezna «plein-air» gaismā ... Viņi stāvēja pie lielās mašīnas, iz kuras riteņiem pašlaik bija izvilkti divu strādnieku līķi; nelaimīgie bija tikuši nosisti tādēļ, ka nebija priekšrakstīto aizsargu ierīkojumu. Vienam bija kājas atrautas, otram galvas kauss sadragāts. Bērni kliedza, sievas vaimanāja. Mācītājs pienāca pie fabrikas īpašnieka miljonāra, kurš bēdīgs un satriekts stāvēja nelaimes vietā. «Es priecājos, ka redzu jūs tik aizgrābtus, mans mīļais omercijas padomnieks. Es redzu, jūs esat darba devējs pēc tā kunga prāta, līdzcietīgs tēvs saviem ļaudīm.» «Jā, es jau nekā nesaku, ka tie ļaudis man tā vienmēr samaitā mašīnas! Nu atkal ritens pagalam un mašīnai jāstāv - kad jūs zinātu, cik tur zaudējumu jācieš!» *  *  * SAIMNIEKS KĀ TĒVS Man ir zeme un lopi, un rīki, Dabūsat maizi, tik nestāvat dīki. * Manā muižā darba ir daudz, Lai tikai čakli strādā ļaud's. * Ja kuram kalpam tīk maizi grauzt, Lai iet priekš manis akmeņus lauzt; * Ja kalpa cilvēks grib zābakus aut, Lai iet priekš manis sienu pļaut. * Ja kura kalpone brunčus grib ģērbt, Lai iet priekš manis dzijas vērpt. * Lai ļaudis tik manu darbu dara, Man maizes diezgan priekš visa bara. * Bet, kam netīk manu darbu strādāt, Vai priekš tāda lai eju ko gādāt? *  *  * AMATS BEZ EKSĀMENA Vācu ķeizars Viļums II bieži vien izteicis savu visaugstāko nepatikšanu par avīžniekiem, kuri nestāv viņa algā. «Matin» atstāsta, ka Vitums kādam franču fabrikantam sūdzējies, ka avīžniecība esot vienīgais amats, kura izpildītājam neesot nekāds eksāmens jānoliek, nedz citādi jāpierāda savas spējas priekš amata. Uz to «Matin» piezīmē: «Diemžēl avīžnieki nau vienīgie, no kuriem neprasa eksāmena. Tādā pat stāvoklī atrodas valdnieki.» *  *  * NEKRONĒTAIS KARALS Džons Rokfelless, amerikāņu petrolejas karals, kurš sver savus 650 miljonus dolāru, atbrauca uz Eiropu. Kāds moderns valdnieks lika viņam teikt: viņš ļoti cienot karaliskus tirgoņus un labprāt pieņemšot viņu pie sevis audiencē. «Yes!» atteica nekronētais kolēģis: «Es esmu runājams starp 11 un 12.» *  *  * STINGRA PAVĒLE Pēdējais Heserles val; nieks kūrfirsts Frīdrihs Vilhelms nevarēja ciest, ka kāds cilvēks priecājas, tādēļ viņš mēģināja visiem darīt nepatikšanas. Šo viņa rakstura īpašību prata izlietot labi karjeristi. Kāds augstāks policijas ierēdnis bija kritis pie viņa nežēlastībā un tika pārcelts iz galvas pilsētas Kaseles uz citu vietu. Lai no tā izvairītos, karjeristu ierēdnis sadraudzējās ar kūrfirsta bārzddzini, kurš viņa augstībai ik dienas, ieziepēdams visaugstāko zodu, pastāstīja par galvaspilsēta notikumiem. Kad nu kādu rītu kūrfirsts atkal aptaujājās, kas jauns Kaselē, bārzddzinis atbildēja: «Visa Kasele lieliski priecājas, ka policijas direktors ir reiz projām!» «Paliks vietā!» atrūca kūrfirsts, un jau pēc pāris stundām laimīgam ierēdnim bija rokās stingra pavēle palikt savā vietā Kaselē. *  *  * ĀRSTI VAR JUSTIES PAGODINĀTI Vācijā,Vestfālijas pilsētā Hāgenā, pilsētas domes sēdē kāds pilsētas tēvs paziņo par jauniem ielu nosaukumiem un izskaidro, ka ārsti jutīšoties ļoti pagodināti, kad trīs ielas tikšot nosauktas pazīstamo dabas pētnieku bēringa, Koha un Rentega vārdos. Bet te kāds cits domnieks piezīmē, skaļiem smiekliem atskanot, ka visas trīs ielas aizvedot - uz kapiem un ka tādēļ jāšauboties, vai ārsti priekšā liktos nosaukumus uzskatīšot par glaimiem savam amatam. *  *  * APSMIEKLA KATRIS PAR VĀCIEM Vācu pavalstnieki - ceļotāji sūdzējās, ka Šveicē izpltījās apsmiekla kārtīs par vāciem esot tēloti «prūši». Izmeklējot izrādījās, ka šīs kartis zīmētas no vāciešq un izgatavotas    V ā c i j ā,   Leipcigā. Šveices avīzes piezīmēm, ka vācieši par sevi vislabāk varot spriest, vai tie esot prūši. *  *  * KURA ZINĀTNE VISVECĀKĀ? Ap galdu apkārt sēd četri studēti kungi: tieslietu pratējs, ārsts, elektrotehniķis un mācītājs. Izcēlās strīds, kura zinātne pasaulē visvecākā. T i e s l i e t u   p r a t ē j s   teica: «Visādā ziņā tiesu zinātne. Viņa bija pazīstama jau paradīzē, jo Ādams un Ieva tika   i z s ū t ī t i!» Ā r s t s   atbildēja: «Nē, ārstniecība bez šaubām ir vēl vecāka. Iedomājieties vien, ka Ādamam tika izdarīta operācija, lai dabūtu ribu priekš sievas taisīšanas! Tas taču bija vēl priekš paradīzes!» E l e k t r o t e h n i ķ i s   iebilda: «Tas viss jums nekā nepalīdz! Priekšroka mums, elektrotehniķiem. Jo pirms vēl bija viss tas, bija teikts: «Lai gaisma top!»» M ā c ī t ā j s   teica: «Es negribu ķildoties, bet priekšroka mums, mācītājiem. Jo pirms vēl bija gaisma tapusi, bija taču mūsu tumsība.» *  *  * PĀRSKATĪJIES Pie Sen-Žista, kurš atradās cīņā pret emigrantu pulkiem, kas nāca apspiest franču revolūciju, Šarlrūes virspavēlnieks aizsūtīja kādu Austrijas oficieri ar uzaicinājumu parakstīt padošanās līgumu. «Ļoti nožēloju,» atbildēja Sen-Žists laipni un it kā nokaunējies, «bet es esmu aizmirsis savu rakstāmo spalvu Parīzē un paķēris līdzi tikai zobenu.» *  *  * MŪSLAIKU KĀZAS Šogad jūnija mēnesī Pēterburgas cietumā Vīborgas priekšpilsētā svinēja savas kāzas «politiskais» Dr. philos. Avksentijevs. Kāzu viesi bija «politiskie», citu starpā Hrustaļevs-Nosars un Trockis. Pēc brokasta ar politiskām runām - jaunais pāris tika šķirts, un vīrs un sieva katrs atgriezās savā cietuma kamerā. *  *  * IZ MŪRNIEKU PRAKTIKAS Mūrnieks nokrīt no trešā stāva stalažām, bet, par laimi, uz smiltsgubu, tā ka paliek dzīvs. Uzraugs tūdaļ klāt: «Kas tad jums ienācis prātā - tik agri jau nākt zemē? Līdz beigām vēl vesela stunda, - vai jūs gribat caur tādu aplamu krišanu patvarīgi panākt darba laika saīsināšanu? Jums tiks tūdaļ alga novilkta!» *  *  * KĀ NAMA ĪPAŠNIEKS TO SAPROT Ī r n i e k s.   Šo krāsni nevar iekurināt, viņa nevelk. N a m a   ī p a š n i e k s.   Ah tā! Tad jau jūs ik mēneša ietaupāt uz malku pieci rubļi. Tādā kārtā man vajadzēs Jums paaugstināt īres maksu par samērīgu summu. *  *  * PASES REVĪZIJA (Tulkojums) Kad oktobra dienās dzelzceļa vilciens Pie krievu robežas pienāca, Kāda kundze, brīnišķi stalta un cēla, Iz vieniem ratiem izkāpa. Bet it kā rūpes un savāds nemiers Bij svešai no sejas nolasāms: No tālienes tā bij atbraukusi, Un Krievijā viss tai bij nezināms. Tai acis zibsnīja cēlā drosmē, Kaut ar pierē bij sāpju nozīme, Un zem vienkāršās ceļa galvas segas Bij redzama frīģiešu cepure. Kad robežnieks svešajai noprasīja: Kāds vārds? Kāds mērķis? No kurienes tā? Tā atteica: «Mani par Brīvību dēvē, Es pirmoreiz iebraucu Krievijā. Jūs gribat manu pasi? - es lūdzu, Kāds ierēdnis to jau skatīja, Grāfs Vite pats man izdeva viņu, Un visaugstāki tā ir signēta. Aiz bailēm grāfs šurp mani aicināja, Lai es slāpētu augošo nemieru Un lai ar palīdzīgu roku Valsts grūstošos pīlārus stutētu. Man uzdots raisīt saistīto vārdu Un miera sēklu izkaisīt, Un ministru sēdekļus vecu vecos Ar jaunu saturu piepildīt. Mans mērķis? - katram viegli protams, Mans amats? - no visiem minēts tiek; Tik viens, kas man vēl pašai nau zināms, - Cik ilgi man Krievijā jāpaliek?» «Jūs varat ceļot!» robežnieks teica Uz svešo kundzi, bet klusītim Viņš apkārt stāvošiem iečukstēja: «Gan mēs viņu drīz atkal redzēsim.» - Kas Krieviju pazīst, arī tiešām Šim pareģojumam piekritīs; Viņš zin, drīz policija svešo Pār robežu atkal izraidīs. *  *  * TAUTAS DZIESMAS Visi saka, visi saka: Taisiet cisas, ej't gulēt! Tā vārdiņa nesacīja: Ēdīsim vakariņas! * Ēsti grib, dzerti grib Mans mazais vēderiņš; Vai ar dziesmām piedziedāšu Savu mazu vēderiņu? * Ēdat, bērni, knapojat, Tēvs pārdeva kažociņu, Māte baltu vilnainīti, Pirka rudzu puspūrīti. * Viru, viru putriņu, Trīs milti katlā. Ko došu kalpam, Ko kalpa bērniem? * Izcepšu reņģīti Skalgana galā, To došu kalpam, To kalpa bērnam! * Sieva raud, bērni raud, Bez putraimu kāpostiņi! Neraud, sieva, nekauc, bērni, Rīgā pilni spīķerīši! *  *  * NEKO PAR VELTI! Tu gribi šai pasaulē ierasties: Ja nauda tev būs, - tad lieta ies. Tev jāmaksā tūdaļ par kristīšanu, Ne velti sev draudze uztura ganu. Tu vēlāk gan gribēsi apņemt sievu, - Nu, iegādā tikai sev maku ne tievu: Tu domā: pie sievas tev vienam ir daļa? - No baznīckunga tev jāpērk šī vaļa! Vēl beigās tev gribēsies godam mirt, I tur vajdzēs naudiņai birtin birt: Jo miršanas tiesību katris gan bauda, Bet baznīckungam pēc jādod ir nauda. *  *  * SAKĀMS VĀRDS UN LAIKA GARS Arī sakāmi vārdi seko laika garam un pārgrozās pēc viņa; mūsu laiki tikuši knapi, un, kur agrāk mēdza teikt: «Tik garš, tik plats!» tur tagad dzird sakām: «Tik īss, tik šaurs!» *  *  * UZ IELAS DIENU PĒC SAPULČU BRĪVĪBAS PASLUDINĀŠANAS O k o l o d o č ņ i k s:   «Bet, mīļie kungi, ko tad nu vēl jūs gribat? Viss, paldies dievam, ir nokārtojies. Sapulces ir atļautas, runāt jūs varat, cik vien patīk! Tad ejat nu mierīgi mājās.» «Zriteļs». *  *  * NEKAS VAIRS NAU DROŠS Ž v i n g u l i e n e.   Lai, lai tie kliedz un ālējas ar to brīvību, gan tiem mute tiks aizbāzta, to es saku, tas ir tik droši kā āmen baznīcā: B r e n c e n e  (šaubīgi galvu kratīdama). Ak, mīļā, tagad jau āmen baznīcā arī nau drošs. Nau vēl baznīckungs līdz āmen noticis, kad jau zicilisti kāp uz kanceli un izjauc i sprediķi, i āmen. *  *  * PARUŅAS UN PIERUŅAS A s m i n s   u n   s p a l s Ko palīdz tev asmina gals, Kad citam rokās naža spals. * G r i b ē t ā j a   f l i n t e   u n    n e g r i b ē t ā j s   p i r k s t s Flinte tad tik šauj, Kad pirksti gaili rauj. * T i e s ī b a s   u n   ņ ē m ā j s Tiesības tam tik mēdz lemt, Kas pats tās spēj ņemt. * G a l v a   u n   z e m e Kas galvu pats līdz jozmenim liec, Tam citi to līdz zemei miedz. * K l u s ē t ā j s   u n   d u s a Kas visur spēj tik ciest klusu, Lai iet labāk tūdaļ uz mūžīgu dusu. *  *  * PAR DEJAS BRĪVĪBU Mums nākusi rokās vēstule. kura adresēta kādai: «Jūsu Augst (d?)-simtnieku Tumsībai». Tituls laikam pakaļdarināts parakstam «Erlaucht», - «svetlost», - «Gaišībai» un še zīmēts uz kādu tumšu goda vīru, kurš vests sakarā vai nu ar augstiem «simtniekiem», vai «augstdzimušiem» ko grūti izšķirt. Vēstule skan šādi: J ū s u   A u g s t s i m t n i e k u   T u m s ī b a Pazemīgs lūgums no skolotāja Alfons Tancbein kga, dzim. Anss Staltkājas. Daudz bagāti saimnieki un saimnieces un pulks smalku jaunkundžu un kungu no vislabākām famīlijām ir pie manis griezušies ar daudzkārtīgu žēlošanos, ka tagadējie nemieri draudot ar pilnīgu kultūras un visu smalkāko jūtu iznīdēšanu, jo dejošanu, no visām mākslām cēlāko un vieglāko, sākot traucēt un noliegt mežabrāļi, kuri gan paši saucoties par brīvības cīnītājiem, bet citiem laupot visnevainīgāko no brīvībām, dejas brīvību. Kur viņi tieši nenoliedzot dejas mākslu, tur paši nākot ballēs ar saviem ūdens zābakiem un revolveriem, kas taču nepieklājas un traucē. It īpaši viņi liedzot satikties ballēs un viesībās ar augstākām aprindām un to priekšstāvjiem, kā stražņikiem, dragūņiem, kazakiem utt., kur dzīvā satiksmē var mācīties smalkākos un modernākos sadzīves veidus, izbēgt no ļaunprātīgās, uzbāzīgās politikas un tendences un piekopt skaidro mākslu mākslas pašas dēļ. Ja tāda mākslas brīvības aprobežošana netiks apturēta, tad īsā laikā draud izzust visi kultūras un estētikas ieguvumi, kurus tautas labvēļi un kultūras nesēji, tie īstie «tautas skolotāji», ar labāko famīliju un dejas skolotāju palīdzību ieguvuši, sava vaiga sviedros darbojoties. Mūsu ideālās mantas ir apdraudētas! Esat modri, tautas sargātāji! Bet līdz ar ideālām mantām apdraudēts arī ļoti reālais materiālais stāvoklis tautas lielākai daļai: rūpīgas mātes un tēvi, kas svētīti ar skaistām meitiņām - un kas gan tādi nebūtu? - vaid vien, ka, dejas un balles aizliedzot, zūd vislabākā meitu izprecināšanas iespēja. Lai vecpuiši bija cik gudri un nocietinājušies, redzot ballēs pienācīgi izģērbtas zeltenītes, viņu gudrība tika muļķa, tie gāja klāt un tika pievilkti un apprecināti nemanot. Kā tagad mīlējošas mātes lai apprecina savas meitiņas, kur jau tā precinieku top aizvien mazāk un gudro vairāk? Vai to gan mežabrāļi apdomājuši, ka tas .nozīmē visas latviešu tautas izmiršanu pēc nedaudz gadiem? Jeb vai viņi gan uzņemsies apprecināšanu? - Nepacietīgās mātes, kuras aiz dibinātiem iemesliem nevar vairs ilgāk gaidīt, jau solās iesniegt sūdzības pret bijušām rīcības komitejām, kuras visu ko ir rīkojušas, sapulces pēc sapulcēm, bet nau sarīkojušas nevienas balles un nevienas kāzas; bēres, jā, tās gan, bet kas mums tur tiek? - Viņu izrunas, ka neklājoties dejot, kad visapkārt liela miršana un ik dienas krīt cīnītāju pulki, ir liekas, jo dievs pats licis mirt, un miršana arī notikusi ar augstākās priekšniecības ziņu un tātad ir pilnīgi likumiska. Mākslai gar dumpi un miršanu nau nekādas daļas, māksla ir bezpartejiska; viņa augsti paceļas pār partiju un politiku, un visu zemi, tikpat augsti, cik dejotāju kājas pār danču grīdu. Māksla ir dievišķa, un mākslinieki ir dievi, to jau sen sludina pēc slaveniem paraugiem arī mūsu dekadenti dzejnieki jeb no gaisa nokritušie dievi - dievs Jēkabsonu Kārlis, dievs Eglīts, dievs Vēsmiņš utt. Un ar kādiem panākumiem! No sākuma tie bij vientieša cilvēciņi, tad pacēla sevi pašus par ģēnijiem un par dieviem! Vai tā nau karjera? Un turklāt paštaisīta! Tā sakot, caur pašu spēkiem! Re, kas ir māksla! Kāds viņas augstais uzdevums - cilvēkus pacelt, un kādi lieliski panākumi! Jo ko cilvēks vairāk var panākt, nekā tikt par dievu? - -Tikt par policijas skrīveri ir gan vairāk, bet to jau katris nevan. - Tādēļ vēlreiz: māksla mākslas dēļ, nost ar politiku un pārliecību! ļaujat caur mākslu mūsu labākiem famīlijas locekļiem tikt par dieviem līdzi mūsu pirmiem dzejniekiem un līdzi dejot Olimpa salonā; dejas māksla ir visa mākslu augstākā, bet tā ir visindividuālākā. Glābjat mūsu jauno paaudzi no visādiem ļauniem virzieniem un mācībām, piegriežat viņu skaidrai mākslai un ticībai, un padevībai augstākām varām, vedat mūsu tautu pretī jaukai nākotnei - dancojat! un par visām lietām, nepostat karjeru un veikalu! Man te arī jāpiezīmē no savas puses, ka labās famīlijas, nevarēdamas izlietot pie manis iegūtas mākslas zināšanas, sāk atteikties no maksāšanas par dejas stundām, daži izmisušie pat no dejošanas, kaut gan tādu - gods dievam - nau daudz. - Posts, kas jau nodarīts un vēl draud, nau izsakāms; vienīgais glābiņš - pilnīga dejas brīvība. Tādēļ visas tautas vārdā lūdzu: 1) Ka ievedama pilnīga dejas brīvība, neizņemot kankānu, bet gan izņemot karmaņolu. 2) Ka mežabrāļiem tūdaļ aizliedzama visa dumpošanās un tie pieturami pie kārtīgas dzīves un nododami dejas stundās uz nenoteiktu laiku. 3) Ka visi, kas nepiekopj aktīvi deju, ir iepazīstināmi ar pasīvu: kančuku deju. Visas labi domājošās tautas vārdā: dejas skolotājs A l f o n s s T a n c b e i n, dzim. Anss Staltkājis. *  *  * PAR GALVAS ZAUDĒŠANU Ko taustāt galvu, vai tā vēl uz vietas? Es domāju ne to, bet citas lietas. I Kad   c i l v ē k s   ir galvu zaudējis, Viņš galīgi ir pazudis, - Kad   p i l s ē t s   - tad lieta nau tik traka, Tad zūd tik 50 000 iz maka. * II «Jā, gadās jau dažkārt, kad vajdzības brīdis, Tad nezin, kur galva ir dējies, kur līdis, Un saki tad, kā tev vislabāk šķiet, Kur pilsētas galvu lai meklēt iet?» - «Tam līdzīgu galvu biedrībā: Starp kāpostgalvām, kā Tukumā!» * * * DUBĻI KEMEROS Par atbildi   A. D e g l a v a m Tu pats mums sniedzi «Tautas naidnieku», Vai nesmēlies no tā sev mācību? Ko tu nu paļā dubļus Kemeros? Tik jaucies citu labos veikalos. Cik gribi, vari dubļus nopaļāt: Tie tomēr der, ko tevi apmētāt. *  *  * VĒRTSPAPĪRI 1. ģ i l d e s   v ī r s.   Kādēļ tad uz sava naudas skapja esi uzrakstījis: «atslēgas karājas virs rakstāmgalda»? 2. ģ i l d e s   v ī r s.   Lai. zaglis, kas varbūt gribētu ielauzties, nesamaitā man skapja dārgo atslēgu...Iekšā man tā kā tā ir tikai valstsrentes zīmes. *  *  * KALPONE PĒC KUNGA PRĀTA K u n d z e   (uz svešu kalponi, kura, lietum līstot, iet pa ielu ar neatvērtu lietus sargu). Kādēļ tad jūs neatverat lietus sargu un neaizsedzaties pret slapjumu? K a l p o n e.   Ko jūs gan domājat, kundze? Lietus sargs jau pieder kungam, un tas sēd restorācijā. *  *  * MIERĪGS PILSONIS N o   u p e s   a t s k a n   k l i e d z i e n s.    Palīgā! Glābjat! Es nevaru peldēt! M i e r ī g a i s   p i l s o n i s.   Nu, vai zināt, mans mīļais, - es arī nevaru peldēt, bet tādēļ es taču neceļu tādu troksni kā jūs. *  *  * SLUDINĀJUMU LAPA P r e c ī b a s   u z a i c i n ā j u m s Meklēju sev tautieti, Daiļu, krietnu zelteni, - Vajga būt ar labu maku, Visas citas lietas blaku. Vēstules adresējamas post. rest. pieckapeiku uzrādītājam. * Ā r s t s   dziedē galopējošu prāta diloni ar jaunu asins serumu, tā ka slimnieks drīzā laikā top spējīgs ieņemt augstākas viebas. R u n ā j a m s   k a t r ā   l a i k ā. * A p d r u k ā t s   p a p ī r s   lēti pārdodams! Jāpieprasa pie konfiskācijas ierēdņa:  Ķ ē r ā j u   K ā r ļ a k g a. * L i e l a   u n   v i e g l a   p e ļ ņ a! Tiek meklēti spiegi, kas jau pierādījuši savas spējas vai, vismazāk, ar panākumiem izpildījuši kabatas zagļu un baskājiešu vietu, tāpat arī sievietes, kas piekopušas līdz šim netikļu amatu. Kurp griezties ar piedāvājumiem, katrs melnsimtnieks pats zinās. * Jauns!                                                                                                                                                                Jauns! D e j a s   m ā c ī b u   modernā, ļoti senzacionelā stilā pie degošu zemnieku māju iluminācijas                      pasniedz f. K. * P a   v e c a m   tiek pārdotas   p a t r o n ā t a    t i e s ī b a s.   Pieprasāms muižā. * A d v o k ā t s.   S l e p e n s. Uzņemas visus rakstu darbus vācu un krievu valodā pie denuncēšanas un apmelošanas, dod padomu, kā iegūt kaimiņu mājas. Var laist lētāk, tādēļ ka strādā pats ar saviem lieciniekiem. Runājams pakrēslā Grēcnieku ielā. Turpat pieņem arī pieteikšanos uz zelbstšuci. * S k r o d e r s   šuj tērauda bikses pēc jaunākās modes; var pieteikties pie Zelbstšuca priekšniecības. * Pārdod lēti   d z e j a s   v ā c e l e s.    Pieprasāms ekspedīcijā. Turpat arī apkaļ klibus dzejas zirgus. * P a r   z i ņ u! Skolotāji, kas pakārti, var pēc lietas izmeklēšanas ieņemt atkal savas vietas. Neierašanās gadījumā dota priekšroka tiem, kas nošauti. * Tūliņ vajadzīgs l a b s   u z s i t ē j s!   Var pieteikties pie tuvākās kaimiņu palīdzības. * P o t v a s k i s   priekš pārliecības uzpotēšanas. Svaigs! Labi tur! Dabūjams māmuļā                      pie L. K. D. * Ļ a u ž u   ķ ē ķ i s, atvērts no žēlsirdīgiem pilsoņiem. Š o d i e n: Z u p a,   vārīta blakām gaļas podam. C e p e t s,   slavenais Kurzemes odu šķiņķis. S a l d a i s,   caurvējā ceptas pankūkas. Pusdiena 30 kap., puspusdiena 20 k. * U z s a u k u m s! Iz Baltijas ķēvnīcas aizlaidušies ērzeļi uz Vāciju. Tiek aicināti atpakaļ: «Liebe Vettern, kommet doch zurūck, d a s   V a t e r l a n d r u f t!» IEVĒROJAMU VĪRU, DOMAS M e n d v i l s. Lai uzturētu sabiedrību laimīgu un tautu pat trūcīgos apstākļos pieticīgu, ir vajadzīgs, ka lielais vairums paliek - tiklab nezināšanā, kā nabadzībā. Zināšana paplašina un pavairo daudzkārtīgi mūsu vēlējumus, un, jo mazāk kāds vēlas, jo vieglāk viņa vajadzības var apmierināt. * R.  F o l k e r s. Ja tev nav lemts būt par zvaigzni, tad topi par vadoni uz zvaigznēm. * Tauriņi ātrāk sev sadur spārnus nekā vistas un zosis. S v i f t s. Ja pasaulē parādās īsts ģēnijs, tad to var nojēgt no tā, ka visi muļķi pret to ir sabiedrojušies. * «Pret muļķību i dievi velti karo,» tāpat kā policija velti karo pret huļigāniem; - abi taču nevēlēsies nozāģēt to zaru, uz kura paši sēd. * V ā c u   z e m n i e k u   p a r u ņ a (Par savu kungu darbu) Kleider aus, Kleider an, Essen, trinken, schlafen gan Ist die Arbeit, So die deutschen Herren kan. Noģērbties, uzģērbties, Ēst un dzert, un apgulties - Tāds vēl ir tas darbs Mūsu kungiem atlicies. *  *  * N ī č e.   S v ē t ā   v i e n t i e s ī b a Sargies no svētās vientiesības! Viss viņai ir bezdievīgs, kas nau vientiesīgs; viņa arī labprāt spēlējas ar uguni - kas deg inkvizīcijas zārdos. * La canaille de l'Europe, e'est l'aristocratie des Indes. Eiropas padibeņi ir Indijas aristokrāti. (Sakāms vārds 18. g. simt.; to pašu varēja teikt 13. g. s par Baltiju.) * E n g e l s s. Ticība ir cilvēku galvās fantastisks atspoguļojums no tām ārējām varām, kuras pārvalda cilvēku ikdienas būti; tikai šīs zemes varas pieņem pārdabisku varu veidu. * J e s a j a,  21.11.,12. Sargs, vai nakts jau ir pagājusi? sargs, vai nakts jau ir pagājusi? - Bet sargs atbildēja: «Kaut arī rīts nāks, tomēr būs vel nakts, kaut arī jūs jautājat, tomēr jūs atkal nāksiet un atkal jautāsiet.» * H e i n e. Laikraksti revolūcijas laikmetā ir - papīri ietīti saules stari. * «Es taču nezinu, vai es to pelnu, ka man reiz zārku puškos ar lauru vaiņagu. Poēzija, cik ļoti es viņu arī mīlēju, arvien bija tikai svēta rotaļas lieta vai svētīts līdzeklis priekš debešķiem mērķiem... B e t   z o b e n u   l i e k a t   m a n   u z    z ā r k a,   j o   e s   e s m u   b i j i s   k r i e t n s   k a r e i v i s   c i l v ē c e s    b r ī v ī b a s   k a r ā.» * N ī č e.   D a r b s   u n   m i e r s Es jums dodu padomu ne uz darbu, bet uz cīņu. Es jums dodu padomu ne uz mieru, bet uz uzvaru. Jūsu darbs lai ir cīņa, jūsu miers lai ir uzvara. * L i h t e n b e r g s.  G ļ ē v ī b a Es domāju, ka lielākā cilvēciskā vārga sakne ir meklējama nevīžībā un gļēvībā. Tā tauta, kurai bija visvairāk iekšējas sparības, bija arī vienmēr brīvākā un laimīgākā. Nevīžība neko neatriebj, bet ļauj sev atpirkties lielāko apkaunojumu un lielāko apspiešanu. * K ā r l a i l s.   J ū t e l ī b a Lai velns rauj mūsu jūtelību, - iesim pie darba kā vīri! *  *  * RAINIS VIRPUĻI «VIRPULIS». 1908.G. 1908 «Kāds būs šis deviņsimtsastotais gads?» - Viņš bijušam septītam tuvākais rads, Un, ja es labi viņā ieskatos, - Viņš būs tāds pats: Miera velti tam prasīsi, Viņš neaplaimos vēl dzimteni, Un tomēr viņš tev dos pēc nopelna - Cik paņemsi. «Vai dome gan labklāju ievedīs?» - Jā, tauta kad pati to sastādīs Un pati savu dzīvi iekārtos, Tad brūces dzīs. «Vai mīļai Latvijai atdusa būs?» - Kad taisnību tauta vai nāvi gūs; Kas negrib dzīvot savu likteni, Tas drūp un rūs. «Bet kad visu dzīvi nakts atkal mums žņaugs?» - Kas gūts, tas mums paliks un stiprāks tik augs: Jauns gars mums jaunā gadā, jaunā laimē - Nu sveiks, mans draugs! *  *  * CIK DAUDZ DOMES BŪS LĪDZ ĪSTAI? Triju draugu saruna - Diezin, cik daudz domes vēl būs līdz īstai, kura varēs palikt? - Visas labas lietas trīs, - un tātad šī trešā dome būs tā īstā un paliks. - Jā, bet namu ceļ četriem stūriem, un tā arī konstitūcijas ēkai jābūt četrām stūru domēm. - Ne tā, pilsoņi! Rokai vajaga piecu pirkstu, lai tā varētu sagrābt visu, ko vēlas. - Mīļie draugi! Sešu dienu dievam vajadzēja priekš pasaules satversmes radīšanas, tad ministrim, kurš taču zemāks par dievu, jādod vismaz arī sešas domes. - Nieki - jūsu laicīgās un garīgās gudrības! Tā lieta ir tautiska lieta, un tā jāapspriež pēc tautas uzskatiem: es saku, septiņas reizes būs dome jāpārvēl! Jo tautas uzskats tāds: kad kāpostus vāra septiņas reizes, tik tad tie top par gaļu. - Kungi, jūs esat nogriezušies no vienīgi pareizā redzes stāvokļa, no politiskā. Un tad man jums vēl jāpiezīmē, ka jūs, kā jau savā aprobežotā redzes aplokā, rēķinājaties ar pārāk sīkiem skaitļiem. Ņemat piemērus iz politiskās dzīves! Japāņu valdība padzina desmit domes, līdz kamēr dabūja īsto; un, tā kā Krievijai ir trīsreiz vairāk pavalstnieku, tad viņai arī vajadzēs trīsreiz desmit domju, kamēr beigās caur tām būs izsijāti cauri visi pavalstnieki, - un labi domātāji būs ielikti domē. - Tāds ir mans politiskais uzskats uz domes vēlēšanu jautājumu. Dixi! - Man jāizsaka pilnīga atzinība mūsu politiķim par viņa skaisto runu un labi pamatotiem uzskatiem. Bet, tā kā viņš dibinājas tikai uz analoģijas slēdzieniem, tad jāatzīst, ka ar to viss jautājums vēl nau galīgi izšķirts. Man arī šķiet, ka galīga jautājuma izšķiršana nau iespējama no politiskā vien redzes stāvokļa. Kā visu, tā arī šī jautājuma patiesi galīgu izšķiršanu iespēj dot vienīgi filozofija. Un filozofija saka: īstā dome būs tad, kad būs iestājusies kadetu lolotā kapaklusēšana, kuru tie līdz šim tomēr vēl nau paspējuši panākt; kad visi nemieri būs apspiesti, visi runātāji mēmi palikuši, ar vārdu sakot, kad būs iestājusies opozīcijas opozīcija jeb, teiksim, negācijas negācija, Tā būs tā īstā dome. Quod erat demonstrandum. Šinī brīdi uznāca policija, kura tik bija nogaidījusi pēdējā runātāja apklušanu. Policija uz vietas izklīdināja mītiņu no šiem trim vīriem un apcietināja visus trīs runātājus. *  *  * MŪSU LAIKU SAKĀMI VĀRDI Visu aizmaksāt ir visu piedot. * Kas naudu sēj, tas kapitālu pļauj. * Klusuciešana ir klusa ciešana. * Labāk turēt muti nekā runu. * Kas lūdz dievu, tam nevajag strādāts un, kam ir darbs, tam nevajag dievu lūgt. *  *  * EPIGRAMMAS SVĒRTI Jūs ļaužu plecos sēdat tik ērti - Jūs esat svērti, svērti; Un par smagu jūs atrasti, Ļaužu pleci vai līkuši? To smagumu pleci vairs nevar ciest, Atliek tikai jūs zemē sviest, Kas ļaužu plecos sēdat tik ērti, - Tā jūs esat   s v ē r t i! *  *  * TAUPĪT NEPRATĒJS «Tik taupīt liek! Kā to lai daru, Kad tik vien ir, ka iztikt varu? Tāds naudnieks gan ne ēd, ne dzer, Kas miljonus sev taupīt cer!» Nē, redzams, taupīt tev nau jaudas: Tāds taupa, brāl, no citu naudas. *  *  * LĒNA DABA Ko daudz no viņiem cerēt laba? Tiem liberāļiem lēna daba; Uz tiem ir ilgi jāgaida, Tik drīz tie nepieslejas: - Kad šodien viņus kutina, Tad rītu tie tik smejas. *  *  * REFORMISTI Daudz prātīgāka maza priekšrocība, Kas mūsu veikalam var peļņu nest, Ne liela visas dzīves pārgrozība, Kas visus veikalus var postā vest; Nekur mums nevajaga iet par strauju. Ar viltu labāk, ne ar cīņu, kauju. *  *  * KĀPURS PAR VANAGU «Tur vanags laižas augstos lokos, - Ko tukšā gaisā šis gan rod?! Es labāk treknā zemē rokos, Kad paceļos, tad augļu kokos, Kas drošu pārtiku man dod. Tāds gaisa grābslis, skrien sev, skrien, Kad nošaus, es tik smiešos vien.» *  *  * DOMES DOMAS Arvien jūs gaidāt, lai dome ko dara, - Bet tāda jau nau nemaz domei tā vara: Ko darīt - nau domes lomā, Tā tikai bailīgi visu ņem omā Un tikai vienu domu domā: Kad gan tie melnie ņems bomi Un padzīs domi? *  *  * IZLĪDZINOŠĀ TAISNĪBA JEB: LĀCIS UN GOVS Tu, lāci, greizi darīji; Ka govi mežā saplēsi; Bet govij notika pēc taisnības, Kas viņai mežā bija jāblandās? Morāle: Gan labi nau, ka tauta tiek tā kauta, - Bet, ko tā brīvi ņem, kas nau tai ļauta!? *  *  * BĒGOT NOŠAUTI Tad mežabrāļi visbiežāk bēdza, Kad rokas un kājas tiem dzelžos slēdza - «Mels, - stāsti to kādam neprātim!» - «Nē, bēdza tie gan, bet - uz debesīm!» *  *  * SODA NAUDAS Kur liks tās soda naudas, Ko piedzen no pagastiem? - Jūs prasāt kā bez jaudas: - Priekš labiem nolūkiem: Tiem viņas kā godalgas izmaksās, Kas piedzīt visvairāk pūlējās. *  *  * POZITĪVS DARBS Valsts intereses prasa pozitīvu darbu; nevajaga ļaut sludināt fantastiskas mācības un tērzēt par to, kas būs, - vajaga strādāt pozitīvu darbu. Melnās balsis. Kas pozitīvs darbs? jūs šā tā minat, Jums šķiet, ka grūti to pareizi zināt. - Te nau daudz ko gudrot un svērt: Pozitīvs darbs ir - dumpniekus tvert! Visus, kas ceļā, - pērt! Pozitīvs darbs nau gudrot un svērt - Īsi un aši: ej tik un cērt! *  *  * LAIMĪGAIS Laimīgs kā muļķis, Paruna saka: Tiešām, uz muļķi Laime kā traka. Kaut tikai vēderam Netrūktu maizes - Garīga barība: Maz viņam raizes. Centieni, virzieni Nemoca viņu. Nejūt viņš šaubu, Cīņu un dziņu. Muižkungs, pat barons Palaiž to liegi, Laipnis tam baznīckungs, Laipni i spiegi. Mierīgs viņš pilsons, Valstij viņš - stute: Dzīvo tik silti Kā kažokā ute. Laimīgi būšot Tie nabagie garā Arī vēl debesīs, Svētīto barā. Zemē un debesīs Muļķiem vien labi, - Kur tad nu, lasītāj, Iesim mēs abi? *  *  * KĀDA VALSTSVĪRA UN ATKLĀTĪBAS DARBINIEKA 70-GADĒJAS DARBĪBAS JUBILEJA Viņš bij sācis strādāt jau no 10. dzīves gada; ik dienas no 6 rītā līdz 7 un 8 vakarā. Priekš skolas apmeklēšanas viņam atlika maz vaļas, viņu no darba atlaida, lai tas apmeklētu skolu, tikai pulksten 4 pēc pusdienas. Skolas naudu viņam vajadzēja sapelnīties pašam. Tad viņš strādāja vienā darba nodaļā 30 gadus, pēcāk citā vēl 40 gadus. Jūs jau nepacietīgi prasāt, kā tad viņu sauc un kas tā par valsti un atklātības darbību? Viņam vārds - Leģions vai Milijons (sarakstos min arī viņa privātvārdu) un viņa darbība - fabrikā. Viņš ir jaunlaikos lielākais valsts un atklātības darbinieks, bet par tādām jubilejām nemēdz vēl neviens runāt. Jubilārs tagad ir 80 gadu vecs, bet strādā tāļāk, jo arī pēc jubilejas grib ēst. Avīzes vēl ziņoja, ka viņš ticis jubilejā apbalvots no fabrikanta ar «labrītu» un no strādniekiem ar puķēm. Mēs visu šo piezīmi izņemam - ar maz klātpielikumiem - iz kādas avīzes vietējās nodaļas. *  *  * TAUTAS BALSIS Kādēļ mani bāleliņi Tik nabagi palikuši? Kungi prasa lielas tiesas, Smilgas auga tīrumā. * Uz robežu galvu liku, Tēvu zemi sargādams, - Labāk manu galvu ņēma Nekā manu tēvu zemi! * Kara vīrs, kara vīrs Mans jaunais bāleliņš - Tas varēja roku cirst Uz asajo zobentiņu, Ne tas kungiem ceļu grieza, Ne noņēma cepurīti. * Raudādama nostāvēju Liela ceļa maliņā: Redzu savu bāleliņu Garu ceļu aizejot. * Ai dieviņi, ai dieviņi - Kur man citi bāleliņi? Cits krievos, cits leišos, Cits dziļā Vāczemē. * To vietiņu gan zināju, Kur māmiņa šūpli kāra; To vietiņu nezināju, Kur mūžiņu nodzīvošu: Vai prūšos, vai leišos, Vai celiņa maliņā. * Kalnā kāpu raudzīties; Kas ar manu tēva zemi - Vai ar kungi vai bāliņi; Vai irbīte purināja? Ne ar kungi, ne bāliņi; Irbe vien purināja. *  *  * TAISNAM SODAM NEIZBĒGSI P a g a s t a   k a z a k s   (uz kalpa sievu). Še, saņemat zīmi par soda spriedumu jūsu vīram, kurš vakar bez ievērojama iemesla nau ieradies muižā. K a l p a   s i e v a.   Mans vīrs ir vakar nomiris un tadēļ nau ieradies muižā. P a g a s t a  k a z a k s.   Tā, tā, jūsu vīrs nomiris! tad viņa vietā jums vajadzēs samaksāt naudas sodu. *  *  * NĒĢERI IEDOMĀJAS KRISTĪGO DIEVU Jauns misionārs otru nedēļu ir- vācu Āfrikas kolonijā un ir ļoti nopietns savā amatā. Viņš jautā nēģeru zēniem: kā tie iedomājas mīļo dieviņu? Nēģeri pārdomā un atbild: «Kā lielu, baltu vācu vīru.» «Labi,» saka misionārs, kurš ļoti priecājas, ka nēģers iedomājies dievu kā vācieti, «labi, un ko viņš, tas visuvarenais, tura savā labā rokā - nu?» «Es zinu, zinu, mvamba,» ātri atteic nēģers, «pātag no upeszirga ādas!» *  *  * REKLĀMA UZ KAPA AKMEŅIEM Uz Ņujorkas kapenēm redzami ļoti savādi kapu uzraksti, kuri vairāk dod liecību par amerikāņu tautas veikalniecisko garu nekā par viņu cienību pret mirušiem. Tā, piemēram, lasāms uz kāda kapa akmeņa: «Zem šī akmeņa kādā dienā dusēs Džons Beltons, bet tagad vēl viņš vada spīdošā veidā t. u. t. ielā Nr. 53 vispār pazīstamo kurpju un ādu veikalu J. Beltons u. komp.» Uz cita kapa rakstīts: «Še dus Džons Smiss; viņš pats uz sevi izšāva revolveri pēc «Colt» sistēmas un bija acumirklī beigts. Revolvers «Colt» ir vislabākais ierocis priekš pašslepkavām.» *  *  * MŪŽĪGAIS MIERS Lapsa dzirdēja, ka tikšot nodibināts vispārējs pasaulsmiers kustoņu starpā. Smaidot viņa teica: «Tas man liels prieks; nu taču reiz varēs droši no cilvēku vajāšanām mierīgi ēst savus zaķīšus.» * LIELSKUNGS UN ZEMNIEKS Birgera L i e l s k u n g s To tu, bauri, nesaproti: Mēs iz vecu vecās sēklas! Z e m n i e k s Vai man! lielskungs, tas nau labi; Veca sēkla maitājas. * PIETRA ARETINA KAPA UZRAKSTS E. Mērikes Ļaunu vien runāja viņš par visiem, izņemot dievu. «Ej jel?!» - viņš mēdza tik teikt: «Tāda es nezinu vēl!» * NELAIMĪGA MĪLESTĪBA G. Hērvēga Karaļi vainīgi nava, - tie brīvību mīlē pārlieku, - Brīvība pati diemžēl karaļus nemīl nemaz. PAR MELNĀ CIRKULĀRA IZPILDĪŠANU D i e n a s   p a v ē l e   u n   p a t e i c ī b a Melnais cirkulārs «Visiem kārtības nodibinātājiem», kurš nodrukāts «Virpuļa» likumu krājumā, 1907. g. 20. lp. p., un piekodina nemiernieku pamatīgu izskaušanu, līdz šim ir devis tik labus panākumus, ka uz visstingrāko tiek atkārtota šī cirkulāra tālāka ievērošana; bet jāaizrāda arī uz pamanītiem pārpratumiem. Tā, piem., melnā cirkulāra 7. pants, kurš dod   n o t e i k u m u s    p a r   g a r i e m   m a t i e m,   ir vietām ticis iztulkots šaurākā nozīmē un piemērots tikai pie sievietēm, kas ir nepareizi. 7. pants skaidri nosaka: «gari mati ir piesavināti tai šķirai, kurai pēc likuma īss padoms,» - neminēdams sievietes vien, jo bieži arī vīrieši, kuriem īss padoms, nēsā garus matus. Par pareizu šī panta iztulkošanu visplašākā nozīmē izpelnījušies mūsu pateicību daži apcietinātāji, kuri nogādājuši cietumā garo matu dēļ Andreju Rinkusu un palaiduši viņu tikai otrā dienā, kad tas izskaidrojis, ka gari mati esot simbols arī māksliniekiem, kuri izpildot 7. panta augšminēto prasījumu. Nau tik minēts, ka būtu tikusi pie A. Rinkus izdarīta 7. pantā minētā garo matu izplēšana, bet, tā kā domājams, ka tas izdarīts un tik nau minēts, - tad kā pateicības zīmi par cītīgu melnā cirkulāra piemērošanu tiek apcietinātājiem caur šo dāvāts: lielais I šķiras ēzeļa ordens, nēsājams uz pieres. Melnās sotņas priekšnieks + + + *  *  * PAR DAUDZ ĀTRA KARJERA Noklausīta saruna Parīzes «Gil-Blas» ziņotājs noklausījies šādu ierēdņa sarunu pašam ar sevi: «Lieta iet par daudz ātri, par daudz ātri! Neviens gan negribēs ticēt, ka ir ierēdnis, kurš atrod, ka viņa karjera ir par daudz ātra, bet tomēr tā ir, es pats esmu tāds ierēdnis! Un tomēr vēl ne pilnu mēnesi atpakaļ es pats domāju, ka mana karjera ir pārāk gausa. Lai tik iedomājas, ka mēnesi atpakaļ es biju gaidījis veselus astoņus gadus uz kādu augstāku vietu administrācijā un jau biju nodomājis, ka nekad nepiedzīvošu to laimīgo dienu; te vienu rītu dabonu ukazu, kur man pavēl būt par pilsētas policijas apakšinspektora palīgu. Ar lielu prieku es pasteidzos iestāties jaunajā amatā. Es viņā nebiju vēl sabijis divas dienas, kad jau tiku paaugstināts par īstu apakšinspektoru. Par izskaidrojumu piezīmēšu: ka ģenerālgubernators mira; viņa vietā nāca policijas priekšnieks, tā vietā policijas priekšnieka biedris, kurš savu amatu bij atstājis galvenajam komisāram, uz kura amatu tika aicināts inspektors, un tas savu vietu atbrīvējis priekš apakšinspektora, kurš gods pēc likuma piekrita man kā tuvākam činā. Es nodomāju: «Labi, lieta iet gluži teicami!» Otrās nedēļas beigās saņēmu jaunu pavēli, caur kuru tapu iecelts par inspektoru, jo mans priekšgājējs inspektors bij ticis aizdzīts uz galvenā komisāra amatu, tas atkal uz policijas priekšnieka biedra, tas uz policijas priekšnieka un policijas priekšnieks uz ģenerālgubernatora vietu, kurš pēdējais bija atkal miris. Es nodomāju pie sevis, likdams uzšūt uz savu uniformu jaunus čina uzšuvumus: «Kāds muļķis tad iedrīkstas apgalvot, ka dienestā nevarot tikt uz priekšu!» Atkal pagāja nedēļa, un atkal atnāca pavēle, kur mani iecēla par galveno komisāru, kā jau augšā aprādīts. Nu es  pārliku: «Tagad es varētu precēties, vieta ir laba.» Un es noņēmos bildināt kādu jaunkundzi iz tirgotāju šķiras, kad tiku atkal paaugstināts par policijas priekšnieka palīgu, tādēļ ka - nu tas jau zināms. Smaidīdams es nodomāju: «Nu es varu precēt jaunkundzi iz lielgruntnieku šķiras.»Bet, kad es taisni jau gāju ar precības priekšlikumu pie nodomātās brūtes vecākiem, - piepeši es tiku iecelts par policijas priekšnieku, jo jaunais ģenerālgubernators utt. «Labi,» es sacīju, «nu es varēšu pacelt savas acis uz kādu dāmu iz augstākās muižniecības.» Bet vakar jaunā ģenerālgubernatora, tā, kas vienmēr bija mans priekšgājējs, nebija vairs... Nujā, arī vinš... tātad es nezinu, vai mani pareizi sapratīs, bet es sāku domāt, ka mana karjera taču drusku par ātru! Visādā ziņā es taisīšu savu testamentu.» *  *  * JAUNS PROJEKTS No birokrātu aprindām Birokrātu aprindās, kurām tagad ir noteicējs vārds, esot tikusi griezta nopietna vērība uz kādu lielislcu plānu. Līdz šim pie visiem mēģinājumiem valsti glābt ticis gluži izlaists iz acīm kāds apstāklis, kurš nupat tikai ticis atgādināts caur nejaušu un vēl neizskaidrotu dīvainu gadījumu. Proti, kādā dzemddēšanas patversmē no bērnu saņēmējas tikuši saņemti divi - nevis cilvēku bērniņi, bet - divi bumbas, turklāt vēl viens revolvers un patronas. Par tādu dīvainu dzemdēšanas .(?) panākumu ticis paziņots medicīniskai priekšniecībai, bet tā negriezusi uz to nekādas vērības un visu nosaukusi par pārpratumu un joku. Tādēļ policija, kurai jau sen pazīstams medicīnas dumpīgais raksturs, tūdaļ par visu devusi ziņas arī augstākām iestādēm, kuras uz vietas aptvērušas visu šo t. s. joka nopietnību. Sen jau gudrots un prātots par jautājumu: kur dzimst dumpis un nemiers? Izrādās, ka tur, kur būtu visdabiskāk bijis to meklēt jau no paša sākuma: - proti, dzemdēšanas patversmēs. Un tomēr uz šo atradumu nāca tik vēlu un vēl turklāt nejauši! - Toties sparīgāka rīcība nospriesta tagad, un jaunajam vadošam teicienam jābūtot: apkarot pašu dumpja dzimšanu! Vērība griezta arī uz to apstākli, ka taisni mazturīgāko un līdz ar to nemierīgāko šķiru sievietes visvairāk dzemdējot; aristokrātu kundzes no tā sargājoties tanī pārliecībā, ka ikviens jauns pasaulspilsons varot būt nākošais revolucionārs. Tagad nu izrādījies, kāds nolūks esot šīm mazturīgām sievām, dodoties uz dzemdēšanas patversmēm: - bumbas un revolveri, un nevis nevainīgi bērniņi. Ievērojot šādu lietas stāvokli, vispareizākais būtu, ka pa visu nemieru laiku ar vienkāršu administrācijas rīkojumu - uz domi, pat uz «īsto» un trešo nevarētu palaisties - tiktu apturēta katra dzemdēšana. Ja tas nebūtu iespējams visur, tad vismaz tur, kur pastāv karastāvoklis, t. i., nomalēs. Tādējādi tiktu arī aprobežota nevēlamo opozicionālo tautību, kā, piem., latviešu, vairošanās. Sevišķi Latvijā būtu diezgan brīvprātīgu goda policistu baronu, kas uzlūkotu, ka aizliegums netiek pārkāpts; jo viņi kā kultūras nesēji sen jau meklē līdzekļus, kā pavairot vāciešu un pamazināt latviešu skaitu. Ka lielais plāns neesot neiespējams, to norādot jau nelaiķa ķēniņa Eroda sarīkotā bērnu nokaušana, bet šis plāns aizliegt pašu dzemdēšanu vēl radikālāks un tātad pilnīgāks. Ja laimētos viņu. izvest, tad revolūcija būtu galīgi ar sakni izrauta. Tad katru dienu jauni dumpinieki nenāktu klāt. Tāds plāns būtu ieteicams arī vēl tādēļ, ka darītu apmierinošu iespaidu uz tik grūti savaldāmo presi; jo tad avīzēm nebūtu ko kliegt par asiņaino kontrrevolūciju, pogromiem un par soda ekspedīcijām, - viss norisinātos gluži mierīgi. Lielo reformu varētu arī pamazām izvest un priekš pirmā iesākuma likumā noteikt, ka priekšniecībai jāpārlūko un jākontrolē tik svarīga valstsdzīves parādība kā jaunu pavalstnieku ierašanās lielā skaitā caur stārku vidutājību. Tādā nolūkā tad vajadzētu vispirms noteikt, ka pie minētās ierašanās jābūt klāt ne vien jau līdz šim likumā paredzētām bērnu saņēmējām, bet arī vietējai policijas priekšniecībai. Mēs varam pie šī tiešām ģeniālā plāna piezīmēt tikai to, ka viņš visiem birokrātiem ļoti paticis, bet tikai lielāko daļu sabaidījis ar savu lieliskumu un radikālību. «Tad jau labāk diktatūra!» daži teikuši. Jeb vai vēl labāk kolera, jo tā iznāk lētāk un strādā tikpat gludi!» citi piemetinājuši. Bet bijuši arī tādi, kuri apdomīgi norunājuši zem sevis, ka ar sievām iesākt esot bīstami. Un pie balsošanas izrādījies, ka viņiem bijis pārsvars. *  *  * ĀRSTI MALDĪJUŠIES Avīzes ziņo, ka ārsti, izmeklēdami ģenerāļa Trepova nāves cēloņus, atraduši, ka viņš miris no   s i r d s k a i t e s. Visādā ziņā ārsti būs maldījušies, jo vispār taču pazīstams fakts, ka ģenerālim Trepovam   n e m a z   n e b i j a   s i r d s. *  *  * BRĪVĪBAS CĪŅAS IZMAKSA Pēdējā kongresā Londonā tika klajā laisti sekošie skaitļi, kuri apgaismo apstākļus, kādos krievu proletariāta partijai jāstrādā. Kongresa visi 140 locekļi bija cietumā pavadījuši 138 gadus un 3 1/2 mēnešus un trimdā 148 gadus un 6 1/2 mēnešus. Iz cietuma bija izbēguši 22 locekļi, četri starp tiem pat pa divām reizēm. Iz Sibīrijas bija izbēguši 23 locekļi pa vienai reizei, pieci pa divām un viens pat pa trim lāgam. Šos skaitļus bija sastādījis N. Trockis, kurš, kā zināms, bija viens no priekšsēdētājiem strādnieku deputātu padomē un šinī amatā nācis bija tūlīt pēc Hrustaļova Nosara. T. nodomājis laist klajā grāmatu «Turp un atpakaļ», kurā tas grib tēlot savu bēgšanu iz Sibīrijas, kas izmaksājusi sociāldemokrātu partijai trīsdesmit tūkstoši rubļu. Kādā jau drukātā nodaļā iz savas grāmatas tas dod dažus statistiskus datus iz sava paša pagātnes. Pirmo reizi viņš ticis apcietināts janvārī 1898., pēc tam, kad tas 10 mēnešus nodarbojies Nikolajevas strādnieku aprindās. Viņš sasēdējis 2 1/2 gadu cietumā un ticis tad nosūtīts trimdā uz Sibīriju uz 4 gadiem, bet izbēdzis jau pēc diviem gadiem. Otrreiz viņš ticis apcietināts 16. decembrī 1905. kā Pēterburgas strādnieku deputātu padomes loceklis. Visi, kas bija apsūdzēti kā strādnieku deputātu padomes locekļi, sēdēja kopā 400 dienas cietumā. Pēc tam tie tika transportēti uz Obdorsku uz nometināšanu uz visu mūžu. T. nobeidz savu artiķeli ar sekošiem vārdiem: «Katrs krievu sociāldemokrāts, kas partijā 10 gadus ir strādājis, varēs par sevi pastāstīt apmēram to pašu.» *  *  * TIESA UN TAISNĪBA Patiess stāsts Sekošais gadījums notika Varšavas apgabaltiesā,   p a r a s t a j ā    v i s p ā r ē j ā   apgabaltiesā, nevis   k a r a    apgabaltiesā, ko še tūlīt piezīmējam. Notikums pilnīgi raksturo mūsu    p a r a s t o   v i s p ā r ē j o   tiesu un taisnību; viss notika pilnīgā likumiskā kārtībā, - un ziņo par to -«Duna Zeitunga». No cietuma tika vesti apgabaltiesas priekšā divi vīri - Francs Novakovskis un Lucians Zimnijs. Novakovskis bij priekš 14 dienām notiesāts dēļ zādzības, un viņam gribēja pasludināt pamatotu spriedumu; Zimniju gribēja tiesāt par ielaušanos. Novakovskam nolasīja spriedumu; tad tika ievests Zimnijs. Viss notika pilnīgi likumiskā kārtībā, ar visām stingri priekšā rakstītām formām: tika izmeklēts, vai apsūdzētais ir arī tiešām tā persona, kura tiek sūdzēta; tad tika nolasīts apsūdzības raksts, un, tā kā apsūdzētais neatzinās par vainīgu, tad tika noklaušināti liecinieki. Pēc tam prokurors teica apsūdzības runu, uz ko atbildēja - no tiesas puses apsūdzētam piedotais - aizstāvis, un galā priekšsēdētājs noprasīja apsūdzētam, vai viņam neesot vēl kas ko iebilst par šo lietu. Uz to apsūdzētais atbildēja: «Man jālūdz daudzreiz piedošana no tiesas kungiem, - bet visa lieta ir tik joks, jo es nemaz neesmu tas Zimnijs!» Tiesneši pārsteigti lūkojās viens uz otru. «Kā tā? Kā tad jūs še gadījāties? Kas tad jūs esat?» jautāja priekšsēdētājs. «Es esmu Novakovskis, tas, kuru jūs notiesājāt divas nedēļas atpakaļ un kuram šodien bija jānoklausās pamatots spriedums; un tas otrs, kuram jūs nolasījāt to pamatoto spriedumu, tas ir Zimnijs. Ceļā uz tiesu mēs norunājām šo joku, lai tiesai pierādītu, ka lieciniekiem nevar ticēt. Jūs jau paši dzirdējāt, ka viņi mani pazina par Zimniju un to apliecināja ar zvērastu.» Priekšsēdētājs tūdaļ iesāka lietu izmeklēt un izrādījās, ka viss tā bij, kā Novakovskis to bij stāstījis. Lieta tad tika atlikta, un par to paziņoja priekšniecībai. Tāda lieta nau nebūt neparasta; tāds pats gadījums nāca klajā šoruden Pēterburgā. *  *  * TAUTAS LABOTĀJI Stāsts, no vācu valodas tulkots Sodi noder tikai pamācībai, un tiesas nolūks ir zemākās šķiras labot un izglītot. Kad šo mērķi var kaut cik sasniegt ar tēvišķas stingrības lietošanu, tad tas top darīts ļoti labprāt; bet netrūkst arī mēģinājumu pārrunāt ar labu lēnību. Dažs jau ir mēģinājis izskaidrot tādam spītīgam strādniekam, ka viņa apstākļi nebūt nau tik ļauni, kā viņš tos mācījies pazīt no piedzīvojumiem. Es varen apbrīrv:oju vienu jaunu juristu, kas iztiesāja mūrnieka Jāņa Plekšahera lietu. Noziedznieks - mūrnieks bija svētdienu ticis aizsaukts uz valdi, lai tur saņemtu savu karti par apdrošināšanu uz vecuma dienām un samaksātu nodokļus; jo Vācijā valsts apdrošina strādniekus darba nespējības un vecuma gadijumā, bet strādniekiem jāsamaksā. Pletšahers bija tanīs domās, ka šāda aizsaukšana uz valdi svētdienas laikā traucējot viņa atpūtu, un to viņš bija valdē visiem ierēdņiem izteicis tik skaidros vārdos, ka nu sēdēja uz apsūdzēto sola. Tiesa tūdaļ ieskatīja, ka še darīšana ar sociālo jautājumu, un tiesnešu sejas uz vietas pieņēma drūmu izskatu un balss tapa asāka. Noklaušinot tiešām izrādījās, ka mūrnieka nozieguma cēlons bijis nevis dvēseles uzbudinājums, bet visa viņa rakstura īpatnība. Mūrnieks spītīgi palika pie tās pārliecības, ka viņam bijusi taisnība; viņš runāja par to, ka strādnieks, kas darbojies visu nedēļu, gribot svētdien atpūsties; viņš izsacīja pat tādu uzskatu, ka ierēdņi esot ļaužu dēļ un ne ļaudis ierēdņu dēļ; viņš lūkoja pierādīt, ka viņam nevajagot paciest nekādu pārestību; vārdu sakot, viņš visur mēģināja lietā iemaisīt politiku. Turklāt viņš arī formālā ziņā neizturējās, kā pienācās. viņa balss bija rupja un tādēļ izaicinoša: viņš arī domāja, ka viņa pierādījumi tiek svarīgāki, jo biežāki un jo plašāk viņš tos atkārtoja. Priekšsēdētājs tam pretī pūlējās paskaidrot, ka taču esot liels labums, kad valsts gādājot par strādnieku vecuma dienām, bet mūrnieks atteica svinīgi, ka šis tik nospļaujoties par to un ka atdodot savu vecuma renti katram, kas to gribot. Es jau domāju, ka tādai pārdrošībai būs ļaunas sekas, bet priekšsēdētājs palika mierīgs; viņam piepeši uzausa kādas domas. «Pletšaher,» viņš teica lēnā balsī, «vai jūs tikai neesat sociāldemokrāts?» «Nu, to es domāju gan,» tas atteica, «kopš sākās tā lieta, es biju līdzi.» «Ā, nu es daudz ko saprotu,» iesaucās tiesnesis; viņa vaigā nebija dusmu, bet tikai dziļa līdzcietība ar nelaimīgo. Viņš atkāsējās kā uz garu runu un jautāja lēnprātīgi: «Pletšaher, vai jūs neredzat, cik gudris ir šis likums, kurš nodrošina jums laimīgas vecuma dienas?» «Nē, tā es neredzu.» «Nu, Pletšaher, uzklausaties labi, ko es teikšu: jūs kļūsat vecs, noguris, slimīgs, jums būs septiņdesmit gadu...» «Nē, to es neticu...» «Ko jūs neticat?» «Ka es tikšu septiņdesmit gadus vecs, to es neticu.» «Par ko tad ne? Vai tad tas ir neiespējams?» «Nē, es to neticu.» «Tā, jūs to neticat? Labi! Bet pieņemsim, ka jūs nesasniegsat šo vecumu, tad taču citi, jūsu līdzstrādnieki, baudīs šo labdarību...» «Kādēļ tad man priekš citiem jāmaksā? To es nedarīšu. «Nu, lūk nu!» teica tiesnesis, «te jums trūkst ieskata, uzupurēšanās priekš vispārības, priekš citiem, priekš valsts. Valsts taisni ir priekš vispārīgā laba, valsts ir, kā lai es jums to saku, valsts ir kā bišu kolonija, kā bišu strops; katrai bitei sava kanniņa, savs darbs, bet visas strādā kopā, visas priekš vispārības. Vai jūs saprotat?» «Nē, un ticēt es to arī neticu.» «Ko tad jūs neticat?» «Ka valsts ir kā bišu strops, to es neticu.» «Par ko tad jūs to neticat?» «Par to, ka pie bitēm tie, kas nestrādā, top padzīti, bet pie mums tiem ir vislabākā dzīve. Tas ir gluži otrādi.» Tiesneša seja aptumšojās, lēnprātība nozuda; viņš redzēja, ka ar labu nekas nau izdarāms, un piesprieda viņam augstāko sodu, kāds Vācijā iespējams. *  *  * NOVECOJUSIES PARUŅA «Ēstgriba,» teic, «nāk ar ēšanu.» Tavu nepatiesu paruņu! Sen jau ēstgriba še atnāca, Tikai nenāk vis vēl ēšana. *  *  * NESAKI NEKAD MELUS! Kāda jaunkundze lūdza Marku Tvenu, pazīstamo amerikāņu humoristu, lai ieraksta tai ko albumā par piemiņu. Viņš ierakstīja: «Nesaki nekad melus!» un parakstīja savu vārdu, bet zem tā piezīmēja pēcrakstā: izņemot gadījumu, kad tu gribi vingrināties, lai neaizmirstu savu mākslu.» * * * SODA MĪKSTINĀJUMS T i e s n e s i s.   Kad ielauzāties grāmatu tirgotavā, jums nau kauna bijis un jūs esat dažas pātaru grāmatas arī vēl līdz paņēmuši! A p s ū d z ē t a i s.   Jā, - nu es gribētu augstu tiesu lūgt man to pierēķināt kā iemeslu sodu mīkstināt. *  *  * VINŠ TO NEDARA M ā t e.   Fricīt, Fricīt, vai tu nevari tapt drusku rātnāks? F r i c ī t s.   Jā, māmiņ, es katru vakaru lūdzu mīļo dieviņu par to - bet viņš to nedara. * PEĻŅAS DĒĻ S k o l o t ā j s.   Par tavu bezkaunību tu pelni pērienu. S k o l n i e k s.   Vai es, skolotāja kungs, peļņas dēļ eju skolā? * SKOLĒNS SPAILĒS S k o l ē n s:   «Kad ticības mācības stundā runā par Darvinu, tad dabū sodu, un, kad dabas vēstures stundā atstāsta pasaules radīšanu pēc Mozus, tad pelna izsmieklu.» IESVĒTĪŠANAS STUNDĀ M ā c ī t ā j s.   Kas ir tas augstākais, pēc kā dzīvē vajag censties? I e s v ē t ā m ā   m e i t a. Kad dabon drīz apprecēties. * KO VIŅŠ NOŽĒLOJA UZ NĀVES GULTAS No E. Heidmaņa Kādā nomaļus novadā dzīvoja astoņdesmit gadus vecs mežsargs. Viņš bija ilgi uzturējies stiprs un vesels, bet beigās bija taču pienākusi arī viņam mirstamā stundiņa. Vecis guļ slimības gultā, un apkārt stāv viņa daudzie bērni un bērnu bērni. Viena no meitām prasa, vai neatsaukt mācītāju. «Ak, bērni, ko man tas vīrs palīdzēs?» atraida vecis. Bet meitas neatlaižas, un beigās slimais ir ar mieru: «Kad jau jūs domājat, ka tas vajadzīgs, tad vedat vien viņu šurp.» Pēc maza brīža ienāk arī mācītājs, kurš jau iepriekš bij atvests. «Nu, mans mīļo mežsarg, vai jūs esat gatavi stāties tā visuaugstā troņa priekšā?» saka mācītājs. «Jā gan, mācītāj' kungs,» atbild vecis. «Vai jums varbūt ir vēl kāds grēks uz sirds, ko jūs gribētu man atzīties un biktēt?» - «Nē, mācītāj' kungs, nau man neviens grēks zināms!» - «Bet vai tad nu jūs savā garā dzīves gaitā nekā nebušot nodarījuši, ko jūs tagad nožēlotu? Atceraties taču, mīļo mežsarg!» - «Ak dievs, mācītāj' kungs, tur ir gan viena veca lieta, kura man nekad neiziet iz prāta; nu jau ir daudz gadi pagājuši, bet man arvien vēl dikti žēl.» - «Nu, mīļo mežsarg, tad pastāstat man taču to lietu un atvieglinājat savu sirdi, pirms jūs stājaties tā visaugstākā soģa priekšā!» - Vecis gan sākumā negribēja, bet, kad mācītājs to pierunā, viņš sāk arī stāstīt. «Nu, mācītāj' kungs, kad jau jūs domājat, ka tas ir vajādzīgs, tad es pastāstīšu ar: tas jau būs nu vairāk nekā sešdesmit gadu atpakaļ un man arvien vēl neiziet no prāta. Es toreiz biju tāds puika, astoņpadsmit gadu vecs, un biju vecā mežkunga dienestā. Vecais mežkungs svinēja savu septiņdesmito dzimumdienu un bija arī mani ielūdzis. Mēs, jaunie ļaudis, bijām ļoti jautri, un tur bija visvairāk vainīgas mežkunga divas jaunas māsīcas. Ak, kas tās bija par divām smukām, glītām skuķēm, mācītāj' kungs, to jūs nemaz nevarat iedomāties! - Bet nu tas bija taisni ziemā, un visu dienu sniga un putināja, ka zem' ar debesīm griež kopā. Kad nu es tā ap pulkstens vienpadsmitiem gribēju iet mājās, tad mežkungs nelaida nelāga laika dēļ. Jo mežkunga muiža ir viena pati dziļi mežā. Nu, es arī labprāt palieku tur, un man ierāda mazu istabiņu, kur gulēt. Drīz tad nu arī ejam gulēt, un es tikko sāku noģērbties, kad kāds klauvē pie manām durvīm. «Iekšā,» es saucu. Un kas ienāk iekšā? - Viena no tām smukajām, glītajām skuķēm! - un ko viņa saka? - «Vai jūs arī nesalstat, mežkungs?» - «Nē, es atbildu, es nesalstu.» Un tā viņa atkal aiziet. Bet nepaiet liels laiks, un es gribu patlab iemigt, kad atkal klauvē pie durvīm. «Iekšā,» es saucu. Un kas ienāk iekšā? Tā otra no tām smukajām, glītajām skuķēm! - un ko viņa saka? - «Vai jums arvien vēl nau auksti?» - «Nē, es saku, man vēl nau auksti.» - Un tā viņa aiziet. Un redzat nu, mācītāj' kungs, - ka man toreiz nebija auksti, par to man vēl tagad pēc sešdesmit gadiem ir ļoti žēl.» *  *  * IZ VĀCU DZIESMU GRĀMATAS Dziesmas, kuras tiek no vāciešiem dziedātas dažādos gadījumos: Es streit't fur uns der rechte Mann, Den Gott selbst hat erkoren - (Priekš mums cīnās īstais vīrs, Kuru dievs pats ir izvēlējis) - dziedāta, kad vācieši izraudzīja par savu runātāju un aizstāvi - melnsimtnieku Puriškeviču. Wer nur auf Gott vertraut, Hat niclit auf Sand gebaut - (Kas vien uz dievu paļaujas, Tas ne uz smiltīm būvējas) - dziedāta, kad vācu baroni no jauna sāka būvēt savas pilis Latvijā. *  *  * IZ KAPITĀLISTU ĢIMENES DZĪVES Pēc viņu pašu avīžu ziņām KAPITĀLISTS PATS Lasa savu nupat saņemto pasi. «Palūk vien, sieva, kāda bezkaunība! Tur tas skrīveris uzrakstījis: Sevišķas zīmes - nekādas - - un man taču ir vesels milijons rubļu!» * «Dzirdat, bērni, kas šonedēļ labi izturēsies, tas svētdien dabūs 30 rubļu un varēs uz dzelzceļa nobremzēt vilcienu.» *  *  * KAPITĀLISTA CIENĪGĀ «Cienīgā kundze, vai jūs pati nezīdat savu mazo?» - «Ko jūs iedomājaties! - es taču neiešu izpildīt emmas dienestu?!» KAPITĀLISTA MEITIŅAS M a m m a.   Nu, meitiņ, vai tu labi izpriecājies savā kāzu ceļojumā? M e i t a.   Ļoti labi; iedomājies vien, ka Edgars dzelzceļa braucienā trīs reizes tīšu prātu apturēja vilcienu ar notesbremzi; mēs jau to spējam samaksāt. *  *  * LABI AUDZINĀTA J a u n k u n d z e.   Bet, kungs, kā jūs man iedrošināties tādas lietas stāstīt par manu draudzeni! Kaunaties! K u n g s.   Es vēl neko neesmu stāstījis, tas sliktākais tik tagad nāk. J a u n k u n d z e.   Nu, tad stāstat! * P i r m ā   j a u n k u n d z ī t e.   Kas īsti ir nepieklājīgi? O t r ā   j a u n k u n d z ī t e.   Nepieklājīgi ir, kad kāds to redz. *  *  * KAPITĀLISTA DĒLIŅI Dēlēns lieto pret kalponi visādus lamu vārdus. Tante, kas pienāk klāt, jautā: «Kur tad mācījies tā lamāties?» - «Tas viss nāk no manis paša,» atbild pašapzinīgi dēlēns. * «Kārlīt, tu jau esi apgāzis tintes pudeli un aplējis visu rakstāmgaldu!» K ā r l ī t i s:   «Jā, Anna ir atkal nolaidīga bijusi un nau uz mani uzmanījusies.» * Dēliņš pārnāk mājā no sava pirmā skolas apmeklējuma. «Kā tad nu bija skolā?» jautā māte. «Ērmoti,» atbild ,mazais veikalnieks, «tur bija liela zāle, pilna ar maziem zēniem, un priekšā pie   k a s e s   (skolas katedra) sēdēja viens vīrs un lasīja.» *  *  * KAPITĀLISTA MAZĀ MEITIŅA V e c m ā t e.   Lūk, mīļo meitiņ, kad es reiz miršu, tad tu dabūsi šo gredzenu, šo skaisto brošu un arī šo pulksteni. M e i t i ņ a.   Kad tu mirsi? *  *  * KAPITĀLISTA LIELIE DĒLI - STUDENTI O n k u l s.   Tu mani apmeklē tikai tad, kad tev vajaga naudas! S t u d e n t s.   Jā, vai tad lai es tevi apmeklēju vēl biežāk?! *  *  * N a k t s s a r g s.   Ko jūs še sēdat pie laternas? I e d z ē r i e s   s t u d e n t s.   Kur tad lai es eju? Neviens cilvēks jau nezina, kur es dzīvoju! * S t u d e n t s   (no rīta pēc komersa žūpošanas uzmozdamies): «Tavu brīnumu, te jau es guļu gluži svešā gultā!... Nu, naktssargs, kurš mani šurp atvedis, būs gan bijis krietni iedzēries!» * S t u d e n t s  (uz savu kolēģi, kurš licies pārvesties mājās no naktssarga). «Vai tad tu tam vīram nedod dzeramnaudu?» O t r s   s t u d e n t s.   «Tagad ne - man ir abonements uz majā pārvešanu!» * I e d z ē r i e s   s t u d e n t s  (kuru viņa dzīvokļa saimnieks ar saviem ļaudīm velti pūlējies pa trepēm uzgādāt augšā): «Nē, tā neiet. Nonesat man labāk gultu lejā.» *  *  * KAPITĀLISTA DEVĪGAIS ONKULS M a z a i s   M a k s ī t s.   Onkulīt, es šonakt sapņoju, ka tu man dāvāji ratu. O n k u l s.  Nu labi, paturi vien to ratu, bet pielūko ka tu nenokristu un nesasistos. *  *  * KAPITĀLISTS PIE ĀRSTA «Vai jūsu ģimenē ir bijuši ārprātības gadījumi?» - jautāja ārsts kungu, kurš gribēja likt apdrošināt savu dzīvību. «Jā,» atbildēja kapitālists, - «mana māsa reiz atraidīja precinieku ar 500 000 rubļiem!» *  *  * KAPITĀLISTS KĀ BRŪTGĀNS B r ū t g ā n s   (uz brūti): «Manu zelta gabaliņ, manu dimantiņ, manu naudas skapīt, manu vērtspapīriņ - -!» * P r e c i n i e k s   (uz namamāti). «Mans kompliments, cienījamā kundze! Tik labi es jau sen neesmu ēdis.» M a z a i s   A n s ī t s.   «Mēs arī ne.» *  *  * ZNOTS B r ū t e s   t ē v s.   Man jums diemžēl jāsaka, ka mana meita dabūs savu mantojumu izmaksātu tikai pēc manas nāves. Z n o t s.   Tā, cik vecs tad jūs esat? *  *  * NĀKOŠAIS KAPITĀLISTS Mazais Vilīts dabūja no savas mātes ik dien' pāris kapeiku priekš saldumiem. Bet reiz viņa tam izskaidroja, ka viņš esot par vecu priekš tā, - lieliem pulkam vajagot pašiem pelnīt naudu, kad gribot pirkt saldumus. Vilīts no sākuma bija ļoti domīgs, bet drīzi apmierinājās, un, kaut gan no mātes nekā nedabūja, tomēr bija vairāk pārticis nekā jebkad. Kādu dienu māte redz pulka bērnu, kuri klaigodami un apbrīnodami apstājuši Vilīti, kurš uz sienas izlicis izkārtni: Vilīts ēd vienu mazu zaļu tārpu par 1 kapeiku Vilīts ēd vienu lielu zaļu tārpu par 15 kapeiku Vilīts ēd vienu mazu slieku par 25 kapeiku Vilīts ēd vienu lielu slieku par 30 kapeiku Vilīts ēd vienu mazu zaļu vardi par 80 kapeiku Vilīts ēd vienu lielu zaļu vardi par 1 rubli. *  *  * PAR KRIETNIEM SAIMNIEKIEM RŪPĪGAIS S a i m n i e k s   a p t i e k ā: «Bet uzrakstat labi skaidri, kuras zāles ir priekš govs un kuras priekš kalpones, ka mana govs nedabū vēl neīstas zāles.» *  *  * AIZGĀDĪGAIS K r o g a   s a i m n i e k s. ... Un to ievēro, dēls - esi aizgādīgs, ka neprātīgi ļautiņi nedara sev kādu ļaunumu caur pārmērīgu dzeršanu; kad kāds ir diezgan dzēris; tad nepārdod viņam vairs degvīna. D ē l s.   Un, kā lai es zinu, kad viņš ir diezgan dzēris? S a i m n i e k s.   Kad viņam nau vairs naudas. *  *  * TAUPĪGAIS Saimnieks piektdien aizgājis pie baznīckunga, lai tam paziņotu par sievas miršanu. «Un kad tad būs bēres?» prasīja baznīckungs. «Pirmdien, cienīgstēvs. Žēl, ka nelaiķe nenomira pāris dienas agrāk, tad būtu varējuši viņu paglabāt svētdien un nebūtu darbdiena jākavē un kalpi jāatlaiž.» *  *  * LAIPNAIS N a m a   s a i m n i e k s.   Kādēļ jūs īsti gribat iziet no dzīvokļa? Ī r e n i e k s.   Mana sieva mantojusi un grib ņemt dārgāku dzīvokli. N a m a   s a i m n i e k s.   Ah, ja tik vien tā iemesla, tad jau es arī varu jums dot šo pašu dzīvokli par dārgāku īri. *  *  * PAR MUIŽNIEKIEM «Vai jūs nemaz nedomājat precēties, grāfa kungs?» - «Nezinu vēl, šimbrīžam es vēl spēju pats sevi uzturēt.» * M a z a i s   P a u l i ņ š  (uz baronu):  «Tas taču savādi; jūs esat gluži gaišiem matiem, un papiņš nesen teica, ka jūs esot tumšs goda vīrs.» * «Ļoti nožēloju, bet savu meitu es nevaru jums dot, barona kungs.» - «Eh - hm! - ļoti nepatīkami, tad vismaz izlaižat mani laukā pa blakus durvīm - jo tur pie lielajām durvīm stāv daži no maniem parādu devējiem.» * S k r ī v e r s.   Nu, kad jūs nemākat rakstīt, tad uzvelkat paraksta vietā trīs krustus. M i ķ e l s.  (Paņem spalvu, bet pārskatīdamies uzvelk četrus krustus.) S k r ī v e r s. Jā, kas tad tas - četri krusti! ... Vai tad jūs esat muižnieks? *  *  * IZ VISAS PASAULES ROKFELLERA AUTOGRĀFS Rokfellers, kad tas pēdējo reizi bija Francijā, bija sev pie kāda Parīzes matu mākslinieka apstellējis parūku. Rēķins par to tika uzstādīts 600 franku liels. Miljardiers nepakustināja ne plakstienus, kad viņam šis krietna apmēra rēķins tika priekšā likts. Bet friziers gribēja vēl ko. Viņš izlūdzās sev par piemiņu rokrakstu no visbagātākā vīra pasaulē. Rokfellers izvilka papīra lapu un uzrakstīja: «Šās lapas nonesējam izmaksājami 600 franku.» «Te jums būs,» viņš sacīja frizieram. «Bet,» pēdējais iebilda vilcinādamies, «ja es pret šo čeku saņemu naudu, tad jau man nebūs rokraksta?» «Nu,» atteica Rokfellers vienkārši,«tad neejat naudai pakaļ.» *  *  * SMALKJŪTĪGS VEIKALNIEKS Kādam litogrāfijas īpašniekam Briselē kunde bija atsūtījis drukātu paziņojumu par nāves gadījumu viņa ģimenē. Litogrāfijas īpašnieks aizrakstīja viņam šādu līdzjūtības vēstuli: «Paziņojums par smago zaudējumu, kurš jācieš Jūsu ģimenei, mūs pildīja ar neliekuļotām sāpēm, un mēs izsakām Jums dziļāko līdzjūtību. Mēs ievērojām, ka cirkulārs, ar kuru Jūs paziņojāt par D. kga nāvi, ir drukāts no N. firmas, un ļoti nožēlojam, ka Jūs negriezāties pie mums papriekšu šī drukas darba dēļ.   K a d   J ū s u   ģ i m e n ē   n o t i k t u    a t k a l   k ā d s   nāves gadījums, mēs ar prieku nosūtīsim Jums savu cenu rādītāju, un esam pārliecināti, ka varēsim Jums lētāk pakalpot nekā mūsu konkurents. Cerēdami, ka drīz būs tāds   g a d ī j u m s,   mēs paliekam visā cienībā... XX.» *  *  * KĀ VAR ATDABŪT PATĒRĒTU NAUDU Francijā kādā rietumu departamentā noticis gadījums, kurš varētu derēt par vispārīgu priekšzīmi, jo viņš rāda, cik vienkārši var iegūt atkal patērētu naudu... Kāds prefekts uzdevis savam vecajam nodaļas priekšstāvim saņemt rentejā priekš sevis mēnešalgu un pielikumus. Viņš devis līdz kvīti par 3000 frankiem un dabūjis pret to savu naudu. Tā tas gājis ik mēneša, jo prefekts negribējis pats pūlēties ar staigāšanu uz renteju. Nodaļu priekšniekam tas arī izlicies par apgrūtināšanu, un viņš reizi savā vietā aizsūtījis kādu jaunu ierēdni, uzticēdams tam kvīti un naudas saņemšanu priekš prefekta. Jaunais cilvēks gan saņēma naudu, bet nospēlēja to kārtīs, un pats aizbēdza. Prefekts, kā jau domājams, nodaļas priekšnieku darīja atbildīgu par iztrūkstošo naudu; nabaga vīram vajadzēja iz savas kabatas samaksāt tos 3000 frankus. Bet tanī vietā prefekts viņam atkal deva iespēju tikt pie izliktās summas, un līdzeklis, kādu viņš še izlietoja, bija tik vienkāršs: aizbēgušais ierēdnis personu sarakstā tika tālāk vests, un nodaļas priekšnieks ik mēneša saņēma aizbēgušā algu. Prefekts, kā avīzes piezīmē, esot pat aizbēgušā algu paaugstinājis, lai ātrāki tiktu atmaksāti tie 3000 franki. *  *  * IZDEVUMI PAR VIENU BOMBARDAMENTU Attiecoties uz Kasablankas (Marokā) bombardamentu kāda franču lapa ņemas aprēķināt izdevumus, cik francūžiem varētu iznākt par viena paša lielgabala izšaušanu. Šāviens iz viena 305 milimetru liela lielgabala iznāk 5333 fr. dārgs, iz 274 mil. lielgabala 2420 franku, iz l00 mil. lielgabala 147 fr. Priekš mazākiem lielgabaliem iznāk daudz mazāk: par 65 mil. lielgabalu tikai 30 fr. par vienu šāvienu, par 43 mil. lielgabalu 12 fr. un par 33 mil. lielgabalu pat 8 fr. Tas viss kopā tomēr iztaisa briesmīgas summas, kad aprēķina, cik daudz tādu lielāku un mazāku šāvienu vajadzēja, lai saspārdītu dumpīgo marokāniešu perēkli. Nabaga francūži tiešām nožēlojami par tādiem lieliem izdevumiem. Marokāņiem, kuri vienkārši liekas nošauties, tā lieta nemaksā nekā. *  *  * AK TĀ! Klemanso, tagadējais franču ministru priekšnieks un bijušais radikāls sociālists, kurš par labu valdošai pilsonībai tik «šneidīgi» apspiež strādnieku kustību, tomēr maz iemantojis piekrišanas un zemē sacēlis daudz nemiera. Par viņu «Figaro» pasniedz raksturisku anekdoti; Pie ministru priekšnieka ienāk tautas vietnieks un tiek saņemts ar laipnu jautājumu: «Nu, mīļais deputāt, vai jūs pa savām brīvdienām esat sakrājuši daudz patīkamu iespaidu?» - «Teicamus iespaidus, ministra kungs!» atbild deputāts, «visa zeme atrodas plaukstošā stāvoklī; tautas gars ir pacilāts, ikviens ir apmierināts ar savu likteni...» - «Ak, cik jauki» iesaucas iepriecinātais ministru priekšnieks, «un kur tad jūs pavadījāt savas brīvdienas? - «Šveicē,» atbild deputāts. «Ak tā!» noteic ministru priekšnieks, nepatīkami pārsteigts; viņš bija domājis viņa vadīto Franciju. *  *  * JŪRAS NODAĻA Portugāles karaļa māte Maria Pia, Itālijas karaļa tante, atstāšot savu tautu un tēviju un pārcelšoties uz pastāvīgu dzīves vietu uz Itāliju (varbūt drīz arī dēls tai sekos). Karaliene Maria Pia, par spīti savam 60 gadu vecumam, ir ļoti jautra sieva un, kopš viņas vīrs karalis Ludvigs 13 gadus atpakaļ nomiris, pastāvīgi ir devusi vielu dažādām valodām un jautriem nostāstiem. Viņa dzīvoja ļoti plaši, un milzīgās summas, kādas aprija šāda dzīve, tika samaksātas iz valsts kases. Kad tautasvietnieku namā par to valdībai sīvi uzbruka un noprasīja, uz kāda pamata nauda viņai maksāta, - tad izrādījās, ka nauda bij maksāta iz   j ū r a s l i e t u   ministrijas summām, jo   ū d e n ī   i e m e s t a    nauda pieder   j ū r a s   nodaļā. *  *  * JAUNS ATRADUMS NOZIEDZNIEKU TIESĀŠANĀ Iz Ņujorkas tiek ziņots laikrakstam «Echo de Paris»: Notiesājot uz nāvi kādu Veitu Kolumbus pilsētā, norisinājās diezgan uztraucošs skats. Nonāvēšana notika caur elektricitāti. Ar pirmo lādējumu nepietika, lai iestātos nāve, tika dota vēl otra, stiprāka straume. Zem šīs jaunās straumes iespaida iz notiesātā miesas šāvās liesmas ārā. Šī operācija tika turpināta vairāk sekundes, neraugoties uz liesmām, ne arī uz ceptas gaļas smaku. Notiesātais mira vārda pilnā ziņā - cepamā nāvē. *  *  * ARĪ JĀPAAUGSTINA CENA «Še jums būs pieci kapeikas dzeramnaudas.» N e s ē j s.   «Nē, kungs, par pieci kapeiki nevar nekā dabūt dzert, - brūveri alus cenu paaugstinājuši.» PELĒKAIS UN MELNAIS BARONS Kas barors, tas barons un paliek par tādu, Lai velk tam vai melnu, vai pelēku ādu; Tas vāciets un lielāks, šis latviets un mazāks, Mūs vieno viens tēvijas mētels un zābaks. Lai krogā šķir vācu un zemnieku galus, - Mūs vieno viens kopīgs tēvijas alus; Lai melnais barons uz pelēko spļauj, Mūs vieno tās jūtas, kas viņam to ļauj. Ja reizēm mums gadās kāds strīdiņš, kāds nieks, - Mūs vieno viens tēvijas ienaidnieks: Tas ubags bez naudas, bez zemes, bez vaļas, Tas strādnieks, kas pieprasa ar savas daļas; Mums pieder gan kapitāls, zeme un vara, Kas mūs par tēvijas kungiem dara. Bet tās mums abiem tās kopīgās raizes, Ka kalps arī prasīs reiz zemes un maizes. Un tādēļ mums, pelēkiem, kopā ar melniem, Ir jāved karš pret tiem dumpības velniem. Mūs vieno intrese: kalpus valdīt, Tik dalīšana - tā vien mūs var skaldīt. Bet barons ir barons un paliek par tādu, Lai mauc tam vai melnu, vai pelēku ādu. *  *  * IZ SLAVENU VĪRU DZĪVES Vendelīns Veisheimers, pazīstams komponists un R. Vāgnera draugs, atstāsta savos «Piedzīvojumos ar Vāgneru, Listu un citiem laika biedriem» sekošo anekdoti par Lasālu, kura to ļoti jauki raksturo. Lasāls, pirmais lielais cīnītājs modernā strādnieku kustībā, bija jau uztraucis visu pasauli. Kādās viesībās pie Veisheimera viņš sēdēja blakus Veisheimera mātei, kura gan daudz par slaveno vīru bija dzirdējusi, bet nebija varējusi izprast, kas tā īsti ir par cīņu, ko tas ved. Viņa noņēmās savā vientiesībā viņam pašam par to noprasīt. «Kad nu mēs še sēdam tik omulīgi kopā,» teica mamma, «tad sakat man taču, Lasāla kungs, ko tad jūs īsti gribat?» Lasāls vienu acumirkli bija pārsteigts, bet tad aši apkampa veco kundzi un izsaukdamies: «Ak jūs mīļā, dārgā kundze!» deva viņai skaņu skūpstu, kurš noklusināja visu tāļāko jautāšanu. Par tādu neparedzētu un ātru atbildi visus pārņēma lielākā jautrība. Pat vecā kundze smējās līdzi. Uz tādu grūtu jautājumu nebija nemaz iespējams dot acumirklī labāku atbildi. *  *  * Bekers, Lasāla pēcnācējs priekšsēdētāja vietā «Vispārējā vācu strādnieku biedrībā», atstāsta, ka Lasāls viņam reiz teicis draudzīgā sarunā: «Ir sevišķi divas ļaužu šķiras, kuras es nevaru ciest: literāti un žīdi - un diemžēl es piederu pie abām.» *  *  * Kad Heine bija vēl mazs, māte reiz deva viņam pazīstamo mācību: «Ko tu vari šodien, padarīt, neatliec uz rītdienu,» un atjautīgais zēns tūdaļ atbildēja: «Dod man tad vēl šodien apēst kūku, kas palika pāri.» *  *  * Beranžē bija jau vecs, kad augstais valsts vīrs Tjērs un slavenais naudnieks Lafits aicināja viņu nākt līdzi uz pilsgalmu un likt sevi priekšā stādīt karalim Luijam Filipam. Vecais republikānis atteica smiedamies: «Es daudzreiz pateicos jums, mani dārgie draugi; bet es tagad esmu jau par vecu, lai iegūtu sev jaunus pazīstamus!» *  *  * Pēc 1848. g, revolūcijas Francijā Beranžē lika no tautas pašas puses, bez kādas aģitācijas, ievēlēts parlamentā ar 204 430 balsīm, kaut gan dzejnieks bija tūdaļ izskaidrojis, ka nepieņems deputāta vietu, jo viņš vispār negribēja ieņemt politisku stāvokli. Pēc ievēlēšanas viņš arī tūdaļ atsacījās no deputāta vietas, un, kad kāds draugs viņam aizrādīja, ka dzejnieks Viktors Igo taču arī esot pieņēmis ievēlēšanu un dienot arī tanī pašā brīvības pulkā kā viņš, tad Beranžē atteica: «Ak, ar viņu ir gluži cita lieta; viņš gan ar mani vienā pulkā, bet pieder pie kara mūzikas.» - Viktors Igo prata par sevi taurēt. *  *  * Beranžē bija pilnīgs «atturībnieks», nekad nedzēra reibinošus dzērienus, arī ne vīnu. Kādai dāmai, kura par to brīnījās, dzejnieks atbildēja: «Tas ir itin vienkārši; visu vīnu dzer mana Mūza.» *  *  * Parīzes arķibīskaps, monseners Libūrs, lika reiz Beranžejam priekšā, lai viņš izdarot izlasi no savām dziesmām, tā ka varētu tās dot rokā visiem, arī bērniem. Dzejnieks uz to atbildēja: «Un ko tad lai es daru ar savām pārējām dziesmām? Vai lai es tās noliedzu un sūtu pamestu bērnu patversmē?» *  *  * SAUCĒJU BALSIS K. M a r k s s. Līdzās ar moderniem ļauniem apstākļiem mūs spiež vesela rinda mantotu ļaunu apstākļu, kuri ceļas no tā, ka joprojām pastāv veclaiku pārdzīvojušies ražošanas veidi ar saviem pavadoņiem: laikam pretīgiem sabiedriskiem un politiskiem apstākļiem. Mēs ciešam ne vien no dzīvajiem, bet arī no mirušiem. Le mort saisit le vif! (mirušais grābj dzīvo). * K. M a r k s s. Vienai tautai vajga un viņa var mācīties no otras. Arī tad, kad sabiedrība ir sadzinusi savas kustības dabas likuma sliedēs, - - viņa nespēj dabai piemērotās attīstības posmas ne pārlēkt, ne caur lēmumiem projām aizlemt. Bet viņa spēj gan dzemdēšanas sāpes paīsināt un pamīkstināt. * K. M a r k s s. Rūpnieciski vairāk attīstīta zeme rāda mazāk attīstībai tikai viņas pašas nākotnes ainu. * F e r d. L a s ā l s. Katru reizi, kad kāds liels zinātnes vīrs lūkoja atrast līdzekļus un ceļus, kā uzlabot strādnieku šķiras stāvokli, - katru reizi raudzīja viņu nosist gar zemi ar vienu vārdu: sociālists! -- Nu, mani kungi, kad to sauc par sociālismu, ka mēs meklējam darba ļaužu stāvokli pārlabot un viņu trūcību novērst - nu tad 33 000 velnu vārdā - tad mēs esam sociālisti. Runa Frankfurtā 1863.g. * Š e l l i j s Liela bagātība ir kauns priekš tā, kam viņa pieder. * Ko bagātie no savas pārpilnības dod nabagiem; - tā nau pilnīga žēlastība, bet ir nepilnīga pienākuma izpildīšana. * I. K a n t s. Es atzīstos, ka nevaru apmierināties ar teikumu, kuru gan lieto arī gudri cilvēki, - ka zināma tauta neesot nogatavojusies priekš brīvības, muižas īpašnieku klaušu ļaudis neesot gatavi priekš brīvības, un tā arī vispār cilvēki neesot gatavi priekš ticības brīvības. Bet, kad uzstāda tādu prasījumu, tad brīvība nekad nenāks, jo priekš brīvības nevar nogatavoties, kad brīvība papriekš nau dota; vajaga būt brīvam, lai savas brīvības varētu lietderīgi lietot. Pirmie mēģinājumi būs varbūt neizdevušies, savienoti ar grūtāku un bīstamāku stāvokli nekā tad, kad vēl ļaudis stāvēja zem citu pavēlēm; bet arī zem citu aizgādības. Bet uz prātu nekad citādi nevar nogatavoties, nekā caur   p a š u    mēģinājumu, un, lai tādus varētu izdarīt, tad vajaga būt brīvam. Kas dara to par pamatlikumu, ka tiem, kuri reiz ir kalpināti, vispār neder brīvība un ka ir tiesība viņus katrā laikā atturēt no brīvības, - tas aizskar pašas dievības priekšrocības, kura cilvēku radīja uz brīvību. Vieglāk gan ir valdīt valstī, mājā un baznīcā, kad var ievest tādu pamatlikumu, bet vai tas arī ir taisnīgāki? * I z   S v.   J ē k a b a   v ē s t u l e s,    b ī b e l ē,   5. 1-6.   P a r   b a g ā t ī b a s   a l o š a n o s Un jūs, bagātie, raudat un kaucat par savu postu, kas nāks pār jums! Jūsu bagātība ir sapuvusi, jūsu drēbes ir no kodēm saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir no rūsas saēsts, un viņu rūsa būs liecība pret jums un ēdīs jūsu miesu kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši šinīs pēdējās dienās. Lūk, to strādnieku alga, kuri ir apkopuši jūsu zemi, tā ir no jums ieturēta tikusi, un tā alga brēc, un to pļāvēju saukšana ir nākusi ausīs tam kungam Cebaot. Jūs esat slaidi dzīvojuši virs zemes un savu kārību kopuši, un jūsu sirdis ir uzganījušās uz kaujamo dienu. Jūs esat notiesājuši taisno un nokāvuši, un viņš nau jums pretī turējies. * V e i t l i n g s. Kāda mīlestība mūsu dienās var būt pret tā saukto tēviju tam, kam tur nau nekā ko pazaudēt, ko viņš nespētu atkal atrast visās svešās zemēs. * V e i t l i n g s. Patriotiskie meli noder progresa un visu ļaužu brīvības niknākiem ienaidniekiem par pēdējo enkuru viņu maldībās, par glābšanas baļķi viņu priekšrocībām... tie ir nometami, lai mēs varētu patversmi meklēt zem cilvēcības karoga, kurš savu aizstāvju starpā nepazīs ne augstus, ne zemus, ne nabagus, ne bagātus, ne kungus un kalpus. * Dr. D ž o n s o n s. Patriotisms ir blēžu pēdējā patversme. * P. G a r i n s. Maziskums ir neģēlīga, visu sagrābjoša vara. Neļauties no viņa sagrābties ir jau lielums, bet viņam par spīti ko paveikt - ir jau varonība. * E r a s m s. Ir ļaudis, kam tik greizi uzskati par reliģiju, ka viņi labāk panes visbriesmīgāko Kristus zaimošanu nekā vismazāko joku par pāvestu vai savu zemes valdnieku, - it sevišķi tad, kad viņu pašu materiālās intereses tiek caur to aizskārtas. * K M a r k s s. Angļu valsts baznīca drīzāk piedos uzbrukumus uz 38 no viņas 39 ticības artiķeļiem nekā uz vienu trīsdesmit devītu daļu no viņas naudas ienākumiem. Mūsu dienās pat ateisms (dieva noliegšana) ir viegls noziegums, salīdzinot ar vēsturisku īpašumu attiecību kritiku. * V o l t ē r s. J ū d e j a Es, paldies dievam, neesmu bijis Jūdejā un arī nekad turpu neiešu. Es esmu redzējis visādu tautību ļaudis, kuri, no turienes pārnākuši, man teica, ka Jeruzalemes stāvoklis esot briesmīgs, visa zeme apkārt akmeņaina, kalni kaili. Jūdeja, saka, esot bijusi tā «solītā zeme». Dievs teicis uz Ābramu: «Es tev došu visu to zemi no Ēģiptes upes līdz Eifratam.» Ak, mani draugi, jums nekad nau piederējuši auglīgie Eifrata un Ēģiptes upes krasti. Jūs esat tikuši apmuļķoti. No Eifrata un Nīla upes kungiem ir drīz viens, drīz otrs bijis   j ū s u    kungs. * F r ī d r i h s II. Visiem cilvēkiem vajadzētu dzīvot mierā; zeme ir diezgan liela visus aptvert, barot un nodarbināt. Divi nelaimīgi vārdi ir visu samaitājuši:   m a n s    un   t a v s.   No tiem cēlies pašlabums, skaudība, netaisnība, vardarbība un visi noziegumi. * Labāk atstāt dzīvu vienu vainīgu nekā notiesāt vienu nevainīgu. * Ēzelis pakrīt zem nastas, kad viņš pārāk apkrauts, bet māņticīgais nes visas nastas, ar kādām viņa priesteris viņu nospiež, nemaz nemanīdams, ka top pazemots. * N ī č e. Mani brāļi! Kur gan ir lielākās briesmas visai cilvēku nākotnei? Vai ne pie tiem «labiem un taisniem»? - pie tiem, kuri saka un sirdī jūt: «Mēs zinām gan, kas ir labs un taisns, mums tas arī i r a; vai tiem! kuri še vēl meklē!» - Un lai ļaunie nodara cik lielu ļaunumu, labo ļaunums ir ļaunāks ļaunums! Un lai pasaules apmelotāji nodara cik lielu ļaunumu: labo ļaunums ir lielāks ļaunums! Mani brāļi: tam labajam un taisnajam reiz viens ieskatījās sirdī un teica: «Tie ir tie varizeji!» Bet viņu neviens nesaprata. Tie labie un taisnie nedrīkstēja viņu saprast: viņu gars ir iesprostots viņu labā sirdsapziņā, to labo muļķība ir neizmērojami gudra. Bet patiesība ir šāda: tiem labiem jābūt varizejiem, viņi nevar būt citādi! Labajiem vajaga to sist krustā, kurš rada pats savu tikumību, tā ir tā patiesība. * G ē t e. Katram paliek aizvien vēl tik daudz spēka? izvest līdz galam to, no kā viņš ir pārliecināts. Š o p e n h a u e r s. Jo vairāk kāds cilvēks ir spējīgs priekš pilnīgas nopietnības, jo sirsnīgāk viņš spēj smieties. * RAINIS VIRPUĻI «VIRPULIS». 1909.G. AR JAUNU GADU! AR JAUNU LAIMI! Tagadne tukša, Nākotne tāla, Pagātne aizgāja Vakara blāzmā. Tukšuma laukos Virpulis pārskrien, Bēdīgās lapiņas Nevīžo aizskārt. Dzīve tik sekla - Smiltis un smiltis, - Ko te lai plūkā? - Ko te lai vētī? Tikko vēl pagātne Izsēja graudus, Mestus pa rokai Negaisa laikā. Retam jau rādās Asniņu zaļums: Strādnieks jau vēro, Saimnieks jau skaita. Pagātne aizgāja Vakara blāzmā, Nāks jauna blāzma Austruma pusē. Virpulis pārskries Pilnuma laukus, Darbā un cīņā Ziedošu tautu. * A r   j a u n u   g a d u! A r   j a u n u   l a i m i! EPIGRAMMAS INTRESE PAR DOMI Vēlētāja un nevēlētāja saruna «Nāk dome trešoreiz uz sēdi!» - Mels! Dome? - Ko tu mani mēdi? «Nē; tiešām dome sēdes sāks.» - Kād to no kapa laukā vāks. «Bet dome taču ir vēl dzīva!» - Ko? dzīva? - Šķiet, ka sen jau stīva. «Jā, dzīva!» - Pirmā dzirdēšana! Ko tad nekur to nenomana?! «Kā kaps, tik klusa viņa turas; Tas vien tai rūp, ka nepieduras.» - Nu ko tad lai ,tāds klusums der? «Lūk to: lai met, ko lieki cer! Mums viss jau ir, kas sasniedzams: I kārtība, i domes nams!» - Lai, lai. Man tomēr šķiet, tu joko. «Nē, dzīva gan! » - Nu dienā spoko? BALSSTIESĪBA Lai miljons mutes jums būtu Un balsis kā bazūnes, To nevērotu vairāk Kā pīkstošas pelītes. Jo jūsu balsis, cik skaļas, Ir bez balsstiesības; Vai jūs tur kliedzat, vai raudat, Neviens jūs neklausās. Caur jūsu lāstiem un draudiem, Caur visām vaimanām, Caur lielo troksni cauri Skan balss ar tiesībām. «Kas tā par varenu balsi?» Jūs īgni prasāt man. Nu, uzklausaties labi, Kā zelta nauda skan. * MODERNS UZŅĒMĒJS Tas dara tā: Līdz trim mēnešiem nekā Strādniekam tas nemaksā, Pēc tam paliek parādā. * PIEVILTAIS VELNS Arābi bija aruši lauku, Ātri atskrēja velns kā ar auku; «Mana puspasaules,» dikti viņš brēc, «Mana ir puse no visa, kas sēts.» Arābiem sen jau ir viltnieku slava - Saka: «Lai zemējā daļa ir tava.» Velnam uz augstām lietām stāv prāts: «Nē,» saka, «mans lai ir augšējais stāds.» Labi. Šie rāceņus vien tikai dēsta, Rudeni velnu uz dalībām vēsta: Paši iz zemes sev rāceņus rauš, Velns lai dzeltenos lakstus grauž. Pagāja ziema, pavasars klātu - Velns .tagad kliedza ar dusmīgu prātu: «Tā mana daļa, kas dziļumā lien!» Labi. Šie sēja tik labību vien. Ruden' tie atkal dalības sāca: Arābi tagad tās vārpas sev vāca, Velns tikai plikus rugājus rauj, Spļaudīdams kvēlošā peklē tos krauj. * BALSS IZ PUBLIKAS Cien. kungs! - Es lūdzu tās laipnības No manis uzņemt šīs rindiņas. Nupat es avīzēs lasīju Par krietno tautieti Dambrovsku, Kurš «.Burtniekpili» uzcēlis, Kur dzejniekiem būšot miteklis, Priekš ražošanas pārs istabas, Priekš attīstības un ēšanas. - Tam censonim ;gribu še pateikties, Ka manām domām viņš pieķēries Un laimīgi to izvedis, Ko paveikt man neļāva liktenis. Tik vienu es lūgtu cien. Dombrovsku, Lai nosauc to pili par «Rāmavu»! Jo rāma tur dzīve un rāms būs prāts; Tāds nosaukums manim bij nodomāts: Vārds pieminēs senlatvju svētnīcu Un pirmo, kas cēla šo projektu. Ar tautisku sveicienu Jūsu Andēls-Ansons, bij. saimnieks un pusideālists. * GAIŠA ISTABA Bez saules greznākā istaba Drūma kā Ēģiptes tumsība, Bet kaktiņš, cik šaurs, kur saule silst, Ar zemes un debess laimību pilst. - Ne istabu grezno, bet gaišu dari. Lai sirdi tev mājo saules gari. * TĒVS UN DĒLS BĪLENŠTEINI Tēvs gribēja pacelt mūs garīgi, Dēls paceļ mums baznīcas nodokli. Tēvs deva latviešiem gramatiku, Dēls štiku. * SIRDS IR KURZEMNIEKA GODS No barona tik cilvēks sākas, Tas jāzin jums! - lai parauj jods! - Kas netic tam, to nošaut nākas, Jo «sirds ir kurzemnieka gods». * NOSODĀMS KAILUMS Nejauks kailums, grēcīgs kailums, - Nebeidz sodīt mācītāji; Noziedzīgs ir katris kailums, Bet visļaunākais par visiem, Ko tie acu galā necieš: Tā ir kaila patiesība. * VECA GUDRĪBA Vai lopiem jāzina, Kāds suns tos gana? Lai kāda valdība: Nau ļaudīm noteikšana. - * * * DAŽĀDAS ZIŅAS IZMEKLĒŠANAS KOMISIJA No Rīgas ziņo «Wahr. Jacob», ka esot sastādījusies komisija, kurai jāizmeklē, vai pielaistas kādas nekārtības no cietuma priekšnieka, slepenpolicijas priekšnieka un gubernatora puses, attiecoties uz cietumos ievietotiem politiskiem noziedzniekiem. Šī izmeklēšanas komisija sastāvēs no vietējiem: cietuma priekšnieka, slepenpolicijas priekšnieka un gubernatora. Viņu spriedums šinī lietā būs galīgs. NOLAIDĪBA Nebijmuižas karatiesa vienā no savām pēdējām sēdēm iztiesāja, starp citām; sekošu prāvu, kura ievērojama caur viņā pamanītu nolaidību. Apsūdzēti bij divdesmit Ķezumuižas apkārtnes zemnieki par vienas vēsturiskas vecas kramenīcas un divu tuteņu nolaupīšanu Limjūdu muižā 1905. gada rudenī. Pie tiesas izrādījās ka pierādījumi pret apsūdzētiem aiz nagaiku trūkuma un caur to izcēlušos žēlsirdību no izmeklētāju puses nebija tikuši savākti. Tagad visi apsūdzētie liedzās atzīties, un, tā kā pie tiesas nebija vairs iespējams viņus citādi pārliecināt, tad varēja tos notiesāt tikai uz nošaušann. Tikai vienu, kurš atzinās, ka viņam mājās esot tutens «priekš maizes griešanas» (!?), izdevās notiesāt uz pakāršanu. Vācu avīzes piezīmē, ka tāda nolaidība nebūtu nekad varējusi notikt, ja tiesa būtu atradusies pilnīgi vācu rokās. VIEGLI TIKA CAURI Tā pati karatiesa iztiesāja piektdien apsūdzību pret visiem pieciem Āmenpagasta skolotājiem, kuri bij apvainoti par viņu ziņā nodoto bērnu samusināšanu uz lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu. Tā kā visi pieci apsūdzētie bij pratuši izvairīties no ierašanās pie tiesas caur to, ka bij likuši iepriekš nošauties no soda ekspedīcijas, kura uz šādu viltību nebij sagatavojusies un bij vēl pati likusi viņus paglabāt 1 1/2 pēdas apakš zemes, tad tiesai neatlika nekas cits pāri, kā visus piecus palaist vieglāk cauri un notiesāt tos tikai uz trim mēnešiem aresta. ŠĶIRSTOT VĒSTURES LAPAS FRANČU GODA PILSONIS FRĪDRIHS ŠILLERS 26. augusta d. 1792. g. deputāts Gvadē kā ārkārtējas komitejas referents lika priekšā tautas vietnieku jeb nacionālsapulcei Parīzē šādu priekšlikumu, kurš tika vienbalsīgi pieņemts: Nacionālsapulce ir tanī pārliecībā, ka vīri, kuri caur saviem rakstiem un caur savu drošsirdību ir kalpojuši brīvības lietai un sagatavojuši tautu atsvabināšanu, nevar tapt ieskatīti par ārzemniekiem no tās tautas, kura caur savu prātu un savu drošsirdību ir tikusi brīva. Viņa ir tanī pārliecībā, ka, ja arī varbūt nevar vēl cerēt, ka cilvēki kādu dienu būs tāpat likuma, kā dabas priekšā tikai viena vienīga ģimene, viena vienīga sabiedrība, ka tādēļ tomēr brīvības un vispārējas brālības draugi nau mazāk dārgi tai tautai, kura ir pasludinājusi savu atsacīšanos no jebkādiem zemju iekarojumiem un savu vēlēšanos ar visām citām tautām noslēgt brālību. Viņa pēdīgi ir tanī pārliecībā, ka šinī acumirklī, kur nacionālsapulce ir aicināta Francijas likteni nolemt un varbūt visa cilvēku dzimuma likteni sagatavot, brīvai tautai labi piederas pievilkt visus gara spēkus un tiem vīriem, kuri caur saviem rakstiem, caur savām jūtām un caur savu drošsirdību ir rādījuši, ka ir cienīgi, dot tiesību līdzi darboties pie šī lielā prāta darba. Viņa tādēļ dāvā franču pilsoņu tiesības: Prīstlijam, Penam, Bentamam, Vailberforsam, Klarksonam, Mekintošam, Dāvidam Viljamsam (visi angļi), Goranijam, Anaharsisam Klotsam, Kampem (abi vācieši - Kampe -«Robinsona Krūzes jaunākā» sacerētājs), Po, Pestalocijam (slavenais šveicietis pedagogs), Vašingtonam, Hamiltonam, Medisonam (amerikāņi), Klopštokam (slavenais vācu dzejnieks, «Mesiādas» sacerētājs), Kostjuško (poļu tautas varonis) un Šilleram (slavenais vācu dzejnieks Frīdrihs Šillers, «Laupītāju» sacerētājs). PROLETARIĀTS BEZ VADOŅIEM Savu lielo valstspārgrozību franči skaita no Bastīlijas ieņemšanas. Bet šo darbu nau izdarījuši vēlākie lielie vadoņi, uz ko jau Marats aizrādījis savā tā laika laikrakstā «Ami du Peuple» Nr. 530 («Tautas Draugs»). «Parīzieši,» tā viņš raksta, «parādījās aiz vienkāršas ziņkārības Bastīlijas priekšā, kad viņas vāji aizstāvētie vaļņi bija iegāzušies caur ārkārtēju gadījumu nedzirdēto kopā sagadīšanos pret saujiņu zaldātu un caur kādu pulku nelaimīgu cilvēku, visvairāk vāciešu un gandrīz vienīgi   n e p a r ī z i e š u.» Par to pašu notikumu raksta arī vācu rakstnieks Kampe, kurš ap to laiku bija Parīzē: «Tie nebija apgaismatas un drošas galvas, kuri tagad stāv šīs tautas priekšgalā, tie nebija pat iedzimtie pilntiesīgie Parīzes pilsoņi, kuri vēlāk sastādīja milici, - tie bija taisni Parīzes padibeņi, sajaukti ar provinču salašņiem, kas izdarīja bez vadoņiem, bez iepriekšējas norunas šo lielo darbu: pilsonisko atsvabināšanu.» PRIEKŠ SIMTS GADIEM Priekš simts gadiem bij Īrijā patriots, īsts dzimtenes mīlētājs, un ar to jau ir teikts, ka viņš bij pārdrošnieks un ka viņa gals bij nelāga. Viņš sasniedza tikai 25. dzīves gadu. Emets, tā sauca šo pārdrošo jaunekli, iekš sevis savienoja nemierīgo ķeltu un Kromvela apaļgalvju puritāņu asinis; ko šie puritāņi bij izdarījuši, tas ir labi zināms. Emets 1803. g. no sava tēva bija mantojis 3000 mārciņu (t. i., 30 000 rbļ.) un izdeva šo naudu, lai salasītu piekritējus savam nodomam: dibināt Īrijas republiku. Pašā Dublinā, Īrijas galvenā pilsētā, viņš bija sācis savākt dažādus ieročus un pulveri. 16. jūlija d. viena no viņa pulvera noliktavām uzsprāga gaisā, bet angļu ierēdņi tomēr nekā nedabūja zināt par sazvērestību. 23. jūlija dienā vajadzēja notikt uzbrukumam Dublinas pilij. Viss nodoms bija pilnīgi neprātīgs un nepārdomāts; un, ja ne Emeta, dedzīgā un skaistā jaunekļa persona, tad viss uzbrukums būtu saucams par smieklīgu. No Kildavas un apkārtnes Dublinā uz zināmo dienu bija ieradušies daudz zemnieki - rentnieki, bet, kad viņi redzēja nejēdzīgos sarīkojumus, vecās, nederīgās flintes, kramenīcas, koka lielgabalus un uzbērtās kopiņas patronu, vecus sarūsējušus zobenus un dunčus, ar kuriem jauneklis gribēja viņus apbruņot un vest pret angļu zaldātu pulkiem, tad viņi steigšus atstāja Dublinu. Arī Dublinas pašas pilsoņi liedzās ņņemt dalību, un viņus nevarēja iedūšināt ne roku granātas, kuras tiem rādīja, jo šīs roku granātas bij vecas vīna buteles, pildītas ar pulveri. Emetu pašu viss. tas tomēr neatbaidīja. Īru republikas ģenerāļa lielā uniformā, ar diviem apakšpavēlniekiem zaļās uniformās, jo zaļa ir īru nacionālā krāsa, Emets izgāja agri no rīta kādu simts vīru priekšgalā, lai ieņemtu pili; apakšpavēlnieki bija - viens mūrnieks, otrs vērpējs. Pa gājienu caur Dublinu pulks pieauga vēl līdz kādiem 300 vīriem. Viens angļu tiesnesis un vēl kāds pāris ierēdņu pilī tika nonāvēti, kad gribēja likt viņiem šķēršļus ceļa. Bet tad atmodās no miega pils iedzīvotāji, un līdz ar to viss uzbrukums bija izbeigts; viss Emeta neapbruņotais pulciņš izklīda uz visām pusēm. Emets pats pēc neizdevīgā uzbrukuma mēģinājuma arī bēga un nonāca kalnos. Viņš būtu varējis no Īrijas aiziet, bet viņam bija mīļākā Dublinā, Sara Koren, skaista īru meitene melnām acīm un zīžainiem matiem. Viņš gribēja viņu vēlreiz redzēt un atvadīties no viņas pirīns aizbraukšanas. Bet viņa slēptuve tika no kāda ī r a uzrādīta, viņš krita angļu rokās, un skaistās Saras tēvs, kuram vajadzēja Emetu aizstāvēt tiesas priekšā, liedzās uzstāties par viņu, kad izdzirda par savas meitas līdzzināšanu. Emets tika nodots ātrai tiesai; viņš pats turēja aizstāvēšanas runu un desmit stundas izcieta noklaušināšanu. No jaunekļa daiļrunības un jaunības tiesnesis tika sakustināts līdz asarām, bet ar šām asarām acīs parakstīja viņa nāves spriedumu. Septembra 20. d. 1803, gadā Emets tika vests pa Dublinas ielām uz karātavām. Pēc tā laika barbariskām parašām viņa līķis tika sagraizīts četrās daļās un ierakts Kilmenemas cietuma pagalmā. Vēlāk līķis tika izrakts un apglabāts kaut kur citur; kur, tas vēl tagad nau zināms. Nesen vēl lūkoja izzināt šo vietu, bet par to nekur aktīs neatrada nekāda aizrādījuma. Pieminekli vai kādu uzrakstu uzcelt pats Emets bija liedzis, kamēr Īrija vēl esot verdzināta. Labākais piemineklis viņam uzcelts dzejnieka Mūra skaistajā dzejā. Un kas notika ar Emeta mīļāko, skaisto Saru? Viņa tika ārprātīga, kad izdzirda par nāves spriedumu. Bet drīz viņas jaunība pārspēja šo lēkmi, viņa pilnīgi izveseļojās un apprecēja - - kādu   a n g ļ u   virsnieku! VIKSES LAIZĪŠANA KĀ CĪŅAS VEIDS Kāds vārds par Jaunu politisku taktiku Jaunu taktiku politiskā dzīvē ieteic dziļi sajūsminātiem dzejiskiem vārdiem kāds jauns pilsonisks rakstnieks Čukovskis krievu laikrakstos. Šī taktika ir tik vienkārša, pārsteidzoša un jauna, bet reizē liekas arī tik pazīstama, ka arī mūsu miermīlīgās pilsoņu aprindas, kuras piepaturējušas vēl visas klaušu laiku parašas, apejoties ar «augstākstāvošiem», par šo taktiku, kā domājams, ieinteresēsies vislielākā mērā un sekos jūsmīgajam uzaicinājumam, un varbūt tikai vienu nožēlos, ka to nau izdomājis kāds dzejnieks tautiets. Jo galu galā šī taktika jau ir tikai mūsu pašu tautiešu senējās praktikas tālāk izvedums un papildinājums. Beigās jāpiemetina vēl, ka šī taktika izdevumu ziņā iznāk ļoti lēta, un pret izdevumu lētumu, protams, jāatkāpjas visām   t a u t i s k ā m    intresēm un jāapklust tautiskai greizsirdībai. Jaunā taktika ir tik vienkārša, ka lieki būtu visi paskaidrojumi, tādēļ nodrukāsim tikai paša jautājuma iekustinātāja rakstu. Viņš iesāk no tā vispārnovērotā fakta; ka ministrim esot zābaki kājās arī uz viņa ģīmetnes. Rakstniekam ar viņa augsti attīstītām daiļuma jūtām šie zābaki izlikušies nepietiekoši daiļi, - - bet ļausim pašam rakstniekam runāt tālāk: «- - un, lūk, es sajutu dziņu: mesties ceļos šo zābaku priekšā, pielikt pie viņiem savas lūpas, bučot viņus sūkdams, iesūkties pašā viksē, tā ka lūpas kļūtu melnas no vikses; pazemīgi laizīt šos zābakus un pazemīgi atkārtot savu lūgšanu: «Kaut jel uz vienu mēnesi pārstājat sodīt! Apstādinājat izpildītājus! Ļaujat atpūsties!» Es aplietu šos zābakus ar savām asarām un, viņus bučojot, ar viksi apsmērētu sev visu ģīmi! Un, kad šie zābaki atgrūstu mani nost, es skrietu pie Homjakova, pie Puriškeviča, pie Dubrovina un ne tikvien viņu galošas, bet pat viņu galošu pēdas bučotu, un kas iedrošinātos saukt mani par verga dvēseli un rāpuli?!   Kas    i e d r o š i n ā s i e s   n e i e t   m a n    l ī d z i   un nebučot līdz ar mani kaut kurus zābakus, kad tikai no tā atkarāsies kaut viena sekundīte no cilvēka dzīvības!?... ... Kaut man izdotos izlūgties vienu vismazāko sekundīti cilvēka dzīvības - dievs kungs! - vai tad ir tāda pazemošanās, kuru nevajadzētu uzņemties viņas dēļ?! Cilvēku nupat grib nošaut, - un te uzreiz dod viņam vēl vienu acumirkli: «elpo! kusties! skaties! lai vēl reizi pukst tava dzīvā sirds! » - tas taču tik dārgi, ka, es domāju, paši lepnākie ļaudis, paši radikālākie un partejiskākie, un Miļukovs, un Černovs aizmirstu visas savas partijas un programmas, un visu savu lepnību un man līdzās mestos ceļos zābaku priekšā... ... Kādas mums tur partijas? vai tad mēs esam cilvēki? - Diezgan izlikties! mēs vienkārši esam suņi, kurus pakar uz sētmalas. - Tad sāksim nu kaukt kā suņi un kā suni laizīt zoles un lūgsim tik vienu, lai mums ātrāk izaugtu astes un mēs varētu parādīt visai pasaulei, cik stipri mēs astes ierāvām un cik labi protam ar astēm luncināt... ... Tagad daži protestē pret nāves sodiem. Sacerē žēlīgus rakstus, salasa parakstus un sūta uz kanclejām. - Priekš kam? Vai tie gan domā, ka pakar vairāk nekā vajadzīgs? - Blēņas! Mūs vajaga vēl vairāk un vairāk kārt! - Topat jel prātīgi! Pazemojaties, jūs radikāļi un liberāļi,.....,....., ārsti un zobārsti, skolotāji, vecmātes, aizmirstat bezprātīgās fantāzijas un visi līdz pēdējam metaties ceļos un iekšā pašā viksē ar lūpām! - Kauciet, kasiet zemi ar nagiem un valstaties uz zemes! pazemojaties, cik vien varat! izlūdzaties solījumu, ka nebūs vairs nāves sodu!... ... Cik skaisti būtu, kad nāves vietā noziedzniekiem, piemēram, sāktu izdurt acis!...» Tādā - «dzejiskā» ārprātā raksts iet vēl tālāk, bet negribam vairāk apgrūtināt lasītājus. Galveno lietu mūsu pilsoņi gan būs nopratuši, ka še vairāk no svara pati jaunā taktika jeb metode, kā lūkot sasniegt savus mērķus, un nevis tas mērķis, pēc kura cenšas krievu dzejnieks: nāves sadu atcelšana. Mūsu pilsoņi nau tik sentimentāli un ļoti labi zina, ka krietns nāves sods īstā vietā nau nebūt smādējams līdzeeklis atsvabināties no «šaubīgiem elementiem». Ir daudz svarīgākas un mazāk sentimentālas lietas, pēc kurām varētu lūgties pēc šīs jaunās vikses laizāmās metodes, piem., lietas, no kurām atlēktu kāda peļņa, - minēsim tikai: kādu pusduci sēdekļu Rīgas pilsētas domē, «savu kaktiņu; savu zemes stūrīti» priekš latviešu teātra nama vai, vienkāršāk un vēl labāk, kādu ienesīgu podradīti. Sevišķi vēl piemetinām, ka izdevumi būtu samērā ļoti mazi, - tikai par nolaizīto viksi un zābaku atkaluzspodrināšanu. Uzspodrināšanu pat varētu uzņemties jauni censīgi cilvēki - tautieši par velti, vienkārši vingrināšanās dēļ. *  *  * IZ VISAS PASAULES ROMĀNS BAZNĪCA Jaunu līdzekli, kā pievilkt ļaudis baznīcās, ir izdomājis Amerikā, Totenvilā, episkopālbaznīcas, Sv. Stefana, galvenais mācītājs , rev. Džemsons. Džemsons ir sarakstījis romānu, no kura morāliskām un literāriskām īpašībām viņš sagaida tik lielus panākumus, ka ir nospriedis parastā sprediķa vietā nolasīt katru svētdien pa vienai nodaļai no šī romāna. Pirmais priekšlasījums jau noturēts un esot pievilcis lielus pulkus jaužu citkārt tukšajā baznīcā; šo sprediķa romānu uzņēmuši ar sajūsmību un svētu pacilāšanu. Vispirms romāna rakstītājs mācītājs ieslavējis savu jauno dievkalpošanas metodi un apsolījis saviem klausītājiem blakus svētām pamācībām un dievam patīkamam darbam arī visinteresantāko laika kavēkli. Romāns runā par dzeršanu un spēlēšanu. * MODERNA BRUŅU CEPURE Parīzes reklāmas māksla var uzrādīt jaunu ieguvumu. Kāds liels bazārs savus iznēsātājus apbruņojis ar augstām metāla bruņu cepurēm, kuras liesmainiem zelta rakstiem visiem garāmgājējiem iespiež atmiņā firmas vārdu. Bet vakarā šās bruņu cepures kvēlo gaišā elektriskā gaismā, jo katrai ir maza elektriska lampiņa. Kad tas nepalīdzēs, tad cels no kapiem augšā īstus bruņiniekus ar visām bruņām vai salīgs par iznēsātājiem vēl starp dzīvajiem atlikušos feodāļus. * ASPRĀTĪBAS TRŪKUMS PIE AMERIKĀŅIEM Kāds Čikāgas profesors, pazīstamais sociologs Čārls Zīblins, ņēmies pierādīt, ka pie amerikāņiem sajēga priekš humora esot mazāk attīstījusies nekā, piem., pie angļiem. Amerikāņi, kuri taisni ļoti lepni uz savu humoru un asprātību, to ņēmuši ļaunā. Bet profesors grib savu apgalvojumu zinātniski pierādīt; viņš esot izdarījis veselu virkni eksperimentu, un no tiem jāslēdzot, ka angļu klausītāju auditorija daudz ātrāk un dzīvāk apķerot kādu joku nekā amerikāņu. Reizēm esot pagājušas pat vairākas minūtes, iekam amerikāņu publika priekšlasījumā sapratusi kādas asprātības nozīmi. Šī trūkuma iemeslu profesors atrod amerikāņu naudas un panākumu kārumā; tas tā aizņemot amerikāņiem visus prātus, ka ļoti ātri tiekot notrulinātas visas smalkākās cilvēciskās īpašības. Profesors atrod arī, ka vispār pie amerikāņiem attīstoties augstāku, nopietnāku interešu trūkums, un šis trūkums topot par viņu rakstura īpašību. Zīmīga esot, piemēram, augošā vienaldzība pret reliģiskiem un vispār pasaules uzskatu jautājumiem; viss, kas nestāvot tiešā sakarā ar veikalu un uztura pelnīšanu, neatrodot līdzdalību. Reti varot novērot starp amerikāņiem nopietnāku domu izmaiņu. Kā vienu no ļaunākām sekām šādai pašu garīgai iznīcināšanai materiālu intrešu dēļ profesors min savu tautiešu nespēju aptvert īstas draudzības prieku. Kā redzams, profesors izsaka vecas patiesības, kuras jau sen pamanītas kapitālistiski attīstītās zemēs. Tikai viņš nešķir naudas un peļņas kāros veikalniekus - kapitālistus, uz kuriem viņa novērojumi zīmējas pilnā mērā, no strādājošās tautas, kura Amerikā ir vismaz tikpat kāra pēc gara attīstības un pasauluzskata kā proletariāts citās civilizētās un kapitālistiskās zemēs. Ja profesors to būtu ievērojis, viņš arī neņemtu par garīgo, nopietno intrešu mērauklu reliģiskos jautājumus un draudzības jūtas, bet zinātnisku pārliecību un solidaritāti. * MODERNS PUTNS UN VECLAIKU PUTNS SACENSĪBĀ Kad Orvils Raits Vašingtonā izdarīja laišanās mēģinājumu, notika interesants gadījums. Viņa lidmašīna, kā zināms, pēc ārēja izskata ir līdzīga milzīgam baltam putnam. Kāds balodis nu mēģināja pieskriet klāt šim lielam neredzētam jaunlaiku putnam. Balodis ziņkārīgi sekoja Raita mašīnai kādus trīssimts metrus gaisā, bet nespēja to panākt un beigās atteicās no sacensīb3s, kura izrādījās ne pa spēkam veclaiku putnam pret moderno. Raits aizskrēja balodim tāļu priekšā, un skatītāja publika uzņēma ar lieliskām gavilēm šo uzvaru. * CILVĒCISKA NOGALINĀŠANA JEB ĀRSTI BENDES LOMĀ Ņujorkā pie septiņiem uz nāvi notiesātiem Dr. G. Šradijs, Ņujorkas pilsētas ārsts līķu aplūkotājs, grib izdarīt mēģinājumus, lai caur tiem pierādītu, ka notiesātie, kas top nonāvēti caur elektrisko straumi, izcieš briesmīgas mokas, pirms patiešām nomirst. Šradijs esot pilnīgi pārliecināts, ka elektriskā nonāvēšana esot necilvēciskākā nežēlība; viņš esot pārliecināts, ka elektriskā straume ,nemaz pati pilnīgi nenonāvējot, bet nāve nākot tikai caur līķa uzšķēršanu no ārstiem. Pēc viņa domām, gandrīz katru reizi esot pilnīgi iespējams atdzīvināt personas, kuras bijušas padotas elektriskai straumei; viņš atstāstīja, ka dažos gadījumos, kuros šāda atdzīvināšana tiešām notikusi, notiesātie attēlojuši taisni briesmīgās krāsās šo nāves cīņu. Šradijs dabūjis zināt pat vienu gadījumu, kurā kāds noziedznieks, vārdā V. Teilors, pēc elektriskās straumes atdabūjis atkal samaņu un ticis tad nonāvēts caur hloroformu tādā kārtā, k a   ā r s t i    p a š i   v i ņ u   t i k   i l g i    n o s p i e d u š i,   k a m ē r   h l o r o f o r m s    i z d a r ī j i s   s a v u   i e s p a i d u. Kādā citā gadījumā kāds V. Kemlers ticis palikts zem elektriskās straumes; kad straume viņu nenonāvējusi uz pirmo reizi, viss ticis atkārtots, un viņa miesas briesmīgi sadegušas. Bet arī tad vēl ķermenī bijušas dzīvības zīmes, kad ārsti uzšķērduši smadzenes. Tagad Šradijs nodomājis būt klāt pie septiņu vīru nogalināšanas, un, kad tie būšot no tiesas un ārstu ierēdņiem atzīti par nonāvētiem, tad viņš gribot izdarīt mēģinājumus, lai pierādītu, ka tie atkal var tikt atdzīvināti. Kad tas viņam izdosies, tad laikam - atcels tikai šo nogalināšanas veidu kā nederīgu; nekādi mēģinājumi un briesmu pierādījumi nau diezgan briesmīgi, lai atceltu pašu sodu. * BALZAKS UN ZAGLIS Balzaks bij viens no slavenākiem franču rakstniekiem; viņa slava vēl tagad aug, sevišķi Vācijā. Pie lielā dzejnieka kādu nakti iemanījās zaglis, jo Balzaks, kurš mēdza strādāt vēlu naktī, ne ikreiz atminējās aizslēgt savas durvis. Šoreiz viņš gadījās taisni jau gulēt aizgājis, un zaglis bij pašā darbā, pēc iespējas bez trokšņa, attaisīt un izvandīt viņa rakstāmo galdu. Te zagli pārtrauca piepeši skaļi smiekli iz tuvējās guļamistabas; viņš apgriezās un redzēja mēnessgaismā dzejnieku, kurš smējās pilnā kaklā. Kaut gan ļoti pārbijies, zaglis tomēr nevarēja nociesties neprasījis: «Bet par ko tad jūs tā smejaties?» «Es smejos,» atbildēja rakstnieks, «ka jūs nākat pie manis un pa nakti un bez sveces meklējat manā rakstāmgaldā naudu, kur taču es pats gaišā dienas laikā nekad vēl nekā neesmu atradis...» IZ APRINDĀM DIVĒJĀDI MĒRI Par ko Francijas politikas vadonis, valdības galva un ministru priekšnieks Klemanso Karlsbādes vasarnieku viesu sarakstā ir ievests kā vienkāršs ārsts Dr. G. Klemanso? Šīs mīklas uzminējumu dod laikraksts «Eclair». Francijā neesot pazīstama kāda Karlsbādes savādība, kuru Klemanso k. prot ļoti labi izmantot. Vācu peldu vietās un tā arī Karlsbādē ir t. s. «Kūrtakse», zināms ienākuma nodoklis, kura augstums top noteikts no peldu viesu stāvokļa augstuma. Kā   m i n i s t r i m    Klemanso kgm būtu bijusi jāsamaksā visaugstākā takse, kādas piecdesmit kronas par sevi un trīsdesmit par katru savas pavadonības locekli. Bet ārsts nemaksā nekā ne par sevi, ne par saviem pavadoņiem, un tātad ministru priekšnieks ierakstījies par ārstu un viņa sekretāri un departamenta priekšnieki laikam par slimnieku kopējiem. Priekš sevis un priekš Karlsbādes ministru priekšnieks neatzīst ienākuma nodokli, priekš citiem gan. * KUR BAGĀTIE LIEK NAUDU? I. B a g ā t ī g i   a p d ā v i n ā t i   v i e s i Kad daudzkārtējais miljonārs Viljams Zingers no Pitsburgas svinēja savas zelta kāzas, viņš savus viesus patīkami pārsteidza. Miljonārs bija krietnu summu:    t r ī s d e s m i t   d i v i   m i l j o n i    r u b ļ u sadalījis mazās pakiņās un tās nolicis kāzu viesiem pie viņu telēķiem mielastā. Zingera kopīpašums pirms šī lielā dāvinājuma bija sniedzies līdz 50 miljoniem rubļu, tā ka viņš paturēja priekš sevis un savas sievas uz mūža galu vēl 18 miljonu, lai varētu dzīvot neatkarīgi no saviem bērniem. Kāzu viesi bija viņa ģimenes locekļi, t. i., bērni un bērnu bērni. Ka miljonārs būtu atstājis lielākas summas vispārderīgiem mērķiem vai saviem bijušiem strādniekiem, kas viņam sanesa kopā šo mantu pa grašiem, par to netiek nekas minēts. II. 36 000 000 Anglijā ik gadus top nonēsāti 36 miljoni pāru cimdu; trīs ceturtdaļas no tiem patērē bagātās dāmas. Cimdu fabrikācija tik plaša Anglijā, ka viena vien firma nodarbina tieši un netieši 50 000 personas un vienā vien Vorčestras pilsētā cimdu fabrikas aizņem astoņu verstu garu platību. Augstmaņu kundzes, lēdijas, par cimdiem vien izdod ik gadus tādas summas, no kurām varētu pārtikt veselu gadu daža laba strādnieku ģimene, un ne visur vēl strādnieku gada alga sasniedz cimdu izdevumu summu, jo tās svārstās no 300 līdz 1000 rbļ. gadā. Tik lielu summu izdot par cimdiem nau arī nekāda sevišķa māksla, kad pāris no labākās kvalitātes maksā pāri par 20 rbļ. Lielai dāmai priekš savas toaletes, protams, vajga veselas bods cimdu; kad pārdeva izpārdošanā Somersetas hercogienes toaletes, tad cimdu vien bija 2000 pāru. Visas angļu dāmas par gadu patērē cimdos vien vismaz 15 miljonu rubļu. - To visu pastāsta angļu modes avīze «Woman's Life» («Siev. Dzīve»). * LIKUMU AUGSTĀKAIS IZPILDĪTĀJS Šveices Betlahas miestiņā kādu dienu ugunsdzēsēji notura mēģinājumus pie lielceļa. Lielā ātrumā, kāds ir aizliegts no likuma, atšaujas automobils un, neskatoties uz brīdinājumu, nepamazina savu ātrumu. Tad ugunsdzēsēji laiž ūdensstaru uz trim iekšā sēdētājiem. Tagad tie aptur automobilu un izkāpj ārā - divi virsnieki un viens civilists, kurš stādās priekšā par - likuma augstāko izpildītāju,   m i n i s t r i, t. s: bundesrātu, Forera kgu. DĀNIJAS APRINDAS UN NELAIMES Kā tiesas un taisnības augstākais sargātājs Dānijā tiesu ministrs Albertijs bez tiesas un taisnības paņēmis desmit miljonu zemnieku naudas, par šo ministra «nelaimi» vēl būs atmiņā ziņas no avīzēm. Arī tas būs vēl neaizmirsts, ka Albertijs ir miesas soda izdomātājs un ievedējs modernā Dānijā un ka apkrāptie zemnieki dziļi nožēlo, ka nevar pie paša Albertija izmēģināt viņa ievestā soda derīgumu. Bet varbūt mazāk atminēs, ka šādas «nelaimes» pieder pie parašām un ka Dānijai uz to nekādas priekšrocības nau, kaut gan viņa varētu atsaukties uz seno Hamleta aizrādījumu, ka «ir kas sapuvis Dānijas valstī». MORĀLE HAITI SALĀ Kamēr Haiti republikas prezidents Nord-Aleksis politisku sazvērestību dēļ liek nošaut pulkiem cilvēku, tikmēr kriminālnoziedznieki dzīvo diezgan omulīgi. Kāds San-Elms, 30 gadu vecs, skaists nēģers ir uz nāvi notiesāts par to, ka - apēdis kādu meiteni, kā mēs teiktu: aiz mīlestības. Prezidents nedomā nāves spriedumu izpildīt, bet tura San-Elmu greznā cietumā. Jo, kā saka prezidents, te bijusi tikai reliģiska ceremonija. Un, tā kā San-Elms ir skaistulis, tad viņu pulkiem apmeklē Haiti salas elegantākās dāmas. * AMATS NAU LAMĀTS Ir uznākusi mode, ka arī kronēti ļaudis sāk mācīties un arī izpildīt kādu amatu, kā raksta «Secolo». Princese Karla no Zviedrijas taisot spēles lietiņas. Princese Arnulf no Bavārijas naski metusies uz izšūšanu. Princese Erminia no Reisas taisot pulksteņus, otra Reisas princese - mākslīgās puķes; abām esot pilnīgas darbnīcas. Erchercogiene Frīdrih no Austrijas taisot karlukturus; kāda vācu princese - bruha lentas un elastiskas zeķes priekš savām kājām. Viļums II esot keramikas fabrikants, Eduards VII - zirgu audzinātājs un Leopolds - gumijas tirgotājs. - Laika priekš dažādiem amatiem viņiem visiem visādā ziņā ir daudz, un, kas var zināt, priekš kam kādreiz amats ir labs: amats nau lamāts. * PAR KAMERILU Kamerila ir spāniešu vārds, ar kuru mēdz apzimēt to, ko mēs saucam par «aprindām»; īsti kamerila nozīmē zināmo kambarīti, un šo vārdu sāka lietot 19. gadu simteņa sākumā priekš muižnieku un garīdznieku sazvērestības, kuras nolūks bija vadīt atpakaļrāpulīgā virzienā karali Ferdinandu VII, kurš tā jau bijā ļoti aprobežots, māņticīgs un dievbijīgs cilvēks, ticēja visādiēm brīnumdarītājiem, spiritistiem, burvjiem un pareģiem un pats bija izšuvis skaistus svārkus dievmātei. Vēsturnieki liecina sekošo par kamerilu: «Kamerila, dienderu istaba pie karaļa dzīvokļa, saņēma valdību savās rokās. Viņas valoda karalim bij daudz saprotamāka nekā valsts zinātnes, un šī valoda bija tika; biktstēvu valodas atbalss.» «Kamerila, karaļa tuvākie padoma devēji un draugi, piederēja pie pilsgalma un garīdzniecības padibeņiem.» «Ferdinands VII pulcināja ap sevi kamerilu, kura valsts vadībā neļāva nodibināties kārtībai. Valsts amati tika gandrīz atklāti pā.rdoti. Laimīga karjera bija tikai ērmu taisītājiem, kuri prata karali smīdināt, un mēlnešiem, denunciantiem, kuri kairināja viņa vajāšanas kāri. Cilvēki, kurus karalis iecēla augstos laicīgos un garīgos amatos, nereti bija tik ļoti nicināti, ka iestādes, kurās tiem vajadzēja sēdēt, pretojās tiem, neskatoties uz savu verdzisko padevību karalim.» Ferdinanda VII kamerila   s a v ā   l a i k ā   bija sasniegusi visaugstāko pakāpi intrigās, varas darbos un asins izliešanā; mūsu attīstītos laikos viņa, protams, sen pārspēta visās minētās lietās. Kad Ferdinands bija atcēlis Napoleona laikā ievesto konstitūciju, kaut gan pats tai bij trīs reizes zvērējis uzticību, tad «aprindu» vadītā valdības avīze rakstīja: «Kā tas nākas, ka vēl nau visi galvas pilsētas laukumi apklāti ar karātavām un ka nau dzīvi sadedzināti kādi pāris simtu no bezdievīgajiem padzītajiem tautas vietniekiem?» Un tiešām sākās tik briesmīga visu liberāļu šķiru vajāšana, ka izcēlās dumpji. Tie tika asinīs noslīcināti, un beigās kamerila dzina karali lūgt palīdzību no franču karaļa, kurš atsūtīja savu karaspēku Spānijā un galīgi padzina un apkāva konstitūcijas prasītājus, un kamerila iecēla atkal veco absolūtismu jeb patvaldību. Bet tagad tomēr konstitūcija ir Spānijā. Vēsturiskas piezīmes pēc V. Blosa. NAUDA Itāliešu laikrakstā «Minerva» Amarigo Skarlati atstāsta dažus uzrakstus uz naudām, kur uzrakstītāji negribot paši sevi raksturojuši un izsmējuši. Uz Maltas bruņinieku veciem dubultdālderiem ir uzraksts: «Ju hoc signo militiamus» - šinī zīmē mēs vedam karu -, ko viņi gribēja attiecināt uz maltiešu krustu, kurš arī uzkalts uz dālderiem, bet ko daudz pareizāk var attiecināt uz pašu naudu, kuras dēļ īsti tika vesti viņu kari. - Uz Etrūrijas karaļa Ludviga Burbona naudas bija uzraksts: «Vident pauperes et laetuntur» - nabagi lai uzlūko un priecājas -, patiesi, nabagi naudu dabūja arī tikai, ja daudz, uzlūkot; vai viņi par to priecājas, tas ir jautājums. - Uz Kārļa II,   a b u   Sicīliju karaļa, dukāta bija uzraksts: «Unus non sufficit» - viena nepietiek -, ko būs padomājis arī dažs labs mazturīgs vīrs; bet Kārlis II bija domājis, ka viņam nepietiek   v i e n a s   Sicīlijas. - Uz pāvesta naudas no 1573. gada rakstīts: «Et super hanc petram», tā ir pirmā daļa no pazīstamā Kristus teiciena: «Uz šo klinti es celšu savu baznīcu». Kristus gan nebija domājis celt savu baznīcu uz «dālderi» kā uz klinti, bet pāvestam baznīcas klints bija gan tiešām - dālderis. - Uz venēciešu liras gabala no 1434. g. ar Pestītāja bildi ir lasāms: «Tibi soli gloria» - tev vienam nākas gods. - Venēcieši tad jau godāja liras naudas gabalu vairāk nekā bildi uz tā. - Kardināla Rezzonico cekīnai no 1774. g. ir uzraksts: «Veni lume: cordium» - nāc, sirds prieks -; tāpat pāvests Klements XI raksta uz savu naudu: «Causa nostrae laetitiae» - mūsu prieka cēlons -, kas ir ļoti labi saprotams, bet viņš laikam bija zīmējies uz sv. Marijas bildi uz naudas gabala. - Vaļsirdīgi arī venēcieši atzīstas uz kādas naudas: «Nostra in hac felicitas» - iekš šīs ir mūsu laimība -, un ļoti nepareizi būtu šos vārdus attiecināt uz «taisnības» bildi, kura arī atradās uz naudas, jo naudai gar taisnību nau nekādas daļas. - Šāds Amerigo Skarlati uzskaitījums jāpapildina ar piezīmi, ka arī mūsu dienās ir uz naudām uzraksti, kas ļoti nevietā: kad franču kapitālists uz saviem zelta gabaliem lasa: «liberte, egalite, fraternite» - brīvība, līdzība, brālība, - tad viņš sev paturēs tikai «liberte», bet par kādu «egalite» un «fraternite» ar tiem, kuriem nau tādu zelta gabalu, viņš i dzirdēt negribēs. Bet, kas nau ticis pie šo skaisto vārdu lasīšanas uz zelta; tas viņus īsti viegli var dabūt lasīt uz - cietuma durvīm Francijā, kur viņi uzrakstīti tikpat skaidri. *  *  * NO PAŠU MĀJĀM KULTŪRAS AUGĻI Pirmais lielais kultūras auglis, ko mums, mežoņiem latviešiem, atnesa līdz ar kristīgo ticību vācieši - kultūras nesēji -, bija likumiska kārtība, kura ietverama vienā jēdzienā: Standrecht (stāvutiesības). Pēc šīm tiesībām notiesāja uz nāvi, uz vietas stāvot, noziedzīgos latviešus, kuri neprata cienīt likumiskas kārtības svētību. Tiesas, pastāvošas no muižniekiem un virsniekiem, darbojās tik ātri ka viņu locekļi līdz sprieduma lemšanai nedabūja ne apsēsties, kādēļ arī it pareizi tika nosauktas par    s t ā v u t i e s ā m,   S t a n d g e r i e h t. Bet ar laiku. vairojoties noziedzīgajiem latviešiem, kas arvien vēl neprata cienīt mūsu -likumiskās kārtības svētību, izrādījās, ka šīs stāvtiesas vēl darbojas par lēni; jo taču vajadzēja izpildīt dažas apgrūtinošas formalitātes, kā, piemēram, diviem tiesas locekļiem sanākt kopā. Tad - jau mūsu izglītotos laikos - ieveda jaunas tiesas un tiesības, pēc kurām katru domātu noziedznieku katrs sargs var nošaut katrā vietā, ar vienīgo formalitāti, ka jāpasaka likumā stingri priekšā rakstītie vārdi: «bēgot nošauts». Un vairs tiesas ātrā darbošanās nau ne caur ko aprobežota, kad vēl ievēro, ka pārsūdzības tiesība nošautajiem netiek dota, par ko no viņiem nekad vēl nau bijis dzirdams protests. Tagad atliek šīs jaunās tiesības un tiesas ievest likumgrāmatās, jo līdz šim tās tiek lietotas vienīgi kā paraduma tiesības Baltijā. Lielākais šķērslis, cik mēs zinām, ir tas, ka nau atrasts piemērīgs nosaukums jaunajām tiesām. Lai pierādītu, ka latvieši nau tik nepateicīga tauta, kā viņus mēdz dēvēt baroni, mēs gribam nākt tiem palīgā ar nosaukumu, kurš izteic visraksturiskākās jaunā likuma īpašības un sargā arī vāciešiem tik dārgo vēsturisko «kontinuitāti» jeb sakarību ar «Standrechti». Tāds nosaukums būtu «L a u f g e r i c h t» -    b ē g u t i e s a s. Caur to būtu arī panākta līdz šim velti meklētā līdzīgu tiesību izdalīšana starp latviešiem un vāciešiem: pirmiem būtu Laufrecht, t. i., tiesības bēgt, otriem - Laufgericht, t. i., tiesības šaut. Tad arī Baltijai būtu atnesta augstākā kultūra, kādu spēj dot baroni, un tiem atliktu tikai ņemt «Laufpasi», bēgamo pasi, ko jau reiz mēģinājuši. * IZ LIELĀ MEŽA PURVA nāca pārsteidzoša ziņa, ka velni sākuši dievu lūgt un no krusta nebēgot. Mēs nosūtījām uz vietas savu speciālziņotāju, un pēc viņa ievāktām ziņām izrādās, ka fakts gan nau noliedzams, bet stipri pārspīlēts un vēsts nau nebūt ne jauna, ne pārsteidzoša. Viss izskaidrojas ļoti vienkārši un dabiski, un nevar būt ne ruņas par velna valstības sabrukšanu un kādas gaismas .valsts pacelšanos, par ko izpauda sensācijas kārie avīžnieki. Lieta tā, ka velni pastellējuši pie luteru mācītājiem dievlūgšanas: aizlūgumus un pātarus tiklab baznīcā, kā dreiskambarī par labu vācu baroniem, lai tiem labi klātos un tie vēl ilgi dzīvotu virs zemes, mūsu dievzemītē. Jāpiezīmē, ka velni esot samaksājuši par aizlūgumiem savā velna naudā, kura, kā zināms, pēc pārvēršoties su-per- fosfātos. Velnus uz tādu, kā liekas, ārkārtēju soli spiedis tas vienkāršais materiālais aprēķins, ka Belcebuls sācis angažēt ellē priekš grēcinieku mocīšanas vairāk lietpratīgos, pēc jaunlaiku prasībām strādājošos, «šneidīgos», nekādai mīkstulīgai žēlsirdībai nepieejamos, labi ievingrinātos baronus, tiklīdz kāds no tiem tiekot brīvs no saviem nomierināšanas darbiem virs zemes. Baroni kā streiklauži esot visai bīstami velniem. Un tā izskaidrojoties savādais velnu līgums ar mācītājiem. Mūs, kas esam piedzīvojuši ne vēl tādus vēlēšanu līgumus, šāda ziņa necik nevar pārsteigt. * CAUR, PAŠA SPĒKU «Aller Anfang ist schwerr!» (katrs iesākums ir grūts) teica muižnieka puika, kad pirmajam kaķim bija acis izrāvis. «Aber schliesslich ward ich doch ein   R e c k e» (bet pēdīgi es taču tiku par varoni), lepni izsaucās brīvprātīgais, kad bija apkāvis pussimtu bērnu un sievu. *  *  * ANEKDOTES ŽĪDU JOKI I B ē r u   r u n a Pie rabīna atnāk kāds vīrs, kurš grib pasūtīt bēru runu savai nelaiķei sievai. Viņš gribētu ļoti skaistu runu, jo aizgājēja bijusi laba, krietna sieva, kura esot cienīga sevišķi aizkustinošas piemiņas runas. «Tas gadās ļoti brangi,» saka rabīns. «Man še ir viena kapa runa, - kad es to teikšu, tad visi pavadītāji būs vienās asarās. Pat vīriešiem būs jāraud, kad viņi to dzirdēs.» «Un cik maksā tāda runa?» prasa atraitnis. «Šī runa maksā piecdesmit rubļu.» «Vai lētāk nau iespējams?» jautā noskumušais atraitnis. «Es neesmu bagāts vīrs.» «Nē,» atbild rabīns, «lētāk tiešām nau iespējams. Bet man ir cita runa; tā ir vēl ļoti skaista. Tad sievas raudās kā nopērtas un vīri būs dziļi aizkustināti... Tā runa maksā tikai divdesmit pieci rubļi.» Atraitnis neziņā kasa sev galvu. Viņa līdzekļi neatļauj viņam arī tādu runu. «Nu,» saka rabīns labvēlīgi, «man ir vēl viena runa... tā maksā tikai desmit rubļu. - B e t   t o   e s   p a t s   j u m s   n e i e t e i k t u.» Mūsu zobgaļi piezīmē, ka pie mums tādas lietas gan nenotiktu. II L a u p ī t ā j a   r o k ā s Kāda liela veikala naudas iekasētājs, pret vakaru ar naudu mājās nākot, gadās kādā mežā. Piepeši viņa priekšā stāv vīrs, kurš tura revolveri viņam pret krūtīm un sauc: «Naudu vai dzīvību!» Iekasētājs ir nāvīgi nobijies, bet viņš drīz saņemas un saka: «Kad tā ir, tad es jums labāk došu naudu.» Bet, kamēr viņš grābj savā kabatā, viņš turpina: «Bet vienu patikšanu jūs man, mazākais, varat darīt par to lielo naudas kušķi.» «Kas tā par patikšanu?» jautā laupītājs, revolveri noņemdams nost. «Kad es bez naudas pārnākšu mājās, būs taču liela brēkšana. Teiks, ka es pats paturējis to naudu. Neviens cilvēks neticēs, ka atnācis laupītājs ar pistoli un man naudu atņēmis. Lai nu man ticētu, tad jums vajga man vismaz reizi izšaut cauri caur manu cepuri.» Viņš noņem no galvas savu cepuri un noliek to uz zemi. Nākošo acumirkļi norīb šāviens, un cepurē ir caurums. Žīds aplūko savu sašauto cepuri un ļoti neapmierināts krata galvu. «Tas ir par maz,» viņš saka. «Teiks, ka es neesmu diezgan pretim turējies. Jums vajga man izšaut arī caur svārkiem.» Laupītājs viņam par patikšanu izšauj caur svārkiem arī un tad vēl caur piedurkni. «Nu vēl vienu šāvienu caur vesti!» lūdzas iekasētājs. «To es nevaru, tu nerrs!» smejas laupītājs. «Kādēļ jūs to nevarat?» «Tādēļ ka man nau vairs lodes pistolē.» Acumirkli iekasētājs ir apvilcis atkal savus svārkus un uzlicis cepuri galvā un saka mierīgi: «K a d   t e v   n a u   l o d e s,   t a d    m a n   n a u   n a u d a s.» III N o t i e s ā t a i s Kāds bijušais žīdu tirgotājs par slepkavību ir notiesāts uz nāvi; neilgi priekš soda izpildīšanas viņš top apmeklēts no rabīna. Cietuma istabiņā ienākdams, rabīns viņu uzrunā: «Mans dēls; es nāku pie tevis kā dieva kalps, lai tevi sagatavotu...» «Nu, ko jūs gribat?» saka viņam notiesātais, «pēc vienas stundas es taču jau runāšu ar jūsu šefu pašu...» *  *  * PAR DZĒRĀJIEM BĒDU REMDĒTĀJS «Kā jūs varat tā cauru dienu sēdēt pie alus, to es nesaprotu!» - «Ak, ko man būs darīt! Es pēdējā laikā no bēdām un rūpēm nemaz vairs netieku vaļā.» * PALDIES DIEVAM Ā r s t s.   Es jums nevaru vairs palīdzēt. D z ē r ā j s.   Tā? Un kad es atmestu dzeršanu? Ā r s t s.   Pat tad ne! par vēlu. D z ē r ā j s.   Paldies dievam, tad man nebūs jāatmet dzeršana. * ALU VAR «Kādēļ ārsts jums nau aizliedzis alu dzert? Tas taču gluži neizprotami.» - «Kas tur ko neizprast? Es viņam vienkārši teicu, ka es alu nemaz nedzeru.» * NAU SLĀPJU «Kas tev ir par lieliskām slāpēm, ka tu tā vienā laidā vari dzert!» - «Slāpes? Man nau nekad slāpes!» - «Bet tu taču dzer alu visu cauru dienu!» - «Nu, tāpēc man jau arī nau slāpju!» * TAUPĪBAS BIEDRĪBA «Ko jūs tā raudat, mīļā kaimiņien?» - «Ak dievs! Nevar vairs izturēt. Katru sestdien viņiem tagad ir sēde tanī jaunajā taupības biedrībā, un tur mans vīrs ikreiz apdzer pusi no nedēļas algas.» *  *  * PAR TAISNĪBAS KOPŠANU NETEIKTA TAISNĪBA T i e s n e s i s.   Vai taisnība, ka jūs esot teikuši, ka jūsu kaimiņš ir blēdis un krāpnieks? A p s ū d z ē t a i s.   Taisnība tā ir gan, bet teicis es to neesmu. * PRETĪ NEDOTS T i e s n e s i s.   Vai jūs atzīstaties, ka no bagātā cietumnieka esat ņēmuši kukuļus? - Nekādā ziņā ne! Naudu es ,gan tiku ņēmis no viņa, bet viņš no manis par to nau nekāda labuma pretim dabūjis. * PAR PUSRUBLI Uzraugs ir noķēris kādu vīru, kurš neīstā vietā gribējis peldēties; likuma vīrs grib viņu nodot likuma rokās, bet noziedznieks lūko mīkstināt viņa bardzību: «Ko?» iesaucas uzraugs, kurš redzējis un pareizi apsvēris, pie kādiem līdzekļiem grēcnieks ir ķēries. «Jūs gribat mani piekukuļot? - Un vēl ar vienu pašu pusrubli!?» * KAS TO BŪTU DOMĀJIS «Vai jūs esat dzirdējuši? Tas lēnais cilvēciņš, tas Oliņš, esot notiesāts par ierēdņu piekukuļošanu...?» - «Kas to būtu domājis! Kā tad tas lēcies?» - «Jā, viņš esot iedevis policijas sunim, kurš viņu noķēris pie aizliegtas makšķerēšanas, gabalu desas.» *  *  * PAR KULTŪRAS NESĒJIEM SMALKAS PARAŠAS K e l n e r s   uz aizejošu viesi: «Vai, barona kungs, maksāsat tēriņu jeb vai, barona kungs,   p a v ē l ē s a t   p a l i k t   p a r ā d ā?» * VIŅA NODARBOŠANĀS «Sakat man, lūdzu, kāda īsti ir jūsu nodarbošanās, barona kungs?» - «Es, - eh, - es deģenerēju.» * VIŅA APRĒĶINS «Jūs gribat manu meitu precēt? Cik daudz tad jums, barona kungs, ir ienākumu par gadu?» - «Bet, direktora kungs, tā drusciņ vairāk vai mazāk taču nekrīt nekādā svarā pie jūsu meitas pūra.» * MĒRKAKU KRĀTIŅA PRIEKŠĀ S e r e n i s i m u s s.   «Kindermann... vai taisnība, ka mēs ceļoties tur no tiem kustoņiem?» - «Mācītie vīri tā saka, augstība.» - «Ērmoti... eh... dodat man taču savu kabatas spoguli, es gribu paskatīties.» * PAR SKOLAS NAMIEM I S k o l o t ā j s.   Nu, bērni, mēs esam dziedājuši dziesmu «Dievs kungs ir mūsu stipra pils». Saki; Kārlīt, kas tas ir - stipra pils? K ā r l ī t s.   Kur kaļķis nebirst no griestiem. II «Jūs esat šodien tik priecīgs, skolotāja kungs?» - «Skolā šodien iebruka grīda.» - «Un par to jūs priecājaties?» - «Jā, skolas inspektors taisni gadījās tur virsū stāvot.» J. V. * NEMALDĪBAS Policija nevar maldīties. Maldīšanās, kā zināms, ir cilvēciska, un policija nau tāda. PRETSTATS S k o l o t ā j s   pārrunā skolā par četriem elementiem: «Saki man, Jancīt... kas ir pretstats ūdenim?» J a n c ī t s:   «Alkohols.» * GRĒKOS KRIŠANA Vecākā māsiņa atstāsta jaunākai stāstu par grēkos krišanu. «Vidū stāvēja koks, un pie tā bija vislielākais un skaistākais ābols. Un dieviņš teica: «Jūs varat ēst visus, visus augļus pa visu dārzu, tikai šo vienu ābolu jūs nedrīkstat ēst.»» - «Par ko ne?» prasa otra māsiņa ziņkārīgi. - «Nu,» atbild vecākā, «to ābolu gribēja dieviņš pats apēst.» * JAUNA BĪBELE Superintendents notura skolas revīziju pēdējā klasē. «Kurš no jums man var pateikt, kā sauc lielo, biezo grāmatu, kura katrā labā famīlijā tiek uzšķirta rītā un vakarā?» Pēc ilgas klusuciešanas paceļas viens skolēns pēdējā solā. «Nu?» - «To sauc par adresu grāmatu.» * LAIMĪGS S l i m n i e k s.   Daktera kungs, man vienmēr bēdas ar savu māgu; man gluži trūkst ēstgribas. Ā r s t s.   Tad jūs vēl esat laimīgs, jo tagad visas ēdamās lietas tik briesmīgi dārgas. *  *  * LĪDZĪBA Elementārskolotājs, atstāstot līdzību par labo ganu, grib saviem skolēniem ieskaidrot sevi par to labo ganu. «Kad jūs, mīļie bērniņi, visi būtu mazas aitiņas, kas tad es būtu?» Skolēns atbild: «Lielais auns!» * JAUNĀ STRĀVA Mācītājs satiekas ar saviem draudzes locekļiem un sūdzas par grūtiem laikiem un ļauniem ļaudīm: «Iedomājieties tikai, mīļi draudzes locekļi, mūsu mierīgajā pagastā ir nu arī ieviesies tas nemierīgais gars un tā jaunā strāva.» Visi draudzes locekļi nobijušies, un resnākais saimnieks iedrošinājas beigās jautāt: «Dieva dēļ, žēlīgais mācītāja kungs, vai tad tiešām mūsu valstī būs uzklīduši kādi sociālisti?» Mācītāja kungs mierina uztrauktos prātus: «Tas nu gan akurāt nē; bet lieta ir gandrīz vēl ļaunāka; iedomājat tikai: skolotājs prasa augstāku algu un grib, lai skolā ieliek logus un izlabo grīdu.» * KRIETNAS NAMAMĀTES I N a m a m ā t e,   kura bieži maina savas kalpones, uz meitu, kas nupat pieteikusies: «Ļoti nožēloju, mana mīļā, bet es jau vakar esmu meitu pieņēmusi.» K a l p o n e.   «Nekas, tad es nākošu nedēļu atkal pienākšu.» II N a m a m ā t e   uz savu vīru, kurš pārnāk bez kalpones no vietu apgādāšanas biroja: «Vai tad visā vietu birojā nebija nevienas meitas?» N a m a t ē v s.   «Jā, tur bija gan vesels pulks meitu, - bet tās visas pie mums jau bija kalpojušas.» IZ KAPITALISTU ĢIMENES DZĪVES KAPITĀLISTS PATS V i e n m ē r   t a u p ī g s P i r m a i s   k u n g s.   Tu jau nu esi tik ilgi taupījis, lai varētu sev nopirkt automobili, un nu taču sev to neapsūti. O t r a i s   k u n g s.   Jā, tagad es atkal taupu priekš tām soda naudām, kuras man būs priekšā par ļaužu sabraukšanu. * P i e m ē r o t s   d z ī v e s   u z s k a t s «Tikai lielpilsēta spēj dot līdzekļus priekš mūsu šķirai piemērota dzīves uztura. Kad es atnācu uz Rīgu, man nebija kabatā nevienas kapeikas -» - «Un tagad?» - «Un tagad man ir piecdesmit tūkstoši rubļu  p a r ā d a.» *  *  * KAPITĀLISTA CIENĪGĀ R a k s t u r o t a P i r m ā   k u n d z e.   Sakat man, lūgtu, kas tā ir par dāmu, tā komercijas padomnieka kundze? O t r ā   k u n d z e. Komercijas padomnieka kundze? Tā runā, it kā būtu divdesmit gadu; ģērbjas, it kā būtu divdesmit pieci; skaita sevi par trīsdesmit gadu vecu un ir četrdesmit pieci. * N e ī s t s P a t s.   Es nesaprotu, ka saprātīgam cilvēkam var būt tādas bailes no zobārsta: P a t i.   Es vienmēr bažījos, ka viņš saķers neīsto zobu. P a t s.   Ak ko! Tad taču izņem iepriekš laukā visus neīstos zobus. * I e t a u p ī j u m i -«Tavas sievas ilgā slimība tev laikam maksā daudz naudas?!» - «Ah, nē! taisni otrādi, es caur to esmu daudz pelnījis. Kopš viņa ir slima, mēs atsacījāmies no piecu soareju izrīkošanas; trīs māju balles palika neizrīkotas, un visu cauru ziemu mēs netikām apmeklējuši nekādus dārgus izrīkojumus. Man iznāk taisni lieliski ietaupījumi!» * N a b a d z ī t e! V i e n a   k u n d z e.   Briesmīgi, kas tai nabaga Ģertrūdei gadījies! Vienā pašā dienā viņai nomira viņas vīrs un viņas suns. O t r a   k u n d z e.   Ak tu nabadzīte! Un kas tas bija par skaistu, lielu suni! *  *  * KAPITĀLISTA MEITIŅAS D r a u d z e n e s V i e n a   d r a u d z e n e   j a u n k u n d z e.    Kā man vakar stāvēja jaunā balles kleita? O t r a   d r a u d z e n e   j a u n k u n d z e. Ah, tu izskatījies taisni debešķi! Neviens tevi no sākuma nevarēja pazīt. * K l i z m a A n n a s   j k d z e.   Kad tu, Ida, dabūsi vīru, tad tur tev būs jāpateicas vienīgi tēva mantai. I d a s   j k d z e.   Jā, un man tiešām brīnums kā tu izkļūtu laukā no tās klizmas, kad tev reizi nāktos apprecēties. P a t i k š a n a J a u n k u n d z e.   Direktora kungs, jūs varētu izdarīt man lielu patikšanu! K u n g s.   Ļoti labprāt. Un kas tas būtu? J a u n k u n d z e.  Saderinājaties ar manu draudzeni Lauru un tad precat mani, - lai viņa krietni paerrotos. * M a s k u   b a l l ē «Vai tad tu nekaunies iet tik dziļi dekoltējusies?» - «Kā lai es kaunos? Man taču maska priekš acīm.» *  *  * KAPITĀLISTA ZNOTS Notikusi dzelzceļa nelaime; kur? - alga viena, jo viņas notiek visur tik bieži. Jauns, elegants cilvēks lielā uztraukumā griežas ar lūgumu pie dzelzceļa stacijas priekšnieka: «Esat tik laipnis, priekšnieka kungs, liekat visupirms uzcelt to vagonu, zem kura ir apbērta mana sievasmāte!» «Patiesi, mans kungs,» saka stacijas priekšnieks, «es esmu redzējis daudz dzelzceļu nelaimes, bet nekad vēl neesmu redzējis znotu, kurš būtu bijis tik uztraukts par savas sievasmātes nelaimi.» «Saprotat jel, mans kungs,» atbild jaunais, līdzjūtīgais cilvēks:, «viņa savā kabatā paturējusi atslēgu no manas bagāžas.» *  *  * KAPITĀLISTA MAZAIS DĒLIŅŠ K u n d z e   uz fotogrāfu: «Es nāku, lai jums sacītu, ka mūsu ģimenes ģīmetne nebūt nau iznākusi apmierinoša. Mans jaunākais dēliņš izskatās gluži kā mērkaķis!» F o t o g r ā f s.   «Jā, cienījamā kundze, to jums vajadzēja apdomāt, pirms jūs savu jaunāko dēliņu likāt fotografēt!» *  *  * KAPITĀLISTA LIELAIS DĒLIŅŠ Modernais jauneklis uz frizieri: «Vai jums nau kādas matu krāsas, ar kuru var melnus matus nokrāsot sirmus?» *  *  * KAPITĀLISTA LIELIE DĒLI - STUDENTI O n k u l s   uz savu brāļa dēlu studentu: «Nu, Fric, tev tagad pēc manām dienām būs dzimumdiena, - vai tu gribi pulksteni, bibliotēku, jeb vai tu visu gribi tūliņ - alū?» * R a k s t ā m ā s m a š īn a s   ļ a u n u m s A. Ar rakstāmo mašīnu var divreiz tik ātri rakstīt kā agrāk ar spalvu. B. Jā, to es arī manu. Agrāk mans dēls students rakstīja pēc naudas tikai ik mēnešus, tagad viņš to dara ik par 14 dienām. K o   v i ņ š   v ē l ē t o s? T a n t e,   no kuras gaidāms krietns mantojums «Es baidos, ka šīs lēkmes sekas es jutīšu vēl daudz gadus.» B r ā ļ a   d ē l s   s t u d e n t s: «Es no visas sirds vēlos, tante, ka tas nenotiktu, un es dzeršu uz tavu veselību.» P i r m i e   p i e c i - «Ko jūs studējat?» S t u d e n t s.   Vai tad es to varu pateikt jau tūliņ pēc pirmiem pieciem mācības pusgadiem? T a s p a t s T ē v s.   Bet, Kārli, kādēļ tad tu atkal eksāmenā esi izkritis cauri tāpat kā pērngad? S t u d e n t s.   Jā, vai zini, papa, - profesors man prasīja atkal    t o   p a š u,   ko pērngad. *  *  * SVEŠS ĪPAŠUMS Kuģis, kurš brauc ar aizceļotājiem uz Ameriku, ceļā top pārsteigts no lielas vētras. Aizceļotāji vaimanā un lūdz dievu. Viens skaļi brēc pēc palīga un glābiņa. Pie viņa mierīgi pieiet klāt viņa līdzbiedris un jaut brīnīdamies: «Ko tā kliedzat, mans kungs? Ko kliedzat tik briesmīgi?» - «Kā lai es nekliedzu,» atbild tas, «kad pašulaik kuģis taisās grimt?» - «Nu,» saka mierinātājs, «v a i   t a d   t a s   i r    j ū s u   k u ģ i s?» *  *  * RUBLIS UN VIŅA BĒRNI Ļaudis domā, ka pirmais rublis ir vīrišķis un otrais sievišķis, un, kad viņus abus noliek bankā, tad viņi rada kapeiciņas, un šīs kapeiciņas ar laiku top par tikpat lieliem pieaugušiem rubļiem kā viņu vecākie. Amerikāņu joks. IZ KAPITĀLISTU MĪLESTĪBAS DZĪVES Pēc viņu pašu avīžu ziņām STARPĪBA P r e c i n i e k s   (uz precību savedēju). Tai dāmai, protams, vajga ar mani cik necik saderēt - tiklab vecumā, kā augumā un mantībā. S a v e d ē j s   a ģ e n t s.   Tanī ziņā ar jūs varu pilnīgi apmierināt; starpība ir: septiņi gadi, četri colli un deviņi tūkstoši rubļu! *  *  * PAR VELTI MĪLĒTS P r e c i n i e k s.   Kopš cik ilga laika es jau ik dienas spēlēju kārtis ar bankas direktoru un ar nodomu vienmēr paspēlēju, lai iegūtu viņa labvēlību. Un, kad es vakar pēdīgi precēju pēc viņa meitas, viņš mani strupi atraida. D r a u g s.   Tādēļ, ka tu spēlē kārtis? P r e c i n i e k s.   Nē, tādēļ, ka viņš savu meitu nekad nedošot vīram, kurš uz kārtīm -   p a s p ē l ē! *  *  * BRĪNUMS «Jums jau ir daudz naudas; man brīnums, ka jūs neprecējaties.» - «Nu, vēl lielāks brīnums taču būtu, kad man nebūtu naudas un es neprecētos.» *  *  * LAIMĪGA SADERINĀŠANĀS «Nu, - vai esat laimīgi saderinājušies?» - «Nekā! esmu atteicies no tās partijas.» -  «Kādēļ?» - «Nākamais sievastēvs likās man par daudz laimīgs par manu bildināšanu!» *  *  * BRŪTGĀNA PAGĀTNE Naudiņa kungam ir sešdesmit gadi un nodoms precēt jauno un skaisto Lauras jaunkundzi, kurai tikai astoņpadsmit gadu. Lauras jaunkundze atraida bagāto precinieku. «Kāda iemesla dēļ jūs nepieņemat manu roku, jaunkundze?» jautā Naudiņa kungs. «Kas jums ir, ko pret mani iebilst?» «Jūsu pagātne,» atbild Lauras jaunkundze. - «Mana pagātne? - Bet, jaunkundze, es vienmēr esmu bijis godavīrs.» - «Es neapgalvoju pretējo.» - «Es neesmu pieķerts ne pie kādiem darbiem, kas būtu no likuma aizliegti.» - «Tas jāzina policijai, ne man.» - «Man ir godīgi pelnīts, krietns kapitāls.» - «Tas priekš jums ir ļoti patīkami.» - «Jā, bet ko tad jūs, jaunkundze, pārmetat manai pagātnei?» - «Viņas garumu,» atbildēja Lauras jkdze. *  *  * SASNIEGTS MĒRĶIS Tirgotājs, kurš noprecējis ļoti bagātu sievu, iet ar viņu pastaigāties un satiek kādu draugu, kuram stāda savu sievu priekšā. Bet sieva ir tik nesmuka, ka draugs nevar nociesties neiečukstējis jaunajam vīram ausī: «Vai zini, draugs, smuka viņa nau!» «Nē,» atbild jaunais vīrs: «smuka viņa nau.» «Un zobu viņai arī nau,» turpina draugs tikpat klusu. «Nākošu nedēļu viņai būs zobi,» atbild vīrs. «Un šķielēt viņa arī šķiel,» draugs atkal iesāk čukstēt. Tad jaunais vīrs dusmīgi iesaucas: «T u   v a r i   r u n ā t    d i k t ā   b a l s ī...   k u r   l a v i ņ a   a r ī   i r.» * * * IZ KAPITĀLISTU LAIMĪGAS  LAULĪBAS DZĪVES Pēc viņu pašu avīžu ziņām VIŅU MĪLESTĪBAS DZIĻUMS «Tici man, mīļā Paula, kad tavi vecāki man no sākuma liedzās dot tavu roku, - es biju tik nelaimīgs, ka gribēju pa logu lēkt zemē.» - «Un kas tevi no tā atturēja, mīļākais?» - «Lielais augstums.» *  *  * VIŅA VISA TAISNĪBA V i ņ a.  Saki man tagad visu taisnību, - vai Tu mani precēji tādēļ, ka man bija divdesmit tūkstoši pūrā līdzi? V i ņ š.  Ah! nē! es tev i būtu tikpat labi precējis, kad tev arī pūrā būtu bijuši līdzi trīsdesmit tūkstoši! *  *  * VIŅU SAVSTARPĒJĀ PAZĪŠANĀS «Jūsu sieva ir tiešām apburoša būtne, mīļais draugs.» - «Tā?! - Hm! - Var gan būt; es viņu pazīstu pārāk maz.» *  *  * VIŅU SATIKSME Kārlīts sēd ar saviem vecākiem pie galda; tiek runāts par pazīstamiem Berlīnē un Pēterburgā. Kārlīts grib zināt, kā tur runā, un viņam pasaka, ka Pēterburgā runā krieviski un Berlīnē vāciski: Māte jautā viņam: «Vai tu arī zini, kā runā Rīgā?» Kārlīts to nezina. Lai viņu uzvedinātu uz atbildi, māte saka: «Nu kā to sauc, ko māte runā ar tēvu, kad tēvs pārnāk mājā?» «To sauc lamāšanos,» saka Kārlīts. *  *  * VIŅU KOPDZĪVE P i r m ā   l ē d i j a.   Nesen mani atkal reiz apmeklēja mans laulāts draugs. O t r ā   l ē d i j a.   Nu - un? P i r m ā   l ē d i j a.   Jā, iedomājies: tas bezkaunīgais cilvēks gribēja visu nakti palikt pie manis! *  *  * VIŅU PRASĪJUMI NO LAULĪBAS DZĪVES «Jūsu sieva ir jūs nodevusi un apkrāpusi, un nu jūs atkal gribat precēties?!» - «Jā, kas tad vēl ļaunāks man vairs var notikt no kādas sievietes? - Un nauda viņai ir.» *  *  * GALA IZNĀKUMS «Tava sieva taču esot mantojusi tādu lielu naudu, un tu tagad gribot no viņas šķirties? Vai tā var būt taisnība?» - «Jā gan. Mana sieva grib man izmaksāt pusi, un tas taisni pietiek, ka mēs katrs varam gluži omulīgi dzīvot viens pats.» *  *  * NĀKAMAIS REĀLPOLITIĶIS Skolotājs grib mazajam Kārlītim rēķinu stundā atklāt atskaitīšanas noslēpumus. «Uzmanies, Kārlīt,» skolotājs saka, «kad pie pusdienas uz galda būtu trīs ķiršas un tava māsa vienu no tām apēstu, cik tad paliktu pāri?» K ā r l ī t s.   Cik māsu? S k o l o t ā j s.   Nē. Uzmanies! Kad uz galda būtu trīs ķiršas un tava māsa vienu apēstu, cik ķiršu tad paliktu pāri? K ā r l ī t s.   Bet tas nau iespējami, skolotāja kungs... Tagad nau ķiršu. S k o l o t ā j s.   Bet mēs pieņemam, ka ir ķiršas. Tātad tālāk. K ā r l ī t s.   Tās laikam būs ievārītas ķiršas? S k o l o t ā j s.   Nē. K ā r l ī t s.   Tad gan kaltētas? S k o l o t ā j s.   Nē. Es tev jau teicu, ka mēs tik pieņemam, it kā uz galda būtu trīs ķiršas. K ā r l ī t s.   Mēs viņas pieņemam. S k o l o t ā j s.   Labi; nu atnāk tava māsa, apēd vienu ķiršu un aiziet... K ā r l ī t s.   Nē, mana māsa neaiziet, pirms nau apēdusi visas trīs ķiršas. S k o l o t ā j s.   Esi jel reiz prātīgs, Kārlīt... K ā r l ī t s.   Jā, jā, skolotāja kungs, tad jūs manu māsu nepazīstat. S k o l o t ā j s.   Pieņemsim, ka tavs tēvs stāv tur klāt un aizliedz viņai ēst pārējās... K ā r l ī t s.   Papa ir izbraucis un būs tik pirmdien mājās. S k o l o t ā j s  (sviedrus slaucīdams). Uzklausies labi, Kārlīt; es jautājumu vēlreiz atkārtošu, un, kad tu pareizi neatbildēsi, es tevi ielikšu kaktā: - kad uz galda būtu trīs ķiršas un tava māsa vienu apēstu, cik ķiršas paliktu uz galda? K ā r l ī t s   (ar pilnu pārliecību): Nevienas! S k o l o t ā j s.   Kādēļ nevienas? K ā r l ī t s.   Tādēļ, ka es tūliņ apēstu visas pārējās. S k o l o t ā j s (saļimst). Pēc «Tribunas». *  *  * KAPITĀLISTA IDEĀLIE CENTIENI KAPITĀLISTU SABIEDRĪBA Kāds bagāts vīrs pēc savas nāves atstāja veselu miljonu priekš   l a b d a r ī b a s   nolūkiem. «Cik ļauna sirdsapziņa tam ir bijusi!...» teica ļaudis, kas viņu pazina. *  *  * KAPITĀLISTA CILVĒKMĪLESTĪBA «Tas ir labi, ka es jūs satieku, daktera kungs; man ir priekš jums kāda patīkama ziņa.» D a k t e r s:   «Tā, vai jūsu sieva ir piepeši saslimusi, jeb vai jūsu dēlēns ir kāju nolauzis, vai kas tamlīdzīgs?» *  *  * KAPITĀLISTA TIKUMĪBAS VEICINĀŠANA M ī ļ o t ā j s.   Kad tu atkal atnāksi pie manis? Vai nākošu trešdienu? C i e n ī g ā.   Trešdien es nevaru; tad man ar savu vīru jāiet uz sēdi biedrībā priekš tikumības veicināšanas zemākās šķirās. *  *  * SALAUZTA SIRDS Pie bagāta naudnieka atnāk nabags vīrs un sūdz viņam savas bēdas, ka neesot darba un nu vēl nomirusi sieva un atstājusi viņu vienu ar maziem bērniņiem: Naudnieks ir dziļi aizkustināts un ir paspējis pat asaras acīs iedabūt. Kamēr lūdzējs attēlo vēl tālāk savu trūkumu, viņš paspiež uz elektriskā zvaniņa pogu, un, kad ienāk sulainis, viņš viņam saka ar mitrām acīm: «Jān, met to vīru pa durvīm ārā... Viņš man sirdi lauž pušu ar savu stāstu...» *  *  * UPURI PRIEKŠ LABDARĪBAS «Ak, grāfa kungs, būt labdarīgai, tas ir debešķīgi!» - «Bez šaubām, cienījamā kundze; jūs jau gan daudz esat upurus nesusi priekš labdarības?» - «Ak, jā; vēl nupat priekš svētkiem par labu nabaga atraitnēm un bāriņiem man vajadzēja izdot par savu tualeti veselus četri simti rubļus!» V.J. *  *  * UBAGOŠANAS MĀCĪBA Pie baņķiera ienācis ubagotājs, kurš uzstājas ļoti droši un pašapzinīgi. Baņķiers viņam par to izsaka pārmetumus. «Kad jau iet ubagot, tad vajga izturēties pieklājīgi. Nevar taču nākt istabā ar smirdošu pīpi mutē un ar cepuri galvā. Un dāvanu nevajga pieprasīt, bet godīgi gaidīt, kamēr tā tiek dota.» - «Mīļais kungs,» ubagotājs pārtrauc dusmīgo runu un saka smīnēdams, «pie jums es mācīšos ubagošanu; es redzu, ka jūs to protat.» *  *  * PAR KAPITĀLISTU DZEJNIEKIEM UN MĀKSLINIEKIEM Pēc viņu pašu avīžu ziņām KĀ VIŅI RADA A u t o r s.   Kā jums patīk mans jaunākais gabals? K r i t i ķ i s.   Vārdu sakot: lieliski! Zagļu skats ar ielaušanos naktī trešajā cēlienā ir tas brīnišķākais reālistiskā stilā, ko es jebkad esmu redzējis uz skatuves. A u t o r s  (glaimots). Vai tiešām jūs tā domājat? K r i t i ķ i s.   Bez šaubām; pat zagļu saruna taču ir zagta! * K o m p o n i s t s.   Ak vai, mana opera ir izkritusi cauri! D r a u g s.   Lūk nu! Netaisna manta svētību nenes. *  *  * KĀ VIŅI TIEK UZŅEMTI D z e j n i e k s.   Ko jūs sakāt par manām dzejām? P a z i ņ a.   Ā, tās neviens nenoliks nost - bez apmierinājuma. * D z e j n i e k a   t ē v s.   Iekš mana dēla guļ liels talants. D r a u g s.   Tad   n e m o d i n ā j a t   to, no dieva puses. * D z e j n i e k s   (kautrīgi). Nu jā, es gan tiešām esmu sacerējis vairākus sējumus dzeju, bet es viņas laidīšu klajā tikai pēc savas nāves. D r a u g u   p u l k s   (glāzes paceldami). Lai viņš    d z ī v o   ilgus gadus! Jauns dzejnieks kādā biedrībā grib lasīt priekšā savus sacerējumus, reklāmas dēļ piezīmēdams, ka tie vēl nekur nau drukāti. Ļaunprātīgais priekšnieks paziņo par to sapulcētai publikai šādi: «Dzejnieka kungs lasīs priekšā   s a v u s   a r v i e n    v ē l   n e k u r   n e d r u k ā t o s   d z e j o ļ u s.» PUBLIKĀ «Vai jūs jau esat redzējuši jaunāko drāmu?» - «Ak, es no tiem jaunajiem gabaliem nekā nedabonu redzēt. Uz premjerām nedabū biļetes, un divreiz viņi netop nemaz izrādīti publikas trūkuma dēļ.» *  *  * KRITIKĀ K r i t i ķ i s.   Pēc jūsu gabala premjeras es visu nakti pavadīju bez miega. R a k s t n i e k s   (iepriecināts). Vai tā? K r i t i ķ i s.   Es jau pa izrādes laiku pilnīgi izgulējos. *  *  * PAŠI SAVĀ STARPĀ V i e n s   r a k s t n i e k s.   Jūsu eposā ir par maz uguns! O t r s   r a k s t n i e k s.   Kā tur varētu palīdzēt? V i e n s   r a k s t n i e k s.   Tas izdarāms ļoti viegli pietiek viena paša sērkociņa. *  *  * REDAKCIJĀS D z e j n i e k s.   Redaktora kungs, man ir tas gods jums še pasniegt kādu rokrakstu. R e d a k t o r s.   Labi, mans kungs! Bet es esmu ļoti no darbiem aizņemts; varbūt jūs paši būsat tik laipni to rokrakstu iemest tūlīt tur tanī - papīru kurvī. *  *  * KĀ VIŅI DZĪVO R e d a k t o r s.   Na, vai jūs atnesāt jauno romānu? R a k s t n i e k s.   Vēl ne; bet viņš ir jau sacerēts līdz pat mana varoņa pašnāvībai! R e d a k t o r s.   Tā, tā, nu tad jūs gan esat atnākuši, lai dabūtu iepriekšizmaksu - uz viņa bērēm? * D z e j n i e k s.   No manas pēdējās dzejas es sadzīvoju trīs nedēļas. O t r s.   Ali! Vai tad tev kāds akls apgādātājs to būtu tik dārgi nopircis?! P i r m a i s.   Ak nē jel! Pa trepēm viņš mani nosvieda zemē, un tad es sūdzēju un dabūju 30 rubļu atlīdzības par zaudējumiem. * Starptautiskā mākslinieku avīzē bij šāds sludinājums: «P r e c ī b a s   u z a i c i n ā j u m s.   Tā kā es nespēju viens pats sevi uzturēt, tad meklēju sev piederīgu dzīves biedreni. Skaistums netop prasīts, tā kā man pašam tāda ir diezgan priekš diviem; bet tai kundzei vajaga būt trūkstošā kapitāla. Ofertes: Berlīnē «Lūtzow Str.»» - Vai vācu mākslinieki to būtu mācījušies no latviešu dzejniekiem? *  *  * DZĪVES PANĀKUMI L i t e r ā t s:   «Es neesmu velti dzīvojis! Es esmu dibinājis desmit izputējušu literatūras klubu, divpadsmit neiznākušu laikrakstu priekš kultūras ievešanas, un bez tam arī ir ticis drukāts no manis viens domu grauds.» *  *  * SAUCĒJU BALSIS K. M a r k s s. Brīvā zinātniskā pētīšana tautsaimniecības laukā sastop ne vien to pašu ienaidnieku kā visos citos laukos. Tās vielas īpatnējā daba, ar kuru viņa nodarbojas, sauc uz cīņu pret zinātnisko pētīšanu cilvēku krūtīs vissīvākās, visneapzinīgākās un visnaidīgākās kaislības: privātintereses fūrijas. * E r a s m s. Neprātības tēvs ir - bagātības dievs Plutus. * F r a n k l i n s. Noziegumi ir sekas no vajadzības un no trūkuma. * Ž a n s   P o l s. Nabadzība ir vienīgā nasta, kura top jo smagāka, jo vairāki cilvēki viņu nes. * S t j u a r t s   M i l l s. Nabadzība ir neskaitāmu garīgu un tiklisku ļaunumu māte, bet visļaunākais ir, ka paradums: redzēt sevi vienmēr apspiestu un nicinātu dara pazeminošu iespaidu uz visu raksturu. * H e i n e. Jaunpilsoniskā sabiedrība grib izpriecas skurbā ātri tukšot pēdējo kausu, kā vecmuižnieciskā sabiedrība priekš 1389. gada - un arī viņa dzird jau priekšnamā marmora soļus no jauniem dieviem, kuri nepieklauvējot ienāks svētku zālē un apgāzīs galdus. * E m e r s o n s. Atslēga katram cilvēkam ir viņa gars. Kaut gan viņš izskatās ciets un spītīgs, viņam tomēr ir stūre, kurai viņš klausa, tā ir ideja, kura nosaka visus viņa darbus. Viņš var tikai caur to kļūt pārgrozīts, ka viņam dod jaunu ideju, kura ir pārāka par viņa bijušo ideju. Cilvēku dzīve ir loks, kurš pats sevī attīstās; kurš sākas no neaptverami maza apmēra, uz visām pusēm izstaro jaunus, lielākus lokus un tā turpinājas vienmēr tālāk. * P e s t a l o c i j s. Cilvēku prasījums pēc barības un patversmes, pēc dzīves, kas apmierina cilvēka dabu visā viņas pilnībā, ir, arī pēc dieva un kristīgas ticības sajēgas, augstāks par katru īpašumu un par visām vēsturiskām kundzības tiesībām. * E m e r s o n s. Raksturs uz mani dara pašpieticības iespaidu. Es cienu to cilvēku, kurš ir pilnība; es viņu nevaru sev nekad priekšā stādīt kā vientuļu, nabagu vai izstumtu, vai nelaimīgu, vai lūdzēju, bet tikai kā pastāvīgu aizstāvi, labdari un laimīgu cilvēku. Raksturs nozīmē centralitāti jeb neiespējamību tapt atceltam vai nogāztam. Vīrs iekš mums lai rada sajūtu, it kā tas būtu masa. * H. D ž o r d ž s. Kas neko nepiepalīdz, lai cilvēkus padarītu bagātākus, gudrākus, labākus un laimīgākus; kas dzīvo no citu darba, - tas ir, alga viena, ar kādiem goda vārdiem viņš tiek saukāts un ar kādu skubu mamona priesteri viņa priekšā vēdina vīraka traukus, tas ir taču tikai - ubags vai zaglis. * K ā r l a i l s. Katrs īsts darbs ir svēts; katrā īstā darbā, un kaut tas arī būtu īsts roku darbs, ir kas dievišķs. * F r. Š i l l e r s. Netici nekam, kā tikai savam prātam. * Ķ ī n i e š u   s a k ā m s v ā r d s. Gudrais prasa visu tikai no sevis, negudrais visu tikai no citiem. * E n r i k o   F e r r i. Zinātnē, kā dzīvē, nekas galu galā nau tik kaitīgi, kā noliegt patiesību tādēļ vien, ka viņas sekas varētu būt ļaunas. * I z   b u d i s t u   r a k s t i e m. Nezināšana ir līdzīga apsegtam traukam ar nospiestu gaisu; dvēsele tanī ir ieslodzīta kā putns, ne viņa dzied, ne var spārnus cilāt. * L.  F e i e r b a l i s. Cilvēku barība ir cilvēku attīstības un pārliecības pamats. Ja gribat tautu labot, tad dodat viņai ne deklamācijas pret grēkiem, bet labāku barību. * P e s t a l o c i j s. Nabagiem var palīdzēt tikai caur nabagiem pašiem. Bagāto dāvanas ir pa lielākai daļai ģifts priekš nabagiem, un, jo lielākas dāvanas, jo stiprāka un nāvīgāka ir viņu ģifts. * P e s t a l o c i j s. Priesteri katrā gadījumā, kur vara cīnās pret tautu, stāv uz pirmējās puses; un viņi nevar citādi, viņi stāv viņas dienestā, viņi ēd vienmēr viņas maizi un ne vairs tautas maizi. * V. V e i t l i n g s. Tēvu zemei, tai zemei no tēva, vajga būt mantojumam, kāds katram ir vajdzīgs priekš viņa uzturas un neatkarības nodrošināšanas. Bet, kad man nu tāda nau vai esmu piespiests citiem par labu strādāt, lai tie jo omulīgāk varētu izrādīties par kungiem, kā tad lai es šo tēvu zemi varu mīlēt? * M o n t e s k j ē. Republikā ir vajdzīga - tiklība, monarhijā -. gods, despotiskā valdībā - bailes. Tiklība ir te nevajdzīga, gods būtu bīstams. * R ū d.   J ē r i n g s. Kas savas tiesības neizlieto, tas viņas nau pelnījis. * F i h t e. Uzvar aizvien un nepieciešami sajūsmība par to, kas nau sajūsmināts. Ne roku vara, ne ieroču krietnums, bet jūtu spēks ir tas, kurš izkaro uzvaras. * M a r k s s. Hēgelim domāšanas process, kuru viņš zem idejas vārda pārvērš pat par patstāvīgu subjektu, ir patiesi esošās pasaules demiurgs (uzcēlējs), un pasaule ir tikai viņa ārējā parādība. Pie manis taisni otrādi - ideālais nau nekas cits kā cilvēku galvā pārstatītais un pārtulkotais materiālais. * F. L a s ā l s. Ir daži teikuši, ka vispārējās vēlēšanu tiesības neesot taču burvju zizlis. Nebūt nē! To es zinu ļoti labi; bet es jums teikšu, kas tās ir. Tās ir tas šķēps, kas pats dziedina brūces, kuras viņš iesitis. Ir pilnīgi iespējams, ka jūs pie vispārējām vēlēšanu tiesībām vienu, divas, trīs reizes vēlējat nepareizi. Bet vai tad politisks iestādījums tiek dibināts priekš tiem diviem, trim gadiem? Vispārējās vēlēšanu tiesības pamāca caur viņu lietošanu; un, ka jums nāks šī pamācība par labu, par to nau ko šaubīties. Jo pie jums intrese ir apziņas māte, un intrese ir auglīga māte. * J. G. F i h t e. Kādas tautas īstā turība pastāv iekš tā, ka ar vismazāk grūtu un ilgu darbu sagādā sev visvairāk cilvēcisku baudu. Tai jābūt t a u t a s un ne dažu personu turībai; jo dažu personu visaugstākā turība ir bieži visvairāk uzkrītošā zīme un īstais cēlons t a u t a s visaugstākai nelabklājībai; turībai vajga izplatīties par visiem vienādā mērā. * R i č a r d s   R o m b o l d s. «Es neticu, ka dievs lielāko daļu cilvēku radījis ar segliem uz muguras un laužņiem mutē un mazu saujiņu cilvēku ar zābakiem un piešiem, lai jātu uz citiem.» * V e i t l i n g s. Lūkojat apkārt sevim viļņojošos laukus, augļusmagos kokus, skaistās ielas un namus, kuģus uz jūrām, upēm un ezeriem, zemes ceļus un dzelzceļus, uz kuriem dažāda klimata ražojumi parādās zibens ātrumā, neskaitāmos lopus pa ganībām, piepildītās magazīnas, noliktavas un pagrabus, putnus zem debesīm un zivis ūdeņu dziļumos, zāles Alpu augstumos un rūdas zemesraktuvēs; bibliotēkās savākto gudrību, zināšanas pievilcību, zinātnes, apziņu, mākslu greznumu - viss tas, viss ir no dieva un pēc taisnības jūsu visu kopējs mantojums. Neļaujat sevi ilgāk par nerriem turēties! * M a r k s s. Savā mistificētā veidā dialektika tapa par vāciešu modi, tādēļ ka viņa likās apskaidrojam pastāvošo kārtību. Savā racionālā veidā viņa ir pilsonības un viņš doktrinārajiem zinātniekiem par piedauzību un negantību, tādēļ ka viņa pastāvošās kārtības saprašanā ieslēdz reizē arī viņas negācijas (noliegšanas), viņas neizbēgamās bojā iešanas saprašanu; uzskata katru izcēlušos formu kustības plūsmā, tātad arī no viņas iznīcības puses; ne caur ko neļaujas imponēties; pēc savas dabas ir kritiska un -. * Ā b r a h a m s   L i n k o l n s. Taisnība vai netaisnība? tas ir lielais jautājums, kurš arvien joprojām paliks spēkā mūsu zemē, kad šīs nabaga balsis - tiesneša un Duglasa, un mana, - būs sen apklusušas. Šie abi principi: taisnība un netaisnība - ir tie, ap kuriem visā pasaulē top vestas cīņas. Tie ir tie abi principi, kuri no pasaules sākuma ir stāvējuši viens otram pretī un kuri nekad nebeigs viens otru apkarot. Viens ir cilvēces vispārējā tiesība; otrs ir pavēlnieka dievišķā tiesība. Princips paliek tas pats, kādā veidā viņš arī attīstītos. Tas ir tas pats gars, kurš saka: «Strādā tu un mocies tu, maizi pelnīdams; es viņu ēdīšu.» Vienalga, kādā veidā tas parādās vai kāda pavēlnieka mutē, kad tas savas pašas tautas ļaudis lūko pieveikt un no viņas darba augļiem dzīvot, vai arī kādas cilvēku sugas mutē kā atvainošanās izruna, kad viņa kalpina citas cilvēku sugas, - tas ir tas pats varmācības princips. * E m e r s o n s. Dabā katrs acumirklis ir jauns. Pagājušais top vienmēr saēsts un aizmirsts; tikai nākošais ir svēts. Nekas nau drošs un zināms kā vienīgi dzīve, pāreja, dzenošais gars. Neviena mīlestība neļaujas caur zvērestu vai līgumu tiktāļ saistīties, ka viņa varētu atturēties pret augstāku mīlestību. Neviena patiesība nau tik cēla, ka viņa, varbūt jau rīt, jaunu domu .gaismā neizskatītos apnēsāta. Cilvēks vēlas ciešus, drošus apstākļus; bet tikai tādēļ, ka tādi neiestājas, ir priekš viņiem vēl cerība. * V e i t l i n g s. Mielasts ir sagatavots, labā dabasmāte ir priekš visiem klājusi galdu, kopības princips var tapt dzīvē izvests, ja jūs gribat vien. Bet pirmie, kuri bij lūgti, tapa mazdūšīgi, kad propaganda diezgan ātri nenesa augļus. Citi baidījās no pūlēm un upuriem, kuri bij nepieciešami priekš propagandas; viņu personiskās intereses nodarbināja viņus vairāk nekā vispārības labums. Tā viņi palika puscenā stāvam, atstādami darbu citiem. Viņi algas nau cienīgi; jo patiesi: garīgo, apziņaspilno pašalgošanu to vīru krūtīs, kuri iztura līdz galam, to viņi nepazīst. * V e i t l i n g s. Bailes ir gļēvības saknes. Cilvēkam vajga iznīcināt šo kaitīgo stādu un viņa vietā likt drošsirdībai dziļi iesakņoties. Ja gribat būt laimīgi, tad vispirms dzenaties pēc drošsirdības! * V e i t l i n g s. Kad jums ir ticība un paļāvība uz jūsu taisno lietu, tad jūs viņu esat jau pa pusei iekarojuši. Jo ar savu ticību jūs varat kalnus pārcilāt. Bet ne aklā ticība ved pie mērķa, bet ticība aiz pārliecības. * V e i t l i n g s. Dodat pierādījumus par savu drošsirdību un savu uzņēmību izvest cīņu par savu pārliecību. Rakstat uz saviem karogiem: «Mēs negribam vairs nabadzības un spaida.» * K. M a r k s s. Ziemeļamerikas viceprezidents Vēds atklātos mītiņos izskaidroja: Pēc verdzības atcelšanas nākot uz dienas kārtību kapitāla un zemes īpašuma attiecību pārvēršana! Tās ir laika zīmes, kuras neļaujas apslēpties ar purpura mēteļiem vai melniem mūku svārkiem. Viņas nenozīmē, ka rīt notiks brīnumi. Viņas tik rāda, ka pat valdošās šķirās ataust jausmas, ka tagadējā sabiedrība nau ciets kristāls, bet organisms, kurš spējīgs pārvērsties un pastāvīgi atrodas pārvēršanās procesā. * K ā r l a i l s. Nauda ir sajaukusi jēdzienus gandrīz līdz pilnīgai tiklisku jūtu iznīcināšanai lielā cilvēces daļā. «Īpašuma» apsardzība (jeb tā, kas ir «mans») - tas lielākai cilvēku daļai nozīmē «naudas», tas ir, tādas lietas, apsardzību, kura vismazāk ir mana (un kaut es to varētu apsargāt aiz tūkstots atslēgām), kura gandrīz nau vērts, ka es to saucu par manu. Nauda, īpašums, simbols top turēta svēta un visur aizsargāta caur bendēm, valgiem un karātavām, kamēr īstais priekšmets top nomests suņu priekšā. * V o l t ē r s.   L ū g š a n a Nau nevienas ticības bez lūgšanām. Visi cilvēki savās cerībās un bailēs ir piesaukuši dievības palīgu. Dievam ir savi nolūki no mūžības. Ja lūgšana saskan ar negrozāmiem likumiem, tad ir veltīgi dievu lūgt pēc tā, ko viņš jau pats grib darīt. Bet, ja viņu lūdz pēc pretējā, tad grib, lai viņš būtu vājš, vieglprātīgs, nepastāvīgs; viņu par tādu ieskatīt ir zaimošana. Vārdu sakot: mēs dievu lūdzam tikai tādēļ, ka esam viņu darinājuši pēc sava parauga; mēs ar viņu apejamies kā ar kādu turku pašu vai sultānu, kuru var sadusmot un pielabināt. * V o l t ē r s.   K ā p u r s   u n   t a u r i ņ š Priesteris Malbranžs pierāda augšāmcelšanos caur kāpura pārvēršanos par tauriņiem. Šāds pierādījums ir, kā redzams, tikpat ātri salūstošs kā tā kukaiņa spārni, no kuriem viņš ņemts. Domātāji, kuri prot rēķināt, ceļ aritmētiskas ieruņas pret šādu pierādījumu... Cilvēku ķermenis, viņi saka, kurš pārvērties par putekļiem un izkaisīts pa gaisu un zemi, top par labību, par saknēm, kuras mēs apēdam... Tādēļ ticis teikts, ka mēs visi esam cilvēkēdēji... Kā lai mēs nu augšāmceļoties atdodam katram to, kas viņam pienākas, paši neko nezaudējot no sava ķermeņa? * Dž.   St.   M i l l s. Ņemt darbīgu dalību pie atklātības lietām ir jaunlaikos pirmais, kas paceļ galvu uz lielām intresēm un dziļiem apcerējumiem; ir pirmais solis laukā iz šaurajām indivīda un ģimenes patmīlības saitēm; ir pirmā izredze laukā iz ikdienas nodarbošanās lielā loka. Cilvēks, kurš kaut kurā brīvā zemē neņem intresi pie politikas (izņemot tos gadījumus, kad viņš uz to ticis vadīts caur audzināšanu), ir vai nu par neizglītotu, vai par muļķu, vai par patmīlīgu, lai ņemtu intresi. Un mēs varam droši teikt, ka tāds tikpat maz intresējas gar kaut ko citu, kas neattiecas tieši uz viņu pašu vai viņa personiskiem sakariem. Kurš vien ir spējīgs uz līdzjūtību priekš saviem līdzcilvēkiem vai savas dzimtenes, vai savas pilsētas, tam arī ir intrese pie politikas; un intresēties par politiku un nevēlēties, ka varētu savai balsij piešķirt svaru, - tas ir neiespējami. *

RAINIS PUSIDIEĀLISTS VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM PROLOGS Nolaistā priekškara priekšā Līga saka: Vai tava jaunība vēl tevī dzīva, Ar zaļām sajūsmām un maldībām, Ar acīm smejošām, tik jautrin-spīva, Ar puķēm, dziesmām, raibām pasakām? Tā pļavās rotājās, no rūpēm brīva, Pa dzimtās sētas šaurām robežām, Tad projām aizlidoja jaunin-skaista; No tāles varavīksnēs starus laista. Tā tumši juta, ka še cieš zem spaida, Bet drīz aiz rotaļām to aizmirsa; Tās mērķis miglā klīda... Nāc bez naida, Bez dusmām: - lūk, te tava jaunība! Lai tavas lūpas, viņu minot, smaida, Lai saprot, piedod, bargi nesoda: Tā smaidot meties jaunā, karstā cīņā, Kur pērkons dārd, kur mākons īgni līņā. Bet jums ar nebūs viņas gaust un žēlot, Pēc vakardienas saules sēroties Un mūžam senos sapņus mīļi tēlot: Jūs līdz ar laiku esat vērtušies, Un laiks jums jauno sauli sevim tēlot. Še spoguls: «Tāds tu biji!» - lūkojies, Vai ir tavs bērna sejs tev nepazīstams? Un tava nākotne - vai šķiet kas bīstams? Tu pāraugi pār jauno dienu būti, Tev lielāks pasaulscīņas mērķis dzej; Tik agrās liesmas lai tev silda krūti Un straujo jūsmu sparu sirdī lej. Tu gudro vīraprātu galvā jūti, - Skat' vēlreiz šurp, tad stingri tālāk ej! - Lai mana kokle atver slēgtās durvis. Nāc, rādi jaunību mums, aktiers-burvis! Līga aiziet uz skatuves kreiso pusi un, ar kokli pieklauvēdama pie priekškara, nozūd. Priekškars paceļas.

RAINIS PUSIDIEĀLISTS VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM PERSONAS ANSONS, saukts Andēls, turīgs saimnieks MARIŅA, viņa meita GRIETA, Ansona svaine BRUNOVICS, saimnieks un brūtgāns JĀNIS UPMALS, jauns inženiers ANDREJS un JĒCIS, Ansona kalpi VAIBSTIŅŠ, skroders VECTĒVS, Ansona tēvs KALPI, KALPONES, VIESI, PASTNIEKS, ZEŅĶIS

RAINIS PUSIDIEĀLISTS VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM PIRMAIS CĒLIENS Pa labai rokai: skatuves priekšā lielās istabas logi, piebūvē mazāki ķēķa logi; starpā durvis, kuras ved namiņā; tanī redzamas durvis pa kreisi uz lielo, pa labi uz ķēķa istabu. Logu priekšā garš dēlis par solu. Skatuvi ieņem pagalms. Pakaļējā sienā redzams dārza gals, tad lauki, aiz tiem pagastnams un ceļš. Pa kreisai rokai: skatuves priekšā kalpu gals, tā priekšā solīts, vairāk uz dibenu vāgūzis, pieliekamais kambaris, pagrabs, tad dārzs. Gluži priekšā kupls ozols; tam apkārt solīši. l. skats (Gar vāgūzi, kalpu galu un pagalmu izkaisīti dažādi darba rīki, zirgu lietas, rati, riteņi, ilkses utt. Pie ķēķa loga zemē suņu silīte, apsegts grozs ar cāļiem. Caur vaļēju logu dzird garšīgu šņakstināšanu, meitas noņem galdu. Istabā pie loga stāv   s k r o d e r s   un lasa pantus priekšā. Pāris kalpu, nupat no brokasta nākuši, mutes slaucīdami, sāk rīkoties pa pagalmu.    A n d r e j s   pagalmā apskata sakas, vēlāk   J ē c i s.) (K a l p i   strādā pagalmā.) ANDREJS (Pēc īsa starpbrīža pieiedams pie vaļējā ķēķa loga.) Dzi, Jēci, steidzies! Laiks pie darba! Liec mieru ar tām bačiņām Un skroderkunga peršiņām; Tam to gan atkal pilna tarba! SKRODERS (Ar smalku balstiņu. Ātri iebāž papīri kabatā sapīcis, augstprātīgi.) Ko manas peršiņas jums dara? Lai dzied, kas dzīts no laika gara... ANDREJS No gara laika kas tiek dzīts. Lūk, še! - vēl elkons nelāpīts, - (Pacēlis elkoni, rāda viņā caurumu.) Sen solījāt. SKRODERS Kad teikts, tad būs. - Ak, tautas dēlam daudz ko strādāt! Vai prāts - tik kalpiem šūs un šūs. ANDREJS (Uz vāgūzi iedams.) Kā tad: priekš vispārības gādāt... Kalt rīmes, rakstīt prašiņas, Kaut kā tik kādu dienu dīkot! (Rīko kalpus.) JĒCIS (Iznāk iz ķēķa, vēl gremodams.) Uh! ANDREJS Piekusi no ēšanas? JĒCIS Ko-a? ANDREJS Rīt jau būs tās priekškāzas - Vēl viss ir jāsteidz sataisīt. (Ieiet vāgūzi.) JĒCIS Šiem žēl ir azaidā dot gaļu, - Tik plikas putras liek mums rīt: Strēbt piekūst, vēders pilns kā spaļu. SKRODERS (Iznāk no ķēķa, krāmējas pa kabatām ar papīra vīkšiem un drēbju lupatām, dairīdamies uz Jēci.) Jā, ko? Vēl sola siderbiksi! Bet to es sak'! - Tad es - pašol! (G r i e t a iznāk no saimnieku gala, rokās tievi skali ar virsū   savērtām sveču daktīm.) JĒCIS Apžē - kur tādu biksi liksi! 2. skats (Tie paši un Grieta.) GRIETA Labs skroderam... SKRODERS Ko? - Tas par doll! (Dusmīgs iet uz kalpu galu.) GRIETA Nu reiz ies šūt! (Uz Jēci.) Ko tu še tarkšķi? JĒCIS Es? Jāsagremo tavi barkšķi. GRIETA Te visiem darba pilnas rokas, Viņš tev gar barkšķiem tikai lokās! (Kalpones iznes laukā sveču lejamo trauku.) SKRODERS Uja! nu paši lies sev sveces! Nau diezgan bodē tādas preces? JĒCIS (Turpina savu runu.) Kur lai priekš darbiem spēki rodas, Kad dienām gaļas nau iekš bļodas... SKRODERS (Starpā ar savu.) Vai tautība var zelt un spirgt, Kad tautiešbodēs neiet pirkt? Tur visi daikti tautiski, - Še ņem - pat «Līgo» paprosi! (Dod Jēcim vienu papirosu, piedāvā arī citiem.) (A n d r e j s   iznāk ar zirgu lietām uz rokas, skroders, viņu ieraudzījis, ieiet kalpu galā.) JĒCIS (Turpinādams.) Viens putraims tavā putriņā Ar trejiem zirgiem jādzenā. GRIETA Ej, čauna tāds! (Iet drīz ķēķi, drīz pagrabā, šo to pienesdama un meitas rīkodama.) ANDREJS (Dod Jēcim širas.) Še pielāpi, - Tad putraimus gan panāksi Ar trejjūgu. JĒCIS (Širas cilādams.) Kopš pati mira, Pats meties uz to tautību, No Ansona ticis par Andēlu, Tik prasts un skops, ka kauns vien ira, Kas še nu vairs par kārtību? SKRODERS (Iznācis atkal ar šujamo, atsēžas uz solīša kalpu gala priekšā, pārdod Jēcim «Līgo» papirosu paciņu,  J ē c i s  maksā.) Pats nesēj ne to zupuru, Vēl ceļ par biedrīb's priekšnieku! GRIETA Šķend, šķend! JĒCIS Tik zirņu pladītes, Staks, sutņi, nātres, skābenes... Vai vīzes vien priekš mūsu kājām Un maisa drēbe mugurā? GRIETA Pats saimnieks labāks nestaigā. JĒCIS Jā, visi suņi sāk jau smiet... Kā sikstuls grib, tā viņa vaļa, - Mēs gribam iet, kā ļaudis iet; Kas nopelnīts, tā mūsu daļa. SKRODERS (Starpā.) Jā, maz še seko laika garam: Vai kaulu miltus; siernīcas, Vai dzelzsarklus še atrast varam? Un vai viņš sacer dziesmiņas? Tam savi murgi tikai rūp, Viss cits lai viņam jūk un drūp, Un, ko viņš grib, to aumaļām, Viņš neprot tā pa bišķīšam. Kad nelaime vēl bija dzīva, Lūk, tad tik māja uzplauka! Tik vecā bija atkal stīva, Kur tautība bij kopjama... ANDREJS Tā žūpot gan jums neļāva. SKRODERS Kā tautai zelt, kad liegts bij mums Pat vienkāršs balles rīkojums... (Skroders licies aizrauties no savas runas un žestikulēdams aiz diega paceļ gaisā visas bikses, kuras šuj.) ANDREJS Jā, skroders, tas tik lietu zina, Kā tautas karogs jāvicina. GRIETA (Atkal atnākusi.) Pa daudz tie ļaudis palaisti, Kam prastiem puišiem balles vajga! ANDREJS (Sit viņai pa muguru.) Dun: tiksi drīz par saimnieci! JĒCIS Nu, tebe nu, tev visa klaiga. GRIETA Tad darbs gan kārtīgāki ietu. (Aiziet atkal.) ANDREJS (Zobodamies.) Jau vasarsvidū sveces lietu. JĒCIS Sev sveces lej, mums žēlo skalus. SKRODERS Kā tur lai prāta gaisma nāk? ANDREJS Un bārdu skūt dod izkapts galus. JĒCIS Lai pats sev skuj ar to, kad māk. Kad ziepju putas žodā smērē, Tad tam jau lieki mantu tērē. ANDREJS Kā senči ziepē siekalām. (Vectēvs pielīdis klausās namiņa durvīs.) 3. skats VECTĒVS Kas atkal te ma-mantu tērē... JĒCIS (Paklusu.) Velns, klausījies pa nomaļām. VECTĒVS (Iet, uz koka atspiezdamies.) Pū-pūlies dienām, naksniņām, Lep-lepnība daudz pa-paģērē, Tik uz tās lep-lep-lepnības! Ko jums to kaulu miltu, sveču, To jaunmods - jaunmods velna preču? Sen druvas krusas apsistas Par grē-grē- ANDREJS Jūs jau visiem spēkiem Tās apdrošināt aizliedzāt. VECTĒVS (Neklausīdamies.) Par mūs - un ne-nelaiķes grēkiem, Kas iedrīkstējās nicināt Ve-ve-ve-ve-cus, vecus laikus, Laist mājā tos ve-velna daikus... SKRODERS Bet jāseko tak laika garam! VECTĒVS Jā,  l a i d a   g a r ā m   mācības, I mēs, vai labāk, labāk darām. Tik uz tās lep-lep-lepnības! - (Uz Grietu.) Ir skaļi, - nē -, lej, - taukus šķērdē! (Redz, ka  m e i t a  caur ķēķa logu izlej suņu silē putru.) Tik baltu, baltu putriņu. (Steidzas atpakaļ namiņā paceldams vēl kādu siksnas gabaliņu un to nopurinādams un nogludinādams.) JĒCIS Nu, tas grib, lai mūs badā mērdē - Kur siksna? ANDREJS Es tev iedevu. SKRODERS Tur vectēvs bāza sev ko ķešā. JĒCIS Tēvs, dodat siksnu. VECTĒVS (Namiņā.) Siksniņu? JĒCIS Priekš sakām - VECTĒVS Sakām? Tās var bešā. Ar diegiem. JĒCIS Lai nu saka kas! VECTĒVS (Atmet Jēcim ar roku, siksnu miji braucīdams, ieiet istabā.) Tik uz tās lep-lep-lepnības! SKRODERS Jā, lep-lep-lep- bet pašu meita: «Dzi, kalps; tris soļus nostāk eita!» (Ar rokām rādīdams, pirkstus tāi izstiepis.) JĒCIS Kad vecā velna nebūtu Un kad mūs labāk barotu... ANDREJS Pats lāga vīrs... 4. skats MARIŅA (Tautiskā apģērbā.) Vai nau še Grietas? JĒCIS Dzi, Marel, lai viņš atdod lietas. MARIŅA Ko? Kāda es tev Marele? ANDREJS (Zobodamies.) Vai nezin', kas cienjaunkundze? MARIŅA (Spitīgi uz Andreju.) Man nevajg jūs kā aizstāvja! ANDREJS Nu, protams, rīt jau vedama. MARIŅA Ko vectēvs atkal nodarīja? JĒCIS Te siksniņa, ko lāpīt, bija. MARIŅA Tūlīt. GRIETA (Ienāk.) Ko vajg? MARIŅA Nāc, palīdzi... GRIETA Jā, sit, pūt, atnes ūdeni! MARIŅA Kā tautiski kar ķiņķēziņus... GRIETA Ko es zin' jūsu kumēdiņus, Būt' labāk man nākusi palīdzēt - ANDREJS (Zobodamies.) Tos smalkos pirkstiņus apsmērēt! MARIŅA (Aiziet līdz ar Grietu.) 5 skats (A n d ē l s, ģērbies garos svārkos, pastalās.) ANDĒLS (Uz Jēci.) Še siksniņa! - Bet, tautas brāļi, Lai liekas ķildas ir mums tāļi. Tēvs teic, jūs atkal kurnējot, Jūs tautas maizi nicinot, Ko senči ēda simtiem gadu, Un vīzes, skalus, tauku sveces, Kas tautai iedzimts, sirdij radu! Jums labākas tās vācu preces. ANDREJS Bet tās jūs lētāk dabūjat Iekš bodes. Pats tur iepērkat. ANDĒLS Tik retumis! - Iekš tautas maizes Ir visas labas zālītes, Kas dziedē visas sērgu raizes. JĒCIS Tik pelavas un balandes, No bada maizes - vēdergraizes. ANDĒLS (Runā patētiski, bet ar zināmu humoru.) Tu smalkās vācu riktes mīlē, Bet tici, vēderu tās spīlē, Tās vēderu kā slepkavas Tev sen jau būtu kāvušas: Tu laizi ingverotu mērci, Par dārgu naudu ligu pērci. Pēc modes zaķeti tev šūn, Bet mode kā vilks uz tevi glūn. SKRODERS Ne katris skroders ira prasts! Kam gara gaišums, kas neparasts, Tam... ANDĒLS (Viņu pārtraukdams.) Svešas modes, ierašas Dzelzs nagos mūs ir kampušas, Nau diezgan tām ārapuses vien, Tās mūsu iekšās, zarnās lien! Un zarnas grauž un dvēseli. Jau šķobās tautas pamati. Tik tautas senā pavārnīca, Tik tautas garša spēj mūs glābt. Kams, pūtēls, grūdens, pigarica, Tad vien tik tauta nesāks slābt. SKRODERS ...Bet to tik - raksta... ANDĒLS Jūs nesajēdzat Un tādēļ lieki dusmot mēdzat. Kad senču ēdienus laikrakstos krātu Un neēstu tos, kas būtu par prātu? Jums trūkst tās pamatidejas Pie pavārības un ēšanas. JĒCIS Pie ēšanas man gaļas trūkst. ANDĒLS Ak, brāl, tavs prāts pret senčiem rūgst, Tev tīk, kad tauki un krējums tek, Bet jaunums tiem uz pēdām sek. Vai man tās gaļas būtu žēl? Nē, sirds un dvēsele manim kvēl, Kad redzu, kā jūs dzerat un ēdat, Un maz ko gribat par tautu bēdāt, Un vienprātībā mantu krāt. ANDREJS Priekš saimniekiem... (Aizgriežas projām.) ANDĒLS Tiklību stiprināt. Tu, Andrej, projām aizgriezies. ANDREJS Man apnīk to pašu vien klausīties, Tik mūs no darba kavējat. (Uz kādu kalpu.) Ej, Ans, pie kalēja! ANDĒLS Paspēsat! ANDREJS Plēst tiešām dzelžus no riteņiem nost? (Andrejs kalpam Ansim rāda ar roku uz vāgūzi, kurp tas aiziet.) ANDĒLS Jo kāzām tik nekaltus ratus drīkst post. Znots pagādās jaunus. - Bet uzklausat: Es ēdu un ģērbjos kā sentēvi - - - SKRODERS Jā, jūs, bet skatat to jaunkundzi, Vai tā tās spaļu putras gan ēd, Vai līdzās ar mums pie galda sēd? ANDĒLS Bet tautas brunčos viņa staigā, Ko tu par ēšanu tā klaigā? No turīga saimnieka meitenes Lai neprasa, ka viņa ēstu Uz mata kā agrāk kalpones, Bet gan lai slāpes miestinā dzēstu Un negrieztu muguru ēdienam, Ko senči ēda, kad labākas dienas. ANDREJS Mēs ar to ēstu. ANDĒLS Starp saimniekiem Un jums ir celtas zināmas sienas, Neviens tās nespēj noārdīt, Kur viņu nau, tur nekārtība, Bet mūs lai saista vienprātība. Kur vajaga tautas vagas dzīt, Lai tauta laimē un mierā mīt... SKRODERS Jā, vagas dzīt: dzelzsarklu nava, Ne kaulu miltu, ne zupura, Pats biedrīb's priekšnieks, - tik viena slava: Dzied koris, tiem nedod malciņu, Kā dziedāšana lai uzplauktu? Es saku, še neseko laika garam, Še nedod piemēru lielajam baram; Īsts tautiets nežēlos miestiņu ziedot, Lai tautiņa iet savu celiņu dziedot! Tik tad var augstas laimes saukt: Es novēlu tautai zelt un plaukt. (Andrejs darbojas gar ratiem kalpi atmetuši darbu, aizkūpinājuši pīpes vai papirosus, kurus skroderis pārdevis. Papirosu smēķētāji spļaudās par slikto tabaku; visi sēd jeb guļus izlaidušies.) ANDĒLS Nē, skroder, to tu nejēdzi, Tev galvā tik diegi un zupuri. Tu vari tik plānus galdiņus urbt Un žūpnīcas indeves bairītī skurbt. Tu laika garam aizskrej garām, Jo laika gars ir tautība; Pie senčiem tā bija visskaidrāka. Tik vecos laikos to atrast varam. Tev jaunmodes preces, tu skuķiem dod šķiņķi Un pretī ņem vistas, olas un šķiņķi. Bet tautai pie senčiem ir jāturas, Mūsu visai dzīvei ir jāgrozās. Un senču garam pāriet būs Mums miesās un asinīs, - tad vien kļūs - Tad mūsu mīļā tautiņa Kļūs vienprātīga un dižena, Būs centienu centris un tautas gars, Savs raksturs, savs uzvalks, savs apziņas svars, Sava rakstniecība un pavārība, Prāts, manta, tiklība, nākamība; Rims nemiers un naids, ne skaudis, ne šķelsies, Kā žiburains ozols tautiņa celsies! Rīt senciskas kāzas svinēsim, Jaunu īsttautas dzīvi iesāksim. Pats savu bērnu ziedam es dodu, Lai tādēļ pie jums es atbalsi rodu! Jūs izvēlētie, jums uzticēts, Kā jāizved dzīvē šis uzdevums svēts: Tik vīzēs staigāt, tik senciski ēst... DAŽI KALPI, JĒCIS Ko? Kas? Tad labāk celmājus plēst! ANDĒLS Kuš! Es jums lasīšu līgumu priekšā, Kur visa tautība salikta iekšā, Es znotam mājas nododu, Lai viņš tur piekoptu tautību. (Izņēmis kontraktu, atloka to un grib lasīt. Daži kalpi uzlēkuši kājās, protestēdami.) Lai esam tad visos centienos, Visās kārtās un dzīves apstākļos Tik savstarpā brāļi, brāļi, brāļi. (V e c t ē v s  ložņā, drusku streipuļodams, pa pagalmu, piegājis pie groza ar cāļiem, tik ilgi ar nūju baksta, kamēr apgāž grozu, tā ka cāļi izskrien.) (G r i e t a  caur ķēķa logu izdzird un iekliedzas.) GRIETA (Izskrien iz ķēķa.) Ej, dzirdat, ķerat - cāļi, cāļi, Kā tie ir vaļā pasprukuši? Ko sēdat, rokas salikuši? JĒCIS Mums bij uz saimnieku jāklausās; GRIETA Vai tūdaļ pie darba neiesat! Kur skrienat? Tos cāļus saķerat! SKRODERS Tur vectēvs ap grozu krāmējās. GRIETA (Uz vectēvu.) Kas jums te apkārt jāložņā, Pie alus jums jāsēd pirtiņā. (Grieta un Jēcis ķer cāļus.) SKRODERS Pie alus būs vectēvs alojies. JĒCIS Jeb vai ar misu misējies. VECTĒVS Cil-cilvēks vāri to-to alu, Pū-pū-lies vai ne savu galu, Šie cāļus-cāļus kauj un cep, Es sak', es sak', tik uz tās lep- Uz lepnības. - (Ar nūju uz Grietu rādīdams.) GRIETA Vai neiesi! Šis man! (Atgrūzdama nūju.) (Grieta aizraida vairākus puišus un skroderi uz dažām pusēm, tad pati aiziet.) ANDĒLS (Uz vectēvu.) Lai, tēvs, tie nemieri. VECTĒVS (Uz Andēlu.) Jā, tev jau - tev jau ar tie prāti - Uz jaunmods ve-ve-velna štāti. - Ak lep-lep- (Ienāk  B r u n o v i c s.  Viņš strīpainās biksēs, bet zābakos, ne pastalās. Viņš arī saķēris vienu cāli.) VECTĒVS (Uz Brunovicu.) Dod - dod man to cāļi. (Aiziet.) 7. skats ANDĒLS (Uz kalpiem.) Tad būsim draugi, kā brālis ar brāli! - Ak, līgavains strīpainās biksās nāk! Rau, tautiets, kas sencību cienīt māk! (Paķer aiz biksām, rāda un veik uz priekšu pār visu skatuvi. B r u n o v i c s pretojas.) Bet kādēļ tev šodien ne pastalas, Vai tā nāk īsts tautiets pie līgavas?! BRUNOVICS Nu, labrīt, sievastēv! ANDĒLS Sveiks, mans znots! Teic «sveiks», jo «labrīt», tas vāciskots. BRUNOVICS Ē, ko! - Bet kalpus jūs palaižat, Kas šie jums par brāļiem - tik bauri tāpat - ANDĒLS Es runāju viņiem par vienprātību, Par senčiem, tiklību, rakstniecību... BRUNOVICS Kas kalpiem tik daudz ir jāzina, Lai zin tik, ka darbus padara, Ka nedzer un nezog, par saimnieku gādā, Ka neslinko, nelasa, tikai lai strādā. ANDĒLS Bet mācības tautiskās grāmatās?... BRUNOVICS Tās var, bet, dievs pas', tik ne jaunākās, Lai padzied mums biedrībā, teātri rāda Ar vecākām lugām; lai bijīgi turas - ANDREJS Ka kalps grib būt cilvēks, tas acīs jums duras, Grib dzīvot priekš sevis, grib domāt un zināt, Grib attīstīt prātu, lai paceltos... BRUNOVICS Kam kalpiem to vajga, kas viņiem to dos? ANDREJS Tad tautība tikai priekš saimniekiem? ANDĒLS Kurš kalps būs taupīgs, tas ietiks pie tiem. ANDREJS Bet visiem jau netikt - (M a r i ņ a  skatās pa lielās istabas logu.) ANDĒLS Tik krietnākiem; - Es tādēļ mācu, lai mantu krātu... ANDREJS Kas būs ar citiem? ANDĒLS Lai dzīvo ar prātu, Dievs visiem ir nolicis robežas. BRUNOVICS Kas kalpiem ko prasīt, tiem jāklausās. ANDREJS (Draudoši - paiet soli tuvāk Brunovicam.  B r u n o v i c s  atkāpjas aiz Andēla.) Vai, saimniek, šim te ir jau vara? ANDĒLS Jā, viņam es mājas nododu - Par senčiem - ANDREJS Nu, tad es aizeju! ANDĒLS Bet, brāli, kas tad tā nu dara? Lai vienprātību piekopjam... BRUNOVICS Lūk, spītē, bet algu es aizturu tam! ANDĒLS Brāl, Andrej... ANDREJS Es kalps, ne brālis jums. (Aiziet lepni, viņam līdzi Jēcis, arī pēdējie kalpi aiziet.) ANDĒLS Bet pag... BRUNOVICS Lai skrien, liels zaudējums! Mums leišos būs kalpi vēl lētāki; I leiši ir tautas brālīši! Kāds tas nu kalps, tāds grāmatnieks, Tik gudris. ANDĒLS Bet labs bija darbinieks. BRUNOVICS Ko palīdz, ka neklausa. ANDĒLS Neklausa gan, Un sencība! - acīs viņš smējās man... (G r i e t a   atkal ienāk no ķēķa, kur redzējusi augšējo skatu.) GRIETA Pats strīpainais brūtgāns, kas tā par laimi! Kā vepris joslains! BRUNOVICS Ko tu tā kliedz? ANDĒLS Kā krietnis tautiets! GRIETA (Uz Brunovicu.) Vai runāt man liedz? Vai tu jau saimnieks? Tu rīko jau saimi? Jau aizdzini vienu. BRUNOVICS Par spītību. ANDĒLS (Nemierīgs.) Nāc, apsveiksim labāk līgavu. GRIETA Pag, paliec. ANDĒLS (Uz Brunovicu.) Ej vien, es atnākšu. GRIETA (Noved Andēlu pie malas, kamēr  B r u n o v i c s  ieiet pa namiņu lielajā istabā.) Pats darbs, tu Andreju projām dzen Par labu šim ķēmam. ANDĒLS Nē, Andrejs jau sen Pret tautību ceļas. GRIETA Viņš labākais strādnieks. ANDĒLS Nuja. - GRIETA Tu pats ne saimnieks, ne gādnieks, Tik istabā sēdi un pārdomā vien Par senčiem, lai citi priekš tevis skrien. Dien - naktīm es raujos, ko jaudāju, Kā saturēt nelaiķes krājumu. Tu sprediķo citiem mantu krāt, Pats māki tik sakrāto putināt Uz ballēm un senčiem. ANDĒLS Tā ideja liek, Tai ziedoju visu. GRIETA Kas tev tur tiek? ANDĒLS Tur ideja... GRIETA Manis ja nebūtu, Tu sen jau par nabagu staigātu. ANDĒLS Nu lai. Mans dzīves prieks ir miris, Kopš izdzisa Anniņa - Praurima, Man paliek tik vienīgi ideja. GRIETA Jā, Anniņa mīļa - bet miris ir miris. Tev paliek vēl tava Mariņa, Tai mātes trūkst. ANDĒLS Bet tu taču še. Un rīt jau tautietim aizdošu viņu! GRIETA Šais mājās es esmu tik svešiniece. Vai še kas notiek ar manu ziņu? Tu vien un vectēvs. Tu meitu spied Pret gribu pie baura un nelieša iet. ANDĒLS Bet saimnieks un tautiets, un vienīgais vīrs, Kas ira no svešiem iespaidiem tīrs. Kas nekaunas strīpainas biksas maukt, Lai tauta un sencība varētu plaukt. GRIETA Ar biksēm viņš sencību apvilcis, Velc nost tam tās bikses, būs švindleris. ANDĒLS Viņš atkal grib koka ecēšām ecēt Kā senči. GRIETA Jo neprot labāki. ANDĒLS Tev vairāk tīk skrodera zupuri. GRIETA Tas balmuts! - jums abiem tie penteri, Tik Andrejam darbi - viens vajdzīgs tev: - precēt, Ņemt krietnu sievu, kas virčapti prot, No krāpniekiem sargā, liedz aplamot. ANDĒLS Man ceļā ne mirtes, ne rozes vairs aug, Es neprecos - vecs jau. GRIETA E, kāds tu, nu raug! Gan tādas nau otras kā Anniņa, Tā bija kā pavasars vēsmiņa, Tik spirgta un mīļa, un tāda gudra. Tev jāņem, kas krietna saimniece, Kas tevi prot apkopt. ANDĒLS Kas tautiete. - GRIETA Ne pārāk jauna, bet stipra un mudra. ANDĒLS Jā, mīļo Grietiņ, kā tu, - (Saņem viņu aiz rokas.) Bet senči - Tu necieni tos! GRIETA (Uzliek viņam roku uz pleca, smiedamās.) Ko nu tie plenči - ANDĒLS (Izbijies.) Ko? Kas? GRIETA (Nopietnāk.) Tu ar senčiem starpā vis bāzies, Kad runā par lietu - ANDĒLS Tu virsū tam gāzies, Kas svēts man, jo senči - GRIETA Lai velns viņus rauj! ANDĒLS (Atlec atpakaļ.) Tu, tu, tu, - GRIETA Nerrs, tfu! (Nospļaujas.) ANDĒLS Uz senčiem tu spļauj! Ak, pērkons! GRIETA Tie mēsli vis ceļā man stājas arvienu. ANDĒLS Ai, Prāmšans, pret senčiem tāds naids pašu mājās! GRIETA Ko plāties te, nost! (Atgrūž viņu un aiziet ķēķi.) ANDĒLS (Iepakaļ bēdīgi, patētiski.) Arī tu, arī tu? Kad visi ceļas pret tikumu, Es viens būšu uzticams, stiprāk tik vēl Man jāturas idejā - Grietas man žēl. 8. skats (Ž a n i s ienāk.) ŽANIS Labrīt! ANDĒLS Nē, sveiks! tā latvietis saka. ŽANIS Nu, sveiki! ANDĒLS Ko teiksi? - Kas tev tāda smaka? ŽANIS (Puķu pušķi glabā aiz muguras.) Nekas. ANDĒLS Sveša štāte, - vai senči tā oda? - ŽANIS Es neesmu apodis sentēvus, Tie tagad jau odīs pēc trūdiem. ANDĒLS Pie joda! Liec sentēviem mieru. ŽANIS Lai trūd un dus! ANDĒLS Tie netrūd, bet mostas, tu nelatvis! ŽANIS Es latviets un - inženiers - ķīmiķis - ANDĒLS Ne tautiets - melns sirtuks un elšķins klāj krūti. (Pieķer pie svārka un elšķina.) ŽANIS Es vizītē - diplomu ieguvu - ANDĒLS (Smejas ņirgājoši.) Būt' vīzītēs nācis - tad iegūtu - Īsts tautiets nu - ieguva jau tavu brūti. ŽANIS Kas? ANDĒLS Brunovics - Brūnais. ŽANIS Tad vēlu daudz laimes. ANDĒLS Jā, līgavains ira, tu lieks priekš šīs saimes. Ej vesels un sentēvus nenievā. ŽANIS Ardievu! MARIŅA Caur logu, plaukšina rokām.) Ī, - pagaidi, pagaidi, Žani. Nāc aši šurpu un paņem še mani! (Uzkāpj uz loga.  Ž a n i s  piesteidzas un izceļ iz loga. Nodod viņai buķeti.) ANDĒLS Bet, Mariņ,   c a u r   l o g u  - kas darīs nu tā! MARIŅA Tēt, paši senči dzied dziesmiņā: Sātībiņa, gausībiņa, Nāc   c a u r   l o g u  pagalmā. ANDĒLS Ne pagalmā - istabā. BRUNOVICS (Iznācis arī caur namiņu.) Lūk, ko tā dara! ANDĒLS Nu, bērns vēl. Kā putniņš tā laidās no zara. BRUNOVICS Labs putniņš, kā pūce pret brūtgānu. MARIŅA Kas tu! Tāda strīpbikša negribu, Lūk, še mans Žanis. ANDĒLS Tas spickundziņš - MARIŅA Labs tautiets, augstskolu nobeidzis viņš - ŽANIS Jā, Ansona kungs. ANDĒLS Man Andēls ir vārdā, Tu nedrīksti saukt mani vāciski, Tu nelatvis tāds. BRUNOVICS Šim nedīgst vēl bārda, Grib precēties, jemaizasts. ŽANIS Labāk jums bārdaiņi, Jums pūrā bārda, - vietā? - MARIŅA Pie mantas krāšanas ar var likt lietā: Lūk, sakrāti salmiņi. (Rāda uz salmiņu bārdā.   B r u n o v i c s  pārbrauc ar roku un tiešām izkrīt salms.) ANDĒLS Meitene, klus'! BRUVOVICS Tāds jemaizasts - ŽANIS Students, vai dzi! (Smejas abi ar Mariņu.) ANDĒLS (Uz Mariņu.) Met ķīviņus! Bērns, nejoko, rīt jau pie vira še iesi. MARIŅA Nekad un nekad. ANDĒLS Jau salūgti viesi - MARIŅA Lai ēd, dzer tāpat - es nu neiešu. ANDĒLS Nāc, Mariņ, (Gabaliņu pagājis, saka uz Brunovicu.) ej iekšā uz brītiņu. (Brunovies aiziet iekšā.) MARIŅA Pie Andreja gaid'! ŽANIS Še! (Pasniedz viņai buķeti un met ar roku bučiņu.) (Žanis aiziet, svilpodams kaut ko iz kādas jaunākās operas.) 9. skats ANDĒLS Dzi, ko viņš svilpj? Kā latviešu ausis šīs skaņas lai tilpj? - Met. (Uz buķeti rādīdams.) MARIŅA Nnn. (Aizgriezdamās.) Drīz to uzvedīs latviski. ANDĒLS Gaid` vien! Met. - (Ar roku rāda, lai met.) MARIŅA Nnn. ANDĒLS (Noskatās ilgi, atsēstas pie ozola.) Tu manis vairs nemīli? MARIŅA Tēt, tēt! (Krīt viņam ap kaklu.) ANDĒLS Mans bērns! (Palaiž viņas roku vaļā, atglauda viņai sprogu no pieres.) MARIŅA Mans mīļais tēt, Kā tevi, tik mīļu, var nemīlēt? (Nometas zemē pie viņa kājām, nolaiž pušķīti zemē.) Tev sirds tik mīksta, tik labs tu, tik cēls, Tu esi kā teikās karaļa dēls. Tik sapņos tu dzīvo pie sentēviem - Tev sveša ir mirstīgā pasaule. ANDĒLS Kaut varētu atgriezties atkal pie tiem! (Roku uz viņas galvas.) MARIŅA (Uz augšu lūkodamās.) Jā, brīnišķīgi jauka ir senatne, Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās, Tur saulīte rotā trijkrāsaina, Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana. Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo, No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo, Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils, Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils; Iz niedola nāras saldsērīgi smejas, Un laumas tur mēnesnīcā vij dejas; Bez saulītes vakarā bāri tur dzied, Tie bargu kungu gaitās iet. Bet melna čūska maļ, jūrā miltus; Tos jāēd tiem, kam vara un viltus. Tur karā jāj bāliņš, aust asiņains rīts, Pret ienaidnieku ass zobens trīts. Un augšā kāpj pilskalns iz senseniem laikiem, Iz simtsgadu miega caur dūmiem un tvaikiem. ANDĒLS (Priecīgi rokas izplezdams, uzlēkdams un Mariņu apkampdams.) Mīļš bērniņ, tu jūti, tu saproti, Tu dzīves prieku man atdodi. Viss tukšs bij un mēms, un kurls ap mani, Šī balss skan kā grimušās karaļpils zvani. Pie kalpiem nau sencības sajēgas, I Andrejs, pat Grieta jau aizgriežas. (Vectēvs nolīdis, ar nūju rāda.) ANDĒLS Es sāku jau pagurt, tu atkal dod sparu - Ved galā šo darbu ar jaunības garu. Es vecs, un mans sākums nau senciskis, Jūs senciski sāksat - tu - Brūnaitis. MARIŅA (Pārsteigta, dusmīgi.) Tas prastais - dzeja mums daiļa un smalka, Ko jēdz tāds, kas rupjš kā netēsta malka. ANDĒLS Īsts tautiets ir vienkāršs. MARIŅA Tad Jānis jau labāks. ANDĒLS Šim tautiska vīze, tam svešzemju zābaks. MARIŅA (Uzlēkdama, atiedama no tēva nost, šķelmīgi.) Tas nejauks un netīrs, tās vīzes man riebj, Un, tētiņ, tev pašam viņš nepatīk arī. (Tuvodamās atkal, smīnēdama.) ANDĒLS (Kaunīgi.) Vai katrreiz pēc tikšanas skatīties vari, Vai tautiete ģīmi par nieku lai viebj? Ko ideja liek, to bez pretrunas dari. MARIŅA Tēt - (Glaimojoši, lūdzoši.) Man riebj viņš, man riebj, es to nevaru, Ja spiedi, - es žēlabās nomiršu. ANDĒLS Bērniņ mans, augstākā ideja, Tā nepazīst cilvēku žēluma, Kas viņas ugunīs iededzies, Tas neprasa, vai viņš bojā ies; Ne sevis, ne citu tas nevēro, Tas ziedo tai savu visdārgāko; Tas neskatās sānis, bet iet un iet. Tu vari to teikt vai pelt, vai smiet, Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz, Bet visu visapkārt tam' tumsība sedz. MARIŅA Tev tīk, ka es raudu? - ANDĒLS (Jautrāk.) Mīļmeitenīti: Krīt lapiņa griezdamās, Iet meitiņa raudādama. Raud', raud' kā pie senčiem, tas piestāvēs glīti. MARIŅA (Ar kāju uzsperdama.) Es negribu raudāt, lai velns viņus rauj. ANDĒLS (Uzlec gluži bāls, stāv stīvi, tikai rokas dreb, runā kā aizsmacis, saraustīti, zem sevis.) Tad idejai, - visam sabrukt lai ļauj? (Viņš ar roku atbilda Mariņu nost.) MARIŅA Tēt, kas tev kait? ANDĒLS Nekas, nekas. (Viņš cīnās ar sevi.) MARIŅA (Ar žēlumu viņu uzlūkodama.) Tad svini ar tās priekškāzas. - ANDĒLS (Atdzīvodamies.) Jā? jā? MARIŅA Bet tāļāk - ANDĒLS Viss ies, viss ies. Ar laiku gan pieradīs, aprimsies. MARIŅA (Stingri.) Nē, tālāk ne soļa. ANDĒLS (Jautrāk.) Gan kļūs, gan kļūs. MARIŅA (Pārmainītā balsī.) Vai zin', tēt, kur īstenas kāzas būs? (Nostādamās viņa priekšā.) Prec' Grietu. ANDĒLS (Negriboši.) Nau tautiete. MARIŅA Ies gan, viss ies. Ar laiku gan pieradīs, aprimsies. ANDĒLS Tev blēņas tik galvā. 10. skats PASTNIEKS Kāds pārītis še? ANDĒLS (Neredzēdams pastnieku un domādams to par vectēvu.) Ko, vectēvs? - Gatava ķibele. PASTNIEKS (Atlec atpakaļ.) Sveiks, saimniek. - Es avīzes atnesu jums: (S k r o d e r s   pabāž galvu no istabas.) ANDĒLS Dod šur. PASTNIEKS (Nedod, izstiepj sauju pretim.) Priekš jums še svarīga ziņa. ANDĒLS (Izstiepj atkal roku.) Kas? Kas? PASTNIEKS (Bāž savu roku.) Par biedrību ziņojums. - Garš ceļš bij - slavē - par priekšnieku miņa. (M a r i ņ a   iegrūž sānos Andēlam.) ANDĒLS Tad, ziņnesi, še, es tev iedodu mārku. (Krata viņu acu priekšā.) PASTNIEKS Ka centīgs, - ANDĒLS Še pimberi! (M a r i ņ a  aiziet.) PASTNIEKS Nu, pimberi! (Andēls dod, bet nedod.) Nāk garmantu krājējs. ANDĒLS Ko? - šurp? Kad? Kad? (Izrauj avīzi iz rokām un sāk šķirstīt.) PASTNIEKS Tik švaka dūša - ANDĒLS Vai šurp? PASTNIEKS Šurpat. ANDĒLS Še vesela orts. - PASTNIEKS (Ņem, bet   A n d ē l s  atkaļ nedod.) Paldies, še skat'. (Saņem avīzi un rāda.) SKRODERS (Atskrien, vēl drēbju gabals rokā, ņem to kājstarpi, kad padusē nestāv, jo sāk plātīties.) Vai manas peršas? (Ķer pēc avīzes.  P a s t n i e k s  aizstājas priekšā.    S k r o d e r s  kustas apkārt.) SKRODERS Dod - dabūsi mārku. ANDĒLS Ko maisies! - vēl nebeidzi sencisko svārku. SKRODERS (Paklusu, iegrūž pastniekam naudu.) Še! PASTNIEKS (Saņem naudu un iedod lapiņu iz avīzes. Uz skroderi.) Lūk, kur - (S k r o d e r s  sāk meklēt pa avīzi.) ANDĒLS (Uz skroderi.) Liec mieru - ar blēņām tu nāc. (Svarīgi, uztraukts.) Te tautas garmantu krājējs - SKRODERS Nu, prāts, Tur tautas, te manas garmantas. - PASTNIEKS Klau - (Lasa burtodams.) Brauks nākamu sestdien. - ANDĒLS (Iekliedzas.) Tad šodien jau - Kur brilles - (Skrien uz istabas pusi.) PASTNIEKS Man jāiet. ANDĒLS Ej, ej - PASTNIEKS Bet par ziņu - ? ANDĒLS Liec mieru. - PASTNIEKS A paskat... 11. skats MARIŅA (Iedod viņam dzeramnaudu.) Še būs. - PASTNIEKS Paldies. (Aiziet.) ANDĒLS (Uz Mariņu.) Jau šodien, - nāc ašāk - tā laime, mans dievs! (Uzmaukdams brilles un tās noņemdams slaucīt.) Kur biji tik ilgi? MARIŅA Es meklēju - ANDĒLS Tik tumšas - MARIŅA Jā, podā tās atradu - ANDĒLS Kur? MARIŅA Barkšķos. SKRODERS (Lasa no avīzes.) Tad dzirdat nu un klausaities: «Jau govis pieniņu sāk raut Un aitiņas pēc staļļa bļaut, Dažs drebot tupeņus vēl mauc, Ar suķiem saimnieks Rīgā brauc. - » ANDĒLS Klus', neplāties tik aplami. (Brilles grozīdams, lasa.) Brauks - se-sestdien - kur tas? - parādi - MARIŅA Še. ANDĒLS Ā - tās brilles. (Nokrīt, lasa, avīzi tāļi nost atlicis, skroderam priekšā aizlikdams.) SKRODERS Bet, jaunkundz, šos, Tie sirdi un prātu jums ielīksmos: «Tur tai jaukā lejā Puķes plūca viņa, Staigā daiļā sejā, Ņipra un maziņa.» MARINA Es zinu, zinu - vai tas nu reiz drukāts? SKRODERS Vēl ne - MARIŅA Kā tad lasāt? SKRODERS No galvas. - Drīz nāks, Jau drukā... Še «Rudens dziesma». ANDĒLS (Atgrūž skroderi nost.) Tas plukats! «Mēs ceram, ka centīgais priekšnieks» SKRODERS (Deklamē.) «Drīz sāks» - ANDĒLS «Ka centīgais priekšnieks» - SKRODERS «Drīz sāks» - ANDĒLS Vai beigsi? - «To pabalstis - protams, ar prieku - » MARIŅA (Uz Andēlu.) Ko teiksi? Te Vardeķim atbildēts - (Uz skroderi.) lasījāt? «Ar suķiem saimnieks Rīgā brauc - Vai līdzi vests jūs nekļūsat?» Kā liekas, tad jūs še par suķi sauc. SKRODERS Ko niekus! Tie vēlas iepazīties Ar tautieti - dzejnieku - klausat: «Drīz sāks» - ANDĒLS «Krāt naudas, muzeju pildīt» (S k r o d e r s  grib atkal deklamēt.) Klus', dāks! Skriet! saukt! lai visi sanāk še! Lai visi dzird! - Skriet, kopt un post - (Plātīdams rokas uz visām pusēm, aizskrien ķēķi.  M a r i ņ a   steidzas arī projām.) 12. skats SKRODERS Pag, paklausat vēl, jaunkundze: «Drīz sāks jau salna lapas kost.» (Skroders aiziet, deklamēdams un žestikulēdams pa pagalmu.) MARIŅA Brrr! - (Apstājas, pieskrien pie loga kalpu galā, plaukšina rokas.) Žani! BALSS Ū! MARIŅA Nāc aši vien! (Ž a n i s   iznāk,  M a r i ņ a,  viņu saķērusi, izvelk aiz rokas ārā.) ŽANIS Kas ir? MARIŅA Ko prasi - kad sauc, tad skrien. Ķer, ķer! (Ž a n i s ir saīdzis, negrib; noķer viņu pie paša ozola; viņa   atliekusi galviņu, Žanis stāv auksti.) E, kāds tu - ķer mani, ķer! ŽANIS Tu tikai rotāties, ko tas viss der! KO vecais teica? MARIŅA Tu saīdzis? ŽANIS Tas Andrejs tāds filozofs palicis - Mums, mācītiem, tauta nerūpot, Un kalpu kalps tikai saprotot - Ko kalps nu saprot! MARIŅA Viņš domā daudz - ŽANIS Iet projām - lai saimnieks tā jūtas saudz, Un kalps vien ir. MARIŅA Viņš lepns. ŽANIS Uz ko? Es inženiers. - Tēvam tu teici par to? MARIŅA Es nespēju teikt, lūk, viņš tāds bēdīgs, Ka posta tam sapni sen loloto: Es solīju priekškāzas. - ŽANIS Lūk, cik tas blēdīgs - Krāpt mani un tevi. MARIŅA Žan, nerunā tā! Viņš mīļš un cēls, viņš ideālists, Tēvs dara to labākā apziņā. ŽANIS Lai saka to tāds, kas no muļķības sists, Kā Andrejs - MARIŅA Tas teica to? ŽANIS Jā. - Kā tad nu būs? Es lieks še, un Brūnais par saimnieku kļūs. MARIŅA Nē, nē - ŽANIS (Rupji.) Nu, inženiers nelūgsies - Ar prieku pie manis vislepnākā ies. - MARIŅA Fui, kāds tu - ŽANIS (Apķerdamies.) Bet es tevi mīlu - MARIŅA Tad dzirdi: Bij pastnieks: šodien še piebraukšot Kāds garmantu krājējs. ŽANIS Nu - ? MARIŅA (Šķelmīgi.) Padomu dot? ŽANIS Nu? MARIŅA Aizsteidzies priekšā un tēva sirdi Kā garmantu krājējs sev iemanto. ŽANIS Vai man par garmantu krājēju ģērbties? MARIŅA Jā, tautiskos svārkos un strīpbiksēs tērpties. Tu teātri spēlēji? ŽANIS Mīļāko, Lūk, šā,   (Nometas ceļos.)   manu cielaviņ, sirdspuķīt, Tavs mīļākais tev pie kājām krīt. MARIŅA Vai nu tu vari - bet tikko tik vēl Tāds saīdzis biji - ŽAMS No sirds man žēl. MARIŅA Tad-še-še- (Dod nobučot roku, tad locītavu, tad elkoni, plūc viņu aiz ūsiņām.) ŽANIS (Jautri.) Jā, tiešām to varam! Še rīdznieki aktieri taisni brauc garām, - Man pazīstami. - MARINA Tad steidzies, tik trauc Un, pārģērbts kā garmantu krājējs, šurp brauc. Ej, rādi, ko spēji! Un to ņem sev omā, Jo tautiskāks būsi, jo labāks šai lomā. Un pārgrozi balsi - ņem krietnāku bārdu - Tēvs uztraukts, tas nepazīs - (Ž a n i s grib viņu apkampt, viņa izvairās un aši aizbēg, ar pirkstu draudēdama. Žanis aiziet pa pagalmu.) 13. skats (Ienāk   J ē c i s   ar otru kalpu iz ķēķa.) KALPS Kas te nu nāks? JĒCIS Nu, senči! Vai viņš gan uz prātīgu vārdu, Uz alu un miestiņu kopā mūs vāks? (Ienāk pulks meitu no pagalma puses.) KALPS (Uz meitām.) Kā zostiņas aplokā sadzina. JĒCIS Klau, gāganu karš, kā kladzina! 1. MEITA (Uz kalpu.) Tavs deguns ass kā zobentiņš, Priekš kara īsti noder viņš. 2. MEITA (Uz Jēci.) Un šis tāds resnis uzpampis, - Tur karam būs pulvertoveris. JĒCIS (Iet meitām virsū, rokas plātīdams.) Tad eida ar meitām karu vest - 2. MEITA Tev smagi būs vēderu - raņicu nest. 14. skats (Ienāk Andēls, Mariņa un daži kalpi un kalpons.) ANDĒLS Kur vectēvs? - Mariņ, - pēc vectēva ej. Vai visi? JĒCIS Nau Andreja. ANDĒLS Skrej pēc tā, skrej! (Aiziet viens kalps.) Bet aši! -  (Patētiski.)   Nu, baltie bāleliņi, Jūs kviešu druvas arājiņi, Un meitiņas, jūs malējiņas - Jūs dzirdējāt jau jaunās ziņas: Šis nams tiks šodien godināts Un cilāts mūsu sirds un prāts. Brauc tautas gara mantu krājējs, Pats tautas seno gaitu gājējs, Pats laba teicējs, ļauna rājējs. JĒCIS Man sen jau deguns niezēja. ANDĒLS Tā laba senču ticība. - Lai viesi godam saņemam, Lai senču drēbes apvelkam. (Uz meitām, kuras slapstās viena aiz otras.) Lai mazgājam un skujam ģīmi - Par šmiņķiem labāks ūdentiņš, Par pamādēm - sviesta gabaliņš, Jo stingri uz tautību skatīsies viņš. JĒCIS (Apslapina pirkstu un ķer meitām pie vaiga.) Viņš meklē, vai kura nau šmiņķētu ģīmi; 2. MEITA Vai kurš nau pārāka resnuma. ANDĒLS Mums viesojums par labu zīmi! Ja kāzās senčuzinis nāk, Lai jaunie sencisku dzīvi sāk! Kas sen jau man domās, to tagad laī darām, Lai tautas vārdos saucamies, Pret pārsvešošanu tā varam Viskrietnāk apdrošināties. JĒCIS (Pa jokam.) Tāpat kā potējot pret bakām. ANDĒLS (Nopietni.) Un zāles šļācot pret ļaunām smakām. Tad stāsim tā priekšā skaidri un tīri: Pēc svārkiem un sirdīm senlatvju viri. Tik latviski kā sentēvi, Tik nevainīgi kā bērniņi. JĒCIS Vai, saimniek, mūs ūdeni mērcēsat? ANDĒLS Nē, senciski pārsauksim tāpat. JĒCIS Bet taču uz pādiņām ēdīsim, dzersim, Trim jēriem kaklu lauzīsim, Trim mučelēm dibenu ārā spersim? ANDĒLS Ej, ko nu - rīt kāzās jūs mielosim. l. KALPS (Atnāk atpakaļ no Andreja.) Andžs neiet - tas nākšot tik atvadīties. ANDELS (Uz citu kalpu.) Ej, teic, ka kristām, lai nāk tūlīt, Ja viņā kaut dzirkstele tautības mīt! JĒCIS I mums tad pēc pādiņām nau ko dzīties! Kad dotu vēl ēst. ANDĒLS Nu došu, - bet iesim Pie senču ozola -: pārsaukties. Tur senlatvju ziedu vieta, tā viesim Mēs cienīgi varēsim rādīties, Tad stājaties rindā, tur puiši, te meitas, Nu tā -  (Uz divām meitām.)  jūs tāļāk - jums svešzemju kleitas - Tad klausat - es senāk jau pārsaucu Savu vārdu Ansons par Andēlu, Bet nelatviski bij priekšā vēl vārdi, Nu tagad es saukšos par Barvedi, Par Tautvaldi, Tautslavi, Tautmīli Un Vijtauti, Gintauti, Gaštauti, - Šimbrīžam to tiks. - Nu, Jēcīti, nāc, (Izņem no kabatas kalendāri un pašķirsta.) Tu sauksies Vargribis, Kariats Un Aļģirds, Mažuls un Varibuls. 1. MEITA Vai, maišels ir brangi! JĒCIS Ko, skuķi, vai duls! 2. MEITA: Tam vēders kā maišels, pats varens kā buls. 1. MEITA Tik Vargribis neder, bet Ēstgribis. JĒCIS (Uz Andēlu.) Dzi, nerro. ANDĒLS Nu, muļķes - ko tur lai saka - Tad saucies Akons. 2. MEITA Jā, vēders kā aka. JĒCIS (Iedod otrai meitai dunku sānos.) Tik tad ļaušos saukt tā, ja rubulis Par katru vārdu. 1. MEITA Un kliņģeris. ANDĒLS (Atmet ar roku.) Tu, Kriš, būsi Lizdeiks un Radagaiss - 1. KALPS Ak Jēziņ, kungs un pestītājs! ANDĒLS Un Tikums, un Likums, un Kaributs, Un Narimunts, Tarimunts - 1. KALPS Turimuts? ANDĒLS Klus'! Kas te par jokiem. CITS KALPS Vēl dos tev ar zuti. 1. KALPS Nu to jau es saku, lai tura tik muti, Kad dod mums vai suņu vārdus. GRIETAS BALSS (Caur logu.) Ahū! Līz, Līz! (Meita metas skriet.) ANDĒLS Kur skriesi, še vārds. GRIETA Nāc šu! ANDĒLS (Ātri skaitīdams.) Tu Nijola, Balmona, Pakonta, Birta. JĒCIS (Tura meitu aiz lindrakiem, otra meita izraujas un skrien arī līdz.) E, še tev nu balmute, pijole! ANDĒLS (Uz citām, tāpat ātri.) Tu Ringala, Sveikata, Gaiva un Girta, Pag, paga - tu Jaunuta, Ļaudmīle (Nu bēg visas meitas projām ar baru, puiši viņas ķer, izraujas un atkal noķer.) Un Zieduša,  (Uz otru meitu.) Prasuna, Prazunata. JĒCIS Kā, saimniek, par suni pārsunāta? Ko tā godīgā skuķe jums darīja? Ka viņa par suni tā jālamā! (Palaiž vaļā savu meiteni un apglauda, jo tā sākusi raudāt.) Tas ilgāk nau izturams! ANDĒLS (Arvien vairāk uztraucas.) Nau jau tā! Nau lamāts, - tas vārds tā stāv grāmatā. Te, septembrī, trešā. JĒCIS Kas man tur daļas, Bet aizskārt to meitu jums nedošu vaļas. (Jēcis aiziet ar raudošo meiteni pie rokas.) ANDĒLS Ak, pasaules neprāts! Nu pārsauksim jūs, (Ar pirkstu katram piedurdamies, atkal iz kalendāra lasīdams.) Tu Jaunsgads, Miervalds, tu Radimins. 1. KALPS Es Jaunsgads, un Ansis tad Trejkungs būs. ANDĒLS Ak, pagaid', man misējās: (Uztraukumā grāmatā skatīdamies, saķēris kādu kalpa sievu.) Gedimins, Viligails, Svidrigails, Karigails, Kēruns. 2. KALPS Kungs, viņa jau vista. ANDĒLS Ko iejaucies te! (Pamana, ka tā ir sieva.) Nu, Zervila, Zemina, Malone, - Ej, aicin' šurp Grietu un atved ar bērnus. 15. skats (Ienāk skroders ar kalpu. Skroders tura kalpu aiz svārku pogas un lasa priekšā.) 3. KALPS Laid mani vaļā, šiem palasi! (Uz baru rādīdams.) Kā jāpiemin godam sentēvi. (S k r o d e r s  palaiž to vaļā un saķer citu aiz pogas.) SKRODERS Tad klausat: Senči gaudo, ļaudis dejo, Tik par laim' vēl zaļā lejā Jauneklis zem koka sēž, Asaras tam birst virs sejas, Lielas bēdas sirdi plēš, Sēri sauc viņš: «Sentēvi, Skāde, ka jūs miruši!» ANDĒLS (Uz skroderi.) Šo dziesmu es klausos ar patiku, Tik koka vietā liec ozolu. Bet tagad nau laika, mēs vārdus še dodam - Vai dzeja liela? SKRODERS Nē, - lielāka (Izvelk un rāda olekti garu strēmeli papīra, arī jaunais avīzes numurs rokās.) Ir manim uz senčiem mīlība. ANDĒLS Tad pataupi to kāzu godam. SKRODERS Tur man trīs citas. ANDELS Mums jānobeidz Ar vārdiem, lai viesis mūs nepārsteidz. SKRODERS (Rūgtā pārmetumā.) Viss cits jums rūp, tik ne tauta un dzeja. ANDĒLS (Dusmīgi.) Klus'! pag - tu jau saucies par Vardeķi. SKRODERS (Aši.) - Un Alfonsu, Rolandu, Zutori Un Dēmonu, Kaiminu, Labvēli - ANDĒLS (Nicinoši.) Tas ziņotājam jau nestāv pie seja, Bet priekšvārdos - SKRODERS (Uzpūtīgi.) Priekšā vai pakaļā - Tā es saucos tautiskā laikrakstā. 16. skats (Ienāk   M a r i ņ a,   kura ved   v e c t ē v u    negribošu.) VECTĒVS La-laid - laid - meit, da-darbs gar alu - ANDĒLS Nāc, tēvs, tevi saukšu par Vidvutu, Par Ūziņu, Pērkoni, Prāmšanu, Kā dievus senos - VECTĒVS Gar ie-ie-salu - ANDĒLS Nāc, Prāmšantēvs, še zem ozola - VECTĒVS (Rāda svecīti, bodē pirktu.) A pas-pas- ANDĒLS Mariņ, tu Karaluni, Tu mana Laimiņa, Dailiņa, Tev vārdu jau daudz, še vēl: Mīlģeda, Še Daņuta - GRIETAS BALSS (Caur logu.) Jēci, nāc pakur man guni! KALPI Nau Jēča. GRIETA Vēl tejātri nebeidzat? (Pāris   k a l p u  ieskrien ķēķī.) ANDĒLS Nāc, Grietiņ, nāc ašāk! (Uz aizskrejošiem kalpiem.) Jūs pagaidat, Daudz krietnu vārdu vēl paliek pāri, - Kad Pērkons man dēlus būt' piešķīris, Es sauktu tos: Jasbutis, Zimbutis. MARIŅA Tēt, atstāj, vēl daudzi pēc vārdiem būs kāri. ANDĒLS Jā, varbūt Andrejs atgriežas, Tam Jagails un Šķirgails lai paliekas. MARIŅA Bet Strīpgails un Vižgailis - Brūnaitim - ANDĒLS Tam ir jau, bet tos ar vēl pieliksim, Tik Strīpgaiļa nau še. (Uz kalendāri rādīdams.) MARIŅA Kas liela bēda? 1. KALPS (Paklusu.) Bet kalpus tā var, tos par gaiļiem lai mēda. MARIŅA Tēt, pādiņas vajaga dancināt; Tā mūsu sentēvu ierašas māca. ANDĒLS (Skatās uz logu.) Jā, jā, bet Grieta. MARIŅA Ko t' pārdomāt, Tas rakstīts no tiem, kas garmantas vāca, (Mariņa danco ar vectēvu.) Nāc, Prāmšantēt. VECTĒVS (Svecīte rokā.) Ko-ko - nu - me-me-meit, Ve-ve-ve-velna skuķis - uh! (Tiek atsēdināts, smejas.) MARIŅA (Uz Andēlu.) Tētiņ, še stājies. (A n d ē l s  danco gravitātiski.) Lec, pādiņ, lec, pādiņ! GRIETA Ko darāt jūs šeit? Vai gluži jau - dulli! MARIŅA Nu, Grietiņ, ko rājies, Mēs pādiņas dīdām, nāc, danco ar mums, Mēs skaistākos vārdus tev dosim kā rotu. ANDĒLS (Ātri, pielabinādamies.) Jā, Zandoru, Aldu un Varidotu. (M a r i ņ a  ķer Grietu un danco.) GRIETA (Uz Mariņu.) Met mieru.  (uz Andēlu.)  Un tu! - (A n d ē l s  nokaunas.) VECTĒVS (Pacēlies karina svecīti pretī Grietai.) A - jums - a jums, A jums, lūk - jāpērk - jāpērk preces, Šķē-šķērdēt uz tās lep-lepnības. (G r i e t a  izrauj viņam svecīti, tas paņem citu.) Pa-paši lej. GRIETA Dod šur tās sveces. Tfju! Kad tev! (Aiziet.) 17. skats (Ienāk  k a l p a   s i e v a  ar ganu zēnu.  Z ē n s   tiek atvests,  briesmīgi bļauj, turas pretī, krīt gar zemi.) KALPONE Vai klusēsi! sukās a pas! Kā kumeļi aizlaidās, kur tu tos ķersi - Šo vienu tik grābu. ZĒNS Anuliņ, lai - ANDĒLS Nu, dosim tam, dosim. (Šķirsta kalendāri.) KALPONE (Sāk pērt puiku.) Vai tu man vēl spersi. ZĒNS Vai, nedarīšu vairs mūžam, vai, vai - KALPONE Nu, ko tad darīji? ZĒNS Au-au-auzās. Vai, - lopi. ANDĒLS Tu Ausveitis, Butgaidis. KALPONE (Uz puiku.) Dzi, saimnieks kā baras! Šie diez kur tev dauzās! MARIŅA (Uz kalpa sievu.) Jel neper, ne perams viņš atnācis. ANDĒLS Jā, perams gan, senči tā bērnus pēra, Kad robežas vilka un kupicas bēra, Lai būtu, kas robežas atminas, Tā šis lai neaizmirst kristības, Nu,  (Viegli iesit puikam.)  piemini vārdus! PUIKA Vai, nedarīšu, (Sāk atkal bļaut.) Vai, vai man, ne mūžam - (Izraujas un aizskrien.) ANDĒLS Tu liegsies man tīšām. (Grib vēl sist.) OTRS PUIKA (Ieskrien.) Brauci brauc! No valsts nama! Lielceļš put vien! VISI (Cits caur citu.) Ķer! kop! nes! grāb! skrien! skrien! skrien! skrien! (Liela skraidīšana un kliegšana, izskrien arī  G r i e t a   un kalpones.   A n d ē l s,  pats nekā nedarīdams un citiem maisīdams, tikai plāta rokas.) (Priekškars.)

RAINIS PUSIDIEĀLISTS VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM OTRAIS CĒLIENS Lielā istaba, ierīkota kā turīgu saimnieku mājās. - Pa kreisai logi ar gardīnēm un puķu podiem, pa labai, vairāk uz skatuves priekšpusi, aizbultējamas durvis uz dzīvojamām telpām. Skatuves dibenā platas dubultdurvis, kuras aizkārtas gardīnēm. - Istaba izgreznota puķu vitnēm, meijām; gar sienām piekārtas dažādas veclaiku lietas, pa griestiem izstieptas aukliņas salmu ķiņķēziņu piekāršanai, bet ķiņķēziņu vēl nau. Viss istabas izpušķojums vēl nepabeigts. Šur tur uz galdiem un krēsliem izmētāti darba rīki: cirvis, āmuriņi, nazis, aukliņas utt. Pie sienas, pa labi, starp logiem dīvāns ar galdu, apkārt krēsli, gar sienām vairāki lielāki un mazāki galdi, krēsli, kumodes utt. 1. skats (G r i e t a,   M a r i ņ a,  k a l p o n e s   uzkopj un puško istabu, mēž, slauka putekļus, uzklāj jaunus galdautus utt., darbs tuvojas beigām. Vēlāk   A n d r e j s.) KALPONE (Ieskrien steigšus pa lielajām durvīm, dzirdams, ka piebrauc rati.) Brauc! brauc! - Jau tūdaļ būšot klāt! MARIŅA (Uzbudināta no gaidīšanas.) Kā? Kas tad piebrauca tur priekšā? KALPONE Tas kazaks, - steidzies sludināt. GRIETA (Dusmīgi.) Āksts: sludināt! (Uz kalponi.) Nes krēslus iekšā! 2. KALPONE Jau visi. GRIETA Tec tad, palīdz' man! (Uz blakus istabu rādīdama. Uz Mariņu.) Tu pabeidz še. (K a l p o n e s   aiziet.) MARIŅA Jā, Grietiņ, beigšu. GRIETA (Kad kalpones izgājušas.) Tu pie tā Strīpaiņa iesi gan? MARIŅA (Jokodamās.) Jā, tik vēl vīzes nopīt steigšu. GRIETA (Līdzcietīgi, nopietni.) Bērns, precēties tev liekas joks. MARIŅA (Uzbudināta, nebēdīgi.) - Un neprecēties bīstams spoks. GRIETA (Dusmīgi paskatās un aiziedama sparīgi atrauj durvis uz dzīvojamām telpām.) MARIŅA (Viņai paka] mīļi nosaukdama un gribēdama to atturēt.) Bet, Grietiņ - ! (Ienāk pa tām pašām durvīm Andrejs.) ANDREJS (Skarbi un skaļi.) Saimnieka še nau? MARIŅA Nē. (Starpbrīdis; kad  A n d r e j s  taisās aiziet, - mīksti balsī.) Andrej, - prom - jūs ejat jau. ANDREJS (Auksti.) Es jūsu kungam būšu liekā? MARIŅA (Jautri.) Es redzēju: - jūs atteicāt... ANDREJS (Nosarkdams.) Jūs redzējāt...? MARIŅA (Smiedamās.) ...Kā likāt niekā To strīpkungu, - kā uzstājāt - (Izrāda to ērmoti, lepni atmezdamās atpakaļ.) ANDREJS (Nepatīkami aizskārts, aizvēršas uz iešanu.) MARIŅA Jūs tēvu mīlat? ANDREJS Mīlu, cienu, - Bet - MARIŅA (Priecīgi, rokas plaukšķinādama.) Jā, es to zināju, zināju, Nu, paliekat vēl vienu dienu! (Paņem viņu aiz rokas.) Var Prāmšans dot vēl pārmaiņu. ANDREJS (Smiedamies.) Vai vectēvs? - Tas nu Prāmšans saucas. MARIŅA (Šķelmīgi, noslēpumaini.) Nē. - Daudz var vērsties... ANDREJS (Zobojoši.) It nekas, Kopš staks un sentēvi še jaucas. MARIŅA (Jautājoši, uz priekšu paliekusies, rokas uz muguras saņēmusi.) Bet nu pie -  j a u n ā s   kārtības -? ANDREJS (Viņa seja noskaidrojas, tad, pēc starpbrīža atminēdamies, atkal auksti un puszobojoši.) Ā - inženiers! - es nevajadzīgs Tad vēl jo vairāk - pats viņš nadzīgs... MARIŅA (Piepeši tiek nopietna.) ANDREJS (To pamanīdams, mīkstāki.) ...Es gatavs palīdzēt ik brīd', Ja jūsu tēvs to grib, - bet dzīvi Tā ilgāk nevar ciest, viss slīd Uz leju, elpot nevar brīvi - MARIŅA (Pārsteigta, pusapbrīnodama.) Ā! - Jūs - (Atkal jautra.) Bet viss jau iet uz labu. ANDREJS Priekš manis ne. MARIŅA Priekš visiem. ANDREJS Nē, - Tik dažiem. MARIŅA (Spītīgi, piesizdama ar kāju.) Visiem pasaulē! Es gribu, lai visi līdz gavilē! ANDREJS (Zobojoši.) Par jūsu kāzām?! MARIŅA (Taisās dusmīgi aiziet.) Fui, ņirgas dabu! ANDREJS (Mīkstāk.) Ak, nē - MARIŅA Nu tad šodien vēl neejat, Vismaz šo vakaru nogaidat! (Aiziet.) 2. skats (A n d r e j s.   Ienāk   A n d ē l s,   mugurā pusgatavus svārkus, kurus uzmēģina, viena vien piedurkne vēl iešūta, aiz svārku paldēm, kas sniedzas pāri par ceļiem, tura viņu   s k r o d e r s    V a i b s t i ņ š,   tam līdzi viņa amata rīki. Ienāk pa mazajām durvīm.) SKRODERS (Uz Andēlu.) Ko skrienat tā? ANDĒLS (Dusmīgi.) Tu dzird', ka dzen, - Tur Grieta kopj un poš, un slauka. SKRODERS Nu, stāvat! ANDĒLS Svārks tev dots jau sen, Vēl nebeigts! - Posts! SKRODERS Bet šnite jauka! ANDĒLS (Dusmīgi.) Bet nebeigts! SKRODERS (Svārkus uzmēģinādams, šur tur piediegdams, piesprauzdams, ar krītu zīmēdams; iekaisis.) Tā!? Kas tad dziedāja? Kas balli, kas teātri rīkoja? Kas kuplejas kala? ANDĒLS (Nezinādams, ko atbildēt, uz Andreju, kurš smiedamies noskatījies uz abiem.) Ko tu te gaidi? ANDREJS Es nācu atvadīties. ANDELS (Pārmetoši.) Tā! Pašlaik, kad še uzplaukstam tautībā, Nāk viesis un sentēvu dzīve, un smaidi, Tiek nomesti svešzemju aplamie spaidi! ANDREJS (Auksti.) Man netīk tais ērmos skatīties, Es eju no svešzemēm mācīties. ANDĒLS Tā! - Labāk tev būtu gan atgriezties. Es kristot tev atstāju Jagaili Un Šķirgaiļi. ANDREJS Gluži veltīgi, - Jums Jagaiļu diezgan, es saku: nē! ANDĒLS (Nemierīgs, uzbudināts, kustas, skroders visur viņam pakaļ.) Tev pretīgs viss, kas ir daiļš un cēls, Pašu vārdi - ANDREJS (Starpā.) Un spaidi - ANDĒLS (Turpinādams, vēl niknāk.) Vai tautas tu dēls?! SKRODERS I paprosus «Līgo» viņš nepīpē, Bet «Lafermi». (Uz Andēlu, kurš atkal pagājis uz priekšu.) Pag! ANDĒLS (Uz Andreju.) Tev trūkst ideāla, Tu tautas naidnieks, kas kapu tai rok! ANDREJS (Zobojoši, bet arī iekaisdams.) Kam tautai kapa? Tā gaismai sok, Grib dzīvot, ne mirt, - nau elks no māla, Jūs kankariem gaismu tai aizkarat, Bet gaismā mēs nāksim tikpat un tikpat! Tik visiem vērt durvis, tas spēku tai dos, Tā saules mūžu tā piedzīvos. Nu sveiki! ANDĒLS Sveiks, mīļais mans Šķirgaili! Žēl, žēl, tu runā tik sirsnīgi. (Apkampj Andreju, skroders, klupdams un pie paldēm turēdamies, seko Andēlam. Andrejs aiziet.) SKRODERS (Paceldamies, sašutis.) U, deivels, ko nevarat nostāvēt! Kur tādam var svārkus pašūt spēt? ANDĒLS (Atpakaļ skatīdamies, sniegdamies pēc paldēm.) I viss vēl par īsu, - es neredzu paldes. Tev teikts: laid garāk; vai drēbes žēl, ko? SKRODERS (Aizskārts, nepacietīgi cilā paldes un ceļ tās Andēlam pie acīm.) Še! še! vai vēl garāk? vai slaucīsat galdus? ANDĒLS Gan drēbes bij - SKRODERS (Sapīcis, nicinoši.) Zags kas tik prastu kā šo!? ANDĒLS (Arī skaizdamies, cilā svārku stūrus.) Tāds svešmodīgs, īss: suns ar nocirstu asti! Lai svārki ir gari un cienīgi, Kā senčiem pār ceļgaliem. SKRODERS Ak, kur tas prasti! ANDĒLS Ko? - gleznās tā tēloti sentēvi! Tā dziedamos svētkos viens staigāja Rīgā - Tā liku tev šūt! SKRODERS (Augstprātīgi.) Jūs man mācīsat, Kā šuj un dzejo, dzied, vijoles čīgā! Pats zinu. Pats pašuvu vēl nupat Priekš skrīvera paša, un teica, ka labi! ANDĒLS Ko tu? Vai tu tautisks skroderis, Kā Berris un Kaķis, un Zaķītis?! Jūs modes ģeķi man liekaties abi. SKRODERS (Pēkšņi uztraukdamies augšā aiz paldēm, kuras šūstīdams bija tupējis.) Kā? Modesģeķi! Nu, tas ir par daudz! Mēs pagastā taisnības pīlāru stabi. Viņš valda un soda - (Lieliskā pozē, sev pret krūtīm sizdams.) Un es tas, kas saudz. Glābj ļaudis caur prašiņām - ! ANDĒLS Klus'! dzi! tur klaudz! (Ratu troksnis, kāds piebrauc pie lielajām durvīm.) SKRODERS (Iekarsis, nevar beigt un apmierināties.) ...Kas stāķus un pargrāfus raksta, un dzejas... ANDĒLS (Uzbudināts.) Ak, klus' jel! Kā straume iz mutes tam lejas! (Izmisumā grib aizturēt skroderim muti.) (Pa tam rati apturēti, dzirdas: «Tpru, tpru!», vairākas balsis: «Sveiki, sveiki!» Izšķirama Grietas balss: «Lūdzu šurp, mīļais ciemiņ!» Aiz durvīm troksnis, meklē atveramo.) SKRODERS (Dusmīgi spiegdams.) Ko? muti man aizturēt! ANDĒLS (Lielā nemierā bīda viņu projām.) Viesis, bēdz! bēdz! SKRODERS (Tāpat.) Ha! likumvīrs briesmīgi atmaksāt mēdz! ANDĒLS (Grūž viņu uz blakus istabu, skroders turas pretī.) Bēdz! ārā! SKRODERS Vēl grūstāt? Vai gribat vēl sist? ANDĒLS Ej! ej jel! Te gluži vai jāizsamist. (Iegrūž skroderi blakus istabā kaut gan tas atsperas pret stenderi un vēlāk dauza pret durvīm, kuras Andēls aizbultē.) 3. skats (Tikmēr jau lielās durvis plaši atvērtas un ienācis   Ž a n i s,    senciski apģērbies, vīzēs, rūtainās biksēs; liela sirma bārda;    G r i e t a.   M a r i ņ a,   k a l p i   un    k a l p o n e s;   pēdējie panāk drusku istabā, lielākā daļa paliek pie durvīm un aiz durvīm. Mariņa durvis atkal aiztaisa, un kalpi un kalpones iziet.) ŽANIS Sveiks, tautiet! ANDĒLS (Patētiski, rokas cilādams.) Tevi sveic šī sēta, Kur senčus augstā godā liek, Kur senču dzīvošana svēta...! GRIETA (Ar nepatikšanu skatīdamās uz Andēlu, kurš ar negataviem svārkiem mugurā.) Nu, svēta - ! Kas tur trokšņots tiek? (Uz durvīm rādīdama, kur skroders dauzās. Tad uz Andēlu, apspiestā, bet tomēr diezgan dzirdamā skarbā balsī.) Bet pats kāds rādies viesa vaigā!? Ko tu vēl neapģērbies staigā? ANDĒLS (Tāpat, paklusu.) Jā, Vardeķis - SKRODERA BALSS (Aiz durvīm dauzās atkal.) Dzi, iekšā laid! GRIETA Vai liksies mierā? Gaid' tu man, gaid'! (Skroders uzreiz apklust.) ANDĒLS (Atkal piegriezdamies Žanim.) Sveiks! Miers ar tevi, tautiet...! GRIETA (Tāpat apspiestā balsī.) Taisies! Vēl viesi aizbaidīsi, - ko maisies? (Atbultē durvis un iestumj Andēlu iekšā, skroders lūko iztikt ārā, bet tiek atbīdīts atpakaļ. - Uz Žani.) Kungs, atvainosat štieriņu! Še sēstat - lūdzu - uz soliņu! Mums priekškāzas rīt, (Rāda smaidīdama uz Mariņu.) par to tās jukas. (Pie durvīm parādās kalpone un māj viņai neveikli ar visu roku.) Man atkal jāskrien - vai gluži bez dukas, Jums Mariņa laiku lai pakavē, - Cik gadu augstās mācībās laidām. (Aiziet pa mazajām durvīm, atbīdīdama ziņkārigos un aiztaisīdama durvis.) 4. skats (Žanis, Mariņa.) ŽANIS (Tuvojas viņai.) Mīļ-Mariņ! MARIŅA (Dikti.) Tautiet! (Klusu.) Mums uzglūnē. (Dikti.) No jums mēs senciskus padomus gaidām. (Virzās no viņa projām ar muguru pret durvīm, aizstādamās beigās durvju atslēgas caurumam priekšā.) ŽANIS (Viņai sekodams, klusi.) Bet mutites mēs - (Dikti.) Daudz še garmantu būs? (Klusi.) Un mutīšu? MARIŅA (Dikti.) Daudz, ja tik saņemsat jūs. (Sniedz viņam mutīti.) 5. skats (Tie paši. Ienāk   A n d ē l s,   pašaustos svārkos, pusgaros, pēc modes šūtos, bet vizēs, aiz viņa skroders   V a i b s t i ņ š -  V a r d e ķ i s.) ANDĒLS Sveiks vēlreiz, tautiet! SKRODERS Sveiks! ANDĒLS (Uz Mariņu.) Karaluni! Tec, meitiņ, lai uzkost ko parauga, Lai miestiņu atnes, lai steidzas kurt guni! Mans viesis - ŽANIS (Priekšā stādīdamies.) Uluvirpuniķis. ANDĒLS Skaists vārds! SKRODERS (Starpā, arī priekšā stādīdamies.) Es dzejnieks: Vardeķis! (Mariņa aiziet.) ŽANIS (Uz skroderi.) Man nedzirdēts. SKRODERS Dzirdēsat! ŽANIS (Uz Andēlu.) Sirds mani dzina Pie tevis, kas senčus tā godināt zina. Par tevi no visiem man sen bij jau teikts, Kā slavens tautiets topi tu sveikts. Tāds nadzīgs spalvas tecinātājs - SKRODERS (Atkal starpā jaukdamies.) Tas es! ŽANIS (Negriezdams uz viņu vērības.) Un gaismas secinātājs; No laukiem dažkārt ziņas sniedzat Un slavējat biedrības darbību, Un zagt un dzert, un šķērdēt liedzat - SKRODERS (Atkal, vēl dzīvāk.) Tas es, tas es! es rakstīju! ANDĒLS (Ļoti glaimots, atbīda skroderi nost.) Bet es tos bairīšus maksāju. ŽANIS Jūs nēsājat vīzes, sev pārsaucāt vārdu... ANDĒLS (Apstiprinādams.) - No Ansona Andēls un Barvedis, Un Tautmīls - SKRODERS - Es Rolands un Zutoris. ANDĒLS Bet skaistāk vēl Uluvirpuniķis! ŽANIS (Glaimots, galvu kratīdams.) - Tik sencisku skābputru skaitāt jūs gardu, Ar koka ecēšām liekat jūs ecēt, Bet tos, kas nau senciski, trijdeksņiem svecēt - ANDĒLS (Nopietni.) Tik vārdiem - (Ienāk Mariņa ar alus zarakannu un alus butelēm, aiz viņas redzamas vairākas kalpones ar dažādiem ēdieniem, kuras kautrējas nākt iekšā; durvis paliek pusviru, ļaudis skatās ziņkārīgi iekšā.) MARIŅA Še tautiešam alus un miests, Un pakods. (Noliek zarakannu Žaņa priekšā un sarīko uz blakus galda dzeramo un uzkožamo.) ŽANIS (No Andēla uzaicināts, dzer pirmais.) Sveiks! ANDĒLS (Dzer arī iz zarakannas, bet skroderim ielej sevišķā glāzē.) Sveiks! MARIŅA (Uz kalponēm, kuras nenes uzkožamos.) Nu! KALPONE (Durvis pavērusi, sniedz šķīvi.) Še, Mariņa, šķīvi! ANDĒLS (Kas noskatījies uz šo kautrēšanos.) Ne «Mariņ», bet «Karaluni»! TĀ PATI BALSS Še sviests! ANDĒLS (Uz Mariņu.) Ko Nijole nenāk? MARIŅA Bail vārda. ANDĒLS Nu, dīvi! MARIŅA (Smiedamās.) Par pijoli sauc. (Žanis smejas skroders arī smejas, pazagšus skatīdamies uz Žani; abi pa visu skatu dzer. Ļaudis pie durvīm arī smejas, dzird kalponi baramies, tad aizbēgam.) ANDĒLS (Nopietni, dusmīgi.) Tautas naidnieki! (Mariņa saņem no meitām šķīvjus un saliek uz galda, atnes arī šņabi un vīnu līdz ar glāzēm. Arī kalpones sāk bailīgi nākt istabā palīdzēt galdu sarīkot, bet tad skriešus atkal izbēg iz istabas. - Žanis noskatās kalponēs.) ANDĒLS (Uz Mariņu.) Vīns, šņabis nau vajdzīgs, - mēs tautieši - (Mariņa aiziet, aiztaisa durvis.) ŽANIS Kad dzer, dzer vienu, nau maisīšana, - Tā tautas miesas dragāšana! SKRODERS To tūdaļ redzi, kad mēģini, Lūk, tā - (Viņš, ielējis šņabi glāzītēs, saskandina un izdzer; tāpat izdzer bez kautrēšanās Žanis.) ANDĒLS (No brīnumiem par Žani pārsteigts, bet tad arī izdzer. Skroders lej pa otrai.) VISI TRĪS (Saskandina glāzes.) Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks! ANDĒLS Es lūdzu nu uzkost. ŽANIS (Sāk jau tikt jautrākā dūšā.) Jā, ievaļģīt reiks! ANDĒLS Cik skaisti tu teici! ŽANIS (Tālāk leitiskodama.) Tā latuvji kalba. SKRODERS (Nesaprazdams.) Kas? Ko? ANDĒLS (Uz Žani, nicinoši rādīdams uz skroderi.) Tas jau nesaprunt, - acis tik valba. ŽANIS (Uz skroderi.) Tā tagad īsts ozoldēls runāt sāk (Uz Andēlu.) Jāns Upmals, mans draugs, tas arī tā māk. Jūs zināt to, viņš no šī pagasta? ANDĒLS (Ar nepatikšanu.) Jā, zinu: tāds ārgals. ŽANIS (Grib iemantot sev Andēla labpatikšanu.) Tā maldība: Viņš krietnākais tautiets! ANDĒLS Man neliekas: Par ko tad jūs saņemt še neradās? ŽANIS (Smejas viltīgi.) Var būt, ka ar ira, tik apslēpjas? ANDĒLS (Ironiski.) Viņš nau tik bailīgs! - Bet Brūnaitis, - Mans znots, - tas tik cilvēks! ŽANIS Nau tautietis! Bez vīzēm! ANDĒLS (Aši.) Tās būs. ŽANIS Vai tautdziesmas prot? Vai jandāliņu māk izdancot? ANDĒLS (Manāmi apjucis, aizgriežas.) Nē, neesmu jutis; var būt, ka viņš kaunas - SKRODERS (Iečukst Žanim ausīs.) Pats Andēls jau neprot. ŽANIS Vai dziesmiņas ļaunas? Vai tautiešam jākaunas tautiski diet? ANDĒLS (Nokaunējies iet uz durvju pusi.) Nez, kur viņš nu, - likšu pēc viņa iet. (Paver durvis un sauc.) Vai Brūnaiša nau? VAIRĀKAS BALSIS Viņš būšot tūlīt. (Paklusāk.) Vēl ģērbjoties - vīzes vēl nebeigtas pīt - ANDĒLS (Uz skroderi.) Tec šūt, lai svārki tiek gatavi rīt! (Skroders paceļas negriboši, grasās iet, paliek.) ŽANIS Mans draugs, Jāns Upmals, vis nekaunas, Dej jandāliņu, dzied dziesmiņas - ANDĒLS (Ar nepatikšanu, lūkodams novērst sarunu uz citu priekšmetu, uz Žani.) Jūs dziesmiņas krājat -? SKRODERS (Aši bērdams, sāk deklamēt.) Pag, uzklausat It visu, kas ir tautisks, Tver mana mīlība, Kamēr šīs miesas stāvēs Un krūtīs dzīvība - (Žanis un Andēls iztrūkušies un uzlēkuši kājās, Andēls metas viņam klāt, skroders atkāpjas.) ANDĒLS Klus'! šūt! klus'! ŽANIS (Uz Andēlu.) Muti aizturat! (Andēls to tiešām grib izdarīt, skroders metas pa durvīm lauki.) ŽANIS (Atkal uzņemdams savu sarunu.) Jā, Upmals, tas gan der par tautisku znotu. ANDĒLS Viņš netic, ka tautiņa nenīks nekad, - Jā, jūs gan es ņemtu, jums mājas es dotu - ŽANIS (Aši.) Nu dodat! ANDĒLS Brūnaitim norakstīts. Še līgums. (Izņem no kabatas rakstu, kuru sāk lasīt priekšā.) No viņa man apsolīts: Ka stingri senciski mājas viņš kops, Būs sencisks pats, katrs kalps, katrs lops. Ne ostfrīžu govis, bet dzimtenes, Ne ēdiens, ne drēbes no svešatnes... Tā līgumā vārdu pa vārdam mēs sakām. ŽANIS Tas slaveni tautiski! Rādat jel šur! (Andēls iedod rakstu. Lasa.) Bet vārda «Brunovics» nau še nekur? (Skroders lēni atkal ielīdis pa durvīm iekšā.) ANDĒLS (Rāda rakstā.) Vārds nesenču; vieta še atstāta blakām, Vēl jāatrod vārds, kas senciski skan. SKRODERS (Pienākdams tuvāk.) Bet viņam pēc ruļļiem ir «Brunovics» vārdā, Tas tomēr ir jāliek. ŽANIS (Apdomājis jaunu plānu.) Pēc ruļļiem gan, - (Patētiski.) Bet vai tad lai ruļļi mums sencību ārda? Kas dižāks, vai zaļoša sencība Vai sakaltis rullis? man jāprasa! Kad zeltenītes un arāji dēli Priekš sencības pūlas agri un vēli, Krāj naudas un mantas, un ierašas, Vai tiem pēc tiem ruļļiem gan jāskatās?! Tie ziedo visu, tā svārkus, kā kleitas, Un līgo kā Rāmavā puiši un meitas, - Ir es krāju mantas. - Jūsu paraksts še ir? (Skatās līguma rakstā.) ANDĒLS Ir. ŽANIS (Redzēdams Andēla parakstu.) Ā! - Jūs vēl daudz kas no sencības šķir. Vai tas jau viss, ko priekš viņas jau darāt? Bet ziedot sevi, - vai to jūs varat? ANDĒLS (Steidzīgi.) Jā, jā, - mēs jau krājam ar dziesmiņas Un naudas - SKRODERS (Jau pie galda klāt pienācis.) Un taisījām dievības, Kad nebij, kur ņemt - ANDĒLS Vecas atliekas Un māņus, un drēbes! - tec, Vardeķi, aši! Nes šurp mūsu mantas! - pag! - veclaiku graši Ir kumodē, augšā, pa kreisi, - tec, tec! SKRODERS (Steidzīgi.) Vēl ceļa kāju, lai labāki sec! (Iemet atkal un aizsteidzas.) 6. skats (A n d ē l s,   Ž a n i s.) ANDĒLS (Taisnodamies.) Mēs krājam sev muzeju; visu šo dzīvi Es ziedoju tautībai, - cīnījos sīvi Par viņu, pat reizēm pret savējiem, Un tautiskāko no tautiešiem, Kas turpinās sākto, par mantnieku ņēmu. Šis noraksts - (Grib paņemt no Žaņa rakstu, tas to attura.) ŽANIS Bet vārds jau vēl jāatrod - ANDĒLS Es lūgtu, ka garmantu krājējs to dod! ŽANIS Labprāt, tā pareizi! (Iebāž rakstu savā kabatā.) Jūs tautiets, - to ķēmu Ar jums nevar līdzināt. - Jums ira sirds, Kur sentēvu ziedu ugunis mirdz; Jūs neesat vīrs, kas pusceļā stājas, Kas senčiem pa pusei tik nodod šīs mājas. Jo sen jau senči, sen ilgojas - (Viņa runa top aizvien vairāk patētiska.) Pēc savas mājas, pēc Rāmavas, Kur vaidelaiši lai vadātu, Kur senčuziņi lai rīkotu; Kur būtu tiem svētie ozoli Un birzes, un upuru akmeņi, Trim torņiem latvju baznīcas: Divi priekšā un viens uz pakaļas; Tur muzejas mantas mēs kārtu gar sienām, Tur pilskalnus celtu iz sentēvu dienām, Tur koris būtu no burtniekiem Un skola, un patversme dzejniekiem: Tie trinkšķinātu tur latvju koklēm Un nepagurstošām dziedātu žoklēm; Un ziģeņoti tur ziņģētu, Tur pulks būtu visādu daiļnieku, No vaidelaišiem līdz līgusoņiem: Tā latvju dailes uzplauktu joņiem! (Rāda aizgrābts uz ozolu pagalmā.) Tur birze, te ozoliņš - zemzarīts, Te senčiem priekš Rāmavas mājoklis glīts! Te mostos tie atkal uz senlatvju dzīvi! - Pats saimnieks būtu par Krīvaiti - Krīvi! ANDĒLS (Klausījies, aizvien vairāk sajūsminādamies.) Mans sapnis! mans ideāls nesniegtais! Tu izteic to, pērkoņdēls mīļākais! Nāc man pie krūtīm! (Apkampj strauji Žani; Žanis sāk ar viņu dancot pa istabu. Tad Žanis vedina viņu iedzert.) ŽANIS Sirds ticīgi Man juta, ka radīs še atbalsi: Šīs mājas tiks senču pilns īpašums, Kāds pašmīlīgs Brūnīts tās neatņems mums, Kas senciski dejot pat liedzas un kaunas! (Andēls top uz acumirkli nopietns, tad atkal pārvar sajūsminājums.) 7. skats (T i e   p a š i.   Ienāk trokšņaini:   s k r o d e r s   un vairāki   k a l p i,   visi apkrāvušies dažādām drēbēm, sieviešu sagšām un brunčiem, palagiem, dvieļiem, vadmalas gabaliem, pastalām, vīzēm, svārkiem, cepurēm utt., arī zirgu aizjūgiem no striķiem, ilksēm, riteņiem, galdiem, mucām utt. Skroders noliek arī naudas.) SKRODERS Še būs, cien-garmanti, veselas paunas! (Uz kalpiem.) Nu, iedzerat puiši! (Uz Žani.) Sveiks! (Uzdzer kalpiem arī.) Veseli! KALPI Sveiks! sveiks! ANDĒLS (Uz skroderi.) Tev vēl jāšuj! - gan! - nedzeri! SKRODERS Ko - jāšuj? - Kad tautas druvā ir darbs?! Pats jautrā dūšā, pret mums esi skarbs! ŽANIS (Kurš, no brīnumiem rokas sasitis, kad tika ienestas lietas, tagad pārgalvīgi jautrs.) Jā, jautri būsim! Nu priecīgā sejā Ap senču greznību rotāsim dejā! (Mēģina visus sastādīt ap atnestām lietām, liek viņiem sadoties rokās, lūko visādi neļaut Andēlam apdomāties.) Še senči sev jaunu Rāmavu cels, Kas vaidelaišu vadībā zels! ANDĒLS (Vēl bažīgi un pusšaubīdamies.) Bet Karaluni - kur ņemsim tai vīru? Bez naudas un mājas, kas precēs pēc tās? (Kalpi sačukstas, brīnīdamies un galvas kratīdami. Skroders pasmīn viltīgi, bet ir jau iereibis.) ŽANIS (Patētiski.) Ne mūžam tai netrūks kāzu un dzīru! Viskrietnākie tautieši pulkiem vien jās Uz Krīvi pēc augstākās zeltenes rokas! ANDĒLS Jā, jā, - lai tad tautības ideja sokas. ŽANIS Nu diesim! SKRODERS Jā, diesim! KALPS (Uz Ar.dēlu.) Kungs, kas tad te būs? ANDĒLS Būs Rāmava, - priecīgi esat ir jūs; Sauc Karaluni! KALPS Vai Mariņu? (Aiziet.) ANDĒLS Jā, jā, visus ļaudis! (A n d ē l s,   tomēr vēl pilns nemiera, staigā apkārt, pieiet pie durvīm, paskatās pa logiem, vai kāds nenāk.   S k r o d e r s    laiž apkārt alus kannu.   Ž a n i s   lūko uzjautrināt Andēlu, ievilkt viņu sarunā par atnestām lietām, kuras cilā un šķiro.) BALSS (Aiz skatuves sauc.) Ē! Mariņ, ahū! (Ienāk   k ā d s   k a l p s   un tuvojas skroderim.) KALPS (Paklusi.) Dzi, Vaibstiņ, pulks dziedātāju jau klāt. SKRODERS (Iemet vēl.) Nu labi, tad raudzīsim padziedāt. (Aiziet.) ANDĒLS (Uz kalpu.) Vai Brūnaiša nau? KALPS Jā, esot jau še. (Ienāk   M a r i ņ a   tautiskā svētku apģērbā.) ANDĒLS (Priecīgi.) Tu nāc, mana saulainā bitīte! MARIŅA Tēt - ŽANIS (Jautri, nebēdīgi, staltā pozē, nometas Mariņas priekšā uz vienu celi.) Krīvaiša dukte, tu jaunava, Še tevi kā pirmo sveic Rāmava: Šīs mājas top senču pilns īpašums, Nāc svinēt svētkus, nāc rotāt ar mums! (Ņem Mariņu aiz rokas un dejo ar viņu dažus taktus kādas tautiskas dejas.) MARIŅA (Nesaprazdama.) Kā? ŽANIS Tauta še saimnieks, ne Brūnaitis! MARIŅA (Piesteidzas klāt   A n d ē l a m,   kurš ir laimīgs par Žaņa uzmanību un cienību pret Mariņu.) Mīļ-tētiņ - (Pieglaužas viņam.) - tad Žanis - (Grib steigties pie   Ž a ņ a,   tas taisa atraidošu zīmi.) ANDĒLS (Saīgdams.) Tas - nelatvis. (M a r i ņ a   apķeras un saprot, saskatās ar   Ž a n i.) 8. skats (T i e   p a š i.   Ienāk   B r u n o v i c s,    pastalas kājās. Līdzi arī skroders.) ŽANIS Lūk, te jau viņš nāk! (Uz Brunovicu.) Nu, stājies še klāt! BRUNOVICS (Apjucis, kaunēdamies.) Labrī - sveiks! ŽANIS Senčus nāc sumināt! Īsts ozoldēls prieka jandālā lēks: No mantkāriem nagiem ir glābta šī sēta, Tā turplikām latvju senčiem būs svēta! Dej! rādi, ka senčiem ir ziedots tavs spēks! (Parausta B r u n o v i c u aiz svārkiem, tas bailīgi kāpjas atpakaļ un kaunas dancot. - Uz Andēlu.) Nu, redzi, viņš nedej! ANDĒLS (Uz Brunovicu, nopietni.) Dej, Brūnaiti! Dej, nejokojies ar likteni! ŽANIS (Uz kalpiem un kalponēm.) Šurp, brāļi un māsas, šurp, skataties, Kā Brūnaitis senčiem par godu še dies! (Gribēdams Brunovicu vēl vairāk samulsināt, velk iekšā puišus un meitas, ar meitām knakstīdamies.   S k r o d e r s   arī palīdz, meitas pretodamās spiedz un bēg uz lielajām durvīm, kuras arī jau atvērtas līdz pusei.) MARIŅA (Smiedamās apkar Brūnaitim kādus no atnestiem svārkiem.) Pag, senciskā uzvalkā ietērpies. BRUNOVICS (Sāk jau dusmoties, skatās uz visiem jautājoši, bet, redzēdams, ka    A n d ē l s   ir ļoti nopietns pa visu laiku un nu arī    M a r i ņ a   taisa nopietnu seju, sāk tiešām neveikli dancot.) ŽANIS (Mauc viņam cepuri dziļi galvā.) Še, latvju cepuri uzmauc vēl galvā! BRUNOVICS (Apstājas, sapīcis.) Kungs, ko jūs mani tā ķēmojat? (Grib noņemt cepuri,   Ž a n i s  uzspiež to viņam pār acīm.) ŽANIS Kas? Ķēmo? Tev sentēvu mantas dod balvā! BRUNOVICS (Saskaities nomet cepuri un svārkus zemē un min ar kāju.) ŽANIS (Patētiski, apsūdzoši.) Viņš svētumu min pat ar kājām! skat, skat! (Paceļ cepuri rūpīgi un noputina,   s k r o d e r s    palīdz; A n d ē l s tam met ar roku, lai aizietu,   s k r o d e r s   atvelkas uz durvīm.) ANDĒLS (Skumīgi.) Vai, Brūnait! BRUNOVICS (Dusmīgi.) Ko blēņas! tie kankari! (Uz Žani.) Es saimnieks, ko uzdrīksties, rakari!? ŽANIS (Cienīgi un zobgalīgi.) Še senči ir saimnieki! Kontrakts ir man. BRUNOVICS (Arvien vairāk uzbudinādamies.) Ko senči? Kāds kontrakts? ŽANIS (Tāpat.) Tev pretīgi. Skan? ANDĒLS (Skumīgi un pārmetoši.) Nīst senčus! ŽANIS (Uz Andēlu.) Pag, gribu tam pārbaudīt īkstis. - (Uz Brunovicu.) Vai mīli šo daiļāko līgavu? BRUNOVICS (Nesaprazdams, lūkojas uz visiem, bet   i   A n d ē l s,    i   M a r i ņ a   skatās uz vigu jautājoši un gaidoši.) Nu, protams! ŽANIS Tā. - Melis pats griež sevim rīkstis. (Uz Brunovicu.) Teic, vai tu bez mājas to precētu? BRUNOVICS (Dusmīgi.) Bet ir jau tai mājas, - man norakstītas! ŽANIS (Uzstādamies.) Teic, ņemsi bez mājas? ANDĒLS Nu, teic! MARIŅA Teic! teic! BRUNOVICS (Vēl nesaprazdams.) Jūs muļķojat mani, - tās skolas nau glītas. MARIŅA (Izrādītā nopietnībā.) Tu šaubies? Vai brūtgāns tā līgavu sveic?! Tev vairāk vērts mājas un zirgi, un lopi? ŽANIS (Zobojoši.) Ļauj, viņš tevi notaksē rubuļos. ANDĒLS (Nopietni.) Nāc, meitiņ! (It kā Mariņu sargādams, paņem aiz rokas.) ŽANIS Teic drīz, jeb tu nosodīts topi! BRUNOVICS (Noprazdams stāvokļa nopietnību, lūkojas pēc skrodera.) Kur skroders? - Tu liecnieks, ka mājas man dos. SKRODERS (Panākdams uz priekšu.) Kāds liecnieks? Kas velti tev laiku ies tērēt! ANDĒLS (Patētiski uz Brunovicu.) Nē? - Nu tad - ! BRUNOVICS (Uz skroderi.) Ko maksāt? Tavs raksts; tev būs zvērēt. SKRODERS (Augstprātīgi.) Gan redzēs pie tiesas - ANDĒLS (Uz Brunovicu, patētiski un grūtsirdīgi.) Jā, - nu tad ej vien! Nau māja, ja brūte par piedevu dien! (M a r i ņ a   atgriež Brunovicam muguru,  B r u n o v i c s   saskatās ar   s k r o d e r i   un sametas galvām.) BRUNOVICS (Vēl paskatīdamies uz skroderi, runā piespiesti uz Andēlu.) Nu, ņemšu jau ņemšu! ŽANIS Bez mājām? BRUNOVICS Bez mājām. ŽANIS Priekš tautas no mājām tu atsakies? BRUNOVICS (Ar nepatikšanu.) Jā, jā jel! MARIŅA (Brunovicam roku dodama.) Sniedz roku! ŽANIS (Jautri.) Tad senči uz kājām! Kad Brūnīts no mājām pats atteicies, Jo mīlestībā ir iededzies, Tad senčiem vien tiesības ir uz šo mantu; Es senču pilnvarnieks, kontrakts ir še! (Izvelk kontraktu un rāda Brunovicam.) BRUNOVICS (Kurš ar ļoti skābu ģīmi izrādījis mīlētāja lomu, satrūkstas lieliski un skaļi iesaucas.) Ko? ANDĒLS (Grib ņemt Brunovica roku un savienot to ar Mariņas roku.) Senčiem būs   m ā j a,   tev   z e l t e n e! BRUNOVICS (Atgrūž Andēla roku, sašutis, trokšņodams.) Nost! - Krāpnieki! blēži! (Uz Žani.) Bet gan tu man, gan tu - ! Nāc, skroder! SKRODERS (Lepni.) Nu! BRUNOVICS (Kliegdams.) Nosist jūs velnus, jūs - jūs! (Uz Andēlu.) Tu vecais muļķis! Kas tev tagad būs?! Šis aplupīs tevi. ANDĒLS (Cienīgi, stingri.) Prom! BRUNOVICS (Draudēdams abām dūrēm.) Prakosts, tu velns! Tfju! - Pag, jūs! (Dusmās spārda senču lietas, cepures tu svārkus, tad aizsteidzas,   s k r o d e r i   līdzi ņemdams.) 9. skats (T i e   p a š i,   bez  B r u n o v i c a   un    s k r o d e r a.) ŽANIS (Jūtas kā uzvarētājs.) No dusmām zils ir un melns! Tā mīlē viņš tautu -un līgavu! ANDĒLS (Noskumis un domīgs.) Mans dievs, vai nava vairs krietnuma ļaudīs?! MARIŅA (Mierinādama.) Ak, nenoskumsti, mīļ-tētiņu! Tas atmests, kas sevim grib labumu, Tik tagad tautai liktenis audīs Visspožāko nākotni laimībā Un vienprātībā, un līdzībā, Būs viens priekš visiem un visi priekš viena, Viens dzīvinošs mērķis kā gaišākā diena, Un kritīs pēdējā šķirošā siena! (Uz kalpiem.) Nu, sniedzat mums rokas bez kautrības Priekš jaunas, brālīgas vienības - ! KĀDS KALPS (Kautrēdamies, puszobojoši.) Bet kurš tad nu kungs? MARIŅA (Nopietni, sajūsmināta.) Vairs Brūnaiša nava, Nau bargā ko baidīties! KALPS Dieviņam slava! Bet kam tad nu papīrs? ŽANIS Lai papīrs, nu lai! Mums jāceļas augstāk - līdz tautībai! (Pūlas Andēlu vest uz citām domām un uzjautrināt ar savu jautrību, kura tiek pavairota no uzvaras prieka un iebaudītiem dzērieniem; top aizvien pārgalvīgāks.   M a r i ņ a   atkal pieglaužas tēvam aiz līdzcietības.) Nu gaiss ir brīvs, nu tauta spēs ziedēt, Lai traucam pēdējos mākoņus kliedēt! Lai šķīstām sevi un pārbaudām, Un visu, kas ir mums, tai ziedojam! Lai ziedu vietu še tautībai ceļam, Kā sentēvi ziedu akmeņus veļam! (Saceļ galdu uz galda, apklāj ar atnestām drēbēm kā drapērijām;    M a r i ņ a   palīdz   A n d ē l s   gan brīnās, bet arī piepalīdz drusku.) Še būs tā vieta, kur ziedam mest, Kas mīļš un dārgs mums, )ai steidzam to nest~ Še metu es savu cepuri, Lai guļ še šie vectēvu paltraki! (Novelk savus garos svārkus un uzmet tos uz apzīmēto ziedu vietu.) Še veca nauda! (Met turp arī naudu.) ANDĒLS (Melanholiski.) Še guļ mana sēta - No tēvu tēviem - ŽANIS Tev cīņa nau lēta, Bet dotais devējam atdodas! ANDĒLS (Sajūsminājuma niknumā novelk arī savus svārkus un uzmet uz kaudzes.) Še svārki! MARIŅA (Bažīgi.) Kam tos? ŽANIS Tā tas pienākas! (Uz kalponēm.) Nu, dodat jūs arī! (Ķersta meitenes, tās aizbēg pie durvīm.) KĀDA KALPONE (Kuru   v i ņ š   notvēris.) Kungs, laižat jūs mani! MARIŅA (Nemierīga, iepīkdama uz Žani, piesizdama ar kāju.) Laid mieru! ŽANIS (Palaizdams meiteni un piegriezdamies Andēlam.) Par Krīvi šo ietērpsim; Še mētels un cepure trejkārtīm! (Apsedz Andēlam palagu un uzliek galvā trīs cepures, vienu pār otru; pats arī ieģērbjas kādā garā sagšā un citās Grietas lietās. Kādam kalpam dod divas tukšas buteles kopā saskandināt.) Lai svētkus jundī nu priecīgi zvani! Es senču pilnvarnieks, pērkoņu dēls, Še senču vārdā šo līgavu ņemu. (Saņem Mariņu aiz rokas un nostādina sev līdzās, tad pabīda krēslu pie Andēla un liek tam uzkāpt uz tā.) Tu, Krīvi, kāp augstāk, tu stāvi par zemu - Nu svētību dod mums, tu, Krīvaiša tēls! ANDĒLS (Visu uzņem nopietni, bažīdamies lūkojas uz Mariņu.) Ko, Mariņ - ak - Karaluni, tu teiksi? Vai tu gan par līgavaini šo sveiksi, Kas senču pilnvarnieks saucas? MARIŅA Ak, tēt! Es atzīstu visu par dieviņa rīksti, Ne manim to smādēt un izvēlēt. (K a l p u   starpā manāms nemiers, dzird čukstam: «Grieta», viens kalps aiziet pa mazajām durvīm.) ANDĒLS (To arī pamanījis, atturīgāks, uz Mariņu.) Viņš vecs... ŽANIS (Pārgalvīgi un dusmodamies.) Ko, čīkstuls, tik ilgi vēl čīksti? Uzreiz tikšu jauns, darbs tik apprecēt! ANDĒLS Nuja... ŽANIS (Uzlec uz paša galda, drapējas ar sagšu, pieņem lielisku, pavēlošu pozi.) Lūk, še Pērkons, vai pretrunāt drīksti?! Tev pavēlu līgavu upurēt! Ja ne, - tad mans Pērkons lai galvu tev spārda! (Paceļ vecu trijdeksni, lai sistu pa cepurēm Andēlam.) ANDĒLS (Gluži apjucis, nobālēdams.) Ka-ā? MARIŅA (Iekaisdama.) Žan - ak, žagus, es pārteicos, - Kauns, kauns priekš garmantu krājēja vārda! ŽANIS Ko tielas? KALPI (Smejas.) Lūk, lūk! ŽANIS (Uz kalpu.) Pag, es tev! (Met uz kalpiem ar brunčiem no ziedu vietas,   A n d ē l s    satrūkstas, jo domā, ka tas viņam nodomāts.) ANDĒLS (Stostās.) Es - es - 10. skats (T i e   p a š i.   Ātri iesteidzas   G r i e t a,    atlocītām rokām,  nokarsusi no darba un no dusmām, pavārnīca vēl rokā, viņai seko k a l p s,   kurš bija aizgājis, spiežas arī vēl vairāk    ļ a u ž u  klāt: visi, kuri jau sanākuši uz priekškāzām.) GRIETA Kas!! sviež manus brunčus un snātenes!? (Uz Žani.) Ko iedrīksties tu? - Ko sakāpāt galdā? Kā gaiļi! (A n d ē l s  nolec no krēsla.) ANDĒLS (Nokaunējies, apmulsis.) Es - es - GRIETA Ko? Tu iedzēries! ŽANIS (Lieliski.) Mēs tautību kopjam - GRIETA (Sašutusi.) Tu visus ved maldā! MARIŅA (Lūkodama Grietu apturēt.) Griet, Griet! Ko tu dari? Tu nesaprot'! Klus'! Klus'! GRIETA (Atcērt Mariņai.) Zog brunčus, brauc žūpojot! (Grasās dzīt prom Žani.) ANDĒLS (Izsamisis.) Vai! Vai! tu aizdzen man senci un znotu! (Iečāpo istabā pa mazajām durvīm   v e c t ē v s,   pilns ar miegiem un paģirām, uztraukts par pazudušo naudu.) VECTĒVS (Drīz Andēlu, drīz Grietu saķerdams un aiz svārkiem raustīdams.) Kur mani dā-dā-dālderi - ? Un gra-gra-graši, un paltraki - ?? GRIETA (Uz Andēlu.) Lai nāk tik, es mielošu viņu ar slotu! Kāds znots tev? Tas blēdis! Vai neredzi vēl? Tu atdotu visu, nekā tev nau žēl, I pēdējos svārkus, i mājas - ANDĒLS (Sagšu bij nometis un tātad palicis vienās krekla piedurknēs, bez svārkiem. Pieminot «mājas», apjūk vēl vairāk.) Mā-mājas?? GRIETA (Satrūkdamās, purina Andēlu.) Kas ir ar mājām? Ko stosties tā: «mājas»? ANDĒLS Jā - kontrakts - GRIETA Kur kontrakts? ANDĒLS Tur - (Rāda uz Žani.) - kabatā - GRIETA Kam kabatā? Teic jel! Tam blēdim?! Vai tā? Ko āksties te? Kur tu tāds ieradies? Kāp zemē! (Grib vilkt Žani zemē.) ŽANIS (Ar trijdeksni vairīdamies.) Ej nost! GRIETA (Pazīst uzreiz savu sagšu, ar kuru Žanis apsedzies.) Tās jau manas ir lietas!! Tu blēdis! dod atpakaļ viņas uz vietas! (Rauj sagšu nost un sit Žanim ar pavārnīcu,   t a s   lūko gaiņāties ar brunčiem; Grieta izrauj viņam brunčus iz rokām, viņš ķer pēc citiem gaiņādamies, Grieta dzenā viņu pa istabu apkārt, gribēdama ārā izdzīt, viņš neatrod izejas, jo visur sastājušies skatītāji, beigās metas ārā pa lielajām durvīm, kur stāv dziedātāji, izspiezdamies tiem cauri. - Pa visu šo skata laiku dzied dziedātāju koris, kurš neļaujas ne traucēties, ne apturēties ne no kādiem notikumiem. - Turpmāko sarunu daļa notiek pa uztraukuma laiku un tiek vesta vienā laikā ar dziedāšanu. Dziedāšanu vada   s k r o d e r s,   kurš dzied un diriģē, acis aizmiedzis.) KORIS (Dzied meldiņā: «Tad paliec sveiks, tu, klusais nams!») Sveiks, sveiks, tu, dižais tautieti! Mēs sveicam tevi priecīgi! Sveiks! nāc, mēs tevi mielosim! Sveiks! senču svētkus svinēsim! Priekš tevis mūsu dziesmas skan, Lai tava sirds ar prieku man', Lai tev šī diena piemiņā: Kā mīļus viesus godina! GRIETA (Pa dziedāšanas laiku uz Žani.) Tas krāpnieks, tas zaglis! Tas nelietis! ANDĒLS (Metas vairāk reizes: velti starpā.) Viņš krājējs, - Griet - Uluvirpuniķis! GRIETA Ko krājējs?! Tik krāpnieks! - Tu pintiķis. ANDĒLS Ak, ak! (Pagalmā dzirdams troksnis, rati aši aizbrauc projām.) GRIETA (Iekliegdamās.) Ak, razbainieks! ķerat! vai dzi! (Skumīgi.) Tu, aizdzen! GRIETA Ej, nerrs, nu mēs aplupti! VECTĒVS (Visu laiku meklējis pa izsvaidītām mantām.) Kur ma-ma-maui - dā-dālderi? Kur - pal-pal-paltraki - kur graši? GRIETA (Atgrūž vectēvu, kurš jaucas pa viņas lietām un sarauš dažus savus drēbju gabalus.) - Tā glābšu vismazāk šo vīkšķīti. (Uz kalpiem.) Skrien! Ker to blēdi! Ans! Pēcīti! (Skrien aši, grābj aiz rokas   k a l p u s,   kuri stāv nekustoties.) KALPS (Vienaldzīgi, puszobojoši.) Ko mēs tur skriesim? Skrienat. jūs, paši. GRIETA Tu, diedelnieks, neklausīsi, vai re! KALPS (Tāpat.) Nu, tu jau vairs neesi saimniece. GRIETA (Rausta Andēlu, kurš stāv gluži sagrauzts, kā sastindzis.) Klaus'! Mosties jel! KALPS Nebe viņš saimnieks še ira! Pats ridzniekam atdeva kontraktu. GRIETA (No pārsteiguma iekliedzas un pēkšņi atkrīt krēslā, aizklāj acis rokām.) Ā, dievs! KĀDS ZEŅĶIS (Uz otru tādu.) Ko nu stāvam? (Grib iet.) 2. ZEŅĶIS Pag! skat, tur tā dzira! l. ZEŅĶIS (Skatās arī uz galdu ar pilnajām butelēm.) Tā laikam ir branga. (Abi pa šo klusumu, kamēr citi savā starpā sačukstas, pielien pie galda un ņem buteles. Nokrīt no galda glāze un sadūst, no trokšņa   G r i e t a    atjēdzas.) GRIETA (Uzlēkdama, metas zeņķiem virsū.) Ā! nelieti tu! (Z e ņ ķ i  aizbēg.)  (Uz Andēlu.) Skrien pakaļ, tu, mirla! (A n d ē l s   no kratīšanas atjēdzas, sāk mehāniski, bezjūtīgi salasīt izmētātos ķiņķēziņus, prievītes utt. -   G r i e t a    drudžainā sparībā metas nu virsū dziedātājiem, kuri atkal sākuši dziedāt.) Sasodītie, beidzat! Ko bļaustaties? Zagli jūs palaidāt! KĀDA BALSS IZ DZIEDĀTĀJIEM Vai rīkles ko paskalot nedosat? GRIETA (Nikni.) Pa kaklu es došu jums! pakaļ tam steidzat! (Sit ar brunčiem uz dziedātājiem, kuri turpina pat kad priekškars jau nolaidies. -   A n d ē l s  stāv sastindzis. - Ļaudis saplūduši istabā.) (Priekškars.)

RAINIS PUSIDIEĀLISTS VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM TREŠAIS CĒLIENS To pašu dienu; pavakars, metas krēsla. Tā pati goda istaba kā otrā cēlienā, tikai svinīgais izpuškojums galīgi pabeigts: gar griestiem viscaur sakārti salmu ķiņķēziņi, gar sienām vecmodes lākturi ar skaliem. - Krēslu un dīvāna vietā gar sienām soli, gari dēlu galdi apaļo moderno galdu vietā. Gar sienām sakārtas veclaiku lietas, arī daži cirvji un šķēpu gali. Nostādītas meijas, izstieptas zaļas vītnes. Lielās dibena durvis vaļā, viss pagalms redzams, izpuškots meijām un vītnēm; ozols piekārts pilns lampiņām, pie viņa no velēniem un klučiem uzcelts ziedu akmens. Kārtsgalā deg darvas muca, visapkārt pa pagalmu aizdegti mazāki darvas trauciņi. Pagalms un lievens lielo durvju priekšā pilns jautru ļaužu, kāzu viesu, kuri bija saaicināti no tālienes, - pa daļai tie dzer, pa daļai dejo un dzied pa visu pirmā skata laiku. Daži stāv pie durvīm istabā un dzer un uzkož pie galdiem, kas pie pašām durvīm. Andēls un Grieta, no lielajām durvīm aiziedami uz skatuves priekšmalu. 1. skats (A n d ē l s,   ģīmi vēl atgriezis pret viesiem pagalmā; viņš ir garajos svārkos.   G r i e t a   arī tautiskā apģērbā, bet jauna aube galvā.) ANDĒLS (Sajūsmināts, pusdziedādams.) Lai dzīvo sentēvu tikums! GRIETA (Ved viņu uz priekšu, raustīdama» aiz piedurknes, dusmīgi.) Vai dzi! KĀDS VIESIS (Jautri.) Mums miestiņš sāk aptrūkt, kā atdzīvos tikums? GRIETA Vai dzērāju rīkles gan pieliesi!? (Uz Andēlu, viņu ātri projām vilkdama.) Sirds mirkst manim bēdās, - ne maizītes krikums Man mutē nau nācis, - šie plītē un dzied! Kas viņiem? Mēs varam sev bojā iet - ! ANDĒLS (Ar fanātismu ieēdies savā idejā.) Viss jāziedo, Saldul, - ij sentēvi dzēra. GRIETA (Dusmīgi.) Bet vecie zēnus par dzeršanu pēra, I tagad tā vajdzētu: dzērājus dzīt! - Kā siseņi sabruka pēdējo rīt, Jau mājas pagalam, vēl apēd, kas bija - ANDĒLS (Tāpat viscaur, aizvien fanātiski.) Bet kāzas - ! GRIETA (Nikni, izsmiedama.) Ko kāzosies? Brūtgāna nau! ANDĒLS Jā, Pērkons mani gan nosodīja, Caur tevi znotus paņemdams. GRIETA (Nemierīgi pie loga pieskriedama.) Klau! Vai nebrauc, lai liktu mūs laukā iz mājas? ANDĒLS (Sajūsmināts, cienīgi un cēli.) Lai brauc! - Vienu mirkli šīs miesas bij vājas, Es žēloju svešam dot Mariņu, Savu pēdējo pasaules dārgumu - Lai ņem arī to! (Maigi.) Viņa ziedojās Bez šaubām, bez žēluma, - smiedamās, Kā senlaiku varoņi! - Es biju gļēvs, - Ne velti no tautvīra nievātais tēvs. Viņš tagad ij bērnu ir atmetis, - Es liku, vismaz lai nāk Brūnaitis. GRIETA (Nolūkojas ar nožēlošanu uz Andēlu, kamēr tas runā sajūsminātus pārmetumus, pakrata galvu, atmet ar roku, - tad atkal ironiski.) Tas nāks tev, kad māja ir zaudēta! ANDĒLS (Piepešs izmisums pārņem viņa māksloto vienaldzību un viņa ziedošanās kāri, caur kuru izlaužas mīla un rūpes par Mariņu.) Ko darīt? Ko darīt? Teic, Grietiņa! GRIETA (Veikaliskā balsī, bet nikni.) Ko darīt? - Nāks švindlers, - aiz kakla to grābt Un papīri izraut, un mājas tā glābt! ANDĒLS (Gluži izbijies.) Vai, Griet! Ko tu saki?! Dievs pasargi! Tā kriminālī vēl kritīsi, - Pats tiesnesis biju, es zinu to labi. GRIETA (Griezīgi.) Nē, nē! labāk iesim ubagot abi! 2. skats (A n d ē l s,   G r i e t a.   Pagalmā pie lieveņa parādās skroders   V a i b s t i ņ š,   aiz viņa daži   k a l p i.) SKRODERS (Vēl pie lieveņa, uz viesiem.) Kur saimnieks? KĀDS VIESIS (Ironiski.) Kāds saimnieks? CITS VIESIS (Smiedamies.) Ko rūp tev tāds nieks, Kad ir tikai saime un alus, un prieks?! GRIETA (Uz Andēlu.) Vai dzi, kā mūs izsmej! ANDĒLS (Dusmīgi uz skroderi, kurš tuvojas.) Ko skroders še meklē? Vai gatavi svārki? Ja ne, tad brauc peklē! SKRODERS (Uzstājas augstprātīgi, pusdraudoši.) Tad redz kāds! - Es labu tev gribēju, Kā māju paglābt - dot padomu, - Tu lādies! nu, pag! - Ja tūkstoti dosi, Būs mājas, ja ne - rīt ubagosi! ANDĒLS (Auksti un cienīgi.) Šīs mājas tautai ir ziedotas, Un tautai tās paliek! SKRODERS (Kaulēdamies.) Nu, simtu! GRIETA (Piegrūž Andēlam.) A, pas'! - Vai dzirdi? (Andēls krata galvu un aizgriežas.) Teic, kā tad. SKRODERS (Ar īkšķi uz delnu rādīdams.) Pirms uzskaiti naudu! GRIETA Kas dos tev? SKRODERS Nu, desmit. GRIETA Teic! SKRODERS Gribat, lai draudu? ANDĒLS (Nicīgi.) Šis draudēs!? - Kur svārki? vai gatavi jau? SKRODERS (Pievilts savās cerībās, kodīgi.) Nu, labi! - Par svārkiem še zicungas nau. (Svarīgā pozā un balsī.) Te paragrāfs citāds. (Sauc uz pagalma pusi, kur panākuši ziņkārīgi tuvāk vairāki   k a l p i,   ar papīriem rokā.) Ē, partes! šurp iekšā! Ans, Pēc, Brene, Jur, - liekat še sūdzības priekšā! (Skroderis izturas kā aizstāvis tiesas priekšā.) ANDĒLS (Uz saviem iesauktiem kalpiem.) Ko gribat? KALPS (Sniedz papīra loksni, savu sūdzību.) Še būs - 3. KALPS (Sniedz arī savu.) Un še mans. ANDĒLS (Nomet papīrus zemē.) Ka tev' jods! SKRODERS (Gavilēdams, pieraksta ko grāmatiņā.) Jūs, liecnieki, redzat! Nu būs viņam sods! (Salasa zemē nosviestos papīrus un lasa.) «Jur Kociņa rēķins par kostēm un skādi Pret Anson Jān, saukto Andēlu. Ka lamāts un nerrots gan šādi, gan tādi: Par «maišeli», «ķērni», par «kašķautu», Un grūstīts, un staipīts -» ANDĒLS (Rokas sasizdams no pārsteiguma.) Ak dievs, par šo tautu! - Es tautiskus vārdus jums gribēju dot. Ne «kašķauts», bet «Gaštauts», bet «Mažuls», - vai prot'? SKRODERS Ko liedzies? Ir liecnieki. GRIETA (Nevarēdama ilgāk savaldīties.) Velns lai jūs rautu! - SKRODERS (Uz kalpiem, priecīgi, pieraksta.) Vai dzirdat, kā lamā? GRIETA Tu sātans, tu suns! - ANDĒLS (Cienīgi.) Klus', Grietiņ! GRIETA Kad zvelšu, iz acīm skries guns! SKRODERS (Bailīgi izvairās un atkāpjas, bet priecīgi lēkā un pieraksta.) Tas brangi, tas brangi! Jūs dzirdat, grib sist, Par trīsdesmit rubļiem tai sodā būs krist. «Velns» - desmit, «suns» - pieci un slepkavas draudi - Vēl piecpadsmit! - GRIETA (Sabaidīdamās un atiedama nostāk; uz Andēlu dusmīgi un pārmetoši.) Lūk, tu tos sentēvus paudi - Mūs visus grūž postā tie pagāni, Tūlīt es tev teicu, vai klausīji? - SKRODERS (Lasa citu sūdzību priekšā.) «Ans Stilbiņ - par «gaili» un «bulli» ir lamāts. -» KALPS (Starpā.) Jā, «Smirdigailis» un «Varabuls». ANDĒLS Ne «Smirdi» - bet «Svidrigailis», - tu duls! KALPS Lai, lai! mūs nerrot jau ir jūsu amats, - Par gaili un bulli es nedienu jums. GRIETA Nolād - (Bet apķeras.) SKRODERS (Vērīgi.) Ko? GRIETA (Grābj pēc papīra, kas skroderam rokā.) Nolāpītais skrodera smērējums! Tas mait - maiksts i kontraktu rakstīja! SKRODERS (Lieliskā pozē.) Siev, rimsties! Še likums un prašiņa! Ar varas darbiem tu netiksi tāli. Mēs apsūdzam: es un šie tautas brāļi, Kas tagad pie tautieša Brūnaiša - GRIETA (Uz Andēlu.) Redz! ANDĒLS (Paiedams draudoši uz priekšu, skroders atkāpjas aiz kalpiem.) Kas šim ko sūdzēt? SKRODERS (Lasa.) Mans rēķins še klāt! «No senāka aizmirsts ir samaksāt. Par tautdruvas celmu laušanu - Divdesmit rubļu; tad sāpju tiesu Par pļauku, tikpat kā jau iesistu - Piecpadsmit -» GRIETA (Atkal atdabūjusi humoru.) Tai cenai tavs ģiltens par liesu! SKRODERS (Turpinādams.) «Par traucēkli dzejiskai sajūsmai, Kad neļāvāt dzejoli lasīt līdz galam, Man turējāt muti -» ANDĒLS Ai, pērkoni, ai! SKRODERS (Turpinādams.) «Trīs rub - -» GRIETA (Uz Andēlu.) Ko ļauj ākstīties? Traks viņš pagaram! (Kalpi brīnās par skrodera paša rēķinu, krata galvas un, atmezdami rokām uz skroderi, aiziet.) GRIETA (Uz skroderi.) Pa ceļu! KADS VIESIS Bēdz, skroder, tev greizi vēl ies! (Visi smejas, skroders bailīgi lūkojas apkārt un, neredzēdams kalpu, sāk atkāpties.) SKRODERS Viss kopā ir piecdesmit rubļu - ANDĒLS (Patētiski, paceļ rokas gaisā.) Dievs! Dievs! SKRODERS (Domādams, ka roku pacelšana zīmējas uz viņu, nobīstas un aizmūk, nepabeigdams teicienu.) ANDĒLS Vai tāda tā pateicība man tautā, - Ka es to uz laimību gribēju vest, Tai sentēvu garu dvēselē dvest -? Jeb vai tā tik nesaprot -? GRIETA Ko tu vēl jautā? Visapkārt tik blēži un krāpnieki, - Tie sentēvi! - Pag, es gan zinu, ko daru. ANDĒLS Uz tautvīru jācer un Brūnaiti. GRIETA Jā, ceri! - Pret varu vajga ar varu. 3. skats (G r i e t a,   A n d ē l s.   - Ienāk divi vecāki saimnieki; viesi jau pagalmā viņus apstājuši, un daži nāk viņiem līdzi istabā. - Abi saimnieki runā, viens otru pārtraukdami.) PIRMAIS VECIS Tas Brūnīts tev nenāk - OTRAIS (Viņu pārtraukdams.) Vēl izsmēja mūs, Ka mēs ar varu jums brūtgānus ķerot - PIRMAIS - Lai stiprākus vedējus atsūtot jūs - OTRAIS - Lai meitai kur lētāku brūtgānu derot - ANDĒLS (Lepni un dusmīgi saslejas.) Klus'! PIRMAIS (Turpinādams.) - Logā tā lecot pēc brūtgāna - OTRAIS - Svešs krābants tai šķietot vēl partija - ANDĒLS (Lieliskā sašutumā.) Klus'! - Izgaisti, neģēls! OTRAIS (Sabijies.) Nu, ko tad es vainīgs? PIRMAIS Tas neķītrais Brūnīts, tas precībās mainīgs - Mēs paldies no jums vēl cerējām. (Abi veči aiziet.) 4. skats (A n d ē l s,   G r i e t a.   Pagalmā parādās Andrejs ar Jēci; kalpi viņus apsveic ļoti draudzīgi,   A n d r e j u   ar zināmu cienību, viesi saimnieki bijīgi dod Andrejam ceļu, kaut gan naidīgi noskatās uz viņu. -   S k r o d e r s   izgāž krūtis un uzkrītošā kārtā aizliek roku aiz muguras, bet tad tomēr slapstīdamies līdzi ielien istabā.) ANDREJS (Atklāti, droši.) Sveiks! ANDĒLS Sveiks! ANDREJS Mēs nākam uz mīkūnām. ANDĒLS (Vēsi.) Ko gribi? ANDREJS Jums strādāt gribam no jauna. JĒCIS (Runā skaļi un plaši.) Mēs dzirdam, ka visi nu atstājot jūs. KĀDS VIESIS Jau mājas tutū! ANDREJS Jo vajdzīgāks būs Jums padoms un palīgs. - (Uz Andēlu.) Vai pieņemsat mūs? ANDĒLS (Sirsnīgi, bet atturīgs.) Mans Andrej - par vēlu - GRIETA (It kā viņai piepeši iekristu kas prātā.) Nau palīgs no ļauna. - Nāc, tev ko teikšu. (Grieta paved Andēlu drusku nomalis, Andrejs un Jēcis atkāpjas. Jēcis atkāpdamies tīši uzmin uz kāju skroderim, kurš tuvu pielīdis. Skroders grūž viņu nost, bet Jēcis nekustas. - Grieta ierunā ko, Andēls krata galvu.) SKRODERS (Kliedz.) Vai, vai! JĒCIS (Sapīcis.) Ko šis spiedz?! Vēl grūstīsies! SKRODERS (Žēlīgi.) Vai! tu man varžacis miedz! JĒCIS Ej, apsūdz tās vardis! SKRODERS (Vaimanādams aši aizklibo projām.) Vai! vai man! vai, vai! JĒCIS (Dusmīgi un zobojoši, paskatīdamies uz citiem kalpiem.) Ar «Līgo» šis krāps mūs! Lai līgo pats, lai! (Uz skroderi.) Dod atpakaļ kvartu un neņaud: vai, vai! (Uz ļaudīm.) Tas tautiskais tabaks tik pikts kā pats jods! ANDREJS (Uz Andēlu, kurš, pabeidzis sarunu ar Grietu, atnāk atpakaļ.) Uz laiku, līdz jūs vēl še rīkotājs mājās, Mēs paliekam - ANDĒLS Man še tik devēja gods. GRIETA (Uz Andreju.) Ņem mājas nost, visi pret viņu ir kājās. ANDĒLS (Pēc sarunas no jauna fanātiski eksaltēti runā vairāk pats par sevi, uz augšu acis pacēlis.) It visu es tautai atdodu, Lai saprot un ciena tik ideju - ANDREJS Kas ir šī tauta? - Mēs darbnieki! Mums dodat šīs mājas: būs tautas nams, Kur tautas vairums būs attīstāms, Ne dziedot, bet ejot uz nākotni! ANDĒLS Bet senči -? (Ļaudis ziņkārīgi un ieinteresēti, sačukstas.) GRIETA (Starpā, uz Andēlu.) Nepalaid gadību garām. - Nāc! (Uz Andreju un Jēci.) Nākat, es teikšu jums, ko )ai mēs darām! (Uz Jēci.) Tev spēks kā zirgam. JĒCIS (Smiedamies.) Tik iebaro vien. GRIETA (Smiedamās.) Būs speķa un gaļas, un raušu, cik lien. JĒCIS (Sabrauka rokas un pacilā vesti.) Davai tik! GRIETA Nu, nāc tad! (Aiziet pa mazajām durvīm ar Andēlu, Andreju un Jēci.) 5. skats (Vairāki   k a l p i,   sanāk   s k r o d e r s    un daži   v i e s i.) KĀDS VIESIS A, paskat to Grietu! Kāds tai gan ir nodoms? CITS VIESIS Es manu to lietu, Tā grib likt piekaut to rīdznieku, Ja nāktu pēc mājas ar kontraktu. KĀDS KALPS Tas Jēcis, tas ir gan ellinieks! OTRAIS (Šķielēdams uz skroderi.) Kad grābs tev kaut kuru, tas tūdaļ kvieks. SKRODERS (Vēl aizvien klusi kunkstot.) Es viņu pašu vēl kviecināšu Pie strāpes tiesas, ka uzmina man. (Visi ironiski smejas par skroderi.) KĀDS VIESIS (Uz skroderi.) Klaus', to tu liec mierā, tas nesaprot spāšu! SKRODERS (Lieliski.) Tāds varvērze! Ē, es tam rādīšu gan! OTRAIS KALPS (Piegājis pie durvīm pa labi.) Dzi! rīb! nāk Jēcis! SKRODERS (Steidzīgi prom klibodams.) Turi ciet tās durvis! KĀDS VIESIS (Smiedamies.) Ek, varžacis beigtas, - tas Jēcis ir burvis! PIRMAIS KALPS (Ironiski, uz skroderi rādīdams.) Lūk, tas mūsu aizstāvs! OTRAIS KALPS (Uz citiem.) Vai dzirdējāt, Ko Andrejs teica, lai mums dodot mājas? PIRMAIS KALPS Tas gan mūs vis mudina vienkopus stāt. CITS KALPS Mums Ansons jau nedos. 6. skats (T i e   p a š i.   Pagalmā parādās   Ž a n i s;    viņš nau vairs senciskos svārkos, rūtainās biksēs un vīzēs, bet melnā modernā apģērbā, tomēr vēl ar sirmu bārdu. Viņš klanās pagalmā uz visām pusēm; viņu tāpat apsveic ziņkārīgi kā svešnieku. Žanis ienāk pa lieveni istabā.) ŽANIS (Visapkārt klanīdamies.) Sveiks! sveiki! Kā klājas? Kur saimnieks? SKRODERS (Glaimojoši, līdoši.) Jūs pats tas, cien-tautieti! ŽANIS Es domāju Andēlu Tautvaldi. (Ienāk pa mazajām durvīm   G r i e t a,   A n d ē l s,    J ē c i s   un   A n d r e j s.   Pēdējais iet projām uz lielajām durvīm; viņam negriboši un lēni seko Jēcis, raudzīdams viņu atturēt. Tikmēr pa lielajām durvīm no pagalma ienāk   M a r i ņ a,    kura priecīgi pārsteigta, ieraudzīdama Andreju; viņa attura to no aiziešanas, un viņš turas nomalis, domīgā un nogaidošā stāvoklī, ironiski noskatīdamies uz notiekošo.) GRIETA (Paklusi uz Jēci, rādīdama uz Žani.) Tas ir viņš! JĒCIS (Tāpat klusi, rokas braucīdams.) Tas bārzdains? ANDĒLS (Pirms uzliesmo sajūsminājumā, tad uzlūko brīnīdamies un šaubīdamies Žaņa svārkus, zābakus un bikses, bet beigās sajūsminājums tomēr pārvar.) Ā, tomēr tu nāci! Vai nenievā mani, ka šaubījos Tev dot savu pērli? Ak, tu mani māci, Kā pats lai sevi es aizliedzos! - Ja ir vēl tavs prāts - es dodu - še viņa - (Paņem Mariņu aiz rokas un pieved viņu Žanim.) Jo Brūnaitis, brūtgāns, no mums jau mūk. (Jēcis pa visu laiku lēni un glūnēdams staigā ap Žani. Žanis atkal tāpat vairās, skatīdamies uz Grietu un Jēci.) ŽANIS (Pārgalvīgā jautrībā, patētiski.) Vai brūtgāna dēļ lai kāzas jūk?! Vai nelieša dēj lai tautība brūk? Es vietā stājos! Nāc, līgaviņa! (Paņem Mariņu aiz rokas.) ANDĒLS (Ekstāzā.) Tu apkauno mani, tu diženais vīrs! No pašlabuma tu vien esi tīrs! (Metas Žanim ap kaklu. Šo acumirkli nomanījuši Grieta un Jēcis. Jēcis apkampj piepeši no muguras puses Žani, kurš Andēla dēļ nevarēja uz viņu uzmanīties un izvairīties; līdzi apkampts arī Andēls, kurš, tāpat kā Žanis, velti rauga atsvabināties. - Ziņkārīgo saskrien vairāk istabā, smejas un sarunājas.) JĒCIS Pag, putniņ! BALSS IZ ZIŅKĀRĪGAJIEM Arē! vai es neteicu?! ŽANIS Ē, ļaudis! GRIETA (Uz Žani.) Ko ļaudis! Dod papīru! Tu krāpnieks! - ANDĒLS Laid vaļā! Ko darāt! Ak dievs! JĒCIS (Palaiž Andēlu, uz Žani.) Tu nepaspruksi, stāv', neplosies! MARIŅA Laid, laid jel! (Jēcis palaiž no apkampiena, bet tura vēl rokās.) ŽANIS Ko gribat? Man papīra nau - ANDREJS (Kurš visu laiku vērīgi nolūkojies, pazīdams Žani.) Laid vaļā, Jēc! JĒCIS (Palaiž Žani vaļā.) Skāde! ek, tāds tu, rau! ŽANIS Sen kontrakts guļ tiesā - SKRODERS (Uz Žani.) Še varas darbs! Jums jāliek tie ķēdēs, (Rāda uz Grietu un Andēlu.) jo sods par to skarbs. - Man dodat vest lietu, cien-tautieti. ANDREJS (Atbīdīdams skroderi.) Tas bija tik joks, klus', tu, cupliķi! (Uz Žani.) Jūs, kungs, man liekaties redzēti -? (Žanis parausta tik plecus. Mariņa māj Andrejam un skatās uz viņu lūdzoši. Andrejs atiet un nostājas pie kāda galda.) SKRODERS (Paklusi.) Brangs joks, kad svešnieku aplaupīt taisās! JĒCIS (Tuvodamies skroderim.) Ē, atdod man kvartu! (Skroders steidzīgi aizlien uz durvju pusi.) JĒCIS (Uz ļaudīm.) Šis pulkā te maisās! (Arī citi aiziet uz durvju pusi un sastājas uz lievena. Jēcis paliek pie durvīm, un citi nu baidās nākt iekšā.) ŽANIS (Ar augstprātīgu, ironisku labvēlīgu.) Kaut dīvains še bija mans saņēmums - Un kļuvu par strauju apkampts no jums, - Es negribu tomēr šais svētkos, - tūlīt Tam tiesziņu padomam paklausīt. Es laipni jums visu piedošu Un ņemšu māju un līgavu. Mans vārds jau ir ierakstīts kontraktā, Un mājas ir manas, viss kārtībā. GRIETA (Izsamisumā, nikna.) Ņem, ņem tad ar! aplaupi mūs tad līdz galam! Ņem, atstāj bez pajumtes ziemai un salam! MARIŅA (Saķer viņas roku, labinādama.) Bet Grietiņ -! (Grieta atgrūž viņas roku.) ANDĒLS (Uz Grietu.) Klus', Grietiņ, mums norunāts Tur līgumā telpas un deputāts; Cits ziedots priekš tautas un sencības - (Grieta, rokas nolaidusi, apātiski apsēstas un aizgriežas, aizklādamās ar lakatu. Andrejs pieiet pie viņas to mierināt.) ANDĒLS (Uz Grietu, vēlāk uz Žani.) - Viss ziedots priekš tautas un sencības, Pēc tās tur ik soli būs jāturas - (Uz Žani.) Man tādēļ, tautiet, ir jābrīnās, Ka neredzu vīžu un tautisku bikšu. ŽANIS (Pavirši.) Nau līdzi, - es pēc tās še, muzejā, likšu. ANDĒLS (Uzstājas ciešāk, pieķer pie Žaņa svārkiem.) - Bet melni svārki, - balts kaklautiņš - ? ŽANIS (Dusmīgi, juzdamies pilnīgi drošs.) Nu, - tiklīdz būs pabeigts tas kumēdiņš - (Mariņa iegrūž viņam sānos.) Ak, pārteicos - tiklīdz būs izvestas Pēc kārtas tās kāzu parašas: Pirms sadzeršanās, tad mičošana, Tad mielošana, vēl aizbēgšana, - Tad jārādās būs mums bez krikumiem, Tā ģērbtiem kā mācītiem cilvēkiem; Man tādēļ jau apakšā pavilkts ir fraks (Andēls sasit rokas, Andrejs smejas.) Un čabās ir kamašas - MARIŅA Dievs, vai tu traks?! ŽANIS (Augstprātīgi, pārsmejoši un pamācoši.) Ko? Kāzas ir drošas, un mājas ir rokās, Kam ilgāk lai izliekos, slapstos un lokos? Gan negribu traucēt šo izrādi, Bet tad taču jārunā nopietni. Ikvienam savs untums, - tā, sievas tēv, jums Šis praktiski aplamais tautiskums. (Andrejs ironiski pasmejas par Žani, Mariņa to pamana un sakustas.) ANDĒLS (Satrūcies, dziļi uzbudināts.) Nau praktisks? - untums? - Tas neticams!! (Ar spēcīgu patosu.) Tam ziedots mans mūžs, viss mans spēks, viss mans spēks, viss mans nams! Līdz galam viss praktiski jāizved cauri! Tas ir mans mērķis! ŽANIS (Augstprātīgi, filistrozi.) Caur sienu ar pauri! ANDĒLS (Aizturētā kaislībā.) Par to es cīnījos mūžīgi, - Es cerēju jūs sev par vadoni. Es nesaprotu jūs - Mariņ, teic tu! MARIŅA (Pilna iekšēja augoša nemiera.) Es, tētiņ, ticu to daiļumu, Kas senās teikās tik burvīgi laistās, Bet - ak, vai dzīve un ideāls saistās? Tie nau vairs viens, tie vairs nesaskan, -- Kā vienot tos, tētiņ, - ak, palīdzi man! (Viņam uzticīgi un bailīgi pieglauzdamās.) ANDĒLS (Tāpat aizturēti, bet spēcīgi.) Ar varu griezt dzīvi vecajās sliedēs! Tā noklīda vien, gan atkal tad ziedēs. MARIŅA (Maigi, nemierīgi.) Bet vara jaunos asnus var lauzt, Kas nākotnei zēla - ? ANDĒLS (Skatās nopietni, gaidoši uz Mariņu, skarbā balsī.) Lai lūst, - ko gaust?! ANDREJS (Iekšēji darbodamies, seko sarunām.) Iz dzīves pašas tās mērķis lai dīgst, Ne dzīve lai lokās pēc mērķa un līkst. ŽANIS (Buršikozā augstprātībā.) Lūk, filozofs-bauris! ANDREJS (Viegli pavīpsnājot.) Tik turaties lomās! (Mariņa lūdzoši paskatās uz Andreju.) MARIŅA (Uz Andēlu.) Vai, tēt, tev nau žēl? ANDĒLS (Sākumā vēl tāpat aizturēti, tad, redzēdams, ka Žani maldījies, rūgti, sparīgi, patētiski, pret pašām beigām stipri paceltā balsi ļauj izplūst aizturētam sajūsminājumam un kaislībai.) Es, bērns, savas domas - Tev teicu, - es grozīt tās nespēju, Bet es redzu, ka aplami cerēju, - Mans ideāls paliek tukšs un velts. Viņš nebija vis uz mani vien celts, Man pašam visu būs turēt un nest, Caur paša spēkiem to galā vest: Jums citi ceļi, - nu, ejat jūs tos, (Uz Mariņu un Žani.) Jums tēvs visu mantu priekš tautības dos - Man šķita, ka tauta jau gatava Priekš jaunotas dzīves, - bij maldība. Tā ir vēl mācāma, mācāma. _ Es pats no mājām uz mājām iešu, Es remdenās sirdīs tautību liešu, Kā ziedu liesma, - tās kvēlos un dzels, Iz plēnēm jaunotu dzimteni cels! - ANDREJS (Stipri sakustas, paklusi atkārto.) - Iz plēnēm jaunotā dzīvība zels - ANDĒLS (Atkal klusā, skumīgā balsī.) Tad sveiki! (Māj Andrejam ar galvu.) Mīļ-Mariņ un Grietiņ! - es eju - GRIETA (No Andēla pirmītējās skaļās runāšanas uztraukusies iz savas vienaldzības, skatās uz Andēlu, kurš aizskar, viņas plecu, viņa runā lēnā, neparasti gurdenā balsī.) Kur iesi? - Ko raugies tik savādu seju - Vai dzen jau iz mājām? ANDĒLS Es aizeju pats - (Steidzīgi uzceldamās un salasīdama savas lietas: lakatu, ar ko bij apsegusies, un mutautiņu, ar otru roku aiztura Andēlu.) Es eju tev līdzi! ŽANIS (Kurš visu laiku noskatījies pusnicinoši, pusnaidīgi Andēlā.) Priekš kam viss šis skats?! Neviens jau jūs nedzeni! MARIŅA (Vēl zem tēva vārdu iespaida.) Mīļ-tētiņu! ANDĒLS (Priecīgi, jūtīgi.) Tu, Grietiņ, tu, Grietiņ! - es domāju, Tik mājas tev rūp - GRIETA (Klusi, tāpat.) Jā, mājas man rūp - Tu vairāk man rūpi, viss kopā nu drūp. Es mājas priekš tevis nespēju glābt, Un prāts un rokas jau sāka man slābt. Priekš tautas tu visu sev nolaupīt devi, Tu esi kā bērns, - man jāapkopj tevi. Šīs rokas spēj strādāt; priekš abiem mums tiks, Tu nebūsi izsalcis, neiesi pliks. (Grieta, ņem Andēla pie rokas, pamāj ar galvu Andrejam un taisās iet. Mariņa stājas viņai celā; Andēls pats apstājas.) ANDĒLS (Dziļi aizgrābts.) Lai dievs tevim, Grietiņ, atmaksā, - Bet vienam man jāiet, jo tautībai Tu netici; - tauta man, uzturu dos - GRIETA (Ciešā balsī.) Es tevi ticu, ij ubagos Tev līdzi es eju. MARIŅA (Izplūstošā nemierā.) Tēt, neej no mums! Tēt, neej, tu būsi mums lolojums, Tu labais, tu skaidrais! - es palieku viena - (Nometas ceļos viņa priekšā un rokas izplezdama, nelaiž.) ANDĒLS (Lēni, uz Žani rādīdams.) Mans bērns, starp mums ir cēlusies siena: Nedz upurēt tevi, nedz locīties - Es nespēju, - atliek tik:~ atkāpties Un tiekties pēc mērķa pa grūtāko ceļu. (Uz Žani.) Jūs jautājāt reiz: vai es iespējot Pats sevi ziedot? - Es vājš, bet es smeļu Iz tautas sev spēku jums atbildi dot: Jā, - ziedoties spēju es! tautā es eju: Mēs pūrā krāsim tās garu un dzeju - ANDREJS (Viņu pārtrauc, tomēr runādams vairāk pats uz sevi.) Jā, krāt, bet vajga tai reiz ir ko nest, Tai spēku un apziņu krūtīs dvest! (Mariņa pieceļas un lūkojas uz Andreju šaubīdamās un cerēdama, it kā ko meklēdama. Andrejs top mierīgāks, un viņa seja pieņem stingras noteiktības un apņēmuma izskatu, viņš no galda malas, kur sēdējis, paceļas.) ANDĒLS (Paskatās uz Andreju, tad turpina.) Ne mūžam nebūs Latavai zust, Ne mūžam latviešu valodai klust! Reiz māsām līdzi tā nostāties spēs, Reiz saules mūžu tā pieredzēs! ŽANIS (Smejas nicīgi nekaunīgi.) Aha! jūs būsat īsts vaidelots: Pus-ubags, pus-burtnieks, pilns Donkihots! Jūs iesat kā baptistu kolporters - ANDĒLS (Patētiski, nožēlojoši.) Vai zini, ko smejies? - ne es esmu nerrs: Tu pats, - tu smejies par ideju, Par mūsu tautības mūžību. ŽANIS (Iekaisdamies.) Uja! kas tā tāda mūžība? - Nekas nau mūžīgs. Tā ideja Ir gluži tukša, ir līdzeklis vien, Kas turīgo aprindu nolūkiem dien. ANDREJS (Kodīgi, bet nopietni.) Tas noder jums aizklāt tik dziļās plaisas, Kad tās jūsu intreses izārdīt taisās. ŽANIS (Atklāti.) Jā, jā, tā ir tikai līdzeklis, Raibs vizuls un garlaika kavēklis. Manas aprindas - tautas kodols un spēks, Iz viņām celsies tas pārcilvēks - ANDREJS (Ironiski.) Viss miljons latviešu bojā lai iet, Kad vietā viens latviešu miljonārs zied! MARIŅA (Bij atkāpusies no Žaņa, tagad lūko viņu apturēt, bet   Ž a n i s    jūtas še kā pārvaldošais gars un liekas aizrauties pats no savu domu konsekvences arī   A n d r e j a   mierīgi zobgalīgais skatiens dzen viņu tālāk, nekā pats gribējis.) ŽANIS Vai latviets, vai nē, - kas daudz pēc tā prasa? ANDREJS (Mierīgi, ironiski.) Nu, jā: jums krīt svarā tik rubuļu masa, Mums tautas masa. ANDĒLS (Izsamisis, vēlāk klusi.) Vai latviets, vai nē! Tas arī, tas arī vēl jāzaudē! (Uz Žani.) Un tu to saki? ŽANIS Nu, kas tad? ANDĒLS (Vēl klusāk.) Tu pats! - Man galva griežas kā ugunīgs rats - MARIŅA (Bažīgi, mīļi.) Tēt! tēt! ANDĒLS (Atbīda to lēni nost.) ŽANIS (Redzēdams, ka ir par tāļu gājis.) Nu, kas tad? Es neesmu pretī, - Es piekopju pats to, labprāt un ne reti, Tā ļaudis visvieglāk ir vadāmi, Bet kam tad jūs ņemat to nopietni? ANDĒLS (Sāk piepeši raudāt, aizklādams ģīmi.) Jā, jā, es ņēmu to nopietni - GRIETA (Kura stāvējusi visu laiku nomalis vienaldzīga, nepacietīgi gaidīdama, kamēr varēs iet ar Andēlu, piesteidzas viņam klāt, apskauj viņu un mierina.) MARIŅA (Uz Žani, kurš ņem viņu aiz rokas.) Ej! tēvu tu nemīli. ŽANIS (Arvien buršikozi-filistrozi, māksloti, - necik nenojēgdams Andēla nopietno cīņu.) Vairāk gan tevi, (Uz Andēlu.) Tad jūs - un tad tautu, es latvju dēls! (Tuvojas Andēlam.) ANDREJS (Nopietni un īgni uz Žani.) Jel dod viņam mieru! - Tu mīlē tik sevi. Tev tauta - tukšs vārds, nekas tev nau cēls: Ne mirušais daiļums, ne darbnieku tauta, Kas dzīvības joņos uz priekšu tiek rauta. ŽANIS (Pārsteigts, tad tuvodamies.) Ko uzdrīkstaties?! GRIETA (Piepešā sašutumā, pieskrien Žanim klāt.) Tu neģēlis! Tu visus postā mūs iegrūdis! Kauns baltai bārdai! (Aizskar to aiz bārdas, bārda nokrīt, viņa iekliedzas.) Ak kungs un dievs! MARIŅA (Piesteidzas klāt un arī iekliedzas.) ŽANIS (Apjūk, tad ātri atjēdzas un sparīgi nomet garos svārkus un nomauc lielās čabas, tā ka nu stāv gluži modemā frakā un apavā, ar baltu elipsi, kā brūtgāns.) ANDĒLS (Izbrīnējies lūkojas uz Žani, runā lēni, kā salauzts.) Jānis Upmals - kā tas še ir ieradies! GRIETA Tas garmants! ANDĒLS Jā, balss man kā dzirdēta šķita. (Uz Mariņu.) Un tu? MARIŅA (Stāv šaubīdamās.) ŽANIS (Glauni, laipni, klanīdamies.) Viņas rokas es izlūdzos. GRIETA Nu, roka tev tagad būs jāmeklē cita. Ej vien! ŽANIS (Brutāli, bet tad nebēdīgi.) Ko? Es lai nu atsakos?! Ne domāt! (Viņš uzliek lieko bārdu un svārkus.) Es paģēru komis'jas vārdā Šo Karaluni par līgavu! GRIETA Ko ķēmojies svešos svārkos un bārdā! ŽANIS (Pārgalvīgi, jautri.) Šos svārkus un bārdu es nēsāju, Kad amata darbus izpildu. - Nu: meitu vai māju! GRIETA (Uz Andēlu, pusjokojoši.) Tad dod viņam meitu, Ņem mājas! Dievs meitu tev citu var dot, Bet mājas ne mūžam! - Nu, Mariņa, ej tu! ANDĒLS (Skumīgi.) Ak, Mariņa! to man bij piedzīvot! ANDREJS (Uz Mariņu, sarkastiski.) Jūs tagad pilnīgi uzveicāt. Vai visiem nu gavilēt pavēlat? ANDĒLS (Gandrīz mierīgi.) Ej, bērniņ, tad ej! MARIŅA (Paskatās sāpīgi uz Andreju, tad uz tēvu, galvu nolaizdama.) Es palikšu, tēt. ANDĒLS (Nesapratis.) Es neliedzu, ņem to. ŽANIS (Jautri.) Nu, Mariņa, aidā! (Izpleš rokas, kā gribēdams viņu saņemt. -   Kad   v i ņ a   stāv, galvu nodūrusi, pēc brīža, piepeši apņemdamies.) Tu domā, es nespējīgs upurēt? Jāns Upmals, tu domā, uz mājām tik gaida? Ne mājas man rūp, tu vienīga vien! (Viņš teatrāliski nometas viņas priekšā uz vienu celi;   M a r i ņ a   pieiet viņam klāt un saņem viņa galvu savām rokām, tad paliek atkal stāvot.   Ž a n i s   brīnīdamies skatās, tad aši izrauj iz kabatas kontraktu un nosviež to zemē. -   G r i e t a   metas uz kontraktu un min to kājām.) ŽANIS Še atpakaļ līgums, es ziedoju viņu! ANDĒLS (Bailīgi uz Grietu.) Ko, Grietiņ, tu -? Pacel jel rakstu ar ziņu! GRIETA (Plosa rakstu gabalos.) Ar ziņu?! Uz postu viņš visiem mums dien, Tik lupatās saplēst! ANDĒLS Ko dari? ŽANIS (Uztrūkstas kājās.) Ko dari?! ANDĒLS Tas iet man caur dvēsli - GRIETA Nu uzelpot vari. JĒCIS (Uz ļaudīm aiz durvīm.) Ē, kuntraks pagalam, dzi, ļautiņi! (Troksnis, ļaudis ieplūst istabā, dzīvi sarunājas, smejas. -   Ž a n i s   tuvojas   M a r i ņ a i,   kura arvien vēl stāv domās. -   A n d r e j s   pasmaida, aizņemts dziļākām domām.) BALSS IZ ĻAUDĪM Es skrienu paziņot Brūnaiti. ANDĒLS (Pacēlis gabaliņu saplēstā raksta.) Ij tas nu zudis -! GRIETA (Mierinādama.) Ko? mājas jau rokās? ANDĒLS (Gurdeni, sērīgi.) Jā, mājas, - bet mērķis un ideja, Viss sapnis - GRIETA (Rokas sasizdama.) Ak dievs, ko tas cilvēks nu mokās! Tā laime! Tev paldies tik jāsaka. ANDĒLS (Tāpat.) Mans sapnis - glābt tautu iz atvara - Lauzt ceļu - tās kāzas uz jaunoto dzīvi -? MARIŅA (Atsvabina savu roku no Žaņa, nokrata enerģiski galvu, it kā nomezdama no sevis šaubas, pārbrauc ar rokām pār vaigiem, paņem tēvu aiz rokas. No sākuma sāpīgi - klusi, tad gandrīz jautri.) Laid! - ilgāk šīs šaubas es nenesu - Man sāp, tevi redzot tik bēdīgu. Mīļ-tētiņ, tavs sapnis ir izpildāms brīvi - ANDĒLS (Nodarbodamies ar sevi.) Ko, bērniņ? MARIŅA - Tās kāzas uz jaunoto dzīvi. ANDĒLS (Nesaprazdams, uz Žani rādīdams.) Jā, ņem viņu. MARIŅA (Smaidīdama paņem Grietu aiz rokas un pieved viņu Andēlam.) Ņem šo un precējies pats! JĒCIS (Skaļi un priecīgi.) Jā, riktīgi, Grieta, es būšu tev brats. Še mājās sen jau tās saimnieces trūka, Te netika gudris ne suns vairs, ne cūka. GRIETA (Kaunīgi aizsedzas ar lakatu un aizgriežas, stipri sakustināta.) ANDĒLS (Viņai mīļi piegriezdamies un viņu aiz rokas ņemdams, bažīgi.) Ko, Grietiņ, vai raudi? GRIETA (Aiz lakata.) Tāpat. ANDĒLS Nu, jel beidz! GRIETA (Pusdusmīgi, pusžēli.) Jā, tu jau nu atkal postā iet steidz. ANDĒLS (Mīksti, aizkustināts.) Tu, Grietiņ, tu uzticīga man biji, Pie manis līdz pēdējam turējies, (Atkal pārmetumu balsī.) Bet sentēvus, tos tik tu necienīji, Par vispārību maz rūpējies - GRIETA (Jau gluži dusmīgi.) Tai biedrībā dzer tik un danco, - ko ies? Kad mācīs ko krietnu, ko prātīgu lasīs, I sievietes ies, bet, lai nežūpo, prasīs. ANDĒLS (Nepacietīgi.) Ak, nē jel -! GRIETA (Piekāpdamās.) Nu, biedrībā dar' sev, ko prot, Bet mājās manim ļauj saimniekot. Ne koka grausti, bet dzelzsarkli, Kas bija jau Anniņas ievesti. MARIŅA (Uz tēvu.) Ar dzīvi tavs ideāls nesaderas, Tēt, biedriskā dzīvē tev darba lauks veras - GRIETA Jā, biedrībā visu viņš šķirtin tev šķir Un runā tik skaisti, ka jāraud vien ir. MARIŅA (Turpina.) Ņem cīņu par sātību savos plecos, Ej izskaust ļaudīs tos ļaunumus vecos! ANDĒLS (Dzīvāk, tad bažīgi.) Jā, tiešām! - Bet tu - ? MARIŅA (Klusi, domīgi.) Es nezinu, - Es šodien tik ieskatos nopietnā dzīvē. Viss jaucas un grūst, ko es ticēju, Un nemiers domas uz domām man blīvē. - ŽANIS (Visu laiku nemierīgi staigājis šurpu turpu lūkodams Mariņu ievilkt sarunā un nicinoši pasmiedamies par Andēlu un Grietu. - Tagad Mariņai laipni tuvodamies un rokas viņai pretī sniegdams.) Tad tveries pie manis! GRIETA (Uz Andēlu.) Nāc, atstāsim tos. (Aiziet.) (Viņiem līdzi aiziet arī ļaudis atkal pagalmā, tāpat   J ē c i s.) 7. skats (Ž a n i s.   M a r i ņ a.   A n d r e j s    taisās aiziet, pie durvīm uz pagalmu vēl daži ziņkārīgie.) ANDREJS (Paklanīdamies pret Mariņu.) Ij es tagad lieks, - es atvados. MARIŅA (Uztraukdamās.) Tu, Andrej - ? ANDREJS Man jāiet. MARIŅA (Pilna nemiera un uztraukuma.) Jūs ejat no tēva? ANDREJS Viņš labās rokās. MARIŅA (Piemīlīgi, ar uzsvaru.) Bet jūsu še trūks! ANDREJS (Mīkstāk.) Jūs paliekat viņam - MARIŅA (It kā gribēdama apslēpt iekšējās bailes, - gandrīz lūdzoši.) Bet pati es gļēva - Es mulstu - zūd ceļš - jums jābūt - tēvs lūgs - ANDREJS (It kā padodamies, uzliesmojošām jūtām, steigdamies uz priekšu.) Ā, jūs -! ŽANIS (Augstprātīgi, zobgalīgi.) Jā, kalpu gan lūgs tev, ej gaidi! MARIŅA (Lepni un sparīgi.) Tad pati es lūgšu! Vai mani tu baidi? ANDREJS (Pats sevi pārvarējis, aizturētā, bet reizēm pret gribu izplūstošā sajūsminājumā par kādu dziļāko svētumu, ko sirdī glabā un kas ir pārāks par jūtām priekš Mariņas.) Nē, Mariņ!   l a i   viņš, viņš nenojēdz. Man jāiet, visapkārt mūs šaurums še slēdz; Ij tev trūkst brīves un plašuma, Kur krāšņi uzplauktu dzīvība - MARIŅA (Izbijusies, pus-laimīga par Andreja jūtām, pus-nesaprazdama, ka viņš tomēr grib aiziet.) Tev jāiet -? ANDREJS (Kaislīgāk, bet aizvien aizturēti.) Es nespēju ilgāk še ciest. Tur pašos dziļumos dzīvība briest, Tā meklē sev ceļu uz augšu lauzt, Uz augšu, kur saule priekš visiem aust. Man jāiet šis ceļš, man jāmeklē, Un kaut tas ar novestu nevēstē! MARIŅA (Sāk viņu saprast, lēnā protestā, ļoti klusi.) Bet laime - ? ANDREJS (Tāpat klusi.) Laime nau augstākais. MARIŅA (Tāpat.) Nau augstākais -? ŽANIS (Skaļi, ironiski.) N ē   j e l,  bet zilais gaiss! MARIŅA (Klusi, bet noteikti uz Andreju.) Tad ej to ceļu, - es meklēšu arī. ANDREJS (Priecīgi uztraukts.) Tur tiksimies! ŽANIS (Smejas.) Ilgi tu meklēt tur vari. MARIŅA (Pēc starpbrīža, nospiesti.) Tev jāiet -? ANDREJS (Klusi.) Man jāiet. MARIŅA (Sēri.) Vai saule tur silst? ANDREJS Vēl ne, vēl krūtis ar drebuļiem pilst - Liec manim uz krūtīm šo rociņu, Tā sildīs mani, līdz pārnāku, Līdz pārnāku, kad ceļš būs rasts Uz tālo malu, kur saulains krasts. MARIŅA (Klusi iekliedzas, tad lēnāk.) A! - - Andrej - -! ANDREJS (Klusi.) Ko? MARIŅA Neko (Lēnāk.) - neko - Tev jāiet - ANDREJS (It kā atmozdamies, maigi, bet noteikti.) Man jāiet - uz redzēšanos! (Lepni un pilns drošības, galvu pacēlis, aiziet.) 8. skats (M a r i ņ a.   Ž a n i s.) MARIŅA (Domīgi.) Uz redzēšanos! ŽANIS (Nosauc Andrejam pakaļ.) Nu, brauc, hallo! - (Pēc starpbrīža uz Mariņu, kura palikusi domīgi stāvam.) Ko klausies? MARIŅA (Sapņaini.) Es klausos nākotnes zvanos - ŽANIS (Brutāli, jautri, smejas.) Ha! ha! Kā to zēnu tu zoboji; Viņš, nabadziņš, ņēma to nopietni. MARIŅA (Nopietni, vienaldzīgi.) Tu arī to nopietni ņemsi. ŽANIS (Grib visu griezt par joku un ar savu humoru pārvērst un pārvaldīt situāciju.) Kā tā? - Tu dusmo? - Nāc, salīgsim bučiņā! (Grib viņu apkampt.) MARIŅA (Auksti.) Tu? - Tu esi ticis man vienaldzīgs. ŽANIS (Brutāli.) Vai re! - Ā, tagad ar kalpiņu līgs, - (Smejas.) Bet tas tev dod kurvi, tam mērķis ir ceļš - MARIŅA (Mierīgi.) Uz brīvi, - tev mērķis ir zelta teļš. ŽANIS (Redzēdams, ka ir paspēlējis savu spēli, nebēdīgi, sarkastiski.) Jā! - Vesela, kalpa līgava! - Man zelta teļš mīļāks, ne zostiņa. (Ironiski paklanās un aiziet svilpodams, rokas bikšu kabatās, naudu žvadzinādams.   M a r i ņ a   stalti un nicinoši noskatās viņā.) MARIŅA (Viena, domīgi, sāpīgi.) Nau augstākais laime? - nau augstākais? - Bez saules, bez mīlas nedvašo gaiss - Viņš maldās: tā darbs un dzīve stingst - Bet tomēr es iešu. - (Saņem galvu rokās.) Kā galva džinkst - (Viņa atsēstas uz krēsla, pēc brītiņa   A n d ē l s   un    G r i e t a;   Andēls parastos, ne senciskos, goda svārkos, Grieta jaunā aubītē, jaunā, ne pārāk greznā svētku kleitē.) ANDĒLS (Izbrīnījies.) Bērns, ko tu tā sēdi? Kur palika viesi? MARIŅA (Paceldamās, lēni.) Tie aizgāja. ANDĒLS (Vēl vairāk brīnīdamies.) Aizgāja Upmalis -?! MARIŅA Jā. GRIETA (Vēl nesaprazdama.) Marīte, kas tev ir noticis? MARIŅA (Mierīgi, grib aiziet.) Es negribu viņa. ANDĒLS (Ļoti mīļi, it kā kaut ko apņemdamies.) Mīļ-bērniņ, kur iesi? MARIŅA (Lēni kustēdamās, noskūpsta tēvu uz pieres.) Sāp galva - GRIETA (Saprazdama, rūpīgi un mīļi iesedz meiteni savā lakatā, noskatās viņai dziļi vaigā, noglauda un viegli nopūšas, viņu atlaizdama.) Še lakats, ej augšā, tur kluss. (M a r i ņ a   aiziet. Uz Andēlu.) Tas nabadziņš! ANDĒLS (Bēdīgs un reizē laimīgs.) Manis dēļ! GRIETA (Dusmīgi un nicīgi.) Ej, ko tu zini!! Pēdējais skats (A n d ē l s.   G r i e t a.   -  Ienāk   B r u n o v i c s,   aiz viņa  vairāki viesi jautrā un ziņkārīgā barā, durvis plaši atvērtas.) BRUNOVICS (Senciskā uzvalkā, skaļi, jautri.) Ē, kur tad tas sievas tēvs, miegā jau dus?! ANDĒLS (Priecīgi pārsteigts.) Mans znotiņ! BRUNOVICS (Tāpat.) Te ir viņš, ko projām tu dzini! ANDĒLS (No jauna iejūsminājas, aizmirsdams visu rūgto alošanos.) Nāc manim pie sirds! BRUNOVICS (Lepni uzvaras cerībā.) Vai tur neredzi? ANDĒLS (Paskatās uz pagalmu, Brūnaiša kalpi uzveduši koka ratus, nekaltiem riteņiem, ar eglīti puškotus, ar piekārtiem zvārguļiem pie ilksīm.) Ai, pērkons! - rati! BRUNOVICS Un nekalti! ANDĒLS (Arvien vairāk sajūsminādamies.) Ai, Vidvud! Un eglīte! BRUNOVICS Rīt būs ko braukt - Tais kāzās! Tik tās varēs senciskas saukt! ANDĒLS Tu, senčmīli Brūnait! tu dvēsli man laimo, Tu sentēvus balsti, kad visi tos zaimo! Pats izsamist sāku! - Tu ideāls gars, Tu svētumu sargā, - to nenomāks bars! (Apkampj Brūnaiti vairākkārt, cilā priecīgi viņa svārku paldes, parausta bikses, iet pie ratiem, staigā ap tiem, gandrīz lēkādams, parausta tos, pazvana pie zvārgulīšiem. Gluži kā no jauna atdzīvojies.) ANDĒLS (Turpinādams.) - Un svārki tik gari, un bikses ar rūtēm, Un vīzes, - tu līdzīgs senzudušām būtēm! - Lai dzīvo rati, kas nekalti!! (Iz ratiem piepeši atskan vaimanas, un viņos paceļas miegains, neatjēgdams apkārtnes,   v e c t ē v s.) VECTĒVS (Ratos.) Ve-ve-ve-vec-ve-vec- ANDĒLS (Sabijies.) Kas tas ir?! BRUNOVICS (Smiedamies.) Tas vectēvs, mēs grāvī pacēlām viņu. KĀDS KALPS Viņš: veci laiki bij labi - grib teikt, Tik nevar tos jaunlaiku liķierus veikt. VECTĒVS Ve- veci laiki - ve- veci - laiki - KALPS Nu, dzirdat, bet nomāc tie jaunmodes tvaiki. ANDĒLS Ved gulēt! KALPS (Pūlas ap vectēvu, kurš ķepurojas pretim.) Jā, ved! ANDĒLS (Ratus aplūkodams.) I zvārguļi klāt. (Vada Brunovicu aiz rokas atpakaļ istabā, līdz ar viesiem. - Uz Grietu, kura palikusi istabā un no tālienes noskatījusies ratos.) Lai līgava steidz viņu sumināt! (Grieta atmet ar roku un aizgriežas. Uz Brunovicu.) Jā, Mariņai senču gars atteikties lika No vīra, kam sirdi tā devusi tika. BRUNOVICS (Pašapzinīgi.) Nuja, es jau saimnieks, viņš švindleris. ANDĒLS (Jautri tērzēdams.) Pēc bēdām dievs prieku man piešķīris - (Grietu pie rokas paņemdams.) Nāc, Grietiņ, - še sieviņu manim viņš balvo, Un tu manim dēls, kas par tautību galvo - BRUNOVICS (Izbijies.) Ko? viņu tu precē?! Un kontrakts -? ANDĒLS (Mierīgi.) Tas beigts. Kā radi mēs dzīvosim - BRUNOVICS (Rupji.) Tas tik tā teikts, - Man kontrakta vajga! ANDĒLS Mums tautība ziedēs, Bez līguma ķildas un nemierus kliedēs, Mans dēls - (Apkampj viņu, tas izraujas.) BRUNOVICS (Iekaisis.) Dod kontraktu! GRIETA (Mierīgi smiedamās, rāda viņam garu degunu.) Še tev! BRUNOVICS Velns rauj! (Sašutumā nospļaujas.) Tfju! tfju! (Aizskrien, liek ratus grūst atpakaļ.) ANDĒLS (Nesaprazdams.) Ko viņš piktojas? Ko viņš tā spļauj? Jo nu taču uzvar reiz tautība. GRIETA Nē, tevim paliek tā uzvara. ANDĒLS (Uz viesiem.) Ē, saucat, lai dzīvo sentēvi! Lai dzīvo tie nekaltie riteņi! ĻAUDIS (Sauc: «Urrā!») Lai dzīvo saimnieks ar saimnieci! (Priekškars.)

RAINIS UGUNS UN NAKTS SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS PROLOGS Pāri upei mēness meta Tiltu zelta stariem: Pārnākt sapņu gariem Miglai līdz no tumšiem mežiem. Staru tilts, no liegiem soļiem Lēni trīsot, zvīgo, Dzirkstēs viļņi līgo, Zvaigznes mirgas met kā zivis. Balsis izšķiras iz tumsas Neskaidras un baigas: Dziesmas, vaidi, klaigas, Saldas skaņas, kara troksnis. Lēni atnāk sapņu gari Baltos miglas svārkos: Melnos ēnu zārkos Atnes senos varoņtēlus. Nespēj nāves miegu dusēt Karā kautie tēli, Pusnakts laikā vēli Ilgas dzen tos nākt iz tumsas. Nepabeigtas senās cīņas, Uzvara nau gūta, Atkal, atkal sūta Niknums kareivjus iz kapa. Katru nakti nāk tie laukā Pusnakts laikā vēli, Modrās ausīs žēli Noskan mūža cīņas atbalss. Nāk iz tumsas, kāpj iz zārkiem Karot garās cīņas: Šķēps un bruņu zvīņas Mēness gaismā auksti spīgo. Kopš pret nakti uguns cīnās, Vērās naida plaisma: Naktī tapa gaisma, Dzīve izlēca iz nāves. Reizi miers tiem gariem solīts; Mēness staru tilti Ved uz jaunu cilti, Kas to ciņu vedīs galā. Pāri upei mēness meta Tiltu zelta stariem: Pārnākt sapņu gariem Miglai līdz no tumšiem mežiem - Miglas lēni plūst; tik silta maija nakts, tik maigi mirdz mēness ūdenī! - un tur jau viņi nāk atkal - mani maija nakts sapņi! - Cik sen liekas pagājis tas klusais gaidu un ilgu laiks, tas maijs! Gandrīz vairs nepazīstu tās mīļās ainas no viņām dienām; tāds jonis kā vētraina jūra visā tiešamības spilgtumā iegāzās man dvēselē, tik dedzinoši liesmoja saule, ka dvēselē gandrīz vairs neatstāja telpas citām ainām. Bet līdz ar kluso mēnesi un citu gaidu un ilgu pilnu laiku jūs atkal nākat: garš ēnu gājiens kā bēres, zārks pēc zārka nebeidzamā rindā, - bet nē, tās nau bēres: atkal kā senā dziesmā tie zārki atveras, un atkal kāpj laukā vīri, milzeņi varoņi ar bruņām un šķēpiem, iznāk staltas sievas, seko pulki pulkiem... Tuvu ir gājiens, un mēnesnīcā es redzu, kā pamazām savelkas izplūstošie tēli un pieņem veidu; jau es varu saredzēt katru seju: kā vaibsti izceļas, pamostas gars, lai dzīvotu atkal savu neizsmelto dzīvi un cīnītu tālāk neizkaroto cīņu. Tas tu esi, L ā č p l ē s i!   Es tevi pazīstu no augsti paceltās galvas un mirdzuma, ko apsedz vaigs, kā pelni apsedz ogļu gailes; tas ir Lielvārda dēls, lielais virsaitis! Viņam līdzās viņa  b i e d r i    k a r e i v j i,  viņa draugs virsaitis   K o k n e s i s,    viņa dzejnieks un tautas kareivis   P u m p u r s. Tur abi vecīši virsaiši   A i z k r a u k l i s   un   L i e l v ā r d s,   tur vecais, gudrais   B u r t n i e k s. Zili sudrabainā gaismā, ka pēc lietus vasaras laikā, nāk   L a i m d o t a;   aiz viņas   b i e d r e n e s   un   k a l p o n e s. Savrup, lepnu kareivju bara priekšā, sarkani zeltainā spožumā iet pati valdošā   S p ī d o l a   ar spīdošām acīm. Notālēm iet ar ņirdzīgi saviebtu seju virsaitis  K a n g a r s,   aiz viņa tumšs bars. Bet tos visus un    r a g a n u   meitas, un   v e c o   r a g a n u,   un   v e l n u s   savā priekšā baidīdams, nāk    M e l n a i s   b r u ņ i n i e k s.   Sānis gājienam, plašās baltās segās tinies, iet lēni   L a i k a   v e c i s    ar savām trim   B a l t ā m   m e i t ā m,    kā vērodams un apcerēdams un svešs savā vidū. Straujums un niknums kareivju vaigos. Ieroči skan tepat manā priekšā, - bet skaņas liekas nākam no kapa tāluma. Iet pulki spēji, steigšus traukdamies, bet aizvien viņi tepat manu acu priekšā, es kustību redzu, bet viņi netiek uz priekšu; iet spēcīgiem soļiem, bet kājas neskar zemi un spēcīgie soļi slīd kā dūmi vējā. Kā viņi visi tik stīvi skatās, kā spiežas uz priekšu no neturama spēka! Vienīgi Lāčplēsim es redzu tagad acis zvērojam no iekšēja uguns, un tas liekas visus līdzi velkam; tikai Spīdola iet brīvi, bez spaida un sapņaini. Ej, Lāčplēsi, ej atkal cīņā! par maz tu uzvarēji, uzvarētājs! uzvari atkal un galīgi, dari savu lielo darbu, iztīri zemi no mošķiem! Vai tu dzirdi tālās balsis? Tie zemes gari, viņu vaidi jau skan tik tuvu, ka mēs viņus sadzirdam; klau, klaudzieni, kas nau vairs vaidi! T i e   v i s v a i r ā k    a p s p i e s t i e   i r   v i s t u v ā k    u z v a r a i! Dzirdi! Viņi Daugavas klēpja dziļumos sargājuši tavu brīvības atslēgu, viņi to spodrinājuši ar savu asaru sūrumu un savu asiņu sāļumu, kas tecējušas Daugavā. Jau spīd atkal tava atslēga, - mēs viņu cilājam, bet vēl mūsu rokas ir par vājām, ej un ņem viņu, un atslēdz mums gaismas pili! Lāčplēsis iet bez vārda, tik viņa acis zvēro. Atskan balss kā iz ārpasaules, tas ir Laika vecis: «Netraucē Lāčplēsi nāves gaitā! Viņa cīņa lielāka, nekā cilvēki redzējuši, viņš iet sevi piepildīties. Ko jūs izjutāt nesakāmās briesmās, ir rīta pirmais svīdums, lielā cīņas diena vēl priekšā; modrējaties, lai nerod jūs gulošus, kad nāks laiks un Lāčplēsis vedīs jūs galējā kaujā. Iekš jums ir tā atslēga un tā pils. Bet, kad arī pils būs atslēgta,  v ē l   n e b ū s   b e i g t a  L ā č p l ē š a   g a i t a   u n   s ā k s i e s   s k a i s t ā   cīņa bez asinīm. Spīdolas valstībā.» Kad noskanēja vārdi iz ārpasaules un man nodrebēja miesas, es ieraudzīju Lāčplēša uguns acis man pamājam ar smagiem plakstieniem, un Spīdolas lūpas likās man smaidām. Es gribēju uzlēkt, gribēju runāt, saukt, ka mēs iesim, iesim, - bet miglas sajaucās, Laika vecis stāvēja paceltām rokām, baltās segas plati izpletis, gaisma sāka šaubīties, svešādas balsis tuvojās -: gari gāja dzīvot atkal savu dzīvi - Pusnakts laikā vēli - Modrās ausīs žēli Noskan mūža cīņas atbalss... - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Kur es esmu? - Tā jau ir atkal mana dārgā dzimtene! Es dzirdu dziedam nebēdīgas dziesmas... vāci ir sākuši nākt, bet vēl latvji ir brīvi... Tur ceļas senā, brīvā latviešu pils - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - 1907.

RAINIS UGUNS UN NAKTS SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS Noskan mūža cīņas balss... PIRMAIS CĒLIENS Aizkraukļa pils pie Daugavas; liela istaba senlatviešu garšā, bet fantastiski izgreznota. Galds ar krēsliem; gulta; pirmatnēja veida aužamās stelles; visapkārt gar sienu soli; krāsns. Sāk vakarot. S p ī d o l a,   A i z k r a u k l i s;   d e v i ņ a s    m e i t e n e s   kārš vilnu, vērpj un auž. Trīs ģērbušās malnas, trīs dzeltenas, trīs sarkanas. AIZKRAUKLIS (Noskatīdamies meiteņu darbā.) Cik naski skraida mazās rociņas, Kā baltas pelītes! KĀRSĒJAS Kārs, kārs, kārstuve, Villaino vilniņu, Pūkas pārslo, Vāliem vāļojas; Būs villainīte Bāliņu apsegt. AIZKRAUKLIS Priekš bāliņa, jā gan - tā brangi, bērni! Un jūs te? (Uz vērpējām.) Arī gan priekš bāļiņa? VĒRPĒJAS Riti, riti, ratiņu, Teci, spolīti, Velc sīku, smalciņu Baltu pavedieniņu: Būs manam bāliņam Balts linu krekliņš. AIZKRAUKLIS Būs krekliņš, villaine! - Un, kā vēl trūktu, (Uz audējām.) To laikam auž šie čaklie pirkstiņi? AUDĒJAS Čir, skrien, šautuve, Sit, sit, sistava, Mijas meti, Diedziņš pie diedziņa, Būs manam bāliņam Brūni goda svārciņi. AIZKRAUKLIS Nu viss papilnam, prieks vien noskatīties! Bet nu i gana būs. Laiks visai vēls, (Uz Spīdolu.) Ko, meitiņ, caurām naktīm strādāsat? SPĪDOLA (Pie loga atslējusies, raugās tālumā: mēness gaismā atspīd viņas tērps sarkanās, melnās un zelta krāsās.) AIZKRAUKLIS Jau ļaudis, Spīdoliņa, runāt sāk, Ka es tev esot pārāk stingris tēvs, Tev liekot strādāt līdz pat pirmiem gaiļiem. SPĪDOLA Ak, ļaudis nezin, tētiņ, cik tu labs. AIZKRAUKLIS Tas nau vēl ļaunākais! Vēl gluži citādas iet baumas: Pa pusnaktīm tev esot īstais darbs, Tu esot ragana - ar visām meitām. MEITAS (Iekliedzas un nostāj strādāt.) SPĪDOLA (Ātri apgriežas.) AIZKRAUKLIS Nē, nē, jūs bērniņi! ko nobīstaties... Es taču nesaku Mīļ-Spīdoliņ, Man tādi nieki stāstīti jau sen, I ausu es dēļ tādiem nepacēlu. SPĪDOLA Tad arī tagad, tēvs, to nedari. AIZKRAUKLIS Nu, nesirdies vien, mana drostaliņa, Es tik tā iebildu... Bet lai tās tenkas Reiz nobeigtos, met mieru darbam, lūko Sev bāliņu - tavs pūrs nu pilns līdz malām. SPĪDOLA (Atkal pie loga.) Priekš tā vēl laika, tēvs. AIZKRAUKLIS Arvienu tu tā saki Un visus projām raidi, - redzēsi, Tie nenāks vairs. SPĪDOLA Lai iet! Es esmu čūsku cilts, to neaizmirsti! AIZKRAUKLIS Jā, skaidrai jābūt mūsu čūsku ciltij. Lai pasarg dieviņš, - kā tev acis zib! Tik dari vien, kā tevim tīkas, dūjiņ, Tu mīļāka man nekā miesīgs bērns. SPĪDOLA Es zinu, tēvs, tu manim esi labs, Bet atstāj mani manā patvaļā, Jo vētru nevar lapsas cilpā ķert Un zvaigzni nevar gudri pamācīt, - Es esmu skaistākā par visu, Kas zemes virsū, Ej pats pie miera, tēvs, un atstāj man- Man vēl ir laika, (Sapņaini.) man ir laika daudz! Es varu noskatīties, kur pār kalniem Riet sarkans mēness; aust un atkal riet - AIZKRAUKLIS Jā, jā, jau eju; kauli miera grib; Lai dievs jums palīdz, mīļie bērniņi. (Aiziet.) * MEITENES (Uzreiz jautri, nebēdīgi, nomet darbu.) PIRMĀ Viņš prom ar dievpalīgu, hihi! OTRĀ Mums velni labāk palīdzēs nekā dieviņš. VISAS Hihi! hihi! TREŠĀ Velns mums, un mēs atkal viņam. VISAS Hi, hi, hi, hi! PIRMĀ Spīdoliņ, Vai nebij laba mūsu dziesmiņa? Ko vēl tu esi nejautra? CITAS Un mēs, vai arī dziedāt nemākam, Kā nākas lāga ļautiņiem? SPĪDOLA Bij labi, labi - No jūsu trokšņa visa māja skan, Ka saskries labie ļautiņi. MEITENES Mēs tiem! Mēs pūķi viņiem uzlaidīsim! CITAS Mēs dūmus pūtīsim tiem acīs! SPĪDOLA Māsiņas, māsiņas, Lai dziedam atkal   m ū s u  dziesmiņas! PIRMĀ MEITENE Lai vērpjam mūsu diedziņus! OTRĀ Lai aužam atkal mūsu audumus! TREŠĀ Lai saucam mūsu palīgus! VISAS Kur vecene? Kur vecene? Ko tā aizkrāsnē snauž? VECĀ RAGANA (Tiek izvesta no meitenēm iz aizkrāsnes.) Ū! Ū! SPĪDOLA (Uz veceni.) Vecene, ragana, lec! Savu sedzeni sedz! Burvju mākslu māci, Sāci, sāci! * VECENE Hehe, būs! Vai mana manta lai rūs? Hehe, būs. (Uz meitenēm.) Kas tie par vārdiem, kurus vecim teicāt Par baltiem krekliņiem un villainītēm? Ja gribat, lai man uguns krāsnī kuras, Tad sakat savus vārdus. (Tekalē, kurinādama burvju krāsni. Nobīda uz istabas vidu bluķi, izklāj savu sedzeni un noliek cirvi klāt.) KĀRSĒJAS Kārs, kārs, kārstuve, Karstām kaislībām, Sarausti, saplosi Dzīvi kā vilnu: Dvēselēm putēt Kā vilnas pūkām. VĒRPĒJAS Riti, riti, ratiņu, Sarkans pavedieniņš, Kā asins švītriņa Tek pa krūtīm; Būs labiem ļautiņiem Šerpuļu krekliņš. AUDĒJAS Čir, skrien, šautuve, Sit, sit, sistava: Metos mežģās Lēkmes un likstas: Būs labiem ļautiņiem Mūža nāves svārciņi. VISAS Darinām, darinām, Vērpjam un aužam, Labiņiem ļautiņiem Darām mēs gaužam. Tīmekļu tīklā Nācēju tinam: Zūd, zūd - ne mīklā Zudušo minam. (Vecene bur krāsni, iz kuras velk ugunīgus pavedienus: meitene šos pavedienus izkar krustām šķērsām pa istabu pie griestiem līdzīgi spīdzenītēm, pakāpdamās uz soliem.) VECENE Uguns, kuries! Burvība, turies! Liesmu dzīparus velc. Kas viņus skar, tam smeldz; Dzirkstes lai dzirkst, Dzirkstes lai dzirkst, Švirkst, švirkst! MEITENES Spīdoliņ, sauc, Spīdoliņ, sauc! Lai nāk, kas jautri, Lai nāk, kas nau kautri, Velna skuķiem velna zēnus sauc, Sauc, sauc! VECENE Nekauņas, nekauņas, tikai trakot! Nopietnus darbus priekš Līkcepura kavē, Nemāk, kā bur, kā zavē, Kā elles uguni šķiļ, Tikai kā puišus viļ! MEITENES Bur, bur, bur, bur, Mums precniekus šur, šur, šur! SPĪDOLA Lai acis pirms dara jums redzīgas. VECENE (Ietrin meitenēm acis burvju zāles.) Elles indeve, od, Dienas gaismu kod! Ko tumsa sedz, Acis lai redz! (Aizskar meitenēm arī ausis.) Elles indeve, smird', Ausis lai dzird Caur durvīm un mūriern, Aiz sienām un stūriem! MEITENES Ā, ā, ā! Lūk, jel palūk! Viņi nāk! SPĪDOLA (Kura, kā pēdējā ietrinusies acis, redz nākam   M e l n o    b r u ņ i n i e k u,   kurš vēl uz skatuves nau redzams.) Ko redzu? - Melnais bruņinieks pats! Ko nāk viņš, tas aklais, mūžam nopietnais? Es rotaļām negribu to. Vai ellei tik maz ir dažādības, Ka labākais tas? - Es aizgriežos nost. (Ierauga tāpat vēl neredzamo Lāčplēsi.) Ā, ā, ā! Kāda vara! Liels un spēcīgs! Pilns ar dzīvi līdz malām; Jauns, kā zaļojošs ozols; Ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt! Pa šķiesniņai saplūkāt to, kā puķi! Tas dižāks daudz par tevi, mans Koknesi. Uguns, mans tēvs, dod man zarus, ko degt! VECENE Ciri, ciri, cērt! Vārtus tev būs vērt! Melni dūmi kūp, Čāpj, čāpj, čāpj, Rāpj un kāpj. (Zem bluķa un sedzenes sāk kūpēt un dunēt.) MEITENES Ļauj nu cirst, ko niekus vārdo. VECENE Tiš, cāļa knābis, trakā bize! Pa kārtai, pa rindai! KĀRSĒJAS (Viena pēc otras cērt ar cirvja pietu pa bluķi.) Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu - (Izlec  t r ī s   v e l n i,   samta svārkos, trijstūru cepurītes galvā, garās zeķēs, viscaur melni. Sāk deju ar kārsējām.) VĒRPĒJAS (Visas trīs, viena pēc otras.) Šodien cērtu pirmā, ritu nepazīšu - (Izlec trīs   d z e l t e n i   v e l n i   un dejo ar vērpējām.) AUDĒJAS (Viena pēc otras.) Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu - (Izlec trīs   s a r k a n i   v e l n i   un dejo ar audējām.) SPĪDOLA Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu - (Iznāk lēni, smagi   M e l n a i s   b r u ņ i n i e k s,   akls,  atspiedies uz vedēja. Deja piepeši nobeidzas; meitenes ar velniem bailīgi atvelkas sānis.) MELNAIS BRUŅINIEKS (Uz Spīdolu.) Es atnāku tev uzdevumu nest. SPĪDOLA Es pati sevim uzdevums, Man cita nau. MELNAIS Tev vēlēts iegūt spēku priekš tumsas valsts. SPĪDOLA Es pati vien sev vēlētāja, Es zemeņogu apēdīšu, Ja vien man tiks. MELNAIS Es tevi būtu cēlis Pār zvaigznēm pāri līdz pat gala tumsai, Kur valda neminamā, pārvarīgā, Mūžīgā, nesāktā nakts. SPĪDOLA Tā tava valstība, ko man tur darīt! MELNAIS Tavs spēks ir liels un valdošs, - vērts Tās neminamās nakts. Tu viņas valstij vairotāja būtu, - Tā tu tik pārejošas zvaigznes spožums. SPĪDOLA Es esmu brīva un pati sev. . Tu kalpo pats un kalpot liec. Tu manim rieb! MELNAIS Liktens liek, un viņš notiks. Arī tu viņam esi padota, Tev viņa lēmums jāizpilda. SPĪDOLA Ko tas man liek? Kas man ir jāizpilda? MELNAIS Tev postīt būs to, kas nāk - Kas jutīsies tik stiprs un tik pārdrošs, Ka kustināt sāks tumsas pamatus, Kas iekurs pretestības uguni Iekš tumšas nakts pret viņas vareniem, Kas augšā trauks no dziļa miega vergus, Tos, kuriem mūžu mūžos nolemts snaust - Tiem teiks, ka viņu asins straume augot Spēj sagraut mūža stipro tumsas pili... To postītāju būs tev postīt, - To būs tev nomākt pašā pirmā dīglī, Tā liktens tevim liek. SPĪDOLA Ja tas tik stiprs - kā saki -, Ka salauž visus tumsas ieročus, Kā es lai stājos viņam pretī? MELNAIS Tev citi ieroči un cita vara: Tu esi skaistāka par visu, Kas zemes virsū - un ko zemais spēks Nau spējīgs sniegt ar savām rupjām rokām, Ne veikt un lauzt, un likt sev talkā; Ko dod tik pārpilnība, laime, miers, Kas pacēlušies ir pār zemo vārgu, - Ko dod tik gala aprimšana naktī; - Tai laimē velc to agri, liec tam rimt Ar pirmo uzvaru, kad izkāpis Iz zemuma. Liec cieši nosēsties un maldus nosviest, Mest cīņu cīņas dēļ un nemierību Spiest atpakaļ pie zemes, - Bet baudas dzert, Jo ārpus laimes nava skaistuma. SPĪDOLA Lūk, kā tu manu varu saproti! MELNAIS Jā, zemes virsū dod jau viņam laimi Un atver visus zemes daiļumus, Lai viņam mūžam pietiek: Baudīt un dzīvot, un taupīt sevi, Un neziedoties, bet citus ziedot, Līdz visu, kas dzivs ir, nodos un pārdos Un beigās kļūs gatavs priekš mums, Un vedīs visus pie kūtrās nakts, Kas spiezdama guļ pār visu pāri Un nekustas. SPĪDOLA Es kustos pati, Man klausa visi; jūs vāji bez manis; ej! Ej, viņš nāk. Es esmu skaistākā par visu, Kas zemes virsū un zem zemes ellē. MELNAIS Nakts tomēr reiz aprīs saujiņu gaismas! (Nozūd. Tāpat arī velni viņam pakaļ nozūd; aiziet arī vecene.) * PIRMĀ MEITENE Brr, kāds tas auksts; Ne elles liesmās nevar sasilt. OTRĀ MEITENE Un visiem apkārt uzdzen drebuļus. SPĪDOLA Māsiņas, dziedat un pušķojat mani, Saņemsim manu viesi. VĒRPĒJAS Riti, riti, ratiņu, Sarkans pavedieniņš, Kā asins švītriņa... Diedziņš pie diedziņa, Būs manam bāliņam Balts linu krekliņš - (Dziesma, kura bija sākusies raganiski, Aizkrauklim un viesiem ienākot, top lēna, ar mazu raganisku pieskaņu. Visas sēd tikli un strādā.) * (Ienāk vecais  A i z k r a u k l i s,  vecais   L i e l v ā r d s,   L ā č p l ē s i s,   K o k n e s i s   un pavadoņi.) AIZKRAUKLIS Še, dārgie viesi, mana Spīdola, Kas strādā tikuši ar biedrenēm; Mēs viņas pārsteidzām pie paša darba. Mums, meitiņ, mīļi viesi, tavas ģintis, Tik trešā augumā no mātes puses, Mans kaimiņš Lielvārds līdz ar savu dēlu, Tas lāci pušu pārplēsis, lūk, tā - Jā, jā - un nu to sauc par Lāčplēsi, Tādēļ, ka lāci plēsis, to tā sauc. KOKNESIS Es arī tevi sveicu, Spīdola! SPĪDOLA Sveiks, Koknesi! LIELVĀRDS Mēs naktī vēlu pie jums pieklauvējām, Jo nodomājām, pirms kā tālāk ejam, Pie skaistās kaimiņienes iegriezties. Mans dēls, lūk, doties grib uz Burtniekpili, Tur rakstos mācīties un kara mākslā. Tam liktens lēmis tapt par varoni, Kāds nau vēl redzēts latviešos. Mans dēls Tik stiprs, ka tam pretinieka nau, Mans dēls - SPĪDOLA - Tik labs, ka jāuzņem vēl labāk. Mēs it kā paredzējām dārgos viesus Un spīdzenītēm posām istabu. (Uz Lāčplēsi, kurš stāv kā sastindzis, uz viņu skatīdamies.) Sveiks, varons nākamais! Mēs gribam censties Pa prātam iztikt tevim, lai tu mūs Kā lāci nesaplēstu. - Tekat, meitas, Ko viesi uzņemt paraugat. - No ceļa Gan būsat noguruši. MEITENES (Nokopušas projām ratiņus un darba rīkus, atnes sudraba un zelta dzeramos traukus.) LIELVĀRDS Es atkal mājās dodos, Aizkraukli, Mans dēls lai paliek vēl un paviesojas, Un tad lai iet ar dieva palīgu Uz Burtniekpili. - (Uz Lāčplēsi.) Esi tikls, dēls, Un kļausi manus padomus, tie labi. No liktens lemts, - tā teica vaidelots, Kas tevi mežā rastu atnesa, - Tev karot būs pret visu ļaunumu, Vai naidnieks rietumos vai austrumos. Mums dzimtu kungu nau, mēs paši vēlam Sev mierā soģus, karā vadoņus, Bet pārāks nau neviens par otru; Tas mūsu spēks. - Ej, sargi Latviju Un pacel viņu citu zemju starpā. Bet cieti turies tēvu ierašā, Mēs - arāji, tas arī mūsu spēks. Ardievu, mīļais dēls. LĀČPLĒSIS (Kā no sapņa atmozdamies.) Jā, tēvs, es eju. (Piesit uz grīdas ar garo zobenu.) AIZKRAUKLIS Tad vēlreiz, Lielvārd, tukšosim šos kausus! - LIELVĀRDS Dievs veselību dod šī nama tēvam Un skaistai zeltenei, lai dievs ar jums! AIZKRAUKLIS Mēs, vecie, iesim; paliekat jūs še. (Aiziet ar Lielvārdi un pavadoņiem.) * SPĪDOLA Nu, jauno varon, tu tik kluss? Vai tev še netīk? Meitenes, cienājat viesi. - Vai še par vienkāršu? Tu vēlies karaļpils? MEITENES (Atnes ēdienus, augļus un puķes; palīdz gultu uztaisīt, krēslu apsedz zeltainām segām un sēdina Lāčplēsi.) LĀČPLĒSIS Še brīnišķi! Ak, neredzēti! SPĪDOLA Vai esi noguris? Es taisīšu Tev pati gultu; baltu paladziņu Tev paklāšu un virsū zvaigžņu segu - Vēl stāvi mēms - vai mēs tev netīkam? LĀČPLĒSIS Ak, tu tik skaista! SPĪDOLA Tad nāc jel tuvāk, aplūko jel mani! LĀČPLĒSIS Man acis žilbst. SPĪDOLA (Paņem kausu un, no savām acīm noņemdama burvību, kaisa to vīna kausā, kuru dod Lāčplēsim.) Še, dzer šo vīnu, acis tiks tev skaidras, Tu redzēsi, cik skaisti ir visapkārt; Dzer otru: redzēsi, cik tālēs skaisti; Dzer trešo: redzēsi visskaistāko, Ko vēlies sapnī skatīt, skaistāko - Kas zemes virsū un zem zemes ellē - LĀČPLĒSIS Es esmu sūtīts karotājs pret elli; Tas man no Laimas lemts. SPĪDOLA Ak, - sūtīts arī tu! Ne pats tu ej? Tad dzer ir tā; tu redzēsi to sapnī, Kas skaistākais tev sūtīts, Laimas dots, Kas visuskaistākā par visu, Kas zemes virsū un zem zemes ellē. LĀČPLĒSIS (Dzer trešo reizi.) Es gribu redzēt to ar acīm, Ak, kāda līksme man caur kauliem līst! Es jūtu tevi, vara mīlīgā. (Atsēžas uz gultas, atzveļas spilvenos.) Uz tevi visas ilgas mani velk Ar liegām, maigām saitēm, Tik lēni, lēni - Viss stingums raisās, acis nežilbst, Baltā, rāmā gaismā atpūšas acis. Miers, miers, - kā kūstoša vēsma - Salda laime, Tu, Laimas man dotā, Laimdota! (Viņš pamazām iemidzis; līdzi arī istaba pamazām aptumsusi, un tagad gluži tumši. Tumsā atspīd balsans gaišums, kurā beidzot parādās   L a i m d o t a,   zilā un baltā tērpā, apspīdēta no sudrabgaismas.) SPĪDOLA (Pārsteigta.) Ā, ā! - tu un ne es! Tu būtu skaistākā, ne es! ne es? Lāčplēsi, tu manis neilgojies? Bet viņas! Ā, nožņaugt tevi! (Piesteidzas viņam klāt, bet apstājas klausīties Laimdotu.) LAIMDOTA Nāc, nāc, nāc! Es tevis ilgojos sen - Mani dienu sēras māc, Mani nakti sapņi dzen, Sen, sen! Caur mežiem un siliem, Caur laiku un telpu Klīst, aizturot elpu, Pa debešiem ziliem Mans gars pie tevis, pie tevis - Sen, sen! Es tevi sapni redzu, Es nāku, es tevi sedzu, Nāc, nāc, nāc! (Parādība tuvojas Lāčplēsim un aizskar viņa segu.) SPĪDOLA Nost! ej nost! Izzūdi, sapņu tēls, viņš mans. (Parādība nozūd. Lāčplēsis uzmostas un uzlec, pakaļsteigdamies parādībai.) ĀČPLĒSIS Ak, kur tu izgaisti, laimības zieds? Tu, mīļotā, sen ilgotā, neredzētā! Tu, zilā debess, tu, dvēseles prieks! - Mana baltā diena! Laimesmāte, no tevis tā dota, - Es steidzos tev pakaļ, ved mani, zvaigzne! SPĪDOLA Atmosties, atmosties, jauno varoni! Par tavu sapni skaistāka Šī patiesība! (Istaba izgreznota kā burvju pilī; visa pārlieta ar sarkanu  gaismu.) LĀČPLĒSIS Ak, kur es esmu? Kāda burvība! Šī nemierīgā liesmu jūra bango Pret visiem maniem prātiem. Miers, kur tu aizbēdzi? RAGANU MEITENES (Sāk ap Lāčplēsi diet burvīgi kairinošā dejā.) LĀČPLĒSIS Man grīda zem kājām grīļojas; Kā viss vijas, kā mijas, Viss neizprotamā saskaņā saistās. Sapnis, sapnis! Uguns un dzīvība laistās, Ak debess, cik skaistas! Nē, nau debess! Man dzīslās kvēlo - Acis spilgtākas ainas tēlo - Žēlo, žēlo! SPĪDOLA Vai tavas acis nu gaišākas top? Vai redzi plūstošo dailes greznumu Pār visu, kas zemes virsū un zem zemes ellē? Lūk, manā rokā viss dots! Es turu mēnesi ar visām zvaigznēm, Es laimei atveru vārtus, es aizveru - Esi mans, esi mans! (Nemierīgās liesmas nodziest; parastā gaisma; meitenes nozūd.) LĀČPLĒSIS Es esmu Pērkoņa, es viņa sūtīts. SPĪDOLA Es esmu es, es pati nāku. Es pati aizeju, es nezinu, kurp, - Kurp tīk - Es spīdu pati iz savas gaismas, Es Spīdola, Uguns mans tēvs, Iz zemes iekšas mūžīgās liesmas, Visas dzīvības degošā dvēsle, - Nāc man līdz, kur skaistums kaist! LĀČPLĒSIS Es sūtīts cīņā. SPĪDOLA Es visu zinu, varu tev palīdzēt: Es varu vēlēt vējiem pūst, Iz savām rokām krusu kā graudus sēt, Ka tavi pretnieki rindām grūst; Es sniega mākoņus spēju kaisīt, Visus debess spēkus raisīt Par palīgu tev. LĀČPLĒSIS Man nevajga palīga; Man pašam spēks, lielāks par tavu, Kā lācim. SPĪDOLA Pats lācis esi Ar savām pinkainām lāča ausīm. LĀČPLĒSIS Tu, dzi, manas lāčausis neaizskar! Jā, dēls es lāčumātei Kā visas latviešu varoņuciltis, Un lāčausīs viss mans spēks, Par kuru nau lielāka vairs Ne visām raganām kopā, Kas uguni pūš un sniegu laiž; Es sūtīts iztīrīt zemi no netīriem mošķiem. SPĪDOLA Pats tu netīrs un rupjš kā maiss, Tu, lāča bērns, ļempis, Pag, zināšu - lāčausīs tavs spēks, - Bet es, lūk: vijīga, smalka čūskas meita Ar čūskas zobiem. Es visuskaistākā par visu, Kas zemes virsū un zem zemes ellē, Man padots viss, un es valdu. LĀČPLĒSIS Mans sapnis skaistāks par tevi, - Tā Laimdotas aina, Kuras es ilgojos, kuras es dzenos, - Ne tevis, tu, liesma. SPĪDOLA Tad jūti manu spēku! (Uzliesmo atkal liesmu gaismā.) Es varu nīst! Caur visu pasauls ēku Tev būs bez elpas klīst Pēc manis, Spīdolas, kas spīd, Kas tev mūžam iz rokām slīd. (Dziestošos staros, kas uz viņas kavējas viņa atkāpjas no Lāčplēša uz logiem; aiz viņas meitenes; liesmu gaisma pamazām nodziest, tumst.) SPĪDOLA (Pakāpusies pie loga, tiek apspīdēta no mirdzošas gaismas, kamēr apkārt tumšs, - līdzīgi Laimdotas parādībai.) Pēc manis tev slāpt un salkt; - Un, kad būsi aizelsies, smacis; -- Pacel acis, pacel acis! Pēc manis vēl karstāk tev degt un alkt. Spīdola mūžam spīd, Bet tu ceļos krit'! (Viņa nomet melno segu un stāv mirdzoši baltā tērpā.) LĀČPLĒSIS Ā! (Aizspiež ar rokām acis.) SPĪDOLA Spīdola spīd, Spīdola spīd, Pār tumšiem priežu mežiem slīd, He, raganas, he, he, he! LĀČPLĒSIS (Kā atgaiņādamies, acis ar vienu roku aizturēdams, cērt ar zobenu, noraudams spīdzenītes, bet viens spīdošs burvju pavediens paliek pie viņa zobena pielipis. No griestiem spīdzenītes kā uguns dzirkstis krīt uz Lāčplēsi, kurš pakrīt zemē.) SPĪDOLA (Nozūd. Zelta gaismas stars apdziest.) RAGANU MEITENES (Pēkšņi visas iekliedzas.) Ai! Ai! Ai! (Iz āras pa logiem iespīd tumši sarkans spīdums.) RAGANU MEITENES He, raganas, he, he, he! Ceļamies jau, jau! (Lāčplēsi apstājušas.) PIRMĀ Mēnesis sauc, Vilks silā kauc - VISAS Klau! Klau! OTRĀ (Uz Lāčplēsi.) Ej, lāci, lāci, Ej, kur tu nāci! TREŠĀ Raganas tevi žņaugs! CETURTĀ Laimdota velti sauks! PIEKTĀ Tu cīņā celsies! SESTĀ Dzelmē tu zvelsies! SEPTĪTĀ Nespēks tavu spēku lauzīs - ASTOTĀ Smiltis tavas acis grauzīs. DEVĪTĀ Mēnesis sauc, Vilks silā kauc - VISAS Raganas, he! Raganas, he! Augšā! (Viss nodziest un satumst, Lāčplēcis paliek pakritis guļot.) (Priekškars.)

RAINIS UGUNS UN NAKTS SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS Augšā! OTRAIS CĒLIENS Burtnieka nogrimusī pils ezera dibenā. Pils lielā goda istaba; stikla sienas; pa   labi lielas durvis, pa kreisi mazas. Greznuma lietas, ieroči, rakstu tīstokļi, krēsli, galdi, atzveltne. Nakts. Uguns deg apgaismojamos traukos. Aiz stikla sienām viļņojas ezers; garām redz šaujamies dažādus ūdens dzīvniekus un čūskas; stiepjas ūdensaugi. * SPĪDOLA Tev bij dota Burtnieku pils; Tu varas vārdiem to lejā vilki. Nu spiežas še iekšā vecais Burtnieks Un aukstā līdēja, Laimdota, līdz. Tu lūgdamies lūdzies Līkcepuri, Lai nedod vēl algu tev pūķa rīklē, Lai laiž vēl tev dzīvot, un solījies tam Pret Pērkoni karot un burtniekiem, Ka mūžam iz tumsības neceltos ļaudis. KANGARS Es zinu. Ko atgādini, ka lūdzos? Tu arī tam kalpo; Viss darīts tiks, kā gribi. SPĪDOLA Tu elles kalps, tu neesi līdzīgs man, Es kalpoju tikai sev, Viss, arī tu, ir man rīks. Ko stāvi dīks, Dari, ko tev liek, Še iespiedies Burtnieks un Laimdota līdz. KANGARS Es ievīlu pats tos priekš Līkcepura. SPĪDOLA Un pakaļ nāks drīz pats Lāčuplēsējs, Iz pūķa rīkles tev, nelga, izplēsīs pili. Sauc kopā še kalpu garus, Lai saraujas klints, lai saspiež eju uz pili, Ūdens pāri lai šļāc un priekšā gāž Kūtrās smilšu kaudzes. Kalpo nu Līkcepurim, tu, tumsas kalps, Kas lūgdamies līdi pie viņa kājām. KANGARS Ko tu mani nievā? Priekš tevis šo kaunu nesu, Priekš tevis gribēju godu un varu gūt. Un ļaudis jau ciena mani, man tic; Es visus vadu kā tautas vadons, Es padoma devējs un vienīgais gudrais. SPĪDOLA Un kāds tad tavs padoms, haha! Kurp viņus ved? Uz tumsu, haha! KANGARS Jā gan, es kalpoju tumsībai Un ļaudis turp vedu, Lai varu tev likt pie kājām, Un kas tad ar liels, ka ļaudis vedu uz tumsu? Tumsa tomēr reiz uzvarēs saujiņu gaismas. SPĪDOLA Cik laipni tu atvaino sevi. KANGARS Nedaru es, darīs cits un paņems godu; Tumsa uzvarēs arī bez manis - SPĪDOLA Tik vien sevi cieni: ka iztiks arī bez tevis? Jā, iztiks bez tevis, Bet līgts, tad kalpo. KANGARS Es zemojos tavā priekšā, bet varu gūšu, Ne strauji kā tu, bet lēni lienot, Es vedu uz tumsu, bet ļaudis nemana to. Es tikšu liels pie Līkcepura. Mēs Rīgā uzcelsim tumsības varu, Pie Romas pievilksim vienu pēc otra, Jau Koknesi pierunāju braukt turpu līdz, Kad būsi tam laipna. SPĪDOLA Nē, līdzi tam Laimdota brauks, Tā aizvilks Lāčplēsi prom. KANGARS Nē, nē, Laimdota ne. SPĪDOLA Sev tīkodams, laidi to pilī iekšā, Bet aizies i viņa, i pils. KANGARS Man Laimdota tava vietniece būs; Tu pati jau nenāc pie manis; Tu viņa, neveiklā lāča, tīko, Ko viņš gan pārāks par mani? Mēs bijām abi jaunības biedri, Viņam tik spēks bij, bet prāta necik. Ne burvības iemāka, pats esot stiprs, Ar to tas domā sev pasauli iegūt. Bet es, (Uz Spīdolu.) Priekš tevis es nodevos peklei - SPĪDOLA Ak, ne priekš manis, Priekš naudas. KANGARS Un nu tu Lāčplēša dzenies; kam taisni viņa? To nīst katra dzīsliņa manās miesās! Es tev būtu devis visu. SPĪDOLA Ko tu, kalps, vari, kad tavs kungs pat to nespēj? Tu man neesi vajadzīgs, ej. KANGARS Priekš tevis viss, viss kauns, viss nākošais sods! (Viņš lūko tuvoties Spīdolai.) SPĪDOLA Nost! KANGARS Ko tu tik lepna! Neveiklis lācis par tevi smejas. SPĪDOLA Vergs, kalps, suns! Ko tu uzdrīksties? Tu pazemotais pat par apsmieklu ellei! Šurp, sīkie velni! (Saskrien septiņi velni.) SPĪDOLA Sakat šim, ko viņš ir pārdevis Par elles kunga naudu un godu pie muļķiem. PIRMAIS VELNS Viņš zemē krita pie velna un apņēmās, Ka savu tautu nodos nerokās, - fui! (Spļauj uz Kangaru.) OTRAIS VELNS Viņš zemē krita pie velna un apņēmās, Ka tautas varoņus samaitās, - fui! (Tāpat.) TREŠAIS VELNS Viņš zemē krita pie velna un apņēmās, Ka ļaudis varmākiem klausīt pierunās, - fui! (Tāpat.) CETURTAIS VELNS Viņš zemē krita pie velna un apņēmās, Ka brīvības kareivjus kaus un spīdzinās, - fui! (Tāpat.) PIEKTAIS VELNS Viņš zemē krita pie velna un apņēmās, Ka visus vergu važās kaldinās, - fui! (Tāpat.) SESTAIS VELNS Viņš zemē krita pie velna un apņēmās, Ka katru brīvu garu nomaitās, - fui! (Tāpat.) SEPTĪTAIS VELNS Viņš zemē krita pie velna un apņēmās, Ka katru dzīvu dvēseli mērdinās, - fui! (Tāpat.) KANGARS Žēlo mani, žēlo! (Pakritis uz zemes, rāpjas Spīdolai klāt.) SPĪDOLA (Uz velniem.) Tiš! Tiš! (Velni piepeši pazūd. Uz Kangaru.) Pacelies! (Spīdola, Kangars.) KANGARS (Šņāc.) Tu negantā, tu negantā! SPĪDOLA Ko tu šņāc? Es ugunīs tevi saderu. Kalpo, dari, ko liek. (Kangars grib aiziet.) Ā, ko dzirdu? Kas tas! Tu tūļa, nekrietnais kalps! Stāvi klusi! (Klausās un skatās pa logu.) Zivtiņas lec un zeltā spīd, Ūdens smiedamies sit pie glāzes - Ā, ā, viņa nāk, - Laimdota! KANGARS (Skaļi iesmejas.) SPĪDOLA Klusi! Kas vēl tur nāk? Liels, ka ūdens dreb; Zalkši nerimus šaudās, Dzelznēs meldri līkst, Dūnas plok, Jūras zāles kā slēpdamās lodā - Lāčplēsis! Par vēlu aizsargāties! Sauc pusnakts pekli uz cīņu, tec! Tu slastā ienāci, lāci, Slastā ūdeņi tevi žņaugs! Kurini visus cepļus, kalps! Mēs svilināsim tam spēka ausis! KANGARS Vai lācim spēka ausis? SPĪDOLA Lai dzelžus karsē, zārku lai nes. - Es tevi ieslēgtu ņemšu sev līdz! - Tec! (Viņa skatās pa lielo durvju pusi.) KANGARS Hahaha! SPĪDOLA Klusi, vergs! - (Viņu atkal aizturēdama.) Skati! Bez krāsas gludi linu mati - Bez krāsas ūdenszilganas acis, Un pēc tādām viņš ilgās smacis! - Bez krāsas pienabālgani vaigi, Un tie viņam likās tik mīļi, tik maigi! Kāda auksta un garlaicīga, un stīva - Ne sprikst, ne kvēl, ne glaima, ne spīva! KANGARS Nāk, - aši, bēdz! SPĪDOLA Klusi! (Stāv, aplūkošanā nogrimusi.) KANGARS Bēdz! Klau, kā ūdens vaida! Ko viņš visu dzelmi tā baida? Zuši pie glāzes mutes grūž - Vēži rāpjas, sami dūņas pūš - Ū! - neomulīgi top manim - nāc! Ūdensčūskas tīstās un šņāc - Un kas tad šā lielums? Tik gāzt, ka viss šķaidās - Nu viss tam piekrīt, to mīl, tā baidās! Cieta piere no kaula, Bet tukša kā rieksta čaula! Pag, es tevi lēnām izpētīšu, Kur tev tas spēks. Es tevi nodošu, uzrādīšu, Tu, varon, tu! Kas man vairs grēks?! - Bēgsim, Spīdola, bēgsim! SPĪDOLA (Kā atmozdamās, savus melnos matus purinādama.) Lūk, šīs melnās čūskas kā dzirkst - Tavi lini lai asaru mārkā mirkst! (Abi aizsteidzas.) (Vispārīga kustība aiz sienām, tad nozūd visi zvēri. Starpbrīdis, ezera šņākšana, vētra, zivis sitas.) * (Ienāk   L a i m d o t a,   paspīd zelta zivtiņas, ūdens viegli laistās; kad vēlāk ienāk   L ā č p l ē s i s,   viss apkārtnē pieņem skarbāku krāsu. Viņš durvīs paliek stāvot, aplūkodams ieročus un greznuma daiktus.) LAIMDOTA Ezers stāv baigi, drūmi, Retas zivtiņas spīd, Velkas kā birga un dūmi, Kas gaismu nenovīd. (Uz Lāčplēsi.) Nāc, nestāv' kā bērns, kas brīnās ik skatam. Es vedu tevi šai galējā dziļumā, Kur jūtu i sevi no trīsām kratām, Kā liktens tuvumā, Man jārāda tomēr tev i vispēdējais. LĀČPLĒSIS Laimdota, kāds še nospiedošs gaiss! Tāda pekles smaka, Dziļš un tumšs kā bezdibens aka. LAIMDOTA Nāc, stājies man ciešāk klāt, Tas nāk no bezdibens liesmām; Šī vieta un stunda ir pilna briesmām. LĀČPLĒSIS Ļauj mūžam man tevi tā apsargāt! Kāda laime turēt tēvi, tu dievišķā. LAIMDOTA Ak, nē, nē, nē; nevēlies še tā! Tais tīstokļos rakstīts: kas mani gūst, Tam sirds no vienām bēdām lūst. - Skat, jel skat, kas tur spīd! (Aiz glāžu sienām spīd divas dzirkstis.) LĀČPLĒSIS Kāda zelta zivtiņa garām slīd. Bet teic, ko mani šurp atvedi, Mācīt vai dot kādu pavēli? LAIMDOTA (Cīņā ar sevi.) Man vajaga tev tomēr teikt! - Ja nesaku, pils vēl dziļāk grims, Tad mūžam vairs gaisma neatdzims - Tad dzirdi - šausmas! - ātrāk tik beigt! - Pa visu pagātni liku tev izstaigāt, Visu viņas godību rādīju, Viņas gudrību mācīju, Tā paliek aizvien tā pati; Sevi pilnīgu darīt, sevi citiem ziedot, Lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedot, - Droša sirds, stipra roka un gaiši skati, - (Bailīgi lūkodamās.) Lūk, lūk, kādas kvēles tur mirdz! LĀČPLĒSIS Tās ezera zvaigznītes, mana sirds - Bet teic, ko mani šurp atvedi? Vai še kādi slepeni naidnieki? LAIMDOTA Ak šausmas! - (Uz Lāčplēsi.) Es teicu, ko zināju; Nau vairāk burtniekiem mācību. Viss dots tev, kas ir mūsu tīstokļos, Tevi vedu šurp, lai atvados - LĀČPLĒSIS Bet es negribu iet, tik darbu rodi, Kur mākslu un spēku pielikt dodi. LAIMDOTA Man tev darba nau - Vai! vēls top, jūra viļņo jau - LĀČPLĒSIS Nau darba? Tas viss, ko mācīji? Kā? lai man sarūst šie locekļi? LAIMDOTA Es vedu tevi, cik varēju, Nu staigā pats tālāk - Nē, nē - pa mierīgu ceļu, pa laimīgu. LAČPLĒSIS Ko, negribi, ka man tiek uzvara? LAIMDOTA Ak, arī tā būtu briesmīga. Ej vien, - še gaita man iesākas, Še lai mans liktens izbeidzas, - Es ilgojos tevis, zieds saules tvīkst, - Nu redzēju tevi, nu viss lai nīkst, - Varbūt, ka tad briesmas tev garām iet - LĀČPLĒSIS Tu mīļā, tu baltā, es negribu iet, Es tevi mūžam turu ciet. LAIMDOTA Tad bēgsim tūdaļ! Ak, briesmas, briesmas! Vai redzi, kā draud tās divas liesmas? (Divas dzirkstis aiz logiem pieaugušas kvēlē.) Bēgsim no liktens, kas baida, Dzīvosim klusi, lai gaismas pils gaida! LĀČPLĒSIS Ko mani vil: drīz soli, drīz liedz? Ko vedi šai peklē, Ja ne cīņas priekš manis meklē? Nomalas laimīti sniedz? Vai tu jel tā, ko es cerēju, Kas vesiu uz gaismas augstumu? LAIMDOTA Ak, briesmas, briesmas tev draud! Lielākas, nekā tu iedomāt jaud. Tevis veikti visi nezvēri, Tu laimīgi izcīnījies ar igauni: Še tumsas patvaldnieku sastapsi; Še šodien pie liktens svariem tu stāvi, - Ņem sev klusu laimi vai - varoņa nāvi; Caur mokām un briesmām tev iet ir lemts, Priekš manām acīm tu man tiksi ņemts. Es redzu, ka tavs zobens lūst, Es redzu, ka asins no auss tev plūst, Tu krīti un nebeidz cīnīties, Mūžam vienās mokās aizelsies - Šķīst uguns, un ūdens šļāc - Glābies, pie manis nāc - Manas rokas tevi slēdz - Vēl liktens vēršams, ja cīņu bēdz -- Bēdz, nāc, bēdz! LĀČPLĒSIS Ho, varons, ho! Kādas briesmas, teic? Es jūtu, iz briesmām darbs mani sveic, Teic, jel teic! LAIMDOTA Es nevaru, bēdz! LĀČPLĒSIS Ne reizes nebija, ka tu tā bijies; Kāda pils? Ko baidi? Ko tā vijies? Es sūtīts pret visu ļaunu, to ārā dzīšu; Vai tu to slēp? Tevi runāt piespiedīšu! Vai tu viltus tēls, - Kaut arī cēls? LAIMDOTA Ak, nē, jel nē - cik ļauni tās acis mirdz! Tevi atdodu viņām, kaut asiņo sirds. Tad klaus': Tur visam guļ pēdējā atslēga, (Rāda uz mazajām durvīm.) Tur visa dzīves gaisma guļ apburta, Tā guļ un gaida, Lai spēks un drosme to augšup, ļaudīs, raida. Kas spēj še pusnakts briesmas ciest, Tass spēj manas tautas verdzību kliest, Kas paliek pusnaktī še un nenomirst, Tas vergu važas spēj pušu cirst, Tad gaismas pils iz ezera nāk. No jauna rīta Es līdzi tieku atpestīta, Es tevi kā līgavaini sveicu - LĀČPLĒSIS Ho, ho, vai nu tevi veicu! Tu gribēji manim laimi liegt, Likt sīkā ikdienībā stiegt, Tu ļaunā, labā! Ho, nu tu būsi mana, Nu, nerunā, nu gana - Kur niknākais pretnieks, ho? (Sit pulkstens.) LAIMDOTA Ak vai! jau pusnakts sit, Divpadsmit! LĀČPLĒSIS (Viņu skūpsta.) Hoho, hoho, lai sit, Es paspēšu skūpstīt divreiz divpadsmit: Ho, ho! hoho! (Atbild uz pulkstens sitieniem.) LAIMDOTA Tur atslēga guļ, kas brīvību slēdz - Ak, nē, nē, bēdz! LĀČPLĒSIS Kur? tur? (Metas ar zobenu uz mazajām durvīm.) LAIMDOTA Ak, gaidi, ap pusnakti Tu viņu spīdam redzēsi, Bet briesmas to sargā - LĀČPLĒSIS Visam par spīti! LAIMDOTA Bet, mīļais, vienīgais, ja tu krīti? LĀČPLĒSIS Hoho! es nemāku krist; Tikai sist! Hoho! LAIMDOTA (Dod viņam spoguli.) Še, manu dvēseles spoguli ņem, Pret slepeniem spēkiem tas sargu lem, Ja lūsti tu, lai līdzi lūst, Mana dvēsle ar tavu kopā plūst. LĀČPLĒSIS Pēc stundas mēs būsim vienoti, Pils jaunā gaismā laimoti. LAIMDOTA Es aizeju, lai tu man netieci ņemts, Tā bija liktens burtos lemts - Kā tās acis tur ellišķi mirdz, Kā čūskas zobus ņirdz! (Aiziet.) (Pamazām aiz sienām atkal salasījušies zvēri.) LĀČPLĒSIS Hoho! Ej, mana līgava! Nāc laukā, brīvības atslēga! (Atspīd atslēga, Lāčplēsis metas tai klāt. Tad elles troksnis; saceļas viesuls; zvēri šaudās; šņākšana; visapkārt sienas kvēl.) * (Lāčplēsis.) (Saskrien   v e l n i   ar sarkani kvēlošām dakšām, kapliem un citiem ieročiem.) VELNI Kruķus karsēt, krāsnis kurt, Dzelzu dakšām vīru durt: Čuš, čuš, puš! Rituļos tam rokas raukt, Stiprās dzīslas stīpās žņaugt, Džinkš, džankš, žvankš! Karstiem kapļiem krūtis plēst, Zaļiem gabaliem to ēst, Švirkš, šņirkš, čirkš! (Lēkā Lāčplēsim apkārt, zobus ņirgdami un šņirkādami.) LĀČPLĒSIS Hoho! žvirkš! (Ar roku atmezdams.) Vārnulēni, kovārnēni, žvirkš! Vai jums lielāka velna nava, Ar ko kauties būtu slava? VELNI (Apjukuši, burzmā, viens caur otru saukdami.) Kas tas tāds ir? Kas tas tāds ir? Visus melnos velnus kā kovārņus šķir! Kur tik vien dveš, Visas liesmas dzeš; Kurš nāk klātu kost, Tas atsprāgst nost: Rokā tik viens šķēps, Kur tas tāds spēka klēps? Notālēm projām mūs sper, Neredzamas dzirkstes ber! SPĪDOLAS BALSS (Aiz sienas.) Jums, gļēvuļiem, rīkstes kals, Karsta vara riteņiem muguras mals! VELNI Au, au, au, au! (Uzbrūk atkal Lāčplēsim.) Kruķus karsēt, krāsnis kurt, Dzelzu dakšām vīru durt, Čuš, čuš, puš! Rituļos tam rokas raukt, Stiprās dzīslas stīpās žņaugt, Džinkš, džankš, žvankš! - au! Karstiem kapļiem krūtis p)ēst, Zaļiem gabaliem to ēst. Švirkš, šņirkš, čirkš! Au, au, au! LĀČPLĒSIS Hohoho! Lecat, lai kūp vai tvaiks, Būs īsāks man laiks! VELNI Au, au, au, cik ciets! Au, au, au, stāv kā miets! Au, au, au! (Piepeši nozūd.) (Viss apklust; liesmu kvēles nodziest, tik Spidolas acis vien vēl mirdz. Tad apmetas bāla, spokaina gaisma; krīt retas sniega pārslas, logi apledo, salas sprādzieni.) * (L ā č p l ē s i s.   Ierit vaļējs zārks ar mironi.) LĀČPLĒSIS Kas tev te ko nākt? MIRONIS (Dobjā kapa balsī.) Man vajga tevi līdzi vākt. LĀČPLĒSIS (Atvēzējas ar zobenu cirst.) Še tev tava alga! MIRONIS Tu netiec vaļā no mana valga. (Mironis nomet līķa autu, un Lāčplēsis redz sevi pašu zārkā.) LAČPLĒSIS Ā, es! Tas es! Kurp ved? - Man dairs! MIRONIS Pa gludo ceļu. Dod spalvu no ausīm: Bez moku mūžu kā visiem tev ļausim. LĀČPLESIS Es moku nebaidos vairs! Nau pagātnei varas, mans ceļš ir jauns. MIRONIS Tavs ceļš ir bargs, tavs gals ir ļauns, - Es dodu tev mierīgu daļu. LĀČPLĒSIS Es gribu sevim un citiem vaļu - Tu brīvībai ceļā man nestāsi, Nozūdi, izgaisti! (Zārks nogrimst.) Atslēga, atslēga, Pils vārti vaļā tev jādara! (Metas atkal pēc atslēgas; viņam cērtot, pretī atdarās durvis: redzams liels pūķis; tas izpūš uguni, kas apgaismo skatu.) (L ā č p l ē s i s;   p ū ķ i s;  vēlāk   S p ī d o l a.) * LĀČPLĒSIS Hohohoho! (Cērt, bet pūķis atraujas.) SPĪDOLA (Parādās aiz pūķa: čūskas pār pleciem, odzes matos.) Stāvi, mans tēvs, tu pavēlnieks, stāvi! Vai šis pirmais, ko kāvi? LĀČPLĒSIS Hoho! (Cērt, bet pūķis atkal atraujas.) SPĪDOLA Spīdola mūžam spīd, Lāčplēsi, ceļos krīt'! Lūk, mani melnie mati dzirkst, Tavs zobens lūstot šņirkst; Mani melnie mati šņāc, Lāci, tevi māc, tevi māc! (Viņa krata matus un sviež vienu odzi no matiem, un Lāčplēša zobens nokrīt zem.) LĀČPLĒSIS (Izrauj spoguli un tura viņai pretī.) Tu negantā, brīnišķā! Ko čūskas tā krati? Šurp spoguli skati! SPĪDOLA (Nozūd.) LĀČPLĒSIS (Nocērt pūķim kroni no galvas un nosit pašu; tas beidzas šņācot un rūcot.) (Saceļas viesulis pa uguns apdziest. Atspīd atkal gaisma no atslēgas. Lāčplēsis to paņem un atkrīt noguris uz ceļiem.) * (L ā č p l ē s i s   viens,   vēlāk   B a l t ā s   m e i t a s.) LĀČPLĒSIS Laimdota! Laimdota! SPĪDOLAS BALSS (No tālienes smejas.) Haha, hahahaha! LĀČPLĒSIS Tumsa, bēdz! Atslēga, slēdz! Kāp augšā, brīvības pils! Kur zelta saule, kur debess zils. Še, ņemat! Gaisma, laime visiem, visiem! Es noguris. (Atlaižas uz sūnām un meldriem apaugušas cints.) (Pa sapņiem.) Laimdota, Laimdota! (Krēslā parādās spožs gaišums, no kura iznāk   t r ī s    B a l t ā s   m e i t a s.  Viņas apstāj Lāčplēsi, ar baltiem plīvuriem tam miegu vēdinādamas.) * (L ā č p l ē s i s   un   B a l t ā s   m e i t a s.) PIRMĀ Caur tevi jauna diena aust. Dusi pats, tagad dusi! OTRĀ Nevienam nebūs vairs sērot un gaust, Tu vien spēji tumsības varu lauzt, - TREŠĀ Roka tev piekususi, Dusi, nu dusi! PIRMĀ Jūt jaunu dienu elpojot, Dusi šo brīdi, vēl dusi! OTRĀ Ne ilgos mūžos sev mieru rod, Kas visiem mums gaismu un laimi dod. TREŠĀ Lai sirds tev nau piekususi, Dusi, vēl dusi! (Viņām lēni aizejot, parādās   L a i k a   v e c i s    V i d e v u d s.) * (L ā č p l ē s i s;   L a i k a   v e c i s.) LAIKA VECIS Tev manas meitas mieru vēdināja, Vēl dusi, mans dēls, vēl dusi. Tu pārspēji visas ļaunuma varas, Pašu ļaunuma patvaldnieku; Tu ziedoji sevi, tu pārspēji sevi, Tu esi brīvs un dari brīvus. - Gaismai tu atslēdzi grimušo pili, Nu viņas gaisma pa visu zemi staros. Ļauj Latvijā gaišiem tapt visiem prātiem, Ļauj visām sirdīm laimību just, Ļauj visām vaimanām klust. Vai visi vienādā pilnībā staigā: Lai visiem darbs, lai visiem dusa, Lai katram vaļa pēc saules sniegties, Lai dīgļi dvēslē un galvā nau jāapspiež, Lai visi var zelt, tad tauta augs, Kā puķu dārzs, tāļu smaržojot, plauks. Es vecais tautas tēvs, es stāvējis Pie viņas šūpuļa, Pils brīvības atslēgu es tai kalu, Tā grima dzelmē, kad tumsai ļāvām mūs mākt. Ar tumsu mūžam cīņa iet; Kaut uzcēli gaismu, bet neatlaidies, Ar tumsu mūžam ciņa iet; Nesniedz tai roku nekad, Pats neierobežo gaismu piekāpdamies: Brīvības atslēgu paturi rokās. Ja viņa grims, grims pils un tu. (Laika vecis nozūd līdz ar gaišumu.) LĀČPLĒSIS (Pa sapņiem.) Laimdota, Laimdota! Nu mūžam tu mana līgava. Tu nāc, mani silti glaudi. Saki: mans mīļais, ko ilgi snaudi? - Klau, liegas skaņas skan, Ved manu līgavu man. - (G a i s m a s   p i l s   kāpj augšā iz ezera, no viņas baltajiem torņiem atskan zvanu skanas; top arvien gaišāks rīts.) (Saule uzlec.) * (Sanāk Burtnieka ļaudis, kareivji, zemnieki, sievietes, bērni.) KORIS Iz tumsas baismas, Iz pekles plaismas Pie dienas gaismas Pils augšup zvīgo. Iz važām šķeltā, Pie saules celtā Mirdz tīrā zeltā, Pār tālēm spīgo. Un stalti, spīvi, Visapkārt brīvi, Jaunspirgtu dzīvi Kā starus stīgo. Kā mīļās glaime Zied laime, laime, - Kā viena saime Cilvēce līgo. - ĻAUDIS (Ienākuši atrod Lāčplēsi guļam.) PIRMAIS Kāds negants pūķis! OTRAIS Viņš blakām guļ saldi! TREŠAIS Lūk, salauzts zobens! CETURTAIS Bet tomēr veicis! VĪRI Celies, Lāčplēsi, mēs tevi sveicam! Iz bezdibens akas dziļumiem, Iz verdzības briesmu perēkļiem Tu cēli pili, mēs varoni teicam! Mēs tevi redzējām nezvērus, Tautas spiedējus, varmākus, Rītos un vakaros naidniekus veicam, Tu vīriem paraugs, mēs tevi teicam! KĀZENIEKI Dūcat, visas dūkas! Dūdu, dūdu! Pils iz miega trūkās, Dūdu, dūdu! Zaļa vara grīda, Dimdi, dimdi! Kāzas tevi mīda, Dimdi, dimdi! Rībat visām bungām, Ribu, rubu! Varu dauzat rungām, Ribu, rubu! Kas būs māsai pūrā? Mini, mini! Pils, kas bija jūrā, Zini, zini! Rībat visām bungām, Ribu, rubu! Varu dauzat rungām, Ribu, rubu! (Gājienā atnāk līdzi vecais   B u r t n i e k s.) LĀČPLĒSIS Tēvs, mīļais tēvs! BURTNIEKS Mans dēls, mans varoni! Tu pili gaismā uzcēli, Nu tava ir daiļākā līgava - LĀČPLĒSIS Kur Laimdota? Kur Laimdota? BURTNIEKS Mēs cerējām viņu pie tevis! Visās mājās tās nau! LĀČPLĒSIS Tēvs, tēvs, kur tu viņu liki? Še tev pils, dod man Laimdotu. BURTNIEKS (Plēš sev matus.) Nau, nau, nau! LĀČPLĒSIS Es atpakaļ sviedīšu atslēgu - Dod man manu Laimdotu! BURTNIEKS Skrienat meklēt! Koknesi, tec, sarīko ļaudis! BALSS IZ BARA Kokneša nau, Nau redzēts kopš pusnakts. (Ieskrien kāds zēns.) ZĒNS Ap pusnakti es redzēju! Pūķrati aizveda Laimdotu; Es skrēju pakaļ, kur viņa kliedza, Mana roka viņas nesasniedza; Es bēdīgs atpakaļ pārnācu, Mēs neredzēsim vairs Laimdotu. LAČPLESIS Man jāredz, man viņa jāredz ir, Lai pasaule mani no viņas šķir; Tēvs, es viņu meklēt aizeju, Es dabūšu savu Laimdotu. (Priekškars.)

RAINIS UGUNS UN NAKTS SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS Es dabūšu savu Laimdotu. TREŠAIS CĒLIENS Jaundibinātā Rīgā - Daugavas krastā. Priekšā Spīdolas valdnieces telts, liela istaba, bagātīgi izgreznota: senlatviešu izdaiļota barbarība un Eiropas kultūra no 12. gadu simteņa. Pa kreisi Spīdolas troņa sēdeklis, tam gar malām un pretī virsaišu krēsli. Vidū lielas durvis, aizsegtas ar sarkanu priekškaru. Pa kreisai rokai otras durvis uz Spīdolas mazākām istabām; pa labai durvis uz kareivju istabu. Atverot lielās durvis, redzama jaunceļamā Rīga un Daugavas krasts ar vācu kuģiem un latviešu laivām; viņpus upes mežiem apauguši kalni. Gaiša, saulaina diena. * (Spīdola stāv pie telts lielajām durvīm, kuras plaši atsegtas, un noskatās uz Daugavas krastu, kur sapulcējies liels pulks ļaužu: latviešu, lībiešu, zemnieku, kareivju, virsaišu, pa starpām arī vāciešu; meistaru un uzraugu. Ļaudis palaiž kuģus, kuri ar Kaupu un pavadoņiem sataisās braukt uz Vāczemi.) ĻAUDIS (Dzied atvadīšanās sveicienus; pār visu nomanāmas baigas sajūtas.) Ardievu, ardievu, laimīgi braucat! Lai dzīvo Kaupa, brāļi, saucat! - Vai, vai, mūsu mīļie! Lai bagātas mantas ved viņš mums, Lai laimīgs ir viņa atbraukums! - Vai, vai, mūsu mīļie! Mūsu māsas un brāļus ved atpakaļ drīz! - Mums Roma svētību atnesīs - - Vai, vai, mūsu mīļie! SPĪDOLA (Liek aizvilkt priekškaru teltij, aiziet no durvīm smiedamās.) Jūsu brāļus un māsas ved atpakaļ drīz - Jums Roma verdzību atnesīs! (Pieskandina pie vairoga. Ienāk kāds kareivis.) SPĪDOLA Sakāpa kuģos? KAREIVIS Jā, Kaupa ar pavadoņiem jau sakāpa; Tev, kundze, godu atdot nāk virsaiši. SPĪDOLA Gūstītie kuģī? KAREIVIS Nē, viņus vēl kārto, drīz vedīs. Tos kāda sieviete gumda Un saceļ rūgumu un pretestību. SPĪDOLA Ziņas no Burtniekiem? KAREIVIS (Smiedamies.) Nau vēl, tev nau ko Lāčplēša bīties. SPĪDOLA Baidies par sevi, ka līdz tevi neņem. (Sit pie vairoga; ienāk kareivji.) SPĪDOLA Šo kuģī vest līdzi! KAREIVIS Ak, žēlo, žēlo, kundze, kundze, kundze! Mana sieva, mani bērni! - SPĪDOLA Prom! (Kareivis tiek aizvests.) * (Ienāk Kangars un virsaiši. Kamēr viņi sanāk un sastādās, pa atvērtām durvīm dzird atvadīšanās dziesmu un darba troksni no ceļamās Rīgas; āmuru klaudzienus, uzraugu saucienus, pa starpām iekliegšanos un vaidus. Durvis tiek aizslēgtas.) KANGARS Kundze, še vedu tev mūsu priekšniekus. Mēs palaidām Kaupu uz Romu. Šie krietnie Romai pārdeva Rīgu, Lai pili ceļ mūsu sargātāji Pret ienaidniekiem no iekšas un āras. Tie godu tev parādīt grib un padevību; Tiem dziļi žēl, ka pretestība bij no dažiem Pret vareno Romu, mūsu labdari; Tie solās katris savā daļā gādāt, Ka tas vairs nenotiek ne mūžam. VIRSAIŠU RUNĀTĀJS Mēs izdosim tev vainīgos, Sodi, kā patīkas, tos; Par atkārtotu pretību Tev nodevām Laimdotu. Kas drīkstēs saukt un brēkt, To - liksim dzelžos slēgt; Tev, Romas valdniecei, kalposim, Tev sevi pašus atdosim. SPĪDOLA (Īsi un nicinoši.) Kalpojat, dabūsat algu. VIRSAIŠI Sveika! sveika! sveika! (Troksnis ārpusē. Ienāk kāds kareivis un pieiet pie viena virsaiša.) VIENS VIRSAITIS Tur, kundze, gūstītos pašlaik ved. LAIMDOTAS BALSS (Pati vēl neredzama.) Skatat, bāliņi, skatat, māsas, Ļaujat, lai rit jūsu asaru lāsas, Ļaujat, lai rit, uz dzelžiem līst, Lai dzelži mīksti top un rīst. ATBALSS NOTĀLĒM Vai, vai, mūsu mīļie! SPĪDOLA (Liek atsegt priekškaru: garām ved gūstītos uz kuģiem, Viņu starpā Laimdota važās, saplosītām drēbēm.) LAIMDOTA Ko jūsu gaudas tik gausas? Vai jūsu acis jau sausās? Vai asru lāsu jums ir tik vien? Simts gadiem jums jāraud būs vēl ik dien'. ATBALSS Vai, vai, mūsu mīļie! LAIMDOTA Šīs rokas bij brīvas, nu varā kaltas, Asinīs drēbes, un bij tik baltas; No soļiem dzelžu sprādzes man skan. Jūs, brāļi, savas vēl nemanāt gan. ATBALSS Vai, vai, mūsu mīļie! SPĪDOLA Hahahaha, nāk Laimdota, Izrotāta kā līgava. LAIMDOTA Smej, uguns acs, - cik ilgi tu spēsi, Cik tu pret gaismu uzvarēsi? Nāks Lāčplēsis, tevi saplēsīs, - Steidz drīz! steidz drīz! - Bet tu bailēs trīs'! SPĪDOLA Gaidi vien Vēl dažu labu dien'! Saplēsts tiks tavs lāčplēsējs pats, Arī pār viņu ies dzelžainais rats. LAIMDOTA Un, kaut tu spētu ar viņu mākt, Tu nespēj kavēt, kam jānāk, nākt; Aiz mums stāv citi... SPĪDOLA Tu domā tos vergus tur? LAIMDOTA Es domāju cietējus še un visur, Kas panes spaidus un varmācību. SPĪDOLA Un tos tu gumdi uz pretestību, Tiem gribi tu iedot vīrestību, Priekš sevis un citiem lai ziedotu Savu dzīvību? Vergs paliek vergs! LAIMDOTA Smej vien un nicini, Nāks laiks - un vergi kļūs varoņi. SPĪDOLA Nāks laiks un - laika spaids. LAIMDOTA. Mums neļaus Dusēt mūsu naids. SPĪDOLA No naida jūs cerat pestīšanu? Nau dzenuļa jums cēlāka? LAIMDOTA No naida mēs ceram atriebšanu, Viscēlākais: apraktā brīvība! SPĪDOLA Hahahaha! LAIMDOTA Skatat, māsiņas, skatat, brāļi, Mēs savus dzelžus nesam tāļi; Mēs ejam tāļi, mēs pārnāksim - Jums cerēt, tiem drebēt i iztālim. SPĪDOLA Vest prom! Liegt runāt tam sievietim. (Atskan bungas, aiziet ar gūstītiem.) LAIMDOTA (Caur bungu troksni cauri.) Jums cerēt, tiem drebēt i iztālīm. ATBALSS Vai, vai, mūsu mīļie! KOKNESIS (Iz aizbraucēju vidus.) Ardievu, sveika, Spīdola, Dēļ tevis šī gaita man uzņemta. SPĪDOLA Nes Romas gudrības gredzenu, Tad laipni tevi apsveikšu. JAUNEKĻI AIZBRAUCĒJI (Puķēm appuškojušies.) Dēļ tavu acu liesmām Mēs jūras pārpeldam, Caur bangām un caur briesmām Tās redzam spīgojam. Kaislāk jūra neputo Nekā vīns iekš kausa, Dzersim tev šo pēdējo, Jūra būs mums sausa. Romu mēs tev atvedam - Būs tev vaiņags galvā, Vēl ikviens pa pilsētam, Būs tev saktas balvā. Dēļ tavu acu liesmām Pār jūrām pārpeldam, Caur bangām un caur briesmām Tās redzam spīgojam. ĻAUDIS (Iz attāluma.) Mūsu brāļus un māsas ved atpakaļ drīz, - Mums Roma svētību atnesīs. - - Vai, vai, mūsu mīļie! (Durvju priekškars tiek aizvilkts.) SPĪDOLA Hahaha! visi vērtībā vienādi, Uz tiem jūs cerat, fantasti! Haha! (Uz virsaišiem pagriezdamās.) Jūs ejat pie darba! (Pati aiziet projām.) * (V i r s a i š i   un   K a n g a r s.) VIRSAIŠI Ko? Kā? Vai kundze nau mierā ar mums? Vai izdarīts kāds misējums? KANGARS Nē, nē, nekas, tik esat nu stingri, Lai ļaudis klusi un strādā vingri. (Aiziet.) * VIRSAIŠI (Atrauj priekškaru vaļā, uz ļaudīm, kas strādā pie būves, bet tagad žēli noskatās uz aizbraucējiem.) Ko skatāt? Pie darba! Klau, citi kā kaļ! Kas projām, tas nenāks vairs atpakaļ. BALSIS Vai, vai, mūsu mīļie! VIRSAITIS Tik esat klusi un strādājat, Kas citu ko saka, tam neklausat. (Virsaiši iziet, tikai divi paliek atpakaļ; priekškars tiek aizvilkts.) * PIRMAIS VIRSAITIS Viss labi, - bet pati tā drusku - OTRAIS VIRSAITIS Jā, barga un burve, bet ko? - Nekā - PIRMAIS Un briesmonis, nelietis Lāčplēsis, Ja tas vēl nāk, Tad mūsu mierīgo laimi vēl postīt sāk. OTRAIS Bet Kangars tiešām prātīgs vīrs - PIRMAIS Tik gudra otra vairs latviešos nau - OTRAIS Cik rāmi nu ļaudis strādā priekš mums - PIRMAIS Mums nau ko baidīties, Roma mūs sargā. OTRAIS Cik drīz viņš izoda stipro un piespiedās klāt! PIRMAIS Būs austrums stiprāks, viņš pielīdīs arī tam. OTRAIS Ak, vai tu re, tad viņš visus - PIRMAIS - Pieviļ. (Ārā troksnis.) ĻAUDIS Kas tur žib, - kas tur mirdz? Saule lec, - lec mana sirds! - Mūsu glābējs steidzas, Visas bēdas beidzas, - - Pili viņš cēla pie gaismas, Viņš aizdzīs mūsu baismas. - - Lāčplēsis nāk, nāk, Vārgu ar roku vāk. - * LĀČPLĒSIS Kur tie neģēļi, sakat? ĻAUDIS Tur iekšā, tur iekšā. (Priekškars tiek atrauts vaļā.) LĀČPLĒSIS {Uz virsaišiem.) Kur nelietis? OTRAIS VIRSAITIS Vai Lāčplēsis? Tas tālu. LĀČPLĒSIS Nē, tuvu, tu Kangara kalps. Še, ņem savu algu. (Nosit virsaiti.) Hoho! Nākat laukā, laukā! - VIRSAIŠI (Aiz skatuves.) Vai! vai! vai! vai! vai! ĻAUDIS (Pamet savu darbu, uztraukti pulcējas, uzraugi sauc.) Kā tas žib, - kā tas mirdz! Saule lec, - lec mana sirds. - Viņš tumsoņus dzīs, Spīdēs saule drīz. - KANGARS Kas še par troksni? - Ak vai! (Bēg.) LĀČPLĒSIS Pag, stāvi, nebrēcl Gan brēksi, kad tevi kaušu. Kur, nelieti, liki Laimdotu? KANGARS Ko? Laimdotu? Es neesmu vainīgs. Es nezinu. LĀČPLĒSIS (Viņu sagrābj un krata.) Saki! KANGARS Laid mani, es tavs jaunības draugs. Tā, tā tur vainīga, Lūk, tur nāk Spīdola! LĀČPLĒSIS (Atgrūž viņu nost.) (Ienāk   S p ī d o l a   visā godībā.) * SPĪDOLA Ko manus ļaudis sit un baidi? (Uz Kangaru.) Ej slēpies, ko trīci un gaidi! KANGARS (Atiet atpakaļ.) LĀČPLĒSIS Kur liki manu Laimdotu? SPĪDOLA Vai tu vēl sauc to par savēju? Vai visus prātus pie viņas sēji? LĀČPLĒSIS Kur Laimdota? Teic! SPĪDOLA Lai teic tev vēji, Tie pavada tavu meiteni, Tu nabaga lielo varoni! Par lielu tava vara, To nenes būtnes, kas maza gara. Mans nabaga varons, tu nesaprasts. - LĀČPLĒSIS Ko runā? Ko nožēlo? Es negribu, žēlums man neparasts. Kur Laimdota? Teic, kur Laimdota? SPĪDOLA Neprasi, nau vairs še rodama. LĀČPLĒSIS Ko mani vil tu, čūskas meita? Kur viņu liki? Teic tūdaļ! (Izrauj zobenu.) SPĪDOLA Baidē vergus, kā Kangaru, Ne mani, valdnieci Spīdolu! KANGARS (Iznāk iz nomalas ārā.) Tā, Lāčplēs, pie visa vainīga, Tā ragana, varmāka Spīdola! SPĪDOLA Jā, lielais varon, tik uzklausies, Par glābiņu vērgam pateicies. KANGARS Es neesmu tavs vergs, tu ļaundare, Tu zīlniece, tu, tu. LĀČPLĒSIS Klus', kalps. (Sit viņu.) SPĪDOLA Tu esi cēls un karalisks! Vergs, skūpsti viņa kājas! KANGARS (Nāc aiz dusmām.) Tu, tu, tu, es tev! es jums abiem! Jums nebūs vienam otru gūt! (Aiziet.) SPĪDOLA Vai dzirdi, ko viņš visvairāk baidās? Ka mēs viens otru gūtu. Un viņam taisnība. Mēs būtu nepārvarams pasauls spēks. LĀČPLĒSIS Laid, laid, lai paliek! Kur liki manu Laimdotu? SPĪDOLA Jautā labāk, kur tā lika tevi? Tu nabaga varons! Tās laiva tur liegi viļņos līgo, Bet vēl jo liegāk viļņojot līgo Pie mīļā krūtīm viņas krūtis, Neatraujami piesliegušās - LAČPLĒSIS Sērs un mēris! Tu zobens neesi vērta. (Nosviež dusmās savu vairogu.) SPĪDOLA Ejat visi laukā! Tā es tevis baidos. (Visi iziet; durvju priekškars tiek aizvilkts cieti.) * SPĪDOLA Nāc cīņā ar sievu! Nāc! Tu netici man? Ar Koknesi viņa aizbrauca. LĀČPLĒSIS (Atmetas atpakaļ.) SPĪDOLA Tas nebij tik pārāk varons kā tu; To viņa saprata, ne tevi. Tik līdzīgs lieliskums spēj tevi saprast, Brīvs un valdošs gars: Es viena! Es esmu visskaistākā par visu, Kas zemes virsū un zem zemes ellē. (Arvienu maigāk.) Mēs divi vientuļi kalnu gali, Pār mežiem caur tālēm saredzamies. Viens zilgans debess plīvuris Mūs abus sedz, Un vieni mākoņi žēlīgi aizklāj Ar baltu segu mums zemes zemumu Un viņas vājās būtnes. Lai līdzi plandās pār mums Šis dailes plīvurs un sāpes sedz. Nāc, Lāčplēs, pie manis! (Planda pār viņu savu plīvuru.) LĀČPLĒSIS (Atmostas iz domām.) Kāds dīvains spēks man pretī smaršo! SPĪDOLA Es, daile, arī esmu spēks; Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā, Mums mērķis viens ir: pilnība. LĀČPLĒSIS Bet ceļi mums mūžam šķiras. Tu acis apstulbo kā saule, Tu karsē un dzel, un saldē reizē, Un mainies tūkstots krāsās un skaņās, Vil un spīgo, un turi mūžīgā trausmā, Bez miera, bez mērķa un smejot neziņā ved. Bet man ir ceļš un mērķis. Tu nepastāvi, mans spēks ir mūžīgs. SPĪDOLA (Vieglā ironijā, tad aizraujošā runā.) Es nepastāvu, es esmu kā saule, Es tūkstots krāsās pār zemi laistos - Bet manā vizumā spīd un dzīvo viss, Kas skaistā zemē zaļo un debesīs mirdz Un kas iekš tumšiem klēpjiem guļ briestot. Es esmu dailes saule, kas visumu gaismo: Es visam tēlu dodu un veidu. Un katra būtne caur mani nošķiras Un pati top par sevi, un, greznās ainās Atjaunodamās, attīstās mūžam. Caur mani zāle zaļa un puķes sārtas, Caur mani zeltaini kukainīts spīd, Un tavas lielās acis tik zilas, Kā dziļas akas man pretī veras Aiz brīnumiem platas. LĀČFLĒSIS Jā, tu, - tu esi brīnišķa! Kā burvība, - kā sapnis... Tu teicies daile... saule... Te esi, te zūdi... SPĪDOLA Es esmu valdošā daile. Es nepastāvu, es esmu kā saule, Mūžam mainos, bet mana daile Mainoties paliek caur visiem mūžiem, Līdzīgi tavam spēkam. Tavs spēks ir lauzts bez manis, tu viens! LĀČPLĒSIS Ak! - SPĪDOLA Nāc, Lāčplēs, pie manis, tu mans, Es valdošā daile! (Uzsedz viņam plīvuru, uzliek roku.) LĀČPLĒSIS (Sākumā lēni.) Tu valdošā daile! (Tad straujāk un arvien straujāk, beigās saraustītā un nesavaldītā valodā.) Par agri sev valdību domāji uzcelt! Visapkārt vēl tumsība valda, Vara un nešpetnums viešas, Visu žņaudz riebīgām rokām, Pūķi un jodi, un čūskas Tosainu dvašu pūš, Kur vara skar, tur zaļums bālst - To vajga veikt, tik tikla to spēj: Mācēju mākt, spiedēju spiest, Lai brīvu elpu varētu atvilkt, Tu pati daile, un apkārt tev nedaiļums, Tu pati ar daili riebumu zeltī, Redzi un dzirdi: (Atrauj priekškaru: redz Rīgas cēlējus darbā, dzird viņu nopūtas.) PIRMAIS (Iz ļaudīm.) Rokam, vedam un veļam, Jaunu cietoksni ceļam. OTRAIS Beram vaļņus, tik beram, Kādu sev patversmi ceram? TREŠAIS Sitam akmeņus, sitam, Pamats un nams būs citam. CETURTAIS Rokam mēs, pagrabus rokam, Paši vēl iekšā tur smokam. PIEKTAIS Cērtam mēs, kokus cērtam, Nedzīvot pašiem pa ērtam. SESTAIS Kaļam tik, grūžam tik, tēšam, Salkumu, slāpes kad dzēšam? LAČPLĒSIS (Aizvelk atkal priekškaru.) Redzi un dzirdi: Liki pleci, nopūtas, brūces. SPĪDOLA (Ar ironiju.) Man apkārt nedaiļums daili ceļ, Bet Laimdota ar Koknesi Vienā skaistumā līgo. LĀČPLĒSIS Ā! - Es tos gabalos sacirtīšu! Kur viņa ir? Kur ir? Vēl tumsas vara nau veikta, Tā visu maitā, Ij Laimdotu! Te pati tikla top negantība, Baltās puķes pūst un smarša top nāvīga. SPĪDOLA Par augstu tu viņu vērtēji. LĀČPLĒSIS Un vienīgi viņa līdzēja tumsu vārēt, Gaismas pili celt augšā. Es viņu grābšu vai pasaules galā. Lai jūrā tveras vai pašā nāves salā! (Viņš iet uz durvju pusi projām.) SPĪDOLA Kur, Lāčplēs, iesi? Vai vērts viņu meklēt? Vai vērts ir atriebt? Tā pati sevi atriebj, Tā nogrims sīkā ikdienas laimē, Aizgriezdamās no lieluma projām; Ar skaistu sparu ies savu gaitu, - Es viņu mīlu kā daļu no sevis: - Bet, sniegusi mērķi, tā plok. LĀČPLĒSIS Ja mīli to, ko šķīri no manis? SPĪDOLA Tā daļa no manis, tev vajaga visa. Es esmu visa. Mums liktens viens; Paliec pie manis. Tev vairāk nau ko rast. Mēs abi pasauli rokās tversim: Es esmu skaistākā par visu, Kas zemes virsū un zem zemes ellē. LĀČPLĒSIS Man ceļš ir savs - Zemi skaidru mēzt - Ir Laimdotai nebūs būt - Visam ļaunam būs zust, - Tik tad man būs miers! SPĪDOLA (Nopietni, biedinoši.) Lai nau ir tad! No miera sargies! Bez manis tu noslīksi mierā Un nesasniegsi ne sava mērķa. LĀČPLĒSIS Haha! Es smejos tavu draudu. Tu nemierīgā un mainošā, Pielūko tu, ka uz skaidrību mainies Pati ar savu daili! SPĪDOLA (Vēl baigāk, biedinoši, paredzoši.) Lāčplēs, Lāčplēs, mainies ir tu uz augšu! (Lūdzoši.) Paliec pie manis, paliec. (Apskauj viņu.) LĀČPLĒSIS Hoho! Es eju. (Atgrūž viņu nost.) SPĪDOLA (Citā balsī.) Lāčplēs, tu Laimdotu nevari rast, Es viena zinu, kur viņas ceļš. LĀČPLĒSIS Ā, neizbēgs man! SPĪDOLA (Lepni un svarīgi.) Lāčplēs, Laimdota nebēga, Caur manu varu tā aizvesta: Tevi gribēju glābt, no viņas šķirt. LĀČPLĒSIS (Atvēzēj ies.) Ā - negantā, tad tev būs mirt! (Izstiepj rokas viņu grābt.) SPĪDOLA (Izsmejoši.) Vai mirt? Vai gribi šo spožumu dzēst? Skat' šurp! - Es liku tiem laivā sēst, Vienas bēdas ciest, vienus priekus just, Tālā ceļā dvēselēm kopā kust - LAČPLĒSIS Ā! -! SPĪDOLA (Smiedamās.) Un, mirstu es, mirst Laimdota līdz, Ko tad gan viss tavs pūliņš līdz? Tā manās rokās nodota, To vada mana burvība. - LĀČPLĒSIS Tu viltīgā! Es mērķi tomēr sasniegšu, Es atpestīšu Laimdotu. Hoho! Hoho! (Aizsteidzas projām.) SPĪDOLA (Paliek dziļās domās, lēni.) Mainošā, mainies uz skaidrību! (Priekškars.)

RAINIS UGUNS UN NAKTS SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS Mainošā, mainies uz skaidrību! CETURTAIS CĒLIENS Jūras krasts Nāvessalā. * (Spīdola atbrauc pa gaisu un nolaižas zemē baltu gulbju ratos, saules apzeltītiem mākoņiem; viņas pusē jūra gluda un saulē vizoša; pūš lēns vējiņš.) SPĪDOLA Vēsma pār jūru šņāc. Mākoņus projām vāc, Klaidā, klaidā; Vizumā jūra spīd, Spīdola pāri slīd Liegi liegā laidā, Liegā laidā. KANGARS (Atbrauc no otras puses, pūķu ratos, melnos mākoņos, jūrai viļņojoties, vētrai krācot.) Vētra pār jūru kauc, Mākoņus kopā trauc, Aurā, aurā! Tumsu un negaisu dveš, Visu spīdumu dzeš Jūras zaļā maurā, Aurā, aurā! SPĪDOLA Ko Lāčplēsi šurpu dzen Nolādētā salā, Kur ļaudīm par akmeņiem jātop? KANGARS Tu liki še samaitāt Laimdotu; Kur Laimdota, tur Lāčplēsis, Tiem liktens viens, viens vējš tos dzen. SPĪDOLA Viņš manā varā, ne tavā; Liec vējiem to projām dzīt. KANGARS Par vēlu, viņš še jau. Vai velti viņš stiprākais saucas? Lai glābj pats sevi šis citu glābējs. SPĪDOLA Cilvēks pats sevi nespēj glābt No apburtās Nāvessalas briesmām. KANGARS Nu, lai tad nīkst, tu taču to nīsti. SPĪDOLA Bet lielā naidā, ne tā kā tu. KANGARS Nu, tad tev būs prieks, ka tas akmens nau tapis, Bet nokāvis raganu, tavu māti, Kā Burtniekos nokāvis tavu tēvu. SPĪDOLA Ai! KANGARS Viņš nokāvis trejgalvi jodu Un pašlaik cīkstas ar deviņgalvi. - Klau! - Vai jau neskan tur gaviles? Tās jodu balsis, man liekas, nau! - I deviņgalvi viņš pārvarējis! Visur viņš pārspēj! I tavu augsto brāļu vairs nau, Nau viņam vairs pretnieku zemes virsū, Viņš tevi, lepno, kā verdzeni grābs! Tu spītēji man un spēji to veikt Caur manu spēku! SPĪDOLA Ho! - Caur vergiem neveic. Tu manai dzimtai neesi līdzīgs, Ne manas valdošās sugas un cilts. Šai saulē ir tik vienīgs Lāčplēša pretnieks, kas viņa cienīgs - Es viena, es skaistākā par visu, Kas zemes virsū un zem zemes ellē. - Nāc, Lāčplēsi, nāc, Iekš manis ir spēks, kas tevi māc: Man skaistuma āboļi. Tu manu valdošo dzimtu kāvi, Ja negribi dzīves ar mani, ēd nāvi, Mans Lāčplēsi! KANGARS Tu, tu, par visu skaistāka, Vairāk viņu pievelk Laimdota! Tu valdošā daile, ne tu viņu veiksi, Bet es, tas mazais un nicinātais, Es visus jūs novilkšu zemē Zem sava papēža spiest, ka spiegsat! SPĪDOLA Ha, ha, ha! (Aizbrauc uz savu pusi savos gulbju ratos. Baltie saules mākoņi nozūd: viss aptumšojas.) KANGARS Ha, nāvē tos grūzt vēl nepietiek man: Tiem nebūs ar slavu kā varoņiem krist, Ar ikdienību tos gribu sist, Tiem lepnajiem būs man līdzīgiem kļūt, Zemes pīšļos grūt! Celies, mans mākons, debesīs, Kangars viņu gaitu noskatīs. (Paceļas uz augšu; melnie mākoņi, viņu pavadīdami, aizvelkas projām, top atkal gaišs.) (Ienāk   L ā č p l ē s i s   ar saviem   b i e d r i e m,   kuri nes nokauto pūķu galvas, spārnus, kas laistās visādās krāsās, un tam līdzīgas uzvaras zīmes.) LĀČPLĒSIS Ho, bija grūta ciņa, Bet pūķi nu beigti! Nu, biedri, gavilējat! Ho, ho! KAREIVJI Hoho! hoho! Deviņas galvas Nocirtām nost, - Šiep nu zobus, Nu nevari kost! Ho, ho! LĀČPLĒSIS Skaļāk dziedat jūs man! Gaviles nospiesti skan. Dvaša krūtīs plok, Nemiers man dvēselē rok. Diezgan to dēku un uzvāru. Bet te mums vēl jāatrod Laimdotu. VIENS KAREIVIS Nolādēta ir šī sala; Mēms klusums un migla bez gala; Gaišā dienā putniņi guļ, Uztraukti: spārniņus kuļ Un atkal guļ. Pulkiem še svešie kuģnieki Guļ sastinguši kā akmeņi. Ne vilnīts jūrā šļāc, Ne lapa kokā kust, Kā miegs un tvaiks visu māc, - Vai dūša grib zust! - Ak, tēvi ja! CITS KAREIVIS Viss pilns ir: ko dzert un ēst, Zeltu uz ielām var mēzt, Visur redz pilnību, Kad miegs tik nemāktu! Ak, Lāčplēsi, Ved mūs atkal uz dzimteni! Še bija mums atrast Laimdotu, Kad nau, laid mūs jel uz tēviju! LĀČPLĒSIS Ne saulei nau spīduma, Ko līdz mana uzvara? Taisnība, taisnība Tev, Spīdola! Man svešas ilgas ceļas, Smagums uz sirdi veļas, Nau man, kā vajaga, Kur izeja? Vai es to gribēju, Ko sasniedzu? - Vai tad zobens še nelīdz vairs? Nost, gaisti nost, tu burvju dairs! (Viņš cērt ar zobenu, un piepeši viss pārvēršas.) * (Atdarās miglas priekškars un spīdošā, bet palsā dzeltenā gaismā redz ābeli zelta āboļiem; viņas priekšā caurspīdīga kristāla aka.) KAREIVJI Ā, ā, ā, ā! Mirdzoša gaisma No ābeles spīd, Uz dzidru aku Stari krīt! Pēc karstas cīņas kā gribas dzert! Nāc, sulainos zelta āboļus tvert! (Daži dzer no akas un saldi aizmieg.) VECĀKIE KAREIVJI Lēnām, lēnām, Neļauj aku aiztikt tam zēnam! Diezin, vai iekšā kas nau? Klau! - Vai tur neskan kas, klau! DZIESMA (Atskan iz ābeles, lēnās skaņās.) Dzer manu dzidrumu Avotā, Plūc manu mirdzumu Ābolā! Kas mani dzer, Pats sevi tver, Sev jaunai saulei logu ver. Viss tavs nemiers aizlidos Vieglās vakarvēsmās, Sirdī smagums izgaros Vaidu dvēsmās; Visas ilgas apklusīs It kā rudens dziesmas, - Mieru tevim atnesīs Saldas liesmas. Dvēsle grib tev liegi tvīkt Raisītajā kvēlē: Izdvašot un gaist, un nīkt - To sev vēlē. Dzer manu dzidrumu Avotā, Plūc manu mirdzumu Ābolā! Kas mani dzer, Pats sevi tver, Sev jaunai saulei logu ver. (Aizvelkas migla, un parādās klāti galdi, bagātīgi apkrauti ēdieniem, vietas atdusai, un apkārt lido mīlīgi ēnu tēli jaunu meiteņu veidā, ar puķu vītnēm.) VECIE KAREIVJI Cik mīļa dusa! Nu pabeigts darbs! Viss nemiers klusa, Viss rima, kas skarbs! JAUNIE Salds, kaislīgs maigums Caur dzīslām līst, Mirdz dailes zaigums, Un ilgas rīst! DZIESMAS BALSS Nāc, veldzi dzer, Sev mīlu tver, Sev jaunai saulei logu ver! (Rāma, miegu nesoša mūzika. Kareivji sēstas ap galdiem, bet ēdot un dzerot lēni aizmieg; jaunie piesliedzas pie ēnu meitenēm un aizmieg viņu rokās.) DZIESMAS BALSS Nāc, Lāčplēsi, dzer, Pats sevi tver, Sev jaunai saulei logu ver! LĀČPLĒSIS Kā saldās skaņas Velk mani liegi Bez visas maņas! Saule stāv dienvidos, Es drusku apsēstos. BIEDRIS Visapkārt miers un saskaņa valda, Maza pavaļa ir tik salda, - Uz brīdi atsprango bruņas, Aizmirsti bargās kararuņas: Kā viss še saista! Cik dzīve ir skaista, Cik skaista! DZIESMAS BALSS (Atskan vēl maigāk.) Lāčplēsi! Vai manis vēl nedzirdi? Tu zemju zemes klīdi, Dusi še mazu brīdi! Priekš citiem tu vienmēr cīties, - Tu dzinies un noguri dzīties, Vai to tu sasniedzi, Ko gribēji? Lāčplēsi, Vai manis vēl nedzirdi? LĀČPLĒSIS Kāda brīnumjauka balss! Vai te vēl viņas varai nau gals? - Spīdola! SPĪDOLAS BALSS Es esmu skaistākā par visu, Kas zemes virsū un kas zem zemes ellē, Visur skan mana balss, Vistālākā laimīgā malā, - I Nāvessalā Vēl manai varai nau gals. Dzer manai dzidrumu Avotā, Plūc manu mirdzumu Ābolā! Kas mani dzer, Pats sevi tver, Sev jaunai saulei logu ver. LĀČPLĒSIS Es neredzu tevis, brīnišķā; Vai sapnī esmu, vai nomodā? SPĪDOLA Es nomodu par sapni daru, Es sapni par nomodu pārvērst varu, - Tavs nomods skaists kā sapnis būs, Tavs skaistākais sapnis patiess kļūs: Dzer manu dzidrumu Avotā! LĀČPLĒSIS Vai tu runā tur avotā? Parādies acīm tu, brīnišķā! SPĪDOLA Tam, kas mani dzer, Velgums acis ver, Sapnī visu tas redz, Ko tava nakts tev sedz. LĀČPLĒSIS Kas tevi dzer, Tos nogurums tver: Lūk, manus varoņus, Kā viņi dus! Tie aizmirst darbu - - SPĪDOLA - - - Un visu skarbu, Un visu nemieru, Un ilgas, un riebumu. Še klusā Nāvessala Līdzīgu daļu visiem dala: Aizmigt mūžīgā nemaņā, Noslīkt visuma skaistumā - LĀČPLĒSIS (Lēni. ) - Aizmigt mūžīgā nemaņā, Noslīkt visuma skaistumā - SPĪDOLA - Aizmirst visu, kas ir, Visu, kas mūs vēl šķir, Sāpes un ilgas beigt, Mūžīgā vienībā steigt: Nāc, Lāčplēsi! LĀČPLĒSIS Es mūžam no tevis vairījos, Mēs bijām nāvīgos naidniekos, Bet svešas ilgas, - kas viņas zina, - Tomēr uz tevi mūžam dzina; Ko mūžam negribot gribēju, Še Nāvessalā lai sasniedzu: Dusēt un rimt, Mūžīgā nemaņā grimt - Es nāku, parādies, Spīdola! BALSS IZ TĀLIENES (Lēni.) Laimdota! LĀČPLĒSIS Vai nedzirdi, Spīdola, nedzirdi? SPĪDOLA Nāc, Lāčplēsi! LĀČPLĒSIS Mans mērķis nau sniegts, Man atstāties liegts, Man jāatrod Laimdota! SPĪDOLA Vai tad tava gaita būs izbeigta? LĀČPLĒSIS Kad laimīga, brīva būs Latvija, Tad mana gaita būs izbeigta. Pēc Latvijas-Laimdotas ilgas spiež, Iz manām acīm asaras riež. Riebj dēkas, kaut šinī Nāvessalā Jau mana gaita būtu galā! SPĪDOLA Tik brīva un laimīga Latvija? Ne mūžīga? Vai tas ir viss? Vai Lāčplēsis Tad nedzīsies vairs kvēlojot? Šī Nāvessala to visu spēj dot. Vai ilgas tev sniedz tik līdz Laimdotai? Ne tālāk caur laiku līdz mūžībai? Ne mūžam vēl   t a s   tavai gaitai nau gals, Ja tevi tālāk sauc mana balss - Nāc, Lāčplēsi! LĀČPLĒSIS Es gribu galu, tu solīji: Aizmigt mūžīgā nemaņā, Noslīkt visuma skaistumā. SPĪDOLA Kas sevī sniedz lielā miera brīvi, Tik tas spēj ieiet uz lielo dzīvi. Tu uzdevumā tik cīties, Tādēļ tu noguri dzīties, Tik manā skaistumā atrastu Tu mūžīgu spēku un pilnību. Laime bez gala tur līst, Saite pēc saites līst, Mūžība spārnus sit, Tālāk, tik tālāk rit. LĀČPLĒSIS Vai mūžīga esi, tu brīnišķā? Ko vili turp svešā valodā? SPĪDOLA Es, mūžīga esot, izgaistu Un izgaistot sniedzu mūžību, Tik stiprākais pasaulē spēj mani veikt, Ja es viņam gribu palīgā steigt. LĀČPLĒSIS Tu mīklām runā, Spīdola. SPĪDOLA Es mīkla mums abiem minama, Ne jāsaprot tev, bet jādara. Caur sava stiprākā naidnieka varu Es sevi brīvu un mūžīgu daru, Un tevi veicot es paceļu Par visu pāri uz mūžību. LĀČPLĒSIS Vai mūžība man sniedzama? Es sniedzos tik pēc liktena. SPĪDOLA Še liktens pats tevi sasniedzis, Tu mūžīgais spēka viesulis. LĀČPLĒSIS Tu zini liktens lēmumu: Teic, kas es un kurp es aizeju? SPĪDOLA No mūžības tu, tāpat kā es, Mēs viena celma atvases, Mums kopā pieder uzvara, Caur mums mūsu vara ir laužama. LĀČPLĒSIS Vai esmu mūžīgs, tas nau man teikts, Bet zinu, ka mūžam netikšu veikts. SPĪDOLA! Tu tikšot veikts caur pēdējo spēku, Caur pašu zemāko zemes grēku. LĀČPLĒSIS Tad netikšu veikts, tik nebaidies. Kurš akls gan pretī man nostāsies? Dzelzszobens vietā kurš mīkstu zeltu Pret mani kā nāvīgu ieroci celtu? Ja ausis tik sveikas man paliekas, Tad man nekā nau jābaidās. - Hahaha! BALSS IZ TĀLIENES (Klusi.) Hahaha! SPĪDOLA Klau, Lāčplēsi, Vai smejamies tu nedzirdi? LĀČPLĒSIS Es smējos pats, ko izbijies? SPĪDOLA Tev briesmas draud, nāc pasargies! LĀČPLĒSIS Haha, tu, mana Spīdola: Kas mīl, tas baidās, teic Laimdota. SPĪDOLA Ko mini to vārdu? Tas pretīgs man. LĀČPLĒSIS Ak, man viņš tā tik ausīs skan. SPĪDOLA Tam nebūs skanēt nekad, nekad! Es esmu skaistākā par visu, Kas zemes virsū un kas zem zemes ellē! Dzer manu dzidrumu Avotā, Skati manu skaistumu Augumā, - Tev manis būs slāpt, Tad varu tevi glābt: Dzer manu dzidrumu Avotā! LĀČPLĒSIS Es nāku, parādies, mīļākā! (Dzer no avota.) SPĪDOLA (Parādās ābelē visā spožumā.) LĀČPLĒSIS Debess un saule! Dievišķā, mūžīgā! Tu mani biedē savā zaigumā. Es tevi panest nespēju! (Nokrīt ceļos.) SPĪDOLA (No ābeles nokāpdama.) Nāc, mīļais, lai tevi apskauju - (Skūpsta viņu.) Pēc tevis dedzu mūža kvēlēs, Nu liktens reiz tevi manim vēlēs. Es tevi sedzu sargājot - Šis mirklis par visu man atmaksu dod! Šai mirklī mūžības saspiestas, Priekš mūžiem pietiks šīs laimības, Un bezgala laiki mums priekšā veras, Plešoties, augot degs mīlas ceras! LĀČPLĒSIS (Uzlecot.) Kā smiltis viss nogurums nobiris, Iz zemes jūtos izkāpis, Un ilgas ceļas un tālēs dzen; Šo spēku nejutu sen, jau sen. Tu, dievišķā, tevi es pielūdzu - Es tevim pieskarties nedrīkstu! SPĪDOLA Nu mans tu esi, Tu zemes stiprākais! Kā spēks caur pasaulēm skaistumu nesi Caur tumsas tumsumiem, Caur krēslas dziļumiem, Mēs dimanta kalnu atšķelsim, Kas pats savā gaismā viz iztālim, Kas, sava saule, pats sevi silda, Krūtis ar bezgala laimību pilda! Ar brīnuma varu pie sevis viņš rauj, Kas sniedz to, to skaistums uz mūžu skauj, Viss, kas šai zemē, ko mīl un nīst, Viss rupjš, viss zems no tevis klīst, Tev matos sauli kā rotu spraudīs, No baltiem stariem tev svārkus audīs - LĀČPLĒSIS Hoho! es eju! SPĪDOLA Vēl tas nau gals, Vēl tevi tālāk sauc mana balss: Līdz zemes malai mēs aiziesim, Kur zeme sakūst ar debesīm, Kur saules dārzi, kur debess vārti, Kur saules meitas zied rožu sārti, Kur pērkoņdēli zeltu kaļ, Kur ziemas milži sniegu maļ, Kur saule vakaros atgulstas Iekš sarkanzelta laiviņas - LĀČPLĒSIS Ved mani turp, ved drīz, ved drīz! SPĪDOLA Vēl tas nau viss, tas ceļš vēl īss: Aiz zemes malas, aiz debess malas Vēl plešas jūra, kur nau ne salas, Ne viļņu, ne vētras, ne dienas, ne nakts, Kur beidzas viss un stāv briesmas uz vakts. Vai ir tev sirds, Kas tumsai cauri vēl drosmē mirdz? Plūc manu mirdzumu Ābolā! LĀČPLĒSIS Tur visam beigas, - Kādēļ turp tādas steigas? Tas ceļš iet uz nāvi -· Kam tu Tur stāvi? - SPĪDOLA Vai zemes nāves baidies~ Tu, mani dzerot, nāvē laidies. LĀČPLĒSIS Vai esi nāve? SPĪDOLA Es mūžība; Mana zemes gaita drīz izbeigta. LĀČPLĒSIS Vai zemei tu atrauj skaistumu? SPĪDOLA Līdz saulei es to paceļu. LĀČPLĒSIS Bet zemes spēku tu tam atņemsi, Tik sapņi būs tev lielie centieni. SPĪDOLA Tu zemes spēks esi, Lāčplēsi, Tu stiprākais viņai palieci; Bet sapni es par nomodu daru, Es nomodu sapnī pārvērst varu, - Tavs nomods skaists kā sapnis būs, Tavs skaistākais sapnis patiess kļūs. LĀČPLĒSIS Es zemē esmu stiprākais, Spēks aizzemē man zūd kā gaiss. SPĪDOLA Tu stiprākais, Tu visu veic, Vai zeme, vai gaiss, Tevi mūžība sveic; Tev krūtīs sirds, Kas tumsai cauri vēl drosmē mirdz: Mēs, mūžība, sniegsim tevi šo brīdi; Spīdi, Spīdola, spīdi! Plūc manu ābolu Mirdzumā! LĀČPLĒSIS Es nesasniedzu, ko gribēju, Dod man savu nāves ābolu! Kā vīns iekš manis spēki rūgst, No stipruma man krūtis tūkst. (Plūc zelta nāvesābolu un iekož viņā: iz viņa put pelni laukā. Viņš nodrebas, iesaucas «pū!», tad lēni aizmieg Spīdolas rokās.) SPĪDOLAS DZIESMA Miedzi, aizmiedzi, Stiprais varoni, Manu roku skauts, Sevi aizmirsti! Visas mūžības Tevim atveras, Tālēs projām rauts, Spēks tev izplešas. Lielā mierībā, Dzīves pilnībā, Viss, kā dzinies, rauts Mūžu skaistumā. (Starpbrīdis.) Un tu, manu dvēseli, Vai visu nu sasniedzi, Kā kvēlot kvēloji Mūžīgi, mūžīgi? Uz mūžiem pārspēji Šīs saules likteni? Augsti nu valdīsi, Mirdzot kā debeši? Vai augot pieaugsi Mūžam vēl mūžīgi, Līdz zemi, aizzemi Ar skaistumu pildīsi? GAVIĻU DZIESMA Hē, hē, hē! Gavilē, gavilē! Tava ir pasaule, Skaistuma dvēsele! Spīdola, spīdi, spīdi, Pār pasaules vaigu slīdi! Hē! hē! hē! Es esmu skaistākā par visu, Kas zemes virsū un kas zem zemes ellē! BALSS IZ TĀLIENES Ha, ha, ha! Kur paliek Laimdota, Kas še par akmeni pārvērsta? (Parādās Kangars.) SPĪDOLA Ko tu te nāc? KANGARS Man netīk, ka tu manu draugu māc. SPĪDOLA Tu redzi, še tava loma nu beigta. KANGARS Vai uzvara tev nau pārāk steigta -? SPĪDOLA Ha, ha! KANGARS Es noslēpumu dzirdēju - SPĪDOLA Spiegs vienmēr klausās paslepu. KANGARS - Nu zinu, kā uzveicams Lāčplēsis. SPĪDOLA Kas kait? Manā valstī viņš iegājis. Hē, hē, hē! Manas ir pasaules, Gaviles, gaviles! KANGARS Klau, Spīdola, uzklausi, Vēl laiks ir, ar labu izlīgsti: Ļauj tam tur gulēt uz mūžību, Necer' uz sapņu valstību, - Ar mani dalies valdībā Rīgā un visā Latvijā. SPĪDOLA Pār latvjiem ir kungi. KANGARS Tos piekrāpsim, Tik kungu vārdu tiem atstāsim, Bet meslus visus ņemsim sev, Lai ļaudis kalpo man un tev. SPĪDOLA Ej projām, tu dari man garlaiku. KANGARS Tev bail? Mans nodoms par lielisku? SPĪDOLA Ha, ha, tu vergs! Pats zems, ar zemiem nodomiem, Man valsts būs pa pasaules visumiem. KANGARS Ha, ha, kā tas skan! Pagaid' tu man! Tavu valsti iz rokām tev izraušu, Zem papēža tevi pamīšu! SPĪDOLA Tu, zemais, kur tev to spēt? Pats liktens liek man uzvarēt: Viņš veikts caur mani: es pēdējais spēks, Viņš atmeta sevi - tas lielākais grēks! KANGARS Ha, ha, ha, ha! Tava gudrība viļ tevi, Spīdola! Pats pēdējais spēks būs gan: tumsība Un zemākais grēks: spiega viltība! SPĪDOLA Tu, spiegs! fui! spiegs! KANGARS Es spiegs, bet, ja veikšu, kas tad vairs kliegs? Ha, ha, ha! Es mīšu tevi zem papēža. - Laimdota! Laimdota! Lāčplēsi, tevi sauc Latvija! (Uzsit Lāčplēsim uz muguru.) LĀČPLĒSIS (Uzmostas, izspļauj iz mutes nāvesābola kumosu; noput pelni.) Pū, pū! Kur es esmu? Man kumoss kaklu aizžņaudza, Viss apkārt man aptumsa - Dvaša aizrāvās - Es kritu bezdibens klintsaizās - Es dimantkalna spīdumu No tālienes redzēju - Melns, zaļš un sārts gar acīm šķīda - Milzīgi baigi apkārt klīda - SPĪDOLA Ai! (Apdziest savā mirdzumā; gaisma tiek atkal nespīdīga un palsa.) LĀČPLĒSIS Ko mana Spīdola Nau vairs redzama? Kur skaistā gaisma palika? KANGARS Tā deva tev nāves ābolu, Es tevi no nāves izglābu: Es uzsitu tev uz kamiesi, Tu indeves kumosu izspļāvi. Lai liegtu tevim Laimdotu, Tā nomāca tevi ar burvību. Tev sapnis acis tik mānījis: Tu mērķi biji jau sasniedzis: Tepat guļ tava līgava, No burves par akmeni pārvērsta. Tāds pats tev liktens bij nodomāts, Bet tevi glāba mans drauga prāts. LĀČPLĒSIS Ā, ā! Ko saki, Spīdola? SPĪDOLA (Cieš klusu.) KANGARS Ko viņa lai saka, tā taisnība, - Cērt akā, tad burvība salauzta. LĀČPLĒSIS Teic, Spīdola, teic! KANGARS Vai viņa tevi vēl tagad veic? LĀČPLĒSIS (Ceļos nometies, bet zobenu draudot pacēlis.) Teic, teic, teic, teic! Tu mani jau reizi mānīji - Vai Laimdotu akmenī pārvērti? SPĪDOLA (Cieš klusu.) LĀČPLĒSIS (Uzlec.) Teic! (Cērt ar zobenu avotā; no avota izšaujas asinis.) BALSS IZ AVOTA Ai, ai, ai, ai! KANGARS Tu raganas māti nokāvi, No Spīdolas brīvību panāci, Cērt ābeli, nokausi viņu arī, Tā visus mošķus nobeigt vari. LĀČPLĒSIS Spīdola! SPĪDOLAS BALSS Vai, vai, vai! Tu aizcirti ceļu mūžībai! Tev gaisa drosme kā gaiss. Tu neesi stiprākais! KANGARS Ko pel nu varoni, Spīdola! Kad tava viltība salauzta! SPĪDOLAS BALSS Cērt, Lāčplēsi! Mēs nesniegsim še vairs aizsauli. Man zuda virs zemes mūžības valsts: Tu lūzi man, skaistuma stiprākais balsts. Man vienai jāsniedz mūžība, Jāslīkst iekš visuma skaistuma, Nau spēka man līdzīga. Spīdola spīd, Aiz zemes, aiz saules viena slīd, Spīd, spīd! LĀČPLĒSIS Tu esi daile mūžīga, Ej atpakaļ debesīs, Spīdola: Es zemes spēks, man paliek še. Šai zemē man visa pasaule, Še esmu visu stiprākais, Aiz zemes gaist mans spēks kā gaiss. KANGARS Cērt, ātrāk cērt! Neļauj sevi vārdos tvert. SPĪDOLAS BALSS Ak, Lāčplēsi, Bez manis tu zemē izsīksi, Tu aprimsi savā pilnībā, Tev beigsies gaita bezgalīgā! Tu tiksi veikts, un tev būs grimt, Tev līdzi visai dzīvei rimt! - Es neklausu, - mūs liktens grib šķirt, Es zemes veidos gribu mirt Un tevi sargāt, un līdz tev iet, Lai mana aizsaules valstība riet! KANGARS (Izsmejot.) Kā kalponei kalpot Lāčplēsim, Mest sapņus par brīvi un debesīm - Ha, ha, ha! Tu, citkārt lepnā Spīdola! SPĪDOLA Es tomēr gribu, es palikšu, Tevi viņa varā nedošu. KANGARS Ne manā varā, bet Laimdotas; Cērt, Lāčplēs, un nobeidz tās burvības, Cērt galotni! SPĪDOLAS BALSS Man ir viens vārds no mūžības; Teic: gaisma tiks tomēr pie uzvaras! Es visu tev atdodu, Lāčplēsi, Sevi pašu un savu debesi - LĀČPLĒSIS Paliec, Spīdola, debešos, Es tevis cienīgs nejūtos. SPĪDOLAS BALSS Bez manis nezels Tev ne Latvija. LĀČPLĒSIS Teic, ko man darīt, Spīdola? SPĪDOLAS BALSS Cērt vienu zaru: Es nolieku debesuvaru, Lauzts čūskas dzelonis, Mans kungs tu būsi, Lāčplēsis. KANGARS Necērt zaru, Tad viņa vēl paturēs zemesvaru; Cērt pašu galotni, Aizraidi viņu uz aizsauli. (Lāčplēsis cērt ābeles zaru: Spīdola parādās; dziļas sēras vaibstos valdnieces lepnums, bet uzupurējošs maigums atspīd iz viņas acīm.) LĀČPLĒSIS Cik dīvaini skaista! Kāds maigums pie tevis saista! SPĪDOLA Es tavu Laimdotu Tev tagad atdošu; - Spīdola spīd, Nāve lai krīt. Akmens, šķelies, Celies, Laimdota celies! - LAIMDOTA Lāčplēsi, Lāčplēsi! Tu mani glābi, mans varoni! Nu visas briesmas būs izbeigtas, Miers, laime valdīs iekš Latvijas! (Apskauj Lāčplēsi.) SPĪDOLA Akmens, šķelies, Celies, mana apburtā tauta, celies! Pēc simtsgadu miega uz jaunu dzīvi, Pēc vergu sloga uz gaismas brīvi! Akmens, šķelies, Tautas dziesminieks Pumpurs, celies! Dzied', latvju varoni Lāčplēsi, Teic pagātni, cel uz nākotni! UZMODINĀTIE (Akmens tēli sāk kustēties un celties; putni un visa daba atdzīvojas.) Ā, ā, ā! Smagais sapnis gaist, Apkārt saule kaist, Putniņi dziedāt sāk, Jauna dzīvība nāk! Lāčplēsi, Lāčplēsi! Tu mūs brīnišķi uzcēli! Ar stipru roku kāvi Visu stindzinātāju nāvi. Lāčplēsi, Lāčplēsi! LĀČPLĒSIS Še jūsu glābēja, Varenā Spīdola! Priekš jums viņa ziedojās, No aizsaules valstības atteicās. SPĪDOLA (Noiedama nomalis.) Akmens, šķelies, Celies, Koknesi, celies! KOKNESIS Es Romas greznumu Tev, Spīdola, atnesu: Tu būsi valdniece, Tev valsts visa pasaule! SPĪDOLA Mans Koknesi, Es atdevu visu pasauli, - Es gribēju jums vēl vairāk dot, Jums nebij spēka saņemot. KOKNESIS Es nesaprotu to, Spīdola; - Tev visa mana būtne padota! SPĪDOLA Es gribu mācīties robežas, Šaurumā tikt pie pilnības. Pēc mērķa sniegties vistuvākā: Ļauns ienaidnieks nācis Latvijā: Nāc, iesim, ved mūs, vadoni; Ej, uzveic naidniekus, Lāčplēsi! (Priekškars.)

RAINIS UGUNS UN NAKTS SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS Ej, uzveic naidniekus, Lāčplēsi! PIEKTAIS CĒLIENS Lielvārdes pils uz paša Daugavas krasta. Pils goda istaba, celta vēl senlatviešu garšā, bet izpuškota eiropiešu greznuma lietām; uzstādītas visapkārt uzvaras zīmes, dažādām tautām noņemtie kara laupījumi; ieroči, audumi, kalumi utt. Skatuves labajā pusē divi troņa krēsli, apkārt gar sienu zemāki krēsli priekš virsaišiem; kreisajā pusē troņa krēsls priekš Spīdolas un apkārt arī zemāki krēsli priekš virsaišiem. Skatuves dibens viss aizklāts ar lielu priekškaru; kad šo priekškaru atsedz, tad redz lieveni, kas uzcelts uz paša stāvā Daugavas krasta; aiz lieveņa redz izplešamies Daugavu ar Kurzemes krastu. Skatuves galā labajā pusē atzveltnes gulta ar krāšņu pārsegu; līdzās zems krēsls un galds ar vīna kausu un augļiem. * (L ā č p l ē s i s   -   krāšņās, vieglās drēbēs guļ uz atzveltnes; uz krēsliņa viņam līdzās sēd   L a i m d o t a,    tāpat ģērbusies greznā māju uzvalkā.) LAIMDOTA Mans mīļais, dārgais zelta spožumiņš, Mans acu dzirnīts, mans sirds siltumiņš, Nu mans, nu man vienai piederi! Es tevi nedošu vairs briesmu varā, Ne pūķiem, zvēriem, igauņiem un vāciem! Šis karš lai pēdējais, kur Spīdola Ar Kangaru tev palīdzēja uzveikt; Nu klusi laimes klēpī nogulsim; Tu izstaipīsi gurdos locekļus, Es tevim galvu gludi noglaudīšu, - No ilgām bailēm es reiz atgūšos, No bailēm - (Viņa notrīs.) LĀČPLĒSIS Kas tev, mana dūjiņa? LAIMDOTA Nekas, nekas, tu mīļais, labais, cēlais, Mans neatdodamais, mans mūžu lemtais! Tik baiga nojauta vien pārskrēja; Sirds nemierīga, nezinu par ko? Man riebj šis nebeidzamais karš; man sirds Ne mirkli nenorimst; dēļ tevis dreb. (Ar jaunu apņēmumu, pieceldamās.) Bet dēkas nu galā un naidnieki veikti, Ļauj viņiem aizbēgt, lai kari ir beigti! Slēdz mieru ar vāciem, Lāčplēsi, Uz Spīdolas niknumu neklausi. Tik kara dēļ tā karu grib, Ļauns, bezgalīgs uguns tai acīs žib. Man bail no viņas, kurp tā tevi sauc? Uz kādām mūžības neziņām trauc? LĀČPLĒSIS Nebaidies, manu dūjiņu, Es gribu pie tevis atdusu. Es izgājis visas pasaules. Nau labāk nekur kā iekš dzimtenes, Spēks uzzied laimē, briest pilnībā Tik savas būtnes robežā. Lai miers tik un laime ir Latvijai, Ko sniegt man līdz svešai mūžībai. Es Latvijā mošķus izskaudu, - Viss panākts; priekš sevis nu dzīvošu. - Viss panākts? Nuja, kā citādi? Ko vēl gan? LAIMDOTA Mans mīļais, mans karali! Priekš manis nu dzīvo, - tu karalis būsi, No tautām bagātus meslus gūsi, Ikviens tev nesīs vislabāko, Ko viņa zeme saražo. Gan medu, gan kviešus, gan dārgas ādas, Mums netrūks ne mantas, ne rotas nekādas, Visskaistākās lietas no vāciem nāk, Lai tie tās kuģiem uz Rīgu vāk, Kas tiem par audumiem, vizuļiem, Ne acis nevar atraut no tiem. Es biju tur gūstā: tie vareni, Ar vāciem mums jādzīvo draudzīgi, Kļūs tēvija mierā laimīga, No tevis uz turību vadīta - Tu mīļais, tu mans, mans varonis, Viss liekas kā sapnis brīnišķis - LĀČPLĒSIS (Zem sevis, sapņaini.) Tavs nomods skaists kā sapnis būs, Tavs skaistākais sapnis patiess kļūs - LAIMDOTA Jā, mīļais, jā, tu visu vari - LĀČPLĒSIS Ak, nē - LAIMDOTA Tu burvīgi laimīgu dari, Kā brīnums šis brīdis visaugstākais - LĀČPLĒSIS - Un mūžīgs būs - LAIMDOTA Bail, ka viss nezūd kā gaiss! (Ienāk sulainis.) SULAINIS Kungs, viesi! LAIMDOTA Ak dievs, apžēlojies! Būs briesmas, ak, nelaid tos, pasargies! LĀČPLĒSIS Ko trīsi, zīlīt! (Uz sulaini.) No kurienes? SULAINIS No visām malām, no tālienes, Ir lībieši, vāci ar kukuļiem, Melns bruņinieks viens no tatāriem. LAIMDOTA Ak, mīļais, neej! LĀČPLĒSIS Ko sabijies? Tie mieru nāk lūgt, kā dzināmies, Nu viss ir sasniegts laimīgi. (Uz sulaini.) Šurp viesus un virsaišus aicini! - Teic, vai tu nebiji kareivis? SULAINIS Jā, agrāk. LĀČPLĒSIS Laiks visus pārvērtis; Bij agrāk labāk. - (Sulainis aiziet.) LAIMDOTA Nāc, tērpsimies, Lai varam kā valdnieki rādīties. (Abi aiziet.) * (Ienāk   S p ī d o l a   un   K a n g a r s.) KANGARS (Atpakaļ uz sulaini.) Ā, ā, tie tērpsies kā valdnieki! SPĪDOLA Ko mani sauci, ko gribēji? KANGARS Drīz atnāks galms, šurp lūdzu tevi, Tev jautāt, kā tagad jūti sevi Pēc uzvaras - Laimdotas pilsgalmā? SPĪDOLA Tev nau nekas man jājautā. KANGARS Ā, neērti jūties, tā domāju: Nau viegli nest otra lepnumu, - Man arī, - SPĪDOLA Ko tas lai nozīmē? KANGARS Mēs visi še Laimdotas pavēlē, - SPĪDOLA Es nē! KANGARS Visgrūtāks tavs stāvoklis: Kas būsi? kurp iesi? SPĪDOLA Kurp Lāčplēsis: No mūžiem līdz mūžiem, kur viņš, tur es, Viens ceļš, viens liktens mūs abus nes. KANGARS Viens ceļš tam, man šķiet, ar Laimdotu, Tu paliec tikai nomaļu. SPĪDOLA Ej! KANGARS Spīdola, ja es aizeju, Kam tad tu vairs pavēlēt iespētu? Es viens tik tev uzticīgs palicis - - Ja skaiti - vēl nabaga Koknesis - Nu paklausība būs tava daļa, No Laimdotas druskām tu barosies, Tā viņa sieva, kas tu? Tevi smies - Vai tā tava plašā vaļa? Kur Spīdola lepnā, spīdošā, Kas bija starp pirmajiem pirmākā? Tavs krēslis bij kalnu virsgalā, Kam nolaidies dzīves zemumā? Tu visuvarenā, brīnišķā, Par zvaigznēm spožākā, Virs zemes, zem zemes skaistākā - Spīdola, Spīdola, Man, zemam, vai man tev tas jāsaka? Tu pati sev saki to, attopies, Tu nespēj tik zemu locīties - SPĪDOLA (Lēni un drūmi.) Es gribu atpakaļ griezties - KANGARS Tev nau vairs valsts, kur patverties. SPĪDOLA Tev taisnība! Es neesmu vairs Spīdola! Mani vēji staigā patvaļā, Manas aukas kauc dusmās un žēlumā; Tie manis vairs neklausa. KANGARS Vēl viens tavā varā palika: Tu mani mīlā kā dzelžos turi, Pie sevis ar niknu skaistumu buri, Kaut dvēsli man gabalos rāvi, Ar kvēlošu kaunu kāvi, Uz mani spļāvi: - Tevi tomēr un tomēr jo vairāk mīlu, Savas rokas un galvu tev dodu par ķīlu: Tu dārgāka man par pasauli, Es pacelšu tevi visaugstāki, Tik manim, Spīdola, piederi! SPĪDOLA Ak, Kangar, tu pats sev visdārgākais, No tavas mīlas man top tik baiss. KANGARS Nē, tu, tu man esi visdārgākā! Un nebaidies, nabaga Spīdola; Kaut gan tu tik dziļi grimusi, Kopš pabalstīji to Lāčplēsi, Kaut cienā pie ļaudīm un raganām kriti, Es tevi neatstāšu kā citi: Man blakus, kad būšu par karali, Kā karaliene tu sēdēsi! SPĪDOLA Vēl Lāčplēsis karals. KANGARS Ļauj Lāčplēsim krist. Caur tavu spēku viņš pacēlies, Kāp pati, no viņa novērsies. SPĪDOLA Ko tas vairs līdz, es tam atdevu Savu spēku, visu savu skaistumu. Savu kvēlošo dzīvību Kā ogli tam kureklī iemetu: Viņš liesmu un garu nu sasūcies, Spēks viņā sastrēdzies, Žuburu žuburiem izplēties, Viņš stiprāko stiprākais, Lielāko lielākais. Viņš pilnīgs, viņš viena gabala, Es nabaga saplēstā Spīdola - Ko viņam vairs kaitēt, ko līdzēt spēju? Es līdzi ar pavasarvēju Nāku un aizeju. Ak, mirt, Iznīkt un mirt! Bez samaņas, bez sapņiem nebūtnē nirt! KANGARS Kad Lāčplēsim vairs nevajga, Tad klusi aiziet Spīdola! Vai baidies? vai šķiet tev: viņš nevar krist? Es, Kangars, zinu, kā var to sist, Mans naids tam mūžam sekoja, Tā noslēpumu tam izrāva. Nāc līdz, tad tevi pacelšu, Kad Lāčplēša ausis satriekšu: (Izstiepj rokas, nometas ceļos, gaida, tad lēni.) Zelts aklā rokās tā varu trauc, Tik melno bruninieku sauc! SPĪDOLA (Iekliedzas.) Melnais bruņinieks! KANGARS Hahaha! Tu viņu nu pati atsauci, Caur tevi mēs uzveiksim Lāčplēsi! SPĪDOLA Es nesaucu viņu, ne domās nē! KANGARS Tu sauci, kas Lāčplēsi uzvarē! Uz mirkli bij domas - es uzveicu tevi, Tu pati man ieroci rokās devi. Ka tevi mīlu, tu ticēji, Savu lielāko naidnieku aizmirsi! (Smejas.) SPĪDOLA Jā, tu mani mīli, bet mīlējot Tu arī spēj tik vien riebumu dot. Tas augstais i nīstot ir mīlējams, Ne tev, ne melnajam uzvarams. KANGARS Haha, to liktens sniegs drīz, Vēl šodien viņš dziļumos nokritīs! SPĪDOLA Tik viņš viens pats spēj sevi veikt, Kad gribēs savu gaitu beigt, Kad nemeklēs darba, bet atdusas - KANGARS Viņš atdusu radīs pie Laimdotas - SPĪDOLA Viņš negrib dusas, nau taisnība: Tā nāve, - vēl esmu es, Spīdola. KANGARS No Laimdotas, domā, to atrausi? Haha, tik paklaus' to sulaini, Nupat tas man teica - SPIDOLA Fui! KANGARS Lai nu lai! Pēc stundas būs Lāčplēsis tumsībai! SPĪDOLA. Tu agrāk vēl - liktens vai tumsība, - Tos pārspēs Spīdola! Ko viņi vairāk kā mēs? Mēs iesim gavilēs. KANGARS (Smiedamies.) Nāvē grimt! SPĪDOLA Nē, - dzimt! Es miru jau reiz daudz briesmīgāk, Viņš dzīvos, man lai nāve nāk. (Ienāk   k a r e i v j i   ar uzvaras zīmēm un   v i r s a i š i,   viņu starpā   K o k n e s i s   ar saviem ļaudīm, un   K a n g a r a   un   S p ī d o l a s    l a u d i s.   Pirmie nostājas labajā, otri kreisajā pusē ap Spīdolas troņa krēslu; līdzās tiem Koknesis ar saviem ļaudīm.) KAREIVJI Lāčplēsi, Lāčplēsi, Dzied tavi kareivji: Vācieši sakauti, Gubām guļ samesti, Kā dadži gar sētmali, Sveiki un priecīgi Dzied tavi kareivji. (Ienāk iz savām istabām pa labi:   L ā č p l ē s i s   un    L a i m d o t a,   abi grezni ģērbušies, zelta šūtos svārkos, un apsēstas uz saviem troņa krēsliem.) VISI Lāčplēsis lai augsti teikts, Darbs, cik liels, tas viņa veikts: Sakauti vācieši, Nu būsim priecīgi, Mūsu sargs un varonis Mieru mums atnesis. LĀČPLĒSIS Cīņa šoreiz bij neganta, Ka tomēr mums smaidīja uzvara, Par to jums visiem pateicos; Bet galvenais nopelns cīniņos Ir Spīdolai, Koknesim, Kangaram, Kā varoņus viņus lai apsveicam! VISI Esat, varoņi, sveikti, Caur jums ir naidnieki veikti! LĀČPLĒSIS (Pret Spīdolu pagriezies.) Kā negaisa mākoni Savus melnos matus tu izplēti, Tu naidniekam pretī Iz acīm zibeņus meti, Kā negaisa viņi izbijās Spīdolas varenās, spīdošās - SPĪDOLA Man mana vara Vēl tikdaudz no svara, Cik laba tev dara. LĀČPLĒSIS Kā svieda mans Koknesis, Kokus ar saknēm izrāvis, Tur vāciem vairs padoma nebija, Projām tik mesties atlika. KOKNESIS Tik Spīdolas dimantu glabāju, Tas valdību nes un uzvaru. LĀČPLĒSIS Ar viltu Kangars izgāja, To vāci par draugu turēja - KANGARS Es veicu vācus, lai greznāki Puškotu Laimdotu, valdnieci. (Paņem no saviem ļaudīm un pasniedz Laimdotai kakla rotu.) LAIMDOTA Par visiem tu esi mums uzticams, Tu būsi mums augsti paceļams. VECS VIRSAITIS Uzklausi veci, Lāčplēsi, Tu dzirdēsi tautas atbalsi: Nu niknākā cīņa ir nobeigta, Grib mierā nu dzīvot Latvija, Visapkārt naidnieki noveikti, Ļauj atpūsties tautai, plaukt priecīgi, Mēs klausīsim tevi kā karali. Tur vāci pēc miera lūgt atnāca, Dod viņiem pēc viņu lūguma, Tie bagāti un devīgi - SPĪDOLA To pierāda tavi vizuļi. KANGARS Nu, tad jau visiem tādi būs. SPĪDOLA Par līdējiem visus lai padara mūs? LAIMDOTA Liec, Lāčplēs, reiz kariem nobeigties, Ļauj ļaudīm mierā atpūsties, Pats solījies. KANGARS Lai miers ir, kad grib Laimdota, Tā pati ir miers un brīvība. Mēs brīvību paši sev panācām, Ļausim to citiem iekš mūsu robežām. LĀČPLĒSIS I man riebj karu mūžam vest, Es gāju Latvijai mieru nest. VIRSAIŠI Mūsu sargs un varonis Mieru mums ir atnesis! LĀČPLĒSIS Es gribu, lai tauta var mierā plaukt Un pieņemties varā, un garā augt. SPĪDOLA Miers mūsu mērķis, bet vēl nau laiks, Vēl miera saulei apkārt tvaiks: Mums naidnieki - vāci jākliedē, Lai tie mūsu mieru netraucē. Un tādēļ, kur ienaidnieks vājš, to būs veikt, Kad viņš ir padzīts, tad karu var beigt; Vēl viņš mūsu zemē! KANGARS Bet uzvarēts, Kā lūdzējs, kā viesis, un viesis ir svēts! SPĪDOLA Kas svēts tev? LĀČPLĒSIS Laid viņu, Spīdola, Bet manim labs tikums ir jāciena. SPĪDOLA Tas viltus; tie mūžam mūs apdraudēs - KANGARS Lai draud, gan tos Lāčplēsis uzveikt spēs, Viņš taču ir tas stiprākais, Pret viņu tie izgaisīs visi kā gaiss. SPĪDOLA Uz glaimiem, Lāčplēsi, neklausi, Mēs neesam vēl tik spēcīgi. KANGARS (Uz Lāčplēsi, glaimodams.) Kas spēj tev nākt pretī? (Uz Spīdolu.) Tu apskaudi? LĀČPLĒSIS Mans stiprākais pretnieks tagad ir veikts, Lūdz mieru, kā draugs lai man ir sveikts: Veikt viegli, bet veikto par draugu gūt, Tas grūtāk, tam   m a n a m   darbam būs būt. Kad būsim ar naidniekiem biedroti, Tad spēsim pret katru likteni. SPĪDOLA Kā jēri ar vilkiem var biedroties? Mums cīnīties! spēkos vēl pieņemties! Ne dusēt, jo atslēga necelta rūst - LAIMDOTA Bet pārpilns vadzis ātri lūst - LĀČPLĒSIS Es, Spīdola, mošķus izskaudu, Viss panākts, ko vēl tu gribētu? Šo mieru slēgt pēdējs mans uzdevums, Viss piepildīts, dusa, - kas atliek mums? SPĪDOLA (Iekliedzas.) Ā, ai! Kā nāvi tev dusu būs bēgt! Ne dusēt tev nebūs, ne mieru slēgt! Vēl esmu es, Spīdola, Lāčplēsi, Kas novērst spēj tavu likteni! LĀČPLĒSIS Ne sev savu likteni dzīvoju, Bet tautai, lai tā dod spriedumu. ĻAUDIS UN KAREIVJI (Kliedz viens caur otru, bet miera balsis pārsver.) Miers, miers! Nē! karš! miers! Karš! Miers! miers! LĀČPLĒSIS Jūs gribat mieru, lai miers jums tiek! Lai viesiem šurpu ienākt liek. * (Ienāk dažādu tautu   s ū t ņ i,   t i r g o t ā j i    un   v i r s a i š i,   l ī b i e š i,   i g a u ņ i,   k r i e v u   t i r g o t ā j i   un    b r u ņ i n i e k i:   garā gājienā iet garām Lāčplēsim, noliek pie troņa savas dāvanas un nostājas zālē; no viņiem atdalās pulciņš    s ū t ņ u,   kuri panāk uz priekšu un uzrunā Lāčplēsi.) SŪTŅI Mēs sveicam tevi zemīgi, Lāčplēsi, lielo varoni! Tavs spēks vislielākais pasaulē, Mēs nākam tavā paspārnē. Tu sit ar dūri, un lācis krīt, Tavs pirkstiņš spēj zirgu savaldīt. Par kungu mēs tevi atzīstam, Tavu žēlastību izlūdzam: Ļauj mums uz dzīvi še apmesties, Pa tavām zemēm tirgoties. Še nesam tev dārgas mantības: Zobenus, traukus un rotaļas. VĀCIETIS Mums nebij kam dot šo greznumu, Lai puško visskaistāko Laimdotu: Tu vārdu par mums aizliksi, Uz mieru vērsīsi Lāčplēsi. LĀČPLĒSIS Jā, esat sveiki, kaimiņi, Dzīvojiet vien še laimīgi! Mans prāts grib mieru, ne karu dot, Grib visas zemes aplaimot. VĀCIETIS Mēs pateicamies tev, karalim, Mēs dzirdējām jau iztālim, Ka mieru tu mīli. Dod vietu mums, Kur nedraudētu mums uzbrukums: Pie jūras Rīgu mēs uzcēlām, Daudz bagātības jums atvedām, Ļauj mums to Daugavas smiltaini Par glābiņu vētrās un patversmi. LĀČPLĒSIS Mēs glābjam katru nelaimīgu; Jūs uzcēlāt viņu, tad paturat Rīgu. SPĪDOLA Nevienam es Rīgas nedodu, Tik tiem, kas cēla tās stiprumu, Kas viņu lielu un staltu dara: Tā darba ļaužu sūrsūra vara, Kas cirta, raka, sita un kala, Kas sviedrus lēja un lies vēl bez gala. - Tie ļaudis, tiem Rīgai būs piederēt, Priekš strādniekiem es gribu to paturēt. VĀCIETIS Mēs cēlām, tie tikai kalpoja, - Tā ir tikai Spīdolas izruna. (Uz Spīdolu.) Tu pati mums ļāvi tur apmesties - SPĪDOLA Bet ne par kungiem uzmesties. KANGARS Mans kungs un karalis Lāčplēsis, Tas atļaut var, tam pieder viss. Ņem, Lāčplēs, Rīgu sev par dzimtu, Tur sēdi un valdi, lai ķildas rimtu. LAIMDOTA Jā, Kangars gudri sacīja, Par Lielvārdi Rīga daudz jaukāka, Turp iesim, Lāčplēs. SPĪDOLA Mēs nedosim, Ne viss vēl pieder karalim. Mēs esam vēl brīvi, mums tiesības. LAIMDOTA Vai dzirdi tās negantās pretības! KANGARS Kungs, ļauj mums, lai mēs to satriektu Un cietumā liktu kā gūstītu. KOKNESIS Hei! hei! Spīdola, liec, Mans zobens tos visus kā spaļus triec. (Izceļas troksnis, Spīdola un Koknesis ar saviem ļaudīm nāk draudoši uz priekšu; kareivji izsaka rūgtumu, virsaiši un viņu kalpi grib sekot Kangaram, lielākā daļa uztraukta un baidās no sadursmes.) ĻAUDIS Ak dievs, jel klusi! - Mēs turam šo pusi! - Mēs esam vēl brīvi! - Pret kungu tik spīvi? -- Mēs neesam vergi, mums tiesības! - Uz kungiem vispirmāk ir jāklausās! - BALSIS NO TĀLIENES Rīga ir mūsu, mēs to cēlām, Mēs rakām, kalām un akmeņus vēlām. - VIDUS ĻAUDIS Ak dievs, ak dievs, kas būs? kas būs? - Vēl visus nelaimē ieraus mūs! - LĀČPLĒSIS (Sēd pa visu laiku drūmi, no sākuma kā izbrīnījies, tad aizvien vairāk domās nogrimdams, it kā gribētu ko atcerēties vai saprast.) Spīdola, kā tu teici? Bez maiņas tu nesniegsi ne sava mērķa? Mainies - mainies -? SPĪDOLA (Piepeši norimdama, lēni, kā atmiņās.) Mainies ir tu uz augšu - LĀČPLĒSIS (Priecīgi.) Mainies ir tu uz augšu -: pils uzcelta augšā! Bet kādēļ vēl nespīd brīvības saule, kā solīts? Zied laime, laime, - Kā viena saime Cilvēce līgo? SPĪDOLA (Sāpīgi.) Maini un mainies pats uz augšu. LĀČPLĒSIS (Dusmās iekarsis, nāk uz priekšu.) Es nesaprotu, vēl tagad to nespēju tvert: Viss panākts? Viss beigts? Ir miers! Ko vēl ķert? Vai to es gribēju, Ko sasniedzu? SPĪDOLA (Gluži klusi, sapņaini.) Tam, kas mani dzer, Velgums acis ver, Sapnī visu tas redz, Ko tava nakts tev sedz. LĀČPLĒSIS (Nebēdīgi, naivi.) Aizmirst visu, kas ir, Visu, kas mūs vēl šķir, Sāpes un ilgas beigt, Mūžīgā vienībā steigt, - Nāc, Spīdola! (Piesteidzas pie viņas, skūpsta viņas rokas, gaida viņas apskāvienus.) SPĪDOLA (Sērīgi.) Lāčplēsi, Tu manis vēl nedzirdi: Vēl tavai gaitai nau gals, Vēl tevi tālāk sauc mana balss: Vēl tu tik ārveidu skāri, Pār sevi tev būs pāraugt pāri! LĀČPLĒSIS (Uzlēkdams, jautri.) Hoho! Es tālāk neklausos, Būs ceļš, es iešu cīniņos! Visām šaubām gaist, Dzīve man dzīslās kaist! Nāc, Laimdota, nesēdi dusmīga, Še mūsu Spīdola! (Paņem Laimdotu aiz rokas un pieved to Spīdolai; abas lepni atturas.) Ho! Lai nu miera svētkus svinam! Visus līdz mēs priecīgus zinām. Šurp kausus, kausus! Lejat tos pilnus un dzerat sausus! Visi par viesiem man ielūgti, Draugi un bijušie naidnieki! VĀCIETIS Kā būs ar Rīgu? LĀČPLĒSIS Lūdz Spīdolu. SPĪDOLA Es apmesties jums atļauju. * (Ienāk   s u l a i ņ i   ar galdiem un dzeramiem traukiem un nes dzērienus apkārt visiem sapulcētiem:   h e r o l d i   ieved iekšā vēl citus viesus; ienāk arī   s i e v i e t e s.   Aiz pievērtā priekškara redzams liels pulks ļaužu, kuri arī tiek pacienāti.) DZĪRU DZIESMA Vīns lai puto, pāri līst, Dzīve kūso, bēdas šķīst - Heij, heija, heij! Dzer un atkal lej! Aizvilkās auka Gar debess malu, Saulziedi plauka Pa kalna galu - Heij, gaviles, gavilējat! Izdzerat kausus un atkal lejat! Mēs ilgas sniedzam, Lai saucam, kliedzam: Heij, heija, heij! Heij, heija, heij! Misrs, laime, laime, Kā viena saime Dzimtene līgo! Lai kokles stīgo, Lai griežas dejas, Lai dzied, lai smejas: Heij, heija, heij! JAUNIE ĻAUDIS (Sāk rotaļas, cīņas ar spēkošanos.) DZĪRU DZIESMA Lai šķēpi dārd, Nu vadzī tos kārt, Ar vairogiem ripas kaut, Ar zobeniem rudzus pļaut, Uz mēteļiem bērniem gult, Uz bungām pupas kult! Heij, heija, heij! Vīns lai puto, pāri līst, Dzīve kūso, bēdas šķīst, Dzer nu atkal lej, Heija, heija, heij! AIZ PRIEKŠKARA (Klusi noskan, visi uzklausās.) Vai, vai, mani mīļie! LĀČPLĒSIS Kas tur vēl vaida? Saukt visus dzīrēs, ja vēl kāds gaida! (Liek atraut priekškaru vaļā; Daugava atspīd saulē, bet viņpusē melni debeši.) TĀLĀS BALSIS Par zemu esam, Nespējam kāpt, Zemes smagumu nesam, Nāc mūs glābt! Iz dziļumiem tevi saucam, Sen mūžus uz augšu traucam - Vai, vai, mani mīļie! LĀČPLĒSIS (Iziet uz lieveni ārā.) Kas tur sauc? Kas tie ir? Laist šurp! Kas tautu no manis šķir? VIRSAIŠI - Tur Daugava vaid! - Tāļš negaiss krāc - - Priekškaru priekšā laid - - Istabā tverties nāc. SPĪDOLA (Bailīgi, klusi) Maini un mainies pats uz augšu. TĀLĀS BALSIS Mēs asaru Daugavā vaidam, Tevis sen mūžiem mēs gaidām. LĀČPLĒSIS (Atpakaļ nākdams.) Vai nezin neviens, kas tur vaida? Saukt visus šurp, kas vēl gaida! (Ienāk   M e l n a i s   b r u ņ i n i e k s,    akls, ļoti bagāti ģērbiēs, viņš tiek vests no kāda zēna.) SPĪDOLA (Iekliedzas.) Ā! LAIMDOTA (Stāv kā sastingusi, kauss viņai izkrīt no rokām.) LĀČPLĒSIS (Tu tikai vēl atgriežas un ierauga bruņinieku.) KANGARS Te bija vēl viens, kas gaida. LAIMDOTA Nelaid, nelaid! Kas to še laida? LĀČPLĒSIS Viņš viesis, - šodien ir katrs lūgts. (Melnajam bruņiniekam tiek pasniegts vīns un ēdiens, tas to neaizskar.) LAIMDOTA Vai! Lāčplēs, šis viesis kļūs tev rūgts. KANGARS Heij, jautrāk dejā griežaties! Šurp, jaunie, lai redz, kā jūs laužaties! VIESI (Atkal apsēdušies; tiek dejotas dejas, un jaunie kareivji izaicinājas viens otru un spēkojas.) KANGARS Vai veciem ar spēkoties neuznāk prieks? Lai lauzties nāk kāds stiprinieks! (Iet lauzties kāds liels vācietis stiprinieks un nosviež vairākus latviešus.) VĀCIETIS (Sūtnis.) Ē, ko nu jūs lielāties, latvieši! Tik spaļi - ja. neskaita Lāčplēsi. KOKNESIS un VIRSAIŠI Ho! Ho! KANGARS Jā, Lāčplēsis stiprākais pasaulē! MELNAIS BRUŅINIEKS Varbūt, ka tik jūsu zemītē? (Troksnis kareivjos.) KANGARS Tam pretnieks nekad vēl nau atradies! MELNAIS BRUŅINIEKS He! tad viņš no cīņas gan atteicies? LĀČPLĒSIS (Uzsit ar šķēpu uz grīdas.) Ho! ho! SPĪDOLA un LAIMDOTA (Lūko to atturēt.) KANGARS Mūžam no cīņas nau Lāčplēsis bēdzis! MELNAIS BRUŅINIEKS - Kad pretnieks pa jokam to rokās ir slēdzis, - Bet nopietnā cīņā -? sirds nesašļuks? No cīņas aiz dažādām izruņām muks! (Koknesis un virsaiši, un visi kareivji iesaucas dusmās.) KANGARS Tu zaimo! MELNAIS BRUŅINIEKS Nu, nāc tad, Lāčplēsi! No manis vēl visi ir mukuši! LAČPLĒSIS (Lēni pieceļas no troņa krēsla, bet uz Spīdolas mājienu atkal atsēstas.) LAIMDOTA Tu viesis, ar viesi nau cīniņa. MELNAIS BRUŅINIEKS Es neēdu še vēl ne kumosa! Ko līdz tavas sievas izruņa? (Troksnis, kareivji nāk uz priekšu.) LĀČPLĒSIS (Lūko atkratīt Laimdotu, kas viņu apskāvusi.) Laid, ilgāk man rokas vairs neciešas! SPĪDOLA Tu karalis! lauzties tev neklājas! Klus', svešniek, izturies cienīgi, Tu runā še ar karali! MELNAIS BRUŅINIEKS Ā, lūk! - Un man teica - ar   v a r o n i! Tu varonību slēp purpurā, Par tevi runā sieva un mīļākā! LĀČPLĒSIS (Nomet purpura mēteli un noliek pie malas zeltīto šķēpus-scepteri.) KOKNESIS Ha! ļauj man viņu gabalos plēst, Ja netīk tev apsmieklu asinīm dzēst! (Troksnis aizvien atkārtojas, ļaudis top nemierīgi.) MELNAIS BRUŅINIEKS Jā, svešām rokām liec ogles raust! Es viesis visu tautu šo gribu šaust! (Troksnis augstākā pakāpē: visi saceļas kājās un kliedz.) ĻAUDIS Atrieb! atrieb! nosit to suni! asinis! visu tautu viņš zaimo! atrieb! LĀČPLĒSIS (Izraujas no Laimdotas rokām, nostājas istabas vidū un sāk jostu sasprangot. Spīdola viņam stājas ceļā.) KANGARS Nost priekškaru! lievenī sataisat vietu! Jo Lāčplēsis neļaus, ka tautu tā smietu. Gan ilgi no cīņas viņš vairījās, Bet dūša nu reiz viņā pamodās. KOKNESIS (Uz Kangaru.) Klus'! LĀČPLĒSIS Hoho! Nāc! SPĪDOLA Stāv', Lāčplēsi, Vai pretnieks tevis cienīgs, to nezini. LĀČPLĒSIS Kas esi? MELNAIS BRUŅINIEKS Es nāku no tatāriem, Visas zemes tie min zirgu pakaviem, Tā tevi un latvjus es samīšu Un gaismas pils gaismu dzēsīšu! (Izvelk  z e l t a   z o b e n u,   uztraukums ļaudis.) TĀLĀS BALSIS Vai, vai, mūsu mīļie! LĀČPLĒSIS Nu dzirdi, viņš ļaunuma pēdējais spēks, - Dod šķēpu, še necīnīties ir grēks! - Man šķita, viss panākts, mans uzdevums beigts, Un dusa ir nāve, lai darbs ir sveikts! SPĪDOLA Nē, Lāčplēs, še viltus! - ja necīnies, Tad veiksi, - bet kritīsi cīnoties! Tavs liktens te: aklais, tam zobens ir zelts, Pret tevi un tautu ļauns ierocis celts! TĀLĀS BALSIS (Tuvāk.) Vai, vai, mūsu mīļie! MELNAIS BRUŅINIEKS Tu velti to glābt gribi, Spīdola, Jums neizbēgt abiem no likteņa. SPĪDOLA Pret mani tu nespēj, un liktens varu Es laužu, ja pārvēršu Lāčplēša garu. MELNAIS BRUNINIEKS Bet tu to nespēj, tas liktens, haha! SPĪDOLA Vēl esmu es spīdošā Spīdola! (Uz Lāčplēsi.) Lāčplēsi, mainies uz augšu, ne šis tavs darbs! Tev lielāks darbs: priekš tautas dzīvot, ne mirt! Tauta tik pārvarama, kad kriti tu! Ar viltu tie kaitina tevi uz cīniņu! Sargies, un tauta dzīvos, vadi to tu, Topi stiprākais arī garā, Spēks nau vien tikai viesuļa sparā. Še katris vājākais pastāvēs, Tevi, stiprāko, liktens nonāvēs. KANGARS Jā, taupies, varon, sūti tik mani, Pats mierīgi savas avis gani Ar savu mīļāko. - Latvieši, Mēs vēlēsim citu sev vadoni! (Troksnis, piekrišana.) SPĪDOLA Spiegs! noslēpumu tu nodevi, Nu kaitinot nāvē dzen Lāčplēsi! Tad mirsti! KOKNESIS Tev netīrs taps šķēps un rokas, No nūjas lai čūska zemē lokās. (Nosit Kangaru un noslauka nūju.) KANGARS (Mirdams.) Es arī mūžīgs! Še burvība, To ņemat! - Vēl neveici, Spīdola! (Spļauj uz grīdu.) KĀDS VIRSAITIS (Spļāvienu nolaiza, tā Kangara burvību paņemdams.) VIRSAIŠI Vai! briesmas! To nosit, bet pretnieku ne! LĀČPLĒSIS Daudz goda tam sunim tu novēlē. SPĪDOLA Viņš tevi nodevis, viņš kaitinājis - LĀČPLĒSIS Es, Spīdola, pats būtu cīņā gājis, Nu tiem tu ļauj mani spiest. - Tu saki, šai cīņā man nāvi būs ciest - Es reiz jau miru, kad domājos mērķi nesniedzis, Nau grūti mirt! Bet grūti ir sevi nepiepildīt. Es redzu, še liktens mani gaida - Es tomēr eju! SPĪDOLA Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi! LĀČPLĒSIS Es lūstu, kad mainos; es gatavs no sākta gala, Tu gribēji mani mūžībā pacelt, bet lauzi, Kodolam augot, pārsprāga čaula; Manā bruņā nu plaisa. Man svešas šaubas cēlās, es neticu sev, Es gribu šo cīņu uzņemt, lai ticētu atkal Un tiktu pilnīgs. Tu liki cīņu ar vāciem līdz galam vest, Ko tagad šo liedz? SPĪDOLA Tur cīņa bij gudra, tur varēja tikai veikt, Še tikai krist. LĀČPLĒSIS Tik likteni izpildīt mana gudrība, Man taisni uz priekšu iet vajaga, Tur daudziem bij krist, daudz asinīm līt, Še būšu es tikai viens, kas krīt. SPĪDOLA Tu daudzu, tu visu vērts. LĀČPLĒSIS Tu daudzu vērts, tā katris var teikties, Es stiprāks gan, bet visi kopā to atsver - SPĪDOLA Nekad, nekad! LĀČPLĒSIS Visa tautas dzīve tūkstots gados ir lielāka Par katra lielakā varoņa negaro dzīvi, Pēc manis nāks citi, kas izvedīs gaitu galā. SPĪDOLA Nē, līdzi tev Latvija kritīs. LĀČPLĒSIS Un, ja viņa krīt, tad nebūs gan bijusi vēl Pilnīga spēkā, ka varētu stāvēt par sevi, Ja savu likteni saista pie viena vīra. Mūžam man nedzīvot taču šai zemes virsū, Reiz taču pienāks Latvijai krist ir tā; Paliec tu un vadi, tu stipra un gudra, Caur gadu simteņiem nākotnē redzi - SPĪDOLA Es redzu: pie tava vārda saistīsies Latvju sajūsmība caur gadu simtiem; Un atkal ies varoņi taisnā ceļā Bez izruņām, bez gudrības līkiem ločiem, Bet tāļš uz nākotni būs viņiem skats, Tie augdami nelūzīs, nebūs vieni, Tie spēku nemitoši iz tautas smels, Tos vienas zemes robežas neieslēgs šauri, Ne zeme pret zemi tad karos, Bet visas kopā pret tumsu. Tad aklais melnais uzveikts kļūs! LĀČPLĒSIS Hoho! Mūsu būs uzvara! Hoho! TĀLĀS BALSIS (Līdz ar Daugavas vaidēšanu vēl tuvāk.) Vai, vai, mani mīļie! LAIMDOTA (Kura bija noģībusi, attopas un krīt Lāčplēsim lūgdamās pie kājām.) Neej, neej, neej, kur palikšu es? LĀČPLĒSIS Tu mana laime, no mūžiem man dota, Tev paliek mana   s i r d s! Spīdola, sargā viņu un vadi zemi, Tev paliek mana   d v ē s l e   u n   g a r s. SPĪDOLA Es negribu zemes, bez tevis man dzīves nau. Es atmetu debesis, un zeme man neatsver tās, Viens ceļš, viens liktens mūs abus nes, Tā veiksim mēs visas pasaules. BALSIS (Vaid pieņemdamās.) Vai, vai, mūsu mīļie! Vai, vai, mūsu mīļie! LĀČPLĒSIS (Brīvā skaļumā.) Klus', vaidētāji! Hoho, hoho! Es esmu piepildīts un brīvs, Gars atkal ceļas spēcīgs, un spīvs! hoho! Nāc, aklais, nāc! Ko tavs negaiss tā krāc! MELNAIS BRUŅINIEKS Nāc un krīti, Tumsa veic visam par spīti. BALSIS Nespēks tavu spēku lauzīs, Smiltis tavas acis grauzīs, Vai, vai, mūsu mīļie! LAIMDOTA (Sagrauzta, nespēkā.) Mans spēks ir galā, tu biji mans spēks! Bet man iekš krūtīm tava sirds, Tā lielākās briesmās visspožāk mirdz! Vēl es tev, vājā, palīdzēt varu: Man teikts, es redzēšu, kā tu krīt', Es gribu acis aizdarīt, Tā tevi neveicamu daru, Nāc vēl mani skaut, Ne nāvei nebūs tevi no manis raut! (Apskauj viņu, tad nokrīt pie troņa, galvu spilvenā apslēpdama.) MELNAIS BRUŅINIEKS Hahaha! BALSIS (Itin tuvu.) Vai, vai, mūsu mīļie! (Cīņa: Lāčplēsis pārcērt bruņinieka vairogu; kliedzieni. Laimdota saceļas, bet neskatās. Melnais bruņinieks nocērt Lāčplēsim ausi: kliedzieni.) LĀČPLĒSIS Dodat šurp man gaismas pils atslēgu! (Noņem atslēgu no zelta spilvena, viņa sarūsējusi un nespodra.) Ā, atslēga rūst, Tu gribi krist un lūzt? Es nespēju augt, Bet nākotnei tomēr būs plaukt! (Melnais bruņinieks sacērt atslēgu, tā krīt, bet nu atspīd spožā gaišumā.) SPĪDOLA Spīdola spīd, Pret dimantu zobens slīd, Visa pretvara krīt. (Nostājas Lāčplēsim priekšā; Melnais bruņinieks atvēzējas, bet nevar cirst; ļaudis iekliedzas.) LAIMDOTA (Bailēs atgriežas, skaļi iekliedzas un steidzas pie Lāčplēša.) Vai, Lāčplēsi, vai! Es neizturu vairs tās mokas! SPĪDOLA (No kliedziena atgriežas uz Laimdotu un dimantu nolaiž.) MELNAIS BRUŅINIEKS (To izlietodams, nocērt Lāčplēsim otru ausi.) Jākrīt lāčausij pēdējai, Gaisti no manas rokas! LĀČPLĒSIS (Saķer bruņinieku un abi cīnīdamies nogāžas lejā.) SPĪDOLA Vēl cīņa nau galā un nebeigsies, Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies! (Nolec līdzi.) BALSIS Vai, vai, mūsu mīļie! (Priekškars.)

RAINIS ĢIRTS VILKS DRAMATISKS FRAGMENTS PERSONAS ĢIRTS VILKS - saimnieks «Vilkos» EBA - viņa sieva VALDEMĀRS - viņu abu dēls UGALS - kāds klaidonis GAMBA - policijas ierēdnis POLICISTI un ZALDĀTI - zem Gambas vadības Laiks: tagadne Meža māja «V i l k i». Pagalms: pa kreisai dzīvojamā ēka, pa labai saimniecības ēkas un krūmu pudurs; pagalmā ir siena kaudze. Visapkārt mežs. - Vakars. 1. skats (Ģ i r t s   V i l k s   ar flinti un saini pār pleciem,    E b a   -   U g a l s   -   V a l d e m ā r s.) UGALS Daudz paldies, Ģirt, par tavu labo sirdi. Un arī tev, saimniec, ka pabarojāt un iedevāt ceļa maizi. Nu varēšu atkal mežā padzīvot kādu laiku. Tur neviens ķērājs mani nedabūs. Un, būs atkal vajadzība, pienākšu pie tevis, Ģirt. ĢIRTS Nāc vien droši. UGALS Mēs tevi visi pazīstam. Tu gan neesi mūsējais, bet pie tevis dienas laikā tikpat droši kā nakti meža biezoknī. Uz tevi var palaisties, tu katram palīdzēsi un apsargāsi pret visiem pogotiem. Tev jātiek par mūsējo; es gribu gādāt, ka tevi uzņem. ĢIRTS Ak, jā! - Turies tik vien pa kreisai, tur tev īsāks ceļš. Mēs iesim uz otru pusi. Tur jānones kalngalā priekš arājiem. EBA Kas tev tur par arājiem? ĢIRTS A, ko! UGALS Zinu, zinu! 2. skats (T i e   p a š i;   no meža ienāk aši kāda   j a u n a   s i e v i e t e.) JAUNĀ SIEVIETE (Uz Ugali.) Aši! nāc! ko kavējies? (Uz vilku un Ebu.) Sveiki! - Neaizturat viņu! UGALS A, tu. Baltā! - Es eju tūlīt (Jaunā sieviete aiziet.) Nu, jūs redzat, ka man tūlīt jāiet. - Paliekat nu visi sveiki, veseli! (Sniedz Ģirtam roku; Eba aizgriežas it kā netīšām, tā ka Ugals steidzas prom, viņai roku nedevis.) ĢIRTS (Uz Ugali.) Vesels! vesels! VALDIS (Rīda viņam suni virsū.) Pui! pui! UGALS Ko tu tur dari, puika? ĢIRTS Valdi, kas tev prātā ienācis? Kā tu viesam to vari darīt? VALDIS Kas šis par viesi! Ubags vien ir! ĢIRTS Vai tu negudris, puis! Kas tevi mācījis tik nekrietni darīt? - Ej tūlīt nolūdzies. VALDIS Nē-ē, neiešu lūgties, tādu ubagu, mama pati teica. - Man to bleķa dozīti nevarēja dot. (Iebēg pie mātes.) UGALS (Sasējis savu nesamo.) Ģirt, Ģirt, tas puika nau tevī, pielūko, ka nau nelaime. 3. skats (T i e   p a š i   - bez Ugala.) ĢIRTS Nāc šurpu, Valdemār! EBA Ko tu gribi tam puikam darīt? Labs jau nekas nau, kad tu tik svinīgi sauc: Valdemār. Tā noplīsušā ubaga dēļ manam dēlam būs ciest tavu rupju pārmācību? Citu audzināšanu tu jau neproti kā pēršanu. Tā arī tava «jaunā strāva», ko tu meža sapulcēs mācies? ĢIRTS Ko tu nu jēdzi! EBA Jā, jā, es jau tā muļķe, es neko nejēdzu. Tu gan tas gudrais, tu proti visu mūsu iedzīvi izdzīt cauri, tu drīz vien būsi izputinājis visas manas tēva mājas priekš tās tavas partijas. Tur tev tā visu gudrību gudrība; kā ar karotēm jums apgaismība jāielej jūsu vaļējās mutēs, kā jūs tur stāvat. Tam, kam kas ir, atņemt pēdējo grasi, mājas atdot Jēcim un Jancim, un Krancim, visu tik stiept projām tiem dienas zagļiem, lai nāk nu, lai laupa tie... ĢIRTS Klus'! (Pacel ātrās dusmās flinti un uzsit uz zemi.) EBA Šauj, šauj uz sievu, uz bērniem, tu kaislā galva, niknais zvērs; pierādi, ka jums cilvēka dzīvība nau nekas, ja tik aizskar jūsu iedomas un saka jums patiesību acīs par jūsu darbiem - un tu pats... ĢIRTS (Ātri atkal norimis.) Bet man jau ne prātā nenāk jums ar flinti - es nemaz nedomāju, es tik tāpat ar flinti piesitu, kad tu mani kaitināji - Eba, Eba! (Nomet flinti un apkampj Ebu, Valdis viņam apkārt.) EBA Tu ātrais, tu jau reiz tik flinti piesiti, un viņa sprāga vaļā... ĢIRTS Nesaki nekā, nesaki nekā, mīļā, es toreiz tevi ieguvu. Es ātrs, bet vai daru netaisni? Kādēļ tu mani kaitināji, mīļā? Tu dari pāri, viņi ir taisni, viņi... EBA (Smiedamās.) Jā, jūs jau esat tie labie! ĢIRTS Bet, mīļā, es jau vēl nemaz nepiederu pie viņiem, vēl par maz zinu, neesmu vēl viņiem līdzīgs, vēl neuzņem - VALDIS Tētiņ, tu skaistais tētiņ, tu tas labākais un stiprākais. Tu vislabāk proti šaut, uz simts divdesmit soļiem nošauj vanagu galvā, no tevis visi baidās, tevi neviens zilbiksis neaiztiks, tev vajag būt vadonim. ĢIRTS Dēliņ, tur visi līdzīgi, neviens nau kungs, neviens nau kalps, visi ir brāļi un kareivji priekš brīvības. VALDIS Bet tas ubags taču nē? Tam nau kareivja spožu pogu, ne flintes; es viņa negribu par brāli. ĢIRTS Spožu pogu mums nevajag, bet par flintēm gan tiks gādāts. VALDIS Tētiņ, gādā man ar flinti! EBA Ko nu stāsti niekus tam bērnam; viņš vēl var pats sevi ievainot. Tev nemaz viņa nau žēl. ĢIRTS Ak, Eba, kā man viņa žēl! Savu dzīvību es par viņu atdotu; viņš mums vienīgais un tu, un šī gaidāmā - EBA Brīvība, jā, es zinu, to tu gaidi. Kam tev viņas vajag? Vai tev nau visa diezgan? ĢIRTS Bet vai tad es neredzu visas netaisnības un briesmas apkārt? Šis pats ubags, viņš bija laimīgs vīrs, un tagad? EBA Kas tev daļas? Ko maisies iekšā? Kas tevi lūdz? Tevis nemaz tur negrib! Kop savu saimi; vārdos tu mūs mīli, bet atstāj par diezin kādu tur brīvību. Mēs lai ejam postā! Ak dievs, dievs! Labi nebūs, Ģirt, labi nebūs. Bet es to nepieļaušu, - tu tīšu prātu - ĢIRTS Mīļā, būs labi, esi tu tik laba. VALDIS Māt, nebēdā, tētis mūs mīl, viņš ir labs, viņš mani ņems līdzi kalnā. EBA Kādā kalnā? Tas puika to zin, un es ne. Es taču eju uz mežu govis apskatīt? ĢIRTS Jā, jā. (Paņem nesamo.) VALDIS Es eju līdzi, es gribu, es jau biju... EBA Tev jāpaliek, ne viena nau mājās, tēvocis tev dos nazīti. VALDIS Man nazīti, un brālēnam ir naudas maciņš! Es arī gribu maciņu, vēl labāku, tādu kā lieliem cilvēkiem, es par viņu esmu lielāks. EBA Bet viņš bagātāks, kur lai mēs tādu dabūjam? VALDIS Es arī gribu būt bagātāks, es gribu tā, kā nevienam nau, ne viņam, ne kam. ĢIRTS Liecies mierā, puis, tu, tas nau skaisti. VALDIS Bet es gribu - ĢIRTS Tu paliksi mājās. - VALDIS (Piesper ar kāju spītīgi. Kad tēvs viņam grib aplikt rokas ap pleciem, viņš stāv gluži stīvi, tēvs viņu pagrūž. Eba viņu apglauda un skūpsta, viņš to atgrūž.) 4. skats (V a l d i s   - viens.) VALDIS Bet es dabūšu tādas lietas, kādas nau brālēnam un nevienam puikam. Es neesmu nekāds maziņais, es par visiem puikām gribu būt pirmais, lai arī esmu jaunāks. Pagaid' vien, kad es staigāšu svētdienās apkārt ar papirosu zobos un visi skatīsies vien. Vajag dabūt naudu! Tas ubags man negribēja dot bleķa dozīti, būtu kur ielikt tabaku; es viņam gan uzrīdīšu Kāravu citu reizi virsū, lai parādās vien. Mama arī saka, ka viņš slikts cilvēks, ka blandoties pa mežiem apkārt. Vai tad tie lielie domā, ka es nezinu, ko viņi dara? Tēvs nelaiž mani līdzi, bet es taču noskatījos, kur viņi sanāk, aizšmaucu sargam garām, ka neviens mani neredzēja. (Atskan divi šāvieni tālumā.) Kļau, tur šauj, atkal divi šāvieni, tā ir zīme, ka jāsargās, un viņi pāries uz citu vietu. Un viņi visi slapstoties lien, ātri, ātri. Bet kā tie šāvieni varēja būt tik tuvu? (Atkal šauj, jau tuvāk.) Vēl šauj, tas nau brīdinājums. Kas tas ir? (Uzlec un paskrien tuvāk uz to pusi, kur atskan šāviens.) Vai mežsargs būtu uzlīdis? Tam bailes, tas nešautu. Kāds netīši iemaldījies medinieks? Būtu jāpaskatās. Es zinu paroli, mani neaizturēs. Bet puikas gari nelaidīs klāt. Ak, kā tas viens svešais runāja briesmīgus vārdus, uz celma uzstājies; apkārt jau tumšs, tumšs, un mežs tik bailīgi šņāc, uz uguns kuras mazi žagariņi, un tam svešajam spīd ģīmis viss sarkans, bet acis kā vilkam. Šodien viņi dienā... (Šauj gluži tuvu, dzird vāju iekliedzienu.) Ā, tas nau medinieks, dzenas kam pakaļ, kad tik nu neieskrien iekšā! Vai ubags būtu tālu projām? Tas nu tagad bēgs ko kājas nes, tādam jau jābaidās. Tur jau nāk kāds klibodams. Būs sašauts. Nāk šurp slapstīdamies. Tur sev sānu, gurnā būs iešauts, no tālienes lode laikam nākusi, citādi viņš nevarētu vēl tik ātri paiet. Ā, kas tad tas? Tas jau tas pats ubags. Še tev nu ir, vai dabūji? 5. skats (V a l d i s   un   U g a l s.) VALDIS Ko nu tik ātri atpakaļ? Iegribējās vēl ēst? UGALS Es ievainots no lodes; ķērāji man uz pēdām; noglabā mani ātri, es nevaru vairs tālāk iet. VALDIS Ko teiks tēvs, kad es noglabāšu tevi bez viņa ziņas? UGALS Viņš teiks, ka tu labi darījis. VALDIS Bet ko teiks māte? UGALS Kas man daļas gar tavu māti. Noglabā mani ātrāk, viņi nāk. VALDIS Kas man daļas gar taviem viņiem? Pagaidi, tēvs drīz pārnāks. UGALS Nolādēts! Gaidīt! Pēc pāris minūtēm viņi jau ir še. Noglabā mani, vai es tevi uz vietas nošaušu! VALDIS Tu savu flinti jau izšāvi, atšaudamies no ķērājiem. UGALS Es tevi noduršu ar šo dunci! VALDIS Kur tu mani panāksi ar savu sašauto gurnu? UGALS Vai tev, puika, tiešām būs sirds, ka tu mani ;atai sagrābt no ķērājiem pie tava tēva mājas? Redzēsi gan, ko tavs tēvs teiks? VALDIS Kā tev bij sirds nedot man to bleķa dozīti? UGALS Nu, še tev viņa, tur man bija skrotis. VALDIS Paturi tagad pats, kad tev nau nekā labāka. UGALS Nu, še tev nauda - tu, tu, nākamais saimnieks. VALDIS Jā, tu manim iedursi. Noliec tur zemē. UGALS (Noliek rubli zemē.) Fui! Bailīgs arī! VALDIS Tu pats draudēji, bet tagad tev no manis jābaidās, ne man no tevis. UGALS Nu, noslēp ātri, asins naudu saņēmi. Visi jūs asins sūcēji, un tavs tēvs, tas liekulis, vēl grib saukties par mūsu biedri. VALDIS Mans tēvs nau liekulis! Ņem savu naudu un ej. UGALS Ak tu soda lāsts, sērs tavā mutē! Uz vietas tu mani paslēpsi! VALDIS Uz vietas tu nolūgsies manu tēvu. UGALS Tu sātana bērns, tu, tu! VALDIS Uz vietas! Klau, jau nāk. UGALS Tavs tēvs nau liekulis - nolādētais! VALDIS Nāc šurp, aši; nebaidies! (Siena kaudzē izplēš caurumu, kur Ugals ielien. Carumu aizmet cieti ar sienu, ar smiltīm aizber asins lāses un uzliek kaķi ar bērniem uz siena, pats arī apguldamies sienā. Apskata dabūto rubli un nobāž azotē.) 6. skats (V a l d i s   guļ, dziedādams kādu strādnieku dziesmiņas meldiņu. Ienāk  G a m b a   ar   p o l i c i s t i e m.) GAMBA Labrīt, dēls! Kāds tu liels esi izaudzis, kopš tevi pēdējo reizi redzēju, kad pie tava tēva biju ciemā. Saki man, vai še negāja kāds garām? VALDIS Izaugu gan liels, bet jūs esat daudz lielāks. GAMBA Nu, gan jau tu arī izaugsi tik liels! - Bet saki man, vai tu neredzēji, ka še aizgāja kāds garām? VALDIS Vai še aizgāja kāds garām? GAMBA Nuja! - Še nupat vajag būt aizgājušam garām cilvēkam: pelēki svārki, veca cepure, taša pār pleciem. VALDIS Ak cilvēks ar pelēkiem svārkiem, vecu cepuri un tašu pār pleciem? GAMBA Nu, jā, jā. - Atbildi ātrāk un neatkārto manus vārdus. Kur palika garāmgājējs? VALDIS Viņš aizbrauca garām. GAMBA Kā tā, aizbrauca garām? Kur tad viņš zirgu ņēma? VALDIS No staļļa. GAMBA Vai tavs tēvs viņam deva zirgu? (Uz policistiem.) Vai jūs dzirdat? VALDIS Nē, viņam bija pašam savs zirgs. GAMBA Ko nu melo! Viņš bija kājām. VALDIS Kad jūs labāk zināt, ko tad man prasāt? GAMBA Ko tu, puis, gribi mani nerrot? Ko? Saki skaidri un gaiši, vai Ugals še aizgāja garām? VALDIS Rīts jau mani gribat nerrot, es jums sāku stāstīt, un jūs neļaujat. GAMBA Nu tad stāsti, bet ātri. - VALDIS No rīta agri es dzirdu - rībiens - (Policisti sakustas.) Māte tikko vēl gāja govis slaukt, un raibaļa negribēja nemaz stāvēt, viņa ganos kāju sadūrusi. GAMBA Nu, nu, ātrāk, kas par rībienu? VALDIS Es jau stāstu pēc kārtas: māte tikko vēl gāja govis slaukt, un raibaļa nemaz nepielaidās - es dzirdu, rīb, - tā rīb, tā rīb. Mēs skatāmies, kas tur? Redzam, kūp kā dūmi. GAMBA Vai šāviens rībēja? VALDIS Nu, kad jūs man neļaujat stāstīt - POLICISTS Nu stāsti, stāsti, bet ātrāk, mums nau laika. (Uz Gambu.) Jūsu godība, kad Ugals nau še iebēdzis, tad viņš var tāli aizskriet, kamēr mēs še runājamies. VALDIS Jā, es pa to laiku būtu aizskrējis, ka neviens vairs manis nedabon. GAMBA Teic tad ātrāk, tu palaidnis, kas tur šāva? VALDIS Kur šāva? GAMBA Pag, tu man, es tev gan rādīšu! Tu nupat teici, ka no rīta rībējis šāviens. VALDIS To es neteicu, to jūs teicāt, ka rībējis šāviens. Es teicu, ka rībēja, bet tie bija rati, es zinu itin labi, kā rīb šāviens, mans tēvs labs šāvējs. GAMBA Nolādētais, tu taču teici, ka kūpēja dūmi? VALDIS Tie nebija dūmi, bet putekļi no ceļa. Tur brauca pilnos auļos ķesters. Jāsteidzoties palīgā mācītājam, ātri, ātri. GAMBA Nu, nu, kas tur noticis? Uzbrukums no dumpiniekiem? VALDIS Ak vai tā? Kad tad šie uzbrukuši? GAMBA Es nevaru vairs izturēt! Ņem to bezkaunīgo puiku! POLICISTS (Krata galvu.) Ko nu! Viņš vēl muļķītis. GAMBA Ugals še visādā ziņā iebēdzis, puika tik liedzas, varbūt pat paslēpis, tad lai dievs viņu žēlo. Pārmeklējiet aši visu māju, izkratat visas lietas. Eita jūs istabā, mēs meklēsim te pagalmā. VALDIS Paskataties, vai nau te apakš slaucenes paslēpies? Vai nau kokā iekāpis? Vai nau zemē ielīdis? Vai nau kaķe virsū uzgulusies? (Zaldāti iedur ar štiku siena kaudzē.) Vai nau apakš manis? GAMBA Sasodītie sātana kalpi! Eita istabā, es jums teicu. VALDIS Neeita labāk vis. Nez, ko teiks tēvs, kad dzirdēs, ka bez viņa ziņas māja izokšķerēta? GAMBA Ā, ko, ā? Vai tēvam ir ko slēpt? Kādas grāmatiņas varbūt? Vai lapiņas? VALDIS Ir gan grāmatiņas, un grāmatiņām ir lapiņas. GAMBA Ārē nu! eita. VALDIS Pag, es jums pateikšu, kas vēl ir tēvam, - viņam ir flinte, kura ļoti tāli nes un trim vīriem izsit cauri kā nieks. POLICISTS Ko tur meklēsim istabā? Kur tad viņš tur būtu tik ātri paslēpies? Steigsimies labāk viņam pakaļ. GAMBA (Uz Valdi.) Ak tu tāds! tāds! Kad es tevi ņemšu ar zobenu sakapāt, gan tad tu man citādi runāsi - VALDIS Mans tēvs tad gan arī citādi runās. GAMBA Tavs tēvs, tavs tēvs! Es tevi aizvedīšu uz pilsētu un iesviedīšu cietumā, tur tu ne gaismas stariņu neredzēsi un sapuvušos salmos tupēsi ar ķēdēm pie kājām un rokām. Ar karstiem pīķiem tevi durstīs, ka tu aizmirsīsi, kā tevi sauc un kā tavu tēvu. VALDIS Manu tēvu sauc Ģirts Vilks - to tu esi aizmirsis. ZALDĀTI (Dusmīgi staigā šurp turp, dažs grasās iet projām.) VIENS ZALDĀTS (Ātri iekliedzas.) Bet re, kur asins pēdas! - tās ir no ievainotā Ugala. GAMBA Ā, nu tevi pieķēru. VALDIS Tad ta pieķeršana! Mana māte šodien vistu kāva. POLICISTI Iesim, jūsu godība, jūs redzat, ka tiešām še nau Ugala. VALDIS Zināms, ka nau. (Kad viņi aizgriežas, viņš rāda viņiem garu degunu.) Ārē nu, ko atradāt, gudrinieki! GAMBA (Pamanījis, atgriežas ātri atpakaļ.) Nu tu pats nodevies, gudrinieks. Es jau tiešām domāju, ka še viņa nau, un nu tu pats izpļāpāji. Teic nu, kur viņš ir, jeb mēs tevi ņemsim līdzi tūlīt un tavu tēvu arī apcietināsim, ka viņš pietura noziedzniekus. Tad tu vēl no viņa paša dabūsi briesmīgu pērienu. Tu redzi, ka es tev un tavam tēvam ļauna nevēlu. Ja mēs visu pārmeklēsim, tad jau visādā ziņā dabūsim viņu rokā un tev tik būs jāiet cietumā līdz ar tēvu, un labuma tur nekāda. Ja tu mums tūlīt pasaki, tu aiztaupīsi mums laiku un es tev arī ko došu prieks saldumiem. VALDIS Man nevajag saldumu, es neesmu mazs puika. GAMBA Taisnība gan, gudrs tu esi kā liels cilvēks, es tev arī iedāvāšu ko kā lielam cilvēkam, kas nau citiem puikām. - Vai tu redzi, kāds man smuks nazīts ar šildpati, tāda tu neesi redzējis. VALDIS Fui, manam tēvam daudz labāks, tāds ģelzis man par prastu. GAMBA Bet pulksteņa tev nau; kamēr tev nau pulksteņa, tu esi tikai mazs knauķis vien, kuram tādas labas lietas nevar dot rokās. Re, kur man ir pulkstens! VALDIS Man nevajag pulksteņa. GAMBA Nu, vīrs bez pulksteņa ir kā suns bez astes. Bez pulksteņa tu nekā nezini. Pilsētā tādiem jauniem cilvēkiem kā tu visiem ir pulkstens. Iet kāds nabagāks cilvēks garām un uzprasa tev: mīļais jaunskungs, vai drīkstu lūgt, cik ir pulkstens; tu tūliņ: labprāt, paskatat, tik un tik. VALDIS (Nopūšas.) GAMBA (Šūpo rokā pulksteni.) Paskaties, paņem rokā, redzēsi, cik labi viņš iet. VALDIS (Atgrūž nost.) GAMBA Paklausies, kā tikš, tik skaļi kā zvaniņš. VALDIS Jā. GAMBA Un kāds biezs sudrabs. Piecpadsmit akmeņi. VALDIS Laikam tas ir dārgs? Būs vairāk kā pieci rubļi? GAMBA Ko nu! Dividesmit rubļu viņš maksā. VALDIS Dividesmit rubļu. GAMBA Vari pats palūkoties, ka es tevi nemānu. VALDIS (Paņem rokā un aplūko.) GAMBA Iebāz kabatā, redzi, kā vareni stāv. POLICISTI Tad ta glauns jaunskungs! Glaunāks nekā mācītāja zēns. VALDIS Ko nu tas, tas tik tāds knēvels! Še nu, ņemat atpakaļ. GAMBA Paturi vien. VALDIS Ko nu jūs jokojaties, priekšnieka kungs. (Noņem pulksteni nost.) GAMBA Es nemaz nejokojos, paturi vien, tu neesi nekāds muļķa puika, tu proti apieties ar tādām lietām, tu jau arī neiesi velti sev pašam un tēvam darīt nepatikšanas kaut kāda ubaga dēļ, kas tev no viņa par labu! VALDIS Ko tāds! Ne bleķa dozītes nenovīdas man dot. (Tura pulksteni rokās.) GAMBA Vai tad tādam arī kas ir ko dot? Ko citam būs nozadzis, to dos. Vai tad tev vajag zagtu mantu? Tavs tēvs vienmēr bijis godīgs vīrs un taisns. Ko tu aizstāvēsi kaut kādu vazaņķi? VALDIS Jā, mama arī teica, ka viņš vazaņķis. GAMBA Nu, lūk, tava mama zina, ko viņa saka. Viņa tev dos vēl brelokus, ko piekārt pie ķēdes. Un tēvs teiks, ka tev nevajag nekā ņemt no ubaga. VALDIS Bet tēvs tomēr būs dusmīgs. GAMBA Gan māte tevi aizstāvēs, un tēvs jau arī pakliegs, pakliegs, gan aprimsies. Tu jau ļauna nekā nedarīji, tu tikai negribēji darīt nepatikšanas tēvam, ka nāktu viņam policija uz kaklu. Viņš jau nemīl policiju. Tā būs visiem labi. Pieliec vien klāt pulksteni. (Apliek viņam.) VALDIS (Stāv klusi, ar sevi cīnīdamies.) GAMBA Nu nē, nē! Dod atpakaļ. VALDlS (Izrauj viņam pulksteni no rokas un pats, atiedams nost no siena kaudzes, klusi rāda uz vietu, kur bēglis apslēpies, Gambam pie auss iečukstēdams.) Sakat, lai meklē tur. (Pats ienes kaķi namā glaudīdams.) GAMBA Kāds tu gudrs! - Zaldāti, vai labi izmeklējāt siena kaudzi? Pameklējiet vēlreiz, un, ja nau, tad iesim. ZALDĀTI (Smejas.) Kā pavēlat! (Dur ar bajoneti sienā.) UGALS (Iekliedzas.) ZALDĀTI Arē, kas tad tur kliedz? UGALS Vai, vai, nedurat! ZALDĀTI (Izārda siena kaudzi.) UGALS {Izlien ar dunci rokās, grib uzbrukt, bet sakrīt.) ZALDĀTI Vai nu dabūjām tevi rokā! GAMBA Nepretojies nu, viss jau ir velti. Citādi es tevi likšu sadauzīt, ka neviena kaula nepaliks vesela. VALDIS (Iznācis no nama, iekliedzas.) Ko jūs darāt? Ko jūs viņam darāt? GAMBA Ej nost, puika, pats vēl dabūsi! Ko tu nu vairs maisies iekšā? No tavas puses viss izdarīts, nu mēs darīsim savu darbu. Tas tik bij brangs ķēriens! Sen jau meklējām. UGALS (Sasiets guļ zemē, Valdis lūko viņam tuvoties.) Nenāc man klāt, nelieti, fui! VALDIS Es - es - es - še tava nauda! (Nomet naudu zemē.) GAMBA Vai re nu to puiku! Apslēpšanu viņš arī bez naudas nedarīja. Ne velti tava māte ir no bagātas dzimtas. UGALS Turi vien savu asins naudu un pieliec klāt pie pulksteņa, tu to esi divkārt pelnījis ar divkāršu nodevību. GAMBA Neesi nu muļķis, puika, bāz vien kulē, ko tu tā iztrūkies kā tāds mīkstčaulis: - gudris un veikls tu esi, no tevis iznāks vairāk kā mežsargs. VALDIS (Lūko vēl tuvoties.) UGALS Nost! - Nesat mani ātrāk projām no šīm neliešu mājām. Iet es vairs nespēju. GAMBA Nu, lai tevi nesam! - Nupat vēl tu aizbēgi no mums kā stirna. Gan jau tev uzlabosim atkal ejamos. Ē, nostādat viņu uz kājām. Lai iet vien. POLICISTS Jūsu augstdzimtība, viņš paģība atkal. Viņš nevarēs vis iet. Kāja stipri ievainota no lodes. Būs jānes taču. GAMBA Ek, tas ir neērti, lai nu stiepjam to nelieti nešus! POLICISTS Jūsu augstība, vai nevarētu uz ceļa tā? - (Rāda ar roku.) GAMBA Ek, ko tu zini! Kad jau varētu, vai tad būtu tava padoma gaidījuši. Izmeklētājam viņš ļoti vajadzīgs dzīvs. - Sataisat aši nestavas. Ašāk, ka mūs neiztraucē kāda banda. POLICISTS Būs arī jāpārsien brūces, viņš briesmīgi cieš. GAMBA Ko nu niekus, lai cieš! Vai mums nebij grūti viņu meklēt? - Bet jā, jāpārsien gan, lai nenomirtu no asins notecēšanas. - Bet ašāk! UGALS Dzert - ZALDĀTS (Meklē pēc ūdens.) VALDIS (Ieskrien namā un iznes pienu.) UGALS (Atgrūž viņu, tā ka piens izlīst. Uz zaldātu.) Draugs, dod man no savas buteles. ZALDĀTS (Dod.) VALDIS (Stāv aizgriezies, galvu nokāris.) ZALDĀTS (Viņam pieiet un apliek roku ap pleciem.) 7. skats (Ģ i r t s   un   E b a   parādās otrā pusē.) ĢIRTS (Klusi uz Ebu.) Vai tik nau Valdis paņemts? Ko viņš tur stāv starp zaldātiem, galvu nokāris? Ā! tas nelietis Gamba! Dzīvs viņš man neizies, ja tam zēnam būs ko darījis! (Noņem flinti no pleca.) EBA Varbūt nāk tevi apcietināt? Nerādies, lūk, cik viņu daudz; bēgsim labāk. ĢIRTS Ko? Mūsu Valdi es taču neatstāšu viņu rokās! EBA Ko tu viens izdarīsi ar savu flinti? Nošaus mūs visus un Valdi arī. ĢIRTS Vismaz es nošaušu Gambu un vēl vienu no viņiem, tad tie aizbēgs un atstās Valdi. (Paceļ flinti.) ZALDĀTS (Ieraudzījis.) Vai! Kas tas? Jūsu augstdzim- GAMBA Veļns lai parauj! Jūs, nolādētie, nevarējāt ātrāk tikt galā - ko tu dari, Ģirt?! - He, zaldāti, flintes rokā! Tu pats, Ģirt, skrien savā nāvē. Mēs tevi nošausim uz vietas. ĢIRTS Es jau esmu nomērķējis uz tevi. Liec zaldātiem tūlīt atlaist flintes, jeb es piespiedīšu gaili. GAMBA Mēs pirmie izšausim. ĢIRTS Jūs varat netrāpīt, bet es visādā ziņā tevi trāpīšu. VALDIS (Tēvu izdzirdis, iekliedzas un pakrīt.) GAMBA Ģirt, Ģirt, vai tu esi pie pilna prāta! Ko tu mums uzbrūc? Ko es tev esmu darījis? Es jau tavs draugs un radinieks. ĢIRTS Ko jūs manam Valdim esat darījuši? Kādēļ viņš iekliedzās un pakrita? EBA (Grib iet pie Valda, bet baidās no flintēm.) GAMBA Ak tā! - Nolaižat flintes! - Nekas tavam Valdim nekaiš. Viņš laikam izbijās, kad redzēja, ka tu mērķējies ar flinti. Vai tad es iešu tavam dēlam ko ļaunu darīt? Mēs taču tik tuvi radi un labi draugi. - Nolaid nu tu arī flinti. Es jau neesmu muļķis, ka aiztikšu tevi un tavu dēlu, tas jau zināms visā apkaimē, cik ļoti tu viņu mīli un lutini. Es jau zinu, cik tu labs šāvējs. Mēs taču ne tevis dēļ šurp atnācām. Tu jau neesi nekāds noziedznieks, tu esi goda vīrs, visa priekšniecība par tevi labās domās. Valdis pats - - ĢIRTS Valdi, nāc šurp! Ko tad jūs meklējāt manās mājās? EBA (Pieiet Valdim klāt, bet tas stāv nekustošs, atiet atkal nost.) GAMBA Mēs noķērām vienu vazaņķi, es jau teicu. Lūk, tur mēs - EBA Varbūt tas pats, kas mums nozaga viņnedēļ vienu jēru; te jau viņu tagad daudz vazājas apkārt. GAMBA Nuja, kā tad! no viņiem jau nau vairs glābiņa, šo pašu - ĢIRTS Jēru neviens neņems, kam negribēsies ēst. GAMBA Nuja, nuja, - bet no viņiem nedroša visa apkaime, priekšniecība lika stingri visus meža brāļus izķert. Šo pašu mēs tikko dabūjām rokā. Kā viņš turējās pretī! Vienu zaldātu nošāva un vienu ievainoja, un tad noslēpās tā, ka mēs ne par ko nebūtu viņu atraduši. Pats Valdis tikai mums palīdzēja. Bez viņa nekā! Kā tad lai mēs viņam darām ko ļaunu, kad mums viņam jāpateicas? Nu tu taču pats skaidri redzi, ka mēs viņam nekā nevaram būt darījuši. ĢIRTS Ko tu muldi par Valdi? Es nesaprotu. EBA Dzirdi taču, ka mans gudrais Valdis palīdzējis dabūt rokā vazaņķi! Nāc šurp, mans mīļais Valdiņ! ĢIRTS (Uzsauc stiprā balsī.) Klusu, sieva! Ko tu teici, Gamba? GAMBA Es teicu, ka tavs dēls palīdzēja mums atrast to vazaņķi, kurš bija noslēpies, lūk, tur, tanī siena kaudzē. Es visādā ziņā minēšu par to priekšniecībai un lūgšu, lai izdod Valdim kādu atzinības algu, un arī tevim priekšniecība būs pateicīga par tādu izturēšanos. Tu redzi, ka mēs neko ļaunu nedomājam, mēs esam labi draugi. ĢIRTS Ko tu mels, kas mēs par draugiem. Valdemār, vai tā ir taisnība? Runā! - Runā! VALDIS (Cieš klusu.) ĢIRTS Nolādētais! (Flinte izkrīt viņam no rokām.) VALDIS (Spītīgi.) Viņi paši atrada. ĢIRTS Ko? Ugalu! Un tas pats nebija vēl svešs, bet viesis; stundu priekš tam bija pie mums ēdis un dzēris! GAMBA (Saskatās ar policistiem.) EBA Kas tas par viesi! Kā ubagu lai sauc par viesi? GAMBA Jā, jā, mēs paši atradām, viņš tikai drusku piepalīdzēja. GIRTS (Uz Valdi.) Tu vēl liedzies, ka izdarīji kauna darbu un palīdzēji policijai meklēt? Tu lūko novelt vainu uz citiem? Nau tev lepnuma! GAMBA Ā, lepns viņš ir diezgan! Cik mums nebij jālūdzas, kamēr dabūjām zināt, kur Ugals. ĢIRTS Ugali, Ugali, mans draugs! Ievainots, sašauts - jūs zvēri, ko jūs esat padarījuši? Kur mana flinte - GAMBA Mums nau vairāk laika runāties, iesim mēs projām. Paliec vesels, Ģirt; ņemat, zaldāti, nestavas. ĢIRTS Jūs viņu neaizskarsat - dod man roku, draugs. GAMBA Noliekat, noļiekat! Mēs jau viņam nekā negribam darīt. (Paslepus iečukst ko zaldātiem, tie saņem flintes un grib apiet ap Ģirtu.) ĢIRTS Vai tu dzirdi, Ugali? UGALS Ej nost - vai tu arī gribi sudraba pulksteni dabūt? ĢIRTS Ko tas lai nozīmē? UGALS Jūdasa algu - ĢIRTS Ugali, apdomā, ko tu runā! UGALS Būtu labāk pats apdomājis, ka tava liekulība vai nākt klajā. Nupat vēl gribēji, lai tevi par biedri uzņem. Tas ir gan biedris! - Es negribu ilgāk ar tevi runāt. Nesat mani projām, zaldāti! ĢIRTS Es neļaušu viņiem aiznest tevi projām no sava nama. Es tevi aizsargāšu ar savu dzīvību. UGALS Es negribu tavas aizsardzības, - nesat projām - labāk cietumā nekā nodevēja mājā - tfu! - Uz spiegu listi tevi jāuzliek - tavs dēls mani pārdeva par sudraba pulksteni, pakaulējies ar policiju, varbūt tu dabūsi vēl vairāk par manu galvu. ĢIRTS (Paliek kā sastindzis stāvot, lēni ceļ roku pie pieres.) GAMBA Ē, ņemat nestavas, eita pa ceļu! - (Pa gabaliņam.) Ģirt, kā es redzu, tu esi diezgan iemaisīts iekšā, tev nemaz nepieder lieki mums draudēt. Izturies labāk gluži mierīgi. 8. skats (Ģirts, Eba, Valdis.) EBA Nu, paldies dievam, ka viss labi pārgāja. Nu viņi projām! Tas neģēlīgais ubags arī. Tādu bezkaunību! Viņš te paēdis, padzēris un vēl pašu devēju izlamā. Es jau vienmēr tiku teikusi, ka ar tādiem nevajag ielaisties, tikai nepatikšanas vien iznāk. Vajag labāk pavisam no viņiem atkratīties. Nāc šurp, Valdiņ, tu esi labs puisītis. VALDIS (Sāk raudāt un pieskrien pie mātes, kura viņu apkampj. Valdim izkrīt pulkstenis, kuru māte paceļ.) EBA Vai tas tev izkrita, dēliņ? Vai tu redz, kāds skaists pulkstens! VALDIS (Grib mātei izraut pulksteni no rokas, bet Ģirts to pamana.) ĢIRTS Tad Gamba tev tiešām pulksteni ir devis? Ugals nau melojis! Dod šurp! (Sit to uz zemi pret akmeni.) EBA Ak vai! Tādu dārgu lietu tu samaitāji! ĢIRTS Par samaitātu pulksteni tu žēlojies, bet par samaitātu dēlu ne. Tas gluži pēc tavas dabas. EBA Ko tad viņš nu tādu nodarījis! Gamba taču mūsu radinieks, kā tad no rada atraidīsi dāvanu bērnam? ĢIRTS (Strauji.) Nekā tu nesaproti, sieva! (Klusāk, aizturētām jūtām.) Tu labi iesāc, Valdemār. VALDIS (Ceļos nomezdamies.) Tētiņ! Tētiņ! ĢIRTS Nenāc man klāt! (Stāv atkal, drūmi domādams.) EBA (Uztraucas, it kā ko nojauzdama, paiet ātri pāra soļu uz Ģirta pusi.) Ko tu tur domā, Ģirt? - Runā! ĢIRTS Vai tas mans dēls, sieva? EBA Ģirt, vai tu zini, ko tu runā? - un ar ko tu runā? ĢIRTS Mūsu ģimenē nau bijis neviens nodevējs, šis bērns ir pirmais. EBA Ģirt, neviens nedrīkst manu sievas godu aizskart, arī tu ne. ĢIRTS Eba, mīļā, ak, jo grūtāk man nākt pie lēmuma. Kad es viņu tā nemīlētu - kad man būtu iemeslis - EBA Ko tu tā runā, Ģirt? Es tevi nesaprotu, kas par lēmumu? Kādēļ tad gribi viņu nemīlēt, tu taču viņu mīli vairāk nekā savu dzīvību? Tu viņu no liesmām izrāvi, kad mūsu māja visa dega un neviens nevarēja iet iekšā. Saki, Ģirt, saki! ĢIRTS (Stāv šaubīdamies, paceļ galvu un uzlūko Valdi.) - Tik jauna dzīvībiņa - EBA Nāc pie viņa, Ģirt, - kas tad nu tik liels ir noticis. Tāds mazs nejēga bērns - Gamba būs viņu pierunājis un kairinājis ar pulksteni - tu viņam nedevi, un viņš vienmēr tādu vēlējās. - Bērns paliek bērns - vai tad nu viņš ir ļauns no dabas. VALDIS Tētiņ, mīļo zelta tētiņ! ĢIRTS Tur viņš stāv, mans nabadziņš - ak, mans dievs! (Uzsit ar flinti uz zemi, te ieskanas rubļa gabals. Ģirts pieliecas pēc tā un paceļ.) VALDIS (Sastingst un paliek izstieptām rokām.) ĢIRTS Kas tas par naudas gabalu? - Eba? Valdi? EBA Es nezinu. (Pieskrien Valdim klāt.) Kas tad nu sevišķis būs? Būs izkritis Gambam vai kādam no zaldātiem. Ko tu tā uzstājies par katru nieku! Iesim labāk istabā, laiks uzkost, no ceļa būsi pieguris. Nāc, mīļais Ģirt, nāc, nāc! ĢIRTS Pagaidi! Valdi, ko tu tā stāvi kā sastindzis? - Eba, vai tu ko zini? Man liekas, ka tu ko zini? EBA Ko tad lai es zinu? Nekā es nezinu, es tev jau teicu. Nāc, ko uz blēņām skaties. ĢIRTS Valdi? Ko tas puika tik ērmoti stāv? Vai to tev arī Gamba ir devis? EBA Nu, saki jā, saki jā! ĢIRTS Klusi, sieva! - Vai kāds no zaldātiem devis? Kas tad vēl te bijis? - Vairāk jau neviens nebija. - Ak, jā, vēl Ugals, bet tam jau palaikam tik daudz nemaz nebūs bijis - VALDIS (Grib bēgt siena kaudzē, pieskrien tai klāt, bet atsprāgst nost un bēg namā.) ĢIRTS (Uztraukti kliedz.) Ak, tas arī vēl! Mans dievs, tas arī vēl! Valdemār, nāc šurpu! EBA (Metas viņam klāt un nelaiž pie Valda.) Ģirt, Ģirt, vai tu ārprātīgs? Ko kliedz? Ko tu gribi tam puikam darīt? Laid viņu mierā. GIRTS (Atgrūž viņu.) Nost! Runā, puis! VALDIS (Kratās kā salstot.) Jā - EBA (Valdi apkampusi.) Es viņu nelaidīšu, es tev, zvēram, viņu nedošu. Manu vienīgo tev nebūs saplosīt, vilks, vilks, tu! - Tavs zvēriskais rēciens, tavas acis sarkanas, apēst tu viņu gribi, - tu būtu jau gatavs viņu nošaut, tāds, kāds tu esi. - Kad tev ienāk galvā kādas trakas iedomas, tad tev lai viss iet bojā, bet savs prāts tev jāpadara, tavs lepnums un gods, tas tev vairāk par cilvēka dzīvību; sava miesīga dēla tu nežēlotu - ĢIRTS (Uz Valdi.) Ugals tev to naudu deva? - Tu pats no viņa prasīji? - Pats no viņa ņēmi naudu un tomēr izdevi ienaidniekam? Saki. VALDIS (Mehāniski.) Jā. ĢIRTS (Klusi pie sevis.) A - nu man miers, visas šaubas galā - Eba - EBA Jā, mīļais Ģirt, vai nu tu vairs tik briesmīgi neuzbudinies? Tu tāds neganti ātrs. - Nu tu redzi pats, ka nekas liels nebija, ka - ĢIRTS Ej, nerunā, sarīko brokasti. EBA Labi, labi, es eju, lai tu atkal neuztrauktos, nāc, Valdi, līdzi - ĢIRTS (Klusi.) Nē, lai viņš paliek še - EBA Kādēļ nu vēl? Nu tu taču labs, tu viņam nekā nedarīsi? ĢIRTS Man ar viņu jārunā kāds vārds. EBA Bet tu taču nekā nedarīsi manam bērniņam? ĢIRTS (Apsēdies, slauka sviedrus no pieres, gurdā balsī.) Ej vien, ej! EBA (Projām iedama, skūpsta Valdi.) Mans mīļais Valdiņ, mans gludais kaņepu graudiņš, mans zelta rudzu stiebriņš - (Pastāv vēl domās un skatās uz abiem, tad lēni aiziet.) 9. skats (Ģ i r t s   un  V a l d i s.) ĢIRTS (Sēd vēl kādu brīdi, tad it kā pārvarēdamies uzraujas un, pie nama piegājis, izņem atslēgu, aiztaisa durvis un aizslēdz tās no ārienes. Tad paņem flinti.) Valdemār, nostājies tur, pie siena kaudzes. VALDIS Tētiņ, tētiņ, tur tik nē, tur bija paslēpies Ugals. ĢIRTS Taisni tādēļ tev būs tur stāties, lai tu izpirktu savu darbu. VALDIS Tētiņ, tētiņ, piedod man, apžēlojies, zelta tētiņ, piedod, piedod! ĢIRTS Nerunā, Valdemār, stājies turp. VALDIS Tētiņ, es labošos, apžēlojies, tētiņ! Es izaugšu tik liels un stalts kā tu, es būšu varens šāvējs un visus ienaidniekus izkaušu, spožs zobens man būs pie sāniem un zeltā šūti svārki, un spalva pie cepures, un visiem, kas ies uz meža sapulcēm, būs tāds pat zelta zobens un spalvu cepures. Neviena tāda ubaga nebūs kā Ugals, es negribu tādus noplīsušus, es došu visiem zīda kamzoļus un tādus spīdošus zābakus kājā - ĢIRTS Ak, Valdemār, mans dēls, tas nevar vairs notikt. VALDIS Tētiņ, piedod man šo pēdējo reizi, es otrreiz vairs tā nedarīšu nekad, nekad. ĢIRTS I vienas reizes ir par daudz, lai piedotu. VALDIS Es labošos, labošos, tētiņ. ĢIRTS Kas to darījis, tas nevar vairs laboties. VALDIS Es lūdzu pie tavām kājām, tētiņ! ĢIRTS Pacelies, Valdemār, neiznīcini visu cienību, kāda man vēl ir pret tevi, tu taču esi mans dēls, un kāds Vilks nekad nemetas ceļos cilvēka priekšā, bet par visu, ko darījis, atbild pats. VALDIS Piedod! Piedod! Piedod! ĢIRTS Ne pret mani tu esi noziedzies, ne es tev varu piedot. VALDIS Bet Ugals man piedos. ĢIRTS Arī ja Ugals tev piedotu, tu tomēr būtu vainīgs, tu esi noziedzies pret visiem cilvēkiem, ka cilvēks cilvēkam vairs nevar ticēt. VALDIS Bet, tētiņ, kādēļ es esmu tāds slikts? Vai citi nau tik slikti? ĢIRTS Kādēļ tu tāds esi? - Ak, arī pret tevi ir noziegušies. Kam es tevi nemācīju, kam es nespēju tevi mācīt! Kam mēs visi esam tik slikti? Šis Gamba un visi tie asinssūcēji un varmākas? Kam dzīve tik briesmīga - Ak, Valdemār, mans dēls, mans nabaga dēls! (Apskauj zēnu, tad atgriežas un raud.) VALDIS Tētiņ mīļais, es negribu mirt, tomēr, tomēr negribu mirt - tētiņ, tu raudi - tu, tu raudi - ak, cik briesmīgi - tētiņ, nu es saprotu, ko esmu darījis; es arī esmu Vilku cilts, es arī atbildu par visu, ko esmu darījis, un - tētiņ, klausies, - es gribu izpirkt visu, kas ir noziegums bijis pret mums visiem, es biju sliktāks par visiem, es gribu būt labāks par visiem. Neraudi, tēvs. Es eju tai vietā, kur viņš tika nodots. Ņem flinti rokā un nešauj garām. Nāc, tēvs! ĢIRTS Dēliņ, dēliņ, mans vienīgais! Cik tu liels esi izaudzis! Tāds varons lai ietu bojā?! Es neesmu tik liels, tādi vīri tik nāks pēc mums - es nevaru ieroci pacelt. (Nokrīt ceļos, Valdis pienāk klāt un skūpsta viņu.) VALDIS Nāc, mīļais tēvs, visbriesmīgākais jau pārciests, kad tu mani par savu dēlu negribēji turēt. No tavas rokas viegli aizmigt. ĢIRTS Lāsts! Lāsts! Es atriebšu tevi, Valdi, es atriebšu mūs visus. VALDIS Es esmu gatavs, mīļais tēvs, sveicini māti. ĢIRTS (Šauj. Valdis uz vietas nokrīt.) EBA (Aiz durvīm iekliedzas, izlauž durvis, ieskrien un ieraudzīdama uzkrīt viņam uz krūtīm.) Mans dēls! Mans dēls! ĢIRTS (Saļimst.) (Priekškars.)

RAINIS ZELTA ZIRGS SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS PERSONAS TĒVS, kalpa vīrs BIERNS, LIPSTS, ANTIŅŠ - viņa dēli KARALIS PRINCESE, viņa meita BAGĀTAIS PRINCIS MINISTRS BALTAIS TĒVS MELNĀ MĀTE VĒJA MĀTE ar VĒJA GARIEM SNIEGA MĀTE ar SNIEGA BĒRNIEM NOKLĪDUŠIE BĒRNI SEPTIŅI KRAUKĻI Taurētājs, ļaudis, sargi, galminieki, kareivji, prinči, ogļudeģis, princeses pavadones Pa labi un kreisi no publikas

RAINIS ZELTA ZIRGS SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS PIRMAIS CĒLIENS Kalpa vīra istaba. Solīši, galds; kreisā pusē gulta ar galvgali pret sienu, aiz gultas paliek telpa. - Gultā guļ slimais tēvs. Trīs dēli, Bērns, Lipsts un Antiņš, nodarbojas ar ziemas māju darbiem: auklu vīšanu, skalu plēšanu u. tml. - Logs. Durvis uz ķēķi. - Vakars. Vāja skalu uguns. 1. skats TĒVS (Gultā vaidēdams.) Es jau jūtu, ak, jau jūtu To, ko nevēlos vēl sajust. Vēsums pūš no durvju puses, - Vecais dēls, vai durvis vaļā? BIERNS Durvis cieti aizbultētas; Ko tu velti iedomājies? TĒVS (Pēc brītiņa.) Kājas salst caur biezām segām; Otrais dēls, vai logs ir vaļā? LIPSTS Logi cieti aizslēģēti; Ko tu niekojies un muldi? (Uz Biernu.) Ak, kur untumains tāds vecis! BIERNS To vairs ilgāk nevar paciest; Kad jau reiz nu būtu beigas! TĒVS (Pēc brītiņa.) Mitrums auksti krīt uz krūtīm. Jaunais dēls, vai krāsne kuras? ANTIŅŠ Krāsne kuras kvēlodama, Salst tik tavas vārgās miesas. Es tev uzsegšu vēl svārkus, - Jaunam man i tā būs silti. (Novelk savu kažociņu un uzsedz tēvam.) TĒVS Ak, es jūtu, es jau jūtu, - Vai tik nau jau atnākusi Mana aizejamā diena? MELNĀ MĀTE (Ģērbusies melnās segās un plīvuri aiztinusies, paceļas aiz tēva gultas.) ANTIŅŠ Tētiņ, nelaidīs to dienu, Priekšā stāsies tavi dēli. MELNĀ MĀTE (Uzpūš viņam dvašu.) TĒVS Kas man vaigā vēsi dvašo? MELNĀ MĀTE (Pakrata viņu aiz pleca.) TĒVS Kas aiz pleca mani krata? MELNĀ MĀTE (Parausta viņu aiz kājām.) TĒVS Kas aiz kājām mani rausta? ANTIŅŠ Tētiņ, še tik tavi bērni. TĒVS Būs gan tomēr ienākusi Nelūgtā un vēlā viešņa; Slepu iekšā iezagusies Vai pa šķirbiņu gar logu; Vai pa atslēgcaurumiņu, Vai pa skursteni pret dūmiem. ANTIŅŠ Krūts tev vāja, saudzies, tētiņ! MELNĀ MĀTE (Pēc brītiņa ņem tēvu aiz rokas.) TĒVS Kas tik auksti ņem man roku? ANTIŅŠ Tētiņ, es tev aukstām rokām Uzpūtīšu siltu dvašu. (Pieliecas un pūš uz rokām dvašu.) MELNĀ MĀTE (Pēc brītiņa liek tēvam roku uz krūtīm.) TĒVS Lūk, nu spiež un ņem man elpu! ANTIŅŠ Tētiņ, ņem še manu elpu! Viņa spēcīga un jauna. (Pieliecas tēvam pie mutes.) MELNĀ MĀTE (Atsēstas uz gultas malas; tad spiež tēvam uz ceļiem, tad uz krūtīm.) TĒVS Lūk, tur, lūk, kāds sēd uz gultas. Lūk, nu gulstas man uz ceļiem! Nu vēl augstāk, augstāk rāpjas - (Pēc brītiņa, elpu atņemdams.) Pagaidi nu, mana diena, Atlaidies vēl mazu brīdi! Nu jau iešu tevim līdzi, Es jau redzu, neizbēgšu. Ļauj man tikai vienu vārdu Teikt uz dēliem, projām ejot! ANTIŅŠ Neej, neej, mīļo tētiņ! Neatstāj mūs vienus pašus! Paliksim mēs kā bez galvas. BIERNS Pats jau tiešām ir bez galvas. LIPSTS Plecos cepure bez prāta. TĒVS Ak, es eju, mani bērni - ANTIŅŠ Tētiņ, neej, mīļo tētiņ! Gluži viens tu būsi iedams. Visi nāks no bērēm mājās, Atstās tevi vienu guļam. Kas tev uzsegs kažociņu? Kas tev pacels pagalvīti? Kas tev paladziņu kārtos? Kas tev sacīs mīļu vārdu, Kad tev mitrums kaulus lauzīs? TĒVS Sen man kaulus salauzīja Rudzu maisi, kviešu kūļi; Arklis, zemi drupinādams, Drupināja manas miesas - Viešņa ved, lūk, miera mājās, Iešu līdzi atdusēties. BIERNS Ko tu, tēvs, tik daudz nu tērzē? Domā labāk mantu skaitīt, Ko tu atstāsi mums, dēliem. LIPSTS Ko nu tēvs tev steigsies skaitīt? Daudz jau nau tās mantas krājis, Nau jau domājis pie bērniem. TĒVS Ak, mans dēls, ko nabags sakrās? Jūs jau paši viss mans dārgums Un tas vārds, ko es jums teikšu, Kas tā lielākā no mantām. BIERNS (Klusi uz Lipstu.) Klausies, klausies! Ko tu domā? LIPSTS (Tāpat.) Kad nu ašāk būtu teicis! TĒVS Neauglīgs mans zemes stūrīts, Vēl tas pats nau mana paša, - Tikai vien jums abiem diviem Stipras rokas, gudras galvas - BIERNS Jā jel, jā! bet runā ašāk! Saki nu to savu vārdu, Kur tā lielākā no mantām? LIPSTS Kur tev viņa paglabāta? TĒVS Klau tad: - vienība tā manta; Tā ir paglabāta sirdīs; Jo kurš vājāks ir un vārgāks, Jo tam vienība ir dārga. Visi, kam nau citas mantas, Esat viens! un būsat stipri - BIERNS Labi, zinām; saki lietu! TĒVS Palīdzat šim nabadziņam! (Rāda uz Antiņu.) Spēkos vājš kopš mazām dienām, Neiztura smagos darbus; Dzīvē nau kā jūs tik veiklis - BIERNS Labs jau ir, - bet kur tā nauda? TĒVS Apkopjat un mīlat viņu! Viņš ir labsirdīgs, jums klausīs - Vecais dēls, es tevim došu... BIERNS Aši saki, ko man dosi? TĒVS Vai man! aizraujas jau dvaša - Otrais dēls - ak vai - jau beigas. LIPSTS Teic jel! nemirsti jel! pagaid'! TĒVS Sveiki, - mani - mīļie bērni - (Mirst.) MELNĀ MĀTE (Nozūd.) LIPSTS Pagaid'! teic jel! - Vilcinājās, Nevarēja ātrāk beigties, - Nu, kad jāteic, mirst par ātru! BIERNS Spītnieks bijis, spītnieks paliek. ANTIŅŠ (Iekliedzas.) Vai man! vai man! - mīļo tētiņ! Aiziet - Brāļi, nu mēs vieni! BIERNS Aiziet - mantu neizšķīris. LIPSTS (Vēl krata aiz pleca tēvu.) Saki! saki! vai tu dzirdi! ANTIŅŠ Mīļais tētiņš aizver acis, Tās pār mums vairs nelūkosies. (Noskūpsta acis.) Lai šie skūpsti spiež jūs cieti, Nelaizdami smiltīm iebirt! Dusi nu līdz jaunai saulei! (Nometies ceļos pie tēva gultas, sāk raudāt un tura, rokām apskāvis, tēva galvu.) 2. skats (Tie paši, bez   M e l n ā s   m ā t e s.) BIERNS Raug' nu vien, raug' nu vien! Beigts ir, un zini nu, ko viņš gribēja man vēl novēlēt? LIPSTS Ak tu! - Vai dzirdi? - (Nogriežas no tēva.) Citkārt nevarēja beigt pļāpāt, - nu šis ir mēms kā koks. BIERNS Labi, ka vēl paspēja to pateikt, ka visu došot man. LIPSTS Kā tā? Visu došot tev? Ko tu muldi? Vai tu mani par muļķi turi, kā to nelgu tur? (Rāda uz Antiņu.) BIERNS Vai tad tu nedzirdēji, ka tēvs teica: «Vecais dēls, es došu tevim!» Es esmu vecākais dēls, un, ko vien viņš dod, tas man. Man pirmdzimtās tiesības. LIPSTS Kas tev par tiesībām? Viņš mani tāpat piesauca un būtu man visu atstājis, kad nebūtu aizrāvies. Visu uz pusēm, visu uz pusēm! BIERNS Tev viņš teica: «Otrais dēls, ak vai, jau beigas!» Tas taču nozīmē: ir jau beigas došanai, jo viss ir atdots pirmdzimtam, tas ir, man. Un trešo nemaz nepieminēja, jo tam tā kā tā nekas nenākas, tas tikai puika. LIPSTS Tam nekas, tam nekas! Visu uz pusēm, visu uz pusēm! Bet melnā govs man; es viņu slaucot aiz ragiem turēju. BIERNS Kāda govs tev? Kādi ragi? Tu manu mantu gribi ņemt nost? Še tev ragi! (Iedur viņam sānos.) LIPSTS Vai, vai, vai! re, kāds nu ir! ANTIŅŠ (Paceldams galvu no tēva pagalvja.) Ko nu jūs, brāļi, rājaties, tikko tēvs acis aizdarījis? Ko viņš teica kā dārgāko mantu? - Vienību turēt! BIERNS Ko tu muldi? No miegiem pamodies, šis runās te starpā? Turi labāk muti nekā vienību! LIPSTS Vai dzi? Ko šis tur tā noliecies sēd pie tēva gultas pagalvja? BIERNS Mēs godīgi cīnāmies par taisnīgu mantas dalīšanu, un viņš varbūt paklusām izvilcis no pagalvja naudas zuti? LIPSTS Kas godprātīgs, tas vienmēr paliek bešā: Cik tāli tiksi ar taisnību? BIERNS (Uz Antiņu.) Ko tu tur izņēmi no pagalvja? ANTIŅŠ Nekā es neesmu izņēmis. Es tik pie tēva pagalvja tiku raudājis. LIPSTS Pag, pag, puisi! Dod šur, izmeklēsim, vai nau ko paņēmis? ANTIŅŠ Brāļi, brāļi! Ko jūs darāt? Vai tad jums nau kauna no tēva? BIERNS Tu redz'! Šis vēl kauninās mūs. LIPSTS (Izvelk no Antiņa azotes naudas vīšķīti.) Kas tad tas ir? Te jau vesels kušķis naudas! - Viens, divi, trīs - pag! (Uz Biernu, kurš arī sniedzas pēc naudas.) - Veseli desmit rubļi! BIERNS Kur tad tu tos ņēmi? Kas deva? ANTIŅŠ Tas ir atlikums no manas šī gada algas, ko man tētiņ atstāja priekš manis paša; jūs jau to arī zināt paši. BIERNS Tu izvilki no pagalvja. Kas tev, nejēgam, dos tādu naudu rokā? Dod tik vien šurp! LIPSTS Jāpārmeklē pagalvis. (Pieiet pie gultas.) BIERNS Nekā, laid mani! Tas pieder man! LIPSTS Uz pusēm, uz pusēm! (Atgrūž brāli.) ANTIŅŠ Mīļie brālīši, ak vai! Ko jūs darāt? BIERNS Ej nost, neveikli! Ko tu jaucies? (Uz Lipstu.) Un tu, jaunākais brāli, iedrīkstēsies vecāko grūst? ANTIŅŠ Brāļi, ļaujat jel tētiņam atdusēties šo pirmo dienu! LIPSTS (Izvelk no pagalvja ) Mans, mans, mans! BIERNS Nekā, tas mans ir un paliek! LIPSTS (Aplūkodams atradumu.) Ak, tas tik tēva tabakas maks! BIERNS Nu, tā lai ir tava mantojuma daļa. Viss, kas nu vēl nāk, tas ir mans. LIPSTS Man puse, man puse! BIERNS (Izvelk ko no pagalvja.) Ak, tas tik ir suseklis! LIPSTS Paturi tad ar visu! Es atsakos no savas likumīgās puses. ANTIŅŠ Mīļie brālīši, apkopsim pirms tētiņu! Nonesīsim viņu siltā ķēķī, nomazgāsim un uzvilksim viņam jaunu kreklu un labās drēbes. BIERNS Ko nu? Ir vēl laiks. LIPSTS Labāk ir gan tagad. Būs ērtāka meklēšana arī te gultā. Ķeramies nu klāt un nesīsim viņu ķēķī! (Antiņš ar Biernu paceļ mironi; Lipsts paliek iepakaļ.) BIERNS (Lipstam.) Kur tu paliec? Nāc vien līdzi! Citādi tu viens vēl paņemsi visu naudu. LIPSTS (Nākdams.) Ej jau ej! Celsim visi reizē. ANTIŅŠ Nabaga tētiņ! nabaga tētiņ! (Ienes mironi ķēķi; caur atvērtām durvīm redz viņus ķēķi noliekam nastu. Abi vecākie brāļi iznāk atkal istabā, kamēr Antiņš paliek ķēķi.) 3. skats (Bierns un Lipsts.) BIERNS (Runādams atpakaļ uz ķēķi.) Tā! Apkop nu tu, Antiņ, mūsu mīļo tēvu! Tu esi jaunāks un paradis tādus darbus. Apmazgā labi un apvelc tik viņam jaunu kreklu! ANTIŅŠ (Pienāk pie durvīm.) Palīdzat, brālīši, jūs arī; būs ātrāk. BIERNS Es nevaru. Man nau laika, būs jāiet pie ķestera. LIPSTS Man jāiet pie kaimiņiem lūgt, lai nāktu vāķēt šo nakti. Tev laika diezgan. - (Uz Biernu.) Un tev, veco brāli, būs jāsteidzas ātrāk, kamēr tiksi pie ķestera; labs gabals ceļa. Man pie kaimiņiem tuvāk. Ģērbies tu tūlīt, es piekopšu vēl istabu. BIERNS Jā, jā, piekopsi - naudu! Es tevi pazīstu. (Aizdara cieti ķēķa durvis un tad metas pie teva gultas.) Man pieder viss, kas būs tēva gultāl Es esmu pirmais klāt! LIPSTS Tā nemaz nebij izlīgts. Viss lai iet pa likumam un pa taisnībai. BIERNS Ko es saku, tas ir likums; es esmu stiprākais. LIPSTS Un es esmu gudrākais. Viss lai iet uz pusēm! BIERNS Lai uz pusēm! - Mana būs nauda, tavs būs maks. LIPSTS Nu - es visu naudu glabāšu savā makā, tā es esmu ar mieru. BIERNS Ej nost no gultas! Es celšu maisu ārā. LIPSTS Cel jau cel! (Paņem spilveniņu, paārda vaļā un kaut ko izņem un iebāž sev kabatā.) BIERNS (Maisu nolicis uz grīdas un tausta.) Ko tu tur okšķerē pa to spilvenu? Vai tu tik neiebāzi sev ko kabatā? LIPSTS Nekā; paskat pats. BIERNS (Apskata kabatu.) Kas tad tas? LIPSTS Tas pats tabakas maks. BIERNS Dod to arī šurp. (Abi aizgriežas katrs uz savu pusi; Lipsts izvelk naudas maciņu, Bierns tabakas makā atrod arī naudu. Abi smejas.) LIPSTS (Atgriežas atpakaļ.) Ko tu smejies! Ak tu! ak tu! neģēlis, briesmonis! Būs tur tabakas makā arī bijusi nauda! - Dod man atpakaļ manu mantu! BIERNS Ha, ha, ha! Te nu bij tava gudrība, tu gudrākais! Tu tāds pats muļķis kā Antiņš. Es tas stiprākais un tas gudrākais. LIPSTS Ače! ače! neģēlis, ļaundaris! Edz, kas man ir! (Rāda savu atrasto maku.) BIERNS Dod šurp, blēdis tāds! LIPSTS Pag, pag; meklēsim še! Vai tad še nekā nebūs? (Paārda maisu un atrod.) Vai redz, kas te vēl ir! BIERNS Kas tur uzrakstīts? - (Lasa.) «Priekš jaunākā brāļa!» LIPSTS Tas ir priekš manis, jo trešais neskaitās līdzi. BIERNS Nē, tas jaunāks, kas žiglāks bijis pie rokā dabūšanas. (Izbirst sudraba nauda un izripo pa visu istabu; abi brāli lasa kopā un grūstās.) 4. skats (T i e   p a š i;   ienāk no ķēķa   A n t i ņ š.) ANTIŅŠ Mīļie brālīši, es gribēju jūs lūgt - (Skatās uz izbirušiem sudraba gabaliem.) - Kas tie par skaistiem sudraba spīdeklīšiem pa visu grīdu, it kā zvaigznītes pa debesīm izkaisītas! Kādi tad šie izskatās? (Paceļ vienu gabalu.) BIERNS Neķeries klāt! Met to zemē, ko pacēli! Dod man atpakaļ! LIPSTS Vai redz, neveikli! Viņš arī gribēs še naudas sagrābties! BIERNS Ko tu nāc šai istabā? Kas tev vajadzīgs? Tu redzi, ka še notiek nopietnas lietas; tev, puikam, te nau nekādas darīšanas. LIPSTS Vai nevari darīt, kas tev bij uzdots? Vai tik ātri, tikko tēvs aizdarījis acis, tu jau sāksi slinkumu lāpīt? ANTIŅŠ Es jau apmazgāju un nācu pie jums lūgt, lai dodat man jaunu kreklu un jaunas drēbes, un arī jaunu paladziņu. Vajaga apģērbt mūsu mīļo tētiņu un uztaisīt viņam mūža gultiņu. BIERNS Nau man tagad laika meklēt kreklus un palagus. Man jādomā uz augstākām lietām. LIPSTS Ej, daries, kā zini! Taisies tikai ātrāk pa ceļu. ANTIŅŠ Bet, brālīši, kā tad nu tētiņš - ? LIPSTS Kad tu vienmēr tā runā par mīļo tētiņu, tad parādi reiz ar, ka tu viņu mīlē. Ko tu nāc pie mums prasīt kreklu un labas drēbes? Dod pats savu kreklu un drēbes! ANTIŅŠ Es jau neprasu, lai jūs dodat savus kreklus un drēbes; es tik lūdzu priekš tēva viņa paša atstātās drēbes un kreklu, ko viņš nēsāja, dzīvs būdams. LIPSTS Areče! Ko viņš nēsāja, dzīvs būdams, tas tagad pēc viņa nāves ir mantojums un pieder mums. Ko tu prasi, lai mēs dodam no sava laba? Kad tu esi tāds labiņš, dod pats no sava mantojuma! ANTIŅŠ Bet man jau nau nekāda mantojuma, jūs jau man neesat nekā atstājuši. BIERNS Kas tad tev tavu ir ņēmis? Vai tev nau krekls mugurā? Vai nau vēl skaidrs lādē? Gudrinieks tāds arī! LIPSTS Ej vien ašāk pie darba, nelieti! ANTIŅŠ Neesat tik bargi pret mani, mīļie brālīši! Es jau labprāt laidīšu tētiņu viņsaulē ar savām goda drēbītēm, bail tik, vai tās būs viņam diezgan labas, ko rādīties tur tanī lielā spožumā, kur redzēs katru šūniņu, katru ielāpiņu? Man jau būtu liels prieks, kad tētiņš staigātu tur ar manām mantiņām mugurā, tad jau viņš arī vairāk domātu uz mani, tāpat kā es uz viņu. BIERNS Ej, ej! Domājat viens uz otru, mums jādomā, kā iekārtot visu mūsu un tavu dzīvošanu; jo tu jau ne pats par sevi, ne par saimniecību nedomā, tāds, kāds tu esi. ANTIŅŠ (Aiziet atkal ķēķī, abi brāli paliek, pa zemi naudu lasot.) 5. skats (B i e r n s   un   L i p s t s.) BIERNS Nekas, nekas! Tas vecais ir jau arī papūlējies priekš mums. Kas to būtu domājis, ka tik daudz saskrapstīs? LIPSTS Esam mēs arī priekš viņa papūlējušies! Vai tad nestrādājām un nebadojāmies priekš viņa? BIERNS Devām nu arī no savas peļņas un paturējām sev arī. LIPSTS Un vai tad neliekam viņu pa godam apkopt, apmazgāt un apģērbt jaunā kreklā un drēbēs? - Bet, redz, kāds viņš bij! Bij noglabājis maisiņā un pagalvī un licis uzrakstīt vēl «priekš jaunākā dēla»! Vai tad viņš nau gribējis mums taisni raušus atraut mūsu mantu? BIERNS Un dot tam muļķītim! Vai tā nu, sak, nau neprātība un spītība? Ko tāds ar naudu darīs? Atdos pirmam ubagam. LIPSTS Viņš jau gatavs savas kurpes no kājām novilkt, kad tik kāds prot viņu apiet. Bet mēs nu arī veikli izdarījām to lietu. (Abi smejas.) BIERNS Krekls tuvāk nekā svārki. LIPSTS Ko nu tagad ar to naudu iesāksim? Vajaga labi apdomāt. BIERNS Es tūliņ precēšu savu Ilzi un vedīšu viņu še dzīvot. Tu vari apdomāt, kur paliec. LIPSTS Es arī precēšos, bet es nebūšu tik muļķis ņemt tādu plikadīdu; es ņemšu Trini ar naudu. BIERNS Nauda ir, un garš deguns iet vēl līdzi par piedevu. LIPSTS Garāks jau nau par viņas tēva naudas zuti. BIERNS Tad tu vari ar garu degunu palikt pie sievas tēva. LIPSTS Nekā. Es palikšu še; man puse no mājām. BIERNS Kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā? Man būs tēva gulta istabā, Ilzei mūsu ķēķī, kur tev un Trīnei? LIPSTS Lai Antiņš guļ uz kūtsaugšas; viņš jau nau precējies. BIERNS (Smejas.) Bet kad nu viņš arī gribēs precēties? Ko tad? LIPSTS (Smejas.) Ko tad šis nu precēs? Nabagmājas Grietu vai? BIERNS Vai dzi, Antiņ! (Paver durvis.) Tu jau liels puisis: vai tu nedomā precēties? Lipsts grib tev ieprecināt nabagmājas Grietu. ANTIŅŠ Ko jūs jokojat, brāļi; nau jau laiks priekiem. BIERNS Ko nu par to? Bet saki vien; lūk, mēs precamies, un, kad tu neprecies, tad tev būs jāguļ uz kūtsaugšas. ANTIŅŠ Es nekad neprecēšos. BIERNS Viņš precēs bērza meitiņu ar baltu krekliņu. LIPSTS Nē, viņš precēs meža vārniņu ar melniem svārciņiem. BIERNS Ko nu jokus! Antiņš domā uz lielām lietām. Vai tad viņš velti vienmēr sapņo par princesi stikla kalnā? ANTIŅŠ Ak, tā jau septiņus gadus kopš mirusi; guļ savā stikla zārciņā un gozējas baltā saulītē. Kas tai nekait? Tētiņš nu arī aizgājis. - Palūkojat jel vienu acumirklīti, cik kluss un laimīgs viņš izskatās! Laikam ir labāk tur, kurp viņi aizgājuši. Nu arī mans laiciņš pienācis, iešu es arī turp, kur tik kluss un laimīgs top vaigs. BIERNS Ej vien, ej! Mēs nedzenamies tā pēc tās laimes, mēs paliksim šepat. LIPSTS Jā, bet kas tad strādās tavu darbu, kad tu gribi aiziet? Dod vietnieku, tad ej. Tev jau darbs nekad nau rūpējis. Kad tik tev vēders būtu pilns un tu varētu mierīgi gremot un sapņot par savām princesēm. 6. skats (T i e   p a š i;   ienāk ķēķi   B a l t a i s    t ē v s,   ģērbies kā nabags; ķēķa durvis uz istabu stāv vaļā.) NABAGS Sveiki, mani mīļie bērni! BIERNS Kas tad šis par tādu tēvu? LIPSTS Viens te miris, cits jau klātu. NABAGS Lai jel visi labie gari Žāvē jūsu asariņas! Nu jums lielas bēdas, bērni, Miris jūsu mīļais tētiņš, Aizgājis kā vecais gadiņš. LIPSTS To mēs paši labāk zinām. NABAGS Cik vēl ir no viņa pāri, Tik tur guļ uz nama galda. Drīz i to ņems Zemes māte Atpakaļ iekš sava klēpja. Raidīs atkal jaunu staigāt. BIERNS Nelaikā tu šurpu nāci. ANTIŅŠ (Uz nabagu.) Palūk tēvu, mīļo vecīt, Cik viņš vārgs un noliesējis; Rokas plānas izdilušas. NABAGS Miesa zudusi no gurniem - ANTIŅŠ Visas ribiņas var skaitīt - NABAGS Vaigi dziļi iekrituši - LIPSTS Edz, kas tie par raudātājiem! BIERNS Ko tu gribi? Ko tu staigā? Ej jel pats kā vecais gadiņš! NABAGS Iešu, dēliņ, tūliņ iešu, Tā kā gāja jūsu tētiņš. Dod tik maizītes man drusku, Ūdens malciņu, ko padzert, Brīdi atpūsties no ceļa! BIERNS Te nau nekāda patversme priekš nabagiem! Ej strādāt, tad tev būs ko ēst. Ko slaisties te un tērzē. NABAGS Esmu par vecu priekš strādāšanas, bērni. LIPSTS Par ganu jau vēl vari kalpot, vai ej nabagu mājā. Ko stāvi nu un virini durvis? Aukstumu vien laid iekšā, ej vien! ANTIŅŠ (Paklusu.) Še tev, vecīt, kumosiņš maizītes un nāc namiņā apsēsties. NABAGS Iešu jau iešu, dēliņ. Varbūt, ka karaļa mielastā man atkritīs kāda drupatiņa. BIERNS Kas tas par mielastu? Kas tev atkritīs? NABAGS Eju jau eju, ko es jūs traucēšu ar savu tērzēšanu. LIPSTS Pagaid', kur nu skrej? Kas par mielastu? Kāds spītīgs ubags, nevīžo neko pastāstīt! NABAGS Nu, karals sataisījis lielu mielastu un salūdzis visus, lai nāk, kas vien vēlas. Vai tad nu jūs paši nezināt? Visi ļaudis jau pošas. Tik tāļi jau nemaz neesat nost, nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš. LIPSTS Mēs jau, vecīt, esam bēdu sagrauzti ļaudis, mēs jau kopš nedēļām nekā nezinām, kas notiek pasaulē. Vecais vārga, vārga, nemaz negribēja mirt, nevienas stundas nevarējām atiet no viņa gultas nost. BIERNS Bij taču jābūt klāt, kad mirst, ka kāds svešs nenoņem mantu. Nekā nezinām, stāsti, stāsti. Atsēsties tur uz sliekšņa! NABAGS (Atsēstas.) Kā tad, būs liels mielasts. Karaļa meita, lūk, jau septiņi gadi, kopš mirusi un guļ ielikta stikla zārkā - LIPSTS Zinām, zinām. To katrs zin, stāsti par to mielastu! NABAGS Nu lūk, guļ ielikta stikla zārkā un uzcelta augšā stikla kalnā, kur neviens nevar pietikt klāt, ne uzkāpt, ne uzjāt, ne uzrāpties. Tā daiļā princese pa laikam nopūšas, kad rudens vēji pūš; pa laikam noraudas, kad saulīte uzspīd virsū. ANTIŅŠ (Kurš nabagam blakām apsēdies, arī nopūšas.) NABAGS Kas tev; dēls, tu jau arī pūt? BIERNS Ak, ko nu uz to skaties! Viņš jau mums ir tāds vien tiesītis. Par visiem viņš iežēlojas un līdzi raud. Kad vistu kauj, tad viņš mirkst vienās asarās. Par to mirušo princesi viņš vienmēr žēlojas un sapņo. LIPSTS Ko nu niekus! Stāsti par mielastu. NABAGS Tā karaļmeita nu guļ jau septiņus gadus - LIPSTS Kad tevi ar tiem septiņiem gadiem! Kas nekait princesēm gulēt septiņus gadus? Kad nomodā, tad jau arī nekā nedara. Mēs nevaram vis gulēt septiņus gadus, mums jāstrādā un jāpelna maize. Kas bij ar mielastu? NABAGS Tā princese nau vis mirusi, viņa celsies augšā. Rīt būs pagājuši septiņi gadi un septiņas dienas, tad nāks cēlājs - BIERNS Būtu tūliņ pirmā dienā nācis krietns cēlājs, būtu iedevis drusku sānos vai sakratījis labi aiz pleciem, gan jau nebūtu gulējusi tos gadus, būtu tūliņ cēlusies. ANTIŅŠ (Ar asarām cīnīdamies, uztraukts.) Tu nedrīksti viņai roku likt klāt, ne kratīt aiz pleciem! Viņa tik smalka kā zirnekļa audums, vaidziņi balti kā sniegs, mati zeltīti kā saules atspīdums. Viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadrebas un raud. BIERNS (Smejas līdz ar otro brāli.) Vai tu re! vai tu re! klusais circens! Bet tāds jau viņš ir, to princesi nedrīkst neviens aizskart ne domās, tā jau viņa līgava. ANTIŅŠ Kā tev nau kauna tā runāt, brāli? ABI BRĀĻI (Atkal smejas.) NABAGS Tev taisnība, dēls, tāda tā princesīte tiešām ir, tik smalka un vārīga. Kur tad tu viņu esi redzējis? ANTIŅŠ (Klusi.) Sapnī redzēju. LIPSTS Un tu, ko niekojies, ubags? Ko kājas tā izstiepi? NABAGS Iešu, iešu. BlERNS Kur tad nu palika tavs mielasts? NABAGS Jā, kad jūs dzenat, nedodat ne gaļas, ne maizes. BIERNS Paliec vien, nāc istabā, dabūsi maizi un gaļu, un visu. Sēsti es uz šī solīša. NABAGS Rīt, kad pulkstens sitīs divpadsmit, princese celsies augšā no garā miega. Bet viņa var tik tad celties, kad kāds uzkāpj stikla kalnā un nones viņu lejā. Kas viņu nonesīs, tam karals dos viņu par sievu un iecels viņu par savu mantinieku, un atdos visu savu valstību. - Bet, kad neviens nespētu uzkāpt, tad princesei uz visiem mūžiem būtu jāpaliek stikla kalnā un viņa nekad neceltos augšā. ANTIŅŠ Ak vai! ak vai! Kad jel nu rastos kāds princis, kas spētu uzkāpt kalnā! NABAGS Un tad... nu, rīt uz to princeses augšāmcelšanos un uz to sacenšanos pēc viņas rokas karals liek sarīkot lielus svētkus un aicina uz mielastu visus, kas vien vēlas nākt un ēst pie viņa galda. BIERNS Tad jau nu gan apēdis uzreiz vai visu vērsi un izdzers vai visu mucu alus! NABAGS Ko nu! Priekš mielasta ir jau nokauti trīs simti un sešdesmit pieci vērši un septiņsimts cūkas un savārītas piecisimts mucu alus. Bet desas ir sakrautas kopā kā siena kaudzes un maizes klaipi sacelti kā akmeņu grēdas. BIERNS Vai dzi! tad ta gan būs atēšanās! LIPSTS Ak tavu daudzumu! Tur jau nu gan dažs labs vērsītis tiks aizvests arī gar malu. Ko, veci? Tur tu jau arī vari kādu vistiņu pabāzt zem mēteļa. - Bet vai tad mūs tur arī laidīs jeb vai tik kungus? NABAGS Katrs ir aicināts un var nākt uz karaļmielastu; zināms, kurš nebūs labi apģērbies, tam būs jāpaliek viņpus žoga, kur tie prastie ļaudis. ANTIŅŠ (Nopūšas dziļi.) NABAGS Kas tev kait, dēls? - Jūs jau arī varat nākt; esat taču abi braši puiši; par kaunu nebūs arī karaļmeitai. Klētī jau jums būs goda svārki. BIERNS Nāc šurp tuvāk, vecīt, apsēsties te uz šī krēsla. Kā ta nu mums lai nebūtu goda svārku? NABAGS Tad jau jūs varētu, dēli, dot man ari kādus vecus svārciņus; lūk, šie mani gluži nodiluši. BIERNS Būs, būs. - Vai tad ir jau daudz kungu sanākuši? NABAGS No malu malām; no kaimiņu valsts tas niknais princis, tas gribētu par varu dabūt princesi - ANTIŅŠ Ak, kad viņš tāds nikns, tad lai viņš nedabū nabaga princesīti! LIPSTS Ko tu, muļķa Antiņ, jaucies te starpā? Te jau tev nau daļas, te nau sapņi. Ej labāk, atnes manu zaļo šalli; būs klētiņā. NABAGS Brauc kungi arvien vēl klāt; ir jau mēģinājuši uzbraukt braukšus un jāšus, gan ar zirgiem, gan ar briežiem un suņiem, un elefantiem. Bet nevienam nau izdevies. (Brāli sāk posties.) BIERNS Nu, kas jau stiprāks, tam izdosies. LIPSTS Ko vēl spēks nespēj, to spēj gudrība. Vajga nu steigties un posties. Tu tagad varētu jau arī iet; paliek vēls, un mums vēl ir daudz darba. ANTIŅŠ Vai tie, kas nau glīti ģērbušies, drīkst no tālienes skatīties, kā princesi nonesīs zemē? NABAGS Aiz žoga var skatīties, cik tīk, tikai tur ļaužu drūzmā tevi atgrūstu nost. Bet brāļi tev jau dos jaunus, skaistus svārkus un ievedīs tevi iekšpus žoga. Tu redz, viņi jau labi, man, svešam nabadziņam, pasolīja svārkus un maizi, un gaļu, cik varu panest. LIPSTS Kam tad šim vajga jaunu svārku? Nupat vēl gribēja mirt līdz ar tēvu. ANTIŅŠ Es priekš miršanas gribētu tik vēl redzēt, kā princesīte zemē atmostas un uzzied kā pļava pavasarī, kā baltam bērziņam metas zaļi pumpuriņi. Es jau jums tad atstāšu tos svārkus. LIPSTS Zinām tavu atdošanu, tā kā tavu miršanu! Kas tev dos svārkus? Pelni pats! NABAGS Dodat jau nu ar puikam, lai paskatās un pamēģina arī sacensties. LIPSTS Vai tu redz. kāds aizrunātājs atradies! Taisies tik pats projām! Ko tu še traucē ar savu tērzēšanu. NABAGS Bet kur tad mani svārki, ko solījāt, un maize, un gaļa, cik varu panest mugurā? LIPSTS (Grasās viņu kaut.) Pag, es tev gan došu mugurā, cik vari panest. Ārā! (Nabags aiziet.) 7. skats LIPSTS (Uz Antiņu.) Un tu, nabagu gādnieks, vari arī iet ceļu rādīt savam biedrim! Visādus klaidoņus salaiž mūsu mājā! ANTIŅŠ (Iziet namiņā.) BIERNS Tik daudz ļaužu vienā mazā istabiņā; tu vari it labi iet uz kūtsaugšu. LIPSTS Bet tur jau ir mūsu mantas. Viņš salaidīs tur visādus vazaņķus un zagļus, kas vēl aiznesīs mūsu labumu. Lai pārguļ salmu kaudzē; jaunam cilvēkam nesals. BIERNS Bet kad nu sāks pīpot un nodegs kaudze? LIPSTS Lai tad iet sev tāļāk meklēt vietu. Pļavā jau ir siena kaudzītes samestas. Bet tā kā rīt agri būtu klāt pie darba! Un pusdienā tu vari aiztecēt uz karaļa pagalmu saēsties krietni, tā ka nevajadzēs ne brokasta, ne vakariņas. Tur jau dos nabagiem, cik atliks no labo viesu galda. Ko lai mēs tevi velti barojam? Labāk barojam cūku, to var uz ziemsvētkiem nokaut. BIERNS Kad jau nu es uzkāpšu uz stikla kalnu un tikšu par karaļa znotu, tad man nevajadzēs turēt vairs nekādus Antiņus par kalpiem un viņus barot. Strādnieks jan nau nekāds. Man būs tad visa valsts, un tad es gan zināšu dancināt citādus kalpus. Tu, Antiņ, esi brīvs cilvēks un vari iet sev, kur gribi. ANTIŅŠ Tik šonakt atļaujat vēl pārgulēt še, mīļie brālīši! Es gribu redzēt, kā jūs uzcelsat princesīti. Kur lai es palieku sniegā un salā? Es nomiršu, viņas neredzējis. Bet, mīļie brālīši, nesat viņu vārīgi, vārīgi! Kad es viņu redzēšu, tad es aiziešu ar mieru. LIPSTS Ārā! Ārā! ej ar mieru! (Priekškars.)

RAINIS ZELTA ZIRGS SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS OTRAIS CĒLIENS Mežs. Celiņš. - Vēls rudens vakars. 1. skats NABAGS Mīļo dēliņ, es jau esmu piekusis no iešanas: manas vecās kājas negrib klausīt. Apstāsimies un atpūtīsimies; pārdomāsim, kur nu mēs paliksim šo nakti. ANTIŅŠ Tu, tētiņ, ej vien pa šo celiņu tāļāk un turies tik pa labi; nonāksi pie meža mājām. Tur ir labi ļautiņi. NABAGS Un kur tad tu paliksi, dēliņ? Vai iesi atpakaļ uz tēva mājām? ANTIŅŠ Manas tēva mājas ir kapsētā. Drīz es turp iešu, bet šonakt es vēl palikšu tepat, lai no rīta būtu agrāk augšā un ātrāk aizietu uz pili. NABAGS Es nu gan labāk būtu palicies pie taviem brāļiem. Bet viņi tādi neganti. ANTIŅŠ Ko nu, tēvs, viņiem tagad daudz rūpju pēc tēva nāves; nevar viņi gar tevi nodarboties. NABAGS Viņi jau tevi arī padzina no mājām. ANTIŅŠ Viņi ātri iekaist dusmās, bet gan jau brāļi salīgsim. Nau jau arī tā istabiņa diezgan liela priekš visiem; viņi grib arī sievas apņemt, un tad es esmu tikai pa kājām. NABAGS Tev, dēls, arī būtu laiks precēties. Kas tevi, nabadziņu, apkops? Kur tu piemetīsies? Es tevi ieprecināšu bagātās mājās, tu man dosi kādu kukulīti, kādu drēbīti. ANTIŅŠ Es negribu precēties, tētiņ. NABAGS Tā visi jaunie saka. Bet, kad es tev došu krietnu meitu, gan tad tu gribēsi. ANTIŅŠ Es nekad neprecēšos, tētiņ. NABAGS Tu postā aiziesi tāds, kāds tu esi. ANTIŅŠ Kad es aiziešu, tad drīzāk būšu pie sava mīļā tēva. Tikai tos svētkus gribu vēl redzēt, kā tur nāks tas karaļdēls un nocels no stikla kalna gulošo princesi. NABAGS Ko tad tie brāļi tevi smēja ar to princesīti, kas stikla kalnā? Vai tad tu esi viņu redzējis? ANTIŅŠ Neprasi, tēt, neprasi manim. NABAGS Kādēļ, dēliņ, lai es neprasu par viņu. Man prātā ļaužu dziesmiņa: Zili stikli, zaļi ledi - Vidū balti sniega svārki; Zili stikli, zaļi ledi - Vidū bāli mēness vaigi; Zili stikli, zaļi ledi - Vidū gari saules mati. ANTIŅŠ Nemini viņu, nemini, mīļo tētiņ! nemini ne vārdiņa. NABAGS Kādēļ lai es neminu, dēliņ? Viņa tik skaisti guļ savā zārciņā. Visi ļaudis nāca un skatījās, un nožēloja viņu, tik jaunu un skaistu. ANTIŅŠ Ak, tētiņ, ko tu dari! ko tu dari! - Tu manu dvēseli šķetini laukā; tu manas sirds saknītes plēs no zemes ārā! NABAGS (Pusdziedoši.) Zili stikli, zaļi ledi - Vidū stinga dvēselīte. ANTIŅŠ (Sāk skali raudāt.) NABAGS Mīļo puisīt, ko tu raudi? Vai tev žēl ir princesītes? ANTIŅŠ Žēl man ir tās princesītes, To es raudu, mīļo tētiņ. NABAGS Vai tu redzēji. ka žēlo Stikla kalna princesīti? ANTIŅŠ Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ, Vai es redzējis to esot? Katru dien' es viņu redzu, Manās acīs viņa dzīvo. Saules spodras sniega segas, Mirdzin balti sarmas pušķi. Slaiki, caurspīdoši pirksti, Vārīgi kā lūzens ledus, Tura, liegi aptvēruši, Sastingušu vizbulīti. NABAGS Sapnī, dēls, tu viņu redzi - - ANTIŅŠ (Strauji starpā.) Ak, ik nakt' es viņu redzu Sastingušu, nekustošu, Bālu vaigu iet man garām, Skropsti nolaisti pār acīm. Galva noliekta uz krūtīm, Zelta matos sudrabrasa, Pilnas acis lielu asru - NABAGS Sapnī, dēls, tu viņu redzi, Dzīvu viņu neredzējis, Saki, ko tad tā tu raudi Tās, ko tu pat nepazīsti? ANTIŅŠ Ko tu runā, svešo tēti, Kā es viņu nepazīstu?! Katrs cilvēks, maziņš bērniņš Pazīst mūsu princesīti; Visi ļaudis viņu žēlo, Kā es viens lai nežēlotu? Visa zeme noskumusi, Ak, kopš viņa projām gāja, Ak, kopš stikla zārka sienas Slēdza viņas augumiņu! NABAGS Bet vai pazīsti i vaigā? ANTIŅŠ Kā es viņu nepazītu! Visi ļaudis raudādami Gāja lūkot viņu guļam, Tētiņš - nelaiķis i mani Līdzi aizveda uz pili, Notālim es noskatījos, Priekšā bija lielie ļaudis, Tuvu nelaida mūs klātu. Vienu mirkli uzlūkojū - Spīdums aizsita man acis; Otru mirkli uzlūkoju - Asras aizklāja man acis; Trešu mirkli uzlūkoju - Pušu lūza mani skati. Ne vairs redzu, kas man apkārt, Ne vairs redzu gaišu sauli. Nau man miera kopš tās dienas, Viņas sāpes nesu līdzi - Aru laukā - vienas domas: Sāpes ar tā viņas krūtis; Pļauju sienu - vienas domas: Sāpes pļauj tā viņas priekus; Griežu rudzus - vienas domas: Sāpes griež tā viņas sirdi. Neveicas man mani darbi, Brāļiem pāri nodarīju, Iežēlodams princesītes. NABAGS Ko tu, dēls, tā iežēlojies, Vienu mirkli lūkodamies? ANTIŅŠ Ak, šīs vien ir manas ilgas, Kopš no bērna gadiem modos! Man ir kauns, ka runāt sāku; Es to slēpu visu mūžu Dziļā krūšu pagrabiņā, - Bet tu labs pret mani biji, Un man sirds kā acs tik pilna, Nu tev teicu, un tu smejies. NABAGS Nesmejos es, mīļo dēliņ, Negaudies tik princesītes - Rītu beigsies viņas bēdas! ANTIŅŠ (Klusi nopūzdamies.) Rīt, ak, beigsies viņas bēdas! NABAGS Rītu atnāks saules dēli, Uzjās stāvā stikla kalnā, Uzmodinās princesīti, Uzcels viņu zelta zirgā, Nonesīs mums vizēdami. ANTIŅŠ (Nopūzdamies.) Nonesīs, ak, vizēdami! NABAGS Ko tu nopūties tā, dēliņ? Nu būs labi princesītei. ANTIŅŠ Nu būs labi princesītei! (Pēc brītiņa.) Tētiņ, kurš tai kalnā uzjās? NABAGS Kurš tik skaidris būs kā saule. ANTIŅŠ Tētiņ, kurš to uzmodinās? NABAGS Kurš tik mīlīgs būs kā saule. ANTIŅŠ Tētiņ, kurš to zemē nesīs? NABAGS Kurš tik stipris būs kā saule. ANTIŅŠ Ak, kurš līdzīgs būtu saulei? NABAGS Kurš spēj atdot sevi visu. ANTIŅŠ Ak, lai ņem jel manu dzīvi, Es jau miršu labu prātu. Viņu redzēt tik vēl gribu. NABAGS - Kurš spēj atdot sevi visu, Savu dzīvi, savu gribu. ANTIŅŠ Tētiņ, ak, i savu gribu? Ak, tik vienu pašu skatu! Viss mans mūžs tik viņai dzīvots. Tūkstoš - tūkstoši to redzēs, Un tik man tas būtu aizliegts? Tūkstošiem ir viena alga, Manim ir tā visa dzīve! NABAGS - Kurš spēj atdot sevi visu, Savu dzīvi, savu gribu. ANTIŅŠ Tētiņ, tēt, ak, sirds man pagurst! Nava tāda, kas to spētu. NABAGS Ir, mans dēls, un tas to uzcels. ANTIŅŠ Es, ak, nespēju to, tētiņ! Es vēl gribu viņu redzēt. Es vēl gribu viņai līdzēt, Teikt, ka nesu viņas sāpes, Varbūt tas tai sirdi veldzēs. (Izmisis, sāk raudāt.) NABAGS Nebēdā nu, manu dēliņ, Gan būs labi princesītei, Gan tai līdzēs saules dēli, Kas man līdzēs, vecam vīram? Kas dos paēst, kas dos padzert, Kas dos drēbes gabaliņu? ANTIŅŠ Ej vien, tēt, uz meža mājām, Dos tur paēst, dos tur padzert. NABAGS Tāļi ceļi, lieli vēji, Auksti top man, mīļo dēliy Tev ir labi paklausīties, Ko par princesi tev stāstu; Stāsti silda tavu sirdi, Man sniedz sala ledus roku. ANTIŅŠ Še tev, tētiņ, mani cimdi, Tie tev sildīs ledus rokas. (Nomauc savus cimdus un atdod nabagam.) Gan jau laidīs mani galmā, Kad i nebūs rokā cimdu. NABAGS Man ir auksti, mīļo dēliņ, Drebuls lien gar kaklu garām, Skudriņas pa pleciem skraida. ANTIŅŠ Še tev mana vilnas šalle, Vai nu nelaidīs bez šalles? (Noraisa sev šalli no kakla un atdod.) Tā vēl ir no mīļās mātes. Šalle mani sildījusi Tā kā mātes mīlestība. NABAGS Vēl man auksti, mīļo dēliņ, (Apliek sev šalli.) Lēni ritē vecās asins. Kamēr kakls silst no šalles, Mugura jūt vēja dvašu. Svārki, lūk, ar sadiluši Līdzi manām vecām miesām; Drēbe šķidriņa kā sietiņš, Siltumiņš kā pelus izbirst. ANTIŅŠ Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ, Vai tad ielaidīs bez svārkiem? Pilī būs tik lepni ļaudis, Līdzi sacensties man neļaus, Neļaus kāpt uz stikla kalna. NABAGS Vai tad tu jel domā censties Tur, kur kāps tik augsti kungi? Neielaidīs tevi pilī, Vari lūkoties aiz žoga. ANTIŅŠ Ņem tad, tētiņ, arī svārkus; Tie tev turēs siltumiņu, Tie vēl austi mīļās mātes. Metos likti mīļi vārdi, Audos silti vēlējumi. (Novelk savus svārkus un atdod nabagam, kurš tos uzvelk plecos.) NABAGS Vēl man auksti, mīļo dēliņ Siltumiņš līdz kājām nesniedz, Lejā tekot, sastingst gurnos; Ikri čokurā vēl raujas, Lieli mēmi, pirksti stīvi, Nenes tāļāk vecās kājas. ANTIŅŠ Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ, Kā es aiziešu bez kurpēm? Kad es nepaliktu ceļā? NABAGS Aiziesi, velc manas vīzes. ANTIŅŠ (Noaun sev kurpes un uzvelk nabaga vīzes.) Ņem tad arī manas kurpes, Gan tad nesīs vecās kājas! Kurpes deva raibaliņa, Tētiņš šuva nopūzdamies: Nebūs piena devējiņas. NABAGS Vēl man auksti, mīļo dēliņ; Sala knaiba liesos vaigus, Vējiņš plūkā plānos matus, Cepurītes caurumiņos Sniegs ar lietu rotaļājas. ANTIŅŠ Ak tu, tētiņ! ak tu, tētiņ! Tai tik laidīs i pie žoga? NABAGS Laidīs, - teic, ka tev par karstu, Mati tev kā stārka ligzda. ANTIŅŠ Še, tad ņem i cepurīti! (Atdod cepuri.) To man deva baltais incis, Atstādams par barojumu. NABAGS Nu es paglābts, mīļo dēliņ, Nu es varu atkal staigāt. Lai tev atdodas tavs devums Simtkārtīgi jaunā saulē! ANTIŅŠ Man gan nebūs jaunas saules, Rītu gan vairs neredzēšu. Mani pieņems Sniega māte, Aizvedīs pie mana tēva. NABAGS Nebēdā vēl, mīļo dēliņ, Jaunas asins pārcieš salu. ANTIŅŠ Jā, tēt, jā, vēl nebēdāšu, Uzkuršu sev ugintiņu. NABAGS Es nu eju. (Iet.) ANTIŅŠ Labu ceļu! NABAGS (Atgriežas vēl atpakaļ.) Vienu vēl tev teikšu, dēliņ: Tu man nežēloji drēbju, Es tev arī nežēlošu; Atnāks laiks, tev vajdzēs drēbju, Kādas nau ne karaļdēliem, - Klaudzē tad ar papēdīti, Saki tikai sakumiņu: - Zviegdams atnesīs tev zirdziņš Vara, sudraba un zelta. Saki tikai sakumiņu: Klau, klau, klaudzinu, Atskrej, zirdziņ! Drēbes ir vējā, Atnes man jaunas, Vilnaino vietā Atnes man vara! ANTIŅŠ Labi, labi, ej nu, tētiņ! Kur tad es lai tādas lieku? NABAGS Es nu eju. (Aiziet.) ANTIŅŠ Labu ceļu! (Atsēstas un kur uguni.) 2. skats ANTIŅŠ (Viens.) Ak tu, nabadziņ, nabadziņ! Nau viņam ne laba drēbes gabaliņa, ar ko aizsegties pret vēju un salu, redz, viņš man dāvās zelta un sudraba drēbes! - Es jau nu saprotu gan, viņš jau tik tā runā aiz labsirdības; negrib laupīt man cerības; grib tas lāga vīriņš man pateikties un atdarīt labu. - Nu atlikšos, atdusēšu drusku; guntiņa mani izvadīs cauri caur nakts salu, rītu gribu vēl notālēm noskatīties, kā princesīte uzcelsies, kā sarkana saulīte vizēdama. (Iemieg.) 3. skats (A n t i ņ š;   ienāk   n o k l ī d u š i e   b ē r n i.) PIRMAIS BĒRNS Nākat! guntiņš! Še ir guntiņš! OTRAIS Te būs labi sasildīties. PIRMAIS Kad tik nesit mūs tas puisis? OTRAIS Pilns ar miegu, nepamanīs. ANTIŅŠ (Galvu paceldams.) Kas tad še ir sanākuši? BĒRNI (Bēg, bet tad apstājas.) PIRMAIS (Klusi.) Nebēgat, tā balss ir klusa! OTRAIS (Tāpat.) Pats ir sarāvies no salas. PIRMAIS (Tāpat.) Pats bez cepures, bez kurpēm. ANTIŅŠ Nākat, bērni, sasildīties. Kā še gadījāties mežā? PIRMAIS Mežā salā noklīduši, Mātei zarus lasīdami. ANTIŅŠ Sēstat klātu sasildīties! (Bērni piesēstas pie ugunskura.) PIRMAIS Mums nu silst, bet mājās mātei Auksts bez malkas, uguntiņas, Dod man vienu pagalīti! OTRAIS Man ir mājās mazais brālīts, Dod man arī pagalīti! VISI Dod man arī! dod man arī! (Ņem katrs pa pagalītei, līdz viss ugunskurs izjaukts un apdzisis.) ANTIŅŠ (Smiedamies.) Jūs jau paņemat man visu! PIRMAIS Dod vēl oglītes iekš lapām! (Ar lapu kušķiem saņem ogles un aizbēg.) VISI Dod man arī! dod man arī! ANTIŅŠ Nau man degļa vairs, ko iedegt, Atstājiet jel vienu ogli! PIRMAIS (Atgriezdamies, smiedamies.) Sēsties siltā uguns vietā, Kam tev vajga ogļu, degļu? VISI Bērni, aši! skrejam mājās! (Aizskrej, tumsā vicinādami degošās pagalītes un ogles.) 4. skats ANTIŅŠ (Atkal viens.) Ak tu, bērni! Kā tie aizskrej! - Dzirksteles kā zvaigznes lēkā. - Viņiem uguns mājā sildīs, Man jau nevajdzēs vairs uguns. - Tētiņ, nu pie tevis nākšu - Sveika, mīļā princesīte, Nu es arī likšos dusā; Es še siltā uguns vietā, Tu uz augstā ledus kalna. (Iemieg.) 5. skats (A n t i ņ š,   aizmidzis guļ. Ienāk   V ē j a    m ā t e   ar saviem   b ē r n i e m;   visiem garas tāšu taures.) VĒJA MĀTE (Gara, kalsnēja sieva pelēks garās drēbēs, iet ar tauri pa priekšu, bērni pakaļ. Apiet apkārt pa visu skatuvi, pūzdami.) Pūšu tāšu tauri, Lai skan mežiem cauri Vēja mātes auri A-a-u! A-a-u! Nākat, mani gari, Pūšat arī, arī - A-a-u! A-a-u! VĒJA GARI (Pūš korī.) Nākam arī, arī, Pūšam žēli, gari - A-a-u! A-a-u! VĒJA MĀTE Pūšam žēli, gari, Kokiem kaili zari! Pū -! tū -! šū! VĒJA GARI Kokiem kaili zari! Pū -! tū -! šū! VĒJA MĀTE Zelta lapas bira, Zaļā zeme mira - A-ai! A-ai! A-ai! VĒJA GARI Mira! mira! mira! Vai-ai! Vai-ai! Vai-ai! VĒJA MĀTE Rudens jau tik sebu, Sals iet drebu, drebu! U-u-u! U-u-u! VĒJA GARI Drebu! Drebu! Drebu! Dr-dr-dr! U-u-u! VĒJA MĀTE Klāju pāri ledu, Pāri upēm vedu - A-au! A-au! A-au! VĒJA GARI Ejam pār' par ledu - A-au! A-au! A-au! VĒJA MĀTE Pūšam tāšu tauri, Lai skan mežiem cauri Vēja mātes auri A-a-u! A-a-u! A-a-u! (Aiziet visi.) 6. skats (A n t i ņ š,   tāpat guļot, tik vairāk sarāvies. Ienāk    S n i e g a m ā t e   ar saviem   g a r i ņ i e m.    Viņa ģērbusies viscaur balti, kuplām miesām un drēbēm; nes vēl pilnu priekšautu un padusēs baltus maisiņus ar sniegu. Sniega gari, tāpat balti ģērbti bērni, nes baltus autiņus un vizulīšus.) SNIEGA GARIŅI (Ļoti nerātni, lēkā ap māti pulciņā, plucina un rausta viņu aiz priekšauta un aiz padusēm.) Ļauj apskatīt! Ļauj paraudzīt! Ļauj, mīļā, baltā māmulīt! SNIEGA MĀTE (Atgaiņājas, elsdama, pūzdama.) Palaidņi, nerātņi! Es jums gan! Paga! Paga! Kaut tik nebūtu es ar tik smaga! Jūs neizbēgtu no mana naga! SNIEGA GARIŅI Ko, māmiņ, tev paduse ir tik līka? SNIEGA MĀTE Vai tādēļ jums jāstāv ir dīkā? Apsedzat mīļo zemīti Pret ziemas auksto ziemeli Ar mūsu sedzenītēm, Ar baltām villainītēm! SNIEGA GARIŅI Ko, māmiņ, tavs kuplums tā tūka? SNIEGA MĀTE Vai tādēļ jums darbiņa trūka? Guļ neapsegti asniņi, Cekuliņi ierauti; Dreb kailie zariņi, Un lapiņas čaukst: Aukst'! Aukst'! Aukst'! SNIEGA GARIŅI (Viens otram.) Tad aši! aši: Klāj segas plaši! SNIEGA MĀTE Kur krūmiņus redzat, Tiem sedziņas sedzat! SNIEGA GARIŅŠ Nu, kadiķīti, Še, uzmauc pirkstainīti! Tu ar tik asiem nadziņiem, Ka duras cauri caur pirkstaiņiēm. (Uzkar baltus cimdiņus un atraujas no asuma.) OTRAIS Bērziņa spicīte, Cik tu plicīte, Še sniega picīte! (Uzliek sniega piku kociņā.) TREŠAIS Še, zaļā eglīte, Tev balta micīte! CETURTAIS Kā klājas, liepu māt? Kur zelta sagšas nolikāt? Aizsaules lādē, rudeņa tīnē - Vai gribat baltas uz pleciem klāt? - Stāv tik cienīga - plata un smīnē! PIRMAIS (Ieraudzījis Antiņu zemē guļam.) Skat, skat, skat! Kas še? VISI (Saskrien apkārt.) Vai re! vai re! vai re! PIRMAIS Ne stādam līdzīgs, ne krūmam, ne kokam. SNIEGA MĀTE Klus'! mierā, bērni! Tas nau pa jokam! OTRAIS Vai tāds vairs augs, vai plauks, vai zels? SNIEGA MĀTE Gan ziedons viņu augšā cels! Tik siltām sedziņām, tāpat Kā citus stādiņus, apsedzat! PIRMAIS Mums visas sedziņas atdotas. OTRAIS Viens stūris man vēl palikās: Kur salst tam visvairāk? Kur uzlikšu? SNIEGA MĀTE Liec viņam taisni uz sirsniņu Kā baltu, siltu spārniņu; Sirds cieta visvairāk salā. (Gariņi uzklāj Antiņam arī sedziņu.) VISI GARIŅI Māt, nu darbiņi galā, Ļauj paplūkāt, Ļauj izzināt, Kas tevim tur par klēpi, Ko padusē slēpi? SNIEGA MĀTE Pa mazam, pa lēnam, pagaidat! PIRMAIS Pūks! Kule pušu! Ar ko tā pilnaš, Tik mīksts kā spalvas, kā vilna! Un balts un sīciņš kā ķiršu ziedi! SNIEGA MĀTE Pag, pamazām, neizšķiedi! VISI Man sauju! man sauju! man riekšaviņu! SNIEGA MĀTE Pag! taupat jel debesu labumiņu! PIRMAIS Vai eņģeļiem izbiris cukuriņš? OTRAIS Liec to pie mēles, kā smeķē viņš! CITS Ne salds, ne sāļš, ne sūrs, ne sīvs! PIRMAIS Man mēles galiņš palika stīvs. VISI Man ar! man ar! man ar! (Izrauj mātei klēpi no paduses; izbirst sniegs.) SNIEGA MĀTE Ak! ak! ak! Lai nu viens sak'! Viesuļi, nebēdņi, Ak, jūs trakuļi! VISI Griežam ripuli! Ašāki! ašāki! (Lokā lēkādami, rauj māti sev līdz.) SNIEGA MĀTE Ak! ak! ak! (Visi aiziet, sniegu putinādami.) 7. skats (Top gluži tumšs; no tālienes dzirdas žēlas vēja skaņas. -   M e l n ā   m ā t e,   ģērbta kā pirmā cēlienā, stāv pie    A n t i ņ a,   kurš arvien vēl guļ zemē. Tumsā   M e l n ā   m ā t e   tikko saredzama.) MELNĀ MĀTE Dzinu savas tumšās pēdas, Sadzinu to medījumu; Nekāpsi nu stikla kalnā, Necelsi man gulētāju, Pašu tevi ņemšu līdzi! NABAGS (Iznāk no tumsas.) Melnā māte, ko te dzeni? Varens medījums tev ķēries! Sīks un noskrandojies zēniņš. MELNĀ MĀTE Baltais tēvs, tu tūkstotveidi, Nu tu atnāci par vēlu! Es tev noņēmu to vīru, Nu tev nepalīdzēs vilti. NABAGS (Smejas. rādīdams uz Antiņu.) Vai tur vīrs? Man šķita, pelēns, Barība priekš slima kraukļa, Kurš vairs nespēj ēsmu noķert, - Lūk, ko medī Melnā māte! MELNĀ MĀTE Baltais tēvs, ko smej, kad nezin'? Ņemšu to par savu daļu, Kurš grib ņemt man gulētāju. (Paceļ roku un liecas pie Antiņa.) NABAGS Ha! ha! ha! To tas tik uzcels, Kurš tik stiprs būs kā saule. Vai šis nieka zēns tik stiprs? Varena tu, Melnā māte! Man gan būtu kauns to aizskart. MELNĀ MĀTE Baltais tēvs, ko vērp nu viltus? Man ir teikta sena ziņa, Šonakt tēvs mirs trejiem dēliem, Jaunais galēs veco guļu, Mazais lielo, vājais stipro! NABAGS Ha! ha! ha! - un veiks, kas zaudēs, - Ņems, kas atdos, - savs, kas cita, - Balts, kas melns, un mans, kas tavējs! MELNĀ MĀTE Ko tu runā, viltus vērpējs? NABAGS Ha! ha! ha! - Tā ziņa balta, Tici tai, tad es jau veicis. - Lūk, še pārbaudu to ziņu: (Rāda uz Antiņu.) Tas tur atdevis ir visu: Man, redz, viņa svārki, kurpes, Viņa cepure un šalle, Tūdaļ nosals, kā tad uzveiks? MELNĀ MĀTE Ko tu smejies, tūkstotveidi? Teic tad tu, kad zini labāk! NABAGS Kam lai daru tevi gudru? Tēvs ir gads ar gadalaikiem, Jaunais pavasars veiks guļu - - Neteikšu. - Tu bur un zīlē, Tikmēr stiprais dēls un gudrais Pošas kāpt, nāk zemes prinči, Saules dēli brauc no debess, - Tie man uzcels gulētāju. Gribēju tik tevi vērot, Nu es zinu, nu es veikšu! (Steidzas smiedamies projām.) MELNĀ MĀTE Es jau veikšu, es jau ņemšu, Nedošu tev, viltus tēvam, Ilgi kopto zemes meitu! (Steidzas viņam pakaļ.) 8. skats (Iepelēks rīta gaišums lēni pieņemas. -   N o k l ī d u š i e    b ē r n i,   kā ausmas gariņi, ar mirdzošām zvaigznītēm degļa un ogļu vietā baltos apģērbos apstaigā apkārt guļošam   A n t i ņ a m;   tad apstājas viņu modināt, citi, pieliekušies klāt, citi, puslokā stāvot.) PIRMAIS GARIŅŠ Celies augšā! Ko tu guli? Ej pie sava darba, puisīt! ANTIŅŠ (Mozdamies.) Vai jau rīts ir? - Ak, cik auksti! Ak, jel necelties! tik gulēt! Turat mani, saldie sapņi! Nedodat tam aukstam rītam, Kurš nāk nokaut manas ilgas. PIRMAIS Celies pats! cel savas ilgas! ANTIŅŠ Laipnie sapņu zēni, nākat! Liekat manim neatmosties! Vēja māte sapnī pūta, Sniega māte mani sedza, Baltais tēvs ar Melno māti Ķildojās dēļ manas dvēsles. Lēnā nakts un stingrā sala, Vedat mani prom no dzīves, Turp, kur visas manas domas - Tēvs un skaistā princesīte! PIRMAIS Stikla kalnā, ledus zārkā Princesīte tevis gaida. Pilnas acis lielu asru. OTRAIS Vaida: kur mans modinātājs? Ko mans saulvedis vēl nejāj? PIRMAIS Celies, Antiņ, ko tu guli? Sasit stiklu, kausē ledu! ANTIŅŠ Sapnīši, jūs mīļie zēni, Ko jūs mani kaitinājat? PIRMAIS Celies, ģērbies, sēdies seglos! Laiks tev jāt uz karaļpili. OTRAIS Celies, jāj uz kalna cīņu! PIRMAIS Celies, jāj uz kāzu svētkiem! ANTIŅŠ Ko jūs, zēni, mani smejat? Kails un sasalis še stāvu, Kur mans zirgs un manas drēbes? PIRMAIS Saki tikai sakumiņu, Ko tev pamācīja vecis, - Zviegdams zirdziņš skries ar drēbēm. ANTIŅŠ Vai tad tiešām nesapņoju? (Bērni viņu ķersta, rausta, kutina, knaiba, kliedz ausīs.) VIENS CAUR OTRU Vai tev kut? vai sāp? vai dzirdi? ANTIŅŠ Vai! jau jūtu! vai! jau dzirdu! Nu, kas tad jūs, kad ne sapņi? PIRMAIS Es - mīļš vārdiņš, ko tu teici. OTRAIS Es - labs devumiņš, ko devi. TREŠAIS Es - tavs žēlumiņš par svešiem. CETURTAIS Es - tavs vaids, par vājiem vaidēts. PIRMAIS Mēs - tās oglītes, ko sniedzi Salā noklīdušiem bērniem. (Vicina savas zvaigznītes.) ANTIŅŠ Kā tad tā? Ak, brīnums! brīnums! PIRMAIS Nebrīnies, bet steidzies pilī! OTRAIS Steidzies, saki sakumiņu! ANTIŅŠ Ak, es neticu pagalam, Labāk likšos atkal gulēt. (Bērni viņu apstāj un rausta.) CITS CAUR CITU Celies! celies! saki! saki! PIRMAIS Steidzies, kamēr nau par vēlu! Pelēks gaišums jauc jau tumsu, Meži trīc no ausmas šalkas. Klusums ievelkas jau zemē, Velk mūs līdzi dziļā klēpī. VISI Steidzies! Saki sakumiņu! PIRMAIS Saki pakaļ, es tev teikšu: Klau, klau, klaudzinu - Atskrej, zirdziņ! ANTIŅŠ Klau, klau, klaudzinu - Atskrej, zirdziņ! (Bērni ceļ viņa labo kāju un klaudzina trīs reizes pēc katra teikuma.) ANTIŅŠ Laid! es nevaru vēl ticēt. PIRMAIS Dari vien, kas tev tur jātic! Drēbes ir vējā, Atnes man jaunas. (Bērni cilā Antiņa kāju tāpat kā augšā.) ANTIŅŠ Drēbes ir vējā, Atnes man jaunas. PIRMAIS Vilnaino vietā Atnes man vara! ANTIŅŠ Vilnaino vietā Atnes man vara! (Bērni, tāpat kā augšā, klaudzina. Atspīd iesārts spožums. Parādās aiz kokiem vara zirgs ar vara drēbēm.) ANTIŅŠ Ak tu brīnums! Ak tu brīnums! Ak tu nepieredzēts skaistums! Vara zirgs ar vara drēbēm. PIRMAIS Jāj nu tieši stikla kalnā. VISI Pasveicini princesīti! ANTIŅŠ Sveiki, mani sapņu bērni! Tālā, daiļā princesīte, Nāku vest tev jaunu sauli! (Priekškars.)

RAINIS ZELTA ZIRGS SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS TREŠAIS CĒLIENS Stikla kalna pakāje. Pa abām malām stāvas klintis, vidū lēzenums. Klintis zilganas un zaļganas, stikla un ledus krāsās, ar baltiem sniega plankumiem; tāpat sniegs arī uz kokiem. - Kalna nokāres priekšā laukums. Pa labi domātas karaļa teltis kulisēs; pa kreisi laukums, atžogots ar virvi - žoga iekšpusē laukumā stāv glīti ģērbtie ļaudis, ārpusē vienkāršie. - Rīta agrums, priekš azaida. Kalns apspīdēts no bālas gaismas. 1. skats (Ļ a u d i s   stāv un gaida, dzirdama klusa runāšana.   S a r g i   bīda nost no kalna un žoga.) VIENS NO ĻAUDĪM LAUKUMĀ (Uz kalnu rādīdams.) Spīd kā ledus saulē, nemaz nevar virsū skatīties! KĀDS SAIMNIEKS Un kāds slidens! - Ak tad te nu būs visiem jākāpj augšā, lai dabūtu to karaļa meitu! OTRAIS NO ĻAUDĪM Tev jau nebūs jākāpj; tev naudas diezgan, tu varēsi atpirkties no tā sloga. SAIMNIEKS Areče! Es jau taisni gribēju kāpt, lai taptu par karaļa znotu. PIRMAIS Nez vai tev pašam tik nau sieva mājās? Ko tā teiks, kad tu kāpsi pēc svešām princesēm? KĀDS JAUNEKLIS Ak, cik skaists tas stikla kalns! Un tur augšā tā skaistākā princesīte! NABADZĪGS VĪRS Kad jau nu ar reiz nonāktu lejā no augstā kalna tā princesīte, kura ir pati laimīte zemes virsū! Gaidām jau nu mēs, gaidām sen! ĻAUDIS Gaidām sen, gaidām sen. PIRMAIS Kad jau jel šodien kāds spētu uzkāpt tur! Kad šodien neuzkāpšot, tad jau mūžam nenākšot vairs ne princesīte, ne laimīte. OTRAIS Ak, kalns tik stāvs un tik augsts! Kas tur var uzkāpt? Būs velta vien gaidīšana. Viss paliks pa vecam. ĻAUDIS Būs! būs! nepaliks! PIRMAIS (Skatās uz kalna galu.) Kaļnam tikko var saredzēt galu. Diezin, vai līdz azaidam paspētu uzkāpt? OTRAIS Nekāp labāk vis! Kad nu līdz azaidam netiksi atpakaļ, tad citi apēdīs un pats paliksi bešā. 2. skats (T i e   p a š i;   ienāk   t a u r ē t ā j s    a r   p a v a d o ņ i e m.) SARGI Nost, nost no ceļa! Atkāpjaties no kalna! Nāk taurētājs! Nes jaunas ziņas no karaļa. TAURĒTĀJS (Ar pavadoņiem pūš taurēs.) Mūsu kungs un valdnieks, visu žēlīgais karalis... ĻAUDIS Klau! Klau! Klusat jel! PIRMAIS Klausaties, ko mums labu pavēstīs no jauna. OTRAIS Ko jaunu pavēstīs? Visiem jau labi zināms, lai kāpj kalnā un nolauž sev kaklu, kas grib precēt karaļmeitu. ĻAUDIS Klusu! Klusu! TAURĒTĀJS (Liek pūst no jauna.) Mūsu kungs un valdnieks liek sludināt visiem sapulcētiem un visiem saviem uzticamiem pavalstniekiem, un visām zemēm un tautām, lai nāk katrs uz karaļmeitas kāzu svētkiem. Šodien ir piepildījies laiks, kad princesei jāceļas augšā no sava stikla zārka un kad viņa tiks nonesta lejā no stikla kalna. Tādēļ lai pieliekam visus savus spēkus glābt viņu sev par laimi. Lai nāk visi karaļdēli un augstmaņi! Lai nāk visi, ka ir spējīgi, lai kāpj stikla kalnā un nones princesi. Kas to spēs, tam karalis dos princeses roku un iecels to par savu znotu, un dos tam savu valstību. Bet visus sanākušos karalis žēlīgi pacienās pie sava galda. (Aiziet.) 3. skats (T i e   p a š i,   bez   t a u r ē t ā j a;    ienāk   v e c ī t s   ar savu   d ē l u.) SAIMNIEKS (Uz blakus stāvošo.) Kur tad notiks tas mielasts? Vai karaļa pili vai še? PIRMAIS Lai kur, kad tik pašam sava karote, ēd, kad tik tieci klāt! VECĪTS (Ar savu dēlu.) Tad šis nu ir tas daudzinātais stikla kalns! Vai tu re, kāds! VIŅA DĒLS Stikls jau vien ir, nau jau nekāds brīnums. PIRMAIS Vai tad tev vēl nau diezgan labs? No kā tad priekš tevis vajadzēja to kalnu celt? No dimanta, vai? Tad tu varētu kādu šķembeli nocirst un iebāzt ķešā.. OTRAIS Tad jau drīz vien viss kalns būtu sacirsts un princese sen jau būtu lejā. PIRMAIS Saki, vecīt, vai tad jūs ar dēlu nebijāt vēl redzējuši stikla kalnu? Gan tāli dzīvojat? VECĪTS Tāli jau nau, bet nebijām vēl redzējuši, dēls; dzirdējuši gan bijām par to brīnumu, no kura mums nākšot tā pestīšana, bet nebija laika atnākt. Vajadzēja žagarus ievest vēl priekš svētkiem; lopus pabarot vajadzēja. Bet šodien, kad jau vajaga glābt to karaļmeitu un kad dabūs še par velti saēsties, tad jau gan atnācām. PIRMAIS Labi darījāt, gudri darījāt. OTRAIS Taisni darījāt. Katram vajaga palīdzēt glābt cilvēku un zemi un par velti saēsties. OGĻU DEĢIS (Pie žoga.) Kad tad nu laidīs mūs kāpt kalnā? SARGS Pagaidi, pagaidi! Ir par tevi smalkāki brūtgāni, lai tie iet pa priekšu. VIENS NO SKATĪTĀJIEM Tu jau nu arī varēji palikt mežā. Lūkot, ka tava darva nesavārītos. Kāp labāk ogļu bedrē, ne stikla kalnā. OGĻU DEĢIS Ā, varbūt taisni es uzkāpšu? Klau, sargs, vai ķēniņš arī godīgi dos savu meitu, kad es uzkāpšu kalnā? SARGS Pa priekšu godīgi nomazgājies, gan tad redzēsim. OTRAIS NO SKATĪTĀJIEM Viņš nāk negodīgi ar lieku ģīmi un prasa, lai godīgi dod viņam sievu. OGĻU DEĢIS Bet es nu uzkāpšu! Ar darvotām rokām pielipšu pie stikla. Eče! un uzkāpšu pašā virsotnē. PIRMAIS Pielūko, ka tev pašam neuzkāpj pašā virsotnē! Ko tā grūsties! Ko citiem drēbes maitā ar saviem ogļu putekļiem? SARGS (Uz ogļu deģi, kurš pieliecies lūko izspraukties cauri caur žogu.) Kur tu lien? Še tev! (Uzsit viņam uz cepuri.) PIRMAIS Ko nu? Uzkāpa tev uz virsotni! OTRAIS (Skatīdamies un rādīdams.) Lūk, tur nāk tāds spīdošs pulks vīru, tie jau laikam tie kāpēji, tie prinči. - Šinī lēzenajā pusē jau kāps. Tur gar abām malām klintis iet gluži stāvu gaisā. Tur neviens nau gājis ne skatīties! PIRMAIS Ekur teicējs! Vai tad arī šinī pusē ar cilvēka spēkiem var uzkāpt? Ne domās! Te tik brīnums vien var ko izdarīt. SAIMNIEKS Bet kad nu kurš ir ļoti bagāts un pieliek sev dimanta nagus? PIRMAIS Pieliec sev i dimanta knābi, tikpat neuzkāpsi. VECĪTS Ko nu, dēls, bagātība var visu. OTRAIS Tikai muļķi nevar gudru pataisīt un veci jaunu. PIRMAIS Cilvēks var vairāk nekā bagātība. SARGI Bēgat nost! Dodat ceļu! Nāk pats karalis ar visu pilsgalmu. ĻAUDIS Lai dzīvo mūsu karalis! lai dzīvo! 4. skats (T i e   p a š i;   ienāk   k a r a l i s    ar   m i n i s t r i   un   p a v a d o ņ i e m;   p r i n c i s   n o   z i e m e ļ i e m   un citi   p r i n č i.   Atskan taures un mūzika, un ļaužu apsveicieni.) KARALIS (Apsēžas un māj ar roku.) MINISTRS Mūsu visužēlīgais kungs un valdnieks pavēl uzsākt sacīkstes. (Pūš taures. Prinči un galminieki nostājas karaļa krēsla priekšā un paklanās.) KARALIS Jūs, sapulcētie prinči un augstmaņi, un visi, kas esat parādījuši man godu un atnākuši par preciniekiem manai meitai, ejat un lūkojat uzkāpt stikla kalnā, kur viņa guļ stikla zārkā. Es jums visiem novēlu labākās sekmes, un, kurš uzkāps un nonesīs princesi lejā, tam došu viņas roku. PRINČI (Paklanās vēlreiz un atkāpjas.) KARALIS (Uz bagāto princi.) Bet tev, mans mīļais dēls, manas draudzīgās un bagātās kaimiņu valsts mantinieks, tev es dodu savu sevišķu svētību un sevišķas priekšrocības, kādas piemērotas tavam augstajam stāvoklim. BAGĀTAIS PRINCIS (Lepni paklanās.) CITI PRINČI (Sačukstas.) KARALIS (Uz prinčiem.) Un jūs, mani godājamie viesi, visi baudāt vienlīdzīgas tiesības, katrs pēc sava stāvokļa. Tad ejiet nu un lūkojiet savu laimi! (Visi klanās un iet pie kalna. Sulaiņi rīko priekš prinčiem pakāpenes, trepes utt. Bagātais princis dod pavēles saviem ļaudīm. Daži prinči pakāpjas un atslīd; pēc katra kritiena pūš taures. - Piepeši atspīd sarkanīgs gaišums pār visu skatuvi, kā rīta blāzma. Kreisā pusē uz klintīm, pusskatuves augstumā redz jau pakāpušos bruņotu jātnieku zirgā; zirgs un jātnieks vara krāsā; jātniekam liels vairogs, kurš atgādina sauli, kas uzlec pār kalniem. - Ļaudīs saceļas liels troksnis, pūš taures, atskan prieka saucieni.) ĻAUDIS (Cits caur citu.) Vai redzat! redzat! redzat! PIRMAIS Sarkans kā rudens saulīte uzlēca kalnā. OTRAIS Sarkans zirgs un vara vairogs. TREŠAIS Cik lēni un mierīgi jāj tas bruņotais vīrs! Zirgs nemaz neklūp un nepūlas kāpjot. Jāj kā pa līdzenu pļavu! PIRMAIS Kas tas jājējs tāds ir? - Seja aizsegta ar bruņu cepuri. - Tā mirdz, ka sarkans top priekš acīm! OTRAIS Lūk, augšā princesīte pacēla jau vienu roku! TREŠAIS Ko nu! No šejienes jau nemaz nevar redzēt! BAGĀTAIS PRINCIS (Sauc.) Viņš priekš laika izjāja! Neļaujat viņam jāt! Pavēlat griezties atpakaļ! (Iet pie karaļa.) KARALIS Apmierinājaties, mans dēls. Viņam nau dota tiesība pirmam jāt. - Bet, lūk, kā viņš uzjājis pa to stāvāko vietu, kur neviens nevarēja iedomāties! MINISTRS (Uz sargiem.) Lai nejāj! Lai griežas atpakaļ tas jājējs! Ejat to viņam pateikt. (Sargi aiziet.) KARALIS (Uz ministri.) Kas tas jājējs tāds ir? MINISTRS Neviens to nezin, augstais kungs! Tas ir svešnieks, kāds patvaļnieks, kurš nemaz, kā pienākas, nau rādījies jūsu priekšā pirms sacīkstes. Es likšu viņu tūdaļ sagūstīt un atvest šurp. (Uz citiem sargiem.) Kāpjat tūdaļ augšā un vedat to vīru šurp! (Tie aiziet vēl uz citiem.) Un jūs skrejiet apkārt pa kreisi un neļaujiet viņam aizbēgt. (Tie aiziet.) (Sargi, kas bij sūtīti uz kalnu, klūp, kalnā rāpdamies.) ĻAUDIS (Sauc un vaimanā.) Laižas zemē! laižas zemē! vai! vai! (Jātnieka parādība kalnā apdziest un noslīd lejā; top atkal bāla gaisma, kā apmāktā ziemas dienā.) PIRMAIS Noriet atkal kā saulīte sarkani noraudātām acīm! OTRAIS Sarkana kā ugunsgrēka blāzma paspīdēja un atkal nodzisa! Tur sēdēja mūsu laimīte! TREŠAIS Saules vedējiņš nespēja uzvest mums augšā saulīti! PIRMAIS Bet varbūt vēl nāks atkal! MINISTRS (Sauc.) Lai nāk atpakaļ sargi! Mana pavēle jau ir izpildīta; es gribu taupīt jūsu spēkus. Tas nepaklausīgais patvaļnieks jau jāj zemē. (Uz karali.) Lūk, augstais kungs, apķērība un ātras pavēles ved vienmēr pie laba mērķa; labi tam, kas uz to var pamatoties. Es jūtos laimīgs, ka varu ziedot savus vājos spēkus jūsu labklājībai. KARALIS Labi, labi. ĻAUDIS Nenāk, nenāk vairs augšā! PIRMAIS Ko, saules jātnieks nerādās vairs? Ko, nozuda? Kā saulīte iznāca no jūriņas un atkal iegrima. KARALIS (Uz ministri.) Lai pacienā visus ļaudis! (Aiziet līdz ar pilsgalmu; paliek tik sargi un daži galma ierēdņi, kuriem ministrs dod pavēles.) MINISTRS Lai ļaudīm dod ēst! Bet, lai pielūko, ka par daudz nesanāk tādu, kas nau vīžojuši pieklājīgi apģērbties. SARGI Kā pavēlat. 5. skats (Ļ a u d i s.   Uz laukuma   s u l a i ņ i    izklāj segas, uz tām liek virsū ēdienus un dzērienus, pūš taures un aicina uz mielastu.   S a r g i   rīko. Ārpus žoga nedod ēst, caur žogu lūko spraukties iekšā; citus   s a r g i   laiž iekšā, kukuļus ņemdami.) PIRMAIS Nu tik stiprināsimies krietni! Kas ir centies, tam arī pienākas atspirdzināties. OTRAIS (Viņpus žoga.) Ko tad šis ir centies? Tikai spraucies tuvāk klāt pie gaļas podiem. PIRMAIS Ko tu runā nevalodas. Katrs redzēja, ka es dzīvi līdzi jutu; tu viens spriedelēsi! TREŠAIS (Uz pirmo.) Ko tu ar to runā, kas ārpus žoga? Vai tādam var būt saprašana? Vai tad par velti virsū nelaida iekšā? Labāk iekodīsim mēs. VECĪTS (Ar dēlu.) Dēliņ, ieēd nu tu labi krietni, ka būtu spēka kalnā uzkāpt. Būs man arī vieglāk, kad būs vedekla mājā. PIRMAIS Vai tu, vecīt, domā, ka princese ies tev govis slaukt? VECĪTS Lai nu lai; laidīs savas kalponītes palīdzēt. 6. skats (T i e   p a š i;   ienāk   A n t i ņ š    ar   n a b a g u   pa kreisai ārpus žoga.) ANTIŅŠ (Ģērbies tāpat kā otrā cēlienā, bez svārkiem un cepures, reizē bailīgi un strauji velk veci līdzi, klusi.) Mīļo tētiņ, iesim tuvāk, Vienu aci ļauj man pamest! Še var redzēt kalna galu, Jājot sedza stāvās klintis. (Abi pieiet pie žoga un grib tikt cauri; sargs nelaiž.) SARGS Ē, veci! Kur tu lien, skrandaini? Atpakaļ abi ar savu dēlu, Te nau nekāda ubagošana. NABAGS Mēs arī nenākam ubagot, dēls; mēs nākam palūkoties uz princeses kāzu svētkiem. SARGS Te nau nekāda nākšana. Lūkoties varat turpat aiz žoga. ANTIŅŠ (Uz sargu.) Kad tu man ļautu tikai uz vienu mirklīti paskatīties kalna galā! No šejienes nevar tā redzēt kā no turienes. (Rāda uz laukumu.) SARGS Kas tad tur ko skatīties? Kalna gals kā daždien kalna gals. Paliec vien. NABAGS (Uz sargu.) Dēls, uz princeses kāzu svētkiem karalis lika visus aicināt, bagātus un nabagus, un lika visus pabarot pie sava galda. Bet tu, dēls, mūs nelaid iekšā ne paskatīties. SARGS Kāds es šim dēls? Ko tu mani pielīdzini savam plikadīdam? - Zinām mēs tavu paskatīšanos. Ielaidīs iekšā, tūliņ metīsies pirmie klāt pie bļodas, abi badmiri tādi! NABAGS Karalis aicināja visus mielastā un sacīkstē. Man būtu pieticis ar maizes riecentiņu, bet mans dēls būtu gribējis arī sacensībā. SARGS Vai redz, ēdāji un sacensoņi! Pie sacensības un mielasta laiž tikai godīgus ļaudis. Kādi tad jūs esat atnākuši? Vienās skrandās, ka kauns visiem karaļa viesiem. Nevīžojat ne šo svētku dienu pieklājīgi apģērbties. Tavs dēls, lūk, pat vienos kreklos un bez cepures! NABAGS Nau labāku apģērbu; kur lai ņem? SARGS Vai es lai dodu? Aizņemies no tā, kam ir. VIENS SKATĪTĀJS ĀRPUS ŽOGA Tas puisis būs laikam bijis kur citur uz sacīkstes, ka norautas drēbes un cepure. UTRAIS Laikam būs krogā kāvies un nu nāk še pie karaļa atdzert paģiras. NABAGS Ko nu jūs, dēli, paši nabagi un aiz žoga pamesti, smejat par mūsu nabadzību? PIRMAIS Mēs jau nelienam iekšā; kad nelaiž, nelaiž, bet šis, lūk, ies sacensties! To tik drīkst krietni ļaudis. VIENS NO ĒDĀJIEM IEKŠPUS ŽOGA Kad palūko, kādi te arī nau sanākuši! un visi grib būt brūtgāni visužēlīgā kunga un karaļa meitai! Citādi viņi tev nau vērts ne zābakus tīrīt, bet nu visi ir cienīgi tapt par paša karaļa znotiem! NABAGS (Ārpus žoga, rādīdams uz Antiņu.) Bet varbūt taisni šis uzkāps? VISI (Smejas.) PIRMAIS (Ārpus žoga.) Viņš cepuri un svārkus nometis, lai tūliņ liktu kroni galvā un vilktu purpura mēteli plecos. (Smejas.) SARGS (Paklusu uz nabagu.) Vai tev ir kapeika? Tevi laidīšu, bet to tur nevar. (Uz Antiņu rādīdams.) NABAGS Nau man kapeikas; bet, kad būtu, nedotu; par svētu lietu naudu nedod. ANTIŅŠ (Paved nabagu tālāk, paklusu.) Iesim, tētiņ, iesim projām! Neredzēt man kalna galu! NABAGS (Tāpat klusu.) Iesim! Jājāj otru reizi, Sauc to sudraboto zirgu! ANTIŅŠ Otrreiz nejāšu vairs, tētiņ, Velti cerības man devi, Rau, kā ļaudis mani izsmej. NABAGS Kritīs, kas uz runām klausās, Kritīs, kas no mērķa vēršas. - Saki, dēls, vai nenovērties, Ka tu mērķi nesasniedzi? ANTIŅŠ Sirds kā vējš uz augšu cēla, Šalkdama tā mani nesa, Ceļā domāju tik vienu - Domāju - uz laipniem smaidiem. NABAGS Laipni smaidi nau priekš tevis, Alga novērš nost no mērķa, Domā vien uz augsto tāli! Ej un seglo sudrabzirgu, Vēl tik paliek divas reizes. Cilā savu sirdi, cilā, Sirds tik viena tevi pacels! ANTIŅŠ (Grūti nopūšas.) Tētiņ, nespēju, ak, žēlo! NABADZĪGAIS VĪRS (Pieiet klāt pie nabaga.) Tavam dēlam gan ļoti gribētos redzēt to sacīksti? Bet bez naudas jau nelaiž. - Vai tad neredzējāt, kā nupat viens ugunīgs vīrs uzjāja līdz pusei kalnam? VIENS SKATĪTĀJS ĀRPUS ŽOGA (Uz nabagu.) Kā? jūs to neesat redzējuši? Ak, tas bij par daudz skaisti! Visas debesis tā vien laistījās sarkanas, un visi ļaužu vaigi smējās. OTRAIS Tas bij saules dēls, kas tur jāja. Viņš gribēja mums atnest laimīti. Bet norietēja atkal saulīte. TREŠAIS Nebēdājiet, mīļie, gan saules vedējs nāks no jauna. Tas neatstās mūs mūžīgā tumsā; nonesīs mums lejā princesīti-laimīti. ANTIŅŠ (Uz nabagu, klusu.) Iešu, tētiņ, vēlreiz raudzīt. NABAGS (Tāpat.) Runas, dēls, kā vēji grozās, Tici ugunim, ne vējam. (Abi lēni virzās caur ļaužu drūzmu uz izeju.) 7. skats (T i e   p a š i   un Antiņa brāļi   B i e r n s    un   L i p s t s.   Pēdējie uznāk ļoti uzpucējušies, ar spilgti krāsainām šallēm ap viduci un lieliem spalvu pušķiem pie cepurēm.) BIERNS (Uz sargu.) Laid mūs uz mielastu, mēs atnācām pašā laikā. PIRMAIS (No ļaudīm.) Pašā laikā uz ēšanu, bet pie sacīkstes nekā. Paliekat nu aiz žoga. SARGS Kur jūs lienat? Priekš jums galdi nau klāti, kas jūs tādi esat? BIERNS Mēs esam godīga tēva dēli, mēs - SARGS Tā tik vēl trūka, ka jūs būtu negodīga tēva dēli. Kur tad ir jūsu tēvs? BIERNS Zārkā, zārkā nupat ieguldījām. SARGS Ta tad godīgi dēli! Tēvu iegulda zārkā un paši uz mielastu. ANTIŅŠ (Kurš ar ubagu nogājuši tuvāk pie izejas, klusi.) Tēt, tēt, tie jau mani brāļi! Kad tik mani nebārtu. NABAGS (Klusu.) Taisāmies, ka tiekam projām. (Netiek cauri caur drūzmu.) PIRMAIS (No ļaudīm.) Lūk, kā šie uzposušies! Sarkanas sekstes kā gaiļiem! OTRAIS Un galvā vesela jērāda par cekulu! TREŠAIS Vēders abiem sastīpots kā muca, lai vairāk varētu saēsties par velti. BIERNS Visi ēd, kādēļ lai mēs neiebaudām. LIPSTS Laid mūs, kungs, ašāk iekšā; te ar tiem prastiem ļaudīm negribas ilgāk kopā stāvēt. SARGS Pierādat, ka esat smalki ļaudis. Vai naudas ir, kad esat mantinieki? BIERNS Lūk še! (Velk ilgi ārā.) SARGS Tā nau īsta. (Iebāž sev kulē.) BIERNS K-o-o-? SARGS Rādi citu, jeb es tevi tūdaļ grābšu cieti. BIERNS Še būs vēl. SARGS Ej vien, tu esi godīgs vīrs. Bet kāds tu esi? (Uz otru brāli, kurš iešmaucies līdzi viņpus žoga.)   Pagaldi, brāl! LIPSTS Tas bij par abiem diviem. BIERNS Nu tad atdod man pusi no samaksātās. LIPSTS (Atgrūž.) Ko tu iedomājies? (Sāk grūstīties.) SARGS Ko? Jūs plūksaties pie paša ķēniņa galda? Tūliņ jāmaksā abiem sods! ABI BRĀĻI Ak vai! ak vai! cienīgs, žēlīgs kungs, atlaižat vaļā! Tāda jau tā mūsu draudzīgā sarunāšanās! ANTIŅŠ (Neizcieš.) Atlaižat viņus, mīļais, atlaižat; viņiem ļoti žēl naudiņu dot projām. SARGS Ko tu jaucies iekšā, plikadīda. BIERNS Dzirdi, dzirdi! Kas tad tur? Tas jau ir mūsu Antiņš. LIPSTS Ko tu, diedelnieks, atskrēji arī šurpu? BIERNS Vai dieviņ, viņš bez cepures un vienā kreklā! LIPSTS Tas nabags, lūk, arī tur! Tam tēva svārki mugurā! lūk, lūk! BIERNS (Uz sargu.) Cienīgs kungs, lūk, tur tam nabagam mugurā mūsu tēva svārki! Ķerat viņu rokā! LIPSTS Un tas puika mums no darba aizbēdzis. Vedat viņu atpakaļ uz mājām. BIERNS (Uz Antiņu.) Ak tu tāds nešāds - ļaudis klāt, es tev gan teiktu taisnību, kas tu esi! ANTIŅŠ (Uz nabagu.) Bēgsim aši! (Ļaudis pašķir viņiem ceļu.) LIPSTS Ķerat! Ķerat! (Ļaudis nelaiž cauri.) 8. skats PIRMAIS (No ļaudīm.) Ta tad ir gan brāļi! Paši saģērbušies kažokos un piecās šallēs un puiku izlaiduši ziemas laikā vienā kreklā un basām kājām. BIERNS Ko nu runājat, mīlīši, vai tad zināt, kas tas par velna mātes puiku? Visu māju apzog un stiepj projām tam ubagam! OTRAIS (No ļaudīm, starp ēdājiem.) Vai tad tas nau viņa tēvs? LIPSTS Kas par tēvu? Tāpat ubags un zīlnieks. To puiku apmaucis ar savu zīlēšanu, lai ejot arī sacensties, dabūšot ķēniņa meitu. BIERNS Tāds dabūs princesi! Paši redzat, kāds šis ir. OTRAIS (No ļaudīm.) Jūs gan arī atnācāt sacensties, kad esat tā uzcirtušies? BIERNS Kā tad! Mēs jau esam pārtikuši ļaudis. TREŠAIS (Ārpus žoga.) To gan var redzēt. Visu savu mantu savilkuši mugurā. BIERNS Es gribu tūlīt iet pamēģināt. LIPSTS Ej vien! Es gribu pirms stiprināties. Ceļš līdz kalna galam garš diezgan. (Kad pirmais taisās jau kāpt, viņam paliek žēl.) Ko? Tu gribi viens pats ņemt to princesi? Uz pusēm, uz pusēm. BIERNS Kas par pusi! Laid vaļā! PIRMAIS (No ļaudīm.) Kad jau tagad ķildojaties, kā jūs dzīvosiet, kad abi noprecēsiet vienu sievu? BIERNS Mēs jau tik tāpat. LIPSTS Tāpat, tik to naudu vien uz pusēm. SARGS Nost! Tagad nau atļauts sacensties, gaidat, kamēr pūtīs taures. LIPSTS Vai neteicu, ka labāk iekost? 9. skats (No ārpuses žoga ceļas troksnis. Sudraba bruņinieks jāj kalnā augšā. Skatuvi apspīd arvien vairāk sudrabota gaisma.) ĻAUDIS (Ārpus žoga.) Vai dieviņ, lūk, lūk, lūk! CITI Saulvedis! Saulvedis! PIRMAIS Vai es neteicu, nebēdājat, atnāks! PIRMAIS (No ļaudīm iekšpus žoga.) Ko šie kliedz! Bada kāši! grib tik mūs nomānīt no ēšanas, lai viņiem paliktu! OTRAIS Nau vēl bijis neviens taures pūtiens. TREŠAIS Vai dzi, ir gan atkaļ tas jātnieks! PIRMAIS (Ārpus žoga.) Ak, tavu skaistumu, tavu skaistumu! Baltāks nekā mēnesis! OTRAIS Sudrabs vien laistās, kā ziemā ba)ta saulīte. TREŠAIS Tas ir cits jātnieks. Tas ir vēl lepnāks! Zirgs arī lielāks. Tas uzjās pašā galā. PIRMAIS (Iekšpus žoga.) Patiesi, patiesi? Kas to būtu domājis? Vēl nebij nevienas taures! OTRAIS (Uz taurētājiem, kuri izskrien laukā.) Pūt nu ašāk! Ko tu gulēji? TAURĒTĀJS Kas tev daļas! Nebija pavēlēts no vēstītāja. Ko mēs zinām? TREŠAIS Vai tad paši neredzat, ka jātnieks jau ir gabalā? TAURĒTĀJS Ko tu pats ēzdams ātrāk neteici? 10. skats (Izskrej viss pilsgalms līdz ar karali juku jukām.) VISI Skatat, skatat, skatat! MINISTRS Kādēļ nepūta taures laikā? KARALIS Vai redzat? vai redzat? Ko jūs uz to sakāt? PRINCIS Es saku, ka viņš drīz būs lejā, kalna galu nesasniedzis. (Liels troksnis.) ĻAUDIS (Ārpus žoga.) Vai manu, vai manu, vai manu! PIRMAIS Arī šis sudraba vīrs nesasniedza. OTRAIS Ak, kas nu būs? kas nu būs? (Taures.) TREŠAIS Ko nu pūš taures, kad jau riet zemē sudraba saulīte! ĻAUDIS Vai, vai, vai! KARALIS Lai tūdaļ rīko sacīkstes. Mēs drīz nāksim atkal šurpu. Lai laiž visu tautu klāt. (Paiet ar princi sānis. Klusāk uz princi.) Mēs liksim pielikt priekš jums augstākas pakāpenes pie kalna, samērā ar to, par cik pakāpenēm jūs stāvat augstāk par citiem. PRINCIS Bet kad tas arī nepalīdzētu? KARALIS Tad arī nau nekas zaudēts. Cits jau gan neuzkāps kā varbūt tas nepazīstamais, un tas nau izpildījis pavēles. PRINCIS Bet kad tas arī nepalīdzētu? KARALIS Kad tikai viņš nones princesi zemē, tad jau gan redzēsim tāļāk. (Abi noiet līdz ar galmu.) 11. skats TAURĒTĀJS Sacīkstes turpinājas. Lai nāk, kas vien ir spējīgs, augsts un zems, bagāts un nabags! Lai žogu atņem nost un visus laiž iekšā. PIRMAIS (Ārpus žoga.) Ko nu mēs iesim ar saviem vājiem spēciņiem, kad pats sudraba vīrs nespēja uzjāt uz kalna! OTRAIS Nu jau vairs neviens nebūs, kas spēj. BIERNS Nebēdājiet, mīlīši, nekā, gan jau nu mēs lūkosim. LIPSTS Paņem tik līdzi maizi uz ceļa, ka būtu ko stiprināties. (Abi aiziet.) (Žogs top atņemts nost.) ĻAUDIS (Pieiet tuvāk pie kalna un aplūko kalnu un tos, kas gatavojas kāpt augšā. Nāk sulaiņi, nesdami segas un spilvenus, kurus noklāj zemē piekalnē. Citi rīko trepes un liek klāt dažādus solīšus. Tad vēl nāk citi, kuri pie kalna pieliek ļoti garas trepes un tad dažādi izmēģina un nostiprina.) ĻAUDIS (Uz visu nolūkojas un klusu savstarpīgi murmina. Murmināšana top klusa, kad skatuves priekšpusē norisinājas kāda saruna vai kāds ievērojamāks skats.) 12. skats (T i e   p a š i.   Ienāk   n a b a g s    un   A n t i ņ š   pa kreisi.) NABAGS (Aizturēdams Antiņu.) Nenāc, aizej, es tev saku! ANTIŅŠ Gribu redzēt, gribu redzēt! Tagad žoga nau vairs priekšā. Stāvās klintis liedz tur skatu! Skats no jauna iedegs sirdi. (Izraujas no nabaga un aizskrien uz skatuves vidu, skatās augšā.) Vai! cik augsti ir līdz galam! Galva apreibst lūkojoties, Sirds tur sadegs nesniegusi! (Pakrīt ģībonī zemē.) NABAGS Nenāc, aizej, es tev teicu! (Ļaudis apstājas ap abiem, izrāda līdzcietību.) PIRMAIS Tētiņ, kas tad kait tam jaunajam puisim? NABAGS Galva viņam apreibusi, skatoties uz stikla kalna spožo galu. OTRAIS Nākat, pacelsim augšā to zēnu! (Paceļ Antiņu.) TREŠAIS Dodat viņam kādu malciņu vīna. NABAGS Paldies, paldies, mīļie, par jūsu palīdzību; bet viņš nepanes vīna. Lūk, jau ir atžirdzis. (Aizved Antiņu nomaļus; abi runā klusi.) ANTIŅŠ Tētiņ, pagurst mani spēki, Neēdis šo trešu dienu! NABAGS Še! man sēkliņas, ko putniem Pakaisu uz kaila sniega. Ņem šo vienu, stiprinājies! ANTIŅŠ Tētiņ, maizes! Pagurst miesas. NABAGS Ņem šo vienu! neņem vairāk! Vienas tiek, ko spēkus jaunot. Maizes smagums vilks uz zemi, Nesasniegsi kalna galu. (Iedod Antiņam mutē sēkliņu.) ANTIŅŠ Sirds man sadegs nesniegusi. NABAGS Saki man, vai nenovērties, Ka tu mērķi nesasniedzi? ANTIŅŠ Sirds kā uguns augšā cēla, Vīdamās tā mani nesa, Ceļā domāju tik vienu, - Domāju - uz vizbulīti. NABAGS Vizbulīte nau priekš tevis. Košums novērš nost no mērķa, Domā vien uz augsto tāli. ANTIŅŠ Nogurst acis, tukšā skatot, Tētiņ, ļauj man tvirtu mērķi! Stikla zārkā princesītei Pilnas acis lielu asru - Tur viss skaistums līdz ar sirdi. NABAGS Steidzies, sēsties zelta zirgā! (Abi aiziet steidzīgi.) 13. skats (T i e   p a š i,   bez   A n t i ņ a    un   n a b a g a.) ĻAUDIS Re, re, re, tur nāk pats resnais kungs! KUNGS (Grezni ģērbies, pienāk ar pavadoņiem pie kalna, kur viņa sulaiņi jau klājuši segas.) Paklājat segu še! (Viņi dara to un turpmāko, ko liek.) Paliekat tur spilvenus! Nu ceļat mani augšā! Turat cieti! Palaižat, nu es pats kāpšu. (Atspīd zemē.) - Marš! atpakaļ! Ņemat kopā segas un spilvenus! (Aiziet ar visiem sulaiņiem; ļaudis smej un sauc urā.) VIENS NO SKATĪTĀJIEM Arē nu! Bij atnācis ar visu kāzu gultu un nu brauc mājā! OTRAIS Lūk, mūsu ogļu deģis! Ar darvotām rokām un lipinājas klāt pie stikla. Iet ar! (Ogļu deģis pakāpjas kalnā, bet citi to norauj zemē.) - Te nu bij, pašu ļaudis norauj zemē. (Ļaudis atkal urā un smejas.) DZĒRĀJS (Pienāk pie kalna un noskatās.) Pag, nu tik būs, kad es nākšu! Vajaga tik stiprināties. (Iedzer no buteles.) Nu, tad nu ar! Dodat ceļu! (Grib atskrieties, saceļ rokas gaisā, bet streipuļo.) PIRMAIS (Uz dzērāju.) Tev kājas pavājas, streipuļo. Stiprinies vēl drusku! DZĒRĀJS Labi teikts. Vajaga stiprināties. (Iedzer.) Urā! (Streipuļo atkal, viņu notura.) - Eh, lai paliek uz rītu, lai princese vēl paguļ vienu dienu. (Aiziet, ļaudis smejas.) PIRMAIS Ej pats arī vēl atpūsties. ZĒNI UN JAUNI PUIŠI (Smiedamies pienāk pie kalna, dažiem ir ragutiņas līdzi.) Zēni, kāpsim nu mēs! Turies! Aidā! Laidies zemē ar ragutiņām! (Kāpj, citi noslīd, citi nobrauc ar ragutiņām.) NOSLĪDĒJUŠIE Mēs kāpsim atkal! Aidā! (Kāpj atkal un slīd atkal lejā, ļaudis pavada viņus saucieniem.) PIRMAIS Kas šiem bēdas? Nokrīt, kāpj atkal! Tiem viss ar smiekliem. Tie jau gan var. Lai top tik par vīriem. 14. skats (T i e   p a š i,   ienāk  B i e r n s   un    L i p s t s.) OTRAIS Paskaties tur, tur iet tie divi negantie brāļi. (Pie kalna pienāk abi brāļi ķildodamies.) BIERNS (Ar kuli pār pleciem.) Laid mani pa priekšu, es esmu vecākais! LIPSTS Ej, ej! Kāp tu tur, es kāpšu še. (Abi kāpj.) BIERNS (Jau labi pakāpies.) Lipst, kule velk mani zemē; tas labums ir smags. LIPSTS Met zemē kuli! BIERNS Vai tev prāts? Lai citi paņem naudu! Ņem tu, nes tāļāk, bet pēc godīgi atdod! (Ļaudis kliedz: met! met! un smejas.) PIRMAIS Met, met mums naudu zemē! ha, ha, ha! (Uz otru ) Tas tev gan metīs! - Bet, kas kalna galu grib sasniegt, tam vajaga visus zemes labumus nomest zemē! BIERNS Aši, aši, Lipst! ņem, es kritīšu! Vai, vai! (Nokrīt zemē; ļaudis sauc urā un smejas.) LIPSTS (Kalnā karājoties.) Nu redz, kam nemeti zemē? Nu tevi pašu novilka! BIERNS Pag, tu pagāns! Kam tu neņēmi! - Redz, šis kādu viltību izdomājis un turas! Man, savam miesīgam brālim, neteica. Pag, es tev! LIPSTS Ha, ha, ha! Vai nu redzi, ka es gudrāks par visiem? Man lapsas asi nagi, nogriezu lapsai kājas! BIERNS Nolādētais viltnieks! Tu esi jaunais brālis, man tiesības uz princesi! LIPSTS Ha, ha, ha! Es no sava augstuma tik smejos par visām tavām tiesībām. BIERNS Lai tevi divi deviņi! Lai tevim pērkons un zibens uz tavu krāpnieka galvu! Kad tev acis apžilbtu no tā kalna spožuma! Kad tu nogāztos no paša stāvuma un sašķīstu gabalos! (Ļaudis smejas.) PIRMAIS Šķīsta brāļu mīlestība! LIPSTS Ha, ha, ha! Pārplīsti tu pats uz līdzenas vietas no skaudības! Tu pret mani tikai mēsls! Ha, ha, ha! (Piepeši Lipsta priekšā parādās   M e l n ā   m ā t e    un ar kāju uzmin viņam uz rokas. Lipsts stipri iekliedzas no bailēm un nokrit. Ļaudis apkārt uztraukti murmina un vicina rokām; reizē atskan otrs kliedziens no Bierna un no ļaužu vidus: vai, vai!) PIRMAIS (Piesteidzas tuvāk pie ļaudīm ap Lipstu, runā atkal uz citiem, kas vairāk skatuves priekšpusē.) Abi divi pagalam! Uzkrita taisni brālim virsū! Brāli nosita un pats pagalam. OTRAIS Vai! vai! Abi viens otram novēlēja nāvi, un abu vēlējums piepildījās uz vietas! PIRMAIS Bet kurš nu vairs uzdrošināsies kāpt, kad šiem tik ļauni izgāja? OTRAIS (Norādīdams uz labo pusi, kur dzirdama stiprāka laužu runāšana.) Kas tad tur ir? Ko tur ļaudis saskrēja? A, tur lielās trepes uzceltas! Tās priekš bagātā prinča. Ar tādām jau citi nedrīkstēja. Bet, lūk, tomēr viņam dūšas ir kāpt; briesmu diezgan arī ar trepēm. PIRMAIS Tas jau tā kā tā karalim ir izredzētais znots, citam jau savas meitas nedos, lai tas būtu vai pats saules dēls. Viņš nedrīkst, bailes no prinča, ka neuznāk ar savu kara spēku un neizposta visu valsti. OTRAIS Tad jau princis arī dabūs mūsu princesi. Bet tad gan mums visiem uznāks nebaltas dienas. Princis ir negants kā pats nelabais, to saka viņa paša ļaudis. Kas būs? Kas būs? 15. skats (T i e   p a š i,   ienāk   p r i n c i s    ar pavadoņiem.   P r i n c i s  pieiet  pie trepēm.    Ļ a u d i s   sauc: skat! skat! - Tikmēr ir parādījies uz klintīm   z e l t a   j ā t n i e k s   zelta zirgā ar zelta vairogu.) ĻAUDIS Vai redzat tur, vai redzat, redzat! PIRMAIS Ā! Pats saules dēls uznāk kā pilns pusdienas spīdums! Zelta pats! zelta zirgs, zelta vairogs! PRINCIS (Sauc dusmās, bet top pārkliegts no ļaužu gavilēm.) Stāvi, jātniek! stāvi! Mana ir princese! PIRMAIS Saulvedis paņem princesi! Saulvedis! Nu visas bēdas beigtas! Gavilējat, gavilējat, lieldienas! ĻAUDIS (Ar lielām gavilēm.) Saulvedis! saulvedis! Uzjāja, uzjāja! Lieldienas! Lieldienas! (Priekškars.)

RAINIS ZELTA ZIRGS SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS CETURTAIS CĒLIENS Stikla kalna gals; apsnidzis, sarmoti koki, zaļganas un zilganas ledus klintis. - Vidū stikla zārks ar   p r i n c e s i.   Apkārt   s e p t i ņ i   k r a u k ļ i,   sēd snauzdami, galvas nokāruši vai spārniem apsegušies. Visā kalna galā zilgana sniega gaisma. Garām paiet   S n i e g a    m ā t e   ar   s n i e g a   b ē r n i e m    un   V ē j a   m ā t e   ar   v ē j a   g a r i e m, kuri pūš savās tāšu taurēs. Līdzi viņiem iet arī    B a l t a i s   t ē v s   kā Lauskis, mazs vecs vīriņš, baltās segās, ar sudraba cirvi rokās; galvā balta sermuļu cepure. Pulkstens nosit vienpadsmit. Tad   L a u s k i s   pret koku vai klinti piesper klāt divpadsmito sitienu un klusi iesmejas. Citi tāpat klusi līdzi smejas, un tad visi paiet garām ar auru skaņām. K r a u k ļ i,   kuri visu laiku bij gulējuši un tik drusku pacēluši galvas, pēc pulkstens sitieniem sāk staipīties un lēni spārnus cilāt, kā atmozdamies no ilgas guļas; runā kā nupat atmodušies. 1. skats (S e p t i ņ i   b r ā ļ i   -   k r a u k ļ i.) PIRMAIS Tā ir bijis, tā i paliks. Kra! OTRAIS Aizmiga un guļ uz mūžiem - kra! TREŠAIS Dienas dienās, gadi gados - kra! CETURTAIS Septīts gads, kur modinātājs? - kra? PIEKTAIS Septīts ies, nāks septiņdesmits - kra! SESTAIS Velti cerē cerētāja - kra! SEPTĪTAIS (Ašāk.) Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra! VISI (Klusi smejas, ķērkdami.) PIRMAIS Kra, brāl! Man liekas, pulkstens apsita liktens stundu - kra! - Mēle grib raisīties - kra! Mēles dzīslas saaugušas kopā no septiņu gadu nerunāšanas - kra! - Grūti vārdus izlocīt - kra! OTRAIS Kra, brāl! Ko lai mēs būtu runājuši - kra? Es zinu visu, ko var izrunāt ar vārdiem. Tu, veco brāli, septiņsimtsgadaini, zini vēl visu, ko nevar izrunāt vārdiem - kra! Mēs, visi septiņi brāļi, zinām visas septiņas gudrības, - ko lai mēs viens otram būtu sacījuši? - kra! TREŠAIS Kra, brāl! Mēs esam klusējuši septinus gadus - kra! un klusēsim atkal septiņdesmit septiņus, kra! lai pārdomātu, kas bijis un kas nevar būt, kra! lai guļot kļūtu gudrāki par visiem, kra! CETURTAIS Kra, brāļi! Mums vajadzēja sargāt princesīti, ko sagūstīja mūsu Melnā māte, kra! Mums vajadzēja klusēt, lai netīšu neizrunātu princesītes vārdu; ar viņas vārdu var atslēgt viņas ledus zārku - kra! PIEKTAIS Kra, brāļi! Var runāt droši; mēs esam nomeklējuši visas malas: še nau nevienas dzīvas dvēselītes, kas varētu izdzirst viņas vārdu, kra! SESTAIS Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas ledus zārkā? - Kra! VISI Jā, kra! Meklējām, kra! SEPTĪTAIS Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas lūpās? - Kra! VISI Jā, kra! Meklējām, kra! PIEKTAIS Kra, viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas, kra! OTRAIS Kra, vai meklējāt arī viņas acīs? Kra? VISI Jā, kra! Meklējām, kra! PIEKTAIS Kra! Viņas acis ir kā glāze un bez spožuma, un aizvērtas, un no lielām asarām cieti aizspiestas - kra! PIRMAIS Kra, brāļi! Vai meklējāt arī viņas sirdī? Kra! VISI Jā, kra! Meklējām, kra! PIEKTAIS Kra! Viņas sirds ir klusa kā mūsu miegs un bez pukstiena, un apbedīta, un virsū uzstādīta sastingusi vizbulīte, kra! SEPTĪTAIS Vai nau ticis atstāts dzīvības atspīdumiņš zem dvēselītes tauriņspārnu puteklīšiem? - Kra? VISI (Uztraukti, dusmīgi.) Kra! Kra! Kra! PIEKTAIS Kra! Pati Melnā māte meklēja, pieņemdama princesīti savā apsardzībā, kra! kra! kra! PIRMAIS Kra! Vai tu, pats jaunākais brālis, viensimtsgadainis, gribi būt gudrāks par pašu aizmūža Melno māti? Kra! SEPTĪTAIS Es vairāk nekā nesaku, kra! Darat, kā zināt, kra! PIRMAIS Kra! Vai nau neviens nekā ļauna nomanījis? - Kra! OTRAIS Man likās, ka princesīte ilgojās sapņot par sarkanām, siltām lūpām - kra! VISI (Smejas.) Ha, ha, ha! Kra, kra, kra! TREŠAIS Man likās, ka sārta blāzmiņa kāpa no lejas un atkrita, kra! VISI (Smejas.) Ha, ha, ha! Kra, kra, kra! CETURTAIS Man likās, ka sudraba gaisma kāpa no lejas un atkrita, kra! VISI (Smejas.) Ha, ha, ha! Kra, kra, kra! PIEKTAIS Man likās, ka stikla kalns nodrebēja no zirga vara pakaviem un atkal aprima, kra! VISI (Smejas.) Ha, ha, ha! Kra, kra, kra! SESTAIS Man likās, ka lejā tur tie brūtgāni kāpa, kra! ha! ha! VISI (Smejas vēl skaļāk.) - Ha, ha, ha! - Kra! Kāpa, kāpa, kāpa - ha, ha, ha! CĪRUĻA BALSS (Klusi iečirkstas un zūd.) PIEKTAIS BRĀLIS Kra, kra! brāļi! Man likās, ka cīruls kaut kur iečirkstējās, kra! VISI (Uztraukti.) Kra! Kra! Kra! (Saceļas spārnos, bet atkal drīz nolaižas.) SESTAIS Kra! Iečirkstējās un apklusa. Tāli, tāli balss skanēja; bij tik atbalss no atmiņas, no septiņu gadu ilga ilguma - kra! SEPTĪTAIS Kra! Man likās, ka nodrebēja vēl stikla kalns no zirga sudraba pakaviem, kra, ka zārka ledus vāks aizlūza, kra! PIEKTAIS Kra! Meklēsim lūzumu, kra! VISI (Saceļas spārnos, skraida ap zārku meklēdami.) PIEKTAIS Še ir lūzums - kra! SESTAIS Še ir šķirbiņa, kra! TREŠAIS Smalka kā sudraba matiņš, kra! PIRMAIS Kra, lai ir smalka kā matiņš, tur var dvēselīte izsprausties cauri, kra! Skataties, vai viņas lūpas ir cieti? Mana labā acs ir tikusi tumšāka - kra! PIEKTAIS Viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas cieti, kra! SESTAIS Viens lūpu kaktiņš ir pavērts par adatas asā galiņa platumu, kra! PIRMAIS Kra! Lai tikai adatas asā galiņa platums, tomēr tur var dvēselīte izsprausties cauri, kra! Pūšat cieti ledus lūzumu, kra! VISI Kra! kra! (Ap zārka galvgali pūš ledu.) PIRMAIS Kra! Kas to ledus vāku aizlauzis? Kra! SESTAIS Tas būs zirga zelta pakavs bijis, kas stikla kalnu drebināja, kra! PIEKTAIS Tas būs lauskis bijis, kas par stipru uzcirtis, raudzīdams, vai stikla kalns labi turas, kra! SEPTĪTAIS Bet vai tik dvēselīte nau jau izspraudusies laukā no zārka? Kra! TREŠAIS Vai cīruļa balsī nečirkstēja tikai pati dvēselīte? Kra! PIRMAIS Kra! Cīruļa balss par daudz rupja priekš dvēselītes-taurenītes, kra! Taurenīte sirsina: sir, sir, sir! vēl daudz sīkāk par sienāzīti - kra! PIEKTAIS Kra! Meklēsim, vai taurenīte nau izlīdusi laukā, kra! VISI Kra, kra! Meklēsim, kra! SEPTĪTAIS Man liekas, ka tev, veco brāli, uz labās acs skropstiņa kas sēd. Vai tā nau tik dvēselīte-taurenīte? Kra! Kamdēļ tev labā acs bij tikusi tumšāka! Kra! PIRMAIS Kra, kra! Vai tu gribi man knābt labo aci! Kra! Palūko, vai uz tavas melnās mēles kas nesēd, kra! SEPTĪTAIS Es vairāk nekā nesaku; darat, kā zināt, kra! PIRMAIS Kra! Man liekas, mēs esam snauduši, kra! Man liekas, pulkstens apsitis liktens stundu. Burvības laiks pagājis, kad vajadzēja nākt saulvedim, kra! OTRAIS Man arī liekas, ka apsitis, kra! Nu princese vairs nevarēs celties nekad, kra! Gulēs uz mūžu mūžiem un mums vairs nebūs jāsargā, kra! VISI Kra! Mums likās arī, ka apsita visus divpadsmit, kra! kra! kra! SEPTĪTAIS Kra! Vienpadsmit sitienus es saskaitīju, divpadsmitais man likās kā lauska spēriens, kra! CITI Divpadsmit, divpadsmit, kra! kra! kra! Liktens stunda pilna, kra! kra! uzvara! uzvarat kra! kra! kra! SEPTĪTAIS Es vairāk nekā nesaku, darat, kā paši zināt, kra! TREŠAIS Nu, tu princesīte - Saulcerīte! Guli nu, nenāks vairs tavs saulvedis, kra! SEPTĪTAIS Kra! Ko darījāt? Kam princesītes vārdu minējāt? Kra! kra! kra! VISI Nenāks vairs, kra! uzvara! kra! OTRAIS (Gari žāvājas.) Ā! Kra! Nu varēs likties saldi izgulēties, kra! CĪRUĻA BALSS (Iečirkstas skaņāk un divas reizes.) VISI Vai, vai, vai! kra! kra! kra! SESTAIS Kra! Bet jau sita divpadsmit! Būs čirkstējis ciruļa balsī blēdis - ūpīts, mūs mēdīdams; būs arī priecīgs tapis par uzvaru, kra! SEPTĪTAIS Kra! Vai tik nau Baltais tēvs paslēpies cīruļa balsī un noklausījies princesītes slepeno vārdu, ar kuru viņu var uzcelt? Kra! SESTAIS Vai tik tas lauskis ir bijis īstais? kra! Vai tik nau Baltais tēvs bijis paslēpies lauskī? kra! OTRAIS Kra! Man tāds kasītājs rīklē, kra! Vai tik nau Baltais tēvs kā cīrulis paslēpies manā rīklē un čirkstējis cīruļa balsī? Kra! kra! SEPTĪTAIS Tev guļot bij knābis vaļā, kra! Tur viņš varēja ielīst, kra! Meklēsim otra brāļa mutē, kra! kra! PIRMAIS Kra! Tu gribēji jau man, vecajam brālim, knābt labo aci, kra! Nu tu gribi otram brālim ķerties pie rīkles? Kra! SEPTĪTAIS Es nesaku vairs nekā! Darat, kā paši zināt, kra! Bet turi tu, otro brāli, knābi cieti, lai neizskrej cīruls; tad mēs jau viņu dabūsim savos nagos, kra! PIRMAIS Kra! Klusēsim nu vēl vienu stundu, to pēdējo, kra! Tad sitīs trīspadsmitā stunda, kura ir pirmā mūsu jaunajam laikam, kra! OTRAIS Nu nāks mūsu Melnā māte mūs atlaist no sarga, kra! Tad atkritīs arī zilā ledus gaisma un nāks melnā, kra! (Visi nolaiž galvas, kā uz gulēšanu. Klusums.) 2. skats (Pulkstens sit divpadsmit dienā. Līdz ar vienpadsmito sitienu piepeši aptumst un atskan jautri kra! kra! kra! Līdz ar divpadsmito sitienu iekrīt tumšā skatuvē šaurs gaismas stariņš.) PIRMAIS KRAUKLIS Kra! kra! Kas te ienāca iekšā? Kra! Aizsegsim viņu ar spārniem, kra! kra! VISI Kra! kra! kra! (Plivina spārnus pret staru.) (Sāk pūst vēji; troksnis kā no zirga pakaviem pa klintīm un kā no ledus lūšanas. Tad parādās   A n t i ņ š   zeltainā, saules apspīdētā apģērbā.   K r a u k ļ i   atvelkas atpakaļ uz tumšo galu. - Antiņam pretim lido vēl tumšajā telpā   T a u r e n ī t e -    d v ē s e l ī t e   kā spīdošs taurenīts.) PIRMAIS KRAUKLIS Kra! no manas labās acs kaut kas aizskrēja projām, kra! Tagad es redzu gaišāk, kra! OTRAIS Kra! Tā bija Taurenīte-dvēselīte, kra! Brīnums! brīnums! kra! VISI Ķerat viņu, kra! Ķerat viņu, kra! (Skrien taurenītei pakaļ, bet raujas nost no Antiņa spīduma.) PIRMAIS (Uz Antiņu rādīdams ar spārnu.) Kāds tas ir neganti spīdīgs! Kra! OTRAIS Ne virsū nevar skatīties, kra! TREŠAIS Acis nau kur paslēpt, kra! TAURENĪTE-DVĒSELĪTE (Tikmēr uzlaidusies Antiņam uz labā pleca.) ANTIŅŠ (Uz taurenīti.) Skaistā spārnīte, saules bitīte! Kas tu tāda esi, kas pirmā skrej man pretim ziemas ledus namā? TAUISENĪTE-DVĒSELĪTE Sir! sir! sir! Es esmu taurenīte, Es esmu dvēselīte No tavas princesītes, No mīļās Saulcerītes. Cel mani savā austiņā! Slēp mani savā sirsniņā! Lai klausās tava dvēselīte, Ko saka princesīte, Sir! sir! sir! OTRAIS KRAUKLIS (Tumsā.) Brīnums! brīnums! Kra! Man no mutes kas izskrēja laukā, kra! SEPTĪTAIS Kra! Ko brīnies tik daudz, muti atplētis! Tev cīruls no mutes būs izskrējis, kra! kra! OTRAIS Ķerat, kra! Kerat viņu, kra! VISI Kra! kra! kra! (Metas pakaļ cīrulim.) SEPTĪTAIS Jā, kra! Ķerat nu, kad tas vīrs tā spīd; nevar nekā redzēt, kra! CĪRULS (Pa to laiku no tumsas atlaižas gaismā un nosēstas uz Antiņa kreisā pleca.) Čir! čir! čir! Dzird', saulvedi, dzird'! Saulcerīte ir princesītes vārds! Ar to top atslēgts viņas zārks! Ar to top atslēgta viņas sirds! Čir! čir! čir! PIRMAIS KRAUKLIS Kra! Mēs esam apkrāpti, kral Mēs esam apzagti, kra! Mēs esam aplaupīti, kra! VISI Apkrāpti, kra! apzagti, kra! aplaupīti, kra! kra! kra! PIRMAIS Cīruls mums nozadzis princeses vārdu, kra! Baltais tēvs mūs apmānījis, kra! Kam jūs viņu ielaidāt iekšā? Kra! OTRAIS Kra! kra! Baltais tēvs par cīruli pārvērties un, kamēr es mierīgi žāvājas, kra! ielīdis man mutē ar viltu un māņiem, kra! kra! CĪRULS (Uz Antiņa pleca smejas čirkstinādams.) Čir! čir! Ko guļat ar vaļējām mutēm, jūs, noliktie princesītes sargi! Čir! Tu, otrais kraukli, mani labi paslēpi no saviem kra brāļiem pats savā mutē, čir, un, kad vajadzēja tikt Iaukā, tad tu brīnīdamies atvēri muti un mani izlaidi, čir! KRAUKĻI (Viens caur otru.) Melis, kra! viltnieks, kra! zaglis, kra! (Lec no dusmām un sit ar spārniem.) CĪRULS Ha! ha! ha! čir! Es pats par lauski iezagos, čir! Kad pulkstens sita vienpadsmit, es divpadsmito sitienu ar cirvīti piesitu klāt, čir! lai jūs iedomātos, ka laiks notecējis, lai priecātos par savu uzvaru un savā prieka muļķībā izteiktu princesītes vārdu, čir! KRAUKĻI (Lec un ķērc, un rauj sev spalvas no dusmām.) CĪRULS Čir! Lecat no dusmām un raujat sev spalvas, čir! Kra brāļi, čir! muļķa galvas, čir! miega pūžņi, čir! KRAUKĻI Krāpnieks, kra! Melis, kra! Baltais zaglis, kra! Vecais viltnieks, kra! Apkrāpa nabaga krauklīšus, kra! DVĒSELĪTE Sir! sir! sir! Es pirmā pirms cīruļa, No paša sākta sākuma Klausījos pēc sava vārdiņa, Sir! sir! sir! Iekš sevis sajutu, Ka saulvedi cerēju, Tā dvēselei to pateicu, Sir! sir! sir! ANTIŅŠ Sirds man mūžam ilgās juta Tālu balsi mīļi saucam, Tālu zvaigzni mīļi mirdzam. PIRMAIS KRAUKLIS Kra! visi kopā vainīgi, kra! OTRAIS Kra! Visa pasaule pilna viltības, kra! TREŠAIS Uz ko lai vairs paļaujas? Kam lai vairs tic? Kra, kra! CETURTAIS Top vienmēr gaišāka visa pasaule, kra! (Skatuve pamazām top gaiša.) PIEKTAIS Metamies virsū! klājam spārnus priekšā, kra! SESTAIS Viss viņa vaigs spīd kā sniegs saulē, kra! SEPTĪTAIS Viņa skati kā divi zibens īlēni, kra! PIRMAIS Viņa apģērbs kā kvēloša krāsns, kra! OTRAIS Jūsu spārni atsitas pret viņa stariem kā pret stikla sienām, kra! TREŠAIS Man acis deg kā ugunīs, kra! CETURTAIS Man acis dzeļ kā ledus adatām, kra! PIEKTAIS Man galvu nospiež kā sniega kupenas, kra! (Visi kāpjas ķērkdami atpakaļ.) ANTIŅŠ Ko kārkājat, krauklīši? Ko sitat spārniem? Ejat pie miera; jūs būsat noguruši, septiņus gadus sargājot. PIRMAIS KRAUKLIS Kra! Ko šis vēl tik laipni runā? Kra! OTRAIS Kra! Viņš bez zobena un šķēpa un mūs pārvar, kra! SEPTĪTAIS Kra! Viņš mūs vēl izsmej, kra! ANTIŅA Es jūs nesmeju, krauklīši! Jūs labi sargājuši princesīti, ka nekas ļauns viņai nau noticis pa garo ziemas laiku; ka viņai atpūta nau tikusi traucēta. Es jums pateicos, labie krauklīši! SEPTĪTAIS Kra! Viņš vēl mums pateicas; grib mūs vēl vilt ar laipnību, kad mēs jau esam uzvarēti, kra! ANTIŅŠ Ko lai es jūs viļu, krauklīši? Man jau vairāk nevajaga, kā princesīti uzmodināt. Jūs jau arī līdz ar viņu esat bijuši gūstā šinī ledus kalnā. Nu arī jūs varat brīvi aizskriet savā vaļā. PIRMAIS KRAUKLIS Kra! Mēs neskriesim nekur, mēs nedosim tev princesi, kra! Mēs neļausim to atņemt Melnai mātei un atdot Baltajam tēvam, kra! - Klājat savus spārnus virsū zārkam, kra! Zārka vākam jau lūzumi, - sedzat tos cieti ar savām miesām, kra! ANTIŅŠ Krauklīši, ejat ar mieru, kad jūsu laiks. KRAUKĻI Kra! kra! kra! (Apguļas izplestiem spārniem uz zārka.) ANTIŅŠ (Sauc skaļi.) Saulcerīte! (Liels sprādziens; kraukļi atsprāgst nost no zārka; zārks stāv vaļā.) CĪRULS Čir! Lūk, jūsu trīspadsmitais sitiens! Tā jums, kraukļiem, liktens stunda, čir! Tas jaunais laiks nu sākas, čir! KRAUKĻI Kra! kra! kral Vai! vai! vai! PIRMAIS Kas nu notiks? Kā nu paliks? Kra! SEPTĪTAIS Ziemai, salai, tumsai gals - kra! kra! kra! CĪRULS Bēgat, kraukļi, bēgat, kraukļi, čir! Ilgāk te jums nau vairs vietas, čir! ANTIŅŠ (Klusu pieiet pie zārka, kamēr   k r a u k ļ i   kāpjas atpakaļ un beigās pazūd pa kreisai.   A n t i ņ š,   nostājies pie zārka, klusu sauc: Saulcerīte! - Tad nometas ceļos pie zārka un, pārliecies pār viņu, raud.) CĪRULS Ilgāk te i man nau vietas, Siltās asras ledu lauzīs. Iešu laukā ļaudīm vēstīt - čir! Saule ir mums atgriezusies - čir! (Aizlaižas putniņš, kur ienāca Antiņš.) 3. skats (A n t i ņ š   ar   D v ē s e l ī t i   pie zārka. Ienāk no kraukļu puses,  pa kreisai,   M e l n ā   m ā t e.) MELNĀ MĀTE (Sauc.) Baltais tēvs, tu tūkstotveidi! Cīrul, rādies īstā veidā! BALTAIS TĒVS (Kā   L a u s k i s,   ienāk pa labai, no saulveda puses.) Te es esmu, Melnā māte! MELNĀ MĀTE Baltais tēvs, tu viltus vērpējs, Izvīli man manu daļu, Laidi - vēl tā manā varā! Laidi - nākšu, es jau veikšu, Zārks jau nevar palikt tukšā! Ņemšu vēl i tavu puisi. BALTAIS TĒVS Līgsim līdzi, Melnā māte; Ņem tu puisi, kad tu vari, Nenāc vairs pēc manas daļas. MELNĀ MĀTE Nedod puisim savu balstu, Nenākšu pēc savas daļas. BALTAIS TĒVS Man pār viņu nau vairs varas. MELNĀ MĀTE Lūk, tavs vārds nu tevi tura Cietāk nekā režģu tīkli! (Abi nozūd katrs uz savu pusi, paliek Antiņš viens.) 4. skats (A n t i ņ š,   viņam uz pleca   T a u r e n ī t e - d v ē s e l ī t e.) ANTIŅŠ (Pieceļas un stāv zārka priekšā; klusi.) Saulcerīte, Saulcerīte, Nu tā paglābta no nāves! Nu jūs, acis, skatāt viņu, Kuru redzējāt tik sapņos. (Aplūkodams un atcerēdamies.) Zili stikli, zaļi ledi - Vidū balti sniega svārki, Vidū bāli mēness vaigi, Vidū gari saules mati, Vidū stinga dvēselīte... DVĒSELĪTE ...Gaida vidū Saulcerīte! ANTIŅŠ Ritat savā vaļā, asras - Atkūstošā ledus lāsas! Atveries nu, sirds! Tev priekšā Tavu ilgu cerībiņa, Septiņgadu slogā slēgta, Visu mūžu sirdī nesta! DVĒSELĪTE Mities raudāt, mīļo puisīt, Tavas asras ledu lauza. Steidzies žāvēt citas asras - Septiņgadus Saulcerīte Gaida: kur mans saules vedējs? ANTIŅŠ Ak, jūs raudas, ko jūs darāt? Rimstat, sevis žēlotājas! (Ceļos nomezdamies un noliekdamies pie zārka.) Gaišiem skatiem es tur redzu: Pilnas acis lielu asru. Tās, kas mani šurpu veda, Kas man domām deva zīmi. DVĒSELĪTE Asras plakstienus spiež cieti, - Nodzer nost tās lielās asras, Atdarīsi slēgtās acis! ANTIŅŠ Nodzeru tās lielās asras - (Noskūpsta Saulcerītes acis.) Uzņemu tās savā sirdī. Acis, veraties nu vaļā! DVĒSELĪTE Aija, aija, stājas raudas, Acis, veramies nu vaļā! ANTIŅŠ (Skatās uz Saulcerīti, kura atdarījusi acis.) Zili atspīd dzīvais ūdens, Kas no ledus atbrīvējies, Celsies tagad Saulcerīte. (Pēc brītiņa.) Acis spīd, bet lūpas mēmas. DVĒSELĪTE Atslēdz lūpas! ANTIŅŠ Kā lai slēdzu? DVĒSELĪTE Atslēdz tās ar savām lūpām! ANTIŅŠ Svešais tēvs teic: nau priekš manis. DVĒSELĪTE Ir priekš tā, kas viņas atslēdz. Neatslēgsi, - paliks mēmas: Nedvesīsi siltu dvašu, - Mūžam sirds tai paliks auksta. Kurp es iešu, dvēselīte? Atgriezties turp nevarēšu, Auksto sirdi ledus aizslēgs; Nosalšu es, ārā klīstot. ANTIŅŠ Vai tu miti viņas sirdī? Kā tu paslēpies no kraukļiērri? DVĒSELĪTE Dziļā kroķītē zem vaidiem, Nopūtas sev virsū sedzu. Steidzies, atslēdz lūpu vārtus, Ieved sirdī siltu dvašu! ANTIŅŠ (Noskūpsta Saulcerītes lūpas - iesaucas.) Dvēslīt, mīļā taurenīte! - Sārtums pārlaidās pār lūpām! Atspīdums pār vaigiem skrēja! Auksts un karsts man pašam metas. - Ak, kur paslēpšos? Kur dēšos? (Saulcerīte pamazām atmostas un sāk kustēties.) DVĒSELĪTE Lūk! kā stingie, caurspīdīgie Ledus pirksti lēni lokās! Lūk, kā roka - dusētāja Atmostas un augšup stiepjas! Sastingusi vizbulīte Cilā savus baltos ziedus. ANTIŅŠ Ak tu zilais debess brīnums! Locekļi pa mazam raisās, Rociņas kā lūdzot ceļas, Lūpiņas uz runu kustas! - Saulcerīte! Saulcerīte! Lūkojies, kur saule lēca! DVĒSELĪTE Sniedz nu roku Saulcerītei, Palīdz' viņai augšā celties! (Pēc brītiņa.) Es nu atkal atgriezīšos Ledus atkūstošā sirdī. Vairs tu manis neredzēsi, - Tik ar tavu dvēselīti Naktī klusu, runāsimies, Līdz mēs kopā sakusīsim, Mūžam ilgi ilgojušās. (Tauriņš paceļas gaisā un tad ielaižas zārkā iekšā. Antiņš noskatās viņam pakaļ.) 5. skats (A n t i ņ š   un   S a u l c e r ī t e,    zārkā, pacēlusi galvu.) ANTIŅŠ Atgriežas nu dvēselīte Savās mājās, tavā sirdī, Celies, Saulcerīte, pati! (Sniedz viņai roku, viņa pieceļas sēdus žārkā.) SAULCERĪTE (Klusi un lēni.) Saulvedi, vai esi nācis? ANTIŅŠ Atnācu ar jaunu sauli. SAULCERĪTE Saulvedi, vai ilgi guļu? ANTIŅŠ Septiņgadi ledus zārkā. SAULCERĪTE Saulvedi, cel mani augšā! ANTIŅŠ Atspiedies uz manām rokām! (Izceļ Saulcerīti no zārka.) SAULCERĪTE Saulvedi, kā kaist tev rokas! ANTIŅŠ Pilnas saules karstās asins. SAULCERĪTE Saulvedi, vēl miegs man acīs. ANTIŅŠ Izgulēsies tēva mājās. SAULCERĪTE Saulvedi, kad atkal nāksi? ANTIŅŠ Nākšu tavā kāzu dienā. SAULCERĪTE Saulvedi, še ņem, mans gredzens! Kam tas gredzens, tam es pati. Nedod gredzenu nevienam. ANTIŅŠ Es to nedošu nevienam: (Saulcerīte nomauc gredzenu no pirksta un uzmauc to Antiņam pirkstā.) SAULCERĪTE Saulvedi, šo turi pirkstā! Nevaru bez viņa celties! ANTIŅŠ Mūžam būs tas manā pirkstā! SAULCERĪTE Saulvedi, kūst ledus acīs, Redzu tevi tikai miglā, Es vairs nepazīšu tevis, Kad tev nebūs gredzentiņa. ANTIŅŠ Mūžam būs tas manā pirkstā! SAULCERĪTE Saulvedi, tev kādas acis? ANTIŅŠ Zili ziedi vizbulītim. SAULCERĪTE Saulvedi, tev kādi mati? ANTIŅŠ Balti lini saules gaismā. (Pēc brītiņa.) SAULCERĪTE Saulvedi, nes mani mājās! ANTIŅŠ Saulcerīte! Saulcerite! Ļaudīm laimīti es nesu. (Paceļ Saulcerīti un aiznes.) (Priekškars.)

RAINIS ZELTA ZIRGS SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS PIEKTAIS CĒLIENS Karaļa pils lielā zāle, uz svētkiem puškota. - Durvis pa kreisai uz princeses istabām un uz karaļa galu; pa labai vispārējās durvis. - Pa kreisai paaugstinājums ar pakāpēm un krēsliem priekš karaļa, princeses un prinča. l. skats (K a r a l i s   un   p r i n c i s.) KARALIS Esat pārliecināts, mīļo princi, ka es ne mazāk karsti ilgojies pēc šīs dienas, kurā jūs varēsat savienot rokas ar manu meitiņu, kas mums tika atdota no zārka. Es tagad pēc ilgiem baiļu un bēdu gadiem varēšu novelt slogu no saviem pleciem. PRINCIS Tikai jūs paši nemaz nesteidzāties novelt savu slogu, jo kāzu dienu aizvien atlikāt, un nu jau ir trīs mēneši pagājuši, kopš princese ir mūsu starpā. KARALIS Jūs zināt, ka bija jābaidās, vai tik neierodas tas svešais princis, kas manu meitiņu toreiz nonesa no stikla kalna un tik piepeši nozuda, nesacījis neviena vārda. PRINCIS Svešais princis! Tas nekas cits nebūs bijis kā krāpnieks vai burvis; citādi viņam nebūtu bijis tik noslēpumaini jānozūd. KARALIS Bet viņam tomēr bija dibinātas tiesības uz princeses roku, jo viņš vien viņu nāvei atrāva. PRINCIS Viņš savas tiesības zaudējis, nepienākdams pie jums pirms sacīkstes un neievērodams pavēles. Un, kad viņš tik piepeši nozuda, tad viņš izrādīja necienību pret princesi un jums. Manas tiesības ir lielākas. Un es jums savu pabalstu nekad un nekur neesmu liedzis. KARALIS Es to ar pateicību atzīstu, mīļais dēls, bet taču ir labi, ka viņš nau nācis un ka viņu neatrada arī mani meklētāji, kuri bija jāsūta, lai ļaužu dēļ pieturētos pie taisnības prasījumiem. PRINCIS Jūs savu pateicību varētu gaišāk izrādīt un atbīdīt reiz visus līdzcensoņus un šķēršļus, kas vēl stāv manā ceļā. KARALIS Es daru visu, kas no manis atkarājas. PRINCIS No jums arī atkarājas, ka princese pret mani nebūtu tik auksta. KARALIS Viņas mīla jāiegūst jums pašam, tur mana vara beidzas. PRINCIS Pret nāves ledu atdziest viss dzīves uguns, - un varbūt jūs vēl saldējat to ledu. KARALIS Mana paša labums jums galvo, ka tā nevar būt. 2. skats (T i e   p a š i,   ienāk   p r i n c e s e    ar pavadonēm.) PRINCESE (Galvu nokārusi, lēni kustēdamās, kā miega pārņemta, iet zālei cauri, garām karalim un princim.) KARALIS (Uz princi klusi.) Ak, tur pati princese iet ar savām pavadonēm pušķoties kāzu rotās! - Lūkojat! tāda viņa ir vienmēr, kā miega pārņemta, kā aizsalusi. Vienmēr viņa klusi dreb, kā slepenā iekšējā aukstumā. - Ko es tur varu darīt? Mana tēva sirds tikai raustās žēlumā. No nāves atdota viņa man ir, un tomēr nāvei pār viņu ir vēl vara palikusi. Atnāvē viņa guļ kā atmiegā un gaida, lai viņu kāds modinātu. - Uz jums, mans mīļais dēls, es ceru, jūs viņu sasildīsat ar savu karsto mīlestību un atmodināsat ar saldiem vārdiem. PRINCIS Viņa pret mani mēma un kurla. Es baidos pat pieskarties pie viņas rokas, tāds nāves aukstums iziet no viņas. Darat viņu man laipnu, citādi es aizeju tomēr, neraugoties uz savu karsto mīlestību. Un, kad es aizietu, es aizietu ne kā draugs! Es neesmu mīkstsirdīgs. KARALIS Neuztraucaties, mans dēls. PRINCIS Es esmu gluži mierīgs. (P r i n c e s e   aiziet garām, galvu nepacēlusi.) KARALIS (Klusi.) Ak, mana meitiņa! PRINCIS Nepaskatījās uz mani ne ar pusaci. KARALIS Ak, viņa jau arī uz mani, savu tēvu, acis cēla, cēla, - bet smagie plakstieni pusceļā atgrima atpakaļ uz acīm. KARALIS Kādēļ tad tu aizbēgi un tevi vajadzēja likt meklēt un atvest šurp kā kādu noziedznieku? ANTIŅŠ Es netiku atvests. Es pats atnācu šurp uz pricises kāzām, kā biju viņai solījis, un atnesu viņas gredzenu, lai viņa to mauktu pirkstā un atmostos no visiem miegiem. 3. skats (K a r a l i s,   p r i n c i s;   ienāk  s a r g s.) SARGS (Uz karali.) Kungs, bij vēlēts meklēt pēc tā vira, kurš nonesis no kalna visaugstāko princesi un paņēmis viņas gredzenu. Nu mēs to vīru esam atraduši, un viņš ir še atvests. KARALIS Labi, lai ienāk tas bruņinieks. (Sargs aiziet.) PRINCIS Nu es gribu prasīt bargu gandarījumu no tā, kas iedrošinājās tik necienīgi rotāties ar manu godu un piesavināties manas princeses gredzenu. KARALIS Kāds viņš gan būs, tas noslēpumainais bruņinieks, kurš bij tik grezni ģērbts vienā zeltā? 4. skats (T i e   p a š i.   S a r g i   ieved   A n t i ņ u,   to turēdami kā gūstekni. Antiņš tādā pat uzvalkā kā otrā cēlienā, bez svārkiem.) SARGS Kungs, še viņš ir. PRINCIS (Smiedamies.) Ā, tad tāds ir tas svešais princis un vienā zeltā ģērbtais bruņinieks! Linu zīda krekls un zelta lūku kurpes! (Sargi smejas.) KARALIS Ā, kas tad tas ir? Vai te nau noticis kāds miseklis? SARGS Nē, kungs! Tas ir tas vīrs ar to gredzenu. PRINCIS (Bargi uz Antiņu.) Dod šurp to gredzenu! ANTIŅŠ (Paskatās uz princi, bet tad pagriežas uz karali un paklanās.) Esi sveicināts, karali! KARALIS Sveiks, jaunekli! Kas tu esi, un kur tu dabūji to princeses gredzenu? ANTIŅŠ Es esmu Antiņš, un gredzenu man uzmauca pirkstā pati princese stikla kalnā, kad es viņu uzmodināju no garā miega. PRINCIS Ha, ha, ha, kāds smalks princeses saderinātais! KARALIS (Uz Antiņu.) Tad jau tu būtu tas pats zelta bruņinieks un princis, kurš nonesa princesi lejā un nolika to manās rokās! Kur tad tavs zelta apģērbs? ANTIŅŠ Es tas pats esmu. Manu zelta apģērbu aiznesa atkal zelta zirgs; man tas nau vairs vajadzīgs. PRINCIS Ha, ha, ha, jauki teikts. KARALIS Kādēļ tad tu aizbēgi un tevi vajadzēja likt meklēt un atvest šurp kā kādu noziedznieku? ANTIŅŠ Es netiku atvests. Es pats atnācu šurp uz princeses kāzām, kā biju viņai solījis, un atnesu viņas gredzenu, lai viņa to mauktu pirkstā un atmostas no visiem miegiem. KARALIS Tad dod šurp gredzenu; es tevi šodien kā kāzu prieki dienā atlaidīšu bez soda un došu vēl, ko vēlies. ANTIŅŠ Es nekā nevēlos. PRINCIS Es arī būšu augstsirdīgs. Tev nau ne svārku mugurā, ne kurpju kājās, - es tevi apģērbšu vienā zīdā; dod gredzenu. ANTIŅŠ (Smiedamies.) Man pašam zelta zirgs atnesa vara, sudraba un zelta drēbes; man nevajaga tava zīda. PRINCIS (Dusmās.) Es tev varu dot tik daudz naudas, cik tu pats smags esi. ANTIŅŠ Man pašam diezgan no sava smaguma, ko nest, kam lai es uzņemtos vēl otru tādu nastu? Tad jau es nebūtu varējis uzjāt stikla kalnā! KARALIS (Uz Antiņu.) Princis iz labs un grib tevi soda vietā darīt laimīgu. ANTIŅŠ Tad lai dod savu naudu maniem brāļiem, tie to mīl. PRINCIS Ko tik daudz runāt! Tas nabags top arvien nekaunīgāks. Dod gredzenu, citādi kritīsi bargā sodā! ANTIŅŠ Es nevaru tev dot. KARALIS (Uz princi, paklusi.) Viņš liekas drusku vientiesis. (Uz Antiņu.) Dod man to gredzenu, un tu kļūsi laimīgs. ANTIŅŠ Kad došu, tad jau nekļūšu laimīgs, jo tad princesīte neceltos vairs mūžam no miega. Viņa pati teica: «Nevaru bez viņa celties,» un man reizu reizēm piekodināja: «Nedod gredzenu nevienam!» PRINCIS (Uz Antiņu.) Ko tad tu gribi? Vai tu, nabags, atnāci šurp kā stikla kalna uzkāpējs un vēlies par algu precēt karaļa meitu? ANTIŅŠ Ak, kungs, ko tu runā? Vai tad es varu būt viņas cienīgs? Vai tad jel viens princis var būt cienīgs tādas debesu zvaigznītes? Es tikai gribēju viņu uzmodināt no atmiega. KARALIS (Klusi uz princi.) Lai tad viņš arī pats uzmauc to gredzenu princeses rokā. Jūs redzat paši, ka viņš neizskatās kā sāncensis uz jūsu tiesībām, bet kā vientiesis. PRINCIS Nē, nē, to nevar. Augstā princese tikai velti tiktu uztraukta un apgrūtināta. Vajaga tik paturēt viņu gūstā, lai neizdara vēl ko. Diezin, ar kādām burvībām viņš ticis pie gredzena! KARALIS (Tāpat klusi.) Es taču nevaru apmierināties! (Uz Antiņu.) Kas tev palīdzēja uzjāt stikla kalnā? ANTIŅŠ Svešais tētiņš. KARALIS Tieci nu gudris no tādas atbildes! - Bet tu man vēl neteici, kādēļ tu tūdaļ nozudi, kad nonesi man princesi, un neprasīji pēc viņas rokas? ANTIŅŠ (Kā izvairīdamies.) Princesei vajadzēja vēl izgulēt atmiegu tavās mājās, un es solījos nākt tikai uz viņas kāzām, lai viņu atkal uzceltu. KARALIS Kādēļ tad man neteici, ka nāksi atpakaļ? ANTIŅŠ (Kaunēdamies klusē.) KARALIS Runā jel, jaunekli! PRINCIS Nau laba sirdsapziņa. ANTIŅŠ (Lēni.) Jā, nau laba sirdsapziņa; man kauns. KARALIS Kādēļ tad tev nau laba sirdsapziņa? PRINCIS Tādēļ, ka ar pesteļu un ļauna gara palīdzību nozadzis princesi no stikla kalna un aizskāris manas tiesības. Un kādēļ nerādījās visu laiku? - Bij bail, ka neķer rokā par kopošanos ar ļauniem gariem. ANTIŅŠ Ko tu runā? Kāds ļauns gars tad ir svešais tētiņš, kas izglāba princesi no nāves? KARALIS Bet saki jel, kādēļ tu nenāci, no kā kaunējies? Tu izvairies no atbildes. ANTIŅŠ Es kaunējos, ka man nebij labu svārku. KARALIS Bet nu taču nekaunējies nākt manā priekšā gluži bez svārku? Tu runā nepatiesību; tu tomēr esi krāpnieks un burvis. ANTIŅŠ Ak, mīļo karal, es neesmu krāpnieks un burvis. Man tikai kauns, liels kauns. PRINCIS Ko tik daudz runāt? Ņem tik cieti. (Uz karali.) Jums nau diezgan stingrības pret ļaundariem. KARALIS Bet viņš jau man darījis labu, glābdams manu meitu. (Uz Antiņu.) Vai tu neteiksi ar labu? ANTIŅŠ (Klusē.) KARALIS Lai tad ņem ar viņu cieti. ANTIŅŠ Ņem mani, dari ar mani, ko gribi, mīļo karal, kad tik princese top glābta! KARALIS Bet tu jau pats saki, ka bez tava gredzena viņu nevar glābt. ANTIŅŠ (Atģizdamies.) Ak, kungs, jā! Nevar glābt. Tad man taču būs jāsaka. Ak, ak, ak! - Mīļo karal, es tev teikšu paklusu; tu esi labs, tu par mani nesmiesies. Sodīt tu vari, cik gribi, tikai nesmejies. KARALIS Saki vien. ANTIŅŠ (Klusu.) Man princesītes visu mūžu bij žēl līdz asarām, un es tā ilgojos viņu glābt, bet tad, kad es viņu ieraudzīju, tad - KARALIS Nu jel! ANTIŅŠ - Tad man viņa pārlieku iepatika - un tas nebij brīv. Svešais tētiņš man teica, ka tas nau priekš manis - un - un viņa bij tik brīnumskaista - viņa man tomēr patika - un, lejā nesot no kalna, es viņai - noskūpstīju kreisās austiņas pašu galiņu. (Nokrīt ceļos, rokām acis aizsegdams no kauna.) KARALIS (Smejas.) PRINCIS Ko jūs smejaties. Te nopietna tiesa. Viņa noziegumam jātop atklātam un sodītam. KARALIS (Smiedamies.) Viņš iemīlējies princesē. SARGI (Smejas līdzi.) PRINCIS Kas te ko smieties? Kā tas kāju pameslis to iedrošinājies? KARALIS Nau jau lieta nemaz tik jauna. ANTIŅŠ (Pieceļas.) Lūk, tu tomēr teici. PRINCIS Jūs viņu varbūt vēl aizstāvat. KARALIS Mīļais dēls, jūs taču atkal redzat, kāds viņš dievdots cilvēciņš; viņš jau neprasa princeses rokas. PRINCIS Lai ir; paturat tik viņu gūstā un liekat tiesāt par burvību un par savu zemo acu pacelšanu uz augsto princesi. KARALIS Un gredzens? PRINCIS Tas man tādā ziņā tagad ticis vienaldzīgs. KARALIS Bet no gredzena atkarājoties manas meitas uzcelšanās. PRINCIS Tenkas vien būs vai atkal pesteļi. Es negribu ar tiem ielaisties. (Aiziet līdz ar sargiem.) 5. skats (K a r a l i s   un   A n t i ņ š   vieni.) KARALIS Mans dēls, dod nu man to gredzenu, es pats nodošu viņu manai meitai. ANTIŅŠ Ak, ak! bet kad nu viņa vairs neceltos, mīļo karal? Tu taču viņas tēvs, kā tu vari tā darīt? KARALIS Dod man; viss būs labi. ANTIŅŠ Vai man, vai man! Tad ņem labāk manu dzīvību nekā viņas! (Lūdzas ceļos.) KARALIS Dod vien, dēls, kad ir vajadzīgs princeses labā. ANTIŅŠ Ņem tad arī. (Pastiepj viņam savu roku ar gredzenu.) KARALIS (Lūko nomaukt gredzenu, bet nevar.) Nevaru nomaukt. ANTIŅŠ Ak jā, nevar nomaukt. Es pats arī nevaru nomaukt, ko princese uzmaukusi; ir kopā saaudzis ar pirkstu. KARALIS Ko? tu atkal mānies? (Sauc.) Sargi! (Ienāk sargi.) Ņemat viņu gūstā! (Sargi ar Antiņu aiziet; vienam no sargiem karalis pamāj, un tas paliek.) Nu tu aizej pie augstās princeses galma priekšnieka, lai viņš teiktu viņai, ka tēvs vēlētos princesi vēl redzēt pirms kāzu svinībām. (Sargs aiziet.) Mans nemiers, mans nemiers! Mīļo meitiņ! - Tāds vientiesīgs, mīļš jauneklis, un tā viņu mīl! Ja nu viņa pati arī. SARGS (Ienāk atkal.) Te nāk viņas augstība pati. (Aiziet.) 6. skats (K a r a l i s   un   p r i n c e s e   ar    p a v a d o n ē m.) KARALIS Tu nāc jau, manu sirds lolojumiņ! - Cik tu skaista izskaties savā svinīgajā rotājumā! - sudrabs un zaļš zīds, un no sarmas mirdzošā dimanta kronīša zils plīvurs! Tu mana ziemas princesīte! Tu vēl arvienu dzīvo savā ziemas un miega stikla pilī. PRINCESE (Lēni.) Jā. KARALIS Tu mums tik brīnišķi tiki atņemta no nāves un tik brīnišķi atkal atdota, - tagad tu varēsi atspirgt savu mīļo rokās. Sava tēva sirdi, kas jau bij izmisusi, tu atkal priecini. Vai tu smaidīji, manu mīlulīt? PRINCESE Jā. KARALIS Kad tu aizgāji, aizgāja arī mūsu laime. Mūsu pils tika vientuļa; ļaudis sāka staigāt domīgi; druvas tapa sausas un neauglīgas, no pļavām nāca čūskas laukā. Mūsu ienaidnieki kļuva stipri un es vājš, mūsu tauta kļuva nabaga un ienaidnieks bagāts. Tagad nokritīs viss jaunums. - Mūsu dārgajam princim, kas tevi glāba, uzkāpdams stikla kalnā, mums ir jāpateicas par visu necerēto laimi. Viņš mūs balstīja visu laiku, un, kad viņš atrauj man savu roku, tad mums jākrīt. Viņš uz tevi vien domāja un cerēja. Vai tu teici ko, manu cerībiņ? PRINCESE Nē. KARALIS Bet nu tu glābta un dari mūs laimīgus. Vai pati arī jūties laimīga? PRINCESE Es nezinu. KARALIS Kopš tu uzcēlies no ledus zārka, saule pagriezās uz mūsu pusi; ziema sāka atlaisties, un mēs nebaidāmies vairs, ka viņa varētu atkal nākt. Vai tu priecājies līdzi visu ļaužu priekiem, mūsu prieciņ? PRINCESE Jā. KARALIS Vēl tavs prieks ir pārāk kluss un neatrod sev vārdu pulkstenīšus, ar ko zvanīt. Vēl tev nau sava prieka, tikai kopīgais. Bet šodien atnākušas arī tava prieka lielās dienas. Kad tu būsi sniegusi roku savam mīļajam princim, tad arī tu sāksi just prieku un pavasari. Vai tev tīk tavs princis? PRINCESE Es nezinu. KARALIS Viņš skaistākais vīrs par visiem. Tu viņu vēl nepazīsti, uzskati viņu. PRINCESE Es viņu neredzu caur miglu. KARALIS Vai tu atceries, kāds viņš izskatījās, kad tevi uzcēla no garā miega? PRINCESE Es viņu neredzēju caur miglu, tik zelta bruņas spīdēja. KARALIS Es viņu atsaukšu šurp; viņš tepat gaida. Vai saukt? PRINCESE Nē. KARALIS Kādēļ tu, meitiņ, tā noslēdzies pret viņu un pret mums visiem? Kādēļ tu tik skumja? Vai tevi nelaiž vaļā atmiņas par nāves guļu? Vai tu ilgojies pēc sava modinātāja? PRINCESE Viņš mani vairs nemodina. KARALIS Vai tev sirds nesilst priekš tā, kas tevi izcēla no ledus zārka? PRINCESE Man salst. KARALIS Ak, mīļumiņ, tu atkal topi sveša dzīvei, kā toreiz priekš tavas apgulšanās zārkā? PRINCESE Es nogurusi. KARALIS Tik īsi dzīvoji un jau nogurusi! - Nē, nē, tev jāredz prieks, lai tevī mostas prieks. Lūk, tur nāk princis pats, nevarēdams sagaidīt tavu aicinājumu. - Tava sirds vēl nau modināta, mīļo bērniņ. (Noskūpsta viņu uz matiem.) Es aizeju, lai dotu viņam vietu. (Aiziet.) 7. skats (P r i n c e s e   ar   p a v a d o n ē m;   pienāk    p r i n c i s.) PRINCIS Skaistā princese, vēl nedaudzi acumirkļi, un man tiks piešķirta laime saņemt jūsu roku uz mūžiem. Atļaujat man šo roku skūpstīt. PRINCESE (Sēd nekustoši.) Jā. PRINCIS (Nometies uz viena ceļa, noskūpsta viņas roku.) Auksta kā ledus! Vai arī šī diena ar laimes priekšsajūtām nespēj jūsu asinis straujāk saviļņot un sasildīt jūsu sirdi un roku? PRINCESE Nē. PRINCIS Jūs pret mani tik auksta un nepateicīga pret to, kas jūs uzcēla no zārka un nonesa no stikla kalna! PRINCESE (Lēni.) Zili stikli, zaļi ledi - Vidū - vidū - PRINCIS Jūs runājat svešus vārdus! Jūs neklausāties uz manu runu! - Es redzu, es esmu jums šobrīd vienaldzīgs. Atļaujat, ka es eju. (Aiziet.) PRINCESE (Vēl klusāk.) Saulvedi - cel - cel - (Princese ar pavadonēm; pienāk princis.) PRINCIS Skaistā princese, vēl nedaudzi acumirkļi, un man tiks piešķirta laime saņemt jūsu roku uz mūžiem. Atļaujat man šo roku skūpstīt. 8. skats (P r i n c e s e   ar   p a v a d o n ē m.) PRINCESE Zili - stikli - zaļi - ledi - sakat man to seno dziesmiņu - man viņa iesala sirdi - man viņa aizmiga miņā - MEITENES (Pusdziedot.) Zili stikli, zaļi ledi - Vidū balti sniega svārki; Zili stikli, zaļi ledi - Vidū bāli mēness vaigi! Zili stikli, zaļi ledi - Vidū gari saules mati. 9. skats (T i e   p a š i;   ienāk   k a r a l i s    un   p r i n c i s.   Princis ir aplicis zelta krūšu bruņas.) KARALIS Mīļo meitiņ, še tavs glābējs nāk savā zelta tērpā, kāds viņš uzjāja toreiz stikla kalnā. Tagad tu viņu labāk pazīsi. Sniedz viņam roku; šodien tu būsi viņa līgava. PRINCESE (Lēni, tikko dzirdami.) Saulvedi, vai atkal - nāc? (Drusku paceļ savu roku pretim princim.) PRINCIS Še es esmu, augstā princese. (Saņem viņas roku.) PRINCESE (Visu runā lēnā, gurdā balsī.) Saulvedi, tev auksta roka, Kā tu mani sasildīsi? PRINCIS Princese, kam auksta roka, tam karsta sirds; gan tā jūs sasildīs, kad jūs mani pazīsat. (Palaiž viņas roku.) PRINCESE Saulvedi, tev kādi mati? PRINCIS Melni, daiļā princese, kā krauklim. PRINCESE Vai tev nava balti lini? PRINCI5 Ha, ha, ha! Nē, nekad nau bijuši; tādi tik kalpiem. PRINCESE Saulvedi, tev kādas acis? PRINCIS Melnas kā ogles un spīdošas kā dzirkstis; daiļā līgava. PRINCESE Nava zilas vizbulītes? PRINCIS Ha! ha! ha! Nē, nē, tādas ir tik avju ganiem; es esmu kareivis. PRINCESE Saulvedi, tev sveša runa, Kam tu nesauc mani vārdā? PRINCIS Mana daiļā līgava, es tevi saukšu vārdā vēl to pašu brīdi, un tas būs mans vārds. Še stāv mūsu mīļotais, augstais tēvs; viņš sados mūsu rokas kopā uz mūžiem un savienos mūsu vārdus. PRINCESE Saulvedi, kur ir mans gredzens? PRINCIS Še, mīļā līgava, lūk, laulājamais gredzens spoži mirdz savos dimantos; tā lai mirdz mūsu kopējais mūžs. (Uzmauc viņai gredzenu pirkstā, bet gredzens noslīd no pirksta zemē.) PRINCESE Saulvedi, tas nau mans gredzens! Tas ir liels, krīt nost no pirksta. PRINCIS Dārgā princese, lai tas krīt; ņemat šo, šis ir visas manas valstības dārgums. Lielais rubīns kvēlo tik sarkani kā mana mīla, tik sarkani kā mana vara. (Uzmauc gredzenu princesei, bet gredzens noslīd.) PRINCESE Saulvedi, tas nau mans gredzens! Tas ir liels, krīt nost no pirksta. Saulvedi, kur ir mans gredzens? (Sāk raudāt.) Saulvedi, ak, kur tu esi? Acis miglā tevi neredz. (Paceļas kājās un izstiepj rokas.) KARALIS Manu mīļo meitiņ, tu esi uztraukusies. Ej, atpūties savās istabās. Turpināsim svinību, kad tu būsi spirgta. Princis atnesīs tavu gredzenu, tad tevi atkal aicināsim. (Princese ar pavadonēm lēni aiziet.) 10. skats (K a r a l i s   un   p r i n c i s.) KARALIS Tas ir tas gredzens, kuru šorīt atnesa tas jaunais nabags. Viņš teica, ka bez gredzena princese nevarot atmosties no visiem miegiem. PRINCIS To gredzenu vajga dabūt tūlīt! (Sauc.) Sargi! (Ienāk sargi.) No tā nabaga, kas šorīt tika atvests, paņemt to gredzenu! Steidzaties! (Sargi aiziet.) KARALIS Lūk, nu tomēr vajdzēja tā gredzena, kurš šķita jums vienaldzīgs, kad vajdzēja tikai manas meitas uzcelšanai! - Vajaga šodien atlikt svinības; princesei varētu kaitēt uztraukums, un viņa varētu atkal aizmigt uz laikiem. PRINCIS Nē, nē, nē! Atlikt nevar! Princesei nekas nekaitēs, viņai kaitē tikai vilcināšanās. Mums vajaga viņai pierādīt, ka es esmu viņas glābējs. Jāsteidzas! Es sarīkoju svinīgus gājienus no saviem ļaudīm. Tie tūlīt jau var ierasties kā kāzu viesi un laimes vēlētāji. 11. skats (T i e   p a š i;   ienāk   s a r g i.) SARGS (Uz princi.) Visužēlīgais, augstākais, lielākais princi! To gredzenu nevar dabūt! Nevar nomaukt tam nabagam no pirksta. Ir gluži kā klāt pieaudzis! OTRS SARGS Ne smalkāko diegu nevar aizbāzt garām starp gredzenu un pirkstu, ne - PRINCIS (Piepeši dusmās uzkliedz.) Kā iedrošinājaties rādīties manu acu priekšā, neizpildījuši manu pavēli?! Kas tās par izrunām, ka nevar nomaukt! Vai jūs ģībstat, cāļus kaujot? Tie ir kareivji! Es jums uzmaukšu dzelžu gredzenus uz rokām, tad gan pratīsiet! (Uz karali.) Atvainojat, augstais kungs, ka es eju pats to izdarīt, ko mani kareivji nespēj. (Aiziet ar sargiem.) 12. skats (Karalis. Ienāk   p i l s g a l m a   ļ a u d i s    uz kāzu svinībām; taures, meitenes kaisa puķes, zēni klāj segas uz paaugstinājuma. Tad ienāk   p r i n c e s e   ar   p a v a d o n ē m;   pār princesi top nests baldahīns. - Vēlāk ienāk   p r i n c i s.) KARALIS (Uz princesi.) Tu nāc, mīļo meitin. Svinīgais brīdis ir klāt. Vai būsi stipra? PRINCESE (Lēni.) Jā. KARALIS Lūk, nāk mūsu dārgais princis. PRINCESE Saulvedi, vai reiz tu nāci? (Paceļ princim pretim roku, bet roka pusceļā apstājas.) PRINCIS (Labā rokā tura gredzenu; kreisā viņam balts, asinīm aptraipīts lakatiņš.) Es nāku, dārgā princese, lai tev nestu še tavu gredzenu. Tu viņu tik ļoti vēlējies. - Ar to pašu tavu gredzenu tad es tevi paņemu sevim par sievu ieslēdzu tevi savās rokās tik cieši, kā šis gredzens ieslēdz pirkstu un nelaiž to vairs vaļā, lai tad vai pirksts trūktu pušu! (Uzmauc viņai gredzenu pirkstā; viņa soli atkāpjas.) KARALIS Mani mīļie bērni! Sadodaties nu rokas kopā uz mūžiem! Es tavu vājo rociņu, bērniņ, ielieku tava drauga stiprā rokā. Lai mana svētība - PRINCESE (Iekliedzas un atkrīt tēva rokās.) 13. skats (T i e   p a š i.   Pie galvenajām durvīm pa labi troksnis; nāk iekšā divi sargi, ceļu šķirdami, aiz viņiem septiņi kraukļi, kuri nes stikla zārku, un   M e l n ā   m ā t e. - Izceļas apjukums.) SARGI (Sauc, gājienam pa priekšu iedami.) Ceļu, dodat ceļu! (Apstājas prinča tuvumā.) PRINCIS (Paklusu uz sargiem.) Ko tas nozīmē? SARGS (Tāpat.) Nezinām, kungs. PRINCIS (Tāpat.) Kas laīda nākt jau tagad laimes vēlētājiem? Kas tie tādi ir? SARGS (Klusu.) Neviens viņus nezin; mēs domājām, ka uzraugi laiduši nodomāto masku gājienu. PRINCIS (Klusu.) Tādas maskas nemaz nebij nodomātas. (Dikti uz gājienu.) Atpakaļ, atpakaļ! Nau laiks! 14. skats (T i e   p a š i.   Ienāk pa galvenām durvīm un, paiedams garām zārkam, nostājas priekšā, pa kreisi,   B a l t a i s   t ē v s,   L a u s k a   veidā.) BALTAIS TĒVS (Dobji.) Ir laiks! Stāvi klusi, netraucē. PRINCESE (Zārkam pretī iedama.) Zili stikli, zaļi ledi, Vidū stinga dvēselīte. MELNĀ MĀTE (Paceļ roku pret viņu.) Nāc uz savām mūža mājām Atpakaļ pie Melnās mātes. PRINCESE (Lēni.) Nāku, mana Melnā māte, Atpakaļ uz mūža māju, Saulvedis man nepiegriezās, Neiespēja mani uzcelt! MELNĀ MĀTE Nāc, es atkal tevi ņemu. (Pieskaras viņai ar roku.) KRAUKĻI: PIRMAIS Tā ir bijis, tā i paliks - kra! OTRAIS Aizmigsi uz mūža laikiem - kra! TREŠAIS Dienas dienās, gadi gados - kra! CETURTAIS Septīts gads, kur modinātājs! - kra! PIEKTAIS Septīts ies, nāks septiņdesmits - kra! SESTAIS Velti cerē, cerētāja - kra! SEPTĪTAIS Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra! (Visi septiņi smejas ķērkdami.) KARALIS Meitiņ! manu meitiņ! manu meitiņ! (Grib tuvoties.) PRINCESE (Atgriežas.) Tētiņ, nepieskaries manim, Uzlikta man nāves roka; Kurš man pieskaras, tam jāmirst. KARALIS Vai! vai! vai! Meitiņ, tu atkal aizej? PRINCESE Aizeju uz mūža laikiem, Paliec sveikā, manu tētiņ! KARALIS Neej, neej! manu bērniņ. Es to vairs nepārcietīšu otru reizi. - Vai, vai, vai! PRINCIS (Atjēdzies no brīnumiem.) Nost! jūs māņi un burvji! nost no manas līgavas! Viņa ir mana! Es pirmais viņai uzliku savu roku! (Sniedzas pēc princeses.) BALTAIS TĒVS Nepieskaries tai, tu mirsi! PRINCIS Burvis, raganas, pesteļi! - Sargi, ķerat viņus! Šurp, karavīri, šurp! - Es jums pavēlu! (Neviens nekustas.) PRINCESE (Lēni iekāpj zārkā un apgulstas. Liels klusums.) MELNĀ MĀTE Baltais tēvs, tu tūkstotveidi, Nu tu pievilts, viltus vērpējs! BALTAIS TĒVS Teicies nenākt, tomēr nāci! Un es tevim palīdzēju. MELNĀ MĀTE Ha, ha! -- Nepalīdzi viņai! Tavi vārdi tevi tura Cietāk nekā tīkla režģi. Gaidi nu - ko līdz tev viltus? BALTAIS TĒVS Melnā māte, to es gaidu, Kurš ir mans un savs ir kļuvis! MELNĀ MĀTE (Uz kraukti.) Ko viņš runā, veco Kraukli? Viss ir mans, nekas nau sava! Visu ņemšu, visu veikšu, Pati viena pastāvēšu! PIRMAIS KRAUKLIS Kra! kra! (Un apklust.) MELNĀ MĀTE Vai tu nezini, ka klusē? PIRMAIS KRAUKLIS Zinu gan, bet nesaprotu, kra! Savs ir tas, kas ir priekš cita, kra! Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies, kra! kra! BALTAIS TĒVS To es gaidu, Melnā māte. MELNĀ MĀTE Es sev veikšu, tu sev gaidi! BALTAIS TĒVS Ņem tad sev, kas tava daļa! MELNĀ MĀTE (Uz kraukļiem.) Ņemat, kraukļi, manu,daļul Nesat to uz mūža mājām! (Kraukļi apstājas ap zārku un ceļ to augšā.   Ļ a u d i s    murmināšana.) KARALIS (Ceļos nometies, rokas izstiepis pēc princeses.) Ak! ak! ko es esmu darījis? Mans bērns, mans vienīgais bērns! Tu man atkal topi atņemta. Atņemat tad arī manas vecās dienas! Nesat arī manu zārku! PRINCIS Velns un zibens! Sasper tevi visi deviņi velni! Zūdat, māņi! Es viens pats jūs izgaisināšu! (Ķer pēc sava zobena un grib mesties virsū kraukļiem.   B a l t a i s    t ē v s   paceļ roku, kraukļi nolaiž zārku zemē un vīcina spārniem.) KARALIS (Uz princi.) Tu esi viņas slepkava! Tev es atdevu savu vienīgo bērnu, labu viņai gribēdams un nāvi dodams! (K r a u k ļ i   paceļ zārku ar princesi un iet.) KRAUKĻI (Visi.) Ņemam to, kas mūsu daļa - kra! Nesam to uz mūža māju - kra! VECAIS KRAUKLIS Tā ir bijis, tā i paliks - kra! JAUNAIS KRAUKLIS Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra! (M e l n ā   m ā t e   virzās uz durvju pusi.   Ļ a u d i s   murmināšana, tad vaidi. Piepeši atskan skaļš kliedziens no durvju puses.) ANTIŅA BALSS Vai! vai! (P r i n c e s e,   zārkā guļot, paceļ roku; kraukļi apstājas un nolaiž zārku zemē ieķērkdamies; ļaudīs atskan vispārējs kluss «Ā! ā!».) 15. skats (T i e   p a š i;   troksnis pie durvīm, caur ļaudīm izspraucas cauri   A n t i ņ š;   viņš tāpat kreklā, bez svārkiem, krekls vietām pārplēsts un asiņots.) ANTIŅŠ (Sauc.) Saulcerīte! Saulcerīte! PRINCESE (Paceļas zārkā sēdus un iekliedzas;   k r a u k ļ i    plāta spārnus, viņu aizsegdami, un pērc.) MELNĀ MĀTE (Pret Antiņu roku izstiepusi.) Nenāc viņai klāt, tu mirsi! (Kraukļi pret Antiņu skrien, spārnus vīcinādami un skaļi ķērkdami.) ANTIŅŠ Kas tu esi, Melnā māte? Nebaidos es tavas rokas. Miršu, lai tik viņa ceļas! BALTAIS TĒVS (Uz Melno māti.) Ha, ha, kāpies, Melnā māte! (Melnā māte atkāpjas.) ANTIŅŠ (Sauc.) Saulcerīte, celies augšā! Saulcerīte, nāc pie manis! PRINCESE (Izlec no zārka, pašķir kraukļus uz malām, Melnā māte paliek pa labi, Baltais tēvs pa kreisi; tad skrien pie Antiņa, rokas iepletusi.) Saulvedi! Nu reiz tu nāci! ANTIŅŠ Aijā, mana Saulcerīte! (Apskāvušies paliek labu brīdi; ļaudis jautra murmināšana; tad klusums.) BALTAIS TĒVS (Smejas.) Melnā māte, nolaid roku! (Viņa nolaiž roku.) Nāvei nau pār to vairs varas, Kurš no nāves nebaidījies. MELNĀ MATE Viltus vērpējs! likumlauzējs! Ko tu vērpi jaunus viltus! BALTAIS TBVS Velti vaino, Melnā māte! Te ne es, te viņu vara! (Rāda uz Antiņu un Saulcerīti.) Viņš ir mans, bet savs ir kļuvis, Lauzdalns mūsu abu varu! Atdodamies uzvarējis. - Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies! MELNĀ MĀTE Es jau veikšu, es jau ņemšu! Zārks jau tukšā nevar palikt! BALTAIS TĒVS Līgsim līdzi, Melnā māte, Došu tevim tavu daļu. (Princese un Antiņš atlaiž rokas.) PRINCESE Saulvedi, ko ilgi biji? ANTIŅŠ Līdz tu mājās izgulēji Atnāvi no stikla kalna. PRINCESE (Piepeši iesaucas, kā atcerēdamās.) Saulvedi! ak, gredzens! gredzens! Kam tu viņu projām devi? Nevaru bez viņa pazīt, Acis bij man nāves pilnas, Melnais princis mani vīla. ANTINŠ (Nometas ceļos, rokas salicis, kā lūgdamies.) Saulcerīt, tavs tētiņš teica, Gredzens vajdzīgs tev, lai celtos. PRINCESE Saulvedi, ak, kam tu devi? Teici: būs man mūžam pirkstā! ANTIŅŠ Pirkstā, jā! - Man gredzentiņu Ņēma līdz ar visu pirkstu! Lūko šurp to tukšo vietu! (Rāda, pacēlis roku.) PRINCESE (Iekliedzas.) Saulvedi! ak vai! ak vai man! Kas to tevim padarīja? ANTIŅŠ Bargais princis! (Rāda ar pirkstiem.) PRINCESE (Arī rāda.) Bargais princis! (Ļaudis kurnēšana; visi griežas pret princi un rāda uz to ar pirkstiem.) KARALIS Mīļie bērni, es esmu vainīgs, es vainīgs! Es ar savām mazām zemes bēdām jūs otrreiz ievedu nāves rokās! Jūsu siržu spēks jūs izrāvis, pārspēdams pašu nāvi! PRINCESE (Uz Antiņu, paņemdama viņu pie rokas.) Iesim mēs pie mīļā tēva! (Iet abi pie karaļa.) KARALIS Nākat, mani bērniņi, nākat! Jūs esat paši savas rokas sadevuši kopā, lai viņas paliek nešķirtas uz mūžiem! Es jums savu svētību tiku aizturējis, nesat tagad jūs savu svētību man, vecam tēvam, lai manim sirds top kā jums, jauna un stipra. (Ļaudis paceļas gaviles, bet pēkšņi apklust, kad princis panāk uz priekšu.) PRINCIS Diezgan, vecais nelga! Es tevi tagad pazīstu. Diezgan esmu klausījies jūsu visu nerru runās! - Karš! karš! karš! (Izrauj zobenu.) Augšā, mani ļaudis! raujat zobenus laukā! (No abām pusēm saceļ zobenus prinča un karaļa ļaudis.) Nākat, grābjat to viltus karali, kas mūs visus mānījis! Ņemat to viņa netikli meitu un ubagu znotu! Stiepjat visus trīs pie karātavām! Izraujat viņiem viņu melu mēles! Ha! ha! Posts un nāve pār viņiem! VISI (Klusē.) PRINCIS Posts un karš! Ko klusat? Ko sabaidījāties no sievām un putniem? Grābjat viņus! Es jūs visus gabalos sakapāšu! Es jūs dzīvus sadedzināšu! Velns un elle! VISI (Klusē.) BALTAIS TĒVS (Uz Melno māti, rādīdams uz princi.) Melnā māte, vienveidīgā! Lūko, tur ir tava daļa! (M e l n ā   m ā t e   lēni nāk uz princi, pacēlusi roku un melnu plīvuru rokā turēdama.   K r a u k ļ i   saceļas spārnos un virzās uz princi. Princis stāv kā sastindzis; zobens izkrīt no rokām.) KRAUKĻI (Visi.) Tas ir mūsu - kra! Tas ir mūsu - kra! PIRMAIS (Rāda uz princi.) Tev ir kraukļa melni mati - kra! OTRAIS KRAUKLIS Tev ir kraukļa līkais knābis - kra! TREŠAIS Tev ir kraukļa asās acis - kra! VISI Kra! kra! grāb! Kra, kra, grāb! MELNĀ MĀTE (Uzmet princim melnu plīvuri.) Ņemat to, tā jūsu daļa! Nesat to uz mūža māju! Zārks jau nevar palikt tukšā. KRAUKĻI Kra, kra, grāb! (Viņi ieceļ princi zārkā, Antiņš un Saulcerīte nometušies ceļos pie tēva. Ļaudis skaļi gavilē.) (Priekškars.)

RAINIS INDULIS UN ĀRIJA PERSONAS INDULIS, kūru virsaitis, Embotes pils valdnieks ĀRIJA, Kuldīgas pils vācu komtura meita KŪRI- virsaiši, labieši, kareivji: PUDIĶIS, ČANDRA UĢIS, zemgaļu zēns, Induļa bruņnesis ZUKS, viņa jaunākais brālīts VIZBULĪTE, meitene kalpone Kūru sievas un meitas Kūru ziedotājs, kūrēji, kareivji, kalpi, ļaudis LEIŠI - MINTAUTS, Leišu kunigaikstis Leišu bajāri un virsaiši: P A R B U S,   L E N G V I N S,    K A R G U T S T U Š E, vecene, svētnīcas apkopēja A L D A, Lengvina meita S V A I S T A, leišu jaunava Leišu bajāri, kareivji, ziņneši, kalpi, ļaudis V Ā C I - B E R N E KS   F O N   H Ē R E N S, Kuldīgas komturs, Ārijas tēvs A U G S T Ā K A I S   B R Ā L I S, bruņenieks mūks K U N O, bruņenieks V A I R Ā K I   B R U Ņ E N I E K I V E C A I S   V A L T E R S, kareivs Vācu kara pulki, priestri, sievas un meitas, ziņneši, izsaucēji, ļaudis Notikumu vieta: Embotes pils un apkārtne - Vilku lauks un Vilku grava, Pudiķu ciema mežs, leišmale Notikumu laiks: kūru brīvības karš ap 1243.g.

RAINIS INDULIS UN ĀRIJA JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS Par viņiem dziesmu sīkās balsis klus, - Jūs nepazīstat savus varoņus, Bet dārdot iet tie vēl pa tagadni Uz nākotni. PIRMAIS CĒLIENS Priežu mežs Pudiķu ciema tuvumā, Embotes apkārtnē. Zāļains klajums, ozoli, celmi. Agrs rīts. * (I n d u l i s  guļ zem ozola; viņš ir bez bruņām un vairoga, tikai ar zobenu. Atmozdamies, pret miegu cīnīdamies.) INDULIS Ā! diena aust! - Es saldi aizmirsos, - Bet gulēt nebij ļauts. - Ko steigt! - Ko atriebt! - Es neatceros, ko? - Kas grauž un dzen - Nu tūdaļ, tūdaļ! - vienu mirkli vien! (Atlaižas atkal guļu, bet tūdaļ atkal ceļas sēdus.) Ak, nakts sāk noņemt savas mīļās segas, Lai bērni kā vēl ritinās zem tām. - - Tāds smagums rokās kā no rudzu pļaujas, Un sirds kā aizvainota. - Augšā! draugi! - - - Kur draugi ir? Kur zirgs? Koš, koš! - Kur klīdis? (Piepeši atjēgdamies uzlec, iesaucas ar pilnu balsi.) Ak vai man! vai man! - uguns, asins, sērs! Nau, nau, neviena nau! Guļ dziļā asinsmiegā mani draugi! Melns, ogļains tukšums, kur bij tēvija! Tur draugu dvēsles klīst kā pelnu plēnes. - Viss nopļauts karaspēks! Lūk, tā tā pļauja! - Tad, vācus griežot, roka stinga man. - Gan draugi necelsies, kaut bālās krūtis Ar sārtām vācu asnīm liet tiem pilnas, - Bet smieties nebūs tiem, kas nodeva! - Jods pastardienas pirti kūriem kūris, Mūs dzelžiem pēris, asnīm mazgājis Un lāvas pilnas piemetis ar miesām. - Nu, nāc nu, Mintaut, piekop rudzu pļauju! Tu sen mūs skaudi! - Nāc, nu nebūs vēls, Kā vēls tev bij mūs glābt. - - Kas vairs man draugs? Tik tumšā nakts vēl draugs, i tā, lūk, bēg. - Ak, mazā Vizbulīte, kur gan tu? Kā puķīte būs kaujā kājām mīta. * (Uģis ienāk uztraukts ar tāses ogu kārbiņu.) UĢIS Cit! vīrs, - ko kliedz tik dikti! meldziri Jāj dzelžains. INDULIS A! - Kur tu te radies, puis? - Jau aust! - Vai ķēmojies kā vadātājs? UĢIS Mēs ogojam. INDULIS Vai tuvu ir kāds ciems? UĢIS Tur mūsu ciems. INDULIS Kā sauc? UĢIS Nu, pašu ciems. INDULIS Ko muļķo? es tev! (Grasās sist.) UĢIS Nesit! Pudiķis - Tev kaklu noraus - INDULIS Ā! viņš glābts, mans draugs! UĢIS Cit, nekliedz, vīrs! tur dzelžains! INDULIS Kāds tur dzelžains? Teic, vai pie Pudiķa nau Vizbulītes? UĢIS Kāds ērms! Es nezinu, vai tās vēl zied. INDULIS Šī cauru mūžu zied. UĢIS Tad skuķis būs? INDULIS Vai ciemā ļaudis ir no Induļpils? UĢIS Nē, sievas vien un bērni saskrēja, No vāciem bēgot; vīri krituši, Kā mieti žogā neliecas, tik lūst. INDULIS Tad tur tie glābušies, varbūt i viņa. UĢIS Tos nodevuši labieši. INDULIS Nē, nē! Kas saka to? UĢIS Nu visi lai! - Bet pils Kā sarkans mēness dega ziemeļos. Tur šorīt redzas: stāv zils dūmu stabs. INDULIS Ak, vai man! vai man! vai man! UĢIS Vai tu pats - No Induļpils? INDULIS Jā. UĢIS Vai tu bērns vai sieva? INDULIS Ā, ā! i puika var nu mani smiet! (Aizgriežas. Ienāk Zuks, Uģa jaunākais brālis, bailīgi, sarunā paklusi.) ZUKS Nāk šurp, nāk šurp tas dzelžainais! ved zirgu! UĢIS Viņš dzelžos smags; zirgs nenes zāļājā. (Uz Induli.) Dzi? Skrej nu turp! - Un mēs, zin', neogojam, Bet lūkojam, vai nenāk dzelžainie, Ko nakti vadātājs, to dienā mēs. - (Uz puiku.) Tu mazais, tec un, vāci ķircinot, Ved viņu gluži purvā, lai tur stieg. (Puika paskrien prom un paglūn.) INDULIS Ko? bruņenieks? - Vai citiem noklīdis? Vai mani dzen? - Bet pag, to dzīšu es! To purva velnam nedošu. Ved šurp! Pats pērkons man to dod par upuri. - Kāds ir tas dzelžains? UĢIS Viss no vietas balts, Liels baltu spalvu pušķis cepurē. INDULIS Va velns, kāds prieks! Būs viņš! To meklēju Pa visu kauju: vācu baltais liktens! I viņš pēc manis dzinies, - radis šeit Vai pašā biežņā? jeb to vedis Jods? - Lai nāk, lai nāk, še būs pret viņu vīrs! - UĢIS Bet tu bez bruņām! INDULIS Ha! - Man bruņas dusmās Kā sausu zaru to mans niknums degs. Tas jērs, es vilks, - ū! ū! Tas jērs, es vilks! UĢIS Vai dievs! tas taču dzelzs! - Tas veicams nau! Viens dzelžains simtiem sagriež cilvēku! Tik pērkons spēj to saspert. INDULIS (Atmet ar roku.) UĢIS Vai i tu? Tad taču esi vīrs. ZUKS Ū, bēgsim, lūk! Nāk, nāk, jau še! - Aiz krūmiem aizmuksim! UĢIS Jā, tec un ciemā pastāsti, kas bij. ZUKS Es skreju; atskries visi skatīties. UĢIS Lai lūko, vai nau citi vāci. ZUKS Skriešu. (Aiziet.) * INDULIS (Skatās uz Āriju, kura tuvojas, bet uz skatuves vēl nau redzama) Ā! re, kāds stalts. UĢIS Un kas par staltu zirgu! Viss balts kā dievakumeļš. Tas mums labs. (Sauc.) Ū! Paga! Ā! (Taisās aiziet.) Es atskriešu tūlīt. Lai brālīts to ved māiās. - Kaujies vien, Bet labāk bēdz! ved vāci muklājā! (Aiziet.) * INDULIS (Viens. Uz aizejošo Uģi.) Tec, puisīt, tec. - Viņš savu balto zirgu Pie koka sien. - Mans melnais zirgs, kur tu? Mans biedris zirgs! Tu zobiem vācus žņaudzi, Vēl krizdams, kaklā vācim iekodies, Tā miri, nepalaidis vaļā. Atriebt! I tevi, pēdējs biedris, atriebšu. * (Ienāk Ārija. baltās bruņās, ar baitu vairogu.) ĀRIJA (Pārsteigta paliek stāvot.) INDULIS Tas tu! nu nāc! - nāc krist! Kur vizo tu, tur bariem vāci velk, Kā putni, dziedot pakaļ baltai dienai, Bet mūsi - iztraucētas avis - bēg. Te ir, kas nebēg. Tevi meklēju. Ne bruņu man, ne vairoga, tik šķēps, - Es tomēr tevi veikšu, dzelžu vīrs! - Jūs visus apkāvāt, bet pēdējs kūrs, Tas vācu balto liktens vizmu dzēsīs, Un beigās uzvarētie uzvarēs! (Indulis uzbrūk, Ārija tikai gainās ar vairogu. Austras sarkanie stari krīt uz Āriju.) INDULIS Ā! ā! uz tava baltā spalvu pušķa Aust asiņaina gaisma! Asins līst No galvas tev pār visu balto stāvu! Tu labu zīmi dod man, māte saule. Dzied meitas: Karavīri bēdājas, Ka asnīs gaisma aust - Pār tevi asins! Tu manai tautai, tu tās izlēji! Lai   š o d i e n   saule tavas asins redz. Tu v a k a r redzēji, kā asinis mums Pār zaļiem laukiem sarkans saziedēja. (Cērt.) Še ceļš, kur tavām asnīm plūst, še būs! (Cērt un, kad arī Ārija cērt, atlec smiedamies.) Ha, ha! un saulē tavi pušķi deg, Tā vakar liesmās dedza mūsu ciems! Tu, saule, dod, lai liesma top mans šķēps! (Lec saule sarkana. Indulis pret sauli atgriezies, atiedams nost no Ārijas, rokas pacēlis augšā.) Tu, saule, lecot visiem laimi lem. Man visu ņem - - šī tava uguns blāzma Man pekle šķiet, ko nakti kūris Jods: Par skaliem mana pils, par salmiem kvieši. Tu visu ņēmi man, - - to vienu dod! (Uz Āriju rādīdams.) Es līdz ar viņu visu ņemšu sev. (Saules stars uzkrīt uz Induli.) Tu, saule, soli! (Uz Āriju.) Lūk, tu būsi mans! Es tevi paņemšu, kā karavīrs Ņem kaujā sievieti par verdzeni! ĀRIJA (Sakustas un sāk uzbrukt Indulim.) INDULIS Ā, nu tu uzbrūc reiz! Nāc vien! Es tevim tagad maksāšu. Ha! ha! (Atlec no Ārijas cirtieniem.) Tu jērs, es vilks! ū! ū! - Tu jērs, es vilks! Še ņem! Par ciemiem ņem, par pili ņem! Par kautiem brāļiem še! Par tēviem še! Par guni še! Par ūdeni! Par viltu! Par smietām meitām še! vēl še! vēl še! (Ārija piepeši beidz uzbrukt.) (Ienāk Uģis.) UĢIS (Uz Induli.) Nu piekopts zirgs. Nu palīdzēšu tev. Ved purvā! purvā! INDULIS Ej! UĢIS Lūk, pagurst, cērt! INDULIS Viņš stāv kā stabs un mēms kā stabs! Vai nevar tevi piespiest vārdu teikt? Tad vaidēt spiedīšu, kā latvji vaid. Tev mēle izkaltusi, balss tev čākst, Pār kūriem kliedzot lāstus, - taurējot: Lai kauj un plēš un dur, un cērt; un ēd! Nu klūp tev balss kā rejošs kurts bez elpas. Vai doma nogura tev izgudrot Vēl jaunas mocības priekš latviešiem? Nu vārga vārna ierāvusies tup? - Vai bail tev balsi rādīt nespēku? Vai kauns, ka. balss kā asinskāram vilkam, Ne cilvēkam? ĀRIJA (Nokaunējusies novēršas.) INDULIS Tu atraujies? UĢIS (Iesaucas.) A-u! INDULIS Vai sirds tev ar, ne plēšņa rīkle vien? ĀRIJA (Vairās tik ar vairogu.) UĢIS Nu, laiks! nu dod tik, dod tik! viņš jau slābst! INDULIS Tu nevairies? - Vai kaujā piekusi? Nu atpūties un sēd! - Lūk, tur ir celms. UĢIS Ak, neļauj, neļauj! Tagad ņem un veic! INDULIS Ej, puis, dod dzert! (Atslienas pret koku. Ārija atsēstas.) UĢIS (Aiziet un tūtiņ atnāk ar ūdeni ogu kārbiņā, dodams Indulim.) Še būs! INDULIS (Uz Āriju rādīdams.) Tam vairāk slāpst, Tas smagas bruņas nes, es vieglis, raits. UĢIS Man bail. (Uz Āriju.) Vai nesitīsi? INDULIS Viņš ir mēms. UĢIS Bet vāci viltīgi. INDULIS Dod man. (Uz Āriju.) Še, dzer! ĀRIJA (Dzer.) UĢIS (Uz Induli.) Nāc piecelies! (Uzsit viņam uz pleca.) Tu labi darīji! (Indulis iesmejas, arī Ārija, Uģis aiziet nokaunējies.) * INDULIS Čirkst putniņš? - Vai tu smej? Vai dzelzs ir dzīva? Vai, arī vāci jūt? vai smej? vai raud? Vai dzimst no sievas, ne no dzelžu rāvas? Vai tēvi ar jums ir, ne mežakuiļi? (Ārija uzceļas.) * UĢIS (Ienākdams uz Induli.) Še zied vēl vizbules. INDULIS Tu lāga zēns! Man mīļa viņa. Būs man drošāks spēks. (Uz Āriju.) Jums maigu meitu nau kā vizbulīšu. ĀRIJA (Piepeši uzbrūk.) INDULIS Ā, pēkšņi cērt. - Es ķerts. - Nau vairoga. UĢIS Ved purvā! turp! INDULIS Re, deg. - Šī vizbulīte - Lai dziedē brūci. (Piespiež puķi pie ievainojuma, atvelkas uz ozola pusi; piepeši iesaucas.) Ā, es atradu! (Norauj lielu ozola zaru un tur to sev priekšā kā vairogu.) Nu, ozol, sargā mani zaļām rokām! ĀRIJA Ā! INDULIS Lūk, kur nu tavs pārspēks? UĢIS (Smejas.) Lai nu cērt! INDULIS Mans mežs un vizbulīte mani glābs, Dos tevi rokās man, tu vācu liktens. UĢIS Tu vīrs kā Induls pats, tik brangs - un gudris! ĀRIJA (Izrāda pārsteigumu.) Ā! Ā! INDULIS Kas tā par balsi, tāda maiga? (Atkāpjas.) ĀRIJA (Uzbrūk.) INDULIS Tu cērt, nu tad lai Induls tevi veic. Tu jērs es vilks, ū! ū! ĀRIJA (Ievainota krīt un ievaidas.) Vai! vai! UĢIS A-u! Tikai Induls cērt, a-u! a-u! INDULIS Ā,ā! i runāt tevi piespiedīšu, Jau vaidēt piespiedu. - Bet kāda balss? Vai sievietes? Vai ķēmi mani viļ ar uzvaru, Par kuru es tā priecājos? Nu, klau! (Ārija iestenas.) Nes ūdeni! UĢIS Es gribu redzēt! INDULIS (Uģis aiziet.) * ĀRIJA Ak, vai man, vai man! (Paģībdama.) INDULIS Dievs! ir sieviete! Man visa uzvara par kaunu top. (Atbruņo Ārijas cepures vizīru.) Ak dievs, cik skaista! (Ievirza Āriju saulē.) Saulīt, skaties šurp! Tik balta, smalka putu pūtiņa! Bāls vaidziņš tēraudā kā ziediņš ledū! To sārto lūpu vizbulītēm nau, To melno matu iezilganām ēnām! - Ak, acu vākos zilas dzīsliņas, Trīc plakstieni! - Ak vai! Ko izdarīju? Ak, manu smago dzelža sitienu! Ne sudrabbārkstītēm to nedrīkst skart, Ne zieduspilvas nedrīkst virsū pūst! UĢIS (Pārnāk ar ūdeni; ierauga Ārijas vaigu un no bailēm izlej ūdeni.) Vai dieviņ, sieva! tā no sumpurņiem! Tā asins dzer un cilvēkus ēd dzīvus. INDULIS Dod ūdeni! - Ak, izlēji. - Vēl lāsa, (Paceļ tāses kārbiņu.) To mutē ieliešu. - Tās ziedu lūpas! Tik cieti aizslēgtas, - kā atdarīt? Man pirkstos tirpas iet, tās aizskarot, Kā drudzī kauli dreb. (Uz Uģi.) Tec, atnes vēl! UĢIS Vairs tuvu nau, būs tālāk jāiet. INDULIS (Noliek Ārijas galvu uz ozolzara, ar kuru bij vairījies.) Dod, ozol, dusu šai, kā sargu man! Ak, acis atdarās - kā zila guns! ĀRIJA Kur tēvs? Kur esmu es? - Teic, jaunekli! INDULIS Pie ļaudīm esi. Guli vien. (Starpbrīdis) ĀRIJA Man apkārt mežs. - Kur tēvs? - - Ā, kauja bij - - Kā meža irbes kūrus dzenājām - - No prieka lēca mediniekiem sirds. - INDULIS Tā no nāvesbailēm medījumam. Ā! Ko? Kas esi? (Pieceļas sēdus, tausta sev galvu.) Ko tā galva sāp? - Tu runā citādi kā mūsu ļaudis. - (Piepeši atjēgdamās.) Vai! cepure man atsegta! Ak, kauns! Nu matu šķipsna iznāk. - INDULIS Spīdošs zīds! Kā dārgos audumos no dienvidiem. ĀRIJA Kas esi tu, kas manu kaunu redz? Ka vīru bruņās tērpos, būdama - INDULIS Ja tev ir kauns, es acis vēršu nost, Bet drosmi apbrīnoju pretniecē. ĀRIJA Tu kūrs! - Nu atjēdzos. - Ak dievs, tu kūrs! INDULIS Es kūru mežairbe, ko tu medī, Bet palūk, medījumiem arī sirds; Un irbe medinieku norēja. ĀRIJA Ak, svētā Māre, noņem man šo kaunu! (Dur Indulim ar zobenu.) INDULIS (Ievainots.) Ā, dur, kad nevairos! Tas nau jums kauns! Tev šķēpu noņemšu. (Aizsviež viņas zobenu projām.) ĀRIJA Man kauns, man kauns! (Pūlas celties un aizvirzīties nost.) INDULIS Es tevī neskatos, kaut acuraugs, Kā gaismas nejutis, tik tevi vēršas; Kaut sirds uz tevi velk, kas cirti man. (Norauj lapu zariņu un sniedz to Ārijai.) Šīs maigās lapas lai tev vaigu sedz, Tās vairāk der par bruņucepuri. Man pietiks saldās, nedzirdētās balss Un zilā zibens, kas caur lapām zib. (Ārija, lūkojusies caur zariņu, nu novēršas.) Kā gurdums mani velk. (Atsēstas.) ĀRIJA Zēns teica: Induls - Vai Induls esi tu, kas uzveici? * UĢIS (Atnes ūdeni.) Še ūdens būs. INDULIS (Uz Āriju.) Ņem, dzer un atveldzējies! ĀRIJA Vai Induls esi, teic, - tas veldzēs vairāk. INDULIS Es Induls. ĀRIJA Svētā Māre, paldies tev! Tad mani veicis cienīgs karavīrs. UĢIS Es jutu, ka tu Induls, Induls! (Strauji skūpsta viņu.) INDULIS Ā! (Paģībst.) ĀRIJA Vai! slēdzas zilo acu plakstieni, Kā mākoņi sedz gaišās debesis! Tu bāls! tu asiņo! Mans dievs! UĢIS (Uztver ģībstošo Induli.) Še asins! Še jauna vāts, ak vai! (Uz Āriju.) Tu ragana! Tu vācu viltniece, tu siti to, Kad viņš bez sarga bij! Pag', maksāsi! Tu vīli to, ka esi sieviete, Tu viņam samaitāji uzvaru. (Sauc mežā.) A-u! A-u! ATBALSS A-u! ĀRIJA Kas tur? Kas nāk? UĢIS Nāk vilcēni, kas tevi plēsīs. ĀRIJA Dievs! Tie zvēri - pagāni lai mani skar?! Ak, kauns un riebums! Kur es paslēpšos? (Paceļas, bet atkrīt.) Ak dievs, nau spēka. Indul, atmosties! Tu manim zaru devi acis slēpt, Kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešos? UĢIS Ha! ha! - A-u! ATBALSS A-u! A-u! UĢIS Jau še! * (Atskrien daži   z ē n i   un   s k u ķ e s,    viņu starpā Vizbulīte.   Ā r i j a   aizsegusi seju ar zariņu.) PIRMAIS ZĒNS (No Embotes.) Lūk, tur! Lūk, tur! Kāds balts! - Ar melniem matiem! OTRAIS ZĒNS (No Embotes.) Bēdz, bērni, nost! viņš nau vēl gluži beigts. UĢIS Ha, nākat droši! Induls uzveicis. OTRAIS ZĒNS Lūk, tur vēl otris guļ. Kad neceltos! UĢIS Tas celsies gan; tas Induls. VIZBULĪTE Ak! mans kungs! (Klausās, vai elpo; apsēstas pie viņa.) SKUĶE (Uzdurdamās uz Ārijas zobena.) - Vai! Šķēps! OTRAIS ZĒNS Tam pieduroties, dzirkstis dzirkst. PIRMAIS ZĒNS Ko dari, neprāts? nost! UĢIS Jūs visi gļēvi! OTRAIS ZĒNS Tu, zemgals, nezini, kāds dzelzī velns. PIRMAIS ZĒNS Viens dzelžains tūkstots kauj, ka asins šķīst. UĢIS Viens Induls kava šo, - to zinu es! Šurp, zēni, aiznesīsim Induli. VIZBULĪTE Mēs arī nesīsim. UĢIS Mēs negribam, Ka skuķu rokas aizskar varoni. VIZBULĪTE Kas tur par varoni? UĢIS Ko jaucies vīru darbos? Vai gribi būt kā tā? (Rāda uz Āriju.) VIZBULĪTE Ko lamājies! SKUĶE (Uz Vizbulīti.) Vai tas nau vīrs? (Rāda uz Āriju.) Nāc skatīt, Vizbulīt! VIZBULĪTE Ej vien, es nesīšu. UĢIS Tu, Vizbule? VIZBULĪTE Nu es! - Kas daļas tev? UĢIS Tad vari nest, Tu viņa kalpone. - Es palikšu Un sargāšu še viņa gūstekni. (Pieiet pie Induļa. Vizbulīte viņu bīda nost. Zēni aiziet ar Induli uz nestavām no zariem. Vizbulīte seko.) * (Bērni lodā ietālim ap Āriju. Sāk pienākt pa vienai, tad pa vairākām sievas un meitas.) PIRMĀ SKUĶE Ko viņš (Uz Āriju rādīdama.) priekš acīm tura zariņu? OTRĀ SKUĶE Tas skuķis melsa ko par sievieti. UĢIS (Stāv pie Induļa koka, rokas sakrustojis.) PIRMĀ SIEVA (Nāk steidzīgi, ar otru runādama.) Zēni un viens skuķis aiznesa Induli; gluži vienos gabalos esot sakapāts, kā mūsu nabaga vīriņi kaujā ap pili. Tos nu jau tagad vāci griež un ēd no iesma. OTRĀ SIEVA (No Pudiķiem.) Nekā, nekā, - šeit jau vāci guļot sakauti, kaudzēs sakrauti. Viens uz otra, viens uz otra. Rokas, galvas pa visu mežu izsvaidītas. TREŠĀ SIEVA (Pienāk.) Induls esot veselām virknēm leišus sasējis kā paipalas auklā, kam nenākuši laikā palīgā Embotei. OTRĀ SIEVĀ (No Pudiķiem.) Mels, mels, viņmāt: Pudiķis vācu ūdenī mērcētos kūrus veselu dēķenu samērcis šepat mūsu purvā. CETURTĀ SIEVA (No Leišmales, pienāk.) Rekur guļ! rekur guļ! - Vienos dzelžos, ko tādam zobens lai iedara?! PIEKTĀ SIEVA Gluži beigts; nekustas. (Pienāk pie Ārijas, nobīda zariņu Vai! tas jau gluži kā sievišķa vaigs! CETURTĀ SIEVA Acis vaļā! Kas par beigtu! (Atbēg nost.) Tavas negantas acis, kā vilku mātei! VAIRĀKAS SIEVAS Sieviete, sieviete, sieviete! PIRMĀ SIEVA Paskat, kā nosarka, kā vara sakte! ZĒNS Nez, vai kož ar? (Liek Ārijai zariņu pie galvas.) ĀRIJA (Paceļas, visi bēg. Viņa atslejas pret koku.) UĢIS To liekat mierā, tā ir Induļa! (Panāk uz priekšu.) OTRĀ SIEVA Ko šis par Induli? - Pats Pudiķu! UĢIS Tā pieder Indulim kā verdzene. ĀRIJA Tu melo, zēn! es esmu brīva kundze! Ar Induli tik vien es cīnīšos. Nost, riebekļi, jūs, nicinātais bars! (Visi atkāpjas.) UĢIS Nost, sievas, jūs! - (Uz Āriju.) Es tevi nelaižu, Līdz kamēr neatzīsi Induli. Un bēgt es tevi aizkavēšu gan! (Aiziet.) PIRMĀ SIEVA (Stāv līdzās citām attāļu, runā pusbalsī.) Skat, knauķis! Kāda valoda! Kur tāds cēlies? OTRĀ SIEVA (No Pudiķiem.) No Pudiķiem; paša dieverēns, no zemgaļu malas. PIRMĀ SIEVA Sieviete vien ir, bet tāda varvērzes mātīte. Labi, ka asinīm notecējusi. CETURTĀ SIEVA (No Leišmales.) Tā ir vilkača. Tādas ēd mūsu bērniņus un skuķus, kurus nolaupa. Lai izsargātos, vajga dzīvu pūci piesiet auklā un trīsreiz apnest ap sādžu apkārt. Lūk, nu saēdusies bērnu gaļas, guļ un gremo. (Ārija aizdara acis.) PIEKTĀ SIEVA Vilkači! Vilkači! visas mūsu gotiņas aizrāva, visus sīkos lopiņus. Cik mežā aizbizināja, tik paglābās. Dabū nu tos rokā! PIRMĀ SIEVA Visus miežus samīdīja ar zirgiem, visus rudzus nodedzināja ar uguni. TREŠĀ SIEVA Apkāva visus manus trīs dēlus un vīru; sameklē nu tos pa grāvjiem un laukiem. Meitenes paņēma turēja sev. (Ārija atdara acis un iestenas.) Arē, arē! Šīs acis redzēja manus mīļos mirstam un raustāmies! (Ārija sakustas.) PIRMĀ SIEVA Kad tās bruņas viņai nebūtu! Kad tās norautu! Viss spēks tanī dzelzi. ĀRIJA (Rauga iet, bet atslienas pret koku un aizdara acis.) OTRĀ SIEVA Ej, rauj! sadedzināsi pirkstus kā pie karstas krāsns. * (Ienāk Uģis no otras puses, aiz Ārijas koka un uzmet Ārijai klūgu valgu ap krūtīm un rokām, piesienot. viņu pie koka.) ZĒNS Arē! arē! viņš sasēja viņu ar klūgām; nu tā nevar neko darīt. TREŠĀ SIEVA Brangs zēns! Tas jau ir vīra darbos. Sasien, sasien labi. Sasiesim mēs ar to sumpurņu mātīti. (Ārija iekliedzas un grib izrauties; sievas bēg.) ĀRIJA A! ai! Nost, zēn! Tu ievainotu sien? Vai tev nau kauna, zēn? Vai esi vīrs? UĢIS Ar viltu pati siti Induli. ĀRIJA Ko saproti - Bet vai tad Induls liek, Lai saistot apkaunotu gūstīto? UĢIS Tu neatzīsti vēl, ka viņš tavs kungs. ĀRIJA Tu, niceklis! TREŠĀ SIEVA Sien tik labi cieti! Ko uz viņu klausies? Siesim viņu, māsiņas. (Grasās saistīt.) PIRMĀ SIEVA Bail pie dzelžiem piedurties; no tālienes var. UĢIS Nost, sievas! jums nepieklājas viņu saistīt. TREŠĀ SIEVA Nost, pats! Šis mums pavēlēs, kas klājas? Sienat vien ciešāki! Vai tev ir dēls nokauts? Man klājas gan prasīt, lai šī maksā par maniem dēliem. (Uz Āriju.) Ko? Kā tu viņus izpirksi? vai ar šo savu labo roku, vai ar savām acīm, vai ar savu sirdi? (Pieduras viņai pie pirkstiem.) ĀRIJA (Iekliedzas.) Nost! No zemēm nagi ož, no asnīm mutes! TREŠĀ, SIEVA Neriebies, neriebies vēl! Ar tiem pašiem netīriem pirkstiem izārdīsim tev visas miesas pa dzīsliņai, - vai no tām sadiegšu sev vienu dēlu? PIEKTĀ SIEVA Kur mūsējie? Kur tie, ko barojām ar savām krūtīm? Tavas krūtis neviena nau barojušas uz dzīvību. Tava sirds tik domājusi uz nāvēšanu. Metat ārā to nevajadzīgo sirdi! OTRĀ SIEVA Savelkat ciešāk valgus ap gurniem, lai tie neiznēsā jaunus slepkavas, kā žurkas met jaunus grauzējus. TREŠĀ SIEVA Ņemat viņai nost tos dzelžus! (Noņem bruņu cepuri.) PIRMĀ SIEVA Tu redz, mati kas mati, kā katrai sievietei. OTRĀ SIEVA Kur tev katrai? Melni kā pērkoņa bārda, kā joda nagi. SKUĶE Raugi, mīksti mati, kā labiešu zīda svārki! CITA Melni lini. OTRĀ SKUĶE Es paņemšu šķipsnu melno linu; tie melni no mana brāļa asinīm. Vai paņemt? (Ārija atmet galvu.) Lūk, ne vārda nesaka. (Rauj aiz matiem.) UĢIS (Pie sava koka.) Neaiztiec! Es tev saku ar labu. No Induļa mantas nedošu ne pavediena. SKUĶE (Aizbēg.) CETURTĀ SIEVA Lūk, zelta sprādze matos! Kam tā nolaupīta? Es ņemu atkal viņai! (Aizbēg.) TREŠĀ SIEVA Neļaujat ņemt sprādzes! Ņemat bruņas nost! Kas tur apakšā? Vai ir arī cilvēka miesa vai tāsa kā veļiem? Vai jūt arī, kad iedur? (Ārija sakustas.) Arē; jūt. - Bet, kad dūra manam vīram krūtīs, tas nejuta? Ko? (Noņem krūts bruņas.) PIRMĀ SKUĶE Kādas skaistas baltas drēbes, - spīdošs zīds. Tādu nau ne labiešu mātes meitām. OTRĀ SIEVA Baltas drēbes arī labiešiem, visiem mazgātas mūsu asarās. - Vai šī gan arī raud? (Piedur pie vaiga.) Nekā. Tā nepazīst asaru; ne velti mūsu asaras dzer, šķiet dzeramas. PIRMĀ SKUĶE Cik skaidri, smaršīgi svārki! sviedru viņa arī nepazīst; cik tas skaisti! OTRĀ SIEVA Nau vajdzīgs viņai sviedru; mēs diezgan svīstam priekš visiem. TREŠĀ SIEVA Indulim vēl labāki zīdi tīnēs no mātes. OTRĀ SIEVA Pudiķim arī ir; pati redzēju. PIEKTĀ SIEVA Kas tam nabagam dos? Cik leitis atmet. tik ir. CETURTĀ SIEVA (Pienākusi.) Mintautim ir par visiem vairāk. Lai tik kauj kristītos un vācus, - visiem dos. TREŠĀ SIEVA Daudz jau gan Pudiķi iedzīvojušies no tiem leišiem! OTRĀ SIEVA Nu, tavi vāci nedod nekā, tik plēš paši sev! TREŠĀ SIEVA Kādi mūsu vāci? Vai mēs esam zem vāciešiem? Jūs gan esat zem tiem netīrajiem leišiem. Mēs esam kūri un paši sev kungi. Leiši nodeva. VECENE Būtu jau metuši mieru! Viens kā otrs tikai ņemšanu. Tu, cilvēciņ, nespēj sev nekā iekrāt; ne no lopiņiem, ne no bitītēm, ne no zvērādiņām. Visu tik priekš tiem svešiem un kungiem, un labiešiem. TREŠĀ SIEVA Mums jau tā kara un laupīšanas nevajaga. UĢIS Rekur sieva! (Aiziet mežā, bet redzas; ka viņš vāķ žagarus) TREŠĀ SIEVA Kur šis aizgāja? - Ko ar tiem žagariem nēsājas? PIRMĀ SKUĶE Lai viņš sev kur iedams? - Lūk, zeltiem šūta josta, kā vizuļo, spīguļo! Kāā zvaigznītes dienas laikā! Kā varvīksnas ūdeņi! Apaļas dimanta zīlītes! TREŠĀ SIEVA Kā izgrieztas jaunu bērnu actiņas; divus jau man paņēma. CETURTĀ SIEVA Paskat', kādas tad tās rokas, kuras kāva mūsu bērniņus? Vai dzelzs vien tie pirksti priekš labākas žņaugšanas? PIRMĀ SKUĶE Nēkā, tik dzelzscimdi un iekšā balti, smalki pirkstiņi kā piens. (Pieskaras pirkstiem.) TREŠĀ SIEVA Balti kā līķim; tie jau jāmērc mūsu sarkanās asinīs, lai varētu kustēties. CETURTĀ SIEVA Lēļiem un veļiem jau jādzer asinis, lai varētu staigāt kā dzīvi, kad izkāpuši no pekles, ar dzelžiem mugurā. - Paskat' plecus, noņem piedurkni! bāla kā līķis! PIRMĀ SKUĶE Balts kaklis kā gulbim. CETURTĀ SIEVA Kā līķis, es saku; kā nakts lietuvēns, asins sūcējs! ĀRIJA (Smejas.) Vēl līķis neesmu, jau kraukļi klāt! Kaut kraukļi bijuši, tik kalsnas vārnas. SKUĶE (Uz otru.) Nāc, iesim prom! (Arī dažas sievas aizgriežas.) OTRĀ SKUĶE Iesim, iesim! - Bet man gribas taču vēl paskatīt, kas viņai kājās? Velkam nost dzelzs zābakus! (Sievas novelk.) Sarkanas kurpītes! OTRĀ SIEVA Zeltiem šūtas! tās būs Pudiķenei. PIRMĀ SKUĶE Lieli dzelzszābaki, bet kurpītes kā bērnam. Dod apraudzīt. (Pieliecas un norauj vienu kurpīti.) Mums jau neuztiek kājai. (Tur kurpīti rokā.) OTRĀ SKUĶE Ļauj man tik piemērīt! (Paņem.) Tik vienu reizi sarkanas kurpītes no ādas pielikt pie kājām tuvu! Kur man, kalponītei, tādas valkāt? (Piemēri, lūko staigāt un nopūšas, kad par mazu.) Varbūt ar abām varēs labāki staigāt? (Auj Ārijai nost otru kurpīti; Ārija iesper ar kāju.) PIRMĀ SKUĶE (Nokaunējusies.) Nāc, iesim, iesim! (Visas apklust. Ārija atkal aizdara acis.) TREŠĀ SIEVA Neņemat kurpes! met nost, skuķe! Vai tev nau kauns! OTRĀ SIEVA Neņemat; neņemat! Lai nu paliek viss labiešiem; tiem jau vairāk vajga; mums jau pietiks lūku vīzes. SVAISTA (Jauna leitiete.) Kad negrib, tad taisni vajga ņemt nost. Es negribu kurpju; es gribu gredzenu no viņas rokas. ĀRIJA Vai! tas man no tēva. SVAISTA Un kam tavs tēvs to nolaupīja? - Nāc, atņem nu man! Mēs ienaidniekus netaupām. (Aiziet smiedamās.) TREŠĀ SIEVA Nevajga ne kurpju no viņu kājas, ne zelta no viņu rokas. Man vajga pašas rokas, kas atņēma man dēlus. CETURTĀ SIEVA Tā ir, tā ir. Man vajga tās mēles, kas lika kaut manas ģintes. PIEKTĀ SIEVA Man vajga kājas, kas saspēra mana brāļa līķi kā to meiteni. DAUDZAS Neņemat vienas visu! - Kam nau brāļu un dēlu, un vīru, kas no viņiem kauti? - Katrai dodat pa gabaliņam! TREŠĀ SIEVA Dodat man tās acis; tur vēl spoguļojas manu mirstošo mīļo vaigi. Dodat, man pietiks viņas acu plakstienu, ko aizsegt manas raudošās acis; tām nepietiek savu plakstienu, kas dotu miegu. DAUDZAS (No Leišmales.) Nedodat ņemt, nedodat! - Visu vajga sadedzināt! - Kā neuzlaiž mēri zemei! - Dieviem vajga ziedot! VAIRĀKAS (No Embotes.) Lai paliek! - Nevajga ziedot! - Vai tad mūsu dievi tik asinskāri kā viņu? * (Ienak Uģis ar žagaru klēpi.) UĢIS Nesat tik šurp žagarus! lūk, es jau savāķu. CETURTĀ SIEVA (No Leišmales.) Re, priekš kā viņš žagarus stiepa! Tā labi! Palīdzēsim! ĀRIJA (Atdara acis.) A! Ko jūs gribat darīt? UĢIS (Smejas.) Ha! ha! ha! ĀRIJA Tu, zēns, vai sievām būs par mani lemt? Jūs mani dzīvu gribat sadedzināt?! UĢIS Tu pati sieviete. ĀRIJA Es kareive! Vai meža žurkām apgrauzt kareivi? UĢIS Es pirmais lēmu tevi dedzināt. ĀRIJA Vai zēns jau cilvēks? viru jums vairs nau? Vai maitas mušām apēst bruņinieku? UĢIS Tev tiesa, - Induls viens par tevi lems. Tas briesmīgākas mokas izdomās. Es eju viņu saukt. (Uz sievām.) Jūs neaiztiekat! Tu skaties, mazais zēns, ka neaizskar! (Aiziet.) * SIEVA (No Embotes.) Ko tu skatīsies, pirkstīts; mēs pašas zinām, kas jādara. Neviena jau neaiztiks. SIEVA (No Leišmales.) Ko neaiztiks? Kad tad šī mums par svētumu? ĀRIJA Vai esat mežoņi? Vai leiši vien, Ka saviem dieviem kaujat cilvēkus? Vai nau še kūru? nau no Induļa? SIEVA (No Embotes.) Vai tagad tu pazīsti Induli un kūrus kā gaišus cilvēkus? Un šodien vēl medīji viņus kā meža vilkus! Mēs tevi neatdosim leišiem sadedzināt, kaut tu arī vāciete. ĀRIJA Ak dievs! SIEVA (No Leišmales.) Kas ir, ka Induls viņu noķēris? Vai Indulim vienam ir pāri darīts? Vai viņam divas sirdis ka lūza no sāpēm? Vai viņam četras acis, kas raudātu par savu postu? Visiem gūstekne pieder, lai visiem maksā vienu maksu. VECENE (No Leišmales.) Es akls, vecs cilvēciņš, nesaredzu vairs ar acīm to prieku, ka vācieti ceps! Bet ar nāsīm es vēl saodīšu to gardo smaršu! - Cepat tik labi mīkstu dieviņam; taukus lejat mutē; lai labāk izsūt! Dieviņš lika piedzīvot, sen jau man laiks bij mirt; bērni baroja, neveda mani vilkiem pamest. Nu piedzīvoju to lielo dienu! Nu lai mani kaut šodien atstāj kustonīšiem, ko pamieloties! SKUĶE Daudz tur no tevis, vecmāt, tiem vilkiem tiks: neēduši paliks, zobus vien izlauzīs pret taviem kauliem. SIEVA (No Leišmales.) Stiepsim šurp to vācieti vidū! - Nākat! - Visi kā viens! * (Ienāk   P u d i ķ i s,   vairāki   l a b i e š i,   k ū r ē j i,   k a r e i v j i   un leišu virsaitis    L e n g v i n s   ar pavadoņiem.) LABIETS (Uz Pudiķi.) Lūk, tur tā gūstekne! (Uz sievām.) Ko darāt še? Kas vēlēja jums sārdu kraut! SIEVAS Mēs pašas. SIEVA (No Leišmales.) Mēs gribējām to sadalīt starp mums. LABIETS Tā ļaudis palaisti, - ko grib, to dar'. PUDIĶIS Tā vāciete; tai vajga degt, lai deg! Tie kristot ūdenī mūs mērc un pēc Mūs žāvē ugunī, mums ciemus dedzot. (Uz Āriju, kura nogurusi, nevērš ne uz ko vērību.) Ko? rokās tiki reiz? - Nu baudi tu! Nu tevi kristīsim ar uguni. KŪREJS Tā labi! Ziedosim to Pērkonim. (Aplūko Ārijas drēbes.) Nekas, nekas! Tas svārks trīs naudas vērts - Tā sprādze - divus vēršus? kurpes ar - Un visas lietas, kas tai mugurā, Tās piekrīt kūrējiem kā dieva zieds. LABIETS Nē, kara laupījums krīt kareivjiem! - Tas draugiem jāizdala, Pudiķi! LENGVINS Jūs visus paglābt nācis kungs Mintauts; Tas sargā zemi un kas viņā mīt, Un, ko še rod, tas piekrīt kunigam; Bet viņa vietnieks es. (Aplūko Ārijas drēbes.) Jā, audums labs. Un pati ar nekas. - (Uz Pudiķi.) Tev kungs būs laipnis. PUDIĶIS Tai vācietei būs degt. To Pērkons ņems. LENGVINS Laid vien! Ar Pērkoni mēs izlīgsim. - Bet kas tad viņa ir? - (Uz Āriju.) Kas esi? Teic! (Ārija nogriežas:) Tik lepna! Nevar būt no zemas kārtas; Tā taisni labi derēs Mintautim. (Labsirdīgi iesit Ārijai ar zobena maksti.) ĀRIJA Tu zemais tārps! LENGVINS Ko? zemais tārps! - Tad es? - Vai zini tu, Es brālēns Mintautim un dižens kungs! Aš likšu zirgiem tevi samīdīt. (Ļaudis iesmejas.) LENGVINS Kas smejas tur? Es tevi mācīšu. (Pieiedams un iesizdams vienam no ļaudīm. Ļaudis kurn.) PUDIĶIS Ko manus ļaudis sit? Vai tu mums kungs? ĻAUDIS (Paklusu.) Vai mēs vairs brīvi kūri neesam? Vai tāda būs tā leišu sardzība? LENGVINS Aš visiem rādīšu, kas jūsu kungs! (Grib otrreiz atvēzēties pret Āriju, bet atturas.) Es tevi saraušu. - Ē, kalpi, ņemat! (Kalpi kautrējas.) Es tevi izmācīšu parunāt. ĀRIJA Es tikai runāšu ar Induli. LENGVINS Ar Induli, vai re! - Kas Induls tāds? Tas arī pavalstnieks no Mintauta. ĻAUDIS (Paklusu.) Mums kungu pietiek jau ar vāciešiem; Šis paglābt solījās, bet pats nu kungs! LENGVINS (Uz Pudiķi.) Vai tavi ļaudis drīkst to manim teikt? PUDIĶIS Ne mani ļaudis; tie ir Induļa. LENGVINS Jau atkal Induls! Vai nau sakauts gan? - Ņemt, siet un aizvest projām gūstekni! ĻAUDIS (Kurn.) Tu redz? - Kas ir? - Ved projām gūstekni? SIEVAS (Kurn.) No rokām izrauj jēru mums kā vilks! VECENE Ko? aizved projām? Vai tad nedegs? - Vai! - Vai nejutīšu, kā ož vāciets cepts? Vai! Būs man jānomirst bez prieciņa! * (Ienāk   U ģ i s,   nesdams lielu zobenu.) UĢIS Klau! Stāvat klusu, vīri! - Induls nāk. ĻAUDIS Kur? - Induls nāk! - Tas necietīs to kaunu! LENGVINS Ha! nāk! - Tas jūsu Induls cisās guļ. Lai nāk, kas viņu pašu glābj no nāves! ĀRIJA Ak, Indul! Indul! ĻAUDIS Vai man! mūsu draugs! UĢIS Klau, ļaudis! Stāvat klusu! Induls dzīvs! Es viņa vārdā šurpu atsteidzies, Lai vestu mājās viņa gūstekni. ĻAUDIS Vai dzirdat, leiši! laižat gūstekni! (Leiši atkāpjas no Ārijas.) LENGVINS (Uz Uģi.) Kas šis par vietnieku priekš Induļa! Kad viņa vietnieks zēns, cik pats viņš vērts? PUDIĶIS (Uz Uģi.) Teic, kā lai ticam, ka viņš sūta tevi? UĢIS (Paceļ zobenu gaisā.) Lūk, še! vai pazīstat šo zobenu? (Uz Āriju.) Tu vāciete, tu pazīsti vēl gan, Kas tevi veica. ĀRIJA Viens tik mani veic: Tas zobens, kuru ceļ tik Induls viens. UĢIS (Uz ļaudīm.) Un jūs vai pazīstat? ĻAUDIS Tas mūsu sargs! UĢIS (Uz leišiem.) Un jūs vai pazīstat? - Ko klusat? LEIŠI Jā. UĢIS Tas ir tas pats, kas veica arī jūs, Kas kūru zemē laupot iebrukāt. (Rādīdams uz vienu un otru.) Vai arī tavi pleci, tava galva Nau sajutuši reiz, cik ciets šis šķēps? LENGVINS Kas ir tas puika? - Pudiķi, liec klusēt! PUDIĶIS Tas puika mans, bet nāk no zemgaļiem, Kur ļaudis nepazīst vēl svešus kungus. UĢIS Nu, ļaudis, aizmirstat tos svešos kungus Un vedat paši šo (Uz Āriju.) pie Induļa! (Paceļ zobenu aiz asmeņa kā krustu.) Šis viņa zobens mūsu priekšā ies! ĀRIJA (Uz Uģi.) Tu manim pestīšanas krustu nes. Tā mūsu zīme: krusts un reizē šķēps. Tas šķēps, kas mani sita, mani glābs! ĻAUDIS Pie Induļa! Mēs brīvi gribam būt! LENGVINS Nu skrienat, nelgas! Mintauts samals visus! Jums pašiem brīvība tik nāvē būs. (Piesauc leišus, klusi un aši saspriežas. Tad atsauc atpakaļ jau aizejošo Pudiķi.) Mēs neesam še droši - vāci tuvu; Tik viena diena ir, ko kājām iet. Mums jāiet tāļāk iekšā leišmalē Un jāņem līdzi ievainotais Induls Un viņa vācu gūstekne - vēl šodien - Tā laba ķīla būs pret vāciešiem. Liec sataisīties saviem kareivjiem Un visas mantības un lopus ved, Lai paglābtos pie mūsiem. PUDIĶIS Labi. (Priekškars.)

RAINIS INDULIS UN ĀRIJA JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS OTRAIS CĒLIENS Leišu bajāra Lengvina pils. Pils pagalms; pa kreisi bajāra dzīvojamā māja, pa labi svētnīca ar Ārijas istabu. Durvis vienā un otrā pusē. Gar māju galiem brīva eja. Skatuves dibenā palisādu žogs - pils iekšējais apcietinājums; pie tā liels osis, gar kuru virsaiša sēdeklis un soli. Saulaina diena. (L e n g v i n s   un vecene -leitiete   T u š e.) LENGVINS Vai verdzene jau labojas? Kas ir? TUŠE Jā, tikai lēni. LENGVINS Piemin Induli? TUŠE Par viņu vien tik murgo. - Lai tik Induls Nu nepārnāk par ātru. Pudiķis To labi aizgādāja karā prom. LENGVINS Un es drīz aizgādāšu prom i šo; (Uz svētnīcas pusi rādīdams.) Tie neredzēsies vairs. TUŠE Jā, Induls karā Šo aizmirsīs un citu ņems. LENGVINS (Smiedamies.) Hm! jā! TUŠE Tam labāk tava Alda der. LENGVINS (Aiziet jautrs bajāra namā.) TUŠE (Pieiet pie svētnīcas durvīm un paklusu sauc.) He! nesat! (Ienāk   V i z b u l ī t e   un divas meitas, iznesdamas uz nestuvēm gulošo, slimo   Ā r i j u.   Visi runā klusi.) TUŠE Še liekat gūstekni! - Lai saule dziedē! Tu, saules māmiņ, visiem dari labu, I vāciem pat. Šī sen būt' vesela, Kad Induls nenācis ik dien' to uztraukt. VIZBULĪTE Nē, sen būt' beigta, kad ne Induls nācis; Gan dziedē saulīte, vēl vairāk prieks. * (Ienāk   v e r g s  no bajāra nama.) VERGS Klau, lielas lietas būs! TUŠE Citi guļ! (Uz Āriju rādīdama.) Ar šo? (Pieiet pie verga gluži klāt.) VERGS Viens jātnieks klāt, teic, vecie braucot šurp. TUŠE Vai būs nu tā? (Rāda, kā nazi gar kaklu vilkdama, uz Ārijas pusi.) Jau šodien celsies kājās. VIZBULĪTE (Iet uz vecenes pusi.) TUŠE Ko tu te, seskis, lien? Šai jāklausās! VERGS Aiz latveļiem ne vārda nevar runāt! Kā žurkas uznāca, - lai rej jūs suns! (Vizbulīte aiziet istabā; tāpat meitas.) TUŠE Ak, mīļo, dieviņ, taču reiz! VERGS Būs, būs! Nez vēl kāds braucot, itin liels. - Cit, nāk! Nāc vēlāk pateikšu. (Aiziet.) TUŠE Ak, jābūt še. * (Ienāk   I n d u l i s   no pagalma aiz bajāru nama; viņš ir bāls.) TUŠE (Pārsteigta, zobgalīgi.) Kungs atkal mājās! Itin drīz un sveiks. Mēs cerējām, tu karā? INDULIS Esi sveika! (Rādīdams uz gulošo Āriju.) Ā! saulē iznesāt! - (Uz veceni.) Ko viņa viena? TUŠE Nu eju, eju jau. Lai piesiets stāv Kā vāks pie kannas! INDULIS Ko tu, vecīt, rūc? TUŠE Kad beigas būs tām mokām! - Nu jau guļ. * (Ienāk Vizbulīte.) VIZBULĪTE Ak, Induls! INDULIS Kur tu biji? VIZBULĪTE (Uz veceni rādīdama.) Padzina. Kur Uģis? INDULIS Nozuda, kad nācu šurp. VIZBULĪTE Bet cīniņos bij līdzi? INDULIS Jā. VIZBULĪTE Lūk, kāds! Nu atkal labi būs, kad pārnāci. Bez tevis slima tapa; murgoja. Tev nevajdzēja projām iet. INDULIS Ak, bērns, Tu nesaproti tā, kā vajdzēja, Tik nevajdzēja atnākt atpakaļ, Kur laba nesola neviena diena. VIZBULĪTE Lai nesaprotu ar, bet zinu gan, Tad viņa neatspirgtu. INDULIS Ak mans dievs! Cik vaigs vēl bāls! Tik maigi tagad dus! VIZBULĪTE Un tagad smaida drusku, lūk - INDULIS Ā, smaida! VIZBULĪTE Jā, viņa miegā jūt, ka pārnāci. INDULIS Kā to var just? VIZBULĪTE Nu, es jau arī jūtu No tāles tavus soļus, balsi, smaršu: Lūk, lūk, uz vaigu galiem, pašiem galiem - INDULIS Mazs maziņš sārtumiņš uz bāluma! Kā bālam rītam vaigā ausmas sārtums; Uz dienu celsies drīz. TUŠE (Rūc.) Pie Pīkola. VIZBULITE - Kā baltā ābeļziedā sārta ēna - INDULIS Šos smaršu āboliņus - balts un sārts - Pie vaigiem liksim. (Uzliek ziedus uz Ārijas gultas.) TUŠE Mirons zārkā. INDULIS Klus', vecen! TUŠE Ko tad es? Tik neuzcel. * ĀRIJA (Pa sapņiem.) Man šodien nesāp vairs, es vesela - Tik spoži saulīte spīd Reinas krastā - Es tevi vedīšu, nāc, nebaidies, - Pie savas skaistās mātes, pāri upei, Ko, Indul, kaunies tās, - man jāsmejas. - Dod roku. - INDULIS (Piesteidzas klāt, izstiepj roku.) Ārij! VIZBULĪTE Neskar, modīsies! ĀRIJA Dod otru roku tēvam, iesim kopā. (Apklust.) INDULIS (Satrūkstas.) Es eju, kopjat labi! TUŠE Pašai prieks. VIZBULĪTE (Sekojot Indulim.) Pa murgiem tēvs aizvien to mājās vedot, Bet tu to sagrābjot un nesot prom. INDULIS Še paliec, ķirzatiņ. VIZBULĪTE (Klusi.) Šurp braucot vecie. Un vēl kāds lielāks, - cer, ka viņu kaus - (Rāda uz Āriju.) - Kad ragana no prieka lec, būs ļauns - - Pret kūriem visi vienos noslēpumos - INDULIS - Ā, tomēr cer! - no manis slēpj, ka brauc - Man promesot, tie gribēja ko darīt. Sirds paredzēja ko. Tad laikā nācu. Ej, bērns! (Glauda Vizbulītei galvu; tā skūpsta roku.) Ko dari? VIZBULĪTE Nu tu atkal še, Mums visiem it kā tumsā iedegts uguns. INDULIS (Aiziet.) * VIZBULĪTE (Pieiet pie Ārijas.) Jau nozūd smaids. Bet kur tad āboliņš? TUŠE Kāds āboliņš? - Klus, cit! --· Tur zemē zāles. Lūk, iztraucēji, ej, - sāk kustēties, (Vizbulīte aiziet.) Man neļaus atkal projām iet ne brīža. Un man ir jāzin taču - vai nu būs? * ĀRIJA (Sakustas, bet murgos runā.) Ak, Indul, neej, nemet mani vienu! Man tādas bailes - vilki gaisā skrej - Jau tuvāk, tuvāk - TUŠE He, jau itin tuvu. ĀRIJA No zobiem asins pil - TUŠE Tas tavs, tas tavs! ĀRIJA Nē, vilki nau, tās sievas uguns acīm - Man gluži klāt, man uguns acīs dur - (Aizliek roku priekš acim, kurās saule spīdējusi.) - Pu! melni lēļu spārni. - Žurkas snuķus Man grūž pie lūpām - riebums - kājas grauž - Plēš mani kailu asiņainas sievas. TUŠE Ak, he, kā sieveles to izbiedēja - ĀRIJA Ak, mīļo tētiņ, glāb, kad Induls atstāj. Sniedz roku! - Tu tik tāļš, tik tāļš kā māte. TUŠE Lūk, tādai arī māte, arī tēvs! ĀRIJA Kur esi - rokas sniedzas garas - garas - (Stiepj rokas, paceļas sēdus, pusnomodā pasniedz roku Tušei.) Vai tu te, mīļā māmiņ, kas še sēd? Reiz tomēr, tomēr aizsniedzos līdz tevim - Vai pārnāci no ilgu Francijas? Man galva sāp - dod savu roku man - TUŠE (Atstumdama.) Ej vien! ĀRIJA Tu roku liedz? - Ko roka rupja, Man sāp, kad pieduras. - TUŠE To dara darbs. ĀRIJA Tu darba nedarīji it nekad. TUŠE Ik dien' es darīju kopš bērnu dienām. ĀRIJA Ko tava balss tik smaga? Tāli nāci? TUŠE - Šai tumšā mežā mūžu nodzīvoju. ĀRIJA (Atmozdamās no pusmiega.) Ak jā, tu neesi man māmiņa, I saulīte ne tā, par sarkanu, Mums Vācā baltā. - TUŠE Lūk, bet mūsējā Pa naktīm iebrien vienās asinīs, Tad rītos sarkana. ĀRIJA Ko asins? Kurš TUŠE Lej visos laukos mūsu asins vāci. ĀRIJA Mans mīļais dievs! lai beidzas ar tas karš, Lai tumšie ļaudis ātrāk pieņem dievu Un mani mājās laiž. TUŠE Kāds jums tas dievs, Kas jāpieņem? vai varens? ĀRIJA Ak, viņš skaists! TUŠE Es redzēju reiz krustiņā, tāds maziņš. ĀRIJA Tik balts kā lilija ar sārtām lāsām, Kas tam pār pieri pil no ērkšķu kroņa. TUŠE Un citi jūsu dievi? ĀRIJA Dievs ir viens! TUŠE Bet mums, lūk, daudz: pilns mežs un lauks, un gaiss, Tie jūsu uzveiks. Jums tas pats jau bāls, Mums Pērkons melns ar ugunīgu bārdu, No acīm zibens iet, no nāsīm sērs, To mutes rūkoņa, ka meži dārd. ĀRIJA Mums maigs un žēlsirdīgs kā pati mīla. TUŠE I mums ir tāds, bet tas tik ir priekš pašiem. Bet Pērkons niknis, labprāt ceptu ēd. Nu gaida svētkus: bālas, maigas miesas. ĀRIJA Ak, briesmas! riebums! lāsts pār pagāniem! Kas saviem elkiem nokauj cilvēkus! TUŠE Ko lāsts? Ir reti tādi svētki mums, Bet savam bālam dievam jūs ik dien' Cik asins lejat, lai jel sārtāks top. ĀRIJA Viņš nedzer asins. Viņa vārdā kristām Ar ūdeni. TUŠE Bet asins pāri līst. ĀRIJA Ak, vientiess pagāns! - Kauj tik tos, kas netic. TUŠE Vai leitis kauj, kad netie Pērkonim? ĀRIJA Mums vēlēts visur Kristu sludināt. TUŠE Vai arī kaut? ĀRIJA To nē. TUŠE Vai atņemt mantu? ĀRIJA (Cieš klusu.) TUŠE Ko? - Lūk, jūs nākat tikai laupīt mūs Bez sava dieva ziņas. Jums ir bads Un vārga zeme; mēs jūs pacienām. ĀRIJA Mums zeme skaistāka par jūsu purviem. TUŠE Ko nākat tad? Tik valdīt? ĀRIJA Jā, mēs kungi. Vai jūsu vīri dzelzs? vai meitas sniegs? TUŠE Ir gan no dzelzs mums meža vīrs un sieva, - Tie staigā dienvidū; šim sarkans svārks, Tai zils; no galvas ir kā vilks, bet pirksti Ir - zobeni: ko sastop, tūdaļ pušu! Tie jūs? ĀRIJA Nē, jūs, es zinu meža sievas Un meitas gan, ne meitas, vilku mātes. TUŠE Jums meitas bālas tā kā jūsu dievs, Mums svaigas, lokanas kā brūnas stirnas, Kā mana meitiņa, ko aizrāva, Un tēvu nokāva, kad skrēja glābt, Un mani aplaistīja viņa asnīm. ĀRIJA Ak vai! TUŠE Ko bēdā? Tu tās izpirksi - Ar savām asinīm. ĀRIJA Tu nežēlīgā! TUŠE Nē. Vēl man meita kūrēja, tā māk Tik kupli kurt, ka dūmi mutē sit Un mirklī noslāpē. Tu nejutīsi, Kā miegā migsi. Māk gan arī kurt, Ka uguns lēni, lēni cepina, Un ļaudis, ilgi kliedzot, dzird un dej. ĀRIJA Ak dievs, ak, tēvs, ak, Indul, glābjat, glābjat! TUŠE Ko sauc? Tie nenāks. Induls aizgājis. ĀRIJA Nē, nē, viņš pārnāks, pārnāks! viņš jau še! Es sapnī jutu viņa maigo balsi, Viņš nau tāds meža vīrs kā jūs. TUŠE Nau, nau. Bet, ja i nāks, kas tev no viņa tiks? ĀRIJA Viņš mani mīl. TUŠE Kas mīl, vai tas bēg prom? ĀRIJA Mans ērglis lokā nāks uz manu roku. TUŠE Lai nāk, viņš projām tevi nespēj nest. To pašu ķetnās tura lielais lācis, Pats Mintauts, lielais leišu kunigaikstis, Kas mūžam neveikts, miris, atkal cēlies, Tik bargs kā sutas pērkons, spējš kā zibens, Kur viņa acis krīt, tur šaujas guns. Viņš nāks un atriebs mūs un mani, mani! ĀRIJA Ak dievs, ak dievs! (Grib lēkt no gultas ārā, bet atkrīt atpakaļ.) TUŠE Nu raugi! Vari celties? Uz tev i sen jau gaida visi ļaudis Un lūdz, lai veselību dod tev dievs. Es redzēju, tā baltās drēbēs staigā, Uz drēbēm acu! acu! - Rokās tai Balts lakats, kam to uzmet - vesels top. Lai viņa padzen melno Ģiltini Ar melnām drēbēm, spārniem, piecām rokām. Lai topi vesela priekš - - ziedošanas. ĀRIJA (Paceļas un atkrīt.) Tad tādēļ mani kopj! Ak, bēgt, ak dievs! TUŠE Jā, meitiņ mīļo nesīšu tev drēbes. ĀRIJA Kas tās par drēbēm? TUŠE Pati zini, meit. ĀRIJA Es nezinu, es negribu, man bail, Ak, Indul, Indul! TUŠE Nebrēc, nenāks, nenāks. * VIZBULĪTE (Ieskrien.) Kas sauc? (Uz Tuši.) Ko baidi. Atkal slima taps. TUŠE (Klusi.) Jā, jā. - Tai sveikai jātop. Es tik tā, Ar labu pierunāju, - viņa brēc. Nu paliec tu un apmierini viņu. Es iešu svētku drēbes sadabūt, Lai velk tās brīvu prātu, dievam prieks. VIZBULĪTE Vai tev kāds lika? TUŠE Es jau pati zinu. (Aiziet.) * (Ā r i j a  un   V i z b u l ī t e   vienas.) VIZBULĪTE Prom vecā ragana. - Vai gribi dusēt? ĀRIJA Ak, atkal man tik bail; jel paliec tu! I saule nemīl man'. VIZBULĪTE Vai iekšā nest? ĀRIJA Nē, tur ir tumšs un drūms. VIZBULĪTE Vai vēlies ko? ĀRIJA Ko vēlos, - kas to dos! VIZBULĪTE Varbūt ka es? (Taisās iet.) ĀRIJA Jel neej, teicu tev! VIZBULĪTE Tūlīt, tūlīt! (Aiziet.) * (Ienāk abas kalpones pa eju aiz svētnīcas; atnes sarkanas drēbes un noliek uz Ārijas gultas.) PIRMĀ Še drēbes būs, kad celies. ĀRIJA Labi, labi. PIRMĀ Cik skaistas, lūk! OTRĀ (Klusi.) Bet nevelc! (Aizskrien prom, pirmā viņai pakaļ.) * (Ā r i j a   viena.) ĀRIJA Ko tā skrienat? Ak, spēku nau. - Vairs neklausa ne bērns, - Bēg projām kā mans cēlais medībērglis. - Varbūt viņš tiešām nemīl? - Uzveicējs Tik rāda augstsirdību. - Ko viņš bēga? Tik saldie murgi galvo man par viņu. - - Kā sūrst šī sirds no tevis, - sirdi dziļāk Tu siti nekā plecu. Dziedē sirdi. Tik vāja sirds. - Kur ir mans aušīgs prāts? - Kad neņem tu, lai ņem tad elka sārds, Būs vecai kopējai reiz dzīvē prieks. I tai nau meitiņas kā manam tēvam. - Es bēgtu, - ak! kur bēgšu? Indul, Indul! Kas tās par drēbēm? (Izcilā drēbes.) Skaistas. Bet kam ģērbt, Kad Induls nemīl? - Bet to kairināt! (Nopūšas.) * (V i z b u l ī t e   ienāk.) VIZBULĪTE Vai nevari vēl celties? ĀRIJA Nē. VIZBULĪTE Nu raugi! ĀRIJA Ej prom! VIZBULĪTE Kas še? ĀRIJA Nu, āboliņš. VIZBULĪTE Vai gribi? ĀRIJA (Krata galvu.) VIZBULĪTE Vai zin' no kā? ĀRIJA No kā? VIZBULĪTE No Induļa. ĀRIJA Ak, dod man, dod man! VIZBULĪTE Celies! (Ārija ceļas.) Lūk, tu celies. ĀRIJA Viņš sūtīja? VIZBULĪTE Vai zini? viņš bij še! ĀRIJA Es sapnī jutu. VIZBULĪTE Teicu viņam, netic; Tik meitenes to jūt. - Viņš lika tev Tās puķes tā. - Nu gulsties. - Teica, būšot Šāds sārtums drīz tev ataust bālā vaigā. ĀRIJA Ak, Indul! - Gulēt negribu, Es staigāt raudzīšu. - Kur viņš? VIZBULĪTE Viņš nāks. ĀRIJA Dod drēbes. VIZBULĪTE (Izbijusies.) Kas tās deva? ĀRIJA Meitas. VIZBULĪTE Neņem! ĀRIJA Par ko? VIZBULĪTE Es teikšu Indulim. ĀRIJA Dod tūdaļ! VIZBULĪTE Kas viņas ģērbj, tas dievam ziedots top. (Aiznes drēbes un noliek uz solīša.) ĀRIJA Tad labāk Indulim. - Nu dod man tavas. VIZBULĪTE Man, tik šis kažociņš. ĀRIJA Nu dod man to. VIZBULĪTE Tas neder tev, būs jocīgs. ĀRIJA Dod tik vien. (Apvelk kažociņu.) VIZBULĪTE Nu paej. ĀRIJA (Lūko.) Es vēl nevaru, vēl reibst. VIZBULĪTE Ak, kas par skaistu latvieti tu esi! Kāds prieks būs Indulim! ĀRIJA Tad iešu tā. Es zinu vēl, kā viņu pārsteigšu; Teic latvju dziesmiņu, ko viņu sveikt! VIZBULĪTE Kur tu augi, skaists puisīti, Ka es tevis neredzēju! ĀRIJA Ak jauki! VIZBULĪTE Cik tu skaista! ĀRIJA Vai es skaista? VIZBULĪTE Par visām skaistāka. ĀRIJA Vai es tev mīļa? VIZBULĪTE Nu tu jau mīļa Indulim. ĀRIJA Patiesi? Kā, bērns, to zini? VIZBULĪTE Es jau redzu viņu: Kā pumpurs saulē veras, spīd kā ūdens, Iet stalts kā alnis. - ĀRIJA Ak tu, mīļā meitiņ! VIZBULĪTE Kā balods pūš - ĀRIJA Tu arī viņu mīli? VIZBULĪTE Nu es jau   v i ņ a   esmu. ĀRIJA Vai tad viss Tev mīļš, kas viņam? Bet kas naidīgs tev? VIZBULĪTE Ko mīlē viņš, to es un neprasu; Ko ienīst viņš, to es un neskatos. Es mīļo māti kodīšu ar prieku, Es nikno ienaidnieku glaudīšu - - Man cita prātā nau, kā tikai viņš. ĀRIJA Ak, lūk, es domāju, tu skuķīts vēl. VIZBULĪTE Es maza lāsīte, viņš lielais ezers, Iekš viņa uguns es tik dzirkstīte, Es vizbulīte, viņš tas zaļais mežs, Iekš kura augu es bez apziņas. ĀRIJA Tu runā tā kā viņa verdzene. VIZBULĪTE Vai esmu verdzene, es nezinu. (Paņem āboliņu.) I mazā puķīte to nespēs teikt, Tik plūkta, projām rauta, novītīs. ĀRIJA Kā vari mani neienīst, kad redzi, Ka mīlu Induli un viņš mīl mani? VIZBULĪTE Ne tev par prieku, ļaunu - mīlu, nīstu. ĀRIJA Pie Induļa es aizņemtu tev vietu. VIZBULĪTE Tu?! Neviens tur nespēj aizņemt manu vietu. Kad nebūs manis, vieta tukša būs Kā egles pakāje bez zālītes. ĀRIJA Kam Induls manā vietā neņem tevi? VIZBULĪTE Kas puķi aizsviedīs un zāli ņems! ĀRIJA Vai Induls tevi mīl? VIZBULĪTE Jā, viņš ir labs. Viņš dod man, bārei, ēst un dzert, un ģērbties. ĀRIJA Vai tevi skūpsta viņš? VIZBULĪTE Ak, nē, nē, nē! Tik tagad laipni noglaudīja galvu, Kad priecājās, ka tevi labi kopu. ĀRIJA Tu, mazā Vizbulīt, kāds tevi spēks! VIZBULĪTE Es nezinu, es nezinu nekā. Es viņā ieslēgta kā smarša ziedā, Kā rītiņš dienā, ēna pazarē. ĀRIJA Dod man no sava spēka, mīļais bērns! Es jūtos vāja; karsts, - nes mani iekšā! VIZBULĪTE Klau, šķiet, ka Induls nāk. ĀRIJA Ak Induls nāk? (Ienāk no bajāra nama puses   I n d u l i s   un    P u d i ķ i s.) ĀRIJA (Izlec no gultas, steidzas pretī Indulim.) INDULIS Ak, Ārija! ĀRIJA Kur tu biji, skaists puisīti, Ka es tevis neredzēju? INDULIS Ai, latvju vārdi! cik tie skaisti skan, Cik sveši mīļi, Ārij, latviete! ĀRIJA (Smejas.) Vai es tev tīku tā, mans tautu dēls? INDULIS Tik mīļa smiešanās no sārtām lūpām, To radīt spēja tikai mīļais dievs. ĀRIJA Ak, tu man atbildi kā minnezingers No manas tālās vācu tēvijas. (Smejas. Piepeši.) Ak, Indul, kāds tur vīrs? INDULIS Tas ir mans draugs, Tu viņu pazīsti, tas Pudiķis. ĀRIJA Es nezinu - tāds bargs. Man galva sāp. Es eju atpūsties; nāc, Vizbulīt. Sveiks, Indul! INDULIS Sveika! (Abas ar Vizbulīti aiziet.) * (Indulis seko Ārijai ar acīm. Pudiķis stāv drūmi un gaida.) INDULIS Tik noslēpumaini tu vedi šurp - Ko gribēji? PUDIĶIS Tu labprāt nāci? Ko? Gan norunāts jums bij še satikties? INDULIS Ko gribēji? PUDIĶIS Ne verdzeni še rādīt. INDULIS Tu domā gūstekni? PUDIĶIS Nē, verdzeni. - Tavs pirmais gājiens bij pie tās, ne mums. - Ko pārnāci tik pēkšņi? Klusībā Lai mīļāk apsveiktos? Es traucēju? Jeb nau ko medīt, laupīt? lūza šķēps? Vai apnīk karš un lāči, labāk tik - INDULIS - Tīk zināt, ko brauc vecie šurp un pats. PUDIĶIS Tu zini jau? - To gribēju tev teikt! INDULIS - Kā iegūt atkal mūsu Emboti. PUDIĶIS Tev pāri nodarīju - domāju, Tu viņas dēļ tik nāc. INDULIS Jā, viņas dēļ! PUDIĶIS Ko? viņas dēļ? Ak, jā, par to būs runa. Še tiešām sabrauc bajāri un lielskungs. Šai pagalmā tiem būšot lemšana - Mūs gribot atbīdīt no Embotes, Pats sev to ņemšot. Nu tev gribu teikt: Ņem izpērc Emboti, tev ir ko maksāt - INDULIS Pils ir jau mana, nevajga to pirkt. PUDIĶIS Pret leišiem nespējam: būs lēti pirkt. Tev jāpārvar tik sava mīkstā sirds. Es tādēļ tevi vedu šurp, - še svētums, (Ved Induli pie lielā oša, žoga tuvumā.) Še osis, kas par ozolu vēl vecāks, Jo osī pasauls balstās. Dievs te šalc; Te sanāk vecie lemt par tautas lietām - INDULIS Nu, ko tik svinīgi? PUDIĶIS Tad kLaus' šai vietā; Es biju tev kā tēvs, kad tapi bārs. Es mācīju tev ērgli bultām šaut, Es - lāci veikt ar nazi un ar šķēpu, Es - tava paša gļēvās miesas veikt, Lai nebītos, vai līst, vai salst, vai karst. Tu visu veici, savu sirdi ne. Tu vilku spēji nodurt, stirnu ne. INDULIS Nu nebaries jel, tēvain, kur tu ved Ar saviem aplinkiem, teic skaidri, - būs. Lai nelaime mūs liec, ne liecams lūst. PUDIĶIS Tu vīrs un varons kļuvi, kareivs ne. Ko mācīt līdz, kad netapi kā es. Tev sirdi zelts, ne dzelzs, rauj tevi jods! INDULIS Vai, nelād'! PUDIĶIS Beigts tu būsi, nevar glābt. Un mani aizrausi un visus līdz. INDULIS Ak,sāp man gan, ka nepratu jūs sargāt; Bij nodevēji. PUDIĶIS Vai tos pakāri? INDULIS No mājām padzīta gaist mana cilts, Kā pūkas pienenēm put rudens laukā. PUDIĶIS Lai velns! INDULIS Nu bēgam mēs kā meža zvēri, Kā zaķi gribam tverties vilka alā! Mūs, liekēžus, še lūko zaļām acīm. PUDIĶIS Tev zilas tīk? (Indulis sakustas.) Nu, dod tiem, ko tie grib; Būs laipni mums. INDULIS Ko dot? PUDIĶIS Nu verdzeni! INDULIS Vēl sirgst. PUDIĶIS Vai sirgstošie tik skaļi smej, Ka sienas skan? Dod to par patveršanu. INDULIS Lai iesmiem dur, lai dedz, lai rupji grābj? PUDIĶIS Kas tev? Lai dur, - ne tavas miesas griež; Svied to, mūs visus glāb. INDULIS Lai   m a n i   griež, - Ne vārgu sievieti kauj manā vietā. PUDIĶIS Nu, lūk! Bet jēru kauj, kad gribi ēst? Vilks vairāk nokož; nekā iespēj rīt. INDULIS Mēs kūri, ne vairs vilki, ne vairs leiši. PUDIĶIS Vēl vāci arī ne, nedz kristīgie, Kas vārdos žēlo mūs, bet darbos kauj - Kad tevi grābs, vai žēlos tā kā tu? INDULIS Man sirds, jo esmu latvis. PUDIĶIS Sirds tavs posts. Kā zīli bālvaidze to cilpās ķer, Nu tevi, kungu, apsmej verdzene, Tu laimīgs klausies vēl, kā tevi smej. INDULIS Ak, viņa laba, mīļa. PUDIĶIS Mīļa, ā! Ko līdzēja, ka tevi aizdzinu, Lai lāčus pamedī un atjēdzies? Tu dienām sēd un triec, un dzied, un lec. Vai to tev mācīju? Vai es, lūk, tāds? INDULIS (Smejas.) Nē, lēkt un dziedāt tu gan neproti. PUDIĶIS Tu smej. Es protu to, kas darbam der. Ne mīlēt,   n ī s t   es tevi mācīju, Un nīst tev būs. INDULIS To vārdu zinu, bet - Vairs neticu. PUDIĶIS (Apķerdamies.) Tu jauns, tev asins karsts, Nu - šonakt ņem to, dzesē asinis, Bet rīt to projām svied kā siena klēpi, Kas bij tev pagalvī. INDULIS (Uztraukts.) Ko? vecais vīrs! Tu riebums! ko tu mani aptraipi? Kā baltās drēbēs slauki melnas rokas! Tu biji man kā tēvs, - vai tāds ir tēvs? PUDIĶIS Nu, klusi, klusi! Es jau tik tāpat, - - Es nedomāju, ka es tevi tā - (Tuvojas.) Tu jauns - nu visi jaunekļi - Nu kas? INDULIS Ej nost! - Kā dievi viņu uzskatu, Un tu, un tu -! PUDIĶIS Ko es? es runāju Kā vecāks vīrs. Nu man tavs labums rūp - Man bail, tik bail. - - Varbūt, ka viņu mīli? INDULIS Man riebjas tevi dzirdēt. PUDIĶIS (Izmisis.) Lūk, tu mīli! Par sievu ņemsi vēl, vēl kristīsies, Vēl tēvu, māti, cilti aizliegsi.- INDULIS Nu! PUDIĶIS Liksi melnsvārcim, lai noskalo Ar ūdeni no mums, kas ir mums dārgs, Ar ko mēs dzīvojam kopš tēvu tēviem, Ar ko mums jādzīvo, ja gribam būt, Kas mūsu brīve, laime, mūžs un viss - Nu, runā, teic. INDULIS I tas ir velti, draugs. Nekad es viņu nenemšu par sievu. PUDIĶIS Ko tad pie viņas ej? INDULIS Lai teic tev vakars, Ko dienai nešķirami slēdzas klāt? Lai vilnis teic, ko bēg, ka nāk pie malas? PUDIĶIS Tad šaubīgs vilnis, tāds ir vīra prāts? Tev šķēps, ņem šķel ar to, un zudīs spoks. INDULIS Smalks zīda brīnumauds - PUDIĶIS Nu nē, nu nē - Bet tēvs tai bagāts, liec lai dārgi izpērk. INDULIS Par naudu pārdod? - Pārdod tu šo asi! PUDIĶIS Vai prāts tik aplam teikt! INDULIS Nu, lūk, kas dārgs, - Ar dzīvību to gūst, par velti atdod. PUDIĶIS Nu Lai, nu lai! Bet ko tad gribi darīt? INDULIS Nekā es negribu, lai sveika top - PUDIĶIS Tas drīz nu būs, un tad? INDULIS Un tad - tad redzēs; - Līdz tam vēl gribu viņu uzlūkot. Tik daudz mans cīniņš dod man tiesības. PUDIĶIS Un tad? INDULIS Lai pati izšķir. PUDIĶIS Verdzenei nau gribas. INDULIS Es viņai gribu atdodu. PUDIĶIS Vai dievs?! Tu gluži apmulsti no kaislības, Tev aptumst prāts, tu nezini, ko dari. INDULIS Nē, prāts man skaidrāks, asāks kā jelkad Redz viņpus meža to, kas ir, kam jābūt. PUDIĶIS Tā! - Zili zaļi zibeņi lai sper! Tas noticis, kam bija nenotikt. Tu piesējies pie sievas! - Tā tavs tēvs. Rauj jods jūs visu juku dzimumu! Kopš viņas dienas, kad to gūstīji, Sirds nedod miera man: būs ļauns, būs ļauns! Būs lielas briesmas mazam kautiņam. Lai dievs un Pērkons! INDULIS Jā, es nedomāju, Kad viņu satiku, kas notiks man, Nedz zinu, kāds būs gals, - bet vērties viss. PUDIĶIS Tu vecais osi! kur tev acis bij? (let.) INDULIS Teic Uģim, bruņnesim, lai atnes bruņas. PUDIĶIS Pats neiesi? INDULIS Man te ir jārunā. PUDIĶIS Nu teic tad tai, ka leiši šodien lems Par viņu ar, lai gatava uz visu. Sveiks! INDULIS Sveiks! PUDIĶIS Nu, Pīkols, rupucacis velns, Nu glūni tu, tavs laiks! (Aiziet.) INDULIS - Lai teiktu tev, ka mūžam jāšķiras, Ka jāiet man, kaut neiespēju iet. ĀRIJA Kad vēl tu aizietu, es neizciestu. Es gultā noliktos un neceltos, Un celt tik zārkā mani ieceltu. INDULIS Ak, nerunā jel tā! ĀRIJA Tad paliec šeit, Pie manis mūžam. INDULIS Kā lai palieku Pie tevis   e s,   kad nau kur palikt   t e v? Tu svešā zemē esi, gūstībā, Un briesmas draud tev jau šo pašu brīdi. ĀRIJA Lai svešā zemē, gūstībā, lai kur - Pie tevis esmu es un palieku. INDULIS Nē, nē, pie manis nē! I man kur palikt nau; še esmu svešs, Tik viesis vien, kurš viesojas par ilgu, Kurš ietu mājās, - tikai māju nau. ĀRIJA Man arī māju nau. Es kara pulkā uzaugu kā bērns, No zemes zemē klīstu sirojot, Tik dienai dzīvoju kā kareivji, Kam mājas tur, kur laupījumu rod. INDULIS Bet es, lūk, bārs no zemes un no mīļiem. Tev ir vēl tēvs, un tev ir Embote. - Kaut dzimtas mājas nau, ir tomēr mājas, Uz laiku tverties tavā klaidu dzīvē. Un nau tev Embote, ir Kuldīga. ĀRIJA Kas ir man Embote, kas Kuldīga, Tik acīm skati, ausīm svešas skaņas; Es šodien esmu še un rītu citur. INDULIS - Kā visās ligzdās perē dzeguze. ĀRIJA Ak, Indul, ak, kā taurenīts es esmu, Kā nepieņemta dvēselīte klīstu. Vai nezini tai teikt, kur patverties? INDULIS Tev tēvs ir Embotē, kur tēvs, tur tu. ĀRIJA Kur tēvs, tur es; Viņš mājas man, viņš biedris un viņš aukle. Pie viņa mana dzīve karājas Kā smalkais zirnekļauds pie zara vējā, Bet mana dvēsle klīst no zara nost, Ar viegliem saules pavedieniem ritot, Un ilgās sniedzas pietverties - pie tevis. INDULIS Pie manis nevar tverties. Sauss mans koks, Ne ēnu saulē dod, ne sargu lietū. Es teicu tev, ko velti plosi vāti? ĀRIJA Ak, mīļais, piedod: sāpes es tev daru - Tev sāpes dziedēt gribu, visas vātis. Vest tevi tāli prom, kur sāpju nau, Kurp manu māti ilgas aizvilka No tēva prom uz skaisto Franciju, Tur labāk mirt,, ne mūsu zemē dzīvot. INDULIS Es zemē ieaudzis ar dziļām saknēm, Kā kūriem mūža ozols; ārā gāzts, Es varu nīkt tik še, ne projām bēgt. ĀRIJA Kam šķēps ir ass, tas nevar nīkt nekur. Lūk, man ir arī spēks, ko šķēpu celt. Mēs, divi bruņinieki, klaidosim Un laimi nēsāsim uz zobengala. - INDULIS Man karo kreisā roka. - ganītāja, Bet labā zemi rok un sēklu sēj. (Klusums.) ĀRIJA Es, ilgas dienas slima gulēdama, Pie tevis kavējos ar savām ilgām, Mēs jājām tālus mežu ceļus, Tu nakti sūnās mani guldināji, Man cepi putnus, es tev ogas šķinu, Pret kariem karojām un dziedājām, - - Es tevi vedīšu uz mātes zemi. Vairs mātes nau; - man bij tik skaista māte, Tas kvēlu acis man tik palika, Ar tām es meklēju, ko nevar rast, Un tomēr radīsim, - sniedz, Indul, roku! INDULIS Nekad es nevaru tev roku sniegt, Tās kvēlu acis neviļus ies prom Uz savu pasauli. ĀRIJA Tā arī tava, Un kvēlu acis iet, līdz laimi rod, Klīst saules pavediens, līdz pietveras, Kur, lēni līgojoties, saule spīd. Kad laime nāk kā tu, - es pretī nāku Un tveru mirkli liktenim no pirksta. INDULIS Man mirkļa nepietiek, man vajga mūžu Mēs divas pasaules, kas nevar līgt, Es sals - tu vasara, es sniegs - tu zieds. ĀRIJA Es tevi sildīšu kā vasara, Tev sniegā ziedēšu kā sārtais zieds. INDULIS Jā, dienvidroze tu, es ziemeļērksis. ĀRIJA Ak, ērksis rozei bruņinieks un sargs. INDULIS Lūk: Jods tu Kristus, tie tik kauties var. ĀRIJA Lai tie tik kauties var, mēs varam skauties. INDULIS Ak, tu tik smejies, manim trīso sirds. ĀRIJA Nu, smejies līdzi, trīsos lūpas vien, - Ko briesmas izdomā, kas vēl mūs šķir, - Es ašāk teikšu tev, kas savieno. INDULIS Tu vācu klaidone, es latvju virsaitis, Starp mūsu tautām mūža naids ir likts, Kā staigni purvi, meži, upes, klintis, Kas mūsu zemes šķir, ko nevar pārkāpt. ĀRIJA Ak, Indul, tautu starpā naids ir likts, Bet vai tu nejūti, kāds mīlīgs brīnums Starp mums ir licis mīlu? Pār staigniem purviem, mežiem, upēm, klintīm Spīd viena saule, visu zeltījot, - Tā vizmā vieno mūs un mūsu tautu, Tā lielā mīla. Tev, niknais kareivs, būs tai jāpadodas. INDULIS (Domās nogrimis, nepamana   Z u k u,   kas elsdams nes šķēpu, gar zemi vilkdams, un vairogu, uz muguras uzmetis.) * (Ienāk   Z u k s.) INDULIS Ko, puika, nāc? ZUKS U! u! cik smags, ko nest! INDULIS Kas tas par vairogu, kas tevi, zēn, Tā sedz kā kovārnēnu jumts? ZUKS Tas tavs. INDULIS Tas mans? ZUKS Še būs tie dzelži. INDULIS Jā, mans ģerbons. ĀRIJA Ak, sirds tavs ģerbons? Indul, zelta sirds! Es jutu viņas maigumu jau sen. INDULIS Ko? sirds? Tā dusmu krāsne kareivim, Kas sirdīgs kaist un kūp kā kalves guns. ĀRIJA Nē, mīla, mīla sirds un sildošs zelts. ZUKS (Taisās aiziet.) INDULIS Kur šaujies, zēn? Kas esi? ZUKS Zini pats. INDULIS Kas? ZUKS Ogotājs; mēs šo tur atradām. (Rāda uz Āriju.) INDULIS Ā, Uģa brālis, vai? ZUKS Tas pats. INDULIS Kur ņēmi Šo vairogu? ZUKS Kur ņēmu? nu no Uģa. INDULIS Jā, liku viņam nākt, ko nenāk pats? ZUKS Viņš negrib. INDULIS Ko? viņš i r mans bruņu kalps. ZUKS Viņš   n a u   tavs bruņu kalps, viņš negrib vairs. INDULIS Vai tu pie prāta, puis? ZUKS Es gan, tu ne. INDULIS Ko! (Sagrābj zēnu.) ZUKS Vaļā laid, vai dzird'! INDULIS Teic, velns un jods! ZUKS Kad vairogs tev vēl vajdzīgs, te viņš būs, Un še tev šķēps, var būt, ka medīt vajdzēs, Bet Uģis tev nau vajdzīgs vairs, nedz kalps, Kopš pats tu kalps pie tās. (Rāda uz Āriju.) INDULIS Nu, sarkans sērs! (Krata zēnu.) ZUKS Tu cīņu ved ar zēnu tik un sievām! INDULIS (Palaiž Zuku.) Tu sīkais ezēns, cik viņš asi dzeļ. Ak, Uģi, Uģi, Uģi, kur tu ej - Ko pats viņš nenāca. - ZUKS Viņš nevar, - raud. (Aiziet.) * (Indulis, Ārija.) ĀRIJA Tas Uģa brālis, kas tā mani nīst, Kam viens tik vēlējums, lai mani dedz? INDULIS Pusbērns, pusjauneklis, kā ūdens skaidris, Tik tieši, gaiši tek kā pļavā strauts, Kā mana sirdsapziņa reiz. ĀRIJA Ak, Indul! INDULIS (Domās.) Man visas domas bij pie dzimtenes, Kas ir man atrauta kā gabals miesas, Ko lāča nagi izplēš cīkstoties - - Te spožums krīt no debess, Man acis apžilbina svešāds spēks Un visu trauc, un rauc, un aizrauj prom, Un dara neskaidru kā sila tērci, Kur dzerdams pāri gājis stirnu bars. ĀRIJA Ak, es to zinu, mīļais, es to zinu, Par viņu visi minezangi dzied, To sauc par mīlu, saldo mīlu. INDULIS Tā saldā mīla - tā man rūgta top, Tā mani pušu lauž kā akmens trauku, Kā sala akmeni, - kā sula mizu. Kopš viņas dienas visa mana dzīve Ir jūra vētrā, uztraukta līdz dzelmei, Ne viena dzīve - simtas manī verd, No viena grauda simti salmi aug. Es visas nespēju tās kopā turēt, Mans stiprais stāvs man visos kaulos brakš; Es pārkrauts kviešu vezums rudeni. ĀRIJA Zin', Indul, laimīgais, tā mīla! INDULIS Es viņu nezinu un negribu, Tā vīra spēkus kauj - Man sirds top nespēcīga, viņu nesot, Man kļūdās acs un ausīs skaņas jūk: Kur rubens rūc, es dzirdu lakstīgalu, Caur zirgu zviegzmi zīle saldi svelpj. Jau sviežot greizi nogāja reiz šķēps, Jau Uģis brīnījās, jau citi smējās, I roka reizēm gurst, i kājas stingst. - ĀRIJA Tā viņu mulsina. (Smejas.) INDULIS Bet rokām nebūs gurt, nedz kājām stingt, Un šķēpam mestam nebūs greizi iet! Es likšu robežas, kas laukus šķir. - ĀRIJA - Ak, saldā mīla nezin robežas! INDULIS Tā mīla mani lauž, i tevi lauzīs, Es labāk gribu pašu mīlu lauzt: Kam sniecas vienot to, ko liktens šķir, Un pašus vienojamos samaļ pirmos? (Rāda savu roku.) Še baltas miesas, lūk, še zilais dzelzs. (Pieliek klāt Zuka atnesto šķēpu.) Nu, vieno viņus, ja to vari spēt! ĀRIJA Ak, Indul, zilais dzelzs, tu nemīli! Tos vienot varu gan, bet tā ir - nāve. INDULIS Nu, šķēps, tad nāc un šoreiz nekļūdies! (Iedur šķēpu slīpi zemē starp sevi un Āriju.) Še stāvi starpā mums! Nu esmu šķirts. ĀRIJA Vai, Indul, ko tu darīji? - Tavs šķēps, Vai zini, kur viņš atdūrās, tas šķīrējs? INDULIS (Stāv drūmi.) ĀRIJA Man sirdī atdūrās, - lūk, vēl viņš trīs, Kā baigi pukst man sirds, tā trīs tavs šķēps. A, Uģis zināja, ko atsūtīja! INDULIS Es vaļā, vaļā gribu, vaļā kļūt. ĀRIJA Es sirdi nespēju tev rādīt krūtīs - Šīs puķes lauzi: sirdij tās ir māsas, Tām līdzi balta, līdzi vītīs rīt. Kad mani nemīli, es labprāt mirstu, Es vienu mirkli mīlu manīju, Tās laimes tiek priekš mūža un priekš nāves. INDULIS Ko laime? nāve? - nāve sētā stāv! Ar salmiem, lapām ugunsacis klāj, Tā domā: kādām svelmēm tevi svels? Ar kādiem dūmiem slāpēs? - Vai! un velns! Tie kūri nau, bet leiši mežoņi. Lai slāpē, slāpē, uguns visu šķir, Dedz skaidru, baltu melnu ligatni. ĀRIJA Tu, Indul, krāc kā pērkons, lūk, es rāma, Es savu dzīvi aizvadu ar prieku; Uz sārtu vakarblāzmu diena iet, Es viņas sārtās vakarkrāsās tērpos, Tev acis priecināt, vēl aizejot. (Nomet segu, stāv ugunsdrēbēs.) INDULIS Vai, vai! Ko darīji? Vai, mīlā, mīļā! Kas ugunsdrēbes ģērbj, tas ziedots top. To nevar glābt no sārda ne pats dievs! ĀRIJA Šī ir tik drēbes skara, ir tik krāsa, Vai tās var pazudināt, vai var glābt? Kad griba gribēs, - glābs; - bet es jau mierā, Es gribu mirt, tev vaļu dot no mīlas! INDULIS Es negribu, es negribu! Es tevi laukā izraušu no uguns, Es pašam dievam tevi atraušu, To dārgo dvēselīti aiznesīšu Aiz azotes pie tavas mīļās mātes. ĀRIJA Tad, Indul, mani neienīsti vairs! INDULIS Nē, nē! - ĀRIJA Nu, Indul, saki man vēl to, Vai gribi šķirties vēl? INDULIS Pats liktens šķir, ne es. ĀRIJA Vai nau nekas, kas spēj mūs savienot? INDULIS Nekas, ne mūžam, nē. ĀRIJA Un mūžam šķirs šis šķēps? INDULIS Jā, mūžam. ĀRIJA Lūk! (Nomet šķēpu zemē.) Tā visiem taviem šķēršļiem jāsakrīt, Ko tu tā centies sacelt mīlai pretī! Lūk, mana mazā kājiņa tos sper. (Pasper šķēpu.) Tiem pāri es pie tevis nāku, Indul. Teic šaipusē vēl reiz', vai šķirties būs? Es piekāpjos tev klāt uz vairoga. (Uzkāpj uz vairoga.) Še esmu, dārgais, ņem! INDULIS To smalko skaistumu man bailes skart - ĀRIJA Lūk, dieva, nāves veicējs (Skūpsta.) - man ir kauns, Pie tavām krūtīm svārkos paslēpšos. INDULIS Ā, mīla, saldā mīla! Man pēkšņi galva kaist - Asinis laukā iz sirds man kūso - Ko tu darīji, mīla? Saites ar zemi tu pārrāvi pušu - Ko es baidījos visas dienas un naktis - Ko es bēgu biezokņu tumsumā - Velti, velti, velti. Kā dievi no zemes, tā ceļas augšā mans stāvs - Uz visām pusēm šaujas no sirds mans spēks. Es ceļu līdzi pilnu klēpi. Tu, mīļā! ĀRIJA Tā saldā mīla ir, saldā mīla! Ahi! Herr Mai, ahi! * (Ienāk ziņnesis kareivs.) ZIŅNESIS (Uz Induli.) Vai te ir pats? INDULIS Te nau. - Kas labs? ZIŅNESIS Jā, labs. Mēs vācus   a t s i t ā m,   kas nāca izraut No mūsu rokām tur šo gūstekni. (Rāda uz Āriju; aiziet.) ĀRIJA (Bailīgi pieglaužas pie Induļa.) * (Ienāk vecene   T u š e   no svētnīcas.) TUŠE Cik jauki vācu lakstīgala dzied! He, he! būs patīkami Pērkonim. INDULIS Ko nāci nesaukta? TUŠE Prieks klausīties. (Ierauga Āriju sarkanās drēbēs.) I ugunsdrēbes jau! nu steigsim sārdu. Bij gudri darīts, ka es drēbes liku, Ar savu skaistumu tās kairināja. To nāvei neatņems neviens, kas dzīvs. ĀRIJA Ak dievs! tā riebekle šai acumirklī! INDULIS (Uz Tuši.) Ej, satais' gultu, kundze nogurusi. TUŠE Jā, jā, - drīz gulēs sarkanrožu gultā. (Aiziet.) * ĀRIJA Mans mīļais! (Apskauj Induli.) INDULIS Ne riebums vien, mums briesmas apkārt glūn. ĀRIJA Cik šaurā lokā nāve dzīvi slēdz, - Ap mīlas spīgainīti melna nakts! INDULIS Uz briesmām neskaties, drīz gaidi, drīz, Es eju rīkot ašu bēgšanu. * (Ienāk   U ģ i s   steidzīgi.) UĢIS Tu neesi vēl viens? - Ā, ugunsdrēbes! Man teica Zuks - tu viņu ziedo pats! - Klau, vecais klāt! pēc tevis meklē, bargs. Ko saņemt nenāci? INDULIS Tāpat. UĢIS Uz kūriem - suņiem, nodevējiem, lād. INDULIS Hu! pats mūs nodevi, nu vaino mūs. UĢIS Sēd sapulcē ar leišu bajāriem, Kā dzird, uz ilgām runām, noslēpumiem, Ne ēdis nau, ne dzēris, visus trenc. ĀRIJA Lai ilgi runā, spriež, es dusēšu; Še likšu gultu nest, kur saule lēca, Un vaļā acīm sapņošu par laimi. (Aiziet.) UĢIS Es atkal esmu tevim bruņukalps Un mūžam palikšu pie tevis, Indul! (Paceļ Induļa vairogu un paņem šķēpu.) INDULIS Jā, steigties, steigties - aši vajga bēgt, Pirms leiši beidz vēl sapulci. - Ej, rīko! UĢIS Kamdēļ tev bēgt? no kā? INDULIS Glābt Āriju. UĢIS Tu viņu neziedo? INDULIS Es viņu glābju. UĢIS Un pazudini mūs? INDULIS Mēs esam vīri, Un vīri nepazūd. UĢIS Es negribu. Man riebjas sievas glābt. INDULIS Tik varons glābj, Kas vien ir vājš, lai nedraugs ir vai draugs. Man tevis nevajga; dod šķēpu šurp! UĢIS (Pārvarēdamies.) Es esmu varons, un es iešu glābt, Lai arī nedraugs ir un sieviete. INDULIS Steidz, draugs, un jaunais varons. (Apkampj. Aiziet.) UĢIS Indul, mīļais! * UĢIS (No prieka sauc.) A-u! a-u! a-u! He Vizbulīte! (Ienāk   V i z b u l ī t e.) VIZBULĪTE Ko klaigā še? Kas ir? UĢIS Es slēdzu mieru Ar Induli. Mēs tagad glābsim to, Lai arī nedraugs ir un sieviete. VIZBULĪTE Ko ziņo man? Es pati zinu. Steidz! Kas vīrs, ne zēns, tas dara pirms, tad runa. UĢIS Man prieks, ka salīgu, un nau kam teikt. VIZBULĪTE Teic osim, kad tev noslēpums ir jāpauž. Prom steidz! UĢIS Jā, labāk osis gan, ne skuķis. (Aiziet.) * (Ienāk   T u š e   un top iznesta gultā Ārija.) ĀRIJA Kāds tīkams nogurums šai launadzī! Vai tūkstots gadus es tā dusētu Iekš saldām miņām kā iekš mīļā rokām! TUŠE Drīz sāksi dusēt tūkstots gadus - Izaugs Uz taviem karstiem pelniem - leišu liepa. ĀRIJA Viss tavu vārdu skarbums, māmiņ, grimst To saldo miņu siltā ezerā. Caur zirgu zviegzmi zīle saldi dzied. TUŠE Es, mīļā meitiņ, tev tik labu vēlu, Par godu lielam Mintautim tu degsi. VIZBULĪTE Tik Induls liels, tas glābj, ne dedzina. TUŠE Ha, ha! tu snīpis, ha! tavs glābējs glābs! ĀRIJA (Sapņaini.) - Man sirdi raisīji no vietas nost... TUŠE Ko, meitiņ, teici? ĀRIJA Es tāpat, tā dziesma - ...To dārgo dvēselīti nesīšu Aiz siltas azotes pie mīļās mātes. * (Ienāk   L e n g v i n s   un vācu sūtītais vecais    V a l t e r s.) LENGVINS (Uz Valteri.) Nu, vāciet, še tā mana gūstekne. Tik runā maz un tā, ka saprast var. Un gādā naudas daudz, i daļu man, - Lūk, es jau labi viņu turēju. VALTERS (Aizklāj acis ar roku.) O, teure Herrin! ĀRIJA (Piepeši uztrūkstas.) Dievs! tās dārgās skaņas! Vai nāk no viņas saules salda balss? LENGVINS (Uz Valteri.) Klau, runā ļaužu mēlē nesaprotu! ĀRIJA Vai tēvs ir dzīvs? VALTERS Ir dzīvs. ĀRIJA Paldies dievam! Tad viss vēl labi ir un labi būs. VALTERS Ak dievs! ak dievs! ak dievs! ĀRIJA Vai tu tas, labo Valter? Neredzu No acīm tevi. Ko tu slēp? VALTERS Man kauns, Šīs acis nespēja pār tevi lūkot. ĀRIJA Sniedz, Valter, roku man, tā ir tā pati, Kas mani zirgā bieži uzcēla. VALTERS Ak vai, man, kundze, kauns! Šīs rokas nespēja celt tevi saulē. ĀRIJA Jel svārku skaru sniedz, - es pieskaršos, Jel smaršu jutīšu no dzimtenes. VALTERS Kauns, kauns! Aiz svārkiem man ir jāslēpj kauns. ĀRIJA Cik vecs tu ticis, Valter, - salīcis. VALTERS Man stāvs ir salīcis no naudas maisiem, Ko tevi izpirkt, - nez, vai to vēl tiks? ĀRIJA Un tēvs ir sveiks? VALTERS Es teicu: miesās dzīvs, Bet dvēslē miris, - mirusi i pils, Ne dzied, ne smej tur, zirgi klusi zviedz; Uz maura zaļums miris līdz ar puķēm, Uz tēva galvas miris matu zelts. ĀRIJA Ak! tēvs ir sirms! VALTERS Tik balts kā kaujas kauli. ĀRIJA Pie tēva gribu iet! VALTERS Ak dievs, ak dievs! Beigts, beigts ir viss! Mēs nevaram vairs spēt. (Aši aiziet.) ĀRIJA Ar dievu! tēvu mierini: es sveika! (Iemetas gultā, galvu spilvenos glabādama.) LENGVINS Mans nelaimīgais bērns! - ĀRIJA (Pieceļas.) Tu mierini? LENGVINS Ak, es, - es darīšu tev pāri vēl, Mans nelaimīgais bērns. ĀRIJA Ko vēl? ko vēl? - LENGVINS Lai tevi pasargā tavs dievs! (Aiziet.) ĀRIJA Mans dievs? Mans dievs? - es zinu, kurš mans dievs - (Atliekas gultā.) ...Kurš dārgo dvēselīti aiznesīs Aiz siltas azotes uz mīļo māti... VIZBULĪTE Ak, mīļā kundze, ceri, mīļā - gaidi! Gul', gul', es apsegšu tev kājiņas. TUŠE Meit, gaidi, liesmās lielais kungs jau nāk. MEITAS (Raud balsī.) (Ienāk   v e r g s,   uztraukts.) VERGS Cit, sievas, cit! pats lielais, vecais nāk! Viņš sēdi šķaidīja, lād bajārus, Nāk niknis briesmīgi, tik pūš un rūc. TUŠE Nu, dieviņ, dieviņ, mūsu liktens nāk! VERGS Man tevis žēl, es skrēju teikt; kad justu, Man mēle nost. - Dzird! - (Uz Āriju.) Tūliņ ceļos krīt'! Uz vārda klaus'! Būs labs, ļaus kājas skūpstīt! (Dzird nākam; uz Āriju.) No gultas ārā! ārā! ārā kāp! * (Ienāk pa bajāra namadurvīm   M i n t a u t s,   L e n g v i n s,   K a r g u t s,   P a r b u s,   P u d i ķ i s;    pavadoņi un ļaudis no pagalma.) TUŠE (Ceļos uz Āriju.) Kāp ārā, ārā! Dievs! Tev galva mulst? (Uz Mintauti.) Ak, žēlīgs, mīlīgs kundziņ, žēlo mūs! MINTAUTS (Uz Lengvinu.) Kur gūstekne? LENGVINS Tur gultā. MINTAUTS Dzīva? LENGVINS Dzīva. MINTAUTS Ko necelies? nāk kungs! TUŠE No bailēm ģībst. ĀRIJA (Iesedzas segā.) MINTAUTS Ņem segu nost. LENGVINS (Norauj Ārijai segu.) Lūk, še! MINTAUTS Ā, skaista ir! ĀRIJA (Uz Lengvinu.) Dod segu! MINTAUTS Bailēs neģībst. LENGVINS Ceļos meties! ĀRIJA Pie mums priekš sievas ceļos metas vīrs. To tiesību tev ļauju, kaut tu mežons. LENGVINS Klus', neprāts! MINTAUTS Vai pie smalkiem vāciem tā Uz kungu teic? ĀRIJA Tu nekristīts, ne kungs. MINTAUTS Stāv' kājās! KALPS (Paceldams Āriju aiz rokas.) Stāvi! MINTAUTS Augums slaiks un loks, Kā goba. ĀRIJA Nē, kā vācu ciprese; Ne tevim skatāma. TUŠE Vai dievs, kāds vārds! MINTAUTS Tu lepna esi, - šodien tevi degs. ĀRIJA Kad mani degs, ko tad vairs baidīšos? PUDIĶIS (Uz Mintauti.) Tā gūstekne ir kūru, augstais kungs, Ar viņu gribam izpirkt Emboti. VIRSAITS KARGUTS Par viņu nolemt vajga sapulcei! BALSS NO ĻAUDĪM Jā, visai tautai pieder gūstekne! MINTAUTS Kā teikšu, tā ij būs! (Uz Āriju.) Man tīk tavs stāvs Un spīvums, - es tik spēju tevi glābt. ĀRIJA Es negribu no tevis glābta tapt! (Ārija aizgriežas.) MINTAUTS Ko aizgriezies? - Cik kaklis skaists un balts! ĀRIJA (Atgriežas.) MINTAUTS Ha, apmānīju. (Ārija aizklāj galvu.) Aizklāj, - bende atsegs. (Klusi uz Parbu.) No Kuldīgas? PARBUS (Tāpat.) Jā, tēvs ir komturs. MINTAUTS (Tāpat.) Sargāt labi! (Dikti.) Lai sārdu krau! ĻAUDIS Klau! klau! Kraus sārdu! sārdu! * (Kad Mintauts iet projām, vecene   T u š e   stājas viņam priekšā un nometas ceļos.) TUŠE Tu mīlīgs, žēlīgs, lielais kunigaikstis! Tas ugunssārds, tas sildīs manu dzīvi, Tas iedegs gaismu mūsu Lietavā. - MINTAUTS (Uz bajāriem.) - Lūk, vecai mātei galva gudrāka Par gudriem bajāriem: tā vārdu zin, Kas jums ir svešs un tomēr dārgākais, Tu zini Lietavu! No kurienes tu nāc? TUŠE No tumša kakta. MINTAUTS Kur vārdu dzirdēji? TUŠE Tai tumšā kaktā. MINTAUTS Lūk, kur mums gaisma nāk: no tumsības! Dod zeltu vecenei! TUŠE Dod bajāram. MINTAUTS Tad ņem šo dēla skūpstu, vecā māte! TUŠE Tu tiksi liels, no tevis izaugs valsts! (Ļaudīs piekrišana; nedaudz balsis izrāda pretestību.) Tik viens lai kungs! tas tu! ĻAUDIS Sveiks; Mintaut, sveiks! MINTAUTS (Uz Pudiķi.) Kur Induls ir? Vai bēg? Man nedod godu. (Visi leiši aiziet; paliek Pudiķis.) * (P u d i ķ i s.   Ā r i j a.) PUDIĶIS Klau, kundze! ĀRIJA Pudiķis, tu sārda kūrējs? PUDIĶIS Es sārdu nekuršu, es glābšu tevi. ĀRIJA Tāpat kā Mintauts. PUDIĶIS Nē, man nerūp tevis. Man Induls rūp un Embote. ĀRIJA Tu draugs? PUDIĶIS Vēl ne. Laid Induli, tad būšu draugs. ĀRIJA Tad ej! PUDIĶIS Uz jūru tevi aizvedīšu, Bēdz Vācē; Emboti mēs atņemsim. ĀRIJA Ej! PUDIĶIS Lai! tad paliec Embotē, gan tuvu, Bez maksas gan, bet prom no Induļa. ĀRIJA Tu velti runā, veci. PUDIĶIS Velns, tad dedz! Nau sievai kauns no tautas atraut vīru! ĀRIJA Tad labāk degt, ne atdot Induli. PUDIĶIS Tad labprāt sārdā kāp! ĀRIJA Es negribu. PUDIĶIS Nu, degsi, degsi, - pats vēl pakuršu. - Bēdz, - tēvu redzēsi! ĀRIJA Nē. PUDIĶIS Velns tā sieva! * (Ienāk aši   I n d u l i s.) INDULIS Ko tu te, Pudiķi? PUDIĶIS Tu zudis cilvēks! ĀRIJA Viņš mani pierunā vai bēgt, vai degt, Tik tevi atstāt. PUDIĶIS Nu? INDULIS (Uz Āriju.) Viņš mani mīl, Bet vairāk dzimteni. PUDIĶIS Nu? ĀRIJA Jāsmejas. PUDIĶIS (Aiziet, stipri šķēpu piesizdams zemē.) * ĀRIJA Mintauts manis bij; liek sārdu kraut. INDULIS No mirkļa mirklī gaidu glābiņu. Man ļaudis sarīkoti klusumā, Stāv mežā zirgi nolikti, ko bēgt. Nāks puika paziņot. ĀRIJA (Apskauj Induli.) Es gribu dzīvot, Tā mūžam tevi turēt, neatlaist! Šo laimes mirkli pilnam izbaudīt. To skaistumu nekad vēl nejutu, Ne bērnu gadu mātes glāsls tik maigs, Un vēl ik mirkli vēršos brīnišķāks. Vai mani līdzi vērš? Tik maiga jūtos, - Es ābele tev ziedus klēpī bērtu. (Ienāk Uģis aši.) UĢIS Viss beigts. INDULIS Ko saki? beigts? UĢIS Tie jutuši, Ka mūsu vīru trūkst; tie meklē tos; Ar viltu dzīrēs sauc; tiem jāiet ir, Lai vērstu aizdomas. INDULIS Mēs bēgsim vieni! Kur zirgi? UĢIS Aizvesti. INDULIS Ej citus nozagt! UĢIS Stāv sargi. INDULIS Velni! Spārdies, asins zvērs! Spļauj savas liesmas, Pērkons rībētājs! Es tavu sārdu kājām izmīdīšu. Tev bārdā ogles metu, lai tā svilst! ĀRIJA Viss beigts. INDULIS Lai līdzi mani dedzina! ĀRIJA Mēs, mīļais, kāpsim karstā mīlas gultā, - Vai sārda uguns ir tik karsts kā sirds? Mēs divu siržu kopu ugunīs Sen sakvēlosim, pirms vēl svelos sārds. UĢIS Jau nāk. (Uz Induli.) Ej sveiks uz dzīvi vai uz nāvi! (Uz Āriju.) Tu būsi viņa cienīga. - Nāk pats. * (Ienāk Mintauts.) MINTAUTS Pats Mintauts tevi meklē visu laiku, Lūk, Induls kur! INDULIS Pie savas gūsteknes. MINTAUTS Tev branga piemiņa no Embotes, - Kad nau vairs pils, tad vēl pils meita ir. INDULIS Ej, Ārija, ar mežoni būs runa. ĀRIJA (Aiziet svētnīcā) MINTAUTS Dod meitu man, - es došu skaistu zirgu. INDULIS Es esmu bruņinieks, ne zirgu mītnieks. MINTAUTS Tev viņu nau kur likt, pats manā varā. INDULIS Man šķiet, es viesis še, ne gūsteknis, Jo kūri līdz ar leišiem draugos karo. MINTAUTS Jā, skaista ir, tās dēļ var aizmirst visu. INDULIS Ko esmu aizmirsis? MINTAUTS Nākt sapulcē. INDULIS Tu pārmet to? Pats liki kūrus nesaukt. MINTAUTS Es esmu saimnieks, lielais kunigaikstis, Tu mani apsveikt, Indul, nenāci, Kā citi gan. INDULIS Vēl neesmu tavs klausnieks. MINTAUTS Tu sakies viesis, draugs, - tā dara draugs? Tu mazs - es liels, tu lūdzējs, un es - devējs. INDULIS Bet saki, Mintaut, tu, kam nenāci Man palīgā pret vāciem? MINTAUTS Nebij pulka; Nu vācus sakāvu un kaušu vēl. INDULIS Nau tiesa! - pulks tev bij, tad laupīt gāji Pret leišiem! darīt tos par klausniekiem! Mūs ļāvi sakaut, nu priekš sevis glābi Dod manu Emboti, tu   n o d e v ē j s! MINTAUTS Bet kam tu manim nenodevies pats? INDULIS Tu joko? vārds ir briesmīgs: nodevējs! MINTAUTS No vārda nebaidīšos es nekad, Kad mērķi gribi, gribi līdzekli! INDULIS Ļauns līdzeklis i labu mērķi gāž. MINTAUTS Nau laika meklēt līdzekļus - es darbs, Es spēks un vara, kas kā liktens iet. Es sen tev teicu: topi tu mans vasals! INDULIS Kad padoties mans mērķis, - varēju I vāciem ar. Bet dzīvot gribu pats, - Kā brālis pats tev roku sniegt. Tu spēj Tik vergus lietot, zemi ņemt mums nost. MINTAUTS Ko paši nenākat jūs, stūrie kūri? INDULIS Kurš nokaus sevi pats par prieku citam? MINTAUTS Cik jūsu vīru ir? Tik sauja vien, Jūs vāci apēdīs, - es gribu glābt. INDULIS Bet avij viens, vai ēd to vilks, kas svešs, Vai vilks, kas zināms. Tu tas zināmais, Kas tūkst brāļiem nolaupītas mantas. Bet citi zvēri glūn uz tevi ar, Tev tatārs vienā pusē, vācis divās. Ir mierā jāsavieno leišu ciltis, Ir jāmodina tautu gulošs gars. MINTAUTS Ā, kāda valoda tev, sīkā cilts! INDULIS Tās sīkās ciltis nāk no lielas mātes! Tie leiši, zemieši, tie tālie prūši, - Tie radus kūri, latvji, zemgaļi, Tās ciltis augšējā un lejas galā, Tie kopu pulki lieli lielai mātei. Bet zivis zivis ēd un brāļi brāļus. MINTAUTS Lai! Ko tu teici, kūrs? Vai zini pats? Tas vārds tik liels kā pati Lietava. INDULIS Ir lielāks: baltās jūras kopu valsts! MINTAUTS Es visas ciltis liešu Lietavā! Nupat to vārdu teica tumšais kakts, Man pareģoja vecā ragana: «No tevis izaugs valsts! Lai viens ir kungs.» To pašu saki tu, tas gaišākais. Lai top! Lai viens ir kungs! INDULIS Tā saka vergs. MINTAUTS Un brīvais kā? INDULIS Ikviens lai' kungs! MINTAUTS Ha, ha! Tavs gaišais prāts pats sev i žilbina Un zaudē mērķi, - lūk, to došu es, Mans vasals topi! Tava gudrā galva Man galmā derēs domei. Es tev došu, Cik gribi, zemes leišos, došu sievu - (Piemāj klāt sulaini, saka tam ko, un tas aiziet.) INDULIS Dod Emboti, man tiks. MINTAUTS Kas embote? Pret visu Skodas novadu? INDULIS Man dzimta. MINTAUTS Tev lielus mērķus dodu, lielu varu, Tu mazo ņem. INDULIS Man mērķis lielāks. MINTAUTS Tu līdzēsi man izvest lielo domu -- No ciltīm kopā saslēgt Lietavu. INDULIS Dod Emboti, - bez tās man pamats zūd; Es topu kalps, ne kungs. MINTAUTS Bet augsti celts. INDULIS Ne karals mani ceļ, - es ceļu pats. Tu tikai karals gribi tapt. MINTAUTS Un tapšu. INDULIS Ne vienotājs. MINTAUTS I tas; jo vieno vara. INDULIS Nē, vieno gars. MINTAUTS Tad esi draugs! (Ienāk bajārs   L e n g v i n s   ar savu meitu   A l d u,   kura ļoti bagāti apģērbta.) MINTAUTS Lūk, ņem - Šo bagātāko meitu! LENGVINS Lai viņš ņem Šo leišu skaistāko. MINTAUTS Vai iesi, dūjiņ? (Pieaicina Aldu klāt un noskūpsta.) ALDA Kā pavēl tēvs. MINTAUTS Nu paej drusciņ, Aldiņ, Lai redz, ka tu tā skaistākā. (Alda paiet pa pagalmu.) LENGVINS Lūk, svārki! Ir pieci, visi zīds! (Rāda Indulim.) INDULIS (Uz Mintauti.) Dod Emboti! MINTAUTS Tu spītnieks! tiepnieks, sumbris, eža dēls! Tā pils man vajdzīga priekš Lietavas. Šis ieķēries kā āpsis savā alā. Es tevi padzīšu no pasaules! INDULIS Vēl pasaule nau tava, nedz vēl es - Tavs klausnieks; agri bar, kā savus ļaudis. ALDA (Raud.) INDULIS Bet tu man piedod, daiļā jaunava! (Nometas uz vienu celi.) Ne es, kas tevi atraida, bet liktens. LENGVINS Tev piedot? Nu tu naidnieks man, ne draugs! * MINTAUTS He! virsaišus saukt šurp! LENGVINS He, šurp! He, šurp! MINTAUTS Kur viņi paliek? LENGVINS Skrienat! Pavēl kungs. (Ienāk virsaiši, bajāri.   P u d i ķ i s   ar pavadoņiem.) KARGUTS Mēs, bajāri, še esam. MINTAUTS Ko tik lēni? KARGUTS Tu visus bar. MINTAUTS Kas nedara, kā vajga, Tas jābar ir. KARGUTS Ne bērni mēs, bet vīri. Pats trenci sapulci, nu atkal nākt! INDULIS (Taisās aiziet.) MINTAUTS Kur, Indul, ej? vai rīkot bēgšanu? Par, vēlu piecēlies, - ha, ha! INDULIS Es zinu. Tu sauc še savus kalpus, kurus bar, Pie tiem es nepiederu. MINTAUTS Paliec še, Par tevi spriedīs bajāri. INDULIS Par mani? Tik tautai vara spriest. MINTAUTS Ha, ha! jo labāk, - Jo es un tauta viens. - Lai tauta nāk! * (Sanāk vēl kareivji un ļaudis.) MINTAUTS Jūs labieši, jūs vīri, visa tauta! Šo kūru sūdzu es: (Rāda uz Induli.) Viņš laupīt grib, Grib nozagt gūstekni, kas pieder tautai, (Ļaudis kurn.) Ir slepus sarīkojis bēgšanu, Es novērsu vēl. Manim rokās dodat To gūstekni! ĻAUDIS Ņem! Ņem -tu viņu! Sargā! MINTAUTS Pie durvīm sargus liekat! SARGI (Nostājas pie svētnīcas durvīm.) Še mēs stāvam. MINTAUTS - Un rīt to vedat prom uz manu pili! (Klusums.) PUDIĶIS Bet Induls gūstīja, tā pieder viņam! KARGUTS Par gūstekni vēl jālemj sapulcei. PARBUS Lūk, tauta nolēma par to nupat. ĻAUDIS Vēl nau, - vēl nau. - Jau ir. - Vai tā ir tiesa? INDULIS Es viņu gūstīju, tā pieder man. MINTAUTS Tu gūstīji, bet nau tev kur to likt. Tu viesis še - tev neklājas tā runāt. (Ļaudīs piekrišana.) INDULIS Vai leišiem tikums viesiem atņemt mantu? (Piekrišana.) PARBUS Tu gūstīji, bet kas to apsargāja? Vai Mintauts neatsita vāciešus, Kas nāca atņemt? Mintauts gūstīja To otru reiz, un Mintautim tā pieder. (Piekrišana.) KARGUTS Bet sakat man, kam pieder Mintauts pats? Lūk, - leišu tautai, - tai ir gūstekne. (Piekrišana.) MINTAUTS Es leišu tautas, leišu tauta mana! Viss, viss, cik tāļi leišu vārdu min. (Liela piekrišana.) INDULIS Par mani kūri vien, ne leiši lemj. Vēl kūri brīvi līdz ar Induli. (Kūru piekrišana.) Vai leiši laupīs savus brāļus kūrus? (Piekrišana.) KARGUTS Mēs brīvi vīri esam, katra pils. Kas karā gūts, tas mūsu; cits nau kungs. Kurš lācis manis medīts, paliek mans. Mums neder kungs, kas dala mūsu daļu. BALSS NO ĻAUDĪM Bet kungs mūs apsargā pret laupītājiem. OTRS Brīvs bajārs ēd i svešniekus, i leišus. TREŠS Viens lācis mazāk rij, ne simti vilki. MINTAUTS Es izdeldēšu šos - tos simtu vilkus. KARGUTS Mēs brīvi vīri, sargās mūs šis šķēps. LENGVINS Tā mūžam plosās karš, kas druvas sēs? Sīks zemnieks jūtas kareivs, neklausa. Kad viens ir kungs, tad miers un ļaudis strādā. INDULIS Kas simtus brīvus vilkus plēš, tas spēs Vēl ātrāk saplēst tūkstots vergus suņus, Drīz katris būs tam klausībnieks un avs, Ko sevim strādinās un sevim cirps. Tām avīm pašām kopā jāturas. PARBUS Lūk pats viņš sludina nu Lietavu, Bet kož, kad naida vilkus trenc. INDULIS Es gribu, Bet brīvībā, bez karaļa. MINTAUTS Vai tas var būt? Ha, ha! Nu vieno tos! (Rāda uz bajāriem.) INDULIS Tos vienos tas, kas diezgan stipris būs Un diezgan - taisnis. Tas tu neesi. MINTAUTS Es esmu tas, lūk, mana taisnība: Tev Embote par Lietavu rūp vairāk, Es dodu tevim Emboti, lai ir! (Ļaudis kurn.) INDULIS Un es ko došu? MINTAUTS Savu gūstekni PUDIĶIS Ņem, Indul, ņem. (Uz Mintauti.) Tev paldies, lielais kungs. KŪRI Lai dzīvo lielais Mintauts! LEIŠI Nedot, nedot! MINTAUTS (Uz ļaudīm.) Ko zināt jūs? Man viņa vajdzīga Priekš lielās Lietavas. INDULIS Es nedodu. PUDIĶIS Dod, neliet, aši! Vai tu neprātīgs? (Uz Mintauti.) Mēs viņa vietā atdodam. INDULIS (Uz Pudiķi.) Ej prom! Tā gūstekne ir vairāk nekā pils, - Tā ķīla tev, - ar vāciem gribi līgt, Lai tie tev palīdz tapt par karali, Lai tevi mērcē Kristus ūdeni. (Ļaudis rūgst.) MINTAUTS Tu, nelietīgais kūrs, tu zaimo kungu! Es viņu karaliski apbalvoju, Viņš kož man rokā! Kāds ir tādam sods? (Ļaudis klus.) KARGUTS Viņš varens kareivis un leišu draugs. - Dod, Indul, gūstekni priekš Lietavas, Kā teicies pats, un tiks tev tava pils Un leišu draudzība, mums miers no vāciem. INDULIS Kas viņu saņems leišu vārdā? Mintauts. ĻAUDIS Dod Pērkonim uz sārdu! - Sārdu! - Sārdu! MINTAUTS Par velti gribi, lai tev palīdzam? LENGVINS Še vācis ir, grib izpirkt gūstekni. MINTAUTS Lai nāk. * (Ienāk   V a l t e r s.) MINTAUTS - Cik dosi? VALTERS Vienu tūkstoti. MINTAUTS Dod visu Emboti un Kuldīgu. VALTERS To nē. LENGVINS Lai naudas dod trīs tūkstoši. PARBUS Mums karā noderēs pret vāciešiem. VALTERS To nē. ĻAUDIS Bij solīts upurs Pērkonim. (Rūgst.) LENGVINS Dod divus tūkstošus. To jā. INDULIS Lai velns! Vai tirgus te, vai tautas sapulce? Vai tā ir kustons, ko par naudu pērk? Tā dieve, kas no debess nokāpusi. Es viņas sargs, es klausos jau par ilgu. Es viņu nedošu jums nicināt. (Uz sargu pie Ārijas durvīm.) He, nost! Nāc šurpu, Ārija, pie manis. * (Ienāk   Ā r i j a,   ģērbta uguns svārkos.) ĻAUDIS Ā, ā! KARGUTS Kurš tādu dārgumu sev atņemt ļaus? JAUNS BAJĀRS Tā vērts ne Embotes, bet pasaules. INDULIS Tu uguns svārkos? ĀRIJA Vecā ģērba jau - Uz sārdu vest. ĻAUDIS Uz sārdu vest! - uz sārdu! MINTAUTS Kas teica raganai ģērbt uguns svārkus? Es viens še pavēlu. Tā pieder man. (Uz Āriju.) Es tavam tēvam tevi atdodu, Dod, vāciet, divus tūkstošus un ved. (Uz Valteri.) Nāc, man ar tevi vēl ir jārunā. ĀRIJA Tik divus tūkstošus es esmu vērts? Ko, Valter, teic? VALTERS Mums vairāk naudas nau. Un pilis atdot tēvam varas nau. ĀRIJA Tad palieku es še. VALTERS Bet Mintauts atlaiž. ĀRIJA Kas Mintauts man? Bet mani nelaiž kauns. Jums vācu vārds nau dārgs, tad man ir dārgs. VALTERS Paldies tev, augstā, tu mūs apkauno! (Aiziet.) INDULIS (Piesteidzas pie Ārijas.) MINTAUTS (Uz Valteri.) Ved, vāciet, ved to! - Indul, nost no tās! INDULIS Kurš pirmais nāks tai klāt? Še ir mans šķēps. ĻAUDIS Uz sārdu! ziedo Pērkonim. INDULIS Vai Mildu Var ziedot Pērkonim? LENGVINS Viņš zaimo dievus, Viņš aizskar karali un nievā tautu! Uz sārdu viņu pašu! ĻAUDIS Sārdā, sārdā! INDULIS Es leišu tautu turu lielu, cēlu, Kas cienī savas tiesības un svešas: - Kad jūs man nedodat, kas pieder man, - Kad viņai riebjas izpirkties par naudu, - Tad cēlums jāatbild ar cēlumu: Tad atsakos no savām tiesībām! MINTAUTS Tu atdod viņu tēvam, ha, ha, ha! (Ļaudis kurn.) Un pamet mūsu lietu. (Kurn.) INDULIS Jāatdod! Lai man tā nepieder, tad tēvam gan. (Ļaudis kurn.) Nu mēs no gala karu iesāksim - Bez viltības, bez ķīlām un - bez sievām, Tik vīrs pret vīru! - Viņa lai -sev iet Uz Kuldīgu, mēs, kūri, celsimies Un ņemsim atpakaļ sev Emboti. (Daļa kūru piekrīt.) PUDIĶIS Tu gaisa grābslis! sievas vergs! tu mīlnieks! No rokas laukā dosi? Nau tev kauns? PARBUS Ha, ha! te jāsmejas, kā nodevējs Aiz mīlasnelgas ģīmja lūko slēpties! Viņš atdod vācim mūsu guvumu, Kas maksā tūkstošus, ar ko var slēgt Tik labu mieru, ka tas vācus izdzen! MINTAUTS Tu nodevējs! To nodevēju grābt! (Ļaudis kurn, bet neiet klāt.) INDULIS Es tavus lāstus sviežu atpakaļ, Tev pašam mutē, lai tā gunī deg! - Es aizvadīšu šo uz Emboti, Tad nākšu atpakaļ. MINTAUTS To grābt! to grābt! Ko stāvat! pavēl kungs! ĻAUDIS Lai dzīvo karals! (Tuvojas Indulim.) INDULIS Lūk, tas ir karals, kas tik karsti brēc! Tas kūrus nodevis, ņem viņu pili! Tas leišu brīvniekus ved klausniekos! Tas ņem šo gūstekni ar varu sev! Tas visiem visu ņem, tas karals būs! Jums vajga karaļa! ĻAUDIS Mums nevajga. INDULIS Ko? agri, Mintaut, ceri tautu veikt, Vēl leišiem virsaiši un vīri ir. MINTAUTS Tu, pavalstnieks, pret mani sacelies? Es tevi nositu kā suni! INDULIS Nē, es vilks! Vai karals tas, kas sapulcē ceļ šķēpu? Kas laupa draugus, apsmej tikumus? Tad tas ir karals! Tad to pielūdzat! MINTAUTS Ciet klusu, kūdītājs! INDULIS Lai kalpi klusu cieš, - kas brīvs, tas kliegs! ĻAUDIS Ir tiesa Indulim! - Dod upuri! Ko gaidām? - Sārdā! Dieva sodi nāks. - Nu grābjat vācieti. Uz sārda, sārda! LENGVINS Jau viņa ugunsdrēbēs ietērpta! INDULIS Še ņemat ugunsdrēbes, tās ir jūsu! Bet, kas iekš drēbēm iekšā, tas ir mans. (Norauj no Ārijas ugunsdrēbes.) LENGVINS Lai grābjam to! ĻAUDIS Grāb, grāb! INDULIS Jūs varat grābt, Bet dzīvs es nedošos, nedz došu viņu! ĀRIJA Es, Indul, esmu tava! Ziedošos Ne Pērkonim, ne Mintautim tik - tev! INDULIS (Taisās nodurt Āriju.) Lūk, krūts! lūk, duncis? Grābjiet! nāve veic. Nu grābjat mironi, ja tas jums der! Še, Mintaut, ķīla tev! - Ko klusē nu? Še, Pērkon, ziedojums! - Tu arī klusē? Nu, kad tie abi klus, tad laidat iet! (Ļaudis klus.) MINTAUTS Tu zaglis, laupītājs tu nodevējs! Tu joda izdzimums, tu lapsa, vilks! No pasauls lauka nolādēts un dzēsts! UĢIS Es tevi vadīšu līdz Embotei. PUDIĶIS Ak, neej, Indul! neej, zelta Indul! Es tava vaiga neredzēšu vairs. INDULIS Es nākšu, Pudiķi es atkal nākšu! (Piekrišana.) (Priekškars.)

RAINIS INDULIS UN ĀRIJA JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS TREŠAIS CĒLIENS PIRMĀ AINA Embotes pils vārtu priekšā. Pa vienai pusei lielie ārējie vārti un valņi. Kad vārtus atver, redzas iekšējie apcietinājumi un ceļi. Pa otrai pusei mežs un skats uz Embotes leju un Vilku gravu. Vakars. * (I n d u l i s   u n   Ā r i j a.) INDULIS Mans dzimtais tēvu nams, - ak! vairs ne mans! - Tu tumšām acīm dēlā noraugies, Kas tevi sveicina kā svešs un naidnieks. - Ak, neskat' tā - es sveicinu un reizē No tevis atvados, mans tēvu nams! Man dēla tiesību uz tevi nau, Man mirt tik nācās še, ne projām iet, Un es - ak! - gāju. Bet es atkal nākšu, Un mūžam mans tu būsi, tēvu nams. Sveiks, tautas asnīm lietais zemes klēpis! (Nometas un skūpsta zemi.) UĢA BALSS (Aiz skatuves.) Ū, Indul, ašāk; zirgs ir nemierīgs. INDULIS Jā, jā, es ceļos jau. - Te krita Vargals, Tur Nigrands, glābdams, asnīs slīdēja, Ar vācu asnīm latvju kopā lējās. (Piecēlies, lūkojas apkārt atminēdamies.) * (Ienāk  U ģ i s,   runā čukstot.) UĢIS Steidz, Indul, klau! jau mostas vārtu sargs. (Nometas arī zemē un skūpsta to.) Nu paliec sveika, pils! mēs nāksim drīz. ĀRIJA Kurp iesi, Uģi? Paliec še pie mums. UĢIS Kā palikt! Sargs būs klāt. - Ardievu, kundze! ĀRIJA Tad staigā vesels. UĢIS Indul! INDULIS Jā, es eju. ĀRIJA (Pieskrien viņam klāt.) Ko saki, Indul? INDULIS Sveika, paliec sveika! SARGA BALSS (Aiz skatuves.) Ū! ū! - Kas tur? INDULIS Vai dzirdi, jāsteidz. UĢIS (Aiziedams.) Indul! * INDULIS (Uz Āriju.) Uz Kuldīgu tev jāiet. Drīz mēs nāksim Jums atņemt Emboti. Es nevaru Pret tevi otrreiz kauties. ĀRIJA Indul! Indul! Ko tu tik sveši runā: projām iet? Ko es tev sariebu, ka atstum mani? INDULIS Es tevi atvedu. Ko vēl? - Nu, sveika! (Ņem roku nost.) ĀRIJA Ko roku projām ņem? es nelaižu. INDULIS Nau ilgāk laika, jāiet. ĀRIJA Ko tu teic? Tu mani glābi šurp, nu paliec še, Kur mums ir tversme. INDULIS Tversme tikai tev. ĀRIJA Ko ceļā neteici? Tik steidzies šurp. SARGA BALSS (Aiz skatuves.) Ū! ū! - Kas tur? Kas tur? INDULIS Tu taču zināji, ka pilī nāku Tik tevi glābt, un tad pie saviem kūriem! ĀRIJA Tu taču zināji: - Kur tu, tur esi Kad tu še nepaliec, es arī ne. Kad tu no manis bēdz, ko šurpu ved? Tad mani varēji i mežā mest Vai atdot Mintautim, vai sārdā degt! INDULIS Jel saproti, ka mūs še liktens šķir! ĀRIJA Es saprotu tik to: kur tu, tur es! (Parādās lāpa uz vaļņa.) UĢIS (Iznāk atkal no krūmāja.) Beidz atvadīties! Glābies! Lāpa, lūk! INDULIS (Uz Āriju.) Beidz! sveika! - Dvēsli es sev pušu rauju, No dzīva koka plēšu pusi nost, No sulasasins visa roka līp. ĀRIJA Es tevi nelaižu, - es nespēju. INDULIS Laid mani, laid! Beidz ātrāk briesmu brīdi! * (Parādās uz vaļņa   s a r g s.) SARGS Ē! Kas tur ir? Ko neatbildat? - Pag! UĢIS Še vairogs! Kur vairs bēgt! Nu ciņa būs. - No sievas nespēj atrauties kā vīrs. (Aiziet.) ĀRIJA Es tevi nelaižu, es nespēju, To mīla neļauj. INDULIS Ko tā mīla grib? Es, tevi glābdams, draugus atstāju - Pie leišiem atpakaļ man ceļa nau - I mani kūri jūtas pievilti - Mans goda Pudiķis aiz kauna raud - - Aiz mīlas visu esmu darījis - - Aiz mīlas tēvam atdodu i tevi! - ĀRIJA - Ak, vairāk mīla prasa: visu! visu! INDULIS - Ko vēl? Ko vēl? Ko vēl? ĀRIJA Jel paliec še! INDULIS Mans gods to neatļauj! ĀRIJA Ak, nemet mani sava goda dēļ! INDULIS Vai mīla godu lauž? Vēl to tā prasa? ĀRIJA Lūk, visu mīla prasa, visu! visu! Tā visu dzīvi lauž un jaunu ceļ. No sevis atsakies un atdod visu! Tu dod tik pusi: mani izglābdams Un atkal atstādams. - Glāb mani visu! INDULIS Ko dari, Ārij! Tava mīla mani Tik augsti pacēla, nu liks man grimt? (Ir parādījušās uz vaļņiem vairākas lāpas; dzird aiz vārtiem skrienam un runājam.) SARGS (Uz vaļņa.) Pie vārtiem! aši! Vesels kūru pulks! - Jūs brūkat virsū! - Tu skrien pašu celt! (Iznāk pa mazajiem vārtiņiem sargi.) OTRAIS SARGS (Durvīs turēdamies.) Jā, brūc tu virsū pats! (Uz Induli.) Ko meklējat? Cik jūsu ir tur? INDULIS Simts! OTRAIS SARGS Vai dievs! Mans dievs! (Iebēg vārtos.) ĀRIJA Vai tu tas, veco Ansi? Ko tu bēdz? OTRAIS SARGS Vai dievs! Kas tā par balsi? Tā kā kundze. ĀRIJA Es esmu tā. OTRAIS SARGS (Iznāk līdz ar vairākiem.) Ak dievs! PIRMAIS SARGS Vai! Kundze! Ho! (Aiz valņa dzird iesaucamies daudzkārt.) Ko stāvat? Droši virsū! Glābjat kundzi! (Uģis atkal iznāk no krūmāja.) OTRAIS SARGS Ir divi! viens ir mazāks. TREŠAIS SARGS Grāb to! Sit! (Apstāj Uģi.) INDULIS Laid mierā zēnu! ĀRIJA Mierā! TREŠAIS SARGS Sit tik! Sit! UĢIS Ak vai! INDULIS (Sargu nosizdams.) Tad še tev! UĢIS Indul! nāc. ak, nāc! INDULIS Tu ievainots? UĢIS Nekas! Nāc, nemet kūrus! (Aiziedams.) INDULIS Ak vai! (Aizgriežas. Ārija tur viņu apskāvusi. Sargi nones nomalī nosisto.) OTRAIS SARGS Ko? šis ir Induls? Ko tad šis tik liels? Ko kalpu nosita? - Tik latviets vien. CETURTAIS SARGS Jau padzīts, nu vēl gūstīts. Turat viņu! OTRAIS SARGS To tura kundze. - Tad tik loma būs! CETURTAIS SARGS Ir apkampusi to? OTRAIS SARGS Aiz gudrības. (Iznāk pa vārtiem b r u ņ i n i e k s   K u n o.) * BRUŅINIEKS KUNO Kas notiek še? - Lai tos tur sargi ieslēdz! OTRAIS SARGS Ir mājā mūsu dārgā kundze! - KUNO (Piesteidzas un skūpsta roku.) Kundze! Ak, simtkārt sveika! Nu būs jauna dzīve! ĀRIJA Jā, jaunu dzīvi sāku arī es. KUNO Tas vīrs tev pavadons? ĀRIJA Jā, ir un būs. KUNO Kas ir tāds? ĀRIJA Induls. KUNO Induls tavā gūstā? ĀRIJA Es viņa. KUNO Nesaprotu. ĀRIJA Sapratīsi. KUNO Ā, ā! un es -? ĀRIJA Kas tu? KUNO (Ironiski.) Daudz paldies, kundze. (Saskatās abi ar Induli.) * (Aiz vārtiem liels troksnis. Ienāk   v e c a i s   k o m t u r s   B e r n e k s.) TĒVS BERNEKS Mans bērns! Kur ir mans bērns? ĀRIJA Tēvs! tēvs, mans tēvs! TĒVS Es tikko nomiru bez tevis, bērns. - Ko vāji tevi redzu? - Tuvāk lāpas! - Vairs acis necerēja tevi skatīt. ĀRIJA Tev acis gaišas skūpstīšu. TĒVS Mans stariņš! ĀRIJA Tev sirmos matus priekā krāsošu. TĒVS Es, vecais vīrs, es grēcnieks: - neglabāju! Par manu dvēsli vairāk jāsaudz tevi, Jo dvēsle nemirst, - tu man vari mirt, Ko tad vairs dvēsle līdz? - ĀRIJA Ak, tēvs, tad labi. TĒVS Tu vien man dārgums, cita man vairs nau! Lai slavēts dievs, kas tevi atdod man! ĀRIJA Lai mīlēts ir! kas mani atdod tev, Tas vīrs, caur kura roku dievs tā vedis! Lūk, še mans glābējs! INDULIS (Aizsedzas ar roku pret lāpas gaismu.) TĒVS Ko? tas Valters nau? Ko izpirkt sūtīju? ĀRIJA Nē, vecim kauns, Ka mani izpirkt gribējāt ar naudu. TĒVS Ak! - Kauns. - Bet sakauts tapa mūsu pulks - Un es bez tevis miru jau - un tad - ĀRIJA - Šis mani izpirka ar dzīvību. TĒVS Un nauda vesela? ĀRIJA Jā. TĒVS Slavēts dievs! (Uz Induli.) Nāc manās rokās, glābēj! - Ko tu stāvi? Ko acis sedz ar roku? (Apskauj Induli.) Ā! Kas esi? Ko vecās acis manim rādat? Mans niknais naidnieks Induls?! INDULIS Jā, es Induls. Es tavu meitu gūstīju, bet pats Es trimdenieks, nau vairs šīs pils, kur tvert; Še tev to atdodu bez izpirkšanas, Jo viņu nespēj atsvērt zemes mantas. Man dod tik līdz ar zēnu brīvu ceļu, Un paliec sveiks! TĒVS Ak dievs, kas man ir jādzird! Tas kauns man jāpieņem no pagāna! Tāds cēlums neticams mums, bruņiniekiem. INDULIS Es tevi kaunot šurpu nenācu. Es rīt tev atkal niknais ienaidnieks, Tad sargies Embotē. TĒVS Kā atmaksāšu? INDULIS Mums, latvjiem, tikums ir tāpat bez maksas. Sveiks! Sveika! ĀRIJA Indul, vai tu neņem mani? I latvju tikums var šo maksu ņemt. INDULIS Tu atkal smejies. ĀRIJA Nē. - Mans mīļais tēvs! Dod mani Indulim par sievu! TĒVS Bērns! ĻAUDIS Ha, ha! ha, ha! ha, ha! VECAIS SARGS Jā, jaunā kundze vienmēr jokus mīl. Kopš viņa mājā, atkal smiekli skan. ĀRIJA Pag', Ansi, izsmiesies uz manām kāzām. TĒVS Tik aplam nerunā. Es pacienāšu To viesi šonakt dārgiem vācu vīniem Un saldiem cepumiem, kas viņam sveši, Un rīt - ĀRIJA Pie altāra viņš mani vedīs. TĒVS Bērns, rimsti jokot! - viņš ir pagāns! ĀRIJA - Nu? - TĒVS Viņš svešas tautas, ienaidnieks un - nabags, INDULIS Nē, komtur, esi drošs: es neprecos. Pats savās mājās es lai iegātnis?! Ar cīņu ņemšu mājas, ne - ar sievu. TĒVS Lūk, viņš jau atkāpjas, viņš prātīgs vīrs. ĀRIJA Es ne, es ne. INDULIS (Aizgriežas, lai aizietu.) ĀRIJA Vēl gaidi brīdi, Indul, Es redzēšu; tad abi iesim. TĒVS Bērns! Lai ņemu to par znotu? Znots jau ir - Pie Reinas bagāts grāfs. ĀRIJA Es negribu. TĒVS Nu, lūk! - Tad šīzeme vēl jāiekaro, - Vēl jāpelna, ko izpirkt manu muižu Pie Reinas. INDULIS Jāpalaupa vēl kāds gads. TĒVS Lūk, ņirgājas! - Un to lai barojam? Tev jātop grāfienei vai firstenei! Tas padzīts, uzveikts, ubags leišu dangās! INDULIS Tu, komtur, alojies. Es neuzbāžos, Es tevi nicinu, vai nedzirdi?! Tu laimīgs laupītājs, sīks muižas klausnieks, Es brīvais vadons brīvai, dižai ciltij! ĀRIJA Ko dari, Indul! sirmus matus skar?! TĒVS Ho! ho! Lai laupītājs, sīks muižas klausnieks, Es pašas svētās Māres bruņinieks! Pār mani dievs tik ir un Romas ķeizars! INDULIS Pār mani nau neviens, - tik es un tauta! ĀRIJA (Lūdzoši apkampj viņu, tad tēvu.) INDULIS Man savā pilī būt par kalpu kauns. ĀRIJA Še, Indul, būsi kungs. pils pieder tev! Tēvs, lūdzi viņu šurp kā kungu pilij. BRUŅINIEKS KUNO Oho, oho! TĒVS (Uz Kuno.) Tu klus! Vai tu tas znots? - Bērns, tas ir svešas cilts, mūs nepazīst, Nedz zin, kas Roma. ķeizars, bruņinieks, Nedz smalkus tikumus un gaišu dzīvi. Vēl kūrs kā kustons dzīvo meža alā, Tie mums var pateikties par visu labu. ĀRIJA Tad arī Embote ir meža ala, - Ko tu tad še? Ko kāroji šīs pils? - Un, lūk, viņš bruņinieks tāds pat kā tu, Kā tas un tas, - tik dūšīgāks un taisnāks. (Vāci sakustas protestēdami.) Bet kalps ir vāciem nabags tā kā šiem. Par kādu labu tie tev pateiksies? Kad viņi līdzi mums, kaut citādi. TĒVS Jā, viņi sveši; sveši jūt un mīl, Un kad viņš atstāj tevi, būdams svešs? Tu nez ko iemīlēji ne uz labu. ĀRIJA Tēvs, arī māte bij tev svešas cilts Un tevi iemīlēja ne uz labu. Teic, vai tu tādēļ viņu atstāji? Lūk, māte bija augstāka par mums, No smalkās franču cilts: mēs barbari. Mēs skaisto māti nemācējām cienīt. Mēs viņu zaudējām un tagad klīstam, Sev mieru meklējot, pa pasauli. Mēs savus grēkus gribam nomazgāt Ar svešām asarām un asinīm. TĒVS UN VĀCI Ak, ko! - Mums vairogs tīrs. ĀRIJA Tu biji ciets un dārgo zaudēji. Vai vēl tu būsi ciets? Vai vēl tev daudz To dārgumu, ko zaudēt? Daudz vēl mīlas? - Kad vari zaudēt, un kad gribi, - zaudē Tad arī mani vēl. TĒVS Ak, mana vienīgā, ak, kā tu dzel! Bet tev ir taisnība. Es slēpu to No sevis paša, bet tā kvēle kvēl. Tad, Indul, nāc! Kaut skarbi mani skāri. (Apskauj.) Tev ass ir vārds, vēl asāks zobens, dēls! Pret leišu mežoņiem tas noderēs, Pret zvēru Mintauti. INDULIS Lai zvērs, viņš liels. TĒVS Tu cieni naidnieku? INDULIS Jā, nīstot cienu. TĒVS Kā būsi vasals vācu ķeizaram, Kad dos tev Emboti? INDULIS Tā mana ir. TĒVS Jā, ņem kā balvu to no viņa rokas, Man roku skūpstīdams, kā vācu vasals. INDULIS Ar varu ņem, aiz žēlastības dod! No sveša balvā gūt to, kas jau mans! Man atdod zagto, es lai pateicos? TĒVS Lūk, Ārija, tu mīli, - viņš ir svešs! ĀRIJA Viņš, tēt, ir lepnis. Negrib roku skūpstīt Še laukā. (Uz Induli.) Lepnais, negribi būt vasals, Lūk, es tavs vasals! skūpstīšu šo roku. VECAIS SARGS Ha, ha! ne ķeizaram nau skaistāks vasats! INDULIS Tu, Ārij, mani apkauno. Tu zini, Es brīvs un brīvam manim vajga būt. Es eju mežā, tur vēl brīvība. ĀRIJA Tur tevi saplēsīs! INDULIS Jā. Kas par to? Reiz tev šo dzīvi devu, tagad brīvei. ĀRIJA Vai, Indul, Indul, neej! Tad man jāmirst. (Krīt ceļos.) INDULIS (Viņu paceļ, bet tomēr iet.) Es eju! KUNO Zvērs, tu negantnieks, tu mežons! Ļauj sievietei krist ceļos viņa priekšā! ĀRIJA Tad labi! iešu līdz. TĒVS Mans dievs! Mans bērns, Tu mani nemīli! ĀRIJA (Saņem abus aiz rokas.) Ak, mīlu, mīlu! Man abu vajga, lai es nemirtu! Bez maiguma šīs miesas nespēj dzīvot - Bez tēva, prieka un bez pils, bez biedriem, Tās tavā mežā nīks. Bet dvēsle nespēj Bez tevis dzīvot, Indul, lai tu esi Vai zvēru mežā, tumsībā vai nāvē, Kad es jūs neiespēju savienot Kā mies' un dvēsli un jūs abus gūt, - Tad labāk jūsu starpā mirt šepat, Ne mežā asins sievu rokās krist, - Tad ņemat, dalat mani gabalos. (Dod dunci.) Še, tēvs, - še, Indul, - ko? jūs negribat? Tad pats tu dali mani divās daļās! Es katram atdošu, kas bij man dots: Tu, tēvs, man miesas devi, ņem tad tās! Tu, Indul, dvēsli, - tikko viņa dīgst, Uz tevi tiecas, - paturi tu dvēsli. TĒVS Ak, briesmas! briesmas! (Uz Induli.) Ņem jel, visu ņem! Tik atstāj man šo bērnu dzīvu! (Ļaudis sakustas.) INDULIS Laid! - Tu mani uzvarēji, Ārija! Mans lapu kuplums sargāja no lietus, Bet līst vēl, līst un līst, tad lapas mirkst, Tad nesaturēts gāžas virsū valgs. Nu svešā mīlas vara mani strauj, - No zemes izrāva, te ceļ te gāž, Liek ņemt un atteikties, liek jēgt un mulst; Bez mēra cēlumu un tiklu prasa, Un atkal: lai tos lauž par labu citam! Es nezinu nekā! - Man galva reibst. Kas labs, kas jauns? - Tik spēki dziļi briest - Bet dzīvais sirdī sāp, vai lūst vai aug? Lai lūst, lai aug - man cita ceļa nau, Es dzīvei paļaujos un nesu dzīvi. (Viņš satver Āriju un nes to uz vārtu pusi.) ĀRIJA Tu saldais! mīļais! labais!! TĒVS (Uz ļaudīm.) Lai kāzu lāpas dedz! lai taures skan! (Iznāk ļaudis ar lāpām; atveras plaši vārti; redz lāpām apgaismotu eju pilī.) UĢA BALSS (Tālumā.) A-u! a-u! INDULIS (Uz Āriju.) Kas tās par skaņām? ĀRIJA Taures. SARGS (Uz tēvu.) Kungs! Kalps ir nosists. Kur to likt? TĒVS Nest iekšā! INDULIS Ā, miris! - Ārij, skaties mūsu gaitu: Iet priekšā kāzu lāpas, - iepakaļ Nāk mirons! ĀRIJA Iet priekšā, Indul, laba zīme: prieks! Un visas bēdas, liktas mironī, - Tās paliek tur - aiz mums! UĢA BALSS A-u! a-u! INDULIS (Apstādamies.) Ā, klau! - A-u! TĒVS Lai skaļāk taures skan! INDULIS (Āriju nesot, uz sliekšņa klūp.) Ko kāja klūp? - Vai nelaid mani, slieksni? Es tāļāk nevaru. A-u! A-u! (Taures pārskan. Indulis nolaiž Āriju un steidzas uz meža pusi.) ĀRIJA Tu, Indul, mani met! - Nes nāvē mani, Kad nespēj nest man vēl šo upuri! INDULIS (Nāk drūms atpakaļ.) ĀRIJA Es tevim spēku došu, - še viens skūpsts! TĒVS, ĻAUDIS, BRUŅINIEKS Ak dievs! - Tāds kauns! - Ha, ha, kāds muļķīgs joks! ĀRIJA (Uz Induli.) Tu mīļais, dvēsles nesējs, vai tu zini? Tu nu mans laulāts draugs! mūs nešķirs vairs Neviens, neviens, ne tēvs, ne tu, ne es: Tēvs kaunētos, ka meita skūpstīta, Tu neatstātu apkaunoto meitu. TĒVS Nu redz, kā māte pārgalvīgiem jokiem. INDULIS (Apklāj sev galvu ar mēteli.) ĀRIJA Tā acis slēdz un nāc, kur mīla ved! Gan acis tevim atslēgšu ar skūpstiem Iekš kāzu kambara; lai tagad neredz Nekā no pasaules, - kas bij, kas ir, Lai redz tik laimi, - to, kas mūžam būs! UĢA BALSS A-u! a-u! a-u! (Priekškars.) OTRĀ AINA Lielā svētku istaba Embotē, celta latviešu garšā- Istabas lietas pa daļai vācu. Gar sienām sakārti latviešu un leišu ieroči kā uzvaras zīmes. Skatuves dibenā gaiša logu rinda. Gar abām malām durvis. Dibenā vienā malā paaugstinājums, uz kura goda krēsli, krāšņākais priekš Induļa. Istaba pušķota uz svētkiem, Gar malām galdi un soli. Rīts. * (Ienāk steidzīgi  k a r e i v s.) KAREIVS (Skaņi.) Ū! - ū! - Es ziņu nesu. - Leiši nāk! (Klusāk.) Vai nau neviena, kam par pili rūp? Visur tik vāra, cep un alu dara. Pats Induls saldi guļ, kā mājās kungs; Par kūriem gudrāks, tos ar asnīm krista, Pats savas kristības ar vīnu dzer. (Skaļi.) Ū-ū! - Nāk leiši! - Kungi, ceļaties! (Ienāk   B e r n e k s.) BERNEKS Ko kliedz! - Vai daudz to? KAREIVS Daži simti būs. BERNEKS Vai mūsi ir jau pretī? KAREIVS Jā, kāds simts. BERNEKS Lai vairāk iet! Lai ātrāk padzen leišus! Lai kāzas puško mums ar uzvaru! * (Ienāk  I n d u l i s.) INDULIS Jau leiši klāt? BERNEKS Kāds simts; bet mūsi pretī. KAREIVS Mēs kūrus kristījām; tie neļāvās; Tad leiši kāva mūs un arī tos. INDULIS Kas lika kūrus kristīt? Ko tā steidzas? BERNEKS Tas es. Ko gaidīt vairs? Tie mūsu ir. Lai atkal neatkrīt, - lūk: neļāvās. INDULIS Pirms manis krista tos! BERNEKS Nu, šodien tevi. INDULIS Es kaujā iešu. BERNEKS Nevajga, jau ir. Es visu rīkošu. (Uz kareivi.) Ej vien, es nāku. (Kareivs aiziet.) * (B e r n e k s.   I n d u l i s.) BERNEKS Tev šodien jādomā ne kara briesmas, Bet kāzu prieki, - skats tev ir vēl drūms. Es prieka nesēju tev sūtīšu. INDULIS Dod, komtur, labāk kauju. BERNEKS Teic nu: tēvs! Tu gan man esi dēls: - Tik dēlam vien Es savu saulīti no debess dodu. Nu manas dienas tumšas taps kā nakts. INDULIS Ak, tēvs - - BERNEKS - Es zinu: bail tev laimi gūt; Vēl vairāk, dēls, man bail ir viņu zaudēt. - Nu vairi visus baigus, - maigums nāks. (Aiziet.) * (I n d u l i s   viens, pret logu atspiedies, skatās gaišas rudens dienas ausmā.) INDULIS Ak, baigi nāk un nāk, - un neatstāj. Jau niknā nakts ir garām, vēl tie klīst! Man sirds ir dūgotāja meža dūja, No koka kokā laižas, nerod miera - - Kad kokam lauzta galotne, viņš spēj Tik plesties plašumā, ne augt uz augšu - Vai nakti dūgoja, vai bij mans Uģis, Kas sauca atpakaļ -? (Pēc brīža skaļāk.) - Ak būtu tu -! * (Ienāk   Ā r i j a,   klusu, uzliek rokas uz pleca indulim.) ĀRIJA Es esmu te, mans baltais vanadziņš Ar zelta nadziņiem! - Vai balods dūc? INDULIS Ak, mīļā ausmiņa, - ko acis skumst? INDULIS Es nezinu. ĀRIJA Ko lūpu loks tik ciets? Un prot tik maigi liekties saldā skūpstā! INDULIS Es nezinu. ĀRIJA Vai tūkstots gadu šķiet, Kopš mīļā rokās biju; - kur tās rokas? INDULIS (Apskauj viņu.) Še ir! Tās gaidījušas tūkstots gadu, - Nu balti mākoņi tur debesjumā Tik mīksti vaļajās kā bērni pļavā: Es viens no viņiem vizu tavā vizmā. - - Lūk, mākons laimē gaist. ĀRIJA - Un tu vēl skumjš? INDULIS Es nezinu. ĀRIJA Nu, ko tu zini? teic! INDULIS Es nezinu nekā. ĀRIJA Viss jāteic man; No mutes vārdi tev ir jāizviļ Kā saule silam izviļ ziedu smaršu. INDULIS Kā toreiz nespēju tev izvilt vārdu, Kad pirmo reizi tikāmies. ĀRIJA Ak, mīļais! INDULIS Mans dievs, cik skaista! Kā es apmulsu! ĀRIJA Es pirmā apmulsu no pēkšņas mīlas. INDULIS Kā divi vilki zobus kopā sitām! Kā meža brieži mīlascīniņos Ar ragiem sarežģās un netiek vaļā, Līdz cieši kopā ienaidnieki mirst. ĀRIJA Par dzīvi runāsim! INDULIS Cik skaista tu! ĀRIJA Lūk, to tu zini! INDULIS Zināt sāku es, Kas dzīve un kas pasaule, kopš tevis, - Tu man tās vēri savās dziļās acīs. Kopš tevis brāļus atstāju un draugus - Kopš tevis visu, visu aizmirsu - Ko mīla prasīja, es devu prom. - ĀRIJA Tu teicies visu atkal atradis Iekš manis? INDULIS Jā, - tu gaiša kā šī diena. Tu laba atrast to, kas naktī zūd. - - Vēl acis neradušas manim žilbst. Vēl tikai tuvo laimību tās redz: Uz maniem pleciem tavas baltās rokas Kā balti taurenīši nolaižas Un manu dvēsli laukā viļina, Un ved sev līdz uz zilām debesīm - Uz tavām acīm. Bet zilo debesi, lūk, melnais mākons No taviem matiem tin un tura ciet. ĀRIJA (Apliek savu melno matpīni Indulim ap galvu.) Lūk, tā lai melnais mākons tura ciet Šo manu zelta saulespasauli! INDULIS Tu rokas man uz galvas uzliki Tik mīļi, silti kā reiz māmiņa, Kad biju mazs, vēl pietverdamies gāju, Vēl sniedzos tēva; mira drīz i tas. ĀRIJA - Mans tēvs i tev būs tēvs. - (Saukdama.) Tēvs! tēvs! TĒVA BALSS (Aiz skatuves.) A-u! ĀRIJA (Uz Induli, kurš nosēstas uz solīša pie viņas krēsla.) Nāc, puisīt, tevi posīšu uz svētkiem! (No piekaru kabatas izņem ķemmes.) Tev visus matus savēluši kari, Kā tāds tu iesi kāzu laimībā! (Iesien viņam matos smaršīgus muskatus.) INDULIS Tu matus sukā man ar zelta ķemmēm Kā saulesmeita dievadēliņam; Kaut nu tik Pērkons nenāk panākstos! (Ienāk   t ē v s.) ĀRIJA Mans mīļais tēvs! še dēliņš tevim būs. INDULIS Mans mīļais tēvs! TĒVS (Uz Āriju.) To mīļu turi gan. Kad man tā matus esi sukājusi? ĀRIJA Tam tēva, mātes nau. TĒVS Mans mīļais dēls! Tu manās mājās būsi tēva mājās. INDULIS (Uz Āriju.) Ak kad es esmu bijis tēvamājās? Klīst liega miņa kā no svētku smaršas, No medus, mātes raušiem, - lūk, kā šodien, Še viena roka tev un viena tev. - (Sniedz roku Ārijai un tēvam, kurš atsēstas pie viņa.) Nu vedat mani atkal dzimtā zemē! - Tik sen, tik tāļi ir kā viņa saule! Kā senas dziesmas skaņas, zili kalni! ĀRIJA Nāc līdz uz jaunu zemi! INDULIS - Viss dziļi aizaudzis kā mūža mežs! Tik viens man stāv tur gaišā piemiņā: Mazs, izcirsts laukumiņš, mežs atkāpies Un saulei vietu devis. - Zaļā maurā Ar zelta sētuvīti dieviņš gāja. No meža izbrida turp vijolītes Un, zālē ievījušās, zilām acīm Kā slēptie laimes brīži lūkojās. ĀRIJA Ak, mīļā māte, Indul! TĒVS Rimsti, bērns! Mums tūdaļ jāiet būs uz kristībām. INDULIS Jā, ko es atmiņās tā kavējos? Man minēt laika nau: ne mājas, laimes, Ne ziedu! - Saule te mums brīdi spīd, Tad nāk jo skarbāk salna visu kost. ĀRIJA Tik rūgta, Indul, tava runa skan! INDULIS (Negribus.) Ir karš. TĒVS I karā priecīgs var vēl būt. INDULIS Ja uzveicējs. TĒVS Vēl šodien leišus veiksim. INDULIS Kaut šodien veiksim, rītu atkal karš. Kopš sen kā izmisuši cīnāmies Starp sila sumbriem un starp jūras zvēriem. - TĒVS Par ko tu runā? INDULIS Kūriem. TĒVS Ā! - Nu lai! INDULIS - Mēs, kūri, gūstam netaisītās gultās, Ar autiem kājās, drēbēm mugurā; Mums vīri sievas aizmirst, mātes bērnus, - Bērns nomests grāvmalī kā gliemezīts; To auklē vējamāte, mazgā rasa, To brēcot vilku māte mierina. TĒVS Ko tev tie kūri rūp? Tu esi mūsu. ĀRIJA Tev mūža gaita tagad jauna taps, - Vai atceries? pats teici: tava dzīve Kopš viņas dienas uztraukta kā jūra, - Ne viena dzīve, - simtas tevī verdot. - INDULIS Jā, cēlā! Tava mīla bij tā vētra. Viss dvēslē uzvandīts, uz āru vērsts, Lai redz, kas īsts, kas ciets, kas patiess pamats; Es lauzts un vērsts, un celts, un atraisīts, Tie cēlie dīgļi dīgst: - lūk, visus mīlēt Un sevis nesaudzēt tu mācīji. Es tagad sasniedzis visaugstāko, Verd simtas dzīves manī, bet - uz vienu; Vairs mana dzīve nau, bet visas tautas; Es jūtu dziļāk viņas mūžu bēdas - - TĒVS Kas tās par runām ir? INDULIS - - Un ļaužu liktens, kas vēl nedzimis, Iekš manām krūtīm aug. Pēc saknes, cēloņa un sekugaitas Man domas tumši tver, bet plešas prāts, Kas divkārt ass no sāpēm un no mīlas. ĀRIJA Ar prātu nespēju tev sekot, Indul - Tik tāļš un tumšs viss šķiet kā tavi meži. INDULIS Ak, skaļāk sauc i sirds; kam vajga būt, Ko ļaudīm dot, kurp vest, ko gūt, ko laist: Es viņus vairāk tagad mīlēšu, Tiem jaunu gaismu nesīšu tos sildīt Un darīt stiprākus. ĀRIJA Un, Indul, - es? TĒVS (Uz Āriju.) Viņš tevi mīl līdz mulsumam, ko baidies? Un mūsu ticību viņš dziļi jūt. INDULIS Tā ir tā pati, ko mēs jutām sen, Tik citi dievi ir, tā pati sirds. TĒVS Tad iesim kristībās! BALSS (Aiz skatuves.) A-u! INDULIS - Kas tas? Tā pati balss, kas sauca visu nakti. ĀRIJA Nāc iesim, Indul, nāc! Man bail tās balss. * (Indulis, Ārija, tēvs; ienāk   s u l a i n i s.) SULAINIS Kungs, zēns grib tevi redzēt. Sakās esam Tavs bruņukalps. Kad nelaidīšot, kliegšot. INDULIS Tas Uģis! Uģis! - Lai viņš nāk! ĀRIJA Nē, nē! Viņš mani nīst. INDULIS Vairs ne. ĀRIJA Nē, tagad nē! INDULIS (Māj sulainim, lai iet.) (Ienāk   i z s a u c ē j s;   aiz viņa parādās svinigā gājienā   p r i e s t e r i,   b r u ņ i n i e k i,    viņu starpā viens   a u g s t ā k s   b r ā l i s    un   K u n o,   k ū r u   v i r s a i š i,    v ā c u   p i l s o ņ i,   k a r a k a l p i,    s i e v i e t e s.) IZSAUCĒJS Nāk augstie brāļi līdz ar visiem viesiem, Un priestri lūdz uz divkārtsvinībām - Uz svētu kristību un laulību! (Aiz izsaucēja un priesteriem gājienā stājas Indulis ar Āriju un Berneks un aiziet dievkalpojamās telpās uz ceremoniju.) * (Pie pirmā gājiena pieslēdzas virsaiši un labieši, kuri arī iet kristities; aiz tiem labiešu sievietes un pilsļaudis; viņu starpā arī   V i z b u l ī t e.   Visi kristāmie balti ģērbti. - Skatuves dibenā gar lielajiem logiem nostājušies   v i r s a i š i   un   ļ a u d i s,   kuri neiet līdzi; viņu starpā arī   P u d i ķ i s   un    U ģ i s,   tuvāk pie izejamām durvīm.) VIENS VĪRS NO SKATĪTĀJIEM (Uz blakus vīru runā paklusu. Abi stāv tuvāk pie ieejamām durvīm.) Kāds drūms bij Induls! OTRAIS Viegli viņam nau. PIRMAIS Lūk, iet i virsaiši. OTRAIS Tie ir tie paši, Kas toreiz pili vāciem atdeva. PIRMAIS Ko tad vairs Induls darīs, - jākristās. OTRAIS Bet tie bez soda. PIRMAIS Kristīs arī mūs. OTRAIS Nekā, lūk, Pudiķis, tas nekristās. PIRMAIS Vai glābs i mūs? OTRAIS Viņš slēpjas, lūk, aiz kauna. * (Paiet garām līdzi sievietēm   V i z b u l ī t e.   Tad viņa tuvojas durvīm, kur stāv   U ģ i s   un   P u d i ķ i s.) UĢIS (Iesaucas paklusu.) I Vizbulīte iet! PUDIĶIS Tik sieviets vien. VIZBULĪTE Ak, Uģi, tu! - (Grib tuvoties Uģim, tas atkāpjas soli.) - Kur Induls iet, tur es. * (Paiet garām   l a b i e t s   Č a n d r a,   un runā Pudiķi.) ČANDRA (Zobojoši.) Ko stāvi, Pudiķi? Nāc kristīties. PUDIĶIS Jums ūdens trūks man godu atmazgāt! Tev pietiks jau ar to, cik saujā spļauj. (Ļaudīs dzirdama klusa piekrišana.) ČANDRA Tu negants pagāns! velni tevi degs! PUDIĶIS Un tevi leiši. (Vēl dzirdamāka piekrišana.) * (Abi vīri pienākuši tuvāk pie izejamām durvīm; lielākā dala pāri palikušo skatītāju grupējas arī ap durvīm.) OTRAIS VĪRS Jā, tos Mintauts kaus. PIRMAIS VĪRS Un, kad mēs nekristāmies, vāciets kauj. Nu. kur mēs paliksim? OTRAIS VĪRS Pie sevis paši! PIRMAIS VĪRS Nu, tad mūs abi kaus. OTRAIS Lai kauj. PIRMAIS Man netīk. OTRAIS Man visus neizkaus, - kas viņiem ars? * (Grupa no skatītājiem rauga ieskatīties pa durvīm iekšā.) PIRMAIS Tur Induls kopā stāv ar vācieti. Tiem priestris rokas sadod svētīdams. PUDIĶIS No durvīm nost! Ko kaunā skatāties! SKATĪTĀJS (Aiziedams no durvīm.) Un pats ko nāci še? PUDIĶIS Es viņa tēvs. OTRAIS Jau beigts. Jau nāk. VAIRĀKI No durvīm nost! jau nāk! * (Skatītāji atvirzās nost no durvīm, pa kurām ienāk atpakaļ svinīgais gājiens tādā pat kārtā. Berneks novada Induli un Āriju uz paaugstināto vietu gar dibena logiem goda krēslos pie goda galda, kur arī pats vēlāk apsēstas. Uz solīša pie Ārijas un Induļa kājām apsēstas Vizbulīte.) BERNEKS Nāc, Indul, sēstat abi goda vietā! Jūs, augstie viesi, lūdzu malku dzert Uz jauno ļaužu laimi! - Sveiki, bērni! (Viņš noskūpsta jauno pāri. Pa zāli zēni izdala viesiem dzeramos kausus un ragus. Viesi nāk apsveicināt jaunlaulātos.) ĻAUDIS Lai ilgi dzīvo! - Sveiki! - Laimes mūžu! ĀRIJA (Uz Induli.) Sēd, mīļais! - Ļauj, tev galvu žāvēšu. Par piemiņu šo drāniņu sev ņemu, Lai visas asaras man žāvē laime. INDULIS (Apsēstas, kad pienāk laimes vēlētāji, pieceļas, saskandina kausiem un atkal apsēstas; viņš ir kluss un gluži sevi aizņemts, tā ka nevēro apkārtni.) AUGSTAIS BRĀLIS (Drusku smīnoši, saskandina.) Daudz laimes, jaunais kristītais! BRUŅINIEKS (Tāpat.) Nu centies: Svētlēnīgs būt un neticīgos kaut! BRUŅINIEKS KUNO (Gandrīz klaji zobojoši; tāpat.) Tev kundze labi māca slaucīties: - Jums, kūriem, ūdens mazgāties ir svešs. BERNEKS Klus', Kuno! - Vai tā kāzu valoda? INDULIS (Kā atmezdamies un nu tik saprazdams uzlec kājās.) Ar ko? - Mums parasts galvas mazgāt asnīm. ĀRIJA (Mierinādama.) Sēd'! sēd'! -- Uz priekiem viņš jau iedzēries. KUNO (Aiziedams.) Mēs gan jau dzērām, tik uz citiem priekiem. VAIRĀKI (Sasveicinās ar Induli.) Sveiks! Sveiks! - Sveiks! Sveiks! KŪRU VIRSAIŠI un LABIEŠI. PIRMAIS Mēs arī nākam, Indul, Tev laimi vēlēt! OTRAIS Tu to pelnījis Par savu gudrību. TREŠAIS Jā, jā, - viņš prata Bez lieka kara dabūt Emboti. OTRAIS - Bez briesmupilnās leišu palīdzības. PIRMAIS - Bez tautas sapulces un liekām runām, Par kurām agrāk stipri stāvēji. - INDULIS (Uz Āriju.) Nāc, iesim, Arij! ĀRIJA (Paklusu.) Pacieties vēl drusku. PIRMAIS Un vēl tik skaista sieva! OTRAIS - Arī cilts! PIRMAIS - Nu jā! nu jā! Ko teikt? - Cilts ar nekas! BERNEKS Vai dzirdi kūrus? Indul! INDULIS Lai jel, lai! VIRSAIŠI (Aiziet paklanīdamies.) ČANDRA Tu reiz man dusmoji, ka kristījos, - Pie vācu Kuldīgas man robežas, - Nu, lūk, vai nebij labi? OTRAIS (Attālāk stāvēdams.) - Nodot pili? ČANDRA (Uz Berneku un Induli.) Vai ļauts te ķildu celt? - Mūs apvainot? ĀRIJA (Uz Induli.) Tu tiešām, mīļais, bāls! INDULIS (Savalda uztraukumu.) Nu, nau nekas. VIZBULĪTE (Klusi uz Induli.) Lūk, Indul, lūk! Tur Uģis stāv; un tur, Ak laimīt! Pudiķis nau aizgājis. INDULIS (Nevēro.) OTRAIS LABIETS (Pienāk sveicināt.) Sveiks, Indul! - Lūk, pēc kristībām tu bāls, Bet kūri pēcāk sarkst. INDULIS Par ko? OTRAIS LABIETS Tāpat. TREŠAIS KŪRS (Zemnieks.) Varbūt par to, ka viņus citād' krista. INDULIS Es eju. Apnīkst man. BERNEKS Ej, parunā, Tur mūsu augstie viesi. (Rāda uz grupu, kur augstākais brālis un priestri. Netālu no šis grupas Uģis un Pudiķis.) ĀRIJA (Bažīgi.) Paliec, Indul! * INDULIS (Nokāpdams no paaugstinājuma, ierauga Uģi un steidzas pie tā.) Ak, lūk, tu te, mans Uģi! Uģi! UĢIS Indul! INDULIS Tu nakti sauci mani. UĢIS Visu nakti. INDULIS Man smagos sapņos šķita: mani sauc. UĢIS Es saucu, saucu; nezinu, kur patiki, Kā briedēns noklīdis. INDULIS Nāc patveries! UĢIS Kur ūdens tev nau pāri tecējis? INDULIS Uz krūtīm. UĢIS Labi. Tad vēl sveika sirds. Uz sirdi skūpstu tevi, veco brāli! INDULIS Nāc klāt! - mums starpā ūdens netecēs. (Apskaujas,   V i z b u l ī t e   uzšaujas priecīga augšā.) * UĢIS (Pieskrien pie Pudiķa un satver to aiz rokas.) Ailā! ailā! - Te arī Pudiķis! - Nāc, Pudiķi! nāc vien! viņš ir tas pats! INDULIS (Steidzas pie Pudiķa.) Nāc, Pudiķi, mans draugs! - Mans draugs, ka bēdz? PUDIĶIS (Atkratās no Uģa, bēg prom.) AUGSTAIS BRĀLIS (Stājas Indulim ceļā.) Lai paliek! INDULIS - Nost! - Nāc šurp! ko bēdz, mans draugs! * (Pie priekšējās grupas piesteidzas   Ā r i j a,   bet neiet klāt Indulim.) ĀRIJA Laid, Indul! lai viņš iet! (Uz Pudiķi.) Ej prom, tu niknais! PUDIĶIS (Apstādamies, tad atkal promiedams.) Ha! ha! - ha! Ha! VIZBULĪTE (Piesteidzas pie šīs grupas.) Ak, paliec, Pudiķi! Tēt! Tēvainīt! ĀRIJA (Uz Vizbulīti.) Klus', bērns! Tev neklājas še ļaudis nākt! VIZBULĪTE Ak dievs, viņš aiziet! - Vai man! Indul, vai! (Aizstājas bailīgi aiz ļaudīm.) INDULIS (Uz Pudiķi.) Jel vienu vārdu teic! - Kā skan tev balss? PUDIĶIS (Aiziedams.) Teikt vārdu nevar, - vārds tev mutē lūst. Es bēgu; esmu vilks no Vilkulauka. INDULIS (Klusi, pakaļ noskatīdamies.) A, vilks no Vilku lauka - ĻAUDIS (Stāv nekustēdamies; piepešs kiusums.) * (Iznāk   V i z b u l ī t e   ar bailēm no ļaužu vidus.) VIZBULĪTE (Nomezdamās ceļos Induļa priekšā.) Tu, Indul, neesi vēl viens, vēl ne! Vēl tavu ļaužu acis mirdz tev pretī. INDULIS Ej, bērns! - ir dzeloņasu brūču brīdis. VIZBULĪTE (Pieceļas.) Ļauj, lai tie dzeloņi dur man, ne tev! INDULIS Man pašam jānes viss. AUGSTAIS BRĀLIS (Uz Induli.) Ko ļauj tai runāt? ĀRIJA (Uz Vizbulīti.) Tev jāklus, kalponei; tas vien tev klājas. Ej projām istabā! VIZBULĪTE (Uz Āriju.) Ļauj, lūdzama! Te briesmas notiek, tu man neļauj glābt! Ak dievs, kā Induls cieš! viņš neizturēs. ĀRIJA Ne tava daļa; ej! VIZBULĪTE Ak, Indul, Indul! Vairs neredzēšu tevis! SARGS (Sagrābdams viņu.) Nāc! INDULIS (Noskūpsta viņai galvu.) Ej, mīļais bērns! (Vizbulīti aizved.) * INDULIS (Nogriežas nost. Stāv, tad lēni iet uz Āriju.) ĀRIJA Nāc, Indul, nāc, mans mīļākais, pie manis! (Ved Induli aiz rokas uz viņa vietu; seko bruņinieki.) UĢIS (Seko Indulim līdz pakāpēm.) Es še uz tava sliekšņa sēdēšu, Es sagaidīšu tevi atkal nākam. INDULIS (Atsēstas savā vietā, paņem Ārijas roku, par brīdi.) ĀRIJA Tev viens tik ceļš, un tas uz augšu ved, Lūk, kā šīs pakāpes. INDULIS (Nokrīt galvu rokās uz galda.) AUGSTAIS BRĀLIS (Uz Induli.) Ko šaubies vēl? Tu labi izšķīries, Un tava griba tika vadīta No gribas, kas ir augstāka par mums. Tā tavu mīlu slēgusi mums klāt. - Lūk, bezdievīgie svēto kristību Ar ūdeni šķiet dzēst un nomazgāt, - Sirds tiešām tukša top no ticības: Bet kāda vara, - ūdens vai pat guns Lai spētu   m ī l u   dzēst un atmazgāt?! Kur mīla ieviešas, tā neiet prom; No mīlas mūžam netop tukša sirds. Tu esi siets pie mums un paliec mūžam. (Piekrišana pie vāciem.) INDULIS (Paceļ atkal galvu.) Es? ĀRIJA (Klusi.) Pats teicies, sasniedzis visaugstāko. Nu mūsu būtības ir pilnībā, Ir saslēgtas par savu pasauli, Kas ceļu liedz uz sevi ārpasaulei. INDULIS (Domīgi, zem sevis.) Vai mūsu pasaule vairs nevar augt? ĀRIJA Ko, Indul, domīgs sēd? Nāc, dejosim! Ļauj, es tev zvaniņus vēl piesiešu. * (B e r n e k s   paceļ roku; ienāk   i z s a u c ē j s;    atskan taure kā aicinājums uz deju.) BERNEKS Pēc augstā brāļa skaistiem vārdiem, kungi, Mēs neizrunāsim vairs labāka; Lai labāk lūkojam, ko labu dzert, Lai jaunie rotaļo un kāzas dej! (Sulaiņi pievieto gar sienām solus un krēslus.) BRUNIŅIEKS (Pie galda pa kreisi, kur sasēduši vairāki jauni bruņinieki un kareivji.) Mēs, Bernek, dzeršanu jau sākām sen, Jau kūru kristībās, ne kāzās vien. BRUŅINIEKI Ha, ha! ha, ha! ha, ha! AUGSTAIS BRĀLIS Lai jaunais pāris pirmo deju ved! INDULIS (Apved Āriju, aiz rokas turēdams, dejā ap visu zāli; pa priekšu viņam iet priekšdejotājs, dziedādams un dejodams dejas dziesmu, toreizējo modes deju Ridevanci. Divi vijolnieki spēlē. - Indulim un Ārijai seko citi pāri.) VIENS NO BRUŅINIEKU PULCIŅA (Zobodamies klusi.) Lūk, svārki dividesmit gabaliem! Tāds staltkāja pēc pašas jaunās gaumes! OTRS (Tāpat.) Pie kurpēm zvaniņi. - Pie matiem muskats! KUNO Kad nau tik oliņas, kas sit, kad lec? Vēl acis dejotājai izsitīs. KĀDS DEJOTĀJS KŪRS (Garām dejodams.) Kad tevi neķer muskatoliņas Un tavu muti neaizsit tev ciet! ĀRIJA (Ar Induli garām iedama, paliecas un paklusu pret bruņinieku.) Fi! Kuno, savaldies! KUNO (Tāpat, klusu smiedamies.) Es lūkošu. PIRMAIS BRUŅINIEKS (Dziedādams.) Kur vēl tik lepnis zemnieks, Adelhalms! INDULIS Tas zemnieks lepnis, kam ik lepni, kalpi! KUNO Ko? viņš mūs kalpus sauc?. OTRAIS Klus, Kuno, rimsti! INDULIS (Noved Āriju viņas vietā un pats apsēstas. Deja top turpināta.) * (Ienāk   s u l a i n i s   un iet pie Berneka, aicinādams viņu uz durvju pusi.) SULAINIS (Paklusu.) Kungs, leišu sūtnis! BERNEKS (Tāpat.) Tagad? SULAINIS Tur viņš nāk! Viņš mani atgrūda no durvīm nost. (Aiziet.) * (B e r n e k s;   ienāk   l e i š u   s ū t n i s    P a r b u s   a r   p a v a d o n i.) BERNEKS Pa pašām kāzām! PARBUS Esi, komtur, sveiks! Un atvaino, ka traucēju tev kāzas. BERNEKS Ho, vai tik stipri esat sakauti? PARBUS Mēs, leiši, sakauti vēl uzveiksim. Še tevim vēstule no Mintauta. BERNEKS (Māj nemanot augstam brālim, kurš pienāk.) Nāc, augsto brāli, šurp! (Rāda vēstuli.) No Mintauta. Būs labas ziņas; lūk, mēs uzveicām. PARBUS Es, kungi, pagaidīšu, kamēr lasāt. (Aiziet.) * (B a r n e k s   un   b r ā l i s   sarunājas čukstot.) BERNEKS (Lasot un atstāstot.) Viņš apsveic mūs ar pilnu godbijību. - BRĀLIS Ha! ha! - Vai redzi! - Ko viņš īsti grib? BERNEKS (Lasot.) Pag, pag! - Še būs: ir Romai liela vara - - Pa visām zemēm viņas slava skanot - BRĀLIS - Nu labi, labi. To mēs zinām gan. BERNEKS (Lasot.) - Ar lēnu roku valdot svētais tēvs - BRĀLIS (Smejas.) Ir taisnība: bet mēs tie pirksti - asi; Būs viņam ieplēsts arī. BERNEKS Jā, tā šķiet. - Kurš spējot atturēties svētai varai? - BRĀLIS Nu tāļāk, ašāk, kur tad resnais gals? BERNEKS (Lasot.) - Mēs brāļi esot svētā tēva dēli - BRĀLIS Tik garš tas ievads! - Nu? BERNEKS - Viņš mīlot mūs- BRĀLIS Ā! nemanījām. Pirmā dzirdēšana! Kad drusku iekāvām, tad mīlēt sāk. BERNEKS - Lai mēs par viņu v ārdu aizliekot Pie ordensmestra - dzīvot draudzībā - Tas pāvestam lai rakstot - ticība - BRĀLIS Lai velns to ticību! Kad šī tam rūp Lai kristās! BERNEKS Tas un kristīt! Ātrāk velns! Vai dzi! Kas te? - Nudien! - «Es pieņemšu -» Nu, svētā Māre! viņš grib kristīties! BRĀLIS (Skaļi.) Lai krusts un pērkons! Tā ir ziņa gan! Ko pretī prasa? BERNEKS Liekas Emboti. * (Pienāk klāt divi   b r u ņ i n i e k i   no galda.) BRUŅINIEKS Vai labas ziņas, kungi? Vaigs jums spīd. BRĀLIS Ir labas, labas. Drīz jau dzirdēsat. BERNEKS Bet tagad ejat, lai to nemana - BRĀLIS Neviens, neviens, ne Induls pat!- Lai dejo! (Bruņinieki aiziet.) * (B r ā l i s,   B e r n e k s.) BRĀLIS Ko prasa? Emboti? BERNEKS -Tā, īpašumā, Lai skaidras robežas, - ko Induls teiks? BRĀLIS Nu ko viņš prasa vēl? BERNEKS Lai kronēts top Kā karalis pār visām leišu zemēm. BRĀLIS To prieku var tam ļaut. Jo viņš jau pats Par kroni samaksās. BERNEKS Vēl piemaksās: Dos ordenim vēl zemi Lietavā, Ļaus kristīt leišus, ielikt bīskapu. - Nu tur mēs krietni spēsim izplesties! Tik Embote? - Un Induls nu mans znots! BRĀLIS Dos citu pili. BERNEKS Viņš ir savādnieks. BRĀLIS Lai leišos, zemgaļos sev iekaro. Bet beigās ordens visu rokās ņems No Prūsijas caur Lietavu līdz Rīgai! Nu Vaļā Ceļš, Lai visas kopā leišu - latvju zemes. BERNEKS Ko līdzīgu teic Mintauts. BRĀLIS Lai viņš teic, Viņš beigās vasals pāvestam un mums. BERNEKS Bet Mintauts gudris; vai nau viltība? Kas viņu spiedis tagad kristīties? BRĀLIS Spiež iekšā virsaiši un ārā krievi, Bet ordens palīdzēs. - Nu Mintauts mazs, nu varam viņu grābt. - To mestrim paziņot! - Nu līgt ar leiti! - - Var tagad pasludināt uzvarziņu, Ka sakauts leišu bārs. BERNEKS Būs kāzu balva. (Abi aiziet.) * (Turpinājas deja un dzīru troksnis. Par mazu brīdi ienāk  i z s a u c ē j s;   taures skanas.) IZSAUCĒJS Tas kungs mums devis savu svētību! Par godu kāzu svētkiem licis apkaut Trīs simtus leišus, kas mums uzbruka! BRUŅINIEKI UN DZĪRENIEKI (Gavilē.) Ho! ho! hoho! oho! IZSAUCĒJS (Turpina.) Un mūsu pulki dzīvo sodīdami Un kristīdami pagānciematos. BRUŅINIEKI UN DZĪRENIEKI Lai dzīvo! dzīvo! - Sveiki, brāli! - Ho! BRUŅINIEKS (Uz Āriju un Induli.) Lūk, mūsu kāzubalva jaunam pārim! KUNO (Uz Induli.) Mums tevis nevajdzēja leišus sakaut. INDULIS Varbūt, Ka jūs bez manis iztiksat, Es gan bez jums. BRUŅINIEKS Kā vilks iekš Vilkugravas. OTRAIS BRUŅINIEKS Še, Indul, dzer uz vācu uzvaru! Ir vācu vīns. INDULIS (Atraida.) Es dzēru. BRUŅINIEKS Sarkans! - Netīk! BRUŅINIEKI (Smejas.) * (Troksnis un jautrība top aizvien lielāki. Viesi sadalījušies divās grupās. Kūri izturas atturīgi. Bruņinieki zobodami aicina viņus dzert uz uzvaru. Bruņinieku un viņu piederīgo izturēšanās top pārgalvīga.) * (Ienāk   P a r b u s,   leišu sūtnis, ar   p a v a d o n i;   uz viņu negriež vērību. Viņš tuvojas Indulim un apsveicina klanoties viņu un Āriju. Indulis pieceļas viņam pretī un seko viņa uzaicinājumam uz sarunu nomalis no kāzeniekiem, skatuves priekšā.) PARBUS (Sniegdams roku.) Sveiks, Indul, vai vēl mani pazīsti? INDULIS Jā, tu visvairāk kūdīji pret mani. PARBUS Es draugs; tev gribu labu. Uzklausies. Pats Mintauts ir tev draugs. INDULIS Ne nāvīgs naidenieks? PARBUS Viņš leišu - latvju kungs; tos mīl, ne nīst. Tu viņa sirdi guvi, uzveikdams Ar nedzirdētu drošību un viltu; Sev reizē ņēmi sievu, pili, draugu. INDULIS Es negribēju pili gūt. PARBUS Lai! lai! - Viņš dod tev desmittūkstoš karaspēka Un ej pret Galicijas Danilu. Cik zemes gūsi, tik būs tava! - Steidz! INDULIS Un Embote un kūri? PARBUS Sveiki būs. Mēs vācus izdzīsim. INDULIS Šī pils ir stipra. - PARBUS Ar viltu. Mintauts solās kristīties. Tie nesargāsies daudz vai atdos paši. INDULIS Tad deldēs kūrus? - Neļausu! Es valdnieks. PARBUS Cik ilgi būsi valdnieks? - Klaus'! INDULIS Ha! ha! PARBUS Es valdnieks biju ar, - par tevi lielāks: - Es gadiem cīnījos, viņš pārspēja, Viņš viltīgs, gudris, niknis, liels, grib lielu, - Grib Lietavu! I vācus veiks, i visus. INDULIS No kūru asnīm neaugs Lietava. PARBUS Viņš liels kā sumbris, pretnieka tam nau - INDULIS Bet zemā purvā stieg, un purvs to galē, Kur zēni vieglām kājām pāri skrien. PARBUS Viens neatstāvēsi, viņš veiks i tevi. Lūk, visu kustoņu gāž ziemas sals, Ne sīkstās vārnas nespēj turēties, Ne mežacūkas, lapās rakdamās, I lācis nosalst siltā kažokā. Viņš ir tas ziemas sals. Kā bari siseņu top jūrā dzīti, No rītus tāli pieskalots viss krasts, - Tā viņa pulki nāk trīsdesmits tūkstots! (Klusums.) Ej, atstāj vācus! nāc pie Mintauta! INDULIS Jau biju gatavs viņus atstāt, - tagad, Kad viņiem liksta draud, es palieku. PARBUS (Dusmīgi.) Vai prāts? (Apdomājies.) Tu netici? - Še viņa gredzens! INDULIS Es negribu. PARBUS Ņem! ņem! INDULIS (Aiziet.) PARBUS (Pārdomādams.) Kas tam ir prātā? (Aiziet.) * (Kāzu troksnis. Ienāk vācu   k a r e i v s.) KAREIVS (Pie durvīm sauc.) He! kungi! gūstekņi ir klāt! (Liels prieku troksnis.) BRUŅINIEKI Ho! ho! VIENS Nu īstais mielasts nāk! OTRAIS Nē, uzkodas! TREŠAIS Vai sieviešu ir daudz? KAREIVS Jums visiem tiks. PIRMAIS BRUŅINIEKS Ho, vedat šurp! OTRAIS Pag, jauj man mērķi šaut! Es drusku dzēris, nez, vai roka klausa? (Mērķē ar stopu un šauj caur durvīm uz gūstekņiem. Atskan skaļš kliedziens. Šauj arī citi bruņinieki, atskan tāpat kliedzieni.) TREŠAIS Vēl vari dzert. - Bet mērķī šausim vēlāk; Aiz kājām karināsim, zarnas rausim, Ar truliem nažiem griezīsim, lai kviec, Un mēles stiepsim, runāt mācīsim, Ē, zēni, tas būs prieks! Nu tās tik kāzas! PIRMAIS Pag: vedat šurp! pirms vajga aplūkot. Lai godu nodod jaunam pārim! KAREIVS Vedat! (Ieved   g ū s t ī t o s:   kareivjus, večus, sievas, bērnus.) * OTRS KAREIVS Te leišu brūtes pāris! BRUŅINIEKS Nāves pāris! PIRMAIS BRUNINIEKS (Pret Āriju paklanīdamies.) Patlaban kāzas dzēra. Brūtes pāris - ĀRIJA Tāpat kā mēs! Ā, lai tie brīvā iet! BRUŅINIEKS To nevar, kundze; viņu mājās bij Pulks leišu kareivju! mums uzbruka! ĀRIJA (Nokāpdama no paaugstinājuma.) Ak dievs! Kā viņu žēl! -- Tik noguruši! (Uz brūti.) - Kā redzēts sejs? - Lai dzer šo kāzu malku, - Un tad lai ļauj tos izpirkt. (Uz brūti.) Ņem un dzer! SVAISTA Tās mūsu asinis, ko jūs tur dzerat! (Atgrūž Ārijas pasniegto kausu, tā ka vīns izlīst uz drēbēm.) BRUŅINIEKS Ko dari? (Sit Svaistu, sagrābdams aiz pleca.) INDULIS (Arī pienākdams.) Nost! Vai bruņinieks sit sievu? ĀRIJA Ak vai, mans kāzu svārks nu asins sārts! Tā ļauna zīme, Indul! INDULIS (Stāv drūms.) SVAISTA Šodien mēs, - Un ritu mirsat jūs! (Rāda ar roku uz Āriju un Induli.) ĀRIJA (Atkāpdamās.) Vai! vai! BRUŅINIEKS (Uz Svaistu.) Beidz ķērkt. (Sagrābdams viņu aiz rokas stilba.) ĀRIJA (Atkal tuvodamās.) Skat! gredzens viņas rokā! Tas ir mans! - Nu tevi pazīstu, tu ragana! Tu mežā manim uzbruki. SVAISTA Tā es. - Nu moki mani tu! ĀRIJA Ha! acs pret aci! INDULIS (Uz Āriju.) Tev priestri žēlot māca. Žēlo nu! SVAISTA (Uz Induli.) Vai pats mūs žēloji, kad laupīt liki? Kad liki mēli izraut manam vīram? BRŪTGĀNS (Atpleš muti un izgrūž nenoteiktas skaņas.) SVAISTA Nu lēnprātis kā vilks, kas pārēdies. (Rāda uz bruņiniekiem.) Kā viņi tur -, kam asins pil vēl zobos. ĀRIJA (Uz Induli.) I tevi zaimo tā, un tu to ciet? INDULIS Ir sieviete, un, lūk, kur viņa stāv! (Rādīdams uz gūstekņu pulku.) SVAISTA (Uz Induli.) tu esi vīrs un kūrs, - tev divkārt kauns, Ka stāvi tur un zemē negrimsti! (Rādīdama uz bruņiniekiem.) INDULIS (Uz Svaistu.) Ā! tevi sargā tas, ka esi gūstā. SVAISTA Tu ciešāk gūstīts. Manas saites drīz Raus nāve pušu. Tavas mūžam ilgs. Ne nāve nepārraus. Tie tevi svaidīs Ar savu eļļu, - kapā ņems vēl līdz! Pār kapu tavu vārdu stieps kā traipu! INDULIS (Galvu sagrābis.) Ak briesmas! - Klusi! SVAISTA Kad es klusēšu; Tad brēksi tu. ĀRIJA (Uz vācu kareivjiem.) Lai viņu projām ved! BRUŅINIEKS (Uz Āriju.) Lūk, tādai gribēji ļaut izpirkties! Turklāt vēl nabaga! - Dod mums, būs kumoss! INDULIS (Uz vācu kareivjiem.) Lai paliek te! - Es viņu vaļā laižu. ĀRIJA Ko dari, Indul? - Pretī maniem vārdiem? INDULIS Jā, es to laižu. SVAISTA Mani vienu laid? Un te mans mīļākais? INDULIS Lai arī iet! SVAISTA Bet citi gūstītie? - Kā viena iešu? INDULIS Lai visi mājās iet un kāzas dzer, Tāpat kā mēs! ĀRIJA (Spītīgi.) Vai viņa tā tev tik, Ka vaļā palaid, kaut tev nepieder? INDULIS Kā tevi arī. ĀRIJA Mani līdzini Ar šo, kas mežā ,ķerta verdzene!? Tu esi augstsirdīgs? Es arī. (Uz Svaistu.) Es, lūk, tevi atlaižu! Tā es tev maksāju par aizskārumu! BRUŅINIEKS Ā! - Nē! - Tie gūstīti! - Tos nevar atlaist! INDULIS Še esmu es tas kungs! (Uz bruņinieku.) Ej, atlaid viņus! BRUŅINIEKS (Uz Induli.) Še manim pavēl komturs vien, ne tu! INDULIS (Iesaucas sašutumā.) Ko uzdrīksties? ĀRIJA (Uz Induli.) Viņš bruņinieks! Klus', Indul! INDULIS Ho! komtur! komtur! - Saukt šurp komturu! ĀRIJA Nāc, iesim, Indul! INDULIS Nē, mēs paliksim! Lai važas ņem tiem nost! (Rāda uz gūstekņiem.) BRUŅINIEKS (Uz Induli.) Ha! cik tu liels! Un vakar lūgdams klauvēji pie vārtiem! (Troksnis no bruņiniekiem, sargiem, gūstekņiem, - sargi grib atlaist važas, bet šaubās.) * (Ienāk komturs   B e r n e k s.) INDULIS Nāc, komtur! BRUŅINIEKS Komtur! BERNEKS Kas še noticis? INDULIS Še mani apvaino, man neklausa. BRUŅINIEKS Viņš atlaiž gūstekņus! - Mēs atvedām Uz kāzu svētkiem! - Sev ko papriecāties! BERNEKS Tie visi brīvi! BRUŅINIEKS Komtur! - Ko tu teic? - Tā nebūs! BERNEKS Salīgām ar Mintauti. - Nu, Indul, remdē dusmas, būsim līksmi! (G ū s t e k ņ i   top atlaisti no važām.) ĀRIJA (Uz Induli.) Šī miera diena bij tik uztraukta, Ļauj tagad priekā svinēt mūsu laimi! INDULIS (Uz Āriju.) Jā, mīļā, labi, ka tos apžēloji. ĀRIJA Tev svešas mūsu parašas un velti Tu dusmojies - SVAISTA (Arī atlaista no važām.) Kam pateikties? Kurš kungs? INDULIS (Norāda uz Āriju.) Še, kundzei! SVAISTA (Paklanās pret Āriju un Berneku. Uz Induli.) Jā, tu neesi še kungs. INDULIS Es esmu kungs. BRUŅINIEKS (Iesmejas klusi.) Ha! ha! INDULIS Kas smejas še? (Lūkojas apkārt un ierauga, ka viens bruņinieks apsēdies viņa goda krēslā un nometis Induļa tur atstāto jostu.) Kas manā kunga vietā sēd? - Ej nost! Ej nost, tu kalps! - BRUŅINIEKS (Smejas pretī, uzlec un izvelk zobenu. Arī Indulis izvelk zobenu.) ĀRIJA (Iekliedzas.) Vai! vai! BERNEKS Nost zobenus! BRUŅINIEKS (Uz Induli.) Nāc divkaujā! - (Nomet Induļa priekšā savu cimdu.) Mans cimds! BERNEKS Še kauties liegts. INDULIS Es, valdnieks, nekaujos ar pavalstnieku! BRUŅINIEKS Ha! ha! - Tu valdnieks? - Tu še mūsu kalps! INDULIS (Uz Berneku.) Teic, kurš ir valdnieks? BERNEKS Tas, kurš valda sevi. - Tu sevi nevaldi. INDULIS Es sevi nevaldot? Es valdījos, - Es valdījos, kad bruņinieki klusu Kā kalpi kaktā aprunāja mani. Es valdījos, kad kūrus kristīja Pret gribu, - teicāt: pārpratums. Un leitis Jums draudēja, - tad paliku jūs sargāt, - Šais sienās, kurās redzu ieročus, Kas nolaupīti mums -! BERNEKS Tiks noņemti! INDULIS Vai reizē noņemts nievājums pret mums? Jo mēs še esam mājās, svešie - jūs. Es laidu gūstekņus, man neklausīja, - Tu atlaidi, kad nolīgi ar leišiem. Bet nolīgt nācās man, jo es še kungs. Pār manu galvu pāri līgāt jūs. BERNEKS Mēs ordensmestra vārdā runājām, Un Mintauts vēlējās ar to tik līgt. INDULIS Kas nolīgts? BERNEKS Nevar klaji teikt. INDULIS Nu lūk! Vai es te kungs? Tik kunga sega man, Tā pati traipīta un saplosīta. (Ienāk trokšņaini   s a r g i,   kas ved sagūstītus    k ū r u s.) INDULIS (Uz sargiem.) Ko vedat? SARGS Kūrus. INDULIS (Uz kūriem.) Kādēļ jūs še gūstā? VIENS NO KŪRIEM Tu liki gūstīt tos, kas nekristās. INDULIS (Sašutis.) Vai velns! es neliku! BERNEKS Tiks atlaisti. (Māj, lai ved kūrus prom. Sargi un kūri aiziet.) INDULIS (Nikni.) Tiks atlaisti! ha! ha! un būs viss labi? * INDULIS (Uz Berneku.) Tā manā vārdā gūsta manus ļaudis! Bet nodevēji, kas jūs pilī laida? Tie goda vietās sēd un kūda vēl. To manim izdodat! (Rāda uz labieti Čandru; ar sašutumu, kas ilgi valdīts, neviļus izlaužas.) Es valdījos - Kā strauts, kas aizsprostots pret šķēršiem šļāc; Kā zirgs, kas, visās dzīslās drebot, sprauslo - - Bet teic, kad pavards dzirkstes met un met, Un griesti gruzd un gruzd, un spārēs sprakst, Un pils līdz palodam ir pilna kvēlu - - - Vai pēkšņi nešaujas caur jumtu šalts? Nu pārsteigts, nesaprazdams pūlis brēc! (Klusums.) BERNEKS Kam piemin' to? Jūs abi kristīti, tad salīgstat! BRUŅINIEKS KUNO Vrede Curonia ir miera zeme Un, pieder vāciem. - Kā to gribi tu? (Rāda uz Čandru.) ČANDRA (Lūgdamies Berneku un citus bruņiniekus un pieķerdamies bruņiniekam Kuno.) Ak, mīļie kungi! glābjat mani, glābjat! (Uz Induli rādīdams.) Tas Kurzemi grib brīvu, mani nokaus. INDULIS (Uz Berneku.) Par ķīlu gribu to. Lai atzīstas, Ka tiešām es še kungs; lai nenomāc Vrede Curonia man Kurzemi. BERNIKS Nu laid to! Lūk, kā trīsi Viņš derīgs. INDULIS Dodat! * (Iznāk no pūļa   U ģ i s   ar maisu rokās.) UĢIS (Pieiedams klāt labietim Čandram, kurš slēpjas aiz galda pie Kuno.) Vai dzirdi, Čandra, ko tu glabājies? Dod galvu šurp! To maisā droši slēpšu. KUNO Ko? Nedzirdēta bezkaunība! - Velni! BRUŅINIEKI - Nu, piekāpies pret kūriem! - Ko tie dara? Tie kungi būs! - Mūs izdzīs. - Atņems pili! KUNO To nevar ciest! INDULIS Tik puiku joks. ČANDRA Tavs mīluls. KUNO Ā! viņa mīluls? Nu tad še! (Viņš cērt ar zobenu Uģim, tas krīt.) INDULIS Ak vai! - Tad krīti arī tu! (Izrauj zobenu un cērt pret Kuno, bet bruņinieki metas starpā un viņus izšķir.) BERNEKS Stāv' mierā! ĀRIJA Indul! INDULIS (Nometas pie Uģa ceļos, saņem viņu rokās.) Mans dārgo Uģi! - mana jaunā sirds, No krūtīm ņemta man, tev ielikta, Lai bērna skaidrībā tur mirdzētu, Uz varonību degtu - vīrus! UĢIS Es, Indul, tevi gaidīju, tu nāci. Vai tagad mirstu varons? tevis cienīgs? INDULIS Tu varons mirsti - UĢIS - Mūžam dzīvos latvji! (Mirst. Kūros uztraukums.) * INDULIS (Lēni pieceļas, nopietni uz Berneku.) Kā atmaksāsi? BERNEKS Uģis Pudiķa, Un Pudiķis mums naidnieks. INDULIS (Uz Kuno rādīdams.) Tam kāds sods? BERNEKS Viņš bruņinieks, tas pagāns. - Kāds te sods? INDULIS (Vēl lēnāk.) Jā, - tā. ĀRIJA (Steigdamās pie Induļa.) Ko domā. Indul, tu tāds drūms? INDULIS (Uz Uģi.) Tu agri aizej. Laiks i man ir iet. - Vēl dziestot zvaigznīte man ceļu rāda. ĀRIJA Ko runā, Indul? Briesmu jausmas nāk. INDULIS (Klusi.) Mēs šķirtas pasaules, kas nevar līgt. ĀRIJA Ko vecus vārdus min'? Mēs salīgām; Mēs esam nešķirami visus mūžus! INDULIS Tas vārds bij pareizs. - Kā man visa sirds To pārvērst lauzās! velti šķīda spēks. Lai rāmi šķiramies! ĀRIJA (Iekliedzas.) Es nešķiros! - Tu mans, tu siets, tavs pienākums ir šeit! INDULIS Mans pienākums ir tur, kur dzimtene. ĀRIJA (Izmisumā novēršas.) BERNEKS Tu, atkritējs! Kas tev par algu būs? Mums Mintauts tavu galvu prasīja. Tu pats to viņam nes. INDULIS Lūk, tāds bij līgums! ĀRIJA (Atvilkdama viņu.) Nē, Indul, teic, vai mani mīli? INDULIS Mīlu. Tev dzīvi glābdams, devu savu dzīvi; Nu jāglābj simtas dzīves - dzimtene! ĀRIJA Tu mīli dzimteni, ne mani vairs. Ej, preci viņu, savu mīļāko, Priekā kuras tagad gribi dzīvi dot. INDULIS Ne mani saproti, ne dzimteni: Priekš tevis dzīvoju, priekš viņas mirstu. ĀRIJA Es nīstu to, kas tevi atņem man, Jau kāzudienā liek tev apkārt vērties, No kāzugultas tevi projām rauj! Cik saldu algu viņa tevim dos? INDULIS Man dzimtene dos algā - rūgtu nāvi. ĀRIJA Un tomēr ej pie tās? - Es tā tev riebjos, Ka labāk nāvi ņem, ne manu mīlu? INDULIS (Viņu strauji apskaudams.) Es tevi vairāk mīlu kā jel kad. ĀRIJA (Vairīdamās.) Laid! Savu dvēsli es tev atdevu, Tu viņu atmet še dēļ tukša māna! INDULIS Bez tavas mīlas nebūtu nekad Es dzimteni tā mīlējis kā tagad! Kā saule liki manai sirdij zelt, Nu mīla, kura izauga no tevis, Tev pašai pāri aug. Tu vainīga. Kā bite pati savā medū mirst, Tā pati sevi pazudina mīla. ĀRIJA Lūk, vainīga nu es? Vai šķiros es?. - Tik mīļus vārdus reiz tu sacīji, No manis jūtoties kā spārnos nests. Tik caurspīdīga sirds kā jūras dzintars! - Tad tāda tev tā sirds un tāda mīla! INDULIS Ko sirdi velti plēs? ĀRIJA Vai tevim arī sāp? Vai ir tev sirds? Vai arī krūtīs, vai tik vairogā? Ko ienaidniekus krāpt! - Ko krāpj šī sirds? Es viņu noplēšu no bruņām nost. Tu manu sirdi kājām min, es tavu! (Noplēš no Indula vairoga sirdi un samin to.) INDULIS Ak, Ārija! ĀRIJA Ak, nē! - Es neesmu kā tu tik cieta. Es ņemu zelta sirdi piemiņā, Kad citas, siltās, man vairs nepaliek. (Pacel zelta sirdi un ietin to mutautiņā; sāk raudāt.) BERNEKS (Viņu apskaudams.) Nāc šurp, mans bērns! Še ir tev silta sirds. Es ļāvu tev tik ilgi viņu lūgt, Lai pati redzi, cik tu vīlusies. Tu vilku gribēji par vāci vērst. (Uz Induli.) Ej, divkārt atkritējs, pa grēku ceļiem; Tev sekos sods. INDULIS Es savu ceļu eju. BERNEKS Tu domājies vēl savs? - Tu esi mūsu, Un mūsu sods tev draud kā atkritējam. Kurš kristīts tevi tiks, tas nositīs. INDULIS Ha! ha! - Es jūsu vēl? - Kas mani tura? Tā sauja ūdens, ko man pārlējāt? Tā žuva. Izgaroja jūsu gars Ar ūdens garaiņiem! BERNEKS Bet paliek dievs! INDULIS Ha! Kūru dievam dzīslās netek ūdens, Bet asins, - asins ūdeni degs nost. Jūs mani kristījāt ar ūdeni, Es tagad atkristos ar asinīm. (Viņš ar Uģa galvas asinīm svaida sev galvu.) ĀRIJA Vai! Indul vai! INDULIS (Norādīdams uz asinīm uz savas galvas.) Ņem piemiņā i šo, Kā ņēmi kristījamo ūdeni! ĀRIJA (Sagrauzta.) Ak, Indul, nezaimo un nenīsti! Es tikai nesaprotu tevi. INDULIS (Piepešā jūtu uzliesmojumā.) Mīļā! (Atpleš rokas, bet tad apstājas.) ĀRIJA (Pie viņa steigdamās.) Es nāku, mīļais! ņem šo skūpstu! - Paliec! INDULIS (Drūmi.) Es neņemu nekā no jūsu pils. (Paceldams mirušo Uģi rokās.) Šo vienīgo, kas mans, sev nesu līdz. ĀRIJA Vai! - nāves piemiņa vilks tevi nāvē! INDULIS (Apjozdams cieši savu jostu.) Ū! jozies ciešāk, mana josta! Ū! (Aiziet.) ĀRIJA (Klusi.) Kā mīla sākas, zinu gan, bet ne, Kā viņa beidzas; mīla mūžīga. (Top dzirdams troksnis no leišu karaspēka.) (Priekškars.)

RAINIS INDULIS UN ĀRIJA JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS CETURTAIS CĒLIENS PIRMĀ AINA Vilku grava pie Embotes. Ozolu un priežu mežs. Celmi un akmeņi sēdēšanai. Zem kokiem Pērkoņa un Joda ziedokļi. * (Divi   k ū r ē j i   iekūruši uguni uz Pērkoņa ziedojamā akmeņa; gatavo ziedošanu, Mazāks uguns deg arī uz Joda akmeņa.) PIRMAIS Cik jautri kuras uguns! Laba zīme! OTRAIS Jau ugunsziņa atnāca, ka Induls Ir vācus atstājis, - nāk šurp. PIRMAIS Nāk, nāk! Kā kūrēji to saņems, - atkritējs. OTRAIS Kā kūrēji, bet kūri saņems labi! Kad naidu kursim, kurs mums pirti. BALSS TĀLUMĀ Ū! OTRAIS Klau! nāk jau mūsējie uz sapulci! BALSIS TĀLĒ U-u! u-u! PIRMAIS No Vilku gravas sauc. BALSIS U-u! u-u! OTRAIS No Kuiļu kalna nāk. BALSIS U-u! u-u! PIRMAIS No Joda klēpja ujo. Bet visu dunot pārņem rūkoņa No leišu nometnēm kā ziemels priedēs. * (Ienāk divi   k a r e i v j i,   tiem pa brīžam seko kareivji, virsaiši, ziedotāji un labieši.) PIRMAIS KAREIVS A-u! a-u! Mēs abi esam pirmie. OTRAIS Skrien kājas pašas. OTRAIS KŪRĒJS Priekam gari soļi. PIRMAIS KAREIVS Jā, dievam sūdzēt skriet. KŪRĒJS Nē, es pa tautai. JAUNPIENĀCĒJS (Uz saviem biedriem.) Bij laiks, vai dzi! kā leišu bites dūc! PIRMAIS KŪRĒJS Trīsdesmit tūkstoši! viss mežs kā dzīvs! Tie apēdis apēdīs ar visiem priestriem. PIRMAIS KAREIVS (Uz kūrēju.) Vai tapi aplaistīts? KŪRĒJS Gar ausīm lija. TREŠAIS KAREIVS (Smejas.) Vai slapjš aiz ausīm? KŪRĒJS Sauss, ka put. CETURTAIS KAREIVS Viņš kūrējs. Aiz ausīm guni kūra. VIRSAITIS Sveiki, brāļi! VISI Sveiki! VECS KAIREIVS Mēs tikām cauri, mežā iebēgām. LABIETS Mēs naudas devām. NABAGS KAREIVS Mēs ar vālēm devām. Mums ciemu nodedza un izlaupīja. Tā licis Induls, kurš pats kristījies. PIRMAIS KAREIVS Tie zaimotāji! Induls atnāk šurp. LABIETS Ko nau ar citiem še! KĀDS KAREIVS Viņš nāk viens pats; Viņš drūms. CITS KAREIVS Ko drūms? Tā priekā lec man sirds! Uz vietas neciešas. OTRAIS KAREIVS Nē, te ir baigi. * (Aiz skatuves   d o b j a   b a l s s.) Ū! Ū! OTRAIS KAREIVS Pats Jods te mīt. - Kas dobji sauc? - Nāc lūkot! INDUĻA BALSS (Aiz skatuves.) Ū, vilks uz Vilku lauku velk, u! ū! Še nāves laupījums priekš vilkiem būs! Ū! brāļi, atkaucat, kur esat, ū! VAIRĀKI KAREIVJI Ir Induls! - Viņa balss! - Bet skan tik dobji! - * (Ienāk   I n d u l i s   ar nosisto Uģi uz rokām.) KAREIVJI Sveiks, Indul! - Indul! - Virsait! - Mīļais draugs! LABIETS - Ko klēpī viņš tur nes. KAREIVJI Tas viņa Uģis. ZIEDOTĀJS Kam nāvi nes? tā visus nāvē vilks. INDULIS Tas viss, kas atliek man no manas pils, To ziedam atnesu priekš veciem dieviem. VAIRĀKI Liec nāvi nost! - Ļauj apsveikties! - Mēs līksmi. INDULIS Pirms gribu izpirkties ar šo pie dieviem. ZIEDOTĀJS Dievs neņem tādu ziedu. Uguns plok. - Dievs Pērkons vaira tos, kas kristīti. PIRMAIS KAREIVS (Viņš Uģa asnīm atkal nomazgājās.) OTRAIS KAREIVS I mūsu starpā daudz, kas kristīti Un atkal nāca šurp. Varbūt i tu? ZIEDOTĀJS Bet Induls brīvā gribā kristījās. LABIETS (Uz Induli.) Dēļ tevis Mintauts kāva kristītos. VIRSAITIS (Tāpat.) Dēļ tevis vāci kristīja ar guni. KAREIVS Viņš vācus atstāja, kad izdzirda. OTRAIS Viņš jaunu sievu atstāja un pili Un nāca šurp pie mums! KAREIVJI Pie mums! pie mums! INDULIS (Nes Uģi uz ziedokli, ziedotāji un viņu piekritēji stājas viņam ceļā.) ZIEDOTĀJS Dievs neņem tavu ziedu! ĻAUDIS Neļausim! INDULIS Ar naidu negribu nākt atpakaļ. Es izpirkt sevi cerēju ar brāli. Nu, Uģi, gaidīsim uz dusu nāvē, - Kad mums to ļaus. - Še, ņemat viņu, brāļi, turat! Man pirms vēl jāizlīdzinās ar dzīvi. (Viņš nodod Uģi kareivjiem, kuri to ienes koku pavēni aiz skatuves. Uz kareivjiem.) Vai jūs man brāļi vēl? KAREIVJI (Sajūsmā.) Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks! INDULIS (Ierauga Pudiķi pūlī, sajūsmā.) Lūk, tur tu, mīļo Pudiķi, mans draugs! * (Iznāk no pūļa   P u d i ķ i s.) PUDIĶIS (Drūmi.) Es esmu Pudiķis, - vai tu vairs Induls? INDULIS Uz Vilku lauku vilks velk atpakaļ! PUDIĶIS Tas vilks, kas krātā bijis, nau vairs vilks. INDULIS Ir vilks, tik niknāk vēl viņš suņus rej. PUDIĶIS Tev ģērbs, tev vaigs, tev valoda ir sveši. (Rāda uz viņa bruņinieku garšai piemēroto apģērbu un matu griezumu.) INDULIS Bet sirds tā pati. PUDIĶIS Nē, i cita sirds. Nav sirdī mūsu dievs. INDULIS I vācu nau. PUDIĶIS Es paredzēju, ka tu aiziesi Un tapsi atkritējs. INDULIS Es meklētājs. - Zem manis debess vārti atvērās, pār zemes malu kritu spožumā, Ķer staros, gaisā rokas pietverdamās. PUDIĶIS Es nesaprotu to, bet zinu vienu: Tu dari, kas nau ļauts, tu ej, kur nedrīkst. INDULIS Bet tāds mans ceļš. PUDIĶIS Tev jāiet mūsu ceļš. INDULIS Es esmu savs. Es stigu izlaužu, kur staigāt jums; Pār mani koki krīt un ūdens šļāc, Es stiegu purvā, -- tieši iesat jūs. PUDIĶIS Nē, neesi tu savs; tu vadons esi; Pie tevis sieti mēs un tu pie mums. Tev meklēt Liegts, pret sevi niknot liegts, Kad tu ej bojā, - lūk, - mums jākrīt līdz! INDULIS (Izsamisis.) Ak vai! ak vai! ak vai! Ne tik man brīves ļauts, kā bojā iet! (Uz Pudiķi, rūgti.) Tad ved pie dieviem mani atpakaļ! Man vecos dievus vajga atkal redzēt, Es gribu atdzīvināt mirušos: Virs galvas debesis man tukšas stāv, Un mežs un pļavas, druvas, upes, gaiss - Viss tukšs man palicis no dievībām! Man vienā dienā mira divi dievi, Viss vecais svētais dzimums līdz ar jauniem. Es gribu atgriezties, par labu vērst, Es gribu skaidru savu dvēseli. (Tuvojas Pērkoņa ziedoklim.) ĻAUDIS Nāc, ved mūs atkal, Indul Ved un glāb! INDULIS (Pret Pērkona ziedokli.) Klau! Pērkon! Pērkon! neliec mani kaunā! Ņem mani atpakaļ, lai varu glāb! Tiem labu gribēdams, es grēkoju. (Uz ļaudīm rādīdams.) Pret tiem es grēkoju, pret tevi ne! Ja esi, atsaucies! še tevi sauc. BALSIS (No ziedotāju un labiešu puses.) Tā nesauc dievu! - Tā nau cienīgi! - - Ar dievu runāt nākas kūrējiem! - VECĀKAIS ZIEDOTĀJS Dievs neatbildēs tam, kas atkritis. INDULIS Kur tad lai palieku?! ĻAUDIS Pie mums! Pie mums! INDULIS Tad neņem mani, dievs! (Uz ļaudīm.) Es būšu še! Pie tautas tveršos, kurai nau kur tverties; Pie tiem es mājošu, kam māju nau, Kam nau ne cerības, kur paslēpties Kā zaļā lapenē, kad krusa krīt. - KAREIVJI (Viņu apstāj, skauj, spiež roku.) INDULIS Bet vai! - Kad skauju jūs, - cik daudzu trūkst! Tais tukšās vietās spoki rēgojas, Stiepj draugu dvēsles salstot kaulu rokas, Stiepj klabu zobus pulks, dēļ manis kauts. KĀDS KAREIVS Ko vācis atstājis, to leitis kauj. INDULIS Ak, brāļi, brāļi, brāļi! atriebt! atriebt! TAS PATS KAREIVS Lai brāļi ceļamies uz atriebtnēm Pret visiem, kas mūs kavuši un kauj! INDULIS Lai tūdaļ ejam kara gājienā! No dzīrēm vāci šonakt skurbuši, Maz apsargātu spraustu zinu sienā. - KAREIVJI Lai ejam! ejam! Indul, vadi mūs! VECĀKAIS ZIEDOTĀJS (Uz Induli.) Uz kauju parasts iet ar dievu ziņu. Vai tā tu atgriezies pie veciem dieviem, Ka atmet vecus, svētus likumus? INDULIS (Kurn.) KĀDS VIRSAITIS (Uz ziedotāju.) Tad runā tu ar dieviem! meslus met! ĻAUDIS (Runā viens caur otru.) - Vai vieniem kaujā iet pret vāciešiem? - - Vai līdzi leišiem uzbrukt Embotei? - - Vai meklēt jaunu kaujas vadoni? - Ē! Kurš grib jaunu? Kam nau Induls labs? - - Drīz dos jums leiši jaunu - Mintauti! - VECĀKAIS ZIEDOTĀJS (Pērkoņa ziedokļa priekšā sagatavo mestu mešanas ceremoniju.) Dievs Pērkons, teic, vai laimi lem? ĻAUDIS (Starpā.) - Vai šonakt pili brukt? - Vai vadīs Induls? - Viņš vācus žēlos, - viņam sieva vācu. - - Viņš to, kas postu cēla, nenokaus - INDULIS Tik to tev nokaut tīk? Tā pieder man! PUDIĶA BALSS Un viņai tu! INDULIS Vai nenācu es šurp? ZIEDOTĀJA BALSS Līdz galam vajga iet un nokaut nost! INDULIS Ā, - nāve nava gals. ZIEDOTĀJA BALSS I tevi nokaus. PUDIĶA BALSS Kad gribi izpirkties, tad padodies! INDULIS Tu? draugs? VIENS KAREIVS Lai Pudiķis tad vadītu! PUDIĶIS Lai dievi valdītu! KAREIVS Un kūrējs ēstu. ĻAUDIS (Smejas, sauc.) Klus'! Klausat! Klausatiēs, ko Pērkons lemj! VECĀKAIS ZIEDOTĀJS (Meslu uzlūkodams.) Dievs Pērkons lemj, lai pilij neuzbrūk! Lai gaida Mintauti, tam padodas! ĻAUDIS (Klusums, tad troksnis.) - Lai dzīvo Mintauts! - Ko? - Nau labi mests! - Viņš meslu pagrieza! - Uz Emboti! - INDULIS (Uztraukts.) Vai vecie dievi lemj, kā Mintauts grib? Vai vecie dievi nau tik vecie vilti? Vai, padodoties tiem, es izpirkšos! Ko, Pudiķi! PUDIĶIS Ir prāts, ko kūrējs teic. Mums visiem jāpadodas Mintautim. INDULIS Vai prātu meklēju? - Nē, - lielmu, Kas mani pāri cels pār mani pašu, To tālumu, kas liktens! PUDIĶIS Tas tev šeit! INDULIS (Piesteidzas pie mesla un uzmin ar kāju, tā ka tas tagad krīt uz citu pusi.) Lūk, tagad meslis krīt: uz Emboti! ĻAUDIS (Liels troksnis, uztraukums ziedotājos un leišu draugos.) - Tā vara! - Dieva sods! - Ā! Pērkons, atrieb! VECAIS ZIEDOTĀJS Saukt ātrāk Mintauti! INDULIS Ha! atrieb, Pērkons, Mintautim par brāļiem! Lūk, to tu negribi vai nevari! - Kad nelīdz baltie dievi, līdzēs melnie. (Pieiet pie Joda ziedokļa.) Nāc, Jods, un palīdz' tu! - Kurt Jodam guni! Kad nedod dzīvi dievs, dos nāvi Jods. ĻAUDIS Vai dievs! - vai dievs! - Ko dari, Indul? - Mities! - VIENS KAREIVS Kāpj jautri Joda uguns, dieva plok. OTRS KAREIVS Ko man vairs dzīve dos, es Joda virs. Kur mani mīļie? aizplūda kā asins. INDULIS Ā, mani brāļi! nākat Jodam zvērēt: Līdz nāvei cīnīties un atriebt brāļus! Un padzīt varmākus, un brīvi gūt! JODA ZIEDOTĀJI (Atnes lielu bļodu ar ziedojamām asinīm.) INDULIS No rokas pirkstus mērcam asinīs - Še svešas asins ņem, - še ņemsi mūsu! No galvas matu cirtas nocērtam, - - Še matu cirtas ņem, - še ņemsi galvas! KAREIVJI Mēs galvas noliekam priekš tēvijas! ĻAUDIS (Liela piekrišana.) BALSS (No labiešu puses.) Vai cīņa ir pret Mintauti un leišiem? INDULIS Pret leišiem ne, pret leišu varmākiem. ĻAUDIS (Retāka piekrišana.) INDULIS Caur Mintautbariem izlaužamies cauri Un pili ņemam sev šo pašu nakt'! (Klusums.) Ko stāvat, Joda brāļi? PUDIĶIS Padodies, Tu dievus atmeti, pie tautas tvēries, - Nu tagad padodies, kā tauta lemj! Tad izpirksies. - INDULIS (Rūgti, lēni.) Pa maziem gabaliem Es sevi sagriežu - un dodu jums. Tur melna, tumša veras vilka rīkle, - Jūs, brāļi, nejūtat, ka lēni zūdu, - Kurš ir jau redzējis, kā peles mirst? Kā bites svinīgi rok kritušās? Es eju. ĻAUDIS Induls! - Induls iet? - Lai dzīvo! * (lenāk   M i n t a u t s   a r   p a v a d o ņ i e m;   nostājas pie ziedu vietām; no kūru sakustēšanās var manīt, ka leišu pulki viņus ieslēdz.) MINTAUTS (Greznāk un karaliskāk ģērbies kā līdz šim.) Ha! te tas kūru pūznīts! latveļi, Kas pretī stājas leišu milzenim? Kas gari spriež un lemj pret leišiem iet, Kad manas važas tiem jau kaklā žvadz! Vai visa tauta neprāta kā Induls, Kas nāvi mēles galā spītē vēl? KAREIVS (Paklusu, apkārt lūkojot.) Vai! esam ieslēgti! OTRS (Tāpat.) Ko teica Induls? MINTAUTS (Uz kūriem.) Ko stāvat? Ceļos krītat, lai jūs žēlo! ZIEDOTĀJS Kungs! Lielo Mintaut! - še ir dievu vieta, - Mēs Pērkonim še ziedojām, to lūdzām Un ceļos nekritām kā kristīgie. VIENS NO INDUĻA KAREIVJIEM Mēs Jodam ziedojām, - vēl dūmi kūp, - Mums ceļos krist nau rasts. MINTAUTS Tad mācaties! Es vietnieks Pērkonim un Jodu gainu. - Mest nost no akmens kūru ziedojumus! LEIŠI (Izdara šo un tāļākās Mintauta pavēles.) KŪRI Vai dievs! - Ko dari? - Lielais valdniek! Kungs! MINTAUTS (Uz kūru virsaišiem.) Kur likāt sēdekli priekš lielā kunga? Lūk, ko! Jūs nelikāt? - Es likšu pats. - Lai klāj uz zieduakmens zīda segas! KŪRI, ZIEDOTĀJI, VIRSAIŠI Vai! vai! - Vai, vai! -Ak, grēks! - Ak, sods! - Ak, dievs! * (Iznāk no pūļa   P u d i ķ i s.) PUDIĶIS (Uz Mintauti.) Kungs, es tev senējs piekritējs, - ļauj teikt: Par labu tevim lēma visa tauta, Kam apvaino tu tagad viņas dievus! MINTAUTS Jā, Pudiķi, tu senējs piekritējs, Vai vēl tu nezini, ka vara man? Ka piekritējs nau lēmējs valdniekam? ĻAUDIS (Kurn.) MINTAUTS Lai klusi klausās kalps, kad runā kungs! INDULIS Vai dzirdat varmākbalsi? Tas ir kungs! - Kur, ziedotāji, veco dievu svētums? - Lūk, tāds ir tas, pret kuru, saucu cīņā! ĻAUDIS (Klusē.) MINTAUTS (Uz Induli.) Kas esi tu? - Es tevis nepazīstu! Reiz bija Induls Embotē, nu nau; Tas leišus mīlēja. INDULIS Bet kungus ne. MINTAUTS Ha! ha! tu prātnieks esi pārprātojies. Es nācu tev to teikt. Tavs lielais viltus: Ka izrāvi man gūstekni un varu. Pats pili ņemdams sev - velns! tādu spēku! Tu viens tik cienīgs sacensties ar mani. INDULIS Tas spēks, kas gūstekni tev izrāva, Kas mani dzen, nau viltus. Simtkārt lielāks. MINTAUTS Ko viss tev līdz? Lūk, uzvarēju es! Es gribu tevi gūt. INDULIS Un pārdot vāciem!? MINTAUTS Ar labu nenāc tu, nu tad ar viltu. Ar tevi kopā visas latvju ciltis Sviest vienā vara kausējamā krāsnī Un vienā vara loku valstī liedēt, Kas balto jūru tver kā stīpa spaini! - Es tevi cēlis būtu, bet - tu pats! Nu godu rādu tev, kad bilstu tevi, - Mans pavalstnieks! INDULIS Es brīvs. Par tevi brīvāks: Tu tapsi karals un zem Romas nāksi. MINTAUTS Tu brīvs? - Tu manā gūstā. -- Kūri, sienat! (Rāda uz Induli; kūri kautrējas Induli aizskart.) INDULIS Nu, lūk! es brīvs. MINTAUTS (Uz kūriem.) Tad saistīs jūs! INDULIS Ha! ha! MINTAUTS Ko smejies, Indul! INDULIS Lūk, tu simtus kūrus Par vergiem labāk ņem, ne tūkstošus Par savienotiem draugiem! - Ko tev teicu? Nau tavā spēkā vienot latvjus, leišus. MINTAUTS Kas brīvs, nekad nau draugs; tik vara vieno. Lūk, dzelžiem kopā kalu Lietavu! Pie vārtiem sienu tatārus un gudus; Nu dzīšu kūrus, latvjus, lībus, visus, Cik mežos klīst, iekš lielās leišu sētas! Un tu? Ko tāļos domu sapņos redzi tu, To spilgtā patiesībā vēršu es. INDULIS - Caur asinīm un dubļiem. MINTAUTS Lai! bet ir! INDULIS Bet nebūs! - Izirs tava asinsvalsts; No dzelžu sētas izsprauksies, kas iekšā, Pie vārtiem citi tavus leišus sies. MINTAUTS (Rādīdams uz leišu nometnes pusi, no kurienes palaikam atskan dobjš troksnis.) Ho! dzi, kā dūc tā vētra! ej to sien! ĻAUDIS (Sakustas.) MINTAUTS Kad leiši klus', tos vairāk dzird, ne kūrus, Kad viņi kliedz. - Lūk, uzvarēju es Un uzvarēšu vēl. Es, leitis, kungs! - Un tagad klausat! Kūru kareivji Ar leišu pulkiem ies un ieņems pili. Tur paliks leitis, Induls ies uz leišiem. - INDULIS Tad nebūs kūru pils? - Kur kūri paliks? Vai liksi apkaut tos, vai kristīsi? MINTAUTS Lai savās sētās sēd zem leišu soģiem. INDULIS Tad kūriem nebūt? MINTAUTS Ka tev tie tā rūpi Tai tie man ceļā stāv uz tavu sirdi? INDULIS Tavs ceļš ir nepareizs, kad manu sirdi, Kad latvjus iegūt gribi - nokaudams. MINTAUTS (Cieš klusu.) INDULIS Tad kūriem nebūt? - Bet es saku būs! Un nebūs kūri, latvji mūžam būs! Un mūžos mierā izaugs lielā tautā! MINTAUTS Nau tautas tev, tik sīka spītes cilts. INDULIS Un to var katris kaut? MINTAUTS Kam spēks, tam nags. INDULIS Bet es tev saku, spēku nebūs kaut! Kurš saimnieks druvā sētu sēklu min? MINTAUTS Nau sēkla, sīki jodi, - sper tos Pērkons, Zem lauku akmeņiem skrej paslēpties. - Bet man kā krūtis tūkst! - te leišu spēks, Kā augums aug! - te plešas leišu milzums, Kā ozols zariem apņems pasauli! Tu, kūrs, man pakājē tik zemā zāle, Ko manu zīļu krusa nositīs! INDULIS Mēs zemā zāle, Mintaut - tautu minējs: - Šai zālei sulā deviņvīru spēks; Viens piliens indeves, tas tevi gāž. MINTAUTS Lai oga rūgta, lācis ēd bez kaites. INDULIS Nu esi lācis tu, tad kūrs ir vanags; Pret lāci mazs jo mazs, bet valda gaisos, Uz kuriem mirkšinādams skatās tas; Lai kāpj cik augstu kokā, nekļūst gaisos, Lai skrien cik brizdams purvos, netiek līdz, Kur vanags slaidi laižas smiedamies. Lūk, gars tik tautu ceļ. MINTAUTS Un kāds tas gars? INDULIS Kas neļauj .dusēt tautai mūža šūplī, Liek celties līdzi citām gudrākām. MINTAUTS Tu reģis liels, - nu pareģošu es: Starp diviem dzirņiem tapsat samalti! Kā miltu putekļus jūs saslaucīs Un abrā jaus, un ceps, un apēdīs! INDULIS Lād, lād, - bet notiks tas, kam jānotiek, Ko liktens lems, ne tu. - Mēs maza cilts, - Mēs būsim liela tik, cik mūsu griba. Caur gadu simtiem latvju vanags skries Pa tumšu mežu naktīm, dumbru purviem, Pār kailiem, kaulu baltiem kaujas laukiem, Ar sauli sapņujūras skaidri sniegs. MINTAUTS Ē, mosties, sapņu vīrs, ir darba laiks! INDULIS Man nau vairs darba; liktens aizstājies; Es maldū aizgāju pa domu dumbru. MINTAUTS Ho! nāc pret vāciem! gūsti pasauli! INDULIS Vai nedraud vairāk tava tumšā vara? (Uz kūriem.) Bet ejat jūs, - kas zin, ko liktens grib? Mans pēdējs pienākums pret mirušiem. Tur mīļais Uģis guļ, man jārok tas. MINTAUTS Tev nebūs mīlēt to, bet mani, dzīvo! - - Sviest prom to mironi! (Leiši iet izpildīt pavēli. Ļaudis kurn.) INDULIS U-u! tu zvērs! Nekas tev nava svēts, ne pati nāve. Tad še! (Viņš met Mintautim ar šķēpu, bet Mintauts izvairās.) MINTAUTS (Mierīgi.) Lūk, Indul, nu tu manās rokās! Tam liktens nāvi lemj, kas še ceļ šķēpu. (Ļaudis piekrišana.) Nu klaus', ko likšu es - man esi draugs! INDULIS Kas pārāk mīlējis, tas pārāk nīst. MINTAUTS (Uz saviem pavadoņiem.) Ē! pasniedzat jel viņam šķēpu. (Uz Induli.) Nāc šurp pie manis! (Indulis pienāk.) Nāc pie pašas auss! INDULIS Es šķēpu metu, - tu man uzticies? MINTAUTS Tik viens ir Mintauts, un tik viens ir Induls. INDULIS (Piesteidzas un apskauj Mintauti, bet tūdaļ taisās iet prom.) MINTAUTS (Aiztur viņam: lietišķi, čukstot.) Pag! Roma mani kronēs, valdīšu Pār visu Baltiju, pār - vāciem arī, Tie būs man vasali iekš leišu valsts! INDULIS Tā liela doma, un tu esi liels. MINTAUTS Ko tad tu ej? - Ko neesi mans draugs? INDULIS Tu esi asiņains, man tevis bail. MINTAUTS Kas liels, tas asiņains. INDULIS Nē, nē! Kas liels, tas pats gan mirst, ne citus kauj; Iz savas dzīves tūkstošus ceļ dzīvē. MINTAUTS Kas liels, tam spēks kā pērkons, - sper, kur tiek. INDULIS (Domīgi.) Kas spēks? Kas lielākais? MINTAUTS Es spēks, - es valdu - pasaulsiekarotājs. INDULIS Kas karu ved? Ne tu, - tie tūkstoši, Kas lejā dūc, kas kauj un kauti top. MINTAUTS Tie aitu bars. INDULIS Bet visu dara tie. Tie sēj un pļauj, tie vāc. MINTAUTS Bet lieku es. INDULIS Vai nepļāva pirms tevis? nepļaus pēc? Bez kungiem? MINTAUTS Veci laiki. INDULIS Laimīgi. MINTAUTS Tās pasakas; to tagad nevar. INDULIS Varēs - Pēc laika atkal, kad vairs nebūs kungu. MINTAUTS Tad drīzāk nebūs murgotāju. INDULIS Jā; Es miršu murgotājs, tu mirsi kungs. Bet paliks, lūk, aizvien tie tūkstoši, Lai kas ir viņu kungs, - vai tu, vai vāci; Lai kas liek viņus kaut, - vai tu, vai vāci. Tie paliks mūžam, un tie uzvarēs, Un viņos būs mans gars, kas brīvi augs, Kas mani glābs ne dzīvē, bet aiz dzīves, Jo vienas dzīves ir priekš tā par maz. Lūk, tauta mūžīga kā raibā čūska, Kas ruden' ādu met un jauna top. MINTAUTS Nāc lejā, nāc no savām debesīm! Ar tevi runāt gurst, kā celmus laužot. Trīs dienas bajārdomē vieglāk spriest, Ne tevis klausīt tik, cik zīle dzied. - Bet tava ticība uz Lietavu, Tā sirdi spirdz, - nāc, būsi tu mans dēls! INDULIS Jā. MINTAUTS Nāc, es došu tevim savu meitu, Es došu pusi troņa, - nāc, še sēd'! (Pavirzās uz sava sēdekļa.) INDULIS Tu, lielais Mintaut, mani nesaproti, Un tu starp cilvēkiem visgudrākais. MINTAUTS Tev draugam jābūt man. INDULIS Man nāve draugs. Es dzīvē visu esmu zaudējis. MINTAUTS Es došu sievu, tā tev visu atdos. INDULIS Man ir jau sieva, kas man deva visu, - Tik mani nespēja tā manim dot. MINTAUTS Tā tevi meta; viņai dārgākais Bij sava dzīve. INDULIS Dārgāks biju es, - Bet viņa saprata tik savu dzīvi. MINTAUTS Kas tevi saprast spēj? - kas pats grib mirt. INDULIS Ak, nē, - es gribu dot, lai dzīvo simtkārt. MINTAUTS Ko simtkārt dzīvot līdz, kad šodien jāmirst? Mēs gribam dzīvot šodien, tev būs arī! Nāc znots! INDULIS Man likums liedz un parašās. MINTAUTS Kas likums ir? Tu likumu liec pats; Tā darīt paradis, būs paraša. Ko gribi, dari vien, ja varas tiek. Tur gribas robežas, kur varai gals, Un tur, kur paša sirdī spēka trūkst. Ko dievi, likumi, ko ļaužu prāts? Nē! es tas esmu, kas uz āru trauc, Iekš manis lielais spēks, kas mani dzen. - - Ne likums ir, tik vara, - to tev dodu. INDULIS Tev meita - slavenākā līgava, Bet Ārija man mīļāka. MINTAUTS Man arī. Ņem manu meitu, dod man Āriju. INDULIS Tu nekrietnais! MINTAUTS Es lūdzu to ar godu, Kas nau vairs tavs, - varbūt jau kāda Kuno. INDULIS Bet viņas gods ir mans, tā mana sieva! MINTAUTS Kas tava sieva? - Rītu pat viens vārds No manas mutes ies, mans karaspēks Ies ieņemt Emboti, un tava sieva Būs manas gultas zemā verdzene! INDULIS (Piepešā dusmu uzliesmojumā piesteidzas pie Mintauta un uzliek viņam sēdošam paceltu šķēpu uz kakla.) Nu manās rokās esi, nešķīstais! Tikko tu kustēsies, es noduršu. LEIŠI (Uzbudināti steidzas klāt un ķeras pie ieročiem.) INDULIS Stāv' mierā! - Pirms vēl mani ķers viens šķēps, Būs jūsu Mintauts beigts, - tad plēšat mani! (Uz Mintauti.) Tai būs tev svēta Ārija? MINTAUTS Būs svēta. INDULIS Vai solies atstāt Emboti? MINTAUTS Es solos. INDULIS (Atkāpjas no viņa.) Tad dzīvo tāļāk savu zvēra dzīvi! MINTAUTS Tev, Indul, ašs ir prāts un smalks ir gars, Bet dzīvē ceļu tas tev nerāda, Un asmens smalkais gals pret zemi lūst. - Es tevī aizskāru tik vīru vien, Tu manī   v a l d n i e k u,   - tas nepiedod. Es tavu mīlu gūstīju no sirds, - Tu mani nepieņēmi: esot zvērs. Es būšu zvērs! - Es nokodīšu kūrus! INDULIS Tu solīji, ka atkāpsies no pils! MINTAUTS Sniedz savu šķēpu man! - (Pasniedz.) Lūk, asmens gals, Kas kaklu ķēra man; - tam solījos! (Sit ar šķēpa galu pret zemi un nolauž galu.) Lūk, tur viņš nolauzts! Kam es solījos? Es brīvs no solījuma. INDULIS (Nicīgi.) Nodevējs! MINTAUTS Tev, Indul, mīksta sirds, tev spēka trūkst: Tu nespēj nokaut to, kas pakritis. Tad mācies, še, kas spēks! - Es kodīšu! INDULIS Liec mani nokaut, nodevējs, - nau bail! Kad arī viss man ņemts, man paliek viens, Ko nevar izdeldēt, ne lauzt, ne dzēst: Tā mana vaļa, un tas ir mans vārds! Kas mani sauca šurp? - Es nācu pats. Kas manim lika mirt? - Es mirstu pats. Tu mīlēt sevi liec, - sirds zin, ko mīl. Un kaut tev putās mute manim draud, Kas nāves mokas man? - es mirstu pats; Es mirstu pats, lai augšām celtos pats! MINTAUTS Es zinu gan: Tu nāves nebaidies; tā nesāp tev; Pie kā tu sirdi sien, tā - tava tauta. (Ar uzsvaru.) Nevienas dzīvas dvēsles nepaliks! Vai bērns, vai vīrs, vai sieva kristīts, pagāns! - Ne pelnu nepaliks, ne miroņsmakas, Ne ļaužu atmiņas, ne teiku miglas! INDULIS (Piepeši atkāpjas atpakaļ, apklāj seju ar rokām; kūri lielā uztraukumā.) MINTAUTS Nē! kūrus ieslēdzat no visām pusēm! (Uz Induli.) Vēl vari viņus glābt, kad padodies. Tev laiku dodu, eju nometnē. Sāk lietus gāzt, ka nekait maniem pulkiem, Ir vēls, un ļaudīm laiks ēst vakarā. KŪRI (Metas pie Mintauta, viņu lūgdami.) MINTAUTS (Uz Induli rādīdams.) Tam rokās jūsu liktens, lūdzat to! Bet kurš ar mani, lai man līdzi nāk! Un drīz es nākšu lūkot, kurš mans draugs. (Aiziet līdz ar pavadoņiem.) * ĻAUDIS (Uz Induli.) Ak, Indul! - Indul! - Glāb nu! Glāb mūs! - Glāb! INDULIS Ak, mīļie! Kā lai glābju? - Ejat līdz! (Ļaudis sāk aiziet.) KAREIVJI Nes vēl šo upuri! - Ej, padodies! - INDULIS Ak, es to nespētu, - un vai tas līdzēs? Viņš nokaus mūs i tā, jo nu tam spēks. Tad labāk godam mirstu pats kā kareivs. PUDIĶIS Tu, Indul, paliec še? - Tu nenāc līdz? - Tu visus postā velc! - Lai velns un veļi! INDULIS Še palikt gribu, Uģim kapu rakt, Lai gatavs stāv i man, kad gribu mirt. Man vairāk vietas nedod tēvu zeme. - Ej maizi ēst, man tiks ar sirdsēstiem. PUDIĶIS (Stāv nekustēdamies, no niknuma kā sastindzis.) INDULIS Ej sveiks, mans Pudiķi, mans mīļais draugs! Tu tagad būsi tautai vadons - tēvs. PUDIĶIS Sper dzeltens pērkons ziliem zibeņiem! INDULIS Par visu mīļu, labu ņem šo skūpstu! Un mīli tautu vairāk nekā es. PUDIĶIS (Atgrūž viņu nost, nevaldīdamies, nesakarīgi.) Tu krītams nokritis! - sasodīts! sasperts! sagrauzts! salauzts! Tēvs dod! dievs dod pasauls laukā! - (Nospļaujas.) Pi! Tu, tu, - veļi sprandu lai lauž, šķirbā tevi sadzīšu, Sa - sa - sa -! (Metas projām.) ĻAUDIS (Pamazām ir aizgājuši visi.) * INDULIS (Paliek viens. Noguris atsēstas uz celma; domīgs, nemierīgs.) Ko darīt man? Kā atriebt? Kā to vērst? - Ak, visu tautu kaut! - Man vajga veikt! Ak, glābt tos tūkstošus! glābt manu tautu! A, glābt! ja glābt!? - Veikt Mintauti?! Trīsdesmit tūkstoši pret vienu! Ārprāts! Vai es jau sāku mulst? Vai sāpju ķirmji sagrauzuši sakni? Vai zaru kuplums stumbrim paliek smags? Jau līkst un lūst? grib sašķelties pret zemi? (Uzlekdams stāvus.) Klus'! klausi prātu! - Iekš manis krita dzirkste sausā posā; Kvēl zibensšķila serdē ozolam, Līdz žuburotās liesmās degs viss koks: Tas spēks, kas mani tvēra, manī auga Un lieca, lauza, dzina, svaidīja, Tas stiprāks ir par visām varu varām! Un mūžīgs, - tā kā mūžīga ir mīla. Es jūtu viņu še iekš sirds. Es gribu! Tik guļ. - Kā sula kokā spēks ir siets. Kā viņu raisīt? Jā, nomākt, samīt visu, tas ir Mintauts. Bet jaunais spēks, kaut jauns, nau nespēcīgs. Kā raisīt? (Pēc brīža izsamisis, rāmi.) Kad nevar glābt, tad atliek mirt. - Mans Uģi! (Pieiet pie koka, kur Uģis nolikts. Sāk rakt ar šķēpu.) Nu, guli nu, mans draugs! Drīz nākšu es. Vēl Viena darīšana jāpabeidz, Vēl jāatriebj par tevi un par visiem. (Strauji.) Nē, nemirt vēl, vēl atriebt! Jods, Pērkons, slēdzat draudzību dēļ manis, Pats Pīkols atver pekli: atriebt, glābt! - Kas glābs! Neviena nau. Virs zemes tukšs, un debesīs tik gaiss. - Ar plati plestiem spārniem, nekustot, Stāv gaisā vanags, atspriedies uz vēju, - Nu, mana doma, ko tu skati gaisā? Tukšs, tāļš, dziļš! - Cik mīļi dievi -skāva bērnu gados, Aiz rokas vadīja, ap laukiem iedams! - Uz sevis stāvi pats! Glāb sevi pats! (Rok, pagriezies pret ziedokļiem.) No pašas zemes nāc tu, dziļais dievs! Tu pēdējs domu asnis, - Cik dziļi doma rok? Kas paliek pāri zemē pazemotam? Es zemē samīts, - iekšā man ir spēks Par saminēju lielāks! - (Piepeši.) No zemes uguns šaujas! (Aiz Joda ziedokļa parādās gaisā liels ugunsstabs.) * INDULIS (Piepeši atkāpjas, dzird balsi.) BALSS (No ugunsstaba.) Ej, spēku raisi! Ej, ceļu taisi! Ej, drebēs gaisi! Veic! veic! (Pērkoņa spēriens, uguns nozūd.) * INDULIS Ā! skaists un briesmīgs sapnis! - - Tik skaists - kā mīlas sapnis un tik briesmīgs. - Ko gribi, sapni? - Celies, raisi, raisi! Kur ņemt? Kur rast? Kā veikt? (Rok un atsēstas uz celma. Vērodams. Lietus pieņemas.) Ūdeņi šalc un strauj, Kur ir, kas mīļos skauj? Ūdeņi šļāc un kāpj, Kur ir, kas mīļos glābj? (Priekškars.) OTRĀ AINA Torņa galerija Embotes pilī. Galerija aizsegta. Kad atvelk aizsegu, redzams skats uz Vilku gravu un leišu nometni, no kurienes spīd garas rindas uguņu un spoguļojas upē. Nakts; satumst aizvien vairāk; negaisa mākoņi. Kad paceļas priekškars, galerija gluži tumša. Dzirdama klusa sievietes raudāšana un tāļš troksnis no leišu nometnes. * ĀRIJA (Sēd pie galerijas malas un raud; pēc brīža klusi.) Indul! Indul! Indul! (Pēc brīža.) Dus visa pasaule, es viena ne: Tas nāk no mana mīļā, tas ir tāli - Ak, dziesmiņ, nau viņš tāli, tikai prom; Nau tāli, tikai nesniedzams ne mūžam; Ne vēsma nopūtas turp neaiznesīs. (Atbīda nost aizsegu.) VIZBULĪTE (Atvelk aizsegu galīgi vaļā, tā ka atklājas viss skats.) ĀRIJA Vēl leišu gunis deg kā vilku acis - Visapkārt mežā viņi gaidot sēd - Aiz katra krūma ķēmi ķetnas stiepj - No meža melnās rīkles duņa draud - Tu projām gāji, mīļais; tagad gāji, Kad nakts, ar nāvi pilna piesūkusies Kā dēle asinīm, man pretī gulst. VIZBULĪTE (Klusi ievaidas.) Ak vai! ĀRIJA Ko, vaidētāja, vaidi pret? Stāv mēma visu dien', kad sirdi veldzu Ar ašu vārdu, ko tu vaidot liedz? Tev mute klust kā bedre, balss tur trūd, Kopš viņa nau, kopš viņa nau - VIZBULĪTE (Vēl klusāk.) Ak vai! ĀRIJA Pār kalnu taisni pāri stāvēja Ar sarkanīgu aci ļaunā zvaigzne Un slepu mirkšķināja, nu vairs nau; Aiz melnas debess slēpjas, zibšņus met, Ak vai! Kā pērkons grauj, - ak, man tik bail. VIZBULĪTE (Pieiedama viņai tuvu.) Vai iesi iekšā? ĀRIJA Nē! Tur viss tik tukšs. Kur eju, soļi klaudz tik: nau! tik: nau! No sienām svešas vēsmas mani māc, Man stāties neļauj, acu nau kur likt, Pie viņa loga dzen, pie vārtiem, šurp. VIZBULĪTE (Viņai rokas aplikdama, pie viņas apsēzdamās.) Tad ļaujies. ĀRIJA Kam lai ļaujos? VIZBULĪTE Savai sirdij. ĀRIJA Sirds sāpēs akla top kā tumsā acs. VIZBULĪTE Sirds pierod sāpēs; iet, kur vairāk sāp. ĀRIJA (Atmiņās un sapņos.) Ar zeltu spārniņus tev tīņāju, Ar zīdu kājiņas, mans vanadziņš, - Un nu tu aizskrien tumšā tāļumā. VIZBULĪTE Ak vai! ĀRIJA Jel nevaid'! teikšu dziesmiņu - Ka es tā ciešu, kā viņš spēj to ļaut? Tas labākais no visiem, - tas man sāp. VIZBULĪTE (Sakustas.) ĀRIJA Klus'! - Sūras sāpes notiek man no tā, Kas manai sirdij guļ tik tuvu klāt! VIZBULĪTE (Pieceļas.) ĀRIJA (Arī pieceļas no krēsla, strauji.) Es nesaprotu, - man galva reibst. Vai sirds no krūtīm zūd? Kā mīla var Tā zust no sirds, kā ziediņš krīt no matiem? Tad pušu jāplēš paša krūts un sirds. VIZBULĪTE (Atiet no viņas.) ĀRIJA Kad mīla ļaunu dara, vai tā mīla? Kaut es to spētu tumsā, še, kur nomest! VIZBULĪTE Es viņu paceltu. ĀRIJA (Atkal atsēstas, sāpīgi.) Man visas dzīsliņas kā saraustītas; Kad ceļos - ceļi ļimst, kad sēdu - tirpst,- Kad acis griežu nost, sāp acuraugs, Kā ozolzīle raujama no kausa - Tik turp, kur sapulce, kur Vilku lauks! -- - Lūk! augšā rūsa, lejā leišu guns, Un abas strautiņš trīsot spoguļo, - Kā sirds man trīs starp debesi un zemi. - Nu, ko es skatos? vai ir prāts? - Tu klusē! VIZBULĪTE (Atiet vēl soli tāļāk un nosēstas uz grīdas pie margām.) ĀRIJA Ne prāts, ne dusmas nespēj mani glābt. Ak, briesmu mīla, ko tu dari? Laid! (Piepeši pieceldamās, kā izraudamās.) Nu, - kur es izbēgšu? še viņa sēd. (Citā balsī.) Ko Induls tagad dara? Spožā teltī Sēd blakus Mintautim, dzer zelta kausu Un skaistas leišu meitas roku tura. VIZBULĪTE Sēd dziļā tumsā Induls, domā tevi. ĀRIJA (Piesteigdamās pie viņas.) Tu, mīļā, baltā zieducekulīt! Vai tāļu Vilku grava? VIZBULĪTE Skriet mazs brīdis. ĀRIJA Cik tava mīla lielāka par manu! Tev klusu jācieš, izteikt tev nau ļauts. VIZBULĪTE Es neciešu; man prieks, ka varu līdzēt Tev sevi veikt, lai aplaimotu viņu. ĀRIJA (Aizskarta.) Tā nerunā! Es negribu to dzirdēt; Tu kalpone, tev jāklus. VIZBULĪTE Jā, es klusu. ĀRIJA Es eju istabā. (Ienāk tēvs līdz ar veci dūdnieku.) TĒVS Tu te, mans bērns! Mēs tevi meklējām; še sadzirdām. Lūk, dūdnieks uzklīdis, lai tevi priecē. ĀRIJA Kur tāds tev gadījies? TĒVS Dievs dod, kad vajga. DŪDNIEKS Ļauj, kundze, jaunu dziesmiņu tev dziedāt: Tik šogad dziedāja to Tannhāuzers, Daudz smalkiem franču vārdiem pušķodams: Riviēre es atradu, Tek strauts gar mežmalu Lejup pa pianure. Tur staigā skaistā crēature. Tu skaidrā, saldākā figure... ĀRIJA (Pārtrauc.) Kas tev par jaunu balsi, veci? DŪDNIEKS Jauna top, Kad tavai sudrabbalsij līdzi trīs. ĀRIJA Tu jokus dzen. DŪDNIEKS Ak, kaut tu pasmaidītu! No laimes jauna taptu visa pils, Es līdzi! ĀRIJA Rimstat, tēvs un mīļais Kuno! Es gribu gulēt; ejat! (Uz Vizbulīti.) Ej tu ķēķī! (Ārija aiziet.) TĒVS Mans mīļais bērns, kā tevi mierināt? KUNO Vai velns, cik daudz to leišu! TĒVS Jā, mans dēls. (Aiziet ar Kuno.) * VIZBULĪTE (Viena.) Kā es lai runātu, kad tevis nau! Kad gājis pavasars, vairs neskan mežs. Nekad vairs neskanēs. Bet skani tu! (Brīdis klusuma.) Kā viņa teica? «Cik tava mīla lielāka par manu -» Vai tā ir mīla, ko es jūtu? - Indul! - Tavs vārds kā bite sīc, tad dūc, - tā: Indul - Cik sevi atceros, es jutos tava; Vai tā jau mīla bij? man šķita dzīve. Ak, zelta laimīt, visa dzīve mīla! - (Klusums.) - Kad kļuvi viens, man roku uzliki, Man skaidris avots sirdī atvērās! Kāds neizsakāms sa1dums mani skalo! - (Klusums.) Vai pēkšņi? lielāka top dzīv' un mīla? - Ver pēkšņi puķe ziedu ziedonim. Mans rīta miglumiņš! Nē, tu mans dienvids. Es, tava rasas lāsa izgarošu. Tev tavu stalto puķi veldzēšu, Tik dziestot mirdzēšu kā stars tev acīs. Man visas dzīsliņas kā saraustītas; - Nau žēl man mirt! - Še mana dvaša tev! Bet kā es miršu, tevi metot vienu? Dzied zīle: sāpes tevim sābros stāv. - Ak, zaļo sapnīt - milēt! (Klusums.) * (Ienāk   Ā r i j a,   nemanot Vizbulīti.) ĀRIJA Ak, kā lai guļu tur, kur viņa nau? Tik viena vieta vien man pasaulē. - - Man sevi vajga veikt? - Nē, mīla jāveic. Kur mūža uzticība, bruņiniek? - Tās dziļās acis bij tik mīlas pilnas, Kā varēja viņš iet? - Viņš tautu mīl! Ko tad? Ko vēl? Es arī mīlu tēvu, Un es to atstātu. - Un māti arī? - Un māti? sapņus? - Ir vēl cita dzīve? Viņš runāja tik spožām, tāļām acīm. Bet tur vairs dzīves nau, ne mīlas nau! Bet ko tad dzīve mani dzelzī slēdz? pār manu būtni pāri projām rauj Uz svešu pasauli? - Nē, mīla ir. Es teicu Indulim, kāds mīlas spēks, Un pati nezināju. Nu tā veic. Es iešu, Indul, tevim visu teikt! I tur vēl mīla, kur nekā vairs nau -? VIZBULĪTE (Klusi ierunājas.) I tur vēl mīla ir, tik lielāka. ĀRIJA (Piepeši uztrūkdamās.) Kas runā še? Kas mani noklausījies? (Nomanīdama Vizbulīti.) Tu, kalpone! Tu, klusā! Ā! VIZBULĪTE Ak mīļā! Ko kaunies, klājot savu lepnumu Ar dusmu dūmiem. (Apskauj viņu.) ĀRIJA Nost! VIZBULĪTE (Nelaizdama viņu iz rokām.) Nē; mīla veic. Nau mīlai klausīt kauns. Tik liels to spēj, Jo, mīlai klausot, vajga nāvē iet. ĀRIJA (Vēl dusmodamās.) Nu balss tev raisījās! VIZBULĪTE Jā, mīla raisa. Ej, raisi sāpes Indulim no sirds. ĀRIJA (Viņu apskaudama.) Tu arī mani veic ar savu mīlu. Es tevi mīlu, bērns; es būtu sen Turp aizgājusi, ja ne tu. VIZBULĪTE Tad - es - - Es - līdzi neiešu. Mans dievs! (Sāk klusi raudāt.) * (Ienāk   t ē v s.) TĒVS Tu tomēr negul', bērns? ĀRIJA Un tu? TĒVS Ak, es! Man rūpes nedod miega tevis dēļ. - Tu nespēj aizmirst viņu! ĀRIJA (Atiet drusku nost.) TĒVS - Mani gan? ĀRIJA (Pieiedama viņam klāt.) Mans mīļais tēvs! TĒVS Viņš šodien aizgāja. Es jutos laimīgs, nu tu būsi mana! - Bet vēl tu viņa; vēl ne diezgan smieta! ĀRIJA (Pārmet.) Tēvs! TĒVS Nebūšu vairs rūgts. Es tevi mīlu, Es tevi projām aizdot nespēju. Es nojautu, tu ej! ĀRIJA Vest viņu šurp. TĒVS Ak, dievs! Tu ej? Tad tomēr ej? ĀRIJA Tēvs! tēvs! TĒVS Es tevi nolādēšu! važās kalšu! ĀRIJA (Rādīdama uz leišu nometni.) Lūk, leišu cik! Kas sargās, ja ne viņš! TĒVS Lai leiši pili plēš kā vilki jēru, Kas man tur daļas, paliec tu tik man! ĀRIJA (Piesteigdamās pie tēva.) Ak, tēvs! Ko es lai daru? Sirds man lūzīs - Un tomēr - TĒVS (Viņu apskaudams.) Mans bērns, sirdsasintiņš, mans dvašojums! Tu atkal esi še pie vecā tēva! - (Labinādams kā bērnu.) Nu kā tu ietu, lūk, kāds pērkons nāk! Tur leišu nometnē jau lietus gāž. Lai papeld tie, ko tev slapt kājiņām? ĀRIJA Man nekait negaisi. TĒVS Jā, zinu, drosmīt; Tik tev nāk galviņā tai tumsā iet; Ne ceļa zini. ĀRIJA Vizbulīte vedīs. TĒVS Aizvien tas žeberkstēns pa kājām maisās! (Uz Vizbulīti.) Vai iesi prom! (Uz Āriju.) Tev murgus sastāsta. ĀRIJA Kas murgi un kas īsts - tēvs, sirds man sāp - TĒVS Nāc klāt un paliec, - atlaidīsies sirds. - Tu dzīvā nāvē skrietu, leiši ķertu Un otrreiz neatlaistu vairs no sārda! Vai gribi gunī degt? ĀRIJA (Nodrebinājas.) Ū! TĒVS (Jokodams paņem lāpu un tuvina tai viņas roku.) Lūk, kāds guns! ĀRIJA (Tāpat iesaucas.) TĒVS Vai iesi vēl? ĀRIJA Jā, tēvs, es iešu. TĒVS Ak dievs! ak svētā Māre! Kur tev prāts! ĀRIJA (Sajūsmā.) Lai mani sārdā sien! Lai skatās Induls, Kas uzticīga mīla un kāds viņš! Lai manas miesas viņa sirdi deg! Lai šķir, kurš uguns karstāk dzeļ, vai sārds, Vai sirds? - Lai sārdā lec! lai kopā deg! Kad negribēja kopā laimi baudīt. TĒVS Viņš nelēks sārdā; Mintauts nelaidīs. VIZBULĪTE (Ierunājas starpā.) Pie leišiem Induls nau, pie kūriem ir. TĒVS Vai tu vēl esi te, nolādētā! ĀRIJA Pag', tēvs! (Uz Vizbulīti.) Kur kūri ir? VIZBULĪTE Uz Vilku lauka; Tur vajdzēja tiem spriest, kā pili gūt. ĀRIJA (Priekā uztraukta.) Tad Induls viens vēl! var vēl nākt pie mums: - Ak, mīļo tētiņ, tad viņš nāks pie mums! Viņš mīl vēl, mīl; viņš nāks man līdz. TĒVS Bērns, valdies! Klausi prātam. Ko viņš spēj? Kā Mintauts teiks, tā būs. Ar to mēs līgām; Tam dodam karaļvārdu, viņš mums pili; Mums neuzbrūk. - ĀRIJA Tu drošs; bet Mintauts viltīgs. Tik Induls drošs un labs. TĒVS Es negribu To vārdu dzirdēt. ĀRIJA Tēvs, es viņu mīlu. TĒVS Es tevi saudzēju, tev neteicu: Viņš ir pie leišiem, jau un. kūri līdz, ĀRIJA Mans dievs! TĒVS Man ziņas ir; un gunis tur, Kas iededzās no jauna, tās ir kūru. VIZBULĪTE (Iekliedzas.) Vai dieviņ manu, vai! tad Induls viens! ĀRIJA Tad iešu izraut to no leišu nagiem! TĒVS No leišu nagiem izrausi - var būt - Kā izrausi no leišu meitas rokām? ĀRIJA Tu zaimo, tēvs. TĒVS Tu netici? Ha, ha! Tu esi skaistākā, - vai bagātākā? Vai atceries, viņš nicināja mani Par manu nabadzību reiz, - Viņš atmet bajārmeitu, jā; tam dod - Pats Mintauts savu meitu! Kurš to atmet? ĀRIJA Ak vai! VIZBULĪTE Nau taisnība, lai melis savīst! TĒVS Kā zini, ka tie meli? Kas tev teica? VIZBULĪTE To teic man sirds. Ko Induls mīl, viņš nemet. Viņš labāk paliek viens; ne tautu met; (Uz Āriju.) Viņš arī tevi mūžam neatstās. ĀRIJA Tu mīļā dvēselīt, tu tici viņam? VIZBULĪTE Man viegli ticēt ir, jo lnduls liels. Vai tu to nejuti? ĀRIJA Ā, meitenīt, Tu mani, sievu, apkauno! Nāc! VIZBULĪTE (Aizrautībā.) Mīļā, Nu labprāt varu mirt. Es baidījos, Kad Induls nāves briesmās acis pletīs, Tās mīlas neradīs un paliks vaļā, Un ieies nāvē, veļus briesminot. Nu labprāt varu mirt. ĀRIJA Tev nebūs mirt. TĒVS Ha! ha! Šurp, Hildebrand! - Ved to tur prom! (Ienāk   v ā c u s a r g s   un aizved Vizbulīti.) TĒVS Tā odze nelodās vairs Embotē! Vairs nevils tēvam viņa bērnu nost. ĀRIJA Un tu vai savu bērnu pazīsti? - Es pati nospriežu, es pati daru. Es līdzi nācu tev, es aizeju. VIZBULĪTES BALSS (Aiz skatuves.) Vai Ind-! ĀRIJA (Iekliedzas.) Dievs! Dievs! - Ko izdarīji, tēvs? (Aizsteidzas pakaļ Vizbulītei.) * TĒVS (Viens; dobji, draudēdams pret leišu nometni.) Ko izdarīju?-- Tevim nebūs veikt! * ĀRIJA (Ienāk lēni atpakaļ.) Tu zvērs! TĒVS Es nelaimīgs! Es tēvs! nāc, mīli nelaimīgo tēvu! Ne to kas tevi viļ, pats nāvei nodots! ĀRIJA Kas vairāk nelaimīgs, tas jāmīl vairāk. TĒVS To nepieņems ne debesis, ne pekle. ĀRIJA Tad es to pieņemšu ar savu mīlu! (Priekškars.)

RAINIS INDULIS UN ĀRIJA JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS PIEKTAIS CĒLIENS Vilku grava. Laukumiņš zem kupliem koku zariem. Uzmests uzkalniņš es. Nakts. Negaiss. Dzirdas stipras lietus gāzes un ūdens krākšana gravā. * INDULIS (Viens; sēd uz celma, domīgi, noskatīdamies ūdens krācē.) Ūdens šalc un kāpj - Kur ir, kas mīļos glābj? - - Kur ir? kur ir, kas glābj? - Ha! nau! (Dusmīgi.) Šķeļ rieksta čaulu akmens, atveras Balts saldais kodols, - kas lai prātu šķeļ, Ka vērtos padoms? - No spēka krūtis briest kā ezers lietū, - Kas paraus noteku, lai neplūst pāri? - Ko velti sēdu, sēdu, sēdu! (Uzlekdams.) Nau spēkam izejas nekur, nekur! Tik atliek iziet turp, kur nau nekā. - Kā kustons, nāvi jūtot, ievelkas Kur dobjā kokā, tumšā bedrē mirt; Kā biežņā vecais meža vērsis lien, Kad puiks to izstumj, kad tik žēlīgs nau, Ka veco nobadītu - - Laiks i man, Man serdē pušu lūzējam: Ne dzīvot nespēju, ne glābt, ne atriebti Es esmu atnācis, lai gūtu nāvi. (Vērodams.) Kā ūdens šļāc un kāpj! Tam ir, kur iziet. (Piepeši.) Pie tevis kritu, Zemes māte, ņem! - I tev ar varu jāatver ir mute, Ar lāpstu jāpašķir ir akmens zobi, Ne labprāt mani pretī ņem. - Ū! raksim kapu, Uģi, tev un man. (Ienāk   t r ī s   k ū r u   k a r e i v j i    un noskatās uz Induli. Par brīdi.) PIRMAIS Ko dari, Indul, viens? INDULIS Es daru to. Kas vieni pamestam ir jādara. OTRAIS Ko roc? INDULIS Es roka kapu. OTRAIS Dievs un tēvs! INDULIS Ko brīnies, Ciemald? - Ko tu nāc? Tu zini, Kas nāk, tam jāmirst še, kur Joda valsts. TREŠAIS Ak, Indul! dārgais, nāc pie mums un dzīvo! INDULIS Es diezgan dzīvojis es nespēju Jums brīvi glābt, tad nevaru vairs dzīvot. PIRMAIS Mēs, tavi Joda brāļi, tevi lūdzam; Mēs matus cirtām, pirkstus mērcām asnās, Mēs zvērējāmies mirt priekš dzimtenes, - Mums pašiem mirt nau bail, bet citi mirs. OTRAIS Draugs, kungs! ar varu tevi nesu līdz! (Grasās Induli ar varu vest sev līdzi.) INDULIS Tu, Ciemald, stiprākais, ne gudrākais. OTRAIS (Atlaižas.) Ak, žēl, tā būtu aši. PIRMAIS Ja nenāksi pie mums, mēs nāksim šurp Un lielā miršanā pie tevis mirsim. INDULIS Ak, ko tu runā, draugs! Tu mani plēs! - Bet jums vēl dzīvot būs, jūs kūru zieds. Es citād' nespēju, man jāpaliek. Un vēl es pavēlnieks, - tad klausat, ejat! KAREIVJI (Rūcot aiziet.) * INDULIS (Viens.) Cik smagi mīlu nest! daudz vieglāks naids. Ha! ha! (Rok zemi.) Ak, draugi nāks! Kā viņus atturēt? Un ļaudis mirs, būs liela miršana. Uz mani gulsies viņu kautās dzīves. Vai! vai! (Uztraukumā.) - Arvienu vairāk spiež: Kā glābt? Kā glābt? Ak, dievs, ak, Jods, ak, Pērkons, ūdens, līdzat! (Vērodams.) Kā ūdens plūst, kā dobē sastrēdzas! Sāks pāri skriet pār pašu sauso vietu, Kur Pērkons gunskuru sev uzcēlis Zem tūkstotsgadu ozollapu biežņas, Ha, ha, ha, ha! (Rok zemi.) * (Ienāk   k ū r u   k a r e i v j i,   klusi, noskatīdamies.) PIRMAIS (Rādīdams uz Induli, čukstot.) Tur, tur! sev kapu rok. - Tās briesmas skatīt! Pa laikam raud un smej, un lād, ka kūp. Tik sauc: Kā glābt? Kā glābt? - un nevar rast. OTRAIS (Stipri.) Ho! Indul, Joda brāļi visi klāt. INDULIS (Pamezdams skatu atpakaļ.) Pie velna, mirēji! Cik daudz to nelgu! PIRMAIS Lai neprāts ir, ko dari tu, ko mēs, Tad taču pašu griba, pašu darbs, Pie Mintauta tik kalpi, mēs un leiši. KAREIVJI (Šur tur apsēstas, sastējas grupās.) INDULIS (Pēc brīža.) Velns! dievs! - Kā glābt? Kā glābt? -- Kā glābt tik daudzus! Kā kapuzemes jūs man virsū brūkat. Ū! ū! (Tad rok atkal.) (Dzirdams troksnis, kā no nācēja.) PIRMAIS KAREIVS Kas vēl tur nāk? Mēs, liekas, esam visi. OTRAIS (Lūkodamies.) Ak dievs, tas vecis ir! CITS Nē, nevar būt! PIRMAIS Ak vai man! vai man! Šķirat viņam ceļu! * (Ienāk, segā ietinies, salīcis   P u d i ķ i s.) PIRMAIS KAREIVS Dievs tevi svētī, veci! OTRAIS Viss nu beigts. PUDIĶIS (Dobji.) Indul! INDULIS (Aši apgriežas, piepeši.) Kas tas? Kas tā par balsi? Kas tu esi? Tā mani nebiedē ne spoks no kapa! PUDIĶIS Tu, jaunais, kapu roc, man, vecam, gulties. INDULIS (Viņu strauji apskaudams un atkal palaizdams.) Tēvs! tēvs! Ko tu man dari? Kam tu nāc? Nu pārāk smaga taps man beigu stunda. INDULIS Dēls, neatstum! Mans lāsts ir tevi sitis. INDULIS Mans liktens mani sit. - Tēvs, nāc pie manis. Nu viss ir beigts. Es rakšu i priekš tevis. (Rok. Klusums.) * PIRMAIS KAREIVS Ko mēs Lai stāvam? raksim arī sev! Kam lāpsta, kaplis, kam ir zobens, šķēps. OTRAIS Kam nau, ar nagiem: tā sev vilks rok alu. TREŠAIS KAREIVS Kur tas ir redzēts? vīri rok sev kapus! CITS KAREIVS Kur mūsu mīļie paliks? Vai! - tie mirs. Kas viņus apkops? Kas tiem kapus raks? PUDIĶIS Tos apraks kaprači, - ko bēdājat? Nāks lijas, suņi, mušas, maitēži; Nāks kraukļi, vārnas, tie jau nesmādēs. Un riebsies tiem, - tad puvugabalus, Lai gluži melnus, mežcūkas vēl ēdīs. Tām nekait arī tas. - Ko bēdājat? Kad vēl kas atliks, apraks kukaiņi. Par visiem gādās mūsu Zemes māte. (Klusums.) VIENS KAREIVS (Rakdams.) Man karsti kļuva, ū! PUDIĶIS Gan auksti kļūs, Kad vēsā ūdens kapā gulēsim. INDULIS (Pilnā uzbudinājumā.) Lāsts! lāsts! lāsts! No sāpēm dzimst uz sāpēm, sāpēs mirst. No sirds smeļ spaiņiem labu, - ļaunums top. No dzīves tūkstotstautu dzēš kā dzirksti. No spēkakrama nešķiļ guni dzelzs. Skan mutē bēru dziesmas, sirdi lāsts. Ū, lāsts! (Pērkoņa grāvieni top spēcīgāki.) Ko, pērkon, rībi tukšām bungām? - lāsts! Ver debesis un sper, ko vari darīt? Tev spēka nau pret mani - tā kā man Pret Mintauti, kā ūdenim pret krastu. (Tuvodamies skatuves dibenam, kur sāk nākt ūdens.) Ko krāc tu, strauts? Vai vari liegt man rakt? Vai dzīt mūs gribi? Tevi aizbērsim. KĀDS KAREIVS Še bieži pārplūst strauts un slīcina Vai visu leju tur; tad aši jābēg. INDULIS Jods! metat kapus! novēršam to straumi, Lai pilnu nepielej, ko izrakām. Tur, Joda brāļi, sviežat Joda klēpi! (Piepeši stiprā uztraukumā.) Ū! ū! ū! - Aizturēt - sakrāt - raut - Ū! Krāks - skries - lauzīs - trakos - Ū, visu noslaucīs! Mēs brīvi. brāļi! Kā šis strauts! Mēs veicam! Prieks, prieks! - Jūs glābti! visa tauta glābta? A-ū! tik rokat! strautu aizsprostat! (Atslīd no uztraukuma uz celma.) Vai priekaplūdu straume man! gāž? Tik aizrasts prieks. (Uzlec atkal.) Ko klusu stāvat, brāļi! Vai neredzat, ka glābti? - Rokat! rokat! KAREIVJI (Nesaprazdami rok, stāv, nāk klāt.) PUDIĶIS (Uz, Induli.) Vai lielās sāpēs dievs tev ņēmis prātu? INDULIS Nē, lielās sāpēs raisījās man prāts; Man rāva pušu kūtro domu dambi. - Rakt! strautu aizsprostot! to straumi krāt! Tad pēkšņi pārraut! - Straume šalti šļāks Un pēkšņi leju pārplūdīs un - leišus; Tie glābties nespēs jēgt, - tik skriet, tik bēgt! (Klusums, tad piepešā saprašanā visi sāk runāt, saukt, apskauj Induli, cilā zobenus; vicina cepures.) KAREIVJI Ā! tiesa! tiesa! rokam! rokam! rokam! VIENS U, u! ne kapu sev, bet varmākam! OTRS Un kūriem piemiņu uz tūkstots gadiem! CITS No kapurakmes strauts jau sprostots gan. PIRMAIS Sen guļ viss augšums pilns kā ezers, melns. OTRAIS Pa gaisu ezers nāk - u! zemē krīti! VAIRĀKI Ū! rokat! rokat! - bēgat! vaļā! vaļā! (Atjaunojas gaviles, liels troksnis kā no piepeši vaļā parautas straumes. Turpinājas ilgāku laiku.) INDULIS (Atsēstas noguris uz celma.) Ak, rimstat gavilēt: tie brāļi, leiši! KAREIVJI: VIENS Vai dzirdat! dzirdat! Kā tā gāzme gāž! OTRS Kā trakais sumbru bars pa mežu drāžas! TREŠS Kā sīpa, vētra, silu laužot, grauj! CITS Kā siri, siši brēcot zemē brūk! PIRMAIS Klau! klau! skan briesmu kliedzieni no leišiem! INDULIS (Sagrauzts.) Ak dievs! mans dievs! tur mūsu brāļi brēc! Trīsdesmit tūkstots brāļu man uz sirds! Sirds, izturi vēl brīdi! - (Paceldamies, uz kareivjiem.) Joda brāļi, Nu laiks ņemt Emboti! KAREIVJI Jā, Jā! - nāc ved! INDULIS (Uz Pudiķi.) Ved, Pudiķi! - Es spēcīgs neesmu, Par daudz es brāļu nokāvu, jūs glābdams, Man atliek mirt. PUDIĶIS Es palieku pie tevis. Reiz gāju jau. - Tev acis aizmiegšu. INDULIS (Uz jauno vadoni.) Ej tu, tu drošs, tu stipris, skaidris; Mans padoms, gars ar tautu līdzi ies. Tik saudzat manu sievu, veco tēvu. (Pievelk sev klāt.) Nāc, teikšu tev, kā pili lēti gūt. - Dod ugunszīmi mums, ka pils ir kūru. JAUNAIS VADONS Sveiks, Indul! Gaidi mūs! INDULIS Es gaidīšu! KAREIVJI Sveiks! Sveiks! Sveiks! (Visi aiziet.) * (Paliek   I n d u l i s   un   P u d i ķ i s.) PUDIĶIS (Uz Induli, kurš sēd uz celma.) Mans dēls, tu noguris? INDULIS Nāc, runa vien. PUDIĶIS Tu mani veici, dēls; tev jaunais prāts. Es jūtu tevī spēku, kaut viņš svešs. Nu tavs ir laiks. Nu dzīvosim. INDULIS Es miršu. PUDIĶIS Kad svešo novērstu, tu nemirtu. INDULIS Ko tu par svešu sauc, ir jaunais spēks, Kas augs iekš mums, caur ko mēs būsim brīvi. To meklējot, es maldījos un lūzu. Ko darīt šinī laikā, nesaredzu, Es veicu gan, bet ziedoju par daudz; Bet pāri laikam saredzu, kas būs. Nau tautai vajdzīga vairs mana dzīve, Bet mana nāve. Tā man lieciniece. Jo tauta mūžam būs, un viņā paliks Mans gars un audzējs spēks, un mana mīla Caur tūkstots gadu vaimanām un jūgu - - Un galā uzvarēs. PUDIĶIS Lai sekmē dievs! Kaut spētu dzīvē tevi turēt, dēls! * (Ienāk leišu   k a r e i v s.) LEIŠU KAREIVS (Runā atpakaļ aiz skatuves.) Te Vilku lauks; te Joda akmens tuvu. Lūk, divi vīri! - (Uz Pudiķi.) E, kur Joda akmens? PUDIĶIS Tepat aiz mums ir ziedu vieta dieviem. LEIŠU KAREIVS (Saukdams.) Te ir! nāc šurp! * (Ienāk   M i n t a u t s.) MINTAUTS Man kājas ūdens smagas. (Uz kareivi.) Kas sēd? vai kūrēji? PUDIĶIS (Uztrūkdamies.) Pats kunigaikstis! INDULIS Tu, Mintauti! - Pats Jods, ko meklē Joda? MINTAUTS Tu, Indul, sēd' še? nejaud? briesmas! briesmas! Vai! Mana Lietava! vai Lietava! Man tūkstots, tūkstots pulki slīkst un klīst Kā peles, žurkas, pārsteigtas no plūdiem. Es bailēs bēgu Joda pielūgties. INDULIS Tu neticēji Jodam. MINTAUTS Dievs un Jods? Es Joda uguns krēslā nosēdos, Nu mani soda Jods ar ūdeni. INDULIS Ne Joda nau, ne dieva, - ir tik sods. Sev visu dari pats, - pats sods, pats alga. Tu kūriem nesi nāvi, kūri tev. MINTAUTS Ko kūri spēj? pret tūkstošiem tā sauja! - No debess ezers vērās, gāza Jods. INDULIS Jā, debess ezers vērās, - kas to vēra? MINTAUTS Dievs, Jods un velns! INDULIS Nē, - saujiņa un viens, - Es strautu aizvēru, es atvēru; Es dieva lietu krāju ezerā; Es gāzmes varu žņaugos saskāvu; Es vaļā palaidu kā palu plosu. - MINTAUTS Tu, Indul, tu? Tu strautu aizsprostoji? - Tevī velns! INDULIS Es kapa raku sev, nu tiks jums, Nu tavai spaiduvarai telpas taps. MINTAUTS Tu, tevī Jods un Pērkons, vīsi dievi, - Kur tev tik plaša dvēsle visus tvert! - Ak, Indul, tava galva Sver viena vairāk ne trīsdesmit tūkstots. Dod man šo galvu, pasaule būs mana. INDULIS Ko līdz tev galva vien, kad nau šīs sirds? No tas sūc galva spēku. MINTAUTS Dod tik galvu! INDULIS Ko līdz tev galva, kad tā gūstā būs? Tik brīva galva spēj, tu visu spied; Tu mazo nicini un krīti pats. MINTAUTS (Atkal no jauna sāpju pārņemts.) Trīsdesmit tūkstoši! ak, Lietava! INDULIS Mēs abi grēkojām; es atpirkšos, Šo galvu došu par trīsdesmits tūkstots. MINTAUTS (Pārsteigts, vēl sāpīgāk.) Nē! tagad dzīvo! bēdz man līdz un dzīvo! Mans dēls un brālis būsi, galv' un sirds! INDULIS (Drūmi.) Es saistīts še, es gaida uguns zīmi, Ka pils ir kūru. MINTAUTS (Uz Pudiķi rādīdams.) Dod to šim un nāc! INDULIS Es šinī zemē, - (Paceļ sauju zemes.) es šīs zemes elpa. Kas spētu aiznest kūru zemi leišos? MINTAUTS Pats saki leišus mīlējot, pats saki, Ka visu spējot mīla. - INDULIS - Jā, mīla visu spēj, Es saistīts še, es gaidu mīlas zīmi. MINTAUTS Es gaidīt nevaru; klīst leišu dvēsles Kā baltas dūjas, ērglim uzkrītot. INDULIS Ej, ved uz Kuiļu kalnu! pulcē tur! No tā dzird tāļi taures salasmei. - Tad šaipusē skrej vākt! ved cauri še, Uz Kuiļu kalnu cita ceļa nau. (Uz kareivi.) Tu Valkmal, steidzies līdz un rādi ceļus, Kā briesmās paglābt mūsu brāļus leišus. MINTAUTS Sveiks, Indul, brāli! nāksi? (Aiziet.) INDULIS Še man vieta. MINTAUTS (Atgriežas un apskauj Induli, tad aiziet.) * (I n d u l i s   un   P u d i ķ i s   vieni.) INDULIS (Uz celma atsēstas, klusi.) Ak vai! trīsdesmits tūkstots! trīsdesmits tūkstots! PUDIĶIS Bet kūri glābti! INDULIS (Tāpat.) Jā. PUDIĶIS Ko uguns zīmes nau vēl? - Nakts un negaiss. Tik melna nāves nakts, - es vīrs, bet drebu. - Kas tie par soļiem? Nāk! šai pekles rīklē! Kas rīja tūkstošus un vēl nau pilna. - Kas balts? - Ar gariem svārkiem. - Kūrējs? (Sauc.) Ē! * (Ienāk kā balts tēls   Ā r i j a   un apstājas.) PUDIĶIS Ko neatbildi? - Stāv. - (Piepeši kā pazīdams, iesaukdamies.) Kas esi? Dievs! Kā vācu spoks? Jau esi nokauta? Kā lēlis ilgās nāc pēc dzīvas asins, Lai pati dzīvotu? ĀRIJA (Klusi.) Lai dzīvotu! (Vēl klusāk.) Vai viņš starp dzīvajiem? INDULIS (Piepeši uzlēkdams, viņu apskaudams.) Ārija! ĀRIJA Ak, Indul! INDULIS Es - tu - tu mīla -- mūžīgā - tu mana! ĀRIJA Pie tevis atkal esmu, Indul, mūžam! INDULIS Sirds slepen cerēja: sirds zināja. - ĀRIJA Uz dzīvību vai nāvi, tik pie tevis! - Kā nakts un briesmas, asins pretī šāvās! Kā nerast drebēju, par vēlu nākt! - Tu dzīvs, tu mans, tu viss! (Atslīgst Induļa rokās.) -Cik saldi reibst! No rokām metu trako zirgu grožus, Tu mani cel no ratiem stiprām rokām! INDULIS (Nones un atsēdina viņu uz celma, sedz savā segā.) Cik izslāpusi tu! Cik sasalusi tu! Ls tēvi segā tinu. ĀRIJA Turi mani! (Starpbrīdis nesamaņas, tad klusi sāk runāt.) Cik laimīga es esmu! - Turi mani! Mēs gaisā lēni slīdam prom no dzīves. - INDULIS Jā, prom no dzīves mani straume rauj, Top smaga mana dzīvība no citām, Kas, manim pieķerdamās, ziedojās. ĀRIJA (Uztraukdamās no atmiņām.) Ak jā, tev pieķērās un ziedojās! Ak, briesmas minēt! - (Atslīgst atkal nesamaņā; tad citā skaņā.) Acis slēgt, būt laimē! Es, jauna. mīlētāja, nezināju, Ka otrreiz, vairāk tevī iemīlējos. - INDULIS (Drūmi.) Tik šonakt svinam īsto kāzu nakti: Mums auku taures pūš un smalko mežs. Ar straumēm lietus izgāž svētību, Par svētku lāpām zibens liesmas dedz, No prieka kūleņo pār krastu strauts. ĀRIJA Ak, prieku! laimi! - Neesi tik rūgts! - Es gluži laimīga - - viņš stāv tik drūms? (Rādīdama uz Pudiķi.) INDULIS (Uz Āriju.) Tu drebi vēl? Tev salst? PUDIĶIS (Pieiet pie Ārijas un sedz viņas kājas ar savu segu.) Še mana sega! Tev ietīt kājiņas. Cik mazas, ak! (Uz Induli.) Es tevi saprotu, mans nabags dēls. INDULIS Ko nopūties tā, tēvs? PUDIĶIS Viss bojā ies. (Viņš berž spožu savu dunci.) ĀRIJA (Uz Induli.) Tver, turi ciešāk! - Laime ir tik īsa. INDULIS Bet mīla ilga, mirkļa mūžība. Vai simtu gadus kopā pavadīt, Vai mazu brīdi tavu roku skart Un atlaist nesilstamu, ledus aukstu; Vai vienā saulē ritēt līdz ar zemi, Vai paspīdēt, cik zibens zib, un zust - Viss vienā sver, un pasauls dzīves laiks Man nespēs vairāk dot kā pēkšņa nāve, Kas jausmas dzirksti dzēš, kad acis spīd. Bet nespēj mūžību no mīlas dzēst. ĀRIJA (Dzīvāki.) Jā, - runāsim! man silts. - Lūk, mīļais! Es nesaprotu tevi, tavu sapni, Bet tēvu metu - ak, viņš mani mīl! - To devu tev - INDULIS Tu devi vairāk! cēlāk! Tu pati nezini, cik daudz tu devi: Uz jaunu dzīvi mīlas maigumu. Ko naids un vara nespēs, mīla spēs. Pēc mūžiem mīla vienos tos, kas cieš. No sievas sirds nāks gaišā, maigā vara Un laikā nezudīs vairs, kamēr veiks. ĀRIJA (Palūkojas uz Pudiķi un iedrebas.) INDULIS Tu drebi vēl? tev salst? ĀRIJA (Klusi.) Man bail no tā! Tik drūms un asins acīs. INDULIS (Uz Pudiķi.) Tēvs, ko drūms? PUDIĶIS Es priecīgs, paredzu, kā tevi glābt. INDULIS (Uzliesmojošā dzīves priekā, baidīdamies.) Jā, mīļais tēvs - varbūt es varētu - Varbūt vēl tomēr dzīvot - mīlas spēks No nāves augšā ceļ kā ziedoņsaule, Kā miglas ielien zemē kautās dzīves - Ak, laimes aizmērs, mīļā, tevi nest! (Viņš, nomezdamies ceļos, saņem Āriju rokās.) ĀRIJA Uz dzīvību un nāvi, tik pie tevis! Nes mani prom no šenes baigu nakts! Lūk, tur jau sārtums austi Tur dzīve nāk. (Rāda uz blāzmu no Embotes pils.) INDULIS Vai gan jau garām nakts un nāvei gals? Vēl šķita tumšāks topot tumsas dziļums. Vai saulei laiks? PUDIĶIS Ha! ha! - Laiks ugunīm! Vai uguns zīmi nenoproti? - Deg! ĀRIJA Kas deg? - Kad smejies tu, tad liksta draud. INDULIS (Piepeši saprazdams.) Mans dievs! tā - ĀRIJA Kas?-- Vai liesmās mūsu pils? PUDIĶIS Tā nau vairs jūsu pils. ĀRIJA (Piepeši pieceļas un iet.) Mans tēvs! mans tēvs! Man jāskrej tēvu glābt. Nāc, Indul, skriesim! INDULIS Ja, skriesim, steigsim glābt. PUDIĶIS Tur nau ko steigt. - Jo Induls jāglābj, ne tavs tēvs. (Viņš piepeši ar dunci ievaino Āriju.) ĀRIJA Vai! Indul - (Viņa paģībst Induļa rokās.) * INDULIS (Iesaukdamies.) Vai, draugs. ko dari? - Vai man! mīļā, baltā! (Viņš maigi nosēdina Āriju zemē pie celma un pūlas apturēt viņai asinis, noplēzdams sev no drēbēm apsaiņus.) Kā asins tvert? kā pārsiet? - Lēnāk sūcas. Sirds sitas vēl, vēl turas dvašā dzīve! PUDIĶIS Tā nedzīvos, - bet tu nu vari dzīvot. INDULIS (Rūgti.) Ko vairs lai dzīvoju, kad gaismu ņem? - Jums savu dzīvi visu atdevu, Tad ļaujat man jel tik: priekš sevis mirt! PUDIĶIS (Sāpīgi.) Tev labu gribēju. INDULIS Pret manu gribu. Man labu dara tas, kas grib, ko es. PUDIĶIS No viņas nāk viss posts. - Tā ir par skaistu. Man dūšas nebij agrāk durt - mans grēks! Nāc, skūpsti mani, dēls. INDULIS (Klusi.) Es nespēju. PUDIĶIS (Galvu saņemdams, aiziet prom.) Ak vai man! vai man! vai man! * (I n d u l i s   un, vēl paģībusi,   Ā r i j a    vieni, Aiz skatuves dzirdas balss.) BALSS Ārij! Ārij! ĀRIJA (Pamostas un klusi iesaucas.) Vai tētiņš sauc! INDULIS Tu mosties, dārgā dvēsle? ĀRIJA Caur miglu dzirdu tēvu, - ak, mans prieks! * (Ienāk   Ā r i j a s   t ē v s   un   P u d i ķ i s   atpakaļ.) BERNEKS (Uz Pudiķi.) Vīrs, kur ir Ārija? PUDIĶIS Še viņu skati! BERNEKS (Ieraudzīdams Āriju Induļa rokās.) Ā, tu to nokāvi, man atņemdams! Tad izdves pats! (Metas viņam virsū ar šķēpu.) PUDIĶIS Nolādēts! šķēpu nost! (Viņš gan novaira dūriena spēku, bet Indulis tomēr top ievainots.) INDULIS Ā, esmu ievainots! ĀRIJA Vai, tēvs! PUDIĶIS Tad mirsti! Kā tava meita, svešais posta dzimums! (Izsit viņam šķēpu no rokām un grib viņa nodurt.) INDULIS Stāv', Pudiķi! - Par daudz jau nāve pļauj. PUDIĶIS (Apstājas un paliek tuvumā stāvot.) ĀRIJA Nāc, tēvs! TĒVS Kā nākšu, bērns? Tu viņa rokās. ĀRIJA Vai, tēvs, nau gan' tev nokaut mīlas vārdā ? To ziedudvēslīti, to Vizbulīti, Vēl gribi Induli? INDULIS Vai! Vizbulīte? ĀRIJA Ak, briesmas! - Galviņa kā nokārās! - Tā mīla augstāka par visu prātu! Uz viņas lūpām lūza vēl tavs vārds. INDULIS (Iekliegdamies.) Vai! Es cikkārt graizīts miris, - cikkārt atkal Uz dzīvi celts no sāpēm un no mīlas! Es piekusis. - Cik briesmīgi ir ļaudis! (Brīdi klusums.) ĀRIJA (Kā mierinādama tēvu.) Vai, tēvs, tu nepriecājies, ka tavs bērns Tik laimīgs mirst? TĒVS Ak, nemirsti, mans bērns, (Nometas ceļos un apskauj viņu.) ĀRIJA Skauj abus mūs, tad dzīvosi i tu, Un dzīves sārdā līdz degs tava liesma. TĒVS (Aizgrābts, apskauj arī Induli un pieceļas.) Mans bērns, - mans dēls, tev pāri darīju - INDULIS Ne man, bet tautai, - atdari pie tās. (Atslīgst pret celmu.) PUDIĶIS (Cīņā ar sevi, klusi.) Indul! un es -? (Aiz skatuves dzirdams troksnis no ejošiem kareivjiem.) ĀRIJA Vēl kara troksnis? INDULIS Ak, mums drīz būs miers. ĀRIJA Skauj mani ciešāk, Indul, lai man silst. * (Ienāk   M i n t a u t s   ar leišu kareivjiem.) MINTAUTS (Uztraukts, sagrauzts.) Ū! Ū! vēl esi še, mans brāli, Indul? - - A, Indul, Indul! INDULIS (Klusi.) Še, mans brāli, Mintaut! MINTAUTS (Ieraudzīdams Bemeku un Āriju.) Ā, vācis še! - Un lielā karaliene! INDULIS (Tāpat.) Uz nāvi gurusi. MINTAUTS Es liecu galvu: Tu svētīts, Indul, - guvi augstāko. Ņem dārgo nastu, iesim! INDULIS Nevaru. MINTAUTS Ko klusi runā? INDULIS Nāvei klusa balss. MINTAUTS (Uztraukts.) Nau tiesa! Nāve brēc ar tūkstots balsīm! Es nepazinu sāpes, nu tās ārdās. Trīsdesmit tūkstots mani grauž un žņaudz, Pa muti sirdi rauj! Ir vieglāk mirt! INDULIS Tavs sods ir dzīvot! MINTAUTS (Iekliedzas.) Kur būs Lietava?! INDULIS Ak, nebrēc, Mintaut, Lietava vēl būs! Augs liela, sava; gar. vēl atkritīs. Bez savas gaismas esat, - tad nāks laiks: Ko mēs ar ceram, varam, nepanācām. To panāks mūsu tautas: vienosies! Jo mēs tik kopā varam uzvarēt, Jo mums tik tautā paliek pēdējs spēks. Laiks vizot ved mūs visu tautu valstī, Kas balto jūru slēdz kā rotaļā, Un visām tautām brāļu roku sniedz. MINTAUTS Par mani lielāks, lndul, tev ir gars, Tik nau tavs gars šīs saules un šī laika. Mans spēks no naida nāk un tavs no mīlas; Tavs tevi nāvē ved, mans mani dzīvē. Sveiks! (Viņš apskauj arī skūpsta Induli.) INDULIS Sveiks! i mans reiz vedīs dzīvē. MINTAUTS (Aiziet līdz ar leišiem. Brīdi klusums.) * ĀRIJA Nu lielais klusums nāk. INDULIS Mēs ejam pretī. (Atkal klusuma brīdis.) PUDIĶIS (Klusi.) Tu, Indul, ej, - no manis neatvadies! Kā lai es dzīvoju bez tava vārda? (Stiprāk.) Vai nespēj vēl? INDULIS (Kā aizmirsies, atmozdamies.) Ak, draugs! ak, tēvs, es nespēju! Pie tevis nāku, - kājas tik ir vāja? (Pieceļas, lai nāktu pretī.) PUDIĶIS (Piesteidzas pie viņa, apskauj, sēdina, skūpsta.) Tā es tev darīju, bet tu - tu liels - INDULIS Man lielās sāpes māca visu nest, Tu esi pirmais, ko es mīlēju. - PUDIĶIS Bet tevi mīlēs vēl pats pēdējais. - Nu varu dzīvot tavam uzdevumam. INDULIS Tam dzīvos audžu audzes, tas ir tāļš, Tik tāļš kā mūžagals, kur satiekas Ar naidu mīla, rokas pāri stiepjot. (Uz Barneku.) - Tu tēvs! (Uz Pudiķi.) Tu draugs! Jūs rokas nesniegsat. BERNEKS (Atkāpjas soli atpakaļ.) PUDIĶIS (Stāv drūmi.) INDULIS Vēl simtus gadus būs starp jums tik naži. Tik mīla vieno: vēl i tā tik nāvē. Būs citas rokas, kas reiz sadosies. ĀRIJA (Klusi.) Man, Indul, auksti top. INDULIS Drīz sasilsi. Mēs jaunā, siltā saulē ieejam, - Laid, dzīve, vaļā savus skāvienus! Nu sīksti turies! - Izraujat no dzīves! (Rūgti.) - Tu, Pērkons, esi žēligs! liesmas met! Lai, mūsu miesas raisot, skaidrā guns Par vienu garu kausē dvēseles, Kam citas vienības šai saulē nau. (Mazs brīdis klusuma.) Ko? zibens nesper? - Kur tavs spēks? Jums abiem varas nau, ko vienu veikt: Ne ūdens krustītājs, ne uguns spērējs! (Lēni.) Vai tu jau guli, Ārija? ĀRIJA (Klusi.) Ak, Indul! INDULIS Mūs zeme līdz ar debesīm grib šķirt, - Bet jūsu griba sašķelsies pret mums, Ko lēni sūcies, asins, aši tec! (Viņš norauj sev no ievainojuma apsēju, tā ka asins sāk tecēt.) Lūk, strautu rāvu: tūkstošus viņš kāva. Kauj   v i e n u   asinsstrauts, ir tikai viens! (Uz Āriju.) Lūk, mīļā: kopā mūsu asins plūst! Kur sārti asins līs, tur ziedi augs, Var būt i piemiņa, kā rasa ziedos. ĀRIJA (Ievaidas un mirst.) Vai, Ind -. INDULIS Tu aizej, mīļā? (Uz Pudiķi.) Cērt nu, draugs! PUDIĶIS (Raudot iesaucas.) Vai! nespēju, mans draugs! INDULIS A! a! tu necērt! (Uz Āriju.) Pagaid' mani, mīļā! (Paceldams savu zobenu gaisā,) Nāc, baltā dzelzs, kam amats dzīves šķirt, Še divas dzīves nāvē savieno! Ak, Ār -. (Zibens spēriens apgaismo skatuvi.) (Priekškars.)

RAINIS PŪT, VĒJIŅI! TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! PROLOGS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē... Tās gari elstās sēri jautrās skaņas, Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nava, Man mieru nedeva tos garos gadus. Kur ir tas vējiņš, kas i mums reiz pūstu? Kas dzītu dzimtenē i mūsu laivas? Ak, pārāk liela jūra, vējiņš mazs, Mēs gaidām, kas mūs nestu, lielo vēju. Mums ir tas solīts gan, bet vēl nau dots, Kā kurzemniece sola, bet ne deva. Tad mēs ar dziesmām remdam savas ilgas, No dziesmām laivu taisām, skaņām vēju: Ar ilgu brāļiem kopā sasēduši, Uz tēvu sapņu mājām aizlidojam. Jūs mani saucāt, un es esmu še, Tas vējiņš pūta, dzina manu laivu Pār gaisa Daugavu, pār gara jūru; Es priecājos par mīļo piemiņu, Kad mani aicinājāt nākt pie jums Kā savējiem uz jūsu lieliem svētkiem. Jūs pieminējāt, ka es biju jūsējs Un biedris jūsu pulkā jaunās dienās, Kad klīdu svešumā vēl neskumdams. Es priecājos, bet sirdī zogas žēlas: Ak, jūs jau līdzi izstumti, kā es, Un klīstat svešumā - tad ātrāk vēl Par prieku žēlas dzina manu laivu. Jums lielas sirdssāpes, bet lielāks kauns, Kas negrib teikt nekam, ka sirds tā sāp. Vai es lai saku to? lai slēpto paužu? - Nu runāsim par to, kas sirdīs ilgst: Par tālo dzimteni, par Daugaviņu. Par to, kā senāk bij, par bārenīti, Par tēviem, mātēm, kas ir aizgājuši, Mums mantā atstājuši savas dvēsles, Kas skan no tūkstošām un simtām dziesmām Daudz saldāk vēl kā lakstīgalu mežs: Tā tēvu dvēsles dzīvo mūsu dzīvi Un mūsu dienas darbā darbojas, Un palīdz gatavot mums jauno dzīvi. ----------------------- ----------------------- Es sīku meldiņu jums atnesu: «Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!» Un senas atmiņas, un senas ainas; Nu ņemat tās kā līdzības un zīmes, Kā laika mirkļus, ko būs minēt jums: - Jūs mīļo bārenīti redzēsat, Kas sevī nes to dārgāko, kas ļaudīs: To smalko skaistumu un kautrību, Kas cilvēcības zieds un ļaužu laime, To bārenīte slavēja visaugstāk - Bet viņa ilgojās dot savu sirdi. Iet bārenīti iegūt tautas dēls - Kas nāk pār Daugavu ar baltām putām, Tas jaunais gaišums, kas pirms saules spīd, No kura kautrā Austra bālst un zūd, Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā Un visu pasauli iet apkārt gāzt, Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās, To smalko skaistumu un savu laimi. Bet tautas dēls ceļ izdzisušo rokās, Nes citā apvārsnī, kur top tā brīva, Kur pats top skaists un smalks, ved lēnā varā Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā.

RAINIS PŪT, VĒJIŅI! TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! PERSONAS ULDIS BARBA ZANE ANDA MĀTE DIDZIS ORTA CIEPA GATIŅŠ KALPI KALPONES KAIMIŅU SIEVAS

RAINIS PŪT, VĒJIŅI! TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! PIRMAIS CĒLIENS Maltuve. Pa labi durvis, Skatītājiem iepretī durvis, kas no āra aiznaglotas. Labajā sienā atšaujams lodziņš. Pa labo un pa kreiso roku dzirnas. Kreisā kaktā uz grīdas sasijāti milti. Maltuve patumša, deg tikai sienā iesprausts skals. - Ir agrs rīts. Ārā dzird vēju šalcam. Kad vēlāk atver aiznaglotās durvis, redzams skats uz Daugavu. * (Pie dzirnām pa kreisi maļ   Z a n e,   meitene gadu divdesmit, un   B a r b a,   gadu septiņpadsmit. Pie dzirnām pa labi maļ   A n d a,   gadu astoņpadsmit, un kalpone   O r t a,    gadu piecdesmit. Kreisā kaktā sijā miltus piedzīvotāja   C i e p a,   gadu trīsdesmit.) ZANE (Dzied.) Skalojosi, velējosi Daugaviņas maliņā. Attek zaļa līdaciņa, Norauj manu vainadziņu. (Citas meitas klusi velk līdzi.) ORTA (Smiedamās.) Kas tie tādi agri gaiļi Šorīt cēla malējiņas? Vēl man miega gribējās, Jau Zaniņa maltuvē. CIEPA (Glaimīgā balsī.) Dzied malēja maltuvē Kā zīlīte pazarē. ORTA Kā bitīte Zane zan, Ne vējiņa nebaidās, Kas pārpūš gaudojot. ZANE Tas vējiņš labu dara, Lietu māc, laivas dzen. (Uzņem atkal dziesmu.) Skalojosi, velējosi Daugaviņas maliņā CIEPA Vai ir grīda sudrabiņa, Skaņi tava dziesma skan! ZANE Ko, māsiņas, brīnāties? Dzirnas man līdzi dzied. Grūtas bij, viegli rit, Miltu pītes mētādamas. ORTA Dzirnaviņas priecājas Baltos miltos pagulēt, Tev kur prāts pagulēt? Pie baltā tautu dēla. ZANE Smej, māsiņ, es tik dziedu. ANDA Dziedi, dziedi, tev ir laiks, Lai tek tautu kumeliņš. CIEPA Tev jau, Zanīt, acis spīd, Kā kaķītim zivgribītim. ZANE Ha, ha, ha - gribas malt, Lai tiek milti pīrāgiem. ORTA Pamaldama zeltu rasi, Sijādama sudrabiņu, - Kādu zeltu man atrast? Matus milti sudraboja. BARBA Šorīt, māsiņ, nebaries. ORTA Man panika ritināt; Man tek sviedru matu gali, Zanei svārki mugurā. ANDA Dzirnaviņas raudiņ raud: Orta vien malējiņa! ORTA (Uz Andu.) Tu otrā - viegli velc Kā kaķīte garu asti. (Anda apklust; apklust arī citas meitas; dzird vēju stiprāk šalcam.) * (Ienāk   M ā t e   no labās puses ar maisiņu labības.) MĀTE Dievs palīdz, matējiņas, Rīta māli maldinot! (Jokodama, nolikdama maisiņu.) Vai, dziesmās drīzinot, Neaptrūka rudzu, kviešu? ZANE Paldies, māmiņ, neaptrūkst Ne rudzīšu, ne dziesmiņu, Ne rociņu ritentāju. CIEPA Arājiņi gan piekusa: Kumeliņi arklu vilka, - Malējiņas nepiekusa: Pates vilka dzirnaviņas. ORTA (Uz Ciepu, zobojot.) Tev bij grūti gan piekust: Tavas dzirnas niedru kaulu, Ar mēlīti ritināji. MĀTE Sīkaliņai sīks māliņš, Sīku sieku nopelnīs. Tev, Ortiņ, lielo došu - Tu puspušam nepalaid, Smalki mal, bīdelē, Samal kviešus pīrāgiem! ORTA Kādus viesus tu mielosi? ANDA (Jautri iesaukdamās un Māti apskaudama.) Preciniekus! preciniekus! Ak tu, māmiņ, zeltsirdīti! MĀTE (Vairīdamās.) Pag! Tev laiks, lēckājīte! Sveika, Zanīt! (Apskauj un noskūpsta Zani.) Vajga iet! Būs azaids, Gatiņš sauks. (Aiziet.) * (T ā s   p a š a s,   bez Mātes.) ANDA (Apķerdamās Zanei.) Lūk, Zanīt, tu, Zanīt! Tu jau esi līgaviņa! Kas dos man palīgot? Kad man vēl sava nava. ZANE (Smiedamās.) Kad atliks, došu tev. ORTA (Uz Zani.) Lūk, - nevienam neteikusi, Pati draugu sarunāja! CIEPA Teica tam. kas nestāsta. ORTA (Viņu pārtraukdama.) Kas pie auss klāt pielien. ANDA Kas bij droša mātes meita, Droša darbu darītāja, Padomiņa nelūdzēja. ORTA (Uz Zani.) Kur satiki? saderēji! ZANE (Smejas.) Pērnajā gadstirgū, Daugaviņas maliņā: (Pusdziedādama.) Tecēj' zaļa līdaciņa, Norāv' manu vainadziņu. ANDA Nu tik prieks, nu tik svētki! Šodien būs smieklu diena! (Līdzi vēja šalkām dzirdamas klusas stabules skaņas.) ORTA Vai tur dzied? Vai tur pūš? Strazdiņš vēja vairoties? BARBA Ak, tur Gatiņš stabulē. Gan šodien atkal sirgst, Lielu vēju neciezdams, Pūšot remdē savu sirdi. ANDA Ko tas Gatiņš šodien pīkst, Aizbaidīs preciniekus! Vai nau gan' vēja gaudu? ZANE (Dzied.) Ņem, bāliņi, oša laivu, Dzenies mana vainadziņa. (Vējš top stiprāks.) CIEPA Tavu vēju! durvis plēš - ZANE Pušu plēš manu dziesmu! ORTA (Smejas.) Gan sadiegs tautu dēls, (Milti put pa maltuvi no vēja.) CIEPA Siju miltus purina! ANDA (Smejas.) Klāj, Ciep, dvieli, raušus glābt Lai tiek tautas pacienāt. ZANE Stājies jele, Vēja māte Pasēd' sausā zariņā! ORTA Tā vairs nau Vēja māte - Pērkons brauc pa Daugavu. Vēja dēls airētājs, Zemes dvēsmu meklētājs. ZANE Labi mums, dievs pas' tos, Kas kāpj pāri Daugavai! ANDA (Plaukstās sizdama.) Sargās dievs, piedzīs vējš Pilnas mājas precinieku. (Dzirdas pērkoņa spēriens un stiprs vēja brāziens; tūliņ pēc tam koka lūzums. Meitas iekliedzas; apstājas malšana. Spīd gaisma pa aizvērto durvju šķirbām.) ZANE (Pieskrien un atšauj vaļā bidāmo vālogu sienā; skatās uz Daugavu.) Vai dieviņ, balti viļņi, Augsti svaidās Daugaviņa! BARBA (Pieskrien pie aizvērtām durvīm un skatās pa šķirbu; iesaucas.) Dieniņ manu! Mīļā egle, Vējš nolauza virsotnīti! Tā negūsi zemes dvēsmu. CIEPA Vienai žēl laivenieka, Otrai savas egles žēl; Trešā smej, ne žēlo - ANDA (Pārtraukdama.) Trešo žēlos Laimas māte. ORTA Trīs vālodzes lietu dzied, Trīs meitiņas tautu dēla, Šī teic: nāci, tā teic: būs! Trešā klusu sirdi tur. Tai pirmai dziedāsim, Kura tur klusu sirdi. BARBA Vai, Ortiņ, ko tu smej? Ko tev ļauna padarīju? ORTA Nu tev egle nolūzusi, Kur nu bēgsi, sedzacīte, Kad jās tavi precinieki? BARRA Kas man jās? - purvu brist, Kad redzēs klaju ceļu. ORTA Dziesma saka: bārenīte Nenes ilgi vaiņadziņa. ZANE Ortiņ, tavu nevalodu! Baibiņai puišu bail, Acis sedz staigājot. CIEPA Sedzacītes dvēselīte Kā oglīte kvēlojas. ANDA Pelni sedz karstas sprikstis, Karstu sirdi sedzacīte. BARBA Andiņ, manu mīļu māsu, Mūžam tādu domu nau. ORTA Nāks īstais, domas būs, Sadegs tavu mīļu sirdi. BARBA Vai man dien! Vai man dien! Stāvu lēkšu Daugavā, Rauduvīšu pulciņā. ORTA Ak tu, baiļu Baibaliņa! Nesauc nāvi, pati nāk... Ēst jau precnieks neēdīs. BARBA Kas saēda manu māti? ORTA Vai tik vien precinieku, Kā tie kroga dzērājiņi? CIEPA Ko par Barbu vien gādāji, Tai jau Gatiņš tautu dēls. ORTA Ko nu smej vārgo kropli? Bāris bāri iežēloja. ANDA Klau! jau Gatiņš atauļo: Klibu klab! Klibu klab! (Izrāda klibošanu, meitas smejas. Mazs starpbrīdis. Aiz durvīm dzird soļus apstājamies un nedroši mīņājamies.) CIEPA Kur nu kazaks - atjājējs? ANDA Aiz durvīm zirgu sien. (Meitas smejas.) ORTA (Sauc dusmīgi.) Ko nu dairies? Iekšā nāc! BALSS (Aiz durvīm.) Azaidā! (Meitas smejas atkal.) BARBA Viņš jau kaunas. (Sauc.) Gatiņ, nāc! * (Ienāk   G a t i ņ š,   jauneklis gadu astoņpadsmit, neveikls, klibs, savārgušu seju, maza auguma, runā bailīgi.) GATIŅŠ (Pavēris durvis.) Man Māte lika, lai es saucu jūs azaidā. CIEPA - Ko tu tik lepns! - Ienāc jel godīgi iekšā maltuvē. Aiztaisi durvis. Tā. (Gatiņš ienāk. un aiztaisa durvis.) ORTA Pasak' laburītu, dēls! dod dievpalīgu! Kas dievspalīdz nesacīja, Tas nes velnu mugurā. GATIŅŠ Labu rītu! Dievs palīdz! ANDA Dievs palīdz tev ar? Mēs jau tev arī palīdzam: būs arī taviem zirgiem miltu uzmetiņš. (Meitas smejas. Gatiņš nokaunas un iet uz durvīm.) CIEPA Pagaid' jel! Pasaki jel vismaz, ko tad tev lika mums teikt. GATIŅŠ (Apstājas.) Azaidā lai nākot. ANDA Parunājies taču arī drusku ar mums, sieviešiem; esam taču jaunas, glītas meitas; neapsmādē mūs. Mums garš laiks. ORTA Nu, ko tu! Zini taču, viņš nau runātājs. Bet pastabulē, dēls; tu tik žēlīgi pūt. Mums vēl jānobeidz malums. GATIŅŠ (Ar roku rādīdams.) Tur dzied; nāk. (Taisās iet.) ORTA Kur? - Nedzirdu. CIEPA Nu, neej! Vai tad tev neviena meita tā nu nepatīk? GATIŅŠ Patīk. ZANE Kura tad tev patīk? Vai es? GATIŅŠ Visas. ZANE Are, visas! Vai tad Ciepa tāpat kā es? GATIŅŠ Tu vairāk. CIEPA Ko, tad es tev nepatīku? Vai es tev par vecu līgaviņā? ANDA Bet es jau jauna. Vai tad es arī nepatīku? GATIŅŠ Tu mani smej. ANDA Vai tad labāk raudāt par tevi? ZANE Ko gribat no zēna? Viņam jau ir sava līgaviņa. Kā lai mēs viņam patīkam. (Gatiņš bēg uz durvju pusi.) ANDA (Stājas ceļā, apķerdama.) Nelaidīšu; saki! Vai Barba tava līgaviņa? Kas tev te piedurknē? (Gatiņam izkrīt maza miltu lāpstiņa. Anda to paceļ.) Kāda glīta lāpstiņa! Tik gludi, rūpīgi nodrāzta; tad ta laba miltus raust! - Kam tā būs? - Dod man! GATIŅŠ (Itin klusu.) Nevar. ANDA Dod man: nesmiešos! GATIŅŠ (Tāpat.) Tā Bārbalai, - viņai daudz jāmaļ. (Nosviež lāpstiņu pie Barbiņas un aizbēg.) * (T ā s   p a š a s,   bez Gatiņa. Skaļi smiekli.    B a r b a,   nokaunējusies, velk spējāk dzirnas.   O r t a   paceļ lāpstiņu. Tālumā atskan dziesmas skaņas.) ZANE Klusat, meitas, smiedamās! Klau, kur dzied: pūt, vējiņi! CIEPA Kad nu bijis stabulnieks! ANDA Vēji pūš, tāli dzied, Es nevaru sadzirdēt. ZANE Es gan dzirdu, ausīs skan - CIEPA (Pārtraukdama.) - Mīļā sirdī atbalso. Būs tev vējā atlaidies Pelēks vēja vanadziņš. * (Aiz skatuves dzirdas dziedātāju balsis, vēl tālumā, bet vārdus var jau izšķirt.) BALSS (Dzied.) - Pats precēju līgaviņu, Tēvam, mātei nezinot - ZANE (Iesaucas uztraukta.) Tas ir viņš! Tas ir viņš! Nāk mans tautiets bildināt! (Apstājas malt.) ANDA (Uz Zani, arī apstādamās malt.) Ko vairs, māsiņ, miltus malt? Tec posties istabā. Es dzirdēju, divi dzied, Es tev līdzi posīšos. Kur tev laime vienu ved, Man otro piemetīs. CIEPA (Arī atmezdama sijāšanu.) Vai, es arī līdzi teku, Skaidri mēzt istabiņu, Baltām smiltīm pakaisīt! ORTA Kam, Zanīte, nesacīji, Ka šodien tautas nāks? Es būt' tavas nama durvis Puķītēm nospraudusi. BALSIS (Vēl tuvāk.) - Dzersim kāzas trīs dieniņas, Lai dancoja panāksnieki - ZANE Tekam, tekam! - Ak, mans prieks! (Uz Barbiņu.) Māsīciņ, mal par mani, Būs tev reize, atdarīšu. (Noskūpsta viņu.) BARBA (Uz Zani, tālāk maldama.) Tec vien, tec! ORTA (Smejas.) Skūpsta Barbu, Savu mīļo domādama. (Zane, Anda un Ciepa taisās iet projām.) * (Aiz aizvērtām durvīm   d z i r d a m a s   b a l s i s    klusi runājam. Tad:) BALSS (Aiz durvīm skaļi.) Labu rītu! labi ļaudis, Ielaižat ceļa vīrus! CIEPA Vai dieviņ! izbījos. ZANE (Pieiedama pie durvīm.) Kas tie tādi ceļa vīri, Kas bez durvju grabina? BALSS (Aiz durvīm.) Svešā malā apjukām. CIEPA Dzirnis rūc, milnis klaudz, Ko jūs nākat klusiņām? ANDA Gribat grābt malējiņas, Laivās mest, projām vest! BALSS (Aiz durvīm.) Tik pa šķirbu skatījos, Kura viegli locījās, Tā būs mana līgaviņa. ZANE Ķizi, ķizi, meitu zagli! Bēgsim, māsas, istabā! ANDA Pūķīts grib miltus zagt, Neprot durvju virināt. (Meitenes aizskrien, Ciepa viņām līdzi.) * (Aiz aiznaglotām durvīm   d z i r d   g r a b i n ā m   un mēģinām tikt iekšā.) * BALSS (Aiz durvīm.) Verat durvis, laužas vējš! ORTA Ko plēsies, tautu dēls, Nava tavas līgaviņas. Ej pie Mātes, gauži lūdz; Maksā sieku dālderīšu! BALSS (Aiz durvīm.) Pats precēju līgaviņu, Tēvam, mātei nezinot. ORTA I sev pašam nezinot, Aiz durvīm neredzot. BALSS Ē, durtiņ, ko tu liedz? Pūt, vējiņ, plēs durviņ, Sper irbīti vēja vanags. ORTA Vai man dien! durvis brakš! Kurp tu lauzies, sila mačs! (Durvis no āra top piepeši atplēstas vaļā. Atveras skats uz Daugavu un uz Vidzemes krastu. Pa durvim aši ienāk   U l d i s   un ķer bēgošo    B a r b u.) ULDIS Vai tu bēdz, vai nebēdz, Es jau tevi gan dabūšu! BARBA (Iekliedzas.) Vai man, vai! Ortiņ, glāb! ORTA (Uz Uldi.) Delverīti, meža mika, Ko nāc meitu maltuvē! ULDIS (Uz Baibu.) Nāc rokā, tautu meita, Lai es tevi apskatos, Vai tu ruda, vai pelēka, Vai sudraba valkātāja? BARBA Es ne Zane, ko skaties? Es ne tava līgaviņa! ULDIS Kā bij tevi man pazīt? Pa gabalu projām bēdzi. Salacīte, raudavīte, Abās mirdz viens sudrabs. Dod tuvāk palūkot, Gan tev teikšu, vai tu mana? BARBA Kam man vajg tavas teikas: Pati zinu, tava nau. ULDIS Vaigi miltiem apsniguši, Vidū sniega zilpuķītes. Tādas zied Zanītei, Mīkstu skūpstu noplūcamas. BARBA Vai man, laid! - Ortiņ, glāb! ORTA Vai tu iesi, speltes zuti! Ar to ķīļa deguniņu. Ņemšu milni sasitīšu, Pagrūdīšu padzirnē! ULDIS (Uz Ortu.) Vai tu, sīva sievasmāte, Ko ber stāvu valodām? ORTA Kāda es tev sievasmāte, Tautu kleņģi, meitu zagli? ULDIS Ko tu vaukš'? Ko tu klaudz'? Vai tev mute dzirnis bija? Vai tev mēle dzirnu milnis? (Velk Barbu uz durvju pusi.) Nāc pie manis, baltpuķīt, Daugavviļņos palīgot. BARBA Laid tu mani; es neiešu! (Aizsedz galvu.) ULDIS Ko tu bēdz? acis sedz? Tev actiņas zilas bij Kā Daugavas zili viļņi, Tev vaidziņi balti bij Kā Daugavas baltas putas. BARBA Vai man, laid! ULDIS Nelaidīšu, Pirms man mutes nedevusi Par Daugavas pārbraukumu, Par durvīšu atlauzumu! ORTA Ak, nelietis, lielās vēl! Nu muguru tev velēšu, Stīvu punu sadauzīšu, Ne zārkā neietilpsi. (Uldis noskūpsta Barbu aiz visas pretestības.) BARBA (Iekliedzas piepešās izbailēs.) Vai! ULDIS (Arī izbijies.) Kas tev bija? Ko tu kliedz? ORTA Ko tu viņai padarīji? BARBA Vai! tu dzēris! - Tava mute - ULDIS (Atkal smejas.) Ko man mute? - Otras gribi? (Barba, kura velti lūkojusi izrauties no Ulda rokas, piepeši pieliecas un iekož viņam rokā.) ULDIS (Atlaiž viņas roku vaļā; smiedamies.) Aila! Vai! - Pirkstā kodi! Žeberkstīte, ne meitiņa, Būsi mana līgaviņa, Ap pirkstiņu ritināšu. BARBA (Aizskrējusi pie durvīm, pārmetoši.) Ne es kad tava būšu, Ne tu mani ritināsi! Dzelzs tev roka, vējš tev prāts Tava mute - ULDIS Ko man mute? BARBA - Tava mute nāvi dveš. ULDIS Ko tu? meitiņ?! BARBA Meklē Zani, Tā jau tevis gauži gaida. (Aiztek.) * (T i e   p a š i,   bez Barbas.) ULDIS Kas tad bija? ORTA Kam tu dzer? ULDIS Kas par to! ORTA Necieš viņa. BALSS (Aiz skatuves.) Ū! - ū! - Uldi! Kur tu esi? * (T i e   p a š i.   Ienāk   Z a n e.) ZANE Kas te tāda klaiga bij? Ko Baibiņa skrēja tā? Uldi, mīļais - (Ieraudzīdama Ortu, apraujas.) ORTA Es jau eju. (Aiziet.) * (U l d i s.   Z a n e.) ZANE Uldi, Uldi! Tādi vēji, Pāri kāpi Daugavai! - Ko tu stāv'? - Aši mutes! Ej nu manis bildināt. Māte gaida - Ko tu stāv'? Steidzies! (Priekškars.)

RAINIS PŪT, VĒJIŅI! TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! OTRAIS CĒLIENS Pagalms. Pa labi saimniekgala istabas logi un durvis, blakus tiem kalpu gala logi un durvis. Pie istabas sienas soli. Pa kreisi klēts, kūtis, siena pūnis. Caur ēkām skats uz Daugavas līci tālumā. * (U l d i s.   D i d z i s.   M ā t e.   O r t a.    C i e p a.) MĀTE Kas te tādi sanākuši Manā sētas pagalmā? DIDZIS Labu rītu, nama māt, - Nokusuši ceļa vīri, Tālu ceļu atbraukuši. ULDIS Labu rīt' pagalmā Līdz pašam dibenam! MĀTE Mīļie viesi, ceļa vīri, Kādu ceļu jūs nākat? CIEPA Kur likāt kumeliņus? Meitas ies padzirdīt, Skaidrām auzām pabarot. MĀTE Es dzirdēju lielu troksni: Suņi rēja, saime skrēja, Vēji pūta, koki lūza, Tik tā viena nedzirdēju Kumeliņus pazviedzam. ULDIS Kumeļiem nebraucām; Tālu ceļu no Kreslavas Ar laivām atlīgojām. MĀTE Kādi, lūk, ceļa vīri? Viens teic, braucis kumeļiem, Otris, laivā atlīgojis. ORTA Slava vien: ceļa vīri, Meitu zagļi sanākuši. Skaiti, Māt, savas meitas, Vai būs visas aizbraucot. MĀTE Kāds amats? Kāds brauciens? Ko šai sētā meklējat? DIDZIS Mēs telīti meklējam, Pēdas dzinām šai sētā. MĀTE Es dzirdēju maltuvē: Meitu dziesmas aprāvās. ORTA Vai aklis, ceļa vīrs? Cer telītes maltuvē? ULDIS Mums vajag malējiņas. Kas telītei miltus maļ. Būt' bijusi malējiņa - I telīte nebēgusi. DIDZIS I puisītis neraudājis. MĀTE Tādas šeit neredzējām, Būs citā sētiņā. ULDIS Man rociņas nosalušas, Slapju irkļu airējot, - Mana cimdu adītāja Sēd tavā istabā. ORTA Sen jau silts, viss jau zied, Tev bez cimdu rokas salst! ULDIS Viss jau zied, tu vien ne; - Man no sirds rokas salst. MĀTE Kas, grīslīt, tev vēlēja Āboliņa meitu ņemt? Ne tev samta cepurītes, Ne viksētu zābaciņu. DIDZIS Kas mums samta cepurītes? Kas viksēti zābaciņi? Mūsu laivas Rīgā brauc, Tās pārved i ne to. MĀTE Lūk, jūs tādi laivu puiši, Kam tādiem malējiņas? Ne tie ar, ne tie sēj, Ne tiem rudzu, ne tiem miežu. DIDZIS Vējš mums ar, dievs mums sēj Sudrabiņu gar Daugavu. Labāk braucu vieglu laivu, Nekā aru smagu zemi. ULDIS Dod meitiņu malējiņu, Man Daugava sījātāja: Tā tek, zeltu sījādama, Sudrabiņu niekādama. MĀTE (Sērīgi.) Strauji tek Daugaviņa, Dažu grūda dibenā; Tur guļ daža kunga manta, Dažs māmiņas auklējums. ULDIS Es sev taisu oša laivu Zeltītiem galiņiem: Man cilā Vēja māte Viegli baltas zēģelītes. Niedru šķēri, putu audi, Vēja māte audējiņa. Būt' man sava līgaviņa, Vēl taisītu ziedu laivu. * (A n d a   istabā, pavērusi durvis pusviru, aiz viņas redzas citas meitenes.) ANDA (Klusi.) Ak tu, balta Daugaviņa, Staltavietis daugavietis! ULDIS (Uz meitenēm istabā.) Nāc, meitiņ, laiviņā, Nāc manā klētiņā! Aiz Daugavas balti bērzi Sudrabiņa lapiņām; Aiz Daugavas gari kārkli Zeltītiem ziediņiem! * (Meitenes, jokodamās, izgrūž   A n d u   pa durvīm, Anda pušķojusies.) ULDIS Ak, bagāta šī sētiņa: Ievu ziediem piebirusi! ANDA Skaisti būtu zelta ziedi Vainadziņu darināt! CIEPA Zelta mati, zelta ziedi, Abi skaisti kopā der. ORTA (Uz Andu.) Zelta mati - tikumiņš Vēl skaistāk kopā der. * (Z a n e   iznāk pa durvīm laukā, izpušķojusies.) ORTA Uja vēl, kas tur nāk?! ZANE Es jau iešu, es jau gan Daugavieša precējama. MĀTE (Uz Zani.) Vai man dien! meitiņ manu! Ko tu nāc pagalmā? Kāda tava valodiņa? ZANE Jauka dzīve uz Daugavas, Tāda mana valodiņa, Ziemu brauc kamanās, Vasar' ziedu laiviņā. ULDIS Čirkstot tek kamaniņas, Laiva tek smiedamās. ZANE Laivinieka līgaviņa Līdzās sēd līgodama. MĀTE Klusat, meitas, vai nau kauns! Pašas tek tautiņās. Vai jūs vētu strādināja? Vai agri maldināja? ORTA (Uz Māti.) Nē, jel nē, labā Māte Sav' meitiņas pietaupīja, Lai strādāja bārenītes. CIEPA Visiem laba, kas pats labs. ZANE Tu, māmiņ, laba, laba. ORTA Sargā labi sav' meitiņas. DIDZIS Cik ilgam izsargāsi? Precniek' roka pāri gāja, Precniek' jauka valodiņa. ULDIS No saknēm lazda zied Sarkaniem ziediņiem. No sirds man mīlējas Tautu meitai roku dot. MĀTE Dižens puisis, daiļa rota, Izveicīga valodiņa. (Uz Didzi.) Jauns i otrais precinieks. DIDZIS Vajg i man tautu meitas. (Uz Andu skatīdamies.) Mēs jau projām neiesim, Sev irbītes neķēruši. ANDA Gribēj' mūs tautu dēls Kā redzējis, tā dabūt - Vai es esmu putna bērns, No zariņa paņemams! ULDIS (Uz Māti.) Es pret kungu nenoņēmu Savas cauna cepurītes, Pret meitiņas māmuliņu Saujiņā salocīju. (Abi ar Didzi klanās Mātes priekšā.) CIEPA (Uz Uldi.) Meitu Māte kā cielava, Vaska kurpes kājiņā. DIDZIS Man sarkani vaigu gali Līdz ar cauna cepurīti, Rakstītiem zābakiem. ULDIS Trijkārt man zelta josta Kā zaļam ozoliņam. Pupu ziedu mētelīts, Zirņu ziedu cepurīte. Vēl ap savu cepurīti Zaļus zīdus aplocīju. CIEPA Smuidris, daiļš ozoliņš Pret saulīti locījās. ULDIS (Uz Māti, rādīdams uz meitām.) Spožas zvaigznes grozījās Pa ziliem debešiem: Dod man vienu, tev paliks Visai naktij gaišumiņa. DIDZIS Man dod otru, tev paliks Trešā dienu darbā iet. ULDIS Meitu Māte, labunīte, Nāc uz pusēm dalīsim: Tev palika rožu dārzs, Dod man rožu ravētāju. MĀTE Zīle žubi gan pievīla Ar ozola kodoliem, Tautiets māti nepievīla Ne mīļiem vārdiņiem. ULDIS Grūt' man bija kalnā kāpt, Pret saulīti skatīties; Grūt' man bij tevi lūgt, Tavu sirdi mīkstināt. Riet', saulīte, rietēdama, Nelidini meža virsu, - Dod, māmiņa, ja dodama, Nekārini daugaviešu! Daugavieši ūdens vīri. MĀTE (Izbijusies.) Vai man dien! ūdens vīri! ORTA Meitu zagļi, meitu zagļi! MĀTE Spīd tev acis kā vanagam, Irbes plok skatoties. Zied tev lūpas iesarkanas, Bites patis medus nāk, Vārdi tev zaļa zīda, Kā tīklā zivis ķer. Bail man tevis, Daugavzvejs, Melnas tev ūdensacis. Tu man meitas aizvedīsi Kā Daugava, melnacīte, Kas tek melna vakarā Pilna dārgu dvēselīšu. ULDIS Ko bēdā, meitu Māte, Parādā nepalikšu: Aiz Daugavas liepa aug, Tā parāda maksātāja. MĀTE Ej, tu tāds smiekludaris, Es tev meitas gan nedošu. ULDIS Mēs noņemsim varītēm. MĀTE Mēs paslēpsim pasekņos. Bēgat, meitas, slēpjaties! ULDIS Kuru ķeršu, mana būs. (Meitas, Zane un Anda aizbēg projām.) ULDIS Vai tu, viltus, meitu Māte, Teic pēdēju man vārdiņu: Dosi mājas, dosi gultu, Dos' meitiņu klātgulēt? MĀTE Tukši, puisi, tavi domi. ULDIS Ja nedosi sav' meitiņu; Tad mēs dumpi turēsim: Pāri celšu Daugavai Pagāzenā laiviņā, - Jo tu kliegsi, jo šūpošu, Līdz meitiņu apsolīsi. MĀTE Sīvulīti, dzedrulīti, Kā tādam meitu dodu? ULDIS Nu, nedosi šo meitiņu, Dod, kas bija istabā. MĀTE Kādu šim vēl vajdzēja? Kad i šīs jau pa daudz. Ne tādam vējiņam Magonīti vēcināt. ORTA Kājām spēru dadžu krūmu, Lai aug ceļa maliņā. ULDIS Krīt' zemē, gul' zemē, Mana caunu cepurīte, Meitu Māti runājam. (Nomet dusmās zemē cepuri. Didzis to par brīdi paceļ.) DIDZIS Ko der mani balti pieši, Ko melnie zābaciņi? ORTA Apsienies vara ķēdes, Laidies Daugavdziļumā! ULDIS Dievs dod vilkam aklam būt, Lācim strupu deguniņu, Dievs dod meitu māmiņai Tupu, rāpu vazāties, Pirti garu nedabūt, Palāvē veselības. DIDZIS (Uz Uldi.) Vai to lepnu sievasmāti, Kā to būs labināt? ULDIS Mīļi vārdi vējā put, Kā ziediņi nokrizdami. Nāc uz laivu, viņu nes Labināt māmuliņu! (Uldis ar Didzi aiziet.) ORTA Aizsagula melns debesis, Darīs rasu tīrumā, Atnāk tautas no tālienes, Darīs alu māmiņai. MĀTE Mutīgs vīrs - precinieks! ORTA Preces mīdams, mācījies Ļaudīm zobus apvārdot. MĀTE Sevim bandas sabandot. ORTA (Uz Māti.) Nu jau projām, nedzird. Vai t' šis nau no Radzeniekiem, no lielajiem Jāņiem, kas uz paša upes krasta? Tie jau slavējas varen bagāti. CIEPA (Uz Māti.) Tāda laime, tāda laime! Un tas nāk pēc tavas meitiņas. Tas jau nu labi jāuzņem. ORTA Prot gan tava meitiņa apcelt līgavaini, nevienam nezinot. MĀTE Uzņemsim, uzņemsim. Viņam jau arī būs laime ņemt sievu no labām mājām. CIEPA Ak tu dieviņ, viņš var tev visas rociņas, kājiņas nobučot. Bet Andiņai viņš labāk derētu. ORTA Kam viņš labāk derētu, to jau nu redzēsim. Esot liels dzērājs. Reiz visu Braslas krogu tukšu izdzēruši. Kā nāk, tā iet. MĀTE Tam Didzim esot desmit govis, trīs zirgi. CIEPA Abi uzpērkot visādas mantas un vedot uz Rīgu un pārvedot atkal preces. Ņemot dzīvu naudu. * (Ienāk slapstīdamās un ausīdamās   A n d a.) MĀTE Zinām, zinām, - puiši teica. Aiz Daugavas staltas sētas. ORTA Stalta sēta bez saimnieka, Saimnieks Rīgā, Kreslavā, Saiminiece viena sēd, Tumšā kaktā gauži raud. ANDA Es jau gan neraudātu, Es staigātu smiedamās, Rīgas rotas cilādama. * (Ienāk   Z a n e.) ZANE Lūk, nu, Māt, kāds viņš skaists, Kāda diža valodiņa! MĀTE Diža, diža, i pa daudz, Tev, klusai, nederēja. Labāk viņu Andai ņemt, Abi ietu skanēdami. ZANE Viņš ir mans, viņš ir mans! ANDA I uz mani acis meta. ZANE Jauns uz visām acis met. ANDA Ko tad tev nedev' rokas? Ne pēc tevis Māti lūdza? ZANE Kaunējās. ANDA I Kaunīgs nau. Ko ap Barbu lakstojās? ZANE Barba, Barba! - Jā, to gan, Man i muti - ak man dien! CIEPA Tev jau, meitiņ, neder tāds. Didzis vairāk tava prāta. ZANE Tava gan, mana ne. MĀTE Didzim mājas, Didzim nauda, Rāms padoms galviņā. Didzis straujš vēja dēls, Pavasar' kokus lauž. ANDA Atraitnim smaga roka, Par to naudu vēl smagāka. MĀTE Smaga nauda vieglu dara I to pašu smagu roku. I dzērājam smaga roka, Vai tādēļ atsacīsi? Iesim, Orta, iesim, Ciepa, Viesiem raudzīt mielastiņa. CIEPA Abus vajga pieturēt. Būt' vēl trešs, būt' vēl meita. Bagāts precnieks zelta vērts. Kur šos laikus tādu ņemt? ORTA Kur tādiem sievu ņemt? (Aiziet Māte, Orta un Ciepa.) * ZANE Andiņ, mās, ko tu teic? Viņš pēc Barbas skatijās? ANDA Māsiņ, jā. ZANE - Man i muti - Tikko deva, - kad es skrēju - Atpakaļ maltuvē. Barba bij, projām bēga. ANDA Sauksim Barbu izprasīt. Barba! Barba! ZANE Lai nu, lai! Skuķis vēl Barba ir; Vai uz tautām domes tura? ANDA Bet, ja Uldis? - Dod tu man Savu Uldi līgavaini. ZANE Es nedošu, es nedošu! Nevienam! nevienam! ANDA Ņem to Didzi: zīda josta, Irakstīti zābaciņi. ZANE Neņems Uldis, es nemaz Neaiziešu tautiņās. ANDA Es jau iešu, lai ņem kurš. Šogad vairs nepalikšu, Lai kaļ dzelžu ķēdītēs. * (Ienāk   B a r b a   ikdienas drēbēs.) BARBA Ko, māsiņas, man' saucāt? ANDA Ko slēpies precinieku? Kādi tev sārti vaigi - Paslepen bučodamās? BARBA Ko tu saki? vai, man kauns! ZANE Tu paliki maltuvē, Kad mēs gājām pušķoties? ANDA Uldis durvīs ielauzās, Tu paliki lakstodamās. ZANE Labs laiciņš, tad tik bēgi. BARBA Viņam šķita, ka es tu, Teicu, bēgu, viņš nelaida. Pirkstā kožot, izrāvos. ZANE Vai viņš tevi nobučoja? BARBA Es jau tūliņ mazgājos Ar kodīgām ziepītēm. ZANE Nu tu vairs nerādies, Lai tie tevis neredzētu Apružģītām drēbītēm. BARBA Bail man viņu uzskatīt. ANDA Ne priekš tevis uzskatāms! Apslēpies, apsedzies, Nedar' kauna sedzacītei. * (Ienāk   O r t a.) ORTA Bēgat, meitas, jau šie nāk. (Zane un Anda iesteidzas durvīs.) * (O r t a   un   B a r b a   vienas, runā klusi un ātri.) ORTA Baibiņ, kur tu paslēpsies? Precinieki meklēt nāk. BARBA Mežā skriešu. ORTA Neskrej vis. Kūts augšā tevi slēpšu. Vai tev tīk laivinieks? BARBA Bail, man bail, viņš tik straujš. ORTA Ogles acis, kvēles sirds. Apkārt galvu saule tek. BARBA Es nevaru skatīties. ORTA Vai tad tā riebtin riebj? BARBA Tik to vienu es redzēju, Poga svārkiem iztrūkusi, Es to būtu piešuvusi. Žēl man viņa palikās. ORTA Ak tu, visu apgādniece, Tu i manis apgādāji, Laiks man tevi apgādāt. Tec' te iekšā! (Barba ieiet piebūvēs.) * (O r t a.   Ienāk   C i e p a,   apkārt lūkodamās.) ORTA - Kur tad tu? CIEPA Vai jau nāk? ORTA Klausies vien! BALSS (Dzirdama dziedam.) ...Kāzas dzērām trīs dieniņas, Lai dancoja panāksnieki... CIEPA Savu knīpu tuvāk slēp! Neradīs tautu dēls, Nebūs ciema kukulīšu. ORTA Ir jau radis; nebaidies. (Aiziet.) * (C i e p a   viena, tad iznāk   B a i b a   no paslēptuves.) CIEPA Kur nu savu paglabāšu? (Uz Barbu.) Kur tu teci? BARBA Laid jel, laid! (Aši aiziet.) * (C i e p a,   tad ienāk   A n d a.) CIEPA (Klusi.) Andiņ, aši! ANDA Kur lai lien? Kur būt' ašāk atrodama? CIEPA Vai būs alus, bļoda piena, Sieciņš kviešu? ANDA Būs, tik aši! CIEPA Še bij slēpta Ortas Baiba; Baiba prom, Orta tevi Rādīs, Baibu cerēdama. ANDA Nu tik joki! Tā man tīk, Ortu zilu kaitināšu. CIEPA Zilu melnu, zilu melnu. I kukuļus tos noņemšu. Kuru gribi, Didzi vai? ANDA Uldi - resnīts zaķis nau. (Ieiet piebūvēs.) * (Ienāk   U l d i s   un   D i d z i s   ar kannām un krūkām.) ULDIS (Dzied.) Dzersim kāzas trīs dieniņas, Lai dancoja panāksnieki! DIDZIS Klus'! Iesim nu meklēt meitas. Tāli jau nebūs noslēpušās. Savu Zanīti tu jau tūliņ atradīsi. ULDIS Ak Zanīti! DIDZIS Nu ja. Kā tad viņa teica: Es jau iešu, es jau iešu - Daugavieša precējama. Pati jau nāca pretī. Un kura tad tevi negribētu, tik brašu puisi. ULDIS Man netīk, kad pati nāk. DIDZIS Bet viņa jau tev sen sarunāta. ULDIS Sen, sen; sāk jau aizmirsties. Bet vecene nerāda visas meitas. Viņai ir trīs, te tik divas. DIDZIS Ak, tā otra ir varens skuķis! Tavu asu mēlīti kā odzītei! Tavu ašu skriešanu kā sila vāverītei! Žēl tikai, ka pēc tevis vien acis laiž. ULDIS Kur tā trešā? DIDZIS - Kāda tev trešā? - Kad nebūtu braucis ar tevi reizē, es jau gan būtu noķēris to vāverīti. Mana zīda josta viņai vareni tīk. ULDIS I Ko tu dzied' par savu vien! DIDZIS Nu, vai tad viņa tev arī netīk! ULDIS Smuks skuķis, trīsreiz noskūpstīt un tad palaist. Dabon tu man to aizsegtām acīm. Visas rokas man saplēsa, kad gribēju bučot. DIDZIS Vai tā. kas bij maltuvē? Tu jau nemaz neredzēji, tur bij tumšs. Tā jau arī bārenīte. Tā bēga un ne acu nerādīja, ka nau labu drēbju. Kas tad tādu ņems? ULDIS Alga viena! Es gribu viņu redzēt, man viņas vajag. Tev jādabū. Iesim meklēt. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu! * (Ienāk   M ā t e,   O r t a,   C i e p a,    kalpi.) MĀTE Dzirdam, dzirdam: atpūš vējš, Atdzen laivu tālu viesu. DIDZIS Pirkām spranču brandavīnu Precēt jaunu līgaviņu. ULDIS Vai nu dosi, vai nedosi, Dzer no mana salda vīna! ORTA Redz, kur puika, kam ir nauda, Kas par naudu nebēdāja. ULDIS Dzerat vien, labi ļaudis, Visiem tiks, Rīgā daudz! Tev, Māt, pašu saldāko, Tu meitiņu pretī dosi. Tu mums visas izrādīsi, Kura mīļa prātiņam. MĀTE (Dzer.) Salds tavs vīns, tautu dēls, Vai par vīnu meitu došu? Man meitiņas kā smildziņas, Kā rasiņas vainadziņi. ULDIS Es tev došu vēl saldāku, Tā kā medus dvēselīti. MĀTE (Dzer.) Es jau visas izrādīju, Ņem no pulka, kuru gribi. Tik jau, tautu vairoties, Visas mežā sabēgušas. ULDIS Gan jau mēs radīsim. PIRMAIS KALPS Mēs līdzēsim pameklēt. OTRAIS KALPS Kad būs spranču brandavīna. ORTA I mēs līdz. CIEPA I mēs līdz, - Saldu rausi neaizmirsti! ULDIS Dzersim, galvas mazgādami. DIDZIS Tu tik proties, meitu Māte, Ko vajaga tautiešiem. Apklāj savu liepu galdu, Uzliec saldu mielastiņu. CIEPA (Rādīdama.) Meklē vien! ORTA (Pret Ciepu.) Meklē vien! Kas šai še jāmeklē? CIEPA (Klusi, ironiski uz Ortu.) - Ir jau radis, nebaidies. * (U l d i s   ar   D i d z i   meklē meitas, piebūvju durvis virinādami. Atverot kūts durvis, iznāk   A n d a    no paslēptuves.) ULDIS Ak tu, zelta asarīti, Lēkā upē mirgojot. ORTA (Uz Andu.) Kā tu te? - Kur ir Baiba? ANDA Pie vāverēm mežiņā. ULDIS Vai ir Baiba? - Kur ir Baiba? ANDA Ko, atradis, meklē vēl? ORTA Es jau gan atradīšu. (Aiziet.) * ULDIS Meklējat, meklējat! ANDA Ko meklē? Es tā Baiba. ULDIS Tu tā Baiba? Rādi acis. ANDA Skaties akas dibenā. ULDIS Būtu Baiba, vāku segtu; Varēm vien ieskatījos - Meklējat! meklējat! ANDA Es jums gan pameklēšu, Netiks jums atradums. DIDZIS Vai tu Baiba, vai tu Anda, Sēsties pirmā solītī; Laime nāks, ņems no gala. ANDA (Lūkodamās uz Didzi.) Laime, tavu resnumiņu! (Atsēstas solī.) * (Meklēšana turpinājas; kalpi izved   Z a n i.) PIRMAIS KALPS Rekur radām zeltenīti, Ne Rīgā tādas nau! OTRAIS KALPS Baltas kurpes, baltas zeķes, Sarkans rožu vainadziņš. MĀTE Gan es sedzu baitu sagšu Sudrabotām bārkstītēm. ULDIS Ak tu, tavu skaistumiņu, Līdz zemei ieva zied! CIEPA Kas godīgs tautu dēls, Ļāva ilgi puškoties, Apvilkt svārkus līdz zemei, Apsiet zīda nēzdodziņu. ULDIS Kā sarkana magonīte Baltā rudzu tīrumā. ANDA Kā liepiņa kupliem zariem Pie sīkām vīksnītēm. ULDIS Nau saulīte uzlēkusi, Atsarkuši meža gali; Nau meitiņa noskūpstīta, Jau vaidziņi atsarkuši. ZANE Visi rītu sarka, bāla, Nu tu tikai ieraudzīji. ULDIS Meklējot neredzēju, Nu redzot acis žilba. Sēd soli pašu vidu: Vidū acis atgriežas, I apkārt meklējušas. ANDA I maltuvē maldījušās. PIRMAIS KALPS Precniek, vai nu meklēt vēl? OTRAIS KALPS Vai nu mēs atradām Tev pa prātam līgaviņu? ULDIS Vienas vēl neredzēju -- Kur miltoja malējiņa? CIEPA Kur tā Orta? - Jāskatās. (Aiziet.) * (T i e   p a š i,   bez Ciepas.) ZANE (Uz Uldi.) Visas malām maltuvē. MĀTE (Uz Uldi.) Kādas, tautiet, vēl tev vest? ULDIS Izved nakti mēnesnīca Visas savas zvaigžņu meitas Auseklim parādīt, Ko tu savas vien nerādi? MĀTE Nu tad ejat, atvedat Pašas lielās malējiņas. PIRMAIS KALPS Krietnām tautām krietnas meitas. OTRAIS KALPS Iesim atvest krietnākās. (Aiziet.) * (T i e   p a š i,   bez abiem kalpiem.) MĀTE Sēd' nu rindā, tautu dēls. DIDZIS Dzersim vīnu, dzersim alu, Kavēsim gaidīšanu. MĀTE Baudi mūsu rudzu maizi, Baltus kviešu plācenīšus. ULDIS Es neēdu, pirms neredzu Malējiņu, cepējiņu. ANDA Šai plāceņa gabalā Ir i mūsu malumiņš. ULDIS Atlauz savu malumiņu, Es lieko apēdīšu, - Atgriez savu vienu vaigu Es otro pabučošu. * (Ienāk   p i r m a i s   k a l p s   un ieved    C i e p u   kura aizsegta ar lakatu.) PIRMAIS KALPS (Uz Uldi.) Te nu būs, tautu dēls, Tā miltoja malējiņa. ANDA To tu vari pabučot I abos vaidziņos. MĀTE Vai nu laba būs tev šī? (Uldis atsedz lakatu Ciepai, visi smejas.) ULDIS (Uz Māti.) Ak tu, viltus, meitu Māte, Tu jau manis nepievilsi! (Uz Ciepu.) Laba būs, ņemšu līdz Ziepītēs izvārīt. (Visi smejas. Ciepa aizskrien nokaunējusies.) * (Ienāk   o t r a i s   k a l p s,   vezdams telīti.) OTRAIS KALPS Te vēl cita, mana vēl: (Uz Didzi.) Varbūt tev noderēs? (Visi smejas.) DIDZIS Vai, telīte! MĀTE (Uz Didzi.) Pats meklēji, Teicies šurpu pabēgusi. ANDA Vai nu, tautas, pietiks šo? Vai labākas šīs par mums? PIRMAIS KALPS (Uz Uldi.) Vēl mēs citas varam vest; Tik par šim jāmaksā. ULDIS (Uz kalpiem.) Vīna dzer, līdz būs līdzi, Šis lai sēd rindiņā Ar citām meitiņām; Lai redz, kādas šai mātei. (Smejas abi ar Didzi. Kalpi aiziet.) * (Ienāk   C i e p a   un   k a lp s; ved    G a t i ņ u.) CIEPA (Tur aiz rokas Gatiņu.) Būs vēl viena pēdējā, Kad jau mani apsmādēji. GATIŅŠ Laidat, laidat, mīļi brāļi! Vai man dieniņ! vai man dien! DIDZIS Kas tā tāda par meitiņu? Īsi mati, biksītēs, Kazlēniņa balsi bļauj! CIEPA Lakatiņu apsiesim, Par meitiņu pārtaisīsim. ANDA Jums jau meitu nepietiek. GATIŅŠ Vai man, vai man, vai man, vai! MĀTE Ko tu, Gatiņ, brēkšus brēc? CIEPA Neb' jau kazlēns, vai tad kaus? GATIŅŠ Vai man, Orta! vai man, Orta! MĀTE Grib jau tikai pajokot. * (Ienāk   O r t a.) ORTA Nekliedz, nekliedz! Ko tev dara? MĀTE Grib jau tikai pajokot, Tautām laiku pakavēt. ORTA Ko to bērnu kaitināt? ULDIS (Uz Ortu.) Kur ir Baiba? Kur ir Baiba? ORTA Es nespēju pierunāt: Noskranduši lindraciņi, Apputējis lakatiņš. ANDA Kad nenāca tava Baiba, Mēs Gatiņu vietā ņēmām. CIEPA Būt' meitiņa kas meitiņa, Neļauj siet lakatiņa. ORTA (Uz Ciepu.) Ej tu nost, jokotāja. GATIŅŠ Vai man, Orta! vai man, vai! * (Ieskrien izbijusies   B a r b a.) BARBA Kas tev, Gatiņ? Kas tev, Gatiņ? GATIŅŠ Viņi man - kauns man teikt - ORTA (Uz Barbu.) Lakatiņu galvā sien, Ved rādīt kā meitiņu. BARBA Dieviņ tēt! Ko jūs darāt? Ko jūs zēnu apsmejat? ULDIS (Uzlēkdams.) Kas tā tāda? Kas tā tāda? DIDZIS (Uz Uldi, to atsēdinādams soli.) Sēdi, pag', - joki būs. KALPS (Uz Barbu.) Ko tu nāc, smieklus trauc? BARBA Žēl man viņa. KALPS Lūk, šai žēl! ANDA (Uz Barbu.) Kas tev lūdza aizstāvēt? BARBA (Uz kalpiem.) Mīļie, laidat, laidat viņu! DIDZIS Nelaidat, maucat brunčus. ULDIS Balss man šķiet padzirdēta. (Uz Zani pagriezdamies.) Kas tā tāda? ZANE (Uz Uldi.) Laid tu mani! MĀTE (Uz Uldi.) Vai tev rūp kalponīte Vairāk nekā Mātes meitas? ANDA (Uz Barbu.) Ko tu nāc? Te nau ķēķis. Te ir tautas sabraukušas. Vai nāc pati rādīties? CIEPA Ko tev vajga no tā zēna? Vai sev ceri līgavaini? BARBA Gatiņ, nāc! skriesim aši. ORTA Bēdz tu, Gatiņ! Paliec, Baiba. ULDIS (Iesaucas.) Tā ir Baiba? Tā ir Baiba! (Uz Māti.) Rekur! Māte, tava meita, Tā miltoja malējiņa, Kuru man nerādīji. MĀTE (Uz Uldi.) Nau man meita, tautu dēls, Māsas bērns - pieņēmīte. ULDIS Neskrien, Baiba! Nelaidat! ORTA Paliec jel, Baibaliņa! MĀTE Lai jel iet apģērbties, Lai man kauna nedarītu. ULDIS Es grib' viņu laukā ņemt Nodriskātiem lindraciņiem, Izspūrušiem matiņiem, Dubļainām kājiņām. BARBA (Uz Gatiņu.) Vai man, bēgsim! ORTA (Tur viņu.) Nelaidīšu. DIDZIS (Uz Uldi.) Rimsti, Uldi, atlaidies! Ne tu vaigā to redzēji, Ne pēc balss nepazini. Tev galvā Rīgas vīns. ULDIS (Pieceļas.) Man galvā mana griba: Iešu vaigā apraudzīt, Saldu balsi padzirdēt! ZANE (Viņu atsēdinādama soli.) Uldi, stāvi, nejoko! Lai nepūš auksti vēji Tam, kas plānos palagos, Lai nedara gauži tam, Kas bez tēva, māmulītes. ULDIS Nau man joks - mana griba: Saulē redzēt to meitiņu, Ko zīmēju patumsā. ZANE Kam redzēt to meitiņu, Kad tev es izredzēta? Kalnā leju iestāvēju, Ar tevim runādama. ULDIS Tu, Zanīte, mīļa man, Es grib' redzēt, kas sedzas. MĀTE (Uz Uldi.) Tautu dēls, godu proti Pret godīgu mātes meitu. ANDA Nebaid', Māte, tautu dēlu, Viņš nezin, es tam teikšu. Velti gribi, velti ceri. Barbai cits līgavainis. ULDIS Ko tu melsi, sikspārnīte? CIEPA (Uz Uldi, Gatiņu aiz rokas rādīdama.) Gatiņš! Gatiņš! KALPI Gatiņš gan! BARBA Klusat, vai! nemelsat! ORTA Ko jūs, nelgas, niekojaties? Jums ir smiekli, citi raud. ANDA Tiesa, tiesa! palūk vien Apsiet Gatim lakatiņu! Vai līgava Barba ļaus? DIDZIS Sienat, sienat! brunčus velkat! (Kalpi grib apsiet Gatiņam lakatiņu. Tas bēg un pretojas.) BARBA (Uz kalpiem.) Ak, apžē - Ko jūs mokāt? ORTA (Uz kalpiem.) Vai jūs stāsat! MĀTE Ņemat vien! GATIŅŠ Glābjat, glābjat! ANDA (Mēdīdama Gatiņu.) Mīļā, glāb! BARBA Vai, ak vai! Gatiņ, nāc! (Uz Gatiņu.) Glāb man rokās savu galvu. (Gatiņš to dara.) ANDA Lūk, kā sargā līgavaini! Lūk! tu viņu mīli, Barba? BARBA Ko tu smej? Mīlu viņu! ULDIS Varens skuķis, tas man tīk! MĀTE Vai tu, Gatiņ, ņemsi Barbu? GATIŅŠ Ņemšu. MĀTE Nu, tad dodat mutes! ULDIS (Pieceļas un tuvojas Barbai.) Paga, Baibiņ, mani ņem! Atsedz acis, lūk, kāds es. Manim dod saldas mutes, Es tev došu salda vīna, Bez kuprīša biķerītī. BARBA Lai tu stalts, tu ne salds. Tev biķeri rūgta dzira. ULDIS (Rauga viņai vaigā ieskatīties.) Kāda tu? parādies! (Barba aizgriežas.) ORTA Baibiņ, vai! ULDIS (Paņēmis kausu, piedāvā Baibai.) Baudi dziru! BARBA Nāc, Gatiņ, iesim mēs! ULDIS Še i tavam līgavainim! (Dod kausu Gatiņam, bet tā, ka to tīši aplej. Barba izsit Uldim kausu no rokas, tā ka viss izlīst.) BARBA Krīti, žūsti tavi smiekli, Ļaužu smējējs, kroga dzērējs! ULDIS Vai tu, skuķi, zibeņaci, Es tev to atdarīšu! (Barba iebēg durvis un tur cieti.) ULDIS (Uz Barbu, kas aiz durvīm.) Šodien vēl tevi gūšu, Drebināšu savās rokās, Vaļā segšu tavas acis. ORTA (Uz Uldi, mierinādama.) Vai, dēls, nē, skuķei kauns. ULDIS (Uz Barbas pusi draudēdams.) Žūs man smiekli, līs tev asras, Pērkons spers brakšēdams, Kad es tevi aizvedīšu Pār Daugavu putotāju, Kad tā melna vakarā. (Priekškars.)

RAINIS PŪT, VĒJIŅI! TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! TREŠAIS CĒLIENS Saimniekgala lielā istaba. Pa labi durvis uz ķēķa pusi. Dibena sienā durvis un logi uz dārzu, - Galds, soli gar sienām. Durvis uz dārzu plaši atvērtas. * GATIŅŠ (Viens, dārzā pie durvīm stabulē, tad dzied priecīgu joku dziesmiņu.) Nākat, bērni, skatīties, Kas pa namu rībināja! Circenīts sievu veda No pirtiņas istabā. Blusa lēca panākstos, Nograbēja aizkrāsnīte. Circenītim linu kreklis, Blusai samta villainīte. * (Ienāk   B a r b a   no dārza, pie durvīm.) GATIŅŠ Nāc, Baibiņ, ko tev teikšu! Visi guļ diendusā, Mūs neviens nedzirdēs. BARBA Ko tu, Gatiņ, jautri svilp Kā sīlītis ziedonī? Manim sirds grūti pūš Kā dūjiņa rudenī. GATIŅŠ Nebēdā, Baibaliņa: Div' dūjiņas gaisā skrēja - Mēs tām līdzi laidīsim Pār mežiem, pār purviem, Līdz tām rīta robežām. BARBA Tavas domas gaisā skrej, Mēs purvā paliekam, Gaidām nakti iznākot. GATIŅŠ Saku: bēdas nebēdā, Sper ar kāju Daugavā. BARBA Daugavā? - No Daugavas Vējiņš pūš, bēdas dzen, Smagā laivā sakāpušas. GATIŅŠ Baibaliņ, man dod bēdas, Savām līdzi gaisā pūšu. BARBA Kur tu tāds līksmis ticis? Ar vējiņu drūmi pūti, Ar vālodzi baigi kliedzi? GATIŅŠ Kopš šorīt vārdu devi. BARBA Kādu vārdu? GATIŅŠ «Mīļais Gatiņš». BARBA Allaž tevi mīļi saucu. GATIŅŠ Kopš mūs Māte kopā deva. BARBA Ak tu, Gatiņ, ko tu mels? Tevi smēja sveši ļaudis, Tu ar baiļu baisi kliedzi, Man bij tevis jāaizstāv, Nu par smieklu priecājies? GATIŅŠ Ko spēj darīt sveši smiekli? Svilpei seši caurumiņi, Pa visiem ārā pūšu. Vairs nekliegšu, baiļu nau - Kopš tu teici mīļu vārdu, Kopš mūs Māte kopā deva. BARBA Ko nu, Gati, pats mūs smej? GATIŅŠ Vai, Baibiņ, nemīl' mani? BARBA Mīlu, Gatiņ: tu tik vārgs. Bet ko saki: kopā deva? Es nemūžam neprecēšos. GATIŅŠ Mēs jau esam saprecēti, Tik tu mutes man vēl dod! BARBA Nelabs zēns tu taču esi! Es tev laba, un tu tāds! Iešu projām, paliec viens. GATIŅŠ Vai man, neej, Baibiņ, nē! Es jau nedomāju ļaunu. BARBA Man ir jāiet. GATIŅŠ Neej! Neej! Uzpūt dvašu tik no tāles. Pieliec muti tik pie svilpes. Lai par tevi svilpe skan. Ja nedosi, ņems man tevi, Paliks svilpe tik bez dvēsles. BARBA Es ne tava, savu dvašu Var tik visu dot, ne daļu. GATIŅŠ Vai man, neej, neej prom! Vai tu nemīl' mani, Baibiņ? BARBA Mīlu, tikai lāga esi. GATIŅŠ Tikai redzēt tavas acis, Tikai dzirdēt tavu balsi, Ta' man pietiek visam mūžam. Tevi gribēja man atņemt, Vējš no Daugavpuses pūta. BARBA Mūžam Uldi neprecēšu. GATIŅŠ Baibiņ, mīļu Baibaliņu, Nu tad bēgsim prom no mājām, Kā dūjiņas gaisā skrien, Bēgsim, rokās saķērušies. Visi guļ, neredzēs. BARBA Kur mēs abi aizbēgsim, Tev kājiņas vārgas, vārgas. GATIŅŠ Nesauc, Baibiņ, mani kropli, Ira citi nopēlēji. BARBA Gatiņ, nē, - kam tu tā? Tu tik ceļā pakritīsi. GATIŅŠ Vienreiz krist ceļmalā, Mūžam ļaužu apsmieklā. Pati bēgt solījies, Kad meklēja precinieki. BARBA Tad vēl bij stalta sirds Kā tā egle dārziņā. Nu tā egle nolūzusi. GATIŅŠ Bēdz no vēja lauzējiņa. BARBA Kā lai bēg pretī vējam? GATIŅŠ Klau, tur nāk! Iesim prom! (Abi aizsteidzas dārzā.) * (Ienāk pa labi no ķēķa puses   U l d i s   un   D i d z i s.) DIDZIS Liecies nu jel reiz mierā, apkārt skraidīdams un ložņādams pa kaktiem un pažobelēm. pa birzēm un grāvjiem, un rudzu laukiem! Ko tu to vienu vāverīti vien dzenā visu priekšpusdienu? Nekad tu tā pēc vienas neesi dzinies. Un tepat acu priekšā tev lēkā skaistākās irbītes un paipaliņas un pašas prasās ķeramas. Ko tu viņā tā esi ieēdies? ULDIS Es viņu dabūšu rokā. Ieēdies vai neieēdies, viņa mani neturēs par nerru. Es viņai rādīšu mani, Uldi, kaitināt! Dod dzert! DIDZIS Diezgan tev būs dzert; apdomā, ka tevi gaida Māte ar Zani uz derībām. ULDIS Velns lai rauj visas derības! Vai nedabūšu citas mātes meitas? - Es tam skuķim gribu kodīgu pirts garu uzlaist, ka viņai acis sarkanas nosūrstēs. DIDZIS Nedzer, nedzer! izdarīsi vēl kādu muļķību. Māte jau tā rūpējas un dusmojas par tevi, un tava Zane raud. Taču bagāta. ULDIS Ej tad tu viņu mierini! DIDZIS Ej, ej, mierini! Viņa man gandrīz acis izskrāpēja; tādiem vārdiem nosauca, kā nekad nebiju dzirdējis no mātes meitas precībās; un es jau daudz ko esmu dzirdējis precībās. Es labāk ņemu Andu. ULDIS Are, kāda tā Zane. Varens skuķis! Tā vajg. DIDZIS Tā jau nu gan nevajg. Un kas viņai par rokām! Bet Anda tik smej. ULDIS To jau man Māte gribēja izkroģēt; es atdodu tev. - Bet pag' tik vien, tu kaunīgā. Ne acu nevar rādīt, es tev gan atsegšu ne acis vien. - Ko viņa to ganu puiku! To kropli kā klēpī tura sargādama. DIDZIS Ir ar ko dusmoties, ka skuķis tevi pirmoreiz negrib, ka tam cits līgavainis. ULDIS Ko tu muldi? Cits līgavainis? Tas piena puika, tas kleinkājis. Viņa taču nau mazu prātu! DIDZIS Izmēri nu skuķa prātu, kurš liels, kurš mazs! Kādēļ tad mani neņem? Kas tur par prātu? Vienīgā Anda gudrāka. Bet es nekā nesaku, un tu kā negudrs, kad viena vien tev nenāk pati rokās. Vai taisni šī nenācēja nebūs tevi apgājusi? ULDIS Es tai gan rādīšu. DIDZIS Vai tik neesi viņā jau iemīlējies. ULDIS Niekkalbis; man vajga viņu dabūt; tu nesaproti. DIDZIS Nē, nē. Nu tad nē. Tad dod viņu man; lai arī bārene. dos taču pūru. ULDIS Ej, muļķis! Tu jau apdzēris prātu. - Nolādētā. DIDZIS Are nu. * (Ienāk   O r t a.) ORTA Nu tu puisi, dzērājbrāli! Vai pa laukiem izskraidījies, Paģiras izmētādams? ULDIS Klusi, vecen! Ko tu zini! ORTA Vairāk jau par tevi gan. Ko bez prāta apkārt skraidi? Es tev teiktu - ULDIS Saki! - Iedzer! ORTA Iedzer, iedzer - to tik zini. ULDIS Nu, tad nedzer, atliks man. ORTA Es jau varu dzert, tu ne. Jo tu vairāk dzer, jo bēg Tā, pēc kuras skraidi meklēt. ULDIS Dod to šurp! Še tev nauda. DIDZIS (Dusmīgi.) Naudu dos! - Nu es eju. (Aiziet.) * (U l d i s,   O r t a.) ORTA Pirkt par naudu, raut ar varu, - To tik zini, tirgus viltnieks! Esi cilvēks, mīļi lūdz. ULDIS Es to lūgties? Tādu knīpu! Mani kaitināt, tu redz! ORTA Kas tad šis, ka nevar aiztikt? ULDIS Ko tas kroplēns lien tai apkārt? ORTA Tad ta vīrs! Puikas bail. ULDIS Ko šis pūš cauru dienu? Nevar vairs aizklausīties. ORTA Ko kā zvērs virsū meties? Pārstāt būs bāru bērnus. Kauns, staltais daugavieti! Slava tev meitas vērt Kā krellītes uz diedziņa, - Ne tik daudz nepieproti Skuķim dot mīļus vārdus. ULDIS Dadzis ērkšķiem aizsedzies. ORTA Lēni ņemi pa lapai, Saldu smaršu piesūksies. Grib meitiņa palūdzama - Jo lūdzama bārenīte: Tautiets jāj trīs rudeņus, Bārenītes raudzīdams. ULDIS Ko tā skuķe man darīja - Ļaudīm teikt, neticēs. ORTA Ko tad skuķe darīt spēj? Ko bitīte ozolam? ULDIS Nu es viņai parādīšu. ORTA Dabū pirms, rādi tad. Solies nedzert, rātnis būt. ULDIS Būs jau, būs. ORTA Gaidi še. (Aiziet.) * ULDIS (Viens.) Ak tu, skuķe, vilkmēlīte - Vērmelīte, rūgtā zāle. - Kā tās acis pazibēja Aiz lakatu lakatiem, Treju segu segumiem! Kā naudiņa kaltējās, Zilā naktī pamirdzot. Vāverīte liepuksnī Aizlec, asti atmetusi, Pirkstā kož kā riekstā. Ak, to gūt - Sīkzvaigznīti! Visas zvaigznes saslaucīt, Lūžņos sabērt Daugavā. * (Ienāk   Z a n e   no istabas puses.) ZANE Uldi manu, kur tu bij'? Tikko tevi sameklēju. Ko tu laukos, silos skrej? Diezin kur. ULDIS Kas par to? ZANE Beidz jel jokot, Māte dusmo. ULDIS Lai sev dusmo; joks man tīk. ZANE Tev tīk joks, - man ir bēdas; Gatavs viss derībām, Vāra, cep visa māja; Māte steidz dot mūs kopā: Līgavainis mežā skrej. ULDIS Gribu - skreju. Laika gan, Tu jau man neaizbēgsi. - ZANE Vai kāds! - dzenas tās, kas bēg: Tā, kas pretī nāk, lai gaida! ULDIS Jeb vai labāk ņemsi Didzi? ZANE Ak, tu Uldi, nau tev kauns! ULDIS Māte tevi gan tam dotu. ZANE Tu tik meklē ķildas vien. Ak, man sirds sāpēt sāp. Vai tad es nenomanu? Tu jau viņā ieskatījies. ULDIS Vai tev prāts? ieskatījies? Tāda maza kalponīte. ZANE Vai paties', Uldi manu? ULDIS Kā lai būtu ieskatījies, Es jau skatīt nedabūju. ZANE Kas tur ko skatīties? Sīka skuķe kā sermuls, Kāda būs saiminiece? Ļaužu baidās, kaktos lien, Zemē paslēptos kā kurmis, Kur neviens neatrastu. ULDIS Es jau viņu atradīšu. ZANE Mīļais, atlaidies no tās! Vai es tevi nemīlēju Šo garo laika galu? ULDIS Tu man mīļa, tu man laba. ZANE Nu, tad nāc saderēt! Lūk, jau nāk Anda saukt. Nedar' man gauži, Uldi, Valdi savu straujo prātu. ULDIS Es darīšu gauži tai, Kas spītē manam prātam. * (A n d a   vēl aiz skatuves.) ANDA Zane, ū! Zane, ū! Derībiņas tevi gaida. (Ienākot.) Ā, te lielais brūtgāns ir! Lielais brandvīns nu būs drīz. Steidzies dot slepu mutes, Drīz būs jādod ļaužu priekšā. ZANE Ko tu, māsiņ, aplam skrien. ANDA Pag, es aizgriežos, - nu dod! (Zane grib Uldi apskaut, tas atraida.) ZANE Ko? - Tik skuķis. ULDIS Lai jel, lai! ANDA Ko tik bailīgs tautiets nu? Barbu ķert nebij bailes. ULDIS Tevi ķert arī ne. (Ķer viņu.) ANDA Ķer, ķerdams nenoķersi, - Tev pašam tautu dēlam Es iebēgšu padusē. (Pieskrien pati viņam klāt zem rokas.) ZANE Tā, Andiņ, mana vieta. ANDA Tava gan, sargā vien. Nesargāsi, ņemšu es, Lai neņēma sedzacene; Tai ne mūžam nenovēlu. ULDIS Kādēļ tai nenovēli? ANDA Ņemsi Barbu, Didzis Zani, Kur būs manim tautu dēls? ZANE Uldis, Barbu nenoķēris, Pats teic viņas negribot. ULDIS Es jau viņu gan noķeršu, Atspītēšu spītniecei. ANDA Mēs, māsiņas, palīdzēsim. Ko šī tāda iedomīga, Tīko mūsu daugavieša. ULDIS Ko tīkoja? Bēgtin bēg. ANDA Ak tu, puisi staltakāja! Īsi mati, īss padoms: Bēgot tevi kairināja. ZANE Mīļais, laid to! ULDIS Lai nu, lai! ANDA Pašai Gatiņš, cita vēl. ULDIS Ko tas kroplis, tas tik joks. ANDA Labs tas joks, - tevi smej. ULDIS Mani smej? - Blēņu skuķis. ANDA Pag, tev viņu parādīšu. Tu tās viltu nepazīsti. Segu segām acis sedz, - Ņem ar varu segas nost, Aiz tām segām kauna nau. ZANE Ko tu, Andiņ? viņa laba. Ko tu gribi viņai darīt? ANDA Laba - noņemt līgavaiņus. ZANE (Uz Uldi.) Mīļais, mīļais, nē, to nē. * (Ienāk   O r t a   no dārza puses.) ORTA Ekur meitas atrodamas, Kad pie darba vajadzīgas! Mātes meitas ap tautieti Kā sūniņas ap stumbeni. ZANE Ak, Ortiņ, mazu brīdi, - Vai jau Māte sauca mūs? ORTA Māte sauc, kas dzirdēs? Tautu dzird nesaucamas. ANDA Tu nenāci ķēķa pusi, - Vai tev Māte lika saukt? ORTA Gan tev Māte pati teiks, Ej tik, mazā žagatiņa, Atpūtini skrejmēlīti! ANDA Lai nu tava paskraidītu. ZANE Iesim, Andiņ. ANDA (Uz Ortu.) Nāc tu līdz! ORTA Tūdaļ iešu. ANDA Vārnai darbs, Kad aizskrēja žagatiņa. ORTA Žagatiņa žadzinājā, Grib vanaga sieva būt; Īsi spārni, gara aste - Nevar līdzi lidināt. ANDA Ciepu cālēns gan varēja. ULDIS (Uz Ortu.) Kur ir Didzis? - Lai viņš iet Nest vēl vīna derībām. (Zane un Anda aiziet.) * (U l d i s   un   O r t a.) ORTA Es visur izmeklēju. ULDIS Kur ir Baiba? ORTA Ogas šķin. ULDIS Iesim aši. ORTA Pagaid' vien! Redzēs tevi, projām bēgs. Saukšu: šurp ogas nest, Tu turies panomaļus. (Sauc.) Baibiņ, ū! Kur tu esi? BARBAS BALSS Ū, ū, Ortiņ, ogas šķinu. ORTA Cik tu ogu sašķinusi, Nes tās viesu istabā! Celsies tautas, būs ko dot. BARBAS BALSS Vai kāds ir? ORTA Nes tik vien, Vēl gan guļ. BARBAS BALSS Labi, nāku. (Orta aiziet.) * (U l d i s.   Ienāk   B a r b a.) ULDIS Lūk, kur meklējamā Baiba, Laime lika tevi sastapt! BARBA Vai! Kas tur? Neredzēju. Orta teica: nau neviena. ULDIS Nebaidies, es tas, Uldis, Mīļā meitiņ! Nebēdz manis! BARBA Dieviņ, tētiņi (Izkrīt groziņš ar ogām.) ULDIS Še nu, zīlīt! Visas ogas izbārstīji. (Barba taisās bēgt.) Ko nu bēgsi? Paliec nu. Ko teiks Māte? Ko māsiņas? Ar tautieti kairinājies! BARBA Vai! kur Orta? ULDIS Es jau pats Palīdzēšu salasīt. Tu man dosi mīļus vārdus. BARBA Es negribu: saukšu Gati! ULDIS Sauc tu Gati, es Andiņu - BARBA Nesauc to; tā man' smies! ULDIS Nesauc Gati; tas man riebs. BARBA Ak man dien! ULDIS Kas tev viņš? Tik par viņu vien tev runa. Mums abiem kopā iet, Abiem mīļi runāties. BARBA Tev ar Zani runāties. ULDIS Vai es tev nepatīku? Vai nau ozolaugumiņš? Vai nau vaigi sarkanbalti? Kā no lāča - vilka bēdzi, Kad es nāku bildināt! BARBA Kāds tu man bildinātājs, Tev vajaga saimniekmeitas. Šķērsu zvaigznes debesīs, Šķērsu saknes pa ceļiem, Kas tās visas saskaitījis, Tas lai mani bildina. ULDIS Es tās visas saskaitīšu! Klons - debesis, ogas - zvaigznes, Es saskaitu uzlasot. BARBA Ak, tu gudris tautu dēls! ULDIS Vai nu tev iepatiku? Orta teica: tikot sen! BARBA Orta teica? - Ak, man kauns! Kur aiz kauna paglābšos? (Lūko bēgt uz durvīm, uz ķēķaa pusi bet apdomājas un bēg uz dārza pusi.) ULDIS Nebēdz prom! - Andu saukšu - Vai nu varu bildināt? BARBA Nejoko, tautu dēls! Es jau esmu bārenīte. ULDIS Bārenīte laimes bērns. BARBA Es vēl gribu meitās būt: Lai vēl rozes paziedēja Manu vaigu galiņā: Laika gan asarām. ULDIS Dod tās rozes palūkot! (Grib atsegt galvautiņu.) BARBA Tās lūkot vienam vien, - Kas būs mans arājiņš - Kalpu mātes lolojums. ULDIS Kad man nauda, ko tā kait? BARBA Bail tās naudas. (Iet projām.) ULDIS Neej vēl! BARBA (Spītēdama.) Nu jau ogas salasītas, Nu vai sauc pašu Andu. ULDIS Ak tu, skuķe - spītētāja! Vai tu nāksi? vai nenāksi? BARBA (Smejas.) Tautas vilka zaļu zīdu Apkārt manu istabiņu, - Velkat zīdu vai sudrabu, Es neiešu tautiņās. ULDIS Teic, par ko? (Barba taisās iet prom.) Nebēdz! Ogas! BARBA Ko nu ogas? ULDIS Es tās atkal izbārstīšu. Teic, par ko? BARBA Bail no tevis. ULDIS Kādas bailes? BARBA Kam tu dzer? ULDIS Es nedzeršu, kad tev riebj. Dzeru, spēku dzesēdams. BARBA Tevis bail, tava spēka: Ņem tu Zani, ņem tu Andu. Man zīlīte padziedāja: Kas vedīs aiz Daugavas, Tas grūdīs dziļumā. ULDIS Zīle liela pareģone. Sava mūža neparedz: Spalvas vien noputēja, Vanagam nosperama - Tu spītē, es spītēšu. Tevi saka viltenieci, Viltus acu aizsedzēju. Tu ar mani spēlējies. Še tās ogas! (Izber.) BARBA Gatiņ, vai! ULDIS Andīt! Zanīt, tekat šurp! - Tekat visas spēlēties! * (Parādās pie dārza durvīm   G a t i ņ š,   bet nozūd, kad ienāk   O r t a   no dārza puses.) ORTA (Uz Barbu, aizkavēdama viņu aiziet.) Kas tev kait? Kurp tu skrien? BARBA (Pusraudu.) Laid tu mani! Netur' vairs; Tu man gauži padarīji. ORTA Meiten, skuķi! Ko tu tāda? BARBA Ko man liki šurpu nākt? Teic: neviena neesam. ORTA Es tev labu vien vēlēju - Meitiņ, mīļā, ko tu raud'? ULDIS Mani smēja, pati raud. BARBA Es neraudu; gribu iet. ORTA (Uz Uldi.) Es jūs laidu mīļiem būt, Jūs man abi baraties. Ko tās ogas izkaisītas? Vai, nau labi; Māte bārs - Ak tu, mazā bizenīte! BARBA Vai, ko runā?! - Dod man ceļu! (Ienāk, pielīzdams bailīgi pie dārza durvīm,   G a t i ņ š.) GATIŅŠ (Klusi.) Nāc, Baibiņ, neklausies! Ko tie tevi rūdināja. BARBA Ko tu nāc? GATIŅŠ Pati sauci. BARBA Nāc tās ogas salasīt. ORTA (Uz Gatiņu.) Ko tu gribi? Vai tu iesi? (Gatiņš aiziet.) * ORTA Pagaid', Baibiņ! - (Uz Uldi. Barbu aiz rokas turēdama.) Tu vainīgs! Tu ar varu sabiedēji! ULDIS Es vainīgs: - tev klausīju, Viltus skuķes dzīdamies, Kam ir cits sarunāts. ORTA Ko, tautieti, niekus kalbi! Kam pats godam nebildini? ULDIS Kam negodam atraidīja? Dzērājpuisi saukādama, Tev kukuli laupīdama. ORTA Ko tu lielies? Ko tu mels? Es nezinu, kas te ir? (Uz Barbu.) Ko tu tādu sadarīji? ULDIS Es jau gan izzināšu, Kāda jūsu noslēpšana, Kāda acu aizsegšana? Man lai meita atsacītu, Mana prāta iegribēta?! Vai ar labu, vai ar ļaunu - Būsi mana līgaviņa. ORTA Negudrais! Dzērājpuisi! Kā ar ļaunu labu ņemsi? Ar bargumu mīļu dzīvi? ULDIS (Sauc.) Zane, ū! Anda, ū! * (Ienāk   Z a n e   un   A n d a.) ULDIS Nākat, meitas, spēlēties! ANDA Mēs nākam, Mātes meitas, Aiz mums lielais brandavīns. ULDIS Meitas, kāzas spēlesim, Es sev ņemšu līgaviņu. ANDA Spēlēsim, labi ļaudis, - Nāc tu, Barba! BARBA Es negribu. ANDA Ļaunie klaji nespēlē; Vai tu slepu spēlējies? Grīda ogām piekaisīta. * (Ienāk   D i d z i s,   M ā t e   un   ļ a u d i s.) DIDZIS Ceļu man! ceļu man! Nesu lielo brandavīnu. (Nes buteli.) ANDA Māt, mēs kāzas spēlēsim. MĀTE Ko nu kāzas spēlējat? Nu no tiesas jāsadzer. Nākat, ļaudis, sanākat! Salda vīna padzerat! Jauniem laimes novēlat! (Barba taisās iet projām.) Neej projām, Barba! pag'! Labu jauniem vai nevēli? (Uz Zani.) Nāc, meitiņ, līdzās stāj Savam staltam tautu dēlam! ZANE (Klusi uz Uldi.) Beidz nu, mīļais, jokoties! ULDIS Man gribas jokoties, Kamēr vēl jaunā puisi - Spītētājai atspītēt. ANDA (Uz Māti.) Ļauj, māmiņ, vaļu vēl, Kamēr meitas vaiņagā. Tev jau pašai patiksies; Tiem tik ne, kas ar viltu. MĀTE Ko nu skuķus atturēsi. ANDA Didzis būs vakargailis, Es jau būšu lielmanīša. ULDIS (Uz Andu.) Aizrunā man līgavu! ANDA Kuru gribi? ULDIS Kas nenāk. DIDZIS (Klusi uz Uldi.) Nejoko, - bāra bērns. ULDIS (Klusi.) Pats redzēsi, labi būs. (Uz Barbu skaļi.) Nāc pie manis! ANDA Barba, nāc! BARBA (Atgrūž Andas roku. tad uz Uldi.) Es pret tevi laba biju, - Nu es saku: dzērājspuisis! Viegli tev jokot mani, Nau kas mani aizstāvētu. ULDIS Nau man joks, - patiesība: Esi mana līgaviņa! BARBA Ko tad ļauni jokojies? ULDIS Tu jau man atsacīji! Vai ar labu, vai ar ļaunu! Tevi gūt - mana griba. ZANE Uldi! Uldi! vai tas joks? ULDIS (Uz Zani.) Laid tu mani! Paliec mierā! ZANE Nelaidīšu, nelaidīšu! Uldi, ko tu rūdin' mani? ULDIS Didzi, mierini tu viņu. DIDZIS Neraud', dūjiņ, ko tu raud'? MĀTE Ko nu, Zane! ANDA Māsiņ, klus'! BARBA (Uz Uldi.) Ej tu! (Uz Zani, tai tuvodamās.) Zaniņ, neraud', mās! ULDIS (Uz Barbu.) Nāc pie manis! mutes dod: Kad negribi atbildēt. BARBA (Iekliedzas.) Vai man, vai! * (G a t i ņ š,   kurš aiz durvīm stāvējis, ienāk iekšā.) GATIŅŠ (Iekliedzas.) Baibiņ, vai! ULDIS Kas tur kliedz? ANDA Skaties vien! ULDIS (Uz Barbu.) Lūk, tev nāk aizstāvētājs! Tevi jokot nu būs grūt'. CIEPA (Uz Gatiņu.) Ko tu lien? ORTA (Tāpat.) Atkal nāc? ANDA (Tāpat.) Vai tu iesi cūkas ganīt? MĀTE Ļaujat, ļaujat. DIDZIS Nu tik joks. ULDIS (Uz Barbu.) Nu nau joks, nu no tiesas: Dod nu mutes, esi mana! Atsedz savu acu segu. GATIŅŠ Laidat viņu! ORTA Vai klusēsi? ANDA (Uz Uldi.) Atsedz! raugi, kādas acis! Vienā migā gulējuši Ar to Gati - līgavaini? BARBA Dieviņ - tētiņ! Tavu vārdu! ĻAUDIS Kaunu visu ļaužu priekšā! ORTA Ej tu, Anda, mēlnesēja! MĀTE Ko tu, Ort, vaino Andu? ORTA Kāds nu līgavainis - kroplis? GATIŅŠ Jā, es gan! - Viņa mana - Baiba mana līgaviņa. Neļaušu to - ĻAUDIS Ha, ha, ha! BARBA (Uz Gatiņu.) Vai tev prāts? GATIŅŠ Ak, vai ne? Tevim taču pāri dara. ĻAUDIS Ha, ha, ha! Vai to kaunu! ANDA Tā tik kautra izlikās, Ne acītis nepacēla, Nu uz diviem pacēlusi. ĻAUDIS Vai nu redz! CIEPA Ko es teicu? ULDIS Ha, ha, ha! sedzacīte! ANDA (Uz Uldi.) Atsedz tu to, - paturēsim. (Grasās Barbu satvert un turēt.) CIEPA Ha, ha, ha, paturēsim. BARBA (Izraudamās no sievietēm.) Kauns, tev kauns, daugavieti! ULDIS (Uz sievietēm.) Ejat nost, vārnu bērni! (Uz Barbu.) Kauns, ne kauns, - gūšu tevi. (Skatīdamies viņā.) Divi zili avotiņi, Lejā sārtās rozes zied. (Apskauj viņu ar varu un lūko skūpstīt; Barba aizsedzas ar lakatiņu un atgrūž Uldi.) ĻAUDIS Ha, ha, ha! (Uldis atkal tuvojas Barbai smiedamies.) BARBA (Žēli.) Vai! - Tu mani kapā dzen! - Dzirdi, mana māmuliņa! ULDIS (Smiedamies.) Nē, es dzenu savā laivā! (Ļaudis smejas.) BARBA (Sasliedamās, dusmās uz Uldi.) Atkāpies, negantniek! - Raudas nost! žēlas nost! Pati sevi aizstāvēšu: Kad tev, puisim, kauna nau, Es tev kaunu padarīšu: Pati acis es atsedzu, Lai tu redzi, kā tās mirdz, Tevi, puisi, nicinot! (Viņa norauj pati sev lakatiņu no galvas.) ĻAUDIS (Izbrīnījušies.) Vai tu re! Vai tu re! ORTA Bērniņ! bērns! Ko tu dari? (Barba iekliedzas un paģībst; Uldis viņu uzķer.) GATIŅŠ Ej tu nost! meža zvērs! (Sit Uldi.) ĻAUDIS Vai man dien! vai man dien! ULDIS (Uz Gatiņu.) Pag' tu! Orta, turi Baibu! ĻAUDIS Vai! būs ļauni! - vai! būs ļauni! (Uldis grib nodot paģībušo Barbu Ortai, kura piesteidzas klāt, un pats grib mesties uz Gatiņu.) ORTA Ko? Kas ir? Kas ar Baibu? Acis cieti! zemē slīgst! (Uz Uldi.) Vai tu neredz', varavērzi? Vēl to zēnu dauzīt gribi? (Nolaizdama Barbu zemē sev klēpī.) Meitiņ manu, meitiņ manu, Ko mēs tevim padarījām! ULDIS (Sevi pārspēdams, uz Gatiņu.) Drošniek, zēn, siti man, - Es to esmu nopelnījis. (Noliecas pie Barbas.) Sedzacīte! sedzacīte! ORTA (Uzelpodama.) Acis vēra, acis vēra. (Priekškars.)

RAINIS PŪT, VĒJIŅI! TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! CETURTAIS CĒLIENS Dārzs, koki un krūmi, aizlauzta egle. Skats uz Daugavu, kokiem aizsegts. * (C i e p a.   O r t a.   K a i m i ņ u   s i e v a s.) CIEPA Barba, ū! Barba, ū! KAIMIŅU SIEVA Kur tu nu sasauksi? ORTA Baibiņ, Baibiņ, ak dievs! CIEPA Ak tu dievs, ak tu tēvs, tādu kaunu, kāds jāpiedzīvo mums visiem no tās Barbas! KAIMIŅU SIEVA Apžē! apžē! tas jau nau nekad dzirdēts, ka meita būtu tāda kā tā. OTRA KAIMIŅU SIEVA Pati izrādījusies precniekiem visu ļaužu priekšā! ORTA Aprunājat nu, aprunājat! nu jūsu laiks runāt; labu runāt jūs jau neesat pratējas! CIEPA Are če, ko tu vēl dabū! Neaizstāvi negodu, tad Orta tev gan pateiks taisnību. Kauns gan tev, Orta, tā runāt uz ciemiņiem! KAIMIŅU SIEVA Tā nu gan tev, Ort, nevajadzētu; mēs tevi labāk būtu saņēmušas. Bet ko tu? Negods paliek negods, ko tur aizrunāsi? Pati sev tik kaitēsi. CIEPA Ko Orta sev var kaitēt? Viņa jau visur palīdzēja vēl tai skuķei, - vai ta nu mēs nezinām kā? ORTA Teic, teic! Ko tad es ļaunu nodarīju? Ka es to bērnu mīlu. CIEPA Ko tad nu es? Kas tad man jāsaka? Pati zini. KAIMIŅU SIEVA Es jau nebiju klāt, dzirdēju briesmu lietas, ka pati noģērbusies. - CIEPA Kā tad, visu lakatu sev nost. KAIMIŅU SIEVA Tā tautu priekšā tikko, tikko kā pa siena laiku! OTRA KAIMIŅU SIEVA Ko nu, māsiņ, kā pa siena laiku? Tikko; tikko kā pa pirti! Ha, ha, ha! Dzērusi bij. ORTA Meli, meli, meli! CIEPA Pati acis lēca tautietim! Vai tie varbūt tev arī meli? ORTA Odzes mēle, odzes mēle; odze nobeigsies no tavas mēles. CIEPA Nesaki labāk nekā; labāk nelamājies; Kad es tev teikšu vārdu, tad gan apklusīsi. ORTA Ko tu man vari teikt, tu, acu šķielētāja, tu, pīlīte, astes šķurinātāja, galvas klanitāja, tu! (Viņa iet projām.) KAIMIŅU SIEVA Tādu smieklu ļaudīs! Tavu valodu! Tādai Barbai jau vajadzētu vai zemē iekaunēties. OTRĀ KAIMIŅU SIEVA Vajadzētu stāvu lēkt Daugavā! ORTA (Vēlreiz atgriezdamās.) Lai jēlas paliek jūsu mēles, tāda runāšana! Lai aizrijas jūsu mute tā Daugavas ūdens! (Aiziet.) CIEPA Ir gan neganta sieva! Kas lai ar viņu iesāk? Un pati bij tā savedēja tai Barbai ar to tautieti. Un tas daugavietis jau arī brangs! Viena slava, ka stalts, - solās precēt tādu skuķi, kam pūrā tik peles un prūši, kam ne tēva, ne mātes, apaļš pametens, nez kur pacelts! KAIMIŅU SIEVA Te nu bij bāra bērns, nožēlojamais, lūk, kādas lietas dara! zvejo sev bagātu tautieti ar savu negodu! CIEPA Un ar citiem puišiem pinas, esot jau tādu ļaužu bērnam bērns. Bet nevar jau teikt, kur tā Orta dzird. Dabū tūliņ lamas par patiesību. Un pašu saimnieces meitu, to Zani, tautietis atraidīja; sen esot turējis prātā. Ej nu sazin, kā bija; slepen sastapušies. Nu smejas par viņu. Bet ir jau arī sliņķe tā Zane, mīksta kā taukums. Nu pati Māte no dusmām nezin, ko darīt; zem zemes pabāztu to Barbu, kad nebūtu žēl strādnieces par vēderu. To Barbu jau var nodzīt vairāk nekā zirgu. KAIMIŅU SIEVA Vai tu redz kā! Bet klusāk, tur pati jau nāk. * (Ienāk   M ā t e.) MĀTE Ko nu stāvat un mēļojat? Vai ir tā padauze? CIEPA Ko nu, mīļo Māt, mūs rāj? Ir jau citas rājamas. Bet mēs jau neko par to; mēs jau saprotam, ka tev sirds pāri iet no tādas pārestības. Visos kaimiņos jau apgājusi tā valoda, visi nevarot ne beigt - smejoties un rājoties. Tāds skuķis, ko tu no žēlastības pacēli. MĀTE Odzi baroju pie savas krūts. Tas nu ir man par algu. CIEPA Tādi tie ļaudis; vēl palīdz tiem ļaunajiem, vēl pamāca, kā jādara; saved kopā ar veiklu mēli! MĀTE Kur tā Orta nozudusi? (Sauc.) Orta! Orta! ORTAS BALSS (Atsaucas.) Ū, ū! CIEPA Zina jau gan, ko nodarījusi; baidās no tavām taisnām dusmām. Nupat bij; kā juta tevi, tā aizgāja. MĀTE Lai nu aiziet ar: te jau viņai nau vietas. * (Ienāk   O r t a.) ORTA Nu, kas ir? MĀTE (Atkārtodama.) Nu, kas ir? - Vai re! Kad tu viņu tūliņ nedabūsi, to Barbu, un nepierunāsi, lai atstājas no daugavieša, tad tu pati vari iet. ORTA Barba jau pati viņa negrib. MĀTE Negrib, negrib! vai es zinu jūsu niķus? Tad saki daugavietim, lai atstāj Barbu, bet vaļā jātiek. ORTA Saki vējam, lai neatpūš daugavieša laivu. MĀTE Tu viņus savedi, tu izšķir: citādi šķiries pati. ORTA Kā lai tos izšķir, ko laime savedusi? MĀTE Nu, tad ej pie tās savas laimes, te tev nau mājas. ORTA (Sāk raudāt.) Vai dieniņ, vai dieniņ! pusmūža nodzīvoju, tev kalpodama, un nu tu mani dzen projām? MĀTE Kā pati zini; dari, kā teicu, vai ej! ORTA Nevaru darīt, kā tu teici, nau labi tā; tad labāk eju pati. (Aiziet.) * CIEPA Un kam paliek tie liekie sieciņi? Viņa jau tos nevar ņemt līdzi. Tev vajga jaunos sodīt un labos atalgot. (Uz sievām.) Vai ne tā? SIEVAS Vajga, vajga. MĀTE Labi, labi; redzēsim. * (Ienāk   A n d a   un   Z a n e.) ANDA Māt, Māt! Kur tu esi? Visi meklē tik to knīpu, Kur tad šī lielu skries? Gan jau iznāks pati ārā, Lai tai bizi plucinātu. - Labāk tautas pacienat. ZANE (Pieglaužas pie Mātes.) Māmiņ, māmiņ! mīļo māmiņ! ANDA Tā kā bērns sauc pēc māmas. MĀTE (Uz Andu.) Ko tu? Ko tu! - Lielas bēdas. ANDA Tā pie tautieša lai glaustos, Gan tas viņu ņemtu ar. ZANE Kauns, mans kauns! Kur es dēšos? MĀTE Neraud', meit! Ko nu līdz? Nu ar prātu jārunā. Es neļaušu tevi smiet. ZANE Mana diena, ļauna diena, Iešu taisni Daugavā. ANDA Daugavieša rociņā. MĀTE (Uz Zani.) Ko tu, bērns, aplam muldi! Man to kaunu nepadari! (Uz kaimiņu sievām.) Ko še stāvat, skatāties, Klausāties sirdēstos? KAIMIŅU SIEVAS Mēs jau nācām mierināt, Kad tu tāda, iesim vien. (Aiziet.) * (M ā t e.   C i e p a.   Z a n e.   A n d a.) MĀTE Iesim, Zanīt, istabā! Saņemies, uzposies, Tad ej klāt mīļiem vārdiem. CIEPA Bērns tik kaunīgs; vai tas var? Saldi jāprot izrunāt, - Circeņbalss, medus runa. ZANE Lai iet Anda. ANDA Es priekš sevis; Es jau sevim gan dabūšu, CIEPA Es priekš tevis, balodīti. ANDA Vislabāks Didzis būs, Tas gan draugu pierunās. (Sauc.) Didzi! Didzi, klau! nāc šurp! MĀTE Stūragalva daugavietis, Tā kā pats Staburags. Labāk Barbu stīpā liekt, Kā jauno kārklu vicu. ANDA - Zosu kūtī iespundēt Trīs dieniņas, trīs naksniņas - Teiktu -- upē ielēkusi. * (Ienāk   D i d z i s   nobēdājies un iedzēries.) DIDZIS Nu, mīlītes, palīdzat! Ko ar Uldi izdarīšu? MĀTE Runā prātu, tautu dēls, Pielabini savu draugu, Lai man kauna nedarīja, Mātes meitai atteikdams. ANDA Lai nu ņem mūsu Zani; Tev draugam jāpierunā. DIDZIS Pierunā, pierunā - Ne vārdiņa neatbild, Celmā sēd, bārdā rūc Sniedzu viņam mīļo vīnu - Rekur man svārkos tek! Mudinot dzēru pats, Līdz kājiņas šeipu - streipu. Šis ne mutē neņemšot No šīs dienas un nekad. - Ko ar Uldi izdarīšu, Savu mīļo vīna biedri? Velns to Barbu, velns to Zani! Būs, meitieši, maitājat Staltāko daugavieti. (Raud.) MĀTE Te nu mums palīgs bij. DIDZIS Ko darīšu, viens palicis? Es aiziešu neziņā. ANDA Sievu ņem, būsi sveiks. DIDZIS Sievu ņemt, upē lēkt: Alga viena - neziņā! ANDA Ņemšu tevi - ziņā būsi. (Ņem viņu zem rokas un aizved.) DIDZIS Kā bez Ulda sievu ņemšu? (Abi aiziet.) * MĀTE Andai tiesa: ņemt ar varu, Barbu kūtī iespundēt, Nedot ēst, nedot dzert! Gan lokanu padarīsim. ZANE Aizvest tālā sērsumā. MĀTE Aizbēgs vēl pie tautieša. ZANE Lai solās neaizbēgt; Sirds Barbai labu labā. MĀTE Vēl labāka cieta kūts, - Nesolīsies, - nobeigsies. (Visas aiziet.) * (Skatuve paliek tukša, dzird klusi Gatiņu stabulējot: «Saulīt' tecēj' tecēdama -».) (Iznāk   B a r b a   vērodama.) BARBA Ļaužu balsis apklusušas, Gatiņš vien stabulē, - Visām balsīm jāapklust, Visām acīm jāaizslēdzas, Tad tik vien mieru gūšu. Acis dur, balsis griež Pušu manu mīļu sirdi. (Piestājas pie egles.) Es pie tevis raudot nāku, Egle mana, lūzējiņa, Mēs ar tevi saderam: Tevi lauza, mani lauza Tas bargais rīta vējš. Ziedu traukā nesām mēs Pretī savas dvēselītes: - Grāba trauku ar varēm, Sādūst dārgas dvēselītes. (Uzklausīdamās.) Stabulīte, ko tu pūt? Saulīt' tecēj' tecēdama? Es paliku pavēnī. (Novērsdamās.) - Ko tie līdz - vecie vārdi? Ko dziedē senas dziesmas? Sirds man sūrst, mute kalst, Kauns kā guns iekšās deg: Segtu galvu lakatiņā, Kad norauts ar varēm, Lakatiņš vairs nesedz. (Atiedama no egles.) Teku, teku - nepanāku, Saucu, saucu - nesasaucu - Pašķiries, tu zemīte, Sedz tu manu augumiņu! (Viņa nometas zemē. Dzirdas klusu soļu troksnis. Viņa pieceļas.) Kas tur nāk? - Ļaužu acis. Sedz, eglīte, savus zarus! (Viņa aizslēpjas aiz egles.) * (Ienāk   G a t i ņ š.) GATIŅŠ Baibiņ, mīļo Baibaliņu! Pūšot dzirdēj' tavu balsi Kā žubīti strazdiņos. BARBA (Aiz egles.) Nenāc šurp, neskaties! Kā to tavas acis cieš Redzēt manu lielu kaunu? GATIŅŠ Es to varu, es to ciešu, Pats es esmu apkaunots Jau no pašas mātes miesām, Dzimis kroplis, audzis bāris: Tu no manis neriebies Visu manu mūža dienu. Skaidra, laba, tā tu esi Kā Daugava baltu putu, Kā saulīte agru rītu, Dzidru rasu kaisīdama. - Nevar tevi apkaunot, Var tik tev pār' darīt: Uzkrīt vanags irbītei, Stirnu plēš meža vilks - Nau ko tev kaunēties, - Tu tik vari viņu nīst, Vari bēgt riebdamās. BARBA (Iznāk aiz egles.) Ak, es viņa neienīstu. GATIŅŠ Vēl tu viņu neienīsti, Neganto, nejauko? BARBA (Atkal paslēpjas.) Ak, ir skaists rīta vējš, Kaut nolauzis manu egli. GATIŅŠ Skaistums ļauns, briesmas nes, Tu tik skaista - labu dari. BARBA Ak, ko labu izdarīju? Tā varīte man nobira Kā sīkie vizulīši. Rīta vējam, tam ir vara. GATIŅŠ Vēl tu viņu mīļu turi? BARBA Pašā sirds dziļumā, Kā smiltiņa dziļu leju Tura skaidru avotiņu. GATIŅŠ Vai man dien, kur es iešu? Viena dūja skriet nevar. BARBA Gatiņ mīļo, Gatiņ labo! (Iznāk.) GATIŅŠ Ne es mīļš, ne es labs, Man ienaida pilna sirds, Kā guzniņa rubeņam Pilna asu akmentiņu. BARBA Gatiņ, tev skaista sirds, Pilna bērzu pumpurīšu. GATIŅŠ Kroplis pats, kropla sirds - Kāda tu - skaistumā? Kad tu viņu mīli vēl, Tad ne spiesta atsedzies, Bet ar viltu - viņu gūt? BARBA Gatiņ, vai! I tu arī Ļaunu domā ļaudīm līdz! (Aiziet aiz egles.) GATIŅŠ Tad pie viņa iesi arī? BARBA Ak, nē, nē! Ne pie viena! Nau nekur, kur man palikt, Tik pie egles lūzējiņas. (Citā balsī.) Tev man sveša dvēselīte Stabulītes galiņā, To tu pūt, tā tev skanēs. GATIŅŠ Balss aizkrita stabulītei, Tavai dvašai aptrūkstot - Nepūtīs, neskanēs. BARBA (Iznāk atkal laukā.) Lai skan, man aizejot, - Ņem to dvašu piemiņai, Lai ver balsi stabulītei. (Noskūpsta viņu uz galvas.) GATIŅŠ Baibiņ! BARBA Eji! GATIŅŠ Baibiņ, abi! Abi! tad viss dziedāt sāks! BARBA Eji viens. Visam gals! (Gatiņš iet projām.) * (Ienāk   O r t a.) ORTA Ko atkal kopā sēdat, Zem eglītes pabēguši? Nu vairs bērni neesat. Laiks ir šķirties, spēles mest, Laiks tev, Barba, tautās iet. BARBA Mēs jau, Ortiņ, šķiramies. ORTA Laiks tev, Gati, druvās iet, Diezgan ganos izsvilpojies. GATIŅŠ Diezgan, Ortiņ, izsvilpojos, Vairs stabule nesvilpos. (Aiziet.) * (B a r b a   un   O r t a.) ORTA Labi tā, Baibaliņ, Ka tu beidzi spēlēšanos: Tavs tautietis gaida tevis Ar dusmām, ar ilgām. BARBA Kā lai eju pie tautieša, Kas man godu samīdījis? Savas acis nepacelšu. ORTA Pašas vaina, straujais prāts. BARBA Teica mani tādu ļaužu, Ar kaunu kapā grūda. Kapā iešu, kad būs iet - Kaunu līdzi nenesīšu, Lai tad skata manas acis. ORTA Tā meitiņa nedarītu. Ej nu tautas salabini: Barga mute, laba sirds. Iešu, teikšu, ka tu nāc? BARBA Ko tu steidz? Man ir bail. Es nevaru parunāt. ORTA Steidzu, steidzu šodien pat; Nepasteigšu, jauni būs. BARBA Nesteidzies, es negribu. Vai tev tautas labu sola? Tas, kam daudz draugaliņu, Vai līgavu mīļi turēs? Atstāj Zani, atstās mani. ORTA Tu nezini, ko tu teic. Ne man tautas labu sola, Citi gan sola ļaunu, Liek tev liegt iet pie Ulda. BARBA Ortiņ, mīļā, nedusmo. ORTA Sirds man sāp tevis dēļ. Citi ļaunu draud i tev. Kad no Ulda neatstāsi, Badā mērdēt, zemē bāzt. To man netīk piedzīvot. BARBA Ko tu, Ortiņ? Ko darīsi? ULDA BALSS Baiba, Baiba! ORTA Klau, kā sauc! Vai tu iesi? BARBA Es nevaru. ORTA Tad man še vietas nau. BARBA Neej! neej! - Vai tu ej? ORTA Vēl jau nākšu sveikas teikt. (Aiziet. Barba aizslēpjas.) * (Ienāk   U l d i s.) ULDIS (Viens.) Baiba! Baiba! Kur tu esi? Sedzacīte, laukā nāc. Lūk, es nedzeru vairs vīna! Lūk, es lēni tevi saucu. Atsaucies, mīļā, mana! * (Ienāk   Z a n e.) ZANE Te es esmu, mīļo Uldi; Meklējot tu neredz' manis. Lūk, es vēl tev esmu laba, Pati es pie tevis nāku, Prātā senās labās dienas, Šo ļauno nepieminu. ULDIS Zanīt, mīļo, nenāc šurp! Nau man prātā senās dienas, Visas dzēsa viena šī. ZANE Prātā man senie skūpsti, Vai tev nau atlikuši? ULDIS Visus dzēsa man tas viens, Kura dzenos, kurš nau dots. ZANE Uldi, ko tu niecin' mani? ULDIS Neniecinu veco mīlu, Dzisis viss, nepazīstu. ZANE Bet es gribu tevis, gribu! Lūk, priekš tevis rotājos. ULDIS Es neredzu tavas rotas. Jaunas saules acis žilba. ZANE Izdzēst tās divas saules, Kas tev acis dara aklas! Lai tu atkal redzi mani. ULDIS Lai es aklis, lai redzīgs, Negribu es tevis redzēt. ZANE Bet es gribu, bet man vajga: Kur man nespīd tavas acis, Tur es apdziestu kā vakars. ULDIS Pāri tev iet manas acis. ZANE To tu, tautiet, nožēlosi: Pāri ies tev tavas acis, Pāri plūdīs asarām: Kā tu manis neredzēji, Tā tu viņas neredzēsi I ne naktis, i ne dienas! (Aiziet.) * (U l d i s   viens.) ULDIS Sedzacīte, iznāc laukā; Lai es redzu tavas acis! Es jau zinu, tu še esi, Tu jau nenoslēpsies manim. Nāc, es tevi savā sētā Uz rokām aiznesīšu. Tev no acīm asariņas Kā odziņas nolasīšu. Es jau dzirdu, lapas čaukst, Aiz tām lapām tava elpa. (Klausās.) Neliec gaidīt, vai tu dzirdi? Ko tu nenāc, kad tev liek! Es ar vari tevi ņemšu, Kad tu nenāksi ar labu. (Pašķir zarus.) Ko tu nopūties? Es dzirdu. Nāc pie manis, nespītē! Neslēp savu balto vaigu Kā puķīte baltu sakni! (Dusmodamies.) Nāc! es gaisā speršu zemes! Kaut tu zemē ielīdusi, Es no zemes raušu laukā! Kaut tu celtos virsonītē, Es cirtīšu visu koku! Kaut tu bēgtu zvaigžņu pulkā, Birdināšu visas zvaigznes! BARBAS BALSS Vai! ULDIS Ko tu vaidi? Kas tev kait? Ja nenāksi, nolauzīšu Tavu matu zelta galus! BARBAS BALSS Es nenākšu, - man ir bail. ULDIS Es uz vietas nokritīšu, Es sev ceļus pārcirtīšu, Es sev bedri izplēsīšu, Tev būs nākt - bedrē krist! BARBAS BALSS Vai man dien! Vai man dieniņ! ULDIS (Pēc maza brīža.) Paliec, es pie Zanes iešu, Kamēr mute man vēl silta. * (U l d i s.   Ienāk   B a r b a.) BARBA Bail man, Uldi, - še es esmu. ULDIS Aila, manu baltu dienu! Lēnodamās, kairēdamās, Kā puķīte rasodama! Es pacelšu saulītē, Saules zelta krēsliņā. BARBA Neskar manis, tautu dēls, Nebirdini ziedu lapas! Vēl vaiņags man galvā. ULDIS Tu mētriņa ziedslēpīte, Visām lapām smaršotāja. Nu no manis neslēpies; Nu mēs divi līgosim Pār sudraba Daugaviņu! BARBA Uldi, Uldi, - grūta sirds. ULDIS (Dzied.) Pūt, vējiņi, dzen laiviņu! BARBA Uldi, man tā vēja bail: Tas nolauza manu egli. ULDIS Tu tai eglei žēlotāja, Es nu tev žēlotājs. BARBA Ak tu, mans žēlotājs: - Man kā eglei mizu plēsi, Vai tā egle vaira augs? ULDIS Aizsienama, apsedzama. BARBA Kā lai sien? Kā lai sedz? Serde žūst ievainota. ULDIS Augs atvases, līgosim! (Paņēmis viņu rokās.) Zane, Zane! Māte, Māte! (Dzied.) Pats precēju līgaviņu, Tēvam, mātei nezinot. * ZANE (Vēl aiz skatuves.) Uldi manu, še es nāku. Es jau jutu, ka tu sauksi, Ka tu mani neatstāsi. * (Ienāk   Z a n e,   M ā t e,   C i e p a.) ZANE Vai! Ko redzu? Ko tu nes? MĀTE Tā jau Barba! CIEPA Vai man dien! MĀTE Vai ir atkal paģībusi? ULDIS Lūk, kur mana līgaviņa! Dod, māmiņa, šo meitiņu! MĀTE Šķelmi, šķelmi, tu tautieti! Tirgus krāpējs, laivenieks! Tu man kaunu padarīji, Tu apsmēji manu meitu. ULDIS Godu daru, paceldams Tavas mājas rīta zvaigzni. ZANE Vai man dieniņ. CIEPA Neraud', Zaniņ! MĀTE (Uz Barbu.) Vakarzvaigzne, vakarzvaigzne, Pati laužas gulēt iet. BARBA (Nolēkdama zemē no Ulda rokām.) Māte, Māte, apžēlo, Ko niecini, nicināji? Vai tev mūžam neklausīju? Godam nesu vainadziņu! ULDIS Neturies, meitu Māte, Dod tikušu bārenīti! ZANE Ja tu, Māt, Barbu dosi, Es aiz kauna nevarēšu - MĀTE Lai es dotu tautietim Savu meitu nosmejam? Aizbrauc vien, kā atbrauci, Tukšu roku pār Daugavu. ULDIS Es jau tukšā neaizbraukšu. - ZANE Es nomiršu žēlabās. ULDIS Zanīt, mīļo, neraudies, Es tev došu staltu puisi, Muižu katrā padusē. ZANE Smejies vien, smējējs esi. Nedz zināji to, kas ir, Nedz zināsi, kas vēl būs. MĀTE Meitin, meitiņ! CIEPA Zaniņ, mīļo. ZANE Kauna dēļ, ne dēļ tevis Stāvu lēkšu Daugavā. BARBA Zaniņ, māsiņ, ko tu teic? (Grib viņu apskaut.) ZANE Tu ne māsa, neskaries! BARBA (Mātei roku bučodama.) Māmiņ, mīļo, nedusmo: Es neiešu pie tautieša. (Uz Uldi.) Tev bij cita sarunāta, Tā uz mani gauži raud. ULDIS Vai tu iesi, vai neiesi, Nu jau tevi es paņēmu. BARBA Es vēl sava, man vaiņags. ULDIS Es vaiņaga noņēmējs. (Norauj viņai vainagu un piekar sev pie jostas.) BARBA Vai man dien! Kur nu iešu? (Aizskrien projām no Ulda.) * (Ienāk   O r t a,  uzposusies. ar aizsaini rokās.) ULDIS (Uz Barbu.) Kur nu iesi? Tur, kur es. ORTA Nebēdz, Baibiņ, nebaidies! Savai laimei neizbēgsi. Lai Laimiņa iet pa priekšu, Rokā nes uguntiņu, Tad kājiņas neiespers Asariņu paltiņā. BARBA Ortiņ, mīļā, kā tu nāc? (Pieskrej Ortai klāt; ierauga, ka tā ir uzposusies.) Ko tu tāda uzposusies? MĀTE (Uz Ortu.) Ko tu nāc, savedēja? Skatīt savu roku darbu? Nu tavs prāts noticies: Visu ģinti kaunā grūdi, Mātes meitu žēlabās. ORTA Tas notika, kas bij likts Laimas, mūža licējiņas. MĀTE Projām! Ka ne tavas smakas! Ka ne acu nerādītu! CIEPA Suņiem tevi izrīdīs. - ORTA Tu jau būsi suņa vietā: Proti laizīt, proti riet. Es jau eju. (Klanīdamās pret Māti.) Paldies, Māt, Par pusmūža darbiņiem: Par pļaušanu, par malšanu, Ka mūs krietni strādināji, Sviedrus žāvēt nepaļāvi! Tavas māsas māju kopu, Viņas bērnu audzināju, Nu izvedu tautiņās. MĀTE Viltniecei viltus alga: Es tev algas nemaksāšu. ORTA Par vēderu nokalpoju, Tik vēderu līdzi ņemu. (Uz Barbu, Uldi un ļaudīm.) Nu ardievu, Baibaliņa! Sveiks, tautiet, - maigi turi Savu dārgu zelta ziedu! Sveiki, ļaudis! BARBA Orta, Orta! Tu dēļ manis klaidā ej! Es tev līdzi! ULDIS Paliec še! MĀTE (Uz Ortu.) Ašāk, ašāk! ORTA Es jau eju. Sveiki! BARBA (Uz Uldi.) Ņem tu viņu. ULDIS Ņemšu. ORTA Man vairs vietas nevajaga. (Aiziet.) * (T i e   p a š i,   bez   O r t a s.) BARBA Nedzen, Māt, Ortu prom! Necel laukā vecu liepu, Sakaltīs ceļmalā. Bojā ies manis dēļ. MĀTE Vāķies nost, žēlotāja! Visi kopā saspriedušies Manu dzīvi nīcināt. Es jūs pašus nīcināšu. (Uz Uldi.) Tu, tautiet, gudris šķities Atņemt manu kalponīti: Kūtī likšu iesprostot, Ne gaismiņas neredzēs! ULDIS Kuram liksi atņemt man? (Viņš paņem Barbu uz rokām.) MĀTE (Uz Barbu.) Tu netikle, paklīdene! Trejdeviņu deviņiem Šķērsu lāstiem nolādēšu, Nokritīsi, nometīšu - I ne vilks neēdīs! CIEPA Ak tu dien, tādu lāstu! BARBA (Lūgdamās.) Nelād', Māt, savu miesu, Es jau tavas māsas bērns: Jau aizgāja tava māsa, Tavu lāstu sabaidīta. - MĀTE Tā aiziet visai sugai! ULDIS (Apskauj Barbu.) Kraukļu māte! CIEPA Vanagdēls! ZANE Irbju spērējs, goda zaglis! Vēl es cietos, vēl gaidīju, Tu nebeidz manu kaunu, Tu no viņas neatkāpies? ULDIS Kauns atstāt bārenīti. ZANE Žēl to, kas man riebj; Es to likšu žēlojamu, Acis viņai izskrāpēšu. (Uzbrūk Barbai.) BARBA Zane! Zane! - Vai, man bail! ULDIS Vārnas bērns, asu nagu! Vārnas tavu sirdi plēsīs. ZANE Labāk vārnas nekā tu. Labāk mani zivis ēd, Ne pagaldes sīka pele. Uldi, Uldi! (Ņem Uldi aiz rokas, velk pie sevis; tas atkāpjas.) ULDIS Kāpies nost! ZANE Vai man' dienu - ļaunu dienu, Guldi mani dziļumā! (Aizskrien projām.) * (T i e   p a š i,   bez   Z a n e s.) MĀTE Zaniņ, manu! - Ciepa skrien! Ak tu tautiet, slepkavniek! Ved tu mājās viltus čūsku, Nes tu mājās slepkavvārdu! ULDIS (Saņēmis Barbu klēpi.) Pats precēju līgaviņu, Tēvam, mātei nezinot. MĀTE Nebūt tev labas laimes Bez mātes laba vārda! (Aiziet abas ar Ciepu.) * BARBA (Izraujas no Ulda rokām.) Vai man, vai! Zani! Zani! ULDIS Paliec še! BARBA Laid jel, laid! Es nevaru tava būt: Manis dēļ, tevis dēļ Trejas dzīves neziņā. ULDIS Ko es turu, tas paliek! BARBA Gatiņš gāja, Orta gāja, Nu Zaniņa Daugavā! Labāk ir man pašai Aiziet tumšā gultiņā. ULDIS Tev jāiet kāzu gultā. Nāc, es tevi aiznesīšu. (Paceļ un nes viņu projām.) BARBA Laid vēl vienu mazu brīdi: Kāzu drēbēs apģērbšos. Tad es nāku tavā laivā - (Aiziet.) ULDIS Līgot ziedu Daugavā Sarkanām putiņām! (Dzied.) Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen atkal Vidzemē! Kāzas dzersim trīs dieniņas, Lai dancoja panāksnieki! Līgo! līgo! (Priekškars.)

RAINIS PŪT, VĒJIŅI! TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! PIEKTAIS CĒLIENS Daugavmalas smiltis. Pie niedrām piesieta laiva. Krastā malkas grēda un saslieti zvejas rīki. Augstāk krastā krūmi un koki. Skatuves dibenā redzas Daugavas Vidzemes krasts. Vakaro. * (M ā t e.   Z a n e.   A n d a.   C i e p a.) ZANE (Sēd krastmalā, galvu rokās saņēmusi; viņai apkārt Māte, māsa un kalpone.) MĀTE (Runā klusi.) Meitiņ, mīļā, - ko nu sēdi? Vakaro, - baigi top. No Daugavas miglas kāpj, Aiz tām miglām ūdensvīri. ZANE (Lēni.) Ejat, laidat mani vienu! CIEPA (Tāpat.) Kā lai tevi vienu laiž? Aizraus tevi ūdensvīrs. ANDA Es pie tevis būšu, mās; Gribu tevi pamācīt; Lūk, es vienā dienā Didzi Sarunāju, saderēju. ZANE (Lēni.) Kur tavs Didzis? ANDA Cisās guļ, - Celsies, būs saprecēts. ZANE Mans celsies, projām būs. * (Atskrien   B a r b a.) BARBA Zaniņ, Zaniņ, - kur tu esi? MĀTE Ko tu nāc? ANDA Laiviniece! CIEPA Savu laivu lūkot nāk, Vai var braukt Vidzemē. MĀTE Nāc par bēdām pasmieties? BARBA Ak - Zanīti mierināt. (Uz Zani, viņu apskaudama.) Zanīt, ko es teikšu tev! ZANE Ko tu teiksi? Ej tu prom. (Atstumj Barbu.) Nāc man atkal ceļā stāt? Lai netieku laivinieka, Kad viņš ies mājās braukt. BARBA Nedzen, māsiņ, labu teikšu. ZANE Ko tu teiksi? BARBA Tevim vienai. ZANE Ejat! MĀTE Runājat, mēs iesim. (Aiziet līdz ar Andu un Ciepu.) * (Z a n e   un   B a r b a.   Tālumā dzird Gatiņu stabulējam.) BARBA Māsiņ, manim tevis žēl. Sirds man vairs nepacieš. Es tev ceļā nestāšos. Labāk met Daugavā Savas bēdas, ne augumu. ZANE Vai tu ceļā, vai ne ceļā - Es neiešu Daugavā, Es tev viņa neatdošu! BARBA Māsiņ, vēl tu nesaproti: Es tev dodu, ņem tu viņu! (Sāk klusi raudāt.) ZANE (Piepeši priecīga.) Tu man dodi, lai es ņemu? Ak tu, mīļā Baibaliņa! (Apskauj viņu.) BARBA (Klusi.) Ņem tu viņu! turi viņu! ZANE (Jautri.) Ņemšu, ņemšu! (Tad atkal bēdīga.) Ak, kā ņemt? Viņš jau pats neņem manis. BARBA (Ar mazu lepnumu.) Nebūs manis, tevi ņems, - Tu jau biji sarunāta. ZANE (Uzjautrinājas, bet atkal raizēs.) Jā, bet - Baibiņ, kā tad tu? BARBA Gan sev vietu atradīšu. - (Ar mazu ironiju.) Kā pelīte pagaldē. ZANE (Skūpsta viņu.) Ak tu labā, ak tu mīļā! - Ej pie mūsu dieverītes Kā meitiņa kalponīte! BARBA (Ar klusu staltumu un cienību.) Plaša sēta zemītei, Vēl plašāka jūriņai: Vējam vieta, lietum vieta, Vai cilvēks nedabūs? Lietus līda pazemē, Vējš aiz jūras paslēpās. ZANE Kad tu iesi ciemiņos? BARBA Vēl šonakti, lai neredz. ZANE Es tev došu ceļa kuli: Trīs rausīšus ar pieniņu, Kas piecepti precībām. BARBA Gan pieņems labi ļaudis, Gan baros Zemes māte, Gan dzirdīs Daugaviņa. ZANE (Nu gluži apmierināta, uzlēkdama kājās.) Ak tu prieku! tavu prieku! Nu vairs krastā nesēdēšu. Nāc i tu! nesēd' še! BARBA (Apsēzdamās.) Es jau varu, man nekait. ZANE Nesēd', nesēd'! labi nau: Atvars griežas, dzirnas rūc, Dzelmē dzirnu melna acs: Graudus rīj, putas met, - - Es kā graudiņš iekritīšu Ūdensdzirnu melnā acī: Kā miltiņu mani mals, Zivīm ēst atmetīs. (Atiedama nost no Daugavas un vezdama līdzi Barbu.) Man tik bail, kājas stinga, Nu lokanas projām bēgt. - Nāc, māsiņ, tekam prom. BARBA Es nevaru, - jāpaliek, Jāteic tavam tautu dēlam, Lai nu iet tevi ņemt. ZANE Mīļā, labā, - mīļā, baltā! BARBA Ej vien, ej! (Zane aiziet, noskūpstīdama Barbu.) * (B a r b a   viena.) BARBA Nu es viena! Nāc nu, mīļā Vakarmāte, Sedz nu sārtus paladziņus Zeltainām bārkstītēm, Melnajiem metiņiem! Lai neviena dvēselīte Manus soļus neredzētu; - Ne pat mans mīļākais, Ne pat manas pašas acis: Ko nu dara sedzacīte! (Pieiedama tuvāk pie krasta.) Tu, niedrīte čukstētāja, Nepačuksti vējiņam! Tu, vilnītis čalotājs, Nepačalo vakaram! (Pieskardamās pie laivas.) Laiviņ, Daugavlīdaciņa, Stāvi cieti pie niedrītes. Es tevī sēdīšos, Kā sēdēj' mans mīļākais! Aires zelta galiņiem, Jūs līdakas, zelta spuras, Es jūs ņemšu rociņās, Kā ņem mans mīļākais! (Viņa iekāpj laivā un paņem aires.) Uz mīļā stiprām rokām Manas rokas kā putiņas, - Uz solīša atsēžos Kā mīļam klēpītī, - Mīļais mani rokās ceļ, Aiznes mani šūpodams Kā vilnītis gaigaliņu. (Šūpojas laivā, tad piepeši.) Vai, meitiņa, ko tu dari? - - Nu tev visa atdevos, Mans mīļais, mīļākais! Tu, Daugavas ūdensvīrs, Ņēmi manu augumiņu, Ņem ar manu dzīvībiņu! (Ir tikusi dziļāka krēsla. Stabule ieskanas skaļāk un klust. Ienāk    U l d i s.) ULDIS Kas tur mirdz manā laivā? Vai zivtiņa ielēkusi? Vai zvaigznīte iekritusi? BARBA (Izbijusies uzlec kājās.) Vai man, vai! Kam tu nāc? Kam klausies, kam skaties - Kas jāsedz Vakarmātei? ULDIS (Pārgalvīgi.) Ko aizsedz Vakarmāte, To atsedz rīta vējš. BARBA (Bēdīga un aizskarta.) Vakarmāte balvas nes No dārgām dārgākās, - Tumsā sedz, kaunā sedz, Atsedzamas izgaisīs. ULDIS Ko es ņemu - neatņems, Ko es rodu - negaisīs: Radu slepu slēptāko, Spītu spītēs tīstīto - BARBA (Izbailēs iesaucas.) Vai! ULDIS (Turpina pārgalvīgi.) Tevi radu, tevi ņēmu, Tevi pati Laimes māte Cēla manā laiviņā, Deva manā rociņā, - Es vedīšu pār Daugavu. (Tuvojas laivai.) BARBA (Izbailēs.) Gaidi vēl! - Gaidi vēl! Nenāc, vai! - Nesaplēs, Ko tev auda kautra laime Vakarmātes klusās stellēs! (Dzirdama stabulīte.) ULDIS Kad tas mans, ko liedz ņemt? BARBA (Tāpat.) Neņem pats, dodam gaidi, - Lēns būt manim solījies: Lēni pūš stabulīte, Ļauj man vēl klausīties Šo reizīti pēdējo! ULDIS (Skarbāku balsi.) Lēni pūš stabulīte, Strauji pūš Daugavvējš: Tu jau mana, manā laivā. BARBA (Arī skarbāk.) Tava es, ko vēl gribi? ULDIS Ja tu mana, mutes dod! Ja liedz nākt, pati nāc! BARBA (Atkal baigi.) Nesmejies, man ir bail! Taviem smiekliem atbalso Daugavā ūdensvīrs. ULDIS Neliedzies mutes dot: Tavai balsij atbalso Stabulīte dārza galā. BARBA Atdod manu vainadziņu! ULDIS Pati nāc, pati ņem! BARBA Nu tad miedzi acis ciet! Lai neredz sarkumiņu, Rokas neskar augumiņu! (Viņa izlec no laivas un tuvojas Uldim.) ULDIS (Sniedz viņai vaiņagu, noņemdams sev no jostas.) Še tavs ziedu vainadziņš! (Barba nāk lēni, trīsēdama.) Ak tu, bērza bārbaliņa, Liegas pūsmas trīsētāja - - Irs neskaršu, nebaidies! (Barba, pienākusi, griežas atpakaļ, bet nāk atkal.) Kā austiņa saules bēg, Labāk slīgst jūriņā, Visiem stariem neatrast! BARBA (Piegājusi pie Ulda, kurš rokas salicis aiz muguras: viņa pieskaras ar lūpām pie viņa vaiga, tad piepeši.) Vai! ULDIS Vai tu. maigu vēsmenīti! Man gar vaigu galiņiem Vēla bite aizlaidās, Spārniem vēsmu vēdināja. (Piepeši atskan spilgti augsta stabules skaņa un aptrūkst. Uldis satver Barbu un noskūpsta; viņa iekliedzas un bēg laivā.) * (Krēslā parādās   G a t i ņ š.) GATIŅŠ Vai! Ko dari, daugavieti? Meitenīti neaizskar! ULDIS Kas tu tāds? - Ko tu nāc? BARBA Vai! tas Gatiņš! (Uz Gatiņu.) Nenāc, tu! GATIŅŠ Tāli dzirdu tavu balsi, Skrēju tevim palīgā. ULDIS Proties jokus pusdienā, Pusnaktī joki klust. Brīvu krastu laiviniekam! Čūkšļi, nostu no kājām! (Metas virsū Gatiņam un nosit viņu gar zemi.) GATIŅŠ Vai man dien! - Baibaliņa! BARBA (Iekliedzas.) Vai! Ko dari, daugavieti! (Viņa izlec no laivas un steidzas pie Gatiņa.) ULDIS Laivā paliec! Kur tu lec? Stumšu laivu ūdenī, Mājās tevi aizvedīšu. BARBA Gatiņ, Gatiņ! Kas tev kait? (Viņa paliek nometusies zemē pie Gatiņa.) * (Atsteidzas   Z a n e,   M ā t e,   A n d a    un   C i e p a.) ZANE Uldi, Uldi! ANDA Barbas balsi dzirdējām, - Kas tai skuķei vēl ko kliegt? CIEPA Smalki spiedza, vaimanāja. MĀTE (Pienākdama.) Kas te kliedza? - Kas te bija? ZANE Uldi mīļo, nu tu mans; Nu Baibiņa projām iet. (Bailīgi tuvojas Uldim.) ANDA Ko tā kliedza? - Negrib iet? CIEPA Kā no gultas kaķe neiet. MĀTE (Uz Uldi.) Kur tad Barba palikusi? Vai jau projām? - Tautiet, teic! (Uldis drūmi cieš klusu.) CIEPA Lūk, kas te? smiltīs sēd? Te jau viņi satupuši. ANDA (Pieiet pie Barbas.) Barba, tu tā? - Kas te guļ? (Aizskar viņu aiz pleca.) BARBA Neskar mani! - Ej tu nost! ANDA (Ieskatīdamās gulētājā.) Tas jau Gatis, kleinkājītis! MĀTE Kas te bija? Sakat jele! Vai jūs mēmi palikuši? CIEPA Vai nu labi darbi būs, Kas mēlīti piesējuši? Labam mēle droši tek. * (Ienāk   D i d z i s,   vēl drusku ieskurbis.) DIDZIS Uldi, ū! - Uldi, ū! Mīļo biedri, vai tu brauc? Pag'! es tevim līdzi braukšu. ANDA Kāds tu braucējs? Paliec še. DIDZIS Vēl es ne'smu precējies, Vēl es varu brīvi braukt. ANDA Baidi vien! - Ko tu teici? DIDZIS Teicu, teicu, - dzēris biju. ANDA Dzēris teici, skaidrā turi. DIDZIS (Uldim tuvodamies.) Uldi, mīļo vīna brāli, Saki tu jel vienu vārdu! Lai es zinu, ko darīt. ULDI (Atgrūzdams viņu.) Ej tu nosti meitas kalps! Sien galvā lakatiņu! DIDZIS Te nu bija! - Redz, kāds tu! Sals gūtu teicis pusvārdiņu, Es vai lēktu Daugavā. ANDA Lec nu tagad midzenī, Dzērumiņu izgulēt. DIDZIS Uldi, Uldi, ko tu dari? Tevis dēļ piedzēros, Tu man atžirbt nepalīdz', Neziņā es aiziešu. ULDIS Ej pie velna! ANDA Nē, pie manis! DIDZIS Braukšu līdz. ULDIS Ej tu nost! (Didzis noskūpsta Uldi un top no Andas aizvests.) ULDIS (Skarbi.) Baiba, nāc! Laiks ir braukt. - - Melni metas Daugasviļņi. BARBA (Lēni ceļas.) Melna nakts, melni viļņi, Melnu manu ceļu klāja. MĀTE (Uz Uldi.) Brauc tu naktī, naktsbraucējs, Rīta jums neredzēt! ZANE (Iesaucas.) Uldi, vai! - Uldi, vai! Vai tu viņu līdzi ved? CIEPA Lūk, tu, Zane, uzticēji, Barba tevi piemānīja, Ņēma tavu līgavaini. BARBA Zanīt, tevi nemāniju, Tu nezini, ko es daru. Dod man mutes. ZANE Ej tu nost. BARBA Es aizeju tālumā, Māsa mutes man nedeva, Man jārod citas māsas - Rudacītes, zaļmatītes. ULDIS (Uz Barbu skarbāk.) Laiks ir braukt! Ceļas vējš. * (Ienāk   O r t a.) ORTA Baibiņ, Baibiņ, vai tu brauc, Man ardievas neteikusi? ULDIS (Uz Ortu.) Iekšā sēst! Līdzi brauksi. BARBA Ortiņ, mana īstā māte, Tu neliedzi ardieviņas. (Apskauj viņu.) Ņem tās mutes, ko neņēma Manas pašas māsīciņas. ORTA Baibiņ, bērniņ mīlamais, Nu tu savā dzimtā brauc, Nu slīks bēdas Daugavā. Laimes māte laivā sēd, Tā vedīs labu ceļu. BARBA - Tā vedīs labu ceļu, - Vēl tur, Ortiņ, atvadies, Tur smiltīs Gatiņš guļ. ORTA (Piesteidzas pie Gatiņa.) Vai man dien! Nekustas. MĀTE (Arī klāt pieiedama.) Nekustas? - Sakat jele? CIEPA (Tāpat.) Paģībis jau vien tik būs, Viņam bieži tādas lēkmes. (Apraudzīdama Gatiņa pieri.) Ir jau silts. Nebaidies. ORTA Uldi, ko tu padarīji? ULDIS Es paņēmu, kas ir mans, Mana daļa šai dzīvē: Rītam vajga spulgas rasas, Vējam gludas Daugaviņas. - Celies, mana Baibaliņa, Lec manā laiviņā! BARBA (Lēni iedama.) Ceļos, ceļos, - eju, eju. ULDIS (Gavilēdams.) Aila, mana Daugaviņa! Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Vidzemē! BARBA (Pie laivas apstādamās.) Lūk, es arī ņemšu savu, Manu daļu šai dzīvē: (Piepeši viņu apskaudama.) Mans tu paliec - neatdodu. (Viņa iesteidzas laivā un, noņemdama no galvas vainadziņu, iemet to Daugavā.) Še tev mans vainadziņš, Še es pati, - nu es eju! (Ielec no laivas Daugavā.) * VISI (Izbijušies un apjukuši, sauc viens caur otru.) Vai man! vai man! glābjat! glābjat! ULDIS (Iekliedzas.) Baibiņ, ko tu manis bēdz? (Viņš metas viņai pakaļ upē.) * VISI (Viens caur otru.) Nelec! nelec! - glābjat! skrienat! - Barbas neredz! - Viņš jau klātu! - Kas to būtu iedomājis? - - Ak tu debess, tādas briesmas! - - Ir jau glābta! ir jau glābta - (Uldis ienes noslīkušo Barbu un noliek krastmalā. Piesteidzas kalpi ar degošiem skaliem un Anda.) ORTA Bērniņ, bērniņ, bārenīte, Nu tu radi savu dzimtu. ANDA Didzis guļ! - Kas še bij? (Ieraudzīdama Barbu.) Māsiņ, māsiņ, mīļā māsiņ. ZANE (Uz Barbu.) Māsiņ, kurp tu aizgājusi! MĀTE (Pie viņas pieliekdamās.) Klusa, klusa meitenīte, Sirds no bailēm pārtrūkusi. (Uz kalpiem.) Ceļat, nesīsim nu sētā! ULDIS (Kurš visu laiku stāvējis drūms, atbīda nost ļaudis no Barbas.) Ejat nost! viņa mana. (Ceļos mezdamies.) Baibiņ, manu bailenīti, Tu jau manim neizbēgsi! Tevi turu, tevi nesu. (Viņš pacel Barbu un ienes laivā.) Pūt, vējini, dzen laiviņu, Aizdzen mūs jūriņā! Jūras baltā augstumā! (Priekškars.)

RAINIS JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI Traģēdija piecos cēlienos PERSONAS JĀZEPS JĒKABS, viņa tēvs RUBENSS SIMONS LEVIJS JUDA DANS NAFTALIS GADS AZERS IZAŠARS ZEBULONS BENJAMIŅŠ , viņa brāļi DINA, Simona ģints POTIFERS, Onas virspriesters ASNATE, viņa meita EFRAIMS MANASE, Asnates dēli Ēģiptes galma ļaudis, augstmaņi, namturi, pārziņi, karavīri, dejotāji, dejotājas, tauta. Vieta: I un II cēlienā Kanaanā, no III līdz V cēlienam Ēģiptē. Laiks: ap 3500 gadu atpakaļ.

RAINIS JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI Traģēdija piecos cēlienos PIRMAIS CĒLIENS Jēkaba nometne Hebronā. Pagalms virsaišu telts priekšā. Telts ar vairākām durvīm; solītis. Pa kreisi liels eļļas koks; ap to puķes, zāle un solīši. Pa labi Jēkaba dēlu teltis, mazākas un neglītākas; aiz tām lopu kūtis. Pa starpu skatuves dibenā redzamas kalnainas ganības. Pagalmā ugunskurs. Vakars. Dzird pārnākam ganus. * (J ē k a b s,  ap 100 gadu vecs, bet vēl spirgts, patriarha stāvā un apģērbā, sēd telts priekšā uz solīša.  J ā z e p s,  ap 17 gadu vecs, gariem matiem, smalks stāvs; stāv tuvu pie tēva.) JĀZEPS (Sapņaini.) Tik skaisti bija laukos visu dienu - JĒKABS (Pieceldamies un iedams.) Jā, jā, mans dēls. JĀZEPS (Dzīvāki.) Es pastāstīšu, pagaid'! Visapkārt zied un zaļš, bet pašā vidū - Kā zelta saule - kviešu laukums - JĒKABS (Iet atkal.) Jā. JĀZEPS (Piemīlīgāk, ar ziņu.) - Kā māte izrakstīja zaļos svārkus Ar zelta spīdekļiem tev goda dienai. JĒKABS (Apstājas un ar labpatikšanu noskatās viņā.) Ak, jā, mans mīļais dēls! - (Uzliek viņam roku uz pleca.) - Bet parād' šurp! Teic, kas tad tev par svārkiem? - atkal plēsums! Kur beigt tev piegādāt! JĀZEPS Ak, mīļo tētiņ, Tas tā tik gadījās - Bet neteic brāļiem! Tie bārs un atkal grābs - JĒKABS Nē, nesitīs! Kopš tu kā bērns reiz ugunskurā meties, Kad tevi Simons sita, - tikko glābām - Viss vātīs apdedzis, un kaut jel skaņu! Kaut ģīmi būtu saviebis no sāpēm! - Neviens vairs neiedrīkstēs tevi sist. Tu vārīgs esi, zēns. JĀZEPS Es nevaru; Es nevaru to paciest, tēvs, ne redzēt. Man riebums iekšas griež - jau domāt vien. - - Man tādas bailes, tēvs, ak vai; mans tēvs! (Glaužas tēvam ap kaklu.) JĒKABS Ak, jā, ak, jā! - Vai kas ir noticis? JĀZEPS Kas noticis? - Ir noticis, ak vai! Es nevaru tev teikt. JĒKABS Kas liels nu būs? Vai vilku redzēji? - vai Levijs bārās? JĀZEPS Vēl ne! JĒKABS Vēl ne! bet baidies jau? JĀZEPS Jau baidos. JĒKABS Vai brāļus kaitināji? lepnis biji? Vai puškojies? vai smējies? pamācīji? Vai nebēdību izdarīji? JĀZEPS Vairāk. JĒKABS Nu, tu jau neteiksi; ko velti klaušņāt! Kāds jērs vai apslima? JĀZEPS Nekas, mans tēvs. JĒKABS Būt' labāk teicis, - grūti man pret dēliem. JĀZEPS Man kauns. JĒKABS Tik bail, ka tevi klejojot Reiz nesaplēš kāds zvērs. JĀZEPS To ne. Man vairāk bail no ļaudīm. JĒKABS Jā, ak, jā! Bet teic, kur Benjamiņš. JĀZEPS Drīz pārnāks pats. JĒKABS Kam pamet viņu vienu, laukos klīzdams? JĀZEPS Lai skrej viņš ar pa vaļu; vajdzēs, - sauks. JĒKABS Tāds patvaļnieks tu, dēls, kā Raele. - Bet kur tad šodien gana? JĀZEPS (Izklaidīgi.) Šodien gana? Pie Zihemas; bet es pie kviešiem biju; Tur pļāva meitenes un zēni - JĒKABS Dēls - Tev laiks jau kļūt par ganu. JĀZEPS (Ātri pāriedams uz citu.) Kļūšu. - Dzirdi, Ko pašā dienas vidū sapņoju - JĒKABS Nau sapņu stāstāms laiks. Ej, atnes ogles Un pakur uguni. Drīz sanāks brāļi, Lai tiem kur piesēsties. Jau laižas saule, Taps pēkšņi nakts un auksts. JĀZEPS Bet dienas vidū, - Es dienas vidū nakti redzēju: Tik dziļa, drēgna, tumša, auksta bedre, Ka bailes man vēl tagad pārskrien kauliem. JĒKABS Kur? JĀZEPS Vēl aiz Zihemas. JĒKABS Kam atstāj ganus? Kam atdalies no brāļiem? (Viņš apsēstas.) JĀZEPS Negrib manis. (Apmetas pie Jēkaba solīša zemē.) JĒKABS Kā, dēls? JĀZEPS Kopš mātes tu tik viens - JĒKABS Nu, runā! JĀZEPS Es tevi mīlu tā, un tu man labs. Es brāļus arī mīlu visus līdz Un dalu tiem, kas mans, un palīdzu, Un rādu, kur ko zinu labāk rīkot - Bet viņi mani bar un nicin' vien - Grūž slepus peļķēs, suņiem rīda mani, Dzen vēršus virsū, smejas, špetni runā. Un ko es viņiem darījis? JĒKABS Ak, jā, - Mans dēls, mans dēls. - JĀZEPS Un kā man garām iet! Tik pilni vaibsti ir ar niknumu Kā vasar' jēla vāts ar ļaunām mušām. - Kad arī norimst reiz, nāk vakarklusums, Es tomēr redzu, viņu acīs deg Kā nakti purvā spītīgs sēra guns Un mutes rūgti dveš kā purva dvaša - JĒKABS Dēls - JĀZEPS Kaut es zinātu, ko darījis? Ak, visu, visu es par labu vērstu! Kā saulīte tos mīļi apsildītu; Kā kviešu graudiem apbērtu; es teiktu, Kas vien ir jauks, ko dienu laukos dzirdu, Ko nakti sapņos lūkojos pie dieva; - Kad prasu - Levijs ņirdz! «Kas vēl par ērmiem? Kas šim ko dara? dari tu, ko liek!» Un ko tie liek? - Kaut lopus truliem dunčiem Un priecāties, kad kārpās. Rādu tiem, Kur cirst, lai nemocās. Tik smejas vien. Man riebj tas amats. Zemi teicu kopt - Ak, tad nau gala naidam cauras dienas! Bet es to gribu veikt! vēl vairāk līdzēt! (Piepeši nometas ar galvu uz tēva ceļiem un sāk raudāt.) Tie manis nemīl, tētiņ, mīļo tētiņ! JĒKABS (Viņu apskaudams.) Mans dēls, mans dēls! Tā kunga roka smaga. - Bet vai! par tiem, kas liek tev viņu nest! Tiem pašiem būs zem liktā simtkārt liekties. Vārds notiks: esi kungs pār saviem brāļiem! JĀZEPS (Atkal paceldamies.) Ak, tēvs, klaus' manu sapni! JĒKABS Pagaid', dēls! Lai viņi neaizmirst: es dieva cīkstons! Es viņus sašķelšu kā govju nagus! Kā vilnu savelšu, kā mēslus mišu - JĀZEPS Ak, tētiņ, lai! Tie manis tikai nezin. Tie domā: es tiem ļauns, un es, lūk, labs. JĒKABS Es zinu, ko tie domā; visus zinu. Ar varu vien tik tie ir valdāmi. Ar viltu vien un cīņu var tik dzīvot Un liktens pulkus griezt uz savu pusi, Lai notiek dieva prāts caur tavu roku. JĀZEPS Tēvs, tā tu toreiz cīnījies ar dievu, Un uzvarēts viņš tevi svētīja, Un visa zeme tika tevim dota. Tā es ar zemi gribu cīnīties. Ar šķēpu uzplēšu es viņas krūtis Un viņas dēlu kviesi pļauju nost Ar trītu asmeni. Bet uzvarēts Viņš mani svētī ar un graudus dod. Tad es tos kapā - zemē - guldinu, - Par sešiem mēnešiem viņš ceļas augšā, Un jaunu cīņu es ar viņu sākšu. Bet cīņā dievs tev izmežģīja gurnu, - Kas zin, kas mani gaida manā cīņā? - Tik vien es izturēšu ar kā tu, Un visa zeme galā tiks man dota. To dievs man arī sapnī rādīja, Tik nau tik skaists mans sapnis tā kā tavs. JĒKABS Mans mīļais sapņotājs, lai paliek sapņi. Dievs manai ciltij lika izplesties Un visas tautas segt ar savu ēnu, - Viņš arī tavu krēslu augsti cels, I tev ir lemts vēl kļūt par lielu ganu. JĀZEPS Es negribu kļūt gans, ne mūžu vadīt Ar lopiem kopā piesmakušās kūtīs. Man tīras rokas būs un baltas drēbes, Es cietu māju celšu, sēšu kviešus, Kā vīraks kūpēs mani tīrumi, Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri, Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš. - Es brāļus barošu ar savu maizi. JĒKABS Dēls, neļauj aizrauties no saviem sapņiem. Ar zemi nodoties ir sievu darbs. Gan skaists, gan Raele to iemīlēja. Bet cik spēj zeme barot? - Vīrs ir gans. Vai iet kā Juda laupījumu gūt, Jo šķēps ir vīra prāts un vairogs - naids. JĀZEPS (Nopūšas, paceļas un atiet dažus soļus, domīgi.) I tu teic - naids! - Kur palikt manam sapnim? - Ak, māte, - tavus ceļus klāja miers, Tu puķi neaizskāri ceļa malā, Un, tevi redzot, putniņš droši svilpa. No tavas smaršu dvašas klīda naids, Kā smagās miglas rīta vēsmā zūd. - JĒKABS Mans mīļais, mīļais puisīt, - saule riet, Un visas miglas atkal vāļos veļas. JĀZEPS (Turpinādams savu runu.) Tad brāļi staigāja bez krunkām pierē, Vēl lūpas neaizslēdza laipnos vārdus, Vēl žultis nevārīja nežēlību. Pat niknais Simons reizēm pasmējās, Pat Levijs nemocīja slepu jērus, Bet Izašars par savu muļķa galvu Pat pricājās, kad smīdināja māti. JĒKABS Jā, viņa spīdēja pār mums kā saule. JĀZEPS Mēs līdzi spīdējām, - i Naftalim Bij lielā mute mazgāta, Gads apģērbts, Tik Zebulons pēc zivīm oda. JĒKABS (Smejas.) Auša! Tev joks tik prātā. JĀZEPS Un tev pašam ar Bij mati tumšāki, bet acis gaišas. (No tālienes dzird ganus pūšam āža ragus.) JĒKABS (Pieceļas aizkustināts.) Ak, nerunā, mans dēls! - Kur uguni! - Mums atliek tikai darbs - un retam miņa. JĀZEPS (Klusi.) Ak, kam vairs mātes nau! JĒKABS Dēls, laime nāk Un atkal aiziet; atsaukt viņu nevar. Un dzīve ir tik cīņa. JĀZEPS Laime nē? JĒKABS Caur cīņu laimi gūst. JĀZEPS Kas laime ir? JĒKABS Ak, laid! JĀZEPS Vai tā nau mīla? JĒKABS Tas ir miers. JĀZEPS Bet kā mums nāca miers? Vai ne caur māti? Un tā bij mīla. JĒKABS Dēls, to deva dievs; Bet mēs caur sevi vien tik visu gūstam. JĀZEPS Vai mīla vara nau? JĒKABS Kā vējš pret klinti. JĀZEPS Kā Raele pret Izraēli? JĒKABS Laid! JĀZEPS Es tevi nelaidīšu, mīļais tēvs, - Tev mani jāsvētī ar patiesību! JĒKABS Tu visus senos vārdus zini. JĀZEPS Jā, Bet tie vairs nespēj, tētiņ, mani glābt; Teic jaunu vārdu, tu, tas gudrākais. JĒKABS Tev dzīve jaunus teiks, tik saproti. (Dzird pūšam tuvāk.) Ej, dari darbu, - lūk, tur Juda nāk; No soļiem zinu kareivi, - viņš viens? JĀZEPS (Apskauj tēvu un klusi aiziet.) * (J ē k a b s.  Ienāk  J u d a. Juda ģērbies ganu uzvalkā ar segu, āža ragu plecos uzkārtu, zizli, bet arī dunci pie jostas un plecos pakārtu zobenu.) JĒKABS Dēls Juda, tu nāc viens? JUDA Vai še ir Jāzeps? JĒKABS Vai nau vēl citu brāļu? - Es jau gaidu. JUDA Tie aizkavējās, avis meklējot, Kas ganīt nodotas bij Jāzepam. JĒKABS Vai aizklīdušas? JUDA Jā. JĒKABS (Uztraukdamies.) Cik pazudušas? JUDA Es nez'. JĒKABS Kas tad? - Tev jāzin. JUDA Trīs. JĒKABS Tev jārod. JUDA Kad arī atradīs, tad zaudēts laiks. JĒKABS Kad ir tik aitas! JUDA Gans ir arī cilvēks, Grib atpūsties. JĒKABS (Apmierinājies, runā laipni.) Lai nāk tik, - ēdiens gatavs, Tad tūdaļ gulēt. JUDA Tēvs! vai tas ir viss? JĒKABS (Glaimīgi.) Nu, nedusmo jel, dēls - JUDA Vai viņš ir še? JĒKABS (Izvairīdamies.) Būs lēcas virums - JUDA Tātad viņš ir še! Lai ko viņš dara, tu to aizstāvi! JĒKABS Es neaizstāvu, dēls; viņš vēl tik jauns! JUDA Laiks kļūt par vīru. JĒKABS Kļūs. JUDA (Pārtraukdams runu, bažīgi.) Kas būs? Kas būs? Pret viņu visiem žultis pāri iet Un krājas naids kā mēsli ziemas kūtīs. JĒKABS Ko viņš tev dara? JUDA (Nopietni.) Es tev vēlu labu. Viņš savādnieks. Es nesaprotu to. Varbūt ir spēks. Bet lai ir kāds, lai dara Tik to, kas pienākums. JĒKABS Bet iztikāt Līdz šim bez viņa! JUDA Lopi vairojas, - Un vieglumu sev arī ceram. JĒKABS Lūk! - Tu vīrs kā mežavērsis un tev grūti! Bet viņš ir smalciņš. JUDA Grūtums, tēv, ne man. Ne es še sūdzos, - tevi saudzu es, Un agrāk pārnācu, lai brīdinātu. - Tu nesaproti. Ārā laužas naids, Kā vilks no alas. Paglāb vēl, ko var. Jo viņa rīkle ir kā atvērts kaps. Drīz būs par vēlu. Tad tu raudāsi Un plūksi baltos matus. Simons rūc, Un Levijs šiepjas. Labs tiem prātā nau. JĒKABS Tie nedrīkstēs to aizskart. JUDA Sargies, tēvs. Ar viltu nodarīs. JĒKABS Šie mani pievils! JUDA Bet tev ja notiek kas? JĒKABS Ko runā, neprāts? JUDA Kā bija Zihemā? JĒKABS Nu, ko lai daru? JUDA Tu viņu lutini; tas citiem grauž. Ik viens to sajūt, ka tev mīļš tik viņš. JĒKABS Dēls Juda, tu mans lepnums, kaujas lauva; Tu manai ciltij spēcīgākais balsts - JUDA (Nepacietīgi.) Nu, saki taisni, tēvs! bez aplinkiem. JĒKABS (Aizturēdams savas jūtas ar varu; klusi.) Es viņu mīlu, - jā, - par visiem vairāk. - JUDA (Rūgti.) Nu lūk! - Un mēs? - Vai darbu nedarām? Vai bērni neesam tev visi līdz? JĒKABS (Atkal saņemdamies.) Tev, Juda, taisns prāts, - bet vai i tu Pret Tamāru reiz negrēkoji? JUDA (Uzbudinājas.) Tēvs! JĒKABS (Atkal mīļi labinādams.) Tu esi stiprs; stiprais savā spēkā Spēj katru atvainot. - Tu esi labs, Tu nāci brīdināt. Tev teikšu, dēls, Es izliešu tev visu savu sirdi - (Nesavaldīdams savas jūtas.) Viņš vecās dienās dzima man. Iekš viņa Man manas jaunās dienas atmostas. (Piepeši.) Ak, Raele, tu skaistā, skaistā, skaistā! - Kā vakarsārtums tu man izdzisi, - Te tevi atkal redzu rīta ausmā, Kā tu man parādījies viņā rītā, Kā jauna septiņkrāsu varavīksna. Es septiņgadus kalpoju par tevi, Kā septiņdienas, tevī vērdamies, Un dienas, gadus, laikus aizmirsdams. - Iekš viņa redzu tavu atspīdumu. Un visa mana cīņu pilnā dzīve, Viss asi trītais naids, viss trulais ļaunums Un viltus režģu audi dienu dien', Un liektā mugura, un kvēlošs niknums, - Viss, viss nau velts: - es mūžam turu tevi, Līdz manas acis redz vēl Jāzepu. - JUDA (Aizkustināts, pēc brītiņa klusi.) Tēvs, liela tava mīla. Viņas spēks I pašu laiku, pašu nāvi veic, Tik vienu - JĒKABS (Vēl aizņemts ar savām domām.) Dēls, tu spēks, - tu saprot' spēku. JUDA (Turpinādams savu runu.) - Tik vienu nespēj tava lielā mīla - JĒKABS Dēls - JUDA Visus savus bērnus apņemt līdzi. JĒKABS Es mīlu tos - JUDA - Ar mīlas pabirām. JĒKABS (Cēli.) Dēls, stiprais dēls, - es cerēju: tu stiprāks. JUDA (Tāpat.) Ak, tēvs, mēs visi nestipri bez mīlas! JĒKABS (Stāv, galvu smagi nolaidis.) JUDA (Apskauj viņu piepešā jūtu uzliesmojumā.) * (J ē k a b s,   J u d a,   ienāk   J ā z e p s.) JĀZEPS (Klusi abiem tuvodamies, nometas ceļos un aizskar tēvu un brāli izstieptām rokām.) Dievs savu vaiga vizmu cels pār jums, Mēs tiksim bagāti kā zeme Ur. JĒKABS Zēni, netrauc vīru runas! JUDA Aizej teltī. JĀZEPS (Uz Judu.) Mans brāli, esi manim labs, (Pieiet pie eļļas koka, nolauž zariņu un pasniedz to Judam.) - šo ņem! Lai neiet karavīrs bez eļļas zara. JUDA (Uz Jēkabu.) Kas zēnam ir par vārdiem! Žēl tā gara. (Uz Jāzepu.) Mans gars uz tevi paveras; tu ass, Bet lūst tavs asmins drīz pret akmens varu. No asins acis vairās, bet tais acīs Tev domas dzirkst kā ugunskurā dzirkstis, Ko teic tās? JĀZEPS - Teic: starp lapsām - lauva Judi. Tas izraus jēru zvēru vērtām rīklēm Un aizgriezīsies nost no šakāļiem. JUDA Tu lapsas nicini un šakāļus. Varbūt i lauvas? (Uz Jēkabu pagriezdamies.) Kas lai viņu zin? Daudz vīru iekš tā zēna. JĒKABS (Ar lepnumu.) Daudz viņš augs, Kā koks pār žogu pāri. (Dzird pūšam āža ragus.) JUDA Sargies vien! Ka nenocērt bez laika. JĒKABS Brāļi nāk: Tas smagiem soļiem - Azers, viegliem - Rubenss, Tas šļūcot - Levijs, lēni, bikli - Gads. JUDA Tu zini soļus pat. JĒKABS Simts gadus mācos. Nu jāsteidz, ka dod ēst. (Aiziet teltī.) * (J u d a,   J ā z e p s,   ienāk   A z e r s,    L e v i j s,   R u b e n s s   un  G a d s.   Brāļi ganu uzvalkos ar segu, āža ragu un zizli.) AZERS Vai ēdiens gatavs? JĀZEPS Jā, gardas lēcas. AZERS Vēders gluži šmaugs, Pēc tavām aitām skrejot. JĀZEPS Manas lēcas To piebriedinās, nāc! AZERS Nu, jāredz. (Aiziet teltī.) * (Tie paši, bez  A z e r a.) LEVIJS Jāzeps Sev baro aizstāvi. (Uz Jāzepu pagriezdamies.) Tev viss ir rokā: I gaļa ir, i aizdars. Dod, kam tīk, I sevi neaizmikst. JĀZEPS (Gribēja aiziet līdz ar Azeru, bet nu paliek.) RUBENSS (Jāzepu piezobodams.) Vai neesi I meitām drusku draugs ap vakariņām? JĀZEPS Jā, es ap vakariņām, tu - vēl vēlāk. RUBENSS (Skaļi iesmejas.) JUDA (Brīnīdamies.) Lūk, ķircinās ar Rubensu! JĀZEPS (Kā atvainodamies.) Viņš labs. RUBENSS I laba garša ar - JĀZEPS Pie ēdieniem Ir vairāk garšas Azeram un Gadam. GADS (Atiet nost un atsēstas uz zemes, attālāk no citiem.) RUBENSS (Uz Jāzepu.) - Un tev - pie Dinas? JĀZEPS (Uzbudināts.) Klus'! Tā svēta! LEVIJS (Nicinoši.) Svētais! JĀZEPS (Aizskarts, gribēdams novērst runu, pieiet pie Gada no muguras un lēni lūko viņu apgāzt.) GADS Pag! laid! RUBENSS (Smejas, kamēr citi drūmi vai tik piespiesti pavīpsno.) LEVIJS (Uz Rubensu.) Ko smejies? Kas par smalkiem jokiem! JĀZEPS (Atlaižas no Gada un stāv nokaunējies.) JUDA (Uz Jāzepu.) Tu citus aizskarsi ar smilgas bārkstīm, Bet tie tev atcirtīs ar ciedres vāli. LEVIJS (Uz Judu.) Un kurš tad ir tas cits? tas ļaundaris, Kas labiem neļauj jokot, smiet un skriet, Lai skrien i aitiņas? GADS Jā gan, kurš ir? JĀZEPS (Uz Gadu, tam atkal mīļi klāt pieiedams.) Tu ne! Tu pats tiec aizskarts. LEVIJS Aizgādnis! (Uz Jāzepu.) Tik gādā pats, kā šodien atbildēsi! JĀZEPS Lai kam es atbildēšu, tik ne tev! LEVIJS (Ņirgājas.) Lūk, kāds šis liels! Tu laikam vecāks būsi? Nu, nezināju. Piedod, veco brāl! (Klanās Jāzepa priekšā ironiski.) * (Tie paši. Ienāk  N a f t a l i s,   I z a š a r s,   D a n s,   S i m o n s.) NAFTALIS (Runā ar patosu un žestiem.) Līdz bargai pusnakts tumsai bij mums skriet, Kā kalna vilki skrej pēc laupījuma, Pa lietu, vētru un pa negaisiem - RUBENSS (Pārtrauc viņu.) Vai re! mums gaišs un tev jau pusnakts tumsa! Tev lietus līst, mums sauss! NAFTALIS (Neliekas traucēties iesāktā runā.) Kā ērgļi skrējām Un avis meklējām, - un šis (Rāda uz Jāzepu.) te dzīvo Kā zemes kungs! LEVIJS Viņš šķietas vecais brālis, Jo tēvs to vairāk mīļot. SIMONS Zīdāms jērs! Cik ilgi zīdīs? IZAŠARS (Jāzepu mēdīdams.) Ū! cik ilgi zīdīs? LEVIJS (Uz durvīm rādīdams, paklusi.) Klus' vecais tur! DANS (Svinīgi.) Šis būšot vecais brālis? Vēl dzīvo taisnība. Lai vecais nāk. (Uz Jāzepu.) Kad izšķirsies, tad netaisnais lai trīc. SIMONS (Rupji piedur Gadam, kurš arvien vēl sēd zemē.) Dod dzert! - No dusmām jātvīkst nost. GADS (Tūdaļ paceļas un iet.) Tūlīt! (Aiziet.) BRĀĻI (Visi, bez  J u d a  un  R u b e n s a,  cieš klusu draudoši un atkāpjas no Jāzepa.) JĀZEPS (Palicis viens, stāv klusi valdīdamies.) * (Tie paši. Ienāk   J ē k a b s,   A z e r s   un    G a d s.) GADS (Atnes dzert Simonam; tas nodzeras un atgrūž trauku Gadam atpakaļ, tā ka trauks nokrīt.) JĒKABS (Pēc brīža, lēni un svinīgi.) Lai miers ar jums vispirms, jūs, mīļie dēli! - Bet kur tad Benjamiņš? Kur Zebulons? RUBENSS Viņš gāja zēnu sakliegt. JĒKABS (Uz Jāzepu.) Re, - kā nu? (Tad uz brāļiem.) Nu nākat mielastā, - būs gardas lēcas. Bet jums kas jāsūdzot, tas jāuzklausa. Un, kurš grib ēst, lai ātri teic, kas teicams. JUDA Trīs aitas zudušas. JĒKABS Vai atrastas? NAFTALIS Nau. - Mēs līdz baigai pusnakts tumsai skrējām, Kā tuksnešlapsas skrej pēc laupījuma - RUBENSS (Pārtraukdams.) Pa lietu, negaisu un vēju - (Viņš smejas, Izašars un Azers līdzi.) JĒKABS Klusat! NAFTALIS - Un tas sēd mājās, saldi ēd un dzer, - (Rāda uz Jāzepu.) Un linu drēbēs iet, un ēnā guļ, Un viņa vaigi spīd kā dīķi saulē, Un mati melni kā tam kalna krauklim - JĒKABS (Pārtraukdams viņu runā.) Dēls Naftali, tu ašs kā meža briedis, Un tava runa tek kā lietus strauts, Bet kur ir aitas! LEVIJS Nozaudējis tas! (Rāda uz Jāzepu.) DANS (Tāpat svinīgi.) Tam nodots bij, tam prasi! SIMONS Ļaunais gans Būs aitām krustus pārsitis, lai neskrien. TAFTALIS Būs apēdis ar meitenēm un zēniem. JĀZEPS (Uztraucas un grib runāt, bet pēc Naftaļa iebilduma apklust.) GADS Ne velti bij, kur pļāva, - skanēj' vien. IZAŠARS Jā, jā, - la, la, la, la, - eia, eia! JĒKABS Un jūs kā dzirdējāt? vai ganījāt? LEVIJS Vēl zēns, jau lien pie meitām. Rubenss teica, Un tas jau zin. RUBENSS Ko mels? Tas bij tik joks. JĀZEPS (Aizgriežas un stāv nokaunējies.) SIMONS (Pret Jāzepu.) Tas kaundars būtu pārmācāms ik dien', Ka viņa baltie svārki kļūtu raibi! LEVIJS (Uz Jēkabu par Jāzepu.) Ne vārda viņam nau, ko pretī bilst! RUBENSS Bet jūs jau neļaujat tam izrunāt! IZAŠARS Jā, jā, - tik neļaujat tam izrunāt! JĒKABS (Uz Izašaru.) Pag, dēls, tu labāk ķildā nejaucies. Ko tev viņš darījis? IZAŠARS Kā tie, tā es. LEVIJS Lūk, visi sūdzam. DANS (Uz Jēkabu.) Jādara reiz gals. Mūs gan tu bar ik dien', bet to - nekad. (Rādīdams uz Jāzepu.) Vai laisks ir, vai dara zaudējumus, Vai palaidnis un uzpūtīgs, un bezgods. - Kas būtu mums, ja mums trīs aitas zustu? LEVIJS (Ironiski.) Nu, mēs jau ne tik labi; mēs jau esam Tik Leas bērni vien, viņš - Raeles. NAFTALIS Mēs pat no kalpones, no zemas gultas, Mēs kāju pameslis tik esam tam. JUDA Nu redzi, tēvs, ka nemierā ir visi. BRĀĻU BALSIS Mēs visi sūdzamies! JĒKABS Nu, ko jūs gribat? JĀZEPS (Nesavaldīdams savas jūtas.) Ak, brāļi, brāļi! Ko no manis gribat? - No mazām dienām es jūs mīlējis! (Apklust; kad neviens neatbild, viņš turpina, pagriezdamies drīz pret vienu, drīz otru.) Ar tevi, taisno Dan, un Naftali Mēs mazi rotaļājām vienās smiltīs. Ar Bilhas un ar Zilpas bērniem kopā Es augu, dzīvoju, - un nu jūs sakāt, Ka es jūs liekot kāju pameslī! NAFTALIS Jau bērns vienmēr tu biji atturīgs Un rotaļās par ķēniņu vien gāji; Bet nastas negribēji nest kā ēzels, Tad pretī spēri - JĀZEPS Vai es nenesu No laba prāta, kad bij jāpalīdz, Kad ejot apguri tu karstumā? NAFTALIS (Paplāta rokas, bet cieš klusu.) JĀZEPS Un, mīļo Gad un Azer, - sakat jūs, Ko jums es darījis? (Apstājas un gaida uz atbildi; kad arī tie cieš klusu, tad turpina.) Nu, sakat droši! Še mani tiesā, še jūs runāt varat. Jums neņems ļaunā, kad man teiksat ļaunu. (Abi cieš klusu.) Es nepieļāvu, Gad, ka tevi sit, Tad labāk cietu vēl, ka iesit manim. GADS (Novēršas un aizvelkas aiz citiem brāļiem.) JĀZEPS Un, Azer, tev - vai nedevu es klusām No maizes un no siera, kad es pats Sev atgausēju; tev jau gribas allaž. AZERS Jā, atdziest vakariņas. (Daži brāļi iesmejas.) Ko tur smieties? LEVIJS (Aši metas starpā runām, redzēdams, ka atkal smejas.) Lūk, pats viņš vainīgs, - nopratinās mūs! DANS Lai laiskais gans top sodīts! - Kur tās aitas? BALSIS (No vairākiem brāļiem vienā reizā.) Jā, sodīt vajga! šoreiz vajga sodīt! IZAŠARS (Uz Jāzepu.) Jā, vajga sodīt. Ko tu pretī runā? - Nu tikai brangi viņam sadosim! Kā slepenībā bija norunāts. LEVIJS (Metas Izašaram virsū un grib viņu sist.) Ko, nejēga, tu mels? IZAŠARS Bet sodīt vajga! JĀZEPS (Uz Leviju.) Ko viņu sist? Viņš tā jau mūžam sists, Ka tam pus prāts ir izdauzīts no galvas. JĒKABS Klus'! Turat mieru! - Jāzep, atbildi! JĀZEPS Jūs sakāt, ka es vainīgs, ka trīs aitas Jums nozudušas. Vai es esmu gans? Ne man bij uzdots ganīt, - Levijam. LEVIJS Bet es tev liku uzraudzīt, un - tu? NAFTALIS Būs vaļā acīm sapņojis, kā mēdz. JĒKABS (Pārtrauc viņu, uz Leviju.) Dēls, - Jāzeps vēl nau gans, es viņu sūtu Tik apraudzīt, kā klājas jums un lopiem. NAFTALIS Ne aitas neprot ganīt; vieglāk mācāms Vēl Izašars. IZAŠARS Jā, Izašars gan gudrāks. LEVIJS (Un citi brāļi smejas.) JĀZEPS Es negribu būt gans un nemācīšos. Man netīk jūsu amats. LEVIJS Vai jūs dzirdat? Par goda vīru būt tam nepatīk! DANS Pēc aitām jāmeklē, kad pazaudējis - NAFTALIS Tās vājās kājiņas pa klintīm plaisā, Tās smalkās rociņas no zižļa tulzno, Tas baltais vaidziņš saules vērsmē nodeg - SIMONS Un baltos svārciņus ar mēsliem apsviež. IZAŠARS (Priecādamies.) Ha! ha! ha! ha! nu iesāksies tūlīt! LEVIJS (Uz Jāzepu.) Te runa nau, vai ganīt tīk vai ne! Varbūt nekāds tev netīk godīgs darbs - Tu nodarīji, tev ir jācieš sods! (Uz Jēkabu.) Tēvs, runā tu! DANS (Tāpat.) Ja nesodi, ja žēl, Tad paši sodīsim - lai sargā dievs! JĒKABS Jūs, stāvat klusu! Ko jūs iedrīkstat? Šie paši sodīšot?! LEVIJS Tad sodīs dievs! Ja tu to nesodi, tad uguns kritīs Un aprīs mūs un visus mūsu lopus! BRĀĻI Mēs paši! paši! (Draudoši virzās tuvāk Jāzepam.) JĒKABS Dēli! Dēli! - Klusu! JĀZEPS (Atkāpjas pret eļļas koku no brāļiem, kad viņam nāk vēl tuvāk.) JĒKABS Vai manā priekšā ķilda? Kas man jāredz! * (Tie paši. Ienāk   Z e b u l o n s   un   B e n j a m i ņ š.) ZEBULONS (Ved Benjamiņu, kādu 7 gadus vecu zēnu, aiz rokas saķertu. Benjamiņš lūko izrauties.) Še ir tas nebēdnieks. - Nu, nāc, ko rausties? - Bij kokā paslēpies un neatsaucās. - Ar varu palaidnis ir jāved mājā. LEVIJS Ne zēnu Jāzeps nevar uzraudzīt. BENJAMIŅŠ (Izraujas no Zebulona un pieskrien pie Jāzepa.) Ak, mīļais Jāzep, Jāzep! JĀZEPS (Viņu apskaudams.) Kur tu biji? BENJAMIŅŠ Pie putniņiem! Cik mīļi guļ tie kopā! JĀZEPS Tik neņem bērniņus! BENJAMIŅŠ Ir pieci. JĀZEPS Lai! Zin', māte baidās. BENJAMIŅŠ Tagad visi guļ. Es nu vairs nekritu un nepakāros, Bez tevis nokāpu. JĒKABS (No sava sola.) Nāc, Benjamiņ! ZEBULONS (Paņem atkal bērnu pie rokas un rauj pie sevis. Benjamiņš vairās.) Nāc nu. Vēl pretī turēsies, vai re! (Paņem no sola eļļas zariņu un iesit zēnam.) BENJAMIŅŠ (Iekliedzas.) JĀZEPS (Iesaucas skaļi.) A! a! - ko sit? - Laid vaļā, negantnieks! (Metas virsū Zebulonam, izrauj viņam zariņu no rokas. Citi brāļi metas starpā. Piesteidzas šķirt Rubenss un Juda. Levijs atraujas tālāk nost.) JUDA Ko dari, Jāzep? Nieka zēna dēļ Tu uzbrūc savam brāļim, kurš ir vecāks. JĀZEPS (Lielā uztraukumā, dusmās un bailēs.) Viņš nedrīkst aizskart, nedrīkst! (Atrāvis Benjamiņu, tura to pie rokas sargādams; tad mīkstā balsī.) Vēl šis zars! JUDA (Uz Zebulonu rādīdams.) Viņš vecākais! JĀZEPS (Pārmetoši uz Judu.) I tu ļauj sist? (Nomet Juda priekšā zariņu zemē.) Še zars! Bet dzīvu miesu nedrīkst sist neviens - JUDA Tu zēns! Nau veciem tiesības pār bērniem? DANS Lai dara, ko kurš grib, bet soda nau! LEVIJS Kam pašam jābaidās no taisna soda, Tas labāk noliedz visu taisnību. - (Uz Jēkabu.) Vai paliks neatriebts i šis! (Rāda uz Zebulonu.) Pat Juda, Pat Rubenss atzīst taisnību, - tēvs ne! JĒKABS (Uz priekšu panākdams.) Tu mani nemāci! (Uz Jāzepu.) Dēls, piekāpies! SIMONS Pats soģis noziedznieku lūdz! BALSIS Sods! sods! JĒKABS (Uz Jāzepu.) Pret vecāku tu cēlies, dēls, tu vainīgs, - Lai Juda soda (Klusāk.) - vieglāk būs. JĀZEPS (Lielās izbailēs, plati atplestām acīm.) Nekad! Mans mīļais tēvs - (Apskauj tēvu pieglauzdamies; pēc brīža turpina.) Tad labāk mirstu pats, Ne mani saplēš viņu senais naids! BENJAMIŅŠ (Klusu, bet dzirdami, jo visi apklusuši.) Klau, Jāzep, skaisti mirt tur Dotanā: Tur redzējām mēs nāvi lielā bedrē. JĀZEPS (Skatās uz zēnu un piepeši saraujas.) LEVIJS (Tāpat klusi uz Zebulonu.) Kas tā par bedri? ZEBULONS Reiz tur ganījām. Labs maurs, tik vieta bīstama. LEVIJS Tā, tā! JĀZEPS (Domīgi, kā tālumā skatīdamies.) Es nāves nebaidos - (Uz tēvu lēni - sērīgi.) Kad es tev nemīļš Un brāļu mīlu mūžam neiegūstu, Tad spried man nāvi, tēv, es miršu labprāt. JĒKABS Dēls, ko tu runā, dēls! (Apskauj viņu.) Lūk, tāds viņš ir! Kā tauriņspārnam nevar pirkstus piedurt, (Uz brāļiem.) Nu liekat mieru; diezgan viņš ir sodīts. (Noskūpsta Jāzepu.) SIMONS (Nikni iekliedzas.) Ko mēs kā nelgas stāvam? lūk, tie skūpstās! LEVIJS (Ņirdzīgi.) Tā taisnība ar noziedznieku glaužas; Par visiem viņa grēkiem sods ir - skūpsts! NAFTALIS Un mēs tie nicinātie paliekam! Nu rīt viņš samīs mūs kā mālus dobē. DANS Pats tēvs un soģis likumu tā lauž! JĒKABS (Atlaiž Jāzepu un atiet no viņa nost.) LEVIJS (Sapulcinājis ap sevi vairākus brāļus un sačukstas ar viņiem.) RUBENSS un JUDA (Pieiet pie tēva un taisa noraidošus žestus.) JĀZEPS (Stāv viens pats; tikai Benjamiņš viņam ir tuvu uz skatās bailīgi uz brāli - neaprazdams.) SIMONS (Atdalās no brāļiem un pieiet pie Jāzepa, saņem aiz pleca un velk pie sevis.) Nāc, brāli, ko tev teikšu! JĀZEPS (Atkrata viņu riebdamies.) Atkāpies! SIMONS (Un citi brāļi no pulciņa saķer Jāzepu un aši apstāj viņu, paceldami savus ganu zižļus.) JĀZEPS (Aši izrauj Simonam nazi no jostas un metas pie vīģes koka.) BENJAMIŅŠ (Kurš viņu aizstāvējis, skrej viņam līdzi.) JĀZEPS (Nazi paceldams.) Kas vien man tuvu nāks vai pieskarsies, Es noduršu uz vietas! JĒKABS (Iekliedzas.) Jāzep, Jāzep! (J u d a   un   R u b e n s s   Jāzepu attura. Uzbrucēji apstulbuši. Starpbrīdis. Visi stāv nogaidoši, valdīdami dusmas par neizdošanos.) LEVIJS (Pirmais sāk runāt, vēl šņākdams aiz dusmām.) Lai paliek! laidat viņu! Bij tik joks. - Mēs jaunekli tik drusku pabaidījām. JĒKABS Jūs asinskārie zvēri! hiēnas! Kā mežavilki jēram uzbrūkat! - Jūs tēvu iegrūžat bez laika kapā, Jūs čūsku dzimums, odžu mātes metums! Lai lāsts par jūsu dusmām, kas tik straujas! - Mans dēls, mans Jāzeps! (Apskauj viņu. Brīdi klusums.) JĀZEPS (Uz Jēkaba sola atsēdināts, drīz atžirgst; visu laiku stāvējis, galvu nolaidis, atmostas ar izcīnītu apņēmumu.) Nelād' viņiem, tēvs! Bij nāve tuvu, atvēra man acis. - Nē, neapskauj vairs manis! Ļauj man vienam! Ar mīlu gribu viņu mīlu gūt. (Izraisās no tēva apskāvieniem un pieiet lēni pie brāļiem; tēvs grib viņam sekot.) BENJAMIŅŠ (Pieskrien pie tēva, kurš to apskauj. Zēns apbrīnodams skatās uz Jāzepu.) JUDA (Uz Jāzepu.) Tu varens zēns! - Tēvs, ļauj jel viņam vienam! JĀZEPS (No negaidītā uzslavējuma apmulsis, aizklāj vaigu ar rokām.) Ak, ko es teikšu, ko es teikšu jums! Es gribu rādīt mīlu - Es mūžam nesacīto slēpu sirdī, - Tur gadiem krājies tas, ik dien' pa lāsei, Kā ūdens dzerteklī, ko dzirdīt pulkus; Bet neplūstot tas sastrēdzies kā purvs - - Es visu gribētu uz reizi izteikt: Es simtkārt vārdus glaimi salasīju, Kā raibus akmentiņus acis priecēt; Es gribētu jums sirdis darīt mīkstas, Kā velgans rītens veldzēt tuksnesi - - Nu nezinu nekā, ko būs jums teikt - (Viņš piepeši apklust; tad atkal turpina.) Ak, kaut tie vārdi būtu man! Kas ceļ iz dziļās sirds to skaidro mīlu, Kas klusi glabājas priekš, jums un visiem! Kaut būtu man tie nolaižamie trauki, Ar kuriem ūdeni iz bedres smelt! (Levijs ar brāļiem sačukstas un sasmejas klusi.) JĀZEPS (Dzirdējis apraujas.) Kad savas acis pavēršu uz jums, Man pēkšņi atpakaļ krīt smeļams trauks Un skaidrais dzelmes ūdens netīrs top. - Tu, Levij, neskaties ar ņirgas vaibstiem! Tu, stingrais Dan, jau iepriekš nenosodi! - Es neskatīšos vairs, lai nemulstu! (Viņš aizver acis.) Es nespēju to panest, ka jūs ļauni. Es izkalstu kā ganība bez rasas, Priekš laika ienākos, kā sausi kvieši, Un graudi sīki top un velti birst. Un, kad jūs, brāļi, neesat man mīļi, Kam lai es visu savu mīlu dodu? Tā plesties grib kā pavasara maurs. No mazā brālīša vēl paliek pāri, No mēmās kustoņas, no putniem atliek, No zaļām ganībām, no zelta kviešiem, No tuksness smilts, no vēja un no debess, - Uz dzīvām dvēslēm mīla prasās iet, Uz jums, kas esat man tie tuvākie. Pie jums lai pasaule man sāk' un beidzas. (Viņš atpleš rokas un gaida, lielā uzbudinājumā apkārt lūkodamies.) JĒKABS (Pieceļas un iet pie viņa, Benjamiņš līdzi.) Ak, Jāzep! mīļais! RUBENSS (Tāpat piesteidzas pie viņa.) Mīļais! JUDA (Arī pieiet.) Labi tā! LEVIJS Kas šim ko dara? Kas tad šo tā nīst? Par daudz tik iedomājas vien par sevi. JĒKABS (Turēdams Jāzepu apskautu, uz brāļiem.) Nu, bērni, mīlaties! JĀZEPS (Atsvabinājas no tēva rokām; tad stāv gaidīdams, iet atpakaļ pie tēva un apskauj to.) Tie nemīlēs! (Viņš apsedz sev galvu ar segu.) (Starpbrīdis.) JUDA (Uz Jāzepu.) Kad tava griba visu veic, tad pats Jel esi tāds kā mēs. Tad tevi mīlēs. JĀZEPS (Lepni atsegdams galvu un vērsdamies pret Judu.) Vai paši esat līdzi? Tu ne Levijs. Ikviens ir savs, es - savs. LEVIJS Tu gribi būt Par visiem vairāk. JĀZEPS Nē; tik vien, lai mīl! Tik tādēļ domāju, kā labi darīt, Par jums, par tūkstošiem, kas solīti, Kas vairosies, līdz būs kā smilts pie jūras. DANS Pats bērns, jau domas tam pie bērnu bērniem. LEVIJS Par visiem domādams, tik aizmirst aitas. NAFTALIS Bet sevi greznot ne! JĀZEPS Lai noriebj jums. JUDA Bet kas tad padarīs šīs dienas darbus? JĀZEPS Ne šodienai tik dzīvo. NAFTALIS Tu; bet mēs, Tie viendieņi! JĀZEPS Neviens šai dienai vien. Par to es domāju un domājat Ij jūs. LEVIJS Lai visi tikai sapņo vien, Un darbs lai darās pats. - Pats piens lai slaucas - NAFTALIS Lai aitas cērpas pašas - GADS Vilna kāršas - NAFTALIS Un audums pats no sevis saaužas! JĀZEPS (Sapņaini, pussērīgi, pussmaidot zem sevis.) Jā, arklis pats lai ar, pats vezums brauc Un lauks pats apsējas, pats nopļaujas! AZERS Un graudi paši tecēs, ver tik muti! GADS Un dzirnas patis mals, lai vēders gremo. NAFTALIS Bet mēs tik iespriedušies staigāsim, Kā mūsu jaunais kungs un pavēlnieks. IZAŠARS Tas pārāk gudri gudro. SIMONS Tēvs to pielaiž. LEVIJS (Uz Jēkabu.) Tēvs, lūk, tas sapņotājs mūs aplaimos: Tik visus lopus, aitas salaist mežā, Lai lauvas, vilki mielojas ap tiem, Bet mēs lai visi smiltis kašņājam Un gaidām citu gad', ka maize nāks. - Un to lai mīlam mēs? - Tas grib mums postu! JĒKABS Ak, dēls, viņš joko tik no lielām bēdām. JĀZEPS (No jauna pārvarējies, ar citām domām.) Nu, smejat sapņus, tikai mīlat mani! Ja būšu tāds kā jūs, vai mīlēsat? (Gaida laiciņu; visi cieš klusu. Ar uzsvaru.) Ar varu jūsu mīlu ņemšu sev. Kā karstais samums gribu nākt pār jums Un gaisos aiznest visus putekļus, Kas krituši ik dien' uz mūsu mīlu. JUDA (Ironiski.) Viņš grib mūs uzvarēt kā lielais vējš. NAFTALIS Ar muti aizpūst mūs kā putekļus. DANS Viņš atkal sapņo. Vai tad izdzēsts viss, Ko tu mums darījis? JĒKABS Jā, sāpes dzēsa. JĀZEPS Lai ko es darījis, bet esat labi. Bez manas gribas ļaunums noticis. Šais krūtīs ļauna nau kā puķu dārzā, Kg bij še dēstījusi Raele. Bet, ja kas bijis, ko es nezinu, Tad sakat man un esat atkal labi. BRĀĻI (Stāv vēl drūmi.) JĀZEPS Un, kad jūs manis dēļ vēl dusmojat, Tad esat labi mūsu mātes dēļ, Kas mīlēja i jūs, i visu dzīvi. BRĀĻI (Sačukstas un atvelkas neviļus atpakaļ.) JĀZEPS Tad esat labi jūsu pašu dēļ! Es būšu tāds kā jūs, es nolūgšos, Ka esmu citāds. (Viņš nometas uz viena ceļa.) LEVIJS Ja ikreiz tā lūdzies, Tad mēs jau arī būtu piedevuši. JĀZEPS (Paceldamies.) Ko, Levij, jūs man būtu piedevuši? JĒKABS (Apskauj Jāzepu.) Tā, mīļais dēls! - (Uz brāļiem.) Nu redzat, cik viņš mīļš! Nu, beidzat ķildas, dēli! Piedodat! Lai spīd pār jums tas varavīksnas loks, Kas pacēlās pēc lieliem ūdensplūdiem! Balts dūmu mutulis no ziedokļa Lai, priekā mirdzot, noskatās uz jums, Kad brālis brāli apskaus skūpstīdams! (Brāļi top nemierīgi.) Cik man vēl atliek dienu? Īss mans laiks. Bet mierā ietu es pie saviem tēviem, Kad mieru zinātu es jūsu starpā. Man laimīgākā diena taptu šī, Kad ļaunums likās pierūdzis līdz malām. - Nu solat piedot Jāzepam, to mīlēt, Un es jums došu savu svētību! (Starpbrīdis.) LEVIJS Jā, kas tad pretī? Lai tik krietnis viņš. JĒKABS Teic, Simon, ar! SIMONS (Norūc.) Jā, jā. JĒKABS Un neaizskart! SIMONS Kas aizskar šo? JĒKABS Bet tu to neaizskarsi? SIMONS Kā man, tā es. LEVIJS (Uz Jēkabu.) Bet kā tu svētīsi? JĒKABS Ar svētību no sentēviem un tēviem, Ar svētību no lejas un no augšas; Es katram došu viņa daļu. LEVIJS (Nemierā noteic.) Bet - JĒKABS (Svinīgi.) Tad pulcējaties, klausaties, ko tēvs Es sludinu, kas nākotnē jums notiks. (Dēli pienāk klāt un apstājas lokā. Katrs svētāmais nometas ceļos noliec galvu, un Jēkabs uzliek viņam roku uz galvas.) RUBENSS (Pienāk pirmais, kā jau vecākais, bet tēvs viņu atraida ar rokas mājienu. Rubenss nokaunējies stāvot.) JĒKABS Tu, Juda, - (Juda pienāk.) jaunais lauva, liels caur kariem! Tev slava brāļos būs. Kurš ies pret tevi? Tu siesi savu kumeļu pie vīniem, Tev drēbes mazgās vīns un zobus piens. JUDA (Stalti aiziet.) JĒKABS Tu, Rubens, - (Pienāk Rubenss.) mana spēka pirmais dēls Un pirmais varā, - vieglis brauc kā ūdens, Tev, tēva gultas kāpējs, nebūt pirmam. RUBENSS (Galvu nokāris, aiziet aiz citiem brāļiem un apsēstas uz sola, apklāj sev galvu. Pie viņa pieiet Levijs un runā ar viņu.) JĒKABS (Pie nākošiem dēliem pieiet klāt un aši svētī.) Pie jūras krastiem dzīvos Zebulons! Tu, kaulains ēzels Izašars, tev liksies, Ka miers ir labs, - tu lieksi plecus kalpot! Dans soģis būs; kā ceļa čūska kodīs Tas zirgiem papēdī, lai jātnieks krīt! - Gads taps no pulkiem spaidīts, pretī spaidīs! - Tev, Azer, trekna barība, gards ēdums Priekš ķēniņiem! - Tev, Naftali, jau teicu, Tu ašs kā briedis, dosi skaistu runu! BRĀĻI (Kas svētību saņēmuši, atiet tālāk, paliek vēl tikai Simons, Levijs un Jāzeps, kurš stāv attālāk.) JĒKABS Nu nāc, dēls Jāzep, mīļais! LEVIJS (Panāk uz priekšu.) Pagaid', tēvs! Mēs vecāki, pirms Simons, es. SIMONS Pirms mēs. JĒKABS Es dodu svētību, kā gars dod man; Tas neprasa pēc vecuma, bet sirds. LEVIJS Vai locīt likumus - to ļauj tev sirds? JĀZEPS (Panākdams uz priekšu.) Tēv, svēti pirmos tos. JĒKABS (Uz Leviju un Simonu.) Jūs darāt varu! - Es jums jau devu svētību, cik bij; Nau labākas. LEVIJS Ne svētīji, bet bāri. JĒKABS Tad dzirdat, Simon, Levi! - (Tie pienāk klāt abi reizē.) Jūsu šķēpi Ir slepkavīgi. - Nenāks mana dvēsle, Ķur jūsu padoms, nedz mans gods, kur jūs! SIMONS un LEVIJS (Atkāpjas dažus solus atpakaļ. JĒKABS (Pacēlis roku.) Jūs tiksat izkaisīti Izraēlī! LEVIJS (Atkāpdamies vēl tālāk, griezīgi.) Vai tā ir svētība? JUDA (Uz Jēkabu.) Tēvs! Tēvs! JĀZEPS JĒKABS To saka gars. To pieminat. SIMONS (Klusi draudot.) Tu arī! JĀZEPS Vai, tēvs! Viņš draud. JĒKABS (Uz Jāzepu.) Kas spēj pret garu celties? Nu nāc tu, dēls! LEVIJS (Uz Jēkabu.) Tu nevari to svētīt; Tam priekšā sods, lai izlīdzina pirms. JĒKABS Bet jūs jau piedevāt! SIMONS Lai nolūdz pirms. LEVIJS Vēl miers nau slēgts, vēl miera skūpsts nau dots. DANS (Uz Jēkabu.) Tu saki: būšu soģis! - Soģis spriež: Ir jāizpilda burts! - Vēl miers nau slēgts! JĒKABS (Lielā uzbudinājumā. Rokas sacēlis.) Ir slēgts! ir slēgts! Jūs solījāt! - Teic, Juda! JUDA Es kareivs; spriest ne man. JĒKABS (Skaļi.) Kas drīkst pret tēvu? LEVIJS Drīkst likums! JĀZEPS (Uz Jēkaba.) Tēvs, es skūpstu savus brāļus. JĒKABS (Lielā priekā.) Mans dēls, mans dēls, - tu pasaulei nes mieru! (Apskauj un skūpsta viņu.) JĀZEPS Brāl, Juda, - mīli mani mūžam, mūžam! (Skūpsta Judu, stāv, rokās sadevušies.) BENJAMIŅŠ (Uz Jāzepu.) Ak, pirmais es! dod pirmo skūpstu man! JĀZEPS (Smiedamies skūpsta viņu.) Lūk, brāļi, pirmais grib būt tas, ne es. JUDA (Uz Jāzepu.) Tavs vārds pie tevis velk, mans mīļais brāli, Bet vēl man svešs tavs ceļš. JĀZEPS Ļauj iet un mīli! BENJAMIŅŠ Nāc, skūpsti vēl, - es piedošu tev arī. JĀZEPS Ko tu man piedosi? BENJAMIŅŠ Ka palīdzēji To sesku noķert, kas man cāļus plēš. RUBENSS Tev acis dzirkst, - kas tevi redz, tam jāmīl, Bet dedzina, un - ilgi tevi mīlēt Spēj tik tev līdzīgs. JĀZEPS (Skūpsta viņu.) Mīli vienu mirkli: Tev jāmīl īsi, kad tu mīli daudz. NAFTALIS Tad līgsim miera derību ij mēs! Lai dūmi vāļiem kāpj no ziedokļa! (Skūpsta Jāzepu.) LEVIJS (Iesmejas.) Ha, ha! JĀZEPS (Kurš gājis uz Leviju, pieiet Gadam.) Ko raujies, Gad, - es neļaunojos, Ne tava vaļa runāja iz tevis. (Skūpsta viņu.) AZERS (Pienāk un skūpsta Jāzepu.) Bet kādu jēru rīt gan vajdzēs ziedot. IZAŠARS (Pienāk.) Tu, Jāzep, gudrais šķieties - JĀZEPS (Viņu pārtrauc.) Kā? IZAŠARS Pag, teikšu: Tu nelga. - Nedomā kā mēs, - būs labi. LEVIJS Ej, muļķi! (Atbīda Izašaru nost, tā ka tas nedabū apskaut un noskūpstīt Jāzepu.) IZAŠARS Nu, pamazām! BENJAMINŠ Vai nu labi? Lūk, tev jau neļāva ne brāli skūpstīt! LEVIJS (Uz Jāzepu.) Par ko pie veciem brāļiem nenāc pirms? JĀZEPS (Atgriežas pret Leviju, sper soli, bet atkal paliek uz vietas.) Še esmu. LEVIJS (Klaji ņirdzīgi.) Nāc jel tuvāk, brāli Jāzep! Pats teicies skūpstu dot, - vai nu tu nespēj? JĀZEPS (Lūko paiet vēl soli uz Leviju.) Jā - Levi - ak - (Piepeši nogriežas un steidzas pie tēva.) Tēvs, tēvs! es nespēju. Tās acis mani slepu dur kā īlens. JĒKABS (Uz Leviju.) Zēns izbijies, - ko skaties tu tik bargs? BENJAMIŅŠ Es arī neskūpstītu to. (Uz Leviju rādīdams.) LEVIJS (Uz Benjamiņu.) Klus', krupi! (Uz Jāzepu ironiski.) Nu, karstais samums, nāc nu tu pār mums! Tu, lielais vējš, vai tā tā lielā mīla, Kas gatava bij aptvert visus ļaudis? Tik nabags Levijs nau tās mīlas cienīgs, I Simons ne? SIMONS (Iesmejas.) Ha, ha! LEVIJS I Dans? JĀZEPS (Klusi.) Man bail. DANS Tev visa miera bij joks! JĒKABS (Uztraukts.) Dēls, ej! dēls, ej! dēls, ej! RUBENSS Ak dievs, jel ej! JĒKABS (Uz Jāzepu.) Nu, kas tad tiks tev?! Palokies kā es Priekš Esava līdz zemei. JUDA (Uz Jāzepu.) Nebūs labi. JĀZEPS (Cīnīdamies ar sevi, nometas piepeši ceļos pie tēva.) Ak, tēvs! - ak, Juda! - ak, es nespēju - Lauzt sevi pušu kā to vīģes koku. - JUDA Kas darāms, darāms. Te tev pienākums, Kā klēpja zēniņš gribi bēgt pie tēva, Un tēvu zemē rauj. JĀZEPS (Uzlēkdams.) Ne tas! ne tas! - Es eju. - Lūsti ar, mans vīģes koks. (Skatās uz koka pusi.) LEVIJS (Uz Jāzepu, ironiski.) Tu lepnais. Netīk pienākums. Nu labi. (Patētiski.) Mēs ļauna nedomājam tev, - lai mēle skalst! Lai gurni sadilst man kā diegs! Lai miesas tūkst! Vai dzirdi, tēvs? - Tad eju es pēc skūpsta! (Tuvojas Jāzepam, kurš instinktīvi drusku atkāpjas.) Mēs, zvēri, esam labāki par tevi: Lūk, es tev piedodu, - ha! - skūpstu es! SIMONS (Iesmejas.) Ha, ha! LEVIJS (Uz Jāzepu.) - Tu raucies savā niecībā! (Viņš apskauj Jāzepu ņirgādamies un grib viņu skūpstīt.) JĀZEPS (Stāv nekustēdamies kā sastindzis, tad piepešā riebumā atgrūž Leviju tāļi nost. Paliek stāvot, galvu rokām aizsedzis. Visi lielā uztraukumā.) JĒKABS (Žēli iesaucas.) Vai, dēls! JUDA (Dusmīgi.) Vai! zēns, ko dari! SIMONS (Smejas.) He, he, he! LEVIJS (Lēni un svinīgi.) Kas brāli atgrūž nost, tas nau vairs brālis! DANS (Pēc brīža.) Tas mūsu ģintai nomiris un svešs, Un viņa manta ģintas turtā krīt. (Strauji.) Tēvs, Izraēl! - Nu celies, nolād' to! (Uz Jāzepu rādīdams.) LEVIJS (Tāpat lēni uz Jēkabu.) - Kā mūs tu lādēji, kad bij mūs svētīt, Lai lāsts to izdedzin' no mūsu cilts, Kā miesai ļaunu vāti izdedz guns! (Brīdi klusums.) JĒKABS (Pacēlis rokas uz Jāzepu, lēni.) Vai! dēls! tu noziedzies, ka atgrūd brāli! Vai! vai! pret tevi celsies naids un karš, Un vajās, bultām durs un dziļi gremdēs! (Pacēlis acis uz augšu.) Bet, lūk, bet, lūk! - vēl stipris būs tavs loks! Tev palīgs nāks no varas Izraēlī. LEVIJS (Griezīgi uz Jēkabu.) Vai tik tas lāsts un sods? SIMONS (Nikni.) Lād, lādot atlād! JĒKABS Kā lai es lādu to, ko svētī gars? (Uzliek rokas uz galvu Jāzepam, kurš visu laiku stāvējis aizsegtām acīm.) Viņš augs no svētības kā zaļais koks, Kā koks pie avota, kā sulas ogas! Tam zeme simtkārt zels un augļus sniegs, Un saule sildīs tos un mēness veldzēs. Pie viņa tautas nāks no zemesgaliem, Un viņa priekšā lieksies viņa brāļi! BRĀĻI (Apvainoti atvelkas atpakaļ, arī Juda; Levijs un Simons iesmejas.) JĀZEPS (Saņēmis tēva svētību, uzlec strauji kājās.) Tā būs! tā būsi Man simtkārt zeme zels. Dievs manim ar to sludināja šodien. Man zeme ziedēs debess svētībā. Un, kā tu šodien mani svētī, tēvs, Tā zeme mani svētīs visu mūžu. (Dažas balsis dzirdami iesaucas: ho! ho!) Grauds simtiem graudu dod, govs vienu bērnu. Būs pulka ēdamā, ka visiem tiks. (Dzirdami smiekli no brāļu puses.) Un atliks svešiem vēl un gardāk būs, No Midianas tie, kas tāli staigā, Teic: melna zeme ir, tur žēlīgs dievs, Tur ļaudis žēlīgi, dod visiem ēst. LEVIJS (Iesmejas skaļi, citi seko.) JĀZEPS Kā tev, dievs svētot, deva visu zemi, Tā dos i man. Tas sapnī man ir solīts. BRĀĻI (Saceļ pret Jāzepu trokšņainu protestu.) JĀZEPS (Stāv, pacēlis rokas uz augšu.) LEVIJS (Griezīgi.) To zemi nedos tev: tai ir jau kungs. Tie zemes kungi - mēs, tur lopus ganām - (Ironiski.) Un mēs tur smiltis rakņāt neiesim Un gaidīt citu gad', kad maize nāks. BRĀĻI (Nāk draudoši uz priekšu.) To zemi nedosim! Tā zeme mūsu! (Tie paši. Pa telts durvīm bailīgi ienāk   D i n a.  Viņa ir meitene apmēram Jāzepa gados. Rokās nes raibus dzīparus un pušķus. Troksnis piepeši norimst.) DINA Ak - domāju - JĒKABS (Izbrīnējies.) Tu te? SIMONS (Dusmīgi uzkliedz.) Ko nāc? DINA Pie tēva. SIMONS Vienmēr pie tēva - tu! JĒKABS Ko gribi? DINA Es - Es nācu tā - tad klausījos, ka Jāzeps - Nu nevar teikt - JĒKABS Ko? DINA - Svārkiem kādu pušķi? (Viņa paskatās uz Jāzepu un Jāzepa uz viņu.) JĒKABS Ej vien! SIMONS (Sauc pavēloši.) Ej teltī! manā telti ej! DINA (Ātri aiziet teltī.) * (Tie paši, bez Dinas. Troksnis atkārtojas vēl lielāks; brāļu uzbudinājums vairojas; viņi saskatās jautājoši.) DANS (Uz Jēkabu.) Kam būs tas svārks? JĒKABS (Cieš klusu un aiziet tālāk.) LEVIJS Teic, tēvs! JĒKABS (Atbild negribot.) Kas cienīgs. LEVIJS Ā! Kurš tev ir cienīgs? Tas, kas nicīgs mums? Varbūt tas nicīgākais, sievu smieklis, Kas zemi kaš kā cālis? JĀZEPS (Lepni.) Nicinat! Ka skaidro zemi kopt man vairāk tīk, Ne lopu mēslos brist. No jūsu smakas I saule metas tumša. SIMONS (Ņirgādamies tura viņam pret ģīmi savu svārku stūri.) Paod! NAFTALIS Fē! JĀZEPS (Tāpat lepni.) Bet viņpus kalniem, lielā zemē Ur, Ko Ābrams svētījis, tur nicin' ganus, Kas klīst kā zvēri tuksnesī bez mājas Un alās lien, un būdiņās no lapām: Kam tēva audu telts jau šķiet vai pils. Jēls gaļas gabals jums jau kārais kumoss, Par lēcas virumu dod pirmdzimtību! (Troksnis brāļu vidū.) NAFTALIS Viņš ganu dzīvi smej! LEVIJS (Panāk svinīgi uz priekšu, draudot paceļ savu zizli un nostāda zemē Jāzepa priekšā, gluži tuvu.) Tad skat' un trīsi! Še mūsu zīmogs: zemes valdniekzizlis! Tiec viņa cienīgs tu, - kad tiksi gans! JĀZEPS (Atkāpdamies.) Es negribu tikt gans! (Viņš atbīda zizli ar roku, tā ka tas nokrīt zemē.) Tavs zizlis, nost! BRĀĻI (Piepešā uztraukumā iesaucas.) Vai! vai! vai! vai! DANS (Strauji.) Vai! redzi, redzi, tēvs? JĒKABS (Iesaucas.) Vai! Ābrams, Izaks, sentēvi un tēvi! (Novēršas, aizsedz vaigu ar rokām un paliek tā stāvot visu laiku.) DANS (Tāpat strauji.) Viņš visu cilti liedz un visus tēvus, Un visu, kas it svēts no paša. gala, No mūžiem nolikts. vecos likumos! LEVIJS (Lēni un svinīgi.) Tas grēks ir jāizdzēš, jeb uguns kritīs Un aprīs mūs un visus mūsu lopus. NAFTALIS Tas kokam nocērtams kā kaltējs zars! SIMONS Tas izdzenams no cilts kā rieklis suns! BRĀĻI (Nāk visi draudoši pret Jāzepu ar saceltiem zižļiem.) JĀZEPS Jūs visus zižļus varat celt pret mani, Bet lielo svētību jums neizdzēst; Un viņa brāļi lieksies: viņa priekšā! (Iekaisdams.) Un to es saku jums: tā diena nāks, Kad nicinātie būsat jūs, ne es! Un, cik jūs tagad mani zemu liekat, Tik zemu jūs priekš manis lieksaties. Bet es tad kāju jums uz kakla likšu, Un, cik vien atriebei ir salduma, Tik es to izdzeršu līdz dibenam. Es visu pieminēšu - tev - un tev - Un tev - un tev - pa lāsītei es dzeršu; Tik sausus es jūs visus izspiedīšu, Ka, saulē nomesti, jūs gruzdēsat! LEVIJS (Nirdzīgi.) Tā diena nāks? - Bet ātrāk nāks tev nakts. JĀZEPS Tā diena nāks, tā ir man sludināta, Es viņu redzēju šai pusdienā. Tev, tēvs, es gribēju to sapni stāstīt - LEVIJS To būs tev sludinājis maitas putnis. NAFTALIS To mēslu dūmos viņš ir redzējis. JĀZEPS (Aizrautībā.) To sapni devušas man debesis, Kas savus vārtus vēra Izraēlim; Šai dienvidū es dusēju pie kūļiem, No smagās kviešu pļaujas piekusis; Miegs acis aizvēra, bet pēkšņi debess Man acis atvēra, un, lūk - man šķita - Man šķita, ka mēs laukā sējām kūļus - LEVIJS (Smejas.) Nekad mēs laukā kūļus nesējām! JĀZEPS (Turpina tāpat.) Tad klusat: lūk, mans kūlis piecēlās Un stāvus stāvēja, un - jūsu kūļi Visnotaļ mana kūļa priekšā liecās! LEVIJS (Strauji.) Tu melo, melu dēls! NAFTALIS Tu murgus vērp! (Liels troksnis brāļu vidū, vispārējs uztraukums, arī Jēkabs uzklausās pārsteigts.) JUDA (Aizkaitināts.) Es tavā priekšā liektos? JĀZEPS Visi, visi! Tu, eļļas zara nometējs, tu arī! BRĀĻU BALSIS Klau! Klau! ho! ho! JĒKABS Dēls, ko tu saki? Ko tu saki, dēls! JUDA (Uz Jēkabu.) Ko saki tu? - Vai tas lai top mums karals? LEVIJS (Uz Jāzepu.) Tas sapnis samelots, tas nau no dieva. Lai odzes sadur tavu melu mēli! SIMONS Lai aklās mušas tavas acis ēd! BRĀĻI (Saceļ zižļus, krata un noliec uz zemi, un atkal pacel; viens pakaļ otram nāk lādēt Jāzepu.) DANS Lai tavi bērni tavu galvu lād! SIMONS Lai tavi mati put, lai mute pūst! NAFTALIS Lai krauklis balts nāk pasaulē kā ola Un pēc top melns, tā melnam tev būs tapt! ZEBULONS Lai tavas rokas kā tie kūļi tūkst! GADS Lai tavi kauli kā tie stiebri lūst! AZERS Lai zāle aug pār tavu durvju slieksni! IZAŠARS Lai aklums, ārprāts sit tev galv' un sirdi! Lai, svešās tautās dzīts, tu nerod' mieru. NAFTALIS Lai vējš kā pelnus izpūš tavas domas, Lai tavus darbus mazās skudras grauž! DANS Lai tavu sēto, pļauto citi vāc! SIMONS Lai vātis miesas ēd un sūces sirdi! LEVIJS Tev dvēsle izkaltis un acis slāps, Tev atriebšanās ģifts taps netīrs ūdens, Un izdzēsts taps tavs vārds kā pēdas smiltīs! (No bailēm   R u b e n s s   aizgriežas un aiziet nomalē;    J u d a   aizklāj galvu;   B e n j a m i ņ š    palien zem Jēkaba svārkiem;   J ē k a b s   izplētis rokas -kā gainīdams pret lādēfājiem.   J ā z e p s   stāv paceltu galvu un krata lāstus nost no galvas; tad piestājas pie eļļas koka. Pēc brīža.) JĒKABS (Raudot.) Jūs manus sirmos matus kapā grūžat, Ar vaimanām man bedrē jānobrauc. LEVIJS Vai! vai! par to, kas tādam tēvs! DANS - No pašu ciltis pātagu mums pin! JĒKABS (Atkrīt uz sava sola.) JUDA (Bargi un pavēloši.) Vai jūs jau ceļaties pret pašu tēvu? Tu, svētais Levi! Daņ, tu likumnieks! Ko grib, to žēlo viņš, ko grib, to šauš. Jums klājas klusēt vien. - Lai visi iet! (Visi brāļi aiziet.) JUDA (Aiziedams, klusu uz Jēkabu.) Tev, tēv, to sapni gan es pieminēšu. Tas sapnis nedar' labi. JĒKABS Vai! ak vai! JUDA (Aiziet.) * (Paliek Jēkabs, Jāzeps, Benjamiņš.) JĀZEPS (Stāv pie eļļas koka, galvu aizsedzis ar svārkiem.) JĒKABS (Atsēstas uz sola pie eļļas koka, kur Jāzeps. Klusi, lēni.) Ak, Raele, kur esi? - kur tu esi? Mēs gluži nabagi - Kur esi -? (Brīdis klusuma.) BENJAMIŅŠ (Klusi.) Tēvs, vai guli? - Man ir bail. JĒKABS (No domām atmozdamies.) Jā, jā - būs jāiet dusēt, - jāiet dusēt! (Uz Jāzepu.) Dēls, ko tu stāvi vēl kā sastindzis? - Nāc, iesim gulēt! JĀZEPS Tēvs, es neiešu. JĒKABS Jā, labāk neej arī. Nerunā, Ne acis nemet. Gluži ļauni būs! - Es iznesu tepat tev siltas segas. Nāc, Benjamiņ! BENJAMIŅŠ Es neiešu. JĒKABS Ko tad? BENJAMIŅŠ Pie brāļa palikšu. JĀZEPS Ej vien, ej vien! Man labāk vienam būt. BENJAMIŅŠ Es neiešu. Man labāk būt pie tevis. JĒKABS (Aiziet.) * (Jāzeps un Benjamiņš.) JĀZEPS (Atsedz galvu.) Ej paēst! BENJAMIŅŠ Negribu. Es ēdu kviešus. JĀZEPS Tie nau vēl gatavi? BENJAMIŅŠ Vēl nau, bet gardi. JĀZEPS (Pagriezdamies uz durvju pusi.) Gan gardi būs i jums! gan ticēsat! BENJAMIŅŠ Es ticu tevim, Jāzep. * (Atnāk   J ē k a b s   ar siltām segām.) JĒKABS (Uz Jāzepu.) Še tev segas! JĀZEPS Cik labs tu, tēvs. JĒKABS Nu guli. JĀZEPS Negribu. JĒKABS Nē! pielej katlā ūdens! Tukšs vēl sadegs. (Ņem viņa rokas nost no koka; grib guldīt.) Cik dzīslas sarautas, kā saites vēršiem! Cik acis iedobušas tev - kā bedres! - Gul'! - Rīt tos aprāšu; vēl labi būs. BENJAMIŅŠ (Izklājis zemē ādas un pārlicis pāri segas.) Nāc, Jāzep, guli še! JĀZEPS (Atsēstas uz guļas vietas zemē. Benjamiņš viņu sedz.) JĒKABS (Uz Benjamiņu.) Tā sedz! Tā labi! (Noskūpsta abus un aiziet teltī.) (J ā z e p s un B e n j a m i ņ š.) BENJAMIŅŠ (Nolikdamies arī uz guļu.) Mēs tā kā putniņi - tik mīļi guļam. Bij pieci. Pirms bij seši. Viens no vārnām Bij saplēsts. Spalvas vien, - sak', vai tā var? Gads teic, ka var. Un strupknābjzvirbuļi - Knābj kviešus. Paši jāknābj. JĀZEPS (Neatbild, nolicies un apsedzies.) BENJAMIŅŠ (Klusāk.) Guli? - Gul. (Noliekas pats blakus Jāzepam, apskauj viņu un aizmieg. Starpbrīdis. Tumst. Ir uzlēcis mēness, un gaisma krīt uz gulētājiem pa teltu jumtu starpu.) JĀZEPS (Paceļas pussēdus, atspiezdamies uz roka.) Kā sudrabmēnessvārti lēni veras, Kā viegli vizmo miglas puteklīši! Kas sudrabrokām ver? - Kaa nāk? - Vai tu? * (No pagalma puses,   R a e l e s   p a r ā d ī b a,    garos linu svārkos, ar pusmēnesi uz galvas. Lēni tuvojas.) JĀZEPS (Klusi.) Tik skaists kā sapnis stāv - ak, mīļā māte! Nekad man nebij prāta, ka tu tik skaista! Tavs linu svārks tik gaišs un maigs kā mēness - Ak, mēness tev uz pieres, - tādēļ maigs! Nāc, māte, nāc! (Izstiepis rokas, grib viņai pretī celties.) (Piepeši ietumst dziļa tumsa, - tad vājā gaismā iznāk pa telts durvīm parādības:   J ē k a b s   sarkanā uzvalkā ar sauli uz krūtīm, tad visi   b r ā ļ i   apstājas puslokā; viņiem priekšā Jēkabs un Raele.) JĀZEPS (Klusi uz Raeli.) Ak, neesi te viena! (Pamazām izšķirdams arī tēvu.) Tu arī, mīļais tēvs! - Kā saule lepnis - Kā saule stipris - sarkans, balta bārda - Uz krūtīm sauli nes - kā lēkta guni - - Tas mīļais brīnums! (Izšķir brāļus.) Lūk, i brāļi nāk! Nāk visi, visi, - galvā zvaigznes spīd - - Cik mīļi - lūk, jūs taču mani mīlat! Mans ilgu sapnis top par patiesību ! - PARĀDĪBAS (Brāļi un tēvs, un māte, visi dziļi noliecas Jāzepa priekšā trīs reizes.) JĀZEPS (Klusi skatījies parādībās; kad visi klanās pirmo reizi, viņš piepeši pārsteigumā paceļas sēdus un nejauši uzrauj līdzi gulošo Benjamiņu. Iesaucas klusi, bet spēji.) Lūk! Lūk! BENJAMIŅŠ (Arī klusi, bet spēji.) - Te brāļi! Lūk, tēvs - māte arī! (Kad Benjamiņš ierauga, ka brāļi klanās, viņš skaļi iesaucas.) Tie klanās tev! tie klanās! JĀZEPS (Klusi.) Ak, - ko kliedz! (Pēc kliedziena parādība piepeši nozūd, atkal dzija tumsa. Par brīdi parastā mēness gaisma.) BENJAMIŅŠ (Taisās atkal gulēt.) JĀZEPS (Uzlec kājās; stāv, rokas ekstātiski izpletis.) BENJAMIŅŠ (Arī uzlec, sauc atkal skaļi.) Es arī redzēju! es ar, es ar! * (Atskrien   J ē k a b s   pa telts durvīm; tad   b r ā ļ i   no visām pusēm:   J u d a   un   N a f t a l i s,   drusku vēlāk   D a n s,   Z e b u l o n s,    tad   L e v i j s   un   S i m o n s.    R u b e n s s   nāk pats pēdējais. Gads, Azers un Izašars nenāk nemaz. Visi nāk pusapģērbušies, daži ar lāpām.) JĒKABS Kas noticis? - Kas kliedza? - Jāzep, tu? (Pieskriedams viņam klāt.) Kas kait tev, mīļais dēls? BENJAMIŅŠ Es kliedzu pats! JĒKABS (Uz Jāzepu.) Ko stāvi mēms? Ko rokas izpletis? JUDA (Uz Jāzepu.) Tu atkal traucē mieru! BENJAMIŅŠ (Pieiedams Judam gluži klāt.) Kliedzu es! NAFTALIS (Ziņkārīgs, pieskriedams pie viena, otra.) Kas ir? DANS (Nāk cienīgi.) Ko ceļat? BENJAMIŅŠ Paši taču zināt! Mēs necēlām, - jūs paši nācāt visi, Un tēvs un māte arī! DANS Ko tas muld? (Visi jautājoši griežas pie Jāzepa.) JĀZEPS (Stāv vēl ekstāzē.) Jūs visi stāvējāt še manā priekšā - Ikkatram zvaigzne pierē - tēvam saule - Un mīļai mātei mēness - un jūs visi - Jūs visi klanījāties man - trīs reizes - BRĀĻI (Iesaucas.) Ā! JUDA Nu! - tas ir par daudz! DANS Tēvs - māte arī? BENJAMIŅŠ (Runā un izrāda.) Jā, visi! Dziļi - tā līdz pašai zemei. LEVIJS (Nikni iesmejas.) Ha, ha! ha! ha! BENJAMIŅŠ Tu smej? - Pats klanījies. JĒKABS (Stāv klusu, kā briesmu pārņemts.) Vai! - Dēls! - Liels liktens nāks kā pastars gals! Uz visu ģinti grūta grūsma grūs! Mūs saul' un mēness vajās, zvaigznes birs! - Tu divkārt redzēji, - būs divkārt drīz! BENJAMIŅŠ (Uz Jāzepu.) Kad būsi godībā, brāl, piemin' mani! JĀZEPS (Skūpsta viņu.) LEVIJS Ved prom šo puiku, aši, Zebulon! - Ha, ha! ZEBULONS (Aši nešus aiznes puiku.) SIMONS Grūs! grūs? Tik gaidi! DANS Nieka sapņi! NAFTALIS Gan kam tās parādības parādīs! JĒKABS (Svarīgi.) Dievs neļauj aiztikt to, kam zīmes dod! DANS Kas dienu strādā, neredz parādības; Lai strādā tas! (Uz Jāzepu rādīdams.) JĒKABS Viņš vēl nau gans. LEVIJS Lai top! Jau diezgan liels. Rit pat lai ganīt nāk! JĒKABS Cik lielītis viņš ir, vēl neiesvētīts. LEVIJS Rīt iesvētīsim. SIMONS Jā. RUBENSS (Ienāk steigdamies, nokaunējies.) Kas še? NAFTALIS Rīt Jāzeps Būs gans! RUBENSS Ak, nabags! LEVIJS Nospriests! - Iesim gulēt! Aiz Zihemas rīt ganām; labā zālē. JĀZEPS (Iesaucas.) Vai! tēvs! vai! tēvs, tur ir -! (Viņš krīt atpakaļ, bet Jēkabs viņu uzķer un atsēdina soli pie eļļas koka.) JĒKABS Mans dēls, mans dēls! RUBENSS (Klusi uz Judu.) Aiz Zihemas? Kur Simons kāva ļaudis? JĒKABS (Uz Leviju.) Ir citur drošāk. SIMONS Citur noganīts. JĒKABS (Bažīgi, bet baidīdamies pretī runāt.) Bet tur ir zvēri! LEVIJS Mēs jau visi būsim. JĀZEPS (Pieceļas.) Es tomēr iešu turp! Mans sapnis vadīs . . . (Atsēstas atkal.) BRĀĻI (Iet projām viens pakaļ otram. Simons nosmejas. Paliek   J ē k a b s,    J u d a,   R u b e n s s,   J ā z e p s   uz sola.) * JĒKABS (Uz Judu, lūdzoši, klusu.) Tu, Juda, piesargā! Tu karavīrs. JUDA (Paskatās klusi uz tēvu un bez atbildes aiziet.) JĒKABS (Negribot iet pie Rubensa, kurš stāv, uz Jāzepu lūkodamies.) Tu, Rubens, - man gan sariebi, - bet, dēls, To zēnu pielūko. RUBENSS (Iepriecināts, aši.) Es visu, visu -! JĒKABS Kas ļauns tam nenotiek! RUBENSS Es laimīgs - solos -! JĒKABS Nu labi, labi. - Iesim arī mēs. (R u b e n s s   aiziet.   J ē k a b s   iet līdzi, bet tad atkal nāk atpakaļ.) * (Jēkabs un Jāzeps.) JĒKABS (Uz Jāzepu, kurš sēd vēl uz sola tāpat, galvu rokās.) Mans dēls, mans dēls, mans dēls! ... Mans mēness dēliņš! (Apskauj viņu.) Dievs sargās tevi! Es vairs nespēju. Tavs lielais sapnis lauza manu spēku. Par lielu, - nesaprotu, - bailes vien. (Uzliek viņam svētīdams rokas uz galvu.) JĀZEPS Ej dusēt, tēvs! un spēcinies uz rītu. Jo rīts būs jāpieņem, lai kāds viņš nāk. Un būs jau labi. JĒKABS Būs jau labi. - (Tad nopūšas.) Vai! (Skūpsta viņu, iet, bet nāk atkal atpakaļ.) Lūk, es jau atvados kā tālu ceļu, Un ir tepat jau vien, - rīt būsi mājās. (Skūpsta vēl un aiziet.) * JĀZEPS (Viens pats; par brīdi.) Tu aizej, mīļais tēvs. - Jau mēness riet - Tu līdzi aizej, mīļā māt, i tu - I tu - kā mēness - lēni, negribot. I man būs jāiet rīt tā - negribot. Iet mēness zudumā - un atkal aug - Tu viens man paliec - sapnis - (Priekškars.)

RAINIS JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI Traģēdija piecos cēlienos OTRAIS CĒLIENS Zāles laukums pie Zihemas, pa kreisai iežogots no bieziem krūmiem, pa labai slēgts no dziļas gravas; dibenā melnas klintis ar vīteņu augiem; viņpus gravas klintis. Pa starpu krūmos redzams tuksnesis. Ir agrs rīts; saule apspīd laukumu un klintis. * (Ienāk   J ā z e p s   ātriem soļiem no šīpus krūmiem. Viņš gērbies vienkāršā uzvalkā ar segu, gana zizli, āža ragu.) JĀZEPS Es nāku tevi lūkot, kāds tu esi, Mana briesmu sēdeklis? - Tur melna klints, Bet smaidošs zaļums virsū; zaļi ērkšķi Kar lejā savas vītnes, saulē vizot - (Paņēmis no klints ērkšķu zaru, nolaiž to zemāk pār bedres matu.) Tā sedzas pāri tai! - (Noskatās ar bailēm uz gravu, tad aši aizgriežas nost uz pļavas pusi.) Še spoža zāle! Šis rasas mirdzums tūkstots uguņos! Zaļ-sarkan-zelta-zilas dzirkstis dejo! - Ko es tā izbijos? - Līst mirdzums pāri I tai - tai - bedrei. Tā vēl viena guļ. (Pieiet klāt pie pašas bedres malas.) Tāds aukstums pretī dveš! - Zem miglas melns - Gar malu akmeņi kā zobi ņirdz - Tik smacīgs trūdu gaiss - (Piepeši viņš iekliedzas un atkāpjas no gravas malas.) Vai! Zirneklis! Tā jauna zīme! - Nomīt! - - - Ā, lai iet. Tur gan i krupji tūkst, i lēļi zīž -? (Riebdamies atiet nost no gravas malas.) Ak, ko! - Te saule silst - nau tevis bail! - Tik skaists kā rīts nevienas stundas nava: Pats maigais veldzes vakars nau tik maigs. Un rīts nekur vairs nau tik skaists kā pļavā. Un nau neviens tik skaists kā šis pēc bēdām. Tik nakts, no bedres kāpjot, auda briesmas. Būs brāļi rāmi, tēvs jau norājis, Es veicu padodamies, ganos iedams, Vairs mani neaizskars ne vārds, ne pirksts. Tik klusu visi iet: ne baras bargums, Ne baida bailes, - bedrē tās kā nakts. Man saule, blakus stāvot, miglas sviež Kā zelta smiltis, smiedamās pēc bēdām. - Tik sirds vēl salstot dreb; šurp, sildi, saule! (Nostājas pret sauli, atvērdams krūtis.) * (Ienāk no viņpus krūmiem  G a d s.) GADS He! He! Te viņš jau ir! - Un sildās saulē! (Klusāk.) He, taps tev karsts i saulē, i bez saules. JĀZEPS (Piegriezdamies viņam.) Ko gribi, Gad? GADS Nekā. - Gan pateiks vecie. (Aiziet pasmīnēdams.) * JĀZEPS (Viens palicis, atgriežas atkal uz saules pusi.) Jā, šodien karsti būs, - ak, nojaut, sirds. Kur, sīkie zari, saules paslēpšos? Tik lēni mierināja maigais mēnesis, Tik bargi skatās saule, - sapni liecās. (Ienāk no viņpus krūmiem   R u b e n s s;   uztraukts, reizē bailīgs un sirsnīgs, lūko uzturēt sirsnīgu stāvokli.) RUBENSS Ak, mīļo jauno brālīt! Mīļo brāli! (Apskauj Jāzepu.) Nu, esi laipnis, esi laipnis, laipnis! Varbūt vēl labi būs - un nenotiks - JĀZEPS Kas nenotiks? Kam jānotiek? RUBENSS Klus! Klus! Tu zini. - Visus klausi! - Ej un pielūdz! JĀZEPS Ko lai es pielūdzu? RUBENSS (Atmezdams ar roku.) Ak, ak! - Man jāiet. (Aiziet, galvu nokāris.) * JĀZEPS (Viens; noskatās viņam pakaļ. Tad pieiet pie bedres malas.) Ko tu tik mēmi draud'? - Ko dziļi dves? - Cik dziļa tava rīkle? (Viņš paņem akmentiņu, met gravā un noskatās, un noklausās pakaļ, kā akmentiņš lēkādams iekrīt bedrē.) Krīt, - krīt, - krīt! * (Ienāk brāļi:   J u d a,   izbīdīts no citiem priekšgalā, tad   L e v i j s,   S i m o n s,   R u b e n s s,   D a n s,   N a f t a l i s;   jaunākie brāļi turas iepakaļ, uztraukti, novērodami, kā gaidīdami.) JUDA (Uz Jāzepu.) Tu te jau! Labi tā - un ganu drēbēs. Mēs nācām teikt, ka vari ganīt še - LEVIJS (Pārtraukdams Judu, uz Jāzepu.) Še ganīt būs! - Tik piesargi no bedres! NAFTALIS (Ironiski.) Viņš še jau bedri pētī. SIMONS Pēti, pēti! LEVIJS (Uz Jāzepu, pieteikdams.) Tik skat', ka nenozūd: kā vakar trīs! JĀZEPS (Taisās iet projām.) LEVIJS Ko neatbild'? Kurp ej? JĀZEPS Šurp padzīt aitas. DANS Lai iet. Mums jāspriež vēl, kāds šodien darbs. JĀZEPS (Aiziet.) (B r ā ļ i,   vieni palikuši, it kā apjukuši, uztraukti.) RUBENSS (Pārvarēdamies, klusi.) Bet, Levij, ko tik bargs, ko velti moci? (Gluži klusi.) Nau labi. LEVIJS (Dusmās.) Pats tu labs! Ko dari tēvam? ZEBULONS Ko baramies? Lai ejam. Viss jau pārspriests. NAFTALIS (Nemierīgi.) Nu, ejam! RUBENSS Azaidā vēl pārrunāsim. DANS Nē, sīkāk jāspriež še, kā to lai darām! SIMONS Ko azaidā? Ir jādara tūlīt! (Izrāda ar roku žestiem nokaušanu.) DAŽI BRĀĻI (Nemierīgi sauc, iet projām, nāk atpakaļ, atkal aiziet. * Paliek   J u d a,   L e v i j s,   S i m o n s    un   D a n s;   visi uztraukti un dusmīgi; vismierīgāks Dans.) JUDA Man viss sāk nepatikt, ko nakti spriedām. LEVIJS (Griezīgi.) Bet tīk priekš saules liekties? - Nodod mūs! Nau bail i tevis, protam sargāties. JUDA (Dusmās.) Tu, svētais, draudi man? Tu, gļēvais dzēlējs! Vai nejūt', ka man riebj ar suņiem kopā Laist savu naida lauvu dzīt to zvēru? Man dots: tam plecus liekt, kas iet pret mani! LEVIJS (Griezīgi.) Nu, nu - tu liels un kareivs, ej tad pirmais! Liec labāk plecus tam, kas visus spiež. JUDA (Aiziet.) * (Ienāk   N a f t a l i s,   Z e b u l o n s   un    j a u n ā k i e   b r ā ļ i.) NAFTALIS (Uztraukts, bailīgi.) Ko? Juda dusmīgs? - Negrib? DANS (Dusmīgi.) Negrib? Negrib? Klus'! - Ies. - Tik negrib taisnības un tiesas. - Nu lemsim, kā to darām! SIMONS (Mēdīdams.) Darām! Darām! Tik rīkli puš' un bedrē! - Ļaujat man. Es vecim atriebšu - LEVIJS (Viņu pārtraukdams, dusmīgi.) - Un vecis mums. Tu, nerrs! Lai Juda kauj un atbild. SIMONS (Norūc.) Žēl. AZERS Man visa sirds tā trīc un kājas līkst - Pēc azaida būs drošāk. ZEBULONS (Rādīdams uz to pusi, kur aizgāja Jāzeps.) Kad nu tas Tik drīz tās aitas nesadzen? Ko gaidīt? Būs labāk azāidā. GADS (Bažīgi.) Man jānoskaita Vēl rīta lūgšana, lai nau man grēks. SIMONS (Pagrūž viņu.) Še, grēks! LEVIJS (Uz Simonu.) Ko kauj? SIMONS (Atbild draudēdams.) Tu klus'! DANS (Uz Azeru, kurš bikli lien projām gar Dana muguru un tam pieskaras.) Ko grūsties tu? LEVIJS (Uz brāļiem.) Nu, klau! Kad ēdam, (Uz Naftalu.) tu to kaitini! Viņš atcirtīs, tad Judam kliegsim: «Tu vadons!» NAFTALIS Jā, bet - LEVIJS Klus'! - Tad visi virsū! Pēc teikt, ka sāka viņš! tad bedrē iekšā! ZEBULONS Tāds nemiers mani dzen. - Kur ir tas Rubenss? NAFTALIS Kad ātrāk būtu gals! (Abi aiziet.) * (Ienāk   I z a š a r s   skriedams.) IZAŠARS (Grib klusi pačukstēt, bet izrunā skaļi.) Viņš nāk! Viņš nāk! (Tad paliek stāvot plašiem smiekliem vaigā.) AZERS un GADS (Taisās iet.) LEVIJS Nu nau tā Juda! - Azer, kurp? AZERS Pēc Juda! (Aiziet ar Gadu.) * SIMONS (Uz Leviju, klusi.) Mēs vieni izdarītu tūdaļ! LEVIJS Nē! DANS (Ieraudzīdams Jāzepu nākam.) Tur nāk tas sapņotājs! LEVIJS Viņš nāk, mēs iesim. IZAŠARS (Levijam atbalsodams.) Mēs iesim! - (Saukdams pretī Jāzepam.) - Pasapņo mums vēl ko, Jāzep! (Visi aiziet.) * (Ienāk   J ā z e p s   no šīpus krūmiem; iet, soļus palēninādams, kamēr brāļi aiziet.) JĀZEPS (Viens, domās nogrimis.) Stāv brāļi pulciņos un čukst. - Kad nāku, Tie atiet nost. - Vai kauns? - - Bet Dans tā griež: «Tur nāk tas sapņotājs!» - Ņirdz Izašars, Lai pasapņojot vēl! - Tik atliek sapņot. Es esmu gājis turp, kur negribēju; Es esmu darījis, ko nevēlos! Tik sapnī dzīvoju kā savā dzīvē. (Viņš, pienācis pie bedres malas klintīm, uztraukdamies atiet nost.) Ā, atkal baida bedre! Ko visi baida? Cilvēki un tu. Vai tiem vēl rūgst tas naids? - Nē, nē! viss galā! Pēc tādām zīmēm! Saule pati liecas! - Bet ja nu tomēr brāļi grābj? - Kas tad? Nē, nē! (Atkāpjas uz bedres pusi.) Bet tomēr - kas lai mani glābtu? Pret bedres klintīm atkal atduros. Lai bedre draud! - Nu, kas? - Tik nāve vien. Un kad tie grābtu - izrauj nāve vien! - Tu pēdējs draugs vēl vari kļūt, tu, briesma, Kad nau man citu draugu! (Apsēstas uz bedres klints malu.) * (No viņpus krūmiem iznāk   D i n a,   viņa nes zem rokas sainīti. Tērpusies svētku uzvalkā, bet bez rotām. Virsējie svārki, aši skrejot, ir uzlocīti un apmalas ieliektas uz iekšu. Viņa paliek krūmos un sauc lēnu balsi.) DINA Jāzep! Jāzep! JĀZEPS (Viņu nepamanīdams.) Ak, saldā balss, vai sapnī tevi dzirdu? DINA (Iznāk uz priekšu.) Nāc, nebīsties, tā esmu es. JĀZEPS Tu - Dina? DINA Es krūmos paslēpos no ganiem. JĀZEPS Gan. - Vai neredzēja laukā? DINA Bij par tālu. Kā sermuls slēpdamies pa gravām līdu. Sirds pilna saldu vārdu man kā grava Ar puķēm, - kā visskaistāko tev teikt? (Sajūsmināta, svinīga, atlaiž vaļā uzlocīto uzvalku.) Nu pilnā gaismā acis tevi skata, Lai svētība pār tevi līst kā saule, Kas līdz ar visām zvaigznēm tevim liecas! (Noliekdama viņa priekšā ceļus, pacilāti.) Šie ceļi laimīgi, ka ļaužu starpā Var pirmie liekties, tevi apsveicot. JĀZEPS (Izbijies.) Vai dien'! Ko dari? - Ak, man kauns! DINA (Arī apjukdama.) Es - man - JĀZEPS (Viņu pieceldams.) Tu, lepnā Dina, tevi redzu šeit! Kā briesmām cauri nebaidījies nākt? Kur lauvas rūc, kur midjanīti glūn - Deg tuksnešsmilts, dur ērkšķi - DINA (Saņemdamās.) Lai jel, lai! Es nāku, sūtīta no tava tēva - Lai tevi apsveiktu - lai tevim teiktu - - Ak, nabags tēvs! JĀZEPS Ko tēvs? DINA (Savaldījusies.) Tēvs staigā apkārt mēmās vaimanās, No teltīm kūtīs iet, no kūtīm dārzā, Un ganībās un klajās nemiers dzenā -- Tik vaid: «Mans dēls! mans dēls!» un nevar beigt - Un: «Ko es darīju no lielām bailēm!» Bet nedusmo tu viņam - ko viņš spēj - Ij mājās nespētu viņš tevi sargāt, Kaut tevi saņemtu un plaukstā slēptu: Jo brāļu niknums aug un gāžas pāri - JĀZEPS Mans nabags tēvs! DINA «Šos svārkus viņam nes!» viņš teica man. Viņš mani klusām veda istabā, Lai citi neredz. «Dina,» viņš man teica: «Tev vaigi bālst, kad viņu ieraugi; Tu bēdz no viņa kā no saules ēna, Kas slēpjas, kaunoties aiz katra krūma; Tev rokas dreb, kad pasniedz viņam ēst - Es redzēju, tu viņu mīļi, Dina - Lai tava mīla darbos sevi izpērk! Šos svārkus viņam nes, šos raibos svārkus!» (Viņa izņem svārkus no sainīša.) JĀZEPS Ak, cik tie skaisti! DINA Pag, - viņš teica vēl: «Teic viņam visas manas vaimanas, Kas manu sirmo galvu zemē liec!» Un, kad es ceļos vien vēl gulēju, Viņš rokām skāra manu galvu, teikdams: «Nes manu svētību tam, ko mēs mīlam!» JĀZEPS Ak, mīļais tēvs! DINA Nu, skūpsti manu galvu, - skūpstīdams Skar tēva roku, ņem to svētību Kā eļļas ogu zaru man no galvas! JĀZEPS (Skūpsta, saņēmis viņas galvu.) Es skaru svētību. - Kā dārgas nardas No zelta trauka pret' man saldi dveš! Ak, dvēsli reibina man divkārts svētums: No nesamā un nesējas - kā versmes - (Viņš strauji atkāpjas.) DINA Tā manas dvēsles svētība tev dveš. Tā steidzot aizsteidzas ij tēvam priekšā, Ij vārdi netiek līdzi dvēsles steigsmei. JĀZEPS (Apjucis.) - Tu manis bēgi, Dina - DINA (Atkal svinīgi.) Klausies, Jāzep! Vēl liek tev teikt tavs tēvs ar liktens balsi: «Būs ļaudīm zemē krist pie tavām kājām!» JĀZEPS Man bail - DINA Ko sabijies? Vēl vairāk teikts: «Kas tevi svētī, tas lai svētīts top! Kas tevi lād, tas nolādēts uz mūžiem!» JĀZEPS Ak dievs! ne lāstus! Sirds jau manim gurst! DINA Lai negurst! - Tevi gaida lielas lietas Un lielas briesmas - viņu vadītājas. Jo šodien notiks tas, kas vēl nekad. JĀZEPS (Izbijies.) Kas? DINA Lūk! Šie svārki zīme tavam godam! (Atver plaši svārkus.) Še, skaties: debess zils un zvaigznēm raibots, - Nu, ģērb to, būsi zemē debess valdnieks! JĀZEPS Kāds skaistums, skaistums! (Nomet pelēko gana segu un apliek atnestos svārkus.) DINA (Nogludinot krokas.) Tā labi! - Kāds nu skaists! JĀZEPS Ak, prieks! - Ak, kauns! DINA Tā, - paej drusku! JĀZEPS (Paiet un lūko sevi ar patiku.) DINA Grezni! - Sniedz līdz zālei. Lai acis spīd tev līdz tām zvaigznēm! Līksmo! Nu, pasmejies tu, laimīgais, uz mani! JĀZEPS (Starp priekiem un bēdām nopūšas.) Gaiss smags no sapņiem un no liktens jausmām, Man mutes smieklus lejā spiež kā dūmus. DINA Lūk, tevis dēļ es ģērbu svētku drēbes, - Tu liela gana gaitu šodien sāc: Tās zvaigznes debesīs tev ganīt būs! (Rāda uz viņa svārku zvaigznēm, tad atkal piepeši jautri.) Lūk, bārkstis ieliecu, lai neredz citi, Tik tu lai redzi! (Viņa atliec uz krūtīm drēbes malas, tā ka redzas izrotāti apšuvumi un bārkstis.) JĀZEPS Dina! DINA Līksmo! līksmo! - Es nāku vēl tev vienu vārdu teikt: Tu būsi mīlams savas saimes starpā! JĀZEPS Ak dievs! kā notiks tas, pēc kā tā kvēlu? Tu teic, ka brāļu niknums audzin augot! DINA (Pārgalvīgi.) Tev ausis nedzird vēl un acis neredz, Tu savas saimes pats vēl nepazīsti. Vai nejuti nekad, tu sapņotājs? - Tev laipnas visas Izraēļa sievas: Kad vien tu garām aizej pļāvējām, Kaut arī acis nepacel uz viņām - Tad tomēr tās ir laimīgas to dienu, Teic: «Šodien redzējām to jaunekli, Kas maigs kā saules stars pār kviešiem iet; Kas kviešus mīl un tās, kas kviešus pļauj.» Mēs visas zinām tavus dieva sapņs, Kā kūļus sējāt un kā zvaigznes nāca: - Reiz visi kūļus sies, reiz kviesis veiks, Un tu caur kviesi, un caur tevi maigums, Un sievu maigumā būs tava saime, - Un zvaigznes nāks, un maigumam tās lieksies. Šī tava saime ir, šī tevi sveic Un mani sūta tevi sumināt. JĀZEPS Ak! DINA Ar svētību no debess esi svētīts, Ar svētību no zemes un no krūtīm, Un mātes miesām, tu, tas svaidītais Starp saviem brāļiem! JĀZEPS Lūk, es tevim liecos. (Noliecas viņas priekšā.) DINA Vēl augstāku tev sūta tava saime, To augstāko, - Ko sieviete spēj pasniegt - mīlas skūpstu. Jo skūpstā izdvešam mēs dvēseli. JĀZEPS Ak, Dina - DINA Še, skūpsti manu muti! - Manu muti Ir skūpstījušas Izraēļa meitas. Šais lūpās vācu skūpstus, dotus tev, Daudz-daudzu saldību no visiem ziediem. JĀZEPS (Skūpsta Dinu, tad piepeši sāk raudāt.) DINA Ko raudi tu? JĀZEPS Še mīlu rodu, kur es nemeklēju - Un kur tā kvēlu - viņi - DINA Tu ienīsts tapi daudz, daudz tapsi mīlēts. Bet mīlu nevar ņemt, kā grib, - tik dot. JĀZEPS Es tiku devis, dotu vēl un visu, Bet neiegūstu mīlas, - atņirdz naids. DINA Ak, mīla neprasa, tik dod un dod, Un visu brāļu naidu atmaksā. Tik liels ir naids kā kalns, tik dziļš kā bedre - Un tik ir mīla lielāka par naidu ! Kā saule kalnu sedz un bedri pilda. JĀZEPS Ak, nemin' viņu -! DINA Ko? JĀZEPS To bedri nemin'! - - Tu cēlākā, tu pats tas mīlas brīnums! Tās lepnās lūpas pati sniedz. - Kas pasniegts Kā Ēdenavots, laimes dārza velgs, Pēc kura ilgojos no mēmas tāles - (Saņem viņas rokas, nometas ceļos.) DINA Man kauns - tu nezini, kas dod man spēku - Tev lūpas patei sniegt - - Kad šorīt meitas Tev traucās sūtīt savu svētību, Tās satrūkās: «Kas spēs to nest?» - - Tad es - - Es esmu jaunākā no visām zvaigznēm, Es reiz tik uzliesmošu pazūdot, - Es vien tev spēju nest to svētību, Kas uzliesmo tik tam, kas nāvē zūd - JĀZEPS A? jāmirst tev? Kas pāri dara tev? Es neļaušu, es - DINA Nē, klau, meitas teica: «Ej, mīli viņu tā, kā nāvē mīl! Lai viņu aizceļ prieks kā viesuls smiltis. Ej, atdod viņam visu, kas tu esi!» -Un, kas to atdod, tam tik atliek mirt. JĀZEPS Tu, Dina, tu - Nē, nevaru to ņemt! Es tevi mīlu mirkli mirklī vairāk - DINA Tu mīli - tad es teikšu tev to vārdu, Kas briesmīgs ir, bet smaida tam, kas mīl - JĀZEPS (Strauji saņem viņas roku.) DINA Laid, laid, - kas nāvei svaidīti, tie svēti. Tie visu pieņemt var no zemes bērniem. Ij mīlu, ko tie nes - JĀZEPS Es nāvei svaidīts? DINA Šo dienu vēl, šorīt, varbūt šo stundu. JĀZEPS Man mirt? DINA Tā brāļos lemts. JĀZEPS Ij Juda? DINA Juda. JĀZEPS Ij Rubenss? DINA Visi. JĀZEPS Nē. Tas nevar būt. Un tēvs? - Es negribu vēl mirt! DINA Tās meitas - JĀZEPS Kas visu Izraēļa meitu mīla? Kā jauni ērgļi klinšu ligzdā brēc, Man perinājas domas gaisos laisties -! DINA No mīļas, siltas ligzdas augstāk laižas, Tu nemīli vēl - tu - (Viņa aizsedz vaigu.) JĀZEPS Tu nāc kā sūtne - DINA Vai sūtne nāvē iet? JĀZEPS Tu varone. DINA Kas dara. varones? - Ak tu! - Ak tu! (Viņa piepeši sāk raudāt) JĀZEPS (Nu tik saprazdams apskauj viņu.) Tu sirds! Tu dzīvība! - Tad nāci pati! Tad mīli mani? DINA (Atraisīdamās vaļā.) Tu to nedzirdēji - JĀZEPS Ak, kurlas ausis! Acis manas aklas! Tu mīļā, mīļākā! - Viss pēkšņi atsprāgst, Viss pēkšņi deg kā tuksnešsausie zari! Tik bēdas slāpēja man mīlas kuru. DINA (Noņemdama rokas no vaiga.) Tik bēdas? - Kurā nebij mesta guns. Nu prāts tev atveras, tad teikšu tev: Kas tēvam ņēmās iet? - Kas sievas trauca? Kas mīlu lasīja, lai tev ir prieks? - Tu stulbais, mīļais, lielais! JĀZEPS (Grib viņu skaut, viņa atkāpjas.) DINA Pag, man vēl - Vēl gribu puškoties tām aklām acīm. (Viņa izņem no azotes plīvuri un apliek.) Lūk, plīvurs! - Vai es skaista? JĀZEPS (Izstiepj rokas.) Skaista! debess! DINA Nē, sēd'! JĀZEPS (Atsēstas un blakus izklāj savu gana segu.) Še, mana sega! Stāj uz tās! DINA (Pieliecas un viņu skūpsta.) JĀZEPS (Sapņaini, lēni, tad runā, acis aizmiedzis.) Kad skūpstu tavas viegli vērtās lūpas, Man saldas skurbas sapnis acis slēdz: No gaisa, smaršojot puslāsītēm, Spildz vasarlietus puteklīšu sudrabs, Un kā pa nakti rītam pāri smaršo Visvisas lapas, zālītes un ziedi - - (Piepeši apklust.) DINA Ak, neklusti! Tik skaisti, kad tu sapņo! Tev ij tās zālītes - tās nenicini! - JĀZEPS Tik dvēsle klust - - Es mīlu visas zāles, Ij sīkais izapiņš, ij Mamres ozols, Ik stādiņš, kociņš savos audumos Kā dārgu dvēselīti tura smaršu, Iekš stumbra ieslēdzis, ar mizu sedzis. Neviena asniņa bez smaršas nau, Tik mana osma nau vēl diezgan smalka To sārto dvašu tvert, kas, tikko manot, Pa gaisu lido, skaldot gaisa pārslas - Ij Judam dvēsle ir, ij Sim - varbūt? (Viņš paliek domīga, klusi.) Vai viņiem vien tik nau? - - (Apklust.) DINA Ko klusti? Sapņo! Mans zieds dveš smaršā visu manu dvēsli. Visstraujāk, saldāk smaršo baltie ziedi, Bet zelta atturīgi, -- - es, es baltais. Uzreiz es visu tevim atdevu - Nu manai dvēalei vairāk smaršas nau, - Vai mani mīli tādu? JĀZEPS (Strauji.) Mīlu tā - DINA Ak, kā man bail, ka pēkšņi sevi devu, Ka visu devu! - Laika nau man mīlai. JĀZEPS (Strauji apskauj.) Reiz nāca steidzīgs pavasars pa nakti. Rīts pēkšņi ziedos modās, vienās smaršās, Un mēness nebeidza vēl piepildīties, - Jau kaist un tvīkst, un briest, un augļi sveras - (Atskan no tāles rags.) DINA Klau! rags! JĀZEPS Tas riebeklis! ak, tagad! DINA (Bailēs.) Briesmas! Kur citiem gari gadi ir ko plaukt, Zeļ mīlas zelme, kura mūžiem ilgst, Mums dota nabadzīga, sīka posma No tā, kad cīruls uzmostas, līdz tam, Kad zīle dziedāt sāk. JĀZEPS Vai, mīļā dvēsle! DINA Bez siltuma un gaismas smarša zūd, Bez mīlas dvēsle. - Labāk pēkšņi smaršot Un pēkšņi sadegt, ne tā stiedzēt ilgi. JĀZEPS Ak, degsmē saule aizrauj ziediem dvašu, Tik lēna vakarvēsma smaršu raisa. DINA Bet viena puķe smaršu sniedz tik saulei - Tā es - kad sauli ēno, vīstu es. Un grūt' ir neziedēt, bet vīst ir viegli Un ciest, un krist, un mirt, kad ziedējusi. JĀZEPS Ak dievsl jel nemirsti! Tu mana zvaigzne - Kad jāmirst man, vēl skats uz tevi celsies. (Atskan atkal rags divas reizes.) DINA Vai! mīla jāsteidz! Kā to pēkšņi izdvest? Vējš aukā izgrūž, mākons zibens starā - Tik mīlai vārdi vien, tik skavas, skūpsti! (Izņem no azotes augļus, tausta kā meklēdama ap sevi.) Ņem augli še no debess un no rasas, No dzelmes, mēness, saules, augstiem kalniem, Ņem tos, tie bij pie citiem jauniem augļiem, Pie cilvēka - tie dos tev vairāk spēka - Lai tava dvēsle zaļošs koks, kas nebeidz Pie lapām lapas raisīt vienmēr jaunas, Ko slepens avots slaka - mana sirds! Tā mana svētība, to ašāk ņem - Ak, vārds -- bezsulas auglis! un iekš sirds Tūkst saldums sastrēdzies kā medus aulī! (Rags pūš trešo reizi.) JĀZEPS (Uzraujas, grib celties un ņemt savu ragu.) Jau tuvu - jāpūš atbilde! DINA (Aizturēdama ragu, bailēs.) Vai! gaidi! Vēl ļauj man dzīvot īsus, īsus mirkļus! Ļauj tevi skaut un skūpstīt vēl, - tad gals. JĀZEPS Nost nāvi! Dzīvo! - Tevi spēks un zibens - Ej, bēdz! lai neredz - sveika tiksi mājās! DINA (Skumji.) Ak, kā tu nesaproti mani, Jāzep! Tu sapņo savu domu, neredz' mani, Tu dari pāri man kā brāļi tev - Man jāmirst, jāmirst - mīli mani! JĀZEPS Mīlu, Ka visu aizmirstu, ij nāvi pat, Ij sevi pat! DINA Nē! sevi neaizmirsti! Par tevi vairāk skumstu es, ne tu. Kad tevi grābs? Kas tad? Kā gainīsies? JĀZEPS Tas nebūs. DINA (Baigi.) Būs. JĀZEPS Tad bedre! DINA (Vēl baigāk.) Nepielaidīs. JĀZEPS (Uzlec uztraukts.) Ak, briesmas! DINA (Lēni.) Mīla pēdējo tev dos. (Izņem no azotes mazu dunci.) Šis duncis bij mans sargs, - ņem viņu tu! Šī mana balva augstāka par mīlu. Ar to es tevi atdodu tev pašam. JĀZEPS No tavām krūtīm stars uz manām ies! -Ak, vai tad jāmirst? - Kā tu iesi? - Briesmas! DINA (Sajūsmināta, pieaugot aizrautībā.) Mans liktens mani sargās. - Iešu turp, Kur mani neaizskars ne zvērs, ne cilvēks. Tik tavām rokām vien bij mani skart. Ko tavas acis apspīdēja reiz, To citam nebūs sniegt ne mūžos nē! Tik lielās saules acis redzēs mani, Jo saule tava: liecas tevis priekšā. JĀZEPS Kurp iesi tu, - tu augstā, vienīgā? (Dzirdas tāļas balsis saucam.) DINA (Ekstātiski.) Tur stāva klints. Tur neuzkāpj ne kaza, - Bet es tur uzkāpšu, tur palikšu! Tur saule paņems mani atpakaļ, - Liks mani apkopt savām kalponēm: Dien' sarkanversmei, nakti baltai salnai. Nāks zila lietus velga, palsa vētra - Tās manu miesu pīšļus izārdīs Un gaisos aiznesīs, un pārslas dalīs: Kas ūdens - ūdenim, kas zeme - zemei; Kas kauli - smiltīm segs un zaļām zālēm: Kas dvaša, pacelsies pie tevis saulē! (Dzirdas atkal rags un balsis.) Pūt tagad atbildi! Es varu iet - Es gatava priekš nāves. JĀZEPS (Nometas ceļos.) Svētā, svētā! Tu mīlu manī dves kā kvēlē vējš! Kas var pret divu mīlu šalti spēt? Lai nāk, es nebaidos, - es stipris veikt! (Viņš pūš ragā.) * (Dzirdami raga pūtieni un izšķiramas balsis.) BALSS (Aiz skatuves.) Ir! ir! DINA Tu savā nāvē ej, - es savā. Tu mirdams nemirsi, - nāks saules sūtņi, Tie tev zem kājām spārnu segas klās - (Nometusies, turēdama segu, aizskardama raibos svārkus.) Šos svārkus izpletīs kā debesis, Uz spožu saules zemi tevi nesīs Ar zeltu galvā -! (Skūpsta Jāzepu un aizsteidzas.) * BALSIS (Tuvāk, viena.) Ko viņš neatbild? CITA BALSS Ā! viņš nau viens! VĒL CITA Kas ir tur vēl? - Lūk! lūk! * DINA (Atskrien vēl atpakaļ.) Vēl tavu vaigu gribu redzēt reizi! Ņem visu līdz uz tumšo nāves zemi! JĀZEPS (Iekliedzas.) Bēdz! bēdz! (Dina aizsteidzas.) * (Aiz skatuves dzirdamas  b r ā ļ u   b a l s i s.    Ienāk   N a f t a l i s   un   G a d s.) NAFTALIS (Vēl aiz skatuves.) Kur esi, gans? (Tad ienāk un pārsteigts paliek stāvot.) JĀZEPS (Stāv atgriezies ar muguru pret ienācējiem, tā ka viņa vaigu nepazīst; viņš rokas vēl izstiepis.) BALSS AIZ SKATUVES Kas bēg? He! turat! NAFTALIS (Sauc, čukstot uz skatuves pusi brāļiem.) Kas te?! - Klus'! Stāvat! GADS (Tāpat.) Te kāds zemes lielais! (Abi atkāpjas un klusi aiziet.) * (J ā z e p s   viens stāv, rokas sacēlis. Aiz skatuves dzirdamas    b a l s i s.) BALSS Vai nau tik izmailiets! Es redzēju, Ka tāļi tuksnesī nāk kamieļpulks. NAFTAĻA BALSS (Spilgti čukstot.) Nē! Briesmīg' stalts: zils svārks ar zelta zvaigznēm! (Pabāž galvas no krūmiem un atkal nozūd;   v i s a s   b a l s i s  dzirdas čukstam.) GADA BALSS Bij rokas sacēlis gan lūgšanā. BALSS Tad kamieļpulks ir viņa. CITA BALSS Kur tas stāv? NAFTAĻA BALSS Te viņš ir viens. Tad iesim viņu apsveikt, Lai karapulks mūs neaizskar! VĒL CITA Jā, iesim! Iesim! VĒL CITA BALSS Ceļos jākrīt! ceļos! * (Ienāk no viņpus krūmiem   b r ā ļ i   un metas ceļos.) DANS (Skaļi.) Kungs! lielais! - Tavi kalpi tevi sveic! Mēs gani, nabagi, - jel saudzi mūs! JĀZEPS Ko jūs tā sabijāties, mīļie brāļi? Tas es, - es, jūsu Jāzeps. BRĀĻI (Aši saceļas kājās, uztraukti, apkaunoti, uzmācas Jāzepam ar draudiem.) LEVIJS (Nikni.) Ak, tas nikšķis! SIMONS (Iekliedzas un metas uz Jāzepa pusi, bet no brāļu burzmas top atturēts.) Ā, es tam! DANS Nolādēts! JUDA Tā nekaunība! SIMONS (Nikni uz Gadu, kurš vēl nau piecēlies.) Ko tu vēl ceļos? NAFTALIS Viņš mūs smej! IZAŠARS Lūk, svārki! DANS Rauj nost tos svārkus! GADS Dāks! NAFTALIS Tās skrandas nost! JĀZEPS (Atkāpdamies no brāļu uzmāciena, uz Naftali.) Nupat to skrandu priekšā ceļos kriti! JUDA (Iepakaļ stāvot palicis, dusmīgi, paklusi.) Viņš to vēl min, ka apkaunojis mūs! LEVIJS (Pirmais apķēries, ņirgādamies uz Jāzepu.) He, nelga! Tevi smejot, ceļos krītam, Un šis jau tic un iepūšas uz drēbēm! DANS Kur viņš tās zadzis? BRĀĻI (Norauj Jāzepam raibos svārkus un skaudīgi, un nicinoši tos aplūko.) JĀZEPS Nost! Tie tēva doti. BRĀĻI (No jauna uztraucas un iekliedzas.) JUDA Ā! Ko? SIMONS Lūk, tēvs dod tam! DANS Par spīti dod! JĀZEPS Par ganu šodien esmu iesvētīts. (No jauna uztraukums brāļos.) DANS Par ganu iesvētīts! NAFTALIS (Ironiski.) Tie gana svārki? LEVIJS Kam vēl ir tādi doti? - Juda, tev? JUDA (Novēršas, manāmi aizskarts.) NAFTALIS Tie raibie svārki raibi kā tie sapņi! IZAŠARS Tās zvaigznes mēs, kas liecas viņa priekšā! BRĀĻI (Kliedz viens caur otru.) Sit viņu nost! sit nost! sit nost! LEVIJS Pag, lēnāk! JĀZEPS (Satrūkdamies.) Vai! mīļie brāļi! - Es jūs mīlu! LEVIJS (Griezīgi, skaļi.) Ha! JĀZEPS (Piepeši metas uz bedres pusi.) BRĀĻI (Viens caur otru kliedz, aizsteidzas viņam priekšā un attur no bedres.) Viņš bēg! - Grāb ciet! - Uz bedri! LEVIJS Stāvat priekšā! (Uz Jāzepu, ironiski.) He, he! Vēl diezgan agri tiksi bedrē! DANS Grib izbēgt mūsu tiesai! SIMONS Asins! Asins! LEVIJS (Mierīgi.) Pag! Lēnāk ņemt tās asins, lēni, lēni! JĀZEPS Ko gribat? Mani nokaut? - Brāļi, brāļi! LEVIJS (Tāpat.) Mums laika diezgan. Ko tu ziņkārīgs? Vai tēvam gribi papūst? Pag', kad nokaus (Smejas; piebalso Naftalis un Gads.) JĀZEPS (Saņēmies, uz brāļiem.) Es domāju, jūs rimāt, - nu būs miers. Jūs šorīt klusi gājāt, kaunēdamies. Vai tēvs jūs neaprāja lēniem vārdiem? DANS Ko? mēs lai kaunamies? LEVIJS Lai tēvs rāj mūs? JĀZEPS (Uzbudināts, pilns žēluma.) Es - vakar - sāpēs lādēju pret jums - LEVIJS (Starpā.) Tie kaķa lāsti! JĀZEPS (Nometas ceļos un noliec galvu.) - Es jūs nolūdzos. LEVIJS Tu vēlu esi cēlies. NAFTALIS (Noliec Jāzepa galvu.) Zemāk, zemāk! JĀZEPS (Piepeši uzlēkdams kājās, uz Naftali.) Ā! ko tu dari? - Tā ir neģēlīgi! Es sevi apsmiet neļaušu ne lūdzots. NAFTALIS (Aizbēg.) BRĀĻI (Smejas viens caur otru.) Ha! ha! - Viņš neļaus mums! NAFTALIS Ha, valdnieks neļaus! JĀZEPS Es vainīgs, lādēju. Es liecu ceļus. Vai mana mīla jūs vēl neuzveica? ZEBULONS Vēl, vēl viņš mūs grib veikt! GADS (Ironiski.) Viņš mīlu sola. JĀZEPS (Tāpat, vairāk sajūsminādamies atmiņās.) Man mīla dota. Stiprāks tapu mīlā. Nu spēšu piedot ar, ne lādēt vien. Kas var pret divu mīlu šalti spēt? (Noliec vēlreiz vienu celi.) DANS (Nesaprazdams.) Ko viņš par mīlu muld, tas sapņotājs? ZEBULONS Ar mīlu uzbāžas, - lūk, še ir naids! SIMONS (Klusi uz Naftali.) Kas nesa šim tos svārkus? Kas tur bēga? NAFTALIS (Atkrata ar galvu Simonam; tad uz Jāzepu.) Tu vārdiem nejūt' naida, še tad darbiem! (Viņš paceļ roku pret Jāzepu.) JĀZEPS (Uzlec piepeši un izrauj dunci no azotes, paceldams to gaisā.) Ha, tad tev še! NAFTALIS (Bēg, tāpat citi jaunākie brāļi.) Tam ierocis! - Tam duncis! JĀZEPS (Lepni un dusmīgi.) Jūs, grīņi, liedzat man ņemt galu bedrē. Še cits man sargs! (Dunci rādīdams.) Es atdots sevim pašam! No viņas krūtīm stars uz manām ies. SIMONS (Klusi.) Kā ir tas duncis? - Mans? - Vai viņas dots? DANS Ko viņš tur melš? NAFTALIS Viņš uzbruks. IZAŠARS Nē, durs sevim. (Brīdi klusums.) JUDA (No muguras puses pieiedams Jāzepam, sagrābdams viņu un izsizdams dunci no rokām.) Ne sev, ne citam durs. - Tu manā vaļā! JĀZEPS (Iekliedzas.) Vai! briesmas! - Nu es atstāts! Vairs ne savs! (Viņš izmisumā meklē, kā sev galu darīt: skrien uz bedri, lūko atņemt ieroci brāļiem, skrien pret Simonu, - visur viņu attura brāļi.) Vai! - bedre! - Izraut ieroci! SIMONS (Pacēlis Jāzepam izkritušo dunci, aplūko to, pazīst un metas ar to uz Jāzepu.) JĀZEPS (Uz Simonu.) Tu zvērs! Tu, asinsacis, dur! Kod manā rīklē! SIMONS (Iesmejas, dunci paceldams.) No viņas krūtīm stars uz tavām ies! BRĀĻI (Metas starpā.) DANS He, turat viņu! LEVIJS Simonu lai tura! SIMONS (Lauzdamies.) Nost! projām! projām! laidat, laidat, laidat! Es duršu to, kas manim ceļā stāsies! LEVIJS (Apkampj viņu.) Pag, niknais! SIMONS Asinis man vajag redzēt! LEVIJS Būs, būs! - Tev Levijs teic, iekš tā tu ticu. Būs vairāk, nekā iedomāties spēji. Mēs svinēsim tās gana iesvētības - Pa savam veidam! SIMONS (Atlaizdamies.) Tu to saki, Levi? LEVIJS Ļauj visu rīkot man, un būs, kā vēlies: Vai pietiek tev vai man tāds svētku mielasts, Kur visu vīnu izdzer vienā malkā? Es gribu ilgi dzert un atdzerties, Pa maziem malciņiem, pa lāsu lāsai, Par ilgiem gadiem, ko es naidā slāpu. Lai mēle izgaršo, lai saldo garšu Pa dzīslu dzīslām iznēsā man asins Un skalo rūgtumu, kas rūgdams krājies! SIMONS (Iesmejas.) He, he! NAFTALIS Lai dara Levijs! LEVIJS Pirms to sienat! Tad tiesāsim pēc taisnības un tiesas! (Brāļi taisās to darīt, bet nodairās.) SIMONS Man pirmam tiesības uz to - (Rāda uz Jāzepu.) Tas ņēmis Man Dinu. LEVIJS Teic, pret kuru vainīgs nau? BRĀĻI Ir! - Ir! - pret mani! - mani! LEVIJS Lūk, pret visiem! Durt pirmam tiesība ir vecākam, Bet Rubenss bēg, - pats tēvs to neatzīst - Mūs' vecākais ir mūsu lauva - Juda! SIMONS Es vecāks, man - LEVIJS Tu gans, viņš kareivs. BRĀĻI Juda! SIMONS (Niknumā atkāpjas.) LEVIJS Brāl, Simon, neatkāpies! Būs tev darbs. Tu pirmais vecākais pie tēvu gariem, - Bet Juda otrais, kur pret svešiem karš. Mēs jēru ziedosim, - tu, Simon, kauj! Tik notecini asins, lai nau grēks. SIMONS (Aiziet.) * (T i e   p a š i,   bez Simona.) NAFTALIS Nu īsti ganu svētki - divkārts mielasts! LEVIJS (Uz brāļiem, kas vēl tura Jāzepu nesasējuši.) Ko jūs vēl nesienat? GADS Jā, - bet kad viņš -? LEVIJS Viņš taču rāms! AZERS Kur valgi? GADS Sien tu, Juda! JUDA Jūs, gļēvie! - Viss ir jāpadara man. (Viņš palīdz Jāzepu saistīt.) JĀZEPS (Uz Judu.) Ā! Lūk, tu, Juda, nāc! - Tu mani sien? Kur šiem pat kauns, tev nau! Tu jaunais lauva! Var nicināt i šakāļus, i lauvas! LEVIJS Viņš nespēj kost, tik riet, tas jaunais šakāls. (Jāzeps top sasiets, Juda iet projām.) LEVIJS (Uz Judu dusmās.) Kurp, Juda, ej? - Tev tūdaļ darbs! JUDA (Iedams.) Ej nost! LEVIJS (Steidzas viņam pakaļ un grib aizturēt; ar uzsvaru.) Tev jābūt še! JUDA (Atkratās no Levija.) Ej nost! (Aiziet.) * (T i e   p a š i,   bez Judas. Tūliņ ienāk   S i m o n s.) LEVIJS (Uz Gadu.) Skat', kur viņš paliek? GADS (Aiziet.) SIMONS (Ienāk ar asins trauku rokās.) LEVIJS (Uz Simonu.) Vai gatavs jērs? SIMONS Jā. NAFTALIS Nu tik mielasis būs. SIMONS (Apkārt lūkodamies.) He, kur tie raibie svārki? LEVIJS Ko tu gribi? SIMONS (Smiedamies.) Tos paraibināt. - Skaistāko no krāsām Tēvs aizmirsis ar Dinu: - sarkans nau! - Lai viņiem prieks. BRĀĻI (Smejas.) Ha, ha! SIMONS (Piegājis pie svārkiem, kuri pakārti krūmā. Triepj svārkus ar asinīm no trauka.) Es netīrs - še! JĀZEPS (Iesaucas.) Ko dari? Vai! Tā tēva balvu nievāt! SIMONS (Dusmās pagrūž Jāzepu, tā ka tas nokrīt zemē un paliek guļot. Simons paķer svārkus.) LEVIJS (Uz Simonu.) Ko spītēt vien? Var derēt. SIMONS Nu? LEVIJS Lai nes - Un tēvam teic: «Šo atradām, vai nau Tik tava dēla svārki?» - Tad viņš domās, Ka vainīgs zvērs, ne mēs! SIMONS (Uz Leviju.) Tu, brāli, gudris! - - Lai raud un baud', kas nāk, kad tā viņš svēti! JĀZEPS Tu zvērs, tu zvērs! - Tā tēvam sirdi plosīt! - Nu, gāni manu prieku, tēvu saudz! Met bedrē svārkus, cerēs vēl: es dzīvs! LEVIJS Nē, nedzīvot ne cerībām, ne tev! Lai reizi redz, kas tavi sapņi ir! Lai mūžam necer vairs neviens uz sapņiem. JĀZEPS Un tomēr notiks tas, ko sapnis teic! LEVIJS (Smejas.) Ha, ha, - tu zemē, sasiets, - vēl tu ceri? JĀZEPS Var miesas sasiet, nevar cerības! LEVIJS Uz ko tad ceri vēl? JĀZEPS Uz savu garu, Kurš daļa ir no dieva lielā sapņa! LEVIJS Tu liels uz sapņiem - domā, sapņo viens? Mans sapnis lielāks, un tas piepildīsies. Jo, lūk, es redzēju:  (Svinīgi saceļ rokas. Brāļi sastājas ap zemā gulošo Jāzepu.) es ziedotājs! Priekš manis liecās visas tautas. - Es - Tās svētīju ar viņu asinīm. SIMONS (Tāpat paceļ rokas.) Es sapnī jēru kāvu - un tas tu! (Nolaizdams rokas pret Jāzepu.) DANS Man nemēdz sapņi būt, - bet aizrauj šis: (Uz Jāzepu rādīdams un rokas paceldams.) Es biju liels, uz zemi sviedu kalnu, Un zeme sadrupa, bet sveiks bij kalns. (Nolaizdams rokas pret Jāzepu.) Tā tev būs sadrupt! Tad būs sapņiem miers. JĀZEPS (Iesmejas.) Ha, ha! NAFTALIS Viņš mūžam mocījis mūs: skriet kurp, tiekties. Pie sevis netikām. Nu atriebs. - Klausies: Mēs divreiz aizskrējām līdz zemes galam, Un tur bij jāpaliek, līdz nāca vedējs. GADS (Rokas paceldams.) Ikviens kaut sapnī sajūt sevi lielu: Mēs zemi nācām, vēl mūs pazemoja. Bet galā krita pazemotājs pats. Tas esi tu! (Nolaizdams rokas pret Jāzepu.) NAFTALIS Nu reizi viņš ir kritis! AZERS (Tāpat paceldams rokas un pēc nolaizdams.) Mums salka ļoti, nebij mums ko ēst; Un divreiz salka mums. Bij lielas bēdas. NAFTALIS (Uz Zebulonu.) Un tu? ZEBULONS (Negribot.) Es negulēju - nemiers, tā - NAFTALIS (Uz Izašaru.) Un tev jau nebij? IZAŠARS Bij, bet nevar teikt. LEVIJS Nu? IZAŠARS Jāzeps bijā balts - mums skūpstu deva. LEVIJS (Nogriezdamies.) Ko muļķis! (Uz Jāzepu.) Lūk, tie sapņi ir ij mums! Tik mēs tā nebrēcam, bet mūsu veiks! Un taviem gals! JĀZEPS (Skaļi smiedamies.) Ha, ha! Tie jūsu sapņi! Tik sēnalas no maniem kviešu graudiem. LEVIJS (Šņākdams, klusi.) Ā, a! ar asnīm aizliet ņirgas muti! SIMONS Pats kavē vien. - Ko gribi spēkoties Ar vārdu akmeni pret vārdu vēju? LEVIJS (Uz jaunākiem brāļiem.) Lai Judu sauc! (Aiziet viens brālis.) Lai atnes upurtrauku! SIMONS (Rādīdams uz asinstrauku.) Šis pats būs labs. LEVIJS Nē, - divas asins kopā. SIMONS Nu, abi grēku āži. BRĀĻI (Atkārto.) Grēku āzis! DANS (Uz Jāzepu rādīdams.) Lai metam savus grēkus tad uz to, - Viņš reizē izpirks savus līdz ar mūsu! DANS (Tāpat pēc viņa   c i t i   krata savas drēbes, uzliek rokas uz Jāzepu.) SIMONS No maniem tiks tam smags, man grēki smagi! VAIRĀKI BRĀĻI Ij mūsu grēkus nes! IZAŠARS I mani piemin'! LEVIJS Kur nazis? SIMONS (Rāda uz dunci.) Dinas duncis. LEVIJS Trīts? SIMONS Būs labs. (Pienes trauku un noliek dunci pie Jāzepa.) JĀZEPS (Piepešās bailēs iekliedzas.) Vai, vai! - Vai! brāļi mīļie, nedarat! Vai, laidat tēva dēļ! SIMONS (Smiedamies.) Dēļ tā jau - darām! JĀZEPS Es redzēt nevaru to briesmu trauku. SIMONS Miedz acis ciet! JĀZEPS To nazi nost! SIMONS Kā nost? Priekš tevis dots, priekš tevis lietosim. JĀZEPS (Sauc skaļi.) Vai, Juda, glāb! (Atnāk   R u b e n s s.) LEVIJS (Ņirgādamies.) Ha, ha! Nāc ātrāk, kāvējs! JĀZEPS Glāb, Rubens, Rubens mīļais! Neej! Glāb! RUBENSS (Sāk balsī raudāt un aiziet.) LEVIJS un SIMONS (Smejas.) Ha, ha! JĀZEFS (Sauc.) Vai, brā-! (Piepeši apstājas.) Jūs, nežēlīgie zvēri! Jūs neveic baiļu balss. - Nu, tomēr veikšu! Lūk, Juda nenāks šurp! LEVIJS (Rādīdams uz krūmiem.) Ha, ha! Lūk, nāk! JĀZEPS Es zinu, ko es daru. LEVIJS Ko? JĀZEPS Man Juda I kaujots mīļāks; Simons netīrs, fē! SIMONS (Uz Leviju.) Ā, ā! ļauj, ļauj! JĀZEPS Tev nevar ļaut! Lai lāsts Uz Judu krīt! - Jo Levijs tevi sauc, Ne lāsas nevēl tev no manas asins, Bet visa Dinas asins pieder man! SIMONS E! lai uz mani lāsts! Bet vienu lāsu, - Ar ērkšķu galu uzduršu kaut lāsu. (Levija vairīdamies, paņemdams ērkšķu zaru un vienu dzeloni atšķirdams.) Nost, nost! Kad liedzi tik man dzīves elpas, Es slāpstu nost. (Atgrūž Leviju.) LEVIJS Vai, brāli! SIMONS (Nometas zemē pie Jāzepa un iedur ar ērkšķi.) Tik vienu lāsu! Ū! ū! - Nu vieglāk. (Pieceļas un dziļi atņem elpu.) JĀZEPS (Piepeši gavilēdams.) Oija! veicu es! LEVIJS (Uz Simonu, bailēs saukdams.) Ko, brāli, darīji! SIMONS (Mierīgi.) Tik vienu lāsu. DANS Pilns trauks vai lāsa - likumam ir viens, - Krīt lāsts uz tevi. LEVIJS (Uz Simonu.) Nokauj nu līdz galam! SIMONS (Sataisās; paņem dunci no zemes.) * (T i e   p a š i.   Ienāk   J u d a   un    G a d s.) JĀZEPS (Uz Judu.) Nu, Juda, nāc tu, lauva, kauj nu droši! Nu grēks uz tevi nekritīs, bet viņu! Nu pretnieks siets. Nu, kareivs, topi bende! LEVIJS (Dusmu izmisumā.) Ko ļauj tam riet? - Bāzt cieti pekles rīkli! (Noplēš gabalu drēbes un aizbāž Jāzepam muti. Paceldamies.) Nu, Juda, ziedo jēru! JUDA Esmu kareivs! Zēns saka taisnību. LEVIJS (Ņirgādamies dusmās.) Zēns tevi māca. SIMONS Tad Simons ziedos! (Piepeši paceldamies.) JUDA (Viņu atturēdams.) Nē, neziedos! LEVIJS (Nespēcīgi draudēdams.) Ne dari pats, ne otram ļauj! JUDA Tā tīk! * (T i e   p a š i.   Ienāk   R u b e n s s.) RUBENSS (Lūgdamies.) Ak, mīļie brāļi, neizlejat asins! Mēs labāk dzīvu metam viņu bedrē. Lai mūsu rokas skaidras ir no grēka! Jo viņš mums brālis, mūsu mies' un asins. AZERS (Stomīdamies.) Jā - tomēr - ZEBULONS - Viņš mums brālis - IZAŠARS Ko es saku? JUDA Ir tiesa Rubensam. IZAŠARS Viņš vecākais. SIMONS (Nikni.) Tāds vecākais, ko lād pats tēvs! JUDA (Uz Simonu.) I tevi! SIMONS (Nikni uz Judu, skaļi.) Ej nost! JUDA Nāc vien! - LEVIJS (Uz Judu.) Ko brāļiem liedz, tu varmāks? Klau, visi brēc, lai mirst! VAIRĀKI BRĀĻI (Nedroši.) Lai mirst! JUDA Nau visi! RUBENSS Tik metat bedrē vien, kas tur šo glābs? ZEBULONS Tā būsim vaļā mēs un nebūs grēks. LEVIJS (Nikni.) Tad metat bedrē! BRĀĻI (Sauc priecīgi, kā uzelpodami.) Bedrē! bedrē! Bedrē! RUBENSS (Attālāk stāvēdams, sauc Jāzepam.) Nu, brāli, sveiks! - (Uz blakus stāvošo brāli.) Ko klus'? IZAŠARS Tam mute cieti. LEVIJS Nu muti atdarat! Vairs nespēj kaitēt. Man gribas dzirdēt, kā viņš bailēs kliegs. RUBENSS Ak, nedzirdēt tik to! (Aiziet aši.) * (T i e   p a š i,   bez Rubensa.) LEVIJS Ha, ha, tas bēg! JĀZEPS (Nomierinātā balsī.) Nāc nu, tu briesmu bedre, ver nu muti, Kas pilna rāpuļu un pelējumu! Ar cietiem akmens zobiem mani grāb! Dves savu trūdu dvašu auksti pretī! - Vēl tomēr labāk tava mūža nakts, Ne mūžu diena, kurā sirdis salst Un prāti tumst no naida mākoņiem. Daudz tumšu bedru būs pa visu zemi, Daudz dvašu aizžņaudzēju akmens spaiļu, Un iekšā metīs tūkstots dzīvas miesas, Un spailes cieti vērs, un miesas slāps, Bet nenoslāps tik gars un mirdams nemirs. Nāks saules sūtņi, spārnus klās zem kājām, Un spēcīgs celšos es uz sauli augšā. SIMONS (Līdz ar citiem brāļiem, paceldams Jāzepu un virzīdams uz bedri.) Brauc lejā! Lejā! LEVIJS (Uz Simonu, ņirgādamies.) Pagaid', tas mums brālis. SIMONS (Izbrīnējies.) Ko? LEVIJS Bedrē akmens ciets, tas jāapklāj. Dod svārkus, Gad. GADS Es nedošu. LEVIJS Nu lūk! Tad ņemšu savus. (Saņem klēpi ērkšķu.) NAFTALIS Ko tu gribi? LEVIJS Es? Man saules spārnu nau, klāt tam zem kājām, Es pametīšu tad - šo klēpi ērkšķu. JĀZEPS (Iekliedzas.) Ai! ai! LEVIJS (Smejas.) Nu dzirdam kliedzam. SIMONS Gudrais Levi! LEVIJS (Uz Jāzepu.) Ne velti atvēru tev muti. JUDA (Pārmetoši.) Levi! SIMONS Brauc lejā reiz! (Nogrūž Jāzepu bedrē.) LEVIJS (Ironiski uz Judu.) Ko Juda grib? JUDA Tu zvērs! LEVIJS (Uz Judu.) Tu jērs! NAFTALIS Mēs brīvi! Paldies dievam! DAŽI BRĀĻI Uh! (Īss starpbrīdis.) JĀZEPA BALSS (No bedres.) Es celšos: saul' un mēness manim lieksies! (Baigs klusums.) * (T i e   p a š i.   Ieskrien   R u b e n s s.) RUBENSS Klau, brāļi! brāļi! - Izmailieši brauc! No Gileadas iet uz Ēģipti - Ar dārgām precēm, balzamu un mirrām. NAFTALIS Ā, iesim! iesim! RUBENSS (Apkārt lūkodamies.) Kur tad zēns? Kur zēns? JUDA Viņš bedrē mests, vēl dzīvs. RUBENSS Ā, paldies dievam! (Uz brāļiem.) Klau, brāļi! Kā mums pirkt tās skaistās preces? To zēnu pārdosim, - būs rokas tīras, Un preces būs. DANS To grēka āzi tā Mēs dzīsim tuksnesī. BRĀĻ.I Nu, iesim, iesim! (Priekškars.)

RAINIS JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI Traģēdija piecos cēlienos TREŠAIS CĒLIENS Ēģiptē, Tēbu pilsētā. Valdnieka pils iekšējais pagalms, kurā notiek lielas tautas sapulces. Vienā sienā paaugstināts balkons ar baldahīnu pret saules stariem. Gar malām balkonam durvis uz valdnieka iekšējām telpām jeb  «biju namu». Balkonā divi troņa krēsli; balkona malas apklātas dārgām segām un spilveniem. Zem balkona starp abām durvīm uz biju namu arī troņa krēslis uz pakāpēm. - Otrā sienā starp augstiem pīlāriem skats uz pils ārējo pagalmu, kur gaida ļaudis. - Viss iekšējais pagalms iežogots no pīlāru rindām. Pagalms pilns ļaužu: ierēdņi, priestri, augstmaņi un tauta. Top svinēti pļaujas svētki, kuros izda1a dāvanas un pacienā tautu. (J ā z e p s   tagad gadus 30 vecs, stāv uz ģērbies platos, baltos zīda svārkos, ar zelta tērpu pāri un zelta rotām; galvā viņam ēģiptiešu augsto valdnieku galvas rota. Uz balkona malām uzlikti lieli trauki, kuros sakrautas dāvanas priekš valsts lielajiem: zelta sprādzes, rotas, gredzeni un citi dārgumi.   A s n a t e,  tāpat grezni ģērbta ēģiptiešu svētku drēbēs; viņa gadus 25 veca.  E f r a i m s   un   M a n a s e,   viņu bērni, 8 un 9 gadus veci, stāv līdzās mātei.) ĻAUDIS (Klanās Jāzepa priekšā, sauc.) Lai slava, slava, slava tev! ASNATE (Arī klanās Jāzepa priekšā.) Mans kungs un draugs, tev slava, slava, slava! JĀZEPS (Sniedz viņai rokas pretī un sēdina sev līdzās troņa krēslā.) AUGSTMAŅI (Klanās vēlreiz Jāzepa priekšā.) Tev slava, slava, slava, lielais Nofer! VIRSPRIESTRIS Tev debess dod, tev zemes klēpis nes, Tev Nils lej svētību un Amons sauli - Tu savos rudens pļaujas svētkos sauc, Mēs nākam visi, tevi slavējot. (Lielie   i e r ē d ņ i.) PIRMAIS Tu melnās zemes augš- un - leju valdnieks! OTRIS Tu virsējs kungs pār četriem zemes vārtiem! TREŠAIS Tu pātagu un šķēpu izdalītājs! ĻAUDIS Tev slava, slava, slava! PIRMAIS AUGSTMANIS Tu Nila atslēdzējs un aizslēdzējs! ĻAUDIS Tu! Tu! OTRIS Tu maizes audzētājs un maizes pļāvējs! ĻAUDIS Tu! tu! TREŠAIS Tu slāpju dzesējs, alku remdētājs! ĻAUDIS Tu! tu! JĀZEPS (Paceļas no krēsla.) ĻAUDIS Tev slava, slava, slava, saules dēls! JĀZEPS Man sapnis bij un viss vēl ir kā sapnis. (Izpleš rokas plati.) Jo, lūk! Jūs paužat: nu es esmu Nofers, No baltiem Tamahu līdz brūniem Amu, No Hora un no Zeta mantiniekiem. No vārgās Kuž līdz melniem Nahasu, Un saul' un mēnesis, un visas zvaigznes, Es redzu, nāk un lokās manā priekšā: Mans svārku zelts spīd pretī saules zeltam, Bet mēness bālst no manas greznības Un skaužot dilst, un zūd, kad rādos es. Es rokas paceļu, un gaisma aust No mana zīda tērpa baltām vīlēm; Es pieri paceļu, un saule lec No manas dimantrotas dzidrās spozmes; Es acis paceļu, un zvaigznes mirdz No manu acu laipniem skatieniem - Un viss vēl ir kā sapnis. Bet šonakt atkal sapnis bij - un baigs. Vai panākts viss? Ir rudens gan, bet pļauja! Vai varu mierā būt? - Par ko man baigi? VIRSPRIESTRIS Tu vari mierā būt, pats esi miers. Tev amats skaists, tu stiprais sargātājs, Tu mieru visiem dod: ne sieva raud, Ne bērns, ne kareivs mirst, ne arājs atstāj arklu. Un visas tautas sēd ap Ēģipti Un mierā meslus maksā vāraum, Lai mūžīgi tas dzīvo! Tev tā slava. ĻAUDIS Tev zelts, tev slava! JĀZEPS Man krūtis pārpilnas no liela spēka, Kā mākons tūkst no pērkoņa un lietus, Kā zibens sper, kad skar, draud pāri plūst, Bet mākons rāmi peld kā vēsa ēna, Dod Nilam dzert un Nils dod melnai zemei, Un melnā zemē zelta kūlis stāv, Tas es, tas graudus ber pār visiem ļaudīm. ĻAUDIS No tavas labās rokas kvieši birst, No kreisās izplūst Nils ar svētību. Dod maizes, maizes, maizes, mūsu tēvs! JĀZEPS Un maize tā, kas deva man to spēku: Man sirpe stiprāka par zobenu, Man sviedri smagāk sver par asinīm. Priekš mana kviešu kūļa liecas šķēpi! Un visi kūļi lokās manam kūlim! Vai ir? vai ir tā? ĻAUDIS Ir tā, slava, slava! JĀZEPS Aiz slavas neklust baigs, kas bij? kas būs? GALMENIEKS Kas bij, tas slavā ar nu tevi pauž, Kā vāraus - lai mūžīgi viņš dzīvo - Par maizes kungu zemei cēla tevi, Jo tu tas gudrākais no cilvēkiem, Tavs gars caur gadiem paredzēja laikus, Kad zeme tapa sulīga un dāsna, Un tapa ālava, un nāca bads. CITS (Aši; kā noskaitīdams.) Tu sapņus izskaidroji: nāca govis Iz Nila, skaistas, treknas, septiņas, Un kāpa citas septiņas, bet liesas, Un liesās ēda treknās. CITS (Tāpat.) Auga salms Ar pilnām resnām vārpām, septiņām, Bet viņas rija aizkaltušie salmi, Kas bija sadegti no rīta vēja. VIRSPRIESTERIS Neviens to neiespēja izskaidrot. Tu teici: septiņi būs labi gadi, Tad bada gadi nāks, kas labos rīs. Lai gudru vīru liek pār Ēģipti, Kas piekto daļu ņem, par labiem gadiem, Ber klētīs labību, lai ir mums aizgāda, Ka tauta bada gados nenomirst, Un tevi iecēla par maizes kungu. Kad bads nu uznāca pār visām Tad maizes pilna bija Ēģipte. JĀZEPS Tā bij, tā bij! ĻAUDIS Tev slava! Dod mums maizi! MAIZES PĀRZINIS Mēs ruden' iebarojām krātuvēm Pārpilnus vēderus līdz jumtu nāsim - Ēd, rudens, ēd! - ziem' atpakaļ dod ēsmu! CITS Un, kad pēc maizes sāka ļaudis brēkt, Tad teica vārdus: pie viņa ejat. Ko Nofers vēlēs, to jūs darat vien! ĻAUDIS Dod maizes, maizes, Nofer, maizes kungs! CITS GALMENIEKS Tu visiem pārdevi pēc viņu tiesas, Un visas tautas nāk uz Ēģipti, Un visas zemes brēc: dod maizes, Nofer! ĻAUDIS Dod maizes, Nofer, apžēlojies mūsu! Mēs nākam šurp aiz bada un aiz slāpēm, Mums drēbju nau, nau zalvju, dod, ko dzīvot! JĀZEPS Es maizi došu jums, ko jūs man dosat? ĻAUDIS Ņem visu, visu, dod tik maizi! JĀZEPS Kas jums vairs ir? Jūs visu apēduši. Mans kūlis smags no pilnām zelta vārpām, Bet jūsu tukši, čaukst kā tuksnešzāle. ĻAUDIS (Runā viens caur otru.) Man ir vēl nauda - Man vēl sudrabrota - Man vara smeļams trauks - Man alvas kausi - Man vilnas svārks - Man zīda auts - Man ir - JĀZEPS Lūk, viss mans nams no dārgām mantām mirdz! Man zelts no sienām spīd, no griestiem sudrabs, No vara grīdas dimd, guļ alva slieksnī. Kas jūsu sudrabrotas? vara trauki? Kas vilnas svārki, vēl ar aitas smaku? Vai vairāk dārgumu jums mājās nau? Ar tiem man pārpildītas visas klētis Un dziļie pagrabi, un augstie šķūņi! ĻAUDIS Ņem mūsu sievas, bērnus, lopus, dievus! Ņem pašus mūs par vergiem, dod tik maizi! JĀZEPS Lai visus pabaro no mana galda! ĻAUDIS Tev slava, slava, slava, lielo Nofer! Lai Izis-Oziriss tev atdod simtkārt! Lai Nils dod maizi tev un tavai ciltij! Lai tavi brāļi tevi mīl kā sevi! JĀZEPS (Rūgti iesmejas.) Ha! ha! ha! ha! ASNATE (Klusi.) Ko smejies, Nofer? JĀZEPS (Sniedz viņai dāvanu trauku. Tāpat Efraimam un Manasam.) Še! Še! - Dodat balvas zemes lielajiem! ZEMES LIELIE Tev slava, pateicība, lielo Nofer! GALMENIEKI Simts desmit gadu būs tev laimē dzīvot! VIRSPRIESTRIS Lai neaizskarts tu guli savā kapā! Lai labā minēts top tavs vārds pēc nāves! Pret tevi bījas visās sirdīs grimst. Uz tevi ļaužu visa mīla vēršas, Tu sauksies Cefnat-Fanah - pasauls glābējs. VIENS NO ZEMES LIELAJIEM Lai tavās rokās vara visās zemēs! KARA VADONS Lai visu tautu lielie valdnieki Tev doti stiprā dūrē: dar', ko gribi! JĀZEPS Es balvas dodu jums, ko jūs man dosat? VIRSPRIESTRIS Kungs, kungs, tev ir jau viss, ko tev lai dod? JĀZEPS Vai ir jau viss? jau viss? - Kas še vēl sūrst? Es esmu ievainots, un nedzīst vāts, Es esmu cietis, darat labu jūs! Pie jums mans darbs, pie jums lai ir mans miera, Jūs pretī dodat man un saucat man, Ka nau par ko būt nemierā! Ir labi? ĻAUDIS Kungs, nau par ko hūt nemierā! Ir labi! AUGSTMANIS Kungs, nezinām, kas jauns ir tavā miņā, Mēs tikai labu zinām to, kas bijis. JĀZEPS Es, lauku vanags, rītā laidos skriet Pret baltiem saules stariem augstumos - Man bultām šāva, līdz es zemē kritu Un tapu siets, un bedrē mests, kur nakts. Tad Re, mans tēvs, no bedres mani cēla Un saulei atdeva. - Bet mani atkal Tie vergā lika, atkal cēla Re. Un deva valdīt Potivara namu. Bet nerima vēl Zets, un mani atkal Trīs gadus bedre rij; kā zeme graudu. Es smaku cietumā, kā grauds zem zemes. Kas dzēsīs pagātni un netaisnību? VIRSPRIESTRIS Kungs, nemin' pats arvien, ko gribi aizmirst. JĀZEPS Kas dzēsīs to, kas bij? LIELMANIS Kungs, saule - Re Ir licis galu tavām ciešanām: Pats vārdus - lai mūžīgi viņš dzīvo, - Tev teica: tev būs būs pār manu namu! Un visai melnai zemei būs tev klausīt! CITS Tev teica: lūk, es esmu vārdus: Ne kājas - rokas nebūs celt bez tevis! JĀZEPS Vēl sakat, saucat, pārkliedzat tās miņas! CITS Viņš ņēma gredzenu no sava pirksta Un tavā pirkstā, Nofer, uzmauca. JĀZEPS Vēl saucat, saucat! CITS Viņš teica tev: tik vien es gribu būt Pār tevi augstāks kā šis karaļkrēslis. JĀZEPS Vai tas ir viss? vai vairāk slavas nau? CITS Kungs, kungs, tu esi celts kā vēl neviens, Tas nebij pieredzēts kopš Amon-Re. CITS Lūk, tevi ģērba dārgā audeklā, Tev zelta ķēdi aplika ap kaklu. CITS Tu vārav' priekšā ej ar kurpēm kājās, Kad visi pazemīgi - basi stāv. CITS Viņš otros ratos tevim lika braukt Un tavā priekšā saukt: lūk, tēvs! JĀZEPS Vai nau jums vārdu, kas kā saule žib? Kas kaist kā tuksness sarkans, dārd kā pērkons! Kas plūst kā Nils un zemi dara dzīvu? CITS Tev teica: esi slepens padomdevējs! CITS Kad nebūtu tik grēks, es teiktu tev: Ar čūsku Atefkroni tapsi godāts. Lai liek vēl divkārt virsū spalvu kušķus, Kā Tatumens sēd Hermanhisa ķrēslā, Ar rotām izrotāts kā Atumdievs! Lai top tev gods kā pašam vāraum! JĀZEPS Klus', zaimotājs, ej nost no mana vaiga! Ne man tā slava, ne tā manta man, Kas straumēm plūst no visas pasaules, Ne man tie tūkstoši, kas vergos nāk, Viss saplūst vāraū kā lieti Nilā, Kā Nils iekš jūras, kura apjož zemi! CITS Kungs, kungs! ak, kalpi nezin tava prāta! JĀZEPS Vēl skaļāk, skaļāk paužat manu laimi! Man rokās visa varas pilnība. Un visas tautas nāk un ceļus loka, No manas mutes dvašas viņas gaist, Es acis mirkšķinu, un viņu nau. - - Bet vienu nespēj visa mana vara, Par velti puto manu dusmu Nils Un sarkans tuksnešvējš pret klinti šķīst, Un kas tas spēks, kas atstāv manam spēkam? Tas spēks ir - nespēks, ēna, nieks un tukšs. Tā vakardiena, kas ir aizgājusi, Tas tvaiks, tas dūms, pēc kura neprasa, Kas izgaisis un beigts, un nau nekas. Ak, pagātni es neiespēju izdzēst, Tas neesošais spēcīgāks par mani. Pa nakti dēmoni nāk mani biedēt Kā miroņdvēsles, kad tās saulē kāpj., Ar balsi saucat, biedējat tos garus! CITS Lūk, vāraus tev deva Asnati, Visskaistāko, kas nāk caur saules durvīm No Onas saulespriestra Potifera. ĻAUDIS Lai slava, slava saules Asnatei! ASNATE (Uz Jāzepu.) Bet tavā priekšā aptumst saules durvis; No tevis gaismu gaida Asnate Un līksmo līdz ar zemi, kad tu iznāc. ĻAUDIS Tev slava, slava, spožā Izis meita! JĀZEPS Man saule sānis dienas laivā sēd, Un nakti mēness mani pavada - - Ak, tālā pagātne - es jūtu vēl - Nau savas ēnas aizvilkusi nost. Vēl viņa guļ aiz divpadesmit kalniem, Kur saule nokāpj nāves vakarlaivā, Kur miroņdvēsles melnām virknēm sēd Kā bezdelīgas. ASNATE Nemin' miroņus! JĀZEPS Es esmu ievainots, un nedzīst vāts, Man pāri nodarīts - KARA VADONS Kungs, atdari! Tā asins atdzeries, kas tavas dzēra! Tad sadzīs tava sirds. VIRSPRIESTRIS (Uz Jāzepu.) Bet dvēste sirgs. Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels! Un sevi neaizstāvi, jo tu stipris! Un citu nesamin, jo tu to spēj! Bet pacel citu, un tu celsies pats. KARA VADONS Varbūt tas dvēslei der, to nezinu, Bet miesām neder, to es zinu gan. JĀZEPS Kā samīt ēnu, atriebt tam, kā nau? Ko viss man līdz? Par vēlu ir, pat vēlu. (Piepeši pieceļas.) Nu ejat prom! Dot ļaudīm mielastu. (Dzird ragus pūšam.) Kas tur? GALMENIEKS Pēc maizes nāk no Kanaanas. JĀZEPS Prom, visi prom! no manām acīm ejat! GALMENIEKS Tie dienām gaida, kungs. JĀZEPS Es gadiem gaidu. (Paliek, domās nogrimis, sēdot; tad projām.) ĻAUDIS (Visi aiziet.) * (P o t i f e r s   un   A s n a t e.) POTIFERS (Paliek stāvot. Asnate viņam piesteidzas klāt, iznākdama ar abiem bērniem pa iekštelpu durvīm.) ASNATE Še, aizved bērnus. - Kas ir Noferam? Man sirds tik baigi pukst. - Es nesaprotu. POTIFERS Mēs viņu nesaprotam, nedz viņš mūs, No mums viņš projām iet un nezin pats. ASNATE Tēvs, ko tu saki? Briesmas! POTIFERS Klusi, bērns! Dārgs smaragds ilgi zemes klēpī aug. * (Ienāk   J ā z e p s.) ASNATE (Uztrauktā mīlā Jāzepam pretim.) Tu, mana saule, ko tu tumšojies! POTIFERS Iekš viņa saule spīd, bet aukstiem stariem, No tāles vien viņš redz un ārpus dzīves. ASNATE Ak, spīdi karsti! Vai tu tāli tiecies? JĀZEPS Nē, nē, es tuvu tiecos, tuvāk, tuvāk! Es gribu būt pie jums, iekš jums, kā jūs! ASNATE (Viņu apskaudama.) Es tevi turu mūžam. JĀZEPS (Uz Potiferu.) Ko man darīt? POTIFERS Ko prasi mūs? Skat' pats un ej līdz vārtiem: Kas vairāk pazemota, kā cilvēks drīkst, Tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj. JĀZEPS Es gribu miera. ASNATE Ej, mans tēvs, ved bērnus. * (J ā z e p s   un   A s n a t e   vieni.) ASNATE Cik nemierīgs tu šodien! Tu mans miers, Iekš kura sirds man klust kā pērkons vējā. Kāds spēks iekš tevis modies? JĀZEPS Nezinu. Es noguris. ASNATE Nāc, atpūties pie manis. (Viņa atsēstas uz troņa krēsla pakāpēm un aicina Jāzepu atspiesties pret viņas plecu.) Cik mīļš un labs tu! - visi tevi mīl! JĀZEPS (Uztrūkstas piepeši atkal kājās.) Nē, nē, ir mīla, ko es neieguvu. (Aiz skatuves dzirdamas gaviles no ļaudīm par mielasta iznešanu.) ASNATE Klau, klau! JĀZEPS To mīlu zinu, viņa pastāv Tik ilgi vien, cik iet no rokas mutē Tas maizes kumoss, ko es dodu. ASNATE Nofer! Tu esi rūgts. Tiem prieks ne vien par maizi. Top ļaudis maigāki, kopš tu pie mums. I man tu esi vērtis visu prātu. Tu sirdij atslēdzis man visas durvis. Man acis vaļā bij, es neredzēju, Man mutē dziesmas bij, es nedziedāju, Tu tos kā putnus izlaidi no slazda, Un visi tevi slavē prieka balsīm. (Viņa satver Jāzepa rokas.) Es vēl kā apreibusi tavu vārdu, Kā tauriņš streipiem lido ziedu smaršas. Nekad tu nebiji tā runājis Kā šodien: laipnā pazemībā slēpies, Kā kalns tin miglā savu lielumu. JĀZEPS Man sirdi spītība un nemiers jauc, Tie vārdi slepus paspruka kā lapsas. ASNATE Nu pats tu atsedzi, cik liels tu esi, Ļauj tevī skatīties un tevi sniegt. Tu skaists kā Hors, kas nāk aiz piramīdēm, Nu drūms kā Zets ar nāves zizli rokā. Kas kait tev? Kas tev sāp? JĀZEPS Es nezinu, No pašas lejās krūts kas kāpj uz augšu. Tu visu labā vērt ar savu mīlu, Un, kur es melns, tu uzmet baltu segu. ASNATE Ak, visu, visu es pār labu vērstu, Es lotus izaudzētu tavā asrā, Es tavu laimi liktu saules vietā! (Apsēdina Jāzepu sev līdzās uz troņa pakāpēm.) Tu biji noslēdzies no paša rīta, Vai negribot es aizskāru tev sirdi? JĀZEPS (Atraidoši krata galvu.) Kad šorīt atmodos, - tavs vaigs pie mana, - Es atcerējos sapni - ASNATE Sapņotājs! JĀZEPS Es biju debess jums un pacēlos Divpadsmit kalniem pāri - tad - es liecos - Tie kalni līdzi tapa, es tiem līdzi, Un zemē zemu es tos apņēmu. ASNATE Ak, acis aizmiegt - dzīvot klausoties Pa tavu sapņu valsti! JĀZEPS Man tik grūti! ASNATE Ko skumsti? Sapnis labs, es izskaidrošu. Tu debess jums, kas celies visam pāri, Divpadsmit kalni - gada mēneši, Kas visi līdzi laimē mīt zem tevis, Un zeme esmu es, - tu noliecis Un mani skūpsti tā, kā šorīt - tā! (Viņa atliec galvu uz troņa pakāpi.) JĀZEPS Ak, nē, sirds smaga man no rīta sapņa. ASNATE Tu manis negribi, tu negribi! Un es kā sausa smilts pēc Nila slāpstu. Tev sirds no sapņa, man no mīlas smaga Kā pļaujas rati, pilni kviešu zelta, Es bērtin bērtu tev sirds arodos. JĀZEPS Sirds rati brauc man pilni sāpju pļaujas, Brākš visi riteņi no smagiem kūļiem, Šo gadu izdevīgs man sāpju birums. ASNATE Tu skumsti? Es, lūk, atplauku pie tevis Kā vītis zars, kas ielikts ūdens traukā. Man visi dīķi pilni jauna ūdens Un zeme pāri plūst no ziedoņmīlas. Tu skumsti? JĀZEPS Prāts man kļūms kā niedrās gandrim, Kas min vēl dzimtās zemes kailos laukus I Nila paradīzē. ASNATE Nofer, Nofer! Ak, visu, visu es par labu vērstu: Teic, tu vienmēr vēl mīli viņu - Dinu - Jo visi tevi mīl - JĀZEPS (Apskauj Asnati.) Ak, nē! ak, nē! Es neminu to karsto tuksnešzemi. Man tava balss ir Nila plūdu šalka, Un svaiga vīna smarša ir tavs tuvums. ASNATE Ak, Izis-Oziris, ko tad tu skumsti? Es tevi nesaprotu. Kā to vērst? JĀZEPS Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es. Lai iet mans liktens sapnis piepildīties. ASNATE Ak, jā! Tu liktens dienā sapņojis, Būs šodien liela nelaime vai laime. No mājas neizej uz svešu pusi. JĀZEPS Man mājas te, uz citām nau kurp iet, Un, kur es biju, turp tik iet vēl - sapņi Un sūdz: kas gandarīs? Man pāri darīts! ASNATE (Klusu.) Ak, es! JĀZEPS (Uztraukumā.) Ne mūžam netiks gandarīts! Kas bij, tas cietāk stāv par to, kas ir! Kas tiek no dienu plūsmas aiznests prom, Tas nepakustams nāves valstī valda. ASNATE (Diktāki.) Es tevi žēlošu, es gandarīšu. JĀZEPS (Atģizdamies.) Tu, mīļā, jā, - es tevis nedzirdēju. ASNATE Tu mani bieži esi nedzirdējis, Kad sevī aizslēdzies aiz sala sienām Un mana dvēsle tumsā viena sēd. JĀZPEPS Ak, visu pārkliedz senā klusā balss: Man pāri darīts. Tevi nedzirdēju, Kad tava maigā balss man ausīs glaudās, Tik salda - mīlīga un - ak - tik sveša. ASNATE Kas tevi pagātnē tik cieti sien? JĀZEPS Mans vecais, rupjais dzīves diegs ir rauts, Tu jaunu vērpi man no smalka zīda; Bet grodās pakulas caur zīdu dur, Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es - - Tik viņi varētu - bet viņu nau - (Kā tālumā raudzīdamies.) Es bieži dienvidū, bez miega sapņos, Tos redzu nākam žibot - staltos stāvos, Aiz viņiem kara pulki nāves šķēpiem, Plūst neskaitāmi bari - šausmas kratot, Nāk briesmīgs pretnieks! Tad no gavilēm Es brūku pret, nu pagātni es veikšu! Nu gandarīšu sev un nākotnei! (Par brīdi.) Kā samīt ēnu? Atriebt tam, kā nau? ASNATE (Pārmetoši, klusi.) Tad tomēr viņa - un tu neteic man! JĀZEPS (Dzird ragus pūšam un uztraucas; otrreiz dzirdot, pieiet pie loga.) ASNATE Ko klausies? JĀZEPS Klausos? - Sapņu atskaņās. Tās, kā no kapa nākot, ausīs skan. ASNATE Tev ausis nedzird, acis neredz dienu. JĀZEPS (Skatīdamies.) Tie viņi, viņi ir! tie kananieši! Skan mana izbijusi dzimtene. Kas tie gan ir? Ko nāk? ASNATE Kā visas tautas, Pie tevis lūdzot nāk, lai maizi dodi. JĀZEPS Tie mīļie, vēja grauztie, kalsniē vaigi! ASNATE (Skatās arī pa logu.) Ā, tie? - Tik nikni, bikli, - tuksnešvilki! Bet ak! Cik vārgi! Acis bedrēs grimst! Un rupjas skrandas tievas plecus grauž! JĀZEPS (Iekliedzas.) Ā! Kas tie ir? - Tāds dūrējs skats -! ASNATE Ko, Nofer? JĀZEPS - Reiz mani dūra tāds. ASNATE Vai, mīļais! JĀZEPS (Kā atpūzdamies.) Aiziet. ASNATE Lai iet! Lai neceļ atmiņas! JĀZEPS (Atkal nemierīgs.) Nē, nē! Man jāzin, kas tie ir? (Sit plaukstās.) * (Ienāk   S a r g s.) JĀZEPS (Rāda.) Kas tie tur bij? SARGS Tie gani, - mantiu. JĀZEPS Vai blēži, - šu? (Pirms vēl Sargs atbildējis, turpina.) Lai vēlreiz, tuvāk, garām iet! pa vienam! (Sargs aiziet.) * (J ā z e p s   un   A s n a t e.) ASNATE Tu, Nofer, trīsi? Kas tev ir? JĀZEPS (Uztraukts, klusi.) Kas tie? Vai nau tik viņi, kas man . . . * (Ienāk atkal   S a r g s.) SARGS Kungs, tie iet! Lūk, tur! JĀZEPS (Māj viņam ar roku, Sargs aiziet.) Vai ir? - Vai tas ir lauva - bende? (Redzas garām ejot pa vienam Jāzepa brāļi; kā pirmais Juda.) Tie sīkie šakāļi? ASNATE (Grib aiziet prom no loga.) Man riebj. JĀZEPS (Viņu turēdams.) Nē, skaties! Tas - soģis - nežēlis! ASNATE Man bail. JĀZEPS Tas - skauģis! Un tas? Varbūt - tas bēga, kad bij jāglābj! Tas? - glūņa - naids, kas labam nepiedod! - Ā, ai! ASNATE Kas ir? JĀZEPS Tas skats! tas asais skats! ASNATE Vai! - Tas nau cilvēkskats! - i man top auksts. JĀZEPS Tie ir! - Tāds skats ir pasaulē tik viens, - Un tas ir dūris man. ASNATE Kas ir tie vīri? JĀZEPS (Piepeši uzgavilēdams.) Ha! ha! - tie ir! tie ir! Vai ēnas dzīvas top? - Vai ir ko mīt? Ha! atdzert! atdzert! atdzert! - Gaviles! ASNATE Kas? kas? JĀZEPS Tie slepkavas! ASNATE Kas? JĀZEPS Mani brāļi! ASNATE Ko runā? - Vai tu sapņus redz'? JĀZEPS (Paskatīdamies uz aizejošiem brāļiem un uztraukumā tikai redzēdams viņu nabadzīgos apģērbus un viņu vārgumu, piepešā mulsumā.) Vai man! Kur staltums? - šķēpi kur, kas šausmas krata! Tie skrandās! sakumpuši! - vai man, vai! Nolādēts debess, ko tu mani vil! Kā atriebt tiem?! Kā atdzert no tās peļķes?! ASNATE Kā - brāļi? - Neteici nekad - JĀZEPS Ak - kauns! ASNATE Vai! brāļi? Nevar būt! Kas ir tik ļauns? JĀZEPS Ha! Ha! Kas ir tik ļauns? - Tev taisnība: Ir tomēr atriebt vērts! Kurš ir tik ļauns? Ir brāļi! Ha, ha, ha! - Kas to lai tic? Es pats vaira neticu. Es gribu redzēt. Lai viņi paši teic tās briesmas tev - Un man. (Sit plaukstās.) * (Ienāk   S a r g s.) JĀZEPS Lai ved tos ganus - blēžus šurp! Man jāpratina, kas par ļaudīm ir. SARGS (Paklanās un aiziet.) * ASNATE Lai paliek, Nofer! - Ļaunu jūt man sirds. - Tev sāpes celsies. JĀZEPS Ceļas viss mans mūžs No dziļām nāves bedrēm otrreiz augšā Un prasa atmaksu par kauto dzīvi. Šī diena lielu laimi nes. ASNATE Jeb ne! - JĀZEPS Nāc tronī - drausmas - jātveras, kur augstāks. * (Ienāk   S a r g s.) SARGS Kungs, viņi še. JĀZEPS Lai ieved. SARGS Jā. JĀZEPS Nē, gaidi! ASNATE (Uz Sargu.) Jā, jā, lai paliek! SARGS (Neziņā skatās uz Jāzepu, kurš runā tālāk uz Asnati; tad Sargs uz Asnates mājienu aiziet.) * JĀZEPS Visu tie man ņēma: Man dzīve noskrēja no sava ceļa, Kur ļaunie gājuši, kur zeme sūrst, I labā sēkla rūgst un vēršas greizi. Man ņēma tēvu, tautu, dzimtu, mīlu, Man ņēma ticību - vai to var piedot? Vai tie nau jāizdeld, kas labu deldē? Kad viņu nebūs, cilvēcei būs droši. Kas sārti raisījās, tas zieds ir zelēts, Kas dvēslē dīga labs, tas asnīs mīts; Mans darbs man lauzts kā koks - ASNATE (Starpā.) Ir ļaužu svētīts! JĀZEPS Mans darbs bij lielāks, šīs tik atvases; Mans mīļais zaļais svētums - briesmu klinti. Es bārs kā lapseņpostīts bišu strops! Un lapseņļaunā ģifts ir bitī dzelts - Es tapu cits, ne es, - es tapšu sirsens - ASNATE Tu tapi Nofers - «labais», tas tavs vārds. JĀZEPS Man pušu rauta dzīves vienība; Cik plaši vēlāk aug, bet paliek plaisa; Jo kuplāks šķeltais koks, jo ātrāk lūst No sava smaguma. Man dzīvei laupīts zelms . . . ASNATE Tu zaļi zel. JĀZEPS Ko kokam lapas līdz, kad vidus puvis. Man dzīve sāpēs izauga bez mīlas - ASNATE Vai nau viss pārciests jau? nau jauna mīla? JĀZEPS Ak, visas vātis vaļā vēl un čūlo, Sedz plāna plēve, nejaušs pirksts to plēš. ASNATE Vai klusa laime nesedz bērnu rokām? JĀZEPS Ak, Efraim - Manase! ASNATE Vest tos šurp? JĀZEPS Nē, nē! ASNATE - Vai, mēness! - maigais Izidvaigs! JĀZEPS Mans maigais mēness! (Apskauj Asnati.) ASNATE Sāpju Oziriss! Man bail tā bijušā, ka neņem tevi, - Tu viens man, mana dzīve slēgta tevī. Tavs bijušais man svešs un ņirdz kā naids; Ļauj nogrimt tam, kas bij! JĀZEPS Nē, nē! lai nāk! Kas bij, to iespēj veikt tik tas, kas bij. Es gribu viņu veikt, man tagad spēks, - Es klusi gadiem gruzdējis, tas kaist - Es lēcu tuksnesī, kur versmes verd - Kā lauvas krēpes mani prāti svilst. - Tu, liktens, gribi ņemt atmaksu Tos darīt niecīgus! - i tos būs samīt! ASNATE Ak, Nofer, Nofer, man ir tevis bail! JĀZEPS Ej! ej! ej! ej! ASNATE Es būšu tevim tuvu. JĀZEPS (Sauc Sargam.) Ū! ved! ved! ved! * (No apbruņotiem sargiem top troņa zalē ievesti desmit  Jāzepa brāļi:   R u b e n s s,   S i m o n s,   L e v i j s,    J u d a,   I z a š a r s,   Z e b u l o n s,    D a n s,   N a f t a l i s,   G a d s   un   A z e r s.) VISI BRĀĻI (Dziļi klanīdamies pret Jāzepu.) Lai mūžam dzīvo mūsu kungs un valdnieks! JĀZEPS (Uz sargiem.) No kurienes tie nāk? Kas tādi ir? RUBENSS Kungs, tavi kalpi nāk no Kanaanas, Liels trūkums uznācis pār mūsu zemi; Mēs tevi lūdzam, pārdod drusku maizes! JĀZEPS (Ironiski.) Ak, nu jums trūkums un jūs maizes lūdzat! (Piepeši bargi.) Jūs esat viltnieki, jūs izlūkojat, Kur zemes durvis atvērtas, kur uzbrukt. JUDA Nē, kungs! Pirkt maizes nāca tavi kalpi. Mēs visi esam viema dēli. Mēs esam godīgi, ne izlūki. JĀZEPS (Pret sargiem pagriezdamies, uz brāļiem rādīdams.) Vai sen še manīti? SARGS Kungs, būs trī dienas. JĀZEPS (Uz brāļiem.) Lūk! - Visu laiku apkārt ložņājat! RUBENSS Kungs, ļaužu simtiem stāv, kas maizes grib; Mēs nepietikām klāt. AZERS Mūs, ganus, atgrūž. NAFTALIS Kungs, tavi kalpi divpadsmit brāļi, Pats jaunākais pie tēva palika, Bet viena nau vairs - JĀZEPS Miris? NAFTALIS (Sāk stomīties.) - Viens - tas viens - JĀZEPS Ko stomāties? LEVIJS Kungs, viens ir pazudis. JĀZEPS Lūk, ir, kā teicu; - izlūki jūs esat! Jūs jāpārbauda! Netiksiet man prom, Pirms nebūs še tas jūsu jaunais brālis. Lai viens no jums iet atvest viņu šurp; Jūs paliksiet še gūstā. - Tā taps redzams, Vai jūs ar patiesību atnācāt? Ja ne, pie vāraus! Tad esat spiegi. RUBENSS Kungs, kungs! ak, klausi! spiegi neesam. JĀZEPS (Uz sargiem.) Ņemt viņus tūdaļ ciet un važās slēgt! BRĀĻI Kungs, žēlo mūs un mūsu mazos bērnus! JĀZEPS Jūs žēlot? Ā! vai žēlojāt gan jūs? Vai glaudāt uzglūnošos ienaidniekus? Varbūt jūs nežēlojāt pat ne draugus? Man teikts par briesmu cilti Kanaanā: Pus - gani-laupītāji un pus - zvēri - Kā šakāls šakāli viens otru plēš, Kā kuilis pats rij savus bērnus - fē! Ne velti viņi riebjas visiem ļaudīm. - Jūs taču arī esat kananieši? BRĀĻI Kungs, žēlo, žēlo mūs, mēs kananieši! (Visi no bailēm virzās viens pie otra klāt; izrāda aizvien lielāku pazemību.) JĀZEPS (Uz Simonu.) Tavs vaigs tik negants, ka tu varētu Vai visu ģinti naktī slepus apkaut. SIMONS (Kurš visu laiku stāvējis drūms, ar nodurtu galvu, sakustas un aizbēg citiem aiz muguras.) JĀZEPS (Uz viņu.) Ko slapsties tu? Vai ar tā darīji? RUBENSS Kungs, sirds mums sāp, - mēs esam grēkojuši, Bet ne pret tevi. JĀZEPS (Griezīgi.) Ā! pret mani ne! - Jūs gribat pili izost, mani grābt Un bedrē mest, kā darāt saviem brāļiem, Vēl ērkšķus pasviest, lai tiem virsū krīt! Jeb vai no tādiem grēkiem esat skaidri? LEVIJS (Gluži zemu noliecies.) Kungs, kungs, mums kreš no tavas bardzības! JĀZEPS (Uz sargiem.) Tos vecām saitēm siet un pēc tās nomest! Ar tām vairs nesiet mūsu noziedzniekus! JUDA (Klusu.) Mums viss ir jāpacieš, šis kauns vēl arī! JĀZEPS (Uz sargiem.) Vest viņus projām! BRĀĻI (Ceļos mezdamies.) Žēlo, žēlo, kungs! JUDA Kungs, mēs ne sevim lūdzam žēlastību, Bet mūsu saimes mirs un vecais tēvs. JĀZEPS Ā, jūsu saimes, ā, - un vecais tēvs! (Aizkustināts atiet no viņiem nost.) * (Ienāk no bijas nama  A s n a t e.) BRĀĻI (Kā apjukuši, atmostas un paceļas.) ASNATE Ak, Nofer! JĀZEPS Asnate, tu nāc? VIENS SARGS (Uz Jāzepu, pret brāļiem rādīdams.) Tos aizvest? JĀZEPS (Pamāj ar galvu.) SARGI (Sāk vest prom brāļus.) ASNATE (Uz Jāzepu.) Es dzirdēju, es esmu tevim tuvu. (Pieiedama viņam klāt.) Ak, Nofer mīļo, ak, tu raudi! JĀZEPS (Noņemdams viņas rokas.) Laid! Ā? tiešām vējš jau uzpūš rasu? - Labi, Tu atgādini, kas man jādara. ASNATE Ko gribi darīt? - Esi viņiem žēlīgs! JĀZEPS (Asi.) Es būšu žēlīgs visiem, - tiem un sev, Un tev es rādīšu, cik tie to pelna. (Sit plaukstās; pienāk Sargs.) Lai paliek! (Tiek atkal ievesti atpakaļ brāļi, kuri jau pa daļai bij izgājuši.) LEVIJS Slavēts lai tavs vārds! Mēs pīšļos Še lūdzam tevi - (Brāļi nometas ceļos, Levijs lūko Jāzepam tuvoties, zemu noliecies.) JĀZEPS (Sargiem, rādīdams uz Leviju, riebdamies.) Tas lai ceļas! - tūdaļ! Lai nenāk klāt! SARGS (Uz Leviju, viņu atraudams nost.) Nost, nost, tu lopu gans! JĀZEPS Es būšu žēlīgs jūsu saimes dēļ, - Es dievu bijāju - kad gribat dzīvot, Tad vienu brāli gūstā atstājat, Bet citi braucat mājās, vedat turp, Ko esat nopirkuši še pret badu. Un atvedat man savu jauno brāli, Tad ticēšu, lai nau jums jāmirst. LEVIJS (Līdz ar citiem brāļiem dziļi klanās.) Kungs! Tu saviem kalpiem dāvā dzīvību! JĀZEPS Fē! viņu lūgšanas un pateicība Pēc kūtīm ož un līdzi riebj. ASNATE (Tāpat.) Ak, Nofer! I kūtīs cilvēki. JĀZEPS (Uzbudināts.) Ā! - Nu! - tad skat! (Strauji pagriežas pret brāļu pusi.) SARGS (Uzķer Jāzepa skatu un, smīnēdams un rādīdams vecas saites, uz Jāzepu.) Šis neapgānīs ēģiptiešu rokas. JĀZEPS (Uz Sargu.) Pag, lai top cienīgi i to! (Uz Asnati, klusu, ironiski.) Nu skat! Nu redzi viņu tikumus. (Uz brāļiem.) Es ļauju! Jums pašiem izvēlēt, kurš paliek gūstā. JUDA Kungs, mums to grūti izvēlēt. SIMONS (Uz Judu rādīdams.) Lai tas! RUBENSS Nē, viņš mums galva! NAFTALIS Pārāk lepnis. VAIRĀKI BRĀĻI (Rāda uz Judu.) Tas! JĀZEPS (Ironiski uz Asnati.) Ha! ha! Nu ko? ASNATE (Aizgriežas.) Ak! JĀZEPS (Uz sargiem.) Sīmani ņemt cieti! Es tagad redzu jūsu tikumus. No manām acīm prom! (Brāļi top aizvesti prom.) JĀZEPS Nu ko? ASNATE Ak, ļaudis! JĀZEPS Ar savām rokām viņus nožņaugt nost! Un nosviest viņus durvju priekšā suņiem! Ar savām rokām žņaugt? - Tu teic, tā nevar? ASNATE (Cieš klusu.) JĀZEPS Kā Sīmans, asiņainais pazvērs, tas! Vai es jau Sīmans ticis? Jau tik zems? - Nē, nost no manām domām, riebju tēls! Tas dergums izmēžams: no smadzenēm Kā puvu maita! Istabai būt skaidrai! Tu teic: - Tā nevar atriebt: neļauj lepnums. ASNATE Nekā es nesaku, es nesaprotu. JĀZEPS - Kā citād'? Neatriebts jau nevar būt!. Lai viss tiem ļauts? Tiem mēsliem viss lai ļauts? Un man tik cēli piedot, kad man spļauj? Viss velti ciests, un velti rauta vara, Kad var reiz atriebt, tad tik vāji smaidīt? Kā vēplim zēnam sapuvušiem nagiem Ļaut kristālbļodai krist un izliet ģifti, Kas gadiem lēni izspiesta no žults. Un sirds! - Ko? ko? Tu nesaki nekā? ASNATE (Cieš klusu un atkāpjas soli nost.) JĀZEPS Vai tā, kā Levijs teica, notikt būs? - Tev dvēsle izkaltīs un mute slāps? Tev atriebības ģifts taps netīrs ūdens? Vai tā lai notikt būs? - Nu saki? ko? ASNATE Tu svešs! kā neredzēts, man nepazīstams! JĀZEPS Ne mūžam nepazini manis tu, Nedz tevis es, - viss svešs - ASNATE Vai! Nofer! Nofer! Kā tu tā pārvērties, tu lēnais vīrs? Vai dzīvs tas nemiers vēl iekš mūsu miera, Kas visu līdzi klāj kā svētais Nils? JĀZEPS (Ironiski.) Še visur miers un izlīdzināts viss; Še saul' un mēness mīlā satiekas; Grimst upē Oziriss, jau Izida Ar sudrabrokām to pie sevis ceļ; Pat dievi žēlīgi un vaska mīksti. ASNATE Ak, maigā dieve staru spožām rokām, Lej savā sudrabkausa vēso mieru Pār viņa sāpju kvēlojošo galvu! (Paceļ rokas pret viņu, skauj viņu, grib skūpstīt.) JĀZEPS (Strauji paceldamies un izraisīdamies.) Nē! savu kausu dod man, jūdu ciltstēva, Tavs dzēriens veldz, - tam līdzīgs nau virs zemes. Ne vīna ogu spiests, ne medū rasts, Ne sievu lūpu sniegts, - dod atriebdziru! Tā gadu gadu slāpes dedzot dzēš. ASNATE Ak, saule Amon-Re, tu pasauls acs! JĀZEPS Sedz acis Re ar baltiem mākoņiem, Nāk melnos padebešos jūdu ciltstēvs! - Tu naida negausais, kas pulkiem kauj! Sev sirdi priecē ienaidnieku mokās. Un atriebt nevar beigt ne deldēdams! ASNATE Es nevaru te būt! Man briesmas riebj. (Taisās aiziet.) * JĀZEPS (Sit plaukstās. Ienāk Sargs. Klusu.) Lai maisus pilda tiem ar labību Un atdod naudu katram viņa maisā! Tad pēc - - SARGS (Smīnē saprazdams.) Kungs, būs! (Aiziet.) * (Jā z e p s   un   A s n a t e vieni.) ASNATE (Uzklausīdamās un atnākdama atpakaļ; uz Jāzepu.) Kādēļ? JĀZEPS (Atbildēt negribēdams.) Lai pārsteigtu. ASNATE Kādēļ? JĀZEPS Lai baidētu. ASNATE (Saprazdama, pārmetoši, bailēs.) Ko dari, Nofer? JĀZEPS Tie pelna to. ASNATE Bet tu? Bet tu? JĀZEPS Ko es? (Spītīgi, negribēdams viņu saprast.) Es iztēloju, kāds būs pārsteigums! Kā Rubenss vaimanās un Gads kā šņukstēs! Bet Simons zobus šņakstinās kā vilks, Kas slazdos ieķēries, - un taisnais Dans Teiks: tā nau taisni, jo tā netīk man! ASNATE Ak, Nofer, nau tā taisni! JĀZEPS Vai tu Dans? ASNATE Jo še nau viņi vainīgi! JĀZEPS Ā, nau! Nau vainīgi šie, šie! ASNATE Tu dari viltu! Tu pazemojies pats, tiem atriebdams; Tu līdzīgs topi tiem, ko nicini. JĀZEPS No līdzīga jūt atriebi jo dziļāk! Lai kāda atriebe, bet atriebe, Jo vilt grib mani liktens: liek tos vājus. Man nevīd varoņcīņas spožumu. Nu samīšu kaut tos un izdzēsīšu. ASNATE Ak vai! dzēst vainīgos un nevainīgos! JĀZEPS Ā, nevainīgos! Vai vēl neredzēji? Sargs! (Ienāk Sargs.) Ved tos šurp! (Sargs aiziet.) Tie nevainīgie! ā! Un es, un es, un es! - Kas darīts man? ASNATE (Ievaidas, taisās aiziet, bailīgi rokas likdama acu priekšā.) JĀZEPS Nē, nebēdz prom! - Tie teiks, kas man ir darīts. (Tura Asnati aiz rokas.) ASNATE Es negribu, es nevaru vairs redzēt! Iz nāves tu tos sauc kā miroņsoģis. JĀZEPS Es cīņā saucu pagātni un nāvi! * (Top ievesti atkal  d e s m i t   b r ā ļ i.) JĀZEPS (Uz brāļiem.) Jūs teicāt: viena brāļa mums vairs nau. DANS Bez vēsts ir nozudis - kopš gadiem. JĀZEPS Lūk! Vai aizmaldījies kur? vai jūrā braucis? RUBENSS (Klusu.) Ak, nau! ak vai man! LEVIJS (Uz Rubensu, klusu.) Izput', vaimanātājs! DANS Kāds plēsīgs zvērs to laukā saplēsis, Mēs atradām tik asiņotus svārkus. JĀZEPS Tu, redzams, taisnis vīrs, - tu nemelo. Bet viņš varbūt ko lielu noziedzies, Un jūs to kaunu tikai gribat slēpt? NAFTALIS Jā, bieži viņš mums nozaudēja aitas, Bij vēja grābslis, tēva luteklis, - Tas viņam notika pēc taisnības. IZAŠARS Un sapņotājs, tad mēs - LEVIJS (Klusu, nikni.) Tu, muļķi, klus'! Viņš maza prāta, kungs, - daudz kaitē muldot. RUBENSS (Klusu.) Ak vai! ak vai! ak vai! - ak, galva! LEVIJS (Klusi, lūdzoši.) Klus', nerunā jel, brāli! IZAŠARS (Pieiedams viņiem abiem klāt, klusi.) Jā, tā bij. BRĀĻI (Arvien vairāk manāmi uztraucas un izrāda bailes.) ASNATE (Aizkustināta, uz Jāzepu klusi.) Beidz, Nofer, beidz! JĀZEPS (Uz brāļiem.) Nu, apspriežat, ko atteikt. (Smagi elpo. Asnate paņem viņu aiz rokas un aizved drusku sānis.) BRĀĻI (Pulciņā saspiedušies, bailīgi čukst.) ZEBULONS (Klusi.) Mēs viņa dvēsles bailes redzējām - GADS (Tāpat.) Nu nāk tas - LEVIJS (Tāpat uztraukts.) Klusat! klusat! Ko jūs darāt? NAFTALIS (Dzirdamāk.) Neviens jau nesaprot, nekāda bēda. LEVIJS (Klusi, dedzīgi.) Ne minēt nebūs to, nekad, ne mīklā! Ne slepu sirdī nebūs padomāt! JUDA (Strauji iziedams no brāļu pulka, uz Jāzepu.) Kungs, tu mums sacel smagas atmiņas, Tā pratinādams mūs: - kas bijis, bijis! JĀZEPS (Panākdams tuvāk.) Nu lūk! jums ir ko slēpt, jūs izlūki! JUDA Kungs, labāk visus liec mūs bedrē mest, Liec sacirst gabalos, tik nepratini! Mums tavi vārdi dvēsli pušu rauj. JĀZEPS Kā ērkšķu zari dursta dzīvu miesu! RUBENSS (Tuvojas Jāzepam, rokas pacēlis.) Kungs, kungs! ak kungs, es neizturu vairs. JĀZEPS - Teikt patiesību, to jūs neizturat. RUBENSS (Atvelkas atkal atpakaļ; paliek, galvu rokās saņēmis.) JĀZEPS Cik vecs bij brālis, kad tas nozuda? JUDA Bij jauneklis, gandrīz vēl zēns - IZAŠARS Ak vai! AZERS (Klusu.) Viņš tā mūs lūdza, mēs to neklausījām. IZAŠARS (Klusu.) Nu viņa asinis top atprasītas. JUDA (Galvu rokās saņēmis, klusu.) Nu nāk, nu nāk tā diena, nāk tā stunda! JĀZEPS (Bargi.) Ko jūs tam darījāt? Nu, atzīstat! JUDA Mēs viņu - viņu, kungs, mēs - JĀZEPS (Pēkšņi iesaucas.) Nokāvāt! LEVIJS Tu mulsti, Juda, karstums tevi mulsē! (Uz Jāzepu.) No viņa asins, kungs, mums rokas skaidras. GADS (Klusi, uz Leviju un Simonu rādīdams.) No viņiem prasat, viņiem jāmaksā! ZEBULONS (Tāpat, skaļi.) Tie, tie vēl ērkšķus bedrē pameta! JUDA (Piepeši metas uz durvju pusi un bēg.) ASNATE (Iesaucas.) Vai, maigā Izida, vai, Amon-Re! Vai, Nofer! Nofer! JĀZEPS (Uz brāļiem.) Nost! SARGI (Aizved brāļus.) * (J ā z e p s   un   A s n a t e  vieni.) ASNATE Vai, cik tu bargs! JĀZEPS Klus', Asnate! Nu tikai sāksies mana bardzība: Laiks piedzīt parādus ar pagaidām. ASNATE Kas vēl? Kas vēl? -.Jau viņi atzinās, Jau izlīdzināts viss. JĀZEPS Kas darīts man, To izlīdzināt nevar, var tik atriebt. ASNATE Tu ēģiptiets, tu labs, tu nespēj atriebt. JĀZEPS Kas bij, tas dzēsts: es tagad jūdu zēns, Kas lādēts, apspļauts, bedrē mests un pārdots. ASNATE Tu ēģiptiets, - tu nēsā mūsu zīmes: Tev balta zīda svārki, zelta karšļi. JĀZEPS Man sirdī tīģers, zelts to nespēj slēpt; No zīda vīlēm naida čūskas krīt; Man labāk maisos ģērbties, pelnos sēdēt, Nost balto zīdu, zelta karšļus nost! (Viņš plēš savus zīda svārkus un met nost zelta rotas.) ASNATE Ak, Nofer! Nofer! ak, tās svētās zīmes! JĀZEPS Man citas zīmes ir daudz svētākas! Kā es tās aizmirsu? un sevi līdz? (Viņš piesteidzas pie dārgumu tīnes pie troņa, atdara to un meklē.) ASNATE Ko meklē? - smagākas vēl zelta rotas? Vai dārgus akmeņus? vai košas krāsas? JĀZEPS (Izņēmis melnu kreklu.) Lūk, manas zīmes! dārgākas par zeltu! ASNATE Kas tas? Melns kreklis? JĀZEPS Košāks man par krāsām! Ir sarkans ar, - tā - asins. ASNATE Aķ, man bail! JAZEPS Nu droši var to skart. ASNATE Teic, kas! (Piepeši iekliedzas.) Ak vai! JĀZEPS Kas ir? ASNATE Man pirkstā dūra kas. JĀZEPS (Smiedamies, skūpsta viņas pirkstus.) Mans ērkšķis! Man dur ik dienas tā - piecpadsmit gadus, Tik pirkstā ne, bet sirdī. ASNATE Kas par ērkšķi? JĀZEPS To Simons dūra man: vai gards man asins? ASNATE Ak, Izida! JĀZEPS Nu lūk! vai to var aizmirst? ASNATE Tu man par to - tur neteici nekā. Nu tas ir mūsu starpā stāvējis, Mūs svešus darījis un slepu šķīris - JĀZEPS Es ērkšķu kreklu novilku, kad tu Man tapi dota - tu kā brīnumlaime - Bet laime nelaimi vēl nespēj dzēst. ASNATE Kā laime dzēstu to, kas viņai slēpts? Kad būtu teicis, ērkšķu asumu Es mīlas zīdiem būtu aiztinusi, Nu ērkšķis tevi dur un mani līdz Un mūsu mīla noasiņo bāla. Ak, Nofer, Nofer! ko tu darīji? (Viņa atslīgst uz troņa pakāpēm.) JĀZEPS (Uzvelk ērkšķu kreklu.) Es tikai ērkšķi jūtu, ērkšķi vien. Es aizmirst lauzos gan, bet mūžam dūra, Nu atkal mugurā man jāvelk tas. ASNATE (Pieceļas.) JĀZEPS Kad viņu novilkšu? Vai līdz ar dzīvi? Lai ērkšķis ērkšķi dur, līdz abi truli! Lai asinsvāti aiztver asins vāts! Un ērkšķu kreklu es tik novilkšu, Kad pati atriebe būs izdeldēta, Kad labs ar ļaunu saskanēs. ASNATE Ak, Nofer, Tie saskan tikai nāvē. JĀZEPS (Iedur sev ar ērkšķi.) Lai, - es gribu. ASNATE (Bailēs viņu uzlūkodama.) Tev vaigā asins saskrien - dzīslas tūkst - No dobēm acis spiežas - Amon! Amon! JĀZEPS Es sevi valdu, un es topu pats. Ar lēnu prātu daru, kas man der: Lai brauc, ved maizi sev ar naudu. Noķers! Ik grasis, stinkšot bailēs, viņus dzīs! Ik maizes kumoss rīklē spiedīsies Un noies lejā, un tik brēks: vai! vai! Bet milti apputinās viņu prieku, Kā tuksnešputekļi uz ziediem krīt! Un viņu drebums īsās nedēļās Ar savu straujumu man pilnam maksās Par gariem, gariem, gariem moku gadiem! Bet lielais parāds tikai tad būs dzēsts, Kad dzisīs visa viņu špetnā cilts. (Priekškars.)

RAINIS JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI Traģēdija piecos cēlienos CETURTAIS CĒLIENS Laukums starp Jāzepa pils namiem, slēgts gala pusē ar pīlāru ailu, caur kuru redzas lielie tempļi un piramīdes. Laukumā soli un galdi sarīkoti dzīrēm priekš augstmaņiem, ļaudīm un atsevišķi  priekš Jāzepa brāļiem. Vienā malā uz   paaugstinājuma galds Jāzepam un  blakus galds Asnatei. Visur nāves   svētku tērpums. Gar sienām dievekļu tēli, arī Ozirisa un Izidas. Ir pret vakaru. * (J ā z e p s   un   A s n a t e.) JĀZEPS Viss sarīkots uz svētkiem - nāves svētkiem. ASNATE Uz miera svētkiem, Nofer. JĀZEPS - Miera svētkiem - ASNATE Jo mieru guvusi ir tava sirds. JĀZEPS Ir miers, lai gan ne tāds, kā domāts reiz. (Citā balsī.) Es drusku noguris no svētku gaitām! Ļauj vienam pabūt man ar jauno mieru, Lai draudzējamies vēl, pirms šodien līgstam. ASNATE Ak, draudzējies ar mieru! Izis - miers Un Izis - mēness lai tev tīk kā saule! Es eju jau. (Bailīgi lūkodamās uz Jāzepu.) Tev atbraukuši brāļi. JĀZEPS Es zinu, Asnate, es liku uzņemt. ASNATE Es tēvu sūtīšu, lai lēniem vārdiem Viņš ir pie tevis, Nofer. JĀZEPS Ļauj man vienam. ASNATE (Apskauj Jāzepu aiziedama.) * (J ā z e p s   viens.) JĀZEPS Ak, mana sirds! Ak, sirds, tu staigā savas pašas ceļus! Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz? Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un - tu? Tu iežēlojies to, kas mani sāpē. Vai tu tik vāja? Vai tu nespēj nīst? Tik puķes vēdini, bet kokus nelauz, Kā manas tēvu zemes kalnu vētra? Nē, vāja neesi, - es nesaprotu. Iekš tevis guļ kāds spēks, kas naidīgs man - Un tomēr mans. - Un tomēr balstās citur - - Vai maz es esmu savs? Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm, Un manas ilgas manis nepazīst. Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij? Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs? Un tomēr samalās tur mana dzīve - Un tomēr - (Citās domās.) Ne laiks, ne liktens sāpes neizdzēš, I laime glauda tikai vaigu grumbas, Kaut mīkstiem pirkstiem, sirdi viņa nesniedz. Tur sāpes nogrimušas mūžam sūrkst, Kā asā, smagā smilts guļ Nila gultnē. ( Paceldamies.) Es savu atriebi sev glabāju Pus ļaužu mūža, septiņpadsmit gadus - Nu viņa nevērtē, kā mantots svārks, Kas, ilgi lādē guļot, izcīcējis. (Atminēdamies.) Kad maisos atlika tiem viņu naudu - Es baidīju tos, skumjas devu līdz, - Man pašam vairāk skumju palika - Nu rāmi sēdu es pēc bargiem vārdiem. (Iesmiedamies.) Kā izrējies iet mājās laiskais suns. Bet nu jau miers, - un viņi mīksti būs. Es vairāk negribu, tik taisnību. (Atsēstas.) No sapņu valstības es esmu nācis, Un viņā pavadu es savas dienas, Jums tikai izzīlēdams viņas sapņus - Un ceļu razdams jūsu liktenim - Aiz manis guļ mans mūžs kā mocošs sapnis, Un šodiena par manu karsto darbu Ne ēnas veldzes neuzmeta sirdij. Es vairāk negribu - tik taisnību. Bet nu i veldze nāk - ak, mīļie brāļi - Sen dārgais vārds skan atkal manā mutē, Un sirdī divkārt viļņo atbalss pretī. * (Ienāk   A s n a t e,   ašiem soļiem, priecīgi uzbudināta.) ASNATE Ak, Nofer, ko man teic? Tu licis viņus Kā viesus saņemt? Ūdeni tiem sniegt? Likt barot viņu lopus? Atlaist brīvē To, kurš bij gūstā? - (Pieiedama Jāzepam klāt.) Rādi, kāds tavs vaigs? Vai svētkiem noskaidrots? - Tu smaidi, labais! JĀZEPS Viens vārds iekš manis smaida: «mīļie brāļi», No manām lūpām nerunāts pus mūža. ASNATE Cik jauki skan no tavas mutes: brāļi! Kāds prieks, ak, Izida! - Man tā bij bail, Ka atnākot tie neņem tevim mieru, Par briesmu dievu tevi nepāsrvērš! Nu viss būs labi! Nofer, cik tu labs! JĀZEPS Man zuda atriebe, es gribu aizmirst, Es gribu vienu vien tik - taisnību! ASNATE Ak, skaisti, skaisti! Nu mēs nāves svētkus Par pašiem dzīves svētkiem pārdziedāsim - Tos daiļus darīsim ar puķēm, dejām - Es smaršu laivā tevi vedīšu - Būs nāves svētki lieli: šodien mirs Pats nāves atriebums uz piedzims miers! JĀZEPS Jā, mira atriebums, - tik taisnību! ASNATE Tev tika taisnība, - ko gribi vairāk? JĀZEPS (Iesaucas piepeši.) Man tika? Kā? - Man taisnība jau tika? ASNATE Nu, protams, ne! Viss nāks, tik nedusmo! Tu liels. Ak, kāds tiem prieks, kad redzēs tev! Kā savu brāli! Kā tie brīnīsies! Kā tevi apskaut steigs! Kā priekā smiesies! JĀZEPS Kā viņi izbīsies, kā zemē kritīs, Kā visu nožēlos - ASNATE - Kā piedot lūgsies! Tu viņus pacelsi un apmīļosi. Sauc svētkos līdz! JĀZEPS Ir saukti. Tur tiem galds. (Rāda uz brāļiem klāto galdu.) ASNATE Kam neteici man to? Ak, kāds man prieks! - Liec svētku drēbēs tērpt un krietni uzpost! Liec smaršām svaidīt viņu miesas! JĀZEPS Jā - Lai atnāk tēvs! ASNATE Tu negribēji -? JĀZEPS Nu - Es viņu gribu - ASNATE (Nezināšanā aiziet.) * (J ā z e p s   viens.) JĀZEPS Man tika taisnība? Kur tika man? Un kur vēl cilvēcīgais? - Nē, vēl jātiek! * (J ā z e p s,   ienāk   P o t i f e r s.) POTIFERS Lai miers ar tevi, Nofer. JĀZEPS (Strauji.) Tu man teici: Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels? POTIFERS - Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs. Aizlaiku sen tā tiklas mācība, Ko devis Kahemna priekš tūkstots gadiem - Kad trešā valdībā bij devīts valdnieks, Un atkal tūkstots tūkstots gadi gāja - Un piektā valdībā bij valdnieks Assa. Tad Ptah-hotep, tā gudrais, rakstos lika - JĀZEPS (Viņu pārtraukdams.) Es metu atriebi - es gribu vēl Tik vien kā taisnību. - Tu ar to liedz? POTIFERS Ja gribi pilnīgs būt un sevi liels, Tad neprasi, lai dod par darbu algu, Par jūtām baudu un par sāpēm veldzi. JĀZEPS Es algas neprasu, ne baudas, veldzes, Jo, ko tie ļauna darījuši man - Viss paliek neizprasts un neizjusts, Bez miņas, atmaksas, bez pārmetuma, - Man dod tik taisnību! POTIFERS Kam taisnības? Kas dara netaisnību tev, tas mazs; Kas lieto zemu ieroci, tas zems, Lai reiz bij nezcik cēls un augstiem mērķiem. Vai tāds tu gribi tapt? JĀZEPS Bet taisnība! Bet izlīdzne un saskaņa, un atsvars? Jo zem' un debess stāv tik atsvarā, Un laiks un dvēsle saskaņā tik dusē. POTIFERS Ik laiks un darbs nes izlīdzni iekš sevis, Tik savā tagadnē, ne nākotnē. Un tur tiem izlīdzne, ka viņi pāriet. Nau vēlāk atmaksas, jo laiks ir cits; Gar to, kas bij, tam daļas nau, - viss pāriet! JĀZEPS (Rūgti.) I labais darbs lai zūd! Viss tikai - pāriet! POTIFERS Viss pāriet, - viss, - bet nezūd it nekas. Un labie darbi atmaksājas - visi, - Tik vien ne tev, bet - citiem. JĀZEPS Ha, ha, ha! Jā, liktens visas balvas nes tik jums! Par maniem darbiem alga piekrīt jums! Kur cietis es, tur apmierina jūs! Vai tā tā taisnība? POTIFERS Tā - taisnība. Mēs saņemam tāpat, kas citu izciests. Mēs sevim neesam, mēs cilvēcei. JĀZEPS (Nicīgi.) Kas man no citiem dots? Jā, slava, manta! POTIFERS (Arī sāk uztraukties.) Tās tevis gūtas, tās tu nicini. Vai mēs tev, lepnais, nedevām nekā? Kas man visdārgāks: Asnati un mīlu! JĀZEPS (Apraudamies un vēl vairāk uztraukdamies.) Jā - Asnati - ak dievs - ak, Asnate! - POTIFERS Jo mīla - balva vien, bez nopelniem! JĀZEPS Ak! ak! Man vairāk vajga - taisnības! Man sevis vajga, - divkārt sevis vairs - Man visas ļaužu dzimtas - visas debess - - To nezin Asnate, ne tu, ne kas. POTIFERS (Apvainots.) Kad nau tik gudra, kas tev līdz, - es eju. (Taisās iet projām.) JĀZEPS (Neklausīdamies uz viņa ierunu, strauji.) Vai iespēj mīla ļaunu darbu dzēst? Tik darītāju līdz ar skārto maitā . . . Kad darbs ir nožēlots, tad vien var pacelt. POTIFERS (Dusmodamies cieš klusu.) JĀZEPS Ko neatbildi man? POTIFERS Pats esi gudris. JĀZEPS (Uzbrukdams.) Vai, ļaunu negainot, nau izdzēsts labs? Vai ļaunais nemācīts var tapt reiz labs? Vai, zvēriem jaujot, nezūd cilvēcība? Vai, labo ziedojot, nau audzēts ļauns? POTIFERS (Nemierīgs.) Labs ziedojoties labu dara sev: Jo sirdi smalku dara, mieru gūst. JĀZEPS (Ņirdzoši.) Jā, mieru nāvē! POTIFERS (Uztraukts.) Ko tu nāvi min'? Ko rocies lietās, kam tik vieta rakstos? JĀZEPS (Smejas.) Vai dzīvei neder Kahemna? POTIFERS Kā? dzīvei? Kas tā grib dzīvot, tas aiz dzīves iet. JĀZEPS Bet pilnīgs top. POTIFERS Bet dienas pienākums? JĀZEPS Bet mūža dvēsle? POTIFERS Kas met pienākumu Pret dzīvi, tas, kaut dzīvs, sev paņem nāvi. JĀZEPS Tā vien ir alga, ko man citi dod. POTIFERS Nau viņa vien! - Tu nāvi spēj ņemt pats, Bet ir kas augstāks, ko var dot tik cits. JĀZEPS Ko cits man spētu dot? Ha? POTIFERS Dzīvību! To māte deva tev, - tu viņas izciests! Ciet citu dēļ! JĀZEPS (Satriekts.) Ak, māte, mīļais tēvs! POTIFERS Un vēl? Vai jaunās dienas nau tev iepriekšalga? Tas zelt' un kristāltrauks ar ziediem piebērts? JĀZEPS Ak! ak! POTIFERS Es tevi brīdināju. JĀZEPS Labi. POTIFERS (Aiziet.) * JĀZEPS (Viens.) Kur nu man taisnība? - Ak, mīļā māte, Kaut tu man bijusi! - Tu nebiji. Un tēvs? - man ņemts; un jaunās dienas? - ņemtas. Un mīla? - ņemta. Kur tā taisnība? Viss ņemts, - kas palicis? (Domās.) Viena palicis: Mans dārgums, kā es aizmirsu par tevi! (Viņš atdara vaļā zīda svārkus, - redzas melns krekls.) Mans bērna kreklis, - tu man tēva dots Un Dinas austs, tu mīļu roku glaudīts, (Glauda kreklu, tad piepeši.) Tu brāļu ērkšķiem sprausts, - tie manim tiek - Tā mana taisnība, - tā stipra vēl. To auda Dina, - dari mani stipru! (Aiziet.) * (Jāzepa namturis   A h u t i n o f e r s   bailīgi pabāž galvu caur priekškariem, tad ienāk iekšā. Aiz viņa ienāk iekšā visi   d e s m i t   b r ā ļ i   un   s a r g i,   un    S u l a i n i s.) NAMTURIS AHUTINOFERS (Uz brāļiem.) Nu pats ir prom. - Nu, nākat! Ko jūs teiksat? LEVIJS Mans kungs, mēs vesti šinī lepnā namā, Mums smalkas drēbes dotas rupjo vietā, Ar smalkām eļļām svaidītas mums miesas, Mums mati gludi sukāti, - bet mēs - (Vairīdamies.) Mēs vēlreiz, maizi pērkot, atradām Iekš maisiem savu naudu pilnā svarā - RUBENSS Mēs tagad atvedām to atkal līdzi. DANS Mēs nezinām, kas mums to maisos bāzis. NAMTURIS (Uz Leviju.) Nu, mazais, nebaidies un nerādi Vairs rūpju vaigu tā, kā teikā teica Tā čūska, kurai bārda divas asis, Bet pašas garums asis trīsdesmit. Kad esi taisnis - (Uzlikdams tam roku uz pleca. Levijs saraujas.) - atkal redzēsi I savu namu, kas no visām lietām Tas labākais, - i skausi savus bērnus. NAFTALIS Kāds gribējis mums uzkraut tādu vainu, Pēc tiesā nosodīt un paņemt mūs Par vergiem pašus līdz ar ēzeļiem. NAMTURIS Tas vēl nau viss: kad soda, tad simts koku Pa roku plaukstām sit un kāju pēdām, Līdz piecas vātis miesās atveras. Ir treji sodi: vienkāršais un pilnais, Un beigās smagais: to nau viegli nest. BRĀĻI (Sakustas.) NAMTURIS Bet jums to mantu maisos devis dievs. Mans augstais kungs, kas līdzīgs vāraum, Jums rāda žēlastību, dos jums šodien Pie sava galda maizi ēst. NAFTALIS (Klusi.) Ak vai! AZERS (Tāpat.) Es labāk ēstu kādā kaktiņā. RUBENSS Mēs kungam pārvedām i dāvanas. NAMTURIS Tur ejat, sēstat, tūdaļ mielasts sāksies. LEVIJS (Iedod viņam ko rokā, un visi brāļi no sulaiņa top aizvesti pie viņu galda.) * VIENS SARGS (Uz namturi.) Ko mūsu kungs ar viņiem domā darīt? NAMTURIS Kā tīģers spēlēties ar kucēniem. SULAINIS Es viņu ādā negribētu būt. NAMTURIS Kungs arī jūds un bijis viņu ķēniņš: Šie desmit gabalos to sagriezuši Un Nilā sametuši, - Nila spēks Tos kopā savilcis par dzīvu miesu. Kam tagad jāmirst, tas tik nāk pie kunga, Tie visi dzīvi top no viņa maizes. SULAINIS Bet nu kas būs? Tiem klājām citu galdu. SARGS No tā ēd nāvi. SULAINIS Viņš tos ievīlis. Nu dos tiem atmaksu par viņu darbiem. NAMTURIS (Noslēpumaini.) Kas no tā galda ēd, tam miesās rodas No Nila melnām dūņām čūsku pūznis. * (Aiz skatuves dzirdas taures skaņas. Ienāk   d z ī r u   v i e s i   no visām pusēm, tad no viņpus tropa ienāk   J ā z e p s    un   A s n a t e,  aiz  viņiem   P o t i f e r s.   Skaļa mūzika, visi klanās.) DZĪRU VIESI (Viens caur otru.) Lai līksme, līksme, līksme mūsu kungam! JĀZEPS (Uzkāpj uz paaugstinājuma ar klāto galdu, pie kura apsēstas viens pats, kamēr Asnate apsēstas arī viena pie blakus galda.) POTIFERS (Paņem sudrab' upurkausu, upurē un pareģo.) Šim namam šodien cauri izies nāve. JĀZEPS (Satrūkstas, tad saņemas.) Še, ņemat, ēdat prieku manā maizē! (Pūš taures, visi apsēstas.) RUBENSS (Līdz ar citiem brāļiem tuvojas troņa pakāpēm, visi zemu klanīdamies un nolikdami tur savas dāvanas.) Kungs, pieņem tavu kalpu dāvanas! Un nepiemini mūs ar bardzību! JĀZEPS (Laipni.) Nu, pieceļaties, es jūs gribu žēlot. Kā jūsu tēvam iet, tai sirmai galvai, Par kuru jūs man teicāt? Vai ir dzīvs? RUBENSS Iet labi tavam kalpam, mūsu tēvam; Viņš dzīvs. JĀZEPS (Uz Benjamiņu rādīdams.) Vai tas ir jūsu jaunais brālis? RUBENSS Tas jaunais brālis, kuru liki atvest. JĀZEPS (Uz Benjamiņu.) Lai dievs tev žēlīgs ir, mans dēls, mans dēls. BENJAMINŠ (Klanās Jāzepa priekšā.) JĀZEPS (Piepeši pieceļas, aizliek roku vaiga priekšā un aši aiziet.) * (Vispārējs pārsteigums. Asnate noskatās Jāzepam pakaļ uztraukta un nezināšanā. Brāļi apjukuši, runā klusi.) RUBENSS Ko aiziet kungs? NAFTALIS Ak vai, kas būs? Kas būs? ZEBULONS Un Simons kur? LEVIJS (Dusmīgs.) Kur? Kur? - I mēs tur būsim. (Brāļi domīgi iet atpakaļ pie sava galda.) BENJAMIŅŠ Viens krēslis lieks NAFTALIS Vai! kungs! IZAŠARS Būs Simonam. LEVIJS Kad nau tik atstāts brāļu starpā nāvei? * (Asnate ir piesaukusi namturi un klusi devusi viņam pavēli, namturis iziet un tūliņ atnāk atpakaļ ar Simonu, kuru pieved pie pārējiem brāļiem.) LEVIJS (Pretī steigdamies.) Tu, Simon, dzīvs! (Apskauj viņu.) Kā cieti gūstu? SIMONS Labi. (Ar citiem brāļiem Simons sasveicinās tikai no tālienes, galvu pamādams.) LEVIJS (Klusi.) Mūs uzņem pārāk laipni, nez, kas būs? Man bail. - Bet tagad jāiet pateikties. (Viņš ar Simonu pieiet pie troņa pakāpēm un, ceļos mezdamies, pateicas Asnatei.) Dievs svētī tevi, kundze, ka tu liki Pie mums šo brāli izvest, kas bij gūstā. ASNATE (Laipni.) Lai labā minēts top tavs vārds pēc nāves, Lai neaizskarts tu guli savā kapā. LEVIJS un SIMONS (Sakustas.) ASNATE (Pamādama ar roku.) Nu līksmi ēdat maizi, dzerat alu! LEVIJS un SIMONS (Aiziet atpakaļ pie brāļu galda.) LEVIJS (Klusi uz Simonu.) Par nāvi viņa min - klau, nedzer alu! ASNATE (Piesauc atkal namturi un, klusi runādama, rāda uz brāļiem.) Vēl baidās tie, ej mierini un pārsteidz. Pēc drēbju krāsām apzīmēti gadi. NAMTURIS (Pieiet pie brāļiem un pārsēdina viņus pēc viņu vecuma.) Mēs, ēģiptieši, sēdam mielastos Pēc savas cienas katris, - tā i jūs, Tu sēsties te, - tu tur - tā labi. Nu esat mierīgi un baudat maizi! (Brāļi izbrīnējušies sačukstas.) DANS Lūk, mēs pēc gadiem topam sēdināti! LEVIJS (Uz namturi.) Kā zini mūsu vecumu? NAMTURIS Zin kungs! (Viņš aiziet atkal tropa tuvumā.) ZEBULONS Ak, brīnums! Cik viņš gudris! Visu zin. IZAŠARS Kā mēs gan noslēpsimies viņa priekšā? LEVIJS (Ironiski.) Lai esam mierīgi un baudām maizi! (Dusmīgi.) Tas vīrs mūs visus apkaus savā priekšā. Kā upurjērus mūs vēl pabaro, Bet pats tur aizgājis likt nažus trīt. SIMONS (Klusi.) Mums acis izraus, liks pa naglām staigāt Un dos mūs skudrām ēst vai čūskām zīst, Vai žurkas laidīs mūsu kājas grauzt. NAFTALIS Bet viņš tik laipnis un tik daiļi runā? LEVIJS Tas neskan tukšs kā tu, tas zin, ko grib. SIMONS (Klusi.) Tam ēsmu vajag dot, ko aplabināt. LEVIJS (Norūc.) IZAŠARS (Uz Naftali paklusu.) Kad tas tur nebūtu tik varens kungs, Nudien, tas būtu Jāzeps! NAFTALIS Muļķis, muldi! No bailēm nomodā sāc redzēt spokus. IZAŠARS Nuja, diemžēl, es zinu: Jāzeps miris. Bet, kad es nebūtu tik gudris prātā: Nudien, tas būtu Jāzeps. LEVIJS Klusi, nerrs! SIMONS Dod Izašaru ēsmai. IZAŠARS Nu, nu, nu! Lai Azers, - vairāk ēd. AZERS Cik es? Lai Gads. GADS Jā, vienmēr Gads un Gads, - es viens priekš visiem. * (Aiz skatuves atskan taures. Ienāk   J ā z e p s.   Visi viņu apsveic, rokas paceldami un saukdami.) JĀZEPS Lai līksme ir ar jums! Nu līksmosim. ASNATE Ak, Nofer, jā! Man baigi: gan es centos, Bet drūmi tie. JĀZEPS Lai dziēdātājas dzied! (Ienāk dejotāji un dejotājas, koklētājas, dziedātāji un dziedātājas. Ēģiptiešu mūzika un deja.) DZIEDĀTĀJA Seko savai sirdij, - acis vēl spīd: Smalkos linos sev locekļus tērpi, Svaidi sev laimīgo galvu ar mirrēm: Sitas un lēkā, ne mitas tev sirds! Seko savai sirdij, - vaigi vēl kaist: Smejoties mīļākā mīt tavā sirdī, Sēd tevim līdzās, locekļos lotus: Dziesmās un dejās lai nemitas sirds! (Jautrs līdzdalības troksnis ēģiptiešu vietās, brāļi sēd klusi un drūmi.) JĀZEPS (Uz dziedātājiem.) To dziedat: «Kluss ir mūsu taisnais kungs.» DZIEDATĀJAS Kluss ir mūsu taisnais kungs, Miesas zied un zūd kopš Re, Zemē iet, kas mēmos mīl. Kluss ir viss, kas bijis reiz, Kritis kaps, ne pelni put, Neatmin ne tie, kas mīl. Kluss ir vakarzemes miegs, Slēgta acs, kas brāļus redz, Auss, kas tēva balsi mīl. (Izbrīnīšanās ēģiptiešu viesos, brāļi sakustas.) ASNATE (Uz Jāzepu.) Ko dari? liec sev dziedāt bēru dziesmu? JĀZEPS Nāk jaunais gads, tad vecam jāmirst, - mirst. ASNATE Tik vecais ļaunums mirst, - dzimst jaunais prieks, Tik vecās sūrmes, dusmas, atriebes. Ak, Nofer, priekā nerunā par nāvi! JĀZEPS Kas pareģots? - Viens mirs. ASNATE Tev mūžam dzīvot. Man dzīves tik vien ir, cik tevi dzirdot, Cik tava balss man skan kā vīna putas. JĀZEPS Jā, mīļā, līksmosim! (Uz namturi.) Nest mazo Ozirisu, nāves zīmi, Lai, skatot viņu, svētku viesi zin: Pie laika līksmot, ļauties dzīves laimei! (Top nests apkārt pa ēģiptiešiem - viņiem neliels miruša jaunekļa tēls, ar ērkšķiem apjozts, pēc ēģiptiešu senās dzīra parašas.) POTIFERS (Uz Jāzepu, klusi, uztraucas.) Ko dari, Nofer, Oziriss nau īsts! Es redzu jaunekli, ar ērkšķiem joztu. JĀZEPS Kas jauns mirst, divkārt mirst, - ar ērkšķiem trejkārt! Šķiet nāves zīmogs labs. POTIFERS Bet īstais nau. Tu pārkāp svēto parašu! JĀZEPS Kā dažs, Kas mirst pret svēto parašu - vēl dzīvs. POTIFERS Es eju: labu neparedzu. JĀZEPS Tā i es. POTIFERS (Aiziet.) * ASNATE Vai, Nofer! Klausi tēvu. JĀZEPS Klausu sirdi. ASNATE (Uz Jāzepu.) Kad tēvu neklausi, tad klausi mani, - Tev senu dziesmu teikšu, dzied par mani: «Es aiziešu uz akāciju leju, Uz puķes zieda likšu savu sirdi, - Kad vīni kūsos tavā kausā - nāc! Tad saucu tevi; meklē manu sirdi!» JĀZEPS Es sevi meklēju, sirds nedzird tevis. Man mutē vīns ir rūgts, kā putna žults. Dzīvs ūdens manām lūpām top par dūņām. Es aizeju uz kalnu - vakarzemē. ASNATE (Uztraukta.) Nē, nē, tu dzīvosi, cik saule spīd! (Uzlec kājās.) Klau! visi klausat manas dieves dziesmu! «Klau! - Oziriss ir piebriedusi vārpa, Ar zemi - Izidu to saites sien. Griež saites auksta dzelzs, tos pļāvējs šķir. Un sējējs graudus apkārt kaisa vējā. Zets sacērt Ozirisu gabalos Un izkliež miesas, - Izida tās vāķ Un dara dzīvas mīlas noslēpumā. Iekš Nila miklā lauka graudus sviež, Grauds laukā izmiekšē un zemē zūd. Bet citus miltos maļ un kvēlēs grūž, Rauj ārā, otrreiz maļ un kvēlēs vāra, Līdz grauds ir gaisis viss un beigta, un apēsts. Tos tomēr, tomēr, tomēr zeme rod, Pie mātes visi atkal atgriežas. Un sēklas grauds, kas miklumā bij zudis, Top saules siltā zemē atkal dzīvs. Kad nespēj celties pats, viņš asnus sūta, No savas miesas augli, celties augšā -: Tas melnu kapa grīdu cauri lauž, Tas jaunu sauli redz, - bet vecais zūd, Kā visas miesas garām iet kopš Re Un zemē atgriežas, kā laivas krastā. Velk lielos lokus saule: Amons-Re, Un mūžam augšanā un mūžam maiņā Ir rūgti jāmirst tev, lai dzīve celtos. Tu esi Nuters - dievs un jaunais zieds, No tevis graudi izaugs simtām tautām.» (Atsēstas, uzliek Jāzepam rokas uz pleciem.) Mans saplosītais Oziriss! - Tu augsi! JĀZEPS Es augšu, mijā, jā - bet pirms man jāiet Caur miesu saciršanu un caur kvēlēm. (Jāzeps tausta sev ap krūtīm, paredzas viņa ērkšķu kreklis.) ASNATE Kas tev tur milst? Vai, Izis! bedres kreklis! Tu seno naidu dzel ar asinsdzelkeņiem? JĀZEPS (Uz Asnati.) Nē, seno mīlu! (Uz namturi norādīdama un maizēm savā galdā, un uz brāļiem.) Aiznes tiem šo maizi. No mana galda, godēt kananiešus! NAMTURIS (Uz brāļiem.) Kungs godā jūs, no sava galda dod. (Sulaiņi uzliek ēdienus brāļiem priekšā, Benjamiņam dodami vairāk nekā citiem.) RUBENSS Lai slava kungam. (Viņš un pārējie brāļi klanās pret Jāzepu.) AZERS (Klusi.) Benjamiņam, lūk! Dod piecreiz vairāk, kaut pats jaunākais! ZEBULONS Ij Jāzeps, jaunākais, tā tapa godāts. JĀZEPS (Uz Asnati klusi.) Es mīlu Benjamiņu, gribu priecēt. ASNATE (Tāpat.) Nu, sāc jau runāt, ved uz lielo vēsti! JĀZEPS (Tāpat.) Man dairs - vēl mirkli gribu saldo dzīvi - Lai nožēlo tie - žēlo - drusku sēro - (Nopūšas, māj namturim, lai nes Ozirisa tēlu pie brāļiem.) BENJAMIŅŠ Kas tas par tēlu? - Zēns, ar ērkšķiem apjozts? LEVIJS (Pēkšņi atgriežas.) Ko zēns? Ko ērkšķi? RUBENSS Dievs! Kas tas? NAFTALIS Kas tas? NAMTURIS Tas nāves Oziriss, - lai viesi zin Pie laika līksmot, ļauties dzīves laimei. Tāds tikums Ēģiptē. LEVIJS Kāds nejauks tikums! (Māj brāļiem, virzās uz Jāzepa pusi.) Kungs, atlaid mūs no dzīrēm, diezgan dzērām. Mēs zemu pateicamies tev par godu! (Visi klanās Jāzepam.) ASNATE (Klusi uz Jāzepu.) Ej! runā laipni! Viņi sabiedēti. JĀZEPS (Uz brāļiem.) Ko, prom jau steigsaties? Kas spiež jūs iet? Vai peļat cienījumu? - Nau še jautri? Lai priecājas, kas taisnis, - drūms tik ļaunais. Jo katram nāks tā vaidu baiļu diena, Kad visas klaigas neizglābs no kapa: No mājas tevi raus un smiltīs metis, Rīs vienu daļu ūdens, otru saule. Tad taisnam alga būs: ēst dievu maizi, Dzert svaigu ūdeni un ēnā sēdēt, Un sirds tam elpos maigu ziedu dvašu. Bet ļaunos bargi tiesās nāves tiesa: Nāks četridesmit divi nāves grēki, Sāks prasīt tev: «Vai tu mūs nodarīji?» Un tad tiem sirdi nedos atpakaļ, - Jo sirds ir dzīves spēka sēdeklis - Bet pekles pagrabos to paglabās. Pa debess trepēm nakti būs tiem jākāpj, Un apkārt dēmoni ar briesmām draudēs. ASNATE (Uz Jāzepu, klusi, redzēdama, ka brāli uztraucas vēl vairāk.) Ko dari? Nebiedē! JĀZEPS (Uz brāļiem.) Nu tādēļ dzerat! Nu dziedat, klausat dziesmas! LEVIJS Kungs, ļauj iet! JĀZEPS (Māj Benjamiņam.) Teic tu, vai nau še skaistāk kā pie jums? BENJAMIŅŠ Še mežu nau. JĀZEPS Lūk, palmas, granātas, Lūk, sikomores! BENJAMIŅŠ Kur ir Mambres ozols? JĀZEPS (Sakustas.) Lūk, niedrās skaisti ibisi! BENJAMIŅŠ Kur cīruls? JĀZEPS Še salas nau, nedz ziemas. BENJAMIŅŠ Nau i ziedons. JĀZEPS Viss klajs viens kviešu lauks! BENJAMIŅŠ Bet kalnu nau. JĀZEPS Līdz mākoņiem, lūk, taustās piramīdes! Mēs paši ceļam kalnus. BENJAMIŅŠ Mums ceļ dievs, Mēs paši cēlām tikai mātes kapu. JĀZEPS (Pieceļas, bet atkal apsēstas.) Ak, mātes kapu! (Pēc brīža.) - Mums ir labirints Ar tūkstoš alu telpām! BENJAMIŅŠ Mums ir bedre Pie Zihemas. JĀZEPS (Aizkustināts.) Pie Zihemas! - Vai briesmas? BENJAMIŅŠ Nē, skaisti! Tur es rotājos kā bērns. JĀZEPS (Sērīgi.) Tu laimes dēls! - Tur brāli jūs - tur zuda - Jums brālis? - Jūs to - tagad nožēlojat? BENJAMIŅŠ Sen laiks. JĀZEPS (Rūgti.) Viss labāks jums, bet ļaudis mums Ir labāki. BENJAMIŅŠ Bet taisnāks nau neviens Par Judu. JĀZEPS (Ironiski.) Viss jums ir, - i taisnība. (Uz Asnati, klusi.) Ko? vai tie nožēlos? par labu vērtīs? ASNATE Kad teiksi, nožēlos. JĀZEPS (Uz Asnati.) Pag! (Uz brāļiem.) Sakat man, Vai brālis mira viens vai vēl kāds līdzi? IZAŠARS Jā, Dina ar. JĀZEPS (Iekliedzas.) Ko? Dina? LEVIJS (Uz Izašaru.) Klusi! JĀZEPS Runā! IZAŠARS Tā noziedzās, to ievīlām ar viltu - JĀZEPS (Iesaucas.) Kā! IZAŠARS Teicām, brālis sauc, - tad sadalījām. (Uztraukums ēģiptiešos.) JĀZEPS (Uzlec.) Ak, zvēri! zvēri, zvēri! un ar viltu! (Atkrīt savā krēslā.) BRĀĻI (Aiziet ātri, gandrīz bēgšus.) * (Tie paši, bez brāļiem.) ASNATE Ak, Izida! - Ak, piedod! - Ak, viss beigts! JĀZEPS Nu sāksies. ASNATE Ko tu darīsi? JĀZEPS To pat, ko viņi. Kas taisnis, tas var vilt, - lai jūt tad viltu! Tiem došu nāvi, tad būs izlīdzināts. ASNATE Ar citu nāvi nevar izlīdzināt, Nedz mieru gūsi, zudis tik tavs lielums. (J ā z e p s   un   A s n a t e   aiziet.) * (Ienāk   S u l a i n i s,  aši.) SULAINIS (Uz namturi.) Nāc, namturi, kungs sauc. SARGS Kas būs? SULAINIS Būs, būs. VIENS No ganiem nelabs gaiss, man pagurst sirds. OTRS Ko tie tā aizbēga, tie aitu purni? TREŠS Jau agrāk steidzās prom, - vai nau kas paņemts? * (Tie paši. Ienāk   n a m t u r i s.) NAMTURIS (Uz Sargu.) Ej tu pie kunga! (Sargs aiziet.) SULAINIS (Uz namturi.) Ko tev teica? NAMTURIS (Noslēpumaini, klusi.) Ko? Trūkst lielā ziedojamā sudrabkausa. (Uz Sargu, klusi.) Kungs lika, es tiem iebāzu, nu būs. SARGS Ak, gudri, labi! (Aiziet.) * NAMTURIS (Dikti.) Tiesa tūliņ būs. Tos ganus tiesāsim. VIENS Tā gudri, labi! OTRS (Uz namturi, klusi.) Kungs, sakat, vai tie aizbēga? NAMTURIS Jau rokā. * (Tie paši. Ienāk   S a r g s,   top ievesti   b r ā ļ i   no bruņotiem sargiem.) SARGS Te ir! KĀDS ĒĢIPTIETS Zagt aitas prot, pie zelta pieķer! (Ēģiptieši smejas.) * (Ienāk   J ā z e p s.) RUBENSS Lai mūžam dzīvo mūsu kungs! Še esam Mēs, tavi kalpi, ko mums pavēl kungs? BRĀĻI (Dziļi klanās.) JĀZEPS Jūs labu atmaksājāt man ar ļaunu. RUBENSS Mēs ļauna neapzināmies, lai kungs mūs žēlo! JĀZEPS Šai pašā pagalmā, pie sava galda, Jums, ganiem, parādīdams augstu godu, Es mieloju jūs līdz ar ēģiptiešiem - BRĀĻI (Dziļi klanās.) JĀZEPS Un ko jūs darījāt? - Jūs sudrabkausu, No kura dzeru es un pareģoju - Jūs paņēmāt! - Jūs padarījāt ļauni! RUBENSS Kungs, kungs, ko runā? LEVIJS Pasarg dievs no tā! Lūk, naudu, ko mēs maisos atradām, Mēs atvedām, un kā lai nu mēs zagtu No tava galda sudrabu un zeltu? JĀZEPS Lai pārmeklē! JUDA Pie kura, kungs, no mums Tas kauss tiks atrasts, tas lai nāvē mirst, Turklāt i mēs par taviem vergiem būsim! JĀZEPS Lai notiek tā, kā esat runājuši. Pie kura atrasts tiks, tas būs mans vergs, Jūs citi brīvi varat mājās braukt. Nu, taisat vaļā katris savu maisu. (Pamāj ar roku. Sargi ievelk iekšā maisus; brāļi attaisa katrs savu, sargi pārmeklē.) RUBENSS Pie manis nau, es esmu nevainīgs. IZAŠARS Ak, kad tik nebūtu pie Levija! LEVIJS Kas drīkst par mani teikt? Es goda vīrs! VAIRĀKI Nau! Nau! - Pie Zebulona nevar būt! NAFTALIS Kad Izašars aiz muļķības nau ņēmis? IZAŠARS Vai daudz par tādu kausu dabū naudas? SARGS Tik daudz, cik vērts tu pats ar aitām kopā. OTRS SARGS Ha! ha! vai nu tev žēl, ka nepaņēmi? IZAŠARS Ko nu vairs! SARGS Goda vīrs uz pagaidām! OTRS SARGS Nē, apkrāpts goda vīrs! SARGS Bez laimes dzimis! VAIRĀKI BRĀĻI Nau, nau! JUDA Ak, laime, nu mēs brīvi būsim! Pie Benjamiņa nevar būt. SARGS Jā, jā. Tik jauniņš! Vai tas zags? OTRS SARGS Kas še? Kas tas? (Izceļ no Benjamiņa maisa sudraba kausu un rāda to smiedamies. Ēģiptiešos troksnis un smiešanās.) SARGS Lūk, kādi gani! BRĀĻI (Izbijušies vaimanā, Levijs ar Simonu sačukstas.) Vai man! vai man! vai man! Tas kungs mūs šaustījis ar savu rīksti! ZEBULONS (Paklusu.) Lūk, labie dēli! Tie no Raeles! LEVIJS Dēļ viena jācieš mums bij pratinājums, Nu otris galīgi mūs pazudinās. DANS Tad labāk būtu pazudis i šis. SIMONS Žēl, žēl, ka mēs to pirmo nenokāvām. BRĀĻI (Sāk ķildoties savā starpā.) JĀZEPS Lai brāļi mieru tura savā starpā. SARGS Cst! klusu stāvat! Nebadaties, auni! JĀZEPS Kā jūs to darījāt? Vai nezinājāt, Ka to tāds vīrs kā es spēj paredzēt? JUDA Ko mēs lai sakām vairāk manam kungam? Ko varam runāt vai kā attaisnoties? Dievs tavu kalpu grēku atradis. Lūk, mēs un tas, pie kura atrasts kauss, Mēs būsim mana kunga vergi. JĀZEPS Nē! To nedaru, - tik tas (Rāda uz Benjamiņu.) lai ir mans vergs, Bet jūs ar mieru ejat atpakaļ Pie sava tēva! JUDA Kungs, ļauj tavam kalpam Teikt vienu vārdu kungu ausu priekšā Un nelaid savām dusmām iedegties Pār tavu kalpu, jo tu esi tas, Kas vāraus. JĀZEPS Tad runā! JUDA Tu teici: jauno brāli vedat šurp! Kad nebūs līdzi tas, jums mana vaiga Vairs neredzēt! VAIRĀKI BRĀĻI (Apstiprinot.) Vairs neredzēt, kungs teica. JUDA Mēs tēvam teicām to, tad teica tēvs: Bij divi dēli, - aizgāja tas viens; Man sacīj': saplēsts - vairs to neredzēju. - Kad šo nu ņemsat ar, tam tiks kas ļauns, Tad manus sirmos matus ievedīsat - VAIRĀKI BRĀĻI (Pārtraukdami.) - Ar vaimanām iekš bedres ievedīsat! JĀZEPS (Sakustas.) Ā! JUDA Kad nu es pārnāku pie tava kalpa, Pie mana tēva, un tā zēna nau, Pie kura dvēsles sienas viņa dvēsle - RUBENSS (Starpā runādams Judam.) Zēns tēvam vecam dzimis, viņš to mīl - JUDA (Turpinādams.) Tad notiks, ka viņš mirst, kad neredz zēna. BRĀĻI Tad notiks, ka viņš mirst. JĀZEPS Ā, mirst - JUDA Jo es, Es tēvam galvinieks par to - (Rāda uz Benjamiņu.) Es teicu: Kad es tev zēnu atkal neatvedu, Tad visu mūžu nesīšu to vainu. BRĀĻI (Atkārto.) Tad visu mūžu nesis viņš to vainu. JUDA Ļauj tādēļ man tā zēna vietā palikt Par tavu vergu, bet tas zēns lai iet. (Klusu un nogriezdamies.) Jo kā pie tēva iešu bez tā zēna? Man būtu jāpieredz tie sirdsēsti, Kas tēvam notiktu. JĀZEPS (Piepeši uzlēkdams no krēsla.) Lai visi iziet, kas pie manis ir! (Aizgriežas prom pret troņa krēsla sienu raudot. Visi aiziet.) * JĀZEPS (Viens.) Mans tēvs! mans tēvs! mēs tavus sirmos matus Ar vaimanām iekš bedres iegrūdīsim! (Raud aizelsies.) Tu viens kā miets, kam zari apkapāti, Tur, zemē iesprausts, klusi trūd' un lūsti - Bet dēli savstarp kaujas te uz nāvi! (Priekškars.)

RAINIS JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI Traģēdija piecos cēlienos PIEKTAIS CĒLIENS Skatuve tā pati, kas ceturtā cēlienā. * (J ā z e p s,   viens pie sienas raudādams, senāk   A s n a t e,   uztraukta, kā ievainota. Ieraugot Jāzepu raudam, viņa pārsteigta, iežēlodamas.) ASNATE Tu raud'? JĀZEPS (Atraidoši pamāj ar roku.) ASNATE (Atkal vēsi.) Vai ieskat': - pats nu tapsi ļauns? Sev prasi taisnību un citiem nedod! Spied vājos - JĀZEPS Vājos? ASNATE Zūd tavs lielums, - raudi. JĀZEPS Ne tādēļ! Tiek tiem viņu likums. ASNATE Viņu - Ne tavs! - Bet augstāks tavs, dēļ tā tu cīnies. JĀZEPS Nu, lai es ļauns! Tad mani sapratīs. Man cita ceļa nau: iet nāves cīņa Starp divām taisnībām. ASNATE Tu ļauns dēļ Dinas. Un raud'. JĀZEPS Dēļ Dinas ļauns? - Un raudāt? - Nē! Es cīņu pametu, jo lauza žēlums, ' Jo sīkais žēlums lika aizmirst lielo. Šis žēlums briesmīgs ierocis tiem «vājiem», Bet nevar palikt puscīņā. - Tu nāc Kā Amons Ramzim, kad tas briesmās brēca. Es pagurstu še viens tai mūža cīņā, Man dvēsle sāp kā pārstaipīta dzīsla. Uz dzīvi - nāvi liktens mani lauž, Dod tu man taisnību, nāc, saprot' tu! Ja nesaproti tu, tad es tik zvērs, Kas alkst pēc asins. ASNATE Taisnība tev tā: Tik piedot, apžēlot! JĀZEPS Kas piedot ir? Vai jaunu teikt par labu? Ļaunam tapt? Nē, jaunu vērst par labu, tas ir piedot. Jo citād' zvēri aprīs cilvēkus Un cilvēcība noliegs pati sevi Un samīs dīgļus; kas uz labu tiecas. Tad zeme plīsis, izlēks pūķis - ļaunums! ASNATE Ar varu nevar vērst, viss ļauns no varas. Ne cilvēkus var vērst, tik viņu dzīvi. JĀZEPS Tad visu dzīvi vērst! ASNATE Kad tiktu tev Tā taisnība, tad lūztu pasaulsbalsti. JĀZEPS Lai lūzt, kad balstās jauna pamatos, Ne taisnībā! ASNATE Tā taisnība ir nāve: Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsle, Būs kājas slacināt sirdsasinīm, Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm: To Izis sega sedz, kas atklāj - mirst. JĀZEPS Es gribu meklēt. ASNATE Vai! Ko runā dusmās? Kur palikt man? Kur Ēģiptei? JĀZEPS Bez manis Var dzīvot ļaudis, ne bez taisnības. ASNATE Es nezinu, kā dzenies? Kurp tu ej? Pret brāļiem cīnies tā? Kas tevi dzen? Man jācieš tik, man jānes cīņas sāpes. Un es tev visu devu, visu sevi. Un visi devām, Ēģipte man līdz. - Tu neredzi. - JĀZEPS Es redzu - nepietika. ASNATE Un visa pasaule - JĀZEPS Vēl dvēsle tukša. ASNATE Rij jūra salu, netop paēdusi, Dzer tuksness mākoni, nau atdzēries. JĀZEPS Nau atdzēries. ASNATE Tik viens nau dots tev - Dina. Dēļ tās tu apgriez visu pasauli. JĀZEPS Ak, Dina, tā gan taisnību man deva, Kas visa pasaule pret taisnību? ASNATE Tai ziedo visu, ļaudis, mīlu, mani - JĀZEPS Un sevi! - Saprot' mani, dod man to! ASNATE Kas sevi mīl un savu taisnību, Tas visu pasauli sev dara šauru, No sevis atstumj nost, - līdz paliek viens. JĀZEPS Dievs! dievs! Tu nesaprot'! Vai es jau viens? Vai sevi mīlu? Vai ne Ēģipti? ASNATE Tu mīli Dinu. JĀZEPS Viss mans mūžs bij tevim. ASNATE Bij Ēģiptei, bij cilvēcei, ne manim. JĀZEPS Un tev iekš cilvēces. ASNATE Man nepietiek. JĀZEPS (Iekliedzas no brīnuma.) Tev nepietiek? Ko vēl? ASNATE Vēl dvēsle tukša. JĀZEPS Tas augstākais, man vairāk nau. ASNATE Vēl ir! Tu pats! dod sevi man! JĀZEPS Es cilvēces. ASNATE Tu mans, es nedodu nekam! JĀZEPS Ak, Asnat! Ļauj izbeigt cīņu, jauj pie sevis tikt! ASNATE Nē, tūdaļ! JĀZEPS Tad es nebūšu vēl pilnīgs. Ko derēs? Netapšu tā savs. ASNATE Bet mans! JĀZEPS Neviens man neļauj mani, - Dina viena. ASNATE Tad ej pie tās! (Taisās aiziet.) JĀZEPS (Izbrīnījies.) Ak, Asnate, i tu? Es pirmo reizi redzu tevi ļaunu, Tu vienmēr laipnā, pilnīgā kā zeme. Tu atkrīti no Izidas? Tu lūsti! Mans liktens visu pasauli man lauž. ASNATE To nāves ēnā dzen! JĀZEPS Nē, Dinā dzīve! ASNATE (Aizgriežas un iet prom.) JĀZEPS Ak, neej! glāb! - Kaut skaties manā cīņā! Varbūt kaut redzi manu taisnību! Pret dzīvi lieku dzīvi - ASNATE Riebj man vara. (Aiziet.) * JĀZEPS (Viens.) Tad esmu viens! (Atkrīt savā krēslā, rokas saņēmis. Piepeši jūt ērķšķu dūrienu, paskatās savā bedres kreklā.) Tad iešu viens pret visu pasauli! Ar žēlām nebūs tiem vairs mani veikt! Es neesmu tik atriebējs par sevi, Par dzīves dīgļiem un par cilvēkiem - Ir svētā jāatriebj un saules lēkts! Un pati dzīves taisnība pret nāvi! Nu es tos samīšu un atmetīšu. Nu topi cieta, sirds. (Sit trokšņa trauku, ienāk Sargs.) Ved vainīgos! * (Top ievesti   b r ā ļ i.) JĀZEPS Es žēloju jūs reiz - jūs brāli kāvāt - - Es tagad redzu gan, kas jūs par ļaudīm: Tas viens tur atzīstas par vainīgu, (Rāda uz Judu.) Bet citi jūs, ko slēpjat savus darbus? Jūs pus tik atzināties, neteicāt, Ka vairāk nokāvāt kā savu brāli. (L e v i j s   sačukstas aši ar Simonu, Danu un Izašaru, un jaunākiem brāļiem.) LEVIJS No viņa asins, kungs, man rokas skaidras. SIMONS Mēs nevainīgi, kungs - viņš darītājs! (Rāda uz Judu.) IZAŠARS Un tur tas vecākais! (Rāda uz Rubensu.) LEVIJS Tos ņem un sodi: Mūs citus apžēlo un atlaid mājās! VISI (Runā.) Mēs ceļos, pazemīgi tevi lūdzam! JUDA (Satrūkstas, tad nicinoši noskatās uz Leviju un Simonu.) Nu, labi tā! - kungs, jāt es vainīgais. (Nometas arī ceļos.) JĀZEPS (Uzbudināts.) Tas nau vēl viss! (Piepeši iekliedzas.) Jūs vairāk kāvāt! asnīs izšķaidījāt No dzīvām miesām gabalus kā suņi, No Dinas! LEVIJS (Izbrīnījies.) Dinas? SIMONS Ak, tā nieka skuķa! JĀZEPS (Pārsteigts, ar varu apspiezdams uzbudinājumu.) Ā! - nieka skuķe! - un tas ir jums viss! JUDA Tas viss! Vai tev kas vairāk? Mums nau daļas. Bij skuķe Simona, tā viņa vara. JĀZEPS (Satriekts, pusmehāniski.) Tā viņa vara - JUDA (Turpina.) Vainīgs es pie zēna; Es zināju, ko daru; man bij žēl, Bet baidīdamies es to atdevu. RUBENSS (Sagrauzts, domīgs.) Es arī vainīgs; cerēju, ka vēlāk No bedres izvilkšu; es bēgu prom, Lai nedzirdētu, kā viņš žēli vaid, Man vāja sirds, es asras nepanesu - Bet, kad es pārnācu, tā nebij vairs. Es drēbes saplēsu, kā briedis brēcu. Man brāļi teica, ka viņš saplosīts No nikna zvēra, ak - tā nebij vairs. JĀZEPS (Sēd valdīdamies, galvu rokās, tad strauji saceldamies.) Ar žēlām atkal gribat mani veikt! Nē, nē! es atriebējs un aizstāvis Par dzīves pašas taisnību pret nāvi! Jums žēlastību ļauj tik nožēlot. JUDA (Pieceldamies un Rubensu aicinādama.) Ko vaidam, brāļi! Celies! Beigts ir beigts, Nu tikai sataisies uz nāves sodu. JĀZEPS (Satrūkstas.) Uz nāves sodu! - Nožēlojat pirms. (Uz Judu.) Par ko tu ceļos nekrīt', vainīgais? JUDA Es gaidu sodu; nau man vairs, ko lūgt. RUBENSS (Uzklausās un aši pieceļas arī, uz Judu.) Jā, brāl, tik skumjās aizmirsos. BENJAMIŅŠ (Uz Judu.) Es līdzi! (Pieceļas un nostājas Judam līdzās.) JUDA Tu ne! tev jāpaliek pie tēva. BENJAMIŅŠ Ļauj Man būt, kur varons Juda! JĀZEPS (Sāpīgi, klusi.) Ak! JUDA Nāks laiks Tev cīņā iet, nu tēvu glāb, krīt' ceļos! BENJAMIŅŠ (Žēli noskatīdamies, lēni aiziet pie citiem brāļiem un, ceļos nokritis, aizklāj rokām galvu.) JĀZEPS (Atkal saceldamies.) Kur Dinu nokāvāt? Kurš kāva? sakat! JUDA Kas to vairs atmin? - visā atzinos. Ko gribi vēl, kad vainīgais tev rokā. JĀZEPS (Nopūšas, tad atkal bargi.) Es jūsu nožēluma neredzu. JUDA Es esmu izpircis; ko nožēlot? JĀZEPS (Rāda uz brāļiem.) Un tie? JUDA Es visus esmu izpircis. JĀZEPS (Uzlec no krēsla.) Tu izpirki? - Ar ko? - Tu izpirki? Ar atzīšanos vien? Ar vienu vārdu? Tā maksa lēta ir par jūsu darbiem. JUDA Tad ņem vēl manu galvu piedevām. JĀZEPS (Uzsauc.) Es tavu sirdi gribu. SIMONS (Atlec atpakaļ, sagrābdams Leviju.) JĀZEFS (Rādīdams uz viņiem.) Gribu jūs Līdz īkstīm pārbaudīt un jūsu domas Sev likt uz plauksta! JUDA To tu nevari. JĀZEPS Es nevaru? - Ha! ha! - Man vara likt, Lai tev še pat no krūtīm sirdi izgriež. SARGI (Sašķindina bruņas un soli panāk uz priekšu.) JUDA (Uzbudinājumā.) Rauj manu sirdi laukā, - būs tev rokā Tik pukstošs, asins plūstošs loceklis, Ne mana sirds! - Tā saceļas pret tevi! LEVIJS (Bailīgi.) Ko dari?! JUDA (Ar dziļāko apvainojumu.) Dvēslēs grib mums iespiesties! JĀZEPS (Nicīgi pasmīn.) LEVIJS (Rauj Judu aiz svārkiem.) Klus'! klus'! JUDA (Rāmāk, bet noteikti.) Kā ēģiptiets var tiesāt jūdus? JĀZEPS (Ironiski.) Bet cilvēks cilvēku? JUDA (Ar stingru pārliecību.) Nē, jūds tik jūdu! JĀZEPS (Auksti, viegli, griezīgi.) Vai jūsu brālis, ko jūs nokāvāt, Gan nebij cilvēks ar -? tik jūds? - Vai viņš Kā cilvēks sāpes nejuta? - Jeb jūdam Sāp mazāk nekā cilvēkam, kad griež? - (Drusku apstādamies, kā gaidīdams.) Vai es kā cilvēks arī nevaru Par viņa sāpēm prasīt gandarību? - Jūs tiesāt še kā cilvēks cilvēku? - Ne jūds tik jūdu? (Gaida atbildi.) JUDA (Stāv, drūmi klusēdams, neatrazdams atbildes.) JĀZEPS (Viegli ironiski.) Jeb tam gandarījāt - Jūs paši? JUDA Miris viņš - laiks gandarījis, Un visu izdzēsis, un smiltīm klājis. JĀZEPS (Drusku sēri.) Bet viņa sāpes? Vai tās izdzēstas? Varbūt pat nāve viņas neizdzēš? Varbūt caur smiltīm cauri viņas brēc? Varbūt pie vakarupes sēd un raud, Un gaida, līdz tām nesis gandarību? JUDA (Atkal stingrā pārliecībā.) Ko roc tu pagātni no zemes laukā? Ar miroņsmaku pildi mūsu nāsis? Viņš miris, beigts, un viņa miņa dzēsta. ĒĢIPTIEŠU SARGI (Uztraucas.) JĀZEPS Ne viņa vārda jūs vairs neminat? JUDA (Noteikti.) Ne viņa vārda! - Viņš kā nebijis. JĀZEPS (Uzlēkdams.) Ak vai! ak vai! - Ne viņa vārda vairs! * (Pašķiras priekškars aiz troņa durvīm, un uz mirkli parādās izbijusies    A s n a t e.) * ĒĢIPTIEŠU SARGI (Kurn.) Tāds briesmīgs noziegums! Tāds nāves grēks! JĀZEPS Tā jūsu gandarība - divkārts grēks! Jūs divkārt viņu nokaujat, kad liekat I viņa vārdam aizmirstībā mirt! SARGS (Panākdams uz priekšu.) Kungs, sodi tos ar zemes lieliem sodiem! JĀZEPS (Uz Judu.) Teic nu! Vai vēl es nevaru jūs tiesāt, Kā cilvēks cilvēku? JUDA Nē, jūds tik jūdu! LEVIJS Kas noticis, tas noticis, kā vajga. Dievs pats to lēmis savā gudrā prātā. To nebūs grozīt tev. SIMONS Kas guļ, lai guļ! RUBENSS Kas mirušam vairs kait, viņš rāmi dus. DANS Kas kritis - kritis; ko tur augšā celt? Kad krietnāks būtu bijis, nebūt' kritis. NAFTALIS Tu teic, ka dzīvi aizstāvi pret nāvi: Nu pats tu nāvi cel un nospied dzīvi! JĀZEPS (Nicīgi.) Es redzu, cilvēku iekš jūdiem nau; Ne cilvēks jūs var tiesāt - jūs par zemu! LEVIJS Nē, jūds tik jūdu! JĀZEPS Aiz viena vārda cerat paslēpt grēku? (Lēni pieceļas visā augumā.) Nu, lūk! Tad es jūs tiesāšu - kā jūds! BRĀĻI VISI (Uztraukumā, savā starpā viens caur otru runādami.) Kā jūds? kā jūds? - vai! Vai man! - Ko viņš saka? Ak, Izraēļa dievs! - Kas šis tāds ir? - No svešiem būs, kas dzīvo mūsu vārtos - - Būs dzirdējis par bijušo ko melšam - LEVIJS (Dziļi klanīdamies.) Tu esi līdzīgs pašam vāraum - Tev būs ko ausis iepūtis kāds vergs, Kas grēku dēļ no mūsu teltīm izstumts; Kāds jūds, kas apbērts nicīguma pīšļiem; Kas apspļauts siekalām kā netīrs tārps! JĀZEPS (Lēni.) Es saku vēlreiz: jūs še tiesās jūds! RUBENSS (Klusu.) Ak, Izaka un Ābraama dievs! ZEBULONS Viņš dur ar bailēm kā ar dzeloņiem! (Brāļi stāv baigās gaidās.) JUDA (Uz priekšu panākdams.) Tu ēģiptiets pēc auguma un vaiga; Tev sieva ēģiptiete; dievs tev Amons, Tu velti mūs tik pārbaudi un baidi. JĀZEPS Ha! ha! Es esmu jūds. BRĀĻI Ak vai! - Ak, brēkas! JUDA Un ja tu esi jūds, tad - atkritējs! Tavs grēks ir lielāks nekā tava dzīve. Tu vari sodu ciest, - ne mūs še tiesāt. JĀZEPS (Lēni.) Es varu tiesāt - jūs - un gribu tiesāt. BRĀĻI (Bailīgi.) Vai! vai! JUDA Kaut vari un kaut gribi tiesāt, Tev nau tās tiesības! DANS Tās ir tik vienam, Un tas cieš klusu, - tas mūs neapsūdz. SIMONS Tas mirons guļ, tas augšā necelsies; Tam pilna mute piebērta ar smiltīm. LEVIJS (Smiedamies.) Tas visu piedevis un aizmirsis. JĀZEPS (Iekliedzas.) Nekas nau piedots! un nekas nau aizmirsts. Vai jums nekā tās mutes nevar aizbāzt? BRĀĻI (Sašļūk atkal un savelkas pulciņā. Juda viens paliek drūmi stāvot kā kaujas gatavībā.) JĀZEPS (Uz Judu, ironiski.) Tu esi taisnis, un tu neuzvarams! Lūk, visas bultas atlec nost no taisnā! (Nikni, klusi.) A, pag! tu locīsies zem manas kājas! Viens vienīgs vārds, un tava taisnība Kā ķerta vilku māte bailēs kauks! Kā sapuvusi vīģe smiltīs pārsprāgs! (Skaļi un spēcīgi.) Man ir tās tiesības! - Lūk - es tās mirons! Es - Jāzeps! (Piepeši skaļi iekliedzas.) Vai jūs manis nepazīstat? JUDA (Atkrīt atplestām rokām atmuguriski; Benjamiņš viņu uzķer un, nolaizdamies ceļos, tura viņu, pret sevi atslējis.) RUBENSS (Aizstreipuļo kādus soļus atpakaļ, tad, aizgriezdamies projām un apklādams vaigu, paliek stāvam.) CITI BRĀĻI (Pirms saspiežas vēl ciešāk pulciņā, stāv dažus acumirkļus sastinguši bailēs, tad, piepeši rokas izplētuši, kliegdami bēg uz visām pusēm; paliek briesmu pozās stāvot pie sienām.) SIMONS (Aizbēdzis aiz ēgiptiešu sarga, ceļos pakritis, apķeras tam ap kājām.) LEVIJS (Nobēdzis pie durvīm, laužas laukā.) JĀZEPS Ā! nu tu krīti gan! nu rausties zemē! Ko! Kalnu zibins klintis izšķaidījis! Vai sarkana tuksnešvējš jums mutes slēdzis? Jums nāves braucienā brēc ausis spoki! Ha! turies! Kritīsat no saules peklē! (No katra teiciena, kā no cirtiena, brāli sakustas un raustās.) BENJAMIŅŠ (Uz Judu, klusu.) Mans Juda, celies! Tur tas niknais vīrs - Nau Jāzeps! - Jāzeps bija maigs un mīļš. JUDA (Tik sakustas un apsedz galvu.) JĀZEPS Ha! ha! ha! ha! - Man smiekli atkrīt sirdī. (Rūgti.) I Benjamiņa dvēsle man ir zagta! (Citā balsī.) Ha! ha! Nau Jāzeps - tas bij maigs un mīļš! - Lūk, tādu jūs nu mani padarījāt! - Tas nebij jūds. - Un es, - es tapis jūds! * (Ieskrej bailēs   A s n a t e.) ASNATE Ak, Nofer! JĀZEPS Nenāc, Asnat! ej! ASNATE (Aši, saraustīti.) Es dzirdēju, ka lielās briesmās brēc - Es domāju, ka nokauj - skrēju glābt - - Tu bāls un briesmīgs! - Tie tur stingi stāv! - Tie bailēs raustās! - Teic! - JĀZEPS Es nokāvu! ASNATE Tie dzīvi!? JĀZEPS Nedzīvas ir viņu dvēsles - - Un viņu taisnība. Es uzvarēju - ASNATE (Grib Jāzepam tuvoties.) Ak, Nofer! - JĀZEPS Nenāc! nenāc manim klāt! Es esmu netīrs no tā cīniņa: Es sevi aizsviedu, lai veiktu tos. Fē! fē! - Es tapis jūds un līdzīgs tiem! Mans uzvarvaiņags pil no riebuma. ASNATE Ak, Nofer! JĀZEPS Ej! manas acis nevar tevi redzēt! Nost visu dzīvi! ASNATE Izis! Izis! Izis! (Aiziet.) * (J ā z e p s   un   b r ā ļ i.) JĀZEPS (Atkrīt savs krēslā kā paģībis, rokas izplētis. Īsāks brīdis klusuma.) BENJAMIŅŠ (Lēni tuvojas gulošam Jāzepam, klusi.) Vai esi Jāzeps? - Nerunā un nekust! LEVIJS (Sakustas un klusi pieceļas, kā uzelpodams.) PĀRĒJIE BRĀĻI (Tāpat bailīgi sakustas, tik Juda paliek nekustošs.) BENJAMIŅŠ (Pieiet gluži tuvu un skatās Jāzepam vaigā.) Vai pierē rēta, ko sev ieplēsa, Man riekstu sniedzoties? (Piepeši klusu iesaucas.) Ir Jāzeps! BRĀĻI (Atkal atšļūk un sastingst, atskan dobji.) Vai! BENJAMIŅŠ (Tura un apskata Jāzepa roku.) Ir tava roka! JĀZEPS (Atmozdamies, klusi.) Tu tas - Benjamiņ? BENJAMIŅŠ (Skaļi, nokrizdams ceļos pie Jāzepa.) Es! es! tavs Benjamiņš! es tavs! es tavs! JĀZEPS (Klusi.) Ak, mans -! (Viņš apskauj Benjamiņu. Īss brīdis klusuma.) JĀZEPS Ak, brāļi! - Es jau jūsu Jāzeps! (Izpleš rokas pret viņiem aicinādams.) BRĀĻI (Piepeši visi pieceļas un metas atkal ceļos.) JĀZEPS Nāc, Juda! Rubens! nākat visi! visi! (Viņš pieceļas un iet pretī Judam, un skūpsta to. Juda aizgriežas raudot. Noskūpsta tāpat Rubensu, kurš paliek Jāzepa tuvumā. Uz pārējiem brāļiem, kas paliek ceļos un nenāk klāt.) Jūs nenākat, - tad eju es pie jums. BRĀĻI (Lielās žēlabās sāk skaļi raudāt.) Ak vai! - ak vai! - ak vai! - JĀZEPS Ak, jūsu lielās raudās viss ir izpirkts, Ak, nožēlotais jaunums vēršas labā, - Nu dzīva top i jūsu taisnība. (Uz Leviju, to skūpstīdams.) Še, Levij, skūpsts, ko atrāvu tev toreiz! LEVIJS (Pienāk un saņem skūpstu, pazemīgāk un dziļāk klanīdamies nekā citi brāļi, bet tad atkāpjas tālāk no Jāzepa.) JĀZEPS (Uz Simonu.) Nāc, Simon! - Tās vairs nau starp mums! SIMONS (Stāv sarāvies, kad Jāzeps viņu skūpstījis, aizbēg projām. bet pie durvīm paliek stāvot un, kad Levijs pienāk viņam klāt, aizvirzās no Levija nost, tad uz Jāzepu, norauti.) Ņem tu to! PĀRĒJIE BRĀĻI (Top no Jāzepa skūpstīti un paliek ap viņu.) JĀZEPS (Apsēstas atkal tronī un sauc skaļi.) Nāc, Asnat! Asnat! Asnat! Ļaudis, nākat! (Viņš noliecas pār brāļiem, kuri nometušies pie viņa uz ceļiem.) * (Ienāk aši   A s n a t e,  P o t i f e r s   un    ē ģ i p t i e š i:   s a r g i,   g a l m i n i e k i,    ļ a u d i s.) ASNATE (Redz Jāzepu noliekušos pār brāļiem, sauc.) Lūk! lūk, kā debess noliecas pār zemi! Tavs sapnis piepildās! JĀZEPS Viss piepildās. Nu nāc ar Izidu un svēti mūs! Ir tavi svētki lieli: šodien mirst Pats nāves atriebums un piedzimst miers! ASNATE (Izstiepj rokas pār Jāzepu un brāļiem, tad.) Ak, Nofer, mīļais! nu tu labs, nu mans! Nu redzu tavu taisnību! JĀZEPS Ne visu. POTIFERS (Tāpat svēti, izstiepdams rokas pār Jāzepu un brāļiem.) Dēls, veici sevi, - esi svēts. - Nu lūk: Par ļaunu nevar atmaksāt pēc laika! JĀZEPS Ak, nevar atmaksāt par labu arī, Pie laika mīlējat, lai nau par vēlu! Es naidu nolieku - (Viņš pašķir goda svārkus un noņem sev no krūtīm ērkšķu kreklu.) Šis kreklis zīme: Ar to es bedrē mests, ar ērkšķiem durts. Lūk, še vēl ērkši! BRĀĻI (Izbrīnējušies, skatās ar bailēm un ar nožēlumu.) BENJAMIŅŠ Tas tas pats ir, - kurā - To brīnumsapni redzēji, ka liecās Tev saul' un zvaigznes! - Te vēl vajga būt Tai ciruļspalviņai, ko ievēru Par mīlas zīmi. - Lūk! (Rāda, noņēmis spalviņu.) Tu ērkšķus juti Tik ilgus gadus! mīlas nejuti? JĀZEPS (Iesaucas.) Vai! es! ASNATE Tie ērkši bija i starp mums. Nekas mūs nešķirs vairs. (Saņemdama Jāzepa roku.) JĀZEPS Ak! mīļā, vai! POTIFERS (Paņem ērkšu kreklu.) Šo naida kreklu dosim mīlas rokām. (Uzkar viņu pie Izidas tēla.) Nes, Izida, uz labu! JĀZEPS (Ievaidas klusi.) Vai! POTIFERS Ko vaidi? JĀZEPS (Klusi.) Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst, Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj. POTIFERS Teikts tempļa vārtu svētā uzrakstā: «Ir strādnieks algas vēris» - lūk, tevi mīl! RUBENSS Tāds mīlīgs puisīts bij! SIMONS (Norūc.) Tas nabadziņš! JĀZEPS (Piepeši iesaukdamies.) Lūk, lūk, tas vārds! Pēc tā es ilgojos Jau visu mūžu, - nu tas nāk par vēlu! Nu vārds tik vītis zieds, kas uzsprausts kapā. Es ilgojos to ziedu gūt vēl dzīvs, Man visam mūžam būtu pieticis Viens vārdiņš: mīļais puisīts! - nu par vēlu Šai manai dzīvei, šinī mīļā saulē, Ko manas miesas jūt, ko redz šīs acis! Gars laiku lokos redzēs jaunu gaismu: Tā jaunā gaisma nesildīs šīs miesas. - Mans gars, iekš saules tēva ieiedams, Pa dienām nostaros ar sauli zemē, Pa naktīm mirkšinās ar zvaigznes acīm, - Pats, iznīcībā saldams, sildīs jūs. Ak, tad jūs mani mīlēsat, es zinu. Bet mana dvēsle katru mirkli cerēs, Ka reiz jūs dvēsles mīlēsat vēl dzīvas, Kad tās, vēl miesās tērptas, mīt starp jums, Un negaidīsat, kad tās gaisā gaist. Jo cits nekas tā mīlu nespēj atsvērt, Es nesniedzu to vairs - es biju vājš, Nu eju, asras alga man - par vēlu! - (Atkrīt savā krēslā un sāk skaļi raudāt. Brīdis klusuma.) ASNATE Tev visās krāsās mērcēta bij dzīve, Ar tumsu aplieta un ēnā celta, Bet visam cauri atspīd nu tavs vaigs, Tas maigais mēness tūkstots gadu naktis. POTIFERS Nu, neraud', dēls, bet svini prieka dienu, Nu zeme gaiša taps un celsies rīts. BRĀĻI Ak, neraud'! mīļo brāli! mīļo brāli! JUDA Mēs visu atkal vērtīsim par labu! IZAŠARS Ko raudi, Jāzep? Jāmirst tev ir taču! JĀZEPS (Paceļ galvu un uzklausās.) NAFTALIS (Uz Izašaru.) Klus', klus'! IZAŠARS (Paskatās tik uz Naftali un atmet ar roku, turpinādams uz Jāzepu.) Tu dzīvoji, lai mums ir maizes, - Nu ir, - nu mirsti! Tu vairs nevajdzīgs. Jo ciltstēvos tu netiec, tu ne jūds. Varbūt, ka pieņemam vēl tavus dēlus. VAIRĀKI BRĀĻI (Grib Izašaru atturēt.) JĀZEPS Nē, laidat! (Uz Izašaru.) Tiesa tev, tu nevainība! Es eju, paliks cits. Ko viens spēj vairāk, Kā turēt tautu? Bet tam jāstāv ārpus. Ne jūds es esmu vairs, ne ēģiptiets, No dzīves atrauts, sapnī izgaistu, Zem kājām zeme zūd, es krītu bedrē - - Vēl tik es vajdzīgs: zemi Gozeni Jums dodu dzīvot tur ar bērnu bērniem, Ar lieliem un ar maziem lopiem, visiem. JUDA (Uz Jāzepu.) Nē, dzīvo! pacelies uz spožumu! Tu būsi ciltstēvs! LEVIJS (Ļoti pazemīgi.) Nē, - tu kungs, ne jūds. JUDA Tad būsi divas ciltis: savos dēlos! Bet Levijs izkaisīts taps Izraēlī! JĀZEPS (Pieceldamies un taisīdamies iet.) Tad eju! ASNATE (Iekliedzas.) Vai! - ko? iet? - Es nesaprotu! JĀZEPS Es eju meklēt lielo taisnību, Kas vieno visumu un viņā mani; To taisnību; kas salauž pasauls balstus. ASNATE (Iekliedzas un pakrīt zemē.) Vai! vai! POTIFERS (Uz Jāzepu.) Tā taisnība ir šausmas, Nofer! Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsle, Būs kājas slacināt sirds asinīm! Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm! To Izis sega sedz, - kas atklāj - mirst! Es teicu tev: tas rakstos der, ne dzīvei. JĀZEPS Būs derēt dzīvei ar! POTIFERS Ak, Kahemna! JĀZEPS Man vajga meklēt! ASNATE (Piepeši uzlec kājās, sajūsmībā iesaucas.) Es tev eju līdz! Es tevi šodien atradu no jauna! Es sevi lauzu, es tev līdzīga! Kā zeme pārplūstu es ziedoņmīlā - Es tevi zaudēt nevaru! JĀZEPS Tu lielā! Tu sevi lauzi līdz kā es, - lauz vairāk! Ved bērnus jūdos uzņem pasauls nastu! - - Pie tevis otru dzimteni es radu, Pie tevis atstāju, - man jāiet trešā. Es savas taisnības pats esmu nevērts. Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst, Man augstāk jāceļas, kā cilvēka spēj! Es eju viens priekš visas pasaules. ASNATE (Apskauj Jāzepu, tad pieiet pie Izidas tēla un paceļ rokas, tad abus bērnus pieved pie Juda, kurš uzliek tiem rokas uz galvu, tad, bērnus paņēmusi, nostājas līdzās tēvam.) JĀZEPS Es visu pasauli jums atdodu, Sev paturu tik dvēsli! ASNATE (Uz Jāzepu, sēri.) Ak, un es? Ne dvēsles nepaturu - tu man dvēsle! - Bet visu pasauli tu liec man nest! JĀZEPS Tu, skaidrā, spēj to nest, - Mēs neradāmies, Man jāiet tālumā, lai atrastos. Pie Ozirisa savu godību Es nolieku - kails nācu, kails es eju. POTIFERS (Iesaucas.) Kopš tūkstots gadiem tas nau noticis, Kopš paša Kahemna! ĒĢIPTIEŠI Kahemna! Kahemna! Kahemna! RUBENSS (Uz Jāzepu.) Ņem manu zizli! AZERS Ņem manu maizi! Nu mēs dodam tev! JĀZEPS (Paņem maizi un zizli.) Lai svētība ar jums un visu zemi! BRĀĻI Lai tevi vada Izraēļa dievs! ASNATE Uz vakariem, uz vakariem tu ej, Un Nila viļņi līdzi vaimanā. ĒĢIPTIEŠI Brauc mierā! piebrauc miera vakarostā! POTIFERS Vai! zeme pati apēd sējēju! Bet ej! Tu izplet šaurās ļaužu robežas; Tu sit bez vāles, tu bez loka šauj, Tu vairo to, kas dzimis līdz ar tevi, Tu - tas, kas atjauno mums mūžību! JĀZEPS (Runā ekstāzē, paceldams rokas.) Es redzu atkal savu dzimteni: Tur stāvā klints - tur Dina, tur es kāpšu - Es mirdams nemiršu - nāks saules sūtņi - Tie man zem kājām spārnu segas klās, Tie spožā saules zemē mani nesīs, Es iešu jaunā cīņā cīnīties: Es savu spozmu - vienošu ar sauli, Es nākšu saskaņā ar visumu, Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast, Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru, Tur nebūs sienas vairs starp - es un cits, Starp - taisnis, netaisnis, starp - būt un nebūt. - Un tad es atnākšu jums atdot sauli. (Aiziet, neatgriezdams vaigu.) * (Paliek v i s i   p ā r ē j i e,   bez   J ā z e p a:   daudz balsis sāk raudāt, ļaudis grib grūt Jāzepam pakaļ; daudzi krīt ceļos, daudzi vēcina ardievas.) POTIFERS Lai viņam neseko! lai pakaļ neraud! Lai neatvadās un lai nekrīt ceļos! Viņš sevi izdzēš še uz jaunu vizmu. Pēc tūkstots gadiem ir mums atgriezies Jauns Kahemna! (Priekškars.)

RAINIS SPĒLĒJU, DANCOJU Velnu nakts piecos cēlienos PIRMAIS CĒLIENS Zemnieku istaba. Durvis pa kreisi un labi; lielās durvis vidū. Tur arī logi. Gar sienām visgarām soli. Galdi no istabas iznesti. Divi mazi solīši pa kreisi. Telpa izpuškota kāzām; gar griestiem izkārti salmu vizulīši, gar sienām meijas. Vēls vakars. * (Kāzu ļaudis -   p a n ā k s n i e k i   un   v e d ē j i   - iet rotaļā: dievs un velns; panāksnieki dieva pusē, vedēji velna pusē saķērušies garā dvielī un rauj katra puse otru uz sevi. Panāksnieku pusē ir arī   l ī g a v a   Lelde un   V a k a r b r ā l i s,   un vedēju pusē   l ī g a v a i n i s   Zemgus un Pirmais vedējs. Panāksnieki ir vairāk zemnieku māju ļaudis, vedēji vairāk muižu ļaudis. Pašlaik panāksnieki ievilkuši vedējus istabas vidū. Pie durvīm panāksnieku pusē stāv līgavas māte -   M e i t a s   m ā t e,   pie durvīm vedēju pusē līgavaiņa māte -   D ē l a   m ā t e.    Skatuves priekšā uz maziem solīšiem satupušas divas   v e c e n e s   dziļā sarunā.) PANĀKSNIEKI (Smiedamies.) Dieviņš veic, dieviņš veic! Velna bērnus līdzi velk. PIRMAIS VEDĒJS Lai nu mēs velna bērni, Vedam sevim dieva meitu. VAKARBRĀLIS Panāksnieki panākam, Vedamo atņemam. MEITAS MĀTE Lūk, kā dieviņš velnus veic. Lai iet jauniem labumā! PIRMĀ VECENE (Uz solīša.) Sak' nu vien! sak' nu vien! Kas to būtu iedomājis? OTRĀ VECENE Lūk, tad abi dabūjās Vēl šai gaišā saulītē! PIRMĀ VECENE Nau vēl nakts pagājusi, Nedz tie saules redzējuši, Kopš devušies divatā. VEDĒJI (Kuri atkal sāk uzvarēt.) Velni veic, velni veic! Vedam laukā vedamo! MEITAS MĀTE Turaties, dieva bērni, Aiz saulītes žuburiem! DĒLA MĀTE Eč! kā vilki vilku vilka Pa slidenu ledutiņu. VEDĒJI (Veikdami izvelk panāksniekus pa durvīm ārā.) * (Paliek   M e i t a s   māte,   D ē l a    māte un   a b a s   v e c e n e s.) PIRMĀ VECENE Eč! būt' dzīvs vecais Kungs, Tas tos kopā gan nedotu - DĒLA MĀTE - Nedz dēls viņā ieēstos! MEITAS MĀTE Nu pats mācējs nāves mākts, Nu var ļaudis elpu vilkt. DĒLA MĀTE Ko nu, māsiņ, elpu vilksi, Vai tad mācējs nemāc vairs? PIRMĀ VECENE Nakšu naktis apkārt lied, Lopus jāj, asins sūc, - OTRĀ VECENE Vaida visi, kas lai glābtu! MEITAS MĀTE Miris, - ko vairs dienā, spēj? DĒLA MĀTE Miris? - Guļ kā gluži dzīvs, Ozolzārkā nesapuvis - PIRMĀ VECENE Lūpu galā asins lāsa - DĒLA MĀTE Sūkdams mūs, valda vēl, Tā kā valdījis kopš laika. MEITAS MĀTE Ko nu, māsiņ, velti baidi! DĒLA MĀTE Lai nu velti, labi būtu Tiem, kas dara spītes darbus! MEITAS MĀTE (Nopūzdamās.) Ak, tie ilgi cerējās - PIRMĀ VECENE Sak' nu vien! sak' nu vien! - * (Ienāk atkal rotaļnieki, panāksnieki veikdami ievelk vedējus istabā.) VAKARBRĀLIS Dieviņš veic, dieviņš veic, Ābeļziedā ieķēries! VIENS PANĀKSNIEKS (Uz vecenēm.) Tiš no ceļa! - sak' nu vien! Tiš! jūs vistas - rakņātājas! (Panāksnieki rauj vedējus pa istabu līču ločiem un padzen vecenes.) VAKARBRĀLIS Velna bērni, vagarītes, Moderītes, spīzmanītes, Dienderīši, piķierīši, Visi līdzi iešļūcāt Dieva mātes sētiņā! VEDĒJS (Uz līgavaini.) Vainīgs šis - vāji vilka, Panāksniekiem līdzēdams! VEDĒJS Līgavainis - līdzavainis! LELDE (Uz Zemgu.) Nāc, mēs tevi paglābsim! ZEMGUS (Uz visiem kāzu viesiem.) Salīgsim, savi ļaudis! ROTAĻNIEKI (Atlaiž vaļā dvieli un izklīst pa istabu, pulcēdamies un tērzēdami; nabagākie, turēdamies pa kaktiem un pie durvīm.) MEITAS MĀTE (Paņemdama dvieli, pamana, ka tas ir bijis pušu trūcis un atkal sasiets.) Vai man dieniņ, dvielis trūcis! DĒLA MĀTE Kaut nu dzīve netrūkusi! LELDE Māt, ko mini tādus vārdus! (Rādīdama uz mezglu.) Tā, lūk, rokas saslēgsim, Neatraisīs raisīdami. (Apskauj Zemgu.) MEITAS MĀTE Lai iet dieva austiņā! (Uz kāzu viesiem.) Vedējiņi aizveduši, Panāksnieki panākuši, - Visi vienā sētiņā Vienu riņķi sagriezuši! DĒLA MĀTE Kalna ļaudis, lejas ļaudis, Visi kāzās saplūduši. VAGARS (Vīpsnēdams.) Aizsilieši, aizpurvieši No kaktiem izlīduši. LELDE (Pārgalvīgu jautrību vezdama, uz nabagākiem mātes radiem.) Savu kaktu izlīduši, Mūsu kaktos sabēguši, - Nekaunaties, iznākat, Dancinat līgaviņu. (Ved laukā un padanco pāris taktu.) MEITAS MĀTE (Priecādamās.) Visi kakti sīcin sīc, Kā tie odi pavasaru; Visas dangas dūktin dūc, Kā bitītes medojot; Čaukstēt čaukst valodiņas, Kā lapiņas rīta vējā; Puiši, meitas smieklus smej, Pa starpām sīki bērni Kā kazlēni iekliedzas. MODERE Prieki tevim, Meitas māte, Visu sugu tavi viesi - Prieks ir tavai meitiņai Ar visiem radoties. Aiz durvīm vēl tev klaudz Tēva radi, mātes radi. BALSIS (Aiz durvīm.) Ielaižat kāzu ļaudis! * (Ienāk kāzu dāki;   S p ē l m a n i s   ar vijoli,    N e r e d z ī g s   n a b a g s,   K l i b s    n a b a g s,   V e c e n e   -   r a g a n a    ar pīpi zobos, daži ar apgrieztiem kažokiem.) DĀKI (Dejo dziedādami.) Tūdaliņ, tagadiņ, Pastalnieki danco: Cits ar zeķi, cits ar vīzi, Cits ar basu kāju. DĒLA MĀTE Uja! kas te sanākuši, Šādi, tādi diedelnieki, Raušu smaršu saoduši! MEITAS MĀTE Nākat vien, viesmanīši, Raušu, alus visiem tiks. PIRMĀ VECENE Sak' nu vien! sak' nu vien! MODERE Ak tu kaunu, tādu kauna! Tāda dāku vecmodība! SPĪZMANE Smalkas kāzas cerēdami, Atnācām godināt. OTRĀ VECENE Kas to būtu iedomājis? DĒLA MATE Vagartētiņ, palūko, Ko nāk tādi nelūgteņi! VAGARS (Uz dākiem.) Kam jūs ļaužu? Kurpu ceļš? NEREDZĪGAIS UBAGS Saules kunga dzimti ļaudis: Smilšu bērni, ceļa vīri, Meža brāļi, vēja brāļi, Nākam kāzas apraudzīt. VAGARS Ko bez acu raudzīt vari? NEREDZĪGAIS UBAGS Es bez acu raugu tevi: Auss jūt tavu treknu balsi, Deguns tavas taukās miesas, Ļaužu sviedru nobarotas. VAGARS Klusi, es tev parādīšu! AKLAIS Neparādi, redzu pats: Aklis esmu šai saulē, Viņā saulē visu redzu: Redzu, tevi velni plēš, Elles skrīnī stampādami. Redzu, jauniem dieviņš nāk, Sētā zeltu kaisīdams. VAGARS Ak tu tāds rakarmēlis. MEITAS MĀTE Vagartētiņ, nedusmo! Dākiem dāku runāšana, Laimes vēlēt atnākuši. Senam zināms ubadziņš. VAGARS Labas laimes! - Klibais, tu! Ko tu nāci? Kam tu rads? KLIBAIS NABAGS Tevim radiņš, atceries: Vienā pirtī piedzimuši! Vien' amatu piekopuši. Arī nācām palinot, Arī zutņus pačamdīt. (Griežas pie ļaudīm, ar cepuri rokā naudu ķeselēdams.) Labi ļaudis, lielmanīši, Sametat pagastā Par dejām, par dziesmām, Par laimītes vēlējumu. VAGARS Kam tu ļaužu? Vai tev raksts? KLIBAIS Raksts man? Tava paša raksts Mugurgalā uzrakstīts; Lasi, es tev parādīšu! VAGARS (Aizgriezdamies.) Rīt es vēl tev uzrakstīšu. KLIBAIS Lai tu rītu pērsi vēl, Šodien tevis nebaidos. VECENE-RAGANA Vagar, šodien pasteidzies, Rīt tu vaira nerakstīsi! VAGARS Vecen-ragan, ko tu muld'? VECENE-RAGANA (Pīpi kūpinādama.) Pīpes dūmos, lūk, es redzu: Rīt tevi rakstīs Karstiem dzelžiem, Ādu kārs žāvēt Sarkanā svelmē. LELDE (Uz Raganu.) Teic man arī, vecā māt! RAGANA Nevar pateikt, man ir bail! (Velk pie pīpes, bet nenāk.) Negrib pīpe dūmus laist. LELDE Vai man dieniņ! ZEMGUS Vai man dieniņ! RAGANA (Izlaiž mazu dūmu.) Salumi sals, Tirpumi tirps - LELDE Saki, saki! RAGANA Vairāk nau. LELDE Māmiņ zelta - MEITAS MĀTE Vai man, bērniņ! PIRMĀ VECENE Smeji, smej, ko sasmējies! RAGANA (Lēni.) Lāsas līs - Mini! mini! - nevar vairs - Galvas vīles manim krakš - Dod lakatu apsienamu! LELDE (Apsien viņai savu zīda lakatiņu.) Vai man dieniņ! vai man dieniņ! MODERE Ko to Raganu vēl žēlot? OTRĀ VECENE Sak' nu vien, sak' nu vien! (Visi sabijušies, cits caur citu runā, sanāk klāt. Piepeši itin klusi un sērīgi atskan dziesma.) SPĒLMANIS Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitu - LELDE (Uztrūkstas.) Kas tos zelta taurenīšus Istabiņā pasvaidījis? RAGANA (Pieceļas.) Gaisa bitīt, dūci vien, Man galviņa laba top. (Muzikanti atkārto tāpat pantiņu.) Kur tie saldie vēji šalc? Spēlmanīt, kas tu esi? SPĒLMANIS Vagars zina, prasi tam: Vazaņķītis, pasauls staiguls. LELDE Kur tu dzimi? Ko tik sērs? SPĒLMANIS Kur es dzimis? Kas to zin. Tikai vienu gan es zinu: Pāri darīts man, ka dzimu: Sūra pirts, zema lāva, Tik tā baltā laimes roka Laida manī bites dvēsli. LELDE Ak tu nabags Spēlmanīti: Sūrums tava mūža diena, Medus saldums tava dziesma. Spēlē, lūdzams, vēl to dziesmu! SPĒLMANIS Vai tās dziesmas nebūs bail? Manu sirdi bite dzēla, Manā dziesmā nu ir abi: Medus saldums - bites dzēlums! LELDE Spēlē, spēlē, Spēlmanīti! SPĒLMANIS (Vēl noteiktāk, brīdinot.) Dziesmu bite dziļi dzeļ: Sirds no savas vietas uzlec. LELDE Spēlē, nau man tevis bail. SPĒLMANIS - Nebija, nebija I ne puse naktis, Iet tā spēlīt' pušu - - (Apstājas.) LELDE Ko tā spēlīt' pušu gāja? Spēlē, spēlē, es to gribu. SPĒLMANIS Ko par spēli dosi man? LELDE Vīna, alus, piena raušu. SPĒLMANIS Vīna, alus dos man mātei; Ko tu pati? LELDE Ko tu vēli? SPĒLMANIS Mana dziesma dejojama, Nāc ar mani izdejot! LELDE Dejo! Še tev mana roka! (Viņi iet dažus taktus.) SPĒLMANIS - Spēlīte, spēlīte, Kur tu, mana spēlīt? Sāk tā meitiņ' raudāt - DĒLA MĀTE (Pārsmejot.) Ak tad jauki saderas! Meita tā kā magonīte, Puisis - dadzis ceļmalā. VAGARS (Norūc.) Visu pagastmeitu rota Dubļos top samīdīta. MODERE Slaika meita, piederētu Vai pašam Vagaram! VAGARS Būtu dzīvs vecais Kungs, Tas no acu neatlaistu! LELDE (Aši atrauj roku Totam, sparīgi.) To tik nē! to tik nē! Cērt vai mani gabalos! TOTS (Apklust spēlējot.) Stīga trūka, dziesma klusa, Paliek deja nedejota. LELDE Spēlē, spēlē, nau man miera! TOTS - Neraudi, neraudi, Manu mīļu meitiņ, Es tev pirkšu citu - (Atkal apklust.) LELDE Vai jau galā tava dziesma? Spēlē, lai vēl līksmi top! TOTS Nau vēl galā - LELDE Ko tad beidz? SPĒLMANIS (Spēlē nedziedot.) LELDE (Pārgalvīgi.) Ak, mans prāts, jautrais prāts: - Es tev pirkšu citu - Zemgu, ko tu dunduro? (Rausta viņu, groza.) Smejies jele! ZEMGUS (Smejas.) Jāsmejas. LELDE (Paņemdama no tuvu stāvošas meitenes alus kannu un sniegdama dzert Vagaram.) Krauklīt, kra! - nebaries! Padzer alu, teic: (Pakaļtaisīdama kraukļa balsij.) Brangs! brangs. VAGARS (Smiedamies, tāpat.) Brangs! brangs! LELDE (Tāpat sniegdama dzert Moderei.) Vārniņ, nebar, dzer un teic: (Vārnas balsī.) Labāks kā ūdens! Labāks kā ūdens! MODERE (Smiedamās.) Labāks kā ūdens! Lūk, nu es vārna! LELDE (Uz Spīzmani.) Žagatiņa - karaš pivo! SPĪZMANE (Smejas.) Karaš pivo! karaš pivo! Nekaraši tavi joki. LELDE (Uz veceni Čibiņu.) Čibiņ, dzer! sak' nu vien! ČIBIŅA (Nopietni.) Sak' nu vien! sak' nu vien! (Draudēdama.) Smejies, smejies, kas vēl būs? LELDE (Smiedamās.) Kas vēl būs? Dancošana! Vai jau kurpes saplīsušas? Vai jau kājas nodilušas? (Uz meitenēm, izstādīdama tās lokā, tā ka vidū paliek vieta dejai.) Žubīt, zīlīt, cielavīt, Stāvat vidū, griezgalvītes! - Zemgu, nāc! (Paņem viņu aiz rokas un ieved vidū lokam.) Spēlman, griez! SPĒLMANIS (Spēlē gauži lēni un dobji.) LELDE Greizas čīgas! dobjas dūkas. SPĒLMANIS Jo es greizi izčīgāju, Jo tu tieši izdejo! Jo tās dūkas dobji dūc, Jo tu skaļi nosmejies! LELDE (Smejas.) Ha, ha, ha, ha! - Tavu dziesmu! SPĒLMANIS Savu dziesmu! - Tālāk - nau Izdzīvota, sacerēta, Līdzi nāc sacerēt! (Viņš, klusi spēlējot, sāk iet atpakaļ, uz Leldi skatīdamies. Lelde tuvojas viņam, atlaizdama Zemgus roku.) ZEMGUS (Apskauj viņu.) Lelde! Lelde! LELDE (Smiedamās un lēkādama, Zemgus roku atkal saņemdama.) Ha, ha, ha, ha! Zemgu, lēksim! (Spēlmanis sāk jautri spēlēt.) MEITAS MĀTE Mities, meitiņ, savu prieku, Prieka mātei īsi smiekli. Kungu ļaudīs iet tev gaita: Kungi tavu prieku skaustu. LELDE (Pārgalvīgi.) Še man Zemgus! Kā man bail? I ne vecā miroņkunga. SPĒLMANIS (Arī aši un pārspīlēti priecīgi.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti - (Piepeši viņš apstājas, un noskan tikai žēla, gara skaņa.) * (Iestājas piepešs klusums visos kāzu ļaudīs; uguņi deg tumšāki un sāk kūpēt, it kā gaiss spiestu uz leju; it kā vēja grūdiens un aukstums no durvju puses, kaut gan durvis paliek aizvērtas; šur tur durvju tuvumā parādās gaisā bālas dzirkstītes.) ĻAUDIS (Čukst klusi un aši.) - Pēkšņi kluss! - Pēkšņi tumšs! - Auksti pūš! - Kauli dreb! - Kas ver durvis? - Durvis cieti! - Tur, lūk, dzirkst! - Vai! nu kluss! LELDE (Stāv ar Zemgu roku rokā loka vidū kā sastingusi. Piepeši viņas roka top Zemgum it kā atrauta un Zemgus it kā atstumts nost līdz lokam. Lelde sauc bailīgi, klusi.) Zemgu! Zemgu! Kur tu esi? (Arvien vājākā balsi, it kā aizmigdama.) - Kas aiz rokas auksti rauj? - Kas uz kājas smagi min? (Viņa kā pa sapni viena pati dejo pa loku.) - Kas tā mani dancinā - Vienu pašu istabā? (Piepeši viņa iekliedzas, apstādamās un atliekusi kaklu atpakaļ.) - Ak, aiz kakla - ai! (Viņa nokrīt zemē.) * (Parādība nozūd; atkal uguņi deg gaiši.) LELDES MĀTE (Pirmā atjēdzas un steidzas pie meitas.) - Vai man! vai man! manu meitiņ! ZEMGUS (Apskauj Leldi un tura viņas galvu sev klēpi. Viņš nerunā ne vārda; klusi atbīda māti nost.) SPĒLMANIS (Pārrauj savas stīgas.) ĻAUDIS (Piepeši iekliedzas, tad apklust un sāk klusi sarunāties, bailīgi spiezdamies klāt.) Kas tur bija? - Kas tur nāca? - Vai tā krita? - Kas tai kait? MODERE (Paklusi.) Iesim projām! Te nau labi! SPĪZMANE Ko mēs nācām? Prasti ļaudis! (Viņas sāk pamazām virzīties uz durvju pusi kamēr aiziet. Kāzu ļaudis arī pamazām sāk izklīst.) VAGARS (Sarāvies, trīsēdams.) Ak tu bailes! tādas bailes! (Uz Zemgu klusi.) Nes no mājām tūdaļ laukā! Ņem no istabaugšas zārku, Zārkā liec! kapos prom! ZEMGUS (Dusmīgi.) Laid tu! VAGARS Nē jel, nedusmo! Man tik bailes, tādas bailes! VECENE ČIBIŅA (Pienāk klāt.) Sak' nu vien! Sak' nu vien! VECENE ČABIŅA (Viņai sekodama.) Kas to būtu iedomājis! PIRMĀ VECENE Vai es neteicu, būs ļauni? ZEMGUS (Uzkliedz viņām.) Nostu! PIRMĀ VECENE Nu! mēs labprāt ejam; Kurš te godīgs cilvēks paliks? (Abas aiziet. Paliek vēl mazāk ļaužu istabā.) * RAGANA (Uz Zemgu.) Zemgu, raugi, kas tai kaklā! (Grib pieliekties pie Leldes.) ZEMGUS (Dusmīgi.) Neskaries tu viņai klātu! RAGANA Raugi pats, vai nau tur lāsa? ZEMGUS Kas ta? RAGANA Asins - ZEMGUS (Paceļ Leldes galvu un ieskatās, ka viņai kaklā maza lāsīte asins; iesaucas.) Asins! RAGANA (Iesmejas.) Ha! ha! ZEMGUS (Uzbrēc.) Klus', tu Ragan! RAGANA Ko tu sirdies? Es tik vien tev varu līdzēt. Teikšu tev, kā Kungu pieveikt. ZEMGUS Vai vēl dzīva Lelde? RAGANA (Pasmejot.) Dzīva? Kas ir miris, tas ir miris. ZEMGUS (Atmet viņai ar roku un nogrimst atkal sevī.) VAGARS (Savās bailēs.) Kungs tas! Kungs tas! - Kur es bēgšu? (Tuvodamies Raganai, lūdzoši.) Glāb tu mani! RAGANA Tevi nevar. Cilvēkus var glābt no Kunga. DAŽI NO ĻAUDĪM Ko tad darīt? - Glāb no Kunga! RAGANA Pīlādžmietu grūst tam sirdī! Galvu noņemt tam no pleciem! Likt pie kājām! griezt uz muti! Tad viņš necelsies vairs augšā, Nemocīs vairs ļaužu dzimtas, Dzīvodams no ļaužu asins. VAGARS (Vēl vairāk sabīdamies un uzbudinādamies.) Vai man dieniņ! Kā to drīkst? Kungam ķerties klāt - lai būtu - Diez cik nomiris iekš kapa! - To es mūžam nepieļaušu! - Iesim labāk nest to zārku! (Viņš aiziet līdz ar pēdējiem ļaudīm; paliek tikai   Z e m g u s,    R a g a n a ,   S p ē l m a n i s   ar   A k l o   un   K l i b o   n a b a g u.) ZEMGUS (Uz Raganu.) Kad būs Kungs ar mietu sadurts - Vai tad Lelde dzīvos? RAGANA Nē. ZEMGUS (Aizgriežas un paliek zemē sēdot.) TOTS (Kurš visu laiku stāvējis nodurtu galvu, pienāk klusu pie Raganas.) Vai tad tiešām nevar uzcelt? RAGANA (Spilgti iesmejas.) Ha! ha! Spēlē, spēlmanīt! Varbūt uzcels tava spēle! TOTS (Skumīgi.) Visas manas stīgas trūka, Līdzi mana mīļa sirds Aiz tās daiļās meitenītes. Vienu dzelkni bite dzēla, Es aiz sāpēm nevarēju: (Lūkodamies uz Leldi.) Tu man dzēli divām acīm - Nu tu pati nāves dzelta! (Raugās uz savu vijoli.) Viena stiga vēl man zelta; Čukurgaliņš vēl no sirds; Dzirdi, meitiņ, manu spēli; (Spēlē uz vienas stīgas un dzied.) Pamigla, mākoņi - Saulīte cēlās: Pamiglu izbrida, Mākoņus izlēca - Izlec tu, meitiņa, Sprigaņu actiņ! (Viņš lūkojas noliecies uz Leldi, bet tā paliek nekustoša.) RAGANA (Iesmejas.) Ha, ha! Lēti gribi pirkt! TOTS (Saņem galvu un sāk raudāt.) Vai man! vai man! ZEMGUS (Uz viņu, draudoši.) Neraud'! klus'! Tev nau daļas! Daļa man! TOTS Ņem sev! Kad tik taptu dzīva! ZEMGUS (Skarbi un svarīgi.) Ņemšu! - Ašāk dodat zārku! (Ienāk   V a g a r s,   aiz viņa divi nesēji ar zārku.) VAGARS (Pazemīgi.) Ir jau; mēs aiz durvīm gaidām; Nedrīkstējām, jo tu sirdīgs. Liec nu, mēs tev palīdzēsim. (Taisās ņemt Leldi aiz kājām, lai palīdzētu celt zārkā.) ZEMGUS (Strauji.) Neskaries tu viņai klātu! Nešķīstas tev kunga rokas. VAGARS (Atkāpjas.) Nē jel! Es - tā vien, tā vien! ZEMGUS (Gulda viens pats Leldi zārkā.) Nesat kapos! Rokat bedri - Divtik dziļu! NESĒJI Divtik dziļu? Kam tev vajga divreiz dziļas? (Z e m g u s   izbīda viņus pa durvīm laukā un aiziet līdz ar Vagaru.) * (Tukšā istabā paliek tikai   T o t s   ar   R a g a n u   un   A k l o   un   K l i b o    nabagu.) TOTS (Uztrūkdamies.) Nes jau projām? - Nes jau projām? (Uz Raganu.) Vai tad nevar? nevar? RAGANA Nevar. TOTS (Dusmīgi.) Sakaltusi tava māksla. Sausa kā tavs pīpja repis! (Uz   K l i b o   un   A k l o.) Klibais, saki! (K l i b a i s   atmet ar roku.) Aklais, saki! AKLAIS NABAGS Mities reiz, tu spēlmanīti! Tu! tāds čīgātājs bez stīgu! Sen ar dusmām klausos tevi. (Nikni, biedinoši.) Vai jel zini, ko tu gribi? Piedurties pie nomiruša? Ielaisties ar asinszīdi! Spēkoties ar veļu valsti! - Vienu mironi grib piecelt - Visi citi pielips klāt, Tā kā dubļi līp ap ratu, - Griez tad pasauli vai apkārt! TOTS Jā, bet žēl man - AKLAIS (Mēdīdams.) Žēl man! žēl man! Kas šo cels par žēlmanīti, Spēlmanītis vien tik esi! (Citi līdzi smejas.) TOTS Kas lai žēlo cits bez manis? AKLAIS Žēl man tevis paša, muļķa! TOTS (Viltīgi.) Žēl tev arī manas spēles: Saule liedz tev acu prieku, Kas jel priecēs tavas ausis, Būs jel tavu ausu saule? - Saki! jeb es nespēlēšu. AKLAIS (Tāpat viltīgi.) Vai tad pats tu nocietīsies Jel vai dienu nespēlējis? TOTS Sasperšu pret zemi spēles! Lai tad izput visas dziesmas, Kad nau dzīves, kam tās dziedāt! Cik tās dzīves mums, - tik viņa. (Taisās spēles pret zemi sviest.) AKLAIS Rauj tad tevi velns! TOTS (Smiedamies.) Tas neraus! Tam jau bailes ir no manis. AKLAIS Nakti kapos tev būs iet! Aukstām, cietām tev būs tapt Tavām rokām, tavām miesām, Ka ne mirons nesaspiestu! Tavai balsij tālai tapt, Prātam zināt slēptas lietas, Pārcelt būs tev pusnakts laikus! Lai par savu tevi skaita Miroņi, kas nāk no kapa! TOTS Man ir jāmirst? AKLAIS Dots pret dotu! TOTS Labi, tad es kapos iešu. AKLAIS Es vēl nākšu paklausīties Beigu dziesmu - dēls, mans dēliņš! (Apskauj viņu un aši aiziet Raganas pavadībā.) * KLIBAIS (Uz Totu.) Arī man ir tev kas sakāms. Es to mākslu noklausījos - Es to izlikšu tev citād' - Klausīsi, tad uzvarēsi. (Priekškars.)

RAINIS SPĒLĒJU, DANCOJU Velnu nakts piecos cēlienos OTRAIS CĒLIENS Sena kapsēta. Vecas kapu kopas un krusti, lieli koki; viss aizaudzis krūmiem un vīteņiem. - Priekšā dažas kopiņas kā ciņi. Ir itin tumšs. Vēlāk iznāk mēness, tumši sarkans. * TOTS (Viens pats, atsēdies uz kopiņas, spēlē kokli un klusi dzied.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti - (Apstājas un klausās uz atbildi, tad nesagaidījis patrinkšina un atmet spēlēšanu.) Es jau vaira nespēlēšu - Iet tā spēlīt' pušu. (Klausās atkal, tad sauc skaļi.) Zemes māte! Zemes māte! Dod man viņu atpakaļ! (Klausās; tad viegli lūdzoši.) Zemes māte, trūdaliņa, Nejum zaļu maura jumtu, Neslēdz melnas mūža durvis: Pazūd manim atslēdziņa. (Klausās vēl, sērīgi.) Tiek tev trūdēt baltu sakņu, Kam vēl ņemi baltas miesas? Sūras zāles, niknas ogas, Tās lai krīt, tās lai pūst! Visi ziedi saulē spīd, Neslēp šo pazemē - Visu ziedu skaistāko! (Klausās, tad ar uzsvaru, dziļi lūdzoši, pieliecas pie zemes.) Zemes māte, māte mana, Tavs dēliņš gauži sauc: Atmodies, atsaucies, Saņem labu vakariņu, Atdod dārgu dzīvībiņu! (Klausās un gaida. Iesāk runāt gluži citā balsī.) Zemes māte, uzklausies! Tev es sūdzu laimi, dievu: Ļāva dievs, lēma laime Pašā dzīves plaukumā, Pašā kāzu naksniņā Leldei krist nāveklim! - Tumši kakti istabās, Vēl tumšāki sirsniņās, Visi ļaudis žēlabās: Pārstāj tu - bārenīšus! (Klausās, bet velti; lūko ar labu pierunāt.) Zemes māt, gudra esi, Neņem Leldi pazemē: Pilna zeme asru birs, Samirks tavi paladziņi, Saslaps tava smilšu gulta, I ne vējā neizžūs. (Norāda uz iznākušo mēnesi.) Lūk, i mēness lūgdams nāk: Vaigi sarkansaraudāti! (Tad runā draudoši.) Klusa tava sēta taps! Šalks tev vējš nedzirdēts, Dziedās putniņš neklausīts, Spīdēs saule novārtā: Lelde pretī nesmiesies. (Par brīdi, nicinoši, klauvē pie zemes.) Zemes māt, aizmigule, Vai tu vaira nepazīsti Savu bērnu īstenieku? Savu rudzu malējiņu? Savas zemes valdinieci? Sava kroņa nēsātāju? - Jūriņ' balta, māsa tava, Abas kopā sagulat, Abas rokās auklējat Latvi, savu īstu meitu! Aizies tavas meitas meita, Kas tev vaigus noglaudīs? Kas tev matus nosukās? Krūmu spalvām aizaugs vaigs, Izkaltīs tuksnešiem! (Vēl par brīdi, pārsmiedams.) Zemes māt, Zemes māt! Aizkurlušas tavas ausis, Nu tu tapusi jau veca! * (Starp kapu ciņiem atskan no zemes apakšas   Z e m e s   v ē z ī š a  b a l s s.) Dzirrrdi! Ko tu ārdies? Vai tev prāts? Ņems šis mutē rupjus vārdus! TOTS (Uzklausīdamies.) Klau, vai runā? ZEMES VĒZĪTS (Palikdams neredzams.) Kas ar katru runāsies? Nau tev atbildes, tad klusi! Dzirrrdi? TOTS Ekur! tomēr! - Kas tu esi? ZEMES VĒZĪTS Šis vēl jautā?! - Zemes balss! TOTS Zemei labākas vairs nebij? ZEMES VĒZĪTS Es par labu vēl priekš tāda, Zemes spēlmans - es! - Kas tu? Dzīru čīga, kroga brēķis, Trokšņa laidis, sausa dzēris! TOTS Atdod Leldi! ZEMES VĒZĪTS Mums vai irrr? Zemes virrrsū, Kungs irr grābis. TOTS Kā tam atņemt? ZEMES VĒZĪTS Zinies pats. Mums kas irrr no tās?! TOTS (Mēdīdams.) Kas irrr? Trūdi zemei irr pēc Kunga. Mani vecā gribēs vilt! ZEMES VĒZĪTS Neteic vecā - mūžam jauna, Mūžam skaista zeme irrr. TOTS Lelde skaistāka. - Es zemei Tādas dziesmas uzlaidīšu: Apsmējējas, ņirgātājas - Smiedamies tās dziedās visi Tās no ļaužu atmiņām Neizcirst ne kapa kaplim! ZEMES VĒZĪTS (Steidzīgi.) Dzirrrdi: Vīrs, kas divkārt piemin kāju, Tas dos padomu, tam klausi. Bet nu dziedi zemei slavu! TOTS Slavā skan man visa elpa: Skaistā zeme, skaistā dzīve, Brīves gaitā skaistā Latve! Aila, Lelde! ZEMES VĒZĪTS Klusi, klusi! Zemes balsis esam visi: Šaurā šķirbiņā es dziedu Vakarā, naksniņā, - Gailīts rītu klētiņā, - Spēlmans mūžam pasaulē. Dziesmās visa mūsu laime, Tās tik palīdzēs i tevim. Tikai rupja tava dziesma. Es tev dotu savas kokles Zemes saknes stīdzenītes, Kad tu solītos drīz nākt. TOTS Nākšu, nākšu savu laiku: Sakne - māte, akmens - tēvs, Čaukstu lapas - māsas manas. ZEMES VĒZĪTS Virrsū nekavējies ilgi! Drīz lien zemes šķirrrbiņā, Kopā abi spēlēsim! Dzirrrdi! Dzirrr! * TOTS (Atkal viens; noliecies pie zemes un uzliek savai koklei saknītes stīgu.) Laika diezgan šķirbā līst, Pirms es citus šķirbā dzīšu, Gaidi nu! - (Dusmīgi.) - Klibais nāk, Aiztrauks vēl padomdevi. (Ienāk   K l i b a i s,   meklēdams   T o t u.) KLIBAIS Ekur, viendarbis sev sēd! Ko tu viens nu izčīgāji? TOTS Ko pusotra izkliboji? KLIBAIS (Smiedamies.) Dusmīgs, he! - Kā pusotra? Divkārt pieminu es kāju, Divkārt stipri zemē stāvu, - Tu pa gaisu nogrābsties. TOTS (Piepeši atjēgdamies.) He, tu divkārt piemin kāju! Teic tu, klibīt, ko lai daru? KLIBAIS Ko lai dari? Ko lai dari? Mēs jau esam veci biedri - Neatraidi palīdzības! Neej viens! TOTS Nenāk citi. Ko der sīki palīģeļi? KLIBAIS To der: jākaļ tevim bruņas, Lai tev rokas aukstas, cietas, Ka ne nāve nesaspiestu! TOTS Ha! tev tiesa; steigsim! KLIBAIS Lūk! Nu tu skrej, ka netiek līdzi, Gaisa skrējējs! (Viss piepeši aptumst. Abi nozūd.) * (Kalve. Pašā vidū gaiši sarkans ugunskurs un lakts; visapkārt tumšs. Tumsā ļaudis. Pie ugunskura izšķirami:   K a l v i s   un   R a g a n a.  Ienāk   T o t s   un   K l i b a i s.) VIENS NO ĻAUDĪM Aši, Toti, mēs jau gaidām! Mēs tev nācām palīgā. RAGANA Pirms vēl pusnakts, jāspēj kalt! Pirms vēl viens, jābeidz cīņa! VIENS NO ĻAUDĪM Viens tu nokalt nepaspētu. TOTS Ak, jūs lāga palīdziņi! (Uz Raganu.) Arī tu te?! RAGANA Arī es. Klus' nu! Steidzies! VIENS NO ĻAUDĪM (Uz Totu.) Raugi cimdu! (Dod viņam nokaltu bruņu cimdu.) TOTS (Rauga uz rokas.) Labs ir! OTRS Raugi krūtis! (Lūko, vai piestāv Totam bruņu krūtis.) TOTS Platas! (Atdod atpakaļ pārkalt.) KLIBAIS (Lielīdamies.) Nebūt` Klibais izdomājis -! RAGANA (Tāpat.) Nebūt' Aklais paredzējis, Nebūt' vecā paragana Ātru Kalvi raudzījusi, Velna mākslas uzodusi - TOTS (Viņu pārtraukdams.) Aklais kur? RAGANA (Svarīgi, pamācīdama.) Tev kas daļas? Klausies, kas tev jāpadara: Kapā jāguļ, sitis viens: Kungu zārkā! virsū vāku! Uzvelc lietuvēna krustu! Teic: gul', maita, ar šo sauli! Kungs vairs mūžam necelsies. BALSIS NO ĻAUDĪM Kungs vairs ļaudis nemocīs! TOTS Lelde celsies? RAGANA Nau man ziņas. TOTS Ā, nau ziņas?! Ko tad iešu? Ko der krūms kuplu lapu, Kad tam nezied sarkans zieds? BALSIS NO ĻAUDĪM Vecen, saki! Vecen, saki! RAGANA (Uz Totu.) Velna rija zin, - bet neej! Kas tur ieiet, nenāk ārā. TOTS Kas tev daļas? VIENS NO ĻAUDĪM (Uz Totu.) Raugi krūtis! (Atnes atkal raudzīt bruņu krūtis.) TOTS Platas! VIENS NO ĻAUDĪM Šaurākas vairs nevar. KALVIS (Ģērbies melns ar sarkanu cepuri un sarkanām aprocēm.) Jākaļ platāks pats! TOTS (Uz Kalvi.) Kas esi? Līdzīgs liecies man, bet svešs, Domās cerēju es tevi. Zini sevi, zini mani. KALVIS Kas es esmu? Tas es esmu: Laktā licējs, ļaužu kalējs. Turies! (Uzsit Totim uz pleca, tā ka tas atstreipuļo atpakaļ.) TOTS (Izbrīnījies, dusmīgs.) Ko tu?! KALVIS Pats ir stipris. Sirds tik jākaļ paplašāka! (Paķer lauznas un ceļ tās pret Toti.) BALSIS NO I,AUDĪM Vai man! glābēju grib nokaut? KALVIS Lauzna, lauzi laukā sirdi! (Viņš ar lauzni izrauj Totim no krūtim sirdi un liek to uz laktu. Tots atkrīt atpakaļ, ļaudis viņu satur.) KALVIS (Sit uz laktu, sirdi kaldams.) Virsū visi veseriem! (Ļaudis palīdz kalt.) Sārņi, dzirkstēm šļakstat nost! Plaša, cieta, kvelda topi! Atdzisīsi, dimants būsi, Glabājams paaudzēm! Gatavs! - Atkal krūtīs likt! (Totim ieliek atkal sirdi krūtīs.) TOTS Aidā, kaist! KALVIS (Liek ļaudīm, lai rauga atkal bruņu krūtis aplikt Totim.) Bruņas tiek? TOTS Tiek un tīk! KALVIS Staigā sveiks! Lauznas paņem, noderēs, - Darīts darbs, atsvied man! TOTS (Paņem lauznas, pārvelk pār bruņu krūtim miroņu kreklu, apjož ar sarkanu jostu.) Aidā, aidā! (Viss piepeši aptumst.) * (Kaulu nams kapsētā. Tumšs; sīka, dzeltena skalu uguntiņa, kurā var izšķirt uz zema galda uzliktu zārku. Pār zārku pārliecies  Z e m g u s.) ZEMGUS (Klusi zem sevis pus skaita, pus dzied senu tautas dziesmu.) Izjāju kalnus, Izjāju lejas, Atradu, atradu Savu mīļu draudziņ' Jau uz bērēm guļam. Sasitu plaukstas, Sakliedzu vaiman! Draudziņu! Draudziņu! Manu mīļu draudziņ! Kā es viens nu būšu? Dodat man šķēpu, Rokat man bedri - Divdziļu, divplatu, Diviem kopā gulēt, Man ar mīļu draudziņ' Kopā kapā gulēt! (Iznāk mēness, un gaisma krīt uz zārkā gulošās   L e l d e s    galvu.  Z e m g u s   paceļ drusku viņas galvu.) Lūk, nāk mēness - šīs zemītes - Acīs tevim raudzīties, Drīz vairs tevis neredzēs. (Atskan gluži klusi un tāli «Spēlēju, dancoju» meldiņa.) ZEMGUS Leldiņ, vai tu pakustēji? Sauc jau mēness pusnaktī? LELDE (Nopūšas itin klusi.) ZEMGUS Vai tu teic ko? LELDE (Klusi.) Dzīvot - dzīvot. ZEMGUS Dzīvo manu siltu roku; Kapā tevi nelaidīšu. LELDE (Tāpat.) Dzīvi - dzīvot! ZEMGUS Vai! neviens Nespēj tevi dzīvu darīt. LELDE Nespēj - dzīvu - darīt - Laid Dusēt - aukstā - smiltienē - ZEMGUS Es tev smiltis iesildīšu, Līdzi tevim gulēdams. LELDE Dzīvs un nedzīvs - nesader - Taisi dzīvs - bēres man - Kā es iešu - miroņos, Bēru pirtī - nemazgāta, Bēru drānās - neieģērbta? Būs man jāstāv - pavārtē, Ļaunai varai - paņemama - Nebūs man - viņsaulē Dieva dēli - vedējiņi, Pērkoņdēli - panāksnieki - ZEMGUS Nelaidīšu! LELDE Nelaidīšu! Ņems mūs abus - ļauna vara - (Viņa nopūšas. Zemgus klusē. Apklust meldija, kura visu laiku klusi skanējusi.) * (Ienāk   T o t s.) TOTS Ļaunai varai nepaņemt! ZEMGUS (Dusmīgi.) Vai tu spēj dzīvu darīt? Ko tu trauc veļu runas? Divus dzīvus nesadzird? Nu man Lelde apklusīs. TOTS Klusīs tev, runās man. ZEMGUS Cik tu proti, tik i es, - Es tāpat pirtī dzimis. TOTS Neba katris, pirti dzimis, Pirti prot kurināt. ZEMGUS Nu, tad dari viņu dzīvu! TOTS Laid to vaļā! ZEMGUS Ņemsi tu? TOTS Nu jau labāk es to ņemu, Nekā ņem to ļaunā vara. ZEMGUS Tad neviens! TOTS (Pārsmejot.) Tad lai mirst? ZEMGUS Lai tad mirst! TOTS (Smejas.) Ha, ha - draudziņš! ZEMGUS (Uz Leldi.) Runā! - Vai tu atkal mirsti? (Kad Lelde neatbild, viņš krata viņu aiz pleca. Tad gaidījis - piepeši, nepacietīgi, pārlauzdamies.) Nemirt tevim! - Nemirt tevim! (Uz Toti.) Ņem tad tu to! - Velns tev' rauj! (Aiziet.) * (T o t e   un   L e l d e.) TOTS (Leldes zārkam tuvodamies.) Runā, Lelde! runā man! Stipru dari manu sirdi! Jāiet man grūtais ceļš - Tevis dēļ - (Gaida atbildes.) Nau tev vārda! - Dod jel manim matu stigu, Lai es varu uzcelt tevi, Ļauno varu varu veikt! (Gaida.) Nedod? nedod? - Tomēr iešu! Būs tev' jādod miroņos. Grūtāk veikt, tomēr veikšu! Stunda nāks, stunda nāks, Stundai līdzi Lelde nāks. Spēlman, ej! (Viss piepeši aptumst.) * (Senā kapsēta. Tumsā atspīd vāja mēness gaisma.) TOTS (Iet viens, ceļu meklēdams pa kapiem.) Tumsā ceļš uz cīņu iet; Vadi mani, mana dziesma: (Viņš klusi dzied un koklē.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' - (Piepeši apstājas un uzklausās.) * (Atskan sīkas, klusas balstiņas no zemes apakšas.) TRŪDU BALSIS Spēlmanīti, stājies! Spēlmanīti, klausies! Trūdu balsis neaizmirsti, Kas zem kājām čirkst! TOTS Kas tur čirkst, kas tur sņindz? Circenīši? - Krāsnis nau. Bites? - Gulēt aizgājušas. - Vai nu smiltis runāt sāks? (Smiltis sāk nedroši spīdēt.) CITAS SMILŠU BALSIS Nomirušie ceļas, Smiltainieši runā, Visi sīki puteklīši Dienās sirdis bij. TOTS (Iet tālāk. Šur tur pa krūmiem un virs kapiem sāk lēkāt mazas dzirkstelītes.) Kas tur spīd? Kas tur mirdz? Maldugunis? Purva nau. Spīgulīši? - Ziedons garām. VĒL CITAS DVĒSĻU BALSIS Dvēselītes siro, Iecerītes spīgo, Visas zemes aizmirītes Meklē, lai. tās dzird. TOTS (Iet tālāk. No kapiem un celiņiem paceļas viegli putekļi un veļas Totam pretim, augšup stiepdamies.) TOTS (Apstājas.) Kas te pretī manim put? Manā ceļā saceļas? TRŪDU BALSTIŅAS (Kopā, skaļāk, neatlaidīgāk.) Spēlmanīti, stājies! Spēlmanīti, klausies! TOTS (Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī no kapiem stiepjas laukā rokas un kājas; uz ceļa parādās nenoteiktā gaismā saraustīti un izmētāti locekļi. Apstājas.) Kas te pretī manim stiepj No tiem kapiem rokas, kājas? Loceklīši ceļu klāj, Saraustīti, izsvaidīti: Kara lauka pļāvumiņš! TRŪDU BALSTIŅAS (Kopā, vēl vairāk jaukdamās un neatlaidīgāk pretodamās.) Spēlmanīti, stājiēs! Spēlmanīti, klausies! TOTS (Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī skrej kā ēnas visādi melni putni. Viņš apstājas.) Kas tur pretī manim skrej? Melni putni, plati spārni, Pūces, ūpji, vakarlēpji, Sikspārnīši - sikotāji? (Kad viņš iet tālāk, viņam pretī plešas nenoteiktas ēnas ar baltiem palagiem.) Kas tur pretī manim pleš Baltas paladziņu plēves? (Izšaujas no zemes puķes gariem kātiem un vēdinājas pret Totu.) Kas te pretī manim ož Smagas smacējošas osmas? * (No kapiem izskrej un paskrej aši garām viens mironis, tad vairāki citi, kapi sāk vērties vaļā; miroņi izbāž galvas laukā; atskan vaidi.) TOTS Kas tur pacēlās kā seskis? Smiltis vien noputēja. Ko tur kaps atveras? Balts kas izbēga kā sermuls? Kas tur galvu laukā bāž? Zilganu kā nosalušu. Kas tur sten? Kas tur īd? - Ko tie mani apstājuši? Trūdu lūžņi, smilšu ļaudis? (Mēness aptumst, aiziedams aiz mākoņa; mirdz retas zvaigznes.) Bailēs noslēpjas i mēness, Zvaigznes ierāvušas galvas. (Ceļas liels vējš.) Ko to lielo vēju laižat? Sakat, ko no manis gribat? VISAS TRŪDU BALSTIŅAS (Kopā.) - Kas zem kājām čirkst - - Dienās sirdis bij - - Meklē, lai tās dzird. - * (Iznāk un iet garām gara, nebeidzama rinda miroņu, gan bruņās, gan miera drēbēs.) VIENS MIROŅU TĒLS (Bruņās un bruņu cepurē ar kroni apkārt.) Spēlman, vienu ej tu celt, Kur mēs paliekam, tie citi? Neminēti, neraudāti Simtu mūžus paklaidā! TOTS Kur tik daudzus apžēlošu? MIRONIS Kam tev sirds plaša kalta? TOTS Lai no spokiem nebaidos. MIRONIS Spoku nebaidies, bet darbu: Vienu mīļu draugu cel, Tūkstoš draugu tev par - smagu! TOTS Lelde dzīva taps, ne jūs! Jūsu miesas izmēslotas, Trūdi kopā samaisīti - Pat i ēnas saplūdušas: Neatšķirt, kas viens, kas otris. Maišu pelni, - kas no tiem Izcels cilvēkus, kas dzīvi? PIRMAIS MIRONIS Dzīvot miesās negribam: Cīnījušies mēs bez jaudas, Noguruši mēs bez gala, - Gala mieru, - to mēs gribam! OTRS MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE - Pacerēs zem baltu sakņu Miegu vienā medū gulēt. TREŠAIS MIRONIS - DARBA ĢĒRBĀ Neļauj mocīt mūs vēl tagad, Velnu rijā mūsu miņu Kājām mīt - kulā kult! CETURTAIS MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ Cik mūs min, tik mēs dzīvi. Ļaunā vara min, mēs ciešam, - Labā minat - uzlīksmosim! PIRMAIS MIRONIS (Ar šķēpu pie vairoga piesizdams.) Atrieb mūs! izrauj mūs! Izdzen velnus no tās rijas! Dzīvi taps i maišupelni. MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE Garā dzīvosim bez miesu, Garā mēs jums palīdzēsim, Divtik stipra tauta taps Seno brāļu kopībā! Plašas kaļat savas sirdis! TOTS Aidā! mani trūdu brāļi! Jūsu gaitu gribu iet. Dzīvs un miris kopā der! MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ Trūdu sauju grāb! Citus un sevi glāb! TOTS (Pieliecas zemē un sagrābj saujiņu trūdu.) Aidā! MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ Ej, nu tu spēji iet! Ej, miroņsvecīti liet! Ej, nāves uguni ciet! TOTS Eju. (Viss satumst.) * (Kungu kapu pagrabs kapsētā. Grezni nojumi, sienas un griesti puškoti kronētiem ģerboņiem. Gar sienām zārku rindas. Priekšpusē uz paaugstinājuma Kunga zārks ar sudraba apkalumiem. Telpa tikko apgaismota no mazas pakaru lampiņas bāli zilā krāsā. Visi priekšmeti nenoteiktā gaismā nojaušami vien. T o t s.) TOTS (Aplūko un aptausta zārkus, meklēdams Kunga zārku.) Te tam Kungam jābūt būs: Visi tādi ozolzārki Apkaltām mugurām, Sudrabotām nagliņām. (No zārkiem put pieduroties.) Tas te put, - tas te brakš - Lai nu visus vaļā plēšu, Visas smakas saožos? Velns lai labāk visus rauj! (Pie Kunga zārka apstādamies un to aptaustīdams.) Are! auksti visi dzelži, Šim ir tādi paremdeni! Sudrabotām nagliņām Apsvīdušas cepurītes! - Tas viņš ira, - dzīveszīdis! Siltas asins piesūcies; Nu ne kapā netop auksts. (Viņš atvāž vāku. Top redzams zārkā Kungs guļot.) * (T o t s.   K u n g s.) TOTS Lūk, i bārda apsarmota! (Aplūko zārka iekšieni, gribēdams pats tanī kāpt.) Nau te ērta gulēšana Blakus tādam platvēderim! (Iekāpj zārkā un apgulstas.) Melnas drēbes, asins slapjas - Elpa raujas nāvējama. Šķavas uznāk putekļos - Šķaudīt - to jau mirons nevar! (Mirons sāk zārkā kustēties.) Pusnakts! Klau! mirons kustas! (Novērodams miroņa nelokanās kustības.) Neliec ceļus, neliec rokas! Stāvu gaisā saslienas! Ārā! lai nu neredz manis, Ka es kāpju, ceļus lokot! (Viņš izkāpj no zārka, un tūliņ pēc viņa paceļas un arī izkāpj nelokanām kustībām Kungs. Tots nostājas tā, ka Kungs viņa tūdaļ neredz.) * KUNGS (Liels un resns, garos, greznos svārkos melna samta, baltām zeķēm līdz ceļiem, balta parūka kā 18. gadu simteni, ap galvu kaula stīpa ar divpadsmit zobiem kā kronis.) Ū-u! ū-u! Pusnakts stunda! (Kaulus staipīdams un atliekdamies.) Kurš te guļ? mani spiež? Kā vai kalns uz pelniem veļas! Kaulus drumslās salauzīja! (Žāvādamies.) Uh, nu augšā, mani kauli! Goraties no garās guļas! Aukstu sviedru nu vairs nau - He, he, he, he, - kurināts (Atmiņas izgaršodams.) Triju riju krāšņu guns Vai tā kaist - kā trīs lāsas - Jaunais, karstais, sarkanasins?! Hu, hu, hu! - he, he, he! TOTS (Uzrunā viņu piepeši.) Ha, ha! Kungs, - vesels dzēris! Asins dzertais skurbuls jauks? KUNGS (Sabaidījies, aizskrien aiz zārka.) Uh tu nu! uh tu nu! Kurš te pusnakts stundā nāk Spokus pašus izbaidēt! TOTS Kungs, ko velti baidīties? Spoks i es - tā kā jūs. KUNGS Balss ko skarba tev kā dzīvam? TOTS Dzērājs biju - tādēļ skarba. KUNGS Labi, ka tu esi miris, Dzīvu drumslās saberzētu. Kas tu esi? Kā še nāc? TOTS Es jau guldīts blakus jums. KUNGS Lūk, pareizi, guļot jutu, Kāds guļ blakus, kaulus lauž. TOTS Gudris Kungs, - kā jau kungs! KUNGS (Ar labpatiku smiedamies.) He, he, dzīvē biju gudris, Bet nu miris zinu visu. Bet nu saki, kas tu esi? Tu man sāc iepatikt. TOTS Ko nu es? - Kas es esmu? Krogudzērājs - spēlmanīts. KUNGS (Piepešās dusmās iekaisdams.) Tāds te manā kapā kāps?! TOTS Kungs, iekš kapa visi līdzi! KUNGS Kas tev teica? Es tev rādīš'! TOTS Kungs, pats mācītājs tā teica! KUNGS To tu, dzērāj, nesaproti: Ļaudis visi līdzi gan Kunga priekšā, bet ne Kungam! - Bet nu saki, ko tu nāci? Kurā laikā esi miris, Manim nezinot? TOTS Nupat. KUNGS Kad tev dzēra bēres? TOTS Bēres? Bēres kas man dzers? - Tāpat! KUNGS (Smejas.) He, he, he! TOTS Piedzēros un kapā grūda! KUNGS He, he! Bet kur tava bedre? TOTS Raks man bedri?! KUNGS (Smejas.) He, he, he, he! TOTS Ej pie velna! manim teica - Tad es nācu še pie jums. KUNGS He, hu, hu! hu, hu! hu! Jā, es velns! Vēl vairāk esmu! Kā es rauju, tirdu, zīžu - He, kad stāstīt! - ta tad smiekli! TOTS Kungs, vai kāzās nebijāt? KUNGS (Vēlīgi smejas.) Hi, hi, kāzās - TOTS Dzērāt asins? KUNGS (Smiedamies.) Nevar teikt. TOTS Es visu zinu; Es jau mirons: jauna meita, Dancinājāt, kaklā kodāt -? KUNGS He, he! hi, hi! TOTS Sūcāt asins? KUNGS Jā, tu mirons, visu zini! Man vēl šaubas bij par tevi, Nu vairs šaubu nau nekādu. TOTS (Dusmās un riebumā.) Ak tu sātans! asins zvērs! KUNGS Tā, tā, lādi! - Branga meita, Pilna asins, jauna, garda! Izsūcu trīs smagas lāsas, - Kaulos svilst kā karsta dzelzs! TOTS Nolādētais! rauj tev' jupis! KUNGS Nē jel, jupi nepiemini! Lādi: belcebuls vai sātans, - Jupis, pagāns, tā man bail! - Es būt' vēl to meitu sūcis, Vājš man vēders, vairāk nenes, Pilnā māgā grūta guļa: Galva reiba triju lāsu Tā kā triju mucu vīna. (Viņš klakšina ar mēli garšodams.) Tūdaļ skrēju kapā gulēt, Aizgulēj's būt' pusnakts stundu - Šonakt pilī ķēniņsvētki. TOTS Riebeklis tu! Tevim grūst Pīlādžmietu vēderā! KUNGS (Bailēs.) Traks tu! Lai diespas', tā ne! Tad jau es vairs nevarētu Apkārt staigāt ļaudis sūkt! TOTS Vai tad tiesa gan, kā saka? KUNGS Tiesa, tiesa! Lai diespas'! Sadur sirdi, nocērt galvu, Tad es vairs ne pakustēt, Ne vairs ļaudis spētu spiest, Ne vairs valdīt tos ar spēku, Ko no viņiem pašiem sūcu! Tie tad valdīs paši sevi! TOTS Tu kur paliec? KUNGS Jāsapūst! TOTS Nu, un beigās? Raus vēl velns? KUNGS Lika gaidīt! Kas šim dos? Noslēpums, - tu pats jau zini. TOTS Nesen miris es, vēl jauns; Es tik dažu vien vēl zinu, - Tu jau vecs, tu zini visu. KUNGS Jā, es gan; es zinu visu. Ja tu mani smīdināsi, Es tev teikšu. Garš te laiks: Kad tu, mirons, dabū smiet? Tur tie veči, mani senči. (Rāda uz zārku rindu.) Tie tik stulbi, to vien triec, Kas jau dzīvē triekts un triekts; Jauna nezin tie nenieka. TOTS Triec ar citiem! KUNGS To tik ne! Zemie slāņi! TOTS Jā, jūs kungs, - Jūsu pelni kuplāk put, Jūsu kauli sausāk grab, Jūsu smaka niknāk ož. KUNGS He, he, labi. TOTS (Iesmejas skaļi.) Ha, ha! ha, ha! KUNGS Ko tik neganti tu smej? Tā kā dzīvie, - ausīs džinkst! TOTS Par tiem dzīviem jāsmejas: Teic, kā izsūktos var glābt! KUNGS Var jau, var jau, - tikai grūti: Sūktās asins jāatņem. TOTS Kā tad atņem? KUNGS Nevar teikt. TOTS Labi, labi, - pateiks citi, Es tiem jauki paspēlēšu. KUNGS Ko? tu spēlēt arī vari? TOTS Es jau teicu, - spēlmans esmu. KUNGS Ā, jā, jā, - mans prāts sāk aizkrist: Vecums, - un šī skurba - asins Vairāk reibina par vīnu. Spēlē nu! (Taisās dancot.) TOTS Nevar spēlēt, - Citiem spēlēšu, kas saka. KUNGS Nu, apžēlo, - kā lai saku, Ka man pašam jāšķērž vēders?! Pats es gribu paturēt Sevim izsūcamu tautu. TOTS Tu jau nezin', - lielies vien: Izsūktos jau paglābt nevar! KUNGS Kā tad nevar! Ak tu muļķis! Miroņsvecītes tik vajag. Šonakt velnu pilī būs. Šis man mācīs? TOTS Labi, labi. KUNGS Nu jel, spēlē! TOTS Jāiet gulēt; Jāmeklē vēl naktij mājas. KUNGS Paliec šeit! Kopā iesim, Velna pilī uzspēlēsi. TOTS Kapsētā man pirmā nakts, Kā lai tūdaļ dejot skreju? KUNGS Tiesa! tiesa! Tu jau zini: Aizliegts ir, bet - sver mans vārds. Es jau vestu arī meitu, To, kam šonakt zīdu asins, Ļautu diet i tev ar viņu! TOTS Kas man deja? - Gulšos te. KUNGS Vienu tevi neatatāšu, Ka tu manim nonozagtu Sudrabnagliņas no zārka. - Nu ir laiks pilī iet! (Sit plaukstās, kas skan kā koki.) Opā, sulain! * (Atskrien Velna zēns.) VELNA ZĒNS Kungs, es klāt! KUNGS Pos uz deju, labi skaistu. VELNA ZĒNS (Rādīdams uz Totu.) Kungs, kas tas tāds? KUNGS Spēlmans. VELNA ZĒNS Dzīvs? KUNGS Muļķi! - vai tu neredz'? Mirons. VELNA ZENS (Bailīgi pretī runādams.) Kungs - KUNGS Triep matos miroņtaukus! VELNA ZĒNS (Apjucis.) Matos? KUNGS Matu vietā tārpi, Gari, melni tā kā mati. Vai tev pirmā reize redzēt? Ūsās ieberz raganvēmas! Svārkiem uzber bījas pīšļus! Pagrāb tur tos senču trūdus! VELNA ZĒNS (Lūkodamies uz Totu.) Kungs, tas - KUNGS Uzacīs liec dēles! Mēles sliekas mutē sadzen! Kaklautiņā apliec čusku! Kājai izkritis tur skriemels - (Rāda uz savu kāju un kauliņu zemē.) Liec to vietā, - šis man spieda. (Rāda uz Totu. Velna zēns paceļ kauliņu un ieliek Kunga kājā.) TOTS (Neviļus iesmejas skaļi.) Ha, ha! ha, ha! VELNA ZĒNS (Izbijies.) Dzīvs viņš, dzīvs! Skaļi smejas. KUNGS Jā, džinkst ausis. TOTS Lūk, es pakaļtaisu dzīvus! Daudz vēl protu tādu joku. KUNGS (Uz Velnēnu.) Nu, ko baidies? Dumjš kā velns! VELNA ZĒNS Viņa dvašai dzīva smaka - Runā viņā, tad pīšļi trīc - Acīs atspīdums ne saule! KUNGS Vēl ir jauns, - šonakt miris! Man, lūk, acīs ķirmju galvas, Tās tik skaisti, melni dzirkst! Nu, bet es jau esmu kungs! VELNA ZĒNS (Pielikdams roku Totam, kurš to atgrūž.) Kungs, no viņa siltums nāk! Labāk saplēsīsim viņu! Ja ir dzīvs, tad būs reiz beigts, Ja ir mirons, kas tad kait? KUNGS Jā, kas droši, tas ir droši! (Uz Totu.) Daudz tu jautā slēptas lietas: Kā man vēderu var šķērst Ar to velna sakumgalu, Labāk nāc, lai plēšam tevi! Tev vienalga, mums būs prieks. - Aši, aši, jāiet diet! TOTS Lūk, tik gudrs kungs un tic, - Ko tik papūš sulains velns! Lai tad velns tev spēlē deju! VELNĒNS (Tiepdamies.) Jā, no viņa siltums nāk! TOTS Muļķi! manas miesas aukstas, Cietas, stingušas kā dzelzs. Palūk! (Sniedz Kungam un Velna zēnam raudzīt savu roku ar bruņu cimdu.) KUNGS Aukstas! VELNĒNS Jā, - kā dzelzs! KUNGS (Nepacietīgi un augstprātīgi.) Jā, tik stingušas kā dzelzs! Zinu es, kas silts! es dzēru! VELNĒNS (Uz Totu.) Dod to roku, lai es spiežu! (Spiež Tota pasniegto roku.) TOTS Ko? vai cieta? VELNA ZĒNS Dzelzs! KUNGS Kā dzelzs! TOTS (Uz Velnēnu.) Es nu spiedīšu, dod tu! (Kamēr Velna zēns atbrauka savu roku, Tots apgriežas un izņem no azotes lauznas, ar kurām tad pēc saspiež velna roku.) VELNA ZĒNS (Kliedz.) Vai man! vecmāt! Laid, tu sātans! KUNGS (Sniedz Totam savu roku.) Spied nu man! (Tots dara tāpat kā ar velnu.) Vai man! pušu! (Vaimanā un noskatās uz nobirstošām kaulu šķēpelēm.) TOTS Vai es miris? VELNĒNS (Aši.) Dikti miris! KUNGS Vairāk miris nekā visi! Nespiež tā ne vecie kungi! Parauj velns to mazo velnu! TOTS Parauj velns jūs abus divus! VELNA ZĒNS He, he! KUNGS (Dusmīgs un uzbudināts.) Muļķi, ko tu smej? TOTS (Ņirdzīgi.) Smej, ka tevi viņš tad raus, Kad par velna kalpojumu Tev būs jāmaksā ar dvēsli. KUNGS (Lielīgi.) He, he! Es tos velnus vilšu: Nebūs jāmaksā man dvēsle. Pestīšana ir iekš manis. Gudris es: man burvja rīks Rīklē slēpts, - to nevar atņemt; Tik, kas paņem to bez varas, Tas var paņemt mani līdzi. (Uz Velna zēnu bargā balsī.) Sulain! sakārto man kaulus: Roku spiežot, sajukuši, Pati roka salūzusi. Pacel drumslas! Saber še! (Rāda uz piedurkni.) Iesim, spēlman! TOTS Nau man gribas Redzēt tur tik sīkus velnus. KUNGS Oh, pats Trejgalvs būs ar galmu! Visi augstmaņi un dāmas! VELNA ZĒNS Jā, lai nāk, tur izmeklēs Vecais velns, vai ir šis miris. TOTS Kad man netic, tad es eju. KUNGS Ašāk! ašāk! TOTS Ašāk nevar. Es vēl jauns, tik šonakt miris, Neprotu tā skriet kā jūs: Jums būs jānes mani līdzi. KUNGS Sulain, nes to! VELNA ZĒNS Man par smagu! KUNGS Aši! aši! Nesam abi. TOTS Aila! (Kungs un Velna zēns abi uzsēdina sev Totu un aiznes to.) (Priekškars.)

RAINIS SPĒLĒJU, DANCOJU Velnu nakts piecos cēlienos TREŠAIS CĒLIENS Rijas priekša fantastiskā stilā. Tikai neskaidros apzīmējumos saredzamas lielās ēkas daļas: jumti, piedarbs, vārti. Apkārt koki. Ir dziļa nakts. * (T o t s.   K u n g s.   V e l n a  z ē n s.) TOTS (Top nešus ienests no Kunga un Velna zēna.) Nesat mani - tā - es jauns, Pirmā nakts man nomirušam: Ne vēl gaisā protu skriet, Ne vēl čukstot parunāt. VELNA ZĒNS (Nolikdams Totu un rokas staipīdams.) Ak tu velns, kā nokusām! KUNGS Kungam neder nastas nest, Tik jau ašāk dejā gribas. VELNA ZĒNS (Uztraukdamies un ostīdams.) Kas te tāda cilvēksmaka? KUNGS Ko nu?! Kam tad dūšas būs Nākt, kur velnu tāda drūzma? TOTS Dzi! jau spēlē! - Ak tu posts! Skrejot aizrāvās man elpa. Gribu atelst. KUNGS (Dusmīgi uz Totu.) Velns lai tevi! Pūties sevim! Mēs gan iesim. (Abi ar Velna zēnu aiziet.) * (Ienāk   N e r e d z ī g a i s   n a b a g s.) TOTS (Klusi.) Vai te cilvēks? NEREDZĪGAIS (Tāpat klusi.) Spēlman, es! TOTS (Uztraukti.) Bēdz, jeb beigts! NEREDZĪGAIS Gaili nesu: Spēlmanim būs saules spēlmans, Līdzēs velnus aizdziedāt! TOTS (Aši.) Palaid ārdos! (Tuvodamies viņam, mīļi.) Vecīt, tu Man vistāļāk izsekoji! NEREDZĪGAIS (Savu aizgrābtību slēpdams.) Sveiks, mans dēls. - Mans dēls. - Es eju. (Viņš aiziet.) * (Latviešu rija. Rijas krāsns. Rijas piederumi, spriguļi, zārdu kārtis, koka āži. Rija ir fantastiski pārpuškota velnu piederumiem par velnu vecā pili.) * (Liels pulks   v e l n u,   kas svin velnu svētkus. Ienāk    T o t s.) TOTS Kas to velnu saskrējušu! Biezs kā skudru, - pilns, ka čaukst. (Uz velniem.) Ļauns vakars! Velns palīdz! VELNENES Kas tas tāds ir? VELNI Ko šis tā brēc? MIROŅI Trūdi vien put! VELNS AR SLOTAS KĀJU Ko šis novēl? - Ļauns vakars! TOTS Ko tad vēlēt, slotas kāja? Dievs palīdz? - Svēts vakars? (Velni viebjas.) Velna ļaudīm velns palīdz! (Viņš lūkojas apkārt pēc palīga; uz velna meitām.) Zaļmat, rudac, pūķazote! (Uz vecu raganu.) Degunknābe, ostītāja - Tu jau gudra: - vai nau tiesa? VELNENES Tiesa, tiesa! VELNS AR SLOTAS KĀJU Kas tā saka? VECĀ RAGANA Gudris saka, muļķis tu! TOTS (Piemīlīgi.) Velniņu bērniņi, Raganiņu meitiņas - Vai ir te Lelde? VELNENES Kas tāda Lelde? TOTS Jauna, jauna jaunmirīte. VELNENES (Dusmīgas, viena caur otru.) - Tādas te nau - - Nedrīkst te nākt - Vajdzīga nau - VECĀ RAGANA Še tevim dēķens Raganu meitiņu! (Uzgrūž Totam virsū velnenes; tas ķer, tās spiedz, tad piepeši atkāpjas.) JAUNAS VELNENES Skat, skat, paskatat! Kas šis tāds ir? - - Rokas tik mīkstas. - Vai šis ir mirons? - Vai šis ir velns? - TOTS Skat, skatat, skat! (Grozās viņām priekšā.) Priekšā mirons, pakaļ' velns, Pašā vidū spēlmanītis. Bučot gribi? Kuru galu? VELNENES Hi, hi! Nekauns! TOTS Nu, kas jūs? Žņauguvītnes, zili mati: Tu tā esi - dzīvžņaudzene: Vītnēm žņaudz, matos kar. VELNENES (Smejas.) JAUNĀ VELNENE Es kas esmu, pasak' drīz? TOTS Zaļi mati, sarkans guns: Sūrdedzele, sirdsrāvele. Man ko dosi, pasak' drīz? JAUNĀ VELNENE (Apgriežas.) Še! VELNENES Mēs kas esam? TOTS Mušmirītes, - Jaunu prātu tumšotājas - Krūklenāju krellītēm. Kā jūs mani cienāsat? Retu viesi atnākušu? VELNENES (Viena caur otru.) - Vīzīšu blinas - - Pastalu pīrāgi - - Tīmekļu plāceņi - - Hi hi hi hi! hi hi hi - hi! VELNI (Smejas.) - Zirgu desas - govju rauši - - Vējā žauti - saulē cepti - TOTS (Nicīgi.) Tik to jūsu gardumeļu! Ragansmiekliem apkaisītu, Velnu spļaudiem apspļaudītu. - Nau jums cepts grēku šķiņķis? Apkārt sirdis - sīpoliņi? VECĀ VELNENE Ak, tas gards! ak, tas gards! Žēl, mums nau pagādāti! Ko tas jēdz, Bluķa kāja?! VELNENES Ņem, kas manim gardākais: Zirneklīšu sausi zirņi, Miroņtaukos pasautēti! VELNS Ej tu purvā, velna skuķi! (Uz Totu.) Es tev došu, laizīsies: Čūsku desas, asins dzira, Asar' degvīns, divkārt degts, Galvas kausā tārpu vira! TOTS Gardas gan! - Atēdušās. VELNS (Piedāvā.) Piestā grūsti mirorņkauli, Ragankrēpēm piparoti! TOTS Veca mode. - Vai jums nau Sērgās sautēts kunga kuņģis? Pārbaroti resnvēderi, Badmireļu kaulu pilni? VELNS Nau, bet nāc! ņem par labu! TOTS Sagrauzdētu smadzeņsauju? Sadurstītu siržu sūrstes? VELNENES Ak tu velns! ak tu gards! Tek siekalas iecerot. VELNI UN VELNENES Nāc, nāc nu, sēsties! (Uz resniem velniem, kas sēž pie galda.) - Caurais maišelis, Pavirzies nost! - Vai tu vēl neesi Pilns līdz ūkai? RESNAIS VELNS Pirmais vēders pilns, Otrais karājas tukšs. Nu tik pakāršu Otro, ko pildīt. OTRS ĒDĒJS - VELNS Raganas, žagatas, Došu pa sāniem! Ko vedat tēviņu Mielastu rīt? TREŠAIS VELNS - ĒDĒJS Te labas aprindas, Ko šis te spiežas? Pirmnaktis mirons, Prastais spēlmanis! RAGANA Prasts tu pats! tukšēdels! Viņš tik zin smalkas ēsmas: Degšus iekšas izdedzina. TOTS Jēlakampji, platrīkleņi, Ēst gan labāk es jums dotu. KĀDS VELNS Dzi! vai dotu? Kā tu teic? JAUNS VELNS (Pienāk aši, uz Totu.) Jaunmireli, dzi, nāc šurp! Bluķa kāja tevi sauc. TOTS Pats lai nāk! BLUĶA KĀJA (Atklumburo.) Kas šo vedis? TOTS Resnais kungs - kas tur guļ: Divas meitas mugurā Vakariņām pupas kuļ. Iesim meitām palīdzēt! BLUĶA KĀJA Stāv'! ko piemin Bluķa kāja, Tas ne kustēt! (Piemin Tota kāju.) TOTS Ko nu mels? Pacel bluķi, mēģināsim. (Kad Bluķa kāja apgriežas un paceļ bluķi no Tota kājas, Tots pašauj viņa asti zem viņa paša bluķa kājas.) Lūko nu! Kustēt var? BLUĶA KĀJA Ne no vietas! TOTS (Uzlec viņam mugurā.) BLUĶA KĀJA Ui! Ko dari? (Mīdās ar otru kāju.) TOTS Sanākat, sanākat! Būs jauna deja! VELNENES Jauna, jauna, jau - jau - Še gari laiki! Še garas žāvas! Hi hi hi, hi hi hi! TOTS Danco nu priekšā Ar vienu kāju, Mēs visi divām Dancosim pakaļ. Raganeles, spurkš! Velnereļi, spraukš! VELNENES (Smejas.) Raganas, šļaganas! Sanākat skatīt! Jaunmira dancina Vecbluķa kāju! VELNI (Smejas.) Bluķa kāja lec! Bluķa kāja lec! BLUĶA KĀJA (Spiedz.) U-u-i! u-u-i! (Saskrien velni.) * VELNI (Bažīgi spiedz.) Kas tad te irr? Kas tad te irr? BLUĶA KĀJA (Nikni brēc.) Raujat zemē! plēšat puš'! Saucat veco! U-u-i! VELNENES (Smejas.) Raujat zemē sev ragus! Plēšat pušu sev nagus! Gribi pakavu - bāc! Gribi papūvi - nāc! * (Ienāk vecais   T r e j g a l v i s  -  v e l n s,    trejām galvām un trejām astēm, kuras apvītas ap kājām un ap vidu.) TREJGALVIS (Īgni.) Kāršu spēlē iztraucēja! - - Man bij desmit cilvēkacu - - Nu? Kas ira? - TOTS (Uz Bluķa kājas sēdēdams.) Trejgalv, sveiks! Trejast, sveiks! Kam tev desmit cilvēkacu - Pašam sešas velna acis. Ko tās kārtis? Jautrāk še! TREJGALVIS (Nožāvājas.) Ko tās kārtis? Ko tā dzīve? Nu? BLUĶA KĀJA Jautris jaunmirs!? sēst uz mani! Nez kur nācis? būs jau kungs! VIENS VELNS Atņem skuķus! OTRS VELNS Smādē ēsmu! SLOTAS KĀJA Jaunas modes runā ieved! BLUĶA KĀJA (Smagi pūzdams, uz Totu rādīdams.) Smags kā maiss! - Sāja smaka! Mirons vieglis - būs vēl dzīvs? TREJGALVIS (Uz Totu.) Kāp tu zemē! - Apostat! Kad ir dzīvs - cepets būs! VELNI (Priecīgi.) U-u-u! u-u-u! BLUĶA KĀJA (Vaļā ticis, spaida savu asti un kājas.) VELNI (Taisās apostīt.) TOTS (Pūš dvašu augšup gaisā.) Nu es pūšu. Ostat, ostat! VIENS VELNS (Snaigstās gaisā, palēkdams.) Augstu smaka, nevar sniegt! CITS VELNS (Ož Totam pie deguna. Tots iesit viņam no lejas pa smakri; iesaucas.) Asa smaka! nevar ciest! TREŠAIS VELNS (Ož zem paduses.) Āža smaka! nevar spriest! VAIRĀKI VELNI (Ostīdami ap galvu.) Sāja smaka! dzīva smaka! TREJGALVIS Nu, tad cepets! - Krāsnī grūst! TOTS (Atlec uz velneņu pusi.) Kuru galu muļķi ož? Augšējs dieva, zemējs velna: Skuķes, ožat īsto galu! RAGANAS Laba smaka! velna smaka! TOTS Ko nu teicu? (Tad uz Trejgalvi, sniegdams viņam roku, kura trūdus grābusi.) Paod šo! TREJGALVIS Trūdi, trūdi! senu seni! Pirmais labums, smalka smaka! Mutē tik tev - smaka dzīva. TOTS Vakar miru - pārpalika. TREJGALVIS Jā, bet trūdi - senu seni? TOTS Vai tad dzīvie nevar trūdēt? Daudzi trūd jau, dzīvi esot. TREJGALVIS (Pasmīn.) Ir jau, ir jau! - Kas tāds esi? TOTS Priekšā mirons, pakaļ' velns, Pašā vidū spēlmanītis. (Pastrinkšina stīgas.) TREJGALVIS (Neticīgi.) Pirmā dzirde, - TOTS Spēlmans labāks Dzīvs, ne izcepts. - TREJGALVIS Paspēlē! TOTS Nevar. Stīgas vēl no dzīves. Dzirdot dzīvot iegribētu Tu un visi tavi velni. TREJGALVIS Spēlē! tomēr! TOTS (Klusi iedziedas.) Spēlēju, dancoju - Visu cauru nakti - (Visi apklust.) * (Piepeši ieskrien   V e l n a   z ē n s.) VELNA ZĒNS (Brēkdams.) Au! au! - nau! - nau! nau! nau! TREJGALVIS Ko tu bļauj? Kā tev nau? VELNA ZĒNS Mēs ar Kungu - vedām šurp - - Viltus mirli - spēlmanīti - - Durvju priekšā atstājām - Puspasauli apskraidīju - Nu vairs nava - nau - nau - nau - (Sāk atkal gaudot.) TREJGALVIS Muļķi! palūk! Vai nau tas? (Rāda uz spēlmani.) VELNA ZĒNS (Apjucis.) Va-va, tas! va-va, tas! Viņš jau dzīvs. TREJGALVIS Miris, miris. VELNA ZĒNS Kungs man teica, esot dzīvs - (Uz Totu.) Dzīvs tu - dzīvs tu! TREJGALVIS Dodat Kungu! VELNI Guļ kā mēslis. TREJGALVIS Karstus dzelžus! (Velni priecīgi aizvelk Kungu karsēšanai dzelžiem.) VELNA ZĒNS (Klusi Trejgalvim pie auss.) Dzīvs! nudien! TREJGALVIS (Norūc.) Hm, bet spēlē, Visas dzīslas raušus rausta. VELNA ZĒNS (Nepacietīgi lec uz vietas.) Dzīvs ir! dzīvs ir! TREJGALVIS Ko tu bļauji? VELNA ZĒNS Ko ved dzīvu izost ziņas? VELNI ap BLUĶA KĀJU Tiesa, tiesa Velna zēnam. * (Atved   K u n g u,   kurš vēl kā piedzēris.) TREJGALVIS Piesvempējies Kungs kā ezers! KUNGS (Garšodams.) Trijas lāsas meitas asins! TREJGALVIS Jā, trīs lāsas! Velns dzer spaiņus! VELNA ZĒNS (Uzbāžas Kungam, uz Totu rādot.) Dzīvs tas! dzīvs tas! KUNGS Ej pie velna! Pēc es viņu apēdīšu. (Uz Totu.) Tagad spēlē! He, he, he, he! TOTS (Nicīgi.) Tārpu tarba! pelnu maiss! Spļāviens esi tu, es spļāvējs! KUNGS Tirli! tirli! tirli! li! Kur ir Lelde? Padancosim, Tevim arī ļaušu riņķi. VELNĒNS Atkal Lelde! - Velna Lelde! TOTS (Uz Trejgalvi.) Tu tik vienīgs vari ļaut. TREJGALVIS Es tik vienīgs. VELNĒNS (Uz Trejgalvi.) Jaunmirēja. Neļauj, neļauj! TREJGALVIS Nepaļaušu! Pasarg velns! Klizmā kļūsim. KUNGS (Uz zēnu.) Atved. VELNA ZĒNS Nevar. KUNGS Pavēl kungs! VELNENES (Smej.) Lūk, tas pūslis iepūšas. BLUĶA KĀJA (Uz Trejgalvi.) Jaunmirējs i tas. (Rāda uz Totu.) Ko paļauj? Izošņājis maitās elli. TREJGALVIS Paspēlēs - tad vēlāk cepsim. TOTS (Nicīgi.) Mani cepsat? Spaļu velni! Kam man vajga izost elli? Ko man jūsu prastā balle? Lūgšus lūgsat - nespēlēšu. TREJGALVIS Nejokošu. Spēlē! klaus'! Nespēlēsi - tūdaļ cepsim! TOTS Ko jūs manim padarīsat? Vai tad cepts spēlmans spēlē? Nedzirdēt jums skaistas spēles. Jums tik žāvas, garlaiks vien, Neprotat ne dancot, spēlēt, Jokot. - Iešu. TREJGALVIS Neej! Paga! Protam arī dancot, spēlēt. Būs mums joki: riju kulsim! (Sit plaukstas, tad skaita.) Abraka, šabraka, Kuļamie kūļi! Triku traku! triku traku! Spriguļi klaukš! BLUĶA KĀJA un CITI VELNI (Uztraucas.) Kam teic vārdus, tam tur   (Uz Totu rādot.) dzirdot? Svētos vārdus!? TREJGALVIS Tas mūs smej. (Uz Totu.) Ko nu teiksi? Lūk, būs joki? Klau, i dziesmas! Protam mēs * (Skatuve piepeši aptumst, tad dzird daudz vājas balsis ievaidamies un palsā gaismā redz miroņu ģindeņus un kaulus, kurus velni lēkādami kuļ kaulu spriguļiem.) MIROŅU BALSIS Vai! vai! vai! VELNU KŪLĒJU DZIESMA Kul, kul, kul, kul, kul! Cilvēkkauli, miroņkauli, Gul, gul, gul! Guli, guli, gul! MIROŅU ATBALSIS Vai! vai! vai! VELNU BALSIS Spriguļkāts - stilba kauls, Spriguļvāle - liela kauls, Spriguļsaite - rokas dzīsla: Kul, kul, kul! Kuli, kuli, kul! MIROŅU ATBALSIS Vai! vai! vai! VELNU BALSIS Lieli graudi - sirdis, Mazi graudi - acis, Sīki ašķi - zobi: Bir, bir, bir. Put pelavas - asarmigla, Put, puti, put! MIROŅU ATBALSIS Vai! vai! vai! TREJGALVIS Nu, kā ir? TOTS Tas nekas. Paklau tikai, nu nāks joks! (Skaita.) Miroņi, miroņi, Ceļaties augšā! (Velni smejas un plaukšina.) Aizdegat, aizdegat Miroņu svecīti. (Velni uztraucas un apklust.) TREJGALVIS (Apmulst, tad aši.) Vai nu trakais! Abru, kabru! Abru, kabrul Nost! nost! nost! TOTS Ha, ha! MIROŅU BALSIS Glāb, glāb, - liesim, Svecīti liesim: Trūkst treju lāsu. TOTS Ā, ā, trūkst treju lāsu! (Parādība pazūd.) * TREJGALVIS (Lielā uztraukumā.) Nemin'! nemin'! - Plēšat Totu! BLUĶA KĀJA (Tāpat.) Plēšat! plēšat! SLOTAS KĀJA (Tāpat.) Raujat! raujat! VISI VELNI (Galīgi uztraukušies.) TOTS (Mierīgi smiedamies.) Vai nu nebij velnīgs joks? Par tiem jūsu jokiem labāks! TREJGALVIS (Pirmais no bailēm attapdamies.) Pasarg velns! Tādi joki! Tā var postīt visu pekli. Tad tu tāds! lūk, tad tāds! TOTS Jā, bet mirlas izjokoju. TREJGALVIS Bailēs dreb vēl visi kauli, Astes raujas čokurā! Tā vairs nedar'! Labāk spēlē! TOTS Nu, tad būs jums velna gabals. Dod man vienu velna stīgu! TREJGALVIS Kas par stīgu? TOTS Velna asti. TREJGALVIS Ha, ha! labi. Ņem, ko gribi! TOTS (Uz velniem.) Nu jūs krietni pārbaudīšu: (Velni sabaidās un ievelk astes; visi top pazemīgi.) Nāc tu, zeņķi, dzīva odējs! VELNA ZĒNS Piedod! vai man! Nerauj, vai man! TOTS (Norauj gabalu astes.) Tieva, - trūkst. (Uz Bluķa kāju.) Dod tu savu! BLUĶA KĀJA Piedod, vai man! TOTS (Rauj viņa asti.) Sargies! lūk! Laba būtu, izraut grūt'! BLUĶA KĀJA Trejgalv'! Trejgalv'! Neļauj izraut! TREJGALVIS Ha, ha! Nerauj visu sakni! Astes saknē velna dvēsle. TOTS (Norauj gabalu.) Gabals vien tik, - tas par resnu. (Viņš rausta astes saviem pretniekiem, tad norauj garāku gabalu. Slotas kājam. Velni brēc.) Šī būs laba! Uzstīgošu. (Izvelk asti, garu un tievu, un uzstīgo koklei.) VELNI Au man! au man! TREJGALVIS Ko jūs bļaujat? Nu tik sāksim jautras dziesmas. (Uz Totu.) Nu tik spēlē to, ko sāki! KUNGS Uzrauj danci! TOTS Visiem tiks! Paklausaties velnu dziesmu! (Dzied.) Spīd velnu mēnesis: Raganas platgals - Spīd velnu zvaigznes: Pūces acis. Virs' uztupis saulei Vecais velnis, Vēderu sildot, Tuš, tuš, tuš. VELNI un VELNENES (Smejas un izrāda lielu piekrišanu.) Hu! hu! hu-hu! Hi-hi! hi, hi! TREJGALVIS (Smejas.) Tā tik dziesma! Nedzirdēta! Kā no pašas velnu dvēsles! Velns tu vairāk nekā velni! Kur mēs tādu izdomātu? VELNENES Sarkans uguns miesās skraida. KUNGS Uzrauj danci! Miroņdanci! VELNI-MUZIKANTI Skan par resni, skan par tievi! TREJGALVIS Jums jau labāks? Jums tik rūc Ratu rumbas resnu rūku, Cūku kvieces starpā kviec, Juku jukās jaukdamies! TOTS Tiesa, tiesa - stīgu maz. KUNGS Kur nu mirļiem miroņdziesma? TOTS (Uz Kungu.) Miroņdziesmai miroņstīgas. Nau to stīgu, nau to dziesmu. Dosi stīgai savu dzīslu! VELNI (Smejas.) Hu, hu! hu, hu! - Hi, hi! hi, hi! KUNGS (Dusmīgi.) Traks tu! TOTS Gribi Leldes danci? KUNGS (Uz Trejgalvi rādīdams.) Tas jau neļauj! TOTS Dod tik dzīslu! KUNGS (Jau šaubīdamies, bet bēdīgi.) Sagrūs gurni, - kā es diešu? TOTS Sudrabstīpiņas no zārka Piesit gurnos! KUNGS Tu ņem stīpu! TOTS (Nicīgi.) Tā tik sudrabs vien? - Man zelta. (Rāda savu zelta stīgu koklē.) KUNGS Būšu stīvs ar visu stīpu. TOTS Tev pie sāniem došu brūti. Kāzas tevim sarīkošu. TREJGALVIS (Priecīgs.) Tad tik joki! VELNI un VELNENES (Tāpat.) Velnu kāzas! KUNGS (Saņemdamies, nevarēdams atturēties.) Zeņķi! Atnes sudrabstīpu! Nenozodz tik sudrabnaglas! (Zēnam pakaļ nosaukdams.) Atved līdzi brūti arī! TREJGALVIS Nevar atvest. Ej pie velna! (Velna zēns aizskrej.) * TOTS (Trejgalvim.) Nevar atvest: - nau i kāzu. VECIE VELNI (Bēdīgi.) Nevar! nevar! Neļauj liktens. TOTS Sliktens ir tas, liktens nava. (Viņš atsēstas zemē, nokar galvu un nerunā. Velnenes un velni arī top bēdīgi; rausta rokas, kājas.) TREJGALVIS (Uz Totu.) Trum! trum! trum! Padzied', spēlē! Pasmīdini! TOTS (Īdzīgi.) Spēlēt? Nava visu stīgu. (Par brīdi, spītēdams.) Kāzas neļauj - būtu joki, Visi velni vārtītos. VELNI (Klusi rūgst.) Diezgan esam žāvājušies - - Noskauž mums to mazo prieku - VELNENES (Uz Totu.) Pag, tev stīgu sadabūsim! (Uz Kungu.) Gulsties! (Tas apgulstas zemē.) Dzīslu laukā ritin'! (Izritina Kungam dzīslu iz kājas.) KUNGS Oi man! glābjat! Nokauj meitas. VELNENES (Sniedz Totam dzīslu.) Še tev! spēlē! TOTS (Lēni.) Labi! (Uzstīgo dzīslu uz kokles un sēd atkal nejūtīgi.) VELNENES Spēlē! TOTS (Trinkšina, bet neskan kokle.) Neskan prāts, neskan kokle. VELNENES (Apsēstas viņam apkārt, atkal bēdīgas, nopūzdamās.) Ak, cik drūmi atkal tapa! VELNI (Nopūšas.) Velnu vakars; tādu smieklu Nau nekad vēl rijā bijis. TREJGALVIS (Nopūšas arī, nolaiž divas galvas, trešā tik paliek cieti. Divas astes nokarājas tāpat.) VELNENES (Uz Totu.) Pasmejies jel! Kutināsim. TOTS (Dusmīgi.) Smieties ne! - Uzlaidīšu Tādu pirti garlaicības: Kvēpi birs no elles griestiem; Trejgalvim un visiem velniem Kāps pa muti laukā iekšas, Atpakaļ nāks dzertā asins, Debesīs skries glābties velni, Izdvesīs no garlaicības. TREJGALVIS Au man, rimsti! au man, rimsti! Tā jau ira laiks par garu, Visas mušas saskaititas, Vēl tā laika atlikām. Ko tu draudi peklei postu? Ļaut: - būs posts! neļaut: - posts! TOTS Izvēlies nu: kampiņ - osiņ! * (Ieskrien   V e l n a   z ē n s   ar sudraba zārka stīpu un nagliņām.) VELNA ZĒNS (Uz Kungu.) Še tev tava sudrabstīpa Ar visām nagliņām! KUNGS (Zemē gulēdams, pārskaita.) Vienas trūkst! VELNA ZĒNS Kas šim zags? KUNGS Piesit stipri sudrabstīpu! (Zēns piesit gulošam Kungam stīpu pār gurniem. Vispārējs klusums, nopūtas.) TOTS (Piepeši paņem kokli un iesāk.) Spēlēju, dancoju Visu cauru - (Līdz ar Totu visi velni tāpat piepeši saceļas kājās. Arī Trejgalvis paceļ aši divas galvas un pakustina divas astes. Kad Tots piepeši atkal aprauj spolēšanu un nokar galvu, arī velni nolaižas vēl vairāk nekā pirmo reizi un sāk klusi gaudot. Tad Tots atkal klusi sāk spēlēt un dziedāt.) TOTS (Dzied.) Dzirkstīja, dzisnīja Īsa, sīka dzirkstiņ' - Ilgi vilkās dūmi; Dzirkstīja, dzisnīja Īsa, sīka dzīviņ' - Ilgi vilkās mūži. (Sāk raudāt, tad piepeši sērīgi, piespiedoši.) Nemirsti, nemirsti, Manu mīļu dzīviņ' - Nāc, es tevi glābšu! (Velni skaļi iegaudojas, velnenes iespiedzas.) VECIE VELNI Trejgalv', dzirdi: kauj mūs nost! Viņš mūs visus izgalēs. Sodi viņu! iecel tiesu! TOTS (Nikni.) Izgalēšu, ārā dzīšu! Visu pekli izārdīšu, Vairs ne atnākt nelaidīšu! VECIE VELNI (Uz Trejgalvi.) Dzirdi'! dzirdi! TREJGALVIS (Nogrimis sērīgās domās, zem sevis klusi.) Ak, mans zēns! Dzīvot gribēj', gribēj' mirt; Viena galva - tā vēl stūra - VECIE VELNI Dzirdi! dzirdi! TOTS (Vēl niknāk.) Sodi! aši! Jeb no dziesmas manas visi Iegribēsat dzīvot - mirt! (Piepeši.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' - VISI VELNI (Uzlec un sāk lēkāt.) Pumpru! pumpru! - Ijla-rā! TREJGALVIS (Kā uzmozdamies, nevarēdams izturēt.) Vedat Leldi! - taisat kāzas! (Nogrimst savās domās. Aiziet. Aizskrien vairāki velni.) * TOTS (Gavilēdams.) Li! li! li! JAUNIE VELNI Pumpru! pumpru! - Ijla-rā! VECIE VELNI Oi-u! oi-u! Tiesāt! tiesāt! VELNENES Nelaist iekšā jaunmirēju! TOTS (Pārgalvīgi.) Tiesāt! tiesāt! - Redzēt gribu, Vai jums ir vēl velnu vara. Bluķa kāju soģi celt! Soģim rokā pilnu spēku! - Skuķi, sodat! VELNENES Ko šis? pats? VELNI Bluķa kāja, spried tu tiesu! BLUĶA KĀJA Spēlmans maitā veco kārtu. SLOTAS KĀJA Rauj man asti! KUNGS (Žēlīgi.) Rauj man dzīslu! TOTS Sūdzat! sūdzat: - visu! visu! Soģi, kur tev soģa krēslis? Kur tev kaklā soģa ķēde? Virsū tup' uz asins mucas! Velna asti kar par ķēdi! VELNI Labi sacīts! VELNENES Muļķis Bluķis! * (Aiz vārtiem klauvē.) BALSIS Verat vārtus! Pašu ļaudis, Jaunmirēja. BLUĶA KĀJA Nelaist! VELNENES Nelaist! Atpakaļ dzīt! Dzīt uz dzīvi! (Balsis apklust.) BLUĶA KĀJA Pušu raut gabalos! Krāsnī cept spēlmaneli! Viena kāja Slotas kājam, Otra Kungam, vidus man! VIENS VELNS Man kas krīt? VELNENES Mums kas tiek? CITI VELNI Citi bešā! Muļķis Bluķis! TOTS Ha, ha! ha, ha! Tas tik soģis! Tik tā soda: krāsnī cept! Sods lai šmaugāks ir par nāvi, Kodīgāks par zārka tārpu! VELNI Tiesa! tiesa! Nost to Bluķi! TOTS Dzelža asmins asins alkst. Kājām asnīs jābradā. Līdz sarkani lieli top, - Bluķim asins tik pie zoles. VELNI Tiesa! tiesa! - Spēlmans soģis! BLUĶA KĀJA (Dusmodamies.) Nu tu! Nu tu! VELNENES Spēlmans soģis! Sēsties krēslā! Bluķi nost! TOTS Man tas krēslis zemu zems: Asins stipris, stiprāks guns. Liesmu meldri, kvēlu spilvens! Tur tā mana sēdēšana. (Uzlec un atsēstas uz krāsns mutes.) Man tā ķēde vāju vāja: Dzelžu pirkstu atslēdziņa, Manu stīgu skaņotāja, Tā tā mana soģa ķēde. (Apkar sev lauznas.) VELNI Spriedi tiesu! TOTS Klausat, velni! Velnu tiesa soda tā: Kurš ir cietis pārestību, Kurš ir brēcis palīdzības, To liek piekaut velna soģis! VELNI (Smejas.) TOTS Bezastnieki: Bluķa kāja, Slotas kāja, Velna zēns: Viens otram astes kaļat, Piķa gunī mērcēdami! Dzesēdami apskrejat Ap pasauli trejās reizes! VELNI (Smejas. Nosodītie nozūd kaukdami.) * TOTS Velna skuķēm sods ir tāds: Skaistumā pārspēt Leldi! VELNI (Smejas.) VELNENES (Brēc pretī.) TOTS Kungam sods: precēt jaunu, Kas tam izdzers dzertās asins. KUNGS To tik ne! to tik ne! TOTS Trejgalvim vēl dot galvu, Lai ir gudrāks nekā visi! VELNI Ha, ha, ha, ha! Gan tu gudris! TOTS Manim krīt Kunga dzīsla! Visiem citiem kāzas dzert! Leldi vest! VELNI Pumpru! pumpru! * (Ienāk velni, nesdami zārku ar   L e l d i,   noliek zārku ar kājgali uz zemi un saceļ stāvu, tā ka Lelde var iznākt laukā.) VISI (Klusu iesaucas.) A! ā! LELDE (Miroņa palagā segta kā sagšā. Viņa stāv stīva.) VELNENES Lūk, tad tāda! VELNI Skaista! skaista! VELNENES Lūk, šiem skaista! Kas tad mēs? Vedat veci! Tas dzīs prom. (Vairākas skrien pēc Trejgalvja.) * TOTS (Sauc klusi.) Lelde! Lelde! LELDE (Sakustas un lēni paiet trīs soļus uz priekšu; viņa iet stīvi; bez liekšanās. Tad viņa apžilbst un lēni paceļ vienu roku aizklāt acis.) VELNI (Klusi.) Zārka tumsas iznākusi - Acis žilbst pekles gaismas. * (Ieskrej aši   T r e j g a l v i s,   apkārt skatīdams, viņam pakaļ   K u n g s.) TREJGALVIS Kur tad šī ir? Kur tad šī ir? (Ieraugot Leldi, apjūk un paliek kluss.) Nu, tu velns! - Tā ir gan -! LELDE (Lēni apgriežas atkal uz zārka pusi un taisās iet atpakaļ.) TOTS (Iekliedzas paklusi.) Vai! vai! VELNI (Klusi.) Iet! iet! TREJGALVIS (Arī klusu.) Pirmā nakts negulēta: Ir vēl viņa savas vaļas, Nevar velni viņu turēt. Lai vien iet! KUNGS (Skaļi.) Pag, pag! ē! VELNI (Sagrābj Kungu klusi un nobīda pie malas.) VELNENES (Nikni, bet klusu.) Ej sev! ej sev! Kam šīs vajga? LELDE (Iet atkal lēni soli atpakaļ.) TOTS Lelde, vai man! Neej atkal - Atpakaļ uz mūža māju. LELDE (Apstājas.) TOTS Es tev gribu ceļu šķirt Atpakaļ uz mīļu sauli! VELNI (Klusi.) Ha, ha! atpakaļ uz sauli! Pati zina: to jau nevar. Neklausās spēlmaņjoku. TREJGALVIS Zārkā iegulsies uz muti, Tad nekad vairs nepiecelsies. TOTS (Izsamisis.) Vai man! vai man! - Ko lai daru? (Piepeši ķer savu kokli.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' - LELDE (Apgriežas atkal.) VELNI (Pārsteigti, klusi.) Atkal nāk! TREJGALVIS (Tāpat.) Nu, tu velns! Kas šim devis tādu dziesmu? (Domīgi, bailīgi.) Vai man, manu treju galvu! TOTS (Turpina meldijas otru pusi.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' - LELDE (Nāk soli uz priekšu.) TOTS (Dzied.) - Ar vien' daiļu meitiņ' - LELDE (Vēl aizmiegtām acīm, lēni ver muti kā ar pūlēm, tad itin klusi dzirdas vārdi.) - Vai! es deju - nepabeidzu - - Nesauc vairs - kā es iešu? - Manas kurpes - atrisušas - - Kas man aizsies - kāju saites? - VELNI (Brīnēdamies. ) Ak ta - Ak ta - kluso balsi! TOTS (Paiet soli uz priekšu.) Aizsasiešu - kāju saites, Lai tās kurpes ved uz dzīvi! VELNI Ko šis atkal min par dzīvi! KUNGS (Spiežas atkal priekšā; uzpūtīgi, bet tomēr bailīgi un klusi.) Kalpo, spēlman, aizsien kurpes! (Uz Leldi.) Nāc nu, meit, uz kāzu deju! LELDE (Atkal griežas prom uz zārku.) KUNGS Ekur! neklaus'. VELNI Aiziet! VELNENES Aiziet! TOTS (Klusi, nikni uz Kungu.) Ellē ej tu! KUNGS Kur man kāzas? (Velni viņu atkal aizbīda.) TOTS (Dzied.) Nebija, nebija Vēl ne puse naktis - LELDE - Iet tā spēlīt' pušu - TOTS (Dzied.) - Es tev pirkšu jaunu! (Runā.) Dod man dzīvu matu stīgu, Spēlēšu tev dzīvu dziesmu! LELDE Ko tu mani augšā cel? Zemes durvis nevar vērt. TOTS (Aši.) Ko tu vaidi, Trūdu Milda? Varu vērt, - gribu vērt! Nāves ežas pārstatīšu! LELDE Manas ilgas iet uz dusu: Mīkstas cisas zeme klāj, Cieši sedz nāves palags, Pretī sniegsies rožu saknes, Krūtīm apkārt lieksies liljas, Acīs ziedēs vijolītes. VELNENES (Klusu.) Labu nakti! labu nakti! TOTS Ha, ha! dusa! - Ļauna vara Raus ik nakts tavas puķes! Liks tev matos zemes smaku, Kaisīs zobos smilšu graudus, Tevi pašu dancinās, Līdz tev tārpi birs no pieres! LELDE (Ievaidas.) Ai! A-i! VELNENES (Smejas klusi.) Bir! bir! bir! Bir! tārpiņu sabaidījās! TOTS (Uzstājas Leldei.) Dzīvu matu! - Glābšu tevi, Dzīvē atkal aizvedīšu! VELNI (Uztraucas, bet vēl klusu.) Ko šis grib? Dzīvē vest? VELNENES (Uz velniem.) Klusat! Joks tik! - Pati negrib. TOTS (Nemierīgi.) Aši! - Dzīvē - iesim abi! LELDE Nevar - dzīvē ira Zemgus - TOTS Ir bez viņa - dzīvei telpas, Vai viņš spēja - tevi glābt? Izjaust jele? LELDE Ai - es arī - Neiespēju - izjaust tevi - Kauns no tevis - TOTS (Piepešā uzliesmojumā viņai tuvojoties.) Mīļā, nāc! Turpināsim sākto deju! VELNENES (Aši.) Tā tev mīļā?! VELNI (Skaļi.) Šis to ņems? VELNI UN VELNENES (Tāpat viens caur otru.) Zārkā! zārkā! - Tārpos ej! - Ne tev dejā locīties! - Lokies, tārpu kutināta! - - Grozies, skudru rubināta! - LELDE (Rokas izstiepusi, lēni iet pie Tota.) VELNENES (Uztraukušās skraida; Dzīvžņauga un Sērdedze no muguras puses pieiet pie Tota, kurš izstiepis rokas pretī Leldei, un izbāž galvas caur viņa padusēm, pretī ņirgādamās Leldei.) Nāc nu, dūjiņ! - Nāc pie mums! LELDE (Sabaidās, iekliedzas.) A-i! Toti! - Neiespēju - Izjaust tevi - (Aizgriežas, iet atpakaļ, rokām aizsegusi acis.) TOTS Vai man! Matu! (Uz velnenēm.) Tik jums sāncense: lai ir! VELNENES Nē, lai dzīvo! VELNI Nē, lai mirst! TOTS (Dzied.) Neraudi, neraudi, Manu mīļu meitiņ - LELDE Nesauc dejā! - Kā es iešu! Manas dzīslas atrisušas - Iztek asins - kas dos asins? TOTS Kas tās dzēra, tas lai dod! Matu! Matu! LELDE Še tev mats! (Tots ašāk par velnenēm paspēj satvert pasniegto matu.) TOTS (Gavilēdams.) Lelde, Lelde! glābšu, glābšu! - Ej un ejot neapgriezies! LELDE (Iet atpakaļ uz zārka pusi, bet atmuguriski, nenogriezdama skatu no Tota.) TOTS (Piepeši, jaukdams dziesmas.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti - Virsuztupis saulei - Vecam velnam - (Runādams.) Velnu dziesmu! velnu tiesu! - Oi! o-i! o-i! VELNI (Līdzi līksmi.) Uhru, uhru! uika, oi! TOTS (Sasauc.) Tiesā! tiesā! Soģis sauc! Kungs lai nāk! KUNGS Kas man tiesa? TOTS Sakat, velni: - kurš še soģis? VISI VELNI Spēlmans! spēlmans! TOTS Kāzas! hoi! Kungs, tu turpu stāj pie zārka! KUNGS He, he! Kāzas? - Cita lieta. LELDE (Atiet zārkā atpakaļ.) TOTS Muļķi! - Brūtei jādod balvas, Dod tās trijas asins lāsas! VELNI Ha, ha! labi! KUNGS To tik ne! TOTS Nebūs kāzas. KUNGS Lai tad nau. TOTS Aidā! velni! Dakšas klāt! Izņemat tās trijas lāsas! (Velni aši paklausa.) KUNGS Oi man! oi man! To tik ne! Pilns man vēders dārgu mantu: Dārgi sveķi, dārgas smaršas, Balzamīši, vīraciņi - Jums tik salmi vēderā. TOTS Dārgākas par dārgo sveķu Ir tās trijas asins lāsas; Šķēržams! šķēržams Kunga vēders! VELNI (Priecīgi.) Ho ho! hu hu! turies, Kungs! KUNGS Oi man! oi man: velns tās kāzas! TOTS Tverat, tverat asins kāzas! (V e l n i   ar dakšām uzšķērž Kunga vēderu, izbārstīdami dārgas mantas, kuras Kungs pūlas satvert. Piepeši paspīd trīs dzirksteles - asins lāsas. Tots metas viņas ķert, bet viņas nokrīt zemē un sāk degt, un kūpēt.) LELDE (Iesaucas.) A-i! a-i! (Pazūd zārkā, un zārks top aiznests.) * VELNI O-i! o-i! uhu! uhu! KUNGS (Aizbēg no degvietas, metas zemē, lūko sagrābt.) Asins dzira, mana dzira! Turat! turat! ķerat, ķerat! Oi! deg rokas! oi man, nevar! (Bēdīgi.) Dzira beigta, dzīsla beigta, Sudrabstīpā kāja stīva! Tās tās kāzas! Pag' tu, spēlman! (Aiziet.) * TOTS (Ironiski.) Zeme, zeme! Tu ņem lāsas? Gribēju tev atdot dzīvi, Tu ņem labāk: sīkas lāsas! (Kliedz dusmīgi.) Zeme zog! apzog bērnus! TREJGALVIS Nekliedz, spēlman! zemei tiesa: Visi esam zemes bērni: Miroņi un velni arī. Cietas nāvei robežstīgas: Nemirstami velns un mirons, Tikai cilvēks, tas ir mirla! Vai tam! vai! Kurš top cilvēks! Mirla mirst - ļauj tam mirt! TOTS (Spītīgi.) Nemirt! nemirt! Nāves ežas Šauras tapa - jāizpleš! (Nikni sauc.) Zeme, atdod zagtu mantu! TREJGALVIS (Lēni.) Dzīve dodas tik pret dzīvi. (Klusi smejas.) Ha, ha! ha, ha! Taču tevi dabūsim! TOTS (Neklausās, sauc.) Zeme, zeme! atdod, zeme! Es ne]aušu miera tevim! Smiltis speršu! dobes dēšu! Gan tu mani pieminēsi! Atsaucies! Atsaucies! (Sper zemi ar kājām.) VELNI (Smejas, bet bailīgi.) Ha, ha! ha, ha! - Oi! o-i! * (Padzirdas kā tālas balsis; dūcieni zem zemes.) VELNI (Piepeši apklust, un apkārtējie aizbēg.) Uh! - uh! - uh! BALSIS NO ZEMZEMES. VIENAS Asins liesmas sveļ, Mirušos mierā ceļ - CITAS - Zeme dod Bērnu daudz - - Neņem vien, Pretī dod - - Ņem, ņem, ņem - Lejam, lejam, lejam - (Apklust, bet vēlreiz dūciens.) TOTS (Uztraukts.) Kas par balsīm? - Kas par brīnu! TREJGALVIS (Atžilbdams.) Klusi! briesmas! pasarg velns! TOTS Ko tie ņem? Ko tie lej? Ho, ho! Tot! TREJGALVIS (Apmierinājas.) Nogrimst! - Uhra! Vieglāk top! (Velni atkal sanāk tuvāk no kaktiem.) * (Ieskrien aizelsušies   B l u ķ a   k ā j a,  S l o t a s  k ā j a   un   V e l n a   z ē n s;    tikko spēj izrunāt.) VISI TRĪS Am, am! - Eu, eu! - vau, vau! VELNI (Smejas.) Aizelsuši kurti rej! VELNA ZĒNS Klau! klau! draud! SLOTAS KĀJA Lab' nau! lab' nau! BLUĶA KĀJA Puš' rau! puš' rau! TREJGALVIS Ko šie rej? Ko šie sauc? VELNI Aši gan ir atpakaļ! Trīsreiz zemei apskrējuši! SLOTAS KĀJA (Vēl aizelsies.) Būt' - būt' - aš' atpakaļ - Būt' - būt' - Bluķis - aš' - braucis. BLUĶA KĀJA (Tāpat.) Pats - slot' - lauk' - slauk' - VELNA ZĒNS Klau! klau! bail - draud! TREJGALVIS Kas tev draud? Kā tev bail? Nu neviens nedzen jūsu. BLUĶA KĀJA Ve - ve - velni - lab' nau! Dzīvs te, rijā - smaka nāk - Jau līdz ellei - kur jums deguns? - VELNI (Arī uztraukti.) Jutām, - jutām sen ko dzīvu! VELNA ZĒNS Spēlmans dzīvs! BLUĶA KĀJA (Viņu pārtraukdams.) Pag, to vēlāk! Bij še jaunmirēja? VELNI Bij - Nu jau projām. BLUĶA KĀJA (Svarīgi.) Daudz ko, - projām. Nezinat, ka grēks un sods? SLOTAS KĀJA (Tāpat.) Tā var postīt visu pekli! BLUĶA KĀJA Kas to ļāva? VELNI Trejgalvainais. BLUĶA KĀJA (Draudēdams Trejgalvim.) Raus tev visas trejas galvas! Vārīs pekles kāpostos! TREJGALVIS Lielo Bluķi! Bluķa kājā Iešļūcis tev viss tavs prāts! BLUĶA KĀJA Lutrain, kur tev velnu darbi? Pūdams pūpēds smakdams sēd! TREJGALVIS Lādi, Bluķi! Apsmērē Pats ar savu žulti muti! SLOTAS KĀJA Kas to veda? VELNI Spēlmanīts. BLUĶA KĀJA Raujat pušu! Šķēlēs griežat! (Velni sāk trokšņot.) * (Ienāk vilkdamies   K u n g s.) KUNGS Raujat to tur! (Uz Totu rādīdams.) Vainīgs tas! Es jau zināj' - dzīvs ir dzīvs! SLOTAS KĀJA Kam tad vedi? Gribēj' Leldes! Nu tev Lelde pekles pannā! KUNGS Nē! man kauli tā jau tvīkst! BLUĶA KĀJA Vienā krāsnī visus trīs! VELNI Žakstu! šļakstu! tad būs ēsma! BLUĶA KĀJA (Lielīgi.) Tagad es par veco būšu! TREJGALVIS (Mierīgi smīn.) Nebe jūs nu veco ceļat! VELNI (Šaubīdamies.) Spēlmans soģis! BLUĶA KĀJA Dzīvs iri' Ko? Ķerat! KUNGS Ķerat! TOTS (Met velniem, kas viņam uzbrūk, acis saujiņu trūdu.) Še jums! KUNGS (Aizbēg.) * VELNI (Atbēg atpakaļ, vaidēdami šķaudās.) Vai! BLUĶA KĀJA (Šķauda.) Trūdu smaka! - Nevar! - Šķaudas! Ķerat! ķerat! TREJGALVIS (Smejas.) He, he! Bluķi! Tas tik velns! Spēlmanelis! VELNI Nedzīvs! nedzīvs! - Kaut i dzīvs! TOTS (Sajuzdams savu spēku, nicīgi.) Ha, ha! spaļi! - Jā, - es dzīvs! Domājat, man jūsu bail? VELNI (Saceļ lielu troksni, dusmās kauc.) Au-u! au-u! urlu, urlu! TOTS Kaucat! kaucat! - Kā vēl kauksat! Pekli, teicu, - izpostīšu! Ira manim te vēl darbs, Pēc tad visi: brauc pa ceļu! TREJGALVIS (Uz Totu.) Tas tik velns! spēlmanīts! Kāds tad tevim vēl te darbs? BLUĶA KĀJA (Uz Totu.) Izdzīt mūs?! Lielies, muļķi! Izdzīt mūs: - spēj tik tad, Kad mēs paši sakām vārdu. TREJGALVIS (Aši sauc.) Neteic! neteic! BLUĶA KĀJA (Uzpūtīgi.) Šis man kungs?! Mājās! Mājās! Atpakaļ ne! TOTS (Smejas.) Ha, ha! ha, ha! muļķis Bluķis! Iegribēšu: teiksat paši. VELNI (Ironiski.) Gaidi, gaidi! teiksim paši!? (Priecīgi trokšņo.) * (Ielien atkal   K u n g s.) BLUĶA KĀJA (Liek velniem atkal uzbrukt Totam.) Ķerat, velni! KUNGS (Uz Totu.) Dod man asins! dod man brūti! Dod man manus dārgos sveķus! Nu es tevim atdarīšu, Kad tev sāka plāni iet. TOTS Laikā nāci, tevis vajga: Kungs, tu arī drusku dzīvs, Labāk turi manu pusi! KUNGS Nē, es tevi - apēdīšu! TOTS Ko nu es tev? Ir kas gardāks. Zinu kāzas, zinu brūtes; Došu dzert asins dziru. KUNGS (Iesmejas kāri.) He, hei asins! TOTS Allaž jaunas! Vēders būs tev pilns kā bungas: Sveķu nebūs, - jaunas asins! KUNGS (Piepeši.) Hurra! hurra! juhhei! (Ķer sev pie rīkles.) Oi! TOTS Aizrijies no liela prieka! Uzsist? KUNGS Nesit! TOTS (Sit Kungam ar nolūku stipri uz muguras, kamēr tam izlec no mutes balts mazs pirkstiņš, kuru Tots tūdaļ grābj un iebāž sev azotē.) TREJGALVIS (Iesaucas.) Ķerat, velni! aši! aši! (Tad dusmīgi.) Ak, jūs lempji! Svētais kumoss! To būt' ķēris! Muļķi Bluķi! KUNGS (Sāk dikti vaimanāt un žēloties.) Oi, o-i, oi-oi, i-i-! Pirkstiņš, pirkstiņš, oi, mans pirkstizņš! Cieši paslēpts man aiz ūkas! Bij i manī kas bez vainas! Kas i mani galā glābtu: Mazais pirkstiņš - manis nokosts Nevainīgam zīdāmbērnam! Kas nu tagad izpirks mani? (Aiziet.) VELNI (Gavilē.) * TREJGALVIS Ak, tu sērs! zibens velns! Mums kumosu izraudams. BLUĶA KĀJA Ko šis Kungam nodarīja? TREJGALVIS (Pārsmejoši.) Grib būt vecais! Nesajēdz. (Uz Totu.) Mums tu tomēr neizbēgsi. VELNI (Uz Totu, trokšņodami.) Nu, tu turies! VELNENES (Notālīm.) Vai nu! vai! TOTS Vēl viens darbs, tad jums gals! TREJGALVIS Zibens velns: pats tu ķerts. TOTS (Nicīgi uz velniem, kas viņam tuvojas.) Mani ķers - sīkie velni?! Tik Trejgalvis - velnu suga, Jūs tik pekles saslaukumi! Visus jūsus izārdīšu. TREJGALVIS (Lēni.) Izejas tev, spēlman, nava. TOTS (Spītīgi.) Ha, ha! nau? - Parādīšu. TREJGALVIS Es nezinu, kas tev prāts, Izejas tik nau uz dzīvi: Sauc vai mirļus palīgā, - Klau, ko teikšu: ātrāk mirsi! BLUĶA KĀJA (Drusku mazāk lielīgi.) Ko tur tērzēt? Pušu raut! TREJGALVIS (Pārsmejot.) Rausim, rausim! - Trijas galvas Vairāk der par Bluķa kāju. (Uz Totu.) Spēlman, gudris esi, veiklis, Velnīgāks ne mūsu velni, - Žēl man: sapūs tava galva. TOTS Sapūs galva, paliks Lelde. TREJGALVIS Visi sapūs, velns tik ne. (Svarīgi, piepeši.) Es par velnu tevi celšu! VELNENES (Gavilē, notālīm tuvodamās.) Ijla, ijla, ijla! li! VELNI Au-u, au-u! raujat, cepat! TOTS (Nicīgi, izaicinoši.) Lielais gods! - Ašķ gali! Pušrāvēji, jēlrijēji, Vēdervelni, gremotāji, Cūkas galvas, bluķu kājas, Sešu roku velnu vēzis, Zilgansejnieks - maitas muša, Vecas modes kazu kājas, Velniem sikspārneļu spārni! Zaļi nagi aizpuvuši, Mutēs vārdi siekaloti VELNI (Dusmās kauc.) Au-u, au-u, rausim, rausim! TREJGALVIS (Uz velniem.) Paga, spēlmans neizbēgs, Raut būs laiks. (Uz Totu.) Runā, spēlman! TOTS (Mēda.) Runāt, runāt! - pabirumi, Sāji, stulbi garlaikuļi! TREJGALVIS Labi! labi! TOTS (Ironiski.) Labi, saki? (Tad tāpat nicīgi.) Muļķībā jūs ierāvušies Tā kā gliemeži iekš vāka, Lādin ārā neizlādēt. Glumā, siltā ūdenī, Varžu dīķi peldēdami, Paši neprot savu darbu, Nāks, kas pratīs, - kur tad jūs? Tikai tos dzīve veiks. TREJGALVIS Tiesa, tiesa! TOTS Tie ir velni! Lopus maitā, ļaudīm riebj. Parauj kādu - lieli prieki! Kas veselas tautas rauj? Zobiem kož ģintu ģintis, Apēd galvas, apēd kājas, Apēd vidu gabaliem! Vēl no nagiem izsūc dvēsli! Tādi nāks, kur tad jūs? Tik ij tos dzīve veiks. TREJGALVIS Klausat, velni! Tas ir velns! VELNI (Domīgi.) U-u! u-u! VELNENES Ijla! ijla! TOTS (Uz Trejgalvi.) Ko tu manim solīt vari? TREJGALVIS To es varu tevim solīt: Topi mums velnu   v e c i s. VELNI U-u, u-u, u-u, oi! VELNENES Ijla, ojla, ijla, li! BLUĶA KĀJA (Ņirdzīgi.) Kur tad Trejgalvs? SLOTAS KĀJA Kur tad Bluķis? TREJGALVIS Es jau vecs, miera gribu: Nesu trejas mūžībeles, Palaižas jau mani velni. BLUĶA KĀJA (Ņirdzīgi.) Pašam dēls dzīvē gāja, Ha, ha, ha, ha! TREJGALVIS Vai man, jā! Spītnieks, ārgals - tāds kā tu. (Uz Totu rādīdams.) Mīl tam labāk ģintās maiņu Mirt un dzīvot, nekā nemirt Nepārtrauktu vienu gaitu. - Tu pa jaunam valdi velnus: Es tev došu divas galvas, Dusēšanai tiks man vienas. TOTS Ko man tavas divas galvas? Mīl man labāk: dzīvot, mirt! Jūs vairs briesmas nepazīstat. Tur tik prieks, īsāks laiks. Reizi bijāt visam pretņi, - Kas jūs tagad? - Es nu būšu Pretvelns, pretdievs, pretcilvēks, Vecam pretnis, jaunam labs. Es jums tagad došu briesmas. TREJGALVIS Kaut tu, spēlman, dažu zini, - Cilvēks nespēj zināt visu, Vilsies tava zināšana! Tu gribēsi mūžam būt, Pašam būt, vienam būt! TOTS (Lepni.) Es i mirējs nenomiršu: Mūžam paliks manas spēles. TREJGALVIS Spēlman, spēlman, žēl man tevis, - Vijas tava zināšana: Kaut i paliks tavas spēles, Nebūs tāda, kas prot spēlēt. TOTS Katris pratīs. TREJGALVIS Spēlman, spēlinan, - Žēl man tevis, žēl man sevis: Nezin velns, nezin mirons, Kur man dēls? Kur man dēls? Tūkstots gadi pagājuši. Tu man būtu dēlā bijis! TOTS (Klusi.) Lelde. TREJGALVIS Vai tu izvēl' mazo daļu? Spēlman, klaus'! (Klusi, ar visu dziņu.) Kad tu pats tas dēls man esi? TOTS Vai man! vai man! (Nokrīt pie zemes; par brīdi, paceldamies kājās.) Pasauli sev jaunu ceļu: Treju laiku mana dzīve, Treju galvu mana dziesma: Tā, kas ir, kas bij, kas būs. Pretnis visam - es tas esmu, Pretnis! - Iešu. TREJGALVIS (Lūdzoši.) Neej, dēls! TOTS Oi! BLUĶA KĀJA Virsū! virsū! VELNI (Uzbrūk.) Urla, urla, urla, lu! Abraka, šabraka, Kuļamie kūļi! Triku traku, triku traku! Spriguļi klaukš! TOTS (Atgaiņādamies.) Miroņi! miroņi! VELNI (Piepeši.) Uuuu - i - (Apjūk pārstāj uzbrukt; iestājas piepešs klusums.) * (Dzirdas tālas balsis kā no zemzemes.) BALSIS A-i, a-i, a-i! VELNI (Pa malām salīduši, bailīgi gaida.) TOTS (Skaita.) Miroņi, miroņi, Ceļaties augšā! Aizdegat, aizdegat Miroņu svecīti! BALSIS (Tuvāk.) A-i! a-i! a-i! VELNI (Atgriežas atmuguriski un saliecas.) Uh! uh! uh! (Aptumst.) * (Iznāk   m i r o ņ u   p a r ā d ī b a  tumsā ar piepešu palsu, nespodru gaismu.) MIROŅI - Ņēmi - lāsas ņēmi - - Lējām, sveci lējām - - Svece deg - - Tumsa bēg - - Miru ceļ - - Dzīvu sveļ! (Miroņu parādības vidū paspīd maza svecīte ar spožu gaismu.) TOTS (Ieraudzīdams svecīti.) Svels! Kad tik mīļo cels. (Viņš metas klāt pie svecītes, bet apdedzinājies atlec atpakaļ.) MIROŅI Miru visu augšā sveri, Tad i savu mīļo tveri! TOTS Visu miru augšā svēršu! (Metas atkal pie svecītes, bet atkrīt atpakaļ un pakrīt, bet tūdaļ atkal ceļas.) MIROŅI Priekšā treji guņi -- - Mīla, pekle, nāve, - Trejkārt mirt - - Citā mirt - - Dienai lemt - TOTS (Nepacietīgi ieskandina kokli, pārtraukdams miroņu dziesmu.) Garas runas, gari vārdi: - Ņemt. (Metas atkal uz miroņu svecīti un grābj to.) MIROŅI (Žēli.) Ai! a-i! (Miroņu gaisma apdziest, paliek tik mazs spožumiņš.) TOTS (Gavilējoši.) Iznesīšu jūsu sveci Dienā sauli sveicināt. Celšu Leldi, celšu jūs; Nekuls jūs jauna vara, Saule žēlos visus līdz! MIROŅU BALSIS (Tumsā, kad nodziest i pēdējs mazais spozumiņš.) - Tevi ne - - Mūžam viens - - Kopu balss - Laika gals - (Apklust, paliek tumsa, iestājas parastā gaisma.) TOTS (Jautris, apmierināts.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti - Nu jūs, velni, sveiki! (Taisās uz iešanu.) TREJGALVIS (Sparīgi, skaļi.) Ho, ho! stāvi! Turat, velni! Nu ir pretnis! Zobiem laiks! BLUĶA KĀJA (Norūc.) Pats palaidi zobiem laiku. TOTS (Mierīgi.) Kas spēj pretī miroņsvecei? TREJGALVIS Mirst, kas ņem miroņsveci! TOTS Darīts darbs, darbnieks iet. Tev kas rūp? Turies pats. Manim deg - velniem vairāk. Nu jums briesmas uzlaidīšu. (Iet pie velniem.) VELNI (Bēgdami.) Uh, uh, uh! - Uh, uh, uh! TREJGALVIS Krāsnī dzenat! VELNI (Pūlas dzīt Totu uz krāsns pusi, bet bēg no sveces.) BLUĶA KĀJA Nebēdz nost! TOTS (Tuvodamies.) Nebēdz nost! Bluķa kāja! BLUĶA KĀJA (Bēg.) Uh, uh, ui! TOTS Ha, ha! ha, ha! TREJGALVIS Ķerat kārti - abi gali! Krāsnī dzenat! VELNI Uhru! uhru! (Paņem kārti, kurā saķeras velni abos galos un rauga tā atspiest Totu uz krāsns pusi. Bet kārts pārdeg pušu un krīt no Tota miroņu sveces.) Uh, uh - krīt! TOTS Krāsnī paši! VELNI (No Tota dzenāti.) Au! no rijas laukā slauka! BLUĶA KĀJA Velnu astes kopā sienat. VELNI (Tā dara, bet gaudodami bēg dedzināti.) Ui, ui, i-i! Ui, ui, i-i! TREJGALVIS Mira vien tik spēj pret miru, Krāsnī viņu iedzīsat Ar miroņu spriguļiem! (V e l n i   ķer priecīgi pēc miroņspriguļiem, miroņu kauliem un uzbrūk ar tiem Totam. Pār miroņspriguļiem miroņsvece nespēj. Tots top atspiests atpakaļ.) VELNI (Gavilē.) Uhru, ojla! TOTS Gudrais vecis! TREJGALVIS Tev izejas, spēlman, nau. TOTS Vai tiem mēsliem mani veikt? Spēļu prāts, Palīgā nāc! Spēju brāļi, Neesat tāļi! (Piepeši gavilē.) Ailā, ira! spēju brālis. Saules spēlman, spēlē tu! (Dzied.) Ko tu guli? ko tu guli? Gailīti man'? (Pakaļdarīdams gaiļa dziesmai.) Rījkur, kur rīj'! Rījkur, kur rij'! (Iedziedas gailis, kuru Totam bij atnesis Neredzīgais.) VELNI (Galīgi uztraucas un skrej, viens caur otru bēgdami.) Uh, uh, ui! Uh, uh, ui! TREJGALVIS (Pats uztraukts, pūlas saturēt.) Ko šis jūs viļ? Vēl jau nau rīts! Ostāt, vai aust? VELNI (Osta, viens, otrs.) - Uf, uf - nau vēl asās smakas! - - Uf, uf - neķeras vēl rīklē! - - Uf, uf - negriež degunā! - - Uf, uf - nekutina šķaudas! - TREJGALVIS Uhru, virsū! uhru, aši! VELNI (Metas Totam virsū ar izmisušu straujumu.) Uhru! uhru! ujla, uh! TOTS (Dzied otrreiz gaiļa dziesmu.) Rījkur, kur rij'! Rījkur, kur rīj'! (Gailis vēl nedzied, un velni sāk jau priecīgi trokšņot.) VELNI Uhru! uhru! ujla, lu! TOTS (Paķer kārti un nogrūž no ārdiem gaili zemē, tā ka tas, klaigādams un ķērkdams, noskrien klonā pašā velnu vidū.) VELNI (Lielās izbailēs un piepešā apjukumā rauga bēgt uz visām pusēm.) Uh, uh, ui, i - - - Bēdz tik, kur redz'! Vej, kur lai skrej? TREJGALVIS (Lielā niknumā skaļi kliedz.) Spaļu velni! Cūku galvas! Atpakaļ, ē! atpakaļ, ē! TOTS (Vēl skaļāk.) Mājās, mājās! Atpakaļ nē! VELNI (Izmisumā un apjukumā.) Mājās, mājās! Atpakaļ nē! TREJGALVIS (Pārskaities, sāk lādēties.) Trejdeviņi mēslu velni! Paši sevi dzenat prom! VELNI (Viņam garām un pāri bēgdami.) Bēdz, veci! ui! Bēdz, veci, ui! TREJGALVIS (Putodams.) Zili, zaļi uguns lāsti! TOTS (Smiedamies.) Veci, izeja tev ira! (Uz Trejgalvi, kurš top no bēgošiem velniem līdzi aizrauts.) TOTS Ha, ha, ha! ha, ha, ha! (Aptumst.) (Priekškars.)

RAINIS SPĒLĒJU, DANCOJU Velnu nakts piecos cēlienos CETURTAIS CĒLIENS K a u l u   k a m b a r ī. Skaliņš nodedzis, uz beigām vāji kvēlo. L e l d e   savā zārkā tikko saredzama. * (Ienāk   T o t s   ar miroņu svecīti rokās. Skaliņš tūliņ uzliesmo gaišāk, bet palsā, nespodrā miroņu gaismā.) TOTS (Smejas uzvaras priekā, pārmērīgi.) Ha, ha! ha, ha! ha, ha! ha, ha! Visi velni aizvēkšēja Savos tumšos dzijumos! Zili, zaļi uguns lāsti! (Skatās apkārt.) Skat! ij dzisis skaliņš deg! Liesmas uzcel uzvarētājs! Uzcels, Lelde, arī tevi. (Viņš pieiet pie Leldes zārka.) Nāci, celies, mana Lelde! (Kad nesagaida atbildes.) Nebaidies otras nāves! Nu ne zemei nau tā spēka: Nu man rokā miroņsvece, Jaunā dienā tevi vest. Izdiesim nu sākto deju Zemei pāri, nāvei pāri! (Viņš paskandina savu kokli.) Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti - (Viņš pieliecas pie Leldes, bet vēl nesagaida atbildes.) Ā! tu guli vēl to miegu. (Lepnā, vēl saceltā uzvaras sajūtā.) Visam pāri mana roka: Gribu - guldu, gribu - ceļu. (Skaita.) Miroņsvecīte, dedz! Guloša actiņa, redz! LELDE (Paver acis, bet nerunā un neceļas.) TOTS (Gavilējoši.) Ho, ho, veras dārgās acis! (Skatās gulošā Leldē.) Ko nevizat vizumā? (Pacilā Leldes roku.) Lokās dzīvi loceklīši, Stingi nau - - ir tik gurdi? (Šaubās, pats sevi drošinādams, ar pārmērību.) Ho, ho! vēl - baiļu tverti! Ho, ho! dūjiņ -  m a n u  dūjiņ! (Uzstājas.) Ho, ho! runā! saki manim! Smaidi jele, ko tu blendi? LELDE (Klusē un skatās ar tukšu, plašu skatu.) TOTS (Pieliecies pie Leldes lūpam, piepešā izmisumā.) Lelde! Lelde! - Lūpas aukstas! Vai miroņi māna mani? Visas cīņas pazaudētas? (Atkal spītībā sasliedamies.) Mūžam cīņa nevar zaudēt! Mūžam nebūs miroņiem Leldi pīšļiem apputināt! Jūsu pašu miroņsveci Acis es jums svilināšu! Ārā raušu jūs no kapa, Izplēsīšu noslēpumu! Nu tu, Kungs! (Viņš aizsteidzas.) * (K u n g u   k a p u   n a m s.   Patumša gaismiņa no kapa lampas.   K u n g s   guļ savā zārkā.) * (Ienāk   T o t s   aši, atstādams durvis pusviru; gaismiņa uzliesmo spožāk, bet viss paliek tikko saredzams.) TOTS (Skaļi.) Aidā! Kungs! - Ko, jau guli? Ne vēl ausma acis dur, Ne vēl troksnis ausis plēš, Ne vēl rīts rīkli rauj. KUNGS (Īgni.) Liec man mieru! Vāķies prom! Es tev rīkli raušu pušu! TOTS Ha, ha! dusmīgs? KUNGS (Pieceldamies zārkā sēdus.) Šis tas? Spēlmans? Ko šis iedrīkst nākt vēl šurpu? TOTS (Mierīgi.) Nu, es šurpu nāku gulēt. KUNGS (Dusmīgi spiedz.) Manā zārkā? Ārā, mirla! Gulsties grīdā, žurku grauža! Ārā, prom no manas velves! Pūsti ārā, putnu knābjams, Durstāms saules karsto pīķu! (Aizraujas, spiegdams.) TOTS Lēnām! lēnām! KUNGS Dusuls māc. Ne vēl tā bij tevi lādēt! Kur mans kumoss? mana dzīsla? TOTS (Rāda uz savu kokli.) Te par stīgu! Gribi dancot? Patrinkšēšu tavu dzīslu. KUNGS (Pārskaities.) Izputē, pīšļu pūznis! Diet, kad trinkšē mana dzīsla!? (Dusmās aizrāvies, piepeši mana savas kaulu sāpes.) Satriektas man visas malas; Sudrabstīpa netur kaulus; Zārks bez stīpu kopā gāžas. Dod man dzīslu! - jeb es drāžu! (Atvēzējas, bet ievaidas.) Vai man kauli! - Caurvējš velk! Aizdari jel durvis cieti! TOTS (Aizdara durvis.) KUNGS (Žēlīgā balsī, nespēcīgās dusmās.) Vēders tukšs! - Dārgie sveši! Nau, kas silda - asins lāsas! Citas solīj'? Kur tās asins? Pats tu asins pilns kā dzīvuls. (Stenēdams, žāvādamies.) Kur tas paliek? Velna zēns? Nenāk mani likt uz guļu? TOTS Zēns vairs nenāks. KUNGS Kas tad tas? TOTS Velni padzīti no rijas. KUNGS (Brīnās nesaprazdams.) Rijas? Velni? TOTS Šodien es Tādā guļā tevi likšu, Ka tu necelsies! KUNGS Vai traks? (Viņš uztraukumā izlec no zārka laukā.) TOTS Nieka nezin. - Vai tu zini, Kā var miru atkal uzcelt? KUNGS Zinu. TOTS Saki! KUNGS (Smejas.) Ha, ha! Leldi? Pats tu cēli, - neceļas? Neizdevās - ho, ho, hu, hu! TOTS Saki drīz! Nava laiks. Gailis dziedās trešo reizi. KUNGS (Ironiski.) Gudris, he, he! - Jāiet gulēt. (Sit kopā savus kaulus.) Plak! plak! zēns! - Aši nāc! TOTS Ha, ha! ha, ha! KUNGS Plak, plaki plak, plak! (Aiz durvīm dzirdas smiekli.) Kas tur smejas? Nenāk gan. Velns ir padzīts? Kas tad dzinis? TOTS Zinu. KUNGS Saki! TOTS Kā ceļ miru? KUNGS Ha, ha! Plak, plak! Oi man, oi man! Velnus padzīt? - Nevar būt. Vai tad gāžas pasaulsēka? TUTS Gāžas. KUNGS Nedrīkst! - velnus dzīt!? Pats tu nezin'. TOTS Pats es dzinu. KUNGS (No bailēm atlec pie sava zārka.) Pats tu dzini? TOTS (Draudoši.) Teic, jeb es tev -! (Starpbrīdis.) KUNGS (Trīsēdams.) Briesmīgs vārds! nevar pateikt - TOTS Rauj tad tevi - KUNGS Teikšu! teikšu! (Svarīgi, svinīgi.) Miroņsvece! - Tā spēj celti Briesmas: sadeg visi kauli! Dvēsle pati tulznās tūkst! TOTS (Pārsteigts, izmisis.) Ko tu saki? - Miroņsvece? Tā man ir! KUNGS (Lielās bailēs, ielec zārkā.) Oi man! oi! TOTS (Apklust uz brīdi.) Vai man! vai man! velti, velti! (Tad atkal cerēdams uz Kungu.) Celies ārā! Tas nau viss! KUNGS Viss ir, viss! (Kad Tots tuvojas, - aši ceļas.) Ceļos. Nenāc! TOTS Kas tad ir vēl briesmīgāka? Nemelo? Degšu tevi. KUNGS (Uztraukts.) Uj tu, velns tu! pārāks velns! Trūdu traucējs! miroņzaglis! Kapu svētumapgānītājs! Asinssūcis! Kārtībgrāvis! (Starpbrīdis.) TOTS (Nesaprazdams.) Kā tad? Kā tad? - Pievilts esmu! Neceļas no miroņsveces. KUNGS Nemin' sveci! Ej no šenes! Vairāk pateikt man nau ziņas. TOTS Kas tad zina? KUNGS Nāve nezin. Varbūt dzīve? - Kad ir pārāk? TOTS (Nikni.) Kad necelsat - atriebšos! Sarausaties! izstiepsaties! Nodrebēs miroņpīšļi! KUNGS Oi man, oi man, manim ne! TOTS Tevim pirmam: tu to ņēmi. KUNGS (Lūdzas.) Diezgan cietu: laid man gulēt! TOTS (Nikni smiedamies.) Gulsti zārkā! KUNGS (Bailīgi.) Ej tu pirmais! TOTS (Nikni, ironiski.) Tu jau kungs, tas gulstas agrāk, Darba ļaudis vēlāk gulstas. KUNGS Bail, ka vāku neaizslēdzi, Kā tad celšos asins dzert? TOTS Necelsies! nedzert asins! KUNGS (Nesaprazdams.) Kā tad? kā tad? TOTS Visi būs Brīvi ļaudis - nesūcami. KUNGS (Lūdzas.) Ļauj jel sūkt! Ņem sev dzīslu Spēlēt, ka ij nāve klausās. TOTS Nesūkt asins! KUNGS Es tev došu Slēptu naudu pavārtē, Leldes nama pagalmā! Mūžam būsi miesās pilns. Nebirst milti nemaļami - Tevim birs. TOTS Nesūkt asins! (Tuvojas.) KUNGS Nenāc! Gulšos. - Atdod jele Paglābjamo kumosiņu! Es tev labu padarīju, Rijā tevi ievezdams, Citā, jaunā pasaulē. TOTS Ko tu ļaudīm padarīji? KUNGS Dzinu nemigt, pasargāties. TOTS Sevim vien tik labu gribot. KUNGS Žēlo jele. TOTS Pažēlošu, Kad vairs kaitēt neiespēsi; Tad atdošu kumosiņu, Kad es miršu. KUNGS He, he! he, he! Nu tad teikšu noslēpumu: Šodien mirsi! - he, he! he, he! Mirst, kas ņem miroņsveci. TOTS (Paņem zārka vāku un aizvāž to.) Guli, maita, ar šo sauli! Vairs tu augšā necelsies! (Uzsit trīsreiz uz zārka.) Plak, plak, plak! KUNGS (No zārka iekšas.) He, he! he, he! he, he! TOTS Šis vēl smiesies!? Es tev gan! Šodien mirsi! Šodien mirsi! Mirst, kas ņem miroņsveci. (Starpbrīdis.) Ha, ha! miršu, - gan: bet kad? Es negribu šodien mirt, Sava mērķa nesasniedzis. Mērķi sniegt, dzīvot vēl! (Aiz durvīm dzird smieklus. He, he! he, he!) TOTS Kas tur smej? Laukā nāc! * (Ienāk   V e l n a   z ē n s,   vēl pabailīgi glūnēdams.) VELNA ZĒNS Es tas esmu: Velna zēns! Vai mans Kungs vairs necelsies? TOTS Necelsies. VELNA ZĒNS (Priecīgi iesaukdamies.) Uhru! hu! Nu no klaušiem esmu brīvs! TOTS Brīvi visi: ļaudis, velni, Brīvs ij tu. - Man ko līdz? (Stāv domās.) VELNA ZĒNS (Paklusi.) Spēlman! TOTS Ej sevi - Esi brīvs. VELNA ZĒNS Spēlman, līdzēt - var ij tevim. TOTS (Smejas.) Tā -?! VELNA ZĒNS Es visu noskatīju, Lejāk gaida citi velni. TOTS Ko tie iespēj? VELNA ZĒNS Nesak' vis! Noklausījos: Trejgalvs sūta Velnu gluži - jaunizceptu: Jauniedomu, - tā kā tu! Astes nau, rokas baltas, Tam uz kaklu sīkas sakas. TOTS (Brīnīdamies.) Kas tas tāds? VELNA ZĒNS Redzēs. - Pasvilpt? TOTS (Neatbild.) VELNA ZĒNS Otram galva mugurā: Tas ir viņa vecais brālis. Trešais: vēzis - zelta čaula. Pasvilpt? - U-i! u-i! u-i! * (Ienāk J a u n v e l n s,   D u j v e l n s   ar divām galvām un   Z e l t a   v ē z i s.) TOTS Ko jūs gribat? JAUNVELNS Tevim līdzēt. (Runā modernā, gribēti ārkārtējā veidā, raudzīdams attēlot spēlmaņa runu.) Mūs neviens vēl nebij veicis, - Tu mūs veici. Mūs neviens vēl nebij dzinis, - Tu mūs dzini. Tu tas gudrākais, - mēs tevi Gūt par galvu gribējām: Būt par galvu negribēji. Vara tev ij tā par mums, - Dara visu tava roka, Lūdzam tevi: nedzen mūs! Lūdzam: dod mums mūsu tiesu: Gailis reiz tik dziedāj' - mums Bailes nau še būt līdz trešai, Mums ir tiesības - TOTS Jums nau: Velni jādzen, lai še būtu Mirušiem ij dzīviem miers. JAUNVELNS Vai tad būs gan - miers i tevim? TOTS Miers nau tāļš man, - kas tev daļas? JAUNVELNS Daļa tāda: varam dalīt: Dod mums Kungu, mēs tev mieru. TOTS Kam jums Kungs? JAUNVELNS Dot tam algu. TOTS Ņemat vien! - Kas man daļas? (Smiedamies Jaunvelna veidā.) Dzīve bij tam zaļu zaļa, - Tagad lai ir velnu vaļa. JAUNVELNS (Lielīgi - glaimīgi.) Ak, tu spīdošs valdnieks būtu! Proti dāvāt izšķērdīgi. Parādā mēs nepaliekam: Miru gribi uzcelt? TOTS Gribu. JAUNVELNS Nebij tevim laimes. TOTS Nebij. JAUNVELNS Lūk, tik laimes tevim trūka. Lielo darbu veici pats, - Atstāj laimei arī darbu! Lelde dzīvos, - ļauj tik vien; Lai to apspīd laimes saule! TOTS A, ā! ā! JAUNVELNS Tu sev izcīnīji viņu, - Laimē dzīvo nu ar viņu! TOTS Ha! teic mirons: šodien miršu. JAUNVELNS Tevim dzīvot saules mūžu! DUJVELNS - JAUNAIS BRĀLIS Nu tu redzi: mēs tev draugi. DUJVELNS - VECAIS BRĀLIS Draugi, kad vēl tevis nebij! ZELTA VĒZIS Nāksi mūsos atpakaļ! TOTS Nē, ne mūžam. JAUNVELNS Mums ir laika. DUJVELNS - VECAIS Pārdod zirgu, - dod ij līdz Pavadiņu! TOTS Nesaprotu! DUJVELNS - JAUNAIS Dod ij Kunga kumosiņu! JAUNVELNS To, kas Kungā nevainīgs, Kas to beigās paglābt spētu. TOTS Nē, to turu, - lai tas nekait, Mirdams došu. DUJVELNS - VECAIS Nava līgums. DUJVELNS - JAUNAIS Solīts ira, varam ņemt. JAUNVELNS Lai ij paliek, - atdos pēc: Ilgāk Kungam atalgosim. - Taču spēlmans mūsu būs! (Patētiski.) Zemes virsū visā mēs Izplatīsim savu valsti. Zemes dzelmēs valdniekam Nebūs jābrien, - vizēs grezni Zelta saulē pats kā zelts. ZELTA VĒZIS Zeltu smejam mēs no dzelmes: Zemes dzelmes, ļaužu dzelmes, Miesas zelts, asins zelts, Sirdis zelts, sāpes zelts, - Visam pāri tava roka. TOTS Es neesmu, ko tu ceri. - Nē, ne mūžam. JAUNVELNS Mums ir laika. Kad tik tevim būtu laika? TOTS Kas tu esi, ka tev laika? - Mirkļa doma, kuru aizmirst. JAUNVELNS Spēj tēvs mani izdomāt, Nespēj domu iznīcināt. TOTS Tad i manim laika ira: Tad i nenīks mana dziesma. JAUNVELNS (Neīstā patosā.) Nenīks, nenīks! Tev ir laika. Dzīvot tevim saules mūžu! ZELTA VĒZIS Laimē dzīvot tev ar mīļo. DUJVELNS - VECAIS Topi liels! DUJVELNS - JAUNAIS Topi spožs! TOTS Ailā, eju! JAUNVELNS Ailā, ej! Naidniekus par draugiem vērtis! (Dod zīmi Dujvelnam.) DUJVELNS - VECAIS Plak, plak, plak! DUJVELNS - JAUNAIS (Sit plaukstās.) Plak, plak, plak! * (Saskrien vairāk velnu.) DUJVELNS - VECAIS Ņemat nu to! zārkā Kungu! KUNGS (Dobji zārkā.) Oi man, oi man! VELNI (Grib atdarīt vāku.) Vāks ir cieti. KUNGS (Zārkā līksmi.) Ihri, ihri! DUJVELNS - VECAIS (Uz Totu.) Atvāz! DUJVELNS - JAUNAIS Atdod! TOTS (Aiziedams prom.) Kas man daļas. KUNGS Ihri, ihri! TOTS (Aiziet.) * JAUNVELNS (Klusu.) Uhru, uhru, spēlmans mūsu, Šodien tevi dabūsim! KUNGS (Zārkā skaļi un žēli iekliedzas.) Spēlman! spēlman! TOTA BALSS (Viņpus durvīm.) Ailā! ailā! * JAUNVELNS (Uz velniem.) Ašāk! Kas tas? - Ņemat Kungu! DUJVELNS - VECAIS Vāks ir cieti. DUJVELNS - JAUNAIS Nevar atplēst. JAUNVELNS (Dusmīgi.) Var vai nevar, - ņemt tūlīt! Drīz dzied gailis trešo reizi. DUJVELNS - VECAIS Burvju vārdi, - atplēs pats! Spēlmans krāpis, cieti vēris. DUJVELNS - JAUNAIS Kam tu viņam aiziet ļāvi? JAUNVELNS (Nicīgi.) Mana ziņa: veci abi, - Ne jel derat paņemt klēpi. KUNGS (Zārkā iesmejas.) He, he! he, he! DUJVELNS - VECAIS Pag' tu, mirla! DUJVELNS - JAUNAIS Salauzīšu tavus kaulus! JAUNVELNS Muļķi! vai tik mute caurums? Kad ir cieti zārkam mute, Plēšat vaļā otru galu! VELNI (Priecīgi.) Uhru, uhru! - plēšam otru! DUJVELNS - VECAIS Aizliegts! DUJVELNS - JAUNAIS Nevar! JAUNVELNS Ha, bet - iet! KUNGS (Zārkā dobji.) Oi man! JAUNVELNS (Ironiski.) Nekliedz! Drīzi būs! (Aiziet   J a u n v e l n s,  D u j v e l n s   un    Z e l t a   v ē z i s.) * VELNI (Nopūlēdamies ap zārku, plēsdami no dibena dēļus nost, jokodami viens caur otru.) - Kungs par resnu! neiet cauri. - - Pārāk dzēris ļaužu asins - - Lūdzu, nākat, cienīgs Kungs! - Kungs nau radis pakaļdurvis - - Gan ne dienu, nakti gan - (Velni, atplēsuši dēļus, velk ārā Kungu kliegdami.) Nu reiz ārā, nu reiz rokā! KUNGS Oi man, oi man! sāp man kauli. VELNI (Viens otrs.) - Hu, hu! tūdaļ pabraucīsim. - Kaulus pakult - dara labi - Pats jau kūli miroņkaulus. - KUNGS Jā, tie bija - prasti ļaudis. VELNI - Nu, mēs tevi smalkāk kulsim - - Pekles gunī mērcēdami - KUNGS Oi man, oi man! (Piepeši sauc palīgā.) Spēlmani spēlman! VELNI Ho! no tā mēs - pirkām tevi. KUNGS (Pārmetoši, žēli.) Ak, tu, Toti! (Ar pēdējo cerību.) Kur ir kumoss? VELNI Tas pie Tota. KUNGS (Piepeši priecīgi.) Tots lai svētīts! Tots ir tomēr mani glābis. VELNI Stiepjat Kungu! KUNGS Oi, Oi, Oi! VELNA ZĒNS Lēnāk! lēnāk! - Velk kā vilki Kaulu sāpēm stīvu suni. * (K a u l u   k a m b a r ī.   Tumsa. Skaliņš nodzisis.) * TOTS (Pie Leldes zārka.) Ko es atkal šurpu nāku! Tikai redzēt savu laimi, Vai nau atkal izzudusi? Vēl tu manis nesadzirdi! Vienu mūžu iecerēta, Vienu mirkli ieraudzīta, Tūkstots cīņu iecīnīta, Pazaudēta, atkal gūta. Mokas, ilgas, žēlas, ceras Sirdī lēja smagu svinu: - Nu tu tomēr esi mana! (Savā priekā kā atminēdamies.) Kad es gāju - bij kā balss? It kā bailēs sauktu mani? (Atkal piegriezdamies Leldei.) Guli vēl šo mazo brīdi! Drīz dzied gailis trešo reizi; Tad es saulē tevi celšu, Saule tevim dzīvi dos. Tu nu gaidi saules laimi. (Saņem viņu savās rokās uz mirkli.) Čuči, guli, līgaviņa, Uz manām rociņām! (Iet prom uz durvju pusi.) * (Padzirdas klusa   b a l s s.) BALSS Dzirrrdi. TOTS Kas tur tāds ir? Ko tas tāds grib? ZEMES VĒZĪŠA BALSS Drīz! drrīz! drrrīz! Rīst, rīst, rīst. Šķirbā! šķirbā! Dzirrrdi -! TOTS (Dusmīgi.) Zemes vēzīts! - Cieti klusu! Netrauc manas Leldes miegu! ZEMES VĒZĪTS Šķirrbiņā lien! Šķirrbiņā drīz! Velti vai vakarā Stīgu tev stiepu? Šķirrbiņā lien! Spēlēsim abi. Dzirrrdi -! (Zemes vēzītis apklust.) TOTS (Klusi.) Ha, ha! ha, ha! Gaidi vien! (Paliek domās.) * (Parādās   m i r o ņ u   g ā j i e n s,  kurš aiziet garām.) MIROŅI (Dzied.) Nomirušie ceļas, Smiltainieši runā, Visi sīki puteklīši Spēlmanīti sveic! Dvēselītes siro, Iecerites spīgo, Visas zemes aizmirītes Spēlmanīti teic. Mira mūža mokas, Slēdzās melnās vātis, Asins murgu izpestītie Spēlmanīti teic. Gulēt medus miegu! Dzīvot miņas dzīvi! Gari, garu gaidīdami, Spēlmanīti sveic. (Parādība pazūd.) TOTS (Klusi iepakaļ.) Vieglas smiltis, saldu dusu! (Uz Leldi pagriezdamies.) Tevim, Lelde, jaunu sauli! (Gailis dzied.) Dziedi, gaili, trešu reizi! Nu es veicis, nu es veicis! Tu mans biedris - spēlmanītis, Tu man līdzi labu vēli. Gari mani guldīt grib, Tu uz dzīvi mani sauc: Dzīvot gribu, dzīvot varu! Kas vēl spēj : nākt pret mani? Kas vēl drīkst: laimi ņemt? (Uz durvju pusi.) Paldies, Kalvi, še tev lauznas! Nu man liekas, nu es veicis. (Aizmet lauznas pa durvīm.) Nu man atliek tikai spēles, Nu man atliek tikai Lelde! Nāc nu rokās, mana Lelde! Iesim nu uz jaunu sauli! (Sāk aust rīts.) (Priekškars.)

RAINIS SPĒLĒJU, DANCOJU Velnu nakts piecos cēlienos PIEKTAIS CĒLIENS K ā z u   n a m a   p a g a l m s. Izredze uz kapsētu un uz austrumiem. * (Ļaudis nepacietīgi gaida Totu atnākam ar Leldi.) VIENS NO ĻAUDĪM Gailis sen jau nodziedāja. OTRIS Desmit reizes saskaitīju. TREŠAIS Nu vairs briesmu nau nekādu, - Ko nu šis vēl - baidās nākt? PIRMAIS Tu ej, palūk! Ko šis dara? TREŠAIS Ko es iešu? Man kas daļas? PIRMAIS I pēc desmit gaiļu bailes? (Ļaudis smejas.) TREŠAIS Bailes nau. Beigts, kas beigts. (Atiet nost.) VECENE Sak' nu vien! sak' nu vien! Ies šis traucēt nomireļus! (Krata galvu nelabvēlīgi.) * (Ienāk   R a g a n a,   uztraukta.) PIRMAIS NO ĻAUDĪM Nu, kas ir? RAGANA (Dusmīgi mēda.) Kas īr? kas īr? Pīpe ir man apdzisusi, Ne kopš mūža nebij bijis! (Stāsta ar bailēm, aizraudamās.) Rijas jumti kūpēt kūp! Visas malas pilnas dūmu! Koki izgāzti no saknēm! Zemē dobes izraustītas! Akā ūdens - melnu putu! Visur velni aizsprukuši. VIENS NO ĻAUDĪM Tādu briesmu neredzētu! OTRIS Ak vai, kungs! Žēlīgs esi! VECENE Sak' nu vien! sak' nu vien! * (Ienāk   K l i b a i s,   tāpat uztraukts.) ĻAUDIS Kur tu biji? KLIBAIS Kapos biju. Visi krusti izmētāti! Smiltis apkārt izmētātas, Tā kā sesku izkasītas, Miroņi tās spārdījuši! VIENS NO ĻAUDĪM (Nedroši.) Pašos kapos - vai tad biji? KLIBAIS Kad tu netic' - ej jel pats! (Stāsta.) Salauzts žogs - tā kā niedre! Nomīts ceļš - dzelžu kurpju! Zāle uguns apsvilusi! Palagskrandas guļ pa zemi! VIENS NO ĻAUDĪM Nu jau beigts - spēlmans gan! OTRIS Žēl ir taču - lāga zēns! * (Ienāk taustīdamies   A k l a i s   n a b a g s.) VIENS NO ĻAUDĪM Aklais nabags - tas ir dzīvs! OTRIS Nerauj velns to liekaēdi. TREŠAIS (Uz nabagu.) Neredzīgais, kur tu biji? AKLAIS No tālītes klausījos, Visu nakti trīsēdams, Pirtiņā šaipus rijas. Visu nakti - tavu briesmu! Spēlē, danco visa elle: Kauc un bļauj, spīdz un spiedz, Pa tām starpām moku vaidi! Brēc, ka auksts kaulos skrien! Vēl ne pilna - pusnakts - pēkšņi Troksnis it kā tūkstots balsu: Āži, zirgi, cūkas, vilki! Te par brīdi - pēkšņi kluss! Bailēs - blīkš! - es no lāvas - ĻAUDIS (Viens caur otru.) Ak tu! - Pasarg'! - Stāv' man klāt! AKLAIS (Skumīgi.) Ak tu zēns! - Vai tu veici! Kas tev palīgs? Kas tev sargs? VIENS NO ĻAUDĪM Žēl tā puiša! OTRIS Tāda galva! TREŠAIS Te nu bij tas - ļaužu glābējs! CETURTAIS Kur nu, cilvēks, Kungu veiksi? PIEKTAIS Kas to aizskar - nomirst pats. CETURTAIS Smalkos miltos saberž kaulus! PIEKTAIS Rijas klonā slapjš tik paliek! PIRMAIS Vajadzētu palūkot, Kas no viņa būs vēl pāri? TREŠAIS Kas tad ies? Kungs vēl grābs! RAGANA Ēnu redzot - top jau mēms. Trešu dienu mirst kā - spēlmans. Ja i pārnāk spēlmans sveiks: Kas tad labs? - Nāvēs citus: Kam sniedz roku, tas ij mirst. * (Ienāk   T o t s,   nesdams uz rokām aizmigušo   L e l d i.) ĻAUDIS (Lietā pārsteigumā.) Ā, ā! - Vai man! Sak' nu vien! (Tad piepeši apklust.) TOTS Ho, ho! ho, ho! Te es esmu! Veikti visi velni, gari! Te ir Lelde, mana Lelde! Nu no nāves laukā rauta! Kas vēl spēj nu nākt pret mani?. (Ievērodams vispārējo klusumu.) Ko jūs klusat? Ko jūs stāvat? Dodat Leldei atsēst krēslu! (Padod krēslu, viņš atsēdina tanī Leldi, pavirzīdams to pret austrumiem.) Lai redz saule pirmo tevi! AKLAIS NABAGS (Spiežas caur ļaudīm cauri.) Toti, Toti! dēls, mans dēls! TOTS (Uz Aklo.) Pēdējs tu man līdzi gāji, Pirmais tu man pretī nāci! PIEKTAIS (Apskauj Totu.) Nau man bailes sniegt tev roku: Jāmirst - miršu; vecs jau esmu: Laimīgs esmu, ka tu veicis. KLIBAIS (Sveicina iztālēm.) Dzīvs mans biedris! TOTS Klibais, ā! RAGANA Sveiks, mans spēlman! Lūk, tu veici! Daudzi prāti, daudzas rokas! ĻAUDIS - Kungs vai vairāk - nesūks ļaudis? - TOTS Veikti visi kungi, trūdi! ĻAUDIS - Vai nu tiešām - būsim brīvi? - TOTS Brīvs, kam dūša: brīvam būt! ĻAUDIS (Sauc.) - Brīvi! brīvi! - Dzīvo, spēlman! - Saucat māti! Leldes māti! - RAGANA (Uz Totu.) Kungam mietu krūtīs dūri? TOTS I bez mieta velns to rāva. RAGANA Žēl man. ĻAUDIS Žēl man! RAGANA Ejat raudzīt. Varbūt var vēl? TOTS Kapā nava. RAGANA Vai tik pats to neaiznesi? TOTS Velni. ĻAUDIS (Vēl šaubās.) Kungs vairs nenāks? TOTS Nenāks. ĻAUDIS Dzīvo, spēlman! TOTS (Droši.) Dzīvot gribu! * (Ienāk   L e l d e s   m ā t e  un   D ē l a    m ā t e.) TOTS Māte, nāc nu! Lūk, tev meita! MEITAS MĀTE (Pieiedama pie Leldes.) Meitiņ manu, ezerpuķīt, Nāves ūdens laukā rauta! DĒLA MĀTE Laukā rauta vēl kā mirla - Kāda dzīve būs ar tādu? MEITAS MĀTE (Nemdama Leldi mīļi aiz rokām.) Vēl rociņas aukstas, velgas! Vēl vaidziņi zemes bāli! Drīzi žūs, drīzi sils, - Kas nu Zemgum būs par prieku! DĒLA MĀTE Nabadziņš ne dzīvs, ne miris! MEITAS MĀTE Saucat Zemgu. TOTS Saucat, saucat! MEITAS MĀTE (Lūkojas Leldē.) Vaigā- lāsas - asariņas. - Runā, manu acu dzirnīt! LELDE (Klusē un guļ nekustēdamās.) TOTS Lelde guļ vēl puķes miegu, Rīta rasas slacināta. Abas reizē acis vērs: Rīta saule, mana Lelde. MEITAS MĀTE (Brīnīdamās.) Tava Lelde? TOTS Mana Lelde! Nāves ūdens laukā rauta. ĻAUDIS (Izrāda klusu izbrīnēšanos.) MEITAS MĀTE (Sauc.) Zemgu! Zemgu! TOTS Lai nu nāk! DĒLA MĀTE Ko es dzirdu? Ko šis grib? Atņemt sievu manam dēlam? VECENES Sak' nu vien! sak' nu vien! Kādus darbus darīs nu? VIENA SIEVA (Uz Dēla māti.) Tu jau teici: esot mirla? - DĒLA MĀTE (Viņu pārtraukdama.) Lai es teicu! - Lai ir kāda! Mana ira! ĻAUDIS (Nelabvēlīgi.) Tādas lietas! Cita manta! - Kā tā var? KLIBAIS Spēlmans glābis, spēlmans ņem! RAGANA Mirējs pats, - dzīvu ņems? Sakat, ļaudis, ko es teicu? Nāves veicējs nāvē pats. Pašam jāmirst ir to dienu. AKLAIS NABAGS (Klusi.) Toti, nava tas tavs ceļš! TOTS Arī tevim tāda runa?! Neveikt jums! Klausi, Ragan! Sīka tava zināšana: Dzīvot gribu, dzīvot varu! Kas par tevi lielāks, teica: Dzīvot manim saules mūžu! ĻAUDIS Mēs par tevi, spēlman, stāvam, Tā kā tu par ļaudīm stāvi. CITI Mūsu lieta taisna bija, Cik ir taisna spēlmaņlieta? VĒL CITI Nāk jau! nāk jau! PIRMIE Lai tik nāk! TOTS (Paņem Leldi rokās.) Nāc man rokās, mana Lelde! LELDE (Apliek viņam rokas ap kaklu.) * (Ienāk   Z e m g u s   steidzīgi.) TOTS (Uz viņu.) Nāc nu, nāc! Te ir Lelde! ZEMGUS Lelde! Lelde! - Atkal, atkal! Esi dzīvē sveicināta! Esi, spēlman, sveicināts! TOTS (Pārsteigts.) Tā tu manim pretī nāc? Es uz cīņu biju gājis. ZEMGUS Nedraugs biju, nedraugs esmu, - Kad tik Lelde, Lelde glābta! TOTS (Atsēdina Leldi atkal krēslā.) Sēsti! atlaid savas rokas! ZEMGUS (Pie Leldes nometies, lūkodamies viņā.) Galvu slēpj rociņās, Kā dūjiņa spārnos slēpj. Nerunā, aizmigusi. LELDES MĀTE Saule lēks: modīsies. ZEMGUS Gaidīsim! MĀTE Zemgu, dēls, Tavai laimei briesmas draud. ZEMGUS Draudēj' briesmas: Lelde mirs, Nu ir dzīva. (Paliek pie Leldes zemē sēdot.) ĻAUDIS (Gaidīdami apsēst un apklust.) Tūliņ saulei vajga nākt! TOTS (Klusi aplūkodams Zemgu.) Cik viņš bāls! AKLAIS (Uz Totu tāpat klusi kā visa saruna.) Žēlo citus? žēlo sevi! Toti, dēls! ceļš nau tavs! TOTS (Dusmīgi.) Ko tu ķērc vienu laidu: Ceļš nau tavs! ceļš nau tavs! Plaka visi pretinieki, Noliedzēji, atņēmēji, - Šis man nāks pretinieks! AKLAIS Ceļš nau tavs: šim te gals, Tavu redzu tālu tekam. TOTS Ceļš man, tiešām, tālu tek: Dzīvot man saules mūžu! AKLAIS Saules mūžu? kuras saules! Tās, kas riet uzlēkusi? Citu zinu: mūža sauli, Uzlēkusi neriet vairs. Dod šai saulē citiem dzīvi, Citā saulē tevim dos! TOTS Neredzētājs saules redz! AKLAIS Divas saules, divas dzīves: Vienu redz spulgas acis, Otru acis nespulgotas. TOTS (Nepacietīgi, skaļi pret sauli.) Viena saule, nāc nu aši! ĻAUDIS (Čukst.) Ko šis grib? Veikt i sauli? AKLAIS Saule zina savu ceļu, Zin' tu savu. TOTS Ha, ha, zinu. AKLAIS Lūk, kā dairās saule lēcam: Kam tu neej savu ceļu!? ĻAUDIS (Čukst.) Laiks jau tiešām saulei lēkt! TOTS (Uzlikdams roku uz Leldi, jaunā apņēmumā.) Lelde mana, veikšu visu! - - Būs tev, saule, laikā lēkt! Es aizdegšu savu sveci, Bēgat nost! Miroņsvece! (Viņš izņem no azotes svecīti.) RAGANA (Iesaucas aši un izbailēs.) Bēgat, bēgat! nāve nāk! ĻAUDIS (Metas bēgt no Tota.) TOTS Ha, ha, ha, ha! Nu šie bēg! Nostu vēršat savus vaigus! Nāvei acīs jāskatās! Aklais, bēdz! Zemgu, bēdz! AKLAIS Aklis neredz. ZEMGUS - Diezgan bēgu! (Abi paliek nebēguši.) TOTS (Ar rokas mājienu aizdedz svecīti, skaita.) Miroņsvecīte, dedz! Gulošas actiņas redz. Klususi mutīte, veries! Tirpusi rociņa, tveries! (Pieliecies pie Leldes, vēro ar visu dziņu.) * (Sakustas lēnām un sāk runāt   L e l d e.) LELDE (Klusi.) Acis veras - aizveras, Saules nau - nau ko redzēt! Mute veras - aizveras, Saules nau - nau ko sacīt! ĻAUDIS Klausat! klausat! TOTS (Izaicinoši, lūdzoši - draudoši.) Saule, saule, saule, nāc! Saule, kaunā nemet bērnus! Augšā ausmā ašāk cel Savu smagu zelta segu! Miroņsvece aši deg, Nesastapsies abas gaismas, Neatvērsies mīļās acis, Vai! vai! vai man! (Viņš izmisumā sāk koklēt.) Pažiba, padzisa Īsa, sīka dzīviņ'. Mūžam spīdēs saule. Pažibi! paglābi! Visu mīļu dzīviņ', - Mūžam slavēs sauli! * (Piepeši atspīd saule.) TOTS (Iesaucas.) Saule, saule liela nāk! Abas reizē acis ver. AKLAIS (Iesaucas.) Vai man! pašu sauli veici! TOTS Miroņsvecīte, dziesti! Tumsup stari tev griezti. (Svecīte apdziest.) LELDE (Uzceļas no krēsla stāvus.) TOTS (Gavilē.) Ho! ho! ceļas! RAGANA (Atgriežas un tuvojas notikuma vietai.) Skatat, skatat! briesmas garām. Vēršat visi saulei vaigus! ĻAUDIS (Brīnumu pārņemti, uzelpodami.) - Trīsas krīt - - Krūtis dveš - - Lelde redz - - Lelde iet - VECENES Sak' nu vien! sak' nu vien! ZEMGUS (Pieskriedams klāt.) Lelde! Lelde! Glābta, glābta! LELDE (Stāv klusu, saulē skatīdamās.) MĀTE Meitiņ, meitiņ! vaļā acis! ĻAUDIS Saulē skatās, nemirkšina. RAGANA Nāvi cietis - sauli cieš. MĀTE Saulē skatās, nenoskatās, Nevar beigt skatīties. TOTS Kurš spēj saules atdzerties? Neredzīgais, vai tu spēj? AKLAIS Dēls, es nē, kur man spēt? Visām dzīslām tveru sauli. Spēj tik viens: dēls mans, tu, Tu, kas pašu sauli veici: Tiek tās dienas! TOTS Klusi, veci! LELDE (Runā lēni.) Saule, ņemi mani atkal, Saule, visa labadare! Es pie tevis atkal nāku. TOTS Iesim, iesim uz to sauli! LELDE Toti, turi mani vēl! Netura vēl manas kājas. (Tots viņu pabalsta.) LELDE (Lēni, bet līksmi.) Manu dzīslu vārti veras, Lēni kūso sulu kausi, Asins staigā locekļos. (Iet dažus soļus, bet draud saļimt.) Ai! Nesi, Toti, mani vēl! Locekļi vēl manim ļimst! TOTS (Paņem Leldi klēpī un nones krēslā.) Saule, visa labadare, Dos tev spēku. LELDE (Klusi.) Trūka - ak - TOTS (Izbailēs.) Trūka? LELDE Mazas asins lāsas! Treju sīku pilieniņu - TOTS (Lielā uztraukumā.) Asins lāsas! Vai vēl trūkst?! Vēl tu, zeme, neatdzēries? Ciet tev aizspert asinsrīkli. (Viņš zemi sper ar kāju. Tad pret sauli.) Skaties, saule, labadare! Ko man dara Zemes māte! (Saule spīd sarkana.) Vaigi asins piesarkuši! Ij tu arī izsūkt gribi? (Uz Leldi.) Lūko pati piecelties! Iesim spītīs labdarēm! LELDE (Lūko iet.) Eju, Toti, - krītu, turi! TOTS (Spēcīgi.) Lāsts tev, zeme! lāsts tev, saule! Neatdošu laupījumu! ĻAUDIS Vai man! vai man! lāsts un posts! Klausat! Klausat! ko viņš lād: - Pašu zemi! pašu sauli! AKLAIS Rimsti, dēls! Būs tev iet! Nepretojies savam ceļam! Tikai reizi sauli veic: Brīvi ejot, kur tā riet. TOTS Mirt, tik mirt! Tagad mirt? Dzirdu tavu niknu runu! Dzīvot gribu! - Dzirdi - tu! Spēks ir gūts, - mērķis sniegts, Nau šis viens: lielāks sauc, - Tur mans ceļš! AKLAIS Nau tas viss. Vairāk guvi: guvi spēles, Stīgas, kādu ļaudīs nava: Zemes, pekles, saules balsis. Tanīs stīgās vairāk skaņu Nekā visas dzīves laimes, Kādas mūži vēl tev dotu. Spēles tavas sauli veica, Ne tavs prāts. TOTS Klusi, Veci! Ja tais stīgās skaņu mūži, Kam lai šodien eju prom Nespēlējis, nedzirdējis? AKLAIS Viena dzīve cilvēkam, Dziesmai ira trejas dzīves: Tā, kas bija, tā, kas ira, Tā, kas būs mūžībā. TOTS Dziesma vai man riet tik viena? Skaistākas vēl ritēs simtu. AKLAIS (Apklust un neatbild.) TOTS Ko tu klusi? AKLAIS Ko lai saku? TOTS (Pārliecībā, ka uzvarējis, piegriežas atkal Leldei.) Nedošu es tevi, Lelde! LELDE (Ir atkal aizvērusi acis, kā sākumā.) ĻAUDIS Atkal guļ! atkal guļ! MĀTE Meitiņ, vai man! aizver acis! Saule lec, zvaigznes riet - Vai tu, manu vecu galvu! Kādu laimi vēl tu gaidi? ZEMGUS (Pienāk pie Tota.) Spēlman, vai nu viņa dzīva? Kā tu lielin lielījies. VECENES (Paklusu.) Sak' nu vien! Vai tā dzīva? Pesteļi tik vien tie bija. ZEMGUS (Pārmetoši, draudoši, pabīdīdams viņu pie malas.) Izmocīta, iznīkusi, Pusactiņām atskatās, Pusvārdiņiem atsakās. TOTS (Klusē.) ZEMGUS Ko nu klusi? (Nicīgi.) Laba daris! Laimes namā nāci tu, Līdzi tevim velnu kleijas, Atnesāt nāvi šurpu. ĻAUDIS (Paklusu.) Kā tad? kā tad? - Pirmais spēlmans, Kungs jau nāca tikai pēc. ZEMGUS Tagad atdod   m a n u   Leldi! Dzīvu, tā kā agrāk bija! TOTS (Sakustas, aptver Leldi.) ĻAUDIS Atdod dzīvu! - atdod dzīvu! KLIBAIS un RAGANA (Lūko nemanīti aiziet.) ĻAUDIS Nebēgt! - Klibo! - Ragan! Turat! VECENES Sak' nu vien! Velnu burvji! ĻAUDIS Lielījās Kungu veikšis! ZEMGUS (Atmet ar roku ļaudīm. Uz Totu.) Bur nu vājiem velnu vārdus, Zem' un sauli nolādējis! Lād', līdz kūpēs tev pa rīkli! Tikai dari - Leldi dzīvu! Jeb tev šķīdīs dzīvas asins. ĻAUDIS (Draudoši.) Jeb tev šķīdīs dzīvas asins. VECENES Mazgās tīru mūsu māju. (Ļ a u d i s   līdz ar   Z e m g u   draudoši tuvojas Totam.) TOTS (Atmozdamies, nicīgi.) Ha, ha! pīšļi, sveces bēga, Nu šie manim draudēs nāvi. Man, kas nāvi pašu veicis. (Ironiski.) Ha, ha! liesat manas asins! Kam jums derēs? - Te, lūk, der; Tikai trijas asins lāsas, Tūdaļ Lelde dzīva būs! (Uzaicina.) Kam ir dūša dot tās lāsas? Tikai zinat: tas tad mirst! (Starpbrīdis. Neviens no ļaudīm nekustas.) Asinsleji! lejat nu! Zemgu, tu, kas teic šo mīlam! (Uz Leldi rādīdams.) Lej priekš viņas savas asins! ĻAUDIS Lej tu pats! TOTS Manas asins Ir par dārgu: visi jūs Neatsverat vienas lāsas. Es to izvedu no kapa, Darbs nu jūsu. Kādēļ man Ziedoties svešu labad? (Starpbrīdis.) ZEMGUS (Uz Leldi.) Lelde, dzirdi: Teic, vai tam tu atdod sevi? LELDE (Pa miegiem.) Tam tu mani devi pats, Kad es kapā - ZEMGUS (Satriekts.) Vai man! devu, Teic vēl vienu: dzīvot gribi? LELDE Dzīvot gribu. ZEMGUS Teic vēl vienu: Mīli mani? LELDE Mīlu tevi - Tota spēks - aiznes līdzi - ZEMGUS (Uz Totu, piepeši.) Ņemi, spēks, manas asins! (Uz Leldi.) Svētsvētīta esi, Lelde! (Uz ļaudīm.) Nesat nazi! TOTS (Gavilē.) Ho, ho! ho, ho! veicis esmu! Dzīvot man saules mūžu! Neredzīgais, ko nu saki? Ko tu klusi? Klusi vien? AKLAIS (Klusē un atiet nost no Tota.) DĒLA MĀTE Lāsts pār tevi, velna spēlman! LELDES MĀTE Vai man, dēls! LELDE Vai man, vai! TOTS Ho, ho! ho, ho! Vaimanām zinu veldzi: Skani, mana jaunā dziesma, Jaunu prieku, savu prieku: (Koklē un dzied.) Spēlēju, dancoju Visu cauru dienu! (Kokle piepeši neskan.) TOTS (Izbrīnējies.) Ha, tu balss! Kas tev ir? Ho! ho! ho! (Sāk vēlreiz.) Spēlēju, dancoju - (Neskan.) AKLAIS (Žēli, iztālēm klusi.) Vai! vai! vai! TOTS (Nikni.) Ko tu aizkliedz? Izput, Aklis! Visi velni! Klausat stīgas! Velna stīga! mata stīga! (Viss paliek klusu.) Skani, mana paša stīga! STĪGA (Ievaidas klusi.) Vai! TOTS (Lielā niknumā.) Nolādētā, ko tu vaidi? Skanēs stīga, skani! STĪGA (Klusi ieskanas.) Irrr! TOTS Kas tev irrr! - Visas klus'! AKLAIS (Klusi.) Vai man, vai man, spēlman - dēls! TOTS (Piepeši sagrauzts.) Ko es esmu padarījis? Kauns, ak, kauns! Tiesa, veci! Neskan vairs! neskan vairs! * (Ienāk   Z ē n s,   atnezdams nazi.) ZĒNS (Uz Zemgu.) Še tev nazis. ZEMGUS (Zēnam rāda uz Totu.) Dodi tam! ZĒNS (Uz Totu.) Še tev nazis. TOTS Kam tas man? ZĒNS Nokaut Zemgu. TOTS (Dusmīgi.) Ej pie velna! (Uz Zemgu.) Ko tu dari, pekles kalps? Ziedojums - paša rokas! ZEMGUS Tu jau prasi manas asins. Pašam nokaut nau tev dūšas? TOTS Arī tas man jāuzklausās! (Uz Zemgu.) Es neprasu tavas asins, Pašam tev ir jāziedojas. To tu nespēj. - Nu, jel saki! ZEMGUS (Stāv nekustoši.) TOTS (Uz Zēnu.) Zēniņ, padod man to nazi! AKLAIS (Uz Totu.) Dod šai saulē citiem dzīvi, Citā saulē tevim dos. TOTS (Turēdams rokā un aplūkodams Zēna pasniegto nazi, to saulē mirdzinādams.) Tāds tad man tas - saules mūžs! Atspulgots naža gala, Atbalsots mēmas stīgas! Tas nau viss! Tas par maz! AKLAIS Toti, dēliņ, tas tavs ceļš. Svētī, svētī tevi saule. TOTS Svētī saule, - man par maz! Bet lai labāk nāve skan, Nekā neskan mana dzīve! (Uz Zemgu, kā atmezdams domas.) Ailā, Zemgu! - Acis skati! (Viņš paceļ nazi pret Zemgu.) ZEMGUS (Saraujas.) ĻAUDIS (Iesaucas.) Vai! vai! Neļaut durt! - Ņemat nazi! TOTS Pag, jūs! - Zemgu: acs tev trīc! Dusmās nomirt tiek tev drosmes, Mācies mirt: redzot, rāms! Mācies mirt: ziedojoties. Topi kareivs! Topi varons! Cienīgs nest - vaiņagu! Mācies mirt: drīz tev jāspēj! (Uz Leldi pagriezdamies.) Atsedz sevim kakla rētu, Kur tev Kungs asins dzēra! (Lelde to dara.) Neredzīgo, stāj pie manis! (Aklais pieskaras viņam.) TOTS (Aši iedur sev nazi krūtīs un atspiežas uz Aklo.) LELDE (Iekliedzas.) Ai! ai! ĻAUDIS Izrauj nazi tam no sirds! TOTS Neraujat - dzīves mirkli! Man vēl vārdi: jums ko sacīt. (Viņš no iedurtā naža noņem trīs lāsas asins un ieliek sev mutē, tad ar muti uzliek uz Leldes kakla rētas.) Trijas ņemu asins lāsas: Trijas mute tevim sūca, Trijas mute tevim deva. Nu tev dzīslās mana asins, Nu tu, Lelde, būsi mana. Gūt var ņemot, - gūt var dodot! Dodot gūtais - neatņemams! Ritēs tevī trijas asins, Triju sauju audzēs augsi! Galvā būs tev saules vaiņags, Karaļmāsu vidū krēslis! LELDE Toti, spēki manī riet, Locekļi man augšā ceļas! (Viņa pieceļas no krēsla, saules apspīdēta.) TOTS Celties tev, sēsties man! (Viņš apsēstas uz krēsla.) ZEMGUS (Nometas ceļos Tota priekšā.) Toti, Toti, nu mēs vieni. TOTS Es pie jums - Leldē būšu: Mūžam Lelde, mūžam es. (Uz ļaudīm.) Klausat, ļaudis! klausi, Zemgu! Jaunais Kalvis kala man Jaunas bruņas briesmas ciest; Kala stipru manu sirdi. Kaļat bruņas, kaļat sirdis Briesmas ciest, kuras nāks, - Kamēr sirdīs tapsat brīvi: Laimi tvert, kura nāks! ĻAUDIS Kalsim! kalsim! Tapsim brīvi! TOTS Aizmirsies - vēl viens vārds, Man tas lieks, - jums tas der: Mūsu zemē liela nauda, Mūsu pašu sviedru krāta, Vecā Kunga kapā grābta: Rokat sētas pavārtē, Mūžam tiks, audzēm tiks Jaunās Latves mantojuma! ĻAUDIS Ailā! ailā! ejam rakt! (Aiziet.) * TOTS Lelde, tevim rokās dodu Žēlot tavu mocītāju Veco Kungu, asins sūci! Karstās mokās mirons nāks: Dod šo ķīlu - tā to glābs! (Viņš iedod Leldei Kunga pirkstiņu.) Tagad visi aizejat! (Uz Leldi.) Pirmais gājiens tev pie mātes! Neredzīgais, paliec tu! (Visi aiziet.) * (T o t s   un   A k l a i s   vieni.) TOTS Nu es mirstu, kā tu liec, - Atbildi nu, kam tā vajga? Kādēļ jāiet projām man? Nespēlēti, nedzirdēti Stīgās paliks skaņu mūži, Paliks mana jaunā dziesma, Tā, ko es tik dziedāt spētu. AKLAIS Tu tās stīgas vilcis esi Apkārt saulei, pasaulei; Stīgu gūstā abus ņēmis, Citiem vieglāk spēlēt būs. TOTS (Sniedz viņam savu kokli.) Raug'! vai vari? AKLAIS (Rauga; kokle tik dobji ievaidas.) Ak, man klus'. TOTS Klusēs citiem stīgas manas, Velti ciestas, velti gūtas. AKLAIS Lai tās klus', velti nau: Nemirst dziesma, reiz dziedāta! TOTS Kad ne dzird, kad ne prot -? Velta dziesma. AKLAIS Velta nau: Kad jel prot - divus vārdus. TOTS Div' spalviņas - nava putnis, Div' vārdiņi - nava dziesma. AKLAIS Vai, mans dēls! Ko lai saku? (Par brīdi.) Nu es zinu, nu es teikšu: Lai nedzird - simtas audzes, Par tūkstošām atnāks viens: Tas dzirdēs dziesmu tavu, - Tas dzirdēs, izdziedās; Mācīs tālāk - to, kas nāks Atkal pēc tūkstots audžu. TOTS Ak, vai nāksi? AKLAIS Klusi jele! Atbalss bija tava dziesma Tai dziesmai, kas aiz laiku. Tā ij būs tavai dziesmai Atbalss cita, kas aiz laiku! (Starpbrīdis.) TOTS (No asins plūsmas nogurdams, nolaižas no krēsla zemē un atgulstas.) Es no mūžiem esmu nācis, Es uz mūžiem atkal eju. Ļauj nu laikā īsu dusu! AKLAIS Dusa laikā - bij tavs darbs. TOTS (Nepacietīgi.) Ļauj jel īsu prieka algu: Pašam dziedāt savu dziesmu, Pašam redzēt savu prieku! AKLAIS Prieks tavs: iet saules ceļu; Pārrauj saites, izrauj nazi! TOTS (Atstumj viņu.) Aklis esi: tu tik redzi Citu sauli, es ij šo. Zemei dēls - īstais esmu: Tā vēl dzirdēs manu dziesmu. (Sauc.) Lelde! Lelde! * (Ieskrien   L e l d e.) LELDE Toti, Toti, tu pie zemes? Vai man dieniņ, vai man, vai! TOTS Nesauc vaidus, - paši nāk. Sauc man prieku! spēlē man! LELDE (Zemē nometusies ceļos, lūko strinkšināt kokli, tā tikai sīki ieskanas.) Neskan man. TOTS Vai vēl man? (Sniedzas pēc kokles, kura skaļi ieskanas. Uz Leldi.) Locekļos vai rit tev dejai? LELDE Rit man deja - kā es diešu? Acu priekšā tu man mirsti! TOTS Dzīvs un miris kopā der! (Sāk spēlēt.) LELDE (Dejo viena pati līdzi Tota spēlei.) TOTS (Koklē un dzied.) Spēlēju, dancoju Visu cauru mūžu Ar vien' daiļu meitiņ'. Nebija, nebija Vēl ne puse mūža - (Tots paceļas sēdus, bet nazis izkrīt no krūtīm, un Tots piepeši apstājas spēlē.) LELDE (Turpina dziesmu.) - Iet tā spēlīt' pušu - (Piepeši, pavērdamās uz Totu, skaļi iesaucas.) Ai! (Viņa nokrīt pie Tota zemē.) AKLAIS Vai man, vai man, simtas audzes! * (Saskrien   ļ a u d i s,   arī   Z e m g u s.) ĻAUDIS (Viens caur otru.) Kas te kliedza? - Ailā! ailāl - - Kaudzēm nauda! - Vai ir miris? - AKLAIS Viņš ir vesels! ĻAUDIS Klusu! klusu! * (Atskan klusumā   Z e m e s   v ē z ī š a    balss.) ZEMES VĒZĪTS Dzīvs irrr! dzīvs irrr! ĻAUDIS (Čukst.) - Kas par balsīm? - Burvis bija - - Velni ņem - atpakaļ! - - Vai tad tās - velnu balsis? ZEMES VĒZĪTS Svēts irrr! svēts irrr! Irrr, irrr, irrr! ĻAUDIS (Klusi.) Vai! vai! STĪGAS TOTA KOKLĒ (Sāk pašas klusi skanēt.) ĻAUDIS (Klusi.) - Stīgas skan - pašas skan - - Nu viss kluss - - Paskandin'! - - Bailes ņemt - - VECENES Sak' nu vien! sak' nu vien! VAIRĀKI JAUNI PUIŠI (Nostādamies ap   L e l d i.) - Pulcējaties, Latves ļaudis! - - Ejam post Latves sētu! - - Kalsim sirdis, kalsim bruņas! - - Varoņos brīvi tapsim - - Saulē celsim jauno Latvi! (Visi ļaudis saskrien un piebalso; visu pagalmu apspīd saule.) (Priekškars.)

RAINIS MUŠU ĶĒNIŅŠ BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS Dāvāta mazajiem draugiem PERSONAS LIDIS MUDĪTE BRIĢIS GRUŅĶIS ĶĒNIŅŠ ĶĒNIŅMEITA KANCLERS MĀTE Ļaudis, galmenieki, lāči, vilki, mušas, bites, smiči, zirnekļi.

RAINIS MUŠU ĶĒNIŅŠ BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS PIRMAIS CĒLIENS Vienkārša bērnu istaba, kailas sienas, balts koka galds, trīs bērnu gultiņas gar sienām, četri krēsli. Vakars. Vājš karlampas apgaismojums. * (Trīs skolas zēni:   B r i ģ i s,   gadu 14, paliela auguma,    G r u ņ ķ i s,   gadu 11, arī liela auguma,   L i d i s,   gadu 12, mazāks. - Meitene   M u d ī t e,   arī apmēram 12 gadu. - Visi bērni mācās no galvas, gan dudinādami, gan balsi skaitīdami, klanīdamies un rokām, kājām strādādami.   B r i g i s   un    G r u ņ ķ i s   sēd pie galda,   M u d ī t e    pie savas gultiņas krēslā,   L i d i s   staigā apkārt.) * (Pēc brīža.) LIDIS (Pilnā balsī.) Es jau iešu! es jau būšu! Es par visiem pirmais esmu! (Palēkdamies.) Drīz jau mākšu, drīz jau mākšu Visu gabalu no galvas. BRIĢIS Klusi! Klusi! Ko tu kliedz? GRUŅĶIS Ko tu neļauj citiem mācīt? LIDIS Ko tu gribi? Ko tev daru? Nepiedūru tev ne pirksta. BRIĢIS Tu vēl runāsi te manim! (Grasās Lidi sist, klūp pār krēslu.) LIDIS Eče! eče! BRIĢIS Gan tev došu! LIDIS (Neklausīdamies uz Briģa draudiem, uzaicinādams.) Bērni, - tas, kas pirmais māks, Tas lai dabū ķēniņmeitu! MUDĪTE Es tad būšu ķēniņmeita! Es tam sniegšu savu roku. BRIĢIS Nē, tev manim jāsniedz roka: Tu man esi saderēta. LIDIS Saderēsim! saderēsim! Es tev atņemšu kā nieku. BRIĢIS Gudrais tu! tev viegla galva: - Nē, - būs pirmais, kas visstiprais! GRUŅĶIS To vēl redzēs, kurš tas stiprais. BRIĢIS Es jau visus apsitīšu! LIDIS Nāc nu laukā, lielo lempi! Es tas stiprais - (Tura roku pretī Briģim; tas sit, bet Lidis aiztura viņa roku, un pakrīt.) Eče! eče! * (Ienāk   M ā t e.) MĀTE Ko jūs, bērni, trakojat?! BRIĢIS (Uz Lidi rādīdams.) Viņš ir vainīgs! Mani kava. MĀTE Kā lai mazais lielo kautu? MUDĪTE (Uz Lidi rādīdama.) Viņš jau lielās stiprais esam. MĀTE Vai jau skolas darbi beigti? GRUŅĶIS Kad būs maize? MĀTE Kad būs darbi? LIDIS Māt, kas pirmais darbus beigs, Tam būs lielā sviesta maize? MĀTE Labi, labi, - mācat vien! MUDĪTE (Uz Lidi rādīdama.) Māt, viņš teic: kas pirmais māks, Tas lai dabū ķēniņmeitu, - Nu grib labāk sviesta maizi! MĀTE (Uz Lidi.) Nu - vai ķēniņmeit' vai maizi? LIDIS Nu - tad labāk ķēniņmeitu, - Bet tā lielā sviesta maize Tad jau kritīs viņai: Mudei. BRIĢIS Gudrais! Mude ķēniņmeita, Ņems ij to, ij maizi līdzi. Nē, māt, man dod lielo maizi. - GRUŅĶIS Es tas lielākais, man gribas. MĀTE Nu, un, Mudīt, ko tad tevim? MUDĪTE Man to medu, kas uz maizes. MĀTE Gudri jūs man esat, bērni. Nu, tad mācat tikai krietni. LIDIS Drīz jau māksim. MĀTE Netrokšņojat! Nekaujaties savā starpā! Rīt tad ārā palaidīšu: Sniegā labi patrakoties. (Aiziet.) * (B ē r n i   atkal visi mācās dudinādami; piepeši iekliedzas    L i d i s.) LIDIS (Lielīgā balsī.) Es jau māku! es jau māku! Visu gabalu no galvas! Es tas pirmais! es tas ķēniņš! Nu tu mana ķēniņmeita! (Saķer viņu aiz rokas un rauj pie sevis.) MUDĪTE Laid man mieru! - Ej ar lelli! Es vēl ne'smu izmākusi. LIDIS Lelle muļķe, es grib' tevi! Ko ar maziem bērniem darīt? MUDĪTE Stāsti viņiem pasaciņas! LIDIS (Iejūsminādamies.) Ak! man gluži jauni stāsti! Tikko šorīt izlasīti! Maziem bērniem nestāstāmi. BRIĢIS Klusu! jūs tur! LIDIS Šis vēl nemāk! Tavu grūtu krama galvu! (Uzsit viņam uz galvu.) BRIĢIS (Uzlēkdams, bet atkal tūliņ apsēzdamies.) Nost, es saku! - Kas šim nekait: Skolotāju mīlulītis! LIDIS Kas lai tevi, aunu, mīl? BRIĢIS Pag, es teikšu! gan tev būs! Gan tev rādīs klasu dāma. Šis te mani sauks par aunu! LIDIS (Sabaidās un manāmi saraujas, bet tad:) Ej par spiegu, kad tev tīk! Bail nau tavas klasu dāmas. (Lēkādams un runā pāriedams uz citu priekšmetu.) Es tik iešu! es tik būšu! Tad jūs visi brīnīsaties. MUDĪTE Mēs jau tagad brīnāmies: Cik tev brīnum liela mute! LIDIS Kad man ira liela mute - Tevi aprīšu kā mušu! MUDĪTE Pielūko, ka mušas vien Tevi pašu neaprītu! LIDIS (Atkal iedūšojies.) Mušas, meitas, klasu dāmas, Kas tās man? - Vēl ziemu mušas! (Dzen nost.) MUDĪTE Skat, cik dūšīgs baiļu Mikus! LIDIS Es ar visām galā tikšu! MUDĪTE Galā netiks tev nevienas - Ij ne mušu līgaviņas. LIDIS Nebūs mušas, ņemšu tevi! (Ķer viņu, tā atgrūž nost.) MUDĪTE Lika drusku pagaidīt! BRIĢIS (Vēl mācīdamies, padzirdis runu, starpā.) Es, kad kādu mušu ķeru, Tūdaļ spārnus rauju nost. MUDĪTE Nedrīkst mušām spārnus raut! Kā tev būtu, kad tev rautu? GRUŅĶIS (Mācīdamies vēl, paceldams galvu.) Man gan neraus: spārnu nava. Joks, kā muša rāpj bez spārniem! LIDIS Muļķi esat abi divi! Vai tik vien ar mušām joka? MUDĪTE Ko tad pats tu izdarītu? Jaunas blēņas izdomādams. LIDIS Es tās mušas, cik te ira, Visas jūgtu spārnu ratos, Lai tās mani nes pa gaisu. MUDĪTE Paskat, ko šis izdomājis! LIDIS Tad man pašam lidmašīna, Kur es gribu, tur es braucu, Vai uz Jelgavu, vai Spilvi, Vai uz Berlīni, vai Bausku. Ritens rūks, un spārni spīdēs, Visi vēji pakaļdzīsies, Kauks un svilps, un laidīs aidās, Pūzdami un elsodami. - Visi paliks nopakaļis, Ij ne lodes nepanāks, Ij ne Kāravs, ij ne Krancis, Ij ne niknā klasu dāma. MUDĪTE Kurp tad tu tā gaisā skriesi? GRUŅĶIS (Uztrūkdamies, runā, galvu nepaceldams, un atkal dudina.) Es ar iešu! es ar iešu! MUDĪTE Es sariešu, - ko tu riesi? Nesarej tu tikai manis! GRUŅĶIS (Mehāniski.) Es ar iešu! BRIĢIS Klusi, Gruņķi! Ko ar tādām runās laidies? MUDĪTE Es sariešu, es sariešu - Es tev zobus izķīlāšu. BRIĢIS Klusat! MUDĪTE (Pēc maza brīža.) Nu es arī māku! Visu gabalu no galvas. Trīsreiz grāmatu pa pieri, - Tad vairs neizies no galvas. LIDIS (Staigā pa istabu apkārt, mušas ķerdams gar sienām.) Aidā! MUDĪTE Kurp tu gaisā skriesi? LIDIS Aidā, aidā! MUDĪTE Saki! saki! LIDIS Ak tu veiklums! Visas projām. MUDĪTE Mušu medniek, kur tu skriesi? LIDIS Kur es skriešu? - Tāli, tāli, Tur, kur zaļas pļavas plešas, Tur, kur pavasars un puķes, Tur, kur saule palmas šūpo - - MUDĪTE Ārā sniegs un sals, un ziema - LIDIS Tur es skriešu tāli, tāli - Tur, kur nesniedz sals un ziema, Tur, kur snieg tik ābeļziedi. - MUDĪTE Kā tu zināsi turp aizskriet? LIDIS Ceļu rādīs manim saule, Tecēs tā kā zelta kamols Man pa priekšu spīdēdama. MUDĪTE Tad jau zināsi gan ceļu. LIDIS Mēnestiņš ar zvaigžņu bērniem Līdzi skries man lēkādami, Kreisā pusē turēdamies. MUDĪTE Es ar iešu, es ar iešu! Es ar zvaigznēm līdzi lēkšu. LIDIS Pielūko, ka nenokrīti, Tā kā zvaigznes allaž nokrīt. GRUŅĶIS Es ar braukšu! Brauksim visi! BRIĢIS Es tas kučiers, - tad es braukšu. Kā es kapāšu tad zirgus! MUDĪTE Nedrīkst kapāt! BRIĢIS Kučiers drīkst. LIDIS Zirgi tevi sviedīs ārā. MUDĪTE (Uz Briģi.) Nebrauksi, - tu neizmāki! BRIĢIS Kas tev daļas? (Sit Mudīti.) MUDĪTE Ko tu kaujies? LIDIS (Sit Briģim.) Ko tu kaujies? BRIĢIS Ko tu maisies? LIDIS Tā ir mana ķēniņmeita: Es jau pirmais izmācījos! BRIĢIS (Ironiski.) Liela lieta! GRUŅĶIS (Vēl mācīdamies, nu paceldamies.) Izkaujaties! Kurš tad uzveiks, tas to paņems. MUDĪTE Tā vis neņems, kā jūs gribat. Es sev pati izvēlēšos. LIDIS Man tu krīt' kā ķēniņmeita, Es jau pirmais izmācījos! (Rauj Mudīti pie sevis, tā pretojas sīvi un iesit viņam.) MUDĪTE Ej tu nost! es negrib' tevis! Ko šis lielās! Kas tu esi? LIDIS Es ar vari tevi ņemšu! (Grasās Mudīti sagrābt.) BRIĢIS (Sagrābj arī Mudīti, draud Lidim.) Pagaid', puisi! ne tik aši! MUDĪTE Varas Ņēmējs! Nu tev knipis! Mūžam nebūšu es tava. Tad jau labāk Gruņķi ņemšu, Tas tik kluss un čakli mācās. LIDIS (Dusmīgi, izšķirdamies.) Ņem tad arī savu Gruņķi! Kluss kā visi čaklie muļķi. Nu es neņemšu vairs tevis, Kaut tu lūgtos. BRIĢIS (Ironiski.) Vai, cik žēl būs! LIDIS (Lielīgi.) Žēl jums visiem būs! gan redzēs! Man ir gluži citas domas; Jums to, muļķiem, neizdomāt. Jūs neviens man ne'sat vajdzīgs. MUDĪTE Ak tu tavu lielīšanos! Mute Rīgā, pats tup pelnos. LIDIS Kam man Rīga? Kas man Mude? Klusu visi! uzklausaties! BRIĢIS Nu nāks šāviens. GRUŅĶIS Man nau vaļas. LIDIS Nu es braukšu tagad projām, Jūs vairs manis neredzēsat. BRIĢIS (Pārsmejoši klanās.) Mojen! mojen! MUDĪTE Miers būs mājās. LIDIS Miers jums būs, līdz apputēsat Kā zem gultas vecas kurpes. Tad būs beigas. BRIĢIS Ziemas muša, Skriesi, kaktā sapelēsi. LIDIS (Aizraudamies.) Braukšu, kaušu visus velnus, Kas stāv ceļā pavasarai; Visus milžus izšķaidīšu, Siltu sauli atvedīšu. MUDĪTE Tad es tevim roku sniegšu. (Sniedz roku.) LIDIS Tad es šitā atsitīšu. (Atsit roku.) Tad man princese sniegs roku, Ķēniņš pats pie galda vedīs. BRIĢIS Lūk! LIDIS Man kalpos klasu dāma, Pasniegs manim sviesta maizi, Dziļi pretī klanīdamās, Virsū liks vēl piparkūku. BRIĢIS Klasu dāma piekaus tevi, Kad es visu pasacīšu, - Tevim liks tā kaktā stāvēt, Princesi tā atdos manim. LIDIS Tad es nebraukšu, brauc pats! Kur tev, muļķim, ceļu atrast? Es tad labāk - kurpnieks būšu: Jaunkundz, kādas kurpes gribat? (Nometas ceļos pie Mudītes, it kā mēru ņemdams kurpēm.) Augstiem papēžiem? nu, protams! Vai ar saitīti vai bešu? BRIĢIS Es tad meistars! LIDIS Nē, tu zole, Es tad tevi izklapēšu. (Parauj Brigi un grib klapēt, kaujas.) * (Ienāk   M ā t e   ar vakariņu sviestmaizītēm.) MĀTE Atkal, bērni, kaujaties. (Uz Lidi.) Vai tu rimsies, mazais seskis?! LIDIS Es ne seskis, kurpnieks esmu, Viņš ir zole - MĀTE Kas tev prātā? LIDIS Nu es viņu izklapēju. BRIĢIS Es gan tevim parādīšu. (Kaujas.) MĀTE Rimstat, rimstat, nedarbnieki! (Izšķir viņus.) Vai tad skolas darbus beidzāt? LIDIS Beidzu, beidzu es kā pirmais. MUDĪTE Beidzu arī, visu māku. BRIĢIS Es būt' arī izmācījis, Šis tik mani notraucēja. (Rāda uz Lidi.) LIDIS Tāds grib braukt ar gaisa ratiem, Kučiers pats vēl nezin ceļa! MĀTE Vai tu zini gaisa ceļu? Gaisagrābslis, dēls, tu esi. LIDIS Zinu, zinu gaisa ceļu: Vajga tikai braukt pa saulei, Rādis jaunais mēnesītis, Ragus saceldams uz priekšu. BRIĢIS Es zin' arī, labāk zinu, Mēness manim rādīs arī. LIDIS Tādam rādīs! Ko tev rādīs? Mēness rādīs tevim - mēli. (Briģis kauj Lidi.) MĀTE Nekaujaties, neķildojat! Lūk, kā drēbes sadraiskātas! Ko jums sacīs klasu dāma, Kad jūs redzēs tādus nākam? GRUŅĶIS (Vēl pie grāmatas sēdēdams.) Viņš jau teic, ka klasu dāmas Ij nemaz vairs nebaidoties. MUDĪTE Tā jau Lidi apkalpošot. LIDIS Nu, kad es jums ķēniņš tikšu - MĀTE Vai tu redzt Kāds šis būs ķēniņš? Greizu krāgu, buktes bikses! (Pieiedama pie Gruņķa.) Vēl tu, dēliņ, neizmāki? Galva vāja, māga laba. GRUŅĶIS Dod man maizi. MĀTE Ēdat, bērni! (Uz Lidi.) Tev, kā pirmam, medus vairāk. (Aiziet.) * LIDIS Kur man lielā sviesta maize? Kur man paliek ķēniņmeita? (Viņš paliek bēdīgs sēdot, neaiztikdams savu sviestmaizi.) (C i t i   b ē r n i   aši apēd savas maizes un kāri nolūkojas uz viņa maizi.) MUDĪTE Dod man medus, tu jau ķēniņš! LIDIS Laid man mieru! ej tu nostu! GRUŅĶIS Dod man maizes, kad tu ķēniņš! BRIĢIS Dod man visu, es tas milzis! (Grasās ņemt.) LIDIS (Uzlec kājās.) Tevi bedrē likšu iemest! Baidīkli tev uztaisīšu. Medus maizi paglabāšu, Būs ko rīkot galma dzīres. (Noliek maizi attālāk uz savas gultas malas.) GRUŅĶIS Glabā, glabā! LIDIS Gruņķi, slotu! Mudi, atnes pasolīti! MUDĪTE Kas tur būs tev? LIDIS Padod brunčus! MUDĪTE Es jau zinu. LIDIS Padod diegu! (Viss, kas prasīts, top atnests.) BRIĢIS Tas būs suns. MUDĪTE Vai sunim brunči? BRIĢIS Brunčos kož viņš. MUDĪTE Biksās kož viņš. LIDIS Lineālu! GRUŅĶIS Tā būs būda, Varēs ielīst tur un gulēt. MUDĪTE Es jau domāju, ka zinu: Tievā Liza, nu ne nieka. LIDIS Dod man jaku! Dod man bļodu! Spalvas kātu! - Tas būs deguns. BRIĢIS Nu es zinu: tas būs cilvēks. LIDIS Gudris esi, - dod man rīksti! GRUŅĶIS Nedod rīkstes! Kas var zināt? MUDĪTE Nu es zinu: klasu dāma! (Lidis ir uztaisījis no dažādām atnestām un citām lietām neveidīgu lelli, kuru nostāda pie sienas.) BRIĢIS Vai man! vai man! GRUŅĶIS Bēgsim, bēgsim! LIDIS Ko jūs bēgat? Labrīt, kundze! (Klanās un ķer sev aiz matiem, it kā noņemdams cepuri, kuras tam nau galvā.) MUDĪTE Labvakaru mēs jums vēlam! Taisām lielo reveransi. (Tupstas un lokās.) LIDIS Sakat visi labu rītu! BRIĢIS Labu rītu! (Kāju pievilkdams.) GRUŅĶIS Man ir bailes. LIDIS Muļķis esi, nau jau dzīva. BRIĢIS Labu rītu! - Eče! eče! (Viņš rāda lellei garu degunu.) GRUŅĶIS (Piepeši iesaucas.) Vai man, viņa pakustējās! MUDĪTE (Uz Briģi.) Lūk, ko nu tu padarīji? Degunu tai parādīji! Pats tās mīluls! BRIĢIS (Klusi.) Neredzēja. LIDIS Nu tu sargies, lielais milzi! Kad tu blēņas padarīsi, Tūdaļ viņa pakustēsies. BRIĢIS (Šaubīdamies, bet tomēr baidīdamies.) Es jau?! (Atiet tālāk nost. Lidis paliek viens.) LIDIS Nu es varu paēst. (Viņš lēni apgriežas un domīgi iet uz savu gultiņu.) MUDĪTE (Baida citus bērnus ar lelli.) Bu! bu! bu! - lūk, pakustējās! BRIĢIS Mani tu jau nebaidīsi! GRUŅĶIS (Tuvojas lellei un aizskar rīkstes.) Rīkstēm lai var piedurt pirkstu. MUDĪTE (Skaļāk.) Bu! bu! bu! bu! BRIĢIS (Dusmīgi.) Kas šai prātā! LIDIS (Apskata savu maizi un grib to ņemt, piepeši iesaucas.) Kas tad tas?! Viss pilns ar mušām! BRIĢIS Nu tik, mušas, brūkat virsū! GRUŅĶIS Kur nu paliks galma dzīres?! MUDĪTE Man būt' medus, nu ēd mušas! BRIĢIS Lielmuti, nu turies pretī! LIDIS Kas man mušas? Kas man meitas? Es ar visām galā tikšu! Izšķaidīšu tā kā pelus! (Atvēzējas sist mušas.) MUDĪTE Sargies! nesit! Kad nu kostu? Kādi viņām gari dunči! GRUŅĶIS Simtu acis! tēraudspārni! MUDĪTE Tu viens pats, un viņu dēķens! LIDIS (Runā puslielīgi, pusbailīgi.) Tiš! jūs projām! nost no maizes! BRIĢIS (Ļauni smiedamies.) Nākat, ēdat, mušulītes! MUDĪTE (No tālienes.) Tiš! Cik daudz! - Kad visas celsies, Viņas aiznesīs ij tevi. LIDIS (Pats sevi iedūšinādams un drebinādamies.) Man nau bailes: - nost! es saku! Citād' visas apsitīšu! MUDĪTE Viņam bailes. BRIĢIS Viņam bailes. LIDIS Ko? man bailes? - Redzēs gani (Atvēzējas un ieskrejas, bet apstājas.) MUDĪTE Lūk nu! bail! - Tev rokas sapamps, Tā kā maizes kukuls paliks! GRUŅĶIS Tā kā maizes iejavbaļļa. MUDĪTE (Kaitinādama.) Sitīsi - tev brūte būšu! BRIĢIS (Smiedamies.) Eče! GRUŅĶIS (Tāpat.) Eče! BRIĢIS Saderēsim! Tu tām mušām nesitīsi! LIDIS Saderēsim: apsitīšu. GRUŅĶIS Nu, uz ko tad saderēsim? BRIĢIS Kad mēs veicam, tad mēs katris Dodam tev pa galvu knipi, - LIDIS Un kad es? GRUŅĶIS Nu, tev jau neveikt, Tu jau esi gaisa grābslis. LIDIS Un kad es? BRIĢIS Tad tu tāpat. LIDIS Tas par maz, - kas veic, tas dabū Lielo maizi, ķēniņmeitu Un var - pīpot tēva pīpi. BRIĢIS Labi! LIDIS Nu tad - plauks! (Aizmiedz acis cieti un tad aši uzsit ar roku uz maizi. Gaisma mainās, paliek spokaina.) MUDĪTE Vai man! nu to mušas aizraus! GRUŅĶIS Nu tev roka būs kā kukuls! BRIĢIS I nevienas nenosita. MUDĪTE Ira! ira! - Lūk, cik beigtas! LIDIS (Nopūzdamies, kā pēc liela darba izdarīšanas, ko pats necerējis veikt.) Bet tad bija gan tā dūša! MUDĪTE (Skaita nosistās mušas, jautri.) Viena - divas - četras - piecas! LIDIS (Attapies no lielā uztraukuma, sāk arī skaitīt.) Sešas! (Uz Briģi.) Ko tu vienu nomet? BRIĢIS (Kas noņēmis un nometis, liedzas.) Kur tev nomet? LIDIS Rekur! BRIĢIS Ej jau - LIDIS Septiņas pavisam beigtas! Septiņas un viens tik cirtiens! MUDĪTE Tu tas septiņ' mušu cirtējs. LIDIS (Pats par sevi sajūsminādamies, skali.) Septiņcirtis! Septiņcirtis! Lūk, tad tāds gan vīrs es esmu! Kas to izdarīs man pakaļ? Septiņ' vīrus reizē nogāzt! MUDĪTE Veici! Nu tev būšu laba: Tu ne velti izlielījies. BRIĢIS Ko nu veicis? Mušas sitis! Tagad īsti saderēsim. LIDIS Veicu! veicu - divas reizes! Kur tad paliek mana alga? BRIĢIS Ko tu vari, to es arī, Tikai es vēl stiprāks esmu. LIDIS Nu tad -? GRUŅĶIS Kurš tai zemē nokļūs, Kurā tek tas piens un medus? Tur tai labā Leiputrijā, Kur tie ceptie cāļi skraida. BRIĢIS Gruņķim arī reiz ir tiesa - Tā lai paliek, saderēsim! LIDIS Labi, labi, - es jau veicis, Septiņcirtim viss ir spējams. BRIĢIS Rokas dodam, tā mēs deram: Tas, kas pirmais, dabūs pīpi, Ja tu zaudē - galvu nost! MUDĪTE Muļķis Briģis, kas tad manim? BRIĢIS Nejaucies tu vīru lietās! MUDĪTE Kāds šis vīrs? Kad neizmāki Ij ne grāmatu no galvas! LIDIS (Sadodas rokām ar Brigi un Gruņķi.) Labi! - Pirms tev jādod knipis! (Puikas noliec galvas, Lidis abus sadur kopā.) BRIĢIS Ko tu dari? GRUŅĶIS Ko tu dari? LIDIS Ek, kas jūs vairs manim esat? Negribu ne sist jums knipjus, Jūs par niecīgiem man esat! BRIĢIS Paskat! LIDIS Lai nu visi zina: Es tas esmu, Septiņcirtis! MUDĪTE Kā tad visi lai to zina? Uzrakstīsim tev uz pieres. (Raksta viņam uz pieres.) LIDIS Nē, tā nevar, - kut man piere. Uzrakstīt uz cepurnaga! MUDĪTE Nags ir gluds, tur raksti nestāv. Nu es zinu, - še mans priekšauts. LIDIS Ko? MUDĪTE Tur raksti! sien uz krūtīm. (Uzraksta un uzsien.) LIDIS Lai nu zin to visa skola! Visa pasaul'! - Še man šauri! Lai man izplešas šīs sienas! (Sienas atkāpjas uz malām.) MUDĪTE Skatat! skatat! sienas plešas! BRIĢIS Vai man! Kustas klasu dāma! Jāteic būs, ko jūs še darāt! MUDĪTE Ej tai klāt! BRIĢIS Nē, man ir bailes. LIDIS (Aizrāvies no sevis.) Nu es esmu Septiņcirtis, Nu es tikšu pasauls ķēniņš! MUDĪTE Es tev līdz! LIDIS Tu paliec Gruņķim, Man būs īsta ķēniņmeita! MUDĪTE Palūk nu! GRUŅĶIS Tā gluži labi. MUDĪTE Tā tā lieta nevar palikt: Es grib' būt par ķēniņieni! Kad jau tu, tad es jau arī! BRIĢIS (Atkal atžirbis no bailēm.) Nu tad es tas milzis būšu, Kas tev atņems ķēniņmeitu. LIDIS Man par tevi jāpasmejas. BRIĢIS Vai, vai, vai! tā pakustēja! (Rāda bailīgi uz lelli.) (Gaisma atkal mainās, paliek gluži baiga.) MUDĪTE Vai man! Kustas! Klasu dāma! Ej nu pretī, Septiņcirti! GRUŅĶIS Bēdz zem gultas! (Visi bērni bēg un paslēpjas gan aiz gultām gan zem tām, gan zem galda; viens pats   L i d i s   paliek stāvot, kaut gan visām miesām drebēdams.) LELLE - KLASU DĀMA (Skarbā balsī.) Kas še notiek? LIDIS (Aizsmacis.) Es še esmu - Septiņcirtis. (Aptumst.) * (Priekškars.)

RAINIS MUŠU ĶĒNIŅŠ BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS OTRAIS CĒLIENS Vētraina pavasara nakts. Burvju mežs. Zāles, smilgas, sūnas - milzīgos apmēros,   kā koki. Kukaiņi un mušas cilvēku lielumā.  Liels zirnekļa tīkls pārstiepts pār telpām. * (L i d i s   viens pats burvju mežā, bailīgi sarāvies, taustās uz priekšu pa tumsu.) * LIDIS (Runā raudulīgā balsī.) Tumsa, tumsa, - vētra, vētra, Ne ko redzu, ne ko skaru! Ko lai daru? Kur lai eju? Auksti metas, vējš ņem cauri. Gāju iegūt ķēniņmeitu, - Ko te tumsībā lai saredz? Gāju cīnīties pret briesmām, - Te tik tukšs, ka bailes metas. Saukšu, vai te nau kāds cilvēks? A-u! a-u! atsaucaties! Palīdzat no meža izkļūt!! A-u! nākat! a-u! nākat! BAIGAS BALSIS (Dzirdas caur vētru tumsā, kā mēdīdamas.) A-u! Klau - kā Trakā aukā Kāds tur saukā! ATBALSIS A-u! Klau, kā Atkal saukā! Kas tur laukā? LIDIS Kādas balsis? Kādi tēli? Kas tur dūko? Kas tur baida? Stinkš kā bruņas! Spīd kā acis! Kur lai slēpjos? Ciešu klusu. (Saraujas un slapstās.) BALSIS Lietus traukā Negaiss braukā, Mežus raukā. ATBALSIS Klusu laukā, Nau, kas saukā, - Nedzird aukā. LIDIS Vai man! vai man! nu jau tuvu! Stāvu rāmi! Noskatīšos, Balsis, liekas, nava bargas. Saukšu a-u! saukšu a-u! BALSIS un ATBALSIS Klau, kā! Klau, kā Atkal saukā! Velc to laukā! SĪKAS BALSIS Sir, sir, sir, sir! Še, še kāds ir! REŠŅAS BALSIS Šur! šur! šur! Cieti to tur! Padod to šur! * (Parādās   m u š a s   un   d u n d u r i,    k u k a i ņ i   un mazāki   s m i č i,    meklēdami pēc saucēja. Viņi ir cilvēku lielumā un apbruņoti; dažiem savas mazas gaismas lampiņas. Mušas ir ģērbtas zilās, zaļās, sarkanās un dzeltenās zīda bruņās, kas izskatās kā no tērauda. Vienkāršākās ir brūnos un pelēkos tērpos ar baltiem plankumiera. Dunduri melnā samtā, platām lāčādu cepurēm. Ziboši dunči un šķēpi. Glāžu spārni sudraboti. Kukaini ir vara bruņās, smiči vieglos ģērbos, kustīgi.) LIDIS Vai man! Kādi briesmu viri! Zaļi vari! zili dzelži! Melni ragi! balti dunčil Tēraudspārni! liesmu acis! REŠNAS BALSIS - DUNDURI Kur? Kur? Kuri Kur? Dod, lai to dur! LIDIS Vai man, tētiņ! nedur mani! Ko es ļauna nodarījis? SĪKAS BALSIS - MUŠAS Kas tu tāds esi? Ko tu še dvesi? CITAS BALSIS - KUKAIŅI Ko tas še dara? Rauj to iekš bara! (Baram savs vājš lampiņu apgaismojums.) LIDIS Vai man! vai man, apžēlojat! Es tāpat tik šurpu nācu - Es nekā te negribēju - Es jau labprāt projām ietu. MUŠAS Ko tu še meklē? Šai tumsas peklē? LIDIS Ko še meklēju? - Es nezin'! Kurp es eju? - Nezin', nezin'. KUKAIŅI Ne viņš ko zin! Ne viņš ko min! DUNDURI Nejoko mūs! Vāji tev būs! RESNAIS DUNDURS Dod man to šur! Lai tik to dur! LIDIS Nedur! teikšu: - šurpu nācu, Lai pret briesmām cīņā ietu. MUŠAS Sir, sir, sir, sir, - Briesmas te ir! LIDIS Vai man! tādas nedomāju, - Tad bij labāk palikt mājās. DUNDURI Šur, šur, šur! Dur tik, dur, dur! LIDIS Nedur! tad jau lai ar paliek Nemeklēta ķēniņmeita! MUŠAS - Tāds, vai tu redz! - Princesi prec! - Ha, ha, hā! ha, ha, hā! - Kā ta nu tā? KUKAIŅI - Dod man to princi! - Šurpu to klinci! - Lai princis dej! - Lai visi smej! (Sagrābj Lidi un rausta viņu šurpu turpu.) LIDIS A-u! a-u! - Ko jūs darāt? Laižat vajā! laižat vajā! (Raujas laukā un turas viņiem pretī.) MUŠAS - Vai! - vai tu redz! - Vai! vai tu redz! - Projām tu lec - - Sargies: tev sec! (Piepeši mušas un kukaiņi pamana uz viņa krūtīm uzrakstu: Septiņcirtis.) KUKAIŅI un MUŠAS (Izbijušies.) - Uz krūtīm tam vārds! - Kā pērkoņa dārds! - Septiņcirtis! - Septiņcirtis! LIDIS (Pamanījis, ka mušas un kukaiņi pārsteigti un izbijušies, paliek pats dūšīgs un tūdaļ, lielīgāks.) Viens mans cirtiens - septiņ' beigti! Tāds es vīrs! - būs visi veikti! MUŠAS un KUKAIŅI (No bailēm pārņemti, trīcēdami stostās.) Sep-sep-sep-septiņi! No vien-vien' cirtien' nobeigti! DAŽAS MUŠAS Vai - vai - tik nau tas -? Vai - vai - tik nau tas -? LIDIS (Aizvien vairāk iedūšinādamies un izlietodams un jauno stāvokli.) Ko jūs, knišļi, domājāt, Kad ar mani iesākāt? Es pa jokam tikai ļāvos, Šie jau domāja, ka kāvos! MUŠAS - Sir, sir, sir, sir! - Tas varvērze ir! - Tas ir tas pats! - Ak, briesmīgais skats! DUNDURI Zur, zur, zur, zur! Mutes lai visi tur! RESNAIS DUNDURS Kungs, žēlo nabaga mušiņas, Kas tevi uzrunāt iedrīkstas! (Viņam balss aizraujas no godbijības un bailēm.) VIENS MAZAIS SMICIS (Turpina.) Vai tu neesi tas -? Kas sep-sep-septiņas - Uz reizi - LIDIS (Skaļi.) - Plauc! RESNAIS DUNDURS Visi, visi lai šmauc! MUŠAS Ko te lai vairs dar'? Lai glābjas, kas var! (Visi kukaiņi, mušas, dunduri bēg projām ar savām lampiņām, tā ka paliek atkal tumšs kā naktī.) LIDIS (Arī sabijies no tumsas un vientulības.) Paga! nebēgat jūs, mušas! Bail man vienam tumšā mežā. Nebaidaties vairs no manis, Es nekā jums nedarīšu. VECĀ DUNDURA BALSS Lai nebēg! lai stāj! Vīrs laipni mums māj. (Iznāk laukā resnais dundurs.) Lai sanāk viss bars! Mums drošsirdīgs gars. MUŠIŅAS (Uz Lidi.) Vai esi tu tas? Kas sep-septiņas -? LIDIS Es tas esmu - Septiņcirtis! Bet es jūs vairs neaizskaršu. KUKAIŅI (Kas bailīgi rāpjas.) - Vai zināt ko? - Kā aplabin' to? - Lai nesāk mūs sist - - Vajg ceļos krist! MUŠAS Mēs smējām: viņš klincis! Bet, lūk! - ir gan princis! DUNDURI To nebij vis pelt! Bet par ķēniņu celt! VISI (Uz Lidi.) Nāc, ķēniņš mums esi! Nāc, muškroni nesi! (Apstāj Lidi un krīt viņa priekšā ceļos; citi skrien pie vecā, resnā dundura un ņem viņam muškroni nost, lai to uzliktu Lidim.) DUNDURI (Uz veco, resno.) Tu, vecais, dod šur! (Vecais dundurs turas pretim un dur, mušas bēg.) CITS DUNDURS Nu, lai viņš sev dur! VECAIS, RESNAIS Vai, sur, sur, sur, sur! Bēdz, duramais dur! JAUNS DUNDURS Ņem duramo nost! - Nu nevarēs kost. MUŠAS (Uz Lidi.) Še muškroni! To paturi! DUNDURI Mušu vecākais nu esi! Duramo par godu nesi! (Lidim nodots duramais un muškronis, kuru tas dod glabāt smičiem.) LIDIS Smiči, še, tos glabājat, Manim pakaļ nēsājat! MUŠAS un DUNDURI - Nu kronis tev būs! - Tad aizstāvi mūs, Kad ļaunums kāds kļūs! - Un, ko tu vien vari, Par labu mums dari! To vēl mūsu bari. VECAIS, RESNAIS (Uz Lidi.) Tev neesmu ļauns, Kaut gan esi jauns, Bet resnāks tu daudz, - «Lai dzīvo!» tam sauc! MUŠAS un VISI Lai dzīvo nu tas, Kas kauj septiņas! (Visi apsveic Lidi.) LIDIS Es nu lielais mušu ķēniņš: Septiņcirtis Pirmais esmu! Jūs nu man uz vārda klausat! Es jūs visus aplaimošu. MUŠAS Ailā, sir, sir, sir! Mums ķēniņš ir, ir, ir! DUNDURI Urā, sur, sur, sur! Ķēniņ, ko solīji, tur'! (Svinību troksnis.) LIDIS Labs ir! - Nu vēl vienu lietu - Sakat manim, mušu ļaudis: Kā jūs šeit tik lieli esat? Es, kas cilvēks, jums še līdzīgs? VECAIS DUNDURS Nu, dēls, tad zin': Kur baiļu tracis, Tur liels acis, Tur liels par mazu ir placis. VECAIS SMICIS Liels vai mazs - Kas man tas? Viss še mainās, Viss tik ainas. (Atkal svinību troksnis.) LIDIS (Aizraudamies.) Nu bez bailēm gaisos braukšu, Tur, kur nava nakts un vētras, Tumsas milžus sašķaidīšu, Saules valsti ievedīšu. Nu to zemi atradīšu, Kurā piens un medus tekot, Biezu sviesta maizi triepšu, Medu virsū tecināšu. Derībās nu uzvarēšu, Briģi, Gruņķi iznerrošu, Ņemšu īstu ķēniņmeitu, Tēva pīpi izpīpošu! * (Svinīgs troksnis un mušu deja.) (Ieskrien   M u š a,   tad   K u k a i n i s.) MUŠA (Aizelsdamās.) Vai, vai, vai, vai! Vai, vai, vai, vai! Sir, sir, sir, sir! Briesmas mums ir! (Visi kukaiņi un mušas uztraukti skraida, Lidis līdzi.) LIDIS (Bailīgi.) Kur pats tumšākais še kaktiņš? Kur no āras neierauga. Aši, aši, sakat, sakat! Paslēpjat! es jūsu ķēniņš! (Ieskrien   K u k a i n i s.) KUKAINIS (Nevarēdams izrunāt.) Vai, Vai, nāk! Vai, vai, nāk! Mušiņas vāk! Mušiņas vāk! MUŠAS (Uztrauktas, apjukušas.) Kas tad šis? Kas tad šis? KUKAINIS Zirneklis! zirneklis! MUŠAS Nemanīts pienācis! KUKAINIS Tīklu jau izstiepis! LIDIS (Iznāk ārā no savas paslēptuves atkal pilnā drošsirdībā.) Ak, tad zirneklis vien ira! Ko jūs, muļķes, sabijāties? Vai tad tas jums spēj ko darīt? Nelienat tik tīklā iekšā! VECĀS MUŠAS - Lai nu viens sak'! - Šausmīgi, ak! - Izskats pēc velna! - Balts krusts uz melna! JAUNĀS MUŠAS - Zīdā tērpts, glauns, - Smaidīgs un jauns! VECĀS Lampiņas dzēst! JAUNAS Lai nevar mūs plēst! (Lampiņa apdziest, iestājas tumsa.) VECĀS Ko ieviļin' tīklā, To nemin ne mīklā! JAUNAS Ko rokās grib slēgt, Tas nespēj vairs bēgt. LIDIS Ha, ha! man tik jāpasmejas: Zirneklis, kur te tās briesmas? - Tikai kamdēļ lampas dzēšat? Tā man pretīga šī tumsa. MUŠAS - Dzi, dzi! kāds spiedz! - Pēc palīga kliedz. - Kas to lai glābj? - Pats tīklā tas slāpj. LIDIS Kur tad ir viņš? Nākat šurpu! Tā nekā es nesaredzu. Rādat lampas! - Kas par cīņu, Kad man pretinieks nau redzams? * (Atspīd mušu lampiņu gaisma, un tagad parādās pār visu telpu izplēties liels zirnekļa tīkls, kurš spokaini mirdz. Tīklā sēd liels zirneklis, melns ar baltu krustu. Katrā kājā lieli ķekši. Zirnekļa tīklā lejā redz ieķērušos    b i t i;   zirneklis un bite ir cilvēku lielumā.) (B i t e   ir tērpta greznā zelta un melna samta ģērbā, četrām jostām, dimantu rasas rotām, divām garām pāvu spalvām cepurē un mirdzošu dzeloņu kronīti galvā. Tā ir pati   b i š u   ķ ē n i ņ i e n e    M u d ī t e.) (Aiz vinas, tīkla otrā pusē, vairākas   b i t e s   -    g a l m a   d ā m a s,   līdzīgos tērpos, tikai mazāk greznas.   Z i r n e k l i s   tīklā nolaižas un uzceļas.) MUŠAS (Nemierīgi skraida apkārt, gan atturas, gan lien klāt; rāda.) - Lūk, tur! tur! tur! - Redz! vienu tas tur! CITAS MUŠAS - No tālienes stāt! - Neejat klāt! VĒL CITAS - Ak, cik negants! - Cik interesants! - Ak, šausmīgi! - Cik bīstami! MAZIE SMIČI - Vai viņš var kost? - Viņš netiek nost. - Vai pakaļ skrien? - Ko klātu lien?! LIDIS (Tuvāki klāt pieiedams, ar bailēm.) Ir gan briesmīgs! - Bail man arī! Un tik liels! - es - nedomāju. Kas tur tāda? spārniem sitas? Viņa tīklos ieķērusiesis? VECĀ MUŠA Ak, tās tik bites! Lai tās sev sitas! Lai tīklā tieši Skrej sētmalieši! DUNDURS Vai tur kāds mums draugs! Tiem medus pilns trauks, Vai mums gan ko dod? Vēl rīda: puc! kod! LIDIS Jāglābj tomēr, kaut nau muša! Dzīvība tāpat vien ira! Tikai bailes man gan arī! Dodat labi asu dunci! DUNDURI Ķēniņ, kur ej? Ko slastos tu skrej? Kad tevi nu gūs? Tev jāsargā mūs! (Bite ievaidas.) LIDIS Balss man tā kā pazīstama. Dodat dunci labi asu! Lai var pārcirst dzelzu tīklu. Tiš! tu projām, krusta nesējs! ZIRNEKLIS (Sakustas un staigā augšup un lejup pa savu tīklu, paceldams vairākas apbruņotas kājas un tiklu kratīdams.) Dzi! dzi! dzi! Neskari Milzeni! Bīstami! (B i š u   d ā m a s   iesīcas skaļāk, bet bišu ķēniņiene viņas apsauc: Cit!) LIDIS Draudi, draudi! Klāt man netiec. Ko tu ķēri, to tu sargi. (Zirneklis pievirzās tuvāk pie sava upura. Bite iesīcas.) Es tev pārcērtu šo virvi! Nu tev jāuzrāpjas augstāk. (Pārcērt priekšā attālāko virvi, tā ka zirneklim jābēg augšāk, lai nenokristu.) ZIRNEKLIS Es paņemšu, Ko noķēru, Uz augšgalu To uznesu! (Tuvojas savam upurim un velk to ar virvi augšā.) BIŠU KĒNIŅIENE (Sīc klusi.) A-i-i-i! BIŠU DĀMAS (Nespēdamas atturēties, iesaucas skaļās balsītēs.) A-i! i! i! Glāb, paglābi! Aizturi, aizturi! Biti, bitīti! LIDIS (Saķer virvi, aiz kuras zirneklis velk augšā Mudīti, bet nevar atkurēties pret zirnekli; mušas nāk palīgā un notura.) BITES un BIŠU ĶĒNIŅIENE (Iekliedzas no bailēm.) DUNDURS, RESNAIS Cērt apakšā virvi Ar aso cirvi! DUNDURS, TIEVAIS Tad zirneklis brēks! Pats augšā lēks. LIDIS Turat, mušas! turat virvi! Dundurs muļķis, kā tu māci: Kad cērt apakšā, viņš veiktu: Paceļat jūs mani! - Tā, lūk! (Dunduri paceļ Lidi uz saviem pleciem, un nu viņš pārcērt augšā to virvi, ar kuru tika vilkta bišu ķēniņiene. Tā nokrīt lejā un ir brīva. Nu nocērt arī apakšējo virvi, un   z i r n e k l i s   ar visu tīklu top uzrauts augšā. Pārcērt vēl dažas virves, un skatuve top brīva.) ZIRNEKLIS (Dusmīgi, draudoši.) Ko noķeru, To atņem tu? Gan atriebšu, Kad atnākšu! (Nozūd.) * (Atskan lielas gaviles visos kukaiņos, mušās, dunduros.   B i š u    ķ ē n i ņ i e n e,   kuru apstājušas   b i š u    d ā m a s,   lēni paceļas un atver acis. Piepeši atspīd gaiša gaisma, un nu redzas viņpus zirnekļa tīkla pavasaras aina: viss zaļš, bet zāle tik liela kā krūmi, smilgas kā palmas, sūnas kā kadiķi, sēnes kā sieviņas un meitiņas sarkanām cepurītēm. Visi kukainīši priecīgi lēkā.) LIDIS (Stāv pārbrīnījies un lēni runā sapņaini, kā jautājoši.) Ko tik gaišs uz reizi tapa? Te vēl tumsa, ziema, vētra, Te jau pēkšņi pavasara, Augšā tā kā putnu dziesmas! MUŠAS (Ap bišu ķēniņieni, to aplūko, bet izturas naidīgi.) - Skat! skat! skat! skat! - Bišu ķēniņiene pat. VECĀS MUŠAS - Kā tā te tīklā nāk? - Vai tā gan sargāties māk? JAUNĀS MUŠAS - Sir, sir, sir, sir! - Cik kaunīga ir! VECĀS Bet durt gan prot, Mušām knipjus dot. CITAS - Vajdzēja zirneklim ļaut! - Tādas viņš var kaut. VECĀS MUŠAS Muškēniņ, skat', Ko tu glābi nupat! LIDIS (Pienākdams klāt, uz   b i š u   ķ ē n i ņ i e n i,    kura stāv, nodūrusi acis.) Parādies, kas tāda esi? (Tuvāk viņā ieskatīdamies.) Vai! tev izskats tā kā Mudei! MUDĪTE - BIŠU ĶĒNIŅIENE Jā, es tiešām esmu Mude. LIDIS Kā, tu bišu ķēniņiene? MUDĪTE Čakla esmu, šuju šūnas. LIDIS Kā tu tiki zirnekļtīklā? MUDĪTE Briģis mani iemānīja. LIDIS Briģis! Briģis! Nu tad ej sev! MUDĪTE Es nu palikšu pie tevis. LIDIS Tev ir vieta, kam tev manis? MUDĪTE Es nu īsta ķēniņiene. LIDIS Man vēl īstāku būs meklēt. MUŠAS, VECAS Ko tā te dzied? Trenc, lai sev iet! MUŠAS, JAUNĀS Mēs negribam šīs! Teic! - projām to dzīs. (L i d i s   stāv, uz viņu neskatīdamies.) MUDĪTE (Žēli.) Tu mans glābējs! Septiņcirtim Pateicīga mūžam būšu! Tik bez manis negūt tevim Ķēniņmeitas, medus zemes! (Viņa aiziet līdz ar pavadonēm.) * (Piepeši paliek tumšs tā kā nakti; visi apklust, tad daži aizdedz savas lampiņas.) LIDIS Vai, tumšojies! Kā apmācies! VECĀ MUŠA Nu, nebaidies, Drīz gaismosies! (Brīdis vispārēja klusuma. Tad pamazām sāk atkal gaisma griezties, līdz paliek pilna. Kukaiņos atkal atmostas priecīga kustība.) LIDIS Atkal gaiši! - Ak, cik skaisti! Ak, visapkārt pavasara! Bet cik sveša, neredzēta! Kādi koki! kādi krūmi! Slaikas palmas, cekulotas Tā kā milzu smilgas stiepjas! Tie kā ašķi! Tās kā sēnes! Kaķu pēdiņas kā priedes! Kas tie tādi ziedu koki? Dzelteni kā medus pilni! Zelta kausi nokarājas - Tā kā milzu gailenītes! VECAS MUŠAS Smilgas un zāles, Ašķi un vāles - Tā jau tās sauc, Ko palmas te jauc? LIDIS (Savā līksmībā paliek domīgs, nesaprašanā.) Ziedons ir! - Bet teic, kam tumsa, Kad tā bite projām gāja? Tāpat pēkšņi gaiši tapa, Kad to izglābu no tīkla. VECĀS MUŠAS - Nāk pavasars, Kad laukā lien bišu bars, - - Kad atver kāds auli, Tās laiž uz sauli. LIDIS Jā, kā zeme tapa zaļa, Kā ar zaļu zīdu klāta! - Es tā tīkla atraisītājs, Es tas esmu: Septiņcirtis! (Atkal atmostas lielīgais gars, bet fantāzija pārvalda.) Nu tik braukšu! nu tik braukšu! Meklēt īsto ķēniņmeitu. - Jūdzat glāžu spārnu ratus, Zelta spieķus, sudsabriepas! Seši resni dundurvīri Lai pa priekšu aši šaujas, Taisnu ceļu meklēdami, Sānis acis negriezdami! Mušas, visa zinātājas, Jūs es saucu: vedat mani Uz to īsto ķēniņmeitu, Uz to pien' un medus zemi! MUŠAS - Mušas visur lien, Skraida nakt' un dien'; - Mušas visu zin, Visus augļus šķin; - Mušas visu ož, Mušas visu kož. - Ij to pien' un medus zemi Zinām mēs, tik nāc un ņemi! JAUNĀS MUŠAS Lai vēl smejam! Lai vēl dejam! Pirms projām steigt, Pirms ardievas teikt! (Dejo un dzied.) * (Iebrauc mušu glāžu rati.) LIDIS (Nepacietīgi pret ratiem.) Nu riti, riti, rati! Šurpu, sveši skati! Šķiraties jūs, zāles! Tuvāk nākat, tāles! Verat liktens vārtus, Ziedon-zaļi-sārtus! Gājiens, nāc, tu jaunais! VECAIS DUNDURS Never tos, nāks ļaunais! VECĀ MUŠA Tos vārtus nevar vērt! Brauc citur! tos cieti cērt! CITAS - Vai! par vēlu, par vēlu! - Ko redzu? Ak, briesmu tēlu! * (Lēni pāri iet kāds   b r i e s m o n s,   no kura redzas tikai milzīgās kājas un aste, kas augstākas par kokiem. Visi lieli uztraukumā, rati tiek aizrauti prom, katrs bēg, kur redzēdams.) MUŠAS (Skraidīdamas.) - Vai! vai! vai! - Vai man! vai! vai! LIDIS (Lūko paslēpties.) Kur tad bēgu? Galvu sedzu, Lai tad notiek! lai neredzu! DUNDURI - Kājas mūs min! - Kas tāds? kas zin? KUKAIŅI - Visi zemē plok - - No bailēm jānosmok - SMIČI Sir, sir, sir, sir - Kas tad tas ir? CITI Mums nau ne jausmas, Kas tās tādas šausmas? MAZIE SMIČI - Ko sakāt jūs? - Šķiet, vērsis vien būs! LIELIE SMIČI Sir, sir, sir, sir - Vērsis vien ir! LIDIS (Izdzirdis, uzcēlies.) Ko jūs, muļķi, sabijāties? Vai tad neredzējāt vērsi? Stibu ņemšu, projām dzīšu, - Jums jau tādām dūšas nava. MUŠAS (Atskrej.) - Vai! kur tas sit, tur tūlīt Mušas kā mušas krīt! - Smilgu stumbri plīst! - Zāļu lapas šķīst! LIDIS Ko man pašam rokas traipīt? Eita, mušas, līst tam acīs! List tam ausis! līst tam nāsis! Kožat, durat, nesaudzējat! CITAS MUŠAS (Atskrien.) Jau viņš bēg un lec. LIDIS Lai viņam visi sec! MUŠAS Ar asti briesmīgi sit. LIDIS Lai krīt vai divdesmit! MUŠAS Vai! vai! vai! LIDIS Šurpu manus spārnu ratus! * (Priekškars.)

RAINIS MUŠU ĶĒNIŅŠ BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS TREŠAIS CĒLIENS Ķēniņa pils pagalms, kur notiek sacīkstes. Galā pa vidu paaugstinātā vietā troņa sēdekļi: ķēniņam pa kreisi, ķēniņa meitai  drusku zemāk, pa labi; blakus ķēniņmeitas sēdeklim tāds pats tukšs sēdeklis nākamam  princim, ķēniņmeitas līgavainim. Līdz  sēdekļiem ir vairākas pakāpes. Lejāk sēdeklis sacīkstes soģim un trīs krēsli precniekiem. Gar malām sacīkstes laukumiņam  sēdamas un stāvamas vietas galma ļaudīm un skatītājiem no tautas. Sacīkstes notiek dienā. * (Ķ ē n i ņ š   sēd savā troņa sēdekli, tāpat   Ķ ē n i ņ m e i t a;   viņai apkārt   g a l m a   d ā m a s;    gar malām galmenieki un ļaudis. Priekšā vairāki   p r e c n i e k i   -   s a c ī k s t e s   d a l ī b n i e k i.) (Pie   Ķ ē n i ņ a   nau pavadoņu, bet tikai   K a n c l e r s.   Ķ ē n i ņ m e i t a s   sēdekļa atzveltnē kā izrotājumi: cepure, spalva un rīkstes.) (Ķ ē n i ņ š   ir vecs un laipns,   K ē n i ņ m e i t a    skaista, bet barga.) * ĶĒNIŅŠ Pilnas mājas svešu ļaužu! Salašņi no visām malām! Visi sakās līgavaiņi - Nu līdz kaklam man tā lieta! Kurš nu nāks vēl sacīkstēties, Neuzvarēs ķēniņmeitu, - Tam lai noņem muļķa galvu! Tam lai punu liek uz mēli! PRECNIEKI - Tad jau iesim labāk mājās! - Kam tad gribas zaudēt galvu? - Kam tad gribas puns uz mēles? - Sveika paliec, ķēniņmeita! ĶĒNIŅŠ Eita vien! grib kaķīts zivis, Negrib kājas saslapināt; - Nu būs miers! nu nebūs drūzmas, - Kas tur vēl! Viens zeņķis atnāk?! * (Atnāk   L i d i s,   uzģērbis svārkus virsū uz sava krūts uzraksta: Septiņcirtis! Aiz viņa ienāk arī   B r i ģ i s    un   G r u ņ ķ i s,   viens kā milzis, otrs kā resnis.) KANCLERS Ķēniņ! tur vēl divi vīri! Viens kā milzis, viens kā muca. MILZIS (Klanās.) Es tas stiprākais, - es gūšu! RESNIS (Klanās.) ES tas resnākais, - tā mana! LIDIS (Klanās un skatās visapkārt; ieraudzīdams Ķēniņmeitu, paliek pārsteigts stāvam; tad klusi.) Ak, cik skaista ķēniņmeita! Nevar atskatīt ne acīm! Tā ir tā, ko gāju meklēt Tanī pien' un medus zemē! BRIĢIS (Uz Gruņķi klusi, skatīdamies uz Ķēniņmeitu un ieraudzīdams krēsla atzveltnē kā klasu dāmas zīmogus.) Skat, kas tai tur krēsla galā! Spalva, cepure un rīkste! Klasu dāma! - Bēgsim! - (Taisās bēgt, bet netiek cauri ļaudīm.) KĀDS NO GALMENIEKIEM Negrūd! GRUŅĶIS Nebēdz! pagaid'! Tu tās mīluls! LIDIS (Vēl tāpat, klusi.) Ak man! vai! man bail, cik skaista! Kā lai drīkstu viņu skatīt? Un, ak vai! cik gudras acis! Tā kā klasu dāma! - Bēgšu! (Taisās bēgt, bet viņam uzsauc   m u š a s   b a l s s    pie auss.) MUŠAS BALSS Nebēdz! nevar, mušuķēniņ! Tu jau Septiņcirtis! - Cīnies! Līdzēsim! še sauja mušu! LIDIS (Viņš iebāž sauju kabatā. Nu viņš atkal dusmīgs, sauc skaļi uz princesi.) Jā, es gribu tevi dabūt! ĶĒNIŅMEITA Knauķis tāds, grib mani dabūt? Tam jau ir vēl slapjš aiz ausīm. ĶĒNIŅŠ (Uz Lidi.) Jā, es redzu, tev gan gribas Sinepes uz mēles dabūt. LIDIS Ķēniņ, nemuld'! Teic, ko darīt, Lai šo dabūtu? - Es gūšu. BRIĢIS (Klusi uz Gruņķi.) Kas tad tas? Vai nau kā mazais? GRUŅĶIS Tā vien šķiet, - ko šis te maisās? BRIĢIS (Čukstot, bet tik dikti, ka lai Lidis dzirdētu.) Tur, kur lieliem vīriem vieta, Tur tāds arī spiežas iekšā! LIDIS (Tāpat skaļi čukstot.) Ko šie nāk te? vai še cīkstas Kurš visvairāk spētu apēst? BRIĢIS Es tas stiprais, es to ņemšu! GRUŅĶIS Es tas resnais, man tā piekrīt! GALMA DĀMAS (Paklusi.) - Tas ir spēka vīrs, patiesi! - Miesās pilnīgs, garā pilnīgs! ĶĒNIŅŠ Kaunīgi nu tie gan nava, Visi trīs tie līgavaiņi! Nekaunīgākais tas mazais, Varbūt nekauns gūst! - (Uz Kancleri.) Ņem, lasi! KANCLERS (Paņem papīra rulli.) Atkal velti muti dzesēt! LIDIS Tas tavs amats. KANCLERS (Dusmās.) Turi muti! LIDIS Nē, man amats muti lietot! ĻAUDIS Nu būs joki gan šo reizi! KANCLERS (Lasa no papīra ruļļa.) Ķēniņmeitu ar pus valsti Gūs, kas minēs viņas mīklas, Pārspēs viņu zināšanā, Atņems viņai pēd'jo vārdu. ĶĒNIŅŠ (Nopūzdamies.) Lūk, man gudra ķēniņmeita, Miera nava man no viņas: Visu zin tā, aizbāž muti, Vienmēr pēdējs vārds tai paliek. ĶĒNIŅMEITA (Dusmīgi.) Ķēniņ tēvs, tu vecs jau paliec, Jaunie gudrāki par tevi, Ļauj man galā tikt ar tādiem! (Uz Lidi.) Zēn, bēdz mājās! Vēl ir laika. LIDIS Princes, tā tu nerunātu, Kad tu zināt', kas es esmu, - No tā vien es varu nojaust, Cik tev maza zināšana. ĶĒNIŅMEITA Ko tu lielies? - Kas tāds esi? LIDIS Iesim lielīties, kurš lielāks! ĶĒNIŅMEITA (Nepatīkami pārsteigta.) Mini manas trejas mīklas! LIDIS Vai es bērns? Lai min tie mazie! ĶĒNIŅMEITA Mini! nelokies, ja gudris. LIDIS (Rādīdams uz Briģi.) Garāks tas, lai min pa priekšu! ĶĒNIŅMEITA (Dusmīgi.) Liek, tad dari! Aizdod dusmas. LIDIS (Uz Ķēniņu.) Ķēniņ, vai ir atļauts dusmot? ĶĒNIŅŠ Sacīkste lai ir, kā nākas! KANCLERS Katram krēslā jānosēstas! Tam, kurš nemin, apgāž krēslu. LIDIS Vai var dusmot? KANCLERS Nē, to nevar! (Visi trīs precnieki: Lidis, Brigls un Gruņķis top nosēdināti savos krēslos.) ĶĒNIŅMEITA (Svinīgi.) Kas par sniegu baltāks? - Minat! LIDIS (Paceļ pirkstu.) Zinu, zinu! BRIĢIS (Arī ceļ pirkstu.) Tas būs papīrs. ĶĒNIŅMEITA (Uz Gruņķi.) Tu ko saki? GRUŅĶIS Tās būs zosis. LIDIS (Smejas.) Haha! ha! ĶĒNIŅMEITA (Uz Lidi.) Nu? LIDIS Tā ir diena. ĻAUDIS - Ha, ha! ha, ha! - Labi, labi! - Zoss, ha! ha! Man zoss ir melna! - Papīrs, labi, - tas būs kanclers, - Diena, kaut tā būtu balta! ĶĒNIŅMEITA (Svinīgi.) Kas par darvu melnāks? LIDIS (Ceļ pirkstu.) Zinu. BRIĢIS Tā ir tinte! GRUŅĶIS Tā ir cūka! LIDIS Es tik zinu: tā ir nakts! Viss, kas melns, no tās top melnāks. ĶĒNIŅMEITA (Svinīgi.) Teic: kas stiprāks ir par zemi? BRIĢIS Nu es zinu: tas ir arājs! GRUŅĶIS Tā ir maize. LIDIS Tā ir saule, Saule stiprāka par visu. ĻAUDIS - Zemi arājs veic, bet viņu Atkal maize: vīram jāēd! - Labi! labi! - Jā, bet saule! - Kas bez saules? - Veicis! veicis! LIDIS Apgāžat nu tiem tos krēslus! Es vislabāk uzminējis! BRIĢIS Es vislabāk! GRUŅĶIS Es vislabāk! ĻAUDIS Milzim tiesa! - Mazam tiesa! ĶĒNIŅŠ Nevar apgāzt viņu krēslus! Katram sava taisnībiņa. ĶĒNIŅMEITA Labi - vēl es mīklu teikšu: Kas ir augstāks vēl par kalnu? BRIĢIS Tornis kalnā! GRUŅĶIS Vārna tornī! LIDIS Pāri visam augstāks mēness. ĶĒNIŅŠ Visiem labi! LIDIS Man vislabāk! ĶĒNIŅŠ Nu tad minat manu mīklu! ĶĒNIŅMEITA Mīklas tik priekš bērniem ira. ĶĒNIŅŠ Ja tu zin', ko es, tad teiksi. - «Nakti gāju, zuda gredzens, Mēness rada, saule ņēma.» ĻAUDIS - Vai man dien, cik grūta mīkla! - To jau neminēs ne pati! BRIĢIS (Pūlēdamies uzminēt.) Nez - vai rubļi? GRUŅĶIS (Tāpat.) Nez - Vai zirņi? ĶĒNIŅŠ (Uz Lidi.) Nu tu, gudrais, - nu tu mini! LIDIS Kam man minēt tavu mīklu? Tevi es jau neprecēšu. ĻAUDIS - Gudri sacīts! - Veiklis puika! LIDIS (Uz princesi.) Vai tu zini? ĶĒNIŅMEITA Tev ir jāmin! LIDIS (Nezinādams, lūkojas apkārt; tad aši izņem no kabatas mušu un pieliek to sev pie auss.) Rasa? (Klusi, klausīdamies, tad skaļi.) Rasa! ĶĒNIŅŠ Kas tev teica? LIDIS (Smiedamies.) Mini tu nu, kas man teica? Kad tu nezin', prasi meitai, Tā jau sakās visu zinis! ĶĒNIŅMEITA (Aizvainota, lielīdamās.) Es zin' to, kā zeme cēlās, To, kas kalnus iztaisīja, Cik no vakariem līdz rītiem, Kur nāk vējš? Kur sāls iekš jūras? Es zin' vairāk, es zin' visu: Kādēļ akmeņi vairs neaug? Kādēļ kustoņiem nau runas? - LIDIS (Smiedamies.) Vai nau runas? ĶĒNIŅMEITA (Uztraukta.) Va! tad ira? LIDIS (Asi iesmejas.) Ha! ha! ĶĒNIŅMEITA Es zin' burvju vārdus - LIDIS To zini visi mazi bērni. ĶĒNIŅMEITA Kā var uzlaist kaites, ligas. LIDIS Es zin', kā tas atkal atlaist. ĶĒNIŅMEITA Nogriez galvu! izrauj dvēsli! Tad es runāšu uz tevi! Vai tu tādu mīklu zini? LIDIS (Paklausās uz savu mušu.) Zinu: spalva, kas man raksta! ĶĒNIŅMEITA (Iekaitusi, neatlaižas, grib uzveikt Lidi.) Putnis atlaižas bez spārniem, Kokā atsēstas bez zariem, Uzlec jaunava bez kājām, Putnu apēda bez mutes? LIDIS Veca tava gudrībiņa. Mana ziņa, jauna ziņa! Mūsu lomas pārmainītas: Tu tas putnis, es tā meita! ĶĒNIŅMEITA (Uzlec.) Eče! eče! Neminēji! Gāžat apkārt viņa krēslu! LIDIS Atnāk saule, apēd sniegu, - Tā ar tevi! - Gāz nu tos tur! (Rāda uz Briģi un Gruņķi.) (Sulaiņi būtu priecīgi apgāzēji, bet princese tiem aizliedz.) ĶĒNIŅMEITA (Pret Lidi, lielīgi.) Ko, tu mani apēst vari? Tevi ēdīs mani lāči, - Man tik liela melna ala, Ka nekad tur neredz saules! LIDIS (Vēl lielīgāki.) Kas ir tava mazā ala Pretī manai lielai pļavai, Tur ij mušas ir kā cilvēks, Tur ij smilgas ir kā palmas! ĻAUDIS - Ak tu tavu lielīšanos! - Muša - cilvēks! - Smilga - palma! LIDIS Nāc nu lielīties, kurš lielāks? Vai tu zin', cik liels es esmu? BRIĢIS Ķēniņmeita, neielaidies Tu ar viņu lielīšanā! Mute tam kā kūts tik liela! GRUŅĶIS Tā kā mušām dejas grīda! ĶĒNIŅMEITA Manā valstī miljons vēršu! LIDIS Katrā miljons manu mušu! ĶĒNIŅMEITA Pilna zeme piļu, ciemu, Bāztin bāzts viss pilns ar mantām! LIDIS Manā valsti brīvi gaisi! Pilni saules, pilni zvaigžņu! Pilni ziedu, pilni smaršas! Pilni skaņu, pilni balsu! ĶĒNIŅMEITA Mani dārzi pilni augļu: Zari lūza, pagrabs tūka! Lopi piekusa vai gremot! Ļaudis pārēdās un mira! LIDIS Manā dārzā nemirst mūžam! Kurš grib mirt, tas liekas zemē, Zemē aug no viņa puķe, Aizvijas līdz debess augstei. Augšā kāpj viņš pa to viju, Kamēr paliek maziņš, maziņš, Nesaredzams ne ar acīm, - Tad kā puteklīts krīt zemi. Zemē top par smilšu graudu, Top par zāli, top par mušu, Kustons top un beigās cilvēks Un par tavām nāvēm smejas. ĻAUDIS - Tavu traku lielīšanos! - Ak tu, pagāns, kā viņš smejas - ĶĒNIŅŠ To tu dabūji nu, meitiņ! KANCLERS Vai jel likums ļauj tā smieties? ĶĒNIŅMEITA (Lielās dusmās pret Lidi.) Melo! melo! Nedrīkst smieties! LIDIS Ko tu smiekliem padarīsi? Smiekliem nevar muti aizbāzt. ĶĒNIŅŠ Vai tu spētu muti aizbāzt? ĶĒNIŅMEITA Tu man muti gribi aizbāzt? Dažam labam gan tas tiktu! To mēs vēlētos gan redzēt! LIDIS Tiešām vēlies? ĶĒNIŅMEITA Ko tu drīksti? LIDIS Lai tad notiek, kā tu vēlies! Ķēniņš pats ar visu galmu Nespēj tevim aizbāzt muti, - Spēj to viena mana muša! ĻAUDIS - Klausat! klausat! ko viņš saka! - To neviens līdz šim nau spējis! ĶĒNIŅMEITA Ķēniņ, aizliedz šim tā runāt! Vai! - rauj cieši! - Kas man rīklē? GALMA DĀMAS - Vai man! vai man! mute cieti! - Ķēniņmeitai mute cieti! - Glābjat! glābjat! saucat ārstu! - Nu jau atver! - Nu jau glābta! ĶĒNIŅŠ Meitiņ, kas tad tevim bija? ĶĒNIŅMEITA (Izspļauj mušu no mutes.) Nu nekas! nu, - kas tad bija? LIDIS Viena mana mušulīte, Tā tev muti aizdarīja. ĶĒNIŅMEITA (Izbrīnījusies un nokaunējusies.) Kas tu esi? LIDIS Nu, jel mini! Kad šo mīklu neatmini, Tad lai tevi gāž no krēsla! ĶĒNIŅŠ Tad tu topi tam par sievu! ĶĒNIŅMEITA (Dusmīga.) Negribu! Tāds briesmīgs bezkauns! BRIĢIS Princes, glābšu, nāc pie manis! GRUŅĶIS Princes, glābšu, - nāc pie manis! BRIĢIS Viņa vārds ir - GRUŅĶIS (Viņu pārtraukdams.) Septiņcirtis! ĶĒNIŅMEITA (Uzklausās, bet paliek neziņā.) LIDIS (Uz viņu.) Lūk! tu nezin', kas es esmu! Tu, kas visu lielies zinis. Manu mīklu neminēji, - Nu es tevi uzvarējis! BRIĢIS Ko viņš liedzas? Tas viņš ira! Atminēji Septiņcirti! GRUŅĶIS Liec tam atvāzt svārkus vaļā! Tad jau redzēs, kas viņš ira! (Kalpi attaisa Lidim svārkus, tā ka top redzama saite ar uzrakstu: Septiņcirtis.) ĻAUDIS - Septiņcirtis! - Ak tu briesmas! ĶĒNIŅMEITA Drausmīgs vārds tāds: Septiņcirtis! ĶĒNIŅŠ Lūk, kāds! BRIĢIS (Smejas.) Briesmas? - Smiekli ira! Tās jau bija septiņ' mušas! ĶĒNIŅŠ Kas tu esi? saki, puisi! LIDIS Pagaid', ķēniņ, atbild' pirmais! Vai es meitu neuzveicu? Mini tu nu manu mīklu! ĶĒNIŅŠ Ko man minēt, kas tu esi? Vēja grābslis, liela mute. LIDIS Mini, mini! - Lūk, tu nespēj! Jūs neviens to neiespējat. ĻAUDIS - Kas viņš ira? - Kas viņš ira? BRIĢIS Mušu sitējs, pats kā muša! LIDIS Lūk, jūs nezināt! - Tad teikšu: Gaisa valdnieks! Mušu ķēniņš! ĻAUDIS - Balmuts! - Balmuts! - Varens puika! ĶĒNIŅMEITA Tētiņ mīļais, kauns, kāds nācis - (Viņa apraujas runā, skatīdamās uz Lidi, kurš paceļ pirkstu.) LIDIS Princes, neteic: likšu mušu! ĶĒNIŅŠ (Laipni smaidīdams.) Pirmoreiz es «mīļais tētiņš»! LIDIS Ķēniņ, lūk, es uzvarēju: Visas mīklas uzminēju, Veicu lielībā un ziņās, Princes' muti aizdarīju - ĶĒNIŅŠ Tiesa, tiesa, tu jau veici, Tevim piekrīt ķēniņmeita Līdz ar pusi no šīm valstīm, - Tik tu, dēls, tāds piziķītis! GALMENIEKI - Piziķītis! - Piziķītis! GALMA DĀMAS Nositams ar vienu knipi! BRIĢIS (Grasās viņu sist, Lidis bēg.) LIDIS Nu - tu nenāc man par tuvu! BRIĢIS Ha, ha! sabijās tas varons! ĶĒNIŅMEITA Tētiņ, kā lai tādu ņemu? Tas man pašai jāapsargā! BRIĢIS (Uz Lidi, kurš aiziet attālāk.) Nāc nu laukā! Tu aiz brunčiem! GALMENIEKI - Ha, ha! - varons! ĻAUDIS Tādi milži! LIDIS (Iebēdzis ļaudīs, bet izskrien piepeši ārā, kaklu turēdams.) Vai! kas iedūra man kaklā? Tas jau tā kā bites dūriens! (Piepeši uzklausās un pieliek roku pie auss, it kā sarunādamies ar kādu, labi nesadzirdēdams.) Ko? - Pret tiem lai cīņā eju? Nu, es iešu! Cīņā iešu! (Lielīdamies uz pretiniekiem.) Es tāpat tik pajokoju, Jūs jau domājat: es bēgu! Es tas esmu Septiņcirtis, Es jūs abus uzvarēšu! ĶĒNIŅMEITA (Priecīga.) Tētiņ mīļais, - tā lai notiek! Kad viņš abus uzvarētu, Tad viņš būtu mani guvis! ĶĒNIŅŠ Divi milži! (Princese uz viņu paskatās dusmīgi.) Nu, lai notiek! (Ķ ē n i ņ š   dod zīmi,   K a n c l e r s   to dod tālāk, ienāk   T i e s n e s i s   ar pavadoņiem.) TIESNESIS (Dod rīkojumus saviem pavadoņiem.) Sataisat nu cīņas vietu! Stiepjat apkārt garu auklu! Ierobežot cīņas kaisli! KANCLERS (Iejaucas, arī rādīdams, cik viņš svarīgs.) Tiesas nešiem tur būs sēdēt! TIESNESIS (Dod viņam noraidošu zīmi, lai nejaucas iekšā viņa lietās, tad pasludina cīņas kārtību.) Cīnās tikai cīņas laukā! Kurš no žoga iziet ārā, Tas ir cīņu pazaudējis! Cīņa iet uz dzīv' un nāvi! ĻAUDIS - Vai man! - Kā nu ies tev, puisīt! GALMENIEKI Beigts nu varons! BRIĢIS Miltos malsim! GRUŅĶIS Uzpūst, - gaisā izputēsi! GALMENIEKI Cirtīs tevi, Septiņcirti! GRUŅĶIS Virsū tevim uzsēdīšos, Plakans paliksi kā plācens! LIDIS (Nokratās un atkal sadūšojas.) Nopūties vēl reizi, resnais, Rīt jau ziepēs vārīs tevi! (Viņš grābj kabatā un sauju mušu iesviež acīs Briģim un Gruņķim. Briģis, atkaudamies no mušām, netīšām iesit Gruņķim pa galvu. Lidis vijas starp abiem, vienu otru paraustīdams.) GRUŅĶIS Dzi! ko tu man sit pa galvu? BRIĢIS Es tāpat tik, mušas dzīdams. (Iesit atkal.) GRUŅĶIS Klausies, ko tu atkal siti? Pārskaties, kā muļķa prāta. (Sit pretī.) BRIĢIS Ko tu kaujies? Vai tu neredz', Ka es neredzu aiz mušām? GRUŅĶIS Ko tu bļauji? Vai tev situ? Es to puiku pārmācīju. (Sit Briģi.) BRIĢIS Pārstāj, blēdi! es tev došu! - Man ir ieskrējis kas acis. (Slauka sev acis.) GRUŅĶIS Šim kas acī? Ak tu meli! Pats man acīs smiltis meti! ĻAUDIS - Palūk! palūk! - Paši ķildo! - Tādi kaušļi allaž kaujas - GALMA ĻAUDIS - Ko tas mazais padarīja? - Viņš tās smiltis iekaisīja. LIDIS (Apkārt lēkādams, smejas, bet vaimanā, it kā būtu sakauts ticis.) Vai! kā resnais manim sita! GRUŅĶIS Še tev! vēlreiz! Kliedz. vai nekliedz! (Sit, bet ne Lidi, ķerdams atkal Briģi.) BRIĢIS Ak tu man! Kā šis man virsū! Tam tu dod un mani ķeri. LIDIS (Kliedz, vienu otru sizdams.) Ak vai! - vai! vai! - Es tev pretī! BRIĢIS Ak tu tavu smagu roku! Mazs kā knislis, tādi spēki! LIDIS Teicu: sargies nākt man pretī! GRUŅĶIS Vai tu neredz'? Mazais kaujas! ĶĒNIŅŠ Ha! ha! ha! ha! paši plēšas! ĶĒNIŅMEITA Ko jūs darāt? Vai jūs akli? LIDIS (Draudēdams.) Princes, mušu uzlaidīšu! ĻAUDIS - Palūk! - Palūk! - Elpu atņem! - Nu kā zvēri metas virsū! LIDIS (Vaimanā.) Div' uz viena! Vai, vai! vai, vai! GALMENIEKI Pats viņš sit, un pats viņš vaida! GRUŅĶIS (Kuram gar kājām vijas Lidis, notver Briģi aiz kājas.) Nu tu esi manim rokās! Šis gar kājām manim līdis! Nu tam pašu kaklu ķēru! BRIĢIS (Raujas nost.) Vai man! GRUŅĶIS Rausties! neizbēgsi! (Gruņķis izstumj Briģi ārā no žoga.) TIESNESIS (Sauc.) Pāri žogam! LIDIS Pāri žogam! GRUŅĶIS (Iekaisis.) Es tev žogu! LIDIS To tā nedrīkst! GRUŅĶIS (Iekaisumā uzgrūžas ar Briģi virsū ļaudīm, apgāž solus; ļaudis bēg.) ĻAUDIS - Bēgat! bēgat! - Vai! man tika! ĶĒNIŅŠ Ha, ha! ha, ha! - Kā tie vērši! (Kaujoties uzgraujas virsū pašam Tiesnesim, līdz tā krēslu apgāž.) TIESNESIS Rimstat! rimstat! - Šķirat viņus! (Pavadoni grib šķirt, bet paši tiek kauti.) ĻAUDIS - Vai! nu pašu tiesas nesi! - Apgāž līdz ar soģa krēslu! - Beidzat! beidzat! - Bēdzat! bēdzat! BRIĢIS (Kuram uzgulies Gruņķis virsū.) Vai man! resnais nospiež mani! GRUŅĶIS Vai man! mazais sēd uz kakla! (Lidis uzlec un nolec atkal nost no kakla.) BRIĢIS (Atsvabinājas no Gruņķa un apgāž to uz muguras, tas nu nespēj aiz resnuma piecelties.) Nost no manis! GRUŅĶIS Vai! ko apgāz? Kā lai nu es augšā tieku? LIDIS (Gavilējoši.) Nu, vai uzveicis es esmu? ĻAUDIS (Smejas.) Veicis! veicis Septiņcirtis! ĶĒNIŅŠ Ha, ha! ha, ha! - Veiklis knislis! ĶĒNIŅMEITA (Dusmīgi, bet apraujas.) Blēdis! - e - e - es jau klusu. LIDIS (Uz Briģi.) Ko tu saki? Vai vēl gribi? BRIĢIS Nē, man pietiek. Velns rauj tevi! LIDIS Nē, es pats nu tevi raušu - Paliec te tu, ārpus žoga! (Izstumj viņu aiz žoga.) GRUŅĶIS (Novēlies, nespēj vairs uzcelties.) Ļaudis, ceļat mani kājās! ĻAUDIS Kā lai paceļ tādu maisu?! LIDIS Nu, vai tālāk cīņu gribi? GRUŅĶIS Gribu gan, bet pacel kājās! LIDIS - Tieši tevi pacelt nevar - Riņķos augšā uzgriezīsim! (Griež viņu.) GRUŅĶIS Nevar! Mities! Reibst man galva. LIDIS Nu, tad velsim, kas nau ceļams. (Izveļ viņu aiz žoga.) ĻAUDIS - Uja! uja! - cīņa beigta! - Nu ir abi ārpus žoga! LIDIS Nu, vai esmu tagad veicis - Septiņcirtis, mušu ķēniņš? ĶĒNIŅŠ Tiesas nesi! Ko tu saki? TIESNESIS (Glaudīdams sasistos sānus.) Veicis - vai man! - Septiņcirtis. ĶĒNIŅŠ Pasludinu: Septiņcirtis, Veicējs, dabū ķēniņmeitu! ĻAUDIS Sveicam! sveicam Septiņcirti! ĶĒNIŅŠ Sarīkojat svinīgumu! * (Uz Kanclera mājienu ienāk   s u l a i ņ i   un    m e i t a s   ar puķu vītnēm.) KANCLERS Nostu žogus! šurpu segas! Puķu vītnes laimīgajiem! (Noņem žogus un tiesnešu un precnieku krēslus, izklāj segas un vītnēm puško tropus.) KANCLERS (Pasludina svinību kārtību.) Ķēniņmeita kāpj no troņa, Apsveic cīņas uzveicēju! Ķēniņš pats tad pasludina Veicēju par kroņa princi! Nu iet jaunais kroņa princis, Uznes tronī ķēniņmeitu; Dod tad muti ķēniņmeitai, Tronī līdzās nosēzdamies! Vecais ķēniņš abus jaunos Tad nu svētī ķēniņgodā, - Kroņa princis Septiņcirtis Nu tik dabū sev pus valsti! ĶĒNIŅŠ Tā kā likums priekšā raksta, Tā lai notiek uzvargaita! ĶĒNIŅMEITA (Pieceļas no troņa; uz Lidi.) Sveicu tevi - ko lai daru? Lai nu kā - tu tomēr veicis. ĶĒNIŅŠ Ķēniņš pats - es pasludinu Tevi nu par kroņa princi. Nes uz troni ķēniņmeitu Tā kā sievu, sēsties līdzās! LIDIS (Gaiņā no galvas bites.) Ko tās bites tā te skraida? Atkal iekodīs man kaklā. (Dairās.) ĶĒNIŅMEITA (Nokāpusi lejā.) Nes nu augšā! - Ko tu gaidi? ĻAUDIS Princis apreibis no laimes! * BIŠU KORIS (Dzied.) Pie-sar-gies! At-kā-pies! Mušu - ķēniņ, Kā - tev - ies? MUŠU KORIS (Dzied.) Ko šīs te lien? Tev, ķēniņ, bites Vis nepiedien! Tik droši vien! * LIDIS (Atkratīdamies no uzmācīgajām, uz Ķēniņmeitu.) Nu es nesu tevi tronī, Pats sev gūšu ķēniņvalsti! ĻAUDIS - Nu viņš nes to! - Nu viņš nes to! ĶĒNIŅMEITA Vai tik pietiks viņam spēka? * (Kad   L i d i s   princesi pacēlis un panesis augšā dažas pakāpes uz troni, viņam parādās priekšā   b i š u   ķ ē n i ņ i e n e   M u d ī t e.) BIŠU ĶĒNIŅIENE Vai aizmirsi Bitīšu princesi? Vai burvju dārzu Vairs nemini? LIDIS Ak, cik skaista tu! Vai es to zināju? Bitīt, Mudīt, Es tevi dabūšu! (Parādība attālinās; viņš nomet Ķēniņmeitu un dienas pakaļ parādībai, kura nozūd.) * (Ķ ē n i n m e i t a,   nokritusi no pakāpēm, vaimanā, vispārējs uztraukums.) ĶĒNIŅMEITA Vaiman! vaiman! ļaudis, glābjat! Viņš grib mani nogalināt! KANCLERS Tur' to cieti! tur' to ciet! ĻAUDIS - Vai man! - vai man! - Briesmu lietas! - ĶĒNIŅMEITA (Ap kuru apkārt galma dāmas un galmenieki, pret Ķēniņu, kurš sēdējis mierīgi savā tronī.) Ķēniņ! dzirdi! - Sodi! sodi! - Nu viņš nau vairs kroņa princis, Kad nau pildīts likumpriekšraksts, Tad viņš zaudē visu tiesu! ĶĒNIŅŠ (Uz Lidi, kurš palicis stāvot kā sastindzis.) Ko nu, dēls, tu padarīji? Mute nu tai atkal vaļā! Nes nu vēlreiz viņu tronī, Tad tu gūsi to par sievu! ĶĒNIŅMEITA (Proti sparīgi un noteikti.) Nevar! nevar! - Kancler, saki. KANCLERS Kad nau pildīts likumpriekšraksts, Tad zūd visa viņa tiesa! ĶĒNIŅŠ (Uz Lidi.) Paskat nu! Ko viņi saka? ĶĒNIŅMEITA Viņš vēl bargiem sodiem sodāms! Majestātes apvainojums! KANCLERS Majestātes apvainojums, Izdarīts ar nosviešanu! ĶĒNIŅMEITA Viņš ir sviežams lāču krātā, Tur, kur neiespīd ne saule! Tur, kur zvēri vērtām rīklēm! Lai tie gabalos to saplēš! ĶĒNIŅŠ Vai, cik bargi! ĶĒNIŅMEITA (Izsmejoši.) Ko? tas bargi! Viņš jau sakās visus veicam! ĻAUDIS - Vai man! - Vai man! - Nabags puisīt! - Vai tev! - Vai tev! - Vai mums pašiem! ĶĒNIŅŠ Ko nu ķēniņš var tur darīt? ĻAUDIS (Skatoties uz Lidi, kurš aizvien vēl stāv mēms.) Vai! viņš nesaka ne vārda! ĶĒNIŅMEITA Lāču bedrē! lāču bedrē! ĻAUDIS - Nabags puisīts! - nabags puisīts! - Aizved, aizved - nabags puisīts! (Lidis tiek aizvests, ļaudis seko.) * (Priekškars.)

RAINIS MUŠU ĶĒNIŅŠ BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS CETURTAIS CĒLIENS Liela lāču ala; krātiņš, kurā top turēti lāči, vilki un citi zvēri. - Dibenā lieli, plati vārti ar skadriņiem. Caur skadriiem  cauri redzas pils pagalms un ālumā lauki  un pļvas. - Aiz skadriņiem vēl dēju vārti,  kuri aizsedz gaismu. Vakars. * (Tumšs. Dzirdama zvēru rūkoņa, kura pavairojas, kad aiz vārtiem jūt soļus. Kad dēļu vārti top atdarīti un ieplūst alā gaisma, tad redzas, ka atnāk pie skadriņiem galms,   Ķ ē n i ņ m e i t a,   Ķ ē n i ņ š,    K a n c l e r s   un   ļ a u d i s   un top atvests Lidis.) (K a l p i   ar degošām lāpām atver arī skadriņus; zvēri gaudo un atvelkas atpakaļ alas dziļumā.) PIRMAIS KALPS Klau, kā gaudo lāči, vilki! Izsalkuši gaida ēsmu. OTRAIS KALPS Līksmi zobus pašņakstina, Svaigu gaļu ostīdami. ĶĒNIŅMEITA Iekšā! iekšā! lāču alā! Sit nu lāčus, Septiņsitis! KANCLERS Pielūko, vai septiņ' lāčus Cirtīsi kā septiņ' mušas? LIDIS (Zem sevis.) Ko nu esmu padarījis! Savai sirdij ļāvis vaļu! KANCLERS Pārdomā nu lāču bedrē, Vai tā likums izjokojams? ĶĒNIŅŠ Puisīt, vai nu nāc pie prāta? Tev nu žēl, ko padarīji? Nu mūs nolūdz! apžēlosim, Celsim atka1 tevi godā. ĶĒNIŅMEITA Vai tu nožēlo nu grēkus? Atsakies no savas bites? Atzīsti, ka esi uzveikts? Bučosi man rokas, kājas? LIDIS (Domīgi, rāmi.) Labāk eju lāču alā. PIRMAIS KALPS (Jokodams.) Ašāk! lāčiem ēst jau gribas. LIDIS (Atiedams nost no skadriņu vārtiem.) Vai! man bailes! ĶĒNIŅMEITA Atsacīsies? LIDIS (Saņemdamies.) Labāk lāči. ĻAUDIS Nabags puisīts! ĶĒNIŅMEITA (Vīlusies cerībās, dusmīga.) Rauj tev' lāči! rauj tev' vilki! Ka ne cīpslas nepaliktu! Grābjat viņu! plēšat viņu! - Vēl es lāčus atsūtīšu! (Lidis top iegrūsts dziļāk lāču alā; zvēri iekaucas.) ZVĒRU BALSIS Auru! auru! ņuru! ņuru! ĻAUDIS - Nabags zēniņš! - Nabags zēniņš! BALSS NO ĻAUDĪM - Gan jau tiks ar visiem galā! - Vai viņš velti Septiņcirtis! * (Aizver cieti skadriņus, tad arī otros vārtus, tā ka paliek tumšs; pamazām acs pieron pie tumsas; lāpas gaisma caur šķirbām.) ZVĒRU BALSIS (Lielā troksni, rūkoņā un gaudoņā.) Auru! auru! ņuru! ņuru! Ņigu, pagu! šņiku, šņaku! Amu, amu! kampu! kampu! Nu būs joki! nu būs joki! LIDIS (Pirms stāvējis klusi, kad zvēri drusku aprimuši un gaida viņa baiļu saucienus, piepeši sauc.) Mierrrā visi! stāvat klusi! Rindās visiem sakārtoties! Taisni visi izstiepjaties! Rāmi visi izturaties! ZVĒRU ATSEVIŠĶAS BALSIS - Ko šis iedrīkst? - Ko mūs apsauc? - Kas šis mums par pavēlnieku? LIDIS Mierā visi, kad jums saku! Es jums visiem ķēniņš esmu! ZVĒRU BALSIS Kāds šis ķēniņš? Mušu ķēniņš! LIDIS Jā, es esmu mušu ķēniņš! Mušas atkal ķēniņienes Visa gaisa plašā valstī. ZVĒRU BALSIS (Klusākas.) Nuru! Nuru! LIDIS Klusu! Klusat! Kas man drīkstēs vēlreiz pīkstēt, Tam es mušas uzlaidīšu, Knišus, bites, pašus sirsņus! (Grābdams savā kabatā un kaisīdams mušas pa gaisu.) Mušiņas, šurp! Odiņi, turp! Sir! sir! man klāt! Sir! sanākat! (Dzirdama mušu dīkšana.) ZVĒRU BALSIS - Ko jūs klausat! - mušu draudi! - Gabalos to saplēsīsim! CITAS BALSIS Paga! paga! kur šis aizbēgs? Durvis cieši! aizbultētas! CITI ZVĒRI - Mēs vēl priekšā aizstāsimies! - Paga! jokus pataisīsim! VĒL CITI Pasmiesimies, kā viņš lēkās, Kad mēs viņu ķircināsim! PIRMĀS ZVĒRU BALSIS - Labi, labi! pajokosim! - Joki vairāk nekā ēsma! - Cik no šī tur ir ko paēst: «Odu šķiņķis, mušas stulte!» MUŠU KORIS Vai! Ko šie dar'? Vai tā nu var?! Virsū bruks tam, - Mušķēniņam! ODU KORIS Muļķīši vien! Jāsmej, nudien! Vai tie maz zin! Ka viņš visus vin'! MUŠAS un ODI Visus viņš kaus, Kur sauju kraus! Kur dūri liks, Slapjš tikai tiks! DAŽAS ZVĒRU BALSIS Ko jūs klausat mušu tenkas! Lai tās dzied sev sīki-reši! Grābsim tik šo jauno kungu! Nogaršosim viņa šķiņķi! MUŠAS un DUNDURI Ķēniņmeitu viņš veic - Par princi to sveic - Divus milžus gāž - Vienu pret otru drāž - DAŽAS ZVĒRU BALSIS Mēs jau zinām viņa stāstu, Ķā ar viltu viņš ir veicis, Ķēniņmeitu atraidījis, - Nu mums deva, lai to plēšam. MUŠAS Viņš septiņus sita, Visi apkārt krita! ODI Sir! sir! sir! Dzird, kā bij, dzir! Mēs pieci tūkstoši Uz to bijām klupuši: Gan pagāzām, Bet apēst nespējām! DUNDURS Mums brālis bij ne mazs, Dzelons kā duncis ass, Kā vērsim ragi, Kā lauvam nagi, Šim asinis sūks - - Kā tas rūks!!! Piecus šķērskokus cels, Kā zvels! Palika no brāļa slapjš tik vien, Nudien!!! MUŠAS Labāk bēdz! Paliec neēd's! Nelien kā peklē! Ko stāvu galu meklē?! (Zvēros klusa, dobja rūkoņa, kura aizvien vairāk noklust.) VĒL VIENA ZVĒRA BALSS Ko jūs klausat sievu runas?! Tas, kas briesmīgs sīkai mušai, Tas ir smejams lielam zvēram, - Virsū visi mušķēniņam! (Visi stāv klusu.) LIDIS (Uzkliedz.) Mierā visi! kad jums saka. Kurš no rindas izkustējies? - Vilks, ko tu tik līki stāvi? VILKS (Atbild negriboši.) Lācis manim grūda sānos. LIDIS Klusu! Klausat, ko es teikšu! Te ir daži izteikuši It kā šaubas manam spēkam: Nākat, kurš grib palikt kroplis! Kamēr jūs vēl apdomāsat, Kurš grib nākt ar mani cīņā, Tikmēr, mušas, skrejat atnest Riekstus, man ko kavēt laiku! MUŠAS Sir, sir, sir! Darīts drīz ir! LIDIS Nes oļus arī! MUŠAS Ko? LIDIS Liek, tad dari! MUŠAS Sir, sir, sir! Jau darīts ir! ZVĒRI - Lūko, lūko, cik tas aši! - Ko tas liek, to viņi dara - - Durvis cieti aizbultētas - Viņas aizskrien, viņas atnes! CITI Skat, kāds brīnums ar tām mušām: Te tās mazas, te tās lielas! LIDIS Ko jūs, nelgas, brīnaties? Vai priekš mušām durvis slēgtas? ZVĒRU BALSS Kā tad? LIDIS Atslēg' caurumiņos, Lai cik mazi, viņas ielien; Mušām viss ir spējams, darāms - Un es esmu mušu ķēniņš! (Kož riekstus un ēd.) Nu, kurš nāk ar mani cīņā? Netīk gaidīt, ašāk, ašāk! Pa to laiku padziedāsim, Mušu meitas, padejojat! * (Parādās mušu meitas - dejotājas un iet dejā. Mušu lampiņu apgaismojums. Lāči grasās līdzi dejot.) LĀCIS Dzi, ko teikšu - mušu ķēniņ! Neiešu ar tevi lauzties. LIDIS Labi! - Kuplast, ko tu teiksi? VILKS Es jau ne-e. LIDIS Labi! - Platgalv? VILKS Vai tad es nu trakais būšu? Te vēl. stīvums mugurkaulā. LIDIS Nu, tu lāci, baskājieti? LĀCIS Man jau labāk tiktos dejot. LIDIS Nu, tad iesim rotaļosim Ar mušiņām, ar bitītēm! Kas dārzā, kas dārzā? Bite rožu dārziņā. (Rotaļa. Mušu, vilku, lāču deja.) * (Atveras vārti un skadriņi, ienāk   Ķ ē n i ņ m e i t a    ar   p a v a d o ņ i e m   un   L ā c i,    un   V i l k u,   Ķ ē n i ņ š,   K a n c l e r s   un   ļ a u d i s.) ĶĒNIŅMEITA Ak tu, ak tu! - Kas še notiek?! Saplēst liku noziedznieku - - Lāči, vilki, meža zvēri Še ar viņu kopā dejo! ĶĒNIŅŠ Nu patiesi, varens puisis! Viņš ar lāčiem, vilkiem dejo. ĻAUDIS - Skatat, skatat! - Brīnums, brīnums! - Septiņcirtis, lai tas dzīvo! ĶĒNIŅMEITA Klusat! Kas tur iedrīkst, klaigāt! Ķēniņ tēvs, es tevi lūdzu Nejaukties še manās lietās! - Kādēļ darīts nau, ko liku? LIDIS Ķēniņmeit, nāc arī dejot Še ar savu jauno vīru! Saderināti mēs esam, Parādi, ka līksma esi! ĶĒNIŅMEITA (Dusmās.) Kā tam jele aizbāzt muti! Es jums, lāči, parādīšu, Karstiem dzelžiem būs jūs badīt! Badu mērdēt, gan tad kauksat! LĀČU BALSS Parād', kā tam aizbāzt muti! - Ir jau daži baudījuši - ATVESTAIS LĀCIS un VILICS - Laid, mēs iesim! - Laid, mēs iesim! Mēs gan viņam parādīsim! ĶĒNIŅŠ Pagaid', meita, ļauj man vārdu! ĶĒNIŅMEITA Tēvs, es ļoti lūdzu klusēt! ĶĒNIŅŠ Nē, man pietiek klusēšanas: Netaisnība reiz lai beidzas! (Ļaudīs rūgums.) ĶĒNIŅMEITA Klusu! Visiem! LIDIS Tevim arī! - Mušas - protam aizbāzt muti. ĶĒNIŅŠ Jaunais princis Septiņsitis Pārbaudīts ir pietiekoši. KĒNIŅMEITA Nau vēl, nau vēl! ĶĒNIŅŠ Uzvarējis! Nu viņš jāceļ savā tiesā. ĶĒNIŅMEITA Nevar, nevar! Sodīt, sodīt! ĶĒNIŅŠ Kancler, saki savu vārdu! KANCLERS Majestātes apvainojums Nau vēl sodīts pietiekoši. ĶĒNIŅŠ Nu šis sods tad lai ir pēdējs, Reizē pēdējs pārbaudījums. ĶĒNIŅMEITA Nē, viņš taisni jānotiesā: Atkal viņš pie viltus ķersies. ĶĒNIŅŠ Nē, nu diezgan! Notiks tiesa: Šis būs pēdējs pārbaudījums. ĶĒNIŅMEITA Mīļais tētiņ - ĶĒNIŅŠ Klusi, meita! Savu prātu pasludinu: Kad no šenes princis rītu Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek! LIDIS Ķēniņmeita, vai tu domā: Bailes man no taviem kalpiem? LĀCIS Uru! uru! - Redz, ka bailes! (Viņš tuvojas Lidim, tas bēg.) VILKS Uru! ura! - Bail ij manis! ĶĒNIŅMEITA (Aiziedama līdz ar Ķēniņu un pavadoņiem.) Ha, ha! Ha, ha! Labu rītu! Rīt uz redzi! ĶĒNIŅŠ Rīt uz redzi! ĻAUDIS Rīt uz redzi! Rīt uz redzi! Visus uzveikt Septitņsitim! (Skadriņi un vārti top aizvērti, paliek tumša.) * LIDIS (Aizejošiem pakaļ nosaukdams.) Sveiki, sveiki, labi ļaudis! Rīt uz redzi jaunā priekā! ZVĒRI Kad jau ātrāk būtu rīts! CITI Nu jau cīņa būs gan nikna! LIDIS Laburītu, briesmu zvēri! Kā nu labi abiem sviežas? VILKS Ko šis velti labrītojas? Taisies tik uz labu nakti! LĀCIS Taisies nu uz mūža nakti! Rītu tu vairs neredzēsi. VILKS Stājies vidū, lai ir ērti Tevi aprīt vienā malkā. LIDIS Uja, uja! - Ko tā steigties? Vai tik izsalcis tu esi? Še man rieksti, gribi - uzkod! Še jums abiem - pagrauzlējat! (Pamet viņiem riekstus.) VILKS Ko nu rieksti? - Pats tu kožams: Riekstiem skraukšēs tavi kauli! LĀCIS He, he! he, he! - skraukšēs kauli! Dod man skraukšēt! - Rieksti gardi! VILKS Neņem! neņem! - Ko tur niekus! LĀCIS (Uz Lidi skatīdamies.) Ek, tas ēd tā izgaršodams: Siekalas man mutē satek. Kādēļ neēst manim arī? LIDIS Ko šis liedz tev? Ko tu klausies? Tu jau arī esi stipris. LĀCIS Ko šis teiks man? es jau stiprāks, Dod tik vien man! VILKS Ēd nu, ēd sev! LIDIS Še tev divi! pamēģini! Es tev došu tos, kas mīksti; Tu jau cietos nepārkostu, Cietie tiem, kam stipri zobi. (Iedod Lācim pāris riekstu.) LĀCIS (Kož un ēd riekstus.) Tiešām gardi, tiešām mīksti! Dod nu tos, kas itin cieti! Es jau stipris. LIDIS Labi, labi. Še tad cietais, - tas vēl gardāks. (Iedod Lācim oļus.) LĀCIS (Kozdams oļus.) Pi! tu velns tev! kādi cieti! LIDIS Nu, vai neiet? LĀCIS (Pūlēdamies pārkost oļus.) Nu, tu piķis! LIDIS Es jau teicu: neņem cietos; Tie jau der tik stipriem vīriem. LĀCIS (Dusmās.) Lai tad velns par žurku paliek! Šķelies pušu, krama čaula! VILKS (Uz Lidi.) Vai tad pats jel vari pārkost? LIDIS (Pārkož riekstu un sniedz Vilkam kodolu un čaulas.) Še būs kodols, - vai tu gribi? VILKS (Aplūko čaulas un aizgriežas.) LĀCIS (Pūlas vēl aizvien ap savu oliņu un atgrūž Lidi, kas viņam piedāvā rieksta kodolu, bet pēc to paņem.) Ej pie joda! - Ir gan gardums! LIDIS Labprāt tevi pabarotu, - Es jau bērniem arī kožu, Kad tie paši pārkost nespēj. LĀCIS Kas par niekiem? Kas par bērniem? (Kož atkal ar niknumu un lādas.) Jods un velns, un sērs, un pērkons! VILKS Ņem jel citu! LĀCIS (Uz Lidi.) Dod man citu! - Kas par zobiem tev! par spēkiem! LIDIS Še tev labāk galavs kodols! (Pasniedz riekstu.) ZVĒRU BALSIS Dzirdi, neiesāc; ar tādu! LĀCIS (Saņēmies visiem spēkiem kož.) Velns tu! velns tu! - Velns tu! velns tu! - Nu kas lūza, nu ir pušu! VILKS (Gavilē.) Ura! ura! nu mēs veicām! Pušu tavi cietie rieksti! Paga, tagad tevi pašu Pārkodīsim, kā tu riekstus! LĀCIS (Domīgs.) Paga! klusu! - Kas tas ira? Kaut kas lūza, kaut kas pušu - Bet vai rieksts ir tas, kas lūza? Man no mutes gan kas krita. LIDIS (Uz zvēriem.) Pameklējat, kas tur krita? Raugat zemē! raugat mutē! Kad tik nebūt' nabadziņam Piena zobiņš izļodzījies? ZVĒRI Še ir divi lieli zobi! Vai tik nau no tavas mutes? (Rāda zobus Lācim.) LĀCIS (Brīnīdamies un nožēlodams.) Nu tu! nu tu! - Laukā zobi! LIDIS Ak tu nabags! es jau teicu. VILKS (Lāci nicinādams.) Gļēvuls! mičauls! - Ko ar tādu! Ies man līdzi, spēka vīram! LĀCIS Čurmuls pats tu! - Ko tu lielies? Kad es došu, kroplis tiksi! (Viņš iesit Vilkam, tas kliedz.) VILKS (Roku karinādams.) Vai, man roka notirpusi! Ko tu kaujies? LĀCIS Ko tu āksties? LIDIS Klusu, bērni, nebaraties! Svešā mājā sanākuši. ZVĒRU BALSIS Spēcīgs ira! taisnīgs ira! LIDIS (Uz Vilku.) Kad tu sakies stiprāks esam, Raugi tu to riekstu pārkost! VILKS Man sāp zobi. ZVĒRI (Smejas.) Ha, ha! ha, ha! LIDIS (Uz Vilku.) Kā tad spēsi apēst mani? Kad ne riekstu nepārkodi? VILKS Smej, cik gribi! nieks tu esi, Divreiz lielāks es par tevi. LIDIS Spēks tev vēderā, man galvā. VILKS Manim astē vairāk spēka Ne tev galvā! LIDIS Nu, tad iesim: Tu ar asti, es ar galvu! VILKS Man ir vēlēts saplēst tevi: Nu, tad nerunā man pretī! LIDIS Nu, kad vēlēts, tad jau vēlēts: Ļauj tik manim sataisīties! VILKS Taisies aši, drīz būs diena. LIDIS Kā tad ēdīsi tu mani? Melns es esmu, nemazgājies, Cīnījies ar ķēmu ķēmiem. VILKS Kur tad ūdens būs, ko mazgāt? LIDIS Kur nu ūdens? - Nomazgāšos Sava paša asariņās. ZVĒRI Ak tu nabags. VILKS Ha, ha! labi! LIDIS (Pabrauka sev vaigu, par brīdi.) Ēdēj, nu es nomazgājos, Nu tik vajga noslaucīties: Tev ir skaista kupla aste - Tur es noslaucītos tīri. VILKS Ha, ha! labi! Labāk garšos. LIDIS Ēstgribu vēl tā var vairot, Kad tiek vēders krietni masēts, - Man būs labāk: ašāk miršu. VILKS Labi, masē, - tev ir tiesa! Ašāk tevi apēdīšu. LIDIS Dodat manim krietnu stibu! ZVĒRI Še būs resni vērša kauli! LIDIS (Saķēris Vilka asti, tura Vilku un ar kaulu velē viņam pa sāniem.) VILKS Vai, kā kut man! - Vai, kā sāp man! LIDIS Kad jau masē, tad jau jākut! VILKS Nu būs diezgan! LIDIS Tas nekas vēl. Masē tā, ka ribas ielūst. VILKS (Kliedz.) Man tik stipri nevajaga! LĀCIS (Smejas.) Cieties, tad tev garšos rieksti. VILKS Nu šis smejas, - gan es tevi! LIDIS (Uz Vilku, kurš skraida šurpu turpu.) Ko tu svaidies? Stāvi rāmi! VILKS Vai, es vairāk neizturu! Vai tu gribi nosist mani? Es jau Briģis, tas tur Gruņķis - LIDIS Ko tu melsi? Vai es muļķis? VILKS Tiesa, tiesa! Gruņķi, saki! GRUŅĶIS Kas te man par sacīšanu? ZVĒRI Velē! kam še zvēros nācis? LIDIS Vai nu rodas apēst griba? VILKS Mities, diezgan! Septiņcirti! Pārgribējās, aizgribējās, Ij ne tevi ēst vairs gribas, - Vairs trīs dienas neēdīšu! LIDIS Kad trīs dienas neēdīsi, Kā ar mani saspēkosies? VILKS Velns lai spēkojas ar tevi! Visi kauli manim pušu! LIDIS Lūk, jau ausma! - Ķēniņmeita Nāks nu lūkot, ko tad teiksim? LĀCIS Velns lai parauj ķēniņmeitu! LIDIS Neraus, - ko ar to tas darīs? ZVĒRI Vai man! vai man! Ko mēs teiksim? Liks mūs badīt karstiem dzelžiem! LIDIS Teiksim: tumsā neredzējām! Manis vietā ēdāt citu. * (Dzirdams tāļš troksnis.) ZVĒRI (Uztraucas.) Nāk jau! nāk jau! - Atskan balsis! Rūcat, rēcat, brēcat, dūcat! SAUCĒJS (Ārpus krātiņa.) Mierrrā, zvēri! stāvat rāmi! Atnāk pati ķēniņmeita! * (Atveras vārti un skadriņi; jau aiz skadriņiem dzirdas   Ķ ē n i ņ m e i t a s   balss.) BALSS Nu, kas ira? Apēsts ira? ZVĒRI Darīts! darīts! Viss, kā lika! ĶĒNIŅMEITA (Ienāk krātiņā.) Nu tad labi! nu reiz beigas! Varēs brīvi atkal valdīt. (Ienāk   Ķ ē n i ņ š,   K a n c l e r s,   g a l m e n i e k i   un   ļ a u d i s.) ĶĒNIŅŠ Vai, tas nabags! ĻAUDIS Vai! pagalam! ĶĒNIŅMEITA Mierā! - Beigti jūsu prieki! Nu, tu ķēniņ tēvs, ko teiksi? Vai nu stāsies manim ceļā? ĶĒNIŅŠ Vēl man ira ķēniņvara, Kaut tu zēnu nobendēji! Vajga godam aprakt princi, Tā kā nākas troņaturim. ĶĒNIŅMEITA Labi. ĶĒNIŅŠ Kur viņš? Atnest šurpu! KANCLERS Verat vārtus! Eita atnest. SULAINIS Kur tad ir viņš? Zvēri, sakat! ZVĒRI - Kur lai ir viņš? - Viņš ir apēsts. ĶĒNIŅŠ Apēsts? ĶĒNIŅMEITA Apēsts, - tu jau dzirdi. ĶĒNIŅŠ Kur tad ir jel viņa kauli? Jele kaulus apbedīsim, Mūsu cerību uz laimi. ĻAUDIS - Mūsu cerību uz laimi - - Kas nu vieglos mūsu jūgu? - ZVĒRI Še būs daži viņa kauli, Citi alā izmētāti. (Izsviež dažus kaulus.) ĶĒNIŅMEITA Labi darīts! Paldies, zvēri! Izpildījāt likumvārdu. Bet kur ira vilks un lācis, Kuriem vēlēts bij to saplēst? LĀCIS Še es esmu, ķēniņmeita! Darbs ir darīts, grūti nācās, - Pati zini, cik viņš stipris -: Izspēra man visus zobos. ĶĒNIŅMEITA Dos tev vietā zelta zobus. LĀCIS Tas par maz man, dod man zelta, Tik cik rokām varu panest. ĶĒNIŅMEITA Labi, labi! - Vilks kur ira? VILKS (Vājā balsī.) Vilks te ira, ķēniņmeita, Pārpārēdies no tā vīra: Sāp man vēders, - vīrs vēl iekšā Spēra man ar rokām, kājām. ĶĒNIŅMEITA Dziedēs tevi, dos tev zāles. VILKS Tas par maz man, - dod man zelta, Tik cik manim vēdersmagums! ĶĒNIŅMEITA Labi, labi, - reiz es veicu! KANCLERS Pūst nu taures visā valstī, Pasludināt ķēniņmeitu Par to īsto ķēniņieni, - Vecais ķēniņš ir par vecu! (Pūš taures. Galmenieki apsveic Ķēniņmeitu, ļaudis stāv klusu.) * (No krātiņa dziļuma iznāk laukā   S e p t i ņ c i r t i s.) LIDIS Paga, kancler! Ķēniņmeita! Vēl par agru pasludināt: Man vēl ir te jāparunā, Ko teiks ķēniņš uz to lietu? ĶĒNIŅMEITA (Pārbijusies.) Vai man! vai man! viss pagalam! KANCLERS Piedod, ķēniņ, manus vārdus! (Metas ceļos pie Ķēniņa kurš visu laiku stāvējis nobēdājies un nu pievēršas Lidim, negriezdams vērību uz Kancleri.) ĶĒNIŅŠ Dēls mans, dēls mans, laimes glābtais! Nāc, lai mīļi tevi skauju! ĻAUDIS Sveicam, sveicam, Septiņcirti! Dzīvo! mūsu jaunais ķēniņš! ĶĒNIŅŠ Bet tu, kancler, nodevīgais, Ej nu tu pie zvēriem pasērst! LIDIS Zvēri, ņemat, pabaidējat, Atstādami viņu dzīvu! Šodien nebūs mirt nevienam, Kad mēs sāksim jaunu dzīvi! ĻAUDIS Ura! ura! jaunais ķēniņ! ĶĒNIŅŠ Pasludinat: jaunais ķēniņš - ĶĒNIŅMEITA Vēl par agri pasludināt: Pirms vēl jāizpilda likums! ĶĒNIŅŠ Kāds vairs likums? Rīts ir klātu, Princis vesels, - nu viņš ķēniņš! ĶĒNIŅMEITA Ķēniņvārdi, reizi teikti, Negrozāmi viņam pašam! ĶĒNIŅŠ Nu es teicu: būs viņš ķēniņš! ĶĒNIŅMEITA Teic nu pats, vai ķēniņvārdi Negrozāmi viņam pašam? Teic, vai tiesai būs še valdīt? ĶĒNIŅŠ Taisnībai un tiesai valdīt! ĶĒNIŅMEITA Nu tad, lūk! tu vakar teici: «Kad no šenes princis rītu Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek!» ĶĒNIŅŠ To es teicu. ĶĒNIŅMEITA To, - ne vairāk! Lai tad iziet sveiks no šenes, - Mūsu ķēniņš tas jau netiks. Es še būšu ķēniņiene! ĻAUDIS - Vai man! vai man! - Jūgs no jauna! ĶĒNIŅŠ Viņš tavs vīrs un tātad ķēniņš. ĶĒNIŅMEITA Vīrs vēl nava, - man par viru Taps tik tas, kas spētu - spētu - ĶĒNIŅŠ Ko tad spētu? LIDIS Ko tad spētu? Ko tu spēji vairs pret mani? Visu viens es izdarīšu, Bet tad ķēniņš es - bez tevis. ĶĒNIŅMEITA Labi, - dari, ko es likšu, Tad tu ķēniņš ij bez manis! Bet, kad ne, tad nost tev galva! ĶĒNIŅŠ Nē, tā nevar. LIDIS Lai tā būtu! ĶĒNIŅŠ Tad tam jāiet prom no šenes! ĶĒNIŅMEITA (Ar uzsvaru.) Lai viņš viens pa vienu nakti Uzceļ skaistu ze1ta pili - ĶĒNIŅŠ Tas nau spējams! ĻAUDIS Vai man! vai man! ĶĒNIŅMEITA Pagaid! pagaid! - vairāk prasu: Vēl tam zeltam jābūt dzīvam! ĶĒNIŅŠ Diezgan, diezgan! - Kas lai celtu? Dzīva zelta? - tāda nava. ĻAUDIS Nabags puisīts! nabags puisīts! ĶĒNIŅMEITA (Pārsmiedama.) Ko nu saki, brašais princi? Nu tev mute cieti bāzta. - Viņš - ne vārda nespēj pateikt! ĶĒNIŅŠ Tas jau cilvēkam nau spējams! ĶĒNIŅMEITA Pats viņš teicās lielīdamies. ĻAUDIS Vai! viņš bēdīgs paliek sēdo! ĶĒNIŅMEITA Rīt vai pili jeb vai galvu! ĻAUDIS - Nabags puisīts! - Viņš spēj visu! * (Priekškars.)

RAINIS MUŠU ĶĒNIŅŠ BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS PIEKTAIS CĒLIENS PIRMĀ AINA Pļava un birze burvju dārzā. Vasaras vēla pēcpusdiena. Karsta diena. * (L i d i s   viens pats guļ zālē.) * LIDIS Visu dienu, visu. dienu - Nabags puisis, nabags puisis Savās bēdās es še sēdu, Savās rokās spiežu galvu. Rasa rita, rasa žuva, Zāle cēlās, zāle liecās, Saule apkārt mani gāja: - Rītu galvu jeb vai pili! Mazas mušas, kukainīši Augšā, lejā rāpjas, kāpjas, Taisa ligzdas, taisa pilis - Kā lai es to pili taisu? * (Iznāk   m u š a s   un   k u k a i ņ i    un bēdīgi staigā ap   L i d i,   citi aptupuši, citi - apguluši.) LIDIS Zilas mušas, zaļas mušas, Sīki odi, circenīši Šurpu, turpu klaidā, skraida - Nabags puisis, nabags puisis! KUKAINĪŠU BALSIS (Iečirkstas.) Sir, sir, sir! LIDIS Sir, sir, sir, sir! - jūsu dziesmas Nespēj līdzēt, nespēj līdzēt - Apkusuši, apnikuši, Zaļā pļavā nokrituši. MUŠAS Sir, sir! sir, sir! Kas ir? Kas ir? Vai līdzēt varam? Teic, ko lai darām? LIDIS Viens lai es pa vienu nakti Ceļu skaistu zelta pili, Un tam zeltam jābūt dzīvam - Nabags puisis, nabags puisis! MUŠAS Sir, sir! ak tā? Ne šā, ne tā! Kā to lai dar'? Kas to lai var? LIDIS Zilas mušas, zaļas mušas, Sīki odi, circenīši, Savās mājās visi ejta, - Ritu pili jeb vai galvu! MUŠAS Sir, sir, nu bēdz! Kā visi mēdz. LIDIS No sevis kā bēgt? Ciet durvis sev slēgt? (Mušas un kukainīši aplido viņam apkārt un aizlido projām.) (Saule riet. Metas krēsla.) * LIDIS (Atkal viens.) Nu tu sēdi, nabags puisi, Tava galva noslīkusi, Tava roka notirpusi - Septiņcirtis, mušu ķēniņš! Kur nu tava skaļa runa? Visus gaisus tricināja - Kur nu tava liela mute? Visus zvērus rītin rija! Kur nu tava liela dūša? Kauna, goda nezināja. Kur nu tava mazā dūša? Šķirbā līda slēpdamās. Saules rieta, migla nāca, Aiz tās miglas mēnesnīca, Kas vēl aiz tās mēnesnīcas? - Rītu pili jeb vai galvu! Nu, kad es jau - nu, kad es jau Ņemtu nikno ķēniņmeitu? Skaistu meitu, skaistu valsti? Nē, - lai ņem tad manu galvu! Visu nakti, visu dienu - Nabags puisis, nabags puisis, Ne es ēdu, ne es guļu, Ka tik miegs man neuznāca? * LIDIS (Iemieg; parādās b i š u ķ ē n i ņ i e n e ar savām b i t ē m. Viņas nāk ar savu zaļganu gaismu.) MUDĪTE Nabags puisi, nabags puisi - Visu dienu savās bēdās! Ij ne reizi nedomāji Palūgt savu paglābeni! Tavas bēdas remdējamas, Tavas pilis uzceļamas, Kad tik tava lielā dūša, Lielā mute slāpējama! (Uz savu pavadoni.) Zelta bitīt, lidotāja, Lido tu ap gulētāju! Cel to augšā, dzel to augšā! Neaizgulēt liktens stundu! BITES (Dzied un dejo ap gulētāju.) Bitītes, māsiņas, Lidojam, lodājam Pa puķu puķēm, Pa ziedu ziediem. Medīgas, mudīgas Mediņu lasām, Pa lāsu lāsai, Pa pilu pilei. Dzeldīgas, dzēlīgas Laiskumu duram Pa vaigu, pa pieri, Pa kakla kumbri. (Bite iedzel Lidim.) * LIDIS (No miega uztrūkdamies, nesaprazdams dzēliena.) Vai! nu zobens kaklu cirta! Vai! nu manu galvu ņēma! Kam es pili netaisīju - Nabags puisis, nabags puisis! BITE Nabags puisīti, Galviņa nost! Kam pili netaisi No tīra zelta? Kam stipru neceli No dzīva zelta? Kam talkā nelūdzi, Kas to prot celt? LIDIS (Atjēdzies no miega.) Bite, bite kaklu koda - Tad vēl galva kaklā turas! - Ko tā galva kaklā der? Rītu agri noņems galvu! BITE (Ķircinādama.) Kad galva tukša, Ko tā var derēt? Tad lai no rītus Noņem to nost! LIDIS Ak, tu bite, nekaunele, Tavu ņirgas runāšanu! Kad es situ! BITE Kad es dzeļu! LIDIS Es dzeloni sašķaidīšu! BITE Bitītes sašķaidīt, Tur tev ir jauda - Kad tevi šķaidīs, Kas tevi glābs? (Aizlido.) * (Atspīd cita spilgtāka, zeltīta gaisma, - parādās   b i š u    ķ ē n i ņ i e n e   M u d ī t e   visā savā greznībā.) LIDIS (Galvu nodūris, viņu neredz, dudinādams savu.) Nabags puisis! nabags puisis! (Tad piepeši ieraudzīdams.) Kāda gaisma! acis žilba! Kas tā tāda dievu meita? Zelta vizmā atvizēja. MUDĪTE (Lēni.) Vai tu manis nepazīsti? Mude esmu - naskulīte! LIDIS Mudīt mīļā, tu tā esi? Tāda cēla! Tāda skaista! MUDĪTE Naska biju, laba biju - Nu es bišu ķēniņiene, - Tu man' glābi tīkla auda, Nu es nāku tevi glābt. Nabags puisi, nabags Lidi, Mušu ķēniņ, Septiņcirti - Nu tu lielin aizlielījies, - Ritu jākrīt tavai galvai! LIDIS Vai es velti aizlielījos? Vai es visus nenoveicu? Lāčus kavu, milžus kavu, Ķēniņmeitu izzoboju! MUDĪTE Ko nu lielies tagad vēl, Kad jau galva pazaudēta? Veici, mušām palīdzot, Veici, bišu pamudināts. Kad nu teicies paveikt viens, - Tad tu raudi, nabags puisis - Kā no sevis paša bēgt? Kā sev durvis cieti slēgt? LIDIS (Saplacis savā lielībā.) Ko es teikšu, nabags puisis? Velti lielin aizlielījos, Velti pūstin nopūtos, Citus, labus sāpinādams! MUDĪTE Nabags puisīt, kas nu tas? Dzistin dzisa, dzītin dzija! Es tev teikšu lielu vainu: Lielai lietai neder glēvis! LIDIS Kauns man, Mudīt, lielais kauns! Sirds man tāda gaisa pūšļa: Salmu uguns augsti deg, Aši izput pelnu plēnes. MUDĪTE Vai tu vaira būsi tāds? LIDIS Nu nebūšu vaira tāds! Tikai nebūt man pavisam: Rītu mana galva nostu. MUDĪTE Kad tu solies laboties, Es jau tevim palīdzēšu. LIDIS Līdzēt nevar, līdzēt nevar: Pili uzcelt skaidra zelta! MUDĪTE Vai tad nevar? LIDIS Nevar, nevar! Mušas, lielas lidotājas, Tik daudz zelta nesanestu! Kur vēl dzīvu - izkausētu: BITES Bitītes, māsiņas, Lidojam, lodājam, Ne velti dairāmies: Mediņu lasām. Mušiņas, čušiņas, Klido un klaido, Savvaļā pavaļā Laiku tik kavē! MUDĪTE Nabags puisīt, nabags puisīt, Ko tu domā tagad darīt? Nu, kad skudras talkā lūgtu? Mazie spēj, ko lielie nespēj. LIDIS Skudras mudras, darba rūķi, Mazie spēj, ko lielie nespēj, - Es tos mazos niecināju. MUDĪTE Mazie piedod. LIDIS Velti, velti! MUDĪTE Nu, tad guli jaunu rītu! LIDIS Jauna rīta nepriecāšos. Labi, ka tu mierin' mani: Viegla būs man rītu gaita. (Aizmieg. Mudīte pazūd. Dzeltenā gaisma apdziest.) * (Zaļā bišu gaisma.) BITES (Dzied pie gulošā Lida.) Gul, guli, puisīti, Tev zelta bitītes Zaļavara dzeloņiem Stāvēs sargam. Dimanta spārniņiem Vēdinās smaršiņas, Sudraba miedziņu, Zeltītus sapņus. (Aptumst.) * (Priekškars.) OTRĀ AINA Bērnu istaba kā pirmā cēlienā. Nakts. Maza naktslampiņa apgaismo istabu. * (Visi četri bērni guļ savās gultiņās,   B r i g i s   un    G r u ņ ķ i s   kopā vienā gultiņā.) (Bērni guļ nemierīgi siltā istabā.) * MUDĪTE (Atmostas un paceļas sēdus.) Vai cik jauki! māmiņ, māmiņ! Man tas tev ir jāpastāsta. Vai tu zini, kas es biju? Es bij' bišu ķēniņiene. GRUŅĶIS (Runā pa miegiem.) Ēsti gribas tā kā vilkam! Tādi cieti akmens rieksti! BRIĢIS (Tāpat pusmodā.) Es tev, lāci, parādīšu! Saplēsīšu lupu lupās! LIDIS (Pa miegiem iekliedzas.) Vai man! vai man! Kaklā cirta! Nokrīt galva, nokrīt ķermens! Nu es guļu zaļā zālē, Mušas staigā man pa vaigu. (Izkrīt no gultiņas uz grīdu.) * (Ienāk   M ā t e   apraudzīt, kā guļ bērni, uztraukta no bērnu runāšanas un kliedzieniem.) MĀTE Kas te kliedza, mīļie bērni? Lidīts zemē! - Te ir karsti! - Bērniņš izkritis no gultas, Pārāk nakti sasapņojies. (Modina Lidi, kurš guļ tāļāk.) Mosties, Lidi! Mosties, Lidi! Ak tu svētīts bērna miedziņš! (Raugās uz Briģi un Gruņķi, kuri pa miegiem grūstās un kaujas.) Ko tad tie tur abi kaujas? Rūc kā lāči, kauc kā vilki. (Pieiet pie   M u d ī t e s   gultiņas.) MUDĪTE (Runā pa miegiem.) Ak, cik jauki, māmiņ, māmiņ! MĀTE (Klusi.) Vai tu esi uzmodusies? (Pieskaras viegli viņai.) MUDĪTE (Pa miegiem.) Pagaid, māmiņ, nemodini! Ak, cik jauki! ļauj vēl sapņot! LIDIS (Uzmostas, uz grīdas gulēdams.) Kur es esmu? Es jau miris. Tu te, māmiņ. Vai, kur laime! (Viņš uzceļas kājās un lien atkal savā gultiņā.) MĀTE Vai, kur laime, mīļais dēliņ?! Ko tu zemē? Ko tu kliedzi? LIDIS Māmiņ, vai, man kaklu cirta! Es bij' visiem izlielījies: Uzcelt pili skaidra zelta, Neuzcēlu, - nu, tad: galvu! MĀTE Kā? LIDIS Man cirta, tā es kritu. Vēl man kaklā sāp tā vieta. MĀTE Kur tad? LIDIS Šite! (Rāda savu kaklu.) MĀTE Sarkans ira. Tā kā būtu mušas kodums. LIDIS Nē, tā bite! bite koda, Dzina mani, kad es bēgu. MUDĪTE (Pus klausīdamās.) Bite! bite! MĀTE Dēls, tu tiešām Lielīgs esi, paglēvs arī. MUDĪTE Māmiņ, zini, kas es biju? Es bij' bišu ķēniņiene! Bitei liku Lidim kost, Kad no klasu dāmas bēga. MĀTE (Palūkodamās uz Briģi un Gruņķi.) Tie jau atkal abi kaujas! MUDĪTE Lidis solās nelielīties. LIDIS Nu ir diezgan. MĀTE Jāmodina, Abi sapņo grūtus sapņus. (Pieiet pie Briģa un Gruņķa un modina tos.) BRIĢIS (Pusmodā.) Es tas vilks, es visus plēsu. Šķēpi dūra manus sānus - Vēl man sāp. MĀTE Būs gan Gruņķis Spēris tevim tur tais sānos. BRIĢIS Nē, man dūra Septiņcirtis. GRUŅĶIS Ak, man zobi! sāp man zobi! Lūza, kožot cietos riekstus. MĀTE Dēls, tu mūžam ēd, ij sapņos. MUDĪTE Māmiņ, manim bij visskaistāk: Man bij spoža zelta kleita, Trijām jostām tā kā bitēm, Es bij' bišu ķēniņiene. LIDIS Es bij' atkal mušu ķēniņš, Kavu lāčus, zirnekļmilzi, Veicu ķēniņmeitu - MĀTE Lidi! Vai tu nelielies tik atkal? (Lidis apklust.) BRIĢIS Es bij' varens kungs un muižnieks! GRUŅĶIS Man bij vēders tā kā muca! Kritu zemē, nepacēlos - MUDĪTE (Pārtraukdama.) Man bij galvā pāvas spalvas! MĀTE Visiem tā kā vieni sapņi, It kā kopā darbojušies? Vai nau Lidis pasakojis, Sagrozījis visiem galvas? BRIĢIS Man vēl sāni - GRUŅĶIS Man vēl zobi - MĀTE (Uz Lidi.) Tev vēl kaklā bišu kodums? LIDIS Ir vēl, māte. MUDĪTE Man vēl pāpa, Ko man koda zirnekļmilzis. LIDIS (Uz Mudīti.) Vai vēl sāp tev? MUDĪTE Nu jau pāriet. MĀTE Ērmu sapņi, tā kā dzīve. MUDĪTE Māmiņ, saki, vai es būšu Kādu reizi ķēniņiene? MĀTE Esi čakla, tad tu būsi Vienmēr darba ķēniņiene. LIDIS Es kas būšu? MĀTE Liels tu būsi, Kad tu dari, cik tu lielies. BRIĢIS Es nu gan jau tikšu augšā: Klasu dāma ieredz mani. GRUŅĶIS Mani arī! mani arī! MĀTE Eita nu vēl, bērni, gulēt! MUDĪTE (Liekas gulēt.) Gulēt, gulēt! es vēl sapņot! Bišu ķēniņiene pili - BRIĢIS Es nu gan vairs nesapņošu. GRUŅĶIS Man ar pietiek, - tikai gulēt! MĀTE Guļat, guļat, mīļie bērni, Neklaigājat vairs pa miegiem! LIDIS (Klusi.) Kā lai guļu? - Neuzcēlu. MĀTE Guli, guli, - gan jau uzcels. (Aiziet. Aptumst.) * (Priekškars.) TREŠĀ AINA Laukums aiz pils. Tāļumā pļavas un meži. Agrs rīts pirms saules lēkta. * (Laukumiņā aiz pils   l a u d i s   gaida uz Septiņcirta atnākšanu.) (Atnāk   Ķ ē n i ņ š   ar   Ķ ē n i ņ m e i t u   un   p a v a d o ņ i e m,  un citiem   g a l m e n i e k i e m.) * ĶĒNIŅŠ Saule drīzi laukā nāks, Saulei līdzi Septiņcirtis. ĶĒNIŅMEITA (Pārsmejoši.) Mušas ilgi rītu guļ, Vēl jo ilgāk mušu ķēniņš. ĻAUDIS - Nabags puisīts, - Septiņcirtis! - Pili uzcelt vienā dienā! CITI Kam bij viņam izlielīties? VĒL CITI Vienmēr veica! VĒL CITI Kaut vēl veiktu! (Ķ ē n i ņ š   dod zīmi saucējam, tas nostājas ļaužu priekšā un pēc signāla pasludina uzaicinājumu.) SAUCĒJS (Skaļā balsī.) Septiņcirtis, mušu ķēniņš! Aicin' tevi nākt šurp laukā! Līdz ar saules lēktu jābūt Pilij skaidra zelta celtai! Kad ar saules lēktu nebūs Zelta pils no dzīva zelta, Tad ir jākrīt tavai galvai! - Tāds ir likums, tāda tiesa. Kad tu atnākt izvairītos, Tevi meklēs visā zemē, Tevi radīs, šurpu vedīs, Tevim spriedīs kaun' un sodu! ĻAUDIS Vai man dieniņ! Septiņcirti! ĶĒNIŅMEITA (Nepacietīgi.) Nau vēl! - Pavēlēšu meklēt! ĶĒNIŅŠ Pagaid', nau vēl saules lēkta. ĻAUDIS (Priecīgi.) - Tur jau nāk viņš! - Septiņcirtis! - * (Ienāk   L i d i s,   galvu nokāris.) ĶĒNIŅŠ Kāds viņš bēdīgs, nabags princis! ĶĒNIŅMEITA (Smejas.) Ha, ha! ha, ha! - rādi pili! ĻAUDIS Nespēj uzcelt! CITI Ko tad atnāk? CITI Nevar izbēgt. CITI Kauns, ka nespēj! LIDIS Ķēniņ, - pili neuzcēlu - Izlielījos pāri spēkam. Nesu tevim savu galvu, Kā to prasa tava tiesa. ĶĒNIŅŠ Tiesa tevim aizbēgt ļāva, Mušas tevi aiznest spēja. LIDIS Bēgt bij viegli tavu sargu, Tie pa gaisu nespēj sekot - ĶĒNIŅŠ Ko tad nāci? LIDIS Bēgt bij grūti: Kur no sevis paša bēgšu?! Izlielījos pāri spēkam, - Nu tad ciešu lielībsodu! * (Piepeši atspīd savāda gaisma bet tā nau vēl saule. Parādās notālim    b i š u   ķ ē n i ņ i e n e   M u d ī t e    ar savām   b i š u   g a l m a   d ā m ā m;    aiz viņām   b i š u   k u n g i   un    k a r e i v j i,   nomalis   m u š a s;   s k u d r a s   vienkāršās brūnās un pelēkās darba drēbēs.) ĻAUDIS (No sākuma sabaidās.) Vai man! vai man! CITI Nabags puisīts! CITI Kas tur atspīd? - Vai tā saule? VĒL CITI Ak, kāds greznums! CITI Ak, kāds skaistums! GALMENIEKI Tā ir sveša ķēniņiene! GALMA DĀMAS Vienā zeltā! vienā zīdā! Dzintarkrelles! - Pāvu spalvas! Pavadones - samts ar zeltu! Sargi asiem dzeloņšķēpiem! ĻAUDIS - Kas par vīriem? - Kas par dāmām? GALMENIEKI Traņu kungi, bišu dāmas! ĻAUDIS Pati bišu ķēniņiene Visus aizviz - bālst ij citas. (Ļaudis smejas, galma dāmas dusmojas.) * (Klātu pienākusi   b i š u   ķ ē n i ņ i e n e    ar pavadoņiem.) BIŠU ĶĒNIŅIENE (Uz Ķēniņu.) Sveicam tevi, tēvs un ķēniņ! Sveicam tevi, Septiņcirti! Sveicam visus labus ļaudis, Kas jūs šodien sanākuši! ĶĒNIŅŠ Pretī sveicam tevi, daiļā, Svešas zemes atnākušu! Lielu godu mums tu rādi, Nākot sava galma vizmā. BIŠU ĶĒNIŅIENE Šurp ar galmu nākam godāt Jauno princi Septiņcirti, Uzveicēju teikt, kas cēlis Pili skaidra, dzīva zelta! ĶĒNIŅŠ (Izbrīnījies.) Ko tu saki? ĶĒNIŅMEITA Ko šī saka? ĻAUDIS (Gavilējoši.) Klausat! klausat! - pils ir celta! ĶĒNIŅŠ Daiļā, svešā ķēniņiene: Pats viņš teic, ka celta nava! BIŠU ĶĒNIŅIENE Allaž darbnieks kluss un kaunīgs. ĶĒNIŅMEITA Kur tad ir tā pils no zelta? BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE (Uz Ķēniņu.) Ķēniņ, runā tu ar mani, Neliec runāt apakšniekiem! ĶĒNIŅMEITA Es še esmu ķēniņmeita! MUDĪTE Vai tu valdi? ĶĒNIŅMEITA Nē. MUDĪTE Tad klusi! - Ķēniņ, līdz ar saules lēktu Atklās jauno zelta pili. ĶĒNIŅMEITA Vienam pils bij jāuztaisa - Zaudē viņš; nau pildīts likums! LIDIS Viens tā darba neiespēju - MUDĪTE - Lielo darbu veic tik visi. ĶĒNIŅMEITA Nau viņš ķēniņš šinī valstī!! BIŠU ĶĒNIŅIENE Ir viņš ķēniņš mūsu valstī! Bišu valsti, mušu valstī, Tai, kas valda visu gaisu. Mūsu dzīve zelta pili, Tai, ko cēla bišu tauta, Bišu tauta, darba tauta, Visu tautu medotāja. LIDIS Bite, mana ķēniņiene, Bites, manas glābējiņas, Negurstošas strādātājas, Visa laba paveicējas! Mušas manas, apkaunotas, - Savu lietu darījušas: Netiek vienas lidošanas, Vajg ij darba darīšanas! BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE Nākat visi vienu pulku: Bites, mušas, skudras, smiči! Nākat, ļaudis, vienu pulku: Skatīt jaunu zelta pili! (Vispārējs uztraukums.) MUDĪTE Verat vārtus! MUŠAS Mākoņvārtus! ĻAUDIS Ailā! tavu daiļu ainu! BIŠU ĶĒNIŅIENE Nākat, bērni, jaunu pili, Jaunu darbu! jaunu laimi! (Mākoņi paveras, un parādās skaista zelta pils no vaska un medus, stāviem un logu rindām, un torņiem kā vaska šūniņas.) * (Priekškars.)

RAINIS MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS PERSONAS MAIJA, Greifa audžu meita VIKTORS HEILS, dārznieks Siguldā ĀDAMS JAKUBOVSKIS, standartjunkurs SKUDRĪTIS, karakalps, Jakubovska draugs FRĪDA, no Turaidas galma ļaudīm LIENĪTE, Greifa meitiņa HEDVIGA ŠILDHELMA KUNDZE ŠILDHELMS, Turaidas pils pārvaldnieks ZEMES TIESNESIS DIVI TIESAS PIESĒDĒTĀJI ZVIEDRU VIRSNIEKI KROGA MEITA Ļaudis, kareivji, virsnieki, meitas, sulaiņi, tiesas kalpi, kara kalpi. Vieta: Turaidas pils un Siguldas Labvīra ala. Laiks: 1620. gada augusta mēneša pirmās dienas.

RAINIS MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS PIRMAIS CĒLIENS Pirmais skats M a i j a   un   L i e n ī t e. MAIJA (Dzied klusi.) Zīlīt, manu mazmāsiņu, Nāc ar mani dziedāties, - Es tev teikšu jaukus vārdus, Tu man līdzi tricināsi. Dieva dēli kalnā jāja, Pakavs šķīla uguntiņu, Uguntiņas dzirkstelīte Rožu krūmā aizdegās. (Putniņš aplido viņu un atsēstas uz viņas izstieptās rokas.) MAIJA (Klusi smiedamās.) Lūk, lūk! putniņš nāk uz manu roku. - Nenāc, Lienīt, tuvāk un nekusties! No tevis tas baidās. LIENĪTE (Divpadsmit gadu veca meitene, tura arī savu rociņu izstiepusi, klusi.) Cip! cip! cip! Es turēšu baltas maizes drupatiņu, - viņš nāks arī pie manis. Cip! cip! cip! Nenāk vis. (Putniņš aizlaižas.) MAIJA Putniņš baidās no tevis. Tu varbūt nevēli viņam labu, gribi viņu noķert. Tad putniņš nenāk. Kustonis jūt, kas labs pret viņu. LIENĪTE Jā, tevi jau visi mīl - ij putniņi, ij kaķīši, ij sunīši, ij - jaunkungi. Katram tu pasaki labu vārdu, ar katru pajokojies un jauki padziedi; kas šī bij par dziesmiņu, un kā tā beidzās? MAIJA Tāpat, dziesmiņa no sevis. Bet kas tad tev, Lienīt, iemācījis runāt par jaunkungiem? Laikam gan Frīda? Vai būsi dzirdējusi ļaužu galā? LIENĪTE Bet tev jau tiešām visi taisās klāt, ne tik vien tavs Heils. MAIJA Ko tu visu nezini, bērns! - Bet nu kas tad, ka Heils? LIENĪTE Nujā, ne tik vien Heils, bet ij junkurs, ij Skudrīts, ij virsnieki, ij zaldāti, ij galma ļaudis. It kā tu būtu visus ieēdinājusi kā šo putniņu. MAIJA Es putniņu nemaz neesmu ieēdinājusi, viņš nāk no brīva prāta. Man tik žēl, ka visi viņu grib ķert un iesprostīt, un priekš sevis turēt. Vai tad putniņam nau arī savas dzīvībiņas? Negrib sev padzīvot? Lai priecājas tāpat par viņu. Bet, kad tas brīvi laižas kokos, tad viņu šauj nost. Cik briesmīgi ir cilvēki! LIENĪTE Es arī gribētu, ka man būtu tāds glīts putniņš, un es arī viņu liktu krātiņā un nedotu nekam citam. MAIJA Ak, kāda tu esi! LIENĪTE Kāda tad es esmu? Tā kā visi. Tikai tu esi savāda. MAIJA (Klusi dudina.) Mākoņi skaidri, Zīžaini balti, Zemē tiem salti, Uz saulīti kāpj. Vējiņi, mākoņi, Ilgas ir triji, - Kur tu vēl biji, Ceturtā, līdz? Liesmiņa laukā Kur rastu vietu? Kas mani sietu? Tīmekļa diegs. LIENĪTE Dziedi, dziedi, - bet vai tad tavs Heils nau tāds pats? Vai tu pati neesi kā putniņš, un vai viņš tevi dod citam? Vai tad viņš nebaras un netrako? Un vai tu viņu atdotu citai? Frīda un citas jau diezgan dzenas viņam pakaļ. MAIJA Nerunā, Lienīt! Tu tādas lietas nesaproti. Heils ir tas labākais un krietnākais cilvēks visā pasaulē, tas skaistākais un mīļākais - (Neklausīdamās uz Lienīti.) Agri cēlās Auseklītis, Gāja puķes aplūkot, - Visas acis nodūrušas, Rasas pilnas, sapņu pilnas. LIENĪTE Ak, tu domā, ka es vēl tik maziņa, nekā nesaprotu! Es zinu tāpat kā lielās meitas, kas ir bučoties un knakstīties, es zinu visu, visu. Es zinu, kas ir mīla. MAIJA Nu, kas tad ir mīla? LIENĪTE Mīla ir, kad sēd klēpī un dabū dāvanas, un dikti, dikti spiedz un smejas. MAIJA Nē, tā nau mīla. LIENĪTE Nu, kas tad ir mīla? MAIJA Mīla nekādu dāvanu neņem un atdod visu, visu; klusa kā dienas vidus, kad visi guļ un tikai saule viena pati spīd; dziļa kā Gaujas grava, pilna ziedošu puķu un zaļu koku, un lakstīgalu, bet pašā vidū labais gariņš, labais vīriņš savā alā. LIENĪTE Zinu, zinu, zinu, - kad sēd viens vienā pusē avotiņam, otrs otrā pusē, - kas tā par mīlu? Ē, kad visi kopā un dzer un danco, un trako, ka nu! Es zinu visu. MAIJA Bet ko tad tava māmiņa saka par tādu zināšanu? LIENĪTE Tā nekā nedabūs zināt. Tu jau neteiksi par mani, un es par tevi ar nekā neteikšu. MAIJA Tu par mani vari teikt, cik gribi, man nekā nau ko slēpt. Tikai nemelo. LIENĪTE Kam tad man melot. Es zinu arī tāpat visus noslēpumus. Es zinu, ka tu esi atrasts bērns uz kara lauka starp miroņiem, no žēlastības pacelts un pieņemts. Tev nau ne mātes, ne tēva, bet man ir daudz. MAIJA Kur tad tev tie daudzie? LIENĪTE Man tēvs un krusttēvi, un viņtēvi. Es atdošu tev savus, kad tev nepietiks ar miroņiem un ar vienu pašu Greifu, kurš arī tikai patēvs. Tu esi labiņa. Es tevi mīlu kā savu māmiņu; nē, vēl daudz vairāk - kā baltu maizīti, medū mērcētu. Nē, nē, vēl daudz vairāk. MAIJA Ak tu mazā pļāpiņa, tu mīļā meitenīte! LIENĪTE Nu, vai gribi? Nu, vai gribi manu māti vai tēvu? MAIJA Es negribu, Lienīt, man pietiek ar miroņiem. Miroņi ir labāki nekā dzīvie. No miroņiem nāku, Uz miroņiem eju, Starp dzīvajiem deju Kā vēsmiņas šalts. Kur ir mana māte? Un kur mans tētis? Kas rokas plētis, Kas mani skauj? LIENĪTE Miroņi nekustas nemaz. MAIJA Putekļi putēs, Lietutiņš slacīs, Vaļējās acīs Miroņiem līs. Ne tie ko vairās, Ne gaiņās, kratās - Nākotnē skatās Miroņu acs. Ne tie kā vēlas, Ne tie kā slāpa - Garaiņi kāpa, Dvēsele līdz. LIENĪTE Es nu gan neiešu tiem līdz! Man gluži baigi un bēdīgi paliek, kad tu tā runā. Bet tu jau arī mani tik gribi pabaidīt, kam es par daudz pļāpāju. Tu jau pati smejies. - Tu tāda savāda; tu savādāka nekā savāda, tāda tu nebiji. Nāc, patrakosim! MAIJA Patrakosim! Nāc, ķer mani! LIENĪTE Tu tas putniņš, es tas mednieks. MAIJA Paskat! Visi grib būt par medniekiem. LIENĪTE Vai tad mēs tevi nenoķersim? MAIJA Es negribu! Es neesmu ķerama. Cik briesmīgi ir cilvēki! Otrais skats T i e   p a š i.   Ienāk   S k u d r ī t i s. SKUDRĪTIS (Klusi paver durvis un pa starpu iespraužas iekšā. Smaidīdams stāv un aplūko Maiju, tad bailīgi aizskar viņu, kad tā garām skrej.) Paņenka Maija, paņenka Maija, nu es jūs noķeršu. MAIJA (Satrūkusies.) Vai! Ko jūs te iezogaties, Skudrīti? Ko jūs biedējat? Nākat bez ziņas iekšā. SKUDRĪTIS Paņenka Maija, es tik tāpat. Es klauvēju, bet paņenka nedzirdēja; paņenka smējās. Paņenka Maija tik priecīga; kad paņenka Maija kļūtu paņenka moja. MAIJA Ko jūs gribat teikt? SKUDRĪTIS Nu, kad paņenka Maija būtu moja, būtu mana, paņenka tik priecīga un skaista. MAIJA Mani tā vis nevar paņemt. - Bet jūs jau, Skudrīt, izteicāt joku: paņenka Maija - paņenka moja. Joks jums gadās pirmo reizi. SKUDRĪTIS Nu, vai ta nu pirmo reizi? Vai ir labs joks? Bet es ilgi gan domāju, kamēr izdomāju. MAIJA Ilgi domājāt un tomēr izdomājāt tā, kā nau. SKUDRĪTIS Bet vai tad paņenka nevarētu būt moja? (Viņš izstiepj rokas.) MAIJA Nestiepjat labāk vis rokas pēc manis! Vai tad jūs nezināt, ka man tik vajaga pateikt burvja vārdu un jūsu rokas sastings kā sausi koku zari uz laiku laikiem? SKUDRĪTIS (Piepeši nolaiž rokas un atkāpjas kādus soļus atpakaļ.) Paņenka Maija taču nebūs tik dusmīga! MAIJA Nu, ko tad jūs nākat man tik tuvu? SKUDRĪTIS Man tā patīk, paņenka, man tā patīk! MAIJA (Paskatās uz viņu.) SKUDRĪTIS (Sabijies, aši norunā.) Es tik nācu paskatīties, vai var nākt. - Paņe štandartjunkurs man lika paskatīties. Es tik tāpat. Es jau eju, - paņenka Maija, pšeprašem, paņenka Maija, atvainojat! (Aiziet.) Trešais skats M a i j a   un   L i e n ī t e.   Tūliņ pēc Skudrīša aizejas ienāk   J a k u b o v s k i s. LIENĪTE Kāds jocīgs tas puspolīts! Kā viņš sabijās! Bet vai tev tiešām ir tādi burvju vārdi? MAIJA Un kā tad tu domā? LIENĪTE (Māj ar galvu.) MAIJA Buru, buru, buru - Ko es rokās turu - LIENĪTE (Aiztura viņai ar roku muti.) Klusi, klusi, nesaki nekā! Ceturtais skats Ienāk   J a k u b o v s k i s. JAKUBOVSKIS (Ir uzposies standartjunkura uniformā, bet bez zobena pie sāniem.) Cienītā jaunkundze, nau jau visi vīrieši tik briesmīgi, kā jums labpatika izteikties. Es pats, piemēram, nemaz neesmu briesmīgs. Lūk, es atnāku pat bez zobena, kad jūs tikai man piezīmējāt, ka no zobena baidoties, arī kad tas makstī. MAIJA Nu, jūs taču mūs sabiedējāt, tā piepeši ienākdami, tāpat kā jūsu draugs, apakškareivis Skudrīša kungs. JAKUBOVSKIS Kas viņš man par draugu? Mums nau nekā kopēja; viņš ir mans apakšnieks un apkalpotājs. MAIJA Jums taču ir diezgan daudz kopīga: kopīgi jūs atbēgat no Polijas un kopīgas jums manieres. Abi jūs nākat bez ziņas, un jūs, standartjunkura kungs, pat esat aiz durvīm noklausījušies, ko mēs runājām. Tā mēdz darīt apkalpotāji un tie, kas ar tiem kopīgi. JAKUBOVSKIS (Iekaisdams, bet tūliņ saturēdamies.) Cienītā jaunkundze, es lūgtu - - (Viņš spēji pārmaina savu toni no sašutuma uz ironiju un koķetēriju.) Cienītā jaunkundze pati noteica reizu reizēm, ka jums neesot nekādu noslēpumu, lai tikai nemelojot. Tas jums nepatīkot. MAIJA Fui, ļoti cienīts standartjunkura kungs, - tad jūs visu laiku esat noklausījušies aiz durvīm. Fui! JAKUBOVSKIS Nu, lūk, es nemeloju, kaut gan tas būtu te tik viegli izdarāms. Un kaut gan man patīk melot, - kad tikai jauki iznāk, - sevišķi jaunkundzēm. Cik tāli arī tiksi ar patiesību - sevišķi pie jaunkundzēm. MAIJA Krietna jums, standartjunkura kungs, kareiviska pārliecība, ka var melot. LIENĪTE (Iesmejas un taisās bēgt pa durvīm laukā.) Hi, hi, hi - jaunkundzēm var melot. MAIJA Lienīt, neej prom! paliec tepat! - Jūs, junkura kungs, runāsiet tā, ka arī bērns var klausīties. JAKUBOVSKIS Tad, lūk, - es nemeloju: es tiešām klausījos aiz durvīm jūsu skaisto balsi, jūsu bezbēdīgos, skaidros sudraba smieklus, jūsu eņģelisko, nevainīgo rotaļāšanos, kā rotaļājas spārnoti amoreti. Tikai ne zemes virsū, bet paradīzes dārzos. - Kur tad citur es to dzirdētu, ja ne aiz durvīm, slepeni, caur šo šķirbiņu ieskatīdamies spožuma pilnībā, kā meitenes caur atslēgas caurumiņu nolūkojas lielkungu greznā balles zālē. Jūs mana paradīze, es jūs mīlu! MAIJA Junkura kungs, vai tā runā, kur bērni klausās? LIENĪTE (Klusu.) Nu, ko tad te nevarētu klausīties? Es vēl ne tādas  lietas esmu dzirdējusi. MAIJA (Ar rokas mājienu norāj Lienīti.) JAKUBOVSKIS Es nerunāju bērnam, es runāju jums, Maija. Jūs mani atraidijāt, kad pirms trim mēnešiem es jūs bildināju patiesi, svēti, ar karavīra - virsnieka godu. MAIJA Jā, jā, jā - kā tagadējais viņa majestātes Zviedrijas karaļa standartjunkurs un izbijušais viņa majestātes Polijas karaļa standartleitnants. JAKUBOVSKIS Jums labpatīk tikai smieties par mani, kad es runāju pa savām dziļākām jūtām. MAIJA Es neticu tam, kā jūs izsakāt savas jūtas. Mēs tās jūtas saprotam katrs savādi. JAKUBOVSKIS Ko tur saprast savādi: mīla ir mīla, ar to diezgan. (Tad, atkal sajuzdamies savā uzvarētāja lomā, pusviltīgi, koķeti.) Bet, kad es ar nepatiesību būtu jums teicis, ka precēšu Frīdu vai Huldu, vai Annu, - to ar garajām bizēm, kuras tik viegli ķeramas, - Bet jums jau daudz skaistāki mati nekā visām, - jeb vai Mariju, vai paņi Skolastiku, bet tā jau ir precēta, jeb vai visas reizē, - tad ar būtu jūs jau dabūjis, ja jūs būtu bijusi greizsirdīga. Redzat nu, cik patiess es esmu! Un, kaut gan jūs kā putniņš no manis bēgat, es jūs nešauju nost. MAIJA (Sadrebas un atkāpjas tāļāk.) Man bail no jums. - Es jūs atraidīju pirms trim mēnešiem, tādēļ ka biju jau agrāk saderinājusies ar citu. JAKUBOVSKIS Nu jā, jā, zinu: ar   d ā r z n i e k u   Heilu, kaut gan te ir    s t a n d a r t j u n k u r s.   - Un, lūk, panna Maija, šis lapu tārps gan būtu jūs nograuzis. Šāvis gan nebūtu, jo viņam nau ar ko šaut. Bet vajā viņš jūs nelaiž un nelaidīs pats, jo viņam nau citu sievišķu. No viņa jau visas meitenes bēg, lai viņš cik pārdabīgi skaists izliekas jums. Kad viņš nevienu nevar dabūt, tad viņam jāizliekas svētam. - Viņš jau. ar meitenēm arī nezinātu, ko iesākt, nau jau nekāds stiprinieks. Ar to savu dārza cirvīti var apcirst tikai koku zariņus; to spēj veikt katra kaziņa ar. - Jūs viņu apžēlojat, tad viņam pie jums jāturas. Jūsu brunčos viņš ieķērās kā bailīgs zemnieka zēns un neiet nekur nost. MAIJA Jā, viņš ir uzticīgs, viņš ir vīrs, uz kuru var palaisties. JAKUBOVSKIS Palaisties uz viņu?! Ha, ha, viņš tūdaļ sāktu pats palaisties, kad tik kāda būtu, kas viņu uzskatītu. Vajadzēs taču kādu meitu salīgt, lai ar viņu iesāk. Tad jūs gan redzētu. LIENĪTE (Klusu.) Tad būtu gan jauki! To es arī labprāt redzētu. JAKUBOVSKIS Gudrs bērns! (Viņš pasmejas.) Viņš pielipis jums klāt kā bišu tēviņš pie medus un nelaiž nevienu tuvumā. Jums vajadzētu arī būt patstāvīgākai. Lai ir brīva sacensība, tad es jūs tūdaļ atņemšu viņam. MAIJA Jūs par Heilu tik jaunu vien runājat un domājat, bet viņš par jums labi; viņš nezin, ka jūs tik ļauns. JAKUBOVSKIS Ko tad šis par mani var ļaunu runāt? Es brašs karavīrs, augstākas kārtas cilvēks un protu ieņemt cietokšņus, lai tie būtu bruņoti vai ar lielgabaliem, vai ar asu mēlīti. Bet ko tad par viņu lai labu saka? Ikdienišķs cilvēks, zemas kārtas; labs amatnieks - tas ir visaugstākais. MAIJA Viņš nau ikdienišķs, viņš ir sirdslabs. JAKUBOVSKIS Kalpam jābūt sirdslabam pret saviem kungiem. No kungiem un karavīriem prasa ko citu: spēku un drosmi. (Pārgalvīgi.) Nu, vai tad jūsu cietoksnis nemaz nepadotos, kad es to ņemtu ar spēku?! Spēks sievietēm patīk. (Viņš piepeši viņu apskauj.) MAIJA (Strauji.) Ejiet nost! (Atgrūž viņu.) LIENĪTE (Iesmejas un sit plaukstas.) Hi, hi, hi! JAKUBOVSKIS (Atlaiž Maiju, uz Lienīti.) Ko tu te dari? Ej, māmiņa tevi sauc. LIENĪTE (Pabēgdama.) Nesauc vis! MAIJA Paliec še, Lienīt! Man bail. JAKUBOVSKIS Cienītā jaunkundze, nebaidaties. Es jums nekā ļauna nedarīšu. Goda vārds. Es tikai gribu jums teikt ko ļoti nopietnu, kas bērnam nau jādzird. Es redzu: ar varu, ar parastiem līdzekļiem, ar vienkāršu mīlināšanos pie jums nekas nau panākams. Jūs esat gluži savāda meitene, jūs esat augstākas sugas radījums. Jūs mani atbruņojat. Es jums padodos. Es lūdzu pardonu. Jūs uzvarējāt mani. To vēl neviena sieviete nau panākusi. Goda vārds! Lai tas bērns iet. Nebaidaties. Es jums gribu ko teikt, no kā atkarājas mana dzīvība. Es jums dodu goda vārdu. Ticat man kā cilvēkam. MAIJA Lienīt, tu vari iet. LIENĪTE Es zinu gan. Hi, hi, hi! (Aiziet.) Piektais skats T i e   p a š i,   bez Lienītes. JAKUBOVSKIS Tā! nu viņa ir projām. Nu mēs brīvi! (Tuvojas Maijai.) MAIJA (Atkāpjas.) Runājat. Kas jums bija sakāms, no kā atkarājas jūsu dzīvība. JAKUBOVSKIS Nebēgat! Heils jau nenāk nekad ap pusdienas laiku, - nau jums ko baidīties. Un tik daudz jau viņš var jums dot brīvības: parunāties ar pazīstamu augstākas kārtas cilvēku nekā viņš pats. MAIJA Jā, jā, standartjunkura kungs, to jūs man esat vairākkārt atgādinājuši, - jūsu kārta tiešām tikpat augsti paceļas pār citiem kā standarta karoga kārts pār pulku. JAKUBOVSKIS Maija, nesmējaties par mani šinī brīdī! Es jūs mīlu, ārprātīgi mīlu! Es laimīgi paņēmu šo acumirkli, lai jums to reiz teiktu - jūs vairāties no manis. Es jums dzenos pakaļ jau veselu gadu - - MAIJA Tāpat kā visām citām meitenēm. JAKUBOVSKIS Lai jūs kaitinātu! Un priekš kā tad viņas ir, ja ne priekš karavīra, kas viņas spēj ņemt? Bet jūs esat gluži kas cits - jūs es esmu iemīlējis kā muļķa skolaspuika, kāds es biju pie sava tēva - skolotāja - MAIJA Kad jūsu tēvs bija skolotājs, vai tad viņš jums to iemācījis, meitenēm pakaļ skriet un plītēt? JAKUBOVSKIS Nē, to man iemācīja mūsu laiks, mūsu kara laiks. Bet es protu vēl lasīt un rakstīt; es satiekos ar virsniekiem un labākiem ļaudīm, - Heils tā nevar, viņš ir zemas kārtas. Man ir nauda. un dārgumi, Heils ir plikadīda. Es esmu poļu muižnieks, jūs taču saprotat. MAIJA Saprotu, saprotu: kad jūs jau tik augstu pacelts no paša dzimuma, kam tad jums jāmocās ar lasīšanu un rakstīšanu? Heilam nu gan jābūt izglītotam, lai tas kas būtu. Viņam arī nau karā gūtas naudas un dārgumu, viņam jābūt toties krietnam tikumam. JAKUBOVSKIS (Smejas.) Ha, ha, ha - par viņa krietniem tikumiem jūs runāsat citādi, kad viņš jūs piekaus aiz greizsirdības vai gribēs nokaut. Bet mani jūs ar savu skaistumu un savu laipno dabu esat apbūrusi. MAIJA Nekādu sevišķu laipnību es jums neesmu parādījusi. JAKUBOVSKIS Nē, diemžēl nē, bet kādēļ es esmu no jums kā apburts? MAIJA (Smejas.) JAKUBOVSKIS Varbūt jums tiešām ir kādi burvju vārdi. Bet jūs mani esat padarījusi par citu cilvēku, jūs burvīgā - (Tuvojas viņai. Maija atkāpjas.) Lūk, - es agrāk - ne mirkli, ne mirkli nebūtu kautrējies jūs sagrābt - skaistulīti - es esmu straujas dabas, es visu salaužu, es panāku visu, ko gribu - bet tagad, lūk, es atkāpjos. Nebaidaties! - jūs mani padarījāt par citu cilvēku: jūs pārmetāt, ka es plītējot, es vairs nedzeru, es neplosos ar meitenēm - jūs mani ceļat uz tām debesīm, kur jūsu dzimtene! Bet es nāku no elles. MAIJA Mana dzimtene ir kaujas lauks ar miroņiem, - man to pat bērni saka. JAKUBOVSKIS Nu, tad mēs abi esam karalauka bērni! Mēs saderam kopā! Es ar savām stiprām rokām pacelšu jūs no kaujas lauka un miroņiem pret debesīm, kur jūs būsat eņģelis citu eņģeļu starpā! Un man jūs pasniegsat mazo pirkstiņu, lai es līdzi stieptos uz debesīm pie jūsu kājām! (Viņš piepeši sagrābj viņu, paceļ gaisā un skūpsta.) Opā! opā! MAIJA Laižat vaļā! laižat vajā! acumirklī! JAKUBOVSKIS (Palaiž viņu smiedamies.) Urā! pirmā breša cietokšņa sienā! urā! Sestais skats T i e   p a š i.   Ienāk   V i k t o r s    H e i l s. HEILS (Kliedz.) Nost, jūs neģēli! Laižat viņu vajā! Ārā no šenes! MAIJA (Atsvabinādamās no Jakubovska.) Vai man dieniņ! JAKUBOVSKIS (Uz Heilu.) Ko jūs uzdrošinājaties? Še kliegt! Ko jūs nākat še bez ziņas iekšā? HEILS Viņš man vēl teiks, ka es nāku bez viņa ziņas! Ārā no šenes! Tūlīt! JAKUBOVSKIS Te nau jūsu dzīvoklis. Te jaunkundzei ir teikšana. MAIJA Ejat! ejat, dieva dēļ! HEILS Ārā! jeb es - - JAKUBOVSKIS Es no jums nebaidos, psia krev! Jūs varat draudēt kālim vai rācenim izsviest, ne karavīram. Es jūs iepazīstināšu ar savu zobenu! (Ķer pēc zobena, bet to neatrod.) HEILS Redzēsim, vai jūs taču nebūsat sapuvis kālis! JAKUBOVSKIS Maija, kur likāt manu zobenu? - Ak, es muļķis, atnācu bešā! MAIJA Neceļat ķildas, dieva dēļ! Labi, ka jums nav zobena. JAKUBOVSKIS Maija! - Lai viņš neceļ ķildas! Lai neraida mani ārā! Es esmu virsnieks; viņam nau tiesības. Tā jūsu istaba. HEILS Man ir tiesības: es esmu jaunkundzes līgavainis. JAKUBOVSKIS To redzēsim, kāds šis kalps ir līgavainis, hams, suņa asins! Līgavojies, cik gribi, - es paņemšu pirmais tavu līgavu, tu zaļais kāposta tārps. - Sveika paliec, Maija, - panna Maija, panna moja! (Viņš sniedz Maijai roku un velk viņo pie sevis klāt.) HEILS (Atgrūž Jakubovska roku un izrauj no jostas savu dārza cirvi.) Ārā, nelieti! MAIJA (Saturna Heilu aiz rokas.) JAKUBOVSKIS Pagaidi tu man! Gan tu mani pieminēsi ar visu savu cirvi, mūdzis tāds! Kas tu man par pretnieku? Sveika, Maija! (Viņš iet, atgriežas vēl atpakaļ un dusmās iekliedzas, tad aiziet.) Septītais skats T i e   p a š i,   bez Jakubovska. MAIJA (Tura vēl Heilu aiz rokas.) Viktor, Viktor, Viktor, neasit viņam ar cirvi! Liec nost cirvi! Esi prātīgs! Apmierinies! HEILS Es esmu prātīgs. Bet vai tu esi prātīga? (Viņš raisās vaļā no viņas rokām.) MAIJA Apmierinies, apmierinies! mīļais, labais! mīļais! HEILS Ej nost! Nupat vēl tu apskāvi to neģēli. Vai tu gribi mani skaut tāpat? MAIJA Ak! ak! ak! (Viņa aizbēg otrā istabas malā.) HEILS Nebēdz! Es esmu mierīgs. Izskaidro tad man, ko tas nozīmē, ko es še redzēju? MAIJA Ak, Jakubovskis, Jakubovskis - bij atnācis. - Mēs bijām še abas ar Lienīti. - Tad Lienīte - HEILS - Tad Lienīte izskrēja un mani brīdināja, lai es nenākot šurp, tu nevarot tagad ar mani runāt. MAIJA Ko? Lienīte? Tevi brīdināja? Es nekā nezinu. HEILS Ak tu nekā nezini! Un ko tas nozīmē, ka tas neģēlis tevi apskāva un skūpstīja un urrā! sauca? Tas viss pa to laiku, kamēr es   n e d r ī k s t ē j u   iekšā nākt. MAIJA Ak, tā nebija, tā nebija! Ko tas bērns tur sajaucis? Jakubovskis negribēja neko ļaunu man darīt. Viņš solījās tagad būt labs un rātns. HEILS (Mākslīgi apspiezdams uzbudinājumu.) Ha! labs un rātns! - Tu tagad gribi viņu ņemt? - Tu atsakies no manis? Saki skaidri un gaiši! - Es tev nekā nepārmetīšu! Tad mana dzīve izšķirsies. MAIJA (Tuvojas viņam lūdzoši.) Ak, nē, nē, nē! HEILS (Ar niknumu, kas izlaužas sarkasmā.) Nē? Vai tu gribi ņemt abus divus? Vai vairākus, kā tas še parasts? MAIJA (Vairās un novēršas klusēdama.) HEILS (Iekaisdams vēl vairāk, saņem viņu aiz rokas.) Runā, runā, tu! MAIJA (Iekliegdamās.) Vai! vai! - Tu manu roku spied! HEILS Runā! Nu! - Vai tev muti atdarīt ar dzelzi kā iebriedušas durvis? MAIJA Vai tu mani arī gribi cirst ar savu cirvi? - Vai! vai! - Liec nost cirvi! Nenāc ar cirvi pie manis! Lūk, viņš arī nolika savu zobenu, kad - HEILS Saki, saki, ko aprāvies? - Kad pie tevis nāca. - Kur tad viņš nolika savu zobenu? Es neredzu. MAIJA Viņš atnāca bez zobena. HEILS Ak tā! Jums bija par to jau agrāka noruna, - jums ir dažādas agrākas norunas - tu! - tu! - (Sagrābj viņu atkal aiz rokas.) Astotais skats T i e   p a š i.   Ienāk   F r ī d a. FRĪDA Ak, tu, Viktor, te esi? HEILS Ko tu gribi? Ko tu nāc? FRĪDA Nu, - es jau tik domāju, ka te polis ar Maiju tērzē, bet nu redzu, ka tu esi izjaucis viņu parastās laipnās sarunas un apdraudi Maiju ar cirvi. HEILS (Apkaunojas, noliek cirvi.) Kas par blēņām! Es ar cirvi apdraudu Maiju? - Ej tu prom! Nerādi savu acu šeit! FRĪDA Lūk! cik bargi! Ko tu mani nu dzen prom? Taču tu pats no manis izdabūji, ka polis še nāk, un tādēļ tu še ieradies nelaikā. MAIJA (Uz Frīdu, sarkdama.) Ļauns tev! FRĪDA Man kauns? Viņš taču ar varu izdabūja zināt. Vai nau tev varbūt vairāk kauns, ka tu pinies ar šādiem tādiem un atstāj savu krietno līgavaini? MAIJA Es nekā ]auna nedaru, no kā man būtu jākaunas. Es ne ar vienu nepinos kā tu. Es mīlu savu līgavaini. FRĪDA Kurš tad tas līgavainis būtu? Vai tas virsnieka lielskungs? Tev jau ir daudz to pielūdzēju. Tu jau esi izveicīga. HEILS Kas šis par virsnieku lielkungu.? Poļu blandoņ! Pārbēdzējs! Nodevējs! MAIJA (Uz Frīdu, vienkārši, nokaunējusies.) Es mīlu Viktoru. FRĪDA Jā, jā, Viktoru arī. Kas tad Viktoru nemīl? Visas meitas uz viņu kaunīgi acis met, ne tu viena. Viņš ir tāds nopietns un maigs, gluži citāds nekā citi vīrieši. Tu viņu tikai uzbudini. Viņš ir - tāds mierināms un apžēlojams. HEILS (Uz Frīdu.) Tā, tā, - visas meitas uz mani acis met, bet visas pašas sevi met polim rokās. Un tu pirmā. FRĪDA Tu jau esi tāds ērkšains, tāds atturīgs un tikumīgs. No tevis visām bailes; tevi tikai ciena, bet ar poli jokojas. HEILS Jokojas, jokojas, kamēr tiek nopietnība. FRĪDA Nau jau pasaule tik svēta kā tu. - Ko tu saki, Maija? (Maija aizgriežas.) Kara laiki, šodien dzīvs, rīt nau vairs. - Bet, kad precas, tad nejoko . . . HEILS Kad pierod jokot, joko vienmēr. FRĪDA Es nu gan tāda neesmu, kas mani precēs, tas gan redzēs. Es ne tāda kā citas, kas ar cirvi jāpārmāca. Vēl tev nepietiek, ko tu pats novēroji. Tu gaidīsi, kamēr tev tava izredzētā atnesīs pūrā mazu galviņu ar melnām sprogām. HEILS Ārā! FRĪDA Gan tu mani lūgsies, lai es nāku iekšā pie tevis. Bez manis tu jau no viņas vaļā netiksi. - Labu apetīti, ja uzsildīsat pusdienas! (Aiziet ar kniksi, smiedamās.) Devītais skats T i e   p a š i,   bez Frīdas. HEILS Kustoņas! kustoņas! kustoņas! Visas tikai kustoņas! Kā nelabi kukaiņi uzmetas uz rožu lapām un nokož tās. - Eh! Kā glumi gliemeži rāpjas un atstāj gļotas uz puķes, ka riebjas to vairs rokā ņemt! Tu dod savu sirdi, kam viņām sirds? Tām vajaga gluži kā cita. Visas vienādas! Visas kā slieķes no tiem pašiem gružiem! Riebjas, riebjas, riebjas! Sirds gluži nogurst no riebuma. (Viņš atsēstas uz krēsla un saņem galvu rokās.) MAIJA (Pieiet viņam klāt un uzliek roku uz pleca, - viņš roku nokrata.) Heil, Heil! rimsties, rimsties! Nau jau sievietes tik riebīgas un samaitātas, kā tev dusmās liekas. Nau jau arī Frīda tik ļauna. HEILS (Rokas neatņemdams no galvas; rūgti smiedamies, izgrūž caur zobiem.) Ha, ha, - nau, nau Frīda tik jauna! Kā ta viņa vēl nupat pret tevi rīdīja! Nau tik jauna, nau tik ļauna. MAIJA Nu, vienu labu viņa vismaz izdarīja tagad, kad ienāca negaidīta starpā un novērsa tavu dusmu izverdumu. HEILS (Nepacietīgi.) Ak, laid! MAIJA (Piespiezdamās aizrunāt prom viņa uztraukumu gan ar prātu, gan ar humoru, gan ar daudzvārdību.) Ak, Viktor, mīļo Viktor, nedusmojies jel, lūk, tev pašam tad sirds sāp. Nau jau cilvēki tik ļauni; norimsies kari, dzīve būs atkal laipna. Lūk, pavasara plūdi pārskrēja, kas visu Gauju bija sajaukuši, - vai tev dzīve netiks arī tik skaista un mīlīga kā Turaidas gravas un lejas? Un tu no mūsu augstā torņa varēsi lūkoties dziļi, dziji pāri tālām zilām saulesganībām. HEILS (Tāpat.) Ha, ha, kas tur ganīsies? - Velna kazas? (Noliek cirvi nost.) MAIJA Viktor, šodien cilvēks dzīvs, un rīt viņa vairs nau. Tauriņš dzīvo vienu dienu, un viņš steidzas lidot un medu sūkt. Un vai tev vienas dēļ jānīst visas sievietes? Vai sieviete nau arī cilvēks? Ko tu viņu vien nosodi? - Un vai tad viņai rūp izdzīve? Viņa grib, lai to tura par cilvēku un lai ciena. Viņa negrib, lai to tura par īpašumu. Viņa nau medību suns, kuru pasvelpj un kauj. HEILS (Tāpat.) Priekš kā tu to visu runā? Vai priekš Frīdas? Ko tu viņu tā aizstāvi? Vai tev nebūtu cits kas jāaizstāv? MAIJA Es domāju, ka tu Frīdu mīli un tādēļ par viņu tā dusmojies. - Bet es nerunāju par Frīdu vien, es runāju par visām. HEILS Nujā, laiks tev būtu runāt un aizstāvēt ko citu -- sevi. MAIJA Jā, mīļo Viktor, runāsim par sevi: es adu pūram skaistas mantas, tev būs koša rakstīta josta. Nāc, es tev parādīšu. (Pieskaras viņam, viņš atkal nokrata viņas roku.) HEILS (Atņem rokas no galvas; aptausta savu cirvi aiz jostas.) Ha, ha, - vai tu iedomājies atkal reiz par kāzām? Ar kuru tad tu nu precēsies? Kad tad rīkosi kāzas? Vai uz Miķeļiem, kā mēs reiz bijām runājuši? MAIJA Vai! cik tu briesmīgs! Kā tu runā? - Noliec jel to cirvi nost! Ko tu viņu tā grozi rokas? Man tik pretīgi tie asins rīki. HEILS Nu, nu - es jau tev necirtīšu. (Noliek cirvi nost.) MAIJA Tā labi! Un nu neesi tik bargs! - Es tevi mīlu, tu zini. Es neviena neesmu vēl mīlējusi. Es pirms nezināju, kas ir mīla. Tu teicies pats ticam, ka tevi mīlu, - ko tu tagad tā runā? HEILS (Klusu ierūcas.) MAIJA Nu, rīkosim kāzas uz Miķeļiem un dzersim trīs dieniņas, trīs naksniņas! Lai dancoja panāksnieki! HEILS (Atkal klusi iesmejas.) MAIJA Bet kāda būs mūsu kopdzīve laulībā, kad jau tagad es nevaru dzīvot aiz tavas greizsirdības? Kad es nezinātu, ka tu mani mīli un ka es tev esmu vajadzīga, - tad tava greizsirdība būtu nokāvusi manu mīlu. Mūsu daba ir mīlēt un tapt mīlētai, bet mēs tādēļ nenīstam citus. - Nu, lūk, es tevi ar visu tomēr mīlu, es tevi mīlu, mans mīļais, labais! Tu taču arī esi labs, tev tikai reizēm uznāk mākons. Es tevi mīlu. (Viņa uzliek viņam roku uz galvas.) HEILS (Nenokrata viņas roku šoreiz.) To saka katra. MAIJA (Dedzīgāk, bet arī skumjāk, redzēdama, ka viņš nomierinājas.) Neviena tevi tā nemīlēs kā es. Tā neviena nespēj mīlēt kā es. Es nāku ne no šīs pasaules. Varbūt tu reiz redzēsi, cik bezgalīgi es tevi mīlu. Kad es uz to padomāju, man tiek grūta sirds. Gribētos atkal nebūt, kā jau agrāk nebiju. Man bailes, man bailes, kad tikai nebūtu par vēlu, kad tu to redzēsi! HEILS (Iesmejas klusi.) Vai tik ko tam līdzīgu neteica arī Frīda? Nupat prom aizejot? MAIJA (Uzbudinādamās.) Ak, ak! Es neesmu Frīda! Tu mani nesaproti. Tu dzeni mani projām un nezini pats, kā. (Viņa aizgriežas no viņa nost.) HEILS (Piepešā uzliesmojumā, pieceldamies un pieiedams Maijai.) Nu tad taisīm kāzas - tūliņ rīt! - Tad es tev ticēšu. Tad es ticēšu visu. Tad es neprasīšu nekā. (Saņem viņu aiz rokas.) MAIJA Vai, kā tu aplam runā: rīt! To taču nevar. Tu taču pats saproti. HEILS (Atkal saīgdams.) Nu lūk: nevar! - Nekad nevar. Aizvien tu atliec kāzas; kāds tev ir iemesls? Ko tu domā? Ko lai es domāju? Es tev to prasu vienmēr. MAIJA (Negriboši.) Atlieku tādēļ, ka man pūrs nau gatavs. HEILS Man nevajaga tava pūra, - man vajaga tevis. MAIJA Es tev arī prasu vienmēr: vai tad tu būsi mierīgāks pēc kāzām? HEILS Tas no tevis atkarāsies. MAIJA Nu, lūk! - Nekad tu nebūsi mierīgs. Tu mani nomocīsi līdz nāvei. Cik man tā spēka jau tagad? Es nogurstu uz dienu dienām no tāda uztraukuma kā šodien atkal. HEILS Tā kā šodien! Ak! - Nujā, šodien, kas tad bija? Nē, nē, - neprasīšu; tu jau negribi, ka prasu. (Viņa izteiksme top glūoša.) Bet saki vismaz to, vai tiešām pūra dēj tu atliec kāzas? Nu, saki man to no sirds. MAIJA (Nokaunējusies, pussmiedamās.) Nevaru teikt, - man kauns. HEILS (Atkal vēsi un nikni.) Tā, tā! Tur tev kauns. MAIJA (Sabijusies.) Tu atkal sāc dusmoties. Ak, cik varmācīgs tu esi! Tu neļauj man ne mazāko brīvību, ne mazāko savu patību, ne mazāko sievišķa noslēpumu! HEILS (Piepeši atkrizdams atpakaļ savā uzbudinājumā un dziļāk tanī ierakdamies.) Dzirdu, dzirdu - brīvības tev vajaga. Vienmēr tu mini savu brīvību. Bet sievai nevajaga nekādas brīvības, viņas brīvība ir pie vīra un vīra azotē. Bet kad tev tik dārga ir brīvība: aiziet prom no manis, tad ej tūliņ pie sava poļa! Tas ļauj sev brīvību un ļaus arī tev! MAIJA (Aizbēgdama no viņa prom; izbailēs.) Vai! vai! vai! Nu nāk viss atkal atpakaļ! Un es biju domājusi, ka tu jau esi nomierinājies un atkal labs ar mani! HEILS Labs es esmu ar tevi, bet kāda tu esi? Kas tad tas bija nupat ar to poli? (Mākslīgi apmierinādamies.) Tu redzi, es labs, es neprasīju par to, es ar varu apspiedu savu rūgtumu. Bet nekas taču nau skaidrs starp mums. Tu nekā neatbildi. Tev ir visādi noslēpumi. MAIJA (Aizklādama rokām acis.) Vai! Atkal, atkal, atkal! - Ak, cik briesmīgs tu esi! HEILS Briesmīgs, briesmīgs! - Un tas nebija briesmīgs, ko es redzēju? Svešs vīrietis, pazīstams neģēlis, izbēdzis zaldāts - sagrābis manu līgavu, manu sen saderētu līgavu, pacēlis to klēpī un skūpsta! - Un skūpsta to, ko es ar visām savām līgavaiņa tiesībām nekad vēl nebiju uzdrošinājies skūpstīt! - Vai tā nebija mana cienība pret tevi? pret sievieti kā tādu? Vai tā cienība nau arī brīvība? Kādas citas brīvības tev vajaga? Vai tādu cienību tu nedomā, kad runā, ka sievietei vajagot cienības no vīra? Kādas cienības tad tev vajaga? - Atbildi! (Viņš satvēris Maiju aiz rokas.) MAIJA Vai! kā tu man roku žņaudz! HEILS Es nelaidīšu tevi vaļā! Atbildi! Atbildi šoreiz par visām reizēm. Neizvairies. MAIJA (Rauj roku no viņa rokas.) Laid! laid! nežņaudz! HEILS Vai tev labāk patika, ka viņš tevi žņaudza? MAIJA Labi. Es tev teikšu visu, kā bija, kaut gan man kauns stāstīt. HEILS Saprotu, saprotu. MAIJA Nekā tu nesaproti. - Tad klausies. Viņš: kareivis, karā viņa straujā daba tapusi rupja. Bet viņš ir spējīgs uz labu. Viņš solījās nedzert un nespēlēt, un neblandīties. Viņam nau neviena cilvēka, kas viņam tic' un kas viņu paceļ. Visas skrej viņam pakaļ, tik es ne. Viņš cerē, ka es viņu varēšu glābt. Viņa dzīvība atkarājas no manis. Tā viņš saka. HEILS (Rūgti smejas.) - No tava skūpsta! - Kad viņš tevis nevar dabūt, tad viņš nevar dzīvot! Ha, ha, ha! - Kad tevis nevar klēpī ņemt, tad ne var dzīvot! MAIJA Nau tā! nau tā! - Nebij nekādas klēpī ņemšanas. - Viņš tikai teica - man kauns to atstāstīt. HEILS - Atstāstīt kauns, darīt nau kauns. MAIJA Nekāda kauna mēs nedarījām. HEILS Ak tā, jau jūs kopīgi! MAIJA - Viņš tikai teica: es esot kā eņģelis debesis - un manas kājas skūpstīt - un es viņu līdzi pacelšot uz debesīm - viņš pieturēšoties pie manas drēbes zemākās vīles - lai es glābjot viņu. HEILS Un tu gatava katru glābt! Par tavu kāju skūpstīšanu! Par tavas mutes skūpstīšanu. Es neredzēju, ka viņš tavas kājas būtu skūpstījis. MAIJA Neskūpstīja, neskūpstīja! - Ne kājas, ne vēl muti! - Viss bija garām! - Viņš tik tā teica. HEILS Viņu tu gatava glābt, kas par tavu glābšanu tikai smejas. Kam glābšana ir tik izruna priekš vieglprātīga, negudra sievišķa! Kam vajaga gluži kā cita nekā glābšanas, kam vajaga tevis. - Un es? un es? un es? MAIJA (Piesteigdamās viņam klāt un viņu apskaudama.) Mans mīļais, mans mīļais! - Tu vēl vairāk nekā viņš! - Tu, tu. HEILS (Rupji viņu atgrūž.) Nemini mani vienā mutē ar viņu! Es neesmu tas, kas viņš! Es esmu godīgs un krietns cilvēks. MAIJA (Uztraukumā, neatlaizdamās, tura viņu apskautu un piespiežas viņam jo vairāk.) Mīļais! mīļais! mīļais! HEILS Nespiedies manim klāt! Tu domā mani tāpat uzvarēt, kā viņš tevi - ar ciešu apskaušanu un klēpī ņemšanu, un gaisā celšanu! (Viņš lūko no viņas atsvabināties.) Tu mani nelaid vaļā tāpat kā viņš tevi! Tu gribi mani varbūt tāpat skūpstīt kā viņš tevi! Fui! - Ej! (Viņš atgrūž viņu nost.) MAIJA Mīļais, mīļais! - Viss bij garām! - Mīļais! HEILS Ko tu melo! - Tu riebums! Tu vērts esi nevis, ka tevi ceļ debesīs, bet ka tevi sviež ellē! - No šī augstā torņa zemē, tur tanī melnā gravā! - Tur tanīs Gaujas dziļos atvaros! - Tur tava vieta! MAIJA (Bēg, sauc.) Vai! glābjat! HEILS Kas tevi lai glābj? Ko tu sauc? Vai viņu? vai viņu? Brauc tad pie viņa! Viņš tevi jau gaida! (Viņš strauji saķer Maiju un nes uz loga pusi.) MAIJA (Ļaujas, nāk viņam pretī.) Ņem mani un svied lejā, dziļumā! Nebēgu no tevis, es tava esmu visa. - Vai šodien, vai rīt. - Es sen to paredzēju. HEILS (Pienesis viņu pie loga un izkāris laukā, apstājas un atkāpjas ar viņu no loga; ievaidas.) Ah! MAIJA (Smaida viņam pretī, meklē viņa skatu.) Mans mīļais, mans mīļais! - Paskaties uz mani! Paskaties vēl pēdējo reizi! - Es labprāt mirstu! - HEILS (Piepeši noliek viņu zemē.) Ar šo pašu dievišķo smaidu tu viņam smaidīji! Ar šīm pašām lūpām tu viņu skūpstīji! MAIJA Nē, nē, nē! Nevienu es neesmu vēl skūpstījusi! HEILS Tu melo! tu melo! Melo! Lejā tavs ceļš! Tomēr! (Viņš viņu sagrābj atkal un aši pieskrej pie loga.) MAIJA Tā labi! - Laid mani lidināties! - Tā es reizi nolidinājos kā dvēsele no debesīm uz zemi. Mani tad nolaida mazi eņģelīši, tagad nolaiž mans mīļais. HEILS Lejā! lejā tavs ceļš! Kaut tu runātu eņģeļu mēlēm. MAIJA Mans mīļais! - Šīs lūpas es glabāju priekš tevis tik svaigas un skaidras, un jaunavīgas kā rožu ziediņu ar visiem dzidriem, neaizskartiem rasas pilieniņiem. Es laidīšos lejā dziļumā un tumšumā un nejutīšu tavas dvašas siltumu un mīļumu, - no aukstuma un nakts es nāku, un aukstumā un naktī es atkal eju, - es taču redzēju tevi kā saules stariņu, kaut arī nesildīja mani mana saulīte - ak! - bet tev, mans mīļais, nebūs palikt bez siltuma, - pats mazākais, lai tev top - kaut siltuma nojauta, kaut atmiņa mīļuma! Lai tev būtu vieglāk dzīvi nest! - Lai tev būtu piemiņa no manis, kad tev manis nebūs! HEILS (Ievaidas atkal.) Vai! vai! MAIJA Nevaidi, mans mīļais! - Lai tu nekad nevaidētu bez manis! HEILS (Iedrebas, atkāpjas soli un atkal iet uz priekšu, pie loga.) MAIJA Še, mīļais! Ņem šo pirmo un pēdējo manu skūpstu! Sūc no manām lūpām nojautu no siltuma! atmiņu no mīļuma! - Sveiks! mans mīļais! maza mīļākais! HEILS (Strauji aizgriežas pa loga, streipuļdams aizsteidzas uz krēslu un atsēstas.) Maija! Maija! Maija! mna! mana! Dzīvosim! (Viņš skūpsta viņu.) MAIJA (Nolec no viņa klēpja.) Ak! - Būtu labi bijis tā - visam beigas! (Viņa aizliek rokas acu priekšā un sāk raudāt.) HEILS (Piepeši jautrs.) Dzīvosim, dzīvosim! Tu mana! Tu mani glābi! Man tevis vajga! MAIJA (Skumji.) Jā, tev manis vajga. - Dzīvosim, dzīvosim - ak! HEILS Es tapšu gluži citāds cilvēks! MAIJA (Atminēdamās, satrūkstas.) Gluži citāds cilvēks. - HEILS (Satrūkstas ar, bažīgi.) Kas tev ir, mana mīļā! Mans eņģelis! Mans sarga eņģelis? MAIJA Nekas, nekas! - Sāksim nu atkal dzīvot! HEILS (Atkal uzliesmo jautrībā.) Dzīvosim! dzīvosim! Tu mana laime! Tu mana saule! MAIJA (Ņem viņu aiz rokas.) Dzīvosim! (Priekškars.)

RAINIS MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS OTRAIS CĒLIENS PIRMĀ AINA Krodziņš pie pils pagalma, klinšu nokarēs. Pirmais skats J a k u b o v s k i s.   K r o g a   m e i t a. JAKUBOVSKIS (Ienāk un apsēstas pie galdiņa, neapsveicinādamies ar kroga meitu, kura viņam laipni nāk pretī.) Vīnu! KROGA MEITA Sveiki, sveiki! junkura kungs! (Sniedz viņam roku, kuru tas nesaņem.) - Vai jūs negribat, ka es jums dodu roku? Nu tad še! Došu jums muti. JAKUBOVSKIS (Nogriežas.) Vīnu! KROGA MEITA (Atnes vīnu, ielej un dzer pati.) Nu, esiet jel cik necik laipnāks, junkura kungs! - Vai jūs vakardienu jau aizmirsāt? JAKUBOVSKIS Ko tu runā? Ko tu gribi? KROGA MEITA Vakar jūs citādi runājāt. Vakar jūs bijāt tas, kas grib. - Kas jums šodien noticis? JAKUBOVSKIS Nekas nau noticis, gar ko tev būtu daļa. KROGA MEITA Ak tā! Un vai tas, kas vakar notika, bija bez manas daļas? JAKUBOVSKIS (Nemierīgi sakustas un dzer mazdrusciņu.) KROGA MEITA Vai varbūt paspēlēta visa nauda uz kauliņiem? Dzer uz krīta! - Nu, dzer ij bez krīta! - Es pienesīšu tev vīnu bez maksas! - Es pienesīšu tev sevi pati - (Atsēstas viņam klēpī.) JAKUBOVSKIS (Atbīda viņu nost.) Kur ir Skudrīts? Pasauc viņu! KROGA MEITA Nu tev būs apcelta kāda cita meita. Es jau redzu, kas te notiek. - Es gribu ar tevi izrunāties netraucēta. Atnāc šodien, pusdienā, kad visi guļ, - tu zini, - turpat - JAKUBOVSKIS (Atkratās no viņas; nepacietīgi.) Pasauc Skudrīti! KROGA MEITA Labi, labi! - Skudrīti! Ē, Skudrīti! Otrais skats Ienāk   S k u d r ī t i s.   T i e   p a š i. SKUDRĪTIS (Smiedamies.) Te jau es esmu! JAKUBOVSKIS Ko? Tu tepat biji un noklausījies, bet nenāci, kad tevi sauc? Ko? SKUDRĪTIS Nu, nu, nedusmojies! - Es jau gribēju teikt nevis - te es esmu, bet - te es nāku. JAKUBOVSKIS Kā? Tu klausījies un vēl liedzies? (Uzlec kājās un ķer pēc zobena makstī.) SKUDRĪTIS Klus! Klus! nesit vis mani. Tev ir cits sitamais, es jau zinu. KROGA MEITA Kas tas tāds? JAKUBOVSKIS Ej! Tev te nau jāklausās. Mēs gribam būt divi vien! KROGA MEITA Aha! Sakāvušies! - Dēļ kādas meitas. JAKUBOVSKIS (Paskatās uz viņu padobji.) KROGA MEITA Labi, labi - es jau eju. Trešais skats J a k u b o v s k i s   un   S k u d r ī t i s. JAKUBOVSKIS (Lādas, kratīdams Skudrīti.) Trejdeviņi sātana zibeņi! Nolādēta! Pašā elles dibenā! - Bet es tevi grābšu! Sveikā tu man neiziesi! SKUDRĪTIS (Atkratīdamies no viņa un sniegdamies pēc vīna.) Paga, paga! - Velns lai viņu rauj! - Ļauj man papriekšu iedzert. Gluži sausa mute, tev pakaļskrienot. JAKUBOVSKIS (Paklusu.) Vai tiki klāt? Vai pateici Maijai, ka man ar viņu steidzīgi jārunā kas ļoti svarīgs? SKUDRĪTIS Teicu, teicu! Kā tad nu neteikšu? - Tiku klāt, - kā tad nu netikšu. JAKUBOVSKIS Nu? SKUDRĪTIS Viņa ir gan zelta paņenka! Tādas vairs nau; tā ir kā eņģelis - - JAKUBOVSKIS Ko tu, muļķis, zini? - Nu, kas? Ko viņa teica? SKUDRĪTIS Es zinu gan, kaut arī esmu muļķis. JAKUBOVSKIS (Nemierīgi sakustas un uzlūko viņu.) SRUDRĪTIS - Viņa jau pati esot par to padomājusi - un esot runājusi ar Frīdu - un Frīda ar tevi - ar jums runāšot, viņa būšot pirms pusdienas tanī graviņā - viņai kas svarīgs jums ko teikt. JAKUBOVSKIS Ko tas nozīmē? Kas viņai jārunā ar Frīdu? Es gribu runāt ar viņu pašu, ne ar Frīdu. SKUDRĪTIS Jā, es nezinu, no tas nozīmē. Tikai viņa, panna Maija, bija ļoti laipna un smaidīja, un - JAKUBOVSKIS (Paklusu.) Ko? Viņa gan smejas par mani? Viņa mīl taisīt jokus. - Viņa grib mani pataisīt traku? - Bet es viņu dabūšu rokās! Pie velna! Es viņu dabūšu! - Tam Heilam vajga pazust! SKUDRĪTIS (Skaļi.) Jā, tam Heilam vajga pazust! JAKUBOVSKIS Klusi, muļķi! Ceturtais skats T i e   p a š i.   Ienāk vairāki   k a r e i v j i    un   v i r s n i e k i.   Katra grupa atsēstas atsevišķi. Ienāk   k r o g a   m e i t a   un apkalpo tos. JAKUBOVSKIS (Sasveicinās ar virsniekiem, bet neielaižas runās; atsēstas atkal pie galdiņa; Skudrītis atsēstas tālāk nost no viņa.) Sveiki! Sveiki! Sveiki! KĀDS VIRSNIEKS NO ZVIEDRIEM Standartjunkura kungs nau labā omā. CITS VIRSNIEKS Ne mūsu daiļā vīnanesēja Grietiņa to nevar uzjautrināt. PIRMAIS Nesauc taču viņu par Grietiņu! Tā jau ir panna Malgožata. - Panna Malgožata, pieliekat pie mana vīna kausa savas rožu ziedošās lūpiņas, kas ir sārtākas par vīnu un karstākas - JAKUBOVSKIS (Sniedz viņai pretī savu kausu.) Karstākas par bises degli. PIRMAIS VIRSNIEKS Standartjunkura kungs, kā jūs iedrošināties jaukties manā sarunā? JAKUBOVSKIS Tā es iedrošinos, virsnieka kungs, - palūkojat! - Malgožata, parādi, kā šauj tevis aizdegtā bise! KROGA MEITA (Bailēs.) Junkura kungs! junkura kungs! JAKUBOVSKIS Pasit viņa kausu un nāc pie manis! KROGA MEITA (Atmet virsnieka izstiepto roku ar kausu, vīns izlīst; viņa aizsteidzas pie Jakubovska.) JAKUBOVSKIS Man dod savas lūpas! KROGA MEITA (Apskauj viņu, bet Jakubovskis aizgriežas un atbīda viņu nost.) JAKUBOVSKIS Vai jums pietiek ar atbildi, virsnieka kungs? PIRMAIS VIRSNIEKS (Uzlēcis un saķēris zobena maksti, rauj ārā zobenu, tuvodamies Jakubovskim.) Es jūs uz vietas pārmācīšu. (Vispārējs liels uztraukums.) OTRAIS VIRSNIEKS (Metas viņam pakaļ un pieaicina pārējos virsniekus, kas attura pirmo.) Mierā! mierā! Laid viņu! - Nāc, iesim prom! PIRMAIS VIRSNIEKS Es viņu gribu pārmācīt, to poļu nelieti! To pārbēdzēju! to nodevēju! JAKUBOVSKIS (Palicis mierīgi sēdot, apskauj ar vienu roku kroga meitu, kaitinādams savu pretinieku.) Ko jūs, virsnieka kungs, varat mani pārmācīt, kad pats nemākat vēl reglamenta: - mums ir stingri aizliegts kauties! Un, otrkārt! Stingri aizliegts paasināt attiecības starp dažādu tautību virsniekiem un kareivjiem. - Vai jums nu reiz pietiek? PIRMAIS VIRSNIEKS (Tiek atturēts no saviem biedriem, raujas uz Jakubovsku, bet tiek aizvests projām.) Tu poļu kakla rāvējs! Tu karalauka laupītājs! JAKUBOVSKIS (Smaidīdams.) Vienu sirdi jums nolaupīju, virsnieka kungs! VIRSNIEKS Tu netiklis! Tu netiklis! Tu meitu goda laupītājs! JAKUBOVSKIS Jūs, virsnieka kungs, esat mācījies visās smalkās parašās. - Sveiki, virsnieka kungs! VIRSNIEKS Pārbēdzējs! pārbēdzējs! pārbēdzējs! (Tiek aizvests prom. - Izraujas un atskrej atpakaļ; pret Jakubovsku.) Tu esi liels uz kaušanos, bet tevi Heils izkāva, un tad tu aizbēgi prom no dārznieka zeļļa! no zemnieka! no baura aizbēgi! (Viņš aši aiziet.) JAKUBOVSKIS (Uzlēcis un izrāvis zobenu no maksts.) Stāvat! - dodat man gandarījumu! OTRAIS VIRSNIEKS Mierā, kungi! Mierā! (Virsnieki sastājas starpā ķildotājiem; pirmais virsnieks tiek aši aizvests prom. Viņš aiziet, uzvaroši smiedamies. Visi virsnieki projām.) Piektais skats T i e   p a š i,   bez virsniekiem. JAKUBOVSKIS (Ar zobenu sizdams uz galda.) Man jādabū gandarījums! - Jādabū gandarījums! Tie nolādētie! - Sātans un zviedris! Es gan to bandu sakratīšu! SKUDRĪTIS (Pievirzās atkal Jakubovskim klāt.) Mēs viņus sakratīsim, tos velnus! - Jā, bet kā? KĀDS SERŽANTS (No vietējiem.) Tie zviedri ir pārāk lepni un augstprātīgi! - Nau jau viņi vien ne virsnieki, ne kareivji! Nekad jau nebūtu poļus padzinuši, kad mēs nebūtu bijuši viņu karotāji! Nu viņi gatavi katru apvainot, kas nedara viņu prātu. SKUDRĪTIS (Apsēžas atkal blakus Jakubovskim.) Bet ko tu izdarīsi? Netiek jau viņiem nekā klāt. Labi, ja vēl panam Jakubovskim tāds spēks kā nevienam visā pasaulē. No pana visi baidās. Bet ko tad var darīt tam pašam Heilam? Sūdzēt panam Šildhelmam nevar, tas lauzis kāju un guļ gultā. KĀDS KAREIVIS, VIETĒJAIS (Jokodams.) Nu, sūdzi madāmai, tā jau valda kunga vietā. SKUDRĪTIS Sūdzi nu sūdzi, kad paņi aizstāv Heilu un Heilego kohanku. JAKUBOVSKIS (Kurš sēdējis saīdzis, ierūcas.) SKUDRĪTIS (Piepeši saraujas un apklust.) Es jau nekā, - es tik tāpat. - KĀDS KAREIVIS (Zobojoši uz Skudrīti par viņa polu izteicieniem.) Neaiztiec Heilego kohanku, tā jau ir Heila līgava Maija. Tad jau labāk aiztiec pašu Heilu, kad nau bailes. SKUDRĪTIS Bailes, nē! Mums nau bailes ne no kā. KAREIVIS Jums nau bailes, bet tev gan. Vai tad nebūtu varējis tam Heilam slepeni maitāt kādu locekli. SKUDRĪTIS Būtu jau, būtu - es jau teicu - bet dabūs zināt - CITS KAREIVIS Dabūs zināt un tad jūs atlaidīs, un poļi jūs ņems pretī tikai cietumā. SKUDRĪTIS Mēs, panove, iesim tālāk - CITS KAREIVIS Panove, panove! - Kas jūs par paniem un kungiem! VĒL CITS Kad šie panove bija pie mums par kungiem, tad bija vēl sliktāk nekā ar zviedriem. Zviedri taču zemnieka cilvēku atzīst par cilvēku, bet kā tad poļu kungi? JAKUBOVSKIS (Ierūcas.) Bidlo vien esat! KĀDS KAREIVIS Tu dzirdi! Bidlo - tie ir lopi, zemnieks, tas nau cilvēks, bet lops! JAKUBOVSKIS (Uzsit ar dūri uz galda.) Klusēt! - Malgožata - vīnu! KROGA MEITA (Atnes vīnu un piestājas pie viņa klāt, viņu mierinādama.) Ko tu nu tā dusmojies par tiem! Ko tie var tev padarīt? Tie baidās visi no tava spēka. Tu esi tas valdnieks. SKUDRĪTIS Viņa labi saka: «Tu, pan jasnoveļmožni!» JAKUBOVSKIS Kur paliek panna Greifovna? Viņa taču nāk katru dienu pēc vīna priekš vecā Greifa? KROGA MEITA (Īdzīgi.) Kas tev no tā tiek? Pie tevis jau viņa nenāk. Te nāk citas meitas, skaistu skaistās, izvēlies no tām. Tūliņ jau būs klāt, ap šo laiku tām jānāk. Ko tu tanī Maijā ieēdies? Nau jau viņā nekas sevišķis, meita kas meita, vai mēs citas neesam skaistākas? Bet es zinu: viņa tevi atstumj, un nu tu aiz dusmām nezini, kur dēties. Gudra viņa ir. Jo mazāk tev dod, jo labāk ir, bet es tevi par daudz labi turu, un nu tu mani ne par ko neieskati - - bet es - JAKUBOVSKIS Klusi jel! Ak, tavu garu runāšanu. KROGUS GRIETIŅA Tur nāk jau muižas meitas. Nu tu varēsi sev izmeklēties pēc patikas. JAKUBOVSKIS (Īdzīgi.) Ej! Sestais skats (Ieskrej bars   m e i t e ņ u,   lielākā daļa ar krūzēm; viņu starpā arī   j a u n i   p u i š i   un citi    m u i ž a s   ļ a u d i s,   nākdami pēc alus un vīna.) MEITENES (Izdalās pa visu pagalmu, noliek krūzes pie kroga galda pildīšanai, dzenājas pa pagalinu, jokojas ar kareivjiem un ļaudīm, dzied šur tur. Dzied.) Pusdiena, pusdiena, Dzen ļaudis kopā! No lauka, no darba, No malu malām! PUIŠI (Dzied.) Pusdiena, pusdiena, Dod gārdu ēdienu, - Dod vēl gārdāku Skūpstāmu meitiņu. MEITAS (Dzied.) Pusdiena, pusdiena, Dod mūsu puisīšiem - Ēdamu kauliņu, Skūpstāmu telīti! PUIŠI (Dzied.) Pusdiena, pusdiena, Dod mūsu meitiņām Skābu putriņu, Skābus puisīšus. MEITAS (Dzied.) Pusdiena, pusdiena, Dod mums pamieru, Meitām un puisīšiem Mīlīgi runāt. ĻAUDIS (Grupās sastājas un dalās, tērzē, dzer un ēd, dzied.) Septītais skats (Ienāk   z v i e d r u   l e i t n a n t s,   drusku iereibis, aizskar meitas, kuras no viņa vairās, bet baidās tam pretoties.) LEITNANTS Visas meitas manas; kuras gribu, tās ņemu! (Satvēris meitu un skūpsta to.) MEITA Leitnanta kungs, laižat mani! Man nau laika, man jānes alus manam kungam. LEITNANTS (Neatlaiž viņu.) Man ir laika, un tev priekš manis arī jābūt laika! MEITA (Iekliedzas.) Vai, kungs leitnant! JAKUBOVSKIS (Uzlec kājās un piesteidzas pie leitnanta.) Jūs laidīsiet meitu tūdaļ vaļā - vai es jūs -! LEITNANTS (Izrauj zobenu.) Es jums rādīšu! Es jūs pārmācīšu! JAKUBOVSKIS Tad jums, leitnanta kungs, jāieņem augstāks stāvoklis, lai mūs pārmācītu. Es jums būšu tur piepalīdzīgs. (Viņš sagrābj leitnantu un to uzsviež uz augstāku klints šķautni.) LEITNANTS Vai! vai! glābiet! - Jūs darāt varas darbus. Jums par to būs jāatbild! (Leitnants neveiklā stāvokli, bailīgi lūko tikt zemē.) ĻAUDIS (Smejas.) Leitnanta kungs paaugstināts par virsleitnantu! - Polis labāks cilvēks: palīdz savam tuvākam! - Kas augsti lec, tas zemu krīt! - Leitnants kāpj pēc saules meitām, - viņam zemes meitas par vienkāršām! - LEITNANTS (Norāpies zemē, uz Jakubovsku.) Es jums rādīšu! Jūs sodam neizbēgsat! JAKUBOVSKIS (Ironiski.) Leitnanta kungs, jūs pirmais zobenu vilkāt! Tas stingri aizliegts! Jūs pats varat krist sodā. Es pret jums zobenu nepacēlu. Es jūs pašu tikai pacēlu. LEITNANTS (Aši aiziet draudēdams.) Jūs visi mani pieminēsat. Astotais skats T i e   p a š i,   bez leitnanta. ĻAUDIS Tas bij labi darīts! - Tas kundziņš labi izjokots! - Tas vairs neaizskars mūsu meitas! MEITENES (Viena caur otru.) No viņa nezin, kur glābties! - Līp kā dadzis pie baltas vilnas! - Un kad vēl būtu cik necik glītāks! - Tāda nejauka smaka no mutes! - Tu jau gan zini to! - Un vai tu nezini? - KROGA GRIETIŅA Jums visām jāpateicas tikai Ādama kungam, ka jūs atsvabināja no tā neveikļa. MEITENES (Griežas pie Jakubovska un aplido to.) Mūsu Ādamiņam var dot mutes! - Mūsu Ādamiņš! - Jā, mūsu Ādamiņš ir brašs puisis. - Apmīļosim mūsu panu! - Bet kas par stiprinieku! - KĀDS NO PILSĻAUDĪM Lai taču viņš izmaksā vīnu un saldumus, naudas viņam pietiek. - CITS Diezgan salasījies no dzīviem un no mirušiem kara laukos. KROGA GRIETIŅA Skaudībai nau grašu, ko izmaksāt. KĀDAS BALSIS Taisnība! Kad tik ir ko izmaksāt graši, kā tie dabūti, alga viena. - Zagt nau grēks, kad tik nepieķer, - Nau grēks ņemt naudu no katra, kad tas pretī nerunā. - Padari pirms viru mēmu, tad ņem, cik gribi. - Lielceļš garš un plats, naudu var atrast. - JAKUSOVSKIS (Ciniski.) Lupatlaši, ko drīkstat man teikt? Kurš ir redzējis, ka es laupu? Jūs jau es neaplaupīšu, jums nekā nau, - jums azotē ne nauda, bet kukaiņi. MEITENES (Smejas.) KĀDA NO MEITENĒM Kurš neietu arī labprāt laupīt, ja būtu dūša? KROGA GRIETIŅA Kara laiks. Karā gūta manta nau vēl laupīšana. BALSS NO ĻAUDĪM Nau jau vairs karu! - Miera laikā nedrīkst laupīt. JAKUBOVSKIS (Smiedamies.) Kurš prot uzdziedāt manu dziesmu? SKUDRĪTIS (Pusdejodams, pusdziedādams.) Dūšīgam nauda, Meitas un bauda, Dūšīgam vīns, Gļēvais stāv grīns. Devītais skats Parādās skatuves galā aiz ļaudīm   M a i j a. ĻAUDIS (Kas tuvāk Maijai, apklust, citos uztraukums, kura cēloni nesaprot priekšā stāvošie. Klusi.) Klusāk, klusāk! - jūs tur! ĻAUDIS (Skatuves vidū, viens caur otru, klusi.) Pils sekretārs? - Nē, nē, pati kundze! - Pārraugs? - Cit! cit! JAKUBOVSKIS (Kurš sēdējis izlaidies, bramanīgā pozā, piepeši uzlec un atbīda no sevis meitas; nobijies klusina apkārtējos.) Klusu! Klusu! - Nāk priekšniecība! BALSS NO ĻAUDĪM Sabijās lielais varonis! - Kad tik priekšniecība nepadzen no vietas! ĻAUDIS (Smejas.) Ta ta pans! - Ta ta pans! CITAS BALSIS NO ĻAUDĪM Ā! Maija! Maija! - Klusu! - Klusu! - Ko jūs sabijāties? MAIJA (Panākusi uz priekšu, rokā nesdama kannu, uz ļaudīm.) Ko jūs tā satrūkāties? KĀDA BALSS Mēs domājām, ka nāk sekretārs vai kundze. AGRĀKĀ BALSS No kā tad sabijās un aizbēga varonīgais poļu pans? No sievišķa. ĻAUDIS (Atkal smejas vēl skaļāk.) KĀDA BALSS Paņe, bēdz! paņe, bēdz! - Panove, do ļasa! - Bēdz krūmos! JAKUBOVSKIS (Dusmās par savu izbīšanos.) Psia krev! - Klusat, jūs nelieši! Kas te ko smieties! (Savaldīdamies un vērsdams situāciju sev par labu, tuvojas Maijai, dziļi klanīdamies.) Ļoti cienītā jaunkundze! Atļaujat jūs apsveicināt kā pavēlnieci! - Visi ļaudis godbijīgi apklusa, jūs ieraugot. Mēs sabijāmies, ka jūs mūs pārsteidzāt pārāk vaļīgās sarunās. Mēs atvainojamies jūsu priekšā. KĀDA BALSS Viņš sabijās, domādams, ka nāk priekšniecība un viņu pārmācīs par nepiederīgu uzvešanos vai pat padzīs. MAIJA Atvainojat jūs, leitnanta kungs, ka es traucēju tik jautrā sabiedrībā. Es tiešām negribēju nodzīt jaunkundzes no jūsu apskāvieniem. Es nācu tikai pēc viņa pie Grietiņas jaunkundzes. JAKUBOVSKIS Nezobojaties, Maija. Es jūs dievinu! Es jūs dievinu! (Viņš nometas uz vienu celi.) MAIJA Es redzu, jūs mīlat jokus, leitnanta kungs. Bet tie joki ir diezgan parasti. - Sveiki, leitnanta kungs, jokojiet tālāk. (Aizgriežas un taisās iet.) JAKUBOVSKIS Neejat, neejat projām! - Es nejokošu vairs. Es jums solījos. Tas bija tikai nejaušs gadījums, ka tās meitenes - tās jaunkundzes še sanāca un mani apstāja. Es viņas izglābu no nepatikšanām. KĀDA NO MEITENĒM Jā, jā, pans Ādams mūs pasargāja no viena virsnieka uzmācības. CITAS Jā, jā, tā ir taisnība. - Mēs viņam pateicamies. MAIJA Es jau jūs negribu traucēt. Turpinat pateikties! JAKUBOVSKIS Maija, jūs man neticat. Jūs domājat, ka es atkal palicis par dzērāju un izklaidnieku. - Es jums pierādīšu, ka jūs maldāties. Un jūs redzēsat, ka esmu labāks daudz, nekā jūs par mani domājat. Tūlīt pierādīšu. Klausaties, jaunkundzes! - Nu, jūs meitieši! vai dzirdat ar, kad jums saku!? MEITENES (Sastājušās aiz viņa.) Nu, nu! - Saki, saki! JAKUBOVSKIS Jūs visas, kas man spiežaties klāt! Kas mani apstājušas kā bites medu! Jūs visas, kuras esmu apsargājis un kuras jūs man ceļat ļaunu slavu pie manas sirds karalienes, uz kurām viņa ir greizsirdīga, - jūs visas es atlaižu no klausības man! Jums visām nau man vairs jākalpo ar laipnību un padevību! Es nepieņemšu vairs nevienas mutes, neviena glāsta no jums! MEITENES (Viena caur otru.) Kas kaiš Ādamiņam? - Ko tu tā ārdies? - Vajaga viņu apmierināt! - Vajga aplabināt un apmīļot! Ko, šī viena iedomājas būt labāka par visām? MAIJA Velti jūs atlaižat savu pilsgalmu, leitnanta kungs! Man ne prātā nenāk būt greizsirdīgai. Jūs mani neesat sapratis nevienā vārdā! Es neesmu pieņēmusi jūsu priekšlikumus un nepieņemšu tos nekad. Es esmu saistījusies, un jūs, mans kungs, man esat vienaldzīgs. Es biju domājusi jums palīdzēt jūsu dvēseles šaaubās un nepratumos, - bet jūs to iztulkojat greizi. Jūs novelkat zemē manas domas un gribat darīt tās savējām līdzīgas. JAKUBOVSKIS Maija! Maija! MAIJA Jūs šīs skaistules velti apvainojat un pazeminājat. Viņas jums nāk pretī ar sievietes laipnību, ar visa piedošanu un laba darīšanu. Sievietes maigā sirds jūt pati no sevis, kur kāds ir nelaimīgs, un steidzas tam palīdzēt ar visiem saviem neizsmeļamiem labsirdības un cēluma, un pašaizliedzības dziļiem avotiem. Sievietes dievišķo mīlu jūs nekad neesat sapratis. Jūs pat neesat nekad gribējis to saprast. Jūsu amats tas briesmīgākais un rupjākais, kāds vien var būt. Un jūs vēl esat lepns uz to. Kara laiki vēl turpinājas jūsu sirdī un dvēselē, un velti sievietes pūlas atgriezt vīriešus mierā un cilvēcībā. Pateikties un pielūgt jums vajadzētu jūsu cienītājas un nevis viņām ko pārmest. Maigumam un labam vajga uzvarēt un glābt. MEITENES Taisnība, taisnība! - Vai dzirdat, Ādamiņ? - Ak, ko viņa tur mēļo? - Nē, taisnība, taisnība! KĀDA MEITENE (Pienāk pie Maijas klāt.) Tu, Maijiņ, saki tā, kā ir. Es arī tāpat jūtu, tikai es tā nemācēju pateikt. MEITENES (Strīdas savā starpā, smejas un jokojas, dažas uzņem visu kā koķetēriju.) Labi saka Maija. - Jā, jā, mēs jau esam tās labās un puiši tie nelabie. - To mēs aizvien teicām. - Jūs esat par daudz rupji un prasti. - Maija saka labu sprediķi. - KĀDA MEITENE Klausies, Ādamiņ, pamācību. Es tevi arī paraustīšu aiz tavām garajām ūsām, lai tu labotos! JAKUBOVSKIS (Viņu rupji atgrūž, tā ka meitene aizstreipuļo un sāk raudāt.) Nost, tu vardulēns! PUIŠI Labas jau jūs esat! Pakaļ skrienat kā aitas! - Kāda cienība var būt pret tādām? - Grāb tik cieti kā irbīti, lai put spalvas - kad būtu tādas kā Maija! MEITENE (Skumji.) Kā meitenes mēs smejamies, bet visu mūžu mums kā sievām jāraud. Ko stāsta mana māte! Kad jūs zinātu! SVEŠA BALSS NO ĻAUDĪM Zinām, zinām visas. Vai! Vai! MAIJA Es eju, draudzenes! MEITENES (Smejas.) Ej, ej! - Kas nu mums sprediķos? - Kas puišus aprās? - Ādamiņ, dod kādu lāsīti vīna, mute izkaltusi no sprediķa. - Dod Maijai arī. JAKUBOVSKIS Maija! Tad tu netici, ka es runāju nopietni? - Tu vēl esi greizsirdīga? - Tu gribi būt viena valdniece? Lūk, es tevi iecelšu par vienīgo pavēlnieci: - labam un maigam vajga uzvarēt! Nu tad skaties: tu esi uzvarējusi. MEITENES (Čukst bailīgi.) Ko viņš grib darīt? - Kas viņam prātā? - JAKUBOVSKIS (Izvelk zobenu no makstīm un, saņēmis makstis, vīcina tās gaisā.) Lūk, ar šo es aizdzenāšu un aiztriekšu no sevis projām visas tavas sāņcenses! Skaties, Maija! (Viņš brutāli sāk sist apkārt stāvošās meitenes, kuras nesaprašanā bēg uz visām pusēm un slēpjas aiz puišiem.) MEITENES Vai! vai! - Vai viņš traks? - Ak tu briesmonis! PUIŠI (Metas starpā un lūko Jakubovsku atturēt un aizsargāt meitenes.) Nelietis! - Ko šis iedomājas? - Turat viņu! - MAIJA (Iekliedzas un pieskrej Jakubovskam klāt, un rauga izraut viņam no rokām makstis.) Vai! Vai! Ko tu dari? - Zvērs tu esi! Plēsīgs vilks no meža! JAKUBOVSKIS (Smiedamies apstājas un tad piepeši sagrābj viņam klātpienākušo Maiju.) Nu, jūk! Tu pati nāc pie manis, mana karaliene! mana vienīgā sirds valdniece! - Nu tu tici, ka es atlaižu visas savas pielūdzējas un ņemu tevi vienu pašu! - Tam labam būs uzvarēt! - Ha, ha, hha! - Nu, saņem tu viena visu skūpstus, kuru pietika tik daudzām tavām sāņcensēm! - Hej! panna Maija, panna moja! moja! moja! MAIJA (Kura lūkojusi visu laiku atsvabināties no Jakubovska, izraujas no viņa rokām un iesit viņam vaigā.) Nelietis tu esi! Zvēra tava daba! - Es tevi par labāku turēju. Tevī nau nekā no laba un maiga! Tu vari par to tikai smieties. Tu nesapratīsi nekad cilvēku, tu zvērs. - Tu man esi svešs! - Svešs! ĻAUDIS Bēdz! Maija! bēdz! JAKUBOVSKIS (Stāv sākumā apstulbis, tad metas paka) Maijai. ļaudis stāv viņam ceļā, kareivji stiepj viņam pretī savus ieročus.) Es tevi grābšu! - Es tevi dabūšu! - Tu man neizbēgsi! Tu būsi mana! - (Rūgti smiedamies.) Labā! maigā! - Čūska tu! MAIJA (Aizbēgdama.) Svešs! svešs! svešs! Desmitais skats T i e   p a š i.   Bez Maijas. JAKUBOVSKIS Čūska! - Gludā! čūska! - Gudrā! ĻAUDIS Viņa ir eņģelis! JAKUBOVSKIS (Nesaprašanā.) Viņa ir eņģelis?! ĻAUDIS Viņa ir laba! - Viņa ir svēta! - Viņa ir eņģelis! JAKUBOVSKIS (Piepeši saprazdams un vēl vairāk iekaisdams dusmās.) Ja viņa ir eņģelis, nu tad taisni velns raus eņģeli! Es viņu dabūšu! Tā būs mana! - Vai tu dzirdi: tu būsi mana! Tu esi tikai sievišķis, un es esmu vīrs. Tu to jutīsi! Ja tu eņģelis un es velns, tad es tevi pataisīšu arī par velnu! Tu būsi mana, un tad ej sev cik gribi pie eņģeļiem! Gan tevi, aptraipītu, apvelnotu eņģeli, aizdzīs ar kaunu atpakaļ pie manis! - Tu būsi mana! Klausies! KĀDAS MEITENES BALSS Velns neuzvarēs eņģeli! Ļautiņi, mīļie ļautiņi, glābjat eņģeli no velna! ĻAUDĪS (Kāds smejas.) Ha, ha, ha! Neizdevās lielajam varonim, meitu medniekam! JAKUBOVSKIS (Lielās dusmās nesavaldīdamies.) Klusat! jūs viepļi! (Nevarēdams saturēties un izlaist savu uzbudinājumu, izrauj zobenu un sasit galdu un solus.) ĻAUDIS (Gan bēg, gan lūko viņu saturēt.) PIRMĒJĀS MEITENES BALSS Lai kā velns plosās, viņš neuzvarēs eņģeli! Visi svētie to neļaus! JAKUBOVSKIS He! Kur ir tā svētā? - He! Tevis man vajga! - Dodat man viņu šurp! - Man savas dusmas jāizlaiž! - He, he, he! - Nu nē! - Nāc, tu svētā, apmierini ļauno garu! - Nu, labais un maigais, nāc uzvarēt! MEITENE (Slēpjas bailēs aiz ļaudīm.) Vai! vai! glābjat mani! - Nedodat mani zvēram saplosīt! JAKUBOVSKIS (Piepeši metas uz meitenes pusi ar ieroci rokā.) He! he! Šurp! ĻAUDIS (Atkāpjas pret Jakubovska ieroci; daži gan stājas priekšā, bet Jakubovskis arī sagrābj meiteni un rau; to sev līdzi.) JAKUBOVSKIS Nāc tu viņas vietā! Tu eņģeļa aizstāvētāja! Būsi tad tu papriekšu mana un tad tas tavs eņģelis! He, he, he! (Viņš, aizraudams meiteni, kas sīvi pretojas, pazūd aiz skatuves. Vēl laiku dzird meitenes kliedzienus un palīgā saucienus.) (Ļaudis uzbudināti.) Vienpadsmitais skats (Palikuši tikai kroga   G r i e t i ņ a   un   S k u d r ī t i s,   visi citi aizgājuši.) SKUDRĪTIS Tas tik ir pans, jasnoveļmožnij pan! šļahetnij pan! GRIETIŅA Ko nu visi tavi pani?! Ādamiņš: vairāk nekā visi pani un kungi kopā. Kas tas par plašu rokas metienu! SKUDRĪTIS He, je! rokas metiens! Kā viņš visas meitas izmētāja. Kā vējš spilvas pa pļavu! Kā viņš to zviedri kā pupu kūli svaidīja! GRTETIŅA Tādas spēka rokas! Meitas viņa rokās kā pavasara līgotnēs līgotos. Kura tur nelīksmotos! Visas viņam kā puķes bitei. Man nepatīk, ka viņš to Maiju tā lutina. Kas viņam tika no tā! SKUDRĪTIS Ak, ko! tā pļauka! - Tas nekas. No daiļas rociņas tikai glaudiens vien var nākt, lai arī cik stiprs būdams. Tā panna Maija, tā tik paņenka. GRIETIŅA (Nepacietīgi.) Atkal viņš ar savu poļu mēli jaucas! SKUDRĪTIS Nu, tik skaista paņenka Maija, tik laba kā svētā Barbara! Tie abi sader kopā - pans Ādams un paņi Maija. GRIETIŅA Nu jā, jā; es jau ar nekā nesaku, skaista un laba viņa ir, bet man tikai žēl, ka mēs citas paliekam tumsā! SKUDRĪTIS Kas tad par to? Vai tad mēs, citi vīrieši, ar nepaliekam tumsā? Un taču labi, ka no tumsas var paskatīties augšā un tur augšā redz pilnu spožu mēnesi. GRIETIŅA (Viņu pārtraukdama.) Un blakus pilnam mēnesim mazu, bet spožu, spožu zvaigznīti! Es jau nu gan tā neesmu; bet kas par to? SKUDRĪTIS Un tā mazā, spožā zvaigznīte spīd arī tad, kad lielais mēness sāk dilt un pazūd. Ak, tā panna Maija, gribētos viņai svecīti aizdedzināt un - un - to jau nevar, viņa jau vēl dzīva. - GRIETIŅA Ko tu nu muldi? Kādēļ viņa lai nebūtu dzīva? SKUDRĪTIS Es tik tā - man liekas, - viņai nevajadzētu dzīvot, - kā mums visiem, lai grēkus nožēlotu - bet tas Heils viņu - GRIETIŅA Nu? - Ko? viņu? SKUDRĪTIS Nokaus viņu. GRIETIŅA Muldi! muldi! Heils ir krietns cilvēks; jūs visi tik viņu satracināt. Viņš ir nelaimīgs. Kā mēs visi. Viņam arī nau neviena, ar ko parunāt, viņš ir bārenis. Un vai ta mums ir labāki? Vai tad ar tiem dzērājiem var runāt? Ar tevi pārmetam kādu vārdiņu. Par to pašu Ādamiņu. Tu viņu mīli, es arī. SKUDRĪTIS Mums ir par ko runāt. - Tu arī nesmejies par mani. GRIETIŅA Bet es viņu tomēr nemīlu, viņš ir tik nikns, un ļauns viņš arī ir - cilvēku nosist viņš arī var. SKUDRĪTIS Nu, to jau var katrs kareivis. GRIETIŅA Es ne to domāju - viņš tik ļauns, un viņa tik laba - SKUDRĪTIS - Taču viņi nesader kopā, - bet viņš jau tagad tā ieēdies - nez, kas tur būs - kad tik labi vien būtu - Divpadsmitais skats Ienāk   F r ī d a,   no paslēptuves izlīzdama, ausīdamās un apkārt lūkodamās. FRĪDA (Zobodamās.) Ko tad jūs te, divi balodīši? Tādi trekni balodīši? Ko te dūdojat: sader vai nesader kopā? ,Tie nesader un nebūs kopā! Es par to gādāšu! Jo tuvāk savedīšu, jo tālāk būs! - Ko tu te stāvi, Skudrīti? Ko tu gādāji par savu kungu? Es atsūtīju šurp Maiju, es visu noskatījos un noklausījos. Es visu sarīkoju. Bez manis jūs visi nekā. - Ej, pasauc savu kungu uz mūsu satiksmes vietu! Tūliņ! Saki, ka es vien viņam varu palīdzēt. Ej tūliņ! Ej! SKUDRĪTIS Nu, nu, ko tu tā grūsties? Tūliņ! FRĪDA Ej tūliņ! SKUDRĪTIS Eju jau, eju! (Aiziet.) GRIETIŅA Nejaucies tu, Frīda, starpā! FRĪDA Nejaucies tu, Grieta, starpā! (Priekškars.) OTRĀ AINA Vientuļa klinšu grava Turaidas pilī. Pirmais skats FRĪDA (Viena pati, gaida Jakubovsku.) Gan es tevi dabūšu savās rokās. Bez manis tu nevari nekā panākt. Es dabūšu Heilu, un no tevis es dabūšu pūru mūsu precībai. Tu maksāsi raudādams. Ko tu salaupīji karā, to es tev noņemšu mierā. Es nebaidos kā tu no burves ļaunās mātes alā. Es tevi aizdzīšu lāga vīra alā, un lāga vīrs palīdzēs man. Otrais skats F r ī d a.   Ienāk   J a k u b o v s k i s. FRĪDA (Zobgalīgi, gribēdama uzkurināt viņa ienaidu pret Maiju.) Vai nu esi apmierinājies? - drusku? Vai nesāp vairs vaigs? Vai uzliki plāksteri? JAKUBOVSKIS (Iekaisdams par zobojošu apvainojumu, rupji.) Ko tu gribi? - Kādēļ neatnāci agrāk? FRĪDA Atnācu agrāk un noklausījos, un noskatījos tavā gāganu un bābu karā, kā tu spoži uzvarēji un pēc vēl spožāk. JAKUBOVSKIS (Rupji pārtrauc viņu.) Turi muti! - Atbildi tikai, ko tev jautāju. FRĪDA (Smejas.) Jā, jā, turi muti, kad tu ar mani runā! - Tu jau nu gan turēji muti mierīgi, kad tev pa to iesita. JAKUBOVSKIS (Pēkšņi sagrābj viņu un krata.) Es tevi putekļos saberzīšu! Tu, tu! FRĪDA Tavs nolūks jau bija citu saberzt putekļos, - vai tu tagad no tā atsacījies - kad to nespēj izdarīt? JAKUBOVSKIS (Palaiž viņu vaļā, atgrūzdams spēji nost.) Ej pie velna! FRĪDA Pie tā jau esmu! Tikai tas izrādās mazs velns, kurš nespēj - neko izdarīt, - bez sievišķu palīdzības. JAKUBOVSKIS Ek! Ko nu tu! Nekā tu neesi izdarījusi, ko tev liku! Palīgs tu man! Smieklis! - Solījies pierunāt viņu man par labu! Kas nu? - Ij pat laikā neatnāci. - Bet ko tad viņa tev teica, lai man pasakot? FRĪDA Kad es uz tevi paskatos: tāds stalts vīrišķis, tik liela auguma un tik - maza prāta! JAKUBOVSKIS (Atvēzējas viņai sist.) Ko tu iedrīksties, padauze! FRĪDA Vai tu nu neesi muļķis, ka gribi sist mani, kas vienīgā spēj tev palīdzēt? - Un kas tad tā ir par gudrību, kad tu iedomājies, ka vēl tagad varētu Maiju pierunāt tev par labu? - Un kas tad tā ir par gudrību, kad tu nesaproti, ka Maija tevi tikai izjoko, sacīdama, ka sūta mani pie tevis? Vai tad tu nezini, ka viņai allaž visādi stiķi galvā un ar tevi viņa apietas kā ar muļķa puiku, par kuru smejas? - Nu? Ko? - Ne ar labu tu viņu vari pierunāt, bet tikai ar viltu dabūt. JAKUBOVSKIS Nevajaga man tavas viltības. Kad ne ar labu, tad ar ļaunu un ar varu es viņu dabūšu. FRĪDA Es nedomāju vis, ka tu viņu dabūsi ar varu. Neatliek tev vairs laika varai. JAKUBOVSKIS Kā tā? - Varai vienmēr laiks. - Kad tikai viņa kaut kur parādīsies laukā, es viņu sagrābšu. Kad viņai ies līdzi kāda pavadone vai Heils, - tikšu ar tiem galā. Kad viņa paliks savā istabā kā cietumā, es viņu pa nakti izzagšu un aizvedīšu - un pēc atdošu atpakaļ, lai tad ņem Heils. Es visu pārdomāju. FRĪDA Un kad tevi notiesā un padzen? Vai nodod atpakaļ poļiem? JAKUBOVSKIS Lai nāk kas nākdams! Es gribu savu dabūt! FRĪDA Ij tā tu nedabūsi savu! - Vai tu zini, ka rīt jau Maija un Heils precas? JAKUBOVSKIS Ā! - Nu tad vēl šonakt es paņemšu Maiju pirmais, lai tad viņš precas rīt ar precētu sievu! FRĪDA (Smejas.) Tu esi gluži muļķis! - Vai tad tev ir karaspēks, ar ko ielauzties pilī? Vai tad tu domā, ka viņi tavu varmācību nepazīst un nesargāsies? - Vai tu aizmirsi jau, ka pats apvainoji zviedru virsniekus un tie tevi nesaudzēs un varbūt vēl šo pēcpusdienu ieliek tevi cietumā? - Man žēl, ka es ielaidos ar muļķa vīrieti, kurš ļauj kaislībai tā aptumšot savu prātu. JAKUBOVSKIS (Drūmi novēršas, izgrūž.) Nu? FRĪDA Es teikšu, kā tu panāksi savu mērķi. JAKUBOVSKIS Nu? FRĪDA Ko dosi, kad teikšu? JAKUBOVSKIS Precēšu tevi. FRĪDA Kas man tava precība vairs? Tā jau man ir. Un cik daudzas tu esi precējis un precēsi vēl? - Un es īstu precību, ne tādu kā tavu, varu dabūt, cik gribu. Pēc manas rokas ir lūguši ij labāki vīri nekā tu. - Nē, tas man nekas. Tev jādod man pūrs, lai es būtu bagāta līgava, kad iešu pie vīra. JAKUBOVSKIS Ko tu gribi? FRĪDA To dārgo kakla rotu ar sarkanakmeņiem. JAKUBOVSKIS To nevar. FRĪDA Kādēļ nevar? Vai to biji nodomājis Maijai? Nu jau tai vairs nevajadzēs, kad ņemsi ar varu. - Bet es redzu, ka ar to man nepietiktu, tev būs jādod vēl tā skaistā pērļu virkne, kuru tu noņēmi no kakla leišu vaivadenei, kad biji to nokāvis. - Tu jau dabūsi citas rotas, kad iesi karā. JAKUBOVSKIS Ej pie velna! FRĪDA Labi, labi! Nau jau man jāiet taisni pie velna, ar velniem un burvēm no jaunās mātes alas tu esi labāk pazīstams. Es iešu vispirms pie Maijas, tad pie zviedru virsniekiem un tad pie pilskunga Šildhelma. JAKUBOVSKIS Labi, došu, - kāds tavs padoms? FRĪDA Dod tūliņ! Pēcāk tu vari aizmirst, ko solījies. JAKUBOVSKIS Ha, ha! Tavs padoms var būt nederīgs, tad es tev velti būšu devis. FRĪDA Darīsim tā: noliec tās rotas te uz akmeņa; lai es redzu, ka tev viņas vēl ir. Kad mans padoms būs labs un tu pats to par labu atzīsi, tad es ņemu rotas. JAKUBOVSKIS (Izvelk no krūšu kabatas un noliek tās uz akmeņa.) Nu, saki! FRĪDA Es zinu, kur Maija ar Heilu satiekas. Turp nosūti Maijai ziņu, lai iet šodien, jau tūliņ pēc pusdienas, uz to vietu, it kā Heilām būtu kas svarīgs viņai ko teikt, par kāzām jāpārrunā. Tu uzrakstīsi vēstuli - tu taču proti cik necik rakstīt? - un es to aiznesīšu viņai. JAKUBOVSKIS Viņa neticēs. FRĪDA Es aizsūtīšu ar sūtni, kuram ticēs. JAKUBOVSKIS To es arī varu izdarīt, tur man tevis nevajaga. Es ņemu atpakaļ rotas. Tu mani gribēji piekrāpt, un es tevi piekrāpu, es izlietošu tavu padomu par velti. FRĪDA (Smejas.) Man jāsmejas par tavu muļķību vairāk, nekā jādusmojas par tavu neģēlību. Tavam sūtnim neticēs. Kas tas būs? Skudrītis? Vai kāda meita? Bet manam sūtnim ticēs. JAKUBOVSKIS (Atliek rotas atpakaļ.) Nu? FRĪDA Es sūtīšu mazo Lienīti, viņas pusmāsiņu. Tu to nekad nedabūsi, bet man tā ir draudzene. - Nu, vai labs padoms? JAKUBOVSKIS (Līksms.) Labs padoms. Ņem rotas. - Es došu tev vēl šo gredzenu klāt. (Apskauj Frīdu strauji.) FRĪDA Nu, lūk, - es tev esmu vienīgā draudzene; dod vēl kādu gredzenu. JAKUBOVSKIS Pietiks. FRĪDA (Aizgriežas.) Es tev varētu dot vēl kādus padomus. - Un viens bez manis tu nekā neizdarīsi; Apkrāpt tu manis arī nekā nevari, tu esi manās rokās. JAKUBOVSKIS (Iedod viņai vēl vienu gredzenu, pieglauzdamies viņai un labinādamies.) Tu esi man laba, es tevi mīlu ne kopš šīs dienas vien. (Apskauj viņu atkal.) FRĪDA (Runā aši un klusi.) Tad klausies, kad tu nu mani tā mīli: varētu notikt, ka Maija tev pretosies visiem spēkiem un ka tu ar viņu netiec galā; var notikt kāda nelaime. - Tad tev vajga aizdomas no sevis novērst - un vislabāk aizdomas vērst uz Heilu, - visi zina, cik viņš ir greizsirdīgs. JAKUBOVSKIS Labi, labi, - kā to izdarīt? FRĪDA To tu arī nevari izdarīt vienss pats bez manis: es dabūš Heila dārza cirvi - to pašu, ar kuru viņš tevi apdraudēja un no kura tu sabijies un aizbēgi. JAKUBOVSKIS (Kaunā un dusmās.) Velns lai tevi rauj! Ko tu to piemini?! FRĪDA Man jāpiemin, jo šo cirvi es varu dabūt, un tas jānoliek tanī vietā, kur viņi mēdza satikties un kur šoreiz tu aiziesi gaidītā Heila vietā. JAKUBOVSKIS (Uztraukts, gaidās.) Ā! ā! - Kur tad tā vieta ir? Kur tā vieta ir? Nu! nu! FRĪDA Es zinu to vietu un, kad vajdzēs, tad tev pateikšu, ne agrāk! JAKUBOVSKIS Velna sievišķis! FRĪDA Tu redzi nu, ko tu esi pazaudējis, skriedams pakaļ savai Maijai, kura tevis negrib. JAKUBOVSKIS (Mīlinādamies.) Nu, nu, es jau tevi vienmēr gribu un esmu gribējis. Man tikai dusmas par tās Maijas spītību. Ko viņa iedrīkstas? Viņa man sacīja veselu sprediķi - par laba uzvaru pār ļaunu. Es viņai gribu parādīt ļaužu muļķību. Viņa grib mani pārvarēt - vecu karavīru. Viņa ir kāda burve un palaižas uz saviem burvju vārdiem. Bet gan pret viņas burvībām dabūšu stiprākus burvju vārdus no velna alas. FRĪDA (Zobojoši.) Varonis! Standartjunkurs! Zaķapastala tu esi! Vienkāršs meitēns kā visi meiteņi: viņai ir labāks līgavainis nekā tu, jo tu skrej pakaļ visām meitām. Bet, kad tu Maiju dabūsi, tad Heils to vairs neprecēs, un tad Maija nāks pati pie tevis. Tad jau tu varēsi tuvumā noskatīties, kāds viņai tas burvības spēks. JAKUBOVSKIS Es iešu uzrakstīt to vēstuli, un gādā tad tālāk. (Steidzas prom.) FRĪDA (Nosauc viņam pakal zobojoši.) Lūk, mīlētājs mans jaunais aizmirsa uz atvadībām pat apskaut un noskūpstīt mani. JAKUBOVSKIS Noskūpsti tos dārgakmeņus un pērles. (Aiziet.) (Priekškars.) TREŠĀ AINA Raganas ala. Tumša telpa. Mazs uguntiņš zem trijkāja. R a g a n a.   Ienāk J a k u b o v s k i s. RAGANA (Pusdziedoši, ap uguni rīkodamās, maisīdama katliņā uz trijkāja.) Buru, buru, buru, Ko es rokās turu - Buru, buru, buru, Ko es rokās turu - JAKUBOVSKIS (Panākdams uz priekšu, pārsteigts, klusi.) Ā! viņa teica tos pašus vārdus! Skudrītis ar dzirdējis. RAGANA - Ko es rokās turu, Tam es guni kuru, Moku guni kuru - JAKUBOVSKIS (Klusi.) Ā, ā, i viņa arī ragana! visām viena dziesma - moku guni - jā, to viņa man uzkūrusi - RAGANA Netrauc manu dziesmu, Dziesma tevi dzels - Moku guni kuru, To ar nāvi duru - JAKUBOVSKIS Ko tu, ragana, mani baidi? Še tev laba nauda, lem man labu likteni! (Nomet viņai zelta gabalu.) RAGANA Zelta malka liesmu Augstā šaltī cels. - (Uguns zem trijkāja piepeši augsti uzšaujas, uzliesmojumā pie sienas redzas ģindenis.) JAKUBOVSKIS Ā, kas tur redzējās kā ģindenis? Nu, lem manim laimi! RAGANA Es ne laimleme, Es tik kalpone. JAKUBOVSKIS Kas tad lemj? RAGANA Dziļā māte alā, Visu lietu galā - Ko tu zināt gribi? Vai ar zeltu zibi? JAKUBOVSKIS (Nomet vēl zelta gabalu.) Vai es panākšu, ko vējos? (Uguns atkal uzšaujas gaisā, vēl augstāk, un nu redzas blakus ģindenim zobens.) RAGANA Augstu šalti uguns cēlies, Gūsi vairāk, nekā vēlies. JAKUBOVSKIS (Gavilēdams.) Ā! ā! es tevi veikšu! es tevi gūšu! es tevi gūšu! (Sabaidīdamies.) Ko tas zobens blakus ģindenim? - Ā, es pārvarēšu nāvi ar zobenu! Zobens stiprāks par visu! - Ļaunums veic! - Ko tu saki, ragana! RAGANA Ļaunums visa veicējs - - Sevis paša tveicējs - Kas tas gala teicējs -? - JAKUBOVSKIS Ho! ho! Es tas gala teicējs! Mana tu būsi! Es tavu likteni lemšu, tu lepnā! tu svētā! ha! ha! ha! RAGANA Šodien likto šķirsi, Rītu pats tu mirsi - JAKUBOVSKIS (Bailēs un dusmās.) Ko tu mani mulsini, ragana!? Ko tu atkal par nāvi runā? Vai neesi dabūjusi zelta vēl diezgan! - Še vēl! še vēl! še vēl! (Nomet trīs reizes pa zelta gabalam un trīs reizes izšaujas, ikreiz augstāk, liesmas no ugunskura. Sienā parādās ģindenis, bet nu tura savu galvu rokā. Zobens ir ar asins plankumiem.) JAKUBOVSKIS (Sabaidās, bet saņemas, pats sevi mierinādams.) Lūk, tā! Zobens asiņots! Nu, protams, lai plūst tā asinis, kas nāk pret mani! Atkal tur ģindenis! Nu tura pats savu galvu rokā! No manis uzveikts! Kur tas ģindenis? Nu, tas būs Heils! Ā, - mani baida, ka es miršu rīt! Ko?! Es esmu Ādams, un vecais Ādams mirst, lai jaunais uzvarētājs Ādams celtos! Mans gars taps jauns no uzvaras. Ha! ha! - Nu, ragana, rādi man manu uzvaramo! Maiju rādi man! RAGANA Dzīvam sava liesma. - Liesma liesmai briesma. JAKUBOVSKIS Tu negribi! Nu, še vēl nauda, lai šaujas liesma un rāda man manu guvumu! Es gribu viņu redzēt arī bez viņas gribas. (Met zelta gabalus, bet liesma neizšaujas, apdziest ugunskurs, iestājas galīga tumsa.) Kas tas? Par ko liesma nešaujas? Par ko uguns apdziest? RAGANA Vai! vai! vai! Uguns dziest - Vajdzēs ciest - Griezt! griezt! griezt! Vai! vai! vai! PARĀDĪBA (Neskaidrās līnijās tikko pazīstama Maijas tēlā, bāla mirgo. Maijas tēls bālgans, ap kaklu sarkanums. Aši pazūd.) JAKUBOVSKIS (Sabaidās, grib bēgt, bet nespēj.) Vai! cik nelabs tēls! - Ko tas sarkanums ap kaklu? Vai asins? - Nē, tas būs lakatiņš, ko viņš solījās dāvāt kā kāzu dāvanu! Cik nelabs tēls! - Man jāredz viņa dzīva! (Taisās bēgt, bet nespēj.) RAGANAS BALSS (Tumsā, klusi, lēni.) Vai! - vai! - vai! - JAKUBOVSKIS (Čukstot.) Rau! pazuda! - (Pa brīdi skaļi.) Cik te gaiss nelabs! - Ko tu rādi, ragana? - Velns lai tevi parauj ar visu tavu raganu alu! - Es iešu viņu dzīvu redzēt un ņemt! - Ko tavi spoki mani baidīs? (Aiziet.) RAGANAS BALSS (Klusi, lēni.) Vai! vai! vai! (Priekškars.)

RAINIS MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS TREŠAIS CĒLIENS Dārza terase pils paaugstinātā vietā. Lejāk gar visu terasi eja, apaugusi krūmiem. Pirmais skats Ejā ap terasi parādās   L i e n ī t e,   un pēc viņas slapstīdamās ienāk  F r ī d a. LIENĪTE (Nedzirdamiem soļiem paskrien garām pa eju, lūkodamās uz augšu. Klusi uz Frīdu, pie tās piesteigdamās.) Vēl nav iznākusi. Tūliņ Maijai jāiznāk uz terases. Heils arī ir tur pie viņas. Viņa jau saģērbusies līgavas tērpā, lai parādītos Heilam, kāda būs šovakar. Cik skaista viņa ir kā līgava! Nemaz nevar atskatīties. FRĪDA Nepļāpā aplami! Ir jau redzētas vēl skaistākas. Skaties tik, vai viņa iznāk. Vai sargi arī ir, lai Jakubovskis viņu neaizvestu? LIENĪTE Ir, ir sargi. Iznāks, iznāks, kad es tev saku. Bet skaistāka viņa taču ir par visām, visām! FRĪDA Ej vēlreiz paskatīties, vai iznākusi? Un vai viena? LIENĪTE (Paskrienas atkal. Klusi.) Ir, ir, pašlaik nāk laukā, Heils arī līdzi. FRĪDA Labi, paliec te, es tūdaļ atnākšu. (Aiziet.) Otrais skats Augšā terasē parādās, no pils durvīm iznākot,   M a i j a    un   H e i l s. MAIJA (Līgavas uzvalkā, jautra, pārgalvīga.) Še esmu tev, mans mīļais! Tāda es būšu šovakar kā līgava, kā tava līgava visu ļaužu priekšā! Tagad es esmu līgava, tev vienam skatāma. Tev pirmam jāredz mani, kad vēl ļaužu acis mani nau redzējušas. Tev vienam es pušķojos, tev pirmam un pēdējam. Es pati tevi izvēlējos, un nevienam nau tiesības uz mani, un neviens mani nevar ņemt ar vari. Tev vienam es dodu sevi no brīva prāta un uz visu mūžu! HEILS Mana dārgā, mana neatņemamā! Es tevim ticu, es tevi dievinu; es tevi grūti, tik grūti atrauju šai ļaunai pasaulei. Es tā trīcu un drebu par tevi. Tik baigi man ir. Ašāk, drīzāk es gribētu tevi tvert savās rokās, lai tevi neviens nedrīkstētu man atņemt. Kaut jel kāzas varētu vēl pasteidzināt, - ne šovakar, bet tūdaļ, tagad pēcpusdienā. MAIJA Vai tad tu būtu mierīgāks, kad kāzas būtu noslēgtas? Vai tad kāzas un sveši vārdi no mācītāja tev nozīmē vairāk nekā mani vārdi? Tavas līgavas vārdi? HEILS Jā, jā, tad es būtu drošāks, tad nevienam citam nebūtu tiesības uz tevi kā tik man. Tad svētais likums mani aizstāvētu. MAIJA (Smejas.) Ak tu mans mīļais, bailīgais! Tik bailīgs tas, kas mani sargā un aizstāv! - Svētais likums! - Ak, mans vārds, mana sirds, mana mīla uz tevi ir daudz svētāki nekā visi likumi. Tā mana mīla tevi aizstāvēs vairāk par visu. Kad visi likumi būtu tavā pusē un mana sirds tur nebūtu, tad tu būtu viens un paliktos viens. Bet es tevi esmu savā sirdī ieslēgusi kopš tās pirmās reizes, kad tā atvēra savas durvtiņas un savu lodziņu, lai ielaistu saulīti, lai ielaistu tevi. Ak, cik baigi man bija, kad pirmoreiz vērās lodziņš! Ak, kā es baidījos no visas svešās pasaules! Kāda iekšēja balss man čukstēja: never, never lodziņu! Ko tu redzēsi, tas būs briesmīgs! Dzīvie cilvēki nau tik labi kā miroņi! HEILS Mīļā, mīlā mana, nerunā par miroņiem! Man tā riebjas par viņiem runāt! Man, lūk, nelabas nojautas! MAIJA Lūk nu, tu man vienmēr pārmeti bailes un nojautas, un nu tu pats baidies. HEILS Es nezinu, kas šodien man ir. Kad šī diena būtu ašāk garām! Kad mēs ašāk būtu salaulāti! MAIJA Es šodien vairāk laimīga nekā bailīga. Mans lodziņš atvēris visus slēģus un redz tevi. Lūk, es sāku tev stāstīt, cik baigi man bija, bet, kad ieraudzīju tevi kā pirmo, tad no tevis man nebija bailes. Mana dvēsele, kas mūžam bija klusējusi, kautri ko čukstēja. HEILS (Apskauj viņu.) Mana dārgā, mana vienīgā, mana vienīgā dzīvība. MAIJA (Liegi izvijas no viņa rokām un, staigādama dejā, klusi dzied.) Lapas runā dienu, Ziedi runā nakti, Pumpuri bikli Mijkrēslī čukst: Kaut arī diena, Tevis nau bailes - Pumpurīts veras Pretim tev! HEILS Ak, cik skaisti, kad tu dziedi un dejo! Tu it kā puķe, kas atraisījusies no zemes un lido zemes virsū, tu it kā būtne no citas pasaules! Taisnība, taisnība tev, ka tu neesi no mūsu zemes bērniem. MAIJA (Tāpat pusdziedoši, pusdejoši.) Mana māte mani baroja Kaltušām krūtīm, Mans tēvs mani auklēja Stingušām rokām, Visi kaimiņi smaidīja Atņirgtiem zobiem - Baltā māte apstājās, Pacēla mani, Tevim mani atdeva: «Ņem tu un glabā!» (Viņa smejas.) HEILS Līksmīgi un drausmīgi reizē ir klausīties un skatīties tevī! Man, taisnību sakot, arvien ir bijis drusku baigi tavā tuvumā. Tu esi tik sveša pret visu, ko es pazīstu. Citiem tu esi tikpat savāda kā man. Tu mani pievelc sev tik neatvairāmi, bet es nekad neesmu drošs, ka es tevi varētu noturēt. Tu visu manu būtni sagrozi un sašķobi, es topu nedrošs pats sev, es sāku šūpoties kā puķe vējā. Un tomēr es liekos cietāk zemē stāvam nekā jelkad. Kad tu dziedi, tad man arī gribas dziedāt, kad tu baidies, tad man arī bail. Bet, kad tevis man nau, tad es kā nezāle jūtos, kas izravēta no puķu dobes un nosviesta ceļa malā. Es bārens esmu un pie tevis pirmo reizi atnācis mājās . . . Tu esi kā smarša, kas klīst pa visu dārzu, un tomēr es skaidri zinu, kur tā roze aug, no kuras nāk viņa smarša. Un, lai smarša cik tāli aizklīst, roze stāv uz vietas, uz to es varu palaisties. MAIJA Nu, kad tev arī gribas dziedāt, kad es dziedu, tad jau dziedi tagad, kad mūsu gaviļu diena, mūsu kāzu diena! HEILS (Pusdziedoši.) Saule glauda galvu, Mēnesis sirdi, Saule dod rozes, Mēnesis lilijas, Saule dara melnu, Mēnesis baltu, Saule manā dārzā, Dedz mani, dedz! MAIJA Mans mīļais, pirmo reizi dzirdu, ka tu arī dziedi. Tu biji tik kluss kā puķes tavā dārzā. HEILS Tu izplaucēji manas puķes dārzā, man tik atliek ziedus salasīt, un katrs smaršodams dzied. Kā man dziesmas nedziedāt, Es zināju salasāmas: Mīļā matus vēdināja, Dziesmas bira vīvinot, Es pa vienai salasīju, Paglabāju azotē. MAIJA (Smiedamās.) Lūk, kāds tu esi! Lūk, uz ko tev prāts stāv! Es nemaz nezināju. HEILS Tā ir man pašam pirmā reize. Pirmo reizi es sajūtu laimes sajūtu; es laimes nepazinu, tu mana laime; šodien man likās, ka laime man tuvu, es sadzirdēju viņas balsi kā dziesmu. Bet man bailes palika no laimes, vai es viņu noturēšu? - Un līdz ar laimi aizies arī dziesmas. Man liekas, šī mana pirmā dziesma būs arī mana pēdējā. - Es dzirdēju dziesmu kā tālu atmiņu no bērnu dienām, un man likās, ka mana roze būtu to dziesmu dziedājusi. MAIJA Tu esi dārznieks, Es esmu roze! Dari ar mani, Kā tev tīk! Tu pieliec dzirkles, Kas mani griezīs, Es jūtu roku, Kas mani tur. Griez mani, miršu, Vēl mana dvēsle Tev i kā smaršu Mīlīgi skaus. (Piepeši apklust, tad piesteidzas pie Heila un strauji to apskauj.) HEILS Tava dziesma tik mīlīga un skaista kā tava dvēsele, bet tik bēdīga un nojautu pilna kā nāve. - Vai tu to nedzirdēji? MAIJA (Piesliedzas viņam vēl tuvāk.) Trešais skats Lejā atnāk   L i e n ī t e,   aiz viņas   F r ī d a   un   J a k u b o v s k i s;   visi iet klusi un slapstīdamies, apstājas un klausās. HEILS (Uz Maiju.) Tu drebi, mana dūjiņa! Nē, ne dūjiņa, - tu tiešām esi kā roze, roze arī notrīs, kad viņu grib plūkt. Bet es jau negribu tevi plūkt. MAIJA (Satrūstas.) Tur ir kāds lejā! - (Sauc un noliecas pār žoga malu; Frīda un Jakubovskis atvelkas.) Kas tur ir lejā? LIENĪTE Es tā esmu. Vai tu izbijies, Maijiņ? MAIJA Ko tu tur slapsties lejā? Es tiešām sabijos; tagad jau staigā visādi cilvēki. LIENĪTE (Smejas.) Ko tu nu tūliņ sabijies? Bet mani tu rāj, ka es bailīga. Te jau neviena nau. MAIJA Vai tiešām nau neviena? Man likās - Ko tad tu gribēji? Ko tu slapstījies? LLENĪTE Es gribēju pie tevis iet; vai tu ļautu? MAIJA Ko tad tu nenāci? LIENĪTE Pie tevis ir Heila kungs. MAIJA Viņš drīz aizies, tad tu vari nākt. Bet ko tad tu tur gravā slēpies? Būtu varējusi nākt pa durvīm pajautāt. LIENĪTE Es atnākšu drīz. (Aiziet aiz krūmiem.} Ceturtais skats MAIJA Man tik drausmīgi palika! - Kad tik tur lejā vēl kāds nebija? HEILS Tu domā - viņš? Viņam jau nu nekas cits neatliek pāri, kā slepu noskatīties un noklausīties mūsu laimi. Tevi viņš nu nedabūs nemūžam. - Ha, ha, ha! MAIJA (Piesteidzas viņam klāt un apkampj viņu.) Nesmejies, Viktor! Man tik drūmi ap sirdi. HEILS Nebaidies, manu rozīti, netrīci! Ko viņš spēj izdarīt?! - Bet ko tā mazā Lienīte tā visur ložņā apkārt! Palaidne meitene, noklausās un sačukstas ar visiem. MAIJA Palaidne gan, bet viņa mani ļoti mīl un grib man labu. Gan savādā veidā, kā viņa to saprot. (Glaužas pie Heila.) Ak, daudz mani mīl, bet man tikai bailes no tā! HEILS Netrīsi, manu rozīti. Ko viņš spēj?! Man ir vairāk draugu nekā viņam. Zviedru kareivji mani sargās. Šildhelma kundze man laba. Ļaudis visi ir mūsu pusē! Tevi visi tā mīl, ka neviens nejaus tev pāri darīt. MAIJA (Mīlīgi.) Jā, tev daudz draugu un arī daudz draudzeņu; kā tā pati Frīda tevi gribētu. HEILS (Sakustas nepacietīgi.) MAIJA Neuztraucies, mans mīļais! Es tik tā pa jokam. Gribas arī pajokot, kad ir tik drausmīgi. Pie tevis nāku patverties, pie tevis atpūsties. Pie tevis tik labi. Nāc šurp, atsēdīsimies drusku. Es tev vēl gribu? kādu dziesmiņu padziedāt! - Nāc še tuvāk pie paša žoga! Ar tevi kopā man nau bail ne no viena. (Viņi atsēstas pie žoga.) MAIJA (Dzied klusu balsi kā šūpuļa dziesmu.) Man sirds ir gurusi No trokšņa dienā, Ne mirkļa nostāvēt - Kā karstā plienā. Pie tevis labi ir, - Var klusi klusēt, Tu man sirds spilventiņš, Kur sāpēs dusēt. (Noliecas un noliek viņam galvu klēpi - tad skaļi.) Mīļais, mīļais! HEILS (Bažīgi.) Vai! Kad tik nedzird kāds?! MAIJA (Bezbēdīgi.) Lai dzird! Lai klausās visi: tu esi mans mīļais! Tev vienam es piederu un nemūžam nevienam citam! Lai klausās! Lai dzird! Lai ievēro to un velti nepūlas! (Piepeši viņa satrūkstas, it kā padzirdējusi kādu troksni.   J a k u b o v s k i s   parādās un grib ko teikt.   F r ī d a    viņu attura. Abi pazūd  atkal.) MAIJA (Uzlec augšā.) Vai kas nerunāja tur? Vai nesmējās? HEILS (Viņu turēdams.) Nekas nebija, ne runāja kāds, ne smējās. Tu tikai pati uztraukta un redzi un dzirdi spokus. Par daudz tu vienmēr mini spokus un miroņus, un tie tev visur rādās. Polis jau te nenāks, viņam pašam būs bailes; viņu jau sveikā neatstās. MAIJA Jā, es redzu visur miroņus, es jau no miroņu cilts - (Viņa lūko smieties.) - es būšu klusa un nebaidīšos. Klusēt jau ir tik labi arī mums, ne vien miroņiem. Visaugstāko laimi nevar izteikt vārdos, bet klusībā. Man ir tik labi! Klusēsim! Nesaki nekā! (Pēc brīža bažīgi.) Vai tu tik dzirdami elpo un dves? HEILS Nē, nē jel! Es gluži mierīgs. Klusēšana tevi arī uztrauc. Parunāsim labāk. - Ā, es aizmirsu gluži: es jau atnesu tev līgavas dāvanu - še, lūk! mazs lakatiņš! Sarkans kā roze un mīksts kā spilviņa! MAIJA (Uzlec, priecīga.) Ak, kāds skaists lakatiņš! Sarkans kā as- kā uguntiņš! Mūsu pavarda uguntiņš mūsu nākamā kopējā namiņā! Tavā rožu dārziņā Siguldā! Pie skaistās pils! Pie skaistajiem, dziļajiem Gaujas krastiem! Ak, kas tur būs par debešķu dzīvošanu - tur jau būs arī tuvāk mūsu Labvīrs ar savu mīļo alu, kur mēs tik daudz reizes satikāmies un kur mēs vēl vairāk satiksimies! Vai mēs tai alā nevarētu mūžam palikt! Visu dzīvi! Tur būtu skaisti dzīvot, skaisti mirt! Tur neviens cilvēks mūs netraucētu! Mēs no visas pasaules izbēgtu un dzīvotu tikai savai laimei! Mūsu laime nekad nebeigtos, jo labais vīriņš mūs apsargātu un dotu dzert no sava dzīvības ūdentiņa! Jā, jā, iesim turp tūliņ! HEILS Jā, vai zini, es Labvīra alu izpušķoju zaļumiem un puķēm. Es gribēju tevi turp aizvest vispirms mūsu kāzu dienā, - bet tagad labāk steigsimies ar laulāšanos un tad iesim turp. - Es iešu parīkot, varbūt mēs taču varētu laulāšanu panākt jau šodien pēc pusdienas un drīzāk, drīzāk - tikai - MAIJA Jā, jā, ej, un tad skriesim uz Labvīra alu un noslēpsimies laimībā! Ak, kā man gribas jau tur būt! Kā man gribas jau tur būt! Kā man gribas smieties un priecāties! Man ir tāda neizsakāma priekšsajūta, it kā es tiktu aizrauta kādā bezgalībā. - Tu mans mīļais! (Smejas.) Mein Glück und mein Heil! Mein Glück und mein Heil! HEILS (Smejas un skūpsta viņu.) MAIJA Skūpsti mani! Skūpsti mani! - Nē, es skūpstīšu tevi! Šis mans skaistākais acumirklis! HEIL.S Es tūliņ būšu atpakaļ! (Viņš aizsteidzas.) Piektais skats MAIJA (Viena, runā nervozā prieka uzbudinājumā.) Mein Glück und mein Heil! Mein Glück und mein Heil! (Pieiet pie žoga malas.) Meln Glück und mein Heil! JAKUBOVSKIS (Parādās lejā.) Dein Heil ist dein Unheil! Dein Glück ist dein Unglück! Tavs Heils ir tava nelaime! Es tevi ņemšu! Es tevi ņemšu vēl šodien! Man tu neizbēgsi! Mīla stiprāka par nāvi, pati teici. (Viņš nozūd atkal kokos smiedamies.) Sestais skats MAIJA (Piepeši skaļi iekliedzas un atstreipuļo atpakaļ; tad saņemas un sauc.) Heil! Heil! (Iznāk   s a r g k a r e i v i s   - zviedris.) SARGKAREIVIS Kas ir? Kas ir? MAIJA (Uztraukumā rāda uz leju.) Tur! tur! SARGKAREIVIS (Paveras, bet nekā neredz.) Kas tur bija? MAIJA Tur, tur! - Pasaucat Heila kungu! (Sauc pati.) Heil! Heil! Heil! Nāc atpakaļ! Nāc! (Abi iesteidzas pilī.) Septītais skats No kokiem iznāk   F r ī d a   un klausās. FRĪDA Sabaidīja polis dūjiņu! - Pagaidi, es papūlēšos, lai tavas bailes nebūtu bijušas veltas. Es tevi no sava ceļa nobīdīšu. Lai tu esi skaistāka, es esmu gudrāka. Tu man neatņemsi dārznieku; tas bija jau mans, pirms tu to novīli sev. Nāc, nāc, ķeries pie viņa klāt, es tev viņu izraušu vai no paša mīlas apskāviena! - Nāk! - (Nozūd kokos.) Astotais skats M a i j a   ienāk,   H e i l a   vadīta un apskauta. HEILS Kas tad ir noticis? Runā nu, mana mīļā, dārgā! Te neviens mūs nedzird. MAIJA Ak! neviens mūs nedzird! Es nezinu.. HEILS Ir sargi nolikti arī lejā. MAIJA (Pusmehāniski.) Arī lejā - - HEILS Saki nu, kas tevi tā pārbiedēja? Ko tu redzēji? MAIJA Es redzēju - es dzirdēju - miroņus - man tā bail!! man tā bail! HEILS Ko, tu atkal redzi spokus, mana bailīte? Nau no kā baidīties! Zini, man solīja vēl pasteigt mūsu kāzas, tūliņ, pēc vienas stundus, mācītājam ziņots, ja daudz, divas stundas. Nebaidies, mana rožu ziedu lapiņa! Tu man ar pielaidīsi bailes. Nau ko baidīties, tu mana laime! Tūliņ, tūliņ! (Heils apskauj viņu un nosēdina sev blakus solā.) MAIJA Nē, ņem mani klēpī! Tā tuvu, tuvu pie tevis gribu būt! Turi mani ciešāk, ciešāk, lai man nau bail! HEILS (Sēdina viņu sev klēpi un apskauj.) Mana laime! Kā no debesīm sūtīta tu man nāc! Pati, pati nāc! Kā ziedu puteklīts nolaidies smaršodams, un es tevi turu savās rokās, no laimes apreibdams! - Es tevi turēšu! Es tevi nekam nedošu, nekam nedošu! MAIJA (Piepeši nodreb.) HEILS Nedrebi, mana dūjiņa! Esi droša, - drīz, drīz! Atpūties manās rokās! Atpūties pie manis, sava sirds spilventiņa, kā tu pati saki. MAIJA (Brīdi gluži klusu, tikai pa laikam iedrebot. Tad dzied klusā balsī.) Ņem mani, auklē, Lai jel es rimstu - Tā man ir bail! Ņem mani, turi - Ak vai, es grimstu! Ņem mani cieši Stiprajās rokās, - Klau, klau - kas tur?! Raugi, vai rēgi Vai miroņi lokās? HEILS Esi mierīga! Nau miroņi. Kur te tie miroņi? Te apkārt tik puķes un ziedi, un rozes. Tie tev uzsmaida. Lokās ne miroņi, bet rozes. MAIJA (Paliek mierīgāka un klusi sēd kā piemigusi.) HEILS Tā labi, tā labi! Nomierinies un nebaidies vairs, tad es varēšu atkal iet un pasteidzināt. Es aizskriešu pats pēc mācītāja. MAIJA (Tāpat, kā pa murgiem.) Neej! neej nekur! Nekur nau jāsteidzas. Mans mīļais, mīļais, Jel neej projām, Kā aizmiglojam Man jūtas acs. Man jūtas sirdi Kā pušu raujam, Kā sevi ļaujam, Kad riebums glūn. Ak, neatstāj, mīļais, Mani še vienu Nevienu dienu, Ne brīdi, nekad! HEILS Pasēd', pasēd', manu debestiņu, atpūties kā balts mākonītis zilās debesīs pusdienas laikā. - (Pēc brīža nemierīgi.) Man vajaga vēl aizskriet pie ķestera; drēbnieks mani gaida arī. - Es nu iešu, mana dārgā, lai mēs ašāki būtu kopā uz visiem laikiem! Es tevi palaidīšu no rokām. MAIJA (Neatbild, dzied tikai kā pusapzinīgi.) Nelaid mani laukā no rokām - Man ir, it kā es tad nomesta mokām. Necel mani no klēpja nost - Man ir, it kā man tad odze grib kost. Paliec vēl, paliec vēl vienu brīdi! Kā tumšā naktī mēness man spīdi! Necelies augšā! - Es nez', ko es daru - Man ir, it kā es izlaistu garu. (Apskauj drudžaini strauji Heilu un spiežas tam klāt.) HEILS Ak vai, mana mīļā! - Bet vajga taču man iet! Citādi viss novilcināsies, tu zini, kādi ir mūsu ļaudis! Mēs tiksim nezin kad salaulāti! Tā var - lai dies pas - notikt viss kas - briesmas! - Nē, nē, vajga steigties, lai ašāk tiktu pie miera! MAIJA (Kā atmozdamās.) Jā, vajga steigties, vajga steigties! - Es nez', vai vajga tā steigties? Pie miera mēs tiksim tikai nāvē, pie miroņiem, pie miroņiem. Nez, kamdēļ viņus nesauc labāk par mieroņiem? Tiešām, pareizāki un skaistāki izklausās - mieroņi. HEILS Nerunā atkal par nāvi un miroņiem, labāk atcerēsimies mūsu mīlu un mūsu laimi kopīgā nākotnē. MAIJA Nāve un mīla tik tuvas viena otrai. Stipri mīlēt ir taču mirt priekš sevis un atdzīvoties priekš otra. Kura gan ir stiprāka - mīla vai nāve? Man liekas: mīla, jo nāve tik iznīcina, un nau vairs nekā še zemes virsū; bet mīla nonāvē sevi, bet dara dzīvu otru. Bet varbūt kāds, mīlā mirstot, nemaz nenomirst, bet dzīvo vēl aiz nāves? Un varbūt kāds atmostas tikai tad uz dzīvi, kad mīlā mirst? - Tikai jūs, vīrieši, šķirat mīlu un nāvi, - sieviete mirst vienmēr, kad mīl; tikai mīļākā viņa top dzīva, ne savā dzīvē, bet citā. HEILS Jā, mana mīļā, mana gudrā, mana ne šis pasaules balva! Runāsim par to daudz, runāsim vēlāk, - tagad steigsim šo dzīvi nokārtot laimīgi! Lai mums nekas nekaitētu. Tas ir svarīgāki. MAIJA Kas ir svarīgi? Tikai viens ir svarīgs par visu, visu - tā ir mīla. Laime? - Nau citas laimes kā mīla. Kas mīl, tam nau ko steigties. Kas mīl, tam nau ko baidīties, Tev taisnība, es nebaidīšos. Kas man var vairs kaitēt, kad es mīlu? To mīlu man nekas nevar atņemt. Man var atņemt tikai dzīvību, bet paliks - mana mīla. Un dot man arī neviens neko nevar vairāk. Dzīve man devusi mīlu, un vairāk ne tūkstots dzīvēm nau ko dot. Dzīve ir nabaga, mīla ir bagāta. Un es visu savu bagātību varu brīvi aizdot projām, un es nebūšu vēl nabaga! Es visu atdodu tev, un es pati tieku laimīga, un es netieku nabagāka, man paliek mīla priekš visiem. - Kādēļ lai es bēdājos un baidos, es muļķīte? HEILS Tu esi svētā. (Nometas pie viņas ceļos.) MAIJA (Naivi, kaunīgi.) Nē, nē, mīļais! Es tik tāpat sevi mierināju, ka nau jābaidās. Taisnība taču ir, ko es teicu, - vai ne? - Es gribēju tikai teikt, ka tevi mīlu, un iznāca tik gari. HEILS Tu esi dievišķa un pati to nezini. MAIJA Es tevi velti sabaidīju ar savām piepešām bailēm -- miesas jau bieži sadrebas, kad arī gars ir stiprs, - kad ar mazo adatiņu tīšu prātu gribu durt pirkstā, tad pirksts raustās, - un es taču labi zinu, ka sāpes nemaz tik lielas nebūs un nekas nekaitēs. Tā arī tagad. HEILS Es jau tik uztraucos un drebēju, ka mēs ātrāk tiktu sadoti kopā un nāktu pie miera, es - MAIJA Jā, jā, dari vien visu, lai pasteidzinātu mūsu salaulāšanu! Es jau nu tevi vairs neatturēšu ar savām veltīgām bailēm. Ej vien, mans dārgais, un atstāj mani vienu, - te jau ir diezgan sargu, man jau nekas ļauns nevar notikt. Ej vien droši! HEILS Tagad man vēl vairāk bailes par tevi, - ka kāds neaizskartu. Bet es jau eju, lai gādātu par tavu lielāku drošību. Nu drīz, drīz es tevi glābšu no visa ļauna. Sveika, mana mīļā, mana svētā! Ļauj man tikai tavas rokas noskūpstīt! MAIJA (Apskauj viņu un skūpsta vairāk reizes.) Mēs atvadāmies kā uz mūžiem un taču pēc pāris īsām stundām būsim atkal kopā un nešķirsimies vairs. HEILS Drīz, drīz, drīz! (Aiziet.) Devītais skats MAIJA (Viena, atsēstas nogurusi žoga malā.) Man nau par ko baidīties un būt skumjai, bet prāts tik skumjš, un sirds tik grūta. Es nogurusi šinī karstā dienā; gulēt gribētos. Nē, raudāt gribas, kad labi izraudātos, paliktu vieglāk. Ak, kaut es spētu raudāt vēl! Tā žēli, žēli! Ak, ir jau vēli, - Vairs asru nau. Kad asras riestu, Es mazāk ciestu, - Vairs asru nau. Ak, tikai raudāt, raudāt vēl! Kad asras gūtu, Kā bērns tad būtu, - Vairs asru nau. Ko es pati ieaijājos grūtsirdībā! Labāk domāšu uz kāzām. - Paskat! man taču ir skaists zīda lakats dāvāts. Jāpapušķojas un jāpapriecājas. Jāapskatās spogulītī, vai esmu skaista. - Ak, kur tas ir mazs, var saredzēt tikai lūpu galiņus, vai ir kā rožu pumpurīši, kā viņš saka? Jā, ir! Ak tavu prieku! Jāiet istabā paskatīties lielākā spogulī. (Aiziet.) Desmitais skats Iznāk no kokiem   J a k u b o v s k i s   un   F r ī d a. FRĪDA Nāc te. Mums jārīkojas ļoti aši, viņi laulāšanu grib izdarīt tūliņ. Tev nevajaga to palaist. JAKUBOVSKIS Jā, lai tu viņu varētu precēt. FRĪDA Klusi! - Es izdomāju, kas darāms: Maija jāizviļ uz Labvīra alu, turp tu aizsteigsies jau agrāk un viņu saņemsi. Kad viņa būs tava bijusi, viņa kaunēsies vairs precēties; es viņu pazīstu. Un mēs abi panāksim savu. Vai tev ir zīmīte uzrakstīta, kā tev teicu? Nepļāpā! Še papīrs, raksti: «Atnāc tūliņ uz Labvīra alu. Vajadzīgs. Tavs Heils.» Tā, pietiek. JAKUBOVSKIS (Raksta, smejas.) Ha, ha! tā var! Es viņu dabūšu tā vai tā! FRĪDA Nu, tagad taisies, kā tiec projām uz alu. Es vēstulīti tūliņ nodošu Lienītei. Nāc aši prom! (Aiziet.) Vienpadsmitais skats (S a r g k a r e i v i s   ienāk un apstājas klausīdamies.) SARGKAREIVIS (Sauc kareiviski.) Kas tur? - stāvi! (Skatās apkārt.) Neviena nau - ā - tu mani neapmānīsi. Man pieteica virsnieks: «Muļķi, uzmanies, neaizmiedzi!» un es uzmanos un neaizmiegu. Es itin labi dzirdēju jau labu laiku, ka tu tur čukstējies. Nāc nu laukā ar labu, jeb es tevi apcietināšu uz vietas. (Pieiet pie žoga un lūkojas.) Nau neviena. Nu es paziņošu virsniekam. Divpadsmitais skats M a i j a   nāk kopā ar   L i e n ī t i. SARGKAREIVIS Jaunkundzīt! nau neviena! Tu esi pārklausījusies. MAIJA (Apskata zīmīti.) Kur tad viņš ņēma papīru? Tas ir no kāda saimniecības rēķina noplēsts. LIENĪTE Es viņam to devu, man bij pacelts. Un viņš lika tevi sveicināt un simtu reižu noskūpstīt no viņa. MAIJA Vai tā viņš teica: simtu reižu noskūpstīti' Tā viņš arī nemēdz darīt. LIENĪTE Ak, tos simtu skūpstus es pati pieliku klāt; tā būtu dikti skaisti, un man tā patīk. MAIJA (Smejas.) Ej, tu mazā muļķīte! Ko tu zini? (Viņa nopūšas.) Tad šo zīmīti viņš sūtīja (Lasa.): «Atnāc tūliņ uz Labvīra alu. Vajadzīgs. Tavs Heils.» SARGKAREIVIS Vai, tad iešu paziņot virsniekam, ka viss ir kārtībā? MAIJA Labi, labi, ejat! - (Uz Lienīti.) Kas tev nodeva šo zīmīti? Vai Heils pats? LIENĪTE Heils pats ar savu roku. Viņš man uzsauca: «Nāc šurp, mazā ķirzatiņ», tā viņš teica: «Mazā ķirzatiņ - aiztec tūliņ pie Maijas un teic, lai viņa nāk uz Labvīra alu. Man pašam jāsteidzas pie ķestera, un tad es no turienes iešu arī uz alu.» MAIJA Vai tad viņš tev tā teica: «Ej pie Maijas»? Tā viņš uz citiem nekad nesaka. LIENĪTE Ak, jā, jā, viņš teica: «Ej pie Maijas jaunkundzes», un teica: «še tev zīmīte līdzi, lai viņa nedomā, ka tu varbūt melo.» Un viņš deva man līdzi savu cirvīti, lai es to aiznesot uz Labvīra alu; viņam jāejot pie mācītāja, un tad ar cirvīti neveikli. (Rāda cirvīti, kuru paslēpusi aiz priekšauta.) MAIJA Vai tad viņš neteica, kas par vajadzību? LIENĪTE Nu kā nu viņš teiks tādai mazai muļķītei, kā tu pati saki? Bet es jau nomanu, ka būs kas ļoti jauks; būs tev labi un skaisti pārsteigumi. Tu būsi kā kādā skaistā svešā salā, kur neviens cilvēks jūs netraucēs un kur tu jutīsies kā paradīzē. Tikai es gribu noskatīties, ņem mani līdzi, mīļā, mīļā Maijiņ, uz to paradīzi. MAIJA Ak, paradīze, - vienu mirkli atpūsties. Tikai mirklis pie dzīves saista. LIENĪTE Kā tur būs viss pušķots un izrotāts! Visapkārt zaļas vītnes ar sarkanām puķītēm pa vidu, un visos kaktos būs rožu krūmi, un - un - un - visapkārt tik debešķi, un tu būsi pašā vidū kā debesu karaliene! Un viņš tavā priekšā uz ceļiem! MAIJA Klusi jel klusi, muļķīte! LIENĪTE Man taču tā patīk, tā patīk, ka tu esi skaista un laimīga! Tavs sarkanais zīda lakatiņš virs tavas galvas būs kā rīta mākonīts austrai. - Apliec! nu, apliec! un iesim ašāk, - viņš jau gaida. MAIJA Mein Glück und mein Heil! Kā viņš iedomājas tādu pārgalvību? Viņš jau tik nopietns un kārtīgs. Bet varbūt taču no manis aizrauts? Aizrausimies ar! Lienīt, mazo Lienīt, iesim ar! Mein Glück und mein Heil! (Priekškars.)

RAINIS MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS CETURTAIS CĒLIENS Labvīra ala. Fonā redzama ieeja. Alā strautiņš. Pirmais skats J a k u b o v s k i s   un   S k u d r ī t i s. Jakubovskis uzposies svētku tērpā. Abi uztraukti. JAKUBOVSKIS (Nemierīgs staigā; laiku pa laikam skaļi, nervozi smejas, nesavaldīdams iekšēju uzbudinājumu un prieku.) Ha, ha, ha! es nemaz nevaru nociesties, nesmiedamies par savu lielisko izdomu! Meitēns pats nāks manās rokās, no brīva prāta! Ha, ha, ha! Aiz skaidras mīlas uz to lapu tārpu! Nāc, nāc! SKUDRĪTIS (Nejūtas gluži omulīgs, saīdzis, no uzbudinājuma raustās un stostās.) Nāc, nāc! - Viņa nemaz nenāks, par velti būs visa mūsu gaidīšana; labāk jau arī būtu, ja nenāktu! JAKUBOVSKIS Nāks, nāks! Nebēdā. Tu nezini, kāds liels spēks ir sievietes mīla! Ha, ha, ha! Ar viņas pašas spēku es viņu uzvarēšu! Vai tā nau gudrība? SKUDRĪTIS Tā nau tava gudrība, bet Frīdas. Būtu tu labāk pie Frīdas palicis. JAKUBOVSKIS Kas tā Frīda? Es lieku viņai priekš manis strādāt, un viņu es varu dabūt katru acumirkli. SKUDRĪTIS Bet tu jau saki, ka Maija tevī iemīlējusies, tad jau viņa tā neturētos pie Heila. JAKUBOVSKIS Aiz spītības. Maijai bail no pārāk lielas laimes pie manis. Viņa taču gribēja mani padarīt par tikumīgu dvēseli, un to sieviete dara tikai tad, kad mīl. Man neviena pretī neatturēsies. SKUDRĪTIS Man nu gan. JAKUBOVSKIS Tava pati kroga meita - ha, ha, ha! SKUDRĪTIS Pie tevis viņa ies, kad tu sauksi, bet mani viņa mīl; viņa pati saka. JAKUBOVSKIS Ha, ha, ha! SKUDRĪTIS Tu jau kā velns esi. Bet Maiju gan tev nevajadzētu aizskart; viņa tik skaista un laba kā eņģelīts! JAKUBOVSKIS Nu, velns ar eņģeli labi sader, - jāredz, kurš stiprāks. - Tu jau esi velna pielūdzējs. SKUDRĪTIS Bet jūs abi kopā būtu vēl stiprāki, - kad tu viņai paklausītu. JAKUBOVSKIS Ha, ha, ha, kad es tiktu par eņģeli! SKUDRĪTIS Man bailes! Nau labi, nau labi! JAKUBOVSKIS Nau labi! Ha, ha, ha! Ko tad tu atnāci līdzi? Gribēji palūkoties, kā tas notiek, ka meitu iemīlina? Ha, ha, ha! SKUDRĪTIS Es gribēju tevi redzēt, es gribēju viņu redzēt, viņa ir tik debešķīga! JAKUBOVSKIS Tu esi viņā iemīlējies un palīdzēsi man paturēt viņu aiz debešķīgām rokām, ha, ha, ha! - Ek, es varu visu, ko gribu, cilvēki man ir kā medību suni - pasvilpt, iepērt! - He, he, kā velns, kā velns! Otrais skats Alas fonā pie ieejas parādās   M a i j a   un   L i e n ī t e,   apstādamās. MAIJA Kas par skaistiem puķu vārtiem! Te ieeja kā paradīzes vārtos, kur ielido nomirušas dvēselītes. LIENĪTE (Priecīgi tērzēdama.) Vai es neteicu? Vai es neteicu, ka būs skaisti? Tu vēl kautrējies nākt. Tu vēl tagad runā par nomirušiem. MAIJA Nomirušas dvēselītes jau ir skaistas. LIENĪTE Nu, aši iekšā! Tur tev būs vēl labāks pārsteigums. MAIJA Man tik baigi ap sirdi; kājas neklausa, it kā nenes iekšā. - Ko tad Heils mums nenāk pretī? Viņš jau varēja notālēm mani redzēt un dzirdēt. LIENĪTE (Smejas.) Viņš būs dziļāk iekšā, lai tevi pārsteigtu. MAIJA Man nemaz netīk iet iekšā; pastāvēsim tepat; lai viņš iznāk. Heil! Heil! LIENĪTE Varbūt viņš nau vēl atnācis. Kad tu dikti sauksi, dzirdēs ļaudis. Labāk iesim iekšā, lai mūs neredz garāmgājēji. MAIJA Neviens jau te garām neiet. - Man tādas bailes, es nezinu, par ko. Kā tāda nelaba paredzēšana. (Sauc dikti.) Viktor! LIENĪTE Tas jau izklausās gluži kā palīgā sauciens, ļaudis brīnīsies. Trešais skats (Notiek līdztekus iepriekšējam skatam, alas iekšpusē.) JAKUBOVSKIS (Satvēris Skudrīti abām rokām, drudžaini tura un klausās, kad Skudrītis grib atsaukties uz saucienu no āras, Jakubovskis viņu attura, kad Maija kavējas rākt iekšā.) JAKUBOVSKIS (Čukst.) Kad nu nenāk! - Paredz dūjiņa savu vanagu! - Kad nu nenāk! Nelabi, kad jādzenas pakaļ, - var tiešām kāds garāmgājējs gadīties. SKUDRĪTIS (Čukst.) Klau, skuķēns Lienīte pati pierunā, lai nāk iekšā. Tad ta stāvētāja Maijai. JAKUBOVSKIS Ko tu saproti! - Skuķēns manī iemīlējies. - Kad traucēs, piekopšu. - Klusi nu! - Nāc, nāc, jēriņ, vilka alā no brīva prāta. Ceturtais skats M a i j a   un   L i e n ī t e ienāk alā. MAIJA (Lēni, baidīdamās, tumsā apkārt skatīdamās.) Pagaid'! paklausīsimies! LIENĪTE (Velk viņu aiz rokas.) Nāc, nāc! Nu tūliņ būs tev liels pārsteigums. JAKUBOVSKIS (Smiedamies, panākdams uz priekšu ieejas gaišākā vietā.) Man arī liels priecīgs pārsteigums, dārgā jaunkundze, redzēt jūs še alā. MAIJA (Sastingst no bailēm, tad skaļi iekliedzas kā lielās briesmās.) LIENĪTE (Pieskrien pie viņas un piespiežas. Maija to pēkšņi nokrata nost un atgrūž no sevis. Cirvītis viņai izkrīt.) MAIJA (Metas bēgt uz alas izeju, Jakubovskis viņu panāk un atved ar varu atpakaļ, aizvezdams vēl vairāk iekšā.) Laižat mani vajā! Ko jūs gribat no manis? JAKUBOVSKIS (Ironiskā smalkumā.) Es jums, cienītā, daiļā jaunkundze, gribu tikai pateikties par lielo laipnību, ko man parādījāt, pati pie manis ierazdamās uz satikšanos. Un vēl tā uzposusies ar šo skaisto sarkano lakatu, sarkanu kā karsta mīla. MAIJA Es nenāku pie jums uz satikšanos; jūs mani nekrietnā kārtā šurp atvīlāt ar viltotu vēstuli. - Un tu, Lienīte, to man atnesi - nekrietnā kārtā. LIENĪTE (Sabijusies.) Maijiņ, Maijiņ, es jau gribēju tev labu, lai tu satiktos ar to, kas tevi mīl. (Tuvojas viņai, saņemdama viņas roku.) MAIJA (Atgrūž roku.) Ej nost! LIENĪTE Bet es tik gribēju redzēt, kā jūs skūpstīsaties. JAKUBOVSKIS (Smejas.) Gudrs meitēns! Grib jau pie laika sākt mācīties, lai tiktu meistarene. - Nu, daiļā Maija, dosim viņai parauga stundu, skūpstīsimies nu! (Apskauj Maiju.) MAIJA (To spēji atgrūž un, kad viņš atkārto mēģinājumu, viņa iesit viņam pa vaigi; un metas bēgt.) JAKUBOVSKIS (Pārsmejoši; to atkal noķer un ved atpakaļ.) Mīļie ķildo un kaujas, bet tad mīlējas jo karstāk. Nāc, nāc, dūjiņ, vanaga nagos. SKUDRĪTIS Mīļā paņenka! mīļā paņenka, nebaidaties tik ļoti! Mīla jau nau kā vilks un kā slepkava: drusku paskūpstīsies un vēl - pie dzīvības jau neķersies! MAIJA (Ieraugot Skudrīti, saraujas un klusi iekliedzas.) Tad ta nu divi dižciltīgi pani, ar viltotām vēstulēm, zobeniem apbruņojušies, uzbrūk nevarīgai meitenei. Un es ar dižciltīgo standartjunkuru runāju kā ar izglītotu cilvēku! Par augstām lietām! Jums kā miesnieku zeļļam vajaga tikai gaļas. JAKUBOVSKIS Mēlīte tev ir asa kā odzītei; bet asāks vēl tā prāts, kas tevi šurp atvilka. Lepna tu esi, bet vēl lepnāks es, kas lauzīšu tavu lepnumu un padarīšu tevi par savu kalponi! MAIJA Katrs kustonis var samīt puķi, tādēļ tas tomēr paliek tikai kustonis, lai cik lepns. JAKUBOVSKIS Ā! es kustonis! Nu tad tu, puķe, nolaid savu ziedu galvu pie manām kājām un ar saviem ziedu matiem noslauki man zābakus! Diezgan tu mani esi pazemojusi ar savu lepnumu. (Viņš nospiež Maiju zemē.) SKUDRĪTIS (Metas pie Jakubovska un lūko viņu atturēt. Tas viņu atgrūž.) Mīļo Ādam! mīļo pan Ādam! nesit paņenku! Panna Maija tik maiga un tik vārīga! - Labāk taču apmīļo viņu, viņa tik skaista! Viņa sabijusies un turas pretī; gan viņa tevi arī apmīļos, kad būsi labs. LIENĪTE (Nometas ceļos pie Jakubovska.) Ādam, Ādam, laid viņu vajā! Nedari viņai nekā ļauna! JAKUBOVSKIS (Palaiž Maijas galvu vaļā.) Nu, celies! Vai tu nu saproti, ka esi manā rokā un varā?! Ka tev nau izejas! MAIJA (Paceļas, lēni, redzēdama, ka nau izejas, apņēmusies uz galējo.) Es saprotu, ka man nau izejas, un es saprotu, ka tu esi zvērs un tikai, bet es biju par tevi domājusi labāk. Es biju domājusi, ka tu esi cilvēks, kas spēj pacelties augstāk. JAKUBOVSKIS (Smejas.) Ha, ha, ha! Labi, ka tu nu reiz saproti, ka tev nau izejas un ha tu esi mana! Grūti tev nācās to saprast! Bet, kad nu man ir laika paņemt tevi, kad es gribu, tad mēs tagad pirms varam parunāties - nopietni, kā tu saki. - (Stipri.) Ļauns uzvar pasaulē, ne labs; es tevi uzvaru, ne tu mani. Un es esmu spējīgs augstāk pacelties, es neesmu kustonis, kā tu domā, nedz vienkāršs cilvēks, kā citi domā: - es esmu velns! Un es visur uzvaru! Un visi cilvēki man ir padoti. Es daru ar tiem, ko es gribu. Es ar tevi arī darīšu, ko es gribēšu. Kad tu nebūsi pazemīga, es tevi atdošu Skudrītim. MAIJA (Bailēs atšaujas atpakaļ.) SKUDRĪTIS (Plati smejas, bet, redzēdams Maijas šausmas, atvelkas kaunēdamies.) JAKUBOVSKIS (Smejas.) Nebaidies vis no Skudrīša; vinš tevī iemīlējies. Viņš mani pārrunā, lai es klausu tev un tieku par eņģeli, - bet man labāk tīk būt par velnu. Ko tu saki, skaistā Maija? MAIJA Es tevi tikai nicināju vien, nu es tevi varu arī nīst, jo tev liela, kaut arī maldīga iedoma; bet labs uzvar. JAKUBOVSKIS (Smejas.) Nu taču esmu jau ko panācis. Kur sieviete ciena, tur viņa mīl, - un tu jau reiz mani mīlēji, kad gribēji par eņģeli vērst. - Nu tad nāc uz mīlas gultu. (Satver viņu, viņa izraujas un bēg.) Tu nevari izbēgt! (Viņš satver viņu un nomet sev pie kājām.) LIENĪTE Vai! vai! viņš atkal grib Maiju sist! Nesit! nesit! JAKUBOVSKIS (Iesit viņai.) Ej projām, vardulēn. LIENĪTE (Brēc un raud, bet, pieķērusies pie Maijas, neiet prom.) Neiešu! neiešu! Palikšu pie Maijiņas. JAKUBOVSKIS (Smejas.) Nu tad paliec un turi viņas rokas, lai viņa man neskrāpē vaigu! - Un tu, Skudrīti, turēsi kājas! SKUDRĪTIS (Novēršas, stostās.) Paņenka droga! MAIJA (Nometas ceļos un apkampj Jakubovska kājas.) Apžēlojies! apžēlojies par mani! Apžēlojies par manu dzīvību! JAKUBOVSKIS Vai tu nu reiz arī lūdzies manis, tu lepnā, kas tik mani nicināji un apkaunoji! Ha, ha, ha! (Atkāpjas.) MAIJA (Ceļos viņam seko.) Apžēlojies! apžēlojies! apžēlojies! LIENĪTE (Tāpat ceļos, gaudi.) Apžēlojies! apžēlojies! JAKUBOVSKIS (Ņirdzīgi smejas, iesit stipri Lienītei, tā aizbēg.) Piektais skats T i e   p a š i,   bez Lienītes. JAKUBOVSKIS (Uz Maiju.) Ko tu tā gaudo? Es jau tev pie dzīvības nemaz neķeros, - es - MAIJA Apžēlojies, es nevaru tā dzīvot! JAKUBOVSKIS (Smejas.) Tā tava darīšana. Es tev dzīvību dāvinu; dari tu ar viņu, ko gribi. Es tikai tevi gribu paņemt, palīdzi pati, noģērbies, neesi lepna! Nu! (Viņš, noraudams viņai virsdrēbi, to pārplēš.) MAIJA (Piepeši uzlec kājās, māksloti mierīgi.) Es redzu, tevi nevar pielūgt, tu neesi cilvēks - JAKUBOVSKIS Velns! Ļauns uzvar! MAIJA Labi, es no tevis gribu atpirkties. JAKUBOVSKIS (Smejas.) Ko tu vari man dot tādu, ko es pats nevarētu paņemt? Tu visa esi manā varā. MAIJA Ne viss ir tavā varā: labs un gars ir manas pašas un man neatņemams: - laid mani vaļā, un es tev došu to, kas tevi darīs vēl stiprāku tavā amatā par karavīru. JAKUBOVSKIS Ha, ha, ha! Ko tu vari dot? Un vai tad tu, ar savu labu un garu darīdama mani stiprāku, nekaitēsi pati šim labam un garam? - Ha, ha, ha! - Es esmu ļauns un nodevējs, un pašlabuma meklētājs - bet vai tad tu nenodod savu lielo, cēlo, labo garu, pati savu mazo dzīvībiņu glābdama? Vai tu neesi tikpat jauna kā es?! Ha, ha, ha! MAIJA Kad es tevi padarīšu stiprāku, tavs ļaunums ašāk aizies bojā. JAKUBOVSKIS Es tevi nesaprotu, runā gaiši. - Bet to es tev saku, nemeklē ar aplinkiem iegūt laiku, lai kāds nāktu tevi glābt. Labāk nāc tūliņ manās rokās! (Tuvojas viņai.) MAIJA Es tev došu šo sarkano zīda lakatu. Tu ne velti viņu apbrīnoji: tas ne tikai skaists, bet arī apbalvots ar labā gara burvju spēku. JAKUBOVSKIS (Neticīgs, bet tomēr šaubās.) Kas tev to deva? - Kāds tam burvju spēks? - Vai tu tik nemānies? SKUDRĪTIS Pane Ādam, viņai, paņenkai, ir burvju spēks; tici man! MAIJA To lakatu man dāvāja mans līgavainis Viktors Heils. JAKUBOVSKIS (Dusmās.) Psia krev! MAIJA Nē, ne suņa asinis! Tas lakats mērcēts desmitkārtēja slepkavas asinīs un nu aizsargā pret visiem ievainojumiem. Mans līgavainis Viktors Heils man deva to, lai man nekas nevarētu kaitēt dzīvē un es un labs visur uzvarētu. SKUDRĪTIS Kā tad tas lakats aizsargā pret ievainojumiem? Vai vajga vīcināt ar viņu pretī? Jeb vai viņš dziedē brūces? JAKUBOVSKIS Viņa mānās vien: netici, Skudrīti! Nu, dod lakatu šurp, Maija! MAIJA Laid mani vaļā! Laid mierīgi pāriet mājās, tad es došu. JAKUBOVSKIS Nu, es jau tev gluži vienkārši varu lakatu atņemt bez tavas došanas, ha, ha, ha, velta tava mānīšanās. MAIJA Lakatu tu vari atņemt, bet bez burvju vārdiem lakatam nau spēka; un burvju vārdus tu nevari man atņemt, lai tu kā gribētu. Tur beidzas tava vara un sākas mana. JAKUBOVSKIS Gudra tu esi, bet muļķi tu neesi atradusi. Kā tu pierādīsi, ka tavam lakatam tiesām tāds spēks? MAIJA Es pierādīšu: - es pati apņemšu lakatu, un cērt tad man nost, - tu redzēsi, ka es uzvarēšu. SKUDRĪTIS Vai! Kāds brīnums! - Ņem, Ādam, to lakatu; ņem vien! Varēsim droši iet visās kaujās, un nekas mums nekaitēs. Varēsi man arī aizdot lakatu, kad mums vajdzēs iet zagt un laupīt. Ņem, ņem, ņem! JAKUBOVSKIS (Stāv domīgs, pusticēdams.) Es visai tai lietai neticu. Kā tas varētu būt? Ir jau dzirdēti visādi līdzekļi pret ievainojumiem, bet tāda neesmu redzējis. Un kur tad šim dārzniekam tāda vajaga? Nau jau kareivis. MAIJA Tādēļ jau es tev dodu. JAKUBOVSKIS Kā tad ar viņu rīkojas? MAIJA Apņem ap sevi apkārt, un, kur lakats virsū, tur zobena cirtiens neiet cauri. Tu ej, viņā kā sarkanā zīda mētelī ietinies, kā pats karavadons vai karalis! Tu ej pašā kaujas mutulī kā dievs, kuram nekas nevar kaitēt. SKUDRĪTIS (Sajūsmināts.) Vai, kur labi! Ņem, ņem, ņem! Ko tu vēl gaidi? Tāda laime nenāks nekad vairs. JAKUBOVSKIS (Stāv šaubās un skatās uz Maiju.) Varētu jau būt, ka tas ir, - bet - - SKUDRĪTIS Ņem, ņem! Es tev saku! Neskaties uz paņenku Maiju! Skaista viņa gan ir, ak; cik skaista, bet tu taču dabūsi skaistules, cik uziet, bet tāda lakata nedabūsi. JAKUBOVSKIS (Uz Maiju.) Es neticu; tu tikai laiku gribi iegūt. MAIJA Tu pats laiku velti tērē. Es taču lieku tev izmēģināt. Nu, es aplikšu sev lakatu! Nu es esmu neievainojama! Un man nekas nevar kaitēt! Nu es ieeju savā valstībā! (Apliek sev lakatu un stāv kā sārta parādība.) Nāc nu cirst! JAKUBOVSKIS Teic nu burvju vārdus! MAIJA Kā tu gribi burvju vārdus man izvilt un neesi vēl mani brīvā atlaidis. - Izmēģini tagad lakata burvju spēku pie manis, es teikšu burvju vārdus klusi, un, kad tu būsi man cirtis, tad es tev teikšu burvju vārdus dikti: bet tikai tad, kad es būšu drošībā. SKUDRĪTIS Nu, cērt jel! cērt jel! un ņem lakatu! MAIJA Nāc ar zobenu! JAKUBOVSKIS Labi! Sagatavojies, es cirtīšu ar zobenu. MAIJA (Paceltām rokām, griezdamās pret izeju, tad pret strautiņu alā.) Tu, skaidrā dienas gaisma! tu, augstā, baltā, visuredzētāja saule! Šo mirkli es vēl redzu tavu dievināto spožumu un tad aizeju redzēt citu, palsu gaismu uz mūžiem! Es pieminu visu laimes pārmērību, ko esmu baudījusi tavā mirdzumā! tos augstākos dzīves mirkļus, ko tu ļāvi man izjust bezgalīgā mīlā un aizrautībā uz citu pasauli! Es eju pie jums, tālie gari, no kuriem es iznācu, lai vienā mēnesnīcas naktī pārietu pār tukšiem pasaules laukiem! Es eju, lai tukšie lauki uzzeltu tūkstots krāšņās, nevīstošās puķēs! Es eju, lai klātu ceļu neaizturamām mīlas uzvaras pavasara sajūsmām! Es eju, lai aiz manis nāktu balti mirdzošais labais, mūžīgais, neizsīkstošais laba plūdums! Tu mīļais, baltais, labā vīra strautiņš, neizsīksti mūžam! Čuksti mūžam par mīlu, kas neizsīkstoša kā tava plūsme! Saki par manām ciešanām un manu uzvaru tālām paaudzēm! Saki, saki pēdējās ardievas manam mīļam, lai neskumst! lai zina, ka mīla stiprāka par nāvi! lai zina visi, visi, ka mīla stiprāka par nāvi! Ka nau cita spēka kā mīla, kas glābtu pasauli! JAKUBOVSKIS (Dusmās.) Kas tad ir? Ko tu atkal mānies? Tas jau izklausās kā gari mīlas pātari?. Liec galvu, lai es cērtu un redzu, vai tu runā patiesību. MAIJA (Noliecas ceļos.) Cērt! Mīla stiprāka par nāvi! JAKUBOVSKIS (Cērt zobenu, un Maija saļimst un nokrīt mirdama.) SKUDRĪTIS (Pieskrej klāt un ziņkārīgi skatās uz pakritušo Maiju.) Paņenka, paņenka! Nu, kas, nobijāties! Vai cirtiens bija stipru? - Neceļas. Būs apdullināta no tava stiprā sitiena, Ādam! - Paņenka, paņenka Maija, ceļaties nu augšā! Es palīdzēšu piecelties! (Uz viņa rokām uzplūst Maijas asinis. Izbailēs iekliedzas.) Vai, vai, vai! - Viņa beigta! - Viss kaklis pārcirsts! Galva tikko turas. Beigta! beigta! - Nebūs gan paspējusi izteikt burvju vārdus. Tu, Ādam, par ašu būsi cirtis. Vai, vai, skaistā, mīlā, labā nu pagalam! JAKUBOVSKIS (Stāv kā sastindzis, bez mēra izbrīnījies.) Kas tur bij? - Kas tur bij? (No pārsteiguma kā pusārprātā iekliedzas.) Svētā! - Ko es esmu padarījis?! Es kustonis! es zvērs! (Pēc brīža mierīgāks.) Labs uzvar! Mīla stiprāka par nāvi! (No jauna saviļņots.) Kad tāds kā es staigā brīvi apkārt, tad pasaulei jāsabrūk! Tu esi glābusi pasauli! - Man te nau vietas! (Viņš skrien, iemet zobenu strautā, pasper ar kāju cirvīti.) Tas lai mani glābtu?! (Iesmejas īsi un aizbēg.) SKUDRĪTIS (Stāvējis visu laiku apjucis, kad Jakubovskis aizbēg, viņš arī metas projām.) Sestais skats No alas tumšās malas ienāk lēni, baidīdamās   L i e n ī t e. LIENĪTE (Pieiet pie guļošās Maijas un apskauj to.) Maijiņ, Maijiņ, manu mīļo, dārgo! Es jauna nedomāju. Piedod man, piedod! (Skūpsta viņas roku.) Es tev došu rociņā puķītes, ko tev še sagādājis tavs Viktors, lai tu tās rādītu taviem mīļiem miroņiem, pie kuriem tu aiziesi. (Viņa salasa no vijām puķes tās ieliek tās Maijas rokās.) Guli nu, dārgā, guli! (Viņa nokrīt pie viņas ceļos, sakārto Maijas drēbes un apskāvusi paliek pie viņas guļot un raudot. Paceļ galvu un  atgaiņā mušas no miroņa galvas.) Nenāc, mušiņ! nenāc! Maijiņa tagad ir eņģelīts, un neviens viņu nevar aizskart. (Viņa pieceļas un grib skūpstīt Maiju, bet, saņemdama tās galvu, piepeši sajūt asinis un sabaidoties iekliedzas.) Vai! kas tas? (Tad saņemas un klusi sauc.) Maijiņ! Mīļā Maijiņ! mīļā Maijiņ! (Priekškars.)

RAINIS MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS PIEKTAIS CĒLIENS Lielā bruņinieku zāle Turaidā. Tiešas galds sarkanā tērpā vienā pusē; otrā pusē ļaudis, - vidū paaugstinājums pārvaldnieka sēdeklim; aiz tā lieli gotiskie   logi. Pirmais skats Zāle pilna ļaužu. Aiz tiesas galda sēd   z e m e s   t i e s n e s i s   un divi   p i e s ē d ē t ā j i.   Š i l d h e l m a    k u n d z e i   netāl no tiesas galda atsevišķs sēdeklis. Visi citi stāv kājās. TIESNESIS Pils pārvaldnieka kundze, atstāstiet vēlreiz visā īsumā drausmīgo notikumu. ŠILDHELMA KUNDZE Godājamais tiesneša kungs, - es jums rakstīju vēstuli to pat dienu, kad mūsu mīļā Maijiņa - (Sāk raudāt, bet aši saņemas un turpina stāstu.) Mans vecais guļ slims, salauzis kāju medībās - cik reiz viņam netiku teikusi, - bet ko tas palīdz - tās medības un tie kari, un tās kaušanās mūs aizvedīs visus postā - Tad nu man pašai bij viss jārīko. To vakaru mūsu labais Viktoriņš, tas ir, Heils, atskrien kā negudris: Maijiņa esot nokauta alā. Tā ir tā sauktā Labvīra ala, kur muļķa ļaudis vēl tagad tic kādam labam vīriņam un nes tam dāvanas, tas ar savu strautiņu izārstējot ļaudis - te nu bij labums, ka Maijiņa beigta! - Maijiņu mēs visi tā mīlējām kā savu bērnu; i es šoruden gribēju viņu saprecināt ar Heilu - tas ir, dārznieku no Siguldas - krietnākais cilvēks, ne dzer, ne plenderē - tas būtu viņai bijis labākais vīrs, katra būtu bijusi laimīga tādu viru dabūt. Mēs to vakaru visi skrējām uz Labvīra alu, sevišķi vecais Greifs ar savu veceni - tie bija Maijiņas audžu tēvs un māte - viņa bij atrasta uz skaujas lauka starp miroņiem. - Alā Maijiņa gulēja asinīs, satinusies sarkanā zīda lakatā, un kaklā briesmīga liela vaina iecirsta. Vecais Greifs man sacīja, ka viņa meitiņa Lienīte teikusies līdz iet Maijiņai uz alu. Heils Maiju ar vēstuli aicinājis, bet Lienīte neesot kopš tā laika mājās pārnākusi. TIESNESIS Kur vecais Greifs? ŠILDHELMA KUNDZE Ak, tas vecais vīrs tā satriekts, ka no viņa nemaz nevar kādu prātīgu vārdu izdabūt: tas pats ar viņa veceni; abi bija ļoti mīlējuši Maijiņu un arī Heilu. TIESNESIS Jūs; kā redzams, ļoti labās domās par dārznieku Heilu, bet viņš taču bija pirmais, kurš redzēja nokauto jaunavu; varbūt viņš arī bija klāt pie viņas nokaušanas? - Jūs sakāt - Maija bij viņa līgava - varbūt tie bija saķildojušies? Un varbūt ķildai bija kādas sekas? ŠILDHELMA KUNDZE Nē, nē, nē! Viņš, tas brangākais cilvēks? Ko? Viņš būtu slepkava? Nē, nē, nekad! BALSS NO ĻAUŽU VIDUS Greizsirdīgs kā Siguldas dārznieks! TIESNESIS Ko tur kāds teica? Greizsirdīgs? ŠILDHELMA KUNDZE Ak, ko! greizsirdīgs? Karš jauns cilvēks tad nau greizsirdīgs uz savu skaistu līgavu? Skaista viņa bija, par daudz skaista, mūsu mīļā Maijiņa, visi viņu iemīlēja. TIESNESIS Vai kādi citi jaunekļi nebija arī iemīlējušies skaistajā Maijā? Un vai Heils nevarēja par to greizsirdībā ķildoties ar Maiju, vai nevarēja tad notikt nelaime? ŠILDHELMA KUNDZE Nē, nē, nē, nekad viņš to nenosistu! TIESNESIS Ar kādu ieroci viņa nokauta? ŠILDHELMA KUNDZE Nezinu. BALSS NO ĻAUDĪM Dārznieka cirvīts atrasts alā. TIESNESIS Vai tiešām tā? ŠILDHELMA KUNDZE Jā gan, bet ko tad tas pierāda? TIESNESIS (Paņem no gaida dārznieka cirvīti.) Vai šo cirvīti pazīstat? ŠILDHELMA KUNDZE Tas ir Heila. Bet ko tas pierāda? TIESNESIS Kādā stāvoklī jūs atradāt nokauto? ŠILDHELMA KUNDZE Viņai drēbes bij saplēstas, un apkārt zeme bij nomīdīta, viņa bij stipri pretī turējusies, - un Heilam viņa taču nebūtu pretī turējusies. TIESNESIS Vai varbūt kāds laupītājs viņai bij uzbrucis? - Vai bij kas nolaupīts? ŠILDHELMA KUNDZE Greifi saka, ka nekas nebijis nolaupīts. TIESNESIS Tā kā nokautās tuvākais piederīgais, viņas audžu tēvs, nau tiesā ieradies un nesūdz noziedznieku, tad es, zemes tiesnesis, pats uzņemšos sūdzēšanu un izmeklēšanu. Lieta ir tik drausmīga un tā uztrauc visu prātus, ka jānodibina uz visbargāko taisnība; zemē jābūt reiz mieram! Kari ir izpostījuši zemi un samaitājuši tikumu! Jāvalda atkal mieram un kārtībai! TIESNEŠA PIESĒDĒTĀJS No tiesas izmeklēšanas izrādījās, pirmkārt, ka alā atradās asiņu peļķe un peļķē iemīts mazs rokas cirvīts. Otrkārt, apliecināts, ka ar šādu cirvīti var būt iecirsta vaina nokautās kaklā. Treškārt, izrādījās, ka šādu cirvīti lietojot un nēsājot aiz jostas dārznieki. Ceturtkārt, izrādījās, ka Viktors Heils ir dārznieks, ko viņš arī pats nespēja noliegt. Visu to ņemot vērā, augšminētais dārznieks Viktors Heils tiek saukts pie atbildības kā apsūdzētais par Maijas Greif, atradenes, noslepkavošanu bez aplaupīšanas nolūka. ZEMES TIESNESIS Atvest šurp apsūdzēto Viktoru Heilu! Otrais skats T i e s a s   k a l p i   atved   V i k t o r u    H e i l u,   kurš sasiets važās. ĻAUDIS Heils! Heils! dārznieks! nevainīgs. FRĪDAS BALSS Heils ir nevainīgs. TIESNESIS Viktor Heil, vai tu atzīsties sevi par vainīgu Maijas Greifa meitas nāvē? HEILS (Gluži sagrauzts, vienaldzīgs pret savu likteni.) Jā, es esmu pie visas nelaimes vainīgs! Es viņai dzīvi darīju neiespējamu ar savu rupjo greizsirdību. Viņa bija kā svētā no debesīm nonākusi mūsu netīrajā pasaulē. Mēs neviens nepratām viņu pasargāt un saudzēt, un tā viņa atkal aizgāja no mums un atstāja mūs izmisumā. ZEMES TIESNESIS (Paklusu uz piesēdētājiem.) Viņš atzīstas, tātad nevajadzēs viņu mocīt. PIRMAIS PIESĒDĒTĀJS Slepkavības gadījumos vienmēr parasts pielietot moku rīkus; es nezinu, kādēļ šoreiz lai atkāpjamies no svētiem paradumiem. OTRAIS PIESĒDĒTĀJS Mocīt vajga, gan atzīsies vēl vairāk. ZEMES TIESNESIS Apsūdzētais Heil, vai šis ir jūsu cirvis? HEILS Mans. TIESNESIS Šis cirvis atrasts alā asins peļķē, jūs aiz greizsirdības ar viņu nositāt Maiju Greif? HEILS Cirvis bij asins peļķē! Viņas asinīs! TIESNESIS Tātad jūs ar šo cirvi viņu nositāt? HEILS (It kā atmozdamies.) Ko? Es Maiju nositis? - Jā, es biju pirmais, kas viņu atrada nosistu. TIESNESIS Jūs tātad liedzaties, ka viņu nositāt? Bet kā jūsu cirvis tur gadījās? HEILS Es nezinu. FRĪDAS BALSS Heils cirvi neaiznesa. TIESNESIS Klusu! - Kas tur runā starpā? - (Uz Heilu.) Jūs nupat teicāt, ka esat vainīgs pie viņas nāves, un nu liedzaties viņu nositis? HEILS (Uztraukts.) Ko jūs sakāt, tiesneša kungs? Es būtu pats nositis Maiju? Es jūs nesaprotu. OTRAIS PIESĒDĒTĀJS Ko es teicu, - vajdzēja viņu tūliņ mocīt, gan tad atzīsies. PIRMAIS PIESĒDĒTĀJS (Uz tiesas kalpiem.) Atnest moku rīkus! (Tiesas kalpi aiziet.) Trešais skats T i e s a s   k a l p i   atnes moku rīkus. ĻAUDIS Vai! vai! briesmas! - Mocīs nevainīgu cilvēku. (Atskan jau sievu raudas.) ZEMES TIESNESIS Pagaidām turpināsim vēl pratināšanu bez mocīšanas. OTRAIS PIESĒDĒTĀJS Nekas neiznāks. TIESNESIS Heil, jūs taču pats ar vēstuli aicinājāt Maiju uz alu? Tā teica Šildhelma kundze. ŠILDHELMA KUNDZE Es tik teicu to, ko bija sacījusi mazā Lienīte. HEILS Nekādu aicinājumu ar vēstuli es Maijai neesmu sūtījis. FRĪDAS BALSS Nau sūtījis Heils vēstuli. TIESNESIS Klusu! ABI PIESĒDĒTĀJI Nu viņš liedzas vēl vairāk - vajga viņu pamocīt, tad teiks taisnību. HEILS Mokat mani, cik gribat! Es moku nebaidos. Neviens moku rīks nespēs man darīt tādas sāpes un mokas, kādas man dara Maijas aiziešana uz labāku pasauli. - Bet kādēļ jūs sakāt, ka es būtu nokāvis Maiju? - Kādēļ jūs tā apvainojat mani, kam jau tā grūti? Notiesājat mani, mokat mani, es visu labprāt panesu, jo dzīve bez viņas man nau vairs vērta dzīvot, bet kādēļ jūs apvainojat mani un līdz ar to arī viņu?! (Tiesas kalpi tuvojas. Heilam ar moku rīkiem.) ŠILDHELMA KUNDZE Cienījamie tiesnešu kungi, nemokat jel nevainīgu, sagrauztu cilvēku! Esat taču cilvēki! esat žēlīgi! HEILS Mīļā kundze, lai viņi nāk, lai dara savu darbu! Mokas un nāve man būs cienīgs atalgojums par to, ka _es nepratu glabāt to dārgo mantu, kas bija nodota manās rokās. FRĪDA (Iznāk laukā no ļaužu vidus.) Nau vainīgs! nau vainīgs! - Nemokat viņu! (Uz Heilu.) Aizstāvies! aizstāvies! HEILS Es negribu aizstāvēties, es esmu vainīgs! Neceri uz mani, Frīda! Es nekad tevi neprecēšu. TIESNESIS (Uz Frīdu.) Kā tu zini, ka Heils nau vainīgs? Kādi tavi pierādījumi? FRĪDA Viņš nau vainīgs, viņš labs cilvēks. Apžēlojaties! TIESNESIS Ej vien, kad tu nekā nezini; kad tu viņu cerēji kā līgavaini. FRĪDA (Atkāpjas ļaudis.) ŠILDHELMA KUNDZE Tiesnešu kungi, neļaujat man, vecai sievai, velti lūgties un raudāt! Atstājat sveikā to lāga cilvēku! Vai jums nepietiek, ka mirusi Maija, vai jāaiziet bojā arī viņas līgavainim? Diezgan asiņu! PIESĒDĒTĀJS Asins par izlietu asini! ŠILDHELMA KUNDZE Diezgan asiņu! diezgan asiņu! Apžēlojaties! ĻAUDIS (Arī sāk lūgties, sievietes raud.) Apžēlojaties! apžēlojaties! TIESNESIS (Aprunājas klusi ar abiem piesēdētājiem, kuri grib mocīšanu.) Kad abi piesēdētāju kungi uz likuma pamata pieprasa mocīšanu, tad man to jānolemj. - Tiesas kalpi, stājaties pie darba! FRĪDA (Izlaužas no ļaužu vidus un no tiesas kalpiem un nostājas tiesas galda priekšā.) Man ir pierādījumi, ka Heils nau vainīgs: nupat atrada alā zobenu:; liekat to atnest. TIESNESIS Lai atnes to zobenu! Ceturtais skats T i e s a s   k a l p s   ienes uz dēļa uzliktu zobenu. ĻAUDIS Skat! skat! zobens! - Tas jau poļa zobens! - Skat! skat! TIESNESIS Kas to zobenu atrada, kur un kad? VIENS KARA KALPS Es atradu vakar Labvīra alā, strautiņā iemestu, šo zobenu. TIESNESIS Kādēļ neteici tūdaļ par atradumu? KARA KALPS (Skatās uz Frīdu.) Jaunkundze man teica, lai es sakot, kad man prasīs. TIESNESIS (Uz Frīdu.) Kādēļ neteicāt tūdaļ? FRĪDA Es cerēju, ka jūs tāpat nevainību attaisnosat. Ar šo šo zobenu arī var būt nokauta tā meitene. TIESNESIS Piesēdētāju kungi, vai ar šo zobenu var būt nokauta Maija Greif? Jūs jau izmeklējāt un teicāt, ka ar cirvīti viņa var būt nokauta. PIRMAIS PIESĒDĒTĀJS Nokaušanu var izdarīt arī ar šo zobenu, un tas var būt pielietots arī pie nokautās, bet skaidrību mēs dabūsim tikai tad, kad pielietosim moku rīkus pie noziedznieka. OTRIS PIESĒDĒTĀJS Pilnīgi manas domas: mocīt vajga, tas labi vienmēr un visur! TIESNESIS Pagaidat! - (Uz kara kalpu.) Kam tas zobens? KARA KALPS (Cieš klusu, paskatīdamies uz Frīdu.) BALSIS NO ĻAUDĪM Tas ir poļa zobens. ŠILDHELMA KUNDZE Tas var būt standartjunkura Jakubovska zobens. Jakubovskis bija straujš un mežonīgs, tas var būt vainīgs. PIESĒDĒTĀJI Mēs prasām asās napratināšanas pielietošanu! - Likuma un taisnības vārdā! - Meklējot citu vainīgo, nevajaga palaist šo, kas jau rokā! TIESNESIS (Nemierīgs.) Heil, nu runājat! attaisnojaties! HEILS (Bez līdzdalības.) Mau ko teikt. TIESNESIS (Piepeši pieceļas kājās.) Es nolemju taisnības izmeklēšanai pielietot visdrošāko un labāko līdzekli: lai nokautā pati liecina par sevi un savu slepkavu! - Tiesas kalpi, ienesat mironi Maiju Greif! (Ļaudīs kustība, nemierīga gaidīšana un sačukstēšanās. Tiesnesis priecīgi berzē rokas. Šildhelma kundze viņam klusi pateicas, tikai Heils pats nepriecājas, bet uztraucas.) Piektais skats K a l p i   ienes uz nestuves   M a i j u. ĻAUDIS (Piepeši apklust, tad uztraucas, daudzi sāk raudāt.) Maijiņ, mīļā! Maijiņ! - Mūsu Maijiņa atkal pie mums! - Maijiņ, ko viņi tev padarīja! - Maijiņ, visu labā, mūsu saulīte! - Kas nu mūs priecinās? Kas mūs apžēlos! - Tā, kas citus žēloja, tā no cita nau žēlota! - Ko jūs, zvēri, viņai padarījāt? - Ko viņa bij noziegusies, ka viņu nokāva? Polis! - polis! - Tas junkurs! Mūsu Maijiņa! TIESAS KALPI (Noliek nestuves tiesas galda priekšā.) ĻAUDIS Neliekat tur! - Liekat Maijiņu goda vietā! - Tur, uz pārvaldnieka paaugstinājuma! TIESAS KALPI (Novieto nestuves uz paaugstinājuma.) TIESNESIS Apmierinājaties, ļaudis! - Turpināsim tiesas izmeklēšanu! - Heil, atbildat tagad tiesas un nokautās priekšu, vai jūs esat viņu nokāvuši? Ejat tur klāt! HEILS (Sadrebinājas, kad ienes Maiju, stāv, rokas acu priekšā; kad nestuves noliktas uz paaugstinājuma, viņš tām tuvojas.) TIESNESIS Heil, ejat klāt! Tad pati nokautā izspriedīs par jums. Kad jūs teiksat, ka neesat vainīgs, un nokautās brūce sāks asiņot, tad jūs esat slepkava. Ejat k1āt un sakat, vai esat viņu nokāvis? HEILS (Pieiet pie paaugstinājuma.) Maijiņ, tu visu labākā, tu svētā, es esmu vainīgs, es nepratu tevi pasargāt no šīs pasaules, - bet tu man sniedzi savu roku, tu man piedotu un sniegtu arī tagad vēl savu roku, tu esi tik laba! (Viņš nometas ceļos uz paaugstinājuma, kurš sakustas.) (Maijas roka piepeši no nestuves malas nokaras pret Heilu.) HEILS (Piepeši iekliedzas.) Maijiņ! - Tava roka! - Tu man piedod! ĻAUDĪS (Liels uztraukums.) Viņa. sniedz tam roku! - Maija ij mirusi mūs neaizmirst! - Brīnums! brīnums! - Maija svētā! - Brīnums! Heils nau vainīgs! TIESNESIS un PIESĒDĒTĀJI (Uzlēkuši kājās un pārbrīnījušies.) TIESNESIS Nu vainīgs! PIRMAIS PIESĒDĒTAJS Ko tu nu teiksi! OTRAIS PTESĒDĒTĀJS Žēl gan. ĻAUDIS (Priecīgi, skaļi.) Nau vainīgs! nau vainīgs! - nau vainīgs! Maija pati izglāba Heilu. Sestais skats PĀRVALDNIEKA SULAINIS (Ienāk un griežas pie Šildhelma kundzes.) SULAINIS Kundze, mazā Lienīte ir atvesta; vai vest šurp? ŠILDHELMA KUNDZE Ved šurp! ved šurp! - - (Sulainis aiziet.) - Tiesneša kungs, atrasta Greifa mazā meitiņa, kas bija Maijai līdzi alā. Es liku viņu atvest. TIESNESIS Atvest Greifu Lienīti. TIESAS KALPI (Ieved Lienīti.) LIENĪTE (Tūliņ sāk stāstīt, nenogaidījusi uzaicinājuma.) Es aizvedu Maijiņu uz Labvīra alu - es gribēju redzēt, kā viņa skūpstīsies ar standartjunkuru, ar poli, bet polis sāka viņu tūliņ sist, kam viņa nemīlot, un tad viņa deva viņam lakatu, lai palaižot vajā, un tad viņa nolieca galvu, un tad polis ar zobenu nocirta viņai galvu, un tad pats sāka kliegt un iesvieda zobenu strautiņā, un pats aizskrēja, un Skudrītis arī sāka kliegt, un es arī sāku kliegt, un tad es iznācu ārā no paslēptuves, un tad es lūdzu Maijiņu celties augšā, un, kad es viņu glaudīju, tad viņa iekrācās un man palika bail, un es arī aizskrēju projām, lai nesacītu, ka es viņu ar zobenu nokāvu! Un es viņai puķes uzliku. ŠILDHELMA KUNDZE Ko tu stāsti, Lienīt, ko tu sadomāji savās bailēs? TIESNESIS Bērns samulsis. No viņa nevar nekā saprast. Par ko tad Maija galvu turēja, lai cērt? Kas tas par lakatu? Atbildi, kā pienākas. LIENĪTE Es neesmu vainīga, lakatu deva Heils, es nedevu lakatu, es tik aiznesu vēstuli, es neesmu vainīga. (Sāk raudāt.) Septītais skats P ā r v a l d n i e k a   k a l p s   ienāk. KALPS Nāk pārvaldnieka kungs! PĀRVALDNIEKS ŠILDHELMS (Tiek ienests uz nestuvēm.) TIESNESIS un PIESĒDĒTĀJI (Pieceļas un apsveic viņu, tāpat ļaudis.) PĀRVALDNIEKS Sveiki visi! - Tiesnešu kungi, man ir jums jādod liecība Maijas Greif lietā. Pie manis nupat, kad es gulēju slims ar savu salauzto kāju, atnāca Skudrītis un ar lielām vaimanām atzinās, ka apsūdzētais Heils neesot vainīgs, bet vainīgs esot viņa, Skudrīša, biedris, standartjunkurs Ādams Jakubovskis. ĻAUDIS (Liela kustība.) Vai redz nu! - Ko es teicu! - Patiesība nāk tomēr gaismā! - Polis, polis! Kādēļ to neķēra tūliņ rokā? FRĪDA (Ļaužu vidū, uz priekšu panākdamās.) Polis vainīgs! Viņš ieviļināja Maiju alā. BALSIS NO ĻAUDĪM Un tu poļa mīļākā un palīdzētāja. PĀRVALDNIEKS Klusat, ļaudis! - Tiesnešu kungi, Skudrīti es liku apcietināt un nodevu to tiesas rīcībā. TIESNESIS Atvest Skudrīti. PĀRVALDNIEKS Pagaidat drusku, tiesneša kungs! Skudrītis ir ļoti uztraukts, un no viņa ir grūti ko saprotamu izdabūt, viņš ļoti baidās no tiesas un man kā savam priekšniekam uzticas vairāk. Es jums, tiesas kungi, vispirms atstāstīšu, ko viņš man atzinās; tad pēc jūs varēsat no viņa paša mutes dabūt apstiprinājumu. TIESNESIS Lūdzu, stāstat, pārvaldnieka kungs! PĀRVALDNIEKS Stāsts ir gandrīz neticams, un es pats nebūtu ticējis, kad nebūtu redzējis Skudrīša sirdsapziņas mokas. Standartjunkurs Ādams Jakubovskis ir nevaldāmas dabas, stiprinieks, dzērājs, sieviešu pavedējs, straujš, karstgalvis ar tumšu pagātni. Pie poļiem būdams, sakāvis par kādu rājienu savu priekšnieku; tad atbēdzis pie manis, bet es viņu arī drīz būtu atlaidis. Standartjunkurs nu gribējis pavest arī Maiju Greif; kad tā pretojusies, tad ar Skudrīša un kādas sievietes palīdzību aizviļinājis Maiju uz alu, kur gribējis ar varu panākt savu nolūku. Būtu arī panācis, jo Skudrītis ar būtu palīdzējis pieveikt jaunavu, bet tad noticis kas gluži neticams: Maija solījusi viņam savu lakatu, kuram esot burvja spēks, nesējs tiekot neievainojams. Standartjunkurs, māņticīgs būdams, tam noticējis - vēl vairāk tad, kad Maija piedāvājusies, lai pie viņas kakļa izmēģinot. Viņa turējusi galvu, un Jakubovskis cirtis ar zobenu un tā nonāvējis Maiju, - Maija labāk zaudējusi savu dzīvību nekā savu nevainību. (Mirklis vispārēja pilnīga klusuma.) HEILS (Iekliedzas.) Maija, Maija, tu svētā! svētā! Un es tev neticēju! Tu svētā, svētā! Kā !ai es izpērku savu grēku! (Sievietes sāk skali raudāt, arī vīrieši nenociešas; pats tiesnesis tikko spēj savaldīties.) KĀDA BALSS NO ĻAUŽU VIDUS Viņa, labprātīgi iedama nāvē, mūsu visu grēkus ir uzņēmusi uz sevim un izpirkusi! OTRA BALSS Karš bija nokāvis taisnibu, taisniba pacejas atkal dzīva no mirušās Maijas miesām. Astotais skats S k u d r ī t i s   ielaužas iekšā un, caur sargiem izspraukdamies, pieskrien pie Maijas nestuvēm. SKUDRĪTIS Maija! Šventa Maija! Pie tavām kājām nometos zemē! Neatstum manis, necienīga verga! Mana roka būtu palīdzējusi tevi slepkavot, tu mani pasargāji no grēka! Šventa Maija! Šventa Maija! (Ceļos rāpo pa paaugstinājumu, sit ar galvu pret grīdu; visu laiku paliek ceļos.) TIESNESIS Ko tu esi darījis, Skudrīti, saki visu! SKUDRĪTIS Viņa teica: «Cērt man!» Lakats dara neievainojamu; - un es noticēju, bet viņa glāba sevi, nāvē iedama. - Ādams palika kā dumjš un traks, kliedza: «To es nedomāju, es biju traks zvērs!» un, kad es viņu mierināju, viņš man uzsauca: «Nenāc man tuvu, es tevi nožņaugšu!» - Pans Ādams nevar dzīvot! Mans mīļais pans nevar dzīvot! TIESNESIS Kur ir tavs pans? SKUDRĪTIS Tepat jau vien ir. Viss vina lepnums salauzts, viņš baidās nākt iekšā tāpat kā es, pazemīgais kalps. Ādam! pane Ādam! Nāc iekšā! Devītais skats Ā d a m s   J a k u b o v s k i s   ienāk; ļaudis visur vairās no viņa un dod ceļu. Jakubovskis, tērpies kā uz parādi, iet taisni uz Maijas nestuvēm. LIENĪTE (Stājas viņam ceļā un iesit viņam ar dūrīti.) Tu nekrietnais! Tu viņu mīlēji, bet nositi! - Še tev, nekrietnais! JAKUBOVSKIS Lienīte mani notiesā, - topi, jaunatne, labāka par mani. (Kad viņš pieiet pie nestuvēm, ļaudis sakustas.) ĻAUDIS Skatat! skatat! - Mironis sāk asiņot! Maija asiņo! - Slepkava, neej klāt! - Slepkava, nost! (Draudoši paceļ rokas.) Brīnumi! brīnumi! JAKUBOVSKIS Maija, tu mani atraidīji! Es uzņemšu sodu. Tev tiesība sodīt. Bet es cerēju, ka tu piedosi man un nesodīsi kā jaunatne! Jo es tomēr tevi esmu mīlējis. ĻAUDIS (Sauc.) Asins apstājas! - Asins apstājas, - viņa piedod! - Svētā, svētā! JAKUBOVSKIS Tu piedod, Maija! - Tu svētāl Tu otrreiz mani uzvarēji - labs uzvar! Tev taisnība. (Sabrūk savā lepnumā, sāk skaļi raudāt.) ĻAUDIS (Raud arī līdzi, vispārējs žēlums.) JAKUBOVSKIS Sveika, svētā Maija! (Viņš nošaujas.) (Vispārējs nomierinājums.) TIESNESIS Vainigais sodījis pats sevi. Tiesai atliek nolemt viņa mironi līdz ar noziedzīgo zobenu aprakt dziļākā purvā. Skudrīti sodīt ar nāves sodu. HEILS Tiesneša kungs, nesodat ar nīvi Skudrīti, lai viņa asinis neaptraipa Maijas asinis. Lai viņš atstāj tikai šīs zemes robežas! Tā es sodu arī pats sevi, aiziedams trimdā. TIESNESIS Tiesa aiziet taisīt spriedumu! (Tiesnesis un piesēdētāji aiziet.) Desmitais skats T i e   p a š i,   bez tiesnešiem. HEILS Mīļie ļaudis un draugi! Es aizeju savā zemē! Paliekat sveiki, pieminat mani labā! Lai jums labāk klājas nekā man, nelaimigajam, kas pats bija vainigs. Es paņemu sev trimdā līdzi lāsi no Maijas asins. (Viņš lakatiņu iemērc Maijas asinīs.) FRĪDA (Nomezdamās pie viņa ceļos.) Es esmu sodita visvairāk; es noziedzos un nesasniedzu savu mērķi. Tu aizej no manis, es negūstu tevi ne ar kādiem upuriem un noziegumiem. Tev paliek viņas asinis, man paliek tik mana ļaunā sirdsapziņa. Sniedz man jel roku kā Maija tev! HEILS (Sniedz roku.) Paliec sveika, Frīda. Mēs visi ciešam, katrs savām asarām, - (Pakrīt ceļos.) - Maija! Maija! Maija! ĻAUDIS (Raudot.) Maija! Maija! Maija! (Priekškars.)

RAINIS RĪGAS RAGANA VIENAS NAKTS SAPNIS TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA PERSONAS DEDZE, Rīgas ragana SPĪDOLA LĀČPLĒSIS VAROŅNĀRAS ŽAGATA, nāra CIELAVINA, nāra CARS PĒTERS KRIEVU SŪTŅI un VIRSNIEKI ZVIEDRU VIRSNIEKI RĪGAS VECĀKAIS RĀTSKUNGS VAIRĀKI RĪGAS RĀTSKUNGI KOPĒJS VIŅA DĒLĒNS Kareivji, zēni, meitenes, tauta

RAINIS RĪGAS RAGANA VIENAS NAKTS SAPNIS TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA DRAMATISKA UVERTĪRA Pie Spīdolas pils jūras dzelmē. Melna siena; no lejas stiepjas augšup ūdensaugi. Pirmais skats No augšas dzirdamas balsis kā kaivu kliedzieni. No lejas atbalsojas jūras radības. Sadrebas ūdens priekškars. BALSIS NO AUGŠAS - Rīga grims! - Rīga degs! - Rīga grims! - Rīga degs! - Vai, vai! - Vai, vai! CITAS BALSIS - Kas to glābs? - Kas to segs? - Vai, vai! - Vai, vai! BALSIS NO LEJAS - Rīga grims? - Rīga degs? - Rīga grims? - Rīga degs? - Vai, vai! - Vai, vai! CITAS - Kas to glābs? - Kas to segs? - Vai, vai! - Vai, vai! Otrais skats Parādās   S p ī d o l a.   Paceļ rokas. SPĪDOLA Lāčplēsi, dzirdi! Vai dzirdi? Uz jūras pili Dūmi veļas zili, Nākamais deguma tvaiks. LĀČPLĒŠA BALSS NO TĀLES Dzirdu, dzirdu: Dūmi grib velties, Manim jau celties Nava vēl laiks. ŪDENS BALSIS Vai, vai! - Vai, vai! SPĪDOLA Vai Rīgai būs grimt? LĀČPLĒŠA BALSS Būs degt, būs grimt, - Lai nebeidz tik mūžam no jauna dzimt. Par simtēju gadskārtu «Vai Rīga gatava?» jautāšu. Kad atbildēs: «Rīga ir gatava», Tad Rīgas grimšana galīga. SPĪDOLA Vai, vai! Mana Rīga rītu degs! LĀČPLĒŠA BALSS Sūti tu, kas to segs. SPĪDOLA Vai Rīgu tas glābs? LĀČPLĒŠA BALSS Glābs, glābs - Ij tad, kad vēl slābs; Ij tad, kad vēl neiegūs, Tas solis uz uzvaru būs. SPĪDOLA Vai gribi pats cīniņā iet? LĀČLĒŠA BALSS Mans sapnis lai iet, Manas acis vēl ciet, Nau ieročiem laiks. BALSIS VISAPKĀRT Vai, vai! - Vai, vai! - Vai, vai! (Apklustot.) Trešais skats SPĪDOLA (Sauc skaļi un spēcīgi.) Rīga grims, Rīga degs - Kas to glābs? - Kas to segs? BALSIS Vai, vai! - Vai, vai! (Iznāk trīs   v a r o ņ m e i t a s   n ā r a s    bruņās un Spīdolas meita   D e d z e.) TRĪS NĀRAS (Paceļ rokas.) Es! - Es! - Es! (Spīdolas meita paceļ roku, bet nesaka nekā.) SPĪDOLA Kas glābs, ne šķēpu ceļot, Ne viļņus veļot, - Naidnieka garu šķeļot? TRĪS VAROŅNĀRAS (Nolaiž paceltās rokas un aizgriežas.) BALSIS Vai, vai! - Vai, vai! - Vai, vai! DEDZE (Uz priekšu panākot.) Es! SPĪDOLA Tu, meitiņ?! Nē, nē! Tev jūras laime lai smaida! Tu nezini, kas tevi gaida. DEDZE Nav tāda, kas mani baida: Lāčplēša meita - es! SPĪDOLA Lāčplēsis guļ vēl un gaida. DEDZE Spīdolas meita - es. Daile, tāle, klaida! SPĪDOLA Kas iet turp, tam sāpes būs ciest, Tam mūsu mieru nemiera dzīvē sviest. DEDZE Kas zin, kā sāpes dara, Tam palīdzēt vara. Kas citiem līdzi var ciest, Spēj likteni griezt. SPĪDOLA Ā! Ā! - Tie vārdi sveši tev mutē skan! DEDZE Der tēva vārdi ij man. Mātes neprāts un tēva prāts: Tāda un tāds - Es eju! SPĪDOLA Rīgu glābs, Kas neatslābs, Tas valdīs, - tad ej nu un valdi! Ak! valdīt tik saldi. DEDZE Un klausīt? SPĪDOLA Ā! Ā! DEDZE Un klaidīt? SPĪDOLA Ā! Ā! DEDZE Un spēku pasaulē raidīt? Par sevi lielāku? Un sevi just? Un sevi likt zust? Un kust citā uz visumu? Kā vētrā kaiva lidot, lidot, lidot! SĪDOLA Kas Rīgu glābs, Bet slābs - Tas nenāks atpakaļ, Kur dzelmē likteņus kaļ, Tas aizies lidojot klaidā! DEDZE Aidā? Aidā! Es eju lielā laidā! SPĪDOLA (Bažās.) Vai apdomā tu, kurp iet Tas ceļš, kurā stāvi? DEDZE (Sadrebinās.) Ak, māt, mīļā māte, man šķiet - - Uz nāvi. SPĪDOLA Mans bērns, ak, neej! DEDZE Ak, māt! Visskaistāk ir dzīvi prom dāvināt! SPĪDOLA (Par brīdi.) Tev dota viena diena vai nakts! DEDZE Pēc dienas nāk nakts, Pēc nakts nāk diena - Lai dota man nakts, bet vai tik viena? SPĪDOLA Tev neizciest vairāk, - tu būsi lakts! DEDZE - Būšu lakts! SPĪDOLA Bērns, mīļais, dzirdi: Tā viena nakts - Tā nau mūsu nakts, Tā ir zemes nakts, Neej! ko mani tirdi? Es zinu, kas zeme un nakts. DEDZE Es ne! Bet vai Spīdola Runā kā Laimdota, Kad priekšā viņas meitiņa? SPĪDOLA Ā! Ā! Es vienu drīstu vēl teikt: Kad savu gaitu tu iespēj veikt Pirms rīta, tad jūras mierā nāc atpakaļ, Kad ne, tad tevi turēs nakts. DEDZE (Izplestām rokām steidzas.) Aidā! Nāc, nakts! SPĪDOLA (Aizsedz galvu un nogriežas.) BALSS (Atskan no dziļuma.) Ha, ha, ha, ha! SPĪDOLA Kas tur tik neganti smejas? Ka trīs visas jūras lejas - Vai aklais melnais, tas tu? BALSS NO DZIĻUMA Ha, ha, ha, - hu, hu, hu! DEDZES BALSS Tu, kas tu klīdi, Spīdolas meita, spīdi! (Priekškars.)

RAINIS RĪGAS RAGANA VIENAS NAKTS SAPNIS TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA PIRMAIS POSMS Rīgas pilsētas rātsnama lielā sapulču istaba. Istabu pabeidz uzkopt   k o p ē j s   ar   s a v u    m a z o   d ē l ē n u. - Dzirdas sēru zvani un bēru mūzika visu cēlienu cauri. Pirmais skats KOPĒJS (Bēdīgs, uztraukts.) Sēru zvani, bēru zvani Visu dienu, visu dienu - Nevar ausis aizklausīt. - DĒLĒNS Tēte, tēte - kas tad miris? KOPĒJS Rīga mirst, Rīgai gals. DĒLĒNS Saki, tēte - kā tad mirst? KOPĒJS Mirst, kad atdod dvēselīti: Šovakaru krievi nāks, Rātes kungi krieviem dos Mīļu Rīgas dvēselīti - Rīgas vārtu atslēdziņu. DĒLĒNS Kas tad būs? KOPĒJS Klusāk, dēls, Sāk jau Rīgas tauta nākt. Otrais skats Sāk lasīties ļaudis, bailīgi gar malām stādamies pulciņos. KOPĒJS (Uz dēlēnu, abi nostādamies skatuves priekšā, maliņā.) Nu mēs visu uzposuši, Nu mēs malā stāsimies, Noskatīsim Rīgas bēres. DĒLĒNS Tēte, ko mēs uzposuši, Ļaudis atkal piemīdīs, Vērts bij slaucīt lielo grīdu?! KOPĒJS Krievs mūs pašus piemīdīs, Aizies Rīga neziņā. DĒLĒNS Kas tad būs, saki, tēte? KOPĒJS Plēsīs krievi Rīgas mūrus; Durvis lauzīs, logus sitīs, Ļaudis kaus, mantas laupīs - DĒLĒNS Vai ij manas spēles ņems? KOPĒJS Tavas spēles lauzīs pušu. DĒLĒNS Ļaudis kaus, - vai ij māti? KOPĒJS Kaus ij tevi, kaus ij māti. DĒLĒNS (Sāk brēkt.) Tēte, nelaidīšu krievus! Mātei priekšā aizstāšos! KĀDS PILSONIS Krievs tev saraustīs aiz matiem. DĒLĒNS Es tam bārdā ieķeršos, - Krieviem garas pinku bārdas. CITS PILSONIS Krievs tev' maisā iebāzīs. DĒLĒNS (Apjūk, bet tad līksmi.) Lielais Kristaps nepieļaus, Tas jau sargā mazus bērnus. KOPĒJS Tā gan! Lielais Kristaps teic: Rīga degs, Rīga grims, Mūžam atkal jauna dzims - - KĀDA VECA MĀTE (Turpina.) Tik kad gatava tā tiks, Tai uz mūžu nogrimt liks. ĻAUDIS (Viens caur otru.) - Gudris puika, ko tur teiksi? - Tas ir īstais Rīgas puika! - Nevajdzēja atdot Rīgu! - Vēl jau vaļņi nesalauzti - - Badu paciestu vēl ilgāk! KĀDS PILSONIS Klusāk, ļaudis, rāte nāk! Trešais skats R ā t e s   k u n g i   ienāk svinīgā gaitā un apstājas goda vietā. Viņiem līdzās ienāk   p u l k s   z v i e d r u    v i r s n i e k u   un paliek nekustoši stāvot visu laiku. VECĀ MĀTE (Skaita.) Rīga, Rīga skaista, skaista, Kas to skaistu padarīja? DĒLĒNS (Starpā aši.) Zinu: ļaužu sūra vara, Pakavoti kumeliņi! ĻAUDIS (Paklusi, spītēdami rātes kungiem.) - Aug vēl Rīgas aizstāvīši - - Kungiem Rīgas nava žēl - - Zviedru spēki nepaspēja - - Zviedru laiki, labi laiki - - Nu to laiku nebūs vairs - SARGS (Sauc skaļi.) Visi klusu! Visi klusu! Krievu kungi iekšā nāk! (Visi sakustas un sāk dziļi klanīties, vispirms rātes kungi; zviedri neklanās.) Ceturtais skats T r ī s   k r i e v u   k u n g i   -   v i r s n i e k i,   uzvarētāju gaitā,   r ā t e s   k u n g i   pazemīgi viņu priekšā. VECĀKAIS RĀTSKUNGS (Uz krieviem. Aiz viņa Rīgas atslēgas nesējs tura zelta atslēgu uz sarkana samta spilvena.) Visžēlīgie, visaugstie mūsu kungi! Šis augstās rātes telpās esat sveikti! Kā pavēlniekus mēs jūs saņemam, Ar dziļu bijāšanu klanīdamies - KRIEVU AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS (Viņu pārtraukdams un uz zviedriem rādīdams.) Tie tur malā kādēļ paliek taisni stāvot? Visiem jāklanās kā rudziem saimniekpriekšā! RĀTSKUNGS (Klanīdamies.) Tie zviedri, kungs, tiem atļauts brīvi aiziet, - Tā paredz miera līgums, augstais kungs. KRIEVU KUNGS (Dusmīgi.) Līgums, līgums! Redzēsim, ko teiks vēl vara? RĀTSKUNGS (Atkal klanīdamies.) Mēs atnesām jums Rīgas atslēgu - (Ļ a u d i s   dzird nopūtas un klusas raudas.) RĀTSKUNGS (Atkal klanīdamies.) No brīva prāta mēs jums padodamies; Pēc līguma jūs solāt Rīgu taupīt, Ne zagt, ne laupīt un ne dedzināt - OTRAIS KRIEVU KUNGS Ja ņe poņimaju. (Smejas.) PIRMAIS KRIEVU KUNGS (Uz rātskungu.) Labi, labi. - Teic jel: Kādēļ labāk tūdaļ neatverat vārtus Lielo caru ielaist? Atslēgu tik dodat. RĀTSKUNGS (Atkal klanīdamies.) Tā līgumā ir sacīts. PIRMAIS KRIEVU KUNGS (Dusmīgi.) Atkal līgums! Labāk lūdzat: apžēlo mūs, cara tētiņ! Dod nu atslēgu man šurpu! (Izstiepj roku.) ATSLĒGU NESĒJI (Izvairās.) ĻAUDĪS (Klusums. Tad atskan bērna balss.) DĒLĒNS Nedod, nedod atslēdziņu Tādam resnam krievu vīram! ĻAUDIS (Klusu smīn.) KRIEVU KUNGI - Što takoje? - Kas par troksni? PIRMAIS RĀTSKUNGS (Mierinādams.) Bērns tik paraud. Kungs, tagad rātskungs sniegs jums atslēgu. PIRMAIS KRIEVU KUNGS Sniegs šis! Ņemšu pats! Ij spilventiņu līdzi. Tādām sārtām zīda bārkstīm, zelta pušķiem. Piektais skats Parādās telpas malā   D e d z e;   viņa tērpta baltās zīda drēbēs, svārka lejas mala ūdenskrāsā; galvā viņai zelta kronīts un sudraba plīvurs; rokā viņa tura niedru trijdeksni, koraļļiem izgreznotu. Viņu pavada    n ā r a, b   a l t i   m e l n ā   -    Ž a g a t a,   n ā r a   ū d e n s k r ā s ā    -   C i e l a v i ņ a. ĻAUDIS (Sakustas un sačukstas.) - Skat! - Skat! - Skat! - Ā! - ā! - Klus! Klus! - Kas tā tāda? - Kas tā tāda? - Kāda stalta! - Kāda skaista! - Līdzi divas pavadones - - Pati balta - viņas raibas - - Dodat ceļu! - Dodat ceļu! - Tā kā kāda karaliene! - Ir par jaunu! - Ir par skaistu! - Tā būs kāda princesīte. - Zelta kronīts galviņā - - Sudrabiņa plīvurītis - - Rokā niedru trijdeksnītis. - Skatat: mati viņai slapji! - Vai nau ūdens karaliene? DEDZE (Panākusi pie goda vietas, griežas pie ļaudīm.) Sveika, mana Rīgas tauta, Baltas dienas gaidītāja! ĻAUDIS Sveika, zelta princesīte, Tālas zemes atnākusi! DEDZE Ko tie sēri bēru zvani? Ko tās sēras bēru drēbes? Ko jūs šodien glabājat, Lielā pulkā sanākuši? ĻAUDIS - Šodien Rīgu glabājam - - Šodien Rīgas atslēdziņu - Svešam projām aizdodam - - Rīga grims! - Rīga degs! DEDZE Rīga dzīvos! - Rīga dzīvos! ĻAUDIS - Klausat! - Klausat! - Rīga dzīvos! - Vai jūs dzirdat? - Rīgas tauta! KRIEVU KUNGI - Ko tā nāca? - Kas tā tāda? RĀTSKUNGS (Klanīdamies, bet mazāk zemu.) Kungi, nezinu to svešo princesi: Mums, Rīgai, allaž atnāk augsti viesi, Mēs neesam kādi tāli aizmežnieki. - Varbūt, ka zviedru kungi viņu pazīst? ZVIEDRI (Tikai saskatās savā starpā un pasmaida.) KRIEVU KUNGI Ko tā saka: Rīga dzīvos! Rīga dzīvos! Vai mēs, krievi, Rīgu iznīcināt gribam? Mēs tik gribam sargāt to no ienaidniekiem. RĀTSKUNGS Kungs, zviedru virsniek, vai to pazīstat? ZVIEDRU VIRSNIEKS (Uzrunāts tikai pasmejas laipni pretī.) KRIEVU KUNGS (Uz rātskungu, uztraukdamies.) Ko tie zviedri smejas? Vai te nodevība?! RĀTSKUNGS (Paklusām krieviem.) Es sveikšu to un pašai uzprasīšu. (Uz Dedzi.) Es sveicu, kundze, jūs! - Kā jūs lai godā? Kas esat, jūsu gaišība? Ko vēliet? DEDZE (Smiedamās.) Teic labāk, ko nāca tie tur? (Uz krieviem rādīdama.) Ko Rīgas atslēgu nesat jūs šur? Vai, rātskungi, - Jūs pārdodat Rīgas dvēseli? KRIEVU KUNGS (Aši.) Ko? tā Rīgas atslēgu mums negrib dot? Nu, tad es to sevim paņemšu pie laika! (Viņš sniedzas pēc atslēgas, Dedze izstiepj viņam priekšā savu niedru trijdeksni.) DEDZE Neskaries atslēgai klāt, Kad tev nedod ar labu prāt'! KRIEVU KUNGS (Izbrīnījies.) Rātskungi mums labu prātu deva! DEDZE (Uz ļaudīm.) Vai Rīgu atdod tu, tauta? ĻAUDIS - Nē, nē! - Nē, nē! - Tā krieviem nau ļauta! KRIEVU KUNGS (Uz rātskungiem.) Miera līgums vai ir slēgts? RĀTSKUNGS Ir slēgts! KRIEVU KUNGS Tad ņemu! (Viņš saņem atslēgu. Bet Dedze ar trijdeksni uzsit viņam uz roku tā, ka atslēga nokrīt.) DEDZE (Uzsizdama ar trijdeksni.) Ņem šo, tas tev krīt! No jums būs Rīgu atpestīt! ĻAUDIS - Atpestīsim! - Atpestīsim! - Princese ved palīgspēkus! - Klausat! Paga! - Manim bailes! KRIEVU KUNGI - Tā ir Pēter-cara aizskaršana! - Kā tā sasita man roku zilu! - Bet gan skaista! Cara tētiņam būs laba! DEDZE (Sauc.) - Tauta! Zviedri! Kungi! - Ko? Padzīsim šo! RĀTSKUNGS (Paklusu.) Teic, kundze, vai tu palīgpulkus atved? Kā liekas - ne, tad jādod atslēga! DEDZE Nāk nākons Aiz manis kā melns mākons! ĻAUDIS - Vai būs? - Vai būs? - Vai tik nemāni mūs? DEDZE Gaidat tik vienu dienu, Tad redzēsat mienu! - Tikai šo vakaru Vēl nedodat atslēgu! ĻAUDIS - Kas būs? - Kas nāks? - Kad mūs vēl bargāk māks? DEDZE Nu labi - tad vienu nakti tik prasu: Gaidat, līdz redzēsat citrīta rasu! KRIEVU KUNGS (Dusmīgi uz rātskungiem.) Ko nu teiksat? - Līgumu jūs laužat, kungi! Cara tētiņš liks jūs visus samīt zirgiem! Rīgu saberzīs un izkaisīs kā smiltis! RĀTSKUNGS (Pazemīgi klanīdamies.) Visžēlīgākie krievu kungi, klausat! Ir spēkā līgums, bet, lūk, atslēga Ir krītot lauzta, to mēs izlabosim Un rīt jums nodosim: Tad slēdzat Rīgu! Bet, kad tā svešā sita jums, tad kundze Ir tikai sievišķis, turklāt vēl viešņa! (Klanās un smaida vēlīgi.) DEDZE (Uz krievu kungiem.) Nu pazūdat! ĻAUDIS - Pazūdat! - Pazūdat! KOPĒJA DĒLĒNS (Izspraucies caur ļaudīm, pieskrien krievu kungiem un iesit vienam ar dūrīti.) Še tev! Tu gribēji māti man kaut! (Aizbēg atkal ļaudīs.) RĀTSKUNGS Projām! - Kā to var bērnam ļaut! (Klanās pret krievu kungiem.) KRIEVU KUNGI (Klusi savā starpā.) - Kad tiem tiešām nenāk palīgspēki? - Iesim! - Kad tie nepaņemtu mūs par ķīlu? - Velni! - Bet tu, rātskungs - lapsa, - gan tev cara tētiņš! - (Viņi virzās uz izeju.) (Nāra - žagata piesteidzas tiem klāt, paslepšus aizskar aiz rokām un pamet ar acīm.) KRIEVU KUNGI Lūk, kur meita! Tā mums smaida - tā mums palīgs! RĀTSKUNGS Kungs, ļaunā neņemat visžēlīgi! Es likšu, lai jūs palaiž goda sardze. KRIEVU KUNGI (Klusi viens otram.) - Klausies, - kad tie cietumā mūs neieliktu! - Kas par sardzi! Velns jūs! - Bēgšu! - Neizbēgsim! (Viens pasteidzas aši uz priekšu; otrs to aiztura. Sardze pavada viņus aizejot.    Ļ a u d i s   smejas.) Sestais skats T i e   p a š i,   bez krievu kungiem. RĀTSKUNGS (Smīnēdams.) Ir krievi projām, es tos piekrāpu. Bet nikni viņi būs, sāks atkal šaudīt - - (Uz Dedzi.) Tad sakat, augstā kundze, ko jūs solāt? No kurienes jums nāks tie palīgspēki? No zviedriem, poļiem, leišiem, igauņiem? DEDZE No jūras nāks, no zemes, no gaisa, - Daba savus brīnumus raisa: Zeme trīcēs, jūra šļāks, Naidniekus projām vāks, Gaisi rēks un sēks, Naidnieki bailēs bēgs, Viņu lodes ar roku es tveršu, Viņu pašu galvām tās virsū bēršu! Vēl šonakt no Rīgas tie projām skries, Mūsu lielgabalu suņi tiem pakaļ ries! - Uz pulvertorni aicinu jūs! ĻAUDIS (Sakustas, sačukstas pārsteigti, iebiedēti.) - Tu glābsi mūs! - Tu glābsi mūs! - Burve - burve - ko tā var spēt! - Tik brīnums vien mums var palīdzēt. RĀTSKUNGS Lūk, augstā kundze, teic man, kas tu esi? Vai burvju palīdzību tu mums soli? Kā mēs lai ticam taviem burvju spēkiem? (Pieiedams viņai tuvāk.) Šķiet, tiešām burve tu, ne princese: Tev mati slapji, slapjas drēbju vīles - Vai nāra esi tu? Teic patiesību! ĻAUDIS - Es redzēju arī - - Tai mati pil - - Es redzēju arī - - Acīm ugunis šķiļ - - Tā burve - burve - tā ragana - - Lai glābj tad mūs Rīgas ragana. DEDZE Nu, nākat tad, mīļie ļautiņi: Rīgu spēj glābt tikai raganas brīnumi, Es esmu brīnums! Es baltās jūras valdniece, Es zemes un gaisa princese, Pār viļņiem, pār kuģu mastiem Es sniedzu no latvju līdz zviedru krastiem. ĻAUDIS - Lai sveicam tad princesi, - Kas viļņos no zviedriem nākusi! - Man bail - ko kliedzat, ļautiņi? DEDZE Jūs, ļaudis, manis nepazīstat, Reizē ij mīlat, reizē ij nīstat! BALSIS NO ZVIEDRIEM Sveika esi ij mums! DEDZE Jums, draugiem, apsveikums! RĀTSKUNGS (Klanīdamies.) Vēl vienu, princese, lai ļauts jums jautāt - Bet neņemat man ļaunā, ka tā drīkstu, Jo visādi jau ļaudis pieredzēti, Kas daždien izdodas par augstiem kungiem Un ir tik plukatas un viltnieki - Bet neņemat tik ļaunā, augstā kundze: Vai jūs še Rīgā varbūt pazīst kāds, Kas apliecina jūsu augsto kārtu? Es negribu neko būt ļauna teicis! DEDZE (Smiedamās.) Jā, tiešām mani viens še zin - KOPĒJA DĒLĒNS (Iesaucas aiz ļaudīm.) Es, es! ĻAUDIS - Skat! - Puika, vej! KOPĒJA DĒLĒNS Tu tā, kas trejkrāsainā saulītē dej! DEDZE (Smejas.) Tad otrs vēl ir, kas mani min! Tas Lielais Kristaps! ĻAUDIS - Klau! Klau! - Kā tas var nākt? - Tam kāju nau - - Tas pats no koka - - Kā lai locekļus loka? DEDZE Nāks! nāks! Es saucu to jau. (Aiz skatuves dzird bērnus dziedam.) (Pulciņš bērnu, meitenītes un zēni, ienāk dziedādami, aiz viņiem zēni nes Lielo Kristapu; meitenēm puķes rokā. Viens zēns - runātājs.) ĻAUDIS - Nāk! - nāk! - nāk! - Lielais Kristaps pats! - Ak, kāds tas būs skats! - Kas to bērnu! - Kas to bērnu! BĒRNI DZIED Tip-tap! - Tip-tap! - Tip-tap! - Nāc nu, Lielais Kristap! Ar tām koka kājām, No tām Rīziņmājām! Mūsu Lielais Kristap, Nāc nu bērniem iztapt: Rokā nes tu bērnu, Tais' nu jokus, ērmus! Mēs te zēni, mēs te skuķes, Nesīsim tev allaž puķes. (Šos pirmos pantus dzied meitenes, pēdējos dzied zēni.) ZĒNS DZIED (Lielo Kristapu izrādīdams ar žestiem.) Kas še Rīgā ienākt drīkstēs, Tas lai bučo manas rīkstes, Kad tas nebūs labs, Dabūs dibenā: klaps! (Zēni pantu atkārto dziedādami.) ĻAUDIS - Skaties, skaties! - Ko tie bērni! - Lielais Kristaps šurp ir atstiepts! - Kādi skaisti bērnu skati! - Kas to ļāva? - Tā jau nedrīkst! ZĒNS - RUNĀTĀJS Lielais Kristaps - bērnu draugs, Tūdaļ nāks, kad viņu sauks - Princesītei labvakaru! Ko lai es tev labu daru! (Viņš paklanās Dedzes priekšā.) DEDZE Sveiki, bērni! Sveiks, tu Kristap! Nāc nu arī manim iztapt! Teic, vai mani pazīsti, Baltās jūras princesi? ZĒNS - RUNĀTĀJS Kā lai tevi nepazinu, Mana paša krustmeitiņu, Manis nestu pār Rīziņu? DEDZE Tu, puisīt, runā par Kristapu, - Kas devis tev tādu pilnvaru? ZĒNS - RUNĀTĀJS Lūk, Lielais Kristaps ir no koka, Nedz labi kust mēle, nedz roka, - Tam drusku pagrūta valoda, Tad vajaga mūsu palīga. Mēs labi zinām, ko viņš domā, Ko vecmāte stāstīj', mēs likām omā. DEDZE (Smejas.) Nu, tāda pilnvara Par pietiekošu turama - Man liekas, ka paši rātskungi Tai pretī necels iebildi. Bet man, lūk, tie rātskungi neuztic, Cerē, ka Rīgu glābs kāds cits. (Uz Lielo Kristapu.) Teic nu, ko tu par mani zini, No gala visu te mini. ZĒNS - RUNĀTĀJS Pār Rīziņu Kristaps tevi toreiz nesa, No tava smaguma tikko dvesa, Tu tagad esi daudz vieglāka Nekā toreiz, maziņa būdama, Kristaps baroja tevi un apkopa, Rītā zelta mucu tur atrada. No tās vienas mucas zelta Ir visa Rīga celta. Un, cik no tā zelta priekš celtnēm dod, Tik rītā atkal no jauna rod. Bet, kad Rīgā nekas no jauna netiks celts, Tad mucā izbeigsies zelts, Kad teiks, ka Rīga ir gatava, Tad jūrā grims Rīga un muciņa. LIELAIS KRISTAPS (Tiek kustināts un klanīts.) ZĒNS - RUNĀTĀJS Lūk, Kristaps pats saka: Tā, tā, tā, tā. DEDZE Tā jau gan bija, nuja, nuja! Bet diez cik labi vis neatminu, - Tas bija jau sen, cik es zinu. ZĒNS - RUNĀTĀJS Vai piecsimts gadu būs atpakaļ, Bet Lielais Kristaps to atceras visnotaļ. Bet tev būs gan to gadu daudz. DEDZE Mums gadus neskaitīt ļauts: Mēs, Spīdolas cilts, paši darinām Sev dzīves laiku, - Mēs gadus izplešam, saspiežam Kā miglas tvaiku. LIELAIS KRISTAPS (Klanās.) CITS ZĒNS (Glītāki ģērbts.) Lielais Kristaps saka, lai stāsta vēl: Ka rīdzinieki pirka zemes tik vien, Cik vienā vēršādā lien, Un strēmelēs vēršādu sagrieza, Tik lielu lauku kā Rīgu apstiepa, Tā lībiešu vecākus apkrāpa, Rīgu tur uzcēla. BALSIS NO ĻAUDĪM - Nē, nē, Lielais Kristaps teic: nē - - Kas Rīgai maizi deva? - Kas ara? - Kas Rīgu cēla? - Kas lielu dara? - Tā vidzemnieku sūrsūra vara! - Kad man būtu tā naudiņa - - Kas guļ jūras dibenā, - Es nopirktu Rīgas pili - - Līdz ar visiem vāciešiem. - Tā jau tā Spīdolas naudiņa, - Par kuru Rīga uzcelta. - Vai nau tā? - Kristaps saka tā! LIELAIS KRISTAPS (Klanās.) RĀTSKUNGI - Ko, ļaudis, jaucaties jūs bērnu spēlēs? - Mēs, rātskungi, taču Rīgu cēlām. BALSIS NO ĻAUDĪM - Vai jūs ķelles rokā ņēmāt? - Vai jūs nesāt kaļķus, baļķus? (Troksnis aizvien aug.) BALSIS ŠUR TUR RĀTSKUNGOS - Vai kalpi noteic gan, kā jāceļ nams? - Vai maksā kalpi, kad ir pabeigts darbs? - Kad jūs daudz maisīsaties Rīgas lietās, - Mēs varam necelt: Rīga gatava! BALSIS NO ĻAUDĪM - Lūk, Rīga šiem ir gatava! - Lai grimst, - kad šiem nau visa teikšana - - Šiem sava tēvija! VECĀKAIS RĀTSKUNGS Pag, neķildojat, - vēl ir viena lieta. - (Uz Dedzi.) Teic, princese, kad Rīgu solies glābt, Ko tu par algu prasi? CITI RĀTSKUNGI Jā, ko prasi? DEDZE Man alga nau vajdzīga, Lai Rīga tik netiek atdota! Lai Rīga tik netiek gatava! ĻAUDIS - Tā ir labi! - Tā ir labi! - Tā lai notiek - kā tu saki! RĀTSKUNGS Tu, princese, Būsi Rīgas valdniece, - Tik atstāj mums kungu tiesības, Lai mūsu priekšrocības ir neskartas! ĻAUDIS - Nost priekšrocības - priekštiesības! Par ļaunu tautai turētas! DEDZE Es skatīšu, Lai tauta pati valdītu. (Troksnis no šāvieniem, ļaudis spiežas uz priekšu un nobīda bērnus malā.) ĻAUDIS - Klau! Kā krievi šauj! - Klau, kā brakš! - Kas tuvumā krakš! (Piepeši lielgabala lode izlauž istabas sienu un nokrīt uz grīdas. Lielas klaigas un bēgšana.) ĻAUDIS - Vai! - vai! - vai! vai! - Krievi nāk! - krievi nāk! RĀTSKUNGI - Mūs nodeva tā Rīgas ragana! - Tu ragana! - Tu Rīgas ragana! DEDZE (Paceļ lodi un sviež to atpakaļ pa sienu.) Es lodi atpakaļ sviežu, Postu pret naidnieku griežu, Man līdzi uz pulvera torni! (Priekškars.)

RAINIS RĪGAS RAGANA VIENAS NAKTS SAPNIS TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA OTRAIS POSMS I AINA R ī g a s   p r i e k š ā   k r i e v u   k a r a    n o m e t n e. Mākoņaina, lietaina nakts. No tumšā tāluma, kura galā spīgo kāda gaismas zīme, bēg   k r i e v u   k a r a p u l k i,   bailēs kliegdami. Gaismas zīme arvien tuvojas, un top skaidrāki redzams, ka tas ir    k ā d a   k a r e i v j a   v i z o š s   t ē l s;   apkārt tam spokaini fosforiscējoša gaisma.   S p ī d o š i   k a r e i v j i.   Tēls iezīmējas par   L ā č p l ē s i.) KRIEVU KAREIVJI (Paniskās bailēs bēgoši.) - Bēgat, bēgat! - Bēgat, bēgat! - Kādi briesmīgi kareivji - Rīdzniekiem palīgā nākuši! - Bēgat, bēgat! - Bēgat, bēgat! VIRSNIEKS (Lūko apturēt bēgošos kareivjus.) Stāvat, stāvat jel! Stāvat! Kareivji! Krievu kareivji! Esat atkal dūšīgi! KAREIVJU BALSIS - Bēdz pats! - Un ceļā nestāvi! - Vai neredzi, cik tie spokaini! - Diez, kur tie tādi cēlušies? - Taisni mums virsū brāzušies! - Kur rīdzniekiem nākuši tādi biedri? - Es labi redzu: tie nava zviedri! - Nu, poļi tie ar nau, nedz vāci! - Kur, velns, tu tāds nāci! - Ko tik daudz prātojat? ! - Taisat, ka ātrāk aizmūkat! KAREIVJU BALSIS (Citā pusē.) - Vai dzirdēj', kāds šausmīgs kliedziens! - Un kāds svilpiens! Kāds spiedziens! - Tā lieta nau dabīga! - Tā burvība, neķītra burvība! - To dara tā Rīgas ragana! - Tik šonakt te pirmoreiz mānīta! VAIRĀKI VIRSNIEKI (Lūko apturēt un sakārtot bēgošos.) - Kareivji! - Nebēgat! - Esat braši! KAREIVJU BALSIS Kad gribat mirt, tad stāvat paši! VIRSNIEKS (Uz kādu kareivi.) Stāvi, jeb es tev cirtīšu! KAREIVIS Pagaid', es rīt tev klausīšu! CITS Lūk, mūs šis var bez bailēm cirst - Ej pret spokiem, kur mirst! KAREIVJU BALSIS (Juku jukām.) - No bailēm man gluži galva mulst! - Man jau arī dulst! - Skat, pašā priekšā kāds spīgo! - Jā, apkārt kūp un zvīgo! - Tāds milzīgs, plēsīgs vīrs! - Vai tāds var būt kristīgs un tīrs?! - Nekristīts! Pagāns iznācis! - No jūras, saka, izkāpis! - Tas esot šiem Lāčplēsis! - Tā kā šiem cars! - Kā varonis! - Vajdzētu krustu mest! - Ak, ko, savu krustu būs nest! - Es metu krustu, bet nelīdz nekā! - Neko, pagāns, no krusta nejaudā! CITA KAREIVJU GRUPA (Sablīvējusies.) - Visdrošākais kājas pār pleciem likt! - Gudrais! - Uz priekšu nevar tikt! - Visi jau skrien kā negudri! - Būtu jel garām laiduši! JAUNĀKIE KAREIVJI (Uz kādu vecāku, kurš netiek aši uz priekšu, nesdams kādas salaupītas mantas.) - Ko, veci, tu stiepi? - Kur tās mantas tu čiepi? - Kam, veci, tev vajga? Kam bēdzi? - Ko tu tāds jēdzi? - Kas šim no mantām, no bēgšanas taps? - Tā kā tā tev rīt kaps! (Pagrūž veci un paņem viņa mantas.) LIELA AUGUMA KAREIVIS (Smejas.) Še paliec, mums, jauniem, vēl jādzīvo! CITI Tad dūšīgāk jāļeko! VĒL CITI Tas klupdams ceļu tik aizsprosto! (Dzirdas no tāluma spēcīga balss, kā no Lāčplēša.) BALSS Prom, naidnieki! Vai nepazīstat Lāčplēsi! KAREIVJI - Cik briesmīgs! Kā bļauj! - Un kā tas kauj! - Lai jel mums dzīviem aizbēgt ļauj! (Priekškars.) II AINA L i e l ā   s a p u l c e s   i s t a b a. Istaba pilna ļaužu. Pa istabu iet apkārt pulciņi dziedādami un dejodami. Visi svin Rīgas uzvaras un prieka svētkus. Pirmais skats PUIŠU un MEITU KORI (Ar lielākiem un mazākiem zvaniņiem iet apkārt pa skatuvi dziedādami.) Lieli zvani, smagi zvani - Dund! dund! dund! dund! Nu jūs gana zvanījuši - Dund! dund! dund! dund! Nu mēs gana skundējuši - Skund! skund! skund! skund! Sēru zvani - klustat! Bēru zvani - klustat! Skund! skund! skund! Dund! dund! dund! MEITAS Sīki, mazi zvanelīši - Tili tili! tili, tili! Līksmes, prieka vēstnesīši, Tili! tili! til! Jūsu reize atnākusi - Cili! cili! cili! cili! Prieka zvani - zvani! Deju skaņi - skani! Cili! cili! cili! Tili! tili! til! ZĒNI un MEITENES (Ar puķu appušķotiem trijdeksnīšiem.) Zēni, zēni, meitenītes, Nu uz deju taisaties! (Ķircinot vecos.) Veci vīri, klumburkājas, Vecas meitas, kunkstētājas - Nu no kaktiem ārā līst! Nu lai dejā kurpes plīst! VĪRI (Rokās tiem dažādi amata rīki.) Visi kājas loka! Deja nau no joka! Ij kam kāja koka - Visi līdzi lec! Piesit vēl ar kāju, Lai dreb visa māja, Tad pie sirds tev gāja, Kad tu līdzi lec! SIEVAS (Vicina rokās jostas un prievītes.) Briesmīgs krievs bij-u! Kur tās briesmas nu? Lāčplēsis tiem uzsauc «nost»! Krievi devās projām jozt. Krievi klupu klūp - Ašāk aizskriet rūp: «Lai to Rīgu parauj velns! Man priekš acīm zils un melns!» (Garām aiziedamas un izrādīdamas bijušās briesmas.) ĻAUDIS Mieru, mieru, dejotāji! Klusu, klusu, dziedātāji! - Atnāk mūsu princesīte, Mūsu Rīgas glābējiņa. (Apstājas dziedāšana un dejošana.) Otrais skats Parādās   D e d z e   svētku tērpā, līdzīgā pirmajam tērpam, tikai bagātākos greznojumos, zelta, ne sudraba un spilgtākās krāsās. Viņai līdzās viņas pavadones -   C i e l a v i ņ a   un   Ž a g a t a,   arī svētku drēbēs. Pavada viņu arī Rīgas pilsētas    g o d a s a r g i. DEDZE Sveika, brīvā Rīgas tauta! Uzvarsvētkus svinēdama! Šodien dziedat, šodien dejat - Rītu darbā; Rīgu celt! Kari Rīgu aizkavēja, Atgūt aši pasteidzat! ĻAUDIS - Sveika, sveika, princesīte! - Sveika, mūsu glābējiņa! - Sveika, Rīgas raganiņa! - Naidenieku biedētāja! DEDZE (Dzied.) Zila debess, zaļa zeme - Vidū saule rituļoja, Balti putu mākonīši Gar malām lūkojās. Debess brīva - padebešu, Rīga brīva - ienaidnieku, - Rītu visi laukā skriet Latvju saulē sildīties! ĻAUDIS Nāc tu mūsu pulciņā, Pastaigāsim dziedādami - Savu Rīgu slavēdami, Sav' uzvaru svinēdami! DEDZE (Uz Cielaviņu un žagatu.) Ejam, ejam - manas māsas, Ļaudīm līdzi priecāties! ŽAGATA Vai princesei par godu būs, Kad ļaudīs iemaisīta kļūs? (Viņa atkāpjas, kamēr Dedze un Cielaviņa iestājas rindās.) DEDZE Atšķiries, atšķiries, Kā tu atkal pieslēgsies? ŽAGATA Vai tu pati pieslēgsies? DEDZE (Asi.) Atkāpies! (Žagata aiziet aizvainota.) SIEVAS (Uz Dedzi, pasmiedamās par Žagatu.) Nu, tu Rīgas princesīte, Tu nu Rīgā palicēja! DEDZE Vai es Rīgā palicēja? Es tik nācu Rīgu glābt. SIEVA Tevi Rīga saistījusi, Kad tai laba darījusi, Nu tev allaž jāglābj mūs? CITA Mēs tev dosim līgavaini, Tas tev' projām nelaidīs. DEDZE Ne es varu, ne es gribu Līgavainim saistīties! VAIRĀKAS SIEVAS - Mums ir skaisti Rīgas zēni - - Citu tādu brašu nava - - Tu sev vari izvēlēt - - Tādu kā to dieva dēlu - DEDZE Tencin', tencin', Rīgas mātes! Ne es ņemu, ne es eju! - Esmu Rīgā atsūtīta, Atkal projām aizgājēja. SIEVAS Vai tev sirds jau sasaistīta Tur ar kādu svešu princi? OTRA SIEVA Vai par prastu Rīgas zēni Tādai jūras princesītei? CITA SIEVA Nākat, zēni, rādaties! ZĒNI (Nostājas rindā Dedzes priekšā un apsveic viņu klanīdamies.) Sveika, daiļā princesīte! DEDZE Braši zēni, ozoldēli! Pūs tām daiļām liepu meitām! (Grupa aizvirzās uz malu.) Trešais skats Otrā skatuves malā iznāk   R ī g a s   r ā t s k u n g i,    savā ornātā kā uz svētkiem. RĀTSKUNGI (Sarunājas aši, paklusi apspriezdamies pēdējo reizi.) JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS Ja neatzīst tā mūsu priekšrocības? - VECĀKAIS RĀTSKUNGS Mēs piedāvāsim viņai Rīgas kroni! VAIRĀKI RĀTSKUNGI (Smejas.) Ha, ha, ha - Rīgas kroni? Kas tas tāds? JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS Ja nepieņem?! VECĀKAIS Ā! pieņems! sieviete! JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS Ja neatzīst ij taču! VECĀKAIS RĀTSKUNGS Tad kronis beigts! - Mēs ļaudis kūdīsim, - tie negrib kroni. Nu, kungi: viens iet tautā, - mēs pie kundzes! (Viens   r ā t s k u n g s   tuvojas grupai, kur   D e d z e   ar sievām, citi lēni un svinīgi iet pie Dedzes.) RĀTSKUNGS (Uz sievām ap Dedzi.) Ko jūs, mātes, sanākušas, Vīru kundzei dāvādamas, - Mēs tai nesam citu balvu: Rīgas kroni, pašu kroni! SIEVAS un ĻAUDIS - Lūk! - lūk! - lūk! - Ko tie domā! - rāteskungi! - Tā tie kopā sačukstēja - - Vecais lapsa, - tas ir īstais! CIELAVIŅA (Klusi Dedzei.) Dzi, dzi, Dedze, kroni sola. DEDZE (Tāpat klusi.) Ko man kronis? Man jau jāiet. CIELAVIŅA (Tāpat.) Nācām dzīvi sapņot - sapņo! DEDZE (Tāpat.) Sapņot dzīvi - izsapņot! (Rātskungi, pienākuši pie Dedzes.) VECĀKAIS RĀTSKUNGS (Uz Dedzi.) Mēs kundzi lūdzam sēsties goda vietā, Kas rātes sagādāta uzveicējai! (D e d z e   atsēstas augstajā krēslā, kas uzcelts svinīgam gadījumam, apkārt grupējas rātskungi, zviedru sardze, ģildes un citi.) ĻAUDIS (Jūsmīgi apsveic Dedzi.) - Sveika! sveika! princesīte! - Sveika! Rīgas izglābēja! - Sveika, Rīgas raganiņa! - Sveika, tautas gādātāja! RĀTSKUNGI (Svinīgi nostājas Dedzes priekšā un apsveikdami klanās.) ZVIEDRU SARDZE (Parāda militāru godu.) CITI (Klanās un sumina.) VECĀKAIS RĀTSKUNGS (Panākdams uz priekšu un nostādamies svinīgā pozā Dedzes priekšā.) Mēs, Rīgas visi augstās rātes kungi, Un visa tauta līdzi sveicam tevi! ĻAUDIS (Starpā saukdami.) - Sveika! sveika! - Mūsu mīļā! - Mūsu mīļā princesīte! VECĀKAIS RĀTSKUNGS Tu redzi, kundze, kāda sajūsmība! Ka nevaru ne izteikt apsveikumu! Tad gribu runu saņemt īsumā: Tu viena glābi Rīgu, un mēs tagad Kā atzinību gribam tevi iecelt - Mēs celsim tevi nu par valdnieci, Kas nobeidz Rīgas niknās kara gaitas Un mieru slēdz ar lielo krievu caru, Un apstiprina rātes priekšrocības, Kas jau no mūžiem bija un uz mūžiem. (Apstājas un pētoši lūkojas Dedzē.) Un šinī cerībā mēs piedāvājam, - Mēs piedāvājam tevim - Rīgas kroni! (Ļaudīs dzirdama kustība un čukstoņa.) JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS Lūk, tauta! rātes celtā valdniece! Nu, apsveicat to skaļiem saucieniem! ĻAUDIS - Dzīvo! dzīvo! princesīte! - Dzīvo, Rīgas paglābēja! - Kādēļ rāte viņu cēla? - Paši ceļam princesīti! - Kādēļ viņai dāvā kroni? - Viņa teica: tautai valdīt! DEDZE (Paceļas no krēsla un māj ar roku.) JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS Klau! Klusu, ļaudis, kundze vēlas runāt! DEDZE Rīgas tauta, mīļie ļaudis! Atsakos no valdniekgoda. Atsakos no Rīgas kroņa, Aiziešu no Rīgas mājās, Kad būs miera līgums noslēgts! ĻAUDIS - Neej! - Neej! - Kur tu iesi? - Bruks mums virsū ienaidnieki! VECAIS RĀTSKUNGS Mēs lūdzam, neatsakies, augstā kundze! Nupat ir miera līgums jānoslēdz. No krieviem atnākuši sūtņi šurp: Tie mūsu tiesības un priekšrocības Grib tagad atzīt līdzi, kā ij tu. DEDZE Jā, miers ir jānoslēdz, lai ienāk sūtņi! (Ļaudīs uztraukums un čukstoņa.) Ceturtais skats Tiek ievesti   k r i e v u   s ū t ņ i.   Viņu izturēšanās ir daudz piekāpīgāka nekā pirmo reizi. JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS Nu, klusu, ļaudis! Krievu sūtņi nāk. SŪTNU RUNĀTĀJS (Klanās Dedzes un tad rātskungu un ļaužu priekšā.) Lielais Pēter-cars liek apsveikt daiļo kundzi, Rīgas rātes kungus līdz ar visu tautu! Zviedru virsniekus, kas vadoņi šai zemei! Nākam mieru līgt no lielā krievu cara: Rīgu brīvu atzīsim, tik meslus dodat! DEDZE Es pretī sveicu Pēter-cara sūtņus! VECĀKAIS RĀTSKUNGS Es augstās rātes vārdā sveicu sūtņus! KRIEVU SŪTNIS Vēl man lielais cars liek sacīt šādus vārdus: Krievu cars daudz dzirdējis par daiļo kundzi, Viņas augsto gudrību un burvju spēku, Kurš ir pārspējis pat lielos cara pulkus, Ka tie atkāpās no Rīgas līdz pat Cēsīm, Kad tie dzirdēj' viņas karapulku balsis. (Viņš apstājas un klanās vēlreiz Dedzes priekšā.) Lielais krievu cars ir dzirdējis vēl vairāk: Par to skaistumu, kāds neredzēts zem saules Un kas piemītot tik daiļai Rīgas kundzei: Lielais Pēter-cars liek jautāt daiļai kundzei, Vai gan cars drīkst sūtīt kundzei savus sūtņus, Kas tai noliktu pie daiļām kājām valsti Un tik izlūgtos priekš cara kundzes roku! (Vispārējs uztraukums.) CIELAVIŅA (Iečukst ko ausīs Dedzei.) ĻAUDIS - Klausat! Klausat! - Vai jūs dzirdat? - Ko tie krievu kungi saka! SŪTNIS (Turpina ar pašapmierinātu un viltīgu smaidu.) Miera līgumā tad būtu noteikumi, Kādus pavēlētu pati augstā kundze, - Visu žēlīgais un lielais cars tā runā. ĻAUDIS - Princesīte, - princesīte! - Kur tā augsti nu tiek celta! - Kur nu paliek Rīgas zēni? - Dieviņ, kāds tai līgavainis! - Kādas nedzirdētas lietas! - Kāda nu ir Rīgai laime! VECĀKAIS RĀTSKUNGS Mēs, augstā rāte, sveicam krievu kungus Un uzklausāmies miera priekšlikumus. Bet viss nu atkaras no augstās kundzes, Mēs viņas rokā dodam nolēmumu; Uz viņu klausaties, ko viņa teiks. Bet jūsu žēlīgo un lielo caru Mēs dziļi tencinām par viņa vārdiem Un viņa žēlastības priekš1ikumiem! DEDZE (Pieceļas savā krēslā.) Jums, augstie sūtņu kungi, pateicos Par cēlo sveicienu no cēlā cara. Un - kā jau teica Rīgas augstā rāte - Par viņa žēlastības priekšlikumiem. - (Tad piepeši citādā balss noskaņā.) Bet pieņemt to nevaru - No Rīgas es aizeju Turp, no kurienes atnācu, - Kad miers būs slēgts un sveikts Tad mans uzdevums te veikts. ĻAUDIS - Princesīt, ko tu dari? - Kā atteikties vari? - Tas nevar būt! - Tas nevar būt! - Viņai vajga par carieni kļūt! VECĀKAIS RĀTSKŪNGS Mēs, kundze, nolemšanu atliksim! - Tik lielas lietas labi jāpārdomā. Mēs rītu dosim sūtņiem atbildi. KRIEVU SŪTNIS Daiļā kundze vēlas mūs tik vārdiem pārsteigt. Mēs jau kundzes augsto gudrību gan jutām. Tikai to vēl gribu teikt: nau zemes virsū Gala cara žēlastībai,   c a r a   v a r a i! OTRAIS SŪTNIS Es tik to vēl gribu teikt: nau zemes virsū Otra tā kā cars, tik gudra, stipra - skaista! TREŠAIS SŪTNIS Es tik to vēl gribu teikt: nau zemes virsū Otra tā kā cars, tik dusmīga un nikna! DEDZE Nesat no manis, kā pienākas, Tam vecam, niknam caram labdienas! OTRAIS SŪTNIS Cara tētiņš ir jauns! DEDZE (Piepeši satrūkstas un aši nosaka.) Tad man ir kauns! Rīgas augstie rātskungi Dos jums atbildi! (Viņa aši nokāpj no augstā krēsla un aizsteidzas, pavadīta no Cielaviņas.) KRIEVU SŪTŅI (Smejas.) Ha, ha, ha, ha! cara tētiņš nopriecāsies! VECĀKAIS RĀTSKUNGS (Uz sūtņiem.) Tad, kungi, sūtat tikai preciniekus! ĻAUDIS - Princesītei jāapprecas! - Nu tā neatstās mūs vienus! - Tā jau negrib! - tā jau aiziet! - Nu, priekš mums tai vajdzēs gribēt! - Princesīte! princesīte! (Priekškars.) III AINA I s t a b a   p i l s ē t a s   n a m a   b l a k u s    t e l p ā s. Istaba tumša. Pirmais skats D e d z e,   aiz viņas ienāk   C i e l a v i ņ a;    abas steigā. DEDZE Nāc še, te varēsim paslēpties! CIELAVIŅA Ko? še? DEDZE Vai ir te, kur apsēsties? CIELAVIŅA Ko tu tā skrien? Ko tādā tumšā kaktā lien? DEDZE Nāc vien! CIELAVIŅA Man gluži bailes še top. DEDZE Man bailes, kur ļaudis jāsastop. CIELAVIŅA Vai zini, kāds tad viņš ir? DEDZE Jau viss to no citiem cilvēkiem šķir. Kā visus viņš baida. CIELAVIŅA Tie dreb no viņa mīlas un naida. Bet tevi viņš gaida. DEDZE Viens teic, ka nikns. - CIELAVIŅA Cits teic, ka skaists! DEDZE Tad tāds pret mani laists! Prieks būtu tādu veikt. CIELAVIŅA Ko tur teikt?! Tu jau to veici neredzot. Cik dzirdēji pastāstot No sūtņiem, kas bij še nākuši. - DEDZE (Viņu pārtraukdama.) - Pils atslēgas ņemt kā valdnieki. - CIELAVIŅA Kad uzlaidi tiem Lāčplēsi, Tie nāk nu kā lūdzēji - precnieki! Bet kā tad nu tu lem? Tu viņu ņem? DEDZE Kā gan šis izskatās? Ūsas laikam gargari nokaras; Un plata bārda. - CIELAVIŅA Nē, nē! DEDZE Un balss skan kā pērkoņa dārda. - Un resns kā krievu pulkveži. - CIELAVIŅA - Kā ozolmucas vēderi! DEDZE Nau jau nu tievi ij Rīgas rātes - CIELAVIŅA Vīri kā vīna vātes. - DEDZE Viņš būs kā mūsu tēvocis Sams, Kas staigā, no resnuma tusnīdams. CIELAVIŅA Nē, nē, - tāds Pēters vis nau! DEDZE Vai tad tu izzināji to jau? CIELAVIŅA No Žagatiņas! Tai jau par visu ir jaunākās ziņas. DEDZE Austiņas viņai visur ausās, Visu tā izzin, visos tā klausās. - CIELAVIŅA Un mēlīte tek un rit, Un dzeļ, un sit! DEDZE Kur tad viņa nu palika? CIELAVIŅA Kaut kur jau mējot aizskrēja. Viņa tagad ir dusmīga. DEDZE Par ko tad tev šķiet? CIELAVIŅA Ka liki ar ļaudīm kopā iet. DEDZE Viņa nau mūsu dzimuma, Velti mums līdzi palaista. (Atmet ar roku.) CIELAVIŅA Cars esot gara auguma, Slaiks un tievs, Nemaz ne kā krievs, - Mazas, mazas ūsiņas; Kā zem deguna piešūtas, Bet piere plata, Acis asa, caururbjoša skata, Tāds redzēts reti. - DEDZE Nu nāc tu man pretī! CIELAVIŅA Esot še arī tā gleznots tēls - Ļoti cēls. Teic, krievu sūtnis to atstājis, Laikam priekš tevis būs domājis, Tā prātā man ienāca. DEDZE Liec, lai tā galvu man iztaisa! CIELAVIŅA Kā tad! Tev jau, protams, to vajdzēs ņemt! Ko tur daudz lemt? DEDZE Nē! Ko tu? - Es gribu tikt atpakaļ Uz mūsu dzelmi, kur likteņus kaļ. CIELAVIŅA (Bēdīgi.) Nez kāds mūsu liktenis būs? Man bailes, ka neziņā grūs! Man arī no ļaudīm bailes: Tiem sirdī ir tādas svešādas gailes, Tie visi priekš sevis ko grib, Kā ļaunums tiem acīs žib - - DEDZE Bet mēs jau nācām še sērst, Lai ļaunu var vērst. - CIELAVIŅA Man gluži skumja top sirds - Bet tev jau carienes kronis mirdz. DEDZE Aiz tā varbūt tik viltus ņirdz! - CIELAVIŅA Vai tāds mūsu dzīves sapnis būtu? DEDZE Es vēl ne visas še jūtas jūtu. - CIELAVIŅA Tu mīlu vēl gūtu! DEDZE (Piepeši.) Ej, liec tā galvu uztaisīt! CIELAVIŅA Tu viena še paliec?! DEDZE Nu, ej tūlīt! (Cielaviņa aiziet.) Otrais skats DEDZE (Viena, domīga, uztraukta, pilna šaubu.) Ko tad es gribu? - Vai tad es zinu? Viss manim pretīgs, ko vien es minu! Kā viņa teica: lai mīlu gūtu? Vai lai pati es mīlu jūtu? - Ak, sapnis, mans sapnis - un viena nakts! Nakts tumsā viss cilvēku liktenis rakts. (Vairīdamās.) Vai man to baudīt? - Vēl varu bēgt! Vai ļaut sevi šaurajā lokā slēgt? Tur mājās tāds klusums! laime! un plašums! Še viss ir nemiers, sāpes, steiga un ašums! Ko tad es gribu? Vai tad es zinu? Viss draud ar sāpēm, ko vien es minu. (Raudamās uz priekšu.) Vai kluso laimi es nepanesu? Vai ilgās pēc citas dzīves es dvesu? Vai ļaužu dzīvē es nācu sērst, Lai ļaunumu labā varētu vērst? Ak, sapņot! viss sapnis, ko vien es minu! Vai sapņot? vai raudāt? Ko gribu? - Ko zinu? (Nogrimusi savās mocošās dziņās.) Trešais skats Tumsā parādās   S p ī d o l a s   t ē l s. DEDZE (Uzlēkdama kājās, pretī Spīdolai.) Tu nāci, māt! Nāc mani mierināt? SPĪDOLAS TĒLS Nāku tevi atpakaļ aicināt! DEDZE Tu pati sauci: iet šo gaitu? SPĪDOLA Es tevim to par grūtu skaitu. DEDZE Bet nebij cits, kas to iet. SPĪDOLA Man žēl, ka tu ciet. DEDZE Sava bērna tev žēl, bet tauta? SPĪDOLA Vēl tai brīve nau ļauta. DEDZE (Visas savas šaubas reizē izvērsdama.) Bet Lāčplēsis teic: ij zaudējums Būs ieguvums. Un es - es gribēju iet ij priekš sevis, Just, ko liktens ir cilvēkiem devis, Mana laime, kas pārāk klusa, Bij dusa. - - SPĪDOLA Priekš sevis ejot, zaudēsi Ij sevi, ij pasauli, Ij likteni! DEDZE Ir dzīvju, maiņu un likteņu daudz. SPĪDOLA Es gribēju, lai tevi maiņas saudz: Še zemes jūtas līdz tevi rautu, Mīla, naids, ciešanas tevi skautu. Nāc atpakaļ vēl pirms rīta! No visa būsi tad atpestīta. Es nācu tevi brīdināt. DEDZE (Uztraukta.) Ak, māt, mīļā māt! Vēl man še nekas nau sniegts: Vēl Rīgai miers ir liegts. - - SDĪDOLA (Viņu pārtraukdama un turpinādama.) Ne kronis vēl ir, ne mīla, Nedz sāpes, - bet kad tie reiz vīla? DEDZE Viena nakts tik! - un sapnis man izsapņots! Tas bij man no liktens un tevis dots! SPĪDOLA Ak, mīla! Ak, kaut tev to nepazīt! - Vēl vienu tev solu, kad liktens krīt: Tev nāvi var dot tik ar sudraba lodi - Kad pati to lej un citam dodi! Tavu likteni nododu tavām rokām: Sargies nu pati no draudošām mokām! Ak, meitiņ, nāc! nāc! nāc! DEDZE (Sevī nogrimusi, nekustas.) SPĪDOLA Ak vai! tu vaidu ceļu sāc! Es nespēju ceļu tev pērlēm klāt - Tik asrām! DEDZE Ak, māt! (S p ī d o l a s   t ē l s nozūd.) Ceturtais skats DEDZE (Atkal viena, klusi, kā raudot.) Man gribas raudāt, Man gribas smieties, No manis ilgas Laukā grib lieties. - Ai, viļņi, viļņi, Ai, jūras tāle, - Ai, krasta smiltis, Ai, sausā zāle! (Durvis atveras un parādās   C i e l a v i ņ a,   aiz viņas rātskungi.) CIELAVIŅA Dedze, tevi meklē rātskungi! Dod nu tiem atbildi! RĀTSKUNGI - Ko, kundze, teikt? - Lai sūta precniekus! DEDZE Lai nāk pats cars! (Priekškars.) IV AINA C a r a   n o m e t n e   p i e   C ē s i m. Telts. Galds. Krēsls. Ir nakts. Pirmais skats C a r s   P ē t e r s   nemierīgi staigā pa telti. Sargkareivis ienāk. SARGKAREIVIS Visu žēlīgāk - - - CARS PĒTERS (Viņu aši pārtrauc pusvārdā.) Teic aši, kas tev sakāms! SARGKAREIVIS Kāda sieviete še - - - CARS PĒTERS Skaista? SARGKAREIVIS Rīdzinieces - Visas skaistas. CARS PĒTERS Teltī ved! SARGKAREIVIS Tai esot ziņas. CARS PĒTERS Šurp ved! (Sargkareivis aiziet.) CARS PĒTERS (Tāpat nemierīgi staigādams.) Kā lai bēgļus apturu jel Cēsīs? Lāsts tev, raganā! - Jau Rīga bij man rokās! - Kara viltību, lūk, izgudro šī gudrā! Bailes uzlaiž pulkiem! - Pag, man arī viltus: Kura sieviete spēj atstāvēt, kad prec to? (Pavērdams telts durvis, sauc.) Kur tā nācēja? SARGKAREIVIS (Bailīgi.) Cars, bijāt aizņemts runā! CARS PĒTERS (Dusmīgi.) Muļķis! Ievest! Otrais skats Sargkareivis ieved žagatu. SARGKAREIVIS (Uz Žagatu.) Ceļos krist priekš lielā cara! ŽAGATA (Paliek stāvot, smīnēdama.) CARS PĒTERS Kas tu esi? ŽAGATA Rīgas kundzes pavadone. CARS PĒTERS Ā! - un sauc kā? ŽAGATA Žagata. CARS PĒTERS Tu gribi nodot? ŽAGATA (Lepnā, mainītā tonī.) Tā Rīgā nerunā ar sievietēm. CARS PĒTERS (Pārsteigts no viņas lepnuma, bet nepadodamies iespaidam.) Ā! - Kas tad sakāms kundzes pavadonēm, Kas nāk pie pretnieka? - Vai esi sūtne Un gribi mani vilt? ŽAGATA (Lepni.) Es varu aiziet. CARS PĒTERS Ā! - Tu man patīc, šonakt būsi mana. ŽAGATA (Ironiski.) Es šaubas, vai tā būs, kaut tīku tevim. CARS PĒTERS Tu aiziet nevari, tu manā varā! ŽAGATA (Ironiski.) Tev varas nava pat pār   s a v i e m   pulkiem! CARS PĒTERS Pār tevi gan. ŽAGATA Par mani augstāks spēks. CARS PĒTERS Tad teic, kā turēt bēgļus? ŽAGATA Teikšu vairāk: Kā Rīgu gūt, kā salauzt raganspēku. CARS PĒTERS Un alga? ŽAGATA Liec: lai Rīga gatava! CARS PĒTERS Ko nozīmē tās? ŽAGATA Teikšu tev. CARS PĒTERS Es solu! - Tad saki, kādēļ Rīga nepadodas? Lauž miera līgumu! Kas Rīgai palīgs? Vai kara biedri nāk? ŽAGATA Tik ragana! Tev gļēvi pulki, - sen būt' Rīgu ņēmis - Tur bads. - CARS PĒTERS Nu? ŽAGATA Tevi uzvar sieviete! Šī ragana, kas Rīgai iedveš drosmi, Kas saceļ tautu, zemo tautu: latvjus, Kas senos latvju varoņus sauc cīņā! Tu spoku biedēts! CARS PĒTERS Kāds tiem karaspēks? ŽAGATA Tas gluži niecīgs, - Rīgai jāpadodas - Ej atpakaļ pret Rīgu! Rīgu ņemsi! CARS PĒTERS Bet ragana? To lodes neķerot. ŽAGATA Ir arī līdzekļi pret raganām. CARS PĒTERS Un kādi? ŽAGATA Visi man ir zināmi: Vai brīvi laid tu mani atpakaļ? CARS PĒTERS Es solu. ŽAGATA Dosi rokās man, ko vēlos? CARS PĒTERS Es -solu. - Naudu algā neprasi? ŽAGATA Man savi mērķi. CARS PĒTERS Kas tu tāda esi? Un kādēļ uzstājies pret savējiem? ŽAGATA Es neatbildu. CARS PĒTERS Kā tad lai tev ticu? ŽAGATA (Pēc brīža.) Tie nava manējie, man citi mērķi, - Starp mums ir naids; tik ragana to nezin. CARS PĒTERS Tad kā es veikšu Rīgas raganu? ŽAGATA Ar sudrablodi viņa nošaujama. CARS PĒTERS Vai mirst? ŽAGATA Šai dzīvei mirst, bet pārvēršas. CARS PĒTERS (Pēc brīža.) Tu vairāk derīga man nespēj būt, Bet, lai man nekaiti, še būsi gūstā! (Durvis pavērdams, sauc.) Šo gūstā paturēt! ŽAGATA Tu nodevējs! Ne tevim mani vilt! Ha, ha, ha, ha! Trešais skats S a r g k a r e i v j i   ienāk un aizved   Ž a g a t u. CARS PĒTERS (Sauc.) Šurp pirmos virsniekus! (Vairāki   v i r s n i e k i   ienāk.) VIRSNIEKS Ko pavēl cars? CARS PĒTERS (Mainītā tonī.) Visus jātniekus uz Rīgu projām! Tūdaļ! Visiem kāju pulkiem sekot Rīgā! Tūdaļ! VIRSNIEKS (Šaubās jautādams.) Cari? - CARS PĒTERS Kas vēl bēg, tos tūdaļ nošaut! (Uz pirmo virsnieku.) Ejat! SARGKAREIVIS (Parādās pie telts durvīm.) Car! no Rīgas sūtnis, steidzams! CARS PĒTERS Šurpu ievest! (K r i e v u   s ū t n i s,  kas bija uz Rīgu sūtīts, ienāk teltī.) CARS PĒTERS (Uz sūtni, aši.) Saki! SŪTNIS Rīgas kundze lūdz: nāc pats kā precnieks! CARS PĒTERS (Uz dažiem virsniekiem.) Jūs man sekosat, - es tūdaļ jāju Rīgā! SARGKAREIVIS (Pie telts durvīm, bailīgi.) Car, kas ziņot nāca še, - tā bija burve! Vērtās žagatā - un projām bij - caur logu! (Viņam no bailēm grūti nākas runāt.) CARS PĒTERS Sargus pakārt! Kam to izlaida caur logu! (Ar dūri gaisā draudēdams Žagatai.) Vēl tu neveic! Sudrablode ķers ij tevi! (Uz virsniekiem.) Prom uz Rīgu! (Priekškars.)

RAINIS RĪGAS RAGANA VIENAS NAKTS SAPNIS TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA TREŠAIS POSMS I AINA Rīgas pilsētas nams. Blakus telpas. Vienā malā uz postamenta melni aizsegts tēls. D e d z e.  C i e l a v i ņ a. CIELAVIŅA (Vezdama aiz rokas Dedzi.) Dedze, mīļā! Debeškīgi Tēlu meistars darinājis! Tā kā dabā! Tā kā dzīvu! Nāc nu! nāc nu - tādu daiļu! (Pie tēla.) Tādam Pēterim ir jābūt! Tā kā liktens! - niknam caram. Ja tas dzīvais cars nau šitāds, Tad man jāteic - šis ir istais! DEDZE Nu, tad rādi, kāds šis ira, Kam tu tādu slavu dziedi? CIELAVIŅA Ak, tik daiļš, ka es tepat jau - Tūdaļ viņā iemīlējos! DEDZE (Smejas.) CIELAVIŅA Dedze, nesmejies! Kas zina, Vai tu pati neiemīlies? DEDZE Atsedz nu jel vaļā vaigu! CIELAVIŅA Viņš kā mētelī būt' sedzies. DEDZE Lai tad mēteli viņš atsedz! CIELAVIŅA Jā, tas, kas šo darinājis, Esot redzējs caru dzīvu; Tādēļ tēls tik pareizs esot. DEDZE Labi, - tad ar tavu tēlu Parunāsim kā ar dzīvu! (Uz tēlu, jautri, nebēdīgi.) Pēter, car! Ko slēpjat seju? Drošāk! še tik divas kundzes Vēlas ar jums iepazīties. CIELAVIŅA Viena, ko jūs bildinājāt, Varbūt ņems jūs, ja tai tiksat. (Atklāj tēlu.) DEDZE (Pārsteigta, atkāpjas soli, kā sabaidījusies.) Ā! patiesi! - Tēls ir dabīgs! Ko tik nikni manī skaties? CIELAVIŅA Tu jau nobaidījies drusku! Itin kā vai sava liktens. Man gan arī būtu bailes. DEDZE Labu dienu, cari Pēter! Jūs jau mani nobaidījāt, Niknā cara žēlastība! - Jums par to ir jāplēš ūsas. (Sadūšinādamās paņem tēlam aiz ūsām; smiedamās.) CIELAVIŅA Nenoplēs! - nau daudz to ūsu! DEDZE Cik viņš pai! ne vārda neteic - Nu es viņu apglaudīšu! CIELAVIŅA (Uz tēlu.) Dedze būs jau tevim laba, Kad tik tu tai būtu labiņš. DEDZE Viņš jau nesaka ne vārda - Deguntiņš ir jāparausta. (Piepeši iesaucas un atbēg.) Vai! viņš tā kā sakustējās! CIELAVIŅA Kurš tad ļaus - un nu vēl caris! - Ka aiz deguna to vazā? DEDZE Bet cik mīksti viņa vaigi! CIELAVIŅA Ir jau darināts no drēbes. DEDZE Vai tik maigs būs tas no miesas? CIELAVIŅA (Smiedamās.) Lūk, viņš galvu palocīja. (Viņa sakutinājusi tēlu.) DEDZE Tu jau pati palocīji! CIELAVIŅA Saki tu, tad maigs būs allaž, Dos tev kroni, dos tev laimi! DEDZE Vai tik vien dod zemes sapnis? CIELAVIŅA Zemes sapnis dod vēl mīlu! - Es jau vienā iemīlējos, Es jau devu viņam skūpstu - Skūpsts pie mīlas esot vajdzīgs. Viņš man jūrā dosies līdzi! Zelta zivtiņas mēs būsim, Kopā skriesim vizēdamas! (Apskauj Dedzi.) Dod tu caram arī skūpstu, Tad tu gūsi zemes mīlu, Gluži citādu kā jūras, Zemes sapni izsapņosi! DEDZE Nu, tu lielais cari Pēter! Dod tad šurpu savu vaigu, Lai es tev no baltās jūras Dodu dzelmes apsveicienu! (Viņa ar rokām pieskaras tēlam, - tas nokrīt zemē, uzkrizdams viņai uz kājām.) DEDZE (Iesaucas.) Vai man dieniņ! Ko tu dari? - Pats tu manim virsū brūci! Ņem ar vari, ko tev dotu. - Guli nu pie manām kājām! CIELAVIŅA Negribēji gulēt rokās. (Parādās kāds  s u l a i n i s.) SULAINIS Kundze! atjājis cars Pēters! (Aiziet.) CIELAVIŅA Vai man dieniņ! - Vai man dieniņ! DEDZE (Uz Cielaviņu.) Nes to tēlu manās telpās! CIELAVIŅA Nesu, nesu - sedzu, sedzu. (Priekškars.) II AINA R ī g a s   l i e l ā   s a p u l c e s   i s t a b a. Tā pati, kas agrāk. Ļaudis jau gaida. Istabā ienāk   D e d z e   un    r ā t e s   k u n g i.   Nostājas pie paaugstināta krēsla   z v i e d r u   s a r d z e   ar savu    v i r s n i e k u.   Blakus Dedzes krēslam otrs - drusku zemāks - priekš cara - precnieka. Pirmais skats DEDZE (Palikdama stāvot pie augstā krēsla.) Mēs lūdzam šurpu caru Pēteri! VECĀKAIS RĀTSKUNGS (Uz rīkotājiem.) Lai svinīgi ved šurpu lielo caru! (Uz Dedzi.) Tu, kundze, pati tronī sēdēsi. - DEDZE (Negriež uz viņu vērību.) ĻAUDIS (Gaidīdami sarunājas.) - Kāds tad būs šis? - Stalts gan esot! - Maz tam ļaužu līdzi nākot - - Viņš jau steidzas. - Rūp šim kāzas - - Būs nu pazemīgs kā lūdzējs - - Balvas dāvās kā jau precnieks. Otrais skats Parādās   g o d a   s a r d z e   un   v i r s n i e k i;   starp viņiem   c a r s   P ē t e r s. CARS PĒTERS (Uz sargiem un virsniekiem, kas grib to ievadīt istabā svinīgā kārtā.) No ceļa nost! Ko stājaties man priekšā? KĀDS VIRSNIEKS Mēs goda sardze! - Tev par godu stāvam. VAIRĀKI SARGI Mums likts ir: svinīgi še tevi ievest. CARS PĒTERS (Atbīdīdams tos nost.) Pats ieiet zināšu, - nau vajdzīgs jūsu! (Uz rātskungiem, kuri stājas viņam svinīgi ceļā.) Še esmu, rātskungi! - Kur daiļā kundze? (Dedzi ieraudzīdams un apjukdams.) Ā! tur tu esi! - Tiešām esi skaista! Tik skaistu nebiju ne domās jutis! VECĀKAIS RĀTSKUNGS (Uz caru, pilns apjukuma un izmisuma par ceremonijas traucēšanu.) Bet - kungs un car - es ļoti atvainojos: Ar lielu godu gribam tevi saņemt - Tu nejauj tevi sveikt, ne pats mūs apsveic! CARS (Viņam piegriezdamies.) Jā, jūs te arī esat! - Sveiki, sveiki! Bet netraucējat mani apsveikt kundzi. ĻAUDIS - Sveicam tevi, Cari Pēter! - Sveicam tevi, miera līdzējs! - Sveiks tu, princesītes precnieks! - Lūk, cik steidzīgs līgavainis! CARS Nu, labi, labi! Sveiki, sveiki, visi! Bet ko jūs tā par sevi atgādināt, Kad svarīgs ir tik viens: še daiļā kundze! (Pret Dedzi klanīdamies.) Es pazemīgi tevi sveicu, skaistā! DEDZE (Pretī palocīdama galvu.) Tad esi sveikts še Rīgā, lielais car! Es apsveicinot sniedzu tevim roku. PĒTERS (Saņemdams viņas roku.) Un es to paturu uz visiem laikiem! DEDZE (Gribēdama atraut viņam roku.) Nē, nē! vēl pagaidīsi mazu brīdi! Es kāpšu troni še, un tev tur vieta! PĒTERS Nē, es tev roku vaļā nelaidīšu, Es iešu tevim līdzi sēsties troni. DEDZE Nē, - tronī vietas tiek man vienai pašai. PĒTERS Es tevi sēdināšu savā klēpī, Kā pasauls karalieni izauklēšu, Kā dimantrotu tev šo sirdi došu! DEDZE (Savu roku atsvabinādama no viņa rokas.) Tev cieta roka ir, - to es jau jūtu: Varbūt ij sirds tev cieta kā tas dimants? Ej savā krēslā, tad mēs parunāsim! PĒTERS Es tronī palieku! DEDZE Tad eju es. PĒTERS Šis tronis piekrīt manim tik un tā, - Es, tevi precot, ņemu to kā pūru. DEDZE Vēl mani precējis tu neesi. RĀTSKUNGS (Uztraukdamies, bet baidīdamies.) Kungs, žēlīgs cars! - es ļoti atvainojos - OTRS RĀTSKUNGS (Tāpat.) Jo pirms vēl nava likumīgā kārtā - TREŠS RĀTSKUNGS (Arī.) Pirms mūsu priekšrocības atzītas - ZVIEDRU VIRSNIEKS (Piepeši iejaukdamies runā, noteikti un īsi uz Pēteri.) Es lūdzu kungu tūdaļ kāpt no troņa, Kurš piekrīt vienīgi šai augstai kundzei! ĻAUDIS (Uztraukti.) - Skaties! skaties! - Nau pa jokam - - Pārdrošs ir nu gan - tas Pēters - - Kāds viņš varmāks būs, kad valdīs? - Zviedri izglābs mūs no cara! PĒTERS (Tronī.) Es palieku! ZVIEDRU VIRSNIEKS (Uz saviem kareivjiem.) Ņemt šķēpus! Marš uz priekšu! PĒTERS (Pieceļas.) Es varai padodos. (Dusmīgi uz Dedzi.) Teic savu vārdu! DEDZE Tu vairāk troņa kāro nekā manis. PĒTERS (Nokāpdams lejā, aši.) Nē, nē! es tevis gribu, tikai tevis! Kaut vara ņemt man troni līdz un tevi. (Viņš grib apskaut Dedzi, bet sajūt piepeši pretvaru un atkāpjas.) ZVIEDRU VIRSNIEKS (Uz caru.) Es lūdzu augsto kundzi neaizskart! PĒTERS Ha, ha! man ceļā stāsat? Pagaidat! Drīz jutīsat! DEDZE Car, tu še precnieks esi, Ne patvaldnieks! PĒTERS Tik tevi klausu, kundze, - Tik saki «jā» - un viss būs tavās rokās. DEDZE Tu savāds precnieks! pirmo reiz še redzēts Un gribi jā-vārdu uz acumirkli. Es lūdzu aprunāties manās telpās, Vai kopā saskaņu mēs atradīsim. (Viņa aiziet līdz ar caru Pēteri.) Trešais skats ĻAUDIS (Paliek, uztraukti, bet klusu sarunājoties.) - Vai nau bailes? - Tāds tas precnieks! - Varens kungs! - Bet brašie zviedri! - Nabadzīte princesīte! - Gan tā galā tiks ar tādiem! (Steidzīgi ieskrien   k ā d s   s a r g s.) SARGS (Piesteigdamies pie vecākā rātskunga.) Vai! augstais rātskungs, krievu pulks pie vārtiem! RĀTSKUNGS Vai liels? SARGS Vēl ne! - Bet, saka, nākot citi! RĀTSKUNGS Būs cara pavadoņi, - cars jau steidzies - Būt pirmais še, tie atnāk tikai tagad. ĻAUDIS (Klusās balsīs.) Vai! vai! - diezin kas tas? - diezin, diezin! (Priekškars.) III AINA R ī g a s   p i l s ē t a s   n a m ā.   D e d z e s    t e l p a s. Pirmais skats D e d z e   un   C i e l a v i ņ a   ieved    c a r u   P ē t e r i. DEDZE Nāc tik un nebaidies: Neviens rātskungs še neieies Ar savu svinību, - Še es tik ar māsiņu. CARS PĒTERS Še labi, - bet kādēļ tu atvedi? Kam velti laiku tērēji? DEDZE Vai velti laiku tērēju, Kad pazīt vienam otru es iegribu? CARS PĒTERS Es redzu tevi, tu patīci man, - Ar to ir gan! DEDZE Tev, bet ne man. Tu man esi vēl svešs, Drūms un tumšs kā jūraugu mežs; Vai tevī kāds saulains stars? Vai esi tik cars? CARS PĒTERS Tu mani redzēt varēji Jau daudz agrāki - DEDZE (Viņu pārtraukdama.) Es zinu: sūtnim bij glezniņa - Gan tevis paša līdzdota - CIELAVIŅA (Klusi.) Īsta vīra gudrība! DEDZE Tagad nu še tas tēls, Kas Cielaviņai likās tik skaists un cēls. CARS PĒTERS Un tev? DEDZE Tavu vaigu, lūk, pazīstu Agrāk nekā tu manēju. CARS PĒTERS Ko gribi tad vēl? Ko kavējies vēl? DEDZE (Sapņaini.) Še manas zemes telpās tu esi - Teic, kādu zemes dvesmu tu nesi? Manu zemes sapni kā daiļosi? Kādā augstē to pacelsi? Tik augsti, cik dzija ir jūras dzelme? Tā sildīsi sirdi kā saules svelme? Es dziļā jūras velgmē salstu, Labāk es zemes sausmē kalstu - Vai spēji tu sirdi sildīt? Jūras un zemes laimēm pildīt? CARS PĒTERS Tu burve, - es zinu jau! Tomēr man bailes nau. DEDZE Ne tā, ne tā, car Pēteri! Ak, jel saproti! CARS PĒTERS Es saprotu labi: tu vari burt, Ij sirdī uguni kurt! DEDZE Ij sirdī? CARS PĒTERS Jā, un tas tirdī! Es tevi gribu tvert! Tevi visu ar skūpstu dzert! DEDZE Ar skūpstu! CARS PĒTERS Ar burvja spēku tu mani velc, Dvēsele kā stiepta dzīsla smeldz. DEDZE (Tuvojas aizsegtam tēlam un paceļ, uz to rokas. Klusi.) - Ar skūpstu! - PĒTERS (Uztraucies, aizdomīgi.) Ko rokas uz tēlu pacēli? Tev burves untumi. Tu Rīgu man atrāvi! - Teic: kas tas tāds tēls? DEDZE (Smīnēdama.) Es nezinu: ledus vai liesmu dēls? PĒTERS Ko tu tā smej? DEDZE Nu, tad tuvāki ej! CIELAVIŅA (Smīnēdama.) Es segu noņēmu! Vai tu šo pazītu? CARS PĒTERS (Pārsteigts un glaimots, bet reizē pārbiedēts.) Ā! - Es pats! (Tad piepeši dusmās.) Tas ir burvības skats! Ragana! ragana! Pret mani top laista burvība, Mani tu gribi gūt! Tavam vergam man būt! - CIELAVIŅA (Klusi.) Ak, cara gudrība! PĒTERS (Smejas nikni.) Bet ragana tomēr taps noveikta! Pret viltību viltība! DEDZE Ak, niknais un varenais cars! Cik maziskas bailības pilns tavs gars! Tu meitenes sabijies! Skaistums un mīļums tev burvība izlicies! Skaistuli tu par raganu teic, Kad viņas burvīgums tevi veic! PĒTERS Mani mulsini, vil un krāp; Tavs skaistums kā reibums galvā kāp. (Atkāpjas.) DEDZE Tu baidies, ka te tava ģimetne: To ilgās sev darīja meitene - Tavai galvai es gribēju skūpstu dot, Ar jūras sveicienu tevi apsveicot - - Bet galva man virsū krita, Tā Jauna zīme man šķita - Mans zemes sapnis, kas tikko dzima, Jau grima. CIELAVIŅA (Apsedz Pētera tēlu un klusi aiziet.) Otrais skats PĒTERS (Pārvērties, jūtām vaļu jaudams.) Ak, nelga! es nelga! Tu likies man tā jūras selga, Kurā liktenis Man nāvi nolēmis - Es šķitu: tu mani vīli, Bet tu mīli! (Viņš nometas ceļos.) Vēli, lai kājas tev skauju! Sevi pārvērst tev ļauju! (Viņš izpleš rokas, bet nepieskaras viņai.) Kā bailēs no burves citukārt, Tā baidos nu tevi aiz bijības skārt. DEDZE (Saņem viņa galvu un noliek uz savu klēpi. Sapņaini.) Šo galvu es lieku uz savu klēpi - Galva, kādus man likteņus slēpi? Tēlu man skūpstīt nebij lemts - Dzīvais nu manās rokās ņemts. Mans dzīves sapnis, ko tu vēl sniegsi? Vai laimes mirkli saistīt liegsi? PĒTERS (Strauji pieceļas un apskauj Dedzi.) Ak, ragana! Kāda tu savāda skaistuma! Manas rokas nu tevi tura - Lai nu tavas lūpas vēl bura: Ar skūpstiem gribu tās slēgt - Vai tu vari nu bēgt? (Viņš skūpsta viņu.) DEDZE (Uztraukdamās un pieceldamās, tad atkal atslīkdama aizmirstnē.) Kur bēgt? PĒTERS (Uzvaras sajūtā.) Tu, nezemes burve, nezini Ne zemes laimi, ne likteni! Zemes laime ir bauda un vara; Niknais spēks lielos darbus dara; Ēst un dzert, dzert un ēst: Visas zemes alkas, slāpes dzēst! Tikt stipram un visu pasauli gūt, Liktens mērķu piepildītājam būt! Viss rīks manā rokā, ij vara, ij viltus, - Kas pretī stās man - samalt kā miltus! - Rīgu vēl šonakt gribu ņemt - Liktenim vajga man to lemt! DEDZE (Atmozdamās, bet vēl sapnim ļaudamās.) Viss tikai rīks - es arī? PĒTERS Tu un es arī! DEDZE Un kas tu pats? PĒTERS Tikai liktens ritumā rats. DEDZE Zemes sapni cik briesmīgi! Vai tiešām jau likteni? Vai mūžīgi? - Un kur ir mīla? PĒTERS Viens mirklis, kas vīla. DEDZE Ak, nau tā tiesa, nau tiesa! To neteic ne gars, ne miesa. Tas, ko tu steidzi tā tvert un gūt, Tev no rokām zūd, - To, ko tu nemīli, Nekad tu uz mūžu negūsi. Es jaunu sapni gribu vēstīt, Mīlu ij zemes sirdīs dēstīt - (Viņa aizmirstas sapnī un aizmieg.) PĒTERS (Skauj viņu ciešāk; klusi.) Skūpstu un guli, tu mana! - Un Rīga mana! Trešais skats C i e l a v i ņ a   ieskrien bailēs. CIELAVIŅA (Sauc skaļi.) Dedze, Dedze! - Krievi nodod! Krievi taisās kāpt pār vajņiem! (Klusi.) - Ak, tu guli, nelaimīgā, Paša nodevēja rokās! (Cielaviņa stāv, rokas lauzīdama.) Ceturtais skats Ļaudis spiežas pa durvīm iekšā. ĻAUDIS - Princesīte, princesīte! - Ak, tā guļ vēl cara rokās - - Jāmodina! - jāmodina! (Apstājušās ap Dedzi, sievas grib to modināt.) CIELAVIŅA (Klusi.) Nemodini laimes bērnu! Viņa sapņo zemes sapni. ĻAUDIS - Ak, kad modīsies! Tās briesmas! - Nabadzīte! Princesīte! (Sanāk vēl vairāk ļaužu; atnāk rātskungi; visi uztraukti un vēl vairāk uztraucas no skata.) PIRMAIS RĀTSKUNGS Kur ir tā kundze? OTRAIS RĀTSKUNGS Kur tā Rīgas kundze? TREŠAIS RĀTSKUNGS Kur ir tā nāra, kas mūs teicās glābt? KĀDA BALSS Klus! Klusāk! Viņa guļ! PIRMAIS RĀTSKUNGS Ko? viņa guļ? OTRAIS RĀTSKUNGS Tā mūsu paglābēja guļ, kad briesmas! TREŠAIS RĀTSKUNGS (Uz vecāko rātskungu, kurš pienāk klāt.) Še, augstais rātskungs, kundze guļ, kad jāglābj! OTRAIS RĀTSKUNGS (Ironiski uz ļaudīm.) Jūs, ļaudis, klusu! Kundze grib vēl gulēt, Kas viņai daļas ir gar jūsu briesmām? VECĀKAIS RĀTSKUNGS Un te cars Pēters - viņa rokās kundze! RĀTSKUNGI un VIŅU PAVADOŅI - Cars nodod mūs! - Un viņa cara rokās! - Mēs esam nodoti! - Nost nodevējus! - Tos abus divus saplēst gabalos! - Ij caru, ij to viltus jūras meitu! (Troksnis ticis lielāks.) CIELAVIŅA (Modina Dedzi.) Celies, mīļā māsiņ, celies! Kaut jel nebūt' gulējusi! DEDZE (Mostas, vēl sapņu varā.) Ak, sapni, sapni, - vai tu bēdz? Stēdz vēl mani, slēdz! (Uzceldamās.) Mans zemes sapnis, kur tu esi? (Pēteri ievērodama.) Ak, tu vēl mani rokās nesi! (Uz ļaudīm.) Ko ļaudis apkārt? Ko trauc? Ko mani sauc? (Atvilkdamās no Pētera rokām un nostādamās laužu priekšā, bet vēl atmiņās; klusi.) Ak, sapnis gaist, - Ikdiena atkal kaist - Viens laimes mirklis tik bija: Sapnis kā ūdens caur pirkstiem lija - Viens mirklis visu zemes dzīvi sver - Tver! tver! tver! ĻAUDIS (Saniknoti par viņas ilgo neatbildēšanu.) - Nodevēja! nodevēja! - Caram Rīgu pārdevusi! - Mīļākā guļ cara rokās! - Rauj to laukā! - Nost tos abus! (Grasās uzbrukt Dedzei.) PĒTERS (Nicīgi.) - Nost no viņas! Ko jūs gribat? Meita mana! Rīga mana! Mani pulki paņem Rīgu, Tā kā es šo nāru ņemu. (Viņš grib apskaut Dedzi.) DEDZE (Piepeši izraujas no viņa rokām.) Ko tu runā? - Kas noticis? CIELAVIŅA Cars Pēters Rīgu nodevis! Savus pulkus pie vaļņiem atvedis! KĀDA BALSS Jau vaļņus pārkāpis! DEDZE (Uzliesmodama, uz Pēteri.) Nodevējs! Tu mani krāpi! PĒTERS (Ņirdzīgi.) Bet tu pēc manis slāpi! DEDZE Tu teicies Rīgā neienākt! PĒTERS (Smejas.) Es gribu tik to kāzu pūru vākt. DEDZE (Strauji.) Viltnieks! PĒTERS Tik gudrāks par tevi biju: Ne tu mani - es tevi piemānīju! Ar solīto precību un ar mīlu, Ar carienes kroni es tevi vīlu, - Nu mana Rīga un rātskungi Un tevi ņemu par verdzeni. VECĀKAIS RĀTSKUNGS Mēs tevi, kungs, par caru atzīstam, - Tik savas priekšrocības izprasām. PĒTERS Tās es jums dodu visžēlīgi, - Sveicat savu kungu, rātskungi! RĀTSKUNGI (Klanās cara priekšā, arī daļa   ļ a u ž u   tiem seko.) DEDZE (Sauc skaļi zviedru kareivjiem, kuri pulcējušies pie durvīm.) Hei! šurpu, zviedru kareivji! ĻAUDIS - Tie jau kundzes miesas sargi - - Allaž atrodas tai tuvu - - Kad ir briesmas, tikai pasauc - - Celies! - Neklanaties caram! Piektais skats Istabā ienāk   z v i e d r u   k a r e i v j i. DEDZE (Uz viņiem, rādīdama uz rātskungiem.) Šos rātskungus un caru apcietināt! Tie caru atzina par Rīgas kungu; Cars, pretī mieram, Rīgas mūriem uzbrūk. CARS PĒTERS (Uz Dedzi.) Tas nepalīdzēs tev, ka mani gūsti, - Tad niknāk mani pulki Rīgu postīs. ZVIEDRU VIRSNIEKS (Uz Dedzi.) Lai cars dod rakstu: Krieviem atkāpties! Jo citād' nošausim mēs caru pašu. CARS PĒTERS (Ņirdzīgi.) Ha! agrāk Rīgu ieņems, nošaus jūs! KĀDS KAREIVIS Še ļaudis noguruši, neatstāvēs. VIRSNIEKS Tad nau vairs citas izejas: kā caru, Kas nodod Rīgu, aizskar kundzi - nošaut! DEDZE Vēl cita izeja. - Tu gudrais cars, Pats atzīsti, ka nodevi, tik gribot Par mani gudrāks būt un mani veikt: Es nenoveikta tevim padevos, Bet pašu cēlāko no zemes sapņiem - Tu mīlu nodevi - Bij viltus ij tavs tēls, tas būs tavs liktens. (Uz ļaudīm un zviedriem.) Kad krievu pulki redzēs cara rakstu, Tie var ij neticēt, - bet, kad tie redzēs Uz pīķa durtu asiņainu galvu Un pazīs, ka tas cars: - tie bēgs no briesmām! PĒTERS (Uztraucas, metas Dedzei virsū.) Tu, nezvērs sieva, gribi mani nokaut! Es tevi nožņaugšu! ZVIEDRU VIRSNIEKS Nost, nodevējs! (Atbīda Pēteri nost no Dedzes.) DEDZE Te glābējs man, kas mani nenodos. CARS PĒTERS (Uz zviedru virsnieku.) Tu nekrists, mīli to! DEDZE (Lepni.) Es esmu pati. CARS PĒTERS Tev neveikt! - Sieviete, tu nespēj nokaut! Te ceļos tevi lūdz! (Viņš nometas ceļos.) DEDZE Nu, otrreiz lūdzi! Bet celies, lielais cars, tev neder liekties: Es nokaut negribu, tik tu to gribi. ĻAUDIS - Ko tā domā? - Ko tā darīs? - Viņa cēla - Viņa skaista - - Es nekā te nesaprotu - - Viņa allaž atrod ceļu - DEDZE (Uz Pēteri.) Tavs tēls ir līdzīgs tev kā brālis brālim. (Viņa atklāj apsegto Pētera tēlu.) ĻAUDIS - Vai tu redzi! - Otris Pēters! - Tas tik līdzīgs ir kā izspļauts! - Nebij redzēts - nebij dzirdēts - - Redz, tad to tā izdomāja! DEDZE (Uz kareivjiem.) Šo tēla galvu uzdurat uz šķēpu! No pulvertorņa parādat to krieviem! ĻAUDIS - Skaisti, skaisti! - Debešķīgi! - Ak tu gudrā sievas galva! - Kas to būtu iedomājis? - Pēters gudrībā ir pieveikts! CARS PĒTERS (Pārsteigts un sajūsmināts uz Dedzi.) Tu esi debesu, ne zemes burve! Tev dziļāks prāts kā pati jūras dzelme! Es tagad bijā tevis priekšā lokos - (Viņš nometas ceļos.) Es tagad mīlu tevi briesmu dvēslē. DEDZE (Klusi apglauda viņa galvu.) CARS PĒTERS Bet ak! - es nezinu, kas būs? - Kas būs? Kur paliks patvaldnieks, kas ir tik   v i e n s? DEDZE (Klusi.) Vai mīla visu neved saskaņā? ĻAUDIS - Prom uz pulvertorni ejam! - ejam! - Nu tik redzēsim, kas notiks! IV AINA R ī g a s   p u l v e r t o r ņ a   b a s t i o n s. Apcietinājumi un lielgabali. - Lejā redzas Rīgas vaļņi, krievu nometne, laukums un Daugava tālumā. Krievu kara pulki pie pašiem Rīgas vaļņiem un cenšas tiem pārkāpt. Pirmais skats R ī g a s   un   z v i e d r u   k a r e i v j i    nolūkojas uz uzbrucējiem krieviem. ZVIEDRU KAREIVIS Pie pašiem mūriem ir jau krievu pulki; Tie vārtus uzlauzt nāk, bet tur ir zviedri, Gan vārtus atsargās. - Tik, Rīgas kungi, Kas būs ar vaļņiem, kuri jūsu sardzē? RĪGAS RĀTS KAREIVIS Ak, tik un tā jau Rīgu nevar turēt. Ar viltu un ar burvību tik stāvam. Cik ilgi? Beigts ir beigts. Lai nāk tad cars! Viņš apstiprina mūsu priekšrocības, Ar to mums pietiek! ZVIEDRU KAREIVIS Kad tik sunim kauls! RĪGAS RĀTS KAREIVIS (Uztraucas.) Ko? - Kas tad ir šie suņi?! ZVIEDRU KAREIVIS Mēs jau ne. RĪGAS RĀTS KAREIVIS Jums labāk pesteļi un raganas! Tā baurus musina, - to labāk zārdā! Tad būtu visiem miers! ZVIEDRU KAREIVIS Vai tu to degsi? Kad pirkstus nesadedzin' jums tie bauri! Jūs padzīs reiz, jo tiem jau Rīga pieder, Tie Rīgu cēluši un cels vēl tālāk. RĪGAS RĀTS KAREIVIS Nē! Rīga gatava - nost bauru rokas! Otrais skats Parādās   D e d z e   ar   p a v a d o ņ i e m,    r ā t s k u n g i,   k a r e i v j i,   ļ a u d i s. ZVIEDRU VIRSNIEKS (Uz Dedzi.) Lūk, kundze, krievi sāk jau kāpt pār mūriem, Ij te vairs droši nau, - šurp nenākat! DEDZE Es tādēļ nāku, lai še būtu droši! ZVIEDRU VIRSNIEKS Ā! Kas ir noticis? Vai beigts ir cars? DEDZE Pūst fanfaru! Vērst krievu uzmanību! ZVIEDRU BALSIS - Ā! uzvara! - ā, uzvara! - Cars beigts! KAREIVJU BALSIS - Cars beigts! - Cars beigts! - Vai dzirdat?! - Patiešām! - Kā tas noticis? - Tur viņa galvu šķēpā nes! - Un Lāčplēsis to tura! Trešais skats Kareivis Lāčplēša tērpā ienes uz šķēpa uzdurtu Pētera tēla galvu. ĻAUDIS (Sakustas.) Dodat ceļu! dodat ceļu! Jūs tur visi stāvat klusu! ZVIEDRU VIRSNIEKS (Uz taurētājiem.) Pūst fanfaru! (Uz Dedzi.) Jau troksnis drusku aprimst, augstā kundze, Mēs tagad rādīsim tiem cara galvu. DEDZE Lai tagad izkar baltu karogu! VIRSNIEKS Kā? - Mēs jau uzvaram, ne padodamies! DEDZE Nu, klausat vien! VIRSNIEKS Kā krievi priekā rēc! DEDZE Nu rādat krieviem viņu cara galvu! ZVIEDRU KAREIVIS (Pār valni pāri sauc lejā uz krieviem.) Lūk, jūsu cars ir beigts, kas cēla karu! Nu miers un baltais karogs! Ejat mājās! KRIEVU KAREIVJU BALSIS LEJĀ - Vai! vai! - Tā cara galva! - Cars ir beigts! - Vai! bēgam! bēgam! - Varbūt tas nava cars? - Kas cara galvu nes? - Tas Lāčplēsis! - Tas pats, kas izbiedēja mūs jau vakar! - Nē, tā nau cara galva! ZVIEDRU VIRSNIEKS (Sauc lejā.) Kad neticat, ka jūsu cars ir beigts, Tad sūtat vīrus šurp, kas viņu pazīst! KRIEVU BALSIS (No lejas.) - Ak, bēgsim! bēgsim tikai! - Kaut nebūt' atgriezušies šurp no Cēsīm! - Kaut vakar bēgot būtu aizbēguši! - Kurš lūkot ies tai Rīgas alā? Ceturtais skats Torņa augšā ienāk divi   k r i e v u   k a r e i v j i;    viņi bailīgi lūkojas apkārt un ierauga tēla galvu, kura tiek viņiem turēta pretī. KRIEVU KAREIVIS Vai! vai! - Tas cara tētiņš! OTRS KAREIVIS Tas cars! tas cars! - Vai dieniņ? (Abi nokrīt ceļos.) PIRMAIS Jūs dosat mums to apbedīt? ZVIEDRU VIRSNIEKS Mēs dosim, dosim! - Nesat nu tik vēsti! (Krievi aiziet.) Piektais skats T i e   p a š i,   bez krieviem. ZVIEDRU VIRSNIEKS Jūs stāvat klusu, visi! Klausaties! KRIEVU BALSIS (No lejas.) - Vai man! Vai man! Cara tētiņ! - Tā ir tiešām cara galva! - Vai man! vai man, cars ir miris! - Kas mūs vadīs? - Bēgam, bēgam! Torņa augšā iebrūk gūstītais   c a r s   P ē t e r s;    viņam seko   v i ņ a   s a r g i,   kuri to attura no vaiga malas. PĒTERS (Sauc uz leju no tālienes.) Ko jūs bēgat? Māņi! māņi! Es cars Pēters! dzīvs es esmu! KRIEVU BALSIS (No lejas.) - Bēgat! bēgat! - Kas par balsi? - Cara balss, vai? - Māņi! māņi! - Virsnieks māna, lai mēs stāvam! - Dzīvs cars Pēters! - Tad viņš nāktu. - Bēgat, bēgat! - Ko vēl gaidat! PĒTERS (Lielās dusmās.) Nenoturēt, nenoturēt! Velns tos rāvis! Es jūs visus, bēgļus, pakārt likšu! - - Ak, man žēl to manu krievu pulku bēgļu! (Pret Dedzi.) Sātans! - nolādētā burve, tu to dari! Es to neizturu! Nebūs burvei veikt! Lai tu nez cik gudra. Mirsti, burve! Še priekš tevis sudrablode! Es tas patvaldnieks! Man blakus nau neviena! (Viņš izrauj ieroci un šauj uz Dedzi.) DEDZE (Iesaucas.) Vai! vai, tu mani mīlēji! ZVIEDRU VIRSNIEKS (Metas Pēterim virsū.) Tu viltnieks, slepkava! To turat cieti! ĻAUDIS (Lielā uztraukumā brūk Pēterim virsū.) - Neģēls! nezvērs! - Viltus šāvējs! - Nošaut šo! - Tepat uz vietas! - Nevar caru šaut bez tiesas! - Kā tad viņš var? - Miers būs Rīgai - - Klusu, ļaudis! neskārt viņu! (Citi, piegriezdamies Dedzei.) - Princesīte, princesīte! - Brīnums glāba princesīti! - Vai gan garām gāja lode? - Nē jel: viņa uzķer lodes! CARS PĒTERS (Stāv drūms un pārsteigts.) Te atkal burves spēks! - Kā burvi mīlēt? DEDZE Ak, lielais, gudrais car! Cik maz tu gudris! - Kāds nodevējs tev devis sudrablodi, - Dažs zin, ka burvjus šauj ar sudrablodēm - Bet tev bij zināms: es no citas ģints - Es nācu sapņot tikai ļaužu dzīvi; Nau lemts man mirt no citas būtnes gribas, Man pašai lodi liet, kas mani ķers. Tas nodevējs ir tevi apmānījis. PĒTERS Tu atkal esi mani uzveikusi, Bet plaisa mūsu starpā tikai plešas. DEDZE Es redzu, ak! ĻAUDIS - Cara kaunu mazgās asins! - Jākrīt caram nodevējam! - Tikai tiesāt! - Tikai tiesāt! - Nu, tad tiesāsim to tūdaļ! CITA GRUPA - Tiesnesis lai zviedru virsnieks! - Piesēdētāji: viens rātskungs! - Otris būs no pašas tautas! VĒL CITA ĻAUŽU GRUPA - Kamēr tiesa spriedīs sodu, - Algosim to, kas mūs glāba! - Mūsu mīļo princesīti! - Princesei krīt Rīgas kronis! - To še pulvertornī glabā! - Nest to šurp un tūdaļ kronēt! TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS NO TAUTAS Mēs: tiesnesis un piesēdētāji, Mēs, apsvēruši lietas apstākļus, Še lemjam: Pēters cars ar nāvi sodāms; Tā pati lode tam, kas viņu šāvis: Šis lēmums galīgs un nau pārsūdzams, Un Rīgas tautai ir tas apstiprināms! ĻAUDIS - Tā ir lieta! - Apstiprinām! - Lūk, tur tiek jau atnests kronis! - Rātskungs! dod to princesītei! Sestais skats Tiek ienests uz sarkana samta spilvena zelta kronis;   n e s ē j s    un   p a v a d o ņ i. RĀTSKUNGS (Paņem no nesēja kroni un griežas pie Dedzes.) Es, augstā kundze, pasniedzu jums kroni, Ko Rīgas tauta pavēl nodot jums. DEDZE No Rīgas tautas saņemu šo kroni, Nu runāju es Rīgas tautas vārdā. (Viņa uzliek sev kroni galvā.) Mans pirmais darbs būs: žēlot noziedzniekus! ĻAUDIS - Vai man! Dzirdat! - Nesaprotu! - Nāvi, nāvi! nevis žēlot! DEDZE Car Pēter, dāvāju tev dzīvību! Tu paliec gūstā, kamēr miers būs slēgts. Es rītu tautai mieru paziņošu. CARS PĒTERS Tu dod tam dzīvību, kas tev to ņēma - Tu domā, mīla lielo plaisu slēps; - Man krūtis mīla plēš un plosa naids. DEDZE (Nogurusi.) Es domāju slēgt dzīves sapņa loku, - Tas ļaužu dzīves sapnis pārāk briesmīgs: Visaugstākais ir mīla, un, kas mīl, Tas nokauj to, ko mīl. Es nespēju. Es visu guvu, visu izpildīju, Es visu izjutu, - es varu iet - ĻAUDIS - Kur tu iesi? - Ko tā saka? - Nāvi prasām nodevējam! - Kamēr cars ir dzīvs, nau miera! - Nositīsim paši caru! DEDZE Lai caru aizved stiprā apsardzībā! (Caru aizved.) Septītais skats ĻAUDIS - Važās vajga caru iekalt! - Nē, to nedrīkst! - Nē, to nedrīkst! - Kad tik gūstīts! - Nu būs miers! (Ļ a u d i s   draudoši un trokšņaini seko Pētera aizvešanai.) KĀDS RĀTSKUNGS Jūs, ļaudis, rimstat! Rimstat! Ko jūs darāt?! DEDZE Es rītu tautai mieru sludināšu. (Aiziet līdz ar pavadoņiem.) ĻAUDIS (Nemierīgi, uztraukti.) - Kas par mieru būs ar caru? - Atkal viņš mūs vils un uzbruks - - Nāvi caram! nāvi caram! Astotais skats Vairāki   k a r e i v j i   un   ļ a u d i s ieskrien un sauc uztraukti. ĻAUDIS - Ļaudis! tauta! - Viltus! Viltus! - Pēters cars ir vaļā palaists! - Cars ir bēdzis! - Visi krāpj mūs! - Pati princese mūs māna! - Nāvi, nāvi nodevējiem! - Ejam turpu! - Visi turpu! (Priekškars.)

RAINIS RĪGAS RAGANA VIENAS NAKTS SAPNIS TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA CETURTAIS POSMS I AINA L i e l ā   s a p u l č u   i s t a b a   R ī g a s    p i l s ē t a s   n a m ā. Pirmais skats Uztraukti   ļ a u ž u   p u l k i.   Gaida ievedam Dedzi. ĻAUDIS - Nodevība! - nodevība! - Nāve visiem nodevējiem! CITA GRUPA - Pati princesīte līdzi! - Palaiž Rīgas ienaidnieku! VĒL CITA GRUPA - Kā nu var tā? - Kas par lietu?! - Tur jau nevar palikt mierā! Otrais skats Ļ a u ž u,   s i e v u,   k a r e i v j u    pavadīta ienāk   D e d z e;   vēlāk   r ā t s k u n g i. ĻAUDIS - Tur jau ienāk princesīte! - Kāda viņa noskumusi! - Tēvu zemi pārdevusi! - Diezin, vai tad tā nu bija? ĻAUŽU CITA GRUPA - Tiesāt! - Tiesāt princesīti! - Tiesneši lai ir tie paši! - Jā, bet viņa Rīgu glāba! - Jā, bet pati atkal nodod! DEDZE (Pēc paraduma iet uz augsto krēslu, lai tur sēstos, - viņai stājas daži no ļaudīm ceļā. Viņa atkāpjas apkaunota, bet nekā nesaka.) DAŽI NO ĻAUDĪM - Viņa grib jau tronī sēsties?! - Nē, to nedrīkst! - Beigts tas tronis! RĀTSKUNGI (Nostājas Dedzes priekšā, sakārtojas svinīgi līdz ar saviem ļaudīm uz Dedzes tiesāšanu.) ZVIEDRU KAREIVJI (Arī ienāk un ieņem savas vietas.) VECAIS RĀTSKUNGS Es lieku priekšā: tiesāt svešo kundzi, Kas Rīgas ienaidnieku atlaiž brīvu - OTRS RĀTSKUNGS (Pārtrauc.) Tas nebij važās slēgts, - šī nepieļāva! - VECAIS RĀTSKUNGS (Turpinādams.) Tā tas nu izraujas un bēg no sardzes. Tad   k ā d s  to paslēpj mēslu vezumā - CITS RĀTSKUNGS (Pārtrauc.) To  k ā d u   zinām mēs! KĀDS NO PAVADOŅIEM (Uz Dedzi rādīdams.) Vai tu tā būsi? - VECAIS RĀTSKUNGS (Atkal turpina.) Un tad cars izvests tiek - no Rīgas laukā Un atkal apdraud Rīgu saviem pulkiem! - Nu tiesu ieceļat! ĻAUDIS - Tiesneši lai ir tie paši! - Tie, kas tiesāj' viņas draugu! ZVIEDRU VIRSNIEKS Es liedzos tiesāt nevainīgu kundzi! Tā mūs ir glābusi jau divas reizes. VECAIS RĀTSKUNGS Jā, jāceļ tiesa, kas nau partejiska! CITS RĀTSKUNGS Lai tiesnesis ir vecais augstais rātskungs! KĀDS NO ĻAUDĪM Un divi piesēdētāji no tautas! CITS NO ĻAUDĪM Bet vecais rātskungs pats jau apsūdzētājs!? PIRMAIS NO ĻAUDĪM Nu tad jau viņš vislabāk lietu pārzin. KĀDS RĀTSKUNGS Ko? vai še neuztic vairs augstai rātei? ĻAUDIS (Savā starpā.) - Esi tu tas piesēdētājs! - Man ir kauns, - ej pats, kad gribi! - Es jau iešu! - Tiesāt vajag! - Lai iet paši rātes kungi! KĀDA BALSS NO ZVIEDRU PUSES Jūs, ļaudis, netiesājat! - pēc būs žēl! Bez viņas visi jūs jau būtu vergi. VECAIS RĀTSKUNGS Kad tauta atsakās, tad tiesās rāte. CITS RĀTSKUNGS Nu, tā ir pareizi: lai tiesā rāte! VECAIS RĀTSKUNGS (Uz Dedzi.) Vai, kundze, atzīsties par vainīgu? (Kad Dedze klusē.) Vai caru izlaidi? - Tā neatbild! Vai mēslu vezmā slēpi? - Neatbild! DEDZE (Stāv klusu, skatās tālumā un neatbild uz jautājumiem.) VECAIS RĀTSKUNGS Kas nevainīgs, tas atbild drošu pieri! Tu neatbildi, tad - tu vainīga! KĀDS NO ĻAUDĪM Bet Žagata jau vezmā caru slēpa! Tā pati lielījās! KĀDS RĀTSKUNGS Kas Žagata? Tā viņas kalpone: ko liek, to dara. TĀ PATI BALSS NO ĻAUDĪM Bet Žagata jau Dedzi nodevusi! VECAIS RĀTSKUNGS Ā, bieži mājās sastrīdas un salīgst! BALSS NO ĻAUDĪM Tāpat kā rātskungi ar Pēteri. KĀDS RĀTSKUNGS Klus! netraukt tiesu! VECAIS RĀTSKUNGS Tātad nolemjam: Ka vainīga! CITS RĀTSKUNGS Jā, vainīga! CITS Tā ira! ĻAUDIS - Atbildi jel, princesīte! - Saki, ka tu nevainīga! DEDZE (Klusi.) Jūs jau paši ar to zināt, Tomēr mani apsūdzējāt! (Viņa aizsedz vaigu.) VECAIS RĀTSKUNGS Pēc vispārēja atzinuma lemjam: Šī svešā, kas par princesi liek saukties, Tiek sodīta ar kroņa atņemšanu - - ĻAUDIS - Vai man! atņem Rīgas kroni! - Nabadzīte! - Princesīte! VECAIS RĀTSKUNGS Lai noņem viņai rātes doto kroni! - SIEVAS (Raud.) - Vai man! Vai man! - Kronis noņemts! VECAIS RĀTSKUNGS (Turpina.) Un pārvedot no dzīvības uz nāvi! Šis spriedums galīgs, pārsūdzēt to nevar. ĻAUDIS - Ko tas nozīmē? - Tai jāmirst? - Tas par daudz tai princesītei! - Nāve visiem nodevējiem! - Vai tad nevar drusku mazāk? ZVIEDRU VIRSNIEKS (Ironiski.) Kā, kungi, princesi jūs notiesāsat? Mēs redzējām, ka lodes viņu neķer! VECAIS RĀTSKUNGS Līdz soda veids būs izlemts, paliks važās! ZVIEDRU VIRSNIEKS Mēs kundzei pāri darīt neļausim! DEDZE (Uz virsnieku.) Draugs, lai! - es visu izbaudu līdz galam. Es varu mirt gan   t i k   no savas gribas, Bet tuvāk tuvojas tas acumirklis, Kad esmu gatava un varu aiziet. ĻAUDIS (Uzbudinājas.) - Ko? tu gribi aiziet projām?! - Atstāt mūs te postā vienus? - Viņai esot savi mērķi - - Sen jau teicās - negrib palikt - DEDZE Ļaudis, ļaudis! - Ko jūs sakāt? Jūs jau paši mani dzenat! Mani nosodāt uz nāvi! Un nu liekat manim palikt? ĻAUDIS - Viņa negrib, ka mēs veicam! - Negrib ar, ka Rīga augtu! - Nonāvēt jau tevi nevar - - Viņa nāra! - Viņa burve! - Topi cilvēks! Paliec Rīgā! DEDZE (Atkāpjas piepeši un paceļ rokas kā vairīdamās, izbailēs.) Klusat! Klusat! - Ko jūs prasāt? Jūs jau nezināt, ko darāt! Prasāt manu iznīcību! (Mierīgāk un klusāk.) Es tik nācu Rīgu paglābt - Vienu reiz' no cara varas - ĻAUDIS - Mēs jau mīlam tevi, Dedze, - - Savu gaišu princesīti! DEDZE (Aizkustināta, raudādama aizklāj seju, bet tad saņemas.) Es tik nācu dzīvi sapņot - Ļaužu dzīvi - vienu nakti! - Paliekot man būtu jāmirst Vienmuļīgi šaurā lokā - SIEVAS - Ak, tu nāci ļaužu dzīvē - - Mūžam likies ļaudīs esam - MEITENES - Tu jau, Dedze, pati esi - Paslepena tautas dzīve - VIENA Mūžam dedzi, pelnu klāta, Nu tu šonakt uzliesmoji. VISI Neej projām! - Neej projām! DEDZE (Raud, tad.) Vai bij vērts, ka uzliesmoju? Vai bij vērts šo dzīvi sapņot? Tik vien laba cilvēksirdīs, Tik vien prāta cilvēkgalvās - Paši saviem laba dariem, Paši manim nāvi spriežat! ĻAUDIS - Mēs tik turēt tevi gribam! - Piesaistīt pie savas dzīves! - Solies mums, ka neaiziesi! - Solies, ka mūs aizstāvēsi! VECAIS RĀTSKUNGS (Godbijīgi klanīdamies Dedzei.) Kad kundze labu novēl mūsu Rīgai, Tad dod mums drošību, kas tevi saista! Kad saudzi naidnieku aiz augstsirdības - - Vai citād' kaitē mums - ko mēs tad varam? Tu lodes uzķer, - teic, kā tevi veicam? DEDZE (Iesaucas.) Man pašai jāsaka, kā mani veic?! Man gluži jānododas jūsu rokās, Tais rokās, kuras nespēj mani veikt! ĻAUDIS - Tu mūs glābi, princesīte, - Glāb mūs tālāk! - Neej projām! DEDZE (Uz rātskungiem.) Vai vērts man bij jūs glābt? Es glābu divreiz, Jūs prasāt drošību un priekšrocības! RĀTSKUNGI (Stāv klusu un tikai sačukstas.) ĻAUDIS - Neej, neej! princesīte! - Neņem ceres! neņem ilgas! DEDZE (Padodamās savām jūtām un ziedodamās.) Jūs, mīļie atstātie! Dvēseles nabagie! Es padodos, Es priekš jums ziedojos! - (Lēni un skumji.) Mans sapnis izsapņots, Mans pienākums izdzīvots - Ir auglis rūgts, Kas ļaužu dzīves kokā plūkts. Kas cits gan sevi ziedotu? - Es tad šo dzīvi jums atdodu, Ar briesmām es trešo meklēšu - Tad dzirdat: Es pati lodi liešu, Caur kuru es nāvi ciešu. Pulvertornī jums lodi nodošu - Kā drošību - kā savu dzīvību! VECAIS RĀTSKUNGS Lai sardze kundzi ved uz pulvertorni; Tur darbā stāsies tā - (Klusi.) un neizbēgs. (Priekškars.) II AINA K r i e v u   k a r a   n o m e t n e   p i e    R ī g a s. Cara Pētera teltī. Nakts. Pirmais skats C a r s   P ē t e r s.   Ienāk   Ž a g a t a. ŽAGATA Še esmu - Žagata es! PĒTERS Pēkšņi tu nāc un ej. ŽAGATA Nau man laika, ko tērēt. PĒTERS Ko jaunu nes? ŽAGATA Lielas lietas. Klausies! Šodien vēl veiksim viņu! Dota liela ziņa man. PĒTERS Tavas lielās ziņas viļ. Tava ziņa neziņā ir: - Šāvu sudraba lodi - neķer. ŽAGATA Vai tevi neglābu es? Ne saukta, ne lūgta! - Bet tevi sieviete veic un veic, Bez manis tu nerrs! PĒTERS Kalpojošs gars sevi ceļ. Teic, ko liek tev teikt Tas, kam tu klausi? ŽAGATA Nemini to, ko tu neaptver, Kam arī tu tik rīks, Bet klausies un dari! Šonakt pa Rīgas ielām ies Sūtīta parādība - Jautās: vai Rīga ir gatava? Kas sastaps un neatbildēs - Taps mēms! Kas sastaps un atbildēs - Mirs pēc nakts! Kad teiks, ka Rīga ir gatava, - Tad Rīga grims! Kad teiks, ka Rīga vēl aug, - Tad parādībai simts gadus vēl gaidīt! Bet, kurš atbildēs jā vai nē - Tas mirs pēc nakts. PĒTERS Kas daļas man? ŽAGATA Daļa tev gan - Un tāda: Liec kādam iet un teikt - L a b p r ā t   iet un teikt: «Rīga ir gatava!» Un Rīga grims tavās rokās Un paliks tev mūžam! PĒTERS Kurš ies un labprāt? Neviens, tik es? ŽAGATA Dzīvība jāliek pret valdību! PĒTERS Vai Rīga to vērts? ŽAGATA Vai pats esi viņas vērts? PĒTERS Ha, Rīgas ragana gan tās vērts! ŽAGATA Tu sievas veikts! Mans sūtījums še ir beigts. Es eju. PĒTERS Pagaidi, - ej vēl sūtīta manis! Rīgas raganai teic: viņu mīlu, Lai nodod Rīgu, būs cariene! ŽAGATA Tavs nodoms mazs un veltīgs, Tāds, kāds tu pats, Bet man var derēt ij tas, ij tu. (Aiziet.) Otrais skats C a r s   P ē t e r s;   ienāk   s a r g a k a r e i v i s. SARGA KAREIVIS Rīgas rātes kungi. PĒTERS Vest tos iekšā! (Parādās   t r ī s   R ī g a s   r ā t s k u n g i.) CARS PĒTERS Es sveicu augstos Rīgas rātes kungus! Kas kungiem sakāms, sakat, kungi, aši! PIRMAIS RĀTSKUNGS Mums, lielais car, ir jaunas, labas ziņas. PĒTERS Nu? RĀTSKUNGS Rīgas ragana ir mūsu rokās! OTRAIS Tā pulvertorņa cietumā. TREŠAIS Lej lodes. PIRMAIS RĀTSKUNGS Lej lodi, kura nāvēs viņu pašu. PĒTERS Nu? RĀTSKUNGS Lodi šo tā nodos tautas rokās - OTRAIS RĀTSKUNGS - Par drošību, ka Rīgu nenodos. PĒTERS Nu, nu? PIRMAIS RĀTSKUNGS Šo lodi, - to mēs dosim tev, Kad solies sargāt rātes priekšrocības. PĒTERS Ha - kundze liek par ķīlu dzīvību, Ka nenodos, un - jūs to nododat! Nu - solos sargāt jūsu priekšrocības. OTRAIS RĀTSKUNGS Jo, lūk, mēs paši kundzei neuzticam: Tā nodos Rīgu - tik ne tev, bet - tautai! PĒTERS Kad lode būs? PIRMAIS RĀTSKUNGS Vēl šonakt tev to dosim - Mēs apsveicam rau iepriekš savu caru! (Visi trīs dziļi klanās cara Pētera priekšā.) PĒTERS Tā labi! - Sulain! ved tos vīrus ārā! Tik daudz, kas Rīgu nodod! Viena nedod! (Priekškars.) III AINA R ī g a s   i e l a.   T u m s a. Pirmais skats Dzirdas tāla balss. BALSS NAKTĪ (Klusi.) Bēgat! bēgat! - Nost no ielām! Nāve staigā! - Parādība! (Vēji, šaudīgas gaismas.) Otrais skats Bailīgi parādās kāds   s a l ī c i s   s t ā v s;    no otras puses   t ā d s  p a t s. PIRMAIS Vai man! sabijos! - Kas esi? OTRAIS Kaimiņ, tu? - vai nepazīsti? PIRMAIS Es aiz bailēm mēms vai tiku! OTRAIS Šonakt jau tas spoks še ejot! PIRMAIS Jautādams: vai Rīga esot - OTRAIS (Turpina.) Gata- vai man dieniņ, neteic - PIRMAIS Nevar ņemt to vārdu mutē! OTRAIS Šodien savai vecai prasu, Vai ir ēdiens gata- še tev! Viņa sit man muti cieti. PIRMAIS Jā, tā Rīga nedrīkst nogrimt. OTRAIS Kas šo satiek - mēms uz vietas! PIRMAIS Nu, vai zin', tad būtu brangi, Kad man vecā tiktu mēma! Glābties nevar, cik tā runā. OTRAIS Nu tad laid, - varbūt no vecās Aizbēgs pat tās spoku briesmas? PIRMAIS Ak, kas paglābs mūsu Rīgu! OTRAIS Glāb nu, kad tev pašam jāmirst! PIRMAIS Es jau gan tik dūšīgs būtu, Kad tik neķertos pie dziesmas! OTRAIS Vienīgā tik princesīte! PIRMAIS Ko nu! tā sēd pulvertornī, Važām piekalta pie sienas! OTRAIS Nevajdzēja mums to nodot! PIRMAIS Citād' miera nau no rātes. OTRAIS Vajdzēj' iet un viņas lūgties: Viņai tik un tā ir jāmirst! Lai tad mirst ij šito reizi. PIRMAIS (Ausīdamies.) Vai man! bēgsim! - Tur kāds atnāk. Trešais skats Parādās kādas  v e c a s   s i e v a s   t ē l s. VECENE (Uz savu vīru.) Nelieti! - Ko tu še stāvi? Pļāpā tā kā veca sieva. Gan tev' sagrābs parādība, Pļāpā tad, kad mēms tu būsi! (Visi trīs aizbēg.) TĀLAS BALSIS - Vai, vai! mūsu mīļie! - Vai, vai! mūsu mīļie! (Pārskrien vēja pūsmas, palsas gaismas. Parādās spokains vecs vīrs Kangara veidā.) SPOKU VĪRS (Žēlīgā, nedzīvā balsī.) Labi ļaudis, labi ļaudis - Palīdzat man, nabadziņam, Sakat, mīļi rīdzinieki, Vai ir gatava jau Rīga? Vai ir gatava jau Rīga? Vai ir gatava jau Rīga? (Aiziet.) (Dzirdas atkal tālas balsis.) TĀLAS BALSIS - Vai, vai! mūsu mīļie! - Vai, vai! mūsu mīļie! (Vēja pūsmas un gaisma.) (Priekškars.) IV AINA D e d z e s   i s t a b a s. Pirmais skats Patumsa. Ž a g a t a   piesteidzas pie   C i e l a v i ņ a s. ŽAGATA (Ļoti mīlīgi, saldeni.) Cielaviņa, mana mīļā! CIELAVIŅA (Piegriežas viņai negriboši.) Tu tā esi? - Mani sauci? ŽAGATA Man ir kāda jauna ziņa. CIELAVIŅA Tev jau allaž jaunas ziņas, Tikai tās tu citiem nesi. ŽAGATA Nebaries jel, Cielaviņa! Kā es tevis aizilgojos! CIELAVIŅA Kā tu manis aizilgojies?! Ko tad pārbiedēji mani, Liki caram šaut uz Dedzi! ŽAGATA Ļauns nekas jau nenotika: Lodes Dedzi neievaino. Es tik caru izjokoju, Dedzei mīļi darīdama. CIELAVIŅA Gauži viņai padarīji! ŽAGATA Viņa laba, gan jau piedos. Tikai varbūt šodien dusmo. Tādēļ eji tu tai pateikt: Pēters ilgojas pēc viņas! Liek, lai viņa atmet Rīgu, Nāk par carieni pie cara! CIELAVIŅA Atkal tu pie cara biji, Jaunu ļaunu izdomāji. ŽAGATA Nu, man tik tā pakustēties, Tu tik mīli kaktā tupēt. Ej nu iekšā, pateic Dedzei! CIELAVIŅA Ne es iešu, ne es teikšu - Cars par daudz jau viņu vīlis. ŽAGATA Ak tu, muļķa meitenīte, Ko tu zini, kāda mīla? Kad visvairāk mīl, tad ienīst, Kad visvairāk viļ, tad uztic. CIELAVIŅA Nē, es zinu gan, kas mīla: Taisnā ceļā iet uz sauli! ŽAGATA Pēters grib vēl Dedzi redzēt. CIELAVIŅA Nesaprotu: te jau tornis. ŽAGATA Šonakt spoks pa Rīgu staigās: «Vai jau gatava ir Rīga?» Tad var Pēters Rīgā ienākt, Rīgā satikties ar Dedzi. CIELAVIŅA Vai man! atkal jaunas briesmas, Tā jau Dedze skumst līdz nāvei - Ej vien projām! ej vien projām! ŽAGATA Eju, eju, - tik jau zinu, Neiztiksat jūs bez manis. Nāves skumjas dziedēt zinu. (Aiziet.) CIELAVIŅA (Neklausīdamās uz viņu un aiziedama.) Mīļā Dedze, mīļā Dedze! Otrais skats Parādās   D e d z e. DEDZE (Uz Cielaviņu.) Ko tu runāji? Kas bija? CIELAVIŅA Žagata bij atnākusi: Atkal viņai viltus ziņas, Atkal nākot jaunas briesmas, - Nezinu, vai tevim stāstīt? DEDZE Stāsti vien, - viss iet uz galu. CIELAVIŅA Pēters gribot tevi redzēt. Šonakt spoks pa ielām iešot: «Vai jau gatava ir Rīga?» Cars tad varot ienākt Rīgā, Mīlot tevi, kaut vai nīstot. DEDZE (Uzbudināta, paredzēdama.) Sirds, ak, mana sirds, ko traucies? Laid tu mani vaļā, mīla: Briesmīgs esi, dzīves sapnis! - (Viņa atkrīt krēslā.) - Domāju: jau mieru guvu, Atdodama savu dzīvi: - Atkal jūra vienās putās! Ej, mans draudziņ, Cielaviņa! CIELAVIŅA (Nomezdamās ceļos pie Dedzes un viņu apskaudama.) Dedziņ mīļā! Dedziņ skaistā! Mīla lauza ļaužu dzīvi, Tā kā vētra lauza viļņus - Mīla, sāpes zeltīdama, Taisnā ceļā ved uz sauli! Ūdens izgaro no saules, Sirdis zudē iet priekš mīlas. DEDZE Ak, tu stipra Cielaviņa. CIELAVIŅA Divas vieglas cielaviņas Līksmi klīst gar ūdens malu, Smagās miesas atmetušas. (Viņa noskūpsta Dedzi un aiziet.) Trešais skats D e d z e   viena, domās. DEDZE Mazā, maigā Cielaviņa, Tā zin savu saules ceļu, Arī ļaužu dzīvē nākot - Vai es zinu? Kur es eju? (Atmiņās.) Divas vieglas cielaviņas Līksmi klīst gar ūdens malu - Kad nu katram savi ceļi? - Kad nu pašai divi ceļi, Kuri negrib tecēt kopā? (Skumjās locīdamās.) Kas man pateiks? Kas man līdzēs? Māte būtu atnākusi, Kad tā spējusi man līdzēt. Ak, cik viena esmu, viena! Vai ir tāda ļaužu dzīve? Rādies, māt, kaut nespēj līdzēt! Kad tik tavu vaigu redzu, Sirds man mierīgāka paliks. Ceturtais skats Ir aptumsis galīgi. Parādās savā gaismā   S p ī d o l a s   t ē l s,   apsegtu vaigu. DEDZE Māte! ak, tu aizsegusies! Ak, ij tu par mani skumsti! Atsedz, māt, jel savu vaigu, Kad vēl mīli savu meitu! SPĪDOLA (Atsedz vaigu.) DEDZE Skumja tu, bet neraudoša. SPĪDOLA Tikai cilvēki spēj raudāt: Tā jums veldze jūsu bēdās. DEDZE Raudu, raudu - mīļā māte! SPĪDOLA Vēl tev šinī beigu bridi Laiks ir dots uz atgriešanos. Tu vairs nenāksi, es zinu, Tava sirds te tevi tura, Sāpes līdz tev jāizsapņo - Es vairs nespēju tev līdzēt. DEDZE Māt! kaut nespēji man līdzēt, Saki jel, vai labi daru? Vai tu mani nenosodi? SPĪDOLA Katram pašam būs to zināt, Vai viņš gājis savu ceļu? DEDZE Māt, cik briesmīgs cilvēkliktens! SPĪDOLA Un cik greznis savā vaļā, Varenāks par dievu gaitu. Tu to baudīsi līdz galam - Tu vēl cieti mazās briesmas! DEDZE Vai man, māt, vēl vairāk briesmu?! (Aizraudas balsī.) SPĪDOLA Rimsti brīdi! Laiks būs raudāt, Vaidās klaigāt garus mūžus! Es vairs tevis neredzēšu! Trešā dzīvē, citā veidā Rādīsies tu, mīļā meita. Mūžam nerims tevī nemiers, Mūžam mainīsies uz augšu. (Viņa pazūd, gaisma apdziest.) (Priekškars.) V AINA L i e l ā   s a p u l č u   i s t a b a. Istaba pilna ļaužu. Pirmais skats ĻAUDIS - Klusi! Klusi! - Nu nāk kundze! - Lūgsim, lūgsim! Pielūgsimies! - Dedze, glāb no Rīgas spoka - - Kaut vēl Rīga nenogrimtu! - Kad nāks kundze, visi ceļos! - Sauksim: «Kundze, žēlo, kundze!» Otrais skats Tiek ievesta   D e d z e,   važās saistīta, viņai apkārt    s a r g i. ĻAUDIS (Ieraudzīdami Dedzi važās, pārsteigti.) - Vai man dieniņ! - Vai man, dieniņ! - Viņa važās! - Mūsu kundze! - Kas tad lika viņu saistīt? - Raisat vajā! - Važas vaļā! (S a r g i   attura ļaudis.) DEDZE Ko no manis gribat, ļaudis? Kādēļ šurpu esmu vestai - Ko jūs visi ceļos krītat Še priekš tās, ko paši saistāt? ĻAUDIS - Raisat vaļā! - Raisat vaļā! (S a r g i   atkal attura ļaudis.) VIENS SARGS Mums augstā rāte lika viņu saistīt, Lai tā, pa ceļu vedot, neaizbēgtu. ĻAUDIS - Vaļā, vaļā! - Tūdaļ vaļā! - Vai jums kauna nau to saistīt! (Viņa tiek no važām atbrīvota.) SARGS Nu jums par sekām vajdzēs atbildēt! SIEVAS (Ap Dedzi, viņu apmīļodamas.) - Ak tu mīļā nabadzīte! - Saspaidītas baltās rokas! - Baltas tā kā balta puta! ĻAUDIS VISI (Ceļos krizdami.) - Žēlo, kundze! - Glāb mūs, kundze! - Dedze, Dedze! - Glāb mūs briesmās! DEDZE Ceļos jūs priekš važās sietās - Ceļaties, nu es jau brīva! Rokas jūs man atraisījāt, Lai es pasteigtos jūs paglābt, - Būsat glābti, tad jūs atkal Steigsaties man rokas sasiet. ĻAUDIS - Dedze, Dedze, - nedusmojies! - Briesmas Rīgai! Spoks jau staigā! Jautā jau pa tumšām ielām: «Vai ir gatava jau Rīga?» CITA GRUPA - Kas lai viņam pretī stātos? - Tu tik viena glābt mūs vari! - Tam jau jāmirst ir, kas atbild! DEDZE Mirt jūs laipni ļaujat manim! ĻAUDIS - Mēms, kas sastop! - Mirst, kas atbild! - Līgstam, lūdzam, solām naudu - - Mirt jau negrib ij par naudu - - Mirt ne vecs, ne slimnieks negrib - - Nedz kam nāve mēles galā - - Nedz pats drošsirdīgais kareivs - - Tu tik viena glābt mūs vari! VIENA BALSS Tev jau tik un tā ir jāmirst! DEDZE Ā! tad mirstu jel priekš sevis! Liekat mani atkal važās! Vedat atkal pulvertornī! ĻAUDIS - Vai man! vai man! - Neej! neej! - Neklausies to muļķa balsi! - Glāb tu viena mūsus daudzus! SIEVU BALSIS - Bērni! - Nākat jūs un lūdzat! - Bērniem. Dedze neatsacīs. Trešais skats Pulciņš   b ē r n u,   z ē n i   un   m e i t e n e s,   ienāk un apstāj   D e d z i. BĒRNI (Dzied.) Tavās rociņās, Baltās rociņās Jaunas dvēslītes Nodotas esam! Tu vari lolot, Tu vari zudināt, Tu vari saulītē Dvēslītes iecelt! Dod savu dvēseli, Ņem mūsu simtas! No viena graudiņa Tūkstošus jaunus! DEDZE (Aizsedz seju rokām.) VIENS ZĒNS Dedze! līdz nāk Lielais Kristaps! (Bērni ienes Lielo Kristapu.) ZĒNS Lielais Kristaps apsveic tevi! (Bērni loka Lielā Kristapa tēlu kā sveicinot.) ZĒNS (Uz Dedzi.) Lielam Kristapam rūp Rīga, Cēlis to ar savu zeltu. Koka sirds ir Kristapiņam, Bet nu raud viņš gaužas asras. KĀDA MEITENE (Pakāpdamās slauka Lielam Kristapam asaras no vaiga.) DEDZE (Pasmaidīdama skumji.) Bērni, iešu, glābšu Rīgu! Lai nu neraud Lielais Kristaps! (Viņa aiziet.) ĻAUDIS Sveika! sveika! princesīte! Sveika! mūsu paglābēja! Ceturtais skats T i e   p a š i,   bez Dedzes. ZĒNS Lielais Kristaps liek vēl palikt! Viņam vēl kas svarīgs sakāms: Spoku Rīgai uzlaidusi Žagata, tā nodevēja, Kas ij Dedzi nodevusi. Lielais Kristaps Žagateni Nolād še ar lieliem lāstiem! Lai tā top par zagļa putnu! Lai tā mūžam nenāk Rīgā! Noskatās tik vien no tāles, Kā aug Rīga mūžam skaista! (Apstādamies.) Dedzei liku aiziet projām, Lai šo lāstu nedzirdētu, Tā to nebūt' pieļāvusi! ĻAUDIS (Smiedamies, līksmi.) Dedze laba! Dedze glābs mūs! (Priekškars.) VI AINA R ī g a s   t u m š a   i e l a. Nakts. Zibeni. Vēji. Tāli pērkoņi. Pirmais skats Dzirdas starp tāliem pērkoņiem   t ā l a s   b a l s i s    no vairākām pusēm.   D e d z e   tumšā tērpā stāv pie nama. TĀLAS BALSIS (Vienā pusē.) Bēgat, bēgat - nāve! nāve! TĀLAS BALSIS (Citā pusē.) - Vai, vai! mūsu mīļie! - Vai, vai! mūsu mīļie! DEDZE (Tāpat klusi.) Rimstat! rimstat, mani mīļie! Stāvu sargam, glābšu Rīgu. Otrais skats Otrā ielas pusē parādās   c a r s   P ē t e r s,    tumšā tērpā sedzies. PĒTERS Stāvu sargam, - ņemšu tevi! DEDZE Pēter-car, tu esi nācis, Nebaidījies zaudēt dzīvi - Ir gan vērta tevim Rīga! PĒTERS Ir man vērta tikai - Dedze, - Tevi ņemt es nāvē nācu! DEDZE Nāku arī redzēt tevi Beigu reizi šinī dzīvē. Dod man Rīgu, ņem man dzīvi, - Tu jau mani nīdin nīsti! PĒTERS Mīlu, nīstu: ka ne mana! Nenāc manā pilnā varā! (Viņš nometas viņas priekšā ceļas un apskauj to.) DEDZE Tava būt es varu, - tikai: Nenākt tavā pilnā varā! PĒTERS Tad ar varu tevi ņemu, Nesu prom uz savu zemi! (Viņš paņem viņu rokās un nes projām.) Trešais skats Parādās atkal   s p o k a i n a i s   t ē l s   K a n g a r a   v e i d ā. SPOKA TĒLS (Nedzīvā balsī.) Runā, runā: - sakat, ļaudis, Vai ir gatava jau Rīga? DEDZE (Uz Pēteri.) Kurš dos pirmais savu dzīvi Atbildot uz jautājumu? PĒTERS (Izteic.) Rīga - - DEDZE (Aiztur viņam muti un pati aši nosaka.) - - Aug vēl! Rīga aug vēl! SPOKA TĒLS (Dobji.) Nolādēta esi, Dedze! PĒTERS (Lielās dusmās nomet Dedzi no rokām un žņaudz viņu.) Čūska! čūska! nožņaudzama! Muti manim aizturēji! Rīgu izrāvi no rokām! DEDZE Tu jau nespēj mani nāvēt! PĒTERS Parādība nāvēs tevi! Es tev došu otru nāvi! DEDZE Trešo nāvi es sev došu Pati savā brīvā vajā. (Priekškars.) VII  A I N A R ī g a s   p u l v e r t o r n i s. Tumša darbnīcas istaba. Pirmais skats Ļ a u d i s   gavilē par Rīgas izglābšanu un pateicas   D e d z e i.   Pilna istaba. Starp ļaudīm arī   l ē j ē j i    un   k a l ē j u   m e i s t a r i.   Lejamā krāsns un kaļamā ierīce. ĻAUDIS - Rīga glābta! Rīga glābta! - Lai nu mūžam Rīga augtu! - Sveika, Dedze! - Slava, slava! - Pateicība Dedzei mūžam! CITA GRUPA - Rima pērkons, vējš un zibens! - Klusi mēness spīd pār Rīgu! - Mūsu daiļā! - mūsu mīļā! - Mieru tu mums atvadīji! (Sajūsmā nometušies ceļos.) DEDZE Ļaudis, neguļat jel ceļos! Brīva tauta - brīvi stāvi! Es vēl beigšu beigu darbu, Tad ij beigšu savu gaitu: Es jums liešu sudrablodi - Savu dzīvību kā ķīlu: Mūžam Rīgā, mūžam tautā Palikšu kā glābes zīme! Stipri glabājat šo zīmi: Mūžam ceri, mūžam dzīvi! MEISTARS Ļaudis! atkāpties no krāsnīm! Lokā apstājaties apkārt! (Ļaudis nokārtojas, loka vidū Dedze un meistari.) DEDZE (Uz meistariem.) Darbā, meistari, stājaties! Meistardarbam būs paveikties! Kas mūžam slavēsies! (Paceļ rokas.) Nu augstāk guni kurat! Nu traukus turat! Liesmas kaistas - Sudrabs jau kūst un laistās - Spīd mēness, spīd - Būt saulei tūlīt - Sudrabstraume sāk līt - (Ašāk.) Meistari, veikli virpojat! Veidojat! veidojat! Zvaigzne, zvaigzne jau mirdz! Tā zelta sirds: Pukst un sit - Raujas un projām rit - Sirds pukstieniem sec - Gaisā un ārā lec! Tver! tver! tver! (Tumsā un krāsns sarkanā gaismā redz sudrabu laistāmies, zvaigzni izlecam un pa gaisu lēkājam; to tver, bet kā liesmu nevar noturēt.) MEISTARI Deg, kad rokām ķer! DEDZE Es viena varu to valdīt! Es dodu jums to vēl kaldīt! (Nodod kalēju meistariem; tie kaļ, dzirkstīm lecot. Dedze sadrebas it kā no sitieniem.) ĻAUDIS - Rīga dimd! Riga dimd! - Kas to Rīgu dimdināja? - Mūs' māsiņai pūru kala - - Neteic, neteic: zārku kala! DEDZE (Nogurusi, saņem no kalējiem sudraba lodi, kura mirdz kā zvaigzne.) Veikts! Ņem, tauta, šo sudraba lodi - Ņem manu dzīvību - (Viņa nogurumā paģībst, ļaudis viņu uztver.) ĻAUDIS - Tu tautai dzīvīhu dodi! - Vai! turat viņu ģībstošu! - Vai! vai! - Viņa dzīva! - Krēslā tur noliekat! - Aizejat! aizejat! (Aiziet tikai reti.) Otrais skats C i e l a v i ņ a   ieskrien priecīga. CIELAVIŅA (Pie Dedzes krēsla steidzīgā, saplūstošā runā.) Pēters liek nolūgties, Ka velti par atņemto Rīgu tas dusmojies. Slēdz mieru, mūžam tev pieķersies - Lielais Kristaps Žagatu lādēja, Tā par zagļu putnu aizskrēja - Mēnesis skaidri spīd, Tā vaigā ieraudzīju tūlīt: Ir kā Spīdola! Viņa ka sveicina! Būs labi: tu varēsi atpakaļ iet - Mani nu gan še kāds tura ciet - DEDZE (Apglauda viņu.) Tu labas ziņas man dod - Sirds priecājas, tevi ieraugot - Lai ļaudis iet! tu palieci! CIELAVIŅA Pie tevis allaž un mūžīgi! ĻAUDIS - Sveika, sveika, princesīte! - Rītu mieru sludināsi! (Aiziet.) (Priekškars.)

RAINIS RĪGAS RAGANA VIENAS NAKTS SAPNIS TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA PIEKTAIS POSMS I AINA M a z a   i s t a b a   p u l v e r t o r n ī. Gulta. Krēsli. Durvis uz otru istabu. Istabā laipna un mierīga nakts gaisma. Dedze guļ gultā. Cielaviņa pie viņas stāv. Pirmais skats CIELAVIŅA (Uz Dedzi, kura grib celties.) Necelies tu! guli' klusi! Tu nu esi nogurusi Pēc tiem lieliem glābējdarbiem - Nerunā, es pastāstīšu - (Dedze grib ko teikt.) Nau jau svarīgs, tā tik tērzēt. DEDZE Nu, tad stāsti, māsulīte! CIELAVIŅA Kad tu nodevi to lodi, Ļaudis vēlējuši vīrus, Kam to dārgumu būs glabāt: Zviedru virsnieks bijis pirmais, Tad no tautas viens, kāds pilsons, Beigās viens no rātes kungiem. DEDZE Labi, ka ir zviedru virsnieks. CIELAVIŅA Tas, kurš tevi iemīlējis, Viņš par tevi ies vai guni. Tam ir rokās sudrablode, Citi ir tik zinātāji. - Žēl, ka zviedri nepieņēmi: Pēters iemaisījās starpā, - Mans ir zelts un visi tādi, Zviedru virsnieks visiem pāri - - DEDZE (Viņu pārtraukdama.) Cielaviņ, nu klausies mani: Tu kā otra sirds man esi, - Mēs nu abas zemes sapni Vienā nakti izsapņojām. Saki man: vai labi darīts, Ka es mājās neatgriezos, Kad vēl bija laiks tam vēlēts? Vai es savu uzdevumu Izpildīju tā, kā nākas? CIELAVIŅA (Dedzīgi.) Izpildīji, izpildīji! Trijkārt savu dzīvi devi! DEDZE Māte Spīdola man saka: Katram pašam būs to apspriest. CIELAVIŅA Vairāk darīji, kā vajdzīgs! DEDZE Kādēļ jaunā atalgoja? CIELAVIŅA Nu jau viss tiks vērsts par labu. DEDZE Vai nau velti sapņots sapnis? Briesmas vien tas manim deva. CIELAVIŅA Tu tam pretī labu devi. DEDZE Briesmīga ir ļaužu dzīve. CIELAVIŅA Tu to viņiem labā vērti, Dzenoli pēc laba devi. DEDZE Pazaudēju viņu cīņu. CIELAVINA Uzvaru tiem gatavoji. DEDZE (Nopūšas.) Ak tu, mīļā Cielaviņa! CIELAVIŅA Tev jau ceļš uz mājām vaļā - Atpūties tik mazu brīdi. - Es jau neiešu vairs mājās, Ak, cik jauka ļaužu dzīve! Tu vēl visa nepazīsti, Izbaudi līdz galam visu! DEDZE Izbaudīt līdz galam visu? Māsiņ, ak, man raudāt gribas. CIELAVIŅA Ko nu raudāt? Viss būs labi. Atliecies un lūko gulēt! Vēl jau naktij kāda stunda, Stunda dusas dos tev spēku, Viss tad rādīsies tev jaukāk. (Dedze atgulstas. Cielaviņa aiziet.) Otrais skats D e d z e   viena. Guļ, piepeši uztrūkstas, sapni redzēdama parādību. DEDZE (Pa sapņiem runā.) Ko tu noliecies mani grābt? Glābt, glābt! Nākat mani glābt. (Viņa redz, it kā Pēters pēc viņas grābtu. Pēc brīža.) Mana sirds, ko no krūtīm lec? Vai tu redz: Viņš pret tevi nagus griež! Ak, vesels pulks mani spiež! Ļaudis man elpu rauj! Jel atelst ļauj! Vai! vai! vai! (Viņa redz lēkājošās lodes ainu un uzmācošos ļaudis. Tad iekliedzas un atmostas.) Trešais skats Cielaviņa iesteidzas istabā, uztraukta, tikko valdīdamās. CIELAVIŅA Dedziņ, mīļā - ko tu kliedzi? Vai tu arī jau to zini? DEDZE (Vēl sapņa nojautā.) Ļauni sapņi mani moca. Labi, ka tu modināji! (Vairāk uz sevi runādama.) Es vismaz jel gribu aiziet Lēni, klusi, rāmā mierā! Jūras ūdens, smiltīs izliets, Izgaro ar smiekliem saulē; Baltas putas, krastā mestas, Skūpstoties ar smiltīm izgaist. Tā es savā brīvā vaļā Izkusīšu saules rokās, Rīta agros sārtos staros. Tad es savu mīļu. zemi Svētīšu ar saules ausmu, Saulei līdzi vizēdama, Saules allaž ilgojusies Savā dziļā jūras dzelmē! CIELAVIŅA Māsiņ, cik tas būtu jauki! (Bailīgi, bet uztraukta.) Dedziņ, vai es tev lai saku? Ko nupat es sadzirdēju? Mierināt jau tevi vajga. Vai man! vai man! DEDZE Saki, saki! CIELAVIŅA Zviedru virsnieks, kas tev draudzīgs - Nokauts ir - no rātes kungiem - Nedevis tas sudrablodi - Tad tie viņu nosituši. - DEDZE Ak, tās briesmas! Ejam tūdaļ! CIELAVIŅA Vai man, Dedze! - Vai man, Dedze! DEDZE Klusi! (Aiziet.) (Priekškars.) II AINA R ī g a s   p u l v e r t o r n i s.   C e ļ ā   u z    s a p u l c e s   v i e t u.   D e d z e   un    C i e l a v i ņ a. CIELAVIŅA (Runā aši, uztraukta, iebaidīta, bet apmierināta.) Dedziņ, neesot tik ļauni! Zviedru virsnieks nosists ķildā, Dzērumā un kāršu spēlē, - Sudrablode drošā vietā. Grezni būšot miera svētki: Mielasts, dziesmas, dejas, prieki. - DEDZE (Mierīga, nopietna.) Gatavojies šorīt nāvei! Tev būs jāmirst manim līdzi. CIELAVIŅA (Iesaucas.) Vai man! māsiņ! Gribas dzīvot! Mana jauna mīlas dzīve - (Piepeši atkal mierinādama.) Miera līgums esot gatavs! Cara vārds un paraksts arī! DEDZE Lauzt var vārdu, lauzt ij dzīvi. CIELAVIŅA (Saļimst.) Vai man! Bail iet tevim līdzi. (Viņa paliek pakritusi guļot, kamēr Dedze aiziet, apglaudīdama Cielaviņu.) III AINA R ī g a s   p u l v e r t o r ņ a   d u r v j u   p r i e k š ā. Durvju priekšā augstas kāpnes un mazs laukumiņš. Kāpņu priekšā laukums, kur sapulcēts liels ļaužu pulks. Redz daudz kara spēka. Agrs rīts. Pirmais skats Uz kāpņu paaugstinājuma iznāk   r ā t s k u n g i   un    D e d z e   ar   p a v a d o ņ i e m. VECAIS RĀTSKUNGS (Uz ļaudīm.) Nāk augstā kundze, mūsu paglābēja! Tā visas likstas novērsa no Rīgas, Tā šinī brīdī pasludinās mieru, Kas nupat noslēgts ir ar krievu caru! ĻAUDIS (Gavilē.) - Sveika! sveika! - Slava! slava! - Sveika, mīļā! - Sveika, dārgā! - Sveicam tevi miera rītā! - Sveicam jaunas saules rītā! (Klusāk.) - Ko tik daudz tā kara spēka? - Visi stipri apbruņoti! VECAIS RĀTSKUNGS (Vēlreiz uz ļaudīm.) Par godu mūsu kundzes lieliem darbiem Mēs viņai pasniedzam še otru reizi No augstās rātes doto Rīgas kroni! Cik pārpratumu bij - tas viss ir aizmirsts. Un paliek tikai mūsu suminājums. Tas daudzums kara spēka, ko jūs redzat, Tas sargā mūs par godu mūsu kundzei. Lai dzīvo mūsu Rīgas kundze ilgi! ĻAUDIS (Priecīgi sumina.) - Ilgu mūžu princesītei! - Nu pie mums tu mūžam paliec! - Cik tev labi piestāv kronīts! - Ak, cik skaista princesīte! - Tiešām daudz to kara vīru! - Svešas sejas! - Tā kā krievi! VECAIS RĀTSKUNGS (Vēlreiz uz ļaudīm.) Mēs tagad miera svētkus svinēsim! Ar gājieniem un dziesmām, un ar dejām, - Un beigās mūsu kundze pasludinās, Ka miera līgums slēgts, ko tauta pieņem. Lai sākas gājieni! Otrais skats B ē r n u   p u l c i ņ š,   visi svētku drēbēs un pušķojušies puķē un lentām; paiet garām kāpnēm. ĻAUDIS - Lūk, tur pirmie iznāk bērni! - Dodat ceļu! - dodat ceļu! - Ak, tie mīļie mazulīši! - Mazie saules puteklīši! - Dodat ceļu! - Negrūstaties! BĒRNI (Dzied.) Balts balodītis, Balts mākonītis No debesīm laidās, Lai nau vairs, kas baidās, - Nu karš ir reiz beigts! Lai dziesmas nu raisām! Lai ziediņus kaisām! Nāk solīšiem liegiem Klus', klus' kā pa miegiem - Miers! miers lai ir sveikts! Tu mīļ-princesīti! Tev kronīts stāv glīti! Nu mūsu tu esi! Tu mieru mums nesi, No tevis viss veikts! (Bērni paiet garām.) Trešais skats J a u n e k ļ u   un   j a u n a v u   pulciņš, visi tāpat svētku tērpos un ar puķēm. VIŅI (Dzied.) Jūra puto, Jūra rimst, Kaivas kliedziens Gaisos klimst. Jūra rāma, Mēness mirdz, Viņi čalo, Smiltis irdz. Divi mīļie Laivā brauc, Laimi trešo Līdzi sauc. (Aiziet garām dziedādami.) Ceturtais skats VĪRI un SIEVAS (Tāpat svētku tērpos, dzied, garām ejot.) Nu reiz mieru svinam, Ilgi gaidījām; Kara postu zinām, Mieru aizmirsām - Lai nu steidzamies Mierā priecāties! Nu mēs atkal varam Miera darbos stāt, Rīgas možam garam Ceļu brīvināt! Rīga augoša, Nav vis gatava! (Viņi dziedādami paiet garām.) Piektais skats N ā k   d e j o t ā j i.   Kā sākumā, kad svinēja pirmos Rīgas uzvaras svētkus. VECAIS RĀTSKUNGS Klus, klusu, ļaudis! - Augstā kundze runās. DEDZE (Viņai parādoties, iznāk saule.) Ir noslēgts Rīgai miers ar krievu caru: Cars atzīst Rīgas brīvību uz mūžiem Un apstiprina to ar cara vārdu! Ved kara spēku prom un solās nenākt. Nu, tauta, tauta, brīva būsi! Rīga augs! (Piepeši atskan šāviens, un Dedze saļimst.) ĻAUDIS (Lielā uztraukumā metas bēgt un sauc viens caur otru.) ZALDĀTI (Draudoši paceļ savus ieročus un neļauj ļaudīm izklīst.) ĻAUDIS - Vai! vai! vai! vai! vai! - Nodevība! nodevība! - Kas to sudrablodi devis? - Klusat! Klusat! - Vai man! vai man! VECAIS RĀTSKUNGS Lai dzīvo mūsu valdnieks, Pēters cars! ĻAUDIS (Klusē.) (Piepeši uztraukums uz kāpņu paaugstinājuma. Noskrien vairāki Dedzes pavadoņi lejā un sauc.) DEDZES PAVADOŅI - Brīnums! brīnums! - Kaiva ceļas! - Princesīte tapa kaiva! - Brīnums! brīnums! - Nepieredzēts! (Gaisā paceļas balta kaiva, saules apspīdēta.) ĻAUDIS - Kaiva! Kaiva! - Skaties! Dedze! - Skaties, sudrabs mirdz tai krūtīs! - Viņa aiznes dzīves zīmi! - Krūtīs viņai sudrablode! - Gremdēs atkal jūras dzelmē! - Kad mums jūra atdos Dedzi? - Simtu gadi! - Simtu gadi! Sestais skats Parādās   C i e l a v i ņ a,   izmisumā pieskrien pie    D e d z e s. CIELAVIŅA Dedziņ, māsiņ, nu tu aizej! Vienu pametu es tevi! Nāves bailes mani māca - Nu es sekoju tev nāvē! Pēters cars, vai uzvarēji? Cik būs ilgi tava vara? Celsies mana brīva tauta, Kā no jūras ceļas kaiva! (Viņa nokrīt.) ĻAUDIS Cielaviņa! mazputniņu! Aizskrej līdzi jūras kaivai! Atnes mums no jūras brīvi! (Priekškars.)

RAINIS Ilja Muromietis Bērnu pasaka piecos cēlienos DARBOJAS Vecais suņa tēvs KRANCIS KAKLĀKLUPIS Vecā kaķe PEĻU GANE Jaunais suns RAUJRĪKLIS, saukts DĒMONS, suņa tēva Kranča Kaklāklupja dēls Jaunā kaķene LŪPLAIZĪTE, saukta TAMĀRA, vecās kaķes Peļu ganes meita LAPSA MĪKSTMĒLE, preciniece un tiesas aizstāve VECĀ ZAĶENE, Sila krodziniece, preciniece un kāzu rīkotāja Vecais suns GARGABALSKRĒJĒJS VISVECĀKAIS SUNS, kurš aizmirsis savu vārdu VECĀ KAĶE NAGATURE, saukta arī Natu Jaunais runču kavalieris GARŪSIS LĀCIS VILKS ŽAGATA, kāzu rīkotāja VĀRNA, talceniece STĀRĶIS, talcenieks KOVĀRNIS, ķesters VECAIS ZAĶIS, savas sievas palīgs ĀZIS, savas taisnības aizstāvis un pašieceltais kāzu ziņģis CĪRULĪTIS, aldaris un dziedonis LAKSTĪGALA, dziedone, kura nedabū dziedāt BEZDELĪGA, ķēķameita VĀVERĪTE, galda slaucītāja ZĪLĪTES, izēdājas, apēdamas PIRMAIS JAUNAIS KAĶĒNS, ratuvilcējs OTRAIS JAUNAIS KAKĒNS, ratuvilcējs PIRMAIS SUNS - suņa tēva pretinieks OTRAIS SUNS - suņa tēva pretinieks ĀPSIS, tiesas izpildītājs KLIBAIS SUSURIŅŠ, tiesas ziņnesis SUŅU RADI KAĶU RADI Kāzu viesi un talcenieki, māju un mežu kustoņi, putni, kaķu un suņu bērni un citi Notikumu laiks - katrs Notikumu vieta - katra

RAINIS Suns un kaķe Bērnu pasaka piecos cēlienos PROLOGS, RUNĀTĀJS UZ SKATUVES Kā suns ar kaķi sadzīvo, Jums labi zināms, - Kad ienaids cēlies? kā? par ko? Tas vecās pasakās ir minams. Bet vai jūs zināt, Ka ķildas izlīdzināt Bij centieni - Un ļoti nopietni? Par to gan nezin stāstīt Vecās pasakas, - Nu, tad pienākas Jaunām par to klāstīt. Mūžam mīloša sirds Un mēness, kas maigi mirdz, - Tie pirmie pret naidu cēlās, Jo miera laimi tie tik vēlas. Peļu gane un Krancis domā Ciltis saistīt ar precībām; Lapsa nāk precnieces lomā Uz kāzu svinībām. Bet, kad jūs nu gribat zināt, Vai izdevās naidu izklīdināt, Tad nākat šurp skatīties! Jūs dabūsat pasmieties. Cik grūti suņiem - kaķiem saprasties, Cik viegli ļaudīm mūža mieru nodibināt. Nu, priekškars, vaļā sedzies, Suņu un kaķu sadzīvē redzies!

RAINIS Suns un kaķe Bērnu pasaka piecos cēlienos PIRMAIS CĒLIENS Nakts. Mēness, liels un tuvu pie apvāršņa, vāju gaismu. Pagalms. Zems būdas jumts vienā pusē, augsts nama jumts otrā pusē. Reti koki, melni pret apvārsni. Visapkārt kluss. Pirmais skats Uz suņubūdas jumta tup   S u n s.   Pretī uz nama jumta -    K a ķ e. KAĶE (Klusu balsi - sēri dziedoši runā, lūkodamās mēnesī.) A-i! a-i! mēnestiņi, Tavu bālu spīdumiņu! Vai tu manis iežēloji, Ka es viena pasēdēju? (Pieceldamās un nemierīgi apkārt lūkodamās.) Nau man biedra, nau man drauga, Kas man laiku pakavētu, Kas man līdzās pasēdētu, Aiz austiņas pakasītu. (Atkal bēdīgi aptupdamās.) A-i! a-i! garas naktis, Bez miedziņa sasēdētas: - Debess tālēs mans draudziņis, Neredzētis, nedzirdētis! (Otrā pusē pagalmam uz būdas jumta.) SUNS (Pacēlis galvu, gaudo pret mēnesi.) Ū-u! ū-u! mēnestiņu, Tavu šķību sumpurniņu! Ko tu šķiebies, ko tu viebies, Ka man vienam dziedāt tīka?! (Dusmodamies.) Vau! vau! - Vau! vaul - Ko tu stāvi? U-u! u-u! - Vai tu iesi? Vienam bija gari laiki, Tu jau laiku nekavēsi. (Saceļas uz gaudošanu.) Saukšu biedri, - ū-u! vau! - vau! Atsaucaties, suņu brāļi! U-u! - Vau! vau! Vau! - vau! KAĶE (Smalkā balstiņā, aizvainota un ķircinoša.) Kas tik rupjus aurus laida? Nedod miera ij ne nakti, Kad pēc ikdienības trokšņa Klusam ideālam ļaujos. SUNS Jaunkundz, neņemat man ļaunā! Es tik laidu rudens aurus Kā jau visi tautas dēli, Kad tie aicin' meitas precēt. (Noklepojas un, kad redz, ka viņa runa nau ļaunā uzņemta, turpina sarunu drošāki.) Jaunkundz, jūs - es redzu - viena, Piedāvājos jums par draugu. KAĶE Kas jūs man par draugu esat, Jums tik rupja, resna rīkle! Ejat jūs pie vilku meitām, Kopā kaucat, pagaudojat. Mēs, lūk, smalkas kaķu meitas, Mums tik draugi dieva dēli. SUNS Dieva dēliem, pērkoņdēliem, Tiem gan stipras pērkoņbalsis, Tā es arī stipru balsi Kā jau vīrs un sargs, un aizstāvs. Jums nu gan ir maiga, salda Balstiņa kā zīda diedziņš! KAĶE Taisnība, sak, mūsu runčiem, Ij kad tie kā lauvas rūko, Ir tik sievietīgas balsis. BALSIS (Kā no kaķiem, kas nau redzami, draudoši.) - Pagaidi! - Tu mūs nopelsi! - Kodīsim tavu sumpurni! KAĶE Šķic! SUNS (Uz kaķi.) Ā, kas bij tur? KAĶE Nieki! nieki! Sarāju tos kaķu mēlē. Bet no jums gan bail man metas, Kad jūs uzrēcat tik nikni, Tā ka nodreb jumta skaidas. SUNS Nu, pret jums jau niknis ne'smu! Maiga jūs kā mēness stariņš, Ij vēl maigāka jums dvēsle, Kas tik daiļi dzejā dvesa. KAĶE Jā, jūs vīrišķīgs un stipris, Reizē veiklis kavalieris, - Kā jūs protat dāmām glaimot, Ne tik banāli kā runči! SUNS Nē, jūs tiešām debešķīga, Skaista balss un skaisti vārdi! Ļaujat ar jums iepazīties, Daiļā tautas dzejas meita! Es jums pats še stādos priekšā! Raujrīkli, tā mani saukā, Vārds gan bargs, bet pats es rātnis. Lūdzu - jūsu goda vārdu! KAĶE Mani sauc par Lūplaiziņu, Bet tas vārds par ikdienišķu, Tā es saucos peļu darbā. Bet, kad dzejoju, tad saucos: Tamāra! SUNS Ak, cik tas jauki! Tad es sevim arī ņemšu Citu vārdu, poētisku - Atļaujat man, debešķīgā, Ka es esmu jūsu - Dēmons! KAĶE Man gan ne, - kas nāk jums prātā? Bet nevienam nevar aizliegt, Ka viņš saucas skaistā vārdā, Ļaudīm milzums jauku vārdu, Ka ij suņiem atliek pāri. SUNS Nu, tad es nu esmu Dēmons, Kaut gan tiktu, ja mums abiem Būtu latviski tie vārdi: Jūs kā dzejniece jau varat Viegli izdomāt, kā saukties. Jums tik jauka bij tā dzeja! KAĶE (Glaimota.) Ak, un tas nekas vēl nebij, Ko es pirmāk padziedāju! Kad jūs gribat, padzejošu, - Katru nakt' še nāku dzejot. Visi pazīst manas dziesmas, Nakti augšā lec, tās dzirdot. SUNS Lec jau, lec jau nakti augšā, Kad tik padzird kaķu dziesmas. (Noklepojas, tad laipni.) Lūdzu, daiļā jaunkundzīte, Laimīgs dzirdēt jūsu balsi. KAĶE (Nostājas dziedātājas pozā.) Aijā, mīļais mēnesis, Kāds tev maigums atspīd sejā! Tu kā mīlīgs kaķītis Zaļām acīm skaties lejā. Līka loka apaļu Redzu tavu muguriņu, - Kad es labi apskatu: Tu met kaķa kūkumiņu. Kā mēs jumtos staigājam, Tā tu debess jumtā arī, - Manam debess mīļākam Nones mīļu labvakari! SUNS (Klusi noklepojas.) KAĶE Nu, kā bija mana dzeja? SUNS Skaista, skaista, debešķīga! Īsi sakot: kaķenīga! Tikai vai nu pareizs būtu Jūsu mēness novērtējums? Mūsu suņu sabiedrībā Citādi uz lietu skatās. KAĶE (Dusmīga.) Tā! tā! - Kaķu sabiedrībā Smalkāk gan ar dāmām runā. SUNS Ko nu! Daiļā jaunkundzīte, Neņemat nu manim ļaunā, Ka es patiesību teicu, Kaķiem kaķu gudrībiņa. Atļaujat teikt manu dziesmu, Es jau ar tā drusku dzejnieks, Protams, kad man atliek laika, Nava nopietnāka darba. KAĶE Lūdzu, lūdzu! būs gan brīnums! Kādas būs tās suņu dzejas. SUNS (Rupju, dusmīgu balsi, kā riedams.) Mēness nau ne kaķis, Mēness nau ne zaķis, - Mēness ir suņu nams, Tas gaiši saredzams! Pūķis mēnesi rītu, Ja ne suns pūķi dzītu, - Mēnesī uzkurts guns, Tur sēd un sargā suns. Kad mēs pret mēnesi kaucam, Mēs tam sunim sveicienus saucam: - Mēness suni, klau! Klau! Te zemes suns, vau! vau! KAĶE (Nošķaudās demonstratīvi.) Hači! SUNS Sakat jūs nu, jaunkundzīte, Kāda bija mana dzeja? KAĶE (Ņirdzīgi iesmejas.) Ha, ha, ha - hā! Tad ta gan dzeja bij tā! Lai nu suns kā gaudā, Vai tad tāds dzejot ar jaudā?! Jūs varat tik vien kā kaukt, Īstu dzejas sajūtu jaukt! SUNS (Nesaprazdams un vēl priecādamies par savu dziesmu.) Kā? ! - - - Vai jūs nopietni domājat tā? Tā dziesma taču bij skaista! Katru īstu suņdvēseli tā saista - Un veca patiesība tā arī, - Tu no katra suņa to dzirdēt vari. KAĶE Ha, ha, ha! Muļķība! Bet kāds jūs man tutelnieks? Jūs tikai nieks, nieks, nieks! SUNS (Brīnās.) Ko? Kā? - Ko? Kā? KAĶE (Mēda viņu.) Ko - kā! Ko - kā! Vai jūs gribat kāpt kokā? Kur jums to spēt?! Sunim nekad to nemācēt! SUNS Ko tu uz mani tā ēdies? Vai jaunkundzei piestāv tā? Ko tu mēdies? KAĶE Atkal šis mani sauks: tu! Kad tad mēs dzēruši brālību?! SUNS Nu, tad sadzersim ar! To jau vēl var, - Tik manu dzeju tu nepulgo, Jo veci suņu stāsti to pamato. (Viņš tuvojas viņai.) KAĶE Tie vecie suņu stāsti ir meli, - Tie nau vērts ne vienu beigtu peli! Jau jūsu senči suņi bij sliņķi un melkuļi Jūs visi rupji un rīkles rāvēji. SUNS Tā, tā, tā! Bet jūs mums vēl vērdiņu parādā! Bet es jau to tagad neprasu. Es labprāt mieru salīgtu. Dod šurp savu ķepiņu! Un atzīsti manu dzeju! (Viņš sniedzas pēc viņas.) KAĶE Es saskrāpēšu tev visu seju! SUNS (Saķer viņu aiz astes.) Nu, tad sniedz astīti! KAĶE (Iekliedzas, spilgti.) Ai - ai - i! Ai - ai! - i! Otrais skats Aiz skatuves dzirdamas vairākas   b a l s i s,   kas tuvojas. PIRMĀ BALSS, KĀ KAĶES E-ē! E-ē! Kas tur tā kliedz? SPIEDZOŠA BALSS Ē, palīgā! ē! Tur kāds spiedz! OTRA BALSS Vai tur kādu kāds nočiepstē? Ak jē! ak žē -! ak žē! RUPJA BALSS, KĀ SUŅA Klau! Klau! Klau! Šurp, ļaudis! Vau! Vau! OTRA SUŅA BALSS Tur kāds bļauj! vau! vau! Tur kāds kādu kauj! - vau! vau! VAIRĀKAS SUŅU BALSIS Vau - vau! Vau - vau! - Vau - vau! Trešais skats No kreisās un labās puses ieskrien iekšā   K a ķ a m ā t e,    L a p s a   un   k ā d a   k a ķ e,    un   S u ņ a t ē v s,   un   k ā d s    j a u n s   s u n s.   Tad parādās vēl vairāki    s u ņ i   un   k a ķ i. SUŅA TĒVS (Uztraukts, runā saraustītā valodā.) Te kāds sie - sie - sievišķis sauca - Tam kāds ādu pār - pār acīm mauca. - KAĶA MĀTE (Skatās visapkārt un apskraida malu malas.) Kas? Kas? - Kur? Kur? Es neredzu briesmu nekur! Nau ne šur, šur, šur, Nau ne tur, ij ne tur! VAIRĀKI SUŅI un KAĶI - Kas? Kas? - Kur? Kur? - Vai kāds kauj vai dur? - Nedzird vairs ne ņur, ņur! SUŅA TĒVS Kas notiek še tumsībā? Es neredzu itin nekā! Lai kāds pēc uguns skrien! Aši vien! (Saķer jauno suni.) JAUNAIS SUNS Es neesmu Kurts! Uguns ar vēl nau kurts, Es neeju, ne, ne! Es gribu redzēt, kas notiek še! (Visi piegājuši klāt, kur stāv suns un kaķe, bailīgi kopā sastājušies.) SUNS DĒMONS (Dusmīgi, saspurojies un zobus atņirdzis.) Ko jūs visi šurpu skrienat? Vau! - vau! Ko jūs mums virsū lienat? Vau! - vau! - Vau - vau! KAĶENE TAMĀRA (Tāpat dusmīga un sprauslojoša.) Ko jūs visi tā bļaujat? Nost, nost - šķic! šķic! Jel mierīgi parunāt ļaujat! Spraukš! Spraukš! Spraukš! KAĶA MĀTE Tu še, mana meitiņa! Mana Lūpulaiziņa! Kas, meit, tev ko darīja? KAĶENE TAMĀRA Kas man ko darīja? Ak Jē - Marija! Es še tik dzejoju. Bet sauc mani nu par Tamāru. SUŅA TĒVS (Uz savu dēlu, kas stāv, gatavs gainīties pret uzbrukumu.) Un tu, dēls Raujrīkli, še arī? Ko tu te troksni dari? SUNS DĒMONS Es arī vairs Raujrīklis neesmu, Mani sauc tagad par Dēmonu, - Un ko es darīju? - Es tik bišķi-bišķīti Aizķēru astīti - Šai Tamārai, Bet tā tūliņ vai, vai, vai! KAĶA MĀTE Tik vien tās vainiņas! Nu, tas jau nekas! KAĶENE TAMĀRA Fui, fui! SUŅA TĒVS Nu, tas jau nekas! Lai jau tie bērni satiekas! SASKRĒJUŠIE SUNI un KAĶI - Tas viss! - Tik vien! - Tā kaušanās nau, nudien! - Vai tādēļ bij vērts, ka šurp skrien? - Ko jūs mūsu cerības krāpjat? - Ne kaujaties, bet tik skrāpjat! - Ko jūs mūs traucējat? - Visus velti kopā sasaucat! - Mums pašlaik bij labākā riešana! - Un mums sākās peļu ķeršana! VECĀKS SUNS (Aiziedams.) Tie jau nau ņemami nopietni! Ne kaušļi, bet tikai viltnieki! JAUNA SUNENE (Uz Dēmonu.) Ko tu ar kaķenēm ielaidies? Tikai nepatikšanās iekulsies! SUŅA TĒVS Eita jel visi nost! Jums tīk tik plēst un kost! Projām! projām! visi mājās! SASKRĒJUŠIE SUŅI un KAĶI - Vecais nerrs! - Ko mūs sacēli kājās?! (Aiziet.) Ceturtais skats Suņa tēvs aizdzen kozdams saskrējušos suņus un kaķus. JAUNAIS RUNCIS (Uz Tamāru.) Tu nu ar prasta topi, Kad tu ar suni še draudzību kopi. - Aiz astes ķert - kas to ir dzirdējis? To tik var tāds suņu nelietis. SUŅA TĒVS (Uz jauno runci.) Ej, ko tu te maisies, podlaizi? (Dzen prom. Jaunais runcis aizbēg.) Nu, bērni, nau vairs ko baidīties. (Uz Dēmonu un Tamāru.) Nu, nākat mierīgi runāties! KAĶENE TAMĀRA Manu astīti - Lai viņš mierā laiž! SUNS DĒMONS Nu, lieliski! Kas tad tev kaiš? SUŅA TĒVS Nu jā! Nu, lūk, es šai paraustu arī! (Viņš ķer Kaķa mātei aiz astes. Tā vairās un dusmojas.) KAĶA MĀTE Se! Ko tu dari? Kaķiem aste ir svēta - Tava jokošana ir lēta! KAĶENE TAMĀRA (Uz suni Dēmonu, kurš lūko reizu reizēm tuvoties viņai.) Un es negribu, negribu, negribu! Un tādu kā tevi brūtgānu Nekad es neņemšu! Šķic! Šķic! spraukš! SUNS DĒMONS (Žēlīgi.) Vai! Vai! Vai! Ko es darīju tev, Tamārai? (Sāk smilkstēt žēlīgi.) SUŅA TĒVS Nu, salīgstat, bērni, salīgstat! (Piegrūž pie sāniem Kaķa mātei.) KAĶA MĀTE Jūs tomēr kopā saderat. Ar visiem suņiem jau iet tāpat. SUNS DĒMONS Es līgstu labprāt! labprāt! KAĶENE TAMĀRA Lai tik viņš nenāk man klāt! Lai nedrīkst ne mēģināt.. (Kad suns Dēmons bēdīgi nolaiž rokas un netuvojas, tad viņa pati tam tuvojas.) SUNS DĒMONS Nu, nu, nu! Tad nāc pate tu! KAĶENE TAMĀRA (Kad suns Dēmons grib viņu apskaut.) Viņš ar nagiem ir zemi racis! (Kad grib galvu viņai tuvināt.) Ar purnu nez ko ir lacis! SUŅA TĒVS Viņam ir labs, ko lakt! Nau jau jāiet kā citiem zagt. KAĶA MĀTE Jā, viņi ir bagāti; Nau jau kādi ganu sunīši. SUŅA TĒVS Mums ir tā kā jauna brīvgrāmata, Mēs dzīvojam brīvi bez amata. SUNS DĒMONS (Uz kaķeni Tamāru, atkal lūkodams vigu apskaut.) Es nagus ievilkšu, - Nāc nu, lai apskauju! KAĶENE TAMĀRA Ko šis mani tā tver? Es negribu, ka mani ķer! (Rotaļājas kā kaķis ar suni, rotaļa un deja, kurā ņem dalību arī abi vecie suns un kaķe.) SUŅA TĒVS (Uz Kaķa māti.) Skat, cik ir skaisti, Kad abi jaunie rotaļā laisti! Ko? iesim mēs arī rotaļā! KAĶA MĀTE Mums, veciem, gan nepiestāv nekā! SUŅA TĒVS Nu aplaidīsim mēs arī loku, Sniedz man savu roku! Kad mēs, vecīši, Tā būtu bijuši precēti! KAĶA MĀTE Lai nu mūsu bērniņi Top laimīgi! (Piepeši atskan kliedzieni.) Piektais skats No kreisās ieskrien   t r ī s   r u n č i   un izjauc deju. VIENS RUNCIS Mēs arī diesim! diesim! OTRS RUNCIS Mēs pulkā skriesim! TREŠS RUNCIS Mēs ar Tamāru iesim! SUŅA TĒVS (Dzen prom.) Projām! projām! kas jums še ko nākt? PIRMAIS RUNCIS (Līdz ar citiem aizbēgdams.) Mēs ejam, jūs varat no jauna sākt. Sestais skats T i e   p a š i,   bez iebrucējiem. SUNS DĒMONS (Uz kaķeni Tamāru.) Nāc atkal, nu to neliešu nau! (Satver kaķeni, bet tā izraujas, uzšķauda viņam un aizbēg.) Au! au! au! SUŅA TĒVS Kas tad nu atkal, klau! KAĶA MĀTE Nu vairs nau labi, Baras atkal tie abi! SUNS DĒMONS Mans nags tai drusku uz kāju min, Viņa visu tik ļaunā ņemt zin - Tūliņ man acīs spļauj! SUŅA TĒVS Kas tad tas liels?! Nu ļauj! SUNS DĒMONS Nu aizbēga man! Es viņai rādīšu gan! (Aizskrien.) Septītais skats S u ņ a   t ē v s   un   K a ķ a   m ā t e. KAĶA MĀTE Skat, skuķes prātu: Atstāj brūtgānu, Skrej līdz uz runču skandālu! Kad ātrāk nu saprecinātu! SUŅA TĒVS Vai mēs tā plēsušies būtu? KAĶA MĀTE Būtu, būtu - Bet nau jau par grūtu. SUŅA TĒVS Kad mums precēties neļāva radi, Tad vismaz jaunos kopā vadi! Lai reiz gals ir tam mūža naidam! KAĶA MĀTE Mēs visi no tā vaidam: Lūk, viņkaķa meitiņa No suņiem tika saplēsta. SUŅA TĒVS Lai mūža miers nu reiz nāk! Suns ar kaķi lai saprasties māk! Slēgsim mēs mūža miera līgumus! Apkaunosim cilvēkus, Kas prātīgi saucas, bet mūžam karo, Kaut labi zin, ka miers tik baro! Lai beidzas kā pirmie suņu-kaķu kari, Kas paaudžu paaudzēs bezgala gari! Nostu visas ķildas, nostu! Kas nesa visiem tik postu! Ar mūsu bērnu precību Liksim suņu-kaķu mieram pamatu! KAĶA MĀTE Tā labi, labi, - lai top! Tikai daudz šķēršļu būs jāsastop. Astotais skats T i e   p a š i.   Vaimanādams ieskrien   s u n s    D ē m o n s. SUNS DĒMONS U-u!-U-u!-U-u! Tavu sievietes niknumu! Sejā tā laiž man skrāpes! Ak, tavas sāpes! Vau! - vau! - vau! SUŅA TĒVS Nu, nekas jau nau. SUNS DĒMONS Un kāds tad mans ģīmis kļūs?! Viss uzpampis būs. SUŅA TĒVS Nu, nekliedz tik briesmīgi! KAĶA MĀTE Kaķes gan skrāpē neganti. SUNS DĒMONS (Smilkstēdams.) Nu, sāpes vēl paciestu, Bet ko es nu darīšu, Kad viņa negrib manis vairs, No maniem zobiem tai dairs! Viņa nu negrib mani ņemt, Es gribu sev galu lemt - U - u! - U - u! - U - u! - U - u! Ak, tavu vaimanu! Ko nu es darīšu?! U - u! - U - u! - U - u! SUŅA TĒVS Nu, apturi jel kaukšanu. SUNS DĒMONS Es gribu, gribu Kaķeni! Es visu nakti kaukšu briesmīgi! Neviens ne aizklausīt nevarēs, Man Kaķeni dot vajadzēs. Es žēlabās miršu, kad nedosat! Kur tad jūs mani glabāsat? (Viņš sāk kaukt, Suņa tēvs velk līdzi.) SUŅA TĒVS Ak, tavu skaudīgu vaimanu! Man jāvelk līdz, es nevaru! Devītais skats Tie paši, ieskrien   Z a ķ e n e   un   L a p s a s    k u n d z e. ZAĶENE Kas te tā rēc? LAPSAS KUNDZE Mēs redzam, še vīrišķi brēc, Mēs sen jau jūs vērojam, - Vai gribat, lai paglābjam? KAĶE Es zinu gan Laps' kundzes spēju, Tā var būt jauniem par savedēju. ZAĶENE Nu, nepel ij Zaķeni! Gan manu mākslu atzīsi, - Visiem jau zināma pasaka, Ka Zaķis ij Lapsu reiz piekrāpa. LAPSAS KUNDZE (Uz Suņa tēvu.) Mēs jaunos gan kopā dabūsim, - Un algu mēs arī saņemsim? SUŅA TĒVS Ko tad jūs gribētu? LAPSAS KUNDZE Es tik vistas spalviņu. ZAĶENE Es tik kāpostu lapiņu. SUŅA TĒVS Tas nozīmē visu vistu kūti - Bet tas būs drusku par grūti. KAĶE (Uz Suņa tēvu.) Ko tu tās projām sūti -? (Uz Lapsu.) Ej, zodz! Suns neredzēs tīšu. (Uz Zaķeni.) Un es tevi pagrabā ielaidīšu. ZAĶENE Nujā, teic, ka peles vainīgas, Tev nebūs nekas. LAPSAS KUNDZE (Uz Suņa tēvu un Kaķi.) Labi - jūs abi še tupat! Es Kaķeni atvedīšu nupat. ZAĶENE Un es mācīšu sunīti, Kā apieties ar kaķa freileni. (Suņa tēvs un Kaķe nosēstas abi skatuves priekšā tuvu viens pie otra un klausās, kā abas savedējas pierunās jaunos. Abi sarunājas paklusi. Zaķene noved jauno suni pa kreisi kaktā un to bargi aprāj.) SUŅA TĒVS Lai nu precnieces darās! Zaķene uz manu dēlu jau baras. KAĶE Es ar savu meitu plēsīšu Par tādu aušību. SUŅA TĒVS (Jokodamies.) Nu, nikna tu varot gan būt, Tad tavus nagus jūt, Vai! kam lemts par tavu vīru kļūt! KAĶE (Tāpat, piegrūž viņam ar elkoni.) Vai paties'? Labi, ka izglābies! SUŅA TĒVS Tā jau kāds pastāstīja: Kad Kaķenītei bērni bija, Tad suņiem sargāties! Man pašam tā gāja - Ka ģīmi samaitāja - KAĶE Ko nu piemini?! Pats bērnus nokost gribēji. Labāk uzklausi Zaķeni! (Kad apklust Suņa tēva un Kaķes saruna, tad dzird Zaķeni ar jauno suni kreisā pusē.) ZAĶENE Kad tu pie dāmām, tad neej smagi, Lai negrab grīdā nagi! Kā pa pieneņu pūkiņām, Kā zaķa pēdiņām! Nevajga ne kasīties, ne ko ķert! Ne kājām zemi spert! Jāprot locīties, grozīties, lēkt, Kad runā, - ne riet, ne rēkt! Zaķa balstiņu vajga stīgot! Vai kā vēsmiņai žvīgot! SUNS DĒMONS (Rej.) Jā! jā! jā! ZAĶENE Ne tā! ne tā! Bet, kad tu citādi Jau nu nemaz nespēji, Tad labāk jau smilksti, Tā it kā mīlas ilgās ilgsti. SUNS DĒMONS (Smilkst.) Ī - ī - ī - ī! SUŅA TĒVS (Sajūsmināts aptver arī Kaķeni un smilkst līdzi dēlam.) Ī - ī - ī - ī ! KAĶENE (Uz Zaķeni.) Tā, Zaķene, tā! Ņem tu dēlu stingrā vadībā! Smalkās manieres māci, Paskolo ij šo lāci! (Atbīdīdama Suņa tēva apskāvienus.) Desmitais skats T i e   p a š i.   Ienāk   L a p s a s   k u n d z e   ar   J a u n o   k a ķ e n i. LAPSAS KUNDZE Še tā bēgle nu ir! Lai mīļos neviens vairs neizšķir! JAUNAIS SUNS (Ieraudzīdams Jauno kaķeni. uz1ēkdams.) Rau! rau! rau! Tamāra klāt ir jau, jau, jau! Ļauj, ļauj, ļauj - Lai tavs mīļais tevi skauj! (Viņš piesteidzas viņai klāt un to strauji apskauj.) JAUNĀ KAĶENE (Viņu īgni atraidīdama.) Nepraša! Viņš man frizūru sajauca! Šķic! šķic! šķic! JAUNAIS SUNS (Apkārt lēkādams.) Vai tev ir labāks kāds cits?! JAUNĀ KAĶENE - Es aizeju! JAUNAIS SUNS Es nelaižu! Vau! vau! vau! (Viņš nostājas viņai ceļā un rej pretī.) ZAĶENE (Sauc viņam.) Nāc atpakaļ, nāc! SUŅA TĒVS Dēls, vai tu jau atkal sāc?! VECĀ KAĶENE (Uz Suņa tēvu pārmetoši.) Projām to vāc! JAUNAIS SUNS Viņa tīk man par daudz, par daudz! SUŅA TĒVS Ej, dēls, - tu citādi kāzas jauc! (Abi ar Zaķeni aizbīda Jauno suni atpakaļ viņā kaktā, kamēr Jaunā kaķene ar Lapsu noiet otrā kaktā. Visi nomierinās, Zaķene atkal sāk pamācīt Jauno suni.) LAPSA (Klusi uz Jauno kaķeni.) Ja tu to lamzu nu negribi, Es došu tev citu tautieti, - Šis tiešām tāds prasts un traks - JAUNĀ KAĶENE Bet tēvam labs naudas maks, Un māmiņa saka, tāds ir ko vērts Un ļoti ērts. LAPSA Viņš pārāk tauks. JAUNĀ KAĶENE Bet citādi jauks. LAPSA Es došu tevim par draugu Kādu itin šmaugu: Ko saki par jauno sermuli? JAUNĀ KAĶENE Tādu mazu vīreli! Tādu smurguli! Dieviņš taisīja viņu, Nogriezis kaķa purna gabalņu - Tad jau es Kaķapurn' kundze kļūtu! LAPSA Bet tev baltu sermuļkažoku šūtu! JAUNĀ KAĶNE (Kaprizējas.) Nē, nē, nē! LAPSA Nu, kā tad tev patiktu auns? Tāds pamatīgs, cienīgs, kaut jauns. JAUNĀ KAĶNE Nē, nē, nē - muļķis, ka kauns! LAPSA Tad ņem savas kaķu sugas, Nebūs nekādas ne raizes, ne sprugas: Un katrs tik nolaizīts smalks un glauns! JAUNĀ KAĶENE Kavalieri tie nu gan skaisti! LAPSA Cik tie debeškīgi dejo! Un kā tie dzied un kā dzejo! JAUNĀ KAĶENE Protu ij es, ko tie - jumtu slaisti! LAPSA (Piemērodamās viņas uzskatam.) Dejotājus gan dabū ik brīd', Paņaud' - tūlīt! (Uzņemdama atkal savu nodomu.) Bet ko tu no Jaunā suņa tā šmauc? JAUNA KAĶENE Lai nedomā no sevis par daudz! Kad es to ņemtu tūlīt, Viņš sāktu mani pārvaldīt. LAPSA Tā, tā, tā! Tu audzēta kungu istabā! Bet, kad tev reiz tīk tā suņbūdas smarša, Kad tāda tev garša, - Es nesak' nekā! Tad ņem mani kāzās par vakarmāti! Es gādāšu par tavu brūtes štāti, Man ģērbšanā laba jauda, Gādā tu, ka ir naudai Pirkšu tev skaistākās drēbes, Visādus ņieburus un šnēbes! JAUNĀ KAĶENE Ir jaū - nevajga man. (Viņa steidzas pie savas mātes.) LAPSA (Klusi.) Pagaidi! vajdzēs reiz gan! (Steidzas arī pie Vecās kaķenes.) JAUNĀ KAĶENE (Pie mātes, kā rotaļādamās.) Mem! mem, mem! Še nu mani ņem! Kā tu gribi, sodi, Kam tu gribi, dodi! Vienu dejas riņķi apmetu, Pie tevis atskrēju. LAPSA (Pienākusi pie Vecās kaķenes un Suņa tēva.) Es pierunāju ar mīkstu mēli: Jaunkundze ņems nu, ko tu vēli, Un manim nu kritīs tas gods, Ka zem manis būs katrs katls un pods Un ka būšu viesu saņēmēja, Kā jau es biju jauno savedēja! JAUNĀ KAĶENE (Smejas.) Ha, ha, ha! Vai ta' nu bija tā? Ko šī tur melš?! SUŅA TĒVS (Uz Jauno kaķeni.) Nāc, dēls jau no prieka elš. (Abi ar Jauno kaķeni iet pie dēla, kurš jau nepacietīgi gaida, bet iebiedēts nenāk klāt.) LAPSA (Uz Veco kaķeni.) Nu, lūk, Kaķa māt, Kā es protu pierunāt: Viss panākts, pateicoties man, Ar pateicību, kas skan - VECĀ KAĶENE Gan jau nu, gan! SUŅA TĒVS (Ar jaunajiem un Zaķeni tuvojas Vecai kaķenei.) Nu jaunos kopā salaižam, Nu derības noslēdzam! VECĀ KAĶENE Pamazām, pamazām! Atstāsim labāk šos vienus vien, Lai savstarp saites sien. SUŅA TĒVS Nu, labi, labi - ij tā! Lai paliek savstarpā! (Bet tad atkal bažīgi.) Kad tikai nesāk plēsties? Vajdzēs mums te kur kaktiņā sēsties. VECĀ KAĶENE Muļķība! Nē, mēs ejam, Lai par nopietnām lietām pārdebatējam! Jārunā taču dēļ pūra, Par kāzām jautājumu jūra. ZAĶENE Kaķa māt! kā nu būs man -? VECĀ KAĶENE Gan jau nu, gan! JAUNĀ KAĶENE (Pieskrien mātei klāt, priecīgi.) Manu mīļo mammiņu! Tādu mēness zelta spožumu! JAUNAIS SUNS Cik jauki mēness spīd! Stars ij man sirdī krīt. JAUNĀ KAĶENE Nesāc nu atkal tu! JAUNAIS SUNS Nu, nu! nu! VECĀ KAĶENE (Uz savu meitiņu.) Jā, mīļo meitiņu, Reiz redzēšu tevi laimīgu. Tavas mēnessilgas šeit piepildīsies, Zemes virsū tavs princis parādīsies, Kā pazīstams izskatīsies. (Aiziet līdz ar Suņa tēvu, Lapsu un Zaķeni.) (Priekškars.)

RAINIS Suns un kaķe Bērnu pasaka piecos cēlienos OTRAIS CĒLIENS Nakts. Pagalms. Ēkas. S u ņ i   un   k a ķ i, visādu sugu un vecuma.   S u ņ a   t ē v s   K r a n c i s,   V e c ā   k a ķ e n e   P e ļ u   g a n e.   Kranča un Peļu ganes    p i e k r i t ē j i   un   p r e t n i e k i.    Sapulce izdalījusies pa visu skatuvi. SUŅA TĒVS KRANCIS (Atkraukājas un atņurdas, un sāk.) Cienītā suņu - kha! Un kaķu draudze, Jūs vecākie - kha! Un arī jaunā audze! BALSS NO SUŅU - PRETNIEKU VIDUS, (Mēdīdama.) Kāda draudzība - kha! Mums ar kaķiem? Tāda kā mednieka - kha! Ar zaķiem. SUŅA TĒVS KRANCIS Es lūdzu nepārtraukt! Naida izvērsumus neizsaukt! BALSS NO SUŅU - PIEKRITĒJU VIDUS Miera svētkus nudien Mēs gribam šodien svinēt. Tikai labu vien, Ne ļaunu minēt! CITA BALSS NO SUŅU - PRETNIEKU VIDUS (Pārsmejoša.) Jā, tev stīvi kauli, Tev acis neredz ne sauli, Kad tevi skrāpē - skraps! Tu nespēj atkosties - knaps! VĒL BALSS NO SUŅU - PRETNIEKU VIDUS Lai šodien liekamies Kaķiem pa draugam, Rīt atkal lai plēšamies Un iekost raugām! NO VAIRĀKĀM PUSĒM BALSIS Klusu! Klusu! Klusu! KAĶU BALSIS Vai suņiem kauna, kauna - Ņau, ņau, ņau?! Naids no jauna, jauna Jau, jau, jau! SUŅU BALSIS Klusu, klusu, kaķi, stāvat! KAĶU BALSIS Jūs, suņi, jau tie, kas bļāvāt! SUŅA TĒVS KRANCIS Es - es - es - SUŅU BALSIS Ļaujat jel viņam turpināt! (Troksnis aprimst.) SUŅA TĒVS KRANCIS Es saku, miera svētki ir klāt. (Atcerēdamies savu izmācīto miera runu.) Lai reiz ir beigas tam sensenam naidam! Mēs visi no viņa ciešam un vaidam, Mēs saucam, lai mūža miers reiz nāk! Suņi ar kaķiem saprasties sāk! Lai mēs kā cilvēki neesam! Tie neredz gala ienaidam, Tie muļķi nezin, ka miers tik baro, Tādēļ tie mūžam karo un karo. Ij ļaudis, kad reiz pie prāta tiks - BALSS NO SUŅU - PRETNIEKU PUSES Nekad tas nenotiks! (No visām pusēm suņu un kaķu rindās smiekli un saucieni: Nekad! nekad! nekad!) SUŅA TĒVS KRANCIS (Turpina.) Ij ļaudis reiz ieročus nostu liks -! (Atjaunoti smiekli un saucieni: Nekad tas nenotiks!) Nu, dosim tad viņiem piemēru! Noslēgsim pirmie miera derību! SUŅU BALSIS Tā labi gan! tā labi gan! KAĶU BALSIS Tas skaisti skan! KAĶENES BALSS Bet pirmais suņa kodiens būs man! SUŅU BALSIS Jā, jā, mēs cilvēkus mācīsim! KAĶU BALSIS Lai Krancis nu teic, kā to darīsim? VECĀ KAĶENE PEĻU GANE (Uz Suņa tēvu.) Suņa tēv Kranci, nāc reiz pie lietas! Sāc tūdaļ no vietas! SUŅU BALSIS Mēs arī dažko dzirdējām No kaķeņu stāstiem un pasakām. CITAS BALSIS - Runā nu, Kranci, pats! - Būs citāds skats. VĒL CITA BAISS Še radi kopā, mēs spriedīsim, Kā jābūt, nolemsim! SUŅA TĒVS KRANCIS Radus mēs kopā sasaucām No suņu un kaķu līnijām Jums lietu priekšā celt, _ Jūs varat vai slavēt, vai pelt. (Atkraukājas un atņurdas.) Jūs visi puslīdz jau zināt, Kā to mieru gribam nodibināt: Vislabāki sievietes prot - (Viņš apskauj kaķeni Peļu gani.) Naidīgos brāļus savienot! SUŅU BALSIS NO PRETNIEKU VIDUS Suņi un kaķi būs brāļi Kā lapsas un cāļi! CITAS BALSIS Tos savienot Vislabāk zobi un vēders prot. PRETBAISIS Klusāki! klusāki! Jūs nemiera cēlāji! SUŅA TĒVS KRANCIS Nē, savieno ne naids, Ne zobs un ne spaids, Nē, nē, - bet beigsies katra ķilda, Kad valdīs Milda! KAĶENU BALSIS Tā ir! tā ir! tā ir! SUŅA TĒVS KRANCIS (Turpina.) Starp naida ciltīm Milda sies saites, Tad sadzīs visas sen ciestās kaites, Bet, lai aizslēgtos vecā vāts, Vajga, lai ziedojas kāds No katras cilts, Tad taps uzcelts satiksmes tilts - - VECĀ KAĶENE PEĻU GANE (Pārtrauc viņa runu.) Nu, īsāk, īsāk! nu, galveno teic, Lai jauno pāri sveic! SUŅA TĒVS KRANCIS Tad, īsiem vārdiem nu sakot, Lai beidz reiz ienaids trakot, Tad divi suņu - kaķu jaunieši Še sanāk uz kopēju nākotni - KAĶE PEĻU GANE (Nepacietīgi.) Tad slēdzu še savas meitiņas Un Kranča dēla derības! Un jūs, visi radi, cik spēsat, Man palīdzēsat Norunāt laulības līgumu, Lai vēlāk nebūtu strīdiņu. PRETNIEKU BALSIS - Tas nebūs nekas! - Sunim ar kaķi jāstrīdas! - Tā pienākas! PIEKRITĒJU BALSIS - Lai strīdus aizmirstam! - Lai visu piedodam! ATSEVIŠĶA SUŅA BALSS Kā bij ar trim vērdiņiem? Tos skaitīt par atdotiem?!! VECĀ SUNĀ BALSS Būs jau simts gadi, Bet nesamaksā šie jaunie radi! KAĶU BALSIS - Ko vecas lietas augšā celt?! - Ko apvainojumus uz mums velt?! - Vai tā der? - Vai tā mieru panākt cer?! CITAS KAĶU BALSIS - No parādiem nau vairs ne vēsts! - Viss sen jau ir dzēsts! VECA KAĶE Sieciņiem peļu ir dots! CITA KAĶE (Uz Peļu gani.) Tu, Peļu gani, Vai tu nu mani, Kāds tev ir mantkārīgs znots? SUŅA TĒVS KRANCIS (Svinīgi, kaut gan negribot un lēni.) Lai dzēsti ir parādi! VECS SUNS Vai tu tos maksāsi? SUŅA TĒVS KRANCIS (Tāpat kā augšā.) Lai mūža naidu beigtu, Lai derības steigtu, Es gribu nest lielākos upurus, Es maksāšu tos trīs vērdiņus! Bet lai tad katrs to dzird un zin, Lai to uz paaudžu paaudzēm min, Ka suņa tēvs Krancis bij tas, Kas - Viens pats no savas kabatas Sen gadu simteņu parādu dzēsa, Kas naida šķēršļus starp ciltīm plēsa! Ko cilvēki nespēja, To Krancis darīja! SUŅI Rau! Rau! Rau! KAĶI Klau! Klau! Klau! (Troksnis.) VECAIS SUNS (Kad troksnis norimst.) Tu maksāšot trīs vērdiņus - Bet vai ij simtsgadu procentus? Un maksāt tu tikai soli, Ij tad jau acis no skopuma boli. SUŅI - PIEKRITĒJI - Ko šis ceļ aizdomas?! - Ko šis še iejaucas?! KAĶES Nevajag pārmest un dzeldēt, Kad grib kara parādus deldēt! - NO VISĀM PUSĒM BALSIS Mieru! Mieru! Mieru! VECAIS SUNS Labi, labi, es turēšu mieru; - Bet kā tad ar grāmatu bija, Ko suņu brīvībai izrakstīja?! VAIRĀKAS SUŅU BALSIS - Jā gan! jā gan! Kur palika, - Mūsu brīvgrāmata?! - Mūsu brīvību un tiesību pakts! - Kur mūsu brīvību akts?! KAĶU BALSIS - Nez, vai brīvgrāmata tāda - - Kas suņu brīvības rāda - - Vai bija jel maz?! SUŅU BALSIS (Visas uztrauktas.) Kas? Kas? Kas? Kas? Rau! rau! rau! rau! KAĶU BALSIS Nau! Nau! Nau! SUŅU BALSIS (Sašutumā.) Mūsu svētākās tiesības! Tiek no kaķiem noliegtas!! VECAIS SUNS Par brīvgrāmatu skaidra lieta, Šaubām nau vieta, - Paaudžu paaudzes zin to stāstīt! KAĻE PEĻU GANE Sāks atkal vecas lietas klāstīt! SUŅU BALSIS - No taisnības nevajga bēgt! - Mieru nevar slēgt - - Vajga pirms visu noskaidrot! - Visvecākam sunim lai vārdu dod! VISVECĀKAIS SUNS (Tiek uz priekšu atvests un nosēdināts, viņš akls un stīvām kājām.) Tā tas bija, to es saku Vienu reiz pār visām reizēm; Lietu šodien nobeigt vajga, Kad mēs deram mūža mieru, Saprecinām abas ciltis, Kas tik tuvu ira radu Un tik ilgi tura naidu, Ne par velti, bet par lietu. (Atņem elpu.) Tā tas bija, tā es saku, Jo es visu skaidri zinu. KAĶE PEĻU GANE (Pārtrauc viņa stāstu nepacietīgi.) To pasaku visi apnikuši! Tev stāstot zobi izbiruši. To tagad atstāsim, Par manas meitas kāzām runāsim! SUŅU BALSIS - Klus! Klus! Klus! - Nelaid pie vārda sievišķus! VISVECĀKAIS SUNS Vecos laikos, labos laikos Sunim bija brīvas dienas, Dienā nebij ganos jāiet, Naktī sargāt nevajdzēja. Sunim bija brīvgrāmata. Kaķim nācās lopus ganīt, Kaķim nakti mājas sargāt. Reiz no ganiem pārnāk kaķis, Noguris no karsta laika, Redz, ka suns guļ mierīgs dārzā, Kabatā tam brīvgrāmata. Kaķis - blēdis - pielien sunim; Izvelk viņam brīvgrāmatu, Paglabā to jumta šķorē. Suns nu zaudē brīvo vaļu, Kaķa vietā jāiet ganos, Nakti jāapsargā mājas. Tādēļ suns nu vajā kaķi, Atprasa tam brīvgrāmatu. KĀDS VECS KAĶIS Kaķis bij tik pajokojies! Gribēj' atdot brīvgrāmatu, Peles bija sagrauzušas. KĀDA KAĶE Jūs redzat, pie visa vainīgas peles! KĀDS JAUNS SUNS Pašas jūs meles! KAĶES BALSS Rupji apvaino mūs! CITA KAĶE Vai atkal še kautiņš būs?! SLAIDS JAUNS SUNS Klusu! Ko skandālu ceļat!? JAUNĀ KAĶE Ko jūs mūs velti peļat?! VECĀ KAĶE SMALKMALĒJA Es, Smalkmalēja, brīdinu Jūs, visu suņu gājumu! JAUNĀ KAĶE Klausat Smalkmalēju, Stāstu daiļteicēju! SMALKMALĒJA Nepeļat mūs, nepeļat, Jūs, kā liekas, nezināt Vai aizmirsāt, - Kādā kārtā mēs šurpu nācām, Jaunu kaķu sugu še sācām. BALSIS NO SUŅU VIDUS: I JAUNAIS SUNS (Uz jaunām kaķēm.) Zinām, kur cēlušies - II JAUNAIS SUNS No kādiem radiem radušies - I SUNS No žurku alas! II SUNS No pacepļa malas! JAUNĀ KAĶE Un jūs - no purva praula! II JAUNĀ KAĶE No zirga kājas kaula! SUŅA TĒVS Mieru turat! Mieru turat! PEĻU GANE (Uz jaunajiem suņiem.) Jūs tur savas mutes turat! VECĀ KAĶE SMALKMALĒJA Klausaties! JAUNĀS KAĶES Klausaties, klausaties! Jūs, jaunie suņi, mācaties! VECĀ KAĶE SMALKMALĒJA Mums tēvija ir Mazāzija. Katrā zemē mums kolonija, Un mana dzimtene Itālija. No turienes atvesta Mana vec-vec-vec-māmiņa; Napoleona karā; Ceļojumā gargarā, Visi franču zaldāti Nesa sev līdzi kā laimdevi Katrs raņicā kaķēnu - JAUNĀS KAĶES (Pārtraukdamas.) Nu, nu, nu! VECĀ KAĶE SMALKMALĒJA Nu, - viens franču zaldāts še krita, Kaķītim nebija gādnieka cita, Tad viņam labāk šķita Palikt pie saimnieka, Kam priekš kaķīša Bija jau māja uzcelta. BALSIS NO JAUNO KAĶU VIDUS Klau! Klau! Klau! BALSIS NO JAUNO SUŅU VIDUS Jā, jā! vau! vau! vau! VECĀ KAĶE SMALKMALĒJA Lūk, tā šinī zemē mēs nācām! Un saimniekot sācām! Ar lielu godu uz muguras atnesti, Par saimniekiem iecelti, - Mēs neciešam, ka mūs peltu, Pret mums ienaidu celtu! I SUNS Rau! rau! rau! II SUNS Jā, vau, vau, vau! III SUNS Tā jau nu nau, nau, nau! KAĶU BALSIS - Ir gan! - Ir gan! Ir gan! - Pierādi man! - Pierādi man! I SUNS (Smejas ņirdzīgi.) Runcis raņicā! II SUNS Kā runcis zābakā! III SUNS Melots kā pasakā! KAĶI Meli nau, nau, nau! SUŅI Mēs zinām jūs jau, jau, jau! (Vispārējs troksnis.) SUŅA TĒVS KRANCIS Klusu, klusu, klusu! SMĒJĒJU BALSIS PAKLUSU Tik klusu, klusu! Lai circenis sadzird ij blusu. SUNS GARGABALSKRĒJĒJS Klusu! Klusu! Mums kaķe Smalkmalēja, Pazīstamā daiļteicēja, Minēja arī par Mazāziju, - Tas nau vēl nekas! Es izskraidīju ij Lielāziju, Lai paklausās! BALSIS NO SUŅU VIDUS Klau! Klau! Klau! BALSIS NO KAĶU VIDUS Tur ko klausīties nau! nau! SUNS GARGABALSKRĒJĒJS Klusu! Klusu! Es pašā Kīnā biju! Tur vēstures lekciju uzklausīju! Par suņu un kaķu ķildu lietu, To izstāstīšu uz vietu! Tad atklāsies kaķu viltība, Lai patiesību tik uzklausa! KAĶES BALSS Vai tad suņi Ķīnā ir arī? SUNS GARGABALSKRĒJĒJS Suņus visur tu atrast vari! KAĶES BALSS Ne Ķīnā no suņiem glābiņa nava. GARGABALSKRĒJĒJS Pa visām zemēm skan suņu slava! CITAS KAĶES BALSS Tu sastapsi tos Ij cilvēkos! Ij cilvēku tikumos! VĒL KAĶES BALSS Suns visur, kur dzird kādu kņadi. PIRMĀS KAĶES BALSS Sakāms vārds: suni, ne radi. (Troksnis suņu vidū.) SUŅU TĒVS KRANCIS Klusu! stājaties! klusu! KAĶES BALSS Labāk neteic nekā! GARGABALSKRĒJĒJS Klus! - Ķīnā stāsta tā - BALSIS Klus! Klusu! GARGABALSKRĒJĒJS Vecam vīram, vecai sievai Reizi bija laimes gredzens, - Kam tas ir, tas dzīvo brangi. Vecais vīrs to nezināja, Pārdod laimes gredzentiņu. Nu cieš badu vīrs un sieva, Līdzi cieš ij suns, ij kaķis. Suns teic: «Jādabū tas gredzens!» Kaķis teic: «Tas cietā kastē, Tāļā zemē, svešā malā!» Sunim padoms, teic: «Ķer peli! Pelei kastē jāgrauž caurums, Jāizņem no kastes gredzens. Kad tā liedzas, draudi nokost! Tāļā zemē, svešā malā, Es jūs abus aiznesīšu!» Runāts, darīts, kaķis mierā. Suns ņem plecos kaķi, peli, Aizskrien tanī tālā zemē, Pele izzog gredzentiņu. Kaķis uzmauc to uz mēles, Nu to visi nesīs mājās. Tikai suns skrien vien pa zemi, Gadās māja, jāskrien apkārt. Kaķis pāri skrien pār jumtu. Kaķis nonāk pirmais mājās, Aiznes vīram gredzentiņu, Dabon visu pateicību. Suns nāk vēlāk, dabon sukas! SUŅU BALSIS Klausat! Klausat! GARGABALSKRĒJĒJS Tā nu suns uz kaķi niknis, Ka tas novīla tam algu, Kur to redz, tur grābj to cieti! SUŅU BALSIS - Lūk, lūk! Kaķa viltība! - Tā te ir gaiši redzama! - Klau! Klau! Klau! - Vau! Vau! Vau! KAĶU BALSIS Tā patiesība nau, nau, nau! VECĀ KAĶE SMALKMALĒJA Tie stāsti nesaskan! Pirmais stāsts citādi skan! KAĶU BALSIS Visi suņu stāsti meli gan! meli gan! SUŅA TĒVS KRANCIS Tiešām, Ķīnā nav gluži tā Kā mūsu nostāstā! GARGABALSKRĒJĒJS Garu gabalu skrienot, Pa tuksnešu smiltīm brienot, Būs dažs vārds izbiris, Cits līdz ar smiltīm pielipis. Suns Ķīnā no citas cilts, Bet arī viņš no kaķa vilts. JAUNS SUNS Visi kaķi krāpj! Visas kaķes skrāpj! VAIRĀKAS SUŅU BALSIS - Jā, visi kaķi krāpj! - Jā, visas kaķes skrāpj! (Troksnis.) VECĀ KAĶE NAGATURE Es gribu ko teikt! VAIRĀKAS KAĶU BALSIS (Uz suņiem.) - Klusu tur! Troksni tur beigt! - Nagture grib ko teikt. PEĻU GANE Jā, tā ir gudra sieva! CITA VECA KAĶE Tā zin ko no kaķu dieva. SUNS (Paklusām.) Pilna gudrības, māga nav tieva. PEĻU GANE Lai apklust katra nieva! OTRĀ VECĀ KAĶE Runā vecā Natu, Uzklausat ar prātu! NAGATURE (Dusmīgi.) Naga ture, tā es esmu! Ko tu nesauc īstā vārdā?! II VECĀ KAĶE Vecmāmiņ, mēs moderni, Runājam īsāki. NAGATURE Kur tad tu aizsteigsi?! PEĻU GANE Klusat! Klausat Nagaturi! JAUNS SUNS Klusat! Klusat! PEĻU GANE (Uz viņu.) Nu, tu arī muti turi! VECMĀTE NAGATURE Suņi min par veciem laikiem, Man tur arī vārds ir sakāms, - Vecākus es zinu laikus, Tālākas es zinu zemes, Klausat tad, ko es jums teikšu: Kad reiz suņi bija brīvi, Tad reiz kaķi bija dievi! (Suņos liels uztraukums un sašutums. Kaķi izsaka savu prieku.) SUŅU BALSIS: I SUNS Ko? Ko? - Klau! Klau! II SUNS Klau! Klau! - Vau! Vau! III SUNS Kauj! Kauj! Kauj! SUŅA TĒVS KRANCIS Mieru turat! Mieru turat! SUNS (Uz kaķiem.) Ko jūs naida guni kurat?! II SUNS Vai tie nebij suņiem zaimi?! KAĶES BALSS Bij tik teikts par kaķu saimi. SUNS Ko tad jūs tā lielāties?! KAĶE Kam jūs vienmēr tielaties? SUŅU TĒVS KRANCIS Klusu! Vārds ir Nagaturei. NAGATURE Uzstājās Gargabalskrējējs - Te jums runāja par Ķīnu, Es par Āfriku jums teikšu: Senā Ēģiptē tas bija, - Tur bij dieve - Bastet' vārdā - Tai bij īsta kaķa galva, Kaķe bija tur par dievi. Visi kaķi bij tur svēti, Aizliegts bij tur kaķus aizskart, Kas bij kaķi nonāvējis, To uz nāvi notiesāja! (Aplaizdama visapkārt acis.) Tādēļ sargaties, jūs suņi, Aizskart kaķus, kas ir svēti! JAUNA KAĶE Lūk, tā! lūk, tā! Lai nu tik pieskarties mēģina! JAUNS SUNS Tas ir par daudz! OTRS SUNS Lai suns kaķus saudz?! III SUNS Bet kaķes mūs skrāps?! I SUNS Tā kaķi mūs krāps! VAIRĀKI SUŅI Vau! Vau! Vau! (Troksnis arvien lielāks.) SUŅA TĒVS KRANCIS Klusu! Klusu! Klusu! JAUNS SUNS Pats apklusti! Tu kaķu pārstāvi! OTRAIS SUNS Rauj! rauj! rauj! TREŠAIS SUNS Kauj kaķus! Kauj! Kauj! (Suņi metas virsū kaķiem, kaķi turas pretī un bēg.) KAĶU BALSIS Glāb! Glāb! - Kas lai mūs glābj?! Suņi mūs grābj! CITAS BALSIS Bēgt! bēgt! bēgt! Kokā lēkt! (Vispārējs troksnis un sajukums.) SUŅA TĒVS KRANCIS (Izsamisis kliedz un lūko apturāt, beigās nolaiž rokas.) Nu visi kopā brūk! Visi kur kurais mūk! Ak, mūsu derības jūk! KAĶE PEĻU GANE Tas nedrīkst būt! SUŅA TĒVS KRANCIS Ak, apturēt grūt'! KAĶE PEĻU GANE Vai nemanīji, lapsa tur jauc? Viņa slepus rīda un sauc. SUŅA TĒVS KRANCIS Tā gan, tā gan! Viņas balss tur skan! Ak, negals man! KAĶE PEĻU GANE Es zinu, ko daru! To jukušo radu baru Es apturēt varu! Tev balss ir laba, ar spēku tu kauci Derību alu nogaršot sauc! Kauc! Kauc! SUŅA TĒVS KRANCIS Klau! Ejam! Klau! Visi nogaršot derību alu! Visi uz kungu galu! (Viss bars piepeši apstājas.) BALSIS NO VISĀM PUSĒM - Neskrienat! - Nebēgat! - Visi stop! stop! stop! - Alus būs tip top! - Lēni! lēni! lēni! - Ejam, suņu un kaķu zēni! (Priekškars.)

RAINIS Suns un kaķe Bērnu pasaka piecos cēlienos TREŠAIS CĒLIENS Pagalms. Nakts. Mēness. Pirmais skats Suns   D ē m o n s   un kaķene   T a m ā r a    sasēduši kopā un jūsmo par mēnesi. Dēmons miegains. KAĶENE TAMĀRA (Dzied klusi.) Nu laimi, laimi Es sirdī jūtu, Tik grūti gūtu, Tik necerētu! Es pateicību Tev, mēness, sūtu, Bez tevis būtu Es viena vēl! Nu tevi sumin' Še divi mīļi, Kā zvaigznes zvīļi Tiem acis kvēl! (Uz suni Dēmonu, piegrūzdama viņam pie sāniem.) Pēdējo pantiņu Dziedāsim vienkopu! SUNS DĒMONS (Ņurd kaut ko nesaprotamu kā pa miegiem.) Pantiņu - vienkopu . . . KAĶENE TAMĀRA Ko? Vai tu guli jau?! SUNS DĒMONS Nē, gulēšan' nau! KAĶENE TAMĀRA Ko tad tu nedziedi? DĒMONS Pag, pagaidi! Es nevis gulēju, Bet klusi par mēnesi jūsmoju. TAMĀRA Tad vēlreiz dziedāsim! DĒMONS Jā, mēnesim! ABI DZIED Nu tevi sumin' Še divi mīļi - DĒMONS (Migdams.) Kā zva - zvi - zvī - TAMĀRA Kā zvaigznes zvīļi Tiem acis kvēl. (Pārtrauc dziedāšanu, manīdama, ka Dēmons guļ.) Kur acis tev kvēl? Man tevis žēl: Tev acis cieti, Tāds mīlnieks neder vis lieti. (Viņam sānos piebikstīdama.) Tu miega mici! Ķici! Ķici! Ķici! DĒMONS Es gribu maķenīt Galvu pret plecu tev atbalstīt! (Aizmieg, atspiedies pret Tamāru.) TAMĀRA (Dzied sērīgi, arī miega mākta.) Mēnesi, mēnesi, Spīdi, vēl spīdi! Pagaidi, pagaidi! Ko kokos līdi? (Mēness aizgājis aiz augsta koka.) Dēmons jau krāc, Miedziņš viņu māc, Aiju, aijā, Aijā, aijā! Otrais skats T i e   p a š i.   Lēni ienāk un paliek vienā skatuves malā    L a p s a   un   Z a ķ e n e. LAPSA (Čukstēdama uz Zaķeni.) Abi mīļi kopā sāk migt - Tiem kopā nepalikt! (Kratīdama roku.) Tām derībām nebūt nekad! Pag tik man! pagaidat! ZAĶENE (Tāpat čukstēdama uz Lapsu, nožēlodama.) Cik mīļi tie kopā snauž! Nekā ļauna vēl nenojauž. Lai paliek nu kopā, lai! LAPSA (Cieši nosakot un naidīgi.) Nekadai!! Ij tev būs labāki, Kad suns ar kaķi naidnieki: Kamēr tie plēsīsies, Tev nočiept ko izdosies. ZAĶENE Priekš bērniem būs rūpēties! Jā, jā, - LAPSA Es izšķiršu mīļos tūlīt! Ej iu suni pamānīt Ar desas galiņu, - Es atkal kaķa meitiņu Uz otru pusi aizvilšu. ZAĶENE (Mīdās uz vietas, negribēdama.) Ē, e! LAPSA Ko stāvi nu? Ej! ZAĶENE Bet kad nu suns mani rej?! LAPSA (Viņu pārsmiedama.) Tad pretī rej! - Bet ej! (Aizstumj Zaķeni uz gulētāju pusi. Tad viņa nošķaudās stipri.) Hačī! Hačī! Hačī! Trešais skats Z a ķ e n e   pienāk pie gulētājiem.   L a p s a    turas vēl atstatu. TAMĀRA (Atmozdamās, uz Dēmonu.) Kas tur i? Kas tur i? Dēmon, vai dzi?! ZAĶENE Te jau es, Zaķene, No kaimiņiem skapmane, Kas kopā jūs saveda! Kā klājas jaunajiem, jārauga; (Klanīdamās.) Būsat vai izsalkuši? Ne nieciņa neēduši! Vai gribat dzīvot nudien No mīlas un gaisa vien?! (Viņa pieliekusies tuvāk pie suņa un, izvilkusi no kabatas desas galu, tura to sunim.) DĒMONS (Pamostas, saodis desas smaku.) Kas? Kas te par smaku?! Kā no desas, es saku. ZAĶENE (Glaimīgi.) Kāda tev oša asa! Tai tev māga ko prasa? TAMĀRA (Noraidoši un nicīgi pret Zaķeni.) Kur nu mīlot pie ēšanas domās?! Mēs tagad sapņotāju lomās. DĒMONS (Pusdusmīgi, pusbēdīgi paskatās gan uz Zaķeni ar desu, gan uz Kaķeni.) Zaķen, ar savu desu ej vien! Kas desai lai pakaļ skrien? Kad var pie mīļās būt, Kur dvēsle maigumu jūt! ZAĶENE Nu, tad es eju, Es laimīgo pārīti netraucēju. TAMĀRA Ej vien ej! Ko šī še skrej? ZAĶENE Es nākšu, kad ēst jums gribēsies, Tagad jums velti uztraukties. Neesat tikai sadusmoti, Es atvainojos ļoti! DĒMONS (Noklepojas vairākas reizes, bet nesaka nekā. Zaķene aiziet, izņemdama un apraudzīdama desas gabalu.) Ceturtais skats T i e   p a š i,   bez Zaķenes. SUNS DĒMONS (Nemierīgs, nevar nosēdēt, sāk dziedāt.) Te divi mīļi, - Kā zvaigznes zviļi Tiem acis kvēl! TAMĀRA (Viņam dziedot piebalso.) Tā labi, labi, - padziedi! DĒMONS (Piepeši nemierā uzceldamies.) Labi, labi, bet pagaidi! - Es negribu Zaķeni apvainot, - Gods jāsaprot! Es iešu viņu apmierināt, - Kur šai tās desas - ar vajag zināt. (Viņš jau piecēlies un iet.) Es atpakaļ būšu tūlīt. Lūdzu mazu mirklīti pagaidīt! TAMĀRA (Sērīgi un dusmīgi.) Nu, Dēmon, kur tu skrien? DĒMONS (Jau gabalā.) Vienu acumirklīti vien! (Aiziet.) Piektais skats K a ķ e n e   T a m ā r a,   viņai tuvojas   L a p s a. TAMĀRA (Nosauc paka! aizejošam Dēmonam.) Dēmon! Dēmon! ak, klau! - Viņš aiziet, aiziet jau! (Dzied sērīgi.) Neej prom! neej prom! Neej prom! Vienai būt - - Ir tik grūt'! (Pienākusi Lapsa.) LAPSA (Pusjūsmojoši, pusgiaimojoši.) Labi vēl netapi par brūti, Jau sērīgi jūti! TAMĀRA (Atraidoši.) Ko tu te, Lapsas madāma?! Kāda tev lieta te darāma? LAPSA Tevim laipnība rādāma! TAMĀRA Nau vajadzīga - Tava laipnība! - Tu viltniece! LAPSA Es ne. - Bet tu gan spītniece! Būtu man klausījusi, Nebūt' bez brūtgāna palikusi. TAMĀRA (Atcirzdama.) Man līgavainis labs! LAPSA Jā, jā, - nau kā stabs, Nestāv uz vietas! Tam galvā dažādas citādas lietas. (Saldenīgi un glaimīgi.) Bet tu tāda skaistule, Tāda siržu valdniece! Pēc tevis visi, visi tīko! No tāles šurp braucienus rīko! Ij tādi tevi tur omā, Uz kuriem tu ij nedomā! (Apķerdamās.) Bet varbūt tu domā gan, Jo tu jau dzejniece man! (Paceldama acis uz debesīm pret mēnesi.) Tu sapņotāja! Tev debesīs īstā māja. Turp reiz tu aizbrauksi, Tur rasi savu sirds mīluli - Mēnesi! Mēneša jaunāko brālīti! TAMĀRA (Ieinteresēdamās pieceļas kājās.) Ak, mēnesis, mēnesis, jā! Pēc viņa es ilgojos kā! LAPSA Mēneša brālītis Tur, kur mēnesis, - Viņš tevi pie sevis uz mēnesi sauks, Tev pakaļ mēneša ratos brauks, Tevi mēness mucā aizvedīs, - Neviens to nemanīs. TAMĀRA Ko nu tu muldi?! Ko mēli velti kuldi? LAPSA (Vēlīgi mierinādama.) Tu netici? Tev liekas viss pārāk brīnišķi? TAMĀRA Mēness mucā vedīs, - jāsmejas! LAPSA Kas te ko smieties? - It nekas! Visas lietas mēnesī apaļas! Apaļa muca ir vietā, Gan redzēsi pati. TAMĀRA (Neticīgi smejas.) Bet mēness tik augsti, kā uztiksi? LAPSA Tu netici? Tu domājies mēnesi Jau diezcik augsti, pāraugsti! Viņš ir jau turpat pie torņa gala, Reizēm aiz torņa aizķeras mala. TAMĀRA Bet kā tad turp tiek? LAPSA Tu domā, kāpenes liek? Var arī tā. Bet parasti citādā kārtībā. Pa virvi nolaidīs tev ratus, - Tad tu gan redzēsi skatus! TAMĀRA Nu, nu, nu? LAPSA Redzēsi brīnumus! (No stāsta aizraudamās pati.) Mucā mazs mēness degts, Viens gals mēnesī segts; Otrā kāpj iekšā! Pats mēnessbrālīts būs priekšā. (Sajūsmā rokas sasizdama.) Un kad tu zinātu, cik viņš skaists! Kā eņģels, no debesīm laists! TAMĀRA Vai tad tam spārni arī? LAPSA Kā tu tā domāt vari? Taču runcis ir viņš! Skaistākais brūtgāniņš! TAMĀRA (Vēl ļoti šaubīdamās, bet ieinteresēta.) Vai tā gan? LAPSA Tu pateiksies man. TAMĀRA Jau reiz tu mani piekrāpi, Tāpat glaimīgi! LAPSA Vai gribi, lai viņu sauc? Viņš tūdaļ šurpu brauc. TAMĀRA (Jautri un šķelmīgi, kaut gan neticīgi.) Nu tik joki! Būs gan kādi spoki. Es visam tam neticu. LAPSA Es pasaukšu! (Viņa paiet drusku uz skatuves vienu pusi un sauc.) U-u! U-u! U-u! Sestais skats T i e   p a š i.   Aiz skatuves   b a l s s. LAPSA (Sauc vēl reizi.) U-u! U-u! U-u! BALSS ATSAUCAS U-u! U-u! U-u! LAPSA Šurpu brauc! BALSS AIZ SKATUVES Es jūtu, ka mani sen sauc, - Sirds man uz tevi trauc! Kur esi, mana līgava? Kas mēness dēlam nolemta. TAMĀRA (Uztraukta no gaidām un šaubām, kas ceļas no jauna.) Vai tas nau gals?! Kā pazīstama man liekas balss. LAPSA Tā tik tev šķiet. (Paskatīdamās uz priekšu.) Lūk, tur jau viņš iet. Septītais skats T i e   p a š i.   Aši ienāk   k a ķ u   j a u n e k l i s,   lepni ģērbies, galvā apaļota cepure, kura aizsedz viņa vaigu. Viņam rokās mēness zīmes. Viņš veikls kavalieris. MĒNESS KAĶIS Daiļā jaunkundze! Mēness dzejniece! Jūsu cienītājs te un te! (Viņš klanās Tamāras priekšā.) TAMĀRA (Uz Lapsu.) Skaists, neko teikt! LAPSA (Uz Tamāru.) Nu tev vajga viņu sveikt! TAMĀRA (Uz Lapsu.) Kādēļ viņš acis sedz? Aiz spalvām tik degunu redz. LAPSA Kad viņa acis tu redzētu, No spožuma acis tev apžilbtu: Viņš taču no pilna mēness nāk! (Paraustīdama Tamāru aiz piedurknes.) Nu, tagad tev runa jāuzsāk! TAMĀRA (Uz Mēness kaķi.) Es sveicu jūs, svešinieks! MĒNESS KAĶIS Man jaunkundzi redzēt ir lielais prieks! TAMĀRA No kurienes jūs atnākat? MĒNESS KAĶIS No mēness nupat. TAMĀRA Bet ko jūsu balss man kā pazīstama? LAPSA (Starpā jaukdamās, runā.) Vai kaķa balss nu nezināma? Kaķis visur tas pats - Ij balss, ij gaita, ij skats! Vai zemē, vai mēnesī, Vai galdā, vai paceplī! TAMĀRA (Uz Mēness kaķi.) Tad jūs no mēness tiešām? MĒNESS KAĶIS Jā, vientulībā tur ciešam! Pēc jums es ilgojos, Kā līgavu aizvest jūs vēlējos - TAMĀRA Vai mēnesī ir tāpat kā še? MĒNESS KAĶIS Viss viens, vai tur vai te. TAMĀRA Bet mēness ir tāds mazs, Kā peļu lamatas! MĒNESS KAĶIS Tas nekas, Mums diviem telpu tiks. TAMĀRA Bet veco mēnesi kur liks? MĒNESS KAĶIS To zemē grūžam! TAMĀRA Nē, nē, to nemūžam! MĒNESS KAĶIS Lai paliek tad ar! Sadzīvot jau var. TAMĀRA Vai tur var dabūt ij kādu peli? MĒNESS KAĶIS Peles rītos, vakaros ēd; Tās visapkārt ap mēnesi sēd. TAMĀRA Ak, nu jūs izrādāties par meli. Kā tad tās nenokrīt? MĒNESS KAĶIS Tās uzber no jauna ik rīt'. (Palikdams nepacietīgs.) Bet, daiļo jaunkundzīt - Nu nekavēsimies vairs ilgi: Mākoņi jau top zilgi, - Mēness aizies viens pats, Tad viņu nesasniegs mūsu rats. Es braukšu mucas ratu še priekšā, Jūs kāpsat tik iekšā. (Viņš sauc.) He! Kučieri! Braucat šurp ātrāki! Astotais skats T i e   p a š i.   Divi   k a ķ u   z ē n i    ieved mucu uz ratiem, mucā lukturis gaiši spīd. I KAĶU ZĒNS Še kaleša būs! ABI ZĒNI (Paklanās Tamāras priekšā.) II KAĶU ZĒNS Vai jūsu patiku gūs? TAMĀRA (Brīnīdamās, bet ne sevišķi sajūsminādamās.) Tāda tā kaleša! Ne diezin cik varena! Tāda ir zemes virsū redzēta! LAPSA Kaleša zemes virsum piemērojas, Lai zemes kaķi nepārbrīnojas. TAMĀRA Tie puikas kā mūsmāju kaķēni! Tikai ērmoti izģērbti. (Pie zēniem griežoties.) Vai tu tas esi, Krēj'msmēlīti? (Pie otra zēna.) Un tu vai, Ņurulīti? I KAĶU ZĒNS Nē, mēs esam mēnešnieki! Zemes vārdi mums lieki! II KAĶU ZĒNS Es esmu mēness spēlmanītis. I KAĶU ZĒNS Un es - tas mēness peļmanītis! TAMĀRA (Aplūkodama tuvāk mucu un ratus.) Arī muca tā pati Kā mūsu pagalmā! Un tie ir vecie rati, Kas stāv mūsu piedarbā! LAPSA (Stāstā aizvien vairāk sajūsminādamās.) No āres gan tā izliekas, Bet, kad pakāpjas, Kad iekšā ieskatās: - Tur kaisīti sudraba mēness stari - Vai tos tu par salmiem turēt vari? Tur zaļa zīda priekškari - Vai tie šķiet skuju zariņi? Tu taču dzejniece! Sapņu tēlniece! (Paskatās uz Tamāru augšā paceltām acīm.) Un kas vēl kalešas dibenā?! Līgavas kronīts zelta mirdzumā!! Ej, uzliec to galviņā! (Paraustīdama Tamāru aiz rokas.) Nu, iekšā lien! Pameklē viņpusē vien! TAMĀRA (Šaubīdamās paskatās uz kavalieri.) Vai tiešām - tā? KAĶU KAVALIERIS Jūs esat kā burvībā! (Palīdz viņai iekāpt.) Vai drīkstu jums roku sniegt? TAMĀRA Ak! - Es nevaru to jums liegt. (Viņa tiek iecelta ratos.) LAPSA (Priecīgi smiedamās, viņai apkārt.) Ej savā brūtes godībā! Kā pele lamatā! TAMĀRA (Izbrīnījusies un izbijusies iesaucas.) Kā? Kā? KAĶU KAVALIERIS (Uzsauc kaķu zēniem.) Nu mucu gāzt! Virsū viņai vāzt! (Uzmauc mucu Tamārai galvā.) I KAĶU ZĒNS Nu laidīsim pekas vaļā! II KAĶU ZĒNS Vedīsim otrā brūtgāna daļā. (Viņi griež ratus apkārt un brauc projām.) TAMĀRA (Mucā sāk neganti kliegt.) Vai-ī! vai-ī! vai-ī! Kas te ī? - Kas te ī? - Kas te ī?! I KAĶU ZĒNS (Sabaidās no kliedziena un paklūp.) Ak, tavu spiedzienu! Es no bailēm paklupu! KAĶU KAVALIERIS Celies ašāk! celies! I KAĶU ZĒNS (Pieceļas, bet ir parāvis zemē otru zēnu.) Ko tu atkal velies? TAMĀRA Glāb! - Dēmoni, glāb! Kāds mani še grābj! LAPSA Ko tu tā bļauj?! Durvis vai pušu rauj! Vai tevi kāds kauj? KAĶU KAVALIERIS Ar neganto kliegšanu Mums izjauc visu nodomu! KAĶU ZĒNI Vai dzi! Mēs labāk bēgsim. (Aizbēg.) KAĶU KAVALIERIS Muti kliedzējai slēgsim! (Dzirdas no tālienes troksnis un saucieni.) TAMĀRA Palīgā! - Dēmoni, palīgā! LAPSA (Sāk arī kliegt.) Palīgā! - Laupītājs! - Palīgā! KAĶU KAVALIERIS (Uz Lapsu.) Ko tu kliedz ar? Vai prāts tev jūk? LAPSA Nē, - kad tavs nodoms brūk, Man jāmet kažoks uz otru pusi, Man jāglābjas, citād' es pazudusi! (Sauc vēl diktāk.) Ķerat! laupītāji! - Palīgā! TAMĀRA Dēmon, vai dzi! Nāc-i! nāci! nāc-ī! Devītais skats T i e   p a š i.   Aiz skatuves   b a l s i s. SUŅA BALSS Vau! - Vau! - Vau! Es nāku jau! jau! jau! KAĶA BALSS Mia-u! mia-u! - u! KAĶU KAVALIERIS (Metas uztraukumā drīz šur, drīz tur.   L a p s a   viņam pa kājām, lūko ratus vilkt projām.) Te tev nu! - Kur ta nu? No abām pusēm sauc! Kur lai nu trauc? (Uz Lapsu.) Nu, vecen, tev vajaga glābt: Priekš tevis es pūlējos, Briesmās iedevos! LAPSA Nē, laupītāju vajga grābt! Es palīdzu jums tik tad, Kad uzvarat! (Viņa ķer pati viņu cieti.) KAĶU KAVALIERIS Ko tu man ķeries klātu?! Vai zaudēji gluži prātu? LAPSA Nu, putniņ, tu man rokā! Neuzskriesi vairs kokā! (Viņa saķer viņu aiz svārkiem, viņš izraujas, bet atstāj svārkus viņas rokās.) KAĶU KAVALIERIS Ak tu viltniece, laidi! Gan es tev rādīšu, gaidi! (Aizbēg.) LAPSA (Sauc.) Palīgā! Palīgā! TAMĀRA (Sauc.) Palīgā! Palīgā! Desmitais skats T i e   p a š i,   bez Kaķu kavaliera. Aši iesteidzas    s u n s   D ē m o n s. DĒMONS (Sauc.) Vau! - Vau -! Vau -! Tamāra! Tamāra! Kur mana līgava?! TAMĀRA (Sauc mucā.) Dēmon-ī! Dēmon-ī! Es še mēnesī! LAPSA Glāb! glāb! Raujrīkli! Uzbrūk laupītāji, nelieši! DĒMONS (Uz Lapsu.) Vau! - Tu esi še! Tu vecā viltniece! (Viņš grābj viņu un kož.) LAPSA Ko tu mani gribi kost?! Es taču glābju! - Ej nost!! DĒMONS Kur liki Tamāru? Manu mīļo līgavu? KAĶENE TAMĀRA Dēmon, es esmu še! DĒMONS Ak, mana mīlule! Kur tu? Kur? Kur? Kur? KAĶENE TAMĀRA Še mucā! Nāc šur, šur, šur! DĒMONS Mucā! ! Vai manu dien! Nu, laukā lien! TAMĀRA Es viena nevaru. DĒMONS Es palīdzu! (Viņš paceļ mucu un izceļ Tamāru no ratiem.) TAMĀRA Ak, kādas šausmas!! DĒMONS Kā tu mucā? Man nebij ne jausmas! TAMĀRA (Apskauj viņu, jūsmināta.) Tu mani glābi no drausmas! - Tu nāci kā mēnessdēls! Tik varens un cēls! DĒMONS Jā, varens es gan esmu! Es dvešu cēlu dvesmu! Vau! Vau! Vau! Bet kā tu mucā ietiki? TAMĀRA Tu mans varoni! DĒMONS Manu skaistuli! ABI Cik mēs nu laimīgi! DĒMONS Bet kā tu mucā ielīdi? Vienpadsmitais skats T i e   p a š i,   ieskrien   s u ņ a   t ē v s   K r a n c i s   un   k a ķ e   P e ļ u    g a n e,   aiz viņiem   s u ņ i   un    k a ķ i   - derību slēdzēji. SUŅA TĒVS KRANCIS (Redzēdams abus jaunos mierīgi apskāvušos, atlaižas no uztraukuma un bailēm un sāk priecīgi smieties. Tāpat arī citi pienācēji pārvēršas no uztraukuma jautrībā.) Vau! - vau! vau! Tā jau es domāju! Kad izdzirdu kliedzienu! - Viss tikai jautrībā, Viss labumā, labumā! KAĶE PEĻU GANE Tā ij man izlikās, Ka jaunie priecājas. KĀDS NO DALĪBNIEKIEM Kā jau nu derībās! LAPSA (Visu laiku darbodamās ap iekosto roku un vaidēdama, turas notālis, ievaidas stiprāk.) Vai! vai man! vai! KĀDS CITS NO DALĪBNIEKIEM Ko tur tā Mīkstmēle vaid? CITS Kas šai nu kait? VĒL CITS Varbūt Lapsa ko norāva Un kāds to piekāva! LAPSA Tā nau nemaz, nemaz! Gluži otrād' še pagadās. KĀDS DALĪBNIEKS Nekas jau nau noticies! Par ko še bij uztraukties? DĒMONS Bija jau gan, par ko! TAMĀRA Vēl tagad man kaulos drebuļo! SUŅA TĒVS KRANCIS Ko? Ko? - nu saki! KAĶE PEĻU GANE Kas tad bij atkal? - Tas traki! DĒMONS Mana līgava bija drausmās. TAMĀRA Ak, kādās briesmās! Kādās šausmās! KAĶE PEĻU GANE (Piesteidzas pie viņas un apskauj.) Mana meitiņa! Mana meitiņa! Labi, ka sveika, vesela! TAMĀRA Kā redzi, es izglābta! DĒMONS Kāds neģēlis gribēj' šo laupīt. TAMĀRA Ne manu dzīvību taupīt! LAPSA (Iejaucas runā.) Es pirmā steidzos šo glābt; Man izdevās nelieti grābt! TAMĀRA (Dusmīgā uztraukumā.) Ko? Tu mani glābi? - Tu neliete! Tu nodevi mani, tu viltniece! (Uz Dēmonu rādīdama.) Šis varonis mani izglāba! Uz rokām no briesmām iznesa! LAPSA Papriekšu bij mans paglābiņš! Tad nāca viņš. TAMĀRA un DĒMONS Tu pati tā, kas mūs šķīra! Nu šī no grēkiem tīra!? SUŅA TĒVS KRANCIS Pār nodevēju lāsti! (Nikni skatīdamies uz Lapsu.) KAĶE PEĻU GANE Nu, stāsti, kā bija? Nu, stāsti! TAMĀRA Tas runcis ar garo ūsu - (Lūkojas uz derībnieku pusi.) Tas, liekas, bij jūsu? - Tas mani ratos iesvieda, Man mucu virsū uzvēla! Un gribēj' projām mani vest! Nez kur uz mēnesi nest! SUŅU un KAĶU BALSIS - Klau! Klau! - Vau! Vau! - vau! - Te kas kārtībā nau?! LAPSA Nujā! - Es nelietim uzklupu! Aiz rokas to turēju! TAMĀRA Tu pati mani mucā iegrūdi! LAPSA Pa jokam tik, kā spēlīti! Bet, kad redzēju, ka viņš grābj, Tad kliedzu, lai glābj! Tad es viņu aiz svārkiem ķēru Un gribēju turēt - es zvēru! - Viņš izrāvās, Bet svārks man rokā palikās, Viņš sasita man vēl kāju! - Man veselība tā jau par vāju! - DĒMONS Es taču tev iekodu, Lai tu manu līgavu palaistu! LAPSA (Pārmetoši.) Lūk! tu arī! - tu arī! Redz, cik tu nelabi dari! Taču devu tev desas gabalu! (Uz Tamāru.) Un tev gādāju mēnessizpriecu! (Suns   D ē m o n s   un   T a m ā r a    gribētu ko atbildēt, dusmīgi, bet cieš klusu.) SUŅA TĒVS KRANCIS (Miermīlīgi, priecādamies.) Nu, lai nu paliek tā vecene! Kur glābta še mūsu skaistule. KAĶE PEĻU GANE (Uz Lapsu.) Gan es tevi grābšu kādu reizi! Tad tev ies greizi!! Bet nu savu acu tu nerādi! Trīs verstis no šīs sētas palieci! Un vai tev, kad tevi še satikšu! Ādu tev lāpīšu! LAPSA (Ņirdzīgi.) Sveika paliecies! Gan jau tev manis vajadzēsies! Gan jau reiz tiksimies. (Aiziet.) Divpadsmitais skats T i e   p a š i,   bez Lapsas. KAĶE PEĻU GANE (Gaisā draudēdama.) Un, pag tu, to garo ūsi! Nospiedīšu tevi kā prūsi! (Nesavaldīdama dusmas.) Viņiem būs manu nagu kaukt, Kas manus nodomus grib jaukt! (Grib doties projām.) Meklēsim tūdaļ to nelieti! (Uz suņa tēvu Kranci, kurš stāv mierīgi un smaida.) Ko stāvi?! Ko muti atplēti? SUŅA TĒVS KRANCIS Nu, mīļo Peļu gāni, Nedusmojies uz mani! (Smaidīdams.) Mēs visi esam laimīgi, Ka mūsu bērni izglābti! Nu labāk ņemsim tūlīt Derības nosvētīt! SUŅU un KAĶU BALSIS - Tā labi, labi teikts! - Lai jaunais pāris sveikts! - Vēl derību alus nau beigts! SUŅA TĒVS KRANCIS Un rīt tad sāksim kāzas rīkot! Darba daudz, nevarēs dīkot! KAĶE PEĻU GANE Bet kā tad paliek ar pūru?! SUŅA TĒVS KRANCIS Nu, tagad tā runa par sūru! Viss taču jau norunāts! KĀDA BALSS NO DERĪBNIEKIEM Un liecinieku apliecināts! KAĶE PEĻU GANE Tad paliek tā: Tūkstots peļu pūriņā! KĀDA BALSS NO SUŅU VIDUS (Klusa.) Ko sunim tās der? Lai velns tās ķer! KAĶE PEĻU GANE Klus! - Līgavainim par kāzām jāgādā! Un jāceļ kaņepju nams! SUŅA BALSS Pār kalniem un lejām saredzams! - KAĶE PEĻU GANE Un jādod allaž, cik vajga, piena! SUŅA TĒVS KRANCIS Būs gādāts - ik diena! KAĶE PEĻU GANE Ak, man tāds nemierīgs prāts! Kad viss tik būtu apdomāts. Kad tik nu labi vien iznāktu?! Kad tik kāds nejauktu! To lapsu nevajga laist ne tuvu! No tās visļaunāko iespaidu guvu! Lai netiek tā ne pie durvīm klāt! Tāli vajga to atgaiņāt! Es par kāzām tādās bailēs! Tādās spīlēs un spailēs! SUŅA TĒVS KRANCIS (Mierinādams un glaudīdams.) Labi vien būs! Gan tie jaunie viens otru gūs! KAĶE PEĻU GANE Jā, vēl ko aizmirsu Ar to steigumu: Aizkrāsnē lai būtu allaž silti! KĀDA SUŅA BALSS Un cāļi lai būtu šķilti! KAĶE PEĻU GANE Un putraimdesa un milti! TĀ PATI SUŅA BALSS Vai tad kaķi no mums ir vilti? Bet mēs gan! SUŅA TĒVS KRANCIS Nesāc! nesāc! - vai man! BALSIS NO VISĀM PUSĒM - Labi vien būs! - Sievieši, cepat, vārat jūs! - Liela laulību dzeršana kļūs! - Labi vien būs! (Priekškars.)

RAINIS Suns un kaķe Bērnu pasaka piecos cēlienos CETURTAIS CĒLIENS Meža klajums pie šķūnīša - Sila krodziņa. Galdi un soli priekš kāzu mielasta. Pirmais skats Pulks visādu   k u s t o ņ u   rīkojas ap galdu un solu nostādīšanu, slaucīšanu un klāšanu mielastam. Gatavo ēdienus un dzērienus, slauka un kaisa salmiem plānu, poš un pušķo apkārtni, dara alu, kapā gaļu. Visi it kā lielā darbībā un steigā, bet īsti neko nedara, iet juku jukām. Bara starpā manāmi:    Z a ķ e n e,   S i l a k r o d z n i e c e,   Z a ķ i s,    S t ā r ķ i s,   Ž a g a t a,   Ā z ī t s,    V ā r n a,   K o v ā r n i s,   C ī r u l ī t s,    alus darītājs,   Z v i r b u l s,   V ā v e r ī t e,    B e z d e l ī g a,   bars   m a z u   z ī l ī š u   u. c.   Dzirdas dziedam un spēlējam. Priekšpusē    s u ņ a   t ē v s   K r a n c i s   K a k l ā k l u p i s   un   k a ķ e   P e ļ u   g a n e.   Viņiem apkārt grozās   Z a ķ e n e   un    c i t i. SUŅA TĒVS KRANCIS KAKLĀKLUPIS (Uz Peļu gani, jūsmodams.) Še Sila krogā, Zaļajā bogā, Vieta kā kāzām radīta, Klusa un līksmīga! KAKE PEĻU GANE Dārgi tik maksāta! Varētu labāk kāzot citā, Bet nu jau noņemta šitā. ZAĶENE Peļu ganes madām, gan velti Šie pārmetumi no jums celti: Telpas jums gluži bez maksas, Tikai tēriņš pēc taksas. Es jūs skaitu par laimīgu, Ka jums deva tādu labu gādību! KOVĀRNIS (Pienāk klāt, ir jau drusku iebaudījis.) Te tikai brangi kāzas dzert, Kannu pret galdu spert! KAĶE PEĻU GANE (Īgna, ātri sadusmojas, uzbrēc viņam.) Ko tu runā tā, It kā jau būtu dzērumā?! KOVĀRNIS (Omulīgi.) Madāmiņ, gan jau tas būs! Žvinguli katrs kāzās gūs! Par to nau ko bēdāt, - Jūs, vecie, mierīgi sēdat! KAĶE PEĻU GANE Ko tu te plāties! Vai neiesi pie darba stāties?! KOVĀRNIS (Priecīgi iebrēkdamies.) Es jau iešu, iešu. Kra! Kra! Drīz būs kas vēderā! (Aiziet abi ar Zaķeni.) Otrais skats T i e   p a š i,   bez Zaķenes un Kovārņa. KAĶE PEĻU GANE (Uz suņa tēvu.) Ko tas Kovārnis še maisās? Labāk uz mājām lai taisās! SUŅA TĒVS KRANCIS Tādi viņam glīti melni svārciņi! Tas labs būs par ķesteri. KAĶE PEĻU GANE Tev vienmēr: labs būs, labs būs! Redzēs, cik še vēl ļaužu grūs!? (Apkārt lūkodamās.) Tik daudz to liekēžu! Tur vesels bars zīlīšu: Ko tās tev var gaļas ēst! Kumosu citiem no mutes mēdz plēst. Es labāk tās pašas izceptu Vai arī zaļu kādu uzkostu! SUŅA TĒVS KRANCIS Vai man! Par viesiem tā nerunā! Pašā kāzu mielastā! KAĶE PEĻU GANE (Ņirdzīgi.) Ir tie gan viesi! SUŅA TĒVS KRANCIS Bet nu tiešām, patiesi! KAĶE PEĻU GANE Nujā! nujā! (Krancim nemanot, aiziet, uz zīlītēm lūkodamās.) Trešais skats T i e   p a š i,   bez Peļu ganes. Pie suņa tēva   K r a n č a   pienāk atkal   Z a ķ e n e   ar   L a k s t ī g a l u   un   C ī r u l ī t i. SUŅA TĒVS KRANCIS (Jūsmo, domādams vēl še Pelu gani.) Nu re, Peļu gane, cik še jauki! Putni dzied! Puķes zied! Un cep un sprakš tauki! Un dejai kas par plašu zaļu zāli! CĪRULĪTS Cik še dziesmas skanēs tāli! - SUŅA TĒVS KRANCIS (Kā atmozdamies.) Tu še!? Un kur madāma? ZAĶENE Par ēdamo rūpēties aizgāja. (Ķerdama suņa tēvu aiz pogas.) Teic, kur dabūt labāku lokāli? Mūzika lai būs - ij vokāli, Ij instrumentāli! Man par visu doma un gāda, - Ļauj, lai še priekšā stāda: Mūsu solisti - Lakstīgala ar Cīruli! Kā Kaktiņš ar Štengeli! SUŅA TĒVS KRANCIS (Sasveicinās.) Priecājos! Ļoti priecājos! Es jau ar drusku mūzikā sacenšos. Visvairāk līdzvelkot palīdzu, Arī jūs atbalstu! LAKSTĪGALA (Laipni smaidīdama.) Saprotu. ZAĶENE Viņa nerunā daudz, bet dzied. SUŅA TĒVS KRANCIS Arī tā var iet. ZAĶENE Bet nebēdā, būs arī vilks ar tauri. LAKSTĪGALA un CĪRULIS (Aiziet pasmīnēdami un aizvainoti, arī   Z a ķ e n e    aizsteidzas līdzi.) Ceturtais skats T i e   p a š i,   bez Lakstīgalas un Cīruļa, un Zaķenes. Pienāk   S t ā r ķ i s   ar nēšiem plecos. STĀRĶIS (Uzgrūžas suņa tēvam ar nodomu, lai vērstu uz sevi uzmanību. Uz Kranci.) Bēdz! dabūsi pa pauri! SUŅA TĒVS KRANCIS Nu, nu! pats uzmanies! STĀRĶIS Nekā! Tu piesargies! Redzi, ka man darba pilnas rokas! Un skat! kā man viss sokas!! Un viss jāgādā man! Bet iet ar, ka skan! SUŅA TĒVS KRANCIS (Starpā ņurdēdams.) Nujā! - nujā! STĀRĶIS (Turpina aizgūdamies stāstīt.) Ūdeni vajaga nest! Jo man garas kājas. Vajaga elst un dvest! Jāapgādā visas mājas. Cīrulīts alu dara, Viņam ūdens no svara! Bet viņš sevišķi nestrādā, Še, redzēju, apkārt pastaigā! Bet man no lielas skriešanas Kājas jau gluži sarkanas! Vajdzēs tev mani krietni pacienāt! Duci mīkstu vardīšu cepināt! Piektais skats T i e   p a š i.   Atnāk atpakaļ   k a ķ e    P e ļ u   g a n e. SUŅA TĒVS KRANCIS Kur biji tu? KAĶE PEĻU GANE (Neapmierināta.) Pēc kārtības lūkoju, Es Žagatu meklēju. (Īgni.) Ķēru, ķēru, Bet vēl nenotvēru. (Uz Stārķi.) Bet vari tu gan klabināt! STĀRĶIS Tev būs mani par darbību labināt! KAKE PEĻU GANE Beidz savu pļāpu, beidz! Jel reiz pie darba steidz! STĀRĶIS (Aizvainots.) Redz, kāda tu! Es gan citiem pateikšu! (Paiet kādus soļus prom.) Sestais skats Pienāk pie tiem pašiem   Ž a g a t a. ŽAGATA Stārks! Ko tu nebeidz klabināt?! Pie saimnieces sevi labināt! Bez apstājas babināt! Visādus niekus grabināt! Savā neskaidrā valodā žļabināt! Šis darbus darot!? Šis visu varoti - Ar ūdeni grib visus barot!! (Sānos iespraudusies.) Īstā darītāja - es! Tu tik ūdeni nes - Es istabas slauku! Es mazgāju trauku! trauku! Es ar baltu autu - Sagaidu tautu! Es staigāju, mēžot ar garu asti! Visur būs tīri, glīti, - ne prasti! Es - es - es! - STĀRĶIS (Kurš nepacietīgi mīdījies no vienas kājas uz otru.) Tev mutē trīs mēlītes! (Aiziet dusmīgs.) Septītais skats T i e   p a š i,   bez Stārķa. SUŅA TĒVS KRANCIS Esat gan jūs abi Runātāji labi! KAĶE PEĻU GANE Žagatu nesmādē! Kā rīkotāja man jāslavē! Nau kā Lapsa viltīga, Bet izveicīga un laipnīga! ŽAGATA Jā, un kā es velku deju! Un visiem rādu laipnu seju! Es gribu jūs priecināt: Likšu jums skaisti uzdziedāt! E! Vārna - čak! čak! čak! Nāc šurp ašaši! ašāk! Astotais skats T i e   p a š i.   Atčāpo   V ā r n a. VĀRNA Te esmu! - Es dziedāšu dziesmu Par zvirbuļkāzu briesmu! Lai priecājas saimnieki, Ka viņu bērnu kāzās daudz skaistāki! KUSTOŅU BARS (Pamazām salasās ap dziedātāju, velk dziesmu līdz.) VĀRNA (Dzied.) Zvirbuli, zvirbuli, Kad ņemsi sievu? Rudeni, rudeni, Pa miežu laiku! Darīšu alu, Vārīšu gaļu, - Vedīšu zīlīti No prūšu zemes! Visi putni dzēra Zvirbuļa kāzas, Trīcēja cekuli, Noreiba galvas. Zvirbulis zīlītei Uzknāba astē: Kam zīle apēda Treknāko tārpu. Zīlīte aizskrēja Pūcītei sūdzēt, - Pūcīte nomina Zvirbulim kāju. Zvirbulis aizskrēja Vanagam sūdzēt, - Vanags norēja Sievu un vīriņu. KUSTOŅI (Smejas un plaukšina.) SUŅA TĒVS KRANCIS Brangi! brangi! bis! bis! bis! ŽAGATA Ko? Vārna dzied skaistāk kā cīrulis! KAĶE PEĻU GANE (Uz Žagatu.) Hā! Zīlītes! - Nāc, Žagata, Man mielasta lietā kas jāsaka! (Aiziet abas ar Žagatu.) Devītais skats T i e   p a š i,   bez kaķes Pelu ganes un Žagatas, pieskrien klāt Zvirbulis. ZVIRBULIS (Uzbudināts, saspurušām spalvām, lamājas.) Ak, jūs nelieši! Briesmoņi, briesmoņi! Jūs kāzu viesus apsmejat! Kā, saimnieks, jūs to atļaujat?! SUŅA TĒVS KRANCIS (Izbijies.) Ko lai es daru? ZVIRBULIS Aiztur' tiem muti ar varu! Citādi viesus tu projām dzen! VĀRNA Tā vajadzēja sen. ZVIRBULIS Tu labprāt mūs aizejam redzētu Viena pati visu apēstu! Bet es palieku! Gribu jums spītēt! VĀRNA Gribi še reizi krietni plītēt un rītēt! SUŅA TĒVS KRANCIS (Aizmanās klusu projām.) Desmitais skats T i e   p a š i,   bez Kranča. VĀRNA Strādājat nu visi aši! BEZDELĪGA Mudinat citus un strādājat paši! VĀRNA Klusi, tu Bezdelīga! Vai tev tāda runa piederīga? Tu esi ķēķa meita! Balts priekšautiņš, melna kleita! VĀVERĪTE Lai katrs dar' savu darīšanu! Lai netraucē manu! Man kupla astīte plauka, Tā labi traukus slauka! VĀRNA (Sāk kapāt gabalu gaļas, pa starpām to ēzdama.) Es kapāju gaļu, gaļu! Ņemu ij savu daļu! Vajaga naski gaļu cirst, Ij sevi neaizmirst! CĪRULIS (No paša skatuves dibena atsaucas.) Tiri-liri-lī! Klausat ij Cīruli! Es kāzu alu daru. Pats arī uzmetu garu, Visi uz alu ir kāri - Cīruli, vairāk tik vāri! No viena grauda iesala Trīs mucas alus iznāca! Vienpadsmitais skats T i e   p a š i,   atnāk   Z a ķ e n e,   Z a ķ i s   un   Ā z i s. ZAĶENE Kā nu, talcnieki, sviežas? VĀRNA Darbs kā ritenī griežas! ZAĶIS Es nāku vēl, salmu nesējiņš Es bungu sitējiņš! Es laulības rakstu skrīveriņš! ĀZIS Ko lielies? Man bij salmus kraut! Man sienu pļaut! Man kāpostus šķīt! Man visus ar ragiem pie darba dzīt! ZAĶIS (Mēdot dzied.) Kur ta tu nu biji, Āzīti manu?! (Visi smejas un mēda Āzi.) ĀZIS (Viņu bada dusmodamies.) Ak, tu mani nemanīji! Nu, teic nu: es tevi manu! ZAĶIS (Bēgdams.) Ak, es tavus ragus manu! ĀZIS (Ieņēmies dusmās, sāk visus badīt.) Visi no ceļa nost! Kas spēj man pretī badīt vai kost?! ZAĶENE (Pieskrien Āzim klāt, viņu mierinādama.) Ko tu, Āzi, tā badies? ĀZIS Un tu kur te radies? Ko tu te nāc? Prom savas kājas vāc! ZAĶENE Vai, Āzi, vai tad mani nepazīsti? Vai tu tā it kā mani nīsti? Es taču Sila krodzniece, Es te īstā saimniece! Un kāzās par kārtību pārlūkoju, Tik te kārtības nau, cik novēroju. ĀZIS Tad es kārtību taisīšu, Tev' pirmo projām aizdzīšu! ZAĶENE Nē, Āzīt, jel labi saproti, Ar darbiem neiet kārtīgi: Pusdiena nau vēl gatava, Un tūliņ būs kāzu svinība. Kad rīkotu Lapsas madāma, Bet ko tad nu spēj tā Žagata?! Visi skrej kā bez jēgas! Citi ēd kā gņēgas! ĀZIS Lapsa visu nozagtu, Vēl kazlēnus apēstu, Ij vai tavus bērnus taupītu? Jūs abas ar Lapsu vajg projām vadīt, Visus laukā badīt, badīt, badīt! (Sāk atkal badīt un visus dzenāt, saceļas liels troksnis un jucekiis. Sabaida Zaķeni, tā aizbēg vaimanādama.) Divpadsmitais skats T i e   p a š i,   ieskrien   Ž a g a t a,    drīz pēc tam   k a ķ e   P e ļ u   g a n e. ŽAGATA (Kliedz uztraukusies.) Ko jūs te darāt?! Kā jūs tā trokšņot varat?! Lūk, pati madāma nāk! Tūliņ kāzu gājienu sāk! KAĶE PEĻU GANE (Dusmīga.) Klusu stāvat! Ko jūs te bļāvāt? Vai viens otru kāvāt? VISI KUSTOŅI (Barā sūdzas.) Āzis mūs visus bada! KAĶE PEĻU GANE Lai viņu projām vada! KUSTOŅI - Kas tad to uzdrīkstēs? - Kas viņu aizvadīt spēs? ĀZIS Es neiešu! Gribu līdziet ar gājienu! KAĶE PEĻU GANE Kas tā par lietu! Vai tu klausīsi man uz vietu!? ĀZIS Nē, nē un nē! Mek, mek, mē! Trīspadsmitais skats T i e   p a š i.   Parādās kāzu gājiena priekšā    d a ž i   v i e s i,   kuri aši pazūd tautā. Tad nāk suņa tēvs   K r a n c i s   K a k l ā k l u p i s,  kuram pievienojas kaķe   P e ļ u   g a n e,   aiz tiem    L ā c i s   kā mācītājs, tam līdzās   K o v ā r n i s   kā ķesteris. Gājienu ievada un pavada ar savām piezīmēm    t a l c e n i e k i   un   v i e s i. BALSIS NO TALCENIEKIEM un VIESIEM - Patiesi! patiesi! - Nāk jau visi viesi! SIEVIEŠU BALSIS - Tur patālāk ij brūtgāns ar brūti! - Brūtgāns tas tur ar cilindra hūti! VĪRIEŠU BALSIS - Pa visu priekšu iet brūtgāna tētis! - Rokas kā svētīdams plētis! SIEVIEŠU BALSIS - Līdzās stājas brūtes māte! - Kāda tai jaunmodes štāte! JAUNO SIEVIEŠU BALSIS - Jā, kaķenes, kaķenes, - Tās nau kā sunenes: - Tās tev uzpošas, - Kaut arī vecums tuvojas! VĪRIEŠU BALSIS Lūk, nu nāk pats mācītājs! BALSS NO KĀDA, KAS CITIEM AIZ MUGURAS - Es neredzu, kas tur nācis? ATBILDĒTĀJA BALSS Tas jau ir vecais Lācis! ZOBOTĀJA BALSS Tas tad ir tagad mācītājs, Īsti teikt - lācītājs! VĪRIEŠA BALSS Un tas tur nāk Kovārnis, Melns ģērbies kā ķesteris! CITA VĪRIEŠA BALSS Lūk, viņš pātarus skaita! ZOBOTĀJA BALSS Cāļu zaglis nu lēns kā aita. ĀZIS (Aiz citu muguras, iesaucas.) Ko, tur iet Kovārnis? Es labāks ķesteris! (Spiežas cauri ļaudīm un stājas gājienā līdzās Kovārnim.) VAIRĀKAS BALSIS Kur tu iesi, Āzi-spriņģi? ĀZIS Es iešu par ziņģi! VAIRĀKAS BALSIS Vai te nau gals?! Vai te nau gals? CITA BALSS Tev, Āzi, nau balss! ĀZIS (Stūrgalvīgi.) Tad es ērģeļu plēšas mīšu. Es jau citu nelaidīšu!! (Uztraukums un sajukums gājienā, lūko dabūt Āzi prom, bet tas neiet.) SUŅA TĒVS KRANCIS Lai nu Āzis iet, lai iet! Lai abi ar Kovārni dzied Pa vienu viet'! Četrpadsmitais skats T i e   p a š i.   Kāzu gājiens turpinājas - nāk līgava,    k a ķ e n e   T a m ā r a,   un līgavainis,    s u n s   D ē m o n s,   pavadīti   no    v e d ē j i e m   un   p a n ā k s t i e m.    Līdzās iet   s u ņ u   u n   k a ķ u    g o d a   s a r d z e s   u n   s a r g i.    Puķes tiek kaisītas līgavas ceļā. Gājienu tāpat pavada publikas piezīmes. VEDĒJI - SUŅU KORIS (Vadīdami savā vidū līgavu, kaķi Tamāru, dzied vedēju dziesmu.) Mēs vedam jauno līgavu, Visdaiļo kaķi Tamāru, - Tas krietnākais suns Dēmons ir, Tam augstā laime jāpiešķir! Kā divas ciltis mieru der Un jaunai dzīvei durvis ver, Tā šodien nu uz mūžadien' Šos jaunos maigās saites sien. BALSIS (No talceniekiem un viesiem.) VĪRIEŠU BALSIS - Skatat, skatat, cik līgava skaista! - Visu vērību viņa saista! SIEVIEŠU BALSIS - Pašai tukšs pūriņš klaudz! - Brūtgānam naudas daudz! CITAS SIEVIETES - Nu viņa degunu ceļ! - Nu vēla laime zeļ! PUTNĒNU BALSIS - Knābītis gan brūtei ir greizs! - Vīrs pavilks, tad būs pareizs! ŽAGATA Beidzat jel mēļot! Ļaujat līgavas māsām lēļot! LĪGAVAS MĀSAS - KAĶENES (Pavada līgavaini un dzied panākstu dziesmu.) Māsiņas, māsiņas, Līgavas māsiņas! - Mēs staltu tautieti Māsiņai vedam. Satikās sirsniņas, Sadevās rociņas - Uz saules celiņu, Uz mūža dieniņu. TALCENIEKU un VIESU BALSIS - Tas, tiešām tas, ar garo hūti! - Būs trīsreiz garāks par brūti! JAUNO SUŅU BALSIS - Ij zobi tam gari kā dunči, - Lai nu piesargās visi runči! JAUNO RUNČU BALSIS - Mute un žods - - Nemazgāti kā pods! VECĀS KAĶES - Deguns no taukiem spīd - - Tas gatavs rīt ik brīd' - KĀDS VECS RUNCIS Bet citam nenovīd! SUNS DĒMONS (Pret talceniekiem un viesiem sašņakstina zobus.) VECAIS RUNCIS Klus! Klus! - Viņš kodīs tūlīt! (Visi nostājas tā, ka vidū skatuves dibenā paliek suņa tēvs un Peļu gane līdz ar līgavaini un līgavu, Lāci - mācītāju, Kovārni un Āzi, abiem ķesteriem, tikmēr goda sargi un goda sardzes, un publika novietojas gar abām skatuves malām pie galdiem, tā ka vidū paliek vieta brīvāka.) ŽAGATA (Panāk uz priekšu un klanīdamās un locīdamās kārto publiku un tura uzrunu.) Es lūdzu nu viesīšus: Sunīšus, kaķīšus! Putnus un kustoņus! Radus un svešniekus - Vietas ieņemt pie galdiem, Kas pilni ēdieniem saldiem Un dzērieniem, Vēl daudz saldākiem, Pašiem rīklē tekošiem! KAĶE PEĻU GANE (Klusu uz Žagatu.) Par agru vaļā šāvi! ŽAGATA (Tāpat klusi, bet noteikti.) Tu jau man rīkot ļāvi! (Viesu starpā piekrītoša murmināšana. Viesi sēstas jau pie galdiem.) ŽAGATA (Droši turpina.) Es lūdzu nu kausus Rociņās tvert! Līdz dibenam sausus Ar klaudzienu dzert! Uz veselību! Uz labu saticību! Šodien sveicamam Jaunam pārīšam! Sievai un vīriņam! Kaķei un sunīšam! (Viņa pagriežas pret jaunajiem un paceļ uz tiem kausu, - viesi seko viņas piemēram.) KAĶE PEĻU GANE (Māj viņai ar roku, bet velti.) Pagaidi! pagaidi! VIESU BALSIS Sveiki un veseli! LĀCIS (Spēcīgā balsī.) Pagaidat, ļautiņi! Precnieki, kāznieki! Vēl tak tik tāli nau! Vai tad ir laulāti jau?! VIESU BALSIS - Lai jaunais pāris dzīvo! - Mēs iedzersim par tiem sīvo! LĀCIS Pagaidat! pagaidat! KAĶE PEĻU GANE Gan jau dzert dabūsat! VIESU BALSIS - Ko laimes dzeršanu traucējat?! - Labāk pate iebaudat! SUŅU BALSIS - Laulības pēcāk gan nāk! - Ar svarīgāko sāk! TALCENIEKU BALSIS - Papriekšu iedzersim! - Tad drošāk laulāsim! VĀRNA Jāieliek pirms pamats, Tad labāk veiksies amats! (Vispārējs troksnis.) KAĶE PEĻU GANE (Uz Kranci.) Papriekšu laulāt vajga! Tad lai ij dzeršana un klaiga! LĀCIS (Tāpat.) Saimniektēv, ko tu saki? Tā taču ir par traki! SUŅA TĒVS KRANCIS (Lēni.) Traki, bet ko tanī troksnī lai dara? Galu galā tas nau ar no svara. KAĶE PEĻU GANE (Dusmīga.) Nau no svara, kā tad nu tā? SUŅA TĒVS KRANCIS Bet ko darīt tai trokšņa lērumā? KAĶE PEĻU GANE Žagata vien ir vainīga, Ka tāds tracis iznāca! Lapsai bij labāka kārtība! ŽAGATA (Iekaitināta.) Tā, tā, tā, tā! Lapsa jau ir te tuvumā - Pasaukšu, - tiksi tad lamatā! KAĶE PEĻU GANE Ko šī vēl izdomā! ŽAGATA Es visu par labu vērtīšu, Es zinu, ko darīšu: Mēs deju sāksim, Tā troksni māksim! LĀCIS Nē, nē! - Es tracim pāri brēkšu - Es rēkšu. (Viņš ierēcas lāča balsi, - troksnis uz reizi apklust, viesi lūko nobēgt, un paliek vidū brīva vieta. Šo brīdi uzlieto Žagata un sāk deju līdz ar sagatavotiem dejotājiem.) ŽAGATA (Dzied un dejo.) Tūdaliņ, tagadiņ Kāzenieki dancos - (Deja.) LĀCIS (Kamēr jau deja sākusies; uz Žagatu.) Ko sāki deju? Atkal man laulību nokavēji! (Dejotāji uz viņu neklausās, bet turpina deju.) BALSIS NO VIESU VIDUS - Nekas! nekas! nekas! - Būs priecīgākas pēc laulības! - Pēc līksmas dejas Būs laulātiem līksmākas sejas! (Deja beidzas.) KAĶE PEĻU GANE (Uz Lāci.) Nu, nu, nu! sāc nu tu! (Uz savu meitu - līgavu.) Stājies te, meitiņu! LĀCIS (Lielā balsī.) Bet nu vairs laulību nevar kavēt! To mazu brītiņu varat gavēt! (Uz jaunajiem.) Jūs, jaunie, šurp stājaties! (Uz Kovārni un Āzi norādīdams.) Ķester un ziņģi, tur turaties! Nu vaļā ies! (Noklepojas.) Es tevi, suns Dēmon Raujrīkli, jautāju: Gribi ņemt par sievu šo jaunavu, Kaķeni Lūpulaizi - Tamāru? Tad atbildi: jā! SUNS DĒMONS Vau! Vau! LĀCIS Nē, saki skaidri: jā! DĒMONS Nu zināms: ham! ham! jā! LĀCIS (Uz Tamāru.) Nu, kaķene Lūplaize - Tamāra! Gribi Dēmonam, sunim, būt līgava? KAĶENE TAMĀRA Miau! miau! miau! LĀCIS Saki skaidri un gaiši: jā! KAĶENE TAMĀRA Miā! Miā! jā! LĀCIS Tad gredzenus pārmijat! Tad rokas sadodat! (Tas notiek.) Tad es pasludinu visiem še esošiem: Šos abus par šodien lau- Piecpadsmitais skats T i e   p a š i.   Viesos manāma spiešanās, ienākusi    L a p s a   un spraucas uz priekšu. KĀDS VIESIS (Uz Lapsu.) Vau! Vau! Kur spraucies? Negrūsties! LAPSA Es gribu tik drusku skatīties! KAĶE PEĻU GANE (Viņu ieraudzījusi.) Tu, Lapsa, par vēlu atnāci! Lai skatās! - Vairs traucēt nespēsi! LAPSA Tu gudrāka, kaķe, - tu spēji veikt! Es nolūdzos, jaunos tik gribēju sveikt! (Viņa paceļ roku.) Še tev, līgava Tamāra, Un tev, līgavas māmiņa, No manis kāzu dāvana! (Viņa uzmet līgavai un līgavas mātei pa pelei.) (Kaķene Tamāra un kaķe Peļu gane instinktīvi metas pakaļ pelēm, viņas saskrāpē un apgāž līgavaini un vira tēvu; pakal dzīdamās pelēm, saceļ vispārējas jukas, visi sāk bēgt un grūstīties, un beigās kauties. Pa starpām dzirdas atsevišķi saraustīti teikumi.) SUNS DĒMONS Vai! līgava projām jož! KAĶE PEĻU GANE Vai! znots mani kož! SUŅU BALSIS Lūk, līgava no laulības mūk! KAĶU BALSIS Suņi mūs kož! Suņi virsū brūk! SUŅA TĒVS KRANCIS Vai! Vai! Visas kāzas jūk! KAĶE PEĻU GANE Kāds nu miers vairs var būt?! SUŅU BALSIS - Lai mūsu zobus nu jūt! - Kožat! raujatl kaujat! - Kam jūs tiem izbēgt ļaujat?! KAĶU BALSIS - Pie tiesas suņus saukt! Pie tiesas saukt! - Laulību šķirt! šķirt! SUŅA TĒVS KRANCIS Man nu atliek tik kaukt! Visām cerībām irt! (Kamēr troksnis turpinājas, abi jaunlaulātie, katrs savā skatuves pusē nosēdušies, gaudo un žēli ņaud.) (Priekškars.)

RAINIS Suns un kaķe Bērnu pasaka piecos cēlienos PIEKTAIS CĒLIENS Meža klajs. Paaugstināts celms, ar meijām apsprausts kā sēdeklis soģim; blakus tādi paši zemāki sēdekļi soģa piesēdētājam un rakstvedim. Soli apsūdzētiem, prāvniekiem un liecniekiem, nodalījums tiesas publikai. Gaiša vasaras diena. Pirmais skats Telpas pilnas   p r ā v n i e k u   - suņu un kaķu, liecinieku -    v i s ā d u   s u g u   k u s t o ņ u   un    p u t n u,   un   p u b l i k a s.  S u ņ a    t ē v s   K r a n c i s,   k a ķ e   P e ļ u    g a n e,   s u n s   D ē m o n s,   k a ķ e n e   T a m ā r a   un   d a u d z   c i t i    s u ņ i   un   k a ķ i   ir pārsietām galvām un citiem locekļiem pēc lielā kāzu kautiņa. Priekšplānā grupa   s u ņ u   un   k a ķ u,    pie kuriem pienāk tiesas izpildītājs Āpsis un ziņnesis   S u s u r s   -   S u s u r i ņ š. KĀDA JAUNA KAĶE (No kaķu vidus uz baru jaunu suņu.) Nu jūs, suņi, sargaties! Nu jums taisnu tiesu spriedīs! KĀDS JAUNS SUNS (No suņu vidus uz kaķu baru.) Nu jūs, kaķes, sargaties! Nu jūs reiz pie sienas spiedīs! JAUNĀ KAĶE (Tāpat.) Nu jūs, suņi, nosodīs! CITA KAĶE Kam jūs plēšat, rejat, kaucat! VĒL CITA KAĶE (Tāpat.) Kam jūs mūsu kāzas jaucat! JAUNS SUNS Nu jūs, kaķus, ieslodzīs! OTRS SUNS Parādus jūs nemaksājat! TREŠAIS SUNS Rakstus zogat, samaitājat! Otrais skats T i e   p a š i,   pienāk tiesas izpildītājs   Ā p s i s;   viņš ir resns un lēns, bet noteikti piedzen meslus no prāvniekiem. Viņam līdzi turas tiesas ziņnesis   S u s u r s   -   S u s u r i ņ š,   tievs un  mazs, bet kustīgs. ĀPSIS (Uz suņiem un kaķiem.) Kurš grib tiesu, taisnību, Tas lai maksā naudiņu! VIENS SUNS Vai tad tiesa nau par velti? ĀPSIS (Pārsmejoši.) Priekš kā tad tiesneši ir celti? (Pamācoši.) Katrs vārdiņš, ko tiesa spriež, Prāviniekiem makā griež! KĀDS VECS KAĶIS (Uz Āpsi.) Kungs, es esmu tik liecnieks! ĀPSIS Tad tev jāmaksā tik piecnieks! (Paņem no viņa naudu un piegriežas citiem prāvniekiem, no tiem arī iekasēdams naudu.) KAĶIS - LIECNIEKS (Uz blakus stāvošo liecnieku suni, uz Āpsi rādīdams.) Paskat! - tā šis resnis tiek! SUNS - LIECNIEKS Samaksāt par visu liek! CITS KAĶIS Katrs iespiež tam ko delnā. CITS SUNS Tā vairāk kā ministrs pelna! KĀDS KAĶIS (Uz Susuriņu rādīdams.) Tas gan vēl tāds izkaltis! KĀDS SUNS Tas ir vēl tik ziņnesis. OTRS SUNS Tas ir tas Susuriņš-Susuris. KĀDS KAĶIS Tam maz vēl kas atkritis. KĀDS SUNS Tas mums būs resnis jāuzbaro. KĀDS KAĶIS Lai ilgi vēl suņi ar kaķiem karo!! KĀDS SUNS Vai nebūtu laiks reiz ķildas mest? Un pašiem sev labāku dzīvi vest?! KĀDS KAĶIS Laiks, laiks! Bet kurš lai sāk? Kurš mieru nodibināt māk?! Trešais skats T i e   p a š i.   Tiesa ienāk: tiesnesis   V i l k s,    piesēdētāji   L a p s a   -   b r ā l i s    un   V i l k s   -   b r ā l i s,    rakstvedis   K u r m i s,   akls, ar lielām brillēm. TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS (Paceltā balsī.) Visiem piecelties! Pats tiesneša-soģa lielskungs nākt. KĀDS SUNS (Priekšplānā klusi uz kādu kaķi.) Tiesnesis ir Vilks! KĀDS KAĶIS Tas visiem ādu pār acīm vilks! KĀDA JAUNA KAĶE (Uz jauniem suņiem.) Vilks visus suņu kucēnus rīs! KĀDS JAUNS SUNS Vilks visas kaķes nokodīs! VECS KAĶIS Vilks jau neviena netaupīs! (Saruna citā grupā priekšplānā.) KĀDS KAĶIS (Jautā blakus stāvošam sunim.) Kādēļ Vilks soģa Lauvas vietā? OTRS KAĶIS (Tāpat.) Ko nenāk pats tik svarīgā lietā?! KĀDS SUNS (Tāpat.) Vilks vēl par maku var lemt, Lauva tūliņ liek galvu ņemt. KAĶI ABI (Izbrīnējušies un izbiedēti, ieņaudas.) Ak tad tā! ĀPSIS (Paceltā, skaļā balsī.) Neviens lai nerunā! (Prāvniekos redzami suņa tēvs   K r a n c i s,   kaķe    P e ļ u   g a n e,   suns   D ē m o n s,    kaķene   T a m ā r a   u. c.) O t r ā   p l ā n ā Ceturtais skats SOĢIS VILKS Sekretār, nolasat, Kādas lietas nāk priekšā nupat! RAKSTVEDIS KURMIS (Pieceļas, sakārto brilles un, paņēmis rakstus uz bērzu tāsēm, sāk lasīt.) Desmit lietas nāk šodien priekšā, Visās suņu un kaķu sūdzības iekšā; Tik daudz būs darba lemšanā, Ka tiesa lēma tos izņemt īsumā. SOĢIS VILKS Ar svarīgāko lietu sākt! Prāvniekiem priekšā nākt! (Uz Kurmi, kurš kārto brilles aiz ausīm.) Sekretār, lasat! Ko aiz auss jūs kasāt? KURMIS (Svinīgā tiesas balsī.) Kaķes Peļu ganes lieta! Kaķe, saukta Peļu gane, Sūdz: (Atkraukājas.) Suns Krancis Kaklāklupis Kaķes meitas kāzas jaucis: Licis Lapsai, lai met brūtei Laulīblaikā - acīs peli! SUŅA TĒVS KRANCIS (Pārsietu galvu, iesaucas pārbrīnējies.) Es būt' kāzas jaucis?! Es, kas tā pēc tām traucis?! Es Lapsu uzpircis?! Ne sapnī nav ienācis! SOĢIS VILKS Klus', suni, ko starpā sauc? KURMIS Ko prāvnieki tiesas sēdi jauc?! SUŅA TĒVS KRANCIS (Uz kaķi Peļu gani.) Ko, Peļu gane, tu saki?! Tas taču par traki! KAĶE PEĻU GANE (Sēd sabozusies un atrūc.) Ko tu tiesas taisnībā maisies?! Tik sodu saņemt taisies! SEKRETĀRS KURMIS (Turpina svinīgā balsī.) Sūdzētāja Peļu gane Prasa: zaudējumus maksāt! Blakus sūdz tā arī Lapsu. (Uz soģi Vilku.) Tagad izsaukt prāveniekus! SOĢIS VILKS Sūdzētāja Peļu gane! KAĶE PEĻU GANE Še es esmu, Peļu gane. SOĢIS VILKS Sunis Krancis Kaklāklupis! SUŅA TĒVS KRANCIS Še es esmu - sunis Krancis. SOĢIS VILKS Apsūdzamā Lapsa! LAPSA (Aizslēpusies aiz citiem prāvniekiem.) Nava! PIESĒDĒTĀJS LAPSA - BRĀLIS Lapsas nau, tad lietu atlikt! SOĢIS VILKS Lapsas nau, tad lietu atlikt! KAĶE PEĻU GANE Lapsa taču še un atbild! SOĢIS VILKS Prāvniekiem būs muti turēt! (Uz Kurmi.) Sekretār, nu lasat tālāk: Kāda lieta tagad priekšā?! SEKRETĀRS KURMIS Krancis Kaklāklupis sūdzas: Kaķes Peļu ganes ģintes Triju vērdiņ' parāds suņiem Jau kopš simtu simtiem gadu Nesamaksāts vēl arvienu, - Prasa, to lai tagad maksā: Procentus un kapitālu! KAĶE PEĻU GANE Veci, vai tev maz prāts?! Ko tu ar vecām lietām nāc! SUŅA TĒVS KRANCIS Vai tad es gribētu? Bet kam tad iesāki tu?! SOĢIS VILKS Es lūdzu klusumu! SEKRETĀRS KURMIS (Uz Vilku.) Prāvnieki nu izsaucami! SOĢIS VILKS Ir še sūdzētājs - suns Krancis? SUŅA TĒVS KRANCIS Še ir sūdzētājs - suns Krancis. SOĢIS VILKS Ir še kaķe Peļu gane? KAĶE PEĻU GANE Še ir kaķe Peļu gane. SUŅA TĒVS KRANCIS (Uz Vilku.) Savu lietu dodu izvest Advokātei Lapsas kundzei. KAĶE PEĻU GANE Lapsas taču nau še tiesā! O t r ā   p l ā n ā Piektais skats Parādās   L a p s a.   kā advokāte tērpta. LAPSA Še, cien-tiesnesis, es esmu: Lapsa, aizstāve šim Krancim. KAĶE PEĻU GANE (Uztraukta piesteidzas pie tiesas galda.) Kad Lapsa še ieradās, Lai atbild manās sūdzībās! LAPSA (Uz tiesu.) Es lūdzu šo prasību noraidīt -, Es uzstājos citā lietā tūlīt! PIESĒDĒTĀJS LAPSA - BRĀLIS Prasību noraidīt! PIESĒDĒTĀJS VILKS - BRĀLIS Tūlīt! SOĢIS VILKS Apsūdzētās Peļu ganes Prasība ir noraidīta! Prāvas lieta turpinājas. (Uz Lapsu.) Tagad vārdu dodu Lapsai, Kura aizstāv Kranča lietu. LAPSA Lūdzu lemt: ka Kranča parāds Neapšaubāms kopš simts gadiem, Tūdaļ kaķi lai to maksā, Procentus un kapitālu! Tikai, kamēr parādsumma Nau vēl skaidri aprādīta, Tā ir stingri piedzenama, Visa tūdaļ noguldāma Soģa Vilka pārvaldībā! SOĢIS VILKS (Sarunājas ar piesēdētājiem, tad:) Ko jūs teiksat, apsūdzētā? Vārds jums, kaķe Peļu gane. KAĶE PEĻU GANE Viss ir nieki! Viss ir meli! Muld suns Krancis! Melo Lapsa! LAPSA Lūdzu tiesu sodīt kaķi, Ka tā apvaino mūs tiesā! KAĶE PEĻU GANE Vai man dieniņ! SUŅA TĒVS KRANCIS Vai man dieniņ! KĀDS SUNS NO SUŅU VIDUS Lai nu kaķi maksā cieti! KĀDS KAĶIS Kas tad jums nu, suņiem, tika? Vilks jau tagad paņem visu! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS Prāvniekam būs muti turēt! SOĢIS VILKS Pārejam uz citu lietu! SEKRETĀRS KURMIS Tas pats Krancis Kaklāklupis Sūdz par kāzu izdevumiem. Krancis lietu atkal nodod Izvest advokātei Lapsai. LAPSA (Uz Peļu gani paklusu.) Lūk, tu mani gribi sūdzēt, Nu es tev gan parādīšu! KAĶE PEĻU GANE (Klusē sabozusies un pārbijusies.) KĀDA KAĶE (Viņas tuvumā, klusi uz viņu.) Būs tev arī jāņem Lapsa, Lai tā ved ij tavas lietas! LAPSA (Pret tiesu.) Augstie tiesneši un soģi! Suņa lielos izdevumus Pierādu ar lieceniekiem. (Griežas pie prāvniekiem.) Kurš pa suņa kāzām ēda, Tas lai paceļ savu balsi! DAUDZ BALSU - Visi ēdām! - Visi dzērām! - Ij kas lūgts! - Ij tas, kas nelūgts! PRETBALSIS - Mums nekas nau kāzās ticis! - Suņi dzina visus projām! - Vārna rija visu gaļu! LAPSA Augstā tiesa! lielie kungi! Visi liecin' vienbalsīgi Suņa lielos izdevumus! ZAĶENE (Paceļ savu balsi no publikas vidus.) Bet kas manim samaksāja?! BALSIS NO KĀZU VIESU VIDUS Visi ēda, visi dzēra, Maksāt neviens nemaksāja. ZAĶENE Kas bij visu sagādājis? Es tā biju, Zaķumāte, Sila kroga saimeniece! LAPSA Augstā tiesa, lūdzu vārdu! Runā stāvošās šīs kāzas Suņa Kranča sarīkotas, Zaķene tik vadītāja. BALSIS NO PUBLIKAS - Peļu gane vadītāja! - Žagata bij vadītāja! ZAĶENE (Uzbudināta, kliegdama.) Mans bij ēdiens! mans bij dzēriens! Kas tad manim samaksāja?! Suns ne vērdiņa nau devis! LAPSA Kaķei, vecai Peļu ganei, Viss līdz nagam jāsamaksā Sunim Krancim Kaklāklupim! SOĢIS VILKS Viss līdz nagam jāsamaksā! ZAĶENE Lai man samaksā līdz nagam! Tā tā lieta nevar palikt! (Uz veco Zaķi rādīdama.) Zaķis še lai ir mans aizstāvs! ZAĶIS Godātā un augstā tiesa, Blakus sūdzību es ceļu! SOĢIS VILKS Labi, blakus! stājies blakus! LAPSA Manas prasības ir šādas: Visus kāzu izdevumus Maksā Krancim Peļu gane! KAĶE PEĻU GANE Vai man dieniņ! - Laupītāji! LAPSA (Klusi. uz viņu.) Ko tu dosi? KAĶE PEĻU GANE (Tāpat.) Divus cāļus. LAPSA (Turpina.) Bet, ja kaķe nespēj maksāt, Tad ikviens, kas kāzās ēdis, Pats lai visu maksā - sunim! DAUDZAS PRETBALSIS (Saceļas troksnis.) - Kā tā?! - Kāzās pašam maksāt?! - Mēs jau talkā gājām strādāt! - Mēs jau vārījām! - Mēs cepām! - Ūdens nesām! - Guni kūrām! - Traukus mazgājām! - Mēs mēzām! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS Talceniekiem muti turēt! PRETBALSIS Strādājām - nu muti turēt! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS Klusu! - Vēlreiz atkārtoju! - ZAĶIS Augstā tiesa, taisnā tiesa! Zaķenei lai maksā sunis! SOĢIS VILKS Lapsas prasības kā taisnas Atzītas top pilnā mērā. Zaķim - blakus prasītājam,- Tiesība no suņa piedzīt. ZAĶIS Grūti man no suņa piedzīt, Lai to dara pati tiesa. TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS Tiesas izpildim nau vaļas; Slims es, uztūcis pār mēru, Katris pats lai piedzen savu! SOĢIS VILKS Katris pats lai piedzen savu. Suns ar mieru? SUŅA TĒVS KRANCIS Ir ar mieru. SOĢIS VILKS Zaķis vai ir arī mierā? ZAĶIS Nē, nē, nē! - Lai piedzen tiesa. LAPSA Prasība ir noraidāma. Ja suns nemaksā, lai rej to! SOĢIS VILKS Prasība ir noraidāma. Zaķim tiesība tiek dota, Ja suns nemaksā, to sariet! SUŅU BALSIS (Smejas.) ZAĶIS un ZAĶENE - Vai man dieniņ! - Vai man dieniņ! SOĢIS VILKS Vai tev tiesību par maz vēl? Nu, tad ļaušu tevim - suni Kost un spārdīt pakaļkājām! SUŅU BALSIS (Smejas un rej priecīgi.) - Rej mūs, Zaķi! - Kodi! - Spārdi! (Smejas arī citi visi.) ZAĶIS (Bailīgi un bēdīgi skatās apkārt.) Vai man! Vai man! - Ko nu darīt? ZAĶENE (Tāpat.) Ak, man, Sila krodzeniecei, Visi zaudējumi jācieš! Vai nu vērts bij kāzas rīkot?! Es nu esmu izpostīta! Kur nu paliek taisna tiesa? SOĢIS VILKS Ko tu, Zaķen, vairāk gribi? Kam tad vēl es esmu ļāvis Otru tā grābt taisni cieti? Vai tu tiesību gan gribi Vairāk nekā man vai Lauvam?! (Griezdamies pie prāvniekiem.) Kas ar spriedumu nau mierā, Tas lai pieteicas še tūdaļ! ZAĶIS Es, es nemierā šai lietā! Spriedumu es pārsūdzēšu. LAPSA Labi! Redzēsim, kas iznāks? Vai tu veiksi Vilka tiesu? ZAĶIS Tad līdz senātam es iešu! Sestais skats P r ā v n i e k i   pārkārtojas. Pie tiesas galda stājas   Z a ķ i s   kā aizstāvis. Ap tiesas galdu pulcējas   p u t n u    p ā r s t ā v j i. SOĢIS VILKS Sekretār, nu lasat tālāk! SEKRETĀRS KURMIS Tālāk - kaķi Peļu gani Ducis zīlīšu vēl apsūdz, Ka tā esot apēdusi Sešas zīlītes pa kāzām. Zīlītes še pieaicina Zaķi sev par advokātu, Atzīdamas, ka tas taisnis, Neēd zīles, neēd putnus, Būdams pilnīgs veģetāriets. ZAĶIS Es to visu apstiprinu. SOĢIS VILKS Es tev piekritīšu, Zaķi: Zīles negaršo man arī, Spalvu daudz, mazs kumoss gaļas. (Nokratās, tad turpina.) Ko šai lietā saki, Zaķi? ZAĶIS Kaķe nokodusi zīles; Pierādījums ir šīs spalvas. SOĢIS VILKS Ko jūs, Kaķe, pretī sakāt? KAĶE PEĻU GANE Mānā vietā runās Lapsa. LAPSA Pirmkārt: - zīles neredzēju: Kāzās viņas nebij lūgtas! Otrukārt: - pa mielastlaiku - Zīles nekārtīgi vedās: Citiem gaļu rauj no mutes, Pates visu aprīdamas! Treškārt: - vanags zīles plēsa! Ceturtkārt: - tās zīles spalvas, Kas še atnestas pie tiesas, Ir no zvirbuļa, ne zīles! SOĢIS VILKS Ko jūs, Zaķi, uz to teiksat? ZAĶIS Liecības, ko nodod Lapsa, Pilnas pretrunu un melu, Ko ikviens var skaidri redzēt! Lūdzu bargi sodīt kaķi! SOĢIS VILKS Spriedums! - Uzklausaties visi! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS Visi kājās pieceļaties! SOĢIS VILKS Meža zvēru tautas vārdā: - Visas zīlītes, kas cēla Neslavu pret kaķu māti Un kas nekārtīgi vedās Kāzu mielastā pie galda, Nosodām: lai viņas nolūdz Kaķu māti Peļu gani, Pašas atnākot pie Kaķes! Ja tās neatnāk, tad Kaķei Dodu tiesību tās meklēt Un tad pārmācīt, kā nākas! (Nokraukājas.) Spriedumu var trijās dienās Pārsūdzēt pie Ērgļa kunga, Pārziņa par putnu lietām. BALSIS NO PUTNU VIDUS - Vai man! - Vai man! - Kā lai pārsūdz?! - Ērglis apēdīs uz vietas! - Nelaime! - Kāds Vilka spriedums! - Pārsūdzēt vēl lielāks ļaunums! - Kas mūs glābs? - Mēs nabadziņi! SOĢIS VILKS Kas ar spriedumu nau mierā, Lūdzu pieteikties še tūdaļ! PUTNI (Klusi un bailīgi sačukstas un neatbild.) SOĢIS VILKS Lūk, cik spriedums bijis taisnis, Visi še ar to ir mierā! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS (Bīda nost putnus - prāvniekus.) Ejat, ejat, prāvenieki! Dodiet atkal citiem vietu! Septītais skats Putnu prāvenieki atiet sānis, nāk tuvāk pie tiesas galda   L a p s a,     P e ļ u   g a n e,   K r a n c i s   un    s u ņ i,   un   k a ķ i. SOĢIS VILKS (Uz sekretāru Kurmi.) Tālāk! - Kāda lieta tagad? SEKRETĀRS KURMIS Atkal kaķe Peļu gane, Šoreiz sūdzība pret Lapsu - LAPSA (Klusi uz Peļu gani.) Tu sūdz' mani - nu gan redzēs'! KAĶE PEĻU GANE (Novēršas un tik padraudas nagiem.) SEKRETĀRS KURMIS (Turpina nolasīt aktis.) Lapsa meitai izjaukusi Precības ar Kranča dēlu, Acīs iesviezdama - peli! (Šķirstīdams aktīs.) Lieta atlikta reiz bija, Lapsa nebij ieradusies. SOĢIS VILKS Vai ir visi tagad tiesā? TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS Visi partes atnākuši! SOĢIS VILKS Kaķes sūdzību mēs zinām, - Kas ko pretī teikt ir Lapsai? KAĶE PEĻU GANE (Pārtrauc Lapsu, kura grib runāt, un neapturama teic savu.) Lapsa uzpirkta no Kranča, Kam bij žēl dot dēlam pūru; Lapsa Krančam advokāte! SOĢIS VILKS (Iemet starpā.) Jums jau ar nupat vēl bija! KAĶE PEĻU GANE (Neliekas traucēties.) Lapsa apvainoja mūs pārlieku, Kaunu nodarīja meitai, Acīs iesvieda mums peli - SOĢIS VILKS (Lūko viņu apstādināt.) Paga! Zinām! - Runās Lapsa! KAĶE PEĻU GANE Paga pats! Nu runās Kaķe! Izmaitā man meitas kāzas! Jaunas kleitas bija jāšuj! Zin', cik tagad maksā zīdi? Kaut ar būtu kontrabanda! Kāzu mielasts jāsarīko! Jācieš kauns, ka kāzas šķīda! Milzums zaudējumu jānes! Lai nu Krancis maksā sodu! Lai nu taisnība nāk gaismā! SOĢIS VILKS Beidz reiz, beidz reiz! - Zinu visu! Tagad Lapsai dodu vārdu! KAĶE PEĻU GANE Nedod! nedod Lapsai vārdu! Apvārdos tev atkal zobus! Labāk tūdaļ piespried sodu! - SOĢIS VILKS (Pūlas apturēt Kaķes vārdu plūsmu.) Klusu! Klusu! (Kad to nespēj, griežas pie Āpša.) Apsauc, Āpsi! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS (Ņem Peļu gani aiz rokas, bet dabū duncku vēderā un atkāpjas.) KAĶE PEĻU GANE Še tev! - Plīsti, resnais vēders, Prāvnieknaudas uzbarojies! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS (Uz tiesas ziņnesi Susuri.) Susuri! ej, apsauc sievu! SUSURIS (Stāv neziņā, ko darīt.) KAĶE PEĻU GANE (Draudoši uz Susuri.) Kaķapurns! tu nenāc klātu! Apdomā par siev' un bērniem! (Uz tiesu.) Taisnību un sodu gribu! SOĢIS VILKS (Mierinādams.) Visu dabūsi! - Tik paļauj, Lai nu Lapsa nāk še priekšā! KAĶE PEĻU GANE (Apmierināta.) Lai tad nāk un saņem sodu! Nāc un nolūdzies nu, Lapsa! LAPSA Žēlīgā un taisnā tiesa! Kaķe sūdz, ka es tai sviedis Peli taisni pašās acīs! (Acis paceldama augšup.) Ak, kāds pārpratums še valda! Kā no nieka ceļas ķildas! Kaut jel rastos saticība! Starp tik tuviem radiem, draugiem! (Nevainīgi, pārsteigti.) Es tak balvu kāzās nesu! Kas tad kaķēm ir vēl dārgāks Nekā jaunas, treknas peles?! KAĶE PEĻU GANE (Pārtrauc atkal Lapsas runu.) Ko nu niekus Lapsa klāsta? Tā bij!! - Laulība jau sākās, Šī (Uz Lapsu rādīdama.) sviež peli manai meitai - Kā jau kaķe tā skrej pakaļ, Apgāž pašu mācītāju, Sievas tēvu, līgavaini, Noķer peli! Palaiž kāzas! Ceļas milzu zaudējumi! LAPSA Augstā tiesa! - Vai tad tiešām Nedrīkst pasniegt kāzu balvas? Es jau pasniedzu tik šitā: (Viņa paņem no blakus stāvoša lapsas bērna paslēpti turētus cāļus un uzmet tos Vilkam uz tiesas galda.) Vai tad tas kāds apvainojums?! KAĶE PEĻU GANE Ak tu dieniņ! DAUDZAS BALSIS Skatat! Skatat! (Vispārējs uztraukums, izbrīna, smiekli, dusmas, žēlums.) SOĢIS VILKS (Liek tiesas izpildītājam Āpsim paņemt cāļus un nonest sānis Vilka daļā.) Piemērs rāda, ka še nava Apvainojuma un ļauna! Tik jau labāk pasniegt klusi, Lai tā labā roka nezin To, ko dara kreisā roka! LAPSA Sūdzība ir noraidāma! SOĢIS VILKS Sūdzība ir noraidīta. Izdevumi jānes Kaķei! KAĶE PEĻU GANE (Paiedama nomalis.) Ak tu nekrietnā! - Tu blēde! LAPSA (Klusu.) Sūdz' nu mani! nu tu redzi! KAĶE PEĻU GANE (Tāpat klusi.) Nu, tad tagad aizstāv' mani! LAPSA (Tāpat.) Kā tu manim samaksāsi? KAĶE PEĻU GANE (Tāpat.) Kā tu maksāji tam soģim. LAPSA Kas par lietu? KAĶE PEĻU GANE Tāda lieta: Krancis uzsūtīj' man virsū Āzi, lai tas sabadītu Manus ļaudis, manus bērnus. LAPSA Labi! - Lietu izvedīšu. (Atiet nost no kaķes Peļu ganes. Viņām tuvojas suņa tēvs Krancis, kurš nolūkojies arī viņu sarunā.) SUŅA TĒVS KRANCIS (Uz Lapsu.) Vai nu tu pa Kaķei eji? Man ir sūdzība priekš tevis. LAPSA Kas tik maksā, tam es vedu. SUŅA TĒVS KRANCIS Lūk, man Āzis iebadīja, Arī dēlam, citiem suņiem, To gan Kaķe uzsūtīja. LAPSA Labi! - Lietu izvedīšu. Tūdaļ pieteikšu pie tiesas. Ej tu, sēsties! SUŅA TĒVS KRANCIS (Atiedams draud kaķei Peļu ganei.) Nu, tu! KAĶE PEĻU GANE (Draud Krancim.) Nu, tu! SUŅA TĒVS KRANCIS Mani aizstāv'! KAĶE PEĻU GANE Mani aizstāv'! SUŅA TĒVS KRANCIS Kā tad tā? KAĶE PEĻU GANE Mūs abus apkrāps! SUŅA TĒVS KRANCIS (Uz Lapsu.) Dzirdi! KAĶE PEĻU GANE (Uz Lapsu.) Dzirdi! LAPSA (Abiem.) Dzirdu, dzirdu! Klusat! Abi būsat mierā! SEKRETĀRS KURMIS (Klusi soģim Viņam dodams aktis.) Tagad ņemat šito lietu! SOĢIS VILKS (Uz Kurmi.) Sekretār, tad lasat tālāk! SEKRETĀRS KURMIS Kaķe Peļu gane apsūdz Āzi, kas to sabadījis; Sunis Kaklāklupis apsūdz Āzi, kas to sabadījis; Abas sūdzības pret Āzi. SOĢIS VILKS (Uz Āpsi.) Atvest šurpu apsūdzēto! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS (Mēģina Āzi piedabūt tuvāk pie tiesas galda, bet Āzis turas iesgēries pretī.) Nenāk Āzis! Nevar atstumt! LAPSA (Uz tiesu.) Lūdzu atļaut priekšlikumu! SOĢIS VILKS Atļauju. LAPSA Lai Āpsis paņem - Kāpostlapu! - Āzis sekos. ĀZIS (Iespriedies.) Ieiešu! Nē, nē! un basta! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS (Mānīdams ar kāpostlapiņu.) Nenāc, nenāc! Lai tad paliek! ĀZIS (Seko kāpostlapiņai pie tiesas galda, kut apēd lapiņu.) SOĢIS VILKS Āzi! Apsūdzēts jūs tiekat Miesas bojāšanas labad, Ko ar ragiem nodarījāt Kaķes Pelu ganes saimei; Tāpat suņa Kranča saimei. (Paceļ balsi.) Vai jūs atzīstaties vainīgs? ĀZIS Badīju, bet neatzīstos. Badīšu, kas nāks man priekšā, Bet nekad es neatzīšos! SOĢIS VILKS (Uz Āzi.) Visi liecin' jums par ļaunu. DAUDZAS BALSIS - Badīja no vietas visus! - Mani arī! - Mani arī! SOĢIS VILKS Tad es spriežu Āzim sodu: Pakārt to aiz bārdas eglē! Cietušiem ir ļauts šo sodu Izpildīt kaut kurā laikā! (Vispārējs murminājums. Suņi ar kaķiem sačukstas.) SUŅA TĒVS KRANCIS (Uz tiesu.) Suņi, kaķi vienojušies Nolemj, ka šim Āzim tagad Noteikti šis sods tiek atlaists! SOĢIS VILKS (Uz Āzi.) Ej tad!! ĀZIS (Iespriežas.) Neiešu ne soļa! SUŅA TĒVS KRANCIS (Atkārto.) Tu nu brīvs! Tu vari aiziet! ĀZIS Neiešu ne soļa projām! SOĢIS VILKS (Uz Āpsi.) Vest ar varu Āzi projām! ĀZIS (Kad tam atkal ķeras klāt Āpsis.) Ak, tu tā! - Nu, še tad, baudi! (Viņš sāk badīt Āpsi un tiesnešus, kuri bēg.) SOĢIS VILKS (Vēl paspēj noteikt.) Sēdi pārtraucu uz brīdi! LAPSA (Aizved Āzi ar kāpostlapām.) Nāci, Āzi! - (Klusi.) Suņi, kaķi Vienojušies! - Nē, tam nebūt! Astotais skats T i e   p a š i,   bez Āža. SOĢIS VILKS (Uzkāpj atkal uz sava celma pie tiesas galda; apsēstas arī   p i e s ē d ē t ā j i   un   s e k r e t ā r s,   kurš bija nolīdis.) (Sēde atkal turpinājas.) SEKRETĀRS KURMIS Vairāk lietu šodien nava. SOĢIS VILKS Labi! Tad mēs sēdi slēgsim. (T i e s a   pieceļas no sēdekļiem.) LAPSA (Iesaucas.) Pagaidat vēl, augstā tiesa! (T i e s a   atkal atsēstas.) (Kad tiesu grib slēgt, saceļas vispārējs troksnis, visapkārt protestsaucieni pret tiesas netaisnību.) BALSIS - Vai man! - Kas nu tā par tiesu?! - Sūdzam Lauvam! - Sūtām ziņu! - Zaķis sen jau skrēja sūdzēt! - Drīz būs klāt še Lauvas sūtnis! TIESAS IZPILDĪTĀJS ĀPSIS (Apsaucot protestētājus.) Tikai iedrīkstaties sūdzēt! Gan tad mēs jums parādīsim! (Klusums iestājas.) LAPSA Augstā tiesa! Lūdzu vārdu! Atļaujat vēl vienu lietu, Kura svarā vispārībai, Bet it sevišķi mums, zvēriem, Kuri brīvi mežos mītam. (Ar uzsvaru.) Krancis suns un Peļu gane Saprecina savus bērnus, Gribēdami nodibināt Mūža mieru zvēru valstī. (Pasmīnēdama.) Labi skan! - Bet kas tur slēpjas? Māju kustoņi slēdz mieru, Lai mums, brīviem meža zvēriem, Uzbrukt var! Mums atņemt maizi! Neļaut ņemt mums cāļus, putnus! Sivēnus un citu ēsmu! Mēs lai badā visi mirstam! BALSIS NO ZVĒRU VIDUS Nost ar suņiem! - Nost ar kaķiem! LAPSA Lieku tiesai priekšā atzīt, Ka tā laulība ir šķirta! TĀS PAŠAS BALSIS - Šķirta! Šķirta! - Nost ar mieru! - Nost ar suņiem! - Nost ar kaķiem! - Plēšam suņus! Plēšam kaķus! SUŅU un KAĶU BALSIS - Suņi! Kaķi! - Stāvam kopā! BALSIS NO PUTNU VIDUS - Kur mēs, sīkie, mazie putni? - Kas mūs glābs no meža zvēriem? BALSIS NO ZAĶIEM - Kas dos taisnību mums, zaķiem?! - Vilki rija mūsu bērnus! DAŽĀDAS BALSIS - Lai nāk Lauva! - Tas mūs glābtu! Devītais skats Vairāki kustoņi ieskrien izbijušies. Troksnis un apjukums. Parādās   L a u v a.   Viņš jaunmodīgs, ar cilindri krēpainā galvā; spieķītis rokā. BALSIS (Izbailēs.) - Lauva! Lauva! - Te jau ira! LAUVA (Ienāk, visi pieplok un apklust.) Ļaudis sūdzas! - Vilks, tu soģis! Panāc šurp! - Ā, tu jau treknis! Barojies no netaisnības! (Uz kustoņiem.) Taisnību es ievedīšu! Viltus soģi apēdīšu! Jaunais soģis būs jums Lapsa! Kas man neklausīs vai pīkstēs, To es tūdaļ saplēsīšu! Vilks, tu nāksi manim līdzi! Tiesa beigta! Ejat mājās! (Lauva aiziet.) Desmitais skats T i e   p a š i,   bez Lauvas. Pēc galīga klusuma bailīgas balsis ierunājas. BALSIS - Tā tam Vilkam vajadzēja! - Ak, vai Lapsa būs nu labāks?! - Vai man! vai man! - Kas mūs paglābs? - Kad mums atnāks taisnībiņa! Pēdējais skats (Smiedamās ienāk māju meitenīte  M a i d z i ņ a.) MEITENĪTE (Sauc.) Peļu ganīt! - Tamārīti! Veco Kranci! sunīt Dēmon! (Rociņas sizdama.) Kas te suņu! Kas te kaķu! Kas te mīļu kustonīšu! Ko jūs te tā saskrējuši? Ko jūs te kā sabijušies? Še jums maizītes! še druskas! Nākat! es jūs apglaudīšu! (Pamazām kustoņi attopas un sāk celties un justies brīvi. Pienāk pie meitenītes   K r a n c i s   un   P e ļ u   g a n e,   tad arī citi   s u ņ i   un   k a ķ i    sāk apkārt lumstīties, vēl kaunīgi un bailīgi.) SUŅA TĒVS KRANCIS (Attapies, priecīgs uz kustoņiem.) Dzirdat, jūs suņi! Dzirdat, jūs kaķi! Te mūsu Maidziņa! Te nau ko bīties! KUSTOŅI (Visi sanāk klajā, līksmo, dzied un dejo.) Visi sīki putniņi, Visi sīki kustoņi, Zaķīši, garauši, Vāverītes bērniņi! Nākat še klajiņā! Puķīšu pļaviņā! Apsveicam Maidziņu, Mūsu daiļo meitiņu! Mazganīte Maidziņa, Tā mūsu glābiņš, Tā taisnībiņa, Kas visus žēlos. Daiļā mazganīte, Meža princesīte, Visus kustonīšus Apglauda mīļi! Tu suņiem, kaķīšiem, Tu putniem, zaķīšiem, Tu visiem kustoņiem Nes mūža mieru! MAIDZIŅA (Iet līdzi rotaļā.) Dejosim visi! (Priekškars.)

RAINIS KRAUKLĪTIS Panāksnieku dziesma piecos cēlienos PERSONAS JAUNAIS VENTS MAGONE VENTA MĀTE ĢINGULS GOĢIS STULĢIS PUKSTS VARELS, Ventas vīri VENTA VĪRI, SIEVAS, ZĒNI un CITI ĻAUDIS GLŪDS, bajārdēls SVEŠZEMNIEKS KARA KARODZNIEKS ATSLĒDZNIECE KALPONES, IRBE un SPALVA SVEŠZEMNIEKA KARA VĪRI, KALPONES un ĻAUDIS

RAINIS KRAUKLĪTIS Panāksnieku dziesma piecos cēlienos PIRMAIS CĒLIENS Kurzemes bagāts pagalms. Žogs, aiz tā tūliņ ozols pakalnā. Tālē birze, lauki, ceļš. Vienā pusē istaba un dārzs, otrā klētis, maltuve un citas ēkas. Saulains dienas vidus. * (Pie ozola pakalniņā apsēstas lēni   M a g o n e.   Ozola zaros redzams krauklis.) MAGONE (Lūkojas tālā ceļā.) Ozoliņi kalniņā, Tu birzēm pāri redzi - Es pie tevis piemetos Gaidīt sava bālēniņa. Vai putēja balti ceļi? Vai tecēja kumeliņš? Lēni tek, grūti pūš - Divas nastas mugurā. Bāliņš, klēpī turēdams, Pārved mājās līgaviņu - Nu vairs savu īstu māsu Uz rociņām nenēsās. Ne kājiņas svārkos tīs, Uz rijiņu kult iedams, Ne vairs teiks to vārdiņu: «Sirds puķīte, dvēselīte!» (Nogrimdama sapņos.) Kas teiks man to vārdiņu? Kas vedīs tālu ceļu? - Vēja zirgi, zelta krēpes, Sudrabiņa kamaniņas . . . Tur bij klētis niedru kaulu, Tur bij jumti pāvu spalvu, Cisas baltu magonīšu, Rožu klāti paladziņi - Dūju spalvu spilventiņi, Zaļa zīda virsdrāniņas; Vēl palika pagalvī Ievu ziedu smaršumiņu . . . - Saules dārzi, sudrabvārti - Zelta puķes, zīda ziedi - Dimantkalni, zili gaisi - Dvēselītes, gaidītājas - - - - Kas man teiks to vārdiņu? Kas vedīs tālu ceļu? - Dziesmiņ, manu ilgulīti, Tu sirsniņu noremdini! (Dzied klusi.) Krauklīts sēd ozolā, Zelta kokles rociņā: Vai, krauklīti, tu zināji, Kurp vedis mūs' māsiņu? KRAUKĻA BALSS (Atskan zaros.) Kra! kra! Brauc! brauc! MAGONE (Uzlēc un pabēg dažus soļus.) Ū! Kas mani izbiedēja? Tu, krauklīti? ko tu ķērci? Kas tev krāc? kas tev brauc? Ko aizbrēci gaidas manas? (Ar pirkstu draudēdama.) Es tev kājas apkaustīšu, Aizstellēšu Vāczemē - Vāczemnieki brīnīsies: Kam tas tāds kumeliņš? * (Aši paskrien prom, tad lēni aiziet, atskatīdamās uz tālo ceļu. Redzams tikai    k r a u k l i s   ozolā. Par brīdi dzirdas klusi   M a g o n e s   balss dziedam.) Krauklīts sēd ozolā, Zelta kokles rociņā . . . (Vēl par brīdi dzirdas priecīgi skaļi sievietes balss.) Aija - Aija! (Atbild vīrieša balss.) Ailā! Ailā! (Ozola zaros atskan kraukļa balss.) Kra! kra! - Brauc! brauc! (Tad atkal brīdis klusuma.) * (Ienāk   V e n t s,   vezdams aiz rokas   M a g o n i.) VENTS Māsiņ, manu sirds puķīti, Tavu lielu mīļumiņu: Pa gabalu ieraudzīji, Skrej vārtiņus atdarīt! MAGONE Ak, bāliņu, manu mīļu, Kā tu nāci šo pusīti? Es lūkoju lielo ceļu, Pie ozola sēdēdama. VENTS Es paņēmu īso ceļu Silam, purvam pārtiešām. MAGONE Ko tā? VENTS Zīmes biedināja, Kumeļš galvu purināja. MAGONE Biedēj' mani, biedēj' arī, - Negribas pieminēt. VENTS Kas biedēja man' māsiņu? MAGONE Lai nu lai! - Nu nau bail - VENTS Vai pazini tūdaliņ? Vai domāji tautas jāj? Te jau velk malu malu, Vai pārdienu važo Glūds. MAGONE Kā lai tevi nepazītu No tāluma atvizam? Viens brālītis māsiņai - Kā tas rīta auseklītis: - Spīd kumeļam iemauktiņi, Spīd zobenam rokturītis, Spīd pašam bāliņam Piecas zvaigznes cepurē. VENTS Pati spraudi visas piecas, Es ij vienas nepiespraustu. MAGONE Kā tu jātu precībās Neapkopts, nepuškots? VENTS Ak, tu mani gan apkopi, Kam vēl tāda apkopēja? Vai tā kops līgaviņa, Svešu ļaužu atvedama? MAGONE Kam vēl tāds bālēliņš Kā mans kalna ozoliņš: Stalti bija tautu dēli - Staltāks mans bālēliņš: (Smiedamās.) Apkopjams, puškojams, Dzīpariņiem apkarams - VENTS Dzīpariņiem apkarams Kā vērsītis vasarsvētkos. MAGONE Ej nu, saki: kā nu bij? Vai salīgi līgaviņu? Gan diženu, gan raženu, Tāļu ceļu atvedamu? VENTS Gan jau, gan, - stāstīt laiks - Tīk man tevī klausīties: Ilgi tevis nedzirdēju, Tavas mīļas valodiņas. MAGONE Ir gan ilgi nedzirdējis, - Ne pusdienas projām biji, - Gan nau laika kumeļam: Nojūdzams, barojams. VENTS Nojūgs ļaudis kumeliņu, - Nāc ar mani istabā! MAGONE Bālēliņa kumeliņš Māsai pašai nojūdzams. (Taisās iet.) Tik to vienu aši teic: Kā tev labi pavedās? VENTS Kā man labi pavedās - Kā to aši pastāstīšu? (Atkāsēdamies.) Projām jāju domādams. Mājās jāju dziedādams: Visur mani pavadīja Tavas balss mīlumiņš. MAGONE Ak tu, manu bālēliņu, Tavu dārgu teikumiņu, Aiz purviem, aiz siliem Vēl es tevi sadzirdēšu - Vēl es tevi sadzirdēšu, Kur vairs balss neskanēs, Vēl es tevis padomāšu - Aiz zaļām velēnām. (Uzliek brālim rokas uz pleciem.) * (Krauklis paceļas atkal ozolā un ieķērcas.) KRAUKĻA BALSS Kra! kra! - Brauc! brauc! (Brālis un māsa atraujas viens no otra.) VENTS Ko, krauklīti, atkal ķērc? Kāda ziņa tev sakāma? MAGONE Vai nau tā: it kā «brauc»! VENTS Nu pārbraucu, atkal «brauc»! KRAUKĻA BALSS Kra! kra! - Brauc! MAGONE Tā, lūk, mani kaitināja, Tai ozolā sēdēdams. KRAUKĻA BALSS Kra! kra! kra! - Brauc! VENTS Ne kaitin kaitina, Drauga balsī biedina - Kopš nošāvu zeberkstīti, Kas iet riet kraukļa bērnus. Ceļā man pretī brēca, Tik es zīmes nesapratu. Vecais Ģinguls, zīlētājs, Tas man teica klausīties. MAGONE (Labinādamās krauklim.) Nedusmo, vectētīt, Zelta kaltiem nadziņiem, Zila samta svārciņiem, Zīda stīgu koklītēm! KRAUKLIS (Aplaižas ap koku un aizlaižas.) * MAGONE (Krauklim pakaļ noskatīdamās.) Aizlaidās, aizlaidās. Sirds bez ziņas palikās. (Uz brāli, kurš stāv domīgs.) Sveiks tu manim atgriezies - Nau ko domās apmākties! VENTS (Piepeši.) Klau, māsiņa, Magonīte, Kādus vārdus dziesma teic: - Kad tu būtu tautu meita, Es nebūtu kumeliņu Pa novadu tecinājis, Līgaviņas meklēdams. MAGONE Klau, bāliņi, citu dziesmu Tev laimīte drīzi lems: - Zelta kalsi kamaniņas Pārvest daiļu līgaviņu. Svešs ar svešu satiksies, Mūžu mīļi nodzīvosi. VENTS Ne tā lems, ne tā būs! MAGONE Ko mētā tādus vārdus? Vai tad vēl tu nesalīgi Pa to lielo jājumiņu? VENTS Tā nu ira . . . MAGONE Kā nu ira? Nesalīgi? VENTS Nesalīgu. MAGONE Vai jel maz ij bildināji? Saki gaiši sakāmo! VENTS Klau, māsiņu, mīļāko: Kad nu kopus mēs paliktu? Lai tautu zeltenītes Gaida citu arājiņu. MAGONE (Smejas.) Te nu bija precinieks! Tāds izjāja, tāds pārjāja! Tik es velti baltu maizi Tev uz ceļa cepināju. VENTS Ko tu saki? MAGONE Ko lai teic? Redzu, redzu, tāds kā tu - Būs man pašai bāliņam Jāizrauga līgaviņa. VENTS Runā, runā! MAGONE (Smejas.) Gaida darbs. Kumeliņš nebarots, Rīta mālis nesamalts. Ej no ceļa atpūsties! (Taisās iet.) VENTS Pag, ko saki? MAGONE (Ķircinādamās.) To, ko tu: Gan jau, gan jau - pastāstīšu. VENTS (Nepacietīgi nogriežas.) MAGONE (Apskauj viņu aši un aizskrien smiedamās.) * VENTS (Viens, priecīgi pakaļ noskatīdamies.) Ak tu, manu dvēselīti, Nu es tevi paturēšu: Ne pats ņemšu tautu meitu, Ne vēl tevi tautām došu: - Kalpināt, maldināt, Sūrus sviedrus slacināt, Mīkstrociņas satulznot, Gludvaidziņus sagrumbot! Kā rozītei tev ziedēt! Zelta traukā vizuļot! Kā bitītei palidot, Glāžu spārnus vicinot! - Glūdenieki, zudenieki, Ne tie tevis precinieki, Lai no tāles noskatās, Kā mēs mīļi dzīvosim! (Aiziedams.) Tu man jūdzi kumeliņu, Es tev malšu kviešu māli. (Pusdziedādams atmiņā.) Teci, teci, kumeliņu, Tevis gaida, manis gaida - * (Ienāk   G l ū d s   tērpies kareivja apģērbā; steidzīgs, uztraukts.) GLŪDS Saimniek jaunais, esi sveiks! Klausi manu vajadzību. VENTS Esi sveiks, kaimiņ Glūds! Zinu tavu vajadzību. GLŪDS Kad tu zini, tad man dod Sav' māsiņu - malējiņu! VENTS Es tev teicu treju reizu! Ne es došu, ne tā ies! GLŪDS (Aši, ar uzsvaru, pierunādams.) Es tev zinu līgaviņu Treju valstu bagātību, Ne vēl tava Kurzemīte Ar visiem ciematiem. VENTS Ko man soli līgaviņu Treju valstu bagātību? Pats zināšu, pats paņemšu Bagātību desmit valstu. Man māsiņa daudz dārgāka Par visām līgavām - Man Kurzeme bagātāka Par visām valstībām. Krievi, poļi, vāczemnieki Uz Kurzemi kājas āva: Ne nu došu, ne tā ies, Ne tie gūs mūs' māsiņu! GLŪDS Es tev draugs, klausi mani! VENTS Vairāk baidos vilku drauga. GLŪDS Ja nedosi sav' māsiņu, Tev trīs valstis naidosies. VENTS Lai naidoja treji vilki, Es to treju nebaidos, - Pirms vēl mani saplēsīs, Savstarpā sariesies. (Abi aiziet katrs uz savu pusi. Glūds atgriežas tūdaļ atpakaļ un noklausās, kur Vents aiziet.) * GLŪDS Kur šis aiziet? diendusā? Nu mums laiks rīkoties. Nedod, nedod, - ņemšu pats Ij to meitu, ij to valsti! (Viņš uzklausās: maltuvē atskan dzirnu dūkšana, kura turpinājas visu laiku, kamēr iznāk atkal laukā Vents.) Ko? - šis iet maltuvē? Ak tu tavu mantrausēju! Visi guļ, šis vēl mals! Tavi milti sabirs man! * (Ienāk klusi, bet aši Svešzemnieks. Viņš stipri apbruņojies svešādiem ieročiem. Grezns.) SVEŠZEMNIEKS Deva? GLŪDS Nedod. SVEŠZEMNIEKS Kur šis? GLŪDS Maļ. SVEŠZEMNIEKS Labi, nedzird. GLŪDS Zagsim meitu! SVEŠZEMNIEKS Tev tā meita; man tas pūrs. GLŪDS Kā tev pūrs? Līgts bij: puse! SVEŠZEMNIEKS Visu gribu, ne, - ej viens! GLŪDS Ak tu tāds! SVEŠZEMNIEKS Ķildot gribi? Teikšu visu saimniekam, Ka tu nāci meitu zagt. GLŪDS (Klusi.) Dievs tēvs! - Kad tik saimnieks topu! Gan jau gūšu tad ij pūru. SVEŠZEMNIEKS (Smejas.) Vara veic, - cik tev ļaužu? Simtu manu karavīru. GLŪDS Ņem ij pūru, kad man meita! SVEŠZEMNIEKS Labi! Ej tad atvil meitu, Mani ļaudis sargās vārtus, Pasvilp vien! - aši grābs. GLŪDS Ej tik! ej tik! SVEŠZEMNIEKS Izrīkoji? Pūrs ir paņemts? GLŪDS Paņemts pūrs. SVEŠZEMNIEKS Zelts un drēbes? GLŪDS Būs jau, būs. SVEŠZEMNIEKS Jāpaskatās. - Ej nu aši. * (Aiziet. Glūds viens. Nemierīgs staigā apkārt. Ienāk viņa zēns, aši, klusi.) ZĒNS Meita zirgam ūdens nesa - Lūdzu panākt - teicās nākt - Ir gan skaista! GLŪDS (Dusmīgi.) Kas tev daļas! ZĒNS (Lūkojas atpakaļ, turp, no kurienes atnācis.) Lūk, jau nāk! GLŪDS Ej tu prom! (Zēns aiziet atskatīdamies.) * (Ienāk Magone.) GLŪDS (Goddevīgi iet pretī, runā saturēdams uztraukumu un steigas, aši, ar manāmu kaislību.) Saulīt manu, laimīt manu, Esi mana līgaviņa! MAGONE Ne ir viesa tā valoda, Ne ir viesa izvedība! GLŪDS Nelaiks dzen, - nāc pie manis! MAGONE Reizu reizēm tev atteica: Man nau mīļa labiešdzīve, Mīļ' man brīva ļaužu saime. GLŪDS Karā iešu, mantu gūšu, Zeltiem tevi apbārstīšu: Zīdu segsi, samtu klāsi, Sudrabiņu kājām mīsi. MAGONE Saimes mantā vairāk zelta Nekā tavā mutē skan. GLŪDS Nenicini bajārdēlu - Ja nenāksi, varā ņemšu. MAGONE Ekur gods! Kara vīrs! Zagļa darbu darītājs! Tādus zagļu bajārdēlus Mūsu ļaudis cilpās ķer. GLŪDS Laime mana vai nelaime - Es bez tevis nevarēju. Mana galva, tava roka - Nāc nu! Nāc -! (Viņš grasās viņu sagrābt.) MAGONE (Dusmās sit viņam.) Neskar manis! * GLŪDS (Atkāpjas un klusi pasvilpj. Ieskrien aši   S v e š z e m n i e k s    ar vairākiem apbruņotiem vīriem.   M a g o n e    skaļi iekliedzas. Vīri uzmet aizmuguriski   M a g o n e i    segu uz galvu, sasien rokas ar slaukiem un aiznes. No paklēts glūn laukā    M ē m a i s;   kad aizved   M a g o n i,    viņš dzenas pakaļ un iebrēcas, viņu vīri tūdaļ sagrābj.) SVEŠZEMNIEKS Sist pa galvu! Zemē spert! KARA KALPS Lai jel! Mēmuls! - Ko tas kait? GLŪDS Klaus', ko pavēl! MĒMAIS (Top nogrūsts zemē, bet ceļas atkal augšā un ķeras Glūdam pie drēbēm, un brēc.) E! e! e! GLŪDS Nostu! (Iesper Mēmajam tā, ka tas atkrīt.) SVEŠZEMNIEKS Netriekt, padarīt! (Pamāj, un   M ē m a j a m   top uzmesta sega un viņš aizstiepts prom. Visi aši nozūd. Aiz skatuves dzirdas vēl paklusas balsis, pavēles, vaimanas, aši soļi, kritieni.) * (Ienāk Venta māte   S a r m a,   aši, bažīgi, lūkojas apkārt meklēdama.) SARMA (Sauc skaļi, pastarp klausīdamās.) Nau neviena. Kas te kliedza? Magonīti! meitiņ manu! Dēli! dēli! - Kur tu esi? Visur klusi, - vai bij sapnis? (Par brītiņu.) Ak, tās bailes - apmulstamas: Tā vien klukstu visu dienu Kā vistiņa ap cālīšu, Kad tik meitu nenozagtu! (Klausās, tad pārdomādama.) Ko tas Mēmais arī brēca? Šķermi, tā kā nažus trītu. Tā tik brēc dusmodams, Kad tam bērni maizi ņēma. (Uzmanoties.) Klau! Tur maļ maltuvē! Kā es pirmāk nedzirdēju? Apmulsušas ausis manas Kā rubeņam rubinot. Kad jau maļ maltuvē, Tad meitiņa zagta nava. - Mities, meitiņ, ko nu mal? Visi ļaudis diendusā. (Sauc pret maltuvi.) U! u! Iznāc! Parunā! Kur tad dēls? Vai pārjāja? (Kad neviens neatsaucas.) Ak tu tavu spēka māli! Nedzird, nedzird: aila! aila! (Pieklauvē pie sienas, malšana apstājas. Ienāk Vents, miltu apputējis, nokusis, sviedrus slaucīdams.) SARMA (Izbrīnējusies.) Tu te, dēls? Kur Magone? VENTS Zirgu baro. SARMA Nu tad labi. VENTS Kā tā labi? SARMA Man bij bailes. VENTS Kas par baili? SARMA Likās - kliedza. VENTS Kas tev kliedza? Nedzirdēju. Dienas vidū ruņģīts kliedza. SARMA Šķitu meitu nociepstam, Vanadziņa nosperamu. VENTS (Pussmiedamies.) Irbes māte allaž trīc: Vanags sper, lapsa rej. SARMA Mēmuls arī nikni brēca. VENTS Mēmais katru laiku brēcis. SARMA Nu, bet šoreiz īsti nikni. Kā nekad vēl nebij brēcis. VENTS (Mierinādams apglauda.) Ko nu, māmiņ! SARMA Venti, dēls! Sirds man tāda nemierīga. (Uzbudināta pieķeras dēlam.) Sirds man visa izkaltusi, Ļaunas regas jaudādama: Viena viņa mums tik ir, Kā actiņa sargājama! Kā rozīte apkopjama, Kā lellīte pušķojama, Lai pa galmu patekā, Visiem prātu priecēdama! VENTS (Arī iebažīdamies.) Kur tad ira? Jāparauga. SARMA Lūk, tev pašam arī rūp. VENTS (Rūkdams.) Dienas vidu visi guļ, Ko tas viens te slaistījās. (Aiziet.) * SARMA (Viena, meklēdama.) Ak tu dieniņ manu baltu! Kur tu esi, meitiņ manu? Vai kur pasnaust ielīdusi? Klētiņā, pavēnī? Vai pa jokam noslēpies, Mani vecu kaitināt? Meitiņ mīļā, atsaucies! Nebēdini manu sirdi! * (Ienāk   M ē m a i s,   bailīgi un lēni vilkdamies, turēdams sev sānus kā sāpēs. Viņš uztraukts, stipri plātās un grib ko izteikt.) SARMA Ko tu plāties, Mēmulīti? Vai tev' bērni ķircināja? (Pati pie sevis pārlikdama.) Nevar būt, bērni guļ. Galvu rāda - dundurs koda? MĒMAIS (Rāda lokus ap galvu, sagrābšanu, prom nešanu, visu notikušo, savu ievainošanu, ko mīļu.) SARMA Ko tu paijā? auklē, glaudi? Kas ir projām? Sagrābts, aizvests? Vai man dieniņ! Vai tik viņa? Magonīte! Debess tētiņ! MĒMAIS (Māj piekrizdams, vaimanādams.) SARMA (Sāk balsī raudāt un skaļi saukt.) Vai man! vai man! Magonīte! (Aizskrien.) * (Ienāk aši   V e n t s,   pārbijies, bet pilnā savaldē. Viņam seko trīs vīri.) VENTS (Sastapdams māti, grib to atturēt, bet tā aizdrāžas.) Māte mīļā, vai tu zini? Ak tu zini - sirds tev juta - Neskrej velti! (Uz pavadoņiem.) Pielūk' māti! (Viens steidzas mātei pakaļ.) VENTS Sirds man juta. - Klusi sirds! (Uz pavadoņiem.) Posties aši! - Dzīsimies! VARELS Mēs jau ļaudis sakliedzām. VENTS Nest man bruņas! (Citam.) Seglot zirgus! Ļaudīm šķēpus! - Kur ir Stulģis? (Ienāk aši vecais   Ģ i n g u l s   un   Z ē n s.) VARELS Nez kur Stulģis? ĢINGULS Stulģis, Stulģis! Tur to atnes. - Ko es teicu? ZĒNS Ikvalds nodurts - guļot - slepus - Gane beigta - laidarī. (Divi vīri ienes Stulģi, smagi ievainotu.) VENTS Vai - man, Stulģi! STULĢIS (Stāsta, smagi elpu atņemdams.) Magonīti - Nozaguši - Glūds un Svešais - Daudzum ļaužu - Nodod Glūds - Pūru zaga. VARELS Pūru zaga! VENTS Nodod Glūds! Pašu ļaudis! STULĢIS Lai tik māju - saimnieks taptu - Pārdod bajārs - tēv' un māti - Magonīt - par tevi - mirstu - VENTS Mirsti? Ak, mums tevis vajga! Guļam, guļam, nemanījām - (Dusmīgi.) Ašāk zirgus! Ašāk zirgus! STULĢIS (Mirdams.) Neatdot - node-vējam! (Viņš top ienests istabā.) * (Ienāk   Z ē n s   ar zobenu un bruņām.   O t r i s   z ē n s   ienācis, dairās nākt tuvāk.   V e n t s    runādams apbruņojas.) VENTS (Uz Zēnu.) Nāc nu šurpu! ZĒNS (Bailīgi.) Nau man vainas! VENTS Kas par vainu? ZĒNS Bailes teikt - VECAIS ĢINGULS (Ar Zēnu klusi sarunājies, uz Ventu.) Kumeliņu, dancotāju, Tu vairs laukā nejādīsi. VENTS Vai sasilis aukstu dzēris? ĢINGULS (Nekā neatbild.) VENTS Kop tu viņu! (Uz Zēnu.) Ved man bēri. ZĒNS Bēris klibo. VENTS Nu tad dūmo! ĢINGULS Vai man! visi zirgi nevar! (Aizraudādams, bet saturēdamies.) VENTS Ko tu muldi? Tūdaļ dzīties! Kaut ij zirgi nostrādāti! ĢINGULS Vai man! ko mēs mānām tevi? Labos zirgus nozaguši. VENTS Zagļi! zagļi! - Dod ij vājos! ĢINGULS (Dobji.) Visiem nagi samaitāti? VENTS (Pārsteigts.) Visiem nagi samaitāti? ĢINGULS To darīja nodevējs. VENTS (Saraujas, tad atkal pilnā sparībā.) Tekat, lūdzat kaimiņzirgu! Kur mans kumeļš? ĢINGULS (Saņemdamies izgrūž dusmās.) Dzīslas pušu! Kāju dzīslas sagraizītas, Visi nagi sadurstīti . . . VENTS (Saņem galvu un aizgriežas.) VĪRI (Sāk raudāt.) Dzīslas pušu! dzīslas pušu! VENTS Ak tu, baltu kumeliņu! ĢINGULS Krauklis ķērca ļaunas zīmes! VENTS (Atkal savaldījies atgriežas.) Diezgan raudāts - varēs pēc! VARELS Talkā lūgsim tāļos draugus! VENTS Sapulcējat kara spēku, Es vēl iešu apraudzīt Kara biedri kumeliņu. (Elpu atņemdams, klusi.) Kājas, smilšu bridējiņas, Vairs māsiņas nedzīsies - Baltas kājas sarkanotas Guļ savās asinīs. (Aiziet.) * (Ienāk sievas, bērni, vīri, visi klusi un nopietni, sarunājas čukstot.) ZĒNS (Atstāsta vēl.) Lielās dzīslas gluži nostu - Tā kā stīgas nokarājas - VECS VĪRS Žēlums redzēt: zirgiem acis Kā cilvēkam pilnas asaru. VIENA SIEVA Tādu nedzirdētu zvēru! Ko tev lopiņš nodarījis? CITA Visa māja izlaupīta! VĒL CITA Māju ļaudis nobendēti! VECAIS VĪRS (Aicina ļaudis aiziet, visi aiziet, paliek tik divas sievas.) * (Ienāk   S a r m a   lēniem soļiem, sabrukusi, rokā tura saburzītu drāniņu, kuru glauda un noputina.) * SARMA (Lēnu balsi.) Vai dieviņu, vai dieviņu! Kādi tagad zagļa ļaudis! Visa pilna pasaulīte Negantnieku, blēdītāju! VIENA SIEVA Tie nu ir tie precinieki! Tā nu svinam kāzu viesus! OTRA SIEVA Visas saimes mantas klētis Izvandītas, izsvaidītas! SARMA Tik tā viena laba bija, Ka atradu audekliņu - Magonītes darījumu, Sen pazuda - tie izvilka. * (Saskrien vaimanādamas   s i e v a s   un   m e i t a s;   ienāk   V a r e l s   un   P u k s t s    pilnā bruņojumā.) MEITA Prom tās meitu zīdu sagšas Zeltītām bārkstītēm. CITA Kur tās saktis, uzkrūtenes, Sudrabiņa izliedētas? VĒL CITA (Uz māti.) Vai redzēji, Sarmas māte, Mūsu zelta gredzentiņus? Zīda auklā gredzeniņi Kā krellītes savirknēti. SARMA Zīda auklas saraustītas, Gredzentiņi nobraucīti - Pūra lādes sudrabvākam Visi zelti atlauzīti. SIEVA Visas saimes kopu manta Laupītāju kabatās. MEITA Ak, tā lielā zelta sakte: Divas zaļas akmeņacis! CITA Vai vēl dzīvas roku sprādzes? Zelta zalktis, sarkanmēle? VĒL CITA Spožas čūskas ritināja: Baltas rokas, zelta loki! VARELS Līdām mežus, plēsām zemi, Sūrus sviedrus slacinājām - Nu paņēma bajārļaudis, - Ko nu sievas klaigājat? PUKSTS Zaļa zīda zirgu segas Ielu slauka bajāriem - Sudrab' mūsu dzīru trauki Skan, bajāriem dzīrojot! SARMA Tādi tagad precinieki Kā tie ielu laupītāji. Kāda būs dzīvošana Tādos ļaudīs meitiņai? * (Ienāk   V e n t s   pilnā bruņojumā līdz ar kareivjiem.) VENTS Klausat, ļaudis, māmuliņa! Mēs māsiņu atkarosim! SARMA Vai, dēliņu, kā sadzīsi? ĻAUDIS Bez baltā kumeliņa? VENTS Melns krauklītis ķērca man - Tas man būs kumeliņš: Pār mežiem, pār purviem, Pa gaisiem dzīsimies! SARMA Manām acīm jāveras, Sav' saulīti neredzot, Man sirsniņai jāizdziest, Sav' dzirkstiņu nejūtot - VARELS Panāksim! Panāksim! SARMA (Uz Ventu.) Aiznes labu vakariņu! ĻAUDIS Labu rītu! labu rītu! VENTS Gaidat rītu pārnākam! SARMA Aiznes manu mutautiņu Sarkanbaltām maliņām! Tā sarkana mana sirds, Tās baltas asariņas. VENTS Neraud', māte, neraud', ļaudis, Kā saulīti pārvedam! Sarkanbaltu mutautiņu Karodziņā uzkaram! (Priekškars.)

RAINIS KRAUKLĪTIS Panāksnieku dziesma piecos cēlienos OTRAIS CĒLIENS Klajs lauks. Koks. Ceļš. Tilts. * (S v e š z e m n i e k s,   G l ū d s,   M a g o n e    nokāpuši no zirgiem atpūsties.   K a l p i   paklāj zemē segas, kur atsēsties, nes ēst un dzert.) SVEŠZEMNIEKS (Uz Magoni, noņemdams viņai saiti no acīm.) Te mēs drusku atelsīsim, Te tev acis atsvabinu. (Uz Glūdu.) Izliec sargus! GLŪDS (Īgni.) Ir jau likti: Zinām paši kara mākslu. (Atsēstas.) SVEŠZEMNIEKS Vai izlūku kokā liki? Vērot nākam panāksniekus? GLŪDS (Tāpat īgni.) Vai es kalpa? ko tu prasi? Likšu, likšu, - laika gan. (Uz Magoni.) Ko tu stāvi, līgaviņa? Līdzās manim tava vieta. MAGONE (Paliek stāvot, lūkojas tālē, neatbildēdama.) SVEŠZEMNIEKS Mūsu viņa nevēroja, Tikai vēro savu ļaužu. GLŪDS Ne tik drīzi tie tev nāks. Sēdi! MAGONE (Iesmejas īsi.) Ha-ha! GLŪDS (Apvainots paceļas un aiziet.) * SVEŠZEMNIEKS Ko tu smej? Velti ceri panāksniekus: Visi klibi viņu zirgi. MAGONE (Asi iesmejas, aizgriezusies projām, izmet.) Nau nevienam tādu zirgu Kā manam bāliņam. SVEŠZEMNIEKS Stalti zirgi brālim tavam - Visiem kājas sadurstītas. MAGONE (Atkāpjas soli atpakaļ, dusmās uz viņu noskatīdamās.) Lai nelaime ērkšķus met Pašu vidu tavu ceļu! (Aizgriežas atkal.) SVEŠZEMNIEKS Vai dusmoji, nedusmoji: Panāksniekus velti gaidi. MAGONE Ha-ha! SVEŠZEMNIEKS Ceļa nezināja: Mēs jājam meža tekas. Ij tu pati nezināji Aizsietām actiņām. MAGONE (Aizgriezusies, drošā pārliecībā.) Bālēliņa kumeliņš Manu dvašu sajutīs: Cels galviņu pa vējiņu, Taisnu teku attecēs. SVEŠZEMNIEKS (Ar uzsvaru noteikdams.) Staltais brāļa kumeliņš Guļ kūtī - pušu dzīslu! MAGONE (Iekliedzas.) Vai man dieniņ! tavu zvēru! Vilku rīkles nežēlību! SVEŠZEMNIEKS (Kaisli.) Tevis dēļ padarīju! Tevis dēļ - vilka rīkle, Tevis dēļ - visu zemi Ar uguni dedzinātu! MAGONE (Sakustas un stāv, k1usu ciezdama.) SVEŠZEMNIEKS Velti gaidi brāli savu, (Ar ironiju.) Labāk gaidi tautu dēlu! * (Ienāk   G l ū d s.) SVEŠZEMNIEKS (Ironiski.) Nāc nu, nāci, tautu dēls! Gaida tevis līgaviņa. GLŪDS (Tuvodamies Magonei, savaldījies, runā ar laipnību.) Ak, es tava laipnā vaiga Kā saulītes ilgojos. MAGONE (Stāv aizgriezusies, nepakustēdamās.) GLŪDS (Gaida, tad atkal iekaisdams.) Projām atkal aizgriezies - Gan es tevi atgriezīšu! SVEŠZEMNIEKS (Smejas.) Vēl cerē panāksniekus, Teic: tie ceļu saodīs! GLŪDS Zinu, zinu, ko šī cer. (Uz Magoni.) Atmet savu liekcerību! (Pret Svešzemnieku.) Pati brālim ceļu rāda, Dzīpariņus kaisīdama. Es to viltu izzināju, Pats dzīparus uzlasīju. MAGONE (Atgriezdamās.) Viltnieks biji, viltnieks esi, Viltus darbu darītājs! GLŪDS (Apraujas un noklust.) SVEŠZEMNIEKS (Uz Magoni.) Lūk, ko teicu? - Velti ceri. Velti pēli līgavaini. (Magone aizgriežas.) Tas zināja brāļa mājas Pa kaktiņu kaktiņiem. Ja ne viņa piepalīdze, Nebūt' tevis nozaguši, Nebūt' pūra dabūjuši, Nebūt' zirgus paņēmuši, Klusu visu padarīja, - Man par darbu jāslavē. MAGONE (Nicīgi, strauji.) Zaglis, zaglis, ne kareivis! GLŪDS (Satriekts lūko tuvoties.) Saulīt mana! MAGONE Nenāc klāt! SVEŠZEMNIEKS (Viltīgi.) Nenicini! - dūšas vīrs! Tas nosita nikno Stulģi. MAGONE (Iesaucas atgriezdamās.) Stulģi, Stulģi! - Sargu manu! GLŪDS Negribēju, vairījos - (Izstiepj lūdzoši rokas.) MAGONE Nestiep roku - asiņota! GLŪDS (Strauji.) Gribi: došu - asins savas! MAGONE Dosi, dosi, - paliks žēl, Kur tās vēlāk atdabūsi? (Aizvēršas.) GLŪDS Ņirgājas, aizvēršas, Nu ne vārda nerunās! SVEŠZEMNIEKS (Uz Glūdu.) Ko mēs divi darīsim? Liec, lai nāk stabulnieki Jautrināt līgaviņu. GLŪDS (Padod zīmi un atsēstas; ienāk   s t a b u l n i e k i;    svilpodami jautras kāzu dziesmas.) SVEŠZEMNIEKS (Novērodams Magoni, kura lūkojas gaisā.) Ko nu skaties debešos? * (Parādās   k r a u k l i s,   aplaiž dažus lokus un nometas kokā, zem kura uz segas apsēdies   S v e š z e m n i e k s.) SVEŠZEMNIEKS (Īgni.) Ak, tas krauklis atkal šeit! Kopš no māju ķērkdams skrējis! Atriebies tas ķērkšu putnis! Nošaujams, nosviežams! (Uzlec kājās un sviež ar akmeni pret koku;   k r a u k l i s    ievelkas lapotne. Nikni.) Klusu stāvat, stabulnieki! Kāda velna trokšņodami? (Stabulnieki apklust un aiziet.) SVEŠZEMNIEKS (Met atkal ar šautru pret koku, bet krauklis neaizlaižas.) MAGONE Dzenas tevis melns mākons, To ar šautru neaizdzīsi. (Uz kraukli pret koku.) Krauklīt, manu vectētiņu, Melna zīda svārciņiem - Tu pavadi sav' meitiņu, Sudrabstīgas stīgodams. Tu biedini naidenieku, Vara tauri taurēdams - Kādu vārdu tu pateiksi? Vai jau tuvu bālēliņi? KRAUKĻA BALSS Kra, kra, - brauc! Kra, kra, -- brauc! MAGONE (Gavilēdama.) Brauc, brauc, - tuvu, tuvu! Lai trīcēja ļaunadari! (Atsēstas maurā.) SVEŠZEMNINIEKS (Vēl vairāk saniknodamies, uz Glūdu, kurš sēd nepacēlies.) Kalpus sauc! putnu šauj! Es tam rīkli pušu speršu! KRAUKĻA BALSS Kra, kra! GLŪDS Ko cīsties kraukli šaut? Vai nebija pretinieka? (Krauklis aizlaižas.) SVEŠZEMNIEKS (Nesavaldīdamies.) Nu ir prom! - Ak tu, tūļa! Kādam darbam tu derēji? GLŪDS Kas man kungs? kas rājējs? Pats darīju neprasot. SVEŠZEMNIEKS (Savaldās, bet tad ar nolūku kaitinādams Glūdu.) Smiekli, smiekli! Pats sev kungs? Pats darot neprasot? (Paskatīdamies padobji uz Magoni.) Pats nespēja, nederēja Ne līgavas sev pārvest! GLŪDS Godam tevi talkā lūdzu. SVEŠZEMNIEKS (Turpina kaitināt vēl asāki un pazemināt Magones acīs, smiedamies.) Talkā, talkā - pie līgavas! GLŪDS (Uzlec kājās, valdās.) Tavus zirgus aizņēmos, Tev godīgi samaksāšu. MAGONE (Manāmi ir uzklausījusies.) SVEŠZEMNIEKS Mani zirgi, mani segli, Man jājēji - kara vīri. Ne tev zirgu, ne iemauktu, Ne tev krietnu kara vīru: Treji zēni, puspuišeļi, Treji zirgi - kleiburkāji! Ij tie treji kleiburkāji - Vai tie tava paša bija? GLŪDS Kara mantas, ņemtas mantas, Tev tik vairāk salaupītas. Ij šo reizi vairāk gribi, Nekā maksā tavi zirgi. SVEŠZEMNIEKS Saki, kā tu samaksāsi Manus zirgus, manus vīrus? (Kad Glūds klusē.) Ko tu klusi? (Uz Magoni.) Tautu meita! Vai tu zini, kādu maksu? (Par brīdi ar uzsvaru.) Tādu maksu - tavu pūru! Tas varēja gan maksāt. MAGONE (Pieceldams kājās, uz Glūdu, kurš stāv, galvu nodūris, izbrīnējusies.) Manu pūru projām devi? Manu roku darījumu! SVEŠZEMNIEKS Zin', ko pats sev paturēja? Tava brāļa zelta tīni. Bij tavs brālis krietnis vīrs, Pilnas tīnes mantas bija. GLŪDS Blēdi, meli! (Uz Magoni.) Klausi mani! MAGONE Es neklausu nodevēju! (Uz Svešzemnieku rādīdama.) Lai tas bija laupītājs, Nebij savu nodevējs. GLŪDS (Izmisis.) Laime mana vai nelaime: Es bez tevis nevarēju - Tevis dēļ iegribēju - Ļaužu mājas saimnieks tapt. Tevis dēļ rīklesplēsi Sev palīgu aicināju - Būtu ņēmis velnu pašu, Kaut es tikai tevi guvis! MAGONE (Paliek auksta un neatbild.) GLŪDS (Citā apņēmumā uz Svešzemnieku, kurš priecādamies noskatījies uz abu izrunu.) Man nevajga tavu zirgu! Pats vedīšu līgaviņu! (Uz Magoni strauji.) Nāc pie manis! MAGONE (Atraujas.) Atkāpies! Mūžam manis nevedīsi. SVEŠZEMNIEKS (Ņirgādamies uz Magoni.) Vai tu zini, kam tie zirgi? - Tava paša bālēliņa. GLŪDS (Izmisis.) Nāc pie manis! - varā ņemšu! (Grib Magoni grābt.) MAGONE (Skrej pie Svešzemnieka, kā glābiņu meklēdama, bet apstājas.) Neļauj ņemt - kur es iešu? SVEŠZEMNIEKS (Paceļ roku pret Glūdu, kurš pārsteigts noskatās uz Magoni.) * (Atskan kraukļa balss un parādās   k r a u k l i s   kokā.) KRAUKĻA BALSS Kra, kra, - brauc, brauc! Kra, kra, - brauc, brauc! MAGONE (Apkaunējusies atbēg nost no Svešzemnieka, uz kraukli paceldama rokas.) Krauklīts! krauklīts! Bāliņš brauc! Bāliņš mani pasargās! (Tad stāv, satinusies sedzenē, nekustoša.) SVEŠZEMNIEKS (Uz Glūdu.) Pacieties, tautu dēts! Gan paspēsi meitu ņemt: Vēl mūs dzen panāksnieki, Vēl mums kopā jāturas. GLŪDS Iešu, ņemšu savus zirgus! SVEŠZEMNIEKS (Viltīgi.) Vai tev dos mani kalpi? GLŪDS (Pārsteigts.) Arī tos tu manim zagi! Nebe mūžam tava vara. (Ieskrien Svešzemnieka   k a r a k a l p s.) KARA KALPS Panāksnieki! panāksnieki! Smiltis put, šķēpi zib, Debess malā melns mākons Baltajiem zibeņiem! SVEŠZEMNIEKS (Sauc.) Augšā! augšā! zirgos klupt! Šurp lai skrej stabulnieki! Tiem iet pretī panākstiem: Aizturēt, aizkavēt! * (Ieskrien   s t a b u l n i e k i.) SVEŠZEMNIEKS Viltus runām vilcinat! Jaunas dziesmas spēlējat! Jaunas dejas vedinat! Greizu ceļu aizrādat! Prom! (Stabulnieki aizsteidzas.) SVEŠZEMNIEKS (Uz Glūdu.) Tev iet pretī panākstiem: Varas spēkiem aizturēt! GLŪDS (Ironiski.) Man tik treji sīki zēni, - Mēs vedīsim līgaviņu. SVEŠZEMNIEKS (Viltīgi.) Gaidi, gaidi, vai līgava Grib vedama nodevēja? GLŪDS (Uz Magoni.) Pēdējs vārds, tautu meita: Vai tu gribi mana būt? MAGONE Atkāpies! GLŪDS Atmaksāšu - Tavu pūru, brāļa mantu. SVEŠZEMNIEKS (Ņirgādamies.) Es tev pūra neatdošu, Kā tu viņu atmaksāsi? GLŪDS (Uz Magoni.) Es ar brāli mierus līgšu, Es par tevi atkalpošu. Man tik vajga tevis vien, Tam tik vajga pūra tava. MAGONE (Sakustas, bet neatbild.) GLŪDS Tu ar mani nerunā? Tu nezini svešus ļaudis - Kāda viltus, kāda ļauna! MAGONE Es ar tevi nerunāju. GLŪDS (Noskumis.) Ļauna diena gaida tevis, Svešu slieksni tupēdama, Rudas acis bolīdama, Zilus zobus šņakstīdama. MAGONE Pirmais gāji svešu slieksni - Es pāriešu pie bāliņa. GLŪDS (Atteikdamies.) Sveika paliec, tautu meita! Es aizeju kautiņā. SVEŠZEMNIEKS Es tev došu pulku līdzi, Kas tev visur klātu būtu - Mani ļaudis sataisīja Krāpšu tiltu pār graviņu: Jās panāksti, - ielūzīs, Tu slepeni lūkosies; Virsū bruksi ar varēm, Izšķaidīsi, izcirtīsi. GLŪDS Gudri, gudri darbi tavi, Gudru galu pieredzēs. SVEŠZEMNIEKS Gaidu. GLŪDS Gaidi! (Abi smejas.) MAGONE Kādu sirdi Pašu brāļiem pretī iesi? GLŪDS Lai saulīte, lai laimīte, Lai tās abas sargā tevi! Vai pārnākšu, nepārnākšu, Tavu vārdu pieminēšu. (Aiziet.) * (S v e š z e m n i e k s   un   M a g o n e   vieni,    Magone piestājas pie ozola, kur piesien prievīti.) SVEŠZEMNIEKS Taisies aši, līgaviņa, Ko slienies pie ozola? (Smejas.) Nu tev būs pieslieties Pie ozola tautu dēla. MAGONE Tu, krauklīti, ozolā, Sveicin' manu bālēliņu! KRAUKĻA BALSS (Ozolā.) Kra, kra! kra, kra! - brauc! Kra, kra! kra, kra! - brauc! SVEŠZEMNIEKS Aši, aši, nedairies! MAGONE (Pieliekusies norā noliek cimdu.) Cimds nokrita, cimdu ceļu. SVEŠZEMNIEKS Lai tie cimdi, kur tie cimdi! Acis cieti, aiznesīšu! (Aizsien viņai acis un aši aiznes viņu prom.) KRAUKĻA BALSS (Noskan viņiem pakaļ.) Kra! kra! kra! kra! * (Dzird dziesmu skaņas attālināmies, tad atkal tuvojamies un pārstājam. No dziesmu skaņām saprotami daži pantiņi: Mēs vijam tev šo vaiņagu - Ar vijolzilu zīdu. Ienāk   V e n t s,   apbruņojies, ar sarkanbaltu karodziņu - mātes mutautiņu. Viņu pavada   k a r a v ī r i,   to starpā    V a r e l s.   S t a b u l n i e k i.) VENTS (Uz stabulniekiem.) Labdien, mīļi stabulnieki! Ko tik daiļi spēlējat? PIRMAIS STABULNIEKS Kāzu dziesmas spēlējam, No kāzām pārnākdami. VENTS Vai redzējāt mūs' māsiņu Šodien garām aizvedamu? STABULNIEKS Kāda bija jūs' māsiņa No vaidziņa uzskatāma? VENTS Zilu ziedu actiņām, Zelta matu galiņiem, Sarkanogu lūpiņām, Sudrabiņa smiekliņiem. OTRS STABULNIEKS Kādā ģērbā? VENTS Tādā ģērbā. Zaļa zīda svārciņiem, Dimantzīles vaiņagā, Sarkankurpes kājiņā. Krūtīs bija zelta sakte, Kā saulīte vizēdama, Apkārt balta viltainīte Kā migliņa ap saulīti. STABULNIEKS Gan mēs tādu redzējām. VENTS Kad redzējāt aizvedamu? STABULNIEKS Vienu dienu, vienu nakti, Kopš tai kāzas nodzērām. CITS Stalti bija vedējiņi: Zābakoti, kažokoti, Melni svārki, dzelzu bruņas, Vara jostas apjozuši. VĒL CITS - Aiz jostām asi dunči, Cepurēs zelta pušķi, - Simti nikni kara vīri Zobentiņus žvadzināja. PIRMAIS Vedekliņa pavēlēja, Tautu dēls pamācīja: Ejta, daiļi stabulnieki, No kāzām uz kāzām! Uzspēlējiēt tam bāliņam, Kas māsiņu izvadīja, - Kas apņēma zeltenīti, Sav' māsiņai vietenieci. VENTS Jūs, negoda stabulnieki, Ko jūs mani mānījāt? Ne es vedu zeltenīti, Ne taisīju kāzu dzīres. VARELS Nedz ij mūsu mīlmāsiņa Jau tik aši sieva tapa. STABULNIEKS Ja nevedi, tad vedīsi, Kāzu dzīres sataisīsi. CITS Dzīrēs dziesmu vajadzēs, Mēs zinājām jaunas dziesmas. VĒL CITS - Jaunas dejas ritināt, Jaunus vīnus tecināt. - VENTS Laiks nau dziesmu, laiks nau deju, Mums māsiņas jādzenas. (Aizgriežas sarunādamies ar saviem vīriem un rīkodams.) STABULNIEKS Būtu žig1āk steigušies, Būtu šodien panākuši. - PUKSTS Vairs žiglāki nevarēja Ar svešiem kumeļiem - Kumeliņi miglu meta, Kājas šķīla uguntiņu. STABULNIEKS Nu jūs māsu panāksat Aiz deviņu atslēdziņu - VENTS (Nepacietīgi.) Kuru ceļu garām veda? STABULNIEKS (Norāda.) Pa to tiltu, pa to gravu! VENTA KARA VĪRI (Iet uz tilta pusi, citi meklē pēdas.) * (Parādās ozolā   k r a u k l i s.) KRAUKĻA BALSS Kra, krāpj! VENTS (Priecīgi pārsteigts.) Tu, krauklīti, zilsvārcīti, Tu mūs labi sagaidīji! Šo gabalu dzināmies, Tavu balsi sekodami. ĢINGULS Vai še māsu garām veda? KRAUKLIS Kra, kra, krāpj! Kra, kra, krāpj! VENTS (Ozolā lūkodamies, atrod Magones piesieto prievīti.) Veda, veda! - Še prievīte! Kurp aizveda? Kad aizveda? KRAUKLIS Kra, kra, trauc! Kra, kra, trauc! Kra, kra, kra! Kra, kra, kra! (Gari un skaļi sauc noņemdamies.) VENTS (Uz veco Ģinguli, kurš vēro.) Tulko, Ģingul, kraukļa vārdus, Tu zināji putnu runu! ĢINGULS Nikna runa, bergi vārdi: Aizved māsu svešniekos, Saplēš ģinti gabalos, Steidzies, dzenies, nejauj plēst! Neļauj mūsu ģinti dzēst! Neņem rokā zelta spēles! Rokā turi ugunsstrēles! Traucies, traucies, nemities! VENTS (Iedzelts.) Trauksim, trauksim! - Kur mēs trauksim? Kurp aizveda? (Piepeši iesaucas.) Turp aizveda! (Viņš atradis zālē cimdu, rāda.) Lūk, atradu pirkstainīti! Tas māsiņas adījuma! Visi pirksti ielocīti, Rādāmais turpu stiepts - Turpu jāsim, turp aizveda, Tur māsiņu panāksim! KRAUKLIS Trauc, trauc, trauc, kra! Trauc, trauc, trauc, kra! (Laižas uz to pusi prom.) * (Ienāk divi   k a r a v ī r i.) KARA VĪRS Tur ir pēdas! Tur ir pēdas! Turp aizveda Magonīti. KRAUKĻA BALSS (No patāles.) Trauc, trauc, trauc! PIRMAIS STABULNIEKS Smiekli, ērmi - panāksnieki: Īsta ceļa nepazina: Tilta ceļu atmetuši, Meklēs pēdas krūmājos. VARELS (Vientiesīgi.) Tiesa, tiesa! VENTS (Viegli, klusi.) Krāpšu tilts! (Iet uz krūmājiem.) VARELS (Vēl klusāk.) Neatstāsim stabulniekus Mānīt mūsu pakaļpulkus! Likšu tiltam pāri vest. VENTS (Pamāj ar galvu un aiziet.) VARELS (Uz stabulniekiem.) Kad jūs goda stabulnieki, Pāri tiltam pārvedat! STABULNIEKS Ko mēs iesim atpakaļ! VARELS (Ironiski.) Mēs jums gribam atmaksāt. STABULNIEKS Laika nava, jāsteidzas! VARELS (Tāpat.) Jaunas dziesmas padziedāt! Jaunas dejas ritināt! Jaunus māņus izdomāt! STABULNIEKI (Bailīgi.) Nevaram! - Nevaram! VARELS Mēs jūs projām nelaižam. Kas tik daiļi stabulēs? Kas tā ļaudis aizkavēs? STABULNIEKI (Metas bēgt.) VARELS (Liek viņus aizturēt.) Viltenieki, stabulnieki! Ailā! Tiltam pāri iet! STABULNIEKI Vai man! vai man! žēlojat! Mūs mācīja Svešzemnieks! * (Atnāk atpakaļ   V e n t s,   tiltam tuvodamies. Viņpus tilta parādās   G l ū d s,   aiz viņa   k a r a v ī r i.) GLŪDS (Sauc.) Venti jaunais, uzklausies! VENTS (Viņu ieraudzīdams.) Tu te slepus uzglūniķis, Lai mūs gravā nogremdētu! Tu tas māju postītājs! GLŪDS Sveša vaina, mana nau, Viltiem ņēma māsu tavu. Dod man māsu, būsim draugi! Abi dzīsim Svešzemnieku! VENTS Draugs man nava nodevējs. Viens panākšu māsu savu. GLŪDS (Par brīdi.) Lai tā būtu - atteikšos, Mūžam miņā paturēšu. VENTS Ko tad gribi? GLŪDS Ļauj iet līdz! No Svešnieka atpestīt! VENTS Dari, kad tev lieti der, Ejam katris savu ceļu! GLŪDS Ejam! ejam! - Augšā, ļaudis! (Taisās iet.) SVEŠZEMNIEKA KARODZNIEKS Kurp tu iesi? nodevējs! Še tev alga par nopelnu! (Ievaino Glūdi ar dunci no muguras puses.) GLŪDS Glābi! glābi! VENTS (Uz savējiem.) Šaujat! šaujat! VENTA KARA VĪRI (Apšauda svešniekus, kuri, pamezdami Glūdu, bēg. Viņu Karodznieks paceļ atšautu bultu.) KARODZNIEKS To jums atkal atsūtīšu! (Vicinādams bu1tu, aizbēg līdzi savējiem.) PUKSTS Ekur aizbēg! VENTS Glābjat Glūdu! Mēs dzīsim laupītājus. (Sauc uz viņpus tilta.) Sveiki, brāļi! VĪRI (No viņpus tilta.) Sveiki, brāļi! VENTS (Ar lielāko daļu vīru aiziet.) * (V a r e l s   ar dažiem vīriem paliek iepakaļ, nelaizdams prom stabulniekus.) VARELS (Ironiski.) Nu, jūs, daiļi stabulnieki, Nu jums laika padziedāt, Jaunas dejas ritināt Pa to jūsu lāga tiltu! STABULNIEKI Žēlīgs lielskungs, apžēlo! VARELS Nu es lielskungs žēlotājs - Tā jūs būtu žēlojuši, Mūsu ļaudis gremdēdami! * (Ieskrej viens   k a r a v ī r s,   priecīgi saukdams.) Mūsu nāk! pakaļpulki! Es pazinu mūs' karogu, Sarkarnbalti plivinām. STABULNIEKI (Ceļos mezdamies.) Lielskungs, lielskungs, sargi mūs! VARELS Mums tik krupji ceļos rāpj. Celies! Kas šo ēdīs tādu? Tik jau, viltus stabulnieki, Jūs mūs vaira nemānīsat. Nu jums vaira nevajdzēs Jaunas dejas mācīties: Bez tiltiņa ielūzēja Aizdejojat savzemē? (Stabulnieki aši aizbēg, kara vīri smejas.) (Priekškars.)

RAINIS KRAUKLĪTIS Panāksnieku dziesma piecos cēlienos TREŠAIS CĒLIENS Svešnīcas lielā godistaba. Durvis vidū un gar malām. Soli gar sienām. Caur logiem redz dārzu un ūdeni. Agrs rīts. * (Pie loga stāv   M a g o n e   viena. Viņa ir grezni tērpusies svešādās drēbēs, bet galvā zelta un sudraba vaiņadziņš.) MAGONE Migla, migla, - bieza migla No ezera izkāpusi, - Sedzi savu plašu segu! Kaut tu visu apsegusi! (Debesa lūkajoties.) Bāla svīda rīta gaisma, Vēl bālāks auseklītis. Zvaigznes visas aizbēgušas, Briesmu nakti nojautušas. (Apsēstas gaidot.) Saulīt mīļā, māmulīte! Kur tik ilgi kavējies? Šorīt tevis gan gaidīja Tav' meitiņa bārenīte. (Galvu nokārusi.) Ak, saulīte - skaidru sirdi, Taisni acīs skatītāja, - Tā, par mani kaunoties, Šorīt nākt negribēja. (Uzklausās troksni, tālus vārdus.) Kas tur bija? Vai tur ķērca? Vai krauklītis - vectētītis? - Skarbas balsis, draudu balsis - Būs gan mana vīra māte. (Atkal galvu nolaižot.) Tu, krauklīti, manu ceļu Visu laiku pavadīji, - Kur nu esi, kur paliki? Kam atstāji vienu mani? (Pieceļas kājās uzraudamās.) Vara, vara - rauda, rauda, - Ko pret varu rauda spēja? Vienu spēja: zemē līst, Velēnām apsegties. Tā meitiņa upē gāja Laisties nīru pulciņā, - - Iešu laisties straujupē, Peldēs mājās vaiņadziņš . . . (Viņa iet klusi uz ārdurvīm un atver tās.) * (Ienāk   A t s l ē d z n i e c e   un   k a l p o n e,   nes rokā segas.) ATSLĒDZNIECE Rīta gaisi, vēsi gaisi, Tie nemīl staigājami - Miglas gulta, mitra gulta, Tā nemīl iegulstama. MAGONE Miglai zīda paladziņi, Upei samta spilventiņi: Laukā iešu palūkot, Kur tās nīras nakti guļ? ATSLĒDZNIECE Iesi, kundze, iešu līdz, Segšu tevim siltu segu. MAGONE (Strauji.) Kad es kundze: - paliec še! Nīras divu izbītos. ATSLĒDZNIECE Klusi iešu, pielūkošu Tavu dārgu dvēselīti, - Lai varētu sveiku tevi Atdot kunga rociņā. MAGONE (Dusmīgi.) Ko baidies? kur es bēgšu? Bēgt es ceļa nezināju: Acis cieti veda mani Purvu purvus, silu silus. (Viņa strauji iziet pa durvīm. Atslēdzniece viņai seko.) * (Kalpone   I r b e   paliek istabā un nolūkojas pa logu pakaļ. Ienāk jaunākā kalpone   B i t e,   kas pie durvīm klausījusies.) BITE (Čukstot.) Ko sargāja? Lai sev bēga! Rītu kungam cita būs. IRBE (Vecāka, pamāca tāpat.) Pūrs mums vajdzīgs. BITE Pūrs ir klāt! Šonakt vēlu ievadīja. IRBE Dzenas meitas panāksnieki, Grūti varai atkauties: Labāk mierus salīgstam, Meitu šodien apprecam. Kad precēta, sievā celta Pa liktiem likumiem, Tad ij pūru nost neņems Ne īstais meitas brālis. BITE Tādēļ viņu kundzi sauca! Cik šī ilgi kundze būs? IRBE Tādēļ nelaiž upē iet, Lai to pūru neatdotu . . . (Piepeši apraujas.) * (Ienāk   M a g o n e;   viņa top vesta no   A t s l ē d z n i e c e s   un pavadīta no diviem vīriem, kuri atkal aiziet.) MAGONE (Ir kā salauzta, ietinusies segā un pārklājusi galvu; atsēstas krēslā un nerunā.) ATSLĒDZNIECE (Glaimīgi.) Kundze, kundze, liela māte! Kā tu mani izbaidīji! Upē niru laizdamās, Sav' kājiņas slapēdama! (Uz kalponēm.) Nesat, meitas, kāju segas! Nesat kāju pameslīšus! Daiļkājiņas saudzēsim, Ausim pērļu kurpītēs! KALPONES (Pasniedz visu prasīto un apauj Magonei kājas.) ATSLĒDZNIECE (Glaimīgi.) Balta zīda kājautiņi Zaļa zīda aukliņām, Vēl spraudīsim kurpītēm Sudrabskaņus zvārgulīšus. Tā mēs tevi apģērbsim, Tevi labi turēsim, Ik rītiņu, ik vakaru Kā bērniņu auklēsim. IRBE (Mīkstu mēli.) Tu, kundzīte, iemīļosi Savas labas kalponītes, Sava kunga kalna pili Ar bagātu dzīvošanu. BITE (Tāpat.) Ik ritina plācenīši, Piemedoti viducīši. Peld zivtiņas sviestiņā, Zelta bļodas ezerā. IRBE Galdi balta sidrabiņa, Galda kājas zaļa vara - Apkārt sēd lieli kungi, Zelta naži rociņā. BITE Apkārt sēd lielas kundzes, Galvā zelti, dimantiņi, - Kur pagrieza - pazibēja Tūkstošām zvaigznītēm. ATSLĒDZNIECE (Smīnēdama.) Tu sēdēsi pašu vidu Kā saulīte zvaigznītēs, Tavs kundziņis - dieva dēls Blakus tevim vizuļos! (Viņa paņem spoguli, kas Bitei piekārts pie jostas, un rāda to Magonei.) MAGONE (Atsedz drusku vaigu un paskatās, bet tad atkal aizklājas.) * (Ienāk   s u l a i n i s   pa otrām durvīm.) SULAINIS (Uz Magoni.) Kungs liek tevi sveicināt, Vēlē kundzei labu rītu! Vai varot atnākt pats, Redzēt tavu laipnu vaigu? MAGONE (Neatbildēdama pamāj ar galvu. Sulainis aiziet.) ATSLĒDZNIECE Iesim, meitas, istabā! Sveika paliec, kundze mana! IRBE Es vēl klāšu uzklājiņu Blakus kunga krēsliņam. (Apklāj krēslu un piebīdā to blakus Magones krēslam.) MAGONE (Paceļas strauji un paiet soli nost, nomezdama no pleciem segu.) IRBE Es vēl tavu . . . (Uzsedz viņai atkal segu, bet, kad viņa to nomet, tad apraujas un aiziet. Aiziet arī citas kalpones.) * MAGONE (Viena.) Nostu segas! nostu klājas! Roku, kāju saistītājas! (Nomet segas.) Kundze, kundze! liela māte! (Rūgti.) Vai nebiju gūsta meita? (Uz āru, žēli.) Veļu māte, trūdaliņa, Dziļām acu bedrītēm! Vērs uz mani acis savas! Vadi mani veļu valstī! Labāk smilšu kalniņā Nekā varas gūstībā. No kalniņa jel redzēšu Iztālēm sav' bāliņu. * (I e n ā k   S v e š z e m n i e k s.   Viņš grezni ģērbies goda uzvalkā. Jautrs.) SVEŠZEMNIEKS (Ironiski, kā labvēlīgs uzveicējs.) Aijā, daiļā zeltenīte, Ko tik agri cēlusies? Upē teci mazgāties, Miglā kāja paslīdēja. MAGONE (Nikni.) Smej, smējēj, tev pieder! Kā vilkam piederēja: Pats norēja, pats saplēsa, Vēl jautā: kā sviežas? SVEŠZEMNIEKS (Pārsmej.) Aiji, daiļā zeltenīte! Ne tu rieta, ne plosīta: Zīda svārkos staltojies, Pērļu kurpēs dižojies! MAGONE (Rūgti.) Gūsta meitu liki ģērbt, Sev verdzeni izgreznot, Kā puškoti ziedu jēri Saimniekacis priecināja. SVEŠZEMNIEKS (Aizvien smaidīdams.) Vai verdzeni sauca tevi Tās kalpones, ko tev devu? MAGONE Kundzi sauca apsmejot: Smējējs kungs, smējēj' ļaudis. SVEŠZEMNIEKS Ko netici manu vārdu? Ko tik ļaunu padarīju? MAGONE (Instinktīvi atkāpjas no viņa soli nost.) SVEŠZEMNIEKS (Apraujas, tad izgudrēm.) Varu, varu padarīju, - Tu man dari vairāk varas! (Glaimīgi.) Tavu acu ziluguns, Tavas mutes ledavots, Tavu smieklu sudrabiņš - Tie man varu padarīja! (Kad Magone uzklausās, turpina kaislīgāk.) Tav' locekļu lokanums, Tavu dzīslu tēraudiņš, Tavs augums, tavs slaikums - Tie man varu padarīja! (Viņš lūko viņai tuvoties, viņa iesit viņam vaigā. Viņš atkāpjas un savaldās.) MAGONE (Pasper soli uz viņa pusi, gaidīdama.) Ņem zobenu! ņem zobenu! Es jau stāvu gaidīdama. (Atraudama kaklautu.) Cērt man kaklu, cērt man galvu! To amatu tu zināji. SVEŠZEMNIEKS (Atguvies, citādā balsī.) Daiļā roka ij sizdama, Tā man varas nedarīja, - Tava skaidrā dvēselīte, Tā man dara lielu varu. MAGONE (Smejas skaļi, nicīgi.) Meli, meli! Smiekli, smiekli! Kam tev skaidras dvēselītes? Tev dvēsele karājas Darvas katla dibenā. SVEŠZEMNIEKS Esi mana līgaviņa, Baltu mani nomazgāsi. MAGONE Es nevaru tava būt: Sista vīra draugaliņa. (Kaitinādama.) Mūs' bāliņi stalti bija. Nedz ar smilgu aizskarami, - Mūs' bāliņi skaidri bija, Vīra vārdi dimantiņi! (Kā kaunēdamās savu ļaunu aizdomu, - piepeši uzmezdama.) Ne tev manas dvēselītes, Tev vajaga pūra mana! Tu ar Glūdu kaulējies, Kā paņemtu lielo daļu. SVEŠZEMNIEKS (Dzīvi aizķerts.) Nekaitini, tautu meita. MAGONE Man ir tiesa kaitināt: Laupītāju dzimta tava! Laupot tūka tīnes tavas! SVEŠZEMNIEKS (Smejas nikni.) Ilgi tevi nesaudzēšu . . . MAGONE Kad es būtu vīra dzimums, Tevi ne tik nicinātu. SVEŠZEMNIEKS (Šņācot.) Klusi! meita nositama! MAGONE Kad tu būtu vīra dzimums, Būtu mani sen nositis. Labāk tevis nositama, Nekā tevis apglaudāma! SVEŠZEMNIEKS Ha, ha! Ha, ha! MAGONE (Pēdējā apņēmumā.) Tu ne vīrs! Nesit tu - nosist tevi! (Viņa piepeši izrauj viņam no jostas dunci un lūko viņam ar to durt. Viņš satver viņas roku un izrauj viņai dunci.) SVEŠZEMNIEKS (Dedzīgi.) Ho, ho! Gribi pakaujama. Došu sievām pakaut tevi! MAGONE (Briesmās skaļi iekliedzas.) Ai! ai! SVEŠZEMNIEKS Lūk! Kā tevi laužu es! Šī man drīkstēs! - Bet man - žēl! Soda vietā - aplaimošu, Tad tu manim uzticēsi! (Svinīgi.) Tūdaļ kāzas svinēsim, Vēl šo pašu baltu brīdi! Celšu tevi sievas godu, Ne verdzeni, gūsta meitu. (Viņš sit plaukstās.) * (Sanāk pa visām durvīm   v e d ē j u   ļ a u d i s,    kā uz svētkiem apģērbušies. Viņu starpā:   A t s l ē d z n i e c e,   kalpone   I r b e   un   B i t e    u. c.   K a r a v ī r i,   s p ē l n i e k i    u. c. ļaudis. Sulaiņi aši sienā uzklāj lielus palagus, kuru priekšā nostāda divus krēslus, paklādami zem tiem segas. Krēslu priekšā par gabalu top nostādīts liels stāvlākturs, kas appuškots lentām un kāršļiem, augļiem un puķēm. Ap goda vietu izkaisa ziedus.) SVEŠZEMNIEKS (Jautri, bet steidzinādams.) Ailā, ļaudis - vedējiņi! Aši kāzas! aši kāzas! Līgaviņa, līgavainis Gaidīt ilgāk negribēja. (Uz sulaiņiem.) Sienā baltus paladziņus! Sienā krēslus, blakus celtus! Tur jauniem apsēsties, Uz mūžiem vienoties! Pašā priekšā noliekat Appuškotu lāktes turi! Kā spīdēja gaiša lākte, Tā spīdēs laime mūsu! (Uz Atslēdznieci un Karodznieku.) Vedējtēvs, vedējmāte, Nu mūs kopā sadodat! Zeltenīti līgaviņu Sievas godā ieceļat! (Atslēdzniece nes rokā augstu, zeltiem un pērlēm šūtu galvas rotu. Karodznieks tura dārgu kakla rotu. Viņi abi tuvojas Magonei, lai to vestu sēdeklī.) MAGONE (Visu laiku stāv, klusu ciešot, kad sanāk ļaudis, viņa pārklāj sev galvu. Kad Atslēdzniece un Karodznieks ņem viņu aiz rokām un vada, viņa nepretojas un atsēstas krēslā. Blakus krēslā atsēstas   S v e š z e m n i e k s.) ATSLĒDZNIECE (Saldi.) Še, jaunīte dailenīte, Liec uz galvas sievas rotu! Dod man savu vainadziņu, Kārsim mantu istabā! (Pieskaras Magonei, noņem vaiņagu no galvas.) MAGONE (Atmostas no sava apmulsuma un atraida žēli viņas roku.) Vai man, vai! Vainadziņu! - Es nedošu, es turēšu! ATSLĒDZNIECE Ko tik gauži, līgaviņa, Vainadziņa vaimanāji? MAGONE No vaimanu vainadziņš Savu vārdu tapinājis; Gavilēs nēsājams, Vaimanās noņemams. ATSLĒDZNIECE Gana skaists vainadziņš, Vēl skaistāka sievu rota! Zelta bārkstis, zīda saites, Santi pērļu apbārstīti! MAGONE Sievu rota skarba rota: Dzelza rumba, zelta stīpas, Santi pērļu apbārstīti, Kā asaru aplaistīti. - Vainadziņš vieglenītis Zeltozola zīlītēm, Sudrabliepu lapiņām, Dimantrasas lāsiņām. * (Ienāk   z i ņ n e s i s   -   k a r e i v i s    un paliek pie durvīm, dodams zīmi   K a r o d z n i e k a m.) KARODZNIEKS (Uz kungu.) Kungs, tur sauc: - ašas ziņas! SVEŠZEMNIEKS (Uz ziņnesi.) Ko tu teiksi? ZIŅNESIS Vienam teikšu? SVEŠZEMNIEKS (Pieceļas un paiet pie viņa.) Saki aši! ZIŅNESIS (Paklusi.) Kungs, tur brauc! SVEŠZEMNIEKS (Tāpat.) Kas braucēji? ZIŅNESIS Būs gan šie. SVEŠZEMNIEKS Cits lai lūko, ziņodams! Pulkam steigties pretī stāties! - Tu palieci, tev es teikšu, Kādu darbu padarīsi. (Viņš aizved ziņnesi nomaļāk un ieteic viņam ko steidzīgu. Ziņnesis aiziet. Kungs atgriežas savā krēslā asāks, steidzīgāks.) SVEŠZEMNIEKS (Uz Atslēdznieci, aši.) Nu, tu kūtra vedējmāte, Vai nolēmi vainadziņu? ATSLĒDZNIECE Vēl jaunīte niekojas Pa vecai parašai. SVEŠZEMNIEKS (Skarbi.) Lai parašas, kur parašas, Es grib' savas līgaviņas: Kausā alus novadas, Cepets bļodā atsalstas. (Uz Magoni, atsegdams viņas galvas segu.) Diezgan būs kauna tiesas, Ko segusi galvu turi? Kad liedzies vedējmāti, Pats noņemšu tev vaiņagu. (Viņš aši noņem viņai vaiņagu no galvas.) MAGONE (Strauji pieceldamās.) Ko tu dari? kam tu ņem? Kāda tiesa tevim bija? Gūsta meitu turēj' mani, Nu krāpjots precēt gribi! - - Vāja biju, apmulsos, Lielu bēdu piekususi: Tu grib' mani piesaistīt Uz mūžiem bez atgriezu. SVEŠZEMNIEKS Precēt gribu, precēt ņemšu, Ko dairies, niekojies? MAGONE (Atkal asi.) Tu nebiji līgavainis, Tu tik biji vedējvīrs. SVEŠZEMNIEKS (Ņirdzīgi.) Smiekli, meitu untumiņi! Pati Glūda negribēji! MAGONE Negribēju, negribēju - Vēl mazāk tevis gribu. SVEŠZEMNIEKS (Ironiski.) Nu tu ņemtu Glūdi arī? MAGONE Kurš vien tevi novairītu! SVEŠZEMNIEKS (Ar uzsvaru.) Nau tā tava Glūda vairs; Kaujā gāja, kaujā krita! MAGONE (Apklust un atkrīt krēslā.) SVEŠZEMNIEKS (Pārsmej.) Kad vairs nava Glūda tava, Ej pie viņa jaunā brāļa! Kalpa vīrs, bandinieks - Kalpam būsi kalponīte. ATSLĒDZNIECE Nu noklusa, nu norima, Nu mauksim sievas rotu! Glāžu spārnu kamenīti Liksim zelta krātiņā! (Uzliek Magonei sievas rotu.) MAGONE (Noliec klusi galvu zem tās smaguma.) Smaga tava sievu rota Kā akmens dzirnavās, - Es gribēju saulē skriet, Akmens velk Daugavā. (Piepeši viņa krēslā saslienas, uz Svešzemnieku.) Ko es tevim noticēju? Melis esi, varmāks esi! Nedz ir Glūdis kaujā kritis, Nedz bāliņi aizturēti! (Viņa norauj sev no galvas sievas rotu un nomet to zemē.) Te tev tava dzelzu rumba, Dvēselītes nospiedēja! Vēl pēc manis ļaudis dzenas, Mūžam vēl bālēliņš. (Atslēdzniece paceļ rotu, Magone atpurina sev nospiestos matus. Ļaudis sakustas.) SVEŠZEMNIEKS (Pieceļas, bet ātri savaldās un runā lepni, ar mākslotu vienaldzību.) Ko ar tevi runāt man? Lai runāja kalpi mani! Es gribēju saudzēt tevi. (Uz pavadoņiem.) Šurpu saukt ziņnesēju! * (Ienāk   z i ņ n e s i s.) Vai pie gravas kaujā biji? Vai paliki vēl pēc manis? ZIŅNESIS Kaujā biju vēl pēc tevis. SVEŠZEMNIEKS Kad izjāji ziņu nest? ZIŅNESIS Kad bij droši, ka veicām, Glūdis krita, kad bij kāvis - SVEŠZEMNIEKS Pats redzēji krītam viņu, Jeb vai citi tevim teica? ZIŅNESIS Pats redzēju; vēl tas spēja Nošaut savu pretinieku - SVEŠZEMNIEKS Pagaid, pagaid! labi, labi! Kundze netic tavus vārdus. ZIŅNESIS Kā nu netic? Pats jau biju - SVEŠZEMNIEKS Vai tev nava kādas zīmes? ZIŅNESIS (Apjucis, vairīdamies, nepabeigdams teikumu.) Zīme, zīme - ira zīme, Tik netīk rādīt zīmi: Bulta, kura - ķēra viņu Skaista bija, rakstiem griezta - - SVEŠZEMNIEKS Nu, jel saki! ZIŅNESIS To es ņēmu. SVEŠZEMNIEKS Nu, tad rādi bultu šurpu! ZIŅNESIS Netīk, kungs - tur tā kundze - (Uz līgavu rādot.) Es tai gauži padarītu - SVEŠZEMNIEKS Ko tu māni? netic tev, Visu būsi samelojis? ZIŅNESIS Žēl tik kundzes - MAGONE Ko tev žēl? Cits žēlos. - Kas par bultu? ZIŅNESIS (Izvilkdams bultu no svārkiem un nododams Svešzemniekam.) Še tā bulta! Lai paliek - SVEŠZEMNIEKS Rādi šurp! Kur to ņēmis? ZIŅNESIS Ņem tu viņu, lūko tu, Lai tā kundze iztāl skatās! SVEŠZEMNIEKS (Aplūkodams.) Dārga bulta, skaisti raksti, - Tā bij stalta karakunga; Asmens viss asinīs. - Tā bij šauta stipras rokas. MAGONE Rādi, rādi! SVEŠZEMNIEKS Man aizdomas. MAGONE (Uz ziņnesi.) Kā lai tevim ticēt varu? SVEŠZEMNIEKS (Uz ziņnesi.) Paša? ZIŅNESIS Paša. MAGONE (Paņemdama bultu no rokas Svešzemniekam, iesaucas piepeši.) Brāļa bulta! ZIŅNESIS Ko liegšos? - Tu pazini. MAGONE Glūdam šauta krūtis bija? ZIŅNESIS Krūtīs - tikko izvelkama. MAGONE Atriebj brālis nodevību, Atriebs brālis mani arī. ZIŅNESIS Brālis? - Kundze, dārgā kundze, Brālis - MAGONE Ko? ZIŅNESIS Kā lai saku? Tā jau nesu ļaunu ziņu - Bail: tu mani - nositīsi. MAGONE Tev nau vainas, sveikā būsi. ZIŅNESIS Es jau teicu, - tu neļāvi: Glūdis krita, kad bij veicis Pretinieku, - kā lai saku? MAGONE Brāli? brāli? ZIŅNESIS Tavu brāli: Tas tik varons! Tas tik lauva! Ak, nelaimes šāviens bija. Pats pēdējs Glūda šauts. Tavu brāli ievainotu Kalpi lēni mājās veda, Tevim lika pasacīt: Labu, labu vakariņu! MAGONE (Atslīgst krēslā, tura rokā brāļa bultu, lēni atkārto.) Labu, labu vakariņu! SVEŠZEMNIEKS Ej pa ceļu, ļaunā ziņa! ZIŅNESIS (Aizkustināts lūkojas Magonē.) Es jau eju! (Tad piepeši piesteidzas pie Magones un noskūpsta viņai roku.) Dārgā kundze! Dzīvs tavs brālis! Ceri, ceri! (Aši aiziet prom.) * SVEŠZEMNIEKS (Uz pavadoņiem.) Ak tu melis! Grābt to cieti! MAGONE Laid to! Kad tu - vēlies mani! Pirmo reizi lūdzu tevi. SVEŠZEMNIEKS Melis! MAGONE - Runā tiesu - SVEŠZEMNIEKS Melis! MAGONE Būs še arī labi ļaudis, Starp ļauniem pakaisīti, Tik retāks birumiņš Nekā mūsu sētiņās. SVEŠZEMNIEKS (Spītīgi.) Nu, ko ceri? Kā vēl gaidi? MAGONE (Lēni.) Es nezinu, es nezinu - (Lolo brāļa bultu un skūpsta.) Ak, bāliņu, bālēniņu - Manu baltu bālēniņu - SVEŠZEMNIEKS Bāliņš ko tev palīdzēs? Pie bāliņa ko darīsi? Visu mūžu nosēdēsi, Ilgsēdīte, vītējiņa? MAGONE (Kā atmiņās.) Bāliņ, manu bālēliņu, Tavu ilgu jājumiņu - SVEŠZEMNIEKS Nāks bāliņam ļauna diena, Kas tad tevi aizstāvēs? MAGONE Bulta mana, griezta bulta, Bāliņ, manu bālēliņu - SVEŠZEMNIEKS Tu grib' mani apdraudēt? MAGONE (Klusi.) Bāliņ, manu bālēliņu. SVEŠZEMNIEKS Brālis mani kaujā kautu, Mani ļaudis kautu brāli. Ne tu ilgi priecātos, Redzot abus asinīs. MAGONE (Uzlēkdama.) Vai man dieniņ, nerunā! Asnīm tecēt manis dēj? Lai lem laime kā lemdama. Kā nolēma, tā dzīvošu. (Klusi.) Lai mūžam tā nelēma, Asnīm tecēt manis dēļ. Bālēliņi, bālēliņi, Mani balti bālēliņi. * (Ienāk   z i ņ n e s i s.) ZIŅNESIS Kungs, ir ziņa, - aša ziņa! SVEŠZEMNIEKS (Uzlēkdams iesaucas.) Sakarmenči! Vēl nau gala!? MAGONE (Sabijusies uzlec un aizskrien, slēpdamās aiz savām pavadonēm.) Ko tu mani pārbaidīji?! SVEŠZEMNIEKS (Dusmīgi uz viņu.) Ko tu manim neatbildi?! ATSLĒDZNIECE (Starpā mezdamās, uz Svešzemnieku.) Ko ārdies, varmācība? Nesaproti meitas sirdi! Dari šāvu darāmo, Atstāj man, vedējmāti! SVEŠZEMNIEKS (Uz Magoni rādīdams.) Trejdeviņi zilzibeņi! Tālu kaktu nobēgusi! ATSLĒDZNIECE (Mierinot.) Ej tik, ej! - būs jau labi. SVEŠZEMNIEKS Kad es nāku, --- galam būt! (Noiet pie ziņneša, kurš gaida pie istabas durvīm, sarunājas ar to aši un klusi.) * SVEŠZEMNIEKS (Uz ziņnesi.) Viņi? ZIŅNESIS Viņi. SVEŠZEMNIEKS Vai jau klātu? ZIŅNESIS Tuvu, tuvu, laukagalu. SVEŠZEMNIEKS Nolādēti! Sasodīti! Aši iesim! Parīkosim! (Abi aiziet.) * (A t s l ē d z n i e c e   un   M a g o n e   otrā istabas galā.) ATSLĒDZNIECE (Mierinādama un glaudīdama.) Tautu meita, zeltenīte! Ko tik aši pārbijies? Zalktis šņāc platu muti, Pēc ap pirkstu ritināms. Garš mūžiņš dzīvojot, Ne tā pļava pārtekama: Ciņi bija, purvi bija, Asi ērkšķi kājas plēsa. Lai lem laime kā lemdama, Kā nolēma, tā dzīvot, Sievām lēma sūrāko, Kas zināja manu mūžu. (Citā balsī.) Nāc, rādīšu kāzu balvas, Tev par prieku sagādātas! Zaļas, zilas, sarkanbaltas - (Rāda apģērbu un rotu gabalus, kurus tura kalpones.) MAGONE (Aplūkodama ar interesi, tad piepeši.) Ko tik bargs? Ko tik niknis? ATSLĒDZNIECE (Aplikdama viņai kādu lentu.) Ērkšķus būs cimdiem ņemt! Liec galvā sievas rotu! MAGONE (Paņem to rokā un dairās uzlikt sev galvā.) Uzlikusi nenoņemšu, Kaut vai galvu līdzi ņemtu. ATSLĒDZNIECE Laime lika liekamo, Laime ņēma ņemamo! MAGONE (Uzliek sev sievas rotu.) Pati ņemu, galvā lieku Dziļezera smagumiņu. (Apsēstas kāzu krēslā.) * (Aši ieskrien   K a r o d z n i e k s.) KARODZNIEKS (Sauc.) Vīri, kopā lasaties! Zobeņiem jožaties! (Vīri sāk kustēties un posties.) * (Ienāk   S v e š z e m n i e k s   ar dažiem pavadoņiem.) SVEŠZEMNIEKS (Skaļi.) Augšā! augšā! visi līdz! (Uz Magoni.) Kad nau sieva, gūstu meita! ATSLĒDZNIECE (Viņam pretī steigdamās.) Nāc nu lēni, tautu dēls! Saņem savu tautu meitu! SVEŠZEMNIEKS (Ieraudzīdams Magoni krēslā ar sievas rotu galvā, piesteidzas klāt un apskauj viņu.) Mana, mana! nu ir mana! (Apsēstas viņai blakus. Ļaudis apstājas kustībā.) ATSLĒDZNIECE Viņa tava, tu es' viņas! (Kāzu ceremoniju rīko Atslēdzniece un Karodznieks.) ATSLĒDZNIECE (Sit Magonei pa vaigu.) Mīļo vīru! glabā bērnu! (Sit pa vaigu vīram.) Mīļo sievu, glabā bērnu! (Dod abiem dzert no viena kausa.) Kopu kausa padzerat! Kopu dzīvi dzīvojat! (Magone pēc ceremonijas atslīgst, un satinusies paliek sēdot. Ārā dzirdas troksnis.) * (Ienāk   V e n t s   ar   p a v a d o ņ i e m,    viņam pretī vedēju ļaudis.) VENTS (Skaļi.) Iekšā laist, sveši ļaudis! Mēs dzenam sav' māsiņu, Še jūs viņu noslēpuši, Še mēs pēdas panācām. VEDĒJI (Drūzmējas pretī, lai brālis nesaredzētu māsu, kura sēd sarāvusies, galvu segdama un tīdama.) KARODZNIEKS Sveiki, sveiki, tautu dēli! Ko ceļat lielas klaigas? Labāk miesta padzersim! Kāzas jautri svinēsim! (Sniedz pretī dzeramo kausu.) PANĀKSNIEKI (Starp tiem Goģis.) Kāzu nau! Kāzu nau Ar nozagtu tautas meitu! VENTS Godam māsu atdodat! Lai godam mājās vedam. KARODZNIEKS Kā jūs projām vedīsat Salaulātu ļaudaviņu? VARELS Ko mānāt? Ko krāpjat? Varā ņemta! ne laulāta! ATSLĒDZNIECE Tiesa, tiesa! - salaulāta Pēc visiem likumiem! GOĢIS Meli, meli! melojat! Kāpēc māsu nerādāt? KARODZNIEKS Jūsu māsa, maza māsa, Nu tapusi liela kundze. Nu tik lēti nerādāma Kura katra pasauciena. VENTS Ko tu melsi, kauna acis? Man māsiņa mīļamā! Manu balsi padzirdēja, Trūkstas, miegu gulējusi. (Sauc.) Aiji! manu mīļmāsiņu! Vai tu dzirdi balsi manu? MAGONES BALSS (Dzirdas aiz vedējiem, kas priekšā aizstājušies; klusi un žēli.) B ā l ē l i ņ u! (Paceļas stāvus, bet top atturēta no Svešzemnieka.) VENTS Bālēliņu? Kā no kapa atskanēja! (Sauc skaļāk.) Kur tu esi, māsiņ manu? Es jau tevi gan dabūšu Aiz deviņu atslēdziņu Desmitā pagrabā. VARELS Šķērsu sienas cauriesim, Vai no kapa augšā celsim. PANĀKSNIEKI Pašķirties, sveši ļaudis! VARELS Zobens cirstu ceļu savu. (Panāksnieki draudoši saņem zobenus; vedēji pašķiras un atkāpjas tā, ka top redzama kāzu vieta.) MAGONE (Nokritusi ceļos zemē un galvu noliekusi uz krēslu.) VENTS (Lūkojas apkārt meklēdams.) Kur tu esi? Kur tu esi? Visur sveši baigi vaigi: Ņirgātāji, šiepētāji, Vilki, lapsas saskrējuši. (Pazīdams iekliedzas.) Māsiņ, mana mīļākā! Tā tu manim atrodama! VARELS Mūs' māsiņa, zeltenīte! GOĢIS UN PANĀKSNIEKI Māsiņ mūsu! māsiņ mūsu! MAGONE (Nekustas, ļauj sevi paņemt no brāļa klēpī un atsēdināt krēslā, kuru Goģis atcel nost no sienas.) VENTS (Atsedz segas no māsas sejas.) Gludgalviņu ierāvusi Desmitos lakatos! Ne actiņu neredzēt, Kas dieniņu ausināja. Segu segas, raisaties, Zelta zirnīt, izlobies! Kā no dziļiem mākoņiēm Saulīt' lec rotādama. MAGONE (Ievaidas un vairās no brāļa.) VENTS Viena sega palikās, Ko balstiņa iekunkstas? (Noņemot pēdējo segu, nokrīt māsai sievas rota no galvas.) ATSLĒDZNIECE (Paceļ sievas rotu un tur sev klēpi.) VENTS Zelta rumba zemē krita! Galviņ manu! māsiņ manu! (Viņš apskauj un skūpsta māsu, - viņa vairās bailīgi.) Ko tu manim mutes liedzi! Ko actiņas vairījās? Slēgta mute kā lādīte! Acis pilnas asariņu. (Pret vedējiem.) Sveši ļaudis, nikni ļaudis! Ko māsai darījuši?! GOĢIS Košu dārzu saminuši, Ravētāju salauzuši! VENTS (Pret Svešzemnieku.) Tava galva nemaksā Manas māsas asariņu! VARELS Noskries galva tev no pleca, Līdz vārtiem aizripos. MAGONE Bālēliņu, bālēliņu, Nevaino svešus ļaudis! Laime lika, laime lēma, Kā nolika, tā paliek. VENTS Ak tu, manu saldbalsiņu! Pirmo vārdu padzirdēju! Pats pirmais atvaino Tavas pašas vajātājus! (Paņem māsu aiz rokas.) Diezgan cieti, labsirdīte, Nāc nu līdzi sētiņā! Tur mēs tevi atkopsim, Asariņas žāvēsim! MAGONE (Atņemdama roku un aizklādama seju.) Vai dieviņu! vai bāliņu! Es nevaru līdzi nākt. ATSLĒDZNIECE (Uz brāli.) Brāli, brāli, - māsiņai Nava siltas villainītes. VENTS (Uz Magoni.) Nāc laukā! sēd zirgā! Došu savus brūnus svārkus. VARELS Tīšu savā kamzoli! ATSLĒDZNIECE Nau māsiņai gredzentiņa. VENTS Došu zelta gredzentiņu , Dimantiņa actiņām. VARELS Došu savu sudrabotu! ATSLĒDZNIECE Nau māsiņai vaiņadziņa. VENTS Pirkšu saules vaiņadziņu, Kās rotāja svētu rītu. GOĢIS Pirkšu jaunu mēnestiņu, Kas rotāja vakarā. ATSLĒDZNIECE Brāli, brāli! Māsa tava Nevar tevim līdzi iet! Jau gulēja viņu nakti Tautas dēla klētiņā. VENTS Vara lauza! Negantība! Mēs tai varai atvārēsim! VARELS Mēs lauzēju lauzīsim! Sīkajos gabalos! GOĢIS Vai tādēļ zemē grimt, Kad norāva vaiņadziņu! PANĀKSNIEKI (Zobenus vicinādami.) Kāda tiesa varai bija?! VARELS Sašķaidīt, atdabūt! ATSLĒDZNIECE (Lēni ar uzsvaru.) Brāli, brāli, - tava māsa Samijusi gredzentiņus! Sievu rotu galvā lika, Ar tautieti sānis sēda! KARODZNIEKS-VEDĒJTĒVS (Uz viņa mājienu paceļ līgavas krēslu atkal pie sienas blakus   S v e š z e m n i e k a   krēslam.) ATSLĒDZNIECE (Uzliek atkal   M a g o n e i   galvā sievas rotu, paņem viņu aiz rokas un aizved pie viņas krēsla, un tur apsēdina.) ATSLĒDZNIECE (Uz panāksniem.) Lūk, pacēlu māsas krēslu! Lūk, uzliku sievas rotu! VEDĒJU ĻAUDIS UN KARODZNIEKS Nevar kungi ko darīt! Nevar savi bālēliņi! VENTS (Galvu saņemdams.) Vai, māsiņa! Vai, māsiņa! Ko tev biju padarījis? Ko tu mūs atstājusi Uz mūžiem asarām? MAGONE (Paceļas steigties pie brāļa, bet top atturēta no Svešzemnieka un atslīgst krēslā.) GOĢIS (Apskaudams brāli.) Klau, brālīti! Klau, brālīti! Ko tu raudi, jauns būdams? Lai raudam mēs vecie, Tev būs acīm vajā būt! VARELS UN PANĀKSNIEKI Laika būs paraudāt Sētā, tumšā kaktiņā! Tur neredz sveši ļaudis, To asaru pārsmējēji. VENTS (Savaldīdamies.) Ak tu, Goģi, vecais vīrs! Tukšā mājās pārbrauksim! Vecajai māmuļai Bez saulītes jāpaliek! MAGONE (Ar balsi ieraudas.) Vai, veco māmulīti! Vai, bāliņi, mīļāko! GOĢIS (Bargi.) Nu tu raudi, jaunā sieva, Nu tev vīrs - asarslauķis! VIENS PANĀKSTS (Uz Magoni.) Kā tev trūka mūs' sētā? Bagātā Kurzemē? OTRS PANĀKSTS Medū mērci baltu maizi, Pienā muti nomazgāji! ATSLĒDZNIECE Mājas, mājas - cik bagātas, Ne tās bija muižas skaita. GOĢIS Muižā būsi kalponīte! Mājās bija saimeniece. ATSLĒDZNIECE Treji svārki mugurā, Visi treji zelta šūti! OTRS PANĀKSTS Zelta svārki - kāzu svārki, Neba mūžam kāzas dzersi! GOĢIS (Pret brāli.) Ķizi, ķizi, tev, brālīti! Kam tik greznu audzināji? Ik dien' balta zīda sagša, Sarkanām kurpītēm! VENTS (Uz savējiem.) Ko māsiņu rūdināt, Skabargainas valodiņas! Dosim tai labus vārdus, Lai piemin mīļu prātu! MAGONE Lūk, bāliņi, man piemiņa - Nikna darba - mīļa prāta: Tava bulta, raibi raksti, Melnām Glūda asinīm! (Viņa rāda segā turētu bultu.) BRĀLIS Mana bulta, mana bulta, Ne tās Glūda asins bija: Glūdis svešo ievainots, Kam stāvēja mūsu ziņa. MAGONE Glūdis dzīvs? BRĀLIS Glūdis dzīvs. Vai tev teica citu ziņu? MAGONE (Uz Svešzemnieku.) Ko tu teici? Ko tu teici? SVEŠZEMNIEKS (Ironiski.) Liktens likts paliek likts. MAGONE (Vaimanādama.) Ko tu esi padarījis?! SVEŠZEMNIEKS Tava vaļa, brīva griba! MAGONE Šķitu šeitu labus ļaudis! Vai man, vai! - viltus! viltus! VENTS (Atkal it kā cerēdams.) Māsiņ, vai ar varu, viltu Mīja tavu gredzentiņu? MAGONE (Nogriežas.) Vai man, vai! vai man dieniņ! Ko es esmu darījusi!? (Tad piepeši, kaislīgi.) Brālīt, brālīt! cērt man galvu, Es negribu še palikt! VENTS (Satriekts.) Māsiņ, manu dvēselīti, Paša mūžu vajga nest. MAGONE (Atkrīt atkal sevī, raudādama.) VENTS Māsiņ, tavas asariņas Vēl šo reizi noslaucīšu, - Tās nesīšu piemiņai Vecajai māmiņai. (Viņš noņem no panāksnieku karoga nesēja mutautiņu-karogu.) Tavu zīda mutautiņu Sarkanbaltām maliņām, To likām karodziņu, Kad pēc tevis dzināmies. (Viņš apskauj māsas galvu un slauka viņas asariņas mutautiņā-karodziņā. Tad mutautiņu uzkar atkal pie karoga, nododams to atkal karoga nesējam.) Te tās tavas asariņas Gaišas zvaigznes vizuļos! Vadīs mūsu kara vīrus Sav' māsiņu atkarot! (Priekškars.)

RAINIS KRAUKLĪTIS Panāksnieku dziesma piecos cēlienos CETURTAIS CĒLIENS Svešzemnieku zemē. Lielā darba istabā. Durvis pa labi. Vidū šauri logi, caur kuriem redzas mazs pagalms,   ēku ieslēgts, nekādu koku vai zaļumu; pagalms akmeņu izlikts. Kreisajā kaktā roku dzirnas.  Gar sienām krēsli un dažādi sieviešu darba  rīki. Labāks krēslis dzirnu tuvumā. Kaut gan diena, tomēr istaba patumša. * (Gar sienām sēd   k a l p o n e s   un strādā; dzirnas tukšas. Dzirdas tikai darba troksnis.   K a l p o n e s   cieš klusu. Ienāk   A t s l ē d z n i e c e,   ģērbta darbdienas uzvalkā, aiz viņas   M a g o n e   svētku drēbēs, bez pavadoņiem.) ATSLĒDZNIECE (Apsveicina kalpones īsi.) Labrīt! KALPONES (Tāpat īsi.) Labrīt! MAGONE (Drusku dusmodamās, panākdama uz priekšu garām Atslēdzniecei, uz istabas vidu.) Labu rītu! KALPONES (Cieš klusu.) MAGONE (Pārsteigta.) Ko, meitiņas, neatbildat? - Vai darbiņi nospieduši? Nākšu darbus vieglināt. ATSLĒDZNIECE (Uz Magoni, īsi, veikaliski.) Te būs tava darba vieta. MAGONE (Pārtraukdama Atslēdznieci, saņemdamās un gribēdama būt laipna.) - Manas saimes istabiņa! Te dziedās vakaros - Es un manas darbinieces. KALPONES (Klusu iesmejas.) Ha, ha! ha, ha! ATSLĒDZNIECE (Paiedama uz istabas vidu.) Te tavs krēslis! MAGONE (Krēslu aplūkodama.) Raibiem rakstiem izrakstīts! Dod man tādu kā kalpoņu, Lai tās manis nebītos. (Paceļ sev citu vienkāršu krēslu.) KALPONES (Klusu smejas.) Ha, ha! ha, ha! Liela māte! ATSLĒDZNIECE (Apsauc.) Klusat, meitas! strādājat! (K a l p o n e s   liekas strādājot, bet reizē uzmanīgi seko sarunai.) ATSLĒDZNIECE (Uz Magoni, pieiedama pie dzirnām.) Te tev dzirnas! MAGONE Es šo rītu Jau samalu šaidienai. ATSLĒDZNIECE Mal tad rītam. KALPONES (Iesmejas tāpat.) Ha, ha! ha, ha! MAGONE (Iedusmodamās.) Malšu, malšu - kad vajdzēs, Labāk saki: ko nenāca Mans tautietis līdzi pats? ATSLĒDZNIECE (Sausi.) Kungam pašam savi darbi. MAGONE Tautu dēlam pienācās Rādīt manim manu valsti, Kur valdīt mana tiesa. ATSLĒDZNIECE Te tev tiesa - darba vieta: Pašai strādāt, kalpus rāt. MAGONE Vīra māte, vīra māsas Ko še manim nerādās? ATSLĒDZNIECE Kundzēm darbs istabās: Preci svēra, naudu skaita; - Tu to darbu nepieproti, Tev piekrīt dzirnavās. MAGONE Lai es protu vai neprotu, - Siekiem skaitu brāļa zeltu - Istabkundze lai protas Mājukundzei godu dot! ATSLĒDZNIECE Nau man daļas. KALPONES (Iesmejas dzirdami.) Ha, ha! ha, ha! VIENA (Čukst dzirdami.) Liela māte godu māca. OTRA Liela zeme, lieli godi! TREŠA (Tāpat.) Kur tā zeme - Kurzemele? MAGONE (Lepni.) Dieva roka - tur Kurzeme, Joda bērnu nesmejama! (Laipni.) Es jūs gribu pamācīt, Kā strādā dievzemē. JAUNĀKA KALPONE (Dzirdami, bet, nepaceļot acis un nerunādama, tieši uz Magoni.) Pirms lai pati pamācās Nesaukt citus joda bērnus. MAGONE (Laipni, jokodama.) Ak jūs, muļķa meitenītes - Jums jau gribu vieglumiņu. VECĀKA KALPONE (Tāpat pus zem sevis.) Ne mēs muļķes, ne meitenes, Ne mēs viegla gribētājas! OTRA Varbūt pati vieglu grib? TREŠĀ Daudz par sevi iedomāja! MAGONE (Labsirdīgi.) Ko, meitiņas, rāsimies, Labāk jautri padziedāsim! Par dzirniņu, par ratiņu! Par maizīti - iejaviņu! Es uzvilkšu, velkat līdz, Tā darbiņu vieglināsim! Tā savā Kurzemē Visu saimi priecināju. (Lūkojas apkārt.) VIENA KALPONE Mums ir darba, kas lai dzied? OTRA - Ar Kurzemes siseņiem - ATSLĒDZNIECE Vedu rādīt darbu tavu, Ne dziedāt, ne dancot! MAGONE Strādājam padziedot. ATSLĒDZNIECE Vaiga sviedros strādāt būs. MAGONE Kad visiem maizes gana, Kam to sviedru, lieka darba? ATSLĒDZNIECE Lieko maizi pārdodam - KALPONE Ak tu tavu neprašanu! - MAGONE Lieko dodam ubagiem. KALPONE Ak tu tavu izšķērdību! OTRA KALPONE Ha, ha, tā tik saiminiece! TREŠĀ - Tā tik darbu rīkotāja! PIRMĀ Pilna māja ubagiem, Tad plītēs, tad rītēs! OTRA Sitīs knipus lielā māte, Uz papēža griezdamās. MAGONE Ko jūs, meitas, runājat? Ko jūs mani nicinat? * (Ienāk   k a r a k a l p s.) KARA KALPS Meitas, meitas, rimstaties! Ko uz kundzi sakritušas? KALPONES (Smejas.) Ha, ha! ha, ha! KARA KALPS Atslēdzniece, Tā tu māci savu saimi?! ATSLĒDZNIECE Tava vaina. Ko traucē? Kas tev lika? KARA KALPS Nācu pats. ATSLĒDZNIECE Kas tev daļas? Ko tu nāc? Vai tev nava sava darba? KALPONE Viņš aizstāvis lielmātei, Abi labi saderēja. (K a l p o n e s   smejas.) MAGONE Vai dieniņu! vai dieniņu! Kādi ļaudis šai zemē! KARA KALPS (Uz Magoni.) Dārgā kundze, iesim prom! Tāda ļaužu palaistuve! KALPONE Kundzei līdzi bruņinieks. MAGONE (Uz kara kalpu.) Eji vien! - Es palieku. KARA KALPS Kā tu vēli, kundze mana, - Es paklausu. - Grūt' tev būs - MAGONE Mans aizstāvis - bruņinieks, Manas pašas līgavainis. (K a r a k a l p s  aiziet.) * (M a g o n e,   A t s l ē d z n i e c e,   k a l p o n e s    bez   k a r a k a l p a.) ATSLĒDZNIECE Būt' to tūdaļ zinājusi, Nebūt' daudz runājusi, Kungs tev lika dzirnas malt Par paraugu kalponēm. MAGONE Nerunā, Atslēdzniece. Liec, lai sauc man' aizstāvi, Tas rādīs tiesu manu. ATSLĒDZNIECE Laika nava. MAGONE Pati iešu. ATSLĒDZNIECE (Uz kalponi.) Ej tu lūgt kungu šurpu, Redzēt mūsu pārestību - KALPONES Lai spriež kungs! lai spriež kungs! KALPONE Vairs tā nava panesami. (Aiziet.) * (Tās pašas, bez   k a l p o n e s.) MAGONE (Aizgriežas un klusē.) VIENA KALPONE (Pēc brītiņa, uz Magoni rādīdama, klusi.) Vēl šī lepnā aizgriežas! OTRA KALPONE Ij ne runāt nerunās! TREŠA KALPONE Zīda svārkos tērpusies! CETURTĀ KALPONE Zīdos mals dzirnavās! PIRMĀ Vēl šī nevar iedomāt, Ka nu beigti kāzu svētki; Ka sākas darba dienas, Novelkamas kāzu drēbes. * (Ienāk   S v e š z e m n i e k s.) MAGONE (Viņam pretim iedama.) Tautu dēls, līgavaini, Es tev' liku šurpu saukt. Rādi nu, ka tu esi Mans aizsargs - bruņinieks! SVEŠZEMNIEKS Ko tie ļaudis nestrādā? Ko no darba nokavēji? MAGONE Es no darba nokavēju? Manu darbu niecināja. SVEŠZEMNIEKS Kas ir darba darītājs, To ij ļaudis neniecina. MAGONE Visiem maizes es samalu, Pirms cēlās tavi ļaudis. SVEŠZEMNIEKS Kad malēja, mali vēl, Runām ļaudis nemusini! MAGONE Es tev prasu, rādi tu Manu tiesu, manu valsti! SVEŠZEMNIEKS Tava tiesa: strādāt daudz, Vairāk nekā tavi ļaudis! Tulznās rokas sastrādāt Par paraugu kalponēm! MAGONE Lūko tulznas! (Rāda viņam savas rokas.) SVEŠZEMNIEKS Darba diena, Nedarbnieka zīda svārki! (Rāda viņas drēbes.) MAGONE Kam es vilku zīda drēbes? Vai tu mani nesaproti? SVEŠZEMNIEKS Vai tu vesta parādei? Darbam tik esi vesta. MAGONE Darbam tik? un es pati? Šķita manim - nezināja - SVEŠZEMNIEKS Es ne zināt nezināju, Es tik darbu vienu zinu: Novelc savas svētku drēbes, Lai tu ļaudis nekaitini! MAGONE Ā! SVEŠZEMNIEKS Vai beidzi otru māli? MAGONE Kam tev vajga lieka darba? SVEŠZEMNIEKS Mantas vajga. MAGONE Kam tās mantas? Naudas pilnas tavas tīnes. SVEŠZEMNIEKS Vairāk naudas. MAGONE Kam tās naudas? SVEŠZEMNIEKS Nopirkt visas zemes, valstis. MAGONE Kam tās valstis? SVEŠZEMNIEKS Vairāk varas. MAGONE Kam tās varas? SVEŠZEMNIEKS Visu dos. MAGONE Dos tev visu, ņems tev visu, Galā paņems tevi pašu: Padarīs savu vergu, Tevi, kungu visām valstīm. SVEŠZEMNIEKS Kungs es visu valstu, ļaužu, Visu pirkšu, visu ņemšu. MAGONE Arī laimi? SVEŠZEMNIEKS Visu, visu! MAGONE (Sērīgi.) Ak tu manas tēva mājas! SVEŠZEMNIEKS (Mīkstāki.) Dzīvei mums sava kārta, Tai tev būs vietu rast! Strādā visi, klausa visi. Viens visiem pavēlnieks. MAGONE Tu visiem pavēlnieks - Kam es esmu pavēlniece? SVEŠZEMNIEKS Tu ne vesta pavēlēt, Klausīt vesta citiem līdzi. MAGONE Tik tev runas: tava tiesa, Kur ir manim mana tiesa, Rādi manim manu valsti, Kur valdība mana tiesa! SVEŠZEMNIEKS Teicu, strādā, novelc zīdu: Dārgu naudu samaksāti. Mācies, klausi, iedzīvosi, Iecienīsi mūsu kārtu. (Aiziet.) * (Magone, Atslēdzniece, kalpones.) VIENA KALPONE Ko nu labu panākusi, Kungam mūs sūdzēdama? OTRA KALPONE Nu dzirdēji kungu pašu: Ej samalt otru tiesu! TREŠĀ KALPONE Kunga paša vārdi bija: Lai novilka zīda svārkus! PIRMĀ KALPONE Lai paraugu labu rāda! MAGONE Kam tās valstis? SVEŠZEMNIEKS Vairāk varas. MAGONE Kam tās varas? SVEŠZEMNIEKS Visu dos. MAGONE Dos tev visu, ņems tev visu, Galā paņems tevi pašu: Padarīs savu vergu, Tevi, kungu visām valstīm. SVEŠZEMNIEKS Kungs es visu valstu, ļaužu, Visu pirkšu, visu ņemšu. MAGONE Arī laimi? SVEŠZEMNIEKS Visu, visu! MAGONE (Sērīgi.) Ak tu manas tēva mājas! SVEŠZEMNIEKS (Mīkstāki.) Dzīvei mums sava kārta, Tai tev būs vietu rast! Strādā visi, klausa visi. Viens visiem pavēlnieks. MAGONE Tu visiem pavēlnieks - Kam es esmu pavēlniece? SVEŠZEMNIEKS Tu ne vesta pavēlēt, Klausīt vesta citiem līdzi. MAGONE Tik tev runas: tava tiesa, Kur ir manim mana tiesa, Rādi manim manu valsti, Kur valdība mana tiesa! SVEŠZEMNIEKS Teicu, strādā, novelc zīdu: Dārgu naudu samaksāti. Mācies, klausi, iedzīvosi, Iecienīsi mūsu kārtu. (Aiziet.) * (M a g o n e,   A t s l ē d z n i e c e,   ka l p o n e s.) VIENA KALPONE Ko nu labu panākusi, Kungam mūs sūdzēdama? OTRA KALPONE Nu dzirdēji kungu pašu: Ej samalt otru tiesu! TREŠĀ KALPUNE Kunga paša vārdi bija: Lai novilka zīda svārkus! PIRMĀ KALPONE Lai paraugu labu rāda! OTRA Lai ļautiņus nekaitina! TREŠĀ Ko nu sēdi? neatbildi? PIRMĀ Liela māte dusmojas. ATSLĒDZNIECE (Uz Magoni.) Celies, dzirdi! Ļaudis kurn. Tu man ļaudis samaitāji. MAGONE (Sēd nekustīga.) KALPONE Kundze gudro, ko nu aus? Koka klabu tupelītes - OTRA Vai lēkās basu kāju - TREŠĀ Nopīs vīzes bruņinieks - PIRMĀ Smagi zīdi plecus spieda, Paskraidīs krekliņos - OTRA Sunīts rītā, vakarā Apkalpos, aplaizīs. TREŠĀ Kundziņš vairs no rītiņa Netin kājas kažokā, Neceļ siltā gultiņā Sasildīt, apmīļot! MAGONE (Sakustas.) (Ieskrien viena kalpone.) KALPONE Meitas, meitas! galdā sit! Ļaudis sauca azaidā. PIRMĀ KALPONE Azaidā! azaidā! Kas ir darbu pastrādājis! OTRA Kurš ir darbu nestrādājis, Lai tas zobus vadzī kāra: TREŠĀ Runātāji, dziedātāji, Tiem ēšanas nevajdzēja. (Visas aiziet.) * (M a g o n e   un   A t s l ē d z n i e c e    vienas.) ATSLĒDZNIECE Nāc nu ēst, jaunā sieva, Pirmā reize pārskatāma, - - Ko tu sēdi, neatbildi? MAGONE Ej vien, ej! negaid' manis. (Atslēdzniece aiziet.) * MAGONE (Viena; domīgi atkārto.) Kundziņš vaira no rītiņa Netīs kājas kažokā, Netīs kājas kažokā. Necels siltā gultiņā. Klabu koka tupelītes, Bez zeķītes basu kāju, Ik rītiņa, ik vakara Kā bērniņu izauklēja - Lišķu ļaudis šai zemē, Kur tu esi, Kurzemītei Aiz mūriem, aiz vaļņiem, Aiz tērauda atslēgām. Es atnācu domājot, Visur būs labi ļaudis - Varbūt ir, varbūt ir, Pacieties, mana sirds - * (Paveras durvis un parādās   d i v a s   m e i t e n e s.) MAGONE Lūk, ka nāk! - nāc tik vien! VIENA MEITENE Ķizi! ķizi! liela māte Bez azaida palikusi, Savu māli nebeigusi! MAGONE Ko, meitiņas, gribat teikt? (Kad tās atraujas no durvīm.) Nebēdz! nebēdz! nesitīšu! PIRMĀ MEITENE (Paliek stāvot.) Mēs tāpat - (Tad klusi.) vai, man kauns! MAGONE Teci, atsauc Atslēdznieci! (M e i t e n e s   aši aiziet.) * MAGONE (Atkal viena.) Nokaunas meitenīte - Ira, ira labi ļaudis! I rūtās ziedi zied, Rugājos graudi krita. Parādies, Atslēdzniece, Sevis pašas atslēdzēja! Vai tev dzīva dvēselīte Aiz tavām atslēgām! * (Ienāk   A t s l ē d z n i e c e.) ATSLĒDZNIECE Ko tu vēli? laika nau. MAGONE Kāzās teici vienu vārdu, Tas likteni man pasvēra. ATSLĒDZNIECE Kādu vārdu? MAGONE Smagu. ATSLĒDZNIECE Saki! MAGONE Sievu laime sūrākā, Kas zinājis tavu mūžu? Ko mūžā turi tādu, Kas līdz nest sūrāko? ATSLĒDZNIECE Ko tu prasi? Kas tev daļas? Laika nau, vajga ēst. MAGONE Man ir daļa. Laika grib Vēders gan, dvēsle arī. ATSLĒDZNIECE Mūžam turu pienākumu, Tas līdz nest sūrāko. MAGONE Klausi? dari? ATSLĒDZNIECE Ij tu klausi! MAGONE Kad nu otram pāri dari? ATSLĒDZNIECE Klausi! klusi! MAGONE Ko teiks sirds? ATSLĒDZNIECE Sirds ir muļķa saules muša, Aplamdarbu darītāja, Ieslogāma krātiņā. MAGONE Ieslogāma krātiņā? - Sirds kā saule silda visu, Vajga saules kaut tik vien, Cik uz mušas spārnu gala. ATSLĒDZNIECE Nevajaga, nebūs arī. MAGONE Tu krātiņa atslēdzniece, Tev būs akla dvēselīte. ATSLĒDZNIECE (Īsi, rupji.) Ko tu gribi? MAGONE (Tāpat.) Pasauc kungu! ATSLĒDZNIECE Nāks tev kungs, - kavēties, Kā tu mani nokavēji! - Atmet visas mušu domas, Nebūs labi. MAGONE Zinu, zinu. ATSLĒDZNIECE (Aiziedama aizsit durvis.) * MAGONE (Viena; viņa skatās pa šaurajiem logiem pagalmā.) Bez saulītes še ļautiņi, Kas tiem sirdis sasildītu? Saulīt, mīļa māmulīte, Panācies šai zemē! Kā saulīte šurp lai nāk? Šauri logi, sīkas rūtis, - Kurš stariņš sprauktos cauri, To slodzītu krātiņā. Kur kociņu zaļumiņš? Akmens grīda pagalmiņu. Kur še? Kur še labi ļaudis? Tos akmeņi nospieduši. Kurzemīte, Kurzemīte! Mani balti bālēliņi! Gauži raud bālēliņi Pēc saulītes, pēc saulītes - - * (Logā parādās   G l ū d a   galva.) MAGONE (Iesaucas.) Ā! Kas esi? GLŪDS Esmu Glūds. Klusu! klusu! nebaidies! Atver manim viņu logu! Viņā ļaudis neredzēs. MAGONE Visur redz. Kā tu nāci? GLŪDS Atpestīt, - bēdz ar mani! MAGONE Kā lai bēg? - Tūdaļ grābs. GLŪDS Guļ dienvidu, - aši ver! MAGONE Nevar, nevar! nenāc! bēdz! Es precēta, salaulāta. GLŪDS Zinu, zinu. - Viņš tev tīk? MAGONE Vai dieniņu! vai dieniņu! GLŪDS Nāc: brālītis gaida tevis! Ziņu došu - MAGONE Dzirdas soļi! GLŪDS Nākšu nakti, bēgsim nakti! MAGONE Projām! projām! nenāc vairs! (Glūda galva pazūd no loga.) * (Ienāk Svešzemnieks.) SVEŠZEMNIEKS Ko nu dari, jaunā sieva? MAGONE (Apjukusi.) Ko nu daru? Ko nu daru? SVEŠZEMNIEKS Ko tu esi apjukusi? MAGONE Apjukusi? - Ko tu bargs? SVEŠZEMNIEK5 Es jau laipnis, lūk, es nācu, Kaut tu labi nedarīji - Tu ar ko tur runājies? MAGONE Runājos? SVEŠZEMNIEKS Es dzirdēju. MAGONE Es ar sauli runājos, - Nau vairs citas māmulītes; Nau, kas teiktu laipnu vārdu, Nau, kas silti apglaudītu. SVEŠZEMNIEKS Nu, un kam tu logu vēri? MAGONE Logu vēru? SVEŠZEMNIEKS Es dzirdēju. MAGONE Gaisam vēru, dvašai vēru: - Šai krātā jānosmok. SVEŠZEMNIEKS Tev trūkst laipnes, tev krātiņš; Mēs nejūtam, - vaina tava. MAGONE Tava vaina, tu solīji: Mīlu, kaisli, varā ņēmi. SVEŠZEMNIEKS Kaisle bauda, bauda zūd - MAGONE Paliek mīla - SVEŠZEMNIEKS Paliek vara. MAGONE Vara tava, - kas ir man? Kur man tiesa? Kur man mīla? SVEŠZEMNIEKS Vēl pavēli, vēl tu prasi! MAGONE Es tev prasu savu dzīvi, - Nau tās tiesas, nau tās mīlas, Ko tu ņēmi manu laimi? SVEŠZEMNIEKS (Smejas.) Ha! tu pati ņem sev laimi! - Ir man ziņas, kas še bija. Ir, kas spīti stiprināja, - Ir, kas spīti salauzīs. MAGONE Salauzīs? SVEŠZEMNIEKS Spīti lauza Vīriem zobens, sievām dūre. MAGONE (Atbēgdama.) Ko tu saki? SVEŠZEMNIEKS Ko tu skrej? Atsaukt Glūdu, bruņinieku? MAGONE Neskar mani, tu nelieti! Teikšu savam bālēliņam. SVEŠZEMNIEKS (Smiedamies.) Kā tu ziņu aizsūtīsi? Visi ceļi aizmigloti. MAGONE Nau zemīte vāku vāzta, Jutīs mani bālēliņi. SVEŠZEMNIEKS Zemei vāku uzvāzīšu, Visus katlā cepināšu! (Aiziet.) * MAGONE (Viena, dziļās skumjās.) Diena mana, jauna diena - Nu tā diena pienākusi. Kā to dienu palaidīšu? Kā izbēgšu bēgamo? Jālūdz man zemes māte, Lai paslēpa augumiņu! Nu man neliegs zemē līst, Manu mantu paņēmuši. (Pieceldamās.) Visi mani atstājuši - Kur brālītis? Kur saulīte? Kur krauklītis - vectētītis? Kam es viņu neklausīju! Ak, es pati atstājusi Savzemīti, Kurzemīti, Svešas saules dzīdamās, Cerēdama labus ļaudis! * (Padzirdas   k r a u k ļ a   balss aiz skatuves.) KRAUKLIS Kra! kra! - brauc - trauc - Kra! kra! - brauc - trauc! MAGONE Krauklīt! krauklīt! zelta tētiņ! Atkal manis atceries! Nu būs labi! nu būs labi! Balta balos jauna diena. * KRAUKLIS (Parādās pie loga un sit spārniem pret rūtīm.) Kra! kra! trauc! Kra! kra! trauc! MAGONE (Atver logu vaļā; redzas krauklis.) Protu, protu, ko tu saki: Liek tev brālīts ziņu nest! Nes nu atkal manu ziņu! Ka māsiņa gauži gaida! KRAUKLIS (Dusmīgi.) Kra! kra! trauc! trauc! trauc! MAGONE Skaidri runā! Ko tu burkši! Runā aši! dzirdu, nāk. Brālīts brauc? brālīts brauc? Nu, jo labi - jāslēdz logs! KRAUKLIS (Sit spārniem.) Trauc! trauc! (Magone aizver logu. Brīdis gaidu.) * (Ienāk   k a r a k a l p s,   slapstīdamies.) MAGONE (Pēc bailēm uzelpodama, pazīdama kara kalpu.) Tu tas? KARA KALPS Es tas. MAGONE Ā, - tad labi - Es gribēju tev ko teikt. KARA KALPS Man tev arī ir ko teikt: Aši tevi jābrīdina! MAGONE Jābrīdina? KARA KALPS Aizzagos, Kamēr dzenā tur to putnu. MAGONE Putnu? KARA KALPS Joks - lenc šo namu, Apkārt skrej, nebēg projām. MAGONE (Iekliedzas.) Vai man! KARA KALPS Ko nu - bīsties putna? Bisties cita: - aizdomās Tura tevi: bēgt tu gribot - Ziņas sūtot - Glūds te bijis - MAGONE Taisni ziņas padot gribu - Sūtīt tevi - KARA KALPS (Izbijies.) Lai dies' pas' -! MAGONE Tu jau labi ceļu zini, Pats tu biji vedējos! KARA KALPS (Lūgdamies bailēs.) Visu, visu, ko tik gribi, To tik nē! - Ij ne domas! MAGONE (Aizgriežas noskumusi.) KARA KALPS Ak tu skumsti! - Visu dodu - Savas asins, savu mantu - MAGONE (Parausta plecus.) KARA KALPS Es tev varu pačukstēt Visas, visas ļaužu runas - Kungu ar' - atnest ēst! - To tik nē! - Lai dies' pas' -! MAGONE Ej! sev ej! KARA KALPS Nedusmo! Es tev gribu labu - labu - MAGONE Ej jel drīzi! - pienāks tevi. KARA KALPS Eju, eju! (Iesaucas bailēs.) Vai man dieviņ! * (Ienāk   S v e š z e m n i e k s   ar   p a v a d o i ņ i e m.) SVEŠZEMNIEKS (Uz kara kalpu.) Trešreiz tu man metienā! Nu man gana! - Ē, šo ņemt! (P a v a d o ņ i   sagrābj kara kalpu.) KARA KALPS (Ceļos krizdams.) Kundze! Kundze! SVEŠZEMNIEKS Tūdaļ prom! MAGONE (Uz Svešzemnieku.) Ko tu sodi nevainīgu? SVEŠZEMNIEKS (Smejas nikni.) Ha, ha, ha, ha! nevainīgu! Zinām visas tavas cilpas: Kalpus vīli, Glūdu sauci, Atslēdznieci pierunāji! MAGONE Ko tu melsi? SVEŠZEMNIEKS (Smejas.) Ha, ha, ha, ha! Tu jau mani nemuļķosi, Neizbēgsi mana naga - Biezas sienas! Dziļas bedres! MAGONE (Sajūsmībā.) Sienas cel! bedres rac! Visu zemi gunīm dedz! Ceļus slēdz atslēgām! - Es jau visam cauri iešu! SVEŠZEMNIEKS Visas galvas atsitas Pretī manu dzelzu varu! Lai tik nāk! (Ņirgādamies uz Magoni.) Tu tik iesi Visam cauri - tā kā šis! (Viņš paceļ gaisā aiz viena spārna nošautu kraukli, kuru turēja līdz tam apslēptu. Tad kā triumfā nosviež to pie Magones kājām.) MAGONE (Iekliegdamās.) Krauklīt manu! Krauklīt, kraukli! Asiņotas tavas krūtis! Kas nu skries ziņu nest Bāliņam uz Kurzemi?! (Viņa saņem klēpi kraukli un sāpēs sabrūk.) (Priekškars.)

RAINIS KRAUKLĪTIS Panāksnieku dziesma piecos cēlienos PIEKTAIS CĒLIENS Lielā darba istaba svešzemnieku zemē; tā pati, kas 4. cēlienā. Tagad viņa tumša, slēģi aizvērti, tukša, krēsli iznesti, tikai viens solīts palicis un kaktā dzirnas. Sienā iesprausts skals deg. Agrs svētrīts. * (Istabā   M a g o n e   viena pati, maļ.) MAGONE Ak, cik gara mana nakts, Bezmiegā pavadāma! Vēl nebija gana gara Visas bēdas izbēdāt. (Atsēstas uz sola.) Maļu, maļu, kausējos; Dienu nakti grūtas dzirnas: Kviešu pūru gan samalu, Miera sevim nesamalu. (Uz dzirnām atskatīdamās.) Teic, dzirniņ, ko es maļu? Maļu savas jaunas dienas. Šķīda graudi, putināja, Bira manas jaunas dienas. (Pieskaras dzirnu akmenim, pakrata milnu; rūgti.) Sirdsēsts šeitu dzirnakmenis, Ļauna diena - milna bija, - Tie samals mūžu manu, Tad es miera gan dabūšu. (Pie loga dzird klusi grabinām. Uztrūkstas kājās.) Kas pie loga pačaukstēja? - Vai tie būtu? - vai tie būtu? - Puksti, sirds, paklusāki! - Ak, tik vējš! Ko es ceru? (Atkal atsēstas.) Kad tie būtu! Kad tie būtu! Lai tie šeitu justu mani! Teci, dzirna, sveša dzirna! Pazīs manu ritumiņu. (Viņa sāk aši malt, bet drīz apstājas domās.) Kad es biju Kurzemē, Zīdu stīgu ilgas vērpu, - Gribēj' ilgu kamoliņu Pār saulīti pāri sviest. (Sapņainās atmiņās.) Zelta niedru pili cēlu, Pāvu spalvu jumtu jumu, Magonīšu cisas kaisu, Rožu klāju paladziņu - - Nu man trūka ilgu zīdi, Saulīt' slīka jūriņā, - Nu es gribu gulēt iet Zem to rožu saknītēm. * (Pret loga slēģi atsitas akmens.) MAGONE (Izbailēs iekliedzas.) Ai! (Ļaužu balsis aiz logiem.) SIEVIETES BALSS Klau, kā dzied liela māte! Savu darbu vieglodama! (Otrs sviediens pret slēģi.) MAGONE (Iekliedzas atkal.) Ai! (Katru troksni un zaimojumu viņa sajūt kā sitienu un vairās.) CITA BALSS (Ārā.) Liela māte viena dzied Uz divām balstiņām! (Trešs sviediens pa slēģi.) VĪRIEŠA BALSS (Ārā.) Liela māte, uzmosties! Svētu rītu uzposies! Palūk šurp! Precnieks klāt! Tec nu logu virināt! SIEVIETES BALSS (Ārā.) Liela māt! mek, mek, mek! Tev kaziņa kalponīte! VĪRIEŠA BALSS Liela māt! am, am, am! Tev sunītis sulainītis! * (Ārā troksnis drusku aprimst, bet tad turpinājas.) MAGONE (Izbailēs, atspiedusies pret sienu, attālu no logiem. Klusi, rūgti.) Ak, tie mani vajātāji, Es cerēju bālēliņus! - Mana vaina, mana vaina, Kam par ļaudīm ieskatīju. * (Ienāk   A t s l ē d z n i e c e;   nes rokās bļodiņu un gabalu maizes.) ATSLĒDZNIECE Nāku tevis apraudzīt, Vai tev tika savas tiesas? (Aplūkodama samaltos miltus.) Samalusi ira gan, Pāri mēru - soda tiesu. (Noliek uz soliņa bļodiņu un gabalu maizes.) Še tev būs azaidam Putras bļoda, maizes rika. MAGONE (Stāv neatbildot.) ATSLĒDZNIECE Nāc nu ēst! Ko tu stāvi? Ļaužu joki izbiedēja? (Apkaitināta.) Ko tu stāvi? Neatbildi? Vēl spītēs liela māte? Tev bij prāts mīdīt mani, Nu es tevi izlocīšu! (Aiziet.) * MAGONE (Viena palikusi, noskatās pakaļ aizgājējai, nesaprazdama.) Tavu naida padibeņu! Ko es viņai padarīju? (Norīb durvis, no āras aizslēdzamas.) Žvadz atslēgas, stieņi skan, Norībēja bultu koki! BALSIS (No āras.) Liela māte, liela māte, Vai ir stipras ozoldurvis? CITAS BALSIS Liela māte, liela māte, Vai ir cietas nama sienas? * (Piepeši apklust visas balsis un visi trokšņi.) MAGONE (Vēl vairāk izbīdamās un gaidīdama.) Ko tik pēkšņi klusu tika? Vai man dien! - nāks vai pats? Kūdīt kūda Atslēdzniece, - Briesmu, briesmu, tavu briesmu! * (Par mazu brīdi dzird ašus soļus no vairākiem ļaudīm, balsis, tad sitienus pa durvīm.) BALSS ĀRĀ Cērtat! cērtat! MAGONE (Izbailēs pazīst tomēr balsi.) Brāļa balss? TĀ PATI BALSS (Ārā.) Laužat bultas! liecat stieņus! CITA BALSS Pušu šķeļat ozoldurvis! MAGONE (Iekliedzas.) Bāliņ, manu bālēliņu! BALSS ĀRĀ Māsiņ! māsiņ! CITA BALSS Māsas balss! BALSS (Ārā.) Ašāk cirst! ašāk lauzt! MAGONE Ak tu laime! mana laime! Labā vēršas manas dienas. * (Durvis top atdarītas un ienāk iekšā   V e n t s   ar saviem   p a v a d o ņ i e m,   viņu starpā arī   G o ģ i s   un   V a r e l s,   L a n ķ i s,   arī    G l ū d s.) VENTS (Steidzas māsai pretī.) Māsiņ manu! mīļāko! Cietumā rodu tevi! Vai man, kādas tavas dienas! Kā tu viņas pavadīji? MAGONE Brāliņ mīļo! Ļaunas dienas, - Vienas domas: zemē līstu. GLŪDS Laiks nau bēdas izsūdzēt, - Nu tik aši projām bēgt! VENTS Ko mums bēgt? Vai tev prāts? Vai mums zagtu atzagt būs? VARELS Tiesu, tiesu! to mēs gribam! Mums tie pāri nodarīja. GOĢIS Kad mēs bēgam, paliek pūrs. VARELS Nevar izbēgt, apkārt tie. VENTS Ej tu, Lanķi! atsauc pašu! Brālis lika tiesā nākt. (Lanķis aiziet.) * (Panāksnieki pulcējas ap māsu.) GOĢIS Kāda tava dzīve bija? Melna tumsa acīs dur. VARELS Vaļā logus atsperat! Lai pie gaismas lūkojam. (Logi top atrauti vajā, rādās bāla, agra gaismiņa.) VENTS (Lūkodamies māsā, pavezdams viņu pret gaismu.) Ak tu mana mīļa, balta! Kā tu esi pavārgusi! VARELS Sārti vaigi iekrituši! VENTS Zilas acis izraudātas! GOĢIS Kur tev zaļi zīda svārki? Darba driskas mugurā! VARELS (Pieskaras pie Magones drēbēm.) Sviedros kreklis sasviedrots! VENTS (Paņem māsas rokas.) Rokas darba saplaisātas! GLŪDS (Tuvodamies Magonei.) Zelta mati putekļos! Vai šo rītu maldināta? GOĢIS Svētu rītu raida malt! Mēs ne ganos neraidītu. VENTS Svētrīt' malt! - Pušu dzirnas! (Viņš iet pie dzirnām, zobenu sagrābdams.) MAGONE (Iesaucas.) Mīļo! Bāliņ! - Lai paliek! (Aizved brāli nost no dzirnām, klusāk.) Kad tu nāci, - aizmirstas Visas ciestas pārestības. GOĢIS (Uz soliņa pie dzirnām atradis bļodiņu un maizes riku, rāda tos panāksniekiem.) Nākat šurp palūkot! Ko dod ēst mūsbērniņam! VIENS KAREIVIS Ašķu putra, pelavmaize! CITS KAREIVIS Mēs ne sunim to nedotu. VARELS Mēs būt' tevi barojuši Ikrītiņa putnu piena! JAUNS KAREIVIS Ikrītiņa zemenītes, Rītu rasas salasītas! * (Ienāk   S v e š z e m n i e k s   un   L a n ķ i s;   aiz viņiem Svešzemnieka pavadoņi; tie paliek pie durvīm stāvot.) SVEŠZEMNIEKS (Ironiski.) Kādi viesi sabraukuši Svētarīta agrumā? Bultas rāva, stieņus lauza, Ozoldurvis sadauzīja! VENTS Panāc šurpu, tautu blēdi! Man ar tevi jārunā. (Paņem māsu aiz rokas un paved tuvāk uz istabas vidu.) Nākam māsu apraudzīt, Tumšā rodam cietumā! SVEŠZEMNIEKS Bēgtin bēga - noturēju, Jāslēdz bija aislēgām. MAGONE Es nebēgu, - nava tiesa. GLŪDS Aicināju, - liedzās bēgt. SVEŠZEMNIEKS (Ņirdzīgi uz Glūdu rādīdams.) Tas, lūk, viņas bruņinieks! Man ap namu ložņātājs! (Uz Magoni.) Šurpu stājies, sieva mana! MAGONE (Atkāpjas vēl tālāk.) SVEŠZEMNIEKS Lūk! Vēl tagad manis bēg! MAGONE (Piestājas pie Venta.) Bēgu brāļa pasejā, Zem tā zaļa zobentiņa! (Pieliek roku pie Venta zobena.) VENTS (Uz Svešzemnieku.) Kā lai tevis nebēgusi, Kad tu viņu vārgā liki? SVEŠZEMNIEKS (Ņirdzīgi.) Kādā vārgā? VENTS Jautās vēl! Palūk, kāda pavārgusi! Es tev devu rīta sauli, Tu nodzini vakarā! VARELS Mēs tev devām zelta rozi, Tu ziediņus saplūkāji! GOĢIS Mēs tev devām saules meitu, Tu darīji pelnu rušķi! VECIS Tev maļ māsa baltus miltus, Tu tai dodi pelavmaizi! (Viņš rāda Svešzemniekam vienā rokā maizes gabalu, otrā miltu sauju.) SVEŠZEMNIEKS (Smejas, atbildēdams Varelim.) Zīdos neiet dzirnas malt! (Un vecim.) Sodam nedod medus raušus! GOĢIS (Dusmās.) Krāj tos miltus, nenovīdis! Grauz to maizi, vergotājs! (Viņš izber miltus un nomet maizi pret Svešzemnieku.) VARELS Sodam malti! svētu rītu! (Viņš steidzas pie dzirnām.) Sodu dzirnas gabalos! (Viņš cērt ar zobenu pa dzirnām, tā ka tās sakrīt.) MAGONE (Iekliedzas.) Vai! SVEŠZEMNIEKS (Auksti.) To dārgi samaksāsat. VENTS Lūk, tev bija dzirnu žēl, Mums māsiņas vairāk žēl! SVEŠZEMNIEKS (Nikni.) Nožēlosat, žēlotāji! VENTS Ko tu draudi? Ko tu sodi? Kādu vainu māsai liki? SVEŠZEMNIEKS Teikšu vainu. (Uz kalpiem.) Aši steigt! Vest to kalpu, Atslēdzneci! (Divi kalpi aiziet.) * (Svešzemnieki sakustas un sačukstas.) VENTS Kādu vainu? SVEŠZEMNIEKS Tādu vainu: Manus ļaudis musināja Neklausīt uzraudzei, Padziedāt darblaikā. MAGONE Smiekli, smiekli! GOĢIS Dziesmas liedz? VECIS Dziedot daļām darbus visus. JAUNS KAREIVIS Kopu manta, kopu darbs! CITS KAREIVIS Ne mums kungu, ne uzraugu! SVEŠZEMNIEKA ĻAUDIS (Durvīs un aiz durvīm sačukstas un izrāda apslēptu uztraukumu.) SVEŠZEMNIEKS (Nicīgi uz panāksniekiem, atskatīdamies uz savējiem.) Tumši ļaudis! nejēguļi! VENTS Vai tā visa vaina bija? GOĢIS Tādēļ liki sodu ciest? VARELS Svētu rītu maldināji? GOĢIS Kā teic dziesma: zagts kumeļš Garu ceļu netecēja, - Zagšu ņemta līgaviņa Ilgu mūžu nedzīvoja. * (Ienāk Atslēdzniece.) SVEŠZEMNIEKS (Uz panāksniekiem.) Uzklausat! - Atslēdzniēce. (Pabīdīdams Atslēdznieci uz priekšu.) Tā gribēja atvilkt tevi? (Uz Magoni rādīdams.) ATSLĒDZNIECE (Māj ar galvu apstiprinoši.) Lai mēs abas tevi krāptu, Lai šī taptu pilna kundze! SVEŠZEMNIEKS (Uz panāksniekiem.) Klausat vien! ATSLĒDZNIECE Mīlināja Tavu kalpu - sargu sevim! MAGONE (Kaunēdamās.) Ak, netikļi šai zemē, Kas man deva melu vainu! SVEŠZEMNIEKS Liedzies? nāk! dzirdēs gan? VENTS Ko, tavs kalps? Melos vien. GOĢIS Pats to kalpu piemācījis. VARELS Mēs to kalpu nositīsim. * (Ienāk   d i v i   s a r g i   un atved kalpu, saslēgtu važās.) SVEŠZEMNIEKS (Uz kalpu.) Vai tev' kundze mīlināja? ATSLĒDZNIECE Sargu sevim gribēdama. KALPS Es nevaru aprunāt; Kundze ļauna nedarīja. SVEŠZEMNIEKS (Bargi.) Pats es tevi radu šeit! . Liegsies: - dzelžus karsināšu! ATSLĒDZNIECE Teiksi tiesu: apžēlos, Karodznieka godā cels! SVEŠZEMNIEKS (Bargi.) Saki tiesu! KALPS (Bailīgi.) Saku tiesu! Lika brālim ziņu dot. SVEŠZEMNIEKS (Uzvaroši.) Lūk! ko teicu? (Uz kalpu.) Visu saki! KALPS (Bailīgi, lūdzoši skatās uz Magoni un atkal uz kungu, dairās tuvodamies kungam.) MAGONE (Nicīgi novēršas no viņa, uz panāksniekiem.) Es no soda viņu glābu! KALPS (To pamanīdams, piepeši atmetas no kunga un tuvojas Magonei, zemīgi lūgdamies.) Kundze! Kundze! Nevērs acis! Ļauj skatīt tās pirms nāves! (Nokrīt ceļos.) SVEŠZEMNIEKS (Nikni saucot.) Lūk! ir tiesa! (Sargiem uz kalpu rādīdams.) Vest un kratīt! Līdz tam mute atdarās! KALPS (Top no sargiem sagrābts, uzrauts kājās un projām vests; viņš sauc.) Vedat! Darat, jūsu griba! Nevainīga! Nevainīga! MAGONE (Uz Ventu.) Brāli, neļauj taisnu sodīt! KALPS (Uz viņu atgriezies.) Nevainīga! Nevainīga! (Tiek aši aizvests prom.) * (Svešzemnieka ļaudīs kustība.) SVEŠZEMNIEKS (Uz Ventu.) Pats nu redzi! VENTS Ko es redzu? SVEŠZEMNIEKS Kalps, - tas viņu dievināja, Viņa kalpam aizrunāja. VENTS Mīksta sirds. Goda kalps. SVEŠZEMNIEKS Abi sodam! VENTS Nevainīga! Netirdī taisnu kalpu! ATSLĒDZNIECE Skaidri vaina pierādīta. PANĀKSNIEKI Nevainīga! - Blēžu ļaudis! VENTS (Uz Svešzemnieku.) Tu meklē vainas, vainas, Lai mēs tevis neaprātu. GOĢIS Lai šim būtu pilna vaļa Mūs' māsiņu vārdzināt. VENTS Vienu roku māsu devu, Otrā bij zobentiņš. (Paņem rokā zobenu.) GOĢIS (Uz Svešzemnieku.) Nu solies pār zobenu Māsai pāri nedarīt! (Tura zobenu izstiepis.) SVEŠZEMNIEKS Es tai pāri nedarīju. VENTS Redzējām tavus darbus. (Nostājas vienā pusē no Goģa izstieptā zobena.) Solies, solies pār zobenu! VARELS Niecināsi - galva nost! SVEŠZEMNIEKS (Ironiski.) Ha, ha! Solu - solīt viegli. ATSLĒDZNIECE Kam solīsi? Nau tev vainas. GOĢIS Solīs gan, lūzīs vārds. SVEŠZEMNIEKS (Uz Magoni.) Solīt? sieva, - jeb vai tici? GOĢIS Soli, soli, - ko vēl prasi? SVEŠZEMNIEKS (Redzēdams, ka Magone neatbild, kodīgi smejas.) Ha, ha! Labi! (Nostājas pie Goģa izstieptā zobena, Ventam pretī.) VENTS Sniedz tad roku. SVEŠZEMNIEKS (Pieiet tuvāk un sniedz roku.) MAGONE (Piesteidzas klāt un atstumj Venta roku no Svešzemnieka rokas, un noliec uz zemi Goģa zobenu.) Nost tās rokas! - Nost zobenu! Man nevajga solījuma. VENTS Kā? nevajga? SVEŠZEMNIEKS Lūk! man tic! VENTS Kā nu, māsiņ? GOĢIS Velti tici. MAGONE Es nebūšu šai zemē. Ļauni ļaudis zemi valda. VENTS Mīļā! PANĀKSNIEKI UN VARELS Mūsu! SVEŠZEMNIEKS Es tev ļauns? Kad tik ļaunu nepieredzi! ATSLĒDZNIECE Ej sev! ej sev! SVEŠZEMNIEKS (Nepacietīgi uz Atslēdznieci.) Klusu cieti! (Uz Magoni.) Sieva, nāc! - Kurp tu iesi? MAGONE Gribu, iešu atpakaļ Uz dārgo Kurzemīti! Tur saulīte ļaudis silda Līdz pašai dvēselei. (Panāksnieki priecādamies apstāj viņu; viņa visiem dod rokas.) SVEŠZEMNIEKS (Klusi uz vienu sargu.) Palūko, vai tas kalps Atminējis - to, kas bijis? SARGS Eju, kungs, - paziņošu. SVEŠZEMNIEKS Pasteidzini! pakarsini! (Sargs aiziet.) * (Panāksnieku pulciņš savrup atkāpies, dzīvi sarunājas.) VENTS (Uz Magoni.) Sirds sāpēja paredzot, Māsai gauži tāļtautās. JAUNS KAREIVIS Kraukļi ķērca . . . GOĢIS . . . Kraukļa brāļi . . . MAGONE (Ar nopūtu atminēdamās.) Krauklim krūtis pāršāvuši . . . VENTS To tie kraukļi gauži ķērca . . . GLŪDS Jāju māsu apraudzīt. MAGONE Nu ir beigtas jaunās dienas! PANĀKSNIEKI Vedam sauli Kurzemē! (Taisās visi aiziet līdz ar Magoni.) SVEŠZEMMNIEKS (Nostājas viņiem ceļā.) Nevest jums it ne kurp! Še tā vesta, še tā būs! Piederēta, pielaulāta, Ne dzelžiem atlaužama! VENTS Atšķiram, aizvedam, Kad to tautas niecināja? GOĢIS (Uz Svešzemnieku.) Šķiraties viens no otra! Lauzt laulātus gredzeniņus! SVEŠZEMNIEKS (Pārsmejoši.) Gaidat! ATSLĒDZNIECE (Uz Svešzemnieku.) Klusi! (Uz panāksniekiem.) Atcerat: Mēs sev pūru paturam, Vēl jums klātu jāmaksā, Kam mums ņemat darbinieci. GOĢIS (Ironiski.) Pats mums mantu nolaupījis, Vēl šim klātu piemaksāt!? SVEŠZEMNIEKS (Noteikti.) Paliek manta, paliek meita! VENTS Kad man māsa, patur' mantu! GOĢIS (Uz Ventu.) Ko atdod māsas pūru? VECIS (Tāpat.) Ko atdod mūsu mantu? VENTS Māsa mums dārgāk bija. (Uz Svešzemnieku.) Gribi pūru, atlaid māsu. SVEŠZEMNIEKS Abus gribu! VENTS Tad neviena. SVEŠZEMNIEKS (Uz Magoni, viņai tuvodamies.) Šurpu nāci! MAGONE (Pie brāļa piestādamās.) Še mana vieta! VARELS UN PANĀKSNIEKI Šķirat nost! šķirat nost! GOĢIS Lauzt laulātus gredzeniņus! SVEŠZEMNIEKS (Ironski.) Darat! darat! MAGONE (Novelk savu gredzenu un pasniedz Goģim.) Ņem un lauz! SVEŠZEMNIEKS (Uz Magoni.) Nu zaudēsi savu tiesu! MAGONE Manas tiesas nau man bijis, Nu mājās atgriežos. GOĢIS (Liek atnest soli, uzliek uz tā gredzenu, kuru vecis pietura ar dunča galu. Uz veča roku uzliek savu roku no vienas puses Vents, no otras puses kareivis. Tad Goģis saka.) Pušu laužu šo gredzenu, Pušu laužu šo līgumu! Vīrs no sievas šķiraties Kā gredzena lauztas daļas! (Viņš paņem zobena asmeni rokā un ar zobena rociņu pārsit pušu gredzenu. Pacēlis, rāda pārlauztās gredzena daļas.) PANĀKSNIEKI Pušu! pušu! Lauzta vara! VENTS (Uz Svešzemnieku.) Tev pār māsu tiesas nava. SVEŠZEMNIEKS Māsas tiesu salauzāt, Mana tiesa, lūk! ir še! (Viņš novelk savu gredzenu un uzbāž to uz sava dunča gala, rādīdams.) GOĢIS Nau tev tiesas! SVEŠZEMNIEKS (Ironiski viņam pastiepdams dunci ar gredzenu.) Lauz jel šo! Noņem mana dunča gala! GOĢIS Dunča galā tiesas nau! PANĀKSNIEKI Vedam māsu Kurzemē! (Taisās iet.) * (Ienāk sargs ar kalpu, važās saslēgtu; kalps izskatās savārdzis.) SARGS (Uz Svešzemnieku.) Kungs, - še kalps. SVEŠZEMNIEKS Ha, ha! Labi! (Uz panāksniekiem.) Nu jums gribu parādīt, Ka vēl ira mana tiesa. (Uz kalpu.) Vai nu visu atminēji? KALPS (Klusā, aizsmakušā balsī.) Teikšu visu: vaina bija. (Uz Magoni.) Novērs nost savas acis! Kaunās tevis mana mēle. SVEŠZEMNIEKS (Uz kalpu.) Runā, runā! Nelokies! KALPS (Uz kungu.) Tu man saki, - atkārtošu. SVEŠZEMNIEKS Kundze pret man' noziedzās! KALPS Kundze pret tev' noziedzās. ATSLĒDZNIECE Dzirdat, dzirdat! Kunga tiesa! VENTS Nebrīvs vīrs, nebrīvs vārds. SVEŠZEMNIEKS (Kaisli.) Mana tiesa? (Uz Magoni rādot.) Noziedzniece Man varā visa krīt! Ne vairs kundze - verga meita! (Uztraukums.) VENTS A, nelieti! a, netikli! VARELS Nostu tavu zvēra galvu! (Saņem zobenu.) GOĢIS Ko varmāku klausīties! PANĀKSNIEKI (Virzās uz durvju pusi.) Vedam māsu! vedam māsu! SVEŠZEMNIEKS (Zobenu pacēlis, strauji.) Krustiem cirsti jūsu ceļi, Es jūs projām nelaidīšu! PANĀKSNIEKI (Zobenus vicinādami, jautri.) Sen jau mūsu zobentiņi Uz tautām asaroja! GLŪDS (Uz panākstiem.) Nepatiesu ķildu ceļat, Nu jūs grābs sūra vara. (Uz Svešzemnieku.) Kas ir taisnis, turp es eju! Dosi pulku? SVEŠZEMNIEKS Naudu, pulku! (Magone novēršas nicīgi.) VENTS Te nu bija līgavainis! VARELS Nodevējam turpu ceļš. GOĢIS Nu mums cīņa skaidra būs. PANĀKSNIEKI Bēgat turp, vācu kalpi! (Kad   G l ū d s   stājas svešzemnieku rindās, no viņa nicīgi atraujas kareivji - vāci.) SVEŠZEMNIEKS (Noliekdams zobenu, uz Magoni.) Klausies, sieva, izbijusi! Mana tiesa, mana vara - Es tev došu žēlastību, Pārskatīšu: nāc pie manis! ATSLĒDZNIECE (Metas pie viņa klāt.) Ko tu dari? - Apžēlosi? - Tāda būtu nositama! - Laid, lai iet! - Pūrs tev ira. SVEŠZEMNIEKS Nost no manis! (Atstumj viņu un tuvojas Magonei.) ATSLĒDZNIECE (Izmisusi.) Kurp tu eji? SVEŠZEMNIEKS (Uz Magoni.) Saki vārdu! Sniedzi roku! (Sniedz viņai roku pretī.) MAGONE (Viņa roku atraidīdama.) Pilna dzelžu! pilna asins! SVEŠZEMNIEKS (Turpinādams.) . . . Pilna zelta! - Ņem šo roku! MAGONE Nost to roku! nost to zeltu! SVEŠZEMNIEKS (Lūdzoši.) Es no jauna tevis precu, - Mana esi! Augsta kundze! MAGONE (Lēni.) Labāk kalpa zema meita. Bail man tevis, riebj man tevis! (Aizgriežas nost.) SVEŠZEMNIEKS (Atkal lepni un ar apslēptu niknumu.) Krita tavi liktens svari! Ha, ha! ha, ha! Pati šķīri. (Mākslotā jūtībā.) Nu ar dievu jāpasaka. Dod nu roku beigu reizi. (Tuvojas viņai izstieptu roku.) MAGONE (Vairās no viņa un bēg pie Venta.) Bail man! SVEŠZEMNIEKS (Asi iesmejas.) Ha, ha! (Bet gaida vēl ar izstieptu roku.) VENTS Dod jel! GOĢIS Nē! MAGONE (Lēni, negribēdama tuvojas viņam.) SVEŠZEMNIEKS (Iet viņai strauji pretī, saņem viņas roku un apskauj viņu.) Beigu reizi skauju tevi, Vairs neviena neapskausi. (Viņš aši izrauj savu dunci un nodur Magoni. Skaļi, ņirdzīgi.) Ej savā Kurzemē! MAGONE (No viņa prom streipuļodama.) Vai, bāliņu! Vai, Kurzeme! (Uztraukums.) (G l ū d s   arī pieskrej klāt. Vents viņu atgrūž.) VENTS (Pieskrej viņai klāt un apskauj viņu.) Māsiņ, māsiņ! Durvis slēgt! SVEŠZEMNIEKS (Skaļi.) Nokaut visus! Līdzi šo! (Rāda uz Glūdu, kuru divi kareivji nosit.) VARELS (Uzbrūk Svešzemniekam ar zobenu.) Krīt', varmāks! (Panāksnieki vicina zobenus. svešzemnieki sanāk istabā, stājas ceļā Varelim.) KARA KALPS (Izraujas no sargiem, kuri tura viņu; pārmet sev pār galvu rokas ar važām un ar šim nosit no muguras puses Svešzemnieku, savu kungu; tas nokrīt.) Mirsti pats! VARELS (Atbīdīdams sargus, reizē cērt Svešzemniekam.) Mirsti! mirsti! SVEŠZEMNIEKS (Sadrebas un nokrīt. Viņa ļaudis paliek nekustoši un neuzbrūk.) KARA KALPS Diezgan kāvi. Tu vairs visus nenokausi! Nu pret tavu dzelzu sirdi Sašķīst mūsu dzelžu važas. ATSLĒDZNIECE (Redz kungu krītam un skaļi iekliedzas.) Slepkavība! slepkavība! (Mudina sargus.) Ķerat kalpu! Kaujat, kaujat! Savu kungu atriebdami! KARA KALPS Atriebies riebējs pats. SVEŠZEMNIEKA ĻAUDIS (Arī tagad nekustas un viņos dzird tikai dobju rūkoņu.) ATSLĒDZNIECE (Uz sargiem.) Saucat kundzes! Lielo kundzi! VIENS SVEŠZEMNIEKU SARGS Nau tām laika, naudu skaita. ATSLĒDZNIECE (Izmisumā nometas pie mirušā kunga un saņem klēpi viņa galvu glaudīdama.) VENTS (Uz savējiem.) Ņemat savu dārgo mantu! Mātei vedam Kurzemē! ATSLĒDZNIECE (Vēl uzliesmodama, uz sargiem.) Nāvi! nāvi! Nelaist projām! SVEŠZEMNIEKU KAREIVIS (Uz panāksniekiem.) Ejat brīvi, brīvie ļaudis! Jūs mūs brīvus darījāt, Dārgu maksu maksādami. VAIRĀKI SVEŠZEMNIEKU SARGI Varai gals! Viltum gals! Varai, visa spiedējai! KARA KALPS (Uz Ventu, tuvodamies mirušai Magonei.) Ļauj vēl, brāli, noskūpstīt Ziedu baltu māsas roku! (Viņš noliecas godbijīgi un pieskaras pie Magones rokas.) VENTS (Turēdams Magones otru roku.) Sniedzās tavas baltas rokas Saules tāļas brīnumzemes! KAREIVJI Dosimies kopā rokas, Meklēt saules brīnumzemi! (Sadodas rokās panāksnieki ar vedējiem.) (Priekškars.)

DAUGAVA SĒRDIEŅU DZIESMA Saule mūsu māte, Daugav' sāpju aukle, Pērkons velna spērējs, Tas mūsu tēvs. MELNĀ DAUGAVA TUMSAS MĀTE (Dzirdas pievēršoties.) Vēlu, vēlu, - tumsa, tumsa, Steidzin steidz Daugavmāte; Pilni klēpji dvēselīšu, Nakti jūrā jānones. Steidzin steidz, apstājas: Kas tur raud ievājā? Vai tās vēlas lakstīgalas Pārziedēta pavasara? Ko vaicāji, Daugavmāte? Vai tu bērnu nepazini? Latvju - bērni - bārenīši Nāk pie tevis sūdzēties. (Atdzirdas aizvēršoties.) Rinda, rinda, gara rinda, Rindas gala neredzēja: Sasēduši Daugmalē Kā tās rudens bezdelīgas. Bezdelīgas čivināja, Siltu zemi laizdamās. Kādu zemi mums laisties? Kad mums ņēma tēvuzemi. Bezdelīgas čivināja, Visi priekā klausījās - Kas klausīja bāra bērnu? Tumsa nakts, Daugavmāte. VIENA BALSS (Tumšā rindas galiņā.) Tumsas māte, Daugavmāte, Uzklausat! uzklausat! Nedzird saule, dzirdi tu: Tumsas māte, Daugavmāte! CITA BALSS (Neredzamā maliņā.) Saule grima, saule grima, Tumsa kāpa debesīs - Daugavmāte spogulī Ilgi vizmu paglabāja. Ilgi vizmu paglabāja, Līdz ij spoguls aklis tapa; Veries, acs, neveries - Neviz vairs Daugaviņa. CITA BALSS (Ievu krūma pazarē.) Uguns meita, spodracīte, Siltas dvašas pūtējiņa! Uzmet aci, uzpūt dvašu: Vēsas naktij vilnainītes. Vēsas naktij vilnainītes, Krata mani padrebuļi: Ne maizīte miesas silda, Ne prieciņš sirdi manu. VIENA BALSS (Pašā rindas galiņā.) Visas savas lielas bēdas Sīkās dziesmās izdvešam; Cik tās dziesmas neizdvesa, Tik asaras izraudāja. - Cik asaras izraudāja, Tik uzplūda Daugaviņa - Grūti nest Daugavai Asarplūdu sūrumiņu. VISAS BALSIS (Visos rindas galiņos.) Labāk dziesmas padziedam, Ne Daugavai grūti darām, - Visas savas lielās bēdas Vējā, gaisā aizpūšam! ASARU MĀTE (Dzirdas.) Visas senās bāru dziesmas Bāru bērni izsūdzēja; Senās bēdas minēdami, Jaunas bēdas remdināja. - Visas senās bāru dziesmas: Kas tie tādi, kas dziedāja, - Ej, saulīte, drīz pie dieva - Saulīt' tecēj' tecēdama. - Tik to vienu nedziedāja: Maziņš biju, neredzēju - Kad to vienu izdziedātu, Aiz raudām nevarētu. (Atdzirdas.) Visas senās bāru dziesmas: Par kungiem, par vergiem, Par kalpiem, vagariem, Par klaušiem, par darbiem, Par vēliem vakariem; Par šaustiem locekļiem, Par sviedriem, asarām, Par vaidiem, nopūtām, Par kariem, par sodiem, Par lietām asinīm, - - - Visas dziesmas izdziedātas, Vēl nau bēdas remdinātas. MAZA MEITIŅA Dziedi tu, Vecmāmiņa, Tu dziesmiņu daudz zināji: Tu mūžiņu drupināji Lielu lauku galiņos, - Kur tev bira asariņas, Tur tev dziesmas uzziedēja, Kur tecēja sūri sviedri, Tur pasakas atzaļoja, Kur pakriti nespēkā, Teika cēlās cerētāja. VECMĀMIŅA Ko, bērniņi, es dziedāšu, Nau man vairs jaunu dziesmu. Kad es gāju darbiņos, Tad es jaunas sacerēju. Man vecām rociņām Izkrīt dziesmu kamoliņš, - Ceļat, jaunie, kamoliņu, Tāļāk dziesmu šķetinat! Tāļāk dziesmu šķetinat, Pie tās vecās piediegdami - Savas bēdas, savas ceres Savā balsī izdziedat! VIENA BALSS (Pašā rindas vidiņā.) Visiem bija vienas bēdas, Visiem bija viena dziesma, Ko tās bēdas remdināt, Jaunu dzīvi iedziedāt. CITA BALSS (Tumšākā kaktiņā.) Tēviem bija vienas bēdas, Tēviem bija vienas dziesmas, Dēli klīda kur kurais, Vairs tās dziesmas nesaskan. MAZĀ MEITIŅA Vecmāmiņ, vai! Vecmāmiņ, vai! Ko saki tu? Ko saki tu? VECMĀMIŅA To es saku, bērni mani: Visi manim līdzi mīļi - Lai tie klīda kur - kurais, Lai tās dziesmas nesaskan. VAIDU MĀTE (Dzirdas.) Visi bērni vaidu bērni, Visas balsis vaidu balsis, Vaidu balsis paceļas Visos tumšos kaktiņos, Paslēpjos, pasekņos, Pazarēs, pasmiltēs, Papurvēs, pamiglēs, Dibenos, dziļumos, Tāļumos, mākoņos, Melnos veļu vilnīšos. DAUDZAS BALSIS (Reizē.) Ak, mēs klīdām kur - kurais! Klaida dziesmas nesaskan. Ak, tās mūsu jaunās bēdas, Vēl ne mūžam nedzirdētas, Vēl ne mūžam nesūdzētas, Vēl ne mūžam nedziedātas! MAZĀ MEITIŅA Ko saki, māmiņa? Ko saki, māmiņa? VECMĀMIŅA Jaunas bēdas remdināt Noderēja jaunas dziesmas - Vecās labas pieminēt Tāļas, mīļas bērnu dienas - Tāļas, mīļas bērnu dienas, Tais visiem vieni prieki - Nu dzied katris savu dziesmu, Nu sūdz katris savu bēdu! Bēdas visi sapratīs, Lai tās vecas, lai tās jaunas - Dziesmas tautas nedienā Saplūst vienā vaidienā! VISAS BALSIS (Visos rindu kaktiņos.) Dziesmas tautas nediena Saplūst vienā vaidienā! Plūst no druvām - druvas mītas, Plūst no asins - asins lietas, Tēva zemi sargājot! DAUDZAS BALSIS (Viena pēc otras.) Plūst no Bārtas mūsu vaidi, Durbes, Rojas, Irbes, Stendes, Sargā, Daugav', māsu savu, Sargā jūru, visu māti! Abavnieki nākam sūdzēt! Mēs no Auces, Bērzes, Svētes! Iecavnieki, Misas ļaudis, Susejnieki, Laucenieki. - Prom mūs dzina rupja vara - Mūsu mājas dedzināja. - Svešu zemju šurpu nākam - Divkārt bēgļi, trešā postā! Mēs no Juglas, Ogres, Pērses, Mēs no Gaujas, mēs no Tirzas - Salacnieki, Svētupnieki, Burtniekkrastu, skaistu malu - Aivēksteņi - upmalieši, Zilā kalna augstumnieki. Mēs latgaļi, kas mūs glābs? Sūdz Rēzekne, sūdz Pededze, Dubna dubst, Lubāns čūkst, Krāslavkrasti noslāpuši - Vaidi plūst zemes galiem, Kur nu briesmas iebrukušas? Asins jaukti upju viļņi, Vaidu putām burbuļoja - Izmocīti, izklīduši, Raudāt nākam dzimtu zemi: Dzirdi, mūsu Daugavmāte: Tumsas māte, tūkstots balsis! VECMĀMIŅA Klausat mani, vaidu bērni: Daugavmāti dziedāsim! Tūkstots balsis, tūkstots bēdas - Viena visiem Daugavmāte! DAUDZAS BALSIS (Visu rindu galiņos.) Dziedam, dziedam Daugavmāti! Vecmāmiņas vēlējumu, Dziedam tēvu parašā, Lai pamāca Vecmāmiņa. VECMĀMIŅA Deviņ' vīri sasēdās - Ozolgalda galiņā - Zara kanna salda alus Pašā galda vidiņā. Ko mēs pirmo dziedāsim? Ozolīti, zemzarīti. Sāk no rindas dziesmas laist, Katris dzied ozoliņu. Kas deviņas izdziedāja, Tas no kannas nodzērās, Kas deviņas nezināja, Tam no rindas atkāpties! Kad ozolu izdziedāja, Tad iesāka kumeliņu - Tad atnesa jaunas meitas Jaunu kannu salda alus. (Tumsā   b a l s i s   murmināja, paklusām sačukstējās.) Kur nu vaira zara kannas? Kur nu vaira saldais alus? Kur meitiņas nesējiņas? Visi gāja neziņā. Kas deviņas dziesmas zin? Garas bēdas, īsas dziesmas Kā akmeni upē meta, Noklankstēja, aizviļņoja. CITAS BALSIS Ko jūs, brāļi, murmināt? Vieno mūs ne tas alus, Vīru skaits, dziesmu skaits, - - Vieno gars, tēvu dvēsle. VIENA BALSS Kas pirmais dziesmas sāks? Vecmāmiņa - daudzzinīte. Ko pirmo dziedāsim? Daugaviņu - spulgacīti. VECMĀMIŅA Ak jūs, mani vaidu bērni, Kas nu mana zināšana? Kāds es esmu dziesmu vīrs, Lakatiņu apsējusi? VĪRA BALSS Vergu laiku simti gadi - Klusēt spieda vīru balsis - Tad atzēla tautas dvēsle, Meitu dziesmas klausoties. VECMĀMIŅA Nu, bērniņi, lai, bērniņi, Sumināsim Daugaviņu! Daugaviņai balti bērzi Sudrabiņa lapiņām. Daugav' zelta sijātāja, Tu man žēli nodarīji: Lejā rāvi man' dēliņu, Tavu krastu sargātāju . . . Aizšņukstēja Vecmāmina, Aiz raudām nevarēja . . . VIENA BALSS Kas otrais dziesmas sāks, Daugaviņu daudzināt? CITA BALSS Dzied tu, kroga spēlmanīti! SPĒLMANĪTIS Man spēlītes salauzītas. BALSS Kad spēlītes salauzītas, Jo žēlāka skanēs balss. SPĒLMANĪTIS Mute man izžuvusi. BALSS Asartrauka atdzeries - Kas padzēra asartrauka, Citus labāk priecināja. SPĒLMANĪTIS Uzklausat, labi ļaudis, Daugaviņu daudzinām, Tēvu ziņas, dēlu miņas, Spēlmanīša ieceriņas: Saule Latvi sēdināja Tur, kur gali satiekas: Balta jūra, zaļa zeme, - Latvei vārtu atslēdziņa. Latvei vārtu atslēdziņa, Daugaviņa sargātāja. Sveši ļaudis vārtus lauza, Jūrā krita atslēdziņa. Zilzibeņu pērkons sper, Velniem ņēma atslēdziņu: Nāvi, dzīvi Latve slēgs, Baltu jūru, zaļu zemi. ATBALSIS Nāvi, dzīvi Latve slēgs, Baltu jūru, zaļu zemi . . . SPĒLMANĪTIS Saule Latvi sēdināja Baltas jūras maliņā: Vēji smiltis putināja, Ko lai dzēra latvju bērni? Saule lika dieviņam, Lai tas raka Daugaviņu - Zvēri raka, dieviņš lēja No mākoņa dzīvūdeni. Dzīves ūdens, nāves ūdens Daugavā satecēja - Es pamērcu pirksta galu, Abus jūtu dvēselē. ATBALSIS Nāves ūdens, dzīves ūdens, Abus jūtam dvēselē. SPĒLMANĪTIS Gana manas dziedāšanas, Nu es citus klausīšos. PRETBALSIS Vēl tu visas nedziedāji. SPĒLMANĪTIS Tad klausat pēdējo! Saule mūsu māte, Daugav' sāpju aukle, Pērkons velna spērējs, Tas mūsu tēvs. MEITU BALSIS Saule mūsu māte, Daugav' sāpju aukle. VĪRU BALSIS Pērkons velnu spērējs, Tas mūsu tēvs. VIENA BALSS Lai nu dzied kārklu Svilpis! SVILPIS Man svilpīte sabirzusi. VIENA BALSS Jaunu griez! SVILPIS Kārklu nau! Tranšejgrozos kārkli pīti. VIENA BALSS Kur tie mūsu zaļie meži? Svešu cirvju izkapāti, Raudāj' priedes, raudāj' bērzi? Svešu zemi aizvedami. SVILPIS Ij tā dziesma kāda mana? Svilpīt' viena raibināja. Skaistas dziesmas Ganītei, Mātos māktas, pašas liktas. GANĪTE Mazganītis pirms lai dzied, Tas Daugavugan zināja, Daugavkrastā uzaugdams, Daugavsmiltis rušināja. MAZGANĪTIS Daugavāte, Daugavmāte! Kā Daugavu nemīlēt: Tu mīlēji mazu mani, Smilšu klēpī auklēdama. VAIRĀKAS BALSIS Smilšu klēpī auklēdama, Skaidrūdeni mazgādama. MAZGANĪTIS Uz Daugavu tiecās tēvs, Uz Daugavu māte mana. Piedaugavas novadā Šūpli manim pakārdami, Mazajai māsiņai Uz Daugavas paša krasta. VAIRĀKAS BALSIS Pār Daugavu laime brauca, Pilna laiva sērdienīšu. MAZGANĪTIS Zeme, zeme, Daugaviņa, Tās man mūža lolotājas: Zeme manu šūpli nesa, Daugav' manu dvēselīti. Dvēselīte dziedādama Pa Daugavu aizlīgoja Baltā jūras augstumā, Tālā saules pasaulē. Kad atnāks mana diena, Zeme miesas paglabās, Daugav' dvēsli aiznesis Melnās veļu debesīs. GANĪTE Jautrāk dziedi, Mazganīti, Kam rūpēja nāve tava? Visiem rūp Daugavmāte, Jaunas dzīves atnesēja. MAZGANĪTIS Zilganas debesis, Sarkani mākoņi, Mēnesis vidū Bāli zaļgans. Daugava tura Melganu spoguli, Daugava visus Spogulī slēdz. VAIRĀKAS BALSIS Daugava visus Spogulī slēdz. MAZGANĪTIS Sarkani stabi, Zilgana paloda, Zeltaini vārti Vaļā veras: Zeltainos vārtos Daugava ietek - Pilnu melnu klēpi Dārgo dvēsļu. VAIRĀKAS BALSIS Pilnu melnu klēpi Dārgo dvēsļu. MAZGANĪTIS Diezgan manas dziedāšanas, Lai dzied zilā Pulkstenīte! PULKSTENĪTE Es nedziedu, es nedziedu. MAZGANĪTIS Ko kaunīga acis slēpa? Jauna rīta gaidītāja, Jaunas dienas zvanītāja. KAUNĪGĀ PULKSTENĪTE Kalnu egļu zilā ēna Trīc no saules zelta tvana, Zili, klusi pulkstenīši Zilas, klusas ilgas zvana. Plaši skanot, veras tāle: Kalnu, saules, debess gana. Tikai zilie pulkstenīši Zilas, klusas ilgas zvana. MAZGANĪTIS Nu, Ganīte, dziedi tu, Ko vairs ilgāk kavējies? Es tev līdzi turēšos, Klausoties tavu dziesmu. GANĪTE Pie Daugavas ozols aug, Birst lapiņas dzeltēdamas, - Kā lapiņas nebirušas, Viņpusē liepa lūza. Smagi guļ, smagi guļ Akmens Daugav' dibenā: Viļņi vēla smagakmeni, Kas pavels - ļaužu bēdu? BALSIS Viļņi vēla smagakmeni, Kas pavēla ]aužu bēdu? GANĪTE Daugaviņa, Daugaviņa, Ar daiļumu slavējies, - Nu tev acis iedubušas, Nu tev vaigi izkaltuši. Tavas acis zilumā Pretspīdēja debesīm, Tavi vaigi pilnumā Zemi ziedos apkaunoja. «Lodes vaigus izvagoja, Uguns acis svilināja, Manu bērnu lieli vaidi Pušu plēsa manas ausis.» ATBALSIS Latvju bērnu lieli vaidi Pušu plēsa ausis mūsu. GANĪTE Kari nāca, lieli kari, Ņēma manu tēvu zemi - Es kariem noprasīju: Ko bērniem ēsti došu? «Lai ēd oļu akmentiņus, Daugavkrastus skraidīdami! Lai dzer Daugavūdentiņu, Ar rociņu smalstīdami! Kad raudās, neklausīs, Vēl paņemsim Daugaviņu!» BALSIS Vai paņemsat Daugaviņu? Redzēsim, redzēsim. GANĪITE Nerit vaira man dziesmiņa, Aukstums miesas drebināja. SVILPIS Kuršu guni, kuršu guni! BALSIS Kad neredz naidenieki? DAUGAVA SĒRDIEŅU DZIESMA UGUNSKURS BALSIS Kas dziesmiņas tāļāk ved? PRETBALSIS Kas sasila klausoties? MAZGANĪTIS Es sasilu, es sasilu, Bārenīti klausoties. BALSIS Mazganīt, dzied'! Mazganīt, dzied'! MAZGANĪTIS Kur teci, Daugava, Nedrošiem soļiem? Aizmiegtas acis, Nolaisti plakstiņi. - «Acis man izdurtas, Rokas man saistītas, Ved mani gūstā Svešnieku ļaudis.» BALSIS Klusāk, klusāk, Mazganīti, Kad nedzird sveši ļaudis! MAZGANĪTIS Kari, kari, bargi bija, Vēl jo bargi kara kungi - Kari ņēma tēvu zemi, Kara kungi cerējumu: Atpakaļ atkarot. Dzirdu gan kara draudus: Paņemšot mūs' Daugavu! Vai Daugava zutis bija, Iebāžama kulītē? Rokās ņemsat, bāzīsat - Rokās dzels melna odze. Vēl es dzirdu, paņemšot, Paņemšot mūs' Daugavu: Ko Daugava pati teiks? Ko vēl jaunie Daugavbērni? Dzelžu rokas, tēraudcimdi, Tie Daugavu paņēmuši: Pretī Daugav' šļakatos Uguns putas, ne ūdeņa! BAIĻU BALSIS Klusi! Tavu dziedāšanu! PRETBALSIS Lai jel dzied! Lai jel dzied! VECMĀMIŅA Uguns sūta sīku staru, Sīku gaismas vietnieciņu, - Jau tās sirdis drošas top Lielās saules piemiņā. SPĒLMANĪTIS Ij Daugava sārtojas, Drūmu vaigu smaidīdama, Jaunu rītu gaidīdama, Ar rozīšu vainadziņu. MAZGANĪTIS Drīz atnāks sārtojot Tā sarkana Daugaviņa, Kad tie Daugav' pērkoņdēli Uguns lodēm jodus dzīs. PILSĒTNĪTE Ilgu vējš, cīņas laiva, Sāpju jūra pārbraucama; Aiz tās lielās sāpju jūras Staigā ļaudis dziedādami. Staigā ļaudis dziedādami Jaunajā Latvijā. JAUNEKLIS Visi mani mazi brāļi Kārkliņi raud, Visi mani lieli brāļi Ozoli šņāc. Zili, zili, melni, melni. Jodnieki jož, Garām lietus pātagām, Šaustot švīkst. Pilni rati akmeņkrarati, Pērkonis brauc. Zelta segu izstiepusi, Saulīte nāk. BALSIS Zelta segu izstiepusi, Saulīte nāks. JAUNAIS NABAGS Kur tā nauda? Kur tā nauda? Kas guļ jūras dibenā. Kad man būtu tā naudiņa! Lielas lietas izdarītu. Tā nebija ļaužu nauda, - Kas guļ jūras dibenā, Tā bij dārga dimantzvaigzne Latvju tautas debesīs. Pērkons naudu noglabāja - Daugaviņas dibenā: Akmeņslogu virsū vēla, Ūdens krāci pāri gāza. «Nu tu sargā, Daugaviņa! Ķīlā ņemu tavu sirdi. Nesargāsi, duršu sirdi, Mūžam tekot asiņosi.» Nobīstas Daugaviņa, Nesa naudu jūrinā: «Tev, jūriņa, dziļāks klēpis: Uz mūžiem noglabās.» «Vai, ko dari, Daugaviņa! Kas nu naudu augšā cels? Atnāks laiks, celsies vecis: Kur tā mana dimantzvaigzne? Kur tā mana dimantzvaigzne? Pašā jūras dibenā, - Kas to zvaigzni augšā cels?» «- Gaid', līdz jūra izskalos.» - Tauta raud simtus gadus, Tautas miesas asinē, - Asar' plūdu, asins plūdu Jūra tūkst - izmet zvaigzni. BALSIS Asar' plūdu, asins plūdu Jūra tūkst - izmet zvaigzni. VECAIS UBAGS Klausat manu senu dziesmu, Senu laiku notikumu, Kā mīlēja leišu zemi Leišu lielkungs Dangerutis. Dangerutis viegli elpo, Ērti sēstas savā sirmī. «Nu būs labi leišu zemei, Miers būs maniem veciem kauliem!» Pirmoreiz pēc trejiem mūžiem Dangeruts dzird putnus dziedam, Tā kā toreiz muļķa puisis, Kad pēc līgaviņas jāja. «Ohtai! mana līgaviņa - Devi dēlus, daiļu meitu, Zaļus zarus, sārtu ziedu! Ohtai! Vsevolods mans znots! Miers un draudzība uz mūžiem Mums ar Novgradu un znotu: Pils tiem pilna manu balvu, Tukšs man maks, bet pilna sirds.» Drīzāk Dangeruts drāž mājās Taisni cauri Cēsu mežiem; Klusāk šķiet še putnus dziedam, Lai! - jo skaļāk līgos leišos. Skaļi skan, šermi zviedz, Dzelži klaudz vācu velniem: - Dangeruta vecos kaulus Virvu žņaugā vāci meta. Cēsu pils pagrabos Dangeruts dienām dēd: Dienas dēd, dienas iet, Draugi nāca izpirkdami. «Desmit pūrus naudas dod!» - «Leišu zemei naudas nau!» Draugi raud, draugi kauc: «Būs tev pelēt pagrabos!» Nedzird raudu, nedzird draudu, - Dziesmas dzird Dangerutis: «Nu būs labi leišu zemei, Maniem veciem kauliem miers! Ļaujat manu leišu šķēpu, Jozīšos sētā jāt!» Sirdi šķēla leišu šķēps, Mieru deva Dangerutim. BALSIS Gaišāk kurat ugunskuru, Dziesmas vien dziedādami! Te nei rokas nesasila, Dūmus vien acis laida! CITA BALSS Seno dziesmu dziedātāji - Ko tās senās dziesmas teic: Ēsti grib, dzerti grib Mans mazais vēderiņš, Vai ar dziesmām piedziedāšu Savu mazu vēderiņu? VĒL CITA BALSS Sieva raud, bērni kauc: Bez putraimu kāpostiņi! Neraud sieva! nekauc bērni! Pilnas klētis uzpircējam. SPĒLMANĪTIS Vēders dziesmu netop pilns, Dziesmas sirdi gan stiprina, - Stipra sirds spēku dos, Dos ij brīvi, brīve maizi. (Š ā v i e n s   norib tāļumā, un tuvumā iesper un plīst lielgaballode.) BAIĻU BALSIS Dzēšat guni! dzēšat guni! Gunī naidnieks mērķējas. SPĒLMANĪTIS Daugavlogi lūstot stinkš, Šķilas žibot tālu lēca. BAIĻU BALSIS PA VIENAI - Klusi, klusi! ko es teicu? - Visi bojā aiziesim! - Visi bēgsim priedienā! - Lai tik bēg, kur kurš zin! MAZGANĪTIS Ļaudis, ļaudis, biedri, biedri! Neizklīstat kur kurais! Kopā dzīvi turēsim, Ij ne nāve nesaraus! BAIĻU BALSIS Ko tā dzīve? Bēg, kas spēj, Kur kurš redz, kur kurš zin! VECMĀMIŅA Es nebēgšu, kur man bēgt? Visur tuvu nāve mana. JAUNEKLIS Bēgat! bēgat! katram slēpne, Kur naidnieki neatrod: Katrā slēpnē radīs jūs, Vilks aiz matiem laukā - kauns. BAIĻU BALSIS UN PRETBALSIS - Kas par kaunu? kurš grib mirt?' - Ij ne tauta negrib mirt. - Kas par tautu? Visi brāļi. - Arī brāļu apspiedēji? BĒGLIS NO SVEŠNIECĪBAS Bēgat, bēgat, mājenieki, Jums ir mājas aizbēgaznas, - Kādās mājās mēs bēgam: Svešniecības pārnākuši? Svešas malas izstaigājām, Vietas sevim nerazdami, Nu mēs mājās pārnākam, Vai še vietas neatrastu? TRIMDNIEKS Trimdā likti, laukā dzīti, Baiļodamies mājās nākam, Vienas bailes turam vien: Kaut mūs atkal nepadzītu. Nāves baiļu nejūtam, Mēs jau nācām, lai še mirtu, Lai še reizi rastu mieru: Tēvu zemē vieglas smiltis. MAZGANĪTIS Klausat, klausat Trimdenieku, Klausat bēgļu svešniecību. BALSIS Turpināsim dziesmas savas, Lai dzied bēgļu trimdenieki. BĒGLIS Gars ir noguris, Miesas ir vājas. Ak, un tik tāļi ir neziņu mājas. Ko ej aizelsis? Ceļmalā gulsti, Kas tevi dzenā, ka vaimanās mulsti? Dzen dzimtais stūrītis, Mirt nedod vaļas, Dzīvot liek, cerēt: reiz druvas būs zaļas. CITS BĒGLIS Ko tu stāvi svešumā? Cauras dienas, cauras naktis? Vai tev kājas piesalušas? Vai pie zemes pieaugušas? Sala, sala - nepiesala, Auga, auga - nepieauga: Tāla zeme, tēvu zeme, Tur pieauga nestāvošas. VĒL CITS BĒGLIS Kur spīd viens saules puteklīts, Tur arī saule ir pate: Kur raud viens latvju pabērnīts, Tur arī Latvija pate. TRIMDNIEKS Tūkstots, otris trimdenieku Bija «tie, kas neaizmirst» - Trimdā tagad tauta visa, Lai neviens nu «neaizmirst»! Mīli tēvu, mīli māti, Vairāk mīli savu tautu! Nomirs tēvs, nomirs māte, Paliks tauta paglābēja. Viena pati īsta māte, Viena dārga dvēselīte: Cik dārgāka māte - tauta? Miljons bija dvēselīšu! Bērniņš nau sava spēka - Tēva, mātes gabaliņš: Tēva prāta, mātes sirds, Senu tēvu iedzimuma, Senu tēvu iedzimuma, Tautas celma atvasuma. Visi mīl savu tautu Tā kā savu māmuliņu - Tikai latvji jāpamāca: Mīlat tautu, māti savu! Krauklis krauklim aci saudz, Vilks vilkam nekož rīkli - Kādi zvēri esam mēs? Kožam paši savu tautu! Atstāj tēvu, atstāj māti, Tas, kam dvēsle sasmakusi: Kāda tam dvēsles smaka, Kas atstāja tautu savu? Goda mūžu nodzīvosi, Goda vīrs svešlatvietis: Vai tev kauns negrauzis? Kauna vīrs - tautas bēglis? Bērni bēga svešu ceļu, Aizmirsdami tēvu zemi - Pakaļ dzenas jauna sirds Sarkanām pātagām. BALSIS Pakaļ dzenas jauna sirds Sarkanām pātagām, PRETBALSIS Tēvu zeme, tēvu zeme - Veca mode daudzināt. BĒGLIS Mūsu kungi, jauni kungi, Kam tiem latvju tēvu zemes: Tēvs pirks muižas, krievu, vācu, Tā tiem īsta tēvu zeme. Mūsu kungi, jauni kungi, Kam tiem vajga latvju mēles? Naudu deva, iemācīja, Cik gribēja svešu mēju. Ne no mēles, ne no svārku Tos latviešus nepazina: Pirtī vest, slotām pērt, Gan tad zinās, kur dzimuši. CITS BĒGLIS Sīks sieciņis latvju sēklas, Vēl pa laukiem izkaisīts - Nāk vēl vētra, grābj vēl sēklu, Purva dumbrī sēklu sviež. Sīks sieciņis latvju sēklas, Iesēts mazā kaktiņā: Kaltē vēji, pūdē lieti, Bradā lopi mūsu druvu. Sīks sieciņis latvju sēklas, Citu sēklu simti pūru - Lai bij sīks - kvieši bija - Simtu pūru atsvēruma. TRIMDNIEKS Domādams aizmirsos, Ieskanēja senā dziesma: Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē! Kā lai dzina Kurzemē? Nava tādas Kurzemītes: Izbradāja, izravēja, Izārdīja, iznēsāja. Nu tie svešie smieklus smej: Kur ir zeme? tava zeme? No tā smiekla apsmējuma, No tā vārds Kurzemīte! Kur tā pati kurzemniece? Kur meitiņa malējiņa? Kurzemniece velēnās, Malējiņa verdzībās. Tik dzirdēju, vārnas ķērca: Svešas dzirnas miltus maļ, Kaulus maļ, miesas maļ, Samaļ pašu malējiņu. Kad pūtīs mūsu vēji? Kad līgos mūsu laiva? Kad brauks mūsu saules dēli Pēc tās mūsu Kurzemītes? BALSIS Drīz brauks mūsu saules dēli Pēc tās mūsu Kurzemītes. CITS TRIMDNIEKS Salstot nāca ziemas svētki No tām tālām dzimtas sētām, Izdzenāti, izšaudīti, Siltas vietas meklēdami. Gari stāsta, ziemas svētki - Salti top no ziemas stāsta: Asins, uguns - uguns, asins: Karsta uguns aukstu dara. Tumša paliek istabiņa, Apkārt lido pelēks tauriņš - Pelēks tauriņš, pelēks tauriņš - Tā ir dārga dvēselīte. Tā ir dārga dvēselīte, Tēvu māju nomirēja. Kur tu esi atklīdusi Svešniecībā, dvēselīte? Salstot klīst dvēselītes No tās tālās dzimtu sētas: Izšaudītas, izdzenātas, Siltas vietas meklēdamas. - Zemu zemes, valstu valstis, Cik ir saules pagozī, Pilnas visas piekaisītas Ar tām latvju klaidu dvēslēm. NEPACIETĪGAIS TRIMDNIEKS Kad es savas dzimtas zemes Iedomājos dien' vai nakti, Augšup kūso mana dvēsle. Ko tie tevim padarīja, Tava paša īsti bērni, Atdodami tēvuzemi! Tēva druvu sveši mīda, Pāri brien pa brāļu kapu, Kur guļ dārgas brīves asins! Zvēri brīvi paņēmuši, Brīves dēlus norējuši, Brīves vārdu traipījuši. Mana zeme, dzimta zeme! Salnas kosti tavi ziedi - Kā tu bērnus mierināsi? Kad es savas dzimtas zemes Iedomājos dien' vai nakti, Augšup kūso mana dvēsle - Augšup kūso putodama, Rūgtu žulti mētādama, Saēzdama manu sirdi. (Ugunskurs apdziest.) BALSIS (Klusi.) Apdziest! apdziest ugunskurs! DAUGAVA SĒRDIEŅU DZIESMA PUSNAKTS MAZGANĪTIS Apklusušas visas balsis, Nogurušas visas sirdis. BARENĪTE Mazganīti, klus' ij tu! Ļauj, lai miedziņš spirdzināja. (Apklust apguldamās.) MAZGANĪTIS Guli, guli, Bārenīte, Laime tevi midzināja, Vecļautiņi - atdusies! Jaunļautiņi - sasmelies! (Apklust.) SVILPIS (Klusu, citā pusē atgulies viens.) Aukstums no Daugavas pūš. Mākoņos mēnesis gainās. Tāļi kas sauc. Vai jau jāiet, kur sauc? Mākoņi zvaigznes pie zemes grūž. Ar zemēm jauc. Kas vainas? kas vainas? kas vainas? SPĒLMANĪTIS (Klusu, tāpat citā pusē viens.) Zvaigznes manas spīgulnieces, Gaisma mana jaunmēneša, Debess visa vizuļota Mana loga vērumā. Vienas zvaigznes, latvju zvaigznes Nesaredzu debesīs: Paliec, debess, vizuļota - Cieti taisu savu logu. BĀRENĪTE (Klusu, pie Mazganīša, pa miegam.) Vai mūs atkal spēji glābt, Lielā postā tautas dvēsle? Septiņsimtus vergu gadus Aizklāji ar zelta segu. Posts mūs atkal spiež pie zemes, Šoreiz nazi liek pie kakla, Šoreiz nāve stāv aiz posta - Un visapkārt nau, kas glābtu . . . VECMĀMIŅA (Klusu, tāpat citā pusē viena.) Kam man vecai jāguļ nakts, Diezgan kapā pagulēšu, - Kamēr acis vajā turu, Redzu ritam manu dzīvi. Redzu ritam manu dzīvi, Redzu nākam ēnas mātes, Redzu nākam veļu ļaudis Īsu brīdi rādīties. TUMSAS MĀTE (Parādās.) Sēra palsā palagā Māsa nāve garām gāja - Rokās bija dilis mēness, Kājās sarkans spīganoja. ASARU MĀTE (Parādās.) Sēra palsā palagā Māsa nāve garām gāja - Nāves kurpes piemirkušas, Slapjas pēdas atstājušas. VAIDU MĀTE (Parādās.) Sēra palsā palagā Māsa nāve garām gāja - Nāves zoles čirkstējušas, Mītās miesas vaidējušas. VEĻI (Veļu laivā pabrauc garām 5-tā gadā kritušie.) Melna veļu laiva nakti brauc, Zaļas veļu aires rakstā klaudz - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Lēni veļu upe viļņus trauc. Sarkanmelnas putas veļi jauc - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Tilpums veļu laivai pilnum krauts, Dzīves sējums veļu pļaujā pļauts - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Balsis veļu upē žēli sauc, Krastā veļu vilki gari kauc - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Veļu Daugavā viss līdzi rauts, Zilas veļu rokas klusi žņaudz - Daudz, daudz, vēl daudz . . . Melnā veļu laiva lēni brauc, Zaļas veļu aires rakstā klaudz - Daudz, daudz, vēl daudz, Daudz, daudz, vēl daudz. (Skaļāk.) Dzīvie, klausat: veļi cīņā sauc! Vēl par brīvi cīņā kritīs daudz - Daudz, daudz, vēl daudz, Daudz, daudz, vēl daudz. IMANTS (Parādās augšā.) Simtus gadus nogulējis, Nāku lūkot latvju ļaudis: Vai tie ceļas, vai tie cīnās Iegūt savu jaunu sauli? Nogulēju simtus gadus: Vai lec saule pusnakts pusē? Vai ir latvju gars un dvēsle Izauguši sauli saņemt? Nogulēju simtus gadus, Laiku devu gatavoties, Ja vēl esat negatavi, Tad vairs nebūs simtu gadu. Tad vairs nebūs simtu gadu, Tad būs jāguļ tūkstoš gadu: Šķīdīs tautas, zudīs miņas, Raujot noslīks lielā plūsmā. (Nozūd.) LAIKAVECIS (Parādās liktens vārtu vidū.) Mosties, celies, latvju tauta! Lai tu celtos, topi jauna! Ņem sev rokās jaunu spēku, Ņem sev mutē jaunu mēli, Ņem sev galvā jaunu garu, Ņem sev krūtis jaunu sirdi! Tava mūža latvju dvēsle Tad tik staros jaunu dienu! (Nozūd.) (Paceļas no Daugavas   L ā č p l ē s i s   un   S p ī d o l a.) LĀČPLĒSIS Es cīnījos un gāju mirt, Nu nāku laukā no nāves nirt, Ceļaties! Diezgan gaužaties, asaras lejat! Ceļaties, mostaties, cīniņā ejat! Par brīvi, par tautu, par cilvēci Mirt ejat atkal kā varoni! Cēls mērķis, ar cēliem ieročiem, Par to vērts tapt par varoņiem, Ceļaties, ceļaties, ceļaties! SPĪDOLA Es cīnījos un gāju mirt, Nu nāku laukā no nāves nirt. Ir skaistums tik dzīvē un cīniņā, Tik brīvpašas patības pilnībā; Tapt skaistumā brīvi un pilnīgi, Mirt ejat atkal kā varoni! Ceļaties! Vēl cīņas nau galā un nebeigsies; Jums Lāčplēsis, Spīdola palīgā ies. Ceļaties, ceļaties, ceļaties! (Parādība nozūd.) MAZGANĪTIS (Paceļas lielās izbailēs.) Turi mani, dvēsle mana, Šausmu nakti nepagursti! Neatstāji mani vienu, Nebēdz, mana dzīvā dvēsle! Nāve nespēj salauzt tevi, Mani saberž nāves pirksti - Turi mani, dzīvā dvēsle, Tev ir jācieš tikai sāpes! Turies, tautas dzīvā dvēsle, Lauza tikai tavus bērnus: Nemirst tava dzīvā dvēsle, Tavam garam gala nava! Dzīvā dvēsle savas vaļas, Tikai pašai gribot gaisa, - Ak, es iešu mirt par tevi, Zudīs manas jaunās dienas! VECMĀMIŅA Zudīs tavas jaunās dienas, Zudīs tūkstots jaunas dzīves, Tava tauta nezudīs, Kad tu iesi mirt par tautu! DAUGAVA SĒRDIEŅU DZIESMA BALTĀ DAUGAVA VECMĀMIŅA Zaļa vizma, balta gaisma Aizmetās debesīs: Daugav', balta putodama, Ošu laivu vizina, Atvedīs gaismas dēlus, Pretī tumsas cīnītājus. BĀRENĪTE (Paceļas.) Jau debesim balta gaisma, Jau Daugavai baltas putas, - Vēl tu negul', Mazganīti, Pusnakts briesmās lūkojies? Pusnakts briesmu lūkotājs, Vai! tas saules neredzēja! SPĒLMANIS (Mostas.) Sapnis, sapnis! Imants nāk! SVILPIS (Mostas.) Es Spīdolu paredzēju. VAIRĀKI (Mostas.) Es pa miegam padzirdēju; Varen sauca Lāčuplēsis. JAUNAS BALSIS (Atskan no tālienes.) Mēs jaunas balsis tāļākā svešumā, Tāļākā svešumā, dziļākā vārgumā! I mēs negribam mirt! Kā šķiedras vistautu katlā irt! Tomēr mēs negribam mirt! Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim! (Ienāk vairāki jaunekļi.) JAUNATNĀCĒJI - AICINĀTĀJI Ko jūs guļat? ko jūs guļat? Nākat sargāt latvju zemi! Sveši nāca zemi ņemt, - Latvju zeme - mūsu zeme! VIENS Daugav' abas malas Mūžam nesadalās: I Kurzeme, i Vidzeme, I Latgale mūsu. Laime, par mums lemi! Dod mums mūsu zemi! Viena mēle, viena dvēsle, Viena zeme mūsu. DAUDZAS BALSIS Viena mēle, viena dvēsle, Viena zeme - mūsu. CITS Lai mūs glauda glaudi, Lai mūs draudē draudi: Zinām lapsas, zinām vilkus, Zinām paši sevi. Zeme sviedrus svīda, Zemes asins zīda, Divas čūskas, divas lielas, Divas lielas, melnas. Zīdāt asins, čūskas, Neizbēgsat tūskas, pušu sprāgsat raustoties - Zeme paliks mūsu. VISAS BALSIS Zeme paliks mūsu! VĒL CITI Zeme, zeme - kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts. Paša zemi, paša valsti, Dzīvi, paša darinātu, Paša valstī kungs. Tur izauga latvju spēki, Tautu pulkā nemanīti, Pasauli post. VĒL CITS Mēs ne pret vienu nejūtam naida, Mēs tikai negribam, ka mūs spaida, Mēs negribam kalpot ne austrumam, Mēs negribam vergot ne rietrumiem. I Jāni, i Miķeli turam mēs svešus, Tie kungi mums nebūs, mēs iztiksim bešus. VECMĀMIŅA Gaismas dēli, rīta zēni, Jaunas jūsu rīta dziesmas, - Vai atļausat vecītei Vecā veidā padziedāt? JAUNEKĻI Vecā veidā lai sev dzied, Kad tik mīlē latvju zemi. BĀRENĪTE Tā ir tautas Vecmāmiņa, Jaunas saules gaidītāja. VECMĀMINA Rīga, Rīga, daudzināta, - Kāda tāda Rīga bija? Valnis valnī, tornis tornī, Pašā galā zelta gailis. Ko tas zelta gailis dzied? Mosties, mosties, latvju tauta! Rīga, Rīga, stipra pils - Kas to Rīgu darināja? Latvji cēla, latvji vēla, Tiem to pili paturēt! Latvju dēli, mostaties! Sargājat Rīgas pili! Rīga mūsu galvas pils - Kā bez galvas nodzīvot? Rīga stipra, Rīga droša Mūsu zemi pasargāja - Kas sargāja Rīgu pašu? Latvju dēli, kara vīri. Plūdu plūdi vācu nāca Noņemt mūsu Rīgas pili - Mūžam Rīgu nenoņems, Kad nedos latvji paši! Neklausat laipnus vārdus! Nedodat Rīgas pili! Rīga joza uguns jostu, Rīga vārtus aizbultēja, Sargājat vārtu bultas. Karsējat uguns jostu! Tumsa, tumsa, melna nakts, Klusu staigā ļaunā vara: Rīgas vārti atbultēti, Uguns josta apdzisusi - Kas to slepu padarīja, Pirkta roka, verga sirds - Paklausīja viltu vārdus Paši latvji, nodevēji! Nodevēju, nodevēju, Kāda tava alga bija? Kausēts zelts, dzelzu katlis, Iekšā tava dvēsle mirka. Atnāks reiz balta diena, Atkal Rīga mūsu būs - Staigās visi dziedādami - Tu no tāles raudāsies. VISAS BALSIS Latvju dēli, mostaties! Sargājat Rīgas pili! JAUNEKLIS AICINĀTĀJS Latvju puisi, zemes dēls, Tu ej kalpot vācu velniem? Vāci vēlēs, šausi tu Savu pašu latvju brāļus? CITS Ārā dzenat laupītājus, Ko ar viņiem kaulēties? Kaulējaties mēnešiem, Pēc kalposat simtus gadus. JAUNEKLIS AICINĀTĀJS Baskājiešu kara pulki, Ozolvīru sūra vara, Tie atņems latvju zemi Svešu ļaužu varmākām. VISAS BALSIS Tie atņems latvju zemi Svešu ļaužu varmākām. BARENĪTE Uzklausat, labi ļaudis, Spēlmanīša jaunu dziesmu: Dziļu nakti sacerētu, Mīļas saules sūdzoties. SPĒLMANĪTIS Kalns, Ko stājies man ceļā priekšā? Ezers, Ko gulies, kur man ir jāiet? Mākons, Ko kāpi debesīs pirmais? Ejat nost! Jākāpj man debesīs saulei sūdzēt, Nedzird ne taisnākie, nedzird ne labākie: - Pāri dara tautai sveši ļaudis! - Trin asus nažus griezt dzīvas miesas, - Plēš pušu dārgu latviešu tautu! Cik ilgi zeme pasaulē sildās, Cik ilgi ļaudis min sauli un zemi, - Tik ilgi latvji šai zemē dzīvo Vienā vietā pie baltās jūras, Šaizemē, savzemē piectūkstoš gadus. Rītos lec saule - zin modināt latvjus, Vakaros mēness - zin guldīt latvjus Šaizemē, savzemē piectūkstoš gadus. - Uzleks nu saule, neradīs latvjus - Apstāsies iet! Uzleks nu mēness, neradīs latvjus - Apstāsies tecēt! Apstāsies tecēt, meklēs un meklēs. Meklējot uzvandīs visu pasaul's virsu, Salauzis debesis, samīdīs zemi, Izsvaidīs zvaigznes pa visu klaju. Atradīs, saliedēs, sadziedēs, dzīvinās - Izvadīs ļaudīs Latviju jaunotu: Sudraba plīvuros, rožainos ielokos, Jaunu zvaigzni! BALSIS Jauna zvaigzne! Jauna zvaigzne! DAUGAVA SĒRDIEŅU DZIESMA SARKANĀ DAUGAVA BAŽU BALSIS Vai dieniņu: debess sarkst! Daugav' sarkan' asiņo! Tecēt latvju asinīm, Pa Daugavu sūcoties! MAZGANĪTIS Sārtojas, saule lēks, Jūs sarkana baidāties? JAUNEKLIS Ko vaidat, ko gaužat, Neba tecēs jūsu asins? Tēvu zemi sargāt ies Cēli vīri, ne gļēvuļi. BAŽU BALSIS Drošprātīti, jaunais vīrs - Ij dziesmiņa pati saka: Kara vīri bēdājās, Asiņaina gaisma ausa. VECMĀMIŅA Tiesa, tiesa! - kam slēpjat, Ko dziesmiņa tāļāk saka? Nebēdājat, kara vīri, - Sudrabota saule lec. (Ienāk pulks   b a s k ā j i e š u   k a r a v ī r u.) MAZGANĪTIS Tie ir mūsu kara vīri, Baskājiešu sūra vara. VISAS BALSIS Baskājiešu kara vīri, Latvju tautas brīvētāji. BASKĀJIETIS Sakūra jodi Pērkonim pirti: Sarkanas lodes Daugavā meta; Visa mūsu Daugava Vārījās vērsmē; Migloja meži, Garoja debesis; Sarāvās jūra No krasta ūdens - Pērkoni, Pērkoni, Sper savu zibeni! Gainīsim jodus! Izdzīsim laukā! Latviešu vīri, Nākat mums līdz! BALSIS Latviešu vīri, Ejam mēs līdz! CITS BASKĀJIETIS Krauklīts sēž ozolā, Kas tev, krauklīt, rociņā? Kur tev tavas zelta spēles? Ko tev rokā uguns strēles? «Nem tu arī! ņem tu arī! Jozies, bruņojies ar vari! Aizved māsu svešniekos, Saplēš ģinti gabalos. Steidzies, dzenies, neļauj plēst, Mūsu latvju ģinti dzēst.» VECIS BASKĀJIETIS - PAREĢIS Laime liec, laime lem, Lai jel uguns galu ņem! «Piecus gadus uguns degs; Sesto gadu pelni segs; Sirdīs asins izkaltīs, Tad tik uguns apdzisīs. Tautas pašas galu lems, Kad sev pašas varu ņems!» ĻAUDIS Tautas pašas galu lems, Kad sev pašas varu ņems! VECAIS BASKĀJIETIS - PAREĢIS Es saku skaļi, uzklausat! Drīz laiks, drīz laiks, ka izdarat: Par diviem gadiem, trešajā, Tad saies valstis lielajā. Tad saplosīsies nezvēri, Tad kritīs abi pretnieki. Tad cietēji, tie beigs reiz ciest, Tad spiestie paši sāks reiz spiest. Tad celsies katra zem' un valsts, Kas viņiem bij viss spēks un balsts. Tad pašus aprīs raktais kaps, Tad visas zemes brīvas taps. Es saku skaļi, uzklausat! Tad taisat, visu sataisat! Tas trešais gads jau atnācis, Vai gatavus jūs atradis? SKOLU VĪRS Gadiem jūs izcietāt mokas Un briesmībās gājāt, un nāvē: Tūkstotkārts pārspēks nu veikts, Verdzība nogāzta nost. Tagad reiz brīvi var elpot, Bet tagad dzird čukstamies vergus: Jāceļ par kungu kāds vergs, Tas lai mūs valda kā slogs. CITS Aizmirsis esmu es visu, Kas pāri ir nodarīts manim; Aizmirsis itin neko, Kur kāds pret cilvēci grēks. VĒL CITS Valdīja vara un grēks, Lēja asinis septiņsimts gadus, - Tagad nāk brīvības valsts, Brīvs būs ij pēdējais kalps. Strādnieki, kalpi, kas tapāt Par brīvvīriem, sargājat valsti! Vai! tam, kas raudzīs to zagt! Atkal jūs verdzībā spiest! BASKĀJIEŠU KARODZNIEKS Vienā tumšā vakarā Sarkanbalta debess mirdz, - Sarkanbaltās debesīs Atviz trijas zelta zvaigznes. Viena zvaigzne Kurzemīte, Otra zvaigzne Vidzemīte, Trešā zvaigzne zvaigznājā, Tā bij mīļā Latgalīte. Sarkanuguns kvēlumā Dzima mūsu brīvā Latve, Sarkanbaltais karodziņš Uz sarkana plīvināja. Septiņsimtas mūžu tumsas Spieda latvi nospiezdamas, - Visām cauri izdzirkstēja Latvju dvēsles dzirkstelīte. Spīdi, dedzi, dzirkstelīte, Topi spoža debess zvaigzne, Topi balta tā kā saule, Bārus sildot pasaulē! Mani biedri, mani draugi, Karodziņa nesējiņi, Vai mēs zvērus zvērēsim? Zvēri drūp, zvēri lūst. Klusi rokas uzliekam Brīvās Latves karogam; Topi, audzi, brīvā Latve, Brīvu tautu kopībā! Mūža mokās nesām tevi, Nu jau atnāks mūsu laime: Tavi bijām, tavi esam, Tavi būsim mūžībā. KARA VĪRU BALSS Ņemat ieročus, Kurš spēj paņemt! Ceļaties kājās Tēvuzemi sargāt! Kurš nenes ieročus, Dod roku darbu, Dod savu mantu, Dod savu prātu! BĀRENĪTE Lai vecas māmiņas Cimdiņus ada, Mēs, jaunas meitiņas, Karogus šūsim, Brīvībai liksim Savas siltas sirdis. MAZGANĪTIS Visi mani dziesmu putni, Sīki dziesmu circenīši, Aizbaidīti, iztrenkāti - Kas lai sirdi remdināja? Vēl man dziesmu lapseņstrops, Tās lai koda baidītājus! Es jums līdzi iešu kost! (Uzlec uz paaugstinājuma. Šāviens, lodes sprādziens. Mazganītis ķerts nokrīt. Ļaudis uztraucas, bet vairs nebēg.) Saule, saule, saule lec! DAUGAVA SĒRDIEŅU DZIESMA SAULES DAUGAVA DAUDZAS BALSIS Saule, saule, saule lec! Daugaviņa iesmējās. Neraudat, sērdienīši! Saules laivu laime brauca. BĀRENĪTE Mazganīti, Mazganīti, Vēl tu sauli piedzīvoji. KARA VĪRI Suminām, kara vīri, Pirmo saules karotāju! DAUDZAS BALSIS Sekojam, latvju brāļi, Pirmam sevis ziedotājam! VECMĀMIŅA Daugav' meta sarkanviļņus, Baltiem putu galiņiem, Saules māte svētīdama Zelta ziedus pāri kaisa. BĀRENĪTE No tā skaidrā avotiņa, No tās dvēsles viļņi verda. Kad izsīka avotiņš, Vēl tie viļņi līgojās. No tā karstā ugunskura, No tās dvēsles siltums verda - Kad apdzisa ugunskurs, Vēl tie gaisi sildījās. SPĒLMANĪTIS Saule mūsu māte, Sāpes mūsu aukle, Pērkons, velna spērējs, Tas mūsu tēvs. KARA VĪRI Ejam! Uz priekšu! Uz cīņu! (Atskan cīņas troksnis: balsis šāvieni, ratu rīboņa, vaidi, saucieni: uz priekšu!)

DAUGAVA PROLOGS UN EPILOGS Tālāk publicējam «Daugavas» 1923. gada izdevuma prologa un epiloga tekstu, Prologu ievada divas atsevišķas lapas ar vārdiem; «Jums, Latvju jaunām paaudzēm» un «18. novembris». Epilogs nosaukts «Darba Daugava». (Tumsa. Rudens. Daugavmala. Tikko redzams sēd   V e c a i s   -   p ā r n ā c ē j s    -   b ē g l i s   ar bērniem,   d ē l i ņ u    un   m e i t i ņ u.) DĒLIŅŠ Tēvs, ko ved mūs Daugavmalā Tumšu, vēlu rudens nakti? MEITIŅA Man ir auksti, man ir bail; Tumsā ejot piekususi. TĒVS Spiedies, meitiņ, manīm klāt! Rokās tevi sasildīšu. Tavas bailes, nogurumu Gaisināšu - pastāstot. DĒLIŅŠ Tētiņ, pirmāk saki mums, Ko mūs vedi Daugavmalā? TĒVS Mīļais dēls, mīļā meitiņ, To jums gribu pastāstīt, - Tādēļ šurpu vedu jūs Tumšu nakti, rudens laiku. DĒLIŅŠ Tēt, mums rītu vajga būt Agri svētku svinēšanā. MEITIŅA Kā es rītu posīšos, Kad pa nakti negulēšu? TĒVS Mīļie bērni, katru gadu Šinī naktī nākat šurp! Lielo laiku pieminat, Kurā sākās mūsu dzīve! - Šonakt es jums parādīšu, Ko jūs rītu svinēsat. Tas, kas redzējis ir nakti, Tas tik īsti saprot dienu. Tikai pieci gadi gāja, Jau sāk aizmirst viņu nakti. Lielā cīņas vētra brāza, Plūda plaša sajūsmība, - Nu ir vētra aizskrējusi, Līdzi plūsma atkritusi. Cīņā esam ieguvuši Savu brīvu tēvuzemi, - Nu mēs rokas atlaižam, Apdziest acīs gaišā liesma. DĒLIŅŠ Tēvs, es atminos, kā zēns, Rīgā redzēju vēl cīņas, - Mēs vēl lodas iznēsājām! Tā kā spārnos visi gāja! MEITIŅA Mēs vēl ziedus kaisījām Apglabātiem brāļu kapos! TĒVS Nu tie ziedi novītuši, Nu tie spārni nolūzuši. Kautrēdamās dzimtenmīla Ir no ielas aizgājusi, Klusi mājās slēpusies, Tikai dvēslēs kvēlo tālāk. Kautrās dzimtenmīlas vietā Nekautrīga ārišķība Skaļi gaisu tricināja, Sumināja sevi pašu. DĒLIŅŠ Tēvs, lai kritušiem ir slava, Lāsts par tiem, kas viņus kava! TĒVS Dēls, lai neatskan vairs lāsti! Lāsti beidzās līdz ar karu, Tikai nebeigsies ne mūžam Slava tiem, kas brīvei krita. DĒLIŅŠ Tēvs, tu līdzi cīņā gāji, Baltie mati plivinājās. MEITIŅA Es jau arī redzēj' tevi, Reti tik tu mājās nāci. TĒVS Līdzi cietu briesmu laikus, Līdzi bēdas izbaudīju, - Tikai necīnījos līdzi, Vairs šiem kauliem nebij spēka; Uzvaru tik paredzēju, Priecināju cīnītājus. DĒLIŅŠ Tēt, ko gribējāt jūs panākt? Kādēļ bija jūsu cīņa? MEITIŅA Lai bij kā, bij cīņa skaista, Karā gājāt dziedādami. TĒVS Panākt gribējām mēs brīvi Apspiestajiem, nabagajiem, Kas tik dziji pazemoti, Ka pat valodu tiem liedza, Tos zem kustoņiem pat lika, Kas kliedz katris savā balsī. Mūsu cīņa gribēj' vergus Padarīt par brīviem vīriem, Klaušniekus par zemes kungiem; Pūli padarīt par tautu, Zemi padarīt par valsti, Latvjus ievest tautu kopē! Brīves valsti, gara valsti - Mākslai, dailei, dvēseles darbam: Atrast, izprast savu būtni Gara laidienam uz tālēm. Tauta pati, pamatšķira Dzimteni sev izcīnīja, Jau kopš lielā piektā gada Celdamās pret svešo jūgu, Zemi ņemot nost no mošķiem, Atdodot to rūķiem pašiem! - Zinat to un neaizmirstat, Lai sev' pašus neaizmirstu! DĒLIŅŠ Zinam to un neaizmirstam! MEITIŅA Kā lai aizmirst sevi pašu? TĒVS Tēvus aizmirst - aizmirst sevi! DĒLIŅŠ Zinam to un neaizmirstam! TĒVS Lūk, vēl cīņa galā nava: Turēt vajga to, ko guvām, Uzcelt vajga to, kas postīts, Jauncelt visu savu dzīvi! Lūk! jo mošķi nebeidz cīņu, Vilki ģērbjas avju drēbēs, Nopeļ mūsu jauno dzīvi, Māca cienīt veco jūgu, Noliedz to, ka valda tauta, Prasa, lai dod varu kungiem, Maksā šiem par mūsu zemi, Ko tie bij mums laupījuši! Visi mošķi savienojas, Vai jūs gribat, lai tie valda? DĒLIŅŠ Negribam tos! Nost tos mošķus! MEITIŅA Kam mums tos, kas pāri dara? TĒVS Ja, mēs gribam tēvu zemi Brīvu, gaišu, patstāvīgu, Tādu, kādu dvēslēs nesām, Kad par viņu mirt mēs gājām! DĒLIŅŠ Stāsti, tēt, kā toreiz bija - Lielās ciešanas un cīņas? MEITIŅA Stāsti, tēt, tās skaistās teikas, Varoņus, kas pūķus kava! TĒVS Varoņi, kas pūkus kava, Varoņi, kas lāčus plēsa, - Pieminat tos, mīļie bērni, Tie par jums ir cīnījušies! Vēl jūs viņus nesaprotat, - Pieminat, pēc sapratīsat! Labākie tur cīņās krita, Pieminat tos, topat tādi! DĒLIŅŠ Tēti, tēti, - skaties turpu! Vai tur nau kā ēnas klīstu? Vai tur nau kā bāli tēli? Man kā dzirdas tālas balsis? MEITIŅA Tur kāds vaidēja! - man baigi! Iesim, tēti, aši projām! (Bērni bēg.) TĒVS Stāvat, bērni, neaizbēgat! Nomalītē lūkosimies! (Viņi paiet nomalis.) Vai man! vai man! - Ceļas augšā! Vecie laiki atkal atnāk, Vecās briesmas jāredz atkal! Miroņi nāk mācīt dzīvos! (Nozūd nomalē.) DAUGAVA PROLOGS UN EPILOGS DARBA DAUGAVA DĒLIŅŠ Ak, kāds skaists un briesmīgs sapnis! - Es ar' līdzi iešu cīņā! MEITIŅA Es tāpat kā mazganīte Gribu remdināt tās sēras. DĒLIŅŠ Tēti, vai tu nebij līdzi? Nedziedāji viņu pulkā? TĒVS Mūžam līdz' būs cīņā vecais, Ij kad nomirs manas miesas! Mūžam līdzi būs jums vecais, Pieminat tik cīņas, jaunie! MEITIŅA Tētiņ, klau: tur dzirdas dziesmas. DĒLIŅŠ Daudzu ļaužu soļi dzirdas! (Tālumā redz svētku gājienu.) TĒVS Atnāk mūsu jaunā tauta, Valsts un zemes Daugavsargi. Svētku gājienā tie atnāk, Uzvardienas minēdami, Jaunu lielu darba dienu Gaidīdami, atvezdami! Iesim, bērni, viņiem pretī, Stāsimies mēs viņu rindās! (Gājiens apstājas. Gājiena vidū, segas noņemot, atspīd Latvijas saule ar trim zvaigznēm un liesmu stariem, vēsturiskais Latvijas zīmogs.) DĒLIŅŠ Tēti, tēti! skati! skati! Māsiņ, māsiņ, vai tu redzi? MEITIŅA Saule lec! saule lec! Kāda jauna skaista saule! TĒVS Tā ir jaunā latvju saule Ar trejām zvaigznītēm! Tie ir saules vedējiņi, Tie, kas cieta tumsas briesmas! MEITIŅA Kad uzlēca jaunā saule, Daba līdzi priecājās, - Daugaviņa iesmējās, Pretī saulei mirdzēdama. DĒLIŅŠ Lūk! nāk šurpu jaunā tauta, Jaunas dziesmas dziedādama! Klausamies! Klausamies! Līdzi, dziesmas ieskanas! ĻAUDIS Sūra cīņa izcīnīta, Salda brīve ievadīta, - Brīvē dzīvi sargāsim, Brīvē jaunu izkopsim! Labāk mūsu galvu ņemi, Nekā mūsu valsti, zemi! Dzimteni mēs nedodam It nevienam naidniekam! DAUGAVSARGI Klusi rokas uzliekam Brīvās Latves karogam: Brīvā Latve topi, audzi Līdz ar brīvo tautu draudzi! JAUNIE Uz priekšu! Uz priekšu! VECIE Uz darbu! Uz darbu! VISI Uz darbu! Uz priekšu! DĒLIŅŠ Mēs līdzi! MEITIŅA Mēs līdzi!

RAINIS Ilja Muromietis Krievu traģēdija piecos cēlienos PERSONAS ILJA MUROMIETIS, zemnieka dēls KLAUSNIEKS-DZIEDĀTĀJS KLAUSNIEKA ZĒNS UBAGS-STAIGULIS SVILPIS-LUPIS, laupītājs-varonis PEĻKA, viņa meita MIKULS-LAUCINIEKS, zemes dēls LATIGORA SVĒTKALNS * VLADIMIRS, Kijevas kņazs APRAKSIJA, Kijevas kņaze VIŅU ABU MEITIŅA KŅAZA VLADIMIRA GALMA VAROŅI: DOBRIŅA, Nikitdēls AĻOŠA, popa dēls ČURILA, Plenka dēls, bagātais, no Surožas tirgotājiem DUKA, bagāts un smalks itāļu tirgotājs SAMSONS, vecs varonis DUNAJS SOLOVEJS, Budimira dēls VECAIS BERMATA NASTASJA, Dobriņa sieva, poļenica - kara sieva KŅAZA VLADIMIRA GALMA ĻAUDIS: KŅAZA ACS KŅAZA AUSS KŅAZA NAGS VECAIS SULAINIS, bijis kareivis VECAIS BURTNIEKS KRODZNIECE * VANADZNIEKS TATĀRU VADONS TATĀRA PAVADOŅI NĀCĒJS * Zemnieki, mednieki, zvejnieki. Galma ļaudis; sulaiņi. Tatāri. Ļaudis. Laiks: teikā domātais - ap 9. g. s. Vieta: Kijeva, stepe, Karpati.

RAINIS Ilja Muromietis Krievu traģēdija piecos cēlienos PIRMAIS CĒLIENS Brjanskas tīreļu mežs. Nāves upe. Meža klajiņa. Trīs milzu ozoli septiņiem zariem, kuros laupītāja Svilpja-lupja ligzda tikko redzama. Tāļumā līkais nāves bērzs un atspīdums no Pašradenes nāves upes, no kuras kāpj tvaiki. Purvs. Rīts. * (Atskan aiz skatuves sēra, gari vilkta meldija kā   K l a u s n i e k a    b a l s s.) Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies? Vai tu slapjā zemē, bēda, mitinies? Izlīdi zem akmens, akmens pelēkā? Izlīdi zem krūma, krūma kārklienā? Vai no nāves upes purva pamalā? CITA, KĀ UBAGA-STAIGUĻA BALSS Skani, skani, bēda, drīz tai dziesmai gals. Skanēs cita dziesma, dziedās cita balss. (Top dzirdami spēcīgi soļi, un dziesma apklust.) * (I l j a   M u r o m i e t i s   iznāk no meža uz klajiņu.) ILJA Še es esmu, krievu varons - zemniekdēls, Ilja, Muromiešu ļaužu, Jāņa tēva! Nāc nu laukā, briesmas! - pretspēks, nāc! (Apstājas un klausās.) Drebi gaiss, lai vīri dzird, kam varoņsirds! (Sauc ar lielu balsi.) Aidā! (Klausās, tad:) Visur kluss, kur saucu, tikai lapas trīs. Tikai gari, klusi pīkstēja kā zemes pelēns. (Sauc vēlreiz skaļāk.) Aidā! aidā! (Ar roku atmezdams, klusu.) Eh! Rokas, kājas jāatstiepj no jātiņa. Ausmā ceļoties, līdz azaidam, Saulei sāņis jājot, noskriets jūdžu simts. Jau līdz saulei veikti četrdesmit karaļi. (Atspārda notirpušās kājas.) Nu tik zeme dreb un lapas birst! (Atviļņo   t v a i k i,   gar zemi vilkdamies.) * Ha, kas viļņo smacīgs? elpu aizrauj ciet. Lēni lien gar zemi čūskas vilkumā? Pū! tu smakons; mana dvaša tevi aizpūš prom. (Pūš, un tvaiki atvelkas atpakaļ.) Jājot klupa zirgs un ostot krāca. (Šaubās.) E, - vai būt' jau še tā briesmu zeme? Vai tie tvaiki Pašradnes, tās nāves upes? Kas no sevis pašas iztek, sevi ietek? Vai tur būtu jau tas nāves līkais bērzs? Vai te Lupis-svilpis - zemniekbiedonis? Miegā, nomodā tās briesmas pārsapņoju, Gadiem gulēt neļāva par šo tie sapņi. Ak, varbūt, varbūt! - Nu laukā sapņu šaušalons! Svilpj kā putns, šņāc kā čūska, rēc kā zvērs! Ū! ū! ū! (Klausās.) Visur kluss, tik zari sprakš un augšā kūp! (Tvaiki, atvilkušies no zemes, kāpj, lienot pa meža virsotnēm.) Pū! tu smakons, mana dvaša tevi aizpūš prom! Pū! pū! (Pūš, un tvaiki atvelkas atpakaļ, bet paliek augšā.) * (Atskan tālē   v a i d s   it kā no zemes.) Vai! ILJA Ā, kas vaid tur zemu? - Es še, Ilja pats: Jāju slavas pilnā Kijevpilī Kalpot kņazam saules Vladimiram, Sargāt labus ļaudis, bāra bērnus, - Aizstāvēšu tevi arī - kas tu esi, teic! (Gaida, tad runā.) Svētīj' mani Jāņa tēvs uz labiem darbiem. Lika Jauna nedarīt ne tatāriem, Ne vēl laukā labus ļaudis kaut. Novēlējos bultas nenolaist no loka, Netriept asnīm šķēpu, garasmeni. Lika nekauties man, kad nāks Mikuls laucenieks, Jo to zeme mīl, un Svētkalns, jo to zeme nenes. Ejot upei metu maizīti par dzirdījumu, Sauju dzimtās zemes ņemšu sevim līdz. (Klausās.   T ā l a i s   v a i d s   atskan dzirdamāk.) ILJA Kas tu esi, tālais vaidētājs? nāc šurp! Kad tu zemais vārgs, - tev līdzēšu; kad - bargs: Stiepjam šķēpus, sitam krustām zobeniem! Ū! ū! * (Atskan tālē   p ē r k o ņ a   b a l s s   it kā no kalna.) ILJA Ā! vai kalna pērkons pats pret mani? - Nāc! Tukšā nestāv Krievzeme, - ir varoņi. (P ē r k o ņ a   b a l s s   atskan dzirdamāk.) ILJA Rūc! sev rūc! kad spēj, sper to, kas kalnā kūp! Sevim līdza spēka nerodu nekur, Eju meklēt, vai nau tāda pasaulē. Kaujā krist no ienaidnieka nau man lemts. Nāku iznīcināt gala ļaunumu, Nāku uzveikt pašu nāvi viņas valstībā. * (Atskan   v a n a g a   k l i e d z i e n s.) ILJA Ā! vai Svilpis-lupis atbild reiz? Nē - vanags. Vanag, kā līdz nāves upei drīksti skriet? Visi zvēri slapstās, stādi zemē lien - Vai i tevi ilgas dzen līdz nāves ežām sniegt? (V a n a g a   k l i e d z i e n s   atskan skaļāk.) ILJA Klusi, vanag! Tāli mani pretspēki, Nau tik kāri izkauties kā Ilja: - - Varam nolikt vairogu un smago šķēpu nost. (Tikko Ilja nolicis bruņas, viņam top gandrīz virsū uzsviests no augšas liels koka stumbrs.) * (Parādās augšā koku kuplos zaros liela, pinkaina   g a l v a    un tūliņ nozūd; atskan slepeni, dobji smiekli.) Hu! hu! hu! ILJA (Sauc dusmīgi.) Kas tāds neliets uzbrūk man, kad nolikts šķēps?! SVILPIS-LUPIS (Izbāž atkal savu lielo, pinkaino galvu no zariem; rupjā balsī.) Ko tāds neliets mauro, kad es atmiegā?! Kad es putnā svilpšu, čūskā šņākšu, zvērą rēkšu: Zāle rausies, krūmi vītīs, meži lieksies, Tad gan muti turēsi tu, zemnieks - cūkgans! Citād' mute kā no mežābola sarausies. ILJA (Pārsmejot.) Kāds es cūkgans? Kad tad ganīju es tevi? Bet tad tu varbūt tas šausmons: Svilpis-lupis? SVILPIS-LUPIS Šis vēl jautās, nejēga, kas esmu es? Es tas svilpējs, Rahmaņdēls, tas ļaužu šaušalons! Es tev svilpšu miega dziesmu gan: Krīti zemē! nedzīvs garšļauk' izstiepies! (Viņš uzlaiž negantu svilpienu.) ILJA (Priecīgi.) Lūk, tad gan tu mūsu Svilpis-lupis, šaušalons! Miegā, nomodā es tevi pārsapņoju. Ak tu prieks! ka taču tevi tieku reiz! SVILPIS-LUPIS (Dusmīgi.) Kaula, krama piere! Kas šim te tāds prieks? Šņākšu, ka tev pušu sprāgs tavs kauls un krams. (Viņš šņāc jo stiprāk.) ILJA (Sit no prieka plaukstas.) Tiešām, tiešām, tu tas esi: gaisi dreb! Zāle raucas, meži liecas, krūmi vīst! SVILPIS-LUPIS (Lielās.) Pat i zemā zeme dreb, kad brēcu es! ILJA (Naivi, priecīgi.) Zvēri alās bļauj no bailēm, čūskas šņāc! Viss kā pasakā, ko bērni drebot klausās. Vai i nams tev trejos ozolos un septiņzaros? Vai tad tur tas briesmu likais nāves bērzs? Purvels - neizbridels, staigņa iestrēgums? SVILPIS-LUPIS (Dusmīgi, nicinoši.) Aklis vai! Ka neredz? Zaru kuplumā vai nakts? Še tik krēslis man, kur redz, kāds ģīvuls nāk. Tur mans nams! Uz deviņ'ozol'deviņ' verstīm; Garām netiek tur neviens; toj kaklis nost! Ko tu nāc? Te nāves upe! Te tas līkais bērzs! Es tas nāves vietnieks: man viss rokā dots! Tevi žēloju, tu muļķis. Bēdz! ILJA Nekā! Tu tas nāves vietnieks, nu tad dzīves vietnieks es! Trīsdesmit es gulēj' gadu aizkrāsnē kā nāvē, - Cēla mani staiguļubadziņi, teica man: Kļūt tev, Ilja, lielam krievu varonim! Sargāt labus ļaudis, bāra bērnus! Eju saulē icelt pasauli, kas vārgst. SVILPIS-LUPIS (Pārsmejoši.) Vēlu uzcēlies tu, dzīves vietnieks, he! Aizgulēj' trīsdesmit gadus aizkrāsnē! Agri atkal tevi guldīšu, kā visus! ILJA Nē! ir teikts: man kaujā nāve lemta nau. SVILPIS-LUPIS (Smejas.) Daudz kas teikts! - Man namam apkārt kaulu kalns! No tiem manis kautiem, vilku apgrauztiem! Tā ij tevi grauzīs vilki. ILJA Pagaid', vilks! SVILPIS-LUPIS (Smejas un lielās.) Hu! hu! Manam namam apkārt dzelžu sēta, Katrā mietā galva uzclurta kā poga rTo tiem taviem labiem ļaudīm, bāra bērniem, No tiem tirgoņiem, kas garām brauc ar precēm. ILJA Vai! tie nabadziņi! Ak tu zvērs! tu zvērs! SVILPIS-LUPIS (Smejas jo vairāk.) Hu! hu! hu! hu! ILJA Es gan nodievojos netriept šķēpu asnīm - Tēvam teicos nenokaut ne tatārēna - Bet vai katris teikumu var noturēt, Kad tam nebruņotam uzbrūk tāds? Apkauj labus ļaudis, buru bērnus tāds? Diezgan gulēju, ne mani guldīt tev! Tam nu jāgulst, kas ir labus guldījs! nāc. (Viņš paceļ vairogu un pacel loku.) SVILPIS-LUPIS Hu! hu! hu! Kaulus, dzīslas mīkstākus tev saspaidīšu! Tavi kauli būs man sētai pakaisēm! Tavas dzīslas būs man mietu sasējam! Tavu lielo muti akmens aizbāzīs! (Met slepeni lielu akmeni uz Ilju.) ILJA (Izvairīdamies.) Ko man smiltis met no savas ligzdas nost? Vērts nau šķēpu traipīt, pārkāpt dotu vārdu. Tu man nāvi soli, bet es tevi gribu dzīvu! Dzīvu vedu tevi rādīt Kijevā! Lai redz ļaudis, kā iet tam, kas labus kauj. SVILPIS-LUPIS (Šņāc kā čūska.) Bēdz! Bēdz! ILJA (Paņem loku un bultu.) Nu pret nāv' un ļaunu iziet zemniekdēls! SVILPIS-LUPIS Iziet, nepārnāk! (Rēc kā zvērs.) ILJA Rēc, ka lapas raucas, labāk tevi redz! (Uzlikdams bultu uz loka.) Teci, bulta, lupja acī! Ķer, bet nenokauj! (Šauj, Svilpja-lupja galva tūdaļ pazūd zaros. Ar troksni nokrīt ķermenis zemē. Ilja iet biezoknī meklēt.) * (Priekškars.) * (Svilpja-lupja nams. Sētai uz katra staba uzdurtas galvas. Kaulu kaudzes. Lieli dzelzs vārti, ģindeņiem izrotāti. Klajiņā neredzas neviena, dzird tikai ievaidamies dobji.) SVILPJA-LUPJA BALSS Ou-u! ou-u! oi! ILJA BALSS - Kur tu esi? - Sasities? Ē! ē! (Attālinās. Brīdi klusums. Dzirdas klusi tā pati sērā balss.) KLAUSNIEKA BALSS Migla, migla, bēda, - sprīdi pacēlās! Tvaiki, tvaiki, bēda, - soli atkāpās! Vai tu nāci, saulīt, - spīdēt mākoņos - (Balss apraujas; brīdi klusums.) * UBAGA-STAIGUĻA BALSS Saulīt' nāca, nāca - spīdēt dziļumos. * (Slapstīdamies ienāk galminleki -   K ņ a z a    a u s s   un   K ņ a z a   a c s;   runā čukstot.) KŅAZA AUSS Še tas būs, kas nāk, - tas varvērze, kas gūstāms, Lai to liktu kņaza kalpībā. KŅAZA ACS Klau! tur vienu kāva! Vai pa kņaza likumiem? KŅAZA AUSS Iesim! Kur kāds vaid, tur lomu varam vilkt. KŅAZA ACS Kņaza vārdā visu var! ILJA BALSS Ē! GALMINIEKI (Sabijušies.) Dzīvs vēl! Bēgsim! KŅAZA AUSS (Pabēg, bet apstājas.) Tas ir zemniekdēls! - Kas vaid, tas Svilpis-lupis. Nu mēs lupi lupsim, - salaupījis daudz. Neļaut, ka ņem zemnieks! KŅAZA ACS Neļaut! KŅAZA AUSS Ņemam nost! ILJA BALSS (Iesaucas skaļi.) Rekur esi! (G a l m i n i e k i   aizbēg; neviena neredzas meža klajiņā.) * ILJA BALSS Ko tu klusi? Vai tev sāp? SVILPJA-LUPJA BALSS (Skaļi, dusmīgi.) Ū! - ū! - ū! Ļaužu kāvējs! rīkles rāvējs! maitātājs! Viltnieks! krāpnieks! slepu šāvējs, nāves kalps! ILJA BALSS Ko tik nikni šķaudi! - būdams nāves kalps tu pats! Repi raušu! kņazam kalpot vedīšu, Varēsi tu riedams pili apsargāt. * GALMINIEKS (Parādās, bet paliek, aiz koka turoties, pavēlošiem mājieniem, bet klusi.) Kņazam kalpot ved! (Pazūd atkal, tiklīdz padzirdas mežā runa.) * SVILPJA-LUPJA BALSS Nost ej! vajā! vai tu esi traks? To gan ne]aušu! Ej kalpot pats! Ne es! (Dzirdama nikna ciņa arvien tuvāk. Svilpis-lupis šņāc un rēc, koki brākš, uz klajiņu nogāžas zari.) ILJA BALSS Jāsasien! Šurp klajā! Jāpierauj pie zirga segla! * ILJA (Parādās, velkot sev līdzi sasieto Svilpi-lupi, kurš vēl pretojas.) SVILPIS-LUPIS Ū! ū! palīgā! Saukšu palīgu; pirms tevim atnāks man! Te jau ir mans nams un mana saime! 0la! olla! olla! - šurpu! glābjat! - ū! ILJA (Smejas.) Sauc sev! - kam man palīgs? - Veicu tevi viens. SVILPIS-LUPIS (Mēdīdams.) Ko tad bļaudams sauci? ILJA Pretniekus, ne draugus! SVILPIS-LUPIS (Ņirgājas.) He! he! Svētkalns pretnieks tev? vai Mikuls? ILJA Nē, ar tiem man kauties liegts. SVILPIS-LUPIS Nu lūk! Nāk tie, - sasaucaties. ILJA Kā tu zini? SVILPIS-LUPIS Kas lai nezin šo un burvi, tevi arī? ILJA Lūk vai! Kas tev teica? SVILPIS-LUPIS Maitas putni teica. Vārnas saoda, pret vēju knābjus turot: Dzīvais nāk pret mums! - ū! Peļka, ū! * (No vārtiem izskrien Peļka, mežonīgi ģērbta ādās.) PEĻKA (Ieraudzījusi tēvu sasietu zemē, metas virsū Iljam; no tā atvairīta, skrien pie vārtiem, izceļ tos un uzbrūk ar tiem Iljam. Pret Ilja zobenu vąrti salūzt.) Laid tu tēvu! laid tu tēvu! laid! SVILPIS-LUPIS (Uz Peļku.) Kad jau vārti lūst, tad nepadarīt tam nekā! PEĻKA (Piepeši apkampj Ilju un grib to saspiest, kozdama tam plecā.) Katram, ko es skauju, kauli brakš un elpu rauj! ILJA (Ar vienu roku to saspiež un viņa atkrīt. Viņš smejas.) Ha, ha! meitēns! SVILPIS-LUPIS Laid! ar labu vajga nākt! Ilja, zemniekdēls, ko velti uzbrūc man? Abi esam zemes ļaudis! ILJA Jā, tik tu tos lup, - Es tos glābju. SVILPIS-LUPIS Došu arī tev no mantas. Tec tu, Peļka, atnes šurp! (Peļka aizskrien, atskatīdamās uz Ilju.) * ILJA Nevajaga mantas man, kas salaupīta. SVILPIS-LUPIS Kura manta tad nau salaupīta? ILJA Krātā. SVILPIS-LUPIS Ko sev iekrāj, citam atņem. ILJA Kņaza manta. SVILPIS-LUPIS Kas tad mesli ir? - tik lupināmais man var izbēgt, Kņazam ne. - Ij man viņš meslus ņem. Tad ņem ij tu! ILJA Melsi. SVILPIS-LUPIS Domā: maz man? Pūru naudas došu, Pusi došu, - būsim kopā ceļa valdnieki! Celsim pilis, slazdus visai pasaulei! Grābsim naudu, rīsim maizi, ka vai vēders plīst! ILJA Man ir citi ceļi - tāli aizbraukteņi, Man ir cita maize - tāli atvestene. * (Ieskrien Peļka no vārtiem, sētuvīti rokās.) PEĻKA Še tev! še tev! Zeltu sēju, zeltu kaisu tev! (Sēj zelta naudu pa skatuvi un ber to Iljam pār galvu.) SVILPIS-LUPIS Visu mantu došu! Būsi mantnieks, znots! Es tev došu savu brango meitu Peļku. Peļka, vai tu gribi Ilju? PEĻKA Gribu gan! Katram, ko es skāvu, kauli brakš un elpu rauj, Šis ir vienīgais, kas cieš un mani žņaudz. ILJA Neder, vecim, man ne precēties, ne mantu krāt: Nabagi bij tie, kas mani augšā cēla, Nabagus un bāra bērnus - - SVILPIS-LUPIS Beidz jel bārubērnot! ILJA Visu jaunu gribu veikt, it pašu nāvi! Jo man kaujā krist nau lemts. SVILPIS-LUPIS Nedz man! Es jau nemirstīgs, tāpat kā tu: Es tik šķidrā atgriežos, tu cietā! ILJA (Smejas.) Ha! ha! - ha! ha! SVILPIS-LUPIS (Lūdzas.) Neej Kijevā un neved mani! - tapsi vergs! PEĻKA Neej Kijevā! pie manis paliec mežā še! ILJA Tēvs man liek. SVILPIS-LUPIS Tavs paša spēks to liedz, klaus' tām! ILJA (Domīgi.) Ko tad liek mans spēks? PEĻKA Kā vējš pār zemi skriet! ILJA Kur tad skriet? SVILPIS-LUPIS Nu zinies pats! - Bet tēvs ir vergs! ILJA Ā, tu tēvu aizskar! stiepšu tevi prom. SVILPIS-LUPIS Burvi saukšu! (Svilpo spilgti. Tālumā atsaucas vanaga svilpiens. - Kad Ilja Svilpi-lupi sagrābj un nes projām, tas sauc.) Šķidrā atgriezīšos es, bet cietā tu! (Visi prom. Aiz skatuves nosauc kā Klausnieka   s ē r ā   b a l s s.) Atgriežas mums saule! baltā saulīte! * (Priekškars.) * (Atkal meža klajiņa pie nāves upes, kā pirmā skatā. Aiz skatuves sauc    b a l s s.) Ilja, zemniekdēls! Ē! Atsaucies, še zemnieks sauc! ILJA Še es esmu, Ilja Muromietis, zemniekdēls, Ko tu gribi, nāc! * (Ienāk Mikula, liels, plecīgs zemnieks, nabadzīgā zemnieka ģērbā, somu pār pleciem.) MIKULA Tad tāds tas Muromiets! Krievu varons, kam būs lielākam par visiem būt! Tas tik skaļi sauc, ka tūkstots verstīm dzird. Ko tur darīt? Jānovaidās, jāiet ir, - Jāmet arklis zemē, kaut pats arams laiks! Neuzart, - tad nebūs šogad pasaulei ko ēst, - Nesveikt varoni, tad pasauli tas pušu spers, Labāk tautas spēku sveikt, kas sencerēts, Lai tas vieglu dara pasaul's zemes nastu. (Klanās Iljam.) ILJA Vai tad tu tas tālais vaidētājs? Kā no zemes dzīles vārga balss. MIKULA Tas es. ILJA Divreiz atsaucies tu, - palīga vai cīņas dēļ? Gatavs es uz abiem. MIKULA Man nekatra vajdzīgs nau. ILJA Dod tad roku! Kas tu esi, spēkots vīrs? Ko teiksi? Zeme līgojas, bet smejot tevi nes. MIKULA Tevi kumeļš diedams nes, kaut pleci līkst; Zeme mani nes, kas viņu kopj: Zāle, manis mīta, divreiz kuplāk aug; Rudzis vienā stiebrā divas juma vārpas laiż. Es tev teikšu: mīli zemi, zemniekdēls! Lai tā tevi arī mīl kā mani līdz! ILJA Labi, zinu. - Kas tu esi, ka tu man to teic? MIKULA Es tas esmu, kuru zemīte visvairāk mīl: Kad es zemi apsēju un pļauju pēc, Alu izvāru un ļaudis cienāju, Lauku ļaudis mani tencina un sauc: «Ē, tu zemes dēls, tu Mikuls-laucinieks!» ILJA Esi sveikts tu, vecais Mikuls-laucinieks! Likts man: nekauties ar tevi! zeme tevi mīl. Bet ij citi ir, ko zeme mīl, ne tevi vien. MIKULA Labi zinu. - Kas tu esi, ka man pretī teic? Nebe zeme vairāk mīl tos glauni ietērptos? Ne tos zemes pīšļiem segtos pelečus? Nebe mīl tos šķēpus, asnīs rūsētos, Ne tos smiltīs balinātos lemešus? Lūk, tev jauni vilnas svārki trinītēm, Cik tur tavas mātes sviedru iekšā austu? Tev tēvs, māte deva pēdējo, sev atraujot, - Kas vēl trūka, paņēmi no veiktiem pretniekiem. ILJA Es no citiem nelaupu, bet citiem dodu gan. Ne tas vien ir lāga vīrs, kas apružģots, Lāpu svārkiem, ubagtarbu mugurā. MIKULA Strādāt, taupīt mācīj' tēvs ij man, ij tev. Spēks ne lepnībā, bet varbūt ubagtarbā šeit! Varbūt tā sver smagāk nekā viss tavs varoņsvars? Lūk, man somā visas zemes srnagums guļ: Pilna pielocīta kreklu sviedraiņiem, Kuri lipa līkās kalpu mugurās; Pilna pieraudāta asarautiņem, Kurus tekot saslaucīja bāri. Manā somā visas zemes smagums sūt: Cilas drupināmas, kaulus drūpinot, Sēkla izkaisāma, sviedriem aplaistot, Visa dzīva kustoņa še panesama: Zirgs un cilvēciņ, un govs, un jērs, un vilks - Visas netaisnības, pretestības, visi spaidi, Viss, kas zemniekmugurai top virsū krauts. ILJA Kņazs ir likts par aizstāvi, kam pāridarīts. MIKULA Kņazs ij pats ir jānes līdz ar bajāriem. ILJA Sūtīts es priekš bāriņiem un atraitnēm, Kara varā aizdzīt jaunus mācējus. MIKULA Jānes man ij tu, ij viss tavs karš, Jānes mums ij bads, kas karam pakaļ nāk. Ij tās ligas, sērgas, kas kā vārnas sec. Spēks ne karā, bet tik miera darbā vien! Karā neeju, tik situ nost, kas manu zemi ņem. Ja tu zemes smagumu, kas somā, nespēj celt, - Lūko jel, ka pārestības virsū nekrauj vēl! Ej ne pakalpot tiem smagumdaroņām, Ej tos nogrūst nost, lai zeme ļaudīm viegla top! ILJA Biji jau ij tu pie galma Kijevā; Izprecēji savas meitas bajāriem. Ko nu liedzi? MIKULA Ej, kad palepoties tīk. Tikai nepaliec, bet pārnāc somu celt! Padzen laupītājus - spaidītājus, bet tad ar! ILJA Kam tu nepaliki pats? Vai Kijevā Bij par lepnu ubagsoma, lāpu svārks? MIKULA Kijevā, tur manai somai vietas nau: Kurā galdā uzlīktu, tas lūztu; Kuras rokas ņemtu prom, tās pārrautos; Ko tu, cāli, vajā muti čiepsti pret? Kad tu varons, kad tev spēks, tad ņem un cel! ILJA Kauns man spēkoties ar zemniekubagiem. Šorīt veicu četridesmit karaļus, Katram tūkstoš kara vīru kāvu nost. MIKULA Lielai mutei liela darba kauns! Lielam šārīt' kungam kauns no ubagiem! Nu tad sper ar kāju ubagsomu nost! (Viņš, noņēmis somu no pleciem, liek to zemē tā, ka aizskar Ilja kājas.) ILJA (Dusmīgi.) Nost no manis? (Sper ar kāju, bet soma nekustas.) MIKULA (Smejas.) Ubagsoma tā ij nepakust! ILJA (Sper vēl.) Ā, kas tas? MIKULA Sper vēl, kad spēks un dūša ir! ILJA Sak' nu! (Ņemas ar rokām pavelt somu; tā nekust.) MIKULA Vai nu liksi lepnās rokas klāt? ILJA (Dusmīgi.) Māņi ir tie! - jaunas mākslas! - burvis tu! Somu piebūri pie zemes! - sitams netārps tu! MIKULA Mazs tavs spēks, bet mazāks vēl tavs prāts. Es ne burvis - burvja spēks gan nāks tev pret'. Ne pats Svētkalns nespēja šo celt. Galva kūpēs, pierē asins izsvīdīs, Mati čokurosies, acu dzirņi valbīsies! Tad jau ašāk pats tu zemē iestigsies, Nebe celsi manu lieso tarbu šo! (Ilja pūlās vēlreiz veltīgi.) ILJA Eh tu! MIKULA Pavieglošu, gabaliņu noņemdams. Vai tu zini ar', ko kājām spārdīji? (Viņš atraisa somu vaļā.) Lūk, še bārenīšu asarauts! (Viņš izņem no somas mutautiņu.) Vai nu vari kustināt? ILJA (Drusku pavelk somu.) Ā! MIKULA Lūk, tu stiprs! Noņemšu vēl kalpa kreklu - sviedraini. Sviedri smagi: :- soma vieglāka taps daudz. ILJA (Velk vēl drusku somu.) Vai tad sviedrus, asaras es kājām spēru? MIKULA Dēls, ko bēdā, - viss ir jānes, pārestība ar'. Bet vissmagāk, kad mūs sper ij tas, ko mīlam mēs. ILJA Celšu, celšu, nezināju, ko es daru. MIKULA Senās pārestības, riebes, īgnes, rūgtes, Mūžam sarūgušas, sazūmētas dibeņos, Tev tās, dēls, ir laukā jaizgāž, Lai tās zeme treknu mēslu vietā ņemt! Lai no sārņiem jauna, laba zāle aug! ILJA Tu dod citu darbu. MIKULA Citāds tik, ne cits! Noņemšu vēl asnīs gulējušu dunci, Asins aprūsējis sūcas vēl no dzīvas sulas. ILJA (Ceļ somu gaisā.) Varu, varu jau no zemes pacelt gaisā. MIKULA Noņemt vēl šo sakaltušo maizes garoziņu. ILJA Tēti, tēti, jau līdz pusei ceļu zemes smagmi! (Atņem elpu un nopūšas.) Nu es visu zemes smagmi spēšu celt. MIKULA Dēls, ne drīzi: pašā somas dibenā Guļ vēl bēdu meldiņa, zem tās tik zeme vēl. Nāc man līdz, tad spēsi somu visu celt! ILJA (Atliek somu, domīgi.) Tēvs liek iet uz Kijevu - MIKULA Es vecāks ne tavs tēvs. ILJA Kņazs no tāles dots, tam jāklaus' - MIKULA - Vairāk somai. Kņaza nebij vēl, bet zeme bij jau aparama. Valdīt sevi neprotam, mums svešs ir kņazs. Tēvs tev liek iet kalpot svešam Vladimiram. Pašiem vajga sevi valdīt, to tev lieku es. Es tev teikšu nu, un tu tik uzklausies: Mīli zemi, neatstāj to, zemniekdēls! Padzen laupītājus-spaidītājus, bet tad ar! Nes šo zemes somu! ILJA Ko mēs divi nesīsim? Tu jau nes, - es gribu savu darbu pats: Iešu noņemt smagumu, kas Kijevā. Svilpis-lupis noņemts jau. MIKULA Mēs tencinām. Zemnieks pats jo vairāk zemnieku. prot lupt. ILJA Tad es eju - MIKULA Neej! ILJA Tu ne šā, ne tā. MIKULA Nāc man līdz, tu zemniekdēls! man mantnieks būsi! Man ir mūžam jādzīvo, ja neņem darbu cits! Nāc, šo somu nes! ILJA Es negribu. Būs man citi biedri -ho, ho! ho, ho! Laukā varoņi! - Ho! Atsaucaties! Ē! (Sauc.) * (Parādās Svilpis-lupis.) SVILPIS-LUPIS Nesauc, Ilja, pērkons rēks, kur tad mēs bēgsim? SVĒTKALNA BALSS (Atskan kā dobjš pērkoņa rībiens.) SVILPIS-LUPIS Lūk, ko teicu? - Ļauj man zemē līst! ILJA Cit! Klus'! SVILPIS-LUPIS (Klusi.) Ko ar tādiem milžiem ielaidies kā šis un viņš?! (Pazūd.) * MIKULA Dzirdu: dārdu vārdi, Muromdēls. SVILPIS-LUPIS (Aiz skatuves.) Vai man! vai man! MIKULA (Uz Ilju.) Kam sauc Svētkalnu, to pērkoņbalsi šurp? Negribu to dzirdēt. ILJA Tu jau stiprāks. Ho, ho! Nāc! SVĒTKALNA BALSS (Ar pērkoni.) Nevar - purvi iedūkst - zeme sadrūp - nenes mani - Šurp nāc runāt tu! ILJA Man jāiet Kijevā. SVĒTKALNA BALSS (Ar pērkoni.) Šurp nāc kalnu tāļumā un augstumā! MIKULA Krievu varon', dzirdi! virzies Krievijā! Neej turp - tu pazudīsi zudumos. Neklaus' ļaunus spēkus, skraidu vilkus! Kam ne alas nau! Sēd' mājā mierīgi! Zemi kop un sievu ņem, un bērnus laid! ILJA Bar, bar Svētkalnu, viņš stiprāks nekā tu. Viņu zeme nenes, iešu es pie tā. Mierā sēdēju trīsdesmit gadus, kājas jāloka. MIKULA Loki, somu celdams! ILJA Negribu, cel pats! MIKULA Necelsi tu somu, zemes smagumu, Tiksi pats tu neceļams, kā soma smags. SVĒTKALNA BALSS (Ar pērkoni.) Šurp nāc, varon'! Kam ir balss par tūkstots verstīm, Tam i spēks būs panest manu spēku, Viņš par smagu man, es došu tev. ILJA Nākšu, gaidi! SVĒTKALNA BALSS (Ar pērkoni.) Gaidu. * ILJA (Uz Mikulu.) Būs tad spēka gan man celt ij tavu somu. MIKULA Vai būs griba? Skriesi viens ar zvēriem draudzēties. ILJA Iešu tālas mājas mūžus mūžot viens. MIKULA (Nopūšas.) Nu tad likšu somā smagmes mantas atpakaļ. Lūko, ka pēc mūžiem esi spējīgs celt jel vienu! Ka top ļaudīm vieglums! Ka ne velti nācu! Piemin labā! Virzies zemē! Piemin galā jel! Lai nau galā jānāk man, nau mūžam jādzīvo. ILJA Eji, tēvs, ar mieru! MIKULA Galā, galā . . . (Nozūd.) * SVILPIS-LUPIS Nu tas pērkons. nerūc vairs, var uzelpot! Prom ij smagais vecis - zemnieks mocītājs - ILJA Nu uz Kijevu! SVILPIS-LUPIS Vai balsi dzirdi tur? ILJA Dzirdu - vanags. (Vanags lido apkārt.) VANAGA BALSS Neej Kijevā, kā akmens tiksi neaugošs! ILJA Kas? No kurienes? Ko brīdini? Ko māci? VANAGA BALSS Es,no tāles nāku, tik, cik saule iet - Kur tā sēstas zelta laivā vakarguļoties Latirzelta jūrā, kas ir visām jūrām māte; Kur tā Latirkalnā lec, kas visiem kalniem tēvs. Tur es dzirdēj' tevi, ausīs ne, bet garā; Tur es redzēj' tevi, acīs ne, bet garā. Nācu apsveikt tevi, kas tik skaļi sauc. ILJA Kas tu esi, ka tu mani tālē dzirdēji? Vecie varoņi tik mani dzirdēj', atbildēja. Jauniem nau vairs dots tas spēks, tā balss. Vai tu Voļga Vsevoloda dēls, tu skaistais putnis? VANAGA BALSS Es ne Voļga Vsevoloda dēls, nedz putnis; Es ne vecs, ne jauns, ne mūža vidus; Mūžam biju, mūžam būšu jauns un augošs. Zināju kopš mūža, ka tu modīsies un nāksi. Zināju, kāds liktens lemts tev. ILJA Kaujā nekrist lemts. VANAGA BALSS Tā tik puse liktens. ILJA (Smejas.) Kā var puse būt, kad teikts man tā? VANAGA BALSS Maz tu zini savas laimes likumu un mērķi. Es tev draugs, tev liktens otro pusi gribu vērst. ILJA Kad tu draugs, tad savā īstā veidā parādies! VANAGA BALSS Katris veids man īsts, tik tu ne katru proti. Pirmais tevi baidītu, tu neklausītu: Draugs bij Mikuls, draugs bij Svētkalns, - neklausīji. ILJA Viens liek zemē vērsties, otris kalnā, - kā lai klausu? VANAGA BALSS Klausi mani, spēsi klausīt pēc ij viņus abus, Abi savus spēkus līdz ar mērķiem deva tev. ILJA Man ir pašam spēks jau dots un mērķis līdz. VANAGA BALSS Liktens liek tev spēku nest, kas ir un bij, un būs. ILJA Nesaprotu. VANAGA BALSS Klausi man, tad sapratīsi: Krievu lielo varon', virzies sevī! ILJA Sevi esmu sēdējis trīsdesmit gadu, Eju Kijevā, lai citiem kalpotu. VANAGA BALSS Sevī nevirzīsies, nespēsi ij citiem pakalpot. ILJA Kauties spēju, nespēju ar gudru putnu ķildot, Rādies cilvēkā, tad redzēšu, vai draugs? Ja ne draugs, nedz labu ļaužu, - situ nost. * (Parādās Latigora kā bruņota sieviete.) ILJA Sieviete! Tu jauna ragana! Tu nāvēkle! - Dievs lai nedod kauties man ar sievieti! - Ko daudz runāt? Es tev melnās krūtis pušu pāršķelšu. Melno odzi, kas tev sirdī, izraušu! LATIGORA Cērt! Tik krūtīm garām neaizcērt! (Kad Ilja cērt ar zobenu, viņa veikli izvairās aiz koka, tā ka Ilja zobens iecērtas kokā un tur paliek.) ILJA Ļauni māņi! Veiklas kājas! LATIGORA Vai man koka krūts? Lūk nu, kamēr šķēps tev stumbrā sēd, Es tev kaklu varu nocirst nost, bet necērtu. ILJA (Nevarēdams izraut šķēpu.) Sēd sev, šķēps! - (Paķer vairogu.) Nu bēdz, vai satriekšu! LATIGORA Tevis nebēgu, vēl bruņas metu nost. (Viņa noņem bruņas.) Ko tās der? Tu, lielais varoni, tās sacirstu. ILJA Vairies! Nežēlošu tevis, raganas! LATIGORA Cērt, kad dūšas! - Vai ij ragana nau sieviete? (Kad Ilja atvēzējies cirst, viņa palaiž viņam pretī dūju.) ILJA (Satrūcies, pārsteigts.) Kas tas? Putnis! LATIGORA Mīlas dūjiņa. ILJA (Atkal atvēzējas cirst, bet Latigora uzmet viņam virsū puķu vītnes.) Ko tās vītnes? LATIGORA Mīlas vītņu vaiņadziņš. ILJA (Atsvabinājies no vītnes, grib atkal cirst, viņa uzmet viņam plīvuri.) Nost tas plīvurs! LATIGORA Mīlas līgavplīvurītis. ILJA Grozies, lokies! Velkšu tumšos spēkus tomēr! LATIGORA (Smejoties.) Kā tev neveikt mani: tu pats pasauls stiprākais! Šorīt veici četridesmit tūkstoš karaļus! Pašu zemes spēku cēli, ko neviens vēl ne! ILJA (Īgni.) Nemin'! LATIGORA Kā tev manu spēku nepacelt? Jo, lūk, manim spēks ir vieglumā, ne smagumā; Ziedu kāts to nes, - tu vienā rokā mani pacelsi. ILJA Nedod dievs ar sievu kauties! LATIGORA Viegli veikt! (Tuvojas viņam smaidīdama.) ILJA Kaut veikta - Neder, vecim, man ar tevi precēties! (Latigora apskauj viņu.) ILJA (Atgrūž viņu.) Nost! es tomēr tavas melnās krūtis pušu šķelšu! LATIGORA (Smiedamās turpina.) Melno odzi, kas tev sirdī, izraušu! ILJA (Turpina.) Lai tu citiem labiem ļaudīm nekaitētu! LATIGORA Pušu nešķēlis, kā zini, ka man krūtis melnas? Varbūt baltas? baltākas nekā tu redzējis jebkad! Lido dūjas, ved mūs: sekosim! Vītnes vijas, segs mūs līgavplīvuris, Tur tu redzēsi. (Paņem viņu aiz rokas un ved.) ILJA (Vēl pretodamies.) Visiem ļauniem spēkiem krūtis melnas ir. Vai no Latirjūras, Latirkalna neesi? LATIGORA Tur zem līgavplīvura tu redzēsi. (Aiziet abi.) SVILPIS-LUPIS (Viens, priecājas, sasiets lūko dejot, svilpo kā lakstīgala. Vēls vakars.) Nu tu, varons, nu es tevi uzveicis un pievīlis! Nu tu aizcelsies uz Latirkalnu prom! Burve Latigorka rīkojas pēc manas pavēles, Nu es mājās palikšu un naudu paglābšu! Nu ardievu, Kijeva, es neiešu vairs turp! * (Ienāk Galminieks.) GALIMINIEKS Ko tu trokšņo tā? Ko svilp? Kas noticis? SVILPIS-LUPIS Tas ar burvi tur! es slazdos ievīlu! Neies vairs uz Kijevu! man nauda paglābta! Es tam lakstīgalu mēlēm kāzu dziesmu dziedu. GALMINIEKS Muļķi! Viņš kaut ies, tev ligzdu izpostīs, Lai vairs nelaupi. Bet naudu paņems kāzu pūrā sev. SVILPIS-LUPIS Nebūs jābrauc Kijevā. GALMINIEKS Ko baidies tās? Tur drīz brīvā laidis tevi, dod tik kukuļus! SVILPIS-LUPIS Tiesa: šis jau neņem. Bet kam šis tev Kijevā? Visus nokaus jūs. GALMINIEKS Nu, tur to pieveiks gan. SVILPIS-LUPIS Ļauj tad man to nosist! GALMINIEKS Labi. SVILPIS-LUPIS Brauksim ar! Pēc tu ļausi man, šurp atgriežoties, palaupīt? Protams, ka pret nodevu. GALMINIEKS Gan salīgsim. SVILPIS-LUPIS Bet vēl labāk te to nosist! Rais' man važas! GALMINIEKS Jā, bet kad viņš manis? - Labāk paliec važās! Labāk rokas netraipīt, bet viltiem aizvilt. SVILPIS-LUPIS Palīgā saukt, - nāks. GALMINIEKS Bet, viltu manot, ārdisies. Zin' ko? - Klaušu Kilvekels tik gauži dzied. SVILPIS-LUPIS Iekšas apkārt griežas no tās bēdu meldiņas, Riebjas man, ij suņi sprāgst, ij purva rāva rūgst, Kā no kapa dibens lien, kaut rimtu reiz! GALMINIEKS Liec tam dziedāt, Ilja izskries laukā viņu glābt. SVILPIS-LUPIS Bij jau norimis, kopš veica Ilja, ko nu atkaļ? GALMINIEKS Vajga! SVILPIS-LUPIS Nedziedās. GALMINIEKS Nu draud ar nodevām! Liec tam pašam kapu rakt, tad dziedās negribots. SVILPIS-LUPIS Labi. Bet cik naudas ņemsi, kad tu atlaid mani? GALMINIEKS Ņemsim visu naudu līdz, es vedu naudu, Tu ved Ilju! Pēc tev atdošu. SVILPIS-LUPIS (Aiziet, bet atnāk.) Labāk es tev došu savu meitu Peļku; Būsi znots, tad vedam kopā manu amatu! GALMINIEKS Labi, labi, tikai maz tu dodi. (Aiziet.) SVILPIS-LUPIS (Nopūšas.) Ir jau nakts. (Aiziet.) * (Brīdis klusuma, tad vairāki vanaga kliedzieni; atkal klusums īsu brīdi. Ienāk   K l a u š n i e k s   -   d z i e d ā t ā j s   ar lāpstu rokā. Aiz viņa paredzas   U b a g s   -    s t a i g u l i s.) KLAUŠNIEKS (Dzied.) Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies? Kur no bēdas bēgsi - kapa bedrītē - - - Spīdēj' zvaigznes, zvaigznes, pilnais mēnesis, Mācas, atkal mācas, pazūd mēnesis, Latirkalnos tāļi aiziet Muromiets, Kur no bēdas bēgsim? - kapa bedrītē, Paši rokam kapu zemes klēpītī. UBAGS-STAIGULIS Klusi labāk, bēda, pati bēdu sauc, Tāļu laimes ceļu pati sevim jauc. (Tumsā nozūd.) * (Ienāk   I l j a,   uztraukts, dusmīgs.) ILJA Kas te kauc, kas gaudo? Tä kā vēla rudens vējš? Ir pats pavasars; kur nāk tā smagā balss? Smaga tā kā slapja zeme, pilna asarām, Kalpu sviedriem - ē - tā zemes soma - necelta! (Klausās.) Kas te kauca? - Svilpis? - Tas jau guļ. KLAUŠNIEKS (Klusi, žēli.) Kungs, es! ILJA Ko te dari? KLAUŠINIEKS Kapu roku. ILJA Kapu? Kam? Šinī manā kāzu naktī kapu rakt! KLAUŠNIEKS Sev es roku kapu. ILJA Kādēļ? KLAUŠNIEKS Kņaza vīrs man liek. ILJA Kādēļ? KLAUŠNIEKS Baidījās, ka ej uz Latirkalniem prom, Kas tad zemi tīrīs. Svilpis maz tam meslu dod - ILJA Neroc, dzīvo! esi brīvs no klaušām tu! Bet nu nedzied' vairs to bēdu meldiņu! KLAUŠNIEKS Ilja, man ir brāļi. ILJA Visus atlaižu. KLAUŠNIEKS Ilja, purvā dzimām mēs, tais tāļos tīreļos Nāves upes Pašradenes pamalās: Igst no purva slapjās zāles bēdu meldiņa. Paceļ vienu zālīti, vēl tūkstots purvā līkst: Kas to nāves purvu pacels? Zemes smagmi? - ILJA Nost! KLAUŠNIEKS (Aiziet.) * ILJA (Viens domās, tad piepeši.) Ho! es ceišu zemes smagmi! Kalnus gāzīšu! Katrai zālītei būs augt līdz pēdējai! Katram purvam sust līdz dibenam! Celies, Svilpi-lupi! Braucam Kijevā! SVILPIS-LUPIS (Dobji smejas.) He, he! lielais zemnieks! ILJA Ko tu smej? SVILPIS-LUPIS Es zinu gan. ILJA A, ko nu tu! (Svilpj.) Koš, koš -, zirdziņ, pinkainīti,, ūdainīti! * (Ienāk   L a t i g o r a;   viņa baltā tērpā.) LATIGORA Ilja, kur tu paliec? ILJA Ceļā sataisos. Jāju Kijevā celt zemes smagumu. SVILPIS-LUPIS Uzticami kalpot kņazam, kungs tā liek: Negāj' labā, viltiem vīlu - liku uzdziedāt Bēdu dziesmu, bet šis muļķis klausījās. Nezināj', ka nāves meldiņa no nāves nāk, Nevar iet neviens pie nāves upes nesodīts: Bēdu dziesma sekos tev, līdz upē vilks. Nu tu zini! ILJA Lai vairs neskan bēdu meldiņa nekad! LATIGORA Neej, Ilja, Kijevā! - tur bēdu dziesma skan. Nāc man līdzi, es tev gribu teikt, Kur tev iet un ko tev darīt būs, Lai tie nedzied vairs bez saules vakarā! ILJA Tur ir bāri, turp es sūtīts, turp man iet! LATIGORA Neej! neej! neej! tur tev piepildīsies lāsts! ILJA Ha! ha! Kaujā krist man nava lemts. LATIGORA Nekritīsi, paliksi, kur biji tu. ILJA Laid! (Latigora apskauj viņu, cīnās, Ilja izraujas.) LATIGORA Ej tad, Ilja! turēt tevi man nau spēks. Vienu teikšu, piemin to! varbūt var lāstu vērst? Rītu saņem, kad nāks rīts, tavs dēls! Rīts tai bēdu dziesmai klusēt liks, Rīts to vārdu teiks, to zemes smagmi cels, No tā vārda akmens vieglis taps un mīksts, - Nesaņemsi rīta, akmens tapsi pats! ILJA Augšā! * (Priekškars.)

RAINIS Ilja Muromietis Krievu traģēdija piecos cēlienos OTRAIS CĒLIENS Kijeva. Kņaza mitekļa pagalms. * (Pagalmā slaistās un niekojas dažādi kņaza galminieki, uzraugi un sulaiņi. Ienāk   I l j a  M u r o m i e t i s,   aiz viņa sasaistīti:    S v i l p i s   -   l u p i s,   viņa meita    P e ļ k a   un   v e d ē j i;   līdzi arī    K l a u s n i e k s   ar   z ē n u. Ilja piesien    S v i l p i   -   l u p i   pie staba. - Izvairoties no Iljas, ienāk   K ņ a z a   a c s   un    a u s s.) ILJA (Sauc skaļā balsī.) Ē! tu kņazi, sarkansaulīt Vladimir! Atvedām tev zemes šaušaloni Svilpi-lupi; Atbrīvojām Krievzemi no zemes smagumiem. Vedam naudas desmit mučeles priekš bāriņiem. Ē! ē! (Uz galminiekiem.) Puiši, saucat šurpu kņazu Vladimiru! (Ilja apsēstas.) KŅAZA ACS (Uz Svilpi-lupi, rādīdams galminiekiem.) Lūk, kāds pinkainis! SULAINIS (Uz Peļku rādīdams.) Un kāda pinku meita! KŅAZA AUSS Mani iemīlējās, nāca līdz uz Kijevu! Precēt solījos, tā atvīlu ar tēvu šurp. (Galminieki smejas.) PEĻKA Melsi, blēdi, Ilja dēļ es nācu šurp! KŅAZA ACS (Jokodams.) Dod man mutes, līgava! PEĻKA (Uz Kņaza ausī rādot.) Lūdz melno kuņu! (Smejas Ilja, galminieki klusē.) SULAINIS Ko tu klusi, Svilpi-lupi, Rahmaņdēls, Padzied' lakstīgalā! Tu jau skaists kā putniņš pats. SVILPIS-LUPIS Kalps tu, - kungs man Ilja. ILJA (Pieceldamies.) Kalpi, saucat kņazu, ē! GALMINIEKS KŅAZA ACS (Galmā drošāks juzdamies, bet tomēr turēdamies attāļāk no Ilja.) Neaptēstais zemnieks, ko tu kliedz? Zin': mēs še pie viņa Saulgaišības, Lielā kņaza, visu zemju pavēlnieka. Saki tā: mēs nākam lūgt, lai žēlīgi mūs pieņem, Līdz ar zelt' un sudrablaupījuma desmit mucām. Kņazs lai lūko meža ērmu Svilpi-lupi, Laipni pasmej ērma joku lēcieniņiem! ILJA (Uz runātāju.) Tec tad, pateic tu! KŅAZA ACS Vai prāts tev? es jau Kņaza acs! ILJA (Uz citu.) Tad ej tu! GALMINIEKS KŅAZA AUSS Es Kņaza auss. ILJA Tad tu! GALMINIEKS KŅAZA NAGS Es Kņaza nags. ILJA E, jūs tikai melnumi aiz kņaza naga. (Dur viņam ar pirkstu, tas aizstreipuļo.) SULAINIS (Uz Ilju.) Klusu! - Kņazam Saulgaišībai nava laika: Labvēl ēst ar dievekli un kungu Īdaloņu. ILJA Likšu uzsvilpt Svilpim, mošķiem ēstgriba būs nost. SULAINIS (Pārbijies.) Vai man dien, tas taču lielskungs Īdaloņa! Īdaloņa! ILJA Kas tas Īdaloņa tāds? SULAINIS Kā, tu to nezini? SVILPIS-LUPIS (Atmozdamies no savas bezjūtības.) Tas jau mūsu labvēls Īdaloņa! Ēst tik jādod! Nu mēs tevi, Ilju, žņaugsim, kā tu mūs; Vladimirs ir Īdaloņa draugs, tad arī mans - ne tavs! ILJA E, nu ko tur? Sauksim Vladimiru. Svilpi, svilp! SVILPIS-LUPIS (Mēdīdams.) Ē! ē! ILJA (Pagriežas pret viņu.) Vai tu svilpsi? KŅAZA ACS Nesvilp! nesvilp! GALMINIEKS KŅAZA AUSS Glābies! Glābies visi! - Neiedrīksties svilpt. SVILPIS-LUPIS (Sabijies svilpj. Galminieki aizbēg un pakrīt zemē.) ILJA (Uz vedējiem.) Vedat Svilpi prom! (Aizved.) * (Ieskrien no pils   S u l a i n i s;   pēc viņa   k ņ a z s   V l a d i m i r s   un   p a v a d o ņ i,    starp tiem   D o b r i ņ a   un   A ļ o š a.) SULAINIS (Bažīgi.) Kas par troksni? - Traucē kungus! KŅAZS VLADIMIRS (Drīz pēc tam.) Kas še kliedz? KŅAZA AUSS Saulgaišība, kņazu kņazs, mēs atvedām Svilpi-lupi līdz ar ģimeni un naudas daudz. (Uz Ilju rādīdams.) Šis to troksni ceļ: liek Svilpim svilpt. Pašu Ilju atvedām: tev ka1pos būs. PIRMAIS SULAINIS Teicām; ka tu labvēl' ēst ar kungu Idaloņu. GALMINIEKI (Viens caur otru.) Tas, tas neaptēstais zemnieks, vainīgs ir! ILJA (Stāv mierīgs, rokas salicis.) KŅAZS VLADIMIRS (Uz viņu.) Kas tu esi? nezinu. Kāds vārds, kāds tēva vārds? Vai tu cars vai cara dēls? vai karals kāds? ILJA (Paklanās kņaza priekšā; tas klanās pretī.) Esmu vecais zemnieks, Ilja Muromiets. Atvedu tev zemes šaušaloni Svilpi-lupi, Pāri nedarīs vairs bāreņiem un atraitnēm; Atbrīvoju Krievzemi no zemes smagumiem, - Jo man pretī atstāvēt nekam nau spēks, Kaujā krist no ienaidnieka man nau lemts! * (Parādās pils durvīs   k ņ a z e   A p r a k s i j a    ar   p a v a d o n ē m   -   k a l p o n ē m,    ļaudis, starp tiem Klaušnieks ar zēnu un Ubags-staigulis.) APRAKSIJA (Uz klātesošiem, paklusu.) Kas tas varons? KŅAZA AUSS (Viņai piesteidzas, pakalpīgi.) Ilja Muromiets! APRAKSIJA (Pārsteigta.) Ā! tas! (Kad visi vēršas uz kņazi Apraksiju, kņazs Vladimirs neviļus arī viņai piegriežas.) KŅAZS VLADIMIRS Ko tu nāc še? Tev pie Idaloņa jāpaliek! Jākavē tam laiks! KŅAZE APRAKSIJA Pēc ēsmas snauž. Gribu redzēt, kāds ir jaunais varons Ilja. KŅAZS VLADIMIRS (Uz Ilju.) Ko tu lielies, Svilpi-lupi atvedis? Nu tu, brašo puisi, redzams, bijis gan Kņaza krodziņā un dzēris zaļu vīnu, Ka tu tādas lietas stāsti man. ILJA Ak tu, muļķis esi, Lielkijevas kņazs! Man tas Svilpis-lupis šeit ir saitēs siets. KŅAZS VLADIMIRS Rādi šurp! (Uz Kņaza ausi, klusi.) Un kur tā nauda? KŅAZA AUSS (Tāpat klusi.) Kungs, še būs! (Rāda uz muciņām.) ILJA Tās priekš bāreņiem! KŅAZS VLADIMIRS (Īgni.) Gan apgādās tos kņazs. * (Ieved   S v i l p i   -   l u p i.) SVILPIS-LUPIS (Ar lielu balsi sūdzēdamies par Ilju.) Sarkansaulīt! Kņaz! Šis ļaudīm virsū brūk! Sašauj mani, aplaupa un līdz ar meitu sien! Tas mans zelts! To tu ar Idaloņu ņem! Visi trīs mēs maitāsim to Ilju nost, - Vienam viņš par stipru. KŅAZS VLADIMIRS Tur tas zelts ir mans! Vienam man tas pieder. Veļat aši pagrabā! (Galminieki to izdara.) VLADIMIRS (Uz Kņaza ausi klusi.) Vai tam palika vēl kas? KŅAZA AUSS (Tāpat.) Nē, visu paņēmām. KŅAZS VLADIMIRS (Priecīgs.) Krietnu puisi atvedāt man. (Uz Ilju, viņam uz plecu uzsizdams.) Ilja varons! KŅAZA ACS (Uz Svilpi-lupi rādot.) Kņaz, šis prot tā riet kā suns, kā putnis svilpt. KŅAZS VLADIMIRS (Jautri.) Parej! pasvilp! KŅAZA AUSS Lai liek Ilja! KŅAZS VLADIMIRS (Uz Ilju.) Nu! ILJA Mute viņam pierietusi asinīm: Acī šāvu, ausī bulta iznākusi. Liec tam zaļa vīna lielo kausu sniegt! (Svilpim-lupim pasniedz vīnu.) SVILPIS-LUPIS (Dusmīgs uz Vladimiru.) Nu tad svilpšu tā, ka Idaloņa modīsies! Visi zemē kritīsat no šaušalām. KŅAZA ACS (Uz kņazu Vladimiru.) Neļauj tā, bet lai kā lakstīgala dzied! SVILPIS-LUPIS Labi, labi! (Viņš brēc tā, ka visi metas zemē, kņazs Vladimirs iet četrrāpuus, kņaze Apraksija bēg pēc patvēruma pie Iljas; tikai Dobriņa paliek kājās stāvot. Visapkārt   b a l s i s:   Vai man! vai man! vai!) ILJA (Sauc.) Kņaz, nāc šurpu! KŅAZE APRAKSIJA Ilja, varon; mani glāb! VLADIMIRS Neļauj! neļauj! lai man paliek bajāri kaut sēklai! ILJA (Smejas, sniedz roku Dobriņam.) Tu no visiem vienīgais, kas nebaidies, tu vīrs! * (Ieskrien   I d a l o ņ a   ar pavadoņiem.) IDALOŅA (Acis no miegiem berzēdams.) Kas no miega mani iztraucē? Es jūs plūkšu gan! (V i s i   stāv klusu, nobijušies, krīt ceļos, Vladimirs arī, tikai Dobriņa paliek un Apraksija pie Iljas.) SVILPIS-LUPIS Idaloņa, labvēli, es tevi saucu, nāc! Tur, tas Ilja kauj mūs, - plēs tam galvu nost! IDALOŅA (Uz Ilju.) Kas tu esi tāds, ka stāvi? ceļos nekrīti! ILJA Tavas vara bārdas priekšā. ceļos krist nau vērts. (Uz apkārtējiem laudīm un bajāriem.) Visi kājās ceļaties! - Ē, Vladimira kņazs! KŅAZS VLADIMIRS Klusi, neprāts! - Neklausies to, Idaloņa kungs! Zemes pīšļos tevi, kungu, lūdzam mēs! ILJA Viena kņaziene tik godu prot. KŅAZE APRAKSIJA Kā tu! ILJA (Domīgi.) Kņazam lai ņem zemi, valsti, kad tik nauda tiek! Jāju kalpot kņazam, saulei Vladimiram, Un nu Vladimirs ar visiem bajāriem ir citam kalps. KŅAZS VLADIMIRS Are! kā tad citād'? Idaloņa kungs un labs. IDALOŅA Ko šis iedrīkstas? Vai neredzi, ka es še kungs? Neredzi, ka sudrabgalva man un zelta ūsas? Ozolvēders, dzelzu kājas, zibens rokā man? Melnas cūskas, melni suņi, melni ūpji man? Pērkons manim grauj un vētras brāž! SVILPIS-LUPIS Tas ir senais dieveklis no tēvu tēviem celts! Vladimirs ar Apraksi ved jaunu, - kāds tad ir?! KŅAZA ĻAUDIS (Pret Idaloņu.) Visi tevi, Idaloņu, zemi pielūdzam! IDALOŅA Visi pielūdz, vai tu stipris, ka tu nepielūdz? Teic, tu puis, vai daudz tu spēji maizes ēst? Teic, cik alus tu uz reizi spēji dzert? ILJA Maizes rauša apēdu, vēl otru, tad ij gan! Alus kausiņu, vēl otru, tad ij tiek! IDALOŅA (Smiedamies.) Nu tu redz: es maizes ēdu septiņpodi! Alus dzeru septiņspaiņi reizē vien! ILJA Manam tēvam Jānim āmrija bij govs, Daudz tā ēda, dzēra, kamēr plīsa, - tā ies tev! IDALOŅA (Dusmīgi.) Ak tu tāds! es būtu tevi žēlojis nez kā, Tu tā nerāpies kā tie, - bet nu tev še! (Viņš met Iljam ar smagu dunci, bet tas neķer.) ILJA (Izvairīdamies.) Ko ar zobenu man tevi, lielvēderi, cirst? Manas grieķu zemes cepures tev tiks. (Ilja met ar savu cepuri, un Idaloņa nokrīt zemē ar nolauztu galvu.) KŅAZA AUSS UN GALMINIEKI Ak, tas blēdis zemnieks! - Ķerat, turat to! AĻOŠA Skrienat, ceļat augšā kungu! Palīdzat! (Sulaiņi un galminieki skraida, ceļ augšā Idaloņu, bet tas ir beigts.) KŅAZS VLADIMIRS (Uz sulaiņiem.) Kā tam kungu kungam Idaloņam iet? I. SULAINIS Visa sudrabgalva nost, pagalam, beigts! KŅAZS VLADIMIRS (Uz sulaiņiem.) Ko to lempi ceļat, stiepjat tikai prom! KŅAZE APRAKSIJA Lielais krievu varons, Ilja, esi sveikts! DOBRIŅA NIKITDĒLS Ilja pirmais ir starp krievu varoņiem! AĻOŠA Kas tad te nu sevišķs tāds bij? ČURILA Kas tad šis tāds, lupatlasis? DUKA Ilja pirmais ir! KŅAZS VLADIMIRS Klusu! klusu! SAMSONS Ilja gan ir lielākais! KŅAZS VLADIMIRS (Pieiedams pie Iljas un viņu apglaudīdams.) To tu veikli izdarīji, zemniekdēls! Mēs tev pateicamies kņaza žēlastībā. (Uz galminiekiem.) Visiem paziņot, ka Idaloņa laiks ir beigts! Pilnā spēkā atkal Lielkijevas kņazs un kungs! Visus žēlojam, ij laupītājs lai paliek dzīvs! Svilpis-lupis var man kalpos derīgs būt. - - Kungi, bajāri, nu lūdzu mielastā! Pārrunāsim tur, kur kuram rinda krīt! (Visi aiziet, paliek sulaiņi un mazākie galminieki.) * ILJA (Ilja promiedams atgriežas, uz Svilpi-lupi.) Nu tu, Svilpi-lupi, būsi kņaza īpašums! Ņemat viņu, kalpi! - (Uz Svilpi.) Paliec sveiks! KĀDS SULAINIS (Uz Svilpi-lupi.) Nāc nu, parej mums! PEĻKA (Uzkliedz viņam strauji.) Nost! SVILPIS-LUPIS (Lūdzoši, pārmetoši.) Ilja, zemniekdēls! Mēs kā vīri kāvāmies, tu stiprāks, veici, Vai nu nodod mani apsmiet salašņiem? Vai lai esmu kņaza suns, kas zagļus biedē nost? Labāk kņazs lai manis baidās! Visus riešu nost! ILJA Tev būs klausīt! SVILPIS-LUPIS Neklausīšu, sit tad mani nost! ILJA Kņazs tev dzīvot liek. SVILPIS-LUPIS Tad labāk mirt, ne vergs. Pats tu verga dabas! Tēvs tev lika vergam tapt! Nu tu klausi; esi vergs un tapsi suns kā es, Tikai suns bez balss, kas spēj tik kost . . . Miršu es, bet brīvs, - tu dzīvs, bet vergs! ILJA (Dusmīgi.) Klusi! SVILPIS-LUPIS Nosit! Neklusēšu. Tu ne vīrs, Latigorku atstāji! ILJA Klus'! SVILPIS-LUPIS Sit reiz! Sit! Bāru naudu devi kņazam, atrauj bāreņiem! PEĻKA (Ilju sagrābdama.) Ilja, iesim brīvā mežā atpakaļ! ILJA Ha! PEĻKA (Ceļos nomezdamās.) Atlaid mūs! ILJA Nē, - viņš laupīs! PEĻKA Nosit! ILJA Nē! PEĻKA Nau vīrs! Mirsti, tēvs! SVILPIS-LUPIS (Uz Peļku.) Sit! - Šķidrā atgriezīšos es, tu cietā! PEĻKA (Paķer llja zobenu un ar to nosit Svilpi-lupi; tad pārcērt tēva saites un aiznes mironi ātri prom. Aiziedama un jau aiz skatuves nosaka.) Zeme tiksi tu, tēvs ūdens taps! Vergs, vergs, vergs! * GALMINIEKI (Sauc viens caur otru.) Turat! Ķerat! Turat! ILJA Laid, lai iet! GALMINIEKI (Šurp turp aizskriedami aiz skatuves un atnākdami.) - Aiznes tēvu - noliek zemē - ūdens! - ūdens! - Lieta ūdens strūkla šaujas gaisā - krīt - - Purvs pie vārtiem! - purvs no jauna cēlies! Purvs! Tavu brīmumu! - Kur Peļka? - Aizskrien! - Purvs! ILJA (Stāv un drūmi noskatās, tad liek kādam sulainim pacelt savu Peļkas nomesto zobenu, - sulainis ceļ, bet nespēj pacelt. Tad Ilja pats to paņem.) KLAUŠNIEKS (Klusi uz zēnu.) Vai tu redzi? ZĒNS Visu redzu, pieminu: Tie ir teiku darbi, dziesmā apdziedami. KLAUŠNIEKS Bēdu dziesma, klusi, vai tu klusēsi? UBAGS-STAIGULIS (Aši ienāk.) Ko? tu arī še? KLAUŠNIEKS Tu arī? UBAGS-STAIGULIS Es visur. * (Priekškars.) * (K ņ a z a   p i l s   l i e l ā   v i e s u    i s t a b a.   Garš galds, soli, vidū kņaza un kņazienes goda krēsli; starp abiem vēl lielāks un greznāks krēsls, kas bij nodomāts Idaloņam. Pilna viesu istaba varoņu, varoņsievu un bajāru, un mazāku galminieku.) KŅAZS VLADIMIRS (Uz viesiem, kuri dzīvo, vēl it kā nedroši un gaidoši.) Ēdam! dzeram, kungi, kā arvien! DUNAJS Ko nenāk viņš? BAGĀTAIS ČURILA Kautrējas kā zemnieks kungu vidū nākt. AĻOŠA Šņauc vēl degunu un slauka piedurknē. SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS (Smejas.) Aļošam nu mēle gan, - kam dur, tas lec! (Visi smejas.) * (Parādās Ilja durvis. Visi piepeši apklust.) KLUSAS BALSIS Ilja! Ilja! KŅAZS VLADIMIRS (Tāpat klusi.) Sēstat, sēstat! Ko jūs traucaties? (Kad Ilja panāk dažus solus istabā, visi piepeši nēviļus saceļas kājās.) ILJA (Ienācis apsveic.) Sveiki, viesi, ēduši un dzēruši! (Viņš klanās, visi klanās pretī, iad tik sēstas.) KŅAZS VLADIMIRS Ilja, sveiks! nu sēsties līdzi mielastā! * (K ņ a z a   a u s s ienāk un pieiet pie Apraksijas.) APRAKSIJA (Paceļas.) Bajāri un kungi, brīnums noticies! Svilpis-lupis beigts un tapis purvs! KŅAZA AUSS Purvs! Purvs! (Pieskrien vēl citi galminieki un sulaiņi.) KŅAZA ACS Ūdensstrūkla šāvās! SULAINIS Peļka pati sit! KŅAZS VLADIMIRS Kas par purvu? Peļku? DAŽI VAROŅI Redzējām ij mēs! DOBRIŅA NIKITDĒLS Ilja brīnumzvēru veicis! APRAKSIJA Ilju slavējat! Pašā pirmā vietā liekat Iljam sēst! KŅAZS VLADIMIRS Sēsties, Ilja, vietā mazā ne, bet lielākā! Sēsties bajārvietā, ozolsolā pretī man! ČURILA Ilja bajārs nau, kā bajārvietā nāks? DOBRIŅA (Uz Čurilu.) Kāds tu bajārs pats? Tu Surožtirgotājs. APRAKSIJA Sēsties vietā lielākā, še blakus man! DOBRIŅA Sēsties, Ilja, sēsties; tas ir gods vislielākaisl Tā ir kņazei Tā ir skaistule kā otras nau! Slaika, vieglu soļu, vanagacis, Sārtu vaigu, caunes melnām uzacīm. AĻOŠA Klau, to dziesmu! Vai to velti dzied? KŅAZS VLADIMIRS Sēsties vietā, kāda tevim pašam tīk! ČURILA Tik lai putekļainiem svārkiem citus neaptriepj! AĻOŠA Galma izglītības Iljam tiks, Kad ar roku neies citam bļodā grābt . . . DUNAJS Pats grābj cita bļodā, popa dēls. APRAKSIJA (Uz Ilju.) Ilja, varon', - vari visas vietas ņemt. Ņem vai manu, ņem vai kņaza vietu pat! KĀDA BAJĀRA BALSS Kas par jaunu kņazu mums no aizkrāsnes! APRAKSIJA Ņem vai paša Idaloņa goda krēslu! Tu to veici, kuram klausīja ikviens. ILJA (Uz kuru visi skatās, visu laiku mierīgi stāvējis saliktām rokām.) Kas tur būs: no zemniekdēla taisīt bajāru? Kas no popa bendi? - Tas, kas varons ir, Kā lai iet par varas darītāju Idaloņu? Varonim der sēdēt blakus varoņiem. Jūsu visu bajār' starpā viens tik varons ir: Dobriņa, kas neklanījās Idaloņam! Visi citi pelavas, kas vējā put. ČURILA Smalka runa galmā! AĻOŠA Re, kur lielais vīrs! Še tev! (Viņš met Iljam ar dunci, bet neķer.) APRAKSIJA (Iekliedzas neviļus.) Vai! ILJA (Lēni uz Aļošu.) Ko niekojies kā bērns? DUKA Tas ir bruņnieks īsts! Kaut svārks nau smalks. Jāklus' jums, kad bruņniecīgi neesat! VECAIS BERMATA Darba spēks, kas pārvar, - tam ij jādod gods! APRAKSIJA Ietērpt Ilju stalti, staltāks būs par bajāriem! KŅAZS VLADIMIRS (Uz Ilju.) Es tev došo greznas drēbes, naudas daudz! ILJA Manim, varonim, gan zelta naudas kaudzes nau; Spožu, krāšņu svārku, daiļas sievas nau; Kam man līdzās kungiem ietērpties un staltoties? - Ne tie balti sniegi klajā laukā birst, Manā galvā balti matu sniegi balst, Manas mazās, sirmās bārdas galiņā - - Kam tās naudas, drēbju, daiļas sievas vajga man? - (Klusums.) KŅAZA AUSS (Paklusā balsī.) Peļka lūdzās viņu, lai to sievā ņem. AĻOŠA (Smejas.) He! he! Tāds ar tādu! DOBRIŅA (Dusmīgi.) Klusat jūs! ILJA (Turpinādams.) Man tik vajga laba zirga vien, Labu bruņu līdz ar varoņieročiem. Man ir jāiet Krievuzemi aizstāvēt, Visus sērdieņus un bāra bērnus glābt. Gribu mācīt jūs, kā tautai kalpot būs. SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS Pirmo dienu še, jau mācīs mūs! DOBRIŅA Viņam tādi darbi kā nekam no mums. AĻOŠA (Uz Dobriņu.) Tu cel viņu debesīs, un tevi viņš: Visu bajār' starpā vienīgs varons esot tu!? Kāds tad varons šis? Es pats šo glābu reiz! Sievas ieprec gan, kā kņazam Apraksiju, Otram Zabavu, - bet kurš tad mierā ir? Apraksiju sevi ieēdinājis ir pats, Tā tik, kņazu gribēdama, Vladimiru ņem; Basu kāju, vajā matiem pie šā skrien! APRAKSIJA Klusi, meli! AĻOŠA Vai tie meli? BERMATA Klusi, dzērāj! KŅAZS VLADIMIRS Kad šis piedzēries, tad sarunā nez ko! AĻOŠA Vai tad nebij pirmais precnieks Kalincars? Vai tad paša Dobriņsieva viņu grib? NASTASJA Melsi! Kā tad negribu? AĻOŠA Tik kauns to teikt. Vai tad kulē neiebāzi Dobriņvaroni? Nastja mani vairāk mīl, ne to. (Viņš apskauj blakus sēdošo Nastasju.) NASTASJA (Vairās.) Laid jel! - Ļaužu priekšā! DOBRIŅA (Uz Aļošu.) Ej tu nost! AĻOŠA Aprakse tāpat kā kņazs šo labāk novēl man! KŅAZS VLADIMIRS Meli! APRAKSIJA Meli! AĻOŠA (Uz Apraksiju.) Tev tak gribas, lai viņš neprecēts. DOBRIŅA Blēdis! Nositams! (Saķer Aļošu aiz matiem un rauj pie zemes, grasīdamies to nosist.) ILJA Klus', Dobriņ, laid! DOBRIŅA (Atlaižas no Aļoša.) Kas tad sita Zmeju Goriņdēlu nost? Kas Zabavu izglāba no tā? Vai tu? Tugarins ir tevis veikts tik negodā. Tie ir visi tavi darbi, vairāk nau. Ēst un mūžam dzert, un neķītrot, to gan, Popa mēle asa tev, bet zobens truls. ILJA (Uz Dobriņu.) Klus'! lai mēļo sievietes un popi! AĻOŠA (Uz Ilju ņirdzīgi.) Svētais šis! kas tevi nezin? BALSS NO DZĪROTĀJU VIDUS Peļkas draugs. ČURILA (Mirkšķinādams uz Apraksiju.) Grib lai viņam basu kāju, vajā bizi pakaļ skrien. ILJA (Novēršas riebdamies.) KŅAZA AUSS (Paklusi.) Kas tad bij ar poļenicu - kara sievu? ČURILA (Skaļi.) Kas par kara sievu? Otra Peļka? AĻOŠA (Uztraukts.) Ko? Vai Nastja? KŅAZA AUSS Nē, tā lielā ragana. ČURILA Ko? Ragana? BALSS Kas tā? ILJA (Paceļas, draudoši.) KŅAZA AUSS (Klusāki.) Kam ar Latigorku - raganu - bij kāzu nakts? AĻOŠA Ē! Ē! - Kāzu nakts!' - Kā bij tas? - Stāsti vien. ILJA (Aizturēdamies.) Kas vēl vārdu teiks, vairs nerunās nekad! VAIRĀKAS BALSIS Stāsti! stāsti! - visi klausāmies. ILJA (Piepeši stipri uzsauc.) Klusēt! (Visi apklust. Aļoša palien zem galda. Vladimirs slēpjas aiz Apraksijas.) * (Ienāk bailīgi   S u l a i n i s   un pieiet pie Vladimira.) SULAINIS (Čukst.) Jūsu Saulgaišība, ļaudis nāk pie jums, Liela pulka - tūdaļ - grib jums godu dot. KŅAZS VLADIMIRS (Priecīgs.) Labi, labi - laid lai nāk! - Jūs, kungi, klau! Nāk mūs apsveikt ļaudis - klausāmies! SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS Slavēt sarkansaulīt' - Vladimiru, Kņaza taisnību un viesmīlību, Krievu zemes aizstāvi un kopotāju. * (Ienāk pulks   m e d n i e k u,   z v e j n i e k u    un   z e m n i e k u,   pavadītu no   k ņ a z a   ļ a u d ī m;   viņi ģērbušies nabadzīgi un ir ar ievainojumiem un sasietiem locekļiem.) KŅAZS VLADIMIRS Nu jūs, labi ļaudis, nākat apsveikt mūs, Sāl' ar maizi nesat, slavas vārdus kņazam, man. ĻAUDIS (Viens caur otru.) Sūdzēt nākam! - Pāri dara. - Piekauj mūs. - KŅAZS VLADIMIRS Nu, kas? PIRMAIS RUNĀTĀJS Kņazam taisnam jābūt! KŅAZS VLADIMIRS Kas tad noticies? OTRAIS RUNĀTĀJS Esi sveiks, tu kņaz! TREŠS Nu, saki, vai tā var?! MEDNIEKS Ejam medīt, - viss ir izmedīts! ZVEJNIEKS Ejam zvejot, - viss ir izzvejots! OTRS MEDNIEKS Mūs no meža ārā dzen, ņem lokus nost! OTRS ZVEJNIEKS Mūsu tīklus saplēš, zveju liedz! Pašus piekauj mūs, kad gribam zivis ēst! TREŠS ZVEJNIEKS Vai nau ūdens visiem līdzi dots kā gaiss? MEDNIEKS Vai priekš visiem līdz nau dieva dēstīts mežs? ZEMNIEKS Visu vairāk ciešam zemes rūķi, mēs - PIRMAIS RUNĀTĀJS Kā tu ļauj, ka kauj mūs laupītāju bars? Ka mums maitā locekļus? KŅAZS VLADIMIRS Nu, kas jūs kauj? MEDNIEKS Lielu kungu ļaudis - kalpi greznos uzvalkos. DUNAJS Ko šie nākuši te kņaza svētkos troksni celt! Nava laika. ZVEJNIEKS Klausies, kņaz! KŅAZS VLADIMIRS Nu, kas jūs kauj! ČURILA Ārā dzīt tos! VIENS NO ĻAUDĪM (Paklusu uz Čurilu rādīdams.) Klau! Vai tas nau viņš? KŅAZS VLADIMIRS Kāda kunga ļaudis? MEDNIEKS (Stostās.) Kā to teikt? BALSS NO SODZĒTĀJIEM (Paklusi.) Viņš jau kņazam tieši blakus sēd! KŅAZS VLADIMIRS Sakat reizi! - Ko jūs klusat? MEDNIEKS Man ir bail. Vienam teikšu tev. KŅAZS VLADIMIRS Kas taisnis, tam nau bail. ČURILA Jāslēpjas tik tam, kas melot grib. MEDNIEKS (Uz Čurilu.) Kungs, mēs melot negribam: tie tavi ļaudis! ČURILA Lūk, kā melojat! Man ļaudis krietni vien, - Tūkstots vīru; kad kāds pajoko, - nu kas? Ir kāds saukums kņazam, _- tūdaļ samaksās! (Uz savietn ļaudīm.) Ejta atnesat! (Tie aiziet. Uz sūdzētājiem.) Ko teiksat vēl? MEDNIEKS Neko. ZEMNIEKS Kur mēs sējam, tie pār laukiem medīt skrien. Kas vēl izaug, tie no tā ņem desmito! DUNAJS (Dusmīgi uzlēkdams.) Ko šie sūdz?! Pret desmito šie sacelsies!? Gribat mums to likumdaļu nolaupīt!? Ne vēl tā jūs vajga kaut! MEDNIEKS Nu ko tad mēs - ILJA (Paceļas.) Kņazi, bāriņaizstāv', ko tu teic? Tev ir zemes smagums jāvieglo. KŅAZS VLADIMIRS Kad nau taisnas sūdzības, tad lai tie iet! KĀDA BALSS NO ĻAUDĪM Kā lai sūdzam bajārus, kad kņazs ar tiem? CITA BALSS Tētiņ, Ilja, bāriņgādnieks, aizstāvi mūs tu! VĒL CITS Noņem zemes smagumu no mums tu, zemniekdēls! KŅAZS VLADIMIRS Taisnības un bāriņgādnieks ir tik kņazs. ILJA Ko teic bajāri? (Bajāri klusē.) - Neko! (Uz varoņiem.) Un varoņi, ko jūs? Jums ir zeme jāizmēž no ļaunumiem. DUNAJS Zemi aizstāvam pret āra naidniekiem, - Tā par tiem ar mesliem maksā mums; Ko tu gribi? - Tevi aizstāvēju es, Bet tu tāds! VECAIS BERMATA Jel mities, Ilja! beidz! Dzērumā jums, varoņiem, kur prāts! AĻOŠA Zemniekam ir krietni jāsadod, tur prāts. Ko tie iedrīkstējās šurpu nākt? Ilju sadzirduši, baiļu vairs tiem nau. * (Ienāk   Č u r i l a   ļ a u d i s,   nesot Vladimiram dārgas ādas un citas dāvanas.) ČURILA Še būs atlīdzība, kņaz, - lai nu tie iet! KŅAZS VLADIMIRS (Uz sūdzētājiem.) Ejta tad! jeb niknis būs jums sods! (Sūdzētāji iet un tiek projām, bīdīti no kņaza un Čurila ļaudīm.) ILJA (Skaļi.) Paliekat! - Lai sodīt nedrīkst tas neviens! Brīvi medīt, zvejot visiem ļaut! Neciest zemes smagumu tiem, kas to kopj! KŅAZS VLADIMIRS Kņazam krīt to vārdu teikt, ne tev! ILJA Tad teic! KŅAZS VLADIMIRS Dzīt tos ārā! (Sulaiņi dzen ļaudis laukā.) ILJA Tā tu gādā?! - Kņazi, klaus': Ja tu tautas gādnieks neesi, tad - es - Projām aizeju bez tevis tautu kopt! KŅAZS VLADIMIRS Tēvs tev lika kalpot kņazam Kijevā. ILJA Zeme lika kalpot zemes bāreņiem. Kņazi, pats tu dari grūtu zemes somu, - Mikuls teica man, es velti neklausīju tam. (Ar sevi cīnoties.) Tēvs, tu redzi, nevaru tur iet, kur liki tu! (Uz varoņiem.) Sveiki, varoņi! Kad neejat jūs gādniekos, Iešu viens. - Nāc, Dobriņa, man līdz! DOBRIŅA Man ir sieva, bērni. - Kurp tu ej? ILJA Eju vairāk spēku smelt, lai spētu viens, Tad es atkal nākšu. - Klau, jau sauc! (Dzirdams vardes kurciens no purva, tad vanaga kliedziens gaisos, tad pērkoņa grāvienā   b a l s s.) Nāc! nāc! nāc! * (Priekškars.) * (Augsta kalnāja ainava Karpatos. Stāvas klintis gar malām. Augsti koki. Retas puķes. - Pa labi starp četriem augošiem kokiem ierikota milzu gulta no šķērskokiem. - Dziļumā zeltītas mākoņu ainas. Milzu gultā guļ   S v ē t k a l n s.   B a l s s    a i z   s k a t u v e s.) Ū! ū! ū! ū! * (Ienāk   I l j a   M u r o m i e t i s,    lūkodamies un saukdams.) Kur tu esi, Svētkaln? atsaucies! u-ū! (Ieraudzīdams gulētāju.) Kas, tu guli? - ho! SVĒTKALNS (Paceldams galvu no gultas.) Vai, Ilja, tu, kas mani sauc? ILJA Ilja! - lejā smaku, kalnā nāku elpu vilkt; Zemē visiem ērti, šauri tikai man! SVĒTKALNS Tu tur smaki viens, un es še klīdu viens. Ilgi tevi saucu, reiz tu atsaucies. Nu mums abiem labi, nu es piecelšos. (Pieceļas gultā.) ILJA Kas par gultu. Četri zaļi koki tev! SVĒTKALNS Laba ilgai guļai - pats es guļu, gulta aug. - Vienam klaidot, apnika man, likos gult. (Pieceļas kājās.) ILJA Tavu augumu! Tu pāri stāvam mežam sniedz? Galva atspriežas tev staigu mākoņos! SVĒTKALNS Ha, ha, - kad es eju, meži lokās, Upes viļņi krastam pāri šļakst - Viens es esmu pasaulē tāds izdzimies. Klausies, Ilja - Sen tas . . . Klajā laukā izeju es viens, Vientuls. Nau ar ko man spēkiem mēroties . . . Vientuls šurpu, turpu jāju meklēdams. - Bet pa dzīslām tā vien strauji laistās spēks! Smagi man no spēka! Tā kā grūta nasta spiež, Krūtīs manim sirdi plakanu vai žņaudz! (Nopūšas; strauji.) Kad es kādu sviru spētu rast, - Kalnā augsti es gan visu zemi paceltu! Noceltu to smagumu ij sev no sirds! (Pēc brīža, drusku apmierinājies, stāsta atminēdamies.) Zemes smagmes somu atradu es stepē reiz - Ceļot somu, zemē iestigu es pats. Kopš tā laika kalngalos tik spēju mist, Nenes mani zemes māte vairs; Kad es eju, mugura tai pušu lūst. Vientuļāks nu esmu vēl nekā līdz tam; Visu mūžu viens, ne dzīvs, ne miris vairs! Redzu, jūtu savu vientulību vien. Labāk neredzēt un nejust man neko! (Uzelpodams.) Tevi saucu biedros nākt un nastu noņemt man. Tālē dzirdēj' tu, - jo tuvu iet, man stigt. Jaunie manus saucienus vairs nesadzird, Drīz ij tevi tie vairs nedzirdēs, Tagad brālis esi man un klausi man! (Viņš apskauj Ilju un skūpsta.) Nu mans mazais brālis tu! ILJA Mans lielais tu! Mūžam visās likstās kopā stāvēsim! SVĒTKALNS (Pārgalvīgi jautri.) Kopā jāsim, divi - vairs ne viens! un tāļi, brāl! ILJA Tāļi, tāļi! Viss še liels un plašs, un brīva krūts - Nost no tā, kas sīks un smacīgs, šaures gaiss. SVĒTKALNS Lūk, še labi! Paliec mūžam šeit! Karstās cīņās skriesim! Tur, kur asins kūp! Visas kara mākslas mācīšu es tev! ILJA (Domīgi.) Vai būs labi? Teica tēvs - iet Kijevā! To nē! SVĒTKALNS Kas tev daļas? Kas tev tēvs? Tu brīvs un viens! ILJA Visus bāra bērnus, vārgdieņus būs aizstāvēt! SVĒTKALNS Ej un visus brīvi klaidot laid! Lai ikviens var darīt, ko tik grib! Manus ceļus nāc! ILJA Vai stiprais vājo nenomāks? Un vai pats tu brīvs? Jo kalni tevi sien. Dīkā stāv tavs spēks, tik tevi spiež! Jāceļ tas, kas spiež: - celt zemes smagmi Mikuls Mek! SVĒTKALNS Daudz ko Mikuls liek, kas lieks! Kas daļas tev? ILJA Tiesa, tiesa! Ko tas melš, tas laucniekdēls? Viņa somu pacelt nespējis ij tu? Tu līdz ceļiem zemē esot iestidzies, Vaigā sviedri netecējuši, bet asins tev; Kur tu iestidzies, tur bijis tev ij gals! SVĒTKALNS (Smiedamies.) Es sveiks. ILJA Lielās Mikuls: somā tam tik burvju spēks! SVĒTKALNS Lemts man gals ne tur, bet šeit - sirds smagumā. Mikuls pats gan zemes smagmi nes, Bet viņs siets pie tās un neaizies nekad. Līdzi man ij viņš ne dzīvs, ne miris smagmi cieš, - Tik es viens, - viņš kopā nes ar arājiem. Viņš ij tevi gribēj' sīkā jūgā jūgt, Nu tam palikt tur un pašam lēni zust. ILJA (Atkal domīgs.) Zemes smagmi celt, vai tomēr darbs nau mans? SVĒTKALNS Katram mums ir likts celt zemes smagmi! - kurš to spēj? Katris esam siets: trīsdesmit gadus tu pie krāsns, Visu mūžu es pie kalniem kalts! Necelt zemes smagmi mūžam! - Māņu vārds! Pārmēr' uzdevumiem liktens mūs tik krāpj: Kad es kādu sviru spētu rast, Pasniegt nekustošo zelta vadzi debesīs, Piesiet zemi, augšā vilkt, - tad smagmi spētu celt. Es to izmeklējos mūžam - nau! Viena zvaigzne nekust debesīs, - bet kā to sniegt? Māņu liktens, māņu vārdi mūs tik krāpj! (Ņem Ilju aiz rokas.) Labāk iesim brīvās draiskās jāt! Jāsim ziemeļkalnos: sudrabs ledū mirdz! Jāsim dienvidklajās: zelti smiltīs mirdz! Meklēsim tur dienvidos, tur esot kalns: Saules karstā kalvē sakalts dimantdzelzs! (No citas puses, rādīdams uz kalnu galiem un puķēm.) Mēs ar citiem kalniem iesim padzīvot! Kazas ganīt, puķes audzēt, atbalss saukt, Lāčus baidīt, klintis, sniegus velt un zibšņus spert! ILJA Jāsim tāļi, tāļi, - brīvi, brīvi reiz! (Abi sataisās iet uz kalnu augsti.) * (Kalnu augstē nolaidies liels, melns mākonis un aizstājies ceļā priekšā.) SVĒTKALNS Kas par melnu miglu pretī saltā stāv? Manu mazo brāli, cērt, lai redz, kas ir! (Ilja cērt ar zobenu: melns mākonis dalās, un priekšā stāv balts mākonis.) SVĒTKALNS Balta migla saltāka vēl pretī stāv! - Drebuļi man lien. ILJA Ij manim pielīp auksts! SVĒTKALNS Nejutu nekad! Dreb sirds. - Nu, brāli, cērt! (Ilja cērt, un baltā migla sadalās un aizvelkas, top gaišs, bet savādā palsā gaismā. Vidū mazam laukumam redzas liels   z ā r k s;   viņš ir zelta, ar uzrakstu.) * SVĒTKALNS (Izbrīnījies.) Gaišs kā dienā! - Zārks! ILJA Ko stāv tas zārks? Lielo brāli, kas par zārku? Tīrais zelts! SVĒTKALNS Tur kas uzrakstīts, - ej, palas', brāl! ILJA Es ne dižen lasu, - labāk tu! SVĒTKALNS Nē, lasi vien! ILJA «Kuram - lemts ir - zārkā - - gult, tas - iegulsies». SVĒTKALNS (Domīgi atkārto.) Kuram lemts ir gulties, iegulsies - ILJA (Vēl burto.) Kuram lemts ir - SVĒTKALNS Gulsti, mazo brāl! ILJA (Iekāpj zārkā, bet tas viņam ir par lielu, izkāpj atkal laukā.) Man tas nams ir liels un plašs. SVĒTKALNS Tad gulšos es. (Viņš iekāpj zārkā, kurš viņam laikā; viņš tanī atgulstas.) Lūk, tas nams priekš manis ir kā likts. Ilja, brāli, - vāku ņem un virsū vāz! ILJA (Novēršas.) Ne es ņemšu vāku, brāl, ne vāzīšu. Joks ne joks, - ko sevi apbēro tu pats? SVĒTKALNS Kad tu nevāz, mazo brāl, - tad vāžu es. (Viņš paņem vāku.) ILJA (Nemierīgi.) Nedar', brāli! Nekaitini likteni! SVĒTKALNS Es jau tā ne dzīvs, ne miris mūžu dien! (Uzliek sev vāku.) ILJA (Lūdzoši.) Diezgan! Diezgan, brāli! - Met nu vāku nost! SVĒTKALNS (Zem vāka.) Nost, nu, vāks! (Par mazu brīdi, brīnīdamies.) Ko? Neiet? - Neiet nost?! ILJA Paspied stiprāk, brāl! ar kājām sper! SVĒTKALNS (Dzirdas ar visu spēku cīkstāmies, bet vāks neiet nost. - Par brīdi gurdā balsi nopūšas.) Redzu, pienākusi mana likieņdiena ir! (Vēl cerēdams.) Pacelt nespēju, nu, brāli, pacel tu! ILJA (Pūlas noņemt vāku.) Plēšu, rauju, grābju vāku, - neiet nost! SVĒTKALNS Brāli, ņem tu manu svara zobenu un cērt! ILJA (Lūko celt Svētkalna zobenu, bet bez panākumiem.) Pacelt nespēju. SVĒTKALNS Pie zārka šķirbas pienāc klāt! Es tev uzpūtīšu mana varoņgara, še! ILJA (Pieliecas pie zārka.) Ā! es jūtu, spēks man trejkārt aug! (Viņš lūko celt zobenu un nu to spēj.) Nu ij tavu svara zobenu es spēju celt! SVĒTKALNS Cērt nu zārkam vāku šķērsām! ILJA Ē, nu, zobens, cērt! Dzirkstis lec un liesmas sprakst, kā zobens sper! (Pār zārka vāku pārstiepjas dzelzsstīpas.) Vai! tu brīnums! Dzelzu stīpas aug, kur zobens cērt! SVĒTKALNS Smagi manim, mazo brāl, cērt vēlreiz, vēl! ILJA (Cērt vēlreiz.) Zobens cērt, ka dzirkstis lec un liesmas sprakst! (Atkal parādās stīpas.) Vai man! jaunas dzelzu stīpas atkal aug! SVĒTKALNS Smoku nost, mans brāl! - Pie šķirbas nāc: Došu visu savu spēku tev, - tad spēsi gan! ILJA Aktu, veco brāli! man šī spēka tiek; Citād' zeme arī mani nespēs nest. SVĒTKALNS (Pēc brīža.) Labi darīji tu neklausīdams, mazo brāl! Nāves dvašu būtu uzpūtis es arī tev. Tagad paliec sveiks! - Ņem manu svara zobenu! Tagad būs tev spēka visu vienam veikt. (Pēc brīža.) Bēgt es gribēju, bet liktens nepieļauj, Nu man labi būs še kapā padzīvot. Nāves upe dzīves kalnam pretī guļ, - Vai varbūt ij zelta zārks no nāves upes nāk? Man ir labāk kalna augstē zelta zārkā gult Nekā melnās dūņās stepes ielejā, Kur no kalniem zemes smagmes sārņi kopā tek. (Nopūšas.) Man ir jāmirst, nepildīju, ko man liktens liek, Debess vadzī neiespēju zemi augšā vilkt. Palūko, ka velti nepazūd tev spēks kā man, Ka tev mērķi netop mazāki arvien! Kad tu nepildīsi, kas tev likts, Tad būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl. Ej tu trejceļus, tev tagad spēka tiks - Tur, kur visi mirst, tur nemirt tev! Gala ļaunu veic, tā zemes smagmi celsi vēl! (Domās nogrimis.) Ej, es gaidīšu no tāles. ILJA Svētkaln, sveiks! VANAGA KLIEDZIENS UN BALSS Ej tu tāļāk! * ILJA Kurp lai eju atkal viens? BALSS Ej, kur tevi sauc! ILJA Kas mani sauc? BALSS Sauc! * (Priekškars.)

RAINIS Ilja Muromietis Krievu traģēdija piecos cēlienos TREŠAIS CĒLIENS Kņaza miteklis Kijevā. Viesu istabas priekša noslēgta ar atbīdāmu priekškaru visas istabas platumā. Pa abām malām durvis uz āru. * (Priekšas malā stāv   I l j a   un lūkojas apkārt. Viņš ģērbies nonēsātās zemnieku drēbēs. Viņam pienāk klāt  Vecs   s u l a i n i s,   bijis kareivis, kurš drusku paklibo.) ILJA (Klusi.) Kā pirms gadiem atkal te tā dārgā vieta ir! Satek zemes ilgas šurp un zemes smagums līdz. VECAIS SULAINIS (Runā arī paklusu.) Nu, tu veci, zemes dēls, ko nāci šurp? Lūkot Vladimira kņazu līdz ar bajāriem? ILJA Lūkot kņazu-sauli, bajārēnus ne; Gana tie mums atslūkoti. VECAIS SULAINIS Tiesa gan. ILJA Lūkot, vai še vieglāks tapis zemes smagums ir? VECAIS SULAINIS Vecais Ilja vieglojis to smagmi gan, Kāvis naidniekus un laupītājus gan; Pārstāvējis atraitnes un bārenīšus, - Smagāks tikai tapis smagmes otrais gals, Tur, kur vieglums jācer. ILJA Kas tas? VECAIS SULAINIS Nevar teikt; Pats gan redzēsi, kad palūkosies šeit. ILJA (Atkal domīgi lūkojas apkārt.) Priekšnams te tāpat, tāpat tur dzīru balss. SULAINIS Vai tu še reiz biji? ILJA Biju, - arī tu tas pats. Vecais kareivs - kaujā lauzta kāja tev. SULAINIS Kā tu zini? - Godam lauzta kāja man: Blakus pašam Iljam. ILJA He, he! SULAINIS Nesmej vis! Ilja jokus neprot. ILJA He! SULAINIS Kas esi tu? (Piepeši izsaucas.) Ilja! Iljanīt! ILJA Klus', nekliedz, veci, klus'! Nepazini, - nepazīs varbūt i citi? Kur tie gadi, kopš es gāju sargāt zemi! Mani kara svārki, brūnie, nonēsāti, Mana kule, naudas pilnā., iztukšota, Visi leiši, ordas izstaigāti. - Jānāk lūkot, kas še liekas Kijevā. SULAINIS Nāc, mans tētiņ, varbūt vairs i nepazīs, - Bet, kad pazīs, lieliem godiem tevi saņems gan! Zīdiem svārkus šūs un zeltu kulēs bērs, Vladimirs dos mutes, rokas bučos bajārēni! Tavus lielos darbus paudīs tauru mutes! (Dzirdas kokļu skaņa viesu istabā.) ILJA (Bērnišķi priecīgi.) Klau, kur kokles! sen - ak! - nedzirdētas, mīļas! Paver šķirbu! Tīk man paklausīties paslepen. Bērns vēl klausījos tā, tupot aizkrāsnē. * (Sulainis paver priekškaru, redzas   B u r t n i e k u   v e c i s   un   K l a u š n i e k s,   kurš nau vecāks kļuvis, un   b a j ā r i   pie dzīru galda.) ILJA (Vēl klusāki.) Burtnieks vēl tas pats! - KĀDS BAJĀRS (Viesistabā sauc.) Ko durvis verat? OTRAIS BAJĀRS (Turpat.) Salaidīs vēl salašņus! Nāk zemnieksmaka šurp. SULAINIS (Skaļi.) Lūdzas cilvēks, tālu ceļu atnācis. ILJA (Tāpat skaļi, pazemīgu balsi.) Gudrības grib smelties, gudras runas klausoties. TREŠAIS BAJĀRS (Viesistabā.) Labāk klau, ko dziedās vecis! BURTNIEKS Vecs kas vecs: Vecus bijumus es dziedu - veco Ilju, Ilgaugaini Muromieti, Jāņa dēlu, Kā ar kāviem kāvās, lielo Latigorku - (Ilja aizvelkas aiz priekškara.) PIRMAIS BAJĀRS Šķiet, kā dzirdēts, aizdzirdēts tas Ilja - OTRAIS BAJĀRS Mūžiem tiks! PIRMAIS BAJĀRS I tās kokles sen jau dzirdēt aizdzirdētas: Pakāpj čīgums vienu soli augšup - atkrīt; Velkas vienmuļīgs kā ubags klibodams, Apriebjas kā rudens vējš, bez gala gaudodams. OTRAIS BAJĀRS Kad jel prastu dziedāt mūsu jaunus laikus! Prastu spēlēt jaunas kokles, daudzstīgotas! BURTNIEKS (Nikni iesmejas.) Ē - tev labāks spurkšu-purkšu kazlēnlēciens, Svešu spickundziņu iemācītas spēles. ČURILA (Trekna balss dzirdas.) Nu pamazām, veci-ubaģeli, Kur tev pazīt jaunlaik' greznas mantas. DUKA (Mīlīga balss.) Smalkas spēles grib i smalkus spurkšus. TREŠAIS BAJĀRS Dziedi, veci, vien, ko gribi. BURTNIEKS (Nikni.) Nedziedāšu! KLAUŠNIEKS (Klusi uz Burtnieku.) Atkal bēdu dziesma būs man jādzied, zēn. PIRMAIS BAJĀRS Ko viņš dziedās? Beigts ir Ilja, beigta dziesma līdz. (Bajāros dzird smejamies.) BURTNIEKS Beigts tu būsi pats un bajārēni līdz, Kad ne smakas nebūs jūsu, tad būs Ilja vēl - Pirmais krievu varons! AĻOŠA Ko viņš lielu darījis? Rupjš kā maiss bij, bļaurs kā zvērs! DOBRIŅA Bez viltus bij. BURTNIEKS Ko viņš dara? zemi sargā. PIRMAIS BAJĀRS Sargā kņazs. BURTNIEKS Ko viņš dara? zemi tīra ij no jums. (Bajāri smejas pretī.) Runā pats tu, saulīt, Vladimira kņazs. Liec tiem klusēt! teic, kas vecais Ilja bij! PIRMAIS BAJĀRS Ai, tu slavens Vladimirs, tu Kijevkņazs! Liec tu neriet tam pret bajārlabiešiem! * (I l j a   nepacietīgi pavirzās uz priekšu, un   V e c a i s    s u l a i n i s   atbīda priekškaru tik plaši vaļā, ka saredzas viss viesu galds, pie kura goda vietā sēd   k ņ a z s   V l a d i m i r s,   viņam blakus kņaze   A p r a k s i j a,    viņiem apkārt pēc cienīguma un bagātības šķiroti   b a j ā r i   un zemāki bajāri jeb   b a j ā r u   b ē r n i.    Viesu starpā izcilus manāmi aiz savas greznības   Č u r i l a,    bagāts, bezgaršīgi zeltiem un dārgiem kažokiem apkrāvies, un    D u k a,   itāļu tirgotājs, bagāts, bet ar garšu.    A ļ o š a,   D o b r i ņ a,   tirgotāji, svešnieki, vidus ļaudis.) KŅAZS VLADIMIRS Ai, jūs mani varoņi, jūs varenie, Bajāri un bajārbērni, labieši, - Jūs, kam pilis dotas līdz ar pilsētām, - Jūs, kam ciemi doti līdz ar zemniekiem, - Jūs neviens lai manā valsti neaprāj! Es jūs liku: zemesgalus apsargāt, Es jūs liku: zemi iztīrīt no salašņiem, Es jūs liku: zemesspēkus sakopot, Kopā sakopot un valdā savaldīt! PIRMAIS BAJĀRS Ai, tu slavas pilnais Lielkijevas kņazs! Strauti mēs: no zemes galiem satekam, Tu tā jūra: sākums, beigums, visiem ūdeņiem! (Bajāros liela piekrišana.) KŅAZS VLADIMIRS Jūra: sākums, beigums, - jūra: vidutāja, - Platos plecos svešu zemju viesus nes: Jaunas mantas krieviem, jaunu, smalku dzīvi. (Piekrišana tirgotājos, svešniekos un vidus ļaudīs.) VIENS BAJĀRS (Klusi.) Vairāk ņem, ne dod. ČURILA (Pacēlies.) Lūk, kāds es greznis! Kņazs, tev zeltu bērsim pagrabos. DUKA Vladimir, tu karals visiem karaļiem! Gudrais visiem gudrajiem, tev dziedam mēs. VECAIS BURTNIEKS (Paceļas un tuvojas Vladimiram lūgdamies.) Saulīt Vladimir, kur vārds par veco Ilju būs? VLADIMIRS (Bargi un svinīgi.) Ilja iet bez manas ziņas, - nu, lūk, zūd. Veco minēt labi, labāk jaunāko. BURTNIEKS (Droši un draudoši.) Zudīs Ilja, zudīs krievu zeme līdz! (Tad domīgi paiedams.) Lai tad pirmā mana dziesma zūd! (Viņš sit kokli pret galdu, tā ka tā sašķīst. Viesi satrūkstas; Ilja īsi iesaucas.) Veco nedziedāšu, dziedat jauno jūs! Suņu balsīs smilkstat, līdz jūs ēdīs suns! (Aizgriežas un grib iet projām.) AĻOŠA Turi muti, suns! še suņa kumoss, ņem! (Met vecim ar dunci, vecis pakrīt beigts. Liels uztraukums, visi saceļas kājās. Apraksija iet projām, bet, ieraugot Ilju, paliek.) * (I I j a   ieskrien no priekšas istabā un apskauj mirstošo Veco burtnieku.) ILJA (Klusi.) Beigta dziesma ātrāk vēl ne vecais laiks. Slēgšu acis dziedonim. BURTNIEKS (Mirdams, priecīgi.) Ak - tu, - tu pats! Zūdi, dziesma, kad tik paliek dziedāts spēks! (Ilja paceļ viņu un aši aiznes no istabas caur priekšu ārā.) * (D u k a   mierina uztraukumu, sēdinādams visus viņu vietās un pierunādams.) APRAKSIJA (Klusi uz Vladimiru.) Kas tas zemnieks bij? VLADIMIRS (Tāpat.) Vai tādu trūkst? (Apraksija aiziet.) * DUKA (Uz Vladimiru, kurš novēršas no Apraksijas un aprāj dunča sviedēju.) Karaļ' karali, liec lai ko jaunu dzied! Dobriņa lai dzied! DOBRIŅA (Apvainots, žēli.) Kā es lai dziedu? Mute dziedonim top aizbāzta ar dunci. DUKA Karals jāpriecē, tad dziedāšu es pats, Būs tik jauns, kā nebijis ne mūžam vēl. (Sāk stīgot savu ģitāri.) * (Ienāk   I l j a,   uzņēmis uz pleciem zemnieksvārkus.    V e c a i s   s u l a i n i s   atver galīgi priekškaru.) ILJA (Skaļā zemnieku balsī runādams.) Sveiks, tu Lielkijevas Vladimir! Vai tu godam cienā viesus - ceļavīrus? VIENS BAJĀRS (Klusi.) Kas tas zemnieks tāds? OTRS (Tāpat klusi, svarīgi, nicīgi pakaļdarīdams Vladimiram.) Vai tādu trūkst? ILJA (Vēl skaļāk uz Vladimiru.) Atnācu pie tevis kalpos saderēt: Tūkstots tatāru es kaujā nebaidos, Es sev neaicinu palīgā Ne trīs desmit kraukļu līdz ar vārnēniem, Kas še sanāk apēst zemes treknumu. * (Klusi paveras drusku durvis, un paredzas Apraksija, kas klausījusies un durvis atkal aizver.) KŅAZS VLADIMIRS Kam tu ļaužu esi, drošniek? Kā tev vārds? ILJA Esmu Nikits, Aizmežnieku vīrs. KŅAZS VLADIMIRS Nu tad, Aizmžnieku Nikit, sēd' un ēd! Galda zema galiņā vēl brīva vieta būs. ILJA Ai, tu slavens Lielkijevas Vladimirs! Ne pa šķirai vieta, ne pa spēkam gods: Pats tu, kņazi, kraukļiem līdzi sēd', Mani sēdini pie vārnēniem! (Uz bajāriem, tos grūstīdams.) Ē, jūs, vietu dodat izplest elkoņus! Ozolsolus drusku kopā sabīdat. (Viņš apgāž solus un nogrūž bajārus. Saliec dzelzs stieņus, kas starp bajāru sēdekļiem.) KŅAZS VLADIMIRS (Dusmīgi kliedz.) Ai, tu Aizmežnieku Nikits, ko tu dar'? Gudru ziņu liktas vietas, - ko tu jauc? Dzelzu stieņus saliec, solus lauz? PIRMAIS BAJĀRS (Sauc.) Ak jūs, bajāri, jūs, bajārbērni! Klau! Vai tas dzirdēts, mūs par kraukļiem sauc? OTRAIS BAJĀRS Ne par kraukļiem vien, i vārnēniem! KŅAZS VLADIMIRS Ai, jūs mani varoņi, jūs varenie! Metat Aizmežnieku Nikitu pa durvīm, tur! ILJA Metat, metat mani, un tu skaties, kņazs! (Viņš nomet no pleciem mēteli un sagaida bajārus, kas diezgan negribot nāk viņu mest ārā.) Kādi ir tev bajāri, tie varenie, Kam dod ciemus līdz ar zemniekiem! Kas tev zemes galus apsargā, Kas tev tīra istabu no salašņiem? (Viņš atgrūž uzbrucējus, un tie pakrīt.) Tie, lūk, izput! Vai tev varenāku nau? KŅAZS VLADIMIRS (Bailīgi lūdzoši.) Ei, jūs, bajāri! ei, turaties! DUKA Karal, kauns ar zemnieku mums spēkoties: Liec, lai kalpi izved! KŅAZS VLADIMIRS (Sauc.) Kalpi, vedat jūs! VECAIS SULAINIS (Uz kņazu.) Kungs, kā viesi izsviest? KŅAZS VLADIMIRS Ko tu drīksties? - Pag! (Uz kareivjiem.) Vedat! ko jūs stāvat? - Pagrabā jūs grūst! (Kareivji un kalpi nekustas.) ILJA Lūk, nu, kņazi, kur tev ir tie varenie? Kam liec zemes spēkus sakopot, Kopā sakopot un valdā savaldīt! Lai tos ērtāk varat saknābāt un rīt. (Panākdams uz priekšu.) Nu es tevi pašu gribu pārbaudīt. * (Klusi paveras atkal durvis, un parādās Apraksija.) ILJA (Jostu sarīkodams kārtīgi un svārkus sagludinādams.) Nāc nu spēkoties, kurš ir tas zemes spēks? Kam būs sakopot un savaldīt? KŅAZS VLADIMIRS (Aši atkāpjas aiz galda.) Projām! projām! (Uz bajāriem bailīgi.) Priekšā aizstājaties man! (Apraksija durvis pazūd.) * ILJA (Zobodamies.) Ha, ha! Lūk, tu bēdz vai aizkrāsnē, Turp, no kurienes es sākot laukā iznācu. Tu ij caunes kažociņiem aizsegtos, Lai tik neredz tevis - lielais jūras spēks! (Uz visiem sapulcētiem.) Nu, jūs, ļaudis visi, bajāri, ij jūs! Redzat, ka vēl zemesspēks ir zemniekos! Ka vēl nabagie veic bagātos, Kas grib ciemus apēst līdz ar zemniekiem. Sveiki esat nu, ar jums būt kopā - kauns! Iešu meklēt cilvēkus no salašņām. (Viņš aiziet.) * ILJA (Balss aiz skatuves.) Ē, jūs, mani plikadīdas, nākat šurp, - Es jūs gribu labāk pacienāt kā kņazs: Ārā nelikšu neviena viesa sviest. (Dzird durvis smagi aizkrītam. Brīdis klusuma bailēs.) DOBRIŅA (Klusu.) Lūk, tā nevajdzēja! KŅAZS VLADIMIRS Klusu, brāļi, klus'! ILJA BALSS (Aiz skatuves, vēl tālāk.) Tec, tu, bulta, jumta galiņā, Noņem apzeltītos cekuliņus nost! KŅAZS VLADIMIRS (Klusi.) Klusat! Ko tas zīmē: zelta cekuliņus nost? ČURILA (Klusi.) Gailim sarkans cekulīts, bet zeltīts man? - (Troksnis istabas augšā kā no smagiem kritieniem.) KŅAZS VLADIMIRS (Gluži klusi.) Brāļi, cit, ka nedzird Aizmežnieks! Dzirdēs, atnāks vēl, mūs visus apsitīs, Vladimiram, man, ne sēklas neatstās. * (Priekškars.) * (Kņaza krogs. Liela, tukša kroga istaba. Vienā kaktā kroga lāva. Pāris solīšu. Ir vakars.    D i v i   d z ē r ā j i   -   K l a u s n i e k s   un   U b a g s   -   s t a i g u l i s.    Viens sēd kaktiņā uz zemes, otrs uz solīša.   V e c e n e    -   K r o d z n i e c e   snauž. Aiz skatuves dzird saucam tālumā: Ē! Ē!) PIRMAIS DZĒRĀJS - KLAUSNIEKS (Uzklausās, tad nopūšas un sāk klusi tālāk dziedāt zem sevis.) Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies? Izcēlies tu, bēda, slapjā zemītē. BALSS (Aiz skatuves, tuvāki.) Ē, ē! - Ē, ē! - OTRAIS DZĒRĀJS - UBAGS-STAIGULIS Klus', tu vaidētājs, tu gaudotājs, - klau: sauc! PIRMAIS DZĒRĀJS Kas tur sauc? OTRAIS (Mēdīdams.) Kas sauc! - Ko piesvempies? BALSS (Aiz skatuves, gluži tuvu.) Ē, jūs, plikadīdas, drupatlaši, šurp! Aši skrienat kņaza pagalmā! Lasat vien, kur zelta cekulīši krīt! KLAUSNIEKS Kas par cekulīšiem? KRODZNIECE Muļķi, dzirdat: zelts! BALSS (Aiz skatuves.) Nesat krodziņā un dzerat! OTRAIS DZĒRĀJS Jāskrien ir! (Aiziet.) * (Sanāk pulks ļaužu kroga istabā - skrandaiņi, baskāji un ubagi; viņu vidū Ubags-staigulis un   I l j a;   ļaudis nes dažādus zeltītus nama un jumta puškojumus. Ļaudis rīko   V e c a i s   s u l a i n i s.) ĻAUDIS (Viens caur otru, labinādamies draudzīgi ap Ilju.) Ak tu, tētiņ! - mīlīt! - labdarīti mans! ILJA (Smiedamies.) Nāc! nāc! Iekšā, kroga dzērāji! jūs, delvērīši! - Nu, tu, krogamāte, dod nu visiem dzert! Še tev cekulīši! zinies vien, kur likt! Cik tev kaktos mēslu bij, tik zelta būs! VECENE - KRODZNIECE (Priecīgi, bet vilcinādamās.) Ak tu, kundziņ, mīļais, - došu nu jums dzert - Tik tie cekulīši kņaza, - vajdzēs slēpt - Daudz jūs nodzersat - kņazs atņems - kas man tiks? VECAIS SULAINIS Dod tik, ragan, kad tev pavēl, - tiks tev, tiks! (Vecene vēl grozās un šaubās.) Vai tad, vecen, nezini, kas šis tāds ir? (Uz ļaudīm, rādīdams uz Ilju.) Klausat, mīļie, tas jau mūsu Iljanīts! Vecais Ilja Muromietis, Jāņa dēls! ĻAUDIS Ak tu, tētīt - mūsu mīlīt - Iljanīt! Tu jau bārenīšu, atraitnīšu tēvs! VECENE - KRODZNIECE (Iejūsmā.) Lai tad atņem kņazs! lai nauda mana put! Visiem dzert pa brīvu! Gods tev, Iljanīt! (Viņa dziļi klanās Iljam, ļaudis līdzi. Ilja apsēstas uz solīša.) PIRMAIS DZĒRĀJS Lec nu, papēd'! OTRAIS DZĒRĀJS Nu reiz piedzeršos, cik tīk! VIENS NO PULKA (Bailīgi.) Jā, - bet rīt ko teiks mums saulīt' kņazs? Ka tam visus cekulīšus nodzeram? VECAIS SULAINIS Kāda teikšana tam kņazam būs vairs rīt? Visā krievu zemē kurš tas stiprākais? Visus lielos Ilja izkāva viens pats! ĻAUDIS Zinām - rāpus krita visi varenie - Vecais Ilja stiprākais - tas Aizmežnieks - VECAIS SULAINIS Vladimirs, tas aizslēpās pat aizkrāsnē - Kuram kņazam būt? - vai vājākam? ĻAUDIS Stiprākajam! - Stiprākajam! DAŽI BAILĪGĀKIE (Klusāk.) Dzersim, brāļi! VECAIS SULAINIS Tad par kņazu savu veco Ilju iecelsim! UBAGS-STAIGULIS Veco Ilju! ĻAUDIS Mūsu Ilju! - Viņš mums tēvs! VECAIS SULAINIS Tūdaļ celsim! ĻAUDIS Celsim! - Rīt - pie gaismas - rīt. VAIRĀKAS BALSIS Nu, tad dzeram! Nešaubāmies, maksās Ilja viens! ILJA Dzerat, mani plikadīdas, nešaubaties! Rītu Kijevā es valdīšu kā kņazs. Jūs, tie plikadīdas, būsat lielākie! ĻAUDIS Ai, tu tētiņ! - mīlīt! - aizgādnīt! - KĀDS DZĒRĀJS Jāskrien kņazam teikt, ka rīt viņš krīt, - Vēl varbūt par vēsti dzeramnaudu dos? (Aiziet.) * (Visi dzer un ēd, pa kaktiem salīzdami un runādamies.) KLAUSNIEKS (Pietupdamies zemē pie Ilja, kurš sēd uz solīša; klusu.) Tētiņ, Iljanīt, vai nopietni tu teic? Vai tad tiešām visām bēdām gals? CITS NO ĻAUDĪM (Pienākdams tāpat Iljam klāt, klusu.) Vai tie nospiestie reiz galvu cels? VĒL CITS (Tāpat pienākdams.) Vai tas zemes spēks reiz nebūs smags? ILJA (Pussmiedamies, pussēri.) Ak, jūs, plikadīdas-šaubulīši! Kad mēs nešaubīsimies, tad sāksies prieks? * (Priekškars.) * (Kņaza miteklis, tā pati viesu istaba. Kņazs   V l a d i m i r s   ar   b a j ā r i e m,    sabijušies un uztraukti.) KŅAZS VLADIMIRS (Pieņem svinīgu stāvokli, tiklīdz cerē briesmas garām.) Ai, jūs, mani bajāri, jūs varenie! Pretnieks bēdzis pats, mūs bīdamies; Liekat izmeklēt, kur palicis tas vīrs! Un tad mierā varam tālāk mieloties. DOBRIŅA (Sērīgi.) Kņazs, tu mūsu saulīt, Vladimir! Mierā nevaram mēs mieloties, - Zin', kas bij tas vīrs? KŅAZS VLADIMIRS To bajārs izmeklēs. DOBRIŅA Daudzi gadi, - balss vēl pazīstama šķiet, Reiz to mīlēju - vai nau tik - AĻOŠA - Šķiet i man! Vai tāds zvērs tik aši beigts -? VIENS NO VAROŅIEM - Un otra nebūs vairs. KŅAZS VLADIMIRS Ko jūs minat? DOBRIŅA Ilja. KŅAZS VLADIMIRS Ha, tas beigts! Jau kopš gadiem ziņneši to ziņo man. (Piepeši troksnis aiz durvīm.) VIENS BAJĀRS Kas tur klauvē? KŅAZS VLADIMIRS Atkal Aizmežnieks? (Viņš uztrūkstas no sēdekļa, bajāri līdzi; viens bajārs aiziet palūkoties.) * DOBRIŅA (Drūmi.) Kņazi, kņazi Vladimir, kas būs? Kas būs? KŅAZS VLADIMIRS Klus', ko piesauc nelaimi! AĻOŠA (Bezkaunīgi.) Nu ko tur bail? Negants ir, bet muļķis, labs kā Tugarins. * (Ieskrien   b a j ā r s,   lielā uztraukumā.) BAJĀRS Ilja! Ilja! - zeltu plēš no jumta - dzer - Dzirda tautu - lielās: rītu tapšot kņazs! KŅAZS VLADIMIRS Brāļi, brāļi, domāsim, ko darīt nu! Stipri domāsim, kā pielabināt vēl: Sūtīsim, kas lūgtu goda mielastā! KĀDS NO BAJĀRIEM Kurš tad ies? KŅAZS VLADIMIRS (Lūgdamies.) Jūs, mani varenie! Kurš nu ies par mani? DUKA Iet nau prāts; Ilja rupjš, - mūs neklausīs. KŅAZS VLADIMIRS (Puslielīgi, pusbailīgi.) Es ietu pats, Tikai nepatīk man, Vladimiram, iet. Tikai jāiet ir - lūk: grib par kņazu kļūt! DUKA (Izgudrēm.) Sūti skaistāko, kas galmā, - neaizskars! AĻOŠA (Nekaunīgi.) Nē, - bet Apraksiju: tā to labprāt redz! KŅAZS VLADIMIRS (Dusmīgi, bet reizē apsverot apstākļus.) Kā tu zini? - Nepiestāv, - bet sūtīt var - (Uz sulaiņiem.) Kur ir kņaze? Kādēļ nenāk viesus pagodāt? SULAINIS Kņaze lika teikt, kad jautā: - pašai darbs! KŅAZS VLADIMIRS (Dusmīgi.) Kur tā ir? - Ā, ā! - Man vajg - šai pašai darbs! (Uz bajāriem, nemierīgi.) Brāļi, stipri domājat! AĻOŠA (Viltīgi.) Kņazs Vladimir! Dobriņa pats pirmais Ilju pazina; Viņš tam krusta brālis saucās, - sūtīt to! DOBRIŅA (Uzlec izbailēs.) Vai man! mani nē! man netīk mirt: Jauna sieva man ir mājās, mazi bērni! Ko viņš pirmo redzēs, tam būs galva nost. KŅAZS VLADIMIRS Sievu, bērnus apgādāsim. DOBRIŅA (Rūgti.) Zinu gan! Atkal izprecēsat Aļošam! (Uz Aļošu.) Tu arī Iljam krustbrālis, to muļķi sauc, - ej pievil! DUKA (Izgudrēm uz Vladimiru.) Sūti to, kas reiz ir Ilju mīlējis! DOBRIŅA (Lūgdamies.) Vai man! vai man! vai! man netīk mirt! KŅAZS VLADIMIRS (Lieliski.) Es tev pavēlu! Ej! DOBRIŅA (Uz viņu neklausīdamies.) Paredzēja sirds. (Tad sērīgi, kā zem sevis.) Krusta brālis Ilja, kopā būs mums kaps. (Tad uz Vladimiru un bajāriem.) Sveiks, kņazs Vladimirs ar bajāriem! Eju mājās atvadīties; saule norietēs, Tad es posīšos. (Aiziet.) AĻOŠA (Priecīgi.) Kad krīt, lai krīt Tāds no tāda, citiem vairāk telpas dos. * (Priekškars.) * (Kņaza krogs. Vakars. I l j a   sēd noskumis. Blakus viņam zemē notupies   K l a u s n i e k s.   Zemē pa kaktiem guļ šur tur kādi   n a b a g a    ļ a u d i s.) KLAUSNIEKS (Pusbalsī žēlīgi dudina savu dziesmu.) Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies? Izcēlies tu, bēda, liesā zemītē. ILJA (Zem sevis skaita.) Piesities tu, bēda, manim līdzi iet. KLAUSNIEKS Ilja, pag: pa rindai visas bēdas ņem! * (Ienāk   V e c a i s   s u l a i n i s.) VECAIS SULAINIS Ilja, sūtnis nāk no galma. ILJA Durvis ciet! VECAIS SULAINIS Tā ir labi; nepadodies: rīt tu kņazs. KĀDS BASKĀJIS (Ienākdams.) Cits jo spožāks sūtnis! ILJA Teic tam: rīt - Pašu spožo saules kņazu šausim nost! (Baskājis aiziet, ienāk cits baskājis.) OTRS BASKĀJIS Sūtnis vienā zeltā nāk no pašas kņazes. ILJA Kņazam līdzi nošausim i kņazi rīt. (Aiziet otrais baskājis, dzirdams aiz durvīm troksnis, ielaužas iekšā sūtnis - bajārs, ļoti grezni ģērbies.) * SŪTNIS - BAJĀRS (Atgrūzdams nost sargus - baskājus.) Nost tu, neliet! ILJA (Dusmās uzlēkdams un nosizdams gar zemi sūtni - bajāru.) Pats tu, neliet, nost! VECAIS SULAINIS (Uz pakritušo sūtni un ļaudīm, kas spiežas pie durvīm.) Baidies tautas kņazu, veco: bargs kā pērkons. PIRMAIS BASKĀJIS (Ienākdams.) Veco Ilja, nāk - šī pati nāk! * (Kņaze   A p r a k s i j a   ienāk istabā; ļaudis no durvīm godbijīgi atkāpjas.) APRAKSIJA Niknais Ilja Muromieti, Jāņa dēls! ILJA (Pieceldamies; drūmi.) Nenāc, kņaze! lūk, tavs sūtnis guļ. APRAKSIJA Kad sev mironi par slieksni liec, Pārkāpšu i mironi, pie tevis nākot. (Viņa pārkāpj sūtnim - mironim, tuvu nostādamās Iljam.) ILJA Teicu tev - APRAKSIJA (Viņu pārtraukdama, zobodama.) Ka nošausi i mani rīt, - Tādēļ pasteidzos vēl šodien nākt. (Viņa ar roku māj ļaudīm atstāt istabu. Tie aiziet.) * ILJA Velti nāc par kņazu aizrunāt. APRAKSIJA Ko par kņazu aizrunāt, kas rīt nau kņazs? Ne dēļ viņa atnācu - ILJA Par sevi lūgt? Saudzēt to, kas nesaudzēja Dobriņu? APRAKSIJA Nesaudz manis! nelūdzos, - es esmu kņaze, Man nau nāves bail, - kā Vladimiram. ILJA Ko tad nāci? APRAKSIJA Nācu tevis dēļ. Kas ir stipris, kam nau bailes, tas būs kņazs. ILJA Ho, man valdīt! APRAKSIJA Reiz tu biji vājš: Visā varā būdams, veikdams Idaloņu! ILJA Ā, nu noprotu, kāds toreiz bij tavs vārds! Maldies: rūp man darbs, ne gods. APRAKSIJA Gods arī darbs. ILJA Tev tik valdīt rūp; vai kņazs, vai zemniekdēls. APRAKSIJA Valdīt . . . Nevaldīs ij zemes dēls bez manis. ILJA Nedz ar tevi: - zemei pašai sevi valdīt būs! APRAKSIJA Kā tā valdīs? ILJA Nezinu. APRAKSIJA Tu šaubies jau: Kad jūs nešaubīsaties, tad sāksies valsts. ILJA (Pārsteigts.) Ā, tu zini? APRAKSIJA - Visu. Roku manim sniedz! (Izstiepj viņam pretī rokas. Atskan vanaga kliedziens.) ILJA (Satrūkstas, atstumj viņas roku, drūmi.) Neprecos nekad. APRAKSIJA (Dzēlīgi.) Bet Latigorku gan? ILJA (Pārsteigts, aizskārts.) Latigoru, ā! APRAKSIJA (Uzvaroši.) Sniedz roku! (Atkal sniedz viņam rokas pretī.) ILJA (Nikni.) Nost! APRAKSIJA Tās dēļ Dobriņa nau saudzēts. Piemin' mani! ILJA (Domīgi.) Latigora - APRAKSIJA (Draudoši.) Minēsi i mani reizi (Aiziet.) * (I l j a   stāv domās. Ienāk   V e c a i s   s u l a i n i s.) VECAIS SULAINIS Labi, ka tu nepadevies: viltus bij. Rīt tu tapsi kņazs viens pats, - tev palīgs cits Draugs ir, - saukšu? ILJA Negribu neviena. VECAIS SULAINIS Tas ir stiprāks nekā plikadīdas. (Kad Ilja domīgs apsēstas, viņš turpina.) Nu, tad spriedīsim, kā darīt rīt. ILJA (Klusu, domās.) - Piesitās man bēda, manim blakus iet - VECAIS SULAINIS (Dusmīgi.) Kauns tev bēdāt, rīko! Rīt būs karš. - Vai par sievām iedomāji? ILJA (Uzraudamies.) Nē, nē, nē! Ej nu vien tik, - gribu pārdomāt. (Ilja nogrimst domās; Vecais sulainis aiziedams pamāj ar roku uz pretējām durvīm Dobriņam.) * (D o b r i ņ a,   kurš stāvējis durvīs, nu ienāk klusu, pieiet Ilja klāt un apskauj to stipri no muguras puses. Dobriņam bruņu cepure aizsedz ģīmi.) ILJA (Uzlēkdams.) Ā, kas satver mani? - Stiprinieks! Drīz man līdzīgs. Līdzīga man nava, - nost! (Viņš saņemas, nokrata Dobriņa rookas un nosviež to zemē, tā ka tas ievaidas.) DOBRIŅA Brāli, nelauz mani! Vai! * (Ieskrien   V e c a i s   s u l a i n i s   un pūlas pacelt Dobriņu.) ILJA (Uztraukts.) Kas tas? Zemē guļ - bet aizklāts vaigs - DOBRIŅA (Klusi.) Ak vai man, vai! VECAIS SULAINIS (Pārmetoši.) Ilja, ko tu dari? Draugus plēs!? ILJA (Uz Veco sulaini.) Klus! - (Uz Dobriņu.) Kas esi? Balss kā dzirdēta. - (Piepeši priecīgi.) Vai tu? DOBRIŅA Es, tavs nabags brālis! ILJA Brāli, brāli! DOBRIŅA Ak, tavs sviediens! Tu pa gadiem stiprāks tapis vēl! ILJA Ko še nāci? DOBRIŅA Es no Vladimira kņaza. (Kad Ilja drūmi sakustas.) Sūtņus nesit, satur' baltās rokas! ILJA (Norūc caur zobiem.) Ā, tu arī! DOBRIŅA Nerūc! Citiem bail bij nākt. Brāļi mēs: es klausu tev, nu klaus' tu man! VECAIS SULAINIS Viens par otru mūžam, - tā i jāstāv jums! DOBRIŅA Vladimirs, kņazs, liek - ILJA Viņš nau man kņazs. DOBRIŅA - Liek tev nedusmot: viņš nepazinis tevi, Tādēļ zemu sēdinājis. VECAIS SULAINIS (Pārtraukdams.) - Sēdināt Nevar viņš vairs - DOBRIŅA (Neklausīdamies uz iebildumu.) Tagad tevi lūdz: Atnākt kņaza mielastā. ILJA (Drūmi.) Viņš nau vairs kņazs. DOBRIŅA (Pārsteigts.) Kā nau kņazs? ILJA (Tāpat drūmi.) Es šodien viņu šauju nost. DOBRIŅA (Pārprazdams.) Viņš tā lūdz, ar prieku aicin', piedod jel Mazo vainu: negodēja! ILJA Ne dēļ goda: Zemes mantu apēst ļauj tiem bajāriem! VECAIS SULAINIS Bajārvēders pārpilns, citiem tukšs! Cik to bāreņu, tos Ilja šodien baro, Rīt tiem atkal visu atņems bagātie; Vajga kņaza, kas to neļauj. DOBRIŅA Kur tāds kņazs? VECAIS SULAINIS Ilja - aizstāvs bāreņiem un atraitnēm! DOBRIŅA (Dusmīgi pārsteigts.) Ilja aizstāvēja, nebūdams pats kņazs; Aizstāvu ir es. (Uz Ilju ar izbailēm.) Brāl, - kam tev kņazs? Kam kņazs? VECAIS SULAINIS Kņazs var vairāk darīt, kņazam spēks. DOBRIŅA (Uz Ilju tāpat.) Brāli, brāli, cits tavs spēks, un lielāks tavs. VECAIS SULAINIS Lielāks jāliek lietā ļaudis glābt! DOBRIŅA (Pārmetoši, lūdzoši.) Brāl, tev nerūpēja manta, vara, gods - ILJA Ne dēļ manis gribu. DOBRIŅA (Piepeši atjēgdamies.) Vai še kņaze bija? ILJA Bij. DOBRIŅA Tad, lūk, tā! - Reiz mani gribēj'. ILJA (Pārsteigts.) Tevi? DOBRIŅA Atvilt Anastasju man, dot Aļošam. Lai tad mani ņemtu sev - varbūt par kņazu? ILJA Tevi ar - ā, riebj! DOBRIŅA No tās tev kņaza domas? ILJA Nē, no šī! (Rāda uz Veco sulaini.) VECAIS SULAINIS Ne Apraksijas zemei vajga, - Vajdzīgs zemes spēks, pats lielākais, kāds ir! Tuvāks bāra bērniem. DOBRIŅA Nesaprotu. (Uz Ilju lūdzoši.) Atmet kņaza domas! ILJA Nē. DOBRIŅA (Žēli, pārmetoši.) Ak, brāl, ak, brāl! Tevi mīlēj' tā. ILJA (Ironiski.) Ak mīlēj' gan? Nepazin' neviens, ne brālis - tu, tik šis. (Rāda uz Veco sulaini.) DOBRIŅA Vainīgs esmu: jauna sieva rūpēj' man un mazi bērni, Bet vai tevi vairāk mīlēs, kad tu būsi kņazs? Ej tu: Vladimiru šaut, es: mājās mirt - Zūd mans brālis, zūdu es. - Sveiks, veco Ilja! Sāp man brāļa lauztie kauli. (Aiziet.) * (I l j a   un   V e c i s   paliek vieni. Ilja apsēdies, galvu rokās saņēmis, raud.) VECAIS SULAINIS (Dusmīgi rūkdams.) Nesaprot! Labs bij varons, - aizstāvs bāriņiem. (Ilja žēlas pamanīdams.) Neraud', Iljīt! - citi sapratīs. ILJA (Klusi, īdzīgi pret veci.) Šis bij labākais! VECAIS SULAINIS Tad sapratīs jel bāri. ILJA (Rūgti.) Nezin! - (Rūc klusi.) Ak, - kur cēlies, bēda . . . (Piepeši dzirdams kritiens, un   b a l s s   a i z    s k a t u v e s   ievaidas.) ILJA (Uzlēkdams.) Kas tur krita? VECAIS SULAINIS (Īgni.) Daudz kas krīt. ILJA Tas viņš! Tas viņš! (Ieskrien priekšiņā; vecais seko.) * (Aiz skatuves dzirdas.) ILJA BALSS Brāli! manu brāli! DOBRIŅA BALSS (Vāji.) Nau man brāļa. * (Ilja un vecais ienes iekšā Dobriņu.) DOBRIŅA Nesat mājās - Anastasju redzēt vēl - ILJA (Sērīgi, klusi.) Brāli ne? DOBRIŅA Ir miris. ILJA (Skaļi, priecīgi.) Ir vēl dzīvs. (Apņemdamies, - ar uzsvaru.) Iešu es pie Vladimira! DOBRIŅA (Uzlēkdams sveiks, vesels kājās un viņu apskaudams.) Brāli! (Paliek, Ilju turēdams aiz rokas un vezdams uz izeju.) VECAIS SULAINIS (Nikni, nicinoši uz Ilju.) Topi bajārs, kad par kņazu tapt ir baill Dos tev ciemus līdz ar zemniekiem, - tad sūc! ILJA (Īgns.) Nē, es vedu visur plikadīdas līdz! VECAIS SULAINIS (Jautri, cerību pilns.) Vladimiru nošaut? ILJA Nē! VECAIS SULAINIS (Vēl niknāk.) Tad nošaus tevi! DOBRIŅA Mieru slēgsim. Visiem bāriem kņazs dos līdzi ēst! ILJA Līdzas tiesības. - VECAIS SULAINIS (Ironiski.) Ar bajāriem? ILJA Līdzas. VECAIS SULAINIS (Nospļaujas.) Ej! Tu nepārnāksi vairs! DOBRIŅA (Uz Ilju.) Iesim! Neklausi, ko niknais vecis rūc! VECAIS SULAINIS (Griezīgi.) Neklaus' nikno! Klaus', ko glumais melš! (Uz Dobriņu.) Nu tu sveiks uzreiz, nupat vēl miri nost! Viltiem vaidēji! DOBRIŅA Met mieru, vecīt! ILJA (Lielmanīgi draudot, pats savu sirdsapziņu mierinot.) Kņazs lai stingri noteic trijas dienas Visai tautai dot par velti ēst un dzert! Ja tā nebūs - rīt viņš nebūs kņazs! * (Priekškars.) * (K ņ a z a   m i t e k l i s.   Tā pati viesu istaba. Kņazs   V l a d i m i r s   ar   b a j ā r i e m    un   v a r o ņ i e m.   Viņam līdzās kņaze    A p r a k s i j a.   Apkārt   s u l a i ņ i    un   k a r e i v j i.   Visi uztraukti, bet ne bez cerības. - Viņiem pretim nostājušies    I l j a   ar    V e c o   s u l a i n i   un   p l i k a d ī d ā m.   Visa viesu telpa pilna ļaudīm; pa logiem skatās iekšā; ārā redz pilnu pagalmu ļaužu; sakāpuši uz žogiem un jumtiem.) * KŅAZS VLADIMIRS (Ģērbies savā lielākā godībā; paklanās, svinīgi.) Sveikts lai esi, Ilja, Jāņa dēls! Mierā nāc tu, nebruņots, tev mājās bults, Ļaunu prātu tevim neturēsim vairs. Zemākā tev vieta bij, - būs augstākā! Nu tev - ILJA (Viņu pārtraukdams, arī paklanās.) Sveiks tu, Lielkijevas Vladimirs! Zināji, ko sūtīt mani saukt: Citu nebūt' klausījis, tik Dobriņu. Bij man nolūks tevi nošaut, kņazs, Šoreiz dievs lai piedod tev par grēku, lai! (Viņš grib piegriezties ļaudīm.) KŅAZE APRAKSIJA (Uz Ilju.) Ilja aizmirst kņazi, - kņaze Ilju ne. Ilja, laikā nāc, tad dari! ILJA (Paklanās viņai, īsi.) Zinu pats. (Aizvēršas atkal uz Vladimiru un ļaudīm.) VECAIS SULAINIS (Klusi Iljam.) Laiks reiz palaists, nepalaid nu vēl! (Ilja atstumj veci. Apraksija aiziet.) * ILJA (Uz kņazu.) Pacienā nu Iljas viesus - bāreņus! (Uz bajāriem.) Sēžat, bajāri un varoņi! (B a l s i s   no   b a j ā r i e m   ironiski.) Mēs stāvēsim. DOBRIŅA (Kurš nēsā roku pārsietu.) Sēdēsim, kad vecais Ilja liek. Zemes spēkus pulcē zemes dēls. (Varoņi sēstas pie galdiem līdzi ļaudīm, bajāri izrāda nicību prastiem ļaudīm.) ILJA (Uz ļaudīm.) Salašņas un plikadīdas, kas tik nāk - Sēstat blakus bajāriem! nu visi līdzi; Līdzas tiesības, - nu ņemat ēst un dzert. (Ļaudis sēstas, bet atturīgi.) ILJA (Dusmīgi.) Nekaunaties, sēstat! Kungiem jābūt jums! VECAIS SULAINIS (Uz ļaudīm.) Ak, tad sēstat nu! tad ņemat, ko vēl var! ILJA (Uz kņazu.) Mani viesi sen nau ēduši nekā, - Dod tiem lielu mēru, - kas tik lielāks ir. - VLADIMIRS (Dusmīgi, nicīgi.) Tad še netiks, tad lai paši iet sev nest! KĀDS BAJĀRS (Klusi.) Salašņas tev viesi, tad lai salasa! (Sulaiņi nicīgi smīn par salašņu viesiem un ielej tik viņam otram pa mazam trauciņam dzēriena.) ILJA (Uz Vladimiru, skaļi, dusmīgi.) Kā lai paši? Tā tu viesus pagodā?! VLADIMIRS Mani kalpi labāki ne tavi viesi. ILJA Neķildosim, kņazs, kurš labāks: miers ir slēgts! Bet nu redzu: saimniekam ir jābūt man! (Uz ļaudīm.) Ē, jūs, mani plikadīdas, salašņast Ejam paši tad tais kņaza pagrabos! Ņemsim paši sev ko ēst un dzert! VLADIMIRS (Dusmīgi, bet bailīgi.) Tā vai viesi dar'?! ILJA Kad nedod, ņem! VECAIS SULAINIS (Uz ļaudīm.) Ejam! ņemam! ĻAUDIS, DAŽI Ejam! ĻAUDIS, CITI Labāk palikt še! (Aiziet   I l j a,   Ve c a i s   s u l a i n i s    un lielākais pulks ļaužu.) * (Kņazs Vladimirs ar bajāriem un varoņiem.) VLADIMIRS Bajāri un brāļi! - vai tā var?! (B a j ā r i   izrāda īgnām skaņām savu memieru, bet vēl nedrīkst klaji teikt.) Ko jūs klusu ciešat? - teic tu, Dobriņa! DOBRIŅA Labi nau tā, Vladimira kņazs. Bet vai labi skopam būt pret bāreņiem? KŅAZS VLADIMIRS (Grib ko atbildēt, meklē pēc Apraksijas palīga, bet tās nau; dusmīgi.) Kur ir kņaze? KĀDS SULAINIS Aizgājusi. KŅAZS VLADIMIRS Lai to sauc! * (Ieskrien vairāki   k a l p i,   gluži pārbijušies, elsdami.) VAIRĀKI KALPI VIENS CAUR OTRU - Vecais Ilja - nepras' ceļa pagrabos - - Klibais rāda - Iet bez atslēgām - - Atslēgas sper nost - - Un durvis lauž - Mucas padusēs - - Vēl kājām citas veļ - - Pagalms pilns ir dzērājiem un neliešiem - VLADIMIRS Bajāri un ļaudis, vai jūs dzirdat to?! * (Ienāk kņaze   A p r a k s i j a,   kalpoņu pavadīta.) KĀDS GALMINIEKS - BAJĀRS Klusat! Kņaze Apraksija, karaļmeita. (Visi godbijīgi apklust.) KŅAZS VLADIMIRS Dzirdi, kņaze Apraksija, - tāds tas miers! CITS GALMINIEKS - BAJĀRS Ilja solījās būt galmā saimnieks pats. KŅAZS VLADIMIRS Ko tas nozīmē? Ko pati gāji prom? APRAKSIJA (Lepni saslejas un neatbild nekā.) KŅAZS VLADIMIRS (Iekaisdams.) Vārds un darbs tev viltīgs: Ilja grib būt kņazs! Tu tā kņaze! KŅAZE APRAKSIJA (Griezīgi.) Vai tu mani sūdz'? Šķiet, tev labāk pieder manis lūgt. (Panāk soli uz priekšu, Vladimirs atkāpjas.) Vai bez mana viltus Ilja nāktu šurp? Vai tu grīdā negulētu, Iljas šauts? DOBRIŅA (Pieceļas kājās, uztraukti.) Viltus! viltus! Ilja nāca manis dēļ! KŅAZE APRAKSIJA. (Uz Dobriņu.) Klusi, galminiek, kad runā kņaze! (Uz Vladimiru.) Es tik viena spēju tevi glābt. VLADIMIRS Tad glāb! DOBRIŅA Iljam jāšķir, saukšu: Ilja! Ilja! KŅAZE APRAKSIJA (Uz bajāriem.) Atvest Ilju! (Uz kalponi.) Atvest manu meitiņu! DOBRIŅA (Apjūk, tad sauc ar balsi.) Ilju atvest! Ha, ha! - Ilja! * (Tiek ievesta   A p r a k s i j a s   m e i t i ņ a,    gadu 12 vecs bērns. Visi apklust.) APRAKSIJA Meitiņ, nāc! VLADIMIRS (Bažīgi.) Kam to bērnu? Ilja nāk. APRAKSIJA Tā kņazes ziņa. ILJA BALSS PAGALMA Dobriņ, vai tu sauc? vai aizskar? DOBRIŅA Nē, nāc šķirt! * (Ienāk   I l j a   ar ļaudīm.) ILJA (Skaļi, uztraukti, lielīgi.) Še es esmu, visus saberzīšu es! KŅAZE APRAKSIJA (Viņam pretī nākdama ar meitiņu.) Ilja, klau pirms: apsveic tevi kņaza bērns! (Uz meitiņu.) Iljam, pirmam krievu varonim, dod mutes! ILJA (Apjūk un stāv rāms.) MEITIŅA (Pieiet viņam klāt un pieliec viņu pie sevis; tad piepeši atgrūž.) Nevar mutes dot: nau mazgājies. (Visi smejas.) Pinkains! - Kur tev meitiņa, kas matus izsukā? ILJA (Klusi, žēli.) Nau man meitiņas. MEITIŅA Tad saglaudīšu es, Nesukātus nelaiž goda vietā. ĻAUDIS (Sakustas.) KŅAZE APRAKSIJA (Uz meitiņu.) Dod nu mutes, ej! ILJA Ak, brīnumbērns! MEITIŅA (Uz Ilju, viņu noskūpstīdama.) Nu, sveiks! (Aiziet.) KŅAZE APRAKSIJA (Uz Ilju.) Dzirdi: nesukātus nelaiž goda vietā! Stiprums dots, kur maigums tev? kur miers? Laiks vēl - pēdējs - dari drīz! ILJA (Rupji.) Ne tavu prātu! KŅAZE APRAKSIJA Labi! - tad i es ne tavu prātu daru! Ej tad dzīrot tur! (Rāda uz pagalmu.) KŅAZS VLADIMIRS (Īgni.) Viņš apēd mūs. APRAKSIJA Iljam spēks, - kas tam ko padarīs? (Uz Ilju ironiski.) Ved i Dobriņu; tam pāri dara šeit. DOBRIŅA Iljam jāšķir pirms. ILJA (Taisās iet.) Ē, iesim, brāl! Riebj man cīnīties ar viltu. KŅAZE APRAKSIJA (Griezīgi.) Ej ar godu! (Noņem sev no pleciem platu un smagu zīda segu ar garām zelta vītām auklām un uzmet to Iljam uz pleciem.) VECAIS SULAINIS (Iesaucas.) Ņem to zīmi! VLADIMIRS (Iesaucas.) Čūska! ĻAUDIS llja - kņazs! ILJA Es vairāk! Patur! (Viņš atmet svārkus Apraksijai.) Ko spēj čūska dot? APRAKSIJA (Rāda aiz Iljas.) Tad dos tev tie! (Kad Ilja apgriežas, kur tam aiz muguras draudoši pacēluši ieročus kņaza kareivji, tad Apraksija liek saviem kalpiem un kareivjiem pārmest Iljam svārkus pār galvu un viņu ar zelta auklām sasiet.) ILJA (Spēj tik iesaukties.) Ā! kas tas? APRAKSIJA (Griezīgi.) Nu kņaza svārkus patur' tu! (Aiziet, dodama zīmi kareivjiem.) * (Apbruņoti kareivji nostājas starp Iljas varoņiem, kuri arī bez ieročiem.) DOBRIŅA (Brēc.) Viltus! Nodevība! Glābjat Ilju! VECAIS SULAINIS Ļaudis, līdzat tam, kas līdzējis ir jums! KĀDS ZĒNS Glābjat Ilju! glābjat tēvu! Virsū tiem! KLAUSNIEKS Ak tu, bēda, bēda, atkal uzmācies! UBAGS- STAIGULIS Mācas, mācas, bēda vēl nau Iljas gals. (Saskrien vēl ļaužu, bet Dobriņa un Vecais sulainis top no kalpiem tūdaļ sasieti. Arī Dobriņa, kurš ievainots nespēj pretoties. Varoņi saceļas, bet top atspiesti. Ļaudis bēg un top izdzīti.) KŅAZS VLADIMIRS (Gavilējoši uz Ilju.) Tu man tukšus izlaupīji pagrabus, Lai tais tukšos pagrabos nu tevi met! (Uz Veco sulaini.) To lai pakar! - Salašņus lai dzen un kauj! VECAIS SULAINIS Karat, kaujat, dzenat, kņaza kalpi! Atnāks laiks, no kartavām mēs kāpsim nost! Laukā sprauksimies no pagrabiem, Augšā zeme zemniekdēlu cels! UBAGS-STAIGULIS Zemes smagumu cels tie, ko smagums spiež. (Ārā dzirdams ļaužu nemiera troksnis; bet ļaudis top atspiesti.) VECAIS SULAINIS Sveiks un piemin' mani, Ilja, zemes dēls! (Top aizvests.) * (I l j a   ierēcas ar aizspiestu muti tik neganti un sāk tā raustīties, ka bajāri un Vladimirs atbēg nost.) VLADIMIRS (Klusi, aši.) Ašāk prom šo! Vārtus priekšā! Smiltis virsū mest! (llja top aizvests. Tāpat Dobriņa.) KŅAZS VLADIMIRS (Atkal svinīgi.) Nu, jūs mani bajāri un mani brāli! Valstī atkal kārtība! Nu reiz būs miers! DAŽI BAJĀRI (Skaļi.) Reiz būs miers mums! CITI BAJĀRI (Klusi.) Paga! Klusāk, klusāk! VECIE VAROŅI (Sarunājušies savā starpā.) Paliec, kņaz, tad viens ar bajāriem! Mēs vairs nekalposim tavai kārtībai. (K ņ a z s   V l a d i m i r s   pārsteigts, neatrod atbildes; skatās uz bajāriem; arī tie nemierīgi.) * (Priekškars.)

RAINIS Ilja Muromietis Krievu traģēdija piecos cēlienos CETURTAIS CĒLIENS Kijeva. Kņaza cietums - pagrabs. Šauras telpas; zemi griesti, kuri noiet nolaideni uz skatuves dibenu, nedaudziem resniem šķērskokiem. Griestos mazs lodziņš. Pa kreisi mazas durtiņas no rupjiem kokiem. Tumšs. * (Ilja sēd zemē uz salmiem; viens.) ILJA (Lēni.) Še es esmu, Ilja Muromietis, zemniekdēls! (Iesmejas atminēdamies.) - Ha, ha! Tā es savu gaitu sāku reiz - Nu es atkal sēdu tā kā bērnībā aiz krāsns. Tikai tagad dziļā bedrē mests kā rudens rācens. (Kavēdamies atmiņās, dusmīgi.) Smagmes somu gāju celt, - nu pats es smags kā maiss! Zem' un debess kopā siet, - nu pats es siets! Cīņā pretnieka man nau, bet viltū gan! Visi nodevēji, - varoņu vairs nau! (Domās.) Tas par maniem darbiem! - kāda vaina man? * (Augšas lodziņu paver un pasniedz pa viņu maizi un ūdenstrauku maza meitiņa, kņaza Vladimira un Apraksijas bērns. - Kad lodziņu paver, dzirdas tāļš troksnis.) MEITIŅA (Sauc skaļi.) Ilja, celies, - še tev maiz' un ūdens! Ņem! ILJA (Priecīgi uzlec kājās.) Tu tā, mazā dūjiņ! - Nāc! MEITIŅA (Klusi.) Pag! Klusi! Pag! (Pazūd, aizver lodziņu.) * ILJA (Atkal viens, sērīgi.) Diezgan izskraidījos plašās pasaulēs, - Ko sev saskrēju? Ko mantoju? Ko guvu? Pliks kā zirnis, viens kā akmens laukmalā! - Citiem sieva, bērni, - kam par mani rūpi' Sveša meitiņa man atnes ēst un dzert, - Badā sen būt' miris, bedrē sapuvis bez tās, Es, kas citu bārus, atraitnes tik aizstāvējis! (Sēd domās nogrimis un gaida.) * (Ienāk pa mazajām durtiņām   A p r a k s i j a s   m e i t i ņ a.) MEITIŅA Es tik īsu brītiņu! Ka neman' tie! ILJA Nāc, tu mīļā drostiņ, pasēd' še! MEITIŅA Tur tracis liels! ILJA Kas par troksni? Karš? MEITIŅA Tur tracis liels. ILJA Bet lai, jel lai! MEITIŅA (Sniedz viņam ēst.) Ēd nu! ILJA Vairāk gribu tevi redzēt nekā ēst! Tikai tevi redzot, mana dzīve ilgst. Nau man dēliņa, kas man pie sāniem stāv. MEITIŅA Ilja, ēd! - Man jāskrien! Gaida tēvs. ILJA Kas tev labāks: es vai tēvs? MEITIŅA Tu gan; tēvs bar. ILJA Ha, ha! - Ļauns tavs tēvs, viņš šinī bedrē lika mani mest! MEITIŅA Kam tu nemazgājies svētkos nāc un traci cel? ILJA (Brīnīdamies.) Nemazgājies?! Paga! (Viņš tura viņu apskāvis.) MEITIŅA Laid! ILJA Kurp steidz? MEITIŅA Tracis atkal augšā! ILJA Kas tad? MEITIŅA Kalincars! ILJA Kalincars? MEITIŅA Nu, Kalincars pēc mātes nāk. ILJA Kam tu labāk māti dosi? Tēvam jeb vai tam? MEITIŅA Labāk tevim. ILJA (Izbrīnījies.) Tā, tā! MEITIŅA Nu, tu glābsi mūs. Es pie tevis paslēpšos! Tēvs brēc tik, raud: «Kur skriet?» ILJA Jums jau varoņi! MEITIŅA Tie negrib tēvu glābt - Tatāru tik daudz! Tie bļauj un rāda dūres! Nau neviens, kas glābtu. Vedīšot mūs visus prom, Tēvu nositīšot. Jāskrien palūkot! - Dievs tik vien vēl spējot glābt - ILJA Un es! MEITIŅA Nu, tad nāc! ILJA Nē, nē! MEITIŅA Tā gan! Tēvs mani bārs, Kam tev nesu ēst, - sen miris tu, viņš teic, Citād' padzinis tu būtu tatārus - ILJA Nē, nē! MEITIŅA Skriešu lūkot; atvedīšu māti šurp. ILJA Nē, nē! MEITIŅA Māte nebārs, - zina. ILJA (Uzbudinādamies.) Sist to nost! MEITIŅA Tu kā tatārs! ILJA Ko tā darīj' man! MEITIŅA Es tev nenesīšu ēst, tu mirsi nost! ILJA Tie pa priekšu! Visi, visi! MEITIŅA Tu kā tatārs gan! Visus kaut! Ne plikadīdas sēklai neatstāt! ILJA Ak, tie nelieši! Ij plikadīdas! MEITIŅA Skriešu mātei pateikt. (Aiziet.) * ILJA (Atkal viens, uztraukts, dusmās.) Ha, ha! Atriebe nu nāk! Varoņi tos arī neglābj, - nu jūs rokā man! Tātad ir vēl varoņi! - Par mani stāv; - Nosist, nosist! - Nemazgājies!? - Asnīs mazgāšos! * (Ienāk   A p r a k s i j a   ar   m e i t i ņ u.) APRAKSIJA (Uz Ilju.) Varon-kņazi! ILJA Vai nāc mirt? MEITIŅA Klus', Ilja! ILJA (Uz meitiņu.) Nost! MEITIŅA (Iljam pieķerdamās.) Nebļauj, Ilja, tā kā tatārs! ILJA (Atgrūž viņu.) Ej! (Uz Apraksiju.) Laiks nāk nu mans! MEITIŅA (Neatlaižas no Iljas, apsēdina viņu, sēžas viņam klēpi un tura muti cieti.) Sēsties! Nekliedz, raudāšu! Tur' muti ciet! APRAKSIJA (Pasmejas, tad:) Nāku mirt - man mirt ir laiks, tev dzīvot laiks! ILJA Ha, ha! Ha, ha! APRAKSIJA Smej, bet zin': man Kalins riebj, Tā kā Idalons: - tie mežoņi. ILJA (Rūgti.) Ij es! APRAKSIJA Tu tos veiksi, celsi ļaudis jaunos tikumos, - Vecais, sarūgušais smagi sver kā mieles. ILJA (Pussērīgi, pussmejot klusā atmiņā.) Lai pa jaunam Krievu zemē zāle aug, Zied pa jaunam ziedi - - APRAKSIJA (Aši.) Kas to teica? ILJA Kas? (Novērsdams runu.) Lai ceļ Vladimirs! APRAKSIJA (Atlaizdamās no jautājuma un nolūkodamās viņā.) Nau spēks un rūp tik sev, Pats viņš smagi spiež, - tu topi kņazs! ILJA (Iedegdamies atkal, uzceļas.) Čūska! nosist! APRAKSIJA Nosit! bet tik topi kņazs! Lai reiz zemes smagums celtos nost. ILJA (Pārsmejoši.) Ha! tev arī rūp?! APRAKSIJA Man mežonība riebj. ILJA Kam tad lauzi mani? - Neticu tev vairs. Ceļš zem kājām zūd, - kas velk - nez kur - APRAKSIJA (Aši.) Kas to vārdu teica? Viņa? ILJA (Nikni.) Klusi! tu! APRAKSIJA (Izaicinoši.) Nosit mani! Labāk tavās rokās mirt, Nekā Kalincara rokās dzīvot vēl. Še! Ko gaidi? - Citu neproti kā sist un nīst. (Viņa nometas ceļos pie Iljas un sniedz viņam galvu sišanai.) MEITIŅA (Māti apskaudama, uz Ilju.) Māte laba, apmīļo to, - tu ne labs! ILJA (Īgni.) Kalincaram nedošu. MEITIŅA (Uz Ilju.) Tu labs, nāc šurp. * (Nāk pa kāpenēm aši lejup streipuļodams   k ņ a z s   V l a d i m i r s   ar diviem   p a v a d o ņ i e m.) VLADIMIRS (Saucot skaļi.) Ilja! Ilja! glāb tu mani! ILJA (Bargi.) Ko tu nāc? Vai mans cietums kņazam pēdējs patvērums? VLADIMIRS Es nu žēlošu! - (Uz pavadoņiem kņaza balsī.) Šo brīvā laist! ILJA (Smejas.) Ha, ha! VLADIMIRS (Nāves bailēs, glaimīgi.) Sarkansaulīte! no zemes laukā nāc! Melni mākoņi no vēja dzīti prom, - ak, glāb! ILJA Tas, ko bedrē meti pats, lai tevi glābj? VLADIMIRS (Zemodamies.) Atrieb man! - Liec mani siet! Liec mani pērt! - Tik glāb! APRAKSIJA (Nicīgi.) Tas tik kņazs! VLADIMIRS (Uz Ilju.) Nu topi tu tas kņazs! Ņem ij Apraksi! APRAKSIJA (Iesmejas.) Es prece esmu tev! ILJA Vai ij meitiņu tu projām dod? MEITIŅA Jā, tā labi: Ilja būs mans tēvs; ILJA (Uz Vladimiru.) Visu dod tu katram, kad tik tevi glābj; Tev tik sevis rūp. VLADIMIRS (Ar zināmu cieņu visās bailēs un zemībā.) Nu nicin' mani vien! Sevis vien man rūp, - bet es jau zemē esmu viss! Visus zemes spēkus kopoju un valdu es; Neļauju tiem klīst un patvaļot; Krāju mantu vienā kopā, - tas mans spēks; Mērķis man ir tur, kā viņu sniegt: - viss viens! Varā, viltū ņemt vai zemoties, vai lūgt. Es šīs zemes smagums, viss uz mani sver! ILJA Tu tas zemes smagums, - kā to celt? VLADIMIRS Nāc tu manā vietā, būsi smagums tu! ILJA Būšu smagums es!? - es negribu! Nē, nē! VLADIMIRS (Izbrīnījies.) Kā tad citādi? ILJA Tu spied, bet pats no zemes brīvs, Piesiet tevi tai! VLADIMIRS Nu, sienies tu, tik glāb! Ej, ej! - Kalins, veicot mani, kaus ij Krievu zemi līdz. Glāb jel to! (Troksnis ir pavairojies. Jau tatāri klāt. Uz pavadoni.) Ej, skat', kas augšā ir? (Pavadons aiziet.) * (Ieskrien cits   p a v a d o n s.) PAVADONS (Aši.) Tatārs ir jau še! VLADIMIRS (Izmisumā.) Ak, glāb! jel glāb! ILJA Nē, nē! * (Ieskrien   I   p a v a d o n s.) I PAVADONS Tatārs klāt, bet varoņi tik stāv un negrib iet! Kalins nākot zemi atbrīvot! VLADIMIRS (Uz Ilju.) Klau jel! ILJA Zemes smagums tu, nu tevi gāž. VLADIMIRS (Galējā izmisumā piepeši apmetas mierīgs, uz Ilju.) Vai tu glābsi? ILJA Nē. VLADIMIRS Tad iešu līgt ar to. ILJA Vai to jaus tev varoņi? VLADIMIRS Nu, līgšu tad ar tiem. (Aiziet līdz ar pavadoņiem.) * APRAKSIJA (Uz Ilju.) Viņš iet pārdot mani, bērnu ar. MEITIŅA (Pieķeras Iljam.) Mums Ilja tēvs. APRAKSIJA Troksnis aug, - nāk tuvāk Kalins, - ak, man bail! ILJA Nāc pie manis! APRAKSIJA (Viņam pieglaužas.) MEITIŅA (Abus apskaudama.) Māt, mums droši, tētiņš glābs. Nu ir labi visiem, man un tev! (Priecīgi lēkā un tad ziņkārīgi pieiet pie durvīm.) APRAKSIJA (Bažās.) Viss uzreiz tik klusi! - Bērniņ, pag! (M e i t i ņ a   priecīgi aizskrien.) * (Piepeši skaļi iekliedzas meitiņas balss.) ILJA Vai! Kas tur? Vai Kalinļaudis? APRAKSIJA Meitiņ! meitiņ! (Metas abi pie durvīm; iekrīt iekšā meitiņa, ievainota; aiz viņas parādās tatārs, kas, ieraudzījis Ilju, bailīgi atraujas atpakaļ.) MEITIŅA (Čukst.) Tētiņ! (Ilja paņem viņu rokās; viņa izdziest.) APRAKSIJA Vai man! vai man! ILJA Tu mans prieks, mans bērns! Turi viņu, Apraksija! Nu es eju cīņā! (Viņš nodod mirušo meitiņu Apraksijai, kura nosēstas uz grīdas, bērnu klēpi. - Ilja aiziet.) * (Priekškars.) * (Kijevas vārtu priekšā. Kara pulki ar karogiem divās garās rindās, uzvaras svētkus svinot. - Ļaudis priecīgi uztraukti. Pa kreisi malā mazās meitiņas zārks ar pavadoņiem. Pie zārka sēd   A p r a k s i j a,   sēru pārņemta. Starp ļaudīm manāmi   u b a g i   -   s t a i g u ļ i    un   K l a u s n i e k s.) ĻAUDIS (Skatās un norāda uz labo pusi, no kuras nāk gājiens.) Lūk! jau Ilja nāk! - Nāk tētiņš! - Glābējs nāk! - VIENS Ko uz pili neiet? OTRS Pirms pie mazās kapa nāk. Tā tam nesa ēst, kad bedrē bija mests. TREŠS Tatārs kāva to, tad Ilja saskaitās, Izšķaidīja tatārus, kas spieda mūs. PIRMAIS Mazos aizstāv Ilja. TREŠAIS Ilja visus glābj. OTRAIS Kņazs to bedrē met, kam aizstāv mūs. PIRMAIS Nu no tatāra mēs glābti, kas no kņaza glābs? VAIRĀKI Ilja glābs! - Lai Ilja kņazs! - Ko bajārs teiks? UBAGS-STAIGULIS Paši sevi glābjat! PIRMAIS Klau, ko ubags teic! OTRAIS Pats lai glābjas pirms. UBAGS-STAIGULIS Nē, pirmie jūs! (Ļaudis smejas.) * (Ienāk   v a r o ņ i   un   b a j ā r i,    viņu vidū   k ņ a z s   V l a d i m i r s,    A ļ o š a,   D u n a j s,   D o b r i ņ a,    B e r m a t a    u. c.   - Visiem pa priekšu steidzas Ilja; viņš meklējot paliek stāvot.) ĻAUDIS (Ieraudzījuši Ilju, klāt.) Slava! - slava! Ilja! - Glābējs! - ļaužu tēvs! Ilja atdots mums! - Nu mūžam paliksi pie mums! ILJA (Nepacietīgi.) Kur ir meitenīte? - Kur ir zārks? ĻAUDIS (Turpina sajūsmoto Iljas apsveikšanu.) Bāru aizstāvētājs! - Apgādā tu mūs! Noņem mūsu nastas! - Ak, mūs dzīve spiež! UBAGS-STAIGULIS Izdeldi tu bēdas, pašu nāvi līdz! KLAUSNIEKS Klusēs bēdu dziesma, skanēs ļaužu prieks! ILJA (Uzstājoties.) Sakat jel, kur meitenīte ir, kur kaps? NO BAJĀRIEM VIENS Zārku meklē viņš vispirms, ne valsts tam rūp! NO ĻAUDĪM BALSIS Še ir zārciņš, Ilja! - Lūk, šepat! (Ļaudis atkāpjas no zārka; Ilja pieiet klāt; Apraksija paceļas un iet Iljam pretī.) APRAKSIJA (Sniedz Iljam rokas pretī.) Paldies dievam, ka tu sveiks! ILJA (Drūmi.) Bet mazās nau! (Nolūkodamies iztālīm zārkā, kurš skaisti izpušķots puķēm.) Cik tu skaisti viņu apkopi! APRAKSIJA Savu saules dzīvi atdeva tas bērns, Glābdams dzīves nakti mātei, man, Glābdams tūkstots dzīves, tevi izsaukdams, - Saite bija, lai pie dzīves sienas spēks! ILJA (Izceļ no zārka meitenīti.) Manu drostiņ, cik tu bāla! - Ak, tev acis ciet! Ļaunā Kalina vairs nau, nu, cēlies vien? Liec man kaklā rociņas! - Nu, runā vēl! Ak, tu klusa, - mūžam nerunāsi vairs! Nu, tad gulsti savā zārciņā kā Svētkalns gula! APRAKSIJA Savu garu lai tev dod kā Svētkalns deva! ILJA (Uz meitenīti, guldīdams to atkal zārciņā, klusi.) Tu no manis aizej prom, ko gaidu es? (Paliek klusu stāvot domās. Pēc brīža.) AĻOŠA (No varoņu vidus.) Ilja! piegriezies mums arī, varoņiem! Ne bez mūsu darbiem Kalins veikts. ILJA (Viņam piegriezdamies, bet vēl pilns savu domu.) Mazās nau vairs - DOBRIŅA (Skaļi.) Ilja veica viens! Tatārs bēga; Ilja balsi dzirdot vien. ĻAUDIS Ilja, rādies vien un visus veic! NO KAREIVJIEM Tiklīdz baumas izpaudās, ka Ilja dzīvs, Kā no nāves uzmodās viss mūsu kara spēks! Tatārs nojauta, ka Ilja nāk, un devās bēgt! ILJA (Klusi uz Dobriņu.) Kas tas jaunais varons bij ar vanagiem? Līdz man gāja cīniņā kā rotaļā. DOBRIŅA Nezin to neviens man teikt. ILJA (Domās.) Kā pazīstams. AĻOŠA (Neatlaižas.) Cīņā gājām, līdzi veicām mēs. APRAKSIJA (Kura uzklausījusies, kad Ilja runājas ar Dobriņu, tagad pret Aļošu vērsdamās.) Iet jūs liedzāties. DUNAJS Mēs vēlāk salīgām. KŅAZS VLADIMIRS (Panākdams uz priekšu, bet ļoti atturīgs.) Vēlāk salīgām. DOBRIŅA Jums zemes deva kņazs, Pilsētas un muižas līdz ar zemniekiem! ILJA (Pārmetoši.) Līdz ar zemniekiem? AĻOŠA Jā, kas tad zemi ars priekš mums? UBAGS-STAIGULIS Vai priekš sevis zemnieks nevar zemi art? VIENS NO ĻAUDĪM Bajāriem no uzvaras gan labums nāk, Kāds tad labums mums? Priekš citiem art! KĀDS NO BAJĀRIEM Klusu! netraucējat lielās sarunas. SAMSONS Nu mēs visi bajāri un līdzīgi kā kņazs; Vecākais uz laiku vien tiks celts no mums. KĀDA BALSS NO BAJĀRIEM Vecais Bermats! CITA BALSS Samsons! VAIRĀKAS BALSIS NO ĻAUDĪM Ilja! - Ilja gan! - (Dažādas balsis viena caur otru, strīdas ap saviem ieteicamiem vecākiem.) DUNAJS Kamēr izšķirsat, lai Vladimirs vēl stāv! Viņš pēc taisnības mūs valdījis jau sen. KĀDA BALSS NO ĻAUDĪM Nē, pēc netaisnības valda sen tas kņazs. CITA BALSS Kas grib taisnību, to bedrē met. VĒL CITA Vai tā taisnība, ka tatāram viņš pārdod mūs? APRAKSIJA Tiesības par kņazu būt ir Iljam vien! DAUDZ BALSIS ĻAUDĪS Slava! - slava Iljam! - Ilja kņazs! Kņaze Apraksija lai tam blakus sēd! DOBRIŅA Reiz es liedzu tev, nu saku: Ilja, esi kņazs! Kurš ir kareivs, tas par kņazu Ilju cels. KAREIVJU BALSIS Mēs kā pirmie tevi sveicam! Ilja, esi kņazs! ĻAUŽU BALSIS Ilja, mūsu glābējs! - Paliec tu pie mums! SAMSONS Lieta svarīga: celt kņazu! Vajdzīgs laiks. DUNAJS Jāpadomā. Tikmēr Vladimirs vēl būs. ĻAUDIS (Neatlaidīgi, skaļāk.) Ilja! - Ilja mūsu kņazs! - Lai Ilja kņazs! Bāru aizstāvētājs! - Ļaužu tēvs! APRAKSIJA Ilja, runā! runā! DOBRIŅA Ilja kņazs! (I l j a   visu laiku stāv domās nogrimis.) APRAKSIJA Kņaze Apraksija esmu es, - Kņazam Vladimiram kroni noņemu es nost, Kņazam Iljam galvā uzlieku to šeit. (Viņa noņem kroni Vladimiram un, noliekdama Iljas galvu, uzliek tam. I l j a   paliek stāvot noliektu galvu.) APRAKSIJA Ilgus mūžus dzīvo, Ilja, mūsu kņazs! ĻAUDIS (Sajūsmināti.) - Slava! - Slava! - Ilja mūsu kņazs! - - Ilja mūžam paliks nu pie mums! - - Bāriem, sērdieņiem nu labas dienas būs! - BAJĀRU BALSIS (Ņirdzīgi.) Bēdas izdeldētas būs un nāve līdz! - - Vai jūs dzirdat, nāves arī nebūs vairs! (Ilja, šos saucienus dzirdot, manāmi sakustas un paceļ galvu, bet atkal to nolaiž.) ĻAUDĪS (Priecīgs troksnis, kuram pa starpām dzirdas atsevišķi teicieni.) - Zemes smagums būs no pleciem velts! - BAJĀRU BALSIS Vai tad zemes Mikulsomu pacēlis ir kāds? (Ilja saraujas un negribot pievirzās tuvāk pie Apraksijas.) APRAKSIJA (Priecīgi apskauj Ilju.) Kņazs, tu visiem patvērums, bet tevim es; Pilī sēdēt tev, ne pasauls laukos klīst; Zemi valdīt, sargāt bārus - sērdieņus, Zemes smagumu tiem vieglu padarīt. (Ļaudis gaviles.) KLAUSNIEKA BALSS (Klusi.) Vai nu bēdu dziesma vairāk neskanēs? UBAGA-STAIGUĻA BALSS (Tāpat.) Vai tad vajdzīgs kņazs un varons nē? (Piepešs, īss klusums. Atskan vanaga kliedziens.) ILJA (Izvairās no Apraksijas rokām; strauji.) Nē! es negribu būt kņazis! Vēl es varons! (Rokas sacēlis gaisā.) APRAKSIJA (Lielās izbailēs.) Ko tas vanags kliedz? Vai tevi sauc? Vai no jauna tu bez mērķa gribi klīst? ILJA Liktens mani sauc, es gribu iet. ĻAUDIS Vai man! vai man! Ilja, ko tu teic? APRAKSIJA (Strauji.) Viņa, viņa sauc! Vai viņa liktens tev? ILJA (Rāmi, noteikti.) Ubagstaiguļi, tie mani cēla, lika iet. - UBAGA-STAIGUĻA BALSS Staiguls esi, soma - māsa tev, un ceļš ir brālis. ILJA (Turpina.) Tēvs man mērķi deva, Mikuls, Svētkalns, Es tos mērķus nepildījis vēl - Pirmie jāpilda, kā citus varu ņemt? (Viņš lēni noņem sev no galvas kroni un uzliek to Apraksijai.) Mani kronis spiež kā zemes smagums tos. (Uz ļaudīm rādīdams.) Kroni noceļu, vēl zemes smagums jāceļ būs. Nes tu kroni, tev viņš vieglis būs. ĻAUDIS Kņaze Apraksija! Skaistā kņaze, dzīvo! APRAKSIJA Es tev līdzi nesu kroni, Ilja kņazs. ILJA Cits man kronis: vaidu stīpa, asru dimantiem. ĻAUDIS Ilja kņazs! - Ak vai man! - Neej, Ilja! - ILJA (Uz varoņiem.) Varoņi, jums arī neder kņaziem būt, Ļaudīm smagumu tik pavairot. Iesim darbu darīt, kas vislielākais! Iesim zemes smagmi celt un nāvi izdeldēt! AĻOŠA Tie tik māņi! Cits ir lielāks darbs: Iesim pašu Kalinvalsti iekarot! ILJA Ko tas deri Tik zemes smagums lielāks taps. APRAKSIJA Ko tas der, - iet zemes smagmi celt un nāvi veikt? Tu to nespēji, vai spējams ir? vai liktens lems? Lūk, te meitenīte nāvē guļ! Tad rimsti jel! Meklē smagmi - nāvi vieglināt, tas mērķis tev. ILJA Vai man! meitiņ! - Kādēļ nespēju? Kur vaina man? Tad jel meklēt jāiet man, kur vaina man? Liktens licis darbu man vislielāko, Tumša vara mani dzen, es gribu iet. APRAKSIJA Ilja, vaina tava: ka pie zemes nesējies! Es pie tevis siešos, iešu tevim līdz. Kad tu neņem kroni, negribu ij es. (Noņem sev kroni un atdod to Vladimiram.) Še tev! ILJA Līdz tu iet man nevari, - pats nezinu, kurp iet? Paliec še tu: smagmi - nāvi vieglināt! Ij bez smagā kroņa valdīsi tu, skaistākā, Man ir meklēt lemts, tev piepildīt. APRAKSIJA (Lēni pieiet pie zārka un sabrūk pie tā.) KŅAZS VLADIMIRS (Klanās viņai.) Kņaze Apraksija, valdi atkal Kijevā! ĻAUDIS UN BAJĀRI Kņaze Apraksija! Kņaze Apraksija! nāc! (Visi viņai zemu klanās, tad piegriežas atkal Iljam.) ILJA (Uz varoņiem.) Vai jūs būsat varoņi? Kad saukšu, nāksat vēl? VAROŅI Nāksim visi! Tu mums biji, būsi vecākais. DOBRIŅA Kurp tu aizej, mīļo, veco brāli, teic! ILJA Eju vakardienu meklēt, varbūt rītu rast. (Visi zemu klanās.) * (Priekškars.) * (Klaja, izdegusi stepe. Rudens.) ILJA (Sēd viena pats.) Še es, Ilja, zemniekdēls, vai vēl kāds dzīvs še ir? Ū! ū! Varat droši atsaukties, ne cīņā saucu jūs. Tikai zināt gribu, vai še esmu viens un gluži viens? Ū! ū! (Gaida brīdi.) Neatsaucas manam saucienam neviens. Nau ne debesīs, ne zemē kādas balss, Ij ne atbalss nau. Ij ne vēja pūsmas četrās pasauls malās jūt. Ij ne gaisi trīs, ne zāles galiņš stepē kust. Viens tu, Ilja, viens. Ū! ū! (Gaida un lūkojas apkārt, tad noteikti un bargi.) Nu tu, Ilja, skaidri saki, kurp tu ej? (Elpu atņemdams.) Diena iet pēc dienas, tā kā lietus līst - Nedēļa pēc nedēļas kā zāle aug - Gads pēc gada. tā kā vanags skrien - Kurp es aizskrēju, kā izaugu, kam liju es? (Pārmetoši.) Bedrē sēdot, sevis iežēlojies tu: Kā tu izskraidījies plašās pasaulēs, Ne ko saskrējis, ne mantojis, ne guvis sev. Vai tev sevis jāžēlo un citu ne? Vai tu Vladimirs, ka gribi sev ko gūt? Vecis, gribi precēt Apraksiju, skaisto ņemt? (Atmiņās.) Vēlu sāku, agri beidzu, vēl ir tāļš man ceļš. Lika tēvs man, lika Mikuls, lika Svētkalns iet. - Katris savu darbu dod, - un kuru veicu es? Es neviena! - Neveicami - kņaze teic, Svētkalns teic, - bet Svētkalns bēga pats. (Citās domās.) Vai tie veicami, varbūt, - tik vien ne man? Pretnieka man nau, man kaujā krist nau lemts. Nenāk varoņi - kas cits lai veic? Kur ir mana vaina? Kur ir mērķis mans? Svētkalns teic man: «Skat', ka velti nepazūd tavs spēks! Savā darbā ej, lai liktens tevi nepanāk!» Kur tas ir mans darbs? (Skumji un drūmi.) Liktens mani panācis un zemē spiež. «Tad būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl!» Vai man, vai! Žēlums manu sirdi plēš un spēkus grauž, Tā kā Svētkalns gribu mirt un zārkā līst. Ko no bedres izkāpu? tas bij mans kaps. (Žēlumā par sevi.) Beigu mīļu vārdu teicu Svētkalnam, - kas man? Nau vairs meitiņas, - kad būt' man dēls! Bēdas izdeldēt! - nu mani pašā bēdas mīt - (Viņš klusi un lēni dzied.) «Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies?» * (Atskan aiz viņa stepē balss.) BALSS (Klusi.) Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies? ILJA (Uztraucas.) Vai tā atbalss bij no mana paša balss? Vai šai nāves tukšumā jel paša atbalss skan? BALSS (Tāpat klusi.) Izcēlies tu, bēda, slapjā zemītē. ILJA (Piepeši.) To es neteicu, - še sveša kāda balss! Kas tu esi? - Iznāc laukā! - Nebaidies! - Vari droši laukā nākt, ne niknais Ilja sauc; Ilja vārgais sēd un domā, ka būs mirt. Kas tur zālē čaukst, vai palīdis zem zāles vēl? * (Izlien no zāles un salīcis rāpus tuvojas Iljam   K l a u s n i e k s,    bet paliek attālu nost.) KLAUSNIEKS Es par zāli zemāks, klusāks vēl par ūdeni. ILJA Kas tu esi? Teic, kā tevi sauc? KLAUSNIEKS Mums vārda nau: Bezvārdis un zemes dēls no slapjās zemes nāk. ILJA Tu tas dziedātājs, kas tur pie nāves upes bij? Tāda riebju dziesma, tā ka jābēg prom! KLAUSNIEKS Tā tā pati dziesma, ko tu tagad dziedi pats. Katris reiz to dziesmu dzied un nevar bēgt. Dziesma bij no sākta gala, nebeidzas nekad. Pašā zemes somas dibenā tā guļ, Ij ne Mikuls pats to nespēj nostu ņemt. Toreiz gāji glābt mūs, dziesmā modās prieks, Otrreiz dzīrēs, trešreiz šodien, - nu ir priekam gals: Nu būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl - ILJA Svētkalns teica to, kā zini? KLAUSNIEKS Liktens visiēm viens. ILJA Priekiem gals, - kur mana vainai Kur mans mērķis? Darbs? KLAUSNIEKS Vaina līdzi dzimusi ar mums. ILJA (Dusmīgi.) Ko tad atkal nāc man sirdi riebināt? Dzini mani prom, kad ceļš man vērās spožs. KLAUSNIEKS Nācu tavu sirdi dziesmās mierināt: Sirdis bēdās, bēdas dziesmās slīkst un rimst. Esam rada, zemesizgarojums tu un mēs. Projām dzinām tevi, lai tu palīdz' radiem, mums. Dod jel ceresstaru vārga nesējiem, Latigorkas laimes tāles tev jau neizbēgt. ILJA Klusi, mūdzi! KLAUSNIEKS (Saraujas un atvelkas.) Šodien vēl tu sniegsi tās. ILJA (Smejas.) Klusi! - Rads tu! - Nāc un rādies, kāds tas rads! - Kā tu atradi, kur esmu gluži viens! KLAUSNIEKS (Lēni un bailīgi līzdams un lūkodamies uz Ilju, paklūp pār galvas kausu zemē.) ILJA (Smejas.) Ta tad varoņrads! KLAUSNIEKS (Paceldamies, vienmēr bailīgi salikušā pozā.) Varbūt ij šis tavs rads? ILJA Kas tāds tevi gāza? KLAUSNIEKS Tas, kas gāzis tevi ar! - Ģindeņkauli. ILJA (Pieiet klāt.) Ģindens. - Cilvēkgalvas kauss. (Pieliecas pie zemes.) Lūk! ij šis mans rads! Kas man to radu saradies! Balta, skaista, liela galva - lūk! kas tas! Baltām acu dobām cauri zaļa zāle aug! KLAUSNIEKS Tā ij tev caur acīm rīt jau zāle augs! Visi tikai pilda savu laiku vien. Devi ceres starus, - ko tu vairāk spēj? ILJA (Pieceldamies, nikni.) Nost, tu mūdzi! gaisti! Mierinātājs tāds! (Klausnieks aši pazūd.) * (Ilja sēd domās nogrimis. Atskan balss kā no zemes apakšas.) ZEMES BALSS (Dobji, nikni.) Zemes somas necēlējs, ko nāc pie manis tu? ILJA (Uztrūcies no domām.) Vai šai gala vientulībā vēl kāds dzīvais ir? Kas tu esi, zemesbalss? Vai Mikuls tu? ZEMES BALSS Mikuls. Gala vientulība visus kopā vāc. ILJA Iznāc laukā! rādies tēlā, kad tu esi dzīvs! MIKULA BALSS Tēlā nevaru vairs rādīties, tik balsi dzīvs. ILJA Ak - MIKULA BALSS Mūžam jādzīvo man tavas vainas dēļ. Dzīvot apriebies man, dod man jele mirt! (Žēli.) Kam tu neņem manu darbu! ILJA (Skumji.) Reiz es pats Savu darbu gribēju, nu nezinu to vairs. Nu es gribu tavu somu celt, kur viņa ir? MIKULA BALSS Kalnā zelta zārkā nau, bet lejā, melnā zemē. Dziļi metu, kur viss zemes labums aprīts guļ! ILJA (Atkal strauji.) Kā to celt? Jel pasvied jostu! MIKULA BALSS Josta trūka. Nau. ILJA (Satrūkstas un atlaižas.) Vai! MIKULA BALSS Somu necelsi, pats tiksi tā kā soma smags - ILJA (Atkal drošāks.) Kas tad cels to? MIKULA BALSS Tie, kas paši ceļamie. ILJA (Smejas.) Ha, ha! MIKULA BALSS (Žēli, draudoši.) Vai tev, somas necēlējs! Tev šodien gult! * (Balss apklususi. Ilja sēd vēl vairāk nospiests pašpārmetumu un žēlabu. Beigās viņš pieceļas.) ILJA Vai man! vai man! - Kad es necēlējs, Tad man pašam gult! (Sauc ar balsi.) Nāc, Klausniek, kapu roc! * (Zālē parādās Klausnieka galva.) KLAUSNIEKS (Bailīgi.) Kam būs rakt? ILJA Tik roc! KLAUSNIEKS Nau lāpstas. ILJA Ģindeņkauius ņem! Manu kāzu nakti raki kapu sev, - nu man. (Runā ar sevi.) Ha! man kāzu gulta! - Nē, kā Svētkalns gribu gult. (Piepeši atskan pērkona dūciens. Klausnieks aši nozūd.) * (P ē r k o ņ a   b a l s s,   kurā runā Svētkains.) Brāli! mūžam tevim nebūs kapā gult kā man! ILJA (Atdzīvojas, priecīgs.) Svētkaln, Svētkaln, brāl! Nu labi būs, kad atnāc tu! Runā, runā! SVĒTKALNS Klausies! Drīz man muti aizspiež zārks. ILJA Vai es celšu somu? SVĒTKALNS Cels, kas paši ceļamie. ILJA Teic ij Mikuls. Nesaprotu, veco brāl. SVĒTKALNS Nedz es. ILJA Teic jel! SVĒTKALNS Mazāks ir tavs spēks, tu vairāk veic ne es. Neveiksi, nāks mazāki vēl, tiem būs veikt. ILJA Nesaprotu. SVĒTKALNS Ej to prast! ILJA Kurp iet? SVĒTKALNS Ej sevi rast! ILJA Teic jel, teic: Kur vaina man? Kur mērķis? Kur mans darbs? SVĒTKALNS Jau man muti aizspiež zārks. ILJA Teic vēl! Teic vēl! SVĒTKALNS Droši stāv'! tev kapā negult! pretnieks tev tu pats. (Vēl viens pērkoņa rūciens, tad balss apklust.) * ILJA (Pilns jaunu cerību un drosmes.) Droši stāvu! Kapā negult! Pretnieka man nau! * (Ienāk klusi, bet ašām kustībām   U b a g s   -    s t a i g u l i s.) UBAGS-STAIGULIS Draugs tev ir! - nu pērkons klus, var cilvēks laukā nākt. Ubagstaiguļi tie nāca tevi celt, nu atkal celies! ILJA Nāc! - Es atkal drošs, kā toreiz. - Somu gribu celt. Kur tā ir? UBAGS-STAIGULIS Guļ jūras dibenā, kas cels vairs to!! Upes uznes zemi virsū katru gad', Melnas dūņas klāj to, ūdens zāles pāri aug. ILJA (Atkal sabijies.) Ak, kā rast to? UBAGS-STAIGULIS Nerast tev to, necelt vairs nekad. ILJA Kas tad cels to? UBAGS-STAIGULIS Paši ceļamie. ILJA Vai! UBAGS-STAIGULIS (Pieķeras Iljam aiz svārkiem, velk to lejā.) Piesēd! - Tu tik liels, ka galva atlūst runājot. ILJA (Piesēstas un viņam tuvumā atkal galvas kauss.) Atkal te tas galvas kauss! caur acīm zāle aug. Tā ij man caur acīm zāle augšot rīt. (Atkal drūms.) UBAGS-STAIGULIS Nebēdā, bet skat': ij nāvē dzīve aug! Kā tev acis zilas spīd, tā puķe zili zied! ILJA Tiesa, tiesa, tā ij nāvē dzīve aug. - Bet šai zilai puķei rudeni būs vīst! Visām puķēm apkārt, zilām, baltām, sārtām, kalst! Ko ir puķe vainīga, ka vajaga tai vīst?! Kur ir mana vaina? mērķis mans? mans darbs? (Atmiņā.) Vaina esot līdzi dzimusi ar mums. Visi savu laiku tikai pildot vien. Liktens, liktens, visi, - ko tas palīdz man? UBAGS-STAIGULIS Nebēdā, bet skat': jā, - vaina dzimusi mums līdz, Puķe ruden' vīst, - bet tu? Vai tu tik puķe vien? Vairāk esi tu! Tavs liktens tavās rokās dots. Atjaunojies, tad tev nebūs vīst! ILJA (Izbrīnījies.) Atjaunojies?! UBAGS-STAIGULIS Kur tev dēls? ILJA (Pārsteigts domās.) Kur ir mans dēls? UBAGS-STAIGULIS Kur tev vaina? Kur tev mērķis? Kur tavs darbs? ILJA Vai tad te man vaina? UBAGS-STAIGULIS Vai tu stepes vējš? Tā bez mērķa skrējis, nu tik gaudot vari vien? ILJA Vai tad Apraksijai taisnība: kam nesējos? UBAGS-STAIGULIS Apraksijai sava taisnība, ne tava. (Taisās iet.) ILJA (Uztraukts.) Skrēju! skrēju! - Paliec! UBAGS-STAIGULIS Pagaid'! Dobriņa tev nāk. ILJA Pagaid' tad ij tu! UBAGS-STAIGULIS Mums lielas lietas rūp! Lielas, jaunas briesmas nāk! - Kas spēs tās vērst? ILJA Ho! teic Svētkalns: kapā negult! pretnieka man nau. UBAGS-STAIGULIS Svētkalns teic, ka pretnieks tev tik vien tu pats; Atjaunojies! Klausi! Pretnieks neesi sev pats! (Aiziet.) * ILJA (Viens.) Skreju, skreju! - Dēlu meklēt. Ak, man kauns! - * (Ienāk   D o b r i ņ a,   nokusis.) ILJA (Priecīgi.) Nāc tu, Dobriņ! - Vai tu dzirdēj' mani saucam, brāl! Iesim meklēt! DOBRIŅA Saucam nedzirdēju, nāku pats. Tavu balsi par trim dienām vien tik dzirdam mēs. - Brāli, nācu tevi mājās vest. ILJA Kur man mājas? DOBRIŅA Kijevā! - Liek Apraksija saukt. Raudzīt man, pie kā tu ej? Jeb esi viens? ILJA Nedzirdu to balsi. - Meklēt gribu tālāk iet! DOBRIŅA Ko tu meklē? ILJA (Neatbildēdams tieši.) Cīņā šodien bij kāds nezināms - Vanags tam uz pleca, putni gaisā bij - DOBRIŅA Nu? ILJA Man likās pazīstams. DOBRIŅA Man arī tā! - Aļošu reiz sakāvis tāds vanadznieks, Dziesmas dziedot, šķēpu rokā virpojot - ILJA (Atminēdams.) Viņās posta dzīrēs bij kāds zēns, - tāds drošs - DOBRIŅA Zēns? - Bij, bij - es ievēroju: vai tas pats? ILJA Kad nu ir tas pats? DOBRIŅA Viņš līdzīgs kam - kā tev? - ILJA (Priecīgs.) Līdzīgs man?! Tu saki! DOBRIŅA Jā, tev gan. ILJA Brāli, brāli! Dobriņ! - Kad nu - (Viņš strauji apskauj Dobriņu.) DOBRIŅA Ko tu spied? ILJA (Atlaižas, klusāk.) Es to nezināmo meklēt gribu iet. DOBRIŅA Ko? To zēnu? ILJA Vīru, kas bij šodien cīniņā; Kas man gāja līdz, kad varoņi bij liegušies. DOBRIŅA (Domīgi.) Vai tu domā: - viņš tavs dēls? ILJA Ko zinu es? DOBRIŅA Varētu pēc gadiem būt, bet vai tad tu - - Apraksija gan - ILJA Nē, kas tev prātā nāk! DOBRIŅA (Atcerēdamies.) Viņa tāļā, skaistule: tā svešādā - ILJA A, ā! DOBRIŅA Pārdabīga burve, viņai vara kā nekam, Skaista gan. Man bailes bij - ILJA Ak, lūk! DOBRIŅA Ļauna ragana, - Ko Apraksija teiks? Viņa cerēj' - vēl un vēl - Ko nu lai saku es? Iešu mājās. ILJA (Sirsnīgi.) Nāc man līdzi tālēs meklēt iet! DOBRIŅA Putnis, krātā pasēdējis, tāli neskries vairs. Mani mājas gaida. ILJA Mani tālais lauks. Ubags-staiguls saka, atjaunoties būs, ne mirt! Kā tad atjaunoties, ja ne dēlā? Meklēt skriet! DOBRIŅA Visu mūžu dēla negribēji, kā nu būs? * (Piepeši aši ienāk   V a n a d z n i e k s,   apbruņojies, bruņu cepuri galvā.) VANADZNIEKS Ko te sēdat, veči? Ubagstaigulīši jūs! Augšā! Augšā! Sveicat! Augšā ceļaties, kad garām varons jāj! (Uz Dobriņu.) Ej, tu paraug' seglus zirgam! ILJA Bezkauns tāds! Vai tu neredz', ka mēs varoņi?! - Kas tu? VANADZNIEKS Ā, šie varoņi! Tad še! - Ij tev! Ij tev! (Viņš sper viņiem ar plakanu zobenu.) Šoreiz tiks! Kad vaļas būs, tad vairāk dabūsat. ILJA Kas tas tāds? Tik varen sper! VANADZNIEKS Kad gribi zināt, nāc! (Aiziet aši.) ILJA Kas tas bij? Es dzīšos. Man tas jāpanāk! * (Priekškars.)

RAINIS Ilja Muromietis Krievu traģēdija piecos cēlienos PIEKTAIS CĒLIENS Pils priekša. Lieli treji vārti, šķirti tumšām klintīm un kokiem. Vārtu priekšā šķērsojas treji ceļi; šķēršu vidū augsts melns stabs; ap to zaļš maurs. * (Maurā pie staba stāv jaunais   V a n a d z n i e k s,   - jauneklis - gaišmatis, bruņots, vanags viņam vienā plecā, dūja otrā; rokā viņš pār galvu virpuļo šķēpu. Ap viņu gaisā lido putni. Klusi skan dziesmas.) Es še esmu, Vanadznieks, no tālienēm! Ne man vārda, ne man tēva vārda nau. Nāc nu laukā, briesmas! - pretspēks, nāc! Es tas stiprākais šai pasaulē! (Uz tālumā nākošo Ilju.) Centies, veci, ka man vari līdzi tikt! * (Ienāk   I l j a   M u r o m i e t i s.) ILJA (Nokusis.) Nu reiz tevi panācu, kas bēgi man! VANADZNIEKS (Nolaiž šķēpu, atlaiž putnus gaisā, paturēdams tikai vanagu un dūju uz pleca.) Ne es bēgu, - tevi vedu šurp. Atpūties un taisies tad, te būs tavs darbs! ILJA Vedi mani? - Te mans darbs? - Kas esi tāds? VANADZNIEKS Pagaid'! Zināsi. Pirms klausies: naidnieks nāk! Ubagstaiguļi to briesmu vēsti nes. Varoņi grib Kalinvalsti iekarot: Jauna, liela vara spiež tos atpakaļ, Liktens vietā šurpu cīnīties tos dzen. Visu zemi nāk tā jaunā vara noslaucīt, Visu varoņdzimtu izdeldēt, Kas pār savu laiku dzīvojusi jau - ILJA Ha! Ha! VANADZNIEKS Topat jauni, lai to atvairītu nost! Nāc tu sevi rast, tad spēsi zemi glābt! Es tev iešu palīgā, tad spēsi veikt. ILJA Ha! Ha! - Ha, ha! (Atskan klusas dziesmu skaņas, bēdu dziesma jaucas ai prieka skaņām.) VANADZNIEKS (Svilpj. Atgriežas putni un sāk pa gaisu lokos laisties.) Griezies, vanag, skani, dziesma, virpo, šķēps! ILJA (Klausās.) Kas tās dziesmas? Kopā svešādjauktas skan? Nāves upes bēdās vecie žēli raud, Līdzi jautri, nebēdīgi bērni smej! VANADZNIEKS Vai tu nezini, kur esi? Liktens trejceļš šeit! Treji vārti, treji ceļi tek, un stāv melns stabs. ILJA Māņi! Trejus ceļus izgāju es sen: Ceļu izgāju, kur bagāts top, un netapu, Ceļu izgāju, kur prec, un precēts neesmu, Vēl to ceļu izgāju, kur mirst, un nemiru. VANADZNIEKS Maz tu gāji, - vai tiem ceļiem tik vien gals? Trejceļš šķiras tur, kur stabs un gals! Trejceļš šķiras tur, kur stabs un sākums! Trejceļš satek, pārcērtas un atkal tek! Vienā spēku, otrā baudu, trešā darbu rod. Visos vienreiz mirst, bet simtreiz darbā. Ko tu izgāji, tas bij tik darba mets, Ij to pašu neveici, jo spēks tev sīkst. ILJA Ha, man spēka tiek! Kam vēl tik daudz? VANADZNIEKS Pazust tev, tik es vēl spēju tevi glābt. ILJA Klausos, klausos tevi, - lielībnieks tu gan! Ilgi tevis dzinos, - viena meklēdams, - Nu es redzu gan: ne tu tas vīrs! - - Pazust man, un šis tik spējot mani glābt! Citus glābju es, ne mani kāds! - Ej, kverpli, vien! (Skaļi, uz priekšu panākdams.) Es tas stiprākais, man pretinieka nau! Nu, tad celies, kad tu drīksti manim pretī stāt! VANADZNIEKS (Atkāpdamies.) Es ne kauties tevi saucu, - palīgu tev sniegt. ILJA Nost tāds palīgs! Stājies pret! Nu neizbēgsi vairs! Ja tu bēgsi, pātagu tev baudīt būs. VANADZNIEKS Ha, tu ubags-staiguls, krīti, kad tu gribi krist! Prāta netiek tev, ne sevi zini pats. (Skaļi.) Es še, Vanadznieks, šai saulē stiprākais! Trīs tu ceļus gāji nerazdams, Še tev visu būs no manis rast: Bet kā pirmo krist, tad sekos cits. ILJA Lepna tava balss kā mana paša skan, Kā tam vīram, tā ap galvu arī tev Vanagi un dūjas, rokā virpo šķēps - VANADZNIEKS Kā man viegli šķēpu virpās laist, Tā ij tevi, Ilju, virpuļot. ILJA Lielīgās tev runās mute dimd, Tikai nekrist cīņā man no liktens lemts. VANADZNIEKS Var ij nekrist cīņā: topot vergs. Stiprāks es: man šodien tevi ceļos mest, Lai tu atzītu, ka jaunie spēki pāri aug, Lai es varu tevi glābt! ILJA Ko zeņķis drīkst?! Vergā mani likt?! Nu kauties būs! (Sit pret Vanadznieku, ka tas atstreipuļo.) VANADZNIEKS Liktens kauties liek. - Nu, vanags, tec tu viens! Balto jūru, dzimto zemi sveic! Man nu biedra nevajadzēs vairs. (Noņem vanagu no pleca, apglauda to un palaiž gaisā.) Tec tu, dūjiņ, arī, manu līgaviņu sveic, Manus mazos bērniņus zem spārniem sedz, Man nu tavu dziesmu nevajadzēs vairs. (Palaiž tāpat dūju no sava pleca.) ILJA Kas tu esi, Vanadznieks, kas vārda tev? Vai tu tas, kas Aļošu reiz pieveicis? Kādas zemes, kādas tautas, kāda tēva, mātes? Lai es varu lielīties, kad būsi manis veikts. VANADZNIEKS Es še esmu vanadznieks no tālenēm! Ne man vārda, ne man tēva vārda nau. Citas zemes man, - drīz būs ij vārds. - Vai šo rokas zīmi zini? Še! (Viņš sit pret Ilja vairogu, tā ka Ilja sagrīļojas.) ILJA (Dusmīgi.) Ko bez ziņas sāc kā nevaronis?! VANADZNIEKS Nu, tad zini! (Sit otrreiz pret Ilja vairogu, tā ka Ilja atstreipuļo atpakaļ un saturas tik, pret koku atbalstīdamies.) ILJA Varens sitiens neļaudniekam! Elpu aizrauj. Nu tev mirt! Krist neziņnegodā! Ne par velti savu vārdu slēp, tev kauns! Esi zaglis-lupiķis, tiem visiem lieku mirt. VANADZNIEKS Tu tik drošs, jo nezin', kas tev draud. Zināt tev, tu sēdēt' aizkrāsnē. Skat': es zinot nāvē eju krist. Pats es miršu, mana suga augs - Pāri tev kā laukam pāri maurs. ILJA Ha, ha, kur tev tādas ziņas nāk? VANADZNIEKS No mātes nāk. ILJA Kur tev spēki nāk? VANADZNIEKS No tēva spēks, Lielāks aug par tēvu kā par viršiem bērzs. ILJA Lielies, lielībnieks! Še, tavam mūžam tiks! (Sit, Vanadznieks nesakustas.) VANADZNIEKS Veca oda kodiens! - Še un krīt'! ILJA (No sitiena nokrīt zemē, aši pieceļas.) Pirmoreiz tu krīti, Ilja Muromiet, Nau man līdzīgs spēks starp ļaudīm. - Kā nu ir? Vai tu Mikuldzimtas? To man aizskart liegts. VANADZNIEKS Zemes dzimtas gan, ne Mikulnieks. Stājies vietā, lai man otrreiz tevi mest! ILJA Kritu nejauši. Ne otrreiz vairs. Ko lielies tu? Kaut tu būtu pašas Svētkalndzimtas, Kuru zeme nenes, - man tā gars. VANADZNIEKS Otrreiz vecam krist, lai jaunais nāk! Nu, turies! ILJA Krīti! (Kaujas un krīt atkal Ilja. Pieceldamies.) Viltus! Viltus! neiet skaitā! VANADZNIEKS Trešreiz vecam krist, lai jaunais aug! Pāri kāpt pār veco! tālāk iet! (Kaujas, krīt atkal Ilja. Vanadznieks uzliek viņam kāju uz krūtim un pārkāpj pāri. Ilja rauga celties un paliek guļot, turēdams izmežģīto roku; lielās dusmās.) ILJA Burvju vārdi tev! ar ļauni spēku veic! Roku mežģī! Izskaudīšu pesteļvaru! Man uz krūtīm kāju spert! tu, kauna bērns! VANADZNIEKS Tevi veikt, pār tevi pāri iet - vai kauns? Es ij nokaut tevi varu, - lūk! (Paceļ šķēpu, bet viņa roka gaisā sastingst.) Nē! Tev nekrist kaujā, - roka stingst - Māte neļauj to, un sirds to liedz. ILJA (Piepeši ar kreiso roku dur pret Vanadznieku, bet viņa roka sastingst. Tas laikā atlec.) Iet pret viltu viltus; iet pret ļaunu ļauns! VANADZNIEKS Nekust'! - Atzīsties, ka esi veikts! Ka es cienīgs tevis! līdzīgs tev! ILJA Viltus! viltus! Nost! - Es stiprākais. Roka stinga man no tavas burvības; Es no zemes jūtu spēkus pieaugam: Trīsreiz nometi, man trīsreiz auga spēks. Tik tu roku, viltam mežģot, maitāji. VANADZNIEKS Vai ir viltus viss, kas spēks un liels? Teici: nau tev līdzīgs spēks vairs cits, - Vai no tevis paša līdzīgs neiziet? ILJA Ko? no manis? Mānies. VANADZNIEKS Celies, tēt! (Palīdz viņam.) ILJA (Dusmīgi.) Ko tu palīdz'? Apskauj mani? Ko tu vil? Gribi krāpšu mani veikt un kaut bez cīņas? Jo man nekrist lemts tik cīņā, mierā varbūt gan. VANADZNIEKS Ak! Tu šaubīgs, gudris tapis! - Lūk! Nost mans vairogs, cepure un šķēps! (Aizmet tos.) Celies, celies! pacel acis, tēvs! Lūk, vai aizmirsi, kāds biji jauns? ILJA (Lēni.) Kas tu esi, jaunekli? Kā pazīstams. It kā redzēts! Garā kara mūžā aizmirsies. VANADZNIEKS Kara mūžā daudz tev aizmirsies: Viss, kas maigs un mīļš, un labs, un tavs! Skat' man acīs, vai to vari rast? ILJA Zila, skaidra jūra - kas tur dziļš un svešs? Gaiša, plaša debess - kas tur galā tumst? Tāļš un netverams, un nepārvarams mirdz! VANADZNIEKS (Sērīgi.) Ak, cik esi aizmirsies un sevim svešs! (Lēni.) Viena zīme vēl - to nevar teikt - Man no kauna būtu labāk mirt - ILJA (Kā nojauzdams, uzbudināts, rupji.) Kas tu esi? Kas tu esi? Vai man prāti viļ? (Krata viņu.) Izkratīt tev atbildi no sirds! Kas esi tu? VANADZNIEKS Lauznes, grābsnes tavas rokas tapa, tēvs. ILJA (Vēl straujāk, rupjāk.) Zīmi, zīmi rādi! VANADZNIEKS Lūko plecu! ILJA (Norauj viņam kreklu, iekliedzas.) Viņa! viņa! atkal atdota man ir! VANADZNIEKS Tēvs, mans mīļais! vai nu es tavs dēls? ILJA Dēls, mans dēls! mans dēls! - Tik skaties prom! VANADZNIEKS Vai tu citu spēku nespēj panest vairs? ILJA Dēls, mans dārgais, ilgotais, mans atrastais! Kā es tevi turēšu, kā sargāšu! Lai neviens vairs tevi manim neatņem! VANADZNIEKS Kāds tu stalts, mans tēvs! Tik cēls un liels! Kā es dzinos tevis cienīgs tapt! Visa mūža maz, ko tevi sniegt! ILJA Varens dēls tu manim tapis, tēvā sities gan. VANADZNIEKS (Aši.) Cienīgs tevis? - Jā, tu atzīsti! (Tad lēni.) Tik daudz garus gadus mani nepazini, Tik daudz reizes mani redzēdams! ILJA (Brīnīdamies.) Pirmo reizi redzu tevi! VANADZNIEKS Es, - ak - daudz Redzēj' tevi, - tevis nepazīts. Tevi meklēt gāju Kijevā: Kņaza cīņā pasniedzu tev dzert - ILJA Nezin. VANADZNIEKS Krogā ziņu nesu tev - Māti pieminēji - biji drūms - Kur tu cēlies, bēda - dziedāji - ILJA (Dzīvāk.) Tu tas zēniņš biji? VANADZNIEKS Es. ILJA (Atkal lēnāk.) Tā, tā - Kur tu cēlies, bēda? Kur tu atradies? VANADZNIEKS (Dzīvi.) Visur centos tevis redzēts kļūt - Ļaudis mudināju sacelties, Lai par kņazu ceļ, - tu atteicies. (Brīdi gaida.) Vēlāk «draisku brāļos» biju līdz, Tevi izrāvām no neļaudīm. ILJA (Atminēdamies.) Bij viens kareivs drošs un spēcīgs, tu? VANADZNIEKS Tas es. Vēl tev pazīt manis nebij prāts. Mūža beigu mirklī skati nu. ILJA Žēl, ak žēl! Ko neteici? VANADZNIEKS Man kauns; Tev vēl citus redzēt nebij skats. ILJA (Kā ar varu atmozdamies.) Ko stāvam? VANADZNIEKS Ak, pēc bargas kaujas labi veldzēties. (Ilja atsēstas uz akmeņa; Vanadznieks nometas zemē pie viņa kājām, lūkojas viņam vaigā.) Atelst! Atelst! veldzēties! tā daudz un drīz! Dziļi lūkot tevi, mīļais tēvs! Lai līdz nāvei paliek sirdī skats! (Apskauj tēvu strauji.) ILJA Ko tik straujš tu, dēls, tāpat kā - laiks būs skauties. VANADZNIEKS Nebūs, ak, vairs laika: vēlu tikāmies! Šodien pat vēl mums jau šķirties būs. ILJA (Aši, dusmīgi.) Kas grib šķirt mūs? Viņa? - Nedošu. VANADZNIEKS Ko par viņu tu, vai māti sauc? ILJA (Negribot.) Ko? VANADZNIEKS (Lēni.) Pēc mātes nejautāji vēl - Ij ne vārdiņa - ILJA Kas grib mūs šķirt? VANADZNIEKS Šodien jāmirst man! ILJA Es neļaušu! Es ij pašai nāvei tevi ņemšu nost! Kas ko spēj pret mani padarīt? Kur es cīnos, tur nau lemts man krist, Lai ij nāk nezin kāds špetnis spēks! VANADZNIEKS Šodien jāmirst arī - (Citā balsī.) Vai tu nevēlies Redzēt māti, debess skaistuli? ILJA Lai ij nāk nezin kāds debess spēks! VANADZNIEKS Tēvs, vai māti labā mini vēl? ILJA Ko tu prasi? Nāc tik prom! VAINADZNIEKS Tēvs! tēvs! ILJA Ko vēl? VANADZNIEKS Meklēt nezin ko sirds dzina tevi, tēvs, - Šurpu vilka tevi nepārvarams spēks - ILJA Nepārvarams? - Mūžam māc, bet veicu es! VANADZNIEKS Vai tu veikdams laimīgs biji, tēvs? ILJA Nau vēl beigts viss jauns, jo tad tik laime nāks. Es nu eju gala jaunu tagad veikt, Turp, kur bēda cēlās, turp, kur atradās! VANADZNIEKS Rīts to vārdu teiks, to smagmi cels; No tā vārda akmens vieglis taps un mīksts, Gala jauns par gala labu vērtīsies. - Vai tu rītu-dēlu meklēt negāji? ILJA Gāju, gāju, - ko es radu?! Tu ne mans! VANADZNIEKS Divi spēki dēlā: tēva ir ij mātes. ILJA (Dusmās.) Bail man viņas, negribu to just! Svešāds spēks, es nespēju pret to. Viņa mani atstāja. VANADZNIEKS Nē, bēgi tu. Viņas spēks ir lielākais šai pasaulē; Kas ar viņu līdzi ies, tas vien tik veiks. ILJA Nē, vēl es tas stiprākais! VANADZNIEKS Un kriti vēl nupat! Zini: dēls par tēvu, rīts par nakti stiprāks ir! ILJA (Uzbudinājumā.) Viltus! viltus! Ļauna ragana un ragandēls! VANADZNIEKS Tēvs, ko nicin' māti?! ILJA Mošķi, visi nost! VANADZNIEKS Mazs tu tapi, tēvs, tu nespēj augt: - Rītu nesaņemi, kad nāk rīts, tavs dēls, - Tur tev vaina, tur tev mērķis zūd un darbs. ILJA (Rupji, izaicinoši.) Zinu pats, un spēju pats! VANADZNIEKS (Smejas.) Un krīti pats, ha, ha! ILJA (Piepešā sašutumā uzlec, saķer Vanadznieku aiz vienas kājas, otrai kājai uzmin virsū un tā pārplēš viņu pušu.) Vilts pret viltu! Mošķi! - Pacelt roku - stingst! Kāju piespert, pušu pārplēst! - Veicu es!! (Pārmērīgi lielīgi, ar nelabu apziņu.) Šie tie stiprie!? - Nē! - Tas stiprākais vēl es!! * (Ieskrien vaimanās   L a t i g o r a   un metas pie dēla, to apskaudama.) LATIGORA Vai man! vai man! - Ko tu darīji, tu zvērs!! Vienīgs dēls tev bij, tu nokauj to! Divās daļās saplēsts! ILJA (Apkaunojas, spītīgi.) Ha, tev divi būs! LATIGORA (Uzlec piepeši.) Divi būs un dalīsies, - lai piepildās tavs lāsts! Sirds tev akmens, akmens topi pats! Rīta nesaņēmi, - lai tev atnāk nakts! Kalinspēki, tumsas spēki - lai pār tevi nāk! (Nozūd līdz ar Vanadznieku.) * ILJA Ha! lai visi Kalinspēki, tumsas spēki nāk! Reiz jau veicu tos, - lai simti - tūkstošs nāk! Krievu zemē varoņi vēl ir! * (No visām pusēm saskrien liels bars Kalinspēku tatāru un uzbrūk Iljam.) VADONS Virsū! virsū viņam! viņš ir viens! ILJA (Atgaiņājas ar zobenu un vairogu no uzbrucējiem un tad sauc lielā balsī tālos biedrus - varoņus.) He! jūs varoņi! He, steidzat šurp! Nu uz lieliem darbiem saucu, še tas pēdējs darbs! (Tad uz uzbrucējiem.) Cik to gružu saskrējis! Kā siseņbars! VADONS Visai zemei mūsu pulki pārklīdīs! Sauc tik! Visus varoņus, jūs noslaucis! Visus ļaudis vergos samīdīs! ILJA (Nepārmērīgi, labā apziņā sauc.) Es še esmu vēl, es krievu varonis. Ilja, Muromiešu ļaužu, zemniek dēls! Lai jūs, šmiču, ir pilns pasauls lauks, Ko jūs spējat manim padarīt? Jums ne dūšas nau man klātu nākt. Lūk, es zemē noliekos, - nu, grābjat, kad ir spēks! (Viņš atsēstas zemē sava lielā spēka sajūtā. Uzbrucēji neuzdrīkstas viņam tuvoties.) TATĀRU BALSIS Virsū! Virsū viņam, kamēr zemē guļ! ILJA Ha, ha! bailes! - (Sauc.) Varoņi! ha, nākat šurp! Nākat skatīties, kas še par ērmiem mudž! TATĀRU VADONS Gaidat, lai nāk varoņi, tad visus reizē grābt! ILJA (Smejas.) Ha, ha! ha, ha! * LATIGORAS BALSS (Atskan tuvumā, atspīd savāda gaisma.) Ilja, Ilja, tava liktens stunda tuvu klāt! ILJA Ha, ha! Ragan', pašai liktens stunda sita jau! Tur tavs dēls no manis nosists guļ, Tas, kas lielījās pret mani, ka šis stiprākais. Hej! Nu man pretnieka neviena pasaulē vairs nau! LATIGORAS BALSS Pats tu pretnieks sev, tas tevi pārvarēja jau: Tu tur dēlā nosists guli pats! Nosists tur tavs gods, jo veici viltū vien; Nosists tur, kā dzinies tu, tavs mērķis un tavs darbs. ILJA Mērķis man: veikt gala jaunu, - viens tur guļ, Tā ij tevim ies, ij taviem tumsas spēkiem šeit! LATIGORAS BALSS (Klusi.) Vai par tevi, Ilja, ka tu neproti! (Apdziest savādā gaisma.) * ILJA (Nemiera dzīts paceļas.) TATĀRU VADONS Neļaujat tam izbēgt! lokā slēdzat to! ILJA Kad jums dūšas nau man uzbrukt, brukšu es! Ha, ha! varoņi! - Ho, ho! - Ho, ho! (Tatāri atkāpjas, kad Ilja viņiem uzbrūk, bet tuvojas viņam atkal citā vietā, tā viņu vienmēr paturēdami lokā.) * VAROŅU BALSIS (Aiz skatuves dzird saucam.) Ilja! Ilja! ILJA Nākat, skatat, kā še ērmi mudž! (Ienāk pulks varoņu, noguruši, steigdamies.) AĻOŠA Ilja, tu še esi! - Glāb mūs, glāb! DOBRIŅA Kad reiz Ilju sasniedzām, tad labi būs. DUNAJS Tumšais Kalinspēks šurp atkāpties mūs spiež, - Nu mēs kopā atstāvēsim pretī tam. TATĀRU BALSIS Ilja, šurpu bēga tie, ne palīgā tev nāks - Visus kopā dzenam šurp, lai visus reizē grābt. - ILJA Kas ir noticis? DOBRIŅA Mums Kijevas vairs nau, Vladimira nau, tik tauta vien un varoņi. ILJA Nu tad labi, atbrīvosim Kijevu, Tad bez kņaza tauta pilnām brīva būs. AĻOŠA Kopā atstāvēsim, projām dzīsim šos. Kas šis trejceļš? Ko tie vārti tur? (Varoņi tikko uzelpojuši jauna cerībā, Ilju sastapdami, sabaidās atkal no savādās vietas, kurā atrodas.) ILJA Ko jūs sabijāties, varoņi? DUNAJS Še trejceļš iet. - DOBRIŅA Treji vārti - tā kā liktens vārti - melnais stabs - ILJA Ho, ho! liktens? - Es jau veicu vienu, dzenu šos, Aila! Lūk, kā bēg tie! (Tatāri atkāpjas, kad Ilja uzbrūk, bet slēdzas atkal lokā.) BALSIS Bēgam, nākam! bēgam, nākam! VADOŅA BALSS Mūsu ir tik daudz, ka jātnieks neapjās, Ij ne vilks, ne krauklis, skrejot apkārt, neapskries, - Mūsu lokā slēgti allaž paliekat. ILJA (Uzbrūk.) Sitat, sitat! - Aizvelkas un bēg! AĻOŠA Vai tur nau pats Kalincars? To sitam nost! TATĀRI Bēgam, bēgam, nākam, nākam, beigās veicam mēs! VAROŅI Veicam, veicam! - mūsu aša uzvara! (Tatāri no varoņu uzbrukuma aizbēg projām un nau vairs redzami, arī varoņi pazūd un tik pamazām ierodas atkal.) * (I l j a   atnācis atsēstas un drūmi klusē.) AĻOŠA Ha, ha! ha, ha! Kā tie bēga kūleņiem! Kā mēs virsū metāmies! Kā cirtām, dūrām tos! DUNAJS Ne tik vīri cērt, cik zirgi kājām min! Visu pagānspēku druskās sasitām! DOBRIŅA Visi kalniem, lejām, purviem pāri prom! BERMATA Kad tik nenāk atpakaļ? To ir tik daudz. DUNAJS Tūkstošus mēs kavām, kurš vairs gribēs nākt? AĻOŠA Pašu Kalinu mēs nositām, - kas vadīs šos? BERMATA Vai tad Kalins bij? vai zini to? AĻOŠA Nedz mums rokas apkūst, cērtot šos! Nedz mums šķēpi atcērtas, nedz zirgi klūp! DUNAJS Ij ne tādus spēkus vien mēs veiksim šeit! AĻOŠA Pretnieka mums, varoņiem, šai saulē nau! Lai ij ne šīs saules pretniekus mums dod! Galā tiksim ij ar tiem, ij likteņiem! BERMATA Klusi, Aļoš! - Liktens! - Nešosauli neminēt! AĻOŠA (Smiedamies.) Kas tā nešīsaule? Kas tas liktens tāds? DOBRIŅA (Klusi rāda.) Tur tie liktens vārti, melnais stabs! AĻOŠA (Pārmērīgi.) Liktens vārtus, liktens stabu lauzīsim! Ilja, pretnieka mums nau! mums cīņā krist nau lemts! Saul' un mēness, zem' un debess - kopā sajauksim! ILJA (Piepeši izraujas no sava drūmuma un pieceļas.) Ho, ho! Ho, ho! - Laužu, cērtu, situ visu nost! Saul' un mēness, zem' un debess - kopā sajauksim! (Taisās cirst melno stabu.) * (Parādās vārtos   L a t i g o r a,   un atspīd savāda gaisma.) LATIGORA Zem' un debess nešķirti reiz bij; Zeme atgrima no debess nost; Smagā zemē bēda izcēlās. Nu no smagmes zeme mūžam skumst, Zemes radījumi mokās dzimst. - Zeme spēkus sūta: smagmi celt, Debess vadzī zemi augšā vilkt: Spēks tik liels, ka zeme tikko nes. Nespēj lielais, otra nau, - tad mazāks iet: Ilja līdz ar varoņdzimtu, - jums to spēt. Nespēji ij tu, kas nu lai iet? Visa varoņdzimta velti sūtīta, ij, Ilja, tu! Visi mērķi tapa māņu vārdi jums. Noslaukāmi jūs no zemes visi nost! Lai var jauna dzimta nākt, kas galā ved, Kas vēl mazāka, bet kam tie mērķi māņi nau. (Apdziest savādā gaisma.) * ILJA (Spītīgi.) Burve! burve! - Neveikt tev, bet man, es stiprākais! Ho, ho! varoņi! nu laužat, cērtat visu nost! (Ilja un varoņi saņem šķēpus un taisās gāzt apkārt un cirst stabu un vārtus. Sāk snigt sniegs.) * (Vārtos parādās divi kareivji apskāvušies; viņi tuvojas varoņiem.) BERMATA Kas tas tāds no liktens vārtiem nāk? DOBRIŅA Vai tie divi nau, kas apskāvušies iet? ILJA (Uz nācēju.) Kas tu esi tāds? Kā pazīstams? NĀCĒJS (Lēni.) Sevim pazīstams. ILJA (Izbailēs.) Ā! ā! Vai tas? Tu dzīvs? NĀCĒJS Divkārt dzīvs, jo, tevis dalot, divkārtots. (Nācējs izšķiras par diviem vīriem, kuri abi līdzinās Vanadzniekam.) VAROŅU BALSIS (Viena caur otru.) Vai mums! brīnums! brīnums! liktens! liktens! ILJA Māņi! māņi, zūdat! VAROŅU BALSIS Vai man! vai! NĀCĒJS Varoņi, jūs saucāt mūs, mēs esam še! Nākat cīņā! neskatat, ka jūsu daudz, mēs viens. VAROŅI Vai man! vai! Tie nešīssaules! - Vai! ILJA (Dusmīgi.) Ko jūs vaidat? Kauties, varoņi, ne vaidēt! Pušu cērtat tos, tie sacērtami drīz, Es to vienu divās daļās pārcirtu jau reiz. Cirtīsim ij šos! - Tie bēg! VAROŅI Kas tas? Kas tas? (Nācēji sacirsti divkārtojas, nu jau viņu četri, un jo varoņi kaujas tālāk, jo vairāk šo top.) Pušu cirsti, divi top, un katris dzīvs! ILJA Cērtat, brāļi-varoņi, tik cērtat tos! VAROŅI Tie tik atvelkas un cirsti vairāk top! ILJA Brāli Dobriņ, brāli Aļoša, ej tu! Varbūt tikai mani burvju vara māc? DOBRIŅA Cik tos kauj, cik zirgi min, tik vairāk aug. DUNAJS Visi nāk pret mums, aizvienam lielāks pulks. AĻOŠA Jau mums rokas gurst, jau zirgi klūp! DOBRIŅA Jau no ciršanas mums šķēpi atcērtas! BERMATA Lūk, vēl viņu spēki aug un aug! Lūk, vēl stiprāki un staltāki tik top! Visi zirgos sēd, kā sveces deg. AĻOŠA Kur mēs bēgsim? Ko mēs darīsim? Kas būs? DOBRIŅA Kad no Kalinspēka atkāpāmies, nebij bail, - Tagad bailēs kājas stingst un rokas tirpst. DUNAJS Rokas gurst, - kad paceļu ar pūliņiem, Nevīžo tās atkal nolaisties! AĻOŠA Elpu aizrauj - mēs to neizturam vairs, - Vēl tie nāk un nāk, kā sniegi snieg! BERMATA Redzam, redzam - mūsu liktens diena nāk. DOBRIŅA Tumsa krīt uz mums, te mūsu gals. Zemes smagmi celt mēs nespējam, Nu mums pašiem zemes smagiem būs še tapt, Smagas mākoņkraujas veļas virsū mums, Smagiem kalnukalniem mums še gult, Smagu zemes domu domāt būs. (Sniega puteņi. Mākoņi. Tumsa aizsedz skatuvi.) * (Tumsā atskan kā   K l a u s n i e k a   b a l s s,    dzied klusi.) Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies? Manim līdzi staigāt, bēda, piesities. - Kurp tu aizved Ilju? - nāves kalnājos. Kur no bēdas bēgsim? - kapa dziļumos. (Tumsā atskan kā   U b a g a   -   s t a i g u ļ a    b a l s s.) Klusi, bēdu dziesma, vēl nau Iljam gals! Zuda Ilja dzīve, dzīvs ir Ilja gars. Trīsdesmitus gadus gulēja aiz krāsns, Domādams to domu, kā ir jādomā, - Nu tev trīs reiz trīssimts gadus jāguļ būs, Kamēr izdomāsi, kur ir domām gals. * (Tumsa gaist, mākoņi dalās. Saules gaismā sniegoti kalni. Lielas, kailas klintis atgādina kareivjus, kas kaujā sastinguši. Pašā priekšā klints, kas novērojama par pārakmeņotu   I l j u.   Klinšu starpā parādās apskaidrota   L a t i g o r a.) LATIGORA Nāks no tava dēla tālām paaudzēm - Burvju vārdu teicējs, tavas pašas dzimts - Tālo Latirkalnu, svēto kalnu dēls. - (Viņa nokāpj lejā pie pārakmeņotā Ilja un apskauj to.) Nāku, Ilja. Nu var rokas droši tevi skaut. Nu tev, Ilja, reizi gala miers, - Ūdens miega negulēja, akmens guļ. (Ilja nodreb.) Akmens nodrebēja: tavam spēkam vēl nau miers! Spēks tik liels, ka pašu nāvi kreš, Krūts vēl ceļas, izlaužas vēl vaids. NO ILJA TĒLA (Atskan.) Vai! - Mikul - Svētkaln - LATIGORA Miruši tie ir, tu velti sauc, Viņu balsis vien es spētu modināt, Kad tiem arī spēks, ko nāve nespēj lauzt. ILJA TĒLS Dzirdat - varoņi - ak, Mikul - Svētkaln - (Atskan tāļš Svētkalna vaids: Vai!) LATIGORA Zeme dreb, un debesīs stāv zelta zārks. (Mākoņos parādās zelta zārks. Atskan tāļi vaidi, Mikula un Svētkalna: Vai! Vai!) LATIGORA Vaidā skan tev līdzi viņu balss. ILJA TĒLS Vai - dēls - LATIGORA Brīnums, brīnums: akmens asras raud. Neraud', Ilja, velti nedzīvojis tu: Tavu darbu jauna audze augs, Jaunai audzei vadu zvaigzne tu. ILJA A! (Aptumst parādība.) * (Priekškars.)

RAINIS Aizsāktās lugas MARIJA SPIRIDONOVNA RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 25.5.6. Marija Spiridonova ir varone katrā acumirklī, jo viņai nekad nevajga uz to saņemties; salasīt savus dvēseles spēkus, uz varonību virzīt. Varonība ir viņas daba. Tie ir tie bezvārda varoņi, kas nedzenas pēc slavas, kas nedomā, ka ko lielu darījuši, pat ne pienākumu viņi nau darījuši, tik pēc savas dabas dzīvojuši; tikpat vienkārši un ikdienišķi izdarījuši varonību kā ēduši, dzēruši, gulējuši. Viņiem nau nāves baiļu sajūtas. (Bet atkal baidās, liels varonības jautājums, kāds sīkums, sirdsapziņas jautājums vai sabiedrisks kauns - viņa citur neplātījās.) Tā ir nākotnes sajūta, šī naivā varonība, šī solidaritātes, pienākuma jūta. Pienākums par dabu ticis, sen visā literatūrā un garīgā dzīvē krievos: pienākums. Viņu vairs nesajūt kā jēdzienu, kā pavēli, bet viņš ticis, par dabu, instinktu. (22968/26) 31.5.6. «Marija Spiridonova». Vajga tāda skata kā «König Johann» bērnu nokaušana. Mocīšanas beigās vai sākumā pat ir par daudz. Kazaki un nagaikas, var ieslēpt režijas piezīmēs: uzbrukums, ????????, kliedzieni velkas ilgi. * * * Citas lugas krieviski: Andreja temats, fabrikā. Psikoloģiju no Vites un birokrātiem; jaunā duma un kadeti. (22968/27) 2.6.6. Cīņa starp ģēniju un viduvējību, starp varoni un ikdienību, revolūciju un birokrātiju. Abramovs ir bīskaps Kronpretendenten, bet ne tik varens. Tomēr visvarenība savā sfērā. ??????????? jūtas kā tēvijas glābējs, kā varons. Skats: ģēnijs atklāj, ka viņš nau varons, dzenuļi patīgi: manta, baudas, varas jūtas, iespēja nicināt visu augstāko. To nesaprot (piem., revolucionāri) un netic, bet neviļus jūt lielāko spēku; nevar izskaidrot ar ārprātību, ir gudri cilvēki; ????????? ????????? ?  ??????????, ? ???-???? ?????. Tie ir gluži truli un kūtri, bet Abramovs jūt, dzenas pēc līdzīga, bet nespēj. ?????? truls, ciena Abramovu, tas izgudro lielākas mokas. Uzzīmēt atsevišķus skatus, kā Büchner un Shakespeare. - Ā, apjuki, tevi noķēra. - Nē, es negribēju bēgt, mana nāve nesīs vairāk labuma nekā dzīve. Bailes, bēgšana. - Man nau baiļu. Jūs nekā man nevarat ņemt. Nāve ir augstākais, tās nebaidos. (Vēlāk tomēr augstāks kas.) * * * Abramovs. Kas mums, maziem cilvēkiem, ir dzīvē? Neko nesasniedzam, mūžīgi netiekam, laba nenesam. (Piezīmes par Lidiju, Lidijas vēstules, varbūt tāda figūra, kas rāda uz Marijas piesmiešanu, jo pazīst tās kaunību.) Abramovs Don Juans nau, tura sevi par ģēniju tādēļ. (22968/28) 4.6.6. Publikas simpātiju izrādīšana cietuma priekšā; vēl slima, nedzird, ietiek iekšā kāda zīmīte, lielā laime par to, kāda puķe. (22968/29) 10.6.6. Džordano Bruno - viss iziet uz nāves pārvarēšanu. I Marijai Spiridonovai vieglāk nāvi pārvarēt, jo nekad nau pate sevi augsti stādījusi, atzinusi par lielu ģēniju (Aspazija: «Ja tu to vari, tad ej un dari.»); viņas pašpiepildīšanās ir ziedošanās; ir nāve, katrā acumirklī. Še nāve bez apreibinošas sajūsmības pulkā, bungas, cīņa, dusmas, masas, dziņa. še grūtāk. Tomēr griba to darīt. Tad arī būs uztraukums, cer, ka tūdaļ viņu nositis, laimīga uztraukumā. III Mokām cauri viņa tik gaida nāvi, kā kristīgais moceklis. Te nāk ziņa, ka gaida no viņas atklāšanu par viņas mokām, lai viņa pate sevi pazemina, lai upurē vēl vairāk: savu slepenāko, savu godu, sievietību. Kaila visu ļaužu priekšā kā Monna Vanna. Prasa vēl vairāk nekā nāvi. Lai sevi aizstāv (viņa to negrib, ir jau sevi atdevusi), lai tad aizstāv citu dēļ, citiem par labu, kuri ir pazemoti tāpat, viņai jābūt priekšstāvei, varonei. Mirt viņai nelikās varonība, dzīvot un atdot savu slepenāko - tas gan; viņa grib nest ir šo nastu, pāraugt pate par sevi. (Art. Schnitzler «Sterben» lasīt un exzerpieren.) «Nu vajaga mirt.» - Tagad gan grūtāk mirt, bet, ja drīz, tad nogurums palīdzēs, - Ā, tā! Nu tad pagaidīsim. Mirsti pa gabaliem. Es tomēr to gribu un darīšu. (22968/31) 20.7.6. Klusā nakti, dziļā vientulībā Zemes dvēsle paceļas uz spārniem. Visās cilvēku dvēslēs ir zemes dvēsles, bet tās ir mēmas, tikai jūt un tumši darbojas, neapzinās un nevar izteikt. Kura dvēsle caur agrām sāpēm ir modināta uz apzināšanos, uz domāšanu un uz sāpju izteikšanu, to zeme dzen runāt. Es negribu, es baidos. Iet atkal trimdā, ciest atkal, visi bauda, un man tik redzēt, bet nebaudīt nekad. Man sirmi mati. Mani spēki sagrauzti, nau miega, nau spirgtuma, no gultas ceļoties, kā salauzts esmu. Mani neklausa, mani nicina, mani neatzīst par zemes tulku un pravieti. Visi brīvie dzejnieki novajāti - Eshils, Dante, Šellijs (mīl tik viņu maigumu, es ar gribu būt maigs). Es savējos grūdīšu postā. Visi mani rāmie un gudrie draugi nāk atpakaļ un sēd godā, un tomēr skaitās par brīvības vīriem. Es negribu. - Es nespēju tik daudz nest. Kas tas par labumu, ja mani iznīcini? Ideja, sociālisms, apspiestie, asins dveš; ka aizrauj elpu. Zemes gars, pats mēms, vadā apkārt un dzen vientuļo, dzīvo dvēsli: skaties un sūdzies, un dzirdi. Manas miesas baidās un dreb. (22968/32) 5.6.12. Kompromislers, spiegs. Lidija un tamlīdzīgi. - Min mani kājām; nicini, kā gribi, izsmej un noliec par ķēmu, tikai mini mani, piesauc pie pilna vārda, lai ļaudis mani zina, par mani runā, še laicīgi un tur mūžīgi. Jo, mani nicinot arī, tu mani līdzi ievilksi mūžībā. Un es gribu būt mūžīgs; tāds pats kā tu, es negribu mirt, kā tie citi zemie, kaut arī esmu zems; tu pa jokam, smiedamies un viebdamies, ieņemsi mani mūžības debesīs, un beigās es būšu tas gudrākais, jo, zems būdams, panākšu to pašu, ko tu, lielais un augstais. (22968/33) I Viņas dvēsles tēlojums klusā dzīvē, kustības iespaids, pulciņu dzīve, kritika, tie nekā nedara. Bet bez dusmām, visu atvaino, tiem citi uzdevumi («Jungfrau von Orleans»), Klärchen Egmont, darba domu rašanās un pieaugšana. II Darba izdarīšana. Ļaužu skati. Vēl kāds varmākas darbs no pretnieka. - Vai nu tevi reiz pieķērām, tu uzmanīgā, klusā? Nu tevi, to iniciatoreni, tā sodīs kā vēl nekad. Ņemat to un darāt ar viņu ko gribat, viss atļauts! Nu, tu tikumīgā! III Cietumā. Mocīšanas atstāstījums kādam sargam, kas pats to kājām spārdījis. Tā atgriešanās. Nāves sprieduma gaidīšana, pasludināšana un atkal atlaišana. Pa to starpu paliek labais sargs kamerā: mokas visaugstākās tai nabadzei nu pārciestas! Tad ieved viņu atpakaļ, lai liktu atkal gaidīt un nāves trīcēt. Dod viņai ieroci, ko nonāvēties. - Nu nē! Es gribu visu celt gaismā. Gribu būt stipra, lai krīt visa vecā vara. Nāve nau briesmīga, 1000 miruši, bet es dzīvošu ar spīti. - Tad mirsti ik dienas, pa gabalam, uzskaita visas mokas. Viņa viena. No nāves glābj kāds kustonīts, kas rāpjas reizu reizēm augšā, līdz tomēr uzvar. Es dzīvošu. - Jūs nevarat man nekā padarīt. Ne notiesāt uz nāvi, ne atstāt dzīvu. (22968/35) RAINIS Aizsāktās lugas JĀNIS VĪRS RADĀMĀS DOMAS 11.7.6. Jānis Vīrs Prometejs Barbarība Īliņš Herkuls Civilizācija Saules bērns Ahils (mūzika) Nākotnes valsts (121058/5) 11.12.14. Jānis Vīrs dzimis no uguns dzirksteles, pats no sevis, no saules. Raksturs: bezkaunība (atšķiras no Andža). Velnene velna meita un Ieva dieva meita. (121058/4) Skati. Velna uzmusināšana, radīšana: Vai, sirds iesāpējās, ribu izraujot, kad tik nebūtu gabaliņš sirds izrauts līdzi. Mīlestības himna, sieva tūliņ greznojas, saskrien zvēri apbrīnot. Koķetērija, visus aplaupa un izsmej, i vīru: tas gudris: Nu labi, man tevis nevajga, vienaldzīgs pret viņu, tā lūko sacelt viņā greizsirdību, jo gabaliņš sirds sāk viņā darboties un ilgoties. Vīrs aiziet, viņa skrien viņam pakaļ. - Ko tad tu bez manis viens darīsi? Es tev meitiņu arī došu un otru puisīti. Ja nē, tad es nomušīšu mūsu puisīti, kur tu citu ņemsi. - Nozagšu kazai. - Tātad būs vīrs? Viņa mīl dēlu un nākamību. Viņš arī sabaidās, jo uz to dibinājas visas viņa cerības un nodomi. Grib verdzināt sievu, bet tā neļaujas, viņā velns iekšā. Viņa koķetē. - Lai velns tevi rauj. - Lai, lai. - Metas viņai pakaļ. Mūžīgas ķildas starp Vīru un Sievu, neuztic otram, jo abi viltīgi, bet uzticēs, kad sapratīsies, mērķis kopējs. (121058/9) Jānis Vīrs jeb Pats Vīrs Pats un Pate. Gaiļa runa: Skat, skat, skat. lietus nāk. Vista: Lūk, lūk, lūk, oliņa. Zīlīte pavasarā: Nāks citi, nāks citi, nāks, citi nāks, citi nāks. Drīzi nāks, drīzi nāks. Visi klaj, visi klaj, visi klaj. Pats atņem kustoņiem vārda brīvību. Īls karo pret varu, karo pret lāci II, tam palīdz IV ērglis. Saules bērns sarunājas atkal ar kustoņiem, visus saprot, pēti visu zemo pasauli. (121058/8) Jānis Vīrs. Beigās kā «Hiawathā» uzvar rupjais dabas spēks: karstums, aukstums, slimības, bads. Mani dēli arī tos pārvarēs. (121058/3) RAINIS Aizsāktās lugas SPARTAKS LUGAS FRAGMENTS 19.6.18. - Tie mūžiem zaga mums, nu zogam mēs: Tie mūžam laupīja, nu laupām mēs. Kur te tas lielais grēks un netaisnība? Mēs atberam tik to, kas bērts bij mums. Par jauno paaudzi, par dēliem gādāt? Kur ir mums dēli? - Piesisti pie krusta. - Man perot nopērts. - Mans ir atdots zivīm. - Man kritis dēls, vairs nebūs, ko tur gādāti - Būs jauna paaudze, to pērs tāpat. Kad būs man dēli, lai tie gādā paši. Vēl kamēr dzīvs, es gribu rīt un plītēt. Ko mironim vairs rīklē liesi vīnu? - Vai jūsu bērni lai tāpat ir vergi? - Mēs kungus izkausim un būsim kungi, Un kungus verdzināsim, kā tie mūs. - Tad paliks verdzība, kaut otrād' griezta. Tie gāzīs atkal jūs. - Nē, nenogāzīs. Mēs visus izkausim. - Un brīvība? (23099/7) DIALOGA UZMETUMS 1906. gada vasarā SPARTAKS Mans taču piepildīsies. Tavs gan agrāk. Bet es tālāk redzu. Es pats nesasniegšu. Mēs esam tik sagatavojums. CĒZARS Bet tik labus spēkus tagad velti izšķiest. SPARTAKS Daba arī izšķērdīga. Kā vēsture. Redzi, kā ozols tūkstoti zīles kaisa, un viens divi - asni aug. CĒZARS Vajga panākt panākamo. SPARTAKS Liels mērķis nau tik ātri panākams. Tie, kas aiz manis, tie panāks. CĒZARS Es arī pats varbūt nepanākšu. Un, ja arī panākšu, mans mērķis arī priekš gadusimta. SPARTAKS Mans mērķis mūžīgs. Brīvība un pienākums jāsavieno, indivīds un vispārība. CĒZARS Mans arī to grib panākt. Mans savam aizvien Sekos, bet valdīs. SPARTAKS Tomēr mans augstākais. CĒZARS Tavs nesasniedzams, ved uz iznīcību. SPARTAKS Lai arī, tad visa vēsture piepildījusies. Viens caur otra domām tiek uz priekšu dzīts, attīstot savas paša domas, darīt tās konsekventākas. (23099/2) RADĀMAS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 1906. gada vasarā Spartaka slepenā satikšanās ar mīļāko, romantiska, naiva, sentimentāla. (Bet pats viņš nopietns, klasisks, kā Hektors?) (293-302). Spartaka saruna ar veco vergu. Šaubās par savu taisnību, vai drīst indivīdu ziedot vispārībai? Vai drīst liktenim priekšā steigties? Gan viss nāks pamazām caur materiālo spēku pašpārgrozību. Ne viens indivīds vien tiek apspiests no brīvībniekiem, bet viss lielais tautas vairums, kuru tie aizrauj līdz. Vai drīst aizraut? (289-293). Biedri neļauj viņam mīlestību (303-304). Epizode: Artoridža mīlestība ar Mirdzu. Ieģērbšana par imperatoru un vecie liktori (308-310, 317). Pats domā par savu un Valērijas nākotni (315). Ka viņš nepļaus, ko sējis, ja pat uzvarēs. Skats. Spartaks izsaka fizisku riebumu pret rupjo varu, pret apspiedēju bezkaunību, lamā, neaizturēdams dusmas. Spartaks ar Lukullu, liek priekšā nodevību un mietpilsoņa, bagāta birģeja dzīvi (330-338). Te ar lamāšana, dusmu izvērsums, tad saruna ar vadoņiem un gladiatoriem, gaviles, tad viens par savu nākotni, tad Mirdza, apguļas un Eitibides skats, viņa negrib filozofēt, nau domu, bet darba cilvēks. (23099/3) 7.2.17. 14.11.18. I     Kapuā saceltne. Slepena sapulce, ienes vergu. Spartaka plāni (Cēzars, Katilīna, itāļi). II     Plāni izvesti. Pirmās panāces. Vezuvs, itāļi, uzvara, laist tūdaļ laupīt. III     Krīze. Savstarpēja šķeltne. Itāļi nepiekrīt. Vergi laupa: manta, ne brīve. Tautas šķiras. Ne pret Romu. IV     Pēdējās panāces. Lai galīgi šķiras un aiziet, arī to nē; tikai laupīt. V     Gals. Atšķirušos vēl glābj Spartaks. (23099/5) 14.l1.18. III Ieceļ par imperatoru. Iet uz Romu. Jā, jā. Nobalsot. Ienāk pulks ar laupījumu. Ir vēl laupāms. Skrien prom. Aptur. Turpina balsotni. Nu: neiet pret Romu. Gallieši: labāk uz mājām. Atlikt balsotni. Paliek Spartaks viens ar verdzeni un veco vergu. Viens, viens, viens! Iepriekš jau dabū ziņu, ka itāļi atsakās. Ļaudis baidās no kārtīgas valsts, nevarēs laupīt. Hanibals. IV Uzvara. [1 nesalasāms vārds] nospriež iet uz Galliju un Trāķiju. Nē. Labāk laupīt. V Ies uz Sicīliju un Trāķiju. Jūrlaupji nodod. Glābj godu. Uzvar, bet krīt pats. (23099/8) 5.12.18. 1) Tikai vaļā no verdzības. Kur palikt? Uz mājām. 2) Esam spēks. Dibināt pret Romu nacionālas valstis. Hanibala programma. Itāļu programma. Sertorius. Mitridats. Galli - agrāk pār visu Eiropu. Spartaks pats dibinās valsti Trāķijā. 3) Vergu valsts uz brīves principiem. Uz Sicīliju. Blosija idejas. Grakha ideja 2) izmantot romiešu kultūru, dibinājot nacionālas valstis. (23099/12) RAINIS Aizsāktās lugas GULBJA DZIESMA LUGAS FRAGMENTS I cēliens (Vidū: gulta aiz priekškariem. Pa kreisi no gultas, vidū, durvis uz ķēki. Kreisā sienā: durvis uz blakus istabu (vai priekšiņu). Trauku skapītis vienā pusē, otrā - kumode ar Marta bildi, [ko] var redzēt no gultas. Labā sienā: logs, saule spīd iekšā. Galdauts ar zaļām skujiņām, pūpolīšiem. Krēsli un solīši, kastes un lādes (kuras pēc lietos sēdētāji).) 1. skats (Māte. Miranda.) MIRANDA Vai es viņu vēl sagaidīšu, mīļo māmiņ? Es jūtu, ka mani spēki iet uz beigām. Gribas jau beigu. Tikai viņu vēl redzēt. MĀTE Redzēsi, redzēsi, varbūt nu šodien būs atbraucis? Aizgāja jau atkal visi biedri viņu sagaidīt, Burlaks bij še, teica man. Kad būs, tad pēc pusdienas mēs arī varēsim sākt viņu gaidīt. Tie jau viņu nelaidīs vaļā, aizvedīs pa priekšu pie sevis; diez kad vēl atnāks pie mātes. MIRANDA Atnāks, māt. MĀTE Ak dieviņ, kāds nu gan būs tas mans nabadziņš pēc tās slimības un tā tur? Kas tur viņu būtu kopis? Ne par savu naudu nevar dabūt ko labāku ieēst. Aiznes turp, nepieņem, beigās aizraida vēl uz priekšpilsētu. MIRANDA Viņš tik stiprs, māt, stiprāks par mums visiem. MĀTE Nez, vai uzlikt jau cepeti uzsildīt? Ka nesakalstu par daudz. Ak tavu cenu! Kas to bij dzirdējis - tādu dārgumu! Par mazu gaidelēnu veselu rubli! Divas ortas ar jau būtu par daudz. MIRANDA Māt, jūs jau nu cik šo gadu neesat pirkusi tādas mantas, tagad jau viss dārgāks. MĀTE Lai nu, lai tie gadi, lai dārgāks, bet ir taču savs mērs. Tā jau ir skaidra rīkles raušana. MIRANDA Atnāks Marts, redzēsat, ka nebūs žēl tās naudas. MĀTE Nebe naudas žēl. Tikai tā pārestība, ko nodara nabaga ļaudīm. Nedod ne no rokas laukā; gan es šā, gan tā, gan ar labu, gan ar dieva vārdiem apdrāvēju; lai apdomā par nabaga atraitni. Teicu, ka man dēliņam vajga, no krieviem pārbrauca, es jau teicu, no zaldātiem, kas šai jāzin. Tad jo vairāk varot maksāt, to šī man pasaka; būšot pelnītājs mājā. Ak, vajga jau gan tā pelnītāja, gluži esam noliesējuši. Nevar ne tevi apkopt, meitiņ. Kad nu nāktu ātrāk, ātrāk mans dēliņš, dēliņš, dēliņš. (Grib sākt raudāt.) Jāiet palūkot ķēķī. MIRANDA Māt, nākat drusku šurp. MĀTE Nevaru, nevaru, jāiet ķēķī, piedegs. MIRANDA Neesat jau vēl kūrusi. Mīļā māmiņ, mīļā māmiņ, nākat vien, paraudāsim abas kopā. Šī jau būs pēdējā reize, nu jau nāks arī mums prieku reize. MĀTE (Sāk balsī raudāt.) Ak, mana sirds, mana sirds! MIRANDA Nu jau viss būs labi. Lūk, cik silti saulīte spīd. MĀTE To jau arī dieviņš priekš viņa devis. Visu laiku bij auksts un sniegs, nu tāds siltumiņš. Bet, lūk, es neesmu vēl ne cepeti uzsildījusi. MIRANDA Vai atminat vēl, kā tā saimniece teica, kad viņš pēc mums bij prasījis: tas esot tik laipns, gluži kā mīļā saulīte, un Marts nebij neko ar viņu runājis. MĀTE Kā viņi varēja tādu man atņemt un aizvest projām? Ko tāds ļaunu varēja darīt jel vienai dzīvībai? Bet nu jau mēs viņu turēsim, ka neviens viņu vairs neatņems. MIRANDA Ko tas gaidelēns teiks, māt? MĀTE Ak Jēziņ, teku, jau teku. (Aiziet.) 2. skats MIRANDA (Paņem ģīmetni no galdiņa, skūpsta, noliek, atbalstot pret sienu. Tāpat aplūko un noliek blakus savu ģīmetni.) Tu, mīļais, skaistais! Kādas tev lielas acis! Bet tik tāļi skatās; tādēļ tu ar aizgāji tik tāļi, ka nevari ne pārnākt vairs mūsu mājās. - Mute tik maziņa, bet lūpas pilnas; jūs skūpstāmās lūpas. neatskūpstāmās! Tu acīm nenovēršamais vaigs; aizmiedzu acis, es tevi redzu, katru pantiņu, katru krunciņu zinu; septiņus gadus, katru dienu tevī vērdamās, dzīvojusi. Pār tavu vaigu dvesusi savu dvašu, lai ziedētu kā pļava pavasara dvašā; tavās lūpās savu elpu pūtusi, lai tu spēcīgs kļūtu ar divu dzīvību dzīvi. - Sadega mana dzīvība, saplēnēja manas miesas, vienu vēlējumu kurināja: topi tu stiprs un liels, un labs; uzvari tu, izved tu mūs saulē, atrieb mūsu zudušās dienas. Ko tie jaunie klauši salauza mūsu locekļus? Ko tas darbs nelaiž vaļā ne mātes izļiminātos kaulus? Esi tu tas glābējs! Nāc tu, es aiziešu, kad būšu tevi vēlreiz redzējusi. Mans lēnais draugs, dilonis, ar ziedošiem vaigiem un dzijām acīm palīdz man jau sen aust savu dāvanu, baltu spicu plīvuri, ko pārklāt pār visu manu augumu. (Paņem savu ģīmetni.) Vai tu tā esi vēl, Miranda? Vaigs iegarens un maigi izliekts, uzacis sasniedzas pirkstu galiņiem; laimīgas, viļņotas lūpas. Cik droši un lepni smaida acis, uzvarētājas. Jūs uzvarējāt pašu spītīgo Martu; lai viņam kā lokumos locījās melnās sprogas un acis spīdēdamas atvilkās dobēs. (Skūpsta ģīmetni.) Mans, mans, tu saldais, sūrais, tu meiteņu nievātājs; tu atradis savu pretnieci. «Kuras lūpas Mirandu skūpsta, tās mūžam sūrst», saki vien, nu tu esi mans. - (Lūko savu ģīmetni.) Ak vai, es neesmu Miranda. Mart, tu esi mīlējis sapņu tēlu, un sapnis izgaisis. Tu nevari viņu vairs mīlēt. - Stāvat še līdzās abi kā viņās dienās. Nolūkojaties kā tālas zvaigznes uz zemi. Nodziestat šodien, kad saule nāk, spīdēsat atkal, kad būs nakts, mana sen gaidītā nakts. Es tevi atdodu citai, Mart; es tevi atdodu dzīvei, tu mūžam dzīvais. * * * (Dialogā ar Martu.) Tas tu esi, Mart, ass un adatains, bet mūžam zaļojošs, ar saldu, spēcīgu smaržu. Kas var ko padarīt tevī Ne ziema, ne sals. Uz tevi skatās acis ar cerību katru brīdi; tavā zaļumā atpūšas no vienmuļi baltā sniega. - Es tas pūpoliņš ar mīkstiem zīda ziedu spilventiņiem, kurus bērni plūc pavasarī un gana kā baltas aitiņas uz melna galda. Cik maigi tev glauda vaigus. Vai tu jūti, mīļais? - Bet kāds tu būsi? Vai tu mūs pacietīsi? Mēs visi izplēnējuši līdz ar mani. Kad nu tu esi stiprs! Kas tad? Labāk, labāk, labāk nekā salauzts no tā krituma akmens bedrē. 3. skats MĀTE (Aiz skatuves iekliedzas.) Dieviņ Jēziņ, vai! MARTA BALSS Opā, māmiņ! MĀTES BALSS Vai! vai! (Kritiens no sasista trauka.) MIRANDA (Piepeši iekliedzas.) Mart! Mart! (Rāpjas no gultas ārā, pakrīt pie gultas.) 4. skats MARTS (Spēji atrauj āra durvis vaļā, atsprāgst Mirandas logs vaļā, apgāž glāzi ar pūpoliem. Griež māti riņķī, sauc.) Māmiņ, māmiņ! MĀTE Laid mani, laid, palaidni! MARTS (Piepeši ierauga Mirandu uz gultas malas pārkārušos (vai pakritušu), uz galdiņa nokrīt ģīmetne, palaiž māti, paliek acumirkli no  izbailēm stāvot.) MĀTE (Tāpat sastingusi, tad iesaucas.) Vai, meitiņ, ko tu darīji! MARTS (Pieskrien Mirandai klāt, atliek viņu gultā, aizdara logu cieti.) Miriņ, Miriņ, dārgā, mīļā, kā es tevi pārbaidīju! Mans roku nesumiņš, mana pasaulīte! Kā tu drebi, mans žēlumiņš! - Apžēlojies! Kas tev ir? Māt, māt, viņa acis aizvērusi, rokas slābi nokarājas. Kas tas iri' Tu nedrīksti dzist! Dzirdi, dzirdi! MĀTE Klusi! Viņa nobijusies; vājums uznācis. Manu dieniņ, manu dieniņ! Viņa nedrīst ne kustēties, un nu tas. Būs tevi dzirdējusi un nenocietusies. Tu jau kā tas vējš pa durvīm - ieskrēji un visu apgāzi. Man no rokām izkrita bļodiņa ar gailīti, ko priekš tevis tā biju gādājusi. Mani, vecu cilvēku, tu riņķos ripināji, galvu gluži sagrozīji, logs atsprāga vajā no tava nākuma, lai dies pas visus labus ļaudis. MARTS Māmiņ, mīļā, mīļā! Nebūs nekas ļauns Miriņai. Viņai atkal jāatlabst. Miriņ, manu klēpīti! MĀTE Kas tā tāda par saukšanu? Miriņa? Visu laiku, pazinām tikai Andiņu, nu uzreiz tu atved Miriņu. Smuka jau ir, bet ko tad tu visu pasauli tā pārgrozi, ne godīga vārda vairs neatstāj kristīgam cilvēkam. MARTS Nekas, nekas, māmiņ! Lai Andiņa, lai Miriņa, vai tad nau tāpat mana dvēselīte. Vai tad tu neesi tā pati mamutiņa un māmucīte, un lulucīte, un žūžutiņa. (Skūpsta viņu.) MĀTE Ak, laid jau; laid, kur tad nu es, vecs cilvēks, lai paturu prātā tik daudz jaunu vārdu, tu jau viņus bārsti kā baltus zirnīšus vistiņām. MARTS Cik viņa vāja, mans nabaga dārgumiņš! Ko viņai, Miriņai, darījuši! MĀTE Ko tad tu domā, - visu laiku sirgst; tāds grauzējs un kaltētājs iekšā sēd. Un ar tām spicēm strādā vien, strādā. No viņas darba mēs jau pārtiekam. MARTS (Nosēdies blakus gultai, nepacietīgi glāsta Mirandas rokas.) Miriņ, Miriņ, Miriņ! MĀTE (Klusi.) Skaistā vāzīte arī beigta! Ak kungs! Maksāja veselas desmit kapeikas. (Uzlasa no grīdas.) Zariņi ko Kākurnieks atstiepa no meža līdzi, kad viņreiz bij izgājuši. - Te tavas puķes arī izsvaidītas pa grīdu. Ak, kāds tu delveris! Visu nogāzis, nobijis, tāds pats kā senāk. MARTS Pag, māmiņ, Sakopsim atkal. (Puķes palīdz uzņemt un apsprauž ap Mirandas pagalvi.) Ak, cik bāla, cik bēdīga! Žēlums, žēlums, žēlums! Ko viņi darījuši manai brīnumpuķei Mirandai, kamēr es nebiju klāt! Tā baltā un sarkanā neļķe pie bāliem vaigiem! Ak, cik viņa svešāda, Miranda, bet cik skaista! MĀTE Ko tu dari, dēls? Lai dies pas! Appuškoji kā mironi. Ņem nost, nau laba zīme, ņem nost! MARTS Miranda mīl puķes. (Skūpsta māti.) Nabaries, māmiņ! MĀTE Tāds pats nerimša un cieta galva, ko tur iedarīsi? Ko tu gribi, tu dabon, vai ar labu vai ļaunu, tu mans dēliņš. Bet kāds tad tu izskaties, dēliņ? Cik tad tev pašam tās miesiņas? Visi kauliņi pliki kā peļu apgrauzti. Piedurknes tukšas, svārciņi karājas. Tikai tā dūša tāda pate liela un prāts kā skrējējs. Kad tik tu, dēls, skriedams neatduries kā miets. Nau tagad vairs kur skriet kā kumeļiem pa aploku. Lūk, pa Esplanādi' garos grožos vien laiž zirgus riņķī rikšot. Nau kur skriet, dēls. Pielūko labāk, ka tu piebarotu. Sev pilnas tās piedurknes un to krekla apkakli un tad ap mūsu kauliem apliktu arī kādu mazu kārtiņu miesas un tauku. Tur jau tevi gan nepārbaroja. Jādod nu tagad tev ko iekost. Nekas jau pusdienai nau vēl gatavs. Domājām tevi pārnākam tikai pēc pusdienas. Kā tad tu gadījies tik agri? MARTS Izspruku, manu rūpulīt, no biedriem. Ne soja neatstāj viena; lūdzos, lai atlaiž pie jums uz acumirkli. Nekā. Tie skuķi visvairāk apkārt, kā dadži pielipuši. Izmānījos, papirosus pirkt iegāju, pa pakaļdurvīm apkārt un laukā, bodnieks nobrēcās vien iepakaļis, domāja, ka zaglis. - Un tad aulekšiem šurp. MIRANDA (Uzmodusies pie pēdējiem vārdiem, skatās kā nepazīdama, lielām acīm, klusi.) Marts? MĀTE Cit, dēls, uzmodināji! MARTS (Piepeši apgriežas apkārt, strauji.) Mir- (Tad lēnāk.) Miranda! MIRANDA (Klusi, ka zem sevis) Vai tu tas esi, Mart? - Tik liels un dzestrs! - Māt, kur viņš ir svešs! MĀTE Gan jau būs labs arī tāds. Gan jau pazīsi. Man ir jāiet. (Aiziet.) 5. skats MARTS Paskaties, paskaties! Es divos gaisos esmu audzis, smagā un dzestrā, svešā un savā. MIRANDA Tava balss kā ierūsējusi, neskan un griež. MARTS Jā; tur ierūst balss, tur aizmirst runāt. Mēle guļ sastingusi mutē kā čūska ziemās alā. Cilvēku valodas tur nedzird. - Māci tu mani atkal runāt ar cilvēkiem; ar cilvēku mēli. Cik brīnumjauki, cik saldi sērīgi skāri tava balss, kā bērnu dienu atmiņas, kā cilvēku mīla un ilgas. - Vai tu mani atmini, Andiņ, manu smildziņ? MIRANDA (Ieklausās, galvu paceldama, iekliedzas, izstiepj rokas.) Mart, mans mīļais! Nu tu esi te, mans mīļais . . . (Marts nometas ceļos pie viņas gultas, apskauj viņu, skūpsta rokas un vaigu, raud.) MIRANDA (Apskauj viņa galvu, tad atlaiž rokas pār gultas malu, piepeši.) Tu raudi, mīļais? MARTS Ļauj man. Es tik tagad esmu mājās; tavās rokās ir manas mājas, caur tavu pirkstu starpiņām es skatos kā caur lodziņiem te tavā istabā, lai ārā kāds negaiss, te es esmu drošā, siltā patversmē. MIRANDA Ak, Mart, kāda es vairs. tev patversme. MARTS Nerunā tā, mana dzīvībiņ. Es redzu, kāda tu caurspīdīga, kā no viņas saules. Bet nu visām bēdām gals! Tās bij manas pirmās un pēdējās asaras. Manu sirsniņ, manu Miriņ, manu meitentiņ, nu es tevi atvedīšu atpakaļ šinī saulē! MIRANDA Dzirdu, dzirdu, kā tu ar vari sauc jaunā saulē ar jaunu vārdu - Miriņu. Sen atpakaļ tu mani tā sauci, un es smiedamās skrēju pār grāvjiem un purviem tev pakaļ. Vai es spēšu tevi tagad vairs klausīt? Es neesmu tā, kas toreiz. Lūk, es pašlaik salīdzināju sevi ģīmetnē un spoguli, un katrs rāda savu. Un tevi liku blakus. Kur tad ir tās ģīmetnes? MARTS Ak, še nokritušas! (Paceļ un skatās Mirandas ģīmetnē.) Ak; cik skaista, cik skaista! Tāda dzīvība un nu . . . MIRANDA Un nu nokrita tā kā šī ģīmetne. (Lēni smaida.) Tu pats nogāzi kā pagātni. MARTS Gan pacelšu atkal. Nebūs pagātne, būs nākotne. - Cik tu pārcietusi! Kā sāpes izēdušas miesas, kā sērskābe izēd metālu. MIRANDA Ak, kur vairs tā tava Miranda? MARTS Sērskābe, varu izēzdama, rada klišejā skaistāko ainu. Vai tu to nezini? Vai tu nezini, ka tu tagad skaistāka vēl nekā toreiz? Vai tu spogulim netici? Tad tici manām acīm. MIRANDA Klusi, Mart! (Nogriežas kaunīgi un nopūšas.) Nāc, salīdzināsim savu pagātni ar tagadni. (Saņem viņa galvu, noskūpsta; tad vada ar pirkstiem viņam pa vaigu.) Tādu bedru še acīm nebija; deguns ass; zods spītīgs; piere daudz platāka. Kad tu nopietns, cik nikns tev ir skats! (22847/4-17) TEKSTA PIRMUZMETUMI 11.5.10. MARTS Dzīve nekad nebeidzas. MIRANDA Bet mēs beidzamies un aizejam no šīs mīļās istabas, no šīs siltās, mīkstās gultas, kur redzam saulīti logā. MARTS Ne vienmēr istaba mija un gulta mīksta, rīt jau tev vai man var nebūt ne istabas, ne gultas. MIRANDA Bet šīs rokas man paliek, ar kurām es nojaušu mīļo apkārtni, šīs acis, kas tevi redz, aiz acīm tās domas, kas tevi redz arī, kad ir nakts. MARTS Cik ir tavas acis? Vai viņas nevar tev atņemt, kā tev atņēma no rokām spēku, no auguma stingrumu? Vai tavu atņemto roku vietā neritina spolītes citas, jaunas rokas? MIRANDA Bet manas domas ir manas, mēs viņas kopā dēstījām bērnībā, un garos gadus. pa garām dienām un garākām naktīm es viņas izaudzēju un izplaucēju. MARTS Mūsu domas augušas zemē, ko citi sagatavojuši. MIRANDA Bet mani sapņi, kas pie tevis iet, tie ir mani. MARTS Tavi sapņi tavi, bet tev viņus jādod man, tu nevari rimt, viņus man nedevusi. Viņi tik skaisti, ka tiem jāiziet saulē. Tu nevari viņus ieslēgt kā kaķīti zem segas. Tu dotu tos visiem, ko tu mīli, un tevi pretī mīlēs. MIRANDA Es mīlu tik tevi. MARTS Tu mīli arī sauli un pasauli. Un es mīlu vēl vairāk: arī naidu un sevi. (22847/77) 2.2.11. III Par dzeju un mākslu - Es esmu audzis kā zaļš koks klajā gaisā; kad tev tik lapu šalkas. klausies, tīk saule zaros, skaties. Tik neprasi, lai es tev pats sevi krāsoju uz nedzīva audekla, lai sevi skaņoju uz nedzīva koka kokles. Vai tev netīk vairāk dzīvais par nedzīvo? Kādēļ tu gribi atbalsi, kad tev ir balss pati, atspoguļojumu, ne pašu spulgo staru? - Bet tu aiziesi, kā stars izdziest,- un audekls paliek ar bālo atspulgu. Tavu mīļo balsi es neilgi dzirdēšu vairs, bet mūziku dzirdēs un baudīs audžu audzes un tevi slavēs. - Ko man slavēšana, kad manis nau? Aiziešu es drīz, un lai audzes vēl. paliek laiku, cits laiks aizvedīs arī tās audzes. Visas aizies, ar māņiem un nedzīvu atēnu tu ceri uz mazu brīdi aizturēt dzīves acumirkli. - Dzīve pamostas skaistāka un dzīvāka nedzīvā attēlojumā; pēc nāves, viņā saulē, atmiņā sākas īstā ideālā dzīve, attēlojums ir stiprāks par tēlu. - Vai arī ēna stiprāka par sauli? Vai tavs mākslenieks spēj dot jel bālāko nojautu no saules uz sava krāsotā, eļļotā audekla ar viņa smaku? Nau krāsas, kas spēj sauli attēlot, tie lielākie mākslenieki par to izmisuši. Nau vārdu, kas spētu dzīvi radīt. - Ir, ir, ir. Tu pats esi tas vārds. Tūkstoš gados cilvēku skaistākās un stiprākās domas un jūtas krājušās mākslā, tevī viņas atdzimušas un aug tālāk. Tā ir tomēr dzīve, tā miruse dzīve ceļas ik dienas augšā un dzīvo mums līdz. - Jā, atdzīvojas cilvēces mūžīgās domas un ilgas, katru dienu, bet vai! dzīvei, ja tā atdzīvojas tikai atkal mākslā un nedzīvā dzīvē. Kas attēlo un sagatavo ceļu dzīvei, kas jūt sevī dzīvi, lai nes to laukā un atdzīvina ap sevi savus brāļus, krātās dzīves gleznas tik tad taps radītājas, kad izdosies, pāries miesās dzīvajiem un dzīvie izdosies darbos. Es esmu dzīvais, kas izdodas darbā. Man sava darba nau. Manam darbam nau sava laika. Es atnācis agri, un man jāaiziet. Arī tā es neesmu velti bijis, lai ar mani mātes baida klēpju bērnus, kas nerimst brēkt. No manis dzirkstis aizlēks uz manu sugu, tā zinās, ka nāks arī viņas laiks. (22847/75-76) - Es tik tāpat nopirku lampas birsti, dikti labu. - Mums nevajga. - Kādu drēbīti, bij smuka. -Nevajga. - Apēdu, bij gards. - Nau naudas, un mūsu mērķis? Visa dzīve tā aizgāja, mani salauzi. - Ko tur lai dara, ļaunu nedomāju. - Nekā nedomāji; bet man ir gals klāt; labu gribēji, un tomēr mani nonāvēji. - Tu tik briesmīgi runā, man pāri dari. Kad tu zinātu, kā es tevi mīlu! (22847/26) Ko vājie pārcieš, no tā stiprie lūst. * * * - Cik vāja atsevišķa cilvēka dzīve, to mazo starpas laiciņu viņa nevar pārciest, kamēr laikā pārgrozās apstākļi. Viņa zin, ka varēs dzīvot, bet viens mirklis elpas trūkuma viņu nonāvē. - Ne es viens tāds esmu, būs daudzi tādi, un nāks laiks, būs visi tādi. (22847/56) II - Klints gabalu tu vari pacelt, jo tu viņu vari apņemt, bet kā tu pacelsi smiltis, kas tev izbirst caur pirkstiem? - Sabēršu maisā un aiznesīšu. - Tu neesi lēns, pacietīgs bērējs un smēlējs, tie mēs esam. Pagaidi, kad mēs sasmelsim, tad tik nāc un cel. - Es nevaru gaidīt; vai vējš arī gaida? - Lūk, tu vari tik bārstīt un lauzt. - Velns! es varu arī uzcelt! - Smiltis vien ir; smilšu kaudzītes vien būs. (22847/57) II vai III - Kur viņš atnāk, tur, liekas, viss sāk svārstīties un grīļoties kā laiva no pārāka smaguma. Mēs visi topam kā nedroši un paši sev vairs neuzticam. It kā viss, ko gribam teikt, būtu tik aplamības. Sen par pareizu atzītas patiesības top it kā šaubāmas: nodibinātas pārliecības zaudē cieto pamatu. Kad tik nu viņš nesmietos! Piekrītam visam; ko viņš saka, aiz bailēm. Viņš izsaka ko muļķīgu, lai mūs izzobotu, un mēs redzošām acīm, zinādami, ka nau taisnība. tomēr viņam piekrītam aiz bailēm. Viens nepatīkams cilvēks. - Nē, viņš tik piemīlīgs, tik maigs, tik omulīgs; jūties tik tuvu, kā mājās. (22847/58) MIRANDA. Vēl jāizšķir. - Es jau izšķīris. - Viens? - Vairāk nekā izšķiris - jau nedzīvoju vairs. - Bēdz. - Vai no sevis izbēgsi? - Es gribēju mirt. - Tā acīm redzot! Var gadiem runāt un nedarīt. - Darīšu. - Izrāda pārāk lielas bailes un dzīves pretīgumu pret nāvi. - It kā padodas. - Tad notiek. - Tad ienāk partija. - Aizgāja abi virzieni, jānāk gluži jaunam. (22847/88) RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 20.1.9. Tēvs dēlu ielicis cietumā par kādu kaušanos (dēls sajūt to kā pavedināšanu uz noziegumu un reizē denuncēšanu), lai atrautu no maigās meitenes. Tā nau bijis oktobra laikā klāt. Pārnācis grib izbaudīt laiku, pašlaik baudas laiks politikā, meitene viņu atraida, nu trako. Sievietes viņu mīl, apvaino kādu brūtgānu. Kaušanās. Pats greizsirdīgs uz kādu skuķi bez mīlestības. Dombrovska piedzirdīšana, tēvocis, izsūc meiteni, pievedējs kaktu [?] advokātam. Taču viņam pārmet to meitenes māte un ļaudis - sarīdītāji. Apvaino siev. jūtās kādu meitu. Tēvs nodomājis bagātu brūti; izsūta vizītkarti: saderinājies ar šujmašīnu; izjūk kāzas. Ienaids ģimeņu starpā. Tie atdara to meitenei, izdzen no vietas vai Dombrovskis iztaisa kādu intrigu. (Varbūt tādēļ sēdējis cietumā.) Tad atriebšanās Dombrovskim. (22847/98) 8.2.9. Jau cietumā dzirdējis visu par pagrimšanu, beigās par nodošanu. Akadēmiski tam pretī turas, netic, grib pārlabot, uzpūst liesmas. Jau cietumā viņu apmelo, tādēļ ilgāk sēd. Iznācis redz, vēl ļaunāk, nekā domājis. Darbība attīsta pate savu ģifti, noguruma ģifts. Nevar pārgrozīt savu dzīvi, temperamentu kā Egmonts. Iznācis metas lielā žūpošanā, atstāsta bijušo (arī, kā nemierīgos nodevuši). Gluži savāda runa viņam un biedriem: varonība izliekas smieklīga, frāzes, paši runā ar aplinkiem, viltīgi, ironiski - pazemodamies, priecādamies par citu iekrišanu. (Karkovicas.) Vadībā viņu nepielaiž: saruna ar mazaviķiem. Kad doma uz streiku ar teroru, draud viņu nodot. Skats ar Dombrovski: tas visus izsūc caur denuncēšanu, bet visi baidās. Draud arī šim: Kā tev bija? Izpērc nu man. Tad nodzirda. Skats ar mīļāko, mirst šķirti. Pēdējais, kur likt dzīvi: viņai vajdzīgs līdzi mirēja un drošības, ka nepiederēs citai. Mīļākā sentimentāla, kā prasa publika. Cita paaudze, viss gatavojas uz varonību, nevarēja uz ilgu palikt; jo varonība arī nau uz ilgu, dzīvo pārāk intensīvi un ātri, gribas mirt. Vientulis palicis, nau savas pasaules. Mīļākā no vecās sugas, bet caur satiksmi ar dzīvi pārvērtusies. Labāk mirt, nekā emigrēt. Izlīdzinošais ir dzīves lielumā; tagadnei vienmēr taisnība, kad viņa arī mazāka. Masai taisnība, nevar līdzi tikt, jāuzņem sevī tas lēni, ko tu ātri ieguvis. Cietumā daudz mācījies un ticis inteliģents. - Nevaru pie aizslēgtām slūžām sūkt notekošās piles, kad redzējis atvērtu slūžu straumi. - Tas tagad vajdzīgs. Jā, bet kur es likšu jau gatavo spēku. Es neesmu vajdzīgs jums un tomēr ar jums, masu, nešķirami saistīts. Mans pēdējais dzeju krājums un Emigr. dz. Atpakaļ iet ticībā un dēmonismos nevaru, uz priekšu man nau ceļa. (22847/45-46) 21.2.9. V Miranda apģērbjas sarkanā zīda kleitā, vāja. Griguts viņu nēsā uz rokām. Sāk salt un zūd dūša mirt. Noņem ģifti arī Grigutam. Kad Griguts nošāvies, viņa izlec viena iz gultas un tomēr mirst, no uztraukuma. * * * Lasīt: «Räuber». Tādas pat stipras runas. Puķes no neizlietotiem dzejoļiem. * * * Viss viens piektais cēliens. Viena liela miršana. Pate revolūcija ir tā mirēja. * * * Valodu arī loka: ols, grāmats, ietiņš, mazginš. Pats nedomā, ka neder lēnam laikam, pašās beigās tik to atzīst. Dzīves pārpilnība un nepacietība. (22847/53) 5.6.9. Mīlai vajga tapt dāvātai no sievietes, nevis ņemtai no vīrieša. Atliekas no verdzības: vīrs visu ņēma, sieva jūtas laimīga tikai ņemta, tikai sista (krievu paruņa). Dabā tā nau, tur ne suns, ne runcis neaizskar sievieti. Cēlāk un humānāk, ka sievietei vismaz tiesība uz savu visdārgāko, skaistāko viņā, kas citu nevar dot, vismaz to dod no brīva prāta. Mīla. (22847/27) 4.9.9. Atbild vecim, kas grib viņu pierunāt uz praktisku darbību: Es neprotu rēķināt, man 1 X 1 ir viens, jums 3, tā ir tā virsvērtība. V aplūko brauniņu, sajūsminās par viņa savādo, auksto, lietderīgo skaistumu. IV vai V draugs pierāda romantikas kaitīgumu, vardarbus - kā anarķismu, visu dzīvāku darbu, iniciatīvu, pašpaļāvību - par ]aunu, beigās nosauc par nodevēju. - Par to tev ir jāmirst. - Man tas vārds nau skaņa vien kā jums; jūs to sakāt un ļaujat sev sacīt, un tad pārejat uz citu runu. Jums bez satura. - Bet pirms tev jāatzīst, ka tu meloji. - Tu man to pārmet, ko tu pret mani darījis! - Un nu tev jāmirst. - Nevar šaut, iztraucēs Mirandu. - Labi, ir duncis. Es nejokoju, sagatavojies, saki, kas tev sakāms. 5 minūtes. Pie tam pats sarunājas, atstāsta to, kas jāzin klausītājam. - Vai traks, vai piedzēris? Nebēgt! Visi sastingst. Piepeši nodur. - Turat! Smejas. - Es nebēgšu. Es vīrs. (22847/81) 7.9.9. - Viss ir šinī mīlestībā: kopšana, mīļi vārdi, asaras, - tik nau dvēseles, tu redzi tikai sevi, visu dari tikai sevis dēļ - arī labsirdību. * * * Citi runā Marta valodā, pievārdi: Kā kurš! Katram sava pārliecība dārga. Īsā forma: infinitīvs, bez partikulām. - Kam tas te der? Gribi, vari dabūt. (22847/52) 31.1.11. Vispirms tik kailo faktisko uzbūvi: notikumi un psiholoģija, valoda, sajūta. Vēsturiskais moments. Pēc tikai: miljē, filozofija, centieni, idejas. Materiāls: dzejoļu skaidas un atliekas. Valoda kā «Klusā grāmatā». «Noskaņās». (Tā valoda jau pārgājusi tautā.) * * * Marts cietumā bijis citā pilsētā. (22847/48) 10.3.11. - Tavs ceļš ir par daudz briesmīgs dzīvē un nāvē, lai kāds tam varētu sekot. (22847/87) 6.10.13. Marts grib jaunu politiku uz skaidrības pamata; grib kā partiju, ko cilvēcei vispār jāgrib. Karš pret konservatīvo masu, kura visumā vēl bija progresīva. Cietums viņā izaudzējis vientulībā šos fantastiskos prasījumus. Traģiska vaina: par agri; masu nevar iekustināt tik ātri, nesaprot, nau ļauni pretnieki, bet top ļauni caur Marta straujumu. Traģiskās vainas vajga uzskatāmības dēļ, jo likteni, lēmumus nevar uz skatuves redzēt. Traģiskā vaina: straujums, varbūt arī pats nau skaidrs, tas pamudina censties pēc tā un meklēt partijā. Meklē pirms pats sevī. (114138/4) 6.10.13. Paša traģisko vainu, paša neskaidrību neizcelt; ne tās neskaidrības dēļ iet bojā, bet dēļ straujās darbības uz partiju. Pāriet pāri par savu vainu: lai ir, bet nu jātop labiem, jāatzīst, nau jāslēpj. Pretstatā? Lēni piedod pārkāpumu pret sevi. Pirms cietums, un cietumā daudz cietis no netaisnas polemikas; redzējis citu ciešanas; redzējis, ka partijai kaitē neskaidrība un birokrātisms, ka top līdzīga pretniekam: buržuāzijai. Augstāka morāle, ne es, bet viņus vajga, lai uzvara. (114138/5) 6.10.13. Pate daba ne]auj politikai vadīties no laba, lietot labu un patiesu kā līdzekli, un te uzreiz Marts to prasa. Tā neiet. Bet, ja tā tomēr būtu, tad cilvēki būtu dievišķi, būtu nākotnes valsts panākta. Tad būtu intensīvāka dzīve. (114138/6) NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS I Pie Mirandas. Partija. II Mīlināšanās. Līziņa. III Dombrovskis. IV Tiesāšana. a) Pie Mirandas: bailes par Dombrovski. Līziņa rauga kāzas. Marts priecīgs, jo drusku kas noticis. Top aizsaukts. Beigas. b) Tiesāšana. V Beigas. * * * Kur uztraucošais moments? Sastrīdas. - Ko tu zini, sēdētājs? - Ko jūs zināt, gulētāji? Frāžu kalējs. (22847/39) Protestē pret momenta miljē, iet bojā pret to, tādēļ vajga dot miljē. I Pie slimās. II Pie Līziņas, saderības un iemīlēšanās citā. III Saruna ar slimo, miršanas sagatavošana, Līziņa apvainota, jaunā mīlestība. IV Dombrovska skats. V Miršana. (22843/41) I Ir atpakaļ atnācis no ārzemēm, dzimtenes mīlestība un jūtas, ka jāpiepilda liktens, jāmirst mājā. (22843/42) I 1. Akkord. Marta ienākšana (un iepriekš sarunas?). 2. Ruhige Exposition. Runa ar māti un mīlas skats (aiziet pie biedriem?). 3. Erregendes Moment. Plāni ar Līziņu un Dombrovski? Līziņas sarunāšana. M. nomierināšana. 4. Strīds ar biedriem. (2 Höhepunkte.) Ida, no viņas brīdina Mira. a) Komūna, kortels. Gegenspiel. Dombrovskis. Nesaskaņa ar laika prasībām. Dombrovska lomu nojauš. Dombrovskis liek savu varu manīt. Uzņemšana pulciņā apgrūtināta. Noņemas Dombrovski nobīdīt pie malas. Nospriež lēmumu taisīt pie Mirandas. b) Mirandas dzīvoklis. Līziņas sarunāšana no Mirandas. Marts atstāsta Dombrovska apvainošanu. Mira pierunā izlīgt. Gaida biedrus, bet tie neatnāk. Marta dusmas, un Līziņas mierināšana vēl vairāk sadusmo. Neatriebt Dombrovskim, bet iznīcināt ļaaunu partijā Vajga 2 lielus skatus. III Balle. - Marta mīlināšanās, Līziņai tuvāk, partijas skuķe. Ida. Lielais skats. - Samierināšanās ar Dombrovski, nedzer, dzerat par diviem, labsirdīgi smiekli, skuķi (brālība?). Dombrovskis piedzeras un izpļāpā savu lomu: Es varu visu, man ir sakari. - Līziņ, vai tā taisnība? Neviens neuztraucas, tas viņu uztrauc. Pat Mira ar mieru. Vai tad neredzēji, cik labi tie satiek? Greizsirdība. - Pretniekiem, kas baidās no viņa svara partijā, gadījums savest naidā ar Dombrovski, darīt M-u neiespējamu. (Viņu saruna vienā zāles stūrī.) Kūda, lai kaujas, bet M. ar laipnību nodzirda, ar spirtu. Pretnieki pirms nemierā, tad priecājas. (Uguns noskrūvēšana.) Apjukums. Martam riebjas. Pretnieki: tas tā nepaliks, tā ir provokācija. Nu jūs brīvi. (22847/43) IV 2 bildes a) Pie Mirandas. (Kur izeja? Mākslā. Vai nāve!) Marts priecīgs, cerē uzvest partiju uz straujāku darbību, nelegālu. Bēgšana uz laiku. Mira: nelegāli nau iespējams. Nau tie ļaudis un tas laiks. - Līziņa lūko glābt, lai neiet uz sapulci. b) Sapulcē. Marts lūko uzmudināt uz straujību. Līziņa. Ida. Tad pretspēle: norūc klusi: nodevējs! Jūdass. Dod viņam pistoli. - Es varu tagad jūs piespiest, kurš kustēsies, tas beigts. Rokas augšā! - Nē, še atpakaļ vara. Es neesmu jūsu sugas. Šaujat, atgriež muguru, Līziņa apkampj. - Spiegs pie durvīm, sauc Martu laukā. (Ida cīnās ar sevi: Atstāj Līziņu! Neej laukā!) Apkaunojoši nelaiž iet. (Emigrē.) - Tas ar vēl! Pie jums nevar palikt! - Emigrē, labi, ka negribi vairs še palikt. V 1 bilde. Vēl noskaņas no IV. Līziņa. Tu biji uzticīgs līdz galam. Ardievu. Vēl Miras dzimumdiena. (Kad iekustina pašnāvības domas? II vai IV? vai V?) Lielo efektu. (22847/44) Laiks tikai priekš viduvējības: feļetona, komentāra, popularizācijas. * * * - Lai top par izgudrotāju. - Jā, pildīt bagāto makus. - Lai atrod ziemeļpolu. - Tas būs drīz atrasts, bet kas tad? Zeme tiks par šauru arī viduvējniekiem. * * * Nau nekādu sevišķu apdāvinājumu; māksla aizslēgta. Neredz viņā arī glābiņa, tā izdailē dažus, un tiem top vēl grūtāk šinī apkārtnē. * * * Straujuma, nepacietības ģēnijs. Visi lielie gari ir strādājuši ļoti strauji: Fidijs, Šekspīrs, Vega, Napoleons. Hamlets. * * * Pretstats Hamletam. (22847/49) Pavasara sajūta. Marts - tavs mēnesis. (22847/50) Piepešas pārejas no patosa, dusmām uz naivu, jautru smiešanos. * * * - Negribu jūsu garīgu dzērienu, es jau tā noreibu no sava paša gara. (22847/51) Marts Dzīve lielāka par mākslu. Nicina dzeju un mākslu kā spoguli. - Nekad neesmu spoguļojies. Nau vietas dzīvei un viņas parādībai darbam. (22847/62) Trešā paaudze jau parādās, jauns cilvēciņš saprot Marta untumības. (22847/65) Pīpo biedri, neskatoties uz visiem lūgumiem. Miranda grib I pašnāvību, kad Marts precēs Līziņu. (22847/66) Miranda sauc, grib pašnāvību. Marts aiz bailēm atskrej, bet nau. Liels atslābums. (22847/67) V Biedri noņēmušies Martu nonāvēt, kad viņš neatkāpjas. - Viena karstgalvja dēļ nevaram zaudēt iespējību strādāt. Tā tad nebūtu pašnāvība. - Jūs gribat mani spiest, tas nenotiks. Es palieku es pats. (22847/69) Grāmata vienam kulē. - Dod man. Izlasīšu pa nakti - redz «Pinkertons». - Redz, ka ar šiem nevar nekā runāt. Sastrīdas ar visiem, beidzas ar draudiem: Es taču jūs saņemšu rokā. Cits cēliena gals: ceļos pie gultas, atveras gardīņi, glauda viņu. * * * Bagātā Līziņa, šneideriene, ar kāju minamo mašīnu. - No kungiem noskatījusies. Ielūgta dzimumdienā. Mēru ņem mirstamai kleitai. Līziņa un slimā. Slimā. Kādi tad ir tie apģērbi bagātām dāmām? Grib dikti, ka viņai būtu sarkana zīda kleita. (22847/70) Miranda netic, ka spēs viņu saistīt, jo laiks ir seksuels. Tādēļ Līziņa kā vietniece, lai garīgi paturētu Martu. Marts: Tu esi gar gudru. Savu laiku par daudz saproti, bet mani par maz. Tu noziedzies pret mūsu mīlu. - Es tevi par daudz mīlēju, tevis dēļ varu visu darīt, arī vainīga tikt. Mana otra mīla, kura bij arī mana pirmā. - Tu apgādā mani kā māte bērnu, bet es pieaudzis. - Es tevi tik ļoti mīlu. Man noziegums vislielākais, ka es cerēju tevi paturēt garīgi sev. Ej, es tevi neturēšu. Es gribēju tevi turēt, lai tevi glābtu no politikas. Bet es tevi vēl iegrūdu caur to dziļāk. - Tu gribēji būt mans liktens, tu esi šim laikam liktens, ne man. šis laiks tikai mani iznīcina, kas attīsta mani l3dz pilnībai, tas ir mans liktens, mīļā. * * * Dombrovskis tikai dod darbu Mirai, lai caur to uzturētu sakarus ar partiju. Marts vairāk domā, nekā ir. * * * Līziņas uzspiešanas dēļ Marts ar meitenēm sāk dzīvot. (22847/71) I Tēlo Amerikas apstākļus: tur vairs necīnās cilvēks pret cilvēku, bet miljons pret miljonu, mašīnas pret mašīnām, fabrikas skursteņi - kā nezvēri, kūpošas nāsis. Eiropā cilvēks pats ko nozīmē. Tautu pavasars. - Kad projām gāju, mēs bijām tik sējēji, rītā agri, pirmās vagas. Tagad, biedri, sākšu pļaut. - Ir jau pļāvēji bijuši. - Paliks mums vēl darba gana. Es daudz klāt mācījies, tik daudz spēka, gribētu strādāt, strādāt. - Māte: Kuš, slimā še guļ. V. Vai guli? - Slimā pirmoreiz izbāž roku: Esmu nomodā par tevi. - V. Ko ar jums, kad atnāks tie galvenie - tad tik. Pagāni, ko vēl nenāk. - Kā tad noteici? - Aiz Pāvila baznīcas. - Jā, tur viņi ir. V. Vai mēmi esat? - Viņi ir mēmi. - Pieder pie tiem, kas vairs nerunā. V. Viņi jau par daudz stipri runāja. - Slimā. Dzirdi jel, teicu, ka viņi vairs nerunā. * * * Punšbutele - sarkans kā asins, sīvs - kā naids, salds - kā atriebšana. Kājas vien notirinās, iet kā elles uguns caur rīkli. It kā dzertu dzimtenes laimi un cerības. Slimā. Dzimtenes sāpes. (Biedri nenāk, beigti, nodoti.) (Iekliedzas.) Kur trīs kopā, tur nodevējs starpā. Kad iekliedzas, rociņa iz gardīnēm izstiepjas. (22847/73) 2. skats Atraida Līziņu, viņu saudzēdams, lai neievilktu Dombrovska lietā. Viņa ņem jaunā un veicina viņa notiesāšanu. Tad V žēlo. (22847/80) Mirandas dzimumdiena. Uztaisa viņai sarkanu zīda kleiti. Līziņa taisa. (22847/84) Gribasspēks aiztura pat nāvi: vēl viņam jāizsaka vai jānogaida kas atnākam; tik ilgi nemirst. Arī I slimību pārspējis ar gribasspēku. (22847/85) Gaida draugu, kurš spēj gaidīt, lai tam rādītu, ka nau gļēvība bēgt no dzīves; lai tas neizsamist, lai tas smeļas lielāku spēku, jo daudzi, kas gaida, kas nevar panest savu spēku, kā C?????op; kā vājie nevar panest uzvaru. - Draugs jau agrāk, epizodēs, noslēpumainās darīšanās, nāk priekšā. (22847/86) Cik cilvēks nozīmē. Indivīds vienīgais, kas darbojas, bet visu priekš vispārības. Kā lielas straumes nāks vienmēr citi, bet tā nekad, tik ātri nekad kā ģēnijs. Nau visi vienādi: Jansons par ģēniju un kritiku «Jaunajā Dienas Lapā». Katrs gribētu būt vadons, noteicējs, ģēnijs, taisni tas, kas visskaļāk tos noliek. Mazais brālis - skaudējs. Par miršanu un nāves bailēm. Par slavu. Par mūžīgu dzīvošanu. Par izdzīvošanos darbā. Par baudām. Par nākotni. * * * Te vajga būt krīzei dvēselē: viens otram dzīvojot kaitētu; Marts arī te tik sarautu ar savu straujumu. Nau nedziedējama, vajga miera, lēnas atspirgšanas. Ienāk: lai glābjoties Marts. Īss atstāstījums, nu tik Miranda dabū zināt, uz šī pamata saruna par miršanu. Marts: Nebēgšu, lai ņem, es vainīgs. Martam pašam riebjas, ka nodzirdījis Dombrovski, bet es pārvarēju riebumu, var visu upurēt lietai. Par ko ne še? (Lai saudzētu Mirandu.) Ienāk: lai nāk šodien uz sapulci. - Iešu. Ienāk: tūliņ pēc tam: lai neiet, grib nodot! -Iešu. Kākurnieks. Marts stāsta smiedamies, ka bijis nodots un ticis vaļā. Jābūt krīzei še. Neder Mirandai, neder laikam, spēcīgs, straujš gars. (22847/93) I Marts, Miranda, māte. Marts - jauns, dzīvotpriecīgs pavasars pēc cietuma un slimnīcas. Mirandā arī pamostas dzīve. Marts un draugi. Marta nepacietība, rauj dzīvi par strauju. Miranda: Pārrausi, neaizrausi sev līdz. Par smagu dzīve, nevar celt, tik velt. Ceļamlaiks pagājis. Morituri mēs abi. Tu, jauns gulbis; atskrēji, es dzirdu tavu dziesmu, nau labi, gulbja dziesma. (Piepeši runā Miranda apklust, tad atbild: Es dzirdu tavu gulbja dziesmu.) Līziņa mēri sarkanu kleitu uz dzimšanas dienu, dāvā Marts. Runā par diloni, ka tie labi jūtoties priekš nāves. V Grib dzīvot, arī pus dzīvi, arī gultā vien dzīves pieticība, dzīves sīkstība jeb enerģija (kā tauta, kā proletariāts dzīvo visos apstākļos), dzīve taču lielāka par visu. (22847/94) Marts negrib atriebt sevis dēļ. Tagad Miranda vēl garīgāka, ko tas spēj. Bet partijā kompromisu grib iznīcināt, tas ienes samaitāšanu organizācijā. Miranda un māte dod viņam Līziņu, lai saistītu pie mierīgas dzīves. Māte. Viņam jau visi skuķi apkārt, viņš jau nevar nosēdēt pie tevis mājās, sāks atkal iepīties kādās lietās. * * * Dombrovskis Miras slimībā, sakropļojumā vainīgs. Bet partijai ar viņu kompromiss. Marts nedrīst atriebt partijas dēļ. Lēnām dabū zināt par Dombrovski. (22847/95) Cietumā bijis, nau vairs kur likt darbā savu straujumu: dzeršana, atriebšanās, bet teroru neatļauj partija. Mīļākā guļ uz gultas gadus, darbā sasista, iedveš pašnāvību, lai atrautu viņu citām sievietēm. Iepriekš apspriež bēres. Beigās viņai paliek dzīves žēl. Pārmet viņam. Ieņēmusi ģifti un tomēr mirst. Viņš vīlies pat viņā kā ideālā, viņam nau šinī laikā vietas ar savām spējām. Dzīve spēcīgāka ideālu. (22847/96) Tēvs vardarbīgs raksturs. Vecais Ulpis (Ninas vēstules), bijis kāds vecs noziegums (ticis uz augšu un atkritis?), neskaitās par strādnieku, bet par amatnieku. Kā Vandercīpa šloseri. Grib smalku dēlu. (Labāk dēls bijis aizsūtīts uz Ameriku vai karā, vai Murmaņu krastu zvejniekos.) Strebers, ir priekšstrādnieks vai meistars, grib patstāvīgu ietaisi kā amatnieks, zags no fabrikas, ir jau gandrīz galā, dēls nepalīdz, pat izjauc. Vecs, nevar ar savu spēku, bet ar dēla. Izmanto savu ģimeni un dēlu. Dēls izsmej viņa plānus ļaužu priekšā, vēl vairāk divata sarunā: Liels vīrs būsi, bodnieķels, krāpsi ļaudis, zagsi. Tad katastrofa. Mīl taču tēvu. Tēvs skaitās par labāku ģimeni, jo dziesmu grāmatā ierakstīti kādi neizburtojami radu raksti (Barklai de Tolli - Garklāvs). Skats: Meitenes dēļ pazemojas un pieņem vietu fabrikā, roku bučo kā kozdams. Meitene. Dzērāja meita, slimīga, tikumiski stipra, saturētājs spēks dēlam. Tiek no viņa apvainota, bučo citu meiteni. Baidās no sākuma dēlu, vēlāk saprot viņu, ka nau kur spēku likt, vada viņu garīgi. Neprec, tēvu negribēdama aizskārt, tad baidīdamās, tad nebūs sieva, nebūs bērnu, nebūs pelnītāja. Tad prec, kad var būt vadītāja un remdētāja. Uzupurējas, kad viņš ko sevišķi ļaunu izdarījis, bet no sekām mirst. Mirstot aizrāda, ka tava traģika, ka nau kur likt spēku, nau tāds laiks. Būtu bijis darbs varoņu laikā. Gals: aiziet bojā. Vai paliek dzīvot viens, bez remdētājas, bet ar mērķi uz vispārību. Skats: stiprinieks būdams, aiznes nedzīvo sievu, noliek tēvam priekšā. Skats starp tēvu un dēlu (tēvu un meiteni), meiteni un Dombrovski, kad nedzēris, izteic savus uzskatus: intrigas kā Veinberg. jaunie un vecie taisnība viss atļauts patiesība pret kungiem, tiešs ceļš intrigas (kā nesaprata manu polemiku pret Akmeņa morāli) Tēvs grib izmantot propagandistus veikala ziņā. Skats: grib dēlu vervēt, viņš aizņemts ar sevi. Kāds dēlam mērķis? Tikt no tēva un aizspriedumiem, un nabadzības brīvs. (22847/99-100) Marts grib uzmudināt uz vispārības jūtām, uz sparību, kura vājajam laikam ir pretīga. Viņu jānīst. Viņš nemoderns, vecmodīgs. Tā Hamlets baidās: http: «Kas būs, kad tas tu par ķēniņu?» (Kad Marts par vadoni, tad jau nevarēs ne zagt un ieraus cietumā un uztraukumos. Visiem viņš bīstams. Kaklus ierauj, ausis top garas, acis zaļas visiem.) * * * «Viens vīrs dara daudzus», viens blēdis arī daudzus. * * * Pašpārmetumus izlieto pretnieki: «Pats to teici.» Bij tikai teikti, kad nespēja tikt klāt pretvarai, un šinīs dusmās pats sev uzbruka, lai izlaistu kaut kur savu izmisumu. (23273/194) Kas ar 40 gadiem cilvēkus vēl nenīst, tas viņus nekad nau mīlējis. (Roheit; Borheit, Undank, Überhebung) Othello, Macbeth, Lear, Timon, Coriolan, Crass. * * * Marts, lai arī top vairāk spiests uz nāvi, pēdējo izeju un uzvaru, tik mirstot var uzvarēt; mazāk ir viņi pašā pēc nāves ilgošanās; viņš pārāk pilns dzīvības. liet nākotnes doma, viņa dzīvības kvintesence, var tikai caur viņa personisko nāvi uzvarēt. (23273/196) Raksturu pretstati Reālists: ne tas talants, kurš notikumus grib izcelt, bet tas, kas viņus prot izlietot. Tāds raksturs komēdiju dzejniekiem. (23273/198) RAINIS Aizsāktās lugas LATVIS - ARISTOFANS RADĀMĀS DONIAS 31.3.11. Temats drāmai: Komēdija Vecā latviešu dievu pasaule, arī izdomāta. Morituri pret [1 nesalasāms vārds]. Zelta teļš, pelēkais barons, melnais, kalps un strādnieks (Andrejs un Mariņa?). Zelta teļam apkārt tehniķi, zinātnieki, mākslinieki, dzejnieki un kalpi. Olimps ar saviem dieviem arī, kā vadons visiem morituriem. Viņi un latviešu dievi pazaudē, bet piemiņā paliek mūžīgi, kā paraugi. Zelta teļam kristīgie dievi, arī barbari, pret tiem pazaudēja olimpieši. Tagad tie pazaudēs pret strādniekiem - barbariem. Lai tagad senie varoņi palīdz strādniekiem un dievi kungiem. (121058/35) 14.3.13. Pērkons ar cit1em dieviem atnāk uz Jāņiem, uz tautas sapulci. Tā aizliegta. - Ā, uz Zinību komisiju. - Nelaiž iekšā; nau melna apģērba. - Nu, mēs jau uz svētkiem balti. - Frakas nau. - Nozagta. - Ko? Gribi mūs apsmiet? - Kas jūs pazīst? - Vai tad tu nepazīsti? - Kas jūs ieved? - Pats iešu, neesmu vērsis. Pērkons - krustāmvārds. - Nu, lai ir krustāmvārds. Viens ir veiklais, modernais dievs, Laika gars.- Pērkons grib spert. Sapulcē aizmieg. Aiznes uz muzeju: Viņa priekšā izskaidro, ka nau un nau bijuši tādi dievi. Lai iet atpakaļ. - Paslepus paliek. Pērkons par dzelzstirgotāju. Ideāls par redakcijas locekli (jo prot locīties). Apkārt kāda moderna intriga kā «Vasarnakts sapnī.» (i21058/38) Kori: dažādas partijas, kuras sastāda tautu vai frakcijas partijā. Spiegi un streiklauži tiek pārdoti kā retuma lietas uz ārpusi, Eiropu. (121058/37) RAINIS Aizsāktās lugas MĀRTIŅŠ GĪZE RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 31.5.11. II cēliens, Ienāk rātes sēdē ar birģeļa sūdzību un reizē apsūdzību, vara. Pie visiem logiem un durvīm ļaužu galvas, draudošas dūres. Caur logu redz: uz jumtiem stāv ļaudis. Ļaudis reformācijas Boden [?], palīdz svešiem draudēt. Vai III cēlienā, jo visstiprākais. IV a Mārtiņa godība un IV b pie zviedriem vai pretintrigas no D. Hīlhena. Kur parādās viņa viltība un diplomātija? IV uzvar Hīlhenu un rāti. Bet Pirra uzvara. V No latv., demokrāt. nāks jauna, īstā uzvara. (29841/3) 21.5.18. Zemnieku dumpis un pilsētu zemākās šķiras pret rāti, arī pret katolību. Parīzes Komūna. (29841/4) 24.12.20. Vācu pilsonība toreiz un tagad. Pazaudēja toreiz uz mūžiem. Tuvums; vēstures uzliesmojums. Pret poļiem, par zviedriem. (29841/5) RAINIS Aizsāktās lugas MŪŽĪBA RADĀMĀS DOMAS 23.7.11. Mīla rada dzeju, dzeja dod mūžību, arī mīlai. * * * Dzeja pārvar visu, arī nāvi. * * * Dzeja atdzīvina visu, arī pagātni, arī nākotni, un tās dzejā dzīvo visas trīs kopā un reizē. Laiks sevī atgriežas un piepildās dzejā. Trīs māsas (3 Nornen) - pelēkā, sarkanā (dzeltenā) un zilā. * * * Koklei ir mati no meitenes. * * * Meitene ziedojas, tā top līdzīga mīlestībai un gūst mūžību. * * * Orfejs - dzeja atdzīvina pagātni - Eiridiki, dara labu, atdod dzīvi. * * * Še dzeja nedara labu, tikai dod mūžību spēkam, ilgām, mīlai, dailei un cilvēka dvēselei. (22969/2) 4.6.12. Lielās un lielākās sarunas par dzīvību un nāvi -«Mūžībā». Arī «Īlā», bet tur ar šaurāku nolūku. «Imantā» vēl šaurāk, te tikai runa ap lietu, ap brīvību, ap varonību. «Mūžībā» nau ap atsevišķiem darbiem un mērķiem, bet absolūti par pašu būtību. Kad visas sociālās cīņas, mīlas attiecības laulībā izbeigtas un atrisinātas, tad cīņa vienīgi pret dabu. Un jāizšķir gala jautājumi. Nāves nemaz nau. Nāve un nebūtība tikai mūsu, cilvēku, jēdzienos. Mēs viņu darām sev, neizprazdami savu varu; mēs arī varam atmest šo nāves jēdzienu un uzvarēt. Cf. Dienas grām. 18.5.12. (22969/3) 13.2.17. «Mūžībā» kā fabulu ņemt vēl klāt vai kā galveno neiznīcināmību, dzīves neiznīcināmību. Pārvēršas, un atdzimst beigās pašas naidnieces miesās kā bērns. Sakars ar «Dievu un Velnu» un «Īlu». (22969/4) Vēl jūrai nebij krastu, Nedz zeme bij zem kājām, nedz virs galvas Bij debesis, tik bezgals žāvājās. * * * Vai saule zināja, kur viņas sēta? Vai mēness zināja, kur viņa dārzs? Vai zvaigznēm bija ierādītas vietas, Tad dievi vārdus deva naktij, rītam, vakaram, mainošiem mēnešiem, pusdienai, pēcpusdienai. * * * Telpu sadala: gara, dvēsles, miesas pasaulēs. Laiku: pagātnē, tagadnē, nākotnē (Nornas, liktens dieves). Nornas nāk tātad no pasauls koka: No koku galotnes bālgana migla kāpj zemē. Sadalīšana ir cēlons iznīcībai. Laiks, lielais mānītājs, viņa simbols jūra. Nornas reprezentē savstarpējas attiecības starp laiku un telpām. Liktens lēmējas un zinātājas. No sadalīšanas nāk arī cīņa starp labu un ļaunu. * * * Votāns dzer no Mimes avota: bauda parādību pasaules piedzīvojumus, caur ko vien tiek pie īstās, visu aptverošās patiesības. Bet zaudē Zivas aci, intuīciju. Mime ir deus inversus. Paradīzes čūska, kas reflektē dievišķīgo gaismu zemē. (121058/28) RAINIS Aizsāktās lugas MALĒNIEŠI RADĀMAS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 2.8.11. Skati Agrāka vienprātība. 1. Nolemj sapulcē celt namu. 2. Namā nes gaismu iekšā. 3. Vecākā vēlēšana, sacīkste pantos. Vārda pārtaisīšana. Kāju samainīšana un kaušanās. 4. Tiesas sēdes. 5. Skolas. Nirnbergas traktiers [?]. Sūtnis pēc prāta paliek sēdot. Gudrība maisos pērkama, bods. Sāls sēšana nātrēs=sociāldemokrātija. Gaida uz reformām. 6. Pārvaldība. Komisijas (cf. «Apdziedāšanās dziesmas». Taupība, kas nomin druvas. Palīdzība, kas nocērt saknes. Mazgāt liedz. 7. Blēdis arī top godīgs. 8. Valdības saņemšana, uz koka zirdziņiem. 9. Goda mielasts. 10. Ļaužu svētki. 11. Žurkas pārmāc. Runcim piesien uguni pie astes, lai redz Žurkas. 12. Cūkgans un cūkgane, intrigas starp partijām. (22824/25) 2.8.11. Reiz blj laiks, kad Māmuļa bij jauna; malēnieši pūlas to uzturēt, kas jau pārdzīvojis. Jaunu iztaisīt no veca; to ņemt par pamatu visam. Pretspēle: Šalks viņu starpā, kas dzen uz vēl lielākām muļķībām. Starp feodāļiem (Veinbergs un burž. «Dzimtees Vēstnesis»). Cīņa ne pret jauno, bet pret mēreniem - muļķiem, pret «Dzimtenes Vēstnesi». Jaunie tik noskatās un ielaiž runci, kuru dzīdami nodedzina namu. Sarunas. Izredzes idejai. Utopija, turp aiziet mācīt!? Sīkumi: Apgaismība un izglītība vajdzīga ? ? la J. Alunāns, Kronvalds, vecmodīga, tautskolotāji. Liberāls: Gaisma, patiesība, darba lētums. Prātīga rīcība. Būvējot blēdis noņem lakatu, kas apzīmē plānu. * * * Vecākais, kurš gudrākais. Gudrākais, tagad dzejnieks. Veča sieva lepna. Vārdu pārtaisa, jo M. Siliņš pierāda, ka. nākam no indiešiem. (22824/20) Witzeburg. Videnieši, ne Malēnieši Sīkie žagariņi, paši dega, paši pūta. Petīcija, lai nedod balsstiesības. Kāju samainīšana un kaušanās. Tiesa. Par ko? Klassenjustiz. Maizes klaipu, malku, lielu švindleri. Koku novelšanai nevajga nemaz tik lielu pūliņu, tāpat iet vieglāk. Ideja par vienprātību, agrāk bijusi. Egoisms, aiz kura dara muļķības. Gudrības bods. Gudrība pērkama maisos: izglītība, diplomi (vizītu atpirkšana priekš studentiem). Pretrunas: iznīcina savas ražotās mantas, attīsta savu pretnieku, pārdod ieročus. * * * I Nolemj celt namu un vienprātību. (Agrākā vienprātība.) II Namā gaisma, vēlēšanas, tiesa, pārvaldība, skola. III Ļaužu svētki, mielasts. IV Posts nāk redzams, žurkas, nātras. V Runcis. * * * I Klajums pie liepas. II Nama iekšpuse. III Atceļama siena. IV Klajums. V Nams. * * * I Sievu sapulce, atnāk vīri, nolemj namu celt un vienprātību, nekalpot citiem, nemaksāt kalpiem - nodibināt nelīdzību, lai neuzbāztos citi. Noplēst veco (krogu?), jo tas tāds kā visi nami. Bet te vajga parādīties tautas atsevišķām īpašībām, dvēselei, kāda tik ir latviešiem vien. II Brīnīšanās par tumsu, apskata, tad skats uz cepures, lai redz katra činu. Spriešana. Gaismas nešana. Ceļnieks, dzirdīšanas maksa. Vēlēšanas, partiju strīdi, gāzt tos, kas aizmirsuši logus, vecais vecs palicis aiz bēdām par vecā nīkšanu, gluži muļķis. (22824/24) Jau I, II vajga būt partijām. Pretspēle. Vienmēr kaunas, ka izdarījuši muļķību. Baidās, ka nemanītu, ka viņu muļķība tikai pieņemta. Apmierina, ka ir gan dabiska. (22824/21) II Tiesneša krēsls aiz krāsns. Lieli vārti durvju vietā, lai var ievest valsts sienu. Skali uz cepurēm. Katram savs logs. Krāsns. Nātru smēķēšana. (22824/22) III Atstās vecās tiesības, ja vietnieks varēs atbildēt ar pantiem. Atbrauc ne zemes tēvs, bet gorodovojs vai vagars. Ar pantiem ir bijis pārpratums: likuma panti, un viņi, moderni būdami, domājuši dzejas pantus. (22824/23) Nepareizas saimniecības dēļ vairojas žurkas un smūdži un nezāles, nātras. Maliene - Vidiene, Serdiene, Prātiene. Mazs miestiņš, kā Latvija maza tautiņa. Gudrība veca un pāršķērmējusies. Grib to reformēt, padara vēl ļaunāk. Nogrimst sīkumos: maza tautiņa, mazas idejiņas, krāmu tirgi, pasauls tirgus, rūpniecība, mašiņu saimniecība, kosmopolītisms. Vienprātība tāda, ka mūsu prāts vien lai valda. Visur par padoma devējiem bijuši: t. i., sulaiņi, muižkungi, vagari. * * * Mums ir savs Homērs, Heine, Jakobsons, dievs, savi žandarmi, muižnieki, nēģi, kādu nekur nau. Latviešu laši (latviešu vārds no turienes cēlies). Pašiem nau Schildbürgeru. Visur dzeršana pēc visām sēdēm. * * * Ceļnieks tas pats blēdis, atkal pēc atnāk pārģērbies: Vai esmu tas pats, vai tad tā pate cepure? Cilā citiem cepures, katram sava un vienmēr tā pati. (22824/19) Raksturi Reakcionāri: niknais, līdējs; muižturis, bankas direktors Šenkers. Pilsoņi: piekāpīgais; abpusīgais, pazemīgais, inertais: bankas direktors, saimnieks, advokāts, ārsts, namnieks. Kalpi: vienaldzīgais, noskatītājs, nerrotājs, aktīvais. * * * Doti raksturi. Vecais priekšnieks. Cūkganis, Ceļnieks viltnieks. Šalks. Cūkgane. (22824/18) Latviešu muļķības Vienprātības meklēšana - paklausībā. Vecmodība. Verdziska pazemība, bailība no kungiem; klausīšanās uz autoritātēm. Politika caur līšanu. Maziskums: sīkbirģelība, pašnievāšana. Dzeršana. Lielīšanās ar savu labumu. Šovinisms, reizē lielās un zemojas. Inflantes atstāšana. Kārkluvācība un kārklukrievība. Mazs egoisms, aiz kura dara muļķības. Pabalsta savus ienaidniekus aiz egoistiska pašlabuma. Uzpūtība par ģēnijiem. Pakaļķēmošanās vāciešiem un krieviem. (22824/27) RAINIS Aizsāktās lugas SAULES KAUJA RADĀMĀS DOMAS 10.8.11. Viss, cik pārestību nodarījuši svešie. Liela patosa un uzvaras lirika. Kori. Klajuma luga. Vēsturiski sociālais miljē. «Mēs uzvarējām, raugat paturēt!» Egoistiska nesaderība. Negatavība, nespēja nodibināt valsti, domāšanas trūkums. Sasniedzams mērķis tik tāļākā nākotnē. (23272/12) 16.12.14. Varonis grib ar varu pārmērīgi panākt vienību un vienvaldību. - Tu tik pats gribi tikt par valdnieku. - Nē. Nē. Kad celtu, es gribēju aizrādīt uz tevi. Beigās domu pretnieku nosit. Nu atkrīt arī piekritēji. - Tu vainīgs, ka izjūk vienība. - Ja es vainīgs, tad es nonāvējos. Bet turat tik vienību. Nu taisni izjuks. Viņš bij vienīgais, kas spēja valdīt. Tad sākas atkal uzvaru prieki, un priekos izjūk vienība. (23272/2) 12.3.16. Pušķo karā gājēju. Dziedādami, spēlēdami mēs karā aizjājām, Dziedādami, spēlēdami ienaidnieku uzvaram. (23272/6) 12.3.16. No «Zīles vēsts» izņemt 4. un 5. cēlienu priekš 2. un 3. Varavīksna paliek 1. Saules meitas nes mirušo dvēsles 2. un 3. (23272/5) RAINIS Aizsāktās lugas DIEVS UN VELNS RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 11.10.10. Vīrs no velna māliem. Dievs iepūš dvašu. Sieva no ribas, ar mālu apkārt. Dievs iepūš caur nāsīm dvašu, vīrs caur muti, velns caur pakaļu. * * * Daugavas rakšana. * * * Velna govju atņemšana. * * * Ievads: no haosa saule ar planētām, tad zeme, kura parādās I cēlienā. Beigas: pēc «Mūžības drāmas» izdzisusi zeme, viena zvaigznīte, tad sadursme un jauna celšanās. Dievs un Velns ir brāļi - spēkoti brāļi. (121058/27) l1.12.14. Velns vecāks, dzīvo zemē iekšā, tur siltāks, jo bez debess kā ziemā atsalst. Dievs, izdzīts aukstā zemes virsū, taisa sev debesis. Tad arī Velns. Ķildas. Velns izlaiž zemes virsū savas govis. Kam augļi virs, kam zem zemes. Aiz debesīm saule, aiz saules Liktens, vecais. (121058/19) 11.12.14. Dievs un Velns brāļi. Apžilbušas acis, uzvilcis debesi uz [?] zemi. Ezis licis zemi saraut. Dabūjis adatu kažoku, kuram pat Dievs pats nekā vairs nevarējis padarīt. (121058/23) 11.12.14. Dibināt latviešu mitoloģiju, salasot gabalus no vecām teikām. Tā darīja Eshils, arī vēlāk dzejnieki. I cēlienā pirmatnēja zeme, Dievs izdzīts salst. Dievs - Prometejs. Monologs. Dievs sit rokas sildīdamies, lieli pērkoņi. Iznāk Velns, smejas: Cik man labi, nolūdzies, tad vari nākt atpakaļ. Dievs: Nē, pats sev ierīkošu. II Debesu un zemes radīšana. Ezis no zemzemes. Daugavas rakšana. III Velns atnāk un apskauž. Kā vecākais grib atņemt. Ķildas. Rada sev palīgu. Velns arī ņem daļu vai rada kazu. Jānis Vīrs. Abi ar Dievu nogāž Velnu, iedzen zem zemes. IV Dievs, no Velna apmānīts, pats apmāna Vīru. Tas nu saceļas pret viņu. Nu rada abi Ievu, arī Velns palīdz, arī grib savu daļu; dod pakaļu. Vīrs aizmāna Dievu aiz debesīm. (121058/24) 12.12.14. Dievs iemin Velnu zemē ar kreiso kāju. Uzmauc katliņu galvā. * * * Velna govis, no Dieva zagtas - ir pirmidejas, kuras padarījis dzīvas Dievs, pārveidodams kā dzejnieks. * * * Velnam zeme ir nama jumts. Dievs uz tā jumta uztaisa citu jumtu - debesi. * * * Ģēnijs atrod jaunu, bet tas ar laiku top par šablonu, stāv ceļā vēl jaunākam. Dievs apspiež Jāni, tēvs dēlu. Īls beigās padzen Dievu ir no zemes: vecumā Dievs atkal uz jumta padzīts sēd. (121058/25) 4.11.16. Vai šķiet 1) «Dievs un Velns» un 2) «Jānis Vīrs». Ja otrā temats ap Ievu? Kur šķiet? Kur Dievs un Jānis uzveic Velnu. Kur beidzas otra luga? Kur Jānis Vīrs nošķir Dievu no zemes, no radīšanas, pats rada Ievu. (121058/21) 4.11.16. Vīrs: Lai jūs abi neķildotu, es dzīvošu jums vidū. Klausīšu abiem un izdabāšu abiem. Jūs man par šķiršanu maksājat. (121058/22) 6.11.16. Dievs rada viru sev par palīgu pret Velnu. Nespēj veikt Velnu. Garš laiks. Ar viltu piedabū arī Velnu pie radīšanas. Kamdēļ vajga? Dievs dod dzirksteli saules vīra radīšanai. Saules un liktens dēli Velns un Dievs. Zeme atdalīta meita. Liktens tēvs un Laimas meita. Laima Dieva meita? Velnam dota saules un zemes pirmatnējā uguns, svelmaina, dūmaina. Dievam mazāk, bet balta vēlāka uguns. Velns no zemes uguns rada lopus ar spalvu. Dievs rada cilvēku bez spalvas. «Cil» - celies, cilājies, cilis no Dieva. «Vēks» - velies, vākies vai vēkš! - no Velna. Velns lūko uz mieru gulēt peklē, ceplī, zeme kā liela pirts, iekšā - ceplis, pekle. * * * Dievs un Velns 3 daļās. I Dievs un Velna radīšana. II Dieva un Velna ķildas, pasaules un cilvēka radītne. III Sievas radītne; cilvēka neklausība, grēku plūdi. Iedoņa, šļūdons. Dievs grib iznīcināt cilvēku ģinti, kura sākusi pati sevi radīt. Dievs grib būt atkal labāk viens. Kad Dievs rada cilvēku, Velns - mērkaķi, pret sievieti - morieti vai kazu. Sieviete veic. Lielā čūska ap pasauli, Dievs tai iedur, liek kustēties, tad plūdi un ledus. Dekorācija lielā. (121058/15) 6.11.16. Pasauls radīšanas modernā teorija jālasa. Dievs un Velns pirms ledus laikmeta. Īls pēc dilūvija. Kur iziešana no āriešiem? Jauns ledus laikmets dzen ap 3000 g. iet uz dienvidiem. Vai tas Īla temats? Kur milžlaika beigas? Īls uzveic. (121058/18) 1.2.18. 1. Pirmradne. Laima. Saule. Velns un Dievs. 2. Dievs aplaupa Velnu. Cilvēka radne. 3. Pasauls radne. Dievs ierīko jaunu pasauli uz jumta. Daugavas rakne. 4. Vīrs aplaupa Dievu, kā tas Velnu, atviļ kustoņus, putnus. Vīrs par Dieva kustoņiem. 5. Vīrs un sieva. Kurbads, lāča dēls, Velna dēla dēls, padzen galīgi Dievu no pasaules jumta. 1. Cilvēks ierīko jaunu pasauli. 2. Cilvēks apriebj sev, karo pret sevi. Visums atgriežas atpakaļ par pirmavotu. Saules, t. i., «Mūžības drāmā». «Mūžība» arī būtu lieldarbs? (121058/14) 2.2.18. 1) Sākums: pilna ķilda starp Dievu un Velnu. 2) Atķer uz pirmradni: kurš vecāks. Kam lielākas tiesības. Kas zina vairāk. Tātad arī sacensības (bet tas ir «Kurbada» III cēlienā). 3) Līgums. Ķildas gals. Dieva uzvara. 4) Jaunradne pasaulei. Velns maisās iekšā. 5) Dievs rada cilvēku palīgam. Apmāna abi un veic Velnu. 6) Otrs līgums. 7) Daugavas rakšana. Vīrs, uzraugs, noviļ kustoņus, apmēmina augus. 8) Ievas radne. Vīram vajga palīga. 9) Uzvar Dievu, kā šķīrējs abus noraida no zemes. Jaunradne atkal, nu no Vīra. 10) Cilvēka neklausība un izdzītne. (121058/13) 2.2.18. Zeme irdena. Velns laiž dūmus Dievam virsū. Zemē iegrimst, ko Dievs iestāda. Ezis liek saraut zemi cietāku ar lielo čūsku. (121058/17) niknums                          augstība                          humors Velns - feodālisms, Dievs - kapitālisms, cilvēks - tāļākais. Velns - īsts muļķis, pulku junkurs. Māla piku Dievs pūš pa degunu, Velns pa pakaļu. Dievs no sevis norauj gabalu miesas, tas ir tas māla piks. Dievs pats Velna dēls, tā Velns lielās. Titāni un Ceisa dzimta. Pirms dzelžu vīri, tad zelta vīri (feodālisms, kapitālisms), tad dimanta. * * * Jupis un Pērkons. Cilvēks - Vīru Jānis. Vīrs: Kur tie citi? Labāk pulkā, rājas, dabū sitienus. Ka tā iet no paša sākuma, kā būs tāļāk? Tiek apspiests un kalpināts no abiem, dzen darbos, sev par kalpu darinājuši līdzi citiem lopiem. (Kā lopi radīti?) Viņš redz, ka skaudība abu starpā, un sāk to izlietot. Dievs atņem Velnam lopus, bet Vīrs lopus padara par māju lopiem, sāk slaukt, apmāna tā Dievu, musina lopus, kamēr lopiem tiek atņemta valoda, bet arī šo apstākli izlieto savā labā, lopus apspiež, uzkūda Velnu pret Dievu, lai taisa sev arī cilvēku, jo šis esot Dieva radījums un kalps. Velns taisa sievieti, kura palīdz vīram. - Vai re, tu jau sieviete? Kur ta! Vai gribi mani precēt? Par ko ne. Bet tu jau plikadīda, tev nau māju. Ir, Dieva mājas atņemšu, lopus uzmusina nākt pie viņa. Lopiem tiek atņemta valoda, t. i., runas brīvība. Mēs nesaprotam viens otru. Daudz gan kliedz, bet tik: Mem, mem, maza zāle. Velni paši naudu zog, ap to plēšas. Par ezi un citas zvēru pasakas, kur ir radības temati. (121058/20) RAINIS Aizsāktās lugas CĒZARS RADĀMĀS DOMAS 21.3.12. - Karals nevaru tapt, tauta ienīst, bet valdnieka viņai vajga, vārds nau svarā, tapšu valdnieks es pats savā vārdā: Cēzars. * * * Viņa personiska kļūda, kura viņu ved postā, ir viņa labsirdība, ticība cilvēka dabai, augstsirdība pret ienaidnieku - pret Brutu. Pārliecība, ka humanitāte stāv augstāk par ideju. Vai pat pārskatīšanās, loģiska kļūda, nau sapratis, ka Bruts ir aristokrāts, viņa ideālisms aristokrātisks; nedaudzu labāko aristokrātu valdība. Cēzars atzīst tik ģēnija valdību, kas izpilda lielos likumus. Ir trešais uzskats no Grakha: visu pilsoņu valdība, demokrātija, bet nau vairs laiks, palaists laiks. Spartaks visu, arī vergu valdību, pareizāks, bet vēl nau iespējams. Līdz tam: ģēnija valdība, vismaz vienvaldība. Formula Spartaks - vēl nau izvedama doma, jo attīstība nau gatava. Grakhs - vairs nau izvedama. Cēzars - tagad izvedama, kaut nepilnīga un aizrāda uz nākotni, uz negatavo Spartaka nākotni. * * * Loģiska kļūda To taisīja arī Napoleons, dodams labību Anglijai aiz zemniecības. Cēzars taisa to pat kļūdu aiz aristokrātisma, paļaujas, ka cilvēks, indivīds ir vairāk nekā idejas. Te viņa dziļākā cīņa pašam ar sevi: viņš nu tik saprot, ka idejai, attīstībai taču bij lielāka nozīme. Nē, viņš kā aristokrāts cīnījies pret ideju, attīstību; viņš gudrs, gan paredz attīstību, nepersoniskā liktens, t. i., pūļa, lielo spēku, bet cerē pacelties tam pāri: valdīt un grozīt likteni. Izlietot to savā labā, kā aitu baru, kā zirgu, kā Vezuva izverzumu - ja to ne, kā vētru. - likt burās, ūdeni sudmalās. Cilvēki vairāk nekā ūdens, arī savi likumi. Tu pats daļa tik no Romas, kaut arī pirmais. Roma daļa tik no pasaules, kaut gan to valda. Romietim, aristokrātam, individuālistam, ģēnijam grūti saprast, ka viņš nau viss, bet tik daļa. Jo viņš jau jūtas kā visums, kā galva, kā smadzenes, kā dvēsele, kā gars un dzīvība nedzīvā miesā, kas visu dara dzīvu. Piemēri, kas rāda, cik visi nevērtīgi pret Cēzaru. Cēzaru dara citi par pārdabīgu, dievišķu. BRUTS Tas ir ģēnijs, bet viņa pēcnācēji sauksies dievišķi un būs cilvēcīgi. CĒZARS Vara viņus darīs dievišķus, dos masas iespaidu. Ģēnijs tas, kas dara tādu iespaidu kā masa. BRUTS Masas kopojums iekš viena, bet taču masa dod šo varu, kad pate neprot lietot. Viņa var to uzticēt arī labākiem, jo neviens nevar veikt tik daudz darba. CĒZARS Vai aristokrāti ir labākie, vai nau arī tik cilvēki? Arī viņus dara par labākiem tik vara. Tātad vara ir tas izšķirošais, ne viens vai vairāki. BRUTS Aristokrāti pieraduši, vingrinājušies valdīt. CĒZARS Vingrināsies arī paklausīt; jau Sullam klausīja. Viens tik der valdīt, lai būtu idejas vienība. Vergs iemaisās runā, Bruts lepni atraida. Cēzars ļauj. Kristīgas idejas, platonisms, neoplatonisms, indiešu domas vai senēģiptiešu, Oziris-Izis domas. Saruna gluži gadījums. Cēzars vienmēr pilns ar domām, ikkurā laikā runā par visaugstākām lietām, no katras ikdienības var pāriet uz augstāko un katrā ikdienas gadījumā meklē sakaru ar visumu. III cēliens Kroņa piedāve. Iziet no divām pusēm: 1) no paša un draugiem, 2) no pretniekiem, kas grib viņu tā gāzt. Cassius, labāk vēl itin vecie senatori, kas tā cīnījās pret Grakhu. Antonius. Clodius, Romas ielas puika; Clodia māsa, Catulla mīļākā. Romas miljē, lielā daudzpusība, spēks. (22388/15-16) 21.3.12. Šekspīru veikt. Šekspīra stiprums: lirika, spēka raksturi, dramatiskas situācijas, masu skati, Antonija runa, Plūtarhs kopots, pazīstamie sit pieri (Schlagwort), dekorācijas. Šekspīra vājums: nau drāma; II cēlienā nozūd galvenā persona, lielākā intrese blakus lietās: masu skatos, dekorācijās, intrese skaldās starp līdzvērtām personām: Bruts un Kasijs. Antonijs uznāk spoži un zūd. 2 cēlieni ir drāma, 3 cēlieni nau. Tomēr intresi uztura episkas lietas un dramatiskas situācijas. Piem., cik tās ir svarīgas!!! * * * Ko var darīt? Dot pareizu Cēzara drāmu, 3 cēlienus sākumā pielikt klāt. Intresi visu uz Cēzaru vien, dot varoni. Varoni dot arī psiholoģiski un idejiski (ir tikai materiāli elementāri, kā kronika). Dot jaunas zinātnes miljē. Ielikt labu ideju kā piestrāvu. Ielikt simbolismu Cēzarā visas cilvēces vietā vai cilvēka kā tāda. Ģēnija traģēdija. Napoleona un Gētes idejas izmantot. Stipri izstrādāt sīkumus. Romu pašu redzēt. Meiningisms. * * * Ko panākt? Liriku varbūt sasniegt. Raksturus. Dramatiskas situācijas jaunas, grūti. Masu skati būs vājāki. Dekorācijas jā, varons jā. Antonija runa nē, ideja jā. Sitpieri nē - zinātne jā, ģēnijs jā. (22788/17) 22.3.12. Bruts un Cassius par aristokrātisku republiku, kā arī Venēcija, Novgorods, tikai tās tirdznieciskas. Roma maz tirdznieciska. Vai Cassius ar savu mantkārību nau tirdznieks? Vai nau arī tādas tendences Romā bijušas? Tās dzīves spējīgas. Tirgotāji taču bija romnieki; pārņēma pūniešu tirgus; atrada tirdzniecisko grāmatvešanu, skaitļu rakstīšanu, skaitāmā mašīna, grieķu dēlīts. Jeb vai grieķi, feniķieši, ēģiptieši bij Romas tirgotāji? Cassius ar tiem sacenties. Tirgotāju republika attīsta ?????????, dēķību, pārdrošību, patvarību. Romas republikā patvarību uzsvērt personu raksturos un iestādēs. Anarkisms, individuālisms - Catilina - ??????, bet jau piejaukts sociāl. paslāņu elements un idejas. (22788/18) 22.3.12. Ievērot Kalendāra ievešanu, ap to daudz runas, tas ir kas jauns. Grieķu mācīti vīri. Ptolomeus ap Cēzaru. 17.12.17. Cēzars grib likt sastādīt civillikumu kodeksu. Viss laiks miera darbiem tik pusotra gada. Cēzara doma par valsts iekārtu, kādu vēlāk ieveda Augusts: policijsistēma, praetoria, karaspēks. Valsts iedale: civilā - senātam, kara - ķeizaram. Agripe. Izmēro visu valsti. Kartis par visu zemi. Cēzara konsulāta laikā aedils Marcus Scaurus ceļ pirmo akmens teātri 60000 skatītājiem. (22788/19) RAINIS Aizsāktās lugas INESA DE KASTRO RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 18.6.12. Dot skaidru mīlas drāmu, skaidrāku nekā «Romeo und Julia». Varbūt Inez de Castro. Cf. Hart, II, 345., 346. Labāk par Romeo und Julia, jo nau tik pasīvi un nospiesti, paši valda, tikai kaislība, kas visu aizmirst, no visa sveša kaunas. Varbūt tad nevajga atrast motīva, kādēļ nesaka par savu laulību atklāti. V cēlienā Pedro: Es rādīšu, ka varu būt arī prātīgs (sodot!), ne vien iemīlējies jauneklis - nelga. (23273/123) 7.7.15. Vidus ir Inesas nokaušana. III Inesas nāve. I un II Iemīlēšana. Pretintrigas. Ienaids izaudzis līdz katastrofai. Tātad paredzams ļauns gals. III Līdz ar Inesas nāvi novīst visi ziedi; skaistums parādīsies zemes virsū tikai sapņos, piemiņās un parādībās, bet arī tie baidīs un dzīs meklēt zudušo un apkarot nīcinātājus. Zeme jātīra. IV Tas top izteikts. Varbūt salīgums. Naidnieku sagūstīšana iemesls uz laulības pasludināšanu. V Ļaužu šaubas par laulību iemeslu uz kronēšanu. * * * I Sākums: Konstance slima, Pedro slēpj mīlu uz Inesu. Pretspēle: to laulību nepielaist, jo tad brāļa Castro varā. Liek priekšā citu laulību. II Muižas dāvā Castriem. Spāniešu iespaids un iespēja, ka spānieši iekaro Portugāli. III Pedro atraida citu laulību. Tātad pretspēle iet tālāk: mērķis nu: nepielaist kopdzīvi ar Inesu. Pedram noprasa, vai ir laulājies? Inesu nogalināt apņemas, lai izdzītu spāniešus. Karalim tēvam iestāsta: Pedro un Castri grib nokaut Fernando, pirmās sievas Konstances dēlu - aiz viltus kā ieroci pret viņu tautā un galmā. - Nospriež Inesu nogalināt. Pedro top brīdināts, netic tādam zemumam. Tēvs labs. Bet nospriež pasteigt laulību. Laulība notiek te III vai II? Vai nemaz nenotiek? Inesas nāve. Plaši izvest. Varbūt jau te. Pedro pēc nogalināšanas. Vai Inesa pretojas: ir laiks, nau galvenais, tik mīl vien. Pedro arī aizraujas, nemana ne gadus. Laulājas slepus, baidīdamies, ka nepārtrauc. Vai pretnieki taisni uzlūko, vai tik nelaulājas; nopērk priestrus, lai nedara to. Pedro mēģina velti, top ziņots karalim. Ierunas, ka nau atļaujas no tēva, no pāvesta. IV Ir kūmas. Motīvs, ka nau laulājies: baidās, ka tad Inesu vēl vairāk raudzītu nokaut. Nu pretspēle domājas uzvarējusi. Nu tik Castri jāuzvar. Pedro brīvs no iespaida. Bet maldās. Pedro taisni pārvēršas niknumā. Sarunā ar pretniekiem Pedro: Par ko tad jūs mani esat turējuši? Par blēdi? par gļēvuli? bez gribas? Kas tad jums ir cilvēks? ir labums? Pedro atriebj ne vien Inesu, bet pašu skaistumu, labumu, cilvēcību. Viņš top pārvērsts par ļaundari un soģi, kāds nebija agrāk. Karals tēvs te mirst, redzēdams Pedro niknumu, savu kļūdu - politisku un morālisku. Saruna ar Pacheco. Ziņa par Pedro kara darbību. (22810/11) 7.7.15. «Inesai» vajga pirmai daļai, I un II cēlieniem, būt sevišķi stipriem. IV un V var atslābt, jo par sevi faktiski stipri ir garīgi tikai attaisnojami caur I un II. Tad tik sajūt kā konsekvenci, rezultātu. IV un V var būt arī īsi. I un II gari un skaisti. (22810/12) 7.7.15. IV pēdējais kāpinājuma moments Freitāgam īsti ir vecā parabazis: būs taču vēl labi. Kur te? Kā izbēg pretniekam? Vai salīgums ar Pedro? Salīgst, bet tomēr liek bēgt. (22810/13) 7.7.15. IV Pedro te top ļauns. Salīgst, bet jau noņēmies neturēt līgumu un tomēr atriebt. Kad bēg te, tad niknums. (?) Vai noņemas lauzt asins tiesību. Ne tik daudz atriebt, kā gandarīt Inesu, izvest laulību. IV Sarunā. Pacheco: Tu taču nedabūji salaulāties! Pedro dusmas vai meli (?): dabūju. Tad nu grib to izdarīt pēc nāves. V - Jums jāredz, ka ir laulāta. Jāpielūdz kā karaliene. Caur viltu dabū rokā un izdara gandarību. (22810/14) 8.7.15. Tauta runā teikās un dziesmās arī še. Tautai arī līdz jādarbojas drāmā: aizstāv Inesu ar savām simpātijām: nevainīgā, svešā, vajātā, nabagā bārenīte, labdarīgā. Vada Pedro uz atriebu un gandari, kad IV izlīgst. Vada I un II uz laulību. V uz kroniņu. (22810/15) 8.7.15. Fonte dos Amores sauc pate Inesa. Sarkano vietu vēlāk tauta iesauc par asinīm. Jeb tauta: Te būs strautiņš no meitenes asarām, te ir quinta dos lagrimos (22810/16) 14.7.15. cf. Inesas raksturs: Dante «Nuova Vita», pag. 43.-44. Visi viņu mīl. 53.-56. Dantem cita mīla, bet tad viņš atgriežas jo spilgtāk pie Beatričes. Pedram varbūt Inesas parādība. Vai Inesa, kura ir izglītota, lasījusi Dantes «Nuova Vita»? Ir iespējams, jo Dante miris jau 1321. g. (22810/17) 14.7.15. Terēzi apņem gadu pēc Inesas * [nāves]. To iedod viņam tēvs vai naidnieki, vai māte līdz ar salīgšanu vai priekš tās: Grib aizmirst sāpes pēc Inesas. Inesas parādība. Dzird tautas dziesmiņu par Inesu. Vai dzird slepenu sarunu, ka Terēza dota ar nolūku. Iekšēji cēloņi dzen uz Inesas atmiņu. Tad ļaužu taisnība 1360. gadā prasa noziedznieku izdošanu. Terēza Inesas kopija; negrib tā būt, ciena Inesu, bet grib arī mīlas druskas sev pašai no Pedra. Tā notiek katastrofa: Pedrā atmostas atmiņa. (22810/19) 3.4.16. Pietiek kaislības motīva, aiz kura kaunas no sveša un aizmirst teikt atklāti. V atmostas atzina, ka tas motīvs nepietiekošs, ka to var pārprast. Tādēļ atkal pārmērā atriebj un ceļ godā Inesu. Arī otrā sieva izrādās par nepietiekošu. Abi mīl Inesu jo vairāk. (23273/123) RAINIS Aizsāktās lugas JUBILEJAS LUGA PROLOGA UZMETUMS 23.1.13. Ir dzimis sapnis, sena dieva sapnis. Sen pats ir nomiris tas skaistais dievs, Bet viņa sapnis dzīvoja pār laikiem. Un tagad dzimis ir tas senais sapnis. Ir dzimis acīm redzēt, ausīm dzirdēt, Tas dieva sirdī neesoši nestais Mazs sapņu bērniņš, maza meitenīte. Tā sapņos dzimusi, tā sapņos aug. To baro pasakām un dziesmām dzirda, Tai sapņu fantāzijas rotaļas. Tā auž sev bērnību no fantāzijām, Tā jaunavību puško iedomām, Tā sirdij mīļāko sev sapņos rod, Tai darbs ir sapnis vieglais, kustošs gaiss. To zeme nespēj saistīt savām saitēm, Ne zemes pienākums, ne darbs, ne vara. Guļ rīta miglā nogurušie sapņi, Kas visu nakti klīduši pa miegu, Un augšup migla kūp, Kā dienasvidū labie gari iznāk Un klusi staigā, svētot gulētājus, Kā vakarvēsmas plūsmā brīnums raisās, Tā viņa pāri iet pār mūža dienu. Šai dienas vidū esat nomodā, Jūs viņu, garām ejot, redzēsat, Tad elpu aizturat un skatat ainu. (22929/3-4) RADĀMĀS DOMAS 9.1.13. Varone visos skatos tā pate, tikai dažādās persanās, veidos, kā Protejs sieviete, dzeja, daile, Aspazija. Personas - ideja, ne maska. 14.1.13. 8 skati ar 200 rindām, pēc katra aptumst vai starp plīvurs. Apoteoze: grib aiziet, meitene sauc: Paliec, paliec vēl, sāksim no jauna spēles, izdomāsim vēl, man vēl tik daudz. (123280/2) 23.1.13. Kādēļ lai es runāju? Apskatīts viss ir bez manis, un apskatīt nau mans uzdevums, bet kritikas un publicistikas. Slavēt? Ne manim piestāv, neesmu to mācījies, saviem draugiem kad esmu teicis vislabāko, tad tas bij mājiens un rājiens; dūriens un uguns [?] kūriens. Neviens man nevar pārmest, ka es viņu būtu slavējis ar nolūku, varbūt netīši. Kādēļ luga lai dara, viņa arī mans draugs. Un tad slava? Man tas vārds svešs, tas viss novecojies. Pats jēdziens vien kā sociālisms grozījies. Bet, lūk, te arī ir iemeslis, kādēļ es taču runāju. Slava ir personiska labpatika un pilsoniska, kā labvēlība no augšas un labdomība no apakšas, un labierīcība visapkārt. - Manim nau personiskas slavas. Viss darbs priekš lietas un visas personas, ieguvumi arī. Neviens labs vārds, kas par mani teikts, nepaliek uz manis kā ūdens uz putna; viss noslīd uz lietu. Tādēļ es tik mierīgi, acis nemirkšķinot, varu pieņemt lielāko uzslavu. Bet mūsu uzskatus nesaprot. Mana pirmā nesaprašanās ar jubilāri bij uz šī pamata. Viņa man to ļaunā ņēmusi visu mūžu, viena vien cerība, ka šī jubileja spēs izlīdzināt manu grēku. (22929/2) 30.1.13. Cīņa pret vectēvu. Sapnis pret ikdienu. Meitenīte cieš no vectēva barguma. Pirmais sapņu darbs: atriebj. Arī vectēvs maina savu veida. Arvien cita figūra drāmās, arī sieviešu lomās. Beigās uzvara. Nu meitenīte, kas raudāja, smejas. (123286/4) Festspiela projekti. Dzeju runā prologā: daile tapa par cilvēku, ilgojās atpakaļ, izdzīvoja dzīvē un darbā. Lirika.          Sevi meklēdama, sevi atminēdamās. Es nākšu jūs prasīt. Palaista viena, vai tiks atpakaļ? I Tumšā kaktiņā maza meitiņa protestē pret izstumšanu dzīvē: izdomā pate lelles un viņu dzīvi, jo neļauj skaistumu; aprobežo. II Izdomā sevi kā lielu, kā «Atriebēju» sev un citiem. Skati, ekstrakts no 1. «Atriebējas», 2. Laimas, 3. Veltas, 4. «Zeltītes», 5. «Vaidelotes», no «Saules meitas», 6. «Raganas», 7. Gunas. III Apoteoza: meitiņa pate ir Dzeja, nenāk prasīt, bet ir izauguse tepat. Aizejot es palikšu kā atmiņa, visa dzeja atmiņa (Tavs Platons). * * * Pēc atsevišķiem skatiem meitiņa izskrien: jā, tāda gribu būt, tad aptumšojas skatuve. Dekorāciju nevajdzēs nekādu jaunu, jo būs tikai pazīstamās lugas. Kostīmi vairāk būs redzami nekā dekorācijas. Meitiņa vienmēr tā varone, jo Tev jau arī kā Baironam, Tu pati tēlota visās lugās. * * * Būs kā vecās mistērijās (kā Andrejevam «Cilvēka dzīve») tēlotas personas un reizē dzejas mūža gājums. Tava filozofija no «Saules meitas» līdz «Ziedu klēpim». * * * Var arī kādu kombināciju ar Spīdolu. (Antons «Vārdā» saka, ka Tu tā Spīdola kritikā par «Ziedu klēpi»). (123286/6) RAINIS Aizsāktās lugas LATVIS - MENANDRS RADĀMĀS DOMAS 9.3.13. Grieķu jaunā komēdija Citas komēdijas savu maziespaidību atvaino ar kopības trūkumu tikumos šķirām. Grieķu komēdijas gluži svešas mums, bet iespaids. Raksturi, morāle, sentences viegli atminamas, valoda, loģiska uzbūve, vienkārša darbība, asums. Atrast, vismaz sarakstu sastādīt no mūsu galveniem raksturiem. Prasītās morāles un sentences, raksturiski notikumi, tikumi. Grieķiem raksturi reāli, kontrastos! Temati: 1) par svešu turēts bērns ir savs, likumisks, 2) jauneklis grib hetēru, vajga naudu; dabū, pieviļot tēvu, 3) tēvs precina dēlu; tam jau ir mīļākā, pierunā tēvu uz atļauju, 4) tēvs dod atļauju, kad izrādās, ka meita ir likumiska, 5) neīsts precinieks top atstumts ar viltu, izlietojot viņa vājību: bailes, uzpūtību. (121058/35) 9.3.13. Mūsu komēdija. Menandriskā Labi der mazām skatuvēm. Atrast mūsu laika galvenos tipiskos raksturus, tipiskos notikumus, tipiski netikumi, tipiska, morāle. Atdzīvināt vecu formu, radīt jaunu. Labumi: īsums izvedams. Kinematogrāfs. Visur izrādāmas, arī mazās skatuvēs, var darīt morālisku un politisku iespaidu. (121058/38) 9.3.13. Modernās komēdijas raksturi Vēsturiski                                                  pēc amatiem                                                  šķirām Brencis                                                      kurpnieks                                                      meistars Žvingulis                                                    sīkbodnieks                                                   puliers Zobgals                                                     avīžnieks                                                        vārtu sargs Dundurs                                                    ekspresis                                                         ierēdnis (Resnais un Tievais)                                    bodzellis                                                        fabrikants Laucenieks                                                 ģimnāzists                                                      advokāts Pilsētnieks                                                  mērnieku kursists                                           zobārsts Lustīgais nerrs                                             mājsaimnieks                                                 bankas direktors namiķis                                                         arhitekts redaktors reportiers avīžpuika burtlicis dzejnieks biedrību žurka žurku aģitators partijas aģitators kooperators atturībnieks moderns lauksaimnieks latgaliets Nau komiskas personas virzītājas kā grieķu vergs. (121058/39) 9.3.13. Jaunās modernās komēdijas raksturi māmuļnieks, akadēm[ijas?] zīme pie krūtim, muļķis, kārklu vācietis, bailīgs korporels bankas direktors Skopuls - moderns izšķērdējs dēls bramanis, lielīgais, lepnais (parvēnijs) glaimotājs priesteris (Bergs) iedomu smalkais mīļotājs savedējs greizsirdis donžuāns pašmocītājs slimīgais nervozais Kontrasti tipi dzērājs neēdējs pļāpa niknais, klusais akļa, fantasts Jansons reālisti, praktiķis Bisnieks (121058/40) 14.3.13. Notikumi Cīņa ap banku (Liepāja) Vēlēšanas pilsētas domē Biedrību dibināšana Streiks Vietas Ģenerālsapulce Krogs Būvplacis Vērmaņparks Līdzekļi Viltīga pārbalsošana Ieraksta zīmē citu vārdu (121058/41) 14.3.l3. Temati Mēs esam ļoti moderni. Franču tikumi, svešvārdi, krieviskumi. Latgaliets meklē brālību un sirsnību. Kemps un Kempels. Lai iet labāk par kalpu! Ģimenē nelaiž iekšā. No kādiem Stendera laikiem tu atnācis? Tikai materiālas intereses. Bankas direktors. Strādnieks - fabrikants. «Feniksa» ļaudis. Kā izskatās pēc revolūcijas, pēc «ienaida negaisiem»? Kas panākts. «Brālīgie gadi». Lubenieki lielā stilā. Liberāls veikalnieks. Cf. Bund der Jugend. Līgotnis. Katrā avīzē raksta savādi. Tieša Švindleru afēra - uz tautas demokrātijas pamata. Atjautīgs zaglis. (121058/42) RAINIS Aizsāktās lugas MARTS UN MIRTA LUGAS FRAGMENTI I cēliens 12.4.13. MIRTA Mēs šodien beigsim agrāk vispārīgās vēstures stundu. Man pašai būs jāsāk sava vēsture. MARTS Es to vienu nesaprotu, kā tas var būt, ka tas uzreiz iedomājās un sacēla tādu pārgrozību. Mēs paraduši sacīt, ka viss nāk tikai no ražošanas kārtības pārmaiņas . . . MIRTA Jā, to es neesmu sarakstījusi, tā saka vēsturnieki; kad tu zini labāk, raksti tu. MARTS Nu, nu, neesi jel tūliņ dusmīga. Es jau tāpat, tik sev domāju, ka tas nesaskan ar to, ko mēs mācām, un kā tad vienā vietā var būt izņēmums. Tu tūliņ dusmīga, še skūpstu, es nolūdzos. MIRTA Ak, laid. MARTS Tu tāda skumja jau pāris dienas. Kas tev ir? MIRTA Es jau tev teicu. MARTS Ko tu teici? A, tu teici, ka tev jāsāk sava dzīves vēsture dzīvot. 14.4.13. MARTS Es aizrāvos, domādams par mācību nesaderību ar prātu, biju dzirdējis, bet negriezu vērību, ko tu runā par savu personu. MIRTA Jā, jūs jau uz personām nemēdzat griezt vērību, kur nu vēl uz mani. MARTS Vai tu vēl dusmīga par to pretī runāšanu? Tu jau mūsu cītīgākā un gudrākā skolotāja (propagandiste). Tu vislabāk proti paskaidrot. MIRTA Jā, jā, tā jau vien es esmu, citas ievērības man jau nau. Bet es esmu arī persona. MARTS Ak, Mirta, ko tu runā? Es jau ievēroju katru tavu vārdu. Es priecājos, skatīdamies, kā tev acis paveras plašas un top dziļas, kad tu ko grūtu saki, kā tev acis top dzenošas un uzacis saraucas mīlīgos paceltos lokos, kad gribi man ko ieskaidrot, un man atrodas prāts pretī tavām acīm, jo vairāk viņās skatos. Tavas acis man māca, ne tās grāmatas. Un kā tavas rociņas nemierīgi staigā, bet, kad es saprotu, tad kā atpūzdamās un gavilēdamas paceļas tev pār galvu un kavējas matu skaistumā, un viss stāvs saliecas un saslejas. MIRTA Tā tu vēl nekad neesi runājis. MARTS Man bij bailes tā runāt, tu man biji kā augstākā būtne, kā sveša brīnumpuķe, ko var uzlūkot, brīnumfigūra no kaula, ko baidos rokā ņemt. Tu tik laimīga savā augstumā. MIRTA Kas tev saka, ka es laimīga? (Sāk raudāt.) Es biju laimīga, tevi mācīdama, jūsu aprindās staigādama. MARTS Vai tad tas nau vairs, vai nebūs? MIRTA Man jāprecas. MARTS Vai nepatīk? MIRTA Man viņi visi riebjas. Viņi bez ideāliem. MARTS Nu neprecies. MIRTA Tēvs vairs neļauj. Šis bagāts. MARTS Nau cita? MIRTA Nau. MARTS Vai tev nau draugu, kas izpalīdz? MIRTA Nau neviena drauga man visā pasaulē. MARTS Es jūsu draugs. MIRTA Bet tu nevari precēt. MARTS Es varu. 15.4.13. (Ienāk biedri.) BIEDRI Ko nu jūs mācāties veco vēsturi, mums jātaisa jauna vēsture. Atvainojat, biedre, Martam jāuzraksta aši vēl uzsaukums. MARTS Nau vajdzīgs. BIEDRI Kā nau vajdzīgs? MARTS Lai turas pie vispārējā. Jauns tikai mulsinās, visi nepaspēs izlasīt, vieni stīvēsies uz pirmo, citi uz otro. BIEDRI Ko nu runā, tev tik slinkums. MARTS Nau vajdzīgs. Lai labāk. BIEDRI Mēs taču taisīsim. Uzrakstīs Miša. MARTS Uzrakstīs gan, bet nepaspēs novilkt un izplatīt. BIEDRI Paspēs. MARTS Daikti ir aizņemti. BIEDRI Ak, to biju aizmirsis. Lai jauc ārā. MARTS Nevar, tad otrreiz to nespēs laikā, un tas ir nepieciešami. BIEDRI - Velns lai tev' rauj! - Ko tev acis tā spīd? - Gan jau viņš šodien laidīs varenu runu vaļā. - Nu, viņam kas labāks nodomā, tāds var iet akmeņu mūrus salauzt. - Nau nekā tāda paredzama! MARTS (Smejas.) Ir paredzams. Bet tur, kur nemaz nevarat iedomāties. To gan es veikšu. * MARTS Es dzīvoju visu laiku kā vienā nepārtrauktā laimē, kā lieldienās, kad nau jāiet uz darbu kā reiz, kad fabrikā bij plīsis katlis un mēs veselu nedēju bijām brīvi un dabūjām algu. Gulēju gultā, līdz kauli notirpa. Staigāju pa laukiem, pa mežiem, pa pļavām bradāju, tik mīlīgi smējos, kad saimnieki bārās un lādējās, kā bērns plūcu puķes un bāzu mutē. Visu dienu sadzīvoju neēdis, tik vakarā pamanīju, izrāvu rāceni no zemes un apēdu, un tā es nebiju nekad aizrāvies ar ēšanu. Tā visa nedēja aizgāja kā pa sapņiem, no neēšanas nobarojos, no nestrādāšanas pastrādāju tik daudz kā vēl nekad pie strādāšanas, i sevi mācīju, i citus, i programmas, i statūtus izstrādāju. Tā tagad esmu dzīvojis kā pa sapņiem, tikai daudz ilgāk, ka pat aizmirsās laiks. Tu man biji tā saule, kuras staros neapzinoties staigāju pa zaļumiem. Nu tik atjēdzos, kad mākons grib stāties saulei priekšā. Nu tik redzu, cik neizsakāmi liela tu esi tapusi manā dzīvē. Cik nepieciešama, kā lai es dzīvotu bez tevis? MIRTA Es visu laiku esmu arī dzīvojusi pa sapni, bet mans sapnis bij mocošs, es vienmēr jutu, ka reiz vajdzēs atmosties, ka drīz tas būs. Un nu tas ir. Bailes bij domāt par nākotni, par beigām. Es bēgu mācībās tad un tur aizmirsos tavā tuvumā, tavā garā. Nu beigas. Es neapjēdzu, kas tālāk. Nau nekā tālāk. Es nevaru svešu precēt, bez tevis būt. MARTS Ak tu saldais brīnums! Kā mani aplaimo tas vārds! Es biju uz tevi lūkojies kā uz dievību, skaistumu, kas staro pāri dzīvei, kas tikai no tāles dara ļaudis laimīgus. Nu tu esi tuva, esi cilvēcīga tapusi, un simtkārt pavairojas manas jūtas, un laime top neizsmeļama. MIRTA Visam beigas. MARTS Nau beigas, nau beigas. Tāda laime nevar zust, tā visu zemi pārņem ar visu būtni. MIRTA Jā, kā tad nau beigas. Iedomājies vien, vai tad tu mani vari precēt? MARTS (Smej.) MIRTA Lūk, tu smejies! Pati doma jau smieklīga. Tad drīzāk tēvs man dos turku vai pagānu, ne strādnieku. MARTS Kas te par daļu tēvam, te daļa tikai mīlai. MIRTA Tu vari būt skaists kā dievs, gudrs kā . . . stiprs kā akmens, bet tu tiksi atmests, jo tu esi zemas šķiras. MARTS Kādas šķiras? Es esmu cilvēks, un, kad tu mani mīli, tu, augstākā būtne, kas var man liegt? MIRTA Lūk, šķira. MARTS Es negribu šķiras, es viņas gribu lauzt. Un, kad tu esi tik liela un cēla, tad tēvs nevar būt mazs. Es gribu ar viņu runāt. Es lūgšu pēc tevis, un viņš dos. MIRTA Viņš dos, bet Armands ne. Tēvs no viņa atkarīgs. MARTS Es ar viņu runāšu. MIRTA Ha, ha. MARTS Es viņu nositīšu. MIRTA Bēgsim uz ārzemēm. MARTS Nau naudas. MIRTA Paņemšu no tēva. MARTS Nē, nau labi. Bet iztiksim tāpat, bez naudas. MIRTA Kur paliks mana māte? Mirs no bēdām. MARTS Jā, manai mātei būs arī grūti, bet mirt viņa nemirs ne bēdās, ne badā, viņa stipra. Bet ko tad mēs baidāmies, es iešu pie tevis. MIRTA Būs smieklīgi. MARTS Kādēļ? MIRTA Tu nezini smalkās parašas. Tevi izsmies, un tas man sāpēs. MARTS Neizsmies. Te dūre, lai pret to smejas. Kas tad pie manis smieklīgs? Vai mīla smieklīga? MIRTA Bet kā strādnieks uzturēs sievu - pilsoni? MARTS Ja grib, lai meita dzīvo kā pilsone, tad lai dod naudu. * 15.4.13. Biedru protests MIRTA (Bailēs iesaucas.) Nestāsti, no dieva puses! MARTS Par ko ne? Tie jau biedri. MIRTA Bet tā gluži intīma lieta. MARTS Mums nau intīmu lietu, ko viens biedrs zina, var visi zināt. Man nau ko slēpt. MIRTA Bet vai tad jums nau savas īpatīgas dzīves? MARTS Ir, bet vai tad tā ir tikai, kad to slēpj, vai tad atklāti nau? MIRTA Man bail, ka nau nekā sava, nau nekas, kas būtu drošs, jo atklātai dzīvei var uzbrukt, var to aptraipīt. MARTS Kas stiprs un skaidrs, tam nau ko baidīties. MIRTA Bet persona te zūd. MARTS Arī persona nau privātīpašums. Demokrātija tik tad, kad visi līdzi, nau nekam kas savs, noslēpts, kā saimniecei skapī treknāks kumoss. (22929/47-51) DIALOGA PIRMUZMETUMS [Marts] Proletiem nevar būt laulības. Abi strādāsim visu dienu, satiksimies tikai vakarā. Bērnus nevaram turēt; priekš tā būtu jātura sevišķs cilvēks, kas izmaksā par daudz. Jālieto neģēlīgie zinātniskie līdzekļi, ka nebūtu bērnu. - Mirtai riebjas. [Mirta] Bet paliek mīla, kopjūtas, kopdomas. [Marts] Jā, bet katrs būsim savos apstākļos, netīšām šķirsies jūtas un domas piemērīgi apstākļiem. Tiksimies ar dažādiem cilvēkiem, celsies kopjūtas ar tiem. [Mirta] Bet mīla ir mūžīga. [Marts] Jā, kad ir kopā būšana. Bet viens fabrikā, otrs kantorī. [Mirta] Kopā fabrikā. [Marts] Nau daudz tādu darbu, kur kopā strādā. Arī ne vienā nodaļā. [Mirta] Ko tu briesmīgas ņem runas uz to, ka šķirsies jūtas? Kam tu uz to ved? Vai tu nemīli manis? [Marts] Ak, es briesmīgi mīlu. [Mirta] Kādēļ tad tu nežēlīgi runā? [Marts] Dzīve ir nežēlīga, ne es. [Mirta] Esi tad tu žēlīgs. [Marts] Jā, es tevi žēlošu, bet kad dzīve ne? [Mirta] Lai, ko rūpējies iepriekš? [Marts] Vīrietis vien vēl rūpējas iepriekš un iepriekš bēdājas. [Mirta] Ar savām iepriekš bēdām tu man sarūgtini nākamos priekus. Nenokauj mani. Visi mani nokauj. Māte bēdājas par bijušo. Tu par nākošo. Un tēvs neatrod izejas tagad. Tad citā skatā: pie mātes: un tad pārlaušana un V katastrofa. (22929/35) RADĀMĀS DOMAS 4.1.13. Viņš [Marts] jūtas saistīts un pret gribu pievilkts no viņas [Mirtas] smalkuma manierēs, rokās, no vienkāršās, bet izglītotās runas. Viņš runā patētiski, nedabiski, tikai īstā patosā dabiski. Svešvārdi, uzķerti dzejas vārdi. - Kas mums var būt kopīgs? Tikai mīla. (22929/30) 17.1.13. Vajga būt drusku konspirācijas: drusku pagātnes, drusku nabadzības. «Rosenmontag». «Romeo und Julia» pat par mīlestību nau daudz runāts. Man «Indulī» par daudz. Notikumu vairāk. Bet «Rosenmontag» arī to nau daudz. (22929/31) 17.1.13. Jālūko, ka prozas lugā nebūtu tik daudz domāšanas; vajga būt avīžu domām, tik koncentrētām, galvenām izmeklētām. Var būt arī jaunas domas. Bet visādā ziņā nedrīst būt domāšana, domu rašanās. Ar jaunu veidu nevar publiku iegūt, un tas man tagad vajdzīgs. Gan vēlāk, kad publika jau būs, varēšu ievest pamazām savu jauno drāmas veidu. Tagad es varu visu pazaudēt ar jaunumu. (22929/32) 2.2.13. Tēvs atzīst, ka strādnieku šķirai sava jauna kultūra, ka viņa būs vadītāja vispārējā kultūrā. Lai Marts cīnās priekš tās, lai top izglītots vadons. Tēvs mirst. Mantu nedabū meita, bet labdarības iestādes latviešu universitātei. 26.2.13. Taisīt divus V cēlienus, drāmu cenzūrai un traģēdiju drukai. Vai drāmu galā kā pielikumu pie teksta. (22929/10) 25.2.13. Beigas; ne kopā miršana, bet: Atrieb mani, izlīdzini to, kas man un mātei notiek. (22929/21) 26.2.13. Strādnieks: Mēs jau apkarojam to, ka sievas un bērnus maitā fabrikas darbs. Nevaram aizkavēt, ka sievas strādā, bet lai labāki apstākļi. Un principā nevajdzētu sievām un bērniem strādāt, mums konkurence tagad, algas nosit mums mūsu sievas. Vēlāk būs darbs vingrošanas vietā. Arī par maltusiānismu, Jankavu, sindikālisti par laulību. (22929/34) 18.3.13. - Nau izlīgšanas starp augšu un leju. Leja kāpj uz augšu. Mums jāsaņem mantojums no jums. Es zinu, jūs negribat vēl mirt. Jūs pat smejaties, ka mēs tik mierīgi runājam par jūsu miršanu. Jūs jūtaties pašos spēkos, bet pašā vasaras vidū saule sāk zust un pašā lielākā krāšņumā zieds birst. - Nau izlīgšanas, bet viena izeja tik, ka mēs garīgi apņemam visu jūsu radīto kultūru, ka iekarojam visu zemi un pasauli, lai varētu viņu atjaunot. Jūs kultūru nespējat vest vairs tālāk viņas visumā. Viņa nenāk par labu cilvēcei, bet atsevišķam cilvēkam. Kultūras bagātības aprij pašas sevi, spēki cīnās pret sevi pašu. Kultūrai jātop atkal humānai - cilvēciskai. Cilvēks iet pret cilvēci. (22929/36) 12.4.13. Mēs esam kultūras un humanitātes partija. * * * Agrāk naivi palika palicēji pēc mīļotā nāves. Dainas! Tagad apzinīgi es palieku un izlīdzināšu tavu likteni ar cilvēci. * * * Partijai ir kultūra. Tās augstākais zieds ir humanitāte. Bet humanitāte ir bez aizrautības, bez fanātisma, izslēdz fanātismu. Bet bez fanātisma nau lielu darbu. Aufgeklärt. Absolūtisms ir fanātiska humanitāte. Bet sociāldemokrātijai jābūt fanātiskai, humānai, un tomēr neuzspiest, tas panākams caur masas kustību; masa pate sevi humanizē, nau neviena, kam viņa varētu ko uzspiest. Tātad masa var arī būt humāna. (22929/37) 12.4.13. Pilsonībai nau vairs ideālu, tikai cenšanās pēc tiem. Ideāls pilsonībai - nesasniedzams, augsts mākons. Meklē pēc ideāliem arī politiskas partijas, bet visai nenoteikti, mazi, daļas. Kad nau viena visu aptveroša, liela ideāla, salasa sev mozaīku no dažādiem kopā nesaderīgiem: sieviešu emancipācija, atturība, veģetārisms, kailiešana, Dunkan - grieķība; monisms; tautība, franču mode; maltusiānisms, divbērnība, dekadence. Kā priekš kristības dažādas eksotiskas reliģijas, dekadence reizē filozofija un zinātne, bet bez aizrautības. Meklē labākā pilsonības daļa: aizrautību, entuziasmu un fanātismu. Apaļība, kas ir tik daļas pilnība, kas tik mozaīka. Meklē raksturu. Meklē reliģiju, kamēr sociāldemokrātija nau reliģija. Meklē vīru, kas imponētu. * * * Marts imponē ne ar kultūru, prātu, bet raksturu. Vīrietis - prāts, sauss, nesaprot jūtas. Marksisms ir vīrietīgs, nau priekš sievietēm. * * * Mirtai atriebušies pilsoņu vīrieši: nau ideālisma, nau jūtu. Te arī nau jūtu, bet fanātisms. Jūtu trūkumā Mirtas traģika. * * * Pilsoniskā brūtgāna tēlojums, kā labs pilsonības priekšstāvis. (22929/38) 12.4.13. Tēvs: Es saprotu, ka jums vajga bagātas sievas, lai tiktu ārā no senas tumsības, bet kādēļ tad tā lai ir Mirta, kādēļ lai es to ziedoju. Marts: Man nevajag bagātas sievas, es esmu gaismā, jūs tumsā. Bet man vajga Mirtas, un viņai vajga manis. Bet jūs un jūsu nauda nau nevienam vajdzīga. (22929/11) 14.4.13. Marts stingrs, straujš. Mirtai pretība pret laulību, pret pilsonisko sevišķi. Mirtai jābūt sentimentālai, nožēlojamai. - Es nekad nevaru būt pilnīgi jūsējā. Es varu tikai protestēt pret savējiem, bet ne pozitīvi ko jaunu domāt un darīt. Atzīstu tikai jūsu taisnību. Marts vienmēr jūt viņas skaistumu. Mirta nododas sentimentālām sajūtām: «Strazds un lakstīgala». Rādīt darbos un runā viscaur, ka Marts viņu ciena kā augstāku būtni. (22929/40) Mūsu princips: iekarot visu pasauli, ne vien tagadni, bet pagātni un nākotni. Mēs nākam piepildīt visas prasības, visas pasaules ilgas, ne vien materiālu cilvēces labklājību, bet arī garīgo. Mēs esam bieži par šauru savās prasībās, tikai ikdienas politika. Ja arī plašāk, tad tikai politika, bet var būt noteicēja ne politika, bet pasauls uzskats. (22929/39) LUGAS PLĀNOJUMI 26.1.13. Iesākas: viena, monologs: mīla, reiz dzīve sāksies, ne tukšums. I Tēvam pieteic Martu: kaprīze. Erregendes Moment. Atnāk, abi svešas pasaules. Viņš kaunas, tad: Ko tie sūda buržuji, brūtgāns, rupjība, iesit, tas pēc sit dienestmeitu. Mātei izteic mīlu. Tā raud. Draud nopietnība. Sāk intrigas. Skandāls. Kaitēs veikalam. II Viņa istabā. Biedri, nu jau Apiņu Jānis. Draugs brīdina. Propagandists, būs nauda partijai. Liela laime skauž. Agrākā brūte. Ienāk Mirta - rīkos ķēķī, nekā nau, kāda jums nekārtība, ka neturat mājās vajdzīgas lietas. Viens piedzēris aizskar. Sit. - Nu kas tad liels? Viņa apjūk. Brūtgāns apvaino Martu, solis denuncēt. III Padarīs viņu smieklīgu, apvainos, tas kaujas. Kad dzen ārā, viņa atzīstas: Es esmu jau viņa sieva. IV Ir dota mātei nauda, lai atsakās. Vai to II? I? Par pavešanu, viņai ir 17 gadu. Vai apcietināšana? Tēvs dos naudu, lai aizceļo. Lūdz, lai atstāj meitu, viņa lielākā manta. - Es krāpu un plēsu, bet tā ir godīga, nu atmaksa, ka man to noņem. Brūtgāns no tēva nu prasa lielu pūru. Veikalam uzteic vekseļus. V Kad viss šķir: ticība, gods, paraša - vieno nāve. Strādāt nemāku. Es biju laimīga. (22929/26) 2.2.13. IV cēliens. Atnāk meita pie slimās mātes. Zālē guļ, lai nebūtu jāredz tukšā meitas gulta guļamistabā. Dzird tēvu otrā istabā; lūdzas, lai ienāk, - nenāk. Kad pakrīt, māte raud, tad ienāk. - Vai tu nāc atpakaļ? - Nevaru, es viņu mīlu. Aiziet. Atnāk un noskūpsta. Māte dod kādu greznuma gabalu - senu ģimenes dārgumu. (22929/16) 2.2.13. V cēliens. Varbūt taisni Pēterburgai der. Tēvi un dēli - kontinuitātes, gara vienības uzturēšana, neskatoties uz visām pārmaiņām, lūzumiem un jaunu dzīvi. Vienotāja - kultūra, humanitāte, pacietība pret cita jaunām domām, mīla - vienotāja. Varbūt drāma, ne traģēdija. Tēvs ar visu lepnību atnāk un atsauc padzīšanu no ģimenes. Nevelk atpakaļ, atstāj arī Martu par strādnieku, tika; satiksme cilvēcīga. (22929/19) 6.2.13. V Viņa redz, ka viņš lietu tura augstāk par mīlu, tad pate atrunā viņu no līdzi miršanas. (Vai traģika viņai: ka paliek gluži viena, kad viņam lieta vairāk? Bet tas var būt temats «Gulbja dziesmai».) Viņš jau sataisījies upurēt viņai arī savu lietu. * * * - Kas tā lieta ir, par ko vienmēr tu runā? - Tā lieta esmu es pats. Ne aiz kailas idejas esmu sociālists, bet aiz egoisma, šķiras egoisma. Strādnieks pats nau ideologs. * * * Tuvot drāmu vācu apstākļiem. Arī raksturiem un sociāldemokrātijas psiholoģijai, kura tur nau tik varonīga. (22929/20) 26.2.13. I Marta istabā Mirta viņu māca. Latvijas vēsturi beidz. Marts runā pretī: No marksisma stāvokļa būs laikam tā bijis. Vispārīgai vēsturei atkal savs uzskats. - Nu, kad tu zini labāk. - Neesi dusmīga, še skūpstu. Honorārs par stundu. Skūpsta zīmuļgalu. Biedri. Pastarpām jāraksta uzsaukums. Jāiet uz sēdi. Arodniekiem ziņas jādod; tarifs sastāda. Teātra biedrībā par mākslu jārunā. - Avīzē jāraksta. - Komunāllietas. - Vēlēšanas. Māte un tante ar bažām par peļņu fabrikā. Brūte, strādniece, starpība lielinieku un mazinieku inteliģencē. Mirtas dienestniece no mātes sūtīta brīdināt. Mirtas brūtgāns tik par viņu runā. Skats. Apvaino viņu Marts ar lieliem vārdiem: kauns ar tādu sākt. Solās denuncēt. Aizbēg. Abi smejas. II Tēvs un Marts. Tēvs pats no zemnieka - bodnieka ticis pie mantas. Ticis uz augšu, gaišumā, no pagraba un staļļa ārā, pie saules. - Tu gribi mani grūst atpakaļ. Kad man grūti, lai bērnam viegli. Es ne)aušos nogrūsties atpakaļ dubļos. - Marts: Es arī tikšu uz augšu. - Caur mani? Negribu. - Caur proletariātu. - Ha-ha. - Mirta: Rīt atnāc! cf. - 26.1.13. IV! III Vajga būt lielam notikumam. Derības kā I cēlienā. Skandāls. Apvainojas. 1. skats. Mirtai tante stāsta par Marta brūtēm. 2. skats. Martu nepielaiž, Mirta negribot, apvainojas. 3. skats. Viesībās, māte grib sarīkot derības. 4. skats. Ielaužas Marts. Apvaino brūtgānu. Mirta bēg, - bet atgriežas pie Marta: Ir jau mana sieva! Varbūt kādas intrigas vērptas? Pašus mīlniekus šķirt? Atraksta Mirtai vēstuli vai atnāk tante paziņot, ka nākotnē brūte. IV Mātes slimība un miršana. Mātes lomu izcelt agrāk II un III. V Denunciācija notikusi. Aiz durvīm trīs dobji sitieni. Ieskrien māte: Bēdz! - Ko vairs bēgšu, kad Mirta jāglābj. - Bēdz un atrieb mani. - Nē, pēdējos mirkļus paliec pie manis. Māte skrej sadedzināt papīrus. (Pēc vācu veida: streikā ir noziedzīgas runas turējis.) Visu iecelt streika vai vēlēšanu laikā. (22929/25) 12.4.13. IVa Pēc augstākās pakāpes aiziešanas: sarunā redz, ka miera dzīves še nebūs, laimes nebūs. Pat mīlas varbūt nebūs, - tikai ideja. - Lūzums, iet atpakaļ. IVb Vēl vairāk attālina no Marta lietas, pilnīgi trūkst visi sakari arī ar māju, kad māte mirst. Tad otrs lūzums: iet uz priekšu. Marts nevar mirt līdzi, lieta neļauj, dzīvos mīlā uz Mirtu un lietu. V Pie Marta: pie lietas, bet redz savu nespēju priekš lietas dzīvot un mirt: visai šķirai jāpārlaužas, t. i., jāmirst, lai taptu jauna nākotne bezšķirībā. (22929/27) V cēliens. - Māte nomira, tēvs neizturēs. - Ej atpakaļ. - Nevaru. Sēd ar greznuma gabalu. - Tas tevi velk atpakaļ? - Ar to gribu tevi apsegt, kad iešu prom, ņem to veco kultūru. Viņa mīl veco kultūru un vecās jūtas: mīlu, draudzību, vienlaulību, jūtelību, daiļumu. Te vēl nau kultūras un siltuma, tikai prāts un sajūsma, pienākuma jūtas, stingrums, bez baudas. (22929/22) 15.4.13. II Brūtgāns vai Marts pabalstīs streikā. Mirta atturas no streika. Brūtgāns dos naudu pēc tam. Mirta pret tēvu: Man riebjas, ka mani pārdod. Pilsonis nau ideālists. Visu noskaņot uz to, ka Mirta ļoti iemīlējusies. (22929/51) RAINIS Aizsāktās lugas NAČIKETA UN JAMA RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 15.10.13. I cēliens Tēvs visu ziedo nāvei. Žēl dēla. Nakiketa: Vai tu tiešām gribi izpildīt vēlējumu? - Jā, arī tevi nāvei ziedot. Dusmojas žēlodams. Par lielu upuris. Kādēļ tēvs ziedo? Kaut ko ir pārāk mīlējis. Ar dēlu atdod vairāk nekā sevi pašu, jo atdod savu nākotni uz zemes. Nesaka, par ko tas upuris. Klusa varonība. Zina, ka pats mirs, tā visu atdodams. Nāve nau pārvarama. Nakiketa grib tēvu glābt no nāves. Kaitinājis, domādams, ka var citādi izlīdzināt, bez upura. Domādams, ka ilga dzīve liks atrast, kā nāvi pārvarēt, ka atņem visu vīra un sirmgalvja dzīvi, kura nolemta domāšanai. Bet gudrība nau dota vien veciem, bet visiem katram sava. Un aug ne pa gadiem, bet pa gadījumam, pa domu spēka stiprākai vai mazākai kustībai. Piepeši var arī puķi uzplaucēt; ātri vīst, bet zieda skaistums tas pats. (22810/4) 15.10.13. I cēliens Ziedošanas skats: visa bagātība kopā: vergi, sievas, meitas, mājas aizdedzina, dārzus nokapā, vīnu izlej, maizi atdod nabagiem. Zārds, kur sadedzina. Nauda priestriem. Nau dēlam teicis; grib nomānīt, lai aiziet nezinot. Dēls pārmet: Tu mani nemīli, ja neļauj man pašam zināt, pašam labprāt to darīt, ko man grib ar varu nodarīt. Būtu ļāvis vairāk dienas ar draugiem padzīvot, atvadīties. Vai ir vērts? Nē, galu galā var arī tūliņ aiziet: dzīvi neizbaudījis. Tikai zināt, par ko, darīt pašam. Metas pats ugunī. Tēvs noģībst. Viss piepeši aptumst. Operas teksts (22810/3) 15.10.13. II cēliens Nāves valstī. Netiek labi uzņemts, jo neievērojams, kā vergs nokauts, nenes līdzi nekādas mantas. Komisks skats, operas, velni arī naudas kāri, kā vecais Harons. - Tas ļoti jauns. Ko tāds var padarīt. - Bet jādod gods, mielasts! - Kas tev teica, ka jādod? - Rakstus zina. Kas tava zināšana. Pienāk pats Jama; redz, ka nau labi. Grib mierināt - 3 vēlējumi. - Kas tad tas tāds? Tik jauns un tik bezkaunīgs! - Nau bezkaunība, mīlu tēvu. - Ko? Tas jau vēl briesmīgāk! Te visām jūtām jābeidzas. - Ko es varu darīt, man tik stipras, ka nebeidzas. - Nē, nē, viens atbildot. Ej projām. - Kur tad lai eju? Es jau miris. - Nu tad klusi. - Tu jau pats liki vēlēties, jo citādi tev grēks, ka mani neuzņēmi. - Viņš patiesi vēl ies žēloties. Nu jābūt mīlīgam. Liek atnākt elles, nāves jaunavām. Negrib. Nobaidās Jama. - Tūliņ projām uz zemi, padzīvo vēl, tad nejautāsi tik vīzdegunīgi. Neesi dzīvi izbaudījis, tādēļ ar nāvi neesi mierā. Ko man arī sūta tādus, kas nau gatavi nāvei? - Miru kā ziedots. - Vēl ļaunāk. Tādus vajadzētu aizliegt. - Nu, lūdzu, atbildi. - Prom no manām acīm. Aizraujat viņu atpakaļ uz zemi, liekat dzīvot, cik ilgi tīk, cik grib baudīt. (22810/5) 15.10.13. III cēliens Atkal zemes virsū pie draugiem, dzīrēs, pazīst viņu, bet domājas paši, ka iedzērušies. - Kā tad? Vai tad tu nemiri? Mēs dzeram vēl paģiras no tavām bērēm. - Nāve nepieņem. - Še tev meitenes (tika tev upurētas, par tavu paklausību tēvam). Še tava mīļākā. Negrib, saka nāves vārdus. Nāk kareivji, ceļ viņu par karali, par gudro, - negrib. IV Atkal pie nāves. Upanišadu dialogs. - Gribi visu nāves valstību sagāzt? Visu nāvi iznīcināt? - Tikai daļa gar tēvu. - Jā, garām ejot, apgāz pasauli. Bet nesaki šo nevienam. - Bet tēvam? - Nu, tas nesapratīs. Nau nāves. - Tev paliek miesu iznīcināšana. - Vai nu esi mierā? - Jā, bet vēl to. - Tā tu nekad netiksi pie miera. - Nekad nemiršu? Atbildi, kad nē, tad ņemšu i miesas iznicināšanu. Dzīvosim 300 gadu. Kur tad tu paliksi? Jama: Apžēlojies par nāvi! - Dod tēvu atpakaļ. - Še, ņem. Saredzes skats ar tēvu. - Ejta abi divi. Mīla un jautāšana dara mūžam dzīvu. V Atkal I cēliena skats. Nakiketa ugunī atmostas, tēvs pieceļas no paģībuma zemē, sievas ceļas augšā. Ienāk māte, kuras dēļ tēvs nesis lielo upuri. Gaviles. (22810/6) RAINIS Aizsāktās lugas REVOLŪCIJAS DRĀMU CIKLS RADĀMĀS DOMAS DRĀMU CIKLAM 3.12.12. Tēmi I Rousseau II Robespierre sabrūk iekš sevis, runātājs un avīžnieks, ne darītājs. III Napoleons. Michaelis sabrūk fantāzijā vai spiests iet, kaut gan redz, ka nebūs labi. Trīs revolūcijas etapes. (121057/80) 7.5.14. Marksa šķiru cīņas teorija uzbūvēta uz franču revolūcijas notikumu studijām. Līdzīgs ienākums nenosaka līdzīgus klasu uzskatus un līdzīgas politiskas intereses. (121057/82) 1.4.17. Ir iespējams Corday, kad ņem viņu kā vienu drāmu ciklu: Revolūcija. Marat Corday Dantons Robespierre Vajaga sākumā vēl vienu. Corday būtu viduspunkts, it kā III cēliens: tā krīze. 23.5.13. Marats Marata gals Dantons Dantona gals Robespjēra gals Hebertistu gals Marata otrs gals Žirondistu otrs gals * * * Karalības gals Konstitucionālistu gals Žirondistu gals Anarhistu gals Mēreno gals Diktatūras gals * * * I Revolūcijas sajūsma Luija gals Žirondas gals Marata gals Hebertistu gals Dantona gals Robespjēra gals II Sajūsma. Napoleons Beidzas ar 1802. g., pasludina par ķeizaru, atgriežas uz veco valdību. (121057/58) 24.5.17. Ja nodala visas drāmas kā nāves, tad iznāk vienmuļīgi. Piemēram, hebertistu gals gluži tāds pats kā dantonistiem. Varbūt rādīt, ka ļaudis nogurst, neaizstāv savus draugus un sevi. Tāpat kā Dantons sevi neaizstāvēja. Komūna kā varone, ne hebertisti jeb proletariāts? Jeb vai kā dantonisti I drāmas sastāvdaļā? Bet proletariāts! Jeb kā proletariāta ciešanu drāma? Jeb kā sociālisma mekles drāma? Viss jau no proletības. (121057/83) 28.11.17. Revolūcijas drāmu cikls Marats Corday Heberts Tauta III drāmā viduspunkts, augstākā pakāpe, krīze. Dantons Robs III 1793. satversme, Marata diktatūra. Prāta reliģija, fantāzija vistālāk, arī sociālisms vistālāk. Marata uzvara pēc nāves. Tautas uzvara. Pretnieku intrigas: pret Komūnu. Bez Marata tauta neprot sevi aizstāvēt. Tauta piekususi, kad krīt Heberts. Nu kritīs arī citi, paši uzveicēji. (121057/31) ROBESPJĒRS RADĀMĀS DOMAS 11.2.14. N. pie Robespjēra. Jauns cienītājs un skolnieks, kautrīgs. Demokrātiskas valdības princips ir tikums un briesmas, līdzeklis ievest tikumu. N. Valdība pate ir mērķis un tikums, un briesmīgi līdzekļi. Netikums līdzeklis uz tikumu. Tikums ir mana griba. Pilsonis Robespjērs un zemnieks N. Tikums ir mantu raust. Tikums ir slavu gūt. (121057/11) 24.2.14. 1760. Rousseau iespaids sākas: mātes grib pates zīdīt - rodas varoņu ģenerācija: žironde, Robespjērs, Dantons, varonīgās armijas. 1770. Rousseau iespaids uzvar, Voltaire proceses, sievas top iekšīgas un klusas, doma par nākotni laba, lai bērns top labs un liels. Plūtarhs, Contrat social. Dzimst ģenerāciju ģēniji: Napoleon, Foureir, Saint-Si-mon, Cuvier, Geoffroy, Ampēre, zinātnieki, atradēji. Stipra mīla uz lietu un personu pie sievietes. Salīdzina Plūtarha vīrus un dzen savus būt līdzīgiem. Mīla un kaislība, un jūtas visur, arī pie Robespjēra. Visa sabiedrība deg. Lieta un persona saplūst kopā. Mr. Macaulay statua baznīcā kā brīves dieve ielikta no ministra Williama. Decembrī 1393, sākas cīņa. Jau pirms Dantona nāves: cīņa ne vairs ap lietu, bet ap varu. Tātad Dantonam taisnība, ka ir jau viss panākts. Tātad te jau Robespjēra vaina? Decembris 1793. - marts 1794. Dantons - miers un kārtība. Komūna: Hebert, Chaumette, Couthon (!). Sociālā revolūcija jāved līdz saimnieciskai un politiskai līdzībai visiem. Teroristi - tikai ar varu. Robespjērs. Dantons un Robespjērs pret Komūnu. 18. martā 1794. * [nāve]. Krīt galvenais revolūcijas spēku avots. Dantona *. Jauns triumvirāts: Robespjērs, Sen-Žists, Couthon. Komūnas nozīmi nesaprot ne Dantons, ne Robespjērs. Revolūcijas lieta ir cilvēces lieta. (121057/12) 24.2.14. Meitene ar degglāzi aizdedzina vīraku uz tēvijas altāra. 25.2.14. Sievietes nevar sodīt. Revolucionārā komiteja. Scharlotte, Dubarry un Lucile. Sievietes samaitā arī Robespjēru. Uzbudina un dzen par daudz, un atkal nelaikā pretī prāta prasībai velk uz mieru. Jau līdzi ejot vien, palēnina gājienu. (121057/14) 25.2.14. Robespjēra raksturs Viņa traģika: Domāja, ka viņš spēj būt ģēnijs un izvest galā revolūciju. Loģika: Ka jāved galā revolūcija, vienam tas jādara, vienam jāupurējas. Vaina: Šaubas par sevi; jūt, ka ir mazs. Loģika: mazais stāv masai tuvāk; var labāk izvest. Ir masas kalps tikai, arī būdams diktators, arī dievs. Masa stūma viņu uz priekšu: teica par diktatoru, par dievu pat. Robespjērs iet pēc varas, bet pa šablonas ceļu, pa likum. revolūcijas aplinkiem. Nav dūšas kā Napoleonam uzreiz darīt. Robespjērs vienmēr raksta; literāts un runātājs, stils rūp vairāk nekā dzīvība (9. termidors), tiešs prāts, dziļa sapratne priekš dzīves vienības, kāda vajdzīga lielam strādniekam, tādēļ negrib tuvoties Rolandai. Robespjērs ņem savus pretniekus comité du salut public pārāk nopietni, - viņus iznīcinot, iznicina pats sevi. Terors nevajdzīgs. Pretnieks nau diezgan liels. (121057/15) 16.5.14. Robespjērs personiski bailīgs no varas, nevar šaut, nošauj sev greizi. Diktators gribētu būt, bet nau dūšas, skauž dūšīgos - Dantonu. Robespjērs cīnās par ideju pret žirondistiem, pret straujajiem hebertistiem, pēc par ideju pret Dantonu, lēni, bet pēc aiz skaudības un sevis dēļ, bet pēdējā cīņā 4 mēnešos viss panākts idejā, bet viss zaudēts personiski; nau atbalsta tautā (?) un partijās. Pret izsmieklu grib diktatūru, svētki, lai uzvarētu. Te saruna ar Napoleonu: Var glābt Robespjēra personu un tikumu valstī tikai diktatūra. Robespjērs viens: Saint-Juste vajdzētu tikt par diktatoru, bet nesaka. Lūko cilāt pistoli: bailes. Slepens monologs. (121057/11) 18.5.14. Robespjēra ciņa vairs pēc Dantona nāves par sevi. Nau vairs idejas,- kura attaisno visu, arī asinis, un nu taisni asiņaina tiesa, bez formalitātes. * * * Diktators bez dūšas. Nevar asinis redzēt, pistoli. Saint-Juste: Tiec par diktatoru. - Tiec tu. - Apstākļi neļauj, un tu pats, Robespjēr, arī neļautu, tu skaustu. Saint-Juste ass, visu var teikt, tomēr paliek draugs Robespjēram kā revolūcijas reprezentantam. - Topi drošs. Ņem manas idejas, manu zobenu, tik izved. * * * Robespjērs no notāru ģimenes. Ideāls sikpilsonisks, aristokrātisks. Bijis de Robespjērs. Dantons pilsons. (121057/16) 17.2.16. Robespierre Papīra cilvēks, avīžnieks, pat ne runātājs, jo runas iepriekš sagatavotas. Jaunas domas, jauni plāni, intrigas, politiska darbība rodas rakstot, vīlējot, nevis brīvi domājot, bez papīra. Klusuma, vientulības cilvēks. Tā man iekrita prātā izeja, tikai Cielēnam rakstot (pirmā Sējas vēstulē vēl ne). * * * Bet kas ir Sen-Žists? Kādēļ, visu spēdams, domādams, zinādams, atdot citiem, zemākiem, visu, arī dzīvību? Kur viņa brūce? Kā Napoleons, tikai altruists. Vai pārmērīgs ģēnijs? (121057/19) KORDĒ LUGAS TEKSTA PIRMUZMETUMI 28.4.18. CORDAY Vai mājās pilsons Marats? APKALPOTĀJA Jā. Kas jūs? CORDAY Es nesu viņam ziņas. APKALPOTĀJA Paciešaties. CORDAY Es diezgan pacietos, iet laiks. APKALPOTĀJA Viņš aizņemts. Klau, kundze, svešā neklausa, iet iekšā. KATRĪNA Kas nāk še? Atpakaļ! CORDAY Man jāredz Marats. KATRĪNA Nau tagad redzams. Kas jums jāizlūko? Kas mājās jālaužas? Jums teikts, ka nevar. Kas sakāms, sakat rakstā. CORDAY Ir jau rakstīts. KATRĪNA Man neteica par jums. CORDAY Man noslēpums. KATRĪNA Tam nau ko slēpt no manis, gan no jums. CORDAY Tūlīt laist iekšā. KATRĪNA Mazgājas patlaban. CORDAY Vai ūdens atsver šo? Še nesu asins teci. KATRĪNA Tu asins nesi? Kura asins? Kas? Daudz tīko viņa asins. CORDAY Laid! Vai sievu baidās tautās sargs? KATRĪNA Tu lepna, tu naidniece, tu muižniece. MARATS Laist iekšā! KATRĪNA Ir aizdomīga, mīļais draugs. MARATS Laist tūdaļ! (Šķir vaļā priekškaru.) Šurp, pilsone. Jūs projām ejat! (121057/68) 30.4.19. Te nāk marselieši dedzināt, pa ielām kliedz federālisti un zaldāti nāvi Maratam. - Vai tad nau arī ārprātīgu, nešpetnu sieviešu, kas glūn uz viņa dzīvību? Vai tad tev nau ieroču? - Ha, ha, ha! Vai tad tu spētu nosargāt, visu paredzēt? - Es spētu. Kamēr es būšu dzīva, viņš būs dzīvs, kamēr man acis platas, es redzēšu cauri katrai maskai, lai cik nevainīga. * * * Strīds ar Maratu. - Marats. Es atpūšos pēc žirondistu samīšanas, bet es vēl degu. Visa Parīze deg, vēl jādeg, kamēr visi ļaunie būs sadegti. Kā visus lepnos sašķaidīju! Corday aizstāv mieru. Marats. Visus žirondistu grēkus. Lielā attīstība, revolūcija nepārtraukta. Zemie slāņi. Nabagie. Corday. Jūs ārprātīgi, posts Francijā, jāseko Plūtarham. Marats. Tu pretniece. - Jā. - Ko tad meloji, mēs nemelojam. - Es nevarēju tev pietikt, nu pietiku tevi redzēt, atgriezies! Marats. Še skaties, es parakstu viņa nāves spriedumu. Corday. Tad še! * * * MARATS Lielākie pretstati esam mēs. Tu, skaistule, purva puķe. CORDAY Jā, es skaistule, manī uz ceļa iemīlējās un gribēja mani precēt, bet es atraidīju un atbraucu pie tevis. - MARATS Mana sieva iet tālu. CORDAY Tev nesmuka sieva, kā tu pats . . . MARATS Pagrabi un pasekņi mani tādu padarīja, izsitumi un netīrumi priekš tautas. CORDAY Kas ir tauta? MARATS Robespjēra vārdi. CORDAY Es zemniece no [1 nesalasāms vārds]. Es gribu teikt, ko tu sapratīsi. Žironda nāks mūs musināt, bet kungi mums labi, viņi musina un atņem man mīļāko, es viņus gribu iznīcināt, lai būtu miers. (121057/72) RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 30.4.14. Corday no citas, garu pasaules. Viņai liekas visa Parīze jukusi; daži vai viens Marats to sajaucis. Visu dara tik indivīdi. Nesaprot, ka visa tauta darbojas arī. Visi ir varoņi. Grib arī mieru, bet tāļākā ceļā, galīgu. Nabagiem jākļūst apmierinātiem. Mirst badu: maiznieki, veļinieces, maizes izdalīšana. (121057/53) 20.5.14. I Corday strīds ar kādu kalpu zēnu: kungi nekā nevar izdarīt, nevar upurēties. Tad brauc pret Maratu. IV Tiesas skatā Lux vai no publikas balss: Nedrīkst sievietes tiesāt, lai ko dara. Tas kaitēs revolūcijai. Kalpa zēns tiesnesis. (121057/54) 8.6.14. Marats vecāks par visiem revolūcijas vadītājiem, saprata labāk revolūcijas stadiju, paredzēja, vienīgais spēja saprast visas daudzējādās lietas kā vienību. [1 nesalasāms vārds], jo tika vajāts arī pašā revolūcijā, saprata katru acumirkli, kas vajdzīgs priekš tautas lietas uzvaras. Bet netapa par komunistu vadoni, baidījās, ka Francija nepazaudē iegūtās brīvības. (121057/30) 29.9.15. Charlotte III Drīz pēc Corday ienākšanas greizsirdīgā Katrīna aiz kulises sauc Maratu, atgādinādama kaut ko. Tas tik pasteidzina Corday. Tad tomēr aizraujas abi ar Maratu no sarunas. Tad Katrīna atgādina atkal. Un nu efekts tāds, ka Corday, kas bija gluži aizmirsusi savu uzdevumu aiz jauniedotām domām, atjēdzas un instinktīvi izdara agrāk ieņemto, tagad jau nepareizo nodomu. Tā sarunas garums attaisnots, arī raksturs. (121057/55) 10.2.16. Pārplūst ūdens sarkans vannā no dūriena. Apņem kā sarkans mētelis Maratu. - Tas Cēzara mētelis - purpurs. Arī tevi apņems purpura mētelis. - Glābies! - Aizmirstas: Cik tu tomēr skaists! To Marats gribējis dzirdēt visu dzīvi. Zina par Marata zinātniskiem rakstiem? Vai nu tik dzird un aizraujas? Vai domājusi, ka tā ir cita persona? Redz, ka lielas lietas iekš revolūcijas. (121057/57) 19.2.16. Marats politiskiem darbiem un domām pa starpu iedomājas zinātniskas domās. Marat inconnu. Taisni, kad stipri domā politiski, nāk arī blakus domas, mainās. Runā ar Corday arī aizraujas, viņa redz Marata inconnu un aizraujas. Marats spēcīgāks gars. (121057/56) 2.7.16. Corday Vienkāršs raksturs, Corneille, Plutarch. Tikai par tirāniju - vai karaļa, vai cita, vai Cēzara. I Žirondisti deklarē pret jauniem tirāniem, visvairāk pret vienu Maratu: Marats sludinājis diktatūru, demagoģiski ļaudis sev zvejojis, briesmu laikraksts. Corday apņemas iet pret Maratu, aģitēt, pierunāt utt. IIa Corday pie žirondista: lūko uzstāties pretī, aģitēt - redz, ka ir vēl ļaunāk, nekā domāja. Plutarch, Corneille, Danton, Robespierre. b Marats sapulcē, viņa triumfa gājiens; top nests. Corday redz, ka tepat klāt diktatūras paslude. Corday to redz un apņemas nogāzt vai nokaut? Runā ļaudis, ka jāceļ ātrāk, jo ir vājš, pēc 3 dienām mirs. III Dantons, Robespjērs pie Marata istabā. Drukātava. Corday gaidot ieskatās jaunā izlaižamā lapiņā: lamu vārdi, prasība pēc diktatora. Sarunā ar Maratu: te sazvērnieki. Marats: Vajga nokaut. Corday: Vai tad būs miers? Marats: Nē, daudzi jāznokauj. Corday: Un tad būs viens diktators? Marats: Jā. Corday: Tad tev būs vieta diktatoram būt. Marats: Būs. Corday: Nebūs. Un nodur. IV Tiesa. Vai tad diktators tik viens, nāks citi. Corday: Tie paši apēdīsies. T. Nāks ceturtais. Corday. Nāks arī atriebējs cits. T. Bet laiks prasa diktātu. Corday. Nekāds laiks neprasa tirāniju, katrai gals. V Iespēja bēgt. Nebēg: Lai mani nokauj, mans gars nokaus viņus. Kad tirāns nokauj sievieti, pašu dzīvi, tad gals viņam. Es gribu, lai redz visi, cik tirānija ļauna. Lai kauj sievieti. Brīvība dzīvos. (121057/71) 29.5.17. Tikai ar Corday nāvi ir galīgi beigti žirondisti, jo nu beigta viņu dvēseles sajūsmība. Reizē beigtas abas galvenās strāvas: strādniecība - Marats - un pilsonība - Corday. Pēc tam nāk tikai noskaņas un atvasinājumi. (121057/60) 1.8.19. III Pēc Marata nāves grib bēgt, jauns strādnieks, burtlicis, dod ceļu, tad viņa apraujas un iet atpakaļ, lai gūsta. Par to arī runa tiesā: mēģinājusi bēgt. - Noliedz lepni. Tas burtlicis arī nodod sevi. (121057/61) 18.12.19. Im wirklichen Leben werden die grossen Taten von gewöhnlichen, nicht ungewohnlichen Menschen vollbracht. Vai tā tēlot Corday? Tautai tuvāk. Varbūt arī patiesībai. Varbūt izskaidro darbu labāk: nedomātāja tauta. (121057/62) EBĒRS RADĀMĀS DOMAS 8.6.14. 1792. daudz vairāk zemes uzplēš un apar nekā agrāk, - tā ir muižniekiem atņemtā zeme. Nu var pabarot Franciju. Nu zemnieks pirmoreiz pieēdies kopš gadsimtiem. Pieceļas un iedrīkstas runāt. Par 1815. pēc lieliem kariem Francija tapusi vēl bagātāka, lielāka ražība, ne ievedumi (arī gan ne kara laupījumi). Bagātības izdalītas vairāku starpā. Arī burboņi nevar atņemt zemniekiem zemi. Likums. Kropotkina arī indivīdam! Lēna kāpšana, tad, kad reformas nedod, piepeša kāpšana: revolūcija. Tad atkrīt, bet ne tik zemu, kā bij priekš revolūcijas. Tad kāpj atkal uz jaunā, augstākā līmeņa (ar jaunu, atraisītu enerģiju: vairāki ir bagāti tikuši). * * * Revolūcija atstāj arī jaunus principus, bez kompromisa kā reformas, uzstāda programmu jaunai evolūcijai. * * * Likums. Kropotkina. Starp revolūcijām 100-130 gadi, tie ir apzieģelēti no ievada revolūcijas (viņas sēklas, nepabeigtie darbi uzaug. Un nāk klāt jaunas idejas pa 100 gadiem, kuras rodas no mēģinājumiem ievest mantoto programmu). (121057/2) 8.6.14. Komisārs no comité du salut public Jullien un Jean Bon S. André, delegāts no konventa. Saint Malo tirgotāji grib nodot angļiem. Komisārs ierodas pilsētā, iet pilsoņu patriotiskā biedrībā (t. i., revolucionārā). Liek sākt tīrīšanas procesu: katram loceklim skaļā balsī bij jāatbild: kas bijis pirms 1789. gada? Ko pēc darījis? Vai parakstījis rojālistu 8000 un 20000 petīcijas? Kāda manta bijusi pirms 1789. gada un kāda tagad? Kas neatbild labi, top izslēgts. Pēc tīrīšanas klubs top konventa orgāns. Ar kluba palīdzību tīra pilsētas domi, kas izdzen rojālistus un profita taisītājus. Tad saceļ iedzīvotāju sajūsmību (sanculott'u). Ieraksta brīvprātīgus zaldātus. Naudu lasa priekš jūras krasta apbruņošanas. Ieved republikas svinības. Kalendārs. Jaunajām pārvaldības iestādēm uzdod rūpēties par munīcijas transportu un pārtiku kara pulkiem. Ar tautas klubu paliek sarakstmē, tas ir pārlūks. (121057/3) 22.5.13. Vajga lugas, kur rādīta ekstrēmistu pazaudne. «Hebertistu gals». Dantons un Robespjērs kopā pret ekstrēmniekiem. (121057/4) 24.5.17. 1793. Kalns top nomelnots, ka cenšoties pēc monarkijas vai diktatūras. Satversme 1793. rāda, ka grib likumīgu valdību. Bet satversme top tūdaļ atcelta, jo šinī ciņu laikā nevarot valdīt ar demokrātisku satversmi, bet tik ar diktatūru. Arī tagad vajaga likumības. Dantons grib šo likumīgo valdību diktatūras vietā. Robespjērs domā, ka vēl nau laiks. Bet bij laiks. Pagastu zemes īpašumi un pagasta autonomija būtu bijusi stiprākais balsts demokrātijai. Bet konvents zemi izdalīja gabalos. Izaug egoistiska paaudze ideāliem nepieejama. Tā ceļ Napoleonu. 10.8.93. Brālības svētki, lai celtu atkal sajūsmu! * * * Tauta visus savus draugus atstāja. Hébert, Danton, Robespierre. Robespjēru pastāvīgi apsūdz revolūcijas ienaidnieki. (121057/6) 24.5.17. Hebertisti. Pēc Marata gala. Skats vai stāsts par brālības svētkiem. 10.8.93. (Piemiņa burboņu gāzei) Ārējie ienaidnieki. Pils[?]. Blokāde. Neīstas asignātes no angļiem. Pa brālības svētkiem municipalitāte prasa: vispārēju karaklausi, revolūcijas turpināšanu, t. i., diktatorisku valdību, atliek satversmes ievadi, aizdomīgo apcietini. (121057/7) MARATS LUGAS TEKSTA PIRMUZMETUMI 25.4.17. MARATS Mans dzīves prieks? Kas prieks ir bijis man? Prieks zin sev skaistas mājas vietas rast. Vai prieks ir kurmis, kas zem zemes lien? Vai biklā žurka tumšos pagrabos? Ē, prieks ir tauriņš saulē, dārzā, ziedos. SIMON Iekš tevis ir tavs prieks. MARATS Iekš manis? Tā? Es labi nezinu, vai tas viņš ir, Kas sirdī ēd kā ķirmis ābolā? Drīz ābols krīt, viss melnu mēslu pilns. SIMON Ak, nē! Ak, nē! MARATS Nē, nē. - Ne es tas ābols, Es ķirmis, tārps, es kurmis un es žurka, Es graužu ābolu un koku, grauju balstu. 26.4.17. Tu neprātīgā tauta, vai tad mūžam Tu ļausies ziedoties kā upurjērs? Ver acis vajā, negul', piecelies, Reiz skaidras savas komitejas mēz. Met ārā puvumu, kas labs, lai paliek, Ja izpildošā vara komūnai, Tad komūna ir jārada pa jaunam. * * * Kas labi pilsoņi, lai apbruņojas, Ir distrikts savu lielgabalu ņem No pilsētām, Kad tautas milicijas vadoņi Dod ļaunas pavēles, tie sagūstāmi. Mēs politikā esam pārāk jauni, Aiz aizsprieduma neļaujam mēs vaļu, Mūs glābt tiem vīriem, kuri skaidri redz. (121057/27) 26.4.17. Pantu materiāls Ko tūkstots gados vēsture spēj teikt, Kas līdzīgs būtu šim? Carlyle * * * Daudzmiljontauta nāves izbīlēs Un reizē nāves drosmē. * * * Te pasauls nāves dzimšana. * * * Iet tauta jaunu ceļu neziņā. * * * Vēl šķirts nau netikums no tikuma. * * * Plūst ļaudis divos lielos virzienos, Uz robežām tie vieni: sargāt zemi Pret āras naidniekiem, bet otri skrej Pret iekšas naidnieku: uz komūnu. (121057/28) V MARATS Vai! Vaļā atkal manas vātis trūkst! Kā manas vajātājas skrej! Bet ašāks es. Es pirmais mērķī, un mans darbs ir veikts! Es varu tagad mirt, jo darbs un tauta dzīvos. - Vai dienas vārgstu vēl vai mēnešus - Tā alga viena: es vairs nestrādāšu, Man nau ko strādāt, - panākts viss! Es eju. Reiz elpu atlaist - kad ir gluži drošs - Tā atpūsties līdz nebūtei - kāds prieks, Kāds dzīvē nebijis . . . DRAUGI - Vai dievs, vai dievs! Viņš mirst! - Nē, nē, viņš dzīvs! - Vai neskriet, nesaukt Simoni? - To gan, to gan! MARATS Nē, draugi, stāvat rāmi! - Es jau dzīvs! Es varu mirt, - bet nemiršu tūlīt - Varbūt vēl ilgi - gan jau nāve zin. (121057/30) RADĀMĀS DOMAS 25.4.17. Žironda(?) gaita I Spiestavas sadauze. II Cīņa pret Karali. III Izmisums un bēdze uz Londonu. IV Žirondisti nodedzina Marata namu. V Uzvara tiesā un triumfs. Marata gals I Marats konventā uzvar žirondistus. II Corday kalnā(?). III Marata nāve. IV Corday tiesa. V Corday cietumā un aizeja. (121057/34) 24.5.13. Ja sauc I drāmu par Maratu, tad viņa persona par daudz izcelta, un tad nau traģēdijas. Ja sauc Žironda, tad citāda konstrukcija. Un citas personas. Kā būt? Kas varons no Žirondas? Nau viena. (121057/35) 22.11.13. Marats pats vecākais; 50 g., pats gudrākais, nau runātājs un avīžnieks vien, ir arī zinātnieks. Tāļš skats. Tādēļ augstprātīgs. Labsirdīgs. (121057/31) 25.5.18. Marats par visiem vecāks, 50 g., bijis ārsts, izgudrotājs, zinātnieks, Franklina draugs. Reliģiski, fizikāliski un politiski jautājumi. Citiem tikai politiski. Plašāk redz un nicina citus. Sen-Žists ir tikai 25 gadus vecs. Robespjērs 38. (121057/36) RAINIS Aizsāktās lugas ZĪLES VĒSTS LUGAS FRAGMENTS 3.6.15. Pirmais cēliens (Agrs rīts. Ardze, ganu meitene.) ARDZE (Bezbēdīgi lēļo, atspiedusies pret koku pie govju kūts.) Aila! aila! aila! la! IRĢIS (Saīdzis, kodīgi, iedams zirgus padzirdīt ar spaini.) Ko tu lēļo, ganu meitai Vistas miegā izbaidīsi. ARDZE (Atsmiedamās.) Gaili, lūk, jau izbaidīju. IRĢIS (Piepešā sašutumā.) Nelga tāda! Tu vēl smej! Nau tev jaudas - bēdas nāk! ARDZE Kādas bēdas? Tev kas kait? Brālis tev ko nodarīja? IRĢIS Tas! - Ik dien' tas manim grauž - Kopš tas ņēmis manu zemi, Iecerētu līgaviņu, Kurā visas manas ilgas. - ARDZE Zinu, zinu - IRĢIS (Nicīgi.) Ko tu zini! ARDZE Ko tu dusmo, - visi dzied, Beigas karam, visiem labi. Tu kā apliets vien tik eji. IRĢIS Karam beigas? - visi dzied? Ha, ne tādi nāk vēl kari. Tu kā muļķe viena eji. Aizpūrieši, meženieki, Visi pilni zilu miglu. ARDZE Māte saka: nebūs karš, Dzeldis, Juta - IRĢIS (Dusmīgi.) Nemin' tos! Dzeldim rūp sējas laiks, Zagtā zeme rušināma. Mātei bail katris karš, Kopš pārskrēja kumeliņš, Seglu kāpslī līdzi vilka Asiņotas tēva miesas. ARDZE Nebūt karam! Tāli, tāli! Mīļai saulei neredzēt! IRĢIS Nakti, nakti, tuvu, tuvu - Kara soļi miegā dun, Kara guņi rūsu kur, Kara suņi zobus trin. Vakar visi meža gali Zemu līka sarkanoti. Sapnī visi raustījās: Plecu kauli sakapāti. ARDZE Sapņi, miegi sadomāti - Tie tev kara liecinieki. IRĢIS Ko tu zini! ARDZE Ko tu stāvi? Tev kumeļi nedzirdīti. IRĢIS Tev kas daļas? ARDZE Kas to zin? (Irģis aiziet.) ARDZE (Viena, dzied palēkdama.) Šorītu saulītes Meitiņas smēja, Zil-zaļi-sarkanus Dzīparus svaidīja. Rotā! rotā! «Dieviņa dēliņi: Kiz, kizi, kizi. Ķer zaļus, ķer zilus, Neķersi manis!» Rotā! rotā! Izbira gražojot Kalniņos sudrabiņš, Mežiņos dimantiņš, Zaļzeltiņš pļavā. Rotā! rotā! (Ienāk Dzeldis, garām iedams uz zirgu kūti, nesdams auzas.) DZELDIS (Skaļi.) Tā ir labi padziedāt, Lai nerūga rūgumpodi. IRĢA BALSS (Kūtī.) Rekur priekus atraduši, Dziesma pašu sadomāta. DZELDIS (Aiziet kūti.) ARDZE (Viena dzied.) Es klāju sagšiņu, Man bira birums, Dievadēliņš raudāja: «Kur mana naudiņa?» Rotā! rotā! IRĢIS (Iznākdams no kūts un runādams uz viņu pusi, kur Dzeldis.) Dziedi, dziedi - kur tā nauda? Es sev pirktu citu zemi, Kad man ņemta tēva zeme. ARDZE Panāc šurp, došu naudu, To sev liku pūriņā! Še! (23066/51-54) TEKSTA PIRMUZMETUMI 8.10.14. Zāle zemi plok pie zemes, Koki lokās prom no vēja, Karogs baigi gaisā raustās. 6.6.15. Durvis, manim spītēdamas, Cieti pretī sastājušās. * * * Dienas gaitu kavēdama, Nakts tai ceļā pamet tumsu. (Dienai ceļā stājas nakts.) * * * Lēnu soli tumsa iet, Zemu acis nolaizdama. (23066/42) 5.11.14. Vidū teku, ārā teku Cielaviņa pavasari. Vidū dusas neatradu, Ārā mieru nedabūju. Saules gaišums spiež man acis, Tumsa bailēm vaļā ver. Kas tā dzen? Kas tā bēgi? Ko es trīcu, ko es gaidu? Tas mans sirds mīļākais, Gaišu pieri matus nes. Vai tā ļaužu ļauna diena Seko man slēpdamās? Laime, mūža licējiņa, Saki tu, ko tu liec? 6.11.14. Sirds man jūt, baigi nāk, Gaisi dreb, zeme sten, Laime laužas ar nelaimi, Lien tā ļaužu ļauna diena, Asins pēdās slaucīdama: Klus' tu sirds, pareģone. - Stundas, manas baltas stundas, Ko man līdzi nenācāt? Ceļā kājas pūtināt? Laima mīļā, Laima liegā, Gudrāks tavs lēmumiņš Par visiem padomiem. Vai tu, mana viešņa, nāc Manu sirdi drebināt? Nes man mīļu dāvaniņu, Pacel manu sievas krēslu Sudrabiņa sloksnītēm? Liepai auga atvasītes, Vai man augs lolojums? (23066/28) 1.6.15. <- Ha, ne tādi būs vēl kari!> Gan tad skanēs citas dziesmas. - Skanēs citas, vilkšu līdzi, Karu mani nebaidīsi. (23066/40) IECERĒTIE LUGAS VIRSRAKSTI 3.11.14. Kara dziesma. 5 cēlieni. Karā kautas dvēselītes. Tautas dziesma 5 cēlienos. Zīles vēsts. Tautas dziesma 5 cēlienos. 5.11.14. Kara veļi. (23066/45) RADĀMĀS DOMAS 19.10.14. Idejas Tautai jātop jaunai, brīvai no vācu jūga, lielai, patstāvīgai arī garīgi. I Nevis jāatmet cilvēcība, kā dara vāci, bet jātop jo cilvēcīgākai. Ne ienaids, bet mīla, arī pretniekam, arī zvēram (cf. Stefan Zweig, «Berliner Tageblatt», 477), kas atmet taisnību un mīlu. Dažāda tēvzemes mīla, vāciem: sittliches Bewusstsein, latviešiem: varonība, nākotnes nesēja tauta. * * * 29.10.14. Ar lielu enerģiju visi raksturi, reiz iekustināti, spiežas uz vienu lielu mērķi. II Sajūsmības nau bijis kur likt. Dodat saturu visai dzīvei un mērķi visiem spēkiem: ne prātam vien, arī jūtām; ne disciplīnu vien, arī patstāvību, ne metodi un zinātni vien, arī gribu. Dodat tēvu zemi pašiem savu, ne no kungiem nomātu. * * * 11.11.14. Lai dzīvē kas ļauns darīts, viss labs un ļauns izdziest vispārējā lielā sajūsmā. III Vecākais brālis: Es viņiem pāri darījis, tevi atņemdams, lai cik labprāt tu nāci. Viņš tomēr savu laimi ir zaudējis. Tas man arī ir jāizlīdzina, ejot karā. * * * Jaunā dzīves mērķa temats. Tautas patstāvības temats. Tautas vienību panāk caur brāļu samierināšanu. Kā tautas patstāvību? Pret kalpu, - jaunīti, - māti, - kara kungu. (23066/19) 11.11.14. Man nau tiešas pretstatnes pret varoņiem tautas patstāvības tematā. Visi minētie ir tikai netieši patstāvības pretnieki. Vai nevajdzētu ārēja ienaidnieka? Jeb vai iekšējais pretnieks ir svarīgāks, ja jautājums top izšķirts drāmā tikai iekšēji, ne ārēji. Tautai pašai jāizšķiras, jāizcīnās iekšēji, vai grib būt patstāvīga? Kad iekšēji pate grib, tad ārējs pretnieks nekā nespēj darīt, arī tad ne, kad iznīcina. Jo tad patstāvīgā tauta krīt par savu ideju, ideja uzvar un materiāli uzvarēs citā tautā. (23066/20) 11.11.14. Vecākais brālis vai jaunākais brālis tēlo kara briesmas: Kā izlaupīs arī tos, kas neiet karā, kas nepretojas nevienam kungam; vai kas grib nomest tikai savu kungu. * * * Jātēlo, kā vāci mūs spieduši 700 gadus, kā nu lielās mūs galīgi iznīcināt. Kā no abām pusēm grib kolonizēt, zemi atņemt, valodu atņemt, dēlus atņemt, pārvācināt, citu, svešu garu iedot, lai nīstam paši savu tēvu-māti, tēvu zemi, tēvu valodu, tēvu dziesmas. (23066/22) 6.6.15. Dzeldis bargs, pavēl prieku. Māte bur visu māju, lai atturētu jaunus spēkus. Ziedo gaili (?). Manas sāpes meklēs tevi, - Tukšā gatvē vienas ies. * * * Vakarklusums, nāves klusums, Visa dzīvā pārvarētājs. * * * Vakars mīļi bilda dusu. * * * Visi viļņi tek uz tumsu. * * * Rudens vēji, nikni vēji Zemē zvaigznes nopūtuši, Tukšu dara debess druvu. (23066141) 9.3.16. «Zīles vēstī» personām nau jābūt sadalītām pēc šķiru grupām; tas būs «Durbes darbā». Te tikai nedalītu tautas ainu ģimenē. Jeb vai jābūt abiem: Irģim un Medzim, jauniem brāļiem, kamēr Drogs ir vecākais - zemniecība. Irģis proletība, Medzis sočiā1demokrātija, Drogs zemniecība, ? pilsonība. Bet tad atkārtojas tas pats «Durbes darbā». Kā dot elementārās jūtas? Kas pamatā visam, kopīgas visam? Latviešu tautas jēdziens dziļākais, dvēsele. (23066/23) 12.3.16. Mīla kā galvenā ideja. Atminēt vienmēr. Ieskanas kopdzīves jautājums. (23066/24) 13.5.14. Uzbūve Sākuma cēliens. Sajūta: miera laime. Laime pēc kara, kara briesmas tēlo, jaunu mātes laimi paziņo. Aizgāja virs. Māte mieru slavē, kultūru vai saka: Man vajdzēja precēt. Lielās ar karu? Jaunākais dēls sarūgtināts, atņemta līgava, jo man nedraudēja karā iešana. Vecākais dēls rāj, nopietni pret karu, būtu nelaime. Līgava apsmej: Ko tu varēji precēt? Ne karam deri, ne mieram. Sāk jaunākais dēls mācīties ieročus cilāt. Erregendes Moment: Zīle dzied. * * * Vidus cēliens. Sajūta: dusmas pret netaisnību. Ziņa, ka jāiet karā. Māte raud un lād, atņem arī dēlu. Paziņo jaunu mātes laimi. Dabūt vietnieku. Kaimiņam 3 dēli, lai no tiem iet, samaksās, uzars viņu vietā. Jaunākais dēls atspītē. Māte pate jož dēlu. Jaunākais dēls: Es iešu tavā vietā, lai iegūtu līgavas labvēlību. Arī aiz spītēm. - Redz nu, es labāks vīrs! Es - tas sliņķis, lempis. Līgava apmīļo. Vecākais dēls pacieš arī apvainojumu, nevarēdams atstāt vienu līgavu mātes laimē. Tad vecākais dēls kaitināts atraida vietnieku, ies pats. (23066/5) 3.5.14. Gala cēliens. Sajūta: sajūsma par tēvu zemi. Jaunākais dēls nolūdzas veco, atmodusies mīla, ies nopietni viņa vietā. Vecākais dēls: Tev pašam būs līgaviņa. Mums nau mājās ko darīt. Jaunākais brālis: Iesim abi. Meitene: Iesim abi. Kaimiņam visi 3 dēli aiziet, tiem nau mātes, viens paliek mājās. Jeb vai: lai irbes ecē. * * * Vecākais brālis Jaunākais brālis Māte Līgava Māsa Meitene Kara kungs Kaimiņdēli Zīle * * * I Zīle dzied, tad tekstā vārdi. * * * Starpcēlieni I starpcēliens. Kara kungs. Vecākais dēls ir karoga nesējs, tad top jaunais. Skats ar meitenīti. II starpcēliens. Mātes traģika: tāds bij arī vīrs. Kara kungs: Tu vari, tev vajga mudināt uz karu, tevi klausīs. Māte brēc: Visu atdevu. Kara kungs: Es tevi arī atdevu. Karā ieguvu laimi. (23066/4) 14.5.14. Visi konflikti un problēmas visām lugas personām, lai prasītu, cik asa un asiņaina izeja, izbeidzas vienā lielā problēmā: visas tautas sajūsmā, ne sajūsma vien, bet daudzu izturība, kura arī prasa asu un asiņainu izeju. Indivīda traģika atrod sev atrežģījumu kopības traģikā, kura ir augstāka un cēlāka. Indivīda paša traģika top tā pacelta. * * * Dažādas sajūtas kara dziesmās. 1. Aši, aši zīle dzied. 2. Div bāliņi karā gāja, abi gāja raudādami. 3. Nu ardievu, Vidzemīte. 4. Karavīri bēdājās, asiņaina gaisma aust. * * * I Raudāšanu kā gribētu iespaidu: Ilgas pēc tāluma kā pamats kara tieksmēm: Jaunākais brālis - uz tāli, lielinieks. Vecākais brālis - uz tuvu, paturot zemi zem kājām, mazinieks. II Jaunīte. Sāpēs dzemdēt, sāpēs audzēt, Atalgā sev dabūt - sāpes. (23066/6) 29.10.14. I Māres lūgšana no meitas? Māre sūtīs - nesaka ko. Uzbudnē: zīle dzied, un ienāk Saules meita. (23066/7) 29.10.14. 9.11.14. II Vidus punkts: jaunīte paziņo mātes vēsti kā galveno ierunu pret karu. Ap to cīnās. Sajūsma, mērķa meklēšana pret mātes un bērna tiesībām. III Jaunīte - sacērt vīram roku, ne jaun. brāl.? Kara kungs? Atnāk ar kara vēsti, jo I bij tik nojautas. Kalps un gane? (2306618) 29.10.14. III Saules meita kā neredzams pretspēks, vai arī redzams? Atvadas? Jaunīte sacērt vīram roku. Tomēr aiziet? Sievas rūgtums pret vīru, pret Laimi. Cīņa ar vīru, kurš nu nespēj iet. Jeb vai: ies kā vienkāršs zaldāts. Gara vaimana, ka viena atstāta, abas ar māti raud. Ies vīru meklēt, palīdzēt. (23066/9) 9.11.14. I Vēl nezin noteikti par karu. Kāds mērķis. Tādēļ vieta ilgām pēc tāles, pēc dzīves mērķa. Lai arī naids, kad tik nemiers. Kalps pret karu, nau māju, alga un Kara kungs. Jaunākais brālis: Es arī kalps, nau māju, iešu meklēt, bet bez kunga. (23066/7) 9.11.14. IV Kaujas lauks. Jaunītes cīņa ar vīru un Sau1es meitu. Grib mirt, iet līdzi Saules meitai. I Ar Saules meitu. II Ar vīru. * * * Kaujas skati. Vecākais brālis karogu piesien pie kreisās rokas. Visi kari kājas āva Uz karoga nesējiņi. - Jā, iešu, lai nāk uzvara pretī man. (23066/10) 10.11.14. III Saules meita rādās: naidīga, atņemšu tev vīru. Cīņa ar vīru. (23066/11) 10.11.14. IV - Man citas dzīves nau kā vīrs. Satiekas, redz viņa varonību. Vīrs ievainots viņas dēļ. Salīgst ar vīru un Saules meitu. Saules meita ved viņu prom, kad vīrs piesējis karogu. Nu vīrs arī redz. - Kurp vedi? - Uz nāvi! Uz uzvaru! Kas dievu redz, tam nau labi; tad runā ar dievu, piesauc viņu palīgā. Sauc Pērkoni. - Grauj pret! Grauj pret! Karogs zaudēts, iet meklēt. (23066/12) 10.11.14. V I Visi nobēdājušies: karogs zudis. Jeb vai karogu zobos iekodis vīrs. II Jaunīte atnes vīra līķi, tad izvelk paslēptu karogu. * * * Iet vīram līdzi debesīs kā leišu sievas. - Es savu pienākumu visur izpildīju un daru to sev par prieku! Jeb vai: vīrs atdzīvojas, Jaunīte uzgavilē, visi tāpat. - Kur es esmu? - Mājā. - Zaudējām? - Uzvara. No prieka mirst: Uzvara! Kur karogs? Jaunīte: Še ir. - Uzvara! (23066/13) 31.5.15. Divi kalpi. I Kad saimnieka klēts deg, arī mana iedzīve sadeg. Jāglābj arī man. Vecākais brālis - pieņemts bērns, no svešiem kalpiem. * * * 2.6.15. Ganes brālis kalps, kurš neiet karā. Gane atcērt ar rīksti kā zobenu uz Vecāko brāli. - Tā redzēju tevi situs [?]. (23066/31) 2.6.15. I Sievas raudātājas. Vecākais brālis. Ko stāvat? Ko čukstat? Ko jūs darbā neejat? * * * Arī citām kalpu sievām baiļu ainas: kaula tilti, asins upes. * * * Aiz prieciņa nevarēju To ciemiņu garām iet. (23066/32) 2.6.15. II Latvji nekad nau kārojuši mantas iegūt. Nekad dziesmas nedzied par kara laupījumu, tikai par tēvzemes aizstāvēšanu. Kaulu tilti ved uz mieru, Asins upes tek uz sauli! cf. «Klusā grāmata» Arī vēl strīdi nerimuši, bet aizrauj sajūsma. Circeni ieliek cepurē: kad būs karsta kauja, tad dziedās kā siltā aizkrāsnē. (23066/33) 2.6.15. II Māte sabrūk pretestībā pret karu, kad parādās Kara kungs. Tad elēģiski. Kā tautas dziesmā 1324. Māsas no kaimiņiem. Karavīri. Pretstats pret ganes brāli. * * * Veļas šurp asins vilnis, Vēja māte jūru šauta, Jūras asins šaudījās. Māte pa nakti arī nau gulējusi, kaut gan dienu bij dedzīgi pret karu. Gatavo brūnus svārkus, tic zīlei. (23066/34) 2.6.15. III Ne nu vaira dieviņš redz, Ne ar mani bāleliņi. (23066/35) 7.7.15. Uzbudne: jaunākais brālis ņem par iemesli zīles dziesmu: dzīt vecāko karā, lai paliktu pats mājā, lai būtu brīvs no tā varas. Meitene zīles vēsti nes pati, lai ietu pate karā un dzītu jauno brāli. 2 pretspēles, katra uz savu pusi, 2 darbības, bet karš apvieno abas. Bet vajga arī attiecības uz vecāko brāli: meitene dzen jaunāko brāli, lai tā tiktu brīva no vecā varas. Tātad vecākais brālis dara varu, kuru jūt ne vien jaunākais brālis. (23066/14) 7.7.15. I Vada darbību pretspēle, jo vecākais brālis grib mieru, kultūru, pastāvošo izkopt, turēt savā varā. II Apsviešanās - vecākajam brālim nevis griba pēc varas, bet līdzekļi: ejot karā, zaudējot vien var iegūt. III Sieva neapsviežas, jo viņas mērķis cits, ne vara, bet miers pats par sevi. Viņa lūst, kad zaudē miera pamatu - vīru. (23066/15) RAINIS Aizsāktās lugas NERONS RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 19.12.14. Nerons un Agripina I Palātā. Aktes atņemšana aiz valsts rezonas. II Senātā. Nerona valsts akti aiz spītības. III Dzīres. Britanika nozāļošana. IV Salīgsme ar Agripinu. V Agripinas nāve. Rīkos par izlīdzni lielas bēres. Romas dedzne. * * * 20.12.14. Epiktets, filozofs, izteic domas, tik tālas, ka nesniedz ne dzintarzeme, ne hiperborieši, kur būs visi ļaudis biedri, solidaritāte, ne sentimentalitāte un liekuļota mīla, nebūs vergu, bet visi strādās. Epiktets pats bijis vergs un to zin un jūt. Pretī kristītie, kuri grib palikt vergi, bet atpestīs tie, kas vergi, bet top brīvi. Neronā rāda visas briesmas: nebrīvību, despotismu, iedomību, imperiālisms, diletantisms kā valdītājs, pats nevalda, bet algoti spēki - viss, kas ir monarķisma un kapitālisma laupītāju valdībā. (23099/26) III 20.12.14. Dzīrēs. Pēc Britanika nāves. Kā pie St. Victor. Māte. Kas te noticis? Nerons. Pate zini, viņš bieži slimo. Ko uztraucies, pate viņu ārstēji. Tu taču mani mīli, man devi troni. Kad arī nomirtu Britaniks, kas par to? Slims daudz kaitētu valstij. Tev tik rūp valsts. Māte. Nest viņu šurp. Nerons. Es liku viņam sniegt palīdzību. Viņš taču dzīvs. - Ienes. Māte. Miris! Nerons. Dieva prāts, būs arī tev miers. Māte lād. Nerons. Vai tev nu nebūs vairs ko pret mani izspēlēt? Vai tādēļ tu kliedzi Kliedz, kas ir vājš, kur nu tava valdība pār mani? Māte - pārmaiņas, traģisks moments, sabrukumu nojauš. Nerons. Kas vēlēja šurp dzīrēs riest mironi? Es jūs visus iezīmēšu, kas vēlējāt un nesāt. - Nomet mironi, tas ar paceltu roku krīt pret Neronu. Nerons izbaidās, vai dzīvs vēl tomēr? - Kur māte? Sauciet šurp! Viņu gribu nolūgt, izlīgt. Aizbēg jeb vai sāk smieties: - Es jūs pārbaudīju, es zinu visus, zinu. (23099/27) 24.4.15. V Pēc Agripinas nāves Nerons un draugi iztēlo sev, ka visa aristokrātija ar viņu priekšgalā rādīs teātri - priecīgi iesaucas, tad piepeši apraujas no mirējas, sabaidās. Runā tad par lieliskām bērēm, par Romu kā zārdu priekš ķeizarienes. Demetrijs Kiniķis, propagandē pret Neronu. (23099/28) 20.4.23. Nerons Simbols mūsu laikam. Iekšēja nesaskaņa: liela vara, grib būt dzejnieks, bet nau radoša spēka un to nevar piespiest. Tas ir grieķiem: brauc turp, izsmej ar pārmērīgu slavēšanu. Ļauns nau radošs. Jābūt jaunam, lai turētos. Pretnieki ne kristīgie, bet brīvais gars valstī: Vindex. Seneca, Petronijs. Kristība kā ideoloģija saimnieciskam spēkam. (23099/19) 20.12.23. Nerona vaina, ka nau diezgan ļauns. Līdzīgs raksturs un liktens. Ivans Briesmīgais - cīņa pret bajāriem. Henry V-III laikam arī. Nerons civilizētāks, spožāks laiks. Psiholoģisks problēms monarkisks problēms morālisks problēms, jauns nau radošs filozofisks problēms vēsturisks problēms, Norons kā parādība vēsturē II uzplaukuma laikmets. Sudraba. Vai Nēronam kāda ideja? Kuru tematu ņemt: Agripinas vai Nerona nāvi? Lasīt: Tacitus, Suetonius, Ferrero, J. Hart. (23099/20) RAINIS Aizsāktās lugas ANTIKRISTS RADĀMĀS DOMAS 21.2.17. Jāraksta vācu drāma, vāciem saprotama latviešu viela. Eine lettische Tragödie. Tā apmēram kā «Trimdenieks». Kurzemi atņem baroni: stiprināsies reakcija arī Vācijā. Tauta izzudīs, kas tik progresīva un revolucionāra. Jāglābj! Apmēram kā «Gulbja dziesma». (22811/10) 16.11.17. Antikrists. Traģikomēdija. Aristofaniska. Hauptmann Festspiel filistroza. Viņa Atēnu kā vācu dienestnieci kungu drēbēs. Šmita Ahils - vācietis. Chamberlain. Kristus vāciets. - Da Vinci. V Vieta Krupa lielgabalfabrikas. Pret to nāk brīnumputni - lidoņi un sagrauj. Beigās uzraksta Fraternitė. Esene - vācu Meka. Personas: Viļumss, Hardens. Kara dievs. Indiešu sektes pielūdzēji. I Krupa fabrikā. Prettēli?? Varbūt apokaliptiski zvēri, ģerboņa zvēri un zem to maskām personas. Loids, Vilsons, pāvests, Brantings. 4 apokalipses jātnieki. Rīgas ieņemšana. (22811/11) 8.12.17. Mašīnu telpas. 1) Kara griba Esenē, vajga ienāku vai tam ražot. - Man ir pārsteigumi. 2) Spiegu piekrišana, beļģu nokaušana. «Papīra strēmele - līgums». 420 lielgabalu. Cepelīni, U-laivas. - Še jums nauda, ko ienīstat, iznīcinat to. Viļums par Napoleonu. 3) Viļums par dievu, sv. Māra. Indieši. Junkuri valda viņu. Hindenburgam dzen naglas pakaļā. Krīze? Kā? 4) Krievijas atkritne, revolūcijas piekritne, Meka, Bagdade, Jeruzaleme pret. 5) 4 apokaliptiski jātnieki. 4 zvēri. Galā pašas tautas, arī vācu, atmostas, nokrata ķeizaru un sociāldemokrātiju. Nepalīdz stiprākiem, bet vājākiem. Nau vairs reālpolitiska, top ideāla. Apgāž materiālismu, naudas varu. Visu pasauli, arī pagānus, barbarus, apņem saule. (22811/12) 9.5.18. Ja nāktu eņģels pats, tam neticētu. Atnāk eņģels pilnīgā uzvalkā. Kur ņēmis tauri? Kur pircis? - Kas ir pirkt? - Raksti protokolā: zadzis. (22811/14) 10.5.18. Antikrists. Antidemoss. Skats: Hindenburga naglošana. Hindenburgs ir dzīvs, viņā atsaucas. (22811/15) 24.5.18. Pats Viļums II, būdams kroņprincis, tāpat intriģējis pret savu tēvu. Tā arī Antikristam vēl melnāks dēls. (22811/16) 7.10.18. Gog, Magog un De magog. Gog, Gogam, Gogamed. Antikrists grib visu pasauli iekarot, uzdodas par Kristu. Bet tad abi līgst pret trešo, Demagogu. Tas beigās uzvar. Demagogs cīnās priekš abiem, tad viens atsakās cīnīties, tad abi savienojas un uzvar. Par padošanos un otras daļs nodošanu jāizpērk: tā ir jaunuzbūve. Savstarpēja neuztice, ļauni līdzekļi - jāziedojas, top dēmoss, bez goga. (22811/17) Elle un debess. Elle - fabrika. Debess - akcijas firma (baznīcas tukšas). (22811/9) RAINIS Aizsāktās lugas JAUNPROLETI RADĀMĀS DOMAS 22.6.15. Drāmas temats. Sociāldemokrātija. Krīze pārliecināta un sajūsmināta cilvēka dvēselē. Jūtas pus Don-Kihots. Grib atjaunot partiju. Sludina dzīvu garu pret dogmu. Proletārismu, proletismu pret sociāldemokrātismu. Humānismu pret veikalismu. Revolucionārismu pret reformismu. Nacionālismu pret kosmopolītismu. Krievijā, jo no turienes jānāk jaunam. Karo pret varu, ne neitrālismu. Mazās tautas pret lielām. Federācija pret imperiālismiem. Grib iet karā, viņu nošauj neitrālisti: neuzvar vara, bet ideja, dzīvs gars, to neapturēsat, tas augs. (114138/2) 19.8.29. I Ievads - sajukums dzīvē. II Kur iemesls? Kas visiem kopējs? Egoisms pamats, uz to pasaule uzbūvēta? Kāda aina? - Kapitālisms. III Kas ir glābiņš no egoisma? Vai teorētiski iespējams uzbūvēt uz cita pamata pasauli? Jā - pretstatā uz altruismu, mīlu. Kādas sekas tam būtu? Kas ar to sakarā? Mīla, draudzība, laime, labums, skaistums, māksla. Kur altruisms ir jau atradies? Sievietē- mātē, bērnā. IV Jauns princips, kā to izvest dzīvē? Nau viegli. Visa vēsture jāvērš: Jauna politika, kas nedibinās uz varu, egoismu, dažu tiesībām, bet demokrātiju - pret dažu valdību, solidaritāte - pret egoismu, mīla - pret naidu, revolūcija - pret karu. Kur spēks, kas to izved? Mīla - jūtas, kad top aktīvas, parādās kā gars. Prāts un gars nāk un top vadīts no jūtām, no mīlas. Mīla rada parādības un arī radītāju, kas tāļāk rada. Mīla rada garu, radošo. Postošo garu rada arī naids, egoisms. Bet tie nerada radošo. Egoisms izmanto ij mīlu, ij radīto; rīkojas neekonomiski. Progress mazs - tikai nedzīvais, tehnika. Mīla radīs tieši, ekonomiski, vairāk, ašāk, jo jūtas ir vienīgā dzīve. V Kas pretstats dzīvei un mīlai? Nāve!? Bet nāves nau!! Nē - pretstats ir - nebūtība. Pret to tik viens līdzeklis: pārvērst veco un no jauna radīt. Bet kas jauns? Egoisms tas nau, jo tas tik grib sevi uzturēt, bet uz cita rēķina. Bailes no pārvērtības. Tātad dzīvē pašā - t. i., spēkā, kas nāks. (114138/3) RAINIS Aizsāktās lugas ALEKSANDRS TEKSTA FRAGMENTI III cēliens (Aleksandra telts vai persu pils. Aleksandrs ziedo dioskūriem Kastoram un Polluksam. Viņam līdzās grieķu, persu un babiloņu svētnieki un pareģi. Drusku attālāk - persu augstmaņi kā ziedojuma goda sargi. Istabā viesi: grieķu, maķedoņu un barbaru karavadoņi, virsnieki, kareivji, sulaiņi.) ALEKSANDRS Gods dioskūriem! (Lej vīnu ziedoklī.) Dzerat, brāļu dievi! * (Ienāk Klits.) KĀDS MĒDIETS, GODA SARGS Nāk Klits! ALEKSANDRS (Turpina.) Nu svētat mūs ar brāli Klitu! Un dodat labu ceļu mums un mūsiem! KLITS (Grib iet cauri goda sargiem pie ziedokļa, tie laipni viņam liedz.) Ko? Mēdiets jau tik liels, ka pretī stāj Pret maķedoni, kurš to vakar kāva? MĒDIETS Tu traucē svēto ziedojamo kārtu. KLITS (Bargi.) Laid! ALEKSANDRS Laidiet viņu klāt, - Klits ir mans brālis. (Apskauj Klitu sirsnīgi.) Nāc, nāc! Kāds prieks! Kā baidījos par tevi! Aiz jaunām zīmēm, ko tas zīlnieks melš. Aiz prieka dzersim toties vairāk! KLITS Dzersim! Es smejos par tiem zīlniekiem. ALEKSANDRS Nē, nesmej! Tu sapni rādījies man melnās drēbēs - KLITS Nu, es jau «melnais» saukts. ALEKSANDRS - Tu sēdēji, Kur Filots, Parmenijs, kas - nomiruši! Kad tev tik nenotiek kas ļauns, mans Klit! KLITS (Īgnā balsī.) Par sazvērību liki nokaut tos, Kas bij tev draugi! ALEKSANDRS (Novērsdams runu, paņem ābolus no galda un sniedz Klitam.) Gribēju tev dot - Cik skaisti augļi! - grieķu! - no pat jūras! Tik tāli sūta man - vēl turas svaigi! KLITS (Zīmīgi.) Kas grieķu, turas ilgi, - prot' tik turēt! ALEKSANDRS (Sirsnīgi.) Man tevis dēļ tā rūp! - Nu dzersim! (Dzer aši un uztraukti.) KLITS Dzer! KĀDS MAKEDOŅU KAREIVIS (Pienākdams Aleksandram draudzīgi klāt un uzlikdams roku uz pleca.) Kungs, mīļais, nedzer tā! - Dažs Parmenijs Vēl slepus dzīvs. ALEKSANDRS Ko runā? Še tik draugi. KLITS (Rupji, augstprātīgi.) Ko drīksties, nelieti? Vai neizglābu Šim dzīvību? (Aleksandra roku aplikdams.) Tāds sumpurns iedomājas! KAREIVIS Es ne uz tevi, Klit, kaut gan tu rupjš. Tie Filoti, tie uzpūtīgie, špetnie, Kas greznāki par pašu karali! Nez ko tie tīko? (Uz Aleksandru.) Tevis tagad nemīl, Kopš Filots beigts. Bet mīlam tevi mēs. ALEKSANDRS Tu lāga vīrs! (Dzer.) Uz maķedoņiem! Sveiki! BABILOŅU SVĒTNIEKS Kungs, nedzer! Grieķi teic: Bakhs nau tavs draugs, Kopš izpostīji viņa šūpli - Tēbas. (23015/43-46) 23.7.15. (Aleksandrs priecīgi skraida, ķersta biedrus. Bet jūt reimatismu.) ALEKSANDRS Cik skaista diena, vasarsaule kaist, Bet pretī Eifrats veldz, mēs vidū smejam, Kā lāsas mirdzam. Ūdens smalciņš, mirdz un zūd. CITS Ak, ko, tas zūd, bet viens uz mūžu mirdzēs, To Mitra mīl un Amons-tēvs, un ļaudis! - Vai ļaudis - sazvērnieki arī? - Saule deg. - [ALEKSANDRS] Kas tās par ēnām pārskrēja man pāri? - Ak, ko! Ik zariņš priecīgs sniegt tev saldu ēnu, I debess putni nāk un sargā tevi! [ALEKSANDRS] Tie kraukļi, ko tie atkal skrien, man riebj. - - Pie Amona tie kraukļi tevi veda, Pie tava tēva. [ALEKSANDRS] - Jā, bet pretī ķērca man, Šurp nākot Bābelē. - Kaut nenācis. 9.9.16. ALEKSANDRS Tie kāvās savstarp gaisā, kamēr viens Man nokrita pie kājām un bij beigts. Kaut būtu klausījis es Neurokam! Ak, klausīt - agrāk nebij tas mans spēks! Bet pavēlēt. Nu klausu, klausos visiem. Pilns nams ar burvjiem, zīlniekiem un reģiem, Ar šaubām, bailēm un ar aizdomām, Ne soli nedrīkst spert, un agrāk skrēju Caur briesmām, gariem, dienas cauri smiedams, Līdz pasauls galam! - Kungs. - [ALEKSANDRS] Jā gan, līdz galam. Kā drīksti šaubīties tu, vergs? - Es nešaubos, kad nešaubies tu pats! Nē, nē! ALEKSANDRS Kas teic, ka šaubos? Lielās akmens kraujās Es rakstīju, ka tālāk cilvēks netiks Pār mani pāri. - Zvēriem esi lauva Un ļaudīm dievs. (23015/52) DIALOGU UZMETUMI 5.7.15. ALEKSANDRS Es būšu otrs Ahils. PARMENIONS Tā ir labi darīt. ALEKSANDRS Es iešu apraudzīt Ahilu uz Īliju; es Īlijā sākšu karu. PARMENIONS Tā ir ļoti labi. ALEKSANDRS Es ziedošu Ahilam un izvedīšu līdz galam Īlijas karu, līdz tik tālam galam, cik vien ir Āzijai pāri pār paša Prometeja klintīm. PARMENIONS Tā ir labi teikt. ALEKSANDRS Es gandarīšu par viņa nāvi Agamemnonam un visiem viņa varoņiem, es gandarīšu par viņa ciešanām Odisejam un izbraukšu līdz galam visus mērķus, kurus sasniegt Odisejam neļāva nelabvēlīgi dievi. PARMENIONS Neaizmirsti vispirms argonautu braucienu, atved zelta aunādu, daudz, daudz zelta, kaut arī bez aunādas, kaut arī bez Mēdejas, kaut arī ne aiz Hellesponta, kad tik zelts. ALEKSANDRS Jā, jā. Pār Hellespontu es iešu pāri, un man viņš būs rāms un smaidošs, ne nikns kā Kserksam, kas viņu pēra. Es gandarīšu jūrai un zemei tāpat kā cilvēkiem un nesīšu tām tikumu un taisnību. PARMENIONS Jā, jā. Bet neaizmirsti zeltu, daudz zelta. ALEKSANDRS Es gandarīšu tiem, kas virs zemes un zem zemes. Es visiem dieviem ziedošu un samierināšu visus miroņus. Es Leonīdu celšu atkal cīņā, un Temistokls un Miltiads nenopūtīsies par atēniešu nepateicību. Es visus vedīšu un iznīcināšu grieķu mūža ienaidniekus - persiešus. PARMENIONS Un dosi persus mūsu rokās līdz ar viņu mantām un sievām. ALEKSANDRS Un sēdīšos Dārija troni un mūža ienaidniekus, persus un barbarus, padarīšu par grieķu draugiem, un visu pasauli iekarošu un apvienošu, un padarīšu par ziedošu dārzu kā persu karaļu paradīzi. PARMENIONS Jā, jā, un, kad neiznāk, daudz nekait. Bet vispirms apvieno grieķus un maķedoniešus uz zelta iegūšanu. ALEKSANDRS Es esmu pats kā liels uguns, kas nevar rimt iekš sevis, bet grib apņemt un sasildīt visu pasauli no zemes iekšas kā saule no augšas, un zemes siltumā lai viss zied. PARMENIONS Vispirms deg liels uguns visā Grieķijā pret tevi pašu: grieķi ir atpūtušies un pieņēmušies mantā un spēkā, un negrib tavu un maķedoniešu jūgu. Rādi tiem vēl lielāku mantu, ko tu vien tiem vari dot, un tu viņus koposi un kalpināsi sev. (23015/1-2) 15.7.15. ALEKSANDRS Es orientu iekaroju. KALASS Liec viņu grieķībai kalpot, jo tie barbari. ALEKSANDRS Nevienam nebūs kalpot, orients ir arī kultūra, no orienta nāk arī grieķu kultūra. KALASS Bet grieķi attīstīja un izdaiļoja tos mazvērtīgos graudus, kā no meža ābola top dārza ābols. ALEKSANDRS Arī persiem sava kultūra, katrs trauciņš smalkāks, visas domas plašākas. Nevienam nebūs kalpot, savienot abas kultūras. KALASS Tu tik stipri aizstāvi barbarus. Vai tās ir slepenas kopības simpātijas, kas radušās vēl pirms tevis? Tad neapstrīdi. ALEKSANDRS Tu slepeni domā un baidies teikt, ka maķedoņi arī nau īsti grieķi un nau cilvēki, es nebaidīšos teikt, ka tu kalpo šim neīstam grieķim. Persis nekalpo tam, ko skaita zemāku. KALASS Ir tik viena izglītība. ALEKSANDRS Ir daudzas. Tikai starpsienas. Tās es nojaucis. Jūs esat. tik šauri, ka gribat visu noturēt tik Atēnās. Jūs visus grieķus neatzīstat par līdzīgiem, kur vēl barbarus. KALASS Eiripīds samaitāja skaidro grieķību, vēl vairāk maitās orients. Nevajga nojaukt starpsienas. ALEKSANDRS Kādēļ tad tu te man, jaucējam, līdzi? KALASS Nu, es viesis. ALEKSANDRS Tikai ēšanas dēļ, izēst barbarus, bet darīt tiem labu. KALASS Viņus neskaita līdz. ALEKSANDRS Viņi arī cilvēki, lai top arī izglītoti. Tad nāks jauna pasaule no visu kultūrtautu kopsummas. KALASS Bet grieķiem nāve un mazajiem grieķiem. ALEKSANDRS Lielajiem grieķiem nē. KALASS Arī lielie grieķi saģiftēsies no pūstošā orienta, sapūs viss. ALEKSANDRS Ā, sapūs viss? Kur glābiņš? Ā, zinu! Jānāk klāt tautām, kas bij vēl ārpus šīm kultūrtautām. Jāatrod tādas gluži tālas, gluži svešas, gluži citādas kultūrtautas, jo mēs visi radi ar Ēģipti un Asīri. KALASS Kur tad tādas ir? Indijā? Skitijā? Hiperboreji? Vai gribi mūs par tādiem pārtaisīt? Gluži mūs pazemot? ALEKSANDRS Bet tu saki, ka vecās kultūrtautas pārdzīvojušas: ēģipti, babiloņi, persi. Tad vajga atjaunot. KALASS Grieķi nau pārdzīvojuši. ALEKSANDRS Bet, kad grib palikt uz vietas, tad arī pārdzīvosies. Jau tagad nespēj sevi aizstāvēties. KALASS Kad būtu vienprātība, Filips nebūtu iekarojis. ALEKSANDRS Es jau saku, ka neprotat aizsargāties, jo tur vajga vienprātības. To es jums dodu. Es dodu jums jaunas asinis un dvēseles. Tu saki, nepietiek. Tad es došu vēl jaunākas. (23015/15) RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 7.7.15. Ģēnijs savā raksturā un dzīvē savieno nesavienojamas īpašības, tādēļ viņš domā, ka nesavienojamas lietas var tapt savienotas arī ārpasaulē. Viņš pārtaksē pasauli, jo pats liels un skaita citus lielus. Viņa mērķis gandrīz vienīgi: pasaules apņemšana un savienošana. Viņš vienīgais kā dievības ideja. (23015/20) 9.7.15. Aleksandrs grib savienot, redz orienta pārākumu, paredz jauno kosmopolītību, Indijas filozofijas despotismu, seksuālismu, fantastiku. Izglītība, kura kopsummā no visām tautām. Viņš sagatavo jauno pasauli, salauž starpsienas. Orients saģiftē grieķību, un grieķība, izplezdamās uz orientu, viņu uzņemdama, pate sev nāvi gatavo. Bet no tā iznāk jauna dzīve, nāk klāt tauta, kas bij ārpus vēl šīm abām pasaulēm. Šo pasauli meklē Aleksandrs Indijā, bet nevar nekur atrast. Tā viņa traģika. (23015/10) 10.7.15. Aleksandrs kā Bakhus nāk no Indijas. Tāpat Aleksandrs kā Oziriss apvieno un kārto zemi, iet tālā pasaulē, lai visur izplatītu kultūru. Typhons-Zets un 72 sazvērnieki pierunā likties zārkā (Babilona), lai mērītu viņa lielumu.; Locekļus saplēš 14 daļās. (23015/11) 14.7.15. Indiju nesasniedz, bet gan Indijas fantastiku, tas ir jauns grieķu šaurajā pasaulē. Lielo domu par dievību: nirvānu. IV Indieši pārvar Aleksandru garīgi; tad Aleksandrs nodod indiešu zaldātus. V nāk pēc zaudējuma kā uzvarētājs, kā Bakhus, kā dievs. (23015/4) 14.7.15. III Grieķi nicina Aleksandru, arī Aristotels, Kleits tikai izteicējs. Parmenions. Kallisthenes. Un tomēr Aleksandrs ir izvedis, ko grieķi tikai gribējusi. Visus vecos vārdus. visu derību piepildījis kā Kristus. Visas ilgas dzesējis. Grieķi neprata valsti dibināt, to darīja Aleksandrs, tikai Aleksandrs pāris gados pazina lielu grieķu valsti, ne sīkas pilsētiņas. Tomēr grieķi viņu nicina. Tad nosit Kleitu un Kalistenu. III augstums. Apņemas atriebt grieķiem, panākdams, ko tie nau ne iedomājušies: vienību un vēl tālāku iešanu: zeme ir lode. Indija tad ap Āfriku, tad ap okeānu, tad jaunu ticību pēc vienības, tad ilgas un dievību, tad bezmērību, kuras nau grieķiem. - Jūs mazpilsoņi, es gribu pasaulspilsoņus, indiešu fantāziju. (23015/12) 15.7.15. Jums jau sāksies pagrimšana dzejā un mākslā, un filozofijā, arī Aristotelis. To uztraukumā teikt jau apņēmies, ne polemikai. Varbūt pēc Klita nāves, lai sevi mierinātu un attaisnotu. Saruna pirms Klita iejaukšanās. Tad Klita katastrofa. (23015/16) 15.7.15. Savienošana turpināta pret grieķu un maķedoniešu gribu. Zuzas nodedzināšana? Precē Roksolanu. Persi viņu dievina. Ēģipti sauc Amona dēlu, uzceļ Aleksandram ziedokli. Kurš cēlons stiprāks: savienošana vai dievināšana? (23015/25) 15.7.15. I Sākas ar Parmeniona sarunu. Dziņas moments: grib izvest ilgas, ievest kultūru? Sēst ārija tronī. Beigas: Dārija nāve un sēšanās tronī - pārsteigums: žēlas un lielāka kultūra. Ir jau labi uz beigām karam vai nobeigts Dārija karš. Kāda jauna dziņai Caur ko izsaukta? Varbūt savienošanai Tad dziņas moments pēc Dārija nāves. (23015/21) 15.7.15. Kleitos saukts melnais. cf. Plutarch. 23. Parmenions greizsirdīgs uz Aleksandru. 51. Aleksandrs noliek arī Aristoteli: ir tikai krājējs un šablonizētājs. Nau radītājs kā vecie. - Es viņam un jums atveru pasauli, krājat nu to, kārtojat to, ko es dodu. Menanders ir privātnieks, nau vairs lielās dzīves, Theodektes nespējnieks. Tikai tēlnieki lieli. (23015/13) 15.7.15. III ? IV Žēlojas par Kiita nāvi. Anaksarhs monarķists apmierina. Apņemas iet uz Indiju. Maķedoņi pretī. * * * IV I Maķedoņi neseko. Izmisums, ka viņš atkaras no maziem. II Tad nodod indiešu zaldātus. III Tomēr maķedoņi neiet. Divkāršas sāpes, arī viltus nelīdz. II Disputs ar indiem. Grib garīgi uzvarēt. Zaudē. IV Tad, kad visu zaudējis. uzvaras gājiens. 1. skats Žēlas par Klitu. Anaksarhs. Iet, lai izlīdzinātu, uz Indiju. Maķedoņi neseko. Izmisums. Ļaunas zīmes, labas. Ratus liek sadedzināt. 2. skats Indiešu zaldāti. Indiešu filozofi musina ļaudis. Porus. Androkothus redz Aleksandru. Maķedoņi neiet vairs. Aleksandra dusmas, maķedoņu raudas. Top ievainots, izrādās maķedoņu mīla, tad Aleksandrs atļauj iet atpakaļ. Lūdz dievu, lai neviens netiek pāri par viņa gājiena robežu. Altārs grieķu dieviem. Nepaliek karaspēka ne 1/4 no 120 000. Karmaniā Bakha gājiens. Plāns apbraukt Āfriku līdz Herkula stabiem. (23015/32) 15.7.15. IV vai V Aleksandrs nežēlo Tēbu izpostīšanu, tādēļ Bakhs, kurš tur dzimis, viņu sodot: 1) dzērumu uzlaiž, nosit Klitu, 2) dod mazdūšību maķedoņiem, neiet pret Indiju. Varbūt arī Bakha greizsirdība, ka mirstīgs grib to izdarīt, uz ko dievs Bakhs tik lepns. Pārmet grieķi Aleksandram tādu pārmērību. Aleksandra gājiens par spīti Bakham, jo Aleksandrs domā diezgan nožēlojis. (23015/31) 15.7.15. V Fantastiski plāni: Atosas kalna statuja. Āfrikas apbraukšana. Herkula stabu pārcelšana. Okeāna apņemšana. Hiperboreji. (Viduslaiku Aleksandra grāmata.) Zīlēšana, orientālisms. Nāves paziņošana. Par spīti iet uz Bābeli, pretodamies pašai nāvei. Ārprātīgais Dionīss kā Aleksandrs, no Indijas pārbraukdams: tas sēstas viņa tronī kā viņš Dārija. Grotesks skats, arī notiesāšana. Babiloņu dievināšana. Maķedoņu sēru gājiens, nolūgšanās. (23015/35) 16.7.15. Ainas lai ir dažādas. Vajadzīgas: Grieķu kara nometne. Persu kara nometne. Kaujas lauks. Persija I. Persu pils II. Aleksandra telts III. Oksus pasaulgals IV. Indu ainava IV 2. Bābeles ainava V. (23015/40) 16.7.15. Grieķu nometne. Pirms Arabellas kaujas pret Aleksandru I. Ar Parmenionu Aleksandrs gavilējot gaida kauju. Stāsta savus plānus. Tērpjas. I a kaujas lauks. Kauja. I b Zuzas pils. III Dārija tronis. I Āzijas karalis. II Dārija miera piedāve. Redz persu kultūru. Apņemas to saudzēt. Dārija nāve. Parmenions apņemas Aleksandram pretī strādāt, lai uzsvērtu tikai atriebi un laupīšanu. Jeb arī: Zuzas dedzināšana I, Dārija nāve II. (23015/22) 16.7.15. II Dārija nāve. II Dārija nometne. Roksani prec. II b. Persu pils. (23015/36) 16.7.15. Aleksandra telts, dzīres. Āzijas kungs. Dārija vairs nau. Vairāk nekā cilvēks, dievs. Hiephaist., mīlam tevi kā dievu. Ziedoklis (persi pielūdz.) Grieķi ziedo. Kalistens neziedo. Saruna ar Kalistenu. * * * Ievads. Ziedošana un Kalistens. Disputos grieķus uzvarēt. Zaudē, jo aiz grieķiem un barbariem nau nekā. Tad grieķ. apkauno ar dziesm. Klita gals. (23015/39) 16.7.15. III Ada, pieņemta par māti. Zīlnieces. (23015/37) 22.7.15. Drāma nau bijusi kā galvenā ideja: ziedošanās. Varoņi gājuši bojā grieķiem, Šekspīram, pat Šilleram aiz patīgām kaislībām, pārmērībām, vainām. Bet man viņi uzņemas vainu, kuras dēļ ies bojā, brīvprātīgi, ar skaidru apziņu par nāves sekām, ne aiz savas kaislības vai patīga nolūka, bet aiz gribas darīt labu vispārībai, aiz ziedošanās. Arī Tells neziedojās, kaut gan darbojās par labu lietai; paliek sveiks, vesels. Orleānas jaunava ziedojās, bet aiz mīlas. Judīte ziedoja, bet paliek sveika, vesela. - Pārstrādāt tā varbūt arī Lāčplēsi, Induli. (23015/48) 22.7.15. Aleksandra vaina - pret grieķu mērenību, pret Dionīsu. I Brīdina Parmenions, kad atraida līgumu ar Dāriju. Uzņemas pārmērības, taisni grieķiem par labu, lai atriebtu I, lai III izplestu viņas robežas, lai visu pasauli padotu grieķiem. Grieķi. Aleksandrs: lūk, es vairāk mīlu grieķus. Atbild: nē, par daudz. III Brīdina ne grieķi - Dionīss un mērenība. Taisni tad dzer vairāk, jo kaitināts no Klita, un iet ģērbties par persieti. (23015/50) 22.7.15. Aleksandrs ziedojas, jau I cēlienā uzņemas aiz jaunības spēka pārpilnības. III disputā to izsaka teorētiski, kā vajadzību. IV pēc Klita * [nāves] redz, ka nu praktiski tas jāizdara. Tik ziedodamies un iedams pārmērībā grieķības un Klita dēļ, var izpirkt Klita nosišanu. IV a. Bakha gājiens ne vien uzvaras svinēšana pēc pametuma, bet arī apzināta spītība Bakham, aiz kuras nāks Aleksandra *. I Ārprātīgais, saucas Dionīsijs, ārprātība ir Dionīsija ierocis, (Pentheus) zina, ka te nu iznāk cīņā Bakhus, kā jau dievs, iekasē tik parādus, necīnās, bet iznīcina niecīgu cilvēku. Aleksandrs: Nu, kauj ar mani nost! Es tomēr augstāks par tevi, es ar mazākiem cilvēciskiem līdzekļiem izdarīju, ko tu ar dievišķiem, un mans darbs nesīs lielāku svētību visai cilvēcei. (23015/49) 23.7.15. Aleksandra nāve maija mēneša beigās, skaista vasaras ainava. Pēc + netop apglabāts virsnieku ķildas dēļ. Kraukļi var atkal atnākt. Tic zīmēm un rēgiem, tādēļ ka pats dievs, tā ir dieva valoda: zīmes! (23015/51) 4.8.15. Ārprātīgais Dionīss. Wallenstein. Lieliskums; cēlums, traģiskums. Teltī dzer. Nakts. Iedur Dionīss. Parādība. Mēnessgaisma: Dionīss. Un mēness pats kā Dezijs. Dionīss. Nu, tu pašdarinātais dievs Amons! Atbild Dionīsam: Ko tu vairāk panāci nekā es, mirstīgais? Dionīss: Kādēļ saucies dievs? Aleksandrs: Lai mani mīlētu viņi ļaudis, visi mūži. Dionīss: Tu mirsi, pat paglabāts netiksi laikā. Aleksandrs: Mani mīlēs vairāk un skaidrāk nekā tevi, uzvarēšu es. Beigās garām iet mīlā maķedonieši. (23015/53) 9.9.16. Pret beigām vasarai i tauriņam ir spārni burzīti un krāsas rudas. (23015/55) 11.9.16. Tev daba klausa. - Nu ko tad saule tā deg un daba nedod man ēnu. - Pārskries kraukļa ēna. - Gaviles draugos. Arī Aleksandram tad bailes no zīmēm. (23015/51) 11.9.16. Priesteris iedveš trakajam nākt teltī. Stats vai pretstats? Lieliskumu pozitīvi panāk? Vai ar dramatismu? Tad pretstats. Traģisms. Vislielākais cilvēks, vislielākā griba salūst pret niecīgu slimību; pret neziņu, kļūdu. Reālists, pazīst dabu, bet sīkumā kļūdās. Būtu atnesis lielāko labumu, bet spēki izsīkst. Aleksandrs par aši, intensīvi dzīvojis, par daudz domāja. Izdodas garīgi un miesīgi. Dievi var ilgāk. Aleksandrs: Jātop par dieviem. Tad dūriens. - Aleksandrs: Tomēr veikšu! (23015/53) 11.9.16. V Ada vai priestris. Aleksandru mīl bezgalīgi. Arī Roksana. Dievina. Tic viņa dievībai. Tev nau jābaidās sazvērību. Cilvēki tev klausa, dievi mīl. Nau pretnieka. Vienu dievu tik aplabini. Bakhu. Aleksandrs: Tad man dzīves mērķis cīņa pret dievu. Tu pret to niecīgs? Dievs salauž smiedamies ar to, ko tu labu domā. Pirms nāves gluži jauni plāni: iekarot Indiju un Ķīnu ar jauno persu paaudzi, jo maķedoņi neseko. Bakhs un dievi baidās, ka iecels citus dievus, tādēļ pret viņiem Aleksandrs. (23015/56) 11.9.16. Tādiem dieviem kā es jātop visiem cilvēkiem. * * * Anaksarhos - Anarhos. * * * Ada vai priestris ir pretstats Anaksarhos, dievina arī, bet naivi, uz labu, uz jaunu cilvēcību. Mahata. * * * Aleksandrs mirst apmierināts. Rinda maķedoņu, bezgalīga ļaužu nākšana uz brālību. (23015/7) 11.9.16. Indu sarunā. Bezgalība. Mūsu zeme vēl divtik liela nekā viss, ko esi iekarojis. Aiz mums cita, ķīniešu zeme, kura trejtik liela kā mūsu. Aiz tās, tie saka, jūra, 10 reiz tik liela kā viņi. Aiz tās atkal zeme. (23015/6) 26.12.16. Aleksandrs Lielais. Maķedonijā, Pellā, galvaspilsētā sevišķi, čūsku kults, mājās čūskas, lielās odzes. Tropidonotus elaphis. No turienes teika, ka Aleksandrs čūsku bērns. Odzes guļ ar bērniem kopā, ļauj darīties visu. Saimnieces odzes kopj. (23015/58) 6.1.17. III Motīvs ne ārējs: dzērums. Dionīss, kaut arī tas, bet iekšējs: Aleksandrs nevar panest viņa gribas laušanu no Klita. Aleksandrs izliek savu augstāko ideju polemikās, grieķi pret kopību ar persiem - barbariem, nesaprot lielumu, pasauls plašuma ideja, kura pret grieķisko, jo tāda apaļa aristokrātiska kultūra pastāv tikai savā apaļumā, noslēgtībā. Klits, kurš to nevar saprast, bet to jūt kā ieaudzētu, kurš citā atmosfērā nevar elpot, uzskata, gluži dabiski, ka Aleksandrs alojas, ir piedzēris, persu apmāts, pazemināts. Klits viņu glābs otrreiz. Ar varu glābs. Tad Aleksandrs eksplodē. Kalistens šķiet Aleksandram viņu saprotam, jo Aleksandram ir pāri darīts. To nau sapratuši ne Klits, ne grieķi, ne gadu tūkstoši. (23015/85) 29.3.17. Aleksandrs cīnās pret likteni, grieķu mērenību. Iet uz Indiju pret visu pasauli, pārspēt dievu Bakhu; pat nest jaunas idejas, jaunas zemes atrast, jaunu zinātni, pasauli izplest plašāku, nekā dievi gribējuši, pašam tikt par dievu, grieķus un cilvēkus darīt par dieviem, - viss ir lielākā pārmērība. Netaisnība arī reāli, jo grieķi skaitā par mazi, lai apņemtu pasauli. Garā lieli; jā, bet tu [?] apņem ar karaspēku, ar miesām. Dari ar garu vien. - Ilgi. - Tava kļūda, ka negaidi, ka gribi algu pats redzēt panākamu, neatstāt vēlām paaudzēm. Taisnība Klita pusē un vēl vairāk maķedoņu pusē. I tie barbari un pāri viņpus grieķiem. Zudīsi tu, zudīs grieķi. Tad tik gars, tavs gars arī uzvarēs. (23015/59) 7.5.17. Aleksandrs Bābelē Sarapis top jautāts par Aleksandra pēdējo slimību caur sapņu orākuli. Persi, pilsētu dibinātāji u. t. I. top dievināti, dabonot altārus un svētās birzes. Tā arī Platons u. c. filozofi. Bet tikai pēc nāves. Aleksandrs pirmais dievināts, jau dzīvs būdams: dēļ Amona orākula un dēļ lielām uzvarām tura pats sevi par augstāku būtni. Maķedoņi neatzīst. Pirmās viņam deva dieva godu Mazāzijas grieķu pilsētas kā «glābējam un pestītājam» no persu jūga. Bij iespējams tikai ar persu kultūras iespaidu, kas valdnieku varu pārvarēja, no Ēģiptes, kur valdnieks valsts dieva iemiesojums. 270. g. Ptolomejs ieceļ māsu Arsinoi, kad tā mirst, par dievi līdz ar sevi, «brāļa dievi». Tad tūliņ valdības sākumā ieceļ sevi citi valdnieki Ēģiptē, pēc Sīrijā u. c. Tik maķedoņi ne. Romā top valdnieku kults par valsts reliģiju. Aleksandra zaldāts, dibina skepticismu, iet līdz Indijai. (23015/61) 8.7.17. Aleksandrs grib pilnīgu zinātnisku vēsturi par savu darbību; dod pamatu: divas grāmatas un pavēles, vēstuļu krājums. Bet neiznāk vēsture; viņš tik liels, ka top saprasts un tēlots kā teiku varonis. (23015/62) 5.1.18. Aleksandram vajga saukties par «dievu» orientāliskā galma ceremoniāla dēļ. Nevis, ka viņš turētu sevi par dievu. (Tas teikts no pretstata.) Tanī laikā ceļas: 1) izlīdziņa starp mitoloģijām, identificē svešus dievus ar saviem, 2) Indijā atrod Dionīsa uzvaras, 3) dievi, kas Indijā uzvaras guvuši, ir tikai dievināti iekarotāji, tā arī grieķu mītiskie varoņi tikai iekarotāji, 4) euhemonisms; nokārto dievu un kultu daudzējādu pieplūdumu, 5) dēku romāns, 6) grieķu un indu ideju apmaiņa. Drāma. (23015/66) 7.1.18. Aleksandrs. Persietes nēsāja platas biksas, svārkus ar piedurknēm un līdz ceļiem. Nimbs Aleksandra laikā tiek dots dieviem, zvaigžņu, gaismas dievībām, persu gaismas kults dievinātām personām. Atēnās diadohu laikā mode nēsāt mazas sprodziņas pie ausīm. 5 svētās krāsas: sarkans, balts, dzeltens, zaļš, zils (dusmas). Pirmo reizi pērsu ķēniņi ņem iedomu par pasaules valsti. Aleksandrs viņu mantinieks. (23015/67) 12.6.18. Gosioš - jaunpersu ticībā pasauls pestītājs un atbrīvotājs, kas dibinās jaunu valsti uz skaistākas zemes, mūžīgas laimes un dzīves valsti. Tādēļ piekrīt Aleksandram. (23015/69) 6.8.18. Aleksandrs Tēbas liek nograut, flautas spēlētājiem spēlējot. Tēbu vaļņi celti no Amfiona, kuram spēlējot akmeņi paši sakārtojušies valnī. Spēlējot krīt Tēbas. (23015/70) 24.8.18. Aleksandrs un Mitra. Top no vecpersiem, zemniekiem - atzīts, par atsvabni no lielmaņiem, par Gosios. Palicis vēl tagad austrumu atmiņā kā labdaris un fantasts. Grieķiem pretība pret persiem. Tādēļ pieņem labāk jūdu - kristīgu ticību, ne persu. (23015/71) 4.9.18. Aleksandrs grib. ka viņu par dievu uzskatītu. Tāpat vēlāk Demetrius. Tas ir viņa konflikts ar Dionīsu. (23015/72) 19.10.18. Aleksandrs Pēc Aleksandra ceļas budisms kā demokrātiska tice no zemākajām šķirām. (23015/77) 21.2.19. 235. g. Eratostens izmērījis Zemes apjomu. Aleksandrs bija gājis pārbaudīt, to izmērīt pats reāli. (23015/78) 9.6.19. Aleksandrs Nespēj mierināt, kaut gan ir īsts draugs. Aleksandrs dara citu, atrod izeju neiespējamā darbā jeb vai ideālā, savu uzdevumu sasniegtē. Tomēr paliek Aleksandra dvēslē dzelons no K[alistena?] runām: zināms rūgtums pret cilvēkiem, kas agrāk nebija. Tā sagatavojas Aleksandra lejkāpe, saule. - gaišums bija, saule sāk rietēt. Top neizlīdzināts, ne tik laipns un mīļš, nepacietīgs pret grieķu pretestību, viņu salīdzes darbu, padodas Dionīsam, kuru taču pats apvainojis. Iet redzošām acīm savā liktenī. (23015/79) 12.8.19. Dionīsam tā atspītēt, ka aizliedz vīnu dzert: tad visi sadumposies, tad būs kā Pentejam, jau Klitu nokāva, kā Pentejs radus, tevi saplēsīs sievas māte. Dionīsu grib uzvarēt, iekarodams Indiju, arī dumpojas tauta. Dionīss ir no Indijas, varbūt tur dzimis; ir barbars, rupjš, pamazina prātu, aptumšo kultūru. Lielība, ka no Ceisa dēls. Dionīss ir barbarības simbols, grieķi to aizstāv? Grieķi paši barbari, kā lai tos civilizē. Nekalpo Dionīsam, nedzer. Neiznāk mani nodomi, tauta neklausa. Dionīss sajaucis tavu prātu, tu prasi par daudz no tautas. Jātiek vaļā no sāpēm, no Tas ir no dzīves. Tad arī vaļā no dzīves. Kas darīs darbus? Nau vajdzīgi. Tauta ir vajdzīga, un tādēļ darbs ir vajdzīgs. Vai man nau tiesības aiziet? Nē, ar indi pirms darbojās tikai sirmgalvji, tad tik gāja mežā. Tad piepeši darbojas. Tad Dionīss iešauj mugurā, gļēvi. Tu veici ar nodevību. - Ar dieviem neķildo. - Es arī dievs. (23015/80) 6.11.19. Grieķi, Aristotels, arī Klits, ir individuālisti, grib mazas, neatkarīgas valstiņas, izlokšņu literatūra, privātskolas priekš enciklopēdiskas filozofijas (tātad lielvalsti, ne savieņu ar persiem lielā valstī). Aleksandrs grib kosmopolītisku hellēnismu, lielas birokrātiskas monarķijas (vienvalsti kopā ar persiem), kopvaloda, pilsgalma pabalstīta poēzija un māksla, karavīriem skolas, speciālzinātni, morālisku filozofiju. Grieķi - tikai mazās demokrātijas brīva poēzija, tikai brīvība dod kultūru, organizācija tik tehniku, mehāniku, nedzīvu kultūru. III Ap to ķilda. Aleksandrs: došu arī brīvību, bet tad nosit Klitu. (23015/81) 5.3.21. Vainīgs pavārs, ka nedabū mūžīgu dzīvi, netiek paradīzē. Dievs aizliedz peldēties dzīvības avotā, mazgā seju ar dzīvības ūdeni (Talmud). Aleksandrs pasauls iekarotājs, kura vara aizsniedz cilvēcības robežas, grib pēdējo cilvēku robežu lauzt un mūžīgo dzīvi dabūt. Pie tumsības zemes ir avots, kura ūdens dod mūžīgo dzīvību. Iet turp ar pārtiku un izvēlētiem jaunekļiem. Cauri caur tumsības zemi. Tad avotaina zeme. Atrast daudzo avotu starpā īsto dzīvības avotu. Aleksandrs grib ēst. Pavārs žāvētu zivi grib nomazgāt avotā, zivs top dzīva un aizbēg. Pavārs pakaļ un izpeldas dzīvības avotā. Bet aiz muļķības nesaprot, ka tas dzīvības avots. Nekam nesaka. Aleksandrs iet atpakaļ; kad jau cauri tumsas zemei, visi stāsta, ko ir piedzīvojuši, pavārs arī. Nu Aleksandrs redz, ka gadījums palaists. Pavārs saka, ka velti nožēlot. Aleksandrs dusmās liek pavāru notiesāt uz nāvi. (23015/87) 5.3.21. Bet pavārs, pats sev nezinot, ticis nemirstīgs. Aleksandra nožēlums un dusmas: muļķis bez pūlēm dabūjis to, ko viņš ar visām cīņām nesasniedzis. Liek iemest ar akmeni ap kaklu jūrā, kur nemirst, bet dzīvs arī neko neder. 18.5.21. To ielikt «Aleksandrā» kā stāstu. Divi kareivji paši par to sarunājas, kā vecu teiku. Aleksandrs dzird uz attiecina uz sevi, teic to tiem kareivjiem. Sauc Aleksandru arī par Gilgamešu. Jeb vai to saka indiets IV? 18.5.21. Aleksandram mūžīgā dzīve nau pirmmērķis, bet tikai līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Arī dievība nau mērķis, bet, kad viss panākts, vai tad nau dievs? Gilgamešs grib tūdaļ būt dievs un nemirt. Mūžīgā jauneklība tikai ilgojas pēc tāluma, pēc vistālākā, t, i., mūžības, nemirstības vai pēc visdziļākā, stiprākā: mīlas. (23015/88) 25.3.21. Bābelē valodu sajukums un no Aleksandra valodu vienība. Visas nacionālās reliģijas savienojas un zaudē savu nacionālo raksturu. Gāž despotiju un demokrātiju, dibina monarkiju ar pavalstnieku personisku patstāvību. 18.5.21. Gilgamešu minēt Aleksandra drāmā; saka babiloniets: tu otrais Gilgamešs. (23015/82) 17.6.23. Aleksandrs Aleksandrs ir Dārija pēcnieks, izved viņa plānus: iekarot Indiju, apņemt, apbraukt Āfriku. Sueckanāla atjaunotne, ar Itāliju tirgoties. Ēģipte vitluspūrlkts politikai, pasauls sistēmai. 1) Aleksandrija ii Vidusjūras saimnieciskais centrs. 2) Atjauno ceļu uz Indiju. 3) Grib apbraukt Arābiju un savienot tirdzniecisko Aleksandriju ar militāro Bābeli. Iekarot Kartāgu un Atlantijas okeānu. (23015/91) 8.4.24. Tagad atkal laiks kā Napoleona, Kolumba, Aleksandra dienās. Viss vecais sabrūk, viss neiespējamais iespējams, visur romantika. No lieliem uzplūdiem dibinājas mazi ezeri un upes, jaunas valstis un tautas, jauna kultūra }   tagad Koinē Koinē            } ir sociālisms. Bramarbas ir atspulgs. Tagad orienta tautas atkal mostas, senā filozofija nāk augšā. Es atkal dzīvoju lielā laikā. (23015/93) 22.6.24. Hioba grāmata rakstīta ap 300. gadu, īsi pēc Aleksandra uzstāšanās. Uzplaukst gudrības literatūra. 24.6.24. Rādīt modernā personā šo lielumu, kura priekšā visas sāpes rimst? (23015/94) 24.6.2.4. Kā Fidija Ceisa tēls liek noklust visiem vergiem sava miera priekšā, tā jābūt liela cilvēka tēlam, kurā rimst visas sāpes, jo tā lieluma priekšā viss ir niecīgs. Apmēram Fausta gals. Cīnītājs bijis. Akbars Lielais. Cēzars nevar būt, jo traģisks gals. Aleksandrs pret pēdējo jautājumu, kurš pēcnācējs? Liekat mani mierā. Tas ir vienaldzīgi. Nu cienīgākais. Varat visi būt necienīgi, var visi darbi zust, - bet paliks lielā ideja: kopkultūra, visa cilvēce līdzcienīga. Barbars - maķedoniets, kas nes, un barbars - persiets, pret ko nes, abi grieķībā vienojas, viņas paceldams, man miers, arī cīņa pret Dionīsu rimst. Rimst arī cīņa pret sevi - kaislību, dzeršanu - tura sevi rokās. Rimst arī darbu dziņa; lielie iekarojumi: Afrikas, Arābijas apņemšana, visas zemes iekarošana, aplaimošana, gan cilvēce to izvedīs, ceļš ir rādīts. Izcīnījies garīgi: asins intrigas, no barbarības grieķību uzņēmis, visaugstākā filozofija - Aristotels, atēnība, Skopas fantastika, piepilda grieķība, atriebj. Tikai grieķība ir cilvēcība, viss cits barbarība, - bet izplata grieķību, dara arī citus par cilvēkgrieķiem. Pieņem arī citu filozofiju, ne kārtojošo, bet atrodošo, pāraug Aristoteli, pāraug arī indiešus. Aktivitāte. Gala vārds: miers ir kustības ritmā, vienmērībā. Aiziet varbūt brīvprātīgi kā Šahnamē lielais karals. To Aleksandrs varēja pazīt kā teiku. Ja arī ne brīvprātīgi, tad var aiziet katrā laikā, jo visu darījis, ko spējis, nekad nau atpūties; lielo kustības ritmu ieturējis, atradis mieru. Nu viņa priekšā katras sāpes rimst, viss top mazs - arī diadohu ķildas. Aleksandrs ieiet austrumnieku teikās kā lielais varons, kā atpestītājs, kā dievs. * * * Pēdējos cēlienos vai V sevišķi izvērst nāves skatu garu. Iesākt agri, varbūt ar Klita nāvi? Kur III cēliens? Augste? Maiņa? Kur katastrofa? Iegūst pēdējo atziņu, ka var beigt katrā laikā. (23015/95-97) Tā būtu katastrofa V vai maiņa IV, apgrieze, kad redz, ka var iztikt arī bez Āfrikas ekspedīcijas, var iztikt arī bez Aleksandra, tomēr darbs, ideja glābta caur Aleksandru. Miers, ka būsi arī turpmāk kustība, arī nebūdams, būsi simbols mieram, laimei. Kustību ievest Persijā, kas bij rimusi. Pie tevis griezīsies, kas meklēs mieru. Kā pie Ceisa, tavā tēva. Laotse - par daudz ārpus dzīves. Aleksandrs aizved prom uz citu vietu. Perikls paliek, rāda, kā panākt lielumu. Fidijs. Giordano Bruno. Leonardo da Vinči. Michelangelo. Raffaello, gaišs, laipns tēls. Šellijs. Amors un Psihe. (23015/98) 10.8.24. Aleksandrs Aristotels: «Hellēņi, kad viņi savienotos vienā valstī, varētu valdīt pār visiem barbariem.» * * * Dārija pavadībā, kuru sagūsta Aleksandrs, bij 277 pavāri, 29 pavāru puikas, 30 pagrabsargi, 40 zalbju taisītāji, 66 vainagu vijēji. (23015/100) 9.12.24. Joku luga, kura rakstīta kā ļaudīm patīkama drāma, kino, izrāde, tātad: burvības, slepkavības, lau1ības pārkāpumi, sporta ziņas, dēkas un pārģērbšanās, sapņi, pareģojumi, zīmes, arī sentimentālības, asaras, vajāta nevainība, augstāk stāvošo pazemināšana, karikatūras, viltības un gudrības, veci sakāmvārdi, vārdu lauž, piemāna, pierunā, slepeni nokauj ienaidnieku, taisa jokus, labi atbild uz apvainojumiem, bagātība, lielība. Tas viss Aleksandra romānā. To kā pretstatu minēt Aleksandra traģēdijā. Vēl dzīvam esot, stāsta tenkas un melus. Šis banālais romāns uzturēja dzīvu Aleksandra piemiņu viduslaikos un ieveda to literatūrā. (23273/165) 4.11.25. Pie Aleksandra Galvenais pie drāmas uzmeklēt vienību. Tikai no tās iespējams atšķetināt dram. kāpinājumu, sekas, izlīdzni. Aleksandra vienība pastāv viņa personā, ne apstākļos. Tādēļ jāņem visa dzīve, ne tikai laika posmā. (23015/101) RAINIS Aizsāktās lugas ĀRZEMNIEKS PIRMA CĒLIENA FRAGMENTS 2.10.16. Ievada skats (Vīrs un sieva.) VĪRS Kad tevi nesagaidījis! Kas tad tā par jaunu ziņu! No kā tā vēstule? No Komitejas. Ā, kad tevi parautu! SIEVA Kas tad tāds? Vai atkal Vērnieks prasa aizdevumu? Padzirdējuši, ka tu, cilvēks, sūri grūti pelnītu maizes kumosu nolicis priekš bērniem, te jau nāk tev raut to no mutes ārā visādi blandoņi, kas nekādu darbu negrib strādāt, bet liekas uzturēties no dāvanām. - Jeb vai būs Upmals? Tas jau arī labais, biedris tavs. VĪRS Ak, ko nu mels! Kāds tas Vērnieks, kāds Upmals. Ko tu aizskar goda vīrus? Tie jau priekš manis balsis nodevuši. SIEVA Liels labums tev no viņu balsīm. VĪRS Ko tu nu saproti! SIEVA Tad nu viņi var cilvēku gluži noplicināt. Par mūsu namiņu nupat jāmaksā procenti. Te viņi tev lien ar aizdevumu. Par ko? Kas tad ir tāds? Ko nerunā? Vai varbūt apdrošināšana jāmaksā? VĪRS Tu taču dzirdi, ka no Komitejas. SIEVA Vai tevi neievēlēja? VĪRS Ko tu aizskar tādas lielas? Tagad taču mūsu frakcija uzvarējusi. Mēs tik pasmejamies. SIEVA Biedru maksas paaugstinātas? Ko tu tā ķircinājies? Dod šur! Dod šur! - Mīļo biedri, nu jā, nu jā. Saskaņā ar jūsu laipno utt. Ievērojot laika apstākļus. - Kara liesmas apņēmušas visu civilizēto utt. Ko viņi te maļ to pašu veco dziesmu. Nu jā, karš, zinām paši. - Vispārējs posts. - Jā jau, jā jau, bet pelna taču ļaudis - arī no tā kara - bēgļi - ievietoti - ar biedrisku sveicienu. - Ko tie grib? Atkal kāda anketa, aptauja? Lasi pats, man par garlaicīgu. VĪRS Āre nu, lasi pati. Garlaicīgi! Pāries tev gan garlaicība. Man, vīram, viss pašam jāzin. - Bēgļi grib pie mums ievietot? SIEVA Kas par bēgli? Kur ievietot? VĪRS Kurzemes bēgli, šite ievietot, te, šinī istabā. SIEVA Ko tu muldi? Kad tev nelabs prāts, tad tev vēl mani jāķircina. VĪRS Kurzemes bēgli še ievietot! Vai nesaproti vairs cilvēku valodu? Še! 3.10.16. Šurp atbēdzis no kara briesmām, jādod ēst, jādod drēbes; jādod pajumte, jāatrod ienesīga darba vieta. Vai neatveras plašs darba lauks? Ko? Nu tev būs sabiedriska darbība, sūdzējies, ka neesot tev. SIEVA Mans dievs un tēvs! (Atkrīt krēslā.) VĪRS Re nu, sāc jau pieminēt visus vecos glābējus! Tiksi vēl gluži ticīga, gādādama par savu tuvāko. SIEVA Ko tu ņirgājies, nelabais! Tie tak nau joki, teic patiesību! VĪRS Muļķa zoss tu. Tā ir patiesība. Šodien 12 jau viņš būs te, šī vēl nevar beigt brīnīties. Ir taču vairāki šurp saskrējuši ubagot. Vēl tik kāds stundas laiks, ej labāk sagatavo, ko ēst pusdienā. Tikai neņem par maz ēdamā, tāds ēd daudz, kas atbraucis še tālu ceļu. Tur viņam mājās arī viss dārgs, te nāk mūsu lētumā izēsties. SIEVA Kāds lētums mums! Maize gandrīz divreiz dārgāka, gāja trīsreiz; visu uzpērk uzkupči un aizved karotājiem. Bagātie top miljonāri, un mēs, nabaga ļaudis, paliksim vēl bez maizes kumosa. VĪRS Nebēdā nekā, mēs jau arī neesam tāli no miljonāra. Dzirdēsi pati no bēgļa, ka mēs dzīvojam kā ronis pa taukiem. SIEVA Ta' jau būs jāiet tūliņ uz tirgu. Varbūt vēl būs kas dabūjams. Es cerēju šodien iztikt tāpat lētāk cauri, šonedēļ bij tik lieli izdevumi. Kur tu nu dieviņ. Kur tu nu, cilvēks, uzklūp kā siseņu bars. VĪRS Siseņi! Jānis tas Kristītājs barojās no siseņiem un medus; palūko, varbūt šo sezonu siseņi lēti. SIEVA Āksts tu nolādētais, es klukstu kā vistiņa, šis vēl mani mēdīs. Teic, tu gudrenieks, ko tad lai dara. Ē-ē! VĪRS Klusi! BĒGLIS Labdien, mīļie, cienījamie kungi! Atvainojat par traucējumu jūsu ģimenes sarunā. VĪRS Kas jūs esat? Ko jūs gribat? Kā nākat še iekšā bez piezvaņas? BĒGLIS Cienžēlīgais kungs, durvis bij vaļā, es zvanu 2 reizes un, kad dzirdēju runājam, tad nācu iekšā, piedodat par traucējumu. VĪRS Tu arī nekad durvis neaizslēdz! Katrs var nākt un ņemt pie mums, ko grib. BĒGLIS Lai dies pas, lai dies pas, mīļais kungs, ka mans pirksts piedurtos pie cita mantas. Man mājās bij pilnas visas pažobeles. SIEVA Tad būs bērni atkal atstājuši vaļā. Vienmēr tiem jāskraida uz sapulcēm un kursiem, un nez ko. VĪRS Bet ko tad jūs īsti gribat? BĒGLIS Cienžēlīgais, neņemat jaunā; ne sava prieka dēļ nāku, ļaujat roku pabučot. VĪRS Nau vajdzīgs. Runājat jel skaidri. BĒGLIS Cienīgā lielmāte, aizliekat jūs par mani labu vārdu. Neliedzat jūs savu roku man, nabagam vīram. Bij reiz, ne tik sen atpakaļ, kad man pašam rokas bučoja. SIEVA Ko tad jūs lūdzat, kādu dāvanu? Te tik daudz nāk tādu lūdzēju, nepaspēju vairs dot no savas saimniecības naudas. Bet jums tāds godīgs izskats. BĒGLIS Cienījamā kundze, pateicos par jūsu labo sirdi un par labām domām par mani, bet nabaga dāvanu ņemt es - atvainojat . . . SIEVA Kas jūs par savādu nabagu, neņemat naudu. BĒGLIS Es neesmu nabags. VĪRS Ak tavu dienu! Tas jau būs tas uzsūtītais bēglis! BĒGLIS Es no Kurzemes, Branguļu Auļu mājām, no talseniekiem. Jūs jau arī no Talsiem. SIEVA Vai man, vai man! VĪRS Redz nu, kādēļ tik lepns! Tas jau nau nabags; tas jau jāuzņem kā liels viesis; no pašiem Kurzemes bagātiem pelēkiem baroniem. BĒGLIS Pret mani jūs tagad esat krējums. VĪRS Ko teicu? Lūk, mūsu miljonārs! Tam jau tu nedrīksti dāvāt desmit kapeikas, bet jāaizdod 100 rbļ. Mēs jūtamies ļoti pagodināti no jūsu apciemojuma. Kā tad stāv ar kviešiem? Kā iet cienmadāmai un jaunkungiem? BĒGLIS Kvieši nodedzināti, sieva pazudusi, dēli krituši karā. VĪRS Ā, atvainojat. BĒGLIS Nekas, nekas. Nau man neparasta tāda runa, kopš pats tiku par bēgli svešniecībā. Komiteja mani raidīja pie jums. VĪRS Jā, jā, es saņēmu nupat vēstuli no Komitejas; jāaprunājas, kā jums varētu palīdzēt. SIEVA Jūs varbūt vēlēsaties pirms ko iebaudīt, pusdiena vēl nau gatava. Vēstulē teic, ka jūs būšot tikai pēc pāris stundām. Jāaprunājas, kas ķēķī. Jāklāj galds. Nez vai meitene mājā. BĒGLIS Ko nu tik daudz pūlēsaties, kundze. Es jau 2 vietās biju, nebija mājā, tad atnācu še. VĪRS Lai iet ķēķī vien, man arī nau laika tagad runāties, jāiet darbā. BĒGLIS Iešu, iešu, manis dēj nedarat sev uztraukumu. * VĪRS Es saprotu gan, kas tās par intrigām: uzsūtīja taisni man virsū, zin, ka es necieešu to bauru būšanu un ka man sieva no labākas zortes. Tādēļ, ka es dabūjis balsis vairāk. Tik zema atriebšana. Bet pagaidat, cik ilgi jūs būsat tanī priekšgalā. * SIEVA Ak tu debesu tētiņ, tu debesu tētiņ, - ak, es tanī uztraukumā apmulstu, es zinu, ka tu necieti - ak tu mūžiņ, nu ir klāt! Cik vecas drēbes! Nebaltā diena! VĪRS Ko tu tik aši atskrēji? Atstāji vēl vienu pašu, nekas nau aizslēgts. SIEVA Tur jau ir mūsu mazā, nupat atnāca no bērnu biedrības. Pilnu galvu tur tiem pierunā, pēc ķēķī neprot ne kafiju uzvārīt. Es jau tev vienmēr esmu teikusi. VĪRS Zinu, zinu, ko tu vienmēr esi teikusi. Bet saproti taču, ka es kā rajona pārlūks nevaru atrauties no sabiedrības. SIEVA Skrēju aši šurp pārrunāt, ko nu darīt. Uznāca tik agri, ka nepaspēju ne vārda pateikt. VĪRS Kas izsalcis, tas jau aši nāk. SIEVA Kam taisni mums tāda nelaime uznāca, ko dievs mums uzsūtīja. VĪRS Uzsūtīja ne dievs, bet Pētersons, kurš mani ievēlēja. SIEVA Kam tev vispār vajdzēja iet tanī Komitejā? Lai nu biedri, bet taču ne tādiem necivilizētiem. Varēji iestāties tieši vācu frakcijā, kas tad te jāmeklē? Tu taču vācietis esi. VĪRS Tur viņiem ir savi, tur jau mani nevēlēs. SIEVA Ievēlēja, nu, kāds tad nu labums? Uzlaiž tādus izēdājus. Tādēļ, ka tie tavi radi. VĪRS Kas par radiem? Pilnīgi svešs. SIEVA Tas vārds taču izklausījās pēc tavējā. Kāds tu talsenieks? Tu taču no krieviem. Tad vajdzēja savu vārdu pilnīgi pārtaisīt. Taču mūsējie. Nu tādi radi rodas, kurus neviens nepazīst; tik prasti. VĪRS Es tev teicu, nau radi. Ko tu stājies man virsū? SIEVA Alga viena. Tad slimāk nekā radi. Par ko svešus jāuzņem? Kas tev daļas gar Kurzemi? Tu neesi baurs. Ko viņi pretojas, kad mūsu karaspēks viņus atsvabinot no jūga? Ko iet bataljoņos? Viņi mums sveši. Kam viņi mums jāuzņem? Saki to man. (22931/4-5) RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 1.10.16. I Bēglis no Kurzemes ievietots pie viņa. Uztraukums ģimenē. Sieva vāciete: Es domāju, ka tu jau ticis vācietis. Nu nāk tavi radi. - Nau radi. - Alga viena, slimāk nekā radi. Par ko sveši jāuzņem? - Beļģi, serbi. - Jā, beļģus katrs pazīst, kas par ļaudīm. Serbus nevajdzētu arī uzņemt. Mežoņi. Nu, vēl nez kādi latvieši, kas nekad nau dzirdēti. - Es jau arī latvietis. - Pirmā dzirdēšana. Vienmēr biji vācietis, kaut arī ne pilnīgs. Godīgs sociāldemokrāts nevar būt latvietis, šovinists, patriots, cara kalps. - Es jau arī nepastāvu uz latvietību; to tik dara mazenieki un nodevēji. - Ko tad šos bēgļus uzņem? Lai cars viņus apgādā, kas tev daļas? - Partijas biedris. - Kur apliecība? - Nu, taču cilvēks. - Lai iet pie bagātniekiem. - Tie nekā nedod, lai ejot pie sava tautas brāļa. - Kas par brāli? Saki, ka esi vācietis. - Ko nu, zina taču savējie, ka es latvietis. - Nu atsakies. - Es teikšu, ka nau vietas. Bēglis bučo rokas. Sievai patīk. Bērni izbīstas no rokas bučošanas. Tā dara vergi. - Vīrs aprāj: nau vajdzīgs. Par velti. Te nau telpu. - Tā jau domāju. Visi saka tāpat. Tad jau riktīgi vāci un žīdi labāki cilvēki. - Ar dievu. - Tikai kā es sarunāšos? Neprotu - dodiet bērnu līdzi, lai parunā. - Neprot latviski. - Ā, ta jau, ta jau, ta jau. Kur nu bagāts cilvēks pratīs bauru valodu. Apglauda. - Sieva: Laid bērnu mierā! - Iet un sāk raudāt. Zēns ņems savā istabā? * * * Saruna ar zēnu: Govis mīkstākas. Tur, mājās, visi runā latviski, zēni lec ķekatās. Dzied «Pūt, vējiņi!». * * * - Ko niekojies? - Sieva: Viņš maitā bērnu: - Te ir raksts no Komitejas: jāpieņem mums; citi pieņēmuši. Sieva: Bauris tu esi un paliksi. Pretīgi. - Fui! Latvieši. Patrioti. (22931/1) 30.9.16. II Guļ. - Ko viņi tur mājās tagad dara? Tikuši par cara kalpu patriotiem. Avīzes mums nau. Bataljoni. Draud visu tautu iznīcināt. - Kas par to? Būs sociāldemokrāti. - Ko dara Doriņa? Vecais tēvs būs vecs ticis. * * * Sapnis: Jāņu svētki: zaļumos, zālēs, sieri, skāba putra. - Ak, cik garda. Pats un Doriņa. - Neproti ēst sieru un skābputru. - Piepeši sāk degt, uzbrūk, nolaupa Doriņu. - Glāb, glāb! - Es esmu tāli. - Nāc ar laivu pāri. - «Pūt, vējiņi!» sāk dziedāt. * * * Ieskrien puika. Modina. - Vai tu dziedāji? - Kā es? Es taču guļu. Ko tu modini? - Bet kas tad dziedāja? - Nu, būs tas vainīgs. * * * - Ko tu muldi pa nakti? Labi tevi uzņēmu, tu mieru traucē. Kurzemnieks, es nevainīgs, muld. - Ko, tu vēl pretī runāsi? * * * Ienāk sieva. - Ej, ārā, blandoni! Izdzen arī sievu. Ak, briesmas. Lieli pašpārmetumi. Tiklīdz guļ, nāk miegā: Doriņa, bēglis, partija. * * * Fui! Nodevējs! - Sauc zēnu: Vai tas ir tik briesmīgi? Ja 1905. g. Bet tagad? - Klusi! Gribēju iet atriebt. - Vāci mūs atsvabina. - Un šis atbēdzis. Šis ir blēdis. Krievi padzinuši. Vāci labi? Klusi! * * * Sauc bēgli: Es negribu: labāk uz ielas gulēt nekā tādi traucēkļi. Latvietis latvietim velns. Briesmīgā izmisumā. Sakauj bēgli. * * * Sauc sievu. - Nezin, ko teikt. - Nelaime atnāca mājās līdz ar bēgli, - Apmierinot dzers kafiju. Sasit traukus. Aiziet. (22931/2) 30.9.16. III Sieva ar bērniem neatnāk. Bēgļa dēj darbā. Fabrikā jāiet. Bērns: Nau fabrikā. Izmeklē papīrus, sūta uz policiju. * * * Atnāk: Jābrauc partijas dēj. 3 dienas maksā Komiteja. Atvadās pārāk jūsmīgi. - Kur tu brauksi? - Mēs uz Krieviju! - Kā zini? Sacīkste: Tu nokāvi manu dzīvi. - Komiteja arī. - Nodevējs! - Es pret caru cīnīšos, kur viņš ir, ne te tukšumā. Lai nāk labums tautai. - Kur paliks labā dzīve? Es būtu namiņu pirkusi. - Paturi visu tu. - Kas vadīs? - Prec' citu. - Bērni. - Mums mantojums, Komiteja. - Vai tik liels ir tas patriotisms? Nezinu. Māju drāma. Bēglis devis bērza zariņu. - Sieva saplosa. Nu jāiet pēc cita uz mājām. * * * Skrej uz Komiteju, lai nelaiž; nedod pases. * * * Ar dēlu viena. - Dēls, kur nu tēvs? Nu tu man tēva, vīra vietā. Tēvs jauns, atstāj. - Nē, grib tik bērza zariņu, sauc atpakaļ. - Ej, sauc! Nes zariņu. * * * Dēls: Nevaru panākt, iešu uz kuģi. - Ko tik daudz ņem? - Es iešu līdzi. - Dēls! dēls! dēls! 10.10.16. Nobeidz ar: Kad tik nevajdzētu nākt atpakaļ šurp. (22931/3) RAINIS Aizsāktās lugas TRIMDENIEKS RADĀMĀS DOMAS UN PLĀNOJUMI LUGU CIKLAM «TRIMDENIEKS» 3.10.16. Lugu trejne 1. Trimdenieks ceļā 2. Trimdenieks svešniecībā 3. Trimdenieks mājās jeb vai triloģijai viencēliena ievads. I Trimdenieks ceļā II Trimdenieks mājās III Trimdenieka dēls (22931/7) 3.10.16. Trimdenieks. Lugu trejne Ievada viencēliens - saruna ar Mirtu, kura iet dekadencē; ieviļ mīļākais. I Jeb vai pilna luga, 3-5 cēlieni? Sociālisms uzvarēts, saceļas pret viņu dekadence - pēdējā cēlienā Marts bēg no reakcijas. Šķiras laukā no Mirtas. - Nodot nē, tu par niecīgu, pūļa kalps. Bēdz! Mēs droši paliekam un kāpsim saules kalnos. II Trimdenieks svešniecībā. III Trimdenieks mājās. Jaunā paaudze izvedis. Mirta pavesta, fabrikā salauzta. Kā «Gulbja dziesmā». «Gulbja dziesma» pārvērsta. Sievas māte dotu meitu, ja būtu nauda. Mirta arī grib naudu. Visa atmosfēra pēc naudas. Arī prāti. Visnegatīvāk pilsonība. Partijas programma: nedarboties, tik profesionāla cīņa. Atmet latvietību. - Bataljonos. Grib iet, solās neiet. Garantē! Došu pilnu garantiju - nošaujas kā «Gulbja dziesmā». Raksturs Marts tas pats, pacilāts. Tātad svešniecībā taisa naudu ar tāliem sociālās palīdzības nolūkiem. Arī mantgūtības veids savāds: varbūt fabrikā par atradēju. (22931/8) 3.10.16. Pacilāta proza, kā «Egmonts»? Vai ritmiska proza? Vai kā Walt Whitman? Vai kvintēta proza, ar dzeju caurausta? Bet tad raksturam jābūt paceltam. (22931/9) 4.10.16. Egoisms nau vienīgais pamats dzīvei; ir arī altruisms, bez kura nebūtu iespējama dzīve: putnu, kaķu, suņu mātes ziedojas, kaut arī runči ēd savus bērnus paši. Atzīsti jel vienu faktu, ka ir arī altruisms šad tad nepieciešams, un visa egoisma bāze zūd. Paliek divi pamati, nesavienojami masai, bet gan ģēnijam. (22931/10) 4.10.16. Viņš nau sava laika kultūras pašā augstumā, nau ārkārtējs cilvēks kā mani līdzšinējie drāmu varoņi. Kultūras augstumā gan, bet saprot banāli, ne patstāvīgi kā ģēnijs. Man pirmā reize tēlot vidus cilvēku un viņa traģiku. (22931/11) RADĀMĀS DOMAS CIKLA OTRAJAI LUGAI II 4.10.16. Ir vienkāršs cilvēks, gadu tūkstošiem audzis un audzināts no visām mācībām, ka dzīvo un jādzīvo tikai šai pasaulei. Pēdējā, modernākā un varenākā plašo masu mācība: ierīkot šo pasauli. Pretstats Kristus mācībai par viņpasauli. Prasa sociāldemokrāti tikai: jaunu rīkot šo pasauli, vest šo cīņu, kaut arī neprasa ziedošanos, lai tik atvieglotu cīņu, darītu pieejamu plašākām masām. Un te piepeši uzbrūk sveša ideāla prasība; ne uz ko nepamatota, ne no kā nepierādīta, instinktīvi vien: tēvs, māte, dzimtene, atmiņas, skaņas, sajūtas. Un lauž cilvēku uz ideālu. Tā ir traģika mazam brālim, lielākā traģika, arī pār ikdiennieku ir vara ideālam. (22931/12) 4.10.16. Ideāls salauž mazo ikdiennieku, nenes nekādu labumu cilvēkam. Dara labu tik lielajiem, kas spēj izvest ideālu. Bet arī tie lūst, kļūdās un nevar paši izvest, palīdz tikai nākošām paaudzēm izvest, dara ceļu - ziedojoties apzinīgi priekš ideāla. Mazais ir par nespēcīgu i palīdzēt, i ziedoties. Bet ceļu taču gatavo; pats sevi un citus dara ieņēmīgus, vērīgus uz lielo cilvēku darbu un ziedotni. Kad to saprot masa kā labu, tad lielajam sekos ašāk un atvedīs nākotni. (22931/13) RADĀMĀS DOMAS CIKLA TREŠAJAI LUGAI III 4.10.16. Viņš gluži salauzts, kad II bij jau aizlauzts. Tātad ideāla aizraušanās ar tēviju bij maldīga. Tātad latvietība neder. Tātad agrāk bij pareizi: censties pēc pietiekošas iztikas ir viss un augstākais. Mirstot, izsamistot redz mazu cerībiņas stariņu: ka nau taču velt bijusi latvietības ideja. Ideāls ir sasniedzams citiem: mums par maz spēka, iztērējies banalitātē un mantkrājībā, samaitāja savu domātni. Nu nevarēja ne saprast ideālu tiesību un augstumu. Mirst apskaidrots jaunā ticībā. Pēc lūzuma II sāk saprast arī skaistumu: seno mīļāko. Top jauns, jo atkrīt materiālais. Tas vien ir vecs, ideāls ir jauns. (22931/14) 4.10.16. Ideāls un ideālists ir vienmēr jauni; vecs ir tikai un top tikai materiālais. To izteic vārdi: dzejnieki ir mūžam bērni. Don-Kihots ir bērns. Fantasti ir smieklīgi, bet mīļi un dzejiski. Viņus apgaro dzejas oreols, uz mūžiem tā viņu alga. (22931 /15) 4.10.16. Viņš tapis jauns, naivi stāsta citiem par ideāla reālību kā lielu noslēpumu. Tad galīgi lūzīs, apsmiets un ilūzijas zaudējis. Viņam nau garīga atspaida iekš sevis kā lielam cilvēkam. Viņš ir traģiskāks, jo viņam nāca ideāls ne iz sevis, bet no cita. (22931/16) 4.10.16. Skuķes raksturs Skuķe tik daudz palīdz partijai, ka ir nepieciešama, bet ir gluži pretniece partijas materiālismam; saka patiesību, lamā, bet top ciesta, jo neprasa amatus. Tā dod viņam pārliecību, ka ir ideāls. Viņš nu staro. Viņai nau mākslenieces instinkta, nau nekādu atsevišķu dāvanu, bet no ģēniju sugas: redz patiesību, ir objektīva, atzīst labu. Dzīvo priekš citiem, ne aiz pienākuma, bet aiz savas gribas. «Tu nu mirsti kā varonis lugā. Tik skaisti! To tu mājās nebūtu dabūjis.» (22931/17) 21.5.18. Es nesaprotu, kā var tik neloģiska būt visa strāva. Tie argumenti ir par labu kliķei un arī tik uz laiku. Bet nau laba partijai, sociālismam, tautai. 1) Doktrīna; kliķe to saka: jāturpina arī, kad apstākļi mainījušies. 2) Reāls, tūlītējs labums; varas gūšana; gan tad cits nāks. 3) Vismaz ar mieru. 4) Mums vara, lielākais pierādījums. Papriekšu ļaut, lai uzvar militārisms visā Eiropā, un tad tik sākt viņu apkarot. Papriekšu iznīcināt latviešu valodu un tad uzcelt jaunu latviešu valodu, kuru nedrīstētu runāt pilsoņi. Dēls ārzemnieks, sajūsminās par tautību, atsmej no tautas nost, pret tēvu. III Tēvs uzvar. (22931/23) 14.12.21. I Trimdnieks ceļā, svešumā, brauc uz 1905. g. mājās. Dēls jau 1900. no svešnieces. II Trimdnieks mājās 1905. «Gulbja dziesma». III Trimdnieka dē1s 1921. Bijis brīvības cīņās pret Bermontu. Apciemojis tēva kapu. Tēvs (II) bij par strauju, domāja jau tad latviešu republiku, par agri, krita. Dēls turpina darbu laikā. Iekaroto zemi izbūvēs. (22931/23) TRIMDNIEKA DĒLS RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMS 3.9.21. I Bagātnieki studenti, dzer līdzi, apsmej, ka tēvs nedzēra. - Nu es arī nedzeršu. Apstājas ar glāzi. Apsmej viņu, viņa idejas: taupība, valsts glābšana, ideālisms. - Apsmej arī līgava. - Es jums parādīšu pulciņa vakaru. - Kāds pulciņš? Garlaicīgs. - Jūs garlaicīgi. - Tu sprediķo kā tēvs. - Es jūs sakratīšu, es tevi gūšu. II Pulcina sapulce. Šoreiz interesanta. Viņa atkrišana. Vainaga un simbolu saplēšana. - Ak, tie nau joki? Tu esi anarķists? - Līgava atsakās. (Tev gals kā tēvam! - Pašnāvība?) III Reālists. Veikalnieks piesola viņam darbu: spekulāciju. Ideālists ieteic pašnāvību. Līgava ar citu līgavaini, atprasa vēstules. - Monologs: pienākums dzīvot. Svīst diena. IV Atnāk puspiekritēji: šaubnieki, pašnāvnieks. - Dari propagandu. - Negribu. - Pienākums. Par maz it nemirt, jārāda, priekš kā dzīvot. Mirt vienam, bet dzīvot daudziem, ja nau viendzīves. V Sapulce, runa apkarota. Bet ir arī piekritēji. Viņa draugi no IV cēliena baidās vai pretim. Dažas sievietes apmīļo, viņa līgava atgriežas. Jeb vai sapulce līdz rītam: aust saule. Himna saulei. Sulainis dzen ārā. Apklust no entuziasma svētuma. Līdzīgs «Gulbja dziesmai». Pašnāvība nau modē. - Sievietēm maz lomas. Sievietes par karu un par varu. Bet arī tās pates vairās no kara. Kas galvenā idejai Jaunuzbūve mierā bez kara. Labe. Ticība saulei. (23293/1-2) VECAIS TRIMDNIEKS RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 1.1.28. Vecais trimdnieks Vecās paaudzes drāma. Vecajiem dāvāt: tos mierināt, arī tiem ir darbs. (22930/87) 1.1.28. Stipram būt, uzvarēt. Neļaut uzmākties baiļu, sēru un izmisuma jūtām, kas nāk no visiem apkārtējiem cilvēkiem. Cīnīties līdz pēdējam. Kad arī jāmirst tautai, tad atstāt pozitīvu viņas rakstura izteiksmi, garīgu darbu. * * * Kad visgrūtāk, krīze, pašnāvība, - tad atjaunoties. * * * Savu es uzturēt, tā ir daļa no dzīvības. * * * Ticēt savam spēkam, gribēt to celt un sākt. (22930/88) 14.5.28. I Lauku luga: meitenes pašnāvība kā priekšspēle. II Trimdnieks, vecis, nāk mājās. Viņā samīlas jauna meitene - entuziaste, patriote, kurai neviena, kas izpildītu nacionālo ideālu - uzbūvi; bijusi naciķu draudzene. Viņam - vienīgā saite. Bēdas un sūdzības, ka Latvija nau iznākusi, ko solīja. Trimdnieks ko sola? Tautas nāvi, trešo valsti; viscilvēci, bez tautas, kā nirvāna bez personības, bohēmas dzīvi. Raud. I Pretstats moderns jauneklis, sola: bagātību, ekonomisku glābiņu, tranzīts, garīga pār Eiropu uzvara: nacionāls lielībnieks, dievturis. II Pretstats: Buševics, negrib tautību, tikai teritoriju, tikai veikalu, reāls sociālists. Smejas. Meitene ņem II [pretstatu], kurš uzvar. Trimdnieks uzvar aizejot: tautiskos pieminekļus lasa kopā, kas paliek pēc tautas nāves kā grieķu kultūra. Kādi mums darbi tur? Latviešu mitoloģijas nodibināšana, nāves valsts oriģināls, latviešu ticība, tautas dziesmas, glezniecība, mūzika. «Gulbja dziesmu» - izmantot še. (22930/89) RAINIS Aizsāktās lugas EDUARDS VEIDENBAUMS RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 18.2.17. Lugas viela «Veidenbaums» Reālistisks. Jāatšķir no Jaunības dzejas. Zobu sāpju gadījums kā gribēts. Obuļu meitas. IV cēlienā vai V grib dzīvot, jo kas piepildījies, bet nu zobu sāpes jāsamaksā ar dzīvību. Jauno strāvu sāk just. Aiz laika kā Garšins. Sociālisms negribētais, tomēr nāk kā glābējs. (22949/20) 19.2.17. 1) Spilgtākie notikumi: rokas dedzinātne, disputi, reizē augstākā pakāpē pesimisms, naudas trūkums. 2) Strīdas ar brāli krogū. Brālis grib šauties. Treimanis. 3) Satiksme ar Olgu. 4) Pirms nāves: saruna par dzīvotgribu ar Treimani. Tur arī mātes pārmetumi: tik daudz izdevām, bet kas iznāca. 5) Miršana. Prēmija (Olgas nesta). * * * 1) Apvidus skati: kroga dzīve, satiksme ar vienkāršiem ļaudīm. 2) Studentu dzīve: naudas izdošana, visus cienā. 3) Labākās famīlijas Rīgā. 4) Cēsu krogs. Zobu sāpes. 5) Brāļa mājās. 6) Pie Olgas tēva. 9) Pirtiņā strādāšana  +. (22949/21) 17.1.21. Pūlas nākt pie atziņas, kādēļ grūti. Ne personiskā dzīve, bet ideja, cilvēce. Jaunais laiks dzimst. Pretstats ir vecie laiki. Kur dramatiskais notikums? Dzenošais spēks? Jāiziet no Veidenbauma dzejām. Vajdzēja jaunam mirt, lai tiktu slavens. Nodomi: ka ar savu revolucionāro domu darījis jau vēsturi. Mīl Veidenbaumu tādēļ, ka viņš izsaka citu sāpes. Jaunā jausma. Apoteoza: kā Olga dod viņam dzejas drukātas ar ģīmetni. Viņa nozīme vēsturē. Kas patiks publikai: students                   dzeja dzeršana                  sentiments nabadzība                dienestniece (22949/24) 18.1.21. I Klētiņa. Kāds dzejols: cenšanās pēc augstskolas, brīvības, plašuma. Māte dos līdzekļus, kas nāk no Obuļa meitām: pasaka to vēlāk, un Eduardam konflikts: vai pieņemt? Zālīts varbūt bijis. (22949/3) 18.1.21. II Tērbatā studentu istabiņa. Strādā (mehānika, gaisme vai tulko, ne dzeja). Trūkums. Biedris. Dauģis. Atnāk nauda un produkti. Saaicina draugus. Visu nodzer, samaksā parādus. Mīlinās ar dienestnieci. Disputs un rokas dedziņš. Ar Beldavu kaujas pret letoņiem. Atkal trūkums priekšā. (22949/6) 19.1.21. III Krogā, tuvējais Bērzu krogs. Naudas trūkuma dēļ būs jāpaliek mājās. Zvārguls. Māte grib ieprecināt bagātu meitu. Te saved kopā. Kāds kalps izsmej. Atraida brūti. Tā aiziet, otra atskatās atpakaļ. * * * No brāļa grib izdabūt. Brālis šaujas. Zvārguls. * * * Satiek Olgu. Tā dod savu naudu, ar ko gribēja ko darīt. Veidenbaums izstudēs ašāk. (22949/9) 19.1.21. IV Cēsis krogā. Gaida brāļa zirgus. Zobu sāpes. Kroga meita neļauj dzert. Lasījusi dzejoļus no Veidenbauma. Pesimisms, jo nau nolicis eksāmenus. Iejūsminājas, ka ir līdzstrādnieks jaunā laikā «Jaunajā strāvā». Apsolās nedzert. Pienākumu sāk atzīt, lasa, ko brālim rakstījis. Šī vēstule nau nonākusi. (22949/13) 19.1.21. V Istabā vai klētiņā. 12. maijā 1892. Zvārguls. Disputs, dzīvotgriba. Māte, pārmetumi. Maskaviešu prēmija. Olga pasniedz drukāto dzejoli. Tad apoteoza: tu esi vēsturiska pasaka. Ciešanas nau veltas bijušas. (22949/16) 19.1.21. Klētiņa vai istaba (ir maija mēnesis) Eduards guļ gultā. Pie viņa uz krēsla Treimans. Treimans (pēc ilgākas klusēšanas, turpinot sarunu). Tā jau nu ir, ko tur darīt? - Bet vai es domāju tevi tādu atrast, cik tu vājš un izkaltis, tik acis tev lielas un možas kā arvien, drusku varbūt pārāk lielas. Cerēsim, ka nu drīz izveseļosies siltā vasarā. (22949/22) RAINIS Aizsāktās lugas VIESTURS RADĀMĀS DOMAS 9.3.17. Viesturs: ģēnijs ticis vecs, tad tik atnācis viņa īstais darbs. Liels mērķis un uzdevums: visas tautas tāļākai nākotnei tagad laiks izšķirties. Tu vari darīt to patstāvīgu un laimīgu. Un nu Viesturam aiz vecuma trūkst pārliecības, ka viņš spēj to izvest. Nespēj riskēt sevi un visu tautu. Neriskēsi, arī aiziesi postā līdz ar tautu. Ne tik aši. Lielā lietā ir tapis gudrs. Mirst drīz aiz sirdsēstiem vai no godkārīga kristīgā rada. Ko tu saproti? Gribu pats. (22948/2) 26.1.19. Imants visu pirmsācējs, bet visu tikai dīglī. Latvība kā cilšu apvienotne. Saules ticība kā pretstats kristībai. Kristīgā kultūra kā līdzeklis pašvalstij. Latvības mūžība un atkalnāce. Demokrātība. Izved tālāk: Viesturs - kultūra kā līdzeklis, bet nesaprot latvību. Imants - pirmoreiz latvība. (22948/12) 26.1.19. Stipru raksturu dot. Vēsturē Viesturs ir stiprs kareivis. Bet latviešu tautas. dzeja ir maiga; tautas ticība ir saules un laimes ticība, bez jelkādiem asinsziedokļiem. Bet Viesturs dabas cilvēks. Tātad vajga tēlot kā Šekspīrs: Viesturs kā vecs milzis, ne cilvēks, runas pārmērīgas, kareivīgas - bet demokrātiskas. Kā Novgorodā, Atēnās Alkibiāds. Buslajevics. Tūkstotsgadu ozols Baublis. Liela fantāzija: mans plāns Baltijas valstij: pār upēm, pār purviem, mežus nodedzina, tautas sasauc, bruņinieku karaspēku sakauj, Vāciju pāriet, līdz Romai. (22948/8) 26.1.19. Viesturs ienaidnieku asinis lējis, leišus un igauņus, krievus, mirst apkautu ienaidnieku starpā, kristī ar asinīm. Nolūko pēdējo reizi uz bēgošiem ienaidniekiem. No asins barojas, pēc kara slāpst. * * * Šekspīram piedauzīgi sīkumi, neķītri darbi, vardarbi, instinkti un kaislības neapvaldītas. Dabiska, nekulturāla runa, nekaunas. Māņticība, nezināšana. * * * Naids uztur viņu dzīvu un darbīgu, un nelokāmu, atriebt vācu un kristīgo nodevību. (22948/3) 27.1.19. Kas traucē tapt par ģēniju - kā Viesturi? Napoleons iet bojā caur sava ģēnija pārmērīgu, nelietīgu lietošanu. Viesturs caur pārmazu lietošanu. Nau gadījuma laikā, kur pielikt spēku. Stagnierende Zeiten. Viņš ir bagāts un valdnieks. Ģēnijs nau dzimis, bet tapis. Viesturs nestrādāja, jo nevajadzēja, nemācījās. Gars, smadzenes nepietiekoši piemērojās par daudz ātram attīstības progresam. (22948/9) 27.1.19. Ģēnijs top savā attīstībā traucēts. Redz 1ielo un deg ilgās to izvest, bet bezdarbībā baidās pats no savām domām (Hamlets). Nepraktisks, jo viņa darbs nau derīguma darbs. Uzdevumi nau vienkārši un vienādēji, nevar tapt universālģēnijs, top vienpusīgs, ignorē svarīgas dzīves formas. Spēka trūkst lielo izdarīt, izmisums. Pašvainotne. Nāve arī neizlīdzina. - Kādu mantojumu es atstāju? Mani nolādēs. Lai. Tas viss vēl nekas. Man pašam sevis žēl un dusmas žņaudz. Bet taču vainīgs arī laiks un liktens. Vai slimība? (22948/10) 27.1.19. Viesturs par vēlu atrod savu uzdevi. Vai tur sākas drāma? Grib būt drošs, bezbēdīgs. Dara bez pārliecības, zaudē un top vēl apdomīgāks. Vienīgo gadījumu redz un saprot, bet palaiž. Bezmērīga nožēlošana. III Darbības mēģins: lai cits, brāļa dēls, izdara to. Kādu darbu prasa Guglvelns? Visas tautas kristību: neesmu patvaldnieks, neklausās, jāpārliecinās, vai pats legāts nemāna? II Viesturs liek atstāstīt vācu nodevību - lūk, vai to var aizmirst? Brāļa dēls entuziasts, darīs. Zaudē. Pats Viesturs ir spiests viņu notiesāt uz nāvi, kur vajdzēja sevi pašu notiesāt. Mežotnieši kristīgi, sazinās ar Guglvelnu, arī ar brāļa dēlu. Viesturs baidās nodevības. Viesturs pats ieguvis savu varu, nostiprinājis, bet ir bez mantnieka; un mantnieku notiesā pats. Gribēja tā nodibināt lielu valsti. Te ir cita ideja. Ideja nāk no nicinātā Imanta, par kuru runāja Kaups. Imants no zemām šķirām. Arī brāļa dēls? Ap kristības mēģini viss kopojams. (22948/15) 29.1.19. Viesturam kā Kronpretendentā lielā ideja par vēlu nāk. Racine Mithridate. (22948/4) RAINIS Aizsāktās lugas PUTNU KĀZAS RADĀMĀS DOMAS 1.4.17. Komēdija Putnu kāzas. Ganiņa bēres. Ganiņš iemīlējies lakstīgalā, vālodzē, zilē, noburta princese. Pats noburts ezī. Varbūt abus kopā saaust: iemīlas pats putnu kāzu sarīkotājs; jo nedzīvo labi saprecinātie, nesader. Viens ir gāju putnis no tālām zemēm. No Romas. Meteņu dāku dziesmas. Refrain: Brīnumi, brīnumi. Brīnumu un melu dziesmas. Var būt veca kāzu dziesma vispār. * * * Gaiļa kāzas Kur tu teci, gailīti manu? (123289/1) 29.5.17. Putnu luga Kustoņiem ir apziņa, pienākumjūtas un sirdsapziņa un pretī cilvēkam paklausība, padevība, apsardzības vajdzība kā dabas tautām pretī viņu dievi. Cilvēks kustoņu dievs. (123289/2) Bet nu tagad turi muti tā, kā tu vēl nekad to neesi turējis! (123289/6) RAINIS Aizsāktās lugas KAS AIZ DURVU KLAUDZINA LUGAS FRAGMENTS 12.6.17. (Nakts, lietus.) - Eit, meitiņas, paraugat,                                  - Vai tu neļāvi? Kas aiz durvu klaudzina.                                  - Kas ņem man tēvu zemi - Tas, māmiņ, tavs dēliņš. - Ko jūs iekšā nevedat?                                      Tam es ņemu viņa galvu. - Teic tev pašai ārā nākt,                                  - Kas tev ņēma tēvu zemi Piemīdīšot istabu. Kājas, rokas asiņainas.                                       Vai tatāris vai leitis? - Ai, dēliņi, mīļš dēliņ,                                       - Ņēma brālis, tavs dēliņš. Ko nenāc istabā?                                              - Kur paliksi? - Es istabu pielāčotu,                                         - Vāczemē. Baltā grīda pietecētu.                                         - Kad pārnāksi? - Meitas noaus tavas kājas,                                - Kad sētā mieti plauks. Kad zaļos akmentiņi. Lietu grīdā saslaucīs.                                          - Kur paliks tēvu zeme? Kājas, rokas asiņainas.                                      - Tatārim, leitim, dēlam. Kas, dēliņ, tev darīts?                                        - Kur paliks māmiņa? - Man noņemta tēvu zeme                                 - Kungu kalpone. .                                                                          Kam niknus dēlus audzināji. (22816/11) RAINIS Aizsāktās lugas AUGSTROZES MEITIŅA RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 21.8.17. I Mīla un vecā kunga graušanās. Mūjans - latvietis. 1270. gadā dibināta pils. Mīļākā lepna, apvaino mīlu un lepnumu. Prec Mūjaņa māsu. Abi lepnie grib papildinājumu - mīlīgumu. II Kalps musina kungu, kurina ienaidu pret neuzticīgo mīļāko un tās dēlu. Kungs rokas pats savās sāpēs. - Atstāsta viņa romānu. III Pārsteidz tēvs kapličā. Dzird zvanu, tādēļ atstāj dzīvu. Tā skanēja zvans, kad sieva mira. Skats: Paliec vēl, izbaudīsim laimi, lai tad nāk briesmas. Tā kā tā nāks, līdz tam vēl atpūsties laimē, lai vieglāk nestu. (Man sajūta, kad negribas strādāt.) IV Tornī glābšana un gals. Tēvs ir nācis un gaida. Meitas bailes, nevar padot zinu, lai nenāk. V Atmostas no ārprāta, kas apsedzis visas briesmas. Nu prātā izruna ar tēvu. Nu bēgšana no tēva, pašnāvība. * * * Vientulība galvenā sajūta. (123274/47) 8.1.19. I Tēvs drūms, visu uzspiež, mana meitas uztraukumu, vēl lielāku nospiestību, par kuru runā tagad, agrāk meita pati to nebij manījusi. Nobijusies. Tēvs grib uzjautrināt. - Tu mana vienīgā saule. - Laiž ārpus mājas, ko nebij darījis. III Meita smejas skaļi pirmo reizi. Tēvs iztirda, ka mīl un mīl ienaidnieku. - Ne priekš manis tu smejies, bet pret mani, par mani. Tā tev nebūs smieties par mani. Cietumā. IV Sagaida, nolaiž kāpes. Dzird Līgavainis. Troksnis pie durvīm, velts uztraukums. Tad atkal nu tēvs. Kā dot zīmi, lai nenāk? Līgavainis ienāk, sastopas ar tēvu (?). Nogrūž zemē, kad ir aizlaidis, lai iet prom. Kad meita izsaka savu mīlu. - Tad Līgavainis stāv starp mani un tevi, vairāk mīli viņu? - Jā. Tad nogriež (?) kāpes, vāji raud, raud - nu nebūs neviena starp mums. Nu būs labi, nu vari nākt lejā, izlaiž no cietuma. Priecīgs aiziet. V Meita bēg no viņa. Bezdibens dīķī labāk. (22969/6) 11.1.21. l) Vecis satiek medībās Mojana dēlu un grib nodurt. 2) Mojans paglābj meitu. 3) Noved pilī Augstrozē. 4) Meitenes sapņi: rīta sārtumā - asinīs redz mīļāko. 5) Satiekas ar meitu Krustkalnā. 6) Noskatās kara kalps, paziņo vecim. 3) Tēvs satiek kalnā, grib nodurt, dzird kapličā vaidu savas sievas kapā. 8) Meita drudzī, murgo, tēvs dzird. 9) Mojans atsūta dāvāto puķīti caur kalponi, puķīte atveseļo (rakstīt neprot). Tēva aizdomas. Plāns glābt viņu. 1O) Darina abas virves kāpšļiem. 11) Gājiens ar tēvu. Viņas jautrību pamana kara kalps. 12) Noklausās un redz kāpšļus kara kalps. 13) Paziņo kungam. Tēvs viens staigā pa lielo istabu. 14) Mojans iekāpj istabā. Meita jau logā. Ienāk tēvs. Lakstīgalas dziesma. Daži asins pilieni. 15) Meitenei aptumsis gars. 16) Bēg no tēva. 17) Pie ezera. Redz tur mīļāko. Kad nāk tēvs, ielec iekšā. (22969/7) RAINIS Aizsāktās lugas LAZARILLO DI TORMES RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNS 25.2.19. I a) Pie tilta 1. Nabags dzied: Sausa maize vēdergrauze, tauka gaļa. Svētā Barbara. Sievas apkārt. 2. Atved Lazariņu: pats grib te palikt, jo daudz maizes un joki un dziesmas. Pārdod par burvju vārdiem pret zobu sāpēm. Apčamda zēnu. - Kas tāds esi? - Ā, tur tuvumā bagātā kundze. - Labi, paliec. Iebaro ar maizi. 3. Iet garām māte - kundze ar kungu. Dzirdējuši, ka audžu zēns nodots amatā, Būs daudz maizes, svēts vīrs, ubags, labi mācis. 4. Nabags pamāca, ka nau jāēd mazam, tiks tauks un muļķis. Ved pie staba ar vērša galvu. - Kad dzirdēsi maurojam, tad būsi gudrs. Sit pie akmeņa. Smejas. - Topi gudrs. Man tik maz prieka, ka jāņem tas pats. b) Pie baznicas kāpēm Turpat nomalītē telts. Nedod ēst. - Es mācos. Zīžu akmentiņu, ožu maizes tarbu. Atārda tarbu, dzer vīnu pa salmiņu. Pārmaina blankas. Nabags mana ko. - Ko tu tik priecīgs? - Pateicos dievam, ka pie laba saimnieka, kas mani labi māca gādāt pašam. - Jāiekauj taču, jo tu esi grēkojis vai grēkosi. Atriebsies zēnam. c) Pie zirgu kūts Zēnu aizsūta pēc vīna. Atnāk sieva, lai dod atpakaļ zēnu, jo dabūs uzturas maksu. Viltība, māca aizbēgt. Viņa krūzei dibenu paurbj. Sasit krūzi. Desas cepšana. d) Pie staba Piesien veci pie ēzeļa. c) beidz ar kaušanos un d) sāk. Tura aiz krāgas. - Te jālec, palaid vaļā. Vecis lec. - Nu es dzirdu, ka vērsis mauro, nu mana mācība beigta. (22965/4) 25.2.19. II a) 1. Iet meklēt māti. Kā tiek labdarības iestādē? Dzirdējis, ka par to runā. Vai vecene labā ieved? Jābūt jau I. Klosters padod ziņu mātei, ka viņi uzņēmuši. 2. Labā vecīte. Nodod naudu klosterim. Patura 2 gabalus zēnam. Dod arī savu gabalu. Talismanu. Sentimentāls skats. 3. Klosteri bar veceni par zādzību. Nesis naudu citam klosterim vai bīskapam. Tad piedod. Puikam liek parakstīt, ka visu dāvā klosterim. Labi pacienā. - Atradīšu tev tēvu. Pašam sevi jāper. b) Durvju priekšā 1. Izsviež ārā, paēdis tu esi, nu ej! 2. Pasper ar kāju, nokrīt muižnieka priekšā. Tas negrib pieņemt. Vecīte: Ņem vien, dabūsi uztura maksu. (22965/7) 25.2.19. III a) Muižnieka fantāzijas un pretenzijas. Zēnam jāiet ubagot priekš viņa. b) Viesnīcā, dārzā, cienā sievietes, nevar samaksāt. Ņems nost zobenu. Zēns atdod talismanu. Kundze izpērk. Paņem zēnu sev līdz. Zēns: Pietiek man no tēva, jālūko, kādas ir mātes? IV Glīti ieģērbts. - Atstāju ieslēgtu, nu būs tai brūtgāns. V - Uz redzi! (22965/10) RAINIS Aizsāktās lugas SAULES LOKS RADĀMĀS DOMAS 26.10.19. Lielais gads Ieskaņa. Tumsa. Sadursme. Uguns blāzma. Zila zvaigzne un dzeltenas un sarkanas dzirkstītes - planētas (?). «Dievs un Velns». Ievadakords. Ekspozīcija: atstāsts par saules dzimšanu, kāzām ar tumsu vai vecvelnu, velna dzimšanu, par planētām (?), par nākotni, par saules aptumsni, par saules nāvi, sabaidās no domas vien par atdzimtni. «Jānis Vīrs». Arvien tālāk, arvien vājāks miesās, bet gars aug. «Kurbads». Veic abus vecos principus ar varu un garu. Zūd tādēļ, ka varu lietojis; jo miesas zūd, gars nezūd. «Mūža mīla». Cīnās tikai garīgi, tādēļ paliek. Bet vēl cīņa. Jāvēršas, bet grib mūža mieru. «Saules mekle». Miers ir atgrieznē uz māti sauli. To meklēt. Tā pati tumst, nāk pretī tumstoša cilvēkiem. Kādēļ tumst? Teikas atrast. Saulei jāmirst kā visai miesai. Dvēsle, kas meklēja mieru, atgriezni, glābiņu, tai pašai ir jāglābj saule. Saule no karstuma iet uz siltumu, uz siltumu, no miesas uz garu, no siltuma uz mīlu. Zūd arī siltums, paliek mīla. Izskaņa. Sarkanas zvaigznes, sadursmes, uguns blāzma. * * * Attīstība iet no stipruma uz smalkumu, viengabala uz draudzību, no varas uz garu, beigās mīlu. Velns un dievs mastodontiski, meklē palīgu smalkā, rada vājāku par sevi, bet tas viņu pārvar. Vecmāte saule - sauli, tā velnu, tas dievu, tas Jāni Vīru, tas sievu, tā Kurbadu, tas Dziļprātīti, tas saules bērnu. * * * Saule visu redz, teika - nevar noslēpt, paturēt ne koks, ne zeme, ne jūras dibens, ne sirds. - Bet man jātēlo, ka saule zūd, ka sauli meklē visur. Cita teika: prasīja saulei, kādēļ viņa tumša: karaļmeita aizvesta u. t. t. * * * Pasaules radīšana: dieva sapnis. Cilvēks arī rada sapnī, fantāzijā. - Saules bērns sapni redz: saules galu, varbūt saules meklēšanu (labāk notikumus tēlot!), redz saules vecmātes acu zīli kā jūru, skropstu ga1u kā kalnu. * * * Kas ir planētas? Mazi zirnīši, sietiņš, kūlēji - Orions, Auseklis, dēls. Jeb vai cilvēktēli? * * * Laima saules meita. Pērkons ir dieva dēls. Līdzās dievam un velnam ir vēl citi zemnieki, no kuriem, nezin. Kā bībelē līdzās Ādamam un Kainam. Salīdzināt visas senās dievības teikas, Bābeles, Ēģiptes Oziris, Izidu, nēģeru, kanibāļu. Latviešu radības teikas. (121041/10-11) RAINIS Aizsāktās lugas AUSEKLIS PROLOGA UZMETUMI 3.11.19. Auseklis 6. 9. 1850.-25. 1. 1879. Prologs. Eņģeļi nes dvēslīti no liela, skaista gara, kas dzīvojusi spožumā un slavā, un Jaunavas zīmē. Tā grib atdzimt atkal jaunavā, mīlā un dailē. Grib atteikties no lielā prieka, tapt vēl skaidrāka, nospodrināta. Zemes putekļiem noberzties. - Dzirkstiņ, kur tu gribi nomesties? - Dzīvot. Bagātā namā dzīvot, ēst, dzert, baudīt. Strādāt plaši, mīlēt, ciest. - Tie visasākie zvirgzdi, kas saplēsa zelta trauku beržot. Top spoži dvēsles trauciņi, bet iznīkst. Iet kaila dvēslīte, pazūd neziņā. Bet zelts paliek tiem, kas vēl vārgāki? Palaida. Izlēca dvēslīte laukā. Tumsa, iekliedzas bērna balstiņā, sāpēs. Viņa dzimusi! Viņa brēc, gribēdama atpakaļ. Nu vairs nevar. Nu iziet līdz galam briesmās vislielākās: tāpat latvieši maza tauta; zemnieki, laukstrādnieki, sūra dzīve, dzejnieka vissūrākā, vismazāk baudītāja, visvārgāka pret sāpēm, visjūtīgāka. Ak, nabaga dvēselīte, Ko tu esi darījusi. Nu nes sūru sāpju mūžu. (121041/1) 3.11.19. Prologs Mēs, māsiņas, trīs laimiņas, Savu ceļu nogājušas. Nu mēs varam apstāties, Ceļa mērķi sasniegušas. * * * Nu tu mūsu ceļa mērķis, Kur šķiras zemes gaitas, Kur švīko liktens dzirnas Jaunajām dzīvībām. * * * - Nu tu, jaunā dzīvībiņa, Debess laimi baudījusi. Lēci dzimt sāpju klēpī, Lēci tvīkt sāpju lejās. (121041/3) RAINIS Aizsāktās lugas MUIŽNIEKI RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 13./14.1.21. Muižnieki - brāļi. Nāves cilts. Tödviets, Tīzs. I Dzīres Ketlera laikā. Otrs Ringens liek taisīt tādus svārkus, kādu Vidzemē nau bijis. Te pievienot. Ik nedēļas pie viena, otra mielasti. Dzer, ka jāizliek ar salmiem grīdas. Joko vergus: maisos skriet, liek kauties, bučoties. Mācītājs sprediķo morāli kā jokupēters. Atstāsta savus joku un varoņdarbus. Grib jaunu, pārmīt suņiem pret zemniekiem, zirgiem, pavāriem. Tödviete smiedamās, tad jau pārmīsat sievām arī. Todviets tūliņ grābj Tīzeni. Tödviets apķer Tīzeni. Tīzene atmet. Tede: lai kopīgas. Tīze nopietna. Lai uzjautrinātu, liek ubagam dziedāt. Ubags burtnieks, nedzied, aizmirsies, kad izsmej, tad dzied par ļaužu postu un pareģo galu varmākām, kas savā netiklībā paši apēdīsies kā odžu dzimums, iznīcinās krievs vai polis. Kontrasts mācītājam. Ubags neiet, ievelk. Ievada skats: Tede jūsmo, ka skaistais Tīzs atbraucis, rīko mielastu. Apsveic otru reizi, bučo, kaut gan tik bij izgājuši dārzā. Citas meitas arī dot viņam, lai priecājas un lai patīk še. Joku dēļ apstellē arī mācītāju. Ir arī Tīzes dēlēns, tas aizstāv māti, kad Teds grib bučot. (121056/3) 13./14.1.21. II Dzīrēs. Teds prasa līguma izpildi. Tede ar mieru: Es nepretojos. - Bet kur tad Tīze? - Kas man daļas? (Sāk saukt.) Ar ko pildīt to laiku? Vajga vēl kādu pavedienu. Citas personas. Varbūt notikums ar latvju meiteni. - Negrib nākt. Grib, lai tu ej pie viņas. Varbūt tevi gaida. Ies. Viesi: Nē, nē, lietai vajga notikt atklāti. Jaunas kāzas dzert. - Tu varbūt nomānies vien. Sūta kara kalpus pakaļ, kas atved brūti ar varu. Atkal jāatrod notikums, kas pilda. Atnāk kara kalpi, ko mazais puika nepielaidis ar zobenu rokā, abus ievainojis. Tīzs priecājas par puiku un sievu. Tede: Puika palaists, neklausa, izmaitā mums jokus. Stāv ceļā mūsu mīlai. Puika atnāk: atstājis kareivjus pie mātes un lūdz tēvu, lai iet pie mātes. Braukt mājās. - To nē, to nē. Mācītājs salaulā Tedi ar Tīzu, otru pāri vēlāk, var arī bez laulības. Puikam dod meiteni un dzirda. Tīzs iedzirdīts no Tedes; ies gulēt pie sievas, Tede ved savā istabā. Viesi paliek smejoties; guldīšanas ceremonija. Visi prom. Paliek puika ar meiteni ideālā mīlā. Viņas tēvs ubags nokauts šorīt. Iznāk Tīzs: Es iešu mājās pie savas sievas. Kur mans puika? - Te esmu. Iesim pie mātes. - Tede: Paliec še! - Atgrūž. Meitene palīdz atrast ceļu. Būs labi. (121056/6) 13./14.1.21. III 1. Tīzs vēl dzer lejā. Bijis un atkal aizgājis. Vai to varbūt rādīt III sākumā un tad viņa aizeju? Starpā izpilda runu puika. 2. Saruna ar puiku un varbūt meiteni, kas nākuši še paslēpties. Varbūt samocīta no Teda, nesaka, kā vārdā visu pacieš. Pa starpu cēlienam bēru [?] dziesma. 3. Tīzes istaba. Ielaužas Teds ar mācītāju: Tīze pasauc savus kalpus. Cīņa ar Teda kalpiem. Puika ievaino Tedu. Teds atkāpjas draudot. Tīze ies prom. 4. Jāaizpilda starpa. Tad tik 5. 5. Teds ar Tedi un Tīzi, lai sūdzētu pāresti, kas viņam nodarīta. Visā savā briesmībā drusku jocīga persona. - Āre, izbēgusi! Tīzis: Ko tad es varu darīt? - Tu priecājies, varbūt kopā esat sarunājusies? Blēdis! - Ko ar tevi runāties! - Tede abus noskūpsta un samierina. Tīzis aiziet. Vajga sarunas starp Tedi un Tedeni, kur viņa to gumda. II savu skatu! Tede: Tā nevar palikt, tas ir par daudz, ko Tīze sev atļaujas. Verdzeni arī protežē. Teds: Bet kas man, kas man darīts! Tede: Jā, tavs vira gods arī ko vērts! Teds: Jāizsauc Tīzis. - Kā tad tu teiksi iemesli? Ka nedod tev savu sievu? Tu tiksi vēl smieklīgāks. Puika jau par tevi smejas. - Tas puika jānosit. - Sit, nelielies. - Es eju tūdaļ. - Pag, tu izdarīsi muļķību viens bez manis. Kas stāv starp tevi un Tīzi? - Puika, to viņa mīl. Nomierina Teda dusmu liesmas, lai padarītu tās pastāvīgākas, ne salmu, bet ozolu kurs. - Vajga gudri darīt. Ataicināsim pie sevis puiku uz medībām vai pie meitas. Un teiksim, ka kuilis nonāvējis. Tad tevi mīlēs Tīze. Ko šis iedomājis? Tikumīgu. Jā, mēs tos skaidros mīlam. (121056/9-10) 13./14.1.21. IV Ēdama zāle. Katastrofa. Samierinošas runas: viss jau bij tik joks. Mutes dot jau var. Tu man arī. Māte: Kur dēls? Apmierina. Meitene: viņa nau, mani turēja ieslodzītu. Māte uztraucas, pieprasa. - Ko tu atkal cel ienaidu? It kā mēs vainīgi. Gribējām tev saudzīgi pateikt. Māte uztraucas, apgāž krēslu. - Kas ir? - Kad tu tāda, tad redzi arī visu. Ienes mironi. Māte un meitene. - Tu slepkava - uz Tedeni: Tā smejas. Saļimst. Tedis klāt. Tedi nosit Tīzis. Sakrīt kalpi. Tede: Visi mierā, aizejat. - Nu mēs vieni. Kas stāv ceļā mūsu laulībai? Meitene liedzas. Tīzis: Laid, sieva jāved mājās. Tede: Palīdzat. (121056/13) 13./14.1.21. V 1. Tīza istaba. Melna izkārta. Nakts. Lampa. Gultā Tīze. Tīzis sēd klāt. Vecene, kas reiz mīlējusi Tīzu. Dzied latviešu nāves dziesmu, saules dziesmu, laipno veco Dieviņu un Laimu. - Mūsu dievi labāki, nu varu runāt, tu nesodīsi. Ar burvību glābt Tīzi, citādi mirs. - Jūs iesat bojā. Mēs paliksim. 2. Tede, lielā mētelī. Aizraida veceni: Sargies! Tad atsedz mēteli kairinot. - Nu mēs esam brīvi! Es atkārtoju tos vārdus. - Nenāc! Lūk, tur guļ, netraucē. Katrs uzbudinums kaitīgs, vārīgāka kā acs. Tede apsedzas. Runā uz slimo par dēlu, uzbudina. Apvaino tā, ka Tīze pieceļas un metas virsū, tad saļimst un mirst. Ieskrien vecene: Slepkava! slepkava! Tīzis ap sievu. - Mirusi! Tu slepkava! Kāvi viņu un bērnu. - Jā, tevis dēļ. - Tev pašai jāmirst. - Tu nevari, tu nokautu reizē mani un savu bērnu. - Atkrīt, izmisis. - Tavs dzimums un vārds mirtu, tava cilts iznīktu. - Lai nīkst visa cilts, saka vecene. Tede sit veceni. - Visi man no ceļa nost, kad varēju 3 miroņus novākt no mana ceļa, tad arī ceturto. Es gribu pie tevis nākt, tu skaidrais. Tad Tīzis nosit viņu arī. Vecene visus apkopj, sakārto drēbes, dzied bēru dziesmu un par jaunas cilts atnāci. * * * Tede izsaka, ka man vajdzēja tava skaidruma. Nebij kaislība vien. (121056/16) RAINIS Aizsāktās lugas GILGAMEŠS LUGAS FRAGMENTI 18.5.2I. I cēliens (Urukas pilsēta. Eannas svētnīca, senasīru aizvēsturisks stilā celta. Aiz skatuves dzird ļaužu vaimanas.) (Ienāk Gilgamešs, vedot savu māti Rišat-Ninlllu.) GILGAMEŠS (Nāk lēni, apstājas klausoties.) Rišat-Ninlil, tu, kas zini katru ziņu, Māte, saki man, vai esmu dievs? RIŠAT-NINLILA Gilgamešs, mans dēls, kam prasi, vai tu esi dievs? Vai tev sirdi viļņo ļaužu vaimanas? GILGAMEŠS Sirdi viļņo manim ļaužu vaimanas: - Lielā Anu pavēles ir jādara! RIŠAT-NINLILA Vai tev sirdi viļņo dieve Ištara? GILGAMEŠS Viļņo, viļņo sirdi Ištara, ij glauž, ij dzeļ: - Lielais Anu teica man: «Tu gans un kungs!» RIŠAT-NINLILA Gilgameš, mans dēls, kam prasi tad, vai esi dievs? GILGAMEŠS Sirdi nemiers man, bet dieviem miers. RIŠAT-NINLILA Arī dievu krūtis reizēm krata nemiers. Lielais Enlil-dievs ar dusmoja par zemi. (Gilgamešs atiet no mātes un rauga savu roku, kura ievainota.) Gilgameš, mans dēls, kāds nemiers ir tev sirdī? GILGAMEŠS (Nemierīgi.) Māte, Rišat-Ninlil! Māte, māte: Akmens nokrita no mana nama celtnes nost, Roku ievainoja, asins lija, sāpes jutu! Vai ij dieviem asins līst, ij dievi sāpes jūt? RIŠAT-NINLILA (Uztraukta.) Rādi šurp roku! - Lūk, jau sadzijusi! Tavas miesas ira dievu miesas. Dieve Tiamata tapa cirsta gabalos. Dievu asins līst, bet atkal atgriežas. GILGAMEŠS Māte, Rišat-Ninlil, tad es esmu dievs? RIŠAT-NINLILA Gilgameš, mans dēls, tavs tēvs ir dievs; Dieve Ištara par sievu dota tev kā kungam; Anu tevi radījis kā kalnu sūbri, Tevim līdzīga nau pasaulē neviena; Tu tas esi: līksmais cilvēks - Gilgamešs; Tu, kas miera nepazīsti dien' un nakti. Tev nau labi zināt katru ziņu, Tā kā Rišat-Ninlila, kas tava māte. GILGAMEŠS Saki to tik, kurš no dieviem ir mans tēvs? RIŠAT-NINLILA Kas daudz zina, tam ar daudzi klusu jācieš ir. GILGAMEŠS Vai man dzīve mūžīga kā dieviem būs? RIŠAT-NINLILA Kas daudz zin, tam klusu, kluso jāapklust, mans dēls. GILGAMEŠS Tad ir labi, ka es dievs un mūžam dzīvs! Darba daudz man, miera nau ne dien', ne nakti. * (Parādās uz apakšējās dievu stātnes dieve Ištara.) RIŠAT-NINLILA Esi sveicināta, dieve Ištara! IŠTARA Esi svētīta tu, Rišat-Ninlila! - Ko tu nesveic mani manā namā; Gilgameš? GILGAMEŠS Šis Eannas nams ir mana paša celts. IŠTARA Tevis celts, bet man! GILGAMEŠS Nē! Anum, līdzi tev un man! Tev bez manis ārā būtu mist zem cedres koka. IŠTARA Es še pilsētdieve! GILGAMEŠS Anu-dievs un tu gan arī līdz: Es še pilsētvaldnieks, es viens pats! Uruku es cēlu, Uruk' sargu vaļņus, Cietus pamatus; kas stiprāki kā varš, Kas uz mūžiem stāvēs līdzi dieviem pat! IŠTARA Mani ļaudis brēc, ka tu tos darbiem spied. GILGAMEŠS Mani ļaudis zin, ka darbiem pilsāts top. IŠTARA Mani ļaudis brēc, ka manis dotais mīlas likums - Dieves likums - top no tevis kājām mīts: Dien' un nakti darbs, pie tēva dēlu nelaid, Nelaid jaunavas pie Ištaras uz mīlas svētkiem, I ne varoņmeitas, i ne vīru sievas! GILGAMEŠS Tavi mīlas svētki gļēvus dara vīrus man; Ļaudis baidot, priestru vīrību tu vērt par sievību; Ištar' sirdi priecēt, dunču nesējiem liec atdoties, Uruku tu dari man par prieka meitu vietu! IŠTARA Netrauc manus likumus, es esmu dieve! Likumpārkāpējus bargi sodīs dievs. GILGAMEŠS Netrauc manus likumus, tie arī dieva! Pārkāpējus sodīšu vēl bargāki es pats. Tu ar priestriem lūkoji man toreiz pretoties, Kad pats Anu cēla mani še par valdnieku! IŠTARA Ļaudis tevi cēla še par valdnieku, ne dievs; Bet nu ļaudis paši, lūk, par tevi brēc! GILGAMEŠS Dievs un ļaudis mani cēla, jo es esmu dievs. IŠTARA Smiekli, smiekli! lūk, šis arī dievs?! Divi trešdaļ' kroplis būtu līdzīgs mums? Kas mēs pilnā spēkā staigājam kā saules, Zemi aplaimodami ar vieglu dvašu, Gaisos mirdzam mūžam nemirstoši, nevīstoši! Ha! un tu?! GILGAMEŠS Un es? un es? (Ištara pazūd no apakšējās stātnes un parādās augšējā stātnē, pāri pār priekškaru, kurš šķir svētekli no ļaudīm.) * (Aiz skatuves dzirdamas vaimanas, raudas, saucieni, dieves sveicieni. Tad, priekškaru pabīdot, ieplūst svētnīcā ļaudis. Piesteidzas Gilgameša sargi, lai ļaudis aizbīdītu, bet tie atrauj priekškaru un sanāk iekšā; aiz viņiem redzams pūlis.) I SARGS Nostu, nostu! Ļaudis, ko jūs iekšā nākat šeit!? ĻAUDIS Glābjat, glābjat! Dieve Ištara tur augšā, glāb! II SARGS Eanna te, Gilgameša nams, priekš Anu celts! KĀDS NO PRIESTRU ĻAUDĪM Un priekš lielās Ištaras jūs, sargi, nost! ĻAUDIS Dievi pielūgt nākam, ceļos krītot! Glāb mūs! SARGS Lūk, pats valdnieks še un māte Rišat-Ninlila! ĻAUDIS (Rāda.) Lūk, tur pati lielā Ištar' dieve stāv! (Ištara augstumā pacel rokas. Pūlis atvelkas uz brīdi, tad atkal pieplūst. Ištara pazūd.) GILGAMEŠS Ko jūs, ļaudis, gribat, manā namā lauzdamies? VIENS NO ĻAUDĪM Lielais valdniek, - pati dieve Ištara - Rādījās tur - mēs, no āras redzot, nācām šurp - OTRAIS Apžēlojies, kungs, par mūsu vaimanām! GILGAMEŠS Nevar nākt še! PRIESTERIS (Aiz ļaužu muguras.) Nevar ļaudīm liegt pie dieves nākt! NO ĻAUDĪM BALSS Kad tu nežēlo mūs, lai jel dieve glābj! CITS Dieve, glāb mūs! VĒL CITS (Neredzams.) Glāb no bargajiem! GILGAMEŠS Ko jūs žēlojaties? Ka no naidnieka jūs paglābju? Ka jums ceļu stiprus vaļņus aizsargam? Ka par valsti cieši kopā slēdzu jūs? VEČI Gilgameš, tu gans šai iežogotai Urukai - Gilgameš, tev līdzīga nau zemes virsū - Gilgameš, tu stiprais, spīdošais, pilns gudrību - Gilgameš, ak, Gilgameš, kam dēlus nelaid nākt pie tēviem? GILGAMEŠS (Uz vienu no večiem.) Vai tu biji kareivs? VIENS (Atkāpdamies.) Biju, biju - lai tad iet mans dēls! GILGAMEŠS (Uz vienu no jauniem.) Vai tu būsi kareivs? VIENS NO JAUNIEM Būšu, būšu; lai tad paliek tēvs! GILGAMEŠS Tēvs no naidnieka jūs neglābs, glābs tik valsts un pils. (Vīri, vecie un jaunie atkāpjas.) PRIESTRA BALSS (Aiz ļaudīm.) Ejta, sievas, ejta, meitas: lūgt par vīriem, dēliem! SIEVU KORIS Gilgameš, tu stiprais, Žēlo tad mūs, vājos! Atdod mūsu vīrus, Atdod mūsu dēlus! Žēlo mūsu mazos Nevainīgos bērnus! Žaudē mūsu asras Dienu, nakti, rītus! (Sievu gaitas Gilgameša priekšā.) BALSIS AIZ ĻAUDĪM Bērni, dejojat un lūdzat lielo Gilgamešu! GILGAMEŠS (Paceļ gaisā un apmīļo vienu no bērniem.) BALSS Žēlo, Gilgameš, ij tev būs bērns no dieves Ištaras! (Gilgamešs nolaiž zemē pacelto bērnu.) BALSIS Bērni, metat savas asaras uz Gilgamešu! Lai tā svārki smagi top un lejā velk pie jums! (Bērnu dejas.) BALSIS AIZ ĻAUDĪM Ejta, jaunavas un varonmeitas, lūgt un dejot! (75532/2-15) TEKSTA PIRMUZMETUMI 18.5.21. - Dieve Ištara ir tevim sieva, dēls. - Kad es dievs un dievs man tēvs, un dieve sieva, Tad lai visi mani paklausa kā dievu. (75532/35) 22.12.22. Puse tavu miesu ūdens ir, Dievu miesas sausas. Nakts ir tikai vājināta diena (Nāve tikai vājināta dzīve.)? Trūdu zeme mūsu dzimta māte, Miesas nemirstība paliek mums arvienu. Aiz aizmirstības akmeņiem guļ nemirstība. Mirējs apsveiks noslēpumu varas, Savus kapa biedrus neskaitāmus. Nāve dzīvei īsta māsa. Dzīve vienojas ar nāvi nemirstībā, Dara dzīvi saprotamu, nāvi pieņemamu, Dzīvi nesaprot, kas nezin nāves. Dzīve viena kustoņiem un augiem, Viena arī nekustamiem akmeņiem. Zemē atgriežoties, Atgriežamies vispārējā dzīvē, Kura visu būtību kā važas ieslēdz. Zeme visu spodrina un jaunu dara, Lielais klēpis pasauls visums dzemdē. Stādu dvēsle. 23.12.22. Kurš var pateikt, kas ir dzīve, kas ir nāve? Kristāls salauzts atkal pieaug sārmā, Galīgs miers nau akmenim, ne smiltīm, Kas šķiet miers, tas neredze tik vien. Nekustamās lietas visas dzīvas. Akmens dzīvo tūkstots gadus, kādēļ es lai ne? Akmens krīt un nosit cilvēku, Vai viņš vainīgs nau, to katris soda? Akmens dzīvs, kaut nekustas no vietas. Nevar samīt akmeni, tam arī sāp. Zālei arī sāp, kad viņu pļauj. Saulē kustas arī akmens pats, Izstiepjas un mīkstojas, un smaržo. (75532/18) 24.12.22. Ašāk mirst no nāves bailēm, ne no nāves, Tava dvēsle vienojas ar dievu dvēslēm. Bailes no tā nezināmā. Neviļus no nāves baidās. Nāve augstākā no ciešanām. Patīkamas jūtas nāves lēkmē, Visa dzīve acu priekšā aši aizplūst. * * * Jo visaugstā taisnība ir mīla, Tikla pati sevī atrodas. Ko tev solīt, ko tev draudēt nāve spēj? Nāvē pašā nau nekā, kas baida. Nāve ņem mums spēju ciest. Apraudāt, kad cilvēks dzimst un kad viņš mirst. Mirstu apmierināts: nāk nāve ar majestātisku labsirdību, brālīgu apskāvienu. Mirst nāves baiļu dēļ. RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 3.3.21. Pasauls ceļotājs meklē dzīvību, izzina par pagātni un par pazemi. 2/3 dievs, 1/3 cilvēks. Bēdas, ka nau pilndievs, var daudz, bet ne visu. Ciešanas un nāve arī viņam. Grib neiespējamo spēt. (75532/27) 5.3.21. Kas grib pārvarēt nāvi, tam pirms jāpārvar miegs un bailes. Nomoda 7 maizes (nāves ābols). Jūras dibenā dzīvības zālīte, kuras vārds: kā sirmgalvis top atkal jauns cilvēks. Jeb vai nāves ūdens? (75532/28) 5.3.21. «Gilgamešā» Kettenstil. Urukieši lūdz dievus, tie Anu, tas Aruru. Skaitļi: 3 kārtīgums, 6 dienas un 7 naktis. (75532/29) 18.5.21. Engidus nāve. Garu izsauc. Engidu: Nepalaid nāvi. Iet meklēt dieva nemirstību kā cilvēks. Miegu neuzvar. Dod atjaunotnes zāli. To noņem čūska, Gilgameša dēls raud. Vai to zina Gilgamešs? V (tas varbūt IV) Izsauc garu. Jeb agrāk Ištara. Tu mirsi. Gilgamešs: Tu arī. Kur cerība uz nākotni? Ka cilvēki tiks augstāki un beigās nemirstīgi? (75532/35) 18.5.21. Gilgamešs iet tālu ceļu, lai nāvei izbēgtu un mūžīgu dzīvi iegūtu. III Gilgamešs grib, lai atceļ kāzu ceremoniju ar Ištaru. 20.5.21. II Iekaro Engidu, tā parāda savu gudrību. III 1) Ištara iemīlas Gilgā pēc Humbalas kaujas. Tas tātad bijis viņas pretnieks, ar citiem mērķiem nekā Gilgamešam. Pārvarējis Engidu, gudrāks par Ištaru. Ir oficiāli laulāta sieva, bet nu grib īsta sieva būt. - Esi jau mans vīrs bijis. Tev ir dēls. 2) Debess vērsis. Gilgamešs uzvar. Ištara: Es tevi atjaunošu. (75532/36) 21.5.21. V Muromietis atzīst, ka jaunā paaudze top labāka, jo vairāk viņu uzveic vecā: Tu taču mans dēls, jūs mani bērni, izvedat galā, ko es gribēju. V Gilgamešs nau pilns dievs, grib to trūkstošo 1/3 panākt pats. Beigās zaudē IV, kas izvedīs viņa ideju? 1) Čūskēns, zemes dēls. Ištaras kā nāves dieves, tātad zemes spēks tiks dievišķs? 2) Jeb vai čūska nesis dzīves zāli ļaudīm, kā gribēja Gilgamešs? 3) Jeb vai pati zemzeme tiks dievišķa? 4) Jeb otri grēku plūdi un tad otri Utnapištim visi cilvēki. 5) Jeb Engidu attīstīsies vēl tālāk no zvēra par cilvēku un tad par dievu? 6) Vai Ištara pārgrozīsies zem Gilgameša iespaida; viņa dažāda bijusi, arī cilvēces māte. 7) Vai Aruru izdomās un vadīs citus cilvēkus? Ar to beigt. 8) Vai jāpārvar visi dievi un viņu vietā jānāk dievišķiem cilvēkiem, tātad beigas: cīņa pret dieviem. 9) Ištara dabūjusi atjaunotnes zāli (izmānījusi Utnapištim, tātad cilvēkam), dos to ilgamešam, atjaunos caur sievietību. - Mīli mani: es miršu, dzīvo tu. Es pati pārvērtīšos. 10) Atjaunos meita, kas jau atjaunojusi Engidu garīgi. 11) Ēd čūsku, fallusu, savu dēlu, tad nemirsi. Meita atdod viņam savu dzīvi, viņam bij tūliņ jāmirst. Tad Ištara, bet tā būtu Spīdola. Tad pasaulei vajdzētu iet bojā. - Lai iet! Es salauzīšu elles vārtus. Otrie grēku plūdi, kad cilvēki iznicinātu dievs. Atvērtu vēju un ūdens vārtus. 12) Dievu sapulce: Ko darīt? Draud mums ar elles vārtu laušanu! - Beigas kā Prometejam. Sāk kustēties pamati, un dievi bēg kā suņi (kā I grēku plūdos); elle sāk kustēties: Gilgamešs ir sacēlis elli. Beigās: uguņi un pērkoņi. Ištara ir nodevusi, devusi dzīvības zāli Gilgamešam (tā kā toreiz nodeva Engidu); tā tik Gilgamešs spēj kustināt elli, t. i., zemzemi, sen noslodzītos apspiestos garus. Ištara nau labprāt devusi, bet kā sieviete likusi sevi pārvarēt; viņai vara darīta, bet labprāt to redz. Dievi viņai garlaicīgi, piegriezīsies cilvēkam, Gilgamešam. Ištara likusi Arurai radīt Gilgamešu tā, ka viņš derētu Ištarai. V I Gilgamešs mirst, tad Ištara atdod dzīves zāles. To Gilgamešs neņem, ja ne dievs, tad nekā. II vai Ištara dod trūkstošo dievības daļu un pati brauc ellē. III Gilgamešs nepieņem ij to, bet lauzis visu nāvi un dievību iznīcinās. (Bet kā?) (75532/38) 23.5.21. Daudz grib raibuma, deju, gājienu. Ištaras dievkalpotne. I Mīlas dejas, ceremonijas reliģiskas. II Gazeļu un zvēru kori. III Ištaras svētki, kāzas ar Gilgamešu, balets. IV Tuksnešgari, nāves biedu tēli, skarpiji utt. V Ištara, nāves gari, orģijas, nāves ļaudis ceļas no cietumiem augšā. (75532/39) 24.5.21. Anu vēlējis celt pilsētu. Asins no rokas,. lāses atradis lejā priestris. (75532/40) 19.1.22. Dievi grib cilvēkus par vergiem. Marduka pavēle. I apņemas tapt dievs (aiz motīva darīt labu ļaudīm), tikšu pilnīgs, stiprs utt. Engidu - tev līdzīgs. - Paņemšu sev, abi pret jums. Dievi tura cieti savu noslēpumu, nevienam nedod nemirstību, Adapa apmānīšanai no Engidu. Vai te jau Ištara iedod nāves dīgli? II Iegūst Engidu. Iet pret Humbalu, lai atbrīvotu no nāves, domā, ka tas vainīgs. Pate māte kā dievu pusē, māna dēlu. III Ištara iemīlas. Atraida. Debess vērsis Ištaru izsmej. Engidu mirst. Gilgamešs raud. Ištara apsmej: Tu arī mirsi. IV vēl raud. Iet meklēt dzīves zāli. Utnapištim. Atņem Ištara. Uzliesme un atkrite. V Engidu uzceļ, raud, salauzis nāves vārtus, ieceļ par dievu. Miers ir nāve. Dievi mirst arī. Asaras paliek no cilvēcības iekš Gilgameša. * * * Nau nekā aizgrābjoša. Gilgamešs raud. Stipra griba: nemirt! III Gilgamešs paceļas no Engidu līķa, Ištara bēg. Gilgamešs smejas. Kad Gilgamešs iet, aiz priekškara smejas Ištara. Iztēlot nāves briesmas, iztēlot pieķeršanos dzīvei: dzīves jaukumus: bēru dziesmas! 22.1.22. Anu radības teikās pavēlēts, ka cilvēkiem jātaisa tempļi, priekš tā tie radīti. I Aruru pate taisīs Engidu, 14 gudras sievas taisīs citus cilvēkus, 7 zēnus, 7 meitas. Mani tikai pielīdzina. (75532/42) 20.1.22. Gilgamešs Pēc Engidu nāves nomet visu karalību un kā cilvēks iet pret nāvi; vai jau pret dieviem arī? (75532/43) 23.1.22. Gilgs Rakstīts operas veidā. Tā rakstīt arī citas lielas drāmas. (75532/44) 23.1.22. IV Utnapišti - šumeriski Cinzudu. Sur-Sanabu-ur Šanabi. Cinzudu negrib dot nemirstību Gilgam, izsmej: Tu pat miegu nevari pārvarēt. Gilgamešs: Es lauvas pārvarējis, negulējis cīnīdamies. Gilgamešs pazaudē un top bēdīgs, iet prom. Cinzudu sieva liek dot dāvanu. Gilgamešs: Būs priekš citiem, man nepietiek. Dievi neizlaiž no rokām noslēpumu. Sev dzīvi, cilvēkiem nāvi. Kas ir viņu dzīve? Nekustība, vai tā nau nāve arī? Ištara nau drīkstējusi tiktāl nākt līdzi, sūta čūsku vai Gilgameša dēlu? Čūska - nemirtne. IV 1) Engidu apraude, aizeja meklēt pret dieviem, vai Ištara parādās? Tur pat dievi neiet. 2) Ja iespējams, starpskati: skarpijļaudis dārgakmeņu dārzā. 3) Cīņa ar Cinzudu, miega cīņa. 4) Dzīves zāles atņeme. Parādās Ištara. (75532/45) 19.12.22. Gilgamešs (arī Aleksandrs, Liädzi) 1) Piemēri par ilgmūžu. Vecie dievi un cilvēki. Dzīve nāvē - kapā. Gilgamešs meklē arī zinātnisku izeju. 3) nāves vārtu laušana, 2) Engidu saruna: dzīve kapā, tārpi, 4) dievu miršana, 5) ķīniešu protests pret ilgmūža gribu. Liädzi, Džuang-dzi, zemākās, ne filozofiskās tieksmes, 6) masu laimi filozofi nesaprot. (75532/46) 23.12.22. Rišat-Ninlila pate vainīga, ka nau gribējusi mirt. 1/2 cilvēks, 1/2 dievs. Ir 1/3 pielaulājusi klāt, tapdama neauglīga, priesteriene vai drīz mirēja. * * * Ištara likusi Aruru taisīt Gilgamešu 2/3 lai būtu pievarams. * * * Dievi nenovecojas, bet arī neattīstās, parādās dažādos veidos, bet neprogresē, tā cilvēks var viņus pārspēt. * * * Ištaru pret Gilgamešu varbūt iespiest II. Tad III būtu, kad Gilgamešs neizcieš miega neguļu. IV dzīvības zāles atrade un zaude. V Engidu un vārtu lauzne. (75532/47) 21.12.23. Gilgamešs bij līksmais cilvēks (to rādīt pašā sākumā). Ievainojums pārvērš. Rišat-Ninlila baidās, ka traģiski beigsies, jo grib sasniegt, ko nevar: nemirstību. Vai nau arī viņas vaina? Vai aiz mīlas uz Šamašu neatteicās no dēla nemirstības. Vai pašai nebūtu bijis jāmirst kā Semelai, jāsadeg, lai iznīcinātu visu mirstīgo? - Jā, labi. (75532/47) 25.12.22. No nāves bailēm ceļas ticība uz viņsaules dzīvi. - Bet ja nu viņsaules dzīve ir bēdīga? Kurp tad bēgt no nāves? - Nemirstībā vai šinī dzīvē. Jātic dvēselei, kura nemirst. Bet Gilgamešs nezin par to, viņam tikai viena dzīve. (75532/21) Gilgamešs - Ko palīdz, ka tu visu zini un nekā nesaki? - Es gribu visu redzēt un teikt, lai ir labi. I Aruru taisa savu pensu, jauno dzīvību, nāve vairāk parāvusi, nu jāsteidzas. Te uznāk ar Engidu. Tas viņa paša prieks, mākslas darbs. (75532/26) RAIŅA PIEZĪMES PAR SENĀ EPA TEHNIKU 5.3.21. Senā epa tehnika Redzamība: visas rakstura īpašības 1) ar darbiem ilustrētas. (Tik tā)i, ka ejot drēbes noplīst.) Dvēsles notikumi objektīvi tēloti: 2) sapņos, cits izsaka vārdos viņa domas, garas runas, arī pašsarunas. Runas atkārtotas, vēlāk variētas. Tēlojumi augstes vietās plaši. 3) Reālisms. Bet galvenās lietas netiek teiktas. Tipi, ne indivīdi. Dieviem katram savs amats, ne indivīdiem. 4) Kontrasta iespaidu maz. Iepriekš pasākoši motīvi: sapņi 5) ko pareģo, bet drusku citādi iznāk. Ierosina lasītāju uz minēšanu. Sapņu tulkojumi dod vairāk iespējamības. 6) Runas, brīdinumi (brīdin., bet liekas, ka labi vien iznāk). Teika - varbūtība, pasaka - nevarbūtība. 7) Aizturoši motīvi, šķēršļi varonim, bet arī tieši 8) aizturoši, kā, piem., garāki stāsti. 9) Atkārtojumi un izstiepumi situācijās. Stāsts vairākreiz atkārtots, kā arī dzīvē anekdoti stāsta vairāk reizes. 10) Sapņi redzēti pa 2 reizēm. Ceļu prasa divreiz. Kāpinums. 11) Epizodes. 12) Pēcstāsta māksla. 13) Noklusēšanas un aizsegšanas māksla. Kādēļ kas notiek. Un to varbūt pateikt vēlāk. Ierosina lasītāju uz kombinēšanu. 14) Citas literatūras nozares iekšā. Lamu dziesmas, lāsti, svētības, burvju vārdi, lūgšanas, mīklas, sakāmvārdi un gudrie dievi, uzvaras dziesmas, bēru dziesmas, alegorijas. (75532/32) RAINIS Aizsāktās lugas ZALŠA LĪGAVA RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 6.11.21. I a) Ar brūtgānu tiekas un līgst. b) Zaltis noņem gredzenu. Viņa ilgas pēc saules, noved lejā sev sauli. Drausma, jo bez briesmām nepaliek, viņš pret likteni dara. II Dzer kāzas ar līgavaini, atnāk Zaltis ar greznu gājienu. Aizved. III Ūdens pilī. Iemīlas Zaltī. Bet ilgas pēc saules, augšzemes. Zaltis aiz mīlas aizlaiž. Drausmu jūt, ka nenāk sods par laimi. IV Pirmais līgavainis gavilē. Bet viņa mīl Zalti. Jānomaitā. Cer pārrunāt līgavaini, tas solās nedarīt nekā (viltus līgums). Viņa gavilē, atklāj pati noslēpumu, ka nāks. Gaidas publikā. V Pie ezera. Viņa gaida un saka burvju vārdus. Līgavainis ar pavadoņiem. Satiek Zalti, uzbrūk, nošauj viņas acu priekšā. Kad līgums kā Persefonei? Vai nāvi acu priekšā jeb par to runā V? Vai beigt ar gaidām pēc Zalša vai līgavas? Zaltis: Ej, tu sasmelies saules pusgada. (23272/15) 25.1.24. Saules mīts. Sauli izcelt. (23272/16) 9.10.24. I Gredzens simbolizē sauli, Zaltis noņem sauli no zemes. Noņem drēbes pa vienai, skats garāks. III Dekorācija jauna. V Varbūt pus gredzenu atstāj mātei - zemei. 19.10.24. Nemirstības jautājums latviešu apakšzemes teikās. Plūtons un Prozerpina. Jūras apakša, var arī būt zemes apakša. (23272/17) RAINIS Aizsāktās lugas DIV' DŪJIŅAS GAISĀ SKRĒJA RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 14.12.21. Jaunsaimnieks. Zemgribis Virsraksts: «Div' dūjiņas gaisā skrēja». I Rīgā, nemierā ar savu darbību un vispārējo nedzīvību. Tikai studēšana. Bet tā dārga. Viņa mīļākā to nespēj. Sentimentāla. Bagātie saimnieki pretī cīnās. - Ej uz laukiem, kur celsies dzīve. Pabeidzis studijas. II Tēvu mājas nedod, tās pārdotas. Muižā kā kareivim jādod, bet barona ļaudis protestē. Meitene. Nau kur piemesties. Laukstrādnieks izpalīdz. Tiesas nams. III Rīgā. Nevar apstrādāt savu zemi. Rīgā apsmej. Piedāvā spekulāciju, kancelejas vietu, lauku skolotāja vietu. Meitene klausās aiz durvīm dziedāšanu, netiek konservatorijā. Cīņa pret bagātajiem saimniekdēliem, tie nospriež denuncēt: nevajga rūpniecības, nevajga sīko jaunsaimnieku. Vajga demokrātijas, jaunradītāja gara vadoņa. Pašnāvības domas. Saule aust. (Jeb vai tumsa.) IV Uz laukiem dabū zemi vēlēšanu priekšvakarā, bet apcietina viņu vai meiteni. Tiesas nams. V Lauki. Ievēlēts un atlaists, bet meitene mirst. Tā nomirst no uztraukuma. Apņemas strādāt. (22929/70) 14.12.21. - Kā jūs sauc. Dodat pasi. - Mirta Vanag. Še pase. - Kā? Pase izdota uz cita vārda! Līze Vanag. - Tas man tā, tik pieņemts vārds. - Smalki gan. Jūs pieņemat vārdu, kad un kā gribas. Varbūt pasi arī. - Tā ir mana pase. - Nē, tā nau jūsu pase. - Ierakstat: blandās ar svešu pasi. Ko jūs še meklējat? Kas esat? Jūs pieķerties protat. - Es - man bij vēlēšanu liste. (22929/71) 16.7.23. Atmostas mīla, pirmā. Dziņa pēc pasauls redzēšanas, pēc sevis? Spaidi no āras un no iekšas. Palaižas, dzer, to drīst. Jeb vai top kas liels. - Es gribu ārā, un es tapšu liels. Es neļaušos ne no viena mācīties. Brīvs, nebēdāju par visu pasauli. Man nebij laika tā domāt. Es arī ilgojos, bet bij jādod stundas. Es cīnījos, pret sevi un pasauli, un uzvarēju. Kas glāba? Ticība, pienākums pret sevi, dziņa pēc uzturas, stāvokļa. Gudrība: ka vara un viltus visu panāk, mest kūkumu. (22824/12) 16.3.23. Es nevaru iet bojā, man tik daudz cerību. * * * Konflikts - dziņa pēc augstāka un mīla, uzturas cīņa, uztura priekš cita. * * * Dusmošanās, aukstuma izrādīšana, bāršanās starp mīļiem. Pazīstamu, iecienītu, sentimentālu dziesmu. * * * Dod citu, zemāku mērķi, kurš arī labs vai pat vēl labāks. Apmierinās, lai pie niecīga gadījuma izplūstu. Pat bojā iet nevar, jo kur paliks vecie vai jaunie? Pat traģikas nau. * * * Šķiršanās mērķa dēļ. * * * Daudz raudāt ir labi. (22824/13) 16.7.23. Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, bet mums nau vieglāk. * * * - Vai tiešām es tava pirmā mīla? * * * Pašnāvība: negrib tumsu uz laukiem, apsmieklu. Par pēdējo naudu dzīres, opera, autā izbraukums uz Juglu un slīkšana. Bet «Zaudētas tiesības»? (22824/14) 15.9.23. - Mani tu sen mīlot garīgi. Kādēļ tu tik ilgi šaubījies par manu mīlu uz tevi? Kāda tev daļa par to. - Kad tu pats mīlētu? Bet tu sāki varbūt mani mīlēt pa to ilgo laiku? Lugā L. dienasgrāmata. (22824/15) RAINIS Aizsāktās lugas KUNG-TSE RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 12.1.22. Kung-tse Liela ētiska personība. Kants. Neatkarība, skaidrība, enerģija, zinātne, vienība. Domātājs pār laiku un telpu, bet pats ierobežojas - dzejnieks un krājējs. Ģēnijs izturētājs, ne radītājs. Dzīves mākslenieks. Optimists. Rücksichtslosigkeit. Pārāk konsekvents. Prinčipu cīņa. Vai valdīt ar jaunu vai ar labu. Uzvar jaunais un tomēr labais. Valdīt var tik tiklība, valstij jādibinās uz vienkāršiem pamatiem. (22823/2) 12.1.22. Kā Liädzi pārvērtās Atmeta staigāšanu, lepnību, ticību pārdabiskam, mākslām un brīnumiem, darīt gribu, kāri mācīt, labot ļaudis, sevi un visu. Sāka jāt ar vēju. Pārvarēja Jang-Džu. Atziņa dzīves nevērtību, tad viņas vērtību, bet pats ņēma saskaņu. (22823/3) 25.3.23. Kung-tse redz lielo postu, ka zūd miers un tikums. Grib atjaunot veco, domās, bet to reformē. To grib ne vien domās, bet izvest. Laotse pretstats, domās. Nedarīt. Pašam taisīt vēsturi. Dabū izvedēja - ministra lomu. Cīņa pret viņu. Kung-tse panākumi. Mēģinums izdevies. Pabalstu noņem, uzsūta baudas nesējus. Viss zūd aiz niecīga iemesla. Laotse - vai ir prom? Nau ar ko runāt. Atstāj aši dzimteni. Bet uzvarēs pēc 100 gadiem. Nāk reformas, bet ne no viņa. Laotse taisnība. Bet dzīve tomēr pēc Kung-tse likumiem. Laotse netaisnība. Pēdējais skats aizgrābjošs. I Cīņa ar Laotse. Skolas dibināšana. II Darbs. Valsts vadīšana. III Cīņa pret meitenēm. IV Literārais darbs. V Aizeja: Laotses parādība. Jan Hui mirst. (22823/5) Kung-tse - pilsonības sociālisms. Komunisms - Laotse. Tagad arī jāuzbūvē pēc kara jukām. Vecā pilsonība un sociālisma tikumi un likumi. Cīņa pret dzīves apstākļiem. Reizē problēms tas, ka Kung-tse ir tikai talants. Laotse ģēnijs: kārtotājs un radītājs. Arī te Kung-tse sāpes, bet arī attaisnojums; Viņš uzvar Laotse. Bet pūlis Kung-tsi. Visstiprākais ir viszemākais. Pūlis sataisa ceļu tālāk. Talants ģēnijam. Ģēnijs nau izvedējs, arī talants tik pa daļai, visa darītājs ir pūlis; Ķeizars, ministrs, ļaudis, masas. Ģēnijs - gara intreses ārpus dzīves. Talants - gara intreses materiāli, miesās. Pūlis - miesas intreses, gars tikai kā izkārtne. 26.3.23. Pats vēl piedzīvo, ka no viņa darba atkrīt , nost visas praktiskās reformas, pat pamats: Ķeizars un ģimene sabrūk, bet paliek ētika un paša lielā persona. Visa praktiskā darbība ir pārejoša. Arhats: sasniedzis nirvānu, bet iet atpakaļ citus pestīt. Te traģika un uzvara. Skats Beigas: nakts, visa saruna par nākamiem darbiem tumsā. Laotse parādība, jo jāatbild; pirms tam darbojās Taoteking. Iedomājas Laotsi, pats tauriņš. Džang-Džou. * cf. 25.3.23. Atkrīt viss praktiskais. Pazaudē taisni tur, kur gribēja pārlabot Laotse. Taisnība Laotse, bet žēl cilvēku. Arhats atsakās no nirvānas. (22823/6) 28.3.23. I Laika posts, vecās kultūras spožums zūd. Ļaudis cieš. - Vai tā jābūt? Vai nevajga palīdzēt? Liädzi. Cf.: anarķisti, Jan Džu. Uzbudnes moments. Hedonists. Napoleons. Iet pie Laotse: Tu gudrākais, teic tu! Kung-tse cīnās ar sevi: vai tiešām nedarīt? Nespēj noskatīties: varētu sasniegt personiski svētumu, bet atsakās par labu tautai. 2. uzbudnes moments: izšķiras. II Bet kā palīdzēt? Ko grib? Kur ideāls? Kas ies līdzi? Lu pilsētās. Gothe. «Romas ceļojums». Mācekļu salase. Tie arī grib palīdzēt, Jan Hui mīl ļaudis, daži tikai filozof. laimi. Valsts darbinieki. Tiešās zināšanas iegūt. Cīņa ne vairs ap to: vai iet palīgā, bet kā darīt? Meklē Ķeizaru, kas dotu iespēju. Sēras, ka pats nau Ķeizars. Kāds māceklis ziņo, ka Ķeizars dos. Kanclers. Meitas uzlaiž, kas sazinās ar ienaidnieku. 1. Audience pie Ķeizara. Kanclera smiekli. Cīņa. - Nu mēģinat! Kanclers slepus māceklis, atraidīts. 2. Darbība un 3 mēnešos pārvērtība. Kanclera cīņa pretī. III 3. Ārējie ienaidnieki. Konference. Uzvara. Kung-tse gaviles, un tūliņ ielaužas raudādamas meitas. Ķeizars žēlsirdīgs. Kung-tse nejauj. Ķeizars: Es tev visu ļāvu, tu ņem vairāk, nekā tev nākas. Jaucies privātā lietā, aprobežo mani, esi pret žēlastību. Vari pats iet. Kung-tse piekāpjas. Nebūs jau tik jauni, saka Kanclers. Vai tā viņa vaina? IV Meitu dejas un dziesmas. Kung-tse: Nau senā mūzika! Visi galmenieki priecājas. Kultūras un miera ieguvums, ienaidnieku izmantot, tie kā mesli. Ķeizars pārvēršas no mācekļa par valdnieku. Šaubas par Kung-tse politiku, Kanclers ieteic savu varas politiku. Ķeizars, no meitas iekarots, atteic Kung-tse. Arī mācekļi sāk padoties iespaidam. Tad Kung-tse bēg. V Skats pie robežas. Gaida, vai nesauks atpakaļ. Mācekļi ne visi. Hui izceļas. Pazaudējis cīņu. Tāļa mekle. Mācekļi: princips nepareizs. Kung-tse: gan pareizs, teorētiski jāsaņem kultūra, būs nākamiem laikiem. To saka Hui, tas iedod domu. Laotse aizjājis. Hui * [nāve]. Laotse parādība. Paliek galīgi viens. Uzbruksim viņa dzīvībai! Kur tas? Vai III? Kāpiņš, Par spīti Kung-tse paliek galmā. Ar to beigt? Aša aizskriešana? Vai nāve? Labi, ja ar aizskreju pietiktu. Beigas: Paliek viens. Darbs pazaudēts. Pat ienaidu saceļ un tīko pēc dzīvības. Jeb vai: visa cerība izvest ideju zūd, * Laotse, * Hui, aiziet mācekļi, tad vēlreiz saceļas uz uzvaru: dos teoriju, kas valdīs 1000 gadus un 1000 zemes. (22823/7) 28.3.23. Visi gar Kung-tse intresējas un apkaro. Tas rāda, cik viņš ievērojams un centrāla figūra.. * * * Svainene. Sievietes personas vajdzīgas! * * * V Sāk dziesmas krāt? Pats dzejo. Sēra sajūta viscaur. (22823/8) 30.3.23. Kung-tse dzeja. «Chinesische Flöte» Nr. 8 tulkotu ielikt drāmā. Tātad ņemt kā dzejnieku. (22823/10) 16.6.23. Viss ap valsti un kārtību Ķīnā ne iekarojumi, bet mierīga kultivēšana. Nau individuālisma, arī reliģijā. Dūša, zinātnes dziņa - pietāte, praktiskums. Duālisms: gaisma, tumsa, vīrs, sieva. Piecskaitlis. Taoisms. Šang dinastija. Kung-tse. Džou dinastijā stingrāka sabiedrības organizācija. Džou dinastija nāk no rietumiem kā barbari, tautu staigāšana. (Hou Dzi ministrs pie Jau un Šun.) No turienes nāk ģimenes ideja, kuru no jauna ieved Kung-tse kā viduspunktu. No tās nāk lēņu sistēma, kuru ved Džou visai valstij. Ahnenkult, bēres uzvestas top, mūzika ved saskaņā dvēsles dzīvi. (22823/11) 16.6.23. Lielums, jo tikums uz 1000 gadiem. Visa pasaule nokārtota, visa pagātne aptvērta un apskaidrota par paraugu. Pagātne un nākotne, bet tagadne zūd. Kad piepildīsies, zudīs arī nākotne, Tad ieies mierā, kur Laotse. Pāreja vajadzīga kā tautas, nevar tūdaļ Laotse un kosmopol[ītisms?]. (22823/12) 4.7.29. Abi esam mūžīgi pretstatīgi principi: vienkāršība un daudzkārtība, vientiesība un zināšana. Abi, Kung-tsa un Lao-dzi, ir sociologi, tā var strīdēties. * * * Reti kāds tiesas spriedums atbilst taisnības apziņai, kaut gan tik daudz likumu, kas nosauc dažādus noziegumus. Tā arī dzimumattiecībās. Sirds ir ķīniski «tauste». Abiem taisnība, seceniski. Vienkāršība top sasmalcināta daudzkārt, tai seko. Kung-tse drāmai. Āzija un Eiropa. Āzijas miers, lielums, zemēs tuvums, dabas pārvarība. Iekšēji tomēr Kung-tse tuvāks Eiropai, jo arī aktīvs. (22823/15) RAINIS Aizsāktās lugas LAULĪBAS DRĀMA RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 23.3.12. Vīrs sāpēs izdomā visas konkurences un liek priekšā šķirties. - Nē, mīl. - Labi; šķirties tikai oficiāli. - Nau moderni. - Tad izskaidrot savā avīzē, ka nedzīvo kopā. - Un tad? - Dzīvosim kopā. - Kas panākts? Man noņemts kauns un atbildība, tev viss pa vecam un, ja gribi, blakus izdzīve. - Labi gan, bet netie, nau drošībās, ka ņems atpakaļ. Tev vēl vecmodība kaulos, kaunēsies ņemt, kad es citam atdevusies. - Vai tad labāk melot, aiz manas muguras atdoties citam? - Es to nedaru. - Bet gribi to, apspied savu dabu. - Nē. - Pat šinī nopietnā brīdī tu melo. - Jā, bet tas nau no svara. Tu par daudz despotisks, greizsirdīgs, apspied to, kas tevi vienīgā mīl. - Turpināsim loģisku sarunu. - Raud. - Loģika beigta. Sākas necienīga rotaļa. Viņa baidās, ka zaudēs likuma tiesības, kuras tagad ar spaidiem piespiež vīru. - Visus pienākumus naudas ziņā pret bērniem un sievu uzņemos. Ko vēl? - Mīla. - Bet es nepanesu trešdaļotu mīlu. - Ak, ko teicu. Es zināju, ka mani neņemsi atpakaļ, kad būšu bijusi pie cita. - Bet kādēļ tad tu man neļauj brīvību, kādu es tev dodu? - Ej tu arī pie Marinas. - Es negribu, nau man vajdzīga. - Tikai nežēlīgi vajdzīga. - Jā. - Tāds tu esi, min kājām manu labo sirdi. - Paliksim pie lietas, nepavirzi mani prom, neliec man citas domas galvā, nekā man ir. Es, brīvību minēdams, nebūt nedomāju uz citām sievietēm, bet uz brīvību prasīt no savas sievas nedalītu mīlu. - Tu esi par daudz individuālists, vecmodīgs, tavs ideāls Grietiņa, sen aiz mums palicis. -. Es domāju, ka vienlaulība paliks arī nākotnē ideāls kopdzīvei, gan ne priekš daudziem, bet ideju nesējiem. Tie jau agrāk arī vienīgie pazina mūžīgu uzticību, Dante, Heine (jo nedabūja sievu). - Nerunā, es nogurstu. * * * Traģika, ka vīrs grib dzīvot pēc prāta un loģikas, asa konsekvence. Bet dzīve iet pēc jūtām. - Sieviete nau vēl diezgan cilvēks tapusi. Bet top. Kaislība paliek, bet domas kā vīrietim. Vīra gods nodots caur laulību sievas rokās. Dara sieva, jāatbild vīram. Vīram augstākais ir gods, sievai pats jēdziens ir vienaldzīgs; viņai augstākā ir mīlestība. Un. šim vienaldzīgam top nodots pārziņā gods. Naudu, kura nau vīram augstākā, kura ir tikai līdzeklis, to glabā tērauda istabās pats, augstāko, godu, nevar nemaz pats glabāt; atstāj untumainam, neprātīgam bērnam. Traģika te nau personā un raksturā, bet iestādījumā un sabiedriskā uzskatā, ka sievas noziegums ir vīra negods. Vīriešu likums noliedz sievai pašatbildību, un šis patvarīgais likums laika attīstībā griežas pret pašu vīrieti. Agrāk vīrs spēja atbildēt par sievu, saimniecībā turēja stingri, pats bij mājās un sieva; nu pirms pats piespiests iet ārpus mājas: advokāts, tirgotājs, komijs, strādnieks; tad arī sieva ārpusē strādā. Nau vairs kontroles. Bet likums paliek. Garīga kopība vairs nau individuāla, bet kopēja. Viss iet uz laulības pilnīgu atcelšanu un jaunu anarķisku dzīvi. * * * Viela: sieva uztraukumā, baidīta no vira aiziešanas, sarunājas ar citu, lai nezaudētu drošu apgādību. Tas nāk klajā. Vira greizsirdība. Scēna, tad oficiāla vai avīzes šķiršanās, sieva apmulst. Sāncensis, man tādas pat tiesības. Sieva. Pašnāve. Bet dibinājas uz to, kā sieva baidās no maizes rūpēm. Tagad var dabūt darbu, tā ir nemoderna sieva. Citam motīvam jābūt. (22843/28) 2.2.22. Laura traģēdija kā ikdienišķas drāmas viela. Histērija un viņas parādība pēc Slaiha. Sievas māte, vīrs tupelnieks. (22823/27) 9.4.27. Morāle ir luksus, kuru nabags nevar sev atļauties. Bagāts var būt augstsirdīgs, pacietīgs. Tradīcijas bagātiem, dara tos augstsirdīgus. Bergs bija džentlmens, nogāja. Nau pretrunas. Tālākais: sociālisms, katram jābūt bagātam, tad būs augstsirdība. Mājības kultūra, kur stabili apstākļi. Man mājā visapkārt ceļa somas. Viņi var upurēt daudz mājībai, man nau vērts. Man dārga ir brīvība, iespēja vienmēr visu atstāt. Kādreiz jānāk arī sociālmājībai. Tagad es tikai meklētājs. (22823/28) 4.9.23. Priekš slimības. I Slimības skats. II Uzbrukums saved kopā. Atzīšanās no vira puses. Izruna starp sievietēm. Atlabums. III Atļaunums. Ikdienas moku skats. IV Filozofija par jaunu laulību, negatīva. Izruna starp vīru un otro. Gaida, lai laiks nomierina un izšķir. Dilemma, trilemma, Viņš iet projām. V Beigu skats - kopnāve? Vai viņa vien nāve? Citiem tā būtu bijusi komēdija. * * * I Mīlas skati un filozofija. * * * III Lai šķiras, nevar paciest divsievību, pasniedz gatavu šķiršanās rakstu. - Nē! Negrib. - To tu sen jau vēlējies, tas bij gatavs. Saplēš. Tikai viena, izeja: padzen vīru. * * * Minēt arī neslavas celšanu man. Otrā - mēnessmeitiņas tips. (22823/29) 12.12.27. Senāk satikās tikai reiz par gadu - Līgosvētkos. Visu gadu šķirti. Daba tā gribējusi, dodama satiksmi tikai 2-3 mēnešus. Tā norma, to vajdzētu atkal ieturēt. Vēsturē mēs mākslīgi sev uzaudzējām no vajadzības baudu, tagad to saucam par vajadzību un dabu. Sports attīsta atpakaļ uz dabu, apslāpē pārākās mīlas jūtas, biedri, ne mīlētāji. Atpakaļ pie dabas. (22823/31) 11.1.28. Tautas likvidēšana Slaida figūra, negrib bērna. Ārsts nedara abortu, dara vecmāte, mirst bērna vietā, labāk nāve nekā bērns, t. i., dzīvība. Tiklās sievas grūž netiklībā. Bērns lielāks kauns nekā netiklība. Liekulība. (22823/32) 24.1.28. Kā Ibsena «Spokos» - piemērojās, izpildīja morāles prasību. Kas nu iznāca? Atturējās no netikumības, kas iznāca? Greizsirdība uzvarēja. (22823/33) Sieviete, kas grib patstāvīga būt arī mīlā. Bez legālas laulības mīlēt, bērnu gribēt. Materiāli neatkarīga. (22823/34) RAINIS Aizsāktās lugas DZĒRĀJS LUGAS FRAGMENTI [Pirmais cēliens] 15.8.28. KARLUŠA Godīgs cilvēks nevar nemaz vairs dzīvot. Es saku, es saku. Ak, ak, ak! (Tur kumosu uz dakšiņas un nevar iebāzt mutē.) MĀTE Ēd nu ēd, Karluša, ko tu runā tik daudz. KARLUŠA Ak, ja kumoss atzstājas rīklē. LĪZIŅA Tev jau kumoss palika dakšiņā karājoties, netika nemaz rīklē iekšā, ko tu runā, ka aizstājās rīklē. KARLUŠA Ak vai, kumoss netiek nemaz mutē iekšā aiz bēdām. MĀTE Ko tu mēļo, ko tu mēļo. Nekreņķējies, mans dēls. Še mans kumosiņš, tavs varbūt par cietu. Nau jau vairs tagad ne tāda gaļa kā vecos laikos, ne tāda siļķe. KARLUŠA (Ēzdams.) Godīgs cilvēks nemāk nemaz vairs dzīvot. LĪZIŅA Bet ēst jau vēl māk, kad ar cita nekā nemāk. KARLUŠA Ko tu nerro mani? Mamm, šī mani nerros! MĀTE Nelec jau tūliņ gaisā, dēls, Līziņa jau nekā jauna nedomāja, viņa jau par sevi runāja. LĪZIŅA Es jau ar neprotu klavieres spēlēt, nau jau naudas, ko par stundām samaksāt. MĀTE Un tu jau nu, dēls, arī neesi nekāds profesors iznācis, nekāds advokāts, skrīverītis vien esi. KARLUŠA Esmu divpadsmitās kategorijas ierēdnis, lūdzu, sastāvu dzeltenajā biedrībā. MĀTE Negribēji mācīties, veselībiņa tev neatļāva. Tu jau man vienmēr biji tāds švakulītis. Galviņa tev bija tāda pagrūta, tikai, paldies dievam, māga bija aizvien laba. Tu jau mana pēdējā cerība un paļāvība. Mācītājs tu būtu varējis iznākt, bet to študierēšanu un dzeršanu tu nepanesi. Un nebija jau mums arī vajadzīgs, tēvs jau bija bagāts, un es jau biju no lielas cilts, Zemgales pelēkiem baroniem. Tā kā tā no tevis būtu iznākušas lielas lietas, būtu ticis par beizīteri un štātrātu, un beigās par pilsētas galvu, un visi būtu tev garām gājuši un zem cepures naga skaudīgi noskatījušies: redz, kur iet resnais Žagariņš, resns kā baļķis, lai gan saucas Žagariņš. (Smejas.) LĪZIŅA Nu gan sakaltis kā žagariņš. (Smejas.) KARLUŠA Ak, es sakaltis kā žagariņš, bet mani ņemt tu gan gribētu. Bet es jau tevi neprecēšu un neprecēšu. LĪZIŅA Gribēju jau tevi ņemt, bet, kad tu tik ērkšains kā stiķeņu žagariņš, tad neņemšu ar. Kad tu tiksi par pilsētas galvu, tad. KARLUŠA Lika drusku pagaidīt. LĪZIŅA Nu, kad ilgi jāgaida, kamēr tiksi par galvu, tad tiec jel par papēdi. KARLUŠA (Atkal uzlec.) Mamm, mamm, ko viņa smejas! MĀTE Nu neklausies, dēls, ko runā muļķa sievišķis. Un kas tad tu esi, Liziņ, kad tu vari tādu muti brūķēt? No prastas kalpu ģimenes un tagad ar tikai strādnieka cilvēks. Bet mēs esam no labākām famīlijām. Un to Žagariņu vārdu mēs jau arī būtu atmetuši, ja mans vīriņš nebūtu tur Krievijā tik ātri no tīfa nomiris. Tad mēs būtu bijuši Kvostorovi. LĪZIŅA Kvorostovi. MĀTE Bet man gan tas vārds nepatīk, ļaudis jau tūliņ būtu saukājuši par prakvostiem. Man būtu labāk paticis Dreisiķis. LĪZIŅA Reisig. Man gan patiktu labāk Žagariņš, tad katram, kas neklausītu, es tūliņ piesolītu žagariņu. KARLUŠA Mamm, mamm, viņa atkal mani nerro. MĀTE Kā tad viņa, dēls, tevi nerroi? Ko tu tik dusmīgs šodien? KARLUŠA Kā tad ne?! Viņa man cik šoreiz solījusi žagarus. Kad es nedaru, ko viņa grib, kad es šlipsi ačgārni apsienu vai kādu muļķību izdaru. MĀTE Tu esi par daudz cimperlīgs, dēls, tu jau kā labākas zortes cilvēks negriez vērības uz tādiem sīkumiem. LĪZIŅA Tev vajga krietnas un gudras sievas. KARLUŠA Negribu, negribu, negribu, es nekā negribu. Es tik vēl kādu kumosiņu iekampšu, un tad beigas manai šīs pasaules dzīves gaitai. MĀTE Ko nu atkal dzied' veco dziesmu, pagaid'. kad dabūsi augstāku kategoriju, tad runāsi citādi. KARLUŠA Nedabūšu, man teica, dabūs Stulpiņš. Visi kāpj, visi ceļas, es vien kā pa purvu. LĪZIŅA Re, kur tas iemeslis, kādēļ viņam šodien tāda apetīte. KARLUŠA (Gandrīz raudot.) Ī, ī, ī, atkal smejas. Visi par mani smejas. šodien pie kanclejas šveicara suns, ij tas mani rēja. Nevienu citu kungu tas nerej, tikai mani rej. LĪZIŅA Ak tu mans nabadziņš, toties vairāk vajga tevi aplabināt. Ko tu viens iesāksi bez manis? MĀTE Nu nekreņķējies vis, dēls. šveicars nau nieka virs, dabū vairāk dzeramnaudas nekā dažs labs ministrs, kurš nau manīgs. Ābols nekrīt tālu no ābeles, suns neskrien tālu no kunga. Izmanies, dēls, tev arī būs. KARLUŠA Izmanies nu, vai tad es neizmanos? Griezies kā griezdamies . . . LĪZIŅA Griezies kā griezdamies, pakausis pakaļā. KARLUŠA Mani izsmej vēl manā nelaimē! To es nevaru izturēt. Es iešu slīcināties! Tad jūs gan brēksat, kad Karlušas vairs nebūs. MĀTE Dēls, ko tu allaž tā runā, ko tu mani baidi, vecu cilvēku. Tas jau ir grēks. KARLUŠA Tas nau vairs nekāds grēks. Tas tagad ir moderni, un tā dara pašas augstākās kārtas ļaudis, pastā, kantoristi, direktori, virsnieki, bodnieki un visi. LĪZIŅA Nu, nu, nebēdājies. Nāc, atsēsties, došu tev šokolādi, ko man iedeva komijs. KARLUŠA Kāds komijs? LĪZIŅA Nu, nu, nu. Kooperatīvā, tas jau dod visiem. KARLUŠA Man ne. Bet to es saku jums, kad kritīs, tad būs. Godīgs cilvēks nevar vairs dzīvot. MĀTE Kur tu iesi? Kur tu iesi? KARLUŠA Kas tev daļas! Vai tad man nekā nau brīv darīt pēc savas gribas, ne slīcināties? Visu jūs man liedzat. Iedzert bēdās nedrīst, uzpīpot nevar, nedod naudas. Ko tad es drīstu? MĀTE Dēls, neej, neej. Vai, vai! Tu sāc kauties ar māti! LĪZIŅA Lai jau skrien! Vai tad pirmo reizi draud slīcināties. Gan jau apmierināsies. Nevajaga viņam visu liegt. Še, Karluša, viens puslats, uzpīpo un iedzer glāzi alus. MĀTE Aizej, meit, pakaļ, ko šis darīs. LĪZIŅA Viņam būs kauns, kad iet pakaļ. Jāiet taču. (Karluša aiziet.) Pie upes [1. skats] [KARLUŠA] Ak, es nabadziņš! Ko lai es nu daru? Kur lai es, eju? Ūdenī iekšā. Mana nabagā cilvēka dzīvība būs beigta. Nu ko cilvēka dzīvība, kam es esmu vajdzīgs, kam es ko deru? Mammai, tai bez manis būs vieglāk. Viņa jau visu labāko, katru gardāko kumosu atdod man. Tad varēs vismaz pati paēst. Līziņa - tai ir brūtgānu diezgan, tas pats nolādētais komijs. Kur es ņemšu šokolādi, ko dot jaunkundzēm? Vajadzētu nomēģināt to šokolādi. - Nu nē, kas nu vairs domās pie gardas ēšanas, kad stāv priekšā rūgta nāve. Ak, es nabadziņš, nabadziņš. Beigsies šodien tava karjera, Karluša. Kur vairs būs otrs tāds Karluša? Būs, būs diezgan citu. Darbvedis jau teica, ka es nekur nederot. Kategoriju man vajdzētu atņemt, ne pielikt. To neģēlīgo pareizrakstību es taču nekad neiemācīšos. Grafi un rubrikas vai nu nau viens un tas pats, strīpiņas vien ir, nē, bet tu esi lielu grēku nodarījis, solās vēl tevi atlaist un cietumā ielikt. Nau man laimes pasaulē kā citiem. To šokolādi es varu paēst kā pēdējo kumosu; paturēt mutē, kamēr slīkstu. Bet mammai palika vēl smuks gabaliņš desas. Es varētu vēl aiziet mājā un to apēst un tad iet slīcināties. Nē, lai paliek mammai un Līziņai. Nē, tai nē, tā smejas vēl galējā postā. Godīgs cilvēks nemāk vairs dzīvot, kas tur ko smieties. Nu tad es iešu, tev visu noēdīšu papriekšu. Nē, nevar, kad es nu pārnākšu mājās, atkal nenoslīcinājies, tad jau viņa smiesies kā dulla, tas muļķa sievišķis, to prieku viņai nedarīšu. Kruķīts tāds pats mazs ierēdnīts bija kā es, pat vēl dumjāks, tagad tas ir kasiers, un naudas, cik grib. Dunduriņš atkal, pēdējais žuliks, redz, noprecēja bagātu sievu, uz mani vairs ne virsū neskatās un vēl tagad valkā no manis aizlienēto vesti. Kas mani precēs, ko tu, zemākais čins. Bet taču vīrišķis. Vīrišķiem tagad cena, meklē kā ar uguni, daudz sieviešu, maz vīriešu, mani neviens nemeklē. Tik tā pati Līziņa, ļaužu smējēja. Atrod visādas vainas svārkos, tūliņ jālāpa. Un tad ļaudis saka, ak tu nolāpītais. Žiperiņš atkal māk zagt, arī veikals, es neko, es nekas, es nekas. Cibuls vismaz nolauza kāju un tika avīzē ar visu kāju un ar ģīmi, un ar sievu, un bērniem. Ko es? Nekādu kāju neesmu lauzis, kas mani liks avīzē? 25 gadu amata jubileja Simkusam, tam suņu ķērājam, man nekā, man nau ne 25 gadu pašam, ne amatam. Kad dabūtu kādu gratifikāciju, varētu labi paēsties līdz kaklam un vēl mammai ko aiznest. Kas to dos? Gribēju reiz virsdarbu pastrādāt, saka, ka saputrojis, vēl izbāra. Kad labi piedzertos kā citi un aizmirstu bēdas, bet man galva švaka. - Nu es no ūdens atdzeršos. Nu, Karluša, aun kājas. Papriekšu vienu. Ūdens auksts, saslaps bikses. Jāmauc nost bikses. Ko teiks ļaudis? Atkal smiesies. Nevar ne mierīgi noslīkt, aizvien viņiem ko smieties. Ej nu, Karluša, ej ūdenī. Zivtiņas tev apkārt spēlēsies. Bet zuši jau kožot un ēdot cilvēku gaļu. Ak, es nabadziņš, nabadziņš, nabadziņš, nabadziņš! Ai, ai! (Kliedz balsī.) 2. skats DZĒRĀJS Kas tur tā bļaustās? Kas tu tāds esi, pagāns? Ko tu taisi tādu troksni gaišā dienas laikā? Vai nevarēji nogaidīt nakti, kad visi dzērāji trokšņo? KARLUŠA Ej projām, kas tev daļas? DZĒRĀJS Ko, tu būsi vēl rupjš, kad tevi, lopu, dzērāju, laipni uzrunā! Tūliņ tu man teiksi, ko tu te dari, dienas zagli! KARLUŠA Atvainojat, es nemaz negribēju būt rupjš, un dienas zaglis es arī neesmu. Man te ir jāizdara viens darījums. DZĒRĀJS Kāds šim darījums? Ko, tu vēl uzdrīstēsies melot? Kādēļ tev viena kāja noauta? KARLUŠA Mans kungs, tā es gribēju. DZĒRĀJS Ak tā, tu kungosies! Ak tā tu gribēji? Nau tev te nekāda gribēšana. KARLUŠA Nu redz nu, nekur man nau nekāda gribēšana. DZĒRĀJS Ko tu te gribēji, diedelnieks? Slīcināties, ko? KARLUŠA Es jau tik tā domāju. DZĒRĀJS Domāji! Re, kur atradis vietu slīcināties. Tīru ūdeni samaitās ar savu netīro dzērāja dvašu! Pielāčosi upi ar saviem zābakiem. Es tevi nodošu policijai, tā tevi izmācīs slīcināties svešā ūdenī. Vai tu esi upi nonomājis, ko? Atbildi! KARLUŠA Bet, mīļais kungs, es tikai tā drusciņ nelaimīgs, dzīves gaitā nau nekādu panākumu bijušu. (Raud.) DZĒRĀJS Piedzēries tu esi, draņķis, kas tevi nepazīst. KARLUŠA Jā nudien, neesmu ne lāsītes dzēris. Es jau būtu laimīgs, ka varētu tā drusciņ ietaisīt ķiveri. DZĒRĀJS Tu redzi, tev īsta dzērāja valoda. Nāc, iedzersim! KARLUŠA Mīļais kungs, man taču nau laika. DZĒRĀJS Slīcināšanai vienmēr laika diezgan, nāc iedzert. KARLUŠA Man nau ne santiņa naudas, tikai šis puslatiņš. Bet to es gribēju atstāt saviem mantiniekiem pēc savas nāves. DZĒRĀJS Ko nu mantinieki, lai tie dzer par savu naudu, tu dzer par savu. Daudz nu gan nau, bet vai tad vajga naudas, kad grib dzert? Muļķis tikai maksā pats, gudris dzer uz citu rēķina. KARLUŠA Es jau nu gan neesmu gudris. DZĒRĀJS Nu tad es būšu gudris par diviem, nāc. KARLUŠA Slīcināties būs rītu ar laika diezgan. DZĒRĀJS Protams, laika diezgan. Un tad jau var slīcināties visādi. Vai tad taisni vajga upē? Vai tu neesi dzirdējis, ka vairāk noslīkst degvīnā nekā ūdenī? Daudz patīkamāk, es to zinu. Es arī gribēju slīcināties, kad man miljonārs atņēma līgavu, bet šņabis mani izglāba. KARLUŠA Vai kur skaisti! DZĒRĀJS Ko tu, velns, muldi, skaisti, ka man atņēma? KARLUŠA Nē, nē, es tik tā domāju, skaisti, ka vēl kāds nelaimīgais. Man šķita, ka es vienīgais visnelaimīgākais cilvēks visā pasaulē. DZĒRĀJS Muļķis tu esi un iedomīgs kā visi muļķi. KARLUŠA Es jau nekā nesaku. DZĒRĀJS Kas tu tāds esi? KARLUŠA Divpadsmitās kategorijas ierēdnis Kārlis Žagars, saukts Karluša. Apgādības nodaļas priekšnieka palīgs. 3. skats LĪZIŅA Tur jau viņš ir! Karluša! DZĒRĀJS Kas tur sauc? Ā; skaista jaunkundze! Sveika, sveika! Ļoti priecājos ar jums iepazīties. Lūdzu, nākat mums līdzi. LĪZIŅA Es ar jums nemaz nevēlos iepazīties, mans kungs! Es saucu te Žagariņ kungu. Karluša, ko tu neatsaucies? DZĒRĀJS Lūk, daiļā jaunkundze, mans biedris jūs nemaz nepazīst, bet es gan labprāt. LĪZIŅA Kārli, kas ar tevi ir? Atbildi jel. KARLUŠA Nu, te es esmu. Ko tu gribi? LĪZIŅA Nāc uz mājām. KARLUŠA Neiešu. DZĒRĀJS Mums, jaunkundze, ir steidzamas darīšanas, mans draugs nevar iet uz māju. LĪZIŅA Kārli, kas ir tas kungs? KARLUŠA Vai man tas jāsaka? DZĒRĀJS Es, jaunkundze, esmu mana drauga dzīvības glābējs, un man ar tiesības uz viņu. Es nezinu, kādas jums tiesības. LĪZIŅA Es Žagariņa kunga līgava. KARLUŠA To mēs vēl redzēsim, kas tu tāda. DZĒRĀJS Varbūt jums, cienjaunkundze, vienalga, tad nākat par manu līgavu? LĪZIŅA Jūs esat bezkaunīgs, mans kungs, Nāc, Kārli, mājās. KARLUŠA Saku, ka negribu. DZĒRĀJS Mīļā cienjaunkundze, nu ļaujat jel man savu draugu drusku uzjautrināt, ievest labākā sabiedrībā. LĪZIŅA Es jau manu, jūs gribat viņu vest uz krogu. DZĒRĀJS Lai dies pas! Vest tādu smalku kungu kā mūsu kolēģijas reģistratora kungu uz prastu krogu. Nē, nē, labākā sabiedrībā. LĪZIŅA Kārli, uzcepšu pankokus. KARLUŠA Tu tik mānies. DZĒRĀJS Mūs jau pacienās arī ar smalkākiem ēdiēniem un dzērieniem, pastētes, skumbra, šnepes. LĪZIŅA Kā tad Kārlis ies smalkākā sabiedrībā, kad nau labi apģērbies? Vai dāmas tur arī būs? DZĒRĀJS Kā nu gribēsim. LĪZIŅA Kārli, nāc mājās! DZĒRĀJS Nebūs jau nebūs, es tik pa jokam. Ja jūs mums nāktu līdzi. LĪZIŅA Ko nu! DZĒRĀJS Varbūt katram dotu līdzi pa mutītei? LĪZIŅA Kārli, nāc mājās! DZĒRĀJS Nu, nu, ne tik dusmīgi, dodat rociņu noskūpstīt. Nu nē. Bet nedusmojat, cienjaunkudze. Jums vajga savam līgavainim dot cik necik brīvības. Citādi viņš jums paliks neuzticīgs. LĪZIŅA Ko nu šis. Bet, Kārli, atnāc pa stundu mājās. DZĒRĀJS Būs, būs, es par viņu galvoju. LĪZIŅA Kārli, Karluša, pārnāc aši mājās. Mamma baidīsies. DZĒRĀJS Būs viss labi. Jaunkundz, jūs taču negribēsat, ka ļaudis uz mums sāk skatīties un domā, ka še notiek skandāls. No skandāla vajga vairīties godīgām jaunavām. Laižat mums mierīgi iet. 16.8.28. DZĒRĀJS Nu mēs dabūjām viņu projām. Redzi, ka mūsu Latvijas patstāvības laikos mēs tiekam brīvi no visiem apspiedējiem, arī no sievišķiem. Viņa ar varu gribēja tevi apprecināt, bet tu turies pretī, un es tev palīdzēšu pret visiem mošķiem. KARLUŠA Viņa gan ir man laba un mani apkopj. DZĒRĀJS Bet vai tad tādēļ tūliņ jāprecē? Katram vīrišķim tagad ir liela cena, arī tādam pļēguram kā tev. Vai tev no viņas arī kāds prieks ir? Nu, vismaz tev mutes dod? Vai tu saņem viņu tā krietni rokās? KARLUŠA Viņa saņem gan mani vienmēr bargi un visādi bar, bet dod šokolādi. DZĒRĀJS Ak tu, muļķa desa, dabūsi ne šokolādi vien. Smuka viņa gan ir un tik skaisti arī atcērt pretī, ka acis laistās vien. Bet es tev dabūšu vēl pavisam citādu smukumu, tādu, ka velns tevi paraus, kas visas iekšas apgriež apkārt, kas tev izritina sirdi no krūtīm un naudu no kabatas. Tu acis pārgriezīsi kā kauts teļš un blēsi kā jērs pēc ēsmas. KARLUŠA Vai man dieniņ, lai dievs pasarg, es godīgs cilvēks. DZĒRĀJS Pag, to mēs tev drīz izdzīsim. Kas tad godīgam cilvēkam par dzīvi, suņa dzīve. KARLUŠA Godīgs cilvēks nemāk vairs, kā dzīvot. DZĒRĀJS Nu re nu. To tu, tāds muļķis, arī zini. Skrandās tu staigā, siļķi un kartupeļus ēd. KARLUŠA Kartupeļus gan, ik dien'. Līziņa dod man gan arī saldumus un mamma reņģītes. DZĒRĀJS Dod, dod, vai tad viņām pašām ir? Un vai tad tev nebūtu sievišķi jābaro, bet ne no viņām jāpieņem iztika? Un kas tas par vārdu - Līziņa! Es tev došu sievišķi ar tādu vārdu, ka tev tūliņ kā medus pārskries pār lūpām. KARLUŠA Jā, to gan, man pašam arī vajdzētu skaistāku vārdu. DZĒRĀJS Dabūsi jaunu vārdu priekš slavas. Iztaisīšu no tevis spekulantu, atsevišķas daļas direktoru, modernu dzejnieku, filmu zvaigzni, šoferi. KARLUŠA To gan, to gan vajga. DZĒRĀJS Dabūsi jaunu sievu precēt priekš pārtikšanas un dabūsi jaunu jaunkundzi priekš naudas patērēšanas. KARLUŠA Bet Līziņa? DZĒRĀJS Ko tā Līziņa? Vai tā tavas vērtības? Vai viņai ir nauda? KARLUŠA Nē, naudas gan nau, bet viņa no savas peļņas fabrikā dod arī man. DZĒRĀJS Kas tev fabrikas strādniece. Es tev došu fabrikas īpašnieci pašu, kas var uzturēt ij tevi, i tavu jaunkundzi. KARLUŠA Kā tā? Kad sieva ir, tad jau diezgan. DZĒRĀJS Muļķis, muļķis. Tā jau ir mūsu laiku nelaime, ka mēs par daudz pieticīgi. Nau mums prasību, nau arī dzenuļa uz kultūras progresu. KARLUŠA Kultūras progress, jā, tas gan labs, to man ar vajga, tas moderns. DZĒRĀJS Es tev došu tādu kultūras progresu, ka tu augšpēdu apvelsies, ka tu tiksi gluži cits cilvēks. Es no tevis, pļēgura, iztaisīšu cilvēku, modernu, dernier cri. Zini, kas tas ir? KARLUŠA Tās ir jaunas šlipses. DZĒRĀJS Tu tik dumjš nemaz neesi, kā tu izskaties. KARLUŠA Es jau kādreiz mācījos franciski, vecā ķeizara laikā. DZĒRĀJS Nu, tagad arī franciski ir pavisam kas cits. Es no tevis, tāda saules cepta pīrāga, iztaisīšu bezē un šlāgzāni, ka tu pats brīnēsies un sevi nepazīsi, un tava māte priecāsies, ka tu esi caur mani otrreiz piedzimis un labāks iznācis. KARLUŠA Debešķīgi, kā to dara? DZĒRĀJS Saki: ellišķīgi! KARLUŠA Ellišķīgi, kā to dara? DZĒRĀJS Ūdens gan to nedarīs, bet vīns un katrs vārds, kas no manas mutes nāk. KARLUŠA Vai tik tu neesi pats nelabais, es skaidri atceros, kad es vēl mācījos par mācītāju, tad uz to modi bija svētie vārdi. DZĒRĀJS Saki, vai pats nelabais ies ielaisties ar tādu silamiķeli? KARLUŠA Kur tas būs? DZĒRĀJS Uz bāru. KARLUŠA Vai tas nau kā krogā? DZĒRĀJS Tas atšķiras no kroga. Es, paklīdis dzērājs, esmu diezgan labs priekš tevis. Nāc uz visu vērtību pārvērtēšanu! Bārā - Paskat, kas tie tādi divi! Kādi ērmi! - Viens tāds piedzēris labāks cilvēks, bet otrs gluži saules brālis. - Kā tie iedrīstas nākt šinī dārgajā bārā, kur tikai godīgi ļaudis satiekas un kārtīgi pavada savus brīvos vakarus, kas viņiem paliek pāri no grūtā darbā nostrādātām dienām? - Vai, tas jau ir mans toreadors. (Apkampj, dzied) Mans sirds caurduris. - Atkal atnācis. Melankoliskais valcers. Nu būs jautrība! Ar jums, špīseriem, var kurla palikt aiz garlaicības. - Nu, nu, manu Kārlīt, kamēr es maksāju, tev mani jāklausās ar abām peļu austiņām. - Kas tas tāds ķēms, ko tu atvedi sev līdz? - Lai, lai, viņš mūs gan uzjautrinās arī ar šo lupatlasi. - Padziedi, tu turbadūrs! - Trubadūrs, trubadūrs, ne turbadūrs. Tūliņ var redzēt, - ka tev nau ne vidusskolas izglītības. - Un tāda grib būt bārdāma. Bārskuķe tu esi. - Nu, un kungiem pa prātam iztikt es protu vēl labāk nekā jūs, un man dzeramnaudas nau mazāk. Viņiem patīk mana svaigā, neaizskartā daba, īstais latviskums. Kā jūs bārdāmas, es atkal bārenīte, tautu meita. - Kuš! Kuš! Nebārties. - Sveiks, jaunākais palīga kungs! Ko jūs šodien atnācāt inkognito, bez ugunsdzēsēja uniformas? - Man nau uniformas. - Viņam kurpes uz basas kājas. - Tā ir saules apgādības nodaļas kontroliera uniforma. KARLUŠA Sveika, cienjaunkundze! - Redz, cik džentelmenisks viņš. Noskūpstat rociņu! Tā. Augstāk. Zem paduses. KARLUŠA Man kauns, man bailes. - Kas jums ko baidīties, jūs jau tur nevar noskūpstīt. - Nu, man ar! - Man ar. KARLUŠA Vai, vai, vai! Laidat mierā, ko Man teiks? Nu jā, ko nu tā? DZĒRĀJS Nebēdz projām. Un jūs, jaunkundzes, neesat tik straujās. Nau jau visi tik moderni, Mēs esam godīgi cilvēki. - Nu, mēs arī neesam negodīgas, tikai ne vecmodīgas. - Diezin, kas godīgāks, kas var skaidri samaksāt vai kas dzer uz cita rēķina? DZĒRĀJS Uz jūsu nedzersim, jūs neprotat nekā cita un nogrimstat ēšanā, karšu spēlē un citā kustonībā. Kā dzert un labu joku samaksāt nespējat. Mēs iesim uz labāko ļaužu galu. - Pie spekulantiem. DZĒRĀJS Spekulanti, bet lieli, kartužnieki . bet mazi. Tur prot cienīt modernu dzīves prieka mākslu. Ko, daiļās dzīves mākslenieces, vai mēs neziedojamies tāpat ar visu savu būtību savai mākslai? Mēs citiem dodam baudu, ne sev, mēs paceļam ļaužu dzīvi augstākā sfērā un liekam viņiem kaut uz īsu brīdi sajust, ka ir kāda cita, neikdienišķa fantāzijas pasaule. - Tu mūsu dzīvi izproti, tu mūsu sāpes izsaki, mūsu ilgas un ceres. Man tik skumji top. - Runā, runā, tu saki, ko [?] mēs domājam. Un mēs esam vispieticīgākie mākslenieki, mēs dodam sirdi un garu, un veselību, un daili un pretī dabonam vīna glāzi. - Un pretīgas ūsas. - Dzer tu, prieka mākslenieks. Tik melankolisks vakars. DZĒRĀJS Nē, pirms mana ģints. Jā, jā, Dārziņš bija arī dzērājs. - Klus, neaiztiekat to, tas toreadorus necieš un nokaus tevi kā vērsi. DZĒRĀJS Viņš dzēra, jā, kā miegā, bet atmodies pacēlās debesīs. Jūs, dzērāji, nekad neatmostaties un paliekat ellē, un mēs līdzi ar jums, - Nāc, sakurini mums elli! - Eh, jā, eh, jā!... Bet šodien man debešķīgas lietas priekšā, ne ellišķīgas. Es gribu vienu dzīvību glābt, glābt līdz galam. Še šo jauno džentlmeni es izvilku no šausmīgām ūdens briesmām. Vienu kāju jau bija sagrābis Bangpūtis, un pēc otras, vēl nenoautās, izstiepa savus zivju pirkstus Zalša līgavas bērni. KARLUŠA Tā jau nebija. DZĒRĀJS Klusi! Ko tu zini? Dzīves apnicības briesmīgais dievs, milzis Zobenzobis, bija jau aptumšojis tavu prātu, kas viņam nenācās grūti, jo maz bija pārstrādājamā materiāla. Es viņu izrāvu no atvērta kapa žokļiem, un viņš iesaucās: Zeme jeb meme, es esmu tev atkal atdots! - Kā nu viņš savu jauno dzīvi iesāk ar plaģiātu. - Tā tik ir sagatavotne uz vekseļu viltošanu. Viņš būs mākslenieks ne manā branžā, bet jūsējā. - Pamazām, palēnām! - Sāks pa mazam, turpinās pa straujam un beigs pēkšņi cietuma bedrē. no kuras pēc trijām dienām celsies augšā, lai sēstos godībā. - Ak tu bezdievis! Tu bezgodis! - Labi, ka še nau klāt izmeklēšanas tiesneša. Tas tevi gan neatstātu sveikā. - Un jūs? - Redzēsim. - Kamēr jūs skatīsaties un redzēsat, apgādājat šo jaundzimušo ar miesīgu austeru un lašu ēšanu un liķieru un vīna dzeršanu, viņš šodien tikai kartupeļus un siļķi ēdis. Tā, tā! Un tu, resnais, apgādā viņu ar vietiņu siltu, jo viņš nupat par nespējību atlaists. - Es vakar vienu atlaidu, vai tas nau tas pats? - Tas pats idiots. KARLUŠA Es - es - es - DZĒRĀJS Nu, dod viņam augstāku vietu. - Par magazīnas uzraugu. - Nē, ne tik atbildīgu, dod par vicedirektoru. - Ko tad viņš prot: dziedāt, spēlēt, jokus taisīt? - Nē, vairāk: prot klusēt, parakstīt, ko liek, pat vekseļu garantijas un plikus čekus, neapsegtus. Bet, kad tev vajadzīgs, viņš prot bļaut kā Augija staļļa 3000 vērši. Es dzirdēju, kā viņš briesmīgi raudāja. - Nu pabļauj. KARLUŠA Vai man, man. Dod dzert atkal. - Viņš vienmēr bijis zem mammas un prot klausīt. - Var noderēt veikalā, varbūt var noderēt pret intrigām. - Kā tevi sauc? - Kārlis Jāzepa dēls Žagariņš, saukts Karluša. - Nekā, viņš piedzēris un neatmin savu jauno vārdu: Zeltvaris Daudzdomiņš. - Lai dzīvo Zeltvaris Pīpeskāts! KARLUŠA Lai dzīvo Zeltvaris Daudzdomiņš! Ta tad reiz skaists vārds! Atvainojat, cienītais kungs, pienākat pie manis rīt. DZĒRĀJS Nekā, rit no rītus es jūs abus aizvedīšu līķu automobilī. 3. skats LĪZIŅA Vai te nau Žagariņa kungs? - Nezinu. Nau. - Kas tas tāds? - Ko jūs še nākat meklēt, kur taču smalkāka sabiedrība? Ej tu projām! - Ej tu pate ārā! Nez kādā peklē šie ievilkuši manu līgavaini. Karluša! - Kas jums nāk prātā - kliegt! Ārā! KARLUŠA Au! LĪZIŅA Lūk, kur tu! Vai dieniņ, meita klēpī! Nāc prom! DZĒRĀJS Ļoti cienītā jaunkundze, es te esmu un Karlušu sargāšu. Nost! Bēt netaisat skandālu. Nu taču ir jau skandāls, no kāda jūs brīdināju. Bet nebēdājat, viņš tagad Zeltvara kungs un ticis lielā vietā. Vai ne? - Jā, jā, nodaļas priekšnieks! LĪZIŅA Ak, tāda laime! DZĒRĀJS Nu tad atstājat viņu manās rokās, es viņu vadīšu arī tālāk. Bet jūs ejat mierīgi mājās. Es pie jums aiziešu. LĪZIŅA Labi, labi, lai nāk ašāk mājās gulēt. DZĒRĀJS Vai šonakt nevarat viena pagulēt? - Ar tevi jau ne, bezkauņa. - Nu labi, labi, es eju. - Paskat, kas muļķim par laimi! Kabinetā I [KARLUŠA] Paskat, kā nu mana dzīve piepeši sāka iet kā pa vazelīnu. Tas labs joks, to izlietošu. Svārki jauni, šlipse dernier cri. Vieta ir, nauda ir. Virs uz vienu rāvienu. Vēl necik sen atpakaļ es nebiju nekas. DZĒRĀJS Esat sveicināts, Zeltvara Daudzdomiņa kungs, kā labi gulējāt, kā klājas? KARLUŠA Vai tad tu mani uzrunā ar jūs? DZĒRĀJS Tu mani vari saukt par tu kā jau zemāku ierēdni, bet es jūs jūsināšu. Gods, kam gods pienākas. KARLUŠA Jā, nudien, gods, kam gods pienākas. Kā es tik piepeši attīstījos par tik ievērojamu vīru? Redz, ko nozīmē laime. DZĒRĀJS Un nopelni un plašs gars valsts mērogā. KARLUŠA Vai es tas esmu? DZĒRĀJS Kā tad, jūs. KARLUŠA Es jau arī tā domāju, un māte vienmēr teica: no tevis jāiznāk lielām lietām. DZĒRĀJS Jūs tikai baidījāties to izrādīt savā toreizējā zemākā stāvoklī. Nu ir pareizi atrastas un novērtētas jūsu spējas. KARLUŠA Kā tad, kā tad, es saku, jā, nudien. Nu es tev parādišu, gudreniece. DZĒRĀJS Kas ta? KARLUŠA Nu Līziņa. DZĒRĀJS Ar jums vēlējās iepazīties viena ļoti skaista un interesanta kundze, viņa nāks kā lūdzēja, sava šķirtā vīra lietā. Palīdzat viņai, viņa ir aizraujoša kundze un nāks jums ļoti pretī. KARLUŠA Ha, ha, ha, es jau nu neesmu vairs tāds bailīgs kā senos jaunības gados. DZĒRĀJS Jums vajdzēs precēties arī, lai būtu cienīgāks uzskats. KARLUŠA Vai šo? DZĒRĀJS Nē, cita, vēl bagātāka, kaut arī drusku vecāka. Bet tagad vēlas ar jums runāt Kalniņa kungs, tas visuvarenais bankas direktors, nākošais ministrs. Tas jums jātura silti. Jums būs jāraksta kāda garantija. KARLUŠA Bet kā tad lai pasakstu? Žagara kungs vai Daudzdomiņa kungs? Man gan labāk patiktu Godiņš. Tas skan tā cienīgi un nevar nekādus jokus taisīt kā Daudzdomiņš. DZĒRĀJS Vai var, piemēram, Podiņš, bet tad jau, protams, domās Zelta podiņu, naudas podiņu, kas kaltējas naktī. KARLUŠA Tad es rakstīšu Godiņš. DZĒRĀJS Žagariņš alias Podiņš. II DIREKTORS Vai netraucēju, kungi? DZĒRĀJS Es eju. DIREKTORS Teicat. DZĒRAJS Viss kārtībā. Nu, direktora kungs, še jau sagatavots papīrs. Tikai jūsu paraksts. DIREKTORS Es jūs neuzkavēšu, man jāsteidzas. KARLUŠA Te būs, ļoti priecājos jums pakalpot. DIREKTORS Pateicos. Uz redzi vakarā bārā. Mēs dibinām akciju biedrību, tur jūsu piedalīšanās nepieciešama. Uz redzi. Jūs tur gaida vairākas dāmas, ak, jūs donžuāns! KARLUŠA Ha, ha, ha! Ko t' šis grib? III - Sveiki! Sveiki! Lūdzu sēstaties. Jūs tā, kas priekš sava kuzena lūdz vietiņu, ha, ha, ha! - Nē, mans kungs, es nāku sava šķirtā vīra mantas jautājumā. Es par jums esmu tik daudz laba dzirdējusi, jums tādi lieli sakari ar iespaidīgām personām. - Jā, jā, ir jau, ir, ha, ha! Lai jums nodod viņa mantu? Labprāt, labprāt, nau jau mana manta. - Es ļoti pateicos par jūsu labvēlību. - Bet vēl jau būtu jāaprunājas ar maniem ierēdņiem. Kad jums vēl kādi paskaidrojumi vajadzīgi un kad jums še nau laika - vai drīstu jūs ielūgt savā pēcpusdienā, būs maza sabiedrība, mēs varam būt arī gluži vieni. Ha, ha, ha! Lūdzu apsēstaties še. Man par jūsu lietu un jums teica darbvedis Ardavs. Jūs tiešām esat tik interesanta, tik skaista rociņa. - Ko? Ardavs? Tad ir viss beigts. Tas ir briesmīgs cilvēks. Viņš manu viru un mani izputināja. Tad jūs arī nevarat būt lāga cilvēks. - Nu, viņš jau man sen aizriebis, es viņu atlaidīšu. Neraudat, neraudat. IV - Še viena veca kundze grib par varu tikt iekšā. - Kas tā tāda? - Es jums ienesu apmeklētāju listi. Sakās - jūsu mātē. Katrs gribētu tagad būt jūsu māte. Es prasīju, vai krustāmzīme ir, izrādās, ka nau. - Es tā esmu, Karluša, tava māte. KARLUŠA Vēlāk, vēlāk! Man tagad nau laika. Tā ir mana pamāte, tagad viņa nu mīlīga, kad es esmu liels vīrs. - Viņa liek jums nodot šo paciņu. - Kas tur iekšā? Zeķu pāris. Ē! - Es jūs negribu ilgāk traucēt. - Tātad šovakar pie manis. - Ar lielāko prieku. (Troksnis.) - Kas tur par skandālu? - Viena jaunkundze kauj otru, kas pie jums bija. - Kas tā tāda? - Tā, kas bija kopā ar to veco kundzi, jūsu māti. - Ak, tā Līziņa, aši, aši, lai iet projām, projām, projām! Ak tu kungs, tā ar vēl, visas mani vajāt Bet tagad es esmu liels vīrs; netiks man klāt. - Te jau aiz skapja var arī paslēpties. - Nu, kas? Vai miers? - Miers, bet dūšīga gan tā jaunkundze. Tai ir gan nags. Smuka kā pērļu vistiņa un dusmīga kā pūce! - Vai pavisam projām? Nenāks vairs še? - Nenāks, projām. - Nu reiz miers. Es precēšos labāk tūliņ. Citādi jau gala nau. Jāprasa Mārim! Ak, to jau atlaidu. Žēl. Nu, gan jau tikšu viens galā, nu jau esmu gudrs. Nu es taču esmu ticis liels vīrs, kā vienmēr sapņoju. Nau nemaz tik grūti tikt uz priekšu, kad ir krietna galva. Nu uz bāru! 17.8.28. V KARLUŠA Ā, nu beigti grūtie dienas darbi, nu iesim uz bāru atpūsties un jaunus spēkus sasmelties. Labi, ka tu te esi, tu laikam nāci pašlaik mani saukt uz bāru. DZĒRĀJS Nē, es nācu izpildīt vēl pēdējo pienākumu un teikt, ka jaunās akciju biedrības dibinātāji kungi pašlaik atnākuši uz konferenci pie jums, še kabinetā. KARLUŠA Bet es jau viņus nemaz neesmu saucis; mēs jau solījāmies satikties bārā. DZĒRĀJS Nē, es tiem kungiem apziņoju uz pulksten četriem še pie jums. Kā man bijis gods jums jau teikt, tad es domāju to vēl izpildīt kā savu pēdējo pienākumu, lai akciju biedrība ašāk nodibinātos ar jūsu piepalīdzību, kura gluži nepieciešama. Jums labpatika mani atlaist šodien nespējības dēļ. Un es reizē arī pateicos un atvados. KARLUŠA Vai tad es jūs atlaidu? Ko tad es bez jums darīšu? DZĒRĀJS Še ir jūsu papīrs. KARLUŠA Ak tā, ak tā, jā, jā, jūs tai kundzei, kā viņu taču sauc . . . DZĒRĀJS Siliņ kundze. KARLUŠA Jūs nepratāt nokārtot lietu. DZĒRĀJS Protat nu jūs nokārtot ar akciju kungiem, lai nepārskatītos. KARLUŠA Jā, bet tu taču būsi klāt? DZĒRĀJS Es atlaists. KARLUŠA Kas tad par to? DZĒRĀJS Negribu uzņemties nekādu atbildību. KARLUŠA Kā tā? Kā tā? Vai tad lieta nau laba? DZĒRĀJS Jums jau varat droši uzņemties katru risku, jo jūs mantas ziņā nodrošinājies. KARLUŠA Kā tā? DZĒRĀJS Jums viņu nevar pierādīt. KARLUŠA Kā tā? DZĒRĀJS Jums nau. Kungi jau nāk. KARLUŠA Bet kā tad nu bez tevis? DZĒRĀJS Jūs jau ievingrinājušies darīšanās. Sveiki. VI - Sveiki. - Sveiki. - Sveiki. KARLUŠA Bet, mani kungi, mēs jau bijām norunājuši akciju sabiedrības lietu nokārtot bārā, un nu man tas gods jūs še redzēt. DIREKTORS Kas norunāts, tas paliek; mēs no šejienes tūliņ ejam uz bāru. Un še mēs jūs arī ilgi nebūt neuzkavēsim, tikai izdarīsim formālus parakstus un plašāk pārrunāsim bārā. Formalitātes ar parakstiem labāk izdarāmas še nekā bārā, vēlāk var kāds avīžnieks minēt, ka biedrības pamats krogā un liķiera glāzes dibenā dibināta lieta. KARLUŠA Nu, kas tāds te darāms? DIREKTORS Sniedzat šurp dokumentus. Mums vēl trūkst drusku kapitāla, tagad, jūs zināt, noteikumi tādi rigorozi un apgrūtinoši. Naudas vietā būs jāizdod vekseļi. KARLUŠA Vai man jāparaksta? DIREKTORS Kā visiem. KARLUŠA Man bail, ka man nau jāsamaksā. DIREKTORS Kurš tad tagad samaksā. Un jums jau nau ko baidīties. No jums jau nau ko ņemt. Tik tā alga. Arī to visu nevar paņemt. OTRS DIREKTORS To lietu var ierīkot vēl ērtāk. Mēs jums dosim bagātu sievu. Jūs taču neprecēts. KARLUŠA Necik vēl neesmu precējies, ja ne tās bārdāmas. OTRS DIREKTORS To neskaita līdzi. DIREKTORS Tad visu mantu norakstīsim uz sievas vārda un jums nekā nevar padarīt. OTRS DIREKTORS Ar algu darīsim tā, ka algu nolikšu zemu; bet gratifikācijas un dividendes, un ietaupījumus utt. augstus, tos jums nevar atņemt. DIREKTORS Tad nu parakstat. KARLUŠA Ar savu vārdu, ar kuru? DIREKTORS Jums vairāki, tad ar katru vārdu savu vekseli. Kad jums bail ar savu vārdu; tad parakstat ar citu. (Direktors smejas.) KARLUŠA Vai tā nebūs gan viltošana? DIREKTORS (Smejas.) Neesoša persona ir nulle, un viņas vārdu lietot ir tā kā nulli lietot; par to neviens neatbild. OTRS DIREKTORS Joki pie malas. Protams, ka tas nau atļauts, bet te jau nau nekāda riska, jo mēs tikai momentāni bez naudas un šādi izlīdzamies. Mums taču nauda ir droša. Un tad jau tāda ir vecā prakse: mēs dodam vekseli jums un jūs mums, un banka dod mums visiem. DIREKTORS Un galu galā atbild valsts un samaksā visu. OTRS DIREKTORS Svarīgi nau tas, kur naudu dabūt, bet tas, kādu veikalu dibināt, lai pabalstītu rūpniecības attīstību. Palūkojat vien, kur gribat, visi veikali dibināti bez naudas. DIREKTORS Jūs savu daļu dabūsat kā visi. OTRS DIREKTORS Jūs jau iecelts amatā kā cilvēks, uz kuru var palaisties. KARLUŠA Uz mani var palaisties. DIREKTORS Jūs varat uz mums palaisties. OTRS DIREKTORS Un mēs visi kopā varam palaisties uz saviem sakariem tur augšā: aiz mums stāv zemes spēks. Uz priekšu, toreador! KARLUŠA Žēl, ka toreadors nau še, man būtu daudz drošāk. DIREKTORS Kur tad viņš? KARLUŠA Es viņu diemžēl atlaidu. DIREKTORS (Smejas.) Tas ir gan gudris! Nu, no viņa nau mums palīga, bet viņš arī nenodos: Tās ir paklīdis dzīves mākslenieks. KARLUŠA Nezin, kā nu būs? DIREKTORS Viņš krogā gan jau būs, bez blēdības viņš var iztikt, bet bez kroga ne. OTRS DIREKTORS Glābj savu nevainību, bet labprāt nolūkojas, kā citi grēko. DIREKTORS Un pārbauda grēku darbu augļus. Iesam, kungi, grēku augļus baudīt. [25.] 8.28. Cietumā V Viss bija tik reibuma sapnis, ārpus tā ir grūta, bet godīga dzīve. Ej par lauku strādnieku, tu esi spēcīgiem muskuļiem, bet ne domām. Tur tev bij vieta no paša sākuma. Māte gribēja lielas lietas. Bet neapmierinies ar mazību, ej par cīnītāju tiešām grozīt uz labu šo dzīvi, kuru nevar godīgs cilvēks dzīvot. Var, bet pa jaunam. (22968/7-20) RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 8.10.22. Dzērāja laime Debesu dāvana Es esmu nu to grunt' atrad's Neiet dzīvē. Nabags. Neapdāvināts, dievdots. Mazs ierēdnīts. Grib dzert, māte neļauj. No visiem apsmiets un grūstīts, arī no zemākiem. I Grib slīcināties - uzbudnes moments. Kas attura? Kāds dzērājs, top par dzērāju. Galēji pagrimst. Vai otrs uzbudnes moments (?) Pats jūt un izsaka to, ka nu pagrimis. Atnāk māte meklēt, tā to saka. Nevar tā noslīcināties. Vai pretī glābējs. - Ka nu esi to grunt' atradis, nu ies labi. Glābēja persona. Kas ir? Kāds nolūks? Vai derības ar citu, kam pierāda mūsu dzīves nevērtību? II Nu ved uz augšu. Iepazīstina ar iespaidīgām personām, ar īsto kompāniju, kliķi. Rekomendē kā omulīgu biedri, labsirdīgu, paklausīgu, kas var kanti noturēt, labu balsotāju, bļāvēju, uz to var palaisties, biedrības pīlārs, pamats. Dabon diplomus, biogrāfiju gatavu, nau jāpūlas to izdzīvot. III Prese, kas visu iztaisa, zaudējums par uzvarām, polemikas, top pazīstamā persona. Jaunas partijas dibina. Politiskas partijas, Zemnieku savienības karš pret kreisajiem komunistiem. * * * Ringolds un Āboliņš Atriebjas glābējam, atņem viņam vietu. Dzērāja māte, lai atdod dēlu. Glābējs dod viņam padomu būt patstāvīgam, tā dzērājs atkal krīt. Glābējs top neatkarīgs rakstnieks. Derībās uzvar. (22968/22) 20.6.28. Dzērāja laime 1. Pie mātes vai kanclejā. 2. Pie upes. Viņu izzobo garāmgājējs. 3. Krodziņā. 4. Savā kabinetā. Taisa biogrāfiju. Paraksta vekseļus. 5. Sēdē palīdz blēdībās. 6. Precas pēc cietuma, noliedz māti. Dabon mīļāko. Liela blēdība, vilto parakstu. Goldmanis. 7. Ministris vai cietums. 8. Triumfs, izlaižot no cietuma. 9. Patstāvība. Kritiens. 10. Atkal pie upes, māte pieņem un glābj. * * * Neveikli jūtas bārā ar meitām, čarlstons. Satiek viņu bijušie priekšnieki. Nau sakrājis kapitālu kā Bumbiers. Beigās, pie upes, māte un no publikas uzsauc viņam, iet pats publikā, vientuls jūtas. 12.8.28. Kāds populārs vārds: Karluša Pie upes sūdzas, ka visi viņu nicina, bet viņam ir dziņa kļūt lielam. Ar slīciņu reklāma, būs avīzē portreja. Monologs Tad dzērājs, kuram uznāk dzeramā kaite. Direktors, kuram viss atļauts. Noli me tangere. 6 personas 5-6 skati 16.8.28. Karluša grib arī būt aktīvs, arī kāpt. I Abas sievietes sarunājas pāris vārdos par dzīves nastām, katram savs krusts jānes. Varbūt sākumā Līziņas dziesma. Krogā, beigās pļēguru dziesma. Dziesma. Tu esi mana poēma, es tevi dzejošu. Tā es varētu sevi paglābt, liels veikalnieks tapt. Negribu, nau mans stils. Kaunas no savas aizbēgušās sirdsapziņas. Mīļākās viru izposta spekulācija. Saved ar Karlušu. Viņa liek viņu atlaist. Tad Karluša smejas par mīļāko. Vārdos negrib, bet darbos vairāk kā aktieris, tas pats pārvēršas, es palieku nelokāms, es esmu radītājs. Arī bārdāma iztaisa cilvēku, no kura veikalnieks lielu švindleri un valsts zagli. (22968/4) 14.8.28. Karluša. Kancelejas valoda, sākumā dabiska, mazpilsoniska, padumja. Vēlāk piemaisās dzērāju valoda, reizē augstais ministru stils. Draugs dzērājs. Skeptiska, ironiska bohēma, pievilta mīla, cerē uz atstāto mīļāko, tā viņu atraida drastiski. Beigas: varbūt bagāta precība, kad nedabūs īstu mīlu. Direktors. Veikaliski blēdīga un reizē ministrīga. Tartifs. Bārdāma. Koķeta, bezkaunīga, ziņkārīga kā Muške, grib samaitāt, kā pati tikusi samaitāta. Mīļākā. Konkrēti poētiska valoda. Kā Lilita. Büchner, Šekspīram arī dzejo[i. Māte. Saimniekmeita, precējusi tirgotāju, Krievijā beigts, dēls bez izglītības, skolu nebeidzis, lutināts: būs kas labāks. Tirdznieku valoda. (22968/5) RAINIS Aizsāktās lugas VALĪTE RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 22.6.23. Leišos, muižā. 1) Leišu bajārs, sieva latviete. Ievedusi tehn. kultūru, intensīva lauksaimniecība. Padarījusi bagātu. 2) Onkuls, latvietis, melders, bagāts, vecpuisis. 3) Lietaviete, saimniece. Grib latvieti - sievu. Tādu kā muižnieci, tikai labāku, kultūru un sentim. tautību; laba gan arī lietāviete. 4) Bajāriete ir arī dzejniece, neviens to negrib zināt, bajārs nesaprot, ka var būt divas puses cilvēkā: arī garīgā; necieš avīzes un literatūru. Bajāriete satiekas tādēļ ar dakteri vai poļiem; nesaskaņas. 5) Dakters, izglītots, neapmierināts, grib politikā darboties, nevar sakustināt sabiedrību, pats sarūgtināts, dzer, klenderē ar sievietēm. 6) Meitene, top aicināta no bajārietes ciemā. Nupat beigusi nodarbību, studente, [1 nesalasāms vārds] visās mākslās, deklamētāja, klavieres. Bajāriete nesaskaņā ar vīru un sevi, dzīves tukšums, jo nevar nodoties dzejai. Atsauc draudzeni kā izklaidētāju. - Tu sajauc visu māju, bet, citādi pārkārtojot, visu saved labā saskaņā. - Domāta kā līgava melderim. III saderības dzer. Melderim bailes no tāda sveša vējā un tas paņem leitieti. Meitenē iemīlas visi: bajārs arī kultūrā garīgā, meitenē, kura skaļa, sieva bij atturīga. Polis - pārtrumpo, aristokrātība, manierība, bet latviešu tas dziesma [lapiņa, bojāta] Melders ar bailēm, dievišķa būtne. Dakters [lapiņa bojāta] par leitības jautājumu, bet top pārgalvīgs, [lapiņa bojāta] to neļaujas; brauks projām. Arī kučers samīlējies, arī runcis. (100455) 1.8.23. Lietaviešiem rakstīt komēdiju un «Vitautu»: «Zalša līgava»; abās valstīs dzīvot. Tā varu būt abu tautu, jau pēc dzimuma tāds esmu. Abās zemēs dzīvot, leiši lai tad dod muižu. (22969/14) [24.6.23.] Meitene deklamē dzejas kā savas, bet tās ir bajārietes. Dusmas. Izskaidrojas. Tā saved ar viru kopā, un tas redz, ko neredzējis, ar ko sāpinājis sievu. - Bajārs atpakaļ pie bajārietes, melders pie leitietes, polis pie buteles vai francūzietes, dakteris pie tautas un pie meitenes, pie politikas, kultūras, jaunas tautas dibināšanas. IV Aizbrauc. Klusums, tukšums, cik bēdīga īsti bijusi mūsu dzīve, nu tik redzam. Top vēl bēdīgāka, jo esam atmesti. Ķildas, ļaunums: Saules trūkst. V Atbrauc atkal, trakojusi, un rati apgāzušies vai kučiers, viņā lūkodamies, apgāzis. Dakters palīdz. Visi salīgst. Tātad IV vajga strīdam būt vislielākam. Griežas arī ar savu gribu atpakaļ, jo nau jokojusi vien, mīl viņu. Iemīlējusies dakteri. Neļauj dzert. Aizbrauc: nu saticība, laime; izredzes uz nākotni. * * * Strīdi: viena vēsture; viena cilts, valoda, teikas. Dziesmas leišiem ziemeļnieciskas, garas, latviešiem dienvidnieciskas, īsas. Viena valoda bij un. var būt atkal senā, atjaunotā. Ticības šķiras - var būt senā kopējā latviešu ticība. Seni naidi: kurzemnieki zirgu zagļi, vidzemnieki pieņēmāji. Kā kāzenieki, kā apdziedāšanās. Bērnu apmaiņa, ekskursijas, saimniekdēlu apmaiņa, strādnieku apmaiņa. Mana leišu programma Castagnolā. Manas leišu simpātijas. (22969/16) 12.6.24. Personu nedaudz - 6. Par visism kopības jautājumiem, arī 3 valstu vai 4 valstu kopību. Lasīt lietuviešu avīzes. (229691) RAINIS Aizsāktās lugas LAUKU TUKŠUMS RADĀMĀS DOMAS 24.6.23. Visi spiežas uz Rīgu. Lauki gatavo sev spēkus Rīgā, bet tie neatgriežas uz laukiem. Sēd kancelejās. Dārznieks no Piebalgas. Nemācās praktiskus amatus. Dakteri vajdzīgi, inženieri ne, lai uz savu roku ko uzsāk. Decentralizācija. Vairāki centri apriņķos. Valmiera, Valka, Liepāja, Birži. Parīzes ļaunais piemērs, Vācijā pareizi. Rīgā tikai augstākā izglītība, teātri, ceļojošas izstādes. Lauki dabū atisrišļus, teātru aktierus, lektorus, deklamatorus, ierēdņus, tāpat Latgale. Nau laika garīgai un sabiedriskai dzīvei. (Madonā Cimdiņā kundze spēlē klavieres.) (22823/20) 16.7.23. I Rīgā, kanclejā. II Lauku mājas Vidzemē. Kurzemnieks nesaprot, ka ar kalpu arī runā? III Izrīkojums uz laukiem. Viņš ir upurējies priekš laukiem, arī priekš viņas, III atnāk Rīgas aktieris, un viņa aiziet pie tā. Viņš tad iet uz Rīgu. * * * Garīgs tukšums uz laukiem, darbs vien priekš uzturas un naudas. Vai Marija Liepiņ? Vecā māte mācās grāmatās. (22823/27) 16.7.23. I Kārkliņš no Valmieras aiziet studēt. Otrais Kārkliņš atrunā un pats paliek, bet neiztura, un V pats arī aiziet, lai glābtos no garīgas bojā iešanas. II Mājās sēd bez darba, jo neprot praktisko amatu un negrib skolot, grib būt kungs. II No inteliģences trūkuma cieš sevišķi kalpi, pa vasaru varētu mācīt kalpus. III Samīlas, dievina aktieri vai dziedātāju, kurš nezin, ko ar to iesākt. Bet sajūsmina citu par mākslu, kurš bij tikai amatnieks. IV Sēd kanclejās un neiet mājās. V Meitene iet un taisni par lauku skolotāju. (22823/21) 17.7.23. Viņa - mazsaimnieki-jaunsaimnieki ņem nopietni izglītības jautā jumus. Nevar būt bieži Rīgā. Bet kalpi? Kalpone? Vai 3 tipi: vecsaimnieka bagāta meita, kas domā par Lejiņu un dzeju, mūziku. Mazsaimnieks vada mājas. Kalpone. Kopā gājušas pagastskolā. Kalpone jūt pienākumu pret māju. (22823/23) 8.10.23. Lauku lugās mani personiskie piedzīvojumi, manas mācības, mierinājumi, sarunas ar Dambek[alni?], skolotāja meita un Lidija, L., Az., daudzi citi. L. piezīmes. (22823/29) RAINIS Aizsāktās lugas SLUDIŅKĀZAS RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 1.7.23. Brūte slima, mirstoša. Māte. Vecpuisis, visus bar, kam mācījies, naudu šķiedis, labāk krājis kā šis, - bet izrādās nevērtīgas kerenkas. Mazais zēns.                                      Radinieks, gudrinieks. Meitene.                                            Otrs brūtgāns. Draudzene.                                         Jauneklis. Tante. (22822/9) 1.7.23. Sludinuma precības I Nabags kalps, jaunsaimnieks, mazmājnieks, strādnieka dēls. Izstudējis, nau darba laukos, maza vieta, lieli plāni; jādabū līdzekļi, lotereja, precības; ieliek vai lasa sludinājumu. Viņa īstā līgava nabaga, to apgādāja. II Pie viņas, ielikusi, saņem oferti. Tante, kas rādīsies kā brūte. Darītāja ir aušīga meitene, bagāta, bez darba, mīl niķus. Daudz brūtgānu, grib pārbaudīt vīriešus. III (vai II). Satiekas pie viņas. Meitene ir par kalponi vai nabaga skolas biedrene, vai audzēkne (patiesībā otrādi). Patīk vīrietis, taisni jo vairāk jāpārbauda. Ansīša gudrība. Viņš cīnās ar riebumu. Precējies. IV Kāzas vai derības, ies pie reģistra; piepeši atmetas, iepatikusies meitene, precēsimies mēs, nabagi. Labi. Meitene nu atklāj, ka ir bagāta, viss bij joks. Nu viņš iet prom, uz Ameriku. V Krāmējas. Atnes viņa kurvi. Kurvi meitene: Es tava manta. Iesim abi. (22822/10) RAINIS Aizsāktās lugas SOKRATS RADĀMĀS DOMAS 29.10.23. Vai vajdzīgs manā lielā personiskā sistēmā Kungtse sagatavo. Vai Sokrats arī? Vai Sokrats dod tik lielas atzīņas kā Liadzi? Laotse? Konfliktu likt starp Sokratu un Delfu orākuli: gudrākais cilvēks. Bet nau grieķis, izpostīs grieķību. - Kādēļ to nesaki? - Mēs viņu noģiftēsim. - Bet grieķība beigsies? - Cita sāksies. - Bet beigsies? - Bet mēs paši, Delfi, beigsimies. - Tātad gudrība mums nevajdzīga? Pretstati: Aristofans, priestri, mākslenieki. Pats Sohrats domā piepildīt kā Kristu, bet lauž. Visa gudrība iet pār viņu pašu pāri. Pasauls lūzums ir iekš Sokrata. Te sākas jaunais laiks. Aleksandrs, Kristus tik izvedēji. Aspazijas Bakhante pretstats. To iekšā ieņemt. (23273/130) RAINIS Aizsāktās lugas SAGLĀBTS SKANDĀLS RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 9.9.24. Saglābts skandāls. Glābta tikumība I Aprunā skolotāju, kā bij avīzēs, vispār jaunatni; vīrs aiziet, mīļākais pieteicas, mīļākais atnāk, viņai jāaiziet. Ciemiņas: Kas te bij? vai skandāls? II 1. Viesnīcā, iedzer, smejas par viru, par viešņām, par aprunām. 2. Jelgavnieka istaba; meita aiziet. Tumsa. 3. Koridors - visi iznāk pa reizei: mīļākais, vīrs, jelgavnieks, vīra un jelgavnieka meitas, viņa vēlu, patumšs, sulaiņi 2. Viņa pārskatas, sulainis aizrāda, netic. Sulainis un meita smejas. Jelgavnieka istaba gaiša. Jelgavnieks aiziet. Viņa uzmostas, neatrod mīļo, baidās no vīra, grib iet projām, atrod, ka nau drēbju. Konflikts: vai skandāls, vai drēbes, nauda. Skandālu var novērst, naudu nevar dabūt. Heines dzeja par meiteni, kas labāk zaudē godu nekā svārkus. (22969/17) 12.9.24. III Beigās: uzelpo kundze - uf! Ko es tā uztraucos, glābta tikumība! Jāpateicas krietnam jelgavniekam! To nevar atstāt bešā. Tad ienāk draudzenes kā I, paskaidro, kādas lietas iztaisa ļaudis! - Es gribēju vira tikumību glābt, tā aizgāju viesnīcā. Kāda žīdene vainīgā. Tad turpinājas aprunas pret strādniekiem, sociķiem, inteliģenci, jaunatni. «Mēs neļausim grimt tikumībai!» Atkal kā I piezvana: Kad tikties? (22969/18) II saistīt pie III. Ārzemnieks II beigās: Kur es glābšos, pie tevis, citādi mani izsūtīs kā nevēlamu svešnieku, un pašlaik iesākti labi veikali ar tava vīra protekciju. Es rīt noiešu pie tevis, tavā mājā, pie tava vīra. * * * I Lai segtu sevi, viņa ievelk vīru sakarā ar uzsūtītu meitu: draudzeni? vai žīdieti? II Viesnīcā meita grib pavest vīru: jocīgs skats, kā vīrs to nesaprot. Trešo reizi tā pati istaba. (22969/19) III jāpiesaista pie II ar aizrādījumu, kam jānotiek tālāk, bez tā ir garlaicīgi, piem., jelgavnieks: Tā es lietu neatstāšu, es sūdzēšu, es apvainots, tādas neķītrības labākās famīlijās. Minēt: par Sarkanā Krusta pirti, par Cēsu sievām, kas ķer vīrus. Par Ekengrāves kazām. Par skol. Vīnzarāju, par skolotāju, kas man sūdzējās. Par notikumu nākamrīt lasa paši avīzēs; sulainis ielicis, atnāk pie kundzes ar izspiešanas mēģinājumu. (22969/20) Taisa troksni. Sulaiņi. Policija. Telegrafē jelgavniekam. Izmeklē istabu, meitas un sulaiņus. Jelgavnieks. Vēl lielāku troksni, ka tas liedzas: Kā ietikāt manā istabā? Jelgavnieks. Nē, jūs ienācāt pie manis. Mīļākais, apvaino jelgavnieku. III Mīļākā istabā, pārmetumu skati, atrod mantas, salīgšanas skati. V Mājās, pārmet vīram, kam atstājis, gribēja pārbaudīt, aizgāja, lai izjauktu vīram satiksmi ar meitu - sāncensi. Cik tagad ļaudis nemorāliski, kā dzenas pēc naudas visi. Stāsta savu stāstu kā citas stāstu. * * * 3 cēlieni. II istaba un koridors mainās. Istaba viena par divām; jo visas istabas viesnīcā vienādas, tikai gulta un galds pārcelti (tā arī samaina viņu). (22969/21) RAINIS Aizsāktās lugas SKUNDURIŅA SMIEKLI RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 26.12.24. Anšeļa smiekli Skolā - tēlojums. Meitene iesauc pār Skumdrūmi. Zēni: Skundurs - dunduis! Meitene izaicina. Pagalmā - sacīkste un uzvara. Skolā - nāk pakaļ saimnieks. Anšelis bēg, raud, meitene pierunā aiziet, dod lentīti. Skolā - pārnāk ziņa no Anšeļa, atpakaļ lentīte. Ies visi raudzīt Anšeli. Kalpu gals - līdzdalība un meitenes skūpsts paceļ kājās, smejas pirmo reizi, izstāsta, kas padarījis drūmu (ka visi atstājuši vajāto, sasista kāja, palicis kroplis, aizstāvējis meiteni). (22372/34) 15.9.28. Varbūt vēl ievada cēliens, jāraudina visādā ziņā. I Māte atved Anšeli skolā. Skolotāja saņem. Skolēni izsmej Skunduru. Bērni dzied apdziedāšanās dziesmas. II Pagalmā sacīkste, uzvar. Slavas dziesma. III Atstāsta savu dzīvi: pārmērīgs darbs, bet ganībās sapņi un teikas. Iekliedzas, jāiet atkal ganos. IV Slims. Sūta atpakaļ lentīti. Atnāk bērni pie viņa gultiņas. Dāvā drēbes. Ies viņu pulkā. * * * III Tumšā istabā stāsta. Atveras priekškars un redzas darbs un pļava. Tad piepeši ienāk māte, aptumst, priekškars, iekliedzas, jāiet atpakaļ. Mēs tev palīdzēsim. Solidaritāte. IV Bērni viņu uzjautrina dziedot un rotaļājot. (22372/35) 18.9.28. I Māte. Anšel, te nu esi skolā. Anšelis. Zinu. Māte. Esi nu tik mudīgs. Anšelis. Zinu. Māte. Paklausi nu visus. Anšel, vai tu dzirdi arī? Anšelis. Dzirdu. Māte. Vai tu ievērosi? Klausies. (Aiz auss.) Tevi tagad izbārs, Ka tu nāc tik vēlu skolā. Teic, ka biji slims ar bakām. Anšelis. Nebiju. Māte. To jau nevar sacīt, Ka no darba neatlaida. Kad nu paliksi še vieniņš, Neraudi. Anšelis. Es neraudāšu. (22372/36) RAINIS Aizsāktās lugas ASNU ZĒNI RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 1.1.28. Traģēdija. Apsītis Dziņa pēc izglītības - sava drāma. Apsītis - jauna ticība? Jauna sajūsma, tomēr arī tagad, kur citi iet pie maziem darbiem, izbūves lēns, kluss darbs, ne sajūsma. Tomēr sajūsma: citu pasauli bez meliem, labi cilvēki sevi vai citus spiež uz pravietību. Beigās ārprāts. No ikdienas vaļā rauties, arī no ikdienas sabiedrības, uz augšu, garīgu dzīvi garīgā darbā, soc. mērķi, cilvēce. (22932/8) 1.1.28. No ikdienas vaļā rauties, arī no ikdienas sabiedrības, uz augšu, uz garīgu dzīvi, garīgu darbu atrast praktikā, lauku darbā, ne ierēdnībā, literatūrā. Grib ievest Ibsena prasību: ikdienas dzīvē patiesību, bet redz, ka nau ieliekama patiesība vecā, kapitālistiskā dzīvē. (22932/11) 1.1.28. Atdot iegūto kultūru. Provincē kultūras centri. Bauda, ne darbs. Saimnieka meitiņa Zilga. IV pašnāvība pie Anša. Intensīva saimniecība uzņemta, daudz spēku. Vāci, franči taupa, beļģiem daudz bērnu. II Ansis aizņemas naudu. (22932/10) 1.1.28. I Rīgā. Bagāts students, šībers, Ansis, izmisumā, bēgt uz laukiem. Zilga iet līdzi spēkam. Izmisums, pašnāvības mēģinājums, motīvi sabiedriski, Pārmetas sajūta. Fantastiski plāni, jaunsaimniecība. Runa par mīlu, liedzoši, nau aizspriedumu. Zilga seko spēkam, dēkas. II Darbs grūts. Lauki. Atnāk dzērāju bars, Bagātais. Izbēg Zilga. Izmisums, mierina Grieta. III Rīga. Šauj Zilgu un sevi. Atriebsies Bagātais ar vekseli. Atdod Zilgu. Tā ņem trešo. IV Izdzen no mājas. Ies par laukstrādnieku. Glābs tautu. Beigās. Zilga: Vieglākais pašnāvības veids - precēties. * * * Jazzband un filmas pa vidu. Ēnu spēles, mistika. * * * Es neesmu sociālists. Kur ir glābiņš pilsoniskajā pasaulē? Viņā nau taisnības, nau cēluma. (22932/9) RAINIS Aizsāktās lugas ZIEDU ZAIGA LUGAS FRAGMENTS [Pirmais cēliens] Pirmā aina (Veča dārza būdiņa. Vidū durvis un logs, caur kuru redzas dārzs. Gar malām divi soli un krēsli. Vienā malā galds. Pie sienām pakārti dažādi dārza darba rīki, sakņu un vītušu puķu un zāļu saiknīši. Tāpat pie griestiem. Šur tur podos puķes un greznuma lapu augi. Visa istaba ļoti vienkārša, bet skaisti un ar gaumi iekārtota; vienīgais greznums - grāmatas plauktā.) Pirmais skats (V e c i s,   sirms, darbā norūdīts, spirgts, viņam līdzi Aldis, zēns gadu piecpadsmit, kustīgas dabas, sparīgs, tagad noguris. Abi ienāk pa dārza durvīm.) VECIS Aldiņ, vai noguris esi? Tu jau šodien strādāji gan! ALDIS (Pus nopietni, pus pa jokam.) U! u! u! VECIS Zemes raki un kūdru nesi, Visnotaļ pie rokas gāji man. Nāc nu, atpūties še! (Atsēstas pats uz sola.) Tu čaklīts kā bitīte. ALDIS (Apsēzdamies.) Ta ta, ka ierāvām, ierāvām! Visus kociņus aprakām! VECIS Tulznas rociņās ieplēsām. ALDIS (Domīgi.) Kad tā strādā tik grūt', Tad vientulību tā nesajūt. VECIS Jā, jā, var būt, var jau būt. (Arī domīgi.) Es gan to nejūtu tā, Man labi te, savā nodabā. ALDIS (Sasliedamies solī.) Tēti! vai! - rīki ir pamesti, - Nau sanesti, kārtīgi salikti! VECIS Es saņemšu, Aldiņ, necelies! Uz solīša atstiepies! ALDIS Tēt, vizbulītēm jau asniņi gari - VECIS Saulīte velk tos laukā ar vari. ALDIS Ij gailenītes no zemes lien. Bet vīns grib, lai vītnes pie maikstīm sien. VECIS Guli nu, galvu pie manis slien Kā zaļš, jauns apinis pie veca koka. Tev miedziņš jau galviņu loka. ALDIS (Rūgti.) Es actiņas aizlikšu, - Nekas, jau to starpu nenotiks, Gaidītais izpaliks. VECIS Miedz, miedz īsu miedziņu! ALDIS Tu atkal stāsti kādu pasaku! VECIS Tu labāk tādu dzīvotu, Ne stāstītu? ALDIS Ko nu! (Nogriežas un apknūp uz sola, tad strauji pieceļas un izskrien pa mazajām durtiņām.) Otrais skats VECIS (Viens pats klusi.) Tev netīk vēl pasakas, Tev tikai dzīves trauksmainas - Vientulība to baida, Aizvienam ko gaida, Un nu tūlīt, tūlīt! Kam jānotiek ir šo pašu brīd'! - Bet vai tā arī nau pasaka? Tik citāda. (Pasmejas.) Pasaku saku par savu dzīvi - Kā jauns es cīnījos sīvi, Līdz visi mani locekļi palika stīvi; Līdz cīņas straujumam Vairs maz ko deru, Tik klusiņām Tālai nākotnei durtiņas veru. Kad rokas vairs nešaudās Agrākā sparā, Lai cīņa turpinās Jo sīvāk garā! (Viegli uzelpodams.) Dzīvē priekš sevis ko es vairs prasu? Tik tvermi pret salu, lietu un rasu: Gabaliņš dārziņa, Dārza būdiņa - Tā manis paša celta, - Svārks, maize. - Kam vajga man zelta? Zem saknēm, puķēm: - pāris metri! Tiek telpas, lai dzīvo vai trīs un četri! Tiek laika pēc darba vēl ilgām un domām Par dzīvi bijušo, Par savu un ļaužu nākošo, Par tāliem mērķiem un būtnes lomām. (Kā smagumu nokratīdams.) Nau vairs tās mazās trauksmes un drausmas, Nau lielās, baidošās dzīves šausmas, - Kopju puķes un zemi un atceru ceri: Aug lēni, lēni nākotnes peri, - Uz tālo aizsauli ceļu es pētu, Nākotnes dēļ es dzīvi svētu! Trešais skats (V e c i s.   A l d i s   atkal ienāk.) ALDIS Tēt, ko bubini tu tā viens? Kā zirdziņš, kad gaida, kur paliek siens. VECIS Vai tik vien gulēt tev pietika? ALDIS Ko gulēt? Bij tā tik pasnauda. (Jautri.) Es sapni redzēju onkuli, tanti, Abi div' bārās neganti. (Starpdomā.) Tēt, ko nebaries tu it nemaz? VECIS Maz. ALDIS Nē, it nemaz! VECIS Ko tad es bāršos? Puķes cieš klusu. ALDIS Bet es taisu troksni. VECIS Gan liksies uz dusu. ALDIS Es gribu vēl troksni pataisīti Bet vajga par onkuli pastāstīt: Es nebiju mācīties pabeidzis, Biju laukā izskrējis, - Viņš grābj man galvu un paceļ tā: «Bāz degunu grāmatā!» Kā iegrūda, tā es uzmodos; Redzu tevi vēl savos pasapņos! (Apgriezdamies apkārt.) Tie nu gan manim nepatīk! Tur viss kā ūdens smiltis sīk; Pēc tam tu dod man mācības Tik gudras, ka dūša aptekas. VECIS Vai redzi nu! Kādu atmaksu dabūju! ALDIS Tad labāk, lai onkuls nāk palamāt! Pag, tūdaļ būs klāt! (Viņš uzliek cepuri uz krēsla muguru.) Lūk, viņš ir še! Uz acīm cepure! Ko tu, puika, te vazājies?! Vai šis man tūdaļ pie darba ies?! Es šo turu no žēlastības, Šis man vēl darīs nekrietnības! Maizi no skapja zags! Pienu no poda laks! (Nopūšas kā onkulis.) Mūžam tik ēst! tik rīt! Kā vārnēns uz rāceņiem krīt! Kādēļ es ēdu kā putniņš vien?! Pa kumosiņam ik dien'?!» (Aldis nostāda otru krēslu pretī pirmajam un uzklāj tam kādu lupatu kā priekšautu.) Un še būs tantiņa - Priekšauts uz vēdera: «Kur tad tev ēst lai lien, Kad vēders pilns alus arvien?!» (Atkal onkuļa balsī.) «Vecen, ko lamā nu mani?! Labāk tu nekrietno puiku gani! Nelaiķa brāļa dēls jāsaudzē?! Dzīt tik no mājām pasaulē! Ārā šo nelieti! Ko tu man' pagrūdi?!» (Viņš apgāž krēslu kā onkuli.) Onkuls bladāks! (Viņš runā nu tantas balsī.) «Kas nu šo dzērāju gultā vāks?! Celies! nu še tev! še! Apdzertā nelaime! (Viņš sit apgāzto krēslu - onkuli.) Puika, ko seju šiep?! Gultā veci stiep!» (Viņš stiepj krēslu kā onkuli uz durvju pusi.) VECIS (Smiedamies.) Rimsties nu, Alderi! Grūti tu cieti gan likteni. Kad pie manis še ieradies, Tad biji kā kaķēns sarāvies - ALDIS (Pieskrien pie viņa klāt.) Tētiņ, tētiņ! VECIS Tev tēva nava, - Te šī būda ij mana, ij tava! Es jau še būtu viens kā koks! Labi, ka slēdzies mans dzīves loks - Es tagad baudu še klusu laimi Ar tevi un savu puķu saimi. ALDIS Tu puķes gan mīli ticīgi, Un kā tu tās kop un pazīsti Ikvienu vismazāko puķīti! VECIS Bet puķes ir tik pateicīgas, Pretī man izstiepj savas stigas, Zarus kā rokas pleš Un saldu dvašu dveš. ALDIS Tēt, vai tev nau bijuši bērniņi? VECIS Nē, puisīti. ALDIS Un vai tu nebiji precējies? VECIS Nau gadījies. ALDIS Kad būtu man brālīts vai māsiņa, Iznāktu rotaļa! Puķes tik vien. VECIS Dēsti un kop, un ravē, un sien! ALDIS (Īgni un bēdīgi.) Jā! jā! jā! VECIS Aldiņ, man arī bij tā! Bij jāpaliek skumjās un klusībā. (Atmiņās kavējoties.) Reiz bij gan meitiņa - Kā puķe, par puķi skaistāka! Kā mēnesis bija tik maiga! No viņas plūda liega zaiga. Kā saule viņa bija tik zvīļa, Tik laba, laipna un tik mīļa - Kad viņa nomira. Šķiet, saule par puķi to pārvērta, Par mūžīgu miņu man atstāja. Jau ilgus gadus Augus un puķes skaitu sev radus. (23032/2-10) RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 18.9.28. Cēlieni un ainas I Tumšs dārziņš. Cilvēka dzīves grūtības, netaisnība, briesmas. Bēg puķu, augu valstī. Redzams tikai nakti, sapņos, dzejā. Puikas draiskulības: taisa sev tanti un onkuli no krēsliem. Stāsts, kur puika cēlies un kā vientulis to pieņēmis. Sapnis. II Puķu dārzs, puķu kopšanās uz pavasari, modināšana, mīlas dejās ziedu putekļos, mīla kā ilgu sūtīšana, kā smaršas sūtīšana, kā krāsām pieaicināšana. Puķu raksturojumi, komisms, dziesmas un dejas. Puika iesaucas (par vienas meitenes skaistumu) vai baida, visas aizbēg, aptumst. III Istaba tumša. Nevajga baidīt, vajga kopt, viņus barot, nevajga kustoņus mocīt un nokaut. Vientulis stāsta, ka viņa biedrene, mīļākā bij kā puķe. Puika: Man ar vajga biedreni. Atnāk puķe - parādība. - Tu mūs noskaties, tu kop, tu labs. Drīz atnāks rudens [?] sievas, ļauj še rīkot viesības, viņas pielabināt. Lai nāk puķe par biedreni. Nevar. - Neatriebsim, rīkojat viesības, tikai puisis būs bēdīgs. IV Viesības. Ķilda viesībās. V Rudens uzbrukums. Dārzs. Viena ziedojas. VI Istaba. Ieved atradenīti. Atradenīte aizgājusi no patversmes meklēt brālīti biedri. Uz ielas sastop to vientulis. Puika atzīst: tā ir tā pati. - Vai tu puķe? - Nē, nezinu, nekā neatceros, tā cita dzīve. Pa nakti varbūt atcerēšos. Vientuļa meitiņa, no ilgām un sapņiem vien dzimusi. VII Silta segšana reālā dārzā. Meitene neko neatceras. Tikai nakti atmostas. Kaza. Sunīts. Nes dažas puķes istabā. Augļus un saknes krāj kopā. Citi bērni palīdz. Pļaujas svētki, bērnu talka. VIII Nakts. Puķes siltās segās. Pateicas. Deja, dziesma uz pavasara atkalredzi, cerību dziesma. Istabas puķes. Savas smaršas izkaisa: jūs ilgi, sveiki, veseli dzīvosiet. Kas ļauj kustoņiem dzīvot, tas pats ilgi dzīvos. (22932/2) 18.9.28. Ķīniešu puķu nāras. Vientulis - mīļākā mirusi, meitene būdama. Zēns bārenis. Dzīvo būdā, no dārza vien. veģetārība - neaizskar dzīvību, nespēj nokaut ne vistu. Mīl un saudzē puķes. Kā puķe bij viņa mīļākā, arī bārenis kā tu. Tumšas rudens naktis - tad dzīvo otro dzīvi - sapņos. Tad atmostas puķes. Puķu dejas un dziesmas. Mīlas dejas ziedu putekļos. Zēns: Kad par dienu arī paliktu še dzīvot [?], kad varētu pieskarties, kad dzīvotu ir mums. Puķes: To nevar, tad jātop puķei par cilvēku, tas ir briesmīgi. Viesības. Rasas, Salnas, Sarmas, Salas, Vēja māte un meitas un vēja dēli. Lauskene. Dejas, dziesmas. Puķu korso. Augstākā pakāpe. Salas uzbrukums. Vēju dziesmas. Rasu dejas. Tad viena puķīte ziedojas. Silta segšana uz ziemas guļu. Sveikšanās uz ziedoni. Ziedoņa dziesmas. Tumsa: nu mēs vieni paliekam: istabas puķes un dzīvā puķe. (22932/3) 18.9.28. Kur komiskās figūras? Dažas rupjās puķes un sakņaugi: garā koka roze, resnā jorģīne un dālija, abas baras. Rozes. Astras. Kāposts, burkāns, kālis, puķu kāposts, pomidors. Kartupelis, rācenis, rudzis un rudzupuķe. Mazās puķītes, puķu bērni. Sēkliņas kā zīdaiņi un lelles. (22932/4) RAINIS Aizsāktās lugas VĪTAUTS LUGAS TEKSTA UZMETUMI 9.2.29. Es pretim neesmu, ka kunigaikstis, Mans brālis, kronējas par karali. Es kunigaikstim vēlu visu labu, Vēl vairāk nekā sev vai kuram citam. (22801/8) 10.8.29. VĪTAUTS Kā mēs kā zēni kopā medījām, Kā vilks tev uzbruka un es to šāvu, Cik bebru saķērām, liels kažoks tika. - Pilns ezers pīļu, dumpju, sloku, dzērvju. - Tu stāvot paliki un klausies putnos, Un neredzi, ka lūsis tevim uzglūn. - Bet kas par lašiem, sīgām, līdakām, Kā ziemu dūrām zivis ledus lauznēs, Tad kā mēs bruņeniekus medījām. Es labāk mācījos tos viltiem veikt, Kā leišu valsti izplest pasaulsgalos. (22801/23) RADĀMAS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI 11.1.29. Vītauts. 33 gadi Vairāki dramatiski momenti. Keistuta nāve un Vitauta bēgšana ar sievas palīdzību. Grīnvaldes kauja 1410. Nesasniegtais kronis 1430. * * * Divi pretstati: Jagails un Vītauts. Tautas: poļi un leiši. Raksturi: dievbijīgs liekulis un progresists. Čini: karals un vasals. Redzama lieta: kronis, ap ko cīņa. * * * Vai triloģija? Jaunības drāma, vīrības drāma, vecuma drāma. * * * Traģiska vaina, ka iet pret žemaičiem, ka neapvieno baltu tautas, ka neizved līdz galam ideju: leišu valsti, ka nedibina leišu kultūru. (Frīdriha II Prūsija un Voltērs.) 9.2.29. Leišu tauta par mazu, lai uzturētu pasauls valsti. Tā pati kļūda Aleksandram Lielam, persiem, asīriešiem, ēģiptiešiem. (22801/2) 28.1.29. Vītauta vaina: 1) aizrāvies ar lieliem plāniem: kļūt par visu slāvu ķeizaru, krievu politika, meklē poļu palīgu, tiem sola Lietavu un nevar atrauties, ir jau poļu piekritēju daudz, baidās, aizmirsis mazāko mērķi: leišu, visu latvju valsti, ar gudiem kopā, 2) aizmirst mantnieku gādāt, 3) grib vismaz leišu kroni, jo nau nekāda, pasauls valdnieks, bet tomēr vasals, kalps, 4) atjēdzas par vēlu: kronis dos Lietavai cerību palikt neatkarīgai, 5) kreņķi, jūtas vājš, netiek Vitauts Lielais kā Kazimirs. (22801/3) 9.2.29. Cēlieni I I Lucka, lielā sabrauktene. 1. Ķeizars sola kroni. Vītauts. Neko nedarīs bez Jagaiļa. 2. Ķeizara runa ar Jagaili. 3. Zigmants un ķeizariene, un Vītauts pie Jagaiļa. Vītauts - lai nepārsteidzas. Jagailis karsti gribot, lai Vītauts dabū kroni. Zigmants sirsnīgi atsveicinās. 4. Vītauts ziņo tarībai, tā piekrīt. 5. Poļu senatorija: pārmet Jagailim, nebijusi tiesība solīt Vītautam kroni. Trokšņaina sapulce. Zbigņevs Olesnickis: tikai Zigmanta intriga, lai izjauktu poļu-leišu ūniju. Lietavas piekritēji aizstāv. Izirst sapulce. Liek, lai Jagailis aizbrauc. (Vītauts liek leišiem no tarības aiziet. Pats iet pie Jagaiļa.) 1429 sauso meno (22801/4) 9.2.29. II? 1) Jagaiļa vēstule Zigmantam. Oparovskis. Izlaists tad, kad Jagailis solījis Vītautam kroni. Zigmants sūta norakstu Vitautam. Eisiški pie Viļņas. Visi leišu lielmaņi. Arī Zigmanta sūtnis. Lasa vēstules: Lietava pazemināta, tik daļa no Polijas, pēc Vītauta nāves piekrīt Polijai. Sašutums. Atbilde Zigmantam un Jagailim. Negrib šķirties no ūnijas, bet negrib pazeminājumu. Griezīsies pie pāvesta. Vītauta vēstules kā materiāls sarunām drāmā. 2) Lenčica. Gedigolds un Rumbolds. 1429 liepa 18 tiek pieņemts audiencē tikai pēc krustnešiem. Jāparunājot ar visiem poļu lielmaņiem. Sūtņi saka: arī pret jūsu gribu uzliks sev kroni galvā. III ? Sandomira. Jagailis uztraukts; Lietava 2 reizes lielāka un stiprāka par Poliju. Krustneši labi, bet neatsakās no Vītauta. Sola Vitautam poļu kroni, pēc nāves Jagaiļa dēls. Divi zaķi: Vītauta godkārība mierināta un Lietava pievienota Polijai. 30. 10. 1429. Atsūtīti Zbigņevs un Tarnovskis, dāvā poļu kroni. Maz rīkot. Arī Zigmanta delegācija sola vācu Ordeni. Poļi izolēti: meklē satiksmi ar krustnešiem, ar husītiem, Romas pāvestu. Jagaiļa stāvoklis grūts: poļu bajāri nemierā, grib vairāk privilēģiju. Zedinā 1430. Privilēģijas, par to poļu pani iecels Jagaiļa dēlu par poļu karali un Lietavai un visām padotām valstīm. Nelaist cauri kroni Vītautam. Sūtīt vēl delegāciju: atrunāt Vītautu. IV ? Vītauts sūta Maldžiku pie poļu bajāriem, lai nepretojas kronēšanai, jo ir savi piekritēji. Redz no sūtņa, ka ar labu neiztiks. Liek zvērēt leišu bajāriem, koncentrē kara spēku pie poļu robežas. Sūta pie krustnešiem, sola sajungu; lai nāk un redz, kāda vienība ar poļiem. Grib vergot leišus, tad jākronējas. Poļi arī sūta pie krustnešiem: sajungu pret husītiem un visiem Polijas ienaidniekiem. Poļi sūta Vītautu, lai palīdz pret husītiem, un fiktīvi, paši prasa, lai husīti iebrūk poļos. Poļi lūdz pāvestu aizliegt Vitautu kronēt. Aizliedz visiem bīskapiem kronēt. Zigmants sola sūtīt kroni. Vītauts raksta, atsaka. (22801/5-6) 9.2.29. V Viļņa Sasauc atkal viesus, arī Jagaili, kad Zigmants, neskatot uz atsacīšanos, tomēr sūta kroni. Viļņā atbrauc Jagailis un Zbigņevs. Vītautu vēl mēģina pierunāt. Lietu atliek, un Vītauts mirst. (22801/7) 10.2.29. Mērķis: pievienot Maskavu. Valdnieks pār visiem austrumiem. Lielā hana vietu ieņemt. Mazie mērķi: Vienotu Lietavu. Nacionāla cieņa. Pacelšana kultūrtautā. Gatavošanās uz augstākiem mērķiem. Īsti imperiālperson. politika. * * * I Jaunības drāma. 1377-1382 Traģika: zaudē uztīcību ģimenes tradīcijai, divvaldībai. Jagailis grib vienvaldību. Zaudē tīcību uz ģimenes mīlu: Jagailis nogalina Kenstutu. Mērķis: uzturēt tradīcijas, atgūt tēva mantojumu. Atgūt tīcību taisnībai. II Vīra darbs. 1398-1410 Mērķis: vācu Drang nach Osten apturēt, Ordeni veikt, pašiem organizēt austrumus, priekš tā: Lietavu organizēt - 1401, Ordeni sakaut - 1410. III Vecuma sāpes. 1429-1430 Mērķis - kronis kā alga; darbs darīts: Ordenis veikts, bet Lietavas patstāvība zaudēta. Vaina: austrumu valdnieka plāni. (22801/11) 9.8.29. No 7 Gedimina dēliem 2 ir draudzīgi - Algirds un Kenstuts. To grib vest tālāk Vītauts. Abi nomāc tos 5 brāļus. Pēc Algirda nāves, pēc kopēja nolēmuma valdīs Jagailis. Abi dalīja valsti darbā, bet valsts viena. Tā arī domā turēties Vītauts. Tā Kenstuts un Vitauts palīdz Jagailim nostiprināties. Tad Jagailis negrib vairs padoties Kenstuta padomiem. Vītauts neklausa Kenstuti un netic Jagaiļa nodevībai. Jagaiļa raksturs: varaskārs, viltīgs, mežonīgs, kristīgs liekulis, bez sirdsapziņas. * * * Pēc Kenstuta nāves Vitauts sāk cīņu par tēva mantojumu Trakiem. I Mērķis un leišu vienība. Leišiem mostas nacionālā apziņa. Ordenis ar Hanzu kopā - tirdzniecība un teritoriālā vara. Vajga teritoriālu saistību ar Livonijas ordeni, tad Pleskavu, Novgorodu, t. i., vajga Žemaitijas. Leišiem tas pats mērķis: Žemaitija un Pleskava, Novgoroda. Gedimins jau saprecinājis savu meitu Annu ar Pjastu, poļu ķēniņu, lai būtu vara pret Ordeni. Palīdz arī pret Livonijas ordeni: latviešus ievilkt savā valstī. Vītauts mācīts idejā un darbā pret Ordeni, visus gadus cīnījies līdzi tēvam. Īsti praktiski mērķi. Tādēļ arī neredz un nepilda lielos, nepraktiskos nākotnes mērķus. Kniprode mirst 1382, arī moderns valdnieks. Konrad Zöllner slēdz līgumu ar Jagaili pret Kenstutu, kaut gan Ordenis aizliedz ar pagāniem slēgt līgumu un mieru. Mērķis ārdīt leišu vienību, ievest kristību. «Augstākais valdnieks Lietavā». Vītautam aizrautīgs raksturs, bezgala uzticīgs, bezgala nīstošs. Nekad neaizmirst Kenstuta nokaušanu. Grib ņemt savā mantojumā Trakus kā lēni vasalībā. Vītauts nepazīst tādu domu veidu, ka var atņemt tiesības kā absolūts valdnieks. Vītauts pret absolūtismu, par kopvaldību. (22801/15-16) 9.8.29. Vītautam liek priekšā būt par vasali, to noraida, atdod Trakus Skirgailim. - Nau iespēju līgt, tikai cīņa. Tad bēg! Poļu mazie muižnieki līgst ar leišiem. Jagaiļa plāni uz poļu kroni. Vītauts turp nevar griezties. Mazovijas Ziemovits arī grib Jadvigu. (22801/17) 10.8.29. Jagaila 26 gadi. Valkā vienmēr aitu kažoku. Apmeklē no poļiem dzimteni, lai atpūstos viņas dabas jaukumos. Vēl vecumā klausījies cauru nakti lakstīgalu dziesmas. Galīcijas mežos tā saaukstējies un miris. * * * Vācu raksturojums: egoists, varaskārs, mežonīgs, bez sirdsapziņas, smalks diplomāts, kristīgs liekulis, vienkāršs, dzimtenes mīlestība, dzejiska sajūta. (22801/21) 10.8.29. Vītauts un Jagailis I. Kopā medībās. Putnu dziesmas. Kā Algirds un Kenstuts. Lielie nākotnes plāni par Lietavu. Jagaiļa poļu cerības. Kāzas labāk nekā karš. (22801/12) RAINIS Aizsāktās lugas TRĪS PRECNIEKI LUGAS FRAGMENTS 19.7.29. Kroga istaba Še es dzēru, še man tika utt. Izdzer alu, sasper kannu - - Nemēģini saspert kannu, Būs tev divkārt jāsamaksā. - Nobučoju nesējiņu - - Nobučosi nesējiņu, Būs tev trīskārt jāsamaksā. - Ej, tev bučot pamācīs. - Pats es māku jau kopš gadiem. Palūko tik pieiet tuvāk, Es tev došu gan ko bučot. - Ūja, cik to līgavaiņu, Kas nu aizstāv brūtes godu. - Nostu, visi aizstāvmaņi, Pati māku aizstāvēties. Kas šie tādi līgavaiņi, Dzērājpuiši, krogus puiši; - Es jau tevi neaizstāvu, Krogus puiši aizstāv krogu. Mēs trīs brāļi precenieki, Mēs nu gan tie līgavaiņi, Mēs trīs arī aizlieguši Krogū bučoties ar tādiem. - Kas man liegs, ko gribu, daru, Kuru gribu: pabučošu. - Nu tad mani, es vistuvāk. - Tev vēl tuvāk alus kanna. - Nu tad mani! Nu tad mani! - Es visbagātāks, tik mani! - Bagātais pats visu dabū, Nabadziņam, kas tam deva. Nāc tu; vecais ubaģeli, Tev es došu savu muti. - Ak tu gaiša, ak tu laba, Lai tev dievs dod labu vīru. - Lūk, kā viņa izsmej mūs, Kas to prec no visas tiesas. 3.8.29. - Klausaties, kas nu būs! Klusu tur, dunduri jūs! Dzied', dziedi, padziedi, Zeltaino bitīti. - Klusi tu pats, Ko maisies, piektais rats. - Nu, nu, nu, nu; nu. Cik te to tautiešu, Cik te to precnieku. - Stājaties attālu! Teikšu jums taisnību. Vaļa, vaļa, vīra vaļa Guļ še manā rociņā, Vaļā veru, cieti veru, Sirdi sargu saujiņā. Pieci balti pirkstītiņi Ap rociņu apstājuši. Kas sniedzas manas rokas, Dūre pretī rādījās. Kad gribēju, tad pavēru, Lai nu saujā lūkojas, Kas par dziju lūkojās, Deguns tanī atdūrās. Kad gribēju, tad pamāju, Ar pirkstiņu aicināju. Katra pirksta galiņā Pieci resni precenieki. Kas mācēja pirkstiņos Saldu dvašu iedvašot, Tam saujiņa atvērās, Tam sirsniņu pretī sniedzu. - Ko tu nu trallini, Ko tu nu kairini? , Viens tev nu jāprec būs, Labi aplūko mūs. Beidz kā kaķis pelēm spēlē, Šodien tev viens jāizvēlē! - Šodien, šodien, tūlīt, Lika drusku pagaidīt - - Mani tev būs ņemt, Man par labu lemt. - Lai paliek tie abi, Mēs saderam labi. - Neviena es negribu, Es gribu vēl savu savvaļu, Es gribu vēl padziedāt brīvi, Es gribu vēl izbaudīt dzīvi. Es gribu vēl griezties un padejot, Vēl padziedāt un patrakot, Es zinu precību jūgu, Piesien kā plostu ar klūgu. Mani jaunu meiteni paņēma, Trīs gadus pie darba pielika. Gads tikai gājis, kopš virs mira, Vai jaunību atdot, kas man vēl ira? - Vēl tagad tevi nelaiķis sauc. - Ak, jā, viņš man sapņus jauc. - Nē, neprecies, nē, neprecies, Tev brīvē tik būs palikties, Mūs priecēt un līdz priecāties. Kad nākam šurp, vai tikai dzeram, Nē, mēs še skaidru prieku ceram. Mēs dziedam, sakām pasakas, Mums mīklas, mums ir rotaļas. Pa starpām griežam dejas, Un visiem jautras sejas. - Kad nebūs mīļās krodznieces, Kur paliks mūsu līksmīte? - Kur paliks krogs un kur tad es? (22969/22-23) RAINIS Aizsāktās lugas MĪLAS DEVĒJA RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI Indiešu drāma: vaina ir tā, ka viņa nezina un negrib zināt par ikdienu, tapušo pasauli; grib tik nākošo, savu pasauli izlīdzina: ka vēl nau vietas skaidram priekam. Viņai augstākais - dzīve, vīriešiem - tas, caur ko dzīve top. (22811/3) - Es prieku gribēju dot, lai cilvēki spētu dzīvot. Nekāda cita mērķa, tik priecāties un priecināt. Puķes zied tik skaisti, tikai lai priecinātu. Es gribu pārvērsties pēc nāves par ziedošu koku, smaršot un zaigot. * * * - Es domāju, ka tu karsti mīli, ka viņam lielākas tiesības tikai priecināt, lai nemirtu. Un es? Vai man tas arī nau vajdzīgs? - Es jau atnāku. - Bet tu aizgāji, nogriezi visu. - Vai es neesmu vairs skaista? Vai atraitni neņemtu? - Tāpat aiziesi arī vēlāk. - Jā. - Tad kopības nau. - Visi līdzīgi. - Tad nau attīstības. - Vai tas vajdzīgs? - Citādi nau mērķa. - Vai mērķis vajdzīgs? - Jā. - Es bez mērķa, - Tad tu nevajdzīga. - Ak, ja sievietība ir nevajdzīga, kādēļ tad ir? - Pasaulē darām pēc sava prāta, mēs liekam mērķi . - Dabai nau mērķa, un daba augstāka. - Nē, mēs augstāki. - Daba augstāka. - Mēs nesaprotamies. - Es redzu tevī ko lielu, bet briesmīgu, ES tevi nesaprotu. Es nepastāvu tavā priekšā, es tev tik rīks. - Nē, sev pašai rīks. - Es nesaprotu, varbūt sapratīšu, tad tikšu laimīga, tagad es neesmu vajdzīga, es varu iet. * * * Zaglī labais princips satura kaislību un mantkārību. Draugā arī kaislība un mīlestība nau augstākais, bet ticība veciem baušļiem, pienākums līdz ar kāri grēkot. Vīrā - vecākā, - augstākais ir prāts, cenšanās pēc varas un sevis pārvarēšanas, pēc cilvēces uzbūvēšanas. Sievietei gar visu to nau daļas, tikai gar dabisku, bezdomu dzīvi. Viņai attīstība ir auglība bez mērķa, daba tas augstākais. (22811/4) I 1. Tēva mājā, audzināšana. Piepešs paziņojums par laulību (uztraucējs moments). II Satikšanās. Sarežģījums, traģiskā nojauta. 1. Mīļākais viens. 2. Viņa ar meitām. 3. Satikšanās. III Pie vīra. Aiziešana. Traģiskais moments? IV 1. Laupītāji. 2. Mīļākais. 3. Laupītājs. V Pie vīra. Atlaulāšana. Bajadēras. * * * I Mīļākais līgst un protestē tēvam, kurš nedod nabagam. (Vai te jau vīrs?) II Mīļākais sapņo par viņu. Grib atriebties draugam. III IV Mīļākais uzvarējis. Kādēļ atdod? Pašnāvība. 3. Laupītājs pavada, nokāvis savu biedri, kurš gribējis izzināt un būtu nolaupījis skaidrību. Asins atkal viņas dēļ. V Tiesā laupītāju. - Jums sveši likumi, tos nedod mīlestība. (22811/5) RAINIS Lugu ieceres PROGRAMMAS DRĀMA 3.2.7. Sociāldemokrātijas stāvoklis. Jauns strādnieka tips. Laiks: pēc pazaudētas kaujas un lielākas cīņas priekšvakarā. Dažādi ceļi (referāts par kongresu). Kombinācijas: vai būs krīzes vai plaukšanas periods. Atskati: par padarītām kļūdām. * * * Strādnieku tipi: pusmeistars, Birks, Hermans, Ozols. Tumšie: no kurienes cēlušies: zemnieki, kalpi, saimnieki, pilsētā dzimuši strādnieki, bijušie amatnieki, strādnieku bērni jeb īstie strādnieki. * * * Inteliģence: Berg.-Ansberg. Sociāldemokrātijas šķiras. * * * Pretnieku šķiras. * * * Notikumi. (23273/122) RAINIS Lugu ieceres SIEVIEŠU DRĀMA IZ STRĀDNIEKU DZĪVES 16.4.9. Sievietes maigums, Te pilnīgi brīva mīlestība. Mīlestība, ne bērns. * * * Situācijas Sēž un runā ar neesošu mīļāko. * * * Mirst no prieka, ka nu viss labi. * * * Saruna Sieva pārdevusies (bērnu dēļ, viņa brīvības dēļ). Sieva mierina, tas jau nekas nau. Jā, inteliģence visa tā dara. Sieva brīnās un baidās, ka viņš nau uztraucies. Meitenīte: Tēvs, nenošaujies. - Kā tu zini? Pakāries durvis, kā atdara, tā ir priekšā. * * * Visa drāma mīlīga. Mīlas pāris ar bēdīgu galu (varbūt Turaidas roze). (123286/21) Katastrofas I Ceļ sēdus augšā nomirušo mīļāko, lai teiktu, ka saprot. Tas saprot un mirst mierā. II Nosit draugu, apklāj kā dzīvu, meitene prasa, slēpj, grib izviļināt domas par nokauto, beigās atklāj, pierādīdams vai gribēdams panākt darbību. III Madagasiešu dziesma: karals, gribēdams sevišķi sodīt, liek mīlētājam nodurt mīļāko, kura pa nakti izbēgusi no karaļa pie mīļākā. Bet, kad Jouna pate uzaicina mīļāko smaidot, karals greizsirdībā viņu nodur. (Viņu tāpat var nodurt mīļākais.) (Var karals viņam nodot savu valstību.) (123286/18) Mātes nokautais brālītis nāk pie ugunskura brāļa pieguļā baltā krekliņā ar melnu cepurīti. Par 9 gadiem māti nosper zibens un mazais atpestīts: ļaunums kā siena kušķis izkrīt iz zirga auss un sadeg. (123286/22) RAINIS Lugu ieceres SMALKUMA DRĀMA 9.10.10. Drāmas temats. Smalkuma traģika: smalks par citu, ko tas nemaz nesajūt. Tas rupju izturēšanos, ārēji glaimīgu tura par labāku. Smalkjūtīgo tura par muļķi vai nekaunīgu. Smalkjūtīgais pats sevi sajūt kā vainīgu, kā nepraktisku, dzīvei nederīgu, kā rakstura vājumu (kein robuster Gewissen). Dore, ārēji smalka, iekšēji rupja, cieta. Man smalkums ne vien iedzimts, bet saskaņots ar vispārējo pasauls uzskatu: uztraucos par strādniekiem, kas paši jūtas gluži omulīgi. I Nolauzts tilts (ņem jaunā, ka traucē amizieri skuķiem ar ļaunā ņemšanu). II Visdziļāk smalkuma traģika mīlestības drāmā. Sieviete rupjāka, jo mazāk izglītota pa vēst. laiku. Beigās nejauši uzreiz saprot, katastrofa, kad rupji tiek uztraukta, ka arī viņas nervi jūt. Bet tad par vēlu. Ceļ augšā sēdus mirstošo mīļāko, saka, ka saprot; tas mirst apmierināts. (23272/39) 26.11.11. Antiņš - labsirdība, kura neprasa nekā, absolūtā; nau traģēdija tikai tādēļ, ka pasaka. Tur labais princips uztura ar brīnumu savus bērnus. Dzīvē tā ir traģēdija. Var tādu rakstīt. * * * Bet otrs jāraksta, kurš labs, bet prasa, lai dotu arī viņam iespēju dzīvot. - Es visus augļus atdošu, es došu lapas un zarus, bet dodat man zemi, kur augt, ūdeni un sauli. Maz prasa, bet taču drusku, vai labāk ļaudīm, ka tūliņ mani apēd? Nocērt koku? Kur te ir jēga un saskaņojums indivīdam un cilvēcei? Cīņa, bet cīnītājs nau labsirdīgs, un tam jātop jaunam, nedos galā nevienam. Sfēra - ģimenes dzīve, laulība. Uzvar vīrs, jo ir stiprāks, bet pašam nāk par jaunu uzvara. Traģika, ka nevar sasniegt saskaņas. * * * Necīnītāja traģika, bet kur drāma? Iekš viņa paša, kamēr top par necīnītāju, atsakās no visa. Nau dzimis Antiņš, bet grib tāds būt. Problemātisks raksturs. Beigās grib atpakaļ uz cīņu, bet par vēlu, ievilcies par dziļu dzīves tecēšanā, iegājis par dziļu upē. Asi šķirt no cīnītāja. (23272/40) RAINIS Lugu ieceres EMIGRANTA DRĀMA 9.12.10. Kā emigrants dzīvē visādi pārliecinājas ar idejām par kosmopolītismu, par lielāku teoriju, par emigrantu nozīmi ārpusē - bet pats kā indivīds nenociešas. Kad iet viss uz labu, kad ierīkojies, pelna un darbojas ārzemju partijā, kad iemīlējis meiteni, tad piepeši aizbrauc, domā - partijas ceļojumā, pamazām meita dabū zināt, ka ne šur, ne tur nau redzēts jau nedēļu, dabū telegrammu ar nesaprotamu saturu, viņai nepazīstams saucēja vārds, ataicina paziņas, pa to laiku viena, tad ar otru pārrunā savas bailes, aug līdz nepanesamībai, - atnāk zinātājs un taisās aizskriet pēc telegrammas lasīšanas: izdarījis atentātu, nošāvies vai apcietināts; nošāvies uz brāļa vai mīļākās kapa. Viņa sajūt to kā atvieglojumu pēc bailēm. Kā viņa piepildīšanos; draugs nodod viņa vēstuli (tas uzkrītošā kārtā nebij rādījies meitenei), kad nu ir saņemta telegramma, ko viņš pats licis sūtīt savai mīļākai. (22815/23) RAINIS Lugu ieceres VECUMA TRAĢĒDIJA 12.4.12. Vecis jūtas spēcīgāks un ideālāks par jauniem. Neatrod sev mantinieku. Nospiedis savu apkārtni, tā negrib viņu mīlēt un negrib arī viņa ideālus, kaut gan tie nau vēl sasniegti un ir jāsasniedz. Bet pret viņa bargumu ceļas spītība. Viņš redz savu atsvešumu visam, redz visu mazu, meklē sev pēcnieku, nau. Te traģika, ka jāatstāj darbs trešai paaudzei ar ilgu starpbrīdi. Vajga pašam izdarīt, kad nesaudz gadi, vajga gadus paildzināt. Lūko to darīt, tas neiet vairs. Ir jau kāda organ. kaite attīstījusies, negriež agrāk uz to vērību aiz savas spēka sajūtas. Nezināja, ka vajdzēs dzīvot - un ka varēs - divus mūžus. Nu saprot, kur pats darījis kļūdu aiz sava paša pārspēka. Bet izlabot nevar. Te otra traģika, pats vainīgs. Nu šo domu grib iedot pēcniekam, tas nespēj to saprast. Sakauj vai (ja stipri mīlējis?) nosit. Sēstas rakstīt to kā savu testamentu, aiz uztraukuma sirds trieka. «Jums jātop pilnīgiem, jātop nemirstīgiem par desmit mūžiem, lai nau mūžs tikai 30 gadu, tikai 30 gadu, lai ir 1OX30 gadu, dzīvojat ilgi un stipri, dzīvojat, dzī . . . » Teorijas par ilgo dzīvošanu. (22946/2) RAINIS Lugu ieceres TĒVI UN DĒLI 2.2.13. Tēvi un dēli - drāma. Racionālā saimniecība pret veco. Drāma. Kultūras un humanitātes trūkums, tādēļ vien konflikts starp līdzīga virziena ļaudīm - partijas ķildas. Lasīt «Indrānus», tur nau šis konflikts. (22929/33) 2.2.13. No Lepska dabūt Ziemeļa brošūras. «Zemkopi» abonēt. «Indrānus» lasīt. Ne tas temats. Siliņš. Vaguls. Tipi. Bisnieks. Bet tas cits temats, vēlāks. (22929/63) 22.11.22. Laulātam vīram mūsu modernos laikos no sievas nepieder vairāk nekas kā tas kauns, ko viņa tam dara. (22929/64) RAINIS Lugu ieceres EMILIO DESPRES 17.9.14. Vāci trokšņo; pazemina frančus, ogļračus arī. Kā Parīzē pastellē brokastis, kā visu ieņems. Goltz: Neviens nedrīst atbildēt! Jums, frančiem, nau dūšas. - Nošaus. - Bet būs varoņi. - Tā nau varonība. Vāci smejas. Emīls uzaicina vienu, otru. Beigās zaldātu. - Man jau diezgan, kājas beigtas. - Bet rokas brīvas. - Lai nu citi. Man drudzis. - Tev jāmirst tā kā tā! -. Ej nost. Dod dzert! - Nedod. Ienaids pret krodznieci. Apvaino krodznieci vāci. - Nu? Vecis šauj. Ceļas augšā, nesāp vairs no sajūsmas. (123286/24) RAINIS Lugu ieceres PAŠNĀVĪBA PARĪZĒ Temats, cf. «Dzimtenes Vēstnesi» nr. 10, 12.1.13. I cēliens. (Sieva fabrikā). Varbūt sieva pelna blakus no mīļākā, vīrs netīši sastop, nabadzības tēlošana. II cēliens. Vīrs ienāk un atvadās. III cēliens. Pašslepkavība skatītāju priekšā. Sievai pienākot, katastrofa. Vēl pēdējais motīvs izruna. Sieva lamā ļaudis: Slepkavas jūs, kas viņu iedzināt nāvē. Bēgat nu projām. Un slepkavības upuri paliek šie bērni un es, tos atstājat bez apgādnieka. Jums pienāktos mani apgādāt, metat kolekti. Samet. - Nu, dodat vēl viru. - Dodam. - Cik jūs labi! Kā jāciena jūs! Sviež naudu upē. Tad bērnus un pate. (22810/22) RAINIS Lugu ieceres PAŠNĀVĪBAS DRĀMA 2.12.16. I Uz laukiem. Anna, t. s. Asja, Nušina, vieta muižā pie bijušās biedrenes, aiz žēlastības, aizskārumi, klusumā atmostas vēl vairāk domas par dzīves nevērtību, no kurām bēga iz Rīgas. Nāvēšanās mēģinājums. II Rīgā. Tante lūko saprecināt. Brūtgāns grib naudas vai drošību. Anna top dzīta uz tuvāku, konkrētāku pārdomāšanu. Nu nau vairs tik sēras, abstraktas, svešas jūtas, bet dzīve sāk uzmākties. Tante domā, ka meitai vajga vīra. Dzen uz seksuālapcerēšanu. Ilgas pamostas. Cerības aizmāc pašnāvības domas. III Rīgā. Viesnīcā satiekas ar Arturu-Antonu. Skaistuma vajadzība. Dzīves lielumu un skaistumu izbaudīt. Māksla - eļļas bildes, dzeja, bauda - vīns un degvīns. Nau pietiekošs. Nevar sasniegt. Dārgi maksā: zīda drēbes, vīni, mūzika. Seksuālbauda tik riebums. Vismaz domā, ka Arturs cēls. Bet galīgais lūzums noticis. Nu neatsaucamais apņēmums tikai vēl dvēsles skaistums, ilūzija par Arturu. IV Tante: Brūtgānu vairs nevar. Kas noticis? Atbrauc Zelmā no muižas. Būs labi tur - pārcietīs. Zelma grib kopā slīcināties; attura. V Uz laukiem. Satiek Arturu. Nau cēls. Riebums. Nu kopā izvest eksperimentu. Sašuj drēbes kopā. (22812/3) RAINIS Lugu ieceres VALDEMĀRS 19.2.17. «Valdemārs» kā luga. Pazīstama viela. Progresīva. Abām partijām. Skatu luga vai komēdija. Traģēdija, ka kapitālismam jānīkst, uzvar progresīvā [?] šķira, jaunā gaisma uzvar. (22945/2) 19.2.17. Spilgtākie notikumi: Novgorodas prāva. «Pēterburgas Avīzes». Jūrniecības biedrība. Jūras izsmelšanas klubs. Jaunlatvieši. Austras biedrība. Jūrskolas. «Dienas Lapa» un progresa uzvara. (22945/3) RAINIS Lugu ieceres MILDAS DĀRZS 18.1.19. Laima kā sargātāja. Mildas dārzā. Ovīda «Heroidas» (pirkt). Izlietot dzīvās atliekas no drāmām, strīpotās vietas un neizmantotie ziedi. Laima, Saules meita padzītā, uguns sargātāja, mīlas. Sargā šos mīlas ļaudis. - Izvadā: Laima pati tiks atriebta: zelta krēslis saulei, no kura nepaceļas. Laima paliek zemē. (121041/7) RAINIS Lugu ieceres KURTS EIZNERS «Kurts Eizners». Eine Schwärmerei in 5 Akten 26.2.19. Kā Grakhs, tikai vairāk nevarīgs, maigs, muldons. I Sajūsma par karu. II Cietums un pārdoma. III Revolūcija, no cietuma uz prezidentību. IV Berne, vienīgā vieta, kur sludināt. Atpūsties garīgi. Bet arī te nau sajūsmas. Iet uz zināmu nāvi atpakaļ. V Nāve. Nau zināmi nekādi sīkumi. Nau nevienas partijas, kas pabalsta publikā un teātri. Federālists. Demokrāts. Strādnieku padomes republika. (121057/101) RAINIS Lugu ieceres PROZAS LUGA 17.9.20. Uzvaroša, populāra prozas luga. Kur viela? «Gulbja dziesma» - vai nau par smagu? Trimdenieks ceļā, ceļa jūtīs. Trimdenieks mājās - «Gulbja dziesma» V cēlienos. Pavasar pārnāk, izpostītā ligzda. Trimdenieka dēls. Priekšmeti minamie: Kareivju staltums, apsveice - bet tie nedabū zemi, baroni gan. Kultūras uzplaukums - naudas nau. Spekulācija. Kukuļi. Pases. Vecie krievu un vācu policisti. Vecā mīla. Skaistā jaunatne, bet tai neuztic. Sajūsmināta cēla tauta, bet tai nerunā līdz. (23272/22) 17.9.20. Agrārs jautājums. Otra viela. Kā domā lauki. Trešā viela. Tautības jautājums. Vai obligatoriski latviešiem mācīties latviski. Citiem nau obligatoriski. Sēde. Vācu skola - minoritātu darbība. Kulturkampf. IV viela. Veidenbaums. Juris Alunāns. Auseklis. (23272/23) Jaunie lauksaimnieki. Siliņš. Lauksaimnieks. Niedra: nekad tik daudz nelasīja, pats klausās zirgu vēderus. Atsvabināšanās no sociāldemokrātiem. Vai tur konflikts, vai ar veciem saimniekiem, ar abiem. Uzvarētāju drāmas. Komisms. Kalpu stāvoklis. Traģika: veciem, kas iet bojā, vai ideālists lauksaimnieks, kas netiek pats pie augļiem. Upmaļa drāma? Vai Brunovica, vai viņa dēla, vai kāda kalpa, kas ticis par saimnieku. Kalpu drāma. Vesela virkne drāmu, kas iziet no «Pusideālista», vai paši ir tie, vai radi, vai pazinuši un atstāsta. Arī vecā Kazaka kāzas. * * * Upmaļa drāma, jaunā latviešu lielburžuāzija. * * * Vēl pirms «Pusideālista» prozas drāma no tiem laikiem. * * * Man stāv problēmu un sociālo attiecību drāmas, un to arī prasa no manis. (22930/32) RAINIS Lugu ieceres JOKU LUGA 22.9.20. «Brīvā, neatkarīgā, jaunā Latvija» Atkarīga no izlūku nodaļas, no spekulantiem, no Fortintoniem. Jauna - veci žandarmi, skolu inspektori, baroni, birokrāti. Ārēji lepni, izglītoti: gari, kopti nagi, roku bučošana, franciski, vāciski. Kukuļi. Adjutanti Prezidents Var arī būt dzejnieks, nau tik laika. (23272/24) RAINIS Lugu ieceres ZOBGALIS 11.1.21. Ēzeli māca lasīt. Lai dod tik tās sievas, kas nevainīgas. Noredz gleznu, kas nelikumīgs bērns. Slimāko nokaus, lai citus glābtu, tātad visi veseli sakās. Gaili liek nokautā vietā. Pareģis. Brīnumdaris. Mišas lasa. Pārdevēju apmāna ar mazu labumu un nodod ārstam kā traku. Pats labojas, cel klosteri un top svēts. (23272/45) RAINIS Lugu ieceres BAGĀTS UN NABAGS 5.9.23. I 1. Pie bagātā. Tumšs, sānu logs. 2. Dieviņš pa tumsu iet, mēness iznāk. Nabaga istabas iekša, maza istabiņa. 3. Dieviņš iziet, abi pavada. Kad atgriežas: plaša, gaiša, grezna telpa: Ienāk bagātā, tad bagātais, aizskrien pakaļ. II Dieviņam. 4. Ceļā, satiek dievu. Dievs aiziet, bagātais vēlas, lai velns parauj zirgu. Bagātais sēd un gudro, ko vēlēties. III 5. Savās mājās, pestī sievu ar trešo vēlēšanos. (22824/8) RAINIS Lugu ieceres KUSTOŅU LUGA 4.10.23. I Vecie kustoņi baidās no nokaušanas, saimniece draud, nelabi apietas. Ies projām, bet žēl. - Arī jaunie mājlopi sūdzas, ietu, bet kur palikt. Vecais vepris - meklēs vietu, kur palikt. II Četri muzikanti: naktsmājas mežā vienā pusē skatuvei, otrā laupītāju māja. Uznāk mēness un apspīd, un top redzams. Māju nodedzina laupītāji. III Mājas būve: vepris un vērsis, citi skatās, lapsa no cilvēka, musina. Cilvēks pats atnāk. Mājlopi. Triumfs, uzceļ. IV Nāk lūdzēji kā pasakā. Bet arī ārdītāji. Mājlopi arī nāk še dzīvot. Cilvēks atsūta savu meitiņu, lai ved mājās. Labāk kops. Kaķis, suns pieglaužas. Mākslīgi zirgi, putni. V Jaunās kūtis. Vepri neēd, ir veģetāri, bet tad iznāks cūkas. Zemākā rase pret augstāko. Jāsaudz zemākā. Mīla uz visu dzīvu. (22824/32) 4.10.23. III Cilvēks draud, ka taisīs mākslīgus lopus: zirgu, putnus, peļu slastus. IV Atbrauc ar auto vai motociklu. (22824/33) RAINIS Lugu ieceres LEIPUTRIJA Izbadota zēna sapņi. No Leiputrijas baida kungi. Vai ir tik ļauni? * * * Top iekšā caur vēlējumu. Viss notiek, kā vēlas. Sapnī tās pašas personas, kas patiesībā. Aug kokos: ēdieni, trauki, drēbes, bērni. * * * Leiputrija tik nedaudziem, uz citu pleciem, tad uzceļas un zūd. * * * Leiputriju kā Rabelais. (22824/26) RAINIS Drāmu temati Traģēdijas temats: caur ticēšanu cilvēkiem, sevis pielīdzināšanu, atdošanu, citu pacelšanu tiek ierauts postā no tiem, kas labu saņēmuši, kas gribēja pacelties garīgi, bet caur sevi nespēja laiskuma dēļ un cerēja pacelties caur sava parauga pazemināšanu. (22850/69) 19.1.9. Temati strādnieku drāmai 1) Solidaritāte kā pamattikums ved konfliktā ar citiem tikumiem, ar paradumiem un ar pašlabumu un ģimeni (streikā piedalīšanās). 2) Laulības dzīve strādniekiem, nau laika bērnus kopt un sargāt, aiziet postā. Nau laika pašiem sev. Ģimenes drāmas. (Bērnu svešas aukles nomaitā.) Laulība jūk aiz kapitālisma. 3) Nau laika savstarpēji pazīties. Psiholoģiska drāma. Tik garīgi seklam cilvēkam vajga daudzsievības, tie ātri izsmeļ un top izsmelti. Garīgi dziļam vajga vienlaulības. Kādas kaislības valdošas 4) Ātras dusmas, emociju cilvēki, nau paraduši savaldīties. Greizsirdības drāma. Dēls, mantojis no tēva straujumu, saceļas pret tēvu, ievaino vai nosit. Arī reizē konflikts starp veco un jauno paaudzi. Dēls straujumā meistaru aizskar, zaudē tēvam naudas avotu. Dēlu neatkarība no vecākiem, kuri arī izmantotāji. Salīgšana. Tēvs nelaiž studēt. («Zaudētas tiesības».) 5) Straujums bez izejas darbam. Pretstats slimīga meitene kā Polīts jaunkundze. Izdara kādu vardarbu dzērumā un rupjos jokos. 6) Pielej muti ar degvīnu, līdz sadeg. 7) Prasa no tēva ar draudiem meitu, Strādnieks pret ģimnāzistu - pārgudru: Marģeri. 8) Garīga uz augšu cenšanās, tādēļ ka maz zināšanu pret necienīgu pretnieku, zemnieks baidās, ka pastara gals, saulei aptumšojoties. 9) Māņticība un murgu ticības, spiritisti, baptisti, zīlētājas. 10) Noslēpumaina rīkošanās uz upurēšanu, uz cīņu, uz uzvaru. 11) Skroders skaidro tam; ka zeme griežas. Dienestmeitas drāma. (22968/39-40) 11.3.13. Drāmas no tautas dziesmām 1) Vakarošana. Laba deklamācija un dod vietu daudziem notikumiem. Koncentrē notikumus uz laiku un vietu. Ārējs spožums: uguns, dziesmas, darbi, jaunieši. Tikai atgādina Fliegende Holländer. cf. «Cerības grimšana» cf. Maeterlink. 2) Meitās iešana, pēc tautas dziesmām institūtā sakarā ar Jāņu dienu. Dzimumu satiksme vienreiz gadā. 3) Jāņu diena. (22812/16) 28.5.13. Traģēdiju tēmas R. Vāgnera tematu Tristans un Izolde izvest. Divi mīlētāji, kuru ilgas tik pārmērīgas, ka sajūsmas brīdī lauž abas individualitātes, jo ieskata tās par pēdējo tiešamības šķērsli, kas nepiejauj viņu kopā sakušanu. Dzimumu šķiršana top sajusta kā sāpes. Jūt savu garīgo vienību, nu grib viņu panākt caur. sakušanu nāvē. Mīla tagad iespējama tikai caur šo šķirtību. Grib mīlu, bet grib vienību. - Bet: Vai vienībā būs vairs mīla? Negrib viru un sievu, bet tikai cilvēku. Dabas likumu grib lauzt. Pierāda, ka abi dzimumi nau nemaz tik stipri šķirti. Bet - nebūs vīrs un sieva, nebūs dziņas pēc vienības, nebūs atsevišķu cēlošu, progresu Veicinošu īpašību. Būs vājāka, bez divu līdzekļu pasaules iekarošana. Tad labāk: mana ķīmiskā sakušana, kura atstāj ilgas un dziņu, dod vienību uz mirkli, bet ieročus, abējādi, uz mūžību. (23273/25) 27.2.15. Drāmas temats Katrs jaunums ar sāpēm savienots, aizskar jūtas: vecais ir svēts: kā apvainot tēvus? Pasvilpt cilvēku kā suni! Aizskar labākās cilvēka cienības jūtas. Tas attaisnojums vecajam un sāpēm. Bet jāskatās dziļāk. Patiesībā neapvaino cilvēka cienību, tikai parašas. Vairāk slinkums nekā cienība pret svētumu. Vairāk sevis saudzēšana nekā citu. Un tālāk netiek, ja neskatās dziļāk, ja nelauž vecos svētumus. Meklēt dziļāk svētumus un iet uz priekšu. Drāmas temats. Latviešu pašcienības trūkums, jāceļ pašlepnums. (22929/64) 20.4.15. Atturība, vārīgums, aizskaramība. Vēl ieaudzēta pretība pret sievieti. To pārvarot, katastrofa. Hölderlin. - Tāla mīla uz: augstu dvēsli, lepnu dvēsli. Tad «meitentiņš». Tad katastrofas sieviete. Piespiežas uz tuvošanos. Varbūt spiesta precība. (23273/139) 12.3.16. Veca ticība jāatjauno, ne kristīga, sveša. Skaidra dabas ticība. Visa tauta zūd - mīla (ziedotne) paliek. Mīlu kā ideju uzsvērt. (22969/37) 2.4.16. Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam. Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību. «Zemgales gals»: Kas paliek? Dziesmas, skaisti cilvēki - meitas. Skaistums: pēdējais dabas patvērums. Tikai saskaņas mierinājums, ar kuru tomēr netiek pār sevi pāri: Tiek! Tiksim! (22969/38) 12.8.16. Jūs sevi mierinājāt, mani saukdami par nodevēju. Vienu piepešu nakti tas vairs nelīdzēs. Visi velni jūsu sirdi modīsies. Jūs meklēsat glābiņu pie Daugaviņas - māmuliņas. (22969/39) 12.8.16. Pienākums esi tu pats: tavs ideāls par tevi. Jo tu gribi tikt lielāks. * * * Pienākums, kad tauta mirst. Es jau gribēju aiziet dusā. Nu atkal ir jādzīvo. (22969/39) 17.12.17. Zēniņš, kas atrod savu brāli: Nozūmēts bērns. Ugunskurs laukā. * * * Vēja aiznests zēns. Laimes dārzā. Aiz uguns rakņa. (22812/7) 6.11.21. Bērnu lugas 1) Kustoņu luga. Suns pret kaķeni, pūrā apkrāpj, nau bagāta. Tiesāšana. Nolād uz mūža ienaidu. 2) Draisku meitenes meklē lielo mīlu. Piedzīvojumi tumšā ielā. Šeņķī, aizved uz policeju. 3) Jaunekļa luga. (22824/4) 6.11.21. Bērnu lugas I Draiska top labs. 1) Skolu dzīve, draiskums ir varonība, viņš vadons, meitene, vājš skolotājs, draugs - tik ar talantu, skolu joki. 2) Augste, katastrofa, skolotājs tiek denuncēts, jāatlaiž. Jeb - māte nespēs dot naudu. Meitene taps pielaulāta tam, kas visvairāk draiskumu izdara. Piespriež draugam. 3) Sāk mācīties, iztura eksāmi. Meitene atteic draugam. Joki nau jāturpina, nāk nopietnība. II Bērnu romantika. A la M. Twain, meklē romantiku pagrabā, sagrautas ēkas; zelta muca domes baznīcā. - Zēns un meitene, stāsta par spokiem un iztēlo briesmas, līdz tās tiešām parādās kā spoki. Lāga sieva nāk kā dievmāte. (22824/5) 2.4.22. Jaunas lugas 1) Nedzimstība. I Salona luga, rezonements, visi prāta iebildumi, jautājumi un slēdzieni. II-V fabulas attīste, ar atsauksmēm uz prātojumiem, pierādījumi un atspēkojumi. 2) Pagasta lugas - agrārreforma. 3) Pilsētu luga - bezdarbs, rūpniecības neatjaunotne, bailes no ārzemju kapitāla. Valdības pabalstītie netaisa fabrikas, bet spekulāciju. Ne mežu, linu bagātība. Bet tranzīts un tirdzniecība. Tā vēl jāiekaro. Tad pārstrādāt. Krievu un leišu pirmvielas, pusfabrikāti priekš izvešanas. Mēs saimnieki, krievi obligāciju turētāji, mēs labāk pārvaldīsim, nekā kad viņiem tieši piederētu Latvija. Gala referāts Smiltenē. (23273/157) 24.11.23. Traģēdijas temats Traks gribas spēks, kā Michelangelo radītājs. Ģēnijs, kam jārada. (23273/163) 1.11.24. Meitiņa uzturas laba, kamēr kopj puķes. Kad tās nolauž, iet uz ielu. Slimībā, bēdās, pirms nāves - dārgas puķes. Dvēslei vajdzīgs skaistums, dara labu sirdi. Kāda meldiņa lauž sirdi uz ļaunu vai labu. (23273/164) 14.8.28. Tēma: nezināmais kareivis. Brīvības cīņu piemiņa, arī strādnieks gāja tanī. Varbūt trimdnieks pats vai viņa dēls. Temati: atdzejojumi: Hofmannsthal. Antīki, arī priekš Šekspīra. Varbūt veclatviski. Menandrs. Bramarbas. * * * Jaunības valoda, jauna pasaule radāma, pēc valsts nodibināšanas un izbūves. Jauna pasaule mākslā kā Šekspīram, ne politika. * * * Dvēseles cīnās par savu brīvību. (23273/169) Temats Dūmi no degošām muižām kāpj debesis pret vakaru kā milzu koki noejošā saulē, tad sarkanas blāzmas ceļas, tās nesenās saules blāzmas. (22969/32) Sievietes kaunības temats. cf. Frike Viss jau dots, t, i., vairāk nekā atklāties, tomēr no atklāšanās baidās vairāk, neloģiski. Austrumnieces baidās vairāk atklāt vaigu nekā miesu. * * * Sievietes dziļākā personība: miesas, arī dvēseles (nevar teikt mīlest.) skaistuma atklāšanā. Vīrieša dziļākā personība - brīvībā. * * * Jeb vai: mirst aiz kaunības, nevarēdama savu mīlestību atklāt. cf. Laivenieks. (23273/20) Tēmi I Cēlais vīrs klusībā izdara labu darbu un nerunā par to. Tas nāk gaismā netīšām. Domā, ka viņš ļaunu darījis vai ka cits ļaunu darījis, tad tik atzīstas. II Grib, lai draugi dara lielo, tai draudzība ir īsta, pārvar kūtrību. Netic draugiem, kad tie to nespēj. Tomēr izrādās, ka tie labi domājuši, bet tik nespējuši. Dore nevar panest sāpes, uzstāšanos, rakšanos dziļumā. III Vienkāršs, gatavs, apaļš cilvēks nevar saprast, ka mūžam negatavais, bet augošais nespēj darīt vienmērīgi, kārtīgi; ka šaubās par sevi, ir ļauns un skauž citus. (23273/195) Temats drāmai Vecais Dinsberģis, vecā un jaunā revolucionāru paaudze. Mīlētāji iepriekš norunā, ka nošausies, kā gulēs, pastellē kroņus. Pašslepkava pašā pēdējā bridi negrib mirt un tomēr mirst - liels skats. Tagadējā pašslepkavību mānija: dzīves tukšums, nau kur likt spēku, nau ideāla politikā. Varbūt tas trakulis, kurš pa oktobri sēdējis cietumā. (23196/1) Drāmu tēmas Bohēmas mākslenieki, kas pagrimst aiz slinkuma. Liela iedomība, jo citādi būtu sevi jānosoda un jāprasa no sevis darbs. Frāzes, patoss, seklums ar iedomību stāv sakarā: Maz ir, maz vajga. Neko pašiem neražot, nepelnīt, visu dabūt bez pūlēm. Pumpēt, izmantot visus, arī nabagus. Viss kopējs, arī jūtas, jo nau pašu jūtu. Nau mīlestības, tik seksualitāte. Iedomājas starpību starp ģēnijiem un mirstīgiem. Nau vēl komunisms, nau strādnieku partija. Dzīvo uz strādnieku rēķina. Nu jaunā paaudze un cerība. Dekadentība. (23273/138) Temats: I sociāls un lirisks: Pyramus und Thislie - sēta šķir, abi jauni, pubertāte. II Es fiel ein Reif i. d. Frühlingsnacht. (23273/174) Izmisums (ārkārtīgi karsta dvēseles cīņa) par laiku, nau kur darbu likt, nau intreses dzīvei (kas notiks rīt), apnikums, atpakaļ uz jūgu nevar. Lūzums pārliecībā: sociāldemokrātija nau tik ideāla, kā izlikās, kur izeja? Kāda masai nākotne? Pašnāvība, bet tās vietā nogalina kādu varmāku. Dabū ziņu, ka sākas atkal cīņa vai apvainojumi nau bijuši patiesi. * * * Bezdarbnieku drāma. Par labas uzvešanās zīmi jāmaksā, nau naudas. * * * Pašslepkavas jaunieši. (23273/177) RAINIS TRIJOTNE UN ČETRATNES KOPE TRIJOTNE LUGU CIKLA PLĀNOJUMS 12.3.16. Vai trijotnei tās pašas krāsas kā četratnei? Jā, jo latvība. I «Jānis Vīrs» pelēks. II «Īls» dzelts. III «Mūžība» zila. Mīla kā galvenā ideja. Viņas attīstība uz visumu. Visums zūd, paliek mīla. (22815/2) ČETRATNES KOPE LUGU CIKLA PLĀNOJUMS 12.3.16. 1) «Zīles vēsts» - gaiši pelēka, 2) «Durbes darbs» - dzeltena, 3) «Zemgales gals» - tumši pelēks, 4) «Imanta ausma» - zila jeb vai 1) pelēks, gaišs, pirms saules, 3) pelēks, tumšs, pēc saules. (22815/13) 12.3.16. 1) Rīta svīdums - Austra, rīta sārte - augošs ¼ mēness, 2) dienas vidus - saule - pilns mēness, 3) vakars, nakts - mēness - vecs, dilstošs, 4) rīts pilns - Auseklis - jauns. Tā arī iesākt katru lugu? Bet tad nevar izrādīt ārā. Visām jābūt āras lugām. (22815/14) 12.3.16. Par manām krāsām pelēks - gaišs tumšs dzelts un pelēks - brūns zils un pelēks - tumšzils - jūra zils un dzelts - zaļš pelēks - zeme zelts - saule zils - debess, jūra (22815/15) 12.3.16. Pantmērs Tautas dziesmu veidojums: visi tautas ritmi iekšā. Arī teiku ritmiskā proza, kāda jāatrod vai jāiedomā iekšā. Vieglāks 1., raibs 2., smags 3., cēls, svarīgs 4. (22815/16) 12.3.16. Mīlu kā galveno ideju turēt acu priekšā vienmēr. (22815/17) RAINIS IECERĒTO LUGU NOSAUKUMI 1.5.3.13. Daphnis un Chloe Meitās iešana Naivā mīlestība (22812113) 12.6.13. Andrejs un Mariņa Latgaļu luga Nolauzts tilts Ienācējs pilsētā (23273/142) 15.4.18 Dziesmu drāmas Jāņu dziesmas Vakarošana Kas aiz durvu klaudzina Pūt, vējiņ! Spēlmanis Krauklīts (22812/10) 14.1.19. Latviešu mīti un teikas Dievs un Velns Jānis Vīrs Kurbads Mūžība Putnu kāzas Uguns un Nakts Zelta zirgs Zalkša līgava (22965/12) 22.9.20. «Sunītis» kā komēdija. Aristofaniska komēdija. Pērkons mājās. Kukuļnieki. Menandriska. Smalka, intīma komēdija. Konverzācija. (23272/25) 10.1.21. Amors un Psihe Abderiti Leiputri jā Malēnieši Pfaffe Ameise Lapsa Kūmiņš Tils Pūcesspieģelis Putnu karš Zobgalis Pērkons mājās Aleksandrs Abonoteihos Susutis Menandrs Aristofans Pasaku Aristofans Veidenbaums Futūristi Viencēlieni (23272/44) 10.1.21. Zirgs. Pūt vējiņš Pusideālists Boriss Godunovs Gētes Prometejs Ratklifs Brālis un māsa Stella Klavigo Stepermaņa luga Ģirts Vilks Veidenbaums Kajs Grakhs (23272/42) 22.5.21. Amors un Psihe Lācarēns Kajs Grakhs Vilks Veidenbaums Pērkons mājās Susutis Mēness meitiņa Gilgamešs Rīgas ragana Marats (23272/46) 8.10.22. 1) Nomodenes darbi, slava, nopelni. 2) Gruntsatradējs. 3) Div' dūjiņas gaisā skrēja, meitenes, kas meklēja lielo mīlu un ideālu. 4) Šiveriņš. 5) Spekulanti, tā arī saukties. 6) Nogureļi. 7) Korporeļi. 8) Pērkons ciemā. 9) Vēlēšanas. 10) Politiskās partijas. 11) Birokrātisms. Revīzija, Vara uz vietām. Ķesteri un baronu kalpi. Baroni - švindleri. Smacīgais gaiss. (23272/29) Vēsturiskas drāmas Zemgaliešu gals Viesturs Mārtiņš Gīze Caj. Gracchus Inez de Castro Demetrius Turaidas roze Augstrozes meitiņa Imants Indulis un Ārija (29841/2) 11.9.28. Bērnu lugas Lellīte Lolīte Skunduriņš Pinku Mikus Suns un kaķe Ķīniešu puķu teika (Kreidolf) Putnu kāzas 7 malēnieši, Schwaben, Dziesmu svētki Puiku dēkas (Marks Tvens) Ave, sol Ganiņš Lellīšu tirgus, ziemsvētki, viesības Bērni skolā, pansijā, spēļu laukā, kolonijā Bērnu «Uguns un nakts» Mani bērnu tipi kopā savesti Uzņēmīgais zēns kā vadošais tips Lielais Kristaps Bērni dārzā Latviešu teikas pārstrādāt Leandera teikas (22824/3) Ziemsvētku luga Baltīte un Sārtīte Īls Muļķība Zosāda Suns un kaķe Putnu kāzas 6 gulbji 1. Apmaldās, jāprec burves meita 2. Kāzas, 6 bērnus liek vest 4. Ragana pārvērš bērnus 5. Pie brāļiem, 1/4 stundu 6. Meža karalis prec 7. Bērni uzvar [?] raganu 8. Tiesas vārds. (22824/6) RAINIS FILMAS «IZ NĀVES BEDRĒM» SCENĀRIJS FILMA IZ NĀVES BEDRĒM I T a ņ a   t ē v a   d ā r z i ņ š Kurzemes zemnieku maz-māja. Mazs augļu dārziņš, Zem ābeles gaida   T a n i s,   jauns, stalts zemniekdēls, vienkārši ģērbies, bez cepures. II L a s a   a v ī z i;   j ā i e t   k a r ā Nepacietīgi izlūkodams, apstaigā tuvāko apkārtni, redz: saulainas, ziedošas pļavas, augstus rudzu un kviešu laukus, birzes un skaistas lejas - visu Kurzemes lauku daiļumu un laimību. I e n a i d n i e k s   n ā k   t e v i    p o s t ī t. A k   t u   d ā r g ā   d i e v z e m ī t e. Nelielā attālumā: bagātas kaimiņu mājas, kā muiža. Izpleš pret rokas vējā, tad atgriežas atpakaļ zem ābeles un atsēstas bēdīgs. III Ienāk no otras puses   M i l d a,   17 gadu, bagāti, moderni ģērbta. Kautrīgi stāv, jo   T a n i s   viņu nepamana; redz, ka viņš bēdīgs, - nu nosēstas viņam blakus, lai mierinātu. Jauna, atturīga mīla starp kaimiņu bērniem.   M i l d a  saka: T e v   j ā i e t   z a l d ā t o s;     m ū s   v i s u s   i z d z ī s   š o d i e n   n o   d z i m t e n e s;   e s   n ā c u   t e v   a r d i e v a s   t e i k t. Milda noņem no kakla zelta kapseli un dod to Tanim; tur iekšā Mildas ģīmetne. Viņš skūpsta viņas matu šķipsnu; viņa nogriež sprogu un ieliek to kapselē, uzlikdama virsū skūpstu. Netīšām pirmais skūpsts un piepešas laimes jūtas. N u   t e v i   g u v u,   k ā   t e v i    a t s t ā t? E s   i e š u   t e v   l ī d z i! B e t   t e v   i r   l ī g a v a i n i s. Parādās no nama puses   T a ņ a   m ā t e,   gadu 50, nabadzīgi, bet tīrīgi ģērbta, Pārsteigta sasit plaukstas, jaunieši izbaidās un sakaunas. Tanis pieved mātei Mildu kā savu līgavu, māte to noskūpsta, bet top bēdīga un ar asarām apskauj vedeklu un dēlu. Rāda steidzīgi un bailīgi uz nama pusi un, turp iedama, sastop   M i l d a s   m ā t i,   gadu 35, bagāti ģērbtu. drusku apkrautu, vēl skaistu, lepnu. Aiz viņas klanīdamies vecais Siders, liels, spēcīgs, bet naivs. Viņa bar Taņa māti un jaunos ļaudis, grib tos izšķirt, Tanis atlaižas, bet Milda piesteidzas viņam klāt un saņem aiz rokas. Milda uz Tani: N e k a d   v a i r s   t e v i s   n e r e d z ē š u. E s   i e š u   T a n i m   l ī d z. Tanis un viņa māte pūlas Mildu pierunāt, lai iet mātei līdz. Siders atkal ved Mildu Tanim klāt. Mildas māte viņam iesit. Taņa māte sāk raudāt. Tanis bezspēcīgi plāta rokas. Tad Milda atlaižas un seko mātei. Tanis viņu apskauj. Mildas māte atrauj meitu nost. Ierauga, ka trūkst medaljona. Tanis nosarkst. Milda rāda, ka pazudis ceļā un ved māti projām, bet piepeši atskrej atpakaļ un sauc: E s   t o m ē r   i e š u   t e v   l ī d z,    p a g a i d i! Tad iet pie savas mātes un seko tai uz mājām. IV T a ņ a   t ē v a   i s t a b a V e c a i s   T a ņ a   t ē v s,   gadu 65, rīko dēlam ceja somu. Taņa māsa   V i j a   vij viņam vaiņagu; viņa bāla un mazasinīga, maz staigā, sēd vienmēr krēslā; skaistu, caurspīdīgu vaigu, garām bizēm. Ienāk   T a n i s   un   m ā t e.   V i j a    iet viņam pretī ar vaiņagu, viņš viņu mīļi apsēdina un apsedz ar segu. Tanis saģērbjas uz aiziešanu, tēvs uzsien viņam somu uz muguras, iedod savu pīpi un tabakas maku; māte dod mutautiņu, ieslaucīdama tanī savas asaras, tin saišķīti ar naudu; māsa appušķo svārkus puķēm. Siders noņem cepuri, ilgi groza, tad saņemas un no oderes izņem papirosu kastītes vāku ar skaistu turcieti un to iedāvā par piemiņu Tanim. Visi smejas. Siders apjūk. Atvadīšanās skats. Tanis aiziet, visi viņu pavada no istabas ārā.    V i j a   durvīs saļimst, Tanis viņu ienes otrā istabā un iesēdina krēslā, tad atkal aiziet, Vieni bez Taņa, Klusums. Tad Taņa māte: N u   m ū s   a i z d z ī s   p r o m. Tēvs: M ē s   n e i e s i m   n o   s a v a s   z e m e s. Uzklausās uz balsīm ārā. Pa logu iebāžas pagasta ziņneša galva: V ā ķ a t i e s   t ū d a ļ   p r o m   n o    m ā j ā m!   V i s a s   m a n t a s   ņ e m a t   l ī d z!   2   s t u n d u   l a i k ā! Lielas izbailes, uztraukums un sastinga. V T a ņ a   t ē v a   p a g a l m ā. Visi iznākuši pagalmā. Māte dzen govis no kūts, Vija aitas, tēvs ved zirgus. Pagastziņnesis liek visus lopus dzīt prom; liek jūgt zirgu ratos un kraut vezumā mantas no istabas un klēts. Tēvs aizjūdz. Māte un Siders nes mantas ārā, aši, steidzināti. Siders paķēris nevajadzīgus krāmus, vecus soliņus, sadauzītus podus. - Ziņnesis liek visiem ģērbties, tēvs saka, ka neiešot. Ziņnesis: V i s i e m   j ā i e t   p r o m   a r   v i s ā m   m a n t ā m,   k a s   p a l i e k   t e,   t a s   n o p o s t ā m s!   J a   n e i e s a t   a r   l a b u,   n ā k s   k r i e v u    z a l d ā t i. Ziņnesis pasvelpj, un, kamēr mājinieki pošas un tēvs stāv neziņā, atnāk    z a l d ā t i.   Tie rupji sāk dzīt visus prom no mājām. Māte lūdzas, nometas ceļos, liek arī Vijai lūgties; rāda, ka tā nespēj iet. Zaldātiem viņas skaistums iepatīkas. Viņi ieceļ Viju ratos. Viņa baigi tiecas pēc tēva; tēvs apskauj, bet paliek še, nekāpj ratos. Zaldāti stiepj viņu līdz, viņš izraujas un pieķeras pie ābeles, pakrizdams. Zaldāti nozāģē koku, citi aplauž augļu kociņus, māte un Siders vaimanā. Vija paģībst. Kad koks nozāģēts, tēvs aizķeras aiz saknēm: E s   n e i e š u,   e s   p i e   z e m e s    p i e a u d z i s,   k o k u   v a r   n o c i r s t,   z e m i   n e v a r   n o c i r s t. Iežēlojas pat ziņnesim, tas liek, lai atstāj tēva māju sargāt. Lai atstāj arī vienu govi. Govs negrib šķirties no citām. Zaldāti ieiet istabā un iznes mantas, sev kabatās iebāzdami. «Š e   d r o š ā k   p a g l a b ā t s!» Atvadas skats. Jautā tēvam,   k ā   t u   p a l i k s i   v i e n s?   Tēvs piesauc suni,   t a s   m a n   p a l i e k.   Kad visi aiziet, paliek sēdot tēvs ar suni. Tad pieceļas un aprauga aplauztos kociņus un lūko tos sasiet. Piepeši rokas izpleš pret aizbraucējiem un pakrīt zemē. VI L i e l c e ļ š Ved zaldāti Viju un māti ratos; blakus iet Siders, apkrāvies mantām. Pa ceļu redz citus vezumus ar ļaudīm un mantām; lopi top dzīti. Ļaudis sasaucas, sievas vīriem, bērni brēc. - Tālumā redz degam laukus un mājas. Priekšā pa lieliem rudziem bradā zaldāti un dzen lopus pāri. Ceļmalā aplauza kokus. Sideru panāk sieva un iedod viņam rokās 4 gadu vecu bērnu nest. To redz cita un iedod viņam nest savu tinīti, nogrūzdama viņa krāmus no pleciem. Zaldāti steidzina ļaudis. Ceļmalā nolikts bērns lūdzas, lai panes. Siders uzņem to arī un nomet tīni. Kaķēns ceļā, paņem arī to vēl. VII C i t s   l i e l c e ļ a   b ē g ļ u   s k a t s Sastrēgušies vezumi, vedēji lamājas, sievas mierina. Palīdz viens otram. VIII T ē v a   m ā j ā s   M i l d a s   i s t a b a M i l d a   viena pie galda domās, raud, noslīkst galda uz rokām; staigā nemierīgi. Tad apskaidrojas seja; viņa piesēstas pie rakstāmgalda, uzraksta dažas rindas vēstuli un atstāj to uz galda. Staigā atkal. Ienāk   m ā t e,   dzirdējusi soļus, klausīdamās. Priecājas, ka Milda apmierinājusies, aplabina viņu; tā atiet nost un apsēstas atzveltnē, aizgriezdamās nost. Māte izlieto acumirkli, apskatās pa istabu, ierauga uz rakstāmgalda vēstuli un izlasa to: Dārgo Tani, paliec sveiks uz mūžiem, nespēju Tev sekot, esmu pārvērtējusi savus spēkus. Mani stingri apsargā. Topi laimīgs ar citu. Tevi mūžam mīlēs Tava nelaimīgā, galīgi sagrauztā                                                                                      Milda. Kad Milda mana, ka māte vēstuli izlasījusi, viņa piepeši uzlec, piesteidzas mātei klāt, izrauj viņai vēstuli un slēpj to sev azotē. Māte arī izliekas it kā pārsteigta, prasa atpakaļ vēstuli, bet, kad nedabū, tad arī apmierinās un tik padraud ar pirkstu. Māte apglauda vēl meitiņu un aiziet, rādīdama, ka atnāks līgavainis, stalts, kareivīgs. Milda viena; pazvana kalponi, iedod tai slēpdama vēstuli, lai aiznes uz Taņa mājām; iedod dzeramnaudu. Kad kalpone aiziet, viņa nosmejas. Ienāk virsnieks-barons, prūšu drils, ap 30 g.; galanta uzstāšanās kā oficiālam līgavainim, pasniedz puķu pušķi. Milda nostājas viņa priekšā saka: J ū s   z i n ā t,   k a   e s    m ī l u   c i t u,   v a i   j ū s    g r i b a t   t o m ē r   m a n i   p r e c ē t? E s   v a r u   j ū s   u n   j ū s u    v e c ā k u s   u n   j ū s u   m ā j a s    a p s a r g ā t   n o   i z d z ī š a n a s    u n   i z p o s t ī š a n a s. K ā   t ā? N ā k a t   p ā r l i e c i n ā t i e s. Milda, sekodama viņa aizrādījumam, pieiet pie loga un redz dūmus Taņa mājās. Viņa iekliedzas un izskrej no istabas; barons smīnēdams seko viņai. IX Milda un barons steidzas caur greznām istabām uz dārzu; redz tur sargam stāvam zaldātus, paskatās uz baronu, kurš rāda, ka viņš tos nolicis. X Iziet pa krāšņo dārzu ar statujām, dīķi utt. Ārpus dārza vārtiem redz atkal sargzaldātus, atskatās uz divstāvu grezno namu. XI Pārredz plašu apkārtni, kurā visur ugunsgrēku dūmi, postījumi, bēgļu bari tālumā. XII Milda, no sāpēm pārņemta, atslīgst atpakaļ, barons viņu uztver. XIII I s t a b a.   Mildas māte ar baronu, ļoti laipni: P ē c   l a u l ī b a s   m ā j u   ī p a š u m u    d o k u m e n t s   n o d o d a m s   m a n. Māte rāda dokumentu, barons priecīgs. Māte viņu nobučo. XIV L i e l ā   v i e s i s t a b a.   Ienāk barons ar Mildas tēvu. glīti ģērbtu vecīti, gadu 60. Mācītājs, kurš dziļi paklanās, pie improvizēta appušķota altārīša. Turpat divi kungi kā liecinieki. Barons laipni grib saņemt dokumentu, tēvs norāda, lai pagaida pēc laulības. Ienāk māte ar Mildu. Barons sasveicinās un sniedz roku Mildai, vezdams pie altāra. Pēc mācītāja vārdiem Milda: E s   v i ņ u   n e m ī l u   u n   n e z v ē r u   v i ņ a m   u z t i c ī b u. T ē v u   u n   m ā j u   g l ā b d a m a,   e s   l a u l ā j o s. Tēvs pieskrien klāt: N ē,   n ē,   n e l a u l ā j i e s   m a n i s    d ē ļ;   l a b ā k   e s   m i r s t u. Māte: T u   e s i   v e c s,   b e t   e s    n e g r i b u   m i r t,   u n   m ā j u    a r ī   n e b ū s   n o d e d z i n ā t.   D a r a t   s a v u   p i e n ā k u m u,   m ā c ī t ā j a    k u n g s! Tēvs saņem galvu rokās un atslīgst krēslā. Norisinās laulāšanas ceremonija. Skūpsta vietā Milda aizgriežas. Baronu noskūpsta māte. Barons paņem dokumentu no rokas tēvam. XV Milda iet augšā savā istabā, kalpones pavadīta, kas nes viņai lakatu. Kad viņa ieiet un aizdara durvis, kalpone klusi no ārpuses tās aizslēdz. XVI I s t a b a.   Barons mātes un tēva klātbūtnē saņem no ordonances kādu vēstuli. Viņš tūdaļ lūdz māti un tēvu aizbraukt. M a n   p a v ē l e,   l a i   j ū s    m ā j u   a t s t ā t u.   E s   s a v ā    k a r i e t ē   j ū s   a i z v e d ī š u    u z   a i z f r o n t e s   d r o š u   v i e t u. U n   M i l d a? E s   p a t s   a i z b r a u k š u   a r   v i ņ u   k o p ā. Māte atvadās jūsmīgi, tēvs auksti. Barons nosmejas viņiem pakaļ. N u   e s   s a i m n i e k s   š i n ī s   m ā j ā s. XVII L i e l c e ļ š.   Bēgļu bari. Kariete viņu starpā. XVIII M i l d a s   i s t a b a.   Milda, nogaidījusi tumsu, grib bēgt; atrod durvis cieti. Pieiet pie loga. Ieliek gultā vīstokli un apsedz. Izkāpj pa logu. XIX R e k r ū t u   n o m e t n e.   Nakts. Tanis sēd telts priekšā, skūpsta medaljonu. Padzird balsi, iet gar teltīm, sastop Mildu. Saredzes skats, stāsta, raud, smejas, atkal raud. Milda: E s   l a u l ā t a,   b e t   t u    m a n s   v ī r s,   n e   v i ņ š.    T u   m a n a   l a i m e!   S k ū p s t i    m a n i   p ē d ē j o   r e i z i,   m ē s    š ķ i r s i m i e s   u z   m ū ž u. M ē s   n e š ķ i r s i m i e s   n e   m ū ž a m,    k a u t   n ā v ē   m i r d a m i,   j o    m ū s   v i e n o s   L a t v i j a. T ā s   v ē l   n a u. I e s i m   t o   c e l t. XX Parādība: Latvijas kareivis, kas pūķi nokauj. XXI Parādība: Latvija sargā bāra bērnus. XXII Parādība: Latvijas saule. XXIII Atskrien zaldāti un sagūsta Tani un Mildu, un aizved tos katru uz savu pusi. XXIV Lielceļš, bēgļu bari pa tumsu. XXV Vagonos blīvējas bēgļi, uz vagonu kāpšļiem un jumtiem. XXVI Atvades skati. Ardievu, dzimtene! XXVII Top atšķirti: māte no Vijas. Viju aizrauj kāds zaldāts. XXVIII Siders pazaudē vienu bērnu. Bērns paliek raudot ceļmalā. (Turpinājuma nau.)

RAINIS Imants Latviešu traģēdija piecos cēlienos FRAGMENTS Pirmais cēliens (Daugavas labais krasts. Krūmiem apaugusi vieta, pakalniņš. Redzami Kentu kalnāji un Daugava. Latvju - lību kara nometne.   K a r e i v j i    apgulušies diendusā.) * (I m a n t s   stāv, uz šķēpa atspiedies, netāļ daži   k a r e i v j i   zālē sēdus.) IMANTS Es stāvu sargam; guļat, biedri, jūs! VIENS KAREIVIS Ka nebaras? IMANTS Nekas! Es aizrunāšu. KAREIVIS Bet tev ko teiks tavs rads? IMANTS Bargs, bargs, ne ļauns. CITS KAREIVIS Tev Kaupam jāklausa, tu atradens, - Tā tēva pieņemts. KAREIVIS Bārus laime mīl. IMANTS Nu ejat, atlaidaties pakrēslī. VIENS KAREIVIS Tāds bēdīgs prāts, tā gribas parunāties. OTRS KAREIVIS Bet kauli arī prasa dusu. - Ejam! IMANTS Pēc dusas - būs jums kaujā jautrāks prāts. CITS KAREIVIS Man' tādas bailes māc: kas būs? kas būs? IMANTS Būs labi. KAREIVIS Nez kā mājās? CITS KAREIVIS Gaiss tik smags. (Kareivji atlaižas guļus.) IMANTS (Viens, lūkojas domīgs Daugavā.) Zib zeltā Daugava, spīd sudrabputas. Vai varons dienu pilnās bruņās dus? Gluds vairogs, bruņas kaltas sīku zvīņu; No vairoga nāk šauties zils un tumšs Smails šķēpa gals, - - pret jūras pusi vērsts. (Aizliek roku acu priekšā un novērš skatu.) Ak, Daugavmāte vien man žilbin' acis, Ka visur redzu varoņus. - - Gan, gan! - (Skatās uz kalnāju pusi, minēdams.) Še Kentu kalnājs, kur es sargam stāvu? Aiz simtiem gadiem bij še Rīgas pils? Tā dega, grima? Rija melnais spēks? Guļ varons dzelmē, sargā mūsu zemi. Veļ tēraudviļņus Daugava pret baigiem, Kas atkal nāk mūs spiest, - tas jods un karš. Mēs stāvam sargā, nākat! (Paceļ šķēpu. tad atkal nolaiž.) Ko sirds tik grūta man, tāpat kā viņiem? Kā mierināt? Vai paredz lielu ļaunu? Vēl melnāks spēks? vēl dziļāks grimums pilij? Vai paša prāts velk mājup vai nez kur? (Pēc brītiņa.) Vai sargi modri? Jāsvelpj vālodzē. (Tāpat dzird atbildam; tūliņ pēc tam dzeguzes sauciens.) Ir modri. - Kas sauc dzeguzē? - Tu dieniņ! Tā mēdza - - Viņa taču mājās! - Jāredz. (Aiziet.) * (Ienāk   k a r e i v i s   un   A i v a.) KAREIVIS Viņš gāja turp. AIVA Būs manā balsī vīlies. Man steidzams viņam sakāms. KAREIVIS (Atpakaļ rādot.) Tur nāk Kaups. AIVA Man sakāms Imantam, - es eju. (Iet.) * (Ienāk   K a u p s   un kāds   k a r e i v i s    k a r e i v j i   saceļas kājās.) KAUPS (Lepni ģērbies kara vadoņa tērpā.) Stāvi! Kas tā par sievieti? Ko laidāt šurp? KAREIVIS Tā - tā - AIVA Tā es. KAUPS Tu te? - Tev vieta mājās. AIVA Es pavadīju Itu, - viņa nāk, Varbūt, ka vācu burvji viņu dziedēs. KAUPS Kam nāci šurp un ne pie manis pirms? AIVA Nu pārāk bargs tu, citkārt pārāk laipnis! KAUPS Es negribu, ka šurp tu nāc, kur viņš Ir sargam likts. AIVA Tad paliec tu, es eju. (Viņa aiziet.) KAUPS (Uz kareivi.) Kas lika sargiem gulēt? KAREIVIS Mēs jau modri! KAUPS (Dusmīgi.) Es guļam atradu. VECĀKS KAREIVIS Mēs sēdam vien; Mēs, kungs, ne actiņas vēl neaizlikām. * IMANTS (Ienāk, pārsteigts.) Brāl, Kaupi, tu! - Es tevis negaidīju. KAUPS Lūk, negaidīji! Tāpat negaidīts Tev būtu atnācis ij ienaidnieks. Bet tu te gaidam likts. Un sargu nau. IMANTS (Rāda aiz sevis uz nometni.) Ir te un tālāk. KAUPS Tālāk, - tuvāk nau. IMANTS Kam tuvāk vajga? Še aiz manis - lūk - Tik lībi, latvji. KAUPS Bet kad kristīts lībs Un kristīts vācis līgst? IMANTS Tas nodevējs! To lībiem nau. KAUPS Ir jāapdomā viss. Tu neredz' pats un ļaudīm gulēt ļauj, Bet gulošs vanags top no bultas ķerts. IMANTS (Nepacietīgi.) Ā! KAUPS (Atņemdams to.) Ā! - Aiz tevis varam kauju zaudēt. IMANTS (Atzīdams.) Es uzmanīšos. - (Tad citā balsī.) - Teic, - še Kentu kalni? KAUPS Nu? IMANTS Te vecā Rīga bij? Te varoņi? KAUPS (Negribot.) Es nez' - tā teikas melš - kas daļas tev? IMANTS Te kāvies Lāčplēsis un grimis dzelmē? Par simtiem gadiem celšoties no miega? KAUPS (Aizkaities.) Ej, celies pats no miega! Ko tu murgo? Te darbs, tu blēņo! Tu vēl nenojēdz, Kāds karš mums draud. Jo stiprāks kā jebkad Ir naidnieks šoreiz: - zemgals, leitis, kūrs - Tos zinām, - citādi prot karu šie: Nāk bruņu cepurēs, - man ļaudis bēg! IMANTS Tie bruņās pārāki un kārtībā, I vadoņos, - mums jāspēj citād' - garā - Kad pietikt vadoņiem - saukt divkaujā - KAUPS Ak ko! nedz nāks, nedz mēs bez bruņām spētu. IMANTS Tā gan - tā gan - tas tik uz laiku glābtu: Tiem citi nāks un nāks. - Mums jāmācās, Mums dzīve citādi ir jāpārrada. Nāk, nāk kas svešs, tik liels, - kā melna nakts. Es jūtu gan, bet vairāk trīsot jūtu, Ka liels un svešs kas aust iekš mums kā rīts. Še lielas lietas bij un atkal būs, Kad nāks tas gars kā senos laikos - KAUPS (Dusmīgi, nicinoši.) Nelga! Tu kauties labs, ij dažs tev iekrīt prātā, Bet tad tu gaisus grāb kā bērns. Nē, nē! Tu ērms! Tu nespējīgs šīs vadoņvietas! IMANTS Brāl, nedusmo! - Es gribēju tev sūdzēt, - Teic, kas tāds nejaužams man sirdī - KAUPS (Atgrūž viņu.) Ej! IMANTS Brāl, neej tā! Mums jābūt vienprātīgiem! - Šī diena draud mums visiem vienu postu. KAUPS (Aiziet.) * IMANTS (Viens.) Viņš iet, - un briesmīgāks top tas, kas draud. Kam rādu sirdi? - Kā tos glābt, kas guļ? Ak, Kaupi, glāb! - (Viņš domās atsēstas uz akmeņa.) Ko atkal dusmo man? Dēļ Aivas? - Sētā zelta matus sprauž, Un pīnes plūst un plūst - (Nokar galvu domās.) * (Imanta priekšā piepeši parādās liels bruņots tėls ar šķēpu rokā -    L ā č p l ē s i s.) IMANTS (Uzšaujas kājās un iesaucas.) Kas esi tu? LĀČPLĒŠA TĒLS Es tas, kas nebeidz cīnīties pret nakti. Nāk nakts - še tev mans gars un vairi nakti! Ved galā to, ko nepabeidzu es! (Viņš ar šķēpa galu aizskar Imantu.) IMANTS (Satrūkstas.) Kas es? Kā zāle vīstu! LĀČPLĒŠA TĒLS Vīst, ne mirt. Tev augt caur laikiem! Stingušam vēl dzīvot! Vēl mūža kalnā starot zilas ceres! Segt agru sēklu, līdz tā vēlu dīgst! IMANTS Ak, māci mani! LĀČPLĒŠA TĒLS Ej! tik ne pret brāli! Iekš tavas sirds būs viena visa tauta. IMANTS Kur spēku ņemt? LĀČPLĒŠA TĒLS Iekš cīņas. IMANTS Dod man Zīmi! LĀČPLĒŠA TĒLS No tavas pieres šodien saule lēks. (Pazūd.) * IMANTS (Viens, apsēstas, apsedz vaigu rokām.) Tu lielais gars! (Tad uzlec kājās.) Kā? Miegs bij mani veicis? Vai pēkšņa pūsma bij? Vai ļaužu runas? (Gaiši.) Nē - sakarsusi sirds top atkal dzidra, Kā vēsas Daugavdvašas noskalota! - - Iekš cīņas spēku ņemt - priekš tāļāk cīņas - - - Ak, es tik jauns vēl esmu! es tik vājš!... * (Ieskrej   i z l ū k u z ē n s.) ZĒNS (Paņēmis Imantu aiz rokas, aši.) Klau! Viņpus Kārklu tērces tie jau lien! Tiem viņos kā saule spīd un zirgs kā vējš - Tā šaudās, slaistās! IMANTS Tramīgs? ZĒNS Tramīgs gan. IMANTS Būs viņu virsnieks; - kad kāds pabaidītu! ZĒNS Ko? IMANTS Zirgu, lai tas nosviež viņu nost! ZĒNS Es pielīdīšu klāt, tad šā! IMANTS Tie šaus. - Ej, ļaudis cel! ZĒNS Es svilpšu vālodzē. (Taisās steigties projām.) * (Ienāk trīs virsnieki, viens no viņiem vecāks.) AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS (Uz Imantu.) Tev nau vairs jāpavēl. (Uz zēnu.) Zēn, paliec še! ZĒNS Tu paliec pats! Kas man? (Aizskrien.) * AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS E, celties, ļaudīs! Pūst tauri! IMANTS Nepūst, - vācus pārsteigt klusi! KAREIVJI (Aši pulcējas ap Imantu.) VIENS KAREIVIS Jā, labāk klusi! Visi ir jau kājās. AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS Klus' pats! - Še tagad karakungs ir šis! (Rāda uz vienu no saviem pavadoņiem.) PIRMAIS KAREIVIS Tas? (Aplūko viņu.) OTRAIS KAREIVIS Ko tas prot? TREŠAIS KAREIVIS Un Imants? IMANTS (Uz virsnieku.) Ko tu nāc? AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS Es nāku teikt, ka neesi še virsnieks. PIRMAIS KAREIVIS Ko? OTRAIS KAREIVIS Neļausim! BALSIS NO PULKA Ko teica viņš? - Ko grib? PIRMAIS KAREIVIS Grib atcelt Imantu no virsniekvietas. BALSIS NO PULKA Kas tas? - Ko vēl? IMANTS Klus, biedri! - Un par ko? AUKSTĀKAIS VIRSNIEKS Tu sargus neliki. Tev neuztic. IMANTS (Uz kareivjiem.) Tos ir par to, ka diendusu jums ļāvu. PIRMAIS KAREIVIS Tu redz! - Ne baras vien, bet atriebj ar. IMANTS (Smejas.) Lai, lai! Kā teica: spirgtāk kausimies - Pēc atdusas. KAREIVJU BALSIS Kas šiem par tiesībām? PIRMAIS KAREIVIS Mēs neesam še Kaupa ļaudis vien. OTRAIS KAREIVIS Mēs savas valsts un vēlam sev, ko gribam. TREŠAIS KAREIVIS Mums Imants tīk. BALSIS NO PULKA Mums, Kaupa ļaudīm, ar. CITAS BALSIS NO PULKA Mēs neskrējām šurp sargāt Kaupa muižas. VĒL BALSIS NO PULKA Tik visu zemi aizstāvēt mēs nākam. (Pulka kurnēšana.) IMANTS (Uz kareivjiem.) Tepat būs kauja, - nevar tagad ķildot. Gan notiks taisnība, kad vācus veiksim. BALSIS PULKA (Norimst.) AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS (Uz Imantu.) Man lika atņemt tevim virsniekzvaigzni. IMANTS (Pārsteigts.) A! Arī to! - Vai Kaups to zin? VIRSNIEKS Es nez'. IMANTS (Ar rūgtumu.) Tev teikts: man zvaigzni ņemt. - Lai riet. Še ņem! (Viņš noņem sev no cepures zvaigzni.) Man - teikts - no pieres šodien saule lēks. PULKS (Kurn.) BALSIS NO PULKA Ko? PIRMAIS KAREIVIS (Čukstot.) Tam no pieres šodien saule lēkšot. (Ienāk aši   A i v a.) * AIVA (Apjūk, redzēdama sapulci. Uz Imantu.) Es domāju - tu viens - man jāteic aši - IMANTS (Izbrīnījies.) Tu te! - Es tevi šķitu sētā - tāli - Vai tevi redzēja jau Kaups? AIVA Viņš zin. - Klau, Imant, - vācu lielskungs nākšot pats, Aiz Ķivutpaugura tie lasoties. IMANTS Teic zinu tam; - es neesmu vairs virsnieks. AIVA (Pārsteigta.) Vairs ne? Kas noticis? IMANTS Gan teikšu pēc. (Uz virsnieku, viņa vietnieku.) Tu dzirdēj' ziņu? JAUNAIS VIRSNIEKS Jā. IMANTS Nu rīko ļaudis! (Atskan valodzes sauciens.) Klau, klau! to vālodzi? JAUNAIS VIRSNIEKS Jā. IMANTS Tā man zīme, To izlūks dod, - nu prom uz Kārklu tērci! (Uz Veco virsnieku.) Lūk, sargi likti bij ij man, - teic Kaupam! Es eju. (Uz Jauno virsnieku.) Tu te paliec pavēlnieks. JAUNAIS VIRSNIEKS (Uz Imantu.) Uz Kārklu tērci visiem iet? IMANTS Liec tu! JAUNAIS VIRSIVIEKS Teic tu, kā darīt, es pret gribu likts. IMANTS (Draudzīgi.) Lūk, lūk! Dod roku, brāl! KAREIVIS Tā labi, labi! (Ļaudīs dzirdama piekrišana.) IMANTS (Uz Jauno virsnieku.) Tad pavēl' tā: sev līdz ņem trešu daļu; Lai otra steidz pret Kivutpauguru, Bet karodznieks še paliek aizgādam, Aiz boga slēpts, un palīdz tur, kur sauks. JAUNAIS VIRSNIEKS (Uz pulku.) Tā darat! IMANTS (Uz virsnieku.) Slapstaties, lai pārsteidz vācus! KĀDS KAREIVIS (Uz Imantu.) Un, Imant, tu? IMANTS Es eju viens. KAREIVIS Es līdz. VAIRĀKI KAREIVJI Mēs ar, - mēs ar, - mēs ar! IMANTS Nē, paliekat! Trīs var nākt līdz. AIVA Ir slepus teka. Ap, Ķivutu, - es zinu teku labi. Ņem mani līdz! IMANTS Nē, nē! AIVA Man vienai bail. IMANTS Tur būs vēl baigāk tev. AIVA Tur nebūs. IMANTS Paliec! (Uz kareivjiem.) Es būšu drīz - vai dziļumā, vai kalnā, Kā teica Lāčplēsis. KĀDS KAREIVIS Ko? Lāčplēsis? IMANTS (Aši pārdomādams.) Varbūt es nepārnāku, - jāteic: diendusā Viņš nāca liels un bargs: lai ejot cīņā! Lai kā tiek man, bet šodien veikšot jūs. (Uz Karodznieku.) Tu, karodzniek, tu tanī bogā turies! (Karodznieks aiziet.) AIVA Klau, Imant, paliec drusku! IMANTS Nau man laika. AIVA Tu tiešā nāvē ej - ak vai! IMANTS Tev žēl? AIVA Man bail, tā bail. IMANTS Ā, tevi paglābs Kaups. AIVA Par tevi bail, ne sevi, - kāds tu ļauns! IMANTS Tu nāci Kaupu redzēt, spoguls līdzi, Lai sevī raudzītos, vai diezgan skaista. AIVA Nē, rādīt tev, cik skarbs, kam greiza sirds. (Tura spoguli Imantam acu priekšą, tam acis žilbinādama.) Lūk! He, he! Āpsis. IMANTS (Vairīdamies.) Ak, kā acīs kož! AIVA Lai saule spīd tev acīs, skarbums gaist! IMANTS Kā acis žilbst un tumst! Skat, vācu prece: Mums acis mānīt. (Piepeši ko iedomājas.) Ā! Kad mānām mēs? Dod man šo spoguli. AIVA Kam vajga tev? IMANTS Pēc atdošu. AIVA Tad esi mīļš. (Imants viņu apglauda.) Tad ņem! IMANTS (Paņēmis spoguli.) Nu aši jāiet man. AIVA Es līdz! IMANTS Nē, paliec! Nu sveiki! (Aiziet.) AIVA Tomēr iešu līdz tev, mīļais! (Aiziet.) * KAREIVIS (Uz citiem.) Cik skaisti sader tie! CITS KAREIVIS Lai dievs tos redz Pa mazo lodziņu! TREŠAIS KAREIVIS Cits nepieļaus. PIRMAIS KAREIVIS Kas? TREŠAIS KAREIVIS Kaupis pats; - kad slimā sieva mirs, Viņš apņems šo, lai kopā paliek manta. PIRMAIS KAREIVIS Gan gudris saimnieks Kaupis, ko tur teikt? CITS KAREIVIS Man neiziet no prāta - Lāčplēsis. VIENS KAREIVIS Lūk, gan, - man uzkrita tāds piepešs miegs, Ne kustēt nespēju. OTRS KAREIVIS Man bij kā slogs. TREŠAIS KAREIVIS Man gaišums acīs bij. KARODZNIEKS Mēs veiksim, veiksim. PIRMAIS KAREIVIS Bet kā mēs veiksim, kad nau vadons Imants? OTRS KAREIVIS Tie kaupieši jau negrib; Kaups gan snauž. TREŠAIS KAREIVIS Cels novadi. PIRMAIS KAREIVIS Ko Kaupam iedarīs? Ar viņu kopā lielie virsaiši. KARODZNIEKS Ko šaubāties, pats Lāčplēsis jau nāk. Mēs veiksim. * (Pār skatuvi pārskrej vairāki bēgoši   l ī b i   un    l a t vj i,   kliegdami.) BĒGĻI Vai, vai! - vai, vai! - Tik bēgat, ko kurš spēj! Bēdz! bēdz! VIENS BĒGLIS (Aizelsies, nespēdams tālāk skriet, atmetas zemē.) Bēdz, bēdz! Vairs kājas negrib nest! (Uz Karodznieka pulku.) Ko jūs vēl stāvat? bēgat, kamēr laiks! KARODZNIEKS Ko kliedz? - Kas bij pie Kārklu tērces? Teic! BĒGLIS Vai, vai! KARODZNIEKS Nu runā jel kā kareivs! Nevaid'! BĒGLIS Viss labi bij; mēs pārsteidzām, - bet vai! Tie ciets ka valnis, un mēs mistru mistrām, Cits citam uzgrūžas, viens skrej, cits bēg, Tā kliedz, ka nedzird virsnieka, - sāk jukt - Nu vāci virsū mums: žib, rīb un drāž - KĀDS KAREIVIS Un jūs kā paipalas! KARODZNIEKS Ko jaunais virsnieks? BĒGLIS (Nokaunējies.) Stāv gan, bet bēgošie to aizrauj līdz. (Pār skatuvi pārskrien vesels   p u l k s   b ē g ļ u    kliegdami.) KAREIVIS Skrej, skrej viss pulks! BĒGĻI Ak, bēgat aši, bēgat! KARODZNIEKS Kā satvert bēgošos? - Kā pelus put! (Uz savu pulku.) Pamazam atkāpties, līdz apturēsim! (Aiziet visi.) * (Pār skatuvi pāriet   v ā c u   p u l k s,    rindās saslēdzies, klusēdams. Viņam uzbrūk no sāniem   K a r o d z n i e k s   ar savu   p u l k u.   Vāci atkāpjas kārtībā un klusēdami. Skatuve uz brīdi paliek tukša, dzirdas kaujas troksnis. Tad atskan no jauna bēgļu kliedzieni, nu no otras puses, no Ķivutkalna.) * (Pārskrien par skatuvi daži   b ē g ļ i,   ne tik steidzīgi kā pirmie. Bēgļu starpā ir arī Vecais virsnieks ar savu pavadoni. Viņi iet lēni.) VECAIS VIRSNIEKS Mēs esam zaudējuši; beigts ir beigts. Nē, nesteidz tā; - es gurnā ievainots. Kur nu vairs steigt? - Kā slimu lopu aizkaut? Nekad par vēlu nebūs zemē līst. (Uz bēgļiem rādīdams.) Kā skrej! Pus dienā noskries desmit jūdzes. Skrej kā ar uguni uz Turaidu Ar labo ziņu. - PAVADONIS Vēl turas Kaups. VECAIS VIRSNIEKS Bet liek jau atkāpties. Un sūta vēstnešus ar vāciem līgt. (Uz bēgļiem.) Nu stājaties jel bēgt! Ko vīzes plēst? Kur Imants? PAVADONIS Laikam bēdzis. VECAIS VIRSNIEKS Nez vai tā? Man nebij viegli viņam atņemt zvaigzni, Tad vieglāk atņemt pili igauņiem. - Ko viņš nu dara? * (Nāk aizbēgušie   b ē g ļ i   skriedami un kliegdami no otras puses atpakaļ, no skatuves dziļuma.) VAIRĀKI BĒGĻI Nāk! Nāk! Še nāk! - Jau klāt! (Bēgļi satiekas un izklīst uz visām pusēm krūmos.) * VECAIS VIRSNIEKS (Uz savu pavadoni.) No visām pusēm esam sakauti, Nu viņi nāk ij apkārt Ķivutkalnam. (No tās puses, kur nupat atbēguši bēgļi atpakaļ, no skatuves dziļuma iznāk    I m a n t s   ar   p a v a d o n i.   Imants ir tagad aplicis vācu virsnieka bruņas, un galvā viņam ir vācu bīskapa bruņu cepure ar spīdošiem bīskapa zīmogiem. Arī viņa pavadonim ir galvā vācu bruņinieku dzelzs cepure.) IMANTS (Atskatīdamies skatuves dziļumā, sauc, uz vienu, otru pusi pagriezdamies.) Ā! ā! - Ā! ā! (Lūko apstādināt bēgļus.) VIENS BĒGLIS (Uz savu pavadoni.) Ved mani prom! Ved prom! Pats vācu kara kungs! - Tas nebūs viens, - Aiz tā viss pulks. - Es negribu krist gūstā! Lai vecie kauli lūst, bet netiek smieti! (Aiziet abi; paliek guļot pakritušais.) * (I m a n t s   viens ar savu   p a v a d o n i.) IMANTS (Sauc.) Ak, stāvat! Stāvat! Lībi, latvji, biedri! (Uz pavadoni.) Kāds spēks kā zibens visus projām sper! PAVADONIS I drošam apžilbst acis, tevi skatot. Tie rokām acis sedz un skrej kā sviesti Vai krīt kā zāle zemē, kad to pļauj. Ņem nost to bruņu cepuri, sauc tad! IMANTS (Noņem cepuri.) Lūk, te viens pakritis, - nāc, pacelsim! (Viņi abi ceļ augšā pakritušo.) Viss trīc. - Ko baidies? - Mēs tie esam, lībi! - Vai mēms? Ko neatbild? - Šķiet, neredz arī! PAVADONIS Ne mēms, ne aklis, - pazīstu - tik triekts. (Uz bēgli.) Še Imants! - Atjēdzies! - IMANTS (Pieskaras pie Triektā.) - Mēs uzveicām. (Sāk pamazām lasīties   b ē g ļ i,   kas apstājušies.) VAIRĀKI BĒGĻI Vai Imants? - Tiešām viņš? -- Vai esat lībji? PAVADONIS Mēs latvji, - nākat droši! Še ir Imants! VIENS BĒGLIS (Uz otru.) Nāc, brāl! OTRAIS BĒGLIS Bet dzelzu cepures? PIRMAIS BĒGLIS Tie mūsi. * (Ienāk   V e c a i s   v i r s n i e k s   ar pavadoni.) VECAIS VIRSNIEKS (Iesaukdamies.) Tas tiešām Imants! (Uz Imantu.) Imant, biedri, piedod! Man kauns tev klātu nākt. IMANTS Tad nākšu es. VECAIS VIRSNIEKS (Uz pavadoni.) Pūst taurē! - Skriet un Kaupam ziņu nest, Ka turamies še, - stāvam, nau viss beigts! (Tad uz Imantu kautrīgi.) Es zvaigzni ņēmu tev - IMANTS (Smiedamies.) Man zvaigznes vietā saule! (Viņš rāda noņemto bruņu cepuri.) TRIEKTAIS BĒGLIS (Mēmi plāta muti un svaidās ar rokām, gribēdams ko teikt.) VECAIS VIRSNIEKS (Uz Imantu, cepuri rādīdams.) Tā augsta kara kunga - IMANTS Vairāk. VECAIS VIRSNIEKS (Šaubīdamies.) Paša -? Vai paša lielkunga? - Vai veici to? IMANTS (Smejas.) VECAIS VIRSNIEKS (Sajūsmā.) Pūst uzvaru! Skrej otris Kaupam vēstīt! (Uz ļaudīm.) Klau, visi, visi: Imants veicis vācus! Pats vācu lielskungs beigts! Te viņa rota! (Paceļ bruņu cepuri, rāda to ļaudīm.) To Imants ņēmis tam no galvas, Imants! No Imant' pieres šodien saule lec! (Uzliek galvā Imantam.) BALSIS NO PULKA - Sveiks, Imant, sveiks! - Kur ir viņš? - Neredzam! - Ej, ceļam viņu plecos, lai redz visi! - Un zaļus zarus liekat! - Ozolzarus! (Kareivji paceļ Imantu uz pleciem.) TRIEKTAIS BĒGLIS (Kliedz mēmo nebalsī un rāda ko.) BALSIS NO PULKA - Ko kliedz? - Tas ticis mēms! - Tas grib ko teikt! - Sveiks, Imant, Imant, sveiks! (Ienāk   K a u p s   un daži   v i r s a i š i.    Ļaudis, kas viņu ierauga, apklust.) KAUPS Kas notiek še? Ko kliedzat? BALSIS TĀLĀKĀS RINDĀS Imant, sveiks! DAŽI TUVĀKIE KAREIVJI (Atbild.) - Ir vāci veikti - Imants glābis - VECAIS VIRSNIEKS Imants! IMANTS (Nolec no kareivju pleciem un dodas pretī Kaupam. Kaups atkāpjas nepazīdams, jo Imantam cepure galvā.) Kaupi! mīļo Kaupi! nāc! Mēs veicām. KAUPS Ko svešā cepurē? IMANTS Beigts vācu lielskungs. (Noņem bruņu cepuri.) ĻAUDIS Sveiks, Imant, sveiks! TRIEKTAIS Ē! ē! KAUPS Ko grib tas? - Nost! (Kaupa pavadonis ved Triekto prom; tas izraujas, pieskrien pie Imanta, aizskar to un sāk piepeši runāt.) TRIEKTAIS Ē! raisies, mēle! runā, pirms kā mirt! Ir Imant' tēlā nācis Lāčplēss pats! IMANTS (Uztraukts.) Klus, klus! Ko runā? Tu man briesmas dod. (Lūko viņu apklusināt.) ĻAUDIS Nē, runā, triektais. - Runā! - Klausat! - Brīni! TRIEKTAIS (Paceltā balsī, uz Imantu rādot.) Šo redzot aklis tapu, dzirdot mēms, Šis skāva: - asins sareca man ledū, - Un atkal skāva: - aplēja kā uguns! ĻAUDIS Klau! klau! TRIEKTAIS Jūs visi mani pazīstat: Es Aizjugliešu Gaigaleņu sētas - Es saku jums: ir cēlies Lāčuplēsējs Šai briesmu laikā savus ļaudis glābt, - Lūk, tas! lūk, Imants! ĻAUDIS Dzirdat? - Imants! - Imants! IMANTS (Uz Triekto, izbijies.) Ej prom! - Tu nezin', ko tu teic! - Dievs, dievs! (Novēršas, galvu saņēmis, iet.) KAUPS (Saviem kalpiem rādīdams uz Triekto.) Nost! KADS VIRSAITIS Mēms viņš bij, lai mēms tad top uz mūžiem. TRIEKTAIS (Vēl skaļāk.) Man jāmirst, man, - bet mūžam dzīvos Imants! Un jūs iekš viņa mūžam, - cīņā! Cīņā! (Kalpi rauj viņu prom, viņš kliedz.) Viņš ledū stings, viņš gunī degs, viņš zibsnīs. - (Top aizrauts.) * ĻAUDIS (Saviļnojas un sarunājas savilt starpā uztraukti.) Glāb, Lāčplēs! - Imant! - Aiziet - - Neej! - Ved mūs! (Apstāj Imantu, ved atpakaļ.) IMANTS (Apmulsis.) Ko jūs man darāt? Nespēju to nest - Par lielu uzdevums, es mirstams vīrs. ĻAUDIS Nāc mums par vadoni! - Par soģi! - Kungu! - Pats teici: Lāčplēsis tev rādījies - - Lai stāsta! saki! IMANTS Nevaru to teikt. Man bail -kad teiktu, būtu jāuzņemas - (Stāv klusu, galvu nodūris.) KAUPS (Griezīgi, paklusi.) Tev gudra māksla likt sev slavu paust, Lai gāztu vadoņus un taptu kungs. Es tevi agrāk tādu nepazinu. Kas tevi mācījis? IMANTS (Piepeši saslejas.) Kaup, vai tev prāts! KAUPS Gan vairāk nekā ārprāšiem un meitām, Kas tev par godu sapņus redz un kliedz. IMANTS (Mierīgs un nogietns.) Es arī tevi tādu nepazinu: Mēs bijām pārgalvīgi, sapņu mērķiem - Tev nu tik vara rūp un vadoņgods. KAUPS (Pārsmiedams.) Tev ne? - Vai velti pirki sev šo rotu? (Rāda uz Imanta bruņu cepuri.) IMANTS Es kāvu lielkungu. KAUPS (Smejas.) Ha, kas to tic? IMANTS (Valdīdamies, ar žēlumu.) Ak, Kaupi, nedar' grūti tevi mīlēt! KAREIVIS (Uz Imantu.) Ko? Imant? - Netic, ka mēs noveicām To vācu lielkungu? Es pastāstīšu - IMANTS Nē, klus! Ko viņa priekšā lielīties! KAUPS (Smejas.) Ha, ha! ha, ha! IMANTS (Rūgti.) Tad ņem šo rotu, ņem! (Viņš nomet bruņu cepuri zemē, Vecais virsnieks to paceļ.) Pie tavas zvaigznes lai ir mana saule! (Citā balsī, nopietni, lietišķi.) Bet steidzies tūdaļ, tagad vācus trenkt, Kad tie bez vadoņa ir apjukuši! KAUPS (Auksti.) Vēl tu ne pavēlnieks. Pats zinu. IMANTS Sveiks! (Viņš aši aiziet.) KAUPS (Par brītiņu uz ļaudīm, pārsmiedams.) Ha, ha! lūk aizbēg jūsu Lāčplēsis! - No lomas izbijies! - Grib   t ā d s   būt vadons! (Uz saviem kalpiem.) Kur viņa sludinatājs? KĀDS KALPS Beigts un mēms. KAUPS Nest šurp! * DIVI KALPI (Ienes mironi.) KĀDS VIRSAITIS (Smejas.) Nu vairs tam mēle neraisīsies. KAUPS Pats nespēja šo glābt, - kas nu to paudīs? BALSS NO ĻAUDĪM Mirst paudējs, mūžam dzīvos paužamais. KAUPS Kas drīkst tur kliegt? BALSIS NO ĻAUDĪM (Klusi.) - Sāk paudums piepildīties. - Ar asnīm apliecināts Lāčplēš' gars - KAUPS (Rāda uz mironi.) Nest prom! (Kalpi aiznes.) Ne asins tam ir liecība, Bet cepure, kas zagta. (Rāda uz bruņu cepuri.) VECAIS VIRSNIEKS (Uz Kaupu.) Kungs, kad netic', Liec meklēt vācu lielkungu! KAUPS (Nicīgi.) Ha, ha! lai meklē, cik tik deguns ož! (Uz virsaišiem.) Likt taurēt: pulkiem šurpu atkāpties! (Aiziet līdz ar pavadoņiem.) *

RAINIS Imants Latviešu traģēdija piecos cēlienos NEPUBLICĒTI FRAGMENTI ĢIMNĀZIJAS GADU "IMANTA" Ai, draugs, ai, draugs, man senāki tik mīļš, Ai, tautiet Kaupo, latvju vairogs, šķēps, Kam grūdi skumjās, postā savējos. Viņš iet un atstāj draugu, atstāj tautu. Bet ej, es tevis turēt nevaru, Kaut manim sirds ar lūst un tautai vairogs (patvars). Ej, vāci tevi sauc un jaunais Dievs, Ej pārdod tēviju un posti tautu. (75533/16) 1912. GADA «IMANTS» 5.10.9. Jums vieglāk nekā man būs augšā celties, Viss sāpju ezers bij man vienam ceļams. (75533/ 109) 19.4.11. Ziemelis lai tava dvaša, Salna lai ir tava jūta (griba), Ledus lai ir tavas domas. Rudens puķēm noliekt galvas Melniem ziedulapu galiem, Bitēm stīvām nokrist zemē, Nesniegušām sava stropa. - - - Sīku ilgu viļņi. Kaislu vēji. Valdi pats pār savām domām. - - - Nemierīga liesma meta Klaidu ēnas baltā sienā. - - - Saules apspīdētā klintī Rauga nokaut iedomātos Ienaidniekus - klaidu ēnas. (75533/59) 2. 5.12. Laimes māte, esi māte, Klausi savu bērnu vaidus. Ļaunās ligas ņem no ļaudīm, Ļauj mums mieru savā klēpī. Vēlē vējam mēri vairīt, Vēlē salam vilkus valdīt, Vēlē pērkonim un vētrām, Vēlē veļiem, vēlē velniem Vairīt ienaidnieku varu, Vēlē varoņvīram celties. (35533/20) 28.5.12. Ko tās te der? Tās asaras, Par sevi pašu raudātas, Smejamas, Veltīgi lejamas. - - - Nost mani slāpē riebums, Kaklu aizžņaudz kā bērnam krups. Ko es ielaidu sirdī pats Aiz lielas labsirdības to svešo! IMANTS (KAUPO) Un nu! Pats dzīvais dvēslē skarts, Traipīts no sveša skata un smakas. Nu visas iekšas raustās, Kā ārā to riebumu mest. Visu dvēseli jārauj līdz, Jāspļauj ārā uz ielas, Kur ir to svešo dvēsles. - - - Durstīt to pašu, ko mīl, Mīdīt to pašu, ko Cien', IMANTS (KAUPO) Bet glaudīt to, ko kož. Riebums tu tikai, sieviete. Stikla šķembele tu, Skaidra un spīgo kā saule, Bet sašķaidīta griež. Pirksti asinīs un dzeļ nu, Un sīkas skaidiņas ieēdas miesā un čūlo, Ne burvju vārdiem neizvilkt laukā. (75533/75) 4.6.12. Imanta nevaid miris, Viņš tikai apburts klus, - No darbošanām rimis, Zem Zilā kalna dus. Tam zelta pilī snaužot, Tā zobens nesarūs, Kas, dzelžu bruņas laužot, Kā liesma kļuvis būs. Pa simtiem gadiem reizi Mazs rūķīts augšā nāk Un apskatās, vai migla Ap kalnu nodzist sāk; - Bet kamēr zilo miglu Ap Zilo kalnu redz, Tik ilgam tūkstoš gadus Gan viņu zeme sedz! Bet reizi pērkoņdēli Šai kalnā lodes spers; Tad aizbēgs visi jodi; Pēc zobena tas ķers. Un saules meitas atnāks Un miglu projām trauks; Un gaismas laika balsis Imantu ārā sauks! BALSIS NO DZIĻUMA Ha, ha, ha. Kas sauks? BALSIS NO AUGSTUMA Sauks, sauks, sauks. DZĪVĪBA Balsis no tāles, balsis no augšas, Balsis no pašas dziļumu dzīles. Klau! BALSIS U, u, u. NĀVE Bija tās balsis un nau. DZĪVĪBA Bijušais būs. NĀVE Bijušais nebūs un nau. Nebijušais nebij un nau. DZĪVĪBA Nebijušais būs. Būs, būs, būs. NĀVE Grūs. DZĪVĪBA Jā, jā, jā. NĀVE Nē. BALSIS NO DZIĻUMA, TĀLUMA (Klusi.) U, u, u. Pērkona rūciens. Imanta dvēsele. (22825/ 134) 17.6.12.    Pārrakstīts 24.11.16. Mātes miesu tumša klēpja Nedzimtībā atkal grimtu, - Neņem vairs mātes miesas Savu bērnu atpakaļ. Melna vaga, mikla zeme, Tā tev būs īstā māte. - - - - Sit, Imanta, vara bungas, Zilā kalnā stāvēdams, Pulkā tecēt vanagiem, Plosīt lību lauku peles. IMANTA Lai jel dzīvo lību peles, Dievs dos kviešu, visiem tiks. Pulkā tecēt irbītēm, Mīkstā zālē samesties (rotāties). 18.6.12. Lauki, lejas, druvas, dravas, Sili, vēri, melni dziri, Strauti, tērces, upes, jūras, Dodat savas dārgas dvēsles Šodien saulei atpakaļ. - - - Atver muti, Zemes māte, Veļu tvaiku aizturot, Nāves ēnu atvairot, Dzīvē nāvi pārvēršot, Dves šodienu ziedu dvašu Atgriezeņu laiciņā. - - - Blāzmo birzes bālu vizmu, Šalko sili dvēsļu balsis, Vīvinā vējā veļi. Pāri veras kapu malta Senvaroni - nomirēji, Veļ velēnus nost no pleca, Līdzi zālei laukā nāk. Līdzi ziediem smaršo dvēsles. - Kad tik ziedus nekož salna? - Vai mans mīļais iznāks arī? - Veļi neatnāk uz labu, Labāk meklē mīļo jaunu. (75533/21-22) 19.6.12. Tumšu krūmu bieznī līst, Visiem kopā priecāties. - - - IMANTS Līgo, līgo, nemin' veļus, Es tev došu citu puisi. MEITA Līgo, Imant, laimi dod! KAUPS Ko nieko? Svētkus raugi! Guni, guni! Dieviem ziedus! IMANTS Dieviem guni, dieviem ziedus, Dziedātājiem sieru, miestu! PUIŠI Piemin' dievus, kas min mūs. KŪRĒJI - Kūtra guns - - Negrib degt - - Degļi dziest - - Gaisi spiež - - Liesmas lokās - - Barības baidās - - Dzirkstes dairās - - Papelni dūmo. KAUPS Ko es teicu? dusmo dievi: Līksmi līgo vīru virsnieks - Meitu virsnieks - labāk teiktu. IMANTS Nebaries, baltbrālīti! KAUPS Kā dusmot? Bērns tu esi. Amats prasa pilnu vīru. (Vēja pūsma, pērkons.) IMANTS Kuries, uguni! Ko mani kauno? AIVA Imanti, vai! Imanti, vai! ĻAUDIS Lūko! lūko! lūko! Līgo, uguns, līgo! KŪRĒJI - Uzpūta pūsma - - Uguņi aug - - Ziedokļus ēd - KAUPS Dievs to zina! - Kas tās zīmes? IRGA AIVA KŪRĒJI Liesmas lec Pavardam pāri, Nemierā rij Sausu zaru skujas, Zaļu zāli līdz, Priedes sprēgā, Papardes pārslo. Dzēs, dzēs, dzēšat! Skrej, skrej, skrejat! Visu zemi sagrābt, Pasauli pildīt Grasīt grasās! 21.6.12. IRGA Tas ir Imants - tu, tu, tu! Ko tu guni pūti? Ķircini dievus! IMANTS Ko tad es? Tā tik teicu. Lai tas guns ātrāk kuras. AIVA Imanti, izzinies, Imanti, izcelies! Uguns tev klausa, Pūsma tev pūlas, Dievi tevi dāsnīja Dižiem darbiem. IRGA Klusi, Aiva, klus, Ko tu murgus tic'? Ko tu maldus paud? ĻAUDIS Imant, līgo, Imant, līgo! KAUPS Stājaties, ļaudis, Kas jūsu prātā? ĻAUDIS Līgo, līgo! KŪREJI Klusi! Kas ķērc? Kūrēji, glābjat! Lūko, kāds guns! ĻAUDIS Guns, guns, guns! KŪRĒJI Liesmiņas lec Pavardam pāri, Nemierā rij Sausu zaru skujas, Zaļu zāli līdz, Priedes sprēgā, Papardes pārslo. Dzēs, dzēs, dzēšat! Skrej, skrej, skrejat! Visu zemi sagrābt, Pasauli pildīt Grasīt grasās! IMANTS Ko jūs baida? Še es dzēšu. Min ar kāju! sedz ar segu! KAUPS Kūrēj, saki, kas tās zīmes? IMANTS Puišu kurams pieguļā Priecīgs guntiņš, pēc būs pelni. Tās tās zīmes, kas jūs baida. KŪRĒJI Lielas likstas liesmas laiž, Uguns sikspārns pār sētām skries. Veļu lēļi lodās asins zīst. Kaujā kraukļi ķērks, Karā krusa kritīs. Visu zemi grābs, Pasaule pelniem pils, Vai, vai, vai! ĻAUDIS Vai, vai, vaidi! Kas ir vainīgs? MEITAS Imant mīļo, miera devējs! Vairi visus kara vaidus, Sargā vēl kā visus gadus! IMANTS Vai es vairītājs? vai vainīgs? Dievi laimi dos un likstas, Reizi katram nāves dienu. AIVA Katram ne, kas guni valda, Nāves nau, jo guns ir dzīve. IRGA Guns dod nāvi, guns dod sāpes. AIVA Pats visvairāk liesmās ciezdams, Savu dvēsli deldot mūžam. 22.6.12. LELDE Tēvs nes vienā rokā nāvi, Otru dāsni kaisa dzīvi. Es tev došu dzīvas dzirkstis, Vācelītē salasītas. Pagaid', tēti. IMANTS Labi, labi. - - - LELDE Tēti, še tev dzīvas dzirkstis, Trīs tev spraužu galvā zvaigznes, Div' māmiņai, viena man. IMANTS Meitiņ mīļā! AIVA Kas tev lika? LELDE Laime lika, izdomāja. MEITAS Ak, cik skaisti spīgulīši, Leldiņ, dod man arī dzirksti! LELDE Meitām došu visu sauju, Ļaudīm visu vācelīti. IRGA Dod man arī! LELDE Tev nevienas, Tev jau nedegs dzīvas dzirkstes, Kad i nedzīvās tev plēnē. ĻAUDIS Līgo, Imant, līgo, Lelde, Laimē bēdu pārvērtēja. IMANTS Vizē uguns, nededzina, Dzīvas laižas jundīdamas, Mīlas gunī sasilušas. KAUPS Kūrēj, saki, kas tās zīmes? KŪRĒJI Tāla dzīve, tāla. laime. (75533/195 - 200) IMANTA AUSMA I Kalna piekāje. Dienvidus brīdis. Saule. * (G a n i ņ š  un   g a n e   (Ins un Ine), brālis un māsa, abi agros jaunekļu gados. Nometušies maurā, govis ganīdami.) GANIŅŠ Saulīte, saulīte Diendusā stājas, Kalniņa galiņā Saulīte (krēsliņā) sēstas, Ozola zariņos Galviņu gulda, Zeltaini matiņi Ezerā karas. GANE Saulīte, saulīte, Māmiņa mana -! INS Saulīte apgula, Gulsim i mēs. (Viņš atgulstas un paklāj savus svārciņus Inei.) INE Guli, guli! Man ne guļa, Man prātā māmuliņa, Man mazai nomirusi. INS Pielūko manas govis. INE Pielūkošu, pielūkošu. Gana barga man pamāte, Tev saimnieks jo bargāks. INS Dienasvidu veļi nāk Smilšu kalnā sildīties: Pasargies - satiksies, Kuru tika, līdzi veda. Guli vien! INE Guldot gulstu. * (Kalniņā parādās balti ģērbti   b ē r n i,   kuri skraida un rotaļojas, rokās saķērušies. Viņi klusi dzied. Abi   g a n i ņ i   no brīnumiem sacēlušies pussēdu, atspiedušies uz elkoņiem, saspiedušies kopā, bet aiz bailēm klusē.) VEĻU BĒRNI Leļu, leļu, veļu bērni, Veļu govis ganīdami! Veļu govis lēnas govis, Viegli bija paganāmas. Leļu, leļu, veļiem labi, Veļu bērniem vēl labāk: Veļi ēda treknu gaļu, Veļu bērni medumiņu. VIENA VEĻU MEITIŅA (Panākdama tuvāk.) Leļu, leļu, veļu bērni: Ne tos bāra, ne tos pēra, Ne rociņu nelauzīja, Kas maizītes sniegusies. INS (Klusi čukstot.) Veļu balsis klusu skan, Vai nau mūsu māsuliņa? INE (Gluži klusi.) Veļu meitiņ, veļu meit, Vai tu mana māsuliņa? VEĻU MEITIŅA Nāc, māsiņa - dzīvulīte, Veļu bērnu bariņā! Veļu bērni atpūšas No kulšanas, no malšanas, No sviedrotiem darbiņiem. Visu dienu rotaļo Pa baltām smiltiņām. VEĻU BĒRNI Leļu, leļu, veļu bērni Kalniņā gavilēja. (Aizskrej garām.) * (I n s   un   I n e   vieni.) INE Aiziet? INS Aiziet! INE Klusu, klusu! INS (Vēl klusi.) Redzēj' veļus dienvidā, Ne tik daudzus pulciņā: Ka tik nava šīdieniņa Par simts gadu atnākdama? Tā dieniņa vaimanā! Veļi sauca - INE Lai tie sauc, Pie māmiņas aizvedīs Baltā smilšu kalniņā, Pie māmiņas vieglas smiltis, Pie pamātes grūtas dienas. INS Lai bij dienas smaga darba, Dienas bija saulītē: Bez saulītes mūža nakts Slapjā zemes pagrabā. INE Bez saulītes mūža nakts, Sildīs māte klātguļot: Kad zinātu, es pieceltu Sen redzēto māmuliņu. INS Es pieceltu senus tēvus, Sava tēva neredzējis. Par simtiem, par gadiem Laukā nāk nomirēji, Apskatās, apprasās, Vai ir laiks piecelties? INE Kas man daļas nomirēji, Man māmiņa viena rūp. INS Man rūp visi nomirēji: Mūsu tēvi, tēraudvīri. Brīvi ļaudis sauli gāja, Staltas pilis gaisu šķēla. INE Kur tie tēvi? Kur tās pilis? INS Zemē grima, ezerā. INE Ko tie grima? INS Ko tie grima? Laime lēma, spēra velns, Par grēkiem, nedarbiem, Ka maitāja laimes dienu. INE Kā tu zini? Kas tev teic? INS Teika teica - tēvu tēvi. INE Tēvu teikas, pasaciņas Labas sacīt puisēniem, Mums, meitām, daļas nau, Labāk dziedam daiļas dziesmas, Tās sacīja patiesību. INS Šo dieniņu dziesmas dzied, Īsa viņu patiesība. Kas bij vakar, neatmin, Kas būs rītu, neapzin. INE Kas būs rītu? Saki tu! INS Par gadiem, par simtiem Augšā celsies tēraudtēvi. INE Lai cēlušies, es nezinu, Kad tik ceļas māmuliņa! (22825/145-150) 8.4.16. Aiz neziņas, aiz nemiņas Dzīvo dziļi senas jausmas. Kad atmiņa atminēs Ezeriekritušu vārdu, Kad atcere atcerēs Lapu čabu valodiņu, Tad celsies senā pils, Tēvi - saules staigātāji, Mātes - laimes lolotājas. 19.4.16. Viegli celt māmuliņu, Triju gadu gulētāju. Grūti celt senus tēvus, Simtu gadu gulētījus. Simtu segu smagas zemes Noslānoti, noslodzīti. - - - Uzcelsies, nepaliks, Ies atkal velēnās. Seni tēvi uzcelsies Uz mūžam jaunu dzīvi. 20.4.16. Simtu gadu bēda bija, Vēl jo simtu bēda būs. Es par bēdu nebēdāju, Sper' ar kāju ūdenī. 21.4.16. Katru gadu pīšļu kārta Virsū bira atmiņai. Simtu gadu putekļos Nost atmiņa nosmakusi. (75533/170) 1917. GADA «IMANTS» 9.4.17. - - - KAUPS Ne līdz te gars, bet ieroči un māksla. IMANTS Gars patstāvīgs: sev radīs ieročus. KAUPS Pirms radīs, tie jau veiks. IMANTS Vēl to ir maz. Tie mācījās no Romas, tā i mēs. Tu izsamisti, pirms vēl cīņu sāki. (22825/109) 30.10.19. - Ak tu zelta (žigla) vāverīte, Prieks man tevī raudzīties, Laidies man rociņās. - Daiļš puisīts priecājas, Mani skaistu ieraudzījis, Priecājies redzēdams, Pagaidies saķerdams. Atlīgoja vasarsvētki, Visi mīļi saderēja. Sader sīlis ar žubīti, Sader dadzis ar magoni, Sader puisis ar meitiņu, Sader burvis ar priesteri, Sader Kaupis ar Imantu. - Ko tu trauci manu prieku, Ko tu meti tādus vārdus. - Gaidi citus vasarsvētkus, Līgo, līgo, līgo. (75533/187) 31.10.19. IMANTS Kurp tu vedi, puisīt? [ZĒNS] Vasarsvētkos. IMANTS Tā tu allaž atteic. Kas tu esi? ZĒNS Svešs es tevim, svešs tu manim. IMANTS Kas tas? [ZĒNS] Lūk, kur vasarsvētki! IMANTS Ā man' dieniņ! IMANTS Kas tu esi, daiļā meita? ZĒNS Sveika, kundze! IMANTS Tava kundze? Skaista tava kundze. ZĒNS Skaista? Skaistāka, kā tava mute izteikt spēj. IZA (Atsedz galvu.) IMANTS Balta saulīt' birzi (silu) sudraboja, Svētu rītu lēca rotādama. IZA (Atmet visu segu nost.) IMANTS Laime, laime, pate laime nāk, Zelti vizo, sprādzes mirgo, acis smej. (Ceļos.) Esi sumināta, mūsu laime, Manai tautai baltu dienu balvā nes. IZA (Panāk soli uz priekšu.) Tev es balvā sevi nesu. IMANTS Man? IZA Balta saule, zelta Milda tev. IMANTS Milda? Vai ne laime esi? (Pieceļas.) IZA Laime - Milda. IMANTS Šodien tautas svētku [?] diena. IZA Mildas diena. IMANTS Mildas arī. Kas tu esi? IZA Tava Milda. 1.1.19. IZA Vai tu Mildu zini? IMANTS Saldais brīnums, laipna uguns dveš no tevis. Acu gaišums dziest no tavas gaismas vaiga, Mutē nomirst balss no tavas elpas. IZA Skari mani! (75533/187) Deviņpadsmitais skats BALSIS NO ĻAUDĪM (Paklusi.) Vai! Vai! - uz labu nau tas - Kaupi, Kaupi! ATSEVIŠĶA BALSS Mēs nedrīkstam pret viņu pacelt balsi, Bet patiesība drīst, un tā te runā. CITA BALSS Viņš netic? - Brīnums rāda! Kā lai netic? VĒL CITS Ar asnīm apliecināts Lāčplēš' gars! BALSIS, VAIRĀKAS - Tik tas mūs glābs - tik Imants - Imants - Imants - - Kaut Imants mūsu vadons! - Klusu! nāk! * Divdesmitais skats (Ienāk   s a g ū s t ī t i e   v ā c u   k a r e i v j i,   viņi saistīti, un tos pavada   l a t v j u   k a r e i v j i.   Vāci maršē parastās rindās un noteiktiem soļiem, kamēr latvji izkaisīti; vācu maršēšanu pavada maršēdams   I m a n t a    z ē n s.) ĻAUDIS (Sačukstas un bailīgi atkāpjas.) PAVADOŅI - KAREIVJI Ko bēgat? - Tie ir gūstā! - Nau ko bīties! ĻAUDIS A! vāci mūsu gūstā! - Neredzēti! ZĒNS (Apstādamies.) Tos Imants gūstīja! ĻAUDIS Lūk, Imants! - Imants! ZĒNS (Maršēdams.) Tik tas to spēj! - Un es tam palīdzēju! ĻAUDIS (Smejas.) Lūk, lūk! - Kā zēns sper rakstā soļus līdzi! VECAIS VIRSNIEKS Kaut mēs tā prastu iet! PAVADOŅI - KAREIVJI Kur vadons Kaups? - Ej paziņot, ka gūstekņi ir šeit! - Prot gan tie vāci kauties! - Bet kā mēmi! ZĒNS Es zinu, pavēl tā: reks, leks un marš! ĻAUDIS Tie viņu burvju vārdi! Tā tie uzvar. ZĒNS (Maršē viens, un ļaudis smejas, smejas arī vāci.) * (75533/185-186) [17.6.28.] AIVA Es pirmā, pirmā, mana cepure! IMANTS Lai tava cepure, bet mana - tu. Man dusmas: tevi ķēru, vāciets vējā. Tik šos te guvām; citi jāpalaiž, Ir Kaups liek taurēt - mūsiem atkāpties. AIVA Ko dusmo? Kur ir cepure? IMANTS Še būs. AIVA Nu labāk skat', kā cepure man pieder. IMANTS Stāv skaisti. - Saules meita - Spīdola. AIVA Un tu tas Lāčplēsis. [IMANTS] Tie kopā derot. AIVA Dod spoguli! Vai stāv? [IMANTS] Kā līgavai! AIVA Bet kāds viņš ķēms - laiž šitā, žilbjas acis, Zirgs baidās, nosviež bīskapu - šis virsū. Tas kaujā krīt. - Man noņem cepuri, Es tev to uzlikšu, un vēl par algu Ņem spoguli - un ļaudīs, še - vēl skūpstu. - Tā labi, labi! IMANTS Ko nu! Vai nau kauna [?]?! AIVA Ak, kad tu tāds, tad atdod spoguli. ĻAUDIS (Smejas.) - Tam labāk slepu tīk, - Vai dien'! Kāds auša (75533/203)

RAINIS Imants Latviešu traģēdija piecos cēlienos RADĀMĀS DOMAS ĢIMNĀZIJAS GADU "IMANTA" 1912. GADA «IMANTS» IMANTA AUSMA 1917. GADA «IMANTS» RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS ĢIMNĀZIJAS GADU IMANTA RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI Personas. Imanta, varenais virsaitis, drošsirdīgs, uzticīgs draugam Kauponam, grib palīdzēt savai tautai, viņu atsvabināt no jau labu laiku ieviesušamies vāciem. Imanta tēvijā [?] tauta svētīj Līgosvētkus. Kaupons nāk ar pavadoņiem un ar mellsvārci, izturas bargi pret ļaudīm, runā, ar mellsvārci, nāk Imanta, netiek iten draudzīgi ar Kauponu. Acons nāk, mellsvārcis runā, grib kristīt, tiek padzīts, Kaupons arī izgrūsts no tautas, gan Imanta pretojas. Austra? Beidzamais skats pie Rīgas, kaujas ar draugu, neuzticīgais Kaupons krīt, nepieņem viņa draudzību, arī Imanta krīt. (75533/ 17) RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM Pirmais cēliens 1. skats. Vaideloti ziedo, svin Līgosvētkus, ļaudis runā par varoņiem, par medībām, par Imantu, arī sāk kāds stāstīt par kristīgajiem priesteriem. Meitas apdzied varoņus, Imantu (kori dzied viens pret otm), jautrība. Ienāk Imanta, satiekas ar Austru, runājas ar saviem draugiem (viens vieglprātīgs, otrs apdomīgs, pavadoni no savādiem raksturiem), no tautas sveicināts, pats priecājas (bet noskumst (Vorahnen), redz, ka varbūt karš šo jautrību traucē). Aco ienāk, runā ļaužu priekšā, ļaudis starpā iesaucas. 2. skats. Imanta ved viesi mājās. Aco stāsta no Kaupa, Austra, Kaupa māsa, runā, Imanta dēliņš. Lauma, Imanta māsa, uzticīgi mīlē Kaupu, runā ar Austru (vīru apvalkā līdzi, pie Rīgas satiekas ar Kaupu, varonīgi izturas). Imanta viens. 3. skats (atvadīšanās skats jeb) ceļā jau karapulks, pie nāk vēl citi klāt, visi sarunājas (mellsvārcis sāk sprediķēt. dusmas, tiek glābti no Imanta). Otrais cēliens 1. skats. Rīgas pilsētas mājā, augstmaņi sapulcējušies, runas, bailīgi visi izskatās, viens drošs karakters, ienāk Aco, runas, atkal šis drošais. Ienāk vēstnesis. 2. skats. Didriķis steidzas uz Kauponu, izteic sapulces nolēmumu, Kaups taisās atkrist, kaut pie pāvesta bijis, ir atvilināts caur Mariju, Didriķis mocās viņu visādi pierunāt, beidzot arī Mariju sola, beidzot ienāk arī karabiedri un pavēsta to pašu, uzskubina, savā starpā smejas, kur Acos esot aizvests, tikšot šur atvests, lai kopā ejmot. Visi atiet projām. Kaupa monologs, jaunības atmiņas, domas kaujas pret domām, jaunā un vecā ticība. Beidzot tiek atvests Acos. Kristīgā ticība stipri pārvar, negrib pieminēt seno, veco. Abi sarunājas, tiek šaubīgs, par Laumu runā ar, bet vēl cieši turas. Trešais cēliens 1. skats. Lēģerī. Imanta, Kaups, Aco, runa arī no ļaudīm un pavadoņiem. 2. skats. Imanta teltī Imanta un Aco, pēc Imanta viens. Ceturtais cēliens 1. skats. Uz ielas liela nama priekšā ļaudis bailīgi runā, nāk ziņas. 2. skats. Iekšā sapulce, Kaups ar svēto zobenu apjozts, runas. 3. skats. Kaupa mājās. Didriķis, Marija un Kaups. Didriķis aiziet, viens pats atnāk atkal. Marija papriekšu strīdas, viņam nepatīk (karsti mīlē, rādās atsalusi viņas mīlestība). Izsaka, ka neizprotami pašu Didriķi mīlējot, kas viņu apmānījis. Kaups iet tik kaujā sava solījuma dēļ. Piektais cēliens 1. skats. Iznāk iz pilsētas Kuncis, Didriķis un zaldāti, noslēdz notaisījumu, kauja ar Kaupu, mirdamam viņam apmierināšana, ka Laima vēl mīlējot. Imanta beidzamie vārdi. - - - Imanta vēl glābj Mariju, kad ļaudis tai uzbrūk par (Kaupa) un Imanta zobošanu, par saģiftēšanu. Marija: Es tevi iznīcināšu miesīgi un garīgi, tauta pieminēs labdarus, kultūrnesējus, Kaupu, ne tevi. Imanta. Lai nemin, lai tik dzīvo tauta. Marija. Lai mirst visa tauta. Ļaudis. Pieminēsim, nemirs no tavas ģifts. Kauja, padzen vāciešus. Līķu sadedzināšana un parādīšanās dūmos kā parādība. - Nau miris! Imanta dzīvs, Imanta dzīvs! (75533/18-18) 1912 GADA «IMANTS» RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI 19.4.11. Nevajga stipri mīlēt un ļaut mīlēties. Nekas tā nenovirza no ceļa kā mīla. Ienaidam tāds spēks tikai pret vājiem. Ģēnijs nedrīst mīlēt, viņš tiks locīts, kamēr iznīks kā puķe, kas vienmēr graizīta. Var mīlēt kā Dante nedzīvu tēlus kas nekait. Dzīvs dara iespaidu arī negribot. Gēte nau nekad mīlējis. Mīlēt tik sevi, savu dabu, t. i., visumu. - - - Esi kā sniegs, kas auksts aizskārējiem, bet kas silts sargātājs nākošam zelmenim un ražai. - - - Es savu labi nopelnīto dusu, Ko gūvu sāpēs, cīņās, sevi atmetot, Es savu dusu atkal atdodu, lai citam to palīdzētu iegūt. Neviens to nezinās, nejutīs, ne tam sekos, ne algos, nesaprot, bet nezūd neviens, cīnās un palīdzēs - arī nezinot šos garaviļņu trīsējumus, un trīsēs par laikiem citi gari. Tu nevainīgā dvēsle. - - - Mērķi sniegt, bet no augļa (algas) atteikties. Vai lai tu tieci glābts, vai varbūt laimība tev, kad viss, kas dzīvo, cieš? un visas pasaules sāpju sauciens lai turpinājas? - - - Ko mani mācāt tagad? Vai jūs man mācījāt just Tālās Noskaņas un domāt Ug. N.? - Bez jums un pret jums to izdomāju. Vai tagad jīis gudrāki tikāt par mani, manus rakstus lasīdami? jeb vai es tiku gudrāks, viņus domādams, jo darbs un domas dara lielu. - - - Nāves melnās dūjas. - - - Likuma ritens griežas aši. - - - Miesas lai ir darbīgas, gars lai ir mierīgs. - - - Zāles audums. - - - Lielā patība ziedojas priekš mazajām. - - - Pat izšķiestiė dūmi nezūd pilnīgi. - - - Rūgts vārds nekad neizzūd. - - - Tie, kas smejas un raud, no dzīves nes dzīvi. - - - Sāpes ciest, kas aiziet mūžam pāri: - - - Bez skanas balss, klusuma balss, balss gara skaņā. - - - Dvēsle sieta pie miesas ar sudraba pavedienu; var atstāt miesu, bet, kad trūkst pavediens, tad mirst būtne. * Palikuši stāvot sānu ceļā, kaujas vēl ar sen pārvarētiem ienaidniekiem, dzīvo senās domās, senos jokos, centienos, atmosfērā. Nemana, ka citi sen tālāk. - - - Sevi nelikt pirmās un lielākās rūpēs. Bet arī ne sevi aizsviest projām. Visumam ar apziņu nodoties. - - - Atteikties no sava augstuma algas: dusas, lai palīdzētu atsvabināt cilvēci. (75533/58-59) 31.5.11. Kā tauta skatās uz Imantu? Kā saprot raksturi? Ko prasa? Tā jāsaprot, kā viņa prasa. Nenoteikts uzskats. Ne persona, bet mīts. Ne izteikta ideja, bet gaidas uz ce1šanos, lielas cerības uz nākotni. Imantā sakopots viss daiļuma un spēka, un varas sajēgums. Bet latentā stāvoklī? Visu cīņu zin skaidri un dzīvi, bet pats Imants tikai cēls, vēss, bez darbības, bez idejas. Ne persona ar vājībām, bet ideāls. Ne reāla ideja, bet cerība uz celšanos, attīstību. Ne vēsture, bet krāsa gaiši zila, skaņa. - - - Attīstība un tapšana ne šinī drāmā, ne šinī dzīvē, bet no šis dzīves uz nākamo. Imanta persona nau ieslēgta cilvēka mūžā, ne laikā, dzīve tik viens posms, otrs pēc nāves, vēsturē, kā mūžīgs mierinātājs, kā Mesija. - - - Visas citas personas stipri iekšēji kustas, stipras kaislības, pārgrozās. Imants, kāds dots, tāds paliek, bez zemes kaislībām. Marija nevar viņu pavest. Vara personiska, zināšana viņu neviļ kā Kaupi. Nau no šīs pasaules. Kā adepts nu gatavs priekš daudzām dzimšanām, lai visus brīvotu, laimotu. - - - Maz darbības, stāv aiz citu darbiem kā Vallenšteins. Pat iekšēja darbība maza, jo bez cīņas. Paredz nākamo. Bez egoisma. Pārcilvēks. Jo nekustīgāks Imants, jo kustīgāki visi citi, jo vairāk kaislību un kārību, un egoisma. Kontrasta dēļ, lai būtu dramatisms. Līdzīgs arī Tells, tikai tas bez idejas, bez mistikas. III Imants tura lielo dabascilvēka brīvības runu. Irving. Imanta kaislības, kas dara par personu, tuvina apkārtnei un saprašanai publikā, ir 2 elementārjūtas: draudzība un brīvība, laimība, kura neprasa pat kultūras, kurai kultūra ir tikai līdzeklis. - - - Imants ir kvintesence no latviešu tautas nākotnes un cilvēces nākotnes. Imants piepildīsies tikai nākotnē un cilvēcē, sociālismā un kosmopolītismā. - - - Imants mierīgāks, lielāks, abstraktāks par Lpl., zvaigzne ikdienā, ideāls reālā dzīvē, tātad reizē arī šaurāks par Lpl.! - - - Gaiša krāsa, iekšēja skaņa. Jābūt izrādāmai dienā un laukā. Lieli masu skati, aiz tiem Imants var nozust kā aiz laikiem, bet aizvien uz viņu viss norāda, no viņa cerē, viņš uzvarēs. - - - Tad vajga Elementāras jūtas un fabula līdzīgi grieķiem. Varbūt arī koturni un maskas. Tad viss pārvēršas. Māksla top vecā atjaunota, svinīga. Lieliskums. (22825/2) 9.8.11. Imanta vai Īls?? Visa mūsu darbība ir simboliska, mēs paši simbols. Mēs domājam darām savas sīkās lietas, un tām pārvērsta nozīme nāk nez kur, nez kā, skatoties no tāla nezināma stāvokļa. Bet nāk laiks, un mēs paši, tālāk atgājuši, redzam, ka esam darījuši ne to, ko gribējām; esam panākuši ar darbiem ne to, ko domājām. Nu mēs iedomās iztēlojam sev, it kā tiešām būtu arī to zinājuši un gribējuši, ko esam panākuši. Sveši cēloņi ceļ mūsu darbus uz svešām sekām: Mēs pūlamies izprast likumus, kas vada mūsu darbus, un izprotam tik simbolus, netveramus tēlus, kuri iet pa lieliem ceļiem. Reiz pa mazam mēs tos zināsim. Cik zinām, tik piemērojamies viņu likumiem. Tas jo gudrāks, kurš piemērojas jo vairāk. (75533/142) 3.4.12. Meitiņa negrib celt augšā, viņai ir mierinātājs daiļums, tautas dziesma. Zēns grib. Meitiņai jācieš no svešas mātes, cels māmiņu. Zēns: to nevar, tad neceļas pils. Imanta gars uz smilšu kalniņa? Tā iesākt? - Vai tā ir māmiņa? - Jā. - - - Kā savienot Imantu un Karaļmeitu zemzemē? Vai patstāvīga persona? Grib, lai ceļ augšā. (75533/77) 2.5.12. Imants nosit Bertoldu 24. jūlijā 1198, otrā valdības gadā. Kad bij mēris? Pārcelt uz to laiku. Vieta: Rīga. Ņemt kādu vēsturisku Rīgas apsēsmi. (22825/84) 2.5.12. Indulī vēl visi grib brīvu Latviju, tik viens patvaldību, otrs leitību, trešs latvību. Imantā jau ir Kaupo pret brīvību jelkādā veidā. Imanta uztura veco ideju. Pret kosmopolītiem. Caur pilnu tautību jāiet uz kosmopolītismu, reāli citādi nevar, cits utopija un nodevība. Dialektiska domāšana: ka viss mainās un caur maiņu panāk ideālu. 24.11.16. Imants agrāk nekā Induls. (22825/5) 4.5.12. Upurēšana, lai mānītu Kaupis. Dejas satiksme, sarīkota no vāciem vai Imanta? Prologs. (22825/6) 4.5.12. Imants kā adepts. Divdrāma. Vai I daļa tikai epika un piekārta vai organiski saausta. Bet tad būtu pate vēsture jāpārdramē. Episkais gājiens izaug no Imanta (Merķeļa) sapņiem un paredzēm, tātad organiskā sakarā. Vai to teikt? Un kur? Pašā sākumā. Vai visus vēstures laikmetus neieņemt pašā drāmā iekšā, vienojošais: pestītāja cerības. Tad viss top par Festspiel. Vai tas nau dram. jau Īlā? (22825/ 129) 7.5.12. Imanta cēlies nezināms, atrasts bērns, karavīra, vienkārša, bērns. Reprezentē zemo tautu. (75533/ 53) 8.5.12. Atvade, kā Hektors un Andromahe. Liels atvadu skats. Imants paredz savu galu. - Kādēļ man jāmirst? - Lai tu augšām celtos un dzīvotu mūžam. Sieva dzied vienu atvadu dziesmu par neatnākšanu. Dainos Raudos cf. Negrib mirt to pestīšanas nāvi. Kā Kristus arī negribēja. - Lai man pāriet šis biķeris. Nokāpt nāves ledus upē! Persu Ali. (22825/7) 16.5.12. Merķeļa   Mans senais Zilais kalns 1. Līgo svētki I cēliens     Zilais kalns   2. Kori dzied 1. Līgo svētki   3. Aco Aco   4. Imanta viens         Latgale 5. Sataise uz karu     6. Aiva sataisās 2. Imanta - Aco   6.a Imanta par Kaupu. Aco Kaups Atvadas Imantas pils 7. Atvadas liels skats   Birze lībos 8. Padome. Ievēl Imantu         Pie Rīgas 9. Imanta viens II cēliens. Rīgā.   Padome     Sūta Aco uz Rīgu     Cērt mežu         Rīgā iela 10. Vācu bailes (?) 1. Padome. Aco Rīgas pils 10.a Padome. Aco     Padome pēc   Rīgas klostrī 10.b Dītrihs Kaupu pierunā 2. Dītrihs un Kaups     Marija, Aco       Pie Rīgas 11. Latviešu padome     Aco Kaupu III cēliens     Pie vārtiem   Imanta Kaupu 1. Imanta. Kaups. Aco     2. Imanta teltī. Aco, tad viens       Rīgā klostrī 12. Dītrihs un Daniels   Rīgas pilī 12.a Vācu padome IV cēliens   13. Vācu bailes 1. Rīgas iela, vācu bailes Rīgas iela 14. Dītrihs un Kaups 2. Pilī. Padome. Kaups apzjozts.     3. Kaupa mājā. Dītrihs, Marija Marija mīlot Dītrihu Pie Rīgas 15. Latviešu padome     16. Imanta cīnītāja lomu uzņem   Daugava Imanta viens. Sapnis Mesiasa loma. Pareģība. Nemirstība Lai pāriet šis biķers         Rīgā 17. Dītriha zobena saģifte Apjož Kaupu. Ļaužu svinīgs skats Zobenā ir dievmātes spēks         Pie Rīgas 18. Latvieši upurē V cēliens   Padome 1. Pie vārtiem   Ieceļ vietnieku Līgums par kauju Pie vārtiem 19. Līgums par kauju Kauja   Imanta un Kaups draudzīgi satiekas Kaupa šaubas Kaupam mierinājums, ka Laima vēl mīlot   Cīņa Imanta 7 -8 ainas (75533/94) 16.5.12. Iniņa I Projekta plāns I kauja ar bīskapu. Krīt zelta bruņas, visi bēg. (Kur paliek Imanta?) Ievade (pāriet Līgosvētkos). I 1. Līgosvētki II Kaupo rok pēc Aivas, pēc vadoņa lomas, teic: Imanta miris. Aiva: nemirs nekad. Aco uzrunā Imantu kā tautas garu. Aiva: Es neraudu, tu nevari mirt, tu mūžam celsies. III Latvieši spailēs, ka Imanta miris. Ievēl jaunu: Kaupi. Ienāk Imanta. Kaupis pāriet pie vāciem. 2. Atvade. II 1. Kauja ar bīskapu. Bruņas. Slepus iet sacelt lībus. IV Marija saģiftē zobenu. Divkauja. Top nāvē šķirti. (Kaupo atgriežas?) 2. Nometne. Kaupo rok. Imanta pārnāk. Kaupo atkrīt. Latviešu padome (kā 5). V Mežs pie Zilā kalna. Rīko uzvaras svētkus. Imanta jūt, ka mirs. Marija kliedz katram: ir miris. Imanta mirst. III Vācu padome. Aco. Dītrihs. Kaupo - Aco. Marija. (Kur paliek Imanta.) Kaupo kā sūtnis pie Imanta. Aiva: nau miris. Nes ļaudis uz pleciem uz Zilo kalnu. Zārkā uzceļas kā parādība. IV Divkauja. V Pie zilā kauja. Nemirs. Apoteoza. Izvade. Koris, kā ļaužu bari plūst pāri pār skatuvi, sludinādami, ka Imanta nemirs mūžam un drīz celsies. Jāsāk no vidus, no Mesiasa lomas uzņemšanās, visu celt! Sarakstu taisīt par visdramatiskākiem momentiem! No tiem celt visu! Augstākā pakāpe vidus punkts. (22825/70) 16.5.12. Imanta: mūsu Pestītājam vajga būt kā mēs - ziemeļniekam. Visas ilgas trauc uz sauli, uz dienvidiem, no turienes nāk Pestītājs, mēs ceram, ka ziemeļnaktī spīdēs diena, ka saule nekad nenoies še zemes virsū. Ziemeļu burvji. Iniņa = ziemeļniece (tomēr ilgas pēc dienvidiem, saules). Es = dienvidnieks. Pestītājs mums lai ir ziemeļnieks, ne Kristus = dienvidnieks. (22825/8) 18.5.12. Imantu pārņēmuši arī igauņi. Kopīgs varons, kad arī ne toreizējā dzīvē, tad tagad atradām vienību; paturēsim to, tā mums būs vajdzīga cīņā. Igauņus drāmā minēt labā. (22825/9) 31.5.12. Vajga sentences, kuras atmin un vienmēr min. Slavas vārdi latviešiem un zeltenēm. Ko prasa ļaudis? Mī1as drāmu? Nē, prasīja problēmu drāmu! jaunu. Dabas; mīlas un liktens drāmu. latviešu patstāvības ideju bijušo varu redzēt Baltijas apvienību nepadošanās ne leišiem, ne vāciem demokrātija lielā apvienība mīlā, ne naidā strauji raksturi galvenais spožums: mīlas skati (75533/160) 1.6.12. Pērkoņgrāviens. Ievade. Aizdedzina upuri I. 4.6.12. Pērkoņspēriens atver Zilo kalnu. V. (75533/62) 3.6.12. Vanemam Imantam tāda krāsa kā Osiana raksturs.35 Poētiska proza. Gari vilktas, atkārtotas gaudas, kā varoņi krituši. Ja to atstāj, tad Imants nau izsmelts. Tas gan pretī dramatismam, bet dod episku nokrāsu. Savienot dramatismu ar šo krāsu tā, ka liek to zilo miglas krāsu, mēnesnīcu un garās meldijas uz miljē, uz visām blakus personām. Tikai Imants būtu spoži saulains un ašs. Tā vē1 vairāk atceltos no apkārtnes. Tā kā Imants nes tautas garu, ir viņas priekšstāvis, tad simboliska nozīme tāda, ka ex profundis lux, ex tenebris, ex nocte lux. Ex umbra, ex defunctis. (Totenschatten.) To kā moto. (22825/3) 3.6.12. Publika saprot un sajūt tikai sīkas, modernas problēmas, publicistika viņas īstā izteiksmes forma. Lielo un vienkāršo nevar dot. Gētes Ifigenija beigta. Nevar priekš sevis rakstīt, bet priekš p,a.1~likas. Kad būšu gluži neatkarīgs, varēšu sev vien rakstīt. Iniņa saka, viņai arī nepatīkot vienkāršība. Viņa tuvāk publikai. Viņai arī gribētos ar publiku satikties, runāties, kopā dzīvot. Viņa nogurstot no pastāvīgās lielās domāšanas, no uzklausīšanas un līdzi runāšanas, un domāšanas ar mani tik daudz gadu. Man netīk, ka avīzes tā piemēro maziem ikdienas cīņu, māmuļas u. c. apstākļiem manas lugas. Bet, kad nerunātu nemaz, kā tad būtu? Publika ir man vajdzīga. Jāpiebāž arī Imants ar problēm[ām?] un jautājumiem, un psiholoģiju, un aizrādījumiem, lai iznāk [2 nesalasāmi vārdi svešvalodā], kad tik tā var tikt klāt publikai. Un Imants viņas viela, viņa grib savu, ne svešu. Tā jādara, ja gribu uzvarēt. (22825/4) 4.6.12. Trīs Ima lūzumi II Kad atkrīt Kaups. III Kad šaubās par savu spēku. V Kad pazaudējis savu lietu. (75533/57) 18.6.12. Imants latviešu tautas personifikācija. (75533/20) 19.6.12. Bīskapa - garīgais kronis. I runa par garīgo valdīšanas kroni. II noņem bīskapam kroni, sabiedē ]audis, piepeši nozūd, kad visi bailēs un bijībā nokrīt, saukdams: iesim glābt un celt lībiešus. III Iza grib noņemt, atdod. IV cīnās pret vāciem ar viņu kroni. V Iza noņem. Izai kā gūsteknei atņem. Imantam galvā Zilā kalnā. Latvji beigās patur garīgo kroni. (75533/98) 19.6.12 Dzirkstes no zieduguns - postīgas, nāve. Spīgulīši no Leldes - dzīve. Abi kā dekorācija pa gaisu tumsā. Lelde atnes klēpī, rāda, tad izkaisa un izlaiž. (75533/126) 19.6.12. Visu tautu vienība svētkos un priekos vai arī bēdās un likstās? Bēdāt katram būs par sevi. (75533/22) 22.6.12. Izcelt Ima naivitāti. Arī citi raksturi naivi, dabiski, nemāksloti. Nebaidās sevi lielīt, bet arī pelt un teikt savus ļaunos darbus, runā par savu patiku ēst un dzert, un mīlēt. «Mana slava skan līdz saulei.» Patmīlība. Savas sāpes izsaka brīvi, savu prieku. Nesaudzē citus. Ātrs, kaislīgs uzbudinājums, spēja drošsirdība. Sērība: tikai īsa dzīve lemta, tā pate pilna ciešanu. Ciešanas, sabrūk ideāl[ais?} uzskats uz Kaupo. Padara jaunekli par vīru. Iet pareģotā, drošā nāvē. Pārcilvēcība lokās liktens priekšā, tad izrādās labs un cilvēcīgs. Kaups = Hektors, viss pilns ar sāpēm par tēviju. Mazrunīgs kā Menelājs. Hektors un Andromahe. Šķiršanās iznāk citādi, nekā mēs domātu. Brīvzemnieks 21., latviešu burvis Lapsiņš, virsaitis Krams. (22825/10) [1912. gada jūnijs] Pa vidu prozaiska ikdiena: Kä jums iet? Kas jauns dzirdams? Are če, kāds tiem apģērbs! dod tiešamības nokrāsu prieks uzlūkot un just prieks pārdomāt, saprast prieks uzbūvēt, veidot, radīt drenošās idejas un jūtas kur laicīgais, laika raksturs, stāv sakarā ar mūžīgo un vispārcilvēcisko (75533/191) [1912. gada jūnijs] Arhitektūra III Vidus cēliens garš ievade pagara I īss II īss IV īss V īss, izrāde gara (75533/94) [1912. gada jūnijs] Imanta tautā vairāk no Pumpura nekā no Merķeļa. Ko prasa partija? Izzināt ar vēsturi. Kā saskaņot Merķeļi ar Pumpuru? Teika ļoti nenoderīga, pat pretīga. (75533/49) [1912. gada jūnijs] Fabula elementāra un vienkārša, kā grieķu traģēdijās. (22825/14) 2.11.12. Imants saulains, neapzinīgs = Egmonts, Siegfried bet spēcīgs                              kas Egmonts nau, Siegfried gan top apzinīgs                             kas nau ne Egmonts, ne Siegfried Imants un Kaupo kā Jarl Skule Hokons, tik Ibsenam galvenā persona Kaupo, traģēdija. Man Kaupo traģēdija un Imanta drāma un traģēdija. Cīņa starp abiem, kas Ibsenam nau. Kad ņem šos ģēnijus tikai saulainus, tad nau traģēdijas, nau arī ne drāmas. Tad viņi der tik cēlieniem. Tā Hebbel. Laikam tā izskaidrojams arī Šekspīra Jūlijs Cēzars. Arī nau attīstības. Kāda ir ģēniju attīstība? Dabiskais spēks top apzināts. Tas vajdzīgs tad, kad notiek ģēnijā lūzums. Kad viņa dabiskie spēki atduras reiz pret neievērotiem pretspēkiem. Nevērīgi, bezbēdīgi jau ir šie ģēniji. Te viņi pazaudē cīņu. Lūst viņu pašpaļāvība un nebēdība. Dievs nepalīdz vairs. Bet nu arī izrādās viņu īstais spēks, viņu ģenialitāte. Viņi nesalūst un nepagurst, un neizsamist. Bet nu tik taisni sāk cīnīties arī ar pussgrēkiem, arī bez dieviem. Apzinās, ka ir bijuši vieglprātīgi. Ņem sevi savās rokās, un, kad ir par vēlu, tad liek savu dzīvību kausā un nāvē, bet uzvar. Ģēnijs atduras pret pienākumu, pret ārpasauli, kura no viņa ko prasa. Ne vien naidīgi, bet draudzīgi, lai tai palīdz. Tas nau nekad noticis Ahilam. Nepazīst altruisma. Patrokla dēļ uzbrūk trojiešiem. (75.533/47) 30.3.13. Imants 3 lielās daļās. Ievade: tauta kā varone, vēsture. Drāma: indivīds varons. Izvade: atkal tauta varone - nākotne. No abām pusēm guļ masa: kā tradīcija un kā cerība - viņas savieno indivīds, viņa ir dzīva tikai indivīdos un varonos. (22825/135) 6.12.13. I Imants. Kaupo rivalitāte. Kaupo rok pēc vadības. Aco. Imants par. Kaupo pret. Imants uzvar. II (Kauja ar bīskapu?) Rīgā, Kaupo atkritis. Imanta sūtnis izaicina. III Imanta nometne pie Rīgas. Marija. Kaupo. Imanta un Kaupo garīgā cīņa. IV Imanta un Kaupo divkauja. V Pie Zilā kalna. Tikai piekārts kā II aina no IV. - - - III Imants un Kaupo. Ima nometnē. Garīgā cīņa. (V Kā traģēdija vai I Marija pie Imanta un III pie Kaupo, dod saģiftētu zobenu. V Divkauja, I [aina]. Pie Zilā kalna II [aina] kā izvade. (22825/70) 6.12.13. Cerību drāma tautai. Tātad uzsvērt po1itiku ar kaimiņtautām, vairāk nekā «Indulī». Ar igauņiem, lībiem, somiem, krieviem un tatāriem. (22825/66) 5.8.14. Kāds augstāks priestris: karš uz tiesību: neticīgos pārvērst. Tam atbild Aco ar citām tiesībām. Alberts intīmā sarunā atzīst, ka nau nekādu tiesību, grib tik sev privātīpašumu, bīskapa troni caur nebeidzamu masu nokaušanu un nežēlību, un viltību. Vecis no seniem laikiem, kad vēl nedomāja uz valstu dibināšanu, atzīst tiesības laupīt. Imanta vai cits: grib dibināt valsti (kur tirāni noveikti vai aizvērti, tur nāk vēsturē jauns dzīvais): valsts kā mākslas darbs, kā apzinīgs radījums. Stadtrepublika (arī Rīga). (22825/71) Imanta nevaid miris Ilgu luga 5 cēlienos Īsi cēlieni, jo ievade un izvade jāskaita līdzi par cēlieniem. ? Cerību luga. (22825/132) Imanta Laukā izrādāma. Cēlieni it īsi. Gaiša, zilgana krāsa. Ilgas un ceres. Iekšēja skaņa, visas tautas un cilvēces balss. Lirika viscaur. Viss vienmēr norāda uz ilgām un Imantu. Pamata jūtas, kas vada, vienkāršas. Raksturi skaidri, vienkārši. Svinīgums, kā grieķu traģēdijā. Lieliskums. Ievades ļaudis = grieķu korim. Ne persona, bet mīts. Ne ideja, bet gaidas uz nākotni. Adeptība. Varuna. Pilns spēka vīrs, Barbarosa vecs, Mesiass jauns. (75533/46) Mazo tautu aizstāvēšana: viņu vajadzība vēstures ekonomijā. Koloniālpolitikas nosodīšana. Viss blakus, ne galvenais temats. Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, top uzveiktas ne vien caur varu, bet viltu. Irving - indiāņa runa. III Aco vai Imants lielā runā, abi viens otru papildinot, tautas sapulcē, līdzīgi Demetrius (ne Tells) saņem kopā visu iekarošanas vēsturi un jautājuma saimniecisko, tiesisko un filozofisko nozīmi - naivas tautas valodā. - - - Kaupo kultūras aplaizīts, paši vācieši smejas par viņu, par patiesu mīlestību uz Mariju. Kaupo vēl barbars. - - - Kaupo zemnieks un virsaitis, materiāli aprēķini. Imanta runa skaidri par materiālo labumu, Kaupo to apslēpj ar ideāliem, ticību, kultūru. - - - Marija izdzīvojusies, bet mīlestības māksla kairina vairāk nekā naivās dabas meitas. - - - Imants no Marijas kaunas kā mazs puika vai skuķis. Imantam rafinements ir svešs un bezkaunīgs. - - - Draudzības drāma. Mīl Kaupu, māsas vīru. Imants naivs, cēls, rupjš, labsirdīgs, liels. (22825/11) Kaupo - raksturu ņemt vēsturisku. Imants turas notālēm, kā īstā pretestības dvēsle. Ko tauta mīl kā savus varoņus? Egmonts. Tells. Skaisti jaunekļi? Andreass Hofers. Reprezentatīvi vīri vien? Gudri nē? Par Imantu nemin vēsture, lielākais ienaidnieks? Vai nezina? Divkauja kaujā pret ugauniešiem, kur krīt Kaupo. Par ko cerē uz Imantu? Barbarosa vecs, gudrs, nikns. Tautas varons nau pašu, lībiets. Nau teika, bet dzeja, tikai 90 gadu vecs raksts. (22825/ 12) Spēks ir augstākais ideāls. Spēks ir koncentrācija, pilnīga nodošanās vienai gribai (lietai), jūtas un griba savienota vienā punktā. Visu riskēt. (22825/12) RADAMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM SKATIEM Ievade 4.5.12. I Priekšspēle: Vēsture un Leģenda sarunājas, vai Imants bijis. Leģenda: Ko tauta ticējusi vienmēr, ir priekš viņas patiesība. Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs. Leģenda: Es esmu pirmā, no manām dziesmām esi audzināta. Pieved par liecenieku Merķeli. Indriķis Lettus, , Pumpurs, citi modernie dzejnieki. Tad abas: lai rādās pats Imants. II Vēsture atsauc: visus senos varoņus (Vinkelrids mirstošs, no brāļiem nests), tad sveic Tella tēlu, tad nāk visi tā laika līdzkarotāji no visām Latvijas malām, sievietes - dziedātājas, arāji, līdumlīdēji, gani, zveji, visi, kas sajūsminājušies, nes balvas, puķes, karogus, ieročus. Tad Vēsture noliek savu grāmatu pie statujas kājām. «Esmu atradusi patiesību citā grāmatā, kuru cilāju par daudz reti - tā grāmata ir tautas dvēsele.» (22825/30) 4.5.12. Priekšspēlē nāk latvji no visiem laikiem, kad ir cerējuši uz pestīšanu: senie, viduslaiki un verdzība,. Merķels un klauši, zemnieku dumpji, 1860, jaunlatvieši, tautībnieki, jaunstrāvnieki (Roziņš, Latviešu zemnieks), strādnieki. Katrs iedomājas to tēlu Imantu un to pestīšanu citādi. Strādnieki rāda beigās, kāda bij un kam jābūt, un kas būs. Alegoriskās figūras ne Vēsture un Teika, bet augstākas, divi naidīgi principi, kā ļauns un labs. (22825/129) 19.5.12. Kad zāle tumša (tikai teātri), sēdoša figūra deklamē Pumpura dzeju. Kā atbilde uz to iznāk iznīcības un dzīvības tēli, un no tiem izsaukti vai provocēti nāk atbildēt un apkarot citi, pulki, beigās izsauc sev atmiņā, kā bija. - - - Priekškars, kā Zilais kalns. Pie vienas klints pieklauvē dzīvība, lai pagātne ceļas augšā. (22825/131) 4.6.12. Dzīvība kā Lelde, 12-15 gadus meitene, sarkanā krekliņā. Nāve kā Iza, grezna, viduslaiku? arābu apģērbā. Pārdabiski lielumā. (22825/134) [1912. gada jūnijs] Ievade. Ārpusnieki: Tur dzied, Līgosvētki, mēs dzīvosim viņiem, saviem brāļiem, līdzi. Kāpj uz skatuvi un darbojas līdzi. (22825/133) Pirmais cēliens [1912. gada jūnijs] I Kaups negrib, ka iet palīgā lībiem, ar kuriem vienmēr strīdas, veci rēķini. Lai nenaidojas ar stipriem vāciem, kuri dzelžaini. Viens vīrs atsver 100. Aco tēlo arī labu laupīšanu pret igauņiem vai leišiem, pret vāciem piekāpjas un dos kādas tiesības (medību, zveju) latviešu ķildu apvidos. Imants un tauta: naiva spēka sajūta. Kara patika. Bet kur paliek atvadu skats? VBai sāk Aiva šaubīties? Vai sevi mierina ar lielu ticību Ima nemirstībai. (75533/91) I 1. Līgošana kā beigu akords no ievades cerībām. Imants ievadīs mieru kopš gadiem. Upuru aizdegšana, negrib degt. Pērkons sperdams aizdedz. - Bailes. Imants ar joku mierina. Lielākas gaviles un līgošana. Tad Aco: Nelīgojat! skaļi kliedz. Kaups pārmet Acim, ko kliedz. (75533/65) Imants nau persona, bet tauta. Pašā sākumā I cēlienā uzsvērt (Aiva). (75533/56) I Imants jau sākumā pamato savu nebēdību ne vien uz iekšēju spēku, bet arī uz masas spēku., Jūtas kā masas izteicējs un līdzīgs spēks. Tādēļ jau I masu skali, notiek lielās izrunas masas priekšā un viņas runu pavadītas. (75533/51) I Imants bezbēdīgi: Kādēļ man jāmirst? jāupurējas? Darīt var, bet no tā nemirst: es nemaz nejūtu, ka man būtu jāmirst, es par spēcīgu. - Vai tev, Aiva, rožu par daudz, ka gribi likt man uz kapu? Vai dārziņā nau vietas? Ietaisīšu .jaunu dārziņu Vāczemē. Aiva aizdegas naivi no šīm nemirstības runām. - 200 gadus dzīvošu. (75533/52) Trešais cēliens [1912. gada jūnijs] Aiva atkrīt, kad III saka, ka Imants nevar mirt, pats ticis apzinīgs, netic vairs brīnumiem. Bet nu Imam jāpārlaužas uz citu nemirstības uzskatu: no viņa prasa vairāk nekā miršanu, prasa nemiršanu, t. i., visas tautas spēka reprezentēšanu. Bailes un kauns, vai spēs to dot? Vai Kaupam nau taisnība un Irgai? Vai Kaups nau cienīgāks? Vai Kaupa ideja nau lielāka? Nē, viņa ideja lie1āka, un tik vislielākais spēj glābt tautu. Tikai neiespējamais. Tikai pārgalvīgi liels uzskats par sevi, par savu lomu, par visas cilvēces lomu. Tā tauta paliks, kura sapratas cilvēci visaugstāk, jo tā dos viņai visvairāk. (75533/83) III Visi virsaiši saaicināti mielastā. - Miera svētki, prieks: vāci liek priekšā pilnīgu padošanos, lielas nodevas, atņem varu pār apakšniekiem, bišu stropi (Cēsu ordens), visi sagūstīti, tiks sadedzināti, ja nelīgs. Uguņi parādās, jādod ķīlām dēli, tie top atvesti. (22825/12) Ceturtais cēliens 4.6.12. IV cēliens. Imants pēc divkaujas: Nesat mani ašāk mājās! Marija: Tev jāmirst ir, nāves zāles. Bet tev nebūs aši mirt, bet ilgi mocīties. Tev būs vājam tapt, vārgam un gaudīgam, un savu tautu darīt vārgu un gaudīgu un laupīt viņai uzvaru, un redzēt un sēroties, ka tava lieta mirst galīgi un neglābjami. (Zobena saģiftēšanu izdara tepat priekš divkaujas, pēc skata un cīņas ar Imantu, kad tas viņu briesmīgi apvainojis.) Marijas laists ir pēdējais vārds IV cēlienā. Kareivji paceļ Imantu un iet. Abu apkampašos mirēji vaļā raušana ir jau notikusi. Tad vēl šis skats kā kāpinums. Pavairo Imanta sāpes. Pavairo Marijas neģēlību. Tautā uztraukums. Vēl lielākas gaviles pie vāciem, un lielākas bēdas un dusmas pie lat0viešiem. Aiz dusmām uzvar un sagūsta Izu. (22825/113) Piektais cēliens 4.6.12. V 4 skati 3 lieli skati + izvade. 1) Uzvara, kas nau izmantota. 2) Ima pēdējā cīņa ar sevi un nāvi. 3) Pēc nāves Aiva sludina nemirstību, Iza apkaro, Aiva uzvar. 4) Izvade. (22825/119) 4.6.12. V cēliens. Svin uzvaras svētkus. Bet uzvara nau tapusi izmantota. Bet Imants uz vārga gultas. Liek visiem iziet. Sagraužas, ka ir pazaudējis, ka ir jāmirst, ka mirs ne uzvarā, bet pametā. Ka ne lieta neuzvarēs. Dziļāka sāpe. Un lieta laba bijusi. Vēl dziļākas sāpes. Tātad laba lieta neuzvar; tātad nau taisnības pasaulē, tātad viņu mūža ticība ir vīlusi. Trešais galīgais lielais lūzums. Te nāk peripetia - maiņa. Parādās dzīvība Leldes tēlā. Lelde baltā ģērbā, tagad sarkanā, kā ievadē. - Vai tu tā esi, Lelde? Tu runā Kā dzīvība gate, kā Laima! Arī Lelde ir dzīvība. Visa un viena un iekš visa un viss. Pirmā sarunas daļa ar Aivu, lai nebūtu mono1ogi vien. Tad Leldes vai Laimas parādība. Tad labās lietas uzvarētājas, tad labās lietas - pametējas. Tad iekliedzas, redzēdams pats savu lietu vai sevi (?). Ar kliedzienu mirst. Tad saskrej ļaudis, miris? Aiva: nau miris. Nevar mirt. Pate dzirdēju viņu runājam ar Laimi vai Dzīvību. Neredzēju, tik dzirdēju. Vai Iza arī atnāk (sekojusi kara pulkam vai sagūstīta?). Kliedz: miris, miris! Otrāda Kasandra. Grib viņu nosist, bet nosit vēl stiprāk garīgi, kad neievēro, bet iet uz augšāmcelšanos. Iza tad sabrūk. Bet tad viņu ievēro, jo uzvar. (22825/120) Izvade 4.5.12. Izvade Pie apoteozas piedalās arī ārskatuve, pēdējā galā arī publika. Ceļas no zemes apraktie, gari. (22825/129) 18.5.12. Viss V īss, lai daudz telpas vēlākai lirikai un apoteozai. Kad mirst un nes kalnā, nolaižas miglas auti - priekškars, bet paliek ārpusē koris. Pērkona spēriens. Nāk ar ziņu, ka pagājis cīņas, bēdu un cerības laiks, ka pērkondēli un saules meitas un ka jāceļas augšā, ar zobenu rokā. Tad atkal priekškars augšā: apoteoza. Pārdalās Zilais kalns: Imanta karaļpils, guļ un ceļas. Uz lauka teātra: vidus - Zilais kalns, aizklāta pi1s, pa kreisi Rīga, pa labi Imanta pils vai Aco pils. (22825/138) 18.5.12. Ir jau pērkona dēli lodes spēruši kalnā. Jau saules meitas miglu trauc, Jau gaismas laiku balsīs sauc - Imanta, nāc ārā, Ķer pēc zobena, vēl jāgaina jodi. - Tu tautas gars, mosties! (22825/139) Izvade: pērkondēlu lodes pāršķeļ pušu Zilo kalnu, kur guļ Imants. Kraukļi lido un top aizdzīti no saules meitām. - - - Iepriekš saules meitas trauc projām miglas priekškarus, kuri nolaidušies, kad Imants mirst un top nests kalnā. - - - No skatuves izskrej koris laukā, sludinādams, ka nau miris. Pretī nāk, ka nau miris. Ir laiks atnācis. - Vajga starppauzes klusumu, - šis klusums ir kā mūžība, deklamē par mūžīgām ciešanām - nu mūžība pagājusi, celies augšā. Iznāk saules meitas un atrauj miglas, ceļ augšā. (22825/141) RAKSTURI Imants 2.6.12. Imants saulains, smejas labprāt. Liela, naiva paļāvība uz savu spēku. Uz dieviem, uz cilvēkiem. Tic visiem lēti. Mīl visus un domā, ka visi mīl viņu. Visvairāk mīl Kaupu. Kopā auguši. Vislielākais lūzums, kad Kaups atkrīt. - Mīl arī Irgu, kas apkaro viņa vieglumu, netic viņa spēkam, redz tā vājības. Irga atkrīt, kad musina jaudis II par labu Kaupam un pierāda, ka Imants miris. Ka grib nomaitāt, kad parādās Imants kā dzīvs II cēlienā (?). Domā instinktīvi, aši, daudz un tā].i. Bet arī jūt daudz un var tam un māju dzīvei pilnīgi nodoties. Tomēr nau tik šaurs kal Raffaello. Nerokas, nerūpējas. Smejas par dienas darbiem. (75533/81) 4.6.12. Naiva ticība, ka laba lieta uzvar. Tad vīra pārliecināta ticība uz uzvaru. Pirmais lielais lūzums, ka atkrīt liels ticētājs no labās lietas - Kaups (II ? vai III cēlienā). Otrais pametums Irgas atkrišana, tas ir, mī1as, jūtu, sievietības aizgriešanās. Vai tautas gļēvība. Vai paša nedrošība, šaubas par savu spēku, lai biķeris pāriet (Kaupa vārds). Trešais divkauja jeb labāk V skats ar dzīvību. (75533/81) Imants. Nau no šīs pasaules, gatavs daudzām dzīvošanām, lai brīvotu visu pasauli. Adepts. Bez egoisma. Pareģis. Stāv aiz citiem kā Wallenstein. (75533/50) Kaupo 2.6.12. Kaups. Dziļš raksturs. Nau neģēlis. Nau skauģis vien. Ir = Hektoram. Krietnība = .Jarl Skule. Ir sava Mesiasa ideja. Agrāk nekā Imam. Jūtas noliktas otrā vietā pretī Imam, kurš tikai saulains spēks, bet nestrādā, nau rūpīgs, pat bez apzināta, grūti meklēta un atrasta ideāla par tautas glābēju. Rūgtums ir personisks, ka Imants panāk bez pūlēm, bez darba, bez zināšanas, bet: idejisks, ka nespēs tautu glābt, jo nesajēdz vai vismaz nevēro tautas lielās vajadzības; ir tikai kā Tells, kurš nespēj spriest, bet nāks tikai ar spēku un rokas darbu. - Rokas jo vairāk pēc atrisinājuma kultūras jautājumos; kā cīnīties pret vāciem? Kā vest dienas politiku? Šo viņš pārvalda, labāk par Imantu. Kad Imu uzbīdījis uz darbu, tad nesaprot Ima darbu, viņa lielo mūžības politiku. - Atkrīt, kad Imants nevar uzbīdīt uz darbu. Kad Imants nebiedrojas ar vāciem dienas labumu dēļ. Kaups ir īstais reprezentants latvjiem, kuri, padodamies vāciem, uztura savu tautību pret igauņiem un lībiem. Imants grib cīņu un kosmopolītismu caur tautību. (75533/89) [1912. gada jūnijs] Kaups problemātisks raksturs, meklētājs, bet ne pietiekoši dziļš. Arī sarūgtināts. Var uz viņu darīt iespaidu ārējas lietas, kuras no Ima atkrīt nost. Sievietes skaistums taisni mākslots, svešāds. Imantam tas gluži svešs, viņš to viegli atstumj kā neveselīgu. Daudz domā kā Kassius. Cēzars par sīkām lietām nerūpējas; instinktīvi, aši domā. (75533/90) [1912. gada jūnijs] Kaupo grib personisku varu, zināšanu, jaunu kaislību. Kultūru. Imants nē, nau no šīs pasaules. Vai Aiax. Vai vēsturiski. Vai liels un neģēlis (atgādinās Kangaru). Vai greizsirdība uz Aivu, kura dievina vienkāršo dabas cilvēku Imantu. (75533/92) Aiva [1912. gada jūnijs] Aiva schwärmerisch daudz nervu dabas cilvēks krietnība varonība (75533/84) Irga [1912. gada jūnijs] Irga fanātisms. Maz nervu, tādēļ tos piespiež un pārspīlē. Piespiešanās viņas spēks. Kritikas gars. Nau dabas cilvēks, drusku perverss. Krietnība sasmalcināta. Varonība piespiesta, ar sāpēm. (75533/85) Iza [1912. gada jūnijs] Iza ļaunums vēl mazāk nervu                                          nepiespiežas vairs itāliete,                                                       dzīvo, kā nāk prātā arābiete,                                                     gudrība tik tā, ka nau vērts saracene                                                     piespiesties dzīve nedod nekā klaidonība naivitāte renesanse sagatavojas perversa - māksla renesanse varonības nau, tikai neko nebēdāšana kā Kleopatrai dod spožumu, arī spēks (75533/190) IMANTA AUSMA RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI 9.3.16. Imanta, ko publika gaida. Freinberģis. Laikam celšanās, noprasīt Freinberģim. Kā Ug. u. N. II cēliena. Gara apoteoza, kā IV luga. - - - Temats: ceļas, un viņu kas attura. Vai viņa priekšā atkārtojas viss drāmas notikums? Vai ļaudis gaida un ceļ. (22825/22) 9.3.16. Es topu spiests būt par Imantu. Temats Pārcelt senlaikos, kā agrākā drāmā. Vai kalns tukšs, - vienam jāziedojas, lai nelauztu ļaužu ticību. Kara fantastika modernā sastilizēta uz seno. Lielgabalu uguņošana. Dārdēšana. Upes vārās. Lielupē kā pirtī sasilda ūdeni ar karstiem akmeņiem. (22825/20) 9.3.16. Imanta top celts no tautas: ļaudis I kā agrākā ievadā. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi - kosmopolīti. - - - Vai kalns un kaps tukšs? cf. vārds jāatmin pilij, tad celsies augšā. Bienemann. cf. Ug. u. Nakts II cēlienu. (22825/21) 9.3.16. Imants IV Zemgales galā, beigās, aizrādījums, ka Imanta vai Namītis, vai pedējais vadons aiziet uz dusu tāļā Zilā kalnā vai Milzu kalnā, vai Gaiziņā. Nau jābūt Imanta vārdam, var arī vēlāk attīstīties leģenda un teika un atpakaliski piesieties pie Viestura vai Namīta vārda, vai Imanta. Imantu iesākt ar mēģinājumu atminēt senā varoņa vai senās pils, vai senās brīvības vārdu, t. i., uzceltni. Maza biju, neredzēju - Nu uzgāju ganīdama, kur guļ mana māmuliņa. Attiecināt uz seno māti - tautu, brīvi. (22825/19) 10.3.16. Bienemann 56 Vadons 3 nogremdēts no dieva, lai neredz neizbēgamo postu. Mierā pavadījis visus gadsimtus. Negrib celties. Tas ir kā sods, it kā dieva dusmas. Viņš savu izpildījis, dusa ir alga kā nirvāna. Tautai jauna visas dzīves izpostīšana. Atkal 3 Zemgales gals. Bet nu varētu g1ābt, ja vecais lielais gars celtos, kas vadītu. Ļaudis brēc pēc cēlēja, vedēja, pēc Imanta. Ganiņš. Gane. Lūko atminēt vārdu. Gana neizdeve. Burvis: jāziedo dzīvība. Visai jaunībai, jaunai pagātnei pēc posta jāzūd. (Tautas Dziesma? pilsonība?) Vecā Eiropas mantotā kultūra jāamet, vecā ticība, kristīgā, jāatmet. Gluži jaunai jātop tautai. Nākotnes valsts nāk, šķira. Pamatšķirai pati tauta jāpārlauž, jāsāk pašai darboties. Viena ziedekļa vajga, kas būs upurjērs? Skaidrākais, skaistākais, dārgākais. Tam jāpazūd, lai citi vērstos. Gane uzņemas. Traģika: vadons negrib celties, - ceļas, ceļoties zaudē dārgāko: meiteni. Meitenei nupat mīla uzplaukst, jāiet kā Alkestai. Tautai jāvēršas, jāatsakās no visa parastā: zemes, dieva, valsts, kultūras, ticības. Proleti. Gals: visu ziedojot, ceļas liela sajūsma visiem. Vadons: Būšu Imanta, neatminos vārda, bet !ai tas, ko prasāt. Zemes acis: ezeri, aiz matiem - meži paspīd vai no alas - mutes - rībiens, vai: dzīvo, Latve! Proletība jāuzsver visur. Par Ug. u. N. jābūt labākam. (22825/23) 12.3.16. Meklēt dziesmas par Ausekli, Austru, dienu, sauli, vakaru, nakti, nāvi, mēnesi. Imanta ausma Dziesmu materiāls Priekš katra cēliena. I verdzība, nemiņa. Jausma par grimtni un celtni. II pirmā mekle. III neīstā tautība. Neīstie dievi. Auseklis. Neīstie, prūši. Neīsti vārdi, neīsta morāle, neīsts Imants. Daba īstā veidā, ne personificētā. IV revolūcija: partijas dziesmas. Senās kara dziesmas? V Kā pirmā. I par celtni, par ausmu. (75533/173) 12.3.16. Es mocījos gadiem ap Imantu. Jau jaunībā bij gatava uzbūve... Kad šinīs gados iesāku, tad atdūros pret tematu divību: Pumpura augšceltu un Merķeļa grimtu. Tauta prasīja Pumpuru, bet fabula bij Merķeļa, nesavienojama Pumpura ideja ar Merķeļa fabulu. Kad Freinberģa vēstule prasīja Imantu, tad sāku domāt, un nu tik ienāca prātā, ka jāatmet abi un jāņem pašas tautas temats par grimušo pili un vadoni. Un taču to es zināju agrāk: ir man Karaļmeita, lasīju piļu teikas Bīnemanī daudz. Kādēļ gan paiet bez vērības garām un neatrod tūliņ? Aizraujas no vienas idejas. (22825/25) 12.3.16. Cēlieni var saskanēt ar laikmetiem. I gara verdzība pēc pils grimšanas. Atsakās gluži no apkārtējās Baltijas dzīves, nekādas dalības vācu karos, vācu patstāvības zaudējumā, kaut gan fiziski top izlietoti kā zaldāti. Pat ne kultūras mēģinumos. Nekādas atmiņas par visiem 600 gadiem. Dzīvo savu māju dzīvi, sievietes ģimenes dzeja. Puško brāli, aizlaiž garā karā; neprasa, kurp. Imantu Tikai dziļākā dibenā nekā atmiņa jausma par min vāci piļu grimšanu, par augšcelšanos; neatmin pat savu seno varoņu vārdu, kad atminēs, tad 1800 celsies. II zemnieku dumpji - sāk atminēties 1804 - 48 - 1860, sāk reāli meklēt: silto zemi? minēt vārdu Imants? 1860 meklēt brīvību: rauga celt pili augšā. III tautība sāk ņemt dalību pie vācu kultūras, sāk meklēt: reāli reāli Kad man būtu tā naudiņa 1900 Imantu, mantu, pilī ceļ augšā naudu. Te ir dvēslē šķeltne, tā var būt traģika. Šai sveškultūras tautības virskārtai būs jāiet bojā vai jāziedojas, lai celtos pils visai tautai. IV revolūcija, meklēt ar varu: citu laimi, tautas labklātni. Celt jaunu pili - arī svešu. 1915   V trimda, meklēt sevi. Priekš tā jāziedo visa vecā dzīve, vecā dvēsele: pagātne, jāceļ pirmatne. (22825/26) 12.3.16. Imanta ausma - zila. Vai zaļa - kopkrāsa no dzelta un zila: Cerība. Var V cēlienā pievienoties dzelts un rādīt zaļu. (75533/151) 12.3.16. Sarakstu par visiem kalniem un baznīcām, un ezeriem, kuros nogrimušas pilis. (75533/162) 15.3.16. Cilvēkam jāsamaksā savi 3 parādi - indu ticība. 1) Dievam ziedot, 2) svētiem: viņu rakstus 1asīt, 3) sentēviem veļiem: dēlus radīt, lai tie veļus barotu, viņiem ziedotu. Imants Zemgales gals 3. Jāpaliek daļai tautas mājās, lai būtu, kas veļus kopj, kas zemliku83 svin, jo zeme neiet, nevar iet prom kā cilvēks. Paliek Imants zemē iekšā, kas to kops? Veļi iet zemē, lai zemi koptu, velēnas darītu, sēklas audzētu. Kad Imants ceļas, kas būs viņa vietā zemei? Zeme - pretspēks. Imants - pretspēks. Imanta ļaudis = zemes vaidētaji. Jāziedo! (75533/150) 27.3.16. Imants grib mieru un ziedojas kā askēts (budists), kad atsakās no nirvānas. Bet viņš nau viens, tautā, kuru viņš reprezentē, vienmēr vairākas strāvas. Citi grib augšā celties, gaida, kad atnāks laiks, pa 100 gadiem paceļ galvu; nāk jaunava, aicina, lai min vārdu; balsis, vaidētāji, dzirdas pa pusdienu un pusnakti; nauda grib nākt uz augšu. (22825/27) 27.3.16. Drāmas pamatlikumi nau ievēroti: nau darbības personas. Varons nerādās. Tikai apoteozā. Skatu luga. Vairāk objektīva; ne subjektīva rakstura. Visu bīda ne personu darbība, bet pretstati, tautas griba, lielā gaida, lielas ilgas. Pretstats par patstatu; varons ir tauta. Ģēnijs tik modīsies. (22825/28) 27.3.16. Min katrā cēlienā vārdu: I laime, II siltā zeme, III manta, IV brīve, V Latvija. Pate. (22825/ 103) 27.3.16. Nirvana kā alga 56. Bienemann. Koks čukst vārdu; nesaprot. Kad koks runās, celsies pils un virsaits. Neuenburg (Kurzemē) Jaunpils. Kartavkalni. (75533/73) 3.4.16. Imantam dziļš miegs = nāve, nau ne atmiņas, ne savu vārdu nezin. Tiklīdz atmiņas, arī sāpes. Atmiņas par citiem, tad arī sāpes par citiem (22825/31) 3.4.16. Sūta Rūķi, ,Jumi, jaunavu, karaļmeitu, savu sāncensi: sodīto Kaupu, saules meitas. Savu dvēseli: balto putniņu, savu ēnu, sapņa parādību, balsi. Pats. (22825/30) 19.4.16. Imanta persona un Imanta - tauta. Kas labāk? Vai savienot? Imanta tautas iedomāts ideāls, kā dievs. Bet nu dzīvos savu personas dzīvi. Kā tāds iegūst nirvānu. No tās atsakās priekš tautas. Ne vien no algas -- miera, bet arī no personas. Redz V kā personu, kas top par putekļiem, par dūmiem, kas apņem visu tautu kā rudzu ziedi. (22825/32) 20.4.16. Zēns un Māte - cīņa. Zēns - dzimstošā strādniecība -- cerē tomēr, vismaz uz pasakām, dziļa dziņa un jausma. Virzļi - darbspēki. Zēns, jaunava, sodītais. Traucļi - pretspēki. Meitene, Māte, veļi. Meitene pārlaužas. Bāra bērni? Zēnā ir nemiers ar kustoņa dzīvi. Apzinās runā ar meiteni. Cīņā ar Māti rodas cerības cīnīties, Māte saka šīs dienas nozīmi. Ar jaunavas parādību apņēmums, uzbudne uz darbu. Sākuma akords: tautas dziesmu dzīve. Ekspozīcija: zēna nemiers. (75533/173) 21.4.16. Apgrimusī pils. Izceltā pils Ieceres (jausmas) dziesma 5 cēlienos (75533/ 132) 2.7.16. Ar Imanta ausmu un celtni reizē naudas celtne no Daugavas vai zelta kronis. Kad nāca vāci, noglabāja, nogremdēja Imants (vai dievi, lai nesamaitātu latviešu tautu). - - - Kad man būtu tā naudiņa, Kas guļ jūras dibinā. Daugava aizskaloja uz jūru, nebija droša. (75533/165) 29.10.16. Problēms: vai organisks tautas vēstures attēlojums pēc vēstures un teikām četratnē, tad jāizmet neorganiskā Merķeļa dzeja, kura nau tautas teika. Jeb neorganisko Merķeļa dzeju ieliedēt organismā, tādēļ ka viņa tautā uzņemta, tādēļ ka tauta savu dzeju un teiku, un vēsturi bij aizmirsusi. Pirmā: būtu jāatjauno aizmirstā dzeja kā jauna, izmetot svešo. Gluži jauna un patstāvīga pamata dzeja tautai kā pamats tālākbūvei, viengabalība, liels un savs īpatnējs spēks. Otrā: būtu izlietoti arī nepareizie taut. dokumenti, atzīta viņas patiesā, kaut arī neloģiskā vēstures gaita Pirmā: glezna, otrā fotogrāfija. Kompromiss: atrast nomaļāku vietu Merķeļa dzejai. Var izlietot viņa labākos gabalus: vārdu Imants, Kaupas kauju. Jeb -vai: Viltus Imanta? Tauta pieķērusies kā pie glābiņa pie glābiņa pie tuvākā: Merķeļa, jo nezināja savu pašu. Konsolidēta: Pumpurs, Alunāns: Skaidrā latviskā veidā tautas doma palikusi pie latgaļiem, kuri nepazīst Merķeli, Pumpuru, Alunānu, bet meženieku cīņu. Viltus Imanta būtu tomēr sakarā ar četratni. Jeb gluži ārpus četratnes, vēlāk rakstāms, pēc «Imanta ausmas» kad tās nepietiek tautai un prasa kauju ar Kaupu. (22825/37) 29.10.16. Izeja vēl tāda: trijotne: Zīles vēsts, Durbes darbs, Zemgales gals. Tad Merķeļa Imanta, mēģinājums augšceltnei, domāta cerētā celtne pēc brīvlaišanas; bet nebij tāda. Pats Merķelis Imantu gribētu uzcelt tautā., bet šaubās. pats par sevi un savu lomu. Tādēļ krīt un neceļas kā persona. Levades un izvades korī piesauc un arī paši šaubās. - Tad nāk Ausma, pašas tautas ticība, ne mākslīgi sadzejota, saka: celsies Imanta, bet ne mākslīgais; celsies tas; kurš ir īsts, pate tauta; ziemā gulošā zeme; zemzemes valsts. Merķeļa Imā, ievadē vai izvadē, arī pats Merķels, arī Pumpurs un Alunāns. Merķeļa Ims ir bīskapa bruņu noņēmējs, kurš no tautas top iecelts glābēja mesiasa lomā un spēj to nest tikai kā ceļā sagatavotājs īstai lielai ausmai, pašai tautai - pamatšķirai. Ims kā ideja sagatavo šo ceļu. Merķeļa Ims ir ideja. Teikas Ims ir mīts, tautas simbols. Merķeļa Ims sagatavo ceļu, dodams savu vārdu idejai, kustībai, dodams pietveres punktu (to Imanta izsaka pēdējās sarunās V cēlienā). Ir epilogā publikas piedalīšanās. Tātad piecatne. Visai piecatnei prologs ievade, ne Merķeļa Imam, Imanta ausmai. (22825/38) 29.10.16. Ausma, bet ne galīga celšanās. Jo neesam vēl cēlušies. nevar notikumiem aiziet priekšā. Un tāla utopija arī nau. Tātad neiznāk laukā Imanta. Bet publika grib redzēt. Tātad vairāki priekškari paceļas, arvien skaidrāk saredz, bet nekad galīgi skaidri. Redz arī pašu Imanta personu, bet bez vaibstiem. Kad publika sauc (likt saucējus!!!): «Rādies, rādies!» Tad balss atbild: «Cīnieties, celsies.» Sakars ar publiku nodibināts tuvāks. Publika beigās kā paplašināts koris nācēju, kas meklē Imantu, gaida ausmu. Bet tad arī Ausmā vajga tā kora kā Merķeļa Imantā. Vai nau jāiesāk ar kora ievadi kā Merķeļa Imantā? Pretī runā tagadējais iesākums, Bez prologa iesākt! (22825/39) 29.10.16. Imanta - ieredzamota sajūta. Visu redzamot drāmā, tāpat sajūtas. Bet Imanta reizē dzīvs - sajūta personēta. Bet netraucēta, nerunā nemaz vai maz. Pamatots ar to, ka ir mirons, kas tik grib mosties. Cīņa pret nekustību, ne cīņa pret kustību un par mieru kā algu. (22825/36) 29.10.16. Ima gulēšana nau miers, bet ciešanas kā Prometejam. Kad laiks materiāls. Cerības, kad ceļas ideālisms. 1905. Tagad tautas atjaunotāji, pamatšķira. Aicina un liek aicināt brīvētājus, varoņus. (22825/35) 29.10.16. Iesākt vajga tūliņ, ar ļoti saprotamu, aizraujošu, sajūsminošu, ne ar bērniem, kuru runas jānoklausās, lai ieprastos. Diezgan vienaldzīgi iztirzājumi. Vajga ko aktuālu. Varbūt «Maza biju, neredzēju». Vai klaušu sūdzības, ilgas. (22825/34) 29.10.16. Pašās beigās Ims pacel rokas kā no miega; sāk kūpēt kā ziedu upuris rudzu ziedi. (22825/33) 29.10.16. Ganīte var būt mazākā māsiņa. Ganis jaunneklis. Viņa ved rādīt veļu bērnus, grib celt māmiņu. Viņš netic. (Var pievienot tagadējam.) (75533/171) 31.10.16. Jāiesāk, ka nicina paši sevi. Nekur nau cerības. * Iesākt ar Kas tie tādi, kas dziedāja. Nakts. * Iesākt ar bēru gājienu, arī dienā. * Zēns paliekoša persona visos 5 cēlienos. Galvenais varonis? Jā, bet bezvārdis. (22825/41) 31.10.16. I Merķels runā vai rādās. III Valdemārs. V Imants. * Zēns top 120 gadu vecs, līdz 1830 bij bez sadalītnes verdzība, no 1804 atšķiras laikmeti, dumpji, 1860, 1905. Tā var. (22825/42) 31.10.16. Saucas Krišus, iesaukts Zaļais. Piemineklis Krišjānim Dinsberģim, latviešu brīvības kareivim. Kad vēl redzētu Ima celšanos. Turas pretī nāvei, kopj veselību. «Esi saimnieks savās mājās.» Lai tik vēl redzētu Imu. Mirst, pagriež viņa acis uz Ima pusi: būs, būs, būs! (75533/138) 1.11.16. Pumpura Lpl. lūkoja par latviešu varoni iecelt latviešu teikas varoni. To uzņēma U.N. ar panākumiem, Bet Lpl. netapa par tautas varoni; uzvarēja tomēr svešais, diletanta darinātais Imants. Par ko? un par ko Imants nau uzveicams? Varbūt: es pats solīju Ima drāmu. Nu pats sev stāvu ceļā. Bet, kad es vainīgs, vai es nevaru vērst par labu: solījis Imantu, tad nu te ir, bet citāds nekā Merķeļa, tautas un mans. Varbūt pirms publicistiski rakstīt par Ima jautājumu. Noskaidrot un tā sagatavot ceļu «Imanta ausmai». Kļūdu, to pašu kā es, darīja arī Pumpurs, jo, Lpl. ieceldams godā, tomēr rakstīja arī «Imantu». (22825/43) 1.11.16. Kad Ausma ir Ug.N. turpinums un nobeigums, tad labums tas, ka U.N. Ausmu ceļ ar savu autoritāti. Pazīstami varoņi. Tad arī Imants gluži ārpusē, svešais tēls nost. Bet tad arī visi nāk atpakaļ, Kangars un Melnais bruņenieks, un top cita luga, ne līdzšinējā «Ausma». Bet «Ausma» tik gatava, un ari pēc tās ir loģiska vajadzība. Jādara, ka Lpl. un U.N. ietilpst «Ausmā». (22825/44) 1.11.16. Kad Lpl. un Ims ir tas pats, tad arī citus varoņus, piem., Namīti un daudzos neminētos tautas teikās, ņemt tik par tautas gara iemiesojumu, parādībām. Arī pašu Merķeli un Valdemāru. Un galā teikt, ka visi ir tik viens un īstais veids ir pati tauta. Īstais tas, kur viela un veids ir viens. To izteikt IV un V. (22825/45) 1.11.16. Kad Ausma top par U.N. turpiņu, tad arī var palikt tā pati luga. Lpl. un Spīdola u. c, ir izdarbojušies, otrreiz nevar, ir miruši un gaida uz ārēju palīgu paši. Turpina kauju, bet bez secenības, atkārto tikai. Sekas var nākt atkal tikai no dzīves, no citiem. Miroņi neattīstās. Viņu attīstība tikai mūsu, dzīvo, domās. Tātad jānāk citai, dzīvo ilgu lugai. (22825/46) 1.11.16. Kā izmantot U.N. krāsas, valodu, pantmēru? Katram laikmetam = cēlienam sava valoda. Tātad prologs ar U.N. valodu. I vecā tautas dziesma. II Stendera valoda (? vai I kā kontrasts ar tautas dziesmu valodu). III Kronvalda, Ausekļa. IV Apsīša un modernā. V modernā, U.N. Mītiskās starpcīņās U.N, valoda. (22825/97) 1.11.16. Zēns ir atspulga no Lpl. Meitene no Spīdolas. Kas Kangars? Kur vaidētāji? Melnais bruņenieks? - Cīņā pret gulošo Imu. Nāves varas vēl kādas. Pa virsu cīna starp mītiskām varām, kā arī «Zelta zirgā». (22825/48) 1.11.16. I viscaur [?] min vārdu. I Merķels parādās un teic - Imants. Zēns: Kas tas ir Imants? Merķels - tauta. - Kas ir tauta?-- Precnieki. - Kas ir brīvība? - Vaļas dienas no darba. III Valdemārs teic: manta. IV Vara. V Tauta - cilvēce. (22825/49) 1.11.16. Imants turpina mūža cīņu. Pa naktīm iznāk kauties. Pumpura teikā par Lāčplēsi. Pie Ug. un N. klāt pieslēdzas. Arī Merķeļa Imants? Bet kādēļ nau Lpl, bet Imants? Kaujas skats kurā cēlienā? Tā kā Ug.N. iesākas, tā tad to turpināt, citādi atkārtojums. Tātad. Lpl. un Ims viens un tas pats. Kur tas izteikts? Jāizsaka še sākumā. Rāmja stāstā. Prologā. Prologs, varbūt tas ir kaujas skats? (22825/50) 6.11.16. Zilā kalna pils iekša. Tā kā U.N. V cēlienā. Aprakstīt. Vairākās istabās sēd viss kara spēks iekšā. Ieiet, ievests no Spīdolas, zēns, kurš nu ir sirmgalvis. Jāizdara (jābučo) darbs, lai pils celtos. Te nu savienot teiku, kas neizpilda, un patiesību, kas var izpildīt, kad visas tautas attīstīta, kad visas tautas saplūst cilvēcē. Sirmgalvim jātop atkal par bērnu. Kad zēns nespēja I cēlienā izpildīt, tad Spīdola darīja viņu ilgdzīvoni; ļoti no tā baidīja, bet, kad zēns nebijās, padarīja. Nu cieš viens iekš sevis 100 gadu bēdas. Liels skats viens nes visu lugu. Zilā kalna pils skats V cēlienā, bet kā lai sauca pēc tā pasludināšanas, Jātop vēl labākam: ļaužu. masa, nu rāda, ka pils taps vēl lielāka, visas cilvēces, un vēl skaistāka. - - - Caur griestiem pilij spīd cauri zvaigznes. - Lpl. un viņa ļaudis, draudze slepeni apglabāta Zilā kalnā. Iet vētras laikā cīņā uz Daugavu. (22825/52) 6.11.16. Lpl. ar savu draudzi iet uz Daugavu to sargāt: pret Melno bruņenieku. Kad atvairīs, tad celsies pils: Kentu kalni celsies (?). Vētras gājiens. Lpl. iet uz Daugavu, nāk lēns atpakaļ uz Zilo kalnu, bēdīgs. Skats, piem., pēc zemnieku dumpja, pēc taut[iskās?] atmodas laika. Imants Lpl. pēcnieks, mazāks gars. Tēlot arī viņa cīņu ar Kaupu. Arī Zilā kalnā? Arī citi: kūri Lapsiņš, Krams. Īla nau, tas guļ zemes dibenā vai jūrā. Spīdolas dimantzvaigzne guļ jūrā. cf. dzejols. Spīdola parādās kā jaunava zēnam. (Ko nozīmē pili zīle[?]. Bērni guloši, nākamās paaudzes, jāatdzīvina.) Nau briesmīgi kā pirmie bučojamie, mīlīgas puķes, bet tad viņš atsakās: lai tie paši ceļas, tad tik celsies visi. Lai visas tautas kopā palīdz. Tad vecā Lpl. pils nogrimst, bet Lpl, un Spīdola iet uz jauno un parādās II daļā spozmē. (22825/51) 10.11.16. Lpl. min meženiešus. I Spīdola zēnam radās, tas neuzmin, nedrīst pieskarties, nogrimst. Bij Merķels. Zēns top ārprātīgs. II Spīdola zēnu dara 100 gadīgu. Zemnieki uz silto zemi. Min: silto zemi, kad zeme atņemta. III vai kopā ar II. Rok naudu. Lpl., pili, valsti! Sabīstas un aizbēg ar naudu. - Visiem. Dodat! visiem dodat! - Visu ņemam, visu ņemam. Pēc tumsas Melnais bruņenieks augšā lielai gravai, lejā Lpl. - Tu musini. - Atņēmu zemi, atņemšu i sirdis. Tavus ļaudis samaitāšu. Ņemšu. (22825/53) 10.11.16. III Melnā bruņenieka pretstats virza vēsturi. Rīgā? IV Spīdola sarīko 1905.g., bet Melnais bruņenieks sajauc. Saceļ ilūziju zudumu, nepaļauju uz saviem spēkiem; pret tautu, un, kad tas nelīdz, tad V sauc vācus, tautas posts. Lpt. ar visu. mirušo karapulku paiet garām. ? Zilā kalna pils. Apoteoze. Tagad Lpl. kara pulks? Gaisā? Nāks vēl. spožāka, pils. Zilais kalns, un iet Lpl kaza pulks uz Rīgu. (22825/54) 10.11.16. Lielskatā: lai Lpl. atsakās no valsts un savas personas. Tad IV karš un tautas posts. Lpl. labs glābt. Visa vecā varonība un viņas mina. V Lpl. Nu es atsakos, nu topu simbols un pāreju visu tautu, cilvēces, saimē kā manas tautas gars. Visi latvju varoņi visi tikai veidi un vārdi - tauta pati mostas, pils, Imants ceļas. Uz nākotni. (22825/55) 10.11.16. Lpl. Imantam: Tu neesi tas, kā priekšā krīt zemē, bet tu tas, kā priekšā ceļas augšā un top brīvs un liels, ne zems. - - - U.N. vai saka Kangars jeb vai uznāk V cēlienā brīdināt nomirusi sieva: Rīga grims, Rīga degs, Kentu kalni izcelsies (Tur celsies Kentu kalni). To atkal Zilajā kalnā I cēlienā saka: Pirmā Rīga nogrima, tagad ir otrā. Lpl. Mēs ieņemsim to arī. (22825/56) 10.11.16. Ir pretspēki Melnais bruņenieks, Kangars, bet arī pati tumsa un guļa Zilajā kalnā. Lpl. un Im. Ir arī Prometejs. 11.11.16. Ziedu uguns jāuztura, izdzisīs, nekad vairs nedegs. Sods: nu jāstāv tumsā, līdz saule uzlēks vakarā un noies pusdienā. Saule stāsta dievam, ko redzējusi pasaulē. I iznāk no ezera Lpl., no Daugavas. (22825/57) 11.11.16. Uz Zilā kalna bijis svēts veselības avots. Grimusī pils cerē (uz atsevišķu personu) uz tautu pašu, uz ganiem, strādniekiem. Bet vajga visas tautas. Kad visa rādās? Lielās cerībās, vairāk: lielā postā. Mežs čukst viņa vārdu. I prologā jāmin, ka Lpl. dota paredze, kad celsies augšā. Akmens ar rakstiem jāizburto. 12.11.16. Zēns no Spīdolas parādības top mēms un sāk runāt IV vai V. Kas ir III, lielskatā? Vai runā. * III Lielskatā zēns mēmais no bailēm pret Lpl. sāk runāt, noliedz visu varonību un pagātni. Tauta netic sev. Tas pārvar Lpl. IV Lpl. pārvar zēnu, jātic varonībai. Zēns iet līdzi pret ienaidnieku. V abi samierinās. Spīdola Ug. N, no mūžības nonāk tautā, zemē. Zilais kalns no tautas paceļas uz cilvēci, mostas uz mūžību. (22825/58) RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM Pirmais cēliens 27.3.16. I I min Zemgales galu, Imanta nogrimtni. Jaunava nāk labu darīt. Uzbudnē lūdz. Zēns apņemas palīdzēt, kad būs liels. Meitene? vai pirms pretī? Vai patīk mazā dzīve kā tautas dziesmā? Vai mīl pasaku Imantu? - - - Meža māte un putni? Sodītais virsaits? Vaidētāji? Seni nostāsti: ka reiz celsies. Maza biju, neredzēju. Visa pasaule pilna nojautu. Min: laime, dzeja. Jaunava lūdz, lai aizskar. Atbild: nevajga naudas. - Glābt nespēj. (75533/64) 27.3.16. I Imanta ausma Vai papardes zieds uzplaukst? Vai ,Jāņu dienā I notikums? (22825/29) 3.4.16. I jāmin zīmes, kad Imants ceļas augšā: pērkoņdēli spers lodes, dzīs jodus, saules meitas miglu trauks, gaismas balsis salks Imantu ārā, zobenu ķer, rūķis iznāk, apskatās, vai migla ap kalnu zila. - - - Zelta pils. Zobens kā liesma. (75533/164) 3.4.16. Jau I Imantam jārādās, vai pašam, vai caur sūtņiem. - - - Imants. Guļ zemes dzelmē. Māmiņa zem velēnas, paceļama. Tautas dziesma smilšu kalniņā, iziet, redz govis ganām. - - - Imanta parādība dienvidū. (75533/32) 3.4.16. I Iznāk māte. Zēns un meitene. Iznāk rūķis vai sodītais virsaitis. Uzbudne, atbild zēns? Meitene tautas dziesmu dzied. Zēns: pasaka par grimušo pili. (75533/67) 19.4.16. Veļu bērni - kas tie? Imanta sūtīti: ar alga - dusa. Tautai: dzīves apnikums, mazvērtība. Vai veļu bērniem nerunāt par Imantu? par sūtību? par algu - dusu? Nesen mirušie - senie nāk vēlāk. (75533/68) 20.9.16. Māte var runāt vārdu par piemiņu: turpināt un stiprināt. Māte attura no miroņu aizskaršanas, no uzcelšanas; slavē mieru, arī dzīvē tas pats: kā bijis pirms 100 gadiem, tā būs. Kas liek mātei nākt? Vai pate brīdina? Vai meita sauc? (75533/38) 20.4.16. I Jaunava: Tev nebij spēka ne mani atminēt vai aizskart. Kur pašu lielo dziļumu kā zemzemes jūru. Tāds ir vecais, plašais, nesējs, pamats. Bāra bērni: pastiprina zēna apņēmumu un žēlumu par bailību un neziņu, un nevīžību, par apzinātu jaunumu. (75533/69) 21.4.16. Tāla bāra bērnu dziesma jau pašā sākumā. Tikai kura dziesma? Kas tie tādi - bez vakara. Tec, saulīte, pagaid' mani. Maza biju, neredzēju. (75533/66) 29.10.16. Tauta tautas dziesmā nekā nezin un negrib zināt no verdzības, no jūgā krišanas, no agrākās brīvības: it kā būtu vēl brīvība. Sieviete, kas neriem dalību atklātības dzīvē, bet tomēr dzīvo. (75533/69) 10.11.16. I cēliens. Bāra bērnu dziesma: Kas tie tādi, kas dziedāja. Pirms beigām ienāk Lpl., palsa miroņu gaisma. Bāri sabīstas, bezcerība. Lpl. ievaidas, bāri aizbēg. Lpl. nāk naktī lūkot savu zemi, - rīt nāks diena, pēc 100 gadiem atkal. Ilgas dzen. Spīdola. Vai te arī Imants? Lpl. - lai nāk rit dienu skatīt. Imants. Es nevaru iet, man sāp dziļā brūce, ko brālis iesita. Lpl. Tu jaunākais un vē1ākais varonis, mans pēcnieks, ej tu pirmais lūkoties. Varbūt vēl pazīsi savus ļaudis. - Es nevaru iet, kamēr brāļi kaujas, aprunājies pie kungiem. Es esmu vājāks par jums, veciem varoņiem, ejat jūs. Lpl. Mēs taču tapām brāli ar lībiem. Tu lībiets un mūsu varonis. (75533/63) Otrais cēliens 27.3.16. II Minams vārds. Zēns rauga uzcelt. Meža māte. Siltā zeme. Svētā vīra ziedoklis un balts putniņš. Pa skursteni dūmi. «Siltā zeme». Zemzeme? Redz vērpjam karaļmeitu. Jāziedo: sabīstas. Dundaga kā bēdīgs piemērs. Parādās Imants sapnī zēnam. Jaunava lūdz Imantu rādīties. Kad neiznāk nekas, Imants III nerādās. Cīņa: negrib, ka lūko uzcelt. (22825/93) 20.4.16. Zēns no celšanas mēģina II nemirst, bet top vārgs Tad top spēcīgs no tautas sajūsmas un meitenes IV. (22825/94) Trešais cēliens 12.3.16. III neīstā tautība. Žēlojas, ka nau vēstures, nau mitoloģijas, gribēja to ieviltot. Taisīja neīstus dievu rakstus. Pērkoni, dieviņu, laimi. Tie nau personas, pērkons ir tikai fiziskais pērkons. Meža, vēju māte. Saules māte. Daugava īsta upe. Lāča tēvs, Rubens Juris, Teters, Pēters utt. Tēvainis vilks nau personifikācija, bet īstība. (75533/176) 26.3.16. Imants: Jūs neticējāt, tādēļ bij cīņa jāzaudē pret vāciem. Ko nu ceļat augšā? Vai ticat tagad? Vai ticat visi? Vai ticot varat ziedoties? Vai jel viens var ticot ziedoties? Meitiņa ziedojas. III? (22825/101) 27.3.16. III Meklē vārdu: Imantu, pie vāciem. Min: nauda, manta. I - manta. Nerādās vairs, Auseklis, Pumpurs. Cīņa starp dumpja zemniekiem un tautībniekiem. «Kad man būtu tā naudiņa?» (22825/102) 3.4.16. Lūzums Nu grib celties, nu nevar, nelaiž nāves varas, Kristīgo dievs. Mācītāji = kraukļi. Krancis kubulā rej. III vai V? - - - Ar šausmām dzird ceļam. Baigi cīnīties pret nāvi. - Jūs man darāt sāpes. Mans ejams ceļš smags. Jūsu vaimanas ir burvju vārdi, man jāklausa pret gribu, jācīnās pret diviem, pret nāvi un pret jums, pret dzīvi. Bet arī nāvei es spītēšu, rādīšu savu varu. (22825/104) 3.4.16. V vai III? Imants jautā: vai diezgan savērpts, saausts, ka tiks visiem sāpju bērniem? Vai asins šalc? Vai melnais suns rūc:? Vai audi krāsoti varavīksnā? (22825/105) 3.4.16. III vai V? - Tad būs visas sāpes jānes, no kurām tevi laime pasargāja, tevi zemē nogremdēdama. Jānes vēl sāpīgāk, jo jutīsies vainīgs, ka gulēji un nepalīdzēji. Nekad vairs negūsi miera un nāves. Nekad nemirsi. Vienmēr cietīsi un pūlēsies. Nekad nesasniegsi diezgan. Pēc katra sasniegta mērķa nāks desmit jauni. Sadilsi, un būs jāaug no jauna, bez gala ciešanās. Nemirstīgas slāpes, ataugs miesa kā Prometejam. Dantes elles sodi. Mūžīgs progress, sāpes, ciņa. Nekad pēc uzvaras miers. Atkal tālāk no jauna. (22825/106) 20.4.16. III atrok noglabātas dziesmu vācelītes zem apiņu saknēm (cf. tautas dziesmas). Vai ritinājas dziesmu kamoliņš. (22825/107) Ceturtais cēliens 27.3.16. IV Pārmaiņa. Umkehr Imanta balss, bet nerādās. Min: brīve. Cīņa: nevajga celt veco augšā. Jauns, svešs, jātop par vāciem. 31.10.16. Reakcija pret tautību, tādēļ ka tā domājas jau atminējusi vārdu, uzcēlusi, ieviltojusi Imantu. Tad gluži apriebjas, nemaz nau Imanta, nau tautas, nevajga, tikai šķira. Atkrīt Imants, bet neuzvarēja arī šķira. Galīgs izmisums nāk. (22825/116) Piektais cēliens 12.3.16. V cēliens. Stilizēta modernības nākotne: strādniski baltās reformdrēbēs, kādas katrs laiks sev domā kā iekārojamu ideālu. (22825/123) 23.3.16. V Cīņa: jaunava = dieve un Imants. Imants un tauta, no kuras prasa pārvērtību. Dieve: seno latviešu ticību. Min: Latve. Pats. Tauta = Imants. (22825/124) 31.10.16. V Tautība top uzskatīta par kaunu. Patstāvība par kaunu. Gods tikai vācim. V Arī Imanta meklētāji kaunas no savas patstāvības, no personības, kas ir kauns. Atiet uz verdzību kā I. Kārklība, sevis nicināšana. Toreiz vāci, tagad kosmopolīti, faktiski arī vāci. Labākie jūt šo atsacīšanos. Kaunu, sāpes un ilgas., jāapslēpj; izlaužas beigās no kauna entuziasms. Kad entuziasms, tad var uzvarēt. - Es nākšu, kad sev ticēsat, kad būs sajūsma. Cīnaties un būs. Celies un cīnies, pamatšķira. (22825/40) 31.10.16. Arī šķirai vajga ticēt Imam, tautai. Šķira ir pamatšķira, ir tautas pamats. Pamatšķirai jāceļ Ims, viņai tas visvairāk vajdzīgs. Bez viņa iznīks citās tautās, bez organizācijas. Citas tautas organizācija nosacīs mūsu organizācijas likteni. Padarīs par izmantojamu šķiru, par nekulturālu. Kultūra ir uzņemama tikai caur valodu; valoda kultūras baseins. Citas valodas ieved citā kultūrā, iznīcina īpatnību. Nevar uzņemt pilnīgi citu tautību, top mazvērtīgs. Patstāvīgais tik var būt vērtīgs. (22825/125) 31.20.26. Kad atkrita no Ima, no tautas: kad šaubas, tad jaatkrīt arī Imam. Neiznāca tauta III, neuzvarēja ari šķira IV. Galīgs izmisums. Vēl vairāk karš, un draud sadalītne un iznīkšana. Galīgs posts ir V sākumā, dziļāks nekā I sakumā. Tad atmostas atkal dzīves griba un meklētne, un ilgas. Tautas meklētāju, glābiņa līdzēju koris. Vai ir Imanta? Vai miris? - Rādies, dod cerību, neļauj izsamist, ja esi. «Esmu cīņā! Esmu pats visa tauta. Nešaubaties par sevi, tad uzveiksat.» Rādās, bet kā visas tautas atspulgojums. Arī Zilā kalnā, aiz Ima tautas koris.(?) Vai. tā, ka atspulga ir publika pate teātra zālē. «Griežat skatus uz lielo masu, uz āru, uz savējiem, es stāvu aiz jums kā simbols: darbojos tautu laukā!» (22825/126) 1917. GADA «IMANTS» RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI 21.11.16. I Pie Daugavas, Kentu kalnos, kur bij Rīga. Imants uzveic Bertoldu. Bruņas sev. Lībieši dievina: Lpl. izcēlies. - Sapulce; ceļ par vadoni. Imants dod visu Kaupim, nau jau mans nopelns. Draugi. - Tu gudrāks. Vecie arī grib tā. Tauta, kura grib savu dievekli - simbolu, laimes solījumu. II Romā. b) Kaupa bailes un latvības ideāls. - Pāvesta skūpsts. Lielais spožums. - Pēc vāci, itāļi un Iza. Kaups no idejas un ideālisma apmulsis, svinīgs. Tie runā par veikalu, pats svinības akts arī bijis veikals. Varbūt a) skats Rīgā sagatavo uz Kaupa brukšanu. III Zilais kalns. Līgas svētki. Vasarsvētki. Saeima kā parlaments; svinīga sēde. Kaups referē par Romu un par ticību. Internacionālu pāvesta valstī. Imants grib tautas nacionālvalsti. Saķildojas. Jāizšķir ar divkauju. Demetrius. Maria Stuart III. IV Rīgā. Iza un priestri sagatavo Kaupi uz kauju. - Tu uzvarēsi. Sazāļots zobens. Kaups negrib. Aiz politikas padodas. V Vēsturiskā vietā kā Indriķa kronikā. Divkauja. Kaups grib atteikties, kaunas. Iza grib glābt Imu, kuru iemīlējusi. Krustneši nepieļauj. Ims kaitīgāks, jo grib arī kristīgu valsti, bet nacionālu. Kaups viņiem kalpos. Kad izzina, ka zobens sazāļots, atzīstas vai Kaups, vai Iza, tad Imants piedod, apkampj, abus šķir, pret mirons. Tms celsies!!! (35533/100) 21.11.16. Ims kristīts, uzskata kristīgo ticību filozofiski. Labs un ļauns princips Dievs un Velns. Nau mums arī tempļu kā Kristus Kalna runā prasa. Priestri tik naudu grib. Kaups uzskata kristīgo ticību dogmatiski, baznīca, birokrātija dod ekonomisku varu. Reālpolitika. Beigās arī: veikals. Kristīgā. ticība - internacionāla, augstāka par nāciju. Imants. Bet visas tautas arī pēc kristības paturēja savu valodu un valsti, un ierašas un vēl vairāk individualizējās. Priestri grib naudu un krustneši zemi. - Tiksi par vāci. Kaups - augstāku kultūru. Imants. Darināsim sev paši: tieši no Romas ņemot. (75533/174) 21.11.16. Kur skats: Iza ar Imu? Kur sieva Aija? Kur Iva? Kur Kaupa sieva? * Kam pretsvars, Romas spožums pret bīskapa bruņām. II Kaupa pavadoņi, kas vai apkaro nodošanos pāvestam un vāciem, vai pabalsta. III pirms iet uz līgšanu, iznāk šķiršana. 8.3.17. Kad II Roma, tad vajga stipra pretsvara idejā, no Ima puses, jo Kaups top stipri izcelts un aizņem daudz telpas. I Kaups no Ima domu šķīpsnām izņem sev Romas braucienu. - Vai par vai pret patstāvīgu latviešu tautu. III Ims nau kristīgs, atzīst: ka kultūra iespējama vistālāk caur kristību. Tātad esi kristīgs, bet patstāvīga, ne vācu valsts. - Pats Imants grib saules ticību, kas iet pāri kristīgajai ticībai, - Lai Kaups to dara, es gaidīšu savu laiku, kad nāks saules ticība atkal. Tagad saulei ir jāmirst. Vai: es pamazām ievestu kultūru, arī bez kristības. IV Kaups nu ar mieru patstāvīgu latviešu kristīgu valsti. Vāci pretojas un šķir, kad tie satiekas domās. Ģēnijam jāiet kopā ar talantu, intuīcijai ar tehniku. 10.4.17. V Kaups atzīstas, ka zobens sazāļots, līidz piedot, apskauj Imu, Kaupu šķir nost tie, kam viņš padevies. Kaups redz savu kļūdu, bet nespėj labot, Kaups žēlojas. ļaudis: nežēlojies, Ims celsies, arī bez jums celsies, nau jūsu Imants, mums valsts celsies. (75533/59) 26.11.16. 1. Ima sapnis. Lpl. Kontu kalni. Aiva. Uz kauju. 2. Kauja. Tieši Imantam pienes klāt bīskapu. Nebēdz, iedur tad mugurā, bet krīt aiz skatuves. 3. Vācu kareivji bēg. Lībi. 4. Imants ienāk ar bīskapa bruņām, lībi bēg, dievina. Aiva stāsta par Lpl. sapni. Virsaiši. Priestri. 5. Lībi: Imantu par vadoni. - Ir jau Kaups. - Bet bruņas. - Lai ņem. - Par lielu, spiež. Uzbudne: tad. Imants apņemas. Kaups: Tu nespēji. Kaups: Kāda politika? Imants: Pašu valsts. Kaups: Ko teiks Polocka? Jersika? Tu fantasts, es izvedējs. Uz ko dibin[āsies?] pašu valsts? Uz sapni. Nāks cits bīskaps. Imanta šaubas. Imants. Mans sapnis lielāks. (22825/59) 1.4.17. Imants. Dievi tie paši mūsējie. Kaups. Dievs ir dievs, Māre ir Laima, Ūsiņš - ir Jurģas. Tik Kristus nau, kas cietis par pasauli. Imants. Tā ir zemā tauta, kas vienmēr cietusi. Imants. Tātad tikai citi vārdi, lieta tā pati. Kaups. Jā. Imants. Vārdi nau svarā, bet lieta. Tad nau vajdzīgs neko grozīt, nau vajdzīgs jaunas ticības. Kaups. Bet kultūra. Imants. Tā ir jauna, tad ņemt to un negrozīt ticību. (75533/43) 9.4.17. Valsts ideja galvenā. Tās dēļ vajdzīgie Romas skati. Divejas valsts idejas: Kaups liels zemes īpašnieks. Tāda valsts, kas paceļ viņa ienākumus. Muižniekiem jāvalda. Vienalga, kam virsvaldība. Lai tas, kas aizstāv pret maziem īpašniekiem un bezzemniekiem. Imants - valsts no saimnieciska, bet idejiska, uz tautas kopības dibināta. Vajga apņemt visas šķiras. Valdīt lielākai šķirai, tai, kurai nau cita atspaida kā lielas zemes ienākumi. Kuras spēks tikai vienībā. (75533/33) 9.4.17. Imantu ceļ par vadoni tie, kam nau lielu īpašumu. Tas jau sākums idejiskai tautas valstij, pamatšķiras valstij. Tur konflikts ar Kaupu tūdaļ pēc bīskapa cepures. Jau tad Kaups apņemas balstīties uz vāciem. Tapt par internacionālistu, par beznācijnieku. - Bagātiem nevajga savas valsts kā atspaida: paši stipri. Mums vajga vienības. cf. Lander. Turēt klāt: Aizkraukles pils. (75533/70) 12.4.17. Nāk karodznieks ar gūstītiem vāciem. Vāci pazīst bīskapa cepuri, bet šaubās. .Atnāk vācu miera lūdzēji. Kaupis jau mieru noslēdzis. Imantam nau teikšanas. Ieceļ par karavadoni. Novada. soģis. Tad var par vadoni celt. (22825/72) 12.4.17. Jaunais virsnieks meties pretī un kritis, negrib darīt kaunu Imantam. Atņēmis vietu, negrib atņemt godinājumu. To stāsta otris bēglis. Pirmais kaunas. Miera lūdzēji. 2. 3. 4. Atved vācu gūstekņus, rāda cepuri. 5. Aiva par Lpl. parādību. 6. Atnes bīskapa mironi. 7. 8. Kaupam bīskapa cepure par lielu. Iet uz Aivu. Lpl. parādība stāsta par bīskapa kaušanu. Vāci laazīst cepuri. 11.4.19. Vācu sūtņi nāk prasīt miera līgumu, uzvarētāja noteikums: Kaups salīgst mieru (runājis attālu no tautas). 9. Vēlēšan[as?] skats. 10. Kaupieši atstāj sapulci. (22825/75) 19.4.17. Imantā sievietei tāda loma kā Antigonei Samierinātāja, mīlas kā augstākā principa izteicēja. Bet Imants pats ir samierinātājs; kamēr tur abi brāļi naidīgi ir un paliek. Kāda tad loma Aivai? Abi to mīl. (22825/33) 13.11.17. Ima sirdsapziņa dēļ Lpl. Kaups arī baidās, sirdsapziņa, tic taču vecajiem dieviem. Izai vara dot uzvaru, ir burvība. Iza ar Imu. Kad tas atraida, tad dos Kaupam uzvaru. Iza un mūki - diplomāti. Iza un Imants. Kaups tic naivi Eiropai. Ims latvībai. Stāsta par Lpl., par saules ticību. Iza atkal pavēsta dziļākās domas. Imants par ko nepieņem? Vairās no netīriem līdzekļiem? Kaups grib, dod tiem priekšroku? Aivas dēļ? (75533/42) 24.8.18. «Imants (un Kaupis)?» 2) Imants teic Kaupim: Šoreiz liels pretnieks. Cita tehnika. Kaupis lielās: sadzīsim visus šķirbā. 3) Lībi sakauti. 4) Imanta apkaune. 5) Imants uzvar bīskapu. 6) Imantu izvēl. 7) Kaupis atkrīt. 8) Imants - tik tehnika augstāka, ne ticība. Dibināt sava tehniku, no Krievijas un Polijas, un uzvarēt. - - - Meinards - mūks Bertolds - kareivis Alberts - valstsvīrs Personas: Bertolds un Alberts II un III cēlienā. (22825/76) 5.12.18. Laukstrādnieki, mazie zemnieki un vergi - pie Imanta kā bāra bērna, karā laupīta bērna. Bagātie, piļu īpašnieki - pie Kaupa. (75533/103) 26.1.19. Imants līdzīgs latviešu vārdiem = mants, Daugmants, varbūt Iemantis. Nau igaunisks. (22825/77) 19.3.19. Maza biju, neredzēju. Par Ausekli. Melna čūska miltus mala. Bāra bērni, dziesma I. Klausība, vagari II. Kara dziesmas III. (75533/65) 11.4.19. Uzbudnes divas: Ims apņemas pieņemt vadoņa lomu. Kaups apņemas viņu noveikt. (22825/60) 13. 4.19. Imanta - Kaupo. Ģēnijs un talants. Zelta bruņas. (75533/86) 30.4.19. Imā cīnās 2 pasaules. Jau I to aizrādīt arī darbībā; rādīt vācu pārākumu ieročos: būtu uzvarējuši, ja ne caur gadījumu kritis bīskaps. (- Ne gadījums, bet ar nodomu liku zirgu izbiedēt. - Tas arī jāpārrunā I sākumā ar puiku vai. Aivu. - Arī tagad vāci nau veikti, jums jālīgst ar veiktajiem.) Tā attaisnot, ka vāci ieņem veselu II, kur nau vairs Ima. I gatavojas pasaules uzskats un II arī pretuzskats, III abi saduras. Vienvaldība, arī garīga, - un brīvība, arī garīgi (garīgā pasaule tik grib veidoties - tai vismazāk to drīst ļaut, tā bīstamāka pretniece, to saka sevišķi IV). Sākumā skatam, kur Kaups sastop Aivu, brīnās un bar. Nāk arī Ita, es atskrēju agrāk. - Bija teikts mājās palikt. - Gribēju slimību dziedēt. - Nāk un paasina Ima spozmi un starpību. (22825/60) 29.10.19. Imants. Divu kultūru pasaules: 1) senā, aizvēsturiskā, maigā, brīva enerģija, nekoncentrēta, 2) kristīgaā, liekuļotā, koncentrētā uz varas gūšanu. - Ejat ha visu pasauli un sludinat to priecas mācību. - Bet mēs nebijām bēdīgi, nebijaīm pazuduši, kā jūs bijāt, priecājaties jūs. Mēs nesludinām jums, ko jūs uzbāžaties. - Pagāni jākauj, jāiznīcina, jādedzina. - Pagāni, kas dievam netic. Mēs ticam, dievs baras kā pērkons dievs dod mums labu ražu. - Nau īstais dievs. - Bet viņš mums visu dod. - Mīlat ienaidniekus. - Bet jūs mūs nemīlat. - Jūs pagāni. - Mēs palīdzam katram vārgam, jūs tik vārgam draugam. (75533/82) 27.12.21. Krusta karotājs negrib sajūsmināties, kas mājas apkops? Jūra dziļa, turi ciet; kas tev ir, - Bet var laupīt. - Tad gan. (22825/65) 16.2.23. Kentu kalnu burvis nāk iekšā Imantā. (75533/27) 18.2.23. Imants kā Mesija nac[ionālajai?] idejai, izved to līdz galam un norāda, ka tai jāiznīkst un jāpāriet viscilvēcē. Pāri par Kaupu. Kaups - praktiķis = politiķis, materiālisms. Marksisms; še Imants pāri uz humānismi. - Es tas biju, es to nevaru zemu turēt, jo es saku, ka tam jāiet taļāk. To varbūt epilogā. Arī prologā šos jautājumus tirzāt. - - - Tātad būtu viens no maniem darbiem, kas noslēdz manas dzīves posmu. Imants. Runas. Dzejas - beigās iet meklēt. Aforismi (vai tie jau jauni?), še beigās atrod, dod pozitīvu. Biogrāfija. (75533/29) 18.2.23. Būs vēsturisks un literārisks 1) pamatojums valstij un tautībai. Tātad to laiku vēsturiski ietvert. Mesiāniskā valsts ideja. Kas to aizstāv? Imants tikai piekrīt, īsti grib nacionālu valsti. Kaups pretī, Tāpat vāci. Nebūs gadījuma to vēsturisko teiku, varbūt romānā? 2) Mesiasa ideja. Ģēnijs šaubās par sevi, negrib uzņemties grūto nastu kā Jonass. Paliek bez algas, abas partijas, arī demokrātiskā, atstāj Imu. Abās variācijās stipri izstrādāt dramatiski. (75533/26) 18.2.23. Kad ņem Imantu kā politiski vēsturisku lugu, vai tad nevajga Imantam būt gudram un idejas nesējam? Vai arī ne, jo ģēnijs, neapzinīgs, var uztvert pareizāk ideju nekā gudri praktiķi. Var redzēt lielās tālēs, kurp nesniedz gudro skati. Jeb vai ņemt viņu vecāku, precētu, ar bērnu? Jeb likt attīstīties no I uz II un III? Tä vislabāk. Pie naivitātes pienāk pienākums, mesiānisms un liek pārdomāt un pašam vērsties. (Tā arī man.) Godus un amatus nedod, bet tikai pienākumus un nāvi. Tā var. II Imants varbūt mācās pie vāciem? vai ir jau pie Kaupiem mācījies. (75533/24) 16.6.28. Vairāk aizrādīt, ka sākumā Ims iet nāves briesmās. Aiva pastiprina. - - - Vācu gūstekņiem līdzi sūtņi, prasa tikai brīvu aizeju. Imants grib paturēt gūstekņus kā instruktorus. Kaups atlaiž, slēdz draudzību. Vācu sūtnis saprot, ka Imants un Kaups ķildo. Kaupam glābiņš draudzībā ar vāciem. (22825/79) RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM Pirmais cēliens 1.8.19. I Pakalnē pirmos skatos maz un garām ejoši kareivji, pēdējā galvenā sapulces skatā apsēsti visi akmeņi, arī kokos rāpojs ļaudis. Kad nu parādās cepurē Ims, visi iesaucas vai plaukšina; tāpat kad Kaupam cepure par lielu. Vāci negrib ar Imu runāt, jo tas aizskar viņus, nēsādams bīskapa cepuri, līgst ar Kaupu. Še cēlienu drīz nobeigt, lai lielskatā paliek gala efekts. (22825/38) 29.10.19. I beigās sīkskats Tumsa, Kaupis ar vācu mūku sarunājas 10 rindiņas, līgst. - Tev jāatdabū vara lielāka par Ima varu, jātop par karali, brauc pie pāvesta, mēs visi no viņa sūtīti, lūk, kāda viņa vara pār visu pasauli. - Nesaprotu. - Brauc, sapratīsi. - Bail par dzīvību. - Paliec droši par Imanta kalpu, - vai tad tev būs dzīvība? - - - Labāk bez paskaidrojuma: Tu gribi varu, tev pienākas, es tev došu. - Kā? - Brauc man līdzi. - Bail. - Kristīgiem nekā nedarām. 30. 10.19. I cēliena sākumā sīkskats Skuju meža teka. Sievas raud, nopostīti lauki, lopi aizvesti. Sūtnis ar miera zaru un vācu maiņu šķēpu: nu ir pamiers, aizies. Skrej vīrs: vāci dedzina, vācu kareivji nosit sūtni un atņem miera šķēpu. (75533/87) 18.2.23. I Imant = Jemand. Stāsta kāds no vāciem, ka Jemand noņēmis zelta cepuri un izbiedējis. Ļaudis iesauc Imantu par Jemandu. Imanta vārds t.m zelta cepure kopā paliek. Tātad Imantu agrāk sauc citādi, - bet kā? Bārenis, Kaupenieks, jaunais no Kaupiem, vēl bez kareivju vārda. (75533/25) Otrais cēliens l3.4.17. Pildīt. II ar Izu pret Kaupi. iza - kurtizāne = galmeniece cortesatos cortesana. Kurtizāne - kultūras reprezentante. Jauns jēdziens: bauda, Kaupam nezināms. Skats. Kaņepu Pudiķis, tam neimponē Roma, samaitība. Pāvesta sekretārs un Iza. Vāci un Iza. Pāvesta sekretārs un Kaups. Pāvesta sekretārs un vāci. Kaups un Iza. Pāvests un Kaups. Gala skats, īss. (22825/97) 13.4.17. II vai IV Iza negrib mūž[am?] palikt Latvijā: mežā, kaut gan karaliene, labāk Itāolijā, Romā vai pēdējā pilsētā par meretrīx nekā pie lāča par karalieni. Netop tūdaļ dota Kaupam, bet tam tā jāiegūst. Iet kā sieva kādam vācim vai itālietim mūkam. - - - Ievade. Jābūt miņai par Imu, par politiku. Kaupam rūp sava manta, vara un izcile pret Imantu: Kas nu tavs spožums? (22825/98) 30.10.19. II, sīkskats Nakts. Imants šaubās, vai nau par lielu uzdevu uzņēmies. Meitiņa ar zaru vai spīgulīšiem. II beigas Koridors pāvesta pilī. Iza apkampj Kaupu, tas kaunīgs barbars pret kultūras seksuālismu. (75533/98) Trešais cēliens 9.4.17. Ļaužu saruna: apgrūtina mūs, ve1ti grūtāk dara, nedod diendusu. Kaupim lieli zemes īpašumi, savi pašu ļaudis, nomnieki, meslu maksātāji. Nemieri, piesavinājies kopīpašumu, liels desmitais. Imants bāra bērns, Kaupa tēvs uzņēmis, kopā audzējis kā brāļus. Imants tāļa karaļa dēls, tēvs nokauts. cf. Merkel. Uznāk un noklausās Kaups. Ims ir viņa aizstāvis. (22825/108) 9.4.17. Uzsvērt proletību un pamatšķiru. Aiva abiem jaunības ilgas, nabaga Kaupam sieva ienes lielas muižas. Sieva raksta vēstuli, par meslu nemaksni. Koka zizli iegriezti burti. Kad Kaups noklausījies ļaužu sarunu, tad pamatota viņa zvaigznes noņemšana Imam: baidās, ka tas iegūs varu. Ļaudis jo vairāk pēc Imam dod vadību. (22825/109) 19.4.17. Imants, otrreiz apkaunots, nenāk, lai lūdz visi, arī Kaups. Motīvs, ka to pieņem: bīskapa mirons. Vajga dzīvas personas motīva: Aiva. Vajga skata starp Aivu un Kaupu. (22825/109) 13.4.17. III Imants negrib internacionālu pāvesta valsti. Kaups: Tādēļ ne, ka tad tu nebūsi valdnieks. Imants: Nē, valdi tu, tik esi patstāvīgs. Tu baidies bez vāciem, jo lielā valstī var tavas īpašuma intreses ziedot valstij. Līgums ar vāciem. Saeima? Vai vācu sūtni smejas? Iza arī? Aiva. Kaupa sieva? Kori. (75533/38) 24.6.17. Iesākt III ar kulta ceremoniju: dievu svētību piesauc, sauli un vienību. Jau te pretība no kauņeniekiem; izglītotākiem, modernākiem. Imants grib jaunu saules kultu. (75533/36) 30.10.19. III Sīkskati Lapu meža teka. 1) Izas zēns ved Imu. Satiek Izu tāpat kā Kaupu, tiem pat līdzekļiem. Kā nāra. Ims iesedz savā segā un nes prom. Iza priecājas, panākusi mērķi. - Neej uz sapulci. Kaupam uzliku baznīcas sodu, tev mīla. - Bet sapulce. - Tu aizej vēlāk. Tu uzvarēsi. 2) Jāņu bērni jaunieši. Ims nes.(?) 3) Lielais skats. Ķilda - latviešu pagāni un kristītie. Dusmas par Imu, kurš nenāk. Uzvar Kaups, jau nospriests par latviešu kristīšanu. Tad ienāk Ims ar Izu kā nastu. Izas dusmas: Ims izvarojis. Zēns aiz mīlas uz Izu liecina otrādi, riebjas. Kaupa dusmas. Ļaudis pārsviežas. Nolemj divkauju. Kaupa sieva? Ima līgava? (75533/188-189) Piektais cēliens 13.4.17. V Kaups noraksta savas muižas baznīcai? Nē. Bet mirstot priestri to pasludina ļaudīm. V Iza top nosista no ļaudīm. Bij smējusies, kad pārmet zobena sazāļošanu. Tāda tā kultīma, tad lai nenāk labāk. (75533/71) 30.10.19. Kaups V nekrīt, vēsturiskā patiesība paliek. Cīņa ar Imu tikai epizode pirmā laikā, pirms Rīgas dibināšanas. (75533/28) Izvade 8.4.17. Zilais kalns. Iesāk tāpat kā Imantu ar diendusu. Zēns, līdzi Imam, paliek par sargu. (22825/140) NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS Ne vien vajga gribas enerģijas un kaislības smaguma, bet arī sava laikmeta augstākās izglītības, tikuma, garīgas krietnības, tātad arī politiski jautājumi. (75533/76) Romāņiem: aristokrātisms, individuālisms, bauda Ziemeļnieki: demokrāt[isms?] = komunisti vientulība, dziļums, domāšana katoļiem viegla izpirkšana par naudu = smaga mūžīga nešana līdz nemirstībai kaislība, dēmonisms, daba = valdīšanās, dievība, gars naivitāte = ironija, kritika (22833/158) Ienaidnieki viens otram uzglūn, raksturo ar vārdiem, baidās. Labi sākumam. (75533/158)

RAINIS Kurbads Traģēdijas fragments PIRMAIS CĒLIENS PIRMĀ AINA (Pirtiņa, lielā krāsns; uz tās   K u r b a d s.   Uz lāvām   k a l p u   v ī r i.   Itin tumšs. Deg skals, pie krāsns piesprausts.) KURBADS (Klusi, lēni, dziedoši.) Agri es izgāju pārvarēt lāci: Vectēvs, tu savu jaundēlu māci. Septiņi gadi sēdu uz krāsns, Laikavīrs gadiem un mūžiem ir dāsns. Septiņi gadi kā vienziemas nakts, Krāsns un dūmi, un izdobots kakts - Septiņi gadi un vēl viena diena, Kritīs tā ziema, kritis tā siena. VIENS VĪRS Kas tur runā? OTRS VĪRS Lācēns vien tik dūdo, Cauru mūžu dziesmu dzied jau septiņ' gadus. Būt' jel izstiepies kā pārrāvies. PIRMAIS VĪRS Būt' ar ezi gājis cīkstīties. VECĀKAIS VĪRS Celies! celies! celies! PIRMAIS VĪRS U - u! OTRAIS VĪRS U - u! TREŠAIS VĪRS U - u! PIRMAIS VĪRS Melna nakts vēl acīs dur, ko celties? VECĀKAIS VĪRS Celies! celies! celies! Saule tuvu; līdzko būsim mežā, Redzēsim jau strādāt, kokus gāzt. PIRMAIS VĪRS Līdz pa aklo tumsu būsim mežā, Būsim kaklus jau sev nolauzuši. OTRAIS Koki gāzīs mūs, ne kokus mēs. TREŠAIS Nau ne nakti miera vairs no darba; Pusnakts cēliens iekults līkiem kupriem, Pirmā nomidzī ej atkal darbā! VECĀKAIS VĪRS Taupi muti, darbu netaupi! VĪRS Es gan darbu netaupu, bet tu, Ko tu maizi taupi? VECĀKAIS VĪRS Maizi, maizi! Ēd tu zemi, - taupīsi i darbu. VĪRS Pats ēd zemi, pārēdies no maizes. Sprāgsti pušu, piebērs pilnu zemēm. CITS Ko tu bar? Mums pabiras ir maize, Nātres, gramzdas aizdars, smilts ir sāls. VECĀKAIS VĪRS Mīksta maize ir priekš zemlikas, Veļiem, pašas dēla, ne priekš jums. CITS Vai tas guļ vēl? CITS Visu nakti modrējies. VĪRS Sen pie veļiem būt tam liekaēdim! CITS Ragutiņās kraut un mežā vest! CITS Tas mums patīkamāks meža darbs. VĪRS Lai tur auklē viņu atradene, Trejās vilkakūlas sagšās tīņā. KURBADS (Norūc.) Runā, kuces dēls, tev labi pieder. VECĀKAIS VĪRS Kas tā atradene tev, ko rej? KURBADS (Norūc.) Riešu, kodīšu, tad iezināsi. - CITS Kas tam varvērsim uz krāsnes kait? Mežā aizvests, daudz tev nebēdās, Lācim nomauks kažoku, kad sals. CITS Ēdīs lāča melmeņus, kad salks. CITS Iejūgs vilku, brauks uz Vācu zemi. CITS Sniegu bridis sūbra zābakiem: Vīrs ar basām kājām tam ir nieks. CITS E, tu, lāča augains, parauj lāci, Mūs no briesmām drusku papestī! CITS Lai kurš kuru plēš, bet mums būs labi, Viena liela ēdēja būs mazāk. CITS Dzi, bet, lāci raudams, nepārrauj Sevim vēderu. Mums jāsalāpa. Pušu pārrauts vēders: nevar spēt Ne ar maizi, gaļu pilnu bāzt. KURBADS Mēles garas jums, bet nagi īsi. VĪRS Lūk, viņš grib jau kost! OTRS Bēgat visi nost! TREŠS Lācēn, parūc drusciņ, pirms tu kod. (Parausta aiz svārka. Kurbads rūc.) CITS Klau, viņš niknis jau, vai dieviņ sod'! CITS Būtu darbā. dūšu izlaidis, Ne tik maizē zobus iecirtis! VECĀKAIS VĪRS Nāc tik darbā līdz! CITS Ko te mūžam īdz? CITS Spējam visas mutes piebarot, I tam kroplim spēsim maizes dot. CITS Kroplis! Izvelc kājas taisnas vien, Redzēs, kā pa pasauli tad skrien. VIENS Grāb, lai kāju stiepj! CITS Lūk, šis zobus šiepj. CITS Ķekšiem velc, lai zobiem netiek klāt. CITS Velns, kā šis ar ķetnu iespēj plāt! Labāk mieru līgt. Ko šis grib tā īgt? VĪRS Kurbad, septiņgadus krāsnī sēdot, Kustoņvalodu tu iemācījies. Pamāci i mūs, ko putni teic. KURBADS Krauklis ķērca, nākšot brīkšētājs. VĪRS Ko teic lapsa? KURBADS Pavasari poš. VĪRS Ko teic ezis? KURBADS Spuras asina. VĪRI (Smejas.) VECĀKAIS VĪRS Darbā, darbā iesim, lai viņš osta. (Visi aiziet, paliek   d i v i   v ī r i.) * PIRMAIS VĪRS Visu zini tu un visu dzirdi. KURBADS Kad tik dzirdu es, kad dus viss apkārt; Nakts sev blakus gulda māsu dienu, Trokšņus iemidzin' kā mazus bērnus, Elpu aiztur vēji; kluso brīdi Netraucē ne sniega pārslas krītot. Tad tik dzirdu gluži klusās balsis: Kā caur zemes cietmi urbjas asni, Zīda saknītes lauž akmens krūtis, Mūžam neredzamie druvas irda. OTRAIS VĪRS Ha, tas arī dzird, kā zāle aug! KURBADS Zāle neaug vēl, tik asni briest. Simti tūkstoši uz augšu rok Dien' un nakt' bez miera. Nedzird dien', Ļaudis šķietas jau, ka ir vēl miers. OTRAIS VĪRS Šim nau miera, - cauras naktis neguļ; Dzird, kā blusas klepo, utis šķauda. Kāds tur miegs vairs? (Ienāk   t r e š a i s.) * TREŠAIS Nakti blaktis gana. OTRAIS Dienu mušas slauc. TREŠAIS Mums palīgs liels, Mežā malku cērt, šis mājās elš. KURBADS Dievs, ak dievs! OTRAIS VĪRS Vai dzi! cik šim ir grūt'! PIRMAIS Metat mieru! Iesim! (Aiziet.) * OTRĀ AINA Pirmais skats (K u r b a d s   domās nogrimis, iemidzis; savāda gaisma, kad ienāk vecis.) VECIS Dievs palīdz, Kurbad. Ko tu guli vēl? KURBADS Ak, vai es guļu vēl? VECIS Tu guli, Kurbad. KURBADS Vai nakts, vai diena? Kāda sveša gaisma! Kas tu tāds esi, vecīt? VECIS Nabadziņš, Dod, Kurbad, nabadziņam maizītes. KURBADS No visas sirds es dotu tevim, vecīt, Kas vien man ir un ko tik vien tu vēlies, Bet nespēju es nokāpt no šīs krāsns; Ej vien pats istabā un ņem, ko rodi: Tur rauši, gaļa, piens un alus stāv, Ēd, dzer pa pilnam, cik vien vēlas sirds: Pa kreisai plauktiņā ir ēdamais Un augšā bļodiņas un karotes. VECIS Paldies, paldies, mans dēls. KURBADS Pa kreisai plauktā - VECIS Ir, ir, - brangs pieniņš, govu medumiņš. (Aiziet.) * KURBADS Tāds nabags vecīts, tikko kājas velk, Viņš laimīgāks, viņš redz kaut ārieni, Tam sirmos matus zeltī mīļā saule, Tā vārgās krūtis svaigu gaisu gūst - Lai viņš man pastāsta par ārieni. Klaus', vecīt, še tev vēl mans medus rausis. (Vecis iznāk ar ēdamo.) * VECIS Kāds varens rausis! KURBADS Jā, ēd vien, tas gards. VECIS Paldies tev, dēliņ, tavu labu sirdi, Ka mani izsalkušu pabaroji. - Bet saki, dēliņ, kādēļ nekāp zemē No savas krāsns? KURBADS Ak, mīļais ubadziņ, Jau ilgus, ilgus gadus es še sēdu, Bet nokāpt nespēju, un nau neviena, Ne viena, viena nau, kas palīdzētu. VECIS Nu palūko, varbūt, ka nokāpsi. KURBADS Vai es gan nelūkoju tūkstots reizes? Vai katru nelūdzos man palīdzēt? Bet manām ilgām, manām domām, sāpēm Ne viena, viena nau, kas palīdzētu. VECIS Lai diez cik labprātīgs ir mēnesis, Viņš nespēj zvaigznēm līdzēt - lūko pats! KURBADS Kad gribi, es ,jau palūkošu ar, Lai manus ciešanas tu papriecātos; Man gurni mežģīti un kājas triektas. VECIS Gan nogulēti vien no laiskuma. KURBADS Ē, kāds tu, vecīt! - nu tad paskaties. (Lūko un tiešām pieceļas ceļos, bet tūdaļ bailīgi atslīgst.) VECIS Lūk nu, ka ceļos pacēlies - KURBADS Nudien! VECIS Nu, celies vēlreiz. - Ko? - vai kājas klausa? KURBADS Vai dieviņ, vecaistēvs: i kājas klausa! VECIS Nu, vēl, vēl trešo reiz'! Redz nu, tu spēj, - Tik laiskums vien, ka sen jau necēlies, Pats neticēji sev un savam spēkam. Bet tavas važas sen jau. dilušas, Tik tu vairs nedrīkstēji viņas raut. - Nu, iesim tagad ārā, svaigā gaisā - Ej projām, siena, dod mums brīvu ceļu. KURBADS Ak, saule! - acis žilbst! - kā stari griež! Kā asais, dzestrais gaiss pret pieri sit! - Man reibst - man krūtis rauj - un plaušas plēš - Ved, tētiņ, atpakaļ, es neredzu. (Pakrīt ceļos.) VECIS Tu audzis tumsā, drēgnā cietumā, Bet brīve drīz i katru dara stipru - KURBADS Ā, kāda spēka plūsma, - sirds kā briest, Uz augšu mani rauj, uz priekšu, projām - Ik sīku dzīsliņu man miesās velk, Ik asins lāsīte uz priekšu spiežas - Ak, kā es tevi ņemtu, nabadziņ, Šais savās rokās - - VECIS Nez, vai tu to spētu. Bet nāc un rādi, cik tu pieaudzis Pa viņiem ilgiem gadiem verdzībā - Še ozols zemzarīts stāv iespriedies, Tas savas saknes laiž līdz kalnu saknēm Un zemes kaulus kopā satura, Pats atbalstīdamies uz citas saules, - Bet savu matu zaļā kuplumā Viņš debess zvaigznes sev par rotu spraudis. Nu, ķeries viņam klāt un griez to apkārt. (Kurbads sasit rokas, ierēcas.) KURBADS Ū, ū!! VECIS Lūk, lāča bērns, pag, būsi mans. (Pērkons, zibens, blāzma, mainās nakts un diena.) KURBADS Še būs tev, veci! Velns, to laimību! Sirds lec, kā līgaviņu apkampjot - Melns vien un sarkans man gar acīm šķīda Un galva dārdēja kā vara katlis! Ū! vecīt, nāc, i tevi dancināšu! (Atkal pērkons un zibens.) Tu zelta vecīts mans! (Viņš apskauj veci un grib to pacelt.) VECIS Nost! sasper pērkons! KURBADS Vai re, kāds smags! tāds sīciņš - tikko ceļu. VECIS Ak, nelieti, kā drīksti mani aizskart! KURBADS Ko, vecīt? es tik tā, no prieka vien. VECIS Nu labi, labi, vairs tai nedari. Tev labi klāsies, ja man klausīsi Un manu pratu visur izpildīsi. KURBADS Bet, vecīt, kas tu tāds par brīnumdari? VECIS Tev nebūs jautāt, tici tik un klausi; Es lieliem darbiem tevi izvēlēju Un devu spēku tev pār visiem spēkiem - Bet dzer šīs dziras. KURBADS (Dzer.) VECIS Tagad nu tavs spēks Uz pusi mazāks būs, tev bij par daudz, Tu būtu līdzinājies manim pašam, Tu sāktu spēku valkāt nelietīgi. Vēl spēka tev būs tik, lai šinī saulē Nevienam nerasties, kas tevi veiktu. KURBADS Paldies tev, tēv, par lielo dāvanu. (Sagrīļojas, kāpj atkal uz krāsni, siena slēdzas.) Otrais skats (Savādā gaisma nodziest.   K u r b a d s   atmostas uz krāsns.) KURBADS Vai tas bij sapnis, kādi mani viļ Jau ilgus gadus, lejot dvēselē Man sarkansārtas dzeldinošas ilgas Un nojautas par bezmērīgu laimi: Kā visu zaļo zemi rokās skaut Un dejā ripināt kā līgavu... (Rausta sevi aiz auss. Rokas apskatīdams.) Kā asins brīvi, liekas, dzīslās lec Kā strauts, kas pēkšņi krastus salauzis... Bet ja nu tomēr sapnis?... Sērs un zibens! Un atkal viss tas pats... lien garās dienas Kā slieķes, stiepdamās un pelēkas... Bez gala... Ē!... Velns, jābūt viņām gals! (Aizvien aši, nemierīgi pārtraukdamies.) Ak - māte!... Nē, - vai kāja paklausīs? (Klusi.) Ha, ha! - un otra... he! ar joni lecu. (Gari, dikti.) Ahoi! Es brīvs! un gnējās kājas nes uz priekšu, Kā lēkā podiņi un katliņi! Jums arī prieks! (Uz krāsni.) Bet tu, tu negantā, (Sasit krāsni.) Nekad tu manis nedabūsi vairs Tais izsēdētās dobēs; dzīvo kaulos Tu nezaudēsi vairs, nedz baltās miesas Vairs izdzeltēsi man kā pūpēžiem, Līdz nejauks gars kä dūmi ārā viro, Nedz kodīsi man acis, Nedz aizkrāsnē gars smaks kā pirti tvans. (Ienāk   Z i e d ī t e.) * ZIEDĪTE Ā, kurbad, brīvs, tu mīļais, brīvs! Lai slavēts dievs; mans saturētais spēks (Noslīkst zemē.) Var tagad ļimt, tu celsies jaunā spēkā... KURBADS Ak, Ziedīt labā, mana glābēja... Kas kait tev? Kas? Cik viegliņa tu esi... (Paceļ viņu, viņa tūdaļ atkal uzlēc.) Tu gaišā zvaigzne manā gara logā. Tu mani pulgot nedevi... tu gāji Pret visiem viena. Ja nau satriekta Šī piere pret šo krāsni, bet šī krāsns Guļ tagad drupās - nopelns tavs. - Še, niknā... (Sper.) ZIEDĪTE Ak, Kurbad, Kurbad, nē - kam grūti sākt Ar postīšanu savu cēlo gaitu? KURBADS Tā visa ļaunuma un nāves saltums, Lai pirmā krīt; tā diezgan rieba man. ZIEDĪTE Nē, neatriebt... Ak nē. KURBADS Nu, lai nu guļ... ZIEDĪTE Tu jaunais dzīves spēks, tev jārada. KURBADS Šī aizkrāsne stāv priekšā, še es puvu, Ak, Ziedīt, cik tas brīnumaini!... Ziedīt! ZIEDĪTE Viss taču patiesība? Kāds tu spurains, (Viņam matus no acīm atgrūž.) Tu raki dziļumus un nevēroji, Kā spēks tev dzīslās briest un asins verd, Un neticēji - es tev ticēju No sākta gala; nezināma balss, Kad vārgs tu biji, apsmiets, nožēlojams, Man lika tevi mīlēt pāri visiem Un kopt, un sargāt tavu nākotni, Ko baltā gaismā zaļi varenu, Bet draudu lielu redzēju es nākam Un tevi līdzi aizraujam ar joni No manis prom uz lielām ciešanām. Uz lieliem, briesmu pilniem mūža darbiem. KURBADS Jā, Ziedīt, projām, projām, tāli turp. ZIEDĪTE Es naktī dzirdēju, ka zeme sauc... KURBADS Tu arī dzirdēji? ZIEDĪTE Jā. KURBADS Zeme sauc... ZIEDĪTE Pēc sava brīvotāja, sauc pēc tevis, Kas smago ziemas nastu rautu nost, No rītiem, brāzdamies kā ziedoņvējš, Kā īliņš pavasarī. KURBADS Es tas Īliņš!... Un nakti atgainītu atpakaļ, Kas zelta sauli zemei atvestu Aiz telpas bezgalos to nogrūzdams Tad brīvi atelpotu bērni, Kas garos mūžos slāpuši pēc saules, Ar izraudātām acīm, tulznām rokās Un liesiem, izmērdētiem locekļiem No visu zemes nastu nešanas. es jožos. Ziedīt... ē, kā putēs sniegs! Es viņa baltos spārnus plucināšu, Kā spalvas šķīdīs! Grābšu es to nakti Aiz viņas zilpelēkā vēdera, Kā viņa rēcot vidū pušu sprāgs! Ā, tu man -! Sveika, Ziedīt! ZIEDĪTE Pag, kur skriesi? Vai tāds tu gribi iet, kā linu leitis! Sēd'! skaistu jostu es tev nopinu Ar raibiem rakstiem, pag, es atnesīšu Un došu tevim līdz ar pirkstaiņiem. KURBADS Tec, Ziedīt, tec! ahū! (Uzceļ to uz lāvas.) ZIEDĪTE Ko blēņojies, Cel zemē. (Nocel.) Sēd'. KURBADS Ā, tagad svaigu gaisu! Tas sapnis nau, un zeme tiešām sauca. Es nāku, nāku, zaļā Zemes māt! Lai tavas priedes nepūš vairs tik grūti, Lai nevaid zemes rūķīši; jo sniegu Es saritināšu kā palagu, Ko rītos nomet nost no gultas cisām. Nu, iziesim tāpat kā vecais tēvs: Ē, celies siena! - Ko? Tu negribi? Pag, es tev rādīšu, kā jāklausa! (Paceļ sienu gaisā, māju apgāzdams.) Es visu māju ņemu padusē, Būs ceļā man, kur nakti pārgulēt. (Aiz sētas vēji šalc pār skatuvi.) * ĻAUDIS Vai manu dieviņ, vai! Dievs žēlīgs, vai! Vējš māju apgāzis! Vai, rau, tā ceļas! Vai dieviņ! dieviņ! Kur nu tversimies? Vai, podi švākš! SIEVU BALSIS Ak posts, viss plīst un lūst! Un vārti cieši, ka tev' deviņ' velni! Vai dieviņ, ko tu lād' tik bargā laikā! Tāds pērkons pēkšņi ziemā uznācis Bez laika, pavasara šķīdoņa. Rau, rau, kur siena šķores galā lec! Spied stiprāk vārtus! Ī! - vai, manas ribas! Kas tas? Vai, vai! Ko? Kur? KURBADS Tā, gaiss nu svaigs. ĻAUDIS Viņš staigā kājās! Viņš vēl dzīvs un sveiks! KURBADS Nu ieelposim vienu krietnu malku! (Viņš elpo, un atkal vēja grūdieni.) ĻAUDIS Vai! vai! KURBADS Ko bļaujat nu, nu posts jau beigts! ĻAUDIS Vai! atkal vētra! bēgat! glābjaties! ZIEDĪTE Edz, posts šim beigts! tu gudrā cāļa galva! ĻAUDIS Pag, ķerat vēl ko var no mantiņām! KURBADS Ko skrienat? Kas jūs izbiedējis tā? ĻAUDIS Kas izbiedējis, aklais? Auka, lietus Un pērkons ziemas laikā! KURBADS Kas par auku? ĻAUDIS Pats nomests nost no krāsns, bet nemanījis. CITS Gan atkal vaļā acīm sapņoji? CITS Mēs mežā malku cirtām... Ņipri sala, Tik sviedros strādājot, vēl sasilām... Ar zobiem saulīte... CITS Pag, ļauj jel man, Mēs mežā malku cirtām... Laiks bij dzidrs, Un zilā gaisā, augsti, peldēja Kā gulbji balti sīki mākonīši; Sniegs saulē mirdzēja kā sudrabsakts Ar tūkstots dimantiem... Te nejauši Es acis pametu: - virs mūsu mājas Kā vērpats pacēlies melns dūmu stabs Līdz pašām debesīm, un mutuļiem No augšas dūmi kūp; stabs griezdamies Rauj līdzi mākonīšus viragā. I siena kaudzes aiznesa kā skaidas, Mēs pašulaik tas vedām gosniņām. Tad pēkšņi nodārdēja briesmīgs spēriens, Kā tūkstots pērkoņi, tā brīkš un brākš, It kā vai pušu lūztu pasauls ass, Un visa zeme likās drebinoties, Mums kājas saļima, mēs nokritām Tik dzirdējām vēl dobju dūkoņu Kā ratu rūkšanu, un aurēdama No visām pusēm auka plosījās, Tāds viesuls, it kā grieztos visa zeme. Kad atkal acis bailēs pavēru, Bij tumši sadūdzis viss apvārsnis, Un zem' un debess jaucās juku jukām, Ar tvaikiem pilna visa pasaule, Kā pirts ar garaiņiem, kad garu met. Visapkārt melna nakts; mēs domājām, Nu pastars gals; i saule nozuda... CITS Es redzēju i zvaigznes pamirdzam, I mēnestiņu sarkanu aiz dūmiem, Kad saule nokrita kā dziestošs skals, Tad sarkanuguns švītras laistījās, Pa visu debesjumu šaudīdamās Kā kāvi, kvēlot pašā dienas vidū... Tur dega pasauls ass un dūmi vēlās, Kā daždien ratiem asis aizdegas, Kad ritens netriepts pārāk aši rit. Bet drīz no jauna saule atausa Kā iepriekš, atgriezdamās dienvidū, Viss pārvērtās tik pēkšņi, it kā sapni. KURBADS He! ho! Še sapņa nau! Tu mana zeme, Tu būsi mana, mīļā līgava, Es tevi turēju jau savās rokās Un tavu karsto dvašu sajutu, Kad, manis apskauta, tu uzkvēloji. Es tevi atpestīšu, neraudi. Es zemi apgriezu ap viņas asi - Ko, mutes atplētuši, skatāties? Es šodien atmodos un atnesu Jums visiem līdzi jaunu dzīves rītu, Šīm rokām iecelšu jūs saulītē. Es zemes vaigu atgriezu pret sauli, Un ziemas vidū sāksies pavasars. ĻAUDIS Ak vai, tad malka paliks neievesta; Šai šķīdonī tik zirgus nomocīsim. CITS Ko darīsim bez malkas? Bērni sals. Kā alu darināt? Kā kurēt pirti? CITS Bet ziedons, ziedons, kā jūs viņa brēcāt! ĻAUDIS Iet siltums, alus, - ko tu niekus muld'! KURBADS Ek, kur tā malka? Tūdaļ atvedīs. ĻAUDIS Ceļš vienā dumbrā, nevar. KURBADS Nu, vai velns! Tad pats es jums to malku atnesīšu; Tik negaužat, bet esat priecīgi Ar mani līdz par jauno ziedoni! Lai viens nāk līdzi, citi paliekat. VAIRĀKI Es, es, es iešu. KURBADS Nāc, - jūs gaidat še! (Kurbads aiziet.) * ĻAUDIS Nu brīnums, brīnuma! Kā viņš piecēlies? CITS Kāds muldons gūlies, tāds i piecēlies, Tāds muļķīts, sapņotājs un pasakjānis. Šis apgriezis ap asi pasauli! CITS Bet māju taču viņš ir apsviedis, Vēl redzēju, kā viņš to cēla augšā. CITS Ak dievs, tas neliets, kur nu dzīvosim? CITS I krāsns, lūk, sašķīdusi! vai! ko nu? Kas nu mūs salā glābs? Kur vārīt ēst? CITS Tik postu vien viņš mums ir atnesis Ar savu spēku. Lielās, kāds nu spēks! Liels vīrs, kad klēpi malkas atnesis! CITS Nu, lielība jau naudas nemaksā. CITS Šis pestīšot mūs, lai par mums tad strādā. * ZIEDĪTE (Ienāk.) Kur Kurbads? Kurbads? ĻAUDIS Mežā aizgājis! ZIEDĪTE Jau projām? Kurbad! ĻAUDIS Malku pārnest iet! CITS Pa asij klētī, priedes raus ar saknēm Un sakraus malku, un tā mājās stieps. ZIEDĪTE Jā, tā viņš darīs, mazticīgie ņirgas, Un malkas virsū uzsēdinās jūs, Lai izvestu jūs visus svaigā gaisā. ĻAUDIS Jā, svaigā gaisā, pajumte jau vējā. ZIEDĪTE Jūs, ziemā sēdot, saprast nespējat, Ka ziedons atnācis, un baidāties. Jūs nepazīstat savu varoni. ĻAUDIS Kas tas tāds varons, pats iz aizkrāsnes. CITS Mēs zinām, kurā pirtiņā viņš dzimis. ZIEDĪTE Jo labāk, ka jūs viņu pazīstat. Viņš pašu ļaužu bērns un pazīst jūs, Viņš dzimis pirtiņā un būdā audzis, Līdz padibeņiem vārgu izbaudījis, Tam dūmi acis koduši kā jums, To aukstums kratījis un karstums svēlis, Tam bads un slāpes iekšas vandījuši. Viņš jūs no būdas laukā izvedīs Un ceļu cirtīs jums uz gaismas pili. Iz tumšiem dziļumiem jūs kalnā nāksat, Un skaistā, bezgalīgā pasaule Jums acu priekša mirdzot atvērsies. Neviena nebūs vairs tik nelaimīga, Kas raudot paliks tumšā kaktiņā: Zaļš dārzs visapkārt, zelta saulīte, Un bāru bērni dies un sildīsies. ĻAUDIS Bet ko tad kungi teiks? ZIEDĪTE Tur nebūs kungu, Tur visi brīvi būsim! ĻAUDIS Kas tad ars? Kas sēs? Kas malku cirtīs, sienu pļaus? ZIEDĪTE Tur nevajdzēs ne art, ne sēt, ne pļaut, Jums dzīva maize augs bez visām rūpēm. Kungs nejūgs arklā jūs, ne jūsu bērnus, Kungs neatņems jums sviedros gūto maizi, Jums kļavu gramzdu vietā atstādams; Kungs nedzīs savā kūtī gosniņas, Ko gadiem dzirdījāt un audzējāt, Kungs līkās muguras jums neliks šaust, Lai staltos pilskalnus tam sanestu; Kungs neliks saulē jūsu miesām- žūt, Ne linu mārkos mirkt, ne krusai kult, Ne sirmos matus vējiem plivināt. ĻAUDIS Vai, Ziedīt, ko tu runā; dzirdēs kungs, Mums visiem ļauni būs par tavām runām. CITS Bet tevi liks pie lielām dzirnām slēgt Un dienu, nakti tevi maldinās, Līdz rokas jēlas tiks un kājas tūks, Un acis degs kā vienās ugunīs. OTRAIS CĒLIENS Trešais skats KURBADS Lūk, tur tas augstums mani vilina - Ko tas no manis slēpj tik skaudīgi! Mēs ejam, ejam, kalns aizvien stāv priekšā, Ar plato muguru sedz visu tāli. Es neciešu, ka viņš man skatu sažņaudz, Es gribu brīvi visu acīm tvert. PAVADONIS Tik drusku atdusēsim, piekusu. KURBADS Jā, atdusēsim, dod tik viņu sniegt - Tad mūsu priekšā ceļos nometies Viss plašais blāknums gulēs, mūsu veikts, Un neliegs vairs pēc bezgalības tiekties. PAVADONIS Ak, kalna gals vēl tāli, kājas klūp, - Mēs velti nogursim, kad pretnieks nāks. KURBADS Kurš pretnieks niknāks par šiem kūtriem kalniem? Kā glūņas laiski guļ, tu kāp un kāp, Viņš tevi nokausē bez cīniņa, Kā mucā tevi tura augu mūžu. * TREŠAIS CĒLIENS KURBADS Man krūtīs dzīvo mīla bagāta, Kā balta jūra, pārpilna līdz malām, Kas ilgās kūsā savas bangas velt Un pasaulstālo zemes augumu Ar dzidrām rokām mīļi skaut un glaudīt, Un dzirdēt izslāpušos tuksnešus, Un sausās, neauglīgās smiltis veltīt Ar zaļu zelmeni un palmu audzēm. PRETBALSS Kas palmu audzes? KURBADS (Turpina) Kur manim izliet balto jūras mītu? Šīs biklās sirdis cieši aizslēdzas, Kā gliemezis iekš sava šaurā nama. Tās baidās baltās laimes lieluma, Kas siržu tumšos kaktos saspriestos Un, sienas izplešot, uz baudu vestu. - PRETBALSS Bet, nevaldāmais, vai tu nejūti, Ka tava laime viņus salauztu Un, sirdis izplešot, tās pušu plēstu; Viss asins pēkšņi jonī izšķiestos - Tu nāvi viņiem nes. ne jaunu dzīvi. - KURBADS Bet pēkšņais jonis baltas laimības! Kas garā dzīve vienos sīkumos? Un mūžam saules vērsmi nesajust! Aiz gļēvām bailēm, ka tik nemirtu, Jūs neiedrīkstat dzīvot! Jods un pērkons! Jums visiem jāmirst - spēka jums nau gan' - PRETBALSS Mums spēka nava diezgan. KURBADS Bet zemes visu augstāko, I debesis, i sauli pat Jūs spējat iemantot, ja atdodat Šo sājo, apnicīgo dzīvību Par savu sauli. PRETBALSS Ak, žēlo mani, beidz, es nedrīkstu! No tavu vārdu spēja straujuma Ik reizes sirds man nodreb dziļumos; Ik dzīsla dvēselē kā rauta sāp. KURBADS Bet vai ne dvēsle sāp kā - augot? Kā kauli augot sāp - Kad briestin jūtas briest un domas drūzmo, Un visas dziņas zeļot augšup stiepjas, Kā eglei stiepjas zaļas atvases. - PRETBALSS Ak, žēlo mani, beidz, es nedrīkstu! KURBADS Ikviens drīkst dzīvot, nāc, es tevi nesu. * CETUIRTAIS CĒLIENS Pretnieka runa Kā mazi bērni jūs tam paļaujaties, Bet viņš jūs aplam ved, šis vadātājs;, Kad būsat purvā, tad man atģidīsat! Jūs akli, viņš jums acis izdūris Ar asiem smiekliem un ar glumo mēli. Kā Pērse Gaujai acis izdūrusi, Un lielā upe mazai pakaļ tek, No īstā ceļa nogriezdamās nest, Tā viņš jūs apgriezis ar grinu roku. Jūs tēvu tēvu mājas atstāsat; Vējš durvis virinās un slēģus atraus, Sniegs grīnu miekšēs, lietus izgulēs, Un vārnas jumtos salmus izplūkās; Tad vilki sava: migu ievilks pirtī, Kur esat dzimuši, kur laime lēma Jums miera lomu rāmi nodzīvot - Bet jums jau jāiet, ķēniņš ved jūs prom, Jums rokā zīlīte, viņš sola jums Dot medni kokā, - skrejat medni ķert. Ko tēva mājas tam tā atriebās? Vai netīk tam, ka ļaudis piemin vēl, Ka pirtī dzimis ir šis lepnais ķēniņš Un līdzīgs visu zemākām no jums? Jums mājās jāatstāj - par kādu grēku? Ka viņu iecēlāt par ķēniņu? Kam bija sargāt jūs un jūsu mājās? Jums jāiet prom, - viņš dos jums labākas; Gan vēl tās labākās nau uzceltas, Ne līdums dedzināts, ne zeme plēsta; Vēl līdz tai siltai zemei jāaizbrien Pa bieziem mežiem, dziļiem muklājiem; Vēl siltā zeme arī jāiekaro Daudz niknu tautu jāizdzen iz tās, Kur vīri staigā, dzelžu bruņās kati, Ka šķēps un bulta atlec atpakaļ. Bet jūs jau dūšīgi, kas spēj pret jums! Un, ja ikviens tiks noņemts karavīros Līdz jauniem zēniem un līdz, sirmgalvjiem, Tad var jau tiešām būt, ka uzvarēsat, Un desmits virsaišu tad izdalīs To silto zemi, kura slacīta Ar jūsu asnīm. Jūsu nebūs vairs, Bet kas par to: būs mūsu Siltā zeme! Un jūsu sievas, jūsu meitiņas Gan ķēniņš nodos saviem virsaišiem, Kas aizgādās par tām, un to tie prot, Jo sen jau rūp tiem jūsu skaistules. * Skudru skats KURBADS Lūk, kā tie steidzīgi, bez miera tekā. Drīz šurpu skrien, drīz metas atpakaļ, Bez mērķa meklēdami, mūžam čum. VIRSAITIS Kungs, ļaudis zarus nes, ko guni kurt. KURBADS Lai, lai! es ne par viņiem runāju; Lai nes, lai kur sev sīkas guntiņas, Kur tagad sildīties, - tie negribēja Man līdzi iet uz mūžam silto zemi, Kur visus silda viena liela saule. - Šie kustonīši, lūk, tāpat kā tie Pa zemi rāpj un negrib tālāk vērties; Tiem acis pacelt laika neatliek Aiz sīkam, pelēkām, bez jēgas rūpēm. Tik mīlas laikā vien tiem spārni aug: Tad īsu brītiņu tie gaisos ceļas Un brīvi dejo saules vizumā, Bet atkal atkrīt muļķa ikdienībā. - Nu, skudrīt, augsti tevi paceļu, Skat' nu, cik plaša, skaista pasaule. VIRSAITIS Kungs, skudrām acu nau, tik taustekļi. KURBADS Jā, tekā vien, tai rūp, kā zemē tikt, Ā, iekoda; nu, ej sev atkal pūznī. Tāpat kā ļaudis: iekoda un zemē; Iz zemes dzimuši, pie zemes līp. VIRSAITIS Kungs, mēs jau ar... KURBADS Ko tu to: kungs un kungs, Līdz apnikšanai! VIRSAITIS Es tik piebildu, Ka mēs jau ar iz zemes dzimuši. KURBADS Jā, jā - es velti cerēju: iz saules. Nolādētie! bet es, es gribu saules! (Ienāk citi   k a r a v a d o ņ i.) * Brauciens ar ērgli KURBADS Es tikko gūvu jāšus uzsēsties, Kad, spārnus sizdams spējā rāvienā, Viņš augsti gaisos uzvijās ar mani, Ka elpa metās man un pakrūtis, Kā nagu grābtas, pēkšņi sarāvās. Par diviem mirkļiem, tik, cik bulta skrien, Mēs jau pie debeša, kas karājas Pār pašām galvām mums, kā krācošs ezers. Un neviļus es sakumpu, bet, lūk, Jau nakts man apkārt, ūdens tvaiki šļāc No spārnu sitieniem, Un acis, ausis, deguns ūdens pilni. Bet, lūk, jau cauri: ezers peld zem mums, Un ērglis, plaši spārnus izpletis, Slīd slaidi pāri mākoņkalnājiem, Kas sašķeļoties lēni lejup grimst, Drīz šķīst, drīz balstās, līdz pa mazam gaist, Un debess atsedz baltos plīvurus No skaistās zemes, kas tam pretī smaida Un gozē jaunos zaļos locekļus. PIEKTAIS CĒLIENS KURBADS (Smilšu bedrē, krāsmatā, cirtis tikt laukā.) Ko?, piekusi tu ar, tu mūžīgais? - Tu, lielais seklums! Ko? Vai Kurbads stiprākā? Uf! - Nu es teikšu tev vissvarīgāko, Kas visas dzīves gala vārds un spēks; Tik tagad es to skaidri sapratu Un lielo pasauls mīklu uzminēju - Nost, nost! - nu cīņā būs mums brīvas rokas - Ā, nost - tad dzirdi - nost, tu riebums, zemais! ZIEDĪTE Teic, teic! vai! pagaid'! rauj, rauj, rauj, rauj, rauj! Še roka, turies, vai, tavs aklais spēks! (Tiek atmesta no icverdošās smilts.) Dievs, steidzies! neļauj, gļēvais! Kauns un lāsts! Tās tava paša miesas! Pērkon, sper! (Iz zemes dun, un Kurbads izsper smiltis.) Tu pats, tu pats tas pērkons, Kurbad, Kurbad! Tic vēpļi augšā! pats, viens pats! Teic, Kurbad, Teic vārdu, kas mūs pestī, teic! KURBADS Mēs veiksim! ZIEDĪTE Mēs veiksim? Jā? Vai tas tavs pēdēj's vārds? Bet mīkla, mīkla, kā to atminēt? Ko darīt? Kas mūs glābs? Tu mūsu spēks! - Ā, atkal pērkons dun iz dziļumiem! Vai gala vārds ir cīņa, cīņa, cīņa -? KURBADS Ai, ai! ZIEDĪTE Ai, ai! es tava spēka bērns! Nost, zeme, nost! es tevi sadriskāšu, Tev vaigu saskrāpšu, tu vitīgā! Tu viņa zaļās rokās dusēji, Un Kurbads lokā tevi ripināja - Nost, nost, dod viņu atpakaļ! Man pieder Kurbads un ne tev! Mans saules bērns! KURBADS Ho, hoi! ZIEDĪTE Ho, hoi! KURBADS Ai, ai! ai, ai! ZIEDĪTE Vai, ai! Vai, atsviež, smilts sit acis, acis tumst! Ar smiltīm mute pilna, zobos šņirkst - Tu, zeme, uzveici - mans saules bērns - (Pakrīt.) Ņem, Kurbad, mani līdz! KURBADS Ho, hoi! ZIEDĪTE Vēl dvašo! Kurbad, Kurbad, Kurbad! KURBADS Ho, hoi! ZIEDĪTE Ho, hoi - - - viss klusu, rimis, aizgājis - Nāc, iesim, saules bērns! Ho, hoi viņš teica Še ir tavs spēks, mēs iesim, Kurbad, veiksim!

RAINIS Kurbads Nepublicēti fragmenti PIRMAIS CĒLIENS I Kas tur tā rīb un brākš? - Tur Īliņš nāk. ĪLIŅŠ Še jūsu malka būs. - Vai, sētmals grūst! Viņš visu māju grib mums izpostīt! ĪLIŅŠ Ko brēcat vēl, še malka! - Vai, tavs spēks! (123781/77) 19.4.8. I vai II? - Es lāča dēls, iz varas lauzta klēpja, No pārspēka es radīts kaislā priekā, No nīstas mīlas ieņemts niknumā Un nēsāts atriebībā, dzimis dusmās, Ar ilgām sasprangotos pretspēkos. - Es dzimu druvas vagā, zemes meita. Tu ticis tēva dēls, tu krietnis tautiets. - Ak nē, tas neesmu, es esmu cits - - Kas tad? - Ē ko, tāpat, laid mani mierā. (123781/128) OTRAIS CĒLIENS (123829/22) II Cērt šķērsu avotam ar zobenu, Ka asinis vien apjūk., - nu var dzert. - - - Tie darbi nu ir visi izdarīti - Nu jāsim tālāk. - - - Tu neeji pa priekšu - pats es iešu. (23108/26) II Tavs skaistums Uz mani staro sarkankarstos viļņos, No viņa zeme deg zem manām kājām. (123829/19) II ? I. Mēs gribam tā, kā vecos laikos bija, Kad visi ēda, visi strādāja, Ne kunga bija kas, ne mans, ne tavs. Kā dieva ausi visi dzīvojām, Un visiem bija miers un pilnas klētis. Neviens mūs nedzina un nekūla. Viens otru neskauda, bij visiem gan'. Viss kopu manta, visu dalījām. Ne ķildu bija mums, ne nemieru: C. Ne nepaklausības no jaunajiem: Vēl vecos cienīja, viss gāja labi. Ne tā kā tagad. - Ko tad vecos cienīt, Kad labos laikus nejēdza tie turēt. Tik viņu vainas dēļ viss izputēja, Un cēlās kakla kungi, virsnieki. V. Ko, zēn, tu iedrīsties? Vai klusēsi! Pret ienaidniekiem sargā virsnieki, Jo nāca leiši, visu izlaupīja. I. Ko paši negaiņājat naidniekus? V. Jā, gaiņā! Klusu, zēn, tev slapjš aiz ausīm, Te gudru vīru vajag. Ī. Jā, bet nule Tik māte gudram vīram šūpli kar. (123829/23) TREŠAIS CĒLIENS III Bet visa būda bija apšķīdusi NO vienām asinīm iz liktens trauka. - - - Par lielu zvēru tiks, Ka. viena puse mutei būs pie debess, Pie zemes otra, lai to norītu. - - - Tai pašā brīdī Tas zobens sabira Un izklīda. - - - Vai tie nau silti brīnumi! - - - Ar pirkstiem vien es tevi saspiedīšu, Ar vienu pirkstu izsitis caur sienu. (23108/26) CETURTAIS CĒLIENS IV Es prasu daudz, Par daudz, bet nāks varbūt pēc manis cits, Kas neprasīs no ļaudīm it nekā, Kas viņus nelocīs pēc savas gribas, Ar varu neraus sevim līdz kā es, Kas nedusmos kā es un netiesās, Bet tikai novēros un sapratīs, Un lēnām acīm it kā siltām saulēm Uz visiem smaidot mīļi noskatīsies. Bet vai tad būs ko censties? būs vēl darbs? Vai to vairs nevajdzēs? Es nezinu. (123829/29) IV Es nevaru jau mirt, Man spēka ir par daudz, Ik katras dzīslas galiņā tas tvīkst, Kā dzirkstes iziet spēks iz maniem pirkstiem, Kā kvēļu ogles es to apkārt kaisu, Še ņemat, man ir gan'! Priekš visiem ļaudīm tiks, i nabagiem, Tiks visi bagāti ar zaļu spēku. Es esmu dzīvs spēks, es nemiršu. - Vai tu tik stipris? Vai tu spēj mūs glābt? - Ja dzīves spēks jūs neglābs, cits jau ne, Es esmu jūsu spēks. (123829/31) IV Nu kas par to, ka postā aizeju? Vai diezgan neesmu es izdzīvojis? Vai tādēļ paliks nedarīts mans darbs? Vai tomēr veco neesmu pārspējis? Un laikos cits nāks, kas arī veiks. Vai pats es negribēju postā iet? Iet postā labāk nekā padoties. Viens vienīgs prieks man pasaulē ir cīņa, Un cīņa, tas ir veikt un bojā iet. Ir telpas izkarot priekš labākā, Ir pašam sevi mirstot piepildīt, Ir pašam sevi veikt un gavilēt. - - - Iz nāves ceļas jauna dzīvība, Un ceļš un līdzeklis ir cīņa sāpēs, (123781/69) IV Bet dzīvas būtes bezdibeņiem apkārt, Kur beidzas pasaules un mūžība Un laiks un telpa gaisā rēni gaist. Tur apkārt stiepjas dzīves visumam Kā cieta dzelža bruņas uzstīpotas, Kā varavirums kvēlošs apkārt liets, Kas spiež un kopā velkas atsalstot. (123781/84) IV Bet briesmīgs bija kritiens. Viņš cauri izkrita trim pasaulēm Un lejā paģība, kad atmodās, Tad redzēja sev priekšā stiepjamies Tik mūža klajumu, un notālumā Tik kuplis koks, - tas viss. - - - Nu kā jau bērni, katra nieka baidās, Būs jāuzkāpj vien biedros nabadziņiem Un jāapsedz, līdz negaiss pārskrējis. - - - Pie lielā akmeņa to redzēsi Kā roku kustamies, bet tā nau roka, Tas briesmīgs zvērs, met tam ar sitamo. - - - Trīs dienas, naktis ērglis mani nesa Uz augšu vien, uz augšu vien, līdz beigās Jau redzēt virszemi, te gaļas aptrūkst, Un ērglis sāk jau saslīgt. Nu, ko nu? Bet tagad atlaisties jau ne par ko. Iz kājas labāk izgriežu sev ikrus Un pasviežu tos pašus ērglim rīt. - - - Līdz ceļgaliem iedzina to zemē, Sāk kast ar nagiem zemes, ārā kļūt. (23108/26) IV Iekš manis ir mans noslēpums, un pats Es nespēju to atslēgt, zemes klēpis To laikā atdzemdēs uz saules gaismu. Pār pļavām, purviem līdzi saule spīd, Pār labiem, ļauniem, vai tu spēj tai liegt? Vai vari ceļu rādīt vēja pūsmai? - - - Es sauli esmu nonesis uz zemi, Es kungs pār gaismu un pār siltumu. (123781/86) IV Vēl paša pusdiena, jau ēnas garas. - - - Kur ēna. aizsniedzas, tur cauru dienu Vairs salna nenozūd. - - - Jau zeme cieta, kāja neiegrimst Ne sūnu tīrelī. - - - Guļ jūra pusdienā kā aizmigusi. No abām pusēm mežs tai apkārt sniedz, Lai savās rokās jūru strautu. (123781/85) IV cēliens Kad atstājām mēs savu pirmdzimteni Tais augstos kalnos, tālos augstumos, Mēs saulei sekojām, kur viņa noriet. - - - Mēs bijām arāji un maizi ēdām. - - - Bet gara ceļā nīka daža cilts No smagiem pūliņiem un niknām cīņām, Pirms bija sasniegts mērķis cerētais. Tā gadu desmitus mēs maldā gājām, Un, ja jau bijām zemē apsēdušies Un sējām maizi, - gadiem paejot, Mums ļauna rūsa sāka maizi kost, Un liela miršana pār ļaudīm nāca - Mēs atkal cēlāmies no siltām vietām Un gājām tālāk meklēt maizes zemi, Līdz beigās atradām šo dievzemīti, Tur rudzi, mieži aug mums griezdamies. Dievs paklausīja mūs un sērgu beidza. - - - Uz zemes mātes mūsu tauta aug caur visus barojošo rudzu sēklu. - - - Vai še gan rūsa mūsu maizi kož? Vai ļaudis mirst, kad maizi paēdas? - - - Mēs esam arāju, ne kara tauta, Iz zemes klēpja savu spēku sūcam. Kam viņa pilsētu mums vajaga? - - - Bij šogad liela mūsu bērnu raža, Būs pilnam arāju, būs kara vīru. - - - Tā pils, ko cēli tu, bij miglas pils, Tas kalns, ko kāpi, tas bij mākoņains. - - - Tev priekšā maiņas nedroši ņirbainas Kā mēnessgaisma strautā spoguļojas. (22815/3) IV jeb V Varbūt III. Tā ir tā cīņa ar dievu? Bet vai tad mūžam riņķo? Kas ir beigās? Kas beigās ir? Tu neatbildi. Klusums. Kas beigās? Klusums. Vai tā atbilde? Vai beigās klusums? Sviedros mani met, Mans gars ar varu laužas. Briesmas, briesmas, Tev šausmas acis pleš. Tev mute veras, Bet atbilde tur stingst. No spara gurst Pats spēks. Tu briesmīgais, tu pušu lauz Šīs esamības varu, vai lai plīst Viss debess, tērauds lokās, kas zemi tura. Un saul' un zvaigznes sargādams no tā, Kas nau, kas ir, ka nevar izdomāt, Kur ārprātā ik asins trauciņš sprāgst. (123781/69) [IV vai V] No debess nevar izklīdināt gaismu, Nedz saules lēkts ir aizkarams ar segām. (23108/8) V jeb IV Nu esmu atkal tur, kur iesāku, Viens dzīļu, drūmis domu dumbrā, Un lēni stiegu: cinis, sakne, zars Nau tureklis, ne balsts, es viens un viens. Iet mākons vienaldzīgs, vējš svilpjot skrien, Un smagi piemirkušām drēbēm Kāpj aklā migla. Man še nesapūt. Es viņus visus rāvu savā rokā. Jūs neizbēgsat, klausīsat, es kungs. (123781/69) PIEKTAIS CĒLIENS V N a k t s Starp debesi un zemi spraucas nakts Ar rupjo bezveidīgo ķermeni, Kā rokas izstiepdama tumšas ēnas. Gan saule gainās staru pātagām, Bet nakts tai pretim atveļ mākoņus Kā milzu kalnus, kaudzēm kraudama Un visu telpu pilnu piebāzdama, Ka zaļai zemei dvaša aizraujas Un gaišais jautrums nobālst debesīs. Jau saule asiņo iz tūkstots vātīm Un, asnīs nobridušies sarkani, Stāv mākoņmilži - Jau tūkstots, tūkstots, gadu saule cīnās, Bet nakts tik atkāpjas, lai atkal naktu Aiz pasauls telpām visā plašumā. Jau sen bez pretestības valda nakts - Un naktij nau no cīņas jābaidās, Tā var tik uzvarēt, bet nevar zaudēt, Jo viņai nau nekā - tik tukšums vien. Tās miesas neveco·no dzemdēšanas, - Tai bērns krūtīm nesūc dzīvību. Tā savu spēku cīņā neizlaiž, Tai radīt nevajga, bet tikai postīt, Tā nekvēl radītāja kaislībā, Tā, būtes sildot, pate nesadeg, Tā sēklu nekaisa iz sava pūra, Priekš brāļiem nelej savas asinis. Nakts, saules padzīta, aiz kalniem (purvā) lien Un snauž, un glūn, kad saule piekusīs Ar dāsnu roku kaisīt gaismas sēklu, U nakts var atkal izlīst: gaismu mākt. - - - Nāk nikna melna nakts un plašā segā Tin vientulīgās, sakumpušās būdas Un kailos kalnus līdz pat galotnēm. - - - Un sniegu met un biezu tumsu sedz Ap katru vientulīgu uguntiņu, Lai viena valdītu pār visu tāli Un viņas varā būtu ceļinieks Bez glābiņa - - - - Kad vakars elpo nāves baigām krūtīm. - - - Nakts dziļi tumšās segas svētā rota, Tu pāri austais sudrabotais plīvurs, Kas smalkās staru stīgas izstiepis Pār blāvām pļavām, dzirksteļainiem strautiem. - - - Jau vientulība savas melnos lokus Sāk lēni, tāli vilkt ap tavu galvu. - - - Nāk ziema - vecene ar ledus acīm. (123829/45) V cēliens - - - Nolādētā, kā mēma, klus un klus - Es nepadodos tev, Mēs tomēr veicam tevi - uzvara! - - - Tu bezveidīgais pretnieks, kur tu esi? Kur tevi grābt? Viņš izgaist. Atkal spiež. Visapkārt, augšā, lejā, sānis spiež. Kalns sabrūk virsū, sīkas zemes brirst, Zem sevis kāja nerod pamata, Kur cieti atspertos. Ja dzelzu ķēdes mani zemē vilktu, Es viņas saraustītu gabalos - Bez veida, nevar tvert, ne sist, ne raut. Un balsis vējā ņirgājas - Nu, pasauls apgriezējs, nu tevi griež, Nu griezies pretī, Īliņ = viesulis! Jo niknāk griezīsies, jo dziļāk grimsi. (Divi vien Īl. un Ziedīte, zemes brūk II. virsū un velk dziļumā, liktens bedrēs.) Tik sargā, Ziedīt, augli savās miesās! (Ziedīte ar rokām plēš zemes nost, II. cīnoties izspļauj zemes laukā, kā vulkāns. Padzirdas darba dziesma, aizvien klusāk, Pats dzied to.) Nolādēta, tu mēmā! Klus un klus! (Zemes trīce: Īl. krūtis cilājas un cīnās.) - - - Še manu dvašu ņem, mans mīļais dēls, Un dvašā lai mans spēks iekš tevim iet. Un, kur no dvašas vēsma garām klīst Uz tukšo klaju, tur lai zaļo zeme. Es kāpju zemes tumšos dziļumos Tur mūžā peklē dzīvu elpu nest Mans brīvi darbojošais spēks tur rims Un apslēpts, saistīts klusi gaidot gulēs Gangaras mūžības, un tik pa laikiem, Kad apgriezīšu nogulētos sānus, Vēl zeme nodrebēs un uguns šķīdīs, Un manas gultas karstās dūnas šļāks. Uz ziemas miegu aiziet lāča dēls, Tur guļā Zemes māte mani dzirdīs ar baltām asinīm iz savas sirds. Es kāri sūkšu skaidros ūdeņus, Kas tavās dzīslās slēptiem lokiem rit. - - - Tur laikam gals, tur nau ne vakara, Ne jauna rīta. - - - Nogrimst prūšu kāpās, tekošās smiltis vai purvā (purvos bija elle). No satricinājuma zibeņi šaudīs zilā gaismā un iz purva pa tumsu zudina uguns liesmas, kad Īliņš atgrūž zemes nost, kė krāsni atdarot, liesma uzliesmo. (123781/164-165) V Kā vālēs velti balti mākoņi Guļ krastā viļņi, sniegā sasaluši. Aiz rindas rinda tāli jūrā iekšā Pa lieliem klēpjiem kopā sadzīti, Ne soļa līdzena: kalns klūp aiz kalna. Kā pagurstot tie cīņā cēlās, krita, Tā veikti sastinga, un stingumā Vēl cīņas nemiers cīņā aicina. Aiz tālāk pieplokošiem viļņu sniegiem Sedz jūru ledus - skaidris, gluds, bet ciets Kā vizmas tēraudbruņas, kuras slēdz Uz mūžiem slogā piekusušo jūru. Cik, tāli acis sniedzas, ledus viz, Tik vienam melni zili plankumi Ar spodro zaļganumu kopā slēdzas Un bāla migla guļ pie apvāršna. Viss kluss, guļ jūra, lēni mirgo sarma. (123829/64) V Tev dvēslē dziļa klusēšana klāsies, Par visām jūras dzelmēm dziļāka. Tur tev būs jāuzņem viss pasauls troksnis, Viss laiskais nespēks, visa muļķība, Viss ]aužu <ļaun>prātīgais izmisums Līdz nāves baiļu asiņainiem sviedriem. (123831/121) V Ko tu guli, mālu grozs, Uz tās mūsu dzirnu puses. Tavas acis negrozītas, Tavas dzīslas nestaipītas. - - - Tev laime laikam guļ pie akmeņa. - - - Pa gaisu melna švītra nāk, Un melnajam pa acīm šaujas uguns. (123781/120) V Par ātru Īl. sasniegtu pilnību, kamēr masa vēl nebūtu gatava. Lūk, augu dienu jau kā kauko jūra, Veļ draudot bangu drausmas vienā balstā, Pār vilni vilni grūžot, ka tie spriežas Un lūst, un sašķeļas, un putās šķīst, Bet pāri, cauri, garām jauni spraucas, Ar varu kāpj un kāpj pret lāpu vaļņiem. (22730/1) TEKSTA FRAGMENTI BEZ NORĀDES UZ KONKRĒTU CĒLIENU 5.5.8. - Viens senāk klausījies, kā putniņš dzied, Un tā tam ticis, ka viņš nostāvējis Tur tūkstots gadu; nevarējis beigt Ne putniņš dziedāt, ne viņš klausīties. Īl. Ak vai, cik skaisti! - Klausies arī tu! - Īl. Tu pats tas vīrs, tev būs tie tūkstots gadu - - Es, dēls, jau sen vairs gadus neskaitu - - Es ar tā klausītos - Un mūžīgs būsi - Tāpat, lūk, sirds: Kā pukst un pukst, bet klusāk staigā asins (spēks) Pa visām dzīslām kāpj kā zaru zaros, Lej kalnu kanniņas, met vākus ciet, Tek lejā, augšā spēks (pats) un stiepj, un spriež; Tā aug, tā aug, nez kā to miesas turēs. Kā piebriedusi roka! Klau, kā skan, Kā sīka dziesma, gadiem viens, bet citāds, Tā putniņš ar. - Par tūkstots gadiem atkal Tā dziesma atgriežas. - Lai neatgriežas, - Kur likt nau vietas, jauns un jauns nāk klāt. - Viss mūžos dilst, un visu apēd laiks, Cik spēku rīj, tik rit. - Lai nava tā! - Mums citād' nejust laiku - Lai tā nau! - - Mans dēls, tu jauns, tik jauns! - (123781/131) 23.5.8. (123781/109) 5.2.9. Uu! Uu! Ko vaļa durtiņas? Vai vējš būs atgrūdis, vai kaimiņš vilks Būs noēdis man skaistas dūjiņas. Un jaunas ar nevienas nenoķēru. Drīz teicās sūtīt visas deviņas, Bet ļaudis nolaidīgi, aizver vien Uz brīdi saimniekaci, tūlīt slinko. Es, nabadziņš, no darba kauli nogurst, Tos meslus piedzenot. Jau kājas basas atspiedis, un kauli sāp. Nu šurpu, laukā, manas dūjiņas. (123829/63) Sīks sniedziņš, putējis pa ceļa grumbām, Kā balti miltiņi guļ izkaisīts Uz melnā maizes klaipa. - - - Pret rītiem tumši stājies priežu sils Starp baltiem laukiem un starp miglas gaisu, Bet pāri kalniem kāpj no ziemeļiem Gaišpelēks, bezkrāsains un izplūdis, Un visu dzēsdams, putensmākonis. - - - Pa tumšām švītrām meži augšup stiepjas, No melnās upes kalnā uzkāpjot, Un katra švītra bālē, tālāk kāpjot, Jo gaišāk zīmēdamās pelēkumā, Līdz beigās vienmuļš balts, bez krāsas debess. (123781/87) Ī l a   r a k s t u r o j u m s Nē, meža biezokni es nemīlu, Tas ani māc ar savu tumšo ēnu, Man dvašu aizņem viņa šaurais gaiss. Man vajga plašuma, kur atņemt elpu, Un svaiga, saules caurstarota. gaisa, Kas, zaros nespriezdamies, brīvi plūst. (123829/3) I.   m o n o l o g s   K l a g e   d e r   S e h i r s u c h t s Gar ciema malu bērni pļavas brien, Vīj vaiņagus un meklē kameņmedus. - - - Iz meža dīvaini un dobji Drīz klusi šņāc, kā odzes slēpdamās, Drīz tūkstots balsīm tāļi kauc kā kari, Kā vilki gaudo, zirgi zviedz pa starpām, Un vecais mežatēvs pats aizrēcas, Ka kokiem lapas raujas čokurā. - - - Kā dziļu noslēpumu glabā mežs, Un tūkstots balsis maigi vilina. Aiz tumšiem zaļiem plīvuriem tās sauc, Tās sola zeltā austu laimību Un glāžu pili daili zilām acīm; Tik saldi dzied, bet dziesmām cauri skan, Kā žēli, klusi balsis slepu elso, Kā izvārgušas mūža vientulībā, Kā apspiestas no nezināma sloga, Kā pestīšanas bikli lūgdamās Un dzīves kārodamas. Man mūžam miera no tām balsīm nau, Es klausos, visur, visur viņas elso. Te klusi, klusi, it kā bīdamās, Ka mana asā auss tās tikko jūt, Te spēji sēcot, tomēr saprast nevar. I priedes sten, kad vētra viņas loka, I pate vētra gauž. (Daba arī jūt ilsas: grib attīstības, kā jau līdz šim attīstījusies, pa ģeoloģiskiem laikmetiem.) Un ļaužu dziesmās skan man pretim elsas, Un viņu skatienos mirdz žēlabas, I smieklos līdzi skan, pat zobojoties, Kad lūpas dzeldinošas dzirkstes met Vai dūmus izgrūž rājoties, Man liekas, sāpes viņu krūtīs glūn, Tik pakalpīgās lūpas grib tās slēpt. - - - Šīs nopūtas Caur tūkstots krūtīm likās gājušas Un visas mokas smēlušas iz tām, Tik smagas viņas bij un asru pilnas (rasotas, valganas). (123829/47-48) Jau saule nepaspēj vairs zemi žāvēt, Ik rīt' tā biezos miglas blāķos kūp Kā lietuspilni ceļinieka svārki Pie karstas krāsns. Bet, pirms velgums žuvis, Jau saule laižas, atkal lietus līst. - - - Es zemi esmu apkārt apgriezis, Es arī sauli zemē nonesīšu. - - - No rītus salna koda zaļumu, Bet bieži debeši drīz zemi sedza Un, silti ietinot, to sargāja. (123781/88) Iz nakts mēs atnākam un ejam atkal Uz lielo, nebeidzamo gala nakti. Uz mūžu naktī atskatāmies atpakaļ Un priekšā redzam vis to pašu nakti. Kā zibens pazibsnī sīks gaismas stars, Viens vienīgs mirklis garā, garā tumsā, Un tur tas stars, tas mirklis. (123781/87) Kā gatavs, briedīgs, sulu pārpilns auglis, Kas ir līdz galam sevī piepildījies Un pāraugt, atdot sevi ilgojas, Pēc stipras rokas lūko, kas to plūc, Arta. Pelni uz lūpām. (123781/11) Vējš sausās smiltis skriedams saceļ gaisā, Un vieglie putekļi drīz nesot klīst, Caur pļavu strautiņš klusi urdzot rit, Līdz lēni veldams gludus akmentiņus Un sīkas smiltis, zālītes un dūņas. ik dienas vēji pūš, un strauti rit Jau gadu simteņiem bez apstāšanās. Kas viņu vēro, kas pēc viņa prasa. Un, lūk, tos kalnus aizcēluši prom Un dziļas jūras piebēruši pilnas. - - - Tik nepieredzēts brīnums, cēli skaists, Vai stindzinošas šausmas pēkšņas spēj Jūs raut iz domu parastības loka. (23108/27) - - - Vai kaklis aizraujas no lielas sirds. - - - No kūsājošām dusmām krūtis tūkst. - - - Iz ribām niknā dūšā laužas sirds. - - - Un karstu dusmu pārpildītās krūtis Tik ribas satvert spēj kā stīpas mucu. - - - Gar pašu upes līmeni velk vējš, Bet baltās ūdensrozes sargājot Ceļ zaļas lapas savus platos spārnus, Kas laiski gulēja uz ūdeņiem. - - - Gar visu stigas malu zaļā pļavā Ņirb raibi sarkanzelta taureņi, Man apkārt lidojot un ceļu rādot. (23108/50) (123829/39) Laukums, izsalcis pēc asins, Lasa tūkstots miesas kopa, Stingi gulēt pīšļu klēpī, (123781/80) Ar dadžiem apaugusi pekle. - - - Tev ozolspraigā bāru iespriegšu. - - - Tas pretkalnē viss saulē gozējies. - - - Jau tālumā es redzēju ko spīdam, Tad nāca tuvāk, tuvāk, kamēr beigās Viss tilts no zelta bruņām atspīdēja. - - - - Kas te par svešu smaku manā alā? - Pa pasauli pats skriedams saodies, Te pārnāk brīnīties. (23108/25) (23108/3) Vēji kauj mākoņu ripas. (123829/40) Top stingri locekļi un vaigi sārti Kā mūžam jaunā dzīvība no skata. (23108/9)

RAINIS Kurbads Radāmās domas SLOBODSKAS LAIKA RADĀMĀS DOMAS <Īl. ir Herkuls, tā pati varoņteika ar traģiskām, cilvēciskām beigām. Mācītāja meita var aplinkus norādīt uz Herkulu: viņš nesa uz saviem pleciem pasauli. Īl. to apgrieza apkārt. (Dialogs viņu strīdā, kur ĪI. no tās atsvabinās.) - Tu esi mūžīgs, visos laikos, kā Helena.> - - - Kā Antejs. Īl zaudē spēku uz Vācijas svešās zemes. Radīšana ir prieks, darbs - lāsts. Negrib redzēt rītu, pieceļas noguruši: darbs. Kontrasts: viņu iziešana darbā un viņa. Viņi ir žultaini, skaudīgi, jauni, drūmi. Viņš iziet labs, priecīgs. - - - III, varas augstumā, vecis runā viņam par nāvi, ka valsti gan uzcēlis, bet kas to vēlāk sargās no ienaidniekiem - visi jau pieveikti. - Bet pēc tavas nāves sacelsies. - Nedrīst, es nemiršu, es visu pārspēto milžu dvašu iesūcu un viņu spēku. Nau ko baidīties. - Vajaga visiem būt kareivjiem. - Nē, lai viņi, miera ]audis, kopj druvas. Viņi jau tā kliedz miera. Es viens sargāšu. - Visiem jātiek par varoņiem. - Īl. smejas. (23108/2) Īl. iepazīst dabu, apkārtni, dievu un sāk tiem pavēlēt, tos lietot savā labā. Mūžīgs protests. Ideālu realizēšana dzīvē. Negrib būt ierocis citu varu (dieva) rokā. Dzīve še virs zemes ir mērķis, ne līdzeklis uz savienošanu ar aukstāku būti. Dievs sarunā ar Īl. ļaunums un ciešanas ir vajadzīgas, masai sevišķi jācieš priekš augstāka mērķa, sāpes ir, ilūzija, zemes dzīve tikai ceļa gabals uz augstāku dzīvi  debesu, dieva laimi. Visa cilvēku darbība tik realizē augstāku, ārpus zemes stāvošu iepriekš noliktu mērķi. Vēsture attīsta elementus, iz kuriem izaug soc. ideāli. Ideāli nekad nau sasniedzami. Katra cenšanās dzīvi še ierīkot labāk ir ilūzija, surogāts, kurš atstāj dvēselē tukšumu. - - - Patvaļīgs, kundzisks, bet neko priekš sevis. I Priekšpavasara II Pavasara III Vasara }         -   Noskaņas IV Rudens V Ziema Ziemas atskaņas, vecis nak, pēc ziemas. Īl. redz kušanu un pavasara iestāšanos. - - - - - - <Īls iet par lēnu, bet tomēr dzīve ir labojusies, viss attīstās pamazām, salas top pa smilšu graudam. Daudzums un laiks visu iespēj: dzīvei vēl daudz laika, daudz sēklas un spēka, vēl nau uzvarējusi.> - - - 1) Ne: izrādīt līdzcietību un runāt par aizgādības priekšmetu, 2) bet: vērst uzmanību uz darbojošas subjektu vēsturiskā darbībā. Ļaudis -ir subjekts, ne objekts priekš Īliņa. 1)No sākuma Īl. ka viens iz ļaudīm darbojošais subjekts līdz ar masu, 2)Tad pats atdalās no ļaudīm un sāk tos lietot kā objektu, tādēļ krīt. Pats subjekts - ar atsevišķiem mērķiem, tādēļ kompromisi(?). - - - Nedabiska mīlestība uz tālo, neredz tuvo vārgu. Varbūt te labāks konflikts nekā augstē[?]! Ļaudis labprāt paši upurējas, neprasa filantropijas, ja vien sasniegs tāļo mērķi priekš visiem, bet šo ļaužu vēl maz. Pretējs elements jaunie lielmaņi, viņu kalpi, saimnieki, kas pašiem kalpi, - negrib atstāt savu zemi un meklēt silto zemi. Īl. nekad neatdalās no ļaudīm, retie atmodušies iet līdzi. Īl. taču dzīves spēks ??????????? ???????????? ne starp jauniem un veciem kungiem, ne starp ļaudīm un veciem kungiem. Īl. pie ļaudīm. Jaunie kungi lēti padodas vāciem, kad tie sarga viņu valdīšanu pār zemajiem ļaudīm, kaut arī ņem meslus. - - - senlaikos nebija vieglāk, visi strādāja grūti, nebija izgudrots arklis. - - - - Te ir tik daudz darba, tik daudz asaru, ko remdināt. - Dari tu to, tev ir maigas rokas, es pats gribu postu nožņaugt, es gribu atrast laimi un atnest to viņiem, lai arī tas būtu tālu, 1000 gadu attālumā, tomēr es iešu, ja es to neatnesīšu, atnesīs pēcnācēji. (23108/3-4) IV Ne tikai skauģis, bet arī godīgs piekritējs, kas par viņu bija izmisis. Viņa pārvarēts, velns vai kalnukāpējs pieņem viņa veidu, ņem viņa līgavu un iet darīt viņa darbu - uz Vāczemes liktens bedrēm. (?) Atkrīt no viņa, izsamist par viņu, ienīst un apkaro, gan baiļodamies. (Dora par mani un Resno: es viņu neaudzinājis, citus gan.) (Jau agrākos cēlienos attālinājies no viņa) Velns samaitā darbu, dara to kaut kā. V Masu. viņš domā ticošu un uzticīgu, bet, kad viņu uzsauc, tie nespēj sekot, daži pat negrib, netic, - nau mācījis. Pats uz sevi vien palaidies, bet pasaule attīstās nevis caur vieneniekiem, lieliem ģēnijiem, bet caur daudzumu, gan ne daudzniekiem, ne caur pastāvīgu progresēšanu, bet caur atdzimšanu, daudzām paaudzēm, caur miršanu un dzimšanu, caur maiņu. Skats mūžībā, vienenieks iet bojā un ceļas augšā līdz ar masu. Saules izzūd, bet visums paliek, un tas taču nau nekas, cits kā sauju un mazo planētu, un meteoru, t. i., ģēniju, talantu un radīt nespējīgo, masa. Konradi par iznīcību, taču bez naida. Zemes vientulība. Masa ir galvenais, viņa ir mērķis, viņa ir ,jāaudzē, jāmāca. Zaratustra meklē augstos, bet jātaisa maize iz akmeņa, ne iz izmeklētiem miltiem. Viņš tomēr - bez apziņas, negribēdams - sējis masā, mirst ar cerību, ka masa augs, ja apzinīgi sēs. - - - II? varbūt III, IV Uzvar velnu (talantu), tie kalpo viņam: dod nu tu darbu. Tu esi spēcīgāks, gudrāks, tev jāzina, kas darāms. Viņš to neievēro, dzenas pēc citiem, par daudz lieliem, neiespējamiem mērķiem, t. i., īsteni - pēc nezināma: vistāļāk, ilgas. Kad tie sasniegti, ceļas atkal jauni, bez gala. Faustisks zināt, te: izdarīt, iekarot. Nicina vājos: darbs tik gribēt! Bet viņi nemāk gribēt. Viņi saprot tik sīkos mērķus, ne viņa neskaidro, tālo. (Napoleons ar savu traģiku: nau varējis laikā apstāties ar karošanu, pats pie viņas pieradis - indivīds nevar izvest lielu ideju, jo pats klūp, pierod, nevar attīstīt sevi tik tāļi, cik darbam vajadzīgs, laiks par īsu, piederas vienam un atstāj citu - no Napoleona cerēja mieru, bet viņš - psiholoģiski - varēja nu dot tik karu; bija arī pieradis pie varas, nespēja dot brīvību.) Viņš pierod būt par kungu, nedzird pat darba dziesmu. - - - Līgava nau nekad šaubījusies, mirst kopā ar viņu. Aizkustinošs skats. - - - Vecāmāte neļauj sešgadīgajam zēnam rotaļāties, jo viņš netīšām varētu citus bērnus saspiest. 30 gadu aizkrāsnē. Tēvs baidās no viņa, kopā strādājot; kliedz, ka viņš esot slinks un dzerot. Dievs arī atņem viņam pusi spēka. (Visi grib viņu izmantot savā labā?) Sākumā kalpo mācītājam (kultūrai). - - - Beigas: nejūtas vainīgs un salauzts: viņš saprot un pretojas, pats dzied līdzi darba dziesmu, kura tagad sāk skanēt priecīgāk; tā pati stieptā, žēlabainā, nebeidzamā melodija tagad skan kā uzvara, ilga, bezgalīga laime un miers. (23108/5) Prieks no visas dvēseles nau, plaši ritošas dzīves, kas bez nožēluma deg no abiem galiem. - - - Absolūta taisnība tik absolūtā mierā - nāvē; nepieciešama vajadzība pēc nāves, kad gluži izdzīvojies. Še dziņa caur nāvi pirkt dzīvību citiem, dēla. Visu vai neko! Kā Ibsena Brands. Cīņa pret pašu nāvi. Mūžam neapmierināts un cietējs Sokrats nekad nemainīs savas ciešanas pret mieru un labklājību. Vajadzība pēc atpūtas, viss iet uz nāvi: bet es ne. - Sekmju nau nekādu tavai darbībai, tu neuzvarēsi - tomēr es iešu. Moceklis - varons ar smaidiem uz lūpām, dzīvot ir ciest. Bet pienāks laiks, celsies masa, tauta, tad būs darba lauks, tad dzīvosim, ne cietīsim. - - - Vai tad Īl. ir inteliģence? Kas par agri iesākuse cīņu. Taču pate tauta, kā to simbolizēt? - - - Tauta vēl klusē, labākajiem dēliem jāziedo sevi. Īl. ziedo sevi - kur? kā? Viņš meklē aizvien līdzekļus palīdzēt tautai uz pašdarbību. (Nau inteliģence, bet pats zemnieks.) Literatūra pastāvīgā sakarā ar dzīvi, dod viņas satura formulas, pieraidījumus, formulē dzīvi. - - - Ko viņš ziedo? Savus mīļos? Tēvu? Bet viņš to nepazina. Māte - viņam sveša (varbūt tomēr mīl; jā!). Kas māti ziedo? Kam? Tautai? Ziedīti? Kur? - - - Konflikts starp veco ģimeni un jauno, domu virzienu, jauno pasauli. (23108/6) Rozīte aizstāv, kad mēda Īl. «Bet kad viņš celsies.» «Jā, kā viesulis, kā Īliņš.» «Zemi apgriezīs apkārt.» Vīrs ar basām kājām, mežā tēvu nositis. Viņa aizvien ticējusi, naiva ticība. Ļoti labsirdīga, visi viņu respektē. Ir tik viena mīlestība, ne divas: miesiska un garīga, tā ir labsirdība. - - - I beigās aizjāj, izraudamies, dzīts no nezināmām ilgām, meklē dēkas. - - - Pagāniska bauda, brīvība, naivitāte, kristīgais aizliegums un pārkāpums. Sentim[entalitāte?] Privātīpašums ienes monogāmiju, t. i., sievietes piederēšu tikai vienam vīrietim. Mācītāja meita pretstatā šim īpašuma tiesībām kultūras valstī, kur tās pastāv jau ilgstoši, ienes grēka sajēgumu. Atgriešanās, t. i., sieviešu komunisms, neatkarīga, brīva mīlestība, vairs nau iespējama. Sieviete kļūst par vīrieša īpašumu, bet viņam tā jāiegūst arī garīgi, beidzot abu tapšana par vienu veselumu. - - - Dzīvības spēku vienība, kura tikai dažādi izpaužas: miesiskā mīlestība pāriet garīgā darbā, garīgs darbs pamudina uz miesisku mīlestību. Tikai viens dzīvības spēks, mīlestība un labsirdība. - - - Māte: egoisms, viņas mērķi, mātes mīlestība, kas attur, baidās, nespēj upurēt savu bērnu, V viņa to [?] upurē (?). - - - IV vai V atkal dekorāciju maiņa: atkal pakaļdzīšanās alnim (vadātājs). Tas bija liels, nenoteikts, izplūdis, pasauli aptverošs, tagad, beigās [?], kad parādās mācītāja meita, viss kļūst mazs un ierobežots. Romantisks un garlaicīgs. Varbūt man iesākt tā: Īl. izraujas no tēva mājas šaurības, bet arī dzelžu muiža viņam kļūst par šauru. Aizvien tālāk, tālāk! II Uz lāča valstību, pie pirmatnējās dabas. III zemes kundzība. IV pasaules kundzība, V visums, esamība. I Tēvs, māte, klaušu ļaudis. Ilgas pēc pirmatnējā komunisma, bet tikai caur feodālismu un kapitālismu pie otrā komunisma. Nau ceļa atpakaļ, nekur, ne mūžam. II Caur viltu un aiz paraduma Īl. krīt Kunga kalpībā dzelžu muižā. Zemnieks - lempis. Kungs redz, ka Īl. ir par stipru, ka viņu nevarēs noturēt darbā. Meitai viņš jāpievilina. Tas izdodas, Īl. pats iemīlas, pārvar meitu ar savu zemnieciskumu. Kad viņa grib Īl. pakļaut sev, viņš sarauj sev matus. - - - - - - Cīņa ar lāci. - - - <Ļaužu skats prozā, vismaz pagaidām. Arī pārējais.> - - - Īl. un Ziedītei sākumā viens mērķis, bet viņa aiz pieklājības baidās iet tam līdzi, tad viņu ceļi šķiras, beidzot viņi atrod viens otru darbā. Ziedītei kā mieru nesošajam elementam būtu bijis jāpalīdz, jādzemdē Īl. dotā sēkla, jārealizē ideja kā vispārība: viņš varonis, Ziedīte - tauta. (23108/7) IV vai V. Apakšzemē; dzelzs riteņi, stampas dejo svelmē, smagā taktī, bāli bērni (Meisners). Lēnavs. Nāve mijkrēslī, nāve ritausmā, neatmaksājas ciešanas. Jauna laika slieksnis. - - - Vācieši tiek labi uzņemti: svešinieki, trūkumcietēji tāpat kā mēs, vietas te pietiek. Vadoņi laupa tāpat kā pie mums. - - - <Ģēnijam tāpat kā saulei nau mērķa, tieksmju. Saules bērns. Daudz puķu.> - - - Cīņā ar lāci. - Ēd savas lāčauzas, lāčpurni. Ar saujām auzām skaras nobrauka un bāž sev mutē. - - - - - - Māte neieredz Īliņu kā lāča dēlu, arī pareģojums, grib viņu nomocīt, bet nevar (likusi nožņaugt, tas atgaiņājas). Bet kā tad to iedabūjusi aizkrāsnē. Psikisks iemeslis? - - - Māte greizsirdīga uz lāci. Uz pameitu, dzird, ka tā aiznesta, iet pie lāča, viņai vien no tā dēls. - - - III cēlienā arī Īl. cerību un plānu kulminācija, pilnīga vara, neierobežotas iespējas, spēku pārpilnība: dzīrēs (?) plāns doties uz silto zemi, sauli iegūt. Bet tūlīt arī neiespējamība, tautas pretestība. Runas sākumā gaviles darba dziesmā, bet tūlīt: atkal pamest mijās vietas, kā mēs reiz pametām Indiju. Tagad atpakaļ uz Indiju. - Pārāk tālu. Ļauj mieru veciem kauliem. Neizkauj visus mūsu arājiņus, maizes devējiņus. Grib apvienot visas ciltis un tad tās vest uz dienvidiem. Apvienošanas neiespējamību. (Bet analoģija ar kapitālismu?) IV Piespiedu mēģinājumi, spiediens uz tautu, uzliek tai nodevas un karaklausību. - Viens iešu. - - - Ļaunais elements, Loge? Hāgens? (23108/8) Slims koks nes jo vairāk augļu. Slimai būtnei ir dziņa darboties, radošais ir veselo spēks. Īl. atveseļojas, liekot lielā savu spēku. Viņu izsmēja un nožēloja, ne par ko neturēja. Vienīgi māte vēl baidās Īl. spēka. - - - Kur nevar ar varu, tur ar viltu. Padodas sākot [1 nesalasāms vārds krievu valodā] valstij, vēlāk tie saplok un ieceļ par savu valdnieku. Viltīgs, labsirdīgs, izliekas par vientiesīti, naivs, ģēnijs, Gēte, Garšins. - - - - - - Pirms jaunekļa spēks un kaunība: naids pret sievietēm. Tad jaunekļa mīlestība (varbūt pie lāča atrod savu mīļāko, kad to ierauga, tad nežēlo tēva, bet nosit). Tad kaunīga mīlestības atzīšana. Tad bārenītei dod dēlu, prieku, aiz līdzcietības, viņai nekas cerams, nekas zaudējams, dabiski atdodas, kā Rute. (Tad verdzenes?) Tad mācītāja meita, kas viņu grib saistīt un kalpināt, pārāk vīrišķs spēks, kas ņem, bet neļaujas saistīties un piespiesties. Tad III zūd vīrišķais radības spēks, padodas mācītāja meitai, pārejas laiks uz darības vīrišķo spēku. - - - (23108/16) Īl. iet laukā iz patriarkālības, nau vēl personība, individualitāte. Tāda ir tikai Arta. Zemziede arī nē, tā tikai top māte, masas, sugas turpinātāja, bez savas indiv[iduālas?] dzīves, bez indiv[iduālām?] cienības jūtām. I Patriark[ālā?] sugas dzīve, kā zemniekos vēl nesen. Kraukļi, ziemas putni. Pēc gadskārtas arī puķes, puni bieži. (23108/17) Afrikāņu ieraša pie pārejas iz bērnības vīrībā: zēns nomirst, viņā ieiet senču gars, kurš to no jauna atdzīvina.(Īl. nemirst miesīgi, bet garīgi, un vecis dod viņam savu garu. Bet Īl. mana, ka tas ir simbolisms, ka spēks viņa paša.) Nau bērnam atmiņas par pagājušo, iemāca jaunas mākslas. (23108/18) Īl. nau spējis novelt akmeni no lāča alas, pārrāvies, tādēļ sēd 7 gadus aizkrāsnē. (23108/19) I - Nākat nu brīvībā! Bet visi izbaidās, kas bija agrāk skundējuši par verdzību, nu paliek, tik daži iet līdzi. (23108/20) I Sēž un novēro tuvāko apkārtni (Gēsta Berlings, vecais Sinklers), piemēram, leduspuķes, dzīvās un nedzīvās pasaules kopsakaru, arī puķes, tāpat kā akmeņus, dūmus, sīkus graudiņus, putekļus saulē, sniegu, iekšā plūstošo gaisu. Dūmistaba bez skursteņa. Vilks, no izsalkuma rij zemi. Viņš grib no akmeņiem cept maizi vai arī atrast to. - - - Īlam ienes puķes, augus, egļu čiekurus, zariņus, lāstekas, mazus dzīvnieciņus, ap viņu izaug vesela maza pasaule, kura viņam tagad jāatstāj, lai iekarotu lielo. Sāls šķīdumus kristalizēt (vai arī to Saules bērnā?). (23108/21) Dzīvība, savā plaukumā grib darbību, tā ir spēks, skaistumu tādā mērā, cik tas Stiprina spēku; grib ne skaistumu, patiesību un iedarbību. Vecumā, pārbriedumā gribas skaistumu, atpūtu, mieru, bauda. Īl. I - III ir spēks, ņem skaistumu kā laupījumu, kas kāpina spēku. IV, V, kad, skaistums, Arta, ir zudusi, viņš sāk to apzināti gribēt, ilgoties pēc Artas. tas ir Īl. briedums, augošas ilgas un viņas meklēšana - jau pārbriedums. V viņš atgriežas Artas pili, bet manta ir nicināma, un Īl. izgrūž pili zemē, lai uzceltu jaunu kopā ar Ziedīti, ar masu. - - - Arta, zieds, kas nenes augļus, eksistē sevis pašas dēj. Neatstāj pēc sevis dēlu, dēlam arvien no jauna jānāk no masas. Kultūra neattīstās uzreiz, bet pakāpeniski. Arta tikai paraugs. (Bet no kurienes viņa nāk?) (23108/22) Īl. beidzot jāabstrahējas arī no tautības, jāpārstāv ko pigās kustības intereses (ciņa pret vāciešiem, igauņiem, tad viņš redz, ka tur ir tā pati nabadzīgā tauta). Vai Īl. pie šis atziņas noved tauta, vai arī pie tās ved viņš pats? (Laikam gan tā, ka vispirms viņš pats to apzinās, bet ierosinājumu saņem no masas.) - - - Labā un skaistā īstenošana ir ieslēgta saimnieciskās nepieciešamības robežās. - - - I Agrākā harmonija bija ordre naturel, vecis saka, arī manā jaunībā nebija harmonijas (slepeni citiem to iestosta). - - - Būt maigam un laipnam ir greznība, kuru var atļauties tikai bagātais. Cīņā jāizveido jaunā paaudze, kas uzvar. Pamodināt materiālus intereses; nevis mīlestība, bet cīņa, vara. - - - Sapnis kur zaudēto un iegūto paradīzi: Pirmatnējais stāvoklis bez cīņas un nākotne, bez cīņas. 1 Pirmatnējais komunisms Nemierpilna uguns dvēsele - - - Tā bij tā laime, tas viss, tik vien. Kad Īl. atbrīvojas no mācītāja meitas, viņš vēl ir kautrīgs jauneklis. - - - Revolucionāra varoņa traģēdija, kurš ieradies par agru, par daudz paļāvies uz sevi, tic revolūcijai, ļaujas naidam, kaislībai. Dzīvības spēks reizē ir arī revolucionārs elements. Visa dzīve ir revolūcija, pareizāk evolūcija, traģiskais ir kļūdīšanās [1 nesalasāms vārds]. Pilnasinīgs, vajag lieliskas aktīvas darbības, pastāvīgas radīšanas (pirms sieviešu, tad sociālais darbs). Viss modernais pesimisms: (ļaunuma mērs lielāks par labuma mēru) ir proporcionāls sakrāšanai smadzenēs no zinātnēm un mākslas iespaidiem un intelektuālā spēka maza tērēšana. I Labums ir pašizdošanās. Laime ir aktīvā darbībā. Bet neizšķērst velti spēkus sīkumos. Nevajag skaitīt par darbību viņas vēlēšanos un domāšanu par viņu. Ne tikai skaidra domāšana vien. Bet praktisku mērķu sasniegšana. T. i., darbs un ražojumi, kas dara cilvēcei dzīvi jaukāku, cēlāku un tiklāku. Sākumā: stiprākā tiesības, cīņa par eksistenci. Aut fer, aut feri! - - - Liek strādniekiem būvēt ceļus, pilis, uzbērt kalnus. (Sākumā to dara milži, tad mazie ļaudis kopīgā darbā.) Vulkānisms un ūdensdarbs. Mēmās masas lielums. - - - ??????????????? ???. (23108/23) I Īl. ir pavasara viesulis, ledus lauzējs. Aiziet, dziedot vētras dziesmu, stipras šalkoņas un brikšķēšanas pavadīts. - - - Īl.. Arī dumpīga taisnīguma un personības izjūta, viņš ir pret apspiešanu. Jērings 45, 46. - - - Lācis ir turpinājis laupīt. Viņam grib ik gadus upurēt 9 jaunavas kā Mīnotauram. Visskaistākās, jo neglītas viņa saplosa, viņš ir gardēdis, lācis jau uz medu, visu saldumu. Ja nedod, tad lopus saplēš, auzas nomin; vecie kalpi grib, lai dod. Īl. dumpīga taisnīguma izjūta, negrib paļauties. - - - Zīle lācim. - - - E. Šteigers. Cīņa. 112. - - - Simtpūru nesējs kā mākoņu dekorācija, mākoņu maiss, pilns kā maiss debess. - - - Teilors - cilvēks tagad attīsta dabu. lācis - ziema Īl. - saule Īls saule un cilvēka gars, augstākais saules panākums. Saule noiet, bet tik tā liekas. Masa uzvar, bet sēkla, iniciatīva nāk no saules - Īla. (23108/24) III Putniem atver krātiņus, tie tad uznesīs viņu augšā. - - - No dzelža nokala mazu bērnu. Dzelžu Mārtiņu (tvaika mašīnas). - - - Trīs, pieci, astoņi, desmit - kaut gan tik pieci ir. - - - Gariem kāšiem, vienā galā siena kaudze, otrā ūdens muca. IV Pie lielā koka zemē kauli, galā ligzda. - - - Ar dzelža rungu izplēš sev ikrus. - - - III Pūt pār lauku, apzeltī malas. - - - Grib ķēniņa meitu precēt. - - - Velns nāk: liels karstums - īsta vērsme pa priekšu - - - Citu biedru vietā nokauj nakti ienaidniekus. Maisa biedri ūdeni traukā (liktens), lai spēks nāk klāt. Jo sit, jo stiprāks tiek, nestieg zemē avots, kur uguns deg, bet nekas nesadeg: stiprības avots. (23108/25) Īl. jāpārkāpj liktās robežas pašu labā, dievam un pasaulei jāattīstās, un pārkāpums ir kaulu augšana, tie nau patstāvīgi, bet parādās dzīvībā tikai cilvēkā, caur to tikai darbojas, kā matērija tikai caur garu jeb enerģiju darbojas. Jaunais tikai attīstās, veco gāžot, un tas ir tas pats jaunais. Vienmēr karš pret sevi. Jākrīt un par to sodīts top, cieš. (runā tik izliekas, it kā tas būtu sods, nau sods, bet sāpes, pāreja). Indivīds tiek upurēts vispārībai, arī dievam, caur upuri vien progress iespējams, bet indivīds negrib ļaut upurēties, kamēr atzīst, ka viņam vienam nau nekāda dzīves mērķa, ja viņš negrib nogrimt lielajā kūtrajā masā jeb matērijā (filistrībā). Īl. to negrib saprast un meklē saturu un mērķi indivīdam, kas būtu pašā indivīdā. Saules bērns ņem upuri ar apziņu uz sevi un dara tā indivīdu brīvu pienākumā, darbā priekš citiem. (23108/28) Viņš ir pārāk daudz kārojis, visu, iesākti darbi. Vinci. - - - Agrāk viņš ir ticis uzvarēts, nau vēl pietiekoši spēka lielajam mērķim. - - - III Karnakas šausmas, turnīri; turpat cīņas, jaunavas liek zemniekiem sev par joku cīkstēties, tie dzied darba dziesmu, izlauž rokas, ar ko strādāsim. Dzelžus lauž, sviež gaisā. - - - Viņu pakļauj kultūra, t. i., mācītāja meita, kura grib novest tikai pie baudīšanas, tā, ka izvirst kultūra (senie romieši), bet lāča dēla spēks ir par lielu, lai iztērētos baudās. (23108/29) I Viņš aiziet ar noteiktu mērķi: nonāvēt lāc1. Uz laiku pakļaujas svešiem mērķiem, ierobežo savu gribu, kaislības. Filozofisks dialogs ar Dievu. Varbūt pēc ubaga aiziešanas atskrej ļaudis: lācis aiznesis mīļāko. Ļaudis 1. skatā aiziedami viņu nožēlo nicinādami, nu viņš uzceļas. Ubags teic: tu nogrimsi tumšos dziļumos. Kontrasts: Īl. ir saulesstars un martavējš. Ubags dod balto zirgu. Piepeši atskrien ar zelta iemauktiem, zelta saule pierē, mēnestiņi iemauktos, segli, neviens nespēj noķert, Īl. uzlec mugurā: hei! ho! - Zirgs - dieva dots spēks, dievs viņam ir līdzi; kad tiek vecajam dievam neuzticīgs, zirgs pazūd. III nāk kā melns zirgs. (23108/30) II Kauja ar lāci. Klausībā pie mācītāja meitas un viņas pārvarēšana. Lācim bijis pareģots: pats caur sevi bojā iesi, pats caur sevi atdzīvosies, tādēļ turas par nemirstīgu. (23108/33) V Vai Īl. būtu kaut kādi noziedzies pret sevi un tāpēc ietu bojā? Viņš ir noniecinājis mazos mērķus un tikai lielos atzinis par sevis cienīgiem, kā, piemēram, Napoleons negribēja konstituēt Franciju un Eiropu, bet gan tiecās pēc pasaules kundzības, gribēja doties uz Indiju. Bet tornis balstās uz sīkiem akmeņiem, un tauta kļūst vāja un viņam vairs neseko. - - - I Ubags - dievs ir tikai pasaules kārtība, kura Īl. sūta celt tautu: attīstīt to. Kad Īl. tas neizdodas, jo viņš grib pārāk daudz, tad vēršas pret viņu, sūta melno zirgu, laiž to aulekšos, lai citādā veidā uzvarētu. Skati Ļaudis izsmej Īl. humors. Darba dziesma. Mātes rūgtās sāpes. Monologs - ilgas un spēka sajūta. Senā labsirdība, humors, prieks. Atvadas. Mīļākā. Darba dziesma. II Cīņa ar lāci, tūlīt pēc tās cīņa ar milžiem? Mīlestības skals. Mācītāja meita.- III Turnīrs. Dzīres. Mīlestības skats. Vēl skati IV Plosnis. Tautas apspiešana. Došanās uz Vāczemi. V Bojāejas skats, arī vācieši dzied darba dziesmu, bet tā neskan. (23103/34) IV Iekšēja cīņa pret izlutinātību, kultūras dekadenci (mācītāja meita), pret tīro baudu, apnikumu; iegūst otru kultūras pusi: garīgumu. Ibsena cildenais cilvēks pret dekadentiem. Kļūst par pasauls plosni tīro baudu dēļ. (Tanheizers). Plosmis ir cīnītājs bez noteikta mērķa. Vēl lielākas cīņas: grib uzvarēt un iznīcināt vāciešus viņu pašu zemē, seko alnim, kas viņu vilina. (Varbūt melns zirgs.) Ir uzvarējis vāciešus; iemetis tos jūrā un tagad grib doties vēl tālāk; viņam vairs neseko; viens iešu! Egoistiski līgavas dēļ. Nolaupītas daudzas latviešu  sievietes. Pa to laiku vācieši atkal parādījušies pie mums. - - - Milži apspiež tautu, tagad tie ir valdnieki, taču Īl. nedzird tautas vaimanas darba dziesmu, bet klausās tālajā jūras šalkoņā (tā skan viņam ausīs). - - - Kultūras (mācītāja meita un velni, un vācieši) pārsvars viltībā, negodīgumā, asprātīgs runas veids, pārsteidzošas domas. - - - Īl. ir rupjš, godīgs, patiess, bet dumjš (?). - - - Kalna kāpējs - Resnais, partija. - - - Pieņem Īliņa veidu: apģērbj lāča ādu, kurpes, sit rokās kā lācis un dara viņa darbu, bet vāji, tāpat kā viņš krekšķina un spļaudās. - - - Pūlis kronē viņa otrenieku, talantu, t. i., maziskumu, Lielais Līkais. Viņš gribēja cīnīties pret lielāko ļaunumu - nāvi. - - - Grib neiespējamo: uzvarēt velnu, pašu jaunumu, nāvi, izravēt ļaunumu ar visām saknēm. Pats Dievs izbīstas. Dievam vajadzīgs ļaunums, velns: ironiska līnija! Īl. pārvar pat nāvi, kādu laiku neviens nemirst, piemēram, kāds biedrs paliek dzīvs. Galvenā rakstura iezīme - spītība. Tālāk var tikai caur spītību! (23108/35) 1902? Pigmalions un Galateja. Tikai paša radīto mīl vairāk nekā sevi pašu: viņam jāatdod sava dzīvība, lai tēls kļūtu dzīvs. Dara to. (23108/37) III varbūt Jāņos, kā romiešu saturnālijās, kur visu parodē, vergi līdzīgi kungiem, sēd pie viena galda. - - - Bez tam komisku skatu, kā pie Šekspīra, taisni pēc ļoti stipri traģiskiem momentiem. (23108/38) Kāpinājums pirms tuvojošās nelaimes., Katastrofa (?) nāk lēni, pamazām, kas satrauc publiku. Pret pašu priekškara nolaišanu: ļaužu skats, tas skatītājus līdzi aizrauj. III turnīrs ir arī skatītāji, kas viļņojas un aplaudē, skumst un priecājas par Īl. uzvaru. Beigt ar ļaužu kustīgu skatu. Smiekli kā reakcija pret spaidu, pret bailēm, pret dievu kā pie Aristofana. Varbūt III arī; ]audis smejas, ka dievs pārvarēts līdz ar visiem velniem, tomēr IV atkal atkrīt atpakaļ ticībā un padevībā. Dzīves dzelži, netaisnība. Ciešanas atkal spiež. (23108/39) Vispārīgais. Piezīmes Īl. ir Herkuls - tā pati teika, tikai ar cilvēciskākām, traģiskām beigām. - - - Ģēnijam nau mērķa tāpat kā saulei. Nau arī tieksmju? (Saules bērns.) Kur ir Loge? Ļaunais elements? Vai pats dievs, vai jods? - - - Ģimenes no divām saknēm, dieva un velna: mātes un lāča, gudrā un labsirdīgi rupjā. Bet abi gali iziet no viena, kas augstāks par dieviem un velniem, un atkal satek vienā. Bet no kurienes Ziedīte? (23108/43) Raksturi Īl. Tu esi mūžīgs, visos laikos (Helena Faustā). (23108/44) Morāle: ja nebūsi labs un krietns, mūks nelaime. Vispārīgais Visi - sabiedrības, saviesības cilvēki, naiva, atklāta runāšana arī par visintīmākām lietām visu ļaužu priekšā, arī mīlestības skati. - - - Valoda naiva, kodolīga, tautas pasaku garā. Doma sievišķīga, saraustīta, neloģiska. Runa atstāj vielu minējumiem - - - Katra doma kļūst par darbību. - - - Īl. Daudzu vārdu uzskatīšana dod zināmas pilnības sajūtu, arī nogurdinādama. - - - Tāpat puķes, kokus, zivis, zvērus uzskaitīt. - - - Leopardi valoda I spēcīga un droša pirmajos īgnuma uzplūdos par visuma sāpēm. II Dzēlīga un briesmīga izmisumā. III Uzsvērta dzīves apnikuma, rezignācijas brīžos, t. i., daudzveidīga, vienota un pilnīga. (23103/45) IV Zemestrīce, zeme sašķeļas, aprij pili. III Pērkona lodes, IV tiek, stāstīts, kā zeme sašķēlusies. Mont Pelēe apraksts. (Cik liels tad ir tas dievs, kad tās tās lodes?) (Vecis stāsta par dabas spēku posta darbiem un nepārspējamību dievs tikai viņus sūta, bet viņi arī nāk bez dieva.) 30. lpp. indiāņu plūdu teika poētiska. - - - Māņticīgu ceremoniju skats, triki, izsmej Īl. (vēja vanags, jūras krupis). Pareģojumi. (23108/46) Lācis agrāk bijis cilvēks, ticis par zvēru no dusmām. (2310/47) I daļa. Māte un lācis. Veltīgi atriebības mēģinājumi ar dēla palīdzību (pēc tam kad viņa ar viltu aizbēgusi). II Īliņš. III Ziedīte, Saules bērns kā ievadījums, un Saules bērns atrod vārdu: brīvs, tiešām uzceļ pili augšā citā veidā, bez pūlēm. Apmēram kā Eshila Prometejs vai Vallenšteins, tikai Vallenšteinam nau nacionālas nozīmes, kas ir ļoti vajadzīga. Uzvest lielajos dziedāšanas svētkos. - - - Katram cēlienam dot: 1) noskaņu, 2) vienību. 3) kulmināciju, 4) nobeigumu. - - - I divi kulminācijas momenti, pēdējais stiprāks. (?) Dieva skats un līdzraušana, pareģošana, tad nobeigums - aiziešana. Pirmais skats - kur ir kāpinājums? Cīņa pret veco. II pretdarbība kur? Mare, Lācis, bet arī Mācītājs, maiņas skata milži un bezveidīgi draudoši dabas spēki, Īl. paša pārāk stiprā dziņa kuru viņš tomēr vēl pārvar tīri cilvēcisku, simpātisku mērķu dēļ: Ziedīte, vēlāk lieta uzvar cilvēciskās intereses. III Stipri uzsvērts starpskats (dzīres). Traģiskais moments otrajā lielajā skatā kur? Kad tauta atraida Īl. plānu? Bet vai tas pārāk neievelkas, jo intrigas nāk pa priekšu. Starpskatu tad pašā sākumā. IV Bez jauniem pretspēlētājiem? Bez situācijas skata, pretspēlētājiem jāiejaucas strauji un spēcīgi. (Viņiem jāsagatavo katastrofa, tai jābūt iepriekš nojaušamai, pretspēlētāju izraisītai, viņi pamudina Īl. uz to ar viltu, Māre, alnis, skauģis.) V krītošas darbības pēdējā pakāpe, un tikai tad beigu darbība, tātad pirms nogrimšanas, skata vēl kaut kas. Varbūt cīņa ar pretnieku, varbūt uzvara, kas vēl jo vairāk tuvina beigās, Ziedītes ierašanās? - - - Īl. no paša sākuma nau noteikta plāna, savās dažādajās cīņās un darbos viņš pārliecinās, ka tie visi ir tikai pagaidu līdzekļi, ka tautu var atmodināt nevis ar tiem, bet gan ar pakāpenisku darbu, ar daudziem zaudējumiem, pat zaudējot labākos spēkus. Grib ķerties pie ļaunuma saknes: izskaust nabadzību un ciešanas, nožņaugt nāvi, vispirms aizvest visus prom uz apsolīto zemi un tad pašu nāvi iznīcināt. It kā izmisīga apņemšanās, jo Īl. taču nespēja izdarīt vieglāko, t. i., aizvest ļaudis prom: viņi ir pielipuši pie zemes. Īl. nāk pirms laika un grib laiku pavirzīt uz priekšu (liels, skaists monologs). - - - Gaišs tēls: Ziedītes māsa, jūsmīgs jauneklis kā sekotājs, otrs pavadonis skeptiķis, seko aiz savtīguma, topošs  amatnieks. Humoristisks skats ar entuziastu, kurš ir pilsonisks, bet ar cēlu dvēseli. - - - V 1. skats: atrod Ziedīti, viņa to pazīst, bija sekojusi skauģim, līksma nāk atpakaļ. Cīņu rādīt ironiski, skauģis nozākā Ziedīti, tiek nosists. Maiņas skats: iet tālāk, līdz beigas pasaules galā, Īl., nogrimst. Ziedīte bija   aizstāvējusi savu bērnu pret skauģi. - - - Maiņu skati ir piemēroti Īl. centieniem. - - - V Grib pārcilvēciskus mērķus un pēkšņi ir atgriezies pie cilvēciskā, pie mīlestības, Ziedītes, dēla, un arī pie darba dziesmas. Atkritnē pretinieku nozīme pieaug, bet tāpēc viņiem nedrīkst būt taisnība, viņiem jābūt nesimpātiskiem kā rēgiem un bezveidīgiem svētkiem, kuri neizjauc līdzjūtību. Tā saglabājas interese par Īl. - - - Katrā krietna deva egoisma: Īl. nau mazisks egoists, viņš neko neprasa sev, savai personai. Izšķērdīgs, bet naivi pieņem lietus upurus, tāpat kā pats bez apdomāšanos nes lielus upurus citu labā. Zināma cietsirdība. Ziedīte taču ir sieviete, klusa būtne (? Ilina nē). Viņai nepiemīt naudas egoisms. Grib tikai Īl. pašu. (Sevis pārvarēšanas skats: upurē Ziedīti, lai glābtu lietu.) Māre kā Kleopatra. Naudas un baudkāres egoisms. Tomēr vairāk Aspazija, kurai ir arī kulturāli mērķi. Sieviešu emancipācija. - - - IV Aizraujoša ārēja darbība, krāšņs skats, varbūt Īl. dzīve kā pasauls plosnim, pazudušajam dēlam? Mežonīgs prieks un izmisums? Māre, Ziedīte, no kuras viņš kaunas vai kuru otrreiz nolaupa viņas skauģis. Visu romantiski. - - - V Gala skats, izmisīgā cīņa, kurā nožņaudz pretojošos dzīvību, var būt izstiepta garāk. Pie tam vēl pavisam īss ievads. (Atpūšoties Īl. dzer Ziedītes asinis, te analoģija ar spēka mucu.) - - - Katrā cēlienā kādu lielu, sevišķi skaisti izstrādātu skatu. Dzīru skati Šekspīram bieži: Makbetā, Antonijā un Kleopatrā, šeit arī III Vallenšteins. - - - I spēcīgi skan darba dziesma? vai monologs (ir ekspozīcija)? - - - Satraucošais moments: ievad[ījumā?] mātes skats. Cīņa pret priekštecību un šaubas (skats, ar Ziedīti pirms mātes skata?), tad galvenā daļa: Dievs un celšanās. Liela, kūtra masa, kura Īl. jāiekustina: viss paliks pa vecam. Aizrauj sev līdz jaunatni. - - - Pēdējā daļa vai V īss. (23108/49-50) Sievietēm josta pār krūtīm, dimantiem apstulbo jaunekļus. Īl. Paskatīties, par cik minūtēm dienas dilst rudenī un aug pavasarī: spēki pieplūst ik pa stundu. Ozols Baublis, svēts. 1000 gadu vecs. (23108/64) Burvju asinis. Asins lietus, Dīķi un ezeri reizēm top par asinīm. Maize, rāceņi, olas, piens, sarkanas punktiņas, tad plankumi. Dīķī brūngana krāsa, malā 20 pēdu gara strīpa asins sarkana, tādi pat mākoņveidīgi plankumi uz vidus pusi. Stipra vircas smaka (virca). It kā būtu daudz spaiņu asins saliets. Zivis sprāgst. (23108/66) I. celies iz taut[iskās?] uzmošanās, tomēr nokļūst pie absolūt[isma?]. Kā Napoleons, tādēļ nemiers pret viņu, kaut gan mīlestība, un beigās krišana, jo nau tautā pamata, tā nau audzēta uz pašdarbību, un pašvaldību. Ar I. un Napoleona darbu vēl nau beigts darbs, nu tikai sākas apzinīga cenšanās pēc pašdarbības, visu darbības: ne aplaimošana no cita, bet pašaplaimošana, ne atpestīšana, bet pašpestīšanās. Īl. no sākuma ierīko pašvaldību, ievēlēti virsaiši, pēc sāk tiem dot pavēles, bet viņi grib Īl. vadīt, tad I. viņiem sāk neuzticēties, viņus nicināt. Viņš negrib dot iz rokām varu. Noveic agrākos feodālos (šķira) virsaišus, bet negrib pieņemt tautas izvēlētos. I cēlienā iesāk refleksijas fantastiskas, a la teikas, pasakas, tautības periods. - - - Viņš grib tālo, ideālo un aizmirst to materiālo, ļaudis grib materiālo, aizmirst ideālo: tauta nau vēl modināta uz ideālo, viņš pats to aizmirsis darīt, negribēja (aiz egoisma), un nu zūd viņa darba sapratēji un veicinātāji. Priekš viņa tuvākais, materiālais bija tautas apgādāšana, modināšana, barošana. - - - Pretī Īlam veči, kas baidās visa jauna, negrib iet tālāk par savu novadu (neiet karā līdzi): neņem rokā nepazīstamas lietas (piem., kādu zobenu), runā maz un ne par veco, kas ir svēts, bābas tik runā, pret jauniem arkliem, pret zirgiem; neuzlabo zemkopību. Ne zināšana, bet ticība un cerība. Dieva ticība uz līgumu pamatota, kā senatnē. Draud neredzamām, nenovēršamām varām, bet velti, jo nepazīst tās. Īl. iet tās meklēt, iet meklēt sev pretnieku. Šo visu varbūt I monologā vai dialogā ar veci (to pašu, kas vēlāk viņu pavada) tas sūdzas, Īl. solās palīdzēt, vecis netic un smejas. Tad Īl. ceļas augšā. - - - Bret - Harta varoņi negrib likt saistīties no kultūras dzīves formālības (no mācītāja meitas matiem). «Kaislība cenšanās atdot dzīves brīviem iespaidiem brīvo dvēseli.» Dabas dzīve pret kultūru. (Saules bērns dabas dēls, brāļi - kultūras cilvēki.) Stipri un uz visu gatavi ļaudis, viņi nezina šķēršļu savu mērķu sasniegšana, necieš spaidu, bet augstsirdību, pašaizliedzību, uzupurēšanos. - - - I. pats izbīstas lielās, nepazīstamās noslēpumainās, bet tik tuvās varas, kura atrodas zemē, t. i., ļaudīs, tā nevar nekad pietikt, bet viņai jātiek valdošai. Var viņai ļaut gulēt vai atkal iemidzināt, bet, ja atļauj tai acis izrīvēt, viņa celsies un valdīs. Viņš var apgriezt visu zemi apkārt, kamēr tā guļ, bet, kari ceļas, tā valda viņu un vēl aug. (23108/71) I Ļaužu atmošanās. Rupjš spēks. II Rupjais spēks paverdzināts un savaldīts. 11 2. morāliska tapšana. III kļūst sociāls nevar pārvarēt sevi, savu zemapziņu, tur jānāk palīgā svešam gara spēkam. Rupjais spēks tiek lauzts, pārejot garīgajā. IV Rupjais spēks vēl cer, ka visu spēs uzvarēt, taču maldās par III. Nespēj pakļaut masu. Tam vajadzīgs gars. IV 2. garīgu uzdevumu meklēšana. V Paklausīšanās nevar piespiest un pacelt ne Īl. pašu, ne masu (viņa alter ego), un Īl. redz, ka gars ir visaugstākais, ka viņam ir jāmirst, lai pārveidotos. Pilnība ir sasniedzama nevis atsevišķā indivīdā, bet masā, mūžībā, mūžīgā augšanā un ciešanās. Dievs ir no cilvēka abstrahēta zemapziņa, iz cilvēka radīts, bet arī viņa kungs. Dievam ir savi mērķi: cilvēku vienmēr turēt pakļautībā, lai viņš netiektos uz priekšu, nepārstātu godāt dievu un viņam kalpot. Dievs ir slinkums. konservatīvs elements, kapitālisms. Dievs pret mežonību (lācis) un pret progresu. Dievs izgaist III, kad viņu atmin. Bet Arimans un Ormuzda? Kāpēc Īl. pret nāvi? un kāpēc Dievs to negrib? - - - Priesteri nolād Artu. Dievs arī ir masas reprezentants: masas galva. Īl., Ziedīte, Dievs = masas reprezenti. (23108/72) Darbība un doma:= ĪI. un Dievs. Dievs = doma = bezdarbība = tikums. Īl. = darbība = neapdomība = sacelšanās, mežonība (lācis). Vai Arta no dieva? No velna, bet pie dieva. Bet  Prometejs paņem uguni ar varu. Jeb vai Arta atkrīt, Īl. paņem līdzi sarkanus matus kā uguni, tie palikuši karājamies kā trofeja, neatdod tos Ziedītei. Vīrietis no velna, dieviete no dieva? Tēze, antitēze, sintēze, bet sintēze jau ietver sevī pretrunu: antitēzi. Cilvēkā ir pretruna: viņam jāiet bojā. Valkīra 40. Varonim ir jāsaceļas, lai atbrīvotu dievu, tā arī Īl. 40. Radīt citu, kas vairs nebūtu es (Īl. no velna sēklas). - - - Diena un nakts vai tukšums. Vīrietis un sieviete. Sieviete ir tukša, vīrietim jārada, tad viņa dod atpakaļ. (Matērija. V Nakts gan ir tukša, bet to piespiež dzemdēt, gaismas stars ir rādītājs, tā diena pārspēj nakti.) Spēks un matērija, vai arī viss ir tikai enerģija, tukšuma nau. (Lasīt Ostvaldu.) II Lācis grib cīnīties, bet Īl. ir jācīnās pret Dievu, taču Īl, ejami savi ceļi. Neapzināti Viņš, tomēr nonāk pie tā. - - - Debesis sastrēdzas. Runas ? la Inflantija: vai ta nu pa gaisu atskrēja. Gudras kalpu runas: ka visi muļķi, ko tas Īl. tā mocās, ???? ? ???. III Cīņa: ar ko cīnās, ar Dievu, ar sevi. Kalpi ĪI. pretnieki, nesaprot ideāl[os?] centienus, bet tomēr instinktīvi sajūt, ka labu gribējis, pret muižniekiem. Muļķi, tādēļ apspiesti, apspiesti, tādēļ muļķi. Īl. cīņa pret apspiešanu un muļķību, beidzot pret savu paša muļķību. Pārāk daudz spēka iztērējis ikdienā, sīkumos. Varonis un masa, varonis atgriežas pie masas atpakaļ (Mihailovskis). - - - Cilvēkam, tautai, cilvēcei tipiska aina: pili ceļ viņi paši, pēc seniem tautas ideāliem, bet tauta pati nespēj tos piepildīt, citas tautas, personas dod ierosinājumu. tā Arta. - - - Aiz dieva stāv varenais, esošais (radītājs ir dievs, t. i., apzinīgais cilvēks?), lielie skaitļi, zvaigžņu, dzīvo būtņu utt. biljoni, centriljoni, tikai aiz tiem nāve un nakts neesošais. Buda dievi, aiz viņiem nirvāna. (23108/73 - 74) I Pavasara saulgrieži. Priekšpavasaris. Priekšnojauta. II Pavasaris atbrīvo. Ziedīte: Tu esi atnācis kā pavasaris. Valkīra. Dievs ir slinkums, paradums, t. i., tikums. - - - Gaisma grib pārvarēt nakti, pasaule, saturs - tukšumu. - - - Cilvēks atbrīvo arī Dievu, kaut gan Dievs turas pretī. - - - Dievs ir nebrīvs: viņš vienmēr ir atkarīgs no cilvēka garīgās iejaukšanās. - - - Dievs baidās, ka tiks atminēts un līdz ar to izzudīs. - - - Nakts, tukšums iztiek bez mīlestības, nerada un nedzemdē. - - - Cilvēks atbrīvo Dievu no nezināmā, izprot viņu, bet tad Dievs vairs nevar kā dabas spēks valdīt pār cilvēka. Dievam jāpārveidojas, bet viņš to negrib - tikpat maz kā masa, kā Īl. Bet nezināmais taču mudina uz cīņu ar sevi pašu. Dievs: es taču neesmu nekas, esmu Viss un Nekas, esmu atkarīgs no citiem. No nepazīstamiem dabas spēkiem, svešiem likumiem, kurus izprot vienīgi cilvēks. Bet izpratne ir Dieva nāve. - - - Īl. abpusgriezējs ierocis pret Dievu, Dievs gribētu izprast savu varu par mūža mežu, pār lāci, bet Īl. kļūst pārāk stiprs un atkal atrauj Dievu no masas. Kapitālisms pret feodālismu, atlaiž brīvībā zemnieku, bet tas kļūst par pilsētnieku, strādnieku un saceļas pret kapitālismu, grib kļūt par galveno. Kapitālismam vajadzīga kultūra, bet aiz bailēm atturas no tās. - - - No kurienes nāk kultūra? Arī no Dieva, izaug no tā. Dievs nodod Īl. kultūras kalpībā, bet tā viņu pakļauj sev. Dievu līdzīgi kapitālismam veido vienīgi pretrunas, tāpat kā visa dzīve līdzīgi kapitālismam ir īslaicīgs ieguvums un uzvara. (23108/75) Dziņa sasniegt arvien augstāku dievišķības pakāpi, progresu dabā. Īl. dzīvības spēkam jāattīstās, jākļūst lielākam. (Dievs viņam atņem spēku, bet Ziedīte ar burvju dzērienu dod viņam jaunu spēku.) Arvien augstāka attīstība, bet līdz ar to vecais spēks vājinās, sadrūp, pārveidojas, mirst, lai no ta sastāvdaļām liktu atdzimt jaunam. - - - I Nekad nenomācams spīts, arvien jauna celšanās, tādai jābūt pamatnoskaņai, mugurkaulam, galvenajam pievilkšanas momentam. - - - Virzībai uz priekšu nau jābūt tukšai apkārtklejošanai, dēkai. Tai jābūt attīstībai, bet zinām? būt? Īl. ir darbības cilvēks, tātad pasaules, cilvēku attīstība, pasaules pārveidošana: mūža mežs nocirsts, nezvēri iznīcināti, uzcelts dambis pret jūru, atrasta jauna dzimtene; bet arī pasaules un viņa paša garīgā pārveidošanās praktiskos darbos. Augstākais: cīņa pret nāvi, gara pasaulē - cīņa pret aprimumu (!?), ir arī neiespējama, arī kaitīga. Vai arī Īl. cīnās pret aprimumu, pret garīgu darbu, viņš pazīst tikai materiālu, rupju darbu? - - - Katra persona savā vietā ir galvenā: Homērs, Šekspīrs, Gēte. - - - Istaba nomāc, tai jākļūst lielākai: skaistāk jāģērbjas, kam citam lai dzīvo? aizvien tālāk. Ne tikai sevi pašu, bet arī citus attīstīt, lai viss būtu tālāka attīstība. strādāt citu labā, bet ne piespiedu kārtā. No kurienes pasaule ceļas? dvaša manī ir, bet dvēseles nau. Dvaša, apģērbs, ēdiens, dvēselei nekā. Šis darbs prasa briesmīgas piepūlēšanas domas un visu garīgo būtni. Palīga nekur nau. (Pats izdomā sev dievu sapnī.) Otrreiz tāda visu spēku piepūlēšana III, tad V pēdējā raustīš[anās?]. Īl. darbošanās, Saules, bērns - zināšana, domāšana,  tiekšanās pēc gaismas. - - - Atsvabināties no dieva. Kā dzīvot bez viņa? Šis jautājums nevar jums tikt atstāts. - - - Taisni enerģija, kaislība, neatkāpšanās cīņa interesē, neskatoties uz to, kāds saturs. Pirms dziņa, pēc, zilēšana, tad pēc darīšana. Viņa domas un vēlēj. pēc darba daudz augstāki, arī cīņas ar milžiem viņam par maz, dzīvības spēks grib savas robežas paplašināt (Šellija Prometeju lasa). (23108/76 - 77) Īl. mērķis: masas labklājība, masas celšana. I viņš redz lielās ciešanas, kā Buda, bet ir aktīvs un iet  cīnīties pret ļaunumu, līdz pat nāvei, konsekventi, t. i., vienpusīgi, pārspīlēti. Viņa tieksme būt pilnībai un izdarīt visu darbu iznīcina Īl. labais viņā kļūst tam par postu. Uzvar masas pretniekus: rupjos spēkus, milžus, tad garīgos spēkus - Dievu, tad grib pacelt masu pašu  laiku, visu sīko, - taču masa pārspēj viņu, pret 10 000, pret smiltīm ĪI. ir bezspēcīgs. - - - Debess velve sadurstīta ar adatām, tur spīd cauri mūžīgā gaisma. ĪI. - debesu valoda, lai nokļūtu pie gaismas. (Uz silto zemi, tad viņš redz, ka iespējams visu apkārtni sasildīt un ka gaisma ir tikai aiz debesīm.) (23108/78) Bet pilij jānogrimst, tā ir smaga no apspiesto asarām, asaru jūra aprij to. Strādnieku dziesma, tai skanot, nogrimst pils. Tai jākrīt cauri trim pasaulēm, triju pasauļu ūdeņos jāmazgājas tīrai. Asaru dēļ pils grimst arvien dziļāk: nožāvē asaras, tad tā celsies augšā. Saules bērns to dara; burvju vārds: brīvība un prieks. Jūra nau vairs tik sāļa kā asaras. Varbūt pils uzbūvēta un ļaudis gājuši klaušās vēl III? Akmeņi, kurus tu nesi II, bija viegli, bet šie te ir smagi, jo tajos ir asaras un asinis, un sviedri, Tu varēji zemi ripināt, bet nespēji pieveikt ļaužu postu un vainas. Te, nu ir neuzvaramais pretnieks: tava tauta, tu pats, tu izgāji cīnīties pret nāvi kā galveno ļaunumu, bet tauta ne? Īl. zaudē cīņā pret esošo, pret aprimumu. Bet viņš  uzvarēs. Viņš arī ir esošais, izmantots to savā labā. - - - Īl. spēks un tiekšanās uz priekšu nāk no zemes, kas griežas, steidzas uz priekšu, arī nezinādama, kurp. Dabas spēki cēlušies no zemes, no esošā, to pretstats ir dusošais, pirmatnējā nakts, un tomēr no tās: no miera, no nekā, no nakts - cēlies viss esošais, katra kustība, gaisma. Īl. ir šī esošā cīņa sevī, pret sevi, ir tā attīstība. Kurp tā vērsta? Kas zina. Bet arvien: Uz priekšu! Revolūcija. (23108/79) Īl. vaina ir sacelšanās pret tikumu, vaina arī tā, ka viņš ir pārāk liels un stiprs, gars ir noziegums pret muļķību. I sagrauj tēva mājas. II - Dod man lielus, neizpildāmus uzdevumus. Pils būvēšana Īl, nepatīk, pārāk sīks darbs, atstāj to nepabeigtu. II 2. nonāvē savu tēvu. Pirmatnējais spēks, iznīcināts, taču bez tā iznīcināšanas Īl. paliktu barbars. III pārvar pats sevi, tas ir, pats sevi noliedz, izmanto savā labā kultūru. IV Īl. sāk saprast jauno, bet no viņa prasa veco. Viņš grib jauna likt lietā. Paturēt pašu labāko no kultūras: tās asinis (cf. Faustu un Helenu). (23108/81) I, II Iekš manis gaiši kvēlo dzirksteles. Īl. ienaidnieki ir nekārtība, rupjība, nekulturālība, iedomīgi milži. Dievs jau arī ir iedomīgs, viņa mūžīgie brīdinājumi, prasības pēc paklausības un slavināšanas, briesmīgas dabas parādības, pils nogrimšana. - Tu vēl neesi pārvarēts, masa ir tavā pusē, tātad jāpārvar masa, V tu mani pārvari, ne tu, bet tas vēl stiprākais - daba, bet tu neesi neuzvarams, mans dēls tevi pārspēs. (23108/82) 1. Cilvēks tapa vienīgi līdz ar augstu smadzeņu attīstību, tātad I. tiecas pēc gara attīstības, pēc kultūras. 2. Strauja vairošanās, tāpēc zinātniskas ekspedīcijas, pēc tam nepieciešamība piegādāt no citurienes pārtiku un izejvielas. (23018/83) Asins radniecība, kopā laukus kopj. Ciltis. Centas (ģentas). - - - Gentas visu sev ražo: barību, drēbes, rīkus, tādēļ neatlaiž savus locekļus: arī. Īliņu. Īliņs aizejot lauž veco gentu kārtību, tādēļ nemiers pret viņu (ved jaunus ļaudis sev līdzi). Katrai ģimenei nau savu tīrumu. - - - (Vai Īliņam arī savs darbs) Darbi bez rīkiem prasa daudz laika, ieroči dārgi. Gentas jau izirst ar Īliņa. Garš miers ir saites atraisījis. Īlinš gulēja. Miers un karā gūti vergi, kuriem uzliek darbu. Manto tikai tēva radi, meitas izdod gentas vidū, ne tautās. Tura savu zemes īpašumu. Visa genta mirst kopā karā. Mājā saimniecisks raksturs. Ģimenē tēva vara (Māte apspiež visus un arī Īliņu.) vara pār dzīvību un nāvi, pilngadīgus dēlus neatlaiž, viņi vajadzīgi visas ģimenes uzturēšanai. Tēvs (Māte) neatlaiž Īliņu, liek nosist viņam sekojošu jaunekli, to citi dara, Bet Īliņš nedrīkst aizskart. Vecis: Tu grēku nes mūsu dzimtā, tu lauz viņas likumus. -- Jā, lai lūst, lai nenokauj cilvēkus. - Tas nokauts par labu likumam, ģimenei. Tai viss jāupurē. - Tauta augstāka par ģimeni, tai jāupurē spēki. - Tautas nau. - Mēs ejam viņu celt. zemi var grūti pārdot, tik kustamu mantu, zemes klēpi pārdod. Kopu zeme (??????), Tik dārzi sevi (Rožu dārziņi). Maiņu pirkšana ir, bet maize pašu sava. Ēd maizi un vēlāk arī augus (saknes). - - - Agrāk neatlaiž dēlus, bet vēlāk tās gentas bagātākas, kurām mazāk locekļu, kad izdala visas cilts zemos. Dažām gentām daudz vīru karos krituši. Šīs bagātās, gentas tad tiek tie muižnieki, virsaiši. Līdz ar viņiem parādās pirmo reizi kapitāls kā diferencēts zemes īpašums. Viņiem pāri atliek barība un lauku ražojumi, še var daži nodoties tikai rūpniecībai, jo barības pietiek, rūpniecība tiek labāka, jo še nau katris savs kalējs, savs audējs. Muižnieks tā labāk sarīko kara pulku. Pie viņa lasās brīvnieki, ceļas pilsēta. Rodas maiņa un tirgotāji. Darba dalīšana. Tomēr šos darbus dara vispirms nebrīvie varkaļi, namdari, mūziķi [?], zeltkaļi, malēji, kurpnieki, podnieki, krāsotāji. Ik nedēļas pilsētā tirgus. Iz amatniekiem pat konsuli. Roma paņem no uzvarētajiem 1/3 zemes, kur ierīko patstāvīgas kolonijas. - - - I Īliņš grib pārveidot cilvēkus, bet vispirms jāpārveido apstākļi, tagad cilvēki vienīgi cieš no viņa jaunajām domām un jūtām. - - - I Māte veda Īliņu atvelt nost akmeni no lāča alas, viņš nespēja (aiz kaunības?), vēl septiņi gadi jāsēd aizkrāsnē (?). Pate ieliek viņu aizkrāsnē nicinādama (?). Pareģots, kad Īliņs ies, vecais lācis kritīs caur sevi pašu. Bet nu nekrita, tādēļ netic un nicina. Lepna, kundziska daba arī kultūra pret mežonību. Bet stingra, taisna, pretī mācītāja meitai. Īliņš apkaunots, netic sev. Kaut gan jūt dziņu, toreiz nebija brīvs, mātei klausīja. - - - Pēc īsa ievada tūlīt uzbudne, tūlīt cīņa: pret paradumiem, pret Īliņa paša bailēm un mazdūšību, un šaubām, no tā atkarīga viņa piecelšanās no krāsns. - - - Kas ir Īliņa pretstats? Nevis darba lielums, bet novēršanās no darba (kā Herkulam) vai arī tas, ka Īliņš uzpūš savu darbu vēl lielāku, nekā tas patiesībā ir. (23108/84 - 86) Tāpat kā trešajā cēlienā atsauc dievu. Īl. pārmērīgās sēras un spēka piebriedums. - - - Visam jābūt pārpilnam līdz pārplūšanai ar vaimanām, sāpēm, protestu. Tādēļ kalpu runa skarba, pilna asiņainas ironijas, tādēļ tie moca Īl. ar apsmieklu un moca paši sevi. Visi niknuma pilni kā [1 nesalasāms vārds vācu valodā]. - - - Dievs dod dzert, tad nokāpj. Zeme nenestu, kad tev būtu tāds spēks. - - - Īl. ir mūžīgs, visos laikos (kā Helena Faustā). (23108/87) Īl. ir te arī kaut kas pilnīgi jauns: no miera uz nemieru, darbīgumu: viss ir ticami (Bimini. Zombarts), piemēram nāves pārvarēšana, mūžīga jaunība kā Bimini. Īl. dzīvo ļoti strauji, viņam nau jākļūst par sirmgalvi un jābūt vecam, un jāilgojas pēc nāves pārvarēšanas. - - - Īl. spēks ir neapzināšanās, apzināšanās ir katastrofa. - - - Masa guļ, kad tā uzmostas - zemestrīce, masa nekā nezina par lielo garu filantropiskajiem mērķiem. Zombarts. Encelads. - - - Īl. 30 gadus sēdējis aizkrāsnē: krājis iespaidus, pilnasinīgs, podagrists, pesimists, vajaga spēkus izdot, bonum est diffusum sui. 19. gadsimts bija uzņemošs, krājošs, nu vajaga darošam, radošam būt. 2 periodes pēc Mečņikova: seksuālā un sociālā. Īl. mīlestības romāni un taut. darbi. - - - ????? 30. Īl. taču arī slims. Nīče, 7 gadu nervozitāte, aizturēts spēks, asaras un dusmas. ????? 42 - 43. - - - Īl. uzņēma iespaidus, jūtas. Jaunais Amadiss. Gētes dzejoļi. Kaislīgi uzņem jaunus iespaidus, pārdomā par sevi (reproducē), bet jau tad katru iespaidu sevī pārstrādā par personisku ražojumu. Tad iespaidu daudzums nospiež, top slims, asinis staigā pa dzīslām bez izejas, viņš pakaļ raugās; arī seksuāls spēks sakrājies, meitas mēda viņu. Nevar nokāpt no krāsns, kā nervozi no gultas piecelties dēlam pavēl. - Guļas. Īl. gribēja pārvarēt nāvi, bet pārvarēja dzīvību, jo tā arī ir nāve. - - - Vaina: savās ilgās glābt masu (?), pārgalvīgajos centienos Īl. pārkāpa pasaules kārtību, seno tikumu svētumu (?), masas, muļķības, konvencijas lielumu. - Manas acis mazgāsies tīras no visiem grēkiem, tik pilnas labsirdības tās ir. Īl. nonāvē tikumu (tā ir viņa vaina), bet vietā liek savu tikumu. Jauna tikuma rašanās. Grēks ir tikuma pilnīga iznīcināšana nedodot vietā jaunu. Grēkot var vienīgi vājie. Tikai stiprie var tikt no tā pasargāti. - - - Spēks, dzīvības spēks taču uzvar arī, ejot bojā, tā zieds iznīkst, auglis nokrīt un sapūst, bet no augļa atdalās sēkliņa un rodas atjaunota, augstāka dzīvība. - - - I Īl. nau no garīgi stiprajiem, viņš taču ir bijis slims (no aizturēta spēka)? - - - Vaina masā, klusētājos, kuru vienmēr ir vairāk un kuri ir gudrāki (Meterlinks). Varoņi gan vada, bet masa cīnās un uzvar. - - - Īl. Priecājas par disciplinētas masas spēku (čehu vanagi). - - - Cietsirdība, ilgstošas pašsavaldīšanās auglis. III Kādu dienu mani pārņēma pēkšņs nicinājums un radās apskaidrība: es nežēlīgi saminu skaistākās vēlēšanās un sapņus, kurus biju mīlējis līdz tam, savā jaunībā, nežēlīgi es gāju savu ceļu, ceļu, kas saucas «atziņa par katru cenu»: un es to darīju cietsirdīgi, ar nepacietīgu ziņkāri un arī pārgalvību, tā ka tas man uz ilgiem gadiem iedragāja veselību. Mūsu kādreizējais tālais mērķis ir noteicējs pār mums, ilgu laiku mēs dzīvojam tikai minējumos. Pēkšņas alkas, vispatīkamākā, viscienījamākā atstumšana. (Tēvs). Pilnīga atbrīvošanās. Došanās svešumā, apskaidrība. Savaldīga, maiga un kopumā priecīga dvēsele, noskaņojums, kuru nespēj apdraudēt viltus un pēkšņi satraukumi un kurā nau nekā no saīguma un piktuma - šīm pazīstamajām, apgrūtinošajām īpašībām, kas piemīt veciem suņiem un cilvēkiem, kuri ilgi atradušies pie ķēdes. I Brīva, bezbailīga pacelšanās pāri cilvēkiem, tikumam, likumiem un parastajiem lietu vērtējumiem. Brīvs gars, kuram nerūp tas, kas uz viņu neattiecas. - - - I Īl. nepietiekami pazīst cilvēkus. Meklē sevi. Atveseļošanās gadi. Gadi, pilni raibu, brīnišķīgu pārvērtību, notikumu, kurus veselais, garā stiprais drīkstētu saprast un apjaust ne lielākā mērā kā slimīgais, notiesātais, nāvei un ne dzīvei iepriekš nolemtais. - - - Strādā pirms (neproduktīvajā periodā) jūtu nervi, tad (produktīvajā periodā) kustinātājas daļas smadzenēs. Produkt. maz zināšanu, maz sevi saprot un ciena. - - - Īl. jāiziet visi dzīves un mīlestības etapi, tāpat kā man. I 7 gadu guļas laikā viņam migrēna, galva sāp, vēders, nervozitātes simptomi. Melanholija un pesimistiski uzskati no iespaidu pārpilnības. Vajaga izdot savu spēku. Tātad sākumā viņš egoists, pesimists, tad naivs altruists un optimists, beigās apzinīgs altruists. - - - Produktīvi gari nekad nau īsti skumji; aizvien nepārvarama mīlestība uz dzīvi un spēku un stingra un dzīvības pilna cerība. - - - Ne izmisums par dzīvi, bet ilgas un meklēšana pēc viņas, pirms fantāzijā. Māte baida no dzīves, jo viņas dzīve izpostīta, viņā dzīves izmisums, nirvāna? Bet dzemdējošā zeme. Bet vīrs ir radītājs un sieva dzemdētāja - cietēja. Nervozie skaita sevi par nogurušiem, bet viņiem trūkst taisni darbs, tad jutīsies stiprāki un vieglāki. Īl. spiež spēks, asiņu svars, asins bieza un melna, jātop sarkanai, vieglai, kā smalkiem nākamības cilvēkiem. (23108/88 - 89) Milži uzceļ uz viņa pavēli vaļņus pret jūru, smilšu kāpas. Kari ar lībiešiem. Brīvzemnieka teikas 22. (23108/91) I Ilgas. [Tālāk vairāki nesalasāmi vārdi.] Spēks. Aiziet elpot svaigu gaisu un pasauli redzēt. Labu darīt [?]. Vergu laiki II Spēka pašierobežošana, vešana uz labu, jo parādās atkal mērs un pārdrošība. Mācības laiks pie mācītāja (ļaunā). Taut. cīņas III Sarkandaris. Lielas sprangas. Darbs priekš vispārības [vairāki nesalasāmi vārdi]. Dzenas pēc brieža uz Vāczemi. Jaunā strāva IV Līgava, Latvja aizvesta Vāczemes liktens bedrēs, kamēr viņš ar velnu kaujas, kopojas ar pasauls plošņiem. Saņem [1 nesalasāms vārds], dusmas, uzceļas vēlreiz, brūk virsū. Upurējas un spītīgs, kaut gan jūt galu nākam. Nākotne V Iet pašā ienaidniekā. Nogrimst tumšos dziļumos, bet tauta vai dēls uzzied starptautībā. Šī pasaule iet bojā, tad nāk jauna citā sistēmā, jo tikumisks garīgais spēks [1 nesalasāms vārds]. Jēdzieni mainās, aug: māja, ģimene, zeme, Saules sistēma, bezgalība. Ginta, tauta, tautu cīņas, starptautība, vientulība patriarhālība, feodālisms, manufaktūra, kapitālisms, kopdarbs klausība atmošanās uz darbu mažo ļaužu sabiedriskums mazo ļaužu augšana uzvaras domas pašatzīšana Eshila sistēma (?????? lasīt) III un IV Kļūst bagāts, dzīvo zaļi, lakstojas, pārgalvība, atkrīt no idejas, domā visu panācis, negrib mūžīgi attīstīties, nu atdusēties, baudīt baudas dēļ, Mācītāja meita, nezin vairs tālāka ceļa, kurp iet, jau laime sasniegta. (Kapitālisms.) (Tā pati Prometeja vaina? Ādama ābols?) Spītīgs pats [1 nesalasāms vārds]. egoisms dzīvnieka        pirmā          altruisms          starptautiskais          plašums dabisks: ēst dzert         tiklība          tautība spaidi                                egoisms zvēriskums bērna labsirdība Cilvēku dzimuma traģēdija, cita problēma [?], ĪI. traģika, ka viņš piedzimis par zvēru, viņam jāatbrīvojas. Vecā lāča daba, plošņa kāre vienmēr parādās, sīkais [?]. Filoģenētiskais likums. Nākotnes embrijs iziet cauri visām pasaules attīstības fāzēm. Lielu darba dziesma (darba ritms), pamata meldija. Vairāk reizes, ik cēlienā parādās mazie ļaudis iz Īliņa mājām, pat sapnī: vēl tu neesi izpildījis, vēl tāpat nabagi un nebrīvi. Beigās, kad viņš upurējies: nu esi izpildījis, laimīgs mirst cerībā. Iz tumsas dziļuma gaisma aust. dzied [?]: viss kritis, viss vītis. Shēma vispārējā vēsture. - - - Tautas ciešanu reprezentants, personifikācija; ja esi beidzis ciest, tas nozīmē: esi miris, bet atdzimis priekam. - - - Nebeidzamās attīstības ideja Kustība un spēks kļūst latenti. Dabas sastingums, nāve, tikai gars atdzīvojas jaunajā paaudzē un jaunajā Saules sistēmā. - - - Vai tiekšanās pēc lielā. nezināmā, ko Īl. beidzot atrod sevi. Saules bērnam. (23108/92) Ziemas pāreja uz pavasari: mazas ledus lāses, atkusušās lāses atkal sasalušas, sitas ar vēju viena pret otru un pret zariem, un stumbru, skan nedzīvi, kā dzelzs. Pavasara sniega apsniguši bērzi, atsaluši no rītus, kā baltus kreklus apvilkuši. (23108/93) Visuzskatāmākā doma - ideja uzvar, varonis iet bojā. Strādnieku dziesma kā pamattonis, kā caurviju melodija ir ideja, kas uzvar, t. i., pieņemas spēkā, atjaunojas, varonim ejot bojā. Varonis ienes jaunas, uzvaras noskaņas. - - - Dievam Īl. ir ierocis cīņā pret Jodu, lāci. - - - Sauciens Hai ho! vai arī lāča cīņas sauciens viņam vienmēr jāatkārto, rēkšana. Lācis, ķepās paņēmis, piena spaini izdzer. «Vīrs ar basām kājām.» (23108/94) Viņš atraisās no burvības, kura ir iedarbojusies uz citiem. Tas rādīts jau iepriekš. Nepazīst rūpes, nau ļaunais Hāgens un mazisks filistrs. Tic godīgumam. sarkandarim ir Hāgens: tikai iznīcība, proti - senā rupjība un barbarība. Ģēnijs radītājs praktiskā darbā. (23108/95) Traģika: vienenieks, arī vislielākais, nevar neko paveikt līdz galam, to spēj tikai masa, turpinājums, labās sēklas un labo, gatavo augļu izšķiešana, vienīgi suga spēj uzvarēt. līdzīgi arī Visumā: zemes izzūd, lai arī cik attīstītas tās būtu; rodas citas, pirmatnējas, kuras no priekšgājējām pārņem ļoti maz noderīga. Cik daudz no sevis zemes atdod citām zvaigznēm? Romiešu kultūra pilnīgi pagrima, un tikai pakāpeniski un vēlāk tā iedarbojās uz kristīgo. Kristīgā kultūra sākās pilnīgi no sākuma, kaut gan tai līdzās vēl spīdēja grieķu kultūra: filoģēniskā. Katrs indivīds izdzīvo sevī visu pasauli. - - - Kādēļ vienenieks neko nesasniedz? Tam ir individuāli iemesli: viņš pārvērtē savus spēkus, izlieto tos nelietderīgi (arī izšķērdēšana tāpat kā dabā), šablonizējas kā Napoleons. - - - Nežēlība, ar kādu daba iznīcina skaisto un labo, ja tas nau īsti atbilstošs, tūlīt neaizstājot to ar kaut ko labāku vai līdzvērtīgu. Saules bērns Ģēnijs sasniedz piepildījumu, tikai sevi personiski pārvarot. Apzināta tieksme pēc pašiznīcināšanas turpretī Īliņš negrib to atzīt un iet bojā. Saules bērna spēks ir vēl lielāks, ne titānisks, bet apzināts un tāds, kas ziedojas idejai. Bēklina Nāves sala. - - - Īliņš reprezentē dzīvības spēku, zemi. Saules bērns - ģēniju, koku, kas izaug no šīs zemes, augstāko dzīvības spēka izpausmi. Īliņš ir neapzinīgs, dumjš, tiecas pēc gara, iegūst to un atzīst attīstību tikai mirstot: dēls viņu turpinās. Arī to negrib. Īliņš gribēja ar paša spēkiem pārvarēt ļaunumu un nāvi, velnus, kuri dzīvo kā cilvēki starp cilvēkiem, tāpēc aizmirsa tuvāko: vāciešus, kuri iekaro Latviju. Neapspiež ļaunumu, redz, ka tas nepieciešams, jo ir ceļš uz jauno (nau skaidrs), domā, ka dēls to izdarīs, atriebs viņu, tāpat kā viņš atrieba māti. Īliņš grib visu panākt ar paša spēkiem, cīnās arī tad, kad redz, ka tas ir veltīgi. Nedaudz līdzīgs Hāgenam. Saules bērns Īliņa dēls. Darbība notiek latviešu senatnē (Viņi dzīvo mūsu vidū, nau redzami, agrāk tos varēja redzēt.) - - - Īliņš iznīcina, lai panāktu savu mērķi. Saules bērns skaidri redz, ka viņam jātiek iznicinātam, iet uz to, aiz iznīcības redz jauno suuli. - - - Vecais dzīvības spēki cer pārvarēt nāvi, nepazīst neiespējamību. Tikai tā dēls, ģēnijs, atzīstneiespējamību un, redz, ka nakts gan uzvarās, bet pēc tās nāks jauna dzīve, jo pastāv mūžība un bezgalība. Flammarions. - - - Vecajam dzīvības spēkam nau mūžības un bezgalības (šaurs redzesloks, Vidusjūra - grieķu pasaule), tāpēc tas spītē nāvei, kas tam nozīmē visu lietu pamatu, Pārāk tic sev, atstāj novārtā tautu, masu un sugu un tāpēc iet bojā. neatzīst, ka masā ir bezgalība un mūžība. Nau domas par mūžību. Neskaidri nojauš to un baidās no tās. (?) Vectēvs ir mūžības gaisma un dzīvības spēks? Vectēvs do Īliņam spēku, lai viņš cīnītos pret nakti. Īliņš aiz neizpratnes pārkāpj viņa prasības, Dievs atstumj Īliņu, tāpat kā daba atstumj nederīgu skaistumu. III daļa: tomēr uzvar nakts. Visi spēki pamazām aprimst, latents spēks, un kas, pēc tam? - - - Dievu mijkrēslis, pēc tam tomēr jaunā dzīve. - - - (23108/96 - 97) Cilvēka domāšana un rīcība arvien enerģiskāk pievēršas visas īstenības izdibināšanai un pārvaldīšanai, fantāzija un dzeja visos laikos uzņemas Ikara lidojumu, lai pāri visām robežām nokļūtu nezināmajā un tomēr zināmajā dzīvības avota, nākotnes, aizsaules, gaismas, laimes un pārpilnības zemē. Īliņš - aizvien uz priekšu (bet viņš nau fantasts, ir patiesības izzinātājs?). Saules bērns - Ikars, kas dodas uz nākotnes zemi. - - - Viņa zvaigzne ir Orions, redz to gaišā dienā tāpat kā Napoleons. Varons = kareivis, ne kūlēji. Cf. Flammariona Stellu nodaļu, kur aprakstītas zvaigznes. - - - Darbadziesmas priekšstāvis kāds pelēks zemnieciņš: tu esi par daudz liels, ta vari tik ar mums iet, mēs esam tie daudzie, tas visums. Tu no mums cēlies, no mums tikai ceļas viss lielums un labums. Ar vidējiem tev nau nekā kopīga, pie mums tev jāatgriežas. Mēs tavu piemiņu paglābsim, kā ???? ???????. - Es viens jūsu tūkstoti apsitu. Nāks 10 000, es tos ar pārspēšu. - Nāks 100 000, tos tu nepārspēsi. Mēs esam visi, neskaitāmi, nemirstīgi, jūs mirstat, u nau jums vietnieka, mums uz katru 10 vietnieki. Nevajag tev meklēt spēku iekš tā, ka 1000 apsit, bet kā 100 000 atdzīvina uz labāku, augstāku dzīvi. - - - Ģēnija vientulība: no tevis atšķelsies pēc drauga draugs. Kungi - varoņi atstāj viņu nesaprazdami. Ģēnijs satiekas vislielākā vientulībā ar pūli, ar vismazāko un zemāko, ar naivitāti, ģēnijs pats ir naivs. Īliņš pašās beigās sarunā par augstākajām filozofiskajām problēmām ar bērniem, sievām un veciem algādžiem. (23108/98) <Īliņš pāradās tīrs, t. i., šķīstīts, kļūst atkal netīrs un šķīstās nāvē.> - - - Lācis ir labsirdīgs, stiprs, bet mīl medu. Māte izbēguse no viņa; pievildama ar saldumiem. - - - Īliņš: pavasara vējš. Marta viesulis. Uzbudne. Lācis atkal aiznesis kādu jaunavu, varbūt līgavu. Skats. - - - Īl. var tikai vēlāk pateikt, ka viņš ir lāča dēls, - satraucoši. Uzzina tikai kādā svarīgā brīdī, ka viņš ir dēls. Apvērsums dvēselē, upuris kļūst lielāks. Cīņa ar lāci kā kulminācija. Sasit rokas. Pagrieziens III (varbūt redz dzīrēs, garām vedot, sasietu mīļāko. (23108/99-100) I - II patiesu mīlestība, vecais lācis, uzvar milzt. III dzīres, mācītāja meita apbur viņu, aizmirstas kaislībā, lakstojas ar citiem, ar viņa mācekļiem, greizsirdība, atriebība un mācītāja meita. IV vācu ielaušanās, siets liktens bedrēs, patiesā mīlestībā ziedojas. V Uzvara, uzvaras gājiens, sastop arī nāves gājienu, patieso mīlestību, visu uzzina, negrib palikt viņai pateicību parādā, Dievs tas kungs augstībā atstumj Īl., velni iegūst pār viņu varu. (23108/101) Raksturi Īliņš  (Viesuls, Lāčaugains, Niedrīts). Māte - -Brunhilde, stiprā sieva. Vecais lācis - labsirdīgs nezvērs, medusnesējs, gardēdis. Mācītāja meita - Kikre, kultūra. Atsvabinātā meitiņa - latvietes tips. Sarkanadris sveša, krievu, igauņu rakstura, nekā maiga, straujš, sīksts. Kalna Kāpējs? Vecais ubags = Dievs, baltu zirgu, lēns un rāms, kā jau latviešu dievs, bet suns aiz ādas. - - - Liela nežēlība pret velniem, kaut gan tie ir diezgan labsirdīgi. Aiziedams iedur nazi bērzā, kurš sāk asiņot, sarūst, kad lielās sprangās. Melnajā zirgā dzenas pakaļ alnim, kurš aizmāna liktens bedrēs (?). Alnis bija vecas dinastijas velns, kurš gan tādējādi ieved postā Īliņu, bet arī glābējs pret gribu, jo cita glābiņa nau. - - - Lībiešus pārvarēt pietika Īliņa iedzimtā spēka, vāciešus, t. i., kultūras - ne, tur vajaga pašam kultivēties, precē vācieti tumš[os?] dziļum[os?], tikai dēli uzvarēs. Uzvar jaunā dinastija. Pērkons pret jodu, velnu, bet pats tiek uzvarēts no ārzemju kultūras. Personīgi par mani, ko Iliņa dēvē par manu pakļaujošo spēku. - - - I cēliena beigas, sēstas mugurā baltajam zirgam un, gavilēdams ha! hei!, aizjāj. Vecais lācis viņu ar varu nolaupījis, nīst mīl varmācīgo vīru. Atgriežas pie laulātā, neieredz bērnus no tā. Pareģojumus ska plašāk dēlam, bojā iešana, tas tomēr grib pasauli redzēt. Viņa šis pārgalvības dēļ mīl dēlu vēl vairāk. II Klausībā tiek caur skaistu mācītāja meitu, bet, kad visu izpildījis, viņam apnīk skaistā meita. Viņš III grib darboties vispārības labā, bet arī tas apnīk, IV grib vēl vairāk, arvien tālāk, aizvest uz Indiju, bet tiek par palaidni. Kādēļ? Pārgalvība. Tādēļ, ka tas pavēlēts no pareģiem? Meklē augstāko tiklības likumu, tiklisku brīvību, kas nau nepieciešamība. Tie mērķi mazi tikuši, griežas pats pret sevi, jo nau citu cienīgu pretnieku. Pamatmotīvs: arvien tāļāk! svaigu gaisu elpot, brīvība. - Nu man (III) ir brīvība, citiem vēl nau, vēl nau svaigs gaiss, iet vēl plašākā pasaulē paskatīties, tauta brīva, jātiek cilvēcei brīvai. Tādēļ IV iet atkal tālāk (bet aiz viscilvēces aizmirst tuvāko: tautību, grib viens un par ātri sasniebg, tā ir traģiskā vaina). (23108/102-103) Tauta krīt atkal verdzībā IV, jo agrākie kalpi tikuši par kungiem. - - - Sievietes vienmēr mīl pārmaiņu: Tu esi vienmēr cits un jauns. Sievietes sajūsminājas priekš evolūcijas idejas. - - - Darbības, nevis domas Fausts (?) - - - Gara prātošana kavē domas īstenošanu, darbošanās kavē attīstību. - - - Tieksme pēc darbošanās (alnis jeb briedis uz Vāciju) kavē praktisko darbību. Cīņa pret vāciešiem. Pakļaušanās kapitālismam. Bet kapitālisms nes mums augstāku kultūru, un tikai augstāka kultūra var mums palīdzēt. - - - Atziņa, ka mēs esam maza tauta, drīz varam mirt: mērķis izglābties no nāves. - - - Saules bērns Aizvien augstāka attīstība no jaunekļa lāča un lempja zemnieka par gara cilvēku, kurš beidzot noraida jebkuru rupju varu un rīcību, noliedz, pats sevi un tādējādi iet bojā, lai kā tīri garīga būtne atdzimtu citā pasaulē. - - - Lāča pazīmes: sasit rokas pirms cīņas un katra pasākuma, arī mīlas apskāviena. - - - Mērķis: smalks, labsirdīgs, gudrs humors, arī greznība, bet izsmalcinātāka. III Bagātīga ēšana un dzeršana, Karnaho kāzas, holandiešu skola, spēcīga tautas dziesma, homēriski varoni, ziedoši spēki. Kauj arī ribas, plēšas, tādēļ mēris. - - - - - - IV Kapitālisma cīņai jau nepieciešami jauni ieroči, ar veco rupjo spēku vairs nepietiek. (Arī vācieši nāk ar augstāku kultūru, ar vācu sievietes garīgo spēku un garīgo mīlestību, ar kuru vecie dabas spēki nevar mēroties.) Ar viena vīra spēku nepietiek, Īl. ir aizmirsis, kā jāceļ visu tauta, tāpēc viņu pārspēj, jo viņš ir viens. Jau ar Sarkandari Īl. paliek viens, jo kalnu kāpējs uzbēg kokā. Īl. par to dusmojas, bet jūtas glaimots, ka viņš ir vienīgais ģēnijs. Tikai vēlāk viņš saprot, cik grūti tas ir. - - - I Vecais lācis pēc viņas izbēgšanas laupa citas meitas, greizsirdība no viņas puses, naids un mīla. Liek dēlam atriebt māti: veco lāci nosist (atsvabina jaunu skaistuli, uz kuru māte arī greizsirdīga), savāds viņas prieks un bēdas, ieraugot lāča ādu. Cīņa ar veco lāci. Vecais lācis arī raksturs, pazīst no spēka savu dēlu un no roku rokā sišanas. - Mūsu cilts caur sevi pašu izdeldēsies un attīstīsies. Jūs, cilvēki, no mums cēlušies. Embrija stadijā jau vecajā arī dēla visa vēsture. Caur nāvi atjaunoties un augstāk pacelties. Lācis dzer no savām asinīm. (23108/104 - 105) Kļūt neuzticīgam sev pašam - tā ir traģika, kuras dēļ mirst jebkurš varonis. Kur šī traģika ir Īlam? Viņš ir šaubījies par sevi I, tad sācis arvien stiprāk ticēt saviem spēkiem, pārvērtējis tos IV, nau ieturējis mēru. Gribējis iznīdēt nāvi, kura taču ir dzīvības un attīstības moments, tātad ir apkarojis pats sevi vai: traģika: vispārēja nepilnīga pasaules kārtība. (23108/106) Cilvēka tapšana ir notikusi labvēlīgos apstākļos, bez cīņas ar plēsīgiem zvēriem, tātad miers ir progress, ne karš. Saules bērns panāk mieru, visaugstāko. (23108/107) Progresējošās mūžības dziņa. Mūžīga darbošanās, mūžīgs spēks, enerģija, kura tikai maina savu veidu, bet nekad neizzūd (tā gan tiek saistīta, kļūst latenta, lai, no jauna ierosināta, atkal aizkavētos.) Drāmas princips, sevi izsmeļoša darbība. Īl. - drāma kā tāda, darbības drāma, drāmas drāma. Hamlets - domas drāma. - - - Īl. spēks izsmeļ sevi, bet dziņa doties uz priekšu paliek, viņš liks zemei straujāk griezties, līdz tās lielajai sadursmei ar sauli; revolūcija. Īl. visu apaugļo, rada, dod iniciatīvu darbībai, viņš atraisa visus snaudošos spēkus, arī Dievu, domu, arī masu, miesu. Bet no kurienes nāk darbība? spēks? dzīvības spēks, pirmatnējā kustība, osmotiskais spiediens, ķīmiskā afinitāte, - tātad no masas, no tukšuma. Vai absolūts tukšums vispār pastāv? (23108/108) IV Īl. Tu tik raugs masā, pasaulē, tu vari augsti pacelties pār viņu, bet brīvs tiksi tikai līdz ar viņu. Tā ir indivīda traģika. Pārvar I apkārtni, sociālo, II mīlestību, veco tikumu (tēvu), III dievu jeb savu radīto, IV pats sevi, bet IV un V pret masu, necerēto pretnieku, nievāto muļķību, zaudē, ar masu atkal savienojas, un no viņas, izrūgušas, nāks glābiņš. - - - Spēkus salauzi pamazajā cīņā, līdz nāc pie brīva ceļa, kur vari attīstīt savu ideju; nu tev vairs nau diezgan spēku priekš idejas izvešanas, tie patērēti. Bet tu panācis to, ka tavs sagatavošanas darbs - pa daļai - dara citiem vieglāku sagatavošanos. Mikel - Andželo. (23108/110) Vai ikdienas tecēšanu kas spēj aizturēt? Vai karš, vai miers, vai varons uzvar, vai tautas mirst - aizvien veci māte skalos savus netīros autus un māte vārīs pusdienu, un vīrs tirgosies un krāps, un naudu rausīs. Aizvien ēdīs un dzers, un par vēderu gādās. - - - Vai varons dzimst, vai mirst, vai pareģis nākotni rāda, vai vēstnieks priecas vēsti vēsta, vai jaunu dzīvi dzejo dzejnieks, vai jaunu skaistumu gleznotājs radu. (23108/111) II. Mērķiem, kas nekad nespiež, nerunā līdz, bet dzīvo to dzīvi, ko citi priekšā izdzīvojuši. Ja arī visa tauta vēl nedzīvo jauno lielo dzīvi, ja lielākā dala vēl vecā parašā, tad tomēr jaunais jau ir uzziedējis, kad viņš parādīsies nedaudzajos. Tā vācu uzplaukuma laikmets, kad bija Šillers un Gēte, kaut gan tie cīnījās pret vecajiem Klopštokiāniem, Lesimgiāniem un pat Gotšediāniem. (23108/112) Dzird vienmēr, it kā kas nāktu, jātu (pats savus soļus). Cīnās pret kalpības garu. Ļaudis svešus dienderus bija vairāk nekā Īl. (23108/113) 3. cēlienā jau nākotnes valsts, 4. cēlienā fantastisks tālums, 5. cēlienā atgriešanās. (23108/114) Īl. Koki tāpat šalks, saule spīdēs, kad manis nebūs, - ir kas paliekošs, un es ar. - - - I Īl, pirms romantiķis, bēg no dzīves, ieklausa viņā iekšā savas vaidas, tad dzird aicinošas balsis, daba laba, visu sola. II mīl nakti, tad tik vēl dienu. III uzspiež citiem savus ideālus, nevis bēg no dzīves. Vēlāk novēro dabu un viņas likumus. Daba nepretojas romantiķa gribai, tādēļ mīļā, mīļākā, tāpat pagātne, svešatne. Romantiķim daba ir simbols; viņā vajga iejusties iekšā. IV romantiķis meklē visur sevi, neatzīst un nevēro cita, dabas priekšmetu īpatnības. Tiek nenoteikts, jo viņa dvēseles saturs nenoteikts. Dvēsele tiek par vispasaules dvēseli. Pasaules gars pats sevi uzskata. (23108/115) Zemes malai garām braucot, neredzot debešu vairs, bet tik bezgalīga jūra un tumsība. jūrā dimantkalns, virsgals tālu redzams, tur nedrīkst virsū kāpt. Tad atkal debess un dienas gaisma: vai antipodi? Jauka sala, kura pievelk un neatlaiž: vai Nāves sala. Īl. aizbrauc līdz antipodiem, nonāk aiz ziemeļpola, zemes otrā, apakšpusē un redz, ka nau ne antipodu, ne svēto alas, bet zeme apaļa un otrā pusē arī zeme nekrīt. - - - Ledus kalni nodreb, kad ceļas pēc ilgas guļas ziemeļtēvs. - - - Zemes malā - debess vārti un elles vārti. Pērkoņdēlu mājas, kur zeltu kaldina. Saules dārzi saules meitas sargā zelta ābolus. saule guļ nakti dimantlaivā, kumeļus jūrā peldina, sēd kalniņā, zelta groži rokā. Laimīgi, nevainīgi cilvēki. saules dārzu spožums nepanesams. - - - Aiz debess un zemes malas iebrauca tumšā jūrā, no tālienes spīd dimantkalns. Ap dimantkalnu krēsla. «Ak tu dieviņ, cik še jauki!» It kā vēja spārniem aizskrejot nozuda. Atrauts paliek mēms (dzejoļa tēma) (skatās turp, grib projām, ilgās pārvēršas). - - - Mežu aizpūta par trim jūdzēm, lai klajums, kur spēkoties. - - - Staburadzes spoguls pārvērš akmenī. - - - Īl. III beigās vai IV sākumā. Īl, pats iemin pili zemē, kā kapu Artai. III pārvar pats sevi, no rupja spēkavīra kļūst par garīgu skeptiķi un meklētāju. Pa starpām mazas idilles. nomet savu kroni: man tie nestāv labi. Es visu atdevis, ko jūs? pēc katra zaudējuma prasa vēl jo vairāk, beigās visu. Īl, IV Ziedīte, kaut nesaprazdama - iešu tev līdz. V - Nemin' Artu, tā svēta, es viņu kāvu, bet viņa piepildījās un es. Kad tu piepildīsies? - dzīvodama mūžu. Es nespēju tik strauji līdzi. IV Īl. deva par daudz uz reizi: brīvību no dieva, tāļākais ir vēl vairāk, ne Ziedīte, ne tauta nespēja tik daudz uzņemt. Īl. par daudz uzvarējis. Bet dotais neiet postā, tas tik guļ un gaida, kad tiks lietots, nekas garīgs neiet postā. Īl. guļ kā zemes uguns, zemes spēks, kurš patstāvīgi silda. (?) Dimanta zemes kodols. - - - Ziedīte ir Staburadzes laimīga meita, pēc kādām visi kāro. Liek v. nogrimušo piliuzcelt. Lācis burvju aizdzinējs. Īl. pāri ceļ pār lielo ūdeni (Stigsu). Mācās pie burtnieka Burtnieku pilī. 3 milži sniegu maļ, ledu kaļ, (krusu kuļ kā zirņus). Ziemeļmeita (? la valkīra) vētrā, jūrā, ziemeļblāzmā. Viņas tēvs guļ ledus paspārnē. Gulēs visu mēnesi (pus gadu: ziema). Uguns blāķis iz zemes vidus, oāza ledū. Saules dārzi, kur tā rītos uzlec. Debesis tur tik zemu, ka ar roku var aizsniegt. Alās jāslēpjas, jo saules stari sadedzina. Karotes aizbāž aiz mākoņiem. Velējot vāles metas debešos. (Īl. atrod, ka nau debess malas, bet ka aiz zemes sākas lielā pasaule. Apmānīts, izmisums, bet tad lepnums: mēs tik mazi, bet varam saprast, izdibināt lielo pasauli.) (23108/118 - 119) Īl., tāpat kā visi lielie gari, arī beigās kļūst vientuļš. III visu saprot vienīgi Arta, bet arī redz, ka viņai līdz ar to jāiet bojā, tomēr rīkojas. Pierādījums Ziedītes bažām. Arta izjūt lielo piepildījuma svētlaimi, bet mirst no tās, jo viņa grib vēl vairāk nekā piepildījumu. Ziedīte nevar gūt piepildījumu, viņa kā viduvējība ir vienmēr apmierināta, negrib augt, vienīgi pašās beigās viņa sajūt ilgas pacelties sev pāri. - - - Katram cilvēkam jāizvirza sev augstāks mērķis, citādi viņam nebūtu jēgas dzīvot pēc mērķa sasniegšanas. Lielie, nemirstīgie, tiklīdz sasniegts viņu mērķis, dzīvo pāri savai dzīvei. - - - Varonim jāgrib neiespējamais, tā ir viņa atšķirība no masas. Bet ģēnijam nau jārūpējas par sīko mērķu sasniegšanu, jo visi sīkie mērķi ir tikai līdzekļi lielā mērķa sasniegšanai - izdzīvoties (?) (vismaz mēs nevaram aptvert viņa uzdevumu). Tātad arī Īl. varētu būt bez noteikta mērķa. Vai varbūt: uzvarēt jaunumu, tāpat kā Buda, vai nāvi (bet nāve ir atdzimšana un Jaunums - dzinulis): Vai pacelt masu - pozitīvs mērķis. Vai vest uz apsolīto zemi pēc tam, kad šeit viss vai labākais, t. i., pils, nogrimusi, bet, ja tas neizdotos, pils atkal uzcelt; pie tam viņš pats nogrimst. - - - Uzvar viduvējība, tā vienīgā paliek, taču tā nau ģēnija turpinājums, bet vienīgi jaunā, t. i., sēklas, sargātāja. Pacelt viduvējību! (12781/51) II Īl. ir visu uzvarējis. III turnīrs, tiek ievesti uzvarētie ienaidnieki. Žēlošanās, ka nekā vairs nau ko darīt. Arta: tev ir mierīgs kultūras darbs (Napoleons, Aleksandrs Lielais, Pēteris Lielais), Īl.: pārāk lēns, kur lai paliek mans straujums? Man it tāds spēks, ka tas mani atrauj no zemes. Alkas uzzināt, kas ir tur viņā pusē, vai tur nau darbs. Viņa briesmīgā vaimanāšana un taujāšana, viņa griba atsauc šurp Dievu. Dievs grib nosargāt debesis. Veco vīriņ brūnos svārkos, Ā, tu esi tas pats vecais! Dievs ir ironisks, kā jūdiem (Allgemeine Zeitung). - Esmu tev spēku devis un ņēmis, ja tev tā par daudz, atkal atņemšu. Īl. Es gribu vēl vairāk, - man arī ir vairāk, nekā tu devi - šeit [?] no Artas krūts esmu iesūcis. Lapas birst, altāri paši kūp, ūdens tiek sarkans traukā, atskrien Īl., sasit trauku, Arta dod viņam savu krūti, un uzvar. (123781/52) II Īl. un tautu uzcēluši pili: milzis un rūķi. Saņem savu algu: Īl. pilnību vai mieru, rūķi - labu iztikšanu. Bez turnīra redz pili. Ziedīte nāk līdz, bet nespēj izsekot viņa plāniem (II nožēlo rūķus, bet Īl. darbs ir bijis rotaļa). III Īl. nespēj viņu aizraut sev līdz. Īl. - lai masa ziedojas tāpat kā es. Ziedīte. To tu drīsti prasīt tikai no sevis. Arī greizsirdība un Mācītāja meitas intrigas, Ziedīte iet atpakaļ uz mežu pie tautas. IV Kad Mācītāja meita mirst, Ziedīte nāk atpakaļ, lai palidzētu Īl., bet pati atkrīt, kad Īl. nonāvē tēvu. Ziedīte tikai viņa dzīves pagrieziena punktā. (123781/53) IV - Jūs esat iemīlējuši šīs vietas un negribat tās pamest; jūs sakāt, ka es jums tās atņemot. Bet kurš tad šis vietas ir padarījis tās mājīgas, kurš dziļos, dūksnainos mežus ir pārvērtis saulainos tīrumos, kurš ir nonāvējis veco lāci? Es, un tas bija mans tēvs. - - - III Īl. jāredz darbā. - - - III Dzīres, nu es esmu jūs pabarojis. - Jā, bet tas mums parasti ir katru dienu tāpat kā tev, kā slimība, nāve. Tad Īl. dusmās nolemj kaut ko nedzirdētu, ar vienu rāvienu izskaust jaunumu. - - - V Nāk atpakaļ, redz tautu pils priekšā ubagojam un ciešam badu. Iemīda pili zemē, bet tad arī pašam jānogrimst, cīnoties pret plašo, lielo. (123781/54) Augstos kalnos: pacilāta noskaņa. IV vai V Spēka un enerģijas sajūta, sasniegts mērķis: Kungs, kurš iekaro sev pasauli. Neapjaustas dzīves burvība un mūžīgums. Ja pasaule aizietu bojā līdz ar mums, mēs paņemtu sev līdz lieluma iespaidu, it kā mēs piedzīvotu tos gadu tūkstošus, kas ietverti šajā nospiedošajā skaistumā, pagājis miljoniem gadu, un tomēr tas viss mums pieder. Paņem sev līdz brīnišķīgās atmiņas, kas tevi dara vienmēr faunu. Jūras - zemes acis, kalni - baltas krūtis, zaļi zelta mati. Zeme ir lielāka (arī šis attēlojums ir par mazu). Visuma māte nau vairs persona, bet jēdziens. Vispirms pazūd kalni, tad skaņas, tad vairs tikai strauti, lielas birzes. Tad liels klusums, auksti, aizrauj elpu, nesamaņa, redz savu aprobežotību. - - - Vai Īl. nes sev līdz nāves priekšnojautu ir parādījis, ka cilvēks nevar neiespējamo, bet arī tad viņš redz, ka mērķis vēl ilgi nebūtu sasniegts, ja arī viņš būtu panācis neiespējamo, - tiekšanās ir mūžīga, kur tās iespējas beidzas, tikai tur pa īstam sākas viņa uzdevumi., mierinājums: viņa neiespējamā tiekšanās nebija veltīga, priekšā lieli mērķi, tur vairs nau naida. (123381/56) III Dieva pērkoņi uz reizi apklust, kad Mācītāja meita upurējas un Īl. iedzer viņas asinis, Dievs vairs neielaižas cīņā, Īl. ņirgājas, izsmej Dievu sāpēs, ka viņš nespēj atriebt mīļākās nāvi. IV Tātad tomēr ir pretinieks, bet tas nerādās: cilvēks pats sev pretinieks, t. i., viņa pagātne, aizspriedumi, muļķība, vēsture, paša izdomātais dievs. IV Pils nogrimst: lai viss nogrimst, es esmu vienu ieguvis; mīlestību, kultūru, atziņu, ka vienīgi es pats esmu sev pretinieks; nu tik pacelties sev pašam pāri. Spēki izšķiesti, kļuvis vecs, bet nau zaudējis dūšu: iegūts labākais: iespēja iet uz priekšu. Spēki izšķiesti, bet masās sēta sēkla. V Uzvar zemiskums, zeme, nekustīgais, masa, bet nau tomēr ir pavirzīta uz priekšu. - - - IV Ezers gāžas pār pili. - - - II Tiek būvēta mācītāja pils, Īl. arī paverdzināts. (III Viņš padara viņus [tautu?] par vergiem, lai atbrīvotu.) (123781/57) Pils - tā ir nākotne vai ku!tūra? vai autonomā kultūra? Tāda nau bijusi. - - - II Arta māca Īl. dabaszinātnes, vēsturi, zooloģiju. Tēvs = mācītājs, t. i., burvis, pils arī burvja, pazūd līdz ar viņu [Artu?]; kas zinās vārdu: brīvība. Pils ar 1000 telpām visiem. IV Tēlo jums: kā ezers nāk pa gaisu. IV visa manta, arī mazo ļaužu, pilī, viss nogrimst, sacelšanās pret Īl. No upurvietas redzama nogrimšana. Īl. zaudējis drosmi, tad: viens iešu. Viņš jūt tuvojamies galu. (123781/58) IV Stāv uz zemes un grib to pacelt, nāk no masas un grib to pacelt: nozāģēt zaru, uz kura sēž. (123781/59) Progress un reakcija, reālisms - romantisms, , materiālisms - ideālisms sekos viens otram arvien īsākos atstatumos, līdz atnāks vienotā patiesība. Ikviena attīstība tagad noris ātrāk. (123781/103) Lielas darbošanās te vēl nau, tauta vēl nau uzcelta, tam vēl nau apstākļu. Īl. spiests uz maziem darbiem, tas viņam nepatīk, fantazē. (123781/104) I. Saīgums un bads (Konts). 2. Nāve - progresa faktors, dabiskā izlase (Veismans). Īl. pats ir dzīve, tātad maiņa, viņam tātad nau jāgrib aizkavēt vai novērst nāvi - pārveidošanās līdzekli. Tā ir atkrišana pašam no sevis, cīņa ar sevi. Bez nāves garlaicība. Dzīve pārāk īsa: tas kavē darba pabeigšanu. Īl. arī nepabeidz, tomēr viņš ir paplašinājis dzīves robežas, ne vairs uz īsu laiku, un devis tai dziļāku saturu, kas aizvieto dzīves garumu. 3. Straujš iedzīvotāju pieaugums: ātra atjaunošanās, maza vecuma atšķirība, maz autoritāšu. Uzskatu sadursme dzīvāka, progress straujāks. - - - Garīga attīstība rada sociālu attīstību. (123781/105) Varonis un masa, iesīkstējusi, kūtra, ietiepīga, dumja. Varonis iedveš tai savas domas skaistos tēlos (pretinieki lieto to pašu līdzekli, tikai seklāk, ikdienišķāk, tātad saprotamāk). IV Īl. ar karaspēku dodas ceļā, visi pamazām atstāj vietu, pēdējos viņš atlaiž pats: Nu es esmu viens un stiprs. Hoi ho! pakaļ alnim, nokāpt pazemē. IV Viens: ne aiz spītības, bet traģēdijas, nespējas palīdzēt! Viņš pasaka tiem visu, bet viņi to nesaprot, jūt vienīgi kaut ko nomācošu Īl. (tāpēc viņš atlaiž pēdējos, viņam šķiet, ka arī Ziedītei V ir šī sajūta vai līdzjūtība, bet viņai Īl. vajadzīgs, tikai nespēj viņam sekot). Paliek neziņā, kaut gan viņai ir spēja zināt, Kārlaila traģēdija 33. - Ja es nespēju pacelt, aizraut masu, tad es daru varoņdarbu, mēģinu neiespējamo, uzveikt nāvi, pie kā arī viņiem jānonāk. Masa un visi Īl. pretinieki te ir viņu pašu labad, visi ir pret Īl., viņam ir tie un daba jāpakļauj, jāuzvar. Sākumā viss šķiet neiespējami, un tad tomēr izdodas. Kārlails 1-12. - - - Ļaužu masa ir mierā, ģēnijs tajā ienes dzīvību; pasaules masa ir miers, kvēlojošā saule nes dzīvību; aizraut masu ir viss. - - - IV Īl. ir uzvarējis Dievu, bet nespēj uzvarēt priesterus. (123381/106) IV Īl. visi savi spēki jāatdod mazajiem ļaudīm, masai, jāuztic tai savas domas, jūtas, jāsaista tā pie sevis, jāizplata ap sevi kultūra. Cilvēkam ik mirkli jābūt gatavam uz mūžīgo (uz diženo, kas vērsts uz vispārību, uz nākotni). Pie tam viņš pats tiecas pēc bezgalīgā, fantastiskā, neiespējamā: nost nāvi! V viņš dzird it kā ūdens brāzmošanu: Ā, tie ir jūras ūdeņi, vaļā tikuši, es pārāk stipri raustījos, būs kāpas pārtrūkušas. IV Kad III Dievu uzvarējis, saceļas priestri, un Īls redz, ka viņš tikai viņu rīks bijis. Kāda revolūcija? Strādnieki dziesma? Pret Īlu? vai pret dievu? Neapzinīgi, tādēļ pret Īlu? Nodedzina pili? Aizdedz visu zemi? Liels skaists skats! Īls: projām iet, neiespējamā projekti, nāvi iznīcināt. Masa vēl negatava. (123781/107) II cēliens Rostāns. Samariete. Atkārtot! saucieni, parādoties Kristum. Darba dziesma Haupmaņa «Audējos». (123781/112) Ziedīte baras pretī, sīkas intreses, tad izvedīga, enerģiska, i2erobežotas ilgas, bet pamatos jau uzlūkojamas kā pilnība, grib tikai reformas, ne revolūciju. Saprot Īl. arī sākumā, ka nau arājiņš, bet karavīrs, bet vēlāk neseko viņa pārmērīgajiem plāniem. Pilsoniski krietna. Ikdienišķas rūpes kā [Īla] tuvākajam. Tauta nau gatava upurēties, ir fatālistiska, tāpēc Īls upurētas. - - - Zemes bites barojušas ar savu medu. (123781/113) Ziedīte. Jautras, naivas, bet spēcīgas dabas. Nespēj palikt mājās, arī varones dzīve? Vēlāka sastapšanās ar Īl. Vai viņa mīl vairāk viņu vai lietu? Varone vai sieviete? Pēc tagadējam lugas beigām: varone. Bet varbūt iespējams abas savienot? Kas ir Iniņa? Ne varone. Bet ir tomēr tik briesmīgi stipra? Vai tā nav jaunā sieviete? (123781/114) Ziedīte Arta dieva (dēla) meita? Ziedīte tipisks tautas dziesmu tēls, bārenīte. Īl. satriec dievticīgo Ziedīti. - Es dievu nokāvu. V - Nu tu dievs, palīdz' nu mums. Ziedīte bārenīte, meža meita, arī lāča meita, bet nau raudule, tīšām gavilē. Īl. māte kā pamāte. Trakuliņa? Ziedīte jautra rakstura, zelta vidusmērs; Grietiņa, bet tomēr lielāka. (123781/124) II (I) Grēka skats ar rožu vītnēm; rāda viņam spoguli un skūpsta attēlu, tad burvība. (123829/17) Īl 2. (?) Spēlējas ar 5 pirkstiem, katram savs vārds vai teiciens. II Arta spēlējas ar Īl. kā zemnieku zēnu, apmāca viņu mīlestībā, lempīgs, tad viņš pielec kājās. Kad Īl. prom, viņa cērt kāju pie zemes un skaišas uz mājas ļaudīm un tēvu. (123829/18) (123829/54) DATĒTIE TEKSTI 20.6.6. Viss pārgrozās, viss nezināms, visu vajaga pastāvīgi aprēķināt un lietot pēc vajadzības un gadījuma, droši zināma, negrozāma tikai nāve. Vai nāve arī ir droši zināma? Dzīve tūkstots veidos, nāve viena. Vai visi 1000 dzīvības veidi nau viens? Dzīvības spēks, kopojums, harmonija, kopdarbība, komplicēta, ne vienspēks. Un vai nāve nau arī daudzveidīga? Vai arī nau vienatnējs, bet salikts, komplicēts spēks, kā dzīve? Vai vispār patstāvīgs spēks? Jeb tik negācija? Tikai nekas, tukšums. Vai tad tas arī spēks? Vai vienīgais spēks nau tik dzīvība vien? Vai viela vien? - - - Dzīvības jautājums vispār lielākais Īlā. Arī ilgs mūžs (?). Jeb vai tas ir Zukunftsmensch jautājums? (123381/5) 1.7.6. Īl. paredz beigās, V, ka viņu un dievu, un visu pasauli atsvabinās izglītība, apziņa, kura ieies gluži zemajos, visos, masā. Masa pate sevi atsvabinās. Ģēniji ir tikai sēklas graudi, masai, t. i., zemei, tie jāaudzē un jāatdod 1000 kārtīgi. No vienas saujas graudu nevar paēst. Jāsviež zemē (izmisumā), un liekas pazuduši, bet tad dīgst un daudz briesmām cauri izaug, sabriest un baro masu. (123781/2) 10.12.6. Īl. sēdējis ne septiņi, bet septiņi simti gadu, pats nemanījis, kā pieaudzis. (Dieviņš to saka.) (123781/3) 26.3.7. Lācis arī Kanibāls. Jocīgs skats, kur žēli nostāsta, ka bads bijis un vajdzējis apēst savus bērniņus, bet bijuši labi audzināti, dikti garšīgi (jeb vai to stāsta kāds sumpurnis). Lācis par to beigās, tāds bijis Īl. vectēvs no mātes puses, tas bijis mērkaķis, sumpurnis no siltām zemēm. - - - Primitīvas kauna jūtas: kaunas, kad apsedz kaunumu, kad apmauc biksas. Kaunas atklāti ēst. Primitīvas goda jūtas: ienaidnieku var mānīt, apzagt, nokaut, draugu ne. (123781/20) 19.4.7. Lielu garīgu spēku var arī simbolizēt ar lielu miesas spēku. Īls. Man liekas, to pa daļai darīja mītu radītāji, Herkuls. tautas varons, visu tautas garīgu spēku paraugs, simbols. ??? ??????? tāpat. Abi turklāt tikumiska, t. i., garīga, spēka nesēji, to laiku tautu ideālā darba darītāji. (123781/19) 16.6.7. Īl.. nāk līdz atziņa, ka nau nekā valdoša: valstis aiz zvaigznēm, valdošais gars, valdošā daile, gara valdnieki utt., nau valdnieku un monarkijas. Nau nekādu ideālu, nau nesaprotama! nau dieva, bet fantāzija naliek un: sāk apkarot nāvi un atsauc garus: atkal ideāls! (123781/18) 30.6.7. Īl. III uzveicis dievu, IV uzveic nāvi - atsaukdams Artas garu, skats kā Eshila Persi. Īl. pie Artas kapa, tumšs, liels kurgāns, sarunājas, ar savu lielo dvēsles spēku piespiež iznākt: Īl. jādod tagad tev savas asins. Tas būs tev nāve, es velis, veļi vajā dzīvos un velk līdzi, es nevarēšu vairs dusēt un daudzus vilkšu lejā: kā brīvība, nākotnes ideāls. V nevar uzveikt mūžīgo dzīvi: pašam jāmirst, lai nāktu jauna dzīve; jākrīt, lai uzveiktu mazie, vājie - masa, ikdienība, - pretī arī ideālam materiālisms, ēšana, vēders uzvar galvu. Vēders jāpārvar. Tas ir pēdējais kungs; tas krīt no kundzības, kad nemaz vairs nau nekādu kungu. (123381/17) 29.7.7. «No dabas cilvēka (klejoņa) top par zemes kopēju - kultūras cilvēku (tas ir ēst no zināšanas koka). Daudz iegūst: valsti, pilsētas, bet zaudē mākslu un radīšanas spēju, ceļas lielā melu mācība par absolūto; pats sevi atceļ no dievības. Filozofijas mācības rada cilvēkā pašā niecības, iznīcības jūtas un domas, pasaule mehāniska, un cilvēks mazs ritentiņš. Ilgas pēc paradīzes, dabas, dzīves koka.» Tas viss greizs un sagrozīts. Pedantisms ir tradīcija. Pastāvīga atbrīvošanās no absolūtā līdz Dīcgenam. Nē, jautātājs ir Īls, jo jautāšana ir aktīva, ir ierocis, ir asa. Tā sagrauj veco tradīciju un verdzību. Viljama Bleika sēdētājs ir priestris ar savu ņirdzīgo gudrību. (123381/28) 29.3.7. Kur Īlā lielais jautātājs? «Lielais pasaulsmīklu vērpējs, nekā nezinātājs, caur kuru nāve nāca pasaulē.» (Pedantisms.) Pēc bībeles: cilvēks plūc ne no dzīves koka (lai tiktu nemirstīgs), bet no zināšanas koka (uz čūskas pavedumu: tas tas jautātājs?). Dievs baidās, ka cilvēks tiktu nemirstīgs un nenogāztu Dievu no troņa. Bet tad cilvēks ēd no zināšanas koka, un prāts un zināšanu kāre liek dziļu pašmānīšanu uz viņa dvēseli. - - - Īl. jautājumi ir dzīvi, cīņas pilni, skaisti. III cīņā Dievs ir tas jautātājs vai ubags, kura veidā paslēpies Dievs. (Vairākkārtējas pārveidošanās kā Protejam - dažādība personās!) Īls uz pedantiskiem jautājumiem atbild kā Sokrats uz sofistiem: paceļas un iet vai sit ar dūri. «Kas ir dzīvība?» Īls atbild: (zeme vai) saule. Kas ir pasaule? - Zeme. Kas ir daba? - Zemziede. Kas ir Dievs? - Saule, es pats. Kas māksla (skaistums)? - Arta. Kas tiklība? - Zemziede. Ideāls. - Cīņa. Patiesība. Viela. Gars? (123781/16) 29.7.7. Jūs lasījāt šaubas, sāpes, izmisumu, smiekli, satīra, maigums, mīla, labsirdība, - tas es vēl neesmu viss, jūs lasījāt dusmas, cīņu, sagraušanu, - tas es vēl neesmu viss, -uzbūvēšanu, - vēl neesmu viss, es tur visur esmu iekšā ar visu sirdi, miesu un dvēsli, bet tas vēl nau viss: vientulība, pats sevī ieslēgts, kaunība garīga un miesīga, bailība no sevis šķirties. Es gribētu teikt, tas mani spiež, sāp, ka nau kam teikt, tas būs tik nākotnē, kad varēšu visu teikt, tādēļ tā laužos padzīt uz priekšu vēsturi, uz nākotnes cilvēku, lai varētu tam atklāties, visu teikt kā brālim, kā mīļākai, kā sevim pašam. Cik es tevi mīlu, mans svešais brāli. (123781/23) 11.8.7. Dievs - priekš manis personifikācija no visa, kas zems, nešķīsts, liekulīgs, varmācīgs: viss vecs un pārdzīvojies, kas vēl karājas klāt un apspiež jauno attīstību. Tā saprast Īla cīņu pret Dievu. Holderlin man tuvu. Nietzsche. Novalis pretīgs. (123381/22) 15.8.7. Īls mūžīgais cīnītājs: pārvar visu vecu kārtību (saimniecisku), varbūt klejošanu, patriarkālismu, varbūt pirmo komunismu, tad pašu vecuma principu: vēsturi, pagātni jeb dievu, kas agrāk visu bija turējis, visa laba devējs: konservatīva politika; bet iekš paša vēl paliek pāri bailes, atlikums no ticības, padibeņi no vecā, no pagātnes: tikpat visam draud liktens, kas arī tikai sakrājušies kauzalitātes iemesli, cēloņi: jāpārvar kauzalitāte. * Iespējams, kad zina pašas kauzalitātes cēloņus, visus spēkus un viņu kustības likumus, - tad var viņai likt darboties pēc savas gribas, kā katram dabas spēkam. Tad tomēr paliek neizbēgamā nāve, bailes no iznīcības, riebums no tukšuma, vislielākā personības nicināšana: tu guli zemē, un tevi kājām min pat visvājākais pretnieks, kuru tu neturēji vērts ne uzskatīt. Nu viņš tevi nicina, tas mēslis. Tam nebūs būt. Īla iekšējās balsis smejas par viņu: tu taču neizbēgsi nāvei, tā tevi valdīs; sušķu ņirgāšanās par Īlu (kā tārpi uz kungiem). Īls briesmīgi sašutis, cērt dusmās (varbūt V), un smiltis smejas. «Jūs taču neuzvarat. Kaut arī mani veicat, es nemirstu pats, tas ir gadījums, kas mani pieveic.» «Jā, bet tu tik vājš pretoties gadījumam, agrāk tu varēji, tagad tu esi nolietojies, patērējis savus spēkus. Tagad tu mirsti aiz iekšējiem cēloņiem, aiz spēka patērējuma.» «Es varu spēkus vienmēr atjaunot.» «Nu, tu vairāk izdod. Tik tas dzīvo mūžīgi, kas nekustas, kas netērējas - tā ir nakts, kas visu uzvar, tā ir pagātne, dievs, liktens, nāve.» «Bet ja tomēr vingrināju un vairāk atjaunoju.» «Tu radi un dzemdē, tiklīdz rada, jāmirst.» «Tad es nemirstīgs savos bērnos un savā tautā.» «Jā, bet ne tu pats.» «Gribu pats, kā tas vecais koks «Baubis», kā vecie tēvi kas bij 200 gadu veci.» «Tu nevari, esi izdevies, tu tik ceļa sataisītājs.» «Tad lai mani atriebj dēls.» «Tevi mirušu kājām mīs.» Tad lielās dusmās pats grib dzīvot, nepaļaujas uz dēlu un raustīdamies nosit dēlu, ierauj smiltīs, arī pēdējā cerība beigta. Bet apmēšļo zemi, no zemes Zemziede ieņem sēklu, un tomēr paliek dēls, nevar iznīcināt dzīvību un saules uzvaru. Dēls «saules bērns» tad uzņem tēva ciņu pret nāvi, ne ar varas, bet ar gara ieročiem, ne sociālisms, bet pāri par to. Sociālisms ir vislielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls. Bet sociālisms un Īls tik sataisa ceļu, pretnieki pareizi teikuši. Nu tik jaunajā mierā un vaļā (brīvībā) var garīgi cīnīties un izvest to, ko gribēja, cerēja sociālisma laikmetā, bet nespēja aiz cīņas, nu karš pret pagātni, likteni jeb kauzalitāti, ne pret nāvi. Daudzu atjaunotu, īsa mūža cilšu vajdzēja cīņai. Tās izpildīja savu vajdzību, pienākumu: dzemdēja un cīnījās, un tad varēja tūliņ mirt, tagad nau jāmirst ātri, jo nau jādzemdē un nau jācīnās. Var izkopt vairāk personas dzīvi (bet garlaicīgi - tā tā traģika), nau vērtībā dzīvē, labprāt to atmet Saules bērns, tas arī viņu var uzveikt. Saules bērns pēta augus un lopus, lai atrastu nāves likumus, upurējas pats un atrod mūžīgu dzīvi un pašu mūžību. Saules bērnā viens no galveniem momentiem - prieks par atradumu, par nāves pārvarēšanu, varbūt V, kad uzceļas pils, bet pats no prieka mirst, un pēcnācējiem jāpapildina un jāizcīna galīgi, jāiegūst mūžīga dzīve, kura caur viņa atradumu tikai darīta iespējama, kā Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas. Tātad Īls = Markss, un Saules bērns = līdzīgs citam atradējam - Mečnikovam. (Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs?) Tikai līdzība. (Marksu kā varoni citā darbā). Īls tautas un cilvēces cīņu varons. (123781/26 - 23) 11.2.8. II cēlienā novērst līdzību ar U. u. N. 1) 2 sievietes, 2) mācīšana, 3) izraujas, lai meklētu līgavu. 1) 3 sievietes (māte) vai vēl trešā, vai 50 sievietes kā Herkulam vai , vai caur lauku, pilnu sieviešu, 2) Herkuls pie Omfales un Eiristena, kalpošana vai varbūt iekarošana arī Artas, 3) tūliņ pakaļ dzenas Zemziedei? Atstāj Zemziedi pēc mīlestības nakts? Dzelžu Mārtiņš un Nekte: tumsā, dekorācija: uguni Mārtiņš, kliedz, Nekte, smalka, caurspīdīga, elektr., zilgans sejs un miesas, neaiztiekama (ils sadauza). - - - Izrauj Artai noslēpumu, kā jādarbina Dzelžu Mārtiņš un Nekte. - - - Īls dzenā meitenes, Arta saista viņu ar savu matiņu. Kad nemīl vairs vai varonība saceļas, tad var saraut, elektriskas dzirkstes sprēgā. - - - II 2. skats. Māte līdzi: grib, lai nokauj, bet arī lai glābj lāci, būs ļauni, ja nokaus. Žēlo un mirst, kad nokauj; pareģo trīs valstis: lāča ala, tēva māja un Artas pils, - ceturto vairs nesniegs, t. i., nākotnes valsti. Ziemeļu vadzis I, kad griež apkārt pasauls koku. (123781/129) 13.2.8. Katra brīvība, katris ideāls top pats par apspiedēju. - Kristus bij revc3luc.ionārs, bet viņa baznīca. tagad apspiež. (123781/130) 13.2.8. Īls vēl tic, arī I1I, tādēļ cīnās ar fantāziju. IV aust viņam atziņa, ka tie tik māņi, viņa paša radījums, bet nu jau paša spēki lauzti, un viņš neuzvarēs. Tomēr iet, tā ir varonība: uzvarēs bērni. (Vai viņš paceļ Izidas plīvuri vai Saules bērns?) Varbūt IV ar to izpildīt, liels skata: sauc iekšā un pats atskan, pirms tumšs, tad pierod, redz spoguli, t. i., gludo vairogu, spodrinātu. Priesteri paši (kūrēji) nezin to noslēpumu, paši izbaidās, kad sevi ierauga, domājuši taču kādu svētumu, ienaidnieka atstāts vairogs pēc zaudētas kaujas (laime pārgājusi uz uzvarētājiem). - - - Saules bērns ar tūliņ skeptiķis kā jaunības dzejās, bet atmet visus ideālus un uzdevumus visās trijās drāmās: viltības atzīšana, ar gudrību, asprātību cīnās pret viltību un muļķību. Saules bērns arī pāri pār sociāldemokrātiju. - - - Jāuzmeklē vēsturē, kad bijuši laimīgi laiki, un tad jāizzina viņa cēloņus. - - - Īl. procentu ņemšana, mesli no ļaudīm priekā priesteriem un valdniekiem, mazu drusciņu tikai par atlīdzību, - bet priestri un kareivji top par varu. Un Īls pats ticis par valdītāju. Kā to dilemmu izšķirt? Īls = kapitālisms vai Īls = cilv. garam. (123781/134) 16.2.8. Alastor Saules bērns, mājā sēdēdams, visu redzējis un zina: pētī dabas noslēpumu, grib to izraut, dabū piespiest: skūpstā ar mīļāko, altruismā, drauga aplaimošanā, sevis piespiešanā pie darba, pie vienas domas; sevi aplūkojot un novērojot, bet tad iznāk poēts, ne griba, bet miers, jābūt poētam ar gribu un kustību: t. i., izgudrotājam, ne vien zinātnieks un poēts, bet arī darītājs. (123781/138) 5.3.8. IV II. top par valdītāju, skats, kā visi atsvabinātāji līdz tam arī: sociālisms top par inteliģences mācību un inteliģence pate par kungu. Strādnieku dziesma skan tāpat tāļāk arī V. Īls to III vairs negrib dzirdēt. (123781/62) 24.3.8. I Ilgi sēdot un vērojot: var izšķirt visas sīkas skaņas: kuri putni dzied, kura koka zīle, kurš balodis dūgo, kurš suns rej, kurš lācis; kā pumpuri sprāgst, kā lauskis sper, kā zāle aug. Smejas: ļoti grūti dzirdēt, citi pārskan, bet lietas [?], liels daudzums, čaukst, dīc kā bites, spriežas, kāpj uz augšu (simbolizē mazo ļaužu kāpšanu). - - - V krīt no dēla rokas. Īl. nespēj vairs apmierināt Zemziedi. Kapitālisms nespēj vairs veicināt attīstību. Kad ir savā augstākā varas pakāpē, izrādās nespēja, pretrunas sevī pašā un Īla raksturā (varas kāre, padošanās Artai, asins iz krūts zīsta). Arī augstākā pakāpē, vēl V, bet jau dēls var viņu pieveikt, ar zemes smilšu palīdzību. - Vai Īls kapitālisms vai inteliģence? (123781/136) 3.4.8. Īl. I meklē un dzird visur tik varu, brīvību, jo brivība ir vara darīt pēc sava prāta, lauzt cilvēku varu, celt savu atbrīvotāja, inteliģences, taisnības varu. Meklē cilvēks, top valdnieks, jo ir ģēnijs. Bet masa grib visus līdzi taisīt, lai ir brīvība, bet lai arī ģēnijs, inteliģence nevalda. Īl. iziet pēc brīvības, bet nes nebrīvību, savu pretspēku. Jātop līdzīgam masai. Nevar. Top no masas nomākts. Viņa vārds paliek mūžīga ciņa. - - - Saules bērns pārnes mūžīgo cīņu no cilvēka uz dabu, kad ir atzinis, ka ģēnijs arī nau pārāks par citiem cilvēkiem. Padevies masai, bet rokas brīvas pret dabu. Īls dzird dabā tik cīņu, varu. Saules bērns dzird tik mieru. Saules bērns dzird dabā tik brālību, ne cīņa pret dabu, bet dabas atslēgšana, noslēpuma atklāšana caur mīlestību kā meiteni. Māla u pēdējais spēks. Īl. Alastor 50. lp, Mīlēt dabu kā sevi pašu, ar viņu un cilvēkiem vienoties, nākt tuvāk, tā ir vienīgā kustība, cīņa. Bez Īla to nevarēja, tas krizdams izcīnīja vienl5dzību, pacēla sev līdz citus. Jānis Vīrs atšķīra cilvēku kultūru no dabas, kustoņas, lai attīstītos cilvēks (Īls), lai būtu kultūra, kas pārgroza dabu, lai pašus cilvēkus organizētu. Saules bērns atkal savieno dabu ar cilvēku, tad pilnība. Brīvprātīga miršana kā ??????????. Ledus laikmets atkal. Jānis Vīrs iesākas pēc ledus laika. Scenerija no ledus laika. Saules bērns arī iziet no latviešu teikas, bet iekšā arī Eiropas kultūra, tā pati Arta. Lācis un Īls ir ziemeļu kultūra pēc ledus laika, vispār cilvēces spēks. Arta ir dienvidu kultūra, kas Ēģiptē, sumeriešiem bij jau tad, kad ziemeļos vēl ledus. Īls cilvēces mūžam atjaunotais spēks. Arta mūžam senais, tālāk dotais spēks, kultūras mantojums. Zemziede vagā atrasta. Arta gaisā, dvēselē. Kur Faihilla? fantāzija? Kas Saules bērna - sievietes pretstats, brīva mīlestība uz laiku? Vai viņa paša dvēsele. Alastor, 54. Saules bērnā izšķirta ikdienas cilvēka traģika, kurš nevar radīt, jo visi līdzīgi: radīšana netiek algota ne ar naidu (nau vajadzīgs, jo ēst vissiem līdzīgi), ne ar slavu (jo slava ir valdībai, inteliģencei, un tā vairs nevalda), paliek tik alga iekš sevis paša, radītāja prieks un sāpes, un došana citiem jeb mīla. (Vīrišķais un sievišķais prieks, arī seksuālais jautājums, liela starpība, izšķirts.) - - - Saules bērns tā pārvar ģēnija vientulību, savienodamies ar masu, atsacīdamies no visām priekšrocībām, bet beigas tomēr vientuļas, kamēr nau visi vienlīdz labi un ģeniāli, - stipri. Tomēr tikai kompromiss. Vientuļš ir ģēnijs. Kā Alastors ar savām ilgām rāda uz viņsauli. Īls pārvar visu veco: lāci, Artu, tad pašu dievu, bet no Artas aizņēmies spēku, pats tam piekrīt [?]. Caur ciņu un uzvaru pār pretnieku top no kritušā pārvarēts (Roma no Grieķijas, kristība no hellēnisma, sociāldemokrātija no valdības, kad pate sāk valdīt). Kvantitāte top par kvalitāti, negācija sevi neģē. IV Īls meklē citu cīņu, V pēdējs vārds: cīņa, bet citāda (kāda, nesaka, to atrod Saules bērns). Saules bērnā beigās baltais putniņš ir ledus putnis, ledus laika vēstnesis. Izšķirt zinātni kā šablonizētāju, sistematizētāju, kārtotāju, pārskata devēju no mākslas kā atradējas, radītājas (- to dot simbolos, atrast Ssimbolus, personas priekš mākslas un zinātnes utt.). Lpl. uz ētiskiem, estētiskiem jautājumiem. Īl. cīņa sociāla. Lpl. III kļūda, ka novēršas uz soc. pusi. - - - Lpl. iet bojā, ka nespēj mainīties un Spīdolai klausīt. Īl. caur to, ka mainās, pieņem no Artas. - - - Tautas teikās cīnās varas tik pret velnu, žīdiem vieniem Jēkabs pret dievu, Hiobs, Īls arī pret Dievu. - - - Arta kā Nikomis (Hiawatha) bijusi zvaigzne. (Kalevipoegā bijusi vārnas spalva). (123781/140 - 145) 4.4.8. Tautietes raksturīgās īpašības: Zemziede. Sārti vaigi, melnas acis (zilas). Ārdena valoda, jautra. Ļaunu dienu pamīdīja zem savām kājiņām. Liku bēdu uz akmeņa. - Žēlotāja, Ārons 23. sudraba lindraciņi (123781/133) 10.4.8. II skudras, putni utt. kā Pelnrušķītei palīdz uzcelt pilis un muižas, un kultūru, palīdz arī uzvarēt lāci un pašu kultūru, bet kad Īls, inteliģence, pats par valdnieku, tad atmetas kā Kola Rienzi. IV Īls priekš viņa vēl grib darīt tāļo, neiespējamo, bet jau pretestība, tad V nogremdēšana, visas vecās kultūras iznīcināšana, lai celtos pēc jauna. (Varbūt III pils paliek, bet viņas dvēsele Arta nost, tiek no skudrām pamati pierakti un V grimst.) IV - Mēs, strādnieki, esam tās skudras. - Nevar jūs aizraut uz lielumu. - Jā, tas nebūs mums par labu, bet tev, tavai valdībai, mēs gribam sevi. - Vajga vad5tāja. - Nevajdzēs, būsim visi gudri. - - - II Artai jaunas, neredzētas puķes, lopi, putni, pāvi, ķirši, āboli, oranžas, III palmas. (123781/31) l0.4.8. Īlā - dabas drāma gada drāma sociāla drāma Cilvēces attīstības drāma Ģēnija drāma - - - Visos viens pats likums jeb gaita, jeb ritms (pakāpenība). Galvenā     intrese     ne      simboli,     bet      personas     liktens. I                      II              III                              IV                 V Aufstieg. Kampf. Sieg. Abstieg. Kampf. Niederlage. Hoffnung, d. h. Fortsetzung ins Unendliche. Visas 3 drāmas: mūžīga maiņa jeb cīņa, jeb attīstība. - - - Jānis Vīrs                                  Īls                              Saules bērns ziemeļi                              dienvidi (II Roma)                  visa zeme latvieši maza tauta              citas tautas -                          visas tautas (jo visas tautas                      vai Ēģipte,                          ir dzimtene sākumā mazas)                      vai Bābele                          visas viena liela (Alexander Zug)                          tauta (123781/147) 27.4.8. (Liels rūgtums, arī niknums pret saimnieku. Lielas bailes, bet liela pārgalvība) - - - (123829/11 - 12) 22.5.8. - Uzvarēs, kad beigsies cīņa. - Vai necīnīties? - Bez cīņas nau uzvaras. - Tu dod divas atbildes. - Vieno tās abas. - Kā lai to zinu? - Visiem jāzina, tad uzvarēs. - Kā visi zinās? - Visiem cīnoties. - Man paliek nakts priekšā. - 'i'iksi dienā. - Ticību dod kā priestri. - Netici man, bet sev. - Priestrim divi zobeni, man viens ar diviem asminiem. - Priestri stāv uz divām laivām, kad laivas attālināsies, viņi kritīs ūdenī. (123781/149) 22.5.3. IV Klerikālās ideoloģijas divkosība. Priestri atvelk ļaudis no Īla, tiklīdz tas ir pret dievu. Īla autoritāti viņi atzīst kā absolūtu, bet viņam jākalpo dievam. Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkam. I Visiem cilvēkiem tiesība maizi ēst un dzīvot. II Absolūti valda dievs un viņa izteicēji. Ir pret katru valdnieku, kas grib būt patstāvīgs, tā pret lāci, kas neatzina citu kā sevi, tā pret Īlu, kad tas saceļas kā ļaužu vietnieks. I proletārisks elements II valdītājs elements } īstā reliģijā Vecais dziedātājs - prolet., vecais ubags - dieviņš, vecais dziedātājs (aizrāda, ka dieviņš nāks). (123781/148) 23.5.8. Narcisu krūtiņas. (Vārīgi apejas Īls ar Artu. Artai beigās no ha skūpsta smaržas dēls. Līdz tam nesmaržoja puķes, bez dvēseles.) (123781/l09) 23.5.8. III Īls pārvar pagātni, bet IV viņa atkal dzīva. Kādēļ? Īls pārveicis sava paša pagātni (?) un veco kultūru, bet vietā neliek pašu tautu, liek savu valdību, atkal citu valdošu kultūru. Dieva nau, paliek priestri. (Voltaira materiālisti; Hackels - Dievu nost, valdība paliek, tā ceļ atkal Dievu.) Priestri smejas par Īla māņu cīņu. Tauta arī smejas. Jo Īls postījis tik inteliģenci. Tauta nezināja ne no priestru, ne Artas kultūras; viņai nebija pagātnes, tikai tagadne un nākotne. Viņai vienaldzīga cīņa pret Dievu, lai mainās, kā grib kungi. Kultūra - pagātne arī nesniedz līdz tautai, ne kaitēdama, ne labdarīdama. Sveši priestri un Arta, tuva Zemziede. Īls upurēja visaugstāko: Artu. Tauta saka: velti, mums tas nelīdz. Nebūs Dieva, būsi tu pats arī kungs. - Bet lielie darbi: jūras pārvarēšana, lāča, svešu tautu? Aršana un putras vārīšana svarīgākas. - Iz tautas jānāk kultūrai. Vai Arta nau iz tautas? - Jā, bet svešas, citas zvaidznes. - Taču no Artas arī ņemts. - Jā, tik ārišķais un kopīgais. Īls nesaprot, kā sevi pašu negatīvi noliegt, pārvarēt kā Dievu? Kā lai iztiek bez valdības? Niknums pret nesajēdzīgo masu. (123781/135) 12.1.9. IV Ta kā nāve ir pagājība, tad Īls redz arī Dieviņu, Artu, Lāci. - Nāve un dzīve ir viens. Tādēļ nevar nāvi pārvarēt, jo tas ir dzīvi pārvarēt. III domā visu pārvarējis, traģika, ka nau vairs pretnieka, nevar vairs augt, lielāks tapt, un IV redz, ka nau nekā pārvarējis, Dieviņa vara tikpat dzīva priestros. Iekšējs dzinuls kāpt zemē ir meklēt sev darbu, augšanu, ārējie dzinuļi: atvest Artu atpakaļ un cīnīties pret priesteriem pašā saknē. Audējs auž pūram, beigās ne kāzām, ne krustībām, bet pārklāj miroņiem pāri. V Grimst tekošās smiltīs, tās bijušās krāsns drupas, krāsns atriebjas, uz viņu, viņš atgriežas?? Pāraugusi drupu smilts ar zāli: lūk, dzīve tomēr uzvar. Īls aktīvs spēks, Lpl. pasīvs, Īlam sava griba un mērķis, Lpl. cita, Īls arī krizdams uzvar. - - - Meklē vienu un atrod citu - tas virzina drāmu un dod Spannung (uztrauktību, gaidību?). (123381/98) [Pēc 28.1.9.] Kad būs tik viena asara, atkal pils nogrims. V uzceļas, bet nogrimst atkal. Nu var pacelt tikai tie daudzie. Viņi skatās uz Īlu kā uz vadoni, kad tas nespēj noturēt, tad neviens nepalīdz. - - - Saules bērnam pils jau ir pate augšā, nau jāceļ, iznāk, kad upurējas tas, kas nau lējis asinis. Gaišums celsies, kad nodzisīs gaišums. (123781/95) 2.2.9. Lāču ala Zemziede un meitenes. Pa klints plaisām ienāk gaisma. Lasa kviešu graudus, loba riekstus, maļ. - Šodien lācis atnāks, atvedīs jaunas 3 meitas. No mums 3 apēdīs. Tēlo, kā ir apēdis. -- Es viņam melno muti apglaudīšu. - Es viņam pinku galvu paieskāšu. - Es viņa basās kājas sasildīšu. Zemziede. Es viņa ausis saplēsīšu. Es viņa basās kājas ar piestu nogrūdīšu, es viņa acis izskrāpēšu. - Vai tev nau bail. - Es gribu, lai mani saplēš, kāds viņš man mīļākais. Man ir balts un liels, un gluds. Kad tas atnāks, tas lāci sažņaugs kamolā, nosviedīs kā melnu dūdarmaisu, ka nodūdos vien. - Kur tad tavs varans ir? Ziņu devi kopš 3 dienām. Viņam bail no visu varenā lāča. Viņam balta un gluda, un apzeltīta Karaļmeita. Viņam nevajag no zemes paceltas meitenes,, ar zemes smaku, ar zemes melnumu, viņam no gaisa nekritusi zvaigznīte. Varbūt viņš vēl lielāks lācis. Smird kā lācis. Zemziede. Es jūs visas izkaušu (pasviež gar zemi). Tu lingas pabira, zemes pika, vārnu knābums. (Aiz trokšņa nedzird, ka akmens atsprāgst.) Meitenes aizbēg. Īls. A! u! a! u! (Rūc kā lācis.) - Lācis, lācis, lācis. Vai, kur nikns! Zemziede. Kas tā par balsi? (Bailes tēlot.) Īl. A u, nāc laukā, a u! Māte nokrīt ceļos. - Es tev pāri darījusi. Atvaino mani. Atpestī mani, ved mani uz manu pilnību. (123829/62) 3.2.9. Īls. Nu, celies nu, ko nokriti. [Māte.] Ko? es nokritu! Es nekrītu. Dari, ko teikšu. Skaties, kur viņš nāks. [Īls.] es tev pa prātam izdarīju? Vai nu es spēju? Māte. Sauc nu uz cīņu. Īls. Septiņus gadus mirku, kad citi saulē gozējās un mielojās, un rotājās. Māte. Ko piemini, rīkoties, kā tev likšu. Īls. Vai esmu tagad izdzēsis, ka septiņus gadus mirku kā grauds lietainā zemē. Tagad es rīkošos, kā vajdzēs man. Māte. Kas ir? Ko nenāk? Vai nosprādzis? Tad es viņa kažoku gribu plosīt. Īl. Tu viņa neaizskarsi. Māte. Tu esi mans dēls, un tev jāklausa. Īl. Es arī viņa dēls un es pats tagad savs. (123829/60) 4.2.9. Meitenes: dzird: sit. nost. Mūs sitīs nost. - Viņš vēl lielāks liekas - negantāks - diktāka balss. Zemziede. Vai tas varētu būt viņš. Klusat. Meitenes. Sievietes arī ir, tās mūsu vietnieces. Zemziede. Klusu. Īls. Au - nāc laukā. Zemziede. Au, nāc iekšā. Īls. Kas tā par balsi. Māte. Neej, lāci geib tevi vilt iekšā, tās ir viņa meiteņu balsis. Īls. Au, nāc. Zemziede. Au. Meiteņu balsis. Zemziede. Mēs nevaram iet, lācis saodis svaigu smaku pie mums un mūs saplēsīs. Īl. Au, Zemziede, es nāku. Māte metas priekšā: neej, cīnoties lāča alā, kritīsi pašā sākumā. (Īls ir no mātes ieņemts pirtiņā, pakaļdzenoties.) h, Es nāku pāri pār māti, apskaujas ar Zemziedi. Māte. Viņš tevis dēļ nācis? ne manis dēļ? To tev būs atmaksāt. - - - Kalpošana Īlam tik līksma kā mācīšanās. Nau viņā rūgtuma. Tas tik beigās. - - - Idilliska scēna. Zemziede. Kāda tad tev galva pinkās. Starpā melni mati. No kā tie? Kur tava josta? Kur cimdi? Kas tevi aplāpīja? kas ēdināja, dzirdināja, guldināja. Kam tie melnie mati? Meitenes. Īliņ, atpestī mūs. Neēd meitas. Bēgsim. (123829/60) 4.2.9. IV Kamēr Īls pie nāves lejā, tikmēr augšā priestri un valdnieki kauj ļaudis un Īlā brīvo garu. Melnais suns ož asins smaku. Steigerung96: nodreb, rēc, tad sāk pilēt asinis no augšas, melnas, uguņainas, kam uzkrīt, tie iekaucas: tās ir tās elles mokas. Īls jūt elles mokas, jau dzīvs būdams: viņam uzpil viņa paša ļaužu vai dēla paša asinis. (Kas nau asinis lējis, tam neuzpil?) Kam uzpil, tam jāiet atkal virs zemes. Kad Īls nonāk lejā, jau nau bijis asins. Nu atkal sākas. Vai Karaļmeita nau Arta? Kas skaidrs, no tā kā zvaigznītes atlec asins piles. Bet faktiski nau ne atmaksas, ne algas, ne atriebšanās - kur un kā to izteikt, vai te? - - - Sociāldemokrāti dara neloģiski, kad izskaidro visu kā šķiru cīņas vajadzību un soda darbus no kādas vispārējas morāles stāvokļa. Nau vispārējas morāles, bet daudzas šķiru morāles. - - - Tautas psiholoģija man nesaprotama: Sēja par naudu nepateicas. - - - IV Kad asins sāk līt, Īls redz, ka viņa darbu posta augšā, un iet atkal uz zemi. V atrod tikai drupas, veco burtnieku, varbūt kādu kūrēju un Zemziedi. - - - IV Dzinies pēc nesasniedzamā un aizmirsis apturēt asinsslūžas. - - - - Lai nu tu kā gribētu, dzīvs tu vairs nevari tikt (uz lāci IV). IV Lācis sēd kopā ar apēstām meitenēm. - Šī man bij tā mīļākā, tik maiga un mīksti kauliņi. Māte vienmēr niknā un stalta, arī nāvē nevar piedot ne lācim, ne dēlam. II Arta laiž ziepju burbuļus: tāda ir mana dzīvīte. I un II Īlam jābūt lielam mērķim, kas dzen II prom no Ziedītes un laimes. (123781/93) 9.2.9. Tēvs pagalvī, māte kājgalī, laimīte vidū. Māte grib mātes valdību primitīvo. Īls ļauj Zemziedei vairoties. Mātei, Zemziedei, Artai - mīlestība nau viss, kurai ir viss? Vajga tādas meitenes. - - - Īls. Negribu bēgt, man lācis jāuzvar. Zemziede. Tev jādzer viņa spēka avots, tad uzvarēsi. Māte. Viens tu nespēj arī tagad. Īl. Nedzeršu. (Māte ienīst kāras bērnu un kā viņas varas lauzēju.) Zemziede iedod viņam spēka malku, pate dzerdama un ar skūpstu iedodama. - (Man spēka tiks no šīs mutes dvašas.) Spēka avots ļaužu sviedri. Mirst no tiem nespēcīgie (?). Tad lācis nāk. - Au! Ko durvis vaļā? (Ienāk un aizgrūž cieti.) Meitenes. Kur nu izbēgsim? Lād Īlu. Tad cīņa un Īla uzvara. Meitenes ir grieķu koris. Gājuši pie spēka mucas, smēķē pēc sviedriem. Muca ar akmeni virsū, spēks iet pāri rūgdams. Cilvēku šķiņķi. - Lācim viegla roka, neraudi. (123829/61) 17.2.9. Selig sind, die reines Herzens sind. Savādais, pasīvais spēks. Saules bērns visu pacieš, bet arī visu var upurēt. Viņam nekā nevar padarīt, nevar atņemt, jo nekā lieka nau. Epiktets. Ģēnijs, kas negrib valdīt kā Napoleons, kas atpērk ģēnija grēku pret pūli, kas neliek just savu pārākumu, kas cieš par visiem ģēnijiem, kas negrib ar varu piegriezt pie savas patiesības, kas dod pūlim laiku pamazām nākt pie atziņas. Pacietība, nemācīšana, nesprediķošana. Nevajga pašam attīstīties, ir jau no sākuma gatavs. Tikai meklē jauno. Tikai cīņa pret dabu. Iztiek bez sviedru dzeršanas. Visu tikai pats. (123781/94) 10.10.10. Īlā iešana uz 3. valstību; karo pret ticību, ka pagātnē bijusi zelta laikmeta valsts. 1000 gadu burtnieks arī to pravieto: pēdējās dienas un uzvaras. Jāni Virā gandris to pravieto, un ezis negribot, kā pretnieks, arī atzīst. Galvenā ideja gar nākamo uzvaru. Visa drāmas gaita ir vēstures pašas gaita filoģenētiski kā katrā embrionā. Artai meita no ĪIa skūpsta: tā ir fantāzija, ideāls, kas aļņa ragos iet viņa priekšā. Lācis ir velna dēls, no Jāņa meitas vai otrādi. Cilvēku dzimums caur Jāni top neatkarīgs no dieva un velna, bet atjaunojas arvien no abiem, no velna dabū zemes spēku, no dieva debess spēku. (123781/78) 15.10.10. III Arta ieņem meitu no ha skūpsta; izdveš viņu mirstot. - Tagad neredzi, gan tu redzēsi viņu: Meita tātad ir organisks sakars kam ar Kultūru, ir abu kopojums: ideja, fantāzija. Pēc tās Īls dzenas. IV Meita, mātes Artas veidā, parādās aļņa ragos. Īla ilgas. (123781/79) 6.5.12. Īls sevī audzis, un spēks sastrēdzies, kā tanī spēka mucā lāča alā. Muca noputojusies, nočūlojusi, pa ķimeņiem, pa spundu spiežas cauri sastrēdzies spēks. Visas stīpas izstiepušās un sasprēgājušas uz plīšanu. Velti būtu viss izgaisis, būtu vēl gaidījis. Lācis priecājas, ka izgaisīs. Bet dievs uzcēlis laikā, sev par labu, bet Īls to izlieto savā labā. (123781/32) 6.5.12. Īlā ievest arī Velnu blakus Lācim. Arī Zalkti, zemes zemais spēks, pats pamats, no tā taisa dievs cilvēku, dabas pamatviela - zeme, pamatdziņas un jūtas, pirmie instinkti - ēšana un mīlēšana. Zemziede augstāka pakāpe, Īls vēl augstāka, Daudzas radu kombinācijas starp zemi un debesi, velnu un dievu; cīņa un radošanās, un jauna, trešā, Īla un dēla radīšana: Pazaudējis cīņu, velns lien zem akmeņiem kā jods, vajāts no pērkoņa, zalktis lien zemē, lācis alā. Visa kustoņa, kas velna, lien tumsā, lopi dieva gaismā. Arī vampīrs. (Jeb vai labāk «Mūžībā».) Arī Hermess (miroņu vedējs, peklē). (123381/13) 28.5.13. I Dieviņš ar dzērienu dod viņam spēku; bet tas tik simbols. Jau iepriekš staipa locekļus, pats sev apnicis ar savu gulēšanu un ar bailēm no smiekliem, no mātes apbēdināšanas. Ar vēl lielākiem smiekliem, ar dusmām top no dieviņa provocēts uz celšanos. Jārāda, ka dieviņam vajdzīga viņa celšanās. Brīnums paliek tikai kā redzams simbols darbībai, ne vairs izšķirošs motīvs. (123381/33) 28.4.14. I                  II           III           IV                             V Ziema, pavasars, vasara, pēcvasara (aizvasara), ziema Divi gadalaiki: ziema - vasara. Ziemas svētki, lielas dienas, vasaras svētki, atpļāvības. - - - Ungebotenes Ding III Sapulce, kad sākas siltas dienas, nāk visi bez paziņojuma. Sapulcē notiek visas svarīgas lietas: par visa gada uzņēmumiem karagājieniem tiesas spriešana ķildas ražojumu apmaiņa tirgus amatniecība laulības svētki mūzika, deja dzeja talkas liela kopēšana, apēd ziemas atlikušās krājas (123381/33) 28.4.14. Visu ziemo zemes alās, pirtīs, neēd, nekurina, dzīvo no zemes siltuma, kas sasmelts pa vasaru. - - - Apsievošanās vagā, lai zeme kļūtu auglīga. - - - Nagi, mati, ēdienu drumslas, izkārnījumi der nomaitāšanai. Dabūt daļu no ienaidnieka ķermeņa - ir viņu pašu dabūt. Arta no Īla. (123381/35) 10.12.14. Dzīvojuši rījā. Latviešu pasakas V, 58. lpp. Laima lemj, ka mirs, kad sadegs pagale. Nodod to glabāt vedeklai, tā dusmās iemet ugunī. (Tā arī var nemirstību uzturēt, Imanta.) - - - Krusu novērš, saucot «Spundu uz augšu». - - - Vienači, vienkāji. - - - Nāvcirkste akla, visu zin, kas viņu izvāra un apēd. Dievs un velns ir brāļi, spēkoti brāļi. (123781/38) 10.12.14. Jūra putās baita vārās. 11.12.14. Pirmā ir Laima liktens lēmēja vai Saule, vai abas vienā. Jānī Vīrā garu radīšana. Mazākie dievi: Pērkons, dažādās mātes, svētie ozoli. Miroņu veļu kultu nodibina Jānis Vīrs vai Īls? Dieva dēli. Saules meitas. - - - Ievads: pasaules ķermeņu griešanās, sadursmes un sauļu celšanās. (123781/36) 12.12.14. 384. lp. pasaka. Malkas cirtējs: kukainis, kas mežā grauž kokus. Milzis = lielais vīrs. (123781/39) 27.12.14. Īls varētu arī tapt par Daugavu kā par upi vai par Kalnu (pie krāsmatas. Milzu kalns Tukumā). Pret ienaidniekiem: iekšējie: laupītāji,??????? ????????? garīgie: elki, ??????? ārējie: ????? ???? - - - Pērkons = no pērt,?????? Kaujā nemirs. (123781/40) 28.12.14. Zemniecību vajga simbolizēt kā ?????? ??????????? ????? ??????????, ??? ?????? ???? ????????????. (123381/45) 28.12.14. Īl. valoda Izskrien rēkdams, sēkdams, klūp virsū kā negaiss. Saņēma sausas dusmas. Lielais tēviņš = milzis. Lielās sprangās. Pasauls plošņi. Palaidnis. Vāczemes liktens bedre. Tumšos dziļumos paliek (citā pasaulē). (123781/41) 28.12.14. Es, Īl., izgāju pasauli paskatīt, skaidru gaisu paelpot. - - - Rījā sēd uz krāsns. 3 reiz liek mēģināt celties. Ozolu apgriezt: tā ir mēraukla. Dieviņš iecērt ozolā, ar ozola sulu dzirda Īlu. - Tagad tu mans kalps. Iesim tāļāk. - - - Nokaļ dzelzs nūju uz ceļgala ar dūri bez uguns. - - - Priežu rāvējs. Kalnu kāpējs. Kalnu grāvējs. Krūmu kodējs. Simtpūru sējējs. Sarkandaris igauns. Prokrustes. - - - Dzelzs muiža. - - - Bārdu iever ozola celmā vai zem pils stūra. - - - No vēršu ādas siksnas. - - - Spēka mazgājamais trauks pirtī. - - - Niedrīts Lāčaugains Īliņš Kurbads Vecīts ar garo bārdu ir velns. Velnus noslīcina bezspēka traukā. - - - Citā pasaulē pieiet pie jūras un meža. Lielais koks, zem kura pazūd gaisma, kā mācies debess. Liels pērklis = mākons. - - - Ērglis, apēdis ha miesas gabalu, saka: tagad man vairs tevis nepārvarēt. - - - Lācim nomauc ādu un pakar ievā žaudēt. - - - Milzis = lielais tēviņš. - Kā tu drīsti runāt ar lieliem cilvēkiem? - - - I Celšanās. II Kalpu gūšana, dara II labu kustoņiem; tie vēlāk palīdz. III Nobrauc zem zemes pie vecā pundura; 2 mucas, meita. Atstāts peklē. IV Ērglis iznes uz augšzemi. II a Mežā braukšana. Velna dzirņās. Velnēns aiz kājām. Vecim uguns pagali mutē iegrūž. II b Uz Roju, tur atvarā naudas kaste. Īls atnes naudu un pūķi maisā. III a Iet tuksnesī un saietas ar pasauls plošņiem. Velns - milzis. Rokas iever bluķī. Klausība pie mācītāja. IV a Sāk viens staigāt un brīnumus darīt. Vāczemē palaidnis laužas ar velnu. Vāczemes liktens bedrē. Velns pieņem Īla izskatu un aizved līgavu. IV b Brauc ellē, tumšos dziļumos. (123781/42-44) 5.1.15. Jānis Vīrs - dabas cilvēks Īl. - varonis M[ūžnieks?] - dzejnieks Arvien augstāk cilvēks pakāpies. Jeb vai M[ūžnieks?] ir ģēnijs = meklētājs? Sakrīt pelnos, no tiem izceļas balts putniņš. Paliek - putniņš: dziņa un gredzens: mīla. (123781/47) 10.2.16. Vecais: Es tevi pazīstu. Ko tu slēpies aiz Īla liekā vaiga; tu esi Ardžuna vai grieķis, vai ēģiptiets. * Jānis, Īls, mūž[nieks?) visi viena latviešu ģimene. Nau ietvertas citas tautas un kultūras. (123781/48) 3.10.16. Bērnībā izspēris šūpolim grīdu un krizdams samaitājis mazo pirkstiņu. - - - Vecais burtnieks Jēkabs skatās akās un dīķos, tur zvaigznes tuvāk redzamas naktī nekā debesīs. (123781/49) 4.11.16. Īls cilāts pusdienu: Vajdzēja rakstīt, nebij tik grūti agrāk. Nu grūtāk, un jo vēlāk, jo grūtāk. To sajūtu vairs nedabū, un bez tās jāpārtaisa i fabula, i raksturi. Trohejs 5 pēdis neder, Tagad skaidrāk redzams. Par smagu, vienmuļīgu; vērš uz sevi visu uzmanību, domas grūtāk izteikt teikumos, gramatika apgrūtināta. Jambs tuvāk ikdienas valodai, nevērš uz sevi tik daudz uzmanības; var vairāk sekot domai un gleznai. Arī atskaņas neder; par vieglu. Bet mainīt labi. (123781/12) 11.11.16: Lācis no ziemas guļas novājējis. Grib dzert spēku no ziedoņa mucas. Īls atgrūž - tā mana. (121001/1) 18.4.18 Kurbads Vecbrālis - vilks. (123829/30) 2.6.18. Meitas tiek rīkotas uz aizvedi lācim. Arī Zemziede. Vai māte ar nodomu liek Zemziedi, lai kaitinātu Kurbadu. (123829/42) 2.8.18. Dievs taisa cilvēku no zalkša, zalktis no zemes. Zalkša milti piejaukti mālam. Lācis no sūnām taisīts. Zivs no jūras putām. (123829/28) 13.9.18. Kurbads Ceļa nauda, tilta nauda top noprasīta aizcirtnes mežā. NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS Īl. un epus. Dievs arī grib ko labu, loģisku; priestris un bende jau vairs ne tā, tie palaižas uz to, ka viens Dievs vai citi to zina, kas labs, un dara savus asinsdarbus aiz asinskāres, aiz varas jūtām, aiz seksuālisma, aiz zvēriskuma, kas vēl ir cilvēkā. Barani aiz ilga paraduma: medības, verdzināšana, un aiz izvirtuma. - - - Īls nāk no lāča un saules. ĪIs, dievs, velns, lācis, pērkons, - visi ir viens, jo ir cilvēks un vina emanācijas; cits, pretējais, ir tikai dabas aklie spēki: un arī tie beigās nau nekas cits kā cilvēka dzemdētāji, kā viņa miesa. Tas, kas ir specifiski cilvēcisks un izliekas kā pretstats ārējai, neapzinīgai pasaulei, ir tikai cilvēka gars, ir Īls. - Bet kas ir šis gars? Elektriska kustība? Matērijas kustība, enerģija (Ostvaltls)? Matērijas pamata spēks? Matērijas veidotājs, t. i., pārvarētājs, tādēļ ienaids. Gars saka: Ļauj tik man brīvi kustēties, neslēdz mani važās. Matērija atbild: Katra tava kustēšanās ir pret mani vērsta, veido, pārvar mani. Kā lai es tev dodu brīvību? Gars. Bet, kad es nekustos, tu neveidojies, tu mirsti, tiec par lopu, par augu, par akmeni. Jeb vai gars ir saule, kas nāk no ārpuses un taču no iekšas, jo uguns ir vispasaules gars, kustība. (123381/6) Priesteris, vecs un gudrs. Padevies velns, atzinis dievu pārvarību, tādēļ trīc. Tas pats vecais velns, ar kuru cīnījies Jānis Vīrs. Velns ar dievu salīdzis, abi pret cilvēku. Velns tagad padevības, autoritātes cienīšanas sludinātājs; priesteris. Kā feodāli padevušies kapitālisma mamonam. Lasīt Holderlin 82 un Horāciju. (123781/7) III Vai cīņā Īl. neatņem Dievam uguni, novelk pašu sauli tā zemē. (Jeb vai to jau izdarījis Jānis Vīrs?) - - - Kur paliek Persefone? Sēkla apakšzemei nodota. - - - Bakchant 17. lp. cepšana simbolizēta. Tā vajadzētu simbolizēt mūsu augstākās kultūras darbības. - - - Grāpis kā persona. - - - Bakchant 19, 20. H. tiek par demokrātu, ne Herakles, bet Bakhs. (123781/15) Dzelžu Mārtiņš vēlāk top par fabriku, kas visu aprīj, - kalps un rīks top par kungu. Tā jau Jānis Vīrs pret Dievu.(?) Tā Lācis pret Dievu, Īls pret lāci. - - - Jānāk Dzelžu Mārtiņam pārvarētājam. - - - Domāšanu un dzīvi aizņem visvairāk mežs, Daugava, purvi, jūra (?), smiltis. - - - Daugava - kultūras centrs, kā Eifrats un Nils.l (123781/21) II Lācis ir arī pērkons - arī pats dieviņš vai dieviņa tēvs (dievs =dieviņa dēls, lācis velna dēls), dūdas, pērkoņa un lāča balss (bet nu lācis pērkons = dievs, ? = velns, kurš tiek dzenāts no dieva. Kāds milzis? Lācis izdzen velnu.) Pērkons brauc ar dzelzu ratiem ar akmeņiem. Dievs uz zemes, kurš iet kopā ar negaisu. Ūdens dara nekaitīgu zibeņi = pērkons par zvejnieku. (123381/34) Īla cīņa pret tapušo, das Gewordenene, vēsturi, veco taisnību. Arta: nevar visu ēst, visu redzēt, nēsāt [?]; instinktīvi paģērējumi. Kā Iniņam, man nē. (123781/50) Im Kampfe - Gott: Ich bin das Geschick, aber es gibt mehrere Gtitter: Velns un citi. Īl. in hochster Kraftanstrengung erkennt, dass Gott Einbildung des Volkes ist u. da stirbt Gott, zergeht in Luft. Geschöpf wird schliesslich Lenker des Schöpfers. Īl. pārmet Dievam netikumus: Velnam atņēmis govis, liek ciest taisnajam, pat Karals nevar palīdzēt, nenāk palīgā Īl. pret igauņiem un vāciem. Sakars ar sauli, mitoloģiski noziegumi, pārāk lēnīgs, nespēcīgs. Cilvēki labāki par dieviem (Eiripides, Zukunft, 1903, Nr. 31 ). Dievu ?????? ? ??????. (1237131/55) Berserkerwut no mušmiru dziras, dabū lielāku spēku, pēc nejūt sāpes. III? (123381/61) Īl. otrenieks, viņa atdalītā dvēsele, tas, kas darbojas sapņos, kas viņu moca un ved uz priekšu, dzen. Pēc viltīgs otrenieks. Divas pasaules, otrenieks iz viņas saules. Mēs arī izšķiram sevī: aktīvo un pasīvo cilvēku, jūtošo, mēģinošo un analizējošo. Tautas cīņa pret netaisnību un spaidiem, zemību un gļēvulību, tumšību un bailēm. Ticība, ka cilvēka būšana dara templi. - - - Heroisms - pats sevī meklē stimulu cīņai, iz savas vientulības smeļ spēku. (123781/63) Īl. jautājumi 1. No kurienes mēs cēlušies? 2. { Kādas robežas mūsu varai pār dabu? Kādas viņai pār mums? 3. Uz kādu mērķi mēs cenšamies? (123781/64) III Jeb varbūt pils grimst IV, Mācītāja meitas bērēs, caur dieva roku: laupa tam visdārgāko. (123781/65) III Ziedīte lūdz izmisusi. lai to nerauj uz priekšu, neprasa zila gaisa nodomus: atstāt dzimteni, celt pilis un pilsētas, dzīvot nepazīstamu gaismas, svešas saules dzīvi. - - - III Kad zeme, zemes meita, pretojas, nespēj tālāk pacelties, tad palīdz kultūra, māksla, kas pārvar zemes smagumu, bet pate atkal var pazust, nogrimt zemē atpakaļ. Kultūra arī upurējas, kad jāuztura dzīvesspēja tautai, kultūra var nogrimt un tauta palikt: grieķi, romnieki, žīdi. Mācītāja meita: Tev, Īliņ, zemes smaka. Art pour l'art Māksla cenšas atsvabināties no dzīves. - - - Cilvēks - Īliņš starp dabu un mākslu, pie dabas tam jāatgriežas, bet māksla to paceļ, tā palīdz debesis pārvarēt. - - - Īl.: Es esmu pārvērties (pēc III), manī ir svešas asinis, es viņas ieguvu grūtā gara cīņā, mans labākais ieguvums, tas pāries uz manu dēlu. (123781/66) V Gals, pils nogrimšana, tad II Saules bērnā būtu mēģinājums pacelt, un III pacelšana. - - - Galvenais: cīņa ar Dievu. III - Tu nedevi man visu spēku, es sūcu spēku iz sievas krūts. - Tu neesi tik varens (Heine, Adam I), tev rūpēja ne tauta, bet tava paša valstība. III vecis parādās, saruna un cīņa ar viņu, aicina uz divkauju, vecis pazūd. (Varbūt pēc turnīra, kad Īl. lielās, ka viņam nau pretnieka, iznāk vecis, dara brīnumus.) Cīņa paliek neizšķirta vai Īl. uzvar, bet tad tiek saukts pats Liktens pret Īliņu, un nospriež viņa galu (pēc turnīra garu sapulce). Salīdzināt teiku im Sagenbuch: kādēļ nogrimst vecā. godība (varoņi dievam par lielu un nepaklausīgi). - - - Īl. iet viens bez Ziedītes, tādēļ. pazaudē cīņu. Emancipācija ir sievas līdzdarbība pie cilvēces izkopšanas. Tāpat viņš neņem diezgan līdzi i tautu. - - - III Cīņa ar dievu, nau citu Gegenspieler. Hohepunkt. Īl. visus izaicina, noskumst, ka viņam nau pretnieka vēl. Dievu pārvarējis, iet atkal meklēt pretnieka (viņa dziņa viņa pretnieks, viņam to vajadzēja pieveikt un sev kalpināt, 'bet dziņa viņu kalpina, tas ir traģisms). Dievs apskauž Īl. un grib pazemot, Īl. viņa mērķiem nekalpo vairs. Tādēļ cīnās, bet tiek ievainots. Nu nevarēs arī vairs pretī atstāvēt vācu dievam. Grib 3V vēl ar priesteriem un kareivjiem., muižniekiem Īl. nomākt, savienojas ar savu pretnieku veco nāvi, feodālismu un barbarismu, kuru cerēja ar Īl. apkarot. Stāsta tai, ka Īl. viņiem abiem briesmīgs. III Ciņa: put pār lauku, apzeltī malas, viss apklājas ar putekļu mākoņiem, dzird tikai rībam pērkoņus, skatuves priekšā turnīra publika, 3 liktens trauki, Ziedīte iet palīgā, kad parādās asins; tad trauks tiek skaidrs, sāk spīdēt iz trauka. Īl. uzvarējis. Priestri, tūdaļ brēkas, ka dievu aizskāris, zaimojis. III vai IV nolād Īl. par šo grēku, jo nu vāci uzvarēs. IV Cīna no priestriem un kareivjiem pret it. V Pils nogrimst. - Jūs mani gan uzveicāt, bet es jūs visus lejā līdz novilkšu, lai uz zemes tiek miers. III Mākoņu priekšpusē garu sapulces, nāve neredzama. - Tu pats caur sevi tikai klusi veikts - vecis sacījis I. - Par tevi stiprāka neviena nebūs. III sākumā, pirms cīņas: vārdu maiņa ar dievu, pārmetumi, ko viņš ļauna darījis tautai, nelaizdams to uz. priekšu, labs, bet patvarīgs tēvs. Tauta tiks pārvarēta tikai caur sevi, kad tiks neauglīga miesīgi un garīgi. (123781/67 - 68) Kleopatra arī masa pret ģēniju Antoniju. Tā Arta, tā Ziedīte, bet abas nau naidīgas vien, viņas ir no ģēnija pārvērstas, gan nepilnīgi, apaugļotas, sāk viņu saprast, viņam palīdzēt. Atjaunotā zeme: Ziedīte nesīs tālāk viņa sēklu. - - - Dievs nespēj atbildēt un nevar aizkavēt jautāšanu, jo Īl. bez mēra traucas pēc atbildes un darba, novērš viņa uzmanību, jo citādi būtu pasauls gals, paša Dieva gals. Ar viltu novērš: piem., tautu sakūda: sāk kūpēt altāri, kokiem lapas sāk birt, saule aptumšojas, visi jūtas sabaidēti. Metas Īl. virsū, tad tas atlaižas. Jo viņš jau priekš viņiem cīnījies, un nu viņus draud nonāvēt. Jeb vēl labāk: viņš tiek no pašiem ļaudīm norauts zemē, no sievām, kurām nevar pretī turēties (varbūt Ziedīte). Vai pārcērt loku pušu, kurš Dievu nelaida ārā no cīņas (skauģis, otrs Hāgens). Vai nogrimst viņa pils. (III Dievs bija gribējis viņu pārvarēt ar zemes, miesas spēkiem, nebija apdomājis, ka Īl. jau pieaudzis gara spēkā, tas ir pārsteigums drāmā. Ar jautājumiem Īl. nu Dievu veic, ar cilvēces zināšanas dziņu, kas iznīcina visus dievus un vecās pasaules.) (123781/69 - 70) I darba dziesma: vienkārša, pāris rindiņu, takts stipri izjūtama, melankoliska: darba nasta, medības, karš, paralēlisms, kā ebrejiem. Kustoņu teikas: Daugavas rakšana. IV kūrēji - burvji un dzejnieki: reliģija, senās teikas, ārstniecība, visādi vārdi: asins, čūska, vīveles. Īls citāds dzejnieks, dzejnieks iz apspiestās šķiras. Rakstu atrašana - nāk par labu kastas nostiprināšanai. (Īls var atrast piemiņu rakstīdams, aizejot no Zemziedes.) - - - Īls -- visa vēlākā filoģenētiskā attīstība. (123781/72) Pirts - svētās Māras istabiņa; svēta vieta, kur dzīvo gariņš. (123781/81) Īl. atsaucas uz to, ha visniecīgākā būte nau bez iespaida, t. i., atsaucas uz masu, jūt savu sakaru un kopību ar masu un viņā savu spēku kā Antejs Gejā. (123781/87) Priestris: 10 000 gadu priekš mums bija veca kultūra, mēs nekā nezinām; šur tur uzķeram pa vienam akmentiņam, mēs visu aizmirsām, ledus un ūdens gāja pa virsu. Īl. Es gribu zināt. Priestris. Labi, ka aizplūda, aizmirsām, cilvēks nevar nest šo zināšanas smagumu. Īl. Man spēka visu nest. Priestris. Bet nevar izraut noslēpumu iz zemes iekšām. Īl. Es kāpšu zemes iekšās. Priestris. Varbūt iekāpsi, bet zeme nedod neko atpakaļ, viņa glabās tevi, tāpat kā to pagātnes noslēpumu. ĪI. Es salauzīšu zemi, pāršķelšu viņas vēderu. Priestris. To nevari. Tik saule zemi var uzveikt. Īl. Tad es grūdīšu zemi pret sauli, zems sadrups, un es iznākšu ārā smiedamies. (123781/89) IV cēliens. Īl. pie Voluspas (Stimmen der Völker, 228. s.) vai pie Sibilas (Edda), kas visu vaco filozofiju māca (cf. arī indiešu Ragaphati, Müller). Īl. šaubās par Voluspas veco gudrību, kas appelējusi, tā nevar vēl būt patiesība, tai jābūt dziļāk: Tad nogrimsti dziļāk, tu nešpetnais, kam nau nekas diezgan, iegrimsti zemes iekšās un kuņģī. (123781/90) IV Disputs ar veco aizstāvi, kurš saka: Ko ta nu panāci? Īl. Iznīcināju dievu un tumsu. Priestris. Vai tad viņa tiešām nau vairs? Varbūt viņš aizbraucis, varbūt dusmīgs un nerādās. Kas redzēja, ka viņš mira? Kas ticēs? Un, ja viņa nau, esam mēs. Viņš mums vajadzīgs, un, ja nau, tad jāizdomā. Saruna a la Edda, Voluspa, Nībelung, Wotan. 4. cēlienā sapņi. Atosas sapnis Perser. 3. cēlienā Zukunftsstaat. 4. cēlienā fantastisks tālums. 5. cēlienā atgriešanās. - - - IV ĪI. bijis mūžībā, pagājuši 600 gadi. - - - Mušmiras dod lielāku spēku, saka priestris (ka varēja dievu veikt, tas bija trakuma darbs). (123781/91) Īls piespiež uz jaunu. Tad nevar arī pats iztikt bez svešas asins un bez sviedriem. Spēku muca apgāzta, bet no vidutājiem atkal uzcelta. III Īls nevar bez tās iztikt pie pils celšanas (sviedri to velk lejā) vai IV atdot savas asinis, lai nomazgātu sviedrus no pils? Tur aiziet Īla spēks, ko bija dzēris no dieviņa, un nu viņš paliek tikai cilvēcisks. Bet vēl nau asaras izpirktas. Lāča daba ir vara, un vara neļauj viņam upurēties - Vai tad uzcelsies pils pate? - Nē. Jāceļ. - Kas cels? - Tie vājie. Ha! Ha! - Vai tad vairs negrims? - Grims. - Lies atkaI asaras? Kas būs lējēji? - Vidutāji. - Es iznīcināšu- - Nē. Tu pats vidutājs. - Nē, es īsti cēlies. - Kopš dzēri asaras. - Ko tad palīdz mans upuris - Nomazgājis asaras vecās. Citādi nekad nebūtu bijis iespējams glābiņš. (123381/92) (III) Liela vasaras gatavība, karstums arī cīņā un uzvara. IV. zeme izdegusi pēcvasarā: revolūcija, tad lietus. Pacificēšana. V pēc pacificēšanas = tukšums. Tad IV sākumā iesāk pļaujas bagātību, tad IV otrā pusē - lauks kails, tukšs, septembris - novembris, sēras, spēki izdoti, izšķērdēti, gribētu vēl ko dot, pildīt tukšumu, bet tik izklaidējas, iet uz neiespējamo, jūt nomiršanu, bet negrib to atzīt, saka: nu lauks plašs un brīvs, nau vairs labība priekšā, nu laba medīšana, laba kaušanās, skriešanās (pasauls plosnis.) Bet nāk pāreja, nāve un atpūta. Viens nespēj bezgala censties un augļus dot. Mūžīga maiņa un atkalnākšana, atjaunošanās. V Laukā abi ar Zemziedi atrod zaļu asniņu. III Jāņu svētki 12. jūnijā par godu saules augstākai pakāpei. Augstākā pakāpe arī pašam Īlam, mīlestības svētki. - - - cf. Homer 23. dziedājumu, svētki Patroklam par godu. Cīņa mīklās. (123781/96) IV Īl. dievu iznīcinājis tāpat kā savu tēvu - pāri ticis pār savu pagātni, pār: zemes un debesu pagātni; bet pilnīgi vaļā nevar atraisīties: zeme un vēsture viņu tura kā Zemziede, kā masa, kā viņa paša pagātne, mantojums, iedzimtība. Nu debess viņu tura kā kultūra (Artas piemiņa) un kā fantāzija (Artas tēls), tiek fantastisks. Kultūru vēl augstāk pacelt: IV vai V. Un IV pārmērīga cīņa ar dabu, pret nāvi, tad atjaunošanās. Arta - dieva meita, mītiska, kā Kristus, dieva dēls. Zemziede - lāča meita, Īl. māsa. (Īl. nokauj «lāča bērnus plakanām kājiņām». Zemziedes šūpļa dziesma. Skats: auklē, lāči rēc. Spēlējas, lūdzas. Šekspīra König Johann.) (123781/99) Tumsa uzvar gaišo sauli, Bet reiz telpā divas tumšas un mirušas saules sadursies un atkal uguns uzlēks, un piepeši staros apžilbinoša jauna, divkārt lielāka saule. Arī tā dzisīs pēc mūžības, kad mūžība piepildīsies. Ja pēc mūžības, līdz tam daudz laika. (123381/99) Vecis viņu mierina uz mērenību. Vai tad viņam tiešām tik miera vajga, tik sīkumu, uzreiz labāk lielu, visu dabūt. - Ar viltu noraut pa mazam kumosiņam. - Nē, viņu pašu noraut, visu ņemt. (123781/102) Īl. II iziet pret lāci: Lakstīgala skaisti dzied Zobentiņa galiņā. (123381/108) III dievi grib teokrātiju, vispasaules baznīcu. ???????? - - - I Ne aizkrāsnē, bet pirtiņā vai namiņā (kā veči pirtiņā: bieza putra, tauka gaļa utt.). - - - Pār tevi dienas allažība. Jābūt visai dzīves gaitai un filozofijai iekšā. - - - Par mirušajiem metriskas dzejas iz I ielikt III (fragmenti). III .Jāņu dienas. IV Suņu dienas. Sirius. Revolūcija un pacificēšana. (123781/110) III Arta noņēmusi lāča ādu, kura izkārta uz krustu kokiem, uz šķēpa un zobena; kā biedēklis, kā mīļš tēvs; Arta noņēmusi un paklājusi sev zem kājām: Nu, tu lielais zvērs! Īls iztrūcies baxas. - Tas mans tēvs. - Neesi pats kā lācis. Īl. sievietes nežēlība. - - - Mūsu varoņi visi lāču dēli kā grieķiem dažādu dievu dēli. Tā.dēļ vienādība ar Lāčplēsi. - - - III Arta balta, smalka, nevar piedurties. Erbsenprinzessin. Maziņa. Viens piliens, malks asiņu miesās, viss cits mēnesstari. IV - nevar uz zemes dzīvot, tu jau izdzēri visas manas asinis. Iekš tevis dzīvoju un rādos mēnesstaros, man vairs nau saites ar zemi, kā tik caur tevi. - - - Zemziede. Meluksnēja, zemes krāsā, lieli, skaisti locekļi, Junona. V salasījusi visus Īla dēlus, arī no citām mātēm. - Visi man līdzīgi, pazīstami. - Mēs visi tavi dēli. - Es uz jums nedomāju. - Mēs uz tevi. - Un mani dēli no citiem tēviem. Lācis Zemziedi nau vēl aizskāris, respektē. (123781/111) V Viss izmiris, nevar vairs pazīt to vietu, kur pils nogrima: smiltis tek un put, purvi dēd un pūst. IV bijis mūžībā, pagājuši 600 gadi. (123781/119) Nogrimst Rīgas jūras līci, no kurienes Īl. jūru izspiedis, sākot pat no Jelgavas. Jūra nu grib atpakaļ savu īpašumu, visas dabas varas sakūdītas no pārspētā dieva, vai arī Īl. viņas citādi sakaitinājis, vai ticis vājāks IV cēlienā. Garīgais un morāliskais spēks Īlam audzis, bet fiziskais mazinājies. 3 dienas kauc jūra. Dekorācija kā decembri: kūpot jūrai dusmās jāatkāpjas pret salu un Īlu, tad sagrauzusi ledus kalnus un šļāc spricēdama ūdeņus pāri, atkal skaļi kaucieni pretī dobjajiem (kad nespēja veikt). Īls muldā grib pili celt augšā, satricina pats kāpu vaļņus, tā ka jūra izlaužas cauri. (123781/122) Pie jūras mēs dzīvojuši 5000 gadus. Alstieši. Beigās bezdelīgas vai atkal kraukļi, kas domīgi sēd 300 gadus. (123781/123) III Ziedīte dzimusi tīruma vagā, iz zemes, zemes melta, reprezentē zemes pastāvību, nemirstību, mūžīgo jaunību, bet arī smagumu, nepaceļamību, pretošanos kustināšanai. (123781/125) Stipri padziļināt šādu sarunu, tur lai viss dramatiskais spēks. - - - Lpl. rupjš dabas cilvēks, neapzinīgs spēks. Īls gudris, apzinīgs, enerģisks, ar sava paša mērķiem. Zina: spēks kalpina sev masu. Bet nepietiek. Kā lai masa pate tiek apzinīga un patstāvīgā kā ģēnijs? - - - Ar šo filozofēšanu un spožo poēziju pildīt IV, fantastiska filozofija, kura par agri grib sintēzi. Tādēļ fantastiskais brauciens caur debesi un elli, cīņa pret nāvi, lai iekarotu sev masu. Bet visa tā masai nevajga, tik maizes un brīvības, Īls nesaprot, ko domā tauta - sfinksa, mēmā zeme. Tādēļ V lec iekšā atvērtā zemes mutē simboliska cīņa ar smiltīm). Fausta gala domas: kultūras darbs ar svešām rokām. Īla cīņa pret tādu kultūru, visa noārdīšana? (Kā kristīgā māksla sākas patstāvīgi, no gala.) - - - Bet kristīgā ticība ir romiešu valdības sistēmas piepildīšana, jaunā testamenta vecā piepildīšana. Budisma, bramanisma. (123781/135) Liels paralēlisms: Īls pārvar Lāci, bet dēls Īlu. Īla māte nīst un mīl Lāci. Zemziede Īlu. IV Īls (buržuāzija) dzenas pēc fantāzijām, kuras var izpildīt tikai sociālisms: mūžīgs miers, nāves pieveikšana (t. i., slimību iznīcināšana caur labiem apstākļiem priekš visiem). Īlā pasakas, jo tā ir senatnes gudrība. (123781/137) II Īls pēc savienošanās ar Zemziedi klausās, kā Sulas kūso no saknēm, kā spēka muca atsprāgst, kā uguņi viļņo, akmeņi zied. Zemziede nododas šīm jūtām: tas ir augstākais, par nākamo paaudzi. Īls - vietas vajga attaisīt nākamai paaudzei, ceļu tīrīt, nākotnes plāni. Zemziede laimes jūtās iemieg. Īls - sargā mūsu dēlu, audzē; es iešu viņam ceļu taisīt. (123781/151) III tiesas sēde arī, spriedumi a la Salaman Talmudā. Mīklu minēšana ir cīņa. Izida sameklē Ozirisa locekļus (sacirstais mēnesis). III priesteri baltos svārkos ar sarkaniem traipiem. (123781/152) III Dzelžu Mārtiņš cīnās pret dabas spēkiem: Simtpūru sējēju, Kalnu gāzēju, Ozolu rāvēju. Viņš, ejot vilkties, aizvelk visus. Zobus griež, pūš un svilpj, dūmi kūp pa muti. II Kad uzrunā, tad tik atšiepj zobus. - Nu, Mārtiņ, kā iet? Tad sāk stampāties. - Mārtiņ, gribi ēst? Griež zobus. Bāž mutē malku, žagarus. III Viņu pārvar tikai Nekte: zila, caurspīdīga, nemaz nerunā, izskatās pēc nāves. Visi baidās, no viņas, arī Dzelžu Mārtiņš. IV Mārtiņu viegli vadīt, vada tumsoņi pret ļaudīm, šauj. Tāpat veda Nekti. Pret vadītājiem jācīnās Īlam tā, tā valdība, vara, kura jāiegūst Īlam. (123781/153) IV Chidher. Alexander meklē den Lebenswasser, lai atdzīvinātu Artu, ceļ ,augšā pili, grib nonāvēt nāvi. - Nositi dievu. Ko panāci? Gaisā siti, spoku nositi, viņš tagad bezveida, vēl dzīvāks katrā cilvēkā nekā agrāk. Un Dievs bija ļaudīm ideāls, visaugstākais cilvēks, to tu nositi. Īl. Nau vajdzīgs ideāls. - (123781/154) Salīdzināt: Šekspīru, Gēti pret Hebelu: gluds, bet grib būt stiprs kā Šekspīrs. - - - Daudz lasīt tautas dziesmas. (123781/155) III Dievs ir viss vecais, arī vecā sabiedriskā kārtība; tā pate jau sevi dibina uz dievu, dievs tā nolicis, viņš tas kungs. Viņš gan sakne, bet dzīvo arī bez saknes, viņš jau iekšā ļaužu prātos un sirdīs. Dievs, materializēta ideja, visas idejas, domas materiāli dzīvas. Nepietiek pagātni (dievu) garīgi pārvarēt, nonicināt, vajaga to iznīcināt ļaudīs, ilga laika darbs. - - - Agrākais likums: ražošanas veida neapzinīga pārvēršanās, tagad apzinīga pārvēršana: nau vairs tas pats likums. (123781/156) īsi viļņi - gaiši zils - augsta skaņa vidēji - zaļš, dzeltens - vidus skaņa gari - sarkans - zema skaņa dienas aušana: vienmuļīga zuzēšana saules lēkšana: piepeši troksnis, ka jālec no gultas, skaņu juceklis sarkanie priekškari - bass skaņas baltas durvis - elles troksnis - - - dzird puķu skaņas un sakopo harmoniski, acīm patīkami gleznas ar dzīvu darbību: stiprs troksnis gleznas no Bēklina - patīkama meldija - zaļa meža krāsa: vienāda patīkama skaņa skaidra debess: sidraba zvārgulīši. lietus mākoņi: dobja skaņa mūziku dzirdot: patīkami krāsu sakopojumi (123781/157) Īl. - ir birģeliskais materiālisms, kurš pārvar dievticību, bet nespēj to iznīcināt. Saules bērns proletāriskais materiālisms. (123781/158) Īl. valoda un psiholoģija kā zemnieku. Arta - pilsētniece, dzimusi iz kristāla lodes stariem, iz varavīksnes, iz puķes ziediem, turp atkal aiziet. Ir arī dabas spēks, tikai sen, sen apstrādāts. Valoda - mīklās. III arī cīņa mīklās. Sūta viņam dāvanas svešas zemes: Herun - al - Rašids (ūdens pulkstenis). Mikroskops: ūdens piliens mazā metāla plates caurumiņā. Varbūt Saules bērnam un tālskatis Īlam. Visādā ziņā tā viņi šķiras: lielās pasaules iekarošana un mazās un sava paša iekšējās aplūkošana. Īla pētījumi ar dzintaru, viņa pievilkšanas spēju. Bākas jau Odisejā. Individuāli dzīvie tikai caur nāvi piepildās. Īl. cīnās vēl ar masu, lūko tik no tās atšķirties, bet arī pie tās saistīties, - tādēļ negrib mirt, negrib individuāli piepildīties, grib darboties masā tāļāk. Saules bērnam nau gribas darboties masā, to virzīt, viņš grib piepildīties; tādēļ - mirt. Tā arī visa Saules bērna persona mīlīga un traģiska, bezdarbīga, atdevīga. (123781/159 - 160) II Īl. smejas par Artas mazajām rociņām un kājiņām; kā mans viens pirksts, kā sprādzes dzelons. Īl. stāv izbrīnījies, muti atp1ē`tis uz Artu, uzlūko kā spēles lietiņu. Arta ar Īl. un citiem kultūras kavalieriem, kuri zobojas par Īl., tura viņu par Joku milzi. Viņš atkal ar tiem spēlējas. Tos nerro Artas priekšā par nevīriem (impotentiem) un muļķiem, kas redzējuši tik prieku, bet ne darbu. Inter folia fructus. Greiner. An Klingers Frau: nur Freude. Arta māca Īl. zinātnes, stāsta vēsturi: padarītos darbus, Īl. atkal fantazē, stāsta nedarītus darbus (dabas spēku pieveikšanu, kā viņš zemi apgriezis, naivi, un ko vēl darīs, sauli nonesīs zemē, izcels iz zemes apakšas, jo tur tā guļ). Bet Arta zina apmēram grieķu un viduslaiku kultūru, Ptolemeisko sistēmu: Zeme viduspunkts visam, bet saule iet apkārt visam, neguļ nekur naktis. Īl. Kā tas? Vienmēr kvēlot, kvēlot un negulēt? - Tu pats tā kvēlo. Arta māca grieķu prieku (Aspazija), vecais priesteris - dabas Vēsturi: dieva nau. Monisms. - - - II Kultūras pārākums parādās, smalkas valodas nepareizā ņemšanā, arī Īl., bet vēlāk pats izlieto šo kultūru savā labā, liek tai kalpot, kaut gan atzīst viņas pārākumu. (123829/15) Īl. muß man an der Arbeit sehen, -wie er (kāpas ceļ, pili būvē...) - - - Īl. pavadoņi Simtpūru sējējs, Kalnu rāvējs utt.: dabas spēki. Artas: Dzelžu Mārtiņš - tvaiks un Nekte - elektrība. Liek Īlam tos izkait un atrast. Dzelžu Mārtiņš: liels, neveikls, muļķis: tikai pūš vien, kad uzrunā, lokomotīves acis, dūmu nāsis, zobi: riteņu zobi, riteņi mutē griežas apkārt, klaudz dzelži, kad iet. (123929/16) Nežēlība teikās pret velnu; gluži naiva: ko ļaunu žēlot. Man tā trūkst! Pret tēvu - lāci. (123829/20) III Cīņa jāredz - te galvenais motīvs. Putekļi un mākoņi sedz, zobeni žib kā zibeņi, saucieni un lāča rūcieni kā pērkons. Dievs dažādos veidos: kareivis, pēc ubags. Īls pārvar dievu, bet tad dievs izrādās - māņi, pārvar īsti pats sevi. IV priesteru cīņa, Bar - Kohba. Meklē nāvi, tā pazemē, pagājībā: tur sastop lāci, māti, Artu, visu savu līdzšinējo dzīvi: Kā Odisejs Hadesā, Meterlinka Zilais putnis. Izrauj no nāves rokām Artu. Bet uz zemes virsas tā atkal nozūd, kā aina aļņa ragos. (Bet būs līdzīgs «Ug. u. N.» IV cēlienam.) Tātad pašu nāvi nāvēt! Nāve ir tikai pagājība, ne iznīcība, nāk atpakaļ, bet citādā veidā. V Īl. atzīst, kas ir nāve un pagājība, īsti ir uzvarējis. - Nāve, kur tavs dzelons? Bet tad viņa paša pagājība viņu nonāvē, jo citādi viņš nonāvētu jauno dzīvi, viņš īsti izdara pašnāvību domās par labu nākotnei, dēlam masai; bet taču cīnās vēl pret veco krāsni. Vai tas pats kas alt und wohlbetagt un grib mirt? Arta iet pie dēla? Bet izrādās, ka Arta ir viņa pate dvēsele. - - - Strindbergā nau neviens augstāks par otru, salīdzinot ar pasaules lielumu. (123829/38) Kurbads Sviedrus nau redzējis, ne noslaucījis. Kas vārīts un celts, nenāk tā gudrībā, kā tas, kas zaļš ēsts. Bezdelīgu un kustoņu onomatopoētiskas runas darbībā iepītas. - Pūt klajumā; lai redz, cik naudas vari izpūst no patiltes, mana naudas maka. Nopūš sieka vietu ar zelta naudu. Milzim pa priekšu ziņnesēji: suns kvēkdams un vanags svelpdams. - Ko, Ķekargalva, vaiksties. Izpūsto naudu salasa. - - - Jaunā istabā. Tilts - cīņas vieta. Raganas par gultu, avotu, čūsku. - - - Pirtī pazudušas 3 meitas. Tur meklē. - - - Apakšzemē velna māja. Putras katlā iegrūž velnu. (123329/65)

RAINIS Kajs Grakhs Traģēdija piecos cēlienos PIRMAIS CĒLIENS Pirmais skats I e l a   R o m ā. (Latiņu   z e m n i e k s   ar   s i e v u    un pusaudžiem,   d ē l u   un   m e i·t e n i,   apkrāvušies nešļavām un lauksaimniecības mantām, lūkojas apkārt mekēdami.) ZEMNIEKS Ej sazin' nu, kur te tas Grakha nams? Tāds viens, tāds otris, simti vienā blindā. Ar baltām malām logi, trijiem stāviem. Kurš nau te baltām malām? Skait' nu stāvus! Te kaklu nolauzīsi, augšup skatot. MEITENE (Nemierīgi.) Tēt, meitas veļu kar pār ielu, smejas. Tēt, tur kā alā ieiet! (Aizskrien uz priekšu.) ZĒNS (Rūgti.) Tumšas alas! Kā vilki dzīvo še! - Mums laukos gaiši. Kaut nebūt' jel no laukiem aizgājuši! MĀTE (Nopietni.) Kā postažā še. ZEMNIEKS (Dusmīgi.) Nu! un laukos? Vai zemi gribi ēst? Vai vairs kas auga? Vai kungu pārestības var vairs ciest? Vai skuķi pārdot bij? ZEMNIECE Kas darīts, darīts! MEITENE (Atskrien atpakaļ, uz priekšu rādīdama.) Tēt, tur ir gaišs, mazs laukumiņš, viss akmens: Balts, gluds un glīts kā klonā, dejot vien. ZĒNS Viss akmens plāns, kur te ko ar, ko sēj? ZEMNIEKS Te dzīvo tik, ne ar. ZĒNS Un kas dod ēst? ZEMNIEKS Tu dzirdi: Grakhs dod ēst, pie tā mēs ejam. ZĒNS No kā šis ņems, kad nesēs? ZEMNIEKS Dos mums mājas Tur treknā Kapuā. ZĒNS Kur ņems? ZEMNIEKS Ņems kungiem. MEITENE Tēt, nāk viens kungs, tāds laipnis, uzrunāšu? MĀTE Šī visiem uzbāžas. ZĒNS Tur mantas cieti, Ka kungs tik neatņem! ZEMNIEKS Šurp, bērni, kopā. * (Ienāk   K a j s   G r a k h s,   viena    s u l a i ņ a   pavadīts.) MEITENE Kungs, sakat, lūdzams, kur še dzīvo Grakhs? GRAKHS Kas esat un kurp ejat? ZEMNIEKS Atvainojat, Tāds aušīgs skuķis. (Uz meiteni.) Klus! Ko jaucies starpā? Kungs izēd mūs no mājām. Badu mirstam. MĀTE Te visa manta pauniņās, cik nesam. MEITENE Vēl iebrauktuvē govs un aita. MĀTE Klusi! ZEMNIEKS Vēl dēls un meita. GRAKHS Nu? ZEMNIEKS Lai Grakhs dod maizi. GRAKHS Kā? Grakhs? ZEMNIEKS Viņš tribūns, tautas aizgādnieks. GRAKHS Nau tribūns, negrib būt. To pašu tiesās. ZEMNIEKS Melsi. MĀTE Nu, ko es teicu? ZEMNIEKS Klus! Ko sievas zin? Vai Grakhs var atteikties no sava vārda? Tad ašāk zeme atteiksies dot augļus! Tā dod, tik paņem kungs. GRAKHS Kas tā par runu! ZEMNIEKS Grakhs baros, gādās, tiesu dos un atriebs. ZEMNIECE Kungs, teic, Grakhs miris? ZEMNIEKS Tad i dievs ir miris. GRAKHS Nu, zemnieks - latīns. (Nogriežas nost.) ZEMNIEKS Rād' jel Grakha namu! GRAKHS (Uz savu sulaini.) Dod ēst, dod naudu! (Uz zemnieku.) Sveiks! MEITENE (Smejas.) Lūk nu! ZEMNIEKS Daudz paldies! (Grakhs aiziet viens uz savu pusi, sulainis ar zemniekiem uz otru pusi.) * Otrais skats (Roma. Sēde cenzoru tiesā. Telpas vēl patukšas. Pie cenzoru sēdekļiem tuvu    b a g ā t i   ļ a u d i s   ar saviem   k l i e n t i e m   un   k a l p i e m,   lielie   z e m t u r i,   viņu starpā   s e n a t o r i,   augsti    v i r s n i e k i,   e k v i t i;   tuvāk pie durvīm sēd   n a b a g a   p i l s o ņ i,   s ī k z e m n i e k i,   a m a t n i e k i   un   v a ļ e n i e k i.    Sargam nolikti vairāki   l i k t o r i.   Agrs rīts.) VAĻENIEKS (Darba drēbēs. paklusu, priecīgi uz kaimiņu.) Ir atkal mājās Grakhs! AMATNIEKS (Turīgs. labi apģērbies, īgni.) Sveiks, kaimiņ, sveiks! Tev pirmais vārds ir Grakhs; pat sveiks! tu neteic. VAĻENIEKS Nu, ko? Es darba vīrs, - tas vārds mums svēts, Kopš tie tur (Rāda uz pirmām rindām.) nomocīja Tibēriju. AMATNIEKS Tā gan! Tā gan! - Bet tie mums darbu dod: No bagāta var pelnīt, - ko no plika? VAĻENIEKS (Rūgti.) No bagāta var pelnīt? - Tad nu gan! Bet maizi dod mums Grakhs. AMATNIEKS Ko maize vien? Ij drēbju vajga. VAĻENIEKS (Ironiski.) Ha! ij vergu vajga, Kas strādā, un tu gul. - Kas man dos vergus? AMATNIEKS Nu, esi čaklis, būs. Bet cik tu strādā? Par mani mazāk gan, - tik tirgū pļāpā. VAĻENIEKS Kur darbu ņemt? Tie tev gan dos, ne man; Tiem vergs ir lētāks nekā brīvais strādnieks. ROKPELNIS (Pievirzās tuvāk pie runātājiem.) Tā ir, tā ir. ZEMNIEKS (Kas ar otru sēd attālāk, arī iesaucas.) Un brīvais zemnieks arī! Vai tas var dzīvot? AMATNIEKS (Uz zemniekiem.) Kas tad prasa jūs? ZEMNIEKS (Atvainodamies.) Kungs, atvaino, ka sakām patiesību. VAĻENIEKS (Uz zemnieka.) Tik runā droši, pilson! Tauta brīva! OPĪMIJS (Kas sēd tuvāk pie tiesas galda un sarunājas ar līdzsēdētājiem.) Ko trokšņo plebeji? SENATORA KLIENTS (Pieceļas pakalpīgi un steidzas pie liktora, kurš stāv snauzdams durvju tuvumā.) Ko liktors snauž? LIKTORS (Uztrūkdamies, skaļi.) Jūs, salašņi, tur! Klusat! 'Še nau tirgus! (Ļaudis saraujas. Apklusumā sadzird balsis bagāto rindā.) OPĪMIJS Nu, vai nau bīstams? OTRA BALSS Tādos ļaudīs tiešām. (Apklust.) VAĻENIEKS (Klusu.) Bet tauta brīva! ZEMNIEKS Kāpostgalvu šodien Dot nevaru bez graša, pašam maksā, Bet vergu muižturs atdod tos par pusi. OTRS ZEMNIEKS Kā dzīvot? Kaut vai čaklis. Vergs mūs apēd. ROKPELNIS (Klusu, uzlikdams roku vaļeniekam.) Cst, pilson! Nerunā pret tiem, - tiem spēks! AMATNIEKS Un tiesa: jūsu Grakhu šodien pat Vēl sodīs, kam no kara klaušām bēdzis. VAĻENIEKS Ko? Nevar būt. Es nezin'. Bet lai kā - Es saku, nesodīs! AMATNIEKS (Pārsmejoši.) Vai liegsi tu? VAĻENIEKS Ko es? Bet tauta liegs zagt viņas rotu. AMATNIEKS Vēl tiesa spriež, ne tauta. VAĻENIEKS (Aizdomīgi, lēni.) Šodien tiesa - - Tik agri? AMATNIEKS (Nosmīn.) Hm! ROKPELNIS Daudz lietu? Kas būs pirmā? AMATNIEKS Šī, Grakhs ir pirmais un ir vienīgais. VAĻENIEKS (Iesaucas.) Tā!? Tādēļ agrums! Slepu nokaut Grakhu! Lai tauta nezin! Nevar palīdzēt! Nē, nē! - Es skreju saukt! ROKPELNIS Klus! - Lūk, tur liktors! VAĻENIEKS (Steidzas uz izeju, liktors stājas pretī.) Ko? Nelaidīsi? Romas pilsons esmu! LIKTORS Vai klusēsi? - Sēd' rāmi! - Drīz nāks tiesa. VAĻENIEKS Es nevaru būt rāms! LIKTORS Gan koki mācīs. (Norāda uz rīkšu saini, kas viņam uz pleciem.) VAĻENIEKS Ko, mani sist? (Kliedz pilnā balsī uz ielas pusi.) Ē, ļaudis! Romas tauta! (Senators un bagātnieki uztraucas, sačukstas savā starpā un ar klientiem.) KLIENTS (Sauc liktoram.) Laid vien! Lai iet! LIKTORS (Uz vaļenieku; atkāpdamies.) Ej! Ej! VAĻENIEKS (Mēdīdams.) A! Lūk: nu ej! Nekurp es neiešu! (Kliedz atkal viņi stiprāk.) Ē, ļaudis! Glābjat! * (Pieskrien pie durvīm   d a ž ā d i   ļ a u d i s    no tirgus,   g a r ā m g ā j ē j i,   zemnieki.) VIENS Kas kliedz? Kas ir? OTRS Ko sauc te Romas tautu? LIKTORS (Pūlas izgrūst ārā vaļenieku un nelaist iekšā ļaudis no āras.) Nekas te nau! Viens mieratraucētājs. Ko nākat še? Tik eita mierā garām! VAĻENIEKS (Kliedz.) Ē, glābjat Grakhu! Slepu tiesās Grakhu! LIKTORS (Izgrūž vaļenieku.) Kliedz ārā! VAĻENIEKS (Aiz durvīm, skaļi.) - Agri, kamēr tauta neredz, senatori rīko slastas Grakham! Nākt iekšā! Visiem! Nedot viņu rīt Kā Tibēriju nosist! ĻAUDIS Iekšā! Iekšā! * (Sabrūk iekšā   p ū l i s   ļ a u ž u,   arī    v a ļ e n i e k s.   Pieskrien vēl divi   s a r g i.) ĻAUDIS Šis tiesā nelaidīs! - Vēl tiesa brīva! Kas vēlē neielaist? KLIENTS (Māj ar roku.) Lai nāk! Lai nāk! LIKTORS (Saķēris vaļenieku.) Tu viens te jauksi! Es tev parādīšu! (Nodod viņu sargiem, kas to aši aizved.) ĻAUDIS (Uz durvju pusi.) Ē, glābjat! Glābjat! VAĻENIEKS Droši nākat! Visi! LIKTORS (Atraida zemniekus, kas nāk ar visām tirgus precēm.) Pa kārtai, nākat rāmi! Groziem nevar! AMATNIEKS (Uz rokpelni skatuves priekšā, aizvirzās uz senatoru pusi.) Nāc! - Kur tas rezgals? ROKPELNIS Aizvests, sasiets! AMATNIEKS Lūk! LIKTORS (Pie kura pienācis kāds kalpotājs un ko paziņojis, skaļā balsī.) Lai visi mierā stāv! Nāk tiesas kungi! * (Ienāk trīs   t i e s n e š i   -   c e n z o r i    no kreisās puses, apsēstas pie tiesas galda;   k v e s t o r s    un daži   l i k t o r i,   un   s a r g i.) CENZORS Es Romas senāta un tautas vārdā Šo tiesu sāku. - Publijs Anfidijs! KVESTORS Nau ieradies. CENZORS Likt atvest! (Lasa aktīs.) Kajs - ĻAUDIS Ā! Ā! CENZORS Kajs Skaurs! KVESTORS Ir slims. CENZORS (Paņem citas aktis.) Lai atliek viņa lietu! Kajs Grakhs! ĻAUDIS Kas? Kas? - Kajs Grakhs! Kajs Grakhs! KVESTORS Še ir! (Ienāk pa citām durvīm skatuves galā pa kreisi:   K a j s    G r a k h s,   F u l v i j s   un   K r a s s.    Durvis paliek stāvot Kaja māte   K o r n ē l i l a.) ĻAUDIS (Trokšņaini apsveic Kaju, tiklīdz viņu ierauga: visi paceļ roku.) Kajs Grakhs! Kaj Grakh! KAJS (Sveicinādams paceļ roku pret ļaudīm.) KORNĒLIJA (Pārvarēdamās piesteidzas viņam klāt un, apskaudama viņu, kaut ko runā.) ĻAUDIS (Aiz cienības piepeši apklust, dzird balsis.) Klus! Runā Kornēlija. KORNĒLIJA Mans dēls! Mans Kajs! KAJS (Apstājas, goddevīgi.) Nu, nenāc tālāk, māte! Ko baidies, it kā es uz nāvi ietu? (Atsvabinājas no viņas apskāviena.) KORNĒLIJA (Domīgi.) Vai tiešām nau uz nāvi pirmais solis? Tā toreiz baidījos, kad tu kā bērns Bez ziņas izskrēji uz lielo ielu. KAJS (Viņai roku uzlikdams uz galvas.) Es nevainīgs! - un taisna lieta veic. ĻAUDIS Vai dzirdat! dzirdat! - Taisna lieta veic! CITI Klus! Pirms ir jāzin, kādēļ viņu sūdz! KAJS (Sniedz mātei roku atvadīdamies un iet.) KORNĒLIJA (Piesteigdamās, atturēdama dēlu.) Pag! - Taisna lieta veic, bet cilvēks krīt. KAJS (Nepacietīgi.) Jel nebaidies! KORNĒLIJA (Steidzīgi.) Es nebaidos, - lai tevi notiesā, Tad tapsi atdots man un savai dzīvei - KVESTORS (Nepacietīgi, aicinādams Kaju uz tiesu.) Kaj Grakh! CENZORS (Viņu pārtraukdams.) Klus! Cieni māti! Liels būs vārds, Ko lielā Scipiona meita teiks! (Ļaudis dzird piekrītošu dūkoņu.) KORNĒLIJA (Paklanīdama galvu pret cenzoru un pret ļaudīm.) Es pateicos par cieņu mātei bēdās! (Uz Kaju.) Kaut tu uz pilsoņslavu ej, - es zinu to: Aiz tās ir nāve - KAJS (Atraidoši.) A! KORNĒLIJA (Ar jūtām.) Tu manim viens! Man divpadsmit bij bērnu, - dievs tos ņēma; Viens palika, to ņēma - ĻAUDIS (Vairākas rokas rāda uz senatoru pusi.) Tie! tur! KORNĒLIJA (Turpinādama.) - ņēma ļaudis. ĻAUDIS (Daudz balsu.) Kur Tibērs? - Tibērs! - Nokauts! - Upē mests! Kas atriebs nokauto? - Kur mūsu tribūns? KORNĒLIJA Vēl neatriebt! Ak, tauta, tauta, atstāj Man jel šo pēdējo! (Apskauj atkal Kaja galvu.) ĻAUDIS (Sakustas.) Ak, bēdu māte! žēlums! KORNĒLIJA (Ar trīcošu balsi.) Jums tribūnu būs daudz, man dēla nebūs! ĻAUDIS Dzird'! - dēla nebūs! KORNĒLIJA (Iedrošināta, uz Kaju.) Soli manim, dēls, Ka necentīsies tapt par tribūnu! KAJS Es solu. KORNĒLIJA (Priecīga, viņu apglaudīdama.) Cik tu labs! ĻAUDĪS (Viena balss.) Un pienākums? KAJS Grakhs darīs pienākumu. ĻAUDĪS (Piepeši troksnis.) Grakhs ir Grakhs! KAJS Māt, ej! KORNĒLIJA (Atkal raizēs.) Vai! tie tā brēc! Jel solies vēl! KAJS Māt, neapkauno mani: visi zin, - Valsts vadības es necenšos, man pietiek Būt krietnam kareivim un piekopt rakstus. ĻAUDĪS (Balsis.) Klau! klau! - Vai dzi? KORNĒLIJA (Uztraukti.) Lūk, tā! - Un gūsi slavu, Kā vēl neviens zem saules! - Kas ir tribūns? Bet mūžam raksti dveš un runā gars. Tu dari pienākumu, bet pret sevi. (Viņa uzliek roku Kajam uz noliektās galvas un, pavadīta no Krasa, aiziet.) ĻAUDĪS (Balss viņai nopakaļ nosauc.) Vai nerunā vairs Tibērija gars? * CENZORS (Paceļ roku, visi apklust.) Kaj Grakh! KAJS (Pieiet pie tiesas galda drusku tuvāk, kamēr viņa draugi paliek notāl stāvam.) CENZORS Par tevi sūdz man Septīmijs. KAJS Ko esmu noziedzies pret to vai tautu? ĻAUDĪS (Balsis.) Klau, klau! viņš teic: pret tautu! - KVESTORS Ciešat klusu! KVESTORS Tu kļūdies, Grakh, jau pašā pirmā vārdā, Kaut zini tiesu lietas: - ne pret tautu, Bet valsti noziedzies; par to še soda. KAJS (Ironiski.) Nu zināšu: pret tautu grēkot drīkst. ĻAUDIS (Klusi.) Dzi, dzi! CENZORS (Uz Kaju.) Nau tiesības tev tagad runāt. - Nāc, Septīmij, un teic, par ko šo sūdzi? SEPTĪMIJS (Panāk droši uz priekšu un, roku paceldams un klanīdamies, sveicina.) Es sveicu pirmā kārtā augsto tiesu Un Romas valdītāju senātu. (Sveicina tāpat priekšā sēdošos senatorus.) Un tautu, - godu dodams likumam, Ko apsūdzētais nejaudā ne apsveikt, Tik liela tagad tikumnecienība. Bet kur tā lod', tā perē ziedzības, Kas Romas mieram draud kā pūķa zobi. Un šis tos sēj, - bet izaugs briesmu vīrs. (Lūkojas apkārt, piekrišanu meklēdams.) KAJS (Starpā, izlietodams pauzi.) Mans grēks tad: - nesveikt. - Nu es sveicu Romu. (Sveicina, pagriezies uz publiku tā, ka viņa priekšā arī skats uz forumu un Kapitolu.) ĻAUDIS (Smiedamies atbild.) Sveiks! sveiks! PRETINIEKI ĻAUDĪS Viņš sveicin' tautu! SEPTĪMIJS Apsmej tiesu. GRAKHS Es cienu tiesu, godu dodams Romai, Jo tur (Rādīdams.) ir senāts, - tur ir Kapitols! CENZORS Tev, Grakh, es liedzu vārdu! - Runā, Mark! - SEPTĪMIJS Tā grēku mērs ir pilns, kā graudiem pūrs, Bet pēdējā sauja, kura pāri birst, Ko ilgāk gods vairs necieš, tā ir šī: Grakhs, būdams kvestors, atstāj provinci Pirms sava priekšnieka, bez viņa ziņas; Nāk labāk Romā zaļi padzīvot, Lai citi vergo: - karaklaušu bēglis! ĻAUDIS Ā! Ā! GRAKHS (Piepešā sašutumā.) Tu nelietis! Tu godu laupi! Ko cenzors neliedz vārdu tam? Tas pulgo! (Draugi mierina viņu un norāj.) CENZORS Vai, Mark, tu spēji pierādīt, ko saki? SEPTĪMIJS Viņš pats to pierāda, še stāvēdams. (Uz Kaju.) Vai nau tavs priekšnieks Sardīnijā? - KAJS (Riebdams.) He! ĻAUDIS (Trokšņo.) Vai dzirdat! dzirdat! Viņš ir kara bēglis! KAJS (Mierīgi.) Pret mani viltu dzen, es izskaidrošu -- ĻAUDIS (Pārtrauc trokšņodami.) Viņš nevar noliegt! - Visi zin! - Vī, bēglis! SEPTĪMIJS Viņš izskaidrošot! Kas te jāizskaidro? Kas bēdzis, bēdzis! ĻAUDIS Ho! ho! KAJS (Sāk atkal runāt.) Senāts - ĻAUDIS Ho! Ho! KAJS Jel ļaujat runāt! (Draugi viņu apstādina, un viņš paklausa.) ĻAUDIS (Trokšņo.) Ho! ho! CENZORS (Liek klusēt.) Tagad vārds Ir sūdzētājam, - apsūdzamais, klusi! SEPTĪMIJS Šīs Grakha atzītnes jau tiesai pietiek, Lai nosodītu to, - tā padarot To nekaitīgu labai sabiedrībai. KAJS (Grib runāt, draugi viņu attura.) Ha! pag! SEPTĪMIJS Klau! klau! viņš draud! Nu tad man jāteic! Par visiem viņa darbiem, lai šī tiesa, Lai senāts savā lielā žēlībā To nepalaiž, uz labošanos cerot. Tas nelabosies, nē! Kas draud pat tiesai; Par kuru runā, ka tas vainīgs pat Pie sava rada nāves, paša asins! Bet ko? Vilks vilku rej, kas daļas man! Nē, Roma! - Šis plēš Romas pirmo Dēlu! Plēš Romas lielo lauvu: Scipionu! KAJS (Ironiski.) Un lauvu aizstāv seskis! ĻAUDIS (Smejas.) Ha! ha! SEPTĪMIJS Dievs! Par to vēl smej?! Kas pats varbūt. ir vainīgs! KAJS (Nicinoši.) Rok žurka desmit gadu vecos mēslos! Kaut būtu jaunus melus izdomājis! SEPTĪMIJS (Viltīgi piekāpīgi.) V a r b ū t:   es saku. Klāt es nebiju. Bet kādēļ sūdzēts nau? nau attaisnots? To ļaudis nepieļāva, baidoties, Ka klajā nāks, kas vainīgs, - varbūt,- Grakhs! ĻAUDIS Lai apklust Tibērija pulgotāji! SEPTĪMIJS Še runā Kajs, ne goda Tibērijs: Grakhs Kajs, kam draugs ir - Fulvijs - ĻAUDIS Klau! Klau! Tas dumpinieks! SEPTĪMIJS Kam mīļi latīņi, kas bāžas Romā! ĻAUDIS Lai dzīvo Grakhs, kam sirds priekš zemiem ļaudīm! SEPTĪMIJS Kam sirds pret augstiem un pret senātu! Kam biedri Fregellās! Jūs zināt - ĻAUDIS Klau! Tur sazvērība bij pret Romas varu! RUBRIJS Par meliem atzīts sen. SEPTĪMIJS Ja kāds to zin, tad Rubrijs, kam bij jāzin, Kas sabiedrotos musina pret tautu? Kas pašu tautu musina pret Romu? Un gadiem cauri pūlas zemiem glaimiem Un liekām laipnībām sev tautu pievērst, Tad sagāzt likumus un grābt sev varu! GRAKHS (Mierīgi.) Man mērķis cits. ĻAUDIS Lai grābj! Kas kait! Lai grābj! SEPTĪMIJS Klau, klau: lai grābj! - Nu kāds tad mērķis cits? Kad ļaudīm labībklētis ceļ, krāj maizi? Un ķēniņš Micipsa tam dāvā kviešus? Tas Micipsa, kas Romas naidnisks. - Gudrais senāts To atraida. - Vai maizi vien dod Grakhs? I siltās drēbes zaldātiem dod Grakhs! Pats Sardīnijā pēc tām ubagodams. ĻAUDIS Tad drēbes arī! SEPTĪMIJS Kāds te mērķis? - Blēdīgs. Lai teic: ne senāts dod, bet Grakhs! ĻAUDIS Jā, Grakhs! GRAKHS (Izgrūž.) Nu, tas -! SEPTĪMIJS (Rāda uz ļaudīm.) Un, lūk: ir panākumi mērķim! Un kā viņš pielīst prot, kā liekuļot! GRAKHS Es liekuļot!? Tu traks! SEPTĪMIJS Nu pagaid' vien. Pēc dabas uzdzīvotājs - liekas sātnis; Pēc dabas kaislīgs - liekas tikumīgs; Pēc dabas tūļīgs - liekas strauji darbīgs; Pēc dabas varmācīgs, bet liekas taisnis Un apakšniekus saudz, un žēlo zemos; Pēc dabas kairs un mākslu kalps, un viegliņš, Tāds skaistumzneklis, baudītājs un garšnieks, Un grāmaturbējs, gļēvīgs jaunmodkundziņš·- Bet liekas rupjš un sirdīgs, vecmodkareivs! Nu ko? Vai nau? BALSIS Ir! ir! CITAS Ko šis dzen māņus? SEPTĪMIJS Kā māņus? Vai ap Grakhu nevijas Pulks vieglu grieķeļu un sprukstiņu - Gan zinātnieki, mērnieki, gan spēlmaņi, Gan namdari un ceļotāji, sveši sūtņi, Kam darbs tik sagraut krietnus tikumus Un veco ticību, kas Romas spēks! Nu ko? vai nau? - Vai citur Romas spēks? Vai zeņķu aušībās un netikumos? Vai, vecos neklausot, ceļ Romas slavu? Vai, tēvu - māti neklausot, ceļ dievus? Ir liela Scipiona senā cilts. - Vai viņas lielums ir gan netikumos? Jūs cēlo Kornēliju redzējāt, Līdz tiesas slieksnim tā tev nāca līdz No netikuma briesmām tevi biedēt. Kam tai tu neklausi un nemet ļaunu? GRAKHS (Uz draugiem, kas viņu grib atturēt.) Laid! laid! Par daudz! - Kas daļas tam gar māti! Ko zini tu, kas Kornēlija ir? Tu zini negodu un kaunu vien. Es mātei neklausot? - Ak, lielā sirds! Fē tu, kas visās peļķēs vārtījies! Es aizliedzu tev runāt še par māti! SEPTĪMIJS Viņš aizliedz runāt man! Ko saka cenzors? CENZORS Še runāt atļauju un liedzu es. Tu traucē tiesu, Kaj, tev vārds tiks liegts. KAJS Man vārdu liegs, kad māti aizskar! CENZORS Kaj! Kad neklausīsi, likšu tevi aizvest. KAJS Nu, liec, vai ne, bet pulgot manu māti, To nepieļaušu es ne tev, ne tam, Kam dvaša ož no zaņķa noziegumiem. (Divi liktori tuvojas viņam; ļaudis dzirdams nemiers.) KAJS Šis kalps liks roku klāt man, kvestoram? ĻAUDIS - Ha! Neļaut Kaju grābt kā Tibēriju! - Tie tiesas vilti! - Glābjat goda vīru! CENZORS (Māj liktoriem, tie atkāpjas, iebaidēti no ļaudīm.) Tik neskar sūdzētāju! RUBRIJS Rāmi, Kaj! KAJS (Pārvarēdamies.) Es būšu rāms; tik vienu vārdu teikšu: (Uz Septimiju auksti rāmi.) Kā drīksti Kornēliju minēt tu? Vai esi bērnus dzemdējis kā viņa? Un tomēr visa Roma zin, ka viņa Bez vīra ilgāk gulēja kā tu, Pats būdams vīrs. (Piepešs apklusums, tad piepešā vispārēja smiešanās, kurā nogrimst Septīmija apjukums un niknā pretošanās.) KAJS Un tāds še mani sūdz! Par netikumiem, ko pats izperējis, Kam pierāds tikai mutes ļaunā dvaša. SEPTĪMIJS (Uzbudināts brēc.) Man vārds, man vārds! Es nepabeidzu runāt! ĻAUDĪS Vai gulēt pabeidzi? - Vīrs, kur tavs vīrs? - (Smejas atkal.) CENZORS (Apsauc ļaudis.) Ļaut vārdu! ĻAUDĪS (Smiekļi un īgnums.) Ko tam vārda? - ļaut tik gultu! -- Nost, āksts? - Lai runā Grakhs! - Lai Grakhā! (Liels nemiers, Segtimijs apklust, canzors tsepretojas.) KAJS Mans grēks? Viens tverams šķiet: es esot kara bēglis! (Ļaudīs uztraukums un gaidas.) KAJS (Uz cenzoru.) Ko tu teic, cenzor, likumzinātājs: Kad likums kvestoram ļauj mājās nākt? CENZORS Pēc gada - KAJS Lūk, - un es pēc   t r i j i e m   nāku! ĻAUDIS Klau! Klau! - Tā ir! - Trīs gadus Kajs bij kvestors. CENZORS Tu nāci patvaļām. KAJS Lūk, patvaļība! Kas pārāk kalpo Romai, to ķer - sods! Tu, cenzor, nekalpoji pārāk - taisnais! Vēl lielāks man ir grēks, - es atzīstos: Es karā klausīju   d i v p a d s m i t   gadu, Kaut citi mēdz tik pabūt   a s t o ņ u s, Ja daudz, tad   d e s m i t   - sodi ij par to, Jo pats tu karā biji tikai   s e š u s. (Pret Septimīju.) Mans goda sūdzētājs, cik tas bij karā? BALSS ĻAUDĪS Nakts klauši gultā skaitās trejkārt grūti. (Smiekli.) KAJS Un, augstie varas kungi, Romas balsti: Jūs, senatori, Romas tikumspēks; Cik ilgi bijāt karaklaušos? - Fannij, tu? Trīs gadi; - Flavijs - četrus; Portijs - piecus. CENZORS (Apsauc Kaju.) Pie lietas! BALSIS SENATOROS Nau pie lietas! - Runā lietu! (Ļaudis smej.) KAJS Jā, tā nau lieta, tā ir nelietība, Bet pieder še pie lietas. ĻAUDIS Liec tik lietā! KAJS Vēl cits mans grēks, - es atzīstu ij to: No visa karaspēka es tik viens Uz Sardīniju gāju pilnu maku Un mājās nācu -   t u k š u,   es tik viens. (Smiekli.) Bet citi pat i savas vīna mucas, Kad izdzēruši tukšas, ved uz mājām - Ar zeltu pilnas. ĻAUDIS Dzirdat! - Dzirdat! - Zagļi! KAJS (Domīgi.) Es pārnācis bez ziņas - zināt, kādēļ? Ne karš man dara grūt', bet sīkais viltus: Laiž sardu karapulkus atpūtā, Tik nelaiž Orestu un - nelaiž mani. Par ko? - Lūk, Micipsa, man laipnis būdams, Dod maizi sardu pulkiem - tāds mans grēks! Tiem bail, ka nāku Romā, tad še būs Par daudz to vīru, kam rūp krietnis darbs. (Aizkustināts paceļ balsi.) Man pāri dara, neļauj krietnus darbus, Lūk, tādēļ, mājās nācis, gribu klusi Ar rakstiem darboties, tā kalpot Romai Bet mani velk ar varu tirgus laukā! (Skaļi.) Ko redzu še? Stāv kails še viņu kauns! Pa gaišu dienu viņu grēki staigā Un zog, un plēš, un plītē, zobus šiepjot! BALSIS - Vairs nevar izturēt! - Mēs ejam postā! - Mums lauku mājas nīkst! - Mums zemes nau! - Mums vergu algu dod! - Mums nau ko ēst! - Mums viltus tiesas spriež! - Mūs bagāts izsūc! - Nāc, glāb mūs, Grakh! - Nāc, viltus varu veic! (Senatori saceļas kājās, troksnis.) KAJS Es nespēju to redzēt! Lienu kaktā. (Starpbrīdis. Senatori apsēstas.) - Jo, kas to redz, tas nevar izturēt, Tam jābrēc ir no dusmām, jāskrej glābt - - Bet viņu suņi nāk un kož to nost. (Senatori atkal saceļas, liktori šķindina cirvjus, troksnis. Cenzors arī paceļas krēslā. Kajs turpina klusi.) To mana māte zin, - tai riebjas asins. Es spēju Romai kalpot arī klusi. Nāks cits, kas cienīgāks, un Romu glābs. ĻAUDIS Grakh, Grakh, vai! vai! - Tu guli, Grakh, ai, celies! KAJS (Apsedzis galvu ar togu, iet prom no tiesas galda.) Es nedzirdu - es eju - PIESĒDĒTĀJS Patvaļnieks! Bez tiesas sprieduma ies prom. CENZURS Klau, Kaj! Es redzu nu: tu Kornēlijas dēls Un tevī dzīvs ir Scipionu gars, - To Roma nesodā, bet audzē lielu. (Svinīgi, skaļi.) Es tevi atlaižu no apsūdzības! Lai Kornēlija nebažījas vairs! Es, Romas tauta, tev to atdodu - (Piekrišanas troksnis.) Uz miera darbiem, -- esi pateicīga Es Un turies rāmi! Sauc: «Lai dzīvo senāts! Kas žēlo atgriezīgos, mīlē tautu!» (Troksnis.) ĻAUDIS Klau! klau! Grakhs attaisnots! SENATORI Lai dzīvo senāts! ĻAUDIS Lai dzīvo Grakhs! Lai Roma! Grakhs! Kajs Grakhs! (Kajs atsedz galvu.) SEPTĪMIJS Es redzu, Kaj, tu esi godīgs romiets! KAJS Bet tu -? SEPTĪMIJS Ko es? Tu vīrs no vecās sugas, Es sūdzēt atsakos, es piedodu! Sniedz roku! KAJS Piedod? Tu? SEPTĪMIJS Es labs, kaut stingris. ĻAUDIS Kajs nedod rokas tam! Tas kungu kalps! - Bij optimātu meli, Grakhs nau bēglis! - Kajs cēls kā Tibērijs! Šie grib to ēst! - Tā viltus tiesa! - zags mums: aizstāvnieku! - Nākt vest ar godu mājās mūsu Kaju! KAJS (Taisās iet atvadoties pacel roku pret cenzoņu un tautu, kura trokšņaini drūzmējas ap viņu, atraidoši grib runāt.) Es - es - CENZORS Pirms atlaižu, vēl pamācīšu: Tu, Kaj, vēl jauns un straujš, tā kļūdās krīti, No kurām izaug grēks. Kad esi šaubās, Pie veciem griezies, cēliem -senatoriem, - Tie rādīs tikumus un taisno ceļu. KAJS (Izbrīnījies.) Tie rādīs - -? SENATORI (Apstāj Kaju.) Nebēdz labās sabiedrības! Tad labprāt durvis vērs ij bagāts vīrs. Kad dalīs amatus, i tevi minēs. Ar tādiem nejaucies; tur netīrums! Tur arī cēlai ciltij pielīp puvums. KAJS (Atkāpjas, tad strauji.) Nost, nost no manis! Neskart tīro togu! Man daļas nau ar jums! (Cilādams togu, klusi.) Nu mājās man Ir toga jāmaina. - (Spēji.) Pie jums ir puvums! Tie jūsu amati - nau vajdzīgs man! Ij šinī lielā brīdi liekuļojat! Jo laupāt, zogat, neķītrojat - jūs! Un, aplupuši visas pasauls malas, Jūs, laupījumā sēdot, zobus šņakstāt, Lai nenāk aplaupītie atņemt nost! Lai nāk, kas palīdz vēl jūs apsargāt! Es negribu jūs sargāt! Tiek jums suņu: Kas sargā jūs, tas postā iegrūž Romu. SENATORI Jā, zinām! - Pietiek! KAJS (Iekaisis.) To es saku jums: Kas valsts, tā turas tikai taisnībā. Nost tādu kārtu, kur var bagāts laupīt! (Ļaudis gavilējoši piekrīt.) CENZORS (Aši pieceļas, skaļi.) Es sēdi slēdzu! Mājās visiem iet! ĻAUDIS Lai runā Grakhs! Tam taisnība! Tā būt! KAJS Būt tādai kārtai, kur ik pilsonim Ir īsta daļa, ko tam atņemt nevar! Kur katram līdzīgs mērs pēc taisnības! Kur katram zeme, kas grib arklu dzīt! CENZORS Es runāt aizliedzu! - Šurp, liktori! (Liktori sāk žvadzināt ieročiem un spiest ļaudis uz izeju.) KAJS (Turpinādams.) Kur katram maize, kas grib darbu darīt! Ne vieniem ēst un citiem strādāt tukšā! (Cenzors māj ar roku.) KAJS Dod taisnību tu, cenzor! CENZORS Taurēt! ĻAUDIS Maizi! Dod maizi! maizi! darbu! īstu tiesu! (Ārpus skatuves atskan kara taures.) KVESTORS Dzīt ārā! ārā! ĻAUDIS (Traucas ārā.) Kara taures! Skriesim! CITI (Pulcējas ap Kaju.) Nākt vadīt Grakhu mājās! - Vest uz tirgu! Lai runā forumā! - Par jauno kārtu! Par jauno valsti, jauno taisnību! BALSS ĻAUDĪS Nāc! Topi Tibērs! Ko tu vairies, Kaj? Jums viens ir Grakha vārds, viens Grakha darbs! KAJS (Piepeši bailēs.) Vai dien'! Kas teica to? Vai dien', mans sapnis, Kas teica? Kas? ĻAUDIS Kā zināt? - Kas par sapni? KAJS Es nevaru to teikt, tad gāztos viss! Ak, Tibēr! Tibēr! Tibēr! (Apsedz galvu un steidzas ārā.) ĻAUDĪS BALSS Kas to atriebs? (Ļaudis top izbīdīti laukā; paliek tikai divi sargi pie durvīm, tiesas kungi un nedaudzi senatori. Liktori aizver durvis un aiziet.) * S e n a t o r i   saceļas kājās, uztraukdamies, runādami un rokas mētādami, pulcējas ap tiesas galdu, pārmet   c e n z o r a m   un    p i e s ē d ē t ā j a m.) OPĪMIJS Kam neliki šos kaut? Nekad tie nedrīkstētu troksni celt! FANNIJS Kam Kaju attaisnot? To negudrību! PORTIJS Ļauj runāt vien, cik tīk, nu lopi bizo! FLAVIJS Ko der tāds cenzors? CENZORS Nu tie gudrie jūs! Jūs visu sajaucāt, to labinot! FLAVIJS Nu vainīgs cits, kad pats ir nespējīgs. PORTIJS Uz vietas notiesāt! OPĪMIJS Bez tiesas nošņiept! CENZORS Ha,lūko! Pats es būtu saplēsts ticis! (Durvis troksnis.) PORTIJS Ha! Bailes zaķim gudrība! FLAVIJS Kas tur? CENZORS I jūs būt' saplēsti - vai nejutāt? OPĪMIJS Bij liktori un kara pulciņš. CENZORS (Rūgti.) Pulciņš! Man desmit vīrus dod! Kas tie pret simtiem? (Pie durvīm troksnis, viens liktors paņem no isstabas kakta pa labi sainīti un pienes pie durvīm. Otrs liktors atver durvis, kurās parādās zemnieks.) * ZEMNIEKS (Skaļi sūdzas.) Mans kāposts še! Dod kāpostus! Man atņem! LIKTORS Kas ņems tos? Vēlāk nāc, kad tiesu atvērs! ZEMNIEKS Nāc vēlāk! Tirgu slēgs, kur tad man pārdot? LIKTORS Tāds grausts. Nu, nost! ZEMNIEKS Tev grausts, man nau ko grauzt! LIKTORS Stiep viņu bedrē! (Otrs liktors sit un aizved zemnieku.) ZEMNIEKS Mani sit! man zog! (S e n a t o r i   uztraukušies, vecākie aizbēg aiz tiesas galda, arī    F l a v i j s   un   P o r t i j s.) PORTIJS Kas ir? Kas bij? FLAVIJS Vai laužas iekšā Grakhs? CENZORS Kas bij? LIKTORS (Pienākdams.) Nekas, viens trokšņotājs tik izsviests. OPĪMIJS Uz priekšu jāgādā par karaspēku. CENZORS Tam uzticamam jābūt. OPĪMIJS Jābūt. Būs. FANNIJS Kad Kajs bij attaisnots, tad vajdzēj' sodīt Par nepaklausi tiesai. PIESĒDĒTĀJS Musinumu! No likumburta nebij jāatkāpjas! Kajs lauza tiesas gaitu! Kur tas dzirdēts? Pēc aktīm - OPĪMIJS Aktu žurkas, baiļu peles! Bij jāsit agrāk nost! Ik dien' taps grūtāk. Būt' ļāvuši man rīkot; viss būt' labi! CENZORS Bez tiesas nevar. Tibērija nāve Tā ļaudis satracināj'! - desmit gadi, Un vēl tik atriebt alkst! SEPTĪMIJA Iet arī tagad Kas kaiš? Viss labi. Kajs jau negrib iet Par tribūnu. Jās redzat. BALSIS Redzam, redzam. OPĪMIJS (Pavelk nomalis Septīmiju. Klusi, dusmīgi.) Ko runā niekus? Vajga nomaitāt! SEPTĪMIJS (Klusi smejas.) Nu vajg! - Kam muļķiem zināt. (Rada.) Klusi šitā. Vajg naudas. Es tam pietaisīšos klāt. OPĪMIJS Būs nauda, gādā man tik brīvu ceļu! (Pievienojas atkal citiem.) Jā, darīt visu, lai to atturētu No tribunāta. SEPTĪMIJS Es tam pieglaimošos. Un noturēšu grieķu studijās Un grieķu - tikumos. BALSIS Ha! Tos tu proti! PORTIJS Tam skaists ir grieķu zēns, tik maigs kā skuķe. LĪVIJS Ak, ko! OPĪMIJS Nu, nu, vai esi svētais? LĪVIJS Rimsti. Kad Kajs top tomēr tribūns, - ko tad darīt? Vēl sūdzēt? Lieki būs. - Vai slepu nosist? Tik vairos viņa slavu ļaužu vidū, Līdz izaugs pāri senātam un Romai, Trieks mūs un veco kārtu, tapdams - tirāns. BALSIS Nu ko tad? - Ko tad? LĪVIJS Vajga cīnīties Ar citiem līdzekļiem, - še nau vairs Tibērs. Tas gribēj' pārlabot, šis grib ko jaunu. Par tribūnu lai liek, kas uzticams Un pārspēj Kaju! OPĪMIJS Ha, - tāds vīrs vai tu? LĪVIJS Kajs garā pārspēj visu Romas tautu, Ne tikai tos, kas ir, ij tos, kas bij. Varbūt viņš pats to nezin, viņš ir bērns, Viņš nāk no citas pasaules un aiziet, Viņš visu saprot, visu jūt un izved, Tik visu pārāk agri, tā to pārspēs. Man nau to dāvanu, bet man kas omā. OPĪMIJS Tev omā tikt pie naudas. LĪVIJS Es ne tu! CENZORS Ak, laiki! Badi, dumpji, vecais grūst, Cēls jauneklis grauj Romu! LIKTORS Ļaudis brēc! Grakhs tribūns! Grakhs top nests kā triumfatorsl! *

RAINIS Kajs Grakhs Traģēdija piecos cēlienos ATSEVIŠĶI SKATI I R o m a s   n o m a l e.   Akmens žogs. Tumsa. (K a j s,   lēni nākdams, taustīdamies pa tumsu.) KAJS Cik tumša nakts! - Vai īsto ceļu eju? Zūd kājām pavediens... Vai simtreiz gāju! Ko aklā tumsā tinies, brāli Tibēr? Pats aicināji, vai nu liedz man nākt? (Piepeši apstājas, ieraudzīdams savā priekšā kādu tumšu   t ē l u.) Ā! kas tur tumsā stāv? Nāk sieva pret' - un melna! - ļauna zīme - (Uzrunā melno tēlu.) Ko, sieva, staigā te tik vēlu viena? SIEVAS TĒLS Es nāku te, lai nestaigātu tu! KAJS Ā! kas par balsi - pārvērstu! SIEVAS TĒLS Es nāku - Ne ļauna zīme tev, bet brīdinoša: - Ej atpakaļ! KAJS Kas esi? SIEVAS TĒLS Neej tāļāk! KAJS Ā! - Māte, ko tu nāc kā dēmons dēlam? KORNĒLIJA Ak, dēls! ak, dēls! - Kā labais dēmons nāku - Ij tev, ij sev: - tur nāve, kur tu eji! Tā vienu dēlu ņēma, - neņem otru! KAJS Es tavam dēlam eju ziedus nest, Kā veli godināt, lai ir mums labs! KORNĒLIJA Man vairāk nau, tu viens man esi, pēdējs! Ej nost no nāves! KAJS Tev jau Tibērs mīļš - Kam liedz to cienīt? KORNĒLIJA Mājās vari ziedot. KAJS Es gribu padoma no viņa lūgt. KORNĒLIJA Lūdz mājās! KAJS (Rādīdams.) Še tā gars! KORNĒLIJA Ij mājās dzirdēs! KAJS Tā nevar veļus nievāt. KORNĒLIJA (Bailēs lūdzoties.) Šoreiz! šoreiz! KAJS Pats Tibērs mani sauca. KORNĒLIJA (Uztraukta.) Sauca? KAJS Sapnī. KORNĒLIJA Ak, neej! Tibērs labs, viņš nedusmos. KAJS Viņš trīsreiz sauca mani. KORNĒLIJA Ej tad rīt! Tik šodien klausi mani! KAJS Šonakt sauca. Kad trešreiz neklausīšu - ļauni būs. KORNĒLIJA Ij man tu teicies: tribunātu bēgt - Kad vārdu lauztu man - ij tad būs ļauni. Pats māci jauno Stoas tikumību. KAJS Bet veļi jāklausa: teic tu! Un veļi Liek to, ko tikums. KORNĒLIJA Klausi reiz ij māti! Vai nāve būtu lielāka par dzīvi? KAJS Laid, māt! KORNĒLIJA Es nelaidīšu, neatkāpšos Ne visu cauru nakt' no taviem sāniem! KAJS Vai, māt, tu mācīji mūs vergiem būt? KORNĒLIJA Tad lūgšos tevis, lepnais, ceļos krītot. (Viņa krīt ceļos.) KAJS Vai, māt, tu mācīji mūs ceļos krist? KORNĒLIJA (Aši pieceļas.) Es liku tevim dzīvot, viņš liks mirt! Ej manu dzīves ceļu, neej to! Es tevi dzemdēju, es, es! ne veļi! KAJS Kurp mani ved mans ceļš, vai es to zinu? Es jūtu, pārvarīgi laužas spēks, Ko manī kāds ir licis, pirms vēl dzimu. KORNĒLIJA Ak dievs! - Par māti lielāki ir visi! Ko māte sāpēs dzemdē, nāve ņem. Pat pirms vēl dzemdēts, tu jau biji spēks! Kāds tad vairs mātei ciens? kāds mātes asrām? KAJS Ak, māte, māte dārgā! siltā dvaša! Visaugstāks dzīvības un mātēs vārds! KORNĒLIJA Tad varu cerēt vēl? tad varu iet! Lai visi gari tev ir žēlīgi - un Tibērs! (Viņa pagriežas uz iešanu. Kajs aiziet. Kornēlija, viena palikusi, pakrīt zemē.) * II P i e   T i b ē r a   n ā v e s   v i e t a s. (Augsts akmeņžogs, uz kura rēgojas liels atsevišķs akmens, lejā mazāki. Nakts. Nāk   K a j s   vēl lēnāk, pie akmens apstājas.) KAJS Uz žoga akmens uzcelts, tā tā zīme, Kur tevi apsērst, brāl? Tev kapa nau. Še tava asins plūda, še tavs gars, Pie asins piesiets, - še es nāku sērst. Tu mani sapnī sauci jau trīs reizes. (Rokas pie akmens pacēlis, galvu uz rokām, atslejas pret žogu. Tad, galvu paceldams, lēni.) Ak, brāl, ko miera nedodi tu man? ATBALSS - Tu man - KAJS (Uztrūcies.) Es tev? Es tev? Vai tevim miera nau? ATBALSS - Miera nau - KAJS Tev miera nau? - Tad jāiet tevi atriebt? ATBALSS - Atriebt -! KAJS Ko vienmēr atbalss skan? Ak, briesmas, briesmas! ATBALSS - Briesmas - KAJS Dzen dienu ļaudis, nakti gars uz nāvi! ATBALSS - Uz nāvi - KAJS (No žoga atkāpdamies.) Nost tumsas balsis! Ko tās mani smej? Ar mana paša dvēsli kauj man dvēsli, - Ar mana paša spēku lauž man spēku! (Viņš atsēstas uz akmens.) Man miesas norūdītas, tomēr slābst. Mans gars, kā kalnus kāpjot, noguris. Nost, miegs, - man jādomā, ko darīt būs - (Parādās   T i b ē r a   g a r s   asiņotās drēbēs.) GARS Ko vairies, Kaj? Tev neizbēgt no liktens. Mums likta viena dzīve, viena nāve Par labu tautai. Nu ir jāiet tev. KAJS Tie paši vārdi, ko man sapni teica! Ak, Tibēr, kāds tu asiņains! GARS No ceļa. - KAJS Tavs ceļš bij vaids un ceļa gals bij asins. Un mans? GARS Viens ceļš, viens gals. Tavs laiks ir klāt. KAJS Un māte? GARS Roma mūsu māte - KAJS Roma? GARS Dod savas asins, gaida, - manu netiek. KAJS Vai manu tiks? GARS Vēl ne. KAJS Tad nau vēl laiks. GARS Ik brīd' ir laiks! Ko bēdz? Daudz jāplūst asnīm, Līdz brāļu karos jūra sarkanos. KAJS Es kara negribu! Nost brāļu karus! (Parādība nozūd. Kajs uztrūkstas kājās.) Kur esi, Tibēr? - Sapnis! - :Atkal sapnis! Nē, nesapņošu vairs: - man māte Roma. (Aiziet aši.) * III K a j a   n a m ā. (Atrijā. Jauns   z ē n s   -   v e r g s    no dzintarzemes, klusi dziedādams, rotājas pa grīdu, saules starus uz rokām laizdams un ķerdams. Ienāk vecs   t r ā ķ i e t s   -    v e r g s.) VECAIS VERGS Ko tu te dzīvo, grīdā izmeties? Nāks kungi. VERGU ZĒNS Pakaļ tiecos saulei, lūk, Kā aizbēg. VECAIS VERGS Jā, no vergiem bēg ij saule. Ko pūt tik žēli tā kā ziemeļvējš? VERGU ZĒNS Ar sauli rotājos, par sauli dziedu. VECAIS VERGS Cik maigi hiperborejmēle skan! Kā dzintarkrelles dzingst. Nu, runā vēl! VERGU ZĒNS Man nau vairs savas runas, tik šī dziesma No mātes palika. VECAIS VERGS Jā, atminos: Bij skaista sieva, nopēra uz nāvi, Uz dzintarzemi bēga, pirmdzimteņiem. - Ko teic tā tava dziesma? VERGU ZĒNS Saule riet. Un māte mirst un atstāj bērnu saulei, Es teku pakaļ saulei, nepanāku. VECAIS VERGS Jā, saule māte. Kas cits žēlos mūs? VERGU ZĒNS Klaus, mūsu kungs, tas zemos ļaudis glābšot? VECAIS VERGS Kungs gan, bet māte neļauj. VERGU ZĒNS Kā viņš glābs? Vai mājās laidīs? VECAIS VERGS Kur man mājas? Kapā. Kungs zemi došot zemniekiem, kas man tur? VERGU ZĒNS Kungs došot brīvi! Kas tā? VECAIS VERGS Labi ēst. VERGU ZĒNS Vai iet, kur grib? VECAIS VERGS Tev māte mēģināja. VERGU ZĒNS Bet mūs kas glābs? VECAIS VERGS Neviens vai saule! VERGU ZĒNS Pats. VECAIS VERGS Es saku saule, jaunā saule, zēn! VERGU ZĒNS Vergs Eunus cēla brīvu valsti? VECAIS VERGS Klusi! VERGU ZĒNS Ij Lacijā, ij Romā? - VECAIS VERGS Klus! - Bij Blosijs, Tur Pergamā bij saulpils - brīva, zini: Riet saule, atkal lec, daudz veidos nāk - VERGU ZĒNS Kas? kas? VECAIS VERGS Varbūt ij Kajā? VERGU ZĒNS Kas nāk? VECAIS VERGS Nāks, nāks! -· Kļūs zeme skaista, saulē mūžam dzīvos; Būs Adads dievs un saulvedis būs - VERGU ZĒNS Kas? Es nedzirdu. * (Ienāk   g r i e ķ i s   -  v e r g s.) GRIEĶIS - VERGS Bet dzirdu es - (Uz veci.) nāc, saulniek! Sauc tevi kundze! Pergama un Blasijs, Un brīvā saulpils. VECAIS VERGS Vai man! (Uz zēnu.) Dzīvo tu! Es eju nepārnākt. Riet saule. VERGU ZĒNS (Apskauj veci.) Tēti! GRIEĶIS - VERGS Ej nost! un sargies, zēn! Un, ja tu teiksi Jel vienu vārdiņu vai pašam Kajam, Tev saules neredzēt! VECAIS VERGS Riet, atkal lec! Tad tas - tad tas mums draud. Man tevis jārod! VERGU ZĒNS Kas saulvedis? (Paliek durvīs, pieslejas pie staba.) * IV K a j a   n a m ā. (Ienāk   K a j s   dziļās domās;   F u l v i j s    viņam seko.) KAJS (Ieraudzīdams vergu zēnu, pārsteigts.) Ko, zēniņ, arī tu tāds sāpīgs stāvi? ZĒNS Es vergs, tā verga daļa. KAJS Ass tavs vārds. Es tevi mīlu, esi brīvs un ej! Lai viens jel līksmis Romā. ZĒNS (Dziļi paklanās) Pateicos. KAJS (Izbrīnījies.) Tu nelīksmo? Reiz rautin rāvies iet! ZĒNS Ļauj palikt vēl. KAJS Kas tura? ZĒNS Rūp viens cilvēks. (Kajs māj zēnam iet. Zēns paklanās un aiziet.) KAJS (Zem sevis runādams.) Tik jauns, jau rūp; rūp viens, - tā viena dēļ No brīves atsakās! - Cik man rūp visa, Ak, visa tauta? (Nokratīdams domas.) Nostu! nevar līdzēt. FULVIJS Klaus! Tibēram mēs bijām tūkstots - trīs, Nu trīsdesmiti: - puse tribu mūsu. Kad vēlēs, - balsis visi dos tik tev! Es galvu lieku. - Prāva līdzēj' varen'! Nu tu gan runātājs! - Ne tā kā Tibērs! Tas skaisti, gaiši, jūsmām, bij i jāraud - Tu virsū skrej kā zvērs un grāb, un krati, Ka nevar nostāvēt, - tev visur tiesa! Cik senāts muļķis, tevi sūdzēt! - Grāb! - Nu ļaudis karsti, palaist, - tūdaļ atslābs. KAJS Es domāj', domāju un nevar' beigt. Ne tik šo gadību, kā veikt līdz galam? Lūk: pirmkārt, agri - FULVIJS Labāk nekā vēlu. Vēl agrāk Tibērs sāka. KAJS Ā, tā gan. Tad: Romas proletam ir pretīgs latīns. FULVIJS Nu atstāj latīņus! KAJS Kā? Tas mans spēks! FULVIJS Bet Romu vieglāk pirkt. KAJS Pirks vieglāk senāts. FULVIJS Bet ekvīti, bet publikāņi - KAJS Tos var gūt. FULVIJS I patricieši - cenzors tev bij labs. KAJS Nīst nobiļus, ka nelaiž amatos, Bet nīst i mūs. FULVIJS Un tādi glumi zuši - - Kā Septīmulejs? KAJS Rokas tikai traipīt. FULVIJS Ak, ko! Bet derēs daudz. Jel pieņem viņu! * (Ienāk   K o r n ē l i j a.) KORNĒLIJA Dēls, viesi nāk, tu bēdz. Gan Fulvijs paspēs. FULVIJS Es paspēšu. (Uz Kaju.) Nu, pārliec! KAJS Nāksi vēlāk? FULVIJS Es nākšu. (Aiziet.) * KORNĒLIJA Tevi dzen uz tribunātu? KAJS Vai es tāds dzenams kustons? KORNĒLIJA Kāds tu rūgts. KAJS Es teicu: neiešu par kandidātu. KORNĒLIJA Daudz viesu būs, par tevi vien tik runās, Pats cenzors atnācis un vecais Rufijs, Kas neiet vairs nekur, mūs pagodina. KAJS Gods, gods! KORNĒLIJA Ir grieķu filozofi, tēlnieks, Ir dziedātāji, histrioņi, sofists - KAJS Vai ģeometers ir? KORNĒLIJA Jā, un vēl daudzi - KAJS Man jārunā ar to un arķitektu. KORNĒLIJA Jā, parunā. Bet ir vēl vēsturnieks, Grib tavu padomu. Un gramatiķis, Ar kuru kopā rakstāt - vai nau griba Tev atkal uzņemt skaisto dzejas darbu? KAJS Tev patika? KORNĒLIJA Tas labākais, ko zinu. To gan tu nepalaid! KAJS Nau tagad laiks. KORNĒLIJA Nekad nau laiks! Tev simtas lietas galvā. Bet galvenā tev guļ. KAJS Guļ galvenā, Guļ Romas valsts un nejūt nāvi nākam. Ikvienam jāglābj ļaužu posts un valsts - Nau izruņas! KORNĒLIJA Iet postā gara darbnieks! KAJS Te viens, tur valsts! KORNĒLIJA Bet viens uz visiem mūžiem. KAJS Kas noteic? Pats? - Bet necieš mana sirds, Ka visi bojā iet! - Līdz ies ij viens. KORNĒLIJA Bet nemirtne? KAJS Ne Romai mirt, ne man! KORNĒLIJA Vai romiets esi, Kaj, bez godkārības? KAJS Es vien tik romiets, Romā viss mans gods. * V R o m a s   f o r u m ā. (Tautas sapulce. Runas vietā   K a j s   G r a k h s.) KAJS Jūs ļausat manim brāli apraudāt, Tā nelaime nau mana vien, i jūsu. Man viņš tik brālis bij, jums bij i tribūns. Un tribūns jūsu tēviem reiz bij svēts, Bij tautas gods, bij balss, bij gars, bij dvēsle. Vai zināt vēl, šie tēvi faliskiem Ar karu uzbruka, kad tribūnam Genucijam tie bij reiz pieskārušies? Un Veturijs uz nāvi notiesāts, Kad nebij ceļu griezis tribūnam! ĻAUDIS - Tā bij, tā bij! - Tā tiesai - Jo tribūns, tas ir svēts! - Ne greizi paskatīt uz viņu nedrīkst! KAJS Bet   j ū s   jau ļaujiet savu tribūnu Jums acu priekšā sist ar nūjām, nosist! Jums acu priekšā svētās miesas staipīt Caur visu pilsētu, likt upē sviest! Jums acu priekšā tribūndraugus grābj Un notiesā bez tiesas, tā, tāpat! Nez, - nu varbūt tā var? ĻAUDIS Tie bendes ir! - Tie slepkavas! KAJS Gan jūsu tēvi netiesāj' bez tiesas Ne smagos grēcniekus, un te nau grēcnieks, Bet tribūns pats, kas neskarams un svēts! Es nezinu, kā tagad? ĻAUDIS - Ak, dievi, ko mēs esam darījuši! - Ko mēs? Ko mēs? bet tie! - Lāsts! lāsts! - Klus, klausat! KAJS Es lūdzu atdot manim brāļa miesas. Pēc miruša, ne dzīva brāļa lūdzu - Un kā es lūdzu! - ceļos krizdams! brēkdams! Lai ļauj tik brāļa miesas zemē rakt Pa nakti, slepus rakt -- to, kas bij tribūns! Nē, neļauj; liek to upē mest kā maitu Ar trīssimts citām maitām: - jūsu brāļiem! Nez, - nu varbūt tā drīkst? (Ļaudis dzird vaimanas.) KAJS Kas nāves izglābās, kā gāja tiem? Kajs Villijs piemērs: maisā viņu bāž, Kas pilns ar ko? - ar odzēm un ar čūskām. ĻAUDIS - Tie nezvēri! - Tas ir par daudz! - Tie paši odzes, čūskas! KAJS Ir citāds maiss - kas zin? - pilns odzēm, - čūskām. Tās izrāpj, sazīžas no ļaužu asnīm, Lien atkal drošā maisā - senātā! ĻAUDIS - Jā, senātā, tie sēd tur nesodīti! - To odžu maisu vajga upē mest! - Viņš atkal runā - klausat! KAJS Savs kaps ikvienam ir, kas cilvēkvaigā, I zirgam bedri rok, i sunim rok, Tik Tibēram nau kapa. - Krupis sprāgst - I to vēl aprok kukaiņi iekš zemes. Tik Tibēram nau kapa. - Vai gan Tibērs Nau vērts ne suņa maitas, i ne krupja? ĻAUDIS (Dzird skaļi raudam.) Nu, kas mēs esam, ka to visu ļaunam?! Vai mēs ne romieši? KAJS Bet maldās neliešiem i grēku trakums: Met miesas jūrā, ūdens slēps un mazgās? Vai jūrai ūdens tiks tiem grēkus mazgāt? Liedz kapu - asins vietā mājos gars! ĻAUDIS - Uz Tib'ra kapa vietu! - Viņš ir dzīvs! - Mēs iesim atriebt Tibēru! Mēs iesim! KAJS Un gars no asins vietas raujas nost, Brēc Kapitolā, brēc, pa ielām skriedams, Brēc runas vietā, forumā, brēc Tibrā, Nes upes Tibērs tribūn - Tibēru, Dod viļņu vētras balsi sacelt jūru, Līdz visur krāc un puto: atriebt, atriebt! ĻAUDIS (Visi saceļas troksnī, raudās, draudos.) Pie Tibēra! pie Tibēra! * VI F o r u m s   R o m ā. (Liela tautas sapulce. Runas vietā   L ī v i j s   D r u z s.) LĪVIJS DRUZS (Turpina savu runu.) Man senāts laipnis - vai tā liela vaina? ĻAUDIS (Smejas.) BALSS - Jā, lunkans zutis! CITA BALSS - Tas to prot! VĒL CITA - Tas pielien! BALSS NO CITAS PUSES - Nau liela nelaime! Kas māk, tam nāk! OTRA BALSS - Lai runā vien! Ko traucat? LĪVIJS DRUZS Kad gribat, runāšu. - Es saticīgs, Es visu panākšu, kas jums ir vajdzīgs. Kad lūdzu es ko, senāts tūdaļ dod, - Lūdz Grakhs, tad liedz ij to, kas krīt pēc tiesas. Jūs prasāt, kā tas nāk? Kā tas var būt? To saprast grūti nau: Kajs netop ciests kā cilvēks, Kajs ir straujš! Nu, teiksim tieši: parupjš, - jūs jau zināt. BALSS Ko melsi? Pats tu rupjš kā latīns. LĪVIJS DRUZS Nu, jaujat izrunāt; es Kajam draugs, Jūs zināt, kāds viņš reizēm ir. ĻAUDIS (Smejas.) Ha, ha! BALSS Kajs teiks, uz reizi mute tev būs ciet! LĪVIJS DRUZS Lūk, smalkāks cilvēks, senators vai nobils, Tam riebjas rupjība. - Kajs lāga virs, Tas aizstāv brīvi, tam ir plašas domas, - Tā taisnība vien ir, kas to gan liedz? Bet, kad jums kas ir vajdzīgs māju dzīvē, Kas ikdienišķis tāds, bez lielās brīves, Bez plašām domām, maizes rieks vai eļļa, Tad nākat tik pie manis, tad der Līvijs! VAIRĀKAS BALSIS - Dod maizi Grakhs! - Ko lielās šis ar saviem darbiem?! - Lūk, lūk, kāds šis mums draugs! - Mums Grakhs ir gādnieks, kam mums tevis? NO CITAS PUSES Ko starpā jaucaties? Lai runā katris! OTRĀ BALSS Ij Druzs ir lāga vīrs! LĪVIJS DRUZS Ko Druzu slavējat? Es ceļu Grakhu. Jā, Grakhs ir jūsu gādnieks, es to zinu Pat labāk nekā jūs, - viņš visiem gādnieks, Tam tik daudz rūp, ka jūs to nesaprotat. BALSS Klau, klau! - Vai re! - Tā gan! LĪVIJS DRUZS Jūs rūpat Grakham, jā, bet vairāk - Roma! Vēl vairāk: Itālija! latīņtauta! Vēl vairāk provinces un visa valsts! Jo Grakham nerūp mazs, bet tikai liels. BALSS Man rūp ne vēders vien, man rūp ij galva! CITA Man rūp ne dārziņš vien, man rūp ij druvas! LĪVIJS DRUZS Nu, lūk, jums dārziņš, latīņiem būs druvas! Taps latīns lielsaimnieks un bagātnieks Un Romā nāks kā kungs, un skatīsies, Kā romiets sīpoldārzu rok - DAUDZ BALSIS Mums Grakhs dos zemi! - Zemi! - Mēs būsim arī bagāti! - Mums maizi dos tāpat! LĪVIJS DRUZS Es dzirdu: būsim bagāti mēs arī! Tas ir: jūs latīņiem drīz līdzi tiksat! Labs gods! nekas! BALSIS - Viņš apvaino mūs! - Nostu! LĪVIJS DRUZS Nu, lūk! - Ne es jūs pielīdzinu latīņiem! - To dara cits! - - Nu uzklausaties labi, ko nu teikšu! - Līdz šim, kad valda senāts, tas ir, jūs, Tad pasauls kungi - jūs! - Ne itālieši! Ne provinces jums līdzas, ne jums pavēl, Bet gan jums meslus dod un klausa jums! Bet nu, kad Grakhs, - Kad Grakhs cels latīņtautu, provincvalsti - Kas būsat jūs tad? - Latīns teiks jums: - brāļi! BALSIS - Kas šie par «brāļiem»? - LĪVIJS DRUZS Tad latīns svētkos pirmais būs pie bļodas; Tad ies sev teātrī, kur labāk sēdēt, - Jūs pastums drusku nost, jo - viņu vairāk! BALSIS - Nu, lai tik palūko! LĪVIJS DRUZS - Un, kad ij visu apēdīs, - nekas! Kas brāļu starpā ķildos? - Viņu vairāk! BALSIS - Tie gan ko piedzīvos! - Vai redz, šo vairāk! - Mēs Romas pilsoņi! LĪVIJS DRUZS Kad maizi izdalīs, - cik paliks jums? Es nezin', - pašiem jums tas jāapspriež, Pirms dodat līdzu daļu latīņiem! BALSIS - Mums pašiem jāapspriež! CITA BALSS - Mēs teiksim, un mēs lemsim! - Vai arī latīņi nau cilvēki?! KĀDA TREKNA BALSS Kas cēla Romu? latīņi vai mēs? CITA BALSS Nu, resnais, tu gan ne! VĒL CITS - Tas pats ir ceļams, nesams. ĻAUDIS (Smejas.) LĪVIJS DRUZS Klus! uzklausaties! BALSIS - Klausat, klausat Druzu! LĪVIJS DRUZS Es nezin'! kam to latīņu tā vajga? Man ne! nedz senātam! BALSS Man arī ne! CITAS BALSIS Bet Romai gan! - Klus! Klus! LĪVIJS DRUZS Varbūt, ka Grakham? Grakhs teic: dēļ lielās taisnības! - Labs ir! Bet, kad jau taisnība, - un nu vēl lielā! - Tad līdzu daļu vajdzētu ij - - vergiem! BALSIS Tā - tā! - Pa kaklu! (Smiekli.) LĪVIJS DRUZS Jo vergi strādā jums tāpat kā vērši! BALSIS - Tā labi teikts! - Ha, ha! - BALSS - Vai vergs nau cilvēks? ĻAUDIS (Atkal smejas.) LĪVIJS DRUZS Nu, lūk! jūs smejaties! jūs ne'sat muļķi! Bet vērši strādā ar tāpat kā vergi, - Vai līdzu daļu nedot arī - vēršiem? ĻAUDĪS (Atkārtoti, vēl lielāki smiekli.) LĪVIJS DRUZS - Kad lielā taisnība, -- nu, tad lai iet! ĻAUDĪS (Lieli smiekli atkārtojas.) LĪVIJS DRUZS - Lai latīns, vergs un vērsis teātri Sēd blakus jums, kas esat Romas tauta! ĻAUDIS (Smejas, bet nedroši.) BALSIS - Nost joku nelgu! - Nost! - Ko viņš tur melš? Ko musina?! LĪVIJS DRUZS Nu, nu! - es tā tik - nebūs pārspīlēt! Ir prāta slēdziens labs, kad nepārspīlē, - Bet Grakhs, lūk, pārspīlē. - Grakhs labs, - jā gan! Bet pārāk tic tiem grieķu filozofiem! BALSS Klau! Klau! tā tiesa! LĪVIJS DRUZS Tur nāk viss ļaunums, kas mums maitā Romu! BALSS Viss netikums no ārzemēm! CITA Tur mācījās viņš zēnus mīlēt! ĻAUDIS (Smejas.) PIRMĀ BALSS Tur māca vergus dumpot? - saules valsti! TĀĻA BALSS Vai vergs nau cilvēks? CITA BALSS Ko tur teiksi? Ir. LĪVIJS DRUZS Klus! vergi! latīņi! Še runā romiets! (Klusums.) Kā gudris cilvēks, Grakhs, tā ļaujas vilties? Vai Grakham nau kāds labums? - Grakhs jau pauž Par tautvaldību, - valdīt pašai tautai! Kas ir tas? Vai ikviens būs valdnieks, karals? (Rādīdams uz tuvāk stāvošu pilsoni.) Tu, Tullij, būsi karals? Tīk tev? - Nē? Kas tad gan valdīs? - Mūsu tēviem bij Savs senāts, - un caur to ir Roma liela! - Kas valdīs mūs? - Ja visi nē, nedz krietnie, - Tad valdīs viens! - Un kas gan būs šis viens? BALSIS - Grakhs! Grakhs! LĪVIJS DRUZS Jā gan, tad Grakhs būs jūsu karals! VAIRĀKAS BALSIS - Nost karali! - Nost, nost! - Lai dzīvo Grakhs! Lai dzīvo Grakhs! - Nost karali! Nost karali! LĪVIJS DRUZS Jā, Grakhs tad karals būs! - Bet jums tas netīk. Bet latīņiem tas tik! i provincniekiem! Nu, vai tad nedot viņiem līdzu tiesu? Tie visu nobalsos, ko vēlēs Grakhs. BALSS Nost Druzu! nost! Viņš musina pret Grakhu! BALSIS VIENA CAUR OTRU - Nost Druzu! nost! - Lai runā! - Nostu, nostu! - Lai dzīvo Grakhs! - Klus! Klus! - Grakhs negrib karals būt! - To senāts melš - - No kungiem nopirkts Druzs! - Lai dzīvo Grakhs! - Jā, tieci nu tu gudris! - Pie Grakha iesim, lai viņš teic! Tas zin! (Ļaudis izklīst uz visām pusēm. Dzīvas pārrunas.) * VII R o m ā.   T a u t a s   s a p u l c ē. KAJS GRAKHS - - - - - - - - - - - Ko teica Tibērs? vai vēl atminat? Es uzrakstīju runu, lasat paši! Ir mūsu zemē alas meža zvēriem, Ikvienam patvērums, kur ielīst gulēt. Bet sakat man, vai tiem, kas mirst priekš Romas, Vai tiem savs kaktiņš ir, kur patverties? Nu, sakat man? Nē, - mūsu zemē tiem tik gaiss un saule! Bez māju pajumtes tie apkārt klīst Ar sīkiem bērniņiem un vārgām sievām. Nu, vai tā nau? - Vai neteica tā Tibērs? - - - - - - - - - - - Vai varbūt netaisni sev prasīt kaktu, Ko sviedriem kopām? asnīm aizstāvējām? To vien tik Tibērs grib - un viņu nosit! - - - - - - - - - - - Jeb jums nu ir savs kakts?! Jā, kā tas ir? Ar varu ņem jums nost, Tāpat kā ienaidnieki vai kā vilki. Vai jums nau tiesības tāpat kā tiem? Jums jāvēl aizstāvji, kas nau tiem kalpi! Jums savas tiesības ir jāatkaro! * VIII D i ā n a s   t e m p l i. (Tumsa, tikai vienā malā redzas balts dieves tēls. Ienāk.   K a j s,    nokusis, un brīvlaistais   F i l o k r a t s.) KAJS Še vēsums maigi dveš un lēnas ēnas. Var acis atausties no saules spilgmes. FILOKRATS Kungs, atlaid karsto, stingri sprausto togu! KAJS Kaut sirdij arī atlaist žņaugu stīpu! FILOKRATS (Paklāj plaši uz grīdas savu segu.) Še labi sēdēt! KAJS Labi krist. FILOKRATS (Izbijies.) Kungs! KAJS Ej! (Filokrats aiziet.) KAJS (Tēlam tuvodamies.) Tu dzidrā Diāna ar mēnessvaigu! Tu vakarpakrēsle, kas sola nakti! Jau pašā dienvērsmē dod īsu elsi: Tu savu segu sedz pār mežazvēru - Nu es tas mežazvērs, - kas mednieks bij, To paša suņi plēš kā Akteonu! Tu dod man alu, kur var slepu mirt, Slēpt kaunu: romnieks romnieku skrej kaut, Ir Romas vilkumātei vilki bērni. * (Ienāk   L i c ī n i j s,   aiz viņa   V i l c i j s   un   F i l o k r a t s.) LICĪNIJS Kaj, - Vilcijs salasījis vergu pulku, Ko tevi aizstāvēt. VILCIJS (Ceļos pie Kaja.) Kungs, ļauj mums mirt - Priekš tevis un priekš brīves! KAJS Zēn, tu nejēdz! Man pretīgs pilsoņkarš - ved pulku prom! (Uz Licīniju.) Kaut gribat: pulku bij man gan bez - vergiem! Bet brīvos brīves nau, kā vergos būs? Nu ejat, draugi! (Sniedz roku Licīnijam. Tas aiziet, līdzās Vilcijs.) KAJS Paliec, Filokrat! Mans zobens kur? FILOKRATS Ko gribi? KAJS To, kas vajdzīgs! Kas citus negrib kaut, tam jākauj sevi! FILOKRATS Tu trako, Kaj! KAJS Nē, nē. - Tu redzi, dieve, - Kaut ir ko trakot: manas rūgtās asins Viens piliens ledū, ledus vārīsies. Man pāri dara, pāri paši sevim. * (Ienāk   P o m p e j s   steidzīgi, uztraukts; aiz viņa    L i c i n i j s   un   V i l c i j s.) POMPEJS Kaj, - Opīmijs liek izsaukt žēlastību, Kas vien pie viņa pāriet! KAJS Nu? POMPEJS Daudz tribu Jau pārgājušas. KAJS (Valdīdamies.) Jā, pie verdzības! (Tad piepeši izlaužas.) Lāsts, lāsts par lāstu! Brīvi nodod suņi! Tie pārdod brāļus! Se! Ar kāju aizspert! Nost izvirtuma mieles! Romu aptriepj. No grēku sutras ož tā žēlastība. Ar maizes klaipu, ko tu viņam sniedz, Viņš tevim galvu šķeļ, - tu nelga - devējs! Kungs viņam zemē atsviež garoželi, Par to viņš tencin', svārkus bučodams. Vīrs pats sev plecus atsedz: kungs lai kauj! Tik kaujams laimīgs - brīves cīnītājs! Un tos es iedomājos brīvus darīt! Tā būt' tā tauta!? Ārprāts, kur tavs nams? (Sev pa galvu sizdams.) Še, še, še, še! - Šīs smadzenes gan pelē? No bļodas jāgāž ārā pelošs ēdiens. Lai tauta sevi valda! Tautvaldība! Kā skan tas? - Brīvvalsts! - Mēle mutē raucas, I circens smejas. - Vilcij! ko tu vaibsties? VILCIJS Kungs, bail man tavu sāpju, kā tās zvīļo! KAJS Ha, ha, tev bail! VILCIJS (Stostās.) Kungs, - vai tu neesi -? Bail teikt - reiz nāks, kas pestīs mūs - būs sirds Kā saule karsta - žēlos - nāks tā valsts - KAJS Ha, ha! ha, ha! Tā valsts! - Posts, posts un posts! Tu dzirdi, dieve! (Nometas ceļos.) Es še ceļos, Šis pūlis, saucams brīvs, bet sirdī vergs, Tas taps ij saucams vergs - uz mūžu mūžiem! Tam mugura būs lauks, ko ars un plēsīs, Kas visu nesīs, cietīs, turēs, baros, Kam visi spļaus! Ar asnīm laukus mēslos, nebūs pēdas, Kas nemērcēta ļaužu asinīm, - - Bet pūlis labāk strautus asins ļaus, Lai kungs tiem izlej verdzībā, pirms pats - Lies vienu dzīsliņu priekš brīves cīņas. (Ceļos un tūdaļ augšā.) VILCIJS (Sajūsmā.) Tu esi, esi tomēr. - Skriesim, glābsim! Lai dzīvo saules valsts! (Aiziet.) * KAJS (Atmozdamies.) Ko zēns? LICĪNIJS Tas skrien. Tas neņems labu galu. POMPEJS Kāds troksnis? FILOKRATS Iešu lūkot. KAJS Ej tu, Pompej! (Aiziet.) * KAJS Nu izplet segu plašāk, Filokrat. FILOKRATS Kungs, kungs mans! - Licīnij, ak, nākat glābt! KAJS Še, turi dunci. - Sveiks, mans Licīnij! (Apskauj to.) FILOKRATS Še duncis, ņem. Mans dārgais tēls, mans gars. LICĪNIJS Mans Kaj, ko dari? - Mēru turi, Pompejs Vēl neizmist! Vēl dzīvei laiks! KAJS Ha, ha! Kam dieve nāves vārdus dzird, tam nau Vairs dzīves laiks. LICĪNIJS Bet iet tik skaidrā prātā. KAJS Es skaidri zinu, ko es daru mirstot. Mans darbs gan nebeigts, bet, cik spēju es, Tik darīts ir, un tagad slēdzu durvis, Jo mirt ir durvis slēgt, kad aiziet prom. * (Ienāk   P o m p e j s.) POMPEJS Tek turpu pulciņš latīņu - tie mūsu. Tur citi bēg. Tos atgriež. Tev ir jāskrej! Nāc aši. KAJS Nevajga. POMPEJS Šis ceļš ir brīvs. Pa citiem drūzma. Mūsie uzvarot. Kad neej līdz, kaut sāņis nolūko! LICĪNIJS Viņš pats grib aiziet. POMPEJS Aši ņem zem rokas! Uz Tibra pusi skriesim. *

RAINIS Kajs Grakhs Traģēdija piecos cēlienos NEPUBLICĒTI FRAGMENTI 29.11.17. Aiz acu plakstiem velti slapstās kauns. (23102/82) 3.6.18. K a j s.   A t r i e b e Kas jums nāk prātā? Es tik atriebtos? Dzen mani mīla. Daudz dziļāks avots manī straudams verd, Ar visiem dubļiem mutuļo uz augšu. (23102/81) 5.6.18. Es reiz jūs lūgšu lielas laipnības, Un, kad to dosat, es to ieskatīšu Kā augstāko, bet, kad ij lūgtu tā, Nekad pie līdzpilsoņiem nesūdzētos. (23102/155) 5.6.18. Darbs greizsirdīgs, ņem visu tavu dvēsli. K a j s   -   K o r n ē l i j a KAJS Tu mani nesaproti, nesaproti - Tu taču saprati reiz Tibēriju, Un es to pašu gribu. Ne to pašu, Tik tāļāk vestu. KORNĒLIJA Daudz par tāļu vestu! KAJS Bet domu nevar apraut. KORNĒLIJA Lai to aprauj. Kad tu par tālu ej, kas spēs tev sekot? KAJS Māt, māt, jel saprot' tu! jel seko tu! KORNĒLIJA Dēls, ko tu vaino mani, ko tu citus? Nau negriba, es gribu tevi saprast, Bet nespēju, un, kad jau māte nespēj, Kā sveši spēs? - Dēls, aprauj savu domu! (23102/80) 10.6.18. Nau mīla bauda, patika vai prāts, Vai salds, vai rūgts, jauks, nejauks, ļauns vai labs. Ko jautā māte - tikai bērnā dzīve, Ko jautā mīļākā - tik jūtās kūst, Ko jautā varons - tikai tautai mirst: - - - Ir ceļi, kurus gājis tikai retais, Bet tāda nau, ko negājis neviens. (23102/82) 12.6.18. Tiesas pārceļot uz ekvitiem, Es skaudrus dunčus metu forumā. Ar tiem jums savstarpā būs sagriezties. (23102/156) 12.6.18. V e r g i Vergs - Atlants, nosodīts nest debess jumu, Kur viegli dzīvojošie dievi mīt Un dzerot, dziedot vada saldo dzīvi. (23102/83) 12.6.18. K a j s   -   K o r n ē l i j a KAJS Es gribu darbu, kas visdarāmāks. KORNĒLIJA Jā, lieli darbi lielu slavu dod, Kā ērgļi vārdu nes pār tālām zemēm. KAJS Ha, ha! Kas daļas ir gar slavu man? Lai vārdu ērgļi nes vai kraukļi plosa: Es redzu, rati nokārē draud brukt, Es griežu zirgu, rauju augšā ratus Un grūžu braucēju, kas greizi grožo (brauc). (23102/83) 5.3.20. O p ī m i j s   un   n o b i ļ i - Cik ilgi es tā? Stiprāks top jo dienas. - Mums strādā Līvijs. - Maksā daudz, velk gari, Lai vairāk iznāk, Nez vai pats mums drošs? - Drošs, drošs, bez mums viņš nieks, tāds puskoklēcējs. - I Septīms - - - - - meitas kājām lips? - Tas pakaļlaizis?... Tad labāk maksāt Par Kaja galvu. - Nē, par otru galu. - Ha, ha, ha, ha. - Smej kungi, smej. Cik ilgi? - Vai dzirdat padibeņus? Nau vairs droši Ne mājās runāt, vergi ož, ne [rinda nav pabeigta] Tik pakārt visus dumpeniekus. Sveiki! (23102/81) 5.3.20. K o r n ē l i j a Man sirds ir mirusi kopš viņas nakts, Kad es pret veļiem tevi pazaudēju: Vēl gadu, otro, sargā tevi kopšu, Tu vairs ne mans - tu varoņdzīvi ved Un karsoņmuldos spožu kroni ķer, Ko galvā likt, bet galvu veļi rauj. (23102/83) 6.3.20. B l ē ž u   s a r u n a Mēs būsim vajdzīgi, un nobiļi, Tie labi maksā. - Jā, bet bīstams darbs, Mūs ļaudis sakauj. Labāk iet pie Grakha: - Bet tas pie darba liek. - Vēl Fulvijs lādzīga, Bet atkaras no Grakha. - Septīmijs, Tam naudas nau. - Par velti būtu maize, Bet kas viss cits? Labs vīns un grieķu skuķi? (23102/80) 9.2.22 V e r g i Mums, vergiem, piestāv nāve, Tad topam līdzi karaļiem un brīviem. (23102/81) Lai tiktu mīlēts, jābūt niecīgam. (23102/82)

RAINIS Kajs Grakhs Traģēdija piecos cēlienos RADĀMĀS DOMAS RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI 30.1.18. Visi laikam jau sagaida pilsoņkaru laikmetu, un Kajs, no tā baidoties, padodas. Negrib to sākt. - - - Galvenais motīvs raksturā; lepnums, kas nicina zemus ieročus aiz sava spēka apziņas. - - - Nicina Septimuleju. Tas metas tur, kur jūt varu: Grakhs tiks par monarhu. Septīmulejs netic ideāliem mērķiem: kad Grakhs atraida viņa palīgu (plānu ar intrigām uzveikt), Septīmulejs domā personisku cēloni, bet ienīst tādēļ, ka Grakhs ir skaidrs, tātad liekulis. Tā vēlāk atriebjas galvai. (23102/104) 14.2.18. Teorētiski var plašāk izvest līdz galam savas domas, praktiski viņas ir jāsašaurina, kompromiss. Civilizēt Romu uz grieķības pamata, uz Aleksaudra, hellēnisma3, pirmā eiropisma, kosmopolītisma, universālisma. Aleksandra domas labāk izvedīs Roma. Tad Roma lai civilizē pasauli, ko grieķi nespēja, nau organizēts viens Aleksandrs Maķedonietis. (23102/131) 20.5.18. Tai kārtībai vai tiesības pastāvēt, kur katrs labs darbs ir aizdomīgs, kur sabiedrība ir liekulība, kur tikums ir apšaubāms. Bet kas nekā aizdomīga neatrod netikumā? Kur ļaundarim būt ir parasts? Tāda kārtība ir pati aizdomīga un ļauna, un ir iznīcināma. Veco tikumu grib uzglabāt, bet tas ir palicis par netikumu, ir sarūdzis. Vecs vīns ir etiķi vērties. Ir tikumi tie paši un mūžīgi, tos grieķu filozofi meklē. Tikumi labi, tikai viņiem netic vairs Romā . Kas ēd, tas suns rūc uz visiem, kas tuvojas. Kārtību vajga, kas neatņem otram, kur pareizi izdalītas mantas, kur lauks pieder tam, kas viņu ar. Ne otram, kas nau ir redzējis! - Tikumu māca tas, kas pazīst tikai netikumus. No grieķiem arī mācījies, bet tik ļaunu, kas ir pret grieķu filozofiju, to labāko, kas ir pasaulē. Platona valsts.4 Beigās stāsta par Tibērija sapni. (23102/132) 21.5.18. Kad arī uzveiktu sīkā politikā, tomēr zaudētu lielajā, kad nau saprašas tautā: negrib latīņu brīvību, negrib romiešu kolonizēšanu, negrib zemniecību, negrib pašvaldību, negrib reprezentatīvsistēmus. Grakham no jūtu puses, senās, riebjas karalība, tādēļ nepieņem reizē tribūna konsulātus. V Ieskata sevi par pāragru, bet tic nākotnei. Citi uztraucas par viņa personu, viņi nau par politisku nākotnes plānu. Dod ar nāvi piemēru: nekauties pilsoņu karā! (23102/39) 3.6.18. Ar apziņu revolūc. un ne mērenība. Tālākās konsekvences, t. i., arī tālākie plāni. Saskan ar straujo, konsekvento raksturu, asām domām. Ļaudis nesaprata konsekvenci: 1) ka jādod tiesības latīņiem. Aizņems telpas Romā, tās jāupurē. Ļaudis nespēj. Un arī būs skrandu proleti. Vajga atrast izejas, 2) ka jāiet pret senātu. Traģika, ka nespēj atturēt ļaudis no kompromisa politikas. Senāts vairāk sola, tikai negrib latīņus, arī latīņus, tikai lai vada senāts. Negrib tautas valdību, tad pārāk jāpūlas, kad pelnīs maizi. Lai kungi zin, lai viens zin: zini tu! Nelīdzību iznīcināt. Visi taps kā proleti? Arī ekviti? Neviens negrib. Senatorus jā, pazeminātos nē, visi taps kā senatori. Traģika, ka neatrod. Neatrod, kā darīt ļaudīm saprotamu laikā. Saka gan, ka reprezentāti. Vai tie vien drīstēs ēst un teātrī sēdēt? Aristokrātija. Arī citiem taisīt teātrus. Paši latīņi negribēs reprezentātus. Nedot tiesības teātrī. Ko atrod 'V cēlienā par vēlu? Tikai reprezentāti vēlas ievest tiesības, tas nau rom. garā. Nu baidās pazaudēt ļaužu piekritni: top mērens, ko zināja par kļūdu. Redz IV maz piekritēju. Negrib pilsoņkara, karš zaudēts, tādēļ mirst. Jāiziet vēsturei cauri caur monarhiju. Parlaments varētu sastādīties no sūtniecībām, no tautām un pilsoņiem. (23102/133) 4.6.18. Kaja traģiskā kļūda, ka pareizi gan atraidīja monarkiju, bet neatrada parlamenteismu reprezentatīvi. Kļūda garīga. Pats arī neattīstīts, nesaprot, ko ļaudis. - - - Kad Kajs pats to saprot, tad apņemas, lai arī velti nelej asinis, lai neceļ pilsoņkaru, tā kā tā mēs zaudējam. - - - Jānāk monarkam, bet tas nevar uz ilgu [laiku] būt liberāls, jāpiemērojas vecai sistēmai. To Kajs negrib, uztura principu. (23102/134) 4.6.18. Traģiskais moments Neievēle, par kuru ļaudis neuztraucas. Fulvijs: tūliņ kliegt par viltus shaitni, apgāzt. cf. G. Freitag 86. Kajs: būtu monarkisms, jūtas apvainots. Kur nu paliks Tibērs? Jeb vai traģiskais moments ir Atilija [nogalināšana]? - - - Vairāki - traģiskie momenti: 1) neievēle, 2) Atilija +[nogalināšana] otrreiz, jo pēc neievēles vēl amierinājas ar ļaužu lēnu pārliecināšanu; bet Opīmijs spiež uz izšķirtni, tūdaļ. 3) traģiskais moments, Atilija + [nogalināšana]. Starpā vēl: 1) Druza ievēle un ļaužu gaviles, 2) Opimija ievēle, 3) likumatceltne, 4) Kartāgas atceltne. (22788/45) 4.6.18. Kajs atnāk no Kartāgas ar lielo domu uzveikt caur ilgstošu ļaužu attīstīšanu, iemācīšanu. 12.6.18. Labi izdevies Kartāgā, cerības un liela vara. Pārspīlētas gaviles sarīko Fulvijs, forsē popularitāti. Aventīns, attālne no mātes. Naudas nau. Nekas - ja sajūsma. (22388/43) 5.6.18. Cornelia - zilganmelna Licinia - sarkanmataina, cietēja, zaļas acis - skopa, iedomīga 2) Inteliģence, griba, bagātas jūtas 3) Meitene - brūna, laipna, mierīga, garīga dzīve 4) Pavedēja - sprogaina, deja, mūzika, māksla, nepastāvīga, melo. (22788/43) 5.6.18. Tibēra kaps. Otrreiz sapnis. Proletu tipi vairāki: Starpskats, proleti pārspriež reformas. Kornēlija ņem ļaunā, ka min vecumu. Sūtīti emisāri, kas sagatavo likumu saprašanu. Iestāsta, ka Tibērs negribējis to, ko Kajs. (23102/140) 5.6.18. Kajs neatrod sapratnes ne mātē, ne sievā. (23102/126) 10.6.18. Grakha lugas grāmatai dot priekš skatuvēm klāt kā pielikumu lapiņas, kur būtu izlikta mana drāmas tehnika un atzīmēts, kā kopā saspiest atsevišķus skatus, t. i., vecā tehnika. (22788/32) 10.6.18. Hetēra dāvāta Kajam no Septīm., rāda, ka iemīlas, apjūk dejojot. Dāma, kura iemīlas, pārmet Septīm., greizsirdīga, sakropļo. Licīnija nikna uz māti - visi jūs jaunmodīgie. Kornēlija greizsirdīga, ka ap dēlu vairāk pulcējas arī zinātnieki un dzejnieki. Zemnieku meitene V dievina, atzinusi mīlā, aizstāv? Bezgalvas ķermens kā dieveklis. (23102/128) 11.6.18. Kajs. Vai man arī būs kaps? būs pēdējā mājas vieta tā šaurākā un neērtākā? Vai būs mums, kas jums gādā mājas vietas, kur dzīviem dzīvot un laimīgiem sauli redzēt? Vai man būs jel tā, kurā sauli neredz, jeb vai es arī būšu gluži nabags? Lūk, Tibērs nezināja, ka viņš taps gluži nabags, jūs apgādādams. Es zinu to, kas mani gaida, un es tomēr iešu. Es jums daudz dodu, kad eju par tribūnu. Tik daudz nedod Līvijs Druzs, jo viņam nekas nedraud, viņš kļūs laimīgs. Vai viņa dēls arī? Kaja draugs, cienītājs. Opīmija meita. III ? To atbild, kad ļaudis Līvijam piekrīt. (23102/141) 12.6.18. Pirms aiziešanas no mājas Kajs sarunājas par saviem tālākiem plāniem, par tālāko vēstures gaitu, monarkiju un sociālās krīzes attāliņu caur koloniju un labklājības izplatīšanu. - Nau mums karaspēka. (22788/69) 12.6.18. Apvienot visus dumpja virzienus: zemniekus, latīņus, vergus, jūrlaupjus, barbarul5 nemierniekus: grieķus, sīriešus, galliešus. - Barbarība. Bet izplatīt Romas civilizāciju pār visiem. (22388/70) 12.6.18. Kaja traģika: 1) grib uzveikt, sevi kāpinājot, plašāki redzot un dziļāk domājot, bet jo plašāks, jo nesaprotamāks un mazāks iespaids, 2) negrib monarks būt, 3) nevar atrast reprezentatīvo sistēmu, 4) nevar lauzt privāttiesības par labu atklātībai, 5) negrib izliet pilsoņu asinis, 6) šaubās savā politikā: latīņus jauj izslēgt no vēles. (22388/44) 12.6.18. Arī pret Fulviju intrigas. Daži draugi aizstāv zemniekus, daži pilsētniekus, latīņus, daži patriciešus. - Nau karaspēka, uz ko dibināt monarhiju. - Dibināt no proletiem, kas negrib zemi kopt un negrib priekš valsts strādāt. - Tam vajga laika. - Mazāk nekā priekš demokrātijas sapratnes. - Negribu. (22788/42) 16.6.18. Kajs - ideāla kaislība, jūtas. Cēzars - tikai egoisms, bez jūtām. Mērķis mazāks, tādēļ vieglāk sasniegt. - - - Kajs: rom[iešu?] kultūra. Spartaks: barbaru pašu kultūra. Cēzars: ideju realizēšana, ne idejas. - - - Salīdzina visus 3 caurejoša persona, latviešu vergs. Ir Spartakā un redz Cēzaru. (23099/6) 28.6.18. Kajs nau entuziasts, praktisks fanātiķis. (23102/142) 23.7.18. Kaja māte arī stāv zem viņa iespaida, kaut gan citas, vecās, pārliecības. Mīl dēlu, bet baidās, ka viņš aizrauj viņu svešā vietā. Kad mirst, tad top brīva no spaida. II Kornēlija cīnās par savu personību. Kāpinums pret I. (23102/143) 10.2.19. Klizma: mērķi var panākt, tikai ziedojot sevi - vēl par maz. Tikai ziedojot, ko visvairāk mīl. Tikai ziedojot savu pārliecību. Ziedojot pašu mērķi. Iziet no tā, ka nedrīst lietot varu - un, piespiests, pats to dara. II Palaiž gadījumu tapt par konsulu'8 un tribūnu reizē, bet solīts ir. III Fulvijs spiež viņu to darīt, bet tad vajga karaspēka, apbruņot savējos un vadīt, apbruņot vergus, latīņus, vajga sākt brāļu karu. Nikns skats: vai kauji nost brāļus, vai topi pats nokauts līdz ar jauno, taisno valsti. Beigts tā kā tā: uzvarēšu, tad pārliecība beigta, tad es pirmais varmāka, tirāns, brāļu slepkava, nokaut mani katram tiesības. Ja ne, nokaus mani un visu ideju. - Bet tā atdzīvosies mana labā slava. (23102/90) 2.3.19. Grakhs Nau prāta cilvēks vien. Lielās domas nenāk no prāta, bet no sirds. Prāts tik sagatavo, ieveido, pamato to, ko jūtas atrod un liek, vēlas. Nau baiļu, negrib sevi likt sargāt kā brālis. Tautai vajga gribēt savas tiesības, kā lai sargājas pret tautu? Tad jau negrib to, ko viņa grib. Brāli sargi nenosargāja. Tauta pati sargās, lūk, kā viņi raudāja, kad es minēju brāļa nāvi. Tauta nožēloja. Jūtas liek nesargāties, nevadīt karaspēku. (23102/92) 8.6.13. Kajs nau ideālists vien, bet reālists arī, tādēļ nesaprot Spartaka ideālu. (Tas kā Tibērs ideālists vien, tik ar citu ideālu). - Tu pats saki, ka nākotnē būs visi brīvi, tātad vergi lai arī palīdz atsvabināt. - Ha, tu neredzi reālos apstākļus, nespēj. - Spēs. - Kad? (23102/93) 8.6.19. Kajs Grakhs I Uzsvērt viņa darbību kolonijā, Sardīnijā, viņš pats lai runā par savas darbības ideālu tur. Īsa replika: Kas man daļas. Gaidi še, palīdzi mums. II Kad jau darbība, tad liela, ar vistālākiem mērķiem, ļaudis tos pūlas nedzirdēt. Kajs tos vienmēr paplašina, ļaudis grib, lai paplašina tuvākos mērķus. To izlieto Druzs. Mazais veic lielo. Tā arī izskaidrojas, ka Kajs atraida kara varu pret aristokrātiem, optimātiem, jo tālākā nākotnē no turienes Romas krišana. Kajs netop vainīgs sevis un idejas priekšā, nau traģiska vaina (cf. Mahomet Berl. 250). Viņa traģika taisni tā, ka viņš uzticības dēļ, dēļ ticības saviem ideāliem iet bojā. Cēzars netic un uzvar. Kajs ideālists un reālists. Cēzars reālists vien. Tibērs ideālists vien. (23102/144) 3.3.20. Pie Tibēra kapa Jāpiemetina: ar prieku iet ziedoties, lai tad piepeši viss piepildās, visi lielie plāni. (23102/98) 3.3.20. Kajs augstas kultūras cilvēks, reprezentāts, tiesību valsts, uz atzītas taisnības dibināta, to taisnību nevar lauzt, viņas atkāpšanos var lauzt. No sava principa taisnība nevar atkāpties arī tad, ka pašam par ļaunu. Taisnību var izbūvēt plašāku. Mirst, bet neatkāpjas. Tāda taisnība pate mirs, jo pārgrozās kārtība. - Ja mirst ārējs veids, paliek pati taisnība. (23102/94) 6.3.20. Latīns pērk kurpes - Ej labāk uz laukiem par kolonistu. - Nē, rupjš darbs. - Kurpnieks arī nau smalks. Verga darbs. - Kad gribu, strādāju, aiz gara laika, maizi man gatavu dos Grakhs. - Ej par namdari. - Par kareivi. - Nē. Sliņķis. Bezdarbnis. Mums ir darbs, labāks, nekā tu saproti: pasaule jāvalda. Populus tagad valda, ne senatori. - Zemi kas kopj? - Latīņi. - Zemi dosim, tiesības ne. - Grakhs dos. - Viņš tik jūs māna. Tev gribētos sēdēt ar mani blakus tautā. Nekā. - Lai tu bagāts, tu esi zemas cilts. Nepērk zābakus. - Nau vajdzīgs, par zābakiem nepārdošu savas tiesības. Iespriežas un uztaisa valsts ģīmi. Kam man tās zemes, tikai maizes un tiesību. Divi veci nobiļi. Zemi man atņems. - Nevarēs. - Grakhs vienīgais valdnieks. Kas mēs? (23102/167) 6.3.20. Plašāk izvest dzīves un nāves cīņu un Kornēlijas sievietes filozofiju un dzīves teoriju. (22388/33) 14.3.21. Uzsvērt mātes traģēdiju. Kajam jauns pasauls uzskats. Kornēlija atzīst daļu no tā, Kajs visu. (23102/148) 20.3.22. Aleksandrs Grib pasauls varu sev, savam spēkam, sevi piepildīties - grieķībai, kultūrai, nau praktiska mērķa. Lielie valdīs atkal kā personas. Grakhs Grib pasauls varu ne sev, kā arī Cēzars, bet Romai; lai arī mazi ļaudis, bet vīsi stipri lielam mērķim, praktiskam. Te varbūt motīvs, kādēļ netop par diktatoru? Savu personu attīstīt, bet tad ielaist citus iekšā. (23102/149) 20.12.22. Var valsti vest pareizu ceļu, bet dodot varu. «Ņem pats varu, kad tev vajadzīga.» - Nedod likumīgi. - Ņem nelikumīgi. - Negribu, jo nebūs pamata tādai varai, izsauks citu nelikumību un asinis, abas aizies postā. Tā es būtu varējis saņemt varu rokās, bet gribēju, lai dod. (23102/150) 7.1.23. Grakha traģēdija tā, ka viņš nedabūja izaugt un attīstīties, mira par agri. Jaunības traģika. - Zigfrīds, Ahils. Skat. jaunais Šopenhauers. Tur radīsies arī motīvs viņa negribai vadīt kauju: - Filns domu, bet arī ideālu, ņem ideālu nopietni. (23102/151) 16.2.23. Grakhus uzbūvēts uz atriebi kā Hamlets. Nemanāmi. (23102/152) RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠIĶIEM CĒLIENIEM Pirmais cēliens 4.6.18. I beigās: Druzs nesaka, ka viņam kas pret, bet ka vajga citiem līdzekļiem cīnīties, jo še vairāk nekā Tibērs, nekā jebkurš. Te iet ap jaunu pasauls uzskatu: Pret senātu, tas visu ļaunumu sākums. Nelīdzību iznīcināt. Pret mērenību. Nobiļiem visi amati, populāri2I un optimāti nesavienojami. (23102/119) 5.6.18. Vai I cēlienā labi, ka Kajs nesaka, ka pieņems tribunātu? Kad, spiests no optimātu neģēlības, pieņem, tad sapnis par Tibēru būtu otra pieņemšana, t. i., konsekvence, t. i., nāves pieņemtne. (23102/163) Otrais cēliens 11.2.18. Parlament. sistēma, vēlēti reprezentāti. Min tad, kad redz pretestību pret itāļiem, tādēļ ka liels pulks sanāk Romā, aizņem vietas teātrī, viesībās, ēd maizi. Tas nebūtu, ja nāktu tikai ievēlēti, reprezentāti, virsnieki. Grakhs. Bet kur tad demokrātija? Pašai tautai jāvalda. - - - Te IIa nospriež: demokrātiju ņemt kā savu sistēmu pret senātu un aristokrātiju. Arī ne monarkiju. (22788/30) 13.2.18. Mākslu nicina romnieki. II a To Grakhs grib grozīt II a. IT a likt arī viņu praktiskā darbībā. Ceļi, kolonijas, likumi - bet tad jābūt zem tribūna. Tad atrast citu gala efektu. Kur es likšu savas praktiskās spējas? (23102/131) 14.2.18. II a varētu tēlot arī Grakhu praktiskā darbībā, būves, ceļi, kolonijas, kad būtu jau ievēlēts par tribūnu agrāk. Kāds gala efekts? No II b24 var pārcelt šurp kā gala efektu. Bet kur paliek jautājums starp politiku un mākslu? (23102/88) 14.2.18. II a. Taisni savu domu plašuma dēļ Grakhs krīt II b un III. Druzs nau plašs, bet sīkmans, tūdaļ sola vairāk, izliekas plašāks, ne fantasts. Labs gan, bet fantasts, ar naudu nez kā, un itāļus un svešos grib par romniekiem darīt. (23102/89) 4.6. 18. II Skatu gaita. Proletu tipi vairāki Patrici Nobiļi Ekviti Publikāņi Zemnieki Latīņi Bijušie zemnieki Bijušie vergi Amatnieki Parazīti - proleti. (23102/102) 6.6.18. II Ir tādi piekritēji kā Plūtarhs, kas tomēr nicina. Tāda arī Kornēlija. Kornēlijas raksturs. (23102/127) 3.3.20. II I Lielā runa par Tibēru, ļaužu postu, rsvolūcijas nākšanu. Plāni lielumā un visumā. 2) Starpskats. Vergu sarūnas. 2) Starpskats. Kaja satiksme ar daudziem: namdari, filozofi, Septīmijs, sievietes. Kornēlija: labu dari zemai tautai. Kajs: nē, tikai viņas rīks. II Lielais skats: Kartāgas kolonijas nolemj. Plāni speciāli, uzvara! 3) Starpskats. Druzs musina, pārsola. 4) Starp Kaja namā: Kails, nedaiļš, dažas grieķu vāzes, tēli. Kur latīniete? Septīmija grieķiete? Kornēlija. (23102/161) 6.3.20. II I Ievadskats. 1 ) Forumā uzbrukuma runa. 2) Starpskats. Varbūt pie Opīmija? 3) Māju skats. Nakts, dārza skats, cipreses, lāpu uguns, 2 stabi. 4) Starpskats. Nakts skats, blēži. Pie Kaja naktī raksta Tibērs, ari var rādīt bagātību, zelta raktuves, marmortēli, vergu daudz. 5) Forumā. Ievada skatā tikai skreja uz forumu. Man bail, ka viņš baras. Es neiešu. Es tā trīsēju. - - - Starpskats: ielas, krogi, nakts, dārzi, cietumi, ķēķi. - - - Starpskats: Septim. un ļaudis. S. par labu Kajam, ļaudis atraujas: tāds viņa draugs! Starpskats. Sept. un Opīmijs, Sept. ar jau viņam kaitē palīdzēdams, jo mana slava nau labā. (23102/161) Trešais cēliens 1[9].2.18. III Tribūni pabalstītu, Grakhs negrib blēdības un baidās tautu atbaidīt, kad tā izzinās tribūnu naudaskārību. Bet nu atgrūž tribūnus. Dilemma: blēdību darīt vai pazaudēt, tikai ar blēdību var uzvarēt. I ar tām uzvar. (22788/38) Ceturtais cēliens 17.12.17. IV Liels skats ar māti. Ziedo otro dēlu, labāko. Zina, ko dara. IV Negrib dēlu apbēdināt lielā dienā. Visus spēkus saņemt arī nāvē. Kad aiziet, tad sabrūk. Meitene. Nu tik parādās, māte redz, ka tā ir mīlējusi, dēls nekad nau teicis. II Neizrunājas. Tikai aizejot, meitene atskrien atpakaļ pie mātes. Vai rādīt agrāk? Kā meitene aiz līdzjūtības apmeklē proletārus. Bez Grakha ziņas. Tur pirmoreiz saredzas. II Proleti, zemnieki un pilsētnieki rādāmi. No turienes tā meitene vai arī otra. Optimātu sūtītā pavedēja, iemīlas. Proletu vairāki tipi. - - - V Jauneklis ar Kaju un pēc ar Spartaku. 120.-70., tātad apm. 10 gadu vecs. Vai redz vēl arī Cēzaru? (23102/103) 4.6.18. IV Kritne. Kajs arī darbīgs un virzītājs, tik citādi, maz personu, lieli skati. Vai pareizi? Nogurusi uzmanība, uzbudināts: tehnika, izgudre un žēlums, asaras, ļauna nojauta, kas agrākos cēlienos nebija. Tātad jauns un pārsteidzas. Bet arī rādīt gala nenovērstību. Visi glābtnes nodomi veltīgi. Nāves filozofija. Tehnika, izgudre, bet ne sīka izvedne, ne poēzija, izglezne, lieli vilcieni, epizodes svarīgas. Nakts skati. Cietums. Vergu šeņķi. Netikumi. Pēdējā kāpne. Kur, V vai IV? IV Fulvijs grib sadabūt ļaudis, ielaist itāļus. Meitene grib glābt Kaju? Māte - piekrīt Kajam? Bet arī rādīt gala nenovērstību, Visi glābtnes nodomi veltīgi. V cēlienā īsi, aši, bez masu skata. (22788/68) 20.6.18. IV Kornēlija un Kajs 1) Kaja namā, Aventīnā, nau tik grezni: a) neliela istaba. Sarunas par stāvokli, par Kaja plāniem: Tūlītēju rīcību: sūtīt Fulvija dēlu. b) atvadne un ļaunas zīmes, c) meitene un dāma, d) Kajs iet pie Fulvija, kurš nau atmodināms. 2) Opīmijs senātā. Atnāk Fulvija dēls. Septīmijs: lai apcietina Fulvija dēlu. Kornēlija pie Opīmija: tu arī piedalies. 3) Ielas skats. Kaja partija. Pilsoņu saruna. 4) Cietums. Fulvija dēls, Sept. aicina uz netikumu. Notiesāto. baiļu un sāpju brēcieni, Ar varu aizved Fulvija dēlu. 5) Forums vai senāts. Gatavība kaujai. Žēlastības izsauktne. 6) Iela. Fulvija part. Kauja. 7) Meitene un Eiripile vai dāmas krogā. g) Diānas templis. Diānu poētiski izcelt, kā Eiripīds. (22788/71) 24.8.18. IV vai V Grakhs atzīst savu kļūdu: varēja būt kā Perikls, bet bij nepacietīgs vai bij pārāk paciet3gs, kompromisi, nespēja audzināt tautu. Grakhs grib taisnību un demokrātiju ar kontroli. Cēzars taisnību, bet uzspipstu, bez kontroles. Spartaks brīvību. (22788/72) 26.6.18. Iet priecīgs ziedoties, redz lielu mērķi, redz iepriecinātus ļaudis. IV Diānas templī ir ,jau parādījies bez liela mērķa, ļaudis paši negrib, nepriecājas par upuri, nevajadzīgs upuris, naidīgi tie, priekš kuriem dara. Te izšķiras galīgi. Bet nau cīņas ar māti??! Priekš šī ielikt mātes skatu. Jeb vai Kajs atnāk pirms mātes, tad Fulvijs? Māte vien? - Vislabāls nu varu būt romiets. IV tomēr Kornēlija nāk atkal kā māte, bij jau atsacījusies. Citā dzīvoklī. (23102/100) Piektais cēliens 28.1.18. V Fūriju birze. Aiz skatuves sauc pēc palīga, pēc zirga, pēc pabalsta. Top ievainots, to saka. Ienāk Kajs un Filokrats. Lāsts pār Romu. - Latīņi piedāvā karalību, visu, ko tu gribēji. - Bet caur Ramu, ne pret Romu. Tad. nāve. Filakrats jāatgrūž nost no līķa. Septīmulejs (galva, apsegta segā): Tu negribēji, ka -pelnu naudu, negribi viltu. Nu palīdz man viltus dabūt naudu. - Tad pie līķa romietes un vīri: nespējam palīdzēt, ne vēl paši atbrīvoties. Tikai varoņus dievināt. (22788/75) 5.6.18. V Kajs ir jau ievainots nāvīgi, tādēļ no birzes nebēg. Vai atrast citu iemeslu. 1) Negrib pilsoņu karu. 2) Negrib Itāliju, bet Romu. 3) Negrib monarkiju. (22788/76) 24.8.18. Saule vai mēness pielej Grakha galvu pilnu ar dzīvu zeltu. Sievas ir dzirdējušas Septīmija skatu. (22788/78)

RAINIS Stenka Razins Traģēdijas fragments PIRMAIS CĒLIENS K a r a   v i r s n i e k u   t e l t s   s t e p ē. (Telts abās pusēs durvis, vidū atklājams logs.) * (B a j ā r i   greznos ģērbos kara gatavībā;   k a z a k i    un   a t a m a n i   pilnā bruņojumā savrup; starp šiem pēdējiem trīs brāļi   R a z i n i:    vecākais    A n d r e j s,   augstāks atamans, jaunākie   S t e n k a   un   F r o l s,   vienkārši virsnieki;     S e v r u k s   un   J e r m o l o v s,    atamani;   G a i d a,   K i p č a k s,   B o l b a n s,   virsnieki.) STENKA RAZINS Nu jau gaidām mēs vai no pus rīta, - Vai tad nenāks reiz tas Dolgorukovs Pieteikt kara dienu?! SEVRUKS Būs vēl aši diezgan. STENKA (Izvilcis zobenu no maksts.) Nu tu, zobens, spīdi smiedamies, Asus zobus ņirgdams, - būs ko kost! Būs ko dzert, ka tev pār lūpām līs! Mēs nu gribam kara kājām pastaigāt, Rokas brīvā vaļā pastaipīt, Acs lai redz, kā zemē raustās nodurts tatārs, Kauliem rūsa metas, stepē guļot vien. VIENS BAJĀRS Ko tu? tatārus? - Tie palīdz mums pret poļiem. STENKA Alga viena: polis, tatārs, kad tik man tiek prieks. ANDREJS RAZINS Alga viena nau: ar poļiem mums ir miers! STENKA Salkans miers jau gads, -- vai dūša apšķeb! SEVRUKS Mēs pret tatāriem šurp aicināti. FROLS RAZINS Dzird jau gan: pret poļiem? SEVPUKS Neiesim. BAJĀRS To mēs redzēsim, kā neiesat. JERMOLOVS Poļi tomēr kristīgi, kaut latīņi. Izkaut pagānus ik brīdi var, kaut miers, - Dievs to svētis - šie, lūk, ticīgi cik necik. STENKA Zobens vienu tā kā otru griež, Zobens neskat ticību, tik cietību, - Es kā zobens. CITS BAJĀRS Vai tad likums nau? STENKA (Smiedamies.) Likums zobenā, kas šitam ceļā - nost! JERMOLOVS N tā, bet grēks? STENKA Kas grēks? Jo visi blēži. KAZAKS Stenka, tas tik vīrs! ANDREJS RAZINS Kā bērns jau zvērēns bij. STENKA Ha, ha - mātes asnīs mazgāts. FROLKA (Uz Stenku.) Nabags brālīts. ANDREJS Tiesa, tikko piedzima, te nāca siši, Māti nokāva, un mātes asins tekot Apslacīja mazo Stenku. - Tā tu, kazaks, brāli, Pirms vēl juti ūdeni, jau mazgāts asnīs. STENKA (Smejes.) Ha, ha - ha - es atmazgāšu pasaulei. ANDREJS Sargies, brāl, tā runāt! STENKA Ha, ha, joki vien, - Sargies, brāl, ij tu tā godīguma - (Rotājas ar zobenu kaujas paņēmieniem.) * (S u l a i n i s   ieved trīs   z e m n i e k u s,    kuri bailīgi, pazemīgi lūkojas apkārt un vēl ko iedod sulainim.) JERMOLOVS Ko jūs, zemes urkņi, nākat šurp? SULAINIS Nāk pie kņaza gaišības ar lūgumiem, Še tiem lika uzgaidīt, līdz atnāks pats. (Aiziet.) * VECĀKAIS ZEMNIEKS Nākam lūgties, zemu lokoties. VIDĒJAIS ZEMNIEKS Apžēlojat mūsu nabadzību! JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Aizdzen mūsu lopus, aitas, cūkas, putnus - BAJĀRS Gan jau samaksās. VECĀKAIS ZEMNIEKS Paldies, kungs, kad tas būs? VIDĒJAIS ZEMNIEKS Aizved maizi, izdzer dziru, aiznes drēbes. STENKA Vai tad kara viri negrib ēst un dzert? JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Vēršus šķūtīs dzen un ļaudis līdz kā lopus, Bedrēs met un kauj, kas nespēj maksāt. STENKA Kas ļauj dzīties līdzi lopiem, lopi ir. VECAIS ZEMNIEKS Kungs, mēs zemes rūķi, tos jau katris spiez. STENKA Ko tad sūdzat? JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Lai jau spiež, kaut būtu mērs! BAJĀRS Mērs jau ir, tik kungu mērs, ne jūsu. STENKA Kungiem mērs ir zobens, - nags ir jums. (Rāda.) Zobens garāks? Ko? Un asāks ne tavs nags? Lūk, cik ass! JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Es zinu. STENKA Uzsit plaukstu! JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Kā tad tā lai -? STENKA (Uzsauc skaļi.) Uzsit, saku! JAUNĀKAIS ZEMNIEKS (To dara, plūst asins.) Vai man dien! STENKA (Smej.) Gļēvuls zemnieks, brēc kā lops. Kas brīvais kazaks Nebrēks, lai vai citus zobens ķer vai pašu. Skaties! (Pats sagriež sev roku uz zobena.) ĻAUDIS Vai man! vai man! FROLS Stenka, brālīt! ĻAUDIS Tas tik kazaks! ANDREJS Mūžam muļķojas. FROLS Vai! Kā apsiet? (Plēš no krekla gabalu.) Ej! Te jostas gals. (Sasien ar to.) * (Ienāk   s u l a i n i s.) SULAINIS Klusu! Viņa gaišība pats kņazs! - Pie malas! (Pagrūž zemniekus.) JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Tāds tas brīvais kazaks! VECAIS ZEMNIEKS Klusu! saspied asins saujā. JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Tāds mums vajdzīgs būtu, kas mūs glābj! SULAINIS Klusu! Klusu visi! - Žēlīgs kungs! * (Ienāk   k ņ a z s   D o i g o r u k o v s   ar    p a v a d o ņ i e m.) KŅAZS DOLGORUKOVS Sveiki, bērni! ZEMNIEKI (Metas viņa priekšā ceļos.) Žēlo! žēlo! KŅAZS Ko šie blēži? Kas no kūts šos lopus laidis ārā? VECĀKAIS ZEMNIEKS Žēlastību! žēlastību, brēcam mēs! KŅAZS Ārā sviest šos suņus! Kas tos drīkstēj' laist? VECĀKAIS ZEMNIEKS Tavas svārku vīles nākam skūpstīt mēs. JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Uzmet gaišās acis mūsu posta likstām. VIDĒJAIS ZEMNIEKS Atņem mūsu mantu, mūsu dzīvībiņu! JAUNĀKAIS ZEMNIEKS Ne no nekristiem mūs sargā, paši laupa! Mūsu brāļus, tēvus bedrē met un nokauj. VECĀKAIS ZEMNIEKS Mesli, klauši izsūc mūsu kaulus sausus. KŅAZS Prom! jeb divkārt meslus uzlikšu! Jūsu kaulus kokā kāršu sausināt! (Zemnieki top izgrūsti ārā.) KŅAZS (Uz sulaini.) Paskat, vai tiem nauda līdz, tad redzēsim, Tad var citiem atlaist klaušu, pakārt šos. (Sulainis aiziet.) BALSS (Aiz durvīm.) Kurš man roku sagrieza? CITA BALSS Tas Stenka Razins. KŅAZS DOLGORUKOVS I tu! piesmirdēja visu istabu! (Uz kara virsniekiem.) Nu tad vēlreiz: sveiki, mani kungi! Cara virsnieki, jūs visi cara kalpi! BAJĀRI UN KAZAKI Sveika! sveika! kņaza augstā gaišība! ANDREJS RAZINS Sveika ij no mūsu puses, kņaza gaišība, Kas mēs brīva kazakspēka virsnieki! KŅAZS Visi cara kalpi, visi sveiki! Nāku prieka vēsti ziņot jums: Šodien karā izejam pret poļiem blēžiem! Visas kara nodaļas lai reizē traucas; Priekšā vieglie jātnieki, - pēc strēlnieki. (Uz kazakiem.) Viss vai gatavs viegliem jātniekiem? ANDREJS RAZINS To es nezinu; - bet brīvais kazakspēks Katrā brīdī gatavs dien vai nakti, - Tikai pārsteigts, ka pret poļiem jāt? Jo mēs karot izgājām pret tatāriem. KŅAZS Kad tu gatavs katru brīd', ko tad tu pārsteigts? Cara tētiņš liek, un tā tu ej: Cara tētiņš zin, kā liek, kā groza. JERMOLOVS Vakar lika tā un šodien tā - PIRMAIS BAJĀRS Tu zin' - tik ej! OTRAIS BAJĀRS Kā jūs drīkstat šaubīties, kad pavēl cars? KŅAZS Kurš ir gatavs tūdaļ šodien kaujā iet? BAJĀRI, arī daži KAZAKI Visi! visi! KŅAZS (Uz kazaku pusi.) Nu, un jūs? KAZAKI Kā citi teiks. KŅAZS (Iekaisdams.) Es jūs visus -! he! (Tad lēni pret Andreja grupu.) Nu, jūs ko sakāt? ANDREJS RAZINS Mums ar poļiem noslēgts miers, mēs nevaram. KŅAZS Gan jau cara tētiņš atbildēs par jums. ANDREJS RAZINS Mums par sevi pašiem zemei jāatbild. STENKA RAZINS (Paiedams uz priekšu.) Es ar mieru tatārus vai poļus kaut. Ko tu šaubies, brāl, (Uz Andreju.) pats esi kungs! ANDREJS Ej nost! KŅAZS (Uz Stenku, uzsizdams tam uz pleca.) Ekur brašais karavīrs! - Tāds paraugs labs! STENKA (Tāpat uzsit uz pleca kņazam.) Ekur kara vecis! Iesim vien! KŅAZS (Atkāpdamies.) Ko tu? JERMOLOVS Ko mēs teiksim tautas sapulcei? KŅAZS (Uz viņa.) Kas tev daļas tauta? Valda cars. SEVRUKS Kazaktauta valda pati sevi. VAIRĀKI KAZAKU VIRSNIEKI Jā, mēs tautā nospriedām pret tatāriem. KAZAZS Cars tos paceļ, kuri viņam labi klausa. (Pēc brītiņa.) Cars man izrunāties liek ar gudrākiem. Ienākat: jums teikšu, kādēļ cars Nospriedis pret poļiem. Nāc tu, Razin Andrej! Jermolov un Sevruk, nākat! ANDREJS Iesim pulkā! KŅAZS Nē jel! Mazā skaitā lētāk saprasties, - Visi pulkā salīgumu dzersim! VAIRĀKI KAZAKI Tiesa! tiesa! STENKA Andrej, kļaus'! ANDREJS Ek, Stenka brāli, Kādu ceļu tu vēl aiziesi! STENKA Ha, ha, un tu? (Aiziet   k ņ a z s,   A n d r e j s   R a z i n s,      J ū r m o l o v s   un   S e v r u k s.) FROLS RAZINS (Uz Stenku.) Labi nau, ka Andri vienu aizved kņazs. BAJĀRS (Smejas.) Mazā skaitā lētāk saprasties, ha, ha! FROLS (Nopietni.) Jā, - kņazs solis, Andris neņems, ķilda būs. STENKA RAZINS (Uz kazakiem.) Iesim visi! Neļausim ko nodarīt! BAJĀRS Jums še gaidīt lika, še jūs gaidīsat! VECS KAZAKVIRSNIEKS Kā tas izskatītos - kņazam pakaļ līst! CITS BAJĀRS (Uz Stenku.) Ko tu baidies, kazaks aukle? STENKA Tevis, bajārs sulains. BAJĀRS Ko tu drīksties? STENKA Katrs bajārs taču cara sulains. PIRMAIS BAJĀRS Lūk, tie blēži - kazaki vēl muti palaiž! OTRAIS BAJĀRS (Klusi.) Visus iespundēt par patvaļību! STENKA RAZINS Nākat, brāļi! - (Neviens nekustas, tik Frolka iet.) Nē, - tad eju viens. (Taisās iet.) VIENS JAUNS KAZAKVIRSNIEKS Tiešām, - ko tik ilgi neatnāk? STENKA Parauj velns! --- No durvīm nost, jūs bajārmēsli! (Atgrūž no durvīm bajārus.) BAJĀRI (Stājas durvīm priekšā.) Zagļa kazaks! - Aunu čiepējs! - Laupītājs! * (Ienāk   s u l a i n i s,   tūliņ pēc viņa   k ņ a z s   D o l g o r u k o v s   ar   p a v a d o ņ i e m,   Stenka un bajāri atkāpjas.) SULAINIS Stāvat rāmi visi! rāmi! Kņazs nāk bargs! KŅAZS (Pārsmejoši un nikni.) Nu, kā apdomājies brīvais kazakspēks? Iesat labuprāt pret poļiem šodien vēl? STENTKA RAZINS (Panāk uz priekšu.) Kur mans brālis Razins, Sevruks, Jermolovs? KAZAZS Gan jau redzēsat, bet atbildat man pirms. VAIRĀKI KAZAKI Kur ir mūsu atamani? Kur ir Razins? KAZAZS Vēlreiz labā prasu: iesat kaujā vai -? VECAIS KAZAKVIRSNIEKS Tava gaišība,. tie trīs bij mums Pirmie vadoņi, - kā viņi teiks, tā iesim. STENKA RAZINS Nedrīkst ieslēgt brīvus kazakus neviens. Liec, lai tūdaļ viņus šurpu ved! KŅAZS (Ļauni smejas.) Ha, ha, ieslēgt nedrīkst! - To tik ne! Es jau neieslēdzu, paši negrib nākt, Pakāpušies izlūko, kur ienaidnieks, Liek jums iet! JAUNS KAZAKS Pirms jāredz mūsējie! KŅAZS Nu tad redzat tur, - tie gaida jūs! (Viņš atsedz telts logu, pa kuru redzas pie trim kokiem pakārti atamani:    A n d r e j s,   S e v r u k s   un   J e r m o l o v s.) * (K a z a k i   dodas uz loga pusi, pārsteigti un uzbudināti;    b a j ā r i   ļauni smejas.   S t e n k a    salecas dusmās, tad savaldās.) FROLS RAZINS Vai man, brāli! DAŽI KAZAKI Nodevēji! - Slepkavas! STENKA RAZINS (Skaļi.) Mājās, kazaki! KŅAZS Vai kartavās? Vai nu iesat kaujā jeb vai turp? (Rāda uz logu.) VECAIS KAZAKVIRSNIEKS Darīsim, kā vēlēts. KŅAZS (Smejas.) Ha, ha, lūk! Lūk, ij tie tur piekrītoši galvas liec; Lūk, tie raustās: ašāk, ašāk kaujāt Lūk, kā paaugstina cars, kas viņam klausa! Vai nu diezgan redzējāt? - Tais' slēģi ciet. (Logs top aizklāts.) Vai nu drīkstēsat vēl caru neklausīt? (Uz Stenku.) Tai nu zini, kas tev darāms? STENKA (Palokās.) Zinu, ha! KŅAZS Ko smej? Es jūs auna ragā saliekšu, jūs blēžus! VECAIS KAZAKVIRSNIEKS Kungs, mēs brīvi kazaki, nemūžam blēži. KŅAZS (Iekaisdams.) Brīvi gaisa kariķi, jūs blēži! Visu zemju salašņi un padibeņi! Bēgļi zemnieki, kas kungus apzog, Sliņķi, bezdarbji un laupītāji, Kas ne cara nebaidās, ne bajāru, ne dieva. Tādi brīvi kazaki jūs esat, Badakāši, nelieši, kas izspļauti no ciemiem! Kristus atkritēji, kas ir nolādēti mūžam; Divpirkstzvērētāji, nikonieši, Pekles vēmekļi, ko Zemes māte liedzas nest! Visi saplūst kopā kazakstepē, Tā tā lielā Krievuzemes mēslu bedre! He, vai nau tā, veci? VECAIS KAZAKVIRSNIEKS Kur nau grēka? KŅAZS Bet es izmēzīšu jūsu smirdu zaņķi! Visus neklausītājus es izdeldēšu! Pirmos vieglāk palaidu, lūk, pakarot, Kad vēl nelabosaties, tad cara tētiņš Bajāriem liks tādus sodus gatavot priekš jums, Ka ij velniem paliks bail, kas peklē soda; Mietos durs un ratā pīs, un katlos virs, Nagus noraus, ādu dīrās, zāģiem zāģēs, Dzīviem miesas ķekšiem saraustīs. Vai nu zināt? STENKA RAZINS Tu mūs pamācīji - KŅAZS (Vēl pārtrauc, atminēdams.) Netiku sodu vēl, pats cara tētiņš izdomās - Nu, un tam ir galviņa, es saku. STENKA RAZINS Bendes kalpi bajāri un kņazi - Kur tu, brīvā kazakzemīte?! KŅAZS (Pārsteigts.) Ko šis? Ko šis? STENKA RAZINS Iesim meklēt brīvu kazakzemi! - Nost! (Viņš metas piepeši virsū kņazam, pasviež to zemē, izrauj zobenu, norauj apsēju rokai, tā kā tā atkal asiņo.) KŅAZS Palīg - palīgā! STENKA (Atrauj logu.) Šurp, karaspēks! Atamanus nokauj! Celies, kazaks! *

RAINIS Stenka Razins Atsevišķi panti no «Stenka Razina» * STENKA Nebūs priekiem, nebūs bēdām mani siet! Saaule nevils mani, tumsa nebaidīs. Brīvs kā vējš pār Volgas dzelmēm drāzīšos Pretī vaidiem, lāstiem, asins šķīdoņai, Briesmu rēcieniem un gaužiem smilkstiem! Acs lai atpakaļ man negriežas Meklēt mudinošus mīlas smaidus! Lai ne piemiņa par laimi nemelš man; Lai man rokā netrīc naža gals, Kad tas vandīsies pa ienaidnieka krūtīm. Es tev saku: muļķa tava runa! Volga vaidot, smagas cara strūgas pludinot? Ha, ha! Volga smejas baltiem vilnīšiem, Kad mēs apmetamies, brašenieki biedri: Mums tās cara strūgas viļņi ved, Mums ij cara strēlniekus par brīviem biedriem mums! Vizo zilā jūra, mums kā dziesma skan, - Volga, jūra - abas brīvas ir un dara brīvus. Ak tu, ūdens plašums, stepes tāļais lauks, Te var brīvi trakot sirds, kā trako vējš...

RAINIS Stenka Razins Radāmās domas RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI 10.12.18. Stenka Razins Lielā brīvības sajūta pārvalda visu. Uzcelts viss uz sajūtas kā Šillera Reiberi. Tātad īsa luga, bet 5 cēlieni. Poēzija ārēja: Volga, ūdens dziesmas, meži, tukšums, tālums. ?? ???, ?? ????????. Tautas dziesma, teika pārvalda. Astrahana. Kamas upe (ugru valoda). Alekseja grēki: 1) apspiež zemniekus, 2) apspiež ticību, uniformē, 3) apspiež tautību, kazakus. Musulmaņiem, pagāniem nau apsardzības, bet tik nodokļi. (23067/25) 11.12.18. Uz Krieviju iet laupīt, bet arī atriebties, nabagie ir radi. Valda doma un ilgas pēc brīves. Krievijā iznīcināt visu, kas apspiež nabaga ļaudis, un ierīkot ???????? ????????, vajga tik ci1vēka, kas saceltu visus plikadīdas pie Donas un ietu uz Kriev. Razins, kazaku atamans, iet ar Juriju Dolgorukovu pret poļiem. Razins grib iet mājās, kad neļauj, aiziet pats, jo klausa balt. caram pēc sava prāta, ne pēc pienākama. Viņu noķer un notiesā uz nāvi. Stenka un Frolka viņa brāļi. Stepans grib atriebt Dolgorukovam un visiem bajāriem. Maskavas valstī. (23067/73) 11.12.18. Vēl Puškins, dzeja par Stenku. (23067/27) 13.12.18. Fantmērs Mura vai jambs 5 - pēdis? (23967/46) 15.12.18. Atriebe par brāli. I un II atliek pretnieku briesmu darbu tēlotnes. Aleksejam arī jārāda. (23067/48) 10.2.19. Kas traģika, klizma, vai dari šā vai tā, vienmēr tikai nāve. III draud atkrist vai kreisie, jo staroveri, vai labie, jo ticību zaimo. Tatāri paliek, draud kazaki. Nepaliek - nau glābēja. Tatāri draud paši brīvai vaļai. Tatāre: brīve citiem ga1venais, ne paša brīve. Topi brīvais varons. Kas man brīve? Tie ir mēsli. - Tā nepanāksi ne citiem, ne sev, jo brīvei personiski arī nau vietas, jeb tev jātop kā varmākam, kā valdniekam. (23067/71) 15.3.19. Vajdzīgas ainas 1) Stenka apvainots, brā1i pakarot. Telts. 2) Stenka pie Kaspijas Astrahanā. Kaspija. 3) Iegūst tatāreni. Volga. 4) Cars žēlīgi joko ar zemniekiem, ne bajāriem. 5) Stenha saceļ kazakus un zemniekus. Paralēlisms 2 - reiz: skats, pretskats. Šekspīrs atkārto 3 - reiz to pašu tēmu, gari. (23063/64) 26.3.19. Sajūsmināts brīvības jauneklis, uz kuru Stenka klausās kā uz nelgu vai bērnu, vai dziesminieku. Vai tas pats I zemnieku sūtnis. (23067/57) 18.7.19. 1. skats. Tumsa, asins dziesma. 2. skats. St. bēg. Tilts, stepe. 3. skats. Volga, persiete, kakurnieki, Jauneklis. 1) Gaida izlūkus no augšas - lejas Volgas. Atnāk no lejas; nāk strēlnieki. 2) Jaunekļa propaganda - cars un bajāri. 3) Strēlnieki, kakurnieki. Kakurnieks: Ko es salaupu, to ņem tu. Jauneklis: Nē, kopā. 4) Persiete. Nau gūstīta, bet brīvi nākusi. 5) Vēl plašākas perspektīvas nekā jauneklim. 6) Astrahaniets: atpirkties. 7) St. laupīt, dzert, ģērbties. Persiete to atmetusi, Gudrs kazaks liek St. pieņemt un izmantot tos ideologus. 8) Pasauli atsvabināt - St. kazaki: laupīt. St.: izdzīvoties, kaut, atriebt, izdeldēt prieks. J.: Kārtība jauna, demokrātija. St.: Kas daļas? Demokrātija taisīs jaunus spaidus. J.: Iekarosim tik stipri, ka nespēs. St.: Jūs savstarpā ķildosat. J.: Ved tu, saturi kopā. St.; Jūs mani nodosat. Viss tik uz laiku. J.: Tic. St.: Kad ticat, kam vajga manis: J.: Nau kaš iesāk, nau talanta: St.: Tātad talants vairāk nekā viss. Tad es daru, kā gribu ko māciet mani. Nāk ziņa, ka Dolgorukovs briesmīgi kazakus sodīji, Stenkas dēļ. Es viņiem visiem rādīšu, izdeldēšu visus bajārus. - Un brīvus padarīsi zemniekus. - Kas gribēs brīvi, to padarīšu brīvu! Arī jūs gribat brīvi. J. Arī mēs: brīvi. (23067/65) 2.3.20. 1. Cars amizējas un dabū ziņu par Stenku: 2. Stenka pie kazakiem. Persiete līdzi, nemiers. 3. Iet cara karagājiens. Dzirdas Stenkas vārds allaž. Mēs arī par brīviem kazakiem. Svešiem zaldāti nē, nicina zemnieks. Arī pilsētnieki negrib mežoņus, kas nopostīs visu kultūru. Tie IV aizstāvas, un St. uzvar. (23067/49) Jauneklis un persiete pretnieki - aprobežo viņa brīvo vaļu. Kur tas, ka nedrīst turēt meitas? Apsmej visu sabiedrību, arī ideālismu. Tikai materiālismu. Tam pretī: jauneklis, kakurnieki un persiete. Ar labiem spēkiem un ieročiem būs jāuzvar. Ļaunie spēki par maziem. IV sašķīst pret tehnisko svešzaldātu varu. 3 Kakurnieks; Tu tapsi Kristus, kas mūs izpērk savām sāpēm. Kakurnieks ir sektants. Visi uzskati še saduras. It visu apsmej kā materiālists, sāk just ideālistu spēku kā sev naidīgu. Līdz beidzot III to pārvar un IV top pārvarēts pats. (23067/65) RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM Pirmais cēliens 10.2.19. Stenka Razins I Viņa brāli un citus kazaku vadonus izbar. Brāli izsauc kā. Ko neatnāk? Re, kā kavējas. Tā jūs tiksat paaugstināti. Ejat karā! Bezkaunīga atbilde un izbēg. Jātēlo vēl tas pārestes. Vai tatāres gūšana? Vai I skats tikai ir telts skats? Jā. (23067/69) Otrais cēliens 15.3.19. III Cars joko: dīķi met, uz lāča, no lieveņa grūž. Paši ka: Ko mūs, nabaga ļaudis? Jānis Briesmīgais bajārus jokojis, tas ir briesmīgi. Kam zemniekam vajga treknu esu? labu drēbju? Cits cars joko: katrs bajārs un muižnieks vairāk zemnieku nomocījis nekā cars. Tas vēl nau nekas. Pēc apžēlo. Bajārs neapžēlo. (23067/64) 5.12.18. II Ievest persieti un nemieru pret viņu. cf. III Nebūs labi! * Saceļ mazos kazakus, atsaukdams Jakovļeva sapulci, sodīdams Jevdokimovu. Nolemj iet uz Astrahanu. Iet pret bajāriem. Kur persietes atradne? I (23067/49) Trešais cēliens 12.12.18. III Persietes slīcne ?? ?? ????? ???????, ???? ???????! ????? ?? ???? ??? ????? ? ??????? ? ????? ???????; ??? ???? ? ???? ?????? ? ?????? ???? ???????? ? ? ???? ??? ????? ?? ??????????. ?? ? ???? ??????! Aizporogu paraža skaitīt par nāves noziegumu kazaka satiksmi ar sievieti. Nemiers biedros, ka sev atļauj. Grib rādīt, ka brīvs, nau pār viņu varas sievietei. Ziedojums upei pēc gara ceļa. ?????? - ???  meitas (un dēla) tēvs, abus sagūsta Stenka. 70 laivas. Ziņa iepriekš. Skats: sarunājas, ka jāziedo. Meita pati grib ziedoties, 1ai viņam labi veicas. (23067/52) 14.12.18. III Upes dekorācija Astrahana ieņemta. Kauja. Vojevods sūta uz Maskavu. Nodevuši mazie ļaudis, kas gaidījuši Stenku, apsmej gavēni un popus. Sodi, kauj pilsoņus, izdala mantu, ieved kazaku kārtību, pa 100 un 10 un vēlēti priekšnieki. Sēde. Ies atsvabināt ļaudis pa visu Krieviju, ievest kazacību. Izsūta sūtņus un propagandistus, bet so1ījumi pretēji, pai turki un persi aicināti. Atnāk :abas ziņas, ka visur St. gaida un aicina. Dzīres. Rīt iziet karaspēks. Aizlūgums. Negrib popus, ziedojums pa pagānu ticību, ēd ???????, bet ??????. Ziedojums. Persieti iemet upē. 2 variācijas: 1) persiete rēg, lūdzas, nolād Stenku: pieminēsi, 2) brīvprātīgi, lai izdodas labi, noskūpsta. Vai abas, pirms 1), tad 2) (?). Jārāda III sākumā, ka nemiers pret persieti un arī laipnība: 1) intriganti, 2) baidās, ka sieviete iegūs varu, 3) mums neļauj sievietes, 4j pagāniete. Pats Stenka izrāda brīvības sajūtu, nebūt saistītam. Uz lielu darbu iet gluži brīvām rokām; nau jābaidās, ka bēdāsies mājnieki. Ne prieks, ne bēdas mani netura, viss lielam darbam ziedots. Pēc tam trokšņaina piekrite, bet pirms k1usums: raskolnieki un nikonieši negrib pagānību, sievietes: mums arī tā var notikt. Tie, kas labu saņēmuši, St, īstie draugi: bija draugs, ziedoji ienaidniekam. Atnāk ziņa, ka persi līgst, kad atdod persieti, jo viņas tēvs, Menedi hans, ticis vezīrs. Ziņa no persiem, grib, lai viņu uzklausa pirmo, St. atraida, ir neticīgie! Augstākā varas pakāpe un tūdaļ pārvērtne. Augsts un traģisks moments. St. apjūk, tad lielība, lai izjauktu ne1abo iespaidu vai vēl ko? Nosit persu sūtņus? Uz kauju agrāk, nekā bija nolemts, t. i., atkal pārsteidze. Jārāda, ka viņš vainīgs arī pret ideju: visur kompromisi, pretruņas, apsola visiem, meli, viltus. Ar teroru, ar Jenseits v. Gut u. Böse, postnes instinkts. (23067/51) 2.3.20. III Ziedo arī persieti, ne vien aiz gribas atbrīvoties no virzītājas. (23067/56) Ceturtais cēliens 2.3.20. IV Saprot, ka taču ir šīs sabiedrības loceklis, kaut gan viņas naidnieks. Ir daļas labas, tām jāpalīdz, jāceļ labais. Tas arī ir šinī ļaunajā sabiedrībā. (23067/56) 14.12.18. IV 1) Kauja pie Simbirskas, uzvar strē1nieki karamākslā, sveši, uz tiem nau iespaida. 2) Nakti teltī, kad sataisās - persietes parādība: a) vai draud ar žestu: nelaidīšu, nebūs redzēt, b) vai aicina laipni: viņš mīlu nodevis, negrib skatīties atpakaļ. 3) Pārgroza rīkojumus, bēg uz kazakiem. Kazaki: ko tu žēlo mužiku, lai viņu pakar. Pats bij to aprājis. 4) Bēg, atstāj zemniekus, tie lūdz, lai ņem līdzi, slepeni bēg uz Astrahanu. Intrigants. 5) Kazakos prestižs zudis. 6) Ar viltu sagūsta Korņila Jakovļevs. Vai rādīt, ar kādu? Nē, par garu. (23067/58) Piektais cēliens 13.12.18. Stenka V Cars pārģērbies nolūkojas, baidās, kad St. lamājas; izdomā briesmīgākos sodus: dievbijīgu iecirps. Sv. Dievmāte lai izdzen ve1nu no Stenkas, lai tas justu sāpes, lai padotos. «Svētums nau kokā un zeltā, bet garā.» Teiku, dziesmu vārdus. St. pats min beigās, ka biedri atstājuši. Jeb vai no ļaudīm kāds to saka. 14.12.18. Persietes parādība stiprina viņu mokās. Viņš izpērk ar mokām savas vaigas. Pie nopratnes: ir man grēki citādi: nodevu pie Simbirskas, noslīcināju sievieti, neaizstāvēju brīvību, nekāvu diezgan bajārus, nesapratu brīvi un nākotni. (23067/67) STENKAS RAZINA RAKSTUROJUMI 11.12.[18.?] Stipra auguma, ārkārtēji uzņēmīgs un darbīgs. Nepārvarama griba, kura lika viņam padoties, patvaļīgs un nepastāvīgs, bet neatlaidīgs, kad apņēmies, drūms un bargs. ?????????? ?? ?????????  nododas dzeršanai, dzīrēm, iespēj panest visas ciešanas un trūkumus, agrāk bijis pat Soloveckas klosterī, vēlāk neievēro ne gavēņus, ne svētvakariņas, ne garīdzniekus. Viņa runa apburoša. Sauc par burvi, viņš ļaudīs jūt nepazīstamu spēku, pret kuru nespēj atstāvēt. Nežēlīgs un asinskārīgs. Viņam dara prieku ciešanas, citu un savas paša. Ienīst likumu, sabiedrību, baznīcu, visu, kas apspiež cilvēka patīgās dziņas. Nepazīst līdzjūtību, godu, augstsirdību, ir nenakārtotas sabiedrības izdzimums, pret šo sabiedrību pilna atriebes un naida visa viņa būtne. Bezpajumtnieku, badakāšu, dumpinieku, nemiernieku, laupītāju ???????. (23067/60) 1.8.19. Stenka Razins I I Arī mācīts, bijis mūks, atgādina, ka Crassa pulkvedis apsmādēts par Milētas grāmatu. lasīšanu. Tāda stingrība arī Stenkam. Cf. Crassus. Vai atgādina arī Bossus? Vai citu antīku vadoni, Spartaku? (23067/42) 2.3.20. Stenka ir bez mērķa: tikai brīve sev. Jeb vai atriebe par brāli? Valsts ideja, plāns tapt par caru? I vēl nau. I 3) beigās liek viņam visu priekšā. Viņš kā līgava grib izdzīvoties. Bet tad nau dzinēja spēka. Atriebe par asins kristību? Varbūt tādēļ brīve un nežēlība. Māte ieņem, asnīs guļ cits bērns, šis lai atriebj. To iztēlot I? Viss laiks briesmīgs, viņš tā izdzimums. (23067/72)

RAINIS Lielais zaglis Tutanhs Drāma piecos cēlienos no senēģiptiešu dzīves Fragments OTRAIS CĒLIENS * M a n t u   n a m a   d u r v j u   p r i e k š ā. (Liela siena; mazas durvis, aizzīmogotas.   S a r g i   guļ un stāv gar sienu.) (Ienāk   v ā r a u s   ar   k a n c l e r i,    p a v a d o n i;   p r i n c e s e,    k a n c l e r a   l ī g a v a,   ar   p a v a d o n ē m.) VĀRAUS Vai visi sargi vietās bij? KANCLERS Vai visi sargi vietās bij? SARGS Bij visi vietās visu nakti. VĀRAUS Nu, princi kancler, lūkojat, Vai visi zīmogi ir sveiki? (K a n c l e r s   ar pavadoņiem aplūko tuvumā zīmogus pa vienam.) KANCLERS Ir sveiki paši galvenie Kā augšā, tā ir apakšā. - Jūs, galma atslēgturoņi, Nu tos gar šķirbām pārbaudat! PRINCESE Ko pētāt! Iesim iekšā vien! ATSLĒGTURĒTĀJI Viss sveiks, viss sveiks un neaizskarts: Ir sveiks ij še, - ir sveiks ij tur! VĀRAUS Tad plēšat nost tos zīmogus! KANCLERS Nost zīmogus un durvis vērt! PRINCESE - Nu reiz! nu, ašāk, ašāk, tā! (Viņa atrauj durvis vajā un ieiet līdz ar pevadoņiem.) (T u m s a.) * M a n t u   n a m a   t e l p a s. (Ēģiptes kapeņu stilā ierīkotas un izgreznotas. Visapkārt Zelta un sudraba trauki, trijkāji, vēdekļi, tīnes, galdi, bļodas u. t. l. Priekšā, kreisā pusē, grupa tādu dārgumu atsevišķi saliktu - princeses pūram.) (V ā r a u s,   k a n c l e r s,   p r i n c e s e    un   p a v a d o ņ i.) VĀRAUS Nu redzēsim, vai brīnums būs? KANCLERS Nu nebūs zagts, nau iespējams! PRINCESE Nu, ejta jel! - Kur ir mans pūrs? VĀRAUS (Pieiet pie traukiem un lūkojas.) Ko? še pie durvīm viss ir sveiks! Šis trauks ir pilns! Tas ar! Nu, lūk! KANCLERS Tā gan, tā gan, - es rīkojos, Nu zaglis neiedrīkstēs vairs. Tavs labums rūp man, līdzi mans, Jo vairāk lielprinceses pūrs. VĀRAUS Nu jā, tas tev kā znotam nāks. KANCLERS Kā aci tevi sargāju. VĀRAUS Še netrūkst, kauss gan vieglāks šķiet. (Izcilā traukus un kausus.) PRINCESE (Kura līdz ar kancleri aizgājusi tālāk uz priekšu pie sava pūra un, to aplūkojusi, piepeši iesaucas.) Mans pūrs! KANCLERS (Iekliedzas līdzi viņai.) Mans pūrs! mans pūrs! mans pūrs! VĀRAUS Kas ir ar pūru? Vai ir dzīvs? (Pienāk pie pūra.) PRINCESE (Smejas.) Ir dzīvs, jo aizbēdzis ir pats, Še bēru sievu atstājis. (Rāda uz kancleri.) Tik ir vēl mana mīļā sakts, Ko es tik labprāt nēsāju. KANCLERS Ko sakts! Tai vērtības bij maz. Bet naudas, naudas, naudas nau! (Vaimanā un lauza rokas.) VĀRAUS Un cits nekas nau aiztikts vairs! Cik dīvaini! Tik pūra trūkst! PRINCESE (Meklē un atrod vēl dažas rotas.) Vēl kakla rota, sprādzes ir! Kopš viņas nakts tās noliku, Lai mūža piemiņā tās stāv. Tās ir! tās ir! un cita nau. KANCLERS Ak vai man! vai man! naudas nau! VĀRAUS Bet to tu, kancler, nedomā, Ka es tev naudu dotu vēl! KANCLERS Ko vainīgs es? vai ņēmu es? VĀRAUS To nezinu, - bet, ja tu teic - KANCLERS Es neteieu, - bet pūrs man nāk . Pēc likuma, bet, kad nu tukšs -? VĀRAUS Nu, kas var zagt? Viss noslēgts ir, Viss zīmogots, - pats zīmogs man, - Bet kāds varbūt to izņem man No pagalvja - PRINCESE Vai man to zagt? Man, tētiņ, tā jau pieder viss. VĀRAUS Hm, - mazais princis mantnieks vēl. KANCLERS Tā dzīvība man svēta ir. VĀRAUS Nu, lūk, jums piederēs tik pūrs, Jums varbūt vairāk gribētos - KANCLERS Ak dievs, tās ļaunās aizdomas! Nu kā tad es lai tieku klāt? VĀRAUS Es nez', tu gudris, zini pats. KANCLERS Tas zaglis man ir jādabū. PRINCESE Nu slastus liec. - Es ziņkāra: Kādēļ viņš tik šo naudu ņem? KANCLERS Jā, slastus liku gatavot, He, slastus, he! PAVADONS Kungs, slasti ir. Es domāju - KANCLERS Ko domāt nau, - Tik uzliekat. PAVADONS Kungs, tūdaļ būs. KANCLERS (Uz Vārau.) Es izdomāju slastus pats, Kas ķerts, tas vaļā netiek vairs. VĀRAUS Nu, kurš pats savos slastos ies? Bet vergu gan var iekšā dzīt, Tu gudris - KANCLERS Atkal aizdomas! SARGS Kungs, gatavs viss. KANCLERS Nu, lūkosim. VĀRAUS Tad iesim. PRINCESE Kas tas gan tāds ir?- (Visi aiziet.) (T u m s a.) * M a n t u   n a m a   d u r v j u   p r i e k š ā. (S a r g i   pie durvīm.   V ā r a u s,   k a n c l e r s   un   p a v a d o ņ i.) KANCLERS Nu, liekat atkal zīmogus! Tā, tā! Tu te, tu tur un tur: Vēl savu roku pieliekat! Lai šaubu, vāraum, tev nau. Nu, ejam. - Sargi, uzmanat! (Aiziet.) * (S a r g i,   vieni palikuši, sēstas un gulstas, un taisās uz naktsdusu.) VIENS Ko še tik daudz to sargu liek? Kurš zaglis lai pa durvīm nāk? OTRAIS Ko lipin' tik daudz zīmogu! TREŠAIS Tas zaglis citu ceļu zin. PIRMAIS Pats kanclers būs vai vāraus pats, Lai iemeslis ir ļaudis plēst, Ja šis nu nabags tā kā mēs. OTRAIS Tik nabags es gan būt labprāt! TREŠAIS Man šķiet, ka zaglis burvis ir, Kā muša lien caur atslēgu. OTRAIS Ko tur spēj cilvēks nosargāt? CETURTAIS Mēs gulēsim, lai sargā pats. OTRAIS Kas tiek mums labs? Viņš ir tik skops. CETURTAIS Šķiet, zagli labāk nosapņot. TREŠAIS Pa nakti noceļas še jumts; Kā putnis zaglis ielaižas - PIEKTAIS Klus, nepļāpā, lai gulēt vari (T u m s a.) * M a n t u   n a m a   i e k š t e l p a s. (Tumšs. Ienāk   v e c ā k a i s   un   j a u n ā k a i s   b r ā l i s;   pēdejais nes mazu eļļas lampiņu. Vecākais pieiet pie dibena durvīm un klausās.) VECAIS BRĀLIS Viss sen ir apklusis, nu varam sākt. JAUNAIS BRĀLIS Mēs ņemsim šodien vārau' naudas kannu. Tur vairāk tiek un vieglāk panesama. VECAIS Es gribu atkal princes' pūru ņemt, Bet šoreiz rotas ar, vai viņa jutīs? Vai atminēs, ka es to skāvu reiz, Un no tās reizes es no viņas apburts. JAUNAIS Tu, brāli, dzīvību vēl pazaudēsi, Kad viņa tiešām tevi atminēs. Liks tevi grābt un galvu tevim nocirst, Kam viņas dārgās mantiņas tu aiztiec. VECAIS Lai manu galvu ņem no pleciem nost, Kad viņa skauj tik to un skūpsta vēl! JAUNAIS Brāl, brāl, tik reiz to skāvi, mūžam dedz! VECAIS Ak, tev to redzēt! Dzīv' un nāves tiek! Tad vairāk laimes man ne viņā saulē. Tās daiļās miesas! Un kā viņa smejas! Ha, ha! kā taustot manu mātes zīmi! Par viņu galvu dot, - tas nau tik daudz, Es miesas visas dotu, cik vien ir. Ko galva, šurp vai turp, vai dzīts vai miris. JAUNAIS Jā, starpība nau liela, še vai viņpus. VECAIS Cik laimes ir, tik zagtas. - Ak, tā nakts! Un viņas skūpsti - salda kvēļu guns, Neko man nedod, visu gribu zagt! JAUNAIS Man vāraus tēvu zog, es vāraum, - Es viņam sirdi zogu, mantu ņemdams. Viss dzīvē gadījums, tas vienīgs dievs. VECAIS Es eju manas mīļās rotas ņemt Un pretī dodu mīlas atmiņas. JAUNAIS Teic, mīļo brāl! - Tu mīli to tik ļoti, Vai mani arī mīli vēl? - Es tevi - Es tevi mīlu gan tā kā neviens. VECAIS Brāl, brāli, - kopš es viņu iemīlēju, Es vairāk, karstāk mīlu visu, visu, Ij vairāk tevi, kas man tuvākais. JAUNAIS Nu, kur jūs tikāties? VECAIS Tas svētkos bij - - Tik maiga nakts, tik viena, īsa stunda - - Tā lotoss smazšoja - kluss ūdens čalo - JAUNAIS Bet kā tas gadījās? VECAIS Pag, teikšu visu, - Šo rotu paņemšu, to viņa nesa - (Piepeši iekliedzas.) Vai! vai! - es gūstīts! slastā esmu ķerts! JAUNAIS Kas? kas? VECAIS Es ārā netieku. - Šis slasts, Es zinu to - tas tura ciet - no dzelzs. Nu esmu pazudis - ak vai! bēdz tu! Kad mani grābs, tad tevi līdz ar māti. JAUNAIS Kad pazīs tevi, pazīs arī mani, Bet lai! - tev līdz es eju arī nāvē! Vēl glābt! vēl glābt! VECAIS Nē, galva ciet. Žņaudz rīkli. Klau, brāl! Ij runāt drīz vairs nespēšu - Nu, man nekas, - ir labi miroņvalstī - Tur naida nau, - še mīla man bij mirklis, Tur mīlas mirklis taps par mūžību. Bet tev un mātei! - - Ā, es zinu ko! No miesām nepazīst, no galvas pazīst - - Griez manim galvu nost un nes to prom! JAUNAIS Vai! vai man, vai man, ko tu manim liec?! VECAIS Brāl, nekliedz! nekliedz! Sargi izdzirdēs - Ir galva šurp vai turp, vai dzīvs vai miris - Nau liela starpība. - Griez aši nost! Vēl vienu skūpstu dod! - Žēl, viņas nau! Mans skūpsts to sadzeltu kā Hora skūpsts. JAUNAIS Ak, brāli, brāli, brāli! VECAIS Skūpsti mani! Nes tai šo skūpstu! - Griez nu, brāli; griez! Jo galva šurp vai turp. Nu; - vāraus gaida! (Lampiņa apdziest. Īss kliedziens un vaids. Aši, aizejoši soļi. Tad klusums.) (T u m s a.) * M a u t u   n a m a   d u r v j u   p r i e k š ā. (S a r g i   guļ.) PIRMAIS (No miega uztraukts, stāvu sacēlies.) Klau! klau! (Ar miegiem pieskrien pie vairoga un sit pret to par uztraukuma zīmi.) OTRAIS Kas ir? Ko traucē? Ko šis grib? PIRMAIS Tur kliedza kāds! Tur, mantnīcā. TREŠAIS Kās kliedza? - Miegā kliedzi pats. CETURTAIS Būs kliedzis sokars - tuksnešnieks. PIEKTAIS Tas ļaunu vēsta; labāk gul'! OTRAIS Vai zināt, ko es sapņoju? Mazs šakals dievu vērsi rij - CETURTAIS Nē, klausat mani: pods, lūk, krīt Un vāciņš lec man kabatā - PIEKTAIS Nu miegs ir traucēts tik un tā, Es durvju šķirbā pavēršos. TREŠAIS Jā, gudrais, ej, - vēl piedursies Pie zīmoga, un tad tev gals! PIEKTAIS Bet kā lai zin, kas notiek tur? TREŠAIS Lai iet un pateic kanclerim. CETURTAIS Nudien, tur rēja suņu dievs. PIRMAIS Es iešu, teikšu, kā viss bij. (Pie   s a r g i e m   uz vairoga troksni pieskrien citi    s a r g i.) SARGS Ko jūs te troksni taisījāt? CITS Gar durvīm vajga apskatīt, Tik nepiedurties zīmogiem. OTRAIS Tur iekšā baida dēmoni - Vai kanclers pats nau ieviesies? CETURTAIS Viņš pārvērties par vilkati Un pilns ar zeltu pierijies, Pa zemi ārā lien kā tārps. Tik paskatat, cik resnis būs! TREŠAIS Un kā vēl locīsies kā tārps! ATNĀCĒJS Nu, lodājat un lūkojat! OTRAIS Ko lūkot? - Velti. ATNĀCĒJS Pavēlēts! * (Ienāk vāraus, kanclers, princese līdz ar pavadoņiem.) VĀRAUS Nu, kas te bij? Ko saķērāt? SARGS Tur kliedziens bij, kāds troksnis bij! OTRAIS Bet zīmogi ir veseli. KANCLERS Nu, ko jūs tādu dzirdējāt? TREŠAIS Kā vilks bij! pazīstama balss. CETURTAIS Kā vilkatis. KANCLERS Ko blēņas mels! PIEKTAIS Kā visi nāves gari bij, Kā dzīroja un plosījās, Gar acīm tumšs vien apmetās. KANCLERS Varbūt kāds slastos iekritis? PRINCESE Ko prašņājat? Jel verat vien! VĀRAUS Tu, meitiņ, nenāc, neskaties! PRINCESE Es gribu, gribu! Tur mans pūrs, Es ziņkārīga, aši, nu! (Zīmogi tiek noņemti, durvis atvērtas.) (T u m s a.) * M a n t n ī c a s   i e k š t e l p a s. (Tumšs. Ienāk   v ā r a u s,   k a n c l e r s,    p r i n c e s e   līdz   ar   p a v a d o ņ i e m.) VĀRAUS Nekas nau redzams. Lāpas šurp! SARGS (Klusi.) Tāds dīvains tumšums! Neredzēts! KANCLERS Kas šim te dīvains? Nakts kas nakts. Nu, ejta iekšā, paraugāt! SARGS Tur spārnus vicin' Zelketa. OTRAIS Tur šakāls zobus atņirdzis, - Kurš pirmais ies, tam kāja nost! PRINCESE Ko dairāties? Tad iešu es. SARGS Vai, princes mīļā, neejat! Lai kanclers iet, tam nekaitēs - OTRAIS Tam stipri vārdi zināmi. TREŠAIS Tas var par mušu pārvērsties - CETURTAIS Kā vilkats visu sarīties - VĀRAUS Un varbūt arī - vēl kā tārps Pa zemi atkal ārā līst? KANCLERS Nau taisnība! Kas jums to teic? (Atnāk   s a r g i   ar lāpām.) PRINCESE Man jāzin ir, - jūs ejat nost! (Paskrien uz priekšu, viņai seko citi. Tuvodamās pūram.) Lūk, tur! lūk, tur! - Tur ir kāds vīrs! VĀRAUS Nu, iesim, iesim, - kas tur ir? KANCLERS Ko teicu? - Slasts ir noķēris! Kas lika slastus? - Vai ne es? Kas pārmeta, ka vainīgs es? Nu skaidrs, ka es nevainīgs! VĀRAUS Ir slastā vīrs! ir slastā vīrs! SARGS Kad nau kāds dēmons? kas mūs viļ? KANCLERS Kur vīrs ir galvu iebāzis? PRINCESE Vai! vai! - Tam vīram galvas nau! VĀRAUS Paties', ir vīrs, bet galvas nau! SARGS Tas dēmons, dēmons bezgalvis! Nost, visi nost! Bēdz, vārau, bēdz! KANCLERS Tam slasts būs galvu nožņaudzis. PRINCESE Nu, meklējat, kur galva ir? SARGS Nau galvas, nau! - Tik asins vien. VĀRAUS Nu, kancler, ko? Tam galvas nau. KANCLERS Būs tālāk ripojusi prom. SARGS Es teicu, dēmons bezgalvis, Kas aiztiks, tam vēl ļauni ies! PRINCESE Kāds slaiks un mīlīgs jauneklis! Ak, kā man viņa žēl un bail! VĀRAUS Nu, ņemat nost un nesat prom! SARGS Ir galva viņam nogriezta Ar nazi vai ar zobenu. PRINCESE Viņš baidījās, ka pazītu! KANCLERS To otris izdarījis ir. VĀRAUS Kā divi ietikt varēja? Jūs, sargi, ko jūs gulējāt? SARGS Bij troksnis liels, kā kara spēks! OTRAIS Tā rībēja! Tā trakoja! TREŠAIS Man likās gan, ka kluss viss bij. KANCLERS Tie zagļi gudri bijuši, - Ir galvu nogriezuši nost, Lai nepazītu noķerto. VĀRAUS Varbūt vēl gudrāks bijis cits, Bez galvas līķi ielicis, Lai domā tā, kā saki tu. KANCLERS Ak, vārau, atkal aizdomas! VĀRAUS Nekā es vairāk nesaku, Kas spēj par mušu pārvērsties, Tas spēj ij līķim galvu griezt. SARGS Ko darām nu ar mironi? VĀRAUS Nest prom! PRINCESE Cik roka maziņa! VĀRAUS Nu ko? Nu lai! PRINCESE Kas viņš gan ir? SARGS Nu, ķeries klāt! un nesam prom! OTRAIS Es gan tam klātu neķeršos! KANCLERS Pag, aiznest prom, bet neaprakt! Ar viņu gribu zagļus ķert. VĀRAUS Ij man šķiet, drīz būs zagli ķerts: (Uz sargiem.) Lai izzin, kur tas mirons ņemts. SARGS Kas gudris vāraus, noķers drīz Pat tārpu, kas zem zemes lien. KANCLERS Es teikšu, kas ir jādara: Šis mirons te ir jāizliek Pie vārtiem, kur daudz garām iet, Un katram vajga pavēlēt, Lai pieiet un to apskata. Varbūt kāds viņu iepazīs, - Tā zagļa palīgs noķerts kļūs. VĀRAUS Nu, labi, labi izdomāts, Bet kas bez galvas pazīt spēs? PRINCESE Man izliekas viņš pazīstams - VĀRAUS Ej, meitiņ, ko tu sarunā! KANCLERS Klau, vārau, teikšu es. vēl to: Var pazīt māte, brālis, tēvs Vai sieva, mīļākā vai rads. VĀRAUS Var, var, - bet vai tie nodos to. KANCLERS Nu redz, - es teikšu beigās to: Kas viņu mīl un garām iet, Tas vēros, bailes izrādīs, Tas raudāt sāks un vaimanās, Ar viņu mīlas asarām Mēs sagūstīsim vainīgos. PRINCESE Tas neģēlīgi, neļauj, tēvs! Kas raud par savu mīļāko, To žēlot būs, ne nosodīt! KANCLERS Bet tā var noķert vainīgos. Tad, vārau, redzēsi, kas zog. Es prasu to, lai izgaistu Pret mani celtās aizdomas. VĀRAUS Varbūt, ka tiešām nezodz tu? SARGS Hm, hm! - Hm, hm! KANCLERS Kas klepo tur? PRINCESE Nekā tā zināt nedabūs. Kas mīlēs viņu, sargāsies. Lai labāk noliek mironi, Kur piederīgie var to ņemt. (Uz Vārau.) Ir žēlsirdīgam jābūt tev, Jo vāraus tu, pār visiem celts: Lai dievu likums pildīts top, Ka mironi var dusēt iet. KANCLERS Es, vārau, prasu taisnību! VĀRAUS Nu jā; nu jā. KANCLERS Kad neļausi, Tad zagļi vēl joprojām zags, Līdz beigās būsi gluži tukšs. VĀRAUS To nē! to nē! - Tu klusi, bērns! PRINCESE Es zinu labāk, kā var ķert. Es pati nakti sargāšu, Še iekšā guļot. VĀRAUS Iekšā! še!? Nē, nē, - to nevar; bīstami! PRINCESE Es gribu to vēl apskatīt. KANCLERS Kas tev tā rūp to apskatīt? PRINCESE Varbūt viņš ir man pazīstams? VĀRAUS Ej, kur tu varēji to tikt! KANCLERS Tik nesat prom! PRINCESE Nu, neteikšu. Varbūt, ka sapnī satiku. KANCLERS Kā? kā? PRINCESE Nu tagad neteikšu. Lai neļaujat, es dabūšu, Es tomēr zināt dabūšu, -- Es to, es to gan pazīšu. (Priekškars.) * M i r o ņ a   z a g š a n a. PIRMAIS SARGS Nu mēs kā nelgas stāvam še. OTRAIS Par ļaužu apsmieklu mēs še. TREŠAIS Lai nāk nu katris skatīties - Un kas tad labs še skatāms ir? Bez galvas mironis tik vien! PIRMAIS Lai pieteicas, kas pazīst to - Nu, kurš tad to vairs pazīt var? Ikviens jau galvu aplūko, Kurš lejas galu iezīmē? OTRAIS Ne māte to vairs nepazīs. TREŠAIS Bet vai tā dievu likums ļauj? Ka zemei nedod mironi? Vai mironi tā ķēmot drīkst? OTRAIS Tam kanclerim nekas nau grēks! Gan viņu sasniegs dievu sods. PIRMAIS Bet kurš tad nāks? Jo katris zin, Ka nāve tam, kas pazīst šo. (Tuvojas   v ē s t n i e k s,   apstājas pie kāda ļaužu pulka.) * VIENS NO ĻAUDĪM Kas ir? Kas ir? - Ko vēstnieks teiks? OTRS Nu, kas tad būs? Kas labs, taps liegts, Kas nelabs, tas taps pavēlēts. TREŠS Būs atkal jauni nodokļi. OTRS Vai atraus maizi nabagiem. TREŠS Vai kādos jaunos darbos dzīs, Vai citād' kā mūs aplaupīs. PIRMAIS SARGS Nu, tu jau pliks, ko laupīs tev? Tev priekšauts vien, tas vecs, kas ņems? OTRAIS SARGS Kas ņems, tam rokas jāmazgā. OTRAIS Jums gan pilns zelta mantu nams. PIRMAIS Tik bagāta vairs otra nau Kā mūsu vāraus Rampsinīts. TREŠAIS Tie apzog visu pasauli. OTRAIS Kad būs reiz gals tai zagšanai? TREŠAIS Kad nebūs vairs no mums ko zagt. PIRMAIS Kad nāks kāds zaglis, apzags šos. SARGS Vai nezināt? Tāds gadījies. PIRMAIS Jā, brīnumi! Ko ļaudis teic! OTRAIS Klus, klus! To runāt nedrīkstam. TREŠAIS Viņš princim galvu nozadzis. OTRAIS Tas princis tagad izkārts šeit, Lai ļaudis domā, ka tas cits. PIRMAIS Bez galvas gan ij kanclers būs. SARGS Daudz netriec! galvu ņems ij tev. PIRMAIS Klus, klusat, vēstnieks pienāk še. * (V ē s t n i e k s   pienāk pie ļaužu grupas, attīsta papirusa vīstokli un lasa.) VĒSTNIEKS Pats vāraus - lai mūžam viņš ir sveiks! - Liek vēstīt saviem uzticamiem kalpiem, Lai katris lūkot nāk šo mironi, Tas vārau' mantnīcā bij ielauzies, Bet vārau' gudri liktos slastos ķerts. Kam ir šis zaglis mirons piederīgs Vai kurš tik pazīst to vai viņa radus, Vai tos, kas pazīst viņa pazīstamos, - Tiem visiem liela zelta alga būs, Tos iecels lielos goda amatos, Tiem vāraus piedos visus viņu grēkus, - Lai tikai zinātu, kurš zaglis ir. Un tad lai spertu attiecīgos soļus! IZSAUCĒJS Ē! sanākat, sanākat! Garām nelienat, Bet krietni apskatat! Nu mūs tālāk palaižat! (Aiziet abi.) * (Ļ a u d i s.   S a r g s.) VIENS NO ĻAUDĪM Kurš lai nu iedrīkst tuvu iet? OTRS Ko vāraus teic, kas tam lai tic? TREŠS Tas zelta algu gūs, to pacels augsti - Jā, - kartavās ar zelta naudu mutē! PIRMAIS Un ko tad šie še apsargā: Lai mirons neaizskrietu prom! OTRAIS Nu, lai tas skrien, sev galvu meklē pats. TREŠAIS Ko šie vēl gaida, vai kāds muļķis nāks? PIRMAIS Vai viņu galvās smadzenes, es negalvoju. OTRAIS Bet vai tiem kauna nebūs tūdaļ ķert, Kad nāktu piederīgie, tēvs vai māte, Lai dēlu aplūkotu, apraudātu Un apbedītu tā, kā likums liek? SARGS Ko stāvat še, ko ļauni mēļojat? Par to var sodā krist. Nu, nākat klāt Pa rindai visi, ko jūs bēgat prom?! * (No šķērsielas parādās   z e m n i e k s   ar savu    m ā t i.) ZEMNIEKS (Bīda māti atpakaļ.) Nu, nenāc, māte, laid man vienam darīt, Es vīna maisus kraušu še, - tu paliec Pie ēzeļa un gaidi! MĀTE Ha, ha! gaidi! Tu dēlu nekauj man, un es lai gaidu! ZEMNIEKS (Nepacietīgi.) Es teicu: mironi es atvedīšu, Tik netraucē! - Tu postā mani gāz Un sevi līdz, un dēlu nedabūsi. MĀTE Lai postā aiziet viss, es gribu redzēt! ZEMNIEKS Māt, vai tu labāk dēlu gānīt ļauj?! MĀTE Nu tikai redzēt! * (M ā t e   izskrej no šķērsielas uz laukuma.   Z e m n i e k s   dzenas viņai pakaļ un rauj to aiz drēbēm atpakaļ.) ZEMNIEKS Pag, pag, kur skrien? Ē! turat to! (Uz sargiem.) Ē, turat, labie sardziņi! SARGS Ko kliedz? Lai nāk tik skatīties! OTRS Ir visi aicināti klāt. Varbūt, ka pazīs mironi? ZEMNIEKS (Uz māti.) Ak, māte, nākat, nākat šurp! TREŠAIS SARGS Tā pirmā ir, kas pati nāk, Mums prieks, ka velti nestāvam. OTRAIS (Uz māti.) Būs alga tev, kad pazīsi, Un augstā godā tevi cels. MĀTE (Stāv kā sastingusi un vēro, tad novēršas, apsedz gatvu un vaid.) Ak vai! ak vai! SARGS Ko viņa galvu sedz? Ko novēršas? OTRAIS Klau, vai tas nebūtu jau aizdomīgi? MĀTE Ak vai! tā skrēju, un nu dūšas nau! To redzēt sakropļotu, sastingušu, Ar asins plūdumu kur galva bij! Ak briesmas! riebums! neģēlīgais darbs! SARGS Klau! klau! ZEMNIEKS Tai riebjas. OTRAIS SARGS (Uz māti.) Ak, - kas mirons, mirons, Ikviens, kas beigts, ir tāds, vai lops vai cilvēks. MĀTE Tas neģēļ - neģēļ' darbs, lai lāsts' pār tiem! SARGS Ko, sieva, tādi mūs? Ko iedrīksties? ZEMNIEKS Tā zagli lād, kad neģēļdarbu darīj'. Tā sieva nevesela. SARGS Tā man šķiet. MĀTE Ko, nevesela? (Traucas tuvāk pie miroņa.) ZEMNIEKS Neej! Iesim prom! SARGS Kādēļ lai neiet? Nē, ir vēlēts iet! Nāc vien, nāc itin tuvu! ZEMNIEKS Laid jel to! Tu redzi, ka tā baidās, slima ir. SARGS (Uz zemnieku.) Ej nost! MĀTE (Uz dēlu.) Ej nost! Es skatīšos, - ak vai! Ak vaiman, vaiman, vaiman! Izida! Ak, mīļais, saplosīts - man spēka nau - Nau spēka panest to - kā apgānīts! - SARGS Kas tas? tu raudi? ZEMNIEKS Jūtīga tā sieva. SARGS Tā raud, ka saplosīts! ZEMNIEKS Kā Izida Par Ozirisu saplosīto raud. MĀTE Mans dēls, mans dēls! ZEMNIEKS Tā kliedza Izida. SARGS Bet Oziriss jau nebija tās dēls. ZEMNIEKS Nu, vai tad bailēs sieva atmin to? MĀTE (Piesteidzas piepeši pie miroņa ua apskauj to.) SARGS Tā apskauj mironi, - tas viņai mīļš! OTRAIS Par vārgiem dažkārt sievas iežēlojas. SARGS Nē, sargi, ņemsim tik to sievu ciet! TREŠAIS Pārredzams, tas tai piederīgs vai dēls. ZEMNIEKS (Uz sargiem, kas grābj māti.) Pag, pag! es izskaidrošu, kā tas ir. SARGS Ej! - Alga būs mums, nodosim ta nāvei. ZEMNIEKS Jūs, sargi, maldāties, man jāsmejas: Tai krītamā, tā reizēm makten kliedz. (Iedur mātei rokā.) MĀTE (Iekliedzas.) Vai, vai! Vai nokaut gribi arī mani? ZEMNIEKS Nu lūk, kā viņa brēc! Kā aplam runā! It kā es taisītos jau viņu nokaut, Tā krītot roku pārdūra, es tagad To skāru netīšām, nu viņa spiedz. Jel atjēdzies, tu postā gāz mūs abus! MĀTE Tu viltnieks, slepkava! Es gribu mirt. ZEMNIEKS Tai vīru nokāva, tad viņa juka, Teic, es tas slepkava. MĀTE Tu slepkava, Tu kāvi dēlu, vīru kāva kanclers. SARGS Jā, kanclers daudzus kāvis nevainīgus. ZEMNIEKS Un tu mūs abus kauj, lūk, aplams ārprāts, Vēl sargi sāks mūs turēt aizdomās, Ka mēs ko zinām, vedīs vēl mūs prom. Un nodos arī tevi kanclerim. SARGS Nu, sargi, neklausat, ņemt sievu ciet! OTRAIS Tas puisis veikli grib mūs apvārdot. MĀTE (Stāv, galvu ietinusi.) ZEMNIEKS Ha, ha, ha, ha, kā man jūs apvārdot? Tik gudrus vīrus! - Jo par sargiem še. Kur jāķer lielais zaglis, nevar likt Kaut kādus, bet tik gudrākus par zagli. SARGI Nu jā. - Nu jā! ZEMNIEKS Un es tik muļķis zemnieks. Kas vīnu ved, kā manim piekrāpt jūs? SARGS Klau, vīns! OTRAIS Tas dievtiešs cilvēks. TREŠAIS Runā vien. ZEMNIEKS Lūk, lieta tā - bet nesakat nekam. SARGS Tev vīns, nu, pacienā, tad neteiksim. ZEMNIEKS Lūk, lieta tā, ka sieva gribēja Tam mironim tik drusku pieskarties, Lai dziedētos no savas krītamkaites. Un mirons bezgalvis vislabāk dziedē, Bet to jau nedrīkst, tādēļ baidījos Un liedzu viņai tuvoties, lūk, tādēļ. SARGS Ha, ha, ha, ha! Nu, to jau nedrīkst, protams! Tas lāga vīrs pavisam cita baidās. OTRAIS Bez soda gan par to tā nevar atlaist, Tev viņš būs jādod. TREŠAIS Sargi, nevar tā! Tā lieta nopietna: tā sieva raud, Mums stingri pieteikts, kad kāds redzot raud, Tad ņemt to ciet, lai kanclers izmeklē. OTRAIS Ņemt ciet, nujā! PIRMAIS Bet kur tad paliks vīns? Vai vīnu arī kanclers izmeklēs? OTRAIS To izmeklēsim mēs. TREŠAIS Lai paliek vīns. ZEMNIEKS Jā, jā, lai paliek vīns, - bet to gan lūgtu, Ka palīdzat man vīnu atkal sakraut Uz ēzeļa. - (Iet šķērsielā, vezdams līdzi māti.) SARGS Jā, labi! labi! iesim! TREŠAIS Nē, nevar! Jāņem ir tā sieva ciet! (Atved māti atkal atpakaļ.) SARGI Kad jāņem, jāņem, lai tad paliek vīns. ZEMNIEKS (Iekliedzas.) Ak vai! lūk, tapa atspruka, nu līst, Nu līst viss vīns no maisa, glābjat, glābjat! SARGI He, he! ak, muļķis zemnieks, tu gan muļķis! OTRAIS Ko tur vairs glābt? Tik dzert, lai netek velti. ZEMNIEKS Tu, sieva, nāc pie ēzeļa, ved šurpmāk! TREŠAIS SARGS Kur iet tā sieva? - Nē, tu paliec še! PIRMAIS Ko paliec, paliec? - Ēzeli lai ved, Tā taču šurpu nāks, tāpat kā ēzels. Grāb labāk vīnu! OTRAIS Lai tā sieva iet, Kur ēzels, tur ij sieva, tie der kopā. PIRMAIS Nē, nē, tas īstais ēzelis ir tas, Kurš nedzer vīnu. OTRAIS Nelabs cilvēks tas, Kurš neglābj savu tuvāko, kam bēdas. ZEMNIEKS (Ap vīna maisiem rikodamies un mati aizvezdams.) Ak vai! ak vai! ak, glābjat! ķerat! dzerat! SARGS (Redz, ka sāk tecēt vēl otrs maiss.) Kas tas? OTRAIS Ha, ha! ha, ha! vēl otris tek! Viņš bailēs pats ir spundu atrāvis. TREŠAIS Pats atrāvis, nu brēc; ak, ir gan muļķis. ZEMNIEKS Mans vīns! mans vīns! mans vīns! Es posta vīrs! SARGS Nu, nekliedz tā, mēs glābsim. Nu tik dzeram. TREŠAIS SARGS Bet kur tad paliek sieva? PIRMAIS Kas par sievu? ZEMNIEKS Kungs, zemniekiem tāds muļķīgs paradums. Ka sievām dažkārt sievu vajadzības, Tad viņas aiziet, kur neviens tās neredz. PIRMAIS SARGS (Uz trešo.) Ko? vai tu pakaļ skriesi raudzīties, Ko sieva dara? ha! ha! ha! TREŠAIS Rauj velns! OTRAIS Skat labāk, kas tur nāk, - met vīnu nost! * (Ienāk   p r i n c e s e,   aizsegusies, ar divām    p a v a d o n ē m.) PIRMAIS SARGS (Jau iereibis.) Ā, skaistas meitas. - Nākat vien! - Lūk, apskatat šo mironi! Vai labāk skatat dzīvos mūs, Mēs skaisti puiši! OTRAIS Klusi! klus! Vai neredz', ka tā bagāta? TREŠAIS Jā, redzu, tā ir lielmane. (Pret princesi, klanīdamies.) Mēs sveicam tevi zemīgi Ko, pavēlniece, vēlēsi? PRINCESE Es nāku skatīt mironi. PIRMAIS Jā, lūdzam, lūdzam, tikai - lūk! Tur lielas lietas gan vairs nau. Jo galva noņemta tam nost; Bet citādi vēl dažs kas ir, Tā dažas rokas, kājas ar. PRINCESE Nu labi, ejat tagad nost. SARGI (Atvelkas nost.) PIRMAIS Jūs še aiz manis turaties! OTRAIS (Klusi uz pirmo.) Kas ir tā tāda? Ceļos krist? TREŠAIS Vai sargi nau no pilsgalma? PIRMAIS Nē, galma nau, nau spalvas tās. TREŠAIS Vai nevajdzēs tad cieti ņemt? PIRMAIS Nē, drošāk būs mums klusu ciest. (Atiet atpakaļ pie šķērsielas.) * ZEMNIEKS TUTANHS (Panācis tuvāk; paklusu.) Ā! Kas tā tāda? ko tā grib? - Vai viņa?! No stāva skaista, vaigu aizsegusi - Vai tiešām mīl to? jeb vai palīdz gūstīt? - Vai nesaredz no malas? (Lūkodams saredzēt; iesaucas neviļus.) Ā! ir skaista! TREŠAIS SARGS (Uz Tutanhu paklusu.) Kur skrej? Kas zemniekam ir jāredz skaistums! Kāds savāds zemnieks! Tu man liecies šaubīgs. TUTANHS (Muļķa veidā.) Es tikai domāju: jūs skatāt turp, Un es tai laikā - OTRAIS SARGS Izmanītos sprukt, - Nē, nespruksi. TREŠAIS SARGS Kad gribi sprukt, tad esi Gan vainīgs līdz ar sievu. TUTANHS Kur es sprukšu?! Man taču vīns, to atstāt nevaru. PIRMAIS SARGS Jā, vīns to vairāk tura nekā sargi. OTRAIS SARGS Nu, tad ij sargiem jāturas pie vīna. (Aiziet šķērsielā un dzer.) TUTANHS Lūk, lūk, tā pieiet itin tuvu klāt! Tā tausta mironi, vai tā ko meklē? (Sargi atvelkas šķērsielā un, skatās; viņu starpā paredzas arī    m ā t e.) * (P r i n c e s e   piegājusi pie miroņa un pieduras pie viņa drēbēm, grib tās atbīdīt, bet dairās.) KALPONE (Klusi, tāpat kā visa turpmākā saruna.) Ak, kundze, iesim: sargi vēro mūs. Viens zemniekpuisis nāca gluži, tuvu, Lai tevi aplūkotu, - kad kāds pazīst!? PRINCESE Ak, ko! - nu lai! - (Domās.) Vai tomēr būtu viņš? Tas slaikais stāvs, tās skaistās, maigās rokas; Kas bij tik smalkas un tik stipras reizē, Kas skāva saldāk nekā Nila viļņi Un stiprāk nekā liesmās Urejčūskas. - Man mantu namā, asins briesmas redzot, Kā saldu sāpju vērsme sirdī dūrās: Bet kā tas būtu viņš? Tik cēls un zaglis! KALPONE Bet kam viņš ņēma tavas kāzu rotas? PRINCESE (Sapņaini.) Jā, jā. KALPONE Grib atriebt, kam tu citu prec'. PRINCESE Bet kas tad viņu kāvis? KALPONE Tas, kam rūp, Kas grib tev skaisto liegt? Varbūt, ka kanclers? PRINCESE Tas riebeklis! Bet es tam atriebšu! Lai vainīgs ir vai ne: tā dārgakmeņus Uz ielas izbārstīšu! KALPONE Iesim, kundze! PKINCESE Vēl reizi raudzīšos, - es uztraucos. (Pašķir drēbes mironim.) Tā taču zīme! - To es skūpstīju - Tā ir! tā ir! (Piepeši iekliedzas un, atmetusi aizsegu, apskauj mironi un skūpsta to; tad aizsedz atkal galvu un stāv sāpēs, piespiedusies pie miroņa.) TREŠAIS SARGS Kas tas? Vai dzirdi? PIRMAIS Ko tu traucē? Iedzer! Tā princese! Es esmu kurls un mēms. TUTANHS (Iesaucas.) Ak, Ptah! (Tad klusāki.) Cik skaista! tā gan viņa ir! Brāl, taisnība: par to var atdot visu! Kaut es tas mirons! Kaut tā skautu mani! Es, brāli, labprāt tavā vietā mirtu! TREŠAIS SARGS Ko tas par brāli runā? Šaubīgs liekas. PIRMAIS SARGS Tev šaubīgs viss, bet nešaubies, tik iedzer! (Atvelkas atkal šķērsielā.) PRINCESE Tu dārgais, vienīgais! tu nokautais! Bet vai! par to, kas lika tevi nokaut! TUTANHS (Klusi iesmejas.) Ha, ha! viņš pats! KALPONE (Uz princesi.) Klus! smejas kāds, - jel rimsti! PRINCESE Es nerimšu, kas manu dārgo kāvis, Tas trejkārt nokauts taps, to es še zvēru, Tu dzirdi, Sehmeta, tu Izida, Kas guni spļauj, kas ļaudis ēd un dievus, Kas savu aci met kā liesmu čūsku, Kas izdzer asinīs kā tuksness Nilu! TUTANHS Ak vai! ak, nezvēri! MĀTE (Izskrien laukā.) Es arī zvēru! (Dēls lūko vigu atturēt.) PRINCESE (Uz kalponēm.) Kas tas? KALPONE Ak, iesim, iesim ašāk prom! MĀTE (Ceļos, uz princesi.) Tu arī esi viņu mīlējusi, - Mans dēls, mans dēls! - lai esi svētīta! Mēs viņu apbedīsim, atriebsim! PRINCESE Tu, māte, esi svētīta! KALPONE Ak, iesim! TUTANHS (Aizrauj māti.) Nāc, ārprātīgā, projām! MĀTE Laid, jel laid? (Aiziet abi šķērsielā.) PRINCESE (Aši aiziedama, uz kalponi.) Lai mironi nes manā pagalmā! (Aiziet ar otro kalponi.) KALPONE (Uz pirmo sargu.) Lai mironi pēc aiznes pilsgalmā! SARGS Kā, kundze, pavēlat, - mums bij gan teikts - KALPONE (Iedod viņam naudu.) OTRAIS SARGS Ko runā pretī? - Kundze, darīts taps! (Kalpone aiziet.) * MĀTE (Iznāk atkal laukā.) Kas darīts taps? - To mironi tu neskar! TUTANHS (Atbīda māti.) Ej, ļauj man darīt! TREŠAIS SARGS Ņemsim abus ciet! TUTANHS Tā sieva teic kā likums: neņemt nost! PIRMAIS SARGS Mums pavēl princese, ko runā tu? TUTANHS (Uz trešo sargu.) Nu, turi tu to sievu - kur mans vīns? Man jāiedzer, viss trīcu. PIRMAIS SARGS Dod man ar! TREŠAIS SARGS (Uz Tutanhu.) Bet tu man tomēr šaubīgs! Ko tu smējies:? Ko kliedz? - Tev brālis tas? - Vai pats tu zemnieks? TUTANHS Kaut zemnieks es, bet gudris, - ko es smējos? Ka visas sievas nāk pie miroņa Pēc burvju zālēm, visas sakās mīlam, Lai zāles vairāk līdz, - ē! es jau gudris! TREŠAIS SARGS Tu, zemnieks, muļķis vien: tavs vīns viss mans! TUTANHS Bet manim nākas puse tavas bārdas. PIRMAIS SARGS Ha, ha! ha, ha! Tu patīc man, nāc dzersim! TUTANHS Tu arī patīc man, jūs visi, visi! Nu tad lai put mans pēdēj's viņa maiss! (Attaisa viņa maisu un lej traukā.) SARGI Dod man! - Man arī! TUTANHS (Uz trešo sargu.) Dzersim! - Kur mans nazis? Es noskūšu tev bārdu! SARGS Skuji! skuji! TUTANHS Tā būs man atmaksa un pierādījums. SARGS Skuj, skuj! TUTANHS (Uz otru sargu.) Man roka piekūst, skuj nu tu! (Iedod nazi rokā sargam. Sargi iereibuši, aizmieg.) Nu, māte, aši ņemsim mironi! (Viņi noņem mironi un aizbēg.) * (Atskan tāla dziesma.) (Ienāk   v ā r a u s,   k a n c l e r s,   p r i n c e s e,   d i v i   p a v a d o ņ i.) VĀRAUS Viss ir tik kluss! Tik tāla dziesma skan! - Neviens še nebūs nācis, zaglis bīsies, Un citiem nau ko nākt. KANCLERS Bet augstā alga? VĀRAUS Ne katris naudas dzenas tā kā tu. Tavs padoms gudris nebij: lieta paliek Tik neskaidra, kā bij, un - aizdomīga. KANCLERS Ak, atkal aizdomas! - Kur ir tie sargi? VĀRAUS (Paliek stāvot, kancleram arī jāapstājas.) Tik klusā nakts to zin, kas vainīgais. Bet gudris zaglis gan, - ja tas ne tu, - Nu, to gan gribētu es labprāt redzēt. KANCLERS Ak, atkal! - VĀRAUS Mēnesis gan pateikt spētu: Tu, meitiņ, citkārt triec ar Izidu, Ko šodien klusi tu? Vai rotu žēl? Vai gribas zināt zagli? - PRINCESE (Sapņaini.) Citkārt, citkārt! To nakt' kā ziedi smaršoja tik saldi, Kā palmas Nilā spoguļojās lēni Un Nilā mēness peldēja kā gulbis Starp baltiem lotosiem - viss aizpeldēja - - Tiem vai! kas Nilā lēja asinis! KANCLERS Bet, vārau, iesim skatīt! (Pagājis uz priekšu, ierauga, ka sargi guļ viens uz otra. Iesaucas.) Sargi guļ! VĀRAUS Nu, lūk, nekas nau ķēries! KANCLERS (Nikni ārdās.) Augšā! augšā! PIRMAIS SARGS Ko grūsties? e! OTRAIS SARGS Dod dzert! TREŠAIS SARGS Tu liecies šaubīgs. KANCLERS Nolādētie! Tie cieti aizmiguši! VĀRAUS Ko tādus liec par sargiem? KANCLERS Bendes kalpi! PIRMAIS SARGS (Atjēdzies.) Vai! žēlo, kungs! Mēs domās nogrimuši. (Visi sargi sacēlušies.) KANCLERS Es visus pakārt likšu! sakapāšu! PIRMAIS SARGS Kungs, nenāca neviens pie miroņa, Un tā mēs pārrunājām gudras lietas, Kā Horahta veic pūķi Apopi, Un, domās nogrimuši, nemanījām - TREŠAIS SARGS Tur viena sieva atnāca gan raudāt, Bet tā tik gribēj' drusku miroņtaukū No tā, kas pakārts tur - PRINCESE (Piepeši ieraudzīdama, ka nau miroņa, iesaucas.) Ā! ā! jau izdarīts! VĀRAUS Kur? tur? KANCLERS (Arī paskatās.) Vai! Vai! kur mirons ir? SARGS Tam jābūt tur! VĀRAUS Vai mirons projām? - OTRAIS SARGS Vai tad šis nu skries? Kas miris, tas lai kājas tura rāmi, Ij galvas nebij šim, kur tāds redz aizskriet? KANCLERS (Vaimanā.) Vai! nozagts, nozagts mironis! ak vai! Tie piedzēruši! Kausēts varš tiem rīklē! PIRMAIS SARGS Tepat jau būs kaut kur. KANCLERS Nest lāpas šurp! PRINCESE (Uz sargu, klusu.) Nu nebaidaties - esat paspējuši - (Atnes sulaiņi lāpas; meklē mironi.) KANCLERS Nau, nau! jūs sasodītie! PRINCESE (Iesmejas.) Kādi ērmi! Ko tev pusbārda noskūta, lūk, lūk! VĀRAUS (Smejas.) Patiesi, puse noskūta! Un tas Vēl nazi rokā tura! OTRAIS SARGS Ko? man nazis? Kur tas man rokā gadījies? VĀRAUS Kas jūs tā izjokojis? - Kancler, lūk, Ij nozadzis, ij izjokojis vēl! Ak, tas par tevi, kancler, gan ir gudrāks. Kas tevi noskuva? TREŠAIS SARGS Kāds muļķis zemnieks. PRINCESE (Smejas.) Un nazi sargam rokā atstājis, Lai domā, ka tas vainīgs. TREŠAIS SARGS Šaubīgs likās. Bet tas jau pierunāja, lai tik dzer, Un zaglis nozaga tā mironi. PRINCESE Ko? zaglis nozaga jums mironi? Un ne jūs paši? Blēži! VĀRAUS Tas nu gan! Tāds zaglis redzēts nau kopš Mena laikiem! To zagli gribu redzēt, tas tik virs! Tu, kancler, tu! - Kur tevim viņu ķert? Bet kas man viņu gādās? PRINCESE Tēvs, es zinu. Kur beidzas viru prāts, tur sievām padoms. * P r i n c e s e s   t e l p a s. (Telpas vidū liela ēģiptiešu stila gulta, apkārt greznuma lietas un dažādi augi, ar kuriem telpa svinīgi izpušķota. Caur logiem skats uz Nila ainavu. Mēness nakts.) (P r i n c e s e,   v ā r a u s,   k a l p o n e s,    k a l p i.) PRINCESE Visskaistās segas klājat dārgiem zīdiem, Kā zeltu spīdošas, kā palmas zaļas, Kā tuksnešvērsmes karsti sarkanas! Vismaigos spilvenus no strausu spalvām, Kas gultā līgojas kā balti tvaiki! Pārpārim kaisat sārtas rožu lapas, Gar spilvenmalām mēļas vijolītes, Kas maigi, mīļi kļaujas vēl tām miesām, Kas viņas nospiež, ka tās smaršā mirst. Pie gultas sāniem liekat smuidras niedras, Kas slīgst kā nogurušas meitenes. Pār visu liekat starot lāpu liesmām Drīz zelta, sudraba, drīz vara stariem Un verat logus bālai mēnessgaismai, Lai aizceļ burvībā pie vakardieves. Ar saujām vizuļzvaigznes izkaisat, Lai manas debess zvaigznes skaistākas Par Hnuma zvaigznēm un par Hora liesmām: Tur mīlas putni dzied, tur cikādes Kā citkārt viņu nakti, skaistāk, skaistāk. - - - - - - - - - - (Uz kalponi.) «Visgudrākais mans darbs ir neprātība Visgrēcīgākais pārmērīga mīla Uz manu māti -» ā, tas savādi! Tas nau no neģēļiem un nekrietneļiem. Laid viņu iekšā! KALPONE Klausos. (Aiziet.) PRINCESE Būs jau arī Tik veiklis rakstītājs, kas tiecas augšup; Nu parunāsim mirkli laiku kavēt. KALPONE (Atgriezdamās.) Klau, kundze, nau vairs! PRINCESE Kas? KALPONE Tā vīra nau, Ko liki iekšā saukt. PRINCESE Lūk, sabaidījās - Ka nespēs atbildēt; lai! ejat gulēt! KALPONE Es negulēšu, sargus pārlūkošu. (Aiziet.) * PRINCESE (Viena, sapņaini.) Ak, viena skaista nakts! Nekad vairs nebūs Aiz manis laime, priekšā nau nekas. Tas vienmuļ' galma greznums, ak, un ļaudis! Kā viens, tā otris: Nila smilšu graudi Un netīrāki vēl par Nila dūņām. Ak nakts! ak, skaistais sapnis! sapņot atliek - - Kas bij tas zemnieks? Likās pārāk cēls! Viņš zaga mironi? par ko? priekš mātes? Vai viņš tai mātei dēls? Tad mironim Viņš būtu brālis? - Kas to nokāvis? - Ak mīļais, mīļais, kur tu? * (Ienāk   T u t a n h s,   pārģērbies kā jauns augstmanis.) TUTANHS Še es esmu! (Viņš apskauj viņu un aiztura acis.) PRINCESE Vai! vai! Kas tur? TUTANHS Jel klusāk! Līgavainis. PRINCESE Laid mani vaļā! TUTANHS Nu, tad gaidi velti! (Aši paslēpjas.) (Ienāk   k a l p o n e.) KALPONE Kas, kundze, ir? Tu mani sauci? PRINCESE Nē! KALPONE Man likās tava balss: «Vai! vai! Kas tur?» Un tad par laiku kā: «Vai logi vaļā?» PRINCESE Es tikai sapņoju, ka nāk mans mīļais Kā viņu pirmo nakt', tad cits kāds nāca, Es mīļam uzsaucu: «Vai, vai, kas tur?» Ej vien tik gulēt, nenāc, kad pa sapņiem Es atkal runāšu. KALPONE Kā kundze vēlas. Es būšu tuvu, visi sargi modri, Un katris vietā, kas tik nāks, to ķers. Tu esi gluži droša. PRINCESE Jā gan, droša. * kas bij tas pārdrošnieks? Balss, šķiet, nau sveša. Nu aizbiedēts ir projām. TUTANHS Ir tepat. PRINCESE Ā, tu vēl te? Kā nebijies? TUTANHS Vēl klusāk. PRINCESE Ko acis spied man ciet? TUTANHS Lai neredzi. PRINCESE Kas esi? TUTANHS Tas, uz kuru gaidi tu. PRINCESE Nē, tas ir miris. TUTANHS Dzīvs. PRINCESE Es redzēju, Ar pašas rokām viņu aptaustīju, Viņš manas ilgas līdzi aiznesis. TUTANHS Par viņu tālāk tavas ilgas iet Līdz viņa otrai būtnei. [2 nesalasāmi vārdi] Tas es. PRINCESE Kas esi tu? TUTANHS Kas viņu mīl. PRINCESE Ko gribi tu? TUTANHS Vēl vairāk nekā viņš. Viņš zaga še visdārgās, skaistās rotas, Lai dotu varu tās, es gribu vairāk: To, kas par visiem dārgakmeņiem dārgāks, Par visām rotām skaistāks, ij par zvaigzni, Ko visu mantu namu krājas atsver. PRINCESE Ko gribi? TUTANHS Gribu tavas sārtās lūpas, Tās sarkanākas ir par rubīniem. Un tavas acis - melnus dimantus, Un tavus matus zilganus kā tērauds, Es gribu tevi. PRINCESE Ha, ha, daudz tu gribi, - TUTANHS Es vairāk gribu, tūdaļ tevi gribu. PRINCESE Es esmu līgava, lūk, līgavgredzens. TUTANHS Un kāds tev vainags galvā? PRINCESE Līgavaiņa. TUTANHS Es ņemšu gredzenu un vainagu, Neviena nebūs tev pēc manis skūpstīt. PRINCESE Ha, ha, ij pašam tev nau tiesības No manis skūpsta prasīt. TUTANHS Tiesības Man būs, bet pirms vēl būs, es skūpstu ņemšu. PRINCESE Ej nost. TUTANHS Nau tiesību tev mani atstāt. Pēc pašas vārau pavēles tev jābūt Pret mani laipnai - divi jautājumi Man jāliek priekšā, es tos atbildēšu, Un rokā tas tas, ko tik sen tu meklē, Tas lielais zaglis. PRINCESE Tu tas lielais zaglis? Es gribu tevi redzēt. TUTANHS Vēl par agri. PRINCESE Tu zagšus ienāci še? TUTANHS Divas reizes. Tik droši tu še topi apsargāta. PRINCESE Tu tas, kas rakstīja un nenāca, Kad liku tevi saukt? TUTANHS Es nāku nesaukts, Kad gribu es. PRINCESE Visgudrākais tavs darbs Ir neprāts? TUTANHS Jā, ka nācu še pēc tevis - PRINCESE Bet mātes mīla kā visgrēcīgākais? TUTANHS Es, māti mīlot, ņēmu tai pus dzīves, Lai otru pusi glābtu. PRINCESE Kā? TUTANHS Es zemnieks, Kurš mātei dēlu dod, ko zaga kanclers. PRINCESE Tas zemnieks tu? Lai nezvēru, tu lūdzies, Lai neatriebju? Vainīgais tev tuvs? Man jāredz tas! TUTANHS Čūskula! PRINCESE Ak, tā? Tu zemnieks neesi, tu nevainīgs, Tu glīts no vaiga. Kas tu esi, teic! Ko acis turi ciet, es redzēju. - TUTANHS Kaut redzēji, bet nepazini mani. PRINCESE No tava skūpsta tevi pazīstu, Tā skūpstīja tik viņš, kas tagad nokauts, Tik straujāks bij tavs skūpsts. TUTANHS Jo bija zagts. PRINCESE Tu zagi man ij viņu, manu mīļo? Tu visu zodz. TUTANHS Ij tevi gribu zagt. - PRINCESE Ij vārau' mantnīcu tu apzagi. Es gribu redzēt, kāds tu esi, laid, Es kliegšu. TUTANHS Visi tavi sargi guļ, PRINCESE Teic, kā tu zagi? TUTANHS Ir man slepus eja. PRINCESE Kas manu mīļo nokāva? TUTANHS Neprasi! PRINCESE Teic, teic! TUTANHS To kāva viņa paša brālis, Lai nepazītu, nenodotu māti. PRINGESE Tu, tu to nokāvi. Tu esi brālis, Tu viņam. līdzīgs, tu, tu slepkava! Ē, sargi, sargi, zagli noķēru! Es atriebšu par savu mīļa draugu! Nu turi acis man, man tava roka, Lai rausties kā, es tevis nelaidīšu. Ā, roka gluži auksta tev un bāla. TUTANHS 30.7.24. Kas mani turēt spēj? Tik mīļā vien, Ne tava gudrība, ne atriebība. Tu nespēj mani ņemt, bet tevi es. Un redzi! Nākšu drīz pēc otra skūpsta. Še, tagad turi to, ko mīli tu. PRINCESE Tu, gudrais, esi ķerts, es, meita, veicu. TUTANHS Ha, ha! ha, ha! PRINCESE Ak vai! ak, tādu viltu! KALPONES Kas, kundze, noticis? Vai bij kāds še? - Mēs balsis dzirdējām! Vai ielauzušies? - Tu sauci - noķerts zaglis! Kas viņš ir? - Ko kundze nerunā? Tā klusi sēd. - Tā galvu apsegusi, liekas, raud. - Kas viņai klēpī? Skatat! trejas rokas! - Tai rokās sveša roka, nogriezta. PRINCESE Jūs visi ejat prom, es teicu jums, Kad es še runāšu, tad nenākat. Tu, Raja, paliec! KALPONE Kundze, kas tev ir? PRINCESE Viņš mani pievīlis tik nedzirdēti! Kā es to saķeru aiz rokas, tā, Un gribu notvert zagli, tad tā roka Ir sveša roka, nogriezta, ak, kam? KALPONE Ak, tāda gudrība! ak, noziedzība, Griezt roku mironim! Tā apgānīt! Neviens vēl pasaulē nau bijis tāds Tik gudris un tik bezkaunīgs kā šis. Kāds viņš no sejas? PRINCESE Acis sedza man, Bet redzēju uz mirkli: skaists un cēls. Un gluži līdzīgs manam dārgam draugam. KALPONE Tas viņa brālis būs. PRINCESE Tik straujāks, stiprāks. KALPONE Vai tevi skūpstīja? PRINCESE Jā, vienu reizi, Bet viņa skūpsts tik aizraujošs, tik svešāds. Viņš otrreiz mani skūpstīt solījās, No tā lai viņu pazīstot. KALPONE Nu, lūk, Viņš tevī iemīlējies, - ko viņš nāca, Jo nāve še tam draud. PRINCESE Bet balss tam maiga. KALPONE Kad mīl, tad maiga balss ij niknākam. PRINCESE Še, tagad turi to, ko mīli tu, Tā viņš man teica aizbēgot - šī roka - Kam pieder tā? KALPONE Ak, kam? PRICESE Tā mīļā roka, Tas viss, kas ir man palicis no mīļā, Bet viņš tad brālim roku nogriezis. Viņš divkārt aizskar mironi un mani. Tas ir par daudz! To atriebt var tik asins! KALPONE To var tik nonāvēt - vai iemīļot! - PRINCESE To briesmoni lai mīlu, mūžīgs naids! KALPONE Klau, dzied kāds! PRINCESE Viņa balss. Tā mīļā dziesma bij, tā atkal skan. Un viņa roka mani glāstīja. Tik auksta tagad! Nāc, es sasildīšu Pie manas krūts, ko tu tā mīlēji. Ak, nedzīva, ak, stinga! Tā ir dzīva, Kas tevi nogrieza, lai lāsts pār to. KALPONE Bet kas šo roku tevim dāvāja? Tā dzīva roka. PRINCESE Maigi bij tam pirksti, Bet pārdroši. Bet dzīvi. - Šie ir stingi. «Tik klusa mēness nakts, nāc, mīli, nāc...» (22789/103)

RAINIS Lielais zaglis Tutanhs Drāma piecos cēlienos no senēģiptiešu dzīves Nepublicēti fragmenti FRAGMENTS  LUGAS PIRMAJAM CĒLIENAM 20.11.22. Man šodien tomēr jāsvin prieka svētki, Ka beigta mana lielā mantu nama celtne. Es reizu reizēm atliku, nu nevar vairs. Mans nedraugs kanclers mana manu viltu. Kā dzīvot gribu, ķēniņš liek man mirt. - Nu, protams, viens tu zini noslēpumu, Un ķēniņš grib, lai nezina neviens. Tu cēli mantu namu - slēptuvi. Lai nespētu nekad neviens to apzagt, Lai noslēpums ir drošs, tad jāmirst tev. - Es manīju, ka ķēniņam tāds nodotns, Un tādēļ ietaisīju slepeneju, Lai atriebtu un taisni tādēļ zagtu. Nu, kad man jāmirst, teikšu noslēpumu Jums, maniem dēliem, ejat mani atriebt. Kad šodien atsūtīs man ķēniņš balvu Un ēdienu no viņa galda, tā būs ģifts. Nāks arī ķēniņš pats un kanclers līdz Un ļoti slavēs mani, teiks, liks celt Man piramīdi, zināt, tad man gals. (22789/77) FRAGMENTS  PĀRĒJIEM LUGAS CĒLIENIEM 26.7.24. PRINCESE To lielo nelieti, to miroņzagli, Kas nekaunas nekādu kauna darbu, Kas atrauj cilvēkam visdārgāko, T'o es gan dabūšu, man neizbēgs! Kad tam nekas nau liegts, man arī ne. Tēvs, tā es darīšu: tu pasludini, Ka katris aicināts uz svētkiem nākt Un katru vāravmeita laipni pieņems. Tik noteikums: tas mīlai izredzēts, Kas būs visgudrākais un grēcīgākais: No visiem darbiem - tāds ir zagļa darbs. Tā zaglis nodosies. VĀRAUS Bet viņš vai nāks? PRINCESE Viņš diezgan drošs, un saldā alga vils. VĀRAUS Bet kad viņš noķerts būs un prasīs algu? PRINCESE Tad viņu vils. VĀRAUS Nu esmu mierā. PRINCESE Jūs apsargājat mantnīcu no āra, Bet iekšā liekat sargus! VĀRAUS Paši zags. PRINCESE Likt nāves sodu! VĀRAUS Kurš tad drīstēs iet? PRINCESE Tad pati iešu es. VARAUS Vai dien', tu ne. Tu zini, cik viņš aši nogriež galvas, Tik vieglis grieziens, ņem jel sargus līdz. PRINCESE Tad paliks nenoķerts un nesodīts. VĀRAUS Nē, nē, kad rūp ij tev to rokā dabūt, Tad darīsim mēs tā: es likšu ziņot, Tik jāteic, jāizstāsta divi savi darbi, Un, kurš vislabāk izstāstīs, to grāb, Tas būs, bez šaubām, zaglis. PRINCESE Vai viņš teiks? (22789/103) 4.8.24. Ak mīļā, labā, skaistā, debešķīgā! Jel atmosties un teic mums labu vārdu. Mēs vienās bailēs stāvam še pie tevis, Kas tu tā apklusi un novērties, Ko ne pus acis neuzmet uz mums? PRINCESE Nost, uzmācīgās! - Paldies ij par to! - Tu atkal runā, runā! - Saldā balss! - Tu daiļā rociņa, nu, sit jel mani! - Tā, tā, plēs matus! - Plēs ij man, ij man! - Nu atkal uzlec mūsu saulīte! PRINCESE Es visas likšu durstīt adatām, Jums saules versmē likšu kailām stāvēt! Ko miera nedodat! - Jā, sodi, sodi! Tik runā atkal rubīnlūpiņām, Tik rādi atkal pērļu zobiņus! PRINCESE Ak vai, tāds kauns, tāds kauns. - Kāds tur nu kauns? Lai kaunas labāk viņš, bij bail no tevis. Kā mēness tu, un viņš kā lampas guntiņš. Vai skaists viņš? PRINCESE Mirkli redzēju: bij cēls. Un tādu nekrietnību! Tā viņš krāpj! - Ko? Kā viņš izbēga? PRINCESE Kā izbēga? Kā pēdēj's zaglis, kad tā roku tver, Viņš atstāj miroņroku un ne savu! - Tāds mironzaimotājs, zems ļaundaris! - Kas tādam prātā, ak - dot cita roku! PRINCESE Tik stiprās rokas, bet tik maiga āda, Kad acis turēj' man. Ak, viņa skūpsts! Tā skūpstīj' tik mans mīļais, nē, vēl saldāk. Tas nelietis, es likšu sist to krustā! Ar karstiem laužņiem kniebt, ar dzelkšņiem durt. - Bet tad jau nenāks viņš? PRINCESE Tā spidēj' acis, Tik mīļi un tik gaiši! Sods un nāve! Tad pēc var apžēlot. - Bet kad viņš nenāk? PRINCESE Viņš solīj' otru skūpstu. - Viņam skūpsts Var maksāt galvu! PRINCESE Tas vēl nau par daudz! - Viņš tevī iemīlēties, viņš jau nāks. - Tik gudra otra nau. - Tik bezkaunīga! PRINCESE Viņš nokauj manu mīļo, mani viļ. Es atriebšos - vest viņu šurp - lai paliek. Prom, prom! - Nāk vāraus! VĀRAUS Mīļo bērniņ, bērniņ. - Kungs negrib runāt! - Tāda nekaunība! Pagalam apzog: znotu apkauno Un noķert neļaujas, tāds Zeta kalps. KANCLERS Man atkal zagta nauda. VĀRAUS Ak, ko tu, Man šorīt atkal dārgās mantas zagtas, Pus manas mantas pieder lielam zaglim. Es izpostīts uz mūžiem, nabags vāraus. Es biju bagātāks pa visām zemēm, Nu šis man atņem! PRINCESE Ak, jums nieku žēl. Viņš mani izsmej. VĀRAUS Ir gan gudris, veiklis. PRINCESE Ko gudris?! Tādai gudrībai tik nāvi! KANCLERS Kungs, sludināsim zaglim nāves sodu. VĀRAUS Kas uzrādīs, tam dosim princesi. KANCLERS Kam tūdaļ princesi - ar naudu pietiks. VĀRAUS Jā, nauda! tā jau apzagta, vēl dosim? Nē, dosim princesi. KANCLERS Un es? VĀRAUS Ej prom. Te naudu sargāt prot, ne savu bārdu. Ej tautai sludināt, ko nupat teicu. Kad būtu znots tik gudris kā šis zaglis, Tas arī atnestu man naudu atkal. PRINCESE Bet sods visbargākais lai zaglim top, Lai priestri izdomā vai meklē rakstos. Es citu precēšu, lai tad viņš jūt! * KANCLERS Kungs, pieteicies kāds vergs, viņš sakās zināt Par lielo zagli ziņas. VĀRAUS Ved to šurp! - KANCLERS Nupat es pasludinu, te jau klāt. Ir manam rakstam spēks. VĀRAUS Vai nesazinies Tu pats ar zagli? KANCLERS Atkal aizdomas. - Še ir tas vergs. VĀRAUS Kur ir tas zaglis, teic! [TUTANHS] Kungs, es to varu teikt tik princesei. KANCLERS Nē, saki vāraum - PRINCESE Nē, saki man! VĀRAUS Lai saka kam, kad tikai rokā nauda. PRINCESE Tad ejat visi prom. KANCLERS Vai nau tas zemnieks? PRINCESE Nu teic. TUTANHS Es varu teikt tik vienai tev. PRINCESE Tad ej. Nu, saki! 5.8.24. [TUTANHS] Augstā princese! Es nāku lūgties tavas žēlastības, Es nāku tavā priekšā ceļos mesties, Es atzīstos, ka uzveikusi tu. PRINCESE Kas esi tu? TUTANHS Vai manis nepazīsti? PRINCESE Kā pazīstama liekas tava balss, Bet svešs tavs veids. TUTANHS Man tūkstoškārtīgs veids, Bet visi tūkstoš veidi vērsti bij pret vienu. PRINCESE Ko gribi? TUTANHS Uzklausies līdz galam. PRINCESE Runā! TUTANHS Vai, kundze, atrieta var par pārestību? PRINCESE Jā, atriebt, atriebt, ko man nodarīja! Ko notaupīja man, kā apsmēja! TUTANHS Kad nokauj to, ko mīl? PRINCESE Jā, atriebt! TUTANHS Tēvu. PRINCESE Ij to. TUTANHS Kad apsmej: vainīgs pats. PRINCESE Ij tā. TUTANHS Man tēvu ņēma, apsmēja mūs visus, Pret augsto varu mēmiem vajdzēj' būt. Kam taisnību bij sargāt, pats to lauza. Tad zvērēju pie tēva aukstām miesām Ar viltu deldēt ienaidnieka dzimtu Kā tēvu, tā ij bērnu. PRINCESE Deldēt, deldēt! TUTANHS Tad gāju viņu deldēt, pirms tā mantu. Pus mantas atņēmu, bet pazaudēju Pus savas dzīves, tad es nolēmu Tā bērnu ņemt. Vai var? [PRINCESE] Var, var, Bet, kā to tvert, tas neģēlis tik viltīgs. [TUTANHS] Bet vai var atstāt atriebi? [PRINCESE] Nē, nē! [TUTANHS] Kad pēkšņi dieve Hatora grābj sirdi Un apgriež apkārt sirdi, iekšām šņirkstot, Ka labais top tev kreiss un kreisais labs, Ka pēkšņi visa mana dzīve dziest, Ka nezini vairs tēvu, māti, brāli, Tik vienu nežēlīgu dievi vien, Kas tavu žults un aknu atriebi Ar vienu smaidu vērš par... (22789/107 - 109) ATSEVIŠĶU PANTU UN RINDU UZMETUMI 20.11.22. KANCLERS Nu labi, ka nekas nau ņemts. Tā varēja viņš visu paņemt, Pie sevis pārcelt mantu namu. - - - Nekas, nekas, vismaz nau mans, Pret vārau vēl cieņu ,jūt. Šais laikos paldies ij par to. - - - Vai nāk pa zemes apakšu? Bet būtu zīmes še vai tur. (22789/77) 29.5.24. Tavas gaišās, skaidrās acis Laistās prieka vieglās šalkās Zilās, baltās ezerkrāsās. (22789/90) 12.6.24. Lai laimē dzīvo tavas būtnes dvēsle Un lai tu vadi milijonus gadus, Tu, kas tu mīli tēvu zemes vēsmas (Vakarzemi Tēbas), Ar vaigu sēdi tu pret vēso vēju, Un tavas acis skata svētlaimību. - - - Lai tavu māju dzīvi sargā Bess Un lauvu dieves naidniekiem ņirdz zobus. - - - Lai gūstīts ienaidnieks ar savu galvu Kā zelta griezums pušķo tavu zizli, Kas dārgām mizām, zelta stīgām aptīts, Kas notaļ klāts ar kukaiņspīdu spārniem. - - - Tik tievas audumskaras, lai tās tiktu Ar smaršu eļļu mērcētas kā sveces, Kā saules dievam izbirušas dzirkstis, Kas naktī turētu vēl saules miņu, Lai tavās acīs atspīdētu saule Un viņas pret' man spīdētu kā mēness. (22789/90) 9.7.24. Tev acis spīd kā Bastetkaķei naktī. - - - Jo saules dievs ir ļaudis radījis No savu acu spožām asarām. No asarām mēs nākam, visu mūžu Mēs vadām asarās. Kad raud pats dievs, Kā mēs lai neraudam? - - - Kā liela lotuspuķe uzzied saule Uz jūras viļņiem, Mehvertgovij bērns s Tu, rīta vanags, skaisti atmosties, Kad zeme guļ vēl mākoņos. - - - Šī visa zeme viena jūra top, Nevienam tīrumam nau ejamvietas. Tu taisnis tiesnesis, kas neņem balvas, Kas paceļ mazo, sargā nabago, Kas nesniedz roku zemes vareniem. - - - Tu cēlais, kura gaita nezināma, Cik noslēpts ir tavs stāvs. - - - Tev noejot, top aklas abas zemes. - - - Tu atstaro ar abām dieva acīm. - - - Tu vanags, skrej caur abām debesīm. 10.7.24. Caur taviem stariem ļaudis redzēt spēj. Tev nāsīs dvaša iet no dzīvo dvēsles. Kam nāsis cieti aizbāztas ar zemi, Kam rīkle šaura, sažņaugta no smiltīm, Tam liec tu atkal elpu atgūt. - - - Mēs visi iznākam no viņa acīm. - - - Bez viņa ziņas nerodas nevienas dzīves. - - - Tu kungs pār zemi, pavēlnieks pār smiltīm. - - - Tu ugunīgais jauneklis ar spozmu. - - - Tu daudzinātais daiļa stāva bērns. Tev abas Nila meitas vēsta. - - - Lai sadedz viņu čūskas vērsmes dvaša, Kas dzīvo tavu vārtu augstumos. Tavs kuģis brauc pa liesmu ezeru. - - - Tu roku apakšzemes kungiem sniedz. Kas nāvē guļ, tie slavē tavu daili, Kad tava gaisma viņiem nostaro. - - - Tie uztic tev, kas viņu sirdīs mīt, Lai tu tiem sevi skatīt ļauj vēl reizi. * Kad tu man garām ej, klāj mani tumsa, Kā savā zārkā guļu. - - - Tu noliec taisnību un neļauj grēkam Nākt priekšā. - - - Kas vajā mani, stiprāks ir par mani. - - - Tas vecais tārps pie tavas galvas nenāk Un aiziet garām tavu kāju pēdām. - - - Līdz četriem debess balstiem. No viņa miesas sviedriem iztek Nils. - - - Uz zemes muguras ceļ namus, tempļus Un piramīdas, vaļņus, druvas taisa. Daudz vairāk, nekā grāmatās spēj rakstīt. Bet tu jau nesūdzies: man smagums spiež. - - - Tev plūdi savas niedras nes. - - - Tu «lūkošanas lielais», guļ tavs gars. Kā mūžība no abām mūžībām. - - - Kad kalpam grēkot tīk, tad kungam piedot. - - - Kungs nepavada dusmās pilnu dienu, Bet dusmo vienā mirklī, otrā žēlo. - - - Kas nelaime, tā vēršas žēlastībā, Un Amons apgriežas uz sava vēja. - - - Tu klausi lūgumu, tu nāc, kad sauc, Tu vājam elpu dod. Es sēdu akmenī kā dzemdētāja. Tu dienā liec man redzēt tumsību (nelaimi). 11.7.24. Cik saldi vīnu dzert, tik saldi šķiet Man tavu balsi dzirdēt. - - - Sauc manim dūjas balss: jau aust, jau aust. Ko mani vilini? Kur ir mans mīļais? Še esmu, tavā istabā, mans mīļais. (22789/131 - 135) l3.3.24. Es izstieptus tos lieku tev zem kājām - Ka Sešetzvaigzne sprauslā uguni Un rasu dāvā. Tu atriebējs, kas spīd uz muguras Tiem uzvarētiem. Tu iznīcini pasauls galus Tu vērsis, krokodils, tu lauva, vilks. Tu ļaunos grūd kā saule mākoņos. (22789/84) 14.7.24. Tu mute, kas dod ~nieru visai zemei. - - - Tas zelts pret sudrabu, tik skaistāks vien, Bet sudrabs dārgāks. - - - Tu priekšnieks visiem ragiem, nagiem, spalvām, Tu uzraugs abiem putnu ezeriem. - - - Tu, kuram nākot galma rindas veras. - - - Tu vīrs, kas ļaužu priekšā taisni stāv. - - - Tev amats dots: tu dienasvidus stabs. (22389/93) 9.7.24. Tad pa visu zemi atskan gaviles, Paviāni brēc, un putni dzied, Kustoņi lec kājās, zivis mirgo, Jūras smejas, debess zitums spīd, Cilvēki ceļ rokas uzelpojot, Dievi slavē skaisto, mīļo bērnu, Savā laivā saule lēļo prieka pilna, Līksmojas par to, ko radījusi. - - - Saule plaši spārnus izpletusi, Asām, raibām, durstītājām spalvām. - - - Dieva kvēļu acs dedz ienaidnieku, Dieva galvas čūska dzels, kas naidnieks. - - - Dieva abas acis, abas čūskas. - - - Karaliskais zvaigznājs Orions. - - - Saulei Hators atver vakarvārtus, Vakarkalna sienai klāt stāv dieve, Vakarkalna dieve. - - - Čūska uguni spļauj pret naidnieku. - - - Naita, māte, kura dzemdēj' sauli, Kura dzemdēja, pirms dzima pati. (22789/88 - 89) 19.7.24. Saule dzimst ik dien' no debess govs, Pāriet debesis un rietā mirst, Aizbraukdama zelta laivā lejā. Ritā saule dzimst kā vabulīte, Pusdienā tā spīd ar vanagacīm, Kaudamās pret čūsku Apopi, Ievainota cīņā, asiņota Vakarā kā Atums viņa mirst. Vakarlaivā kāpj kā mūžu valdnieks, Brauc caur nāves valsti Oziriss. Savās alās miroņi to līksmi sveic, Veras viņu acis, sirdis gailē, Rokas izstiepj, slavē to, tam visu sūdz. Viņš tos klausa, kuri zārkā guļ, Veldzē viņus, dvašu viņu nāsīs dod. Viņi velk tā laivu nāves Nilā Līdz pat kalnam Beh, tur izkāpj Re, Sēstas dienas laivā debess tālē braukt. (22789/87) 19.7.24. Mēness - debesu staigātājs, Kā saimnieks ik nakti pārstaigā, Kā ilgu dzīts dzejnieks. - Pa debess jūru brauc laivās zvaigznes. - Saule labā acs un mēness kreisā. 10.8.24. ...Jo dzīve ir tik miegs, bet nāves brīdī Mēs tikai mostamies uz īsto dzīvi, Kas sākas Ozirisa valstībā. Tev savā sirdī nebūs sagrauzties, Jo viens no 42 grēkiem Ir nožēlums. (22389/87)

RAINIS Lielais zaglis Tutanhs Drāma piecos cēlienos no senēģiptiešu dzīves Radāmās domas RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI 17.4.24. Izcelt Tutanhu pret amerik[āņiem?], Snofru. Zagļi bieži varoņi angļu romānos. Gudris un stiprs, tas ir jārāda. Pret sievietēm augstsirdīgs. Sieviete droša un veikta, sportangliete. Sentimentāls, jo atriebj tēvu. Kriminālraksturs. Iespēju daudz greznām dekorācijām. (22789/116) 14.5.24. Lai dzīvo tava būtne un !ai tu vadi miljons gadu, tu, kas mīli Tēbas. Tu, kas sēdi ar vaigu pret vēso vēju Un kura acis skata svētlaimību. Māju dzīves sargdievības: Bess un lauvu dieve. Karaļčūskas - balta Augšēģipte, sarkanā Lejēģipte: Grezni zižļi ar gūstītiem ienaidniekiem, ar koka mizām aptīti, musturi no spīdošiem kukaiņspārniem. * Sveces no satīta audekla eļļā. (22789/91) 12.6.24. Daudz lirikas. Stalažu ašu, īsu, gatavu, tad lirisku izbūvi, kā nama izgrezno. (22789/117) 1.3.24. Medus āboliņa vainagu uzkar, ejot pie mīļākās. Tutanhs zin, ka būs, paņem līdz. Tutanhs ir nabagu reliģija par dievu žēlsirdību. cf. 53. Rel. d. a. Āg. (22389/92) 9.3.24. Visslinkākais lai top ķēniņš, tam jābūt slinkam. cf. L. Puškaiša V 289. lp. (22389/92) 13.3.24. I Piramīdu teksti: sakāmvārdi. II Miroņu grāmata. III Grāmata par mutes atdarīšanu. " par to, kas ir zemzemē. " par vārtiem. " par diviem ceļiem (uz skaidro Nila zemi). Cilvēku deviņas ciltis. Abas zemes savienoja, liliju un lapseni sasaistīja. (22389/84) 15.3.24. Satīru uz ķēniņiem. Saprotamu arī vienkāršiem ļaudīm! (22389/118) 5.8.24. Minēt ēģipt. raksturojumu par skolotājiem, arī citus amatus. Ēģipt. teicieni, sakāmvārdi. (22389/106) RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM Pirmais cēliens. Rampsinīts. Nē I cēl., jo līdzīgs «Zelta zirgam». Namdara namā. I cēl. Šodien spāres svētki. Atlikti spāres svētki. daudzreiz, lai ilgāk dzīvotu, nu vairs nevar. Zin; ko karals grib, tādēļ ietaisa vēl zagļu robu. Nu jāiet mirt. Varbūt vēl varēs? Namdarim būs jāmirst, lai neizpustu mantas pagraba noslēpumu. Tas jau ir agrāk bijis. Karals žēlojās, bet tad apmierinājās, ka nekā vairs nebūvēs; piramīdi būvēs cits. Tas nozīmē, viņš var bez manis iztikt; liks mani nokaut, Kad mani godinās un sniegs atsevišķu galdu un no karaļa bļodām, tad būs ģifts. Prasīju taisni, noteica. Atnes, kad nespēj nākt slimības dēļ. Sūtņi vēsta taisni tā par godināšanu. - Are, - atvadās kā uz nāvi. - Neraudat, nebūs jau tik ļauni. Ģifts - kā karali var tā apvainot! - Māte ar dēliem paliek vaimanājot. Kā atriebties? Ienāk tēvs. Es cerēju, bet redzu, ka grib gan nokaut, teikšu tad vēlreiz. Pasaka noslēpumu. - Es vēl gribu viņu baidīt. Dēlu runas par atriebi. Sūtnis. Atpakaļ ar tēva līķi: pats izkrita no nestavām un nositās. Vēl teica, ka būtu karali brīdinājis. Redzat, ka karals nau vainīgs. Dēli: karals viltīgs, ar viltu jāatmaksā. Jāiet zagt. (22389/130) Otrais cēliens 26.3.24. Sargi top sodīti, ka nenosargājuši. (22789/122) II 1) Mantu namā. Karals, kanclers. Ir zagts jau otreiz. Princese meklē savas rotas lietas. Kanclers likt slastus, pavairot sargus, Karals nožēlo namdari, ka tas traģiski miris pašā slavas priekšvakarā. Žēl, ka nau, kas pārlabo kambari, (Žēl, ka nepateica noslēpumu. Bailes par brīdinājumu.) - Gribēja namdaris tik ar viltu ilgāk dzīvot. - 2) Abi brāļi. Vecākais tiek slastā. Gara scēna. Abi mīlas; abi grib atriebties. Varonība un dzīves mīlestība. (Varbūt atklāj mīlestību uz princesi?) Iekliedzas jaunākais. Nāk sargi, aizbēg. Galvas griešana. 3) Sargi. Karals ar kancleri,. (Princese pazīst miesas.) Izkārs līķi, kurš raudās, būs vainīgs. Ar viņu asarām (un mīlestību var visātrāk) ķert zagli. (22789/81) Trešais cēliens Pie pils sienas III Kā var ļaut līķi kārt - ko karat? 1) Māte iet garām, raud, pierunā ar dieva vārdiem, nāk no otras puses, 2) draugs lūko pierunāt sargus, atpirkt, atņem naudu, draud nodot, paņem visu naudu, 3) vīna tirgotājs iet garām. Ķeram; noķēru. Ko tu iedevi? Maiss caurs? Kliedz: palīdzat! ķerat! Tas aizbēg. Sargi pienāk. Sāk dzert, aizmirst māti. (Vai kontrabandas vīns?) 4) Piedzirda, noņem līķi, nodzen pus bārdas (teic māte). 5) Sargu piedzērušas runas. Dekorācija, zvaigznes. 6) Karals ar kancleri. Lai iet sargāt princese?? (Princese nāk skatīties. Tam nikni atriebties, kas nonāvējis viņas mīļāko. Vai nozagta viņas mīlamā rotas lieta.) 21.7.24. Nokrauj vīnu. Lūdz mati neiet. Māte lūdzas tik vienu aci pamest. Tu zvērs, kā vari ,jokoties par svētāko? Kiz, kiz, kiz, mēda. (22789/111) [26.7.24.] III Vēl nau sargāts iekšpusē, princese sēdēs iekšā. - - - Zaglis nāks, jo pate labākā rota palikusi vēl jeb vai ir atkal bijusi zādzība. (22789/122) III Namdara mājā Māte un jaun. dēls. Skats ar galvu, brālis, tad māte. Dēls nau viss. - Lai zūd visa atriebe, kad dēls nau viss. - Es tev, karal, to atriebšu. Visu zemi izlaupīji. Man tēvu un nu brāli atņēmi. Manu māti gribi atņemt. Es tev izpostīšu visu ģimeni, tev meitu atņemšu. Pirms brāli pestīt: Iešu ar draugiem nakti. - Nē, man jāredz dēls. - Neej dienu. - Jāiet. - Daudzus nevar piedzirdīt. - Ņemšu daudz biedru, ar varu aizvedīšu abus. III 1) Māte iet garām raudot. - Raud par vīru. 2) Pie līķa sargi. Brālis piedzirda un apsmej sargus. 3) Karals un kanclers. (22789/112) III Vāravs žēlojas par zagtām mantām. Tik skaisti trauciņi. Kausiņi, eļļas zelta podiņi. Saredz, ka Tut - Anhs pārvar sevi atriebi. Vai iet vai ne? Princeses bēdas, kauns, dusmas, trakošana. Vāravs un kanclers. Ko tu dari? - Princese un meita. - Vergs ar princesi. Princese grib viņu uzveikt, tad atteiksies no atriebes. (22789/102) Ceturtais cēliens 15.3.24. IV Vāravs pamāca meitu, kā jādara: kad zaglis stāstīs savu stāstu, tad to ķert, bet, kad cits stāsta, tad nedot sevi, jo stāsts nau īsts: Tā tu tiksi sveika cauri. Kas tad man no tā? - - - Kanclers negrib tādus svētkus. Te spriež uzvaras cerībās. (22789/119) IV 26.7.24. Ar kalpu runa: domāju, ka tas būs zaglis, kas piedzirdīja sargus. Kāds bij? (22789/121) IV Mantu kambarī? Vai princeses istabā? To pieņems, kas atklās zagli. Redz un abi iemīlas, bet abi grib atriebties, abiem ir misija. Noņem princeses svārkus par pierādījumu, bet redz, cik skaista, un atkāpjas. Viņa redz, ka ir brālis, tikpat skaists, viss tas pats, tomēr ķer. Dabū nocirsto roku. Kanclers. Karals. Trūkst princes svārku. Gods laupīts. (22789/123) Piektais cēliens 1.8.24. V Uzvara zudusi. Tā pati situācija, tikai nu nolaidušies. - - - Māte arī nāk denuncēt. - - - Vai papriekšu. pakārt, tad precināt? - Ko man mironis vīrs vai pusmironis. - Tad papriekšu precēt un tad kārt. - Jūs iedrīstaties vārava znotu kārt? Ne domas! (22789/104) 3.8.24. Vāravam dusmas aug; nozog, apkauno kancleri - znotu, apkauno meitu, nozog pils mantas. Kā dabūt atpakaļ? Ņemt par znotu: To ieteic zaglis. (22789/105) [15.7.24.] V pēc romant. gala vēl pasakas gals, ko ļaudis izprot: uzvaru? (22789/109) V Galmā. Pats brālis (atnes svārkus) nododas, jo iemīlējies, nespēj atriebties, tādēļ mirs pats. Viņa precēs varoni. (22789/109)

RAINIS KASTAŅOLA PA ATMIŅU PĒDĀM OTRĀ DZIMTENĒ Šī grāmata pieder ASPAZIJAI kā maza piemiņa par kopā pavadīto dzīvi Tālā zeme, mīļā tauta, Devi otru dzimtu zemi Manim, tevī nedzimušam. Mani mana dzimta zeme Prom no sevis izraidīja, - Tu man devi patvērumu. Tu man vairāk laba devi: Mācīji ar jaunu mīlu Mīlēt pirmo dzimtu zemi. Vai vēl vairāk laba dosi? Mīlēt trešu dzimtu zemi: Jaunu dzīvi - atdzimteni. LA BELLA CASTAGNOLA M o t o:   La malinconia di cose passate. LA BELLA CASTAGNOLA! Par Tičīnas kantona Tempes ieleju tevi sauc nelaimīgā Cattaneo atraitne; viņai tu izlikies līdzīga Grieķijas skaistākai ielejai, kuru apdziedāja visi grieķu dzejnieki. Atkal tevi redzēt, skaistā Kastaņola! Pēc gariem gadiem skatīties tavās zilās debesīs, tavos zaļos ezeros un tumšās cipresēs; dzīvot saulē un aizmirst, ka ir zemes un dzīve bez saules! Pa atmiņu pēdām staigāt - Viss, kas ēnojās tikai garā, piepeši stāsies acu priekšā savā vizošā, tveramā būtībā un smiesies! «Kā tas būs? Vai tas būs? Kad tas būs?» jautā grūtsirdība, malinconia di cose passate, pagājušu lietu grūtsirdība. Sen jau sapņi ap to vijās, kā bērni plastiskās kustībās, - mākslotas kustības, māksloti sapņi. Nu redzēt   š ī m   acīm, tad   v i ņ ā m    acīm; pieminēt, atminēt, atcerēties, cerēties! Nu dalīties jel maz savām atmiņām ar tiem, kas mīl sapņot un mīl sapņotājus! Nu atmiņās dzīvot, kad atmiņas pašas var tieši tvert - cik reiz sākts atmiņas tvert vārdos un tēlos, bet vārdi bez skaņas, un tēli bez spārniem; kaut redzētu šīm acīm atkal, un vai tad nu spārni neaugtu tēlam un kaut kas kaut kur ieskanētu? * ILGAS, SAPŅI UN PROZA Tik tāli bij ilgas un sapņi, bet nu - proza, neapšaubāma, bet labdarīga, jo tā izveda, kā sapņi ilgojās. Kā tas gadījās? Gluži vienkārši, bet gluži necerēti un nedomāti - un piepeši. To es jau dažkārt piedzīvojis savā mūžā: tā man netīšām gadījās uzrakstīt «Zelta zirgu», tā neviļus iespraucās darbu starpā «Zelta sietiņš», - es pat nezinu, vai tik nepareizi būtu teikt, ka visi darbi man gadījušies nejauši ceļā kā veci, aizmirsti paziņas? Un kā tas notika ar Kastaņolu un grāmatu par atmiņu pēdām? Lūk tā! G a s t e i n' a s   v i e t ā   -   C a s t a g n o l a,   v e s e l ī b a s   v i e t ā   -   g r ā m a t a. Jāsteidzas no jūrmalas uz Rīgu. Edinburgas stacija, pilna steigas un gaidas. - Ā! Prande! Kur jūs pazudāt no Parīzes? Bija taču norunāts tikties Lugānā un kopīgi apmeklēt Kastaņolu! - Nesadzinu jūsu adreses. Un jūs nevarēju sadabūt. - Bet labi būtu bijis. - Plāns bij labs: pastāstīt par Kastaņolu un viņas laikiem - un jums to parādīt zīmējumos. - Plāns bij labs; labs paliek aizvien labs. - Ko nu vairs! - Dzirdu, jūs braucat uz Austriju veseļoties. Veseļoties, atpūsties. - Un jūs? - Esmu brīvs. - Kur paliksat? - Nezinu. - Bet plāns bij labs. - Plāns ir labs. Nu, izvedīsim to kādreiz. - Kaut tūdaļ, šo pat dienu. - Šo pat dienu? Labs ir. Braucat man līdzi uz ārzemēm. - Nau naudas. - Kad tik mēs esam, nauda būs. - Es bez vietas, nau kur ņemt. - Ir kur ņemt. Vai tad mūsu grāmata nau naudas vērtībā? - Ir! Bet grāmata vēl nau rakstīta, un bez naudas pie tās nevar tikt. Burvja riņķis. - Ir! Bet kas ir burvis? Mēs. - Nau ceļa naudas. - Ir. Avanss uz neesošo. - Kas to dos? - Labs veikalnieks. Vilciens, iekāpt! Par pusstundu esam Rīgā: norunājam ar A. Gulbi izdot grāmatu par Kastaņolu, Prande dos zīmējumus un ilustrēs, es rakstīšu. Drošības pēc paņemam no laipnā izdevēja un labā veikalnieka tūliņ ceļa naudu un avansu. Tad steidzamies nokārtot pasu lietas un nākošu rītu - tas ir svētdienas rīts - dodamies jau ceļā uz - ne vairs Austriju - bet - Kastaņolu. Bet kur paliek Austrija? Kur Gastein'a ar radioaktīviem avotiem? Kur veselība? - Latviešiem ir veci vārdi: veselība nau zaķis. Un atpūta? Atpūta ir darba pārmaiņa, - še būs man darbu pārmaiņa. Ir vēl cita atbilde: atpūtu ceru tikai Kastaņolas «cimiter'ā». Bet Prande? - Ak, tas jau pēc darba izsalcis kā vilks, - viņš pats tā saka. Tātad uz Kastaņolu! Un beigās vēl viena atzīšanās: ja es nebūtu tagad šo gadījumu satvēris, kā romieši tvēra savu Fortūnu, gadījiena dievi, aiz matu kušķa, - tad es gan nekad nebūtu uzrakstījis savas atmiņas par Kastaņolu un nebūtu tā sācis - kaut no vidus - rakstīt savu biogrāfiju, kura sen jau gaida mani kā biedinošs pienākums. Jā, biedinošs pienākums, jo man gribētos daudz labāk rakstīt darbus pašus, ne biogrāfiju, t. i., satura rādītāju par darbiem. Tātad uz Kastaņolu! * IEPRIEKŠĒJA EKSKURSIJA PIRMS CEĻOJUMA Maza ortogrāfiska ekskursija. Jārunā un jāraksta latviski Kastaņola, ne Kastanjola, ne Kastanola un nepavisam ne Kaštaniola. Itāļu ortogrāfija samērā vienkārša un pārredzama: g ir še mīkstinājuma zīme, tātad gl=ļ, gn=ņ. Cietie vokāļi ir a, o, u, viņu priekšā c un g jālasa kā k un g. Mīkstie vokāļi - e un i - viņu priekšā c un g jālasa kā č un dž. Castagnola=Kastaņola, Ceresio=Čerezio. Kad jālieto ki, ke un gi, ge, tad liek h aiz c un g - Chiasso=Kiasso, ghirlanda=girlanda. Tas pats ir ar sc - mūsu š, piem., scuola=skuola, sciopero=šopero. Ar to laikam pietiks mūsu mērķim; kas gribēs vairāk zināt, gan jau dabūs kādu itāļu gramatiku; tādēļ vien nevajadzēs braukt uz Kastaņolu. Bet, ja viņš tomēr brauc ij tādēļ vien, jo labāk, viņš iegūs daudz ko citu arī, un to es viņam novēlēšu no sirds. * AGRS SVEICIENS Jau šo agro pavasari biju saņēmis skaistu dzejisku sveicienu no Kastaņolas: «Balts zieds Aspazijai, zils man un trešais, «bālākais» - dziesmiņa, kas noplūkta kalnā.» - Te tā būs! Miniet, no kā? Dzejnieks ir plaši pazīstams, viņa stils zināms. Caur baltu ziedu zariem Es redzu dziļdziļi lejā Zaļdzidru ezeru plūstam Pret sauli. * Caur sarkanu ziedu zariem Es redzu tāltāli augšā Sniegbaltus kalnus mirdzam Pret sauli. * Caur zilu ziedu zariem Pa līkumotu taku Kāpj kalnā augšup pie manim Bella signora . . . Castagnola! * Un nupat, dažas dienas pirms mana atvaļinājuma un mūsu brauciena, saņēmām mēs ar Aspaziju mīļus, daudzus sveicienus no mūsu censoņiem skolotājiem, kuri bija aizbraukuši uz Lugānai tuvējo Lokarnu, uz lielajām visas Eiropas skolotāju dienām augusta sākumā. Tur bija ij Rīgas «pilsētas skolu ministrs» Aberberģis, ij Dzeivers, Fridrihsons, nenogurstošais mudinātājs Greste, Blumentāls, Pērle, Gulbis, Sleinis, E. Āboliņš u. c. Braucot caur Lugānu, viņi bij atcerējušies «mūsu bēgļu gaitas un mums visiem mīļo Aspaziju». Karte ar Lugānas skatu bija adresēta, bez jelkādiem liekiem plašumiem vietas apzīmēšanā, vienīgi ar Latviju un manu vārdu - pat Rīga nebija minēta - un karte bij atnākusi! Tas taču nozīmē, ka Eiropā sāk pazīt Latviju! Līdz šim gan bieži vajadzēja minēt vairāk populāro Rīgu, lai dotu kādu sajēgu par to, kur atrodas Latvija. Laiki mainījušies uz labu. Tikai mani kastaņalieši, kā nupat vēl dabūju pārliecināties, paliek tanī ērtā pārliecībā, ka Lettonia atrodas tur kaut kur aiz Turcijas. Ar veciem draugiem jau nau ko strīdēties. Bet man viņi gan bieži piekodinājuši, lai es savās mājās pastāstot par Kastaņolu un lai mūsējie braucot pie viņiem ciemā - protams, uz sezonas laiku, kurš ir kastaņoliešu lielais peļņas laiks, kā mūsu jūrmalniekiem vasara. * IZLŪKU BRAUCIENS UZ JAUNU DZĪVI. VIS MAJOR UN FORTŪNA Taisījos es gan bieži rakstīt par Kastaņolu, tikai mazāk aiz tā nolūka - sagādāt viņas pilsoņiem peļņu, bet pats patmīlīgi kavēdamies skaistās atmiņās. Bija jau arī viens otrs tautietis tiešām apmeklējis Kastaņolu, varbūt netīšām ierosināts no manis. Biju es pats krājis materiālus rakstam par Kastaņolu un par Aspaziju, un manu tur pavadīto dzīvi. Bet vienmēr bija kas nācis starpā. Pat vēl, kad es pērn, braucot uz Franciju, uz «zilo krastu», apmeklēju Cīrihi un Kastaņolu un sāku rakstīt savas «atmiņas par izlūku braucienu jaunā dzīvē», un, kad es atmiņās tiku jau tāpat līdz Lugānai, - tad vis major - augstāka vara manam tālākam atmiņu ceļojumam stājās ceļā. Jūs redzat, ka man tiešām bija iemesls šoreiz pieķerties laimes gadījumam un lūkot ar Fortūnas palīdzību tikt tālāk. Un tālāk jau es gribēju tikt, pat tālāk par Kastaņolu - uz zilo krastu - un vēl tālāk. Tam vajadzēja būt izlūku braucienam jaunā dzīvē. Mūsu Kastaņolas dzīve, skatīta caur atmiņu plīvuri, bija domāta tikai kā sastāvdaļa šinī braucienā; arī tagad viņa nau izņemama no šī lielā sakara. Daža laba doma, dažs dzejolis, vispārējā sajūta nebūs saprotami bez šī sakara, būs pārprotami, un tas ir vēl ļaunāk nekā nesaprotami. Tātad Kastaņolas atmiņas un brauciens «uz zilo krastu» paliek arī še vienotas. Kastaņolai - la bella signora Castagnola - skaistai Kastaņolas kundzei, kā saka dzejnieks, jādod priekšroka, viņai jāiet pirmai, un sekos «zilā krasta brauciens». Atmiņas par Kastaņolu aizņems lielāko daļu grāmatas, un viņas tiks ietērptas skaistā Prandes ilustrāciju tērpā; - kas nu man pārmestu, ka tik eleganti tērptas kundzes priekšā lieku visam citam atkāpties? Avanti, bella signora Castagnola! * APKVĒPUŠIE VIESI UN SKAISTĀKĀ PASAULES STACIJA - LUGĀNA Pēc piecu dienu gara brauciena, pēc negulētām naktīm, pēc vienas pus dienas apskates pa skaisto Varšavu, pēc vienas pilndienas apskates pa skaisto, imponējošo un mīlīgo Vīni, pēc aša brauciena caur Itāliju, - mēs esam beigās Lugānā. Mēs esam tik noguruši no ceļa, tik biezu kārtu apkvēpuši un nomelnoti (man kā patriotam jāatzīst, ka nomelnot prot Latvijā vēl daudz pamatīgāki un, galvenais, to nomazgāt nau tik viegli); mums acis tā aizlipušas ar kvēpiem, ka mēs, stacijā pienākuši, neko negribam redzēt un vēl mazāk gribam tikt redzēti, un tūdaļ steidzamies pa funikolari, virvju dzelzceļu, lejā Lugānā, viesnīcā, vistuvākā, kāda vien ir, ne vislabākā. Steigdamies un neskatīdamies mēs gan daudz zaudējām, jo esam pienākuši «skaistākajā pasauls stacijā", kā apgalvo šveicieši, un tie tiešām ir skaistumu redzējuši savā zemē, kura tik skaista, ka no visas pasaules brauc viņu skatīties. Mēs iebraucām Lugānas stacijā na Itālijas puses; mēs redzējām pirmos brīnišķos skatus uz Morkoti un uz Brē, tad tikai Lugānu. Bet, kas iebrauc no Šveices puses, tas piedzīvo lielāku pārsteigumu, nolūkojoties Lugānas skaistumā. No Šveices puses dzelzceļš iet tuvu pie pašas Lugānas pa skaistu ieleju, bet Lugānas vēl neredz; tad ceļš iet tunelī, tad aiz tuneļa vēl kalnu spraugā, un tad tik piepeši atveras spožā gaismā visā plašumā daiļā pilsēta un mirdzošais ezers; pārsteidzošo, gandrīz apreibinošo ainu noslēdz tūdaļ no pārējās pasaules augsta zaļa kalnu grēda. Stacija atrodas augstu pār pilsētu - 60 metru -, un skats no šejienes atklāj tik lielisku panorāmu, kādu grūti iedomāties ij sapņos. Skatītājs, atdzēries šī saules uzbūruma, domājas nu jau redzējis pašu skaistāko un lielāko un cerē vairs tikai sīkumos izjust redzēto, nolaižoties pilsētā un pārstaigājot apkārtni. Bet te viņš atkal piedzīvo pārsteigumu, jo apkārtnē tāda dažādība un bagātība skatos, kāda tik mazā zemes stūrītī nekur nau salasīta kopā. Tāpat kā Lugāna prata slēpt savu skaistumu, tā arī apkārtnes katra savu īpatnību uzglabājušas par sevi aiz kalniem, aiz klintīm, aiz mežiem un ezeriem atsevišķā daiļumā. Bagāta ir «Ceresio karaliene» Lugāna, neizrāda uz reizi savas mantas, grib, lai tās apbrīno katru par sevi un iemīļo. Piecus gadus mēs ar Aspaziju bijām jau še dzīvojuši un vēl ik dienas atradām jaunus noslēptus skaistumus, un katrs likās tas skaistākais un mīļākais par visiem. Liela meistara gleznā var lūkoties ilgi un vienmēr, dziļu dzeju var lasīt un pārlasīt, un vienmēr atradīs tanī ko jaunu un neredzētu, un pārsteidzošu un brīnīsies, kā to nau tūdaļ pamanījis. Lielā meistariene daba šo vietu radījusi; un Tičīnas mākslinieciskā fantāzija to izkopusi; ij tie arhitekti, kas staciju cēla šinī vietā pāri pilsētai, bija mākslinieki un dzejnieki dvēselē. * DIVI CEĻINIEKI, BET PIRMS DIVI TRIMDENIEKI Kamēr mēs,   d i v i   c e ļ i n i e k i,   viesnīcā mazgājamies, pārvēršamies atkal par pieklājīgiem pasaules pilsoņiem un atpūšamies, tikmēr jūtas sāk staigāt pa senām atmiņām, kā toreiz, daudz gadus atpakaļ - būs jau divdesmit un vairāk gadu -, šinī pat Lugānas stacijā iebrauca    d i v i   t r i m d e n i e k i,   no lielā 1905. gada, Aspazija un šo atmiņu izvērpējs jūsu, lasītāju, priekšā. Ar šķēršļiem bijām tikuši pāri Krievijas robežām; mīļi draugi - tagad jau var viņus saukt vārdā: Priedīši, Brencis un Anna - mums izpalīdzēja. - Tagad jau var arī teikt, ka Anna bija savā laikā, Jaunās strāvas sākumā, tik pazīstamā un tik iecienītā Nina.   T a g a d   var teikt, drusku vēlu gan nāk šis    t a g a d. Pēc gara braukuma bijām tikuši zemē, kura varēja gribēja mums dot patvērumu pret visvarenā cara   a u g s t o   un - ak, tik -   a u k s t o    roku. Aspazija aprakstījusi šo mūsu pirmo laiku brīvajā zemē, un gribu to pasniegt arī saviem lasītājiem. Bet Aspazija, toreiz rakstot, bija vēl par tuvu tam laikam, un atmiņās daudz skarba un sāpīga, tādēļ lasīsim viņas piezīmes drusku vēlāk, lai pirmais iespaids nebūtu nelaipns. Mēs nodzīvojām trīs mēnešus mūsu trimdenieku pārpildītajā Cīrihē, bijām cerējuši izmantot lielo daudzumu latviešu trimdenieku, kādu 200 cilvēku no visiem pagastiem, 1905. gada vēstures rakstīšanai (par to ir minēts Aspazijas atmiņās un manu kopotu rakstu IX sējumā). Tad gribējām atpūtas un darbu dēļ braukt vēl tālāk uz Itāliju - manu seno ilgu zemi, bet tur toreiz nevarēja gluži droši justies 1905. gada ļaudis; cik atceros, ap to laiku bija tikuši vai nu izdoti, vai izraidīti no Itālijas daži krievu emigranti, to starpā laikam Gocs. Tā mēs braucām vismaz uz Itālijas pusi, uz robežu Lugānu. Tur gribējām padzīvot kādu laiku droši, kā jau Šveicē, un noskatīties, kad un kā varētu tikt pašā Itālijā. Bet, jo ilgāk padzīvojām un noskatījāmies Lugānā, jo neiespējamāki tika mums pašiem atstāt šo skaistumu. Un robežu stacija, uzgaidāmā vieta - Lugāna - tapa mums par paliekamu vietu un par robežu staciju visā mūsu mūžā. Lugāna - Kastaņola saturēja mūs pus mūžu, piecpadsmit gadus. Vēl tagad gars atgriežas vienmēr uz šo vietu, un gars gandrīz ik gadus velk līdzi miesas - ciemā Kastaņolā. Ilgas pēc Itālijas gandrīz tika apmierinātas Kastaņolā. Kad vēlākus gadus bija jau iespējams bez bailēm braukt uz Itāliju, tad apmeklējām arī tikai tuvākās Itālijas pilsētas, sevišķi Milānu. Bet braukt tālāk Itālijā iekšā, braukt uz Romu, palika - bailes, citādas bailes: ka Roma nepaturētu pie sevis uz visiem laikiem, ka neļautu nekad vairs atgriezties atpakaļ dzimtenē, pirmajā, Latvijā. Kad nu Kastaņola un Tičīna, Šveices itāļu kantons, varēja tik spēcīgi pievilkt, ko tad būtu darījusi Roma? Tā mēs, piecpadsmit gadus dzīvodami pie pašas Itālijas robežas, Romu neredzējām. Kam to tiku stāstījis, tas tikai galvu vien nokratīja. Es domāju, ka šinī vietā arī tagad manos lasītājos notiks galvas kratīšana, varbūt tikpat liela kā profesoriem par Jobsa atbildēm, ko apraksta un uzzīmē Vilhelnis Bušs savā jautrajā «Jobsiādē»: - Ob dieser Antwort des Kandidaten Jobses Geschah ein allgemeines Schiiffeln des Kopfes. * ASPAZIJA «STARP DIVĀM DZIMTENĒM» Tagad lai Aspazija runā. Dzimtene - ko šis vārds nozīmē tam, kas no viņas 14 gadu prom bijis! Un ne 14 vien, ar īsu, ļoti īsu starpbrīdi veselus 23 gadus! 23 gadus būt atgrieztam nost no savas dzīvības saknes, būt svešniecībā, trimdniecībā, bez izredzes, bez cerības uz atgriešanos. Veselas paaudzes pa šo laiku noiet no dzīves skatuves un jaunas uznāk viņu vietā, un kaut kur tālā malā emigranta kaps var iegrimt un pazust svešās smiltīs. «Nekad vairs tevis neredzēt, Mans mīļais lauks»... . . . . . . . . . . . . . . Par mūsu pirmo trimdu, kura jau par vēsturi tapusi, še plašāk nerunāšu. Tā sākās jau 1897. g. jaukos vasaras svētkos. - Kad visi gatavojās svinēt šos visjaukākos svētkus, tad «mūsu mīļotam zemes tēvam», nelaiķim caram, labpatikās iesākt notikumu virkni (Aspazija še lieto citu; daudz stiprāku vārdu), kurā plūdušas tik daudz latviešu asinis, tad žandarmērija apcietināja starp citiem arī Raini, īsi paziņodama mājeniekiem, kas «tas vairs nekad neatgriezīšoties». Un, ja arī netika izpildīts pats bargākais spriedums, uz kuru R. sākumā bij apsūdzēts, tad tomēr sekoja gari gadi, gan cietumos, gan trimdā tālos ziemeļos, kas lauza zaļo jaunību, spēku un veselību. Uz kādas amnestijas pamata laiks tika drusku saīsināts, un mēs varējām atgriezties dzimtenē 1903. gadā, tas ir, pēc septiņiem gadiem, ja šo gadu skaitu negribētu apstrīdēt, atvelkot laiku, kas pavadīts cietuma mūros Liepājā un Rīgā, ko arī varētu dēvēt par dzimtenes «mātes klēpi». Tad divas vasaras pavadītas dzimtenē 1904. un 1905. gadā, pilnas uztraukuma un mutuļojošas dzīvības, kuras noslēdzas ar 1905. gada revolūciju - un atkal baismu pilna nakts. Ar pūlēm mums tikai izdevās 1905. g. decembra 26. dienā izbēgt no tvērējiem, kuri mūs bij ielenkuši. Bez līdzekļiem bij jādodas svešumā. Arī ceļā draudēja briesmas, un bij ļoti jāuzmanās. Te man jāatzīmē, ka mēs neizbraucām abi kopā un ka es paliku pāra dienas Rīgā, nokārtot dažas darīšanas, un ka arī man ar pūlēm izdevās izbēgt. Beigās nonācām Cīrihē. - Tur jau atradām priekšā dažus emigrantus, vēlāk pienāca vēl citi klāt, tā ka visu skaits kopā bij pāri divi simtiem. Tika noturētas sēdes un sapulces. Rainis gribēja šo reto gadījumu, kurš apvienoja tik lielu biedru skaitu, izlietot kādam lielam kopējam darbam - savākt materiālus priekš latviešu revolūcijas vēstures. Sapulcētie bija visi organizēti biedri un pa lielākai daļai darbojušies vadošās lomās, viņu piedzīvojumi varēja dot spilgtāku materiālu nekā laikrakstu ziņas, un šāds darbs būtu bijis ne tikvien mūsu revolūcijas, bet reizē arī mūsu kultūras vēsture. Mums gribēja uzdot redakciju un savākto materiālu izstrādāšanu. Bet, diemžēl, tā nacionālā sajūta, ka tautai un viņas kultūrai vajag savas vēstures, savu tradīciju, uz ko tā varētu dibināties, mums toreiz vēl trūka, biedri izturējās šinī lietā pārāk inerti, nedaudzi biedri gan uzrakstīja savus piedzīvojumus, bet citi negribēja pūlēties. Beigās pienāca ziņa, ka biedrs Jansons-Brauns tādu vēsturi jau rakstot - un tamdēļ arī visi materiāli viņam piesūtāmi. Mūsu ierosinājums tika galīgi izbeigts. Protams, tad darbi tika atstāti viņam. Kā zināms, pēc desmit gadiem Braunu aizsniedza traģisks liktenis, vēstures darbu viņš nebija pabeidzis un tikai sarakstījis nelielu brošūru. Mums ar nožēlošanu jānoskatās, ka baltieši - vācieši par mūsu revolūciju ir sarakstījuši vēsturi no sava stāvokļa, un mums pašiem tādas nav. Mēs mierīgi atļaujam, ka mūsu varoņu darbus apspriež viņu pašu mocītāji un tos sakropļotā un izķēmotā veidā nostāda lielās vēsturiskās tiesas priekšā. Mēs šo darbu esam vēl parādā mūsu kritušiem varoņiem! Mēs to esam parādā nākošām paaudzēm! Un - galvenais, mēs to esam parādā tā laika sajūsmai pašai, kā avotam, no kura mēs vienmēr varam jaunu spēku smelties! Tas vēstures darbs jāizved galā tagad mūsu vēstures pētīšanas biedrībai. Kad mūsu nodoms toreiz neiznāca, pie kura ar tādu sajūsmību bijām gājuši, mēs arī paši jutāmies lieki, un nekas mūs Cīrihē vairs nevarēja saistīt. Še, tirdznieciskā pilsētā, arī dzīve bij dārgāka nekā citur Šveicē, un mūsu mazie līdzekļi jau gāja uz beigām. Padomājām, kur varētu iztikt lētāki un kur būtu labāks klimats mūsu sagrautai veselībai, un uz labu laimi devāmies uz Lugānu pie Itālijas robežas. Arī vēl kāds cits iemesls mūs spieda Cīrihi atstāt, tas bija pases jautājums. Vietējā policijā bija vai nu ar pasi jāpierakstās, vai jāliek kaucija, vai arī jādabū no vietējiem ļaudīm galvotāji, un mums nu visa tā nebija. Rīgu atstājot, gan bijām griezušies dēļ pases pie kāda biedra, kas citiem pases apgādāja, bet priekš mums viņam tādas nebij pie rokas. Rainim gan tas iedeva tādu vietēju pagasta pasi uz 20 gadu veca jaunekļa vārda, bet ar to nebij nekas iesākams, un man nebij gluži nekādu apliecību. Lugāna turpretim ir svešnieku pilsēta, kur ar pierakstīšanām un apliecībām netirda un kur ilgāku laiku var dzīvot gluži svabadi - un te priekš mums bij īstā vieta. Kad bijām atraduši no pilsētas kādus divus kilometrus atstatu zemnieku mājā mazu klusu istabiņu, mēs pirmoreiz varējām atlaist notirpušos locekļus un domāt pie atpūtas, kaut gan, diemžēl, tā arī te tik ātri nebija panākama. Miers tomēr še bij lielāks, nekā līdz šim bijām baudījuši. Jāpiezīmē vēl, ka jau Cīrihē bij sākušas mums sekot kādas uzkrītošas personas, kuras vēlāk izrādījās par spiegiem, tie no dzimtenes bij izsūtīti slepeni sekot politiskajiem bēgļiem. Cara kalpi centās ar visu vari politiskos nostādīt par vienkāršiem kriminālistiem, lai tādā veidā panāktu viņu izdošanu un lai varētu tos nodot administrācijas rokās. Bija pat tikušas izsolītas godalgas par galvām. Kā zināms, tad «Dünu Zeitung'a» veda pret Raini sevišķu aģitāciju, lai to nostādītu kā kriminālistu, viņiem neviens neizlikās tik bīstams kā šis «ideju nesējs» un «fanātiķis», un «visas revolūcijas sakne», kuru tie jau garā sev tēloja kā «ein toter Löwe». Kad nu šis nodoms neizdevās, tad tie ķērās pie cita līdzekļa, tie izsolīja par «beigtās lauvas» ādu jeb par R. galvu desmit tūkstoš rubļu «godalgas», kas pēc toreizējā naudas kursa bij ļoti augsta summa. Rainis pats savā mūžā gan nekad nebūs tik augstu godalgu dabūjis. Ka par tādu algu radās sacensība, var iedomāties. Še dzimtenē pārbraucot, mums par to no dažām pusēm tika aizrādīts, ka galvenais rīkotājs šinī lietā bijis kāds slepenpolicists, kurš revolucionāru ķeršanas laikā pazīstams ar saviem nopelniem. Drīzi vien pēc mūsu ierašanās Lugānā mums nācās iepazīties ar šādiem algas meklētājiem, no kuriem daži periodiski uzklīda un daži bija pat apmetušies mūsu tuvumā uz dzīvi. Nostāsts, kādā veidā tie mums mēģināja tuvoties un mūs savos tīklos ievilkt, pieder pie mūsu Lugānas dzīves sīkāka apraksta. Tikai to ar sirds atvieglinājumu varu minēt, ka starp viņiem nebij neviena latvieša, tie bij vācieši un žīdi, un starp tiem figurēja arī kāds «fons». Nevar sacīt, ka šāda tipa ļaudis būtu sevišķi veikli un atjautīgi, viņi rīkojas ar diezgan elementāriem paņēmieniem, un kaut cik inteliģents cilvēks viņus drīz vien var izmanīt cauri. Sevišķi mani kā sievieti viņi bij ietaksējuši zemāk un mēģināja caur mani R. tikt klāt. Diezgan nomocoša bija viņu uzbāzība, kura ilga gandrīz līdz 1912. gadam un piederēja pie tumšajām krāsām, kuras apēnoja Lugānas citādi tik maigo ainu. Vēl daudz drūmākas krāsas un ēnas satumsa priekš mūsu acīm, kad sāka nākt no dzimtenes laikraksti un atrotināja garo, šaušalaino asins ainu, pilnu ar spīdzināšanām, kā senos viduslaikos. Bij jāredz, kā krīt par upuriem mūsu labākie dēli un meitas, kuri mūsu brīvās, patstāvīgās dzimtenes ideālu ar svētu sajūsmu bij pirmie nesuši savā sirdī. Lai atminam, ka iedomas par brīvo neatkarīgo Latviju vien jau tika toreiz uzskatītas par vislielāko noziegumu, par valsts nodevību un separātismu un sodītas ar visbargāko sodu. Lai atminam vēl, ka vārds «Latvijas republika» tika pirmo reizi proklamēts 1905. gada rudenī sasauktajā skolotāju kongresā, toreizējā Romanova ielā Nr. 25. Lūpas, kas toreiz šo vārdu izrunāja, ir uz mūžu apklusinātas, acis, kas šo mūsu visu dārgāko ideālu bij garā jau skatījušas, ir slēgtas tikušas; šīs karstās sirdis ir uz mūžu pukstēt rimušas, bet 1905. gada revolucionāri bij pirmie, kas ar savām uz moku soliem izlietām asinīm nokristīja mums «brīvo Latviju». Lai mūsu sirdīs mūžam neizdziest viņu piemiņa! Pieminot šo lielo, traģisko vēstures procesu un viņa idejas uzvaru, grūti atkal atgriezties pie savas personīgās dzīves. Tā vien liekas, ka visas personīgās ciešanas, lai kādas viņas nebijušas, garīgas vai fiziskas, visas vajāšanas, trūkums, likstas pazūd it kā sīki pilieni šai lielajā sāpju jūrā, kas pār mums pāri šalca. Un tomēr: mēs esam paaudze, kas nemirst, jo mēs nedzīvojam sev vien un nemirstam sev vien, mums jānes tālāk laika uzdevums un no drupām jālasa tās varbūtības, no kurām varētu dzīve tālāk zelt. * Visapkārt mēness jūra mirdz, Tur balti ceļas miglas vāli, Tur aizpeld augšup tāli, tāli Spārnos tava un mana sirds. * LUGĀNĀ APBRĪNOJU ITĀĻU VALODAS BAGĀTĪBU. ĒRGLIS UN NR. 13 Turpināšu es atkal savu stāstu par mūsu pirmo ierašanos Lugānā, tas papildinās Aspazijas skarbās piezīmes ar vieglākām, izklaidējošām atmiņām. Lugānā mēs iebraucām nakti, jauks mēness spīdēja. Bija marta beigas, kad jau bija iesācies lietainais laiks, kurš še uznāk no marta vidus līdz aprīļa vidum. Mēs iebraucām arī naktī; mēs redzējām tikai zem kājām uguņus pilsētā un pretī sevim tumšas, augstas, biedinošas sienas - Kaprina kalnus. Bija iespaids gluži savāds; noslēpumains, tumšs skaistums, kas likās mūs it kā kur ievīlis, kur mūs turēs kā cietumā. Cietums un salīdzinājumi ar cietuma jēgumiem mums toreiz vēl bija visos sirds kaktos un ne tik ātri izzuda; pat sapņos ilgi turējās cietums. Mēs, pašā Lugānas stacijā izkāpjot, tūliņ iepazināmies ar itāļu valodas vārdu un skaņu bagātību. Toreiz mēs šo bagātību nepratām cienīt, jo viņa bija pret mums vērsta diezgan sparīgā veidā, - un tas jau vispār pazīstams, ka itālieši runājot lieto daudz un zīmīgus žestus. Bija cēlies pārpratums vagonā, kad Aspazija, steigā ārā kāpdama un ķerdama mūsu dažādās somiņas un groziņus, bija paķērusi arī kāda itālieša groziņu. Tagad es atminu no visas vārdu bagātības, kas izbira no aizskārtā itāļa- un ne viņa vien - mutes, tikai vienu vārdu: maledetto tedesco! Vārds bija teikts un daudzreiz atkārtots ar dziļu pārliecību - «nolādēts ir vācietis! », bet tai pārliecībā nevarējām dalīties, bijām arī runājuši latviski, tikai itālietim, un vēl sadusmotam, tas ir vienalga - ? lo stesso! Stacijā mums negāja daudz labāk, jo mūs tūdaļ sagrāba ar visām mūsu mantām kāds rezolūts facchino, nastu nesējs, un aizstiepa mūs viesnīcā, kura kā ērgļu māte nometusies stacijas tuvumā un savos nagos grābj visu, kas gadās. Saucās viesnīca arī tiešām par «Adler». Kā vēlāk redzējām, veda mūs istabā Nr. 14; pēcāk, vairāk reizes garām ejot, mēs redzējām tikai Nr. 12 un 15, un tālākos numurus, bet nekur nebija Nr. 13. Tātad viesnīcnieks bija izlaidis nelaimīgo numuru un skaitījis to par četrpadsmito, bet faktiski mēs nu bijām 13. istabā. Aspazija man atgādināja, ka mana cietuma kamera Rīgā, Jumpravas ielā, bijusi Nr. 26, tātad divreiz 13, un bijusi tiešām ļaunākā kamera no visām, kādās vien man nācās sēdēt latviešu sociāldemokrātu prāvas laikā 1897. gadā; arī ļaunāka par visām, kādās toreiz nācās sēdēt citiem maniem liktens biedriem. Tiešām maza bija tā kamera - šinī ziņā to varētu saukt par mazu jaunumu - ietilpa tur tikai gulta un galds, krēsla nebija, un brīvas telpas bija tikai viens solis, tā ka staigāt nevarēja. Toties brīvi viņā varēja staigāt vesels kara pulks prūšu un blakšu. Saule gan maz tur pastaigājās, tikai dažas stundas, un grūti varēja mani atrast, jo lodziņš bija augstu sienā un restes priekšā. Mani pašu veda pastaigāties, uz ceturksni stundas, mazā un šaurā pagalmiņā, kurā svaiga gaisa vietu lika izpildīt divām atejām. Tāda bija 26. kamera, un ne velti Aspazija baidījās no visa, kas to varēja atgādināt, arī no 13. numura. Es gan lūkoju aizrādīt, ka 26. kamerā es notulkoju lielāko daļu «Fausta», bet tas maz līdzēja. Pēc trim dienām mēs bijām jau laukā no numura 13. * Kad tu būtu karaliene, Es tev kroni uzliktu, Bet tu esi lauceniece, Strādāt ej uz tīrumu. «Nē, es neiešu vis laukā, Saule manim gauži dar', Iešu istabā, kur klusi Šūt un rakstus rakstīt var. Šūt un rakstus rakstīt gribu, Mutautiņu mīļākam, Vakarvilcienā viņš atbrauks Pulkstens pāri desmitam.» * DZIESMU VARA NELAIKĀ. LUGANO, TU SEI LA PI? BELLA! Šo dziesmu dzirdējām dziedam pirmo nakti, kuru pavadījām Lugānā. Neparastā, pus sērīgā, pus jautrā tautas melodija mums izlikās ļoti skaista un, jaunekļi dziedātāji - ļoti cītīgi dziedātāji; laiks tikai mums likās neparasts mākslas uzklausīšanai. Bet mūs sajūsmināja tā labā zīme, ka dziesmas mūs ievadīja pirmā dienā Lugānā. Šinīs naktīs, kad tagad esam Kastaņolā, atkal bieži dzirdu jaunekļus dziedam mums neparastā laikā. Viņu falsets skan spilgti un skaļi, un, jo dziļākas dziedātāju jūtas, jo dziļāk viņi ieskatījušies savu skaistuļu acīs, jo spilgtāk un skaļāk skan viņu dziesmas. Neieinteresētam klausītājam tās sniedz jo lielāku baudu, jo lielāks tālums, no kura tās dzird. Pirmā rītā Lugānā - toreiz, pirms 21 gada - vēlu cēlāmies pēc nakts koncerta. Viss mums likās brīnišķīgs. No mūsu loga atvērās brīnišķīgs skats uz Monte San Salvatore kalnu; lejā mirdzēja brīnišķīgs zaļš ūdens ezerā, gaiss bija tik maigs un piemīlīgs, krūtīm tik viegli elpot, ka brīnišķa sajūta pārņēma mūs, vecos trimdeniekus, kuri ne sapnī nebija sapņojuši, ka dzīve un pasaule spēj dot arī ko daiļu un mīļu: - neprasot, izšķēržot, izbārstot pilnību. Mēs tūliņ devāmies uz stacijas laukumu; mēs nokāpām uz gluži tuvējo katedrāli, duomo di San Lorenzo, visur brīnišķi skati: Lugāna ar savu ezeru, savu zaļo Ceresio izklājusies plašā ielejā un gar abām malām sev sargam nolikusi divus milžus - pa labi Salvatora kalnu, pa kreisi Monte Br? ar Monte Boglia aizmugurē. San Giorgio, Caprino, Sighignola, Legnone - visi sargā skaisto dārgumu. Mums pašā priekšā katedrāles slaikais campanile - baznīcas tornis, augstu pacēlis galvu, rāda mums uz ainas brīnumiem; viņš laikam grib teikt to pašu, ko izsaka lugāniešu dziesma: «Lugano, tu sei la pi? bella!» - Lugāna, tu esi skaistākā! Visas dienas mums aiziet staigājot, skatoties, brīnoties; ik dien' mēs redzam jaunu, ik dien' skaistu, to pašu un gluži citādu. Šai dabai viens raksturs, bet tūkstots dažādību. Mākslinieku cilts pratusi piemēroties šai dabai: celtnēm viens raksturs, bet tūkstots dažādību, tūkstots pretējību; galējības, kas izslēdz viena otru, še saplūst vienā lielā saskaņā. Visas bēdas še top rāmākas; sašķeltais, lauzītais, izmocītais gars jūt savādas, nekad nejustas sāpes, kas viņam liekas kā veldzes; sirdī izplešas jauns nogurums, kā no atlaistām žņaugām. * Viss bijušais izbijis, Kā nebijis - Ko cietu mūžu dien, Līdz izsamisu: Viens acumirklis vien Ir dzēsis visu. - * Tā laikam es kādreiz domāju trimdā, tikai nu neatceros, vai pirmā vai otrā trimdā; neatceros arī, vai tās rindiņas kur klajā parādījušās, - laikam gan - nevaru še palūkoties grāmatās un pārliecināties. Aspazija gan zinātu pateikt, tai laba atmiņa pantiem; es atkal dzejas nemaz neatminos, bet atminu skaitļus, vārdus, skatus. * NEKAD NEBIJĀM TĀ SALUŠI.  PROTESTA GARS NEVIETĀ Mēs katru dienu ar to vien nodarbojāmies, ka visu apciemojām jaunajā vietā, - īstas ciema slotiņas: - kalnus, ielas, baznīcas, klintis, dārzus, kapsētas, visu, visu. Kā izslāpuši gribam atdzerties skaistuma un miera un skrejam nemierīgi no vietas uz vietu. Ir mums pirmās dienās viesnīcā arī blakus nolūks skriešanai: mēs esam tā aizņemti, ka nau laika paēst pusdienu - viesnīcā. Mēs ēdam tur tikai brokastis - caff?latte completo, pilnu kafiju, kas nozīmē: kafiju, pienu, sviestu un virumu, kas maksā vienu franku jeb latu; mēs atnākam tikai uz vakariņām, kas maksā trīs franki. Pusdiena viesnīcā arī maksā trīs vai četri franki. Tas priekš mums ir par daudz. To mūsu šaurais trimdenieku maks nespēj izturēt. Tātad ēšanas vietā lūkojam pastaigāties. Bet līdzēt gan tas nelīdz, un tagad es to nevienam neieteiktu. Ēst gribas it kā vēl vairāk, jāēd, ko blakus nopērkot, iznāk vēl dārgāk. Es jau teicu: pēc trim dienām mēs bijām laukā no 14. vai, pareizāki, 13. numura. Ar istabas meitas palīdzību mēs novietojāmies turpat blakus stacijai, pie sliedēm un trokšņa visu dienu un nakti. Istabu mums deva veļas mazgātāja: mazu, mazu, kur bija tikai gulta un galds, gan divi logi, bet toties nebija krāsns. Itālijā vispār krāsns toreiz nebija pazīstama; tās vietā bija vaļēji kamīni, kuri gan ļāva uz žagaru uguntiņas izvārīt minestr'u - zupu, bet sildīt sildīja tikai pirkstus, neievērodami pārējās ķermeņa daļas. To gadu taisni bija auksts marta mēnesis, lija un sniga, un mēs nekad ne Latvijā, ne tālajā ziemeļu Vjatkā un Slobodskā, ar visiem turienes 40 grādiem aukstuma, nebijām tā saluši, kā salām saulainajā dienvidū, Tičīnā. Kad sūdzējāmies dzīvokļa saimniecei, viņa aizrādīja, ka gar mūsu istabas sienu taču ejot garām skurstenis, kur pa iekšu uguns vien staigājot. Cītīgi meklējot, mēs tiešām atradām, ka sienā ir viena siltāka vieta, kur iet garām skurstenī silti dūmi. Bet veļas mazgātāja tik aukstā laikā veļu nemazgāja bieži. Tad mēs gājām sildīties uz Lugānas dzelzceļa staciju: mūžīgi ceļotāji, kuri nekad nekurp neaizceļo. Vakaros no turienes raidīja laukā. Pa nakti mēs saspiedāmies cieši kopā savā gultā, drebējām, mazākais, kopīgi. Sevišķi oriģināli tas mums neizlikās, jo Heine jau labi agrāk bija apdziedājis divus gulētājus Parīzē, kuri, tā kopā guļot un drebot, bija kādu rītu kopā nosaluši. To mēs gan neizdarījām, lai kaut kā atšķirtos no tiem diviem, bet Aspazija vēl tagad sūdzas, ka daudz netrūcis, un vainīgais bijis es. Lieta tāda: Gulta bija apaļu muguru, viens otram vēlās virsū, un ādu nejauku nakti es pa miegiem bīdījis viņu gluži no gultas ārā, jo viņa mani apspiedusi. Ilgi spiestais bija sācis protestēt pret spaidu. Viņa izkritusi ārā, nevarēdama mani uzmodināt. Aspazija toreiz nodomājusi, ka labāk es būtu savu protesta garu citur licis lietā. * CIEMIŅŠ F. GRĪNIŅŠ Istabiņā via Circonvallazione mēs piedzīvojām vienu lielu prieku: mūs apmeklēja jaunais varonis Ferdinands Grīniņš - ļoti maigs un smalks, dziļi izglītots un inteliģents jauneklis, ar atturīgu uzstāšanos, kluss un dvēseles bagāta satura pilns. Reti esmu pēcāk dzīvē saticis tik simpātisku cilvēku, tik sirsnīgu un jūtīgu. Un šī smalkā, daiļā dvēsele bija varoņa un mocekļa dvēsele priekš lielas idejas; viņa darīja jaunekli par bezbailīgu, tēraudcietu kareivi priekš Latvijas un sociālisma. Viņš bija tāds varoņa tips, kādu es biju lūkojis tēlot savās drāmās - smalks garīgs spēks, kurš uzvar arī reālā, rupjā cīņā. Grīniņš nepalika ilgi trimdā, viņš alka pēc cīņas; un pēc īsas, bet apžilbinoši spožas gaitas viņš mira mocekļa nāvē tik varonīgi kā laikam neviens cits no 1905. gada daudziem skaistiem varoņiem. Esmu laimīgs, ka tiku dzīvu redzējis to, ko biju sev tēlojis tikai sapņos. Mūs še apmeklēja arī vēl pazīstamais literatūrvēsturnieks, dzejnieks un politiķis Miķelis Valters ar kādu krievu biedreni. Arī mīļo Lauru Gulbis, toreiz Bernes studenti, tagad pazīstamo ārsteni Neuberg kundzi, tikām še redzējuši un viņu apmeklējuši Ruviglian'ā, kur tā pavadīja savu vasaras atvaļinājumu. Ar dažiem itāļu biedriem tikām jau iepazinušies, bet toreiz mums bija grūta saprašanās, jo nepratām vēl itāliski. Ruviglian'ā. * MŪSU PIRMĀ ADRESE UN STOSTĪTA VALODA Via Circonvallazione Nr. 235 - tā bija mūsu pirmā adrese. Es pazinu lielus vīrus, kuriem nebija nekādas adreses, piemēram, mans mīļais draugs Sirmais, par kuru man būtu pienākums kādreiz vairāk pastāstīt. Mana pirmā Lugānas adrese nebija daudz labāka par «nekādu adresi». Šīs «adreses» istabiņā mums bija visšaurākā dzīve katrā un visādā ziņā. Vienu mēnesi mēs izcietām, iztikdami ar 15 frankiem, tad laikam bijām kaut kur cik necik naudas dabūjuši un meklējām citu mājvietu. Izmeklējām pašu Lugānu, izmeklējām Besso, uzgājām še ļoti skaistu māju, cipresēm apaugušu, senitāļu stilā - es apmeklēju vēlāk šo māju un priecājos par viņas oriģinālo skaistumu, - daudz labu vietu vēl atradām, aizklīdām līdz mīlīgajam Muzzono ezeriņam ar lēzeniem krastiem, kurš sevišķi mēdz patikt ziemeļu šveiciešiem, jo apaudzis niedrām, bet visur Aspazijai bija viena ieruna, gudra un praktiska: par tālu no Lugānas, un kas nesīs pārtikas vielas to tālo ceļu un pret kalnu? Es pūlējos tad vismaz atrast citas labas puses šiem tālajiem dzīvokļiem, vismaz lētumu, bet tas maz izdevās, jo nevarēju pie itāļu saimniecēm nekādu daiļrunību attīstīt: par maz itāļu vārdu bij manā rīcībā. Aspazija vēl tagad nevar beigt nosmieties, cik nežēlīgi es stostījies, kad vajadzējis ar itāļiem sarunāties. Es taisījis tādu ģīmi, it kā zinātu skaidri itāliski, kas jāsaka, bet licis gaidīt uz cerēto vārdu, līdz itālietis un viņa palikuši gluži nepacietīgi. «Nu saki jel, kad zini! Kādēļ tev nekas nenāk ārā?» Es zināju gan, kādēļ nekas nenāk ārā, - nekas nebija iekšā. Ar visu to tomēr iemācījos diezgan ātri sarunāties, pēc savas metodes: es lasīju tikai itāļu avīzes, zināju, ap ko iet runa, jo sekoju politikai, - un salīdzināju man pazīstamos latīņu vārdus ar itāļu vārdiem. Tikai gramatiku piemācījos no lieka. Es savu avīžu metodi varu arī citiem ieteikt, protams, papildinot to ar istabas meklēšanu. Soragno mums sevišķi patika, arī Montagnola, abas Salvatora pusē. Bet reiz aizgājām arī uz Cassarate's pusi, aiz Brē kalna, nebija nekas sevišķs, un gribējām jau iet atpakaļ, bet man tāda nelaba paraša - arvien vēl paskatīties, kas tur aiz tā stūra, aiz tā meža. Tā arī šoreiz: kas tur aiz tās klints, no Cassarate's pa kreisi? Es apstulbu: Kastaņola pie klints raga ar savām pilīm un villām, un dārziem man izlikās tik skaista kā burvju parādība. Mēs steidzāmies aši, kā pārbiedēti, atpakaļ uz Lugānu. No tās dienas man miera vairs nebija. * Māmiņ mīļo, dod man simts liru, Amerikā es gribu braukt. Simts liras māte gan novēlē, Bet uz Ameriku - nē, nē, nē! Visi brāļi pie lodziņa nāca: «Māmiņ, laidi jel, lai jel iet!» Kad augstā jūrā bij izbraucis, Kuģis bij dibenā nogājis. Mans mīļais, mīļākais noslīcis Un šinī saulē vairs nepārnāks, Tu, zvejnieks, kas zvejodams jūrā klejo - Manu mīļo, mīļāko laukā man zvejo! * SIGNORINA CASTAGNOLA Kastaņola uzrāpusies uz klints raga, kādus piecdesmit metrus augstāk par Lugānu, kura arī pāri jūras līmenim ir jau 276 metru. Kā kapriciozai meitenei šai signora'i paticies palēkāt un kāpelēt pa stāvām klintīm, kad tik tās skaistas. Es gan Kastaņolu nekad nebūtu nosaucis par signoru - kundzi, bet par signorinu - jaunkundzi. Kā viņa meklējusi vispārdrošākās situācijas un laimīgi visām tikusi pāri ar eleganci un straujumu! Vecie conti Riva, Lugānas patricieši, pratuši savā īpašumā atrast aizraujoša daiļuma vietas un tās praktiski izmantot. Es nu nezinu vairs - un negribas daudz jautāt -, vai šie nau tie paši grāfi Riva, kuri cēluši Lugānā visskaistāko pilsētas namu, tik vienkāršo un cēlo palazzo Riva, kas tagad pieder Banca'i della Svizzera italiana. Kastaņolas pils un ciems ap pili tiek pastāvīgi apmeklēti no svešnieku bariem, kuri šo skaistumu - diemžēl - iecienījuši: - nu šie svešnieki pili pārvērtuši par viesnīcu, nesaucas tā ne Rivas vārdā, bet Pensione Riviera. Visa ciema apkārtne pilna viesnīcām, «šveicars» ir uzvarējis vecos grāfus. Viņš uzvarējis - atkal jāsaka: diemžēl - ne vien grāfus, viņš uzvarējis arī vēsturi un viņas piemiņas: pašulaik mēs dzīvojam Cas'ā Carlo Cattaneo, lielā 48. gada filozofa namā, un šis nams ir viesnīca un saucas: Ristorante Taddei! Šveicars visu uzvar, tikai sevi vēl nau uzvarējis. Kastaņolā iemetušies arī gan viesi, augstāki par grāfiem - kāds vācu princis Leopolds, kurš nopircis skaisto Villa Favorita, pašā ezera malā, ar vecām celtnēm, slaveniem kamīniem un freskām, un sācis izdarīt reformas. Vēl ļaunākas reformas, protams, izdara viesnīcu cēlēji, kuriem nerūp nekāds stila skaistums un stila vienība, bet tikai franka vienība. Vietējo Kastaņolās daiļuma cienītāju protesti nekā nespēj pret franka vienību. Nupat, kad mēs iebraucam še, notiek karstas cīņas ap skaistāko kājceliņu, kurš gar ezera malu ved uz Gandri'u, brīnišķo klinšu un bezdelīgu pilsētiņu. Celiņu grib pārvērst par automobiļu ceļu, lai svešnieki ērti tiktu uz Itāliju, ar to būtu viss romantiskais skaistums gludi likvidēts. Bet ir cerība, ka šīs draudošās briesmas novērsīs un auto ceļš tiks taisīts augstāk, kur tas tā nekait. Franks tiks laikam pārvarēts, bet gan laikam no otra franka. Un tomēr, tomēr, tomēr dabu nevar galīgi iznīcināt. Kastaņola ir un paliek tomēr debešķi skaista! * Saules rietā skatos es jau stundām ilgi, Acis nenožilbst man vairs no zelta sposmes; Acis neapnīkst to lielo daili lūkot, Kura tagad lēni ļaujas apbrīnoties. * DIVĒJĀDI «TOMĒR», SAULAINS STŪRĪTS UN TRIMDA Mēs pārnācām uz Kastaņolu abi ar Aspaziju. Nelīdzēja viņas gudrie un praktiskie protesti, - daiļums viņu pārvarēja. Un viņa zināja, ko upurē un kādus grūtumus uzņemas. Kastaņola ir kādas 20-30 minūtes atstatu no Lugānas; vēlāk gan nāca trams, bet tas gāja tikai pa līdzeno un ērto ceļu līdz Cassarate'i; stāvais ceļš uz Kastaņolu no turienes bija tomēr jāiet kājām. Es gan solījos nest smagos nesamos no Lugānas un daudzreiz pildīju arī savu solījumu, bet jau kāju ceļš vien Aspazijai darīja grūtības. Viņa nekad tā nepierada pie kalnu kāpšanas kā es. Grūti bija pirmie Kastaņolas gadi. Līdzekļu mums nekādu nebija; latviešu grāmatas pirmos gadus pēc revolūcijas neizdeva, kuras izdeva, par tām nemaksāja. Rakstīju korespondences ārzemju avīzēm, ļoti maz ko uzņēma. Ar laiku atdzīvojās Rīgā teātri un arī izdevniecība, un atdzīvojāmies arī mēs. Ap 1910., 11. gadu jau sākām dzīvot un strādāt cilvēciskākos apstākļos. Viss grūtuma vairums bija jānes Aspazijai: visu mūsu mazo saimniecību veda viņa, tirgū gāja un vārīja, vēl vairāk - drēbes lāpīja un šuva. Es atceros, ka viņa staigāja pašas šūtos svārkos un es valkāju viņas šūtos kreklus. Jāzin ir tas, ka viņa nekad tādus darbus nebija ne mācījusies, ne darījusi. Viņai palīdzēja tikai viņas lielā enerģija un labā orientēšanās spēja, - latvieti nau liktenim tik viegli nogremdēt, viņš pārvar visas situācijas. Jau pirmā trimdā Slobodskā Aspazija norādīja, ka, ja visi striķi trūkstot, tad kā glābiņš viņai paliekot diegs: ar šūšanu, ar savu labo garšu viņa pārtiktu un tomēr kļūtu rakstniece un pirmā. Un kļuva. Daudz bēdīgāk par pēdējo striķi runā kāds cits vārds, ne latvisks: «Kad visi striķi trūkstot, tad paliekot vēl pēdējais, pie kura pakārties.» To vārdu tanī laikā latvietis nelietoja, arī tad ne, kad nebija lasījis Ozoliņu Viļa sparīgo, pret pašnāvību vērsto grāmatu, kura sacēla pretību ne vien pret pašnāvību. Tagad mums pašnāvība ir parasta lieta, un neviena grāmata tur nelīdzēs, bet tikai maize un darbs, - teiksim vēl pareizāk: enerģija. Kastaņolā, pirmā laikā un vēl labi ilgi pēcāk, sīkie darbi neļāva Aspazijai domāt pie sava lielā darba, - bet «Saulainais stūrītis» tomēr ir Kastaņolas iedvēsums un «Ziedu klēpis» tik skaists nekur nebūtu ticis kā šinī skaistuma pavēnī. Šinī skaistumā ieaugusi, Aspazija rakstīja, uzmeklēdama kādu krēslainu dārza stūrīti, bet vismīļāk gan savā istabā; kamēr es mēdzu strādāt laukā, brīvā dabā un vismīļāk pašā saules vērsmē. Mums abiem līdzi bija apgrūtināta strādāšana vēl ar to, ka dzīvojām vienā istabā un viens otru neviļus traucējām. Tikai pēc daudz gadiem, kad tikām materiāli brīvāki, varējām atjauties tādu luksusu - katram būt savā istabā. Un tomēr, tomēr, tomēr mēs bijām laimīgi šinī laimīgā stūrītī, «saulainā stūrītī». Mēs pa tiem grūtiem trimdas gadiem sasmēlāmies tik daudz saules un skaistuma, un spēka, - skaistums arī ir spēks un varbūt viens no lielākiem vai pats lielākais, jo pats smalkākais, pats nākotni nesošais - - nu mums pietiek arī tur, kur nau saules; pietiek un atliek varbūt arī citiem. Bet tas «tomēr, tomēr» - zīmējas arī uz trimdu, - trimda tā bija tomēr, tomēr, kaut arī debešķajā Kastaņolā! Cik grūta tā bija, to negribas tagad atcerēties, - par to jau runāja Aspazija. Tagad gribas tikai saldumu sūkt arī no zieda, kurš bija rūgts. Diezgan tagad trimdu minēt, daudz grāmatas to minējušas, tagad. gribu būt «tas, kas aizmirst rūgtumu». Bet palasāt še, kā trimdas rūgtumu sajūt arī citi. Še būs armēņu tautas dziesma par trimdenieku: armēņi -ir speciālisti trimdās un visādās ciešanās; vēl tagad visa armēņu tauta ir bez savas tēvijas, ir trimdenieku tauta. Še būs armēņu trimdenieka dziesma. * Trimdeniekam, kas mīt svešā zemē, Sirds ir slepkavota, dzīve beigta; Nolūkojoties uz drudzi viņa sirdī, Pašām cietām klintīm jānodrebas. Kurš grib smagiem lāstiem otru lādēt, Tas teiks otram: «Tapt tev trimdeniekam! Lai tev atveldzi dod kailās klintis! Lai tev jāguļ būtu baltās smiltīs! Lai tev aizsāpētu visas miesas, Kad kāds piemin tavu tēvu zemi!» Mana sirds kā sadauzīta krūze, Lej, cik gribi, ūdens, netop pilna. Katris putnis atrod savu biedri, - Es tik mūžam esmu viens un viens. Katris akmens apgulst savā vietā, - Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk! * KLASISKĀ AZILA ZEME Kad mēs ar Aspaziju iebraucām Lugānā, mēs vēl nezinājām; ka iebraucam klasiskā trimdenieku patversmes zemē, nezinājām, ka Tičīnas kantons Šveicē skaitās par viesmīlīgāko pret visiem apbēdinātiem «tekuļiem un bēguļiem» un ka šinī laipnā slavā dalās tikai ar Ženēvas kantonu, kurš jau gadsimteņus atpakaļ un pirms Tičīnas deva patversmi sava laikmeta visslavenākam politiķim un trimdeniekam - Voltēram. Biju gan lasījis, ka Mihails Bakuņins uzturējies kādu laiku dienvidus Šveicē, bet, ka šī vieta bijusi Lugāna, to nezināju. Tikai tāda nojauta bija, ka itāliskā Šveicē darbojušies Itālijas 1848. gada revolucionāri nacionālisti. Un nu liktens mūs ievadīja ne vien šinī azila kantonā, bet arī Kastaņolā un tanī namā, kurā bija dzīvojis un miris viens no lielākiem cīnītājiem idejniekiem 1848. gadā - slavenajā «quarantotto» - un viens no simpātiskākiem tās kustības priekšstāvjiem - Carlo Cattaneo. CASA CARLO CATTANEO UN PAA CECC Mūsu ieeja vēsturiskā patvēruma nodaļā notika bez jelkādas svinības, mēs nezinājām pat, ka jau bijām savus soļus spēruši - Cas'ā Carlo Cattaneo. Kā Odisejam gāja, kad viņš, miegā guļot, sasniedza savu īsto dzimteni? Mēs savā otrā dzimtenē iegājām nezinot. Uz Kastaņolu iedami, viņas skaistuma dzīti, mēs apstājāmies pie neliela, ļoti vienkārša, bet savā vienkāršībā un vecmodībā skaista namiņa, kam pie ceļa ieejas bija divas lielas cipreses un pie sienām vienā pusē liels maņolijas koks (Magnolia grandiflora) un lauri un otrā pusē atkal ciprese. Pats nams bija celts uz klints nokāres un terasēm. Namā bija mazs ristorante con alloggio, viesnīciņa, kura nu nebūt neaizrādīja uz kādu vēsturiski ievērojamu pagātni. No mazā ristorant'iņa iznāca mums pretī mazs vīriņš, kurš bija gan ievērojams, bet ar savu - lielo ārējo netīrību. Tas bija Kastaņolā slavenais oriģināls, vecais Francesco Morandotte, - saukt viņu sauca visi kastaņolieši savā izloksnē par - Paa Cecc, kas izrunājams - Pa Ček. Paa Cecc bija ģērbies pelēkās biksēs un svārkos, kuriem laiks bija varbūt atņēmis krāsu, bet piedevis zināmu spožumu, kā sekas no viņa amata nodarbošanās ar vino nero - melnā, t, i., tumšsarkanā, vīna un olio - olīvu eļļas pārdošanu. Bez minētiem apģērbu gabaliem - biksēm un svārkiem - Pačekam laikam nebija citu gabalu mugurā, - vismaz krekls nebija redzams. Toties viņš todienu - cik atceros, kāda svētku diena - bija uzposies ar melnu kravati - kaklautu uz plikā kakla. Efekts, kādu sniedza šis kontrasts starp kravati un bezkreklību, bija liels, sevišķi uz Aspaziju, kura pēc šādas Pačeka uzstāšanās gribēja tūliņ griezties atpakaļ uz Lugānu. Mēs salīgām istabiņu. Pačeka ieteikšana istabiņai arī bija oriģināla un otrreiz mūs gandrīz padzina no Casa Cattaneo. Mēs bijām izsalušies Circonvallazione's dzīvoklī un meklējām nu siltumu, vismaz saules siltumu, kurai vajadzēja nākt maija mēnesi un kura arī nāca. Bet Pačeks pūlējās mums ieteikt, ka viņa istabiņa ļoti vēsa un ka saule tur nemaz netiekot iekšā. Itāļi tiešām no saules karstuma vairāk baidās nekā no aukstuma; un Pačeks bija milānietis un italianissimo, ļoti itālisks. Īstie tičīnieši gan mīl sauli. Mēs bijām jau daudz izmeklējušies un paturējām istabiņu, ticēdami vairāk saulei, kura sāka labi sildīt, nekā Pačekam ar viņa vēsmīlību. Pačeks, kā vēlāk izrādījās, mūs visādi lūkoja krāpt un mānīt, bet bija tik labsirdīgs, ka mēs tikām lieli draugi, un par viņu vēl šis tas jāpastāsta. Bet aplūkosim pirms Cas'u Catfaneo, kuras slaveno vēsturi mēs atklājām maz pamazām. * MIERA NAMS Domus mea est domus pacis et verae libertatis. 1838. Mans nams ir miera un īstās brīvības nams, 1838. g. - taš ir latīnisks uzraksts, iegriezts Casa Carlo Cattaneo mājas koka vārtos. Jau uzraksts rāda īpašnieka raksturu. Tičīnā dažs skaists uzraksts uz namiem, - es redzēju, piemēram, «admiremus solem!» - apbrīnosim sauli, ko laikam nekad nebūtu rakstījis Pačeks. Uz kāda cita nama (Melidē) «parva domus, magna pax» - mazs nams, liels miers. Pa vārtiem tālāk ejot, redzējām uz nama sienas no vīnu stīgām puslīdz apslēptu reljefu: Cattaneo ģīmetni. Apkārt reljefam raksts itāliski: Qui visse e qui mor? Carlo Cattaneo. Še dzīvoja un še mira Karlis Kataneo. Par Kataneo namu kādus 50 metrus augstāk ir Kastaņolas baznīca, ieslavētā sava skaistuma dēļ visos ceļotājos un Itālijas apmeklētājos, var teikt: pazīstama visā pasaulē. Pie baznīcas skaistā kapsēta un kastaņu mežiņš; - visas vietas, kuras mums bija sevišķi mīļas un kurp mēs gājām; un kur sēdējām un strādājām vai katru dienu. Kastaņolas baznīcas pagalmā atradām otru reljefu ar Kataneo ģīmetni, kura bija likta viņa kapa piemineklim. Piemiņas akmenī raksturīgs uzraksts, ko likusi iegravēt Kataneo atraitne. Qui ove da Italia in lutto invidiate e reclamate riposerono le saere ossa di Carlo Cattaneo che la storia giudice dei re e dei popoli chiamera il Socrate moderno in memoria della Tempe ticinese Castagnola prodiga al grand'uomo di repubblicana ospitalit? la moglie desolata questo monrzmento pose. Restaurato l'anno MDCCCLXIX. Še, nākdamas no sērojošās Itālijas - nīstas un nicinātas -, atpūšas svētās atliekas no Karļa Kataneo, kuru vēsture, tiesnese par karaļiem un tautām, sauks par moderno Sokrāti; pieminot Tičīnas Tempi Kastaņolu, tās labvēlību lielajam vīram un republikānisko viesmīlību, šo monumentu cēla sērojošā atraitne. Monuments atjaunots 1869. gadā. * KATANEO UN FEDERATĪVAIS PRINCIPS Carlo Cattaneo, kurš Eiropā ir mazāk pazīstams nekā viņa laika centienu biedrs Giuseppe Mazzini, pašā Itālijā tiek ļoti cienīts kā Itālijas brīvības kustības filozofs, viņas ideoloģijas izteicējs savās grāmatās. 1848. gada Itālijas revolūcijās viņam piekrīt ļoti svarīga loma. Dr. Romeo Manzoni, kurš sarakstījis ievērojamu grāmatu par «itāļu trimdeniekiem Šveicē, no Foscolo līdz Madzīnijam («Gliesuli italiani nella Svizzera»), sauc Kataneo par «l'apostolo dell'Italia repubblicana e federativa» - republikāniskās un federatīvās Itālijas apustuli, kamēr Madzīniju viņš dēvē par «l'apostolo dell'Italia una e repubblicana» - vienotās un republikāniskās Itālijas apustuli. - Faktiski iznāca Itālija ne pēc viena, ne otra vēlējuma, jo tā nau republika; bet tik tāli Madzīnija vēlējums piepildījās, ka Itālija ir   v i e n o t a,    ne   f e d e r a t ī v a.   Tomēr var teikt, ka vēl tagad reģionālās - vietējās - starpības starp itāļu provincēm ir diezgan. lielas un dzīvas, varbūt lielākas nekā starp Vācijas atsevišķām valstīm, kas izskaidrojas ar Itālijas vēsturisko gaitu. Federatīvais princips visādā ziņā pēdējos laikos ir izdevīgāks, un Itālija, pēc viņa iekārtodamās, būtu sasniegusi lielākus panākumus kultūrā. Pats Madzīnijs, kurš propagandēja kā pirmais «Eiropas savienotās valstis», nedomāja tās uzcelt pēc unitārā, bet pēc federatīvā principa; mēs arī tagadējos lielos valstu kompleksos redzam šī principa pareizību. Mūsu dienu paneiropeisma ideja, kura bieži tiek izlietota blakus nolūkiem, - arī nau domājama citādi kā federatīva; mēs redzam Anglijas un Krievijas piemērus, Madzīnija «gli stati uniti d'Europa» nau miruši, viņus dzīvus dara Eiropas tautu pamatšķira, kura 48. gados vēl nebija nākusi pie savas apziņas. Lielas domas nemirst, kā katra kustība. Romeo Manzoni, bijušais deputāts Šveices t. s, nacionālajā padomē, atstāsta minētā grāmatā, kā Kataneo ar Madzīniju slepeni satikušies Cassarat'ē, ezera krastā. Madzīnijs, kurš toreiz uzturējies kā bēglis Lugānā, varējis iziet tikai tumsā, un satikšanās notikusi samērā reti, tikai rudeņos, kaut gan abi dzīvojuši tik tuvu viens otram. Kasarate ir tikai kādas 20 minūtes gājiena no Kastaņolas. - Kataneo, ietinies savā leģendārajā itāļu mantelī - scialle, nokāpis no Kastaņolas lejā, lai papļāpātu ar Pippo - per fare una partita di chiacchiere con Pippo. Un Pippo - tas ir Džuzepe, Jāzeps - Mazzini piebraucis Kasarates krastā ar laivu no Lugānas. Pārrunas bijušas par politikas vadošiem principiem. Visu to atceras vēl pat sīkumos Kastaņolā un Lugānā. Par piemiņu lugānieši nosaukuši skaistāko aleju no Kasarates uz Lugānu par Viale Carlo Cattaneo. * Zaļš un maigi sudrabpelēks - Cauri zili spīgo debess - Sīki smailas, slaikas lapas - Olīva tās izkārusi, Turēdama vieglo kupli Izlocītos vingros zaros. Ziedons nāk, un, pretī smaidot, Olīva sev met uz pleciem Plīvuru no baltiem ziediem; Aizturēti elpa smaršo. * DZEJOLIS UN TRIMDENIEKS Jūs brīnīsaties, ko tas dzejolis še iejaucies nevietā? Ak, neņemat to viņam ļaunā! Pāršķirat viņam pāri! Nereti gan gadās man, ka pašās nopietnākās reizēs paskrien garām kāds dzejolis, reizēm pat dzied kā dundurs un nemaz negrib iet projām, reizēm pat cits nekas neatliek kā uzrakstīt, lai tiktu no tā vajā. Rakstot atmiņas par Kastaņolu, tas gadās jo biežāk. Un šoreiz, pieminot trimdenieku gaitas, man jo mazāk spēka atturēties pretī nejaušiem dzejoļiem: viņi un tā skaistā daba, kas tos izsauca, bija varbūt vienīgie, kas trimdu darīja vieglāku. Pašā grūtākā brīdī varbūt pie loga pieliecās sarkana oleandra ziedu galviņa un aizsmaidīja prom grūtumu, kaut uz brīdi. Un Aspazija vieglāku elpu un īsāk nopūtās; kad pasniedzu ķiršu ziediņu, kurš nupat plaucis. Es domāju, ne velti še ņēma mājvietu un tik ilgi palika dažs labs trimdenieks, Kataneo atraitne ne velti sauc Kastaņolu par Tičīnas Tempes leju (Tempe bija skaistākā skaistās grieķu zemes ieleja), kad viņa min tičīniešu viesmīlību pret trimdeniekiem. Pat tik nopietnais Eduards Bernšteins nevar atstāt neminētu Kastaņolas skaistumu. Es turpinu nostāstus par trimdeniekiem Lugānā. * LIRERI E SVIZZERI Viale Carlo Cottaneo ir skaistākais ceļš uz Lugānu cauri caur Campo Marzio; to mēs ar Aspaziju ejam gandrīz ik dien', gan vajadzībās, gan staidziņos un pastaigās, - staidziņš mums ir īss gājiens, pastaiga - garāks pastaigājums. Mēs visur atrodam vēsturiskas atmiņas par trimdeniekiem. Arī par «neatkarības monumentu», uz Piazza dell'Indipendenza, trimdeniekiem ir daļa; viņi ir ierosinātāji brīvības cīņām par Tičīnas republiku un tās demokrātisko iekārtu, viņi līdzi cīnītāji pirmās rindās, un viņi piedalās arī piemiņas celšanā. Uz apstādītā laukumiņa, bijušas pils vietas, castello, blakus lielajam Parco civico un teātrim uzcelts skaists, labi proporcionēts stabs; postamenta malās mākslinieciski reljefi ar kaujas skatiem Lugānas pilsētā, darināti no pazīstamiem skulptoriem Vassali un Ampelio Regazzoni. Divās malās šādi uzraksti, priekšējā: «Liberi e Svizzeri» il mottv dei Luganesi nel 1798 un secolo dopo ripetono esultanti i ticinesi e tramandano ai figli C. G. M. un otrā pusē: Eretto dalla cill? di Lugano col concorso della Confederazione Svizzera dello Stato e dei Camuni del Ticino e delle coloriie ticinesi di San Francisco, Buenos Ayres, Rosorio e c. ««Brīvi un šveicieši» - lugāniešu vārdi 1798. g. Vienu gadsimteni vēlāk to atkārto tičīnieši un nodod tāļāk saviem dēliem.» «Monuments celts no Lugānas pilsētas, piepalīdzot Šveices konfederācijai, Tičīnas valstij un pašvaldībām, un Tičīnas kolonijām Sanfranciskā, Buenosairesā, Rozārijā u. c.» Tičīnieši savu brīvību izcīna kā Šveices savieneto republiku (kantonu) sastāvdaļa. Šim vārdam viņi tiešām palikuši uzticīgi arī līdz šai dienai: itāļi būdami, viņi nekad nau gribējuši atrauties no brīvās Šveices un piebiedroties citai, savas tautības valstij. Tas pats jāsaka par Šveices vāciem un frančiem; arī tie nekad nau gribējuši pievienoties nē Vācijai, ne Francijai. Raksturīga anekdote par to atstāstīta «Ceļojumā uz zilo krastu», kur iet runa par Šveici. Mēs ejam gar Parco civico - tur iekšā ir bijusi Ciani (Čani) pils, un brāļi Ciani ir redzamas figūras Itālijas brīvības cīņās. Viņi abi miruši, un skaistajam dārzam vajadzēja pēc viņu gribas tikt nodotam Lugānas pilsētai, bet mantnieki šo gribu neizpildīja, pilsēta bija spiesta atpirkt no viņiem parku, un par spīti parku nenosauca Ciani vārdā, bet par «Pilsoņu parku» - Parca civico. * MAGNUM SAECULORUM DECUS Mēs ejam gar ezermalu tāļāk uz San Salvatora pusi. Pie paša teātra Vilhelma Tella, Šveices brīvības simbola, tēls. Visa ezermala apstādīta kokiem, starp tiem daudz mūsu liepu. Liepiņas dienvidū tikušas skaistākas un ziedot brīnišķi smaršo, tā kā pie mums nekad nau smaršojušas - liepu meitas, tikušas bagātos rados, rādās visā savā greznumā. Vienā vietā pašā ezermalā bija iemetusies liela viesnīca un liedza pilsoņiem skatu uz ezeru: - pilsēta, daudz nedomādama, atpirka viesnīcu, nojauca ēku, iestādīja skaistu dārzu, priecājas par skaisto ezeru. Šepat monuments uzcelts atkal brīvības cīnītājam. Šoreiz tas nau ne Tičīnas, ne Šveices brīvības cīnītājs; bet tičīnieši ciena visus lielos gara un kultūras - jo tā ir brīvība - cīnītājus, un viņi pārliecināti, ka brīvība, izcīnīta vienā zemē un tautā, nāk par labu visām zemēm un tautām. Mazs monuments, krūšu tēls uz postamenta, uzcelts Amerikas brīvības izcīnītājam Vašingtonam. Magnum saeculorum decus Giorgio Washington 1732-1799. Mēs ejam vēl drusku tālāk: te ir pilsētas gleznu muzejs Museo Caccia. Gleznu kolekcija skaista, daudz tičīniešu gleznotāju; skaistas ķīniešu drakonu figūras uz trepēm; bet muzejs ar savu saturu, kā jau provinces muzejs, sevišķi nepārsteidz, Pārsteidzoši skaista ir tikai ieeja un priekšnams, puķēm, kokiem, strūklakām dekorēts, uzcelts starp divām ēkām, dabiski radies. * CILVĒCES BRĀLĪBAS APUSTULIS Bet Caccia's nams pats ievērojams ar savu vēsturi; namu darījis itāliešiem svētu Madzīnijs, kas še kā trimdenieks un politisks bēglis dzīvojis un strādājis priekš Itālijas nākotnes. Marmora piemiņas tāfele vēsta: A. Giuseppe Mazzini Apostodo della urnana fratellanza che qui visse preparando i destini della patria italiana Auspice la gran famiglia massonica 1897. «Džuzepem Mazzini, cilvēces brālības apustulim, kurš še dzīvoja, gatavodams itāļu tēvijas likteņus. Šo piemiņu uzceļ lielā masoņu ģimene 1897. g.» Tanī pat sienā tālāk otra marmora tāfele saka: Ai valorosi ticinesi militi volontieri nelle battaglie dell'italico risorgimento Omaggio dei figli d'Italia Giubileo della patria 10. settembre 1911. un min veselu virkni kritušo: «Drošsirdīgajiem tičīniešiem, brīvprātīgiem kareivjiem Itālijas atmodas kaujās. Itālijas dēlu atzinība tēvijas jubilejā 10. septembrī 1911.» Tāļākā tāfele par godu «brāļiem Salvioniem no Lugānas, kuri krituši cīnīdamies, lai būtu droša, cienīta lielā māte Itālija. Brālīgā atzinībā Tičīnas goliardi 1895.- 1893.-1916.» Enrico e Ferruccio Salvioni di Lugano Caduti sereni combattendo perché sicura onorata libera fosse la gran madre Italia Fraternamante 1895.-1893. i goliardi ticinesi 1916. Tičīna un Itālija piemin godam savus brīvības cīnītājus. Milānas monumentālajā kapsētā - cimitero - pašā priekšā gari saraksti par brīvību kaujās kritušiem; tur un visās pilsētās pieminekļi, ielas nosauktas slavenajos vārdos un dienā - «20. septembra dienas iela». Pie mums tikai vēl šogad atzina 1905, gada brīvības cīnītājiem tiesības uz atzinu - par ļoti lielu nepatikšanu daudziem policijas ierēdņiem, kas tos labāk būtu bāzuši cietumā; Rīgā Romanova ielu nosauca gan Lāčplēša, bet ne 1905. g. vārdā; Rīgā 1905. g. pieminekļa vēl nau, kaut gan mākslinieki jau uz to cerē. * TIČĪNAS VALSTS HIMNA «INNO TICINESE», SĀKAS AR «Liberi e Svizzeri siam ticinesi» - un pirmo pantu slēdz ar vārdiem, kuri izsaka savu piederību pie Itālijas saules un pie Šveices brīvības: Pret verdzību dod naidu Helvetia, Uz mākslu mīlu dod mums Itālija. Un otrais himnas pants nobeidzas ar vārdiem: Un, kas pret varmākām ir cīnījies, Tam drošam patvērumam veram rokas. Trešais pants arī raksturīgi skan: Nelga, kas gribētu ieslēgt mūs važās; Mūs dzīvus par vergiem neviens nespēj ņemt. Ij sievas, ij bērnus par varoņiem vērtīs Tā brīvības mīla, kas svēta mums ir. Ak, svēta mīla, ak, ciešanās; sodi! Mūs tēvi pār dzimteni cietuši gan. Brīvi nu šveicieši būsim mēs arī, Tēvu cienīgi gribam mēs mirt. Skaista un spēcīga himna! Kas tādu dzied, tie gan nekad netiks vergi. Cik vārgas un bālas, un biklas himnas dzied citas tautas, kuras . . . ATSTĀJ SIEVIETĒM VAIDUS . . . Arī modernie Lugānas dzejnieki, kuri ir ļoti intīmi un maigi, ir spējīgi stipru skaņu. Jaunais Elmo Patocchi nupat iznākušā grāmatiņā dzied draugam: Manfredam Gay Atstāj sievietēm vaidus un raudas, Un klaigas, tās neder tev lieti: - Ja sāp tev, tad sakod zobus un cieti, Un smejies, kad ir tevim jaudas! Un Patocchi ir slims un gaudens! * Mēs ar Aspaziju ejam uz Sari Salvatora kalnu, garām vēsturiskām piemiņām, skaistām villām, milzu viesnīcām un puķēm, puķēm, puķēm. * Karsti sārtas pilnas rozes, Savas kuples nogurušas, Pārkārušās žoga malu. Tumši melni cipreskoki, Cieši rindās sastājuši, Noskatās uz pilnām rozēm. * SAN SALVATORA TRIMDENIEKS Ir stunda ko kāpt un vairāk, - un daudz vairāk, - nogurst mazās kājiņas; mēs lēni tiekam uz priekšu, kaut gan kājceliņš skaitās par ļoti vieglu, bet mums grūtības atlīdzina un mūs atveldzē visapkārt redzamais skaistums. Nākošu reiz uzbrauksim augšā ar funikolari - virvju dzelzceļu. Bet tad gan ne simtās daļas baudas nau. Un šinī skaidrajā un siltajā gaisā tik viegli kāpt kā nekur, sirds viegli strādā. Skati top arvien plašāki, dažādāki un bagātāki. Pašā augšā redz Lombardijas līdzenumu, redz skaidrā laikā itin gaiši Milānu un viņas marmorbalto duomo, redz pat mazu skariņu jūras. Visapkārt visdažādākos veidos un sakopojumos kalni, kalni, sniegoti un zaļgoti, un ezeroti, un miglas plīvuros tīti. Uz izskates torņa platformas stāvot, pūš dzidrs vējš, aizpūš visas bēdas, visas mazās raizes, visu maziskumu. Sirds top skaidra, vēro tikai lielās lietas! Dvēsele redz tāli un redz dziļi. Salvatora galotnē maza baznīciņa. Tičīnieši visos skaistos kalnos galotnēs sacēluši baznīciņas, - ne velti viņi saukti par saules pielūdzējiem. Arī mūsu kalngalos gan bijušas svētnīcas; viņu nau vairs. Arī Brē kalnā bija baznīciņa, kuru Aspazija sevišķi mīlēja. Tās arī vairs nau tur, to aizdzinusi uz citu vietu - jauna, glauna viesnīca. Viesnīcas un naudas priekšā atkāpjas viss. Bet Salvatora baznīciņa vēl pastāv, un, viņā ieejot, mēs sastopam kaut ko radniecīgu - emigrantu, trimdenieku, kurš še kalna galā aprakts - laikam, lai redzētu savu dzimteni - Poliju. Par šo kapu, kurš man likās tik aizgrābjošs, es minēju grāmatiņā «Tie, kas neaizmirst». Kas tur to dzejoli būs lasījuši, varbūt interesēsies tuvāki par šo trimdenieku; še viņa kapa uzraksts itāliski: Alla memoria del c (conte) Onofrio Badoschi nella Polonia Cav (cavaliere) della Croee di Malta della legione d'onore e della croce polacca esule per la libert? che ritrov? in questo cantone la sua seconda patria morto in Lugano nell'et? di 42 anni un mese prima della generosa caduta di Varsavia Dolentissimo per l'immatura perdita del comp (compagno) e dell'amico il d (dottore) Carlo Lurati Consacrava «Par piemiņu grāfam Onufrijam Badoski (?) Polijā, Maltas krusta goda leģiona un poļu krusta (ordeņu) kavalierim, trimdeniekam brīvības dēļ, kurš šinī kantonā atrada savu otru tēviju, - miris Lugānā 42 gadu vecumā, vienu mēnesi pirms Varšavas slavas pilnās krišanas - (šo pieminekli cēlis) par biedra un drauga pāragro zaudējumu sērojošais Dr. Carlo Lurati.» Trimdenieks atradis Tičīnā otru tēviju, - to es varu saprast. Turpat blakus Badoskam ir vecs kapa akmens ar sadrupušu, grūti salasāmu uzrakstu: Italia - che ti ammiro - cosi bella - e quando ti vedr? - Luigi Tosi - 39 anni - «Itālija, kā es tevi apbrīnoju, tu skaistā, un kad es tevi redzēšu?» Tāds kapu uzraksts gan citās zemēs nebūs atrodams. Labi mirt še un Salvatorā - augstumā būt apglabātam. * NEATKARĪGAIS KALNS Savāds kalns ir San Salvatore: viņš stāv gluži atsevišķi no citiem kalniem, tikai kā aizmugure viņam ir Arbostora; ap viņu var ērti apiet apkārt, - mēs tikām apgājuši šos 20 kilometrus skaistuma; viņš nau tik augsts, tikai 930 metru, bet savā atsevišķā, neatkarīgā stāvoklī izskatās varens un pārvarošs. Kad vilciens gar viņa piekāji gāja garām, tas vijās kā balta čūska ar savu dūmu mutuli, kā čūska, kas spēj iekost tikai milža papēdi. Bet čūska ar tuneli iegrauzusies milža kājā. Īsts individuālists ir šis milzis, - plati nostājies starp ezeru un pilsētu: «Kas man var ko padarīt?!» Paskatoties uz viņu, tas reizēm izskatās kā apvāzts zvans, kurš kritis ezerā, bet bijis par lielu un izstūmis ezeru no vietas. Bet, ieskatoties ilgāk, redz, ka tā ir tikai milža galva; kur viņa locekļi guļ, var tikai nojaust aiz kalniem. Uz galvas deguna galā uzmetusies baznīciņa kā muša. Reizi mēs ar Aspaziju redzējām Salvatori viņa dusmīgā, briesmīgā skaistumā. Viņš bija iededzies, - latviešu teiku valoda saka: iededzies sausās dusmās. - Nakti visa viena puse dega gaišās liesmās - laikam gani bija iekurtu uguni atstājuši, - liesmas šur un tur sacēlās augsti un plaka, vienmēr mainoties, vienmēr apgaismojot visu tālu apkārtni. Kalna galva tinās biezos dūmos, kā izpūrušos, gaisā saceltos matos. Gravas kalnā bija kā uzplēstas vātis krūtīs, no kurām tecēja liesmotas, sarkanas asinis. Dzēsa, dzēsa, kā apdzēsīsi kalna brūces, kalna dusmas? Dega vairākas dienas, līdz lietus gāzes kalnu atvēsināja. Drūms viņš izskatījās un negants ar kailiem, melniem grumbotiem vaigiem, līdz pavasara jauni zaļi krūmi visu vērta par labu, un kalns atkal noskatījās labsirdīgi uz lugāniešiem un svešniekiem, kas kā smiči staigāja pa viņa seju. Salvatore īsti ir visas Lugānas un apkārtnes pārvaldnieks: viss uz viņu attiecas, viss no viņa atkarājas, neviens skats bez viņa nau domājams, neviena ilustrēta pastkarte neiedrošinājas iztikt bez viņa. Kā lai viņš nau labsirdīgs, kad viņš ir tik liels? Salvatore ir Lugānai, kas Japānai Fudžijama; nau neviena glezna pilnīga, ja nau uz tās Fudžijama. Kas Salvatorem bija uznācis, ka viņš toreiz iedegās liesmu liesmās? Kas bija kaitējis? Vai ar savu Arbostoru bija saķildojies? Vai ar Collina d'oro, savu tuvāko kaimiņieni, saskatījies? Collina d'oro nozīmē: zelta kalniņš, un ir skaista, ak, cik skaista! Viņa skatās uz diviem ezeriem un diviem lieliem kalniem sev blakus. * VARBŪT - Ak, dārzniece,- Tu mana mīļā esi, Man sarkanrozi tu nesi No sava dārziņā. * Kā iespējams tas būtu, Ka dodu tev to ziedu; Tas negods būs, es ģiedu, Priekš manai dārziņa. * Kad vēlies, lai es mirstu, Dod zāles, dzert nau grūti; Ak, nāvi dzert nau grūti; Es krītu tev pār krūti Un izdvešu. * Ņem nu šo vēstuli Un rakstu lasi, Tad jutīsi tu, rasi, Kā tevi mīlēju. * Tad ņem šo aso nazi Un sadur manu sirdi, - Tu, mīļais, mani tirdi, Priekš tevis mirstu es. * SLAVENI VĀRDI Tā bija tičīniešu sērīga dziesmiņa. Mēs no Salvatora ejam mājās, pilni sērām domām, atmiņām un piemiņām par trimdeniekiem un viņu ilgām un centieniem, un viņu izredzēm: «Tie, kas neaizmirst» arī min. par izredzēm uz visu km, tikai ne uz mājām. Jā, trimdenieku pilsēta ir Lugāna: brīvības cīnītāji pret, Austriju, kurai piederēja Lombardija, še sagatavojās cīņai un atpūtās pēc cīņas, un atrada patvērumu bēgot. No Lugānas iziet Madzīnija sacelšanās mēģinājums Milānā 1853. gadā. Bet ne itāļi vien še glābjas: raksturīgs kāds nams Besso priekšpilsētā, kur dzīvojuši dažādos laikmetos - itālietis   Dž.   M a d z ī n i j s,   ungārs Lajošss   K o š u t s,   polis    M.   L a n g e v i č s   un krievs Mihails   B a k u ņ i n s!   Visi slaveni vārdi. Arī Kastaņolā bez Carlo Cattaneo ir dzīvojuši:   B e n o i t   M a l o n s,   franču strādnieks, pēc žurnālists; 1870. gada darbinieks, slavenā Jaur?s (Žoresa) ierosinātājs, vēlāk komunāru valdībā Parīzē loceklis, - cīnās barikādēs un atstāj tās kā viens no pēdējiem; bēg uz Ženēvu; iestājas kādu laiku Bakuņina «sociālā demokrātijā», tad dzīvo ilgāku laiku Kastaņolā, pie ezera, kā darbvedis pie kāda franču fabrikanta. Mūs var vairāk interesēt, ka Malona sieva ir   K a t r ī n a   K a t k o v a,    izglītota krieviete, kas viņu ierosina uz darbu un ved viņa saimniecību; iemīlējusi tā viņu tikai kā sociālistu. Kastaņolā Cas'ā in Valle, «gravas namā», no oktobra 1878. g. līdz aprīlim 1879. gadam, dzīvo arī pazīstamais vācu politiķis un teorētiķis, sociāldemokrātu vadonis   E d u a r d s   B e r n š t e i n s,   t. s.    mazinieku ideologs, savā laikā ļoti slavens ar savu grāmatu «Die Voraussetzungen des Sozialismus und die Aufgaben der Sozialdemokratie», kura sacēla t. s. «Bernšteina jautājumu». Bernšteins savā grāmatā «Aus den Jahren meines Exils. Erinnerungen eines Sozialisten» apraksta savus trimdenieka gadus Šveicē un Anglijā un min arī par citiem trimdeniekiem Lugānā; to starpā pastāsta, ka   V e r a   Z a s u l i č   še dzīvojusi pie kāda itāļu anarķista. Lugānā dzīvojusi arī kādu laiku   A n n a   K u l i š o v a,   krievu sociāliste, kura saprecējusies ar toreiz pazīstamo itāļu anarķistu Andreo Costa un pārvērtusi to par itāļu sociāldemokrātijas ievērojamu darbinieku. Bernšteins pats dzīvojis Kastaņolā kā sekretārs pie   H ö c h b e r g'a,    kurš bija ievērojams sociālistisku darbu izdevējs un sociālisma filozofisks līdzjutējs. Pēc 1870. gadiem emigrantu Lugānā nebijis vairs daudz. Mēs ar Aspaziju še neatradām vairs nekādus trimdeniekus, kas būtu pirms mums atnākuši, bet satikām še bieži krievieti   A n g e l i k u   B a l a b a n o v u,   kura, darbodamās drīz Francijā, drīz Itālijā, caurbraucot mēdza apstāties Lugānā. Kā cilvēks satiksmē viņa bija ļoti vienkārša, bez jelkādām pretenzijām kā redzama darbiniece, pat atturīga un kautrīga. Mūs saveda kopā vienāds uzskats par popu Gaponu, kurš toreiz sāka iegūt ievērību partijas aprindās, - mēs attiecāmies pret viņu ļoti negatīvi. Mēs iepazināmies ar kāda kopēja itāļu biedra palīdzību. Vēlāk mēs tikāmies vēl kādas reizes Cīrihē pie biedriem. Tas bija mūsu trimdas pirmajos gados, - vēlākos gados neiznāca vairs redzēties, un pēdējā atcere man tā, ka mēs kopā ēdām vīnogas Lugānā, pie ezera sēdēdami. * TRIMDENIEKS RUVIGLIAN'Ā Ruvigliana ir ciems kādus 100 metrus augstāk par Kastaņolu. Ruviglian'ā mums gadījās biedrs, kurš nodzīvoja tur visus gadus un Ruviglian'ā arī mira. Tas bija politisks darbinieks no Pēterpils, Nikolajs Ščetiņins; viņš tur 1905. gadā esot bijis strādnieku padomē, un, kā man citi teica, viņam esot piekritusi diezgan ievērojama loma strādnieku kulturēlā organizēšanā. Viņš bija mazinieks, daudz nodarbojies bibliotēku dibināšanā un citā kultūrdarbā. Sēdējis pa dažādiem cietumiem un nopietni saslimis. Kad mēs viņu pazinām, viņš nevarēja vairs bez palīdzības staigāt, tika vizināts ratiņos un beigās pat bija spiests visu laiku pavadīt tikai gultā. Ščetiņins bija ļoti inteliģents un plaši izglītots. Piespiests gultā vien gulēt, viņš visu laiku nodarbojās ar nebeidzamu lasīšanu. Viņam bija zem rokas vairāki zinātniski darbi. Interesēja viņu gan socicoloģiskas problēmas - par tādām viņš bija jau izdevis vairākas brošūras -, gan arī vispār vēsturiski tin etnogrāfiski temati. Manā laikā viņš visvairāk nodarbojās ar materiālu krāšanu un apstrādāšanu lielam darbam par čūsku nozīmi tautas mitoloģijā, medicīnā un citas disciplīnās. Še es viņam varēju izpalīdzēt ar savām zināšanām latviešu-leišu mitoloģijās, un viņš arī tanīs sāka iedziļināties. Visvairāk viņam bija pieejamas vācu, angļu un franču valodas. Pret beigām viņš bija sakrājis materiālu vien pāri par 50 lielām sīki rakstītām burtnīcām. No šī lielā darba viņš gatavoja iespiešanai kādu mazāku nodaļu, bet arī to viņš nepaspēja. Vienu nakti pie mums atnāca steidzīga ziņa viņu apmeklēt, bet, kaut gan mēs tūdaļ devāmies turp, tomēr atradām viņu jau mirušu. Pēc viņa nāves man vajadzēja uzņemties viņa aizgādņa amatu, būt par tutore; man vēl tagad ir Kastaņolas pagasttiesas apliecība par šo uzdevumu. Mantas Sčetiņains neatstāja gandrīz nekādas; pietika tikko viņa sīko parādu samaksai. Viņa rokraksti tika uzglabāti pagasttiesā. Apglabājām mēs viņu skaistajos Kastaņolas kapos, ļoti vienkārši, bet sirsnīgi. Pēc viņa nostāstiem, viņš bijis no ļoti bagātas veco muižnieku ģimenes ar lielām muižām Penzas un Ufas guberņās; Ufas muižā bijušas 10 000 aitas. Karš un revolūcija viņa ģimeni un viņu izpostījuši; no visām tūkstošaitām viņam nepalicis ne tik daudz vilnas, ko noadīt pāri zeķu. Un viņa lielo zinātnisko rakstu, kas lai to nobeidz un kas lai izdod? Viņā bij iemīlējusies skaista krievu muižniece, es viņu dabūju redzēt; tiešām skaistule. Viņš savas slimības dēļ kautrējās viņu precēt, tādēļ izdomāja kādu idejisku konfliktu, un skaistule aizbrauca; devusies uz Somijas mežiem, mežā sev uzcēlusi mājiņu un sākusi tirgoties - un ļoti izdevīgi - ar zvēru ādām. Tā man Ščetiņins pats stāstīja un nobrīnījās, ka viņā, kroplī, varot iemīlēties skaista sieviete; bet viņš bija garīgi stiprs un dziļš cilvēks. Man liekas, tas daudz ko izskaidro, jo es ticu sievietes ideālismam un cieņai pret spēku, sevišķi garīgu. Ščetiņins būtu laba figūra savādam laika un psiholoģiskam romānam, - kas to rakstīs? Mīļais jauneklis mira viens, neviens viņu nemierināja un neapglaudīja pēdējo reizi; zaglīgs sulainis redzēja viņu izdvešam. * Šis mazais puķu pušķīts, Tas nāk no kalnājas, Tas strautā mazgājas Un saulē atkal žūst. Es šodien gribu dāvāt Šo pušķīt' košu, košu - To savam mīļam došu, Kad atnāks šovakar. Šis vakars, kad tas atnāks, Man nesīs nelabu, Jo viņu sestdienu Mans mīļais neatnāca. Mans mīļais neatnāca, Viņš bij pie Rozīnas, - Kas nu man atliekas, Kā nopūsties un raudāt. Tik nopūsties un raudat, Un gultā vaimanāt, Ij ļaudis drīz būs klāt, Un ko tie teiks par mani? Teiks: pievilta es esmu, Pats mīļais mani vīla, Man sirdī raudās mīla Un mūžam nepārstās. Vai šī tičīniešu tautas dziesmiņa nevarētu zīmēties uz viņa romānu? * Jaunais Ticīnas dzejnieks izsaka šis jūtas gluži citādi. Arī situācija ir citāda. Elmo Patoechi, kuru jau minējām, dzied: BEIGAS Tad viss ir beigts? Un tas, ko vakar vēl Mēs šķitām mūžīgu, tas šodien miris? Kas mūžīgs? Un kas miris? Viss tik īss, Kā mūsu spārnots aizbēgums. Mēs atstāsim viens otru tā, bez runas, Mēs neatzīsim savu netaisnību Viens otram; nopietna tu rītu būsi, Es sāpīgs, tomēr abi vieglu sirdi: Tad viss i: beigts. Un tas, kas mēnešiem Mums likās negrozāms un liktens likts, Un dzīve mūžīgā, - tas šodien miris. Un katrs iet no mums ar jauniem sapņiem: Ij es, kas allaž biju vēlējies, Lai mana mīla ilgtu vēl aiz nāves. PAA CECC'S UN PIENS Mēs ejam mājās no kapsētas. Skaists šis cimitero, skaistāka un mīļāka man nau neviena; par viņu man daudz kas ko teikt, pie viņa es gribētu palikt kādu reizi. Arī malinconia delle cose passate še top skaistāka. Bet mēs šodien negribam nekādas malinconia's, arī ne skaistas. Mēs ejam lejā uz Kastaņolu, pie sava Paa Cecc. Tas nepazīst nekādas malinconia's. Viņam ir vienmēr humors, ja ne gribēts, tad negribēts. Pirmās dienas mēs ar Aspaziju to sajutām visvairāk. Pačeks kustas vienmēr, tirgojas ar visu - ar pienu un petroleju, ar augļiem un vecu sviestu, ar sieru un papirosiem; viņš izīrē istabas un tura pansionārus skolniekus, vienu garu un vienu īsu slaistu, kuriem, protams, ēst dod pēc iespējas mazāk, un tie zog pēc iespējas vairāk, tā ka izlīdzinošā taisnība tiek beigās sasniegta, bet kā?! Istabas noīrē trīs latviešu studentes, bet otru dienu aiziet, jo nesaprot, kur un kā joko Pačeks. Vienu joku mēs atceramies. Studentes ņem no Pačeka pienu, Pačeks pats savām rokām to sagatavo: vispirms nokrista, tad piedod svētību kādas baltas, par sevi nevainīgas vielas veidā. Der andre aber geht und weint. Meitenes diemžēl dzer šo pienu un sāk staigāt tādus ceļus, kādus citādi pēc piena nestaigā. Viņas sūdzas un reklamē. Pačeks atbild gluži mierīgs: il latte ? forte e buono - piens ir labs un stiprs. Par pierādījumu viņš ar pirkstu no piena trauka noceļ brangu kārtiņu ne krējuma, bet kaļķu. Forte e buono. Stiprs gan, izdarījis savu darbu. Ilgāk pie Pačeka izturēja kāda melanholiska studente žīdiete ar savu māti; simpātiska sērīga meitene. Māte prasa sev rītos pienu; Pačeks noskatījies, vienkārt, ka ar pienu nevar vis jokoties, un, otrkārt, ka tādam vecam cilvēkam kā viņmātei derētu gan dot iebaudīt ko stiprāku nekā pienu. Tikko bij padzirdējis, ka studentei ir līdzi veca māte, Pačeks pasūta veselu duci stiprā Marsalas vīna, kuru itāļi labprāt dzer liķiera vietā un lieto arī jau pie brokasta. Vecenīte dabū no rīta piena vietā lielu buteli Marsalas. Viņa neņem pretī, Pačeks ķildojas un sūdzas, ka viņas dēļ apsūtījis veselu muciņu; lai viņa visu samaksājot. Kā viņi salīgst, vairs neatceros, bet vienu rītu Pačeks gluži priecīgs smiedamies iesteidzas pie mums iekšā un sauc: tutto pagato! tutto pagato! Vecenīte samaksājusi par vienu buteli, - vecenīte tiešām laba, Pačeks arī tiešām labs, un vīns nu sevišķi tiešām labs, - tā salīga vecenīte ar Pačeku un laikam vecenīte arī ar vīnu, pirmās šķirnes Marsalu. Vismaz dažs labs ar Marsalu ir salīdzis ļoti labprāt. * PAA CECC'S UN MEDUS Visai savai lielai krāpšanas fantāzijai Pačeks lika rotaļāties arī ap mums, sevišķi pirmā laikā, bet mēs vienmēr salīgām, un Marsalu viņš pats ņēma palīgā pie līgšanas un ik rīt' mūs pacienāja bez maksas ar šo forte e buono. Un neba Pačeks krāpa tikai mums par jaunu! Viņam krāpšana patīka kā māksla, un peļņa viņam nebūt nekrita svarā, un nu vēl peļņa no forestieriem, kurus viņš tā bij iemīlējis. Nupat minēju vārdu «svars» - ak, bija Paa Cecc'am svari! Tad nu gan svari! No tiem baidījās visa Kastaņola un apkārtne. Reiz ienāk mūsu Cas'ā Cattaneo divas contadina's, zemnieces no tālā Brē ciema, kur Pačeka svari laikam vēl nebija pazīstami; bija tātad arī tādi ciemi. Brē sievas atnesa labu spaini medus, - Brē medus ir jauks: kalnu puķes, virši, ederu, t. i., apviju, rūgtie ziedi, ziedu un garšu dažādībā, nau tik saldi salds kā liepziedu medus, ne tik rūgts kā viršu medus. Medu mēs labprāt ēdām. Pačeks liek mūsu trauku uz svariem, un sieva pilda tanī medu, - mēs ņemam divas mārciņas. Divas mārciņas arī uzliktas uz pretsvariem, bet Brē medus ļoti viegls, sievas pilda un nevar atpildīt divas mārciņas. Sievas sāk izteikt šaubas, Pačeks to ņem jaunā un laiž darbā savu brīnumbagāto Milānas izloksnes vārdu krājumu, kur viens stiprāks par otru. Beigās sievas lielās bailēs aizbēg. Uzvaras priekā Pačeks ienāk pie mums ar neiespējami smagām medus mārciņām. «Tur jau būs kādas četras mārciņas,» es saku. «Nu, katram ir savs individuāls uzskats uz lietām,» viņš atbild filozofiski, jo viņš bieži mēdz filozofēt arī bez svariem. «Tad vajadzēja sievām samaksāt par četrām mārciņām», mēs sakām. «Nebija iespējams, jo viņas aši aizbēga projām,» viņš atbild un novēl: lai mums nebūtu smagums vēderā no smagā medus! * NE VAIRS CASA CATTANEO, BET RISTORANTE TADDEI Vecā Pačeka nau vairs. Kad izgājušu reizi atbraucu Kastaņolu apraudzīt, es viņu vairs nesastapu: esot aizbraucis uz Milānu un tur laikam nomiris. Pārpalicēji Kastaņolā Pačeku sauca vēl tikai par Burlandotte, kad prasīja pēc viņa uzvārda. Patiesībā viņš bija Francesco Morandotte, bet par viņa jokiem burle, burlesche viņam iedeva šo pievārdu. Pačeka nau, bet mēs, dzīvie, esam še, Prande un es, un par mums esmu aizmirsis pastāstīt. Gan jau par Pačeku arī vēl pastāstīšu vēlāk, kad atcerēšos vai kad Aspazija man ko atsauks atmiņā. Jau stāstīju, ka mēs ar Prandi apmetāmies Cas'ā Cattaneo, kura nu bija pārvērtusies par ristorante Taddei; tas noticis nupat, un vēl visur ož krāsa, un mēs arī dabūjām no tās piemiņas uz svārkiem. Mēs apmeklējām visas senās vietas, un visur pēc astoņiem gadiem atradām pārmaiņas. Gar jauno lielceļu daudz villu sacelts; visas vairāk vācu šveiciešu. Kur gribu apsēsties un atpūsties vecos solos, tie aizlaisti, jauni salikti. Vislielākus jaunus efektus rāda mūsu vecā Kastaņolas - - baznīciņa! Tikusi gluži moderna; dienu lejā, garām ejot, dzirdu pulksteni sitam! Paskatos augšā: tādi lieli zelta cipari. Tā kā kāda liela grezna viesnīca, kas labprāt rādās zeltā. Bet vēl daudz lielāks tika mūsu pārsteigums, kad nakti pulksten 9 viss baznīciņas tornis piepeši aizdedzās simtās elektriskās lampiņās; kas gāja kā lielas ugansšvītras gar visām torņa malām un iezīmēja arī baznīciņas stāvu ar lies nu līniju! Te nu bija ne vien pakaļdzīšanās lieliem Lugānas hoteļiem, te tie bija sasniegti lepnumā un reklāmā. Mēs bijām atzīmējuši; ka hoteļi izspiež baznīcas; te ir baznīca, kas konkurences spējīga! Protams, baznīcas sienas gan vēl rāda kailus akmeņus un ķieģeļus, un visur trūkst vajadzīgo ielāpu, bet - liesmas! Kur nu mūsu vecais, mīlīgais prete - priesteris? Tas bija rūpējies vairāk par puķēm logos un bija sastādījis cipreses un palmas ap baznīcu un cimiter'u. Lugāna nakti arī spīd ar platu lampiņu rindu gar visu ezeru; visi lielie hoteļi uzliesmo kā svētku iluminācijās ik vakaru, - svētki tie ir: svešnieku pastaigāšanās gar krastu un sēdēšana un dzeršana resturācijās. Kā Aspazija izbrīnītos par uguņiem Lugānā un nu vēl baznīciņā! Skaisti skati gan ir, it sevišķi vakarā, braucot no Gandrijas pa ezeru. Spīd arī Caprino viņpus ezera, spīd Melide, spīd Cademario kalnā, un spīd viesnīcnieku sejas: forestieri sabraukuši šogad jau pirms sezonas sākuma (septembrī). * MEŽA ĻAUDIS Forestieri vai stranieri - tie esam mēs, iebraukušie viesi, bet ko nozīmē itāliski šie abi vārdi? Foresta ir mežs (no šī vārda vācu Forst, tāpat kā Fenster no itāļu finestra, Tafel no Tavola un liela daļa citu kultūras vārdu), un forestieri ir mežaiņi, mežu ļaudis, stranieri nāk no vārda strano - savāds; tie ir ērmu ļaudis. Tā itālieši mūs ietaksē. Jāsaka tikai, ka šāds ietaksējums nāk no senseniem laikiem, jau no agriem viduslaikiem, kad kulturēlo Itāliju, seno grieķu-romiešu spožo pasauli, sagrāva meža ļaužu, visādu barbaru ģermāņu, nebeidzamie bari. Grieķi savā laikā visas citas tautas bija saukuši par barbariem; itāļiem bija ne mazāk iemesla runāt par meža ļaudīm, kuri taču tiešām nāca no mežiem. Arī itāļu atjaunotā; atdzimusī kultūra viduslaikos - slavenais rinascimento; renesanse, atdzimums - dabūja ciest no maz civilizētām iekarotāju tautām - vāciem, frančiem; spāniešiem. Visi tikai forestieri, ja daudz, tad stranieri. Ar vēstures gaitu laikam āri izskaidrojams itāļu raksturam piemītošais vijīgums, viegla orientēšanās visās situācijās, visu grūtību un likstu pārvarēšana ar gudrību, izveicību un viltību un laikam arī forestieru krāpšana. Itālietis ir kā latviešu teiku un pasaku vīrs, kurš, būdams miesas spēkos vājš, pārvar daudzreiz stiprāko pretinieku ar viltību, viņu vēl izjokodams; pretnieks mēdz būt palaikam mežavīrs - velns. Tirgū, reizēm pat lielākās tirgotavās, Itālijā jāuzmanās, ka, izdodot naudu; neiedod mazāk vai nebāž rokā kādu viltotu naudas gabalu. Tičīnietis arī tādās reizēs ir sirsnīgs. Viņš mīlīgi paskatās acīs un, izdevis naudu nepareizi, ieprasās: «Va bene?» (Vai tā būs pareizi?) Ja nu jūs sakāt - «Va bene», tad viss veikals laimīgi nobeigts. Ja jūs turpretī sakāt, ka tā nau labi, tad tičīnietis, laipni smaidīdams, paņem atpakaļ neīsto naudas gabalu un dod jums īsto. Viņš pārskatījies, nau izdevies, nekā ļauna te nau. Šodien mans biedrs Prande, pārnācis no pilsētas, sūdzas, ka lielā aptiekā viņam izdevuši 10 santīmu mazāk, jo viņš paskatījies laukā, redzējis, ka viņa trams drīz nākot, un steidzies. Aptieķnieks gadījumu gribējis izmantot. Bet mans biedrs ir principiāls pretinieks katrai netaisnībai un blēdībai, - lai tad put trams, bet taisnībai jānotiek. Un notiek arī: tramu pazaudēja, bet 10 santīmus atdabūja. Aptiekas īpašnieks laipni atvainojies: pārpratums. Man vakar gadījās kas līdzīgā, tikai pastā: 60 santīmu neizdeva no. franka, es esot jau saņēmis. Es daudz nebrīnējos, goda pēc it kā pameklēju pa savām kabatām un atstāju nelabprātīgo dzeramnaudu. Buon giorno, giazie! Tas ir «paldies!». Es taču pazīstu savus ļaudis. Tutti siamo cristiani! Mēs visi esam kristīgi. Šis vārds par kristīgās ticības plašu izplatīšanos gan nāk no kāda cita piedzīvojuma; kad es būtu Latvijā, es to neatstāstītu, bet es pašlaik rakstu še, un piedzīvojums arī nau mans, bet kāda mana biedra, daudz gadu atpakaļ. Braucis viņš ar savu kundzi itāļu kuģi; kāda pasažiere, itāliete māte, savu nevainīgu mazu bērniņu paturējusi turpat citu pasažieru priekšā, kamēr mazais bērniņš atstāj tur tikpat mazu piemiņu. Mans biedrs aizrādījis mātei, ka tāda darbība nepiederot tādā apkārtnē, un par atbildi saņēmis šos vārdus: «Mēs visi esam kristīgi!» Viņš sacīja, ka palicis tomēr nesaprašanā, kāda daļa kristīgai ticībai ar šo notikumu? Varbūt kāds to zina? * DARBS, ĒŠANA UN NEIZCELTAIS Prande stipri strādā: kāpelē pa visiem kalniem, ložņā caur visiem krūmiem, nebaidās no šļūcošiem akmeņiem un plēsīgiem ērkšķiem, visur atrod ko skaistu, ko protokolē krāsās un līnijās. Viņa darbības sekas drīz parādās, vispirms ievainotās kurpēs un. aizskartās biksēs, tad skaistās skicēs gan ar zīmuli, gan ar krāsām. Kurpēm un biksēm top dota izlīdzinoša taisnība - un par ļoti lētu maksu - , pēc maza traucējuma darbs kūp atkal. Kā izsalcis viņš bij pēc darba, nu viņš atdzeras ij darbā, ij skaistumā. Es staigāju pa savām vecām darba vietām, vadāju sev līdzi arī Prandi: te es rakstīju «Ave sol!»; te Induli, te arī Jāzepu: šinī alā paslēpos no lietus līdz ar savu Muromieti un Aleksandri Lielo. Pa tālu, tālu krūmainu, gravainu, viegli nokrītamu, grūti paceļamu taciņu jāiet, līdz tieku tur, kur gulēju nedēļām ilgi saulē līdz ar Kaju Grakhu. Daudz, daudz es stāstu, un Prande tikai norūc: «Tā, tā.» Ko citu lai teiktu viņš vai kaut kurš cits? Bet, kur vieta viegli pieejama fotogrāfiskam aparātam, tur viņš, vai nu man manot, vai nemanot, mani ietver savā mašīnā. Mašīnu viņš šepat nopirka, par lēti, naudu, un tūlīt pielāgoja pie tās kādu jaunizgudrojumu; 40 latus uzreiz vinnēja! Reizēm Prande no sava darba tā aizraujas, ka sāk sūdzēties: pansijā viņu apgrūtinot ar pārāk biežu un lielu ēšanu! Baro mūs tiešām labi, un grūti izbēgt no ēšanas. Es Prandes bēdas viņu saprast: kad strādā galva, tad nevar reizē likt strādāt arī vēderam; tas cilvēku par daudz piepūlē. Kad darbs padarīts, tad var atēsties, tas arī mans uzskats. Mūs apgrūtina arī tas, ka jādzer sarkanais vietējais vīns pusdienā: grūti izbēgt no dzeršanas. Pansija mums lēta, 7 franki, t, i., lati, par dienu - istaba un trīsreizējs ēdiens, trīs bļodas pusdienā un vakarā. Un turklāt še visas pārtikas vielas gandrīz vai divkārt dārgākas pret mūsu cenām: balta maize - 60 santīmu kilo, sviests - 6 franki, teļa gaļa - 9 franki. Bet mūsu pansijās, piem., jūrmalā, par 7 lati laikam nevarēs dabūt istabu un pārtiku; es dzirdējis par 8 un pat 10 latiem, t. i., frankiem, dienā. Pie mums neprot lietu pareizi organizēt un grib pārmērīgi un aši iedzīvoties; mums laikam nav talanta uz tirdzniecību un tirdzniecisku morāli. Darbā mēs ai Prandi ejam gan kopā, gan katrs atsevišķi; Prande nostaigā tiku tikām visu Brē un atrod, ko neviens gleznotājs vēl nav atradis: Brē noslēptos skaistumus. Lai celtu visu laukā, te jādzīvojot ilgāku laiku; viņš grasās jau nākošu gadu braukt atkal šurp; viņš grasās pārdot pat savu dārgo bibliotēku, lai tiktu kādu gadu gluži brīvs un varētu izstrādāties un nostrādāties pēc sirds patikas. Ak, tas būtu gan jauki! Ak, to es gan varu saprast! * ČETRI SKAISTUMI UN VIENS BRĪNUMS «Kāda krāsu un formu bagātība šinī vasarā!» sajūsminājas Prande, «viena nelaime, ka krāsas tik aši mainās, ka grūti viņas ietvert skicē. Par pusstundu,» viņš saka, «sešas krāsu dažādības.» Še skaista un krāsu bagāta ne vasara vien. Man jāsaka: rudens, kurš nāks septembrī un oktobrī, ienes jaunu bagātību krāsās - tumšsarkanās vīnu lapas, melngani zilganās ogas, visādu nokrāsu dzeltenums lapās, jo koku šķirņu un sugu še lielāks daudzums nekā jebkur, tādēļ ka še saduras divas veģetācijas - dienvidu un ziemeļu. Sarkanā un dzeltenā krāsas, gaišais lapu koku zaļums un tumšais cipresu zaļums; kalnu brūnums, pelēkums, melnums; pļavu zaļums, kurš stāv visu ziemu un izzūd tikai janvārī un februārī, lai martā atkal sāktos; ezers zaļš un vienmēr mainās zilās, mēļās, iepelēkās, baltās nokrāsās, debess zils, vasaru tumši zils, rudeni gaišāks, ar bagātu mākoņu rotaļu. Un ziema: tik skaidrs gaiss, ka visi tālie apkārtējie kalni liekas rokām sasniedzami, - tik skaļš gaiss, ka kilometrus tālu raktuvēs dzird katru vārdu, ko tur runā. Un visam pāri skaidra, gaiša, silta saule! Cauru gadu, arī ziemu, es mēdzu strādāt laukā; bieži bija svārki jāvelk nost, jo karsti pašā decembra mēnesī. Katru ziemu gan uznāk pa, sniedziņam uz vienu, divām dienām, reiz pat 14 dienām, bet sals neiet pāri 5 grādiem + siltuma. Lietus laiks, nelāgais laiks, ir oktobra vidū līdz novembra vidum; tad otrreiz marta beigās līdz aprīļa vidum. Bet februāra beigās, marta sākumā ir jau pilns pavasars. Aspazija gan mēdz teikt, ka Kurzemes pavasars esot skaistāks - taisnība! pāreja no sniega un dubļiem uz ziedošām ābelēm rāda lielāku kontrastu; jo Kastaņolā janvāris un februāris daudz neatšķiras no marta vispārējās ainas, bet - tad marta sākumā notiek lielais brīnums, ka visas zaļās ielejas pieplūst ar baltu un rožainu ziedu straumēm, ka koku kailie zari tērpjas ziedos bez lapām, ka ezera zaļumā atspīd balti un rožaini mākoņi, un zilā debess, tik dzidra kā glāze, draud pacelt visu uzburto gleznu un aiznest pie sevis augšā. Kas redzējis Tičīnas marta brīnumus, var jau vēl paspēt aizbraukt uz Kurzemes pavasara skaistumu. Kad mēs ar Aspaziju braucām no Kastaņolas mājās, mēs visu laiku braucām pa pavasari dažādās zemēs, līdz sasniedzām vēl Rīgas ziedoni aprīļa mēnesī. - Ir iespējams redzēt divus pavasarus, bet es zinu tādus, kam pietiktu ar vienu - pirmo. Vai pieticība neskaitās arī par tikumu? Malinconia delle cose passate. * LAKSTĪGALA Lēni pogā lakstīgala, Klausās pati savas dziesmas: Kā tās dārzā atbalsojas, Ziedu starpā izgaisdamas. «Neklausies tu viņas dziesmās, Tās tik vij uz atbalss tāli Nezināmos ziedu dārzos, - Nesniedzamos, izzūdamos!» Ak, cik klusi! Mēnessgaiši! Palmas šalko līdzi jūrai - Laiks man klausīties tās dziesmas, Ziedu smaršā izzūdāmam. * VĒLREIZ VĀRDS ASPAZIJAI Pēc skarbām sākuma piezīmēm lai Aspazija min asi maigāku vārdu par Kastaņolas dabu. «Par spīti visām likstām un uztraukumiem lēni atzēla arī mūsu dzīvības saknītes, un tumšās varas, kas ap mums darbojās, tomēr nepanāca savu mērķi. Lugāna un viņas apkārtne arī ir īsti tā vieta, kur var sadzīt slimā dvēsele. «Quisisana» (še top vesels) še saucas daudzas vietas, un Quisisana viņa visa ir kopā. Maigā daba ir tā, kas plīvuri pēc plīvura klāj uz katra ievainojuma, bez kā tā īsti sauktos par kādu fiziskas dziedniecības vietu, kā, piemēram, Davosa, St. Morica un citas. Kaut gan arī še šur un tur atrodas sanatorijas, bet šīs pilsētas un Tičīnas apgabala pievilcības spēks parādās vairāk garīgumā, tā sakot - apdvēseļotā dabā. Še daba atver savu skaistumu tikpat priekš vienkārša apceļotāja, kā priekš izsmalcināta mākslinieka. Cik daudz te krāsu un nokrāsu! Ik kalns te izdod savu atbalsu, kas maldinoši atskan no visām pusēm. Tas maina savas krāsas un kontūras ar katru saules pagriešanos. Rītos, pusdienā, vakaros arvien cits krāsu pārsteigums, arvien citas formas, kuras saskaņojas gan ar spilgti zilo debesi un sudrabbalto mākoņu čokurojumu augšā, gan ar tumšzaļo ezeru apakšā, kurš visā savā platībā tiek lokā apkārt ieturēts no kalniem. Spilgtā zaļumā, apauguši ar lazdām, kastaņām un lejāk ar vīna laukiem, rožainiem firziķu un aprikozu kokiem, kalni aicināt aicina, lai pa viņu baltajiem celiņiem, kuri tālu jo tālu redzami, dotos uz augšu. Drīz vien šīs krāsas un panorāma zūd, parādās tumšāki, brūni lillā toņi, kuri pret vakaru pāriet plūstošā vara sarkanumā. Baltie celiņi un mīlīgās taciņas izgaist, un, kur bijušas, kur nebijušas, parādās asas klintis. Saulei rietot, debess uz kalniem top oranžu dzeltena un kalni zem viņas rēgojas piķa melnumā un tādā draudošā asumā un nepieejamā augstumā, it kā klintis tur būtu rindā nolikti krēsli, uz kuriem sēdējuši kādas pirmpasaules milži. Pašā galotnē starp tiem paceļas pats sātana sēdeklis. Šejienes iedzīvotāji arī kalniem pēc viņu īpašībām devuši dažādus nosaukumus, tā, piemēram, kāds ļoti skaists kalns, kurš lokā ieslēdz mīlīgu ieleju, saucas ar savām robveidīgām, dažreiz baltām pārslām apkaisītām galotnēm gar    «C u k u r a   p l ā c e n i».   Un tiešām, kas iemaldās burvīgajā ielejā, sauktā «Valsolda», ar paslēptiem taciņiem oleandru un glicīniju krūmos, zem kuriem zan un skan simtām balsīm neredzamas urdziņas, tas jūtas ārpus īstenības it kā kādā pasaku nomalītē. Apkārtējie kalnu čukuri tiešām izliekas kā cukura plāceņi, ņemti no paša dievu galda, un ceļotājam uznāk kāre pakāpties un dabūt kādu drupatiņu no šīs dievišķās ambrozijas. Bet šī ilūzija izjūk, kad skats paveras uz ielejas izeju un viņas pretpusi: tur kā pretstats atrodas otrs kalns, pelēki klinšains, bez mazākā dzīvā zaļuma, kails un izdrupis, atbaidošs ar savu izskatu, un tas saucas par   «R a g a n a s    z o b i e m».   Tos uzskatot, jānāk pie pārliecības, ka dievišķie «Cukura plāceņi» gan priekš cita neviena nebūs nolemti kā priekš velnišķiem «Raganas zobiem». Man sākumā visi šie kalni likās ļoti viegli un ātri uzkāpjami. Es redzēju tur daudzas taciņas, kas taisnā līnijā stiepjas no augšas līdz apakšai, un domāju, ka tās iemītas no staigātājiem, kas tur šurp turp skraida no augšas uz apakšu un otrādi. Man šķita, ka vajag tikai labi saņemties un pēc stundas ceturkšņa es būšu augšā! Vietējie iedzīvotāji par mani sāka smieties: stāvie celiņi nemaz neesot no cilvēku pēdām iemīti, tie esot lietus celiņi, pa kuriem ūdens tekot no kalna virsotnes lejā, un, kad par kāpšanu runājot, tad lai runājot par stundām un dienām un ne par minūtēm! Ak, jā! Tā jau nu arī bija! Kad es pirmo reizi uzkāpu, ne vairs uzskrēju uz kāda kalna, tad es pārliecinājos, cik grūta ir kāpšana. Un kalns, uz kura es biju uzkāpusi, nebij augsts; es lasītājiem nemaz negribu patiesību sacīt, cik tas kalns īsti bij augsts, lai tas labāk paliek mans noslēpums, citādi man varētu iziet tāpat kā ar turienes iedzīvotājiem. Tik to vien varu sacīt, ka diezgan svīdu un pūtos, kamēr «ņēmu pirmo augstumu», tāpat arī nokāpšana nebij tāda kā manis iedomāta, ka dejodama varētu noiet lejā». Es šādu deju gan mēģināju, bet būtu jau pašu pirmo reizi līdz ar kādu atbirzušu klints drupu noripojusi dziļumā, ja Rainis mani nebūtu paspējis kritiskā acumirklī vēl notvert. No tā laika es arī sapratu, ka kalns un ieleja nebūt nestāv tuvās attiecībās viens ar otru, bet ka tie īstenībā ir «naidīgi kaimiņi». Man reizē arī izskaidrojās senā vārda simbols, ka «palīdzība nākot no kalniem»: tādēļ jau viņa arī nenāk, kad pēc viņas sauc, vai arī nāk neīstā laikā un par vēlu - jo viņa mājo tik augstu, ka nokāpšana tai pārāk grūta un pat bl3tama, kur tad nu lai viņa uz katra sauciena spētu atskriet, un kur vēl, ja tur spiedz kāda sīka, neredzama ielejas balstiņa. Tāpat arī izskaidrojās otrs simbols, ka «brīvība mājojot uz kalniem». Tā ir vēl grūtāk sasniedzama, jo par to nebūt nav sacīts, ka tā kāptu no kalna lejā, bet ielejniekam gan jāuzņemas grūtais ceļš kāpt pie viņas augšā. Un tad arī nebūt nav zināms, uz kura kalna brīvība mīt. Un, ja tu kāp un kāp, un domājies beidzot viņu aizsniedzis, izrādās, ka ne uz tā kalna viņa mīt, bet uz cita. Kāp nu atkal, ja tev vēl ir spēks! Atgriežoties no grūtajiem simboliskajiem kāpieniem pie vieglākiem, reāliem, tomēr jāsaka, ka turienieši ļoti bieži apmeklē savus kalnus un vispār savu dzimteni, Ziemeļnieks nāk uz dienvidiem, un dienvidnieki iet uz ziemeļiem; nav neviens viņu zemes stūrītis, ko tie neapskatītu un arī nemīlētu. Nav arī nebūt bagātnieki vien, kas ceļo ar pilnām kabatām. Šie kungi īsteni no dabas skaistumiem mazāk redz nekā vienkāršie ļaudis, jo viņiem jāseko, kur «ceļa vedējs» viņus ved un sajūsminājas, kā Bedekerī priekšā rakstīts, un no savām viesnīcām tie arī nedrīkst tālāk atkustēt nost, jo noteiktā laikā tiem jāierodas mielastā. Var jau arī iedomāties, cik laika atliek pāri, kad dienā 5-6 mielastiem jāizēdas cauri, kuri katrs pastāv no vairākām bļodām, tīri kā Leiputrijas kalns! Dažam ceļotājam arī viņa viesnīcās iemantotais miesas svars un no labiem vīniem nosēdies stīvums kaulos nejauj kustēties, un viņam jāaprobežojas ar to, cik var apskatīt, uzbraucot pa līdzenu un gludu ceļu automobilī vai važoņā ratos. Pār klinšu kraujām un plaisām uz kalnu galotnēm, protams, tie netiek, un priekš kam arī tādas ekstravagances! Bet brīvie kalnu augstumi, kur debess tuvāk zemei un visas vētras pāri šalc, kur vakara sārtums kā uguns deg un uz kuriem neved ne gludi braucamie ceļi, ne ceļamie krēsli, tie pieder tiem, kuriem tur lejā nav nekāda piederuma; tur viņi jūtas kā lielīpašnieki!» * MAZIE BRĪNUMI Pastāstīšu jums nu vēl par kādiem Tičīnas brīnumiem - maziem, maziem: tās ir spīdošas, spīdošas maija mēneša luciole's - spīdelītes. Arī Aspazijas, īstas kurzemnieces, sirds - un sirds, kā zināms, ir kurzemnieka gods -, arī tā sajūsminājās un uzliesmoja līdzi, kad pirmo reizi ieraudzīja klusā, tumšā maija vakarā uzliesmojam visos dārzos un pļavās sīkas dzidras liesmiņas. Pa gaisu tās ņirbēja, zālē un žogu malās vizēja, pacēlās augstu un piepeši apdzisa, un piepeši atkal spīdēja, kā burvju dejā, kā uguns tauriņu virpulī. Mazi sīki raganu vīriņi ka kukainīši smicīši, kā odiņi un sisenīši ar burvju lampiņām skraidīja pa gaisu, un visi ko meklēja ar lielu skubu. Jā, tie bija tiešām kukainīši, kas meklēja savas kukainītes. Tās bija sasēdušās zālē un žogmalēs, izkārušas savas rāmās, pastāvīgās zelta lāpiņas un gaidīja uz tautu dēliem, gaisa skrējējiem. Kad kādu paņēma rokā: mazs niecīgs tārpiņš, pelēks un melngans, nejauks gandrīz, bet kādu izšķērdīgi bagātu, kādu burvīgu pārplūstošu fantāziju viņi attīstīja savā mīlas laikā! Kādi brīnišķi dzejnieki bija šie zemes tārpiņi! Kurš zemes dzejnieks spētu būt tāds kā viens no šiem visniecīgākajiem sisenīšiem! Bet es negribu aprakstīt spīdelīšu poēziju, lai to dara kāds viņu tautietis, jaunais Tičīnas dzejnieks Elmo Patocchi, no kura esmu jau pasniedzis vairākas dzejas. * SPĪDELĪTES Spīdelītes, mīļās biedres Manām sērām vasarnaktīm, Bālos kviešos, zaļās auzās! Kad mēs vieni vien tik esam, Pielūgdami kluso nakti, - Jūs ar savu sīko vizmu, Es ar savām sīkām dziesmām - Spīdelītes, spīdelītes, Es jūs mīlu, mīļās būtes, Kas nes sevī skaidru gaismu. * Ļaujat, skaistās spīdelītes, Ka es jūs par māsām saucu Savām sīkām, sērām dziesmām, Kuras dzimušas ir naktī Upes krastos, klusās alās, Zaļās pļavās, kur jūs kaisāt Savus gaismas vizulīšus! Jūs man esat saldas, skaistas Arī tad, kad debess jumā Atspīd lielās, spožās zvaigznes. * PAR «SPĪDELĪŠU» DZEJNIEKU Elmo Patocchi ir pazīstamā Tičīnas politiķa, sociālistu vadoņa, tikumiski cēlā Patocchi dēls. Viņa dzeju grāmatiņa, no kuras ņemti šie paraugi, saucas «L'altalena» - šūpoles; maza 5 lokšņu grāmatiņa, izdota Milānā «L'eroica's» apgādā šinī 1927. gadā un ilustrēta no Elmo brāļa Aldo Patocchi. Savādi mums tikai izliekas, ka grāmatiņas beigās, aiz piezīmes par iespiešanas vietu, tikpat maziem burtiem šāds teikums: «L a i   d z ī v o    m ū ž a m   I t ā l i j a,   p o ē z i j a s    a u d z ē k n e   u n   t a u t u   s k o l o t ā j a.»   Mums izliktos, ka tik augstu sacelts patriotisms būtu varējis sev atrast piemērotāku vietu. Bet, kā es izbrīnījos, kad pārliecinājos, ka šādu teikumu atradu tādā pat vietā arī otrā (Zoppi) grāmatā L'eroica's izdevumā. Tā tagad patriotismu iepilina publikai šī apgāde, kurai zīmīgs vārds «L'eroica» - varonīgā. Es labprāt gribētu slavēt visu itālisko, kas man tik tuvs sirdij, bet, dzirdot šo teikumu un lasot nupat kādā itāļu laikrakstā «Squille d'Italia» garāku slavas rakstu itāļiem, man uznāca dibinātas šaubas, vai es ar savu slavināšanu varēšu pašiem itāļiem tikt līdzi: tur bija teikts, ka itāļi vienīgā kultūras tauta bijusi un būs un ka viņai līdzīga nekā nau un nebija, un nebūs. Tad man izkrita spalva no rokas. Tad labāk še vēl pāris skaistu dzejolīšu no Elmo Patocchi, bet    b e z   piezīmes, ka tam līdzīgs nekas nau bijis un nebūs. * DELUZIJA Daudz reiz, kad dzirdu tavus soļus nākam, Es acis aizveru, kā gulēdams: Varbūt tu mani guļam domādama - Uz acīm noskūpstīsi? Bet veltas manas gaidas, manas ceras, Ne tavi skūpsti tie, ne tavi skūpsti - Kas mani modina, - Tie tavi bezbēdīgie smiekli ir. * LĪDZEKLIS Viens līdzeklis tik ir pret kokaīnu - Tā kokaīna; viens pret opiju - Tas opijs. Un viens pats pret mīlas drudzi - Tā mīla. - Atgriežaties, meitenes, No viņiem laimes laikiem, dodat man No jauna viņas nāves zāles: mīlu! * CITS JAUNS TIČĪNIEŠU DZEJNIEKS Še būs otrs jauns tičīniešu dzejnieks - Giuzeppe Zoppi. Džuzepe Dzopi ir lugānietis, Lugānas skolā skolotājs un raksta visvairāk no bērnu dzīves. Mans draugs Zaager's man aizrāda, ka Zoppi grāmatā «il libro dei gigli» - liliju grāmatā, esot aprakstīta mazā meitiņa Graziella, Zaager'a paziņa Masaņā; lai es palasot. Še ir tas mazais stāstiņš (drusku saīsināts), kā paraugs itāļu skolotāja dzejnieka rakstiem: GRAZIELLA Pilsētas vidū pazīstu mazu vecu ostēriju: šur tur apdrupušas sienas, pāris vājas dzeltenas lampiņas; dibenā liels melns degošs kamīns, kuru iemīļojuši mani draugi, bārdainie prātnieki, Katru reizi, kad es, noguris no savām domām, ieeju ostērijā kādu brītiņu atpūsties, arī mani pievelk kamīna gaišais ugunskurs. Es arī apsēstos tuvumā kādā kaktiņā un ļauju saviem sapņiem lidot viņu mūžīgā plūdumā. Piepeši, kaut gan neapgriežos, jūtu skaidri, ka ostērijas istabā kas ienāk. It kā pavasara vēsma pilda telpu. Liekas, it kā tauriņi aplidotu lampas un griestus. No mitriem mūriem izlaužas un nokarājas smaršojošas vijolītes. Manā priekšā parādās maza meitenīte, tā ir Graziella. Viņa manījusi, ka esmu še atnācis, un, dzīta no savas labās sirds, nokāpusi no savas istabas lejā mani apmeklēt. Viņa atnesusi, lai darītu man prieku, savas rotaļu mantiņas, darinātas no visa un no nekā. - «Graziella, vai tu esi mana draudzenīte?» es jautāju, kamēr viņa man sniedz savu rociņu, kas viegla kā puķītes ziediņš. Un viņa atbild ar sīku balstiņu kā diedziņu, kas apsudrabots no līdzjūtības: «Jā.» - «Vai tu gribi vienmēr būt mana draudzenīte?» «Jā.» - «Tad tu esi man ļoti laba?» «Jā.» Es atlaižu viņas mazo rociņu. Es skatos apbrīnodams viņas melnajās actiņās, kas spīd kā zelts. Es paņemu vienā rokā visu viņas mazo spīdošo ģīmīti, un man ir skaista sajūta, it kā es turētu savā laimīgā delnā maņolijas smaršīgo ziedu vai baltu nimfeju, vai citu ziedu, kuram vārds ir tikai debesīs. * Še vēl otrs Zoppi stāstiņš par mazu skolas puiku. Tas labi raksturo skolotāju kā humānu audzinātāju, un es domāju, šo labprāt lasīs mūsu skolotāji un iegaumēs. MAZAIS JĒRIŅŠ Pirmo gadu, kad biju skolotājs, es saviem audzēkņiem nācu pretī nopietns un cienīgs. Klasē es ienācu paceltām uzacīm, kāpu katedrī, noprasīju skolniekus ar tiesneša nopietnību. Kad zēns zināja, es viņu uzklausīju uzmanīgi, kad nezināja, aizsūtīju bargiem vārdiem. Es aizmirsu, es gribēju aizmirst, ka manā priekšā ir jaunas dvēseles, vienmēr vājas, bieži maigas. Bet mans Marcello palīdzēja man atrast īsto ceļu. Sekodams manam pastāvīgam atgādiņam, ka jābūt patiesam un atklātam, viņš vienu dienu uzrakstīja domu rakstā šo skaisto lappusi: «Atnākusi mana liktens stunda. Es nemāku savu ģeogrāfijas lekciju. Biedri, skolotāji, grāmatas, viss man ticis pretīgs. - Nolādētā ģeogrāfija! - Ienāk skolotājs. Visi paceļas kājās. - Klusums. Viņš apsēstas. - «Kurš iztrūkst?» - «Neviens.» - «Labi. - Aizdarat savas grāmatas.» - Ak, nolādēts! Kas viņam nāk prātā? Vai tad viņš nevarētu atstāt man grāmatu, lai es varētu vēl tagad palūkoties? Ak, viņš liek man zaudēt katru cerību! - Es padodos liktenim. - Lai dara ar mani, ko grib. - Uzsauc Gustavu. Gustavs iziet no soliem, nosarkst, sāk grozīt uz augšu savas izbiedētās acis. Bet viņš ir laimīgs. Viņš zin visu. - «Labi,» saka skolotājs. «Tagad rinda - Marcell'am.» Man pārskrien drebulis pār visu ķermeni: Es piespiežos un ar pūlēm paceļos. Es tuvojos katedrim drebēdams. Skolotājs nepacietīgi paskatās uz mani. Viņa acis grib mani apēst. Man liekas, ka es esmu mazs jēriņš vilka rīklē . . .» Ak, mans drebošais jēriņš! Tas skolotājs, par kuru viņš rakstīja, gan nebiju es, bet laikam es tam līdzinājos. Ka es tagad esmu ticis mazāk vilks, par to pateicos drusku arī tev. Un tu zini, ar kādu mīlu un laipnību es tagad staigāju starp baltajiem jēriņiem. * VĒL VIENS MAZS BRĪNUMS Beigās, runājot arī par literātiem un literatūru, gribu tomēr minēt vēl vienu mazu brīnumu, kuru atradu kādā tičīniešu tautas dziesmiņā. Tā citādi nebija sevišķi ievērojama, savārstīta no vairākām daļām, kā tas bieži gadās, sevišķi mūsu tautas dziesmā. - Divdesmit devītā jūlijā, Kad kvieši jau iet briedumā, Dzimst viena meitenīte Ar rozi rociņā. Kāda debešķīgi naiva datuma apzīmēšana! To mīl tičīniešu tautas dziesma, - un tad šī meitenīte, kas dzimst ar rozi rociņā! Tik skaistu un pārdrošu fantāziju es biju sagaidījis tikai pie spīdelītēm. Arī latviešu tautas dziesmai ir daudz no šīs pārdrošās fantāzijas, gan mazāk naivitātes. Kad tičīnieša dziesma ir tik dabiska un ģeniāli pārsteidzoša, tad viņa tomēr visumā ar savu garāko elpu līdzinājas vakareiropiešu tautas dziesmai, kamēr latviešu dziesma ar savu īso elpu ir gluži oriģināla; vienmuļa viņa tikai tiek, visu tautas ikdienas dzīvi aptverot. Bet arī tāds mērķis ir oriģināls; mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu; mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām. Tas tā nebūs ilgi. Mūsu darbu diena drīz uzveiks mūsu svētdienu. * Seni vārdi modināti: Viena dvēsle, lepna dvēsle, Zilu gaisu lidotāja, Mākoņkalnu pāršķīrēja - Vai tev piekusuši spārni? Vai tu krīti zilā jūrā Kā tas rudens gāju putnis, Siltās zemes meklēdams? Seni vārdi modināti, Jauna atbalss atrodama. * Atmiņās es vadu šīs dienas; viņas man ir lielas svētku dienas, kaut gan es strādāju te, kā sen, sen neesmu strādājis: tā, kā es vēlētos strādāt pozitīvu darbu, strādādams tagad tik atmiņu darbu. Mans biedrs atgādina man, ka drīz beigsies šīs svētku dienas un būs jāiet darbos, kuri nau svētki. Es gribu atmiņās vēl izsaukt vienu senlaiku darbdienu, kuras visas bija arī svētdienas. SENU LAIKU DARBDIENA Mostamies mēs abi ar Aspaziju jau agri, ap sešiem, un strādājam kādu stundiņu, domādami un rakstīdami katrs savā gultā. Ap astoņiem novingrojam, sagatavojamies dienas darbiem, pabrokastojam, pārrunājam darbus. Brokasts balkonā pret atklātu ezeru, kurš rītā krāsā zaļš ar violetiem ēnu plankumiem un skaidrs, tālredzīgs un svaigs; reizēm nokāpjam dārzā pie akmens galda. Aspazijas rociņas sagatavojušas veselu rindu sviestmaizīšu - ar aršīnu viņa mēro rindas, kā pati saka, - runcis arī jau sēd krēslā un gaida. Vēstules pienākušas, avīzes jāpārlasa. Bet pulkstens deviņos jābūt jau visam beigtam, pusdesmitos jābūt jau kalnā, darba vietā. Aspazija strādā labprāt istabā vai dārzā, ēnā; viņa saules versmi nepanes. Es atkal īsts saules brālis. Pēc pusstundas gājiena klusā nomaļā vietā, kurp neatmaldās neviens svešnieks forestiers, kur arī reti kad atnāk kāds zemnieks, es nometos un izplešos plaši ar saviem darba rīkiem: visādām piezīmju lapiņām, visādiem vāciņiem no dažādām daļām; paklāju savu strīpoto, pelēko, vēl mīļās māmiņas austa lakatu un iztinu laukā no embaiāžas, atbruņoju un atbrīvoju no visāda veida segām - saulei nolemto cepeti, sevi pašu. Jūs brīnaties varbūt, ka man vēl uzglabājies māmiņas austs lakats? - Man vēl ir savs māsas Līziņas austs deķis; man ir 1905. gada mētelis un cepure; es varētu kā Imanuels Kants nostaigāt ar vieniem pašiem svārkiem visu mūžu, ja vien svārki izturētu - es izturētu. Saulē, pilnā versmē, strādāju tā visu laiku līdz pusdiviem. Nekad vēl es neesmu nomiris - dažam par nožēlošanu - no Saules dūriena; vismaz es par to nekā nezinu. Nekādas tulznas man arī nekur nau metušās no saules. Varbūt še citāds gaiss, kas aizsargā. Pusdivos eju mājās, divos paēdam Aspazijas pašas gatavotu pusdienu, atpūšamies; un četros atkal sēstos pie darba un līdz 6 vai 7 pārrakstu skaidrā ar zīmuli, uz zemes, šādos tādos papīrīšos sarakstītos tekstus; šur tur pārlabojumi. Tad skaidrs rakstu nesu Aspazijas tiesas priekšā: barga tiesa, man reizēm sīvi jāaizstāvas; kad man netaisnība, tad ar lieliem kreņķiem pārtaisu visu celtni. Tad nāk Aspazija klajā ar savu darbu, un atkārtojas tā pati procedūra. Viņa vairāk pieķeras saturam, es viņas ārējai formai. Galu galā neviens nau mierā ar sevi, tikai ar otru. Labi, ja iet tik regulāri, bet vai! kad ieviešas reizēm tā, ka nevar to pat dien' pārrakstīt skaidrā? Tad jau vajaga ziedot veselu dienu, lai pārrakstītu; un, kad negribas ziedot, bet strādāt, tad aizkavējas norakstīšana gluži un iznāk kā ar «Spēlēju, dancoju»: uzrakstīta luga tika 1915. gadā, kad viņa bija aktuāla, bet netika pārrakstīta toreiz un varēja nākt skatuvē tikai pēc sešiem gadiem. Un labi, kad bija jau iegājies darbs, - bet kā bija pirmos gados? Kad sajūta bija briesmīga, kad katru dien' nācās dzirdēt par noslepkavotiem un nemocītiem biedriem; kad pašiem dzīve bij grūta ij garīgi, ij materiāli. Tad Aspazijai piekrita vēl ij mierinātājas loma, ij ierosinātājas, ij šaubu par savu spēku novērsējas. Tā laika pesimistiskie dzejoji nau ne mazākā mērā pārspīlēti: dzīves spēka neapzinātā enerģija un apzinātā zināšana par vēstures gaitu bija glābēji. Vēsture no visām zinātnēm man bija no laika gala vistuvākā un mīļākā, tagad viņa man atmaksāja par to. Zināt pagātni ir zināt nākotni; es zināju, ka mums jānāk labai nākotnei, es bēdājos, bet neizsamisu un teicu to citiem, un bija labi. - Tas pats uznāca pēc desmit gadiem otrreiz, kara laikā; bet tad es jau neizturēju un nosirmoju īsā laikā. Trešo reizi es to negribētu vairs uzņemties. Bet būs jau laikam jāuzņemas. Pa starpām bija neatlaidīgi sīki un lieli uzbrukumi no naidniekiem un draugiem; arī tie man nedarīja labi. Tagad tie nau mitējušies, bet, tā kā kājas, basi staigājot, top nejūtīgas un var iet cauri stikla šķembelēm un naglām, tā arī gars top nejūtīgs. Labi gan nau, bet daba pati tā aizsargā dzīvību. Vislabākais būtu bēgt, bet - Kādēļ par to runāju še, kur gribēju tēlot darba veidu? Tas pieder pie darba; es nepazīstu darbu, kurš nebūtu tā traucēts līdz pēdējam; visi darbi, cik man viņu ir, ir kā zagšus nozagti liktenim, kā izrauti no zvēra rīkles, - jeb vai teikt tā: ir kā slepenībā pastrādāti noziegumi, par kuriem jācieš pelnīts sods. Tas nau mans uzskats vien, to laikam zināmā mērā pastiprinās katrs mākslinieks. Labi tam, kas uzvar, vēl dzīvs būdams, bet lai ij tas atceras Rembranta likteni: uzvarēja, sasniedza augstāko mākslas augsti, bet tad vajadzēja krist; Šekspīrs, ij tas cēlās tikai pēc trīssimts gadiem. Es redzu, ka topu sentimentāls. Jārunā par ko jautrāku. Jo manī vēl ir daudz sentimentāla, kas viss jāizkrata še un jāatstāj Kastaņolā, lai es būtu brīvs no visa un varētu iet tālāk. * PĒRN Uz zilo krastu es braucu izlūku braucienā pēc jaunas dzīves. Tas bija gadu atpakaļ. Grūts bija uzdevums, un no vēl lielāka grūtuma tas bija ierosināts un likts. Ārpusē meklēt un sevi rast. Biju tad arī savā otrā dzimtenē, biju Kastaņolā. Man no tā laika pāri palikuši kādi dokumenti. Lai tie runā. * CIEMĀ CASTAGNOL'Ā Tās senās skaņas ieskanas, Tās senās smaršas smaršo, Un garšas, sen jau aizmirstas, Man atkal mutē garšo. Es senās tekas staigāju - Ir vēl tās pašas ainas, Es viņās sevi meklēju: Ak, nau! ak, kā viss mainās! Es senos pantus cilāju, - Varbūt tur sevi rastu? Kā zelta vāravmūmiju Ne zemes laukā kastu? Tik senās skaņas ieskanas, Tik senās smaršas smaršo, - Ir dzīvei pamats - atliekas, Bet tās pēc pīšļiem garšo. Viss, viss, kā bijis, palicis, Viss rāda seno seju, - Tik es, ak, atkal vientulis, Kā svešs es garām eju. * Tagad man liekas savādi, ko es tur meklēju Kastaņolā? Nē, manis tur nebija; tikai. pieminas un atmiņas. Un tiešām, atceros vēl tagad, viss bija palicis, kā bijis; ne vien tas pats ezera skaistums, pilsēta un villas, bet tie paši iemīļotie ceļi un stigas, un krūmi; pat tie paši iezīmētie akmentiņi ceļā, pat tie paši iezīmētie pazīstamie vecīši un akmeņu važoņi, un vecenītes - un visi sveicina un prasa: «Kur tad jūs tik ilgi bijāt? Laikam astoņas dienas (viņi nemēdz teikt «nedēļa», bet «astoņas dienas») neesmu redzējis? Vai tik nebijāt slimi? Vājāki pat izskatāties!» Un es biju bijis projām ne astoņas dienas, bet septiņus gadus. Viņi bija palikuši tie paši. Neviens nebija ticis vecāks. Tičīnā nenovecojas, to es novēroju arī šoreiz. Nepazīstami man bija tikuši tikai jaunie cilvēki, jo bērni bij pieauguši pa septiņiem gadiem. Bet nu es brīnos: kādēļ tad es meklēju pats sevi tur Kastaņolā? Es taču nebiju Kastaņolā, bet gan Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir, un tur viņa paliks. * VIENA NAKTS UZ COLLINA DI FULMIGNANO KLINTS Kad nau vairs dzīves, bet vēl kaulos spēki: Iet meklēt, vai vēl ir kur jauna dzīve, - Par vietasraudzi laisties, nolūkoties Un lēniem soļiem sekot - Nezin kam. Vai tā gan ir? Tas taču būtu mērķis, Bet še ne mērķa nau, ne vēlējuma, Ne zvaigznes nau, - kā teikts bij vienu reizi - Jo zvaigzne norauta - To sniedzu jums. «Bet citas zvaigznes?» - Citu zvaigžņu daudzums, Lai tās no debesīm rauj citas rokas! Es tikai laukā eju palūkoties, Vai debess zvaigžņota - Jeb dzija būs šī nakts? * Un še otrs dokuments: ROCCA DI GANDRIA Šī akmens gulta tā, kur mēdzu gulēt: Man galvu saule karsēja ar stariem, Pie kājām bezdibeņi žāvājās, Bet skats pār kalniem gāja tālāk urbties. Nu saules nau virs galvas, pelēks mākons; Nu bezdibeņi, redzu, briesmām baida. - Es toreiz biju apradis ar briesmām; Nu tālu tālākā ir sniegta - mājas. Ko vairs es meklēju šai akmens gultā? Ko domas šurpu ved uz savu šūpli? Vai ir vēl tāle tālāka par tālu? Ass ērgļa kliedziens atskan man virs galvas. Es sabaidos: - ko saka man šis kliedziens? Skan tā kā: «Ir!» - Es sabaidos vēl vairāk. * Šogad atkal es biju tanī vietā, - īsti nau vis rocca di Gandria, bet Roncaccio, turpat pie Gezndria's, bet augstu virs tās. Tanī akmens gultā es tiku rakstījis Kaju Grakhu un rakstu tagad atkal daļu no šim atmiņām par Kastaņolu. Ērgļus es atkal dzirdēju kliedzam. Senais jautājums: «Vai ir vēl tāle tālāka par tālu?» cēlās atkal, un ērgļa atbilde bij atkal: «Ir!», bet es vairs nesabaidījos. Jāiet ir. Un Kastaņola būs tā, kas dos jautru prātu. Kastaņola man būs prieka un miera. vietas simbols. Es neesmu rakstījis nevienu tik jautru grāmatu kā šo. Un man ,jāraksta vēl par Kastaņolas cimitero - kapsētu; tas negrozīs neko šinī teikumā par jautro grāmatu. * PAR ČIMITERU UN MIRŠANU Cimifero Kastaņolā ir man mīļākais no visiem. Viņa tuvumā es tiku daudzus laikus strādājis, un viņš man palīdzēja ar savu skaistumu. Bet viņš jau ir mirstama vieta - nu, tad skaistā vietā mirt arī ir skaisti. Mūsu tautas dziesmās man vienmēr ļoti patikusi tā mīlīgā un drusku sērīgā fantāzija, kas iztēlo, kā mirušais saules dienā, pusdienā iznāk laukā no zemes un, nosēdies uz sava smilšu kalniņa, noskatās, kā apkārt mierīgi ganās govis un ganiņš snauž, un ir tik jauki un klusi. Kad nu mūsu sencis, tautas dziesmas dzejnieks, iznāktu laukā no kapa Kastaņolas kapsētā saules pusdienā, kad ir tik kluss kā pusnakti: kā viņš brīnītos un priecātos! Cik laimīgs viņš būtu, ka miris un apglabāts še Kastaņolā! Dienvidos vispār vieglāk mirt un tikt apbedītam - nekā pie mums ziemeļos. Es nedomāju vēl nemaz uz to, cik pārāk dārgas mūsu kapu vietas Meža kapos! Visu mūžu strādādams, nesakrāsi tik lielu kapitālu, ka varētu nopirkt kapa vietu Meža kapos! Tad jau vieglāk nopirkt še lauku mājas. Es nedomāju arī uz to, ka mazticīgus un pavisam neticīgus cilvēkus, kuri dzīvē nau samaksājuši baznīcas nodokļus, dažs labs mācītājs nemaz nelaiž iekšā kapos. Kāds prieks tad ir mirt, kad nezini, kur pēc paliksi? Nē, tiešām nau liels prieks mirt Latvijā, ar ko nebūt nau teikts, ka būtu liels prieks tur dzīvot. Tie pašnāvnieki, kas ik dien' pa vienam aiziet, laikam arī to neteiktu. Dienvidos vieglāk mirt, ij bēru ceremonijas nau tik briesmīgi nospiedošas, nāve nau tik biedinoša. Kad nu reiz runājam par bēru lietām, - vai labi ir, ka mēs mirstot tā apgrūtinām pakaļpalicējus? Cik klusi mirst kustoņi. Slims elefants iebrien staignājā un tur klusi nogrimst. Lietavas dziļos mežos ir biezokņi, kuros kustoņi aiziet, kad tiem pienācis miršanas laiks, - skaistās ainās apraksta šīs kustoņu kapsētas» Ādams Mickevičs savā epā «Pans Tadejs». Kustonis mirstot negrib apgrūtināt savu apkārtni, katrs indivīds spēj tikt galā viens pats ar sevi. Mēs to nespējam, mums jāaicina klāt sava apkārtne. Melni jāģērbjas, tas tik neērti un dārgi maksā; bēru izdevumi tik lieli. Es priekš sevis esmu jau kā bērns domājis, vai tad nevar aiziet no dzīves bez citu palīdzības? Skaista ir Frīdriha Engelsa aizeja: viņš lika sevi sadedzināt un savus pelnus izkaisīt jūrā! Bet mēs ar Aspaziju bijām allaž runājuši: lai cik skaista sadedzināšanās, daudz skaistāka par apbedīšanu, tomēr negribas dzīves atliekas, dzīves dīgļus galīgi iznicināt. Bet kāds vēl otrs prieks būtu mūsu tautas dziesmas dzejniekam, kad viņš redzētu Kastaņolas čimiteru novembra mēnesi: - vakarā visu kapsētu nosētu ar sīkām lampiņu liesmiņām! Viņš domātu, ka dvēselītes cēlušās augšā zemlikas laikā un spīgo pār kapiem. Vai tās nebūtu tās pašas spīdelītes, kas maija mēnesī tik skaisti mirgo un dejo pār dārziem un pļavām? * VĒL KĀDAS TIČĪNIEŠU DZIESMIŅAS Bet varbūt es jūs tomēr nespēju iekārdināt ar Kastaņolas čimitera jaukumiem? Skaists arī Lugānas daudz lielākais un monumentālākais čimitero; vispār kapu kopšanai Tičīnā piegriež lielu vērību. Bet var jau būt: jums visa tā lieta nau simpātiska? - Mūsu laiks še iet uz beigām - vai nepadziedāt jums vēl kādu skaistu tičīniešu dziesmiņu? Kādu mīlas dziesmiņu, kuru tiem visvairāk. Neraudi, mīļā! Nost sērīgo seju! Kaut projām es eju, Es pārnākšu vēl. Tā Tičīnas zēns dzied, aizejot darbā uz tālām zemēm. Tičīniešu daudz Amerikā, Argentīnā, Šveice pilna no viņiem. * Vai tu atnāci, lai atkal ietu? Ietu tālāk projām, nekā biji? Mazu brīdi atnāci, lai atkal Projām ietu nu uz visu mūžu? Tā nau vairs tičīniešu dziesma. Bet šī: BIONDA, BELLA BIONDA E mi son chi in filanda, Spetto ch'el vegna sera El me morus ch'el vegna Per compagnarmi a c? utt. Tā ir tičīniešu izloksne: dzied par «gaišmati, skaisto gaišmati». Es vērptuvē še esmu, Es gaidu, kad tas atnāks, Mans mīļais, kad tas atnāks Mani mājās pavadīt. Tas mājās pavadītu Un arī tālāk vēl: Mums jauku sapni sapņot, To mīlas sapnīti. Lai jaunība un mīla, Lai dzīvo abas tās, Tu, gaišmatīte skaistā, Tu, mīlas gaišmatīt'! * PAR NEZINĀMO TAURIŅU UN CIKĀDU DZIESMĀM Es nevaru tālāk rakstīt: uz mana baltā papīra uzmetas brūns taurenīts - tumši samta svārki, zili apšuvumi, pelēku pērļu izrotājumi, zīda odere gaiši zilganpelēka, balti sudraba raksti. Tik piederīgi spilgts un tomēr neuzkrītošs krāsu sakopojums, mūsu zeltenītes varētu še ņemt paraugus. Tik daudz un dažādi še ir tauriņi, un katrs savās krāsu kombinācijās un simfonijās. Nu viņš ir projām. Vai tik tā nebija mana jaunība? Te uz manas segas sanāk ne vien tauriņi, bet visādi kukaiņi un siseņi. Bet naktī kādus koncertus dod cikādu kori, kuri visslavenāki ir Kastaņolā, tā kā mums visslavenākie ir Reitera kori; starpība tā, ka Reitera kori dod vokālmūziku, bet cikādes instrumentālmūziku. - Jūs neticat? Pajautājat dabas pētniekiem. Starpība ir vēl tā, ka mūsu skaistās dziedātājas redz; bet cikādes slēpjas. Bet es jau gribēju beigās runāt par tičīniešu mīlas dziesmiņām - jā, bet vai tad cikādu dziesmas ir par citu tematu? * Guli, baltā cikādīte, Manās melnās rociņās - Tā gulēja baltā saule Melnajos mākoņos. Kad cēlās baltā saule, Mākons gaisa žēlabās, - Necelies, neaizej, Mana baltā cikādīte. Tā ir viena no cikādu dziesmām, kādas še skan cauru vasaru, lai tik ieklausās labi. * JĀBEIDZ Ticīniešu mīlas dziesma ir naiva, svaiga, kautrīga, kā viņu mīla. Mēs agrāk redzējām, un arī tagad manīju, ka mīlētāji, jauneklis un meitene, kuri rudeni precēsies, diendusas laikā stāv kādā žogmalā, kur visi ļaudis iet garām un var viņus redzēt, - viņi negrib slepenības, lai nenāktu ļaužu valodās. Jābeidz par to runāt. Par ko es jums varu vēl ko teikt? Ne par ko vairs nevar ko teikt. Jābeidz, jābrauc mājās! Vai tu, Kastaņola, darīsi man vieglu aizeju? Vai būsi mani spēcinājusi un izmierinājusi? Kā tevim šķiet? Kā tevim šķiet? Uz galu nu, uz galu iet, - Tik tīkamklusi tiek, tik maigi Kā agra rīta zaļi zaigi. * Vai kāds ir cēlies vasaru agri vēl pirms saules lēkta, lai redzētu dzīvības sākumu? Gaisma vēl nenoteikta: drusku zaļgana, iepelēka, ar mazu sudraba nokrāsu. Kamēr vēl valda zaļā nokrāsa, ir brīnišķi klusi, neviens putns vēl nau modies, ij pat zīlīte vēl neiečirkstas. Tādā rītā es reiz Latgalē redzēju vedam uz kapiem jaunu meiteni: nekā skaistāka es neesmu redzējis un nevaru iedomāties. Tā man gribētos aiziet. Es biju še uz Monte Generoso vienu cauru nakti un rītu, brīnumskaisti bija, - bet pirmā parādība visu aizēno. Nezināmā, laimīgā Latgales meitenīte! Un tomēr - * JĀBRAUC MĀJĀS UN TOMĒR Atkal atpakaļ man jābrauc rītu - mājās. Lēni tālāk soļi negriboši - velkas, Tikko plūkta roze rokā - nokrīt. Līdzi ziedu lapām smarša birst un - nozūd. Pirmo reiz es jūtu - saule spiež un - tveicē, Vai tā roze bij, kas nobirst? - Roze! Roze! Tas, kas sarkans birst uz sirds - nau rožu lapas. - Atkal atpakaļ man jābrauc rītu - mājās. Mājās jābūt ir, vai dzīvs - tas nau no svara. Smarša, rožu smarša, paliec tu - jel sirdī! * Katrs domā un jūt, ka viņam dara pāri dzīve. Katrs jūt rūgtumu. Neviens savu dzīvi nedzīvo tā, kā viņa dzīves princips to prasa, Vēl neizdzīvo, - mēs ceram, mēs darbojamies, lai tas nāktu reiz: lai katra dzīve būtu dabiska, sevī pilnīga un slēgta savā lokā, kā ozols dzīvo pilnam savu dzīvi, kā lauku puķe. * Manu tālo jauno dienu ilgas, Ko jūs ilgsat visu manu dzīvi? Bērnība un jaunība, un tāļāk - Vīru gadi līdz šo baltu dienu - Visi zina tikai senās ilgas, Visi cenšas tikai, kā to sniegties, Kā tās padarīt šai dzīvē dzīvas, Kā tās izdzīvot ar savu dzīvi. Manas tālo jauno dienu ilgas, Vai jūs raksta raudzīs visai dzīvei? Tas viss ir labi, bet kas man gar to daļas? * PIENĀKUMS UN AICINĀJUMS Cilāju izklaidē papīrus. Man nāk rokā vēstules, uzglabātas, pa pusei atbildētas. - Ak! - - - - - - - - - - - - - - - - - - - «Tu, kas vientulībā Visu pasauli sev pie krūtīm spiedis, Izstiepis roku Un sacījis katram: draugs un brāli. - - - - - - - - - - - - - - - - - - Izej atkal zvaigžņotas mūžības lokā, Kur tautas un likteņi aug, Cilvēks tiem līdzi. - - - - - - - - - - - - - - - - - - Laikmeta kauns lai mums nesaēd dzīves.» - - - - - - - - - - - - - - - - - - Ak, tas jau ir pienākums dots, kaut no dziļākas drauzības, bet pienākums! Vai man ir vēl pienākums? Vai tad es neesmu visu izpildījis? Vai es neesmu brīvs? * Vēl cita vēstule, - vai kolektīva? * Tur ziedi kaisīti un smaršas laukos lietas, Un viegli vēji, Zilganzaļa jūra Ar zelta skarām putu ielokos. Brūns vaigs tev piemiņai, Kad mājās nāci. * Te puteņskaņās ziedi galvas liec Un saule slēpjas mākoņielokos, Kā nāves dvašas Pieelpoti gaisi. - * Bet sirdis tevis tvīkst Un rokas sniedzas, Un lūpas sūta rīta sveicienus: Tik neej projām, neej projām vairs! - - - - - - - - - - - - - - - Nāks saule, ziedi plauks, Nāks silti vēji, maigi noglāstot, Pa reibu smaršai līdzi nesot No viņiem saules klātiem dienvidiem. * Tik neej projām vairs! - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - * UZ MĀJAM Ardievu, Kastaņola! Mēs rīt braucam mājās! * Man jānorēķinās galīgi ar veco dzīvi, īsi un aši. Man jāsāk galīgi jauna dzīve, īsi un aši. Tagad, pēc Kastaņolas saules un Latvijas mēneša, es to varu. Nāc darbā, dzeju grāmata; aizgrieztais spoguli, atgriezies uz labo pusi! * ARDIEVAS KASTAŅOLAI Kad padomāju vien pie tevis, skaistās, Man sirdi iesāpas, bet acis smejas, Viss vižņā mirdz un spīd, un saulē laistās. Ar ziediem pilns tavs pūrs: tās zelta lejas, Ar augļiem dārzi, debess dreb no stariem, Ar vīniem tekas un ar smaidiem sejas. Es atkal še, pie tavas ģintis gariem - Es mūžam sapņoju, ka tevi skatu: Nu līgojos uz taviem ziedu svariem. Es dvēslē saldi tavu varu matu, - Es gribu pieslēgties pie tavas ritas Un līdzi ņirbt ar savas saules statu. Pa zelta stīgām staigāju bez mitas, Es saistīts tavā pasaulē ar daili: - Bet jūtu, ak, ka ietverts es no citas. Es eju tad! - Bet sirds man atmet baili, Jūt dziju pateici un prieka drosmi: Man dvēsles dārzi mūžam nebūs kaili. - Tavs skaistums spilgs, kur jauni dzīves posmi! * VILCIENĀ DIENĀM CAURI * Saņēmu šodien šādu telegrammu. no Kauņas: Lietuvos mokytojų suvažiavimas sveikina tave nenuilstantį kultūros skleidėją. Prezidiumas Lietuvas skolotāju kongress sveicina Tevi, neapgurstošu kultūras darbinieku. Prezidijs * Cik tumša debess, melni mežu gali - Tu, mijā zvaigzne, manim priekšā slīdi, Tu tumsas drūmo noslēgtību dali. Kad vilciens griežas, atkāpies par sprīdi, - Tad atkal mani savās tālēs vadi: Vai tur ir tavi un vai mani radi? *

RAINIS KASTAŅOLA TRIMDENIEKA SAPNIS STARP DIVIEM CEĻIEM Cik lēni no sapņa Gars atmostas, Cik gausi, ar sāpēm Viss izraisās! Esmu nu pārbraucis mājās. Bet vēl mani pilnīgi pārvalda ceļa jūtas, Gandrīz būtu teicis: ceļa jūtis, Tik tuvu stāv abas: ceļa jūtas un ceļa jūtis. Pa atmiņu pēdām staigāju otrā dzimtenē un vēroju atmiņu pēdas pirmā dzimtenē. Atmiņas sniedzas visur un tāļāk. Skaidri man prātā stāv mans «izlūku brauciens jaunā dzīvē»; tas palika nepabeigts toreiz, - kādreiz tas būs jāpabeidz, varbūt citādā veidā, nekā bija sākumā domāts. Skaidri man atmiņā stāv divi citi braucieni, sen atpakaļ: brauciens «uz mājām» un brauciens «garām mājām». Abu briesmas aprakstītas grāmatiņā «Uz mājām» un ievietotas «Dagdas skiču burtnīcās». Cik ļoti tie abi braucieni atgādina šos tagadējos abus braucienus «Uz Kastaņolu» un «Uzilo krastu», kuri še sakombinēti kopā! ktenīga abiem ir mērķa nesasniegšana: «garām mājām» gāja viens, un nepabeigts palika otrs. Starpā «Saulainais stūrītis» - atpūta Kastaņolā. - - Sapnis starp diviem ceļiem. Cik lēni un ar sāpēm sirdī atmostos no šī sapņa: Kastaņolas. Tanī grāmatiņā bija vēl cita nokrāsa dota šim sapnim: «Un mājas? - Sapnis Starp diviem ceļiem, Starp to, kas bijis, Un to, kas būs.» * Bet es gribu labāk nobeigt ar citu pantu no tās pašas dziesmas: Atmini sauli! Kad sirds tik smaga kā ezers guļ - Atmini sauli! Ij smagākais ezers izgaro saulē. * Kad sirdi nemiers uz āru lauž - Atmini sauli! Ik spēks tik laužas no saules uz sauli. * No saules uz sauli mēs sildīti sildām. - Atmini sauli! Un viegla taps sirds, Un varēsim laisties uz sauli.

RAINIS KASTAŅOLA UZ ZILO KRASTU ATMIŅAS PAR IZLŪKU BRAUCIENU JAUNĀ DZĪVĒ SKRĒJĒJS M o t o: «Lūk, lielais skrējējs kā līdzi skrej!» Nu manas acis to skaidri redz: - Dzelzceļa vilciens steigdamies traucas un traucas, Un sknējējs skrej līdz un lec no koka kokā, Uzskrej kalnā un uzsēstas baznīcas tornī Sagaidīt mūs, kad vilciens pieies tam klāt, Kad apstājas piestātnē brīdi, Skrējējs uz jumta izlaižas guļu, lai pūstos; Ar rokām kaisa dūmus, kas izverd no nama, Un gaisā met. Bet, tiklīdz vilciens kustas, tas atkal skrej līdz Lieliem milzeņa soļiem gar apvārkšņa malu. «Tas tu!» - Runā, runā, smej mani, neklusi vien! - Tais dziļās, dziļās, dziļās skumjās! - Tici laimei, tai ,jaunai! * PĒDEJIE IESPAIDI Ir 16. marts 1926. gadā. Četri mīļi draugi atnākuši mani izvadīt: dzejnieks Kārkliņš, mūziķis Brusubārdis, Austriņš, Torņakalna lokālpatriots tāpat kā es, un mīļais biedrs Dr. Orientācijs. «Kad braucat?» «Rīt no paša rīta.» Dr. izmet vēl pāris asprātīgu joku kā ceļa kukuli. «Labu ceļa vēju!» Nu, vēju še netrūkst, mīļā dzimtenē, izmeklēties tik labāko. Tad vēl viena pusgulēta nakts, un ir ceļa rīts, nu ir ceļa vējš; paliekat veseli, mīļie mājenieki un māja. Dziesma saka: «Es iejūdzu vēja zirgu Viesulīša kamanās: Rīgā man diena ausa, Vāczemē saule lēca.» Auksts ziemelis pūš; tas ir mans ceļa vējš, kas pūš prom no dzimtenes. Lai! - Kas pūš no ziemeļiem, tas aizpūš uz dienvidiem. Dzīves biedre pati pavada, mīļš jauneklis atnes puķes - tās ir labas zīmes. Pūti nu, ziemeli, es braucu pretī pavasarim! Redzu pēdējās saīgušās sejas, vāji ģērbtos tēlus. Atšķiru rīta avīzi «Sociāldemokrātu» - pēdējā ziņa no mūsu zemes - pašnāvībā aizgājis no gadus vecs sirmgalvis. Tas sirmgalvis būs vēl cīnījies un palīdzējis atvest brīvo Latviju, un, kad viņš septiņus gadus noskatījies izcīnītā brīvā Latvijā, tad viņš turējis par labāku aiziet no brīva prāta citā, jaunā pasaulē, viņsaulē, ārpasaulē. Tad jau man daudz maigāka izeja: aizbraukt uz ārzemi nekā uz ārpasauli. Bet tam sirmgalvim laikam bija pietiekošs iemesls izvēlēties stiprāko līdzekli. Daudz viņu tādu brīvajā Latvijā, pārāk daudz. Bet ceram: i šodien jau spekulanti padosies, un sociāldemokrāti atvairīs vismaz dzīves tālāku sadārdzināšanos. Pēdējā ziņa no citām zemēm, ko izlasīju tanī pašā avīzes numurā, bija tā, ka Dānija atceļ karaspēku. Tur ir jaunā Eiropa, jaunā pasaule. Turp, uz jauno pasauli! Nolieku avīzi un lūkojos apkārtnē, dzimtenes ārēs; mans ceļabiedrs rūpīgi ietīņā mani, lai es nesaaukstētos un tiktu sveiks laukā no dzimtenes. Kas redzams tanīs «dzimtenes ārēs»? Tukši lauki, pusapsniguši, pusauguši mežiņi, purvi un tīreļi. Kas tos nepazīst vasaru un kas nau brīnījies, iebraukdams no ārzemēm, cik daudz postažu, cik daudz neapstrādātas zemes pie pašas galvas pilsētas, cik atmatu pašā labās zemes centrā. Es neesmu nekad prasījis ārzemniekiem, ko viņi saka par to; un varbūt, ka viņi arī neko jaunu neteiktu pēc krietnas iebarošanas rautos. Bet, ko viņi domā, to nau grūti uzminēt. Es arī nezinu, vai liela ēšana un dzeršana ir īstais līdzeklis, kā ārzemniekiem pierādīt mūsu kulturālību. Jau Ilja Muromietis smējās par lielo ēšanu, un tas bija astoņi simti gadus atpakaļ. Eiropa kopš tā laika daudz gājusi uz priekšu, bet ne daudzēšanā. Negribas skatīties, aizdaru acis. Laiks palūkoties sevi. Uznāk un neatlaižas veca dziesma: Kas aiz tevis? Skaties, skaties! - Bālas miņas, zilas miglas. Tālāk, tālāk - kas tev priekšā? - Bālas minas, zilas miglas. Kas aiz miglām? Melnas sienas. Kas aiz sienām? Tālas jausmas. Kas aiz jausmām? Kas aiz jausmām? Aiz tām jausmām melna nakts. * KADĒĻ ES BRAUCU? «Laiks palūkoties sevī,» es teicu. Kad palūkojos sevī - drūzmējas atmiņas, domas un jautājumi: Divi cilvēka mūži izciesti; katrs pa 30 gadiem. Viegli tie nebija. Bet partija nu ir, Latvija nu ir; es pie darba esmu bijis, savu darbu darījis, - nu esmu brīvs. «Vai brīvs?» dzirdu jautājam. Es negribu dzirdēt. Pa to laiku divi jauni mūži palikuši veci. Drusku vēlu esmu atlaists; vecai dzīvei ir beigas, vai ir jauna? «Vai atlaists?» dzirdu atkal jautājam un jau skaidrāk. Mīļas, bet bargas balsis dzied aizvien jaunās melodijās to pašu veco dziesmu: «Ko tu meklē jaunu dzīvi, jaunu cīņu? Vai jau izbeigta tā vecā cīņas diena? Stāvi cieti savā vecā darba vietā! Simtos veidos mainoties, tas pats ir pretnieks.» * Dzirdu, dzirdu, - zinu, zinu. Ir taisnība tām senām balsīm, kas skan tik sen no mūžiem ne man vien, bet visiem un katram, kam par šauru ir sava dzīve un kas grib izstaipīt dzīves dzīslas plašāk. Un es klausījis esmu tām balsīm divus mūžus, - vai es vairāk varu? Vai vairāk deru? Vai nepietiek? Vai man jau gals un jāliekas mierā? Pēdējā mierā? Es zinu, pēc mana miera, pēdējā, sen jau ilgojas jauni zaļokšņi un nezaļokšņi spēki, ilgojas daudz vairāk nekā es pats. Sen jau, no pat manas pārbraukšanas Latvijā, es dzirdu līdzcietīgus, žēlīgā balsī izdvestus izsaucienus: «Cik jūs vēl spirgts izskatāties!» - «Diemžēl, diemžēl,» es mēdzu atbildēt, «bet varbūt tur ar laiku varēs līdzēt? Cerēsim!» Man tādi izsaucieni ir pa prātam, jo tie mani atlaiž brīvā no darba. Bet es gan nevienam neieteiktu tā runāt uz jelkuru sievieti, - viņš dabūtu tādu atbildi, ka nekad vairs nepaceltu savas acis. Taisnība tiem līdzcietīgiem ļaudīm: ir nogurums, visvairāk taisni no viņiem; ir pat apnikums. Un vai tad man nau tiesības būt nogurušam? «Ich habe keine Zeit müde zu sein,» varēja teikt Viļums pirmais, - viņa darbus darīja cits, man bij jādara pašam. Un vai tad savu darbu salasīšana kopā, pārskata došana par tiem, to izdošana kopotos rakstos kā «Dzīve un darbi», - vai tas nau jau testaments? Mans testaments iznācis drusku par garu, desmit sējumos, un neviens notārs to nau apliecinājis, bet testaments ir taisīts. Un veselība jau arī neiztura. Ne velti katru gadu kopš pārbraukšanas slimoju aukstajā laikā, ap ziemu. Nepanesu mūsu klimatu, arī fizisko, tāpat kā garīgo; par daudz pieradis pie silta un maiga klimata dienvidos. Arī šogad, pēc ilgas gulēšanas ziemu cauri, paceļos pavasarī, bet apkārt, arī pavasarī, viss tumšs, auksta migla, vēji un drebuļi, saules nau . . . «Manam logam mākoņi iet garām» - vai citiem klājas labāk? Es redzu pa logu: ļaudis tikai piespiesti nes dzīvi kā nastu, un taču teorijā un principā dzīvei būtu jābūt priekam. Nau mums laikam tās īstās dzīves? Neprotam viņu ierīkot un vest? Vai nau kur citur īstās dzīves? Vai nau kur saules? Nau kur zilu krastu? Skaistas «zilas debesis» mums ir, bet tās ir tik Aspazijas bērnības fantāzijas; tur arī «zeltīti mākoņi», bet kas turp tiek? Es lasu Avestu. Šie persi ir tik skaidri un spēcīgi. «To es tev gribu jautāt: «Saki man pareizi, Ahura! Kāds ir labākās vietas sākums? Kā tam līdzēt, kas uz to cenšas?»» Un Ahuras lielais dzejnieks Cartuštra atbild savās himnās, aizsākdams slavas dziesmu saulei: «Lai pieņemas nemirstīgā, spīdošā saule Ar ašajiem zirgiem, ar lielo majestāti! Nemirstīgo sauli lai slavējam. Kad saule aug uz augšu, Tad Ahura vadītā zeme Ir gaiša un skaidra, Tekošs ūdens ir skaidrs, Sēkļu ūdens ir skaidrs - Kas ziedo saulei, Tas ziedo Ahura Mazdam, Tas ziedo   s a v a   p a š a   d v ē s e l e i.» * Es esmu slims, es drīkstu braukt uz sauli; es gribu ziedot saulei un sava paša dvēselei. JAUNI UN VECI PAZIŅAS «Jautājums nau par to, vai braukt veseļoties. bet tikai, kurp braukt veseļoties,» tā saka mūsu māju dakters, mans jaunais draugs, Priedkalna pēctecis Dr. Nīmanis. «Kad cilvēks ir slims kā. Jūs, tad tam veseļoties ir ne vien tiesība, bet arī pienākums.» Ar to jautājums bija izšķirts. Bet kurp braukt? Kur sirdsslimniekam vairāk der. Vecais draugs vēl no «Jaunās strāvas» laikiem, Pauls Kalniņš, ir savā ziņā arī dakters; cilvēkus viņš gan vairs nedakterē, bet sabiedrību; tomēr pa reizēm viņā atmostas atavistiskā dziņa izmēģināt roku atkal pie cilvēkiem, un tas notiek ikreiz, kad viņš ierauga mani; es viņa predestinēts pacients. Arī šoreiz viņš ņēma mani savā gādībā, tikpat mīļi kā tad, kad es pirmoreiz nācu Saeimas sēdē pēc ilgas guļas. Vispirms mani viņš iepazīstināja ar simpātisko ārstu Dr. Livšicu un viņa kundzi, kuri arī bija nodomājuši šo pavasari braukt veseļoties, kā sirdsslimnieki, - tātad mēs varējām braukt uz vienu vietu kopā. Tad izvēlējām dienvidu Franciju un tur sevišķi Mentonu, jo tā esot lētākā vieta un P. K. pazīstama no agrākiem laikiem. Man nekas nebija pretī ne pret Mentonu, ne pret lētumu. Mentonā līdz pat Nicai es zināju vecu itāļu malu, un turp es braucu kā uz sev radniecisku zemi; pa ceļam varēju cerēt pabūt arī savā mīļā Lugānā, kur ilgāk uzturēties gan nebūtu ļāvusi Šveices dārdzība. Tā nu es izbraucu kā īsts slimnieks ārsta pavadībā. Arī Mentonas izvēle izrādījās laimīga, un, ja kādreiz būtu vajadzīgs nostiprināt P. Kalniņa daktera reputāciju pie cilvēkiem, tad es varu noderēt par labu piemēru; par viņa daktera reputāciju pie sabiedrības liecina pati sabiedrība. Uz dienvidus Franciju tā mani pavadīja jauni mīļi paziņas; bet es zināju tur vecus mīļus paziņas, kuri dzīvo tanī laimīgajā zemē, kaut gan jau sen miruši. Tur dzīvoja un darbojas vēl šobaltdien Numa Rumestans, tur slavenais, nekad neaizmirstamais Tartarēns no Taraskonas, abi gan tikai Alfonsa Dodē sacerēti, bet dzīvāki nekā jebkurš katrs no mātes dzimušais cilvēks. Es negribu ar to teikt neviena vārda pret mātes dzimušajiem, tas būtu diezgan bīstami. Tur vēl cits mīļš paziņa, ne visai sen atpakaļ mirušais Mistrāls Frederiks, provansāļu lielais dzejnieks, Nobeļprēmijas nesējs. Man viņš mīļš kā mazas tautas priekšstāvis, nabaga mazās tautas, kura bij zaudējusi pat savu valodu; viņš tai atdeva valodu, pats to no jauna sacerēdams, kopā ar mazu pulciņu savu draugu, ar t. s. felibristiem. Felibristi viņi saucās tādēļ, ka «taisīja grāmatas» un šinīs grāmatās taisīja jaunu valodu, kura bija īsti viena no visvecākām romāņu valodām. Viņā, provansāļu valodā, dziedāja senie trovatori, latviski - atradēji; trubadūrus viņus sauc franči. «Atradējs», jaunu vārdu un skaņu atradējs - vai nau pat zīmīgāks nosaukums dzejniekam nekā latviešu sacerētājs, kurš vai nu atceras, vai strādā cerēs? Provansāļu trubadūri, nākdami no pirmās romiešu-itāliešu provinces, atdeva Itālijai lielu dāvanu: viņi ierosināja Danti uz itāļu valodas izkopšanu un lietošanu «Dievišķā komēdijā». Bet ar to nebeidzās vēl «zelta spaiņu sniegšana no rokas rokā», kā teikts «Faustā»: trubadūru dziesmas ierosinātas no arābu dzejniekiem, kuru dzeja bij vēl agrāk uzplaukusi; un arābi Eiropai atdeva dāvanu, ko bij mantojuši no grieķu kultūras. Mēs neesam atšķirti svešnieki, mēs saistīti ciešām gara saitēm, mēs esam viena liela kultūras ģimene, - mēs apzināsimies to kā   j a u n ā   E i r o p a. Es varbūt par ilgi kavējos pie lietām, kuras visiem lasītājiem sen pazīstamas, bet vienkārt: tie ir mani veci mīļi paziņas, un kurš piie tiem nekavējas drusku ilgā nekā nepieciešami vajadzīgs, kad nu reiz tos atkal saticis? Un otrkārt: kad man Kultūrfonda sēdēs un šur tur citur nācās runāt par mazām tautām un izloksnēm, kā, piem., latgaļiem, un nācās aizstāvēt viņu tiesības, tad es mēdzu atsaukties arī uz provansāļiem un katalāņiem (kuri runā ar viņiem vienu valodu), un tad es manīju, ka ne visi Saeimas locekļi bija par šiem jautājumiem tikpat labi informēti kā par brīvām direktoru vietām, pabalstiem un valsts veikaliem, kas ienesīgi ne valstij. Bet man še vaļsirdīgi jāatzīstas, ka viņu stiprā pusē es atkal biju vājš. Beigās es riskēju tomēr minēt vēl vienu vecu paziņu, kuru pazīst mūsu izglītotākais žurnālists, protams, reizē arī visvairāk sodītais, Kristaps Eliass. Bet no mana franču paziņas gan negribēs nekā zināt neviens cits, ja tas nau pēc amata humorists, un arī dažs labs humorists atsacīsies: es saku «labs», ne labākais. Šis vecais paziņa ir Francisks Rabelais; arī kādureiz bijis ārsts. Tā es palieku arvienu ne tikai ārstu uzraudzībā, bet arī sabiedrībā. Un Rabelais bija labs ārsts, tikai atkal sabiedrībai, ne atsevišķiem cilvēkiem. Rabelais ārstēja vairāk nekā sabiedrību - visu savu laikmetu. Advokāta dēls, iziet cauri. klostera skolai, dabū atļauju ārstēt no paša pāvesta un ārstē ar - humoru. Viņa humors neparādās ne situācijās, ne vārdos, bet dzīvē. Viņam ir pasaules uzskats, viņš ir humānists, jauna laikmeta vedējs, vecā apkarotājs. Prieks par zināšanām, brīva, rupja, animāliska dzīve kā pretstats mūku askētismam un dzīves noliegšanai. Laimīgi pilsoņi jautrā zemē - tā viņa pasaulei abatība «Thelem»; dzīves mākslas augstskola - tas viņa ideāls, utopija - tā viņa tēvija. Vecais laiks ar nežēlību un gara verdzību gainās pret nākotni, pret Rabelais visu aptverošo cilvēcību. Viņa Panurgs ar savu naivo egoismu, viņa citas personas ir protesta ļaudis, bet viņu protests ir joki, un viņi protestē, kad drūmā gara tumsa grib nomākt šo viegluma zemi, kura tik bagāta ar vīnu un maizi, un augļiem, ar puķēm un krāsām, ar siltumu un maigumu, un sauli. Viņu augstākais orākuls «dievišķā butele», viņi brauc uz vējaēdēju salām. Un, kad nāk viņa pēdējā stundiņa, tad Rabelais saka: «Je m'en vais querir un qrand peut?tre» - «Es eju meklēt lielu varbūtību.» Še ir saules zeme, še ārsts, kas ārstē ar saulainību, - še man vieta. Rabelais savas prozā rakstītās grāmatas priekšvārdā runā uz lasītājiem pantos; tie panti ļoti raksturīgi: Draugs, kas šķirsti manus rakstus, Neļaujies jel sadusmoties, Netrako un nelamājies, Jo nekā no jaunām lietām Tu še nerodi. - Vai labas? Nezinu, varbūt ka jokus. Jā, es gribu likt jums smieties; Jūsu asins smacējumā Jums jau neizdosies joki. A s a r a s   j u m s   l a b i   n e d e r, S m i e t i e s,   -   t ā   i r   c i l v ē k t i e s a! * CAUR LIETUVU Kamēr es šaubos un pārdomāju kā tautas dziesmas bēdīgais kareivis - «Vai būs jāti vai nejāti, vai palikt mājiņās», un kamēr kavējos fantāzijās un atminās par tālo zilo krastu un viņa paziņām, tikmēr dzelzceļa vilciens nau kavējies un mani ievilcis jau pār robežu Lietuvā. Lietuvas robeža ir laipna, formalitātes vismazākās, gandrīz nemanīju, kā tiku Lietuvā. Mana kavēšanās atmiņās man pagāja bez ļaunām sekām; kāds līdzbraucējs tanīs pat vietās nebij tik laimīgs. Viņš bija tāļbraucējs tirgotājs, gribēja tikt uz Dienvidāfriku, bet aizkavējās Janišķu stacijā, un mūsu vilciens aizgāja bez viņa. Kāds pasažiers ārzemnieks noteica jokodams: «Viņš gudri darīja: gribēja notikt pie bušmeņiem tālajā Āfrikā un atrada, ka te tuvumā to pašu var dabūt.» Bušmeņi nozīmējot mežaļaudis, un Lietuvā esot pietiekoši mežu. Ārzemnieki, visādi veikalnieki - laimesmeklētāji, mēdz pārtaksēt savu pārākumu par mums; kad es atzinos arī par lietuvieti, tad jokotājs atsauca savu joku. Sarunas notiek vācu valodā, to vēl visvairāk saprot arī ārzemnieki. Tuvējo austrumu internacionālā valoda ir vāciskā, ne franciskā; tālākos austrumos krieviskā. Arī Vakareiropas sabiedrībā franči pamazām sāk zaudēt savu internacionālās valodas monopolu; jāpiekāpjas pret angļu pārsvaru. Mazās tautas atkal stipri turas pie savas valodas: Polijā vēl var iztikt ar vācu un krievu valodu, Čekoslovakijā ar tām es velti izpūlējos ko sasniegt, pat to nespēju izzināt, kur nolikt rokas bagāžu; franciski cik necik varēja izpalīdzēties. Man saka, ka nordiešu valstīs arī grūti iztikt ar vācu valodu, kaut gan tur vietām vācu simpātijas. Esperantu gandrīz nekur vēl nevar lietot kā internacionālu valodu. Esperantam ir nākotne, bet nau vēl tagadnes. Mazām tautām, arī mums, vajadzētu piegriezt lielu vērību taisni esperantam kā vispārējam garīgās satiksmes līdzeklim; strādniecībai vēl sevišķa interese to darīt; esperantam vajadzētu tikt par mācības priekšmetu visās skolās. Gar vagona logiem iet garām pretīnākošais pavasara gājiens; lauki sāk nokrāsoties brūni un melni; debesis vēl tikai balts pret pelēku un pelēks pret zilganu; zila vēl nau, tikai nojautas par zilo slēpjas bālā zilganumā. Bet tomēr mēs braucam pretī pavasarim. Bālas, nenoteiktas krāsas, kas tikai vēl taustās pēc apziņas, pārskrejošas miglas ietin un aizsedz tukšumu, kas grib darīt grūtsirdīgu, aizsedz mazās, sērīgās    m ā j a s   u n   b ū d a s,   n a b a d z ī g o s   c i e m u s:   lietuvietis pats dzīvo vienkārši, pārāk vienkārši, Lietuvā labi nami ir tikai dievam un viņa kalpiem, - bet varbūt lietuvietis atminēsies arī sevi pašu? Kauņā ir laiks iemest pastkastē vēstuli: gribēju personīgi še apsveikt manu veco profesoru skolotāju Eduardu Volteri, kurš drīzumā svinēs savas ilgās darbības jubileju. Man jābrauc garām, bet lai šīs rindiņas nes viņam sveicienu. Ļoti cienītais, dārgais draugs, saņemiet manus sirsnīgākos sveicienus un vislabākos novēlējumus uz Jūsu lielo goda dienu. Jūs visu garo mūžu esat neatlaidīgi cīnījušies likt pamatu mūsu abu brāļu tautu pašai būtībai, kuras pirmā parādība un simbols ir valoda. Jūs esat panākuši lielo mērķi, un jaunām audzēm atliek tikai izbūvēt un uzturēt Jūsu darbu. Es jūtos laimīgs, ka pašos sākumos varēju noskatīties Jūsu cīņā un darbā no tuvuma. Jo dziļāk un sirsnīgāk varu tagad līdzi just Jūsu priekam, kad atskatāties uz noieto spožo gaitu. Lai gaita turpinājas jo spožāki!» Vēlāk, kad biju jau Francijā, saņēmu mīļu atbildes rakstu no E. Voltera, kurš ar sevišķu prieku esot «saņēmis piemiņu sen pagājušām mūsu kopdarbības dienām par labu mūsu tautas folkloras izkopšanai («Dienas Lapas» pielikumā) un par labu mūsu kultūras ausmai», kad viss vēl bijis tik neskaidrs un nākotne rādījusies nezināma. Viņš pieminot ar prieku Aspaziju, kā nākotnes pareģotāju. Beigās vecais folklorists un filologs piemetina, ka atradis norādījumus Trierā (Vācijā) kādās leģendās, ka dievmātei bijis «sudraba šķidrauts». Tas runā tikai par labu Trieras dievmātes izkoptai gaumei. Cauri braucot Lietuvai, jutās dabā pavasars, kaut gan atmosfēra bij smaga, - sabiedrībā atmosfēra bij vēl smagāka, un ārēji nevarēja just pavasari. Tikai mūsu lietuviešu biedri mierināja, ka laužas cauri pavasara arī sabiedrībai un ka nau tālu laiks, kad būs liela ledus iešana un kritīs slogi dzīvam ūdenim. Kad pēc pāris mēnešiem pārbraucu no ārzemēm, ar prieku dzirdēju, ka maniem lietuviešu biedriem bijušas dibinātas cerības, un nu nāk ziņas, viena par otru skaistākas: nomests garīgais jūgs un atbrīvota pirmā stiga tautas jaunai gaitai civilizācijā un humanitātē. Mūsu latviešu skolotāju savienībai bij gadījums pirmai izteikt savu sajūsmu par lietuviešu sabiedrības novirzīšanos uz brīvu progresu un apsveikt ar to brāļus, Lietuvas skolotājus. «Jūs, Lietuvas skolotāji, šinīs dienās liekat pamatakmeni jaunai lietuviešu tautas nākotnes kultūrai ar spožo uzvaru, kuru guva gaisma pār krēslu un garīga brīvība un patstāvība pār aizbildniecību. Lielu gaišu Saules gaitu vēlē latviešu skolotāju savienība un radnieciskās organizācijas.» Un man bij gods nosūtīt šādu apsveikumu uz Kauņu. Tas bija 15. maijā 1926. gadā. Un tagad 1927. gadā, kad lasu no jauna šīs rindiņas, tad jāsaka, ka skolotāju cerētais pavasars aizmiga vēl tā paša gada decembrī, un nu skolotāji sūta protestus. Pirms daudz gadiem mazā grāmatiņā par «Tiem, kas neaizmirst» tiku minējis arī leišu dziesmu, vēsturisku, kur lietuvietis žēlojās: «Mīļā Lietuva, - Dārgā brīvība; Atnāc no debesīm! Apžēlo mūs!» Mīļā Lietuva tagad sāk apžēlot pati sevi, kad ne no vienas puses, ne «no Austrumiem, ne no Vakariem», kā dziesmā teikts, nenāca nekāda palīdzība. Tas ir īstais ceļš, mīļā Lietuva! To ceļu iesim ar tevi kopā. * EIDKŪŅI UN LATVISKĀS PĀRDOMAS Mēs vakarā iebraucām Vācijā. Pēc sīkām stacijiņām izpostītā Lietuvā vācu Eidkūņu lielais stacijas nams izliekas taisni grandiozs; pārmaiņa ir pārsteidzoša. Še sākas īstā Eiropa pēc ģeogrāfiskās noskaņošanās, kā pēc violas noskaņošanas sākas koncerts. Es negribu ar to teikt, ka Eiropas koncertā Vācijas viola skanētu sevišķi daiļskanīgi, sevišķi šinī laikā. - Bet lai paliek mūzika, kuru man visu laiku simbolizē tikai dzelzceļa klaboņa. Kad pirms daudz gadiem, pirmskara un pirmsrevolūcijas laikos, tiku bijis Eidkūņos un, vilcienu gaidot, pastaigājos pa apkārtni, lielā starpība starp toreizējo krievu Lietuvu un vācu daļu bija tikpat stipri jūtama arī apkārtnē uz laukiem: zeme tā pati, bet kā citādi iekopta vācu daļā! Ļaudis tie paši - lietuvieši, bet kā citādi attīstīti. To mums bija darījusi krievu nekultūra, kura mūs nospieda. Vēl tagad nevaram no tās atpūsties. Arī lietuviešu valoda vācu daļā izklausījās gluži citāda nekā man parastā augšgaliešu izloksne ap Vilkamiestu. Valodas skaņā bija manāms vācu iespaids ar visu vidējo toni pretī augšgaliešu reizē mīkstajām un cietajām, slāviem tuvajām skaņu nokrāsām. Prūšu lietuvietis teica «saul?le», tāpat kā mēs izrunājam; augšgaliski «saul?la», abi l tik cieti kā poļu strīpotais, metāliskais «l». Prūšu lietuvieši toreiz vēl daudzi un labprāt runāja leitiski, kaut gan ļoti brīnējās, ka viņus uzrunā leitiski. Liela daļa Prūsijas, vispār Lietuvas pierobeža ir pilnīgi lietuviešu zeme; nezinu tikai, vai panākumi bijuši lielajam lietuvieša patriotam un dzejniekam Vīdunam (Vydunas), kurš gribēja atpakaļ pārvērst par lietuviešiem savus pārvācotos tautas brāļus. Pirms kara šī kustība bij diezgan intensīva, un lietuviešu inteliģence to veda ar savu pazīstamo lietuviešu neatlaidību. Šādu kulturēlu atpakaļattautošanu mūsu brāļu tauta cenšas izvest arī Viļņas apgabalā pie turienes baltkrieviem, kuri īsti arī pārkrievoti, attautoti lietuvieši. Par panākumiem neesmu informēts pietiekoši, bet visādā ziņā šāda kulturēla cīņa ir ļoti grūta un ilgstoša. Es nezinu, vai var ieskatīt par zināmu pierādījumu nupatējās parlamenta vēlēšanas mazajā Lietuvā, Klaipēdas apgabalā, kur ievēlēti no sešiem deputātiem - pieci vāci un tikai viens lietuvietis; un taču laikam arī tie pieci pēc asinīm ir lietuvieši. Tādi paši atpakaļattautošanas centieni ir arī mūsu latgaļiem un laikam ar līdzīgiem panākumiem. Nupat lasu mūsu baltkrievu orgānā «Golas Belarusa» - «Baltkrievu Balss» (tiek izdots Rīgā) pēdējā numurā kādu dzejoli «Zemniekam», kurš parakstīts ar «Vanag», ar neapšaubāmu bijušu latviešu «vanagu». Pārāka latviešu kultūra varētu tiešām atvest atpakaļ šos aizlaidušos vanagus, bet kā parādās mūsu «pārākā» latviešu kultūra Latgalē, kur baltkrievu ir, pēc oficiālās statistikas, vairāk par 60 000? Visu pērno un aizpērno gadu tika vajāti un tiesāti no mūsu latviešu oficiālām iestādēm baltkrievu kultūras darbinieki; tika sarīkots - vārds te ir varbūt vietā - liels monstre process baltkrievu kultūras darbībai, un iznākums bija tas, ka tiesai nācās visus apsūdzētos un pat cietumā turētos - attaisnot! Citāds iznākums katram politiķim, katram kulturēlam cilvēkam latvietim arī nebija paredzams, - nebija nekāda nozieguma kūlturēlā darbībā. Bet, cik āri nelūkoju pārliecināt mūsu politiķus gan parlamenta runās, gan privātās sarunās, panākumu man nebij nekādu. Mūsu politiķi gribēja kulturēli blamēties, un to viņi panāca. Tāds panākums, kurš privātai garšai varbūt patīkams, zaudē savu patīkamību, kad to attiecina uz latviešu politiku. Latviešu politiķu politika nau tā pati, kas latviešu politika. Bet kad latviešu politika nebūs uz kultūras pamata, tad drīz viņas nemaz nebūs. «Vanagi» nenāks atpakaļ uz mūsu ligzdu, ja tā nebūs kulturēla; un, ja nespēs palikt par Habihtiem un Voronoviem, tad paliks arī par baltkrieviem. Agrāk rīdzinieks nicinoši baltkrievus sauca par iževiciem, tagad mūsu «vanagi» turp tiecas; viņi laikam zina, par ko; laikam jūtas labāki tur, kur tiek vajāti, nekā tur, kur ir vajātāji, kaš vēl vakar paši tika vajāti. No ne visai patīkamām latviskām pārdomām skats atgriežas uz Lietuvu un Eidkūņiem. Lai cik atceļas vācu labierīcība no izpostītās un neatspirgušās Lietuvas, Eidkūņi kā Virbaļi - abi leišu vārdi. Lietuviešu darbs ir arī vācu labierīcībā. Un vai nau lietuviešu gars arī vācu labierīcībā? Vai nau varbūt pat vācu garā? Vai nau varbūt taisnība lietuviešu patriotiem, kuri sauc lielākos vācu domātājus - Kantu un Herderu - par lietuviešiem? Vai var šaubīties; ka tie ir Lietuvas zemes un lietuviešu asins dēli? Brīnums tas nekāds nebūtu, jo tiešām šaubu nau, ka lielākais poļu dzejnieks, Mickevičs, - un vēl dažs cits - ir dzimis lietuvietis, Labas ir lietuviešu asinis, un daudz vēl laba no tām var izaugt. * AP TREŠO KLASI Eidkūņos izvācāmies no otrās klases, kurā bijām braukuši pa Latviju un Lietuvu, un pārgājām uz trešās klases vagonu vācu dzelzceļos. Tā parasti mēdz rīkoties mūsu ceļotāji bez Latvijas un Lietuvas arī vēl Polijā; tālāk pa Čekoslovakiju, Vāciju un citām Vakareiropas valstīm var droši braukt arī trešā un ceturtā klasē, - tur rūpējas dzelzceļi arī par šo klasu mazturīgāko braucēju ērtību; tur trešās un ceturtās klases publiku arī ieskata par pilsoņiem. Še turpretī lieka: , pilsoņi sākas tikai no otrās klases. Bet tas jau tiek diezgan saprotams, tiklīdz atceramies, ka bijušās «Baltijas guberņās» un «Pievislas apgabalā» cilvēks sākās savā laikā no - barona, otrās klases vīra. Nau vairs uz preču vagoniem uzrakstu par cilvēku un zirgu skaitu; kurus varēja sabāzt vienā vagonā. Cik atminos, bija 42 čeloveka, 8 lošadej; un varbūt viens otrs vecāks pasažiers atminēsies vēl anekdotu par kādu ģenerāli, kurš pratis sablīvēt vēl divtik zaldātu. Kad zaldāti liegušies braukt pārpildītā vagonā, viņš izsaucis, kas lasītpratējs, un licis izlasīt: 42 čeloveka, 8 lošadej, - tas nozīmējot, ka pie 42 cilvēkiem likšot iekšā vēl 8 zirgus, ja nebūšot mierā. Tad zaldāti padevušies. Un mūsu publika arī padodas un blīvējas iekšā! Mums uz to atbild, ka mūsu valstij nau pietiekoši daudz naudas uzcelt cilvēku - pilsoņu cienīgus trešās klases vagonus, - labi. Bet mums, kā liekas, nau arī pietiekoši daudz pieklājības un civilizācijas, kura naudas nemaksā, bet varētu darīt ērtu braukšanu arī trešā klasē, kā tas ir ārzemēs. Kad braucu 1921. gadā atpakaļ no ārzemēm, es, izbraukdams trešā klasē Austriju (vislaipnāko un piemīlīgāko zemi), Čekoslovakiju, Poliju un Lietuvu, sastapu trešā klasē pirmo nelaipnību un rupjību - savā mīļā tēvuzemē, Latvijā; Latvijā arī dzirdēju trešā klasē pirmos -lamu vārdus uz publiku; kopš tā laika man nepatīk braukt trešā klasē Latvijā. Vai nebūtu iespējams, ka arī trešās klases braucēji tiktu pacelti par pilsoņiem? Vai nebūtu viņiem pašiem tas jāsajūt un par to jāparūpējas, ka mums būtu demokrātija? Man stāsta, ka demokrātiskā Amerikā visi braucot tikai vienā pašā klasē, tikai tā nau trešā, bet pirmā. Atsevišķi braucot tikai nēģeri un iebraucēji no Eiropas, kas diezgan raksturīgi! * LĒNAS ATMIŅAS Mans ceļojums virzījās aši uz priekšu, ceļojuma apraksts netiek tikpat aši līdz; nokavējās jau pašā sākumā un arī tagad iet ar lielām atpūtas starpām. Atmiņu ceļojumam vairāk šķēršļu - domas esot brīvas, bet laikam tik tās, kas nau saistītas pie papīra. Kamēr minos - atminos par notikumiem, iespaidiem un personām, jau vairākas personas, kuras satiku tālumā un kuras man tik laipni un mīļi pretī nāca un mani saņēma, ir paspējušas pašas ierasties dzimtenē sērst, un lai man atļauts viņas apsveikt, rakstot šīs rindiņas, tikpat laipni un mīļi, kā viņas apsveica mani tur svešumā, kur katrs laipns vārds pārsteidz un sver vairāk nekā mājās. Mūsu darbīgais un izveicīgais ģenerālkonsuls Beļģijā Lazdiņš ar daiļo kundzi un lielu skaistu propagandas grāmatu par Latviju pārnāca uz pāris nedējām no Briseles Rīgā. Uz vēl īsāku laiku pie mums ieradušies viešņa no Parīzes, pazīstamā dunkaniete Aija Bertran kundze, kura mani laipni iepazīstināja ar reformatoru Raimondu Dunkanu. Un nākusi viņa dzimteni apmeklēt ne uz atpūtu, bet uz darbu. Tikko iebraukusi Rīgā, viņa jau dodas uz suitu pusi, lai redzētu personīgi šīs mūsu nomales īpatnējo dzīvi, suitu kostīmus un lai dzirdētu viņu mūziku. Arī Rīgā Aija Bertran nemeklē atpūtu, bet organizē latvju mākslinieku un gleznotāju popularizēšanu Parīzē. Viņa un dažs labs latvietis parīzietis dara lielāku latviešu propagandas darbu Francijā un panāk vairāk, nekā panākts ar lieliem valsts līdzekļiem. Par ilgi kavējos pie mūsu trešās klases vagoniem un trešās klases pilsoņiem, bet tomēr man jāmin vēl viens fakts, kurš attiecas laikam uz mūsu dzelzceļu vadību. Nupat, kad šo rakstu, man diemžēl svaigā atmiņā, ka sestdien, 29. maijā, p. 1, kad vislielākā kustība, tika slēgts dzelzceļa tilts. Nekāda nelaimes gadījuma nebija. Laikam kādam kungam iegribējās dienas laikā izlaist caur tiltu cauri kādu braucamo daiktu, un tie kungi, kam pārziņa par tilta izgriežamo daļu, bija tādā uzskatā, kas pie viņiem sen nodibinājies, ka katra kunga iegriba ir svarīgāka par katru publikas vajadzību. Publikas stāvēja pilns dzelzstilts, viss tilta garums bija pārpildīts no vezumniekiem, automobiļiem, autobusiem, tramvajvagoniem, tilta uzbrauktuvē līdz pat Kārļa ielai stāvēja un gaidīja tāpat vezumnieki, tramvaji un publika, te bija tūkstoši, un viens lika tiem gaidīt. Pulkst. vienā slēdz visas iestādes, un tad steiga ir vislielākā, bet viens kungs nesteidzās, un viss tūkstots gaidīja. Tilts bija slēgts laikam ilgāk par stundu, bet tam kungam tas nelikās par ilgu, - publikai gan, bet priekš kam tad publika ir, ja ne priekš mācīšanās gaidīšanā un bijāšanā. Pēters Lielais mēdz teikt: durakov učiķ nado, bet tas toreiz attiecās uz viņa senatoriem. Vai mums, demokrātijā, nebūtu labāk jāmācas negaidīšanā un nebijāšanā, bet savu tiesību aizstāvēšanā? Publikai ir tiesība prasīt, lai dotu viņai ērtu satiksmi, un vai tiešām nebūtu iespējams tā ierīkot, ka tiltu slēdz kuģu labā pa nakti vai laikā, kad mazāka satiksme? Diemžēl, nevērība pret publikas vajadzībām nau še vien novērojama. Pašā galvaspilsētā, starp bieži apdzīvoto Torņakalnu un bij. Jelgavas priekšpilsētu, ir neiespējams, neattaisnojams 2 verstu garš ceļa gabals, kas lauž visus ratus, maitā visus autobusus. Pie tā ceļa ierīkots speciāls dīķis, kurā ziemu gāž netīro sniegu un kurš vasarā to atdod garāmgājējiem. Man saka, ka tur nevarot nekā darīt pilsēta, jo dzelzceļa virsvalde pretojoties visiem jauninājumiem. Kad par to kāds sūdzas, tad par apmierinājumu saka: vai tad citur labāk? Jūrmalas pilsētā, piem., remontē ceļus taisni tad, kad vasarniekiem būtu pa tiem labāka braukšana, tagad, vasarnīcu laikā. Tāds mierinājums varbūt, diemžēl, var apmierināt Latvijas pilsoni, citur, Eiropā, pilsoņus tāds mierinājums vēl vairāk uztrauktu. - Vaina, ka budžets novēlots. - Par ko? Tādēļ, ka gribēja spekulantiem pakalpot. Dziļākā vaina tā, ka mums nau vēl īsti demokrātiskas valsts, un tur vaina. ka mums nau pilsoņu, kas par tādiem justos un kas aizstāvētu savas tiesības; mūsu vidus ļaudis jūtas par trešās klases publiku, neiet to ceļu kā progresīvā strādniecība - uz demokrātiju. Sāpīgi priekš manis ir šie jautājumi - neviļus jārunā par tiem -, vēl sāpīgāki, kad salīdzina mūs ar citurieni. Un mēs bijām jau priekš kara uz laba kultūras ceļa; karš mūs atmetis atpakaļ. Negribas runāt par mūsu trūkumiem, bet vai tad jums citiem, mīļiem lasītājiem, arī nesāp? * AR SSS UZ BERLĪNI «? Berlin!» ir vecs kara sauciens tāpat kā draudošais «nach Paris!». Bet ne vienam, ne otram kara saucienam nebij panākumu ne vislielākā pasaules karā. Ne vāci tika Parīzē, ne franči Berlīnē. Lūkosim, vai nebūs labāki panākumi miera saucienam uz Berlīni un Parīzi? Vai galu galā abi saucieni nesaplūdīs par vienu? Vai nesalīgs abi centri, lai Eiropas kultūrai nedraudētu pastāvīgas briesmas? Vai ir ceļš uz salīgumu? Darba tauta liekas to zinām. Labas zvaigznes atspīd pašā sākumā mūsu mazajam ceļotāju pulciņam. Ārstam, biedrim Dr. Livšicam, manam pavadonim, viņa kundzei ar mazu meitiņu un man tās zvaigznes ir personificētas: skaisti jaunekļi ar slavenu nākotni - zvaigznes sporta nozarēs. Eidkūņos satikām gluži nejauši pulciņu latviešu strādnieku sportistu, kādus astoņus vai desmit jaunus cīkstoņus ar man jau agrāk personīgi pazīstamo b. Teodoru Žakoviču kā vadoni. Es zināju gan, ka pulciņš mūsu boksētāju brauc uz Vāciju, uz sacīkstēm Hildesheimā, Braunšveigā un citur, bet nezināju, ka mēs braucam vienā vilcienā. Mans prieks bija liels. Mēs jokojām, ka nu braucam kara gājienā uz Vāciju, kā cīkstoņi gan, bet ne kā kareivji. Uz uzvarām tiešām brauca mūsu strādnieku sportisti ? Berlin; bet miera gaitā. Latviešu darba tautas jaunekļi cīkstēsies ar vācu darba tautas jaunekļiem miera rotaļās, sportā; miera sacīkstes tuvinās darba tautu darba tautai sīkā dzīvē, tā kā viņas tuvina un saista kopējā sociālisma ideja lielā dzīvē. Un darba tautas būs tās, kas atradīs ceļu uz lielo salīgumu visu Eiropas kultūras nāciju starpā. Maniem līdzbraucējiem un man bija diezgan brīnumu, kad strādnieku boksētājos, kuri bija taču izlasīti sacīkstēm kā labākie, redzējām tik sīka auguma zēniņus, kas ārēji nebūt neizcēlās ne ar muskulainību, ne vingrību. Meitenīte, kuru veda uz Berlini Dr. Livšics un kura priekš saviem divpadsmit gadiem bija diezgan labi attīstīta, jokoja, ka tādus sīkus boksētājus viņa izkaušot kā niekus. Bet sīko boksētāju pirksti drīz pārliecināja, ka no izkaušanas nekas neiznāks. Viņi aši salīga. Bet mūsu cīkstoņos bija arī tādi skaisti, jauni atlēti kā Klezberģis, Grazdiņš un citi. Kas redzējis tādus, tas sapratīs, ka ir arī vēl tagad dzīvi grieķu slavenie dorifori un olimpiādu cīkstoņi, kurus notēlojuši slavenākie grieķu tēlnieki kā paraugus vīriešu skaistumam un spēkam. Ir jauna, spēcīga un skaista paaudze strādniecībā, kas neļaus nākt sludinātam «Untergang des Abendlandes» - «Vakarzemes, Eiropas, bojā ejai», lai kā no tās biedina un baidās Eiropas pilsonība. Mūsu latviešu strādnieku sportisti bija laipni, izveicīgi un jautri zēni. Mēs tūliņ bijām visi draugos, viņi palīdzēja novietot vācu vagonā labā vietā mūs un mūsu mantas, jautrās sarunās un dziesmās pagāja laba daļa nakts, un dziesmās salija ij latviešu, ij krievu, ij vācu meldijas. Nenogurstoši bija šā brīža jaunekļi, es nezinu, cik viņi dabūja gulēt šo nakti, bet jau nākošu dienu pēc garā ceļa viņiem vajadzēja doties cīņās. Viņi gāja cīņās un uzvarēja, kā vēlāk lasīju vācu avīzēs. Kā krievu Krilova pasakā «???????? ??? ???? ???????», tā viņi nodziedāja visu nakti. Par «siseņiem» nonicina reakcionāri mūsu strādnieku sportistus un sargus, tos slavenos SSS, bet kad tik izturīgi ir šie «siseņi», tad viņi izturēs arī vairāk nekā reakciju, un jau svētie raksti stāsta. ka «tie siseņi apklāja visu zemi». Vēsturē tas nau reti gadījies, ka palamas vārds, ar kuru pretinieki nonicināja kādu jaunu parādību, tapa par goda vārdu. Lai tik atceramies, kā Lejzemes «Holandes» cīnītāji pret spāniešu reakciju tika nonicināti par «ubagiem», «gēziem», un ka šie «ubagi» nogāza «bagāto» spāniešu jūgu. Arī mūsu «Jaunās strāvas» nosaukums bija no reakcionāriem, no viņu Purapuķes domāts kā kauna un ironijas vārds jaunai strādnieku kustībai; bet tagad jāatzīst, ka «jaunstrāva» mūsu garīgā dzīvē ir spožākā parādība, no kuras jāatvasina visa mūsu tagadējā kultūra. Ar mūsu jaunajiem sportistiem mēs braucām kopā līdz pat Berlīnei. Tur viņus saņēma laipni vācu strādnieku sportisti un aizvadīja uz viņu tālāku ceļu. Mēs sirsnīgi atvadījāmies un turpinājām savu gaitu uz Franciju; pāris stundās, kuras bija vēl jāpavada Berlīnē, gaidot uz vilcienu, mēs devāmies apmeklēt dažus biedrus un sevišķi kādu biedri Šarlotenburgā. Mūsu sportistiem novēlējām spožas uzvaras, un viņi ieguva tās spožākas, nekā pat cerēja. Bet to der ievērot mūsu latviešu strādnieku sportniekiem un pašai strādniecībai, un to der zināt arī pilsonībai, ka mūsu strādnieku sportnieku uzvaras ārzemēs latviešu valsti un tautu dara pazīstamas citai tautai vairāk nekā daži labi dārgi reklamēti citi līdzekļi. Un sacīkstes un savstarpēja iepazīšanās pašām darba tautām ir varbūt labāka miera garantija nekā daža laba. Tu esi jaunais strādniekspars, Lai veseli tev mies' un gars! Tev vajdzēs reiz tos lietā likt, Jo cīnītājam būs tev tikt. Par visu tautu būs tev stāvēt, Kad melnie spēki nāk to nāvēt. * PAR PAVASARI VĀCIJĀ Pārsēstamies vācu vagonu trešā klasē. Mūsu mīļie sportisti mums piepalīdz, izmeklējot tukšāku vagonu un novietojot mūsu lietas, kuru ir tomēr diezgan daudz, neskatoties uz visiem pūliņiem no mājas ņemt līdzi tikai nepieciešamo. Vācu 3. klases vagoni jauni, ļoti ērti, atsevišķām nodaļām, ļoti tīri, jāsaka, atkal ļoti tīri, jo tūliņ pēc kara tīrības trūkums bija uzkrītošs arī vāciešos. Tagad ērtāka un, tīrāka. trešā klase tikai vēl Šveicē, kur arī citādi braukšana ir patīkama, sabiedrība it kā ne tik sveša. Pa Vāciju ceļot šimbrīžam ir ērti arī tādēļ, ka vilcieni nau pārpildīti: dzelzceļa biļešu tarifs ir samērā diezgan augsts, un vāciets pats tagad brauc diezgan reti, kamēr agrāk viņš bija labprāt braucējs. Visu ceļu no Lietuvas robežas līdz pat Berlīnei mūsu vagonā bija gandrīz vairāk braucēju ārzemnieku nekā vāciešu. Tas bija 1926. g. Pelēkā rītā atvērās vācu ainavas daudz pavasarīgākas nekā Latvijā un Lietuvā. Lauki bija ne vien pilnīgi brīvi no sniega, bet jau zaļoja jaunās sējas. Un visur bija redzami lieli ūdens laukumi; upes pārplūdušas, neievērodamas savas Vācijā stingri noteiktās robežas. Laiks bija silts un dzīvinošs. Mūsu biezie ziemas tērpi bija jāliek nost. Ak, mana ziemas kažoka cepure! 1905. gadā aizbraucot, biju to atstājis mājās un pārbraucot atradis un atkal licis galvā, - nu nezināju, kur viņu noglabāt, lai pavasars to neapsmietu. Pavasars, pilns pavasars mūs saņēma Vācijā. Cik viegli un labprāt domas pāriet no fiziskā uz garīgo pavasaru. Tā gribas tam ticēt. Un vai tad nevar ticēt? Vai Vācija neiet pretī jaunam garīgam pavasaram? Vai visa Eiropa turp neiet un neatjaunojas? Neskatoties uz visām grūtībām. Vai tad fiziskam pavasaram nau grūtību? Vēju un slapdraņķu, un sniegu, un krusu? Un tomēr pavasars. Pavasars sākās Vācijā drīz pēc pavasara pie mums un visas Eiropas austrumos, kur izvērtās visplašāk Krievijā. Karam sekoja vācu revolūcija, nedroša, nenoteikta, - kā jau vācu tautā, kura nau paradusi revolūcijas un kura pat 48. gadu izveda bez kāda spožuma. Jau ap 1916. gadu šur tur varēja manīt zināmu opozicionālu sajūtu, kura visvairāk pārsteidza pašus vāciešus. Man gadījās tanī laikā kā paziņa - vēstuļu paziņa - kāds mīļš vācu jauneklis, kurš bija arī sācis šaubīties par vācu ķeizarības dievišķību. Viņš bija arī dzejnieks. Un man uzglabājies mazs dzejolītis, kā atbilde uz viņa vāciskām šaubām; dzejolīts ir nebēdīga latviešu stila, arī pavasara dzejols. Te tas ir: Ihr sollt auf den Frühling nicht blos warten, Öffnet die Augen; er ist schon im Garten - Im Osten das ganze, ganze grosse Land Ist schon ein einziger, heller Frühlingsbrand, Alle Fenster auf! Heraus zu uns zu Hauf! Ihr sollt nicht schiichiern am Fenster bleiben! Lässt man euch nicht 'raus, drückt ein die Scheiben! Lässt uns nicht warten! «Jums nebūs uz pavasari tik gaidīt, atverat acis: tas ir jau dārzā. Austrumos visa lielā zeme ir jau viens vienīgs gaišs ziedoņa ugunsdegums. Vaļā logus! Nākat visi pie mums! - Jums nebūs kautrīgi pie loga stāvēt! Kad jūs nelaiž ārā, - izspiežat loga rūtis. Neliekat mums ilgi gaidīt!» Es nosaucu šo dzejolīti par sacerētu nebēdīgā latviešu stilā. Vai tas stils nau jau labi sen latvisks? Kaut gan parasts latvisko stilu meklēt «nebēdībai» gluži pretējās īpašībās, un to stilu tad varētu saukt par «bēdīgu» latviešu stilu. Vai šādas rindiņas, izteiktas vācu valodā, nau nebēdīgas? «Wir wachen auf zu neuem, schönem Leben, Uns hat geweckt der Geisf der Zeit.» Vai atkal šī viena rindiņa? - «Schwinge empor dich, befreiender Geist!» Vai kādam no cienījamiem lasītājiem šis rindiņas varbūt neizliekas kā pazīstamas? Atklāšu noslēpumu un teikšu, ka te ir tulkojums no latviešu valodas. Cik svešādi izklausās citā valodā mūsu dzeja! Man daudzi teikuši, ka skaistāk. Bet vai tā būtu? * VAI TIEŠĀM PAVASARS? Man saka, ka jautājums ir ļoti vietā, vai jau sākas pavasars Vācijā un jauna dzīve? Vai tiešām mani nemaldina zaļie krāsu plankumi uz laukiem un melni-sarkani-zelta krāsas raibumi, kas plivinājās pilsētu ielās Reichsbanner'a gājienos kā pavasara tauriņi? Reichsbanner'ieši ir īsti demokrāti un republikāņi, kas neļauj atvest atpakaļ Vācijā padzītos dučus ķeizaru, ķēniņu, hercogu, firstu u. t. l. galvu, ārēji ļoti spoži apzeltītu, iekšēji ļoti nespožu. Šie apzeltītie emigranti nebija Eiropā pieredzēti kopš lielās franču revolūcijas, kad franču pilsonība ar dzelzs slotu izslaucīja no istabas zeltītos mēslus. Zeltītie emigranti ir spilgts pretstats skrandalniem proletāriskiem emigrantiem, kuri no savas dzimtenes bēga arī uz Vāciju. Tagad šie zeltītie, kuri savus kroņus zeltīja tin savus makus pildīja ar vācu tautai izspiestiem grašiem, tagad šie zeltītie pametuši tukšus kroņus, un viņiem palikuši tikai tukši maki un galvas, kas tikpat tukšas; protams, nevar teikt, ka tās galvas būtu bijušas pilnākas un tie kroņi pilnāki, kad tie bija uz tām galvām. Galvu tukšums šinīs dienās atradis pierādījumu, kad viņu īpašnieki pieprasījuši no vācu tautas zaudējumu atlīdzību par to, ka viņiem nejauj vairs sūkt vācu tautas dzīvības sulas. Viņi prasa tagad vai visu vācu zemi, pilis un muižas, un mežus kā savu privātīpašumu. Viņu prasības ir tik lielas, ka būtu jāpārdod visa Vācija, lai viņus apmierinātu. Viņu dēj lai bankrotē Vācija. Valdnieki ir no «dieva žēlastības» un kā tādi nepazīst «cilvēku žēlastības». Valdnieki ir visi vienādi, lielie un mazie; ķeizari un ķēniņi līdz pat baroniem un muižniekiem. Visādā ziņā mazie valdnieki nepaliek pakaļ lielajiem - apetītes, ēstgribas ziņā; mēs zinām to no saviem bijušiem valdniekiem, kuri arī būtu gluži ar mieru apēst Latviju ar visām pilīm un muižām; un mežiem. Savādi sagadās, ka gandrīz vienā laikā būs jāspriež par šīm apetītēm un to apmierināšanu: mūsu baronu sūdzību apskatīs Tautu līgas komisija 8. jūlijā, bet vēl agrāk, šo nākošo svētdienu, vācu tauta pati nobalsos, vai atdot sevi ķēniņu privātīpašumā. Reakcija pašlaik valda Vācijā, viņas spēks ir ļoti liels, nedaudz mazāks par pusi no tautas; tas izrādījās pie valsts prezidenta vēlēšanām, kur melno pulku bija par vienu miljonu mazāk nekā demokrātu, un tomēr tika ievēlēts vecais ķeizarnieks Hindenburgs. Arī šoreiz ķeizarnieku uzvara nenozīmētu vēl, ka Vācijā neuzplaukst, jauna dzīve; bet nelaime tā būtu un aizkavētu jauno dzīvi ne vien Vācijā, bet visā Eiropā un arī pie mums. Ne velti no Vācijas iziet visi monarķistu centieni apvienoties pret jauno Eiropu un aiziet līdz ungāru centieniem viltot ne vien tautas gribu, bet arī valsts naudu. Jau 1844. gadā Hefnrihs Heine dziedāja, ka - ja īsti apskatoties, tad nemaz tik ļoti nevajagot to trīsdesmit sešu vācu kronēto valdnieku un ķeizaru. Bedenk' ich die Sache ganz genau, So brauchen wir gat keinen Kaiser. Vai tagad, pēc gandrīz simts gadiem, būtu pēc viņiem lielāka vajadzība manāma? Un vai tas jel maz atmaksātots, vest tos zeltītos leļļus tagad atpakaļ, kad viņus tā tā tūliņ vajadzētu atkal likt krāmu kambarī? Vācu tauta taču pazīstama kā taupīga tauta. * LAIVU KĀJAS. DARBS. GARĪGUMS Vācu tautā dziļi gan bija iespiedies verdzības un autoritātu dievināšanas gars, bet pasaules karš lika tautai diezgan spēji un rūgti atmosties no miega, kurā tā bij gulējusi šo triju duču monarķu apsardzībā, kā saka tas pats Heine. Kad man gadījās būt Vācijā 1921. g., tad jau gandrīz visur, bet sevišķi Berlīnē, varēja manīt, ka tauta sāk kļūt demokrātiskāka un patstāvīgāka; nerēgojās visur tik uzbāzīgi kā agrāk visādas priekšniecības un mundieri. Slavenais joku tips, uzpūtīgais un muļķais leitnants nebija vairs redzams, pat «šucmanis», policijas kārtībnieks, bija pārvērties no ielas priekšniecības par ielas kārtības nokārtotāju. Uz ielām ļaudis bija laipnāki. Braucēji nebija tik uzkrītoši lepni. Gājējos bieži redzēju it kā svešu tipu, slaikākus vīriešus, graciozākas sievietes; slavenās lielās vācu sieviešu «laivu kājas» negadījās visur priekšā priekš uzmīšanas. Man tagad būtu jāatvainojas, ka es pirms kādiem 30 gadiem pats jokojos par lielajām vāciešu kājām savās vēstulēs no Berlīnes, kuras nodrukātas atkal manos kopotos rakstos. Bet neviena berlīniete to netika lasījusi toreiz un nelasīs arī tagad. Šo pārmaiņu uz labu daži berlīnieši man izskaidroja tā, ka vainīgs esot svešas varas iespaids: skaistās žīdietes un krievietes nosakot berlīniešu raksturu. Bet nezinu, vai Berlīne būs mierā ar tādu izskaidrojumu. Savā tagadējā braucienā man jākonstatē, ka Vācija kopš 1921, gada vēl vairāk atpūtusies un uzkopusies, neskatoties uz briesmīgajiem inflācijas gadiem, kuri līdzinājās daudzā ļaunā ziņā pašam pasaulskaram. Vācijā tagad atkal strādā visās darba nozarēs, vismaz, no ārienes aplūkojot, nekur neredz tukši stāvošus laukus un fabrikas. Dārdzība vēl ir liela, visur tauta ietura stingru taupību. Bet gars nau nospiests. Neviens nedomā rokas nolaist un atļaut lietām iet savu patvaļas gaitu. Ar lielu darbu vācu tauta cerē pārspēt visas grūtības, un nevar teikt, ka darbā viņai nebūtu sekmju. Garīgā dzīve gan visvairāk cietusi. Visa enerģija tiek pielikta materiālās dzīves nokārtošanai un pacelšanai, lai būtu atkal pamats garīgai dzīvei. Vācu lielai zinātnieku un literātu, mākslinieku un rakstnieku saimei pārlieku grūtas dienas. Garīgais darbs maz atmaksājas. Grāmatas un mākslas priekšmetus maz pērk. Simtos tūkstošos eksemplāru iziet tikai visbanālākās sentimentālās un sensacionālās lubu grāmatas. Kurts-Mālers valda. Dzejas tronis stāv tukšs. Neviens negrib viņā sēsties, jo tas «neatmaksājas». Pārskrēja ekspresionistiskā glezniecība un dzeja; pārskrēja kliedzošie Tolleri un Kaizeri pār skatuvēm ar lielu troksni. Tagad skrej gandrīz ar vēl lielāku troksni «priecīgi vīnkalni», kuriem taisni piepalīdz kā reklāma ķeizariskās publikas sašutuma protesti. Bet klusībā briest atkal māksla un dzeja, jo grūti tās nomākt cilvēku dvēselē. Es nesaku, ka nebūtu iespējams tās nomākt. Vēsture pazīst veselus gadusimteņus un pat tūkstošus, kur cilvēce iztika bez mākslas: pēc 30 gadu kara; pēc romiešu-grieķu kultūras krišanas, kad 1000 gadus nebija ne dzejas, ne teātra, bet pantomīma un brīnišķi bagātas dekorācijas, baleti, gājieni, gladiatori, - toreiz tos nesauca par sportiem. Cilvēce arī toreiz baudīja, bet kas tā bija par baudu un kas par cilvēci, bez cilvēcības. Tie bija vistumšākie laiki vēsturē. Pēc lieliem kariem bija vienmēr tādi laiki. Caveant consules!, labāk teiksim: caveant populi! - lai pielūko tautas, ka tādi laiki nenāktu. Mēs stāvam uz sliekšņa. Bet jauna dzīve, arī jauna garīga dzīve ir manāma arī Vācijā. Tikai ne pie «visvāciem», bet pie demokrātiskās Vācijas. Goethe's humānais gars atkal sāk atdzīvoties, tikai bieži šo lielo humāno un progresīvo cilvēku lūko izlietot pret humanitāti un progresu. Caur un ar Goeth'i jāiet pār Goeth'i. * JAUNĀ LIRIKA Vāciem rodas jauna, dzija lirika: lai man atļauts še aizrādīt uz vienu piemēru un ar vienu dzejoli. Rūdolfs Bindings «Virsotņu sarunā» saka beigas pantos (kad ir pasludinājis «Vakars klajumam pavēl. Klusi. Ir tuvu nakts»): * Aizas aizslēdzas ciet, Ielejas aizgrimst nost. Tikai vēl augšā, Vientuļi pulcētas, Virsotnes, virsotnes, Tāltāli dusot. Viņas atzveļas lielajos krēslos, Loka smagās galvas, Un viņas vien Zem klusošām telpām Runā vēl ilgi Bezmērīgus Savas būtības vārdus. * Klusībā un nakti vēl domā Vācijā virsotņu domas. Un lejā un dienā, un skaļumā vēl atskan vācu visjaunākās paaudzes - bērnu dziesmas visos strādnieku bērnu izrīkojumos: * Jauni mēs, mums plašums veras, Ak, tu plašā pasaule! Mūsu ilgas, mūsu ceras Iet, kur klājas tāliene, Neļauj galvai zemē liekties: Acs tā zvaigznes neredzēs - Augšup lūkot, tālāk tiekties! Skaisti ir, ka jauni mēs. * Tās ir īstas proletāriskas, strādnieku jūtas; mēs tās pazīstam, varbūt pat agrāk. In hoc signo vinces - šinī zīmē uzvarēsi, bērnu pasaule, nākotnes paaudze. Prātā man gan nāk Heines vārdi, kurus atkal lasu, netīšām pāršķirstot lielā «brīvības kareivja» rakstus. Viņš pazina savus vāciešus un raksturoja viņus tā: «Vācietis ir līdzinājams vergam, kurš savam kungam paklausa bez saitēm, bez pātagas, vienīgi uz kunga vārdu, jā - uz viņa vienu skatienu. Verdzība ir viņā pašā, viņa dvēselē. Ļaunāka nekā materiālā verdzība ir spiritualizētā! Vajaga vāciešus atsvabināt no iekšienes, no ārienes neko nelīdz.» Un otru vārdu viņš saka: «Sulaiņi, kuriem nau kunga, tādēļ vien vēl nau brīvi cilvēki - kalpība ir viņu dvēselē.» Heines vārdi ir ļoti neganti un vēl negantāk skan tiem, kas jūtas vainīgi šinī vislielākā grēkā - pret cilvēces brīvo garu. Vai mēs arī nevaram justies vainīgi? Heine labi raksturojis ar kādu joku arī mūsu baltiešu baronus, teikdams, ka viņi iedomājas par lielām aizivīm un ir tikai mazas siļķes Krievijas okeānā. Mēs, latvieši, vēl tagad briesmīgi baidāmies no šīm aizivīm, un plēsīgas viņas tomēr ir, bet lielas aizivis tikai priekš tiem, kuri paši saraujas maziņi. Kas atpestīs vāciešus no iekšienes? Tiešām, atpestīšana no ārienes nau neko līdzējusi. Mēs zinām: atpestīs tikai jaunā strādnieku paaudze, kas sen «iekšienē», dvēselē ieaudzē brīvību. Šis gars, kas ir reizē patstāvības, pašcienības, cilvēcības gars, tas ir īstais svētais gars, kuru varam atzīt arī mēs, modernie cilvēki, un tas ir tas gars, pret kuru «grēks netop piedots». Negrēkosim pret viņu, tad drīzāk atnāks nākotnes paaudze. Prātā man gadās pusmelanholisks, aprauts, nenobeigts pantiņš - * Kā atbalss klintīs Dus tālās nākamības ģintīs Tas pestīšanas vārds. * AIZBRAUCOT NO VĀCIJAS Atvadījāmies no Berlīnes un devāmies pretim Šveicei, manai otrai dzimtenei, kā saka Aspazija. No Berlīnes paliek vislabākā atmiņa: liela un masīva pilsēta, drusku par masīvu un smagu, - labi iekārtota milzu mašīna, kur labs iekārtojums bijis svarīgāks par labu izskatu. Ar to nau teikts, ka Berlīne būtu neskaista pilsēta, bet viņai uzspiests drusku «Protzentum'a», «parvēnija» raksturs. Labi mums, latviešiem, «brīvajā» Latvijā, ka mums nau sava vārda šim jēdzienam, kurš mūs raksturo vēl daudz lielākā mērā nekā berlīniešus: mēs gribētu būt «proci» un «parvēniji» un nespējam, bet pārstiepjamies, dzīvojam pāri saviem līdzekļiem. Berlīne vismaz netiek smieklīga. Mēs ļoti slavējamies ar Rīgas un rīdzinieku skaistumu, - pieklājīgie ārzemnieki tam piekrīt, tikai ne ikreiz prot atrast, kur tas būtu: dzirdēju vienu brīnamies, kā mēs varot staigāt ar tik skaistiem apaviem pa tik sliktām ielām. Mēs arī ļoti slavējamies ar savu latviskumu, ārzemnieki turpretī brīnās, cik ļoti vāciska esot Rīga, kur pat pārdotavu izkārtnēs reti varot atrast latviešu uzrakstus. Gluži citādi lietuviešu Kauņā. Berlīnē, vismaz vecākās pilsētas daļās, stipri jūtas 70. un 80. gadu iespaids uz namu celtnēm; tie bija «lielās uzvaras» gadi pēc franču kara, un tie tika «padarīti mūžīgi» ar banālo «Gründertum'a» un «Strebertum'a» stilu un ar vēl banālāku literārisku Mozera un Šēntāna stilu. Uzvarētāju Vāciju vajadzēja mākslinieciski glābt uzvarētai Francijai, kura deva 80. gadu beigās Vācijai jauno reālismu rakstniecībā. Berlīne nupat šinīs dienās nolikusi labu politisku eksāmenu: balsošanā par atlīdzības nemaksāšanu vācu valdniekiem Berlīne gandrīz ar visām balsīm noraidījusi valdnieku aplamās prasības. Ne tik labu liecību izrakstījusi sev pārējā Vācija: viņa sadabūjusi tikai 14½ miljonu balsu pret valdniekiem, kamēr bija vajadzīgi 20 miljoni, lai valdniekus galīgi apklusinātu. Vainīga referenduma kārtība, pēc kuras pie balsošanas jāpiedalās 20 miljoniem par un pret balsu kopā: no 14½ miljona nodotām balsīm gandrīz visas ir pret atlīdzības maksāšanu, pret ķeizariem un ķēniņiem, bet ķeizarnieki negāja nemaz uz balsošanu un, taisni nebalsojot par ķeizariem, uzvarēja par labu ķeizariem. Tāda pat referenduma kārtība ir arī pie mums, un rezultāti var būt tādi pat. Tā ir dota prēmija kūtrajiem vēlētājiem, kuri neizsaka savas domas un neiet balsot, - kas taču runā pretī demokrātijas principam, kurš dibināts taisni uz; visu pilsoņu dalības ņemšanu valsts vadībā. Daudzās demokrātiskās valstis ir katrs pilsonis piespiests piedalīties visās balsošanās un par nepiedalīšanos noteikts sods. Obligatoriskai, piespiestai vajag būt līdzdalībai pieaugušo pilsoņu valsts vadībā, tāpat kā obligatoriskai, piespiestai jauno nepieaugušo pilsoņu apmācībai skolā priekš nākošās valstsvadības. * VĀCU TAUTAS SVĒTKI Interesanti atzīmēt, ka vācieši paši ļoti pareizi prata noteikt jau iepriekš balsu skaitu pret ķeizariem: vācu strādnieku sportisti Vāgners un Ditmara, kuri bija ieradušies Rīgā uz mūsu «Strādnieku sporta un sarga» jubilejas svētkiem, man sarunās izteica, ka pret ķeizariem sanākšot tikai 15 miljonu balsu; bet viņi par to neuztraucās. Viņi vispār atstāja ļoti nosvērtu un disciplinētu proletārisku iespaidu. Sarunās ar viņiem man bija interesanti dzirdēt, ka viņi, kas vispār atsaucās atzinīgi par pieredzējumiem Latvijā, necentās apmeklēt mūsu dziesmusvētkus un nebija izbrīnējušies par lielo skaitu mūsu dziedātāju, 6000 dziedātāju. Pie viņiem sarīkojot dziesmusvētkus atsevišķi pilsoņi un atsevišķi strādnieki. Un, piemēram, izgājušu gadu Hanoverā bijuši. 6000 dziedātāji strādnieki vien. Arī šogad laikam notikšot līdzīgi strādnieku dziesmusvētki. Abi, Vāgners un Ditmara, ne sevišķi interesējās arī par vācu dziedāšanu. Skrējēji viņi tiešām ir ievērojami. Vāgners ir gargabalskrējējs ar gargabalkājām, kas izskatās vairāk pēc garām verstīm nekā kājām. Ditmara ir maza balta personiņa, kas skrien kā maza balta lodīte, - nau brīnums, ka tādi noskrēja mūsu labākos skrējējus. Arī Somijas strādnieku sporta svētkos viņi abi uzvarējuši. Vāgners turklāt ir vēl berlīnietis un tātad runātājs un uzvar ne vien skriešanā, bet arī runāšanā. Strādnieku sporta jubilejā viņš uzvarēja visas sirdis ar jūsmīgu apsveikumu. Berlīnietis sportists ar savām uzvarām un runām sacēla skaistas cerības uz nākotni. Arī somu biedri sportisti ar savām runām mūs mudināja priecīgi lūkoties nākotnei pretī. Bet toties nepriecīgākas pārdomas uzmācas pēcāk par mūsu tagadni. Kad mēs tiksim tik tālu kā somi un vēl kā vāci, uzvarētie vāci? Jā, - arī mūsu strādnieku sporta svētki bija spēka un spara svētki un lika saprast, ka nebūs labi melnai pretvarai aizskārt mūsu tautas patvaldības pamatus, kuri vienīgi nodrošina mūsu tautas tālāku attīstību. Bet vai tā ir laba zīme mūsu progresīvai attīstībai, ka melnā pretvara pie mums ir tapusi arvien stiprāka pa mūsu valsts pastāvēšanas laiku? Ka ir bijis vajadzīgs pretsvars, kas neļauj aizskārt demokrātijas pamatus? * MŪSU SVĒTKI Jā, - šinīs pašās dienās bija citi lieli svētki, kad mūsu tuvākie radi un draugi - biedri lietuvieši un igauņi - bija atbraukuši pie mums ciemā apspriesties par kopēju politisku un sabiedrisku darbību visām trim valstīm, lai tās vienotu tuvāk, nekā līdz šim spējusi mūsu oficiālā pārstāvība, un lai novērstu kopējās briesmas mūsu demokrātiskām satversmēm. Mēs visi ceram, ka mērķu saskaņošanai un kopīgiem apņēmumiem tos izvest dzīvē būs panākumi un tie nodrošinās mūsu visu nākotni. Bet ar kādām jūtām mums bija jāredz, ka brāļi lietuvieši paspējuši novelt smago reakcijas jūgu pie sevis un sākt jaunu, progresīvu attīstības posmu savai tautai, kamēr mēs grimstam aizvien dziļāk reakcijā un garīgā kūtrībā? Šodien, 1927. gadā, lieta apgriezusies, bet prieks arī no tā nau pilnīgs. Igauņi arī guvuši lielus progresa panākumus. Mēs viņiem uzgavilējām un priecājāmies par viņiem, bet par sevi priecāties mums nebij iemesla. Jā, - mēs nosvinējām arī šinīs dienās lielus dziesmusvētkus un priecājāmies, ka tie bija domāti kā tautas vienības, kā kopējas kultūras svētki. Pats jau es arī tos apsveicu kā tādus un izteicu uzaicinājumu dziedātājiem: Seši tūkstoš' dziedātāji, Vedat tautu jaunu ceļu, Esat kultūrpašķirēji, - un izteicu cerību, ka Dziesma tik mū iedziedās Viscilvēcss lielgaitās. Jo tai pārliecībai jābūt, un tā vien var dot prieku un iespēju dzīvot un darboties, ka: Rupja vara valdītāja, Tā nau tautas vadītāja. Še būs viss tas sveiciens: Sveiki, dzidrie dziesmusvētki, Visu dziesmu kopotāji, Visas tautas vienotāji, Viņa cēlā iedvesēji. * Tautas dziesma, tautas daile - Tautas dvēsles izteicēja; Darbi dara garā stipru, Dziesma dara dvēsli cēlu. * Vēl ir cēla, vēl ir dzidra Tautas daile, tautas mīla; Vēl ir sveika tautas dvēsle, - Tautas dvēsle, pieasargies! * Rupja vara, rupja bauda Tautas dzīvi kārdināja, Savilkušas cēlus svārkus, Slēpa savas zemās kāres. * Rupja vara valdītāja, Tā nau tautas vadītāja, - Cēla daile, dzidra dziesma, Tā lai dvēsles iedvesēja! * Dziesmusvētki, kultūrsvētki, Vedat tautu jaunu ceļu, Seši tūkstoš' dziedātāji, Esat kultūrpašķīrēji! * Atnāks brāļi lietuvieši, Atnāks esti, atnāks draugi, Klausīsies mūsu dziesmas, Dziedās līdzi saskaņā. * Latvju dziesmai liela vara, Latvju naudai maza svara, - Dziesma tik mūs iedziedās Viscilvēces lielgaitās. Jā, - mēs priecājāmies par daiļām dziesmām; mēs priecājāmies par daiļo skatu, ka mūsu priekšā, augšā viļņojas liels balts mākonis un viņā līgojas tūkstoš krāsainas, raibas dzīvas puķes - dziedātājas, aiz kurām stāvēja tumšs padebesis - dziedātāji. Mēs aizrautībā sajūsminājāmies līdzi, un mūsu sirdis traucās lidot līdzi, kad no tūkstoš dzīvām krāsainām puķēm piepeši pacēlās tūkstoš baltu tauriņu un sāka spārniņus vicināt: kad dziedātājas apsveica savus vadītājus un kad sasveicinājās, atvadoties no publikas, kad tauta saskatījās un sapratās ar savām daiļākām priekšstāvēm. Tas bija aizgrābjošs un skaists skats, ko mana atmiņa uzglabās no šiem svētkiem uz visiem laikiem; spontāns pats no sevis tas izcēlās no tautas dvēseles kā sapnis. Mēs visur saucām tos par dziesmusvētkiem un runājām par svētku sajūsmu, bet - te jau sākas nežēlīgie «b e t», un viņu draud nākt vesela rinda. Bet dzird dziedātājos un publikā balsis, kas nožēlo, ka nebijis vairs tādas sajūsmas kā agrāk. Dzird nožēlojam, ka daudzas parādības tuvinot dziesmusvētkus nevis tautas svētkiem, bet lielam koncertam. Tauta noklausījusies dziesmās tikai aiz žoga un no tālienes, cenas bijušas par dārgām - koncertā. Daudzi mierinājās ar to, ka tālumā akustika bijusi labāka nekā tuvumā. * ZVAIGZNES, ROZES - VECAIS GOETHE Vēl dažs nelabs   «b e t»   nāk negribot prātā, kad tik atskatās atpakaļ uz pēdējām dienām: kuras taču bija tik pilnas visādu prieku un svētku, un ciemiņu. Visiem mūsu priekiem gulstas virsū smagi oficiālības putekļi un nospiež dzīvi, Uniforma no veciem cara laikiem uzvar. Spīdošās pogas top par mūsu zvaigznēm. Bagātīgs zvaigžņu lietus nupat nolija pār Latvijas oficiālām aprindām, kuras to bija izpelnījušās ar savu pakalpību, pareizāk sakot, apkalpību viesiem, ne ar nopelniem. Pašas viesības bija rīkotas vairāk kā privāts ciemojums nekā tautas godinājums. Somija mums ir dārga kā zeme un tauta, kur ir uzplaukusi augsta. kultūra; mēs nezinājām, ka tur plaukst tik daudz baltu rožu. Mēs mīlam vairāk sarkanas rozes. Daudzi   «b e t»   vēl grib nākt prātā; un vēl daudz dziļāki un nopietnāki; no tiem tiek gluži grūta sirds pašos dziļumos. No tiem jau mēs gribējām bēgt un tādēļ braucām tālumā, lai meklētu, vai nau kur izejas uz jaunu dzīvi. Ir, ir, bet atmiņu starpā jaucas vienmēr mūsu bēdas, kuras nu atkal tik tuvas; vienmēr neviļus jāsalīdzina un jāvēro mūsu dzīve ar meklējamo jauno. * No Berlīnes izbraucām pēcpusdienā un vēl ilgi braucot varējām noskatīties Vācijas labi uzkoptās pilsētās un laukos. Vidusvācijā pilsētas un ciemi tik bieži seko viens otram, ka vietām grūti izšķirt, kur viens ciems beidzas un otrs sākas. Nebraucām nu vairs caur Frankfurti un Štrāsburgu uz Šveici, bet caur pašu vidieni. Štrāsburga savu vācu patriotismu pārmainījusi pret franču patriotismu, kurš vismaz ir tikpat karsts. Vēlā krēslā pabraucām garām Veimārai un viņas mīlīgai ainavai, kurā tā bija ieaudzis vecais Goethe. Drusku par daudz mīlīga un sīka izliekas tagad šī ainava, bet viņa bija laba pasargāt savā klusībā no lielā politiskā trokšņa, kas nāca no viņpus Reinas un draudēja arī Vāciju izraut no viņas klusām un dziļām domām, ar kurām tā cerēja atspēkot pasaules trauksmi. Vecais Goethe ar savu lielo garu saprata lielās revolūcijas tuvošanos un pārvarīgo nozīmi, bet viņš tam nejuta līdzi. Viņam bija prātā cita liela pamata pārmaiņa - garīgā dzīvē, dabaszinātnēs, kur tanī laikā ar Žofroa (Santileru), Lamarku nāca uz augšu revolūcija dabas uzskatos: evolūcijas teorija, kura tikai vēlāk tika vaiņagota no Darvina. Arī Goethe bija revolucionārs, tikai evolucionārs. Lielu mācību smēlos no šī lielā gara; tā izteikta mazā dzejolītī, kurš sevišķi mīļš Aspazijai jau kopš bērnības gadiem un kuru viņa skaitījusi ik rītu kā savu lūgšanu: Schaff das Tagwerk meiner Hände, Hohes Glück, dass ich's vollende, Lass, o lass mich nicht ermatten - Nein, es sind nicht leere Träume: Jetzt nur Stangen, diese Bäume, Geben einst noch Frucht und Schaiten. Dzejoļa latviskais tulkojums ir «Gētes dzejās», Universāibibliotēkā. Vēlā krēslā, maigā pavasara dienā pabraucu garām Veimārai, viņas ainavai un viņas garam. Miers piepildītai vecai dzīvei, mums nemiers un jauna dzīve. Über allen Gipfeln Ist Ruh, In allen Wipfeln Spürest du Kaum einen Hauch. ŠVEICĒ IEBRAUCOT Tālā zeme, mīļā tauta, Devi otru dzimtu zemi Manim, tevī nedzimušam. Mani mana dzimta zeme Prom no sevis izraidīja, Tu man devi patvērumu. Tu man vairāk laba devi: Mācīji ar jaunu mīlu Mīlēt vecu dzimtu zemi. Vai vēl vairāk laba dosi? Mīlēt jaunu dzimtu zemi, Jaunu dzīvi - atdzimteni. * Ir agrs rīts, kad iebraucam Šveicē. Kad uz Šveici padomāju, man vienmēr acu priekšā tēlojas agrs rīts. Es nezinu, ar ko izskaidrot šo savādo idiosinkrāziju. Vai ar to, ka pirmie stiprākie iespaidi no Eiropas vēl pirms «Jaunās strāvas» laika, kad es tikai vēl gaidīju jaunu garīgu ritu no Eiropas, - ka šā pirmā «rīta» iespaidi nāca no Šveices? Arī šobrīd, kad sāku rakstīt un minu Šveici, es redzu rītu. Un tikpat nešaubāmi es redzu skaidru saulesdienu, kad tikai atceros Kastaņolu. Bet še es jau bez sevišķa izskaidrojuma saprotu, ka saulesdienu un Kastaņolas jēdzieni nau šķirami. Cik man saules ir, tik viņas nāca no manas pirmās bērnības un nostiprinājās kā saules ticība Kastaņolā. Es vēl tagad gandrīz neko, nevienu lietu, ne notikumu skaidri neatminu, kad tie nesaistītos ar sauli; mana jūtu pirmā atmiņa no divu gadu vecuma ir saules apspīdēts laukumiņš, kas vēlāk aprakstits «Saules gados». Bet Kastaņolas saule mani glāba no tumsas, un Kastaņola ir Šveicē. Šijpus Gotharda Šveicē aust rīts, un aiz augstajiem kalniem jau silda saule. Tagad es braucu uz zilo krastu, meklēt, vai tur būtu vēl vairāk saules vai jauna saule. Iebraucot Šveices robežās, ar saviem biedriem nopriecājāmies, ka še tūdaļ var justies brīvāk un eiropejiskāk nekā Vācijā. Muitas ierēdnis noprasa - «Haben Sie nichts verzollbares?», atbildam «Nē!», un ar to beigtas visas muitas formalitātes, kuras visur citur aizņem vairākas stundas. Še gluži kā pirms kara. Tad kopā paēdām mazu azaidu un norunājām, ka ein Ziel aufs innigste zu wünschen - (sirsnīgi vēlams mērķis būtu: saka Lasāls, tikai par citu lietu), kā ēšanas procesu padarīt pēc iespējas vienkāršāku. Ēšanai vajadzētu atgriezties uz savu pirmatnējo nolūku: kurināt ķermeni, dodot tam vajadzīgo skaitu kaloriju. Bet ēšanu arī pie mums sāk uzskatīt par mākslu, un šīs mākas mācīšanai tiek ierīkotas labi nostādītas iestādes un sarīkoti speciāli, labi apmeklēti augstākās ēšanas mākslas vakari - rauti. Jau sen parasts, ka mākslu ieskata par baudu, un kura māksla tad dotu taustāmāku baudu par ēšanas mākslu? Arī šīs mākslas iespaidi ir rokām taustāmi, un par viņas svētību liecina viņas piekopēju apaļais augums un spīdošie vaigi. Tik plikadīdas, kas nespēj samaksāt šīs mākslas baudas, neatzīst to par mākslu, bet tie jau ir bezdievīgi -proletārieši. Mazais pravietis Maleahis turpretim apsola visiem, kas bījā to vārdu Cebaot, ka tiem spīdēs «taisnības saule» un svētība zem viņas spārniem un tiem būs ēst un dzert, un tapt kā «barokļa teļiem». Mans biedrs dakters domāja, ka visu mākslīgo barošanu varētu reducēt uz zināmu daudzumu tabletu ar vajadzīgo kaloriju skaitu. Nau arī nebūt neiespējams, ka nākotne ies šo vienkāršošanās ceļu, ar ko būtu ietaupīts daudz laika un līdzekļu. Amerika ar savām jaunām masu barošanas metodēm un ar sava laika nozīmes cienīšanu iet pirmā šo ceļu. Vēl otra doma: tabletes ir ļoti vienkāršas, nekāda greznība nau pie tām pielietojama. Vienādas tabletes tiktu lietotas no bagātiem un, nabagiem, šķiru starpības būtu mazāk jūtamas. Bet tagadējā ēšana taisni visspilgtāk pierāda šis starpības. Mēs fantazējām, cik daudz tiktu aiztaupīts enerģijas ar vienkāršību un cik daudz enerģijas varētu palikt ražīgam darbam, kamēr tagad nabaga ķermenim jāpieliek visas pūles, lai uzņemtu un pārstrādātu kurināmo vielu daudzumu. Bet mēs arī saprotam, ka ar vislielāko prieku šis pūles uzņemtos neskaitāmi pulki un ka tā sauktām augstākām šķirām šis pūlēs ir arī vienīgais dzīves uzdevums. Kādēļ šīs pārrunas un fantāzijas taisni še? Netīšām biju redzējis Alberta Wälti pusnopietnās karikatūras par apaļo Šveices pilsoni, un šveicietis smejas un ļauj par sevi smieties, jo viņš pats un citi pilnām apzinās savu labo darbu krietnību. * JŪTU CEĻŠ Pašā sākumā ar ceļabiedriem mums bija noruna braukt taisnā ceļā cauri Šveicei: tikai cauri, paspēt varbūt vēl uz beigu cēlienu Ženēvas lielajā dramatiskā uzvedumā par Eiropas likteni un tikt ašāk Francijā, Mentonā. Bet jūtas gāja citu ceļu, ne to, ko prāts nospraudis: es netiku uz Ženēvas lielo drāmu, un pati lielā drāma arī izvērtās tikai par ļoti viduvēju divertismentu - arī tur vainīgas jūtas, kaut arī iespaidotas no interesēm. Bet es zaudēju vairāk nekā Ženēvas skatuvi, es nevarēju piedalīties braucienā pa brīnišķīgi skaisto kalnu Franciju no Ženēvas ezera līdz Vidusjūrai. Arī atpakaļbraucot es neredzēju šo brīnumu. Vaina tā, ka, jau iebraucot Bāzelē, mani pārņēma atmiņu jūtas; otrās dzimtenes gaiss mani ietvēra sevī un apmulsināja; tik skaidrs, tik gaišs, tik veselīgs! Tik kalnaiņi stiprs! Es nespēju paiet garām savai pagātnei, jo no turienes es nācu uz mājām. Ne pus tik ilgi kā še es nespēju padzīvot mājās, un jau bija vai jānosmok. Jau pēc dažiem mēnešiem visa būtība rāvās prom no mājām, atpakaļ uz otru dzimteni, bet pienākums un jūtas: taču te mājas, te jābūt mājām! Un es cietu - gadus cauri, arvien smagāk un smagāk, līdz elpa draudēja aizrauties. Nu es atkal še un varu uzelpot brīvi! Nē, es nevarēju tā aši skriešus skriet cauri; man bij kaut uz īsām dienām jāredz un jāapsveic mana otrā dzimtene un mana paša pagātne. Jau Bāzelē, uz pašas robežas, es nošķiros no saviem mīļiem ceļabiedriem un braucu iekšā Šveices vidienā un serdē. Jūtas bija tik spējas, ka neuzkavējos pat ne Bāzelē, kur man būtu jāapmeklē mīļi biedri no seniem laikiem, līdzdarbinieki no Latvijas pirmiem, garīgās iekarošanas gadiem, mūsu Liepiņš un šveiciešu Dr. Oerns un Niedermaier's. Ar prieku lasīju nesen avīzēs, ka viņu vārdi tika minēti. * SAPŅU ĒNAS Gribēju likt it kā moto šim braucienam «sapņu ēnas». - Pindara vārdi nāk no dzijas pagātnes ēnām; viņš visu cilvēka dzīvi sauc par sapņu ēnu. Pats viņš mums ir ar savām dziesmām kā skaists sapnis, ko cilvēce reiz sapņojusi, un kā ēna ir atmiņa par viņu. Arī manu sapņu ēnas kāpj augšā, kā es lai tām liedzu? Bet pa starpām vienmēr nodrebinājas miesas no atminām par tagadni: puvuma smaka no irstošās sabiedrības, kurā valda jau gluži atklāti «gavilējošā cūka», kā teica Turgeņevs savā laikā. Negribas par to runāt, un tomēr varbūt neviļus būs arī par to jārunā, lai atkratītos no riebuma. Kāds briesmīgs kontrasts starp tur un te! Gribas vispirms paelpot kādus malkus svaiga gaisa un neminēt, no kurienes es šurp braucu. Jā, tagad, kad rakstu šis rindiņas, pēc vairāk mēnešiem atgriešanās un māju dzīves korupcijas gaisā, ilgas pēc svaiga gaisa malka tikušas vēl lielākas. «Nicht gedacht soll seiner werden» - neminēt šos korupcijas kaitēkļus, kuri noēd tēvijas zaļo koku. Sapņu ēnas ceļas augšā; tie bij stipruma sapņi, un tiem pieder celties rīta agrumā. No tiem seniem laikiem uzglabājies vēl kāds dzejolis, nepabeigts. Kā visi tā laika lielie darbi: * Acs un auss, un sirds, un gars, un dvēsle, Visi prāti, katris nervs un muskuls - Viss uz vienu vien bij vērsts ar varu; Visi spēki vienos ratos jūgti Tiešā ceļā dzīties viena mērķa, Katra dzīsla visā manā būtnē Strinkti sarauta kā grožu siksna Trakos aujos aizejošiem zirgiem - - - * Dzejolis būtu izteicis to, ko atzīmē tikai prozas rindiņas «radāmām domām», kā tur mēdzu saukt: «Laimes jūtas: turēt rokās to spēku, reizē tam ļauties un reizē to vadīt uz lielu mērķi. Visu virpulī griezt. Visu dzīvi pret sauli griezt, Visu saules. sistēmu sviest pret Herkuli. Putekļi ceļas. Miljoni zvaigžņu kā putekļu krišļi pa gaisu šķīst. Putnu ceļš kā putekļos staro aiz ratiem. Tālāk! tālāk!» Un, kad no šejienes, no pagātnes, paskatos uz tagadējo Latviju, tad putekļu tur gan ir diezgan un par daudz, bet tie nau  z v a i g ž ņ u   putekļi, tie nespīd, bet ož. Un sauciens «tālāk! tālāk!» arī skan, tikai «tālāk purvā!» un ne «tālāk   u z   p r i e k š u!». * STAIPEKŅU ĒRKŠĶI Gar takām un celiņu malām Tičīnā bieži aug savādi skaisti ērkšķu krūmi ar garām staipekņu rokām, kuras tie izstiepj pāri ceļam un aizķer gājēju, un nelaiž to aši uz priekšu. Tādu skaistu ērkšķu pie mums nau, kas gribētu piesaistīt uzmanību pie vietas; nau arī; protams, tādu vietu. Tičīnas ērkšķi nāk man prātā, kad atmiņas jau šimpus Gotharda mani aizvien aizskar un kavē, un nelaiž stāstā tikt uz priekšu. Kas vēl būs tālāk, kad nonākšu tiešām Tičīnā, viņpus Gotharda, dienvidos? Nāk prātā vēl kāds dzejolis, - arī tas nenobeigts, nabadzīgs, ērkšķains, arī tas no viņiem lieliem laikiem, kad par nākotni cīnījāmies tikai vēl domās, kad to un darbu par to tēlojām sev vēl dzejā, ne prozā. Par uzdevumu un mērķiem dzejolis runā: * Sauciens tev sirdi kluss un dikts, Uzdevums tev ir likts: Likt katrai dvēslei skanēt, Ik sirdī zelta bitēm sanēt! Ja liktens tā lēma, Ka kura dvēsle ir mēma: Netaupīt sevis un viņu stīgot, Līdz dvēsle sāk līdzi dziedāt un līgot! Plašo kokli tev cirst: Lai skaņa tiek tiem, kas dzīvo, kas mirst! Pulku dažādu stīgu vilkt, Lai skumjās un priekos var līdzi ilgt! . . * Ir atzīmēts arī paša šī dzejoļa uzdevums, kas būtu bijis jāizteic: «Uzminēt, kas katrs ir; sacīt, kam viņam jābūt; atraisīt saites, kas viņam neļauj pie sevis tikt; vest katru pie viņa paša, lai pazīst sevi un lai mīl sevi; katram dot viņa darbu, kas viņa dvēsles darbs, kas tad arī viņa mūža darbs.» Cik savādi un ērmoti izklausās tagad «mūsu gaišajā tagadnē», mūsu «brīvības laikā» tāds dzejolis no veciem laikiem, un kur nu vēl tāds «uzdevums» dzejniekam! Vai tādi dzejas motīvi un temati jel maz ieder «modernā kafejnīcā»? Un «modernā kafejnīca», - protams, ierīkota pēc vispēdējām laika prasībām, nu teiksim, piemēram, Café de l'Opéra - tā ir tagad stājusies kastīliskā avota vietā. Moderns dzejnieks smej veldzi un sajūsmu tikai no modernas kafejnīcas avota; kas viņam kastīliskais avots ar garlaicīgām mūzām? Mūzas pa pāris tūkstoš gadiem būs vecas palikušas, bet še viņu vietā ir skaistas bārdāmas, kas ne mūžam nepaliek vecas, jo vienmēr tiek pienācīgi atjaunotas, tas ir, atmainītas pret jaunām. Modernais rūpniecības laiks visu industrializējis, nokārtojis, ierīkojis uz labāko un - lētāko arī dzejas uzņēmumu arodā; bārdāmas apmierinās ar dzeramnaudu, mūzas prasīja - sirdi. Kur paliek ceļojuma apraksts? Vācietis sauc par «Fachsimpelei» tādu kavēšanos pie sava aroda pārrunām. Un man arī pašam labāk no tām jābēg. * ATKAL VAGONĀ! Ceļojums vecā franču vagonā aizveda mani garām senai Vindonisai uz jauno Cīrihi. Franču trešās klases vagons vecmodīgs, neērts, netīrs. Tikai sēdekļi viņā ir mīksti, ar ādu apvilkti. Nevar to salīdzināt ar skaisto Šveices vagonu, kurš plašs, gaišs, spodrs; visur izkārtas gleznas ar Šveices skaistiem skatiem, laikam viscaur krāsu fotogrāfijas. Pie mums «brīvajā» Latvijā lieta, protams, nokārtota krieviskā birokrātiskā stingrībā un noteiktībā: gar mūsu vagonu sienām gari, neviena nelasīti brīdinājumi un soda piedraudējumi publikai, kura iedrošinās lietot kroņa mantu - dzelzceļu. Pie mums publika nekad nedrīkst aizmirst, ka viņa ir ierīkota priekš dzelzceļa vajadzībām, kā maksātāja. Vai mēs, kas paši atzīstam savas zemes skaistumu, nevarētu to arī propagandēt kā šveicieši ar gleznām un ne ar soda likumu paragrāfiem? Senai romiešu Vindonisai garām. Liels senais amfiteātrs skaistā vietā. Jaunie šveicieši te uzved mūslaiku lugas. Es nekad neaizmirsīšu «Mesīnas līgavas» skaisto uzvedumu ar piecsimts kora dalībniekiem un, laikam, desmittūkstoš skatītājiem. Bet par to citā reizē un citā vietā. Tagad uz jauno Cīrihi. * CĪRIHĒ Cīrihes lielā vokzāle. Še ieeju kā savā mājā. Arī svešniekam te viegli orientēties. Nolieku rokas bagāžu glabātuvē, iebaudu vokzāles trešā klasē speciēli šīs piestātnes ēdienu, kurš sevišķi labs un lēts, jo daudz tāda tiek patērēts; gandrīz katrai piestātnei un viesnīcai sava spécialité de la maison. Marta sākumā še jau pavasars; silts, līst smalks lietutiņš, - es, ziemas kažoka cepurē, eju pie Jelmoli pirkt vasaras cepuri. - Jelmoli ir liels Waarenhaus, visādu preču magazīnu kopojums. Ērti ar to, ka nau jāstaigā pa daudzām pārdotavām, bet viss vienā namā; neērti ar to, ka atsevišķā nozarē nau liela izvēle. Mazāk turīgie nāk še pirkt; smalkākie skatās ar mazu nicināšanu. Pie mums tādi lielveikali vēl labi neieviešas. Uzmeklēju senus paziņas. Meklēt te ir viegli, šveicietis izpalīdzīgs, kaut ne tik laipns kā vīnietis. Šveicietim bieži pasprūk «chaibe Švob» un «chaibe Ruš» - «Ruš» - krievi esam arī mēs pēc šveicieša uzskata. Sevišķi šveicietis necieš «Švob» - savus tuvākos kaimiņus viņpus robežas. Pa ielu iet drusku iereibis «švicers» un vienā laidā rājas: «Chaibe Švob!» Kārtībnieks jautāja, vai viņam kas noticis? Vai viņu kāds aizskāris? Kurš «Švob» ir vainīgais? - «Visi vainīgi! Ko viņi nāk alu dzert viesnīcā, kur dzer godīgi šviceri?» - «Kur tad lai iet švobs?» Švicers atbildot min tādu vietu, kura nu ešām maz noderīga alus dzeršanai, bet gan dzeršanas seku pamešanai. Nesaticība starp šveicieti un švobu ir vecu vecā, laikam tikpat veca kā starp mūsu kurzemnieku un vidzemnieku. Jau t. s. «švābu Iliādā un Odisejā», kura atstāsta senos tautas jokus sakarīgā veidā, šveicietis - «der Nestleschwab» - tiek tēlots kā vismazāk asprātīgais. Ne labāk iet šveicietim Šillera «Laupītājos», - jāatceras, ka Šillers pats ir švābis un raksturo tik nelabvelīgi šveicieti laikam uz tautas joku pamata. Bet, kā vācieši skatās atkal uz švābiem, to raksturo jau tas fakts vien, ka nosaukums «švābe» visā Vācijā tiek lietots to kustoņu apzīmēšanai, kurus mēs mēdzam dēvēt par «prūšiem». Arī Heine savās «Reisebilder 1.» neizrādās par lielu šveiciešu draugu, bet viņš dabū arī atbildi no šveicieša. Heine sūdzas, ka ēdiens Harca kalnājā nau bijis labs, šveicietis nelaipni atteicis, ka vācieši nepazīstot ne īstu brīvību, ne īstu pieticību. Heinem gan licies, ka īstie ķēniņkalpi un saldumgatavotāji visur esot šveicieši un vispār toreizējie Šveices «brīvības varoņi», kuri tik daudz sapļāpājot politiskas drošsirdības, esot tik zaķi, kuri šaujot gan pistolēm, bet esot tomēr tikai zaķi. Heine tā rakstīja 1824. g., kad Francijā un Vācijā bija revolucionāra sajūta, bet ij tā vāciešiem gan nepienākas pārmest šveiciešiem brīvības jūtu trūkumu, jo šveicieši tiešām prata izcīnīt sev brīvu valsti un to aizstāvēt, bet vāci neprata. Vēl 1849. gadā, kuru piedzīvoja Heine, šveicieši savaldīja savus reakcionārus un katoļus, kamēr vācieši arī savā vienīgā 1848. g, revolūcijā izrādījās par diletantiem. Pat vēl 30 gadus pēc tam vācieši nebija iedzīvojušies revolucionārā garā, un viņu 1918. gada revolūcija palika nepabeigta, - šveicietis teiktu: «Chaibe Švob!» Pirms pasaules kara vācieši mēģināja iejūsmināt šveiciešus par «vācietību», lai tie nostātos kara gadījumā vācu pusē un lai jautu vācu karaspēkam brīvu izeju caur Šveices zemi. Pats ķeizars Viļums apciemoja Šveici neilgi pirms kara. Man gadījās toreiz būt Cirihē, un es varēju pārliecināties, cik maza sajūsmība bija cīrihiešos par vācu ķeizarības spožumu; šķidrie hoch! saucieni izklausījās vairāk pēc zirgu uzmudinošiem hü! un hott! saucieniem, kādus dzird no ormaņiem. Tā bija, liekas, pēdējā lielākā demonstrācija par godu ķeizaram, un ar šiem hü un hott! viņu izvadīja no zemes. Arī nekādas lieliskas kareiviskas pavadības nemanīju, kā tas parasts monarķiskās valstis. Šveicē ir īsta demokrātija, un tur kareivji netiek izlietoti dažādām parādēm un izvadēm, lai uzjautrinātu svešniekus ar «tautu». Diemžēl, šoreiz nevar teikt: tout comme chez nous - «viss tāpat kā pie mums». Kad vācu ķeizars Vijums bija jau projām, parādījās Šveicē joku pastkartiņas kā atbilde uz vācu aicinājumiem uz «Waffenbrüderschaft» - ieroču brālību - un uz vācu piedraudējumiem iznīcināt mazo, niecīgo Šveicīti, ja tā pretotos lielai Vācijai. Bija tēlots lielūsains vācu Vijums - dažs labs vēl atminēsies, ka Vijums bija ievedis savu īpatnēju ūsu modi: ūsām, no lūpu kaktiņiem sākot, vajadzēja kāpt taisni gaisā, kā durkļiem gar abām malām degunam, kas tēloja divstobru lielgabalu. Pretī Viļumam labsirdīgs šveicietis kareivis ar šauteni. Viļums jautā, cik tādu labu šāvēju esot šveiciešiem. - «Simts tūkstošu,» - tas atbild. «Bet kad es jums pretī likšu divsimts tūkstošus? Ko tad jūs darīsat?» - Šveicietis mierīgi atbild: «Tad mēs šausim divas reizes!» Šveicietis var pajauties uz sevi un savu demokrātiju, - un mēs? Mēs pakaļ ķēmojamies monarķismam un aristokrātismam, - nau še tout comme chez nous.

RAINIS KASTAŅOLA TURPMĀK VĒL * Mans ceļojuma apraksts Cīrihē piepeši nobeidzies ar «turpmāk vēl», kuram nekas nesekoja toreiz. Bet pēc «turpmāk vēl» jau vienmēr kas nāk, visur, tā arī mēs še nevaram galīgi apstāties, un ieskatīsim, ka ir tikai simboliska nozīme šim «turpmāk vēl» un ka tam vēl sekos šis tas. Vispirms - kad ceļojuma apraksts aprāvās, pareizāki sakot, tika aprauts no «vis major» (bez liekas vajadzības asprātības, jo katra «vis major» vienmēr var iztikt un iztiek bez pārākas asprātības), tad ceļojums pats gāja tālāk, un par to atreferēja arī avīžnieki. Lai būtu pārskats par ceļojumu - kaut īsumā -, jāievieto še dažu avīžnieku atstāsti. Tie pa daļai rakstīti it kā no maniem vārdiem; viņu starpā arī kāda mana atmiņa no ceļojuma pēdējās gaitas Beļģijā par Maija svētkiem. Tās rindiņas bija atrāvušās no kārtējā apraksta un aizsteigušās priekšā, un palikušas vienas bezsakarā. Jāpiemetina še arī dzejoļi, kuri bija radušies vēlākā ceļojuma daļā un nu palikuši kā putni, kas noklīduši no bara un neatrod sev vietas. Ceļa piezīmes «Ar SSS uz Berlīni» parādījās laikrakstā «Strādnieku Sports un Sargs» un «1. Maija demonstrācija Antverpenē» avīzē «Sociāldemokrāts»; atmiņas par braucienu jaunā dzīvē uz zilo krastu tika iespiestas «Jaunākās Ziņās» 1926. gadā. * Tiklīdz padomā uz «turpmāk vēl», spraucas atmiņā kāda dzejoļa skara, no Mentonas, no paša «zilā krasta». * VILLA FARALDO Bij nakts, un pūta vējš, un lija lietus. Vai šī Faraldo villa ir? - Jā, šī. - Bet palmas šņācot krata kuplās galvas: «Ko ziemeļnieks šurp nāk? Nes liet' un vēju.» Tik tāļā rada pīnija teic: «Nāci!» Un jūra, putas šļācot, dzina iekšā. Rīts bāls un, aizklājies ar mākoņiem, Aiz plīvuriem tik rāda balto namu. Še zariem palmas sniedzas jumtu ēnot, Še, rindās stājot, aizvada uz dārzu, Zem kājām rozes slīkst, sviež ziedus pretī; No kokiem augsti sārtums nokarājas . . . * Nepabeigts palika dzejolis, kā nepabeigtas atmiņas par Mentonu. Te citas atmiņas, tās jau no Beļģijas. * 1. MAIJA DEMONSTRĀCIJA ANTVERPENĒ Skaista, saulaina diena. pēc ilgāka miglaina un lietaina laika, Visi dzelzceļa vilcieni uz Antverpeni pārpildīti jautru Pirmā Maija ļaužu. Briselē, no kurienes es izbraucu, pilna biļešu kases zāle tomēr biļešu pārdošana norit aši, bez grūstīšasnās; tas tik neparasti latvietim. Zaļajās vilcienu telpās visas lokomotīves applušķotas meijām, puķēm, vītnēm un sarkaniem karodziņiem. Dzelzceļnieki Beļģijā ir viena no lielākāms strādnieku organizācijām un svin savus Maija svētkus, pušķodama savus darba rīkus un aizvezdama citus biedrus uz Maija gājieniem. Visiem rokās sarkanie strādnieki avīžu Maija numuri: pasažieri bieži atstāj numurus vagonā, lai tie derētu kā propaganda. Vilciens noved vēl vairāk pārpildītā Antverpenē. Piestātne pušķota, pa ielām un namos daudz sarkanu karogu, ielas pilnas ļaužu. Lielajās galvenajās alejās pulcējas un formējas Maija gājiens. Politiskās, arodnieciskās, kulturēlās grupas ar saviem plakātiem ieņem iepriekš noteiktās vietas, kuras atzīmētas rakstītiem nodalījumiem. Kārtošanās neiet ilgi, kaut gan visur daudz liekas publikas, kura nestājas tieši rindās. Drusku novēlojas gājiena sākums, tādēļ ka izplatās ziņa par pilsētas burgomestra dēla nāvi un jāgroza maršruts, kurš sākumā bija nodomāts gar burgomestra namu. - Šinī Maija demonstrācijā ir jauna parādība - strādnieku aizsardzības pulks: uzmaršē divisimts brašu jaunekļu, visiem ap roku plata sarkana lenta ar uzraksta flāmu valodā par strādnieku aizsardzības pulkiem. Visi ģērbti ne uniformās, bet tumšās žaketēs. Visiem rokās pastaigāšanās spieķīši ar augšā ievērtu siksniņu, spieķīši visi vienas krāsas un garuma; tie ir it viegli un nau domāti kā ieroči, bet viņus prezentē kā ieročus, ar viņiem apsveicot komandierus. Strādnieku miličos ir gan vairums jaunekļu, bet ne zēnu; liela daļa ir vecāki un pusmūža vīri. Uzskats brašs un disciplinēts. Viņi nau saistīti ar sportistiem kā mūsu milsekcijas. - Mans vadonis ir Kamils Heismans, un tas visur tiek laipni sveicināts no strādnieku rindām un no publikas; strādnieku miliči prezentē viņam savus ieročus. No visām pusēm dzird: «Kamil, Kamil!» . . . Heismans ir ļoti populārs tautā, ne velti viņu sauc tikai priekšvārdā. Viņš runā tautas valodā - flāmiski, mīl jokus un ir viens no saprātīgākiem beļģiešu strādnieku vadoņiem. - Gājiens sāk kustēties. Kārtībnieki un sportisti sarkanām puķēm pušķotos riteņos uztur kārtību. Flāmu strādnieki ir mierīgi un disciplinēti, atstāj augstas, kulturēlas attīstības iespaidu. Gājienā eju līdzi visu laiku pa lepnajām alejām, pa bagāto kvartāļiem, pa strādnieku ielām, visur drūzmējas publika, visvairāk strādnieku apvidos, nekur nekādas nekārtības. Gājiens nonāk pēc stundas pie tautas nama un iet tam garām; pie tautas nama mēs apstājamies un palaižam visu gājienu garām, jo bijām gājuši pašā priekšgalā. Gājienā milzums karogu, jo katrai organizācijai, katram rajonam, katrai sekcijai, katrai biedrībai ir savs karogs un savs plakāts. Lielākai daļai organizāciju tiek nests pa priekšu plakāts ar organizācijas nosaukumu. Katrai grupai ir arī savs orķestrs, jo muzikālā izglītība flāmu strādniecībai ļoti augsta, mūzikas instrumenti nau sevišķi dārgi. Mūsu, latviešu, gājienam trūkst savu pašu orķestru, kas nepatīkami sajūtams. Plakātos tiek izteiktas vispārējās strādniecības prasības un sevišķi lokālās; raksturīgi, ka ļoti daudz plakātos tiek nosodīts fašisms. Beļģijā tāda nekulturēla parādība kā fašisms ir kas nepieredzēts, un, kad notika uzbrukums vispār, arī pilsoņos, ļoti cienītam strādnieku vadonim, ārlietu ministrim Vanderveldem, tad sašutums un uztraukums bija vispārīgs. Tas arī izskaidro lielos protesta izteikumus tā plakātos, kā jau agrāk presē. Gājienā redz ļoti daudz atsevišķu sieviešu organizāciju; jaunatnes organizācijas retāki. Vērību griež uz sevi lielākās organizācijas: transportstrādnieki un kuģenieki, dzelzceļnieki un dimantstrādnieki. Dimantstrādnieki vēl nesen atturējās no piesliešanās vispārējai strādnieku kustībai, bet pēdējais laiks arī viņus ierāvis lielajā straumē. Publikā viņi izpelnās sevišķu ievērību, tāpat kā ierēdņi, kuri arī skaitās pie strādnieku aristokrātijas. Mani pārsteidza ļoti siltais apsveikums atsevišķai grupai šveiciešu strādnieku. Lai dzīvo šveiciešu. biedri! Es tiem varēju tikai pievienoties. - Gājiens bija milzīgs, vilkās vairāk nekā divas stundas; dalībniekus skaitīja ap 25-30 000. Beigu cēlienā nevarēju noskatīties, jo Kamils mani veda prom uz demonstrācijām un Maija sapulcēm mazākos centros un uz laukiem. - Vēlāk man stāstīja un lasīju avīzēs, ka arī visās citās pilsētās strādnieku Maijs gājis lielā triumfa gaitā. * PARĪZE - LUMEN MUNDI MIGLAINĀ RĪTĀ UZ SĒNAS No miglas izpeld bālpelēkas salas, Bez veida masas, kraujas, nami, koki. Acs tikai jūt, ne saredz krasta malas. Visapkārt baigi, Notre Dam'as spoki. Bet miglas austrēdamās plūst un dalās, - Ko velti. vēlais noslēpums, tu moki? - Ar baltiem tvaikiem melni dūmi jaucas, Caur baigiem cauri kuģis nedrošs spraucas. * Sāk miglas sudraboties, salas mainās, No tūkstots gadiem parādības raisās, Kāpj laukā laiku kvēpos namu ainas, Stāj visas laipni kopā, aizbirst plaisas, Kad vēršas nākotnē, top gaišrēgainas, Un saules zelts ar sudrabmiglu maisās - Tad kopu skaņā lielais koris jundi: «Tu esi pasaulsgaisma - lumen mundi!» * Visplašāk atstāsta manu ceļojumu pa Franciju un Beļģiju J. Porietis «Jaun. Ziņ.». Viņš liek runāt man, un man jāklausās it kā mani vārdi, kas nāk no viņa mutes, pareizāk, no viņa spalvas. «Aizbraucu veseļoties uz Dienvidus Franciju, kur klimats sevišķi ieteicams sirdsslimniekiem. Tur uzturējos 1 mēnesi. Tad devos uz Parīzi, kur paliku nedēļu. Parīze atstāj grandiozu iespaidu, var lepoties ar arhitektonisko gaumi. Šai lielpilsētā nav manāms tas aristokrātisms, kas mani līdz šim arvien atturēja viņu apmeklēt. Ļaudis vienkārši tā satiksmē, kā apģērbos un visā dzīves veidā. Patlaban Francijā visi daudz strādā, lai pārvarētu ekonomisko krīzi, kura visur sajūtama. Parīzē mani sevišķi interesēja   m ā k s l a.   Bet muzeju tik daudz, ka paspēju apskatīt tikai daļu. Pakavējos Luvrā, visvairāk pie senās grieķu mākslas. Franču komēdijā redzēju V. Igo   «E r n a n i».   Kaut šī luga ir veca, tomēr publikas interese par to liela. Aktieriem sevišķi laba izruna. Visi skati un monologi gūst aplausus cēliena vidū. Turpretim inscenējums bija maz ievērojams. Lielā operā redzēju   «B o r i s u   G o d u n o v u».   Solisti, koris un orķestrs labi, bet inscenējums neievērojams. Pats operas nams - brīnišķīgs mākslasdarbs ārējā un iekšējā izbūvē. Redzēju arī Folies Berg?res'ā kādu izrādi ar skaistām dekorācijām, bet bez satura un ar pilnīgi nejēdzīgām Žozefīnes Beker dejām. Apmeklēju pazīstamo mākslinieku Korovinu ar dēlu, kuri abi attīsta joprojām impresionismu. Viņi labprāt vēlas apmeklēt Latviju. Biju pie Raimonda Dunkana. Satikos ar vairākiem franču profesoriem un zinātniekiem, kuri dzīvi interesējās par Latviju. Apmeklēju veco partijas biedri Ceretelli, kurš 5 g. jau dzīvo kā emigrants Parīzē. Tad biju Parīzes latvju pulciņā. Visur mani saņēma sevišķi sirsnīgi. Latvju pulciņa priekšnieks A. Grāvīts man palīdzēja aplūkot Parīzi, izvadāja visās ievērojamākās vietās, kā Panteonā, bet arī tādās vietās, kurās ceļotājus nemēdz redzēt, piem., visvecākā Parīzes baznīcā Notredames tuvumā. Tad devos uz   B e ļ ģ i j u,   paklausīdams Beļģijas mākslas un zinātnes ministra Heismaņa laipnam uzaicinājumam un lai pateiktos par man piešķirto Beļģijas civilordeni. Jau pirmā dienā mani sāka iepazīstināt ar beļģu sabiedriskiem darbiniekiem. Otrā dienā biju   a u d i e n c ē   p i e   k a r a ļ a.   Beļģijas karalis Alberts ir vēsturiska persona jau no lielā pasaules kara, ļoti populārs visā Beļģijā, kā cilvēks nepārspējams savā sirsnībā un vienkāršībā. Audiencē mani pieņēma bez kādām ceremonijām, neprasot pat frakas apģērba, tāpat vienkāršā uzvalkā. Interesantā saruna audiencē ilga veselu stundu. Karalis apvaicājās par Latvijas apstākļiem, salīdzināja tos ar Beļģijas. Izrādījās, ka viņš ļoti labi orientēts par Latviju un zināja daudz vairāk nekā beļģu rakstnieku pulciņš, ar kuru vēlāk satikos man par godu sarīkotā tējasvakarā.   P i r m ā   M a i j ā    ministrs Heismans mani noveda savā vēlēšanu iecirkni -   A n t v e r p e n ē,   kur notika plašas Maija demonstrācijas. Pēc tam apbraukājām Maija sapulces mazākās pilsētās un uz laukiem. Tad devāmies garākā ceļojumā pa visu Beļģijas flāmu daļu līdz Holandes robežai un atpakaļ. Apskatījām Beļģijas lielās pilsētas Lježu, Namiru un citas, mazākas. Otrā autoceļojumā aizbraucām uz Blankenbergu - peldpilsētiņu, Trešā ceļojumā apskatījām mākslinieku pilsētu Liru. Bijām Briges pilsētā, kur noskatījāmies grandiozā   b a z n ī c a s   p r o c e s i j ā   ar vēsturiskiem un bībeles skatiem, kurus uzveda bagātos viduslaiku uzvalkos par godu svētās asins atvešanai no Jeruzalemes pirms 300 gadiem. Pati Brige ir ļoti skaista pilsēta ar kanāļiem kā Venēcijā. Rodenbahs viņu sauc par mirušo Brigi, bet patiesībā viņa kopš 10 gadiem ir atdzimstoša rūpniecības pilsēta. Visās lielās un mazās Beļģijas pilsētās ir   b r ī n i š ķ i   m o n u m e n t i   un vecas baznīcas, sevišķi gotu stilā, pilsētu nami, Hotel de ville, daudz muzeji un t. t. Liekas, visā pasaulē nav tāda laukuma kā Briselē, tā saucamais Zaļais laukums vai Lielais tirgus. Īstenībā šis laukums saucas par    Z e l t a   l a u k u m u,   jo ne vien pilsētas un sabiedriskie, bet arī privātie nami -- visi skaistā stilā, bagāti zelta rotājumiem. Bagātos un plašos muzejus paspēju apskatīt tikai pa daļai. Atzīmēšu tikai kara muzeju, dibinātu par piemiņu Beļģijas valsts patstāvības proklamēšanai 1830. g. Šai pašā bagātā muzejā būs   n o d a ļ a   a r ī    L a t v i j a i,   par kuras ierīkošanu pūlas mūsu ģenerālkonsuls Beļģijā. Noklausījos Beļģijas parlamenta sēdēs. Briselē biju arī pie ievērojamā latvju skulptora   A.  B i j a s,    kurš dzīvo Beļģijā jau 20 gadus. Viņš pagatavojis nelaiķa Z. Meierovica tēlu, kuru derētu iegūt Latvijai. A. Bija ir liels latvju patriots, ļoti ilgojas pēc dzimtenes, bet, neskatoties uz visām pūlēm, nav varējis atrast Latvijā piemērotu vietu,   B e ļ ģ i j a   u n   v i ņ a s    t a u t a   ir bagāta. Ir tikai viens mazliet tukšāks apgabals, bet visā zemē ir nepārtraukta rinda ciemu un pilsētu. Visi lauki ir līdz pēdējam izmantoti. Zemkopība tik augsta kā laikam gan nekur Eiropā. Tomēr Beļģijas raža pietiek tikai vienai ceturtdaļai iedzīvotāju. Kaut gan zemes platība ir tikai puse no Latvijas, bet iedzīvotāju 4 reizes vairāk nekā mums. Patlaban Beļģijā zināma    k r ī z e,   jo ražojumiem trūkst tirgus. Arī lielkapitālisti - baņķieri cenšas vēl pavairot šīs grūtības, lai kaitētu valdībai, kurā ir arī sociāldemokrāti. Beļģija cer izdarīt lielākus ārējus aizņēmumus, bet, pateicoties šai pretešķībai, nav varējusi tos realizēt. Pret baņķieru politiku tautā liels sašutums. Noskatījos izrādes   B r i s e l e s   o p e r ā   - Massenet «Erodijas» - un «Parka» teātrī Demesi lugu «Dalila». Spēlēja pa daļai Parīzes spēki. Teātra māksla Beļģijā stipri attīstīta: neviens ciems nav bez teātra biedrības, bet pilsētās ir vairāki teātri. Beļģu tauta ļoti mīl darbu, ir korekta un uzņēmīga. Tas šai zemei sola lielu nākotni. Mums, latvjiem, vajadzētu sevišķi interesēties par Beļģiju, jo viņa mums ir daudzējādā ziņā paraugs, var rādīt, kā rast ceļus mūsu labākai nākotnei.» * ĪSĀK RAKSTA MANS DRAUGS H. KAUPIŅŠ «Stipri sasirdzis un noguris 16. martā b. Rainis izbrauca no Rīgas uz ārzemēm, lai daudzmaz atpūstos un atspirgtu. Ceturtdien p. 9 v. tas atgriezās Rīgā, un vakar tas bija jau Saeimas sēdē. Rainis dienvidu saulē manāmi nodedzis un jūtas atkal spirgtāks. Īsos vārdos b. Rainis pastāstīja par savu ceļojumu. Vispirms tas apstājies Berlīnē, kur sastapis b. Danu, tas izteicis nožēlošanu, ka daudzu darbu dēj nespēj ierasties uz Latvijas s.-d. partijas kongresu. Cīrihē, sociālistiskās internacionāles sekretariātā, Rainis saticies ar b. Fr. Ādleru. Sekretariāts ievietots 4 istabās. Tur liela kustība. Ierodas dažādās darīšanās ārzemju sociālistisko partiju pārstāvji. Patlaban tur gatavojušies uz starptautisko soc. konferenci. Lugāno Rainis apmeklējis vecās, vēl no emigrācijas laikiem mīļās vietas un savu draugu, rakstnieku Dr. A. Zāgeru. No Lugāno Rainis braucis uz Mentonu, kur laiks patlaban bijis ļoti slikts, un dzejnieks tur atkal saslimis ar gripu un 2 nedēļas nogulējis uz gultas. Vēlāk laiks uzlabojies un līdz ar to arī Rainis. Mentonā viņš labi atpūties un gatavojies jau ceļot uz māju, bet Parīzē tas aizķēries. Rainis Parīzē pirmo reizi; Parīze tam likusies sveša un nemīļa. Baidījies no modes kliedzieniem, aukstā aristokrātisma. Redzot Parīzi, tas ar viņu samierinājies. Parīzē lielums, plašums, telpiskais un garīgais. Parīzē var iet pilnīgi vienkārši, un tas nemaz nav uzkrītoši. Parīzietis vienkāršs, laipns, aizņemts saviem darbiem. Visur manāma griba pārvarēt ekonomisko krīzi, kas smagi jūtama vietējiem. Dzejnieks uzlūgts uz tējas vakaru sadzīves reformatora un daiļnieka Raimonda Dunkana kolonijā, kur bijuši vairāki ievērojami franču profesori un literāti. Parīzē saticis arī b. Cereteili, kurš daudz palīdzējis Rainim iepazīties ar lielo pilsētu. Parīzē lieliskums, demokrātisms ne vien ļaudis, bet arī vispār dzīvē. Nav manāms ārējs spīdums, bet tomēr viss spīd. Uzkrītošas modes reti redz. Parīze par bērniem ļoti gādā, saudzē tos kā zelta gabalus. Visur viņus lutina. Dzīve Parīzē tikpat lēta kā Latvijā, pat vēl lētāka. Braucot uz Beļģiju, Sen-Kentenas laukumā vēl redzamas kara pēdas. Tranšsjas gan noraktas, bet šur tur zemes gabali tukši, reti ciemi. Beļģijā turpretim viss atjaunojies. Dzīve rit pilnos apmēros. Briselē b. Raini mīļi uzņēmis b. K. Heismans, kurš iepazīstinājis viņu ar Briseli un Beļģiju. Briselē P. E. N. klubs (rakstnieku klubs) sarīkojis par godu Rainim vakaru. Briselē b. Rainis bijis arī pie Beļģijas karaļa. Bijis vienkāršā apģērbā un bez kādām ceremonijām pieņemts un pateicies par piešķirto Beļģijas goda zīmi. Pie Beļģijas karaļa bijis vieglāk piekļūt nekā pie viena otra lielāka vira Latvijā. Lauki Beļģijā vareni izkopti, un vietām lieli apgabali izskatās kā viens liels dārzs. Beļģijas tauta saimnieciskā un kultūras ziņā stāv augstu. No Beļģijas Rainis bez apstājas devies uz Latviju, kur ieradies bez starpgadījumiem.» * Agru ritu franču zemei cauri. Vilciens nes no Dienvidiem uz augšu. Naktī jūra grimst un kalni; Pilsētas ar uguns švītrām. Bāla gaisma brien pa bālām rīta miglām, A, tas skaistums! Vai man sapnis redzēts! Redzēts tiešām; - gleznotāji Tēlo savu skaisto zemi. * Man še priekšā arī atreferējums par ceļojumu «Latvju Kareivī», koncentrētā, patīkamā veidā. Sevišķi interesanti raksta par maniem ceļojuma iespaidiem «Sevodņa» korespondents «Bor. Ov.» artiķelī «Ciemā pie Raiņa». Arī «Slovā» atzīmē ceļojumu Iv. Zabolotnijs garākā sarunā ar mani. Žēl, ka jāsteidzas uz beigām un nevaru vairs neko garāku ievietot. Varbūt vēl vienu dzejolīti, kurš radies, braucot pa izpostīto un jaunceļamo Franciju, un var zīmēties tikpat labi uz Latviju. * JAUNSAIMNIECĪBA Rīta, pusdienas un vakarsaule, Visas saules iet ap jaunmājiņu, Mājā valda jaunsaimniece, Pate spīdot tā kā saule. Maza, maziņa ir jaunmājiņa: Vidū krāsns un istabiņa apkārt, Galds un gultiņa, un soli, Nau vēl skapja nolikt drēbes. Ir jau kūts, trīs gotiņas ir kūtī, Ir jau gailis visām sešām vistām, Zirga arī ir jau puse, Otra puse nemaksāta. Lauku ieplēstas cik pūravietas, Rudzi, kartupeļi, būs ij zirņu, Būs ij bērnu, kas to ēdis, Kas būs atalga par pūlēm. Katru gad' mums pilnāka būs māja, Pilnāka ij mīļā tēvu zeme Dēliem, tikumiem un mantām Savai Francijai uz mūžiem. * BEIGAS KASTAŅOLA Noslēgti ceļojumi un noslēgti ceļojumu apraksti, - noslēgti, bet ne nobeigti, Varbūt «turpmāk vēl», varbūt pat nobeigšana. Esmu jau divus mēnešus mājās, un lietiem, miglām, vējiem, salām cauri spīd man saulaini un silti Kastaņola. Vai viņa pārvēršas man par simbolu? Atkal darbs, atkal atpūta un atjaunotne, atkal saule un lielas tāles, atkal sevi atrast, atkal ņemt, lai dotu - viss liekas saistāmies ar vārdu - Kastaņola. Reiz taču tikšu atlaists no klausības un uzdevumiem, un pienākumiem - savam darbam. * Lasu lapiņā, kas man rakstīta Mentonā: «Cilvēks top no sabiedrības tik cieši saņemts, turēts un bīdīts uz viņas darbu, ka netiek pie sevis, pie savas dziļākās būtības izkopšanas: «Savas bērnības ilgas vajaga turēt modras un realizēt,» saka Schleich's.» Vajga saņemt rokās sava laika zināšanas, idejas, kas guļ pamatā laiku parādībām, saņemt sava laika nākotni - ar vienu vārdu - atjaunoties. Beigās - Kastaņolu. * LIELĀS LĪNIJAS Lielās līnijās pret zemi liecas debess: Augšā blāzmo mākoņi no saules liesmas, Lejā jūra pretī spulgo gleznu krāsās, - Otrā puse līdzi visa tumši zila, Tumši zilā laistās melnas plankumsaujas, Priežu slaikās līnijas no tām tek lejā - Jūras pusē baigi pamirdz bākas lukturs, Zemes puses tumsā droši zvaigzne lēca, - - Zūd ij krāsas, zūd ij trokšņi, zūd viss sīkais: Lielās līnijās riets vienkārša man dabu, Lielās līnijās ij liecas dzīves loki. *

RAINIS ĪSPROZA Jauns!!!                                                                                                                                                          Jauns!!! IELAUZĪŠANA LATVIEŠU VALODAS JAUNAJA ĀBECĒ! Pieteikties var latviešu labākie rakstnieki, - bet tikai tādi -. Pie pieteikšanās jāuzrāda vismaz pusducis literārisku ražojumu, kuri atzīti par krietnākiem mūsu rakstniecībā. Ielauzīšana notiek pēc visjaunākās lamāšanas metodes; mācības līdzekļu, it sevišķi jaunas divdabju ābeces un stipru lamuvārdu, man netrūkst. Maksā - 8 kapeikas par rindiņu. P i e z ī m e.   Kas nenāks labprātīgi manā mācībā, tiks nosaukts par «ākstu» un «reformatoru». Cien. valodnieks K. M. Nepazīstamais.

RAINIS ĪSPROZA GARZOBA PASTA TAŠA -r- M. Kas esot tas «lajs», kas «B, V-ša» 141. numurā pūlējies pierādīt, ka Smaidonis esot humorists? - Nu, kas tad cits būs šis "lajs", ka ne Niko-lajs jeb Klāviņš, tas pats Smaidonis. Klāviņa vārdā viņš pats sevi atzīst par lielāko dzejnieku un Smaidoņa vārdā par lielāko humoristu. Kl-kl-v- R. «Cien. Klinklāviņa kungam nelabvēļi grib nostrīdēt arķidaktera vārdu tādēļ vien, ka tas nau skolu pabeidzis. Bet ievērības dēj pie vienkāršiem ļaudīm taču arī viņam vajga kāda tituļa! Ko jūs uz to teiksiet, Garzoba kgs?» Lai Klinklāviņa k. saucas par   a n t i d a k t e r i,   viņš jau karo pret «daktera» tituli.

RAINIS ĪSPROZA SPĪTNIEKS M o t o:   Šaubas par vecu ir jau jauns. Mästar's Olafs; no Strindberga. Parastā omulībā viesīgs vakars pie Juratiem pašulaik iet uz beigām. Ap ēdamo galdu sēd vēl tikai nedaudzas personas, tēju dzerdamas, pa lielākai daļai kundzes. Vīrieši jau likušies pie sava īstā sabiedriskā uzdevuma, pie kārtīm; kundzes un jaunkundzes nošķīrušās nama mātes istabā. Jaunieši slaistās šur tur, gan pīpodami, gan tīkodami, kur vēl sagūt kādu pāri palikušu alus buteli, un stāsta jaunākos jokus no Aleksandra bulvāra un no attālākām ielām. Sevišķie «jaunkundžu cienītāji» iespraukušies arī dāmu galā un joko līdz apnicībai jautri par acīm, puķēm, skuķiem, brūtgāniem un citām mīlestības lietām, par to, kuri ļaunāki: vīrieši vai sievietes? Gandrīz dzirdami žāvājas garlaicības pūķis. Bet visiem žāvieniem skaļi pārskan pāri jautri smiekli līdz pašai istabai ar tējas galdu. «Ak, nu man taču jāiet, mīļā kundze; pie jums aizvien tik jautri laiku pavada,» saka, aši vārdus bērdama un slepu staipīdamās, kundze ar plānu degunu un lūpām, paceldamās no tējas galda. «Negribas nemaz šķirties no jūsu viesmīlīgā nama. Sirsnīgi pateicos par laipnu uzņemšanu. Mēs tik krietni patērzējām. Lūdzu taču, apmeklējiet mūs, lūdzu, lūdzu . . .» «Ak, paldies, paldies, mīļā draudzene!» atbild mājas kundze. Viņai vēl jauna, patīkama seja un vaibsti nau sacietējuši parastās ikdienas formās kā lielākai daļai viesu, kuru rupji pilnajos ģīmjos visos ir kas līdzīgs. Gluži savāds tikai ir galda galā kungs ar garām, baltām ūsām un sarūgušiem smaidiem; laiku pa laikam padzirkstas viņa šaurajās acīs un garās ūsas iekustas. «Jūs mūs šovakar tā pagodinājāt ar savu apciemojumu; mēs domājām, ka jūs mūs jau gluži aizmirsušas,» turpina mājas kundze, un nu viņas vaibstos parādās arī parasto smaidu saldenums. «Alfred,» viņa pasauc caur kāršu istabas durvīm, «nāc taču, palīdz' apģērbties mūsu mīļai Ebert kundzei, - Annas jau atkal nau mājās.» Alfreds atsteidzas no kāršu galda: veikls, manīgs cilvēks; lokans advokāts ar lielām cerībām, kurš vēl augsti domā uzlocīties, jo nekad nenoklīst uz kaut kādiem «uzskatiem». «Ak, jūs jau tik agri projām? Cik tas žēl! - Un tu ar nemaz nevari uzlūkoties uz dienestniekiem; nau tev nekādas stingrības! . . .» Viņš patīkamā, pieklājīgi cienīgā veiklumā, ne par lēni, ne par ātri, palīdz Ebert kundzei ietikt virsdrēbēs. «Tādi jau ir palaidušies tie prastie ļaudis, dienestnieki. Nevar jau   v a i r s   izturēt. Vajga tik rādīt viņiem pie miravoja, kas ir paklausība un taisnība!» - un sparīgās taisnības jūtās notrinkš resnā zelta pulksteņķēde uz Smildziņ kundzes vēl resnākām miesām. Ķēde - gandrīz netīši - atduras arī vēl pret tējas glāzi, kuru dzer Smildziņ kundze. Viņai blakus ļoti pieaugusi meitiņa Nanija, liels un trekns bērns. «Jā! Vai tu re! Dienestmeita nepajaus vairs, ka mazs bērniņš tai drusku iespļauj acis un ar nadziņiem atkal izgrābā,» iemet starpā vecais kungs galda galā un noglauda garās ūsas; viņš nodarbojas ar mājas kundzes mazo Adiņu, glītu, gadu sešu vecu zēnu, kurš bijis nerātns un meklējis pie viņa patvēruma. Ūsainais kungs ir še māju dakters, vispār ļoti iecienīts famīlijās: jocīgs, pat bezkaunīgs un rupjš, bet tomēr gluds un prot apieties, no viņa bīstas tie, kuri nau viņa pacienti; kapitālu sev esot sarausis krietnu, daži min viņa vērtību itin apaļos skaitļos, ar daudz smagām nullēm. Publika skaita viņa jokus par kodīgiem, un viņš savu kodīgumu izlietojis praktiski, izēzdams citus dakterus; un tomēr ar visu savu praktiskumu viņš ir reizēm sentimentāls un jūtīgs, bet arī tas patīk - kā pārāka skarbuma mīkstinājums. Šodien vecis arī sēd pie «tējas ar dāmām»; netrumpo līdz, jo izgājušu reizi vairāk paspēlējis, nekā viņam patīk; viņš ir skabardzīgs un sentimentāls reizē. Par daktera pēdējo ņirgājošo piezīmi Jurat kundze pasmīn. Cits pasirms kungs, kurš naski «staigā uz precnieka kājām», - kā saka rīdzinieki, - neskatot uz smago nesamo, kas apslēpts viņa plašajā vestē, apmierinoši paskatās uz Smildziņieti, un tā saprot, ka viņš gribējis teikt: «Ja jums tiešām 40 000, tad par tādiem bērniem nau bēdas; skādi var samaksāt.» «Daudz tur jau tai meitai acis pasāpēja no skrāpējuma, kādu nedēļu,» viņa saka. «Bet redz, kungu bērnu atgrūst nost ar prastām rokām. Nu taču Jurata kungs viņu pasēdināja. Liecinieku jau m u m s nevarēja trūkt.» Viņa pasmaida uz precnieku-onkuli un uz Juratu, kurš pašulaik nāk atpakaļ, palaidis Ebert kundzi. «Atvainojat mani, cien. kundzes un kungi. Pienākums mani sauc atpakaļ,» un Jurats aizsteidzas, tomēr ne par ātri, uz kāršu istabu, kur viņš it labi vinnēja. «Ir gan tie pilsētas bērni bezkaunīgi,» atskan no tējas galda tumšā gala. Jurat kundze steidzas pakāsēt savai mātei - lauku mammai, kas ciemā atbraukusi, - un sāk aši runāt: «Nu reiz projām tā Ebertiene . . . Nenāk un nenāk vēl mana Anna, nau, kas Adiņu liek gulēt . . .» «To tavu Annu vajadzētu labi iesunīt; ne tādu smuku maizes garoziņu vairs neēd, ko es viņai devu, tāda izlepusi,» neliekas mierā vecā mamma, kura vismaz še grib izteikt savu nemieru ar pilsētu, ja jau par pilsētas bērniem nejauj neko teikt. «Jā, jā! tā cilvēka darīšana un būšana ir jauna no bērnu dienām līdz bērnu meitām,» pajoko un pats pirmais skaļi iesmejas, lai vērstu uz sevi uzmanību, jauns ierēdņa cilvēks ar lielu seju un mazu pierīti, kurš maisās pa ēdamo istabu, jo netiek labi ciests pie kāršu galda, kur savus līdzspēlētājus ieved vienmēr bētē. «Nē!» atcērt dakters. «Cilvēki ir labi no bērnu dienām līdz bērnu meitām; mēs tikai ar savu neizbēgamo audzināšanu padarām viņus par sev līdzīgiem rupjiem bētes cilvēkiem un garīgiem tukšiniekiem bez mērķa un jautrības, kas nezina, kā aizturēt žāvāšanos . . .» «Ko tur tā . . .» grib norūkties mamma, bet meita viņu atkal pārtrauc, smiedamās: «Bet, daktera kungs! Vismaz neskaitot klātesošos . . .» «Jā jel, jā, - es tos arī ne par ko neskaitu.» «Ko, vai tas ir dakters?» paklusu, bet dzirdami, kā jau laucinieks, kas pieradis pacelt savu balsi klajumos, jautā resnais precnieks ar manāmu interesi un it kā sāk gaidīt izdevīgu brīdi, parunāt ar dakteri ko nopietnu. «Ko tur tā audzināšana,» turpina atkal mamma, «kas mūs audzināja? Neviens. Un tāpat mums ir sava iztikšana, un meitu izdevām pie advokāta kunga.» «Uzdod tik plaukši uz vajadzīgāko miesas daļu, te tev visa audzināšana,» iejokojas vēlreiz jaunais cilvēks. Precnieks smejas pilnā kaklā, un visapkārt jautri smīnošie ģīmji rāda, ka publika atrod šo jautājuma izšķiršanu par ļoti veiklu un dabisku un ir pilnīgi apmierināta ar sevi un ar dabūtajiem un izdalītajiem plaukšiem. Bet Jurat kundze sāk dedzīgi pretoties. Viņa pierāda, ka pērt esot veca mežoniska paraša. Viņa Adiņu nekad neesot pērusi, un tas esot paklausīgs, lēns puika. Viņas vaigs sārtojas, acis sprēgā; runājot viņa jūt, it kā viņā iz kādiem dzijumiem un tālumiem mostas gaišas ainas, kā atmiņas iz bērnības, kad viņa vēl ticēja, ka viss labs ir iespējams še, virs zemes. «Vajga tikai bērnus labi stingri pamācīt, labi viņiem sirdsapziņā iekalt pienākumus, gan tad panāks paklausību. Stingru pamācību bērns ņemas dziļāk pie sirds, raud vēl vairāk, nekā rīkstēm pērts.» «Un vai tad jums, ar jūsu labo sirdi, tiešām patīk redzēt, ka bērns raud pēc jūsu pienākumu sprediķa kā pērts? - Tāds mazs, mīļš puisītis kā šis lielacis, kurš no jūsu pamācībām meklēja patvērsmi še pagaldē!» ierūcas vecais dakters. «Ko? Tu vēl te sēd, Adiņ? Nāc, iesim gulēt.» «Nē, nē, onkul!» lūdzas mazais un pieķeras pie daktera ceļiem, tupot uz mazā kāju solīša. «Zināms, man žēl; bet ko tad darīt, dakter, tā jau vajga. Bez stingrības nekas krietns neiznāk.» «Kā tad jūs to zināt? Vai jūs pati to esat pārdomājusi?» «Ak, ko nu es pati! Vajga taču bērna jaunās īpašības, viņa egoismu lauzt un ar varu iznīcināt.» «Na, jā, na, jā! Kā lai nu pati iedrīkstas domāt! Jūs jau arī esat pienākumos audzināta, - ar stingrību un varu. - Nē, nevajaga lauzt bērna egoismu ar varu! Neapzinātais egoisms ir viņa spēks, kurš jāattīsta un jāizdailē. Jūs apspiežat un laužat ar varu smalko, cēlo spēku, un vēlāk bērnam grūti tikt atkal stipram labās jūtās. Tad tik mīlestība var viņu tanīs spēcināt, bet neviens neliekas zinot, ka tā arī ir derīga un vajadzīga t. s. praktiskā dzīvē pieaugušiem cilvēkiem, kuri tikai pasmīn par bērnu dienu bubuļiem: pienākumiem un ideāliem, kas mums tika iestāstīti tāpat. kā spoki, lai turētu mūs paklausībā un atbaidītu no brīvas savvaļības. Pienākumi pret citiem mums taisni kaitē praktiskā dzīvē, mēs viņus nespējam lietot bez dzīvas mīlestības, un kur to ņemt? Zagt to nevar. Katrs viņas atliekas no bērnu laikiem glabā tik dziji krūtis nelietotas, kamēr beigās pats aizmirst. ka tās viņam jel maz ir. Jūs bērnā gribat iedzīt pienākumu jūtas bez mīlestības, ar varu, un panākt vai naidu, vai liekulību. Jūs esat sievišķīgs minhers van Kosk's, kurš ar pātagām dzina nēģerus priecāties un dancot.» Dakters bija licis aizrauties tik gari runāt, bet nu labsirdīgi iesmējās, atminēdamies dancošanas ainu un praktisko vergu kungu. Publika, kura jau bija sākusi justies neomulīgi, atkal uzelpoja, un nu resnais precnieks šķita atnākušu īsto brīdi nākt pie lietas, t. i., dabūt par velti daktera padomu pret savu lielo krājumu dažādu iedomāto kaišu. «Cien. daktera kungs, - jūs runājāt nupat par krūtīm,» viņš iesāka, it kā turpinādams daktera runas pavedienu, «man ar tā kā dziji krūtīs kāds smagums guļ, tā - eh - spiež - eh -» «Laikam būs denkeļbuks,» saka dakters, un slimnieks steidzīgi aizpogā svārkus. «Nē, nē! Man tā žņaudz -» «Tas ir labi, tas ir labi.» «Kā tā labi? Man taču -» «Tas ir labi -- priekš manis; jūs rit atnāksat manās runājamās stundās ar pieciem rubļiem.» «Ak, nē, nau jau vēl tik bailīgi. Es gribēja tāpat parunāt prātīgu vārdu, varbūt daktera kungs mani . . . eh -» «Ko tur daudz runāt! Labi, es jūs tūliņ izmeklēšu. Novelkaties līdz kreklam; kreklu līdz. - Es jums palīdzēšu,» un viņš grasījās ķerties pie slimā vīra svārkiem, ap krūšu pusi, kamēr viesi ap galdu smīnēja un smējās, un pūlējās apslēpt savu jautrību. «No dieva puses, nē . . .» resnais slimnieks atcērtas un aiziet uz istabas otru galu, viņpus galda. «Te jau jaunkundzes . . .» «Nu, nē - nē!» nosaka dakters, ūsas paraustīdams. Neveiklo starpgadījumu pārtrauc mājas kundze: «Bet, daktera kungs; jūs esat mani gluži pārpratuši, nostādīdami par kādu van Koek'u ar pātagu rokā! Es jau pati taisni apkaroju pātagas lietošanu! Es to uzskatu par sen novecojušos aizspriedumu, kuru atmetuši visi prātīgi cilvēki.» «Ja tā, tad nau vērts pret viņu vairs karot, ir jaunāki aizspriedumi, kuri tagad kaitīgāki. - Kāda starpība īsti ir starp pātagu iz stingrām linu šķiedrām un iz stingriem vārdiem. Varas līdzekļi ir abi. Man liekas, jūs pati teicāt, ka pēdējais reizēm esot pat vēl tas griezīgākais līdzeklis.» «Audzē nu bērnus, ja tiem nedrīkst pat ne vārda teikt, ne pirksta piedurt kā kādiem dārgiem glāžu traukiem!» sacīja Jurat kundze, kaitināta caur daktera zobgalīgo atsaukšanos uz viņas pašas vārdiem un dusmīgi paskatīdamās uz mazo Adiņu, kurš nupat vēl bija nerātns bijis pret viņu, neskatoties uz visām pamācībām; bet tagad spīdošām acīm lūkojās uz «onkuli». - «Tad jau labāk nemaz neaudzināt!» «Cik tad jūs viņus ar audzējat? Dienestnieki viņus guldina un ceļ augšā; jūs nedzīvojat viņu dzīvi, nezināt, kas aug viņu dvēselē. - Tad jau labāk gan nemaz neaudzināt!» «Bet es taču viena pati nevaru visur paspēt!» sacīja Jurat kundze, nepacietīgi paceldamās, bet turklāt nevilšus padomādama, vai tiešām viņas pārējie darbi tik svarīgi. «Ja neturēt bonnes, tad jau puika izaugs pilnīgā savvaļā! Vai lai tiek par ielas puiku, vazājas kopā ar tiem prastu ļaužu palaidņiem?» «Kopā gan būtu laimīgāks un brīvāks!» Istabā ienāca Jurats: «Ida, vai nezini, kur mana papirosu etvija?» «Nē,» viņa īsi atteica, steidzīgi turpinādama: «Bet vai tad pie tiem ielas puikām netiks lauzts smalkais spēks, kā jūs sakāt? Tanīs ielas dubļos jau noslīkst viss labs un daiļš, neviens kultūras dīglīts tur nedīgst, visām cilvēciskām jūtām tur . . .» «Etvija taču bija šinī istabā; es tevi esmu lūdzis atnest viņu aizvien atpakaļ manā kabinetā!» Ida pagāja negriboši kādus soļus, lūkodamās pēc etvijas, bet Jurats, kurš bija aizskārts no īsās un nevaļīgās atbildes un vispār nelabprāt redzēja dakteri «rakņājamies pa teorijām un principiem», kā viņš to mēdza nosaukt, sausi piezīmēja: «Kāds jums pievilcīgs ielas jautājums, daktera kungs!» «Ak, tas tik tā par garu laiku, - nopietni karjeras jautājumi jau neatrod visur vajadzīgo saprašanu,» dakters atteica, ar pusaci no lejas paskatīdamies uz Juratu. Tikmēr Jurat kundze bija atradusi etviju un pasniedza to savam vīram, kurš devās atpakaļ pie kārtīm, smalkiem, aukstiem smaidiem ap lūpām; bet viņa, kaut gan mīkstākā balsī, tomēr vēl dzīvāki nekā agrāk uzņēma atkal pārtraukto runas pavedienu, - īsajā brītiņā viņai domas bija neparasti aši šāvušās caur galvu, viņa domāja zobgalīgo dakteri pilnīgi satriekt, bet netīšām cēlās nepatīkamas šaubu jūtas, un - Adiņš, kurš tik skumji bija uz viņu lūkojies . . .? «Vai tad tiešām izglītība nepaceļ cilvēku uz augstāku stāvokli? Vai tad cilvēku morāliski pasargāt un vadīt ir kas ļauns? Vai tad nau jāizrauj iz samaitāšanas katrs, kas vēl ir glābjams? Vai tad . . .» drūzmējās viņas jautājumi viens aiz otra. «Vai tad! Vai tad!» dakters uzlēkdams un sarkdams rupji iesaucās. «Vai tad kāds rauj ar citus laukā iz samaitāšanas? Vai jūs? Kuri tad jums liekas glābšanas cienīgi? Un kuru; tad vairs nau iespējams glābt? Vai mēs visi neesam jāglābj? Bet jūsu glābšana taisni samaitā: viņa paceļ vienus augstā stāvoklī, kā jūs sakāt, un liek tiem aizmirst citus; viņa ir meli un vara un māca melus un varu, un karjeru. Viss uz meliem dibināts. Viņa atstāj mūs vientuļus, kaut gan mēs esam tūkstoši viens otra sānos . . .» Jurat kundze bija izbijusies un pat drusku nobālusi no daktera piepešā un negaidītā uzbrukuma un uzlūkoja viņu lielām acīm. Arī Adiņš bija uzlēcis līdzi dakterim un piesarcis, kaut gan labi nezināja, par ko. Viņš atsēdās uz krēsla blakus dakterim, jo viesi bija pa lielākai daļai jau izklīduši un arī pēdējie steidzās tagad aiziet. «Jā, vai tad tas kas jauns, kas nedzirdēts?» dakters runāja tālāk, lūkodams drusku savaldīties. «Tādi aizlauzti zari esam mēs visi, tā sauktie izglītotie ļaudis, tikai par to nemēdz runāt, nekad. Tur, manā praksē, viens jauns cilvēks stāstīja, ka viņš taisni ar varu ticis piespiests melot, bērna gados. Tas gadās katram, tas ir tipiski . . .» «Kā tā?!» šaubīdamās jautāja Jurat kundze, nevarēdama apspiest zināmu neomulību un tomēr arī žēlumu: vientuļa dzīve, aizlauztie zari, - Adiņš; un viņa pati? Viņas mutes kaktiņi likās noslīkstam uz leju. «Jā, kā tā!» dakters rūca, acu nepaceldams. «Ar labi domātiem stingriem vārdiem.» «Bet tie jau nau nekādi audzinātāji, tie jau zvēri; tas ir izņēmums.» «Nau vis ne izņēmums, ne zvēri.» Dakters pacēla galvu, pārsteigts no Jurat kundzes savādās, it kā žēluma un baiļu pilnās balss; viņa dusmas uz reizi izkusa lēnā sentimentalitātē, kurai nodoties viņu vilka nepārvarami. «Tā bija vislabākā, viscēlākā meitenes dvēsele, kas dedzīgi gribēja visu labu, bet tikai nezināja, ko darīt; gluži naiva meitene, kura no sūras dzīves bija mācīta uz stingrību un pienākumiem un nekad neatļāva par tiem šaubīties. Es viņu pazinu un puiku, un visu ģimeni. Puika vēl tagad, kā dzīvs, stāv manā priekšā, tur vecā ģīmetnē, kuru viņš man dāvāja par piemiņu: slaiks puisēns, gadu astoņu, sprigainām, gudrām acīm, ap muti vaibsts drusku pārgalvīgs, drusku šķelmīgs. Pieglaudīgi miji un tomēr droši viņš uzlicis roku uz tēva plecu un bērnišķīgi nopietni un pašapzinīgi liekas noņemties, laikam pirmo reizi. Kluss zēns ar visu savu spirgtumu un bērna atjautību; sapņotājs viņš man likās, bet vecākā māsa sauca viņu par gatavu sliņķi, kas neparko nevīžojot mācīties. Par spīti vien viņš to darot; kur kādas blēņas, kādas spēlītes lielam puikam, tur nemaz tik muļķis neesot, bet pie grāmatas jau nekā nevarot galvā iekalt. - Tēvs, kaut gan turīgs saimnieks, tomēr puiku skolā nedeva, vecākā māsa viņu mācīja lasīt. - un tiešām dažu dienu, kad man gadījās atbraukt, sēdēja abi, skolotāja un skolnieks, raudādami pie grāmatas, līdz tēvs atnāca un atlaida abus par godu daktera atbraukšanai. - Ar bāršanos un raudāšanu vien katrs vārds jāizvelkot, stāstīja māsa, domāt, ka rīkle viņam aizaugusi. Jo vairāk viņu pamācot, jo mazāk no viņa varot izdabūt laukā. Caurām dienām viņš varot sēdēt pie dīķīša un laist kuģīšus, bet vismīļāk viņš sēdot kādā nomalē, dārza stūrītī un klusi dzīvojot ar akmentiņiem. Ej nu sazini, kas tās par spēlēm, saka māsa; kad rāj viņu, ka liels puika spēlējoties ar akmentiņiem, viņš atbild, ka tie nemaz neesot akmentiņi, bet jātnieki, kas vedot karus un atrodot nepazīstamas zemes, kur vēl neviens neesot bijis. Agrāk gan labprāt ālējies ar ganu puikām un netīriem iebūviešu bērniem, bet to viņam atradinājuši, viņu vienmēr apkaunojot par tādu tīšanos ar mēsliem. Tad jau arī izaudzis godīgs un rātns puika: neklaigājot aplam, paklausot, kad ko liekot, nemelojot; tik reizi gan ilgi liedzies, kad izsitis loga rūti, bet vēlāk tomēr atzinies, kad viņa neatlaidusies no stingrības. Tikai no tā laika palicis it kā vēl klusāks. Par šo izsisto loga rūti man, pēc daudz gadiem, stāstīja pats agrākais puika, toreiz jau pieaudzis un pietiekoši nostrādājies un nodzīvojies vīrs . . .» Dakters bija domīgs palicis un glaudīja Adiņa sprogaino galvu; tad viņš, it kā uztrūkdamies, paskatījās savā pulkstenī. «Nu, kas tad? Kas tad tālāk?» nepacietīgi jautāja Jurat kundze: «Laika vēl diezgan, palīdzat man viņu īsināt, man tā kā tā vēl krietni jāpagaidās. Jūs gribējāt taču man pierādīt . . .» «Nē, nē, nē! no dieva puses! Es jums nekā negribēju pierādīt, es pats sev nekā nevaru pierādīt . . . Bet laiku īsināt sev un jums es varu, - citu viesu, laika kavētāju, jau nau vairs palicis.» «Ar ko tad tas puika to logu izmušīja?» atsaucās Adiņš, vecmammas maleniešu izloksnē. «Ar mazu akmentiņu,» smiedamies atbildēja dakters, «tad jau jāstāsta no sākama gala. - Vienu dienu atkal pēc puikas klaigā pilnā kaklā, ka visa sēta skan. Viņš jau nemēdz nekad no tālienes atsaukties uz aicinājumiem pie grāmatas, kā Piebalgas āzis nenāk iz tilta apakšas, ne aicināms, ne stumjams. Pienācis gluži klāt, mazais vīrs iepīkstas: tā esot tā atsaukšanās. Māsa tur stāv un izskatās it kā sevišķi nopietna. Mazais psihologs labi pazīst šo sevišķo nopietnību, no kuras viņš baidās vairāk nekā no pastaras tiesas, kas viņam arī pamatīgi pazīstama iz vecmammas nostāstiem. - Māsa vispār ļoti nopietna meitene, kaut gan tikai kādus gadus divdesmit veca. Viņa vientule augusi un nekad nau saaugusi ar savu apkārtni, kuru tomēr atzīst par savu pavēlnieci. Viņa viskrietnākā, visrūpīgākā un naskākā saimniece, viņa saimniecības dvēsele, - un nevienam tā kā viņai neriebj šīs saimniecības rūpes, šī vienmuļīgā dzīve mūžīgos sīkumos un kapeiku domās, šīs vienīgās sarunas arī svētku dienās par gosniņām un vistiņām. Viņa savu dzīvi bija domājusi lielu, krāsainu, dziļu un patiesu, - bet jau agri pretim atvērās žņaudzoša; pelēka ikdienība. Ar visu jaunības karstu niknumu viņa to ienīst, - bet citas dzīves nau. Viņas pienākums ir še dzīvot! Nu, tad viņa izpildīs ar šo pienākumu, - lai viņš ir nejēdzīgs, bet svēts! - : salasīt un vairot ģimenes mantu, visus savus spēkus iejūgt darbā bez žēlastības, kļūt ārā iz dienišķas maizes rūpēm! - viņa dzīvo tikai šinī skarbajā pienākumu pasaulē. Visu asumu viņa griež pati pret sevi, bet viņai ir viena slepena, nekam neizteikta cerība, kurai viņa tic vairāk nekā visai ikdienas dzīvei, kura vienīgi dod viņai spēku cīnīties: ikdienas darba jūgu nesot, viņa pārvarēs ikdienu, kļūs laukā iz zemības un sasniegs brīvu cilvēcību, vara tiks lauzta. Un, ja viņa vēl neuzvarēs, tad viņas slepeno cīņu būs galā vest viņas garīgajam mantniekam, viņas lolojumam, mazajam Džekiņam. Jau toreiz, kad mazo vīru taisījās vēl krustīt, viņa bija izdomājusi priekš tā pulku skaistu vārdu; arī ārēji bija parādīties zēna cēlumam, viņa vēlējās padarīt viņu par savas cīņas turpinātāju, bet varbūt vēl vairāk, pati sev nezinot: saliet viņam dvēselē visu to daiļumu, kas sāpīgi iekš viņas slēpās un lauzās uz āru, lai tas redzētu gaismu un uzziedētu, lai kvēlošais deglis nenodzistu. Oskaram viņam vajadzēja tikt vai Rolandam, vismaz Teodoram, - viņš tika Jēkabs, Krišjāns, Stepiņš, kā jau visi viņa rada gabali no dzimumu dzimumiem. Tikai to vien viņa vēl paspēja: iesaukt Jēcīti par Džekiņu. Un tad māsa diendienā trīsēja, ka viņas cerējums netiek līdzīgs visiem šiem dēķeņu cilvēkiem: Jēkabiem, Krišjāņiem un Stepiņiem. Viņa mīlēja Džekiņu, kā savu nākamību, un tomēr nepazina, nezināja, kā tam palīdzēt, - mēs jau visi nezinām, kā lai līdzam viens otram. Viņa prata tikai vienu mācību: varu un pašaizliegšanos; cilvēks ļauns ir no sākuma, un jaunu zāli vajaga ravēt. Džekiņš stāv bailīgi, vēl elsodams no lielas skriešanās ar Kāravu. «Kur tad tu nu atkal dauzījies? Ar tiem kalpu bērniem jau gluži saaudzis kopā!» Bērna smalkjūtība aizskārta; viņam riebj jau vienīgais rupjais vārds «dauzīties», kuru māsa lietojusi viņam par sodu. «Es nebiju pie kalpu bērniem.» «Kur ta citur? Kas ta tev māca blēņkopības?» «Es nedaru blēņkopības,» viņš atbild apvainots, nesaprazdams. «Tā? Kas ta to logu izdauzīja?» «Kādu logu?» «Tu redz, - kādu logu!? Vēl liegsies? Tur lielajā istabā. - Pavisam tu esi palicis bezkaunis, palaidnieks ar tiem taviem draugiem, cūku ganiem.» «Mani draugi nau palaidnieki, un Ansītis jau kopš pavasara gana lielās govis,» atteic Džekiņš sarkdams. «Vai tu redz, kāds liels čins. Tas jau laikam tev pamācīja logus izdauzīt.» «Es nedauzīju logus.» «Vēl akmens iesviests istabā. Tu nelāga puika, tu!» «Es nesviedu akmeni, es lāga puika!» Ģīmis viņam aizraustās, - bet te viņš uz reizi uzstaro. «Kur nu skriesi?» Puika aizlaižas, kā vējš, projām uz lielo istabu. - :Bet jā, - tur jau tiešām logs izsists, un akmentiņš vēl guļ turpat. Māsa nau jokojusies. Džekiņš nokar galvu. «Ko ta nu vēl...? Šim vēl jāredz, kā pats izdauzījis logu! - Nāc nu pie grāmatas, rezgals tāds. Kad būtu godīgs puika, būtu tūliņ atzinies, ka iesviedis akmeni.» «Bet es taču nesviedu, mīļā Anniņ! Es pavisam gluži ne drusciņ nesviedu akmeni; es nezinu, kas iesviedis, šodien jau neviena bērna nau mājās, es nemaz nebiju pie kalpu bērniem; es jau iešu ar mācīties,» - viņš glaužas tai klāt, matus iz cepures izbraucīdams un svārciņus sakārtodams. «Kauns tev, ka tu vēl melo; es pati tevi redzēju ap to laiku slapstāmies gar māju un tad aizskrejam. Tu biji agrāk labs bērns.» Viņa to atstumj drusku no sevis. «Es, es . . .» viņš stostās. «Nu, ko? Atzīsies?» viņa jautā laipnāki un uzliek viņam roku uz galvas. «Es . . . es esmu labs bērns -,» viņš apgalvo jau pusraudus. «. . . es taču saku, ka nesviedu . . . es pats saku,» viņš pieved savu stiprāko pierādījumu. «Tu esi palaidnis un melkulis.» «Nē, nē, nē, es neesmu palaidnis un melkulis,» un vīrs nevar vairs atturēt asaras un sāk bez balss, aizraudamies stipri raudāt. «Ko nu liekuļo!» Puika apklust uz reizi un tik, it kā salstot, sīki notrīs no raudām. «Būtu labāk slikti nedarījis un nācis mācīties, nekā tagad raudāt. - Nāc nu!» Viņa paņem puiku aiz rokas, tas atrauj roku spītīgi atpakaļ; bet tūliņ viņš atkal ļauj roku un seko uz mācīšanos. - Mācīšanās šodien iet ātrāk uz priekšu nekā citām reizēm. Stunda pabeigta klusi; māsa nestāsta nekā, kā citām reizēm par lieliem vīriem un drošiem darbiem, un par ceļojumiem brīvās, raibi spīdošās zemēs, kur Džekiņš nevar beigt izdzīvoties. - Māsas pašas lielākais, nekad nepiepildītais vēlējums bija ceļot un redzēt svešus ļaudis un pilsētas, - bet viņa aiztika tikai līdz Sasmakai. Ne reizes māsa šodien nepasmīn, nesukā puisēna izpūrušos matus, un viņš taču jau vairāk reizes pats viņus glaudījis, sānis palūkodamies, it kā mudinādams un atgādinādams. - Šie mati puikam ir raksturiski, mīksti, kā balts zīds, bet vienmēr spītīgi sacēlušies un kušķiem izšķīrušies uz visām malām, kā indiāņu spalvu rota, kad tie iet kara gaitā. «Ej nu atkal akmeņus sviest logā, ej.» - Puika ne acu nepaceļ, ne vārda nesaka, noliek klusi grāmatu un aiziet guļamā istabā, kur ielien kaktiņā. «Taču tik daudz kauna puikam ir, ka nožēlo; ka melodijis,» domā atkal māsa sev par atvainojumu. «Bet lai nu arī atzīstas pats, - tas būs viņam taisns sods, lai lūko pārlauzt pats sevi, tas katram jādara. Grūti gan nabadziņam. Nevajaga tikai no paša sākuma ielaist netikumus.» Bet puika, sakņupis gultiņā, tumšā kambari, cieš pirmās lielās sāpes savā dzīvē. - Savā mūžiņā, kurš tam izliekas tik garš, jo viņš jau tik daudz, daudz piedzīvojis, - bērnības gados taču mēs visvairāk piedzīvojam, - viņš nekad nau teicis neko citādi, nekā viņš to redzējis un jutis. Viņš vēl līdz šim nau īsti sapratis, kādēļ un kā var ko citādi teikt, nekā to zina. Vārdu «melot» viņš saprot tikai kā vārdu, ar kuru soda un sāpina. Viņš nesajēdz, kā viņa apgalvojumam var neticēt, kā viņu var saukt par jaunu, kad viņš ļauna nau darījis un taču skaidri teicis, ka nau darījis. - Tas ir sods un netaisns sods, - viņš to sajūt ar visu savas neapzinātās tiklības sparību. Lai viņu rāj un spiež mācīties grāmatu, kad viņš tiešām ir aizskrējis tālāk no mājām, lai redzētu, kāda tur ir viņam aizliegtā pasaule aiz lielā vītolu žoga, kur tūlīt sākas varavīksnas pilis ar lielajiem varoņiem; lai soda, kad viņš vismaz ir krietni izskraidījies saulītē vai ņēmies pārgalvību kliegt pilnā kaklā dārza galā, vai pēc sirds patikas iztērzējies un izdzīvojies kopā ar kalpu bērniem, - to viņš saprot, tam tā jābūt, tas viss neklājas krietniem, izglītotiem bērniem, kungu bērniem; tiem klājas tikai paklausīt, staigāt tīrās biksītēs un lauzīt galvu grāmatā, to viņš zina, tas viņam teikts simtām reizēm, - Bet nu no visām nepieklājībām nau ne zvaņas: viņu rāj, galviņu neglauda, nesmejas, nestāsta - itin ne par ko! Viņš ar varu tiek nospiests to jauno puiku kārtā, kas nelietīgi valstās saulgozī, met akmeņus un skrien uz visām pusēm un kurus par to tad arī kurš katrs var grūstīt un plūkāt, un pat pērt rīkstēm. To iedomājoties vien, viņš no riebuma saraujas, kaut gan viņu noslēpumaini velk uz šiem brīvajiem, negantajiem puikām. - Bet viņš vēl nelaimīgāks nekā tie, jo tie taču iepriekš izklaigājušies un iztrakojušies, redzējuši tāļo ezeru un lielo mežu, kur glāžu nams iekšā. Puika nespēj sev izskaidrot šo netaisnību, viņš jūt, ka viņu vairs nemīļo, un savās bēdās nezina gala; visu dzīvi līdz šim viņš jau saprata tikai mīlestībā, kura viņam izpildīja arī trūkstošās brīvības vietu. Priekš mums, pieaugušiem, dzīve un mīlestība ir šķirtas pasaules un tiek atkal viens jēdziens tikai dzejā - un varbūt vēl tanī īsajā brīdī, kad mēs tiekam atkal labi un skaidri kā balts sniegs, kad t. s. pirmā mīlestība mūs lūko izraut iz ikdienības. - Na, mēs labi zinām, ka tas viņai nekad neizdodas pie mums, lielā mērā audzinātiem, praktiskiem ļaudīm. Tikai bērni vēl nespēj aptvert mūsu dzīves gudrību, tādēļ viņi tik sāpīgi sajūt nemīlestību.» Vecā daktera garās, sirmās ūsas nervozi kustējās, kā prūsim, kad tam aizkrāsnē par karstu ticis; viņš lūkoja atjokoties, uzlikdams roku uz plecu Adiņam, kurš pa stāstīšanas laiku bija nemanot atkal nozudis no krēsla blakus dakterim un atsēdies uz solīša pie viņa kājām, lai nebūtu piespiests rādīt savu aizgrābtību. «Vai dzi, puis'! Ko tad tu dari? Tu jau man apraudāsi slapjas jaunās biksas!» Kad dakters pārtrauca stāstu, Jurat kundze bija pacēlusies kājās un sapņainām acīm lūkojās savā priekšā; bet dakters sāka atkal stāstīt, griezdamies pie Adiņa, un viņa atkal apsēdās. «Jā, Adiņ, puikas nevar i2tikt bez parastās mīlestības, bez galviņas sukāšanas, bez stāstiem par varoņiem. Džekiņam vajadzēja to visu atkal iegūt, vajadzēja visādā ziņā. - Viņš saņem dūšu un aizvelkas iz guļamās istabas, katrā starpistabā ilgi kavēdamies, līdz istabai, kur sēd māsa un šuj. Viņš pastaigā lēni, bailīgi istabā, gar sienām turēdamies; māsa uz viņu negriež vērību. Ak, kaut jel tagad viņa palūkotos, kaut pavīpsnātu, pusvārdiņu, kaut kamoliņš nokristu, viņš pieskrietu klāt, un viņai vajadzētu atkal būt labai un teikt, ka viņš lāga puika, kas nesvaida akmeņus. - Kamoliņš nekrīt, māsa šuj un šuj, un gaida, kamēr puika pārvarēs savu jauno dabu un nāks no laba prāta atzīties. Un lēni, kā nācis, puika aizzogas atkal projām uz guļamo istabu; viņš redz, ka nepielūgs māsas. - Bērni nau vēl caur melošanu samaitājuši savu apsvēršanas spēju: kad pierod faktus nepareizi tēlot, pierod beigās arī viņus nepareizi redzēt un apsvērt. - Džekiņš nu vēl sāpīgāk nomana savu nelaimi, kura viņam liekas bezgala dziļa un draudoša. Viņš pirmoreiz jūt, ka ir viens visā pasaulē; jūs zināt, kundze, kas tās ir par briesmīgām domām: vienam būt? - Vismaz Mopasāna skici jūs esat lasījusi? -» «Vienam būt!» viņa atkārtoja lēni un negriboši, ar bailēm acīs un austošu apziņu, ka varbūt arī viņa bijusi viena, - bet nē, nē, viņa jau ar visiem, savējiem un pazīstamiem, un labāko sabiedrību satiek tik labi un pieklājīgi, - bet nabaga dakters, - bet Adiņš - - «Bērnam paliek auksti,» stāsta dakters, «viņš nevar nostāvēt istabā, iet no vienas otrā, bet bailes un sāpes tik vairojas. Nu ir viss pagalam! Bet vajaga, vajaga glābties! Ko lai dara, ka māsiņa būtu atkal mīļa? Es viņai teicu, ka nedarīju, bet viņa nesaprot; - lielie tik maz saprot mazos. - Viņš nespēj to skaidri domāt, bet tumši viņš jūt, ka jau sen, un jo tālāk, jo vairāk viņš nespēj izteikt un darīt saprotamu lielajiem to, kas viņam pašam liekas tik gaišs. Viņš maz pa mazam pārstājis lielajiem stāstīt savus novērojumus, bēdas un sajūsminājumus. - Jo gaišāka, smalkāka un vārīgāka kāda dvēseles kustība, jo mazāk to saprot, par puiku smejas un rāj viņu par tādām blēņām. - Bet viņš ir lepns, un tā viņš pierod labāk nestāstīt par sevi nekā, kaut viņam tik bēdīgi ap sirdi un viņš ir viens. Māsiņai viņš varēja vēl dažu ko stāstīt; bet, ka ir tik brīnumjauki pa saulīti skraidīt, to viņš vairs nesaka, jo to sauc «apkārt dauzīties». Bet viņš jau negrib nekur dauzīties, bet tik tāli, tāli aiziet aiz lielā žoga, uz mežu, lai rūktu kā lauva vai rietu kā melnais Kāravs, - bet to jau nu nemaz nevar, viņš beigās pats atsacījies no tik daudz pārdrošas cerības. - Viņš arī nedrīkst teikt, ka nau iesviedis logā. Viņa domas jaucas, viņš smagi nojauš kaut ko nejauki neloģisku; viņam dara varu, un viņš tiek spiests pats darīt varu un teikt ko pretdabisku, neesošu. Bet viņu sapratīs, ja viņš teiks, ka iesviedis logā, un viņu turēs atkal mīļu. Vajaga to darīt. Viņam reizē salst un kaist. Viņam liekas, ka viņš it nekā vairs nesajēgtu. Viss, ko viņš līdz tam domājis un jutis, izirst vējā; viņš nostiprinājas pārliecībā, kurā ar varu iedzīts, ka jāsaka tikai tas, kas nau, un viss būs labi. Ātrāk nekā pirmo reizi, bet tomēr aizraudamies, pussolīšiem, viņš aiziet pie māsas: Pusistabā stāvēdams, apspiestā; dobjā balsī viņš izgrūž: «Es metu akmeni logā.» Viņš izskatās spītīgs, it kā viņam ar varu kāds izspiestu šos vārdus. - Māsa tiek priecīga un sauc viņu klāt: «Nāc šurp, mīļo puisīt!» - Kad viņš stāv nekustoties, sakniebtām lūpiņām, nodurtām acīm, viņa paceļas un nāk pati tam klāt. Tikko viņa uzliek roku uz izpūrušo galviņu, puika; kā aizkurts, metas projām. - Māsa pārsteigta, bet tad apmierinājas: puikam kauns, ka tik ilgi liedzies; spītnieks jau ir - dusmojas, ka piespieda atzīties nedarbos. - Cilvēks   t a č u   ļ a u n s   no sākuma. Un Džekiņš, noglabājies šķūnī, ieracies pērnajā sienā, tup sausām, iekarsušām acīm un trīs no uzbudinājuma, līdz nervi sāk pagurt un viņš aizmieg; pus pa miegiem mazā rociņa kustas un glauda svārciņus. - Puika pārdzīvojis dzīves laikmetu, kā tāds, kam pirmā mīlestība nīkusi vai kam pirmais lielais darbs izšķīdis zem rokām. - Sāpes un žēlums ar sevi lēni nogrimst dvēseles dziļumos, un uz augšu paceļas kāds svešs rūgtums pret nežēlīgo varu - - taedium vitae, dzīves riebums -». Neveikli pavīpsnādams par savu latīņu krikumu, dakters apklusa; viņa paša stāsts bija viņu uztraucis un sacēlis viņā veselu mutuli atmiņu, domu, apņēmumu un neapslāpējamu riebumu pret savu līdzšinējo dzīvi karjerai. «Kādas dziļas, apslēptas ciešanas, - pilnas atsacīšanās -, un - -» čukstēja Jurat kundze nedrošā balsī. Viņas acīs spīdēja velgums, vaigi bija sasarkuši, bet žēlums nespēja nomākt viņas aizkustināto dziļo nemieru: - viņas roka trīsēja, kad viņa lūkoja sniegties pār galdu pēc Adiņa. «Atsacīšanās?! - Nē!» iemeta starpā dakters, it kā priecādamies, ka var uz acumirkli atkratīties no savām domām un nemieru izlaist, kā garu iz pārkurinātas pirts. «Nē - tā stāsts nebeidzas: - puika pēc tam iemeta akmeni logā!» Jurat kundze sarāvās, it kā pret viņu būtu akmens mests; Adiņa galva piepeši parādījās iz pagaldes un tūlīt atkal pazuda. «Tāds rātns, lēns puisīts?!» «Jā! - Puikam vēl dzīves riebums ir darbīgs, ne tāds kā mums, kas tik pret sevi pašu griežas. - Ne velti cēlās rūgtums; jaunās domas un jūtas neapzinīgi darbojās tālāk. To pašu dienu, pavakarē, kad neviena nebija iekšā, Džekiņš kā kaķis pielīda mājai klāt un iemeta akmeni logā, ka rūte nostinkšēja vien. - Uzvaras prieks, lielas bailes un neaprakstāma, lepna spītība pret pašu likteni, kura visu niknumu viņš nu izaicinājis uz cīņu, piepilda mazo sirdi. - Viss ir sabrucis, visa dzīve ir sajaukta, - lai tad arī nāk pār viņu visas briesmas uz reizi, lai sadragā viņu un nogrūž to ļauno un prasto bērnu pulkā, kurus katrs sit un per! Pie tiem ielas dubļiem! Trīsošā uzbudinājumā, žibošām, spītīgām acīm viņš gaida, kad briesmas piepeši uzbruks. Māsa pret viņu sevišķi laipna; bet pag', drīz atklās viņa pārdrošo darbu, - un tad, tad - -! Pie vakariņām Anniņa pret mājeniekiem arī tiešām ieminas par logu sišanu - un Džekiņš sarkst un bālst, gatavs ar nedzirdētu varonību, kāda sastopama tikai aiz lielā vītolu žoga, saņemt, ne acu nepamirkšķinot, likteņa dragājošo spērienu. Anniņa runā par   d i v ā m    rūtīm, saka, ka kalpu bērni izdauzījuši   a b a s,    par Džekiņa atzīšanos un lielo noziegumu - ne vārda! Viņš apjūk gluži. Neskaidri viņš mana, ka Anniņa saudzēdama neteic par atzīšanos; visas viņa domas aizņemtas no viena vienīga neizprotama pārsteiguma: viņa īsto lielo noziegumu neviens nau ievērojis, visas tik varonīgi gaidītās briesmas izgaisušas piepeši kā spoki, sveci iededzot, it kā patiesībā nemaz nebūtu bijušas! Ko viņš nau darījis, tas priekš Anniņas ir darīts, un ko viņš tiešām darījis, - tas nau. - Pasaule viņam galīgi sadalās divās daļās; brīnīdamies un nesaprazdams, bet gaiši nojēgdams savu labumu, puika sāk dzīvot abās; pāreja jau ir tik viegla. - Tā Džekiņš tika gudrs un beigās krietns veikalnieks, - bet visa gudrība nekā nelīdzēja, - dvēselē plīsums palika -» Dakters smagi piecēlās, redzēdams, ka Jurat kundze viņpus galda stāvēja bāla un uzbudināta; viņš pats sev dusmojās, ka bija ļāvies aizgrābtībai, atklājis savu dvēseli citiem, atracis tīšām vajā avotu, ko domāja sen aizsērējušu un izsīkušu un iz kura nu straumēm gāzās viļņi, aizraudami viņu pašu līdzi. Pirmo reizi viņš ar bailēm juta, ka nau kungs pats pār sevi, ka šie viļņi viņu varētu aiznest, kur viņš negribētu un kur draudētu posts visai viņa līdzšinējai dzīvei . . . Piepeši Adiņš uzlēca, apgāzdams krēslu, un aizlaidās uz savu istabu projām. Jurat kundzes acis plati izpletās. Viņa instinktīvi gribēja mesties zēnam pakaļ, bet to dzirdēja jau caur otru istabu aizskrejam. Apjukusi, pārsteigta, viņa palika stāvam. Visas viņas domas bija sākušas pamazām riņķot, kā sen stāvējušas mašīnas riteņi stenēdami lēni sāk griezties, kad sveša roka mašīnu iekustinājusi. Dakters, manīdams viņas uzbudinājumu un arvien vairāk ieniknodamies, bija sagrābis savus virssvārkus un cepuri un, norūkdams labvakaru, gribēja aiziet. Atjēgdamās Jurat kundze piesteidzās viņam klāt; viņai likās, it kā zeme apakš viņas kājām grūtu uz leju un viņai nebūtu kur pieķerties; viņa satvēra daktera roku, turēdamās aiz piedurknes: «Neejat! Neejat! Briesmīgi! Ko man darīt? - Adiņš - viena, viena!» «Vai es neesmu viens?!» viņš neviļus dusmās nokratīja nost viņas roku. «Vai tad es pats zinu, ko darīt? Kas man sacīs? Ko jūs mani prasāt, jums ir vīrs!» «Ak - » nepatīkami aizskārta, atteica Jurat kundze. «Kādā tumsā mēs brienam! - Diendienā! - Visu mūžu uz leju - kur izeja? - Sakat, sakat! -» «Meklējat pati! Jums ir smalkais spēks,» viņš atteica mīkstākā balsi, iežēlodamies un glaimots caur viņas lūgumu, «jūs abi dzīvojiet katrs pus dzīvi, svešnieki vienā mājā; lūkojat, ka Adiņš arī netiek jums svešnieks.» «Jā, bet ko darīt, ko darīt? Sakat taisni, ko nākat pa pakaļdurvīm?» viņa jautāja uzbāzīgi un kaitināta. «Pa pakaļdurvīm?! Un jūs gaidāt gatavus ceptus cāļus, kas jums mutē skrietu? Nu tad ejat pie cilvēkiem! Jūs jauna. Vecs, aprepis dakters, ko tas? Visu mūžu pa tumsu, uz leju, - kopš Džekiņa laikiem -» «Dakter! Jūs pats tas Džekiņš?! -» Dakters tikai nejauki uz viņu paskatījās un bija laukā, durvis nepieklājīgi aizcirzdams cieti. Viņš bēga pats no sevis.

RAINIS ĪSPROZA SUSUTIS (NOSLĒPUMAINS, BET PATIESS STĀSTS, SASTĀDĪTS PĒC DOKUMENTIEM) Viņa dzīvē viss gāja šķērsām un ačgārni; pār visu klājāš nezināšana un noslēpums. Tas parādījās tūlīt pašā sākumā. Ar ko citi mēdz nobeigt savu gaitu, ar to viņš iesāka: ar traģisku notikumu, ar katastrofu, un visa viņa dzīve bija šīs katastrofas turpinājums - viens vienīgs piektais un pēdējais bēdu lugas cēliens. Tiklīdz viņš ieradās pasaulē, pie viņa vajadzēja tikt piemērotam sen pastāvošam likumam par pirmo kucēnu slīcināšanu. Viņš arī tika slīcināts, cik var spriest pēc aculiecinieku izteikumiem, kuri vienīgi par to nebij saskaņā, vai slīcināšana notikusi pie Andrejdambja vai Mazajā Daugavā, vai pie Baltā ezera un vai zināmais kucēns bijis tas pats, kurš vēlāk ticis saukts par Susuti. Bet nešaubāmi visi apliecināja, ka namiķis, viņu stiepdams, stipri bāries par nejaukajiem kucēniem un tām bezkaunīgajām mātēm, kas tos nosviežot svešos pagalmos, nevīžodamas audzēt. Bet nevienā no minētām vietām jaunais kucēns galīgi nenoslīka. Kādēļ tas tā notika, to viņš pats nezināja un laikam arī neviens cits; ar to iesākās noslēpums un nezināšana viņa dzīvē. Ir tādi neizskaidrojami gadījumi; un saka pat, ka taisni tie, kuriem noslīkt būtu visizdevīgāk, nenoslīkstot ne ūdenī, ne dubļos. Toreiz viņam nebūtu bijis nekā, ko iebilst pret noslīcināšanu. Bet viņa dzīves katastrofai nu reiz bija lemts turpināties, - un turpināties nezināšanā un noslēpumā. Viņa īsto vārdu nezināja neviens, pat ne tie, kuriem itin viss bija pazīstams - policijas kungi. Saukts viņš tika visvairāk ar tādiem nenozīmīgiem uzrunas vārdiem kā: ē! vaidzi! tu! klausies! I3et tos nevarēja labi ieskatīt ne par krustāmiem, ne saucamiem, ne uz-, ne pie-, ne priekšvārdiem. Tā kā viņš bija reiz kā kucēns slīcināts ticis, tad ielas puikas kaitinādami sauca viņu kā kucēnu: su! su! No šī su! su! viņam ar laiku attīstījās zināms, ja arī ne vārds, tad vārda surogāts, kā, piemēram, viņa dzīvē ieņēma kafijas vietu surogāts: grauzdētas zīles. Ielas puikas arī izdarīja pie viņa zināmu kristīšanas ceremoniju ielas grāvī; aplaistīšanas ziņā tā bija pietiekoša, citādi to neviens, izņemot pašu Susuti, negribēja atzīt par pilnu kristīšanu. It īpaši učastokā tā tika galīgi uzskatīta par nenotikušu, kad Susutis uz to atsaucās un ieminējās, ka citādu kristīšanu viņš nespējot samaksāt dārguma pēc. Policijā viņu prasīja toreiz pēc trim vārdiem, kādus pēc likuma vajag nēsāt katram godīgam pilsonim: pēc priekšvārda, uzvārda un tēva vārda, bet viņš varēja pateikt tikai vienu pašu Susuti. Un šis pats vienīgais viņa vārds tiesas priekšā izrādījās ne par viņa paša, bet par suņa vārdu. Kādā gaismā nu viņš stāvēja likuma un taisnības priekšā, kad nespēja izpildīt pat ne pirmo pavalstnieka pienākumu!? «Ak tu suns!» tā skanēja Susuta raksturojums vienā vārdā, saņemts kopā no priekšniecības. Turpat policijā viņu vēl prasīja pēc tēva, pēc mātes, pēc krustāmās zīmes un pases, pēc piederības, pēc sievas un bērniem, pēc ticības un tautības, pēc kustamas un nekustamas mantas un pēc daudz citām lietām, par kurām Susutim nebija ne jausmas, un viņš zināja tik to, ka viss tas maksā lielu naudu. Tā kā tādas naudas viņam acumirklī nebija klāt, tad viņam viss tas izlikās vienaldzīgs. Bet ne tā policijai; tā stingri noteica, ka pēc likuma tāda vienaldzība un nezināšana neesot atjauta, un, pie tām pieturēdamies, viņš kritīšot sodā, par blandonību. Tad Susutis tik daudz atzina, ka bērni, sievas un kustamas mantas viņam gan šad un tad esot bijuši, bet ne skaita, ne kādu tuvāku apstākļu par tiem viņš nespēja pievest. Visu citu prasīto lietu viņam neesot bijis nekad. Kad tiesa piezīmēja, ka ne vien pēc valsts, bet arī pēc dabas likumiem katram dzīvniekam vismaz vajagot būt tēvam un mātei, tad Susutis arī tur stūrgalvīgi gribēja palikt pie liegšanās. Bet tas viņam netika piejauts; viņam uzdeva triju dienu laikā pievest savus vecākus, piedraudot ar stingru sodu. Un viņam neatlika nekas cits, kā par pāris šņabjiem sadzīt sev kādu tēvu, kurš uz sava rēķina dabūja arī pienācīgo māti. Bet Susuta dzīvē skaidrība caur to netika. Par viņa dzīves noslēpuma atklāšanu vispār rūpējās visvairāk daždažādas priekšniecības un valdības iestādes; daudz vairāk, nekā Susutim likās patīkami un vajadzīgi. Viņš būtu labāk vēlējies, ka būtu rūpējušies par viņa miesīgu ēšanu un dzeršanu un citu laicīgu labklājību, bet visas iestādes stingri un noteikti izskaidroja, ka privātdzīvē viņas neiejaucoties un atstājot tur viņam pašam pilnīgi brīvas rokas. Tikai Susutis savā prātā nekādi nevarēja saprast, kādēļ teica   b r ī v a s   rokas, kur taču viņu acīm redzot atstāja ar   t u k š ā m    rokām. Visbiežāk Susutis tika padots pētījumiem pēc tā sauktās piederības, kur viņš esot dzimis. Tas Susuti varēja sadusmot: viņam likās, ka no svara bija tik tas, ka viņš vispār dzimis, mi nevis kur dzimis. Valdībai turpretirn, taisni otrādi, bija no svara tik tas, kur viņš dzimis, un ne, ka viņš vispār dzimis; viņa zināja, ka tādu Susutu vēl leģions ir rezervē. Tādās reizēs Susutis mēdza teikt, ka viņš dzimis aiz sētmalas un tur arī pieder; kā savu dzimšanas ielu viņš mēdza uzdot Purva ielu. Ne uz dokumentiem, ne liecinieku izteikumiem tādas ziņas viņš nepamatoja, bet tikai uz to, ka viņa bērnībā visi viņu sūtījuši laikam uz apzīmēto vietu, teikdami: «Ej uz purvu!» vai: «Ej uz elli!» vai: «Ej, kur tu nācis.» Un, tā kā viņš zināja tikai Purva un Elles ielu, tad viņš piesauca to. Tiesa ar to nevienu reizi no daudzajām, kad Susutis tika tā prašināts, neapmierinājās, un katrreiz iznākums bija, ka Susuti sodīja. Pirmkārt, par dzimšanu bez pienācīgiem un likumā stingi noteiktiem dokumentiem. Otrkārt, par likumiskas un noteiktas piederības vietas neizvēlēšanu. Treškārt, par spītīgu un atkārtotu liegšanos un atrunāšanos ar nezināšanu par savu likumisku personību, kā arī par tiesas vairākkārtēju maldināšanu un tādējādi izdarītu valdības darbības traucēšanu. Turklāt ierēdņi viņam personiski aizvien piemetināja biedinājumu, ka, ja viņš nelabošoties, tad jaušot vaļu visai likumu stingrībai un ievadīšot izmeklēšanu par to, ka viņš no paša sākuma izvairījies no kucēnu slīcināšanas likuma izpildīšanas, kaut gan viņš apgalvoja, ka tas noticis bez viņa gribas. Pēdējais ierēdņa vārds bija: «Ak tu suns tāds!» Susuta sodi bija dažādi, sākot no spērieniem pa stilbiem un uzkāpjot līdz galvai vai otrādā kārtā: no galvas līdz Stilbiem. Bet viņš to īsti nevarēja uzskatīt par sodu, jo tādus spērienus līdzīgā kārtā un virzienā viņš dabūja aizvien arī citos gadījumos un arī bez gadījumu. Še spērieni bija tikai vairāk sistemātiski. Garām ejot še jāpiezīmē, ka Susutis ar vārdu   s i s t e m ā t i s k s    savienoja gluži citādu jēdzienu, nekā vispār parasts: viņam likās, ka tam vārdam vistuvākais sakars ar   «s i s t»,   ko viņš pierādīja ar saviem novērojumiem pie citiem tamlīdzīgiem un savas pašas muguras piedzīvojumiem. Tādēļ viņš arī jo tāļāk, jo vairāk izvērtās par visas vecās   s i s t ē m a s   niknu pretinieku. Bet visi Susuta sodi bija pavadīti no viena soda veida, kurš viņam nebija tik pretīgs kā policijas   s i s t ē m a. Viņš tika vienmēr mests cietumā un tur dabūja vienmēr mierīgi izgulēties vietā, no kuras viņu neviens nevarēja padzīt, kā tas notika allaž brīvajā stāvoklī; bez tam viņš tur arī dabūja drupaklas, kuras, ja tās iemestas ūdenī un netīrā traukā, tiek dēvētas par «konsomē», «ragū» utt. jeb cietuma barību. Tomēr šādu dzīvi Susutis nekad nedabūja baudīt pārāk ilgi un jau reti kad ziemā; jo drīz priekšniecība nomanīja viņa ļaunprātīgo nolūku izlietot cietumu par patversmi un drupaklas par mitināšanos. Viņu tad tūdaļ padzina un nosauca pakaļ: «Tu suns!» Nu viņš bija atkal brīvs un varēja nokārtot savu dzīvi uz pašdarbības, taupības, krietnības un savstarpēja brīva līguma pamata. To tad viņš arī mēģināja darīt un sāka meklēt darbu uz savstarpēja brīva līguma pamata, lai dabūtu, ko ēst. No dabas Susutis bija labsirdīgs, kā tas būs redzams bijis iz līdzšinējiem datiem, bet ēst viņam   t o m ē r   gribējās, tātad viņš pēc savstarpēja un brīva līguma no laba prāta, atrazdamies turklāt pie pilnīgas apziņas un veselas sajēgas, noslēdza kontraktu un uzņēmās   z i r g a    darbu. Darbs bija labs, savā ziņā pat varēja spēcināt muskuļus, vismaz skatoties uz jautājumu principiēli un teorētiski; un visādā ziņā darbs bija no liela morāliska svara, un viņam bija nenoliedzama pedagoģiska un ētiska, un vēl dažas tamlīdzīgas nozīmes priekš tā, kas viņu spēja izturēt. Bet Susutis viņu nespēja izturēt. Darba devējs teica, ka vainīga, pirmkārt, Susuta nepietekoša audzināšana uz paklausību un uz uzupurēšanos priekš nesavtīgiem un cēliem mērķiem, otrkārt, spītīga barošanās ar nepietiekoši brodīgām un barojošām barības vielām, lai tikai varētu atsaukties uz vājumu un tā padoties kūtrībai, kura visa jaunuma un dumpja sakne. Toreiz Susutis vēl no dumpja nekā nezināja, bet, pateicoties darba devēja neatlaidīgiem brīdinājumiem un pūliņiem un sava paša vēdera tukšumam, viņš sāka pie sevis prātot un meklēt pēc iemesliem, kādēļ cēlušies pārpratumi starp viņu un brīvo savstarpējo līgumu. Nepietiekoša audzināšana, kā teica darbdevējs, likās Susutim nevainīga, jo, pēc viņa domām, viņš bija pilnīgi pietiekoši audzināts ar spērieniem un cietumiem; spītīgo barošanos ar nepietiekoši brodīgām vielām viņš nesaprata labi, jo viņa vēders rēja pārāk skaļi pretī. Visu viņa prātojumu iznākums bija tikai tas, ka viņš neesot zirgs un viņa mugura nepanesot zirga darbu, nedz viņa māga zirgā, barību. Viņš izteica vēlēšanos aiziet. Te nu darbdevējs viņam it pareizi aizrādīja uz savstarpējo brīvo līgumu, pēc kura ir gan brīv strādāt, bet nau brīv aiziet. Tā kā Susutim tika pierādīts, ka nau brīv aiziet, tad viņš aizbēga. Darbdevējs, to izdzirdis, noteica tikai «tas suns!», jo viņš bija aizņemts no steidzīgām darīšanām. Susutis, protams, tika noķerts, sodīts un atkal palaists. Pēc šiem notikumiem viņam bija brīv no jauna slēgt brīvu savstarpēju līgumu vai neēst nekā. Viņš vēlreiz izvēlējās to pašu pirmo ceļu, bet ar tām pašām sekmēm. Tad viņš izvēlējās otro ceļu: neēšanu. Pāris dienas gāja gluži labi; viņš, nestrādādams un apkārt staigādams, krietni paplašināja savu redzes aploku un pārliecinājās, ka citiem iet tāpat un ka tādu kā viņš ir ļoti liels vairums. Bet tad viņš redzēja arī lielu pulku desu, kuru bija tik daudz, ka viņas sāka maitāties, tādēļ ka laikam nebija neviena, kas tās ēd. Vienu no šīm nevienam nevajadzīgām, liekām un pārmērā sataisītām desām viņš paņēma no viņas vietas un to apēda. Bet sekas bija tādas, kādas viņš nebija cerējis. Vispirms pārmērīgi daudzo desu taisītājs iekliedzās: «Ak tu suns!», un to Susutis bija cerējis. Bet tad piepeši, nezin kur gadījies, suņu ķērējs uzmeta viņam cilpu kaklā, - un to Susutis nebija cerējis. Lai viņš kā raustījās un svaidījās, ķērējs ievilka viņu suņu ratos un veda projām uz to vietu, no kuras tiek dzīvi ārā tikai smalki un bagāti suņi, kuriem sakari ar lieliem kungiem, kas tos caur galvošanu, izpirkšanu un kukuļošanu izglābj no tās bēdu vietas. Rati bij pilni suņu, kas visi sēdēja nokārtām galvām, jo tie zināja, kāds gals tos sagaida un ka katra pretestība ir veltīga. Susutis bija vienīgais, kurš arī šoreiz bija nezināšanā par savu likteni un tādēļ nevīžoja tam padoties. Viņam bij daudz bijis darīšanu ar likumu un policiju visādos veidos, tādēļ viņš vispirms likās uz likumisku aizstāvēšanos. Viņš gribējis desu taisītājam vēl labu darīt un palīdzēt viņam apēst par daudz saražotās desas. Bez tam desas bijušas jau maitājušās un taisītas no vielām, kas no dabas nebijušas nolemtas priekš desām, kā vecām zābaku zolēm, zirgu un kaķu gaļas un kapsētu izrakumiem. To viņš varot pierādīt ar sava vēdera pastiprinātām graizēm. Še nu pierādījās pie Susuta, ko katrs izglītots lasītājs jau pats būs nomanījis: liela kapitālistiskās tautsaimniecības likumu nezināšana, jo, pēc tiem spriežot, desas nebūt netop ražotas priekš tā, lai tiktu ēstas no tiem, kam taisni gribējās ēst, bet priekš tā, lai tiktu kā prece pirktas un nestu profītu jeb peļņu desu ražotājam. Starpība te tā, ka katrs, kas desas grib dabūt, ir gan pēc likuma piespiests tās pirkt par iespējami dārgu cenu, bet nau pēc likuma piespiests tās ēst; galvenā lieta pie desām kā preces ir profīts, blakus lieta ir ēšana. Susutis, kā mēs redzējām, bija rīkojies taisni otrādi, pārmainīdams galveno lietu ar blakus lietu, un tā bija pārkāpis loģikas, tautsaimniecības un pastāvošās sistēmas likumus. Nau tādēļ brīnums, ka suņu ķērējs Susutim uzsauca atbildes vietā tikai: «Turi muti, suns tāds!» Arī to Susutis nedarīja, bet protestēdams pacēla savu balsi atklātības priekšā, kas izdarīja uzmusinošu iespaidu uz viņa līdzbiedriem, tā ka tie arī sāka vaimanāt par savu suņa mūžu, kas tiem nu jābeidz arī vēl tādā negoda kārtā, - un par ko? Ķērējs gan metās klāt un par musināšanu un neatļautu saucienu. lietošanu gribēja grābt Susuti, bet suņu gauošana un troksnis bija jau ticis tik liels, ka atskrēja ducis gorodovoju, kas tūdaļ nošāva trīs garāmejošas sievietes un pa telefonu un ar zelbstšuca trokšņa svilpēm paziņoja tuvākai priekšniecībai, ka še izdevies labs gadījums apspiest nemiernieku demonstrācijas gājienu, kas gribējis protestēt pret pastāvošo valsts kārtību un traucēt gaidāmās reformas un domnieku vēlēšanas, kavēdams tādā kārtā labi domātos valdības nolūkus tēvijas atjaunošanas veicināšanā. Uz šī ziņojama pamata tika bez kavēšanās izsūtīta rota zaldātu un palaisti vajā zelbstšuca pulki ar revolveriem, dunčiem un nagaikām. Visas ielas, kas veda uz notikumu vietu, tapa tūdaļ militāriski noslēgtas, četri nami, kuri tika pamanīti nozieguma vietā, tika sašauti drupās no ātri klāt piegādātiem lielgabaliem, un apcietinātas tika 357 personas, kuras caur izmanīgu kara plānu izpildīšanu, tas ir, caur ziņkārības modināšanu viņu ļauni domājošos prātos, bija pievilktas taisni tanīs vietās, kur karaspēks viņas varēja netraucēti padarīt nekaitīgas un tad saņemt ciet. Susutis ar saviem bēdu brāļiem tika no notikumu neparasti ātrās norisināšanās un kara disciplīnas nelokāmi stingrās piemērošanas tā pārsteigti un apmulsināti, ka tika aizbīdīti gluži uz citu pusi, kur nemaz nebij karaspēka. Kad viņi cik necik atjēdzās, tad viņi atradās jau Biķeru mežā. Tur viņi arī palika un tapa par mežabrāļiem. Kādu darbību te attīstīja Susutis, to nevaram še attēlot, jo mūsu stāsts ir stingri patiess un dibinājas uz dokumentiem, bet par šo laikmetu trūkst no priekšniecības puses jebkādu dokumentu, jo tai bija pavēlēts rīkoties ne ar papīru, bet ar svinu. Tik daudz tikai varam atzīmēt, ka dīkā še Susutis laikam nebūs stāvējis, bet griezis uz sevi nepelnītu vērību, ko pierāda jau daudzās klaburjaktis, kas uz viņu tika sarīkotas. Kā mežabrālis Susutis arī nobeidza savu mūžu, un te nu izrādījās kas gluži negaidīts. Desu taisītājam bija savs palīgs uz laukiem, vēršu audzētājs; tas bija saimnieks un priekšniecības piekritējs. Tādēļ viņš tika par spiegu un nodeva Susuti. Pārspēks sakrita Susutim virsū, sašāva un nogāza gar zemi. Susutis ar pēdējiem spēkiem vēl pacēla roku un nošāva dzinēju virsnieku. «Ak tu suns tāds!» iesaucās virsnieka palīgs. Bet virsnieka palīga palīgs brīnīdamies un klusi noteica: «Nē, jūsu godība, man liekas, te ir noticis pārpratums. Tas nau nemaz suns, bet ir cilvēks, un mēs ar viņu visu cauru mūžu esam apgājušies kā ar suni.» «Ak, ko nu!» atrūca virsnieka palīgs, «likums un dokumenti rāda, ka viņš ir suns, un, ja viņš arī simtreiz būtu cilvēks, tad pēc likuma viņš tomēr ir un paliek suns, jo likumam ir spēks.» «Bet viņam taču brauniņš rokā, un suns nemūžam neuzdrīkstēsies pretī šaut, Ja pēc likuma viņš ir suns, tad likumu vajaga pārgrozīt, jo pēc patiesības viņš nau suns.» «Ko??!» iekliedzās virsnieka palīgs, kurš bija barons, uz virsnieka palīga palīgu, kurš bija krieviņš. Ar to jautājums bija pilnīgi izšķirts. Kas notika ar virsnieka palīga palīgu, krieviņu, tas ir zināms: viņš tika nodots baltiešu rokās, kuri viņu nostādīja bedres malā kā biedinošu piemēru krievu ierēdņu nespējībai aizstāvēt baronu intreses un tad parādīja viņam standrehta žēlastību, ka viņš, nepiedzīvodams sirmus matus, iebrauca bedrē. Bet nezināšana un noslēpums par Susuti arī šoreiz vēl palika galīgi neatklāts, tikai tas bija panākts, ka sāka šaubīties par Susuta sunību arī tādi, no kuriem tas nebija gaidāms; protams, še runa nau par baroniem. Susutis pats neizlaida no rokām brauniņu par spīti visām pūlēm to atņemt un labvēlīgu un mierīgu iemītnieku prātīgām pierunām, lai jel atmetot stūrgalvību. Ar brauniņu un negodu Susutis tad arī tika iemests bedrē; citi runā, ka viņš vēl to pašu nakti izcēlies. Pie Susuta jau viss bija nezināšana, un no tāda dumpinieka jau arī visu var sagaidīt.

RAINIS ĪSPROZA IDEĀLA DISCIPLĪNA, UN KAS NO TĀS IZNĀCA PABEIGTS STĀSTS Visas labi domātājas avīzes ziņoja savā laikā ar lielu prieku, un citas, mazāk labi domātājas avīzes ar mazāka prieku drukāja pakaļ ļoti zīmīgu nostāstu par neatlaidīgi krietno dienestpienākumu izpildītāju, kādu sulaini, vārdā Mārtiņu Pui, kurš, būdams par dežurētāju pie premjera nama, nelaidis iekšā pašu iekšlietu ministra biedri, tādēļ ka to nepazinis. Viņa tuvākais priekšnieks, palkavnieks, tas vien tik varējis lietu nokārtot un, protams, vēlāk ļoti uzslavējis cītīgo un. uzticamo ierēdni par tādu parauga disciplīnu. Bet avīzes netika atstāstījušas tāļākos notikumus ar šo pašu ideālo ierēdni Mārtiņu Pui. Mums izdevies par to savākt sekošas ziņas no gluži nedroša avota; un, tā kā lasītājas mīl zināt, kas vēlāk noticies ar stāstu varoņiem, tad gribam arī beigas atstāstīt, kaut gan tās diezgan bēdīgas un pat uztraucošas. Mārtiņam Pui, kā jau parauga ierēdnim, priekšniecības uzslava nebija vis likusi atdusēties uz lauriem, kā tas būtu noticis ar vienkāršu cilvēku, - bet bija to pamudinājusi uz vēl jo tāļāku centību. Viņš galīgi nodibinājās negrozāmā pārliecībā, ka disciplīna - nemulsināta, no šaubām nebojāta disciplīna - ir visas pasaulskārtības pamats. «Negudrot, neprātot, tik klausīt pavēles burtam!» tā viņš vienmēr sev atkārtoja. «Neļaut nogriezties no pavēles burta izpildīšanas ne ar kādiem blakus apstākļiem! Ne ar .draudiem, ne glaimiem, labiem vārdiem un pārliecinājumiem, ne lāstiem un pašiem velniem. Negudrot!» Tas bija ticis krietnā ierēdņa vadošais teiciens. Reizi pats lielais priekšnieks aizejot bija noteicis krietnajam ierēdnim: «Nelaist iekšā neviena paša, lai tas būtu vai pats velns! - vai saproti, Mārtiņ Pui, suņa dēls?!» «Saprotu, jūsu augstcaurspīdība - nelaist iekšā neviena paša, lai tas būtu vai pats velns!» Lielajam priekšniekam bija mājās nolikti briesmīgi slepeni raksti, un tādēļ viņam likās, ka nebūs lieki vēlreiz piekodināt, lai nelaistu neviena paša iekšā, jo kas var ticēt pat nodaļas priekšniekiem un visslepenākiem padomniekiem. «Nu, skaties tu man, Mārtiņ Pui, ka tu man to izpildītu uz mata un neielaistos ne uz kādiem izskaidrojumiem un nepadotos māņiem un viltībām; dari tik to, kas tev likts!» «Ar prieku centīšos uz mata, jūsu augstcaurspīdība!» Mārtiņš Pui stāv pie durvīm un nelaiž neviena iekšā: ne paša galda priekšnieka, kas grib pārrakstīt steidzamus papīrus, ne sulaiņa, kas grib priekšnieka cigārus papīpot, ne pašas cienīgās, kas grib aktīs paokšķerēt pēc vielas, ko pastāstīt viesībās savām tuvākām draudzenēm, ne jaunkunga, kas grib drusku pagrābt no tēva naudas, ar ko cauri iet. - Mārtiņš Pui stāv tik pie durvīm un nelaiž neviena iekšā, un neklausās ne uz izskaidrojumiem, ne uz pārliecinājumiem; ne uz sulaiņa un jaunkunga draudiem, ne uz istabmeitas un cienīgās glaimiem, un pirmā bija ļoti skaista, kas nebūs lieki pieminams. Mārtiņš Pui stāv tik pie durvīm un domā: «Negudrot!» un mierina sevi ar stingru pārliecību: «Neviens mani nepiemānīs!» Par laiku atskrej kurjers pēc tiem briesmīgi slepeniem rakstiem, Krietnais ierēdnis nelaiž iekšā. Atskrej cits, augstāks: sakās nākam no paša lielākā priekšnieka. Mārtiņš Pui i nepaskatās. Tik daudz kārdinājumi un māņi, un vilti ir likuši viņam noprast, ka te nau vienkārša lieta, bet gluži ārkārtēja. Viņš sāk just, ka varbūt šodien izšķiras viss viņa liktens un, ja viņš šodien paliek ciets un uzticams, un gudris un nepadodas nekādiem māņiem un pārbaudījumiem, ka tad viņam atvērsies neizmērojamas laimības vārti un viņš varbūt ieies feldfēbeļa činā un dabūs 22 rubļus un 33 1/3 kapeikas algas par mēnesi un kroņa apgaismošanu. Viņš domā tikai vienu: «Negudrot! Neļaut apmānīties!» Atskrej drīz pats prokurors, - krietnais ierēdnis nelaiž iekšā; atskrej ar automobili pats iekšlietu ministra palīgs, - tāpat. Atskrej pats lielais priekšnieks un brēc lieliski. Tāpat. Krietnais ierēdnis tikai pasmejas un nelaiž arī viņa paša iekšā; arī viņš nodomā pie sevis: «Negudrot! Neļaut apmānīties! Kas var zināt, varbūt priekšnieks grib mani tikai pārbaudīt, vai es arī protu uz mata izpildīt viņa pavēles? Viņš taču noteica nelaist iekšā neviena paša, lai arī būtu pats velns.» «Vai tu nepazīsti mani, muļķi, suņa dēls!» brēc priekšnieks lielās dusmās. «Kā lai nepazīstu jūsu augstcaurspīdības. No laipnās uzrunas vien jau pazīstu,» atbild Mārtiņš Pui. «Kādēļ tad tu mani nelaid iekšā?» «Man teikts nelaist nevienu iekšā, lai tas būtu vai pats velns.» «Bet es pats taču tev to teicu -» «Pats, jūsu augstcaurspīdība.» «Nu, un tagad es to pats atkal atsaucu. Vai tu nevari sajēgt, koka gabals, suņa kāja, ko es tev izskaidroju?» «Man teikts uz izskaidrojumiem neielaisties, māņiem un viltībām nepadoties un darīt tik to, kas likts.» «Lai velns tevi parauj! Kādi lai te māņi un viltības?» «Jūsu augstcaurspīdība gribiet mani varbūt tik pārbaudīt ar māņiem un viltiem, vai es arī uz māta protu izpildīt pavēles.» Ar visām lielajām dusmām priekšnieks nevarēja atturēties no smiekliem: «Ak tu muļķis, suņa dēls; labi, labi, ka tu tā centies, algu dabūsi, bet nu laid tūlīt iekšā!» Krietnais ierēdnis arī pasmējās laimīgi, bet iekšā nelaida. «Jūsu augstcaurspīdība, lūkojat tagad ar glaimiem, tāpat kā cienīgā papriekšu mani lādēja un tad glaudīja ap vaigiem, un sauca par balodīti, lai es laižot iekšā.» Tas bija par daudz arī laipnajam priekšniekam, un sacēlās tāda vētra, kura būtu noslaucījusi visu no zemes virsus, ja nebūtu beigās atrasts kādā viesnīcā un atvests palkavnieks, krietnā ierēdņa Mārtiņa Pui tiešais priekšnieks, kurš tad nokārtoja iekšā laišanas lietu. Bet nelaime bija jau notikusi: lielais priekšnieks nebija varējis laikā dabūt briesmīgi slepenos rakstus, un, kad nu beigās pietika pie tiem klāt un devās ar vislielāko steigu atpakaļ, tad nonāca 40 minūtes par vēlu. Bet krietnais ierēdnis Mārtiņš Pui, kurš bija pašlaik sasniedzis disciplīnu, pašsavaldīšanās un apdomības visaugstāko pakāpi, dabūja gan izmaksātu algu, medāli «Par uzcītību dienestā», bet tika ieskaitīts par slepenu biedri un palīdzētāju un dabūja izciest to lielo sodu, ko tik viņš pats vien zin. Pēc tam par Mārtiņu Pui, krietno ierēdni, nekas vairs nau bijis dzirdams. Šo faktu nepiederīga izpaušana būtu varējusi kaitēt disciplīnas uzturēšanai. Tā arī saprotams, ka avīzes nostāstu par krietno ierēdni atstāstīja nepabeigtu, un še tikai tas top cien. lasītājiem pasniegts pilnīgā veidā.

RAINIS ĪSPROZA SIRDS SOLĪJUMS Tas bija ne šinī zemē, ne šinī laikā. * Viņiem nu drīz, drīz vajadzēja nākt. «Kad ziedēs persikas, es būšu pie tevis,» viņš teica. Drīz, drīz ziedēs persikas. «Vēl tikai kāda nedēļa,» saka Andžolīna. «Paciešaties, dārgā signorina Džilda.» «Vai viņš būs? Vai būs? Vai nenokavēsies? Tagad tādi laiki. Katru mirkli var atskanēt Garibalda sauciens, un tad viņš sekos tam, ne maniem mīlas aicinājumiem.» «Signorina, Signorina, nešaubāties par viņu. Kas ir uzticams brīvībai, tas uzticams mīlai.» «Tev taisnība, Andžolīna, mīļā,» - piepeši viņa piesteidzās pie kalpones un strauji viņu apskāva un noskūpstīja. «Jā,» teica Andžolīna, «nu es arī atceros itin skaidri, ka viņš solījās ar savu sirdi būt vienmēr pie jums.» - «Lai es kur esmu pats, mana sirds vienmēr būs pie tevis!» - «Tie bija viņa vārdi,» apstiprināja Andžolīna, «un tas ir solījums, kuru nelauž; kas domā uz savu zemi, tas domā uz savu līgavu.» «Nu tu runā vienos sakāmvārdos,» atjokojās Džilda - bet labi bij tie sakāmvārdi arī Džildai. «Bepo man viņus vienmēr atkārto,» Andžolīna palika klusa un apstājās. «Kaut nu drīzāk ziedētu tās persikas!» no sirds vēlējās abas jaunavas. - Vai jūs zināt, kas ir persikas? Vai jūs jel reizi redzējuši, kā viņas rožaini zied? Ak, es viņas esmu redzējis, daudz un ilgi, - diemžēl. Nu man katru pavasaru agri, agri sirds top nemierīga, kā nesavaldāma, un, kad es viņu savaldu, tad viņa kā salauzta, sāpīgiem, nevarīgiem locekļiem. Pašā marta sākumā, kad vēl visapkārt dziļi sniegi, netīri no visas ziemas sārņiem, atmostas skaidrais skaistais sapnis par persiku ziedēšanu. Persikas ir tālas viešņas arī Itālijā: no svešām Āzijas malām viņas turp atvestas, viņas vēl atmin savu dzimteni Persiju un saucas par persietēm, persikām; viņām siltā zeme Itālija vēl ir auksta, un, kad viņas dreb marta vējā un lietū, un sniegā, tad viņas sasilst tikai, domājot uz savu dzimteni. Nau jau arī citām dzīvībām vairāk mierinājuma kā domas uz tāļo, atstāto. Kā mīļas viešņas viņas tiek turētas no itāļu meitenēm. Persikām līdz ir cits tautietis no Persijas - majorāns, kurš itāliski saucas par «Persia». Bet nekādu attiecību persikām nau ar majorānu: viņas jūtas kā itālietes. Viņas mēdz nošķirties kā «persica spiccacia», īstās persikas, no citām. «Ej, skrien paskaties, cik lieli ir jau persiku pumpuri! Tur dārzā viņi tik lēni aug,» sacīja Džilda. «Jums istabā gan jau zied kamēlija, - ne velti jūs viņu sildāt ar savu dvašu un plaucējat. Mīlā viss aši plaukst; cik vēl nesen atpakaļ Džino bij aušīgs, jautrs zēns un kā piepeši attīstījās par daiļāko un vīrišķāko jaunekli, kāds visā Tičīnā.» «Vai tu domā, Andžolīna? - Jā? - Cik skaists! Kā pats pavasars! Kad nu ašāk plauktu ziedi! Viņš pārāks par ziediem; viņš ašāk nāca. Varbūt viņš arī tagad ašāk atnāks? Kamēliju pumpuri arī laukā jau lieli, lieli.» «Debess jau ir skaidra un zila.» «Augstumā debess tumša, tumša, gandrīz tik tumši zila kā vakarā. Ezers ir zils pa vidu ar mēļām nokrāsām un tikai gar malām zaļš; kurp sniedzas kalnu ēnas. Tur laiviņa peld un bālgana svītra pakaļ velkas. Vai viņš nau laiviņā? Kā viņa visapkārt sev kaisa sudrabu un zeltu pa viņiem?» «Kā lai viņš nāktu no tās puses? Nē, viņš nāks no Capolago.» «Kas var zināt, kur viņš tagad ir?» «Kalni vēl drūmi un brūni.» «Nē, lūk, lūk, tur zaļi plankumiņi, tie ir jauno kastaņu pumpuru asni, kas spiežas laukā no brūnajiem zariņiem. Drīz, drīz!» «Šodien Ruvigliana's meitenes atnesa atkal pilnus klēpjus vijolīšu un prīmuļu.» «Prīmuļu jau pilnas visas pļavas. Es viņas negribu, dzeltenas spīd, kā karabinjeru pogas. Lai nenes vairs.» «Mazā Pepīna iedeva alikantes zariņu, smaršo saldi, kā pirmā pavasara mīla.» «Bet kādi viņai lieli dzeloņi! Ak, Andžolīna, kādēļ viņš vēl nenāk?» * Andžolīna skrien ik dienas skatīties, cik lieli ir persiku pumpuri. Signorina Džilda no nepacietības gluži sasirgst un liekas gultā: varbūt tā ātrāk sagaidīs? Nevienu gadu vēl pumpuri tik lēni nau raisījušies. Istabas kamēlijai Džilda vienu pumpuru atvērusi agrāk, un viņš krāšņi rozā uzziedēja, bet to pat dienu arī nokrita. «Signorina, signorina,» teica biedinoši Andžolīna, «kad tik nenotiek kāda nelaime! Jūs zināt, cik vārīgs ir kamēlijas zieds: viņš, kā mīla, nepanes, ka viņu aiztiek.» «Ak, Andžolīna, es ilgāk nevaru izturēt.» * Piepeši laiks iestājās silts. Ezers siltiem, zaļiem viļņiem aplaistīja krastus. Gaiss siltām, velganām pūtēm glāstīja kalnus un vēdināja dzīvinošas vēsmas Džildas logos; saule cauru dienu staigāja skaidrās debesīs un lūkojās katrā persiku pumpurā. Andžolīna ieskrēja Džildas istabā: «Ir! Ir! Iesim laukā skatīties!» «Vai Džino ir?» uzlēca Džilda. «Pumpuri zied! Pumpuri zied! Tur lejāk, pie ezera, visi koki iesārti, pilna leja kā piebērta!» un viņa izskrēja ārā. No uzbudinājuma trīsēdama, Džilda sāka steidzīgi ģērbties. Andžolīna atkal ieskrēja. Steidzīgo skriešanu un saukšanu sadzirdusi, ienāca Džildas māte, signora Asunta. «Kurp tu tā steidzīgi iesi? Ko tu tā viņu vedini, Andžolīna?» «Es iešu skatīties. kā ielejā zied persikas.» «Tu saaukstēsies, meitiņ, pašulaik sniegs sāka snigt. Vai tad tu, Andžolīna, neredzēji un neteici?» «Es nemaz nemanīju,» atteica Andžolīna. «Lai ir sniegs! Rozā ziedi nekad nau tik skaisti kā baltā sniegā, zvaigznes nekad nau tik spožas kā tumšā naktī,» - un Džilda tik turpināja ģērbties. «Kā jūs iedomājāties, ka persikas jau zied? Koki vēl gluži kaili,» teica māte. «Te pie mums vēl nezied, bet pie Sandomenikas jau visa leja pilna ziediem. Koki vēl kaili, bez lapām, bet zaļo lapu vietā ir sarkani pumpuri,» iebilda Andžolīna. «Es gribu redzēt pirmās persikas ziedam, es gribu redzēt! man vajga! - Nāc tu arī līdzi, māmiņ,» lūdzās Džilda. «Zinu, zinu, meitiņ,» skumji teica signora Asunta, «kad ziedēs persikas, viņš solījās nākt. Zinu tavu noslēpumu. Tu pati esi kā tas persiku koks, - vēl tu neesi laidusi lapiņas, jau tu traucies ziedēt gaišiem, sārtiem ziediem.» «Māmiņ, vai es jauni daru? Mana sirds staro tik gaišiem, skaidriem stariem.» «Meitiņ, tu vēl tik jauna: jums abiem jāpagaida, kamēr beigsies šie kari un Džino pārnāks mājās. Kamēr Roma būs iekarota.» «- Kamēr Roma būs iekarota un mūsu lielā Itālija vienota, jā, jā - bet vai viņš nau mana Roma? Un vai mēs vienoti neesam mazā Itālija? - Nākam lūkoties persikas ziedam!» ««Sniegs uz ziediem, sniegs uz mīlas», saka veci ļaudis,» noteica signora. «Nē, māmiņ, ne sniegs uz ziediem, bet rožu lapiņas uz sniega. Sniegs noies, ziedi paliks,» un smiedamās abas meitenes aizskrēja. * Kur vien meitenes gāja - pa šaurajām ieliņām, gar stāvajiem akmeņu žogiem, pa mazo bruģēto ciema laukumiņu - visur viņas redzēja plānu skaisti baltu sniega kārtiņu; uz kokiem, uz puķēm, uz jumtiem, visur baltas mirdzošas pārsliņas. Tāds pārsteigums! - Meitenes izgāja uz klinšu celiņa, visi kalni savādi balti, - lielais kalns melns ar baltiem sniega plankumiņiem spilgti atceļas no zilā apvāršņa. Klēpī kalnam ciemi un mājas melniem un sarkaniem jumtiem. Kalnam pāri, pa vidu, gar malām migla un mākoņi, bālgani un zilgani. Iznāk saule, viss spilgts un skaidrs, un žilbinošs smaida pretī Džildai un viņas cerībām. Ašiem soļiem uz persiku leju, kājas šur tur slīd no neparastā sniega gluduma, akmentiņi drūpot krīt lejā. «Cik skaidrs gaiss! Var skaidri saredzēt viņpus ezera visas mājas un logus. Tas ir vecā Bianchi nams.» «Es dzirdu, kā akmeņlauzēji krauj akmeņus laivās tur viņpusē.» «Cik skaists ir ezers! Zili zaļgans tumšs ūdens; kur ēnas krīt, tur violeti atspīdumi. Gluds un caurspīdīgs kā venēciešu glāze, malas ieslēgtas baltā sudrabā.» «Lūk, mēs esam jau atskrējušas! Te jau ir persiku leja!» «Viss plašums balts un rozā!» mazā Džilda neviļus plaukšināja rokām. «No visām pusēm no kalna lejā līst rožainas upes, un ūdeņi, pret klintīm šļākdami, met baltas putas. Tur paceļas melnas klintis, un rozā un balts viņām pāri veļas.» «Persiku kokiem visiem vēl kaili zari, bez lapām, apakšā sniegs un melnos zaros sarkani ziedi, - cik savādi un skaisti,» domīgi noteica Andžolīna. «Kā sarkankrekļi garibaldieši uz melniem Abruzz'u kalniem.» «Cik spoži un cēli izšķiras tur viens sārts persiku koks no baltā sniega pret zaļo ezeru, balts, zaļš, sarkans, - ziema, pavasars, vasara! Viss vienā skatā! -. Tā mums nāks vienā skatā pēc ziemas ziedonis un tūdaļ vasara! Un lūk: zaļš, balts, sarkans, tās jau mūsu Itālijas krāsas, - vienā skatā nāks viss, arī viņš, arī viņa.» «Kā jums, signorina Džilda, izliekas sarkanie ziedi uz baltā sniega? Man liekas, kā sarkani asins pilieni uz baltā palaga, kur guļ mans Bepo.» «Ak, nē, tās ir rožu lapiņas, ko Aurora kaisījusi uz kāzu gultas palagiem.» «Ak, jā, skaisti tā gan, ak, jā!» nopūtās Andžolīna. «Lūk, uz persikām uzsnidzis sniegs, un tās brīnās: «Kas tas tāds? Tik auksts viņš ir, mēs viņu sasildīsim ar savām sārtām liesmām.» Lūk, kā visapkārt sniegs kūst un izzūd!» «Signorina, iesim atpakaļ mājās, ka jūs nesaaukstējaties. Nu jau mēs redzējām.» «Kā visa aina aši pārvēršas! Kalni top aizvien melnāki, jo lejāk, jo tumšākas krāsas, bet kalnu gali liekas jo gaišāki balti, kā cerības - jo gaišākas, jo tuvākas saulei.» «Man top jo baigāk, jo tālāk; iesim!» «Andžolīna, lūk, kā atveras kalnu vārti! Kalni, kas sastājušies ap ezeru, atkāpjas, gaisma plūst iekšā pa vārtiem! Lūkosimies, lūkosimies tālāk, kas tur tanīs vārtos, kas aiz vārtiem!» «Ak, viss top tālāks un tālāks, acis nespēj saredzēt tālumu, kurā tu vēlies redzēt to vienu.» «Es viņu redzēšu, es viņa sirdi jutīšu pie savas sirds, - persikas zied, visas lejas zied, mana sirds zied. Andžolīna, mana mīļā!» * Mazā Pepīna skrēja pa klinšu celiņu, ka klabēja vien koka tupelītes. Jau no tālienes viņa sauca: «Nākat mājās, signorina Džilda! Pārnāca! Pārnāca!» Skrienot nokrita koka tupelīte. Jums jāzin, ka šīs graciozās, mazās tupelītes, «cokoli» viņas sauc itāļi, uz kājas turas tikai aiz ādas lentītēm, kas pārstieptas pār kāju pirkstiem. Uz mirkli Pepīna apstājās. «Nu nāc ašāk! Kas pārnācis? Vai Džino?» * Pusceļā viņas sastapa Bepo. Tam bija rokā skaists rozā persiku zars. No priekiem iekliedzās Andžolīna un, aizmirstot uz mirkli cienību pret savu kundzi, metās ap kaklu Bepam. Bepo, pār visu seju smaidīdams, tomēr neaizmirsa savu kareivisko izturu; Džilda satvēra viņa roku. «Vai Džino vēl augšā pie mamas? Vai jūs abi reizē atbraucāt? Vai Džino nokusis?» «Mēs esam še abi, - cik vien varam būt,» atbildēja uz visiem jautājumiem Bepo savādā, nenoteiktā balsī. Visa viņa seja bija pārvērtusies, prieks viņā cīnījās ar nopietnību, dzijas sēras likās visu pārvaram. Meitenes savā priekā to daudz neievēroja, domāja, viņš noguris no ceļa, nemanīja arī viņa neveiklo, nenoteikto valodu. «Ak, iesim ašāk pie Džina,» steidzināja Džilda, «varbūt viņš man nāks pretī!» «Viņš ir tev nācis pretī,» klusi iebilda Bepo, «nesteidzaties tā, signorina.» «Kā lai es nesteidzos?» smējās Džilda. «Tu viņa draugs un apkopējs, vai tu arī nesteidzies, kad viņš tevi gaidīja?» «Nesteidzaties, signorina Džilda, jums laika daudz, ļoti daudz. Viņš ir gan steidzies, lai izpildītu savu solījumu persiku ziedos pārnākt. Jums būs jāmācās paciesties, ne steigties,» grūti gāja Bepam valoda. «Kas tās tādas par runām? Ko tu tā stosties? Kas ir ar Džinu noticis? Vai viņš ievainots? Tad jo ašāk jāsteidzas mājās, Es viņu kopšu. - Lūk, Andžolīna, kā Džino izpildīja savu solījumu: kad ziedēs persikas, es būšu pie tevis!» Bepo gribēja ko teikt un nostājās stingrā kareiviskā pozā, bet piepeši viņš nokrita ceļos un, sagrābis Džildas rokas, sāka skaļā balsi raudāt, aizmirsdams visus savus pienākumus un pieklājību. Džilda tagad tikai atjēdzās un atmodās no sava sapņa, - tad Džino bij miris. Piepeši nogrima kaut kur dziļumā visas persikas, līdz ar kalniem un ezeru, un sauli. Viņa neiekliedzās, viņa nesakustējās. Viņa bija piepeši pārcelta citā pasaulē; gar šo pasauli viņai nebija vairs daļas ne priekos, ne bēdās, arī ne bēdās. Tad viņa sadzirda kā no tālienes svešu balsi. Bepo bij piecēlies, atkal pilnīgs kareivis, un teica: «Džino ir še, viņš savu solījumu nau aizmirsis; viņš savās miesās nevar būt še, jo viņa miesas atdotas zemei, atbrīvotas vienotas Itālijas zemei, un guļ mūžīgā Romā, kuru viņš atbrīvoja. Bet viņš sūta tev, lai būtu mūžīgi pie tevis -» Bepo balss aptrūka, bet tūdaļ viņš atkal turpināja. «Viņam nepatika būt pie tevis tikai garā, no vēsām augstām debesim noskatīties uz tevi še zemes virsū; viņš vēlējās būt pie tevis tuvāk -» Džildas acis piepeši uzliesmoja. «Ko tad? Kā tad var būt tuvāk?» iesaucās Andžolīna nesaprašanā. «Viņš sūta tev - savu sirdi, ko lika man izņemt no viņa krūtīm un nodot tev,» viņš izņēma mazu vīstoklīti un nodeva to Džildai līdz ar persiku zaru. Džilda rokās turēja savu dārgāko. Piepeši atraisījās viņas stingums, un viņa sāka raudāt; viņa bij atgriezusies atkal šinī pasaulē pie Džina sirds. * Tas bija ne šinī zemē, ne šinī laikā. Izpildīts bija sirds solījums.

RAINIS ĪSPROZA ANŠELIS, KALPAZĒNS PĒC KĀDA ŠVEICIEŠU SKOLOTĀJU NOSTĀSTA Kas viņu pirmoreiz redzēja, tas nodomāja, ka viņš gan ir cēlies no kādas punduru dzimtas. Uz mazajām miesiņām bija uzvāzta varena galva ar sarainiem matiem; seja bija neglīta, acis parasti lūkojās uz teju, it kā nevarētu panest apkārtējo gaismu. Kad es vēl piemetināšu, ka viņa locekļi bija sabāzti drēbēs, kuras bija aprēķinātas vēl ilgai augšanai, tad te jums būs Anšelis visā savā nabadzībā. Kas mani visvairāk pārsteidza pie šā cilvēciņa, nebija viņa savādais augums, arī ne viņa savādais apģērbs: tas bija viņa apspiestais gars, kas parādījās visā viņa būtnē. Pirmās piecas nedējas, kuras viņš pavadīja manā skolā, es viņu nekad nedzirdēju smejamies. Un turklāt tas mazais vīrs bija taisni vienpadsmit gadus vecs. Vienpadsmit gadus vecs un vairs nesmejas! Te bij ko pārdomāt! Es dabūju zināt, ka Anšelis palicis bez vecākiem un pie kāda zemnieka pats sev pelnīja maizi. Manā skolā bija vēl vairāk kalpabērnu, kas arī bija aizdoti pie saimniekiem, bet tie taču varēja smieties un būt priecīgi. Kādēļ tad Anšelis ne? Taisni noprasīt es negribēju; viņš man arī nebūtu atbildējis. Es tikai apņēmos ar Anšeli vienmēr laipni apieties; es arī nekad viņu nemodināju, kad viņš šad un tad kādreiz skolā nokāra galvu un aizmiga. Bēdīgs liktenis! Un taču arī Anšelim atnāca reiz priecīgas stundas. Pa vasaras laiku es lielu daļu no skolas mācības stundām noturēju mežā, un tur es reiz redzēju, ka Anšelis bija jautrs ticis. Tas bija vingrošanas stundā; es bērniem liku lauzties uz mīkstās, sūnainās zemes. Cik cieti puikas saķērās! Kā krūtis cilājās sacīkstes piepūliņā! Anšelis, pats būdams mazs, dabūja arī tikai maza auguma pretiniekus; viņš nometa visus zemē. «Vai tu gan gribi tikt par pirmo stiprinieku, Anšel?» es viņam uzsaucu uzmudinādams. «Par ko ne?» viņš atteica un devās uz izveicīgāko un stiprāko vingrotāju. «Nāc ar mani lauzties!» teica Anšelis. Visapkārt atskanēja skaļi smiekli. «Anšelis grib lauzties ar viņtēvu Pēteri! Vai dzirdat to joku! Anšelis!» «Anšel, saki, kurā vietā tu gribi vislabāk nokrist zemē?» Pēteris zoboja. «Tur lejā pie ozola ir labi un mīksti,» teica kāds zēns, kurš nupat vēl tur bija nogāzts. Bet Anšelis neļāvās iebaidīties. Viņš sagrāba savu pretnieku, liela auguma puiku, kurš tīri joka pēc - kā viņš sacīja - darīšot Anšelim patikšanu un iešot ar viņu lauzties. Anšeļa ģīmis bija viss sarkans; viņš bija noskaities. Pēteris gribēja Anšeli pacelt augsti gaisā, kā rotaļiņu, un tad to lēni nolaist zālē uz muguras. Tā viņš bija lielījies. Bet kas tad bija tas? Viņš nevarēja Anšeli pacelt ne par plaukstas platumu. Anšeļa sejā bija nopietnība un niknums. Ar tādu lielu spēku, kādu nemaz nevarēja iedomāties tanī mazajā pundura ķermenī, viņš garo Pēteri pacēla gaisā un smagi novēla uz muguras zemē. Mēs visi palikām kā bez valodas. Gluži izbrīnējies, piecēlās garais Pēteris. Nevienas skaņas nebija visapkārt mūsu pulkā. Tāds iznākums bija pārāk negaidīts. Bet kad jūs būtu redzējuši Anšeli! Viņa krūtis vēl cilājās un elsoja no piepūliņa, elpa gāja alpiem. Bet acīs bija ieviesies lepns, uzvarpilns mirdzums, un, savādi, citkārt tik drūmās acis bija tapušas skaistas no prieka, kas no viņām laukā smējās. No tā laika Anšelis tapa jautrāks. Viņā sāka pamosties it kā kāds atturēts dzīves prieks. Jo no šī laika sākot, viņš biedru starpā sāka baudīt zināmu cienību. Arī bagātie saimnieku dēlēni sāka pieaicināt viņu klāt pie saviem uzņēmumiem un nedarbiem, un Anšeļa balsij bij nu svars šinī sabiedrībā. Kā šī cienība darīja iespaidu uz visu kalpazēna būtni! Prieks par šo cienību bija Anšelim kā atdzīvinoši saules stari, un puika dienu no dienas it kā vairāk atkusa. Viņā sāka kustēties it kā klusa cerība tam, ka arī viņš ticis uz priekšu un varēs uzrāpties uz augšu. Viņš it kā zagšus palūkojās iekšā kādā skaistā zemē, Tagad dažreiz varēja dzirdēt viņu smejamies. Tie vēl nebija īsti, sirsnīgi bērnu smiekli, bet īsi un sausi. Tomēr, lai kā, Anšelis taču smējās! Tad nāca pārgrozība. Tas saimnieks, pie kura Anšelis bija salīdzis, piepēži nomira, un viņa saimniecība izputēja. Kāds cits saimnieks; no attālākām mājām, apņēmās Anšeli pieņemt pie sevis. Saimniekam gan īsti bija vajadzīgs pilns pieaudzis kalps, bet viņš nodomāja, ka zēns viņam varēšot izpildīt pilna kalpa vietu. kad Anšelis no manis atvadījās, viņa lūpas bija spītīgi sakniebtas, acis lūkojās drūmi. Sāpes, pret kurām viņš cīnījās, viņš dūšīgi. nospieda un neizrādīja. Viņš bija atkal tas pats agrākais spītīgais, sarūgtinātais Anšelis. Kad viņš sēdēja sava jaunā saimnieka ratos, lai brauktu uz jauno darba vietu, viņš mums nosauca īsu: «Veseli paliekat!» Tad rati aizbrauca. Anšelis nevienu reizi neatskatījās atpakaļ. Viņa skolas biedri bija viņu pavadījuši un nu skumji noskatījās viņam ieapakaļ. Savādi izskatījās Anšeļa sīkais pundura augums blakus milzīgajam zemniekam, kurš puiku aizveda. Dienas nāca un gāja. Bija saulainas dienas, kuras mums drīz vien lika Anšeli aizmirst. Es tikai atgādājos, kad skolā saules stars uzmeklēja to vietu, kur agrāk Anšelis bija sēdējis. Tad man vienmēr ienāca prātā, vai gan Anšelim arī saule spīd mīlīgi un silti? Bet saules stari arvien retāk uzmeklēja viņa vietu, un drīz pati vieta tika ieņemta no jauna skolēna. Te vienu ritu, kad gribēju iet klasē. es redzēju pie durvīm pieslējušos mazu, panīkušu zēna tēlu; tas bija Anšelis. Man pārskrēja auksts un karsts pa muguru. Kas viņu tik ātri atkal atvedis pie mums atpakaļ, es jautāju. Viņš neatbildēja. Bet skatienu viņš man uzmeta, - savu mūžu es neaizmirsīšu šo skatienu. tik rūgtu, tik apsūdzošu. Tad Anšelis likās atceroties mana jautājuma. No viņa krūtīm izspraucās ar mokām briesmīga apsūdzība: «Es nevarēju vairāk izturēt!» Ko es vēlāk izdabūju no viņa, tas pilnīgi attaisnoja šo apsūdzību - «es nevarēju vairāk izturēt!». Pulksten četros no rīta - bija ziemas laiks - Anšelim vajadzēja jau celties augšā un līdz pulksten astoņiem strādāt smagu kalpa darbu. Astoņos viņam vajadzēja iet skolā, un tur atkal bija stingrs skolasdarbs, ka es vēlāk varēju noredzēt no Anšeļa skolas burtnīcām. Pēc skolas ap pulksten četriem pēc pusdienas sākās atkal kalpa darbi, un tikai ap desmitiem mazajam moceklim bija brīv doties uz dusu. Un to vajadzēja izturēt zēnam, kurš miesīgi un garīgi bija maz attīstījies un turklāt vēl tika vāji barots. «Es nevarēju to vairāk izturēt!» Tagad Anšelis atkal sēd manā klasē, savā vecajā vietā. Bet, kad man nākas skolas bērniem paskaidrot, cik gudri un taisnīgi dievs pasaulē visu ir iekārtojis, tad es nekad neskatos uz mazo Anšeli; citādi es varētu vēl ko izteikt, par ko es vēlāk nevarētu atbildēt. Pavasaris nu arī jau atnācis, un priekšpusdienās saule iespīd arī skolas istabā. Lēni viņa slīd pār soliem un mirdz bērnu gaišmatainās galviņās. Kad viņa nonāk līdz Anšelim, man rādās, ka viņa tad spīdētu vēl sevišķi, ka austu mocekļa spīdumu ap Anšeļa galvu.

RAINIS ĪSPROZA SKAISTULES BĒDĪGAIS GALS NO KASTAŅOLAS STĀSTIEM Pačekam bija radniece - sievas māsa. Mēs tikām viņu vēl redzējuši un esam par to ļoti apmierināti. Es varbūt varētu teikt vairāk - laimīgi, jo Ritimeiers savās vēstulēs kaut kur saka, ha esot viena no lielākām laimēm cilvēkam - redzēt skaistus cilvēkus. - Pačeka sievas māsa bija ļoti skaista. Es tik skaistu sirmgalvi nebiju un neesmu nekad vairs redzējis un neceru arī, ka tādu jelkad redzēšu savā mūžā. «Sirmgalve, - vecenīte!» varbūt dažs iesauksies, «mēs bijām domājuši, ka būs runa tiešām par skaistuli!» Kas tā domā, lai tālāk nelasa ne šo īso stāstiņu. Būs runa tiešām tikai par sirmgalvi un par vecenītes mūža galu; stāsts arī neaizķers to laika sprīdi, kad vecenīte bijj vēl jauna un skaistule vārda pilnā un vispāratzītā nozīmē. Vispār jau vecus nemēdz atzīt par skaistiem, kaut gan Mikel-Andžella «Radītājs», sirmais negantais vecis, kas nes savā klēpī pasauli un, pacēlis roku, pavēl tapt visumam, - kaut gan šis sirmais radītājs varētu konkurēt pat ar rāmo Belvederes Apollonu. Bet lai nu ta jautājumu apsver citi, kas kompetentāki. Viņa bija vidēja auguma, bet ļoti proporcionēta, tā ka izskatījās labāka, nekā patiesībā bija. Tikpat proporcionēti bija viņas sejas panti, - liela saskaņa ārējā, kas lika slēgt uz lielu saskaņu iekšēju. Noskaidrots, dziļš miers, norimušas visas straujās dziņas un kaislības, harmonija ar pasauli un sevi, piedošana un labsirdīga nolūkošanās uz visiem cilvēkiem, un reizē tāds cēlums un tāda neaizskaramība un nepieejamība, kādi redzami tikai vecās klasiskās dievībās. Viņa arī bija dzimusi, cik atceros, Sabīnu kalnos, no senas romiešu cilts, un dzīves straume viņu nez kā bija atnesusi un izmetusi krastā tāļajā Tičīnā, mazā osteri? con alloggio. Terēzas kundze bija gluži baltiem matiem, bet svaigu,- drusku iesārtu sejaskrāsu, melnīgsnēja. Visa seja likās starojam no laipnā smaida; bet varbūt arī starošana nāca no melnajām, spožajām acīm. Grūti bija pateikt, cik veca viņa ir, - varbūt 30 vai 40, vai 50 gadu; patiesībā, kā vēlāk dzirdēju no paša Pačeka, viņai bija pāri piecdesmitam. Viņas kustības bija gan cēlas un cienīgas, bet tomēr dzīvas, un tās lika viņai izskatīties jaunākai. - Pie Pačeka Terēzas kundze atnāca diezgan reti, vismaz mēs redzējām viņu reti. Aizejot viņai aizsūtīja līdzi mazu pakiņu ar nez kādām lietām. Pačeks ar Terēzas kundzi sarunājās laipni, bet bez saviem parastajiem jokiem, grimasēm un žestu bagātības. Vēlāk, atmiņā, man izlikās, it kā būtu redzējušās kādas apslēptas bailes Pačeka attiecībās pret viņu. Bet var jau būt, ka es pats tik tā iedomājies to novērojis pēc tam, kad es jau biju dzirdējis par skaistules bēdīgo galu un neviļus sev šo to sakombinēju savā fantāzijā. Bet var arī tā būt, ka mana fantāzija netika līdz patiesībai. * Kad mēs iepazināmies ar Terēzas kundzi, Pačeka sieva bija jau mirusi. Arī viņa bija skaista bijusi, kā vēl redzējām lielajā viesu istabā viņas palielināto fotogrāfiju pie sienas: pilnīga kundze, kupliem matiem, enerģisku sejas izteiksmi, lepnu smaidu krokotās lūpās, ap muti mazu švītriņu, kas man ne sevišķi patika. Par savu mirušo kundzi Pačeks šad tad stāstīja, bet manāmi atturīgāk nekā par citām lietām. Te viņa mēgusi sēdēt, tur gulēt, tur atpūsties, - tā kundze likās mazāk staigājusi un vairāk citiem likusi staigāt, - starp tiem citiem sevišķi Pačekam. Tāds vismaz bija mans iespaids no Pačeka nostāstiem, un tas lika saprast, kādēļ Pačeks, kurš bija labs stāstītājs, labāk stāstīja par citiem tematiem. Vienu reizi tikai Pačeks stāstīja garāki par savu kundži, - nekad viņš to nesauca: mana sieva, mia moglie, bet vienmēr: mana kundze, mia signora. Šis gadījums nostāstam bija pie matiem pievilkts, vārda tiešākā nozīmē: pie matiem pievilkts. Aspazija ik nedējas mēdza mazgāt savus kuplos matus, kuros salasījās putekļi, pastaigājoties Lugānas un Kastaņolas toreiz vēl neslacinātās ielās. Tagad gan ielas slacina ik dienas, bet mani tas no vienaldzības neizved, jo, kad es arī eju bez cepures, kā parasti, putekļi neatrod matu, kur apsēsties, es daru to par spīti. Reiz Pačeks bija novērojis, ka Aspazija mazgā matus, un bija par to uzsācis garu un pārmetumu pilnu sarunu. Kādēļ matus vajagot darīt slapjus? Tas matus varot atmiekšķēt, un tie sākšot vēl pelēt un noiešot. Kā esot ar sīpolu lakstiem? Kad dabonot slapjumu, tad pūstot un sīpolu garša maitājoties. Ar ķiplokiem esot vēl bīstamāk. Un jāsaka, ka sīpolu un sevišķi ķiploku ziņā Pačeks bija liels lietpratējs, un tur viņa zināšanām varēja pilnīgi uzticēties. Par viņa lietpratību liecināja jau stiprā sīpolu un ķiploku smaka vien, ko izstrāvoja viņa personība diezgan ievērojamā tālumā - uz trim četriem soļiem visapkārt. Tāds tālums apmēram arī astrālai aurai, ko izstarojot daži cilvēki, bet es ceru, ka tie tad nau ķiploku ēdēji. Kad Aspazija teicās matus izžāvēt saulē, tad Pačeks to uzņēma ar manāmu nepatiku: sauli viņš necieta, un vai tad neesot redzēts, ka stipra saule tūlīt pēc lietus izvārot lakstus un četrioļus, un padžoļus, un daudz citus vārīgus stādus. Vai tad pēc matu mazgāšanas neuznākot briesmīgas galvas sāpes? Tāpat kā pēc liela vēja? II vento fa mal di testa - vējš dara galvas sāpes, viņa pastāvīgais teiciens, arī tad, kad galvas sāpes viņam varēja būt cēlušās no Marselas vīna - vismaz pēc mūsu uzskata. Uz to Pačeks dabūja atbild:, ka Aspazija nebaidītos no tādām galvas sāpēm un ka viņa mazgājot sev matus katru nedēju reizi. Tā bija Pačekam tik negaidīta atbilde, ka viņš tikai plaukstas sasita. Par brīdi viņš tika: izdvesa: «O che barbari, che barbereschi sono questi russi!» (Ak, kas par mežoņiem, kas par barbariem ir šie krievenieki!) Un tad viņš teica vienu lielu vārdu par savu nelaiķi sievu, pareizāki, kundzi; un tam vārdam sekoja vēl daži nostāsti par mirušās kundzes daudzējādām labām un slavējamām īpašībām. «Četrdesmit gadus,» teica Pačeks, «četrdesmit gadus es ar savu kundzi, tas ir, mana kundze ar mani nodzīvoja kopā, un mēs nodzīvojām mierā un labā netraucētā saticībā, it sevišķi no manas puses, - to es jums varu apgalvot, - un tomēr - nevienas reizes es netiku redzējis, ka mana signora būtu jelkad mazgājusi savus matus ar ūdeni, - nekad, nekad, visos četrdesmit gados laulības dzīvē!» Pačeks to teica tik svinīgi, ka neviļus bija jātic. Bet neviļus arī acs paskatījās uz nelaiķes kundzes portreju ar kuplajiem matiem lielajā rāmī pie lielās istabas labākās sienas, un acs neviļus ietrīsējās: labi, ka no kundzes kuplmati ir še tikai portrejā. Aspazija sāka skaļi smieties. Pačeks jutās ļoti apvainots: viņš nodomāja, ka šaubās šie barbari, vai nu par to, ka nelaiķe tiešām tik ilgi galvu nemazgājusi, jeb vai par to, ka viņa tik ilgi ar Pačeku sadzīvojusi mierā un saticībā. Lai izgaisinātu šīs nepatīkamās šaubas, Pačeks sāka stāstīt par kundzes labām īpašībām un norādīt uz katru stūrīti un kaktiņu, kur viņa vai nu darījusi to un to, vai likusi darīt. Visus mēbeles gabalus viņš it kā piesauca par lieciniekiem: te viņa sēdēja, un tur viņa sēdēja! Vienam vecmodīgam krēslam viņš noņēma nost sēdamo spilventiņu, un tad parādījās koka vāks uz apaļa cauruma. Kad Pačeks gribēja arī vāku noņemt, es pateicos par laipnību un to noraidīju, jo nopratu, kāds nolūks bijis krēslam ar caurumu un vāku. Bet Pačeks teica: «Nekas, nekas! - Lūk, te viņa mēdza sēdēt vajadzības gadījumā.» Signora Terēza dzīvoja Kasaratē, lejpus Kastaņolas minūtes divdesmit, pie Lugānas ezera pašas krastmalas. Tur bija kāda gaļas tirgotava, kur mēs šad un tad iepirkāmies, un maza ristorante con alloggio. Šinī restorantā viņa bija noņēmusi mazu istabiņu, kur dzīvoja viena pati bez apkalpotājas. Tā varēja notikt tā nelaime, kas viņu piemeklēja un par kuru dabūja ļaudis zināt pārāk vēlu. Par šo nelaimi ar signoru Terēzu mums pastāstīja ne pats Pačeks, bet Karolīna Kapelli. Mēs to laiku bijām jau aizgājuši no Pačeka dzīvokļa un mitām kādā istabā pie Karolīnas, Karolīna bija vēl labprātīgāka stāstītāja nekā Pačeks, un mēs tikām iesvētīti visas lietas sīkumos. Es labprāt pateiktu jums pāris vārdus par Karolīnu un viņas aso mēlīti, un lielām, gandrīz izsmejošām zināšanām vietējās apkārtnes mācībās, - bet es domāju, ka neatradīšu šobrīd diezgan dzirdīgas ausis un pietiekošu uzmanību tādām ziņām, jo cienījamais lasītājs gribēs vispirms zināt, kas tad noticis ar signoru Terēzu. Un man atkal tā gribētos attālināt to momentu, jo nau jau nekas labais stāstāms. Kad nu jāstāsta, tad teikšu labāk uzreiz visu vienā vārdā: signora Terēza sadega savā istabā. Kā tas notika? Tas notika tā, pēc Karolīnas ziņām. Agri no rīta mazajā viesnīciņā kalpone sajutusi deguma smaku, tā kā degtu kas vilnains vai kā būtu kas piededzis, vai gaļa cepta. Kalpone nodomājusi, ka gaļas pārdotavā kas piededzis un nepiegriezusi tam vērības. Vēlāk tomēr manījusi, ka deguma smaka esot viņu pašu viesnīciņā, uz trepēm. Uzkāpusi augšā un nu redzējusi, ka melni nejauki dūmi vilkušies tievās švītriņās no signoras Terēzas istabas. Kalpone nodomājusi, ka varbūt petrolejas lampa kūpējusi, un pieklauvējusi pie kundzes durvīm. Atbildes nebijis: vai kundze nebūs no petrolejas gāzes apģībusi? Vai no nejaukiem kvēpiem noslāpusi? - Karolīna sevišķi baidījās no kūpošas un kvēpinošas petrolejas lampas, jo atcerējās, kā viņas vīrs reiz dzērumā - un tas gadījās diezgan bieži - bija gandrīz visus aizkvēpinājis uz viņu sauli. Arī mēs atminējāmies labi, kādi mums bija piedzīvojumi ar petrolejas ķēķi: reiz bijām aizrunājušies par kādiem dzejas problēmiem un aizmirsuši petrolejas ķēķi un gatavojamo pusdienu, un nemaz nedomājām, ka arī ķēķim un petrolejai ir savi problēmi. Ķēķis bija sācis kūpēt un kūpējis tik ilgi, kamēr dūmi nākuši pa durvīm un kaimiņi atskrējuši dzēst ugunsgrēku mūsu dzīvoklī. Ar kaunu mums bija jāatzīstas kaimiņiem, ka bijām aizrunājušies, un to pat mums neticēja. Un ar kaunu mums bija jāliek balsināt viss ķēķis un koridors uz kaimiņu dzīvokļiem. Signora's Terēzas istaba bija aizslēgta. Saimnieks negribēja durvis maitāt uzlaužot. Mūķīzeru neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās piedāvāt, bet viens deva gudru padomu: iegrūst iekšā Terēzas istabā atslēgu un atslēgt durvis ar citu atslēgu. Pirmais, ko manīja istabā ienākošie, bija nejaukais gaiss: dūmi, gāzes, spirta, petrolejas un - apdegušu drēbju un gaļas smaka. Kalpone teica, ka viņa jau no paša rīta manījusi gaļas smaku, bet domājusi, ka vainīga gaļas pārdotava. Neviens viņas teikumu neapstrīdēja, bet meita to tomēr neatlaidīgi atkal un atkal apgalvoja. Arī citi savus apgalvojumus uzturēja spēkā ar lielu pārliecību. Signora Terēza gulēja gultā; viņas seja bija pārklāta ar kādu melnu, sadegušu lupatu, laikam ar palaga malu. Kad atklāja seju, rādījās apdegusi melna masa, mati apsviluši, briesmīgs skats - skaistās sirmgalves vietā. Lampa bija apgāzta, petroleja pārplūdusi pār gultu, zemē gulēja sasistais cilindris un tukša spirta pudele. Nelaiķe tātad pa miegam bij apgāzusi lampu un pati sevi aizdedzinājusi. Kā viņa nebija uzmodusies? «Kas tur par brīnumu?» teica kalpone, «viņa bija stipri piedzērusies un dzērumā nekā nemanījusi! - Re, kur vēl pēdējā pudele, ko dzērusi!» Kad ļaudis vēl vairāk izbrīnījās, ka signora Terēza dzērusi, tad saimnieks savukārt to apstiprināja, pastāstīdams, cik pudeles un kādu dzērienu viņa ik dienas dzērusi un ka viņa dabūjusi vienmēr liķierus no signor'a Morandotte. Un Morandotte - tas jau bija mūsu Pačeks! «Kā tad mēs par to nekā nezinājām?» brīnījās un kreņķējās ļaudis, bet it sevišķi vecenes. Man šķiet, mūsu Karolīna slepeni pukojās visvairāk. Uz to saimnieks mierīgi un pilnīgi pārliecinoši atbildēja: «Nelaiķe signora Terēza labi maksāja!» * Karolīna stāstīja vēl daudz un dažādus sīkumus un pukojās arī tiešām par ļaužu liekulību un slepenību. Bet mūs stipri aizgrāba skaistules bēdīgais gals; mums bija žēl mūsu celās sirmgalves, kurai nu varēja celt neslavu. A: lielu gandarījumu gan novērojām, ka tičīnieši ir kulturāli ļaudis un neaprunāja nelaimīgo vecenīti, bet žēlums vēl tagad palicis par viņas likteni. Savādi bija novērot mūsu Pačeku. Viņš pēc nelaimes bija kādu nedēju neredzams, kaut kur nozudis. Kad viņu atkal satika kastaņolieši, vecais virs bija kluss un izklaidīgs. Vai viņš tik nejutās vainīgs? Jeb vai viņš arī nejutās nelaimīgs un iekšēji sadedzināts? Es bieži esmu sev jautājis, no kādām likteņu drumstalām ir cēlies tāds raksturu maisījums kā Pačeks? Kas šos likteņus sadrumstalojis? Nabaga ērmotais Pačeks! - Nabaga skaistā Terēza!

RAINIS ĪSPROZA L'OROLOGIO KĀ JAUNGADA DĀVANA L'orologio - lasi «lorolodžo» - tas ir pulkstens itāliski. Cik bieži es skatos savā vecajā pulkstenī no Kastaņolas laikiem, tik man nāk prātā, ka šim pulkstenim gandrīz būtu iznākusi sava romantiska dēkugaita, ka tas būtu ticis jaunatnes rokās un būtu laikam pārdzīvojis ļoti raibu mūžu saulainā Itālijā. Bet nu tas palika mierīgi manā vecajā vestes kabatā un bezsaulainā Latvijā. Tikai pulkstens arī te neatlaidīgi turpina savu gaitu, ne par ko nebēdādams, laikam kaut ko cerēdams. Visādā ziņā tas neliekas necik iespaidoties no sava patlabanējā saimnieka vai bēdīgā, vai jautrā, vai vienaldzīgā garastāvokļa. Kad es viņu pielieku pie auss, lai pārliecinātos, vai tas iet, tad dzirdu viņu klusi, bet aši sakām: «Iesim! iesim! iesim!» Un man neatlika nekas cits; kā sekot neatlaidīgajam aicinājumam, kaut tas varbūt arī nau domāts man. Bet es jau pašlaik negribēju runāt par sava pulksteņa tagadējo gaitu, nedz arī, pārstāstīt viņa agrāko vēsturi, kura ir, pēc mana uzskata, diezgan ievērojama un kuru es varbūt minēšu vēlāk. Es gribēju stāstīt, kā mans pulkstens netika dēkās un kā viņa vietu ieņēma viņa nesamērojami lielākais amata brālis, kuru nolūks vispār pasaulē bija vērst uz sevi uzmanību un taisīt reklāmu. Bet arī šinī stāstā galvenais darbības virzītājs nau vis pulkstens, bet Pačeks. Pačeku dažs varbūt atcerēsies ar viņa oriģinālo ārējo cilvēku un viņa oriģinālajiem uzskatiem un iekšējā cilvēka dzīvi, par ko tiku minējis manās atmiņās no Kastaņolas. Kad Pačeks bija dusmīgs; tad viņš ēda mazāk maizes un dzēra vairāk vīna. Pats vīrs bija «kostrāno» - mūsējais, vietējais, melnais un skābais. Tikai, kad Pačeks vīnu pārpildīja lielās butelēs un pārdeva par īstu un neviltotu «chianti», tad vīns nāca pilnā godībā un pacēlās arī vērtībā un cenā. Samērā tomēr lēto cenu Pačeks izskaidroja ar diezgan garu stāstu par to, ka viņa tauta no pašas Chianto pilsētas vīnu pa kontrabandu iesūtot un liekot to Pačekam pārdot tikai saviem tuvākiem draugiem un paziņām, un vispār godīgiem un savā pilsētā godātiem cilvēkiem. «Tas ir vīns speciāli priekš jums, es pazīstu kā cienījamu un iespaidīgu pilsoni,» viņš mēdza teikt, - «? specialmente per Lei!» Tātad, Pačeks dusmās mēdza ēst maz maizes un dzert daudz vīna; bet priekos turpretim viņš dzēra daudz vīna un neēda nemaz maizes. Starpība bija diezgan ievērojama, ko varēja nomanīt jau no Pačeka ārējā cilvēka. Šoreiz Pačeks bija ēdis sevišķi maz maizes, un mēs dzirdējām viņu rūcam visu rītu, kopš pulkstens astoņiem, kad l'uomo di posta - «pasta cilvēks», Noe kungs Rezzonico, viens no slavenās un plašās Rezzonico ģimenes, bija iznēsājis pastu un mums atnesis avīzes un vēstules no dzimtenes. Izrādījās, ka Pačeks arī bija saņēmis vēstuli. Pačeks izteicās, ka viņš gan reti saņemot vēstules, bet tad arī krietni nepatīkamas. Atrakstījis nepatīkamo vēstuli bija Pačeka māsasdēlēns «Carletto» - Kārlēns. Še būs tā vēstule pareizā latviskā tulkojumā: «DĀRGAIS PAPĀ ČEKO! Papus un mamma vēlas zināt, vai tu labi pārceļoji mājās, un cerē, ka tu atnāksi Milānā pavadīt gada sākumu mūsu kumpānijā un, galvenais, man atvedīsi pulksteni, ko man esi solījis un es tev devis naudu. Geru, ka tev ies labi un tu nekavēsies gada sākumā ar pulksteni atbraukt, ar ko tevi sveicinu un bučoju. Tavs dārgais brālēns Carletto. Atbildi tūliņ un nāc drīz uz Milānu ar pulksteni, kurš man dikti gribas.» Tā bija tā nepatīkamā vēstule, un Pačeks deva savus paskaidrojumus rūkdams un šķaudīdamies, bet vēstuli viņš nometa, un tā palika uz galda; es viņu pēc paturēju par piemiņu, un tā man vēl tagad ir un guļ manā priekšā, kad es šo rakstu. «Redzat nu, kas par bezkaunīgu puiku! Rakstīt viņš vēl pareizi neprot, bet savu tuvāko onkuli izmantot, to gan viņš prot. Pa jokam solīju pulksteni, lai tēvs viņu laiž pie manis pansijā - vis jau kāds grasis atlec: gu?dagnar qualche cosa - un nu zēns nedod man miera.» «Ko viņš raksta, ka devis jums naudu priekš pulksteņa?» es jautāju. «Kas nu par naudu?» atbild dusmīgi Pačeks. «Divdesmit santīmu! Es viņam izgriezu no sludinājumu lapas pulksteni, bet šis grib vēl īstāku! Kur lai nu es ņemu tik īstu? Un, kad es nedodu, tad jau pēc puikas tīko kā vanags tas pats Rezzonico, kurš arī grib viņu dabūt savā pansijā.» Nepatikšanas bija Pačekam, to mēs nepārpratām un apliecinājām arī mēs, bet, ka viņš gribēs remdināt savas nepatikšanas ar mūsu nepatikšanām, to es no sākuma taču biju pārpratis. Pēc dažām dienām mans pulkstenis bija pazudis. Es jau tiku minējis, ka manam pulkstenim bija sava vēsture. Es to nebiju pircis, bet mantojis, kad mira tas mans krievu biedrs Ruviļanā, par kuru rakstīju savā grāmatā «Kastaņola». Pulkstens ir gan tikai tērauda, bet «Omegas» fabrikas; ar labu neatlaidīgu gaitu; vēl tagad, kad man nelaba dūša, es pielieku pulksteni pie auss, un viņš man liekas čukstam ar nelaiķa biedra balsi jau minēto savu «iesim! iesim! iesim!». Un tad es eju atkal. Pulkstenis nozuda itin īsi pēc Carletto vēstulēs pienākšanas. Nebija grūti šo faktu vest sakarā ar Carletto vajadzību un Pačeka uzņēmīgo raksturu. To tad es darīju un griezos pie Pačeka ar jautājumu pēc pulksteņa. Pačeks nekā nezināja: gan jau es būšot laukā, uz klintīm gulšņājoties, izmetis, - klintis melnas, pulkstens melns, atrast grūti. Un ko es vispār tā dzenoties pēc tādiem mazvērtīgiem pulksteņiem. Šim gan esot bēdas ar pulksteņiem, par kuriem gandrīz arī nauda jāmaksājot. Bet es negribēju tik viegli atlaisties, un ar parastiem līdzekļiem nekā še nevarēja panākt, - bija jāmācās no Pačeka paša gudrībām. «Labi, ka jūs, Paček, neesat atraduši to melno pulksteni,» es teicu. «Es ļoti priecājos par jums. Lai to atrod kāds vecs zemnieks - malkas cirtējs, kuru pašu tā kā tā drīz nocirtīs nāve ar savu cirvi. Labi, ka jūs to neņēmāt rokās! Ļoti labi!» «Kas tur par labumu?» jautāja Pačeks un sāka šņaukāties, kā mēdza darīt uztraukumā. «Nu, vai tad jūs, Paček, nemanījāt, ka pulkstens bija gluži melns?» «Nu! Kas par to, ka melns? Neīsts sudrabs arī ir melns.» «Nē, pulkstens bija gluži īsta melna tērauda, un melns, - jūs zināt pats, kas tā par krāsu. Jūs taču pazināt to krievu trimdinieku Ruviļanā, kas nesen nomira. Viņš to pulksteni dabūja un drīz nomira.» «Bet kā tad jūs neesat nomiris?» Pačeks jautāja un pētoši skatījās uz mani, kas, acīm redzot, nebija vēl miris. «Tādēļ es jau priecājos, ka tas man nozudis, jo projām to nedrīkst dot, - jūs dzirdat: projām to nedrīkst dot. Es jau tādas lietas pazīstu; es jau esmu no Rusijas. Tas Ruviļanas krievs bija jauns un nepiedzīvojis. Jūs atminat, kā viņš dabūja kupri un kļuva katru gadu slimāks un slimāks. Kas ar tādām lietām neprot apieties, tam var jauni klāties. Labi, ka jūs to pulksteni nepacēlāt.» «Jums gan daudz grāmatas un tādos melnos vākos; jūs vienmēr lasāt un rakstāt. Sempre scrivere, sempre scrivere!» noteica Pačeks. Par pulksteni nebij vairāk runas. Pa divām dienām pulkstens atradās zem grāmatas ar melniem vākiem. Dažas dienas Pačeks bija bijis priecīgs. Nu viņš palika bēdīgs. Bet tad par mazu laiku es viņu redzēju atkal priecīgu. Lielajā istabā, kur bija viņa ristorante un sallotto reizē, mēs pamanījām lielu skārda reklāmas pulksteni. Kad jautājām, kur tas cēlies, Pačeks atbildēja, ka paņēmis to reparatūrā. Man palika aizdomas, ka tik tas nau domāts «dārgajam brālēnam» Carletto uz Jaungadu kā dāvana.

RAINIS AFORISMI [1906.] 1. Kādēļ nāk pie dzejnieka? - Kā savas viņš izsaka tās slepenās smalkās jūtas, kuras ]audis kaunas atklāt viens otram un arī sev. Dzejnieks viņām dod attaisnojumu: ir tomēr dzīvē daiļš un labs! [26.7.11.] 2. Mākslinieks, radošais, nekad nevar būt pilnīgi nelaimīgs. Viņš dzīvo vienmēr savā darbā, un darbs ir viņa laime, vienīgā, ārpus kuras viss ir vienaldzība. Neradošais cilvēks atkarājas no ārējiem gadījumiem un no tiem gaida sev arī laimi. Mākslinieks arī vieglāk top laimīgs, jo vajaga tik viena gadījuma, tā, ka viņš spētu strādāt. Neradošam cilvēkam grūti sagadās visi vajadzīgie laimes gadījumi; un, kad negadās neviens, viņš var tapt pilnīgi nelaimīgs. Te izskaidrojums ilgām un dziņām tapt par mākslinieku. [26.7.11.] 3. Arī nabags mākslinieks ir brīvs un savs, - viņš tikai lēnāk panāk savu mērķi. Neradošais vīrs, arī bagāts, ir nebrīvs. [26.7.11.] 4. Saule dzen visu uz priekšu. Nosēsties ēnā mierīgi strādāt, viņa lēni velk ēnu nost: «Ej tālāk!» Saule tura visu kustībā, visu pārvērš, visstiprāko pretnieku iznīcina, visvājāko draugu stiprina. [24.11.11.] 5. Zināšana ir kustība, nezināšana ir miers; starp abiem ir pamatā naids. [24.11.11.] 6. Māksla nau bauda, bet darbs, jo ir sevis pacelšana. Kuru mākslu nenīst kūtrie, tā var būt bauda, bet ne māksla. [24.11.11.] 7. Kas nezin pagātnes, nezin tagadnes, jā, bet vai ar to pietiek? Kas nezin nākotnes, vai tas zin tagadni? [24.11.11.] 8. Mūslaiku dzīvē nau panākumu bez skarbuma arī maigam cilvēkam, Bet skarbums, lietots, arī maigo dara skarbu. Un maiguma zaudējums neatsver panākumu un pazemina maigo. Mūslaiku dzīvē dod neaptumšotus panākumus tikai īsi pārejas laiki no maiguma uz skarbumu. Mūsu laiks nau diezgan saimnieciski ražīgs: viņš velti tērē par daudz dārga materiāla. [24.11.11.] 9. Laimes apmierināts ir tikai nedarbīgais. [24.11.11.] 10. Aizdod naudu, dabūsi ienaidnieku; neaizdod naudu, dabūsi ienaidnieku, izvairies no aizdošanas, dabūsi ienaidnieku. Bet kādēļ tu baidies no ienaidnieka? [24.11.11.] 11. Nauda ir vara; to nicin' tih tad, kad viņa pieder citam. [24.11.11.] 12. Tikai lielais spēj būt un rādīties pilnīgi pats; tā ir lielākā drosme, kāda tikai lielākam spēkam. Bet tikai tur arī visas cilvēces mērķis. 24.11.11. 13. Mīlība izpilda mīlas vietu, māksla - dzīves. 24.11.11. 14. Mūža laikā zūd dzīve, - paliek māksla; mūžībā zūd arī māksla, paliek vēl dzīves kustība, bet beigas ir miers. Pirmatnējais zūd kustības veidos pret otratnējo, bet paliek savā sāktā pamatā. 24.11.11. 15. Ir smieklīgi, kad jaunā paaudze teic: «Man pieder pasaule!» Bet ir neģēlīgi, kad to teic vecā paaudze. Jaunā to teic, pārgalvīgi lieloties, vecā nenovīdot. Bet pasaule baro visas paaudzes un nepaliek nevienai; izmanto visas un top pilnīgāka. [11.12.11.] 16. Atmin' manu minamo: «No tavas bļodas viņš ēda, no tava trauka viņš dzēra, tavā gultā gulēja un pēc trim mēnešiem tevi nodeva, lai paņemtu bļodu, trauku un gultu. Kas tas ir?» «Tavs tuvākais.» [23.7.13.] 17. Vispusība un diletantisms atšķiras viens no otra tā, ka pirmā aptver no daudziem arodiem galvenās domas, kas guļ pamatā; otrais turpret salasa spilgtākās domas, kas rēgojas visvairāk redzamā augšpusē. Vispusība iet uz galveno un visumu, - dilentantisms uz sīkumiem un daļām. [27.4.14.] 18. Liels tas, kas nes lielu pienākumu. [11.11.14.] 19. Prometejisks spēks: lūk - mēnesis, vecs, bāls un sadilis, stāv pie debesīm pretī saulei pašā pusdienā, kad saule vislielākā spožumā. 14.1.15. 20. Es dzirdu, atsaucas uz dieva sodu, bet dievs soda tik tad, kad atrod cilvēku, kas viņa sodu izpilda. [28.10.16.] 21. Visu var atņemt cilvēkam, pat dzīvību, viņš nekā nezaudē, jo paliek viņa jēgums, t. i., viņa patība. Aizskart viņa patību nozīmē viņa jēgumu izdzēst. Viņš var palikt arī dzīvs, ka neeksistē vairs. Tas zīmējas arī uz lielākām patībām - tautām. [28.10.16.] 22. Patību lauzt nespēj neviens naidīgs spēks, ne laicīgs, ne mūžīgs, ne garīgs, ne miesīgs, Jo viss, ko patībai salauž, ir tik un tā pārejošs un nesaistīts ar viņas būtību. Bet, ko nespēj naids, to spēj mīla. Kas mīl, atver savu patību, un nu viņu var lauzt un grozīt vai vērst. Un, ja viņu nevērš pretmets, viņa vēršas pati. Viņa nau vairs sava vien un nekad nepaliek, kā bijusi, - bet viņa aug. [9.11.16.] 23. Patiesība ir ļaudīm grūtāk saprotama nekā nepatiesība, jo patiesība ir organiska un dabiska un kā tāda meklējama un izlobāma. Nepatiesība turpretī ir mākslīgi taisīta un zināmam gadījumam un zināmai saprašanas spējai taisni piemērota. [11.2.19.] 24. Iekšējā dzīve veido ārējo, kā koka sula veido mizu un lapas. Dvēsle stiprāka par miesām. [8.3.19.] 25. Kad tu gribi pacilāties, tev ir viens ceļš: nedomā uz sevi, bet uz visumu. [8.3.19.] 26. Saule silda mēnesi, bet mēnesis nesilda sauli, esat kā saule! [8.3.19.] 27. Īsa mana pasaka. Reiz bij divas māsas, viena bagāta, otra nabaga. Bagātā saucas mīla, nabagā - pretmīla. [8.3.19.] 28. Tu sūdzies, ka nelaimē nau draugu. Bet, ja būtu, tad jau to nesauktu par nelaimi, bet par tavu darbu un cīņu. [8.3.19.] 29. Vīns izdzerts, vēl trauks smaršo, - dzīve izdzīvota, vēl atmiņa turas. [11.3.19.] 30. Kas garu nicina, tam viņš zūd, lai arī būtu bijis apdāvināts. Bet arī neapdāvinātam gars aug kopjams, kā katrs loceklis attīstās lietojams. [12.3.19.] 31. Kapitālisma laikmetam ir jāizceļ patmīla, jo uz viņu vien var dibināt netaisnu labklājības izdali cilvēcē. Mīla ar netaisnību stāv pamata pretruņā, un viņa var noderēt kapitālismam tikai par apsegu un dekorāciju. Kapitālisms tātad pūlas visur mazināt citmīlas lomu un neatzīt viņu par reālu spēku, bet tikai par iedomātu, vēsturiski it kā novecotu fantasmu. No šejienes nāk citmīlas lietošana un reizē apsmiešana. Bieži šādam ieskatam padodas arī kapitālisma apkarotāji un nāk tad galā ar sevi nesaskaņā. [12.3.19.] 32. Labāk tapt viltam nekā vilt - jā, jā, bet vēl labāk ir zināt tā, ka abu nevajaga. [14.3.19.] 33. Kapitālisma mehāniskā darba sistēma - darbinieku piespiest, dzīt ar varu uz priekšu, sodīt, viņam neuzticēt, viņu uzraudzīt, tas neatraisa dzīva darba iekšējas spējas, bet gan, noturot viņas zināmā virzienā aiz bailēm, kavē viņu attīstību. To spēj veicināt tikai organiska sistēma: uzticēt darbiniekam, atzīt viņa darbu, izglītot viņu pašu. Tā liek galveno svaru uz dzīvo darbinieku, ne uz nedzīvo ieroci - tehniku. To nau pietiekoši ievērojuši arī tie, kas apkaroja mehānisko sistēmu. Bet, kas ašāk ievedīs organisko sistēmu, tas uzvarēs arī tad, kad tehnika būtu nepietiekoša. Jo vairāk nekā nedzīvs ierocis ir dzīvs darbinieks. [18.3.19.] 34. Dzīve sasniedz savu augstāko pakāpi varoni un piepildās savā idejā. Jo varonī viņa apzinās savas īpatnējās gribas ar īpatnējiem mērķiem un līdzekļiem un top savā gribā neatkarīga no jelkādiem ārējiem apstākļiem. Varoņa dzīve ir dzīve kā tāda. Dzīves un viņas gribas un līdzekļu ārējie veidi mainās, bet absolūtais saturs paliek. Šo absolūto dzīvi grib attēlot absolūtā māksla - drāma. Neapzinīgi viņa to darījusi jau senlaikos, bet varbūt arī apzinīgi, un mēs tikai par maz pazīstam senos laikus. Bet mūsu laiki liekas apzinīgi novēršamies no šī mērķa. [21.3.19.] 35. Sapni nepeļat! Sapnis ir visu labdaris: sapnī i aklais redz, i kurlais dzird, i sērdzīgais ir vesels. Tikai viena vaina: sapnis nau dzīve. Bet ļaujat sapnim vaļu, - viņš i pašu dzīvi pārvērtīs un padarīs to labu. [22.3.19.] 36. Kas tikai mācās, top muļķis; kas mācās un strādā, top gudris. [22.3.19.] 37. Dzīve dod visu, bet par nāves maksu. [25.4.19.] 38. Tu pūlies muļķim ko pierādīt; vai tu pūlies arī aklam ko parādīt? [28.4.19.] 39. Arī lupats bij reiz goda kreklis. Par to viņš vairs nekad netika atpakaļ. Bet, kad viņš nebaidās no samalšanas un iznīcības, viņš var tapt par baltu papīru. [28.4.19.] 40. Šī. sabiedrība un kārtība dibināta uz meliem tik tāli, ka viņa tūliņ jau sāk brukt tur, kur viņas dalībnieki sāk runāt patiesību. Nu runāsim patiesību! [17.12.19.] 41. Kas pārskata, tas pārskatās. Kas piedod, to noliek par vainīgo. Kas atlaiž, to piesien pašu. Kas dod, tam atņem. Kas labsirdīgs, to ved pakārt. Tā ir vecā kārtība. Viņas ticība ir kristīga, viņas augstākā pakāpe ir militārisms. Vai! tai jaunai kustībai, kas grib mācīties no viņas un karot viņas ieročiem. [19.12.19.] 42. Arī jūrai ir krasts, arī kalnam ir virsotne, - tikai debesīm nau griestu. [19.12.19.] 43. Ir ļaudis, kas lauž kāju, pirms lēkuši pār grāvi, kas noslīkst, pirms gājuši ūdenī. Nebaidies! [19.12.19.] 44. Kas ir tuvāk kā acs acij, - un tomēr viņas nekad nesaredzas; viņas nekad nesaredzas, bet tomēr viņas darbojas kopā. [19.12.19.] 45. Ko galdam palīdz četras kājas, viņš neskrej, ko katlam divas ausis, viņš nedzird, ko tīklam tūkstots acis, - viņš neredz. 21.12.20. 46. «Par visiem pūliņiem un ciešanām jūs dabūsiet algu viņā saulē simtkārtīgi!» «Bet, kad mums tik nekārtīgi un nepietiekoši izmaksā algu jau še, kur darba devēji tuvu, kā vēl būs tur tai tālumā?» [10.3.21.] 47. Latviešu sieviete pagātnē izglāba, varbūt radīja, tautas dzeju, vai es ceru par daudz, ka viņa izglābs mūsu dvēseli arī nākotnē? Viņa pati to necer, es zinu. Bet es daudzreiz esmu cerējis par citiem, kur viņi paši necerēja, un man tika taisnība. Es ceru par tevi, latviešu sieviete, es zinu par tevi, darba sieviete. [4.1.22.] 48. Gudrībai ir robežas, muļķībai nau. 2.2.22. 49. Māksla bagāta. Kuram no viņas nekas neietrīc dvēselē, tam viņa dod vismaz pieredzējumus un piedzīvojumus, tik, cik cilvēka nabadzīgā dzīve viena pati nekad nebūtu sakrājusi pa visu mūžu. Un viņš dzīvo daudzas dzīvēs. 11.2.22. 50. Kas izdomāja puķes? - Laime. Kas izdomāja smaršu? - Mīla. 13.2.22. 51. Latviešu skolotais mietpilsonis nelasa mūsu rakstnieku darbus, bet stāsta par rakstnieku personām neķītras baumas. Viņš tā jūtas viņiem tuvāks un līdzīgs, bet saka, ka iedziļinoties rakstnieka paša būtībā un viņam nevajagot blakus lietu: darbu. Ja vēl viņam pārmet nelasīšanu, tad viņš no studenta vai skolnieka aizņemas uz neatdošanu grāmatas un izliek tās savā pieņemamā istabā publikai lasīšanai. Tad viņš sevi skaita jau par tautas izglītības veicinātāju un kultūras darbinieku. [16.2.22.] 52. Reklāma veca. Jau kritika reklamējoties lika sevi dēvēt par spoguli un laida apgrozībā parunu: «Nevaino spoguli, kad pašam ģīmis nejauks.» Viņa pārvalda vēl tagad pār radošo darbu un fantāziju, - ar reklāmu. [27.2.22.] 53. Kad tūkstots cilvēki teiks par tevi labu un viens ļaunu, tad ticēs tam vienam un priecāsies. 1.3.22. 54. Kas cilvēkus mīl un viņiem tic, to draugs sauc par dzejnieku, ienaidnieks par ārprātīgu, bet auksts objektīvs prāts par pareģi. [1.3.22.] 55. Savu ienaidnieku muļķību un zemiskumu tu nekad nevari ieskaitīt par daudz zemu, - viņu spēku nekad par daudz augstu. 1.3.22. 56. Vajāšana un sods draud tikai godīgam cilvēkam; nelietim tik dzeramnaudas došana. [8.3.22.] 57. Katrai mūsu dzīves parādībai pašā pamatā tagad ir sāpes, bet nākotnē būs prieks. [10.3.22.] 58. Ne laime var būt cilvēka dziņu mērķis, bet cēlums un, stiprā cilvēkā, - lielums. 12.3.22. 59. Dzīvošana ir degšana, miršana ir sadegšana, sadegšana ir pārveidošana, nāves nau. [12.3.22.] 60. Sirds skrien pēc laimes kā miera. «Ak tu, novēlojies putns vakarā! Tā miera, ko tu meklē, nau.» 13.3.22. 61. Darbs - tauriņam izraut mirdzošos spārnus, un viņš būs nejauks zemes tārps kā visi. Cik labprāt jūs to darītu un pielīdzinātu viņu sev, bet tiec tu tauriņam klāt! - Viņš lido pa gaisu. [16.3.22] 62. Nevienu nevar pārliecināt pret viņa materiālām interesēm. Varētu pārliecināt vienaldzīgos, bet tiem vienalga, vai viņus pārliecina vai atliecina. - Viss pārējais ir cīņa. 18.3.22. 63. Novecojusies romantika sievieti skaita par visa ļauna sākumu un nebeidz ar izbalējušu modernību dziedāt par viņas dēmonismu. Laiks ir atjēgties un zināt, ka sieviete no pašas dabas likta par altruisma, citmīlas, visa laba nesēju kā māte. 19.3.22. 64. Liktens nau tāds, ka cilvēkam mūžam būs jācieš. Kas to saka, ir vai nu noguris, vai viltnieks. Nē. Mēs spējam šo zemi ierīkot !ik labi kā savas mājas. Bet jādara tas ir mums pašiem. 20.3.22. 65. Māksla dod jaunu augstāko dzīvi. Tas nenozīmē, ka ikviens mākslinieks jau dzīvotu viņā. Lielākā daļa šķir mākslu no dzīves. 23.3.22. 66. Ar netīriem līdzekļiem nevar panākt tīru mērķi: mērķis pats top netīrs. Kad netīru ūdeni tīrā traukā lej, tad ij trauks top netīrs. 12.6.22. 67. Māksla iet līdzi dzīvei visu mūžu, pavada to ar visu šīs dienas daiļumu un viļinot aizvada uz rītdienas sauli. [12.6.22.] 68. Drāma mums norāda nākotnes dzīvi kā traģiku: viņas nesējs varonis vecajā iekārtā cīnās un krīt, bet viņa doma uzvarēs. - Drāma mums iet ne uz pagātni, bet uz nākotni; viņa iztēlo dzīvi, kura būs jādzīvo, viņa par to cīnās un to rada. [21.6.22.] 69. Dzeja iztēlo priekšā dzīvi, pēc tā viņa tiecas dzīvot, viņpasaule tā top šīpasaule. [22.8.22.] 70. Cilvēces jaunībā grieķu sirdis iedrebējās un līdzjūtībā un bijās noskaidrojās no kaislībām, kad lūkoja traģēdijā nepārvaramā, neizprotamā liktens gaitu. Mēs garos vēstures laikmetos esam dažu izpratuši un dažu pārvarējuši liktens gaitā, un citādi mēs skatāmies uz traģēdiju. Bet pēc vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu mūsu sirdis vēl iedrebas bījās, lūkojoties grieķu traģēdijā un viņu pārvarīgā, neizprotamā likteni, kā mūsu bērnības un bīju tēlos. Un mūžam jaunas paliks tās paaudzes, kas dvēselē spēs just cilvēces jaunības pirmās lielās jūtas. [22.8.22.] 71. Grieķu pasaule aizklīdusi kā skaists sapnis. Bet šis cilvēces skaistākais sapnis ir pārvērties par dzeju un pastāv - cilvēce ir tomēr laimīga. Nu šī dzeja vada visu cilvēces gaitu uz nākotni; sapnis vada ikdienu, - cilvēce ir tomēr laimīga. [22.8.22.] 72. Mūžām pār Sofokla kapakopu klusi vīsies apvīja, roze: kaisīs savas lapas, vīns laistīs savas leknās asaras, - ne velti to novēlēja grieķu dzejnieks. Sofokla zelta vārdi mūžam saldinās ij mūsu dvēsli un vērtīs mūs: laimīgais Sofokls, laimīgie - mēs. [22.8.22.] 73. Lielais, negantais Aishils grieķu visu veco dzīvi nogrieza nost no viņas Homēra ceļa. Mīlīgais brīnums Sofokls šo ceļu darīja skaistu un lēnu roku tāpat vērta dzīvi un darīja viņu mūžīgu; grieķi viņu vairāk mīlēja un turēja par savas kultūras īsto izteicēju. Līdz tad nāca Sokrats un savā tulkā; dzejniekā Platonā, vēlreiz lauza visu dzīvi . . . Grieķu dzīvi ne vien tēlojusi dzeja un māksla, bet vērtusi un radījusi. [20.9.22.] 74. Viss dots tavā rokā, esi laimīgs! - Nelaime nāk no āras, tā nau manā rokā, Ir gan, jo trieciens no āras vēl nau nelaime. Nelaime ir tik tā, ka tu šo triecienu sajūti sāpīgi. - Es neesmu koks, man sāp. Arī kokam sāp. Bet tu spēji mācīties sāpes nesajust, koks to nespēj. - Tad jau man būtu sevi jāpārrada un jātop kā radītājam. Topi! Jums teikts: esat līdzi kā dievs! Āra un trieciens ir tavs materiāls, no kā tev jārada sevi un - jāpārrada āra. - Viss dots tavā rokā, esi laimīgs! - «Ak!» [29.9.22.] 75. Jūs brīnāties, ka cilvēki visi ir ]auni un visus tura par ]auniem. - Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei. Nu, tad laužat šo pamatu! - Jā, mēs neticam jaunam. Nu, tad brīnāties vien, bet paši par savu neticību. [4.3.23.] 76. Māksla nau bauda, bet darbs, nedod mieru, bet ciešanas, nealgo ar laimi, bet ar dvēseles cēlumu. Ja tev ar to pietiek, topi mākslinieks. 7.10.23. 77. Prieki un bēdas, jūsmas un dusmas; laimē un nelaime - viss nau nekas pats par sevi, visam ir tik svars; cik tu tam piedodi, viss ir tāds, kādu tu to uzņemsi. Laime var vāju samaitāt, nelaime stipru spēcināt. Visu, kas no ārpasaules tev nāk pretī, izlieto savas dzīves uzbūvei. [7.10.23.] 78. Visu ņem reāli tādu; kāds: tas ir! Visu pārtaisi ideāli tādu, kādu tu gribi! 79. Attīstīt var tikai to, ko var locīt; apgaismot var tik to; ko var degt. 80. Atziņai, tāpat kā kritikai, vajga būt līdzradošai: kārtošana vien nedod pilnīgu priekšstatu: Tikai radītājs ir sapratējs. 81. Kad darba darītāju nesaprot viens, tad nesapratējus sauc par muļķiem, - kad nesaprot daudzi; tad tos sauc par gudriem un muļķis paliek darba darītājs, kurš tika nesaprasts. 82. Kas darbu nedara, tas pār darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā. 83. Katra patmīla pēc savas būtības apkaro citu patmīlu; katra citmīla pabalsta citu. Patmīlas ar laiku tā iznīcina viena otru, citmīlas aug; uz šo egoisma un altruisma būtības sajēgu dibinājas nākotnes progresa ticība. 84. Kādēļ no apvainojuma baidās visvairāk radoša darba darītāji? Tādēļ, ka tas, deldēdams smalkjūtību, kavē radošu darbu, kurš dzimst tikai smalkjūtībā. 85. Kādēļ tik ilgi, visu vēsturi cauri, valdīja vienmēr egoisms? - Vai ir tiešām vienmēr valdījis? - Vai nau nepareiza teorija, kas uz to balstās kā uz faktu? Ir bijuši uzplaukuma laikmeti pasaulē - Senēģiptē, Babilonā, Ķīnā, Sengrieķijā un citur, - vai tad dzīvie spēki un radošie altruismi nebija brīvāki? - Katrreiz pēc viņiem nāca atkal egoisma laiki, kas izmantoja sakrāto labklāji nedaudziem par labu. Radošie spēki neprata aizstāvēties. Vai tas nevar tapt grozīts? Vai radošie spēki uz laiku nevar radīt sev aizstāvni? Vai postošie egoisma spēki nevar tapt ierobežoti? Vai samērs ražīgi nokārtots? 86. Katra cīņa dod uzvaru tikai tad, kad nepaļaujas uz draugiem, bet cīņu vada pats. 87. Mākslas darba iekšējai vērtībai pieaugot, proporcionāli mazinājas viņa ārējais atalgojums. 88. Nesūdzies! - Tava atmiņa ir bagātāka nekā tava klēts, - tava sirds ir dziļāka nekā tava aka. 89. No katra amatnieka prasa, lai viņš zinātu savu amatu, - no kritiķa to neprasa. No katra soģa prasa, lai viņš sodāmā lietu izmeklētu patiesi, - no kritiķa to neprasa. No kritiķa prasa tikai, lai viņš sodītu, bet stipri. 13.6.6. 90. Visas debesis neesmu izpētījis, bet es savā sirdī un dvēselē esmu meklējis un dieva neatradis. Cilvēku dzīvē dieva nau, bet ir tikai lielie, slepenie likumi un lielā, skaistā daba, un mūsu spēks, kas segas norauj slepenībai, un sirds, kas cilvēkus mīl. 13.11.7. 91. Par ātri domāja noslēpumu saprast dekadenti: dievam un 4. izplatībai ticēt jau bija viss. Bet noslēpums ir šepat un paliek, dievs neko neizskaidro. Bet ir jāizskaidro, dzīvi pašu vērojot un brīvējot no slogiem un aizspriedumiem. Tur vajaga daudz vairāk spēka, drosmes un ģenialitātes. 1907. 92. Ticību nevar dibināt uz zināšanu, kā dara jaunu laiku naturālisti. Tā dibināma tikai uz cerību un gribu. Tik vien viņai sakara ar zinātni, ka nevar pretī runāt loģikai. Griba, kas to darītu, taptu bez satura. 27.3.9. 93. Kurš pēdējais: pretmets vai patmets? Patmets un jūtas zūd, bet pretmets viens bez apziņas, jo jūt tik patmets. [5.8.11.] 94. Centīgs praktiķis sēd vienmēr starp diviem krēsliem. Nevar savienot divas apetītes un vienu porciju. [25.8.11.] 95. Vīrieti var apspriest pēc viņa pārliecības, sievieti tikai pēc viņas dzīves. [24.1.1.11.] 96. Jo kurš lielāks, jo lietišķāks pret sevi un citiem. [24.11.11.] 97. Arī savas dziļākās un maigākās jūtas var turēt rokās un attiekties pret viņām lietiski. Kurš vairāk to spēj, vairāk top no dzejnieka par mākslenieku. Vajga zināt neapzinīgo. Ne pavēlēt, bet visu aptvert. [24.11.11.] 98. Ne laikam un ļaudīm kalpot, bet arī ne sevim. Abi pāriet. Mērķis var būt tikai nepārejošs, un tas ir nereālais: laika, paša sevis abstrakcija. [24.11.11.] 99. Reālās dzīves skaistākais zieds ir sapnis, bet tas ir nereāls. [24.11.11.] 100. Māksla ir bauda tikai diletantam. Mūsu laikmets, kurš pacēla vārdu «mākslas bauda», pats sevi raksturoja par diletantisma laikmetu. [24.11.11.] 101. Pēdējā manta, ko nevienam nevar atņemt, ir sāpes. Vai arī šī manta ir tik vēlama? [24.11.11.] 102. Kas visus mīlējis un nekad nau mīlēts ticis, vai tam mīlas pietiek? Mīlas gan, spēka ne. [24.11.11.] 103.                                                                              Saule un cilvēku mīla Saule silda visu pasauli; bet uzņem meteorus sildīt sevi. Cilvēku mīla spēj dot vien - viņa dodot top siltāka, viņu silda pati došana, viņa ir stiprāka par sauli. [24.11.11.] 104. Uzticība ir jūtu lietišķība. [24.11.11.] 105. Padoms nekad nepalīdz, mīļš vārds vienmēr. 24.11.11. 106. Neko neaizmirst, bet tomēr visu piedot. [24.11.11.] 107. Piedot, kas lietai der, aktīvs labums; piedot neprasot - pasīvs. 24.11.11. 108. Miers tik ir viņpus nemiera. [24.11.11.] 109. Zināt līdz galam katru ievērotu lietu - bez vajadzības - ir vienīgā intrese dzīvei, kad tā reiz iesākta. Bet vajadzīga arī šī zināšana nau. Dzīvei nau iekš indivīda vajadzības attaisnojuma, tāds ir tikai cilvēcē. Un cilvēcei nau tāds iekš sevis. Kur tāds ir, mēs nezinām vēl. [24.11.11.] 110. Laime nau panākumā, bet lietišķībā. [24.11.11.] 111. Ziedoties ir - sev iegūt; labdarīt ir - atraidīt. Ziedoties ir - mīla; labu darīt ir - spaids. [24.11.11.] 112. Lietišķība lielumā nau lielāka par lietišķību mazumā, jo lielums nau iekš priekšmeta, bet iekš darītāja. 24.11.11. 113. Cilvēkus pazīt - ir visu piedot; sevi pazīt ir - nekā nepiedot. [24.11.11.] 114. Patiesību var teikt tik, cik jūtas var noklusināt, jo melo jūtas, ne prāts. [24.11.11.] 115. Prāts ir virs un kungs; kuru valda sieva - jūta. [24.11.11.] 116. Piedod apvainojumu, - tevi apvainos atklāti; nepiedod - tevi apvainos slepeni. [24.11.11.] 117. Gatavo un dod cīņai ieročus draugam un pēcnācējam, bet zini, ka viņš ar to sitīs pirmo tevi. [24.11.11.] 118. Krietns cilvēks ir drošs tikai tik, cik jūtas, stāvot uz savas pārliecības; nekrietnais ir vienmēr drošs. [24.11.11.] 119. Kas nau svēts pats, tas meklē svētos un svētnīcas. [24.11.11.] 120. Muļķība iekš tā pastāv, ka viņa runā. [24.11.11.] 121. Kas zin, ko grib, - spēj, ko grib. [24.11.11.] 122. Laime ir darba pilnīgumā. [24.11.11.] 123. Viss labāk bijis nekā nebijis, arī sāpes; bijusi tiešamība veldzē. [24.11.11.] 124. Tapt mīlētam - ir atpūsties; mīlēt - ir darboties. Bet arī darbīgā viss mērķis - ir mīlētam tapt, dzīves viss mērķis ir nedzīve, t. i., atpūta. Tikai tālākā lokā un citā veidā no daudzām nedzīvēm sākas jaunu dzīvju loks. [24.11.11.] 125. Nau pareizi teikt - «Nekad nepagurt!», jo pats dzīves ritums iet viļņos. Pareizi ir: «Vienmēr atjaunoties.» [24.11.11.] 126. Izaugt uz vislielāko mērķi, - cilvēki to ieskaita vairāk nekā būt gatavam viņā. Gatavajiem lielajiem ir vienaldzīga augšana un spriešana par augšanas nozīmi, - bet nau vienaldzīga negatavajiem. 24.11.11. 127. Mierināt var tikai pats sevi; cits spēj dot tikai derīgo atmosfēru. [24.11.11.] 128. Veselība ir miesas gudrība. 24.11.11. 129. Tam nepietiek, kam ir par daudz. [24.11.11.] 130. Paša, kaut arī gainoties nodarīts ļaunums, nospiež atmiņu kā smagums; ciests ļaunums top viegls atmiņā un vēršas labā. [28.11.11.] 131. Laimīgam būt nau atsevišķa cilvēka pienākums. [28.11.11.] 132. Pastāvīgs dzīvoklis ir dzimtenes surogāts. [28.11.11.] 133. 7 dienas darba nedara spirgtu. 5.5.12. 134. Visa māksla no vira darināta par baudu sievietei. Dzīves māksla un mākslas bauda ir sievietei. Vīrietim darbs un radīšana. 4.6.12. 135. Kad visi sociālās un psiholoģiskās cīņas jautājumi atrisināti un izbeigti, tad cīņa vienīgi pret dabu, tad jāizšķir gala jautājumi; mēģinājumi sniedzas iekšā tāli pirms jautājumu izbeigšanās. 28.7.12. 136. Visu nevar likt uz draugiem, uz biedriem, uz citiem, uz ārpasauli, kaut gan tu gribēsi tos pārvērst par savu un par iekšpasauli: viņi var pārvērst arī tevi, kad tu neesi diezgan savs. Visu nevar likt uz mīlu, uz laimi, - mīla ir dāvana, un laime ir gadījums; viņi var arī nenākt. Visu nevar likt pat ne uz saviem darbiem, uz sava paša ārējo parādību; viņi var palikt no tevis neizdarīti, labi neizdarīti, kad tu esi ārēji vājš. Visu var likt tikai uz savu iekšējo būtību; no tās tad nāks darbi, tai klāt nāks citi uz ārpasauli, un varbūt ij laime, ij mīla. Gala glābiņu vajga atrast tikai gala sevī. 9.5.13. 137. Lielas sāpes aizvien staigā vienas pašas, un visas ielas viņām tukšas. 1.7.l3. 138. Mīlas jūtas ir pirmās, kuras dabas cilvēks senatnē sajūt kā ko augstāku par ikdienas dzīvi un ko dievišķu - dievišķāku par ārējām dievības parādībām: sauli, pērkoni, lietu, sniegu. Mīla viņam ir daudz nesaprotamāka, jo bez sakara ar pirmatnējām baiļu jūtām; viņa ir noslēpums un dievība. Visvairāk vēl mīlai līdzinās saule laba dare; no viņām iesākas kultūra, kā rūpes par līdzcilvēku labklāji. 2.7.14. 139. Apzinīgais gars sver vairāk nekā visas gatavas dogmas, šablonas, autoritātes, birokrātijas. Tās visas iet uz ārējas varas nodibināšanu, bet masu kustība, proletariāta kustība nevar dibināties uz varu, bet tikai uz garu. Garam, tam dzīvajam avotam, neļaujat aizsērēt. 2.7.14. 140. Jūs sakāt: «Tā ir tik ārēja vienība un iedomāts stiprums - tas lielais vienības valnis.» Jūs viņu plēšat nost un no viņa drupām ceļat mazus valnīšus ap katru namu atsevišķi. Vai jūs tā būsat stiprāki! Arī ārējā vienība vien ir stiprums. Un īsto stiprumu jums dos viņā vienības gars. 17.7.14. 141. Kas top mīlēts, tā dzīves vajadzība top atzīta un dzīves mērķis attaisnots. Pats ļaunākais, kas nevienu nemīl, prasa, lai mīl viņu. 22.6.15. 142. Ne mācības un dogmas no svara, bet tas dzīvais gars, kas viņās mājo; ne labi likumi, bet laba likumu izpildīšana, ne ārēja forma, bet iekšējs saturs. To saturs sev rada formu. Bet, kad saturs un gars izsīcis, tad viņu radītā forma kā dogma un likums spiež tikai jauno augošo citu saturu un garu. Arī kristīgās dogmas bija reiz labas, kad tika nestas no dzīva gara. [22.9.15.] 143. «Viens sprīdis uz priekšu taču ir uz priekšu. Nevari sasniegt to, ko gribi, sasniedz to, ko vari. Ir taču uz priekšu,» saka, kas ir mans labākais draugs. [4.8.16.] 144. Gan laime ir tā, kas nāk no āras, bez paša nopelna, bet, kad pats nau laba prāta un stata, tad i āras laimi nevar uzņemt un tā nedalās laimīgu. Laime beigās ir tomēr iekš paša, top apaug]ota no āras, bet var iztikt arī viena ar sevi. [28.10.16.] 145. Viegli uzņemas pienākumu tas, kam viegli. nākas to neizpildīt. [28.10.16.] 146. Kas grib tapt liels, tam draud tik vienas briesmas: mīla: Bet, kam nau mīlas, tas nevar tapt liels. - Jā, te taču tieša pretruna! Jā gan, kas tās savienojis, tas ir liels. 10.9.18. 147. Ko puķe vainīga, ka viņai rudeni jāvīst? 9.2.19. 148. Vēsturiskā gaitā arvien lielāka loma piekrīt dvēselei, kura, pirms aizpasaules nomākta, kalpo pasaulei. Personiska darbība izceļas vairāk, un dvēsele top arvien redzamāka un svarīgāka pasaulē. [7.3.19.] 149. Liktens tev dāvā dzīvību un tu prasi par to algu. [8.3.19.] 150. Nau ļaunums skaust, jo skaudība ir sava trūkuma dzeļoša apziņa. Bet gan ir ļaunums: skaužot netapt pilnīgākam. [8.3.19.] 151. Saule vēl tālu, jau paslēpjas visi spigulīši, nodziest ielu lampas, nobālst visas zvaigznes. [8.3.19.] 152. Kad tev viens izpildījums, - kam tev tūkstots solījumu? Kad tev viena mīla, - kam tev tūkstots laipnību? [8.3.19] 153. Tūkstots un viena Kas zin tūkstots ceļus uz mērķi, nezin tā viena, kurš ir īsākais. Jo starp diviem punktiem ir tikai viens ceļš: taisna līnija. Kas dod tūkstots padomus, tas noved postā. Kas izdomā tūkstots līdzekļus, tas nelieto neviena. Kas spēj tūkstošiem palīdzēt; tas nespēj sev. 10.3.19. 154. Tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai vēl rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai. 10.3.19. 155. Jaunā sabiedrība bieži lieto vecās varas līdzekļus viņas sagraušanai ar sekmēm, jo viņai vēl neizsīkuši garīgie spēki. Bet, kad jaunā. sabiedrība pārņem varu uz ilgu [laiku], arī viņa sāk pagrimt garīgi, jo pārstāj augt gars un tie, kas viņu kopj. 10.3.19. 156. Kapitālistiskā sabiedrībā ideāli top skaitīti par nesasniedzamiem un noder tikai ārējai greznībai, t. i., to vilšanai, kuri tiem tic, un to slepenai uzjautrināšanai, kuri tiem netic. 10.3.19. 157. Kas nicina garīgus spēkus, tam viņi zūd. [11.3.19.] 158. Ikkatra vara, fiziska un mehāniska, līdz šim ir tikusi pārveikta no gara, un nau domājams, ka reiz būtu citādi. Ja būtu, tad nebūtu nekādas kultūras un nekāda progresa. Tad arī nebūtu nekādas jēgas dzīvot. 11.3.19. 159. Mūslaiku tehnika, kas dibināta uz eksaktām zinātnēm, un šis eksaktās zinātnes pašas ir (ar laiku) tapušas no progresa veicinātājām par kavētājām. Ar viņu palīdzību apspiež cilvēku savstarpējo attiecību taisnīgu nokārtošanu. Bet tas tikai ir īstais progress, jo uz šo attiecību nokārtošanu attiecas viss. Kavēšana notiek tā, ka viena daļa sabiedrības saņem savās rokās zinātņu doto varu. 11.3.19. 160. Pret katru revolūciju galvenais iebildums tas, ka viņa iznicina kultūru un vispārēju labklāji. Ir nenoliegts aksioms, ka kultūra ir cilvēces dārgākā manta un kā tāda neaizskarama. Bet kultūras jēdziens nau skaidri noteikts, kādēļ var celties pārpratumi. Ir laikmeti, kad kultūra top tikai tehniska, ne garīga, un kā tehniska apspiež garīgo attīstību tautas visumā. Tanīs laikmetos kultūras ieguvumi var tapt piesavināti no dažām valdošām šķirām un izlietoti viņu varas nostiprināšanai un citu šķiru izmantošanai un nospiešanai. Kultūra tā var tapt par varas līdzekli un kavēt tautas progresu kultūrā; kultūra var iet pret kultūru. Bet kultūras nelietīgiem lietotājiem var jautāt: vai uzbrucējs, kas aizslēpjas aiz dārgām, neaizskaramām vāzēm, pats top neaizskarams? 12.3.19. 161. Patmīla ir tagadējai cilvēcei atzīts pamats visā darbībā. Bet patiesi īsti arī tagad citmīlas loma nau iznidēta, jo bez tās, jau bez mātes mīlas vien, pasaule nepastāvētu. Bet patmīlas uzsvēršana mūsu laikos ir tiešām pamazinājusi viņu dzīvības spēju. [13.3.19.] 162. Tieša netaisnība vieglāk veicama nekā liekulība, Tādēļ pirmais solis uz viņas paveiksni ir: panākt skaidrību par viņas nolūkiem. 14.3.19. 163. Cilvēku darbu mehānisko spaidu sistēmu nevar pārlabot un darīt ražīgāko ar to, ka pārmaina spiedējus, atstājot pašu darba spaidu. Ļaunums pastāv spaidā. 14.3.19. 164. Nākotnes progress - samērā ar pavairotām prasībām - iespējams tikai darba ražīguma pacelšanā. Kapitālisms cenšas to panākt tik ar tehnikas un darba spaidu palīdzību un nonāk pie katastrofas. Jo šie abi līdzekļi ir mehāniski, tātad pret dzīvību negatīvi un nāvējoši. - Un darba pamats ir ne mehānisks, bet organisks, t. i., dzīvais darba spēks, cilvēks. Bet pacelt šo dzīvo darba spēku kapitālisms nespēj, jo tad viņš nevarētu to izmantot un tā iznīcinātu pats sevi. Še ir kapitālisma traģika. 14.3.19. 165. Tehnika ir līdzeklis un ierocis dzīvai būtnei. Bet, kad kāds grib dzīvai būtnei liegt patstāvīgu kustību un to ierobežot, lai izmantotu viņu par labu sev, tad tādam jāuzsver nedzīvais līdzeklis - tehnika. Tā sākumā dod lielus panākumus, bet galā dara no sevis atkarīgu viņas lietotāju pašu un sagatavo katastrofu. Beigās atriebjas dzīvās būtnes ierobežošana, jo galvenais faktors darbā ir cilvēks. [19.3.19.] 166. Nesaprast un neatzīt citu ir sevi pašu neattīstīt. [19.3.19.] 167. Nezināt - vēl nau dzīvot, zināt - vēl nau darīt, darīt - vēl nau gribēt. Bet zināt un darīt, ko grib, - tas ir dzīvot. 21.3.19. 168. Ceļa puse ir pie pirmā soļa aiz sliekšņa. [21.3.19.] 169. Kad gribi kļūt gudrs, domā daudzu domas līdzi un tālāk. [21.3.19.] 170. Katra diena ir vēsture, katra stunda ir izšķiroša, katrs mirklis atjauno. Bet mēs saucam par vēsturi tikai notikumu straujumu. [21.3.19.] 171. Pārrautu saiti var aizvien sasiet no jauna, bet viņa sasienot top aizvien īsāka un nestiprāka. 21.3.19. 172. Arī jūra ir tikai daudz pilienu, arī cilvēce ir tikai daudz cilvēku. 22.3.19. 173. Maldi ir pagaidu patiesība, bet arī visa patiesība ir tik pagaidu - līdz labākai. [22.3.19.] 174. Visu var panākt ar gribu, bet vajaga dūšas; jo griba tad tik pilnīga, kad iet uz dzīvību un nāvi. [22.3.19.] 175. Stūrgalvība nau pārliecība. [22.3.19.] 176. Draudzība prasa sev saprašanu un dod to arī otram; mīla neprasa nekā sev un dod otram - visu un sevi. [22.3.19.] 177. Kurš nau nicinājis smilšu graudiņu un ūdens pilienu? Bet daudz smilšu graudiņu kopā - ir kalns, un daudz ūdens pilienu kopā - ir jūra. Tos neviens nenicinās. Kādēļ jūs nicināt atsevišķu cilvēku, lai viņš arī būtu pats mazākais? Kopā viņi ir cilvēce. [22.3.19.] 178. Vēl cits sakāms. Gan kalns nau nekas vairāk kā viņa smilšu graudiņi kopā, gan jūra nau nekas cits kā visi viņas ūdens pilieni kopā. Bet cilvēce ir vairāk nekā visi cilvēki kopā. To dara viņas radītā kustība - gars. [22.3.19.] 179. Ceri uz laimi, jo tikai tas nesaņem, kas necer. Bet, ilgi cerot, nogurst un zaudē spēkus saņemt, kad laime reiz nāk. Bieži viņa nāk par vēlu, sevišķi, kad viņu gaida atnākam kopā ar atzinību. Ceri uz sevi, tas nekad nau par ilgu un par vēlu. [22.3.19.] 180. Ar mikroskopu nevar aplūkot zvaigznes, ar tālskatu baciļus. [22.3.19.] 181. Prāts ir sirds ministrs. [22.3.19.] 182. Var salīgt arī ar ļaunāko ienaidnieku, kad ļauns neesi pats. [22.3.19.] 183. Kad gribi kļūt gudrs; mācies no gudriem, kad jautrs, mācies no muļķiem. 22.3.19. 184. No piedzīvojumiem un no vēstures neviens nemācās, jo tie nekad neatkārtojas. Franču karals Luijs studēja, kā angļu karals Kārlis pazaudējis galvu revolūcijā, un pats Luijs to pazaudēja; krievu cars Nikolajs studēja Luija vēsturi un arī pazaudēja galvu. Tikai proletariāts nezaudē galvu un spēj mācīties no vēstures. 22.3.19. 185. Interesants skaitās, kas jūtas nesaprasts un grib, lai viņu saprot citi; interesants ir, kas grib pats saprast citus. [25.4.19.] 186. Spēkam ir robežas, nespēkam nau. [25.4.19.] 187. Ar prāta spriedumiem nevar atspēkot aizspriedumus. Par ko? Aizspriedumi nāk no jūtām, ne no prāta; jūtas var tik ar jūtām pārvarēt, ne ar prātu. [25.4.19.] 188. Ir vārdi, kuri teikti mūžiem, ir citi, kuri teikti tik acumirklim, lai izaicinātu no vienaldzības un liktu pārdomāt. Gar mūža vārdiem paiet mierīgi garām: patiesība tur ir, bijusi un būs - tur nau nekas grozāms, nekas darāms. Acumirkļa vārdi nevar paiet garām mierīgi: viņi spīd un dzeļ, un vērš uz sevi uzmanību, vai runā tev pretī, vai apvaino un uzbudina ar savu acīm redzamu neprātību. Kā sīki, neatrodami ērkšu galiņi viņi paliek miesās, - atsvabinies nu no viņiem un atrodi viņu apslēpto patiesību. [25.4.19.] 189. Tūkstots reiz teikto izsaki jauniem vārdiem. To sauks par jaunu patiesību. Nekad neteiktu jaunu patiesību izsaki veciem vārdiem, un tev teiks: «To mēs jau sen zinām.» [26.4.19.] 190. Dāvanas, nabagu graši, dzeramnauda, draudzības piemiņas, godalgas, atzinības balvas, pabalsti, peļņas tiesas un tūkstots līdzīgi labi darbi grib izlīdzināt netaisnību, bet paši ir gadījumi vien un tātad arī nāk ne taisni laikā, ne vietā, ne īstā personā. Pašā pamatā arī viņi ir netaisni. Vai var vienu netaisnību izlīdzināt ar otru? Kā vienu dobi aizbērt ar otru? Par ko tad to dara? Tāpēc, ka labie darbi mazāk maksā nekā taisnība. * Vai arī tā nau netaisnība: tik bargi spriest par labiem darbiem? Taču cik necik viņi izpalīdz līdz taisnības ievešanai. - Jā, mēs esam «cik necik - ļaudis». «Cik necik - laikā» un gaidām nākam lielo laiku. [26.4.19.] 191. Aizdot prom pēdējo kapeiku skaitās par visgrūtāko kristīgo darbu. Bet vai kristīgam cilvēkam nenākas grūtāk: no pēdējā tūkstots rubļu gabala aizdot prom vienu kapeiku? 26.4.19. 192. Tu gribi, lai divi draugi sanīstas, - saliec viņus kopā. [2.6.4.19.] 193. Vai ļaunu darbu vajga pelt? - Mēs varam teikt: «Tas nau piemērots mērķim.» Mūsu pēcnieki, lielāki par mums, kādreiz teiks: «Tas nau piemērots dzīvei.» 26.4.19. 194. Visu, ko saka prāts, var pārtulkot visās valodās; visu, ko saka jūtas, - nevienā. [27.4.19.] 195. Mēs saprotam visas lietas ne ar prātu, bet ar jūtām. Mēs redzam ne ar acīm, bet ar nerviem. Prāts un acis tik ieroči jūtām. 27.4.19. 196. Mūsu kapitālisma laikmetam nekas nau tik raksturīgs kā liekulība. Bet teiksim labu: mūsu laiku liekulība ir atlieka no kauna jūtām par mūsu laiku. 27.4.19. 197. Visa vecā pasauls gudrība iziet uz mērenību, nenoteiktību, kompromisu, paša doto pienākumu neizpildīšanu, lai pašam būtu ērta materiālā dzīve. Kuram godīgam cilvēkam mūsu laikos vairs pietiek ar tādu gudrību? 27.4.19. 198. Visi notiesā prāta laulības. Bet prāta laulības ir veikala laulības, un mūsu laikā, kur visas darbības ir veikali, arī laulībai jābūt veikalam. Kādēļ liekulība to noliedz? [28.4.19.] 199. Kurš grib priekšrocības, tas grib roku priekšā aizlikt citu labam. Kurš grib pirmtiesības, tas vispirms negrib tiesības citiem. [28.4.19.] 200. Visas vecas lietas appel, arī vecas patiesības, - spodrināt vajga; dažas sarūs, - izmest vajga. 17.7.19. 201. Nepietiek mīlēt, vajga mīlētam tapt; vajga darīt, lai arī citi top labi. Vecās patiesības top nepatiesas. Bij prasīts: mīli tikai citus. Bet, kas tā mīl, top par mocekli, un labie top izskausti. Arī tas vērš jaunu, bet tikai kā brīnums. Labu vajga audzēt un dot gribas virzienu uz to kā mērķi visiem; nepietiek apmierināties savā labumā. [7.12.19.] 202. Protams, labi jau būtu, bet tā lieta taču neiet - pilnīgi bez izredzes, un neviens prātīgs cilvēks pie viņas neķersies. «Taisni tādēļ es to lietu griba darīt,» saka varons. «Nu es drošs, ka es nevienam nebāžos priekšā un ka man uz viņu tiesība.» [19.12.19.] 203. Ar lauznām nešņauc degunu, ar bīstekli nebada zobus. [19.12.19.] 204. Esi tik viegls kā mākons, kas pārskrej pār lauku, - saimnieks tomēr brēks: «Ko tu bradā pa maniem kviešiem!» 25.12.19. 205. Diletantisms apzīmē to, ka katrā ir dzīvā mākslas dzirkstele un ka katrs spēj saprast mākslu. Bet katrs grib tikt pāri par saviem spēkiem. Vispirms tiecas tikai attīstīt vispār savus spēkus, un tāda tiekšanās ir arī kustoņai, kura pat no savas vaļas mācās, ko vēl nezinājusi; ir arī augiem, kuri meklē sev iespējas labākai dzīvei. 2.2.20. 206. Ja gribi savu darbu darīt labi, bet gribi viņam arī panākumu un sev mieru, tad atstāj darbā negatavības. Ja ne - ieliec viņā kļūdas; pieķersies tām un piedos tev darbu. 6.2.20. 207. Labāk no savas rokas mirt nekā no svešas dzīvot. [6.2.20.] 208. Negaisa pērkons draudošs tik tad, kad tāli. Tāpat kaps. [9.2.20.] 209. Zeme zināja, ko darīja, kad radīja sievieti. Vīrietis sen aizskrietu debesīs, sieviete pievelk to pie zemes. 23.[13.?]2.20. 210. Izbaudi šo skaisto parādību plūšanu, šo dzīvi; šīs cēlās dzīves jūtas un augstās domas, miesas siltumu, kopību ar draugu, augstāko kopību ar masu, ar sevi pašu, visas pasaules rituma sakaru, - bet zini, ka tas nau tavas dzīves mērķis, tikai līdzeklis augstākam mērķim. Un augs tava bauda un tavs spēks. 7.8.20. 221. Tanī vārdā. - «Tapt mīlētam ir atpūsties, mīlēt ir darboties,» - tanī ir atslēga tai parādībai, ka arī karstākā; dziļākā; nesavtīgākā mīla vēlas pretmīlu; arī visneatlaidīgākais darbs vēlas atpūtu, lai augtu. 25.12.20. 212. Jo niecīgāks tavs pretnieks, jo grūtāka tava cīņa: trūkst lieluma, kas iejūsminātu, Ir daudz pretnieku, ar kuriem labāk nemaz necīnīties, jo cīņa ar tiem aptraipa. Pēdējais: necīnīties nemaz, laiks uzvarēs pār tevi tavā vietā! 25.12.20. 213. Un, kad arī laiks tavu sajūsmu apbērs putekļiem, - viņas skaistums nezudis: noslauki putekļus, viņš atkal spīdēs un varbūt tevi vēl iesildīs. [6.1.21.] 214. Ir vārdi, kas skaisti spīguļo un kurus ļaudis labprāt atzīst un priecīgi cildina. Tie ir auksta prāta darināti, bieži pakaļdarināti un izsaka pasaules un ļaužu nicināšanu no gudra praktiķa augstākā stāvokļa. Lasītājs jūtas pacelts tanī pat stāvokli un priecājas, ka labi top sadots viņa konkurentiem. Dziļš vārds, kurš nenicina ne pasauli, ne ļaudis, tas nespīd. Neīsts akmens spīguļo vairāk par īsto, lētāki pērkams, un nevar jau neko manīt. 6.1.21. 215. Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis; pašā viņa dvēseles pamatā vara un naids. No daudzajiem, dažādiem pamatiem dabā viņš sev izvēlējies nāvējošo kā galveno un tā radījis plaisu starp dabu un zemi. Kad cilvēkā kā dabas ražojumā pamostas arī labu vēlošas jūtas, tad viņam tās arī top vērstas no nāvējošām dziļām. Viņš gribētu justies tuvāk dabai un tuvina sev puķes, bet ieslēdz tās savā šaurā telpā, kur tās nīkst. Viņš grib mīlēt kustoņu, bet dziedātāju putniņu liek krātiņā un māju kustoņus dara par mēmiem vergiem. Viņš grib mīlēt sev līdzīgu, bet tad tam jātop par viņa īpašumu kā nedzīvai mantai. Mīla ir augstākais princips dabā no sākta gala. Ir laiks tapt no kustoņiem par cilvēkiem arī mums. 6.1.21. 216. Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis. Mēs ar visu savu 6000 gadu rakstīto vēsturi esam vēl pirmatnējā mežonības stāvokli un neesam principā pāri kustoņai. Jauns laikmets, otrais augstākais attīstības posms sāksies tik tad, kad mēs pārvarēsim naida un nāves principu sevī un pāriesim uz mīlas un dzīves principiem dvēselē un darbībā. 6.1.21. 217. Tiklīdz mēs tikai drusku novēršamies no saules un viņa uz mums paskatās greizi, mēs tūdaļ vīstam un nīkstam, un salstam ziemā: Saule ir mīla. 26.2.21. 218. Tas pats sevi neciena, kas nicina par viņu garīgi augstāk stāvošu. 7.3.21. 219. Mēs žēlojamies, ka viss mainās, nekas nepastāv, uz neko nevar palaisties! Bet, vai tad nebūtu vairāk iemesla žēloties, ja tiešām nekas nemainītos, viss pastāvētu un mēs zinātu un varētu paļauties, ka tas pastāvēs? Vai tad nebūtu beigta visa kustība un darbība? Vai nebūtu apnicība? Un beigās vai tā nebūtu nāve? Un no nāves un nekustības sastinguma mēs taču visvairāk baidāmies? Vai te nau pārpratums? Domu neskaidrība? Varbūt mēs vēlamies abus reizā: kustība un nekustiba? 8.3.21. 220. Katrā laikmetā līdz šim visdziļākās jūtas un visaugstākās domas varēja izteikt tikai sev vienam pašam, citam cilvēkam nē, pat ne tuvākam. Tik iebaidīti mēs bijām no ārējiem un iekšējiem spaidiem. Vai mēs tagad esam brīvi un varam runāt? Nē. Tas līdz šim nau lauzts un turpinājas. Ārējais spaids no valsts pusēs turpinājas un tapis vēl stiprāks, jo valsts spaidu tehnika attīstījusies. Un iekšējais spaids - ieaudzētā paklausība un sirdsapziņa - vēl stiprāki, jo bērna dvēsele vairāk izpētīta un vairāk attīstās metodes, kā darīt uz viņu iespaidu, t. i., spaidu tādā virzienā, kādu nosaka sabiedrība vai valsts. Mēs nevaram brīvi izteikt ne jūtas, ne domas, taisni dziļākās un augstākās ne. Mūsu laiks arī še ir nesaimniecisks. Viņš bankrotēs. Lai! Bet no viņa bankrota cietīs arī nākošais laiks. 10.3.21. 221. Dievs ir meklēts pa visu pasauli, debesis un saulē, un aizsaulē, gaisā un gaismā, un pērkoni, visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē un nāvē, bet visretāk tur, kur viņš dzimis un audzis, un palicis - cilvēka sirdī. 10.3.21. 222. Sirds ilgojās tapt pilnīgāka sevī un lielāka uz āru: visu pasauli gūt un apņemt, un visai pasaulei atdoties un vienoties ar to, - un ilgās un sāpēs sirds darīja sevis pašas pilnīgāku domu tēlu. Prāts, kas visu prot un pārprot, gāja meklēt šo tēlu un, kur vien likās to atradis, tur darīja to par augstāko un saprata augstāko tikai kā kungu. Kungs nospieda pašu sirdi un prātu. [10.3.21.] 223. Nāks laiks, kad cilvēks nenicinās ne citu, ne sevi. Tad tik būs pagājis kustoniskais mets un cilvēki taps par cilvēci. Tad dalīsim vēsturi divās daļās un sāksim īstos jaunos laikus. 11.3.21. 224. Dzeja ir īpatnējs atziņas veids. 11.3.21. 225. Dzeja un māksla ir īpatnējs veids ne vien izteiksmei, bet arī atziņai. 11.3.21. 226. Dzīves gudrība ir par sīku mērauklai priekš dzīves, centimetrs pret versti. [11.3.21.] 227. Dzīves gudrība māca nekam neticēt, neko nemīlēt, nekam neatdoties. Bet vai nevajga neuzticēt vispirms patei šai «gudrībai»? Vai tā tiešām ir «dzīves» gudrība? Vai dzīve tik maziska? Vai tā nau varbūt «sadzīves» un «mūsu sadzīves» gudrība? Jo dzīve neko lielu un īstu nepanāk bez uztices, mīlas, atdošanās. Un arī patība savā vissīkākā dzīvē nesasniedz nekādas laimes bez tās pašas uztices, mīlas un atdošanās. Viņās ir īstā dzīves gudrība. [11.3.21.] 228. Laime ir: atzīt ārpusmūsību kā daiļumu. Tā spēja iedzimst vai ietop; kas to zin kā mērķi, tam vieglums. 11.3.21. 229. Mēs vienmēr dzirdam: «Viss labs un daiļš!» Ak! «Labais» ir skaidri cilvēcisks vārds un jēdziens. Ārpus cilvēces viņš neder. Pat cilvēcē pašā viņš vēl der tikai pa mazai daļai kā mērķis un ideāls, kuru nesasniedzamība top uzsvērta. Un «daiļais»? Mēs ceram, ka jēdziens būtu piemērojams arī ārpus cilvēces, jo vismaz mēs sajūtam ārcilvēcisko un aizzemisko kā daiļu, vismaz ceram to. Bet varbūt tas tēlojas tāds tikai mūsu atziņai, kas no ilgām un cerēm vadīta? 11.3.21. 230. Nezinātājs var izteikt šādas šaubas: Spēka daudzums ir pastāvīgs. Nekas nezūd, tikai pārvietojas. Jā. Bet kur? Vai tas zīmējas tikai uz mūsu zemes virsu? Bet ir vielas, kas vieglākas par gaisu; tās no gaisa nevar tapt aizturētas zemes virsū, tātad tās zūd no zemes. Nu teiks: spēku nezūdība zīmējas ne vien uz zemi, bet uz pasauls visumu. - Bet tur mēs nevaram vairs neko pierādīt ar izmēģiņiem un pētījumiem; tātad spēku nezūdība tur būtu tikai hipotēze. Mums nepietiek slēdzienus taisīt ar zemes līdzekļiem. 11.3.21. 231. Nezinātājs var jautāt: «Vai spēku nezūdība zīmējas tikai uz t. s. materiāliem spēkiem vai arī uz garīgiem? - Vai domas, kuras taču ir kaut kāda veida kustība, arī nezūd? Un kur viņas paliek? Cilvēces garīgā krātuvē? - Bet kad viņas nau uzrakstītas? - Un vai uzrakstītās paliek tikai cilvēces krātuvē, jeb vai kā kustība izplatās tālāk? Še zemes virsū?» Nezinātājs var jautāt vēl tālāk: «Vai arī ārpus zemes virsus? Un vai šurpu uz zemes virsu neizplatās citas ārpuses garīgas kustības?» Nezinātājs nebeidz jautāt vēl ilgi, ilgi. 11.3.21. 232. Tev dzīvē teiks visādos veidos: skaistais un labais ir augstākais, ar to apmierinies un nemeklē tālāk - nesaplūkā puķi, no ziņkārības dzīts. Netici. - Tevi grib noturēt pusceļā; ej līdz galam, kurš ir tikai patiesībā. Arī tas, ko tev sauc par skaistu un labu, ir tikai tad tāds, kad tas iztura pētīšanu. Tā neiznīcina daiļu un labu, bet to, kas par tādu izliekas aiz nespēka; kam ir blakus nolūki aizplīvurot un apmierināt, kas stāv ceļā daiļa un laba sapratnei. 11.3.21. 233. Cilvēcē daiļais ir atziņas galējais veids saskaņā, labais - atziņas galējais saturs saskaņā. 12.3.21. 234. Divi meli, kas viens otram runā taisni pretī, vēl nedod patiesību. Patiesība nau rodama mākslīgi. 12.3.21. 235. Greizi nomītu papēdi nevar atmīt pareizi, papēdis jānoņem. Vai dzīve vieglāk maināma kā papēdis? 12.3.21. 236. Mums jāmācās no bērniem. Viņi visas lietas grib zināt, bet aši apmierinājas ar to sapratni, kāda pieejama viņu vecumam. Mainoties un attīstoties sapratnes spējai, mainās un attīstās arī viņu uzskati par tām pašām lietām. Tā netērē laiku un var tūdaļ darboties, liekot lietā savas zināšanas. Jo, arī ilgāk pūloties dziļāk izprast, par savām spējam pāri netiek. bet spējas aug neapzināti; tad izmantot arī neapzināto darbību. 12.3.21. 237. Var mācīt tikai sevi - katrs cilvēks, katrs vecums, katra paaudze, katrs laiks. Tātad ir velti mācīt dzīvi. Bet pa retam mācās cilvēks, vecums, paaudze, laiks arī no līdzīga tikai citā metā. Un vēl retāk mācās arī no tā, kas tik dziļi dzīvo savu laiku, ka laika dzīve ir viņa personiskā dzīve. Jo tas jau ieslēdz sevi arī citus tā laika vecumus un paaudzes. 13.3.21. 238. Katrs dzīves troksnī dzird sirds balsi, kas norāda uz īsto ceļu. Bet laimīgs tik tas, kas sadzird, kaut arī vēlu. [13.3.21.] 239. Laime dzīvē nau cilvēka pienākums; laime nāvē gan, jo tā attaisno cilvēka dzīvi, teikdama: «Tu esi pareizi darījis.» 13.3.21. 240. Vecs gudro vārds: par visu vajga šaubīties! Labi. Bet tad sāksim šaubīties par pašām šaubām: vai visas šaubas pareizas? - Jo šaubas gan ved uz patiesību, kad iet pret jaunu patiesību nomācošām un tai ceļā stāvošām dogmām un spriedēm, kuras tapušas jau par aizspriedēm. Bet mūsu laiks tā attīstījis slēpšanos un liekulību, ka pašas vecās dogmas un aizspriedes saucas par «jaunām» patiesībām un vērš šaubas pret tiešām jaunu, nākošu patiesību. Vecas dogmas nākošo uz laiku nospiež, jo dogmām rokā visa vara un autoritātes pilnība. Ne šaubas, kas tā saucas, visas labas, bet tās, kas iet pret spaidu. 14.3.21. 241. Kam pēc amata jābūt moderniem un asprātīgiem, tie visbiežāk nemana, ka top vecmodīgi un neasprātīgi aizstāvot. [18.3.21.] 242. Nekādā laikā un nekādā lietā nepietiek ar cīņu uz vienu pusi vien. Arvien jācīnās reizē ar graujošu zobenu un uzceļošu ķelli. Negatīvā, graujošā cīņa bijusi veiksmīga, arī pašā graušanā, tikai tad, kad reizē cēlusi jaunu, tēlojusi viņa priekšstatu un gatavojusi uz to cīnītāja garu. 18.3.21. 243. Par maz cīņas: nepietiek, ka mēs cīnāmies par politiskas un saimnieciskas iekārtas pārgrozību vien un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsle nesekmes pārvērsties ij ārējai iekārtai. 23.3.21. 244. Morāle pazudina vairāk labu cilvēku nekā nemorālība - ļaunu. [23.3.21.] 245. Nakts jums liekas dziļāka par dienu, nāve par dzīvi. Kādēļ? Jūtām iespaidīgu, bet prātam seklu plīvuri aizsegta viņu nabadzība. Patiesībā dienā un dzīvē ir visa bagātība, jo visa būtība. Ārpus tās ir nebūtība, bet neaizmirstat, ka nebūtība, tas nau nekas. 23.3.21. 246. Es sacīju, ka būt laimīgam nau cilvēka pienākums. Es saku tagad - «Ir!», jo nu laimīgais ir tas pats, kas labs. [24.3.21.] 247. Mīla pati nau ļauna nevienā savā parādībā. Ļauni tikai vara un spaids visās savās parādībās, arī tad, kad tie pievienojas mīlai. 30.3.21. 248. Kas nicin' otru cilvēku, nicin' pats sevi, jo ir taču arī cilvēks. Mēs to zinām, un tomēr, cik mūsu atmina sniedz, cilvēks ir cilvēku nicinājis vienmēr visdziļāk, līdz nāvei un nokaušanai. Mūsu laiks dara to pašu. Viņš nemana, ka pats sevi tiesā un ka šai tiesai taisnība; viņam nau tiesības pastāvēt, jānāk jaunam laikam. 30.3.21. 249. Var jau tagad cilvēkus nenicināt un tomēr dzīvot, bet to uzņemas, kas nebaidās no mocekļa lomas. 18.4.21. 250. Salīdzināt var tik to, kas ir līdzīgs. Nepierādīt ozolam, ka viņš nau tik smalks kā roze, un rozei - viņai nau tā spēka, kas ozolam. 28.6.21. 251. Tava apziņa reālāka nekā tavas miesas. Tavs sapnis reālāks nekā tavs nomods. Tava nākotne reālāka nekā tava pagātne. 5.7.21. 252. Mušas sīc ap kūti, kad meitas slauc govis. Vai tādēļ meitas neslauks? Viņas ar roku atgaina uzbāzīgās. 1.7.21. 253. Nezūd nekas, ne spēks, ne viela. Bet spēks ir kustība. Un mūsu dzīve un patība ir arī kustībā. Tā tad nezūd. [14.7.21.] 254. Jūs sūdzaties: «Nau vērts dzīvot.» Es saku: «Ir vērts.» «Jā, bet dzīve tik īsa. Tikko iesāc lielu darbu, viņš jāatslāj pusē. Var darīt tikai mazus darbus, un tos nau vērts.» «Ir vērts arī tos. Bet darat dzīvi garu, tiks maziem un lieliem darbiem.» «Bet visa dzīve nau vērts, jo tikai pārejoša parādība.» «Lai tavi darbi dara to nepārejošu.» «Bet darbi pārejoši, jo mazi.» «Bet ja nu nepāriet ij ne mazie? Ja tu paliec pats nepārejošs? Un tu sūdzējies par dzīvi taču tādēļ, ka gribēji būt liels. Vai nu tev netiek bailes, ka paliksi pārejošs kā mazais?» 21.11.21. 255. «Jūs gribat ko gluži jaunu un sensacionēlu: vienu vien dienu darat visu to, ko liek jums jūsu sirdsapziņa! Jūs brīnoties redzēsat, ka tā ir gluži jauna dzīve, sensacionēla un interesanta.» «Jā, tā jau būtu varonība un traģika.» «Jā.» 21.11.21. 256. Jūs sakāt: «Kā lai mēs zinām, kas ir tie lielie ideāli? Kā lai mēs tos aptveram? Tie priekš mums par lieliem un augstiem. Nevar viņus izvest.» «Var. Savu sirdsapziņu jūs zināt. Parunājat ar viņu, tā teiks, kas jums jādara ik dien'. Sekojiet tai, ko viņa liks, tie būs tie lielie, it kā nezināmie ideāli.» 21.11.21. 257. Kad pienāks laiku mets, tu vienu dienu piepeši jutīsi, ka tev dzīve top viegla, kaut gan neviena nasta nau atkritusi; tu jutīsi; ka tava dienas gaita top ērta, kaut gan visur tava spēka soļi būs ierobežoti; jutīsi, ka topi mierīgs, kaut gan visapkārt nemiers būs pavairojies; ka tavi darbi atgriežas uz tevi, kaut gan tu viņus ne aicinājis, ne vedis. Tu jutīsi, ka lēni aust tava iekšējā saule. 21.11.21. 258. Savā mūžā esmu redzējis nedaudzus cilvēkus, kas dzīvoja pēc savas sirdsapziņas. Gan tik uz īsu laiku. Viņus sastapt ir laime. Viņu laikmetā dzīvot dod dzīvei vērtību. 2.12.21. 259. Par savu sajūsmu mēs kaunamies vairāk nekā par savu mazticību. Šo mēs ar svešvārdu godājam par - skepticismu, bet sajūsmu nonicinām par - salmuguns entuziasmu. Bet tikai sajūsma dara lielos darbus. 11.12.21. 260. «Vai tādēļ šī zeme ir jau tev dzimtene, ka tevi te rāj tavā tēva valodā un grābj aiz apkakles tava tautas brāļa roka? Jeb vai tādēļ, ka tevi te mīl?» «Nē, - tādēļ, ka tu te miesīgi un garīgi tapis un tevi neatrauj ne naids, ne mīla.» 12.12.21. 261. I kauli kapā raud pēc dzimtenes. 12.12.21. 262. Aiz jūras prieks, bet svešs; mājā bēdas, bet savas. 12.12.21. 263. Tici un sajūsminies aizvien, kur tu labu ceri un vēli pasaulei, bet netici un nesajūsminies nekad, kad tu labu ceri un vēlies no pasaules sev, Jo tā tu varētu aptumšot savu gaišo spriedesspēju un noturēt par kāzusvētkiem tos, kas bij domātas tev par bērēm. 12.12.21. 264. Tu, kas esi jauns, tu, kas esi sieviete, un tu, kas spēji sajūsmināties, - zināt, ka jūs dzīvojat citā gaisā nekā visa apkārtējā pasaule. Ja jums arī viss ir kopējs ar viņu: tauta, pārliecība, ja ideāli, ja pat mīla, tad tomēr starp jums un viņu ir pamatplaisa, jo viņai šie jēdzieni ir tikai jēdzieni, reizēm ar dekoratīvu nozīmi, - jums viņi ir dzīve pati. 13.12.21. 265. Mēs dzīvojam visi šaurā lokā: tos pašus skatus redzam, ar tiem pašiem ļaudīm tiekamies. Un, kad arī topam izsviesti no sava loka, nākam atkal atpakaļ. Arī visvairāk svaidīto un visstraujāk izrāvušos cilvēku dzīve ir visumā tik vienmuļa, ka riebtos viņu dzīvot otrreiz. Mēs dzīvojam pārāk šaurā lokā, - tad dzīve, ja nevar plašumā, jāved dziļumā. 13.12.21. 266. Neko, ko vēlamies, mēs nevaram paturēt ilgi, nele vēl uz mūžu. Viss zūd un aiziet no mums, un, kas paliek, tas pārvēršas citā, un, kad jel kas nepārvēršas citā, tad mēs paši pārvēršamies un sajūtam to kā citu. Mums jāpierod dzīvē skatīties uz visu kā aši pārejošu un vienreiz esošu. 13.12.21. 267. Mūsu laikos ticība nevar vairs dibināties uz paradumu un tradīcijām - kā itin visas pastāvošas ticības, - tad viņa domājošam cilvēkam top nedzīva un nedomājošam top garīgs spaids un citu - valdošās šķiras - rokās par ieroci viņu kalpināt. Ticība var dibināties uz prasību pēc neizprotamā, - tad dvēsle dara sevi arī nebrīvu un vēlas šo nebrīvību, jo nezin, ko iesākt ar brīvību, vai baidās no viņas, tādēļ ka brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt jaunā veidā. Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēsles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēsles uzdevumu. - Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību? 13.12.21. 268. Vara spēj salauzt maigumu, bet nespēj to radīt; maigums spēj abus. 13.12.21. 269. Visas lietas jāieskata tikai kā pārejošas parādības, kam paliekošas vērtības nau. Bet toties augstāk jāieskaita visu lietu vērtība un ašāk un dziļāk viņas jāizjūt, jo viņas neatkārtojas. 13.12.21. 270. Ir iespējams apzinātā dzīvē līdzsvarot un atmainīt lietu ašo zūdamību ar viņu būtības dziļāku uztvērumu un uzcelt sev tādējādi dzīves ciešamību un prieku un vērst parādības savā virzienā un mērķī. 13.12.21. 271. Viss, ko vēlamies un kas labs, aši zūd. - Jā - bet tu, kas esi grūtsirdis, skaties gaiši: likums ir viens, tātad aši zūd arī viss, ko nevēlamies, kas ļauns. Izjūti dziļi to, ko vēlies, kas labs, un tas būs; pārlaidies viegli pāri tam, ko nevēlies, kas ļauns, un viņa nebūs. Ja tava daba to nespēj, vērt savu dabu pašu. 13.12.21. 272. Viss tavā varā dots, tikai gribi, ej kā iedams, būdams - priecājies. 20.12.21. 273. Kur vara stipra, tur gars vājš. Bez zināma mēra gara arī vara nevar pastāvēt. Kad viņa top visstiprāka, tad viņa sadrūp. Tā ir viņas traģika, un tā ir gara cerība. 26.12.21. 274. Publika teātri, koncertā, gleznu izstādē reti ko saprot un reti ko nepārprot no tā, ko mākslenieks gribējis teikt, bet kaut kas viņā tomēr ietrīsas klusi. Viņa no tā kaunas, par to smejas, bet tas ir arī tas, viņu atrauj no saprotamām pamākslām, kiniem un cirkiem un ievelk svešā pasaulē, aizsaulē, pārdabā, ideālismā. 2.1.22. 275. Kas mīl vienu cilvēku īsti, tas mīl arī visus; ja nemīl visus, tad viņš nau mīlējis īsti arī to vienu. 2.1.22. 276. Mīla ir viscēlākā un labākā jūta. Kur viņa mājo, viņa izceļ un izsauc viscēlākās un labākās jūtas. Kas mīt, nevar just. naidu ne pret vienu, nevar būt greizsirdīgs. Kurā mīlas jūtas parādās uz āru ļaunumā, tur tā nau īsta mīla, bet egoisma pasuga, mīlas nabadzība. 12.1.22. 277. Laika padomāt par sevi un par dzīvi nau nekad. Ikvienai stundai ir savs darbs, ne viens vien, bet daudzi, kuri visi neatvairāmi grib darāmi. Un, kad viņus arī visus nevar paspēt, tad tomēr viņi būtu darāmi visi, - apkārtne un paša sirdsapziņa dzen viņus darīt. Un, kad arī daudzus no viņiem atliek, tad ir vienmēr tādi, kas neļaujas atlikties un ņem sev laiku. Un, kad nau citu, tad ēšana un dzeršana, un tērzēšana, un izklaidēšanās ņem sev visu laiku - un nepaliek pāri laika pārdomāt par sevi un par laika pāri nepalikšanu. Bet vai šī pārdomāšana nevarētu arī sev ņemt laiku un atbīdīt visu nost, pat dzeršanu un izklaidēšanos? Bet tas jau nau iespējams; prātīgs cilvēks to nedarīs. 12.1.22. 218. Laika nau pārdomāt par sevi un dzīvi, - bet, kad no rītus iziet no mājas, tad neiet iešanas dēļ vien, bet zina un pārdomā, kurp iet un ko darīt. - Vai visa dzīve nau vairāk nekā viens rīts? Bet par to nepārdomā. 12.1.22. 279. Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild, nevienu mīklu neatrisina, nevienu darbu neizved galā, nevienas ilgas neapmierina un neizraisa, nevienu cerību nepiepilda - nāve ir tikai nogurušam maza atpūta. 14.1.22. 280. Cik īsa ir minūte un cik niecīga! Bet atminies, ka visā dienā ir tikai 1440 minūtes! un visā gadā arī tikai drusku pāri par pusmiljonu. Visā tavā mūžā tev ir doti tikai, ja daudz, 25 miljoni minūtu; pielūko, ka tu kādas no tām nenobārsti velti! 14.1.22. 281. Mēs esam gabali, kas izrauti no mūžības; pēc iznīces mūs atkal paņem mūžība. 14.1.22. 282. Nomet velti zemē sauju kapeiku, tu dabūsi citas; bet nomet velti jel vienu minūti, tu nedabūsi atpakaļ nevienas, nekad. 1.2.22. 283. Revolūcija ir sirdsapziņas pamošanās. Mēs saucam par sirdsapziņu kopumu no vēsturisko laikmetu sabiedriskām-ētiskām prasībām. Kad kādā tautā un kādā laikā daudzi vien sāk sekot sirdsapziņai, jau ceļas revolūcija; kad visi cilvēki visās tautās sāktu dzīvot pēc sirdsapziņas, tad nāktu vislielākā revolūcija - jauns laikmets cilvēces vēsturē: humānais, pēc līdzšinējā barbariskā laikmeta. 3.2.22. 284. Kur mīlas jūtas parādās labā un labu izsauc, tur viņas nāk no īstas mīlas; kur viņas parādās jaunā, šaursirdībā; greizsirdībā, tur viņas nāk no patmīlas un izsauc to. 9.2.22. 285. Kapitālisma galu prasa saimnieciskā dzīve, kas viņā nevar tāļāk attīstīties. To prasa arī garīgā dzīve, jo kapitālisms indivīdam nedod vairs mērķi ārpus tā, bet papildināšanos un baudu sevi. Mērķi ārpus sevis indivīds atrod vairs tik kapitālisma paša pārvarēšanā. 10.2.22. 286. Tad akmeņiem jābrēc! - Kad Cilvēks ar cilvēka asinīm pielej ielas un laukus, kādēļ tad akmeņiem brēc? Cilvēks gavilē. 13.2.22. 287. Vai tu esi tik viegla, ka vari uz puķes dejot un viņu nenoliekt? Vai tu esi tik smags, ka vari kalnu pacelt un zemi neieliekt? Satiekat dzejnieka dvēselē. 15.2.22. 288. Ilgu ceļš ved uz atjaunotni. 16.2.22. 289. Baltzieds un baltsniegs - daba prot darīt skaistas abas: dzīvi un nāvi. 16.2.22. 290. Kādēļ mēs sniedzam viens otram rokas? Lai mūsu domas kā šķiras, mēs ikreiz atkal pārliecināmies, ka esam abi cilvēki siltām asinīm. 16.2.22. 291. Vijole un skaņa: - Salauz vijoli, nekas nezūd, viss tik sadalās pirmatnējos elementos: kokā, metālā, dzīslās. Tik skaņaas vairs nau, un mēs raudam. Arī skaņa nezūd, viņa paliek kā ētera viļņojums, - tas mūsu skumjas nomierina. Melodijas prieks mājo sirdis kā atmiņa. Mums nepietiek. Mēs skaņu ieburam rakstā un atkārtojam un pārveidodami viņu tomēr turam, - neraudi, sirds! Un atkārtotā izsauc jaunas, vēl nekad nedzirdētas skaņas, - priecājies, sirds! 16.2.22. 292. Visas ilgas ved uz atjaunotni. 17.2.22. 293. Sargies ņemt dāvanu. Bet, kad tev ir jāņem, zini, ka par grasi esi pārdevis muižu. 20.2.22. 294. Liela māksla laužas ārā no savām robežām; maza netiek viņās iekšā. 20.2.22. 295. Viss pāriet dzīvē, viss paliek mūžībā. 23.2.22. 296. Kas atjaunojas ik dien', tam nau jāpārcieš krīzes. Jo krīzes ir aizkavētas attīstības izraises. 23.2.22. 297. Lielās lietās mēs jau tagad nepaspējam, domājot reizē vienu vien domu un darot vienu vien darbu. Nākotnē kā normu vajadzēs domāt daudzas domas reizē, lai veiktu. 23.2.22. 298. Mēs nevaram atklāt savas patības būtni, ne savas īpatnējākās domas, ne pat savu domu virzienu. Mūs attura ne bailes vien par dzīvību. Mēs neticam, ka tas vērts. Mēs ejam kapā klusēdami. 26.2.22. 299. Karš noposta ne vien pagātni, bet ij nākotni. 26.2.22. 300. Karš samaitā ne vien miesas, bet ij garu. 26.2.22. 301. Katrs karš ir riebīgs un nejēdzīgs. Cēlums ir tikai atsvabināšanās kariem, kad tauta nomet kāda apspiedēja jūgu. Bet tas nau vairs karš, tā ir revolūcija. 27.2.22. 302. Cilvēki ir sveši viens otram, kad viņi smejas; kur kāds raud - nāc, es tevi pazīstu, mans brāli! 27.2.22. 303. Kad migla, tad segti augstākie baznīcas torņi, bet kalnu virsotnēs ir saule. 27.2.22. 304. Tūkstots reizes redzu puķi un brīnos atkal par viņas skaistumu; tūkstots reizes redzu ļaužu ļaunsirdību - un brīnos tomēr par viņu. 28.2.22. 305. No saules mēs izejam, uz sauli mēs aizejam; visu mūžu tura mūs saule. 1.3.22. 306. Nevar nicināt suni par viņa nepateicību, vilku par viņa asinskārību, bet gan cilvēku par to pašu. 2.3.22. 307. Katram sava pārliecība dārga - ubagam svēta, jo tam neviens par to nemaksā un to nevar pārdot. 3.3.22. 308. Kad tu nicini cilvēku, tev vienmēr taisnība; kad tu nemīli cilvēku, tev vienmēr netaisnība. 5.3.22. 309. Tu priecājies, ka tev dāvā zelta gredzenu, un tu atrodi, ka tas nau īsts; tu priecājies, ka tev sniedz puķes, un tās izrādās no papīra; tu priecājies, ka tev nes pretī mīlu, un tā bij tik laipnība. Nu tu saki: «Visa pasaule ir ilūzija, nekas mūsu dzīvē nau īsts.» Bet tavs prieks par tām neīstām lietām bij taču īsts. Priecājies par to. Gribēja tev darīt prieku, kaut arī mārot, - priecājies par to. Un priecini citus nemānot. Arī tas ir prieks, un īsts. 6.3.22. 310. Tikai ienaidnieki dara augstprātīgu. 10.[16.?]3.22. 311. Kas mirst priekš idejas, dzīvo pēc nāves kā spēks. Visi citi pēc nāves dzīvo tikai kā viela. 10.3.22. 312. Neviens neizteic savu dziļāko ziņu, un tās, kas mūs attura, nau bailes, jo arī uz nāves gultas, kad vairs nau jābaidās, mēs nerunājam. Ne savam tuvākam, ne mīļākam mēs to nesakām. Vientuļi mēs nākam pasaulē, vientuļi mēs aizejam. 10.3.22. 313. Pasaule aizslēdz mūsu dvēseles. Kad dvēseles runātu, pasaule pušu sprāgtu. Jauna pasaule dzimtu. 10.3.22. 314. Sevi attīstīt darbā priekš citiem - te viss likums un instrukcija. 11.3.22. 315. Acs neatzīst, ka viņa ir āda, zieds nezin, ka viņš ir lapa. 11.3.22. 316. No visiem miršanas veidiem visnegantākais ir: sāpes. Viņas nokauj vislēnāk un visjūtamāk, un visvientulīgāk. 12.3.22. 317. Sāpes un naids lēnina dzīves ritumu kā putekļi pulksteņa riteņus. Ko darīt ar pulksteni, jūs zināt, ko darīt ar cilvēku, nezināt. 13.3.22. 318. Jūra viļņojas - paliek putas; zeme viļņojas - paliek kalni. 13.3.22. 319. Kad kalni smejas, tad dūko pērkons; kad ielejas smejas, tad zied puķes. 13.3.22. 320. Posts brauc pa lielceļu vara ratiem, dzelžu zirgiem, asiņainām asīm, - laime tek pa tīruma taciņu ievu ziedu zariņu rokā. 13.3.22. 321. Topi pilnīgs sevi un ienācies kā auglis, - tu gūsi mieru un otro jaunību. 14.3.22. 322. Kad gribi zināt, kas ir sāpes, - lūko atstāt savu laimi. Un tev liksies vieglāk atstāt savu dzīvību. Tās ir sāpes. 14.3.22. 323. Par sava visniknākā ienaidnieka viszemākiem uzbrukumiem jūs varat tik pasmieties: «Tu taču neesi man līdzīgs! Tu taču nevari mani piespiest lietot pret tevi tādus pat līdzekļus kā tu pret mani!» 14.3.22. 324. Vai! tam, kam pagātne tapusi par nākotni, bet divkārt vai! tam, kam nākotne tapusi par pagātni. 16.3 22. 325. Katram darba darītājam ir nicinums pret kavētājiem. Vientuļam būt tev bieži ir vienīgā bauda. Bet arī tā liedzama. Kas nau stiprs diezgan iztikt bez baudas, lai nau vientuls. 16.3.22. 326. Nepietiek zināt pagātni un tagadni, lai paredzētu nākotni, - vajaga viņu radīt no sevis kā pagātnes un tagadnes radījuma: vajaga paredzēt sevi. 16.3.22. 327. Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas. 16.3.22. 328. Nomet visas savas bēdas un veltās ceres, un ilgas, rūpes un vēles, un režģus - lai pagātne tās ņem, daudz no tevis viņas tā ir mantos, - un pats ej uz mieru un darbu. 16.3.22. 329. Pēc būtības dzīve un nāve ir vienādas. Dzīve ir miršana ik brīdi ilgus laikus; mēs to saucam pareizi par pārvēršanos. Nāve ir miršana piepeši un vienu reizi; mēs to saucam nepareizi par iznīkšanu. Nekas neiznīkst. Nau ko baidīties. 16.3.22. 330. Starp evolūciju un revolūciju nau starpības pēc īpašības, bet tikai pēc mēra. Revolūcija ir sastrēgušās evolūcijas jeb attīstības strauja atraise. Kad valdošā šķira ir aprobežota, top nepieciešama atraise, lai organisma kustība neapstātos. 16.3.22. 331. Tas, kas tev šorīt no rītus draud ar briesmām, tas rīt vakar būs pagājis un aizmirsts. Tas, kas tev rīt no rītus gaidāms ar prieku, rīt vakar būs pagājis un aizmirsts. Bet būsi tu. 18.3.22. 332. No savas dzīves katrs iznesis to atziņu, ka cilvēks dēļ vismazākās savas ērtības ļaus vai arī pats nodarīs otram cilvēkam vislielāko jaunumu, pat nāvi, un teiks: «Ko es tur varu darīt? Katram ir jādzīvo!» 19.3.22. 333. Drāma ir jauns atziņas veids. Iedoma ir jaunas atziņas līdzeklis. Bet prāta robežas ir noliktas kopš simts gadiem. 19.3.22. 334. Kad suni sit, tad visi suņi brūk virsū - ne sitējam, bet sistajam. - Bet neaizmirsti, ka tie ir suni. 19.3.22. 335. Kad tev svārks nodilis, tu viņu lāpi un nēsā tik ilgi, cik var. - Kad tev miesas nodilušas, tu viņas lāpi un nēsā, cik ilgi var. Tad tu nomet abus nost un ej savā darbā brīvs. 19.3.22. 336. Nepietiek, ka tu esi miesīgi un parādies vielu maiņā. Tev jābūt garīgi un jāparādās spēka darbā, t. i., vielas vēršanā. 19.3.22. 337. Tu parādies un topi nojaužams - darbā. Cilvēce parādās un top nojaužama - tevī. Visums parādās un top nojaužams - cilvēcē. 19.3.22. 338. Tu pats sevi saisti pie lietas ar pienākuma saitēm. Kad lieta pārrauj tās saites, - nenolaid rokas: tu esi brīvs, liec viņas pie sava darba. 19.3.22. 339. Kas ar vilku polemizēs? Kas sunim ries pretī? 20.3.22. 340. Kāda starpība ir starp valsts ticību un valsts policiju? - Tāda, ka valsts ticības ierēdņi saucas par mācītājiem, bet valsts policijas ierēdņi par kārtībniekiem. Otrkārt, tāda, ka pirmiem ir balti krādziņi, bet otriem raibi. Treškārt, ka pirmie dabū kukuļus atklāti, bet otrie slepeni. 20.3.22. 341. Katra pārvēršanās, kas iet uz augšanu, ir laba. Katra pārvēršanās, kas iet uz nīkšanu, ir jauna. Cilvēce vēstures laikā ir augusi skaitā, tātad viņas attīstība iet uz labu. Tas ir optimisms. Bet viņš jāattaisno. 20.3.22. 342. Katrs lielums ir spēks un kā tāds reizē radošs un postošs. 20.3.22. 343. Mūsu laiks par normālu cilvēku sauc to, kas īsti ir zem normas. Bet daba gribējusi augstāko cilvēku par normu. Arī tagad jau mums viņš jāņem par mērauklu, kad spriežam par cilvēku kā parādību. Cilvēces nākotne prasa, lai katrs top par pārcilvēku. 20.3.22. 344. Pasmaidi par savām bēdām, un viņu sūruma vairs nau. Pasmaidi par savu ienaidnieku, un viņa dzēluma vairs nau. Pasmaidi par sevi, un tavu ļaunumu vairs nau. Bet, ja tu spēj pasmaidīt par pasauli, tad viņa smaidīs tev pretī. 20.3.22. 345. Valsts ticība, kura top uzturēta tikai tādēļ, lai turētu paklausībā pavalstniekus, nau ticība, bet pārveidota policija. Demokrātijā tai nau vietas. 21.3.22. 346. Ābele un ieva Ieva: «Pie manis jaunas meitas nāk rotāties un smieties.» Ābele: «Pie manis bārenīte nāk raudāt.» 21.3.22. 347. Nevienam nevajaga, ka tu pasaulē esi. Un vai tev vajaga, ka pasaule ir? Viens tevi mīl, un tu esi vajadzīgs pasaulē. Tu vienu mīli; tev vajadzīga visa pasaule, lai vienam to dotu. 14.4.22. 348. No ienaidnieka mēs nemācāmies neko, arī to ne, kas mums nāktu par labu. No drauga pieņemam visu, arī to, kas mums par ļaunu nāk. 14.4.22. 349. Tu visu dzīvi vadīji pēc tā, ko tu skatīji par savu pienākumu. Bet ievēro, ka tu savus pienākumus liki sevim pats. Tātad tu, dzīvodams savus pienākumus, esi dzīvojis tikai savas patības ideju. Un tu esi dzīvojis labi. Bet tu dzīvojis sev, kādēļ lai tevi par to algo citi? 30.4.22. 350. Dzeja ir saule, kas visu dzīvu dara; apcere ir mēness, kas visu klusā miņā nokārto; aforisms ir zibens, kas visu aši apgaismo. 30.4.22. 351. Dzeja parāda, apcere pierāda, aforisms aizrāda. 30.4.22. 352. Kas grib ticēt mūslaiku dzīves garīgam pārākumam, tas lai aplūko viņu tikai viņas pašas spoguli. Katrs cits spoguls laupītu tam to ticību. 30.4.22. 353. Šinī dzīvē ir pazudis katrs, kas nespēj nīst. - Vai tad nau labāk, ka pazūd pati šī dzīve un viņas vietā nāk cita, pilnīgāka? 10.6.22. 354. Kas guvis lielo laimi, tas prieku vis neizrāda. Kas nācis pie miera, tas var rādīties pasaulē troksnī. Kas tapis pilnīgs, tas to vairs nezin. l2.6.22. 355. Doma nevar būt bez fantāzijas, fantāzija var būt bez domas. 12.6.22. 356. Doma sākas un beidzas šinī pasaulē un ir mūsu varā; pār fantāziju mēs nevaldām. 12.5.22. 357. Katra sabiedrības un valsts iekārta ir nepilnīga, kad viņa nodod vadību šablonisku, viduvēju vīru rokās un atstumj radošos garus, jo tā viņa neizmanto sabiedrības augstākos spēkus un kavē viņas attīstību. 12.6.22. 358. Politika, tāpat kā zinātne, nevar iztikt bez fantāzijas un radoša gara. To abās nepietiek ar kārtošanu, vajga jaunradīšanas. Politisko pasauli radīja Perikļi un Grakhi, ne tā sauktie prātīgie politiķi - praktiķi. 1.7.22. 359. «Vai tu pats arī esi šanīs vārdos?» «Tie rakstīti tev.» «Kas ir tevis rakstīts tev pašam?» «Rakstīts nekas, domāts viss.» «Bet kur tu pats esi?» «Es to meklēju.» 5.7.22. 360. Cilvēks nevar būt liels, ja viņš ņau radošs. 24.8.22. 361. Vai cilvēks nau vairāk nekā puķe, kam rudeni jāvīst? Vai cilvēks nevar sevi pārlauzt un dzīvot otru dzīvi, kad pirmā noziedējusi? Vai nevar atjaunoties? Vai ir tieši un stipri pēc tā centies? Vai cilvēks nau tomēr vainīgs, ka viņam jāvīst kā puķei? 28.8.22. 362. Fantāzija iet pāri par reālo šis pasaules dzīvi un ved mūs sakarā ar visuma - virssaules dzīvi. 16.9.22. 363. Pasauls visums karājas kustībā, viņš top mums nojaužams kā parādības caur kustību, laika un telpas nebūtu priekš mums bez kustības. 16.9.22. 364. Atziņa un darbība ir vērta tik, cik viņa ir radoša. Neradošas tās ir materiāls citai atziņai un darbībai, jo visai vērtībai mēraukla ir radīšana. 20.9.22. 365. Ej tu pie pasaules, viņai ir bagāts lauks, ko nokopt, un daudz nokopēju. Bet vispirms ir tev cits lauks, vēl bagātāks un tev vēl tuvāks - tu pats. Nolasi no sava lauka vārpas. Jo vairāk lasīsi, jo bagātāks tapsi. Ja nelasīsi pats, citi ne tik. 21.9.22. 366. Tavs gars citos turpinājas, tavas miesas citos top dzīvas: tu esi savs un citu, - Vai tu vēl meklē brīnumus un mistiku? 27.9.22. 367. Visa sabiedriskā dzīve un visa literatūra vēl pilna tā uzskata, ka sieviete ir īpašums kā sieva, kā mīļākā, kā māte. Likums tikko vēl atzīst līdztiesību. [28.9.22.] 368. Skaistuma nau tik vien, cik cilvēks viņa atrod un sev sagatavo. Arī tur, kur cilvēka acs nekad nesniedz, daba dzīvo skaistumā ar savas pašas nolūkiem. 30.9.22. 369. Viens pats atoms ietver sevi veselu pasauli ar saules sistēmu. Vai ikviens cilvēks nau saules un pasaules vērts vairāk nekā atoms, cilvēka ķermeņa visniecīgākā daļa? 26.10.22. 370. Jums teikts: «Ir pasaules visums, kas aptver visu un no kura cilvēks ir tikai niecīga daļa.» Es saku: «Šī niecīgā daļa uz mūsu zemes lodes izaugusi par spēku, kas pats noteic sevi un sāk noteikt arī zemes likteni. Daļa izaug par pretstatu visumam, par antitēzi. Visums bija dievs, un daļa top par dievu.» 26.10.22. 371. Nemācat ļaudis, lai tie būtu patiesi. Darat viņus stiprus, tad patiesi viņi būs paši no sevis. Jo patiesam būt nau nekas cits kā spēka apziņa apzināties sevi. 30.10.22. 372. Maizē rauga mazāk nekā miltu; pasaulē labu cilvēku mazāk kā ļaunu. 5.11.22. 373. Ideālisti vienmēr iet pret savu laiku un apšauba visus sava laika spēkus, jo viri grib citu, augstāku laiku un meklē izeju uz to. Bet, kad ideālistiem jāšaubās arī par sava laika jaunatni, tad viņiem nau izejas no šī laika, un tas nosodīts ar neauglību. 5.11.22. 374. Velti sūdzas par ļaužu nepateicību: no ļaudīm nevar prasīt, lai viņi pateiktos, jo to spēj tikai lieli cilvēki. Pateicība ir apziņa par sakaru ar pasauli un šī sakara atzīšana. 8.11.22. 375. Zaudējumu un sāpju laiki arī nesis tev tabu, tik izmanto to, ko viņi dod: skaidru skatu uz tevi pašu. Tu redzēsi, cik pārāks tu esi par apkārtni, kuru tu priekos turēji sev līdzu. Jo priecājas kopā, bēdājas viens. 18.12.22. 376. Mīlestība ir vilšanās gan kā laime, gan kā atziņa. 24.12.22. 377. Nau nāves jābaidās. Kad strādājis, kaut arī visu nebeidzis, tad var mirt katrā laikā. Ir daudz citi darbi, bet tie var arī palikt nedarīti: viens darbs darīts, un tu drīksti iet pie miera. 4.1.23. 378. Priekš mīlas vajga vairāk enerģijas nekā priekš naida. 5.3.23. 379. Kad tu otru uzvarējis ar savu pārliecību, tu pats sāc viņai neticēt; kritušais veic uzvarētāju. 5.3.23. 380. Kur ilgi cīnās viens pret otru savām jūtām vai uzskatiem, vai raksturiem, tur nāk laiks, kad apsviežas apkārt katram i jūtas, i uzskati, i raksturi. Ilgums darījis iespaidu. Paaudzes tā mainās lomās, i dzīves posmi katra īpatņa mūžā. Iedzīvojies pretnieku atmosfērā, ne domas pārliecina, bet jūtas! 23.7.1916. 18.8.1923. 381. Dzeja pārvar visu, arī nāvi. Dzeja atdzīvina visu, arī pagātni; dzeja rada visu, arī nākotni; dzeja visā ieiet, arī tagadnē. Visi trīs būtības veidi dzejā dzīvo kopā un reizē. Laiks sevi atgriežas un piepildās dzejā. 18.8.23. 382. Nāves nau. Nāve, tāpat kā nebūtība, mūsu, cilvēku; jēdzieni. Mēs viņas darām sev par kungiem, neizprazdami savu varu. Mēs varam arī atmest šos nāves jēdzienus un uzvarēt šos kakla kungus, kas tik briesmīgi baida. Mēs varam arī dzīvot. 3.9.23. 383. Sākumā mēs mācām savus bērnus. Tad mēs mācāmies paši no bērniem. Kas to negrib, paliek pakaļ tekošam laikam, līdz beigās kādā nomalītē ieaužas kā kāpurs rudens audos. Tikai kāpurs pavasar' ceļas augšā kā tauriņš, bet cilvēks, kas palicis pagātnē, mirst galīgi. 25.10.23. 384. Rakstot nau ko paskaidrot vai pierādīt citam, bet sev. 25.20.23. 385. Pasaule atdara māksleniekam. Īsts mākslenieks var teikt - «Es tieku izmantots» ar pilnu apziņu, ka tas tā ir atļauts un vajadzīgs. Tātad izmantotne attiecas ne vien uz manu naudu un mantu, bet arī manu darba laiku, zināšanām, jūtām, visu personisko. Es esmu priekšā stādīts un šurp nācis, lai atdotu visu, nespētu neko iegūt, nespētu strādāt un nespētu dzīvot un būt, beigās, lai es nespētu palikt ne atmiņā, viens priekš visiem. 25.10.23. 386. Mākslenieks visu pasauli ņem un lieto priekš viena - sava mākslenieka mērķa. Divkārt. Mākslenieks ne vien visu pasauli liek mākslas attēlā, bet viņš arī visai pasaulei liek skatīt šo attēlu. Trejkārt. Mākslenieks pārrada attēlā visu pasauli un, liekot skatīt šo pārradumu, pārrada pašus skatītājus un viņu acīs pasauli. Mākslenieks uzspiež likumu: visi priekš viena. 25.10.23. 387. Dzejnieks, attēlā pārradot dabu, saprot viņu; vai nu iespējama iedoma, ka šis dzejnieka attēls dabai ir arī veids saprast sevi pašu? 25.10.23. 388. Ir trīs: mana miesa, mans darbs, mana slava: Visvairāk es esmu darbā. 6.11.23. 389. Kas vēl var rakstīt satīras, kas domā, ka grūti tās nerakstīt, kas apkaro savu laiku, kas nopeļ to līdz pašam pamatam, - tie visi ir vēl ļoti optimistiski ļaudis! Ne negatīvi, bet pozitīvi, tie ir labotāji un reformisti, kas pamatus tomēr atzīst un atstāj pa vecam. Labotājs neko nelabo uz ilgu. Pamats jāliek jauns. Tam pretosies visi satīriķi. 6.11.23. 390. Vai bija vērts dzīvot tik ilgi? Kad es pats apskatu savu dzīvi priekš sevis, tad jāatbild - man priekš manis nebij vērts dzīvot. Bet priekš citiem? Man grūti uz to atbildēt, jo jāatbild taču tam, uz ko lieta vispirms zīmējas - tiem citiem. Es pats varu teikt tikai to, ka es jutu savu spēku šim darbam un redzēju, ka tauta pārvērtās raksturā. tanī virzienā, ko es biju gribējis. Bet nu zūd maska. 12.11.23. 391. Sieviete atdodas tikai garīgi, - viss cits ir vara, arī laulībā. 3.12.23. 392. Divas lietas es nesapratu: kā var būt muļķis un kā var garlaikoties. Jeb vai tā ir viena lieta? 6.12.23. 393. Mēs esam sveši viens otram, cilvēki un tautas, un laikmeti, mēs katrs jūtam, domājam, saprotam citādi, - un tomēr mēs varam būt tuvi un esam bijuši un esam tuvi vietām un netīšām. Indu pasakas ir tapušas par arābu un latviešu pasakām, un mēs viņas sajūtam kā savas un nezinām, ka viņas mums kopējas ar tālākiem tālniekiem. Arī tur, kur nau nekādu sakaru, ir tomēr līdzība. Krievijai ir daudz to pašu pasaku, kas mums. Un vai dziļie pasauls temati par nāvi pārvarošu mīlu, par pašziedošanos idejas labā, par labā uzvaru nau pasauls temati, jo tos sajūt un saprot katra cilvēka sirds visos laikmetos un rasās? Arī filozofiskās domās tik daudz līdzības un vienādības visiem šķirtiem. Un dziļa dzeja visās pasauls telpās būs dziļa un tuva. Mēs esam katrs savādi rasās un laikmetos, bet mēs neesam tik sveši, ka nevarētu atrasties un pazīties visi kā cilvēki. Mēs to neesam meklējuši. Bet mēs meklēsim. 6.12.23. 394. Vēl tu tikko mēģini saprast sevi un apkārtni, jau tu to sauc par pasauli un lūko darboties un iet kurp, un raugi citus aicināt sev līdzi. Vai tā nau lepnība un paviršība? Nesodi bargi, kurš to nedara? Un vai motīvi nau galu galā tomēr labi? Mēs visā gribam dalīties ar līdzcilvēkiem. Kas man gaišs, to labprāt dodu otram. Kad es šķietu atradis ceļu: nāc man līdzi. Kad es sevi un apkārtni šķietos sapratis, es gribu to tūliņ lietā likt, nevis apmierināties un gulēt; es pūlos tūdaļ saprast, lai zinātu, ko darīt. Darīt - ir gala mērķis, un citus vest ir darīt priekš citiem - kā gala mērķis. Vai tā nau arī instinktīva sajūta par cilvēka tuvumu cilvēkam, par tikpat lielu kopību, kāda ciena organisma locekļiem. Nenosodi bargi, - varbūt mēs sodīdami topam vairāk vainīgi, nekā sodu ciezdami. 11.12.23. 395. Kā var dzīvot un būt nedzīvs? Bet laikam tas ir viens un tas pats. 20.12.23. 397. Es esmu daudz ticis nīsts, bet nekad no  taisnajiem un cēlajiem. Labi tev, kas tu arī to vari teikt. 20.12.23. 397. Laiks ir notikumu vienība, bez notikumiem nau laika, bet notikumi ir būtņu attiecību maiņa. Tāpēc telpa ir būtņu kopība, bez būtnēm nau telpas. Tā saplūst laika un telpas jēdzieni. 26.1.24. 398. Kad tev daudz spēka, tu mīlēsi cilvēkus; kad tev daudz prāta, tu nicināsi cilvēkus. Topi tik stiprs, ka vari mīlēt. 27.1.24. 399. Kas stiprs, tas grib mīlēt, kaut arī aiz pašaizsardzības prāts viņam to liedz; kas vājš, tas grib tapt mīlēts, un prāts viņam to vēl. 22.2.24. 400. Manam draugam bij ienaidnieki, jo viņš bij vīrs. Viens ienaidnieks sniedz tam roku. «Kam jums manas rokas? Vaj jums nepietiek ķert manas kājas?» 1.3.24. 401. Es gribu garīgu līdzsvaru, atjaunotni, tas ir dabas likums, - to padarīja par reliģiozu, sīku jautājumu, atteikšanos no pasaules priekiem. 3.3.24. 402. Cilvēka dvēsele ir vientuļa. Savas dziļākās ciešanas un atziņas viņa nespēj izteikt citiem pilnīgi. Pat sev pašai viņa reti izteic sevi, un daudzas šinī nespējā laimīgas. Bet, kura meklē un sajūt sāpīgi savu nošķirtību no citiem, tā atrod kā pēdējo cilvēka atziņu: dvēsele ir vientuļa, un nau ceļa uz viņpusi, uz citām. Mēs arī nespējam vairs mierināties kā mūsu priekšteči ar skaistām izdomām, ka mūs sapratīs kaut kas aiz šis dzīves, vēl šinī dzīvē. Mēs zinām, ka mēs esam vieni un ka izdoma ir tikai izdoma. Mēs esam vēstures attīstības gaitā tikuši aizvien nelaimīgāki, un nu mēs gandrīz vairs nevaram izturēt. Ir jānāk pārmaiņai: viņa jāatrod. 3.3.24. 403. Par ko cilvēka dvēsele ir vientuļa? - Ko meklējat vainu? Ko meklējat nolīku? Ko lietojat sīkus līdzekļus? Ko cerat brīnumu? Pašā būtībā dvēselei jābūt vientuļai; uz to celts visas pasaules pamata plāns. Dvēsele mūsu domātā garīgā pasaulē ir tas pats, kas atoms materiālā pasaulē, un atoms ir nedalāms, arī savienojumā vientuls. 3.3.24. 404. Bet mīlot dvēsele iziet no savas vientulības, atsakās no savas nedalāmības, atdod sevi otram, irst patība, top cita, atjaunojas vai mirst? Tās vēl tik savienojums, jo patība paliek tomēr ar savām atdalītām miesām un dvēseles dzīvi. Bet ja dvēsele vēršas pašā pamatā? Bet ja mīlas spēks ir tik liels? Bet ja mīlas spēku attīsta? Ja daudzi? Ja visi? Vai tu gribi pasaules pamata likumu lauzt? Gribu, jo nevaru izturēt šo pasauli. Jā, gribi - - 3.3.24. 405. Meklējot pārvarēt dvēseles vientulību, mēs nodarām aizvien vienu kļūdu: mēs nenododamies skaidri lietai. Mums vienmēr blakus nolūks: lai saprastu mūs, lai mierinātu mūs! - Bet mērķis ir taču: pārvarēt vientulību, atrast ceļus uz citu dvēseli, saprast šo citu dvēseli. Mēs esam savtīgi, un tā nesasniedzam ne lielos citu, ne mazos savus mērķus. Mēs stāvam paši sev ceļā. Mēs prasām algu, kad darbs vēl nau darīts. Saprast citu - saprast sevi. Saprast sevi - saprast pasauli. 3.3.24. 406. Vai cilvēka dvēsele vien ir vientuļa? Kustoņa ir vēl daudz vientuļāka un nelaimīgāka, jo viņa dvēsele daudz mazāk spēj savienoties, pat izteikt sevi nespēj kaut cik pietiekoši. - Nekas nau tik žēli, kā skatīties kustoņa ciešanās un redzēt, ka tas velti pūlas izteikt sevi. Bet mēs, kas spējam to, lai izsakām arī viņu ciešanas. 7.3.24. 407. Mans draugs daudzus kritizējot nicināja un tomēr sasveicinājās ar viņiem. Kad es par to jautāju, viņš atteica: «Es ik vakarus mazgāju rokas.» 17.7.24. 408. Sieviete ir jums vajadzīga, lai attaisnotu jūsu dzīvi un dotu viņai vērtību; un to, kas augstāks par jūsu dzīvi, jūs nicināt, - jūs nejēgas! 28.8.24. 409. Mīlēt tos, ko tu nicini, - vai tas nau sevi pašu nicināt? Bet nīst tos, ko tu nicini, - vai tas nau vēl vairāk sevi pašu nicināt? 28.8.24. 410. Ko man palīdz kā atbilde pretjautājums? Vienmēr gadās, ka mums uzliek it kā pienākumu mīlēt tur, kur mēs nicinām, - es baidos tad sevi nicināt. Lai sevi nenicinātu, mīli aktīvi. 11.9.2.1. 411. Kādēļ mēs prasām mistiku? Aiz bailēm no kūtrības piepūlēt garu: izzināt apstākļus un parādības pareizi, bailes, ka nenāktu klajā kas nepatīkams, kas izjauktu vecu ērtu paļāvību, t. i., atkal kūtrību. 11.9.24. 412. Ļaunais uzvar, labais cieš, kopš sākusies vēsture; citādi var būt tikai viņā saulē, t, i., nekur. Ka še var kas vērsties, cilvēce neticēja. Ticēja tie, kas visvairāk cieš, tie vērš un pārvērtīs, tie cilvēci glābs un reprezentēs: tie viszemākie taps par visaugstākiem. 10.10.24. 413. Pārgrozīsies arī vecie tikumības uzskati, mīla būs visiem pieejama, ierobežojumi kritīs, visi likumu un parašu spaidi; paliks tikai lietderība lieliem mērķiem. 8.11.24. 414. Nenīsti savus ienaidniekus, jo viņi - to nau vērts. 8.11.24. 415. Nicini savu ienaidnieku zemumu, bet nenicini viņu zemuma spēku. 12.11.24. 416. Cīnīties un uzvarēt vajga tam, kas vājš un apspiests, - stipram ir vienaldzīga ij uzvara. Ja tu esi stiprs, necīnies. 12.12.24. 417. Neizdevies dzejnieks tiek par izdevušos avīžnieki, kad viņam tikai ir tas, kas trūkst dzejniekam, - nekautrība. 4.3.25. 418. Daba uzlikusi sievietei tik daudz ciešanu, ka mēs tās tikko spētu izlīdzināt ar vislielāko laipnību un kopšanu. Un mēs vēl uzliekam viņai liekas ciešanas. Šis laiks nau saimniecisks, viņš izšķiež savas dārgākās mantas. 2.4.25. 419. «Kāda daļa tev gar to, ka tevi nīst? Dari savu darbu.» «Bet nakts nāk, un es nevaru darīt savu darbu.» «Tad guli un sapņo, atpūties un gatavo nodomus nākamiem darbiem.» «Bet kad nakts nepāriet?» «Aizdedz savu lampiņu.» «Bet kad to izdzēš?» «Spīdi pats.» * «Es zinu, ka var spīdēt pats kā jāņutārpiņš; bet jāņutārpiņa gaisma neder lieti ļaudīm.» «Kas tev daļas, ka tavu gaismu neredz citi, tu spīdi pats sev.» «Bet vai mēs dzīvojam tikai paši sev? Vai mēs stāvam ārpus sabiedrības? Un vai tad ir vērts, ka mēs vispār esam un spīdam?» «Kaut kur, kaut kad, kaut kāds redzēs un priecāsies.» «Bet kad nekad, nekur, neviens neredzēs?» «Tu esi spīdējis, gribēdams priecināt, ar to apmierinies.» * «Es apmierināšos ar to, ka neviens neredz, bet vai citiem nezudīs kaut kas no prieka? Vai daba nebūs izšķiedusi savu mantu?» «Kas tev daļas?» «Kam tad daļas?» «Nu, kad tu domā, ka tev daļas, tad cīnies pret nakti, kas darbu tev liedz.» «Bet cīnoties nevar darbu darīt pilnam. Kā tad nu ir: darīt darbu par sevi, ārpus sabiedrības, bez laba sabiedrībai, vai darīt sabiedrības labā, bet nepilnīgi? Abos gadījumos sabiedrība izlieto tikai mazu daļu no dotā spīduma: vai neredz, vai nejauj pilnam spīdēt?» «Arī daba ir izšķērdīga: miljonu ziedu pārslu izlaiž gaisā, un tikai varbūt viena top par augli. Apmierinies.» * «Vai cilvēku sabiedrība nevar būt vairāk kā daba? Viņa taču dabu izlieto, vai ne arī savus spēkus?» «Vedi turp pats.» «Bet uz pirmā soja jākrīt, tikko spīdējis vienu acumirkli!» «Taču spīdējis vienu acumirkli, taču uz priekšu vienu soli.» 6.4.25. 420. Mēs dzīvojam īsti tikai tik daudz, cik satiekamies ar sevi, savu darbu un saviem mīļiem. Satiksme ar dabu ir tā pati satiksme ar sevi, tikai saules gaismā izplešoties; satiksme ar ienaidniekiem ir satiksme ar sevi, tikai tumsā ieraujoties. 2.6.25. 421. Modernai sievietei ir divas izejas: vai precēties, vai tapt par cilvēku. Agrāk sievietei bij vēl ļaunāk: tikai viena izeja - precēties. 8.11.25. 422. Mēs tik bagātīgi kvēpinām sev vīraku, ka no tā vai apreibstam. Mums ir tiešām lieli panākumi īsajā dzīves laikā, bet citām jaunām tautām; ja tām nau nelaime uzkritusi, ir tādi pat panākumi, vietām pat lielāki. Mēs mērojam sevi pie pagātnes, vai nevajadzētu mēroties arī pie nākotnes? Kad vīraka dūmi neaizslēptu tikai nākotnes plūsmā bīstamos atvarus. 18.1.26. 423. Putekļi, kurus tu min, ceļu iedams, paceļas gaisā un krīt uz tavu cepuri. Vai tie ir pār tevi pāri pacēlušies un augstāk par tevi? «Jā,» saka publika. Bet kad tu noņem cepuri un noslauki putekļus? «Fakts paliek fakts,» saka publika. Bet, kad tu nu saslaucītos putekļus svied viņai acis, tad putekļi ir pārāki par publiku. 1.6.28. 424. Darbs citu labā - viscēlākais, darbs vārgstoša labā - visvajadzīgākais. 20.9.28. 425. Jo ilgāk tu dzīvo kopā ar pasauli; jo mazāk tu ar viņu saskani. Tu nonāksi tik tālu, ka pasaule nesapratīs vairs nekā no tevis vai pārpratīs visur tevi un tu - viņu: jūs sāksat iet viens otram garām, un gals ir šķiršanās. Kādēļ tā? Jo vienu laiku jūs taču sapratāties labi. Tas tādēļ, ka tev ar pasauli soļi nevienādi. Mazais pulkstenītis ašiem sīkiem solīšiem aizskrien lielajam priekšā. Bet, lai tu kur aizskrējis, atrauties tu no pasaules nevari, tikai raujot bēdās pārraujas un paliek ceļā guļot viens, kamēr pasaule lēni aiziet tev pāri. Pēdējā mieriņa iedoma tev, ka tu esi pasauli pavilcis uz priekšu. Ko darīt? Ej savu ceļu. 25.12.28. 426. Ar savu jaunības ienaidnieku tu jutīsies tuvāks nekā ar savu vecuma draugu. 2.1.29. 423. Mūsu latviešu mantīgās aprindas pieturas pie baltiešu muižniecības dzīves likumiem, kurus viņas skaita par smalkiem; mūsu ierēdniecība seko krievu birokrātismam. Mūsu strādniecība tikko sāk atdzimt un garīgi augt. Daudz laika mums nau. Novēlošanās ir pazaudēšana. 14.1.29. 428. Mans tēvs mēdza teikt: «Kad man nau naudas kabatā, tad es jūtos tik bailīgs, it kā būtu ko zadzis.» 4.1.29. 429. Vai lai es jūs nīstu, kā jūs mani? Nē. Es negribu tapt jums līdzīgs. Tik daudz viss jūsu naids nespēj panākt. 14.1.29. 430. Vajāšanas vislielākais ļaunums, ka tā dara ļaunu ij pašu vajāto. Vajaga liela spēka atturēties pret šo spaidu. 20.1.29. 431. Cik viegli un ērti būt ticīgam: pieņemt par pilnu to, kas tiek teikts un kam jātic. Kas teikto nepieņem, tam jāpūlas ar šaubām un meklēšanu. Un tomēr atzīst par slavējamu kūtro un par peļamu centīgo. 20.1.29. 432. Par reliģioziem jautājumiem nerunā patiesību tādēļ, ka tas ir bīstami. Jo reliģija nau sirdsapziņas, bet valsts valdības lieta. 15.2.29. 433. Nauda ir koncentrēts darba spēks, kā akmeņogles ir koncentrēta saules enerģija. 23.7.29. 434. Pagātne saka: «Mīlas nau, laulība ir.» Nākotne saka: «Laulības nau, mīla ir.» 14.8.29. 435. Tu gribi mirt. Tu nevari mirt. Attur tevi dzīvības spēks, pār kuru tu neesi kungs. Te ir tava traģika. Tu esi piepildījies un gribi slēgt loku. Tev jāsāk jauns un augstāks loks. 18.8.29. 436. Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš, garīgi zemāk būdams, apspiež garīgi augstāk stāvošo. 19.8.29. 437. Mīlēt tēviju ne kā institūciju, bet kā tautas zemi. 25.8.2.9. 438. Vai tu esi diezgan stiprs? Tad topi dzelzs kalējs un izkal sev dzelzs dēlu. Tad topi sudraba kalējs un izlej sev jaunas sudraba acis. Tad topi zelta racējs un izroc no kalna princesi zelta matiem, kas spožāka par sauli. Un izroc aku ar zelta ūdeni. 25.8.29. 439. Maza, maza nāras meitiņa šūpojas uz magones ziediņa galiņa; kas viņu redz, top akls šai dzīvē. 440. Atjaunotne un attīstība var nākt tik no indivīda dziļākās būtnes: mēs ierobežojam attīstības iespēju nākamām audzēm, kad ierobežojam indivīda attīstību. 441. Ārpus mums pasaules ir tikai tik daudz, cik mēs mīlam un mīlēti topam, viss cits ir ēters. 442. Ciet varbūt tev vēl nepietiek? - Bet tu spēj pasmaidīt par pasauli, ka viņa zūd, - tev atvērsies cita. 443. Daba dod mums par velti tikai laiku, viss cits mums jāiegūst ar pūlēm. Laiks lētākais, tomēr dārgākais, jo caur viņu dabonam visu. Pats pamats dots no āras, bet mēs esam viņa veidotāji. Laiks ir kā laime. 444. Draudzība ir skaidra upe; droši pa viņu brist, jo redzami oļi dibenā. Mīla - tik dziļi atvari upē, ka neredz dibenu. 445. Es dzirdēju no veca žīda paununesēja parunu: «Labākais veikals ir godīgums.» 446. Gars uzvar, ne ieroči: Donatella Dāvids iet pret  Goliātu kailām rokām. 447. Ir brīnumūdens, kurš visu atzaļo, ij sakaltušas pēdas. Kur ņemt tādu ūdentiņu? Pasmel no dzejas avotiņa. 448. Ir cilvēki, kam nekā sava nau, pat sava paša vainu nau, vienmēr citi vainīgi. 449. Ir trejas pasaules: šī, kura tev tuva, otra, kuru tu cel ar savu pārveidotu dzīvi, trešā, kura tevi ceļ ar pārveidotām miesām. Katrā tu vari gatavoties uz tāļāko. 450. Jā, - lai nu arī mainās un kustas ārējā daba, bet  kādēļ iekšējā daba, tikliskā nau pastāvīga? - Vai gribat, lai raksturs neattīstās, lai jaunums nevarētu tapt labs? To gan, bet lai labs netaptu jauns. Lai draugs nenodotu drauga, lai būtu kas drošs dzīvē, uz ko paļauties! - Arī tā būtu nekustība. Tu nevari paļauties nekur, tev jākustas visur, lai netopi kūtrs, lai attīsti un izlieto visus savus spēkus. Tev būs interesantāki; tavs darbs lielāks. Ak! - Un vai uz tevi pašu var pajauties tavi draugi, ka tu būsi vienmēr tas pats? Vai tu gribēsi sevi darīt nekustīgu un neattīstīgu? ? - Un vai tu pats uz sevi vari pajauties? 451. Jūs vēl nezināt, vai jaunais jums patīk. Jūs -nezināt pat, vai jaunais jums drīst patikt. Bet to jūs zināt jau: vecais jums patīk mazāk. 452. Kad tu par saviem darbiem esi guvis laimes vainagu ar sudraba lapām, - priecājies. Bet, kad tu par saviem darbiem esi guvis nelaimes vainagu no ērkšu pazarēm, - priecājies vēl vairāk, jo tā ir augstākā alga, ko dzīve spēj sniegt par augstākiem darbiem. Dienas rietā ērkšu vainags spīdēs kā rubīni un tavs vaigs kā mēnesis. 453. Kas cilvēkus pazīst un visu piedod, top labs; kas sevi pazīst un visu piedod, top ļauns. 454. Kas grib būt vadošā šķira, tai jāgrib aptvert visu garīgo kultūru un stāvēt viņas augstumos; tai jābūt varonei ar bezpatības cēlāko dvēsli; tai jāceļas pāri par līdz tam esošo cilvēka vērtības mēru un jārada jauns un augstāks cilvēka tips. Tāds uzdevums stāv priekšā arī mūsu dienās. 455. Kādēļ vajadzīgs kritiķis? Lai aprunātu atklātībā, kur privātas aprunas nepietiek. 456. Kā tad mācīties būt labam? Mācīties labu vēlēt katram. 457. «Maz ir kas mantots, daudz ir kas laupīts pagātnē, - bet arī par to jāpateicas. Pagātne jau bij tā, kas izveidoja visus manus nākotnes ideālus.» To raksta man 16 gadus jauna meitene. 458. Neesat kā zirņa bērni: tie siltā vasarā salien gultā un sasedzas divkāršām segām. - Kad nāk ziema un sala, tad no segām laukā un katrs pa sevi stāv pliks. 459. Patiesība ir veca, maldi ir mūžam jauni; veco vietā nāk jauns. 460. Pavasars nāk lielos zābakos pa sniegiem un dubļiem. Bet viņš ved aiz rokas vasaru, - un tā tek basām kājām pa puķēm. 431. Pērkons nāk rāmi, ievas ziedu nemaitādams, - vai tev pieder būt bārgākam par pērkoni? 462. Pļava ļauj, lai viņu pļauj, lai lopi viņu mīda, lai sniegs viņu nomāc. Viņa zina: pavasar' nāks pie viņas puķēm - tauriņi un bērni. 463.                                                                              Sakāms vārds un laika gars Arī sakāmi vārdi seko laika garam un pārgrozās pēc viņa; mūsu laiki tikuši knapi, un, kur agrāk mēdza teikt - «Tik garš, tik plats», tur tagad dzird sakām «Tik īss, tik šaurs!» 464. Sludināt principu un viņu neturēt ir vai nu liekulība, kas ar to grib iegūt materiālus labumus, vai garīga nespējība, kam neskaidrs pats princips. Parasti pirmā ir pie tiem, kuriem ir materiāla vara, - otra pie tiem, kuri to aizstāv. Jo, kas nesaprot principu, aizvien vēl sajūt materiālu labumu. Ar to nau teikts, ka nespējība saprast principu būtu nespējība liekuļot. Starpība ir apzinības stiprumā. 465. Tu bar ļaunu cilvēku, lai viņš taptu labs. Kādēļ tu viņu labāk nepamāci, kā to dara? Art nevienu nevar iemācīt ar bāršanu, kurpes šūt arī ne, ēst vārīt arī ne, - vai labam būt nau lielāka māksla? Un te tu prasi, lai katrs to prastu pats. 466. Tu cīņās un ciešanās esi guvis augstākai dzīvei saturu un zini nu viņai mērķi. Tad labāk ir: nodot šo jauno augstāko dzīvi atkal cīņām un ciešanām, kas salauž spēkus un īsina gadus, - bet neatdod viņas saturu un mērķi. Jo lūsti tu, tavas jaunās dzīves saturs nelūst. 467. Tu esi sakarā ar pasauli; ij kad tu domā pārraut saiti. Pārraudams savu dzīvību, ij tad zeme patura tavas miesas un cilvēce tavu garu. Tu netiec vaļā no pasaules. 468. Uzvar ne ārēji apstākļi, bet varoņa gars; tas tos apstākļus izlieto sev par labu. 469. Valoda nevar būt bez domas, doma var būt bez valodas. 470. Vēsture rāda, ka visās lielās maiņās izceļas kā paliekoša jauna vadoša šķira ar augstāk stāvoša garīgu cilvēku - tā grieķos pēc persu kariem, tā renesansē, tā lielajā franču revolūcijā. Jo pilnīgāk to saprot un apzinās jaunā uzkāpjošā šķira, jo vieglāka viņas cīņa un jo augstāk ies viņas ceļš cilvēces augšanā. RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1880. gads 1. L. PLIEKŠĀNEI Rīgā 1880. gada 13. (25.) un 16. (28.) janvārī Rīgā 13. janvārī 1880. g. Mīļā māsa! Jūs visi vispirms gan gribēsiet zināt, vai es vispār esmu nokļuvis galā un kā es izturēju eksāmenu. Tagad Jūs to jau būsiet uzzinājuši, tāpēc uzskatu par nevajadzīgu to vēlreiz atkārtot; tikai kā būs ar grieķu valodu, par to es rakstīšu rīt, jo tikai rīt Zēmela kungs man to pateiks. Kā papiņš Jums jau būs sacījis, stundas iesākās ceturtdien, bet vēl jau viss neiet tā, kā vajadzīgs, jo vēl trūkst dažu skolotāju. Agrāk es vienmēr domāju, ka terciāņi ir ļoti gudri, bet, kā šajās nedaudzajās stundās redzēju, tad tie nezina pat šo to, ko es zinu, tāpēc nebēdājiet neko, tā lieta jau ies. Ar dzīvokli esmu pavisam apmierināts, tikai tas varēja būt drusku tuvāk; arī ar ēdienu esmu mierā, vienīgi saimniece drusku žēlojas, ka piens ir slikts, un, ja kāds no Jums brauktu šurp, tad viņa lūdz atvest drusku skāba krējuma. Šonedēļ esmu nopircis daudz grāmatu un šīsdienas pastaigā daudz redzējis; es tagad zinu, piemēram, rātsnamu, Melngalvju un muitas namu, Aleksandra, Kroņa un Pilsētas ģimnāziju, 11 baznīcas utt. Arī pilsētu jau diezgan labi pazīstu. Varētu gan minēt vēl daudz ievērojamu vietu, bet tās aprakstīt būtu par plašu, un to taču es varu arī pastāstīt lieldienās. Par sevi nu jau esmu diezgan stāstījis, un nu Jums jāatbild uz maniem jautājumiem. Vai mājās visi ir tikpat veseli kā es? Vai visiem klājas labi? Vai Doriņa izturēja savu eksāmenu, un kurā klasē viņa iekļuva? Vai viņa neskumst tāpēc, ka tagad tikai reizi nedēļā tiek uz mājām? Drīzumā es viņai un mammiņai rakstīšu vēstuli atsevišķi, un tad viņai būs man arī jāatbild. Domāju, ka tagad būšu diezgan rakstījis, jo rakstot ir jau pienākusi arī nakts. Es Jūs visus sirsnīgi sveicinu un vēlu Jums visu labu. Vēloties, kaut Jūs, cik drīz vien iespējams, mani apmeklētu, palieku Jūsu mīļais dēls un brālis J. K. Pliekšāns. Atvainojiet, ka vēstuli nenosūtīju jau svētdien, pie tā paša es vēl gribēju pasacīt, kā būs ar grieķu stundām, bet Zēmela kungs to vēl nav pateicis. Skolasnaudai man vajadzēja izdot 15 rbļ. 75 kap.; vingrošanā man arī jāpiedalās. Citādi šajās dienās nekas nav noticis (par grāmatām es esmu izdevis 2 rbļ.). 16.janvārī 1880 J. Pliekšāns. 2. L. PLIEKŠĀNEI Rīgā 1880. gada 22. janvārī (3. februārī) Rīgā 22. janvārī 1880.g. Mīļā māsa! Es vēl vienmēr netieku skaidrībā, kāpēc Jūs man neesiet atrakstījuši nevienu vēstuli. Manu vēstuli Jums taču vajadzēja saņemt, vēlākais, jau pagājušo sestdien, un to, ka Jūs neesiet atrakstījuši, varu izskaidrot tikai ar sekretāra slinkumu. Bet, kas noticis, - noticis, un es gribu cerēt, ka tagad Jūs taču apžēlosieties un atrakstīsiet man vismaz dažas rindas. No visas sirds apsveicu Doriņu un novēlu viņai daudz laimes, ātri nobeigt savu klasi. Savu solījumu rakstīt vēstuli arī mammiņai un Doriņai es nevaru šodien pildīt, jo man nav tik daudz laika. Tev, mīļā māsa, gribu vēl īpaši paziņot, ka tercijā ik nedēļas ir viena priekšlasījumu stunda, kurā tad ikviens ceļ priekšā to, ko viņš grib; arī domraksti tercijā ir grūtāki, jo uzdod tikai tematu, citādi viss pārējais nav grūtāks ka Grīvā. Grieķu valodas stundas, proti, vienu pirmdien, otru ceturtdien, mums pasniedz Zēmela kungs. Es esmu ar visu apmierināts, ēšana ir laba, dažreiz ceļ galdā trīs, pat četrus ēdienus, apkopšana un istaba arī ir laba, tikai tie terciāņi man sevišķi nepatīk, tāpēc ka viņi ir tik augstprātīgi, bet arī diezgan slinki un spītīgi; tercijā tagad ir visai daudz dzīvnieku un amatnieku, kā vilku, lāču, vistu, gaiļu, kalēju, skroderu u.c. Bet es jau arī beigšu savu vēstuli; sveicinu Jūs visus īsti sirsnīgi un palieku Jūsu mīļais dēls un brālis J. Pliekšāns. 3. G. PLIEKŠĀNEI Rīgā 1880. gada 2. (14.) februārī Rīgā 2.febr. 1880.g. Mīļotā māsa! Diezin vai Jūs varēsiet iedomāties manas baiļu pilnās šaubas un cerības, gaidot vēstuli, kā arī manu lielo prieku, kad tā beidzot pēc veselas nedēļas pienāca, un vēl tajā pašā dienā es gribēju sēsties pie galda un rakstīt vēstuli; diemžēl man nebija laika. Vēlāk es domāju: esmu Jums jau otro vēstuli aizrakstījis un Jūs atkal esat man atbildi parādā, kādēļ arī nolēmu rakstīt tikai šodien kā svētku dienā. Bet, ja tik jūs zinātu, cik tagad esmu nemierīgs, divu nedēļu laikā nesaņemot nevienu vēstuli, tad Jūs ar mani tā neapietos. Kam īsti lai šoreiz izsaku pārmetumus, es nezinu; sekretāru vairs nevaru uzskatīt par vainīgu, jo viņš taču manu pārmetumu būtu ņēmis pie sirds. Domāju, ka tagad esmu diezgan sprediķojis, Jūs taču uzklausīsiet manu lūgumu un atrakstīsiet man tik daudz un tik ātri, cik vien iespējams, - Daraškeviča kundze savam Leonam raksta tūliņ tajā pašā dienā, kad pienāk viņa vēstule, un nekad mazāk par 2 loksnēm. Pašlaik jūtos pavisam labi, ja neskaita nelielas iesnas; šonedēļ gan biju mazliet saslimis, ko ārsts (Viherts vārdā) nosauca par apetītes trūkumu, bet man tam blēdim bija jāsamaksā vesels rublis un bez tam vēl par zālēm 67 kap. Visi pārējie ir veseli un liek par visām reizēm sveicināt (jo es jau katrreiz aizmirstu pierakstīt). Skolā iešana ir tajā ziņā neērta, ka jau 1/2 8 jāiziet no mājas un, par ko īpaši Leons žēlojas, ka no rīta nevar nekā mācīties. Citādi man skolā klājas pavisam labi; iemācīties visu var gluži labi, laika ir diezgan, visi priekšmeti ir diezgan viegli, vienīgi ar grieķu valodu iet grūtāk, jo mēs vēl neesam visu izņēmuši, grūtāki ir arī latīņu, krievu, grieķu klases darbi, jo tur pasaka tikai vāciski, un tas tūliņ jāpārtulko attiecīgajā valodā. Katram skolniekam jāizvēlas viens no savas klases skolotājiem, kurš viņam, tā sakot, ir aizbildnis (inspicējošais skolotājs). Šis skolotājs sniedz ziņas par skolnieka uzcītību un uzvešanos, viņš līdz ar vecākiem (aizbildņiem) paraksta visas zīmes par palikšanu pēc stundām, attaisnojošās utt. Mēs ar Leonu izvēlējāmies labsirdīgo vēstures skolotāju Girgensona kungu (visi mūsu klases skolotāji ir virsskolotāji). Kāds cits labsirdīgs skolotājs (pārāk labsirdīgs klasei) ir rēķināšanas skolotājs Henzels, tad vēl ir kāds vecs savādnieks. krievu valodas skolotājs (gandrīz pie katra vārda viņš taisa kādu joku) Hallera kungs (kādas grāmatas sastādītājs). Citi skolotāji: viltīgais un dusmīgais Šlaus (latīņu valodai), Frīzendorfs, īsti dusmīgs, bet drīz aiziešot; šis vīrs kopā ar kādu Kurcu sastādījis grieķu gramatiku, ar ko viņš ļoti lepojas. Labsirdīgais vecais Gross ir vācu valodas skolotājs; un plikpaurainais, līkkājainais, taču omulīgais Helmzings pasniedz reliģijas stundas, un pēdīgi ir vingrošanas skolotājs Meisners; bez tam ir vēl divi skolotāji (latīņu un krievu valodai), kuru vārdus es tomēr nezinu; citām klasēm vēl ir milzum daudz skolotāju. Bet man jau ir apnicis runāt vienīgi par skolotājiem, arī par skolniekiem kaut kas jāpasaka. Nabaga Leonu skolnieki stipri nomoka, turpretī mani vēl liek mierā. Ja Leonam jautā, vai viņam ir labi kolēģi, tad parasti viņa atbilde ir: «A taki narod! » (Es, proti, nemāku poliski uzrakstīt.) Gribu tikai vēl pateikt, ka mans priekšvingrotājs Habenehs un es savā rindā esam pirmie. Grāmatas ir ļoti lielas un tāpēc stipri dārgas; kāda grāmata, grieķu vārdnīca, maksā 4 rbļ. 80 kap., bet par to tā ir ļoti bieza, bagāta saturā un pamatīgi un skaisti iesieta, tā ka es negribētu to atdot Leonam pat par 5 rbļ.; tad vēl nopirku krievu un latīņu vārdnīcas, pirmā maksā 3 rbļ. 89 kap., otrā 2 rbļ. 50 kap.; par grāmatām vispār esmu izdevis 23 rbļ. 80 kap. un par skolasnaudu 4 rbļ. 50 kap., par zālēm 1 rbl. 67 kap., par kaklasaiti 35 kap., ormaņiem, kamēr šeit vēl bija papiņš, arī esmu diezgan maksājis, tā ka man vēl palikuši tikai 3 un 1/2 rubļi ar dažām kapeikām. Rīgā šonedēļ bija liels uztraukums, jo no Pēterburgas bija atbraucis kāds slavens mūziķis Rubinšteins un sniedza šeit dažus klavierkoncertus. Bet, cik viņš pazīstams, to varēja redzēt no briesmīgās drūzmas, kas izcēlās pie biļešu iegādāšanās; kāds skolnieks pat jau pulksten 6 rītā aizgājis uz kasi, lai gan to ver vaļā tikai 9. Runā, ka 19. februārī jubileja tikšot svinēta ļoti krāšņi, tad skolnieki dabūšot 9 brīvas dienas un Aleksandra ģimnāzijā uzvedīšot «Edipu», bet diemžēl grieķu valodā. Protams, tas ir ilgs laiks - vesela nedēļa, un es varētu braukt uz mājām, bet jāapdomā gan, vai par šādu prieku var maksāt 6 rubļus. Es gribētu vēl jautāt, kurš īsti no Jums atbrauks un kad (es vēlētos likt priekšā šīs 9 dienas). Vairāk arī nav ko stāstīt, un, Jums daudz laimes vēlēdams un sirsnīgi skūpstīdams, un sveicinādams, palieku, Jūs mīlēdams, Jūsu Johans. 4. L. un DORAI PLIEKŠĀNEM Rīgā 1880. gada 25. februārī (8. martā) Rīgā 25. februārī 1880. g. Mīļotā māsa! Man jau ir apnicis pastāvīgi izteikt Tev veltīgus pārmetumus. Nezinu, kā es varētu panākt, lai Tu man atrakstītu kādu vēstuli. Esi taču tagad tik žēlīga un atraksti man, kaut arī visīsāko vēstuli pasaulē; domāju, ka laiks Tev ir, un Tavas rokas, lai gan tās, kā zinu, Tev ļoti sāp, taču nebūs kļuvušas tik slimas, ka Tu kādreiz nevarētu uzrakstīt mazu vēstulīti. Tātad reiz par visām reizēm lūdzu no Tevis ļoti padevīgi vai pazemīgi vienu niecīgi maziņu vēstulīti. Tagad pēc šī briesmīgā sprediķa gribu Tev vēl kaut ko interesantu uzrakstīt. Kā Tu jau zināsi, es jūtos ļoti labi, arī skolā un mājā var iztikt; pie Zēmela kunga mums jau bijušas 11 stundas, un, kā es aprēķināju, pēc apmēram 5 stundām mums vajadzētu jau visu pabeigt. Ar domrakstiem iet it labi; par abiem pirmajiem «Rokas nozīme viesīgā sadzīvē» un «No kā mēs vadāmies, zīmējot zemes karti» - dabūju 3, apmēram «labi», par diviem citiem - «Neiznīcīgais» un «Cilvēks un augu valsts» - atzīmes es vēl nezinu. Mūsu klasē daudzi jau ir uzstājušies ar priekšlasījumiem; starp citu, priekšā celti: «Pavasara atnākšana», Karls Beks, Patkuls, Dundaga, par skaņu mākslu, par Vallenšteina nometni, zobenu, vārdu un spalvu, Žanu Polu utt. Vēlreiz Tev atgādinu: atsūti ar papiņu minētās grāmatas. Ja Tu kaut kur atrodi kādu labu rakstu, spriedumu, dzīves aprakstu utt., tad noraksti vai liec to norakstīt un atsūti šurp, bet, ja tas būtu par garu, tad atsūti drukāto. Vairāk man arī nav par sevi ko stāstīt; tomēr vēl kaut kas. 19.februārī biju divreiz pastaigāties, vienu reizi ar papiņu no rīta, otru reizi ar mūsu zēniem vakarā. Vispirms mēs gājām pa lielo Aleksandra ielu un apskatījām ilumināciju. Tur bija zemē nolikti mazi trauciņi ar taukiem un tanīs aizdedzināta dakts, tad bija arī uz puļķiem uzstādīti trauciņi ar taukiem. Visi logi bija gaiši apgaismoti; daudzos starp puķēm un patīkamu zaļumu atradās ķeizara un ķeizarienes bistes, citos uz drānas gabaliem bija burti A. un M. ar kroņiem un citiem izrotājumiem, arī ar uzrakstiem, kā: «Bože, carja hraņi!» «Kas mūsu ķeizarisko gaviļnieku pāri negodā, Tas nav ne vērdiņa vērts» un «Ķeizara laime ilgi lai zied, Viņu mīl pasaule, viņu mīl arī Vīne» (viesnīca") un tamlīdzīgiem (es še precīzi aprakstu mūsu Rīgas produkciju). Aleksandra ielā bija arī kara mūzika. Bija iedegtas dažādas ugunis, garu nūju galos bija piestiprinātas mazas dozītes, un tās tad tika turētas paceltas gaisā, arī uz ūdenstorņa jumta (smailes) tika dedzināta bengāliska uguns. Gandrīz visās laternās tika brīvi izlaista gāze, kas dega lielās liesmās, un dažās vietās figūrveidīgi bija novietotas dzelzs caurules ar maziem caurumiņiem gāzes izplūšanai, tā ka izskatījās ļoti skaisti un gaišums bija tik liels, ka no tālienes izskatījās, it kā kaut kas: būtu aizdedzies. Domāju, ka tas būs viss par jubileju, jā, arī baznīcās esot noturēti skaisti dievkalpojumi, bet mēs: domājām, ka tur būs pārāk liela drūzmēšanās, un negājām turp. Tagad jau savu vēstuli beigšu (rīt un piektdien, un sestdien ir svētku dienas), tikai vēl: kā tad klājas pa mājām? Vēl vienmēr uz abām kājām, vienmēr raudāt sāc? Kaut Jums visiem klātos tā, ka Jums nebūtu jāraud. Ar sirsnīgiem sveicieniem un skūpstiem palieku Jūsu mīļais dēls un brālis Jeannot. Gribu Tev vēl pasacīt, ja tas Tevi interesē, ka mēs tulkojam un mācāmies no galvas Homēra «Odiseju»», arī no Cicerona mēs mācāmies no galvas. Un nu vēl pirms ardievām atgādinu, neaizmirsti taču man rakstīt. Tavs Tevi mīlošais brālis. Tu mazā, mīļā Doriņa! Arī Tev es gribu kaut ko uzrakstīt, jo daudz jau nevaru rakstīt, gribu Tev tikai novēlēt daudz laba un mīļa. Piemini arī savu brālīti tālajā Rīgā, neaizmirsti viņu, raksti viņam, ja lielais sekretārs negrib rakstīt; kura no Jums man vispirmā atrakstīs vēstuli, tai aizrakstīšu visgarāko un labāko; tātad, mīļā Doriņa, dari to, ko es Tev sacīju; to lūdz no Tevis Tavs mīļais brālītis. 5. L. PLIEKŠĀNEI Rīgā 1880. gada 28. februārī (11. martā) Rīgā 28. februārī 1880. g. Mīļotā māsa! Cerams, ka tagad jau Tu būsi saņēmusi manu otro vēstuli, bet, tā kā es rakstīju to, pirms Tu biji rakstījusi, tad Tu arī atradīsi tajā pārmetumus, bet tos Tu lielākajā dvēseles mierā svītro, jo Tu atradīsi arī 19. datumā svinības, lai gan ļoti īsi aprakstītas, jo domāju, ka papiņš Tev jau būs visu izstāstījis. Pie tā es arī vairs nepiemetināšu nekā sevišķa, tikai to, ka mēs no rīta sapulcējāmies skolā, vispirms noturējām lūgšanu, dziedājām (bija arī trompešu mūzika) un tad noklausījāmies direktora runu un kādu skolotāju, kas teica svētku runu, proti, par dzimtbūšanu un tās atcelšanu; kas tālāk sekoja, to papiņš būs pastāstījis un es esmu rakstījis. Tagad es Tev tūliņ atbildēšu uz visu, tātad: Tu jautā, kā papiņš iztiek bez tīras veļas; viņš sev nopirka par 2 rubļiem. Tālāk Tu jautā, kad es uzstāšos ar priekšlasījumu; es atbildu: pirmdien, 1880. gada 3. martā. Tu vēl jautā, kur ņemšu drosmi; es atbildu: no vingrināšanās. Proti, vispirms es savu gabalu labi iemācīšos, pēc tam to mājas ļaužu priekšā vairākkārt nolasīšu, un tad jau arī drosme radīsies. Atkal Tu brīnies, ka es rakstu tik pavirši. Jā, tāds nu reiz ir mans paradums, es nevaru ievērot sīkumus tad, kad man ir kaut kas svarīgāks, un arī tad, ja man trūkst laika. Kas attiecas uz Stasju, tad izpildi manā vārdā viņas lūgumu; maizesmātei jau es aizsūtīšu pats. Beidzot, domāju, esmu jau visu atbildējis; ko es neesmu varējis atbildēt, Tu vari tādējādi atvainot, ka tikai šodien saņēmu Tavu vēstuli no Štokmaņa kunga. Ka biju tik - vai nu nikns, vai, kā Tu izsakies, ļauns, Tu taču varētu gan atvainot, it īpaši, kad es Tev to lūdzu un rakstu Tev tik garas un interesantas vēstules; katrs cits manā vietā arī būtu tā darījis, jo tikai divas vēstules šajā ilgajā laikā uzrakstīt ir tomēr ļoti maz, kad Daraškeviča kundze savam jaunkungams labprāt jau uzrakstījusi simt vēstuļu. Tagad es Tev pastāstīšu par visām blakus lietām, tikai vēlāk nāks interesantākais. Tā kā mūsu klases audzinātājs un inspektors Frīzendorfa kungs ir aizgājis, viņa stundas pie mums aizvieto Klota kungs. Inspektors būs Henzela kungs, klases audzinātājs Girgensona kungs. Es pašlaik vingroju ceturtajā komandā kā pirmais, bet nevis kā priekšvingrotājs, tas tikai tāpēc, ka visi ir slikti vingrotāji. Šodien krievu ģimnāzistiem arī bija svētku diena, viņiem vispār vairāk svētku dienu nekā mums. Svētdien, 24, februārī 1880 Rīgas Aleksandra ģimnāzijas zālē tika spēlēts grieķu teātris. Uzveda «Edipu». Aktieri bija ģimnāzijas skolnieki, viņu starpā firsts Druckis-Ļubeckis kā Jokaste. Skatuve bija iekārtota pēc grieķu parauga un izgreznota ar kolonām, priekškars tika pacelts no apakšas uz augšu, un tieši skatuves priekšā stāvēja ziediem appušķots altāris, kur sēdēja arī suflieris. Lugu uzveda grieķu valodā, tur bija arī koris, kas sastāvēja no priesteriem. Pašu Edipu tēloja liela auguma sekundāneris, pārējās runājošās personas bez izņēmuma bija no prīmas; viņš bija tērpts garā, baltā talārā, virs kura bija liels brūns lakats ar zaļu malu, lakatu viņš bija aplicis ap krūtīm un ķermeni, un tas viņam nokarājās pāri pleciem uz muguras, galvā viņam bija zelta kronis, kājās dzeltenas krāsas sandales, piēstiprinātas ar tādām pašām siksnām un labi paaugstas, lai viņš varētu izskatīties jo lielāks, rokā viņš nesa šķēpu ar zelta smaili. Jokastei bija zili zīda svārki, tiem virsū balti ar zeltu izšūti svārki, kas apakšmalā nobeidzās ar vairākām platām mežģīnēm un stērbelēm, tā ka varēja redzēt zilos. Mati bija sasieti grieķu mezglā un izrotāti ar diadēmu, vēlāk viņa bija apsējusi ap galvu lielu zila zīda lakatu. Tad vēl bija priesteris jeb arī kaut kas cits, ļoti grezni ģērbies, ar zeltu cauraustā apakštērpā, kam pāri bija sarkani svārki, apjozti ar platu sudraba jostu, bez tam vēl viņam bija plats, ar sudrabu caurausts mētelis tikai tā apmests. Vēl bija kāda persona, kuras nozīmi es tomēr nezinu, - tāpat grezni ģērbusies. Tai arī bija brūni apakšsvārki, kam bija pāri apmests sarkans virstērps, un vainagota galva. Tad daudz priesteru, visi ģērbušles garos dažādu krāsu svārkos un drīz ar piedurknēm, kuru nebija pārējām personām, bet visiem, arī iepriekš aprakstītajam grezni ģērbtajam priesterim, bija pelēki vilnas drānas apmetņi un vainagi galvās. Aiz ķēniņa stāvēja divi miesassargi parastajā grieķu kara apģērbā, tur bija arī daudzas klusējošas personas, kā kalpi, heroldi, sūtņi un citi, bet visi ļoti labi ģērbušies. Arī Tirezijs parādījās ar savu zēnu vienkāršos apģērbos, ar garu gana spieķi un ar baltu, nokarājušos bārdu. Tad parādījās arī vēl kāds sūtnis un gans, abi gluži parastī apģērbti, ar apakštērpu mazliet pāri ceļiem un virsū apmetni; ganam bija vēl filca cepure, kā man likās, kura augšpusē bija savīta. Visas personas spēlēja ļoti labi, sevišķi labi Jokaste, Edips un priesteri, no kuriem runāja tikai pirmais priesteris, bet visi dziedāja korī klavieru un ērģeļu pavadībā. Teātri bija sarīkojis skolas trūcīgajiem skolniekiem šīs ģimnāzijas grieķu valodas skolotājs [uzvārds nav ierakstīts] kungs. Mūs abus mūsu jaunekļi ieveda sestdienā, kamēr īstā izrāde bija tikai svētdien. Šis pasākums tika ļoti slavēts, daudzi cienījami cilvēki pateicās skolotājam, un visās avīzēs publika pieprasīja izrādi vēlreiz. Daudzi par to ir izteikušies avīzēs, starp tiem arī mūsu Frīzendorfa kungs, kas šo pasākumu ļoti slavē un vērš uzmanību tikai uz slikto izrunu. Pirmdien viņi no rīta aizgāja pie fotogrāfa un savos kostīmos nofotografējās. Nu gan es līdz apnikumam esmu stāstījis par izrādi, un nu man sava vēstule jābeidz. Sirsnīgi sveicinu Jūs visus, mani mīļie, un skūpstu. Ar to man ir tas gods nobeigt un palikt Jūsu mīļajam dēlam un brālim. Johans. 6. D., L. un D. PLIEKŠĀNĒM Rīgā 1880. gada 12. (24.) martā Rīgā 12. martā 1880 pulksten ½ 10 rītā Mīļā māsa! Tev liekas, ka Tavu iepriekšējo vēstuli esmu saņēmis jau svētdien; Štokmanis svētdien viņu gan bija atnesis, bet es taču to nezināju un varēju viņu saņemt tikai ceturtdienā, kad Daraškeviča kungs man teica, ka esot atbraucis papiņš. Ko Tu par mammiņu raksti, nevaru tūliņ izpildīt, bet es viņai rakstīšu varbūt vēl šodien (man, proti, tūdaļ jāiet uz baznīcu), jo šodien man ir pirmā diezgan brīvā diena. Pie priekšlasījuma vēl neesmu ticis, jo mums bija citas nodarbošanās. Esmu bijis ar papiņu tikai pie kundziņa, un pazīstamu man arī ir ļoti maz. Brīvo laiku nebūt nedzenu prom, gluži pretēji, es vēlos to vienmēr vēl klāt; ja šad tad dažas stundas ir brīvas, tad kaut ko lasu. Tu jautā, vai es šeit jūtos patīkami. Par abiem rīdziniekiem es neko nezinu. Tālāk arī nezinu, kas man jāraksta. Arī to interesanto jau vairs nedrīkstu iedrošināties un par papiņu arī tagad nav ko stāstīts, jo viņš tagad jau sen [teksts noplīsis]. Ceturtdien, kā vispār tagad, es nebiju labā omā, un kā gan lai tas tā nebūtu, ja kādam tā klājas, un pie tam; vēl tāda vēstule! Bet biju domājis, ka tā mani uzjautrinās. Nezinu, ko lai vairāk rakstu; es Jūs visus sirsnīgi sveicinu un palieku Jūsu Jūs mīlošais Johans. Kāpēc Tu gribi veco fotogrāfiju atpakaļ? Mīļā mamiņ! Gan es ilgi jau neesmu rakstījis. par to, ka man nebija, kad, un jau pavisam rakstīt aizmirsis, bet es zinu, man jau mamiņa piedos. Papiņš no Rīgas gribēja svētdien izbraukt. bet es viņu vēl pirmdien redzēju, un viņš sacījās ar pirmdien braukt. Kā Jums iet, mīļā mamiņ? Kur Jūs tagad esiet, vai mājās vai Berķenelē? Vai Jūsmājās visi veseli? Es tagad esmu vesels tā kā rutkis un ēdu tā, ka visi brīnās. Man tagad [teksts noplīsis] nau vairs, ko rakstīt, un nu vēl sirsnīgas labdienas. Grāmatu dodiet Līziņai pārskatīt un tad atsūtiet atpakaļ. [Teksts noplīsis]! Citu reizi vairāk. Mīļotā Doriņa! Es ārkārtīgi priecājos, ka Tu esi apņēmusies man, savam nabaga brālītim, arī drusku uzrakstīt, bet Tu vari iedomāties, cik liels prieks man būs tad, kad Tu savu apņemšanos arī patiešām izpildīsi un atrakstīsi man mazu vēstulīti. Man ļoti žēl Tevis, ka Tev neiet gluži labi un ka nav neviena, ar ko Tu varētu papļāpāt; tāpēc Tev rakstīšu, cik bieži vien būs iespējams, un mēģināšu pakavēt Tev laiku. Bet nezinu, vai Tu arī pilnīgi saproti, ko es rakstu; ja ne, tad pasaki man to, un tad es rakstīšu kaut kā citādāk. Pasaki man arī, kas Tevi visvairāk interesē un par ko man vajadzētu Tev pastāstīt. Kā Tev tagad klājas skolā? Vai Tev daudz uzdod? Vai esi tagad vesela? Kaut taču Tev klātos labi, lai Tu drīz varētu rakstīt savam brālītim. Paliec sveika, mīļā māsiņ, un neaizmirsti savu veco brāli tālumā. [Paraksta vieta noplīsusi.] 7. L. un DORA1 PLIEKŠĀNĒM Rīgā 1880. gada 25. martā (6. aprīlī) Rīgā 25. martā 1880. g. Mīļotā māsa! Ja mana vēstule arī būtu rakstīta sliktā omā, kas tiešām tā arī bija, tad tomēr man nebija nekāda īsta iemesta rakstīt kaut ko par papiņu, jo papiņam vajadzēja jau būt mājās, kad Jūs saņēmāt vēstuli; bet, kas attiecas uz to, ka es neesot rakstījis, kad viņš ieradīsies, tad es jau pats to nezināju; bet, protams, esmu visvairāk vainīgs. Brīvdienas mēs še, kā parasts, iesāksim pūpolu svētdienā un beigsim vienu nedēļu pēc lieldienām. Tu laikam domāsi, ka es būšu brīvs jau sestdien pirms pūpolu svētdienas kā pārcelšanas dienā, bet tas tā nav! Pārcelšana notiks šonedēļ, varbūt vēl trešdien, un sestdien pirms pūpolu svētdienas mums laikam vēl būs stundas. Es jau varētu tanī pašā vakarā izbraukt, bet tad es nonāktu Dinaburgā nakts vidū, un atkal, ja braucu svētdien, tad jāzaudē visa diena. Starp citu, Jums tas vēl man jāatraksta, un saskaņā ar to es tad rīkošos. Domāju, ka no veļas man taču jāņem līdz tikai daži krekli, apakšbikses, zeķes, kabatas lakati un abi uzvalki, pārējais man liekas nevajadzīgs. Kažoku es varētu iebāzt kādā maisā un mēteli uzģērbt. Vasaras cepuri domāju iegādāties tikai uz lieldienām, jo laiks te vēl nav tik ļoti silts, un šad tad vēl uzkrīt īsti biezs sniegs, arī māmuļa Daugava vēl ir pavisam mierīga, kaut arī ledus nav visai stiprs. Ja arī man še nepatīkas tik ļoti kā agrāk, tomēr vēl! var labi iztikt; mēs dzīvojam pavisam mierīgi, tikai šad un tad gadās kāds traucējums, piemēram, kad aizvakar Mizerska kungs apmeklēja savu mīļo māsas dēlu Leonu; bez tam Leons sagaida rīt vai parīt vēl kādu personību no Grīvas. Skolas darbi man veicas tā nekas, tikai moka pastāvīgas rūpes par eksāmeniem. Vakarvakarā un šorīt strādāju pie domraksta «Par iebildumiem pret dzelzceļiem», kas plašā rokrakstā un ar platu malu iznācis desmit lappušu garš. Vakar mēģināju nolasīt «Ulrihu fon Hutenu», bet nepaguvu nobeigt, jo stunda beidzās, un nākošajā reizē es vairs nevaru turpināt. Tagad sagatavojiet mājās visu, kas vajadzīgs lieldienām, lai varat mani uzņemt, es arī neieradīšos mājās tukšām rokām. Tagad vēl sirsnīgs sveiciens un tad ardievu, dzīvojiet sveiki! Jūs mīlēdams, Johans. Maizesmātei es jau nosūtīju fotogrāfiju Mīļā Doriņ! Tava vēstulīte mani ļoti iepriecināja; es nemaz nedomāju, ka Tev jau tik labs rokraksts un ka Tu saproti jau tik daudz vāciski; Tu mani tiešām ļoti pārsteidzi! Ir jau ļoti skaisti, ka Tev labi klājas, turpini tikai tā uz priekšu, un Tev vienmēr ies labi. Pasaki man tikai, kur Tu rakstīji savu vēstuli, un tad, kā Tu iepazinies ar to krievieti un kā viņu sauc; cik skolnieču ir klasē? Vai Marīte Freiberga arī jau iet skolā? Vai Tev vienai nav garlaicīgi? Vai Tevi neizsmej, kad Tu runā slikti vāciski? Tagad vairs nav vietas, kur rakstīt, tikai man Tev vēl jāsaka, ka Tev vēl man jāuzraksta un tad drusku vairāk nekā šoreiz. Raksti un neaizmirsti savu brālīti. 8. L. un DORAI PLIEKŠĀNĒM Rīgā 1880. gada 6. ( 18. ) aprīlī Rīgā 2. aprīlī !880. g. pulksten 2 pēcpusdienā Mīļotā māsa! !! Vecais sekretār! Es esmu tik ļoti nopūlējies, ka varu rakstīt tikai svētdienā. Biju apņēmies jau sen rakstīt, bet - tie grūtie laiki! Nu, es ceru, ka Jūs jau mani atvainosiet, papiņš jau arī Jums ir daudz ko pastāstījis. - Pašlaik man ir mazliet radusies patika, jo uz pirmdienu visus darbus jau esmu padarījis, vienīgi jāizstrādā vēl domraksts «Taupība ir tikums»; iepriekšējais sacerējums iznāca desmit lappušu garš un dabūja atzīmi 3 (skolotājam jauniem skolniekiem nav jāliek mazāk par 2 ½, t.i. - diezgan labi). Piektdien, 4. datumā, Zēmela kungs mums teica, ka eksāmens (grieķu valodā) būs sestdien, 12. datumā, un ka mūs eksaminēs Šlaua kungs. Bet rakstot esmu pavisam piemirsis novēlēt laimes. Lai iet! Es apsveicu dzimšanas dienā, 5. aprīlī. Domāju, ka es gan būšu pirmais apsveicējs, jo pārējie laikam paši 5. datumā to darīs. Papiņš Jelgavā ļoti ātri nokārtoja savas lietas, kaut viņš tās arī Vitebskā tikpat ātri pabeigtu. Es laikam svētdien varēšu braukt un varbūt jau ar vienu nokārtotu eksāmenu. Otru eksāmenu laikam kārtošu pēc lieldienām un pa lieldienām varēšu gatavoties. Nu man arī jābeidz sava vēstulīte, ar sirsnīgiem sveicieniem palieku Jūsu mīlošais Johans. Mīļā, mazā māsiņa! Tava pēdējā vēstule mani pārsteidza vēl vairāk nekā iepriekšējā. Tādu skaistu rakstu es nemaz nebiju gaidījis, lai arī jau varēju iedomāties, ka Tu raksti bez kļūdām. Tagad jau Tavs rokraksts daudz labāks par manējo un daudz tūkstošreiz pareizāks. Nu, tas neko nekait, es par to ļoti priecājos, raksti tad nu vienmēr tā, jo Tu jau redzi, ka es Tev vienmēr atbildu. Daugavā tagad iet tik lieli kuģi. kādus es un Tu nemaz vēl neesam redzējuši, bet šie lielie kuģi ir tikai tvaikoņi un nav tik lieli kā burenieki, kuri nāks tikai vēlāk. Lai gan Rīgā ir arī tik daudz skaistu lietu, tomēr šeit ir arī kaut kas ļoti slikts: proti, ūdens, kas mums jādzer, ir tik netīrs, tik brūns kā tēja, tā ka to nemaz nevar dzert. Vai pie Jums ūdens ir tīrs? Es gan visai neticu, jo pie Jums taču tagad iet ledus. Es laikam svētdienas pēcpusdienā ieradīšos Dinaburgā, un, ja Tu gribi, tad Tu vari mani sagaidīt. Es esmu jau uzrakstījis visu, kas man bija, tāpēc Tevi sveicinu un lūdzu, ja Tu vari, man vēl kaut ko pastāstīt, Citādi palieku Tavs mīļais, vecais, lielais, tālais Rīgas brālītis. 6. aprīlī 1880 9. L. un DORAI PLIEKŠĀNEM Rīgā 1880. gada 20. (22.) maijā Rīgā 10. maijā 1880. g. Mīļotā māsa! Es gan brīnījos, saņemot šodien vēstuli no mājām, jo domāju, ka paies ilgs laiks, līdz papiņš un mammiņa vai arī Doriņa izšķirsies rakstīt; par Tevi es, protams, domāju, ka Tu nevarēsi rakstīt, tāpēc, pazīstot Tavu rokrakstu, brīnījos vēl vairāk, tikai, kad biju izlasījis vēstuli, sapratu, kā tas gadījies. Bet kā tas iespējams, ka Jūs abi ar veco savādnieku Frencenu tik ļoti saķildojāties, ka viņš Jūs tik ātri atkal aizsūtīja uz mājām? Tas ir slikti, bet pavisam slikti ir, ka Tev jābrauc uz Ārensburgu taisni tajā laikā, kad es atgriezīšos mājās; brīvdienās tad atkal mēs nevarēsim kopīgi apmeklēt Jezercus! Ļoti žēl. Ar pārticiņu ir vēl gluži labi, tā vēl nav pavisam izkususi, vienīgi siers tikko dvašo un jau šodien beigs dzīvot, atstājot tikai sapelējušo ietērpu. - Vieglajā mētelītī man nu gan dažreiz bija pavēsi, bet dažas dienas, sevišķi pirmajā nedēļā, bija atkal tik karsts, ka varēja staigāt apkārt vienā kreklā. Mums tagad it nebūt nav mazāk darba kā agrāk, tā ka varu būt brīvs tikai vakarā ap 7 vai 8, dažreiz arī agrāk. Nekādā ziņā nesēdu nevajadzīgi pie grāmatām, bet izmācījies izeju parkā, kur tagad vienmēr dzirdama skaista mūzika. Tur tad arī sastapu lepno Titovski, kurš tomēr ir pārvarējis savu nepatiku pret mums, jo tagad viņš priecājas, ka atkal būšot kopā ar mums (bet varbūt ne uz ilgu laiku). Arī Promultu es redzēju parkā pie glāzes. Vakar gan mums bija svinamā diena, kuru tomēr nevarēju izbaudīt tā, kā es to vēlējos, jo man vēl bija jāraksta domraksts «Par kroni», kas man aizņēma ceturtdienas vakaru un visu piektdienu līdz pulksten vakarā, bet tāpēc arī iznāca 18 lappušu garš, - puse no manas burtnīcas. Šajās pāris dienās es neko jaunu neesmu piedzīvojis, tikai satiku Dschoning dehling, tā nu man arī nav nekā vairāk, ko Jums rakstīt. Novēlu Tev laimīgu Ārensburgas braucienu, un nu vispirms adjē un tad kārta bučām un apkampieniem. Jūsu mīlošais dēls un brālis Johans. Mīļā Doriņa! Ļoti atvainojos vēstules dēļ un lika drusku pagaidīt uz citu reizi. Tavs brāļuks. Pulkstenis ir jau 5, un 6 vēstule aizies. 10. L. PLIEKŠĀNEI Berķenelē 1880. gada 8. (20.) jūnijā Berkenhēgenē   8. maijā 1880. g. Mīļā māsa! Piedod man, ka es Tev tikai šodien rakstu, bet citādāk neiznāca, jo nekas neveicās tā, kā vēlējos. Mazā Doriņa bija rakstījusi jau 1. jūnijā, bet nabaga vēstule pat nenonāca pastā Annuļas nolaidības dēļ, kurai no nodeva. Pa to laiku gaidīju Doriņas vēstuli, lai savējo un viņas nosūtītu kopā, un, kad beidzot viena pienāca, kurā nebija neviena vārdiņa Tev, tad nolēmu rakstīt, tikai mājās būdams: - Man sacīja, lai es braucu uz mājām, un tad es domāju, ka neviens nebrauks uz izstādi, bet tā tas nebija. Papiņam viņa lietas ejot jau diezgan labi, vismaz krietni labāk nekā agrāk, un tā nu papiņš un mammiņa abi gribot braukt uz izstādi. Vecais Varde (Žaba) ir jau kļuvis piekāpīgāks un grib vienlaikus ar visiem saviem palīgu palīgiem ar papiņu mierīgi izlīgt, un viņš jau grib pat 1000-2000 rubļus nolaist, bet papiņš ar to negrib būt mierā, jo viņš cer dabūt 6000 rbļ. lielu summu un 3000 rbļ. soda naudu par līguma pārkāpšanu. Mums visiem klājas pavisam labi, mammiņa ir gluži mierīga, visi ir priecīgi un labā omā, vienīgi ļoti izjūtam Tavu trūkumu, nabadziņ. Savu liecību, kura padevusies diezgan laba, saņēmu jau sestdien, pulksten 8, un tūliņ skrēju uz mājām. Grīvā mēs visus sastapām skolā un paņēmām no turienes līdz madāmiņu, un nu mēs veselas 9 nedēļas izklaidēsimies mājās. - No krusttēva ir dabūta gara vēstule, un viņš raksta, ka krustmātes nebūšot, bet ka vilks kazlēnu gluži saplēsis. Krustmātei tagad esot daudz darba, tā ka krusttēvs, lai nebūtu jāsūta viņu uz Ārensburgu, ierīkošot viņai dušu zem slūžām savās dzirnavās. Tava Stasīte gan nevarēs Tev daudz rakstīt; nabadzītei atkal ir sēras, jo pagājušajā nedēļā nomira viņas tēvs. Nomiris šeit ir arī mūsu vecais wezihtis. Bet tagad kaut kas pavisam jautrs. Piektdien Grīvā tika svinēta Majuvke (tuvāku aprakstu es atstāju madāmiņai). Grīvas tilts jau drīz būs gatavs, bet papiņš tomēr dabūja no Krukovska savu naudu. - Visi mani avoti jau ir izsmelti un draud izsīkt, ja es vēl vairāk gribētu rakstīt, tāpēc lai šai reizei nu būtu diezgan, vēlāk vairāk. Mēs visi ļoti sirsnīgi sveicinām Tevi un vēlam Tev daudz laimes un   drīz izveseļoties. Paliekam visi, sirsnīgi Tevi mīlēdami. 11. G. PLIEKŠĀNEI Berķenelē 1880. gada 23. jūnijā (5. jūlijā) Berkenhēgenē   23. jūnijā 1880. g. Sirdsmīļā māsa! Paldies dievam, ka Tu beidzot esi atpūtusies no brauciena pa jūru un tagad jau esi žirgta, mēs nevaram citādi, kā cerēt vislabāko un ticēt, ka Tu mūs, nabaga bērnus, iepriecināsi ar savu drīzo atgriešanos. Mums tagad iet pavisam labi, tikai, kad mierīgos brīžos sāc nodoties pārdomām, uznāk tādas bēdīgas, sērīgas jūtas! Papiņš un mammiņa visu šo nedēļu Rīgā krietni izpriecājās un gandrīz negribēja atgriezties mājās. Viņi bija apmetušies pie Džoniņa dēliņa un no turienes gāja uz izstādi, apmeklēja latviešu dziesmu svētku ēku, bija teātrī, cirkā, vārdu sakot, visur, kur tikai bija kas redzams vai dzirdams. Mīļā mammiņa vēl arvien jūtas gluži aizgrābta, kad sāk stāstīt par dziedāšanu, un papiņš atkal slavē un apbrīno kādu alus darītavu, kas arī bijusi izstādīta. Viņi redzējuši daudz skaista un laba: visu Latviešu biedrības svētku gājienu ar tā krāšņajiem karogiem (63 pēc skaita), brīnišķīgo dziedāšanu, lielo dalībnieku skaitu (1600 dziedātāju vien) un labo kārtību, tā ka pie visa tā lielā laužu daudzuma pat nebija nekādas grūstīšanās; bet krietni viņi arī iztērēja ap 65 rubļus, jo viss bijis ārkārtīgi dārgs, piemēram, mammiņa, remdējot slāpes, izdzērusi glāzi zeltera un samaksājusi par to 10 kapeikas. - Kā sacīts, viņi bija apmetušies pie Rasulītes un tur nodevuši arī visu savu provianta maisu ar saturu, no kura vēlāk viņi vairs neredzēja ne zīmes. Tai pašai Rasulītei arī ir nelāgs reimatisms, un, neraugoties uz sava kunga un brāļa Džoniņa iebildumiem, viņa nodomājusi braukt uz Ārensburgu un, ja arī ne peldēties, tad taču, mazākais, Tevi apmeklēt. Arī Kārļuks ar savu veco, slimo tēvu no Annas muižas brauks uz Ārensburgu, bet vecais varbūt savu mērķi vairs nesasniegs, jo viņš jau ir ļoti nespēcīgs. Vēl kaut kas, mammiņa aizmirsts: viņai vēl arvien saskrienot siekalas mutē, kad atceroties jauko badošanos pie Rasulītes, tāpēc arī viņa likusi pastāstīt, kā to iekārtot, un grib arī še izmēģināt badošanos. - Kamēr Rīgā norisinājās visi šie jaukumi, mēs ar Pumpiņu'' sēdējām mājās vientuļi, bet, lai nenomirtu badā, atvedām madāmu Freibergīti ar mazo Marīti un iecēlām visas sev par saimniecēm. Mēs ar viņas saimniekošanu bijām pavisam apmierināti un vakar atlaidām vinu ar godu. Šodien mēs sūtījām pēc Freiberga kundzes, bet viņa vairs neapžēlojās un nenāca, lai nobeigtu savu saimniekošanu. Nu es būtu jau beidzis rakstīt un man jāatsveicinās no Tevis. Atraksti drīz, lai nebūtu pārāk ilgi jāgaida uz atbildi. Es būtu jau agrāk rakstījis, bet man bija maz ko rakstīt un gaidīju, līdz papiņš un mammiņa atgriezīsies no Rīgas. Tev stipru veselību un visu labu novēlēdams, palieku ar sirsnīgiem sveicieniem Tavs Tevi no sirds mīlošais brālis. P. S. Visi mājinieki liek Tevi sirsnīgi sveicināt. Tava Stasīte it dziļās sērās un nav ne dzirdama, ne redzama. 12. L. PLIEKŠĀNEI Berķenelē 1880. gada 6. (18.) jūlijā Berkenhēgenē   6. jūlijā  1880. g. Mīļotā māsa! Līdz šim, kā liekas, mēs esam saņēmuši visas Tavas vēstules un gandrīz uz visām arī atbildējuši, tikai atbildes vienmēr drusku nokavējušās, bet, ja Tu prasi četras loksnes, tad taču vienam cilvēkam tas ir par grūtu. Uz Tavu pēdējo vēstuli mēs gan būtu atbildējuši jau agrāk, bet, kad es kādā jaukā dienā atsēdos rakstīt, tad nebija papīra, un tad nu iznāca, ka arī šī vēstule nokavējās. - Pie mums maz kas ir noticis; vispirms es Tevi par visu izjautāšu. Tu vēl joprojām neesi rakstījusi, kad mēs Tevi varētu sagaidīt; mēs ļoti labprāt vēlētos arī zināt, kā Tev tagad ir ar veselību, vai Tu jūti uzlabošanos vai ne; vai vannas Tevi spēcina vai vājina. Kā Tu tur pavadi laiku? Vai Tev nav vienmēr garlaicīgi? Vai Tu drīksti pastaigāties, kad Tu gribi un kur Tu gribi? Vai tagad tur ir skaists laiks? Vai dažādības dēļ tur redzams arī kāds zāles stūrītis, kāds kociņš, kāda puķīte? Vai bez parka pie peldu mājas ir vēl citi parki? Kādi uzjautrinājumi tur ir peldu viesiem? Jūsu apkalpotāji tur taču ir igauņi, kā jūs ar viņiem saprotaties? Varbūt Tu jau saproti dažus vārdus igauniski? Vai Tu jau esi ieguvusi daudz paziņu? Vai Ārensburga ir klusa pilsēta, vai Tev tur patīk? - Pie mums maz kas ievērojams noticis, gandrīz nekas. Vardes kungs tagad par izlīgšanu vairs neko negrib zināt, viņš saka, ka papiņš varot būt priecīgs, ka viņš no tā neko vairāk neprasot, bet pagaidi, varde, apstākļi vēl var mainīties. Bija jau ieradušies arī muižas pircēji. Starp tiem Krummes kungs, kas sola 30 000, kurpretim prasīti tiek 34 000. Bet, lika drusciņ pagaidīt, varbūt kungus no līguma slēgšanas vēl var atturēt, arī karte taču vēl ir pie mums. Papiņš un mammiņa gan raizējas par savu lietu, bet nobēdājušies viņi nav it nemaz. Mēs itin visi esam priecīgi un labā omā un vēlamies, kaut Tev, nabadzītei, arī klātos tikpat labi kā mums. Kaut tie 60 stopi putriņas un dūņu desas, un maisi nāktu Tev par labu, lai taču Tu atkal drīz būtu vesela mūsu vidū. Mēs paliekam visi tie paši vecie un nemitēsimies Tevi mīlēt un ilgodamies gaidīt Tevi atgriežamies. Tevi apkampjot un skūpstot, mēs paliekam, Tevi mīlēdami, Tavi Četri. P. S. Vēstules adresē uz Kalkūni. Izstādē mammiņa dabūja ļoti skaistu zelta pulkstenis. Neatpaliec arī Tu rakstīšanā; viena no mūsu vēstulēm vēl nav atbildēta. Sekretārs [paraksts nesalasāms] 13. DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM (Rīgā 1880. gada 18. (30.) augustā Rīgā 18. augustā 80. Mīļā māsa! Neņem ļaunā, ka es tikai šodien rakstu savu muļķīgo vēstuli; man, protams, nav attaisnojoša iemesla, ar ko aizbildināties, bet es ceru un paļaujos uz Tavu vispārpazīstamo žēlastību. - Ar mūsu pansiju mēs abi esam pavisam apmierināti, man sevišķi patīk vecā māmuliņa, mājasmāte, tāpēc ka viņa apietas un runā ar mums tik draudzīgi, ne vien sauc mūs par saviem dēliem, bet arī kā pret tādiem izturas, un vispār neuzvedas kā cienmāte -apmēram kā lepnā Koprovska. Bet tāpēc viņai arī patīk, ka viņas sirsnībai atbild, un tāpēc laikam viņa mani labāk ieredz nekā Leonu, kas nevar tik viegli pie viņas pierast. Es turpretī tagad cenšos, cik vien iespējams, izdariet viņai pa prātam, un, ievērojis, ka viņai ļoti patīk, ka viņai skūpsta roku, tad es arī viņai bučoju roku, cik vien bieži spēju to izdarīt. Vecais Dīriķis, kas vienmēr sēž savā darbistabā un par mums maz raizējas, mums ir diezgan vienaldzīgs, tāpat arī viņa brālis Džons, kuru papiņš necieš. Mums ir vēl viens kolēģis, kāds Pēteris Kerķis, bet tas ar citu mūs neapgrūtina kā tikai ar mācīšanos pie mums - viņš guļ citā istabā, tā ka istaba ir gandrīz tikai mūsu rīcībā. - Rītos mēs dzeram tasi kafijas un tad dabūjam savas brokastis līdz uz skolu; pulksten 1 vai 2 ēdam pusdienas, pulksten 4 atkal tase kafijas, un vakariņās ēdam gaļu, šķiņķi, zivis vai ko citu un dzeram tēju.  Skolā vēl joprojām nekas sevišķs nav noticis, tas ir, mums vēl neko neuzdod vai tikai ļoti maz; skolnieku skaits ir pieaudzis līdz 52, un lielais jaunpienākušo skaits tikai kavē mūsu ātru virzīšanos uz priekšu. Salamonskis vēl joprojām ir šeit ar savu cirku, un trīs reizes viņš sarīkoja skriešanās sacīkstes; pēdējo reizi skrēja pat kamieļi un ēzeļi; arī 5 ormaņi izmēģināja savus zirgus, un beigās vēl zemnieki sacentās jāšanā. - 16. un 17. ieradās Totlēbens, kas tad arī vadīs manevrus, un viņam par godu bija sarīkots lāpu gājiens un serenāde; otrs lāpu gājiens notika par godu guberņas ģimnāzijas virsskolotājam Mēderam. Liekas, ka vairāk man nav ko rakstīt, bet, ja esmu ko piemirsis, tad man to atgādiniet. Ar vispusīgu sirsnīgu sveicienu palieku, par Jums domādams, Jūsu dēls un brālis Johans. Sirdsmīļā mamiņa! Es zinu, mīļā mamiņ, ka Jūs pēc ziņas no manis gaidiet, es vēl atminu, ka Jūs man pieteicāt rakstīt, tad nu es kaut ko rakstīšu. Ka man slikti neietu, par to nebēdājiet, līdz šim viss vēl labi iet. Barot mums vecenīte labi baro, apkopt labi apkopj, skolā man iet labi, kas man vairāk trūkst kā mana mīļā mamiņa un mani citi radiņi. Visas lietas jau ir apgādātas, tik vēl mums sava galda trūkst, pret kuru gulta ir apmainīta, Šo svētdien būšot lieliska uguņošana uz lielā izstādes plača, dēļ kam, to es nezinu. Kā Jums iet mājās, vai nau kas slims, kā papiņam procese stāv? Lieciet, mamiņ, sekretāram visu rakstīt, kā mājās iet. Nu ardievu, mīļā mamiņ, paliekat Jūs un visi mīļie radiņi sveiki un veseli. Sirsnīgas labasdienas vēlēdams, palieku es Jūsu, Jums vimīlēdams, Ženiņš. 14. K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1880. gada 22. augustā (3. septembrī) Rīgā 22. augustā 1880. g. Mīļie radiņi! Nebrīnieties, kad es jau atkal rakstu mazu grāmatiņu; es gauži gaidu pēc Jūsu grāmatas, un, domādams, ka Jūs man uz otro grāmatu atbildēsiet, es atkal sēžos pie galda un rakstu grāmatu. Man tagad labi laika, strādāt maz, ēst daudz, gulēt ar daudz un arī gara laika daudz, nezinu īsti, ko darīt, un vēl tikpat atkal svētku dienas nāk 26., 29., 30. augustā. Varbūt mamiņa atbrauks uz tām trim dienām mani apmeklēt? Arī še Rīgā man ir pazīstami, ar kuriem es varu satikties, te ir Titovska kungs (jau vairs nebēg no mums, bet grib pielabināties - nau ar vairs kur bēgt, visi vienā klasē), Rumuls un Mora. Vienureiz Mora un es bijām aizgājuši pie Titovska; dzīvo lielā mājā, savā kambarē, nestāv te ni apakš kādas valdīšanas, iet, kur tik vien grib, dzer, kas tik tīk; ar vienu vārdu sakot, dzīvo tā kā savs kungs un ar var tā dzīvot, jo tak pa mēnesi pelna 37 rubļi bez visām izdošanām - nevajga ar visu tik stingri ņemt. Un, kad jau kungs ir, tad ar runā kunga valodu un izrādās kā kungs, iet ballēs un teātrī un arī traktierus neaizmirst. Kad ar kungu modi pieņēmis, tomēr labs cilvēks, runīgs un pļāpīgs, mīļīgs un laipnīgs kā senākos laikos. Es nu vairāk negribu pļāpāt un savu grāmatiņu beigšu. Rakstiet man, lūdzami, atbildiet uz manu grāmatu, bet, kad Jūs negribiet rakstīt, tad brauciet kāds viens šurp un izstāstiet visu, kā mājās iet. Lai dievs Jums visiem dod labu veselību un tādus labus laikus kā man. Jums visus sirsnīgas labdienas vēlēdams, palieku es Jūsu, Jums mīlēdams, Ženiņš. 15. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1880. gada 1. (13.) septembrī Rīgā 1. septembrī 1880. g. Sirsnīgi mīlētie radiņi! Jūs pavisam nevariet domāt, cik mani Jūsu grāmata iepriecināja; visu vairāk es par viņu priecājos, ka viņa pirmā ziņa no Jums. Jau trīs celas nedēļas es biju gaidījis pēc grāmatas, un, kad arī priekš dzimšanas vēl neatnāca, tad es domāju, ka nu viens šurp atbrauks, bet kas to deva. Vienu dienu es aizgāju uz bānūzi, otru dienu, vis kā nau, tā nau; nu pārgāja dzimšanas diena tik klusu, ka niviens ne manīt nemanīja, gan es nu brīnējos, dusmojos, noraudājos, ka neviens nedz atbrauc, nedz raksta, bet viss tas neko nelīdzēja, vajadzēja nogaidīt tos laikus tās nākamības. - Te, tīri negaidot, saka mana vecenīte, ka man grāmata ar naudu atnākuse; par grāmatu priecājos, par naudu brīnējos. Bet nu sāku grāmatu lasīt, un te man vēlej laimi uz dzimšanas dienu un sūta naudu dēļ viņas izrīkošanas, bet nu jau par vēlu. Un kas pie visām bēdām vainīgs? Papriekšu domāju, ka Jūsu sekreters un Jūs paši, bet nu jau gan skaidri redzams, ka tie vainīgie grēcinieki tik tie kungi no tās pastes. Jūsu grāmata lēni (7 dienas), bet labi nākuse. Arī pie manām grāmatām nebiju es pats, bet atkal tie kungi tās pastes vainīgi. Nu mēs ar tām būšanām [par] to grāmatu būtu gatavi un nu runāsim par citām lietām. Man nau te par ko žēloties un iet kā jau daždien labam cilvēkam. Nezinu, kā še Leonam patīk, viņš taisa daudz smieklus (dod iemesli par viņu smieties). Kā Jūs jau zināsiet, kroņmantenieks Rīgu apmeklēja; es nezinu, kā viņu bānūzī saņēma; kad viņš citadelē iebrauca, tad tik sirsnīgi viņu apsveicināja, ka neviens ne cepures nenoņēma, ne runāt no urrā kliegšanas, pat zaldātī ne, niviens viņa arī nepazina; kad atpakaļ brauca, tad zaldātiņi un pāris ļaužu noņēma cepures un kliedza urrā. Pēcāk, kad jau bija aizbraucis, sāka mūziķis spēlēt, sāka ļaudis kliegt, bet, kamēr bija vēl klāt, visi tā kā nobijušies nespēja kustēties; vienīgais, ko tur redzēt dabūja, bija pilsētas gvarde, visa tā kā ģenerāļi ģērbta; priekš tam vēl bija baznīcā, kura gan ļoti maza, bet dārgi ar zelta un sudraba rīkiem puškota. - Vakar uz esplanādes bija zirgu skriešana un pie vakara gauži skaista apuguņošana, izrīkota no Salamonska kunga. Tika raketas laistas, kas no iesākuma šauras bija, bet, kā augstāk nāca, daudz daļās izdalījās un tad dūres lielos gabalos nokrita, pie kam katŗis gabals dūmu strīpu vilka pakaļ un gandrīz dienas gaišumu izplatīja. Tad dega liels A bokstabs ar visvisādiem uguņiem un kādi pieci augsti stabi, uz kuriem bija uzkārtas riņķos, taisnās strīpās, rozetēs dozītes, kuras dega visādos un vispārmainīdamos uguņos, tika ar krāsainas bumbas gaisā sviestas un raketas laistas, kuras gaisā plīsa, un tad krāsaiņās bumbiņas krita zemē. - Vairāk ievērojama te nau nekas noticis. Tagad man tik atliekas Jums visiem un visvairāk nabaga sekretierīšam veselību un labu laimi vēlēt un par to būšanu tās apžēlošanas un tās rakstīšanas. Jūs mīļi apkampdams un bučodams, palieku Jūsu Ženiņš. Mīļā māsiņ! Arī Tev es pateicos par laimes vēlējumu un par Tavu mazo vēstulīti; es jau ceru, ka maizesmāte Tev turpmāk iedos lielāku papīra gabaliņu, tad pieraksti to man tikpat pilnu, un tad jau būs labi. Es šeit esmu arī ko labu redzējis, varbūt vēl ko labāku nekā [2 nesalasāmi vārdi], un, kaut arī tas bija zils, - es domāju jaukos zirgus, jaukās dāmas, kas tur jāja, jaukos ratus un jautros klaunus. Šie zeļļi vēlāk jāja pat uz kamieļiem un maziem ēzeļiem labu teļu lielumā. Kā Tu redzi, mana maizesmāte arī man ir iedevusi mazu papīra gabalu, es nevaru Tev šeit visu to izstāstīt, ko esmu dzirdējis un redzējis. Ja maizesmāte nākamreiz mums iedos vairāk papīra, tad mēs arī vairāk ko uzrakstīsim. Ar vissirsnīgāko bučiņu palieku Tavs vecais bratka. 16. K., D., G. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1880. gada 16. (28.) septembrī Rīgā 16, septembrī 1880g. Sirdsmīļākie radiņi! Jūs šoreiz, kā redzams, esat agri jo agri rakstīt gribējuši, bet tikpat labi aizvēlinājušies, Jūsu vēstule tik 8. augustā rakstīta, bet, kas man tur par daļu, es priecājos, ka viņa tik agri, jau 11. septembrī, atnāca. Ak tu tavu dieniņ, kas tā par skaišķu, labu vēstulīt', ko tas mīļais sekretierīts tur norakstījis, jandi, es būtu griestos uzlēcis aiz prieka, ka nebūtu citu cilvēku tur bijis. Tad ta ar ir nabaga cilvēks nožēlots līdz beidzamajam, - man gandrīž rādās, drusciņ par daudz - domātu, ka jau, kas zin, kāda nelaime notikuse, es varbūt pēc savas nelaimīgās dzimšanas dienas vairāk par Jūsu grāmatu priecājos. nekā būtu par izrīkotiem svētkiem priecājies. Pirmo reizi es nu dzirdu, ka mans mīļais sekretiers sāk laboties, jo senāk, vis cik tik rakstīja, teica, ka vai sliktāk paliekot, vai vis vēl tāpat, lai dievs dod, ka tak vienureiz beigtos neģēlīgais reimatisms un ka varētu atkal par labu veselību, kā, par piem., es, priecāties. - Kā man tagad iet, ko es par to lai rakstu, iet viss pa vecam, ar vecenīti vis vēl tāpat sadienam, ar saviem mājas biedriem ar labi, godīgi un mierīgi dzīvoju, skolā kā jau senāk iet, kad kāda vaļas stunda, šo to priekš sevis pastrādāju vai eimu cierēt. Kā rādās, papiņa procese vis vēl negrib beigties, kā tad nu tagad tā lieta stāv, uz kuru pusi tagad pārsvars, kas tagad domaj vinnēt, vai vine vine vinnē vai vine vine vinne? Kā vecajam sekretieram iet, varbūt jau atkal sliktāk, kamēr es par viņa labošanos priecājos? Kā manai sirdsmīļai mamiņai, vai viņa ar ir jautra un vesela, un mana mazā Pumpiņa? Mēs te Rīgā gandrīz visu laiku mierīgi un klusi nodzīvojām, ni 26., ni 30. augustā kādi svētki bija, tik Latviešu biedrības namā bija karogs izkārts, tā nikas nikustējās. Sekretiers man saka iet biedrībā, ko lai es tur viens daru, kad jau būtu atļauts iet, tad arī mans namabiedris Kerķis ietu, bet, kad nu tā neved un neiet, ko tad es vēl iešu. Kad ar nebiju biedrībā, tad tak biju drukātuvēs akurāt, kad drukaj, un tad arī visu itin labi izskatījos. Pie mums jau senāk svētīja Dīriķa vārda dienu un drīz pēc tam pašas vecenītes dzimšanas dienu. Viņa tagad palika 70 gadus un vis vēl tik žigla kā meitenīte. Viņa ir no dzimuma muižnieku kārtas, O. f. Falken, un arī tagad mīlej labāk, kad viņu fon Falken sauc. Tāda ērmīga vecenīte viņa ir, kad kāda maza nelaime notiek, nazis no galda nokrīt, suns apakš galda pakustas, tad viņa tādu nelaimīgu ģīmi sataisa, domātu, kas zin, kāda liela nelaime notikuse, un ar tādu balsi runā, domātu, ka nu sāks raudāt, bet vecenīte gudra, neraud vis. Ko lai nu vēl rakstu, jau šādas tādas grabažas salasīju, bet nu tikpat nikas neatliek, vajaga beigt. Gan es gribu Jūsu sekretieri strāpēt, tā kā viņš to vēlējās, bet tas man pavisam neizdevās, gan jau ar nikad neizdosies, bet, kad viņš tomēr grib strāpēts tikt, tad lai izdomaj citu strāpi. Palaizdamies uz Jūsu veco žēlastību, ka Jūs man, nabadziņam, drīz atbildēsiet, es gribu savu vēstulīti beigt. Jums visiem vēl daudz labas dienas un bučiņas Jūsu, Jums mīlēdams, Ženiņš. Rīgā 16. augustā 1880. Mīļotā, mazā māsiņa! Tu man atkal esi uzrakstījusi jauku, garu vēstulīti, es ļoti priecājos par to un sagaidu daudz jauku lietu nākamajā vēstulē (t.i., viss in spe). Nu, ir jau atvainojams tas, ka neesi rakstījusi, es Tev to nekādā ziņā negribu ņemt ļaunā. Tikai šodien mana maizesmāte man atkal nav iedevusi pietiekami daudz papīra, es atkal nevaru daudz rakstīt, bet vienreiz taču es dabūšu no viņas pietiekami papīra, lai uzrakstītu Tev visu to, ko tik es gribu. Pie mums pašlaik ir atbraukuši japāņi raibos svārkos un garām bizēm, viņi tā lec, ka bizes vien iet pa gaisu, un klauni atkal taisa viņiem pakaļ, ir lieli joki, bet, par nožēlošanu, es neesmu redzējis šos puišus, tā ka es arī par viņiem nekā daudz nevaru uzrakstīt. Ar sirsnīgu sveicienu un skūpstu man no Tevis jāatvadās, un es palieku Tavs Tevi mīlošais vecais brālis. 17. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1880. gada 25. septembrī (7. oktobrī) Rīgā 25. septembrī 1880. g. Mani sirdsmīļākie radiņi! Jūsu mīļā vēstulīte nāk man, kad arī pavisam negaidīta, jo es domāju, ka Jūs vēlāk rakstīsiet par to, ka es aizvēlinājos ar savu vēstuli, tad tomēr ļoti labā laikā, jo es jau vakar biju apņēmies Jums rakstīt, tad es nu tagad ar tūliņ varu uz Jūsu vēstuli atbildēt. Arī es Jums gribu vispirms ko no jauna pastāstīt, bet pagaidi, pārspriedīsim Jūsu vēstuli. Kā tad tas nācās, ka Jums jau beidzamais gadiņš Berķenelē; cineigais, ļelais kungs tak savā termiņā Jums neatsacīja Berķineli, kā nu viņš var Jums tā nepareizi izdzīt? Un Untinovskis, kuru tak senāk negribēja, lai nāk papiņa vietā? Das kann nicht sein, das darf nicht sein, das wird die Ritterschaft auch nicht erlauben! Nu jau gan ar jaunu apikartu nāks jauna laime papiņam, abet, kad tad reiz tā sasodītā procese beigsies, gan tagad sūdzība no jauna būs dodama, un tad kamēr vēl viss tiks galā vests? Ak tu . . . ! Es Jums gribēju ko no jauna pastāstīt: te Rīgā, tāpat kā Jelgavā, ir latviešu skolēni no augstākām klasēm sabiedrojušies dēļ savas valodas mācīšanās. Šās biedrības uzmudinātāji un patroni ir kādi no tā sauktiem patriotiem, kā vecais Dīriķis, Vēbers u.c. Jelgavā šai biedrībai ir kādi 20, Rīgā tagad visu biedru ir tikai 15; savu mērķi biedrība grib panākt caur labu un derīgu grāmatu lasīšanu, caur gramatikas mācīšanos un caur rakstu darbu izstrādāšanu; izstrādātos rakstu darbus visa sapulce pārspriež un, ja ko nerimtīgu patron, tad to pārlabo. Katram biedram par mēnesi jāmaksā 15 kap., un ieņemto naudu izlietā priekš grāmatām; savas sapulces biedrība tura Tīdenraņa mājā un arī pie Baņķina, viena no mūsu biedriem. Tā nu ir tā biedrība, kurā es iestājos; ja Jūs man neatvēlētu to darīt, tad es varu katru brīdi atkal izstāties, bet es ceru, ka Jūs tik labi būsiet, man to atvēlēt. Kā biedram arī man rakstu darbs uzdots, bet vēl es pavisam nezinu, ko rakstīt, mans mīļais sekretierīts, kas man jau daudz lietās palīdzējis, būs gan ar šoreiz tik žēlīgs un mīlīgs man, nabadziņam, labu padomu dot; vai nerakstīt man par latviešu mitoloģiju, bet es maz no viņas ko zinu, kad Tu man no tā ko pastāstītu. Manam tavarišam panam Leonam arī te diezgan draugu; viņš te ir gan kā jēriņš vilku pulkā, bet par to viņam atkal ir savs sargs. Koprovskis jau vienreiz te bija un nu savu ganāmo jēriņu par visu izklaušināja, kā ēst dodot, kā ejmot, vai neesot slikta dzīve u.t.pr. Leons te nu sliktu ko nevarēja teikt, jo no manis bīstējās, bet pēcāk, kad aizgāja pie Koprovska ciemā, tad gan visas savas bēdas un raizes izstāstīja. Māte tad ar gan par nabaga dēliņu apžēlojās un atsūtīja labi lielu kasti, pilnu ar āboliem, bimberiem, plūmēm un citiem gardumiem. Vēl ko Jums gribēju teikt, Dīriķis visas manas vēstules uzplēš un tad aizbildinājas ar to, ka adrese vis iesākas Dīriķa kg., rakstiet tad nu manu vārdu pašā virsū un viņa apakšā, lai viņš vairs nelasa manas grāmatas. Mēs te tīri mierīgi un bez visām bēdām dzīvojam, veseli arī esam, man tik šodien zobi sāka atkal sāpēt, bet kas man tur par daļu, ka tik Jūs visi veseli un jautri. Vairāk es Jums ar vairs nestāstīšu, par to, ka nau jau kur un nau ar ko stāstīt. Jums visiem daudz labas dienas vēlēdams un Jums mīļi apkampdams un bučodams, palieku es Jūsu jaunais vīzdeguns Ženiņš 18. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1880. gada 14. (26.) oktobrī Rīgā 14. oktobrī 1880. Mani mīļie, mīļie radiņi! Ne domāt nebūtu domājis, ka Jums tādu vēstuli rakstīšu, kad es dabūju Jūsu mīļo vēstulīti; ja es tūliņ būtu Jums atbildējis, būtu Jums mana vēstule gan vairāk patikusi, bet kvartāla beigas jau bija priekš durvīm, un man ar negribējās divi reizes rakstīt. Nu man tikpat vajaga sacīt, ka tik labi kā senāk šo laiku man nau vis gājis. Es itin mierīgi skatījos kvartāla beigām pretim, bet te nu man, tīri necerot, izgāja diezgan slikti; es nedomāju niviena sēdekļa krist, bet, kad kritu, tad kritu arī uz reizi divpadsmit sēdekļus. Un caur ko tas viss tā nāca? Vai caur manu vainu? Visu nelaimi, kā man un Leonam (kas tīri nelaimīgs un sašutis, jo viņš 16 krēslus krita) liekas, sasodītie jauniestājušies (tā Leons tos sauc) ir padarījuši, jo caur viņu vainu ar tādi ir pacēlušies, kas ļoti slinki un kuriem īsti vajadzētu pašā kaktiņā sēdēt. Es pats, kas zin, vai caur savu vainu kritis, jo mācīties es tāpat labi mācījos kā viņu pusgadu un vēl labāk, kā numuri apliecina. Ko lai es tur būtu darījis? Bet ko tas nu tagad vis līdz vaimanāt un sūdzēties, nelaime vis ir un paliek, visusliktākais ir, ka varbūt mani pavisam uz ziemassvētkiem nepārcels, par to ka tik tāļu sēd - man 28. placis. - Tad nu gan būtu nelaime, jo otru gadu sēdēt būtu ļoti, ļoti slikti, vajadzētu guberņas ģimnāzijā eksāmeni uz sekundu taisīt vai no šās skolas izstāties un uz Jāņiem atkal eksāmeni uz sekundu taisīt. Īsti es ar pats nezinu, kas tur darāms. Bet nu jau būs diezgan par to nelaimi runāts, sākšu ko priecīgāku rakstīt. Jūs gribējāt par mūsu biedrību ko sīkāku zināt. Mēs kārtīgas sapulces katru svētdien noturam, kur tad apspriež par derīgām grāmatām, kuras vajaga pirkt, lasa un pārspriež lasīto. Katram biedram pienākas par gadu, mazākais, divus rakstu darbus izstrādāt, kurus pats rakstītājs priekšā lasa un kurus visa sapulce pārspriež un pārlabo, un, kad kāds rakstiens īpaši labs un derīgs, tad to liek kādā avīzē nodrukāt. Par tematu visulabāk pas kāds rakstiens par tēvijas vēsturi, par veco latviešu ierašām, par viņu ticību, mitoloģiju vai kāds zinātnisks rakstiens, vai ar kas nebūt cits. Es citu reizi vairāk ko [par] biedrību rakstīšu, tagad man nau vairs laika. - Drānas, zābaki, viss vēl cels, bez nivienas grose kilas. Man, vis citādi labi klājas, vesels arī kā rutkis. Bet nu vairāk nevaru rakstīt, paliekat visi veseli ar miesu un dvēseli un neaizmirstiet arī sava nabadziņa tālajā Rīgā. Jums visiem daudz labas dienas vēlēdams un Jums visus mīļi apkampdams un bučodams, palieku es Jūsu nabaga dēliņš Ženiņš. 19. R, D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1880. gada 29. un 30. oktobrī (10. un 11. novembrī) Rīgā 29. oktobrī 1880. g. Sirdsmīļākie radiņi! Nu Jūs gan mani gribējāt ar savu sprediķi stipri izbaidīt, bet nekā, lika drusku pagaidīt, neizdevās Jums šoreiz. Es jau sen gaidīju uz tādu sprediķi, bet nu gribu arī tūliņ Jūsu stingro pavēli izpildīt un garu vēstuli rakstīt. Vispirms, es varu aizbildināties par ilgo vilcināšanu, un Jūsu mīļais sekretierīts ir gan drusciņ misējies, domādams, ka es aiz lielām raizēm un bēdām neesmu uzdrošinājies Jums rakstīt; arī īsti par sliņķi mani nevar turēt, nē, pavisam cits iemeslis pie tam; pie visa ir vainīgs mans skolotājs Jurgensons (mans inspiciends). Jau celu nedēļu no viņas piektdienas gaidu uz tam, kad mans Dīriķis aizies pie Jurgensona vai kad šis atnāks pie Dīriķa, lai kaut ko dabūtu zināt par savu sūro likteni, bet, kas to nu dos, tie kungi uz tam pavisam nedomā, un es, nabadziņš, viens gaidu un gaidu ko dzirdēt dabūt, bet visa mana gaidīšana par velti, kā nau, tā nau nekas no tiem. Nu varbūt šovakar vēl kas no viņiem iznāks, ja ne, tad nu man atkal jāgaida laiku, kamēr tiem kungiem patiks satikties. Es, tā no dienas uz dienu gaidīdams, nevarēju nekad pie tam kļūt Jums rakstīt, jo vis gribēju ar šo lietu rakstīt. Tā nu Jums visu izskaidroju un sevi aizbildinājos. - Bet ko nu tas Jūsu sekretiers tur sarakstījis, kur tad mans mīļais papiņš savu nelabo acu slimību ņēma, vai tad viņš, nabadziņš, jau tik slims, ka nevar vairs labi redzēt? Tik bēdīgu vēsti sen jau Jūsu sekreters nau rakstījis, un es būtu labāk vēlējies, ka es to nekad nebūtu dzirdējis. Bet gan jau dievs laidīs manu mīļo papiņu izveseļoties. Ko nu lai par sevi rakstu, viss tāpat kā senāk iet; ar pārcelšanu tikpat slikti stāv (vismazāk, pēc manām domām), un pie manas mazās nelaimes nau vis skolmeistari misējušies, bet viss ir caur jaunajiem nācis. Bet ko lai es Jums no tam stāstu, Jūs tikpat, kā es redzu, man neticiet un mani izsmejiet, ka es tik bailīgs, bet Jūs gan brīnīsaties, kad ziemassvētkos dzirdēsiet, [ka] mūsu mīļais dēliņš nau citā klasē pārcelts. Nu diezgan par tādu lietu runāts, kas mums diezgan nepatīkama. - Mūsu jeb, labāk, mans vecais draugs Titovska kungs mums, nabadziņus, pa visu visam atstājis, tā ka mēs no Miķeļiem līdz šai dienai neesam ne pušplēsta vārdiņa runājuši, ir labasdienas mans kungs vairs ne domāt nedod, kad es ar kādu reiz mēģināju roku dot vai paklonu taisīt. Nu jau ar par to nemaz nevar dusmoties, nedz brēkt, viņš tak jau ir cels kungs, cels, pieaudzis cilvēks, un nu arī sēd augstāk kā es, nabaga bērniņš. Tā jau nu iet pasaulē, un par to nevar brīnēties, bet par to es gan brīnos, ka tas pats kungs priekš Miķeļiem tik laipns un prindlīgs pret mums bija un nu tā sadusmojies? - Še Rīgā, tāpat kā pie Jums, slikts un grozīgs laiks, te līst, te sniegs snīg, te atkal salsts, un tad atkal silts laiks, tā laiks vienumēr grozās; vienudien, tas bija, domāju, ceturtdien, bija pie vakara ļoti stipra migla, tā ka uz desmit soļiem nevarēja pazīt, vai cilvēks vai zirgs, vai kas cits. - Vakar, kad Jurgensons gribēja šurp atnākt, es gan iesāku vēstuli rakstīt, bet nepabeidzu, jo gribēju par J(rgensona noslēpumiem ko rakstīt, bet cilvēks nu atkal neatnāca. Šovakar (31. okt.) nu Dīriķis grib pie J(rgensona noiet; bet nu vairs negaidīšu un grāmatu tūliņ pabeigšu; varbūt ka Jūrgensons atkal nau mājās, un Jums tad vajadzētu dēļ viņa gaidīt, nein, meine Lieben, das passt mich nicht. Nu jau gan diezgan, varbūt ar jau par daudz pļāpāju, beigšu. Dzīvojiet visi sveiki un veseli un pieminiet arī mani, nabadziņu, tālajā Rīgā. Jums daudz labu dienu un smeķīgu bučiņu sūtīdams, palieku es Jūsu dēliņš Ženiņš. 20. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1880. gada 18. (30.) novembrī Rīgā 18. novembrī 1880. g. Visumīļākie radiņi! Jums taisnība, biju nu gan drusku skopāks ar to būšanu to grāmatu rakstīšanā kā Jūs, un tur, batjuška, prosti, vinovat, bet nu Jūs ar vairs nevarēsiet par mani sūdzēties un sacīt: vai tu re, kāds tas skops, negrib rakstīt; tūliņ sēdīšos un rakstīšu. Bet vispirms, kamēr vēl ko citu prasu, ko Jūs gribiet sacīt ar tiem tīteriem, kas tā buldurē un uzpūšas, vai tad Jūs tīterus turiet? Reizi kač gudrais Rabinerovičs paspēlēja; draņkis jau bija, diezgan blēņu darījis, nu ar var par visu aizmaksāt! Gan jau papiņš tagad ar vinnēs savā procesē ar Varžu kungu, kad jaunu, labu apikartu pieņēma. Varbūt Jūs ar manījāt, ka vienu reizi bija «[Baltijas] Vēstnesī» ziņa par Jezerci no Žaba kunga, es domāju, ka muiža tur bija piesolīta par 30000 rubļu, bet nu viņš vairs neizsola, varbūt domā, ka nebūs pircēju. - Es ļoti priecājos, ka Jums tik labi iet, ka Jūs visi veseli un priecīgi un Jūsu mīļais, labais sekretierits jau tik tāļi izveseļojies, ka var krustabās iet. Lai Jums dievs vienādi tik veselus un priecīgus uztura, man, nabadziņam, drusku citādi iet. Vesels es arī esmu kā rutkis Lielupes krastā, bet citādi man tik ļoti labi neiet vis. Man ar ir šādas un tādas errestības, ne ar tīteriem kā Jums, bet ar visādām būšanām tās skolas, ar skolmeisteriem, ar skolasmācībām u.t.j.pr. Skolā man vēl tāpat iet, cerēt daudz ko ceru, bet ticēt es maz no tam ko varu; skolmeisteri man nikā no jauna nau stāstījuši, un par manu likteni un sodu Jūs gan vairāk ko zināsiet kā es pats, jo Dīriķis Jums tak jau būs visu izstāstījis. - To es Jums ar pats varu teikt, ka man tagad ne visulabākie laiki, kad tāds sods priekš durvīm stāv un viņu nekādā vīzē nevar novērst. Man ar saviem draugiem tāpat iet kā Jūsu nabaga sekretierīšam; no Miķeļiem līdz šai baltai dieniņai neesu ar savu visvecāko un kādreiz vislielāko draugu panu Titovsku ne vārdiņa runājis. Tā iet pasaulē! Visi draugi izklīst kā putniņi, kad nabags paliek kaleks kā mīļais sekretierīts vai kad viņam sāk nelabi iet kā man. - Mūsu Leons ir čistai mierīgs un niparko nebēdā, viņam, kā liekas, tīri viena alga, vai tas kļūs pārcelts vai ne. Viņu šinī nedēļā apmeklēja atkal Koprovskis un smalki vien izklaušināja, kā mazkājītēm klājoties, vai labi barojot u.t.j.pr. Nožēloja arī, ka neesot vairs pie šā, kur tam tak labāk būtu klājies, un, kad bija par visu izklaušinājies, beidzot atvadījās un aizgāja. Tātad mēs (jeb, labāk, Leons) neesam vis kā bārenīši, ar kuriem Dīriķis var darīt, ko grib, mums no visa ļauna apvaktē Koprovskis. Nu jau visu materiālu sabrūķēju, nau man vairs par ko pļāpāt. Bet Jūs apžēlojaties un rakstiet man drīž, drīž un labi daudz, jo tā es, nabadziņš, tīri no visas pasaules atstāts. Vēlreiz, dzīvojiet priecīgi un palieciet veseli, un nu es Jums visiem teicu ardievu un Jums sirsnīgi apkampju un bučoju. Jūsu dēliņš Ženiņš. RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1881. gads 21. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 17. (29.) janvārī Rīgā 17. janvāri 1881. g. Sirdsmīļie radiņi! Bez nikādas nelaimes mēs svētdien, 12., Rīgā nokļuvām un tūliņ devāmies uz savu korteli. Te akurāt Dīriķis svinēja savu dzimšanas dienu, tā ka mēs savu dzīvi jaunā kortelī ar svētku dienu iesākām. Kad daudz tādu dienu būtu! - To pašu vakaru vēl visas lietas sakrāmējām un otrā rītā agri devāmies uz skolu, kur mums jaunus sēdekļus ierādīja, stundu kārtību teica, grāmatas, kuras būs vajadzīgas, uzdeva un ar jau pēc jaunas kārtības stundas iesāka. Es tagad sēdu otrajā beņķī ar 5. sēdekļa numuru un mūsu Leons trešajā beņķī ar 9, sēdekļa numuru, bet mums abiem priekšā ir vēl Titovska kungs uz trešā sēdekļa. Paldievs tam kungam, viņš ir mūsu vecu vecajam draugam un nesenējam ienaidniekam mīkstāku sirdi devis, tā ka viņš mūs, nabaga cilvēkus, vairs tik ļoti nenicina un pat līdz tam nolaižas, ka ar mums runāt jeb, labāk, šur un tur mums vārdiņu sacīt netura zem savas godības un lielās cienības. Mūsu vājā spēkā tas nestāv viņam par šo būšanu tās lielu lielās žēlastības atmaksāt, bet gan viņam to atlīdzinās, jo katrs labs darbs nes labus augļus. Pa mājām mēs tagad mierīgi dzīvojam, un mēs ar nevaram žēloties, ka mums citās lietās slikti iet. Par skolu gan citā vēstulē rakstīšu, kad būšu vairāk ko zināt dabūjis, bet nu dievsgan par sevi pļāpājis. Kā tad Jums īsteni tagad iet, vai mīļais papiņš jau ir jaunu vietu dabūjis jeb vai vis vēl braukā pa pasauli apkārt? Vai visi mājās veseli? Kā manai Pumpiņai iet? Ko viņa tagad dara? Vai maizesmāte atkal ar pļaušām baro? Izstāstiet visu, kas pie Jums no jauna noticis, tad es atkal citā vēstulē Jums varbūt vairāk pastāstīšu, jo šonedēļ vēl pie mums nau daudz kas ievērojams noticis. Jums visiem stipru veselību un labu laimi visās lietās vēlēdams un Jūs sirsnīgi apkampdams un bučodams, palieku Jūsu vecais terciāners un dēliņš, un brālīts Ženiņš. 22. K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM Rīga 1881. gada 31. janvārī (12. februārī) Rīgā 31. janvārī 1881. g. Sirdsmīļākie radiņi! Neesiet man dusmīgi, ka es atkal ar savu vēstuli aizvēlinājos, bet piedodiet man, nabaga grēcīgam cilvēkam, žēlīgi, kā Jūs jau esiet vienumēr darījuši; es atkal piedošu Jums Jūsu parādus, ja Jūs kādu reizi apgrēkotos. - Savus grēkus nu Jums esmu sūdzējis un reizē arī žēlastību lūdzis, tagad es pats gribu savu noziegumu mazināt un savus parādus atlīdzināt (kā katoļi to dara) un ņemšos nu rakstīt vēstuli tik garu, tik platu un no visām pusēm tik pilnīgu, cik tik Jūs gribējāt (t.i., ar to norunu, ja tik varēšu). Pirmajā vēstulē es biju apsolījies Jums izstāstīt, kur mēs īsti palikuši, kā pie mums skolā iet u.t.j.pr. Labi vairs neatminu, vai jau nesacīju senāk, ka mēs esam 5. un 9. klasē. Jaunatnākušie skolēni ar mums visas stundas neņem kopā, par piem., vienu krievu stundu, matemātikas stundu u.c., bet citādi mēs visi kopā vienā klasē, kur tagad 54 bērni. Mums ar mācīšanos iet šo gadu vieglāk kā pērn, kad ar ne visu to pašu māca, ko pērn; bet par to vis vēl nau jādomā, ka mums nau nekā, ko mācīties; katru dien gandrīz vajag 3 jeb 4 stundas no vietas ko mācīties, un, kad ar nekur apkārt neskrien, tad tomēr diena paiet nemanot, kamēr visus skolas darbus pastrādā, uz citu dienu ko pamācās jeb paraksta, šo to palasa, parunājas, uz laiciņu iziet ārā u.t.j.pr. Mums līdz šim vēl labi gājis un, kā ceru, tad ar uz priekšu ies, kad dievs palīdzēs. Citi mūsu klasē jau runā no pārcelšanas uz Jāņiem, var būt, ka viņiem taisnība, bet es tam neticēšu, uz to necerēšu, līdz būs īsti zināms; es vis domāju, labāk ir maz cerēt, lai varētu vairāk piepildīties, nekā daudz cerēt, no kam tik kāda maza daļa var piepildīties. Jūs prasiet, lai es izstāstu skaidri un smalki, ko daru un kā iet, t.i., par deutsch erzaelen se, lieber Err, was tu maken un wie gegen. Es nezinu, ko lai Jums tur stāstu; kā skolā iet, jau sacīju, kā mājās iet (varbūt, ko mājās darām)? Ko no tam lai stāstu? Iet kā iedams viss pa vecu ceļu, to pašu darām, tāpat satiekam ar veceni un veco, viss tāpat; es domāju, to labāk varētu es izstāstīt, kad mēs lieldienās satiekamies. Par veco Rīgu es niko nepļāpāšu, tas mana veceņa darbs, tas to visu avīzēs nodrukā. Par saviem veciem Grīvas draugiem gan varu ko pateikt, ja Jūs tik gribiet. Tur mans vecu vecais, lielu lielais draugs Titovska kungs pirmais; viņš ir ļoti grozīgs (nē, nē, ļoti labs cilvēks, lielāks politiķis nekā pats Bišmarks). Klausaties, atdariet ausis un mutes: pirmā dienā šis lielais vīrs, drusku saīdzis, skatās uz mums, nē, uz mani, bauri, kas iedrošinājies viņam tik tuvu ap als kriegen, bet tomēr viņš savaldās, sakož zobus un tad dod laipni roku un arī parunaj; visu nedēļu vēl sniedz roku; otru nedēļu jau vairs nerunā, bet roku vis vēl dod; trešo, nu, trešo vairs i rokas nesniedz, tik tad vēl izstiepj pāris pirkstiņu, kad roku gluži klāt piegrūž; redzēs, kas būs ceturtā nedēļā. Tā tā būšana ar to kungu to Titausku stāv; ar Mori mēs vis vēl labi satiekamies un ar Rumuļa lielakungu tik tad, kad ko piepalīdz pie darbiem. Tā nu mēs dzīvojam šinī pasaulē un esam, paldievs dievam, veseli pie miesas un dvēseles. Jā, vēl atminējos, varbūt nejemsiet par ļaunu, Siliņš un Roglands te Rīgā uzturas; pirmais ar vietu, otrais bešu. Bet nu, es domāju, būšu tik daudz pļāpājis un rakstījis, un atkal pļāpājis, ka Jums gan uz mūžīgiem laikiem dievsgan būs un ka Jūs nikad vairs negribēsiet, lai tik daudz raksta. Varbūt jau mans mīļais papiņš šodien būs pabeidzis savas garās sarunas ar tiem poļu lupatām un reizi dabūs Ābeļus. Rakstiet man ar, kā papiņam citur iet, vai papiņš vesels, vai mīļā, labā mamiņa jautra un vesela, vai visi mani radiņi, kādus tik dievs devis, sekretierus, vecas māsas, jaunas māsas, kvartānerus u.t.j.pr., arī veseli, vai viņiem ar labi klājas. Tad nu beidzot es Jums lūdzu man grēkus piedot, par mani apžēloties, jo es tak to izpelnījos ar garo vēstuli (var ar būt, ka Jūs jau lasot esiet aizmiguši, par to tad vēstuli nobeigšu. Dzīvojiet veseli un pieminiet manis, nabaga, kas Jums sirsnīgi apķer un nobučo. Jūsu pazīstamais dēliņš un brālīts Ženiņš. 23. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881, gada 17. februārī (1. martā) Rīgā 17. februārī 1881. g. Sirdsmīļākie, labākie radiņi! Ka Jūs tagad esiet lielākās rūpēs, kur nu palikt, kur apmesties, tad es Jums negribu vēl lielākas rūpes darīt un Jums garu vēstuli rakstīt, kuru Jūs nevarētu 24 stundās izlasīt. Es Jums neapgrūtināšu un gribu Jums mazu, sīku vēstulīti rakstīt. Vispirms man vajaga atbildēt uz Jūsu prasījumiem. Savu rakstudarbu jau nodevu, un viņš «Baltijas Vēstnesī» nenāks. Mūsu biedrībā jau daudz rakstu nodots, bet vēl neviens no tiem nau avīzēs nācis, kad ar diviem no viņiem bija nospriests, tā tad ar mans raksts nau pie tā goda kļuvis avīzēs ietikt. Pie tam vēl vajaga sacīt to, ka mans raksts, kuru es nodevu, nau tas pats, kuru es mājās taisīt iesāku (man deva padomu labāk oriģinālu taisīt), bet cits, zem virsraksta «Latvieši un vācieši». Kā viņš no vidus un ārpuses izskatās, to Jūs pēcāk redzēsiet, kad viņu lieldienās atvedīšu līdz uz mājām. Par franciskām stundām es labi nezinu, ko teikt; darbu mums tik daudz ir, kā gan varētu vēl citas stundas klāt pieņemt. Varbūt es ar viens pats varētu mācīties bez skolnieka, ja tie pagāni briesmīgi daudz naudas maksā, mazākais, 1 jeb 1/2 rubļa, varbūt ar 2 rbļ. par stundu. Kad viens pats mācītos, varētu es sev grāmatu nopirkt priekš patmācīšanās un palīdzēt varētu man Ķerķis, kas jau 1abi daudz māk. Bet tādai mācīšanai ar ir savi sliktumi, par to sakiet, kā Jūs to gribiet, un es tad tā darīšu. Masļeņicu ar viņas 4 brīvdienām es domāju gluži mierīgi mājās nodzīvot, kur es ar lai skrienu, uz mājām es tak nevaru tā tikt kā mūsu draugs Titovskijs, jo ar vecā bībele saka Gal.2, 23: «paliec zemē un barojies godīgi» (bleibe im Lancie und nähre dich redlich). Titovska, t.i., mūsu drauga, tēvs bija še Rīgā, varbūt ar vēl tagad ir - Mora sacījās viņu redzējis ar dēla kungu. Beidzot, es esmu vesels pie miesas un dvēseles un palieku dzīvs un vesels. Jums visus mīļi apkampju un bučoju, un, Jums veselību un visu labu vēlēdams, palieku es arvienu Jūsu dēliņš un brālīts Ženiņš. (Nebrīnaties, ka es rakstu jaunu ortogrāfiju; man vajaga viņu iemācīties, un visu vieglāk es to varu izdarīt, kad savas vēstules tā rakstu.) Tas pats. 24. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 26. februārī (10. martā) Rīgā 26. februārī 1881. g. Sirdsmīļie radiņi! Neļaunojieties, mani mīļie, ka es atkal Jums liku gaidīt uz manu vēstuli; bija gan tagad daudz vaļas dienu, bet es biju diezgan slinks Jums tomēr nerakstīt, nu Jūs esiet labi, žēlīgi ļautiņi, gan Jūs man, grēceniekam, piedosiet. - Jums jau ir, ja es nemaldos, jauns sekretiers; bija gan jau laiks veco at1aist no amata, ja viņš, nabags, jau ilgus gadus ir šo grūto amatu izpildījis un uzticīgi izpildījis, vajaga Jums ar viņam labu penziju maksāt, ka viņš vienmēr šos laikus ar prieku pieminētu. Jaunajam sekretieram turpretim vēlu stipru roku, gudru prātu, labu papīru un brangu spalvu un tinti, bet no viņa arī paģēru ātru rakstīšanu; vecajam gan varēja piedot, ka viņš dažreiz lika gaidīt, jo tak diezgan vecs bija un vājš, bet jaunais 1ai to nedara. Par jaunā sekretiera vēstuli ļoti priecājos, ja viņa ir skaidri un smuki rakstīta - ne tā kā manas, bet vienu lietu tomēr nožēloju: jaunais, liekas, aizmirsīgs. Par muižu gan plaši izstāsta, bet - ka es tak visupirms gribētu dzirdēt -- vārda nesaka; varbūt man ar netaisnība viņu tā apsūdzēt, viņš mani varbūt tik gribēja paķircināt, varbūt ar ievest tamā būšanā tās kārdināšanas. - Francisku grāmatu nu esmu sev apgādājis: «Französische Grammatik zum Selbstunterricht von Gands (nach Ollendcrfs neuer Methode)». - Es viņu vecu pirku, un tā viņa tik 90 kap. maksāja, īstā maksa ir 3 rbļ. 50 kap. Mācīties arī jau iesāku, un iet labi uz priekšu, tā ka es domāju uz tādu vīzi vieglāk un ātrāk iemācīties, nekā kad ņemtu stundas. - Labi, kad tak reizi jau beidzās Jūsu pastāvīgās bēdas un bailes, kur nu palikt, kur piemesties, vis tak, vietiņu atradāt, kad ar beidzamā minūtē. Par atbildi uz šo vēstuli rakstiet man vispirms, kā mūsu jauno muižu sauc un uz kurieni man vajadzēs braukt, uz veco Birķeneli jeb uz jauno N. N. muižu? Mums te mājās nu šā tā iet, veseli gan esam un ar citādi nikas, 1abi klājas, bet vis tak neesam mājās pie saviem mīļajiem; gan man ar gribējās mājās tikt pa tām 4 vaļasdienām, bet tak neesmu Titovska kungs, kas vienumēr braukā šur un tur. (Viņš skolā ar braukā, t.i., viņš daudz no skolas izbrauc un nenāk uz stundām; lai dievs viņam palīdz!) Beidzot man ir par Jūsu mīļām grīsēšanām jāpateicas un Jums sirsnīgas labdienas jāvēl. Palieciet visi veseli un jautri, Jūs vēlreiz apkampj un bučo Jūsu Ženiņš (senāk Schenniņsch). 25. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 18. (30.) martā Rīgā 18. martā 1881. Visumīļākie, labākie radiņi! Vēlreiz no Jums man jālūdz piedošanas par vēlo rakstīšanu, piedodiet man, gan šī būs tā beidzamā reize priekš lieldienām. Šodien es Jums maz ko rakstīšu, jo ko gan tur rakstīt, drīzi tak būšu pie saviem mīļajiem mājās, tad visu skaidrāk, plašāk varēšu izstāstīt, un tad Jus manus priekus un manas bēdas labāk izpratīsiet un sajutīsiet; tamdēļ lai runā dzīvais vārds, ne mēmais burts. Ak, Jūs ar esiet slimi, un es sajūtu tās bēdas, kad ar ne pavisam, vis tak pa daļai. Bet nedomājiet, ka es tagad ar esmu slims, nē, es nerunāju no tagadējās slimības, bet no pagājušās, par mani Jūs pavisam nerūpējaties! - Man tagad iet šā tā, varētu gan uz labu cerēt, bet kas var zināt, kā mūsu pastara dienā iziet? Skolā tagad gan ir daudz vieglāk nekā pērn, bet darba vis ir dievsgan, un, kad negrib darīt kā citi labi skolasbērni, ir it labi diezgan darba. Šie citi pērn ne briesmīgi daudz mācījās, arī tagad viņi sūri grūti nepūlējas, bet pēc lieldienām nu viņi sāks ņemt privātas stundas, un nu viņi domā tikt pārcelti. Un viņi tādās domās nemaldās, sko1nieks jau savus bērnus izraun no pekles. Tādā vīzē viņi tiek pārcelti; kad pirmos beņķus nikad nau redzējuši, un tāpat viņi tiek ar tāļāk no vienas klases uz otru stiepti. Pie mums tādu ir diezgan daudz, citādu arī ir, kuri izkļūst cauri ar skolnieku palīgu uz citu vīzi. Mazāks pulciņš atkal tādu ir, kuri tiešām krietni skolēni, kuri jau ar labām zināšanām ienākuši; mēs nu īsti ni pie vieniem, ni pie otriem nepiederam, bet redzēsim, pie kuriem mums piešķirs. - Ja Jums varbūt būtu kāda ptaikšana par mūsu biedrību ko dzirdēt - pie mums ir tagad nospriests savus rakstienus ne vairs priekšā lasīt un gramatiskā, pa mazai daļai ar loģiskā ziņā pārspriest, bet brīvas runas turēt, kuru saturu tad pēc loģiski pārspriež un par šo beidzamo disputierej. Šis spriedums tika no visas sapulces vienba1sīgi pieņemts, un Jūs, es domāju, viņu ar nesmādētu, bet bītos, ka Jūsu dēliņš briesmīgi neblamierējas. Varbūt tak ar dēliņam izdosies reiz saņemt dūšu un - neblamierēties; lai dievs viņam palīdz, vēlu viņam labu laimi. Beidzot vēl vajaga par gluži praktiskām lietām runāt, kādas drānas vest uz mājām, kādas bikses, zeķes, zābakus u.t.j.pr. Vēlu Jums visiem labu laimi un, Jūs apkampdams un bučodams, palieku Jūsu Rīgas dēliņš Ženiņš. 26. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 5. (17.) maijā Rīgā 5. maijā 1881. g. Sirdsmīļie radiņi! Jūs varat iedomāties, ka es par Jūsu tik mīļo vēstuli priecājos un vēl jo vairāk, ka viņa tik negaidīti nāca. Es sestdien biju savu vēstuli norakstījis un aizmirsis atdot, un svētdien, kad pašulaik gribēju aiznest, atnāk Sute ar Jūsu vēstuli; nu gribēju tūliņ citu rakstīt, bet apdomājos un aizsūtīju to pašu. Rakstiet man, vai mana vēstule ari ir nonākusi, jo es biju adresē pierakstījis vēl Dubno (Biški), par to ka uz dzelzceļa kartes stāvēja Viški klamburos. - Pie mums šīs dienas bija silts, smuks laiciņš, bet atkal līst. Kokiem jau metas pumpuriņi, un drīz varbūt jau būs zaļumi pilsētā; varbūt arī uz mūsu vingrotāju svētkiem - ja tādi pavisam būs - varēsim papriecāties zaļumos (t.i., ne bez maksas, vajadzēs varbūt kādu rubli izdot). Vai tas ar lonej? Rīt mēs svinēsim jaunā troņmantinieka dzimšanas dienu un paliksim mierīgi mājās - ne tā Jūs -, un, kad jau iesākam svētīt, tad arī svētījam no vietas, sestdien ar esam brīvi un svabadi. Man šodien grib vēstule gaužām īsa iznākt, par to tad vēl ko nebūt sagrābāšu un Jums pastāstīšu. Līdz šim mūsu katoļiem nebija sava priestera, un viņi pa mūsu pātaru jeb, kā mācītāji sauc, ticības stundām vazājās brīvi apkārt. Nu kač reizi arī viņi ir savu priesteri dabūjuši, un nu viņiem tik viena stunda mazāk nekā mums (mums divi pātaru stundas, viņiem tik viena par nedēļu). Bet nu, cik ar meklēju, vairs nekā neatronu, ko stāstīt, teicu tad Jums visiem labas labasdienas un, visus Jūs apkampdams un bučodams, palieku tas, kas jau sen bijis, Jūsu dēliņš un brālīts Ženiņš. 27. L. PLIEKŠĀNEI Rīgā 1881, gada 23. maijā (4. jūnijā) Rīgā 23. maijā 1881. g. Sirdsmīļā māsa! Jūs visi laikam jau ilgi būsiet gaidījuši manu vēstuli un būsiet ķildojušies un dusmojušies par slinko un nolaidīgo dēliņu, kam Jūs rakstāt tik daudz skaistu vēstuļu un kas tomēr negrib Jums atbildēt. Vinovat, batjuška, vai pareizāk, matuška, piedotiet vēlreiz; tā būs pēdējā reize šinī laikā līdz Jāņiem, jo pēdējās nedēļās laikam nebūs šķēršļa, kas mani varētu atturēt rakstīt. Bet es Tev te stāstu par savām brīvdienām, un Tu pat nemaz nezini, kad tās īsti sākas; es gribu atgūt nokavēto: 13. jūnijā mūs atbrīvos no skolas jūga, un varbūt tanī pašā dienā varam doties ceļā, Tas viss jau būtu ļoti labi, bet, man liekas, skolotāji te iepriekš izdarījuši muļķīgu joku. Proti, uz vasarsvētkiem, tas ir, divas nedēļas (pareizāk, 1 1/2 nedēļas) pirms semestra beigām, šie ļaudis dod gandrīz veselu nedēļu, proti, 5 dienas, brīvu. Jo, varbūt Jūs jau to zināt no manas iepriekšējās vēstules, piektdien pirms vasarsvētkiem mēs svinēsim savus vingrošanas svētkus, un tad nu, protams, sestdiena izkrīt kā «zilā pirmdiena», un mums ir brīva nedēļa. Bet pasakiet nu, ko lai ar šo nedēļu dara: ko mācīties nekā daudz vairs nebūs, varbūt nekas, jo liecības būs jau uzrakstītas, un es nezinu, ko citu lai dara. Visas piecas dienas lasīt būtu par daudz garlaicīgi; visas piecas dienas klejot pa Rīgu būtu grūti un galu galā arī garlaicīgi; tātad šī ir gluži zaudēta nedēļa. Un šo kārdinājumu viņi ielikuši vēl tieši pirms brīvdienām, kad taču ilgas pēc mājām ir visstiprākās, un es varu tikai sacīt, ka skolotāji rīkojušies muļķīgi, varbūt viņi varēja uz vasarsvētkiem taisīt ciet bodīti, jo tas jau arī viņiem būtu patīkamāk. - Ļoti iespējams, ka pārcelšanu izdarīs uz Jāņiem, jo šonedēļ direktors par katru skolnieku izteica savu spriedumu, pie tam šad tad viegli (dažreiz arī it skaidri) liekot saprast, kas pārceļami. Spriedums par mani skanēja: skolotāju kungi neko sevišķu neesot pamanījuši, tas ir, no ļaunās puses neko, jo viņš uzskaitīja tikai skolēnu trūkumus. - Domāju, ka var jau arī sākt runāt par to, kad man jābrauc, kas man jāņem līdzi, un citas tamlīdzīgas lietas. - Jūsu nākošajā vēstulē es jau sagaidu lielu un plašu sarakstu par augšā minēto, bez tam varbūt garu morāles lasīšanu un citādi atkal Jūsu mīļās, labās vēstulītes. Tagad es vairāk neko nezinu svarīgu pavēstīt, un, ko es Jums varbūt pastāstītu, tas varētu Jums likties garlaicīgs (ar vienīgo labumu, ka tas būtu labs līdzeklis iemidzināt saldā miegā). Tāpēc nobeidzu savu. vēstulīti, kā Tu parasti to nosauc, ar novēlējumu, lai Jums visiem klātos labi, un, Jūs sirsnīgi sveicinādams un skūpstīdams, palieku vienmēr tas pats Jūs mīlošais Ženiņš. P. S. Būtu jau pavisam piemirsis kaut vai pieminēt jauno, brīnišķīgi skaisto, krāšņo dzimteni. Sakiet man par to es interesējos visvairāk -, vai tur ir arī mežs, laba upe, tas ir, labi plata. Ja tā tur nav, tad jaunā dzīves vieta man vairs tik labi nepatīk, un, ja vēl dārzā būtu vienīgi krūmi, bet ne koki, kas dod jauku ēnu, tad labāk to nemaz neslavējiet, es slavēšanā nepiedalīšos, vismaz ne pirmajā laikā; vēlāk jau es varu tur iedzīvoties tā, ka man tur ļoti labi patīk. Bet katrā ziņā es ceru to labāko un priecājos, to visu tur jau garā redzēdams; vēl tikai mazs brīdis, un būšu jau tur un priecāšos ne tikai garā vien. Lai es jau tagad varētu priecāties, tad rakstiet man par Jūsu labo Vasiļovu. - Āmen!!! 28. K., D, un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 9. (21.) jūnijā Rīgā 9. jūnijā 1881. g. Mani mīļie, mīļie radiņi! Es pasteidzos šodien vēl, kad ar jau pie vakara, Jums pavēstīt, ka mūsu mīļa māsiņa ir Ķemeros nokļuvusi. Pusdienā viņa te Rīgā nobrauca, un plkst. 6 mēs abi braucām tāļāk uz Ķemeriem. Mēs labi nonācām Ķemeros, bet tur mums vajadzēja ilgi šurpu turpu braukāt, kamēr dabnjām naktsmāju (traktierī par nakti vien prasīja 1 rbl. 2S kap., tātad mēs palikām sava fūrmaņa mājās līdz pusdienai un aizmaksājām par istabu un tēju (2 reizes) 1 rbl.). Otrā rītā aizbraucām uz bādūzi un paņēmām vannas, 4 rbļ. 80 kap. par nedēļu, t.i., 7 vannām no plkst 1/2 2-1/2 3. Savu freilieni Paškēviču neatradām un par to meklējām citu korteli. Beidzot atradām pie beķera Polmaņa; bet tur maksa par 6 nedēļām mazā istabiņā gluži pie kukņas 25 rbļ. un koste 35 rbļ., tātad par nedēļu 10 rbļ. Plkst. 3 aizbraucām uz jauno korteli, bet tas vēl nebija ni iztīrīts, ni sapravīts, tā ka man bija jāatstāj savu nabaga māsiņu gluži bez pajumta, - varbūt ka viņu kur kādā istabiņā ieveda -- un jābrauc uz bānūzi. Sestdien es atkal apmeklēšu mīļo, mīļo māsiņu un tad varbūt tik svētdienas vakarā braukšu atpakaļ, un pirmdien plkst. 2 vai 3 pēc pusdienas būšu atkal pie saviem citiem mīļiem radiņiem; varbūt mēs varēsim jau svētdien ap pusdienu šķirties, un tad es būtu mājās pirmdien plkst. 2 vai 3 no rīta. Es šinī nedēļā vēl reizi rakstīšu, tad Jums varbūt varēšu vairāk ko pastāstīt. Tagad es gaidīšu uz Jūsu atbildi; un, Jūs visus apkampdams un sirsnīgi nobučodams, palieku Jūsu dēliņš, kurš Jūs no visas sirds mīļo. 29. L. PLIEKŠĀNEI Vasiļovā 1881. gada 27. jūnijā (9. jūlijā) Vasiļovā 27. jūnijā. Mīļā, labā māsiņa! Mūsu māmiņa jau bija gluži nemierīga, ka Tu vēl neko neesi rakstījusi, tāpēc viņa mani katru dienu skubināja jāt uz staciju un Tev rakstīt; nu beidzot pēc ilgas kavēšanās un vilcināšanās es sacīju: gaidu, gaidu, nesagaidu, stellēj' mazu vēstulīt' un sēdos pie tintnīcas. Tevi, nabaga radījumu, es jau atstāju visai izmisušu, bet mīļā māmiņa baidās, ka Tavs stāvoklis ir vēl vairāk pasliktinājies un ka Tu tikai savas slimības dēļ nevarot rakstīt. Māsiņ, atbrīvo mūs no šīm ļaunajām bažām, jo es un visi mūsu piederīgie neko negribam dzirdēt par Tavas jau tā diezgan ļaunās slimības pasliktināšanos; ļauj mums cerēt, ka Tu drīz atgriezīsies izveseļojusies. Raksti mums, mīļā māsiņ, cik drīz vien vari, lai taču es vismaz reiz varu atgriezties no stacijas ar vēstuli. Laksti, laksti, mīļā māsiņ!!! Quae nunc pro mea consuetudine breviter simpliciterque scripsi, ja satis esse, puto. Man nepatīk daudz rakstīt un sagādāt citiem cilvēkiem pūles un īgnumu lasīšanas dēļ; tāpēc nesacīšu neko vairāk, causa dicta est. Mūs apciemoja Apsēna kungs; kāda cita jauna ziņa: papiņš ar kungu bija pie Romāniņa, un grāfa kungs še vēl nav bijis, pie Puikas gan. Citādi nekā vairāk man nav, ko stāstīt, jo nekas ievērojams nav noticis, un, ja kaut kas notiktu, tad vēlāk Tev par to rakstīšu. Mēs visi esam veseli un vēlamies, lai arī Tu būtu tāda. Atraksti šonedēļ kādu vēstuli, kad Tev ir garlaicīgi, un tad nākošajā nedēļā, laiku pakavējot, Tu kā laba latīņu valodas pratēja vari veikt augšējo vingrinājumu. Esi tikai vesela un dzīvo sveika, mēs visi Tevi apkampjam un skūpstām, un sakām visi adjē. Mēs visi ilgodamies gaidām atbildi un visiem priekšgalā Tavs vecākais brāļuks Žano. 30. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 22. augustā (3. septembrī) Rīgā 22. aug. 1881. Mīļie, labie radiņi! Nedusmojaties man un nebēdājieties, ka es par visu šo ilgo laiku neesmu niviena brīva acumirkļa atradis, kad būtu varējis kaut vienu vienīgu burtiņu uz mājām aizrakstīt, kur visi gaidīt gaida. Labais dēls neraksta vis, kā ar papriekšu nosolījās. Bet nerunāšu nikā vairs, jo galā var tik nieka pļāpāšanas iznākt, par kurām pats pēcāk dusmošos. Mēs nakti laimīgi nonācām Rīgā un savā istabiņā pie Dīriķa. Pirmodien un otrdien skolu vēl neturēja, jo rūmes pārtaisīja, bet trešdien tad ar visu spēku iesākām. Jau pirmajā nedēļā varēja manīt, ka neesam vairs tercijā, bet sekundā. No augusta beigām sākot, mums būs katru nedēļu divi rakstāmi darbi, kuru reiz ar trīs. Šinī ziņā tercija jau bija vieglāka, jo tur tik ik pārnedēļas dabūjām 2 rakstāmus darbus uzdotus. Bet tas vēl ir mazākais, jo lielākā starpība ir iekš pašiem uzdevumiem meklējama. Vislielākais grūtums priekš mums, jaunajiem, ir tas, ka tikām Jāņos pārcelti. Mēs tagad uz pusceļa stāvam; vecākie ir jau lielu gabalu priekšā un tiks par ziemassvētkiem pārcelti; mēs lielu daļu no tā nezinām, ko viņi māk, un mums tikpat jāiet līdzi, tātad mums vajaga, piemēram, grieķu valodā gramatikā lielu un svarīgu gabalu izlaist un ar viņiem līdzi iet tālāk. Skolmeisteri gan mierina, ka mēs izlaisto pēc svētkiem mācīsimies, bet tagad tas ir mums tikpat grūti. Vienīgi mūs tik priecina cerība par Jāņiem pāri kļūt, bet tas nau tik droši zināms, un tad mums prīmā tak atkal tās pašas grūtības celsies. - Ko lai nu vēl stāstu, jā, redzēju Feierābentu, tas ir, arī satiku, runāju. Es esmu vēl trīs reizes peldēt bijis, bet jau gan vairs neiešu, jo ūdens salts paliek. Rīgā te deg gandrīz katru dienu, šodien atkal, un mūsu vecenīte: pavisam nevar beigt vaimanāt; vakar ar bija liels pērkons. Par skolas grāmatām man tīri maz naudas izgāja, tik līdz 4 rbļ. Nu Jums pievārīju celu katlu ar visu visādām maisītām jaunām ziņām; kas var ko no šīs burzas izprast, tas lai par to priecājas vai raud; bet es tik katram vēlu daudz labas, labas dienas un palieku, visus uz reizi apkampdams un bučodams, Jūsu Ženiņš. Savai mīļai, mazai Doriņai Pumpiņai vēlu visu labu, kas tik vien iespējams, un lūdzu mīļi Laimes māmuliņu ar savu košāko saulīti Tev smaidīt. Esi laimīgāka, labāka, gudrāka, smukāka, nekā citi ļaudis mēdz būt un kā Tavs brālis ir, kas Tevi sirsnīgi sveicina uz dzimuma dienu. 31. K., D., L. un D. PIIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 17. (29.) septembrī Rīgā septembra 13, dienā 1881. g. Sirdsmīļie, gaidošie radiņi! Lai Jums nevajadzētu daudz un ilgi meklēt, tad es jau te, pašā iesākumā, saku: Es nebiju pa šo laiku un slims arī nebūšu, un par to nedomājiet, ka vājības dēļ neesmu rakstījis - pie tam ir citas vainas. Gan milzīgs būs Jums tas laiks izlicies, kad Jūs no manis vēstules nedabūjāt, bet arī man viņš īsiņš nerādījās, - kad tagad sēdos klāt, tad domāju, ka jau nedēļas četras vai piecas pagājušas, līdz pārliecinājos, ka tik trīs, -jo es vienmēr domāju: vajag rakstīt, vajag rakstīt, mīļā mamiņa bēdāsies. Bet, cik mani arī šīs domas mocīja un dzina, tik šodien atradu laiku rakstīt. Piedodiet, ja es Jūs ar to esmu apbēdinājis, bet es nespēju ātrāk Jums vēstuli sūtīt, man jau ar vajadzēja materiāla priekš rakstīšanas salasīt. Es no sirds pateicos par tādu jauku laimes vēlēšanu, kādu Jūs man uz dzimuma dienu sūtījāt, bet ko šādi nedzīvi vārdi līdz, es labāk pateikšos mīļai māsiņai arī viņai uz vārda dienu - kad ar es jau par vēlu, varbūt vis vēl tikšu žēlīgi pieņemts - visu labu, kā ļaudis saka, laimi vēlēdams un līdz ar visiem mūsējiem izsaukdams: Augsta laime mūsu visu mīļai māsiņai!!! Esi priecīga un svini līksmi savu goda dienu, un, kā es Tev vēlu šo dienu laimīgi pavest, tādas es gan ar vēlētu Tev visas dienas, ja Tevi ļaunā slimība būtu atstājusi, bet tagad lai dievs dod Tev vēl turpmāk tādu stipru, vīrišķu cietējas dabu, un nepamet cerības, bet gaidi un cieti, gan drīz mūsu visu karstās lūgšanas piepildīsies, un mēs Tevi veselu un prieka pilnu pie savām krūtīm spiedīsim. - Arī Jums, maniem mīļajiem mājās, es gribu labas dienas sūtīt un no Jums ar sirsnīgām bučiņām atvadīties; drīz varbūt, kad būs izdevīgāks brīdis, es raudzīšu Jums vairāk ko rakstīt, es tik gribēju te Jūsu baiļu pilno gaidīšanu un Jūs par mani apmierināt, jo Jūs manis neesiet aizmirsuši arī tāļajā Rīgā, kā arī es vienmēr par Jums domāju. Vēl vienreiz tik nobučoties un tad ar dievu, līdz atkal tiekamies citā vēstulē. Ženiņš 32. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 29. oktobrī (10. novembrī) Rīgā, 29. oktobera 1881. Mīļie radiņi! Rūgtus vārdus Jūs vispirms radāt man rakstīt, labi Jūs mērķējat un sāpīgi ievainojiet, bet priekš manis vēl ne diezgan sāpīgi, Jūs zinājāt, kur mana vārīgākā vieta, un tā lai ir labi. Ne vienu reizi gauži noraudājos, un, jo vairāk un dziļāk padomāju, jo rūgtākas tecēja asaras. Vainīgs esmu, vainīgs es, muļķis, un es to nedomāju senāki, vis es kā mazs bērns pukojos, kad Jūs dienas, nedēļas neatrakstījāt, nu pats nerakstu caurus mēnešus. Man sirds ne sitās, ne sāpēja, kad manējie mājās sēd un domā, un baiļojas par labo, mīļo dēliņu. Ai, gan es Jūs ar pieminēju, gan es vis taisījos rakstīt, bet . . . bet tev nāca citas domas prātā, tās tev neļāva domāt, par ko vispirms jādomā. Nu, kad tevim iedzēla tādi vārdi, tad tu sāki kustēties, tad sāki mosties un domāt. Nu es redzu, ko esmu darījis, ai, nu mani žēlabas pārņem un sirds draudē lūzt, un nerimstoša čūska, nozieguma apziņa, ar dzelonu un zobiem briesmīgi plosās, un es piedošanu lūgtu un izsamistu. Ko tu vēl nedarītu, muļķis? Muļķis, vai te laiks kā bērnam raudāt un gaudot, kam tu toreiz neapdomāji, kad tev to vajadzēja, toreiz tava godīgā sirsniņa nevēlējās vis drupakliņās salūzt, kur toreiz bija tava mamiņa, sirdī tu viņu nevalkāji. Ko tu tagad vārdiņus kā pupas birdini, tevim jau nu niviens vairs netic, katris zina, cik ļoti karsti tu mīļo savējos. Dažādas domas manim galvā šaujas un manu sirdi plēš un plosa. Cik bezgalīgi muļķis es sev pašam izliekos! Tādas samaisītas, nesaprotamas, nejēdzīgas domas tik šādai ļoti gudrai galviņai varēja iztecēt. Ko lai Jūs, ko lai katris par šādu vēstuli lai domā, katris galvu kratīs un sacīs, par ko tas nesēd jau ilgi traku namā. Bet labāk būtu, ka Jūs šo vēstuli pavisam nelasītu, daudz Jūs ar pavisam nesalasīsiet, un tas ir labāk. Es varbūt esmu visu Jūsu vēstuli nesapratis. Jūs tik slikti pavisam neesiet domājuši, un es ar savā pirmajā trakumā un reibumā tādus niekus sarakstījis. Tā jau iet, kas vainīgs pats, tas domā no citiem arī visu sliktu. Es esmu ļoti ātri iekarsējams un pirmā acumirkļa kas zin kādu muļķību padarītu. Piedodiet, ka es vis vēl neesmu pie pilnas apķērības nācis, vis man vēl domas pa galvu danco, kurām vajadzētu mierīgi kaktiņā gulēt. Bet, lūdzami, neļaujaties sevi ar tā iztraucēties kā es, domājiet, ka es to rakstījis, pats nezinādams, ko daru. Piedodiet man vēl reiziņ bet varbūt tas vairs nau iespējams, varbūt es Jūs par daudz jau esmu kaitinājis, par daudz no sevis atsvešinājis. Piedodiet, ja ļaunais robs, kuru mana vieglprātība un neapdomība plēsušas, vēl nau par lielu, ka to varētu atkal aizdarīt. Piedodiet, kamēr vēl laiks, lai pēcāk, kad ar vaina sadzijusi, nepaliktu ļauna rēta. Ar šo vēstuli es gribēju visu par labu griezt, bet, kur gribēju mierīgi domāt, tur sāka mans sakarsētais prāts dancot kā neapdomīgs kumeļš. Es gaidīšu uz Jūsu atbildi, uz laipnu lēnu piedošanu vai uz smiekliem un jokiem par tādu vēstuli un par šādām domām. Smejieties vien, ja es kliedzu, kad vardīti ieraugu, un trīs lapaspuses rakstu, kur nevajadzētu niviena burta rakstīt. Nepiemirstiet sava senāk mīļā dēliņa, es gribu Jūs mīlēt turpmāk vēl, un nedomājiet, ka es kādu acumirkli esmu. Jūs aizmirsis, tik kādi mākonīši aptumšoja mūsu debesis. Daudz labas dienas un bučiņas dod un vēl Jums senējais Ženiņš. 33. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 15. (27.) novembrī Rīgā 15. novembrī 81. Mīļie, mīļie radiņi! Nebēdājieties, neraudiet vairs, es Jūs nikad negribu un arī nikad negribēju un nedomāju tā apbēdināt, neesiet Jūs bēdīgi un nedariet sev raizes manis pēc, man jau iet labi, tīri gluži labi, Jūs tik velti paši sevim sirdi apgrūtinājiet, un es tad arī nevaru priecīgu acumirkli atrast, redzēdams, ka Jūs tik gauži noskumuši. Aizmirstiet, ka es tā reizi rakstīju, es arī mēģināšu to pašu darīt, ja man izdodas. Dzīvosim visi priecīgi, jo mums tik slikti jau pavisam neiet, citiem varbūt vēl grūtāk klājas. No skolas man nau daudz ko rakstīt, viss iet kā pa vecam, un drīzi jau ar gals klātan, vēl kādas četras, piecas nedēļas, un tad es būšu pie Jums, un visas bēdas būs beigtas. Mājās ar vēl viss tāpat; pašā Rīgā ļaudis iet un skrien, kā jau katru dienu, nikādas pārmainīšanās vēl nau bijis, ziema vis vēl lika drusku pagaidīt, laiks arī pārlieku salts nau, domātu, ka tikko rudens iesācies. Man daudz lietu nau, par ko varētu rakstīt, un tās pašas ar īsti garlaicīgas, Jūs jau savā vēstulē teiksiet, par ko runāt, un tad es ar citu reizi vairāk ko rakstīšu. Es jau tagad gaidu uz atbildi, rakstiet, rakstiet, kā Jums visiem labi klājas, ka Jūs visi veseli, un vispirms rakstiet savā vēstulē, ka Jūs visi priecīgi un nimaz vairs nebēdājieties par pagājušo. Dzīvojiet laimīgi un pieminiet mīļi un priecīgi, tik vien bēdīgi ne Jūsu dēliņu Ženiņu. 34. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1881. gada 1.(13.) decembrī Rīgā 1.decembrī 1881. Mīļie, labie radiņi! Ai, smagi, smagi es Jūs apbēdināju, un vēl tagad man iet tirpuļi pār kauliem, domājot, ka mana mīļā mamiņa par mani raudāja, un pašam birst asaras kā pupas iz acīm, un es kaunos, kad kāds prasa, kur man tik sarkanas acis.Bet Jūs man jau piedosiet un neraudāsiet, un nebēdāsieties vairs, un tad es ar būšu priecīgs, un viss atkal ies labi. - Rakstiet, mīļie, rakstiet, ka Jūs to no manis nedomājiet, ka mani varētu iepriecināt Jūsu nerakstīšana, es nebūšu īsti priecīgs un mierīgs, ja Jūs nerakstīsiet, tā ka ar Jūs paši sākat bēdāties par manu nerakstīšanu. Bet nu jau mēs visi būsim mierīgi, runāsim par ko citu. Skolu mēs vēl ne drīz slēgsim, tik 16. decembrī, nezinu, par ko akurāt trešdienā, kur citi skolēni jau sestdien beidz, bet ko nu, cilvēks, tādiem skolmeisteriem padarīsi. Ziema pie mums vis vēl nau apmetusies uz dzīvi, kādu dienu uzsnieg, tad atkal viss nokūst. Laiks arī tik tagad sāk drusku saltāks palikt; un es domāju vis vēl, ka rudens. - Kas pa veco Rīgu notiek, to Jūs jau visu iz «Vēstneša» ziniet, bet varbūt Jūs gribēsiet ko dzirdēt no Vietalvas mācītāja, skolmeistera un citiem ļaudīm. Mācītājs ir ar viens no nihilistu sprediķotājiem, un ļaudis pret viņu esot tik sadusmoti, ka ne vien sūdzējuši, bet viņam tagad ni cepures vairs nenoņem un, kur tik var, naidīgi izturas. Procese uz proceses tur esot pret mācītāju, un šis atkal atcēlis skolu pārraugu un skolmeisteru, kuri ļaužu stiprākie vadoņi esot. Mācītājs esot skolmeisteru par to atcēlis, ka viņš lasa - un raksta vīņai arī - «Balsi», bet šis nau ar mieru un tā tad tālāk sūdzējis. Tas pats skolmeisters Kalniņš arī esot mācītāju sapulcei papriekšu iesniedzis sūdzību par nihilistu sprediķi. Mācītāji gribējuši apmierināt, bet šis tik savu sūdzības rakstu ar daudz parakstiem rādījis un sacījis, ka tāļāk sūdzēšot. Tur viņiem vēl visādas proceses ar kungiem un šādas tādas ķildas, kā tagad dzird, daži ļaudis gribot jau citā pagastā iziet, jo nevar jau izturēt vienmēr procesēt. Bet varbūt es jau par daudz pļāpāju, un Jūs jau būsiet pusaizmiguši, tad man vajaga ar nobeigt. Vēl man kas rokā un prātā iekrita, te ir man karte, caur kuru es esmu biedris lielajā Latviešu biedrībā bez niviena kapeika. Es varu visās ballēs iet par biedru maksu, klausīties runas jautājienu vakaros u.t.j.pr. To visu - caur savu pašu biedrību un viņas priekšniekus. Bet nu jau Jūs būsiet pavisam apnikuši klausīties, un, ja vēl kas būtu ko stāstīt, lai paliek citai reizei. Dzīvojiet veseli un priecīgi kā es un  nepiemirstiet vēl beidzamo reizi rakstīt dēliņam, kurš Jūs visus vēlreiz sirsnīgi nobučo un tad aizlipina vēstuli. RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1882. gads 35. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 29. janvārī (10. februārī) Rīgā 29. janvārī 1882. Mīļie radiņi! Neļaunojaties un nedomājiet nekā slikta, ka es līdz šim vēl neesmu rakstījis, ja Jūs gribiet visādā vīzē kādu atvainojumu, - es gaidīju, kamēr Dīriķis savu kalenderi dabūs un aizsūtīs, lai mana vēstule nenāktu tīri bez kukuļiem, - un, lai Jūs varētu apmierināt, tad es tūliņ piezīšos, ka esmu visu laiku vesels kā rutkis Lielupes malā bijis. Par nedēļu kādas sešas un par dienu kādas divas reizes gan nelabais aizķēra man pastipri zobus, bet te atkal parādījās, ka man tiesa bija, ka uz zobiem nikādas zāles neliku, ar paciešanos visvairāk izdarīsi nekā ar zālēm. Bet citādi es biju vesels, tik viņu nedēļu drusciņ izkāsēties, un tātad nu Jūs visu zinātu, kā ar manu veselību stāv: Vēl atliek stāstīt, ka skolā (kā jau teicu) [esmu] ceturtais (4.), viss labi iet, jo nu uz otru pusgadu jau vairāk ieraduši. - Uz lielo biedrību biju ar jautājienu vakarā aizgājis un pašulaik tīrīšu svārkus un sukāšu galvu, atkal uz jautājienu vakaru iet. Varbūt vēl dažs ir palicis, ko varētu stāstīt, bet nu man nekas vairs neiekrīt prātā, bet rītu atkal rakstīšu un ne vairs visiem kopā, bet tik vienīgi savai mīļajai mamiņai, kā es viņai apsolījos. Dzīvojiet veseli līdz rītam, kur mēs atkal redzēsimies, jo slimiem Jums pavisam nau brīvi būt, un, ja jūs ņezavoļ to gribiet, tad ir atļauts tik maz slimēt kā es. Vēlreiz daudz labdienas un ardievas teic Jūsu dēliņš. 36. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 26. februārī (10. martā) Rīga 26. februāra d. 1882 Mīļie radiņi! Jūs iesākat savu vēstuli ar garu sprediķi, kā Jūs viņu sauciet, un man nu atkal vajadzētu atbildēt ar tikpat garu grēku izsūdzēšanu, bet, tā kā Jūs jau visus manus grēkus ziniet un jau par viņiem sprieduši esiet, tad man nau vairs ko par viņiem runāt. Kā Jūs jau paši varējāt domāt, es vesels esmu, jo es slims nevaru pavisam būt, un, ja es nerakstu, tad tā ir zīme, ka vesels, bet, ja rakstītu, tad varētu gan atgadīties, ka stāstu par šo un to, un, ja nau vairs materiāla (vielas), par ko stāstīt, tad arī teicu, ka slims. Tā arī šoreiz varu stāstīt, ka briesmīgi zobi sāp, bet Jums tam nevajaga ar ņpremenno ticēt. Kad Jūs savā vēstulē prasiet, vai man labi ejmot, tad man neatliek nekas cits ko atbildēt, ka «labi». Vai es uz biedrību ejmot? Kā nu ne, katru piektdienu esmu uz funkti lielajā zālē, bet uz svētkiem nu gan nebiju, jo bīstējos maciņam arī zobu sāpes uzlaist, kuras mani pašu tik nežēlīgi ilgi jau moca, ka izsauca: «Man jūsu jau gluži apnicis.» Jūs gribējāt, lai Jums telegrammas sūtu, priekš telegrammas būs tik daudz dievsgan, un šī lapas puse vien jau maksās 2-5 rubļi. Jā, vēl ko, drīzi vajadzēs jau par mājās braukšanu runāt, jo tik 2 nedēļas vien vēl atliekas. Mums vēl nau nekas par to lietu sacīts, bet gan jau slēgs skolu pūpoļu sestdienā. Jums vajadzēs jau būt mierā ar to, ko tagad sarakstīju, un, ja būs labāks laiks, varbūt ko vairāk varēšu pastāstīt priekš šīs dienas. Ar dievu (par pribavku katram pa pārim mutīšu). Jūsu nerakstītājs. 37. D. un D. PLIEKŠĀNĒM Rīgā 1882. gada 1. (13.) martā Vecajā, tālajā Rīgā 1. marta d. 1882. g. Manu mīļo, labo māsiņu! Paldievs Tev par Tavu smuko vēstulīti, ko Tu man atsūtīji, es par viņu ļoti priecājos, ne tik vien par to, ko Tu stāstīji, bet arī par to, ka Tu nerakstīji vāciski, bet mūsu pašu mīļā latvju valodā, kur Tev gan būs kāds no mūsu mīļajiem draudziņiem radiņiem padomu devis jaunā ortogrāfijā rakstīt. Bet, kad Tev varbūt būtu grūtāk jaunā vīzē jeb pavisam latviski rakstīt, tad raksti tik vāciski, un mani Tava vēstule tikpat iepriecinās - Es pavisam nebūtu domājis, ka Tu tik smuki jau māki rakstīt, jo šīs ieliņas liekas man pulku smukākas par tām, kuras redzēju. Un tad, cik brangi Tu jau latviski raksti! No Tevis gan neiznāks kāda vāciete, bet gan krietna latviete, par ko visi mūsu mīļie radiņi un arī es ļoti priecāsies. Man gan nu vajadzētu Tev ar Tavu pašu maksu atmaksāt un šo to jauku pastāstīt, bet . . . ķeda nemožno, es tādās lietās pavisam neko nezinu, un, ja kas būtu, ko Tev vajadzētu stāstīt, tad nu gan nekas cits neatliksies - Tev garu, platu reģisteri sarakstīt, par ko Tu gribētu ko dzirdēt. Tavas guvernantes te bija, un es viņas pirmajā nedēļā vai otrajā redzēju; gan viņas te gribēja labi izdzīvoties, bet vecā Klemance viņām jau izplucinās cekulu. Arī vecais Velcers te bija, un vai nu viņš guvernantkām bija pakaļ braucis jeb citu ko darījis, bet būt viņš bija. Vēl es Tev gribēju ko jauku pastāstīt, bet tikko kā piemirsu un, ja es sapnī atminēšos, tad Tev tūliņ stellēšu mazu vēstulīti; līdz tam laikam vajaga Tev paciesties (lika drusku pagaidīt), un, ka nu pašulaik nakts ir, tad dod mutīti un ej paša gulēt, un «sapņojiet, no kā domājiet», ko arī grib visu darīt Tavs brāliņš Ženiņš. P. S. Otra vēstule būs vāciska, lai Tu nedomā, ka es esmu tīri prasts bauris, kas neprot ne vārdiņa no kungu valodas. Rīgā 1. martā 1882. Mīļā, mīļā mamiņa! Jums es apsolījos pirmajā grāmatā rakstīt, bet tā nu neiznāca, jo vispirms, ko man jāpazīstas, es biju gan drusciņ paslims, jo labajā rokā bija kāds reimatisms, kuru es tik tad izdzinu, kad apvilku balto, villaino krekliņu. Tagad turpretim jau sen esmu vesels, tik zobi vien sāp vēl pa bišķam. Mūsu vecenīte pirmajā un otrajā nedēļā bija iedomājusēs mums alu dot, gan varbūt nebija citādi kur likt, bet, lai ar bija kāds būdams, alus viņš bija. Kad par alu iesākām runāt, tad man prātā iekrīt, ka mēs Rīgā nonācām pašos Dīriķa dzimuma svētkos, kur bija vairāk par 20 kungu kopā, kuri tur dzēra un turēja runas. Bet drīz pagāja svētki, un nu mums mājās ir divi Slimnieki, jaunākais Dīriķa brālis un Ķerķis, viens roku samežģējis un otris kaklu, bet viens pats tik guļ gultā. Otris iet skolā un staigaj pa āru, kur tagad pie mums smuks, silts pavasara laiciņš. No sniega nau ne zvaņas; kad ar kādu reizi uzkrīt, tad tūliņ nežēlīgie fūrmaņi nobrauc un, kas atliekas, pats noiet, un, ja ar vari turas, tad viņu nogrūž no trotuāra un fūrmaņi atkal sabrauc. Tātad rīdzenieki sev nezavoļ pataisa pavasaru, kā viņi nezavoļ latviešus grib par vāciešiem pataisīt. - Man, mīļā mamiņ, tagad viss puslīdz labi iet, un, ja mamiņa tik varētu izlasīt šīs rindas, kuras es tik lielas vilku, lai būtu skaidrāki lasāmas, un ja nemaisītu tās daudzējās misēšanās, tad es būtu ļoti priecīgs. Citu reizi mēģināšu labāk rakstīt, bet šoreizi lai ir diezgan, un vēl tik labi mīļi, nobučo savu mīļo mamiņu un tad ar dievu saka, vēlej visiem daudz labas dienas Jūsu dēliņš Ženiņš. 38. B. MORAM Rīgā 1882. gada 7. (19.) martā Rīgā 7. martā 1882. g. Mīļo Bernhard! Neesi dusmīgs uz mani, ka tagad nāku pie Tevis ar žēlošanos, pēc tam kad es Tevi jau dažu labu stundiņu esmu garlaikojis ar mūžīgajiem paziņojumiem. Bet ir arī diezgan slikti ar Tavu veco draugu, viņa mīļais Es un visa viņa pašreizējā dzīve viņam kļuvusi ne vien garlaicīga, bet taisni nepanesama, viņš nezina nekur vairs atrast padomu, un tad nu viņš ir nolēmis apgrūtināt Tevi. Protams, stāvoklis ir diezgan nepatīkams, jo uzskaitīt kādam cilvēkam savu grēku sarakstu - un tas man jādara, lai Tev būtu, pēc kā Tu varētu spriest un dot padomu, - vienmēr ir bīstami, tā parāda savas vājās vietas un piešķir attiecīgajam cilvēkam pārāk lielu varu pār sevi, vai vismaz var tikt pārprasts. Bet neuztver to, mans mīļais, kā apvainojumu vai kā neuzticību pret Tevi, Tu jau redzi, ka es nekādā ziņā tā nevaru domāt, tad es būtu muļķis. Nē, tās ir briesmīgās bailes, ka Tu manu vaļsirdīgo atzīšanos varētu pārprast vai mani nosodīt slikto īpašību dēļ un uzskatīt par Tavas draudzības ne pārāk cienīgu, vai beidzot varētu domāt, ka es būtu pats sevi pazemojis ar pārspīlētu atklātību. Jā, mīļo Bernhard, gribu būt atklāts, bet atklātībai jābalstās uz tiesībām, kuras man ir kā Tavam vecam draugam, tātad tā nevar būt pazemojoša. Draugam ir tiesības, pat pienākums atklāt sevi otram, patiesu draugu starpā, tāpat kā starp mīlētājiem, nedrīkst būt noslēpumu, un kas gan tie būtu par draugiem, ja tie nezinātu viens otra sliktās puses, nemaz jau nerunājot par labajām. Nu tad uzzini arī manus trūkumus, ja Tu varbūt neesi jau pats tos izzinājis, un to es drīkstu prasīt, Bernhard, spried bargi par tiem, mēģini tos izskaust, atrod sev kādu cienīgāku draugu, bet nenosodi un nenoraidi par ātru, tomēr es nevaru vairs būt Tavs draugs, nu es redzu; ka neprotu būt draugs. 39. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 9.(21.) martā Rīgā 9tā marta d. 1882. g. Mīļie radiņi! Nebrīnieties, ja šoreiz mana vēstule drusku vēlu ierodas, tur mana vaina tikpat liela kā Jūsu. Jūsu sekretiers, negribēdams vācisku rakstu aizmirst, bija vāciski visu vēstuli saskreivējis, tā ka man bija pūļu diezgan viņas saturu un nodomu izdibināt. Ar Brāža papus palīdzību trijās nedēļās viņa pagalam pārspēta. Nu es tik dabūju zināt, ka mīļais papiņš un mamiņa abi sveiki veseli, un varu priecīgs vēstīt, ka ir Rīgā viens no Jūsējiem līdz šim gluži vesels dzīvo. - Es jau biju gauži priecājies uz vasaru Jāņa muižā, un nu šis Kuzņecovs dara tur tādas blēņas, varbūt pavisam nevarēs vai negribēs atdot, bet lūgsim visi mīļo papiņu, lai viņš ar godu vai negodu krieviņu piespiež ņezavoļ prodatj. Un tad lai mamiņa ņem sev kādu grib muižas kundziņu (kungu viņa jau neņems, kungs paša būs), papiņš varbūt vedis mani līdzi jaunā vietā. Man jau sliekas tek, jauno vietu tik pieminot, bet - līdz šim vēl sēdu vecā Rīgā, un, kad ar lieldienās nākšu mājās, pēc divām nedēļām jāiet atkal atpakaļ. Ķeizara svētki būs tik trijas dienas, un tad nu negrib nežēlīgie skolasmeistari apžēloties un uz vasaras svētkiem mūsējos laist vaļā. Nu visas sliekas, kas satecēja mutē, gaidot uz brango kumosiņu, jārij atpakaļ, bet, pag, labāk nospļauties dusmās un žēlumā. Lelim gan ne mazāk žēl, tik vienīgā starpība mums ir tā, ka es žēlumā nospļaujos, viņš nopastījas. No tā jau var redzēt, ka šī pastīšana nau briesmīga, pāries žēlums, pāries pašmērdēšanās, ko man tur pulkā maisīties. - Varbūt nu vēl kas palika, ko man rakstīt, bet to tīšām tā darīju; es tagad sasperšos un aizlaidīšu reiz tam sekretierim īsti peinu vācisku vēstuli. Bet līdz tam dzīvojiet veseli, un lai Jūs svētī tas dievs tā Īzaka un tā Ābrama, un tā . . . Daudz bučiņu no Jūsu Ženiņa. P. S. Lazareter . . . 40. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882, gada 25. aprīlī (7. maijā) Rīgā 25tajā aprīlī 1882. Mīļie, senneredzētie radiņi! Šoreiz, kā arī senāk, man vajaga, dievamžēl, savai mazai vēstulītei atļauju izprasīt ienākt, jo viņa atkal ir par trim nedēļām aizvēlinājusēs, un varbūt jau šobrīdi sataisās pie Jums gara, resna grāmata, kuru pret mani gribiet izsūtīt. Tādēļ atvainodamies teicu tūliņ, ka pa visu šo garo laiku tik uz to domāju, cik daudz spēdams materiāla salasīt. (Jūs varbūt tam negribēsiet ticēt, bet: kas tic neredzot, tas kļūst debesīs.) Maniem pūliņiem laimējies arī tik daudz vielas sadabūt, ka varbūt arī divām vēstulēm pietiks, par to nedusmojaties par šīs vēstules īsumu, nāks laiks, nāks vēstule. - Mazā Pumpiņa būs gan jau mājās bijusi un Jums visu smalki aprakstījusi, kas uz mūsu ceļojuma atgadījās un ka es kā dievajēriņš un atkal ar lauvasdūšu izcietu visu laiku pie vecās mamzeles nosēdēt. Tāļāku atgadījienu gandrīz nikādu nebija, un es mierīgi Rīgā iebraucu. Dinaburgā tik tas savādi notikās, ka mēs ar Leļuku katris savā vagonā atsēdāmies un katris otra pakas paņēmām, viņš manu kuli un es viņa čemodānu un sviesta spannīti (to viņš vecenei aizveda, un tā vēl ilgi pēc tam katram stāstīja, ka Lelis šo apdāvinājis). Tā lieta tās pārmīšanās notikās šitā. Es biju pie viņa atstājis kuli, un viņš, vēlu atbraukdams, nāk tik ar savu kuli vien vagonā sēsties (jau bija zvanīts), un es prasu, kur mana kule? Ratos. Pamet viņš savas mantas pie manis un skrien pēc kules pakaļ. Es iekāpju ar viņa kulēm iekšā, bet, kad viņš atnāk atpakaļ, mans vagons jau aizņemts, un tā viņš ar manu kuli un ar manu maizi brauc tāļāk. Tā mēs abi uz ceļa nedabūjām ēst, un, nobraukušiem Rīgā, nebija fūrmaņu un vajadzēja kājām vilkties, tā ka tīri nūmūcejti nonācām mājās. Tagad nu jau atpūtos no tiem ceļagrūtumiem un gluži vesels esmu. - Otrdien es gaidīt gaidīju papiņa, bet nekā, tā ir palika, gan mīļais papiņš būs apdomājies, tagad es atkal sākšu drīz māsiņu gaidīt, par mēnesi viņa gan jau nāks. Te es ar varu pastāstīt, ka mūsu Ķerķis no slimnīcas pārvilkās tīri uz mājām, uz zemēm, un tad arī uz Ķemeriem iešot. - Vēl tikai drusciņu ko par naudu atliks runāt, lai Jūs to jau tūliņ zinātu: mums no lieldienām uzliks uz skolas naudas virsū, tā ka tagad nau jāmaksā 11 rbļ. 25 kap., bet 14 rbļ. līdzi. Bet nedomājiet, ka man naudas būtu trūkums, jo tagad, kur jau skolas naudu aizmaksāju, vēl 6 rbļ. atliekas (senāk, kā es teicu, atlikās 8 rbļ.). Nu, Jūs jau beidzamos vārdus par naudu nebūsiet vairs dzirdējuši, jo visi klausītāji jau sen būs aizmiguši, dzirdot jeb lasot tik garu vēstuli, par to tad bez daudz runāšanas nobučosimies, un tad dzīvojiet veseli un uzklausieties vēl tikai, ka Jums ar dievu teic Jūsu Ženiņš. 41. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1882. gada 25. maijā (6.jūnijā) Rīgā 25. maijā 1882. g. Mīļo, labo mamiņu! Pēc uzraksta tas visugudrākais būs par to svarīgāko runāt, ko Jūs pirms gribiet zināt. Mana roka šo laiku nau vairs sāpējusi - es biju jau pāri reizes peldēties, un arī tas neko nau škādējis, un tātad, es domāju, par viņu nau ko bēdāt. Es tik gaidu, kad mana slimniece atbrauks, un pa šo laiku nedziedu: «Gaidu, gaidu nesagaidu, stellē mazu vēstulīti»..., bet: «Tupu, tupu, gaidu, gaidu, sav māsiņu atbraucot; nerīb rati, nebrauc viesis, iešu sūdzēt mamiņai.» Un taisnība ar ir. Viens pats nabadziņš es te sēžu un gaidu, kad mana «Vane mamzelite» atbrauks, un sēdot un gaidot beidzot apnika; domāju, rakstīšu un sūdzēšos, gan jau mīļā mamiņa viņu atsūtīs. Es jau šo laiku citādi nedomāju, ka mana vecā maizesmāte pie tik silta laika kā tagad, 17-18 grādu, ņeprimenai būs klātan; mans vecais Dīrātājs jau ar taisās šonedēļ vēl uz Ķemeriem braukt, bet cietsirdīga un skūpa, kā jau visas pamātes, -lai man dievs grēkus piedod, ja viņai pāri daru, viņa kā nebrauc, tā nebrauc. Kā nu būs darīt, man vienam jāpaliek! Abi mani tavariši ar projām, viens slims, otris ne slims, ne vesels, jupis lai zin, kas viņš tāds. Bet tas nu neko neškādē; labuma no viņiem nekāda man nebija, bet, kā nu izrādās, gan nelabums. Mūsu vecītes ir drusciņ paskūpa ar savu alu, un, kad nu 3 cilvēku rīkles uz viņas butelīti gaidīja, vecīte nedeva vis (tik paslepen paša pa malciņam iestrēba); tagad, kur es viens pats, kas jau tā kā tā maz mīlē tādas lietas, viņa šinī vienā nedēļā jau divas vai trīs reizes savu mazāko glāzīti - bērns jau var drīz pārdzerties - man deva pilnu līdz . . . pusītei ar alu. Bet vienu reizi - Leļuks toreiz ar vēl bija - vecītei neiznāca lieta pa prātam. Uz vakariņām veča nebija mājās, vecītei iegribas alus, pasauc Gusti (man pašam ar gauži gribējās, ar siļķes asti biju sarijies un sakodies), Guste atnāk un tūliņ pa vāciski «Tak was Prau wollen?» «Atnesat man als,» teic vecene; «Vipil plašes?» prasa, par nelaimi un laimi, Guste; es vairs aiz slāpēm nevaru nociesties un, iekām vēl vecene apdomājas, uzkliedzu Gustei: «Tak mus ma zwei plašes olen.» Guste ar aizlaižas tūliņ projām, un vecene aiz brīnumiem ne spēj kliegt, ne skriet. Un patiesi, atnāk Guste, 2 buteles padusē. Es jau domāju uzvarējis, bet vecīte tik dusmīgi paskatās uz Gusti un uz mani un bez ceremonijām liek 1 buteli aiznest atpakaļ. Pagalam nu viņa bija, bet otra palika, un no tās pa pusi mazāku glāzīti dabūju nekā senāk. Tā iet šinī bēdu pasaulē, kas par daudz grib, tas par maz alus dabon. Pie mums, kā Jūs redziet, tik bēdīgi vēl neiet, tik vajaga izmanīties, un dažs stiķis vēl pie mums ir noticis, tā, p.piem., ar mūsu zagli un mūsu Gusti. Bet Jums gan tagad nau laiks tādiem niekiem klausīties, Jums rūpes un raizes diezgan; bet tomēr, ja arī šos niekus lasiet, tas labums, ka viņi Jums lika raizes uz acumirkli aizmirst un saldā miedziņā aizmigt, - par to es jau ar tik daudz sarakstīju -; bet nu ar dievu, uz drīzu redzēšanos, - spalva vairs negrib paklausīt, par daudz miegs nāk no garajām miegazālēm, tintes pudelīte ar jau drīz tukša, pulkstenis vienpadsmit jau ar klātu, - tātad tik vēl reizi mutīti visiem maniem mīļiem, un atsūtiet, cik drīz iespējams, manu vecenīti Jūsu dēliņam. P. S. Brauc vislabāk nākošu svētdien, tad jau būšu no visiem skolas darbiem vaļā, cenzūres būs gatavas; tad varēsim tūliņ vietā nobraukt. Bet dariet, kā Jūs esiet apdomājuši un kā dakters teicis, varbūt Tev vēl būs par saltu. 42. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 1. (13.) jūnijā Rīgā 1. jūnijā 1882 Otrdienas rītā Mīļākie radiņi! Katram cilvēkam sava nelaime, mums tā, ka mēs nevaram sarakstīties. Tagad es pavisam nezinu, ko darīt, vai rakstīt vai nerakstīt. Sestdien es Jūsu vēstuli saņēmu un gribēju tūliņ atrakstīt, bet apdomāju, varbūt Līziņa būs manu vēstuli dabūjusi un pirmdien atbrauks, tā tad nerakstīju līdz šim laikam. Nu viņa neatbrauca, varbūt tās nelaimīgās vēstules pavisam nau redzējusi, un man kaut jau vēlu nākas rakstīt un izstāstīt, kad braukšu mājās un t.j.pr. Bet Līziņa varbūt jau šodien ceļā, un tad vēl dumjāk, jo pastmarka tad par velti patērēta. Bet lai šīs ķezas parauj šis vai tas, vajaga rakstīt, kad kļūšu brīvā. 12tā jūnijā ir žēlīgi nodomāts mūs atsvabināt, bet līdz šim es domāju braukt Līziņai līdzi uz kādu nedēļu, tagad nu gan nezinu, kā īsti iznāks. Kā jau es sacīju, tagad gluži brīvs esmu no darbiem, jo cenzūres jau sāk rīt rakstīt un spriedumus nodos vēl šovakar. Nu, domāju, būs diezgan par šīm lietām runāts, vajga tik gala nogaidīt; un, kamēr vēl Jūs visi gaidiet, tamēr es to trejdeviņas reizes nobučoju, kas man puķīti atsūtīja, un visus citus, kuri pikti, ka vasaras svētkos nerakstīju, kuri slimi ar iesnām un kuri pēdīgi veseli un maktīgi, un vispēdīgi, kuri uz ātru antvorti gaida, visus viņus bez daudz ceremonijas tik nobučoju vien, un tad beidzot vēlu labu laimi visiem un palieku tas Pats, kas citām reizēm. Āmen, in saecula sacculorum. 43. K., D. un D. PLIEKŠĀNIEM Ķemeros 1882, gada 18. (30.) jūnijā Ķemeros 18-tajā jūnijā 1882. g. Mīļie, labie radiņi! Šoreiz nu es Jūsu gribu esmu tūliņ izpildījis un jau otrā dienā, kā tik Jūsu vēstuli dabūju, Jums antvorti dodu, bet Jūs, kā man rādās, to gribiet, kas man īsti vis netīkas. Man pavisam negribējās celas 4 nedēļas mazgāties, un arī tā madāma, kas mūsu bādes cedeles saņem, teica, ka man neesot veselīgi mazgāties, par to ka es vājš un izkaltis esot, un vēl cita madāma, mūsu kaimiņiene, deva padomu labāk uz jūrmali braukt. Bet, tā kā nu Jūs gribiet 4 nedēļas, tad mēs ar Līziņu sarunājāmies uz trim nedēļām. Pats dakters man nekā daudz neprasīja, kad piemeldējos, un ar nekā nesacīja, no viņa arī tagad daudz gudrības neizdabūsi. Es līdz šim vēl sāpes nekādas nejūtu, viss tāpat kā bijis, - roka nesāp un nedomā pavisam sāpēt, redzēsim, kas tāļāk būs. Līziņai turpretim tagad sāpes vairojušās, visur sāp, it īpaši plecos un kājās, arī par vēderu žēlojas. Viņa arī manu tiesu noslimē, un es, kā rādās, dēļ nieka esmu atnācis. Bet gan jau tikpat tas reimatisms kur sēd iekšā, un labi, ka viņu tīri nemanot izdzen ārā. - Mūsu dzīvi Ķemeros nevar nedz par īsti bēdīgu, nedz ar priecīgu nosaukt; lielu bēdu mums jau nau, tik kad Līziņa kādu dienu slimāka, kad laiks par karstu vai par saltu, u.t.j.pr., bet par to ar nau nekādu prieku, izrunāties nau ar ko - Līziņai gan ir kaimiņienes, bet ko lai es ar tām iesāku; - par mūziku ar nau ko priecāties, nedaudz labāk spēlē kā leijerkastes, parks maziņš, mežs gan liels, bet mitrs, purvains, lasīt vienmēr apnīk, mežus jau visus izstaigāju, līdz jūrmalai biju ar aizgājis (5 verstes no Ķemeriem). Mājās dzīvojam tikpat vienmuļīgi. Es 6 ceļos, ejmu pie kādas Gulbju mātes piena nodzerties, tad līdz 9 staigāju, kamēr Līziņa uzceļas, nodzeram tēju, Līziņa iet uz bādi, kad atnāk, tūliņ es ejmu, ēdam pusdienu un vakaru līdz 10 pavadam nodzīvoju, nodzīvošu ar vēl astiņas. Škāde, ka uz Jāņiem neesmu mājās, bet mēs ar te domājam Jānīšus nosvētīt un šokolādi uzvārīt, un dzert uz Jūsu un pašu veselību. To nedēļu pēc Jāņiem vajadzēj jau braukt, un es tad beigšu vannas svētdien, pirmdien atpūtīšos un otrdien varēšu ceļā doties. No Rīgas es agrāk kā 11 nevaru izbraukt, jo pirmais vilciens iet 7, un mājās tad būšu plkst. 8 vakarā. Bet galīgi to jau vēl nevar nosacīt, redzēs, ko papiņš un mamiņa, un varbūt ar dakters teiks. - Tā nu Jūs kaut drusciņu ziniet, kā pie mums iet, kas vēl nezināms palicies, to es jau Jums drīz varēšu pats izstāstīt. Par mūsu apkārtni, par Ķemeriem, nemaz nelonē rakstīt, un nu vajadzēs beigt. Par vannām vēl runājot, vajga to teikt, ka man pirmo reizi nācās drusciņ grūti dvašot, kad iekāpa, pēcāk bij atkal labi un tagadiņ ar vairs nav grūti; Līziņa saka, ka viņai nemaz nebijis grūti. Daraškevičam es tagad vēl nekā nevaru teikta, jo es pats nezinu, kā ar mani ir; kad es uz mājām braukšu, tad Rīgā apklaušināšos. Vairāk gan jau nebūs, ko rakstīt, un tātad palieciet veseli un sagaidiet savējos mājās. Mēs Jūs visus mīļi nobučojam un paliekam Jūsu vecie radiņi. 44. L. PLIEKŠĀNEI Vasiļovā 1882. gada 8.(20.) jūlijā Vasiļevā, 8. jūlijā 1882. g. Ak, cik smaga ir dzīve .  .  .  .  .  .  .  .  .  .  .  .   . Nevienam vairs nav naudas. Mīļā māsa! Kā Tu tagad redzi no manas vēstules, es esmu dzīvs nonācis mājās, nepiedzīvojis dēkas, kas būtu apdraudējušas veselību un dzīvību, un, tā kā mans ceļojums un mana šejienes dzīve sniedz maz interesanta, - ka ceļā es krietni svīdu, ir jau pats par sevi saprotams, un tomēr tas ir apstāklis, no kura es visvairāk cietu, - tad ļauj man tūliņ pāriet pie visai prozaiskas praktiskas lietas, pie naudas. Rīt, ja dievam tiksies, es šo vēstuli ar 20 rbļ. nesīšu uz pastu, jo, kā Tev vajadzētu zināt, rīt mammiņa un mans mazais «es» brauks uz Daugavpili; papiņam ir jāuzrauga ļaudis, un- viņš nevar atstāt mājas. - Veseli mēs visi esam, arī man ceļojums neko nekaitēja, un, lai nebūtu jāatvainojas par savu izteicienu, es arī neteikšu, ka vakar man bija vēdergraizes. Lai nu vēl aizpildītu neizbēgamās pārrunas par laiku, par jauniem notikumiem u.tml., tad es pēc vecas paražas vēl piemetinu, ka laiks ir ļoti sauss un karsts, ka vasarājs no tā cieš, ka sienu jau pļauj un rudzus drīz pļaus; tālāk, ka es vēl neesmu bijis pie grāfa, jo man vēl nav pienācīgas uniformas, ka tālāk . . , utt., utt. Šīs vēstules forma, valoda, izteiksme un daudz kas cits Tev var gan izlikties ļoti bāls (apmēram kā man šī tinte), bet jo labāks ir vēstules saturs, tāpēc ka ļauj aizmirst visus stila trūkumus; ja skatās uz to, ja atgriežas pie vēstules kodola, tad viss cits liekas nogrimstam nebūtībā. Bet te nu man jāapstājas, lai mana nabaga, smagi rakstītā, -- nedomā, ka tas attiecas uz vēstules smago svaru vai manu nožēlu - 2 lappuses garā vēstule netaptu par neko, un tāpēc es pasteidzos Tevi no visiem sirsnīgi sveicināt un no vairākuma skūpstīt. Pēc tam kad visi Tevi vēl lūguši drīz atrakstīt, kā Tu jūties, no Tevis atvadās arī jaunais tagadējais rakstītājs, nākošais 7 grāfu mājskolotājs un bijušais Barons. 45. L. PLIEKŠĀNEI Vasiļovā 1882. gada 19. (31.) jūlijā Mīļā māsa! Visas iespējamās ziņas jau būs izsmēlusi mūsu māsiņas vēstule, un, ja Tu par procesu gribētu vēl ko vairāk uzzināt, tad es ar tuvāku paskaidrojumu to padarītu tikai nesaprotamāku. Apmierinies un pacieties. Kad es piesēdos pie vēstules rakstīšanas, gribēju Tev daudz ko pateikt, Tev daudz ko jautāt, bet līdz tam nenonāca, lai nu tur būtu vainīgs mans biklums vai mans sliktais garastāvoklis, vai pārdomāšana, - tā es to nosaucu dažreiz, kad esmu labā garastāvoklī; bet tas ir arī labāk, tā atbrīvot vēstuli no šo muļķību balasta. Es šajā laikā neko neesmu izdarījis, tikai izlasīju šo to no Šekspīra un citus niekus un slinkoju, un garlaikojos. Pēdējā ziņā Tev laikam bija tāds pats liktenis kā man, un pret to Tev nu būtu piesolīta palīdzība iepriekšējā vēstulē. Bet nu jāšķiras, un pēc vienmēr mūsu vēstulēs nosauktiem, lietojamiem atvadīšanās vārdiem garlaikosimies atkal kādu laiku, lai tad atkal priecīgi atkalredzētos. Vecais sekretārs. 46. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1882. gada 13. (25.) augustā Rīgā 13. augusta d. 1882. g. Sirdsmīļo Doriņu māsiņu! Pūti, pati, ziemelīti, sveicin manu māsiņu, Aiznes manus sveicinumus, Laimes mātes dāvanas! Lai Laimes māmiņa Tev dara dzimumdienu jauku, priecīgu, lai dara līksmu Tavu dzīvesdienu; lai viņa Tev palīdz uzsākt jauno mūžagadu; lai piepildās visas tās vēlēšanās, ko labi ļaudis Tev vēl, viņu sveicinājumi jau būs par visu gādājuši, kas Tev tik patīkams un derīgs, un, ja vēl ko būtu aizmirsuši, to Tu pati vēlies, un tas lai notiek. Visu šo labu arī es Tev vēlu: dzīvo gudrāk, labāk, laimīgāk nekā visi citi, nekā Tavs Ženiņš. 47. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 23. augustā (4. septembrī) Rīgā 23. augusta d. 1882. g. Vismīļie radiņi! Svētdiena mums, kristīgiem ļaudīm, vissvarīgākā diena nedēļā, un kāds tur brīnums, ka ir es nogaidīju svētdienu (un turklāt vēl viņu divas), lai varētu pilnīgāk pagājušā laika notikumus atstāstīt. Par velti nebija vis šis mans nodoms, jo īpaši pa svētdienām sakrājies mans notikumu kapitāls. - Par pirmo svēto dienu mazā Pumpiņa būs Jums gan jau plaš izstāstījusi, ka mēs laimīgi Dinaburgā nonācām un, vistiņu apēduši, nelaimīgi iz Dinaburgas iznācām, t.i., uz veco Grīvu pie vecās Millera mamzeles. Tur vēl dažs atliek no šīs mamzeles ko stāstīt, bet lai sev paliek. Es pats tumšā naksniņā nonācu Rīgā un te sasēdēju celas divas dienas, Leonu gaidot un skolas sākumu. iesākot mēs abi ar vecīti necerējām, ka viņš atbrauks, jeb, taisnāk, cerējām, ka viņš neatbrauks, jo, slims būdams, - tā vecenīte domāja, - viņš nevarot vairs skolā nākt (viņa gribēja Leona vietā Pēteri ņemt, jo abiem kopā neesot rūmes), bet šā domātā slimnieka piepešā atbraukšana beidzamajā stundiņā izpostīja visas mūsu vecītes jaukās cerības, un lieta tā iznāca, ka Pēteram vajdzēja no mājas braukt laukā un pie kāda Tīdemaņa iekortelēties. Tā visi domāja, ka Pēterim bija rūmes pēc jāaiziet, līdz kādā dieniņā vecīte nevarēja vairs savu mēlīti savaldīt un man izskaidroja to lietu tā, ka vecais negribējis viņa paturēt par to, ka maz maksājot. Tā nu dzīvojam atkal divi vien kā vecajos, labajos laikos pie Kumprauska. Un dzīvojam vis to vienu strīpu tāļāk, tā vienu dienu, kā otru. - Mamiņas uzdevumu esu izpildījis un to pervēto deķi jeb galdautu - kas viņš tāds ir - no Jēkaba atnesis, es arī uzmeklēju savas tupeles un atradu, ka viņas var tikpat nēsāt, ko nu ar naigi vien daru. - Skolas būšanās viss pa vecam, jo viss tas pats [pa]liek, kad ar uz citu klasi pāriet. Beidzot, ko lai vēl par mājas dzīvi stāstu? Dzīvoju kā jau daždien skolēns latvietis; vakar biju koncertā, klausījos, garlaikojos, šo to neģeldīgu par sevi un citiem nodomāju un tad pēc likos gulēt, nākošu dienu atkal tāļāk domāt. Tā līdz šim visas dienas paiet, bet varbūt nāks labākas dienas un ar tām labākas domas. - Jūs, es ceru, būsiet visi spirgti, veseli, bet vis es Jums vēlu vēl veselības, jo tās nekad par daudz nevar būt. Mīļi bučoju visus mīļajos. Jūsu Ženiņš. 48. L. PLIEKŠĀNEI Rīgā 1882. gada 2. (14.) septembrī Rīgā 2. septembra d. 1882. g. Vismīļo Līziņu! Nedusmojies, Līziņ, vispirms, ka es šo bērnību esmu padarījis, es jau Tevi aizkaitināt negribēju, bet, kā man reiz iešāvās galvā, tā es ar izpildīju, un nu Tu redzi aizvēlinātu laimes vēlēšanu un turklāt vēl rīmes (un kādas!). Aizvēlināšanu Tev varu īsiem vārdiem izskaidrot: es pagājušo otrdienu noturēju par 2. septembri un tātad vairs negribēju rakstīt, līdz pašā vakarā dabūju zināt, ka vēl pirmais; nu gan steidzos sadomāt un rakstīt, bet mašīna nelikās gaidīt un aizgāja iepriekš projām. Par to nu ļaunojies un pukojies par visu citu, ne tik vien par aizvēlināšanu. Cita vaina, ka nosebojos, ir ar tā, ka svētdien un pirmdien biju pie Stučkiem ciemā. Par šo izbraukšanu (es reizē biju arī Kokneses pilī), ja gribi, citu reizi Tev ko rakstīšu, tagad man bail atkal novēlināties, un tātad lai pietiek ar šo mazumiņu. Tev es vēlreiz no sirds vēlēju labu laimi (ne aukstu) un visiem citiem mīļiem sūtu daudz, daudz labas dienas un pateicos par laimes vēlēšanu uz dzimuma dienu. Dzīvojiet sveiki un jautri un pieminiet savu dēliņu. 49. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 12. (24.) septembrī Rīgā septembra 12. d. 1882. g. Mani mīļie, labie radiņi! Jāndie, Jūs pārsteidzāt mani ar tik mīļu vēstuli, jo viņa ar tad par mīļu, ,ja to salīdzina ar manu varoņa darbu, kurš gandrīz tikpat liels kā ciemošanās pie Moļiem. Tik grūti šī izbraukšana nu gan nenācās, bet prieks ar nebij pārlieku liels. Stučkas dēls (Pēters), par kuru es Jums jau senāk stāstīju, mani uzlūdza par viņām divām vaļasdienām (29., 30.) pie sevis ciemā un aizveda savās mājās Koknesē, kur sabiju visu laiku un tiku aizvests ar veco pili un Pērses upi apskatīt. Tur bija vēl kāds students iz konservatorijas - Brišbīrs, un, tā kā vairāk viesu neieradās, nodzīvojām bez nekādiem notikumiem savu laiku. Atpakaļ braucot, vagonā mēs bijām četri vīri, sākām latviski dziedāt; Jūs redziet, kādas muļķības dara ļaudis «latviešu dūšā», un ar es neesmu labāks par viņiem. - Stučkas tēvs ir viens no tiem vecajiem godavīriem, bet nepieder pie svētajo šķiras, kā, p.p., Dombrovskis, un izliekas par īstu mecenātu - dziesminieku un mākslinieku draugu, jo pie viņa daudzreiz uzturējušies Jurjāns, Baumaņu Kārlis, Jūsmiņš un daži citi no šīs kārtas. - Tā, nu būtu pirmā svarīgā ziņa izstāstīta, un es zinu, ka Jūs nevēlēsaties, lai vēl daudz ko rakstu, jo Jūs jau maniet, ka man šodien ir gan laiks vēstuli rakstīt, bet nau prāta; dūša gluži saskābusi. Rakstīšu tad, kad būs labāks prāts, jo diezgan vēl ko stāstīt un turklāt jautra un jocīga, bet tagad tik iznāktu kāposti ar cukuru. - Skolasdarbi tagad nau vis grūtāki, bet vieglāki, un laika diezgan atliek lasīt Gēti (no Stučkas dabūju) un krievu grāmatas. - Citādi viss iet pa vecam, krekli plīst un dilst, jau gandrīz kā muslīns izskatās, svārki ar nobružājas ar laiku, bet vēl turēs līdz svētkiem, kamašām papēds atkrita, bet ir viņas vēl turēs. Tāpat .kā manām drēbēm, tā ar man pašam iet, vis tā vienmuļīgi uz priekšu. Dažreiz uznāk tumšs, nelabs prāts; tad es ar nevaru Jums rakstīt, un par to nedusmojaties un nebrīnojaties, ka Jums pa laikam ilgi, ilgi jāgaida uz nerātņa dēliņa vēstuli. Bet pāriet viss tumsums, un tad esmu tīri vienaldzīgs, lai iet kā iedams, līdzi jāiet. Tādā laikā es visvairāk rakstījis, un tās vēstules, ne saldas, ne skābas, īsti nekā nenozīmē; viņas puslīdz prātīgas, ja nau pārpildītas ar šādām tādām grabažām, kas gribējušas būt joki vai kādi svarīgi nesvarīgi ziņojumi, vai tamlīdzīgas lietas. Reti, reti tik esmu īsti jautris, kā, p.p., tad, kad viņu vēstuli rakstīju un Jūsu saņēmu. -- Man šī grēkusūdzēšana izspruka nejauši, bet ne pret manu gribu, jo sen jau to vēlējos, un varbūt Jūs ar neļaunosieties, jo Jūs dažreiz par tādām lietām prasījuši. Vispirms abet nedomājiet nekā nelaba par to. Man gan īsti to vajadzēja rakstīt, kad bija labāka dūša, bet, galīgi ņemot, tā ar nau nekāda liela lieta. - Mēs nu tagad gaidām uz kronēšanas svētdienām, un varbūt tad atkal varēšu rakstīt, jo materiāla diezgan. Līdz citai reizei un palieciet veseli; tās «grīseles», ko man Līziņa sūtīja, atpakaļ nesūtu, bet stellēju īsti jaunas «grīseles». Rakstiet, ja variet, drīz vien man atpakaļ, jo Jūs redziet, ka ātri atbildēt apsolās Jūsu «dēliņš un bāliņš» Ženiņš. 50. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1882. gada 15. (27.) septembrī Rīgā 15. septembrī 1882. g. Mīļā, mazā māsiņa! Daudz tūkstošreiz paldies Tev par mīļo, sirsnīgo laimes vēlējumu, ar kuru Tu mani pārsteidzi dzimšanas dienā! Tikai žēl, ka Tavs apsveikums mani īstajā laikā nesastapa mājās. Es, proti, tanīs dienās (29. un 30.) biju aizbraucis ciemos pie sava skolas biedra Stučkas un tad arī nevarēju ar Jums visiem kopā mūsu Vasiļovā dzert vīnu un izklaidēties, bet varbūt tas būtu arī iznācis, ja Tu, mazā mīļā madāmiņ, būtu atsūtījusi man pretī uz staciju zirgus. Man tiešām Tevis žēl, Tu nabadziņ, ka Tev visas divpadsmit nedēļas jānodzīvo tur? Bet kāpēc gan tie tur mājās ir tik ļauni, ka viņi neaizbrauc Tev pakaļ, tāpat arī mani atstāj še? Bet tik ļauni jau laikam gan nebūs, jo Tev jau ir piecas jaukas, mīļas draudzenes, un arī agrāk Tu sacīji, ka laiks Tev liekoties pavisam īss; es Tavā vietā -būtu gluži apmierināts un lieliski izklaidētos, un Tu taču arī nomierināsies. «Jā, viss ir labi,» Tu sacīsi, «un es jau nomierināšos, ja tikai Tu, resgali, izpildītu savu solījumu man rakstīt.» Bet te varu tūliņ aizbildināties, ka es jau vienu vēstuli uzrakstīju, bet nesot tā man izkrita, un, otrkārt, manas vēstules jau nav tik vērtīgas: sevišķi salīdzinot tās ar Tavām mutiskajām sarunām. Tu esi tik laba pret mani un gribi man kaut ko ziemassvētkiem sagatavot, - kā lai es, nabaga grēcinieks, Tev par to pateicos, --- es arī nemaz nezinu, ko lai tev iesaku, jo tādās lietās esmu gluži nepieredzējis; tas viss Tev jāzina labāk, un ko vien Tu man uzdāvināsi, par visu to vienmēr būšu Tev pateicīgs. - Bet tagad lai pietiek pļāpāts, un, ja Tev šīs blēņas nepatīk, no kā es ļoti baidos, tad ilgodamies pazemīgi gaidu no Tevis, manu sirsniņ, garu, garu bārienu. Paliec joprojām vesela un mundra un atļauj vismaz sevi sirsnīgi noskūpstīt, bet godātajai Millera jaunkundzei un mūsu vecajai draudzenei Idai novēlu sirsnīgu sveicienu, - es viņām vēl sevišķi pateicos, ka viņas mani atceras, - beigās vēl sveicini visu savu māju un paliec tā kunga mierā, ko Tev novēl Tavs vecais brālis. Āmen. P. S. Ja gribi, citu reizi latviski rakstīšu. Tas pats. 51. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 16. (28.) septembrī Rīgā 16. septemb. 1882. Sirdsmīļie radiņi! Tikko Jūsu vēstuli dabūju un, tā kā jau rakstot pie galda sēdu, tad nelieku nemaz spalvu nost, bet rakstu tāļāk tik vien ne vācu rakstienu, bet latvisku vēstuli saviem mīļiem radiņiem. Lai sev visi grīvnieki priecājas uz kronēšanu, mēs, rīdzenieki, gudrāki zinām, ka prieks veltīgs. Gan es Jums viņureizi rakstīju, ka būs 17. sept., jo visas avīzes tā dziedāja, bet nu iz skaidrāka avota smēlu, ka šie svētki būs vai nu 20.--25. sept., vai novembrī, vai pavisam nākošu gadu. Un ar uz vienu brīvu nedēļu gaidīt veltīgi, jo, tā viens skolotājs mums sacīja, ilgākais vaļas laiks 3 dienas, cerams, ka tik viena vienīga dieniņa būs. Tā nu visas jaukās cerības, visas domāšanas un gatavošanās būtu vējā. un nu tik atliek apmierināties par tādu neizdošanos; man apmierināties viegli nāksies, uz tādu prieku nekad necerēju, bet Jūs mīļie ar nebēdājiet. jo mazā, labā Doriņa tak var atbraukt manā vietā mājās. --- Jūs smejieties par manām «tumšām domām»; muļķis gan biju, tā rakstot, bet atvainojiet mani ar to, ka es citā reizē tā nebūtu rakstījis, un, lai Jums vēl ir ko pasmieties, tagad šīs domas man pārgājušas un jocīgi viņu iegādāties. Lai mūsu abas vēstulītes būtu līdzīgas telegrammas, tad ir es vairāk nieka nerakstīšu. Palieciet veseli mūžīgi mūžam, nebēdājieties, ka Jūsu brangā iedoma tā izputēja un rakstiet drīzumā kādu vēstuli, jo atliek šis vienīgais līdzeklis ko sarunāties; izlietojiet jo naski, naski šo ieroci pret Jūsu «dēliņu un bāliņu». 52. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 27. septembrī (9. oktobrī) Rīgā septembera 27. dienā 1882. Mīļie, nežēlīgie radiņi! Acis drīz jau sāks sāpēt, lūkojot pēc Jūsu mīļām vēstulītēm, nedēļa patek, ka es pastāvīgi gaidu un, no skolas pārnākot, vispirms uz dievamžēl tukšo galdu skatos. Vai nu tas ir negrozāmā likteņa lēmums, ka man jācieš par seniem grēkiem, vai tas Jūsu neizprotamais, augstais (aukstais) prāts, kas man sūta šo pacietības pārbaudījieni, nebalta mana laimiņa visādā vīzē. Gan jau Jūs pukojaties par šīm beidzamajām vēstulēm, -- un es apsolos nākotnē ar tādas blēņas vairs nerakstīt, un Jums jau ar nevajaga to ticēt, ko es dažreiz sapļāpāju, bet bijis ir bijis, un mans pienākums to par labu griezt, ja žēlīgais dievajēriņš palīdz. Bet es jau esmu tāds neliets, kā nu paši redziet, kas visu papriekš apskata no melnās puses, visu patiesīgākais gan būs, ka Jūs vai nu manim aizmirsuši rakstīt, vai neturējuši par tik briesmīgi steidzamu. Un par sodu šādai nerakstīšanai tad Jūs nieka no jauna nedabūsiet dzirdēt. Es Jums nestāstīšu, ka gribēju iet teātrī, bet naudas tik daudz nebija, es Jums ar nestāstīšu, ka mēs ietaisījām biedrību, kur ar zobeniem sisties, un tā tāļāk dažādas jaunas ziņas, kuras pa reizēm sakrājas un tagad vēl lielākā mērā sanākušas, jo laika viņām Jūs diezgan devāt. Re če nu, kas no nerakstīšanas iznāk!! Izlasiet tagad šo sprediķi cauri un, ja viņš Jūs labojis, tad rakstiet drīzumā. Esiet un palieciet veseli un izstiepiet smalki lūpiņas, lai Jūs var nobučot Jūsu dēliņš un brāļukas. 53. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 9. (21.) oktobrī Rīgā oktobra 9. dienā 82. Mīļie, mīļie sirdsradiņi! Žēl gan, ka mana atbilde Jums nebūs pa prātam, bet šoreiz citādi nevaru, tur tas Wac! kungs vainīgs. Es tūliņ, kā Jūsu vēstuli saņēmu, aizsteidzos pie šā apikāta, bet tas sakās nieka nezin`s, tā muiža, ko viņš domājis, esot Jaunsauka Jaunjelgavas apriņķī; sāka tad tūlīt stāstīt, ka rentnieks to bijis paņēmis uz 12 gadiem, bet ka tagad pēc viena gada gribot citam atdot, un gribēja vēl tālāk stāstīt, bet es - labi neapdomājis - liku drusku pagaidīt un šmaucu prom. Pēc gan iedomājos, ka varbūt tas būtu derīgs zināt, bet nu jau bija par vēlu, lai papiņš nedusmojas manim par to, ja viņam šī Jaunsauka būtu vajadzīga, tad es tikpat daudz ko nebūtu varējis līdzēt ar savu izklaušināšanu. - Tik tāli par manu pirmo apikātu lietu un nu pie citām sen parastām lietām, pie veselības, dzīves «mājā un laukā» u.t.j.pr. Viss iet nekas, labi, ēd, dzer, guļ, pastrādā un atkal to pašu no gala. Par tādām lietām nau tālāk ko rakstīt, tik to vēl šodien gribēju pastāstīt, ka mums jauna biedrība dibināta, kur mācās kauties; šodien to grib iesvētīt, un atļaujiet man par to tagad savu vēstuli uz laiciņu beigt un rīt tālāk rakstīt. Palieciet veseli un gaidiet, ja Jums neapnīkst, uz citu vēstuli. Jūsu dēliņš Jūs mīļi nobučo. 54. K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 12. (24.) oktobrī Rigou 12. okt. 1882. Mana Tiewieli ir Motinieli ir Siasa Siasuli! Gal jau Jum atniesza manu gromotu ir Jus žinosit, kai asz noreju Jum toj rasziti, a paskuj apsimislijou, kai, matai, bus gieriou dabar rasziti, bo szindie riekia ir kartu latwiszkai rasziti, Nu jau mēs iesākām leitiski sarunāties un sarakstīties, bet, lai neaizmirstam latviski, vajaga ar to mēģināt. Kā nu iet jeb, kā rīdzenieki saka, «kā sviežas», tā jau lieta pazīstama, iet tikmēr, līdz kāds rats vai ritenīts salūst, un tad mašīna apstājas. Mums vēl nekas nau lūzis, un riteņi griežas, kaut čīkstēdami, dziedami vienmēr uz priekšu. Viņu sestdienu, kur teicos iet jauno biedrību iesvētīt, nekas neiznāca, un tik šo nedēļu gan būs sākums; un tad iesākšu sisties un kauties, ka lai dimd Visa Rīgas pile. Pie sišanās vajaga vecu svārku, jo jaunus drīz. sakapā; un tādus man ar mīļais dieviņš dāvājis, bet viņš bijis par žēlīgu un arī biksēm licis vecām palikt, zābakiem papēds atkritis, un visur pogas izbirušas kā pupas. Ar kamašām vēl šī nelaime atgadījās divas reizes. Pirmo reizi devu kurpniekam pietaisīt dumpīgo, samusināto (laikam no tautas vadoņiem) papēdi - nelieti; tas nu gan paņēma savas 35 kap., bet otrā dienā papēds bija vēl reizi nost; nu saķēru viņu un turēju, kamēr Lelis deva viņam virsū, tagad viņš stāv kā miets. Šādas nelaimes man ar citās vietās atgadījušās, tā, p.piem., naudasmakā. Nabadziņam naudasmakam grūtas, sūras dieniņas, vēders klaudz kā tukša muca, tēvam jāiet palīgā, Bet īsti tik slikti vēl nau, kaut ar vēders pašam tukšs, tomēr vēl ir parādnieku pulks, un beidzamais teiciens tik tamdēļ sacīts, lai atgādinātu pazīstamo tautas dziesmu. Bet es redzu, šī vēstule neņems labu galu, jo jau ieskrējusi dziesma iekšā, un, kā Jūs to ziniet, dziesmas katru dara nelaimīgu, kas nesaukts, neaicināts sēstas pie viņu galda. Labāk pieturēšu savu mudīgo, melno, spalvoto kumeļu, lai Jūs variet atpūsties no šī grūtā, nelīdzenā ceļa, citureizi, kad man būsiet atbildējuši, rakstīšu atkal un pēc Jūsu vaļas un gribas, vai nu garāku jeb īsāku vēstuli. [Pa]Lieciet veseli un spirgti, pērciet muižas, bet laimīgāk nekā Grīnvaldi, dzīvojiet sveiki, Jūs nobučo Jūsu dēliņš Ženiņš. 55. K., D., L. un D. PIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 21, oktobrī (2. novembrī) Rīgā oktobra 21. dienā 1882.g. Mīļie, labie radiņi ! Lūk, šitā Jūs vienmēr dēvēju un par tādiem ar daudzināju, bet nu Jums gan būs apnikusi tāda uzruņa, vajadzēs citas izdomāt, šoreiz man tas grūti nenākas, jo paši pamudinājāt uz tam, rakstīšu nākotnē vēstulēm galvas galā «Visužēlīgie u.t.j.pr.», jo ko tu cilvēks vēl vari gribēt, kad tevi lielī, solās citas kurpes dot, solās pat sarkano stellēt, gribot negribot jāsāk saukāt «cīneigs; žēleigs kundzeiš!». Vajga ar citā vīzē pateicīgam rādīties, vārdiem vien jau pats dieviņš neticēs. (Un turklāt vēl esmu latvietis, kuriem vāci atņēmuši visu pateicību, jo viņi tagad stāsta, latvjiem pavisam neesot vārda «pateicības», un stāsta ne vien avīzēs, bet arī skolā.) Bet es gribu pierādīt, ka ir latviešiem pateicība, un nu, pirmais, caur to, ka Jums rakstu garu, garu vēstuli, tad caur to, ka iznīcināju Jūsu bailes par nabagu vācu vajāšanu. Zobeni, taisnība, bailīga lieta, bet mēs paši savā starpā, latvieši, sitamies, vācus ir klāt nelaizdami. Un iet labi kaušanās, zobeni stinkš un škend, kur cērt, tur pogas iz svārkiem birst kā āboļi rudenī, kur velk pāri, tur svārki muti vien atpleš, kas dabon, tas iekliedzas, sit dažs kā malkas cirtējs, dažs kā turks, dažs kā cilvēks. Jā, bailīga gan lieta, bet vēl bailīgāka viņa būs univerzitetē mūsu vāciešiem kundziņiem, kad viņi patiesi redzēs, ka latvieši ar tādu asu rīku rokās sāk viņus dauzīt, pasargi, dieviņ, tad gan būs dumpis vaļā. Bet šimbrīžam vēl pašiem jāļaujas cirsties un jāpieņem ar labu prātu persiešu musturi uz labā pleca. Mēs -- vai, labāk, es - tikpat vesels esmu kā Jūs, kā rutkis, tik ar to starpību, ka Jūsu pulkā dažam vaina iekšpusē, mums ārpuse dažiem apskādēta. - Tik. tāļu nu būtu aizticis ar savu vēstuli, ko nu lai vēl stāstu -- liekas, pavisam nieka vairs nau; šonedēļ mira skolēns pie mums, un pusskolas gāja viņu pavadīt, bet pats tur nebiju, daudz par to ziņot nemāku. un pašiem Jums ar kāda tur daļa? Daudz kas varbūt vēl atgadījies, ko vajadzētu rakstīt, un daudz citu lietu ar būs, par kurām pienāktos izrunāties, bet lai paliek citai reizei; šodien, liekas, nelobījas, ko tad ar blēņām Jūs un sevi pašu mocīt, nāks laiks, nāks ar prāts citādi, labāki rakstīt, varbūt vēl šonedēļu vajadzēs rakstīt. Tātad palieciet sveiki, pieminiet mani ar zilu vai sarkanu biļeti, apmierinājiet nabaga Pumpuliņu, ka man šodien nau vairs kad rakstīt, un tad ardievu līdz citai vēstulei. Rakstiet, mīļie, ātri vien, gauži gaidu pēc Jūsu vēstulēm, nebūs man tad tik daudz jābēdājas dēļ nerakstīšanas un citiem tādiem niekiem. Jūsu dēliņš Zeniņš. 56. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882, gada 8. (20.) novembrī Rīgā . novembrī 1882. g. Mīļie, žēlīgie radiņi! Jā, jā, Jūs gan domāsiet: vilks! ko tad viņš nemaz neraksta, tik sen kā jau sarkano putniņu sūtījām? Vai viņš aiz liela prieka mūs būs aizmirsis, vai vēl nau dabūjis nagos? Citām reizēm jau viņš bija pulku naskāks. Nē, meine Lieben, das passt mich nicht! aizmirst tik ne! Gan es priecājos, kad man vecais pastameisters (kurš man toreiz izlikās kā eņģels pastarā dienā) pasniedza lielo, balto vēstuli, un uz tās lielās vēstules bija tie 5 lielie zēģeļi (pēcāk nu gan vēstule un zēģeļi drusciņ sarāvās, bet tas tik būs bijis kāds brīnums man, neticīgajam, no tā kunga), jā gan, es priecājos, bet no aizmiršanas ne zvaņas; visa lieta, raug, bija itin vienkārša. Sestdien dabūju pavestku, tā un tā, ka i «tu, lūk, piepeši bagāts vīrs palicis». Es nu, saprotama lieta, oho ho, liels kungs, gribu tūliņ ļaudīm izrādīt, kas es īsti par putnu, bet te: lika drusku pagaidīt! Lād, nelād, raud, neraud, nekas nepalīdz, jāgaida celas divas dienas līdz pat pirmdienai. Es nu gan gribēju tūliņ pūst vaļā un garu vēstuli rakstīt un kvītēt: «Hiermit bescheinigt . . .» (pa latviskam to pavisam nau brīv teikt), bet pie laika vēl apdomājos. Kā tu tagad jau nokvītēsi, tā sevim saku, un pēc naudas nedabūsi, tad pats, muļķadesa, vainīgs. Tātad nogaidīju šodienu, kur man naudiņa droši rokās. Un brīnums! Tikko tos piecus zēģeļus uzlauzu, tā ir pārstāju dziedāt savu mīlamo dziesmiņu: «Kad man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā . . .» un otro: «Solīt sola, bet nedeva . . .» Jā, jā, tā ar bija, solīt sola, bet nedeva; es gaidīju, gaidīju, katru reizi, iz skolas nākot, paskatījos greizi uz galdu, bet, kad šis nieka negribēja dot, tad pēcāk apņēmos uz viņa vairs neskatīties, un. redz, blēdis, viņš man zobus vēl turklāt sadauzīja. Ar zobiem tā dieniņu noslimēju, bet citādi biju gluži vesels, visu laiku ir pat kāša un iesnu nebija. Ir to nedomājiet, ka pārnākšu mājās, domāt, nekrūts iz kara, mūsu zobeni gan ieskrambā pa reizām, bet uz galvas jau dzelža kurvis, tur tie nevar piekļūt, rokas tie zilas sasit, plecus, tas viss. Jūs te ar dodiet padomu par fransežiņu, nekas, pretim neesmu; es tagad uz visādu vīzi mēģināju kā citād iedzīvoties, no šīs dzīves vaļā tikt, kas tāļāk nemaz vairs nevar iet, bet grūti, grūti atkal iedzīvoties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tik ilgi kā negribi. Suns lai visu parauj! Vērpiet un adiet cimdus, cik vien jums patīk, man tik viens pats pārīts vēl cels palicis, citiem kodes noēdušas visus pirkstus, ir nabaga šalli, draņķes, sakodelējušas. Ar citiem drēbes gabaliem labāk nestāv, visi, domāt, kaujā prieks tēvijas bijuši, tik briesmīgi viņi saplēsti. Biezajām biksēm tādi lielgabala caurumi, ka kaleša ar četriem zirgiem cauri izbrauktu, kamašas smejas, un neģēļi krekli tā bļauri un stirkš, kad tik drusciņ pieduries, ka cilvēkam tirpuļi vien pār kauliem pārskrien. Šie krekli tik smalki palikuši uz savām vecuma dienām kā īsti vācieši; visur, kur tik gribi, vari cauri skatīties, viņi būtu labi kādai ķēkšai par «šķidrautu». Un turklāt mana vecenīte vēl baras un liek man jaunus kreklus pirkt, tā ka vienu svētdienu tīri sabiedēts sēdos pie darba un sāku šūstīt veco, izdienējušo zaldātu rētas. (Vecenīte? nu gan viņus par tādiem netura un saka, ka viņi esot jau no dzimuma draņķi.) Tā mani uz visām pusēm biedē un krūdī ļaudis; nelieši vēl reizi bija izdomājuši, ka , abiturientiem aizejot, jāuzvelkot melni svārki mugurā, bet es turpretim kā īsts latviets: Ko? Melni velna vācu svārki, manim, latvim, brūni ir. Tā, redz, bija ar svārkiem, un tā viņi mani dažu labu reizīti paķircina, žēlīgais dieviņš gan viņiem atmaksās. Bet Jums jau, zināms, negribēsies klausīties tādas lietas, un turklāt šodien nezin kas manu vēstuli tik pārlieku garu izstiepis, kā tas velns viņā baznīcā savu vērša ādu. Un, rādās, es, kā pats Muhameds saka, izrakstītu drīzāk ceļu tintes --melnuma - jūru, nekā vēstuli beigtu, kura par tādām dažādām melnām lietām stāsta. Tintes pudele drīz beigsies, un nu reizi gan mans rakstīšanas gars ar izsīks, pasteidzos vēl daudz labas dieniņas un bučiņas (ja gribiet) sūtīt, jo citādāk jau tinte beigsies bez laika; ardievu Jūsu dēliņš. 57. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1882. gada 8. (20.) novembrī Rīgā novembra 8. dienā 1882. .g. Mīļais, mazais Pumpulīts! Nabaga bērniņu, Tevi es, nebēdnis, gauži, gauži apkrūdīju, visu laiku nieka nerakstīju, un Tu tā gaidīt gaidīji. Piedod jau ar man, savam brālīšam, «navar īspēt», jandy, «navar īspēt». Viņu reizi, kad Tu mājās biji, es gan saņēmos rakstīt, bet «Herr Eisenbahn, warten sie, Herr Eisenbahn», nekā, negaidīja vis, tāpat izspruka projām, kā tam nabaga žīdiņam, kas skrēja pakaļ un sauca: «Herr Eisenbahn, warten sie!»» Tā, lūk, man neiznāca laika rakstīt, un to daļu nu atrakstīšu tagad. Bet raksti Tu ar drīzi atpakaļ (Līziņa teica, Tu gribot paša man rakstīt un visus savus piedzīvojumus izstāstīt); raksti. visu, kas Tev atgadījies šinī laikā, kā skolā iet un kā mājās laiku pavadīsi. Man, nabadziņam, tīri vāji sviežas, tie neģēļi zobeni tā sasit roku, ka dažreiz stīvam, greizam jāiet mājās; bet par to es ar viņiem atkal citus noperu, kā ar «sidraba čakarniņu» saulīte mēnesi kuļ. Tad viņi gan kliedz «Ai., saulīte, nekul manis», bet es nemaz dzirdēt neliekos. Citādi vēl nekas iet; mums te diezgan ko asmieties par mūsu veco Gusti. Viņa dikti mīlē visādus zvēriņus, vai lielus, vai mazus (blusas un prūšus, zināms, ar mīlē, bet tikpat viņus sit un kneibja, kur tik vien satiek), bet visvairāk viņa mīlē suņus un kaķus. Senāk bija mums: suns, bet viņu aizdeva projām, kad mazāku sunīti bija sakodis. Guste viņu briesmīgi mīlēja un vēl tagad. kad tik redz raibu suni, tūliņ saka: akurāt tāds kā «meine libesch Thierken». Tagad viņa atkal nopirkusi kaķi, un to viņa glabā kā bērniņu, nēsā uz rokām, gulda pie sevis gultā. ēd no vienas bļodas. un kaķis ar viņu vien tik klausa un no mums bēg, cik ķepas nes. Un ka Tu dzirdētu, kā mūsu Guste sāk bārties, kad tik pasaka: «Muss nur Mikiņ Kantschuk geben» vai «Muss nur gekauft» (tas ir, verkaufen), uj! bēdz labāk pie laika projām! Beigsim tūliņ vēstuli. Paliec vesela un jautra un dod mudri; mudri mutīti, citād var vēl nelabi iziet Tev un Tavam brālīšam. P. S. Zināms, visus mīļi «grīsē», no Gustes bēgdams, es to biju piemirsis teikt. 58. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1882. gada 3. (15.) decembrī Rīgā decembra 3. dienā 1882. g. Jā, jā, mīļie radiņi, vajaga gan man visu panest, ko cīneigs kundzeišs oj mamzeleite saka, ko kungs dara, tas ir labi, un man ir ar tāda latvieša daba, mēs visu varam paciest un ciešam ar. Tā nu ar šodien pienāca nebalta stundiņa; ko darīt, kad kungs baras, tad viņš gan zina par ko, viņš jau gan labi izdarīs. Nu bet tagad tās ceitungas stāsta, neesot vairs tik bārgi kungi, var pamēģināt atsavainoties. Visu laiku, paši ziniet, bija tāds nelāgas laiks, slapdraņķis, un kā tad lai raksta. Nu tā ar palika iesākta vēstule (jau priekš nedēļas adrese uzrakstīta, bet tas papīrītis iekšā bija vēl tukšs). Šodien tikpat jāsāk pieskreivēt, un papriekšu ar visādām jaunām ziņām. Ne mana vaina, ka tūliņ pirmā Jums īsti nepatiks, skolaskungi atlaiž mūsējos tikai 16., trešdienu, un tā neģēļi samaitā gandrīz celu nedēļu no brīvā laika (par suņu dienām viņi vēl šo skaisto laiciņu sauc, es otrādi tagadējo laiku sauktu suņulaiku). Un tad es nemaz negribu ceturtdienu braukt, labāk skriešu visiem Višķu razbainiekiem rīklē, nekā te celu dienu sēdēšu, kuru varu jau pie Jums būt. Nē, meine Liebe, dass passt micb nich! Par to atkal citās vietās būšu Jums paklausīgs, stellēšu avīzes, kādas tik gribiet; ja šī nelaimīgā balsiņa liekas Jums to pašu pļāpājot, ko Vēstnesis jeb pastknekts, jeb pastaljons, tad ņemsim «Pagalmu», tik tas, rādās, negrib droši nākt, vis apstājas un nogaida kādu laiciņu, kamēr iet tāļāk, ļaudis melš, sīkās naudiņas neesot. Varbūt aicināt veco Tantiņu vai «vienīgo, labo avīzi». Zīslaku ar atvedīšu mājās un vecās drānas ar, tik kā būt ar vešu, vai tik saplīsušo vest vai ar citu apraudzīt? Tā, nu būs diezgan rakstīts; un liela manta, kad ar vecu vešu beidzu, to jau ar dažs lieto un mīlē (vācieši mīlē viņu mazgāt, un Jums varbūt izliksies, ka es to pats tagad daru). Par ātri vien ardieviņu, vesels, laimīgs, labdienas u.t.j.pr. Jums nau vēl jāteic, kas es palieku, Jūs jau mani pazīsiet. (Otru lapas pusi aizrakstīšu Pumpiņai, domājiet, ka pavisam nau norauta.) RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1883. gads 59. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 15. (27.) janvārī Rīgā 15. janvārī 1883. Mīļie radiņi! Kā solījos, tā ar padarīju, un Jūs nebūsiet par velti baltiņo dzenājuši. Lasiet nu un apmierinājieties, ja ne tik daudz rakstīju, kā Jūs gribējāt; ja par daudz, atplēsiet gabalu nost, ja par maz, gaidiet uz nākošu reizi. Es, taisnību sakot, nezinu, ko Jums rakstīt, zābaki, svārki u.t.p.tādi nelieši visi vēl veseli (es pats ar vesels reizē ar viņiem), skolā jau atkal visi riteņi iet vecā kārtībā, uz ielas redzams viss kā senāk, nami, tramvaji, dāmas; zirgi, sniegs, kungi utt., utt. Ar vārdu sakot, nieka jauna, tik tas varbūt. No Svensona vakarvakarā pulkst. 7 caur Rumuli dabūju savus 6 rubļus. Otram ar uzstāju, bet tas vēl nepadodas, var būt, ka ar laiku ir tur ko izspiedīšu: Nu tagad man naudas diezgan un papilnam būs, un tūliņ ar iešu uz pirmo Ores koncertu. Dzirdēsim, kādas skaņas no ores iznāks. Pašu viņu redzēju pie Dīriķa; īsts tāds mākslenieku lops, garām peisakām. nē, nau vis peisakas sagrieztas, prasti virvagaleļi kārstās ap pleciem. Tikko kā iz Vācijas izmucis (tur mūziku mācījies), šis ķēms dos mums koncerti. - Tā, ko nu vēl? Satiku Dinaburgā 2 Ligenfeldes Kalniņus, viens skolēns brauca uz Rīgu. Vairāk šoreiz, jāndij, navar īspēt. Daudz labdienas un bučiņas no Jūsu dēliņa. 60. B. MORAM Rīgā 1883. gada 2. (14.) februārī Rīgā 2. februārī 1883. g. Mīļotais Bernhard! Redzi, te nu Tev ir! Tev pašam jānes tas krusts, ko Tu sev esi uzlicis! Savā pēdējā vēstulē Tu sacīji, ka rakstīšot man 5 mēnešos 2--3 reizes; tagad es izmantošu labo izdevību un noteikti katru mēnesi rakstīšu tik daudz reižu, tātad sagatavojies uz to un vispirms iestiprinies ar dažām glāzītēm «Chili» vīna, iekams Tu ķeries pie šīm vēstulēm, jo Tavs darbs tiešām nebūs nekāds mazais. protams, Tev pie tam paspruks dažs spēcīgs jūrnieka vārdiņš, bet es esmu drošs, ka to nedzirdēšu, un Tava atriebība var nākt arī tikai pēc 5 mēnešiem. «Mitējies taču beidzot un ķeries pie lietas,» es dzirdu, ka Tu lasot izsaucies. Es ķeršos pie tās, es jau sāku! Lasi tikai un klausies, ko Tavi vecie paziņas dara, tas taču Tev būs patīkami. Ziemassvētku brīvdienās es biju arī pie Freibergiem. Protams, pret manu gribu mani piespieda pie viņiem pārnakšņot, tāpēc ka vilciens naktī negāja tālāk, bet es tomēr priecājos, atkal redzēdams vecus paziņas, un tad es arī uzzināju, ka Tu viņiem esi rakstījis un izteicis man pārmetumus - vēlāk, kad es saņēmu Tavu vēstuli, tad viss noskaidrojās. Viņi līdz šim brīžam ir labā omā un liek Tevi sveicināt. Savus pašreizējos interesantos apstākļus viņi paši Tev laikam nebūs darījuši zināmus. Materiālajā ziņā, man vismaz tā likās, viņu stāvoklis nav uzlabojies; mani pārņēma savāda, pa daļai mājīga, pa daļai skumīga, kautrīga sajūta, ieraugot to pašu veco galdautu, tos pašus traukus, galdus, krēslus. Katrā ziņā viņi nav kļuvuši «turīgāki», izņemot Augusti, kuras svārciņi un jaciņas kļuvušas par šauru, bet, taisnību sakot. viņa tomēr ir tikpat skaista. No Freibergiem es arī uzzināju, ka Tu esot licis sveicināt citus savus draugus un apvaicājies par viņiem; varbūt viņi Tev par to rakstījuši, es par viņiem vairs nekā nezinu, viņi izkaisīti visos vējos. Gribu Tevi uz savu roku pasveicināt no Friča un Rummela, kaut arī viņi nav likuši to darīt, bet, bez šaubām, viņi neiebildīs. 61. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 5. (17.) februārī Rīgā 5. februārī 1883. g. Mīļie, labie radiņi! Nu, šoreiz uz Jūsu jautājieniem atbildēt nevaru, nezinu, kur patiesi noglabājis Jūsu vēstuli, papīru tik daudz piekrauts, ka nudien nevar atrast. Ja būs kas svarīgs bijis, atrakstiet citu reizi; pa tam, ja laika, uzklausiet neoficiālas telegrammās iz Rīgas: «N. N. veselības stāvoklis labs, pulss 72, ēd ar apetīti, dzer ar palaikam stiprus dzērienus, kā, p. p., alu, utt.» Var te piezīmēt, ka Lelis atkal jau, liekas, pastījot, neēd gaļas piektdienās, un mūsu vecīte tīri net' izbijusēs, bet bailes, man rādās, būs veltas, otru reizi viņš tak vairs nesāks trakot. -- Nu jau ar esam ar dieva palīgu līdz «trakošanai» nonākuši, vajaga tad ar piezīties, ka es, cik daudz Lelis ar pastīšanu aizpelna, ar teātrī iešanu atkal izdodu; tā jau saka, vajagot jauniem ļaudīm iztrakoties. - Kā jau viņu reizi solījos, tā ir aizgāju Ores koncertī (saki: ores koncertī). Patiesi; nebija daudz ko klausīties, tikai pāris dziesmiņu un tās čigānu meldijas. Jūs gan jau lasījāt kritiku par šo koncerti no J. Kalniņa, kura pa lielākai daļai taisna un godīga. Nu nesen atkal kāds J. S., gan jau Ores draugs, ņēmies šo uzslavēt un šo nabaga Orīti pataisa par lielu meisteri, ieteic viņam, ka viss labi gājis un ka tukšā zāle bijusi pilna. Viņš, man liekas, Orim vairāk nelaba darījis nekā Kalniņš. Nu, lai dievs viņam piedod, kad viņš latviešiem samaitā varbūt mākslenieku. Bet par daudz jau par šiem niekiem pļāpājis, jemt citu nieku priekšā. Daži runā, suņu dienas jau maijā iesākšoties, būtu gan brangi, un tad es ar varētu pa lieldienām te palikt, jo trīs nedēļas pēc lieldienām jau atkal kronēšana, un tad jau uz visādu vīzi kļūsim vaļā. Pārdomājiet arī to lietu un līdz tam palieciet sveiki. Mīļo papiņu un mamiņu man gauži jālūdz palikt veseliem un nenopūlēties, un nesaslimt atkal. Simtu labdienas un bučiņas Jums, visiem mīļajiem, no Jūsu dēliņa. 62. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883. gada 8. (20.) februārī Rīgā 8. februārī 1883. g. Sirdsmīļā māsiņ! Neļaunojies, ka līdz šim vēl neesmu Tev rakstījis; apsolīt ir vieglāk nekā izdarīt; vienīgi ar to vēl varu aizbildināties. Droši vien Tu sacīsi, ka tas neder, bet Tev nu jāapmierinās, tas ir viss, ko varu teikt. Nākošajā reizē būšu čaklāks un atbildēšu tūliņ nākamajā dienā. Raksti arī Tu man drīz un pastāsti, kā Tev klājas. Kādas Tev tagad istabas biedrenes, varbūt esi kopā ar Idu? Raksti man vēl, kā viņai iet. un kā jūs satiekat. Vai krusttēvs atkal atnesa zivtiņas? Izstāsti visu smalki un apraksti Jūsu svētkus; laikam jūs taču būsiet svinējušas kādu dzimšanas vai vārda dienu, vai varbūt šīs svinības tikai vēl nāks. Arī es Tev labprāt pastāstītu tādas lietas, bet man vēl nekas nav gadījies. Pie mums ir slikti ļaudis, viņi mani nekur neaicina. Tā šodien Rasulīte svin savas kāzas, bet mani viņa pat nepazīst. Ceturtdien viņa braukšot uz mājām un varbūt uzaicinās pie sevis papiņu un rnammiņu, viņa jau netālu no turienes dzīvo. - Jā, redzi, tā tas iet. Man še jāsēž un tikai jādzird, kā citi priecājas. Raksti man tikai drīz, lai es nepalieku gluži viens pats, un esi mundra un vesela. Daudz bučiņu no Tava brāļa. P. S. Pats par sevi saprotams, sūtu daudz sirsnīgu sveicienu visiem Jūsu mājā. Un vai zini ko: turpmāk sveicienus vairs nerakstīšu, tie Tev pašai katrreiz jāpasūta. Tas pats. 63. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 21. martā (2. aprīlī) Rīgā marta 21. d. 1883. g. Sirdsmīļie radiņi! Daudz, daudz laimes mīļajam papiņam uz jauno vietu, uz Jāņa muižu; nu brauksim turpu, ko tik viņš līdzi ņems. Vai jau uz lieldienām varēsim pārvilkties «pār deviņi novadiņi, desmitā sētiņā»? Man gauži gribētos jauno vietu redzēt, svētkos var aizbraukt apskatīt, ja tik ir veseli papiņš vai māsiņa Līziņa. Bet nezin, vai Kuzņecovs būs mierā ar tādiem viesiem? Tad tanī jaunajā vietā arī kaimiņi pazīstami būšot, «Cīrulītis, mazputniņš, tupēs mūsu ceļmalī». Vai neesiet ar aptaujājušies pēc Goldberģa rozītes, vai viņi nebūs mums kaimiņi? Rozālija tagad atkal ir uz kādu laiciņu Rīgā, gan jau galīgi atvadīties no savas brīvās meitudzīves, redzams, vecais Goldberģis grib viņu stingri turēt pie putras vārīšanas. Ir Dinaburgā un paša mājās viņai vēl atkāzas bijušas, bet, redzams, Jūs viņa ir aizmirsusi uzlūgt, citādi tad būtu ir par to ko rakstījuši. Nu, par atmaksu Jūs, mazākais, krikštīņēs bijāt, un es nu gan nebiju ne kāzās, ne krustabās, bet vācu šķūņa-tejatrī, un, es domāju, Jūs būs iet kristībās vairāk žāvājuši nekā es interimā. - Es gan, taisni sakot, negribētu Jums tagad pastāstīt svarīgu notikumu, jo vēstule var lēti aizsnigt ceļā, bet lai sev iet! Mūsu vecai Gustei viņas lolojums kaķis pārrijies un beidzies, un - kas par niekiem, Jūs sakiet, - jā, bet kādu lērumu nieki sacēla! Guste vaimanāja un gavēja visu dienu (kā senāk Lelis) un dabūja jaunu tādu kaķa bērnu, bet nu izcēlās tāds karš ar vecīti, ka nu, domāt, pastare diena netālu, pie tam vēl jēmās katra mājasļaudis uz savu pusi dabūt, tā ka visu māju uz dumpi sacēla kā divas nihilistienes. Beidzot tika jaunais iemītnieks izraidīts ne uz Sibīriju, bet vilks (Guste) viņu zina, kur. Vai tas nau svarīgāks notikums, kā. kad pie Jums kāds stanovojs tur bijis. Nu, kad jau iesāku ar svarīgām lietām, tad jau ar jāaprunājas par mājās braukšanu. Šoreiz es negribu būt tāds bēducietējs Odisevs jeb, pa īsti latviski sakot, vazaņķis kā ziemassvētkos, tad nu palīdziet ir Jūs man un atsūtiet savas glābošas kamanas (kuģa man gan nevajadzēs kā Odisevam maldoņam, jo tik tāļu vēl neesmu noklīdis) tanī devītā aprīļa dienā 1883. gadā pēc tā Kristus dzimšanas, un aizvediet savās mājās iz Rīgas pils bēgošo, pēc Jums vaidošo, Jūs mīļi sveicinošo ...... utt. ... Jūs jau viņu pazīstiet. P. S. Sarasate, jā, Sarasate, par to, mīļo māsiņ, es ir jausmas nejaudu; es domāju, viņš jau sen iz Rīgas projām, vai nau jau ar miris un paglabāts? Tavs tevi pēdīgi [labots: bēdīgi] mīlējošs brālīts (bet Sarasati - to tik ne, un kam tas ar vajadzīgs). 64. B. MORAM Rīgā 1883, gada 30. martā (11. aprīlī) 30. martā, 1883. g. «Jokdaris,» Tu droši vien tūlīt sacīsi vai «muļķīgs joks; te viņš raksta uz viena vēstules gabaliņa citu datumu nekā uz visas vēstules.» Bet, pag, es izteikšos skaidrāk, un tad Tu mani, ļoti iespējams, nosauksi par «karātavu putnu» vai ļaunākajā gadījumā par «dīvaino zelli» [?], vai ar līdzīgu mīlinājuma vārdiņu. Un ir komiski, ka Tu to lietu (šeit ir kāda tā sauktā persona) esi nosaucis īstajā vārdā; tā ir labā, tīrā patiesība, ka es esmu dīvains zellis [?], un, kā iet ar šo vēstuli, iet arī ar mani, proti, traģikomiski Ak, cik garš jau kļuvis ievads, jautājums ir tik kutelīgs, ka nemaz negribas tam ķerties klāt. Bet družno bratci!!!- O - oh dubinuška, ahņi! Vēstule patiešām ir ar dažādiem datumiem, un iemesls nepavisam nav «muļķīgs joks», bet gan nekas cits kā - slinkums. Tev tikai nevajag aiz izbrīna atplest mutīti, es varu Tev par mierinājumu sacīt, ka tas nav vienkāršs (jeb tomēr laikam gari vienkāršs), bet noteikti ir kāds neparasts slinkums augstākā stadijā, slinkums n-tajā pakāpē, kad tas jau kļūst nepatīkams, kad tas manus spēkus gandrīz pavisam apspiedis. Redzi, ... šī slinkuma kvintesence ir novedusi tiktāl, ka es nekādā ziņā nespēju apņemties pabeigt iesākto vēstuli. Bet tad sirdsapziņa tomēr sāka pārāk asi kost par šādu nolaidību, turklāt es vēl nebiju lielījies katru mēnesi rakstīt pa trim vēstulēm; tagad man jāpadodas Tev bez noteikumiem, jo nevaru aizbildināties, piedod man, mīļais. 65. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883. gada 18. (30.) maijā Rīgā 18. maijā 1883. g. Sirdsmīļā māsiņ! Ir gan tiešām bēdīgi, ka mēs vēl joprojām neesam viens otram rakstījuši nevienas vēstules. Bet bija nu gan arī milzīga jezga! Biju jau pabeidzis rakstīt Tev vēstuli, bet iemetu to pasta kastē bez markas, un kaste to arī paturēja pie sevis. Bet tagad saki, kāpēc Tu nerakstīji, vai Tu savu brālīti esi gluži aizmirsusi jeb vai Tu ļaunojies, vai tikai gaidīji, lai iesāk «lielais»? Laksti, laksti, mīļā māsiņ, arī es būšu gluži rātns un rakstīšu tūliņ atpakaļ. Pastāsti man, kā Tev pa šo laiku ir gājis; vai zvaigžņu lūkotāja vēl vienmēr meklē virvi un arsēniku un vai Dačinda dzied pie tam sirdi plosošas dziesmas? Kā pie Jums gāja kronēšanas laikā, vai biji mājā jeb vai Tev bija jāsēd Grīvā? Vai Līziņa karogu pabeidza, vai pie Jums iluminēja, kur Jūs svinējāt svētkus, Jasmuižā vai Vasiļovā? Atstāsti man visu uz mata. Es Tev atkal gribēju pastāstīt par Rīgu, bet par nožēlošanu tanī laikā biju pie Stučkas Koknesē un tur priecājos visas trīs dienas. Jā, gandrīz jau piemirsu: vai drīz jau būsi deju meistare? Vai Tu pratīsi pasniegt man stundas. kad pārbraukšu mājās? Šeit Rīgā tās tagad nevar dabūt, tikai pēc brīvdienām viņi atkal sāks lēkāt. Raksti man, cik drīz vien iespējams; Tev taču jāzina, ka tagad esmu gluži viens un pie tam vēl briesmīgi garlaikojos, blēdis Leļuks aizšmauca un negrib vairs atgriezties, tātad apžēlojies Tu! Sveicini visus cilvēkbērnus Jūsmājās (zināms, neaizmirsti veco Millerieni, Dačinda etc.) un dzīvo vesela līdz nākošajai reizei. Es. 66. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 22. maijā (3. jūnijā) Rīgā 22. maija d. 1883. g. Visu mīļie radiņi! Jūs, nabadziņus, nu esmu atkal apbēdinājis, tik ilgi klusu ciezdams, bet, jandi, gan paša Laimes māmiņa ir pret mani sadusmojusies, jo citādi Jūs jau būtu divi vēstules dabūjuši. Divas es esmu rakstījis. Pirmā, nezinu, par ko, nau ceļu attapusi, un otrā - jā, tai es pats nebiju ceļanaudas līdzdevis, es viņu bez (timpas vai) markas biju vagonā ielaidis. Bet šai nu kaut vajaga nonākt mājās un izstāstīt, kā man pa šo laiku gājis. Skolas laiku nodzīvoju kā jau vienmēr, bet klausaities, kā gāja kronēšanas laikā. No ļuminācijas, taisnība, tik redzēju sagatavošanos un beigas, tautassvētkos ar nekāpu kārtē, neķēru aiz astes ieziepoto cūciņu, negriezos karuselī - nu ko tad tu darīji, kur tad tu biji?? Svinēju svētkus un biju Koknesē pie Stučkas. Un tā man ar, taisnību sakot, labāk patika, nekā te, Rīgā, pa ielām vazāties, no ļaudīm likt grumdīties, cūkas astes ķerstīt un skaistajā ļuminācijā skatīties. Stučkastēvs ar bija ļumināciju sataisījis, raibus lukturus sataisījis un divas darvas mucas aizdedzinājis. Turklāt ar šaudīja un laida raķetes, un, kas vislabāk, deva ar vīnu un alu. Otrā dienā nu gan vecene aizstiepa uz baznīcu, un tur vajadzēja noklausīties, ko cienīgais mācītāja kungs ar domāja, bet par to tanī vakarā bija atkal balle valsts- vai pagastnamā (kur es, lēkt vēl nemācēdams, līdz nelēcu). Tā es nosvētīju, nezin, vai Jums tie svētki būs tik viegli nogājuši; ja vēl paspēsiet, tad rakstiet, vai viņi Jums spoži un jautri bijuši. Mēs tagad jau atkal gaidām uz citiem; uz vingrošanas svētkiem; būs mūsu braukšana akurāt dienu priekš Krista braukšanas, un izspriediet paši, kura būs jautrākā: viņš brauc debesīs, mēs zemē (jeb zaļumos), viņš saltumā (jo augšā salts), mēs siltumā (jo Orē mūs sagaida silta maltīte un sildinošs alus), viņš ar Ābramu tiksies, mēs paši ar sevi (daži, kas gribēs, ir ar jaunām dāmām), viņš . . , un lai sev negribu viņu apbēdināt un sadusmot, varbūt pēc mani dzīs pie velniem ellē. - Par vingrošanas svētkiem runājot, jāpiezīstas, ka mīļam papiņam bija taisnība, vajadzēja labāk šūt baltus svārkus, citiem ar tādi būšot. Un nu man tie krekli sāk jau riebties, vai ziniet, to rupuču mazgāšana vien maksā deviņdesmit kapeikas. Viens zābaks man ar aizriebis, tas aiz vecuma pats nezina, ko dara, sāk atšķiebt apakšējo lūpu un tapiņas kā zobus rāda, suns tāds! Nu, kad jau sāku savas dusmas un bēdas Jums sūdzēt, jāsaka ar, ka Leļuks jau no svētkiem izbēdzis un mani vienu pametis. Tās ir mana vientuļa bēdas, un tas tik mani mierina, ka mīļai mamiņai starp tiem muzikantiem un Jums tanī čabēšanā un čīkstēšanā labāk neiet. Par to tad es ar domāju tūliņ uz Jums nebraukt suņudienās. Mēs, trīs cilvēki latvieši (Stučka, Celmiņš un Es, apakšā parakstījies), sadomājuši pēc ilgās sēdēšanas kādu vienu nedēļiņu no 9 nedēļām suņudienu iziet laukā pastaipīt notirpušās kājas un izpurināt sasmakušās iuzeņas. Veselībai tas nevar nekā škādēt, un turklāt mēs redzēsim mūsu jaukākās vietas, iepazīsimies ar ļaudīm, apciemosim vecus pazīstamus, pēdīgi izpriecāsimies un pārnāksim mājās sarkaniem vaigagaliem, tā ka mīļai mamiņai nevajadzēs vairs bēdāties kā citām reizēm, kur tik vājš un tik bāls, un beidzot mums jau vēl mājās diezgan laika pietiks izdzīvoties un izstrādāties. Un, kad es ar aizbrauktu mājās, tad man tikpat pirmās nedēļās nebūtu ko darīt un turklāt vēl vajadzētu tūliņ ciemā - viesos braukt pie grāv- Maļa, un tad jau man, jandi, labāk pie kaut kādu Celmiņu tupēt. Mūsu plāns vēl paplāns, t.i., vēl nau visos sīkumos izstrādāts, bet mēs iesim uz Siguldu un Turaidu, uz Cēsīm; Zilo kalnu u.t.j.pr. Es savas mantas varētu ar frahti atsūtīt, kas jau dikti daudz nemaksās, un tad man vēl atliek pāri par 5 rbļ. priekš pašas ceļošanas. Ja Jūs esiet ar to mierā, tad pierunājiet ir manu mīļo mamiņu, lai viņa atlaiž savu dēliņu uz kādu nedēļu. Šitā jau ar ir beidzamā reize, kad var iet, pēc nebūs vairs neviena tāda biedra, un tad es viens nekā nebūšu redzējis (šis pats Celmiņš jau vairāk reizes bijis). Rakstiet drīzi man, vientulīšam. Es Jūs abus jašmuižniekus nobučoju un Jūs atkal mīļo mamiņu. Sveiki! Jūsu Ženiņš. 67. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883. gada 24, maijā (5. jūnijā) Rīgā 24. maijā 1883. g. Mīļā Doriņ! Tās ir pārāk patīkamas ziņas, kuras Tu man atrakstīji; tātad Tu brīnumjauki, lieliski amizējies un, kā rādās, dzīvo diezgan zaļi. Šajā ziņā, man Tev jāatzīstas, Tu. esi tikusi tālāk par mani; katru dienu plītēdama, Tu jau tagad esi pa pusei studente, un no Tevis var iznākt brašs zellis. Es, nabadziņš, dabūnu alu tikai paost un vienīgi dažreiz nogaršot; vecā jau nedos, man pašam nav naudas; tāpēc es reiz aizšmaucu pie Stučkas, un rīt dzelzceļa kungs mani aizvedīs uz vingrošanas svētkiem Ogrē, kur dabūšu drusku iemest. Un bez resnā Kikobela vēl divas mūzas palīdz Tev uzjautrināties. Saki pavisam vaļsirdīgi, mīlulīt, ko Tu vēl vairāk vēlies? Un ar to vēl nepietiek; francūziete Klemence turpat klāt, un, beidzot, vēl jauni zābaki! Vai zini ko, eņģeļi paradīzē Tevi apskaudīs, un šinī «raudu ielejā» pirmām kārtām es, niecīgais. Bet pagaidi vien, par to mani agrāk atlaidīs, uz vasarsvētkiem jau būšu brīvs. Bet, ja Tu, mīļā māsiņ, nebūsi mājās, tad arī es tūliņ nebraukšu mājās, bet ar 2 citiem zēniem to laiku paceļošos pa Vidzemi. Un, kad Tu atgriezīsies mājās, tad Es no tevis mācīšos lēkāt un tad mēs brauksim vistiņas kāzās utt., utt. Kaut ko interesantu tagad nevaru Tev aizrakstīt, tad Tev jāgaida līdz vingrošanas svētkiem, bet, lai aizdzītu garlaicību, tad Tu ar šo pastmarku vari tūliņ atsūtīt man vēstuli (vairāk marku arī man pašam nav, visa nauda izpumpēta). Nu man būtu vēl jānovēl Jums viss labais, bet Jums jau tā ir vairāk, nekā es varu novēlēt. Tikai saki Idai, ka es nožēloju viņas nabaga slimo pirkstu un vēlos, kaut tas drīz kļūtu vesels, un tagad visiem sirsnīgs sveiciens un Idai īpašs (jo viņa viena mani sveicināja), un Tev daudz skūpstu (ja vēl kāds no cilvēkbērniem, izņemot vecos un nejaukos, tos vēlas, tad es tam neesmu pretī) un adieu līdz nākošajai vēstulei. Tu jau zināsi, kurš. 68. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883. gada 31. maijā (12. jūnijā) Rīgā 31. maija d. 1883. g. Mana mīļā, labā mamiņa! Sūra nelaime nejauši uznākusi Jums, mīļajiem, bet es ; zinu, mana mīļā, gudrā mamiņa par to nenobēdāsies pārlieku, tāpat kā labais papiņš esot gluži mierīgs. Posts un i skāde jau vēl nau tik lieli. Visi tad priecājās, ka Jašmuižā brīnumskaisti rudzīši, un tie tak vēl celi un aug, ka prieks redzēt. Un pašā Vasiļevā, dievs dos, būs vasarājs kā lūžņi [?] un siens ar kaudzēm pieaugs. Ko mums, mīļā mamiņa, bēdāt, kad citiem ar labi neiet, apskatiet tik Znotiņa plikos kalniņus un palasiet avīzēs, kā iet citiem nabagiem latvietīšiem. Būs jau atkal viss labi, pagaidiet drusciņu, atbrauks mazais pumpulīts, tas Jums visas bēdas aizdzīs kā saulīte mākoņus. Nu, es Jums negribu bēdas palielināt un par to tūliņ saņēmos rakstīt, varbūt man šodien labāk izies ar vēstuli nekā nesen, kur viņa izgaisa nezinkur. Un šoreiz ar tūliņ Jums rakstīju, jo jau beidzamo Jūs vēl neesiet varējuši lasīt. - Tagad nu pastāstīšu Jums, ka gribu iet laiciņu uz vanderēšanu, un, ja i mīļā mamiņa atlaidīs savu dēliņu, tad teikšu tūliņ, uz kurieni un cik ilgi. Mēs ar Celmiņu, Stučku tēvs sūta uz Gauju plostus laist, mēs divi iesāksim no Stučkas un iesim , līdz Cēsīm, Burtniekiem, uz Piebalgas āžu bērniem, tad uz Celmiņu Lubānē un par Rēzekni mājās. Varbūt iznāks, ka Jāņos vēl nebūšu mājās, jo ceļā daudz pazīstamu un tie nelaidīs ātri projām. Lai Jūsu sikatierīts, mīļā mamiņ, atraksta man, kad vistiņa ar Gailīti saprecēsies un vai es ar būšu kāzās lūgts? Kad viņi priekš Jāņiem grib sakabināties, tad viņiem viena laba brāļa trūks. - Vecais Dīrātājs vēl nau mājās, bet, kad viņš rīt atbrauks, tad es no viņa tūliņ naudu nodīrāšu. Un, kad man tik būs nauda rokā, tad man vairs ne raņicas vajaga, ne tarbas, kad tik kāds sarkanais kulē, tad jau diezgan. - Nu laj gona būs, mīļā mamiņ, drīz atkal rakstīšu. Dzīvojiet veseli un jautri un pēc nedēļiņām sagaidiet savu vanderzellīti. Daudz bučiņas visiem, visiem mīļajiem no Jūsu Ženiņa. 69. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883, gada 31. maijā (12. jūnijā) Rīgā 31. maijā 1883. g. Mīļā mazmāsiņ! Tikko esmu nopriecājies, ka Tu man esi ziņojusi vienīgi priecīgo, te tūliņ nākošajā reizē Tu atsūti veselu maisu ar sliktām ziņām un stāstiem. Žēl vecā Bazenera, viņš bija vienīgais krietnais cilvēks visā Grīvā. Gribēju viņu atkal reiz apmeklēt, bet nu viņa vairs nav. Tomēr par viņu vairs nerunāšu; galu galā Jūs vēl ņemsiet ļaunā, ka nosaucu viņu par vienīgo «labo», bet es domāju, tāda greizsirdība ir pilnīgi nepamatota, un kompensācijas dēļ nosaucu Jūs par vienīgajām «skaistajām» Grīvā. Izņemot šo gadījumu, Jums visumā tomēr ir klājies labi, Jūs visas esat veselas un mundras, pat Idas mazais pirksts. Kaut nu Jūs visas paliktu veselas, un it sevišķi kaut Terpsihora pasargātu Tavas kājas. Tu jau zini, kālab. Man vēl ir ļoti žēl, ka Jūs vasarsvētkos brauksiet uz mājām, un tieši tad es nebūšu tur: Varbūt Jūs varat vēlreiz ierasties vēlāk. Man ir viens lūgums pie Tevis, proti, lai Tu aizgādātu uz mājām no Daraškeviča manu čemodānu. Varbūt Leļuks Tev «tur to mantu» aizgādās, jeb vai aizskrej pēc tā un pārved pati mājās vai nodod Berkama. Es, kā Tu zini, iešu drusku pastaigāties un tad Tev arī rakstīšu, ko visu esmu piedzīvojis. Pagaidām ir īsti maz ko stāstīt, izņemot to, ka še ir briesmīgi karsts un ka es gandrīz izkūstu sviestā. Sveiciens -pēc vecas parašas un -" «Dzīvo laimīgi un esi priecīga Kā tas ķēniņš Zālamans! ! !» 70. L. PLIEKŠĀNEI Jasmuižā 1883. gada 4. (16.) jūlijā Jašos jūlija 4. d. 1883. g. Mīļā tāļsēdīte māsiņa! Tu gan labi sadieni ar veco dieviņu, jo viņš Tev labi palīdzējis pašā «Ķemeru» Čortā, piesēdinājis pie sīpoliem; un mūsējie visi par to priecājās, ne tik vien mamiņa, sīpolu mīlētāja, bet ir es (raksti: S); tādas «zurtes» sīpolstāds man patīkas arīdzanas. Mēs vēlam Tev ir labu sekmi visās citās Tavās darīšanās: labu stundi dabūt, labu dakteri, labu laiku, labu veselību atdabūt, vēlam Tev joprojām laimīgi bez pases caurtikt (šo beidzamo eiliņu lasi nedzirdošu, viņa varētu būt par piedauzīšanos kādam amatniekam (alias: Beamte, ierēdnis)). Un, ja gribi dzirdēt, ko S vēl sevišķi bez tam Tev vēl, tad lasi: jautru prātu, īsu laiku un - ātru, ātru atpakaļbraukšanu. Ja nu vēl atliek kas, ko vēlēt jeb vēlēties, tad tas būtu, ka Tu uzklausītos Jasiešu un Vasiļevu šā laiciņa biogrāviju voi aprakstīšanu tās dzīves. Mierīgi ļautiņi būdami, mūsu dzīve aiztecēja kā mūsu klusā Jaša. Nedz lieli svētki, nedz kādi ievērojami atgadījumi mūs traucējuši. Zāļu vakarā mēs divi ar mamiņu un jaunais muižaskungs aizbraucām uz Jašiem. Jāņu dienā «šmurguls» (papiņam viņš nepatīk) tika pēc abām pusēm nepatīkamas audiences un disputācijas saderēts un tad atlaists līdz 4. mājās. Nabaga zēns (17 gadu vecs) gribēja vēl beidzamo reizi mājās izpriecāties uz kāzām un tad tik nākt pie sūrā, grūtā darba, kurš atbiedējis jau vairāk kā vienu. Papiņš, mamzelīte un S tad bijām to pašu dienu Cīruļa pērklītī, kur izpriecājāmies, klausoties gudrās ruņās un ēdot «zuvsgoļu»». Nabaga mamiņa bija dēļ galvassāpēm mājās palikusi. Pēc bija vēl kādas reizes Cīrulis atbraucis; citu viesu ar vairāk nau bijis, izņemot kādas deputācijas sapašņiku vai sotņiku. Pumpiņa jeb, kā viņa tagad saucas, «Dorofeja», jeb Darja Hristoforvna un S tagad, kā jau būsi nomanījusi, Jašos, bet rīt jau būs atkal Vasiļevā, kuru papiņš lādēdams un spļaudams vis vēl saukā par Mika- nauku. - Pēc mūsu divu darbošanās Tu labāk nemaz neprasi, liela tā nau; S «oxe» geogrāviju un vēsturi, un mazā saimniecīte palīdz vienam otram, tagad brauks apciemot klavieres, danco, dej utt. Papiņš ar saka vaimanādams, «un ar tiem darbiem neiet», Ziemeļi vēl nau atpūtuši, zāģeru nau un atkal tā tālāk. Mūsu kaimiņi turpretim nedzīvo tik mierīgi, Anna Federviš ar Cīrulīti saķīvējušēs un noraudājusēs, saka, ar esot; Kirils alias Mikita vēl mierīgi izturas. Vēl tur daudz būtu, ko stāstīt iz mūsu «mājas kronikas», bet šoreiz gan kronista vietu izpildīs mamzelīte. To tik es vēl varu piezīmēt, ka ir nodomāts ataicināt uz Jašiem Pumpiņas - - -- [izlaidums vēstulē] bet lai paliek Pumpiņas lieta viņai pašai. Nu vēl atliek sveicināt manu .Sīpoliņu «per Lisiņe» un, ja vēl kāds pazīstams gadās, p.p., Ķerķis, to ar. Un tam beidzamajam saki, lai viņš vēstuli atraksta, ja viņa slimā kāja jeb roka to atļauj. - Nedomā, ka tik Rīgā vien no «Bozes...» runā, pie mums ar runā, un, kas vēl vairāk, pie mums tiek tie gala spriedumi taisīti, caur mūsu kaimiņu rakām iet visi pavedieni. Tā vakar bija pie Cīruļa tiesasdiena, kur bez daudz citiem ļaudīm bija pats Goldberģis. Viņš solījies nebraukt sievai pakaļ, un tā ar atpakaļ nebraukšot, tātad sataisieties uz drīzējo šķiršanos. Zināms, no visiem labasdienas un no mūsējiem smečeigas mutītes. Koņec. Tavu radiņu vārdā sikatiers. Paprasi citreiz dakteram, vai Tavai veselībai nau kaitīgas tik garas vēstules. Tys pots. 71. G. PLIEKŠĀNEI Vasiļovā 1883. gada 16. (28.) jūlijā Vasiļevo 16. jūlijā 1883. g. Mana mīļā māsiņ! Parādi mums; mūsu nabaga labajai mammiņai cilvēcīgu līdzjūtību, atraksti, kā Tu jūties un kā Tu dzīvo Ķemeros. Citādi mēs nevajadzīgi baiļojamies, un tomēr neviens no mums negrib ticēt, ka noticis kaut kas, kas atņemtu Tev iespēju rakstīt. Bet raksti mums visu sīki, pēc savas jaukās un labās parašas, un pasaki arī, vai Tu vari jau noteikt savu atgriešanos. Es jau sāku baiļoties, ka kaut kas var aizkavēt Tavu atgriešanos pirms manas aizbraukšanas 9. augustā; lūdzu, atbrīvo taču mani no šīm nepamatotajām bailēm. - Ak, kā mēs vēlamies, kaut arī Tu varētu pavadīt laiku tik priecīgi kā mēs visi kopā! Vēl vakar mīļā mammiņa sacīja, ka no brīvlaika vēl vajagot būt pāri palikušām piecām nedēļām, un ļoti izbrīnījās, sapīka un noskuma, kad mēs bijām citādākās domās. Vismazāk labi klājas nabaga papiņam, kam ir visādas nepatikšanas ar Kuzņecovu, sapašņiku, uradņiku, vārdu sakot, ar visu Jasmuižu. Kuzņecovs, p.p., atdevis kādu mūsu pļavas gabalu ciemam par ganību, bet tagad to atkal noliedz; dakters Surgons kaulējas, lai viņa govi uzņem mūsu «ragaino pulka» rindās, šitas grib, un tas grib, un tas ar grib; treknais « jēriņš» skrīveris - šī suga mēdz izturēties citādi nekaitīgi - aizvainotā patmīlībā vai aiz tamlīdzīga iemesla arī ļaunojas, ka papiņš viņu noraidījis kādā vārīgā punktā. Savās klusajās un skaļajās lamu stundās papiņš aiz dusmām domās jau sācis atdāvināt visu Jasmuižu. - Iepriekš minētie ļaudis jau visi ļoti labprāt gribēja pieņemt no papiņa dāvaniņas, un viņš bija aprunājies ar Rimšu un tad lamājās, un lamājās, un atkal lamājas. Bet vairāk par gaisa trīcināšanu lamājoties papiņš arī neko nav izdarījis un vienmēr ir labā omā. Pie mums nekas ārkārtīgs nav gadījies, un par mūsu ikdienišķajiem darbiem man nav ziņojams nekas, kas Tevi interesētu. Vienu es tomēr rakstīšu, kaut arī tas Tevi neinteresētu, proti, mūsu ogas jau tiek nolasītas, un te es varu Tev tikai ieteikt: pasteidzies atgriezties pie mums. Tomēr līdz savai pārbraukšanai kļūsti vesela un jautra, turpini pastāvīgi pieminēt savus mīļos, kas palikuši Vasiļovā. Sigilli loco + + +                                              verte! P. S. Uzlūko šo vēstuli kā rakstītu ārpus kārtas un tāpēc neuzstādi pārāk augstas prasības pret tās ziņojuma saturu, stilu, rakstu et cetera . . . (Vācu valoda ir kā sods par to, ka Tu neatbildēji uz manu latvisko vēstuli; lūdzu, ņem to (sodu) arī pie sirds.) Idem (vāciski «tas pats»). 72. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 13. (25.) augustā Rīgā augusta 13. d. 1883. g. Mani mīļie radiņi! Visus svarīgos un nesvarīgos piedzīvojumus Grīvā un Dinaburgā mīļā Pumpiņa būs jau izstāstījusi, atliek man tik rakstīt par Rīgas dienām. Kā tas jau citād nevar būt, es laimīgs nonācu Rīgā, par 60 kap. dabūju izlamāt fūrmani, otrā rītā cēlos un sāku iet skolā. Un tur ar ir viss manas dzīves apraksts, jo no skolas sākšanās viena diena kā otra. - Tādā vietā, kur vajadzētu melno proku stiept mugurā, vēl neesmu, bijis, bet gan jau vēl gadīsies. -Mans mīļais Leļuks vis vēl drusciņ švaks, tāds nevesels izskatās, bet dūšīgi ķildojas ar veceni un nejem viņas kafiju pretim, un man atkal vajaga būt par miera tiesnesi, vienu pierunāt padoties un mierināt, un klusināt (kas vēl šaubās, ka es būšu labs jurists, jo jau tik agri savu amatu mācos). Es savu sienu jau sadabūju un sabāzu, kur vajadzīgs, lai dievs dod, ka Jūs ar savējo ar jau būtu tik tāļi. Pie mums tagad atkal tāds draņķa laiks, varbūt Jums šinī ziņā vecais žēlīgāks. Vai nau mīļais papiņš saslimis ar iesnām vai citiem kādiem pagāniem, viņam jau vis jāstaigā šitamā nelabā laikā? Ko Līziņa saka un mana mamiņa? Bet ko tur daudz klaušināt, es jau zinu, visam vajga labi iet. Palieciet veseli, visi mīļie, līdz nākošai vēstulei un «ant amžu-amžio». Jūsu Ženiņš. dixi. 73. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883. gada 31. augustā (12. septembrī) Ridzie 31ego avgustiego 1883. Sirdsmīļā māsiņ! Daudz paldies Tev, sirsniņ, par laimes vēlējumu, par garo, garo vēstuli un visiem sveicieniem. Paldies arī par to, ka Tu tik labprāt aizbildini manu slinkumu vēstuļu rakstīšanā, lai gan tas nemaz to nepelna. Un, tā kā Tu jau tik žēlīgi izturies pret vēstuļu rakstīšanu, tad man arī piedosi, ka šī vēstule ir tiešām milža lielumā. Tu jau mani arī pazīsti un zini, ka es patiesībā nekad ļoti daudz nestāstu. Mana dzimšanas diena izdevās pavisam vāji; no kurienes gan man arī dabūt tādu skaistu dzelteno kā Tev, jo mīļās mammiņas, kas man to izceptu, nav šeit, un es negribu, ka to sūtītu pa telegrāfu. Tomēr jo priecīgāk jūs būsiet nosvinējuši 30. bez manis, bet varbūt par mani. Es pa tam biju pie Stučkas, notriecu tur 3 dienas un ņēmos ar ābolu ēšanu. Pārējā laikā man gāja šā tā; daudz zubrīju un maz klaiņāju, noplītēju spaiņiem ūdens, bet ne piles alus, svīdu, lādējos un joprojām zubrīju. Nu mierinu sevī tikai ar to, ka arī Tev neiet daudz labāk lielajā sekundāneru cīņā, tikai varbūt Tev krājumā lielāks kvantums alus. Tātad šodien Tu būsi izstādē: pasveicini to arī no manis. Un, ja Tu redzi Leonu (Daraš.); saki; ka es- lieku viņu - nu, ko tad -, lieku viņu nomizot; piesolu briesmīgi nomizot.: Un šis zeņķis man atkal izšmauc, pie tam vēl paņemdams līdzi manu pledu, un, kamēr man te no zubrīšanas brīžam karsti, brīžam auksti -metas,--viņš tur vislielākajā dvēseles mierā bauda dzīvi; «tagad viņš var būt ar bezkaunīgu soli iet caur grīvenieka vidu», -kā Šillers saka. Tātad «piedraudi viņam ar varu» un sūti viņu atkal darbā. Sveicini Idu un Milleres jkdzi un pati saņem mīļu skūpstu no brāļuka. P. S. Sveicini arī Annu un saki, lai viņa neaizmirst savu kniksi un, ja viņa grib; lai pārvērš to sveicienā. Kad Tu jau pridieji, tad sveicini arī visus pārējos, Āmen. 74. L. PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883, gada 1. (13.) septembrī Vecajo Reigā 1. septembra d. 1883. g. Sirdsmīļo māsiņu! Daudz, daudz paldies par Tavu mīļo laimesvēlējumu, kas mani pārsteidza vēl 12. stundā, kad jau visas cerības bija izputējušas tanī dienā vēl gratulāciju saņemt: Bet nedomā, ka es joka dēļ vien saku «12. stundā», nē, tā ir rūgta patiesība. Plkst. 12 es pārnācu mājās un tikko vēl spēju ar beidzamo sitienu vēstuli izlasīt. Visas trīs dienas biju bijis pie mūsu mecenāta Stučka, kas mani visvisādām lietām, visvairāk āboļiem; nobaroja. Bet, pag, es jau sāku pats stāstīt un vēl neesmu visu, kas pienākas, atbildējis. -«Im Geldpunkt hort die Gemütlichkeit auf,» vācietis saka, un te viņam pilna taisnība. 3 rubulīšus no Kurkliša iekasēju, bet tas tik piliens uz karsta akmiņa; no tiem «przeklenty narod»; tiem baroniem; mēmuļiem (ņemec) nekā nevar iedzīt, viņi sīksti pret visiem mīļiem un nemīļiem vārdiem. Jā, man pašam tagad tīri vāji sviežas, katris trešais cilvēks; ko es uz ielas satieku, vai nu mans parāda devējs, vai ņēmējs; tādā ziņā man būs drīz istabā vien jāsēd. Un rādās; bārgais liktens man no tā nekā neatlaidīs, vajadzēs istabā sēdēt un vēršot (tas ir tikdaudz kā). Bet, ko tur gaudu dziesmas vilkt,: kad visi citi priecājas. Vēlu labāk Jums daudz sekmes uz priecassvētkiem, Tu, māsiņ, citu reizi neraksti vairs «šo vēstuli schmeis Ofen», jo ar to Tu manim smagu spriedumu spried, ka manas vēstules tik kurināšanai der: (varbūt Tu to jau prakstiski esi ar izdarījusi); man nekad nau tās pacietības un dūšas vienu vēstuli otrureiz rakstīt. Un nu vēlreiz paldies par Tavu bagātīgo laimes vēlējumu, kas jau visu labu saņem, tā ka man nekas vairs neatliek Tev uz otrajo vēlēt. Bet ne jir! Lai Amors blēdis Tevis neatstāj mierā [1 teikums grieķu val., tam seko Raiņa tulko jums] «Lai netiek man, ko vēlos, bet kas der.» Gaidi cieti un palieci vesela, mīļa visiem, mīļāka manim. Dod šurp mutīti! Sveika! Sveicini visus mīļos no sava brālīša. P. S. Atsūti, mīļo māsiņ, man to daiņu «Atjoja bierņiaļis par ļigu lanku». Stučka meldiņu uzrakstīja un grib ar tekstu zināt. Ja Tev ir kāda zilbenrēcele, dod man ar! Es Tev ar aizsūtīšu. Tys pots. 75. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883. gada 12. (24.) septembrī Rīgā 12. septembrī Sirdsmīļā mamiņa! Gaidīju, gaidīju, neatsaucās Jūsu mīļais sikatierīts, tātad nu vajaga pašam rakstīt, nevarēju ilgāk vairs izciest. Vai papiņš un Līziņa arī bija Grīvā vai Tu, mīļā mamiņ, viena paša? Ko labu redzējāt tanī izstādēt, ko satikāt. Vai vecā krusttēva, moi drug Lapsesen, ar nebija līdz ar visu gaspažiņu? Vai šī un bratka Sibuliņa cienmāte nebija izkārušas raibus deķus un joslainas snāteles? Šoreiz jau viņas bija drošas, ka to sasodīto Pliekšenu nebūs. Vai manu dzimšanas dienu ar nosvētījāt? Būtu man atsūtījuši kādu gabaliņu dzeltenā, papīriņā ietītu un paslepeni kuvērī iebāztu. Mēs nesen svētījām vecītes dzimšanas dienu. Deva smalkas vakariņas (saturi, mamiņ, sliekas mutē) ar lasi, nīnagiem un visādiem labumiem. Deva ar divas glāzes alus, citām reizēm, zināms, pa vienai, lai bērni nepārdzeras, bet mums Andrejs vēl trešo izgādāja, un mēs tikpat palikām uz kājām. Man tagad vēl nekas iet, bet tik tas kašķis negrib atstāt, vajadzēs gan pie daktera iet. Biju teātrī un koncertā, bet tik daudz naudas izgāja, ka nu nevar vairs iet. Kad norēķina par skolu un braukšanu, atliekas tik trīs rublīši, un tie paši drīz iziet. Gustei viens, dakteram viens, par pastmarkām, par grāmatām utt. No vecā Dīrātāja negribas jemt, par to pavisam projām jābrauc un citus grūti dabūt. Bet Jūs variet atsūtīt ar Leļuku. Viņš brauks par brīvajām nedēļām mājās, un, kad atbrauks atkal, tad var iedot līdzi. Vai man ar nebraukt mājās? Ko teiksiet? Tik bail, ka nevarēšu labi mācīties, nebūs, kas padzen. Bet par to tur atkal veselīgāk mājās un nau tik bēdīgi vienam pašam. Lai nu paliek citai reizei. Melno, skaisto praku, mamiņ, tikko reizi neapvilku, bet, nezin kā, jemdams pārmijos, un atkal bija brūnie mugurā; zemē vilkt vairs negribējās. Bet pagaid, mīļā mamiņ, kad novembra sākumā tiksim atlaisti, tad nepremeno apvilkšu. Saki, mamiņ, lai manu dzelteno cepuri neviens nesunī, te gandrīz pus Rīga tādas pat nes, arī mans skolmeistars Ziemels. Nobučo, mamiņ, mīļo papiņu un sikatierīti manā vietā un dod šur paša mutīti, lai varu labi krietni nobučot. Palieciet veseli un sveiki, kā arī Jūsu dēliņš Ženiņš. 76. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 21. septembrī (3. oktobrī) Vecajā Rīgā 21. septembra d. 1883. g. Moto:    Oi vai, bēdes Ickem Vidzemē! Vismīļie radiņi! Cīneigs kungs, bratka sikatir, ku ta Tu dumo, par ku Tu man naskreivie gromotas? Oj Tu dzierd', a? Sēd un gaidu, sten un vaidu, nerakstiet Jūs, rakstīšu pats, salda būs atriebšanās. - Nekas sevišķis pie mums tagad nau gadījies, tik tas eksāma laiks nāk arvien tuvāk, un ar to ar spiežas virsū jautājieni, kur palikt pa brīvo mācīšanās laiku. Sakiet, mīļie radiņi, kādu padomu Jūs dodiet; atrakstiet drīzumā un papļāpājiet šo to, man citādi tā marka [nesalasāms vārds], tik ilgu laiku nekādas ziņas no Jums nedabūt. - Lejiņam šodien rakstīju uz Pēterburgu, redzēs, ko viņš teiks. Līdz šim, cik tik prasīju, visi saka, ziemassvētkos neviena nepieņemot. Jāndī, mīļie radiņi, Jūs pļāpāšanas citai reizei. Sveiki! Jūsu dēliņš Ženiņš. 77. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgā 1883. gada 25. septembrī (7. oktobrī) Reidzeņo 25. setenberā 1883. g. Mīļmāsiņa cielaviņa! Piedod savam bāliņam, viņš jau sauc «mater peccavi», t.e. izviņi, matuška, Darja Hristoforovna. Un kā tad man ar rakstīt, ka Tu tik turkus un šādus un tādus večus sūti, ku tad Tu dumo, cīņeigs kungs bratka; nez, ko Tu paša sacītu, kad Tev aizstellētu raganas un citas vecas meitas, liekas, man vajdzētu bēgt labi tāļi mežā, lai Tu man visus matus neizplūc. Atsūti jaunas, skaistas meitiņas, redzēsi, vai tad Tev būs jāgaida uz atbildi. Tad vēl Tu raksti vāciski, kā jau latviete. Ka jos velneni tus turkus un vocīšus!!! Vēl kas. Mūsu senais, labais sikatierīts Līziņa kā neraksta, tā neraksta vairs, nezin, kas viņu tā samaitājis; es jau lūdzos, lūdzos, rakstīju 3 vēstules, kā nau atbildes, tā nau. Aptaujājies mājās, kas viņam noticis, vai slims mans nabadziņš, vai daudz darba, vai tik tā palaidies. Saki, kad atbraukšu mājās, došu divi stundas ar karstumu, t. i., ar sprediķi. Pa tam es vis gaidu un gaidu un šodien viņam par spīti atkal rakstīšu, lai tak drusciņ apkaunas. Un Tu, Doriņ, apklausies, kas tur par vainu, un atraksti žigli, žigli. - Tavu lūgumiņu tik pa pusei varēju izpildīt, ūdensglāzi Tev šorīt aizstellēju (bet nedzer tik tukšā dūšā, uzkod labāk ko nebud papriekšu). Tad Tu man rakstīji «meklē dāboliņu». Meklēju nu gan, visu Rīgu izmeklēju; kur ej, saka, neesot pavisam tādu, neesot ir dzirdējuši pa ausu galam. Beidzot pie ķimenēm (Kümmel) sacīja, ka, mazākais, dzirdējuši, bet te neesat, vajgot pastellēt iz Vācu zemes. Nu liku pastellēt, bet, papriekšu nobrīnījos, ka še viņa nepazīst. - Nu jau papīriņš liek beigt vēstuli, bet man gribētos vēl papļāpāt; tāds varmāks! Nau ko darīt, cita tāda papīreļa navaida. - Man iet, kā sacīt jāsaka, «eklig», un par to Tev drīz jāatraksta. Sveicinā sikatierīti un papiņu, un mamiņu! Sveicinā ir savas draudzenes un Millerieni un nes «ņizkij poklon» Edītei un Anītei. Un paša esi sveika un jautra! Nāc nobučo mani, savu bāliņu Reidzenīku Joneiti. 38. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 3. (15.) oktobrī Rīgā 3. oktobra d. 1883. Vismīļie, labie radiņi! «Un es viņu saņēmu, to grāmatu ar tiem pieciem zēģeļiem, iz tās rokas ne tā svētā Gabrieļa, bet tā labā pastmeistara.» Nu, viena alga, vai viens vai otrs, kad tik viņa rokās un es zinu to priecas vēsti, ka Jūs mani sagaidīsiet. Man jau īsti bail bija meties, ka Jūs, nekā neatbildēdami, negribiet laist mani mājās. Paldievs, ka likāt tam neliešam sarkanbāržam Mikalkam ar līdz atvažot. Bet, par mani gādādami, neaizmirstiet ir nabaga sikatierīša, viņš jau žēlojās par grūtiem laikiem un visādiem citiem grūtumiem. Apmierinājiet viņu un sakiet, ka es visu bāršanos atsaucu un nolūdzu, un lai viņš par zīmi, ka atkal viss labi, drīz, drīz atraksta. Vaidzi, savu skābo un blāgano dūšu Jūs tik aši vien metiet pie malas; kad ar kur nebūt ne īsti pa prātam sviežas, tad apskataties, kā visur citur labi skrien. Lai jo velniņš to skābu putru! Vai nedzirdējāt, ka vācu blēži uz šo funkti ķerti? Ko? Nu jau skaidri redzams, ka visi dūmi, ko viņi kūpināja JeIgavā un Interima šķūnī, no viņiem pašiem sadarīti, mūs apmelot. Pag, brālīt; nu viņi dabūs no carbatuška! Jau dažas Krievenīcas avīzes tā runā: Un Manaseins ar jau iepriekš esot teicis Dīriķam un biedriem, ka latviešiem liels prieks gaidāms. Nu viss tas kopā sakrausies, un tad turies, jungerr vācietīti! Man liekas; viņiem jau bikses trīc. Nost ar skābu putru! Tas jau vien var mani iepriecināt, un turklāt vēl jābrauc uz mājām pie mīļā papiņa, pie mamiņas, pie manām māsiņām.Nu nerakstīšu vairs tāļāk, lai neuznāk nelabākas domas. Palieciet sveiki, veseli, mīļie radiņi. Jūs visus kopā nobučo Jūsu Ženiņš. 79. .K., D., I,. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883. gada 20. oktobrī (1. novembrī) Rīgā 20, oktobra d. 1883. Sirdsmīļie radiņi! Jandy, nesuniet mani, mīļie radiņi, ne es vainīgs, indie, jandie, ne es. Mans vis gaidīja, kamēr vecais direktors teiks, kad mūs, nabaga mocekļus, izlaidīs iz cietuma, brīvā pie «memmiņas»». Draņķi tādi, tik vakar teica, ka palaidīšot pirmajā novembrī, tātad Jūsu rīdzinieks jau pirmdienas vakarā sēdēs pie gaļaspodiem mājās. Bet, redz, kādi tak nelieši viņi ir; piektdien un sestdien mēs svētījām, un mums nu pirmdien jāiet vēl uz skolu, lai parādītos melnos svārkos, tās četras dienas par velti jāsēd, jāžāvājas, gan viņiem žēl, ka mēs mājās nesaēdam par daudz visāda labuma. Bet mēs nu tikpat dziedam «aleluja un ozianna», drīz būsim pie- savējiem. Mājās varēsim palikt līdz 30. novembra dienai, tad jābrauc uz Rīgas māmiņu un tur jānodzīvo, mazākais, līdz 16. decembra dienai, un tad, tad - - - - Krievu univerzitetēs nepieņem ziemā, un tad jau Jums vajadzēs pie sevim paturēt blandoni. Tagad varēs mājās vest tik kādas grabažas, kuras pavisam nevajadzīgas, un, kuras īsti, - tas Jums pašiem jāraksta. - Līdz šim vēl tā puslīdz sviežas, redzēs, kā ies pie Jums ar tiem darbiem, vajga tak cerēt, ka nebūs nekam jāteic «un kā tie darbi neiet, kā neiet». Ja nu pavisam neies, tad jau ar vajdzēs paklausīt Līziņas padomam un raut šokt. (Tur es melno proku otrureiz uzvilkšu, pirmoreiz te pie atlaišanas.) - Visi ļaudis pie mums runā, ka nāks vai nu liels karš, vai mēris, vai cita kāda nelaime, jo te parādījies balts žvirblis. Man ar rādās, ka nāks, mazākais, grūti laiki, eksāma laiki, bet es tad paļaujos uz visiem labiem gariem, uz visiem svētiem, uz jauno svēto Ļuteri, uz Jēzuliņa veceni un visām tantēm, un radagabaliem. Redzēsim. Sveiki līdz nākošai reizei, visi mīļie radiņi jašieši un vasiļevi, veseli. Jūsu dēliņš Ženiņš. 80. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Rīgā 1883, gada 8. (20.) decembrī Rīgā 8. decembra d. 83. g. Sirdsmīļie radiņi! Nu, vai jau sen gaidījāt ziņas no sava «nasvātā nūmūcejto . . .»? «Jā, jā! Stāsti tik ātrāk, kā gājis, kā iet, kā ies!»» Labi, labi, labi! «Un par ko tad nerakstīji?» Lika mūs drusku pagaidīt, nekā nezinājām. Aizvakar tik beidzām rakstāmos eksāmus pašā vakarā 1/2 7. Gribēju tūliņ vakar rakstīt, te dabūju ziņu, lai šorīt plkst. 10 noiet pie direktora, tas ko labu stāstīšot. Gaidīju, gaidīju, un nu vecis saka, bez 5 vīru (es 6.) visi slikti rakstījuši latīņu darbu, lai taisot otru reizi. Stučka, Lēlis, S un tie 3 vīri maucām projām un dziedājām gaviles dziesmas tam kungam- Švēderam. Bet man rādās, ka arī kāds no svētās radniecības būs mani zem savas augstās rokas ņēmis, par to ka es tik daudz pātaru skaitu (t.i., mācos). Neļaujiet mīļai Līziņai sasirgt un esiet ar paši tik veseli kā Jūsu dēliņš. RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1884. gads 81. DORAI PLIEKŠĀNEI Jasmuižā 1884. gada 12. (24.) martā Jasmuižā 12. martā 1884. g. Sirdsmīļā lellīte! Tu un mammiņa pieprasījāt no mums visādā ziņā vēstules; tad nu mēs ar Līziņu tās savā starpā sadalījām, viņa rakstīs mammiņai, un man jāraksta Tev. Kā no īsta vēstuļu rakstītāja Tu tūliņ prasīsi vispirms dažus dučus jaunu ziņu. Bet tādu man acumirkli ir visai maz, un tāpēc samierinies ar šo mazumu (vairums sekos ar Līziņas telegrammu). Tātad: I. Kopš vienas nedēļas pie mums jau dzied visi cīruļi; labās grāmatas tiek liktas pie malas; iedomājies, es biju pie skrīvera un pie profesora, tikai pie sava Petrušas vēl ne. Tad vēl, melnā arī bija šeit, es biju pret viņu sevišķi laipns, pasniedzu viņai papirosus, un arī viņa kļuva laipna un deva saviem cālīšiem pa gabaliņam maizes un atļāva Marinai pat izdzert trīs glāzes tējas. Bet nu arī visas jaunās ziņas pateiktas. Tu jau arī drīz ieradīsies, un tad es pastāstīšu pārējo. Bet pierunā tad Idiņu arī uz kādu laiku nākt līdzi, un lai viņa nepiegriež vērības tai raganai Millerienei. Bez tam Tu vari šo dāmu gratulēt ar viņas 40 rubļu dārgo kleitu, lai viņa to valkā vesela, un lai visa Grīva to redz un 3 stundas par to vien lai runā. Pasveicini labi sirsnīgi savu Idiņu un pati saņem daudz tūkstoš skūpstus no mums visiem un sevišķi no Tava brālīša. P. S. Tiešām nebija laika labāk uzrakstīt; Miķelītis steidzās velnišķīgi ātri. Āmen! 82. DORAI PLIEKŠĀNEI Vasiļovā 1884. gadā, pirms 29. marta (10. aprīļa) Mīļai Doriņai Crīvā skolā. Atraksti atpakaļ caur Berķīti, vai trešdien vakarā vari izbraukt. Sveiks, vesels! Wahrscheinlich wohl umsonst zu haben zum Geburtstag. Mazais mīlulīt! Es tik mazu brītiņu varu ar Tevi papļāpāt, mīļā mamiņa dzen mani tūlīt uz Jašmuižu. Svarīgākā lieta ir tā, kā tur ar Tavu mājā braukšanu. Ja Tev 29. d. brīva, tad brauc tūliņ trešdienas vakarā uz Jašmuižu, es (vai cits) tur priekšā, un, tā kā 3 dienas brīvas un viena darbdiena starpā, tad gādā, ka ir šo dienu Fleišhūte Tevi atlaistu. Prasi, ja vajaga, lai Klemancīte aiziet izskaidro. Ja gribi jemt ko līdzi, tad no dieva puses nejem vairāk par Zvaigznīti un Brinkēnu, nekādi svētki nebūs, nekas netiks gādāts, papiņš ceturtdien un sestdien strādās, mamiņa varbūt tik sestdienas vakarā atbrauks. Skaties augšā. 83. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1884. gada 3I. augustā (12. septembrī) Petrapilī aug. 31. d. 84. Visi mani mīļi radiņi! Kā jau citād nebija domājams, viss labi; es būtu ar agrāk rakstījis, ja kas ļauns būtu draudējis. Vakar sadabūjām korteli un ar reizē samaksājām visu pienākošo maksu 20 rbļ. pa mēnesi. Šodien ap pusdienu atkal izdeva mums studentu apliecības zīmes, ar kurām varam dzīvot Līdz pat 15. oktobra dienai, kur tad jāiemaksā studiju nauda 25 rbļ. par pusgadu. Rīt jau iesākas pirmās lekcijas, un tātad es rīt būšu pilns students, kas jau ar priekšlasīšanas dzirdējis. Pirmās pustrešas dienas Pīterī nodzīvojām viesnīcā un no turienes apstaigājām visādus padomdevējus, Remiķi (cenzoru), Pelcu (ģimnāzijas skolotāju), dažus studentus, kas mums šo to iestāstīja un ar pa daļai palīdzēja korteli dabūt. Visu pilnīgāk izstāstīšu nākošu reizi, kad nebūs vairs kā tagad vēl šur tur apkārt jāskraida, kad būsim vairāk apmierinājušies un siltāk un omulīgāk ietupušies savā perēklītī. Tagad tik vēl to vajadzīgāko. Visa mana pūra ar to, kas tur iekšā, man pavisam nevajadzēs. Tās kastes te, mūsu mazā kambarītī, ar pavisam nau kur nolikt, telpas tā jau gauži, gauži maz. Visas mēbeles un ar gultas ar madračiem ir līdzi dotas ar kambarīti. Tātad spilvena lielā un maisa nau vajadzīgs, bet tik vienu mazo spilveniņu (otris man ir sarkanais; uz kura tagad guļu) un abus deķus. Vasaras mēteļa ar nau vajadzīgs, ar silto un kažoku, un plēti pilnīgi var iztikt Tad šķīvu un tašu, un glāžu ar nevajag, saimniece dod mums pusdienu (12 rbļ. pa mēnesi) ar tēju, visu ar saviem rīkiem. Sviesta ar mums cels spainis ir, tā ka vairākums, ko sūtīs, sanīks; vecos, brūnos pašaustos svārkus ar var atstāt mājās un vajadzīgo vešu var jau ar vairāk saspiest, par to ka es nēsāju cietu vesti, kur kreklis ārā neredzas. Raugiet, lūdzami, tā ierīkot un sapakāt, ka viss salīstu lielajā, melnajā čumodānā, kuru tad [var] striķiem sasiet un aizzēģelēt vai aizplombēt. Ja viss ir ar varu nekādi negrib padoties un salīst melnajā, tad atstājiet ir grāmatas dažas mājās, es jau, dzirdas, ziemassvētkos varēšu uz celu mēnesi pār. nākt (un mēnesi mājās var lētāk padzīvot kā te) un tad pēc vajadzīgās līdzņemt. Uz visādu vīzi mīļā Līziņa lai atsūta šurpu: Vēberi, latīņu un grieķu gramatikas, grieķu un latviešu vārdnīcas, manu mapi ar to, kas tur iekšā, vairāk es šinī acumirklī nezinu piesaukt, Tu, mīļā Līziņ, pati redzēsi. - Lai šai reizei nu ir diezgan ar šo, redzēsiet, ka es citā reizē sasperšos, ka Jūs visi kopā ir par trim dienām neizlasīsiet. Nobučojiet mīļo mazo mamiņu no manis simtu reižu, ja viņu kur satieciet un sakiet, ka es viņai tūliņ rakstīšu. Tāpat manam Pumpulīšam. Un Jums abiem lielajiem, saimniekam ar saimnieci, daudz, daudz brangu mutīšu. Sveicinājiet ir jauko Edinku un vecīti, un Līziņa ņemas uz sevi ar visus citus lielos draugus apmierināt. Un nu uz reizi sveiki, veseli, uz redzēšanos. Āmen. Adrese:         g. Piter, Vasiljevskij ostrov, Akademičeskij pereulok, dom No 1, kvartira 34, No komnati 4. 84. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1884. gada 12. (24.) septembrī Petrapilī   septembra 12. d. 1884. g. Mani vismīļākie radiņi! Kad no dabas slinks vēstules rakstīt, tad ir mazākais iemeslītis nepūlēties tiek nosperts un rūpīgi izlietots. Pēc šā gudrā teiciena tad ar man šoreiz izgāja. Vecais melnais tik vakar bija sadomājis pienākt, un par ko man bija rakstīt, kad nekā nezināju par to, kas mani visvairāk interesēja - ko Jūs sūtījuši un ko vēl sūtīsiet (tie labie podiņi!)? Un tad nu neņemiet ļaunā, ka par to nākamo labu vispirms spriežu. Kad Jūsu maskals Kuzņecs šurpu brauks jeb kad kāds godīgs kandikters izošķerēts, kas pret labu maksu grib būt laipns, tad tādam dodiet tūliņ kādu duci podiņu atvest un gafeli, un nazi ar (ick kan tok nick mit Finger). Man jau stipri to podiņu iegribējās, un Jūs pavisam nevariet iedomāties; kā mana sirsniņa noskuma, kad es atdarīju to čumudānu un vēros, un tur nebija neviena podiņa. Tik vēl tas brangais sieriņš drusciņ apmierināja, un par to simtu paldies no visas izsalkušās sirds. Būtu varējuši Jūs atstāt mājās kādas bikses, spilveniņu, deķi . . . un ielikt podiņu, mapi . . . , bet es redzu, ka mana mīļā mamiņa pie pakāšanās atgrūž visu pie malas un iekravā 2 deķus, ka tik vien nesaltu; varētu vēl daudz ko par nevajadzīgu noteikt, - mamiņa pukosies. Nu tad atstellējiet; cik ātri variet, to mapi ar visiem papīriem; sarkanu zupiņu, ko šņapstam pieliet, Alnpeki un ja vēl tur kas labs priekš manis. (Līziņai daudz paldies par to sarkano burtnīcu, tik nevajadzēja nekā no viņas izņemt laukā, Goethits ar labs.) Tā nu es savas lietas beidzu, un vajadzētu nu sākt stāstīt par ko gudrāku - ko daru, ko ēdu, kā dzīvoju, ko redzēju, un, ja to neizpildu, tad labais papiņš bārs mani caur Līziņu, ka niekus vien rakstot, bet apžēlojaties, ļautiņi, šoreiz vēl atlaidiet, nākošu reizi visu tik smalki izstāstīšu, ka ir jauna meitiņa pie [1 nesalasāms vārds] smalkāk nevar. Redziet, jau trīs lapaspuses pieskrīvēju, un tas tak ir darbs. Nākamībā, Ja tā gribiet, došu itin pamatīgu, nopietnu aprakstu par visiem šejienes piedzīvojumiem un, cik būs to spēku, triekšu par gudrām vien lietām. Līdz redzēšanai, dzīvojiet sveiki, veseli! Daudz bučiņu visiem no Jūsu dēliņa stud. jur. Oficiēlas ziņas. Mans veselības stāvoklis - labs, tik roka drusku sāk vērību uz sevi griezt. Ņevas ūdens man nekā nau padarījis, Pičukam vēderam caurumu parāvis. Lekciju naudu tik 15. oktobrī jāmaksā. No oktobra ar nākšot jauni stud. likumi, eksāmi ikkatru pusgadu būšot jātaisa. Citādu eksāmu nebija. Iekortelējāmies pie ļautiņiem mīlīgiem, katru dienu uz viņiem sešus vārdus runājam: požalujsta, čaj (divi reizes) un požalujsta, obed. Skaistuļu negadījās, divas vecenes saimnieces. Teiciet mazai Pumpiņai, lai viņa man saka, kā to Klemenci vārdā sauc, citād es nevaru rakstīt, jo vēstule var pie lielās Klemences aiziet. Manai mamiņai sakiet, ka viņai jau rakstu vēstuli, tik vēl tie burti neizdodas diezgan lieli un veci, drīz būšu ir tik tāļi, Eņģelīšiem ar melno (tiem ar man bij zaķupēdības diezgan solīties rakstīt) sakiet, ka vāciski jau sarakstīts, tik vajga vēl tulkot (notarius'am public). Finale: Sveiciniet visus, kam nākas. Gals pirmai loksnei. (Turpmāk vēl.) 85. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1884. gada 24. septembrī (6. oktobrī) Pēterītī   24. septembra d. 84. g. Ai, Jūs radiņi, radiņi, ko Jūs domājiet? Jūs mani cīš apbižījiet. Kad es Jums drusciņ vēlāk rakstīju, Jūs man ar tūliņ celas nedēļas lieciet gaidīt. Un Jūs tak esiet kristīgi cilvēki ar kristīgu mīlestību! Kad divi vienu apbižī, tad tak ir lielāks grēks, nekā kad viens divus. Kur paliek nu mans mediņš, mana zaptīte, mani papīrīši, manu radiņu vēstulīte? Viss tutū, tutū. Un ka Jūs vēl zinātu, cik gauži mums, nabadziņiem, te sviežas! Ne viena pazīstama nau, kur aizietu, kas atnāktu. Tas vecais debesu tēvs jau mūs tādus nelaimes kukaiņus radījis. Pirmajās dienās viss labi izlikās, domājām, ka draugu būs kā sūdu, bet nekā, nau ne sūda. Pirmā dienā paši uz meklējām draugu Lazdiņu, tas mūs noveda tanī lielajā mājā, kur tos tiesas kungus darinā, un ierādīja, kā ieskrīvēties tanīs lielajās, melnajās grāmatās (pēc tam mēs paši sākām iesaskrīvēties un ieskrīvējāmies net kādā ducī grāmatu). Tas pats draugs tūliņ otrajā dienā pajēma no Piča 25 rubļus, vēl šo to ierādīja un tad no tā laika vairs par daudz nerādās. Bet no tās naudiņas 15 jau atkal rokā. Tas nu tas viens draugs (viņš pats sakās esat godīgs, bet jautrs cilvēks). Otris - Pelcs jeb Kažoka Dāvs (rakstījis «Mērnieki», «Nāra»), ģimnāzijas skolotājs. Gauži mīlīgs un vēl pajauns cilvēciņš, pirmā, rītā, kad pie viņa bijām, tūliņ ar kapiju pacienāja (kura bija tik branga, ka ar viņu visu to dienu iztikām), daudz ko izstāstīja, pamācīja. Vēlāk vēl gribējām pie viņa noiet, nedabūjām, bet viņš vēlāk mūs stipri gaidījis. Vakar ar bijām, nebija. Drīz atkal krausinies turpu. Citu pazīstamu ir ar vēl šādu tādu, uzdevām viņiem adresi, bet, redz, nenāk neviens ciemā. Latviešu citu ar vēl daudz ir univerzitetē, kādu štuku dividesmit varbūt, bet visi tādi lāči vien ir (par [to] viņus ar skaitām pa gabaliem, ja kādu jaunu redzam). Viņus var nomanīt, kad lasāmā kambarī «Vēstnesi» vai «Balsi» lasa. Daudzus esam uzrunājuši, bet tādi koka mentes, lāči vien ir, norūc atbildi un, tik ir bij, aizvelkas. Tā kā āpši kādi, vieni par sevim turas vai kādi pāris kopā. Trijus četrus reizē nekad neredzēsi. Biedrība latviešiem ar esot, 6 rubļi jāmaksā, apklausīsimies pie Kažociņa mīļā. Nez vai tie vecākie latviešu studenti lepni ir, ka viņi tos jaunos nemaz neievēro, švītīgi, lielikungi viņi gan jau ir. Jā, vai ziniet, mēs abi, it īpaši es ar saviem mazajiem apaugušiem melnajiem pindzuķeļiem ar skaitos pilnīgi pie švītiem; tie krievaki iet daži kā īsti cūklopi apkārt, ne tikvien krievu kreklos, blūzēs. saplīsušos svārkos, pat baltos, nē, ne baltos, pelēkos, netīros naktskreklos. Pirmoreiz kā tādus jaunkungus redzēju, domāju, ka tie pečekuri, malkasnesēji, bet par daudz viņu un ar labi ģērbtiem itin draudzīgi triec, un tad īstajiem sulaiņiem melni svārki ar spīdošām pogām. Diezgan Jums šoreiz, bet, lai dievs sargi, ja drīz, mazākais, nerakstīsiet - es vēl nezinu, ko tad darītu. Sveiki, veseli! Jūsu dēliņš utt. 86. K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1884. gada 24. septembrī (6. oktobrī) Pīteros 24. septembra d. 84. g. Divreiz, mīļie radiņi! Tikko biju priekš Jums nodevis vēstuli, te atnes man Jūsējo, un te, ka jau reizi rakstīšanā ierakstījos, tad ar tūliņ šaušu otru vēstuli pakaļ, īstu oficiēlu šeptesgrāmatu. Es, apakšā parakstījies, apliecinu caur šo, ka īsti nezinu, kā tad Jums uzdot to atstatumu - no centruma vai no stancijas. Par fūrmani līdz stacijai maksā kā kuru reizi - 70, 60, 50, 40 jeb, ja padodas, vēl mazāk kapeiku, pa tramvaju braucot (kādu gabalu tik var braukt, ne līdz pat mūsu korteļam) maksā 4 kap., cik verstu ira, nezinu. Dodiet tad maskaļam 80 kap., lai viņš brauc un atlikušo naudu atmaksā pēcāk atpakaļ. Ja ne tā, lai saka, kuru dienu būs, aiziešu priekšā. Un, ja tā ne, sūtiet ar pastu, izmaksās kādu rublīti, nogulēs nedēļu un beigās tak rokās dabošu. (Pa pastu maloj skorostji iet pa dienu 120 verstis, boļšoj skorostji - 240 verstis, iziet ar visu pielādēšanu, izlādēšanu pāri par nedēļu. Un tad mazāk par 3 pudiem maloj skorosķi neder sūtīt, par dārgu iznāk.) Vai kandiktera nava? - Sajemieties, Jūs visi citi radiņi, un lūkojiet ar mīļo mamiņu apmierināt, mani viņa nekādi nevar apgrūtināt, lai viņa tik rūpējas, ka viņa to kuli, ko man sūtīs, vairāk apgrūtinātu. Lai viņa ar nebīstas to Kuzņecova lāšku [?] apgrūtināt, tā es visātrāk tikšu pie sava sen solītā laba. - Sviesta mums vairāk nava vajadzīgs, tiks vēl līdz galam. Desas ar nau ko sūtīt, ja nau īsti izdevušās, mēs ar tādām delikatesēm ne· nodarbojamies; sviestmaize un atlikas no pusdienas cepeša mums pietiek brokastīs, un, kad vēl krietni tēju uzlējis virsū, vai ir bez desiņām nepietiek? Gaļasgājumi vispāri tagad neturēsies un būs jānes uz upi slīcināt, un tā slīcināšana nau vis tik viegla, kad ļaudis un policisti veras un domā, ka kādu ellesmašīni grib nolikt. Nē, mani mīļie, sūtiet labāk pienagājumus, it sevišķi tādu sieru kā to pirmo, tik mīkstu un brangu. Ērmīgi ļaudis, Jūs sakiet, nenomērdelējies! Un mēs jau sen pūšam un stenam, nevarēdami tik daudz apēst, kā mums saimniece beidzamā laikā dod, un tā tas būs katra mēneša galā, kad tik draud promiešana. - No mūsu dzīves ar nau nekā jauna un ļauna [ko] stāstīt; savas «Petrapils dienas» jau sāku rakstīt un drīz pie Jums gaismā laidīšu. - Dievamžēl, rādās, ir šinī vēstulē dievs nau palīdzējis Jums vairāk ko zināt dabūt no manas dzīves, bet tur jau, acīm redzams, viņa paša vaina. Esiet visi mīļi nobučoti un sveicināti, un sveiciniet ar visus tos, kas mani sveicināja. Uz redzēšanos! P. S. Sūtiet, lūdzami, ko sūtīdami, mapes vien tik neaizmirstiet. Tys pots. 87. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1884. gada 24. septembrī (6. oktobrī) Petrapilī   septembra, 24. d. 84.g. Sirdsmīļo māsiņu! Kā tas mums tā nelabi izdevās, sirdspuķīt, ka mēs līdz šim vēl neesam neviens otram rakstījuši? Es uz Tevi gaidīju un domāju, Tev mana adrese ir, Tu ar pirmā rakstīsi un Tava vēstulīte būs man kā sālarmaizi jaunā dzīvesvietā, nekā. Tu atkal uz mani gaidīji, bet es nezināju, kā Tev rakstīt, lai vēstule nenotiktu otrās - lielās Klemences ķepās, kamēr beigās sadomāju caur mīļo mamiņu sūtīt. Kad Tu jau sen biji skolā, es vis vēl tupēju mājās, Pičuks, rakars, nebrauca, kamēr beidzot tikpat viens pats aizbraucu. Un nu tagad abi mierīgi dzīvojam savā istabelē, kas ir tuvu, tuvu kaimiņos ar veco debestētiņu, tas, zin, dzīvo 6. vai 7, tāžā un mēs 4. Oksēt mums nau vēl nekā, un, kad ar būs; tikpat neviens kā ar rungu vairs nespiedīs, nedzīs, un tātad, ja tīkas, aizej uz univerziteti, paklausies, ko stāsta profesors, palasi avīzes; ja rodas kāds pazīstams, papļāpā un ej atkal mājās lasīt grāmatas. Lasīt tur diezgan ko, divas bibliotēkas univerzitetē un trešā, lielā ķeizariskā, kur visas pasaules grāmatas par velti, un bez tam pilsētā daudz, kur par lētu maksu var lasīt. Tātad, ja ar nau ko okšēt, darba tikpat pietiek; ja tik grib pūlējies. Ja apnīk lasīt, var staigāt vai uz tramvaja (zirgu dzelzceļa vagoni) muguras, augsti gaisā uzrāpies, apkārt braukāt un pasauli aplūkot. Ko redzēt jau nekad netrūkst, cik reižu ar net pa vienu pašu ielu ej, vis ko jaunu redzi. Un tad nu tie Nevas krasti ar tām granīta malām, tie visvisādi tilti ar savām cackiņām, sfinksām, statujām, obeliskiem un, vels viņu zina, ar ko vēl. Baznīcas ar tīra zelta kupulēm un spiciem torņiem kā zelta milzīgām adatām, Īzaka baznīca ar aplam dārgām, pa daļai ar jaukām svētbildēm, vienā 32 mārciņas tīra zelta vien, bez visiem akmiņiem, dimantiem, rubīniem, - tik daža bilde tā pārkrauta ar dārgumiem un tā nejauki salikta, īsta tapornaja rabota, ka izskatās kā prasts zelta klucis. No bilžu galerijām, muzejām nekā vēl neteicu, un tās tak man visvairāk tīka, bet galva apmulst, tā visu bez kārtības uzskaitot; jā, kur vēl zvērudārzs un daudz kas tur vēl, bet acumirklī nekā vairs nezinu. Redzēt, es Tev saku, tur netrūkst, tik galu galā apnīkst un tad, ja kas mazāk jauks, mazāk lielisks, pavisam neievēro. Bet ko tur niekus, Tev uzskaitīt visus jaukumus vai net aprakstīt. Nāc un skaties, kamēr acis piekūst (īsti pa taisnībai piekūst, es to senāk nekad nebiju manījis, ka tā var piekust no skatīšanās). Varbūt Tu ar tikpat kādu reizi šurpu atkļūsi vai kādi citi no mūsu radiņiem, ir ko vērties. 88. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1884. gada 2. (14.) oktobrī Pīteros oktobra 2. d. 84. g. Mans mīļais maziņais! Četras lapas puses lai es Tevim rakstot, vai Tu nu redz, un Tu tak zini, ka es maz vairāk par divām rakstu un, ja tas ar notiekas, tad tikpat daudz kas tur nau iekšā. Un turklāt es vēl esmu stud, jur., t.i., nākošs apikāts, un tādi prasa maksas par katru rindiņu. - Es jau nu celu mēnesi brīvā vaļā dzīvoju, nekādas domas no pansijas; pie vienas saimnieces istabiņu izīrējam, pie otras atkal pusdienas ēdam; ejam, kad gribam, nākam, kad gribam, tik brīvi cilvēki, ka Jūs, tādas «elirwürdigs Primarinen» (pa prasti latviski-bauriski - zaķaļipiņas); to nemaz iedomāt nevariet. Dzīve te branga; ja tik vien zina kā izpriecāties, ja ir labi draugi un ja nesas uz to prāts. Man no visa tā nekā nava un tātad gan ar neesmu vēl iedzīvojies; bet citād nekas; svešāds, neierasts nekas.. neizliekas, viss atgādina veco Rīgu, tik mana Leļuciņa nau, es viņu labprāt mainītu pret Pičuku. Pilsēta pati lielāka, staltāka, lepnāka par Rīgu un tādi ar tie ļaudis - lepnāki, švītīgāki, formālīgāki; ar tiem tik ātri nesaiesies, neiedraudzēsies un ar nekad tik sirsnīgi nesadienēsi. Paši mūsu latvieši tādi lieli vien visi. Univerzitetē atkal bez tiem lielmaņiem ir ar tīri (t.i., netīri) noskranduši ļaudīs sarkanos kreklos, deguta zābakos, parupjām manierēm. Tātad mums mazums pazīstamu, bet var sev tikpat iztikt, un, ja ilgāk dzīvos, vis ja vairāk iesils vietiņa, un galu galā būs gluži omulīgi. Tas labums ar te ir, ka var lēti no šenes projām aiztikt, un tā mēs ziemassvētkos visādā ziņā būsim mājās un, varēsim jo pamatīgāk visu izstāstīt. Te līdzi aizlaidu ir to vēstuli, ko senāk Tev biju norakstījis, bet nepaspēju Tev nosūtīt; tur ar ir šis tas saskrīvēts. Citu reizi vairāk ko stāstīšu, ja vairāk gribēsies; «[2 nesalasāmi vārdi] ar uz citu reizi. Tagad ar dievu, mīļā māsiņ, daudz bučiņu no Tava tāļā brālīša. Pīterī. 89. R, D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1884. gada 8. (20.) oktobrī Pīterī okt. 8. d. 84. g. Tu manu labu labo radiņu! Nu kā Jums pateikties par visiem tiem jaukumiem, ko Jūs sasūtījāt? Mēs, kā lēmām: laukā tos kriņģelīšus; nekā cita nesacījām, kā tik smējāmies vien aiz tiem priekiem. Un ko tur ar sacīt. Labāk nobučojiet mīļo mamiņu tik reižu, cik kriņģelīšu, un sakiet, kad atbraukšu, tad, cik šo reižu, vēl parādu atmaksāšu. Tiem citiem ar parādā nepalieciet par podiņiem, sieriņiem, papiņam mīļam par stellēšanu: Tik jau Tu, mīļo papiņu, par velti ar bagāžu biji stellējis un ļāvies sev tik briesmīgi daudz noplēsties. Ar «lielu ātrumu» (un tā ap 3 pudi ne vienu pašuj ar itin ātri un labi atnāk un nemaz tik dārgi. Un tad tas stancijers tikpat Tev būs ar ko pārēju noņēmis. Pičuks, p.p., ar 2 pudiem no Dinaburgas līdz šenei bagāžu samaksāja tik 1 rbl. un 85 vai 90 kap. (T. i:, viņam 3 pudi bij, viens pa velti, tas tamdēļ, lai Jūs nepārprotiet.)Lieciet savai vecītei, kad viņa jim sviestu ved, to labi sasunīt. Nu lai atkal mana Līziņa vairāk uzklausās, nu ies runas par vešu utt. Šoreiz es domāju tos lielākos gabalus pavisam nedot mazgāt, par to ka līdz svētkiem iztikšu, un tad jau būs tā kā tā liela daļa no mantām līdz jāved, jo te pie pazīstamiem maz tik var atstāt, viņiem jau pašiem telpas nedaudz. Te ir cenu reģisters: manšetu pārs - 3 kap. krādziņš -        3 - palags (dvielis?), bikses - 5 - kreklis 10 un 15 - šņudauki -        2 - . Par pareizību negalvoju, nākošu reizi pilnīgāku stellēšu. Tātad ir lētāk uz mājām vest, bet ar tik vest un ne sūtīt. - Jā, vēl ko, tie brūnie marmeļaki pavisam nestendīgi bija uzvedušies, puse zaļi, melni, raibi un ar savādām pūtiņām aptaisījušies. Daudzus vajadzēja net slīcināt. - Mēs tagad dzīvojam itin klusu (varbūt ar pie mūsu studentiem atnāks rinda pa ielām dziedāt un muļķus jokus taisīt kā kijeviešiem un maskavniekiem, bet gan nau cerams, mūsējie ir gauži solīdi ļaudis, viņi labāk iet skatīties, kur skrien velosipēdisti un jāj cirkusdāmās, daži, taisnība, ar mācās un lasa), mēs dzīvojam kā īsti miera pilsoņi, un; ja kur ar dauzāmies apkārt, tad pa lielākai daļai tik ēst meklēt, tagad mēs jau pie 3.saimnieces un drīz iesim pie ceturtās. Pie tagadējās maksājam pa mēnesi 8 rbļ., t.i., 26 kap. pa 2 ēdieni. Korteli ar gribam mainīt jeb saimniecei nospiest 2 rbļ., tas būtu tad 18 rbļ. pa mēnesi. Redz, tā mēs pelnām sev naudu, kad citād (ar stundām, p.p.) nevar. Man vēl daudz kas laba, ko pastāstīt, bet uz nākošu reizi. Sveiki, ļautiņi, dodat pāris mutīšu. 90. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1884. gada 17. (29.) oktobrī Pēterburgā 17. oktobra 1884.g. Mana sirdsmīļā mamutiņa! Ir jau nu gan šodien jau 17. oktobris, tas ir celi pusotra mēneša, kā Tev neesmu rakstījis; bet Tu, mīļā mamiņ, piedod man, citu reizi lūkošu labāk izpildīt, lai Tu mani pavisam nevarētu bārt. Šoreiz Tev gan vajadzēja krietni sadelverēt; bet, ka Tu tik laba esi, mamiņ, tad tie bērni tīri izlaižas. Un pie mana bērna īsta palaišanās vien ir, jo laika man gan un gan. Te jau mēs esam brīvi ļaudis, it īpaši laika ziņā, citādi gan var mūs paspiest un paknaibīt (tie uzraugi profesori, p.p., neatļaun tādus jokus taisīt kā Kijevas studenti). Univerzitetē nau īsti piespiests iet, var iet paklausīties, ko profesors stāsta, kad tik vien grib, var ir pie sveša profesora ieiet. Visas tās profesoru gudrības mācības var dabūt nodrukātas, un tā var pa laikam mājās tupēt un tikpat puslīdz zināt, ko runā tas vecis. Viss mūsu lielākais darbs ir tās grāmatas lasīt, kuras prapisiers apzīmē un kurās stāv tās pašas gudrības, ko ar šis saka, tik daudz plašāk un gruntīgāk. Un mums it īpaši uz gada gala pusi, jāmācās no galvas tas svarīgākais no veča ruņas. Profesors kādas nebūt zinības, p. piem., tiesas pie veciem krieviem, pie romniekiem, tautas saimniecībā utt., izskaidro, kā tā zinība attīstījusēs, kam derīga, ko citi vīri domā šinī vai tanī jautājienā, ko paši domā, pūlējas visu jo skaidrāku darīt, tāļāk attīstīt kādas domas jeb dažā nodaļā atkal prasti saka, tā un tā ir, un tas un tas no galvas jāzin. Tur daudz dažādības ir katrā zinībā, un pāri eiļiņās visu gaiši izstāstīt stipri grūti. Tātad nu mums laika ir gan, un mēs varam iet šo to apskatīties muzejās, bilžu galerijās utt. Lielajā ķeizara bibliotēkā esot visas pasauls grāmatas un arī latviskas un leitiskas; tur mēs bieži vien ejam lasīt. - Tā nu mēs te dzīvojam puslīdz labi, un dažs var net it brangi dzīvot. Tās pasauls gudrības te jau var pilnu vēderu līdz pat gērklej piesmelties, tik daudz viņas ir; tik dažāda viņa ar, ka pavisam nezini, ko ķert, ko ne; dažureiz aprij pilnu bļodu vai, mazākais, kumosu, kas tev tavos apstākļos tik maz vajadzīgs, kā net spļaun ārā. Bet tas tik drīz neiet, un citam, labākam nau telpas. Nu, mamiņ, kā Tev patika visa tā pļāpa? Ne visai! Bet tas jau bija tas, ko tie radiņi vis prasa, lai rakstot par savu dzīvi: Ko labāku man, mamiņ. Kā īsti ar tiem sieriem bija, viņi tak Tavi sieti nau. Īsti pēc pilsētnieku zņodes (un mēs labāk būtu prastus zemnieku jēmuši), gauži brangs materiāls; bet, ja Tu būtu redzējusi, kā viņi peld un kādas mums mokas ap viņiem, Tu, mamiņ, nebūtu viņus sūtījusi. Uz redzēšanos, mamuciņ, un gribu tagad sākt biežāk, kārtīgāk rakstīt, redzēs, kā ies. Tavs Pēteru dēliņš. 91. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1884. gada 18. (30.) oktobrī Petrapilī oktobra 18. d. Mana zelta drostaliņa! Par daudz jau Tu mani godā, tādos ciemos iedama, ka es jau ir pats nezinu, kas īsti esmu. Kāds vecu vācu bruņenieks (Tu zini, es šos ļaudis stipri vien neciešu) vai atkal kāds «Magiers», Ar magieri es gan būtu mierā, tik jau vēl tik cieši gudris neesmu. Man vēl tīri bails metas, ka tik ziemassvētkos neatrastu mājās kādu tādu «woledle magedin». Bet, pag, tad es Tevi ņemšu priekšā, un tad mēs ar latviski mācīsimies, un Tu būsi īsti gelehrte Jungfer. Es tagad ar šo to latviski lasu un ar leišu drusciņ mēģināju, un pie tā pieliec vēl kādu grāmatu, ko palasu, un Tev ar viss zināms, ko es daru, kā es dzīvoju. Tādu lietu kā atgadījieni man sen jau nau bijuši. Tātad nekā sevišķa nau, ko rakstīt, un ikdienišķo stāstīt briesmīgi garlaicīgi. Nekādu no saviem parastiem jokiem ar nevaru pataisīt, prāts pavisam vienaldzīgs, ne uz tam nesas. Ja būtu vēl ilgāk pagaidījis, būtu varbūt ko labāku sarakstījis, bet tad jau Tu atkal mani bārtu. -Kad es mājās nākšu un vai varēšu Tevi no Grīvas pārvest, pavisam vēl nezinu. Bet mājās jau nākšu uz visādu vīzi, varbūt uz celu mēnesi. - Šoreiz Tu jau man atlaidīsi stāstu [?], un par to es Tev nākošu reizi jo vairāk pastāstīšu. - Vai zini ko, raksti nākošo vēstuli jaunajā rakstībā (ortogrāfijā), Tev viņa tā kā tā būs reizi jāmācās, ka Tu gribi būt «gelehrte Jungfrau». Dod mutīti, mīlulīt, un paliec vesela. Tavs utt. brālīts. 92. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1884. gada 25, oktobrī (6. novembrī) Pīteros oktobra 25. d. 84.g. Kā tad tas nu ir, mīļie radiņi? Jūsu cikatiers solījās man atmaksāt par to, ka es reizi divi vēstules no vietas stellēju. Bet tik vien ir bij. Nu es ņemšos tās ugunīgās oglis lasīt utt., kā bībelnieki saka, kraušu vēl vēstuli,, var būt, ka līdzēs. Vai ziniet, sāk jau pārgrozīties mūsu dzīve, bet vis jau vēl itin prasti iet. Sēd nu, par piem., visu cauru nedēļu mājās lasīdams un kūkodams, kad par nedēļām reiz kāds atnāk vai pats aiziet. Nelobas, mums tā iepazīšanās kā citiem; dažs gan pus univerzitetes pazīst, un parādi viņam par simts soļiem tik cepuri, jis tev tūliņ teiks, kāds students tur apakšā. Bet drīz ceram ar mēs pazīstamos iekulties ar dažiem krievēniem, p. p. Nesen nospriedām ar vienu latvieti - lāci ar varu nezavoļ iepazīties, bet viņš, liekas, manījis un nu bēguļo. - Ar tanī ziņā labums, ka vairāk sāci saprast savas mācības. Te nau prasti jāmācās likumus pa pirkstiem saskaitīt. Jāmācās, kā tiesa cēlusies, kāda viņa, par ko viņa, kur, kam, no kurienes, kur sākums, kur gals. Un viss tas ne joka dēļ jeb aiz gara laika, bet lai saprastu, kas ir tiesa un likums, un pēc tā varētu spriest katrā gadījienā pareizu [tiesu], lai ar varbūt likumu grāmatā par to nekā nestāvētu; lai varētu noprast, vai pats likums pareizs, un varētu jaunu, pareizu likumu uzcelt. Tas ir mazs piemērs. Ja tā mācās, var ir tāļāk pētīt, pēc kāda vienāduma, zināmas kārtas - visu valstju, ļaužu likumi ceļas un mainās, jo nau neviena nosacījuma, kas katrā valstī, katrā laikā būtu vienāds. Nu un tā tāļāk, daudz kas jauns un jauks, ko nebiju ne domājis. Bailes tik, ka šī pati vēstulīte neizskatās kā profesora priekšlasījums (tikpat nesaprotamajā viņa jau ira kā daža prātošanas un augstas gudrības). Bet Jums, labie ļautiņi, nau brīv ņemt par ļaunu, Ja viņa ar- ērmota iznāk; no čistas laskas jau vien rakstu, jo tagad būtu Jūsu rinda, Un, jo tālāk, jo gudrelīgāks gan palikšu, jo dievs un velns tik zin, ko visu juristiem samāca! Veco romnieku un veco krievinieku tiesas un tautas saimniecība (gauži branga lieta, tā mīļam papiņam stipri vien patiks, ja mēs tik ziemassvētkos par to izrunāsimies), un filozofija, un statistika (zinība, caur skaitļu sastādīšanu un salīdzināšanu ko zināmu aprādīt), un policijas un finanču tiesas utt. - - - - - - Nudien, tur trakam jāpaliek (kaut ar patiesībā lielākā daļa gudra paliek). Un, kad nu visu to galvā sabāzis vai sagremojis māgā, nu, tad ar vari tikt, kas tik vien gribi, vai apikāts, vai prapisiers, vai valsts dienderis, vai politiķis, diplomāts, un atkal utt., utt. - Bet nu tikpat reizi jābeidz pļāpāt un niekoties un jāsāk no gudrām lietām runāt. Vai Jūs ar esiet visi veseli, varbūt ka Līziņa slimības dēļ vien nevar rakstīt, un es pa tam jokus darinu. Mazākais, lieciet tad Doriņai rakstīt jeb Edinkam. Bet tak negribas domāt, ka tik nejauki būtu, Jūs jau ar pa reizei jokojiet. - Mūsu saimniecība beidzamā laikā gauži dzīva, domā arvienu uz pārlabojumiem. Tā mēs tagad pusdienas jau ceturtā vietā ierīkojām, tas ir tā: mēs reizi ēdam ķēķī (seviška ietaise, kur saimniece tik no tam dzīvo, ka materiālus daudzumā sapērk un tad baro ļaudis - 20, 30 cilvēkus) un atkal reizi mājās, sviestarmaizi, sieru, desu, zapti, alu uzdzeram. Tā vēl iet tīri brangi, un mēs sev sapelnām labu kušķi rubuļu (par gadu, t. i., 8 mēnešiem, 50 rbļ.). Vēl es nupat gribēju ko itin svarīgu rakstīt, tik aizmirsās; lai nu paliek nākamiem laikiem. Palieciet sveiki, veseli. Visiem, kam nākas, labasdienas. Paprasiet manu mamiņu, kā viņai ar manu vēstuli gājis, vai varēja izlasīt, ja tā, tad tūliņ atkal skrīvēšu. 93. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1884. gada 29. oktobrī (10. novembrī) Pēteros 29. oktobra d.1884. g. Manu mīļo mamiņ! Vai tas ar taisnība, ko mūsu Līziņa stāsta, ka Tu esot visu manu vēstulīti pati; viena pati cauri izlasījusi? Nez vai viņa negrib tik paglaimot? Bet es nu tikpat ņemšos dūšīgi vien rakstīt, un, ja Tu, manu mamiņ, pusi vien izlasīsi, tad man ar jau diezgan, zināšu, mazākais; ka nau lieks darbs, ka mamutiņai laiku pakavēju: Es jau sāku atkal domāt, kad mēs būsim, kad varēsim abi izrunāties par šo, par to, par gudrām lietām, kad es atkal dabūšu -brangi izsmeķēties Tavu mīkstu pīrādziņu un saldu alutiņu, kad mēs visi mīļie radiņi būsim vienā pērklītī. Bet vēl mēs katris savā vietā, un, ka nau vairs Tavu pīrādziņu, to katru pusdienu nomanu. Citādi ar pusdienu mums sviežas itin jauki; tagad mums iziet visa kādi 6 rubļi, un esam brangi paēduši un vēl turklāt pudeli alus izdzēruši. Kad ēdam siltu pie saimnieces, katram izmaksā 30 kap., un, ja ēdam mājās sviestarmaizi un sierus, un zapti, senāk ar vēl ābolus, ko Stučka atveda, tad tik kapeikas 8 līdz ar alu. Senāk mēs spriedām, mājās ēst vārīt iemācīties, bet apdomājām, ka no mums tikpat labi pavāri neiznāks, un nu tāpat ar labi iet. Mēs ejam pārmīšus iepirkties, bet viņam labāk padodas maizi nopirkt, un man atkal cukuru, šņapstu un it īpaši sveces (tur bodnieks manim laiž katru reizi lētāk; nezinu, par ko viņš mani tā iemīlējis). Mēs. dzīvojam gluži klusu, un tā nākas, ka mēs ar nekā jauna nezinām. Paklausāmies savu brītiņu univerzitetē, mutes atplētuši (jo daži prapisieri pavisam neskaidri runā, tā ka cits students par gudrāku tura to brītiņu nosnaust}, tad piespundējam vēderu un ejam uz bibliotēku, kas kādu pusstundas gājienu. Tur it īpaši daudz redz meitiešu, kurus tik pēc snātelēm var par tādiem pazīt, un, ja apsēstas, puisiets kā puisiets. Bižu viņas nenēsā, jo ap bizi daudz laika aiziet, un viņas stipri naskas; mugurā viņām kartūna krekliņš, jostu sajozts, kādus ar mūsu studenti nēsā. Visērmīgākais ir, ka studenti turpretim atkal nēsā garus jo garus matus, tad viņiem nau jānēsā dārgais kažoka krāgs un viņi visu ziemu iztiek ar mēteli un lakatu. Studentienes citād man itin labi patīk, viņas mierīgas, rūpīgas meitenes un turklāt prātīgas, un ar saviem biedriem studentiem (viņas [pa] lielākai daļai dakterienes) apietas brīvi, kā jau biedri, bez visiem meitiešu paksiņiem. Ir gan ticams, ka viņas pa daļai dzīvi piedalās pie studentu tā sauktiem noziedzīgiem centieniem, bet vai viņas ar nau jaunas. Vēl nevienas neesmu tādas studentienes redzējis, kādas viņas mēdz notaisīt ļaudis, tādas zilzeķes, pārgudras, pārmācītas, kā saka; patiesībā tik tās ir zilzeķes, kas pusmācītas, no šās, no tās zinības pa drusciņai zina; no studentienēm tikpat labi vai ne labāki dakteri iznāk kā citi, jo viņas lielākai daļai nabagas un vairāk pūlējas. Arī pārdrošas vai net bezkaunīgas viņas nemaz nau. Bet Tu, mamiņ, sacīsi; kas man daļas gar tām studentienēm, kad ar tu ,viņas lielī; runā ko prātīgāku: Es esmu ar mieru, tik jau, kā sacīju, nekā jauna, prātīga nezinu. Labāk runāsim par mājām. Mēs gribam jau net decembra sākumā braukt, ja tik laidīs. Un tad, mamiņ, atkal Tava lieta būs gādāt, kā Tu savus viešņēnus pabarosi un apguldīsi, jo es Tev varu, kad vajadzība, ne tik Stučku, bet ar Leļuku atvest; Līziņa atkal rūpēsies par viešiņām, un tad atkal būs tik liela balle, ka nevarēs ne glābties. Taisiet, bet apdomājiet, ka vispirmais, kas nezinās, kur glābties, ir mūsu mīļais papiņš. Nu, mamiņ, vai Tev nau jau par daudz? Izstāsti Līziņai, ko lai Tev vislabāk raksta, tad es to ar darīšu. Dzīvo vesela, mīļo mamiņ! Daudz bučiņu no Tava Pēteru dēliņa. 94. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1884. gada 13. (25.) novembrī Pēteros Novembra 13.dienā Manu mīļo mazulīti! Nebaries vis, nebaries! Kā tad nu nebārties? Ne vienam, ne otram, ne man, ne uz mājām uz papiņu un Liziņu nerakstu. Par mani tad vēl nekas, šoreiz jau visu atmaksāji ar lielo pūliņu, kas Tev, nabadziņam, bijis ap tiem sasodītiem jauniem burtiem, iesācējam ar tādiem ir 3 nedēļās (jeb vairāk bija) vēstuli sarakstīt nau joka lieta. Bet Līziņa nabadzīte, mani prasa, kā tad Tev īsti ejot, Tu viņai nekā nerakstījusi, sauc Tevi par «lielu draņķi un bezkaunīgu ar»; no tās tad Tu gan sargies, viņa Tev vēl var sadot ar karstumu, cik šo stundu, kad būsi mājās atkal viņas varā. Bet es jau gan palīdzēšu Tevi aizstāvēt par to , jauno rakstību (ortogrāfiju) un vēl jo sirdīgāk, ja vēl reizi tā rakstīsi: Tik, ja Tev pārlieku daudz darba tagad priekš ziemassvētkiem, raksti, kā tikusi [?], . gan jau mēs pēc viņu izavaiceisim. (Viens Tev tur nepadodas š - sch: Tu vis veco sch raksti, -z, -ž, -s, -š, -c, -č.) - Tu pa šo laiku ar daudz esi lasījusi, - kā tad Tev tika Ivanhoe»? labāk par «Hermani»? - Es Tev lasāmu grāmatu nekādu nevaru atvest; no bibliotēkas tik izdod tīri ziniskas grāmatas, un man pašam jaunu tik pāris krievisku; bet tās pašas jau ar varēsim lasīt; viena, mazākais, ·Tevi intresēs. - Ar to vēl nau diezgan, lai es Tev vēl ko atvedot bez grāmatām! Manu sūru dieniņ! Ko lai es zinu vest? Tu jau pati tak mani, ka es no tādām «smukām, mazām, derīgām lietiņām» tikpat maz protu kā ikkurš nekavaliers; būtu Tu bijusi tik žēlīga, kaut ar tā paslepeni, netīšām piezīmēt, man tā un tā akurāt tagad nau; jeb tas tai Aniņai vai Grietiņai ir; un tūliņ būtu zinājis, tā un tā. Stāstīt es Tev šoreiz it nekā nestāstīšu, ja Ta negibi zināt, ka Ņeva jau stāv, laiks salts, kamanām šļūc utt. in infinitum. Es vis vēl nezinu, kad īsti varēšu mājās aiztikt, profesori beidz pļāpāt 18., 26. dec. d., daži nu teic, varēšot jau mēneša sākumā laisties, daži «lika drusku pagaidīt». Nu, bet domāju, varēsim jau drīz redzēties. Līdz tam tad paliec sveiks, mans mazais pumpulīts, un raksti drīz un vairāk kā es. Tavs lielais brālīts. 95. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1884: gada 20. un 21. novembrī (2. un 3.decembrī) Pēteros nov. 20. un 21. Mani mīļie radiņi! Vajadzēja man jau daudz agrāk rakstīt, gribējās ar, bet tikpat tā nez kā nepasalobās. Nu par to atkal varu šo to jaunu pastāstīt un vispirms to, ka ir laba cerība jau pašā decembra sākumā vaļā tikt. Bet par to es vēl rakstīšu nākošu trešdien jeb vēl vēlāk, kad būšu pašu atlaižamo zīmi dabūjis: Tas cits, ko vēl zinu, nāk viss otrā, trešā un tāļākās rindās. Mājās braukt man pienāksies vienam pašam, Stučkulēns stipri vien steidz uz savu mamiņu ceļā tātad nespēs kavēties, un, ja jau būs reizi viņai zem spārniņiem, tad jau nost pats dieviņš neaizdzīs. Leļuks, tas vēl nekā neatbildējis, bet kas nu to dos, ka viņš labāk uz svešām, ne uz savām mājām brauktu. Citus ir nau ko minēt, tas ir, citu nau. Bet tā ar nekas, varēs drošāk izgulēties un labāk izēsties: - Mums nu tikpat reizi gadījās ar saviem latviešu lāčiem iepazīties. Redz, tā: mēs mierīgi sēdam savā kambarītī tā pavakarī, lamājam godīgi lāčus, saimnieci, profesorus, spriežam, kā, mums vislētāki ierīkoties, t.i., naudu pelnīt, spriežam, ar ko vispārīgi latviešiem lētāk naudu pelnīt, triecam par augstām, gudrām lietām, kādas acis dieviņam zilas vai brūnas, kā sauca pirmo latvieti, un līdzīgas gudrības, te saimniece ienes vēstuli no Kažoka, kur šis uzaicina mūs 10. novembra dienā uz Remiķa vārdadienu iet. Tur būšot citi latviešu studenti, un mēs varēšot ar tiem iepazīties. Tā tad nu ar iznāca, un tagad to pazīstamu kā sūdu. Darbs tik vēl aiziet uz biedrības kādu balli, un meitiešu pazīstamu salasīsies pūriem. Mēs jau dažus no saviem lāčiem bijām uz mājām atveduši, iedzirdījām un iebarojām, lai pēc atkal varētu pie viņiem kādas mantas atstāt, kad paši mājās braucam. Pie tagadējās saimnieces vairs nepaliksim, par daudz viņa mūs plēš; jaunā gadā iesim citā kortelī un pa decembri dažus čumodānus, grāmatas šur tur pie pazīstamiem atstāsim. Mums tagad viss laiks, ko neesam univerzitetē, tā ir aiziet, pa ciemiem blandoties, noej reizēm 7, 8, un nodzīvo līdz pusnaktei vai net pāri. Liekas, ka mūsu ļaudis tā pavisam paraduši dzīvot. Gribētos vēl rakstīt, kā viņi te satiekas un ko viņi dara, kādi viņi pēc izskata un pēc valodas, daudz ko vēl varētu stāstīt, bet lielisks slinkums tagad uznācis, pēc nedēļas gan jau ar pie Jums būšu un bez tam ar vēl jau nāksies rakstīt, kad lai dzeltenīts atbrauc uz staciju. Vinovat, baķuški, vainīgs esmu, bet ka navar īspēt. Sveiki, sveiki, radiņi, līdz redzēšanai! Jūsu etc. dēliņš un brālīts. RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1885. gads 96. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1885. gada 24. janvārī (5. februārī) Pīteros, 24. janv. d. 1884 Radiņi, radiņi mīļie! Dodiet tak drīzāk to dienišķu maizīti un to sviestiņu, un šķiņķīti., Kā mums strādāt ar tukšu vēderu? Vai tad Jūs pirmās vēstules nedabūjāt? Par spīti Jums tagad nekā nestāstīšu, tik to, ka daudz darba. Adresi ziniet: Peterburgsk. storona Sjezžinskaja u. d. No 27, kv. 5. Veseli, veseli! Izsalcis students Pīteros. 97. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1885. gada 3. (15.) februārī Pīteros 3. febr. d. 85. Vismīļākie radiņi! Paldies dievam, kaut reizi dabūju krietni izēsties pa mūsiski, nu jau šī trešā diena. Beidzamā janvāra dienā dabūju pavestku no stacijas, ka sen jau esot lietas atnākušas. Aizejam uz tavaru izdotavu, jo domāju, ka Jūs kasti sūtīsiet ar preču vilcienu, kā toreiz, liekas; norunājām; tur mani raida projām uz bagāžas izdotavu. Un labi, ka še bija labi ļaudis, citād viņi varēja kasti pārdot; par šo laipnību aizmaksāju 90 kap. Pirmā nakladnaja ir bez vēsts pazudusi, un otro līdz ar Jūsu vēstuli dabūju pēc tam, kad jau bija lietas rokā. - Rušonos satiku Leļuku, Piču tik Pīterī gaidot. Mūsu kortels ir no univerzitetes kādu 20 minūtu iešanas. Maksājam par viņu 13 rbļ. (apdienēšana līdz). Viesu nāk stipri daudz, kaut ar to nācēju tik trīs mūsu tuvie kaimiņi. Mēs paši ar noejam pie daždažiem, un tā šinīs pirmajās nedēļās daudz laika paiet. Sakiet Doriņai, lai viņa man pirmā raksta, man pašam pavisam negribas. Un viņai jau ar vairāk laika bija, p.p., masļeņicā. Mīļai mamiņai ar tūliņ rakstīšu, kā tik kurmet varēšu. Un šo protokuli par saviem dzīvesgājumiem ar šodien tālāk nevedīšu, lai viss paliek uz nākošu laiku. Veseli, mīļie radiņi, līdz nākamai reizei. Jūsu dēliņš etc. P. S. Zināms, visus sveicinātājus atkal sveicinājiet tikpat sirsnīgi kā viņi jeb vēl kādu procenti vairāk. 98. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 18. februārī (2. martā) Pīteros febr. 18. d. 85. Pogoģi, fuks! Quam ego! Mazais, mazais, ko tad Tu īsti domā? Ko Tu sacīsi, ja Tevi pastarā dienā pats vecais prasīs, par ko Tu apsolījies un nerakstīji, apsolījies net studentam un nerakstīji? Par laimi, man vēl acis drusciņ saslima, tā ka laika atlika Tev šo draudu vēstuli skrīvēt un atturēt no vēl lielāka grēka, t.i., no ilgākas nerakstīšanas. Saki tak, ko tad Tu pa visu masļeņicu (meteņiem) sadarīji, kā nevarēji man nieka atrakstīt? Izstāsti visu uz šo funkti. Vai Tevi tagad tās vecās Zaļāscepures pa daudz nenomāc? Ja Tev tiešām grūta dzīve, vari ar to apmierināties, ka man arī ne viegla. Simtu vai pusotra lapaspušu no tām biezajām gudrības grāmatām izlasījis, tad zin ar, ka visi kauliņi kniku knaku knaukš. Ar snapstiņš pret to mugurkaula gala sāpēšanu nieka nelīdz, daudz, ka acis plašāk paver, zināmā vietā bikses plīstin plīst, un daudz vēl to briesmu. 99. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 2885. gada 25. februārī (9. martā) Pīteros febr. 25. d . 85. Mani mīļie radiņi! Gaidīju gan laiciņu un, ja nebūt bijis tik slinks, būt pat Jums rakstījis, bet par to tad ar sagaidīju ko brangu: lielu čupu jaunu ziņu un ka grib nākt sīkā un skrīnīte. Ko man nu vēl daudz triekt, sūtiet tik, sūtiet, mēs neko nesmādējam. Dodiet līdzi, ko dodami, tam lāgas maskaļam, sierus, kādus gaļasgājumus, šķinķi, melmeni, desu. Vai tad nu man Jums jāteic, kas der košanai? Mums pašu krājumi jau visi galā, plūkājam tagad siļķesastes un strebjam ūdenszupas, tā sauktās «kräftige Suppen» (labāku mūsu malā ir dabūt nevar). Tas ir tā saprotams, ja bij no šām zupām un cepešiem par daudz vēders aizrūcās, uzkožam siļķi, uzdzeram šnapstu un esam mierā. Daudz vēl ir, par ko varētu Jums žēloties! Ilgi istabā sēžot, bikses ātri plīst, bet tas nu ne Jūsu lieta, to es sevišķi mamiņai stāstīšu. Naudas ar šogad, liekas, daudz izies. Kortels (7 rubļi katram), pusdiena, brokasts, lampa un petrelja, un vēl daži sīkumi - pa mēnesi iztaisa 25 rbļ. Pa visi 4 1/2 mēn. 110 rbļ., univerzitetes maksa 25 rbļ., braucieni mājās un atpakaļ tuvu pie 20, vēl grāmatas un citi pirkumi līdz 10. Iznāk visu visā kādu rubļu 30 vairāk par izgājušo pusgadu un par celu gadu tikpat pāri par 300. Tagad man tik drīz naudastrūkums vēl nebūs, variet sūtīt pēc lieldienām, darīt, itin kā tur labāk iznāk. Eksāmeņi, cik paredzams, sāksies aprīļa vidū; daži sakās zinot, ka šis kautiņš rūks vaļā 16., daži atkal 20. dienā. Visādā ziņā sāksies aprīļa vidū un beigsies maija beigās. Tātad priekš jūnija sākuma nez vai tiksim mājās, mūs līdz tam varbūt vēl sijās, jo profesori dažādā laikā beidz, dažam dienas 3, dažam nedēļa aiziet, kamēr visus pārlaiž. Nu tā ar viss ir, par ko es varu rakstīt. Mūsu istabiņa mierīga, tik palaikam saimnieku bērni blakuskambarī padauzās pa klavierēm un aizdzen projām no grāmatas, citād viņi, ļautiņi, labi (kaut ar pa reizei viens otram iekrampās matos, kā jau to tādi činaunieku ļaudis mēdz darīt aiz gara laika), pret mums viņi labi, mēs ar labi maksājam, laikā, ne tā kā citi studenti. Mūsu istabiņa, dažas zāles univerzitetē, ceļš no mājām līdz univerzitetei, - tā gandrīz visa mūsu pasaulīte. Cik vajadzīgs, Jūs par viņu ziniet, un tātad man, kā redziet, ar nau daudz materiāla, ko rakstīt, it īpaši tagad. Un tikpat es šoreiz celas 4 lapaspuses sasperu. Gribu tak dzirdrošas dēt, vai Jūsu sikatiers mani nākošu reizi par to nelielīs. Tik klaus vēl ko, mīļais sikatierīt, nākošu reizi nesūti mazāk ziņu kā izgājušu. Izstāsti pamatīgi, kā stāv ar tiem abiem Žabiem un kas tur vēl pasvarīgāks. Kas būs ar tiem muižukungiem, vai mamiņa savu dabūs vai Jani paturēs, un ko papiņš ar savu darīs? Vai zapašnieki ar vēl paliks vai jems Jašmuižā puišus? Tu, mīļo sikatierīt, sakrāj no visiem ziņas, no mīļā papiņa, no manas mamiņas, no māsiņas Līziņas, lai Tev materiāļa netrūktu; jo Tev vis jau vajadzēs vairāk rakstīt nekā man. Pa pašu eksāma laiku es atkal visu atlīdzināšu. Jūs, «Austrumu» jau dabūjuši; kā tīkas, ko saka papiņš, vai pa daudz stipri nespļaudās? Nu, bet nu reiz ardievu! Sikatierīts visus lai oficiāli nobučo. P. S. Labas dienas visiem lāgas ļautiņiem iz Jašmuižas, kas mani sveicināja, vecītei, jauniņam - - - 100. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 25. februārī (9. martā) Pīteros 25, febr. d. 85. g. Mana mīļā, labā mamiņa! Vispirms tūliņ liec mani krietni izbārt caur jašmuižiešiem jeb caur mazo, ka es Tev tik ilgi nerakstīju, un tad liec viņiem visu izstāstīt, kā Tev labi iet. Un pēc tam tūliņ dod viņiem visādu labu, ko lai manim atsūta. Visas Tavas brangās lietiņas, manu mamiņ, ko Tu man biji sūtījusi, sen jau pagalam, visas aizgājušas to vēdera ceļu, kur nekas labs vairs atpakaļ nenāk, viens siera kluncīts tik vēl pāri. Dodiet tam maskalīšam skrīnīšu, cik tik viņš spēj ņemt, mums tagad darba diezgan, ēst gribas, un te nekā laba nedabūsi. Un, ka Tavs dēliņš ar godīgi aizpelna tos daudzos sierus un šķiņķus, ko Tu viņam sūti, to lai Tev pierāda tas, ka vienas biklasītes jau padrāzu sēdēdams. Tagad jaunas, zaļas nēsāju, un vasarai ar vēl ir brūnas. Drānu gan jau pietiks. Tagad nēsāju ar Tavu krekliņu, dikti brangs, tik drusciņ paplats. Zilajam kaklu tievāku pašuvu, un tas nu tāds krekls, ka brīnums vien, Stučkam ar iegribējās tāda, likšot mājās šūt, net tepat gribēja pirkt. Bet tik vai zin ko, mamiņ, runā atkal ļaudis, ka mundieriņi nākšot. Profesori visi ar esot priekš viņiem, var gadīties, ka tie lupatas tikpat vēl nāk, un tad maksā nu savus 50 rubļus. Tu jau, mamiņ, Jašmuižā būsi bijusi, un Tev viņi būs izstāstījuši, kāds man kortels; cik dārgs, kur. Istabiņa branga, tā kā Tava guļamā, glīta, tīra. Ar viņu tīri mierā var būt, tik jau pusdienu labu nau tuvumā, kad grib iet pie studentiem, tad iziet uz visu aiziešanu un, paēšanu līdz 3 stundas, un mums ar laiku jādzīvo taupīgi. Beidzamā laikā sākam ēst siļķes un desu, bet nevar labu dabūt. - Mēs sev pirkam celu galvu cukura pa 4 rbļ. un tur tad drupīti aiztaupīsim, citād mūs tā maita vecene pavisam apbižī, ko tik liec nest, vis sev daļu patura. Alus butele maksā 8 kap., viņa jēma 10, sasunījām reizi, un tagad jem tik 9 un vēl pašas buteles maksu, atkal 3 kap: Tā nu - redz; mamiņa, ko man dara sveši ļauds! Daudz, mamiņ, cita nau ko pastāstīt, nekur daudz neejam, nekā ar neredzam. Tik bijām teātrī, kur no Vāczemes atbraukuši cieši slaveni spēlētāji. Reizi redzējām pašu veco ķeizara tēvu līdz ar visu gaspažiņu. Brauca tādās paprastās kamanās kā citi daži lielmaņi, pats oficiera mundieriņā, pati santa mētelī. Ja nebūtu ļaudis tik stipri klieguši, nebūtu ir zinājuši, kas tie pat putniem. Tu, mamiņ, tik liec vien izstāstīt, kā iet mājās, Doriņai, kad viņa kādureiz atbrauc, vai Līziņai. - Dzīvo vesela, mana mīļā mamiņa, kā Tavs dēliņš Pīteros. Sveika, mamiņ! 101. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885, gada 25. februārī (9. martā) Pīteros 25. febr. d. 85. g. Mazulīts, mīļais! Vecai Dēklas mamiņai gan pavediens cilpā saskrējis, ka ar mūsu vēstulēm tā nesviežas, kā īsti vajadzētu. Tev viena nomaldījās, man atkal viena pavisam gatava netika; šī jau īsti ir otra. Nu, ne vainas! Tu esi varens rakstītājs priekš tā kunga! Tik jau nenolaidies atkal pēcāk un neņem par piemēru savu brāļuku, tas, maita, slinks. -Tātad papiņš Tev deva sīkās, nu spēlē ar ar godu, papriecināsi mūsējos? Un pa meteņiem abas ar Zvaigznīti mājās bijāt un brangi izdzīvojāties! Vels, Jums brangi sviežas! -Domā, man ne? Oksējām, kamēr acis sāka sāpēt, biksēs caurums ieradās. Pa to, laiku, kamēr acis sāpēja, biju kumēdiņos, raudzījos meiningiešu «Cēzarā», «Vallenšteinā». Visi, kam vien Pīteros vācu mēle, saka «das ist famos!». Pabalstīt tādu spriedumu man negribas, bet lieliska un branga, un pilnīga tā lomu izrāde bija, kādu es vēl neesmu redzējis. «Vallenšteinu» redzējuši, sēdāmies atkal aiz galda pie gudrības grāmatām (viņas, maitas, pat biezākas nekā daži romāni [2 nesalasāmi vārdi]). Un simtu vai pusotra lapaspaspušu iz tām mācībām izlasījis, zin ar, ka visi kauliņi kniku knaku knaukš, mugurkaula gals sāp un biksēm otra acs iekšā. Apvelk jaunas bikses, oksē tāļāk. Nu, vai neaprakstīju diezgan briesmīgi savu dzīvi? Tu zem tādiem apstākļiem tak neprasīsi, lai Tev daudz ko stāsta. Bet tik neesi nekaunīgs un neatriebies man ar to pašu. Stāsti, kā Jums ar to Neretnieku iet, vai viņš savās bēdās ar vēl nebēdīgs pret Jums, lielajām preilenēm? Ja ne, papriecinājiet, jo mīļi uzskatiet, iz pakaļējām rindām pa buciņai izmetiet, un viņš ar būs labs. Stāsti, tik stāsti, redz, ka man tagad ne laiks, izstāstīšu, kad mājās nākšu. Vai es pār Ņevu ejmu vai ne, izprasīsi lieldienās mājās. Un, ja Tu vēl daudz prasi, kā tad es dzīvojot, vai tad nu oksējot vien - tad Tidrid ritam, Kas kaiš citam, Ka mēs īsti dzīvojam! (Tautas meldija.) Ceterum - Sveika, vesela! Sveicini savus mājas ļaudis, Daraškeviča māti. 102. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 15. (27.) martā Pīteros 15. marta d. Tu manu zelta mamiņu! Ko Tu nu man piesūtīji tās dieva svētības, kur likt nau vairs, visi skapīši, visas šūplādītes pilnum pilnas. Un kas tie par brangiem, mīkstiem pīrādziņiem, un tie trīs lielie, skaistie, dzeltānie. Vai tad man nu daudz kas vairs trūkst lielas, lielas lieldienas nosvētīt; škiņķis ir, ko atgavēties no kreptīgām zupām, olas ir, viss ir. Kur tik Tu, mamiņ, visu labu tik ātri salasīji; tā skaistā škiņķa es pavisam nebiju senāk redzējis, vai tas tik nau svešu ļaužu. Un olas, mamiņ, ar nau Tavu vistu, pamaziņas. Jā, mamiņ, ar oliņām bija nu gan gājis, kā jau ar viņām mēdz iet, 27 bija ieplīsušas, tās pa vakar un šodien pus izdzērām, pus ceptas apēdām; citas bija grozā pavisam ko nelabu pietaisījušas. - Viss labi un ātri mums rokās nāca, tik jau mūsu bagāžas izdevējs noplēsa vēl 75 kap., par [to, ka] Jūsu stacioners esot uzrakstījis tik ēdamas lietas vien, vajadzējis sacīt, ka sviests, gaļa, pīrāgi; jo ēdamas lietas var būt arī tādas, kas ātri maitājas, un par tām dārgāk jāmaksā. Tu viņu par to drusciņ pabar. Bet ko mums, mamuliņ, ar to daudzo sviesta sadarīt? Stučka māte savam dēliņam ar mārciņas 15 atsūtīja, būs pa taisnībai jāsēstas uz tirgus, jāizvelk krievakiem nauda. Bet tas tik nau labi, mamiņ, ka Tev tik daudz darba iznāk ap tiem niekiem, būtu jel maziņais bijis, tas Tev palīdzētu, - Līziņai, nabadziņam, pašam daudz darba. Un Tu, manu mamiņ, divi reizes pa dienu dabūji braukt un vēl pa pavasara ceļu; ka jau citād nevarēja, tad nevajadzēja visu sūtīt un tādēļ sev muguru lauzīt. Šoreiz man, mamiņ, nau vēl nekā, ko rakstīt, un par to es tik daudz piepļāpāju, lai vēstule neizskatās tukša. Un, kā liekas, tad Tu atkal nevarēji salasīt viņ reiz, un šoreiz Tev nau ir par ko pūlēties. - Satramdi, mamiņ, to mazo, pavisam palaidies, neraksta. Nu vēl paldies par visu to labu un daudz, daudz mutīšu. Labasdienas maniem jašeniekiem, un saki, ka es viņiem ar drīz rakstīšu un uzdošu jaunu adresi, jo mēs gan ejam projām no šenes, Sveika, mamiņ! 103. K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1885. gada 21. martā (2. aprīlī) Pīteros 21.marta d. 85. Mani vismīļie ļautiņi! Sakiet, ko gribiet, vai, ka mans slinks vai pa daudz darbīgs, bet no šīs reizes es Jums vairs vēstules nerakstīšu, tik vien vēl telegrammas sūtīšu par veselības stāvokli un par kautiņiem, un uzvarām, un pametumiem. Bet to tiesu jo vairāk atkal Jūs rakstīsiet, nevis tā kā tagad, bet uz katras manas vēstules pa divām trim. Un, lūgtu, tik šā tā nelūkot izgrozīties, sacīt, ka man ir laika nebūšot lasīt, - tik stipri es sev pāri nedarīšu. - Kā man tagad iet, - ko par to daudz sacīsi! Pa reizēm atnāk viesi, it īpaši tagad, kad mamiņa to brango šiņķi atsūtījusi un tos pīrāgus. Pa lieldienām gan kādu balli sataisīsim, alus nodzersimies un pīrāgu paēdīsim, un tad atkal sāksim bikšu pakaļu plēst. Kā jau Jūs ziniet, eksāmis pirmais sāksies 15. aprīļa dienā un pēdējais būs 25. maija dienā, un, ja līdz 25. vēl nebūsim mājās pārbraukuši, tad gaidiet tik maija beigās, vis jau tak vajadzēs pasvinēt. No galīgas caurivelšanās tās bailes lielas vis nau, bet ar godu iziet ir tikpat pagrūti, - tā krievu valoda, tā vis nepadodas. Bet tagad ko nebud galīgi noteikt nau iespējams, - ja vairāk pie vecajiem studentiem apklaušinājas, kā ir ar kuru profesoru, jo raibākas lietas dabu dzirdēt. - Bet vis jau mums tā nau, kā tur tautas dziesmā sacīts: «Skolas bērni gauži raud, grāmatā vērdamies.» Kamēr mums vēl ir gana šiņķa un pīrāgu, tamēr mums visa pasaule maz rūp. Un gaļaspodu mums netrūkst. Pičmāte ar solās kādus atsūtīt. Veseli, mīļie radiņi, dodat mutītes. Vismīļā mazā! Citu reizi vairāk, Tu saki, un man vienmēr tajā pašā reizē jāraksta vairāk nekā Tev. Ko tad Tu īsti paveici visā šajā laikā, ka iznākusi tikai tik maziņa vēstulīte? Tikai nesaki, ka pie tā vainīgs mans paraugs. Vai Tev trūkst materiāla? Uzraksti taču, ko Tu mantoji, lasīdama Verteru? Raksti, ko Tu visu laiku darīji kopā ar savu Šternu, kura savam brālim arī laikam neko nav rakstījusi. Raksti, kāpēc Tu kravājies ap manām grāmatām, it kā Tev trūktu materiāla. Lieldienu brīvdienās Tev jāatraksta vismaz 6 vēstules (vienā vēstulē), Raksti arī, ko Tu lasi. Tev jālasa ne vien vāciski, bet arī krieviski. Lasi, piemēram, «Tarasu Buļbu», tas Tev labi patiks, vai Serebrjaniju. Tie ir vēsturiski romāni, varoņi ir ļoti simpātiski cilvēki. Un Tarass ir dzejiski skaists un tomēr tik patiess. Vislabāk man patiktu, ja Tu lasītu «Mertvije duši». Tur Tev būtu daudz jauna un laba. «Lucindi» labāk neaiztiec, to Tu vai nu nemaz nesapratīsi, vai pārdrošas pratīsi, par daudz sapratīsi, vairāk, nekā tur ir. Tu darīsi vislabāk, ja vispirms lasīsi Gogoļa mazākos darbus, piemēram, viņa vēstules par «Mertvije duši»», par krievu literatūru un citu; varbūt tad Tu iegūsi vairāk patikas par «Mertvije duši»» . Es ļoti vēlētos, lai tās arī Tev patiktu. Labi, ka papīrs tālāk vairs nesniedzas, citādi es gribētu Tev vēl ļoti daudz uzsmērēt. Nu, klausies, atraksti man krietni daudz. Līdz tam laikam uz atkalredzēšanos, manu sirsniņ, un nu pagaidām saskūpstīsimies tā, it kā mēs būtu kopā. Ja mammiņa vēl joprojām nav saņēmusi nevienas vēstules, saki viņai, ka 14-tajā viss pienācis pavisam laimīgi. 104. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 9. (21.) aprīlī Pīteros   aprīļa 9. d. 85. g. Mazulīt mīļais! Tu manu drostaliņ, redz, kur Tu saspēries šoreiz, net Verteru izlasīji, pie Hamleta pieķēries, pie Reibericm, Serebrjano izlasīji! Ko Tu īsti no Vertera izlasīji, ko domā par viņu? Vai Tu jau dažu saprati, vai smieties ne reizes nesmējies, cik tie ļaudis ērmoti mīļojas? (Jums vai nau jau Verters stundā izskaidrots, literatūras stundā?) Hamletu Tu gan vēl nevari saprast, mēs pēcāk kādreiz lasīsim: Ja gribi Šekspīru, jem Līru, Otello, Cēzaru, visas tās karaļu lugas, tās ir tā paša vēsture, tik jaukā veidā, tas ir net pus kronikas. No krieviem pēc Serebrjana Godunovs jālasa, Tarass, «Mertvije duši», pēc dažs Turgeņeva, Gončarova, līdz Tolstojam. Bet ko niekus tāļāk skaitīt, tagad mums ne lasīšanas laiks, jāsēd, galva jālauza, bet vasarā tad spēlēsim, lasīsim (al.dancosim) cauru dienu (al. nakti). Man nu eksāmens jau uz paša kakla, kā lietuvēns virsū mācas, dažubrīd tik izbēgsi. Bet Tu tik raksti jo vairāk, jau es Tev ar varēšu atbildēt. Darbs tagad iet viegli, pa svētkiem labi padzīvots. Tev tad ir brīnuma lietas ko stāstīt, net pats Mikita-Židmiris ir rāms padarīts, bet priekš Tevis šoreiz nekā nava, mīlulīt. Jābeidz ar tāpat bešu, jau drusku pavēlu. - Zināms, Tu labas dienas dosi saviem divi māju ļautiņiem, - ja tik neaizmirsti, kā tas citkārt mans ieradums, - ar Daraškeviča mātei, večam etc. . Vesels, mans mīlulīt, līdz redzēšanai! Tavs brālīts. 105. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 9. (21.) maijā Pīteros 9. maija d. Manu sirdsmīļo mamiņ! Vispirms tūliņ dod man vienu mutīti, tas ir par zīmi, ka Tu uz manis nebārsies. Redz, es solījos bieži vien rakstīt, un nu iznāca tās vēstules tik reti, kā viņmātes putrā tie putraimi, kurus četriem zirgiem nesadzina. Bet saki, mamiņ, ka jašenieki vainīgi, par ko viņi nekā neraksta. Tev vajadzētu viņus krietni saplucināt. - Otrkārt, es vainīgs, ka šī vēstulīte tik maza, bet nu jau man papīrs pietrūka, jašmuižniekiem rakstot, un tad ar pavisam nau ko stāstīt. Es uz eksāmi iešu priekšā varbūt tik 17., 18. maija dienā un tad 19. rakstīšu, kas tur no tās ņurcīšanas būs iznācis. Pirmais neliekas grūts būt. Otrais tad atkal nāks 25. maijā un tad vēl trīs. Tagad mēs dzīvojam itin priecīgi, tā kā Ījaba bērni, redzēs, vai pēcāk ar būs kā viņiem. Stučka māte bija atsūtījusi bieza piena cibu, šiņķi, tik jau mūsu ļaudis drīz noēda. Tā Tavam brangajam šiņķim un sieriem ar bija tā vienīgā vaina, ka viņi bija pa daudz labi, pāri dienās apēda. Vīna butele mums ar bija no Stučka mātes. Tavi sieriņi, melmeņaki ar beidzas, tik jau tagad nau tas laiks sūtīt, neturas labi. - Naudiņas man ar vēl ir 35 rbļ., tie tiek ko pārtikt šos mēnešus, bet saki manam papiņam, ka vis vēl vajadzēs atsūtīt kādu šķipsniņu priekš dažādām vajadzībām, priekš pārbraukšanas. - Kā, mamiņ, īsti iet ar Krāslavas Zabu, vai viņš nemaksās un muiža tiks pārdota? Ja neiet ar bāršanu, apglaudi, mamiņ, jašniekus, lai ko nebūt raksta, mazākais, pāri vārdus, par ko nevar rakstīt, viņi beidzamo reizi 10. martā rakstīja, šodien 9, aprīlis. Ja varēšu, drīz vairāk rakstīšu. Vesela, mīļā mamiņ. Pīteru dēliņš. 106. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1885. gada 1. (13.) oktobrī Pīteros   1.oktobra d. Sirdsmīļie radiņi! Nu jau drīz trešā nedēļa, un es vis gaidu, un Jūs vis nerakstāt, un, liekas, diezgan tak Jums būtu, ko rakstīt un stāstīt. Taisnība, varbūt es viņu reiz biju aizmirsis uzdot pilnu adresi, bet tās jau pavisam nevajaga, Jūs tak paši zināt, ka pietiek, ja adresē uz univerziteti. Šī pati adrese, ko šoreiz uzdodu, ar nau uz ilgu, jo 7.-9. oktobrī mēs iziesim un jauno adresi, zināms, tūliņ univerzitetē ierakstīsim. Mēs ar saimnieku sanīdāmies un ceram tagad dabūt labāku korteli un pusdienu. Līdz šim pie saimnieka ar ēdām (10 rubļi pa mēnesi katram), bet viņš tik mūs nomocīja vien, Pičukam vēderu cauru parāva, manim atkal cieši aizdambēja. Un mums tagad labāka ēdiena visādā ziņā vajaga, par to ka tūliņ vajadzēs diezgan cieši strādāt. Vispirms jāsāk lekcijas lasīt uz nākošu maiju, jo eksāms būs šoreiz itin grūts. Otrkārt, mūs ar negrib atstāt pa vecam, bet nu sāk uzdot rakstāmus darbus (divi profesori jau uzdevuši), kas līdz janvārim vai februārim būs jānodod. Un bez visa tā vēl pie mums sastādījās Latviešu studentu biedrība, un tā ar prasa kāda rakstāma darba. - Viss tas, ko es viņu reiz stāstīju par to, ka univerzitetē nau nekas pārgrozījies, ar tik iesākumā tā rādījās. Pie mums, taisnība, policija tik stingra nau, lasāmā istaba un dažas biedrības zem profesoru vadības ar ir, bet tas tik vien pie mums; citur viss aizliegts. Maskavā, p.p., studentiem katru dienu jāpierakstās, ka bijis univerzitetē, aizvēlinājušos iekšā zālēs nelaiž, un daudz citas tādas stingrības. Bez tam arī pie mums, mazākais, jaunajiem studentiem, mācīs citas lietas un mazāk nekā mums. No šiem nabaga jaunajiem zaldātiņiem grib tūliņ taisni činauniekus iztaisīt, par to viņus ar nemācīs tik daudz tās grāmatu gudrības. Kā Jums patīkas, ka pagasta tiesās un pat pagasta skolās grib krievu valodu ievest??! - Rakstiet, lūdzami, ašāk, kā izgājis 20. septembra dienā ar Žabu, vai ir kas nebūt dabūts? Ja Jūs man ar reiz ko atrakstīsiet, tad rakstīšu vairāk, šoreiz lai pietiek. Sveiki, mīļie radiņi, līdz nākamam. Vēstules augšmalā pirms datējuma rakstīts: Mana adrese: S. Peterburg, Peterb. Storona Boļš. Čebezkaja u. d. 8, kv.5. 107. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 10. (22.) oktobrī Pīteros 10. okt. d. 85. g Moto: Auch du, mein Sohn Brutus! Mīļais mazulīts! Ir Tu esi apslincis, ir Tu esi grēkos kritis! Cels mēnesis jau ļaudīs gājis, un es vēl no Tevis ne pušplēsta vārdiņa, ne jausmiņas nejaudu. Tev ar tinte pudelē iekaltusi, Tev ar milzīgi darbi jāsteidz? Pogodi, fuks! Es Tev šoreiz nekā nestāstīšu, visu svarenāko Tu jau no mājām zināsi, un cita, kas Tevi interesētu, maz ir. Mēs no iesākuma drusciņ zaļi padzīvojām, bet nu jau visi pie darba metušies; un darba mums šopusgad un visu šogad netrūks. Ministri jaunu kārtību izdomājuši, un mums jācieš; citiem vārdiem, viņi pārsālītu putru savārījuši, un mums viņa jāizēd. It īpaši priekš jaunajiem zaldātiņiem likumi daudz stingrāki, un ar šiem likumiem viņi net mūs, vecos, pa daļai spaida. Tā viens profesors uzdeva rakstāmu darbu, un kas vēl var zināt, vai mums ar nebūs eksāms pa ziemassvētkiem (kas pēc mūsu veciem svētiem likumiem ir tikpat daudz kā dieva zaimošana). Tagad ar sāku rakstīt darbiņu priekš mūsu latviešu lasāmā vakara (tas bija par mūsu veco vēsturi), bet nu gan metīšu, jo nava laika visu beigt. Es gribētu ko nebūt citu: domāju, vai Tu nevarētu līdz oktobra galam atsūtīt Birutas teikas no Šeiko. Lūdz viņu, lai raksta, kā tik vien zinādama, ir pat bez sakara katru gabalu, ko māk. Ortogrāfija var būt pat hotentotiska jeb pašizdomāta. Tik lūdz, lūdz ar lielu lūgšanu, saki, es esmu gatavs viņai abas rociņas nobučot, lai tik dod Birutu. Ja man tās teikas (viņas var ar būt prozā rakstītas, ja nezina tāļāk metriski, un, ja trūkst sakara starp dažiem metriskiem gabaliem, tad lūgtu šo sakaru prozā izstāstīt), ja nu šīs teikas man šai reizei lasāmā vakarā nebūs izlietojamas, man viņas būs tikpat mīļas citai reizei. Es lasāmiem vakariem varu ņemt Donaleitis'a dzejas tulkot. Ja viņa varbūt nezina Donaleiti un gribētu ko zināt, es labprāt uzņemos visu izstāstīt. - Es līdz šim vēl nekur neesmu bijis apskatīties, ne Ermitāžā, ne akadēmijā, ja nebiju mājās jeb pie pazīstamiem, tad sēdēju bibliotēkā. Es par ārpasauli it nekā nevaru pastāstīt, es tur ārā tik redzu vienmēr rupjos izvozčikus, gludos kundziņus, lielās mājas un dāmu turņiras, kas uzreiz ļaujas salīdzināties ar mājām. - Tātad daudz gudrāk par Tevi ko parunāt. Kā nu rādās ar eksāmeniem, vai varēs maijā beigt skolu, vai vajadzēs līdz nākošam novembrim un vēl tāļāk gaidīt? Darba nu gan tagad daudz, tā kā vezuma zirgam jeb studentam eksāma laikā? Vai klavieru stundas vis vēl jem? Klaus, krievu grāmatas nepamet lasīt, tagad būs īsti krievu valodā grūts gala eksāms. Vai jums ar jau nau vairāk krievu stundu? Visā Baltijā tagad ieved krievu valodu skolās, tiesās un valdēs. Ja pārnāksim mājās, mācīsimies krieviski runāt. Šoreiz mēs varbūt puslīdz reizē būsim mājās. Tu ap 15. datumu un es ap 20. (t.i., ja man būs ziemassvētkos eksāmi). Vai Tev tagad vienai nau garš laiks, ar trako Klavieru Līzīti Tu jau daudz negribi satikties. Vai ar Zvaigznīti daudz vēl redzieties? Sveicini Daraškeviča māti un citus Daraškevičus no manis, prasi tur, lai Leļuks atsūta man kādu telegrammu. Un nu ar sveika pati manu zelta drostaliņ. Sveika līdz nākamai reizei un mūžam. Bet raksti, raksti!!! Vēstules augšmalā virs datējuma rakstīts: Adrese: S.Peterburg, Peterb. stor. Proviantsk. u. d. No 3, kv. 10 108. K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1885. gada 22. oktobrī (3. novembrī) Pīteros 22. oktobra d. 85. Mīļie sirdsļautiņi! Atkal jau svešas rokas sāk maisīties mūsu vēstulēs un nedod ne Jums, ne man ziņas laikā dabūt. Kad biju dabūjis 13. oktobra dienā Jūsu vēstuli, tūliņ sāku meklēt pēc pirmās, bet no tās jau neviens vairs nezināja. Vecā korteļa dvorņiks teicās to iedevis postilionam ar pareizo adresi, - bet tik vien bij, ka nomeklēju pa velti. Tā man ar Pumpulīša vēstule nozudusi. - Un es pats tik vēlu rakstu, ka atkal tik tik nesaņemos vēlreiz citā kortelī pāriet, bet nu atkal paliekam. Mēs varējām gūt korteli pa 41/2 rubļi mēnesī, bet tad mēs būtu bijuši vienā pat istabā četri vīri. Galu galā mēs ar Pičuku sarunājāmies, ka mēs tad pavisam nebūsim tā divi savā starpā, ka būsim tur it kā viesnīcā un ne savās mājās. Labums atkal būtu bijis tas, ka mēs būtu dzīvojuši tanī pat kortelī, kur pusdienu ēdam, un pa 41/2 rbļ. -- Pusdiena mums līdz šim vēl laba, un daudz nelabāka viņa ar nepaliks, par to ka saimnieks ir pabagāts un nedzīvo no mūsu pusdienas drupaklām vien. Provianta līdz šim mums vēl ir, tā ka Stučku māte nesen vienu lādiņu - bija ir sieru, ir cepta laša, ir medus, ir . . . un mēs to vēl neesam izbeiguši. Es savai mamiņai rakstīšu nākošu sestdien vai svētdien un tad visu izstāstīšu par ēdamām lietām un kas ar to sakarā. Ja nu mana mamiņa būs atsūtījusi kādu kastīti, tad pēc vēlreiz Stučku māte solijusies sūtīt, par to ka mums šogad gan būs jāpaliek līdz kādam pusdecembrim un mājās pabūt iznāks labi ja mēnesi. - Mūsu jaunais kortels ir vēl drusciņ tuvāk pie univerzitetes, bet tagad vis vēl ar kuģīti pār upi jābrauc un ziemā tik būs īsti tuvu. Mums ar tagad iznāk vairāk staigāt uz univerziteti, par to ka mācāmies ar angliski. Franciski ar gribējām mācīties, bet te no paša sākuma pavisam nemāca, vajaga jau it labi prast lasīt, rakstīt un tulkot. - Es jau senāk runāju, ka mums te grib studentu lasāms vakars sastādīties, bet līdz šim vēl tikdaudz, ka nekā nau. Mēs, jaunākie, nevaram viņu vadīt, un vecākiem, kā rādās, par maz intereses priekš visas lietas. Līdz šim tik par statūtiem un ierīkošanu vien strīdējušies, izstrādāts un lasīts vēl nekas nau. - Bet gana, citu reizi tāļāk Jūsu tā nu tā - 109. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 24. oktobrī (5. novembrī) Pīteros 24. okt. d. 85. Manu mīļo drostaliņ! Kādi berstuki būs aiznesuši Tavu piŗmo vēstuli tāpat kā ir Līziņas, un man vajadzēja par Jums un Jums par mani sūroties. Šoreiz aba es tik vēlu rakstu; par to ka mēs taisījāmies atkal citā vietā pārkravāties, kaut ar tur nekas neiznāca. Nu ilgāk Tevi vairs nevar likt gaidīt, manu mīlulīt, jāsūta kaut šī vēstulīte Tevi apraudzīt, tā ka pats nevaru, un sūtīt vējiņu vai vanadziņu ar tiem vaska spārniņiem (tādu - blakus piezīmējot - te ar pavisam maz rodas) - tas ar it nekā nelīdzētu. Bēdulīt maziņo, kā Tevi tās vecās raganiņas nomocījušas, vai tad viņas jau vels dīda visas smadzenes nabadziņiem iz kauliem izsūkt! Visu darbu sadzinušas uz beidzamo pusgadu, un tad lai tagad bēdulīši vai nonīkst mācīdamies. Vai nevajadzētu Tev labāk visu to eksāmeni mest kaktā, eksāms jau tik ir formalitāte, un to var ir pēcāk izdarīt? Pa gadu, mierīgi mācoties, Tu ar tikpat tāļi tiktu, kā tagad burzu burzām karstu putru strēbdami. Vai mīļā mamiņa Tev jau aizsūtīja gotiņu, un vai alus un pieniņš palīdz daudz? Tev ar vajadzētu pa šo laiku mest visas klavieru stundas un ar pat dažas lasīšanas, p.piem., vācu grāmatas (kam tās tagad vajaga) un ar pat krievu, gan iespēsi, it īpaši vāciski, lasīt pēcāk, un pa ziemassvētkiem varēs krieviski lasīt. Tagad vēl jau nau tas lielākais darbs, kas vēl nāks pašos eksāmenos? Tad mācīsies, drebēdams aiz bailēm un steigšanās, un nokušanas! Tā, sirsniņ, gādā sev vairāk brīva laika un izlieto viņu visu gulēdama. Ja vairāk gulēsi, ir pieniņš Tev vairāk palīdzēs. - Bet nu tad ar raksti aši, kā Tev klājas. Šo brītiņu, kur Tu man rakstīsi, es Tev tikpat gribu nozagt un otru brītiņu, kur Tu vai Tava Jadvidzīte atsūta man Birutu. Lūdz viņu, ja ar visu teiku nezina, ir pat vismazākās drupatiņas atsūtīt, man ir tās būs gauži labas. Es varu tagad gan gaidīt līdz pat novembra vidum, par to ka mūsu biedrība vis vēl nau pilnīgi iegrozījusies un man vēl tik ātri nepienāksies savu rakstienu lasīt. Es vēl tagad pavisam citād dzīvoju nekā Tu, man strādāt daudz nekā nau, lielākais tik ir šis rakstiens un tad vēl lasīšanas priekš profesoriem. Tātad es Tev varu pilnīgi vēlēt tādu pat dzīvi kā man, mazākais, esi tikpat spēcīga un vesela kā es. Es Tev šoreiz vairāk nekā nepļāpāšu, bet, kad tik būs atkal vairāk laika, tad jau tikpat nepļāpājis nenoturēšos. Tagad sēdēšu, gaidīšu uz Tavu vēstuli un uz Birutu. Bet, mīlulīt, esi sveiks un vesels un raksti, mazākais, nākošu reizi, ka labojies. 110. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 27. oktobrī (8. novembrī) Pīteros 27. oktobrī. Sirdsmīļo mamiņ! Vispirms, mīļo mamiņ, ja dabūsi šo vēstulīti, tad liec Liziņai atrakstīt, kurā dienā Tu viņu dabūji, lai es zinātu, kad laika rakstīt, tā ka Tev nebūtu pa velti cilvēks jādzenā. - Es viņu reizi biju solījis Tev prasīt, ko Tu lai man atsūtītu, bet, tā kā nu Tev tagad nekas neesot gatavs, kā Līziņa raksta, un vēl turklāt ceļš arī nelabs, tad lai Stučku māte vēl kādu skrīnīti atsūta. Bez tam jau mums īsti sviesta nepietiek, un tas jau šoreiz tā kā tā viņai jādod. Ir viņa ar diezgan laba māte, izgājušo reizi mums atsūtīja šiņķi, sierus, laša gabalus, ābolus un ar zaļas desas. Un šīs desas mums it īpaši labas šinī laikā (saimniece, zināms, katrā laikā gatava viņas izcept); tā ka ir tas pats bagātais maizestēvs sāk baroties arī no mūsu pusdienas drupakliņām, labākos putraimiņus un kāpostiņus iz zupas pats izlasa, tauku actiņas mums tik katram pa vienai atstāj un vēl labākos gaļas gabaliņus apgrauza pats. Tā jau mūs, nabagus bāra bērnus, te katris krūda, no prapisiera līdz pat maizesmātei. Ir mājās mūs net negrib tik agri laist, tagad jau domājams, ka tik kādā 14. decembrī tiksim sētā. - Ar drāniņām, mīļo mamiņ, vēl itin labi stāv; brūnais vasaras un ziemas mundiers tik drusciņ vien nēsāts, tagad es nēsāju pērnējos zaļos svārkus un bikses. Bikses, te pa vasaru stāvēdamas, bija drupatiņ no kodēm maitātas, bet es pats viņas tik smalki sašūstīju, ka tagad neviens nezina, kas viņām par vainu. Citas drēbes un kažoks ar mēteli pavisam veseli, vēl tik ir sakodīts brūnais villainais muceknīts un pāris cimdu, un ar tas viss tik par to, ka bijām aizmirsuši tabaku iekaisīt. - Zābakus es līdz ziemassvētkiem ir viena paša pāra nenonēsāšu. - Īpaši labi man še zilie krekli, es viņus par šo visu pusgadu tik vienu reiz lieku mazgāt, tas prieks man maksā 15 kap., akurāt tikpat daudz kā viens pletkreklis. - Nu, mīļā mamiņ, ar viss ir, ko es Tev šinī brīdī māku pastāstīt, ja atminēšos, tad es Tev pēcāk to citu ar izstāstīšu. Man, kā Tu nu tagad redzi, itin augsti iet, par mani nau ko runāt. Bet aizbrauc, mīļo mamiņ, ir paša pie tā nabaga mazā pumpulīša, to par daudz jau ļaudis krūdina. Pārdrošas runājiet, mīļie ļautiņi, mājās un apskatāties, vai to mīļo mazulīti nevajadzētu atsvabināt no klavieru stundām, viņam ir tā diezgan darba, un to var jau ar vēlāk iespēt. Labi, [ka] Tu, mamiņ, aizsūtīji gotiņu, bet vajadzētu ar Tev apskatīties, kur tas pieniņš aiztek un kāda bez tam tā vispārīgā pusdiena. Un vēlreiz, es domāju, metiet tās klavieru stundas, ja tik vien nau daudz uz priekšu iemaksāts, lieciet visvairāk atpūsties, gulēt manam mīlulīšam. Un nu esiet visi, visi tikpat sveiki un spirgti kā es. Neļauj, mamiņ, ir mīļam papiņam par daudz noskumties par nelaimīgo procesi, gan jau tikpat reizi naudu iedzīs, izgaist jau viņa labi nevar. Un nu vēlreiz visi veseli un daudz mutītes maniem radiņiem. 111. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1885. gada 10. (22.) novembrī Pīteros, 10. nov. d. 1885. Manu zelta sirsniņ! Paldievs un paldievs par Birutu Tev un Tavai Jadvidziņai jo vairāk, jo vairāk. Es viņai daudz, daudz reižu nobučotu tās čaklās rociņas, kas viņu uzrakstīja, tik, tā ka tas tagad nevar būt, tad nobučo Tu viņu pati simto reizi un saki, ka tas par mani. Saki, ka es nožēloju, viņu tik daudz nopūlējis, un ka palieku viņas parādnieks, jo ar to vien es nevaru atmaksāt, ka pastāstu par Donaleiti. Donaleitis nau teika, tik jau viņš ticis par teiku, no ļaudīm aizmirstams; viņš ir 18. gadu simteņa (vergu laika) leišu vienīgais mākslas dzejnieks; viņš sarakstījis 4 lielākas idilijas par leišu zemnieku dzīvi skaidrā, skaistā leišu valodā (prūšu izloksnēs), un tādēļ vien jau viņš varētu būt interesants. Es tagad akurāt esu ņēmies par viņu ko sarakstīt priekš mūsu biedrības un nākošās nedēļas beigās, kad būšu galā ar šo darbu un ja Jadvidzīte pati to ļaus un gribēs, aizrakstīšu viņai par jo vairāk. Bet jau man tik bailes viņu darbos vēl vairāk traucēt ne tagad; par to ar par «Birutu» nekā vairs neprasīšu; bez tam es ar to varu itin labi gaidīt. Nu vēlreiz paldies, un šoreiz nekādu ziņu negaidi, - nau ziņu un pat ar nau laika. Nākošu nedēļu rakstīšu, tad, mīļo mazulīt, visu labi darīšu. Šoreiz te daudz mutīšu un sveiku, un sveicini Jadvidzīti un, ja vēl ko sveicināmu [sa]tiec, veco Daraškevičieni utt. (Turpmāk vēl.) RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1886. gads 112. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1886. gada 12. (24.) februārī Pēteros 12. feb. d. 86. g. Sirdsmīļo pumpulīt! Ko Tu tik klusu izturies, ka Tevis ir dzirdēt nedzird, vai paties tik aplam cieši oksēš Būtu atnākusi palūkot, kā te liekas. Mani bailīgie špoki viens pēc otra aizbēg. Viens iz grūtākiem eksāmeniem atlikts uz nākošu gadu, otrs varbūt ar tiks atlikts, vispār visus eksāmenus var taisīt otru reiz, ja tagad izveļas cauri. Tātad mēs tagad dzīvojam diezgan bez- un nebēdīgi un mācāmies puslīdz aiz gara laika. Vājāk jau iet ar rupjasmaizes un šķidras putras māti; viņa tura mūs diezgan stingri, dod visu ar ziņu un mēru, katram pusdienā 2 putraimus un 3 kāpostus, krāsnītē uz katra 3 malciņas. Tātad nau pavisam par ko daudz istabā tupēt, un valkājamies ticīgi apkārt. Bijām šur tur bilžu izstādēs, gribējām ar Barneju apciemot, bet tas ir tik bezkaunīgs, prasa 3 reiz lielākas maksas nekā arvien. Ir te tagad ar citu tādu bagātu badakāšu, mēs viņiem savas kapeikas nedodam. - Ar laiku mūs varbūt ielaidīs ar šenes Latv. biedrībā; t.i., pa velti, tad varēs aiziet tur iepazīties ar mūsu latviešiem, kaut ar, kā dzirdas pa ausu galiem, publika esot diezgan prasta, kā mīļais papiņš sacītu. Etc., etc., etc.... Raksti aši vien, kā Tev sviežas, kā patīk oksēšana, kas cerams un gaidāms. Raksti ar, kā iet nabadzītei Jadvidzītei, vai viņa taisīs eksāmi, un kā viņa pārcieta oksēšanas mokas? Labasdienas, kam nākas, pašai Tev daudz mutīšu, un nu sveika. 113. DORAI PLIEKŠĀNEI Pēterburgā 1886. gada 23. martā (4. aprīlī) Pīteros 23. marta d. 86. g. Mīļais, mazais oksētājs! Citād Tevi jau pavisam nevar saukt, Tu no, oksēšanas vien runā. Nu tad laidīšu es ar par oksēšanu. Kad Jūs īsti beigsiet te, Grīvā, oksēt, vai 20. aprīļa dienā brauksiet uz Rīgaspili, un kā beigās mājās tika norunāts, laist Līziņu ar līdzi vai nie? Vai daudz Jūsu skaistuļu tiks priekšā vestas tam vīriskam sfinksam, kas tās briesmīgās mīklas dod minēt, - es gribēju teikt, tiem bargiem Rīgas skolaskungiem? Jūs abas tādas žiglas vāverītes gan drīz iekalsiet galvā atbildes uz viņām mīklām, bet neļaujiet nabaga Jadvidzītei par daudz ap iekalšanu novārgt, nelaidiet viņu vienu, lūkojiet uzjautrināt. - Par otru tādu sērdienīti, par Brinkenu izprasi Klemensīti, ko viņa par jo zina, ko viņš dara, vai viņš dabūjis manu vēstulīti? Izstāsti man, ja tur vēl kas interesants notiekas. Es Tev šoreiz pats it ne nieka negribu stāstīt, lai iet visa vēstule pilna ar jautājumiem. Kā pie mums runā, tad Jūs Grīvā sāciet mācīties pasaules valodu volapiku. Vai Maass Jūs jau ar tik tāļi būs padzinis, ka eksāmus taisīsiet visus volapikā? Ja tā, tad vienīgi, lūdzu, nevičus raksti vēl man volapikā, es, jandien, prasts cilvēks, vēl viņa nezinu. Jeb vai viss tik ruņas vien, un Jūsu gudrais Maass tik Dinaburgas teātra viesus vien grib iemācīt volapiku? Mans veselības bulletins: ēst gribas, dzert vēl vairāk, oksēt negribas, cits viss pa vecam. Ja gribi kādu jaunu ziņu: domājams, ka pie mums ar būs jau pavasars, par to ka ierodas itāliešu šarmansčiki un studenti nes ziemas mēteļus aizlikt. (Citād mēs nevaram pazīt, kāds gadalaiks.) 114. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1886. gada 23. martā (4.aprīlī) Pīteros 23. marta d. 86. g. Kā Jūs, mīļie nabadziņi, tā uzreizes visi saslimuši ar tām nelaimīgām rokām un kājām! Jums tagad diezgan bēdīgi dzīvot tādiem slimiem, kaut, mazākais, Doriņa pa lieldienām būtu mājās, tā Jūs pajautrinātu. - Es nezinu, kā Jūs tur mājās spriediet, man domāt, Jums vajadzētu tikpat uz Ķemeriem aizbraukt kādu vasaru, vai nu mīļam papiņam, vai manai mamiņai; cik ilgi tad Jūs tā cietīsiet; Jūs jau beigās pavisam klibi paliksiet. Varbūt tikpat kādu vasaru varētu iztikt mājās ar vienu pašu lielo saimnieku un muižaskundzeļiem? - Naudas jau tagad ar būs no Žabas lielakunga. Bet vai visas naudas būs tik 5000, vai Rezevskis sev patura celu 1000? Un kā ir ar Andrejevu, vai tas jau aizmaksāts? Vai Žaba to naudu no bankas dabūjis, un vai viņš varēs Jezercus noturēt rokās, vai tikpat drīz nenāks zem āmura? Es Jums labprāt ko priecīgu aizrakstītu, bet nekas labs šodien prātā neiekrīt. Sevišķi priecīgas ziņas man nekādas nau, bet nepriecīgas ar ne; viss iet kā jau arvienu - puslīdzīgi. Šogad tikpat agrāk netikšu mājās, kā es jau biju gaidījis, eksāmu tikpat daudz kā pērn. Vājāk mums nu gan iet ar korteli. Bija mūsu saimniece savā kukņā ielikusi jaunu. dzīvotāju, gluži lielu lēruma taisītāju, netīru, smirdošu tēviņu. Paldies dievam, ka pēc 4 dienām mēs sacēlām dumpi un izsviedām viņu laukā: Tagad viņš šķūnī. Vai iedomāsieties, kas mūsu līdzdzīvotājs bija, Jūs tādus vīrus pazīstiet. Tas bija - teļš. Bez tādām bezkaunībām vecene sāk mūs ar sliktāk barot, tātad dumpis mājās katru dien. Par lielu apmierināšanu mums ir māju maize, ko līdzi atvedām. Ja mīļā, mamiņa tādu lietu grib vēl sūtīt, mēs visu labprāt pieņemam. Bet vēl mums daudz ir pāri. Ir vēl sieru, desu, melmeņu un abi lielie šiņķi gandrīz tādēji. Bez tam Stučku māte atsūtīšot. - Lai mīļā mamiņa tad izdomā paša, ko sūtīt, kas ilgāk stāvētu. Palieciet veseli, mīļie radiņi, no dieva puses neslimojiet vairs, un ardievu līdz nākamai reizei. Vēstules beigās ar zīmuli pierakstīts: Vainīgs, sameloju. Sieru nau vis vairs neviena. Ja Jums ir kāds lieks, atsūtiet viņu ar šurp. Veseli, mīļie ļautiņi! 115. K.,D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1886. gada 9. (21.) oktobrī Pēteros 9. oktobra d. 86. g. Veseli, sirdsmīļie radiņi! Vai nu dievs dos mums samainīties vēstulēm, vai atkal tur kāds načalniks viņas aizturēs? Vai Jūs to lopu nevariet labi izgānīt, tā jau viņš var darīties kā pats turku zultāns; kas tik viņam prātā nāk. Ja nu šoreiz vēl vēstule nenoiet īstā laikā, t.i., ja es par nedēļu nedabonu no Jums atbildes, tad es Jums aiztelegrafēšu savu adresi. - Kā Jūs varbūt jau zināsiet, mēs bijām iestājušies kolēģijā, bet daudz mums šo lielo kungu žēlastība nepalīdzēja, dzīvošana gan bija diezgan laba, par to ka tur istaba liela, turpat mājā bibliotēka, bez tam varēja ar iepazīties ar citiem krieveniekiem studentiem, bet par to atkal barība slikta (no studentu puses tagad nekas nepārlūkoja), brokastī un vakariņās pašam savas maizes vajadzēja, pielikties nekur nebija; bijām gan aizdevuši savu proviantu storožam glabāt, bet profesoru žurkas (gudras būdamas) pāri dienās bija pāri sieru aprijušas. Mēs pēc divi nedēļām izvilkāmies no šīs studentu kazarmes. Stipendiju, kā es rakstīju, mums ar solīja dot; mēs staigājām no viena univerzitetes lielkunga pie otra, katrs noplēsām 2 pārus zābaku, aizmaksājām kurpniekam katrs 1 rbl. 50 kap. un galu galā ne tikvien kā nedabūjām stipendijas, bet arī vajadzēja pašiem par zābaku lāpīšanu aizmaksāt. Stipendiju nedeva, teica, mums neesot nabaguzīmes, ne nabagukules. - Mums nāk tagad atkal eksāmu laiki virsū, jātaisa 2 eksāmi, kas vēl atlikušies no izgājušā pusgada, bez tam šim pusgadam pašam savi divi eksāmi. No šiem eksāmiem viens ir stipri grūts. -Pie savas tagadējās saimnieces mēs cīš lab ierīkojušies, mēs pie viņas ēdam, un - domājiet - vēders savu poli tiku nemaina katru dienu. Tas nākas, lūk, tā: mēs saimniecei naudu uz priekšu neiemaksājam, bet dodam viņai ik nedēļas kādu mazumiņu, un tā zupa paliek vienmēr kreptīga un gaļa nepuvusi. Svētdien es dabūju vecu pazīstamu redzēt, Freiberģa - maizestēva jaunāko dēlu. Viņš te, Pēterburgā, tehniskā augstskolā šinī augustā iestājies. Otris brālis esot par prastu apcierīti. Bet šis var cerēt uz labu vietu kādā nebūt fabrikā, valdība paša gādājot par to, ka vietas dabūtu. - Provianta mums vēl daudz, tik jau sviests sāk iet mazumā; ripusierus mēs glabājam pašus beidzamos, par to ka viņi, jo ilgāk stāv, jo labāki tiek. - Nu rakstiet nu paši, mīļie radiņi, kas pa mājām liekas, vai visi veseli. Ardieviņu! P. S. Izgāniet krietni, krietni načaļņiku arī no manas puses. Vai Bernardienes vēstuli ar dabūjāt un nodevāt? Vēstules augšmalā pirms datējuma rakstīts: Mana adrese: S. Peterburg. Spasskaja častj. Vozņesenskij pr. d. 30, kv. 59. 116. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1886. gada 26. oktobrī (7. novembrī) Pēteros 26. oktobra d. 1886. g. Radiņi mīļie, radiņi, nevaru es neko izdarīt ar tiem profesoru kungiem! Čalataja viņi, čalataja, runāja un sprieda tik ilgi, kamēr nu esot viss par vēlu, šo pusgad vairs nevarot stipendijas dot, un lai tur man būtu -vai 100 nabagu kules ar 1000 ielāpiem. Nākošu pusgad, t.i., pēc jaunā gada, būšot stipendija visādā ziņā, bet tagad esot tūliņ novembris klāt, beidzamais mēnesis, viss jau esot izdalīts. Tātad. mīļie radiņi, gribiet, sūtiet man ubagu kuli tagad, negribiet, es viņu ņemšu pēc jaungada līdz; bet, ja jau Jūs sūtiet, tad ielieciet tanī kulē svētības dēļ kādus grašus (zināms, papīra naudā) jeb sūtiet to naudu tāpat bez tās kules. Ja būs 25-nieks, tad jau ir diezgan un daudz. Par atmaksu Jums es atkal nākošu nedēļ ceru notaisīt kādu eksāmi. Tas pats augstais dievs man dos mīļas veselības kā līdz šim arīdzan. Šo visu laiku biju vesels kā rutkis, tik izgājušu nedēļ biškiņ «zusammengluten» un pēc tam biškiņ «abgestossen», tātad galu galā viss izlīdzinājās labpatikšanai. Saprotama lieta, tām das labpatikšanas man netrūkst arī māju sadzīvē. Mūsu saimniece poliete, čiverē vienmēr pa poliski un vis čego-patego pakš, es ar šad tad pa vārdam iemetu, kā: dabar nic, co pan ceš, un mēs tad tā runājamies un tādi draugi esam kā putra ar kāpostiem. Tik jau mēs pie viņas ar pusdienu ēdam un - tad nu, zināms, tiek tāds vārds runāts, kas neizklausās pēc draudzības. Te, par pusdienām runājot, mans vēders atsaucas, viņam neesot vairs ne šiņķa gabaliņa, ne siera šķēlītes. Mēs viņu lūkojam tā mierināt, ka Stučku māte vēl šonedēļ visu vajadzīgo sūtīšot. Bet nu mums šogad gan būs jāpaliek līdz decembra pusei, un tad nu, mīļā mamiņa, tikpat pēc kāda mēneša ir Tu atsūtīsi mums kādu nebud zakuskiņu. Bet ar sūtīšanu nestieidzaties, varbūt tiek ar vieniem Stučku mātes kukuļiem, par to es tad pēc rakstīšu. Jaunu ziņu tagad no manis negaidiet, nāks laiks, nāks padoms. Par to Jums tagad divi sikatieri sētās, lai tie raksta visus sētas vēsturīgos notikumus. Varbūt es Jums nākošu reizi varēšu rakstīt, ka man kādas stundas dodamas, meklēt es viņas meklēju. Nu veseli, mīļie radiņi, uz drīzu atkal redzēšanos. Jūsu «prositjeļ»s. Mana adrese: g. S. P. B. Vozņesenskij pr. No 30, kv. 59. 117. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1886. gada 13. (25.) novembrī Pīteros 13. nov. d. 1886. Dieva prāts ir brīnišķīgs un neizprotams, sirdsmīļie radiņi, un cilvēka mūžs raibs kā dzeņa svārki!! Jem nu, cilvēciņ, citu reizi dūšu lādēt načalniekus un nicināt dieva savādus likumus - vakar tikko biju visādiem grēkiem apgrēkojies pret stacijas un debesu kungiem ļaunprātīgā vēstulē, - te, lūk, nu šodien, 13. novembra dienā, nauda klāt ar visu vēstuli un gandrīz nau vairs, par ko lādēties. Bet cūkas viņi tikpat visi, ir Frīdlandis, ir načalnieks, ir visi, visi, vienīgais kondukters labs cilvēks, bet ir tas sivēns, varbūt pats naudu aizturēja. -Nu, paldies, mīļie ļautiņi, ka tik daudz pūlējāties, kamēr no naudiņas vaļā tikāt, un Jūs, cikatierīši, nobučojiet visu manu mīļu mamiņu, ka viņai bija tik daudz apkārt jābraukā ar maizes kulīti. Nu tagad, mīļmamiņ, ja jau Tev maizeskule gatava, tad sūti ar, kad jau izkrīt, mēs gaidīt varam, jo Stučku māte jau reizi sūtīja, un sevišķi sviesta vairs nevajadzēs, tā mums daudz piesūtīts. Bet, ja mamiņ kamaneņ caciņ dūmā, ka sūtīšana ar šoreiz vairāk izmaksās nekā paša barībiņa, tad lai ar pavisam paliek. Šai saimniecei daudz vairāk pie nagiem pielīp nekā senējai, bez tam viņai pašai meita un dēls, un tiem arī katram pa kāram zobam mutē. Tātad ir sargādams nenosargāsi - ja kas notiekas, vis dienestmeita vainīga (jau šī mums 4. dienestmeita). Bet viens apstāklis ir atkal izdevīgs priekš maizeskules - saņemšana gauži viegla, mēs dzīvojam itin tuvu pie bānūzera. - Nu jau atkal, paldies dievam, 2 lapaspuses gatavas, nu rakstiet Jūs atkal man: jauku, labu vēstuli. Jā, Jūs pat rakstiet kādus notikumus iz tāļākas apkārtnes, kas būtu kaut necik svarīgi; lieta tā: kāds mūsu senākais biedris jaunās «Dienas Lapas» redaktors, un tas prasa korespondenciju. Ja gribiet, parakstiet ko nebūt par to, kāds šis gads, kāda labība vislabāk izdevusies; kā iet «Mutes kunga» tēva pusē, t.i., kontračniekiem, jo tie jau Rīgā vairāk interesēs; kas tur iznāca no gubernatora vai stanovoja kaušanas pie Vasiļevas, vai nau tur kādu briesmu notikumu, vai Preiļu jauno krodznieku laiž mierā utt., utt. Ja Jums tur kas nebūt tāds ir, tad atsūtiet man viņu šurp, es viņu pārtaisīšu, pastaipīšu kā velns to vērša ādu, kamēr galā iznāks pareiza korespondencija, kādas viņas pa visām avīzēm apkārt maļas. - Ja papiņš tā ar mieru, lai abonē «Dienas Lapu» līdz gada galam, tas maksās tik 1 rbl. 50 kap., un tad redzēs, vai viņam tas «verķis»» patiksies. Nu, kā paši manīsiet, jaunu ziņu man vēl nevar būt no aizvakardienas, tātad no manas, puses tik visiem mīļiem radiņiem daudz, daudz mutīšu un labu dienu: Rakstiet Jūs drīz savam dēliņam Pēteros. Verte! Ka jau reizi mans ««mazais» tāds malacs bijis, licis sevi nomālēt tam mālderīšam, tad jau sūti vien savu vaigu šurp; man ar tik labs vien no tam var celties, tagad grūti laiki un pat kapeika dārga, un jau gudrais Zālamans saka: «Kas to kapeiku necienī, tas nau vērte tā rubuļa.» Sūti vien, mīļo mazulīt, sūti savu artaviņu! Tys pots, kas visou gromotu saskrejviejs. RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1887. gads 118. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1887. gada 26. martā (7. aprīlī) Pīteros 26. marta d. 87. Sirdsmīļie radiņi! Nu, paldies dievam, atkal sazatiekamies, «viss nemiers nu ir galā», tad nu sasveicināsimies vēlreiz un tad varam pa vecam stāstīties un runāties. Tā burza te, universitātē, jau pārskrējusi, neviens vairs par viņu nerunā. No mūsu studentiem daudz bijuši iemaisīti, un tagad stāsta, kā saķerti ap 200 vai pat 300. Universitātē pirmās dienās bija daudz valodu, bija ar viņu proklamācijas, bet viss drīz nemanot pārgāja, jo uzraugu bija arī vairāk saliktu. Tik, kad rektors to gaudurunu turēja, tad zālē daudzi svilpa un kliedza, ka neesot mierā ar tādu nolūgšanos, bet nekas neiznāca, lielākā daļa plaukšināja, beigās rektoru vēl uz rokām iznesa. Te tagad runā, ka vainīgie pie notikuma esot īsti ārzemnieki un mūsu «bēdīgie» tik piemānīti puikeļi. Nu lai viņus visus tur velns! Viens eksāms mums nokrita nost, jo atkal viens profesors saslima un aizbrauca uz ārzemēm, viņa vietā nāk cits, bet tas daudz vieglāks. Mums mūsu barībiņa jau pie gala, Stučku māte varbūt vēl atsūtīs šonedēļ ko nebūt, zināms, vispirms sviestu. Mēs nu gaidām, ko tā mana mīļā mamiņa atstellēs kukuļiem uz lieldienām. Ja kāds ķīļu sieriņš ir vai no gaļasgājuma kas, tas- manam mazam miķelīšam gauži labi smeķētu, kas cits labs būs, tas man visvienād, es visu sagrauzīšu. Es nezinu, vai pie tā lieldienas jēra, ko mēs te ēdīsim, nevajadzētu kāda šnabulīša? Bet nu veseli, mīļie radiņi, priecīgas lieldienas; būt vēl vairāk rakstījis, bet nau nekā, ko stāstīt, un tad ar sliekas tek stipri uz tām mantām, kas tur nāks tā kunga augšāmcelšanās dienā, kad mēs dzersim tam kungam par slavu, sev par labu un mīļai mamiņai par godu to pašu šķidrumiņu, ko viņa man atsūtīs. Veseli vēlreiz. Āmen. Savam mīļam mazajam par ziņu, Puškins būs gan, viņš maksā visu tik 1 rbl. 50 kap. Daņiļevsku var lasīt, viņš ir viens no daudzrakstītājiem, raksta tik vēsturiskus vien romānus, kuri, nevar sacīt, ka nebūtu garlaicīgi. Labs ir viņa «Mirovič» un daži stāsti iz mazkrievu dzīves (viņš pats no turienes), sevišķi smukas pasakas. Viņš nau tik gludi glīts un idealistīgs kā V.Skots, bet par to ar ne tik garlaicīgs. Vpročem, viņš ir drjaņ, ja Tev jau pavisam nau, ko lasīt, tad lasi ar viņu. Vai «Oci i djetji» lasīji, tas ir labāks kā «Novj», tur ir stingrāki un stiprāki ļaudis, pats stāsts izlikts ar labāk man nekā «Novj». Vislabāk lasi Tolstoj, Gončarov, Puškinu un Gogoli. Vesels, vesels. 119. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1887. gada 4. (16.) septembrī Pēterburgā septembra 4. d. 1887. Veseli, mīļie radiņi! Iekortelējušies mēs nu teit esam un jau ar puslīdz iedzīvojušies. Kortels nedārgs - 12 rbļ., bet ne diezincik labs, saimniecei puika, kas šur tur mēģina laizīt un pa reizēm ar taisa troksni. Pusdienu vēl neēdam pastāvīgā vietā, drīz mājās, drīz šur tur apkārt meklēdami. Universitātē neizdevās ne pus tik labi, kā biju cerējis, - stipendijas nedeva un vēl lika skolas naudu 25 rubļi ar maksāt, ko senāk bija atlaiduši. Citād universitātē viss labi. Eksāmus būs jātaisa kādus 3, bet mēs gribam šo pusgad arī uz citiem sagatavoties, jo, kā dzird runājot, mūs, vecos, gribot ātrāk izdabūt laukā un par to mums būšot jānotaisa visi eksāmi reizē ap nākošiem Jāņiem, kas nenotaisīšot, tam nedošot klāt pusgadu kā senāk, bet tam būšot vesels gads ilgāk jāpaliek un tad vajadzēšot visum visus eksāmus taisīt no paša pirmā gada pie daudzinātās komisijas. Tātad, domājams, mēs nākošos Jāņos būsim jau laukā no universitāties. Lai ar dievs dod, ne diez cik ar vairs gribas te palikt, te viss pārgrozās arvienu vairāk uz zaldātu pusi, kungi paliek diendienā rupjāki, pie eksāma pat nu būšot kājās jāstāv, kad profesoram atbild. Vai nu papiņš ar Kuzņecovu ir reizi aprēķinājušies, vai tas vis vēl bēgalē? Vai papiņš ir ko nebūt pārdevis iz labības? Cenas, liekas, negrib vis celties, nupat man stāsta kāds kurzemnieks, pie šiem rudzu pūrs maksājot 150 kap., un avīzes raksta no Krievzemes, ka tur visur rudzu puds pa 30-40 kap. Vai papiņš gaidīs, kamēr aprēķināsies ar Kuzņecovu, un tad sauks mērnieku? Cik Kuzņecovs nu grib nolaist? Ardievu, mīļie radiņi, rakstiet drīz un izstāstiet, kā Jums labi iet, vai mana mamiņa jau gluži vesela un ko papiņš? Veseli, mīļie radiņi. P. S. Ja Jums, mīļie radiņi, kāds gadījiens, ja kāds pazīstams brauc šurpu, tad atsūtiet man kādus papīrus, ja negadās, jāpagaida līdz nākošai provianta sūtīšanai oktobrī. Tie papīri būtu: «Borisa Godunova» tulkojums un tā resnā burtnīca par Inflantiju. Jūs, jumpraviņas, varētu gan nākošā, itin drīz sagaidāmā vēstulē ierakstīt arī kādas tautas dziesmas (zināms, Inflantijas) par kāzām, dziesmas, kuras dzied pie dažām ceremonijām, un joku dziesmas, ar kurām kāzu partijas viena otru apdzied. Man stāj stipri pēc viņām virsū un nau, ko dot. 120. P. STUČKAM Pēterburgā 1887. gada decembra pirmajā pusē J. t. d. sv. Ptd. Slikši man izgāja, pavisam slikši, vakar visu savu naudu nositu, mājās rakstīt kauns, cik sen ir, ka vēl tos 25 dabūju, te nekur nau kur plēst, jāiet pie Tevis pēc padoma kādas sarkanas un, ja var, arī kādas zilas šeines veidā. Mans stāvoklis diezgan jocīgs un diezgan bēdīgs, es tagad guļu sev gultā un dziedu veco dziesmu «Der Wind pfeift durch die Tasche», viņa manai situācijai visvairāk piemērojas. Vpročem, ne tik tas vien ir noticis, pa tam es eksāmi ar jau no kakla nosviedu un biju tipogrāfijā. Vispirms tas faktors, tā tur sauca to subjektu, kas par to driķēšanas būšanu zina, pavisam atrunāja no šenes drukāšanas, lai labāk liekot Rīgā, daudz būšot lētāk. Nolīgumi paši jau nau diez cik labi, tūliņ vēl priekš drukas puse jāiemaksā, otra puse beigās, bet ar tūliņ pēc beidzamās loksnes iznākšanas. Skaitot uz 4 loksnēm 1000 eksemplāri Jansona formātā, tik ar drusku šaurākām malām, caur caurīm iznāktu uz 125 rubļu, tik jau šis režīms nekādā ziņā nevar saukties par noteiktu točku Tie 125 rbļ. izdalītos šitā. Loksne par vienu pašu burtu sastādīšanu maksā 20-22 rbļ., bet, ja šam būšot rokās manuskripts, ja šis redzēšot, ka neesot daudz krikuļi un daudz grūti, izšķiramu burtu, kuru salikšana un korektūra grūtāka, tad varbūt loksni varēšot aprēķināt ar uz 18 rbļ. Papīru varot paši mēs pirkt, tas iznākšot 3 rbļ. uz loksnes vai 2 [rbļ.]-70 kap.; varot ar vēl lētāku jemt, bet tas būšot stipri plāns. Apliekamais papīrs plāns un krāsains, skatot pēc labuma, varot iznākt no 5-8 rubļi. Tad vēl klāt nāk papīra norullēšana un nolakošana, brošēšana, saliktu burtu izlabošana (kura skaitās 30 kap. strādniekam par stundi) un vēl kādi mazumi - viss tā ap 25 rbļ. Ja visu šo pārskaita uz 500 eks semplāriem, tad tik no tā drusku papīra un apliekamo atkrīt nost, un tad viss būtu varbūt par 10 rbļ. lētāk. Pēc tā paša rēķinumājā 2 loksnes izmaksātu ap 65-70. Ietaupīt vēl varētu, ja formātu jem mazāku, par piem., uz pusi, tad burti nāks tuvāk kopā un tāpat varēs visu 2 loksnēs saspiest. Bet šo lielāko formātu, tā sauktu oktāvu, viņš turēja par pieklājīgāku. Beigās vēl par pašiem burtiem. š pavisam nau, ir tāds s un š, ś, tāpat c un z; l ir tādi: ł, l', ļ; ņ, ŗ, ģ, ķ pavisam nau, ir ń, r, ģ, k. Ja šos :krikuļus jemtu, tad tas būtu risks, būtu mums nabagiem, atkal jauna ortogrāfija, un jaunu burtu gravēšana un izliešana maksā par katru burtiņu-sūdiņu 3 rubļi. Ir viņiem ar vācu burti, bet to sastādīšana, t.i., zecēšanas, maksā šiem vēl dārgāk, zeceram vajagot vēl lielākas uzmanības. Tas nu būtu puslīdz viss, bet tas būtu tik paviršs rēķinums, ja redzēšot manuskriptu, vai- skaidri rakstīts, tad varēšot ar vēl nolaist. Kad darbs varot tikt gatavs, to šie pavisam nevarot noteikt, tas atkaroties no burtu skaidrības un no manuskripta. Korektūru, zināms, pašiem mums jāuzņemas. Caur cenzūri, viņš (tas subjekts) domāja, varēšot tepat laist, un tā par nedēļu, vēlākais, būšot jau gatavs darbs, ja cenzūrai padošot manuskriptu ne vasarā, kur cenzori izbraukalējušies pa visām malām. Ko nu domā, vai nevajadzētu tikpat turpat vecajā Rīgā spert vaļā, korektūru sūtīšana nevar iznākt diez cik dārga, kad iet 5 korektūras (varbūt pat ar 2, 3 pietiksim, jo Rīgā varbūt zeceri būs vairāk apraduši ar jaunajiem burtiem), tad 4 lokšņu šurp turp sūtīšana iznāk 40 X 4 kapeikas par banderoli - 1 rbl. 60 kap. - Kā domā ar, vai pašiem uzjemties drukāšanu vai taišni kam nebūt iesmērēt, apklaušinies par to Rīgā; ja jau drukāšana neiznāk diez cik dārga, maximum 125 rbļ. (4 loksnes) vai 30 rbļ. (2 loksnes), tad gandrīz nau vērts kam citam atdot, viens tik, ka neomulīgi ir pašam savu grāmatu pazīstamiem piedāvāt un naudu jemt (un otrs, ka naudu nedabū uzreiz rokā un varbūt visu pavisam nesadabū, kad neizpērk). Eksemplāru, man rādās, paliek 1000 labāk nekā 500, lai pat nāktos daudziem mājās gulēt. Rēķins tāds - 1000 eks. (4 loksnes) pa 30 kap. (vai 40 kap.?) gabalā - 300 rbļ., 125 rbļ. maximum par druku, 60 rbļ). komisionāriem izpārdevējiem (20%?) - paliktu pašu kāriem zobiem 115 rbļ. 1500 eks. (2 loksnes) pa 20 (vai 10?) kap. 200 rbļ., 30 druka, 40 komisionāriem, paliktu 90 rbļ. (un tie būtu drošāk dabūjami, kā rādās, par viņiem 115 rbļ.). 500 eks: - 150 vai 100 rbļ., druka vien 100-115 rbļ. maximum, komisionāriem atkal 20, tā ka pašiem, požaluj, nekā neatliek, kā tik vien tas darbs un tā noskatīšanās. - Kāds viņš viss lai ir no izskata, vai ļistakrats, smalks, vai atkal kāds nebūt prostaks, ielaspuika ar neviksētiem zābakiem? Es domāju, «smalkas uzvešanās dēļ» viņam nau pavisam jādod platas malas un diez cik smalks papīrs (labākam nu gan jābūt par avīžu plunduriem). Nu tikpat reiz gana, te lai ir tas «eben ecer». Universitātes pravilu nau arī Sinātē, izpārdotas, es Tev pēc norakstīšu un aizsūtīšu. Jakovļevu nevar dabūt, kāds ķepaslis vis vēl viņu lasa. Bet nu, kad atsūtīsi kādu kušķīti naudas, tad jau gan tikpat visu verķi dabūšu rokās, vai jau viņu nekur nevarēs pirkt? Vai vēl gribi kādas jaunas ziņas dzirdēt, man stipendija nu gan vairs nebūs, nspektors, kad viņam padevu prošeņi, brīnījās vien. Da vedj Vami možet sovsem i ņe naznačatj (nez vai citiem visiem tad jau tik droša tā dabūšana?); jesļi raz potjerjaļi, tak pozdno uže vozvratjitj. Bendesmaiss tāds!!! Ar Jansonu neesmu vēl runājis. Otrs jauns kas - [teikuma beigas sasvītrotas un nav izlasāmas.] Heute kein Attentat no Ielāpa puses, tāpat visu nedēļu. Vesels nu reiz. Un, ja vari, tad, lūdzams, laid mani projām. Vēstules pirmās lappuses augšmalā ar zīmuli pierakstīts: Ielāpam, kā rādās, naudas ir, viņš pat gribot braukt caur Rīgu. Vakar bija arī pats licis maizi no bodes atnest. Kainam, tāpat kā man, ne graša pie raibas dvēseles. Viņš gaidīšot tepat, kamēr vecais sūtīšot. Kains lād Ielāpu, viņa vecis varot tīri labi sūtīt naudu, tik jau viņš pats neprasot. RAINIS Vēstules Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.) 1888. gads 121. K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1888. gadā, pēc 1. (13.) februāra apm. janvāra beigās Pēteros šodien, 1888. g. Mīļie radiņi! Paldies dievam tam augstajam, kas mūs radījis, kas mūs vadījis un pa godam audzinājis! Godīgi nonācām Pēterburgā, nepaspējām uz to lielo škandāli dzelzceļā pie Viškiem, bet arī mums gadījās tāds muļķisks joks, ka vajadzēja nokavēt uz ceļa pāris stundu. Vienam vagonam priekšā lūza rats, - kā ļaudis sacīja, no liela saltuma; nelaimes, zināms, nekādas nenotika, iekšā sēdētāji pat nemanījuši, ka rata nau, un tad tik tikuši uzmanīgi, kad vilcienu apturējuši. Smalki viņiem iet ar tiem dzelzceļiem, kādas dienas priekš tam uz Liepājas ceļa bijis tāds pat gadījums, uz Vitebskas ar un nu atkal pie Viškiem. Lai viņus velns rauj un, man rādās, rauj jau ar. Mēs sev Pēterburgā nonācām pašā laikā, izsludināts gan bija, ka sākšoties darbi 21. janvārī, bet pēcāk bija atcēluši sākumu līdz 30. Tagad jau puslīdz visi sabraukuši, bet vis vēl nāk klātu. Nekādu nemieru un piespiešanas vēl nau bijuši, bet drošs vēl neviens nau. 8. februārī vajadzēja būt univerzitetes gadasvētkiem, bet aiz bailēm 8. nebūs ne svētku, ne lekciju. Ja jau nekas nenotiks, tad eksāmi būs drīz vien. Divi būs jau 16. un 20, februārī, citi tonedēļ pēc lieldienām, tā ka diezin, varbūt tik jūnijā tiksim vaļā! Univerzitetē pārgrozījumu nekādu nau notikuši, rektors tas pats cūklops, tā kā var būt, ka tikpat vēl kas būs. Korteli mēs dabūjām drīzi maksā istaba 12 rbļ., liela, gaiša, silta, ļaudis vācieši, putru mums vāra, bet pirmo tūliņ samaitāja ar savu sasodīto cukuru. Visas mantas atvedām ar godu, tik tie podiņi aptaisījās. Nolikšana te ar laba, saltā un drošā ankambari aiz 2 atslēgām. Viss, ar vārdu sakot, labi, tik moca mani zobusāpes, grāmatas un vāckungu blusas, kuras bauru asinis pavisam nesmādē. Dzīvojiet veseli un esiet pilni priecas iekš tā kunga. Ja gribiet zināt, manam pulksteņam pirmajā dienā stiklis nokrita. Di capkes cuzamenbroken. Uz drīzu redzēšan' Un rakstiet tūliņ arīdzan. Vēstules augšmalā rakstīts: Tā vieta manas dzīvošanas: g. S. Peterburg Pet. Stor. Kronvereskij pr. d.. No 71, kv.24. 122. R, D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1888. gada 3. (15.) martā Pēteros 3. marta d. 88. Sirdsmīļie radiņi! Tā ta, pie Jums tie darbi neiet, trešs mēness, viena vēstule! Tā paša tik uz puslapiņas! Tiem abiem cikatieriem, kā rādās, nau nekādas piespiešanās. Vecais, senāk tik mudīgais ciķatierīts pavisam vēl nau grasījies rakstīt. Diezin kas tik tur būs no tiem rakstītājiem! Lai nu, lai! Es vakar notaisīju pirmo eksāmi - 5! Otrais būs vai nu 14. marta dienā, vai nedēļu vēlāk. Tagad jau varbūt būtu abi divi notaisīti, ja prapisieri nebūtu aizņemti bijuši par zvērinātiem. Ja otrais eksāms būs nobeigts, tad vēl paliek uz aprīļa beigām, uz maiju un jūniju 3 grūti eksāmi un 3 viegli. Kā tagad redzams; tad varēs visus nosviest no kakla vēl šopat pusgadu, bet būs jāpaliek ne vien līdz pusjūnijam, bet varbūt pat līdz 20. jūnijam, un visi dziedāšanas svētki būs pelnos. Mīļai mamiņai būs jāapdomā vēl, ko par vasaru ar atsūtīt, tādas lietas, kas vasar nemaitājas. Tagad mēs ēšanas ziņā dzīvojam kā pa kalpu kāzām. Katru dien liekam vārīties un cepties un par to maksājam: par sāli un virci utt. 1 rubli, par ūdeni un par uguni - 2 rubļi par mēnesi, tātad visa pusdiena iznāk 1 rbl. 50 kap. un sūtīšanas maksa, kur senāk, pie saimniecēm ēdot, bij jāmaksā 9 rubļi un par piedevu dabūja vienu dien cietu un otru dien cietu vēderu. Tagad turpretim vēderi izturas tik godbijīgi un mīlestīgi; kā to dažreiz pat mājās neredz. - Jauna pastāstīt Jums nekā nevaru, kā jau arvien. Vienīgais, kas vēl būtu, tas ir, ka tas pinkainais Ķidiņš ir no Bergmaņa piejemts par krievu tulkotāju un raksta iekšzemes ziņas iz Krievijas. Viņš dabū par mēnesi 50 rubļu algas. Vai viņš univerzitetē vēl reizi iestāsies, nevar zināt. Bet nu tagad, es domāju, man ir diezgan tiesību gaidīt no Jums atbildes. Kā iet ar Kuzņecova lietu? Vekselis vis vēl nau parakstīts? Ko rakstīt Jums būtu diezgan, pēc manām domām. Dzīvojiet visi veseli, mīļie radiņi! Mana adrese: Pet. st. Kronverskij pr. d. No 71, kv. 24. 123. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1888. gada 17. (29.) martā Pēteros 17. marta d. 88. Sirdsmīļie radiņi! Šoreiz mana vēstule novēlinājās eipašīgi caur tam, ka mēs te gaidījām Stučku mātes pīrāgus atbraucam; vajadzēja tak noskatīties, cik tur atnāk, vai varēs pietikt līdz lieldienai. Un, raug, tā ar bija, varēs ar iztikt līdz svētkiem; no Vidzemes memes atnāca liels šiņķis, teļa cepeši 2, pāris sieru un t.j.pr. Paša laba ar vēl laba čupa: vesels šķiņķis, viens ciskiņš, 1 1/2 siera utt., utt. . . . Mēs dzīvojam kā pa to Ējiptes zemi, ēdam un dzeram, un dievu pieminam, viens tik prasti, ka nevar labi krietni piespundēties, zobiņi drusciņ sūrst. Arī roka tāpat kā citiem gadiem gribēja sākt sāpēt, bet, kā Pičuks jēma dot ar karstumu un škabadieri, un berzēšanu, tad pārdrošas skrēja un izputēja kā žīds pa Miķeļiem. Visas tādas kaites nāk jau vienmēr pavasarī «no tās spilgtās spalgoņas, debesīm esot apmākušamiesot kutošiem mākoņiem [1 nesalasāms vārds], un no tās švītroņas un dārdoņas, kad pēcāk tās Ūdaiņa paļubriesmas sastrēgamumies pārplūst utt.». Jūs varbūt nesaprotiet, kas tas par tekstu jeb fonētikas aprakstu, ja maz jau ir tādu ļaužu, kas to jauntaisīto valodu saprot, kur nu mums, prastiem ļautiņiem, zināt fonogrāfijas un stenogrāfijas valodu. Bet nekas, ja Jūs nesaprotiet, citi ar nesaprot, varbūt net pats taisītājs Ķidiņš. Bet varbūt Jūs pavisam neesiet ievērojuši tās spelgoņas - paskatieties viņā galā to lepnību (Nr. 61 un daudzi citi), vārdu kā sūdu, prāta ne dukas. Vai Jūs visi,- mīļie radiņi, esiet ar veseli šitamā spelgoņā? Vai papiņam nesāp kaklis vai kāja? Par mamiņas zobiem man izgājušu reiz pavisam nerakstīja cikatierīts, viņi tak pārstāja krist laukā. Nākošu reizi smuki visu izrakstiet, kā iet ar procesi. - Mans eksāms atkal tika atlikts uz nedēļu vai divām. Citi eksāmi sāksies varbūt jau priekš lieldienām, varbūt tūliņ pēc baltās svētdienas, svētki nebūs diez cik patīkami. Bet, lai būtu kā būdams, kad tik varētu maijā vai jūnija sākumā tikt mājās, tā viņi tagad solās palaist tik 15. vai 20. jūnijā, un kur tad visi dziedāšanas svētki un vēl tā neģēlīgā tauku tecināšana pa pašu karsto laiku. Ko Jūs viņreiz par politiku bažījāties, par veco Viļumu un melno strīpu - strīpa maksā daudz naudas, te ar nevienas avīzes nebij ar strīpu, tik vien vācu avīzes, un vecam vīram jāmirst, nāks jauns - būs jauna dzīvība, būs ļaudīm drusciņ brīvāk, varbūt ar pacelsies tirgošana un cenas; vecais Viļums - kalps no Bismarka mājām, un Bismarks nospieda visus ar saviem zaldātiem. Jūs vēl prasiet par dunduriem. Iznāks gan dunduri Rīgā par divi trīs nedēļas, bet daudz tur nekas nebūs, Jūs jau ziniet, ka 2 daļas, beidzamās, labākās, nostrīķētas. Bet, ja šiem dundurīšiem cik necik ies, būs jāmēģina ar tiem, varbūt varēs Rupuci apmānīt. Bet tagad nu bēdas ne ap to, bet kā lai ātrāk tiek par apikāta cienkungu un sāk naudiņu plūkt no tautiešiem un ļautiņiem pa 5 rubļi no vārda. Vot! Līdz nākamam, veseli! Lai maziņais atraksta, kā nu iet, vai neraud. 124. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1888. gada 3. (15.) maijā Pēteros 3. maija d. 1888. Sirdsmīļie radiņi! Atkal viens eksāms no pleciem novēlies kā miltumaiss (šoreiz 4), un vēl paliek pāri viens grūts, viens vieglis un atkal viens grūts; maijā varbūt jau visi būs beigti, un jūnija sākumā jau dabūs zīmi (diploms tik pēc gada dabūjams, kad raksts nodots), tā ka visādā ziņā priekš vasaras svētkiem būšu pie mīļiem radiņiem. - Lieldienas palaidām diezgan bēdīgi, no māju naskajiem ciktieriem nekādas ziņas; bija viens cilvēciņš no Rīgas atbraucis pie Pičuka, saukts Grau's, tura te darīšanas pie Sinātes; cita sveša par visiem svētkiem neviena neredzējām, pačastavajām savu saimnieku - vācieti, tas mums pastāstīja ko par Bismarku - un tas arī viss, krūciņa stāv kā bārenīte pusītē, nau kam viņu dzert, kaņuku paglabājām uz eksāmenu beigām ja neskatās uz to, ka mums nau nekādu svētku, tad mēs citā ziņā dzīvojam kā daždien lieli kungi, kafiju vien dzeram no tādas lielas krūzes un baltu un dzeltenu maizi ēdam; mēs ar iemanījāmies tagad pusdienā vis pa krūzītei alus dzert, tas vairs nekā neskādē pie mācīšanās, un Jūs paši redzēsiet un brīnīsieties, kāds resns dēls Jums atbrauks mājās, tā kā mīkstais Riuša dēls. Šnapstiņa nevar vis tā brūķēt, tas tūliņ acis rauj cieši aiz miega pēc vienas stundas. Nu, Jūs gan paši sapratīsiet, kas tik lepņi grib dzīvot vienā kapijā, sukuros un alā (par alu mums iziet 3 rubļi par mēnesi), tam ar vajaga daudz naudas, tātad būtu smagi labi gan, ja mīļais papiņš man atsūtītu kādu baltu zilberšeini vērtībā no 25 rbļ. Ar ēdamiem mēs pietiksim nu līdz pašam galam; Stučku māte bija uz lieldienām atsūtījusi tikai sviesta spainīti. Par veselību varu Jums sacīt tik to, ka viņa pilnīgi apmierinoša, drusciņ galva iesāpas, drusciņ miegs nenāk, drusciņ vēdera ķezas, un tas ar viss. Šogad mums ar barošanos iet brīnum labāk nekā visus tos pārējos gadus, sevišķi laba zīme ir tā, ka vēders dikti maz maitājas; tā, ka vajadzētu zāļu lietot, šogad ne reizes nau pienācies, kamēr citiem gadiem pastāvīgi zāles uz galda stāvēja, paēd pusdienu un iemet kādas drapes, lai varētu pēc liekais iziet vai atkal lai neizietu viss. - Bet nu ar ir viss; jauna vis vēl nekā nau, aizvakar domājām, ka vakar būs kas, bet nebija, kā rādās, rīt ar Eiropas miers nietiks pie mums traucēts. Vēl kas par Jūsu ciktieriem un ciktieru palīgiem. Nu jau pie Jums lietas tiktāļ attīstījušās, ka katra vēstulīte no Jūsu ciktierīšiem ar lūgšanu jāizlūdzas, bet, kad raksta, tad raksta ar tā pa puslapaspusītei, pa lapaspusītei kā ar vēju nopūš, un gandrīz uz ikkatrām manām divām vēstulēm atskrien viena, tas ir, ja tik atliek diezgan laika to vienu norakstīt. Ak tu mūžīgs dievs! Es vienu provianta kasti nostādīju savā istabā, tur tās māju ciktierīšu vēstules nokraušu. - Varbūt ka drīz nelaimīgie dunduri iznāks, tad atkal rakstīšu: nākošais eksāms būs 16, maijā. Veseli, sirdsmīļie radiņi, līdz nākošai reizei. P. S. Ciktierīšu lieljumpravām. Ik bit mir aus ein maz grāmatiņ  zu schreibt. Bet drīz. 125. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Pēterburgā 1888, gada 9. (21.) maijā Pēteros 9. maija d. 1888. Sirdsmīļie radiņi! Būtu tūliņ rakstījis atpakaļ un paldies teicis par tā žēlīgā, mīļā papiņa devīgu roku, bet gribējās nogaidīt dunduru un tad reizē visu izdarīt. Šorīt patlaban atvilkās tie maziņie nabadziņi, brīnum saplūkāti un diezgan bēdīgi no izskata. Viss labākais un saprotamākais izstrīķēts, palikuši joki par tādiem vīriem un lietām, kas maz kur pazīstami; bez tam mums nebija iespējams priekš drukāšanas gabalu izlasīt vēlreiz cauri un pārlabot, mazākais, tās svarīgākās vietas, tagad veselas lapaspuses par to pavisam nesaprotamas. Šur tur es piezīmēju kādas kļūdas. Kādi tagad tie drukātie dunduri izskatās, tad vienīgais labums pie viņiem, ka tur drusciņ palādēts; tie Vidzemes papi visu to štuku nesapratīs, tas pat jau nau labi, ka tagadiņ tās peršiņas iejem tik lielu daļu no visas grāmatas. Redzēs, kā dies dos izpārdot tos nabadziņus, vecais Stučkis jau pūlas no visiem spēkiem. Rīgā ir 200 «Dienas Lapā» un vēl pie 3 grāmatbodniekiem, Jelgavā pie 2, Liepājā. - Maksāja drukāšana 89 rubļus, sludināšana maksās 10 rubļus, ja jau varbūt gadās paspēle, tad mušin[?] jau gon varbūt vajadzēs lūgt činigu želigu Josmuižas Plikšana lielkungu palīgā nākt; bet Vidzemes ļaudis visu labu vien runā. - Eksemplārus izsūtījām visām redakcijām un dažiem labiem vīriem. Vai man nebūtu jāsūta arī kāds savam mīļam unkuļam, varbūt viņš būs tad labāks? - Redzēs, ko nu tie apgānītie ļaudis teiks, vai kliegs vai metīsies uz noklusēšanu. Rakstiet Jūs paši. ar savas domas, dikti smagi labi būtu gan, ja varētu no visām pusēm zināt dabūt, ko domā par tādiem štukiem, par ikkatru gabaliņu, vai viņš pielaižams vai ne, vērts vai ne un vai pārlabojams. Lai nu paliek tie dunduruki, kad vajadzēs un kad Jūs gribēsiet, varēsiet atkal paklausīties tamā pļāpā. Bez tās devīgās tēva rokas un tiem dundurukiem mums to prieku nau vis daudz šinī laikā. Nākošu pirmdien jau atkal eksāms un, maita, cieš grūts. Mēs nu gan dzīvojam lielā vietā, kur katru dien dzirdam pa velti pusdienu cauri mūziku un redzam pa velti kumēdiņus zvērudārzā, bet ko tas viss palīdz. Nu, lai šai reizei pietiek tās rakstīšanas, drīz jau atkal būs jāraksta, un tad jau jātaupās vārdos, lai būtu, ar ko lādēties ar veco trani, tas cilvēks lamāties ir mācījies. Ardievu, mīļie radiņi, paldies, ka tik ātri atrakstījāt tik svarenu vēstuli, un lūgtu nu nenolaisties un atkal rakstīt jo drīz. P. S. Vecajam un mazajam. Prasām par visu smalki referēt, ko papiņš un mamiņa saka par katru gabaliņu, vai temats der, vai labi izteikts, par kuru smejas, kuru tura par kodīgu, kuri nederīgi un par ko. Jo vairāk Jūs to pastāstīsiet, jo labāk varēs jaunu punduru iztaisīt, jo drošāki varēs būt pie jauna izdevuma, ka sapratīs un pirks. RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1889. gads 126. K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM Viļņā 1889. gada sākumā, ne vēlāk par marta vidu Sirdsmīļie radiņi! Cilvēks domā, un dievs dara; un - tā cilvēku dzīve ir raiba kā dzenis, un tas mundieriņš ir ar raibs kā dzenis, bet es neesmu pilnīgi tik raibs kā šis smalkais putns -dzenis. Man gauži bailes bija ielaisties ar šenes drēbniekiem, tā ka viņiem tāda slava, ka varot pirkt gauži lēti, bet ar gauži dārgi, un tavariša man nau, kas būtu prātīgs pie tādām drēbju lietām. Bez tam žīdiem nāk lieldienas, un viņi šinī laikā gauži dārgi. Bet tas, kas mani apmierina visvairāk un skubina nedzīties pēc tādas liekas pasauls lepnības, kura dieva vārdā smird kā sūds (sk. Mozus l. 25, 13 un Lālam. s v.), tas ir tas, ka man jau tāda laime ir, ka es vienmēr varu iztikt bez mundieriņa, kad citiem sūri grūti jāpucē katru dien 25 ar 10 pusēm misiņa vai zelta pogas. Tā bija universitātē, tā ar šite. Otrai nodaļai jānesā nepremenno mundiers, pie mums ir paša načaļjstva nenēsā vicmundierus (ikdienas kancelejas svārkus), priekš tiesas sēdēm, zināms, viņiem ar ir mundiers (otrs). Tā ir ar mūsu nodaļas augstākiem priekšniekiem; mazāko priekšnieku mūsu nodaļā ir trīs, es ceturtais - par tiem visiem ir vieni svārki priekš tiesas sēdēm; kad man vajadzēs, es viņus ar dabošu. Sļjedovateļja vietu izpildot, ar mundiera nau nepremenno vajadzīgs, un, ja es ejmu par kazennaju aizstāvi, tad fraka der vēl labāk nekā mundiers. Tātad man tāda iznīcīga lepnība (tādi mundiera svārki gauži ātri nodilstot) nau vajadzīga; es ar pavisam negribu pie Jums nākt kā tā ķēniņiene no Zabas; un Jūs ar labi ziniet, ka visa ķēniņa Zālamana greznība nebija vērts vienas lilijas; un cik tad ir vērts paša tava lilija - par kapeiku var daudz tādu liliju sapirkt. Nedomājiet ar, ka tas greznums tā mundiera ir viens ārišķīgs greznums un parādās raibā politūrā, ak, nē, mani mīļie, politūra mēteļa mums nau pavisam savādāka nekā citiem cilvēkiem, vienīgais raibums ira tikai svārki un, ja grib, veste, bez tam vēl cepure, un cepuri es sev iegādāšu, lai tur vai plīst, vai lūst. Un beigu beigās, kur tad Jūs ar mani tā dižāsieties --- Jasmuižā, tas būtu tikdaudz, kā pērles mest cūku priekšā; Jūs mani sūtītu visapkārt braukt un izrādīties -- ak kungs, Jūs zināt, ka man tas apriebtos; un apkārt braukt ar pavisam nau kur -- pie Mola, mirovaja, Puidiņa un vai vēl kur??? Nē, es nopirkšu zaļa samta loku ar kokardi, cepuri un iziešu uz ielas kā Apsolons, un, kur saies divi trīs cilvēki, tur es būšu viņu starpā un rādīšos. Visu naudiņu es vedu Jums čīkstēdamu atpakaļ. Ja Jūs gribiet, ar ka paštātēties, es jums atvedīšu svešu mundieriņu; te ira viens godīgs latvietīts oficierīts, kas prasās uz lieldienām līdzi braukt. Ja Jūs tāda mundieriņa gribiet, tad, lūdzami, atrakstiet ātri par to atpakaļ, citād es viņu nezin vai jemšu. Es braukšu vai trešdien, vai ceturtdien ar to vilcienu, kas pie Jums pienāk pulksten 5 vai 6 pēc pusdienas. Rakstiet Jūs vēl, es ar domāju vēl rakstīt. Ardievu, mīļie radiņi. 127. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Viļņā 1889, gada. ( 14. ) un 5. ( 17.) augustā 2. augusta d. 89. g. Viļņā Sirdsmīļie radiņi! Nu, paldies dievam, tikpat atkal sākam sarakstīties, un pirmais, par ko rakstīsim, lai ir dienišķa maizīte. Ja Jums tāda laska ir, tad sūtiet ar kādu sieriņu un varbūt kādu gaļasgājumu, kurš var ilgāk izturēt; sviestiņu tik neķēziet, veltīgi sūtīdami, man viņa vēl pilnīgi diezgan ir. Šodien, 5. augustā, rakstu tāļāk un dievamžēl pa tām 3 dienām aizmirsu, ko gribēju teikt, un nu būs gribot negribot jānorauj pusceļā.. Jauns nekas vēl nau noticies, un daži pat melš, ka pasaulē nekas jauns nevarot notikties. Es pie Jums, domāt, būšu 25. augustā vakarā, bet jau drīz atkal būs jāraksta par to un tad tuvāk varēs noteikt, kad īsti iznāks braukšana. Par to, kas tad nāks par lietām Baltijā, te neviens nekā nezin, un, kā Pičuks stāsta, tad Rīgā tāpat nekā nezinot. Diezin kas labs no tādas slepenības jau nevar iznākt. Kad būsim ar mīļo papiņu Jelgavā, tad jau gan visu dabūsim skaidrāk zināt. Pēc kāda mamiņas sieriņa jau sen tek sliekas, un, diezin - tēvs zin, vai citād šinī ziņu un notikumu tukšā laikā būtu tik ātri rakstījis, ja nebūtu tās sliekas tecējušas. Par mundieriņu lai mīļā mamiņa nemaz nebēdājas; tas mundieriņš, kuru man mamiņa atsūtīja vasarai, stāv man brīnum brangi, un es viņu taupu, ko uz mājām ciemā braukt. Veseli, mīļie radiņi, līdz nākošai reizei. Āmen. Vai Jūs Kuzņecova lietā nemaksāsiet tiesas locekļu izbraukšanai rudenī uz Jasmuižu? Ko saka Rezevskis? RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1890. gads 128. K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM Viļņā 1890. gada 1. (.13.) martā Viļņā 1. marta d. 1890. Sirdsmīļie radiņi! Ko kliedziet, ko brēciet, labais gals uz augšu? Reiz es Jums rakstīju, un ko es Jums būtu varējis vairāk rakstīt? Tādās kancelejās lietas tik ātri nedara. Rakstīju no šenes uz Dinaburgu un no Dinaburgas uz šeni, un katru reizi pa celu nedēļu vai vairāk. Pa tam laikam visi šejienieši bija izdzirduši par manu nodomu iet uz Dinaburgu un vienā balsī sāka mani atrunāt. Daži goda vīri advokāti pat brīnījās, ka es, godīgs cilvēks, varot iet pie Levberga, Dinaburgas miertiesas priekšsēdētāja. Vispār runāja, ka es no Dinaburgas nekur tāļāk, ārā netikšot; par miertiesnesi mani necelšot bez gadu piecu sešu dienesta Dinaburgā (nesen te, Viļņā, viens sledovateļs aizgāja par miertiesnesi). Atpakaļ uz apgabala tiesu tikt, saprotams, gauži grūta lieta; tad būtu atkal jāiesāk no paša gala. Par pašu Levbergu man tūliņ no paša iesākuma sāka stāstīt nelabas lietas, un, kad es apklaušinājos tuvāk, tad izdzirdu, ka visi tie nelabie stāsti esot taisnība. Viņš te, Viļņā, bijis par miertiesnesi, prasījies uz Vidzemi, bet tur viņu nelaiduši un ielikuši Dinaburgā; viņš esot gudrs cilvēks, zinot labi likumus, bet blēņu dēļ viņam vajadzējis kur nebūt aiziet projām. Pats šejienes priekšsēdētājs man gan nekā netika teicis, bet daži tiesas locekļi gan brīnījās, par ko es gribot iet projām, tepat būšot drīz sekretiera vieta brīva. Tas igaunis, kurš tagad ticis par sekretieri, jau dien 2 ar pus gadus, un pēc pus gada viņam gan dos sledovateļa vietu, kā tas te, Viļņā, ir parasts. Tātad es vēl šogad varētu tikt par sekretieri pie šenes tiesas ar 1200 rbļ. gadā, jo pēc tagadējā sekretiera es esmu vecākais no palīgiem; sledovateļa vietu tagad akurāt esot vairāku bijis, un mūsu tagadējais sekretiers domā jau rudenī vai vasarā tikt projām, tā viņam vismaz esot runājis viens tiesas loceklis. Bez tam man vēl rakstīja Jemeljanovs no Dinaburgas, ka es Levbergam pavisam neesot paticis un ka viņš tik goda pēc, par to ka es bijis universitātē, mani piejēmis; vispirms man neesot nekādas godprātības, jo es esot pie viņa, miertiesas priekšsēdētāja, bijis parastos svārkos, ne mundierā vai frakā, un, otrkārt, es rakstot gauži slikti. Atminos, kad es pie viņa biju, viņš man prasīja, vai tad es ar protot tik daudz krieviski, cik te vajagot (viņš pats vāciets); vispār viņš ar bija diezgan nelaipnis. Viņam te, Dinaburgā, jau bija gatavs kandidāts sekretiera vietai, tas pats, par kuru Rezevskis toreiz runāja, kad mēs ar papiņu pie viņa bijām. Man beidzamā laikā dikti bails palika no Dinaburgas, un es apņēmos palikt tepat Viļņā un gaidīt uz sekretiera vietu. Tātad, mīļie radiņi, no tās Dinaburgas dzīvošanas nekas nevar iznākt, negribas tiešām iet zemākā tiesā un vēl pie tāda cūkas. Ja es te atdzīvoju savus četrus piecus gadus (viens jau ir nost) par sekretieri un pēc par sledovateli, tad es varu Rīgā tūliņ tikt par zvērinātu advokātu, a, ja negribēsies gaidīt un ja būšu apklausījies, kā dzīvo Rīgas jaunie latviešu privātadvokāti, tad varēs jau viņos iestāties, ja būs kāds labums. No šenes, kā vispārīgi teic, vieglāk ar laiku būšot tikt ar uz Rīgu nekā no miertiesas Dinaburgā. Tātad nu, mīļie radiņi, kā ziniet, baraties, lamājaties, es jau nu tikpat pie tā Levberga neiešu. Tādēļ, lūdzami, sūtiet atkal kādus kukuļus uz Viļņu un gaidiet mani pašu uz drīzām lieldienām. Man te, Viļņā, tas kazaciņš piesolās, lai es ar viņu jemot vienu korteli, un es ar gandrīz ar mieru, jo viņš godīgs un mierīgs cilvēciņš. Es domāju te, Viļņā; ar tīri godīgi nodzīvot, un, ja varbūt sadomāsimies ar mūsu maziņo kopā samesties, tad jau ar būs diezgan lustīga dzīvošana. Naudiņas mums savas ar netrūks, jo es domāju viņu šur tur sadabūt, p. p., no tā sļedovateļa. Tad nu veseli ar, mīļie radiņi, uz redzēšanos lieldienās. Rakstiet Jūs ar, ko Jūs par visu šo domājiet un kā Jums ap dūšu, bet arī nepiemirstiet to pazudušo dēliņu, kas negrib iet uz Dinaburgas gaļas podiem, bet labāk paliek pie drabiņām Viļņā, - un atsūtiet kādu sieriņu, ar ko uzpravīt dūšu šinī gavēņa laikā. Es gavējos un savu miesu mērdēju, un gribu sākt skaitīt pātarus par visiem saviem grēkiem, bet uz Dinaburgu neeijmu un palieku Jūsu mūžīgais kalps utt., utt. Ar dievu, ļautiņi, līdz nākamai reizei. RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1891. gads 129. K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM Jelgavā 1891. gada 16. (28.) janvārī Tēvuzemes galvaspilsētā  16. janvāra d. 91. g. Sirdsmīļie radiņi! Aizvakar jau pilnīgi iestājos savā jaunajā dienestā, kur tūliņ no paša sākuma nācās nocietināt savu sirdi un izucināt pa rindai visus sava pērmindera bērnus, kuru tagad, kā izrādās, ir jau kādi četri vai pieci, visi meiteņi. Bez tam jau cik necik izskraidījos pa Jelgavu, biju tiesā, norakstīju pāris papīrīšu utt. Stērste dzen mani tūliņ iestāties šenes dažādās biedrībās, kur viņš mani, kā jau savu palīgu, grib likt pie darba dažādās kumitejās, kumisijās un prezimentēs. Bez tam tāļāk drīzumā būs jāiet ar vizītēm pie dažādiem lieliem tiesas kungiem, bet man tās sasodītās praķeles nau, un es nezinu, kur un kā lai es viņu dabonu. Korteli es vēl neesmu uzjēmis; pie Stērstes paša nau kur un vēl turklāt mazs krustāms bērns ieradies. Stērste saka, ka tie korteļi ar pusdienu kopā esot diezgan dārgi, ap 35 rubļi. Nau ko darīt, būs jāmaksā ar 35 rubļi. Domāju galu galā nomesties pie šenes jaunā daktera Dzintara. Manas vēščas iz Viļņas atnākušas, un es viņas vēl pametu guļot vakzālī; maksa ir pieci rubļi. Jāpērk vēl, vai šodien pat, zābaki un likumgrāmatu cels pulks, kas maksā lielu naudu. Kad es beidzamo reizi biju Preiļos, man turienes advokāts - žīdiņš Isers Tomčinskis solīja, ka šam esot tom svoda mestnih uzakonenij Pribalt. kraja, vai Jūs nevarētu no viņa pajemt, vis varbūt, lētāk iznāktu, jo tā tās lietas briesmīgi daudz maksā. Es rakstīju uz Viļņu naudas dēļ, bet priekš 20. janvāra no turienes neko nevar cerēt, un pēc 20. es nezinu, vai varēs ko sagaidīt; nebūtu nemaz lieki, ka Jūs man kādu mazumu - rubļu 20, 30 vai tā atsūtītu. Tūliņ no paša iesākuma vajga daudz naudas, lai ļaudis neturētu par lupatu. Stērste pats vēl nau devis, un man negribējās prasīt. Viņš citādi ir gauži mīlīgs, godīgs un lēnīgs cilvēks, un viņa sieviņa tāda aitiņa no zemēm, bet vīriņu, kā rādās, tikpat tura zem tupeles un skūpa, liekas, ar ir. Vai Rozenberģis Jums vēl nau nekā aizstellējis; es viņam no šenes rakstīju, lai paskubinājas un atraksta, vai nevar te, Jelgavā, tos činauniekus pamudināt. Drīzumā būs Jums atkal jāraksta, ja pašam būs kortels un ja būšu šo to apklaušinājies par Jelgavas dzīvi, korteļiem utt. Tagad rakstiet man uz Stērstes adresi: g. Mitava. Pris. pov. A. P. Sterste Aļjeksandrovskij buļjvar No 51. Uz redzēšanos. 130. D., L. un D. PLIEKŠĀNĒM Jelgavā 1891. gada aprīļa sākumā Sirdsmīļie radiņi! Darbu daudz, nevar tā pastāvīgi tikt pie tās rakstīšanas, un ko lai ar jaunu raksta. Aprakstītā manta jau visa bija kārtībā; kā lai Kuzņecovs pierāda, ka, priekš aprakstīšanas projām vests; toreiz tā vēl bija mūsu manta, lai saimniecību uzturētu, mums bija tiesība arī, kas vajadzīgs, pārdot. Ja viņš tikpat būs nācis, tad jau Jūs kontrakti rādīsiet priekšā. Visvairāk man nepatīk tas, ka Andrezens vēl nau atsūtījis tās apliecības no Dinaburgas bariņu [tiesas] par to, ka mamiņa vai es iecelti par aizbildņiem par atstāto mantu. Atrakstiet, mīļie ļautiņi, kas tur ir par vainu. Vispār Jums, mīļie radiņi, jāraksta biežāk, kas tur pie Jums notiekas; ko lai es no šenes rakstu, kādus padomus ko lai dodu, kad es nezinu, kā pie Jums lietas stāv. - Korteļu te tagad jau rodas vairāk, un es domāju, ka tūliņ pēc svētkiem Doriņa varēs jau nākt šurpu. Man iet te itin labi un ar laiku ies vēl daudz labāk, bet par to jau nau ko rakstīt. Es šodien reizē rakstu arī Andrezenam un gaidu no Jums drīzā laikā ziņu. Ardievu, mani mīļie radiņi, esiet veseli un droši, nebēdājiet nekā, pēc tām vienām lielām bēdām visas citas bēdas ir nieks vien. Puriņi-Varteni jau apgabala tiesā meklējas pēc mūsu mājām, bet viņus atraidīs, par to ka līdz vecās Plekšānietes nāvei Beķerim tiesība tur dzīvot. Veseli, radiņi! 131. D., L. un D. PLIEKŠĀNEM Jelgavā 1891. gadā, pirms 14. (26.) aprīļa Sirdsmīļie radiņi! Pamēģiniet vēlreiz ar to aptieķeri. Varbūt Līziņai nenas bija līdzi pašas obligācijas. Vajaga Bogdzevičam parādīt obligāciju, uz kuras galā ir uzrakstīts, ka Rezevskis kā papiņa pilnvarnieks nodod (zediert) šo obligāciju man. Tātad aptieķniekam nau vis jāprasa pilnvara no vienīgā mantnieka, bet no manis. Šī obligācija pavisam nau pārgājuse uz mantniekiem, bet jau agrāk, priekš nāves, nodota man vienam. Aptieķniekam vajaga atzīt šo obligācijas nodošanu man, pats Rezevskis viņu rakstīja ar savu roku. Ja citu nē, lai Rezevskis iet līdzi, tad Bogdzevits gan izdos naudu. Ja viņš tikpat neizdod, tad jau vajadzēs likties apstiprināties par mantniekiem, bet tas tikai velkas, mazākais, pusgadu. Rezevskam nevajaga tūliņ ar gvaltu uzstāties par tiem 8 vekseļiem; iepriekš dabon naudu no Bogdzeviča ar Rezevska palīgu. Kas dzirdas par Riku un Reutu? Procentes, mazākais, aizmaksājuši? Ja Jums ienāk cik necik naudas, tad nolieciet tūliņ kādā bankā, lai ar dotu tik 2-3% un lai ar būtu tikai kādi simti. Kad man tā braukšana iznāks, es vēl nemaz nevaru noteiktņ gan jau vēl sarakstīsimies. Ar dievu, mīļie radiņi, dzīvojiet veseli. 132. D., L. un D. PLIEKŠĀNĒM Jelgavā 1891. gadā, pirms 14. (26.) aprīļa Mani mīļie, labie radiņi! Neiznāk nekas no tās braukšanas uz mājām; par svētkiem es pie Jums nekā nevaru izdarīt, tiesas un dažādas iestādes stāv cieši pa visu lieldienas nedēļu līdz pat baltai svētdienai. Ja maziņais piektdien, kā solījās, būs bijis pie Andrezena un pie Rezevska, tad jau Jūs varbūt būsiet dzirdējuši, ka Kuzņecovs grib līgt. Man Rezevskis vakar atrakstīja, ka šis esot ar lieliem pūliņiem tikpat mani iecēlis par opekunu, dēļ atbildes Reuta [?] vekseļa lietā un ka Kuzņecovs, kurš par šiem vekseļiem arī zina un bīstas, ka viņam puse no visas iz aukcijas izjemtās naudas tiks ar šiem vekseļiem atjemta, esot šam licis priekšā līgt tādā ziņā, ka mēs no aukcijas naudas pārlaižam viņam 2500 rbļ. un atlikumu paturam sev. Ar to mūsu savstarpējie rēķini būtu izlīdzināti, un ne viņš no mums, ne mēs no viņa nekā vairāk nevarētu prasīt; mums būtu jāatsakās no apelācijas Jasmuižas arendas dēļ, un viņam tad ar vajadzētu atsacīties no inventāra atprasīšanas pie miera tiesas. Es labi neatminu, cik no aukcijas ienācis, man liekas, 4000 nebija; cik mums galu galā nāktos vēl maksāt Kuzņecovam par nodzīvotiem gadiem, kur mēs nekā nemaksājām (cik tādu gadu?), es ar nezinu labi. Uzmeklējiet, mīļie cālīši, Rezevska vēstuli, kur viņš par to rakstīja, kad agrāk reizi Kuzņecovs arī mēģināja līgt. Atsūtiet visādā ziņā jo ātri par to kādus paziņojumus, cik jau Jūs atminaties un atrodiet uzzīmētu. Vai arī par to kas nebūt nedzirdas, ka Kuzņecovam notīgi vajga naudas? Tad mēs viņu varētu drusciņ paķircināt. Citādi es līgt būtu diezgan ar mieru, jo, kā Palāta spriež, tikpat nau diezgan droši, un, ja viņa ar labi spriež, tomēr daudz gadu jau ir par velti nodzīvoti, un tātad mums dabūt nekā nepiespriestu, bet vienīgi būtu mazāka summa Kuzņecovam jāmaksā, un kur tad nu visas tās nepatikšanas un ķibelēšanās, kuras Kuzņecovs tagad, kur viņš roku rokā ar tādiem vīriem kā Mirbahs, Vaska un Zavadskis, var laist pret mums vaļā. Visas tādas ķibelēšanās gan būtu ne likumīgas un galu galā atceļamas, bet cik nepatikšanu un pat zaudējumu viņas jau ir padarījušas, iekām viņas spēj atcelt. Tādas būtu, p.p., sveša opekuna iecelšana, māju kratīšana un varbūt pat mantu aprakstīšana. Galvenākā lieta tagad ir, ka mani ātrumā ieceļ par opekunu, un, tā kā Rezevskis man rakstīja, ka es jau esot par tādu iecelts, tad es viņam atbildēju, lai viņš, cik drīz varēdams, sūta man par tādu iecelšanu apliecību, pēc kam tik es varu tāļāk rīkoties, t. i., derēt ar Kuzņecovu mieru, izdot viņam, Rezevskam, pilnvaru (es viņam par to ar rakstīju, lai ātrāk darās; pēcāk gan jau redzēs, vai vajdzēs pilnvaras viņam dot vai ne). Tātad, mīļie radiņi, rakstiet jo ātri par Andrezenu, par Kuzņecova naudas stāvokli un par mūsu un Kuzņecova savstarpīgām prasībām. Es gan nedomāju, ka Rezevskis par to iecelšanu būs tikai samelojis, bet tomēr es rakstīšu arī Lielausim un palūgšu Apsēnu, lai aserieši atlaiž arī Jūs no pagasta, un Rozenberģim, lai viņš atkal pieraksta Jūs pie Jēkabštates. Kad Jūs un Rezevskis būsiet atrakstījuši, tad es redzēšu, vai man vajdzēs pašam braukt uz mājām, tagad tur pie Jums nekā nevarētu izdarīt, un te, Jelgavā, tūliņ rīt vai parīt iesākas pie Stērsta atkal darbs. - Nu, mīļi cālīši, nebīstaties un nebēdājaties par daudz, tas galvenākais, turiet mīļo mamiņu pie drošas dūšas; vēl viss būs itin labi, un, ja arī viss tas notiktos, no kā Jūs baidāties, kas tad tur ar par bēdu; vai tad tas nau viss sen paredzēts un gaidīts. Vairāk, nekā tagad jau ir atjemts, viņi vairs nemaz nevar jemt, un, ja mēs pusi no aukcijas naudas dabūjam atpakaļ, tad tā ir taisni vinnēta, un uz viņu nemaz tik droši nevajaga cerēt. Sekojošais teksts rakstīts kā papildinājums, apgriežot vēstuli otrādi: Tātad, mīļi radiņi, drošu dūšu; izkroģējiet sev mierīgi tās mantas, kuras vēl no aukcijas atlikušas, pamēģinājiet no Fuidiķa izjemt kādu nebūt parāda zīmi; ja ne, tad jau gandrīz būs pie viņa jāatdzīvo visi 400, un sajemiet no Rika % (es domāju 200 rbļ.); ja viņš pats neatved naudu 23.- aprīlī, tad 24., 25. lai pats aizbrauc vai Līziņa, vai Doriņa uz Antoniškiem; ja viņš tad nemaksās, tad es viņam rakstīšu un sākšu draudēt. Es domāju, ka mēs visādā ziņā savu naudu no Rika un Ošķerka dabūsim, ja pat Riks un Reuts bankrotētu, jo viņi paši ar mums iepriekš bankrotes izlīgs ar mieru. - Tātad, mīļie radiņi, vēlreiz turaties droši. Atbildat nu uz manu viņas reizes vēstuli un sāciet jau manu mazulīti taisīt uz ceļa, varbūt tikpat es dabonu korteli maija sākumā. Te ar vienai jaunkundzei ir tikko kā brālis nomiris, un viņa, kas senāk diezgan lepni staigāja, tagad iet itin vienkāršā vilanā (?) melnā kleitē bez mazākās šleifītes un bantītes, un zīda gabaliņa. Tad, ja maziņajam kas nebūt jāiepērkas no mazām lietiņām, lai pērk, cik spēdams, Dinaburgā, te un Rīgā arī viss gauži dārgs; ādas cimdi pat maksā 1 rbl. 25 kap. Dzīvojat nu veseli, mīļie ļautiņi, bet klausaties, veseli un jautri, un rakstiet tūliņ! 133. D., L. un D. PLIEKŠĀNĒM Jelgavā 1891. gada 27. aprīlī (9. maijā) Mani mīļie radiņi! Es Jums šodien rakstu jau otru reizi: pirmo šodienas vēstuli skaitiet par iznīcinātu, līdz kamēr nebūsiet man atbildējuši un no manis uz tām dabūjuši atbildi. Vēlreiz: par ko Jūs līdz šim ne vārdiņa neesiet atbildējuši, kaut gan es Jūs tik dikti pieprasīju; kā lai es spēju runāt ar Kuzņecovu vai Rezevsku, kad man nau vajadzīgo ziņu no Jums? Neatbildēšanas dēļ arī visas jukas līdz šim izcēlušās, kamēr beigās šodien bija Jelgavā iebraucis Andrerens, kas man izstāstīja, ka manas klātbūtnes Dinaburgā pavisam neesot vajadzīgas. Lieta ir tāda: Andrezens sakās no Jums pieprasījis mūsu papiņa miršanas zīmi un citus tamlīdzīgus papīrus, un Jūs viņam tos neesot devuši, par ko viņš arī līdz šim nekā nevarējis izdarīt. Bet nu Rezevskis man atrakstīja, ka es vienā lietā jau esot iecelts par opekunu, tā ka tādā ziņā Andrezenam to papīru nemaz nevajadzētu, bet gan Rezevskam. Aizbraucat nu viens no Jums, mīļie radiņi, pie Rezevska līdz ar tiem papīriem, izprasiet, vai tie viņam vajadzīgi (es domāju, ka tie viņam jau būs rokā), vai drīz būs mana galīga apstiprināšana par opekunu, kad viņš domā par to izstellēt svidjeteļjstvo un vai viņam drīz un kādā laikā vajadzīga mana klātbūtne Dinaburgā. Tiešām, Jūs varbūt nevariet iedomāties, cik ļoti man vajadzīgs te, Jelgavā, būt un cik nelabprāt es braucu uz Dinaburgu. Vajga ar viņu parunāt arī par to, vai nevarētu mani tanī pat reizē iecelt arī par Doriņas aizgādni, par ko es Rezevskam gan jau tiku rakstījis. Jāsaka arī Rezevskam, ka viņš var dabūt pilnvaru no Doriņas kā vienīgās mantnieces tik tad, ja jau ir iecelts par Doriņu aizgādnis. Ja Jūs no Rezevska būsiet dabūjuši skaidras ziņas, vai es galīgi esu iecelts par opekunu vai vēl ne, tad Jūs jau redzēsiet, vai jāiet pie Andrezena vai ne; ja es galīgi iecelts, svidjeteļjstvo izjemta (var no mūsējiem kāds viņu paņemt un atsūtīt man uz Jelgavu), tad jau nau ko iet pie Andrezena. Rakstiet visādā ziņā tūliņ vienreiz un otrreiz, kad būsiet no Rezevska dabūjuši ziņas. Saprotama lieta, ka es tagad agrāk nebraukšu, iekām būšu no Jums dabūjis ziņas. Ja man pirmodien nau ziņu, es Jums mieru nelikšu, bet sitīšu telegrammu. Es rakstu lielā steigšanā un tagad cita Jums nekā nevaru rakstīt; pēc es Jums rakstīšu arī par korteļiem un šenes dzīvi (atbildiet arī par tiem jautājumiem!). Vai no Rika esiet ko dabūjuši; ja ne, tad ko Jūs esiet darījuši vai rakstījuši? Ja ne, tad es no šejienes rakstīšu. Atbildēdami neaizmirstiet pateikt, vai manas atbraukšanas nau varbūt citā kādā ziņā vajadzīgas; ja vajadzīgs, tad priekš kam, kad, uz cik ilgu laiku. Nu ardievu, mīļie radiņi, un esiet tik labiņi un rakstiet. Jelgava 23. apr. d. 1891. g. Vēstules trešās lappuses augšmalā ar zīmuli pierakstīts: Vai Rezevskam nevajaga naudas; uzprasiet viņam un, ja vajaga, iedodiet. Vēstules beigās ar zīmuli pierakstīts: Man zināms viens gauži jauks kortels par 350 rbļ., arī viens paprasts par 220-250. Vai var mēģināt jemt dārgo? 134. ĀDOLFAM ALUNĀNAM Jelgavā 1891. gada 22. maijā (3. jūnijā) Cienījamais kungs! Kaut gan neesmu no Jums sevišķi uzaicināts dot savu atziņu par to, vai Jūsu luga «Mūsu pokāls» ir Klēgera poses «Der Ehrenpokal» pārstrādājums, resp., tulkojums, tomēr iedrošinājos kā Jūsu talanta cienītājs izteikt Jums šinī lietā savu pārliecību. Jo es domāju, ka ikvienam latvietim, kam vien rūp mūsu literatūra, - un kam gan viņa nerūpētu - pienāktos visādi piepalīdzēt, ka mūsu rakstniecības gods tiktu augsti turēts: - ka neviens nenas iedrošinātos piesavināties svešu rakstniecības spožumu, bet arī ka neviens neiedrošinātos ļaunprātīgi apvainot rakstnieku par literārisku negodību. Nau maza lieta teikt par rakstnieku, turklāt vēl par visu atzīto latviešu teātra tēvu, ka viņš «ar ar svešu teļu», un nau goda lieta atkārtot šādu izteikumu, ja ir bijusi iespēja pārliecināties par viņa bezpamatību. Abas lietas, kā rādās, nākas viegli «Baltijas Vēstneša» draugiem, kuriem vairākkārt gadījies art ar svešu teļu. Kam tā kā man arī) ir bijis gadījums salīdzināt lugu «Mūsu pokāls» ar minēto Klēgera posi un Klausmaņa humoresku («Berliner Tageblatt» pielikumā «Deutsche Lesenas halle»), tas var nākt tikai pie viena sprieduma, kurš jau arī izsacīts no Stērstes un Straumes kungiem un kuram es pilnīgi piekrītu, proti, ka: Jūsu un Klēgera lugas ir patstāvīgi vienas vielas (Klausmaņa humoreskas) apstrādājumi. Ja arī salīdzina Jūsu lugu ar Klēgera posi vien, ij tad jāatzīst, ka viena un tā pati viela apstrādāta tik dažādi, ka te nevar runāt par vienkāršu lokalizējumu, neba vēl tulkojumu. Es aizturu sev tiesību vēlāk izlikt plašāki pierādījumus, kādēļ nevar «Mūsu pokālu» ieskatīt par «Der Ehrenpokal» pārstrādājumu. «Baltijas Vēstnesis» atrod pierādījumu, ka «Mūsu pokāls» ir pārstrādājums no lugas «Der Ehrenpokal» tanī apstāklī, ka abās lugās sastopami vārdi «Fricis un Elze»; man rādās, šis apstāklis nepierāda nekā, jo pārstrādātājs patiesi būtu sargājies atstāt tādu gaišu vienādību, kuru tik lēti varēja iznīcināt. Līdzīgs skatu skaits arī neko nepierāda, jo darbības gājiens šinīs skatos it nebūt nau vienāds. «Baltijas Vēstneša»» apgalvojumi, ka abas lugas beidzoties «ar vispārēju urā» un ka abās esot tēlots students - ir nepatiesi; žēl, ka «Baltijas Vēstnesis» atrod par iespējamu lietot tādus līdzekļus: viltību pierādīt ar nepatiesību. Beigās, mans kungs, atļaujat vēl piezīmēt, ka lugā «Mūsu pokāls» Jums izdevies dramatizēt mūsu apstākļiem jo piemērīgu vielu ar pazīstamu virtuozību un mūsu sadzīves un vajadzību pazīšanu, tā ka - man domāt - uz latvieti «Mūsu pokāls» darīs labāku iespaidu nekā uz vācieti Klēgera pose, kura gan arī nodomāta vairāk galerijai (atgādina tikai joku, kur Fricis apgāž trīs deputātus). Šo vēstuli Jūs varat nodot atklātībai. Ar cienīšanu Jānis Pliekšāns. Jelgavā 22. maijā 1891. gadā. 135. D., L. un D. PLIEKŠĀNĒM Jelgavā 1891. gada jūnija sākumā Sirdsmīļie radiņi! Rezevskam jau nodevu pilnvaru, lai viņš nu ved mūsu lietu ar Kuzņecovu un lai arī līgst mieru. Korteli ar uzjēmu, nebija neviena cita lētāka un pie tam tikpat piederīga, maksa 325 rbļ., bija vēl gan viens par 280 un otrs par 240, bet abi ļoti tāļu; saka, ka šis kortels neesot dārgs un labā vietā; ir 5 istabas, laba kukņa un paprāvs un smuks koku un puķu dārziņš pagalmā pie pašām durvīm. Drusciņ nu gan par dārgu, bet diesdos varbūt atpelnīt. Vaļā tas kortels tiek no 15. jūnija, tātad uz to laiku mana mazā Doriņa var iztaisīties. Dzīvoju tagad itin mierīgi un puslīdz labi, vienu laiku sirguļoju ar iesnām. Pie manis bija ciemiņš, jau otrs no resnajiem kurzemniekiem - Rubiķis, un brīnījās, kur tāds ļels yzaudzs, un voj redz, kods šmuks jaunskungs (t.i., tas mētels un cepure viņam varen patika). Viņš bijis te Kredītbiedrībā vienīgais bagātais, Apsēnam esot varbūt kādi pāris tūkstošu, bet naudas lietās viņš esot pilnīgs muļķis. - Lai nu mana saimniecīte taisās, lai sapērk dažas mazas lietiņas, šlipses, cimdus, vasaras kurpes utt., lai nopērk arī kādus pigorus, gipsa rāmjus tām bildēm un portrejām (manas divas lielās fotogrāfijas), dažādus ķiņķēziņus, varbūt arī puķes Dinaburgā lētākas; te kāda liela lapupuķe maksā 5-10 rbļ. Nu, Jūs jau gan to labāk zināsiet. Nau man tagad nekas, ko rakstīt, vismaz nekas vairāk prātā neiekrīt. Ardievu, mani mīļie, mīļie radiņi, rakstiet drīz arī no sevis. 136. D., L. un D. PLIEKŠĀNĒM Jelgavā 1891. gada jūnija vidū Aizbrauciet, lūdzami, uz Dinaburgu un aprunājaties ar Rezevski, kā stāv ar mūsu lietu; viņam nu ir pilnvara un viss, kas vajadzīgs, rokā, un es nezinu, kas līdz šim darīts. Maziņais ar braukšanu var jau taisīties; trīs istabas jau tagad gatavas un var tikt tūliņ ierīkotas, divas vēl tikko taisa; līdz 20-tam būšot viss galīgi gatavs, un, ja ap to laiku atbrauc šurpu ar mantām, tad ir pašā laikā. Gotiņai gan jau atradīsim kādu istabiņu vai citu vietiņu, lai nāk vien līdzi? Ja maziņais būs Dinaburgā, tad lai nopērk man cimdus un arī kādas vasaras drānas kurpes, maksājot tā ap 3 rbļ., mērs pie maniem zābakiem, kas mājās palikuši. Kādu šlipsi varētu ar nopirkt. Es varbūt vēl kādu reizi priekš braukšanas rakstīšu. ja nepaspēšu, tad jau Jūs visādā ziņā atrakstīsiet, kad mana saimniecīte brauks, lai es varu uz Rīgu pretī aizbraukt; rakstiet arī kas jauns dzirdams mūsu lietā ar Kuzņecovu. Mēbeļu druskas, kādas vēl varbūt būtu vajadzīgas, varēs vai nu te pa vecam nopirkt, vai Rīgā; to redzēsim, kad būsim jau pie vietas. Vai es Jums rakstīju jau, ka pie manis bija Rubiķa tēvs un ka es viņu kā suņaku izgodēju? Līdzi vajdzēs pajemt sieru, [1 nesalasāms vārds] ir gaļasgājumus, nezin, vai sviestu ar, jo te sviests tagad diezgan lēts -- 20 kap. mārciņā labs sviests. Es domāju, papiņa kumodi stiepiet droši līdzi, tik slikta viņa pavisam nau. Ja vēl kas būtu aizmirsts, tad es rakstīšu, kā [1 vārds noplēsts]. Veseli, mani mīļie radiņi. Kad ir termiņš Rikam - 1. jūlijā? Veseli! 137. DĀRTAI PLIEKŠĀNEI Jelgavā 1891. gada 2. (14.) augustā Moto Priekšā lasīt pazīstamām ausīm! (Dāvida dziesma) Sirdsmīļā mamiņa! Sen jau es vis sajēmos Tev rakstīt, bet, kā jau tas pie manim iet, vis zaķis aizskrēja ceļam priekšā, tad bij darbs, tad gulēt gribējās, tad cita vaina. Bet nu jau jāraksta, kad ļaudis Tev aiz gara laika šādus tādus niekus sastāstījuši. Ko viņi zina no tā, cik man darba un klapatu un cik man tur Rīgā būs, cik es te pelnu un cik tur pelnīšu? Kā viņi var spriest, kur labāk? Brīva laika man tagad pat mazāk nekā Viļņā un pāri ko nopelnīt par to algu no Stērsta gandrīz nau iespējams - neviens jau nenāk pēc padoma pie palīga, kad pats advokāts mājās; tikai tagad, kur viņa nau mājās, es nopelnu ko lieku. Un, ja gribētu ar citu kādu darbu ko nopelnīt, tad priekš tam pavisam neatliek laika. Rīgā tas būs citād, tur laika paliek it labi pāri, Stučka, piemēram, kādas pāris grāmatiņas sarakstījis, par kurām sajēma naudu, Viņš turklāt nau apstiprinājies par advokātu, es turpret būšu reizē par advokātu un redaktoru, un pie redaktora tak nāks ļaudis pēc padoma, vismaz vairāk nekā pie palīga, nevienam nezināma. Noproti to, mīļa mamiņa, ka priekš advokāta nau nekas tik vajadzīgs kā plaša pazīšana un ka to man dos redaktora amats; Bergmanis, senākais redaktors, tagad jem, par piemēru, 3000 rbļ. par gadu, kamēr te Jelgavā daži krieviņi un vācieši, jauni advokātiņi - palīgi, dabūja labi 1000-1500 rbļ. par gadu. Pārāk ilgi es nemaz nedomāju palikt par redaktoru, ja daudz 2 gadi, tas priekš mana mērķa pilnīgi pietiekoši. Par tiem pāris gadu, ko es būšu Rīgā, es te Jelgavā nemaz nevarētu cerēt vairāk dabūt nekā 1500 rubļu, kurus man dod Rīgā, pie tam vēl blakus ienākumi no advokāta darbiem un no brīvā laika. Ja es no Stērsta neatstājos, tad es dabūju tikai plikos 1200 rbļ., ja atstājos, tad nezin, vai vēl tos pašus sazvejosi, jo šinī mazajā Jelgaviņā zvērinātu advokātu vien 12, palīgu 15 un liels pulks privātu un kaktu apikātu, pie kuriem ļaudis visātrāk iet, jo tie lētāki, palīgi turpret nedz lieli zinātāji, nedz lēti, un pie viņiem vismazāk nāk. Beidzamā laikā kādi trīs jauni advokāti te apmetušies, un latviešu mēs ar būtu veseli trīs, jo Čakste ar meties par advokātu, un tam, bez šaubām, būs daudz piekritēju, jo pie viņa jau tagad, iepriekš apstiprināšanas, nāca ļoti daudz ļaužu. No Jelgavas tā kā tā būtu bijis jāiet projām, un nekur nau vairs liels latviešu advokātu trūkums (Liepājā ar jau 2 latvieši), un nekur es nebūtu dabūjis gatavus drošus 1500 rbļ. Pa Tavām domām, varbūt «Dienas Lapa» nau droša, apdomā, ka šis viņai jau 6. gadagājums. Un, ja ne, ko tad es esmu paspēlējis, par advokātu es jau tā kā tā reizē būšu. Rīgā lielākas izdošanas, - ar nieki; to redzēsim; lielākas būs, ja Tu paša pārnāksi pie mums dzīvot, bet ar nedaudz lielākas. Vispār es neesmu citus apgrūtinājis ar lūgumiem, lai par mani apdomā, un arī šoreiz man bija pašam jāpārdomā par sevi, un to es arī darīju. No mūsu kapitāla un procentēm sevis pēc es ne graša neaiztikšu, mēs ar mazo gan iztiksim, un drīz, es ceru, mēs visi varēsim iztikt no tā, ko es nopelnīšu. Ko kliedziet, ko brēciet, labais gals uz augšu! Es labi nenoprotu, par ko Tu, mīļā mamiņ, visvairāk kvēlejies un jurģējies. Tu varbūt domā, ka būs jāplešas ar veco Dīriķi; kas par to, lai jauni cilvēki iztrakojas. Ja Tev vēl kas ir uz sirds, tad liec atrakstīt, bet tanīs pļāpās neklausies, kad vajadzēs, paklausīsies citu reizi. Ja Tev, mīļā mamiņ, kādas citas lietas ir no svara, tad apdomā, ka priekš manis pirmā vietā iztikšana, ka citi ļaudis vēl šādas tādas grabažas sadomājuši, tad tur ir runāt nau vērts; ar ko lai es, piemēram, pērku «Dienas Lapu», kad nau naudas, par pāris tūkstošiem viņa nau jemama. Man rādās, mīļie nabadziņi, ka Jūs tikai aiz gara laika sadomājat sev šādas bēdas, vai Jūs nevariet atrast kādu mierīgāku laika kavēkli. Ja tik vien no Puidiķa varētu dabūt kādu parāda zīmīti, Jums, mīļiem radiņiem, tūliņ būtu jānāk pie mums, nebūtu mums garš laiks; bet šitā nevarēs no Puidiķa nekā atdabūt tos 400 rbļ. Vai drīz nez maksās Riks? Jums varbūt tagad nebūs nekādas naudiņas, ar ko atbraukt uz mums pa 30. augustu; rakstiet par to drīzumā. Braukdami, cālīši, atvediet mums līdzi kādus sieriņus, to mēs daudz saķemmējam. Es priekš sevis ar izlūgšos pāri melnu šlipsu pa 40-50 kap., te tādi sūdiņi maksā pāri par rubli - 150 kap. No Jelgavas mēs taisāmies projām ne agrāk par pus septembri, atkarāsies no tam, kad atnāks apstiprināšana. Kā mums te sviežas, kā mēs ballējamies pie Līžas un pie tiem citiem lielmaņiem, par to mana mamzelīte Jums būs gan izrakstījusi. Rakstiet drīz atpakaļ, tad es atkal parakstīšu, ko vēl būtu aizmirsis. Ar dievu, mīļie radiņi; laiks jau klārējas. 2. aug. 1891. Jelgavā. 138. GRIEĶERIM Rīgā 1891. gada 22. oktobrī (3. novembrī) Cien. Grieķera kungs! Tā kā tagad nedzīvoju vairs Jelgavā, bet iestājos Rīgā pie «Dienas Lapas» par redaktoru, tad man nau iespējams Jums tūliņ atbildēt; es aizrakstīju [šinī lietā] uz Jelgavu, no kurienes, kā ceru, drīzā laikā dabūšu tuvākas ziņas Jūsu onkuļa lietā. Vismīļākā atmaksa par manu rakstīšanu man tagad būtu tā, ka Jūs man ar atrakstītu kaut ko iz savas puses par kādiem notikumiem, sabiedrīgu dzīvi, skolām, labības cenām, algām u.tml. Cerībā, ka Jūs arī manu lūgumu ievērosiet, zīmējos Jūsu Pliekšāns. Rīgā, 22. okt. d. 91. g. Adrese: Redakcija gaz. «Dienas Lapa», g. Riga, Elisavetinskaja uļ. , d. No 16. 139. A. STĒRSTEM Rīgā pirms 1891. gada 26. oktobra (7. novembra) Cienījamais Stērsta kungs! Jūs zināt, ka «Dienas Lapa» arvienu dzīvi līdzjutuse Jelgavas rakstniecības nodaļas darbībai un pareizi atzinuse jaunās nodaļas sparību, kura atkal parādās šinī rudens sezonā. Jo lielāka mūsu nožēlošana, ka «Dienas Lapai» tik maz saišu ar nodaļu un ka mēs dabonam tik maz ziņu par viņas darbību un tās pašas tik vēlu. Tagad, piem., 26. oktobra d. būs Jūsu pievilcīgais priekšlasījums «Par īrniekiem pilsētās», un es tiešam nezinu, kur dabūt par viņu referātu, ja Jūs paši varbūt negribētu izpalīdzēt savam auklējumam «Dienas Lapai». Man kā kurzemniekam patiktos, ka Jelgava nepaliktu pakaļ Rīgai un ka arī plašāki publikā sāktu atzīt jelgavnieku darbus. Beigās ceru, ka Jūs, kā «Dienas Lapas» tēvs, taisni [vēstule nav pabeigta] RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1892. gads 140. DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNEM Rīgā 1892. gada 27. februārī (10. martā) Mīļie radiņi! Pilnvaras kopiju varat dot Bogdzevičam, viņa maksās 130 kap. vai 180 kap., bet viņam jau ar pietiek, kad Līziņa noraksta kopiju un paša apliecina viņas pareizību. Par noguldīto naudu labāk nopērciet procentu papīrus. Prēmiju biļetes nau vērts pirkt, jo viņas maksā: jaunās agrārb. 1890. g. - 215 rbļ. un 1864. I un II aizlienējuma - 235 rbļ., un par šiem pāri par 200 rbļ. dabū tikai 5 rbļ. par gadu, t.i., 2 1/2%. Labāk iegādāties papīrus, kuri maksā ap 100 rbļ. un tikpat dod .5%, piem,: zakladnie ļisti Viļenskovo un Harkovskogo zemeļnogo banka (5%), Vidzemes un Kurzemes agrār-[bankas] (Pfandbriefe), Rīgas hipotēku biedrības ķīlu grāmatas, Vidzemes un Kurzemes pilsētu hipotēku biedrības ķīlu grāmatas. Par pieminekli vēl galīgi nenorunājām. Var ņemt ļoti smuku marmora krustu, apmēram '7 pēdas augstu, - 80 līdz 90 rbļ., tikpat lielu melna zviedru granīta krustu - 80-85 rbļ.; šādi krusti jau stāv gatavi. Granīta ļoti skaists un stiprs, nebīstas sala. Tad vēl runājām ap tādu pat melna granīta obelisku. Viņš būs vienā pusē pulierēts, citās tik gludi nocirsts, 8 pēdas augsts, stalts un lielisks diezgan, maksās 200-250 rbļ., vešana vēl kādus 20 rbļ. Obeliska gatava nau, viņu var pasteigt līdz lieldienām vai tūliņ pēc lieldienām, jāiemaksā rokas nauda. Ja treliņus daboniet par 100 rbļ., uzstellēšana maksā 20 rbļ., tad viss kopā. iznāk uz 340-390 rbļ. Varbūt, ka var nospiest uz 300 rbļ., ja ņem ķēdes un stabiņus un ne treliņus. Rakstiet nu Jūs ar tūliņ atpakaļ, kā Jūs domājiet. - Ar Miemu, Skrīveru māju, pirkšanu gan nekas neiznāks. Mājas visur ļoti dārgas, jo viņas tik labā vietā, ka visi Rīgas bagātie kungi viņas ar prieku pirks sev par vasarnīcām. Jau labi agrāk dzirdēju, ka uz viņām tīko adv. Kļaviņš un bagāts kupcis Balodis, kuram turpat blakus ir jau mājas, viņš Miemus grib piepirkt klāt un iztaisīt prāvu muiželi. Ar tādiem večiem gan nebūs iespējams konkurēt. 14, marta dienā es gan aiziešu uz solīšanu un arī iepriekš ieskatīšos, kādi parādi ir uz mājas, bet cerību uz viņām man gan nau nekādu. Mamiņai viņu dēļ šurpu braukt pavisam neder. Varbūt ka še gadās citas pērkamas mājas, kurās nevajaga tik daudz naudas. Līdz tam vislabāk nopērciet par brīvo naudu papīrus, kurus katru acumirkli var pārdot, kaut arī varbūt kursu starpības dēļ būtu jāzaudē kāds desmitnieks. Mazais Jums jau gan būs izrakstījis par citām lietām, tad nu dzīvojiet veseli un priecīgi iekš tā kunga. 141. DORAI PLIEKŠĀNEI Pelēčos 1802. gada 23. jūlijā (4. augustā) Pelēčos 23. jūlijā 1892. g. Mīļo mazuli! Tā kā es domāju Tevi vēl satikt, tad vēstules no ārzemēm nenosūtīju. Tagad Tu vari tās saņemt šeit, pavisam 3. Svarīgo esmu pasvītrojis. Ņem vērā to -- kaut arī liecība nederētu, no tā gan nekādā ziņā nebūtu jābaidās; eksāmens būs tik viegls, ka Jūs itin viegli varētu tam sagatavoties. Mazliet latīņu un angļu valodas tiešām nevar sagādāt nekādas galvas sāpes. Cik es nomanu no Jadvigas jaunkundzes vēstules, tad jau ar tiem 600 rbļ. nemaz nav nekādu raižu. Kolēģijas nauda, protams, ir 100-160 rbļ. gadā, bet visumā Jūs taču tikko varat patērēt vairāk nekā 400 rbļ. Arī Pēterburga man vairāk nemaksāja kā 400, atskaitot drēbes un pārtiku. Zālīte raksta no Jēnas, ka ar 400-5004 tiekot gluži labi cauri, no tā atskaita 160 markas dzīvoklim (2 istabas, mēbelētas: gulta, dīvāns, galdi, skapis utt.), 180 kolēģijai, 220 pusdienām, 200 brokastīm un vakariņām, 15 imatrikulācijai. Pasi dabū no vietējās policijas, tātad no iecirkņa uzrauga. Ja uzraugs domā, ka tas ies ilgi, tad no viņa jāpaņem apliecība, ka neliek šķēršļus izbraukšanai uz ārzemēm, un pēc tam jāgriežas pie gubernatora. Nodevas var tūliņ. samaksāt par 5 gadiem jeb vai tikai par dažiem mēnešiem, bet pārējo var nokārtot ārzemēs pie konsula. Tava pase jāsaņem Rīgā, to var izdarīt 3 dienās. Uz laukiem vislabāk tūliņ griezties pie iestādēm. Domāju, ka tas būtu viss. Viss pārējais ir atkarīgs no Jums. Vajadzīga vienīgi Jūsu patiesā un ciešā griba, bet dieva dēļ neizsamist, turēt drošu cerību bailēs, bažās un vieglās sāpēs. Tas viss jau ir gluži jauki, poētiski. ļoti līdzīgi mokpilnai dzīvei un varoņdarbam, - ja tas tā nav, tad tas nav patiesi vesela, darba spējīga cilvēka cienīgi. Cik es Jūs abas pazīstu, tad zinu, ka Jūs varat realizēt un arī realizēsiet savu skaisto un derīgo nodomu. Nekādā ziņā nav svarīgi, vai tas tūliņ izdosies. Jūs tikpat labi varat iestāties aprīlī. Ja esat to stingri nolēmušas, tad Jūs nevar atbaidīt pirmā neizdošanās, vispār nekas. Jūs to realizēsiet, jo Jūs taču neesat pirmās. Bet, ja jau pirmā neveiksme rada Jūsos zināmu kautrību, tad Jūs nekad neesat patiesi gribējušas. Tādā gadījumā tas bijis tikai untums, un ir labi, ka no tā nekas neiznāca. Atkārtoju vēlreiz, ka tas nav uzskatāms par varoņdarbu, bet gan par ļoti derīgu, mazliet riskantu, bet ienesīgu veikalu. Varbūt šis spriedums Tev liekas pārāk vēss un mietpilsonisks, bet es domāju, ka Jums visvairāk vajadzīgs tieši vēsums un lietišķība. Tā kā esmu šai pasākumā trešā persona, kas tur nepiedalās, tad Tu vari man ticēt, ja es saku, ka no savas puses esmu pārliecināts, ka Jūs vēl šogad būsiet ārzemju studentes, kas man sūtīs jaukas vēstules. Paliec sveika un sveicini sirsnīgi savu ciešanu biedreni. Tas jau ir Jūsu nodoma dēļ, ka rakstu Jums garas vēstules. Esmu jau arī nonācis līdz ceturtajai lapaspusei. Nu, tad tālāk vairs ne. 142. DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM Rīgā 1892. gada 14. (26.) oktobrī Sirdsmīļie radiņi! Te nu es tikpat reizi esmu; es jau pavisam aizmiršu, kā jāraksta vēstules, tik ilgi nebiju rakstījis. Bet iegādājat vienmēr to, ja neraksta, tad, značit, iet labi. Es tiešām dzīvoju itin pamazām un mierīgi. Īstu paliekamu vietu, t.i., korteli, gan vēl neesmu sev atradis. Tagad ar visām savām mēbelēm ievilkos mūsu drukātavā, kur pieņēma .vienu korteli klāt, lai tur varētu ierīkot grāmatu bodi. Man tur tikai viena istabiņa, un mēbeles citā istabā sakrautas lielā čupā. Tagad nevar labi atrast korteļus, un laikam būs tepat jāpaliek līdz jaunam gadam vai vēl ilgāk. Kad dabūšu, tad rakstīšu Jums. Ar ēšanu iet diezgan raibi, blandos pa traktieriem, bet tas iznāk dārgi, un nevar teikt, ka būtu īsti labi. Es ceru vēl dabūt kādu famīliju, pie kuras varētu pusdienu ēst. Citād iet itin nekas. Daraškevičiene nau vēl še bijuse, un es ar nezinu, kas vēl galā būs ar Leļuku, varbūt ka tie krievi viņu tomēr nepieņems še, Rīgā, slimnīcā par dakteri. Viņam vajadzēja jau būt pieņemtam 1. oktobra dienā; bet vēl līdz šim man nau no viņa nekādas ziņas. Memmes mājas tiks pārdotas laikam šo sestdienu, un, tā kā resnais Pēters paslims, tad varbūt man būs jābrauc viņa vietā uz torgiem. Māja visādā ziņā paliek viņam pašam, jo viņš no lielkunga jau atpircis obligāciju, un pats atkal uzlicis no savas puses jaunu obligāciju virsū, tā ka citam nau iespējams viņu pārsolīt. Par Marīti es vēl neesmu dabūjis ziņas, viņa bieži mainot vietas, bet dvorņiks solījās viņu uzdabūt. Un nu mūsu mīļais zelta gabaliņš, viņš man jau rakstīja, ka laimīgi ieticis, cik laipni visi turienieši un ka viņš nu jau gribot likties pie grāmatām klāt. Bailes gan drusciņ esot, bet tas ar laiku pāries. Viņa sūdzas arī par turienes dārgumu un stāsta, cik grūti nācies dabūt istabiņu, kur abas kapā varētu dzīvot. Viņas, man liekas, būs pārāk saknapinājušās, jo kas tā var būt par istabu, kura par mēnesi maksā 20 franku, t.i., taisni 5 rbļ. Man tik bail, ka viņas nesāk. par daudz knapināties. Bet, ja mēs viņas sadrāvēsim krietni, tad jau gan ar ies. Nezinu tagad ātrumā, ko vēl rakstīt. Bet tas nu gan ir taisnība, ka būs jāraksta manai mīļai mamiņai ik nedēļas pa cetļukam, kad vairāk rakstīsimies, gan tad ar būs par ko izrunāties. Kā stāv ar veco Riku? Veseli, veseli, mīļie nabadziņi. 14/X 92. Rīgā. RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1893. gads 143. DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM Berlīnē 1893. gada 30. septembrī (12. oktobrī) Sirdsmīļie radiņi! Jūs redziet, ka es tagad esmu jau, paldies dievam, tik tāļu ticis, ka atrodos Berlīnē, bet, lai varētu ātrāk tikt mājās, man trūkst drusku sīkās. Atsūtiet man tā ap 20-25 rbļ. Mazais nu ir pie vietas, un, kaut gan dzīve viņam neiznāk lētāka, tomēr labāk ir, ka viņš pārgāja uz Monpelji, jo tur viņam būs lielākas tiesības, kad pārnāks mājās par dakteri. Jadze neparko negribēja reizē braukt uz Franciju; naudas, saka, nebijis. Mazajam būs jādzīvo vienam pašam, ja varbūt neizdosies vēl ar kādu samesties kopā. Dzīvojiet veseli. Sūtat naudu caur kādu banku un man Anweisungu: Berlin postlagernd, Postamt 66, Plekschan. RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1894. gads 144. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada 4. (16.) februārī Augsti cienījamā jaunkundze! Ar Jūsu laipnu atļauju šodien gribēju ievietot «Dienas Lapā» kādus no Jūsu dzejoļiem, bet neiedrošinājos viņus parakstīt uz savu galvu. ļoti lūdzu kādās rindiņās paziņot man Jūsu vēlējumu. Saņemiet manu sirsnīgu pateicību par laipno atvēli; man būs sevišķi patīkams pienākums pateikties Jums arī vēl personiski un parunāties par mūsu veikalu. Ar augstcienīšanu Jūsu Pliekšāns. Rīgā II/4 94. 145. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada 22. martā (3. aprīlī) Augsti cienījamā Rozenberg jkdze! Caur gadījumu man tika šodien zināms, ka Jūsu jaunākā drāma «Zaudētas tiesības» no dramatiskās cenzūras izlaista cauri visa, nostrīpotas tikai dažas «bībeles vārdu» vietas. Ja Jums šī ziņa varbūt jau veca un neinteresanta, tad ceru, ka pasniedzu Jums ko jaunu, ja nosūtu tikko iznākušās Jansona «Domas». Jūsu «Vaideloti» jau tagad pieprasa pirkšanai! Visā augstcienībā Jūsu Pliekšāns. 146. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada 7. (19.) maijā Augsti cienītā jaunkundze! Jānudien, ne es esmu vainīgs, bet fotogrāfs, kas vēl nau pagatavojis Jūsu portreju. Tā jaunkundze, kas sēd fotogrāfa kantorī, piedāvāja man glītāko [no] savām portrejām, bet, kad es ar to nebiju mierā, tad nosacīja, lai es nākot tikai svētdien. Tātad es Jūs atkal piemeklēšu vēstulē, kas priekš manis no sevišķas intereses, jo tad varu - kaut arī tikai iedomāties - daudz jaukākas situācijas nekā beidzamā nelaimīgā vakara piedzīvojums. Vēlreiz - piedodat tam «vecam elles kraķim» alias fotogrāfam, viņš man dod gadījumu rakstīt Jums divas reizes vienas reizes vietā. Visā cienībā Jūsu fotogrāfijas apgādīgais Pliekšāns. Rīgā maija 7. d. 94. g. 143. ASPAZIJAI Rīgā 1894.gada 13. (25.) maijā Ļoti cienītā Rozenberg jaunkundze! Vakar, pat aizvakar varēju - fotogrāfijas dēļ - Jums rakstīt, un es rakstu tikai vēl šovakar. Es daudz pa to laiku pārdomāju un galā pavisam sajuku pats savos spriedumos un domās. Varbūt priekš manis būtu labāk bijis, ja būtu tūliņ rakstījis, neko nenogaidīdams, vismaz tad nebūtu stājies Jūsu priekšā tik nenoteikts, ar cietu, kaut ar nepareizu domu. Ko es tagad varu teikt, es nepūlēšos to izteikt sakarā. Jūs sakāt - viss pagājis, varbūt tā vislabāk priekš Jums. Es vienmēr esmu apbrīnojis un cienījis Jūsu stipro individualitāti. Jūs jūtat stipri un dedzinoši, tādas individualitātes var pašas iznīcināties, sadedzināties ašās liesmās, ja atrod sev līdzīgas, bet zvīļot un sūlāt, pamazām sagruzdēt tās nevar. Viņu jūtu spēks ir pārāk stiprs, ir tik dzīvs, ka viņām vajaga daudz, vienmēr jauna dedzināmā; viņu garam aizvien jauna, liela darba. Flegmatiska daba var gruzdēt un nau aizdedzināma piepešās liesmās, viņa tikai var sarūgtināt kolerisko. Bet vai nevar arī tā filozofēt - ? pagājušais nenāk atpakaļ, bet vai viņa vietā nenāk kas cits? vai brīnums tiešām ir tas visuaugstākais, vai ne dabiskais? Un vai tas visuaugstākais tiešām iegūstams netīšām, nejauši, uz vienu rāvienu, vai viņš tiešām laimīgs gadījums un ne dzīves, grūtas cīņas panākums? Vai pagājušais bija īsts brīnums, vai Jūs nepārpratāt? Jūs agrāk tak ar meklējāt brīnumu. Vai Jūs atradāt? vai ātri atradāt? vai apmierināja Jūs ilgi? - Un tad, vai acumirkļa laime atsver visu dzīvi? Vai nevajaga vairāk tādu acumirkļu? Vai spēka gadi ar to apmierinājami? Vai nau noziegums ar to apmierināt, teikt - vairāk nevajaga? Bet Jūs varbūt jau tā domājat - labāk būtu, ja man iemeties rakstāmais krampis, jo rakstīts tik daudz bleķa taisni par «aizliegto tematu». Tomēr «vecas draudzības» vārdā vēl vienu acumirkli. Visā darbā un pienākumā jūties tomēr bezdievīgi vientuls, - vai man ar vajadzīgs brīnums? - es meklēju dvēseles. Mans apmierinājums tagad, ka Jūs visādā ziņā rīt redzēšu. Es neticu Jūsu «brīnumam», ja Jūs rīt nerādāties, es neticu Jūsu sirdij. Sveiki! Rītdien Jūs redzēs Jūsu Pliekšāns. Rīgā maija 13. d. 94. g. 148. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada 18. (30.) maijā Rīgā maija 18. d. 1894. g. Mana gaišā saules meita! Pie Tevis nāku ar savu tumsu, grēks gan nākt, bet ilgāk nevaru palikt. Kas tā par dienu - vakarējā un šodiena! Es nezinu nekur sev vietas atrast. Cik auksti ir pasaulē! Es nekad neesmu jutis pārāk siltuma, es varbūt bijis par lepnu pēc viņa meklēt un lūgties, bet es nevarēju iedomāties, ka ir tik auksts, ka dvēsele salst. Es manu; man mācas virsū sentimentālisms, ich kann nichts dafür - vienu Tavu kaislīgu, dedzinošu un gudru skatienu un pietiktu, man jādomā. Es vienmēr sapņoju to pašu jauko sapni par tagadni un nākotni un netieku nekad pie domāšanas. Tiešām, viss ir it kā brīnum jauks sapnis. Patiesa dzīve, tie brīži, kad Tu biji pie manis un Tu esi pate dzīve -, kad es Tevi turēju savās rokās, elpoju Tavu karsto dvašu, - tas likās sapnis, sapnis. Un, kad es tagad mūžam sapņoju, dzīvoju sapni, ne dzīvi, tad man liekas, ka es atmodies no sapņa un iestājies atkal ikdienišķā, muļķiski mocošā, tik nevajadzīgā dzīvē. Jā, nevajadzīgā - Tava taisnība. Kāda viņai vērtība? Es to šodien dziļi jūtu - un šī dzīve manā varā kā nekas cits pasaulē. Par velti viņu dažs nomet, lai es viņu nemestu par acumirkli laimes, ko Tu man dod. Tukša jau viņa ir, šī dzīve, un nedzīva, kad Tu viņu neiekustini ar savu mazo rociņu. Tavas nelaimīgās lūpiņas, kuras es, negudrais, pārkodu, vairāk žēl nekā šīs zaudētās dzīves. Manās rokās, kuras Tevi apskāva, vēl palikuse salda jūta pāri, it kā smarša paliek ilgu laiku, es visu aizvakaru vēl staigāju ietīts Tavā atmosfērā kā Dzevs zelta mākonī. Man pa prātu plivinājas Tavi vaļējie mati, kas bija izkaisījušies pa visu spilvenu, es viņus salasu kopā pa vienam matiņam, un tam laikam prātam nau cita darba. Ja es arī esmu paša ievadraksta dziļumos vai politikā, - pie katra vārda man iegādājas kāda jauka atmiņa, kura tur it nemaz un it nemaz nau vietā. Es nevaru rakstīt par jauno kabinetu Francijā, man jāiedomājas mūsu laimīgā kabineta, un tad, zināms, nāk atmiņā arī visas citas labās, klusās istabas. Iz rindiņām, kur prātojums par Bismarku, uzreiz skatās laukā divas zilpelēkas acis un sajauc pamatīgi visu prātojumu, par dienas jautājumu - ungāru Vekerles civillaulības likumu - jau ir runāt nevar. Muļķis vien paliec cilvēks. bet es ar prātīgu šoreiz nemītu. Ak, bet, ja nāk mana mūžīgā filozofija, tad paliek nelaba dūša, tad es daru īstas muļķības, lai to padzītu, un tad ironizē par nelaikā mājās nākšanu. Labāk caur to nekas netiek. Mana nelaimīgā filozofija, tā stāv man ceļā, mūsu starpā; mēs vēl ne visur saprotamies; mēs vēl visu nesakāmies, es Tevi vēl bēgu. Tu man vēl neesi devusi savu dvēseli. Bet vai tad ar nau par daudz prasīts, vai tā nau ????  vai nau jābaidās dievu skaudības kā Paula Heizes «Pasaules bērniem»? Šī pilnīgā, aplamā laime -miesa un dvēsele mana -, vai tā ir iespējama, vai tā neizzudīs kā sapnis. Ja būtu pārgalvim jākož «atzīšanas ābolā», tas būtu ne vien rūgts, bet pilns pelnu. Vai šī maldīšanās būtu panesama? Bet tomēr - lai ar dievi skauž, lai ar būtu sapnis, kaut tik bijis! Dievi skaudīs ne vairāk, kā es skaužu Hinci un Kuncis, agrāko un nākamo, un pašu nikno onkuli. Vpročem, mīt es ar viņiem nemītu. Es nupat atradu vēl kādu nomaldījušos matiņu, un domas iet savu ceļu. Vai nau ērmota šī vēstule? Nekad nebiju rakstījis mīlestības vēstuli, šī pavisam izskatās pēc tādas, kaut es ar cik pūlējos prātīgi rakstīt. Bet vai Tu ar biji gaidījuse prātīgu vēstuli? Tu nemaz nezini, cik muļķis cilvēks dažreiz var būt. Ja Tu gribēji ko prātīgu, Tev bija jāpagaida ilgāk uz vēstuli, Tu pate atļāvi, pate gribēji, lai rakstu tūliņ, še Tev nu ir - nevar beigt ne četrās lapas pusēs, kas man savu mūžu nau gadījies. Neļaunojies, es war nicht bes gemeint. Nebūtu tikai es šodien tik desperāts. Raksti, raksti kaut rindiņu, Tu nezini, cik ļoti man tas vajadzīgs par zālēm pret taedium vitae, pret šo tohu-va-boh, šo tukšumu dzīvē. Tu mans glābiņš, pie Tevis es turos, ar katru vārdiņu, ar katru mutīti, ar rokas aizskārumu. Tu dod man gabalu dzīves. Kad būs nākamā nedēļa, cik tāļi vēl? Tavs, tavs. 149. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gadā, starp 20. un 80. maiju (1. un 11. jūniju) Cik Tu esi cietuse, mans nelaimīgais, slimais bērns! Tik daudz mīlestības, kā lai es to panesu, es neesmu to pelnījis. Es tikai šo vakaru dabūju Tavu vēstuli; un es, nelaimīgais, nevaru tikt pie Tevis ne šodien un ne rīt, nevaru apskaut Tavus ceļus un atdot sevi Tavās rokās. Es nevaru tikt vaļā un Tevi apmierināt. Ka lai muļķis papīrs Tev saka? Esi laba, mana dvēsele, taupi sevi, nedari mani nelaimīgu, nekas jau nau noticis, Tev jābūt man atkal mīļai un jautrai. Tiklīdz es esmu brīvs, es steidzos pie Tevis, es nevaru citād; ja es tā nedaru labi, tad raksti man, un es palieku mājās un rakstu Tev vēstuli. Esi laba, esi laba, mana sirds, nemoci sevi un mani, vai nau diezgan moku, ka mēs neredzējāmies, un Tu vēl rūgtini sevi ar domām. Esi atkal mīļa, nekas ļauns Tevi nedrīkst aizskārt, Tev vajaga būt manai saulei. Esi mīļa, esi mīļa, saki, kas man jādara, varbūt tomēr labāk jāraksta. Esi mīla, mana dzīvība, mana dvēsele, tev jābūt manai dvēselei. 150. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada 30. maijā (11. jūnijā) Kaut Tevi redzētu vienu acumirkli! Tu, mana zvaigzne, mana laime, pārnāci šodien mājās gavilējoša, starojoša uzvarā; Tavs gars pacilāts, Tavs ģēnijs Tev atkal pievēršas, aizrauj Tevi debesīs, uz darbu - un te nu lai es būtu pirmais ar savām jūdžu garām vēstulēm, ar sentimentalitāti un savām dažādām dvēseles un gara vājībām! Tas būtu bijis grēks pret svēto garu, ģēniju, bet tomēr hier stehe, ich kann nicht anders. Mans iemeslis Tev rakstīt - dažas atbildes uz Taviem pieprasījumiem. Es zinu, man nevajadzētu nemaz Tavu garu traucēt ar savām drūmām un liekām domām, vismaz respektēt tās 3 nedēļas, kuras Tu man liki. Es Tevi nupat atkal sev tēlot iztēloju kā varoni, es redzu Tevi spožu kā Atēni un tomēr katrā pantā sievieti, no debesīm nokāpušu saulesmeitu, Tavu skūpstīgo mutīti, slaiko stāvu un acis, acis, es skaužu tos, kas uzgavilē Tavam ģēnijam, es tik ilgi, tik ilgi Tevis neesmu redzējis, un viņi Tevi redz Tavā Zālamaņa godībā. - Jā, man nevajadzēja ģēniju traucēt; es zināju, ka man sasodīta taisnība - tas, ko es Tev varu dot, ir nekas un aizdzen Tavu ģēniju, bet es nespēju vairs bēgt, un es tak to varēju: - Nelaime iesākās jau agrāk, viņa pirmā garā vēstule Tevi velti sarūgtināja. Pie visa vainīga mana nolādētā filozofija, sentimentalitāte, naivais egoisms, kas tikai savu personu visur bāž priekšā, meklē tik sev apmierinājuma, savām kaitēm dziedinājuma, ne iedomāties neiedomājas, ka citam tur nau daļas, ka cits tur garlaikojas. Bet Tev man tas nau jāņem ļaunā, es soll auch nicht wieder geschehen, tas ar notika pirmā aizgrābtībā, es citād esmu prāta vīrs, tas muļķiskais glābiņa sauciens pasprucis tikai netīšām. Es būšu uz priekšu paijiņš, es būšu tā kā visi citi, es neprasīšu tā, ko nevar dabūt, es nelūkošu iegūt ne ar varu, ne ar viltu to, ko nevar piespiest, Gedanken sind frei, un dvēsele ar brīva, nepiespiežama. Es būšu kā citi, un Tu par mani ar nevarēsi smieties. - Es jau ar vienmēr zināju, ka mīlestība ir fiziska, nau nekāda sevišķa, pārdabiska būtne, bet ir augstākais še pasaulē, vienīgais laimes jēdziens. Tomēr glābt viņa neviena nevar, hat's auch nicht nötig, tas ar nau viņas uzdevums. Cilvēks ir mūžam viens, neviens cits viņu nevar saprast, neviens viņam līdzēt - - Mīlestība dara egoistisku, mama uz Tevi greizsirdīga, ka Tu pie manis bijuse, ka es neesot vairs tik mīļš; es pats nespēju vairs pienācīgi atkāpties par labu visaugstākajam Tevī, Tavai nākotnei. Tam nebūs vairs būt, bet, ak, es Tevi tik ilgi, ilgi neredzējis. Es Tev varētu vēl ilgi filozofēt, tā man manas [domāt] par cilvēka vientulību un par «pārcilvēku», un diezin ko vēl, es varu sākt atbildēt uz Taviem jautājumiem un nebeigt, bet es esmu paijiņš un tikšu vēl pilnīgi prātīgs, kā daždien godīgs cilvēks. Grau ist alle Theorie, vēl vajaga un es gribu dzīvot. Es biju kā muļķa zēns, viņam iedod saldumus, un tas stāv un domā, vai tik ir morāliski ēst saldumus, ko teiks tēvs māte, vai nesāpēs zobi, par ko man nedeva vairāk saldumu. Ja man par daudz labi, tad es izmaitāju sev laimi ar filozofiju, Kad es visu teoriju galaiznākumu, den Stein der Weisen, visu cenšanos, pašas debesis varu apkampt Tavās siltās, ziedošās miesās, kam tad man mocīties ar teorijām un sentimentalitātēm. Ja vēl var būt kas pārāks, ja mīlestība var ne vien aizgrābt un mulsināt visu dvēseli, bet darīt viņu augstāku, dot viņai jaunu, nejaudātu spēku, tad tas var būt tikai nākotnē. Un tagadne ir tik brīnišķi, neizmērojami jauka, ka tikai nelga var viņu upurēt nākotnei. Vēstule nu atkal aizbrauc pār robežu pāri, jo nejaukāka viņa ir, jo garāka iznāk. Bet tomēr - ja viņa ar nejauki gara un dažs Tev izliekas sīvāki teikts, apdomā, ka man vienīgās, mūžīgās bailes, ka es Tevi varētu atkal pazaudēt, un es nedrīkstu Tevis pazaudēt, jo es negribu sevis pazaudēt: Es neviena neesmu piesaucis, nevienam neesmu to teicis, ko es Tev teicu, un tad Tev nau jāsver vārdi uz zelta svariem, kā Tu pate saki. Es visu laiku lūkoju Tev rakstīt jautrā, mierīgā, t.i., vienīgi prātīgā garā, bet nekas neiznāca, un ilgāk gaidīt nevarēju. Nau man tā jautrā un mierīgā gara. Es vienmēr domāju, kad atkal Tu būsi pie manis un es dzīvošu atkal pilnīgāku dzīvi, kad savu dzīvību spiedīšu sev pie krūts. Tik drūmā garā kā šodien nekad neesmu rakstījis vēstuli, neviena dzīva vārda nau teikta, bet es Tevi ilgi neesmu redzējis. Sen jau laiks beigt, un par «šeptēm» vēl ne vārds neminēts. Pie «Vaidelotes» tagad sēdu un lasu, rakstīšu, tiklīdz būs labāks prāts, domāju -- jūrmalā, uz kurieni laikam aiziešu šonedēļ. «Dienas Lapā»» izsūtīta Dravniekam. «Baltijas Vēstnesis» nau vēl devis kritikas - jā, es nezinu, kādēļ Tu no mana raksturā tik ļaunu domā. Portrejas vēl nau gatavas, un man pašam, nabagam, ar nau nevienas, un man vajadzētu vismaz viņas, ja man nau Tevis pašas, maņas laimes, manas gaismas. Es Tevi tik ilgi neredzēju, tik ilgi un tik ilgi vēl neredzēšu, cik ilgi, saki, cik ilgi? Un kad [lai] es sev ieskūpstu atkal jaunu dzīves prieku un spēku? Neaizmirsti manis - bet jābeidz, dzīvo vesela, mana dzīvība! Rīgā 30./V 94. 151. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada maijā Manu mīļo zelta meitenīt, vai Tu esi priecīga, vai Tu strādā? Es patiesi esmu ļoti noguris un nejūtu to. Manu mīlulīt, ja Tev ir kas man domāts, tad atsūti to. Es gribētu dzirdēt Tevi smejamies, tas būtu labi! Dzīvo [teikums nav pabeigts] 152. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada maijā Iekams Tevi lūdzu, Tu jau izpildījusi, ko vēlējos; man ir labi šodien, ak, cik labi! Tavu vēstuli, mana dvēsele -jā, mana dvēsele [ir] tas īstais vārds -, dabūju, kad savu biju jau nosūtījis. Nelasi viņu, tas nau taisnība, es biju par daudz muļķis un nospiests, kad viņu rakstīju, es aiz egoisma un melanholijas neiedomājos, ka viņa Tev var darīt nepatīkamu brīdi. Iznīcini viņu, es Tev solos labāk rakstīt, tikai tad, kad neesmu sentimentāls. Tu mana dzīvība, kas man tagad kait? Es muss doch alles gut werden! Un labi būs! Raksti, mana dvēsele, ka Tu neesi jauna un noskumdināta, neaizmirsti savu «otro nabaga dvēseli». 153. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada maijā Mana mīļā, dārgā dvēsele, mans saules stariņ, mana baltā puķu lapiņa! Nāc pie manas krūts, Tu mīlulīt, lai mēs kopā sildītos kā divi nosaluši bērni, es Tev rociņas skūpstīšu un sildīšu ar savu dvašu. Es Tevi viscauri ietīšu sarkanajā šallē, ka Tu viscaur kvēlot kvēlosi, un tad Tu mani atkal varēsi sasildīt. Es tagad jūtos vēl ciešāki pie Tevis pievilkts. Mēs gan vairs nevarēsim ar spārniem uz priekšu tikt, bet arī rāpdamies mēs turpu nokļūsim, ja Tu to vispār gribi. Mēs taču gribējām kopā attīstīties. No manis nekā daudz nav. Tu esi smalki stīgots instruments, kas izdod visskaistākās skaņas, un gribi atkal nodoties amatnieciskiem uzdevumiem. Es nevaru visu izteikt, kā es domāju, mums jārunā personīgi, bet es skumstu, ka Tev jāpanes visas šīs neģēlības. Tava dvēsele ir tik maiga kā balta puķu lapa. Tava sirds ir tik tīra un tik pilna siltas, lielas mīlestības. Un viņi Tev nāk ar tādiem rupjiem uzbrukumiem. Es nevaru Tev visu rakstīt, es nakšu sestdien, mans mīlulīt. 154. DORAI PLIEKŠĀNEI Rīgas jūrmalā 1894, gada jūnija pirmajā pusē Mans mīļais, mīļais, ko lai Tev saku, kādēļ neesmu Tev visu šo laiku rakstījis? Simts reizes Tev gribēju rakstīt, katrreiz man bija cits kas ko teikt, un es nekad nezināju, kurš ir tas īstais vārds, kurš izteiktu visu tieši tā, kā ir un kā es domāju. Tu jau no šī fakta vien redziņ kā ar mani stāv vēl šobrīdi. Es vēl ne pie kāda gala neesmu ticis, neesmu nodibinājies, neesmu atradis īstās zāles, es eksperimentēju un meklēju aizvien projām, bet pat mekāniskie līdzekļi neliekas neko līdzot, no jūras vēl neko neesmu profitējis; mēģinu tagad arī citas zāles -- mēs tuvu satiekamies ar Aspaziju -- redzēs, kas tur iznāks. Jārunā Tev par to vēl nau, briesmas man tur nekādas nedraud. Ja Tu gribēsi un iznāks vēl rakstīšana, tad varu Tev ko tuvāk par to pastāstīt; ja ne, tad izrunāsimies arī par to, kad Tu, mans mīlulīt, būsi še pie manis jūrmalā. Mums jau tad būs tik daudz, ko runāt, ja vien Tu nebūsi tāda kā toreiz Cīrikā. 155. ASPAZIJAI Rīgas jūrmalā 1894. gada jūlija beigās Un es tomēr vēl neesmu tik tāļi, ka varētu Tev rakstīt godīgu, prātīgu vēstuli, kas neizjauktu Tavu mīļo, jautro prātu. Diezgan daudz jau esmu grēkojis pret viņu, gribētos teikt Tev ko labu, reizi ko vieglu, ne manēju. Garo vēstuli, gandrīz dienasgrāmatu, ko rakstīju Tev šīs dienas, aizsviedu, šis papīrīts būs īstais. Rādās, vai, ka ko labu Tev nemaz nevaru rakstīt, Du seiest denn hier, un tad atkal nau vajadzīgs. Tas ir ļoti jauki, ka Tu tur atraduse tik labus cilvēkus un Tev tik labi iet, Tu tur arī esi ļoti vajadzīga, no Tava iespaida tur daudz, daudz ceru, pate Tu tur atpūtīsies un pieņemsies jaunā spirgtumā, ko Tu te zaudēji, un es Tevi taču tikai būtu bučojis un bučojis, un auklējis, un mocījis bez gala un bez jēgas - nu Tev tur jāpaliek, cik ilgi taisni turi par vajadzīgu. Tik redzēt Tevi vēl gribētu vismaz piektdien; sestdien braucu uz Zaļeniekiem un atpakaļ būšu laikam tikai pirmdien, un nepanesami man būtu, ka Tu esi tik tuvu un tomēr nevaru Tevi saķert. Tu pa to laiku tiksies ar Zēfeltienēm un manu māsu un runāsies, un es visu to zināšu un Tevis neredzēšu. Māsa atbrauca izgājušu nedēļu, stāstīju viņai tūliņ visu, Tu viņai patīci portrejā: ar galvu varot mūrus sagāzt, Jūs būsat pa draugam. Svētdien bijām zaļumos, bez Zēfeltienēm arī Nīna, garlaikojāmies kā muļķi, es vēl tagad nevaru pilnīgi atelst no šī bēdīgā garlaika, nau, kas man viņu atņem ar vienu pašu mutīti, vienu mazo pirkstiņu, und für das Gewenas sene gibt Rotschild nichts, bet man ar to jāiztiek. Pa šo laiku dažu interesantu esmu dzirdējis, lasījis, arī domājis, bet nau īstās krāsas nekam, un es sāku saprast gudro Zālamani: ales is schewse un ewtel. «Einsame Menschen» apmēram unser Fall, ein hübsches Stückchen, was. Arī Rebekas «pierādījums», vpročem - runāsim vēlāk. Olga jau Tevi arī gaida, labā dvēsele grib palikt vēl vienu nedēļu ilgāk še jūrmalā. Du merkst doch die Absicht Man jau ņem par ļaunu, es Tevi atkal turēšu un - [1 nesalasāms vārds]. Mēs ar Zēfeltienēm neesam vēl nekur tāļi tikuši, iet miegaini. Vpročem, k slovu skazatj tāds miega pūznis nemaz neesmu, skrēju Tevi vēl redzēt viņu rītu, aber verpasste den Anschluss. Nu tikai redzu, ka vislabāk būtu arī šo vēstuli paturēt priekš sevis, tik smaga viņa ir, bet nevaru ilgāk izturēt Tev netuvojies, kaut ar tikai šitā caur papīrīti, fantastiski, un es taču reālists un skeptiķis. Tomass, kas grib savu pirkstu ielikt rētā. Nāc, man Tevis vajaga, mana dzīvība, es prātīgāka nekā nevaru rakstīt, un es negribu un nerakstīšu, un es gaidu. Rokas man tīri sasalušas un lūpas izkaltušas, man dzert Tevis gribas, nāc. 156. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada novembra vidū Mana mīļā, mīļā dvēsele, dari ko darīdama, es nespēju Tev nekā rakstīt, nespēju nekā jautra rakstīt. Tu mani sapratīsi, Tev jāsaprot. Tu neatriebsies ar to, ka pate man nekā nerakstīsi. Varbūt rīt Jelgavā nobrauc Olga, viņa tamlīdzīgu ko runāja, Tu viņai rakstījuse, lai tā braucot. Man rīt Rīgā dažādu garlaicīgu darīšanu pulks. Es gaidu no Tevis [ teikums nav pabeigts] Ārons rokas žņaudz par biogrāfiskām ziņām; uzraksti vismaz rindiņas desmit. 157. ASPAZIJAI Rīgā 1894.gada 19. novembrī (1.decembrī) Manu gaišo dieniņu, mums grib izjaukt mūsu jauko rītdienas intrigu. Tikko dabonu no Karlevica ziņu, ka policija atļāvuse mūsu sencerēto priekšlasījumu uz svētdienu. Atlikt priekšlasījumu vairs nau iespējams, es varu dot tikai kam citam nolasīt māsas izstrādājumu (bet kam?), bet tad es pats iztrūktu pašā pirmā savas biedrības vakarā. Saki, ko darīt, mans mīļais, mīļais? Atbildi tūliņ, vai palikt mājās vai braukt uz Jelgavu. Cik jauki šodien spīdēja saulīte, kāda Tev šodien diena? Vesela, dvēsele! 158. ASPAZIJAI Rīgā 1894. gada novembrī Tu esi nežēlīga, mana dzīvība, Tu varbūt pate nezini, cik nežēlīga, Tu vari rakstīt tik mīļi, apreibinoši jauki un atkal tik bezgala nežēlīgi. Vai Tev liekas, ka es jau par daudz sāku atspirgt Tavā mīlestībā, sāku atrast dzīvei mērķi, mieru un spēku? Vai es Tev neteicu, ka no Tevis prasu taisni šo jauno dzīves prieku? - es veģetēju un tieku dzīvs no Tavas rokas vienīgās pieduršanās; vai Tev tagad žēl šī brīnuma darba, vai Tu viņu tādēļ izdarīji, lai pēc varētu atkal viņu izpostīt un redzēt, kādu iespaidu tad tas dara? Tu mani tik maz esi cienījuse, esi domājuse, ka mani jāuzlūko uz katra soļa, ka es tūliņ tikšu neuzticīgs pats sevim un savai dzīvībai? Es Tev teicu visu atklāti, es Tev neslēpu arī savas šaubas un bailes; es gribēju, lai mēs paši pārbaudāmies, bet pārbaudāmies dziļi un lieli, jautājumos, no kuriem atkaras - dzīvot vai nedzīvot. Es nevaru to panest, ka šinī augstumā un daiļumā maisās tik niecīgi pārpratumi. Es nevaru, un Tu ar nevari - tik daudz es domāju Tevi pazīstam -, nevari pielaist, ka mūs sāpina šādi nieki. Vai tad mēs savu laimi nemākam nemaz aizstāvēt? Es tik ātri nemaz no viņas neatkāpjos, es gribu dzīvot un strādāt, un bez savas cerības es to nevaru. Vai Tu nezini, kas Tu man esi? Man gandrīz kauns un bailes rakstīt vēl par tiem sasodītiem pārpratumiem; kad es neredzu Tavu mīļo acu un kad Tu nevari novērot no vaibstiem, ko es gribu teikt, tad jau Tu atkal vari pārprast, jo rakstīts vārds ir auksts. Tu atkal klausīsies, ko citi Tev saka un raksta, šie nelaimīgie vidutāji atkal draudēs noārdīt visu, bet es negribu viņu dēļ izsamist. Kāda man satiksme ar Nīnu, Tu it labi zini, var simtreiz rakstīt par mani kā «ļoti pazīstamu», tas tur neko nevar grozīt. Par ko mēs runājāmies ar Jansonu, Tu arī zini. Viņš domā, ka es varētu Tevis dēļ atsacīties no darba, no pašattīstīšanās, viņš nevarēja iedomāties, ka es nu tikai sāku īsti dzīvot un strādāt, jo nu man ir mana cerība, Tu man esi. Es gribēju dabūt fotogrāfiju, no Tavas rokas sūtītu, kas man ir manis paša paņemta. Es gribēju caur šo mazo «Kriegslisti» no Tevis dabūt vēstuli, es Tev arī sarakstīju par to kādas rindiņas, bet nu nenosūtīju. Un Jansonam nevarēju dot līdzi, Tu būtu varbūt atkal viņam rādījuse, svešam cilvēkam mūsu noslēpumu. Bet nu diezgan par šo. Un es neticu, ka viss līdz šim bijis tikai jauks sapnis, par karstu man vēl uz lūpām deg Tavas lūpas. Es gribu, ka sapnis tiktu patiesa dzīve, ja viņš tas vēl nau, un tur man neviens lai ceļā nestājas. Es gribu būt dzīvs un brīvs, un Tu gribi to pašu. Raksti vienu vārdiņu, un es neesmu nekā cietis un neesmu mocījies, bet raksti tūliņ. Es netieku labi galā ar savām šaubām, ja Tu, mana sirds, nepalīdzi. Es Tev rakstu tūliņ atkal, un mēs drīz būsim kopā. Tu nedrīksti man vairs būt ļauna. Raksti un sūti, ja Tev ir vēl kas ko sūtīt. Raksti, ka Tu esi man atkal laba un mīļa. RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1895. gads 159. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gada 9. (21.) maijā Rīgā maija 9. d. 1895. g. Mana brīnummīļā, skaistā mīļā, cik labi bija, ka Tu atrakstīji, mana mīļā. Es šajās dienās staigāju apkārt kā īsts Ata Trolls un rūcu, un kodu, un pavisam sanīku. Es jau atkal būtu aizbraucis uz Jelgavu, tomēr sagaidīju vēstuli. Kaut taču būtu pienākusi piektdiena - ko man tik daudz klausīties par tām muļķīgajām ārpasaules lietām! Un tomēr Tu biji tik tuvu pie manis! Man tikai jāaizver acis, un es redzu Tevi, Tavas lūpas, Tavas mīļās acis, un, kad es gribu tās skūpstīt, es jūtu Tavu silto smaržu. Kopš vakardienas ļaudis pēkšņi atzīst, ka es tiešām esot ļoti labs zēns, un brīnās par to, un nemaz nezina, cik dumji viņi ir, ja brīnās. Tev taisnība, mana vismīļā, - es nojaušu, es caurcaurēm jūtu, cik viegli top, cik gaiši un cik silti, - mēs kļūsim laimīgi; bezgalīgajai laimei taču ir jānāk, un tā nāks. Pagājušo nedēļu, kad mēs bijām kopā, ,man jau bija šī priekšsajūta, bet mēs nepratām būt pavisam laimīgi. Tagad es [garā] skūpstu Tavu muti, mana mīļā, un Tu atbildi skūpstam, Tu to jūti. Mēs tomēr protam būt laimīgi, mēs spējam laimi piespiest, mēs esam cīnījušies līdz bezspēkam, bet mēs uzvarēsim un vientulībā kļūsim stipri. Un neviens nespēs atņemt mūsu laimi, pat mēs paši to nespēsim atņemt, tā jau ir kļuvusi neizpostāma, tā var vienīgi augt līdz bezgalībai. Es skūpstu Tevi atkal, vai Tu to jūti? Nāks taču šis jaunais. Cik labu dara laime, cik lielu, kā visu var piedot! Cik stipru tā dara pret ārpasauli, cik vienaldzīgs ir viss! Un tad Tu pati būsi te, mana saules meita, un es varēšu Tevi skatīt vaļējām acīm, un man nevajadzēs nekādu halucināciju. Skūpsti mani vēlreiz, tad es Tev pastāstīšu par ārpasaules lietām. Nav arī daudz. Krumbergs «Zaudētas tiesības» nav varējis izdabūt cauri, izrāde iznāktu pārāk dārga - 3 aktieri jāņemot no Rīgas; bet to uzvedīs vēl šajā vasarā, tas jau ir nolemts. Bez tam Olga ir ļoti laipna, man viņas tiešām žēl ar viņas, lielo pašapziņu. Marija brauks uz Katlakalnu, un Olga paliks viena. Viņa man arī stāstīja, ka Dr. Āzīts esot uz mani greizsirdīgs, un šodien es ar viņu un sadzīves biedrenis kopā braukšu uz Vietalvu uz 25 gadu dibināšanas svētkiem. Brauks varbūt vēl Ārons, Ļepskis un Priedītis ar Nīnu, viņi abi ir no turienes. Es tikai baidos, ka Azīts ar kompāniju un Priedītis ar kompāniju man ko nesabojā. «Tās rīkles jau viņiem nevar pieliet.» Citādi, es domāju, braucienam vajadzētu būt noderīgam. - Ar jelgavniekiem neiet sevišķi jauki, tie negrib «Veltu» nelasītu pieņemt izrādīšanai. Ja nu mēs dabūtu Ametnieku zāli, tad būtu jo labāk, mēs visu sarīkotu Tavā vārdā un uz savu risku, mums tad būtu daudz lielāki ienākumi un lielāka rīcības brīvība. Ja mēs zāli nedabūjam, tad ir muļķīgi. Mēs esam no viņiem atkarīgi. Mums tad vajadzētu no viņiem dabūt Kružoka zāli uz vienu vakaru vai dienu. Es Kūlim par to rakstīju. Vairāk jaunumu man nav, bet arī tas jau ir pārāk daudz par ārpasaules lietām. Labāk skūpsti mani, mans zelta mīlulīt, uzskati māni ar savām mīļajām acīm, kuras tā mirdz! Un apliec sarkano lakatu un skūpsti vēl, skūpsti mani laimīga un nobriedusi, un labi sagatavota šai lielajai laimei. Mēs būsim laimīgi par spīti visam. Skūpstu Tevi. Ceturtdien. Vēstules pēdējās lappuses augšmalā ar zīmuli pierakstīts: Esi laimīga, mana mīļā. Vēl viens skūpsts. Man tomēr jāaiztaisa aploksne. 160. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gada 10. (22.) maijā Skūpsti mani, manu mīlulīt, es tomēr esmu palicis mājās un rīt pulksten 6 gaidu Tevi. Ko es arī daudz būtu ieguvis Vietalvā? Ārons tikpat labi to nokārtos viens pats, bet es vēl brītiņu pabūšu viens un ar Tevi. Parūpējies tikai par vienu. Dabū «Godu», to cenzēto eksemplāru, tas man piektdien noteikti vajadzīgs, lai uzrādītu Rupertam. «Gods», proti, tiks iespiests. Pirmdien «Gods» varētu būt atpakaļ Jelgavā. Palūdz to Bušam vai Kūlim un rītdien atved, Bet nu dzīvo vesels, mīlulīt, līdz rītdienas debesbraukšanai un atved līdzi svētku noskaņojumu. 161. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gada pavasarī Mein Feuer, meine Seele, fliegst Det höher? Man liekas spārni augot, rokas un kājas brīvāk tiekot un galva gaiša. Mēs atkal augsim un sniegsimies pēc debesīm, es manu, ka vecais slogs zūd. Ej priekšā šodien un izkarot! Še Tev būs grāmata, turpat arī raksts [?]. Ja Tev varbūt jau ir sarakstīta maza kriticiņa par aizvakarējo, tad atsūti, ja gribi, liec ar puikam pagaidīt un saraksti; man viņa vajadzīga līdz 12-½ 1. Sveicini mūsu mīļās meitiņas. Vesela, jaunā dzīvība! 162. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gada pavasarī Mans mīlulīt, būtu labi, ja Tu noietu šodien pie Lamberta (Teātra ielā Nr.1, netāļ no teātra iet iela uz Daugavas pusi). - H. Meiers arī esot speciālists: Lielajā Kēniņu ielā .Nr.11. Mans rums man daudz neko nelīdzēja, un varbūt ka es rīt ar nekustos laukā iz mājām. Šodien mani redakcijas puisīši visi manā kortelī skrīvē. Vesels, mans mīļais. Mans padoms: no dieva puses, neielaidies ar iesnām, visa omulība vējā! 163. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gada pavasarī Labrīt, mīļais, celies tūliņ augšā un līdz 11 aizej pie Lamberta. Es šodien un varbūt arī rīt neiziešu. Izrunājties vispirms, vai Tev dokumentu pietiek un kādu vēl vajaga; vai Rīgā var sūdzēt? Vai vajaga izsludināt (ja viņš prasa par izsludināšanu naudu, tad nemaksā viņam, bet saki, ka paša iemaksāsi vēlāk rentejā). Ja Tev nepietiek dokumentu vai sludinājuma, tad aizmaksā viņam tikai 1 rubli par padomu. Ja viņš apņemas tūliņ rakstīt prošeņiju, tad saki, ka pie viņa paliek Tavi dokumenti un Tu vēlāk aizmaksāsi tos 5 rbļ. (Varbūt nolaiž arī par 3 rbļ.) Ja Tu 12 nāc pie manis, tad Tev vajaga jau būt bijušam pie Lamberta. Vesels, mīļais! 164. O.ZĒFELDEI Rīgā 1895, gada 6. (18.) jūnijā Rīgā 6. VI 95. Te nu es mokos un arvien vēl nezinu, kā lai Jūs titulēju; Jūs tā ļaunojaties uz mani, bet es taču tiešām nevarēju solījumu izpildīt. Es Jums to izskaidrošu. Šeit tagad mēģinājums, kā šķiet, būs šo ceturtdien; man pašam vēl nav nekādu tuvāku ziņu. Laikraksta izsūtīšana ir ekspedīcijā novēlota; bet tiks nokārtota, neapgrūtinot Jūs. Mani vislabākie sveicieni Jums abām, un atkal lai būtu labi, vai ne? 165. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gada vasarā Zelta mīlulīt, manu sniegpārsliņ, atbrauc pie manis. Es palikšu šonedēļ te, viss vēl nav noskaidrots, bet, ja arī mums tomēr vēl būtu jāpaliek jūrmalā, tad jau tas varētu būt kā apciemojums, un sestdien mēs abi varētu braukt uz Dubultiem. Paņem līdzi manuskriptus un mācību grāmatas ceturtdienai un piektdienai, mazāk svarīgās lietas vari atstāt tur, ja vajadzēs, mēs jau sestdien varētu tās atvest. Ja es šo vietu dabūšu, tad tā būs uz 4 mēnešiem. Dzīvo vesela līdz rītdienai un tad brauc tūliņ. Sveicini draudziņus. Mīlulīt. 166. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gada augusta beigās-septembra sākumā Man bija Tev prātīgi jāstāsta, ka p. 8 brauc arī Liepājas Valters un ko mums darīt, bet vienmēr domās: fliege höher, fliege höher, ar Tevi līdzi visaugstāk un augstāk, un Tu taču biji mana pastara diena, kur nu vēl tālāk tikt? Es drusku noguris šodien un tomēr jūtu, ka ar smagiem spārniem šodien vēl celsimies, ar Tevi, mana zeme un debess. Es Tevi domāju, īsti nedomāju vārdos, bet jūtu, fantazēju vai varbūt dzīvoju Tevī, es nezinu, kā to teikt. Kā bija ar Valteri? Ja Tevi nepavada, mēs varam citur tikties, piem., pie teātra, ja pavada, tad es nezinu, kā izvairīties. Atbildi, mīļais. Šai dienai vajadzētu bezgala jaukai būt. Sveiks, mīļais! 167. O. ZĒFELDEI Rīgā 1895. gada septembra sākumā Labie, mīļie bērni, mans vislielākais paldies par mīļo puķu sveicienu, par mīļo vēstuli, uz kuru atbildēt mani aizkavēja mans slimīgais vājums. Esiet veselas, labie, mīļie bērni, esiet labā garastāvokli. Kad es atbrīvošos no visneatliekamākā darba, apciemošu Jūs vēstulē. Dzīvojiet sveikas, mīļie bērni, mīļā Olgiņ, mīļā Marijiņ, esiet sirsnīgi sveicinātas. J. Pliekšāns. 168. ASPAZIJAI Rīgā 1895. gadā, pirms 24. septembra (6. oktobra) Brīnišķīgā mīļā, cik gan savāda Tu esi: domā, ja Tu esi satraukta un ja Tev slikts garastāvoklis, tad var nerakstīt ne pušplēsta vārdiņa. Tu taču zini, Tu to varētu sajust, Tev to vajadzētu sajust, ka tieši tagad. kad es esmu vientuļš, tas man ir nepieciešams. Viens otrs man arī gribētu kādu vārdiņu bilst, bet visi grib izteikt līdzjūtību, un tas nu man nepavisam neder. Starp citu, nodod to gabalu Kūlim un Rebanem, varbūt to varētu uzvest Rīgā, kādā mazākā zālē. Tikai dieva dēļ, neielaidies ar prologu, tad jau «Dienas Lapā» Tev sacels neslavu. Sestdienas pēcpusdienā es nekādā ziņā nevaru ierasties, labākajā gadījumā es varētu izbraukt plkst. četros naktī, bet tas jau ir atkal par vēlu. Sestdien ir pirmais jautājumu vakars Jonatanā, man tur noteikti jābūt. Es varētu tad varbūt pirmdien aiziet; atraksti par to, varbūt es varu piedabūt Tevi uz to, tad man nevajadzētu tā nomocīties. Ja Tev vēl ir patika nolasīt kādu priekšlasījumu, es aizsūtīšu Tev šim nolūkam grāmatu; priekšlasījumam būtu jānotiek ap 1.oktobri. Grāmatā Tu atrastu pietiekami materiāla, un laika izstrādāšanai Tev arī būtu. Man šķiet, it kā Tu gribētu mani pieradināt pie vientulības, es domāju - pie garīgās vientulības. Es pretošos tam ar visu spēku. Dzīvo sveika, mīļā, un raksti, citādi - Dzīvo sveika. 169. ASPAZIJAI Rīgā 1895, gadā, ap 24. septembri (6. oktobri) Mīlulīt, mīļais, cik mierīgi Tu tagad dusi; esmu paveicis rītdienai pašu visnepieciešamāko, iet drausmīgi lēnām un bez jebkāda pacēluma. Pulkstenis ir četri tagad es atkal varu domāt par Tevi, tikai darbā es spēju aizdzīt nemitīgās domas par Tevi, un varbūt arī tādēļ darbs nekust ne no vietas. Esmu ļoti noguris, bet atpūsties vēl nav laika. Tev jābūt tagad īsti mīļai, es esmu kā slims bērns un vairs nesaprotu pats sevi. Starp citu, esmu saņēmis atbildi no Vīnes. Domājams, varētu ierasties tūliņ (biju to pieminējis), bet, cik gadus ilgs kursi, vēl ir jāuzzina. Vai profesori arī patiesi dos savu piekrišanu, tas vēl ir jautājums. Sāk izdzist gaisma, rīt agri rakstīšu tālāk, Ar labu nakti, mīlulīt! Mīļā, šodien es nepavisam netieku pie rakstīšanas, kaut gan tā vēlētos rakstīt tālāk, pateikt kaut ko mīļu. Tev ir brīvbiļete uz Jonatanu, -varētu to rītdien izmantot. Man te vismazāk būtu ko iebilst. Dzīvo sveika, mīļā, patiesi sveika. Tikai raksti, jo man tas nepieciešams, mīļā, dzīvo sveika. RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1896. gads 170. O. un M. ZĒFELDĒM Jelgavā 1896. gada 4. (16.) februārī Jelgavā 1896. g. 4. II Mani mīļie, mīļie bērni! Griežos pie Jums ar lielu lūgumu, tīkoju atkal jo sevišķi pēc Jums, mīļā Olgiņ: Jūs taču btīsiet tik - laba, aiziesiet uz Lomonosova lasāmo bibliotēku - Aleksandra un Elizabetes ielu stūrī, ieeja no Aleksandra ielas, ieeja maksā 5 kapeikas un palūgsiet tur «Berliner Tageblatt» par 1895.g. jūniju. «Zeitgeist'ā» («Berliner Tageblatt» pielikums) Nr. 29 ir Andrejanova «Saules meitas» tulkojums. Ir kādi 20-30 panti, un būtu ļoti mīļi, ja Jūs tos norakstītu un atsūtītu. Lasītavā uz galda Jūs atradīsiet krievu valodā mazu svešvārdu vārdnīciņu (tā ir apmēram pirksta biezumā). Es labprāt gribētu uzzināt šīs grāmatiņas nosaukumu; gribu to sev pasūtīt. Esiet tik mīļa un laba, labā Olgiņ, un upurējiet man šim nolūkam nedaudz laika. Dzīvoju tagad klusi, bet mūsu mazais dzejnieciņš vēl klusāk, nav nekā, ko pastāstīt. Šad un tad mēs pārmaiņas pēc nododamies skumjām. Arī mēs labprāt vēlētos izbraukt pie Jums. Līdz tam ļaujiet vismaz kaut ko dzirdēt par sevi. Šeit kļūst tik kluss, bet ir savādi - nemaz neliekas, ka būtu tā īsti atpūties. Dzīvojiet tagad sveikas, mīļā Olga un Marijiņ. Mani vissirsnīgākie sveicieni, pulka, pulka. Arī mazais liek mīļi sveicināt un sūta bučas arī, to tieši var atļauties. Dzīvojiet sveikas. Jūsu jelgavietis. 171. O.ZĒFELDEI Jelgavā 1896. gada 15. (28.) jūlijā Jelgavā 16/VII 96. Mēs šoreiz diemžēl atkal nevaram braukt, mūsu ceļa nauda ir izgājusi braukājot. Šodien es Jums «zināmo» nosūtīju pa pastu, jo man nebija nekādas citas izdevības. Daudz, daudz sveicienu no šejienes, un rakstiet taču labi drīz, kad Jūs brauksiet un kur Elza varēs Jūs satikt. Tagad steigā es nerēju uzrakstīt garāku vēstuli, piedodiet man un dzīvojiet sveikas. 172. O. ZĒFELDEI Jelgavā 1896. gada 7. (19.) septembrī 7/IX 96. g. Jūs esat bijusi tik laba, bet es līdz šim vēl neesmu Jums pateicies, esmu visu šo laiku vienmēr gribējis aizbraukt uz Rīgu, bet nav bijis lemts. Es negribēju to nokārtot vēstulē. kas taču vienmēr paliek auksta. Es nogaidīšu, šim un tam šeit jāizmainās, un tad es tomēr drīz aizbraukšu. Mans sirsnīgākais paldies, kaut arī pagaidām šādā veidā. Esiet man vienmēr laba! Daudz mīļu sveicienu Marijiņai no mums. Esiet arī dūšīga. 173. ASPAZIJAI Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu Tu, mana saldā meitenīt, mans saulainais mīlulīt, ir taču taisnība, ka mēs vienmēr atdzimstam un ka mēs aizvien vairāk spējam attīstīties uz augšu. Tas jau ir, ko es vienmēr esmu meklējis - pilnīgi dzīvot. Un kaut arī mēs nonāktu pie vistālākās robežas. Tu, mana saldā, man teici pusbēdīgi, puspārmetoši: vai tad neesot skaisti tā, kā tagad esot. .Jā, tas ir skaisti. Brīnumskaisti. Bet laid man Tevi vēl vairāk sasniegt, Tevi vairāk saprast un vairāk cienīt. Ļauj man Tev to tā teikt, lai Tu to sajustu. Ļauj man Tev atdarīt; Tev prieku sagādāt. Ar to es pats celtos, Vajag tikai viena pamata: ka Tu mīli. Tas visu pārspēj. Tam ir pat fizisks spēks, kas pārvar manu slimību. Es nupat dabūju Tavu vēstulīti un jau peldu svētlaimībā, kas no tās izplūst, ka Tu, mans saldais mīlulīt, no manis nebīsties. Nāks laiks, kad mums vairs nebūs jābīstas ne no kādiem partejiskiem pienākumiem. Kad mēs visu zināsim, visu sapratīsim un viss mums atvērsies mīļā, it kā priekš sava paša tēva. Ne vairs naidā, bailēs, lepnumā. Es Tevi agrāk nesapratu, tādēļ arī nevarēju ne Tev, ne sev ticēt. Zināšana absorbē ticību. Mans lielākais prieks nu ir, ka es Tevi esmu piedabūjis atvērties kā puķi. Tas tagad manī mājo, visas manas smadzeņu šūniņas, visa miesa un asinis mani velk pie Tevis uz vēl dziļāku iegremdēšanos Tevi. Un nu Tu, saldā meitiņ, arī sapratīsi, ka lielāku prieku man nespēsi dot, kā palīdzēt saprast visu Tavu būti. Tēlo sava rakstura īpašības, Tavas īpatnības, Tavas kustības un ko tās nozīmē un kad Tu tās lieto. Tavu runas veidu, kur un kad Tu to lieto. Kā piemēru no sevis es Tev atzīstu, es runāju gausi un stostoties, kad esmu piekusis. Lietoju dzēlīgu sarkasmu, ja man kaut kas ļoti sāp. Izliekos vienaldzīgs, ja mani kaut kas stipri ievaino. Tie gan maz izdevīgi piemēri, bet acumirklī nekas neiekrīt prātā. 174. ASPAZIJAI Rīgā 1895. vai Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu Mans saulainais zelta mīlulīt! Nupat man mirdz pretī Tavas acis, un, jo vairāk es viņas skūpstu, jo vairāk viņas mirdz. Man šķiet, viņās ir asaras. Un, ko Tavi vārdi nepaspēja, Tavi skaidrākie jēdzieni, tas man atklājās kā pārvaroša parādība. Es ticu, ka es zinu - tas ir par daudz, tas mani pārvar. Es esmu tik savāds, ka es spītēju, dusmojos un prasu, un, kad man tas tiek, tad es jūtos tik niecīgs un apkaunots. Tava pēdējā atnākšana mani . pilnīgi satrieca. Tik mīļa, tik daiļa, tik laba Tu nekad vēl neesi bijusi - es tagad redzēju Tavu mīlu. Man bij, it kā dievs dusmās par neticīgo būtu uzreiz atrāvis priekškaru no savas godības. Un neizmērojamais spožums šaubīgo gribētu iznīcināt. Mīlulīt, mans augstākais, mana godība. Kā lai es Tev atdaru, ar ko lai izpērku nevis to, kas es biju, bet kāds es pret Tevi biju. Kaut es varētu visu to ņemt atpakaļ līdz mūsu iepazīšanās pirmai dienai. Saplosīt es sevi varētu, es varētu tūlīt mirt. Bieži man ir šīs domas bijušas. Bet es neko neesmu darījis, neko neesmu radījis, kas Tev prieku atnestu. Un tādēļ es savu uzdevumu sajutu kā divkāršu. Priekš Tevis un Tevis dēļ priekš visiem cilvēkiem Pacieties ar mani, mana dvēselīte. Viss jau nāks. Bet mans darbs ir ilgstošs, un man vajadzīgs daudz spēka, un es domāju par Tevi. Es gribēju algu bez pūlēm. Es gribēju pie Tevis būt un Tevi skūpstīt un skūpstīt kā nepiepildāms bakhants, - tas bija noziegums. Vai tad acumirklis pie Tevis nav tik daudz vērts, ka tas veseliem gadiem varētu gaismu un siltumu dot? Bet kā gaviles manī skan, ka mēs drīz būsim kopā. Un Tevi varēšu skūpstīt priekš visiem gadiem, kas vēl nāks. Es jau jūtu - Tu sēdi man blakus un nejauj rakstīt, es dzirdu Tevi tik skaidri. Tavai balsij ir tik skaista skaņa, es nometu spalvu un guļu pie Tavām krūtīm. Ak, kaut jel svētdiena jau būtu klāt. Mana mīļā! Mana mīļā! Nupat, kad Tu šos vārdus lasi, manas rokas ir ap Tavu kaklu, un es skūpstu Tevi līdz neprātam. Pa starpām rit arī asaras. Mīlulīt, paņem zīmuli un uzraksti kaut vārdiņu. Es būšu tik laimīgs, un Tu to jutīsi, Tavs, Tavs. 175. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā puse - 1898. gada novembra sākumā Mīlulīt; esi laba; es nevarēju, atnāca visas austrietes. Bundze un Vesmane, un es nevaru viņas aizraidīt. Tu taču pati apsolīji atvest meitenes tikai rīt, un nu viņas ir atnākušas šodien. Mīlulīt, esi laba, man tas tieši tagad tik ļoti vajadzīgs; mani ciemiņi man ļoti samaitāja garastāvokli. Viņas tik stīvas un garlaicīgas, un es tik bēdīgs, Tu, mīļā, raksti tik niknus vārdus, nepadari sevi un mani vēl slimākus, nekā mēs jau esam. Esi laba, mīļā, esi laba: mīlulīt, esi laba un atnāc rītdien. Es aizskriešu aulēkšiem, ja Tu gribi, rīt no rīta. Esi mīļa, mīlulīt. 176. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gadā maija otrajā pusē -- 1896. gada novembra sākumā Manu sirdsmīlulīt, es nevaru šodien ierasties. Es, jūtu, Tu kļūsti atkal moža. Rītdien es Tevi atkal skūpstīšu, un tad mēs būsim pavisam veseli. Dzīvo sveika, manu zelta bērniņ. 177. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894, gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Mīlulīt, esi mierīga, man tas ir atkal - - šis baltais sniegs. Nabaga labo mīlulīt, kā gan Tu esi nobaiļojusies. Es to atkal nesu savai mīļajai, viņai tas ir vajadzīgs, un viņa -to sakrāj ar katru dienu jo vairāk un kļūst arvien starojošāka un skaistāka. Parādības mainās, un tagad sniegā un gaismā es redzu pasaulīgo madonnas galvu, un tā ir pilna mīlas un lepnuma. Ar vienmēr pieaugošu prieku es vēroju, kā cilvēka lepnums ar pūlēm cīnās laukā no tās pasaules, kur aiz tīras kāres pēc pārtikušas dzīves un ārišķības pats sevi pa gabaliņam pārdod un lai iegūtu dzīvi, dzīvi aizmet - aizmet labāko dzīvi. Esi mierīga, mana baltā mīļā, esi stipra un izturīga, mēs izlauzīsimies. Tālu aiz mums paliks sīkā, vilinošā dzīve, kur taču mīla ir tik īsa un tik nabadzīga; un nevarīga. Lielu, tīru mīlu un īstu dzīvi. Dzīvo vesela, baltā mīļā! 178. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gadu novembra sākumā Tu, mana liesmainā mīļā, mana nabaga, nabaga mīļā, es nespēju Tev ne reizi pat labu, gaišu vēstuli aizrakstīt, un Tu sēdi un novārgsti. Tā jau ir bijusi arī mana no darbošanās visu šo laiku. Es jūtos tik nožēlojami, un man taču vajadzētu atpūsties; bet, kā šķiet, patiesi nekas vairs negrib iet kalnup, man jālieto pat varas līdzekļi, kas mani vilktu. No talismana Tu dvesmo tik sārta, un uguns man strāvo pretī no melnajiem burtiem. Bet man vajadzīgs daudz, ļoti daudz. Vesela karsta Golfa straume, un tas laikam gan neatmaksājas. Par visu vairāk es vēlētos mieru un stingru pamatu, bet šajos sliktajos laikos miers ir dārga manta. Man liekas, esmu izsmelts kā vecs sērūdeņa dziedniecības avots Ķemeros. Klausies uzmanīgi, es atgriezīšos vēl kādreiz pie Jehovas, tam vismaz ir rokas, ar ko palīdzēt. Ak kungs, ak kungs, Izraēļa jāt nieki un rati! Bet daudz labāk būtu, ja Tu pati uzņem tos Jehovas lomu. Tev taču arī ir rokas, tik maigas un pilnīgas rokas, un Tu jau tās esi aplikusi man ap kaklu. Tās arī palīdz, šīs siltās rokas ap kaklu, un skaidra, balti kvēloša uguns plūst no baltajām krūtīm. Skūpsti mani, skūpsti mani, skūpsti mani vēl, lai es Tevi atkal varētu pacelt un sagriezt virpulī. Ak, kaut es varētu sist, tik ilgi neesmu sitis. Šādās stundās man reizēm uznāk tikai viena dziņa: uz četrām kājām man gribētos staigāt un kost, kamēr es ieraugu asinis, īstas asinis, un es gribētu apgriezt visas iekšas, lai atrastu kādu gluži patiesu un īstu sirdi. Mani zobi ir kļuvuši truli. Visa mana filozofija pārvēršas par ūdeni, veselam un līksmam cilvēkam tā bija laba diezgan. Skūpsti mani, un, lūk, tam tagad jākļūst par visu manu filozofiju. Tu mana mīļā, mana bezgalīgā mīļā. Mana nabaga mīļā. Tev jāuzklausa visas šīs juceklīgās un dumjās runas, un Tu nevari par tām pat pasmieties. Tu taču mani mīli un tāpēc neņem to pārāk nopietni. Tu jau zini, pēc pusnakts raksta kaut ko nesakarīgu. Man vajadzēja, bez šaubām, šo vēstuli atstāt nenosūtītu, bet kāpēc gan Tev vienreiz arī neparādīt, cik apjucis un dumjš es varbūt. Mēs taču gribējām patiesību, un tā varbūt spēj palīdzēt, ja vien mēs to ņemam nopietni. Es ticu, ka patiesība ir vienīgais līdzeklis un ka tā palīdzēs. Ir taču vēl ceļš uz priekšu.. Tu mani mīli, zelta mīlulīt, un tāpēc vari palīdzēt. Bet mīlas man vajag daudz. Ir arī vēl pēdējais ceļš, bet ne jau tas, ko Tu domā, šis ir labāks. Bet man vēl tīkas dusēt uz Tavas sirds un sūkt saldo dzīvību, un, kad es pielēkšu kājās, tad paņemšu līdzi Tavas sirdsasinis, mana mīļā. Vai arī Tu mani tā mīli, mana mīļā? Skūpsti mani, mīļā. Es skūpstu Tevi un paceļu savās rokās un skūpstu Tevi. Mana skaistā mīļā, Tu man atmirdzi atkal, bet es esmu rakstījis tik drūmi, un arī to Tev vajadzēja izbaudīt. Es skūpstu Tevi tik stipri, lai Tev sūrstētu lūpas, un uz Tavām krūtīm jāpaliek sarkanai zīmītei no maniem zobiem. Tev jā raksta tūliņ; es uzlikšu uz vēstules roku, un Tev būs jāsajūt, ka es Tev pieskaros, es gribu Tev uzlikt savas rokas atkal un atkal. Es skūpstu Tevi, un Tev nav jāiekliedzas, ka es Tevi apskauju, - ja Tev zudīs elpa, es to uztveršu sevī, un manī tā saglabāsies labi. Mana skaistā mīļā, mana dvēsele, dzīvo sveika. 179. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Tu bezgalīgā mīļā, cik tas tomēr ir brīnum jauki! Dvēselīga, brīnišķo mīlulīt, cik gan Tu esi skaista un laba, bet es biju tik nejauks un nespēju atrast saulainu noskaņojumu, lai Tev, mīļā, aizrakstītu. Es tikai negribēju ap bēdināt savu balto puķi. Tu taču esi tik trausla, un pat visvieglākā vēsma Tevi sāpīgi aizskar, bet lai nekrīt ne mazākā ēna uz manu mūžīgi starojošo gaismu. Tu sarkanā iznīcinošā svelme, es gribu rast spēku Tevi, gribu Tevi sakaitēt, lai Tu gailētu baltā kvēlē, dāvātu bezgala siltumu un gaismu un modinātu dzīvību. Es gribu Tevi apskaut un sūkt asinis no Tavām baltajām krūtīm. Mana dvēsele sauc Tevi, tā alkst pēc Tevis, nāc, Tu man esi vajadzīga. Bet ēna jau krīt uz manu nebeidzamo gaismu, es zinu to, nenāc, mana mīļā. Dzīvo sveika; manu bezgalīgo mīlulīt, dzīvo sveika. 180. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Mīlulīt, tagad es drīz vien būšu uz vietās, iekārtojies tikai labi ērti rītvakaram; ja es varētu Tevi redzēt šodien, būtu ļoti jauki, bet es vēl nezinu, vai tas izdosies. Citādi paliec, mīļais mīlulīt, līdz rītdienai. 181. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Debestiņ, mana mīļā, es liecu atpakaļ Tavu galviņu un skūpstu Tevi un skūpstu Tevi, mana skaistā mīļā. Mana skaistā mīļā, es vēl joprojām redzu Tevi kā gaiši rožainu gaismu, tā izstaro no Tevis, padara mani gaišu un silda mani. Es dzīvoju šinī gaismā un siltumā, un mūžībai tās ir gana, kā zemei saules. Arvien tuvāk nāk pēdējais acumirklis, es to aptveru ar prātu, bet izjust es to vēl nejūtu. Ir tik silti, un attālums man nespēj neko kaitēt. Lai Tevi aizskartu, man nav pat jāizstiepj roka. Tu dusi šeit, manās rokās, es runājos ar Tevi, un Tu man atbildi tikai mīļus vārdus un kļūsti arvien skaistāka, lielāka un mīļāka, un uzturi pasauli, kā arī debesis, un man vairs nav citas telpas kā Tevi un Tev manī. Kā gan tas verd un kvēlo, un kāpj un strāvo augstāk un augstāk, līdz bezgalība ir tik pilna, ka draud sašķelties gabalos. Un lielais grāviens nav vis nāve vai gals, bet gan patiesas un jaunas dzīvēs sākums, dzīves ticībā un zināšanā, kā līdzšinējā ir dzīve šaubās. Tici un zini - es spēju to tik tikko nojaust, cik gan bezgala skaisti tas būs - iet bojā no sava spēka apziņas, slāpt aiz pārpilnības, piesist tik dziļu toni, ka cilvēka auss to nespēj vairs uztvert, būt pašam dievam un pasaulei un pašam sevi iznīcināt. Tevi es domāju un bezgalību. Sniedz man roku, Tu tagad jūti tās spiedienu. Rīts -rīts. 182. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Mīlulīt, mana līksme. Tev jābūt priecīgai šodien, un man tas ir jāuzzina, tad Tava līksme skars arī mani. Man, nogurušam miesīgi un garīgi, tas ir ļoti vajadzīgs. Skaistai Tev arī jābūt, lai Tu patiktu arī pati sev. Tev katrā ziņā jānopērk kleitiņa; es būtu Tev arī agrāk aizsūtījis, ja man nebūtu vajadzējis mainīt (starp citu, arī Bušs bija tur). Es negribēju Tev vakar sagādāt sāpes, - es nebūtu Tev paticis, tādēļ arī neaizgāju (līdz durvīm jau biju aizgājis, bet bija bailes iet iekšā), ir tomēr labāk, ka Tu vakar ļaunojies par manu vārda laušanu, nekā noskumtu par mani pašu. Izlasīju Tavu dienasgrāmatu. Es zinu, ka man piemīt labsirdības spēks, kas mājo cilvēka sirds dziļumos; tas gan vēl nav pienācīgi modināts un izveidots, esmu to gan ieguvis, bet neprotu izlietot; bet vienu es zinu, neviens to nespēj man vairs atņemt; un vēl es zinu, ka man tas būs visā pilnībā. Tu tikai nevari tik ilgi gaidīt, zelta mīlulīt. Tev jābūt radītājai; lielai, lielai. Atbildi, mīlulīt, bet tikai tad, ja Tu to ļoti vēlies. Es [teikums nav pabeigts] 183. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Tu, manu mīļsvēto mīļmīlulīt, mana dzīvā dzīvība, vai Tu man šodien ļausi dzīvot, vai es Tevi šodien redzēšu? Negribētu vairs tādu dienu, kad jutos kā miris, bez miera, kur visi nervi pārmērīgi saspīlēti. Šī neziņa un Tevis neredzēšana! Nevaru Tev, saldo līgaviņ, nekā rakstīt par sevi. Šajā sajukušajā, neizsakāmajā sasprindzinājumā skaidrāks tikai viens: man liekas, mutes dvesmiņ, ka es Tevi pastāvīgi jūtu, tātad es vēl dzīvoju, jeb vai es tomēr vairs nedzīvoju, jo dzīvam nav iespējams tik bezgalīgi mīlēt. Es ieskatos savā mīlā vai sevī, un mani gandrīz vai baida šis dziļums un pārpilnība. Es jau nemaz nebiju tik bagāts, un tagad viss ir pārpilnībā, gars un jūtas. Bieži man liekas, ka ir labi, ka viss tiks aprakts, bet tad mani kaut. kas rauj atkal sāpīgi ārā, mīlulīt, dvēselīt, manu saldo līgaviņ, pie Tevis. Es gribētu vēl dzīvot, pateikties Tev, darīt Tev prieku, salds skūpsts. 184. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Mans pavasari, cik gan silts ir šodien ārā un arī iekšā. Es jau šodien aiziešu, bet teātra laikam gan nebūs, un tā es atkal drīz vien nozudīšu. Pavasari, mana nabaga, slimā mīļā. Dzīvo sveika. 185. ASPAZIJAI Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā Mīlulīt, manu jauno, saldo sieviņ, manu jauno evaņģēlij, kā es Tevi mīlu, kā es mīlu visu pie Tevis, arī drebēšanu par Tevi. Kā es apskaužu katru puteklīti, kas uz Tevis nosēžas. Zelta mīlulīt, kā lai es nebūtu pamanījis, ka Tu vienmēr raksti vienu vārdiņu, bet Tev nevajag man nekad dot labāku vārdiņu, mīļvārdiņu. Tu atkal esi pamanījusi, ka pie manis visur ir redzams E. R., un ikreiz, kad es eju garām, es skūpstu šos burtus un pielūdzu mīlulīti. Kā gan šī mīlestība uz Tevi visu piepilda, visu apstaro. Un tagad jābūt vēl vairāk. 186. DĀRTAI un L. PLIEKŠANĒM Berlīnē 1896. gada novembra otrajā pusē Mani mīļie ļautiņi, būsiet jau varbūt nogaidījušies pēc manas jaunās adreses, tad visupirms lai arī nāk adrese: Germaņij Berlin Charlottenburg. Kantstrasse 105 III Tr. Quergebäude. Ar aizbraukšanu jau gāja ilgi, vēl ilgāk ar korteļa atrašanu. Braucām gandrīz cauras trīs dienas, jo šur tur vakzālos bija ilgi jāgaida uz tādiem vilcieniem, kas man derēja. Tā, piemēram, 4. klases vilcieni neiet nemaz tikpat bieži kā trešās klases un turklāt 4. klases vilcieni vēl brauc daudz lēnāk. Arī citādi dara pāri 4. klases ļaudīm, jo pirmajām trim klasēm atļauj vest par velti bagāžā 50 mārciņu, bet 4. klasei nau nekas par velti un tad vēl vagonā arī nelaiž iekšā, cik katrs var nest; es savas četras pakas dabūju tik iekšā, kad biju konduktoram un trēģeriem iegrūdis rīklē trīsdesmitnieku. Lai vairāk no manis izspiestu, uz reizi saskrēja 3 trēģeri un izrāva manas pakas uz visām pusēm, vecākais tad lika man visiem samaksāt, kaut gan gribēju pretim spārdīties, bet ko tu nu cilvēks svešās mājās - - - Bagāžas lielo kurvi tad uz ieteikšanu nodeva uz eilgutu; bet tomēr beigās iznāca par kurvi ap 5 ar pus rubli. Toties mani atkal vieglāk izlaida pie muitas cauri. Trēģeri noveda tūliņ kungu galā, -- man jau bija lielais kažoks, no kura visi tā baidījās, it kā es būtu pats lācis vai kāds generāls - muitas ierēdņi tad tikai paprasīja, vai man esot kas aizliegts, piem., papirosi, es atteicu, ka tabaka ir velna zāles un es viņu ne par kādu naudu līdzi nevestu, tad viņi sarauca degunus un teica: «Das ist gut», uzlipināja sarkanus papīrīšus uz manām tarbām, un es nedabūju ne labi atraisīt pakas, ka jau viss bija beigts. Kad kažoks man tiktāļ bija palīdzējis, es viņu bāzu maisā un uz reizi pārvērtos no barona par rokas puisi, kas sēd ceturtā klasē. Pate braukšana 4. klasē diezgan omulīga, un arī trēģers, kad bija dabūjis lielo dzeramnaudu, nolielīja mani, ka es, tur braukdams, esot gudrs vīrs, kam es arī gluži piekritu. 4. klasē maksā 7 rbļ. 50 kap., trešajā turpret 17 rbļ. 50, un tur vēl nau brīv paku ņemt līdzi un gulēt arī nau kur. 4-jā turpret gulēšana itin smuka, plati beņķi. Berlīnē gāja atkal grūtāk ar korteļa dabūšanu. Gāju pie viena veca paziņas, bet tā vairs nebija, tad dabūju gan istabu, bet par veselu rubli [diennaktī]. Istaba liela, bet auksta kā stallis, un vāciete vēl mani kaitina, vienā gabalā runādama par savu «schöne, warme Stube»; gribējās gan ieprasīties, lai parāda, kur ta ir tā «schöne, warme Stuben, bet bailes bija, ka par piezobošanu neuzrēķina virsū kādu marku «für ausgelacht worden» - 1 Mark. Gultā varēja tikai tad izturēt, kad iebāza iekšā «warme Roske», t.i., siltu krūku. No sākuma pat gribēju to atraidīt, jo nevarēju saprast, ko viņa man tur grib iegrūst gultā. Tad otra ķibele bija ar segšanos, jo vāciešiem deķu nau, un tie pēļi ir ierīkoti vairāk priekš nost nošļūkšanas un dažu locekļu nosaldēšanas un citu nosmacināšanas. Pēc lielām meklēšanām un skraidīšanām - pie kam visi berlīnieši tevi uzskata kā kādu zvēru (man jau kalošas kājā un ādas cepure galvā, kādu viņiem atkal nau) - beigu beigās nu rokā itin glīts kambarīts, kas maksā tikai 6 rubļi. Vispār te cenas korteļiem ļoti zemas, tā kā Rīgā agrākā laikā, arī ēdieni ļoti lēti, laba pusdiena viesnīcā - 25 kap., mājās, zināms, vēl lētāk, piem., zose maksā tikai 50-75 kap., t. i., gandrīz uz pusi lētāk nekā pat Jelgavā. Pēc vietas vēl maz varēju apskatīties, bet, kā liekas, ar krievu valodu varēs še taisīt šeptes. Atrakstat nu Jūs, mīļie, arī drīzi, kā Jums iet, - vai Tu, mīļā Līziņa, neesi palikusi slimāka atkal. Kā mamiņa labi uzturas pie spēka? Atraksti pāris vārdiņos, vai zaļenieki naudu atveda, t.i., tās divas zīmes? Vēstules arī atsūti šurp. Veseli, mani mīļie ļautiņi! Vēstules augšmalā rakstīts: Ar korteli nolīgu galīgi tikai nupat un tādēļ nevarēju agrāk rakstīt savu adresi. Aizraksti tagad arī manu adresi Doriņai un atsūti viņas adresi man, jo no universitātes viņa vēstules varbūt nemaz nenoņem. 187. DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM Berlīnē 1896. gada 16. (28.) decembrī 28/16 Dec. 96. Mani mīļie radiņi, mīļā, mīļā, labā māsiņa, kā Tu paliki viena pate un kā mēs visi noveļam uz Tevi vien visas ciešanas un grūtumu, tā es, tā mamiņa, tā Doriņa, un Tu vidū stāvi un lūko visu par labu vērst, cik Tavā spējā un mīlestības pilnā sirdī, un visas sāpes par neizdošanos krāji savās krūtīs. Mīļā, labā māsiņa, Tu arī domā, ka Tu mums caur to sāpes noņemi, ka mums tiek vieglāk caur Tavu ciešanu. Grūtāk man tiek, ne vieglāk, mīļā; Tu dari mūs par saviem parādniekiem pretī mūsu gribai, un es nevaru Tev tā atmaksāt. Es nespēju Tev noņemt šīs sāpes, es nespēju Tevi pārliecināt, ka viņas nedara nevienam laba, ka neviens no mums - ne es, ne mamiņa, ne Doriņa - neslāpstam pēc viņām. Tik brīvs es gribu būt un pats zināt, ko es daru; pie Jums tas nebija iespējams, pat Tu manis neesi sapratuse - un es nespēju vairs ilgāk tur palikt. Man likās gan, pēdējo reizi ar Doriņu runājot, ka viņa varētu saprast, bet viņa nau vairs tik patstāvīga kā agrāk, viņai nau pašas domu, viņai nau pat tās gribas, kas bija; ceļš uz viņu aizšķērsots. Tu tikai viena palieci man, un Tu nogremdējies savās nepanesami mocošās, nekad nerimstošās sāpēs un gribi viņās apmierināties, turēdama to par savu pienākumu, kura izpildīšana cilvēku paceļ. Un vēl stiprāk Tevi tura miesiskās sāpes un vārdzina līdz galam, un palīdzēt nevar. Esi laba un liec, ja patei ir par grūtu, tai Jelgavas meitenei, kuru Nīna pie Tevis esot aizveduse, parakstīt drīzumā, kā Tev iet. Arī par veikaliem liec ko paziņot, vai saņēmi bankā noliktās naudas zīmes? Vai no zaļeniekiem saņēmi naudu un ne zīmes? Es taču viņiem liku naudu paturēt un tikai pārrakstīt uz citām zīmēm. Ja. viņi bijuši tik muļķi un izmaksājuši skaidrā naudā, tad es viņiem rakstīšu, lai kāds piebrauc pie Tevis un paņem atkal to naudu priekš noguldīšanas pie sevis. Ja Tev ir jau zīme par 400 rbļ., tad paturi to vien mājās, jo varbūt es drīz pārbraucu. Ja ir kādas vēstules, tad uzliec tik 3 kapeiku marku un uzraksti adresi, un viņas atnāks šurp. Ja atnāk pavēste no Pēterburgas palātas - es tomēr esmu nosodīts uz 26 dienām -, tad saņemat (nepieņem to, bet uzdod manu adresi Berlīnē) viņu un atsūtat tūliņ man. Tāpat pieņem arī pavēstes un papīrus no Rīgas miertiesneša --Amatnieku kases parāda dēļ. Esi nu vesels, mans mīļais, un dūšīgs, kāda Tu jau arvien biji. Iedūšini arī mūsu mīļo mamiņu, saki, ka. man še ir vairāk cerību. Tev pašai par ziņu, ka es jau tagad iztieku ar to, ko nopelnu, kapitālu neaiztikdams. Veseli, mani mīļie. Vesela, mīļā, mīļā Līziņa. Vēstules augšmalā pierakstīta adrese: Germaņija Berlin - Charlottenburg Kantstrasse Nr. 105a III Quergebäude 188. DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM Berlīnē pēc 1896. gada 23. decembra (1897. g. 4. janvāra) Kā redzat, mani mīļie radiņi, kortels jau cits, drusku lētāks, bet toties ar mazāks. Viens labums vēl šinī mazajā istabiņā; krāsns neaizņem daudz rūmes, jo viņa ir tādas pat būves kā Dinaburgas žīdiešu podi, uz kuriem tie pa ziemu sēd virsū uz tirgus plača. Istabiņā var izdzīvot visas Eiropas zemes cauri, - var sadzīt karstumu uz 20°, bet tad viņš pats atkrīt atpakaļ diezin kādos dziļumos. Ar ēšanu iet itin braši, par 20 kapeikām vēders pilns, ka pūkš vien un iet kā ermonikas. Kurināšana maksā pus ēšanas, arī 10 kap. Citād dzīve kā jau lielā pilsētā, visādi kumēdiņi ātri un lēti sasniedzami; bilžu galerijas par velti, teātrs galerijā par 30 kap., vakar vēl gadījās par 30 kapeikām sēdēt parterā, pašā priekšā (tanī teātrī visi plači maksā vienlīdzīgi un biļetes tiek izlozētas). Darbs vis vēl tas pats, vienmuļīgs, daudz jāsēd; citāda darba vēl neesmu dabūjis, utt. Vairāk laikam tiešām par mani pašu nau ko sacīt, un tas jau šimbrīžam pietiks, jo iztikt var ar to, ka nopelnu, klāt nau jāliek, un drīzā nākotnē būs varbūt vēl drusku vairāk, tā ka nevajadzēs ieturēt pārāk stingri «knapināšanās» metodi. Vairāk tad arī namaz nau vajadzīgs, un «labas iztikšanas un pienācīga, godājama stāvokļa» es nemaz negribu, un, ja es to sasniegtu, man tā nekad nepietiktu, kā līdz šim nau pieticis. Mana mīļā, mīļā, nabaga māsiņa, es zinu, ka Tu še mani atkal noturēsi par stūrgalvi vai diez par ko, bet iegādājies, ka var arī citādi domāt, nekā mēs domājam, un citād dzīvot, nekā mēs turam par prātīgu vai pat iespējamu. Man ļoti žēl bija, ka Tavā labajā vēstulē, kura mani tā aizgrāba, Tu mani arī nesaprati un tādēļ pārmeti, ka es neesot pret Tevi vaļsirdīgs. Man esot nepatīkami bijis ar Doriņu satikties un par to rakstīt. Jā, kāda tad man tur var celties nepatikšana, kad Tu zini, ka es ar Doriņu še saticies. Ka es še esmu, to taču Tu zināji. Nepatikšana varēja celties vienīgi Doriņai, kad Jūs dabūjāt zināt, ka viņa neatrodas vis pie savām grāmatām, bet dzīvo še Berlīnē ar Stučku. Un, viņu saudzēdams, es Jums par to nekā neminēju, jo tāda minēšana būtu līdzīga bijuse klačošanai; viņa ir brīvs un pieaudzis cilvēks, lai dara pate, ko zinādama. Negribēdama, ka es aizsteidzos varbūt tai priekšā, Doriņa Tev par to rakstīja; citādi viņa gan nebūtu rakstījuse, jo viņa jau priekš mūsu satikšanās bija še kādu laiku, bet Tev nekā nerakstīja. Tātad viņai bija jāslapstās un jābaidās no nepatikšanas, bet ne man. Teātrī, kur mēs netīšam satikāmies, Stučka arī visvisādi lūkoja no mums izvairīties mēs stāvējām tikai dažus soļus viens no otra - un Doriņa viņu ar varu pievilka klāt; arī tad viņš nesniedza rokas. Es Doriņai uzdevu mūsu adresi, un viņa arī cieti nosolījās atnākt, bet viņš viņu laikam nelaida, un Doriņa lauza savu vārdu un ne atvainoties ar kādu mazu vēstulīti arī neuzdrošinājās, - un bez šīs reizēs viņa jau agrāk man to bija solījusies. Tu redzi, cik ļoti Stučka baidās, ka Doriņa ar mums nāktu kādā sakarā, un cik viņam nepatīkams viss, kas man nāk par labu. Viņš ne tik vien nemeklē izlīgšanu, bet, kur varēdams, lūko padarīt asāku pretestību. Viņš dzīvo mūžīgās bailēs, ka viņa zvaigzne netiktu aptumšota. Lai viņš ar panāk pilnā mērā savu laimi - resnu maku un vēderu, citādas laimes viņš nesajēdz (jo «laba iztikšana un godājams, slavēts stāvoklis» ir tas pats). Man viņa nau bails. Arvienu mazāk mani šis temats interesē, it sevišķi tagad, tālumā; es uz viņu skatos kā uz senu pagātni, un, ja šim jautājumam var būt nākotne, tad tā ir gluži citāda, nekā viņi domā. Doriņai man vēl jāraksta, jo es to esmu solījies. Bet tu, mans mīļais, labais, zelta cilvēciņš, nerūpējies par mani, atminies arī pats sevis; Tu nemaz nezini, cik spēcīga Tu esi ar savu ciešanumu, Tu runā, ka nebūtu ticējuse, ka kļūstot pacietīga. Es nezinu neviena, kas tā var nest kā Tu. Ja Tev palīdz Tava pārliecība, ka Tev tas jādarot kā pienākums, - es negribu pretī runāt, kaut gan es domāju citādi; galvenais ir tas, ka Tu sev pietieci ar to, ko un kā Tu to dari. Ļaunākais ir, ja Tu domātu, ka nespēji izdarīt savu pienākumu, t.i., ko esi noņēmies. Tu izpildi visu, ko esi noņēmies, ko pats esi sev izvēlējies, - un tas Tev dod dūšu. Tici pate sev - tas Tev ir vajadzīgs, Tev, mīļais, mīļais, daudz vēl būs jācieš, tici sev, tici, ka Tu esi labs, - Tu esi labs -, tad Tev būs vieglāk ciest. Es uz sevi esmu paļāvies, un man tas ir palīdzējis, citu zāļu nau, kas tik labi palīdzētu. Kaut es Tev varētu kur līdzēt, kur atvieglināt! Varbūt Tu pate teiktu, kur un kā? Mani tas ļoti apmierinātu. Ja Tu vien vari, raksti man tikpat gari un mīļi, bet Tev varbūt nāksies vēl pārāk grūti, tad atsūti tikai kādu cedelīti, kā iet Tev un mīļai mamiņai. Saki viņai arī visu, kas vien ir apmierinājams sakāms, ja no manis arī nau daudz laba sakāms, tad saki no Doriņas, cik tai būs laba iztikšana kā dakterim. Nu dzīvojat veseli, mani mīļie. Atsūtat man, ja atnāk, kādas pavēstes. Vai Jūs abonējat vēl «Dienas Lapu», - tad atsūtat man ik nedēļas vai ik pa trim numuriem ar kreicbanti, nevis slēgtā kuvērī, - tas maksās kādas 4 kapeikas. Ja neabonējat, tad apstellējiet sev uz mana rēķina, vēlāk es atdošu. Ja atnāk kāda vēstule, atsūtat arī. Veseli nu vēl reizi, mani mīļie. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Mana adrese tagad cita: Germaņija Berlin - Charlottenburg. Krumme Str. No. 44, I Treppe, wohn. bei Frau R. Perl 189. O. ZĒFELDEI Berlīnē 1896. gada decembra beigās (1897.g. janvāra sākumā) Jūs, mīļie bērni, kas tad īsti ir? «Kas Jums ir lēcies?» es gribētu Jums jautāt ar Olgiņas vārdiem, bet Olgiņas jau te īstenībā nemaz nav, ir tikai Olga. Un man tad jāžēlojas mīļajai Marijiņai, tā jau zinās padomu un palīdzēs. Jā, ko nozīmē šis vēsais tonis? Te Olgiņa, piemēram, tūliņ pašā sākumā saka: «Viņa vēlētos, kaut spētu no mums viegli atbrīvoties.» Jā, tad jau vajadzētu būt klāt visiem svētajiem, lai Jūs to spētu. Vai tad mēs no Jums esam atbrīvojušies? Mums taču šeit nav nekādu jaunu draugu, mums taču ir tikai tie pāris labie, mīļie cilvēki Rīgā, un Jūs sakāt - mēs raisoties vaļā; jā, tad jau mēs paliekam gluži vieni. Tas ir grēks, ja Jūs kaut ko tādu sakāt. Kad Jūs tik ilgi mūs atstājāt bez atbildes uz Elzas pirmo vēstuli, tad mēs gan baidījāmies, bet nekad to nedomājām nopietni un nedomājam arī tagad, ka Jūs vēlētos no mums atbrīvoties. Bet tas jau ir tīrais neprāts domāt kaut ko tādu; mēs taču pa visu šo laiku esam tik mīļi sadraudzējušies, ka, palikdami vieni, - arī Jūs un mīļā Marijiņa taču ne mazāk kā mēs - nemaz nespējam domāt par atbrīvošanos, tas arī nelīdzētu, tas neizdotos. Ziniet, Marijiņ? Te Olga vēl raksta, viņa nevarot nekā atrast ,ko uzrakstīt, jo, iespējams, vaina esot sirdī. Tātad Olgas sirds vairs nebūtu mūsu pusē, un viņa vairs nevarētu atrast nekā mīļa, ko mums uzrakstīt? Tā? Bet tā vienkārši nav taisnība! Olgiņa ir mīļa un būs mums vienmēr mīļa, tāpat kā Marijiņa. Bet tas ir tā --- Jūs negribat sacīt, kas ir cēlonis nelāgajam noskaņojumam, ja mēs jau tūliņ varētu atkal izlabot to, kur esam kļūdījušies. Ja es būtu Rīgā, es to drīz vien izdibinātu, bet tā nu šis nelāgais noskaņojums abās pusēs smagi jāizjūt nedēļām ilgi. Jums katrā ziņā tas jāpasaka, bet, ja jūs to nevarat pasacīt, tad tas tā būs, mīļā Marijiņ. Bet nu par to ir diezgan. Mums iet tā puslīdz labi, kā jau diviem «nabaga ceļotājiem». Daudz arī nevaru par sevi rakstīt, jo es vēl tik maz zinu, kā iet Jums. Kaut kas labs, protams, no Jūsu vēstules ir izlobāms: ka Jūs savus tulkojumus nu varēsiet plaši izlietot un ka tas Jums būs labs atbalsts. Un atzītas Jūs tiekat arvien vairāk, Blaumaņa - kā paša autora - vārdiem un uzslavai ir liela nozīme, - par sevi Jūs, starp citu, esat tik maz rakstījusi. Pie kā ir ķēries Dubultu kaimiņš? Vai viņš arī cītīgi raksta? Pastāstiet mums arī kaut ko par Rīgas notikumiem; Ņina jau gan pāris reizes atrakstīja, bet viņa nekā nezina. Bet Jūs jau esat pie avota. Un nu, dzīvojiet sveikas, mīļie bērni, neesiet dusmīgas vai vismaz pasakiet - kādēļ. Vecie. Vēstules pirmās lappuses augšmalā pierakstīta adrese: Germaņija Berlin - Charlottenburg Krumme Strasse 44, I Tr. wohn. bei Frau Perl. RAINIS Vēstules Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs) 1897. gads 190. DORAI PLIEKŠĀNEI Panevēžā 1897. gadā, pēc 8. (20.) marta Tu sapratīsi, ka es rakstu šo vēstuli mammas nomierināšanai, bet nevis tāpēc, lai Tev uzbāztos. Es noteikti noraidu tādu domu, jo Tavas vēstules un visa Tava izturēšanās liek secināt, ka Tu tā domā: Tu saki, kā es esot otrreiz spēris pirmo soli, un tagad es to daru trešo reizi, lai gan Tu nekādi neesi nākusi man - pretī. Es to daru tāpēc, ka mēs bijām norunājuši, ka centīsimies tuvināties, un man, kā pagaidām stiprākajam, jābūt aktīvajam un nav jāatlaižas. Es nu arī neatlaidīšos, ja vien Tu man skaidri un gaiši nepateiksi, ka šī noruna vairs nav spēkā, jo es patiešām ticēju, ka Tu toreiz, pagājušajā vasarā prombraukdama, šo norunu domāji nopietni. Vienmēr esmu ticējis Tavai nopietnībai un Tavam dziļumam, un tādēļ jo sāpīgāk man bija lasīt Tavu vēstuli. Kā gan pazudis Tavs spēks, cik bailīga un pretrunīga Tu esi kļuvusi, un Tu neceri un arī negribi vairs sasniegt to, ko Tu taču uzskatīji par vēlamu, kas arī Tev taču nozīmē ideālu prasību. Kaut arī visa Tava vēstule ir mīļa un laba un kaut arī Tu gribēji rakstīt prātīgi un īsi, un skaidri, tā tomēr atstāj uz mani smagu iespaidu, ka Tu kā patstāvīgs indivīds slīdi uz leju, un, manuprāt, Tava vēstule nav ne prātīga, ne skaidra. Man ļoti gribētos to aplūkot galvenajos punktos, kā arī gribētu parunāt par Tavu vispārējo viedokli, taču šim pēdējam četrās lappusēs nepietiek vietas. Tu pateicies par manu pretimnākšanu, tomēr neatbildi uz to un nu vienā mierā domā, ka tagad es Tev taču vairs nerakstīšu! «Mums būtu labāk, ka mēs pēc tam vairs nesatiktos.» Ja es par Tevi nedomāta kā par dziļu (bet tikai vāju) meiču, tad man šāda atbilde būtu jāuzskata par tīru izsmieklu. - Tev šķiet, ka «pašreizējā situācijā par sirsnīgām attiecībām nevar būt ne runas», - pats par sevi saprotams, kurš tad to prasa? Mūsu noruna nozīmēja tikai to, ka mums lēnām, pamazām būtu jāmēģina saprasties, kļūt tuvākiem. «Ja notiktu brīnumainais,» Tu saki, - nē, ja tam jānotiek, tad nedrīkst cerēt uz brīnumu, bet nav jābūt gļēvam, nav jābēg no nepatīkamas satikšanās, - pašam godīgi jāuzdrīkstas un jāstrādā. Bez tam nerunā man arī par «brīnumu?», esmu jau izdarījis vienu «brīnumu», par ko Tu runāji pirmajā vasarā pēc Tavas pārbraukšanas no ārzemēm. - Tālāk Tu saki - «kā Tu varētu rakstīt, nepieskaroties brūcēm». Tad palasi tikai šo manu vēstuli vai pat savu iepriekšējo; mums nav jārunā par ko sevišķu. vispārējais ir interesantāks un neaizskar brūces. - Tālāk -- «Tu nevari sadalīt sevi» -, bet tas Tev it nemaz nav jādara, es arī nesadalu sevi starp Tevi un Elzu. Ja es gribēju Tevi ietekmēt, tad mans nodoms bija atkal saglabāt Tevī cilvēku, kas cenšas tikt uz augšu (jo šādu cilvēku es Tevi biju saskatījis), un Tu varbūt it nemaz nezini, cik egoistiska un spēcīga ir šāda vēlēšanās; man ir sāpīgi, pretīgi noskatīties, ka lepni cilvēki galu galā padodas, ka brīvi devēji galu galā atdod paši sevi verdzībā. Dzīve aizskalo daudz kalnu, es gribēju Tevi saglabāt cietu, tālab es gribēju Tevi virzīt uz pašpaļāvību un patstāvību, uz savu spriedumu. Beidzot Tu saki --«Tu no manis nekad netiksi vaļā -- jā, esi drošs, Tu no manis nekad netiksi vaļā, ja arī Tu mani nemīli.» - Un redzi, es arī gribēju, lai es netiktu no Tevis vaļā, - no stiprajiem netiek vaļā, esi stipra. Bet stiprais nelūdz piedošanu, stiprais tik nenoteikti nelolo savas cerības, mūsu noruna arī bija pavisam noteikta. - Mīļā, mīļā, ja Tu patiešām vēlies glabāt manu piemiņu, tad glabā šos vārdus - «topi stipra», iedrošinies pati domāt, - Lai man būtu par Tevi jādomā, tālab Tu man neesi atsūtījusi savu ģīmetni; ja arī tajā slēpjas šis nodoms, tad es vēlreiz redzu, cik Tu esi kļuvusi vāja. Topi stipra, tad Tu būsi brīva. Brīvs cilvēks var man derēt, vergs kļūst vienaldzīgs, Dari arī viņu brīvu pret Tevi. Nekad neesmu nostājies starp Jums, esmu vienīgi sacījis, ka Tev nevajag samierināties ar mazumu, bet gan radīt sev to labāko, un, ka tur vēl kas darāms, Tu pati esi atzinusi. Vēstule iet uz beigām, un es vēlētos Tev vēl tik daudz sacīt. Vispirms saki atklāti un godīgi, ja Tu vairs negribi vai nevari rakstīt, šī nenoteiktība Tev nepiestāv. 191. ĀRONU MATĪSAM Panevēžā 1897. gada 11. (23.) maijā Manu mīļo, veco Matīs! Tavu mīļo vēstuli dabūju jau nedēļu atpakaļ, bet diemžēl nespēju agrāk atbildēt. Tulkojuma un citi darbi aizņēma daudz laika, un bez tam bija arī mama jāvada uz Rīgu ciemā pie māsas. Man bija drusku darīšanas Dvinskā, un tā tad es mamu novedu Dvinskā un no turienes aizlaidu vienu uz Rīgu. Pie laulāšanas Dvinskā ne es, ne arī mama nebijām, jo neviens no mums nebija lūgts; tagad tik mama turp aizlūgta. Daudz, daudz paldies Tev par Tavu laipnību, ka Tu piesūtīji «Baltijas Vēstneša» un «Austruma» numurus. Es gaidīšu arī ziņu par kases lietām, ja Tev atliek laika un Tevi nenospiež par daudz rūpes par Tavas mīļās sieviņas slimību. Sveicini viņu no mums vēl sevišķi, mans mīļais nabaga Matīs; Jūs tagad dzīvojat vienās bailēs. Tev tagadējā stāvoklī nebūs gan ar daudz gribas, lasīt garu vēstuli par vienaldzīgām lietām, interesanta man Tev nau nekā, ko rakstīt, un par savām sīkām raizēm ko lai tur rakstu? Tulkojums ir kaut kas literārisks un vispārējs, un tur man Tev atkal jāpateicas par Tavu atzinīgo atsauksmi; tas, ko Tu viņā atrod, bija taisni domāts, mani, patīkami pārsteidz, ka Tu to tūliņ izprati. No tādā, kas spēj izprast vadošās idejas, kuras neguļ dienā atklātas, ir aizvien vispievilcīgāki dzirdēt kritiku; žēl, ka Tu nerakstīji man nekā vairāk par tulkojumu, neizteici savas domas arī par citiem jautājumiem viņā, kā, piem., par saprotamību, jauna satura ieliešanu, modernizēšanu, dzejiskumu, jauno atskaņu bagātību utt. Ja Tev tik laika atliek, atraksti man vēl tagad pār to, tas man būs ļoti pievilcīgi, apmierinoši un noderīgi kā aizrādījumi.-- Zināms, man, būtu vēl patīkamāk, ka Tu savu īsto pārliecību šinī jautājumā droši izteiktu arī Jūsu laikrakstā, vai citās avīzēs, jo priekš kam gan ir nopietnas, paša, sevis cienītājas avīzes, ja ne priekš patiesības un pārliecības drošās izteikšanas, bet es ar ziņkārību gaidīšu arī, ka Tu man pašam izteiktu savas domas. «Austrumā» gan jau strādā liela daļā no tiem pašiem rakstniekiem kā «Mājas Viesa Mēnešrakstā», un par ko tad par to darbiem arī nedot spriedumu, kurš nebūtu diktēts vienīgi no ļaunprātības un konkurences cīņas? Man liekas, šādu Tevis vienīgi cienīgu stāvokli Tu varētu ieņemt arī «Fausta» jautājumā. Pret dr-dr- «kritiskām studijām» rakstīt «Austrumā», kur šīs kritiskās studijās parādījās, man nekas nau pretī, bet dzejoļus ievietot laikrakstā, kurš tik tuvu stāv avīzei, kas nupat vēl nogānīja šos dzejoļus un uzņēma, kādu muļķisku recenziju par «Faustu», tas taču nau iespējami; Jūs paši par to smietos. No Tevis jau atkarās, vai Tu šo stāvokli gribi grozīt un vai spēji? Pēc tā arī grozīsies, viss cits; atraidi vispirms «Baltijas Vēstneša» uzbrukumus. Raksti man drīzumā; ja Tev laika, un piemini arī, ko Tu domā šinī pēdējā jautājumā. Daudz, daudz labu dienu Tev un mīļajiem Tavējiem no Tava Pliekšāna. Paņevežā maija 11. d. 97. g. III Cietumos un Pleskavas trimdā  (1897. g. maijs - 1899. g. maijs) 192. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gada 31. maijā (12. jūnijā) Mīlulīt, citādi nebija iespējams, man tūliņ jāpaliek šeit. Ispravņiks ir tik laipns, ka pats mani pavadīs turp; redzēties mēs tagad nedrīkstam, bet vēlāk jau tas būšot iespējams. Man būšot pašam sava istaba, savs ēdiens, grāmatas, kādas vien gribu, utt. Mīlulīt, iesaiņo man «Faustu», tad varbūt vēl «Vaideloti», katrā ziņā kritiku un visas grāmatas un piezīmes, kas uz to attiecas. Grāmatas Tu vari man atvest pati ar ormani vai arī atnest kājām, tas varbūt pievērstu mazāk uzmanības. Kas man vēl citādi būs vajadzīgs, par to es rakstīšu vēlāk. Arī savas personīgās drānas es varēšu paturēt. Tev tagad atdos visu naudu, kas man bija klāt, tāpat manus kažoksvārkus, manu pulksteni un rakstāmgalda atslēgu. Tu vari nomierināt mammu, ka man bija jābrauc uz Rīgu, Tu to vari arī citādi pasacīt. Starp citu, pagaidām paliec šeit, un mamma arī, nesūti vēl viņu projām. Par kalponi runāsim vēlāk. Dzīvo vesela, mīlulīt, un esi pēc iespējas labā garastāvoklī. 193. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gada jūnija sākumā Manu zeltmīļo svētlaimības mīļkukainīt. Cik laba un mīļa Tu esi! Tikai saudzē sevi mazdrusciņ un nomierinies, tas jau beigsies. Es savukārt esmu gluži mierīgs un, cik vispār iespējams, arī labā garastāvoklī. Esmu arī strādājis, protams, ne daudz, bet turpmāk vajag veikties labāk. No «Fausta» pārtulkoju 40 rindas, bet nu sāk aptrūkt teksta, vakardien uzrakstīju arī dažas piezīmes. Abas es nosūtīju Tev, bet Tu tās esi atdevusi atpakaļ, jo Tu nezināji, ka arī turpmāk Tev ar atpakaļdodamo groziņu sūtīšu «Faustu» un pārējo. Tagad atsūti man lapas no saplēstā «Fausta» teksta līdz 63. lappusei. Lai es neaizmirstu, atsūti man, mīļkukainīt, arī [1 vārds izsvītrots]. Bet vai mans mazais ametistiņš arī sev ir paturējis plūmītes un apelsīnīšus? Mīļmīlulīt, saudzē sevi dieva dēļ, nebēdājies, ka nauda iziet, turies tikai vesela. Tu esi bijusi tik brīnummīļa un par visu domājusi, arī par plūmītēm. Man vēl vajag glāzi tējas dzeršanai. «Fausta» lapiņās Tu vari kaut ko ievīstīt. Zeltkukainīt, atsūti man arī stenogrāfiju un lapiņas ar noveļu tematiem. Es atkal domāju par Tevi, mīļputniņ, es to daru tik bieži kā varbūt vēl nekad, bet arī ar tik daudz miera kā nekad agrāk. Es mazliet pastrādāju, un tad man gribas arvien no jauna paņemt rokā šo lapiņu, lai pasacītu Tev kādu mīļu vārdiņu. Es varētu Tev vēl kaut ko sacīt, taču man sevi vēl jāpārvar. Mīļkukainīt, es domāju, labāk neatlaid kalponi, Tev tad būs par grūtu, kaut gan Tu jau to zini labāk. Mīlulīt, manu zelta putniņ, es atkal mazliet strādāju, man tikai diemžēl nav vairs «Fausta», tas būtu pamatīgāks darbs. Parakstīju mazliet par «Borkmani», un tagad es rakstu piezīmes korespondencei avīzei «Rižskij vestņik». Mīļo zeltkukainīt, vai Tu esi dzirdējusi, kā es esmu ar Tevi runājis, Tev vēlējis labu nakti? Un nu arī tas ir pasacīts, ko negribēju Tev sacīt vakardien, tas šeit augstāk šajā puslappusē. Es bieži runāju ar Tevi, es Tevi saucu arī svētdien, ka Tev jāatnāk, un Tu arī atnāci. Samtputniņ, neizsmej mani pārāk. Tev arī nav jādomā, ka es tikai sapņoju un fantazēju, un nestrādāju, nē, es to daru tikai starplaikos. Es varētu būt gandrīz vai apmierināts, ja vien man būtu «Fausts». Neesmu vēl iedzīvojies pārējos darbos, bet es tomēr ticu, ka to vēl spēšu. Es jau esmu Tev šo to aizsūtījis un vēlētos sūtīt arī visu pārējo, ja Tev būtu laiks to izskatīt un ar piezīmēm man atkal atsūtīt atpakaļ. Mēs tā varētu ļoti labi sarunāties, un mums arī nebūtu jācieš garīgs bads. Mīļā dvēsele, Tu nemaz nezini, kā es alkstu pēc katra vārdiņa no Tevis, nedomā, ka tas ir tikai tāds skaists izteiciens vai ka es prasītu vienīgi balss skaņu, tie ir Tavi ieskati, Tavas domas, tas, kā Tu savas domas domā un kā Tu tās izsaki. Ka es pats sevi tur dzirdu; vai tad tas nav jauns burvīgums? Manu mīļkukainīt, taču saudzē sevi! Mācies arī, ja tas Tevi novērš no nelāgām domām. Esi mans veselais un stiprais putniņš, Tev jau tagad ir vairāk ko ciest un ko izturēt nekā man; es tikai mierīgi sēžu istabā, neredzu neviena, nedzirdu neviena, izņemot draudzīgus, līdzjūtīgus, laipnus cilvēkus, načaļņik arī ir ļoti laipns, ne viens vienīgs rūgts piliens man nav jānorij, nav neviena greiza skatiena, neviena ņirdzīga smīna un plecu raustīšanas, man nav jāizliekas un jāmelo, un jābūt pastāvīgās plosošās bailēs. Tu, manu zelta mīļmīlulīt, kas viss Tev manis dēļ nav jāizcieš un jāizbauda. Tik daudz ciešanu kā es Tev nav sagādājis neviens, un vēl vienmēr tās nebeidzas, un es visiem spēkiem gribētu Tev atnest smieklus un gaismu, un gaisu, .manu brīvo, bezgalīgo mīļmīlulīt, es gribēju Tevi padarīt laimīgu, bet nu šis Tev vēl jāpanes ļaužu priekšā. Mīlulīt; mīlulīt, ko Tu sacīsi man? ko es sacīšu Tev? Tas jau, protams, ir tas pēdējais, bet tas ir neliels mierinājums, ir tik ļoti grūti, mīlulīt, un es taču Tevi mīlu, un man Tev tas jāuzveļ. Ak, Tu esi tik laba, tik laba, mana dvēsele, Tu jau man sacīsi tikai mīļus vārdus; ak, un es nespēju Tevi aizsniegt šajā labsirdībā, bet es to gribu, mīlulīt. Es redzu; es neesmu pietiekoši kāpis augšup, man vēl jākāpj augstu, augstu. Viss, ko esmu domājis, vēl nav pārvērties darbos, vēl vienmēr es nespēju savas domas pārvērst darbos, es vēl nespēju pilnīgi dzīvot pēc sava prāta. Bet es jau esmu sajutis savu spēku, un tas man būs atkal, un Tev no sava mīlulīša nav jākaunas. Nu es atkal esmu mazliet iestidzis fantāzijās, bet es jau no tām kļūšu. Es strādāšu, tas palīdz. Es neesmu, protams, vēl tā īsti sasparojies, jūtu vēl mazliet tā kā nogurumu, bet tam jau jāpāriet. Sākšu tūlīt gatavot tālāk piezīmes korespondencei. Varbūt Tu man atsūtītu kaut ko, kas būtu rakstāms «Mājas Viesī», kā, piemēram: «No Berlīnes dzīves», «Pie ārzemniekiem», skices un piezīmes, «Ciemā» utt. Tavam mīlulītim vajadzīgas jaunas apakšbikses. 194. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gada jūnija sākumā Mana mīļā zeltulīt! Es Tevi ar to gribēju stiprināt, ka pats izrādījos stiprs un strādāju. Arī tagad to tā turpināšu. Jeb vai Tu man ieteiksi kādu citu līdzekli, kas varētu man palīdzēt? Mīlulīt, prokurors man apsolīja grāmatas, ko Tu man atsūtīji, drīz izlasīt. Viņam esot daudz darba, un neprotot vāciski. Viņš ir tāds kautrīgs puisītis, labsirdīgs. Bet ko lai viņš dara, ja .nevar izlasīt grāmatas, ko nemaz nesaprot, un bez tam arī dienests to nav priekšā rakstījis. Nu es gribu beigt, mans mīļais, mīļais putniņ. Es gribētu teikt - saules putniņ! Topi atkal jautra. Esi stipra. Es, gribēju priekš Tevis visu darīt, bet saki - kā? Es Tevi neizsakāmi mīlu. Esi man laba. P.S. Mans zaļzeltainais mīļputniņ, mans mūžīgais, dvēsīgais mīlulīt, es nemaz nevaru sagaidīt, līdz Tu nāc ar pusdienu. Es tik briesmīgi bīstos, kaut tik Tu nesaslimtu un varētu pie manis nākt. Man ir pavisam drausmīgi un fantāzija slimīgi darbojas. Mīlulīt, esi vesela. Tu man esi vajadzīga. Es bez Tevis nobeidzos!!! Mīlulīt, mīlulīt, mīlulīt, esi stipra un vesela, mans bezgalīgais mīļumiņ. Mans spēks, mans labais gars. Tu tā esi. Tu esi visa mana cerība. Turi sevi un mani. 195. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ap 5. (17.) jūniju Nu esmu atkal viens, mīļputniņ, bet tā man ir tāda laba, mierīga vienatne, esmu tik priecīgs, un man netrūkst nekā, mans mīļais zelta kukainītis jau vienmēr ir pie manis, es to jau jūtu, sāk rasties ticība viņa klātbūtnei. Tu, mana mīļā; mana mīļā, cik laba Tu esi. Lai arī nāktu vēl simtreiz tik jauni, mana mīļā ir te un mani tur. Es negribu vairs krist. Es negribu izsamist. Tu pazīsti manu sīkstumu, es spēju daudz izturēt, ne. aci nepamirkšķinot. Viņi neredzēs mani saraujamies, es taču pārvarēšu. Šorīt es turpinu. Vakar pastrādāju tikai mazliet; no «Fausta» 20 rindas. Arī šodien negrib tā īsti labi veikties; tiku arī traucēts. Gribu šodien strādāt lielākoties , pie «Fausta». Vēl ir gandrīz 7 lappuses un tikai 5 dienas, jo vajadzētu gan jau 10. izsūtīt, vismaz 11. no rīta. Un vēl ir tik daudz, ko labot. Kā mēs ar to darīsim, manu mīļo zelta mīļputniņ? Esmu Tev novēlējis labu rītu, arī vakaros es vienmēr atvados no sava ametistkukainīša. Mēģini visur uzrakstīt labojumus un tad atsūti to man šurp, Es tad izmēģināšu savu laimi. Svētdien varbūt atnes līdzi projektus, pirmdien Tu tos saņemsi no manis atpakaļ. Mēģināšu rakstīt paskaidrojumus bez latviskā teksta, jo patstāvīgi skraidīt pie prokurora arī nav visai patīkami. Patlaban skatu cauri mīļmīlulīša tulkojumu. Manu mazo zaļzelta kukainīt. Arī stenogrāfiju, mīlulīt, atsūti šurp; ja es to iemācīšos, tad tikai šeit. Arī darba uzdevumu esmu labi ja pusi izlasījis, bet es nesaprotu gandrīz nekā. Paskaidrojums, ka viss nozīmējot vienīgi norvēģu tautu un nevis indivīdu, ir gan krietni nodeldēts, bet tam jānāk no Ibsena un tas vēl jāsavieno galvenokārt ar visām dīvinībām. Vismazāk es saprotu to, kāds sakars būtu egoismam ar juceklīgu fantāziju. Iztirzājumā abas līnijas iet nesaistīti blakus viena otrai. Dažas atsevišķas vietas iztirzājumā ir skaistas, bet bieži vien tas rada pretīgumu. Tu taču esi to izlasījusi? Atraksti man, ko Tu par visu to domā. Es to vēl nesaprotu. .Bet arvien., mazāk man patīk šī maniere: ar nodomu apslēpt ideju, iztirzājumā ieviest visādas blēņas. Ja ir kaut kas noslēpumains, ja kādu darbu nevar tūliņ izprast, tad idejai jābūt tik lielai, tik jaunai, ka tūliņ neaptver tās platumu, tomēr -iztirzājumam jābūt skaidram, lēta efekta dēļ tas nedrīkst padarīt darbu neskaidru, tam jāizskaidro, ideja, jādod tai vissaprotamākā izteiksme, jāpadara jaunā ideja, jādod tai vissaprotamākā izteiksme, jāpadara jaunā ideja populāra, uztverama, jāpalīdz to ieviest dzīvē. Bet te nu ir šie ļaudis, kuri savas vecās, sīkās, viegli aptveramās un atminamās idejas apslēpj tik dziļi ar visām iespējamām blēņām, ar alegorijām un spokiem, toļļiem un žurku mamzelēm, ka viss darbs laimīgi ir ieguvis kaut ko noslēpumainu, dziļu, grūti studējamu, un tad nu viņi grib vēl saukties par filozofiem. Bija gan jāiznāk tikai kukainīšvēstulītei, bet nu tajā būs arī kritikai domāta piezīme. Ja Tu varētu man atsūtīt vismaz to pasvītroto gabaliņu, es, starp citu, pats to norakstīšu, bet Tu varētu man atsūtīt savas piezīmes par to, mīļametistiņ. Man ir vēl šis tas, nedaudz no piezīmēm, bet es to aizsūtīšu vēlāk, kad ceļš būs drošs. Vai tiešām tika pārmeklēts tas grozs, ko Tu atnesi? Vai cietuma uzraugs? Tam Tu taču iedevi dzeramnaudu. Beigās visu pārmeklē kantorī, tad jābūt uzmanīgiem. Mīļkukainīt, ir jau 1/2 3, un es iesaiņoju, ja vēl būs laiks, es vēl ko pierakstīšu. Dzīvo vesels, mīļo, dārgo rožkukainīt, Tavs mīlulītis ir vesels un priecīgs. Plūmītes Tu, starp citu, varētu vēl atsūtīt. Drēbes, kuras es Tev aizsūtu, vajag izolēt, iespējams, ka tajās ir insekti. Veļu, arī sarkano kreklu, liec izmazgāt. Mīlulīt, dimantiņ, turies tikai dūšīgi, mēs jau izturēsim, un tad būs daudz gaišāk starp mums un ap mums - daudz līksmāk. Tavs lielais mīļkukainītis. 196. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ap 11. (23.) jūniju Mans nabaga, nabaga mīlulīt! Cik Tu esi cietusi un baiļojusies, es jūtu un vēl par to šausminos, kā Tu to visu esi varējusi izturēt, kur jau Tu tā biji tik nespēcīga. Mans zelta mīļais mīlulīt, atkal Tu neiesi ne gulējusi, ne ēdusi, ne strādājusi. Viss acumirklī izpostīts, kas ar pūlēm ticis uzcelts. Un., lai atkal paceltos, ir tikai vājināti spēki. Sāpes ir kaut kas nejauks un zems, es neko nezinu no cēlām un pacildinošām sāpēm, jo sāpes kaut ko izposta: vai nu ideju, vai austošu domu, vai cerību, bet katrā ziņā taču mieru. Katras sāpes ir varmācība, un tādēļ tās ir nebrīvas un pretīgas. Kas tās lieto, tam pašam jābūt nebrīvam. Tev toreiz bija zināmā mērā taisnība, kad sūdzējies, ka es Tevi ar sāpēm gribu piespiest uz brīvību. Un, ja nu tomēr Tu nāc pie brīvības, tad tas ir par spīti sāpēm. Tādēļ man vienmēr bija pretīgas jūtas no kaut kā nejauka, tādēļ es pats sev biju apnicis. Nava nebūt tik viegli to saprast. Ar visu organismu to saprast. Un mans pašreizējais stāvoklis ir pierādījums iepriekš izteiktam. Tās ir tik pretīgas jūtas sev priekšā stādīties, ka mans mīlulītis sēd; galviņu nokāris, un sāpēs sagraužas. Ak, tas ir briesmīgi. Tādēļ es arī pats nevaru strādāt. Viss sadrūp rokās! Nu es jau redzu, ka esmu atkal daudzrakstībā ieguvis. Un mana mīļā ar asaru pilnām acīm nemaz nespēj visu izlasīt. Kad Tu grozu ar tukšiem traukiem dabon atpakaļ, tad nostājies tā pie durvīm, ka es Tevi varētu ieraudzīt. Vakar es tā Tevi būtu redzējis, bet šodien man nav vairs daudz cerību, bet es ceru uz rītdienu. Es še rakstu lūgumrakstus priekš savām apkopējām. Izskaidroju juridiskus jautājumus par pensijām uzraugiem utt. Tas mani itin labi izklaidē. 197. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gada 14. (26.) jūnijā Zelta mīļkukainīt, šodien es Tev nerakstīšu tālāk. Šeit ir ārkārtīgs uztraukums, jo šodien atbraukšot gubernators. Mēs gaidām jau no pulksten 8 rītā, neesmu gulējis gandrīz kopš 5, traucējumi vienā laidā. Tagad līdz pulksten 2 viņš tomēr nav bijis. Viņa dēļ varbūt tiks pārmeklēts. Nāc arī svētdien mazliet vēlāk. Priekšlasījumus universitātē sauc par lekcijām; tās nav iesietas, bet uz atsevišķām lapām. Pie skroderīša ej jaunnedēļ. Raksti Zālītem, lai viņš atsūta atpakaļ atbildi, tā jau arī ir rakstīta redakcijas vārdā. Es no tās izveidošu kaut ko humoristisku. Bet, ja jau viņš grib, tad var to pārveidot tā, ka tā nāk no kāda trešā, no tāda, kurš nav ņēmis dalību. Pret Zālītes atbildi būtu vēl daudz kas sakāms, tā tikai lielāko tiesu notušē. Bet viņš jau strīdu ir pasludinājis par izbeigtu, tātad paliek pāri tikai humoristiskais. Aizraksti viņam par to. (Kādēļ Tu, kukainīt, saki, ka es esot labi uzrakstījis, Tu jau nemaz neesi lasījusi.) Nīna taču ir pavisam dumja ar savu pārspīlētību un klačošanos; viņa tātad aiz tīras līdzcietības pret mani visiem pilsētā stāstījusi, ka es sēžot un ar mani apejoties kā ar noziedznieku. Ir tiešām gluži pretīgi aizkustinoša šāda līdzcietība. - Tu arvien nostājies tieši aiz durvīm, bet ir taču tik vienkārši nostāties tur, kur veras durvis. Citādi es vakardien Tevi noteikti būtu redzējis; kaut vai dažu 10 soļu atstatumā . . . Mīļo zeltkukainīt, esmu tagad muļķīgā noskaņojumā, kurš man atļauj strādāt tikai mehāniski, t. i., pie «Fausta». Es sāku pat izjust prieku tam nodoties. Es tikai vēl nogaidīšu Tavu šodienas vēstuli, mazo mīļkukainīt. Ka Tu vakardien tomēr esi rakstījusi par nākotnes cilvēku, tas mani ļoti iepriecināja, zelputniņ, bet es gaidu šodienas. Mīlulīt, mīlulīt, es negribu atpakaļ, un es to arī nespēju. Jākļūst skaidrībā, mīļo, mīļo zeltputniņ. Es gaidu, es gaidu, ko Tu sacīsi. Es vairs nespēju Tavā priekšā gausties. Manu mīļo, mīļo kukainīt, es mīlu Tevi; mana dvēsele, bet Tev jābūt nedalītai, manu mīlulīt. Ak, kaut svētdieniņa pienāktu drīzāk, visam vajadzētu kļūt skaidram un labam. Mīlulīt. 198. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gada 14. (26.) jūnijā Mazajam; mīļajam zeltkukainītim nav jāsper nekādi sevišķi piesardzības soļi rītdienas, t.i., svētdieniņas, - dēļ (neaizmirsti paņemt atļauju), šodien trijos šeit bija :gubernators, un rīt, jādomā, viss jau noritēs kā parasti. Mīļo zeltkukainīt, vēstulīti ieliec groziņā; bet, kas būs svarīgāks, ko pastāstīt, to jau Tu pastāstīsi tāpat vai iedosi slepus. Esi mīļa -un laba, zeltkukainīt; Tu jau vari .atkal iepriecināt lielkukainīti. Mīļmīļo putniņ, esi laba. lielkukainītis ir gan liels; bet vēl. nav labs. Mīļputniņ. 199. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā; ne vēlāk par 15. (27.) jūniju Mīļsaldāko sirdsdziļumiņ, palīdzi atkal savam pašas puisītim, ir pārskrējies un nezina; ko darīt. Vai tas ir dzejolis vai nav? Otrā daļa pēc tāda izskatās, bet pirmā nekam neder. Vai nebūtu jāpaliek vienīgi otrai daļai? Pirmā izsaka īstenībā to pašu, tika mazliet plašāk un krietni vien sliktāk. Sākumā šī tagadējā otrā daļa bija uzrakstīta kā pirmā, tad visam- bija vairāk jēgas, bet tad beigās nāca klāt tā prozaiskā, paskaidrojošā daļa, un tas sabojāja iespaidu. Dzejolītim būtu jāsaistās ar Tavu «Jaunā mīla», bet es jau nevaru Tev tuvoties; es kauna pilns vienmēr atkrītu. Bet es neesmu bēdīgs, jo mans brīumputniņš ir vienreizējs un neaizsniedzams. Esmu jau mierā, ka tad, kad vien gribu tikt līdzi, tieku vests pie rociņas vai ieķeros mutiņas svārciņos un gluži mazām kājiņām skrienu līdzi, labs un mīļš. Tu manu vienreizējo, brīnišķo, labsirdīgo saulīt, zeltprieciņ, smaržvēsmiņ. MĪLAS DVĒSELE Ko tirpdams stāvi Pie aukstām miesām? Tu pats viņas kāvi! Tu dvēsli grābi 3. Rupjām rokām, 2. Sev cerēdams glābi! 1. Kur dvēsle dega, Guļ aukstās miesas, Kā tukša sega. Spīgojot laidās Iz miesām dvēsle, Kā putniņš, kas baidās. MĪLAS DVĒSLE Ko tirpdams stāvi Pie aukstām miesām? Tu pats viņas kāvi! Izbīles acīs, Jautājums lūpās: - Kas tevim ko sacīs? Tīmekļa sārta Ir mīlas dvēsle, Irst, tikko skārta; Kā ziedu dvesma Glāsta un aizplūst, Kā rīta dzesma. 200. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 15. (27.) jūniju Tad, mīļputniņ, es nosūtu arī vienu gluži vāju dzejolīti, ne šodienas. Pirmās divas rindas variē pantu, kuru kāds arestants ir uzrakstījis uz mana loga. «Sarkans zieds no dzīves ņemts! Tā gan bija man mūžā lemts.» Ak, sēri, jauki Tava dziesma skan! «Bet kas matīja to, kā es cītos bez mēra? Kas kliedzienu dzirdēja it kā no zvēra?» Jūs smējāt, Jūs akmeņus metāt man. Arestanta dziesmiņa latviskajā tulkojumā ir šāda: Zuda puķītes te visubrangākās, Zuda laime man, nabagam, Manu: pašķīra man tā Visaugstākais, Ka vārgt būs man pasaulē vienam. Tā ir pavisam jauka. Mīlulīt, mīlulīt, kaut tikai šī nogurusī vēstulīte arī Tevi nenogurdinātu, ak, kaut taču šīs sīkās, čūlājošās sāpes atstātos no mums, lai mēs atkal tiktu pie lielā prieka. Mīlulīt, par spīti visiem un visam es esmu mīļš un labs, esi jautra, saproti mani, esi laba un mīļa. Mīlulīt, mīļmīlulīt, zeltkukainīt, es esmu Tev mīļš un labs. Mīlulīt. Dzejoļa 4. rindā virs cītos bez mēra rakstīts plēsos, rāvos, priekšpēdējā rindā virs Manu: pašķīra rakstīts Es nomanu, virs tā rakstīts lēma. 201. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ap 17. (29.) jūniju [Trūkst vēstules sākuma.] katru bijusi vieglprātība abos jautājumos - Tev pieglaimoties un ar to jo vairāk iegūt Tavas simpātijas. Jo glaimi Tev patīk tikpat stipri kā man. Un riskēju Tavas simpātijas - es to zināju arī toreiz, ka riskēju, - un Tev neglaimoju, bet pasacīju patiesību, kuru Tu toreiz vēl nespēji aptvert. Redzi, manu mīlulīt, ja vakardien. es Tev rakstīju par patiesību, baismu un drūmu, tad tas, arī bija ar šādu nolūku. Jo tikai šāda sasodīti nesaudzīga, nežēlīga, ja Tev patīk, patiesība var mums vienīgi palīdzēt. Tu to arvien vēl nesaproti un baidies no tās kā bērns, bet tā ir tik brīnišķi laba, mīļa, iedvesmojoša un spēcinoša. Tāda pati nepārliecinātība par absolūtās patiesības vai labāk - «visa zināšanas» nepieciešamību (Tu bieži pieskaries vārdam «patiesība», un Tev šķiet, ka tas nozīmē nepatiesību - tikpat kā ļaunprātīgu apslēpšanu, šeit par morāli vispār nav runas) - man jāzina viss, ko zini Tu, un Tev jāzina viss, ko zinu es. - Šī «nepārliecinātība» tik bieži neļauj Tev pievērsties arī absolūtajai patiesībai sīkajās ikdienas lietās, Tu to uzskati tur par nevajadzīgu. Piemērs ir atkal Tava vēstule Zālītes kundzei, Tu to uzrakstīji un neparādīji man, pie tam Tu nerakstīji par darīšanām vai kaut ko pilnīgi mazsvarīgu, bet par mūsu attiecībām, par kurām taču arī man sakāms savs vārds. Sākumā tas man bija vērmeļu piliens Tavā kā vīns reibinošajā vēstulītē, bet nu Tu redzi; ka nekas vairs nav palicis no sliktā noskaņojuma. Patlaban mēs esam rakstījuši viens otram nelāga vēstulītes, jo, man nezinot, Tu aizrakstīji māsai, un nu Tu to dari atkal, mīļkukainīt, te nu Tev būs atpakaļ Tava palamiņa, dūcējkukainītis. Man nepatīk neviena vēstulīte, neviens rakstiņš (piemēram, arī atbilde «Baltijas Vēstnesim» ne, ko arī Hermīnīte atzīst par labu), kuru mazkukainītis nav izlasījis vispirms, pie tam tā īsti pamatīgi, bet mazkukainītis pats raksta vien tālāk bez lielputniņa. Un tad, mīļmīlulīt, man nepatīk arī tas, ko Tu esi rakstījusi: bet saistīties es nebūt vēl nedomāju. Jā, bet kur tad palieku es? Pavēli vien Tu par visu, ja vēlies, Tu neņem mani - tikai kādēļ ne? Vai tad nekad vairs šeit nebūtu bijis tas vienīgais pareizais? Tas jau arī būtu izteicis, ka mēs vispār negribam saistīties, ka tātad pastāv doma dzīvot brīvā laulībā. Tagad, kad Tu negribi saistīties, tas taču tikai nozīmē to: «Esmu laulībā ieguvusi sliktu pieredzi, likumīgs vīrs vispār ir kavēklis brīvai uzdzīvei, tā ir ērtāk. Vienu gadiņu es palikšu pie šā (t.i., pie manis), tad, kad kļūs garlaicīgi, trallala, prom pie svaiga, tīra jaunekļa vai vecā bagātnieka.» Saki, mīlulīt, vai tieši to nepasaka Tavi vārdi? Tam nāk klāt vēl tas, ka tādas tiešām ir arī «mūsu laikmeta progresīvo sieviešu» domas; ka te ir Žorža Sanda un rakstnieces, tad mākslinieces un teātra dāmas, tad -nevar jau novilkt noteiktas robežas Lidija un tad tās gluži parastās meičas. 202. ASPAZIJAI Panevēžā 1893. gadā, ap 25. jūniju (7. jūliju) Mana dvēselīte, manas dzīvības un cerības nesējiņa. Rakstu Tev tomēr vēl šīs pāris lapiņas, lai gan es ceru, ka Tu šodien vēl drīkstēsi atlidot. Ja tas nebūtu iespējams; tad nāc šovakar uz lauka, sarunāsimies no tālienes. Varbūt man tomēr būs jāaizbrauc no šejienes uz Liepāju. Notiek tomēr tas, no kā bijāmies. Gribētu Tev tik to vienu teikt, ka Tu esi mana laime, mana dzīvība. Tas man dod spēku ne tik vien visu pārvarēt, bet pat to viegli uzņemt. Tās drūmās un errīgās jūtas; kas tagad uzmācas, ne tuvu netiek tām sāpēm; ko mēs abi izcietām, kamēr abi attīstījāmies - gan šaubās, gan izmisumā. Priekš tagadējā drūmā laika, kas nāks, man nav ne mazākās nopūtas, ne mazākās asaras. Man ir mana laime, mans mīlulītis. Un, ja mani sāpes māc, tad tikai tādēļ, ka tik daiļa, bagāta, nupat uzplaukstoša būte kā Tavējā manis dēļ līdzi sagraužas. Bet mums abiem pret to ir stipri ieroči - lai pret sāpēm cīnītos. Tā ir tā apziņa, ka mēs abi esam gars, pie tam brīvs un liels, un topošs. Jaunās sāpes pēc visa, ko mēs kopā pārdzīvojuši var tikai to pašu darīt, ko šīs 26. dienas cietumā mums, darījušas. Mēs esam daudz, daudz tuvāki kļuvuši. Vairāk noskaidrojušies, un plīvurs ir nokritis, vecās, neatlaidīgās šaubas, kas pamatā ir bijušas par paša spēku, sakūst kā smagais svins šinī balti kvēlojošā, dzīvā, aizvien stiprāk izstarojošā mīlas strāvojumā, kas no Tavas saules būtes iziet un mani ietver svētlaimības atmosfērā. Ar Tavu, pārplūstošo, nebeidzamo laipnību un mīlu Tu esi lielu veikusi. Tu mani atmodināji jaunu cilvēku, kas tik ilgus gadus un par velti pēc gaismas un uz augšu ir centies. Es nezinu neko lielāku, kā tā radīt jaunu cilvēku, kam kļūt par nākotnes cilvēku. Mīlulīt, vienīgais, Tu vari ticēt, nākotnes cilvēki nenobeidzas ne no pagātnes, ne tagadnes. Visas ciešanas viņus padziļina, palielina viņu gaitu, bet nevar viņus apstādināt. Un, ja arī mums mūsu spēka pilnumu laupa, tad spēks ir bijis tik liels un dziļš, ka arī drupas tāļu pārspēj parasto. Mēs divi nepadosimies. To baudu mēs ļaudīm nedosim, redzēt, ka tie mūs uzveikuši. Gribu būt nopietns, bet ar nokārtu galvu tiem nebūs mani redzēt. Man vispār nevar nekas notikt, kas varētu būt spēcīgāks par mūsu abu lielo mīlu. Tas ir, ko es Tev apsolu, mans mīlulīt, mana pasaulīt, un to es turēšu. Jo nava cita ceļa, jo jaunais cilvēks, kas caur Tevi tapis, nevar citādi. Tā arī Tev ir jāturas. 203. ASPAZIJAI Panevēžā, 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju) Tu mana dvēsele, mana svētlaimība, un drīz, drīz es Tevi pašu redzēšu. Cik brīnišķi tas viss ir, cik dziļi tas viss satrauc līdz pat visattālākajam dvēseles stūrītim. Mīlulīt, mīlulīt, manu bezgalībiņ, tā ir īpatnēja, laimīga sajūta tā tīksmināties priekšnojautās, sev iztēloties visu skaisto un tomēr beidzot, kad tas tiešām notiek, kļūt pārspētam visās skaistākajās gaidās. Kļūs vēl daudz, daudz skaistāk. Un tā jābūt arī ar mūsu kukainīšu svētlaimību, tai jākļūst arvien lielākai, un tomēr, kad tā būs piepildījusies, īstenībai un nākotnei tā vēl jāpārspēj. Mīļmīlulīt, man tūlīt jāiet pastaigāties, mīlulīt, dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt labiņā. 204. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ne, vēlāk par 26. jūniju (8.jūliju) Uzrakstīts šodien manam saulprieciņam, pēc tam kad bija saņemta zelta vēstulīte. Vai: Tomēr! ZILGANAS DZIRKSTELES Ko veļas drausma, ko baisma, Ko vaigi tev asarās mirkst? - - Kā skaļa gaviļu dziesma Iz tavām acīm dzirkst! Met zilganu dzirksteļu mirgas Iz spēka pārpilnas sirds: Šķīst smacin biezās birgas, Gaiss dzidrā skaidrībā mirdz. Dziļ-dziļi dvēselē zaigums Un mīla, un mūžīgs rīts, Un miera netrauktais maigums, Dzeldošās ugunīs tīts. Atkārtojas pārāk bieži Lai veļas drausma, lai baisma, Lai vaigi tev asarās mirkst. Kā skaļa gaviļu gaisma Iz spulgām acīm tev dzirkst! Man jau krietni apnikuši tie «skaistie» vārdi; pārāk bieži arī atkārtojas tās pašas atskaņas, tie paši tēlojošie vārdi. Ja man būtu brīvāks laiks, es rakstītu pavisam citāda veida dzejolīšus, šis veids jau ir amatniecisks. Un es tik ļoti, tik ļoti gribētu kaut ko pavisam skaistu uzrakstīt savai svētajai mutiņai, kura mani tā nes uz rociņām. Es gribētu kaut kādā veidā parādīt, ka arī puisītis ir mīļš, ka viņš nav nekāds parasts puisītis ar netīru deguntiņu un nošļukušu cepurīti. Es gribētu pūkmutiņu vienmēr paijāt, paijāt, paijāt, labi arī! Dzejoļa 9. rindā virs zaigums rakstīts vizma, 11. rindā virs maigums rakstīts klizma. 205. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju) Vajadzīga, nepieciešama Nepārredzami augoša dzīve Līdzi gara augošai gaitai. Esmu arī tagad šajā ņoskaņojumā: cauri visam sīkumainajam un netīrajam jātop taču lielai mīlai, un arī tādu, kāda tā ir patlaban, to nevar vērtēt zemu: neapstrādāta zelta gabals salīdzinājumā ar glītu vara vāzi. Un mēs pratīsim to arī apstrādāt. Protams, vispirms tas attiecas uz mani. Arī dzejolītis ir vēl gluži neizstrādāts. Varbūt tas būtu uzspodrināms ar pāris labiem salīdzinājumiem vai atskaņām. Varbūt Tu palīdzēsi, sīkzeltiņ? Es, starp citu, neticu, ka no tā kas izveidajams. Mīlulīt. 206. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju) Dzejolītis, ko es nesen nosūtīju, nebija labs, es to pārveidoju šādi, tā tas ir viengabalaināks un arī ar lielāku jēgu, tāds tas varētu iet arī iespiešanai, ja vien tas patiktu manai saldajai dvēselītei. Man sirds ir pilna mīlas Kā maija zaļais ārs, Kā smaršas puteklīšu Pilns ziedošs ābeļdārzs. Tur diena plaukst un raso, Ik mirdzošs, puteklīts Tur viļņo ap tevi un vījas, Klus-klusu dziesmiņu sīc. Tie plūst un vījas, un viļņo Kā kūpošs zelta tvaiks, Tavs tēls tiem vidū zālē Stāv smaidošs, cēls un slaiks. Tie miljoniem plūst - bet, ja vienam, Tik vienam tavs acusmaids skumst, Viss klust un klīst, un saplok, Un visa vizma tumst. Priekšpēdējo pantu atmest. Vai tā ir labāk, mīļo sirdsasintiņ, mirdzošo dimantiņ? Šeit vēl viens, bet tas vēl neder iespiešanai, tomēr mīļajām sirdsmutiņām jāzina viss, un tā tas piederas labiem, rātniem puisīšiem. Kas mīlē tēviju, tiem ir savs kakts, Kur lietū patverties un nolikt galvu, - Tiem miera prāts un maizes rieks par balvu, Tie maz ko bēdā, lai visapkārt nakts. Bet vai! par tiem, kas straujāk slēdz to sirdī, Tie liktens āmuram ir kalvas lakts, Tos tēvuzemes sāpes kaļ un tirdī; Tie maldās izstumti; naids ausīs klaudz, Ik asins lāsīti tiem tumsa žņaudz. Vienu es gribēju par mazajiem mīlulīšiem, bet neizdevās, nākošajā vēstulītē, bet mīļi. 207. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju) Mans mīlulīt. Man sāp, ka es vakar Tevi ar savu vēstuli apbēdinājis, un tomēr Tu man esi vajadzīga ļoti, tik ļoti. Tu saki, ka Tu neesi iedomājusies, ka es spētu tik daudz strādāt - Tu pati jau esi tā iedvesmotāja. Tu esi tas jaunais spēks, ar kuru es varu strādāt. Ja man Tevis nav, tad strādāt nespēju. Tad esmu tik puscilvēks, neesmu es. Mana sirdsmīļā, Tev tagad jātur mūs abus. Tas, kā piespiežos strādāt, ir tikai, lai Tev rādītu, ka es neesmu bēdīgs, un lai arī Tu nebēdātos un strādātu. Darbs ir labs līdzeklis. Un tad arī es gribēju no Tevis garīgu barību. Gribēju ar Tevi satikties garīgi. Cik ļoti arī es biju pieradis pie vientulības, tik ļoti mani tagad sajūsmina sevi caur Tevi dzirdēt un domās dalīties, un ar to atjaunoties, un attīstīties. Tu jau arī redzi, mana zelta mīļā, cik augstu Tevi vērtēju. Tu varbūt tam īsti netici, ka man arī vajag Tavu domu, un tādēļ es Tev tā rakstīju un Tevi apbēdināju. Šodien es ceru Tevi visādā ziņā satikt. Man arī vakar šķita, ka es Tevi uz lauka būtu redzējis. Bet tā bija tikai maldīšanās. Es ilgi vēdināju mutautiņu. Tad satumsa, un tad «načaļņiks» nāca ar savu vizīti. Vakar bij skaisti, pilnīgi mākslinieciski veidoti un taču oriģināli. Mīļais saulainais kukainīt, man ir uzkrājušies tik daudz skūpsti, ka es nemaz nezinu, kur viņus salikt. Paņēmu ābolu un liku tur virsū. Tur saiet vairāk nekā uz papīra. Tu papīru prātīgi attin, lai neizkrīt. Tu, mīļais mīlulīt, mans, mans!!! P. S. Gara spēks var arī turēt miesu virs ūdeņa. Ir lieli piemēri - Kants bija no pašas jaunības slimīgs un mocījās ar pastāvīgām galvas sāpēm. Kampanella gandrīz līdz sirmam vecumam, trīsdesmit gadus, tika mocīts un neatsauca [savu mācību], un mira gandrīz 80 gadu vecumā. Tikai vienu, kopties Tev vajaga labāk nekā līdz šim: pērc vīnu, ēd to, kas Tev garšo, netaupi naudu. Es negribētu apstāties runāt ar Tevi, mana dvēsīgā mīļā. Bez Tavas mīļās saules acis sāks sāpēt. Tev nebūs raudāt, mana svētlaimība. Topi vēl stiprāka nekā līdz šim un lepna pret visiem. Tagad jau atradīsies visādi veci un jauni draugi, sevišķi Liepājā. Netici viņiem. Arī kad viņi solās Tev palīdzēt. Ja viņi jautā, kas ar mani ir noticis, saki, ka esmu kādas intrigas upuris un ka Tu tuvāk vispār neko nezini. Nu, mans mīlulīt, man ir jābeidz. Paliec arvien man mīļa un laba, jo arī es Tev esmu vajadzīgs tepat kā Tu man. Dzīvo sveika, mana saulīte. Es Tevi skūpstu un atkal skūpstu. 208. ASPAZIJAI Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju) Visu mūžu gāju maldā, Dziļās sāpēs dvēslē tvīka; - Beigās turu sevi valdā: Dzīvot! Dzīvot! - spēki slīka. Vīta puķes brīnumainas - Dzīve netop - ainas! ainas! - . Šņirkstot žņaugtās puķes plaka - Visu klāja zemes smaka. Vai tas varētu derēt Nākotnes cilvēkam?! Tas tā atlidoja pa pusei ar Pēru Gintu. Manas domas tās nav, bet tās varētu būt tādas. Zeltkukainīt, ja Tu domā, ka tie ir nieki, veltīga laika šķiešana, tad pasaki to, es tādēļ nebēdāšos, tas taisni tā atlidoja. Dzejoļa 4. rindā virs slīka rakstīts sīka, 5. rindā virs brīnumainas rakstīts saulzarainas. 209. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gadā 4. (16.) jūlijā Piektdien 4. jūlijā 1897. g. Mana mīļā, es vēl arvien neesmu saņēmis Tavu vēstuli, kuru Tu man esi rakstījusi pirmdien. Starp citu, vakar cietuma priekšnieka kungs man paziņoja, ka man pienākusi no Tevis trešā vēstule, bet, kad es šo vēstuli saņemšu, patiešām nezinu. Taču priekšnieka kungs man deva padomu, lai vēstules man tiktu adresētas nevis uz cietumu, bet prokurora biedra kungam: Liepāja, Viņa Augstdzimtībai prokurora biedram Aņisimova kungam, nodošanai I. H. Pl. - Liepājas cietumā. Tādējādi es saņemšu vēstules varbūt vienu dienu ātrāk. Manas vēstules Tu arī laikam dabūsi tikai pēc nedēļas; tā ka uz savu vēstuli manu atbildi varēsi saņemt tikai pēc divām nedēļām, bet varbūt arī pēc ilgāka laika. Žandarmērijas apakšpulkveža kungs, ļoti laipns cilvēks, jau trešdien man teica, ka viņš esot pārbaudījis Tavu vēstuli, ko varot man nodot. Es nezinu, kāpēc man to nenodod un mani tik šausmīgi moka. No apakšpulkveža kunga es uzzināju, ka Tu jau esi aizbraukusi, vai nu uz Panevēžu, vai Jelgavu. Rakstu Tev uz labu laimi uz Jelgavu, lai Tevi kaut cik nomierinātu, jo Tu būsi nobēdājusies, nesaņemot no manis nekādu ziņu. Es esmu pilnīgi vesels, tikai ļoti garlaikojos. Nodarboties man neatļauj, bet varbūt atļaus vēlāk, kad beigsies svarīgākās nopratināšanas. «Faustu» šim numuram Tev jau vajadzēs pabeigt un nosūtīt Zālītem. Paziņo viņam, ka «Fausts» varbūt šogad netiks pabeigts, jo arī Tu nebūsi spējīga slimības dēļ strādāt, bet varbūt jau esi iegulusi. Šī doma mani ārkārtīgi uztrauc, un es nevaru dabūt no Tevis ziņas. Ja Tu vēl turies uz kājām, tad Tu varbūt aizrakstītu Zālītem uz «Mājas Viesi», lai viņš vai izdevējs Plātess, ja viņam tas būtu iespējams, papūlētos manā labā, jo Plātesam ir paziņas Pēterburgā. Varbūt mani izlaistu pret galvojumu, un tad es Tevi redzētu. Tagad viņi varētu arī parūpēties par dienas avīzes izdošanu. Apmierini kaut kā māmiņu, viņa taču arī cieš, un pati neļaujies grūtsirdībai, Tev jābūt stiprai manis dēļ, Tu viena mani atbalsti. Ar mani apietas ļoti laipni, cietuma priekšniecība ir vēlīga, bet stingro vientulību es panesu teicami, kaut tikai saņemtu kādas ziņas no Tevis, par Tavu veselību. Sveika, mīļā, sveicini mājiniekus, mana mīļā! 210. ASPAZIJAI Liepājā 1893. gadā, ap 5. ( 17.) jūliju Mana mīļā, tikko saņēmu Tavu otro un trešo vēstuli; es atdzīvojos, ilgās, briesmīgās ciešanas apklust, es jūtu, kā tīksmīgs dvēseles miers atkal iestājas manī. Tagad es ātri atpūtīšos un atspirgšu, esi mierīga, tagad es visu panesīšu un nekurnēšu. Es cietu un zaudēju dūšu, kad sešu dienu laikā nevarēju saņemt ziņu, vai Tu esi vesela, -parasti vēstules saņem otrajā vai trešajā dienā. Neraksti, mana mīļā, tik sirsnīgi, Tu patiesi izstādi mūsu svēto mīlu citu priekšā un varbūt pat par apsmieklu svešiem ļaudīm; mums abiem tas būs sāpīgi. Tu esi tik mīļa un laba. Tava vēstule taču nogulēja vēl četras dienas pēc tam, kad to bija pārbaudījis sevišķi laipnais žandarmērijas apakšpulkvedis, kas mani pratina kopā ar prokuroru. Tavas dārgās vēstules man nodeva pats cietuma priekšnieka kungs personīgi, viņš pret mani ir tik labs kā tēvs. Pa šīm sešām smagajām dienām es patiešām biju mazdūšīgs, es iztēlojos, ka Tu guli slima, kā Tavas spožās acis aptumšojas asarām, kā Tu bēdājies, nesaņemdama no manis ziņas. (Nosūtīju Tev vēstuli tikai piektdien.) Pats pie sevis es izbaudīju, cik šausmīgi tādos gadījumos darbojas fantāzija. Bet tagad pašas dzelošākās bēdas pārciestas, un mana vienīgā vēlēšanās ir, lai arī Tevī rastos miers un lielā ticība. Divatā mēs visu pārcietīsim. Mani tikai plosa domas, ka manis dēļ arī Tu ciet, pat vēl vairāk nekā es. Kas mani sagaida, par to apakšpulkveža kungs, kurā jūtama arī cilvēciska un ne tikai oficiāla attieksme, man paziņoja, ka mani pavisam pazudināt ne gribot, ka vajagot cerēt uz monarha žēlastību, bet ka būšot izsūtīšana uz attālākām guberņām un ieslodzījums cietumā - ja es esmu pareizi sapratis. Sodīšot administratīvā kārtā, bet pēc tam varēšot griezties pie vispārējām tiesu iestādēm. Pagaidām neko noteiktu nevar zināt, mani apvaino pēc Sodu likuma 252. un 318. panta, izlasi pati šos pantus. Mani apsūdz par manām bijušajām attiecībām ar «Dienas Lapu» un tās aprindām, ar kurām es pēc Tavas neatlaidīgas prasības sarāvu visus sakarus un kuras jau sen ir Tavi un mani niknākie ienaidnieki un ir nodarījušas mums tik daudz ļauna. Un viņu dēļ man tagad jācieš, viņi, kas paši pie visa vainīgi, tagad uzveļ man savus grēkus. - Šausmīgs man nevis nepelnītais, stingrais sods citu vainas dēļ, bet tas, ka mūs izšķirs uz ilgāku laiku . . . Parunā vēl ar Heidemani, var būt viņš var atbraukt šurp un izdarīt visu iespējamo, lai mani pret galvojumu izlaiž iedod viņam vajadzīgo naudu. Prāla papīrus vēl neesmu dabūjis. -- Ar mani apietas labi, bet nedod grāmatas darbam, tāpēc arī ne varu tulkot «Faustu». Tulko tagad Tu, varbūt vēlāk man atļaus, man jau atļāva turēt pie sevis zīmuli un papīru. Uzrakstīju vairākus dzejoļus, kurus vēlāk. Tev nosūtīšu: -- Kas attiecas uz jautājumu par pareizticību, tad par pāriešanu tagad, šķiet, nav laiks runāt, to varētu saprast ačgārni. Turpretī Tavs priekšlikums par laulībām mani no sirds iepriecināja. Sēru laiks māsas dēļ, kādēļ mums vajadzēja laulības atlikt, drīz būs garām, bet drausmīgi nospiedoši ir laulāties cietumā, turklāt- izmeklēšanas laikā diezin vai atļaus; varbūt pēc tam, es katrā ziņā par to parunāšu. Bet vai mums arī tad atļaus būt kopā, par to es šaubos. Tagad esmu apmierināts un laimīgs, jo turu rokās Tavu mīļo vēstuli. Tu esi man it kā tuvāka kļuvusi, un es vairs neesmu tik viens. Māmiņai jābūt pie viņa, kā viņa jūtas? Vai viņš tagad atrodas mājās? Vai mājās visi ir veseli? Kā Tu jūties, vai Tu nebiji slima, vai Tev nesāp acis? Raksti vairāk par sevi. Mīļā, mana mīļā, turies stipra, pārcietīsim, dievs dos, mēs vēl redzēsimies. Paliec sveika, mīļā! Vēstules pirmās lappuses augšmalā uzrakstīta adrese: Liepāja, Viņa Augstībai prokurora biedram Aņisimovam nodošanai I.H.P. Liepājas cietumā. 211. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 8. (20.) jūlijā 8. jūlijā 1897. Mana mīļā, manu zeltmīlulīt, varbūt mēs drīz redzēsimies; tas pats laipnais apakšpulkveža kungs, par kuru es Tev jau rakstīju, apsolīja man atļaut nākamajā nedēļā ar Tevi satikties. Par velti viņš nemēdz dot cerības, un, kad jau viņš solīja, tad droši vien mēs redzēsimies, kaut tikai Tu nesaslimtu, mana mīļā. Tavas mīļās, uzmundrinošās vēstules pienāk tik vēlu - prokurora viedra kungs ir ļoti aizņemts, - 3.VII rakstīto pastkartīti un 5.VII rakstīto vēstuli es vēl neesmu saņēmis, tāpēc pastāvīgi raizējos, vai tikai Tu esi vesela, vai tikai Tavi spēki iztur šos nepārtrauktos uzbudinājumus un ciešanas. Tā kā es nezinu, kur Tu atrodies,- apakšpulkveža kungs man paziņoja, ka Tu esi aizbraukusi uz Panevēžu, - un tad es arī rakstu uz Panevēžu. Ja vien iespējams, atbrauc jau pirmdien. Mīļā, atved līdzi manu 1896.gada ārzemju pasi, no tās būs redzams, kad es esmu bijis Dinaburgā, un diploma un Viļņas apgabaltiesas atestāta kopijas. Tāpat atveries, kad es 1896.gadā biju Pēterburgā un kāda bija Vaivariņa adrese, pie kura es apmetos, - Gorohovaja Nr.?. Varbūt mani drīz izlaidīs pret drošības naudu, bet izlaišanai ir vajadzīga ministrijas atļauja. Katrā ziņā cerība ir, un tāpēc Tu varētu palūgt māmiņai naudu un turēt to gatavībā, bet parunā arī ar Abeļska kungu par galvojumu. Ja paspēj, uzraksti vai parunā personīgi ar «Mājas Viesa» redaktoru Zālīša kungu par drošības naudu, ja Tavai māmiņai pašlaik varbūt nebūtu naudas un no bankas nevarētu tik drīz izņemt noguldījumus. Varbūt arī Plātess varētu Pēterburgā parūpēties. - Katrā ziņā nomierini Zālīti par «Faustu». Ar apakšpulkveža kunga neizsīkstošo laipnību jaunnedēļ man varbūt būs iespējams strādāt pie tulkojuma, bet pēc tam tulkojums tiks nosūtīts no šejienes tieši cenzoram. Tikai nav lāgā, ka man tik slikts rokraksts, un cenzora kungam būs daudz darba, cenzējot manuskriptu un nevis nodrukāto. Bet var būt arī tā, ka es pēc mēneša jau būšu brīvs. Man atļaus rakstīt arī avīzē «Rižskij vestņik» un korespondēt «Mājas Viesī», bet pagaidām man nav nekādu grāmatu. - Atved man arī apkaklītes un krūtažas. - Ceri, mana mīļā, labā, dievs dos - pāries šīs bēdas un pārbaudījumi un atnesīs mums vēl lielu labumu un mācību, mēs vēl dziļāk atradīsim viens otru. Mīļā, mīļā, esi vesela un stipra, uz redzēšanos. Sveicini mājās. Vēstules kreisajā malā rakstīts: Mūsu papīrus (no kratīšanas) atdos, un mums būs iespējams uzrakstīt par šo laikmetu lielu romānu, par ko mēs jau sen esam domājuši, vācot un glabājot tam tik daudz papīru. Vēstules beigās rakstīts: Tavas vēstules saņēmu šodien, vienu manu vēstuli nevarēja nosūtīt tādēļ, ka es ne tā biju izteicies. Vēstules augšmalā rakstīts: Adrese: Liepāja, Viņa Augstdzimtībai prokurora biedram Aņisimova k-gm nodošanai I. H. P. Liepājas cietumā. 212. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 18. (30.) jūlijā Liepājā 18./VII 97. Mana mīļā, mīļā, bezgalīgā, es vēl dzīvoju otrdienā, tagad man ir vieglāk. Kad esmu viens; es negarlaikojos, es ilgi, ilgi sarunājos ar Tevi, bet, kad Tu atgādini par darbu, ķeros pie «Fausta». Es paspēšu visu pabeigt laikā, lai gan tagad ir daudz grūtāk strādāt. Maz atliek laika citiem darbiem. Bet tagad man vismaz ir iespēja strādāt, arī citu darbu; sirsnīgā pulkveža kunga neizsīkstošās laipnības dēļ vakar es dabūju arī citas grāmatas un nodošos «Borkmanim». Vakar es Tev apsolīju uzrakstīt arī stāstu - mazākais, vienu. Sākšu arī Tavu kritiku, tikai man nav visa materiāla. Kad Tu, mīļo zeltmīlulīt, nākamajā nedēļā atbrauksi, es Tev parādīšu, ka neesmu nīcis, bet strādājis. Tu taču esi pie manis, es Tevi it kā pavisam tuvu redzu, es dzīvoju no vienas satikšanās līdz otrai. Kad uznāk garlaicība, pelēka, gurdena, bezgala gara, miglaina, es to aizdzenu ar Tavu rociņu un mazpamazām sāku atkal strādāt. Avīzei «Rižskij vestņik» atved līdzi Teodora «Par latviešu avīžniecību» (brošūra zilos vākos) un Pavasaru Jāņa «Latviešu rakstniecību». Tur man būs kaut kādi dati, citādi viss jāraksta pēc atmiņas, bet tā man patiesi ir it kā atslābusi, kā Tu man reiz rakstīji. Paņem līdzi arī «Rīgas gleznu galerijas katalogu», tas bija starp manām grāmatām; tas maksā 20 kap. Tas man vajadzīgs korespondencēm Veselovskim un avīzei «Rižskij vestņik». Tikko pie manis pa atvērtu logu ielaidās mazs putniņš. Vogchen. - Cik tālu vēl līdz nākošajai trešdienai. Mans logs, tā stāsta, izejot uz to pusi, kur ir Rīga; un visu brīvo laiku es skatos pa logu. Varbūt caurbraucot Tu būsi Rīgā, pieej, tad pie Zālīša un, apvaicājies, ko Plātess teicis par saviem Pēterburgas sakariem. Pasveicini mammiņu, mūsu mīļos bērniņus - Olgu, Mariju, Annu; esmu dziļi aizkustināts par viņu patieso līdzjūtību. Pasveicini mājās māti un tēvu, brāļus un savu māsu. Vienu tik atceries, esi vesela, nepadodies slimībai, peldies jūrā, neslinko, Tu man apsolīji būt stipra, lai mani atbalstītu. Es no savas puses daru visu, esi mierīga par mani, es strādāju un strādāšu vēl vairāk, es nesaslimšu. Es pat būtu turpinājis «Vaideloti», bet ir pārāk skumīgi strādāt vienam, ja ir strādāts divatā. Mīļā, mana mīļā, esi moža un stipra. 213. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 26. jūlijā (7. augustā) Liepājā 26./VII 97. Mīļā, mīļā, mana dzīvība, man grūti sagaidīt nākošo ceturtdienu, grūtāk nekā agrāk. Un pienāks ceturtdiena, Ko tā man atnesīs? Jo Tu jau paliksi pie saviem ieskatiem, bet es nevaru aprast ar domu, ka mūsu poēma netiks uzrakstīta. Tavi uzskati par mākslu nav savienojami ar šo poēmu, to taču Tev vajag saprast. Izlasi vēlreiz manas piezīmes par patiesību. Nepaliec man tā, kas Dr. Paskālam bija viņa māte; viņa viņu arī bezgala mīlēja, bet varmācība visu iznīcināja; neatņem man brīvību. Es izpildu Tavu vēlēšanos, daudz domāju, bet rezultāts ir tas pats. Jau pārāk daudz par to esmu rakstījis, bet es Tev gribēju sacīt tik daudz ko citu. - Atved sev līdzi iesākto stāstu ar melnrakstiem un savām «Fausta» piezīmēm. Katrā ziņā izlasi korespondenci avīzei «Rižskij vestņik» ja acis Tev neatļauj [to darīt] vienā paņēmienā, Tu taču vari katru dienu lasīt pa dažām lappusēm. Ja Tu nelasi, es vairs nerakstīšu, darbs man tad drīz apriebsies. Ceru, ka Tu no «Fausta» visu lasi un pārbaudi. Tu tagad laikam jau esi sākusi mācīties; bet apžēlojies, nemeties atkal dedzīgi darbā, Tu galīgi sabojāsi acis un kļūsi vēl nervozākā, bet tas ietekmē galvenokārt Tavu fantāziju, kas, pastiprināti darbojoties un nedodot Tev miera ne dienu, ne nakti, noved Tevi briesmīgā stāvoklī, kurā Tu vairs neko neredzi īstajā gaismā un nonāc līdz izmisumam. Es esmu bezspēcīgs Tevi nomierināt, un tādēļ man top smagi. Peldies jūrā; katrā ziņā nodarbojies ar kaut , ko, lai aizdzītu grūtsirdību. Agrāk Tu taču biji stiprāka par mani, bet tagad esi kļuvusi pavisam nespēcīga. Es biju nespēcīgs tikai tikmēr, kamēr man nebija vēstules no Tevis. Pēc tam sāku strādāt un negarlaikojos, es domāju, kā tieši ar to es palīdzu arī Tev; bet Tu esi pavisam zaudējusi dūšu. Es strādāju pat vairāk nekā jebkad, tikai nedomā; ka tas man nācās viegli. Es taču strādāju ar Tavu spēku un Tev, bet, ja ar to Tev nepalīdzu, tad drīz vien pārstāšu strādāt; šonedēļ es padarīju daudz mazāk nekā pagājušo. Spēki aug aritmētiskā, bet zūd ģeometriskā progresijā. Vienīgais līdzeklis ir mehānisks -- darbs, strādā taču, liekas, Tu nemaz nestrādāji ,visu šo laiku, un nu sekas -grūtsirdība. Es nedomāju tai padoties un pierādīšu to Tev nākošajā ceturtdienā. Nevaru Tev vairāk neko rakstīt un pats zinu, cik maz Tev palīdzēšu ar šo vēstuli, bet atceries mūsu kopējo pagātni, neattālinies no tās savos uzskatos. Ceturtdien atved sev līdzi: Reclam Univi B. No 3385-87 (Hitopadesa) No 3368, 3405 Weber. Mīļā, mana mīļā, apmierinies, nemokies tagad, jo pats grūtākais laiks jau ir pagājis. Esi atkal mana saulīte, spīdi un smaidi, neaizmirsti smieties. Uz redzēšanos, mīļā, sveicini mājiniekus. Vēstules kreisajā malā rakstīts: Es mēģināšu uzrakstīt kaut ko humoristisku. 214. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 27. un 28. jūlijā (8. un 9. augustā) Manu mīļo, mīļo dvēseles kukainīt, manu vienīgo putniņ, es rakstu Tev tomēr vēl šodien, ir svētdiena, 27.VII, lai gan es vēl arvien neesmu nomierinājies un ar to tikai Tev sagādāšu jaunas, dziļas sāpes. Gribēju jau rakstīt tūliņ, ceturtdien un katru dienu, tik sāpju pilus es biju. Es nespēju vairs ilgāk panest šo briesmīgo garīgo vientulību, es tomēr nāku pie Tevis, tā arī bija mūsu savienība - kopīgi domāt, un citas pārliecības man jau vēl nav. Tu nezini, ko tas nozīmē - vientuļi domāt; kad Tu biji vientuļa, Tu vēl nedomāji, tādēļ domāšanu vienatnē Tu tagad uzņem tik viegli un tiec galā ar šo lielo jautājumu viena pati, lai tad ar savas viendomāšanas rezultātiem aplaimotu savu karsti mīļoto lielkukainīti un dotu viņam padomu. Es toreiz domāju viens pats, neviena nesaprasts, nevienam nesaprotams, un, kad es tagad jūtu, ka tas tā atkal varētu notikt, ka arī Tu, vienīgais nākot nes cilvēks, mans es, nespētu mani vairs saprast, man kļūst auksti un baigi un es esmu gluži izsists no sliedēm. Es tomēr nāku pie Tevis un nesu Tev atkal sāpes un sāpes, bet nekad prieku. Ak, galu galā es pats esmu , tas, kurš Tevi iznīcinājis un padarījis tik nevarīgu. Taču Tu piedosi, jo Tev jau bija šis jēdziens, un tagad jau Tev ir vēl vairāk šīs visu piedodošās, dziedinošās mīlas, ko Tu saņem no augšienes. Man katru acumirkli jāpārtrauc, tik maz es vēl esmu nomierinājies; caurām dienām esmu pastāvīgā satraukumā, un katrā vājuma brīdi, kad vien mazliet ilgāk domāju par Tevi, jau atkal žņaudz un dedzina asaras. Es tomēr vēl gribu mēģināt mierīgi rakstīt. Varbūt mana rakstīšana palīdzēs un es spēšu Tevi apturēt Tavā jaunajā ceļā un Tevi glābt sev, es tā glābju pats savu dzīvību, un tik ļoti es gribu dzīvot un domāt, un runāt. Protams, man nav vairs priecīgās cerības, ka tas atkarīgs no mana spēka vai tas notiks, ja es cerēšu, tā ir, tikai laimes spēle un nejaušs gadījums, tomēr arī to es negribu palaist garām un tomēr rakstu. Vienu es ceru, ka Tu nešaubīsies par manu dziļo mīlu arī pēc šī raksta, ka Tu būsi paglābusi sev tik daudz skaidra saprāta savā apmulsušajā, novājinātajā fantāzijas pasaulē. - Esmu Tev apsolījis vēlreiz visu skaidri pārdomāt, kaut gan, īstenībā Tu gribēji pavisam ko citu, proti, lai es kā mehāniskas zāles lietojot dievlūgšanu, kura jau palīdzēšot arī bez manas ticības un manas pārliecības, vienīgi ar savu mehānisko, brīnumaino iedarbību. Es taču esmu Tevi pareizi sapratis šajos uzskatos par dievlūgšanu, jo Tu taču zināji gluži labi, ka es nevaru ticēt, ka tas runā pretī visai manai dabai, nākotnes cilvēkam, egoisma filozofijai, bet vispirms - garīgajai brīvībai. Un es redzu, ka es Tavu vēlēšanos īstenībā esmu pilnīgi noraidījis, apsolot kaut ko pavisam citu. Šo citu es tad arī esmu turējis; taču zāles es nevarēju ieņemt, es vēl ceru, ka Tu man to atlaidīsi, tas man pārāk riebj un izliekas esam nožēlojami, maziski savtīgi meli; tie mani tikai pazemotu manās acīs un uz visiem laikiem padarītu mani vāju, - tik slims es arī neesmu, lai man vajadzētu šādu zāļu. Gribu nogaidīt līdz nākošajai ceturtdienai, 31. VII. Ja Tu tad uz to vēl pastāvēsi un būsi tiešām šādās domās par dievlūgšanu, tad es pakļaušos, jo pazušanu tas man nozīmēs katrā gadījumā: vai nu es lūdzu dievu un eju bojā pašnicināšanā, un atsakos no nākotnes cilvēka, vai es nelūdzu un zaudēju savu kukainīti, un eju bojā, atmirstot vienai daļai no manis, - tas man ir pilnīgi vienalga; Tev turpretim vēlams būtu pirmais gadījums, jo tad es vismaz fiziski dzīvoju un sīkā pavalstnieka lepnumā vai kalpa augstprātībā realizēju sīkas, jaukas sulaiņa idejas, bet nākotnes cilvēku no spožas saules gaismas ievedu atbilstošā lampas apgaismojumā. Vispirms mēģināju sev noskaidrot, kā Tu esi nonākusi pie šīm Tavām dieva domām un vēlēšanās, lai es to līdzi daru. -Ne mirkli es nešaubos, ka Tu mani karsti un dziļi mīli, tik bezgalīgi dziļi, kā parastie cilvēki mīlēt nevar. Arī es esmu tas vienīgais, kas to var saprast, kas tam var ticēt. Tu redzi, citi Rīgā Tevi tur par tikpat seklu, kādi viņi paši ir, un domā, ka nu Tu mani atstāsi, kad esmu nelaimē, jo Tu jau fiziski nespēj ilgi panest vientulību. Jā, daudz Tev esmu ticējis un arvien vairāk, bet, kad es šaubījos, tad tās bija šaubas, vai man būs spēks Tevi pacelt, lai no Tevis smeltos dzīvību un darba sparu. Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai ticētu labajam cilvēkā un viņa brīvai attīstībai, kad tā, no visa atrauts, karājies gaisā. Šāds spēks nepiemīt vidusmēra cilvēkiem, kuri vēlētos par Tevi spriest. - Mana kļūda nebija tā, ka es Tev nebūtu ticējis, bet bija tieši tā, ka bezbēdīgi nodevos šai ticībai, kad es to savā priekā, savā lepnumā un sev par patikšanu nepietiekoši cienīju un neievēroju, ka tam vajadzēja būt vairāk, bezgala daudz vairāk, proti, tam vajadzēja būt par pamatu visai nākotnes celtnei. Šo ticību es pietiekoši nepazinu un nenostiprināju, t.i., Tevi pietiekoši nesagatavoju, nepadarīju Tevi pietiekoši stipru. Es domāju, ka nu man ir neizsakāmi aplaimojoša mīla un brīnišķa, prieka pilnā ticība un nu domās varēšu joņot uz priekšu līdz bezgalībai. Es pietiekoši nebiju ievērojis, vai Tu man arī visur maz seko, vai Tu maz jauno domu pārpilnību vari aptvert, izprast un sakārtot, un sevī ietvert. Es tikai vienmēr vairāk piegādāju celtnei materiālus un domāju, ka laikus jau to uzcelšu, bet, kad uznāca vējš un aizķēra māju, viss būvmateriāls sagāzās kaudzē un sagrāva manas celtnes pamatus: Ar visām tūkstoškārtīgām domām es piemirsu, ka pamatjautājumos mēs vēl nebijām vienojušies. Attiecībā uz reliģiju es biju pilnīgi brīvs, bet Tu, mana dvēsele, daudzējādā ziņā biji saistīta. Tu tikai mazliet sāki apšaubīt dieva taisnīgumu un viņa labsirdību, kad redzēji, ka Kristapam bija veltīgi un netaisni jācieš, kur taču dievs bez kaut kāda nolūka pamazām ļāva salauzt un pazudināt skaistu, stipru un cildeni labu cilvēku. Un, ja nu viņš patiesi pazaudē savu pēdējo aci, tad viņa izmisuma cīņa par garīgo attīstību kļūst vēl sāpīgāka un cerībām nabagāka. Reliģijas jautājumu pētīšanā Tu tālāk nebiji tikusi. Un tomēr ik dienas Tu dzirdēji un domāji līdzi domas par pilnīgu brīvību, par nākotnes cilvēka neatkarību no visiem aizspriedumiem, par viņa paškundzību, pašdievību, par viņa zināšanām un atzinumiem kā vienīgo nepieciešamo, kā vienīgo visa labā, patiesā un augstā avotu. Bez brīvības vispār nav nekādas labsirdības, pat nav mīlas. Katrs kungs, katrs palīgs, katra vara pār nākotnes cilvēku, vai tas nu būtu dievs, vai vispārība un altruisms, varētu tikai iznīcināt nākotnes cilvēku, apspiest visu garīgi augsto, dzīvo, labo tik lielo tikai egoismā. Katru dienu Tu kaut ko tādu dzirdēji, tas Tev gan pielipa, bet netika sakārtots un saskaņots ar pārējo, ar agrāko. Jaunais neieauga Tevī, bet Tu to apģērbi kā skaistas, baltas drānas, un Tu pati sev izlikies tik skaista un tīra, un laba šinīs drēbēs, un es jūsmoju par savu dvēselīgo mīlulīti. - Un tagad sāpes savā nejaukumā un neģēlībā ir saplosījušas un aptraipījušas šīs baltās drānas, būdams pilnīgi bez padoma, mans zeltmirdzošais kukainītis ķeras pie vecajām; nonēsātajām drānām un priecājas, ka tās tik ērti pieguļ, ka ir tik labi ievalkātas. Šad un tad, protams, tās jau ir par šaurām, bet uz to neskatās, kādu brīdi taču vismaz jūties pa glābts. Tas ir tas vecais dievs, kas var un spēj palīdzēt. Mīļmīlulīt, es gan vairāk esmu audzis Tavās rokās, no Tava gara, es esmu pilnīgi izaudzis no vecajām drānām. Tās man pārlieku šauras un atņem katru iespēju kustēties. Mana mīļā dvēsele, es jau esmu elpojis tīrāku, retāku kalnu gaisu; un es smoku nost vecajā tvanā; kaut arī augstumā būtu nez cik baigi, bet lejā nez cik droši un mierīgi, - es nespēju vairs. Un, mīlulīt, mīlulīt, mana vienīgā, svētā dzīvība, arī Tu ilgi neizturēsi, tas būtu briesmīgi, ja tāds brīnišķīgs spēks tiktu nospiests tvanā, lai mierīgi dzīvotu, t.i., nomirtu. Tur lejā Tu nobeigsies ilgās pēc augstajiem, bīstamajiem, vējainajiem kalniem, Tu nekad nekļūsi tik sekla, lai samierinātos. Mana mīļā, mīļā dvēsele, nesalauz sevi un mani aiz tukšām, baiļpilnām fantāzijām. Jo tiešām: pakļaujoties tam kungam, mēs to darīsim nopietnībā, un nākotnes cilvēks būs zudis. Padomā vienreiz nopietni, un Tu pati redzēsi, ka tie abi nav savienojami. Tu, kā šķiet, tam tagad vēl tici. Sava dieva dēļ esi šeit nopietna un redzi pati, ka te nekāda savienošana nav iespējama. Vēlēšanās savienot un samierināt noved tikai pie sekluma. - Kad nelaime un vientulība mūs abus piemeklēja, Tev nebija nekā, pie kā Tu varētu garīgu atbalstu meklēt, Tev bija daudz sajukušu, saraustītu, cildenu domu, bet nekādas filozofijas, nekādas sistēmas; nekādas mierīgas, skaidras pārliecības, kas iedarbotos tik uzskatāmi kā atzīta patiesība. Tev vajadzēja garīga atbalsta, spieķa un zižļa, tā, ko ikdienas cilvēki parasti sauc par reliģiju un dievu. Tev vajadzēja kaut kā liela, kāda liela ietvara, kurā Tu varētu kārtīgi novietot visas cildenās, juceklīgās domas. Beidzot, Tev vajadzēja kaut kā, kas Tev un man varētu sniegt tiešu, reālu palīdzību. Cilvēki tie nevarēja būt, tik nenozīmīgi un sīki, kādi tie ir. Varbūt Tu izmisīgi ilgi meklēji pēc šī lielā un pēc, šīs palīdzības, es nespēju ticēt, ka Tu pa kļāvies padevīgi un ātri, upurējot sevī visu skaisto labo, lai glābtu liel- un mazkukainīti. Tad tas bija tik dabiski, ka Tu beidzot atkal nonāci pie sava dieva. Agrāk jau Tev vispār bija tikai divas domas, kurām bija tik ciešs sakars vienai ar otru: Pirmkārt, ka esot labs un mīļš dievs, kura sevišķais mīlulītis esot Tu, un, otrkārt, ka viņš Tev atsūtīšot cilvēku, kas Tev ticēs, lai Tu varētu dzīvot laimīga. Īstenībā Tev nekad nebija bijis domu par cenšanos, izlaušanos uz āru, neatlaidīgu iešanu uz priekšu, attīstību - es nezinu tam īsto vārdu -, tas Tev ir raksturīgi, un es to ieraugu tikai tagad, pārāk vēlu. Tava vēlēšanās pēc kaut kā labāka, pēc laimes īsti bija tikai nesamierinātība ar pakļautības stāvokli, ar garīgo un laika kavēkļu trūkumu. Vēlēšanās izrauties no paša personas, kļūt pašam par dievu - tādas Tev nav bijis nekad, tādēļ Tu vienmēr gribēji, kad mēs sasniedzām kādu augstāku attīstības pakāpi, ar to apmierināties, baudīt izcīnīto uzvaru, izvērst izdomāto plašumā, mīlēt sevi un būt bezgala laimīgiem, labi saprastiem, un nebeidzami, ne - arvien vairāk, bet tikai nepārtraukti tajā pašā laimībā. - Te nu tā īsti iederējās Tavs vecais dievs, jo viņš sniedza visu to, ko Tu vēlējies un kā Tu vēlējies. Viņš sniedza Tev priecīgo, baudāmo, aplaimojošo mieru, kas ir pilns mierīga darba; viņš pats ir visas cilvēku domāšanas un vēlēšanās gala mērķis, no viņa viss sākas, un pie viņa, viss atgriežas. Šeit viņš liek mums ciest, bet mūžībā mēs pie viņa dziedāsim svētlaimīgas, saldas dziesmas un dejosim, mūžīgi, nebeidzami, vienmēr tā pati neizsmeļamā svētlaimība. Viņš ir tas visaugstākais, augstāk vairs nav iespējams domāt, visa domāšana ir tikai viņa labsirdības un visvarenības izprašana; viņš ir te, un tā ir vienīgā patiesība, ir nevajadzīgi, jā, pat grēcīgi vēl meklēt patiesību, ja tā jau ir te. Tas nozīmētu šaubīties, bet tas viņu. apvaino un traucē cilvēka svētlaimīgo mieru. Kādēļ velti lauzīt galvu par to, kas taču ir droša un nav aizsniedzams ar mūsu prātu. Viņš nav jāpazīst un jāzina, bet gan jāsajūt ar sirdi un viņam jātic. Par to iegūst mieru un var jo dūšīgāk un sekmīgāk strādāt pie šo mazo, no viņa atkarīgo ikdienišķo patiesību izplatīšanas. -Tajā visā nav nekādas liekas domu maldīšanās , nekādas ļoti bīstamas cenšanās, vienīgi nogurdinoša, nekad nebeidzama, sāpju pilna tiekšanās, tas ir svētlaimības un darba miers. Tas pilnīgi atbilst Tavai dabai, tāpat kā tas pilnīgi pretī manējai. -- Pie tam Tu jau šo ticību uz savu dievu nebiji nekad pavisam atmetusi, Tu vispār biji pašos domāšanas pirmsākumos, kad mēs tikām izšķirti. -Tu atgriezies pie tā atpakaļ un tagad, būdama apbruņota ar vairāk attīstītu, domām apgādātu prātu, esi faktiski tikai uzcēlusi savu veco ticību. Viss, ko tu šajā laikā esi par to domājusi, viss, ko Tava mīla un pārliecība ir pa, dziļinājusi, nav nekas vairāk kā tikai šī vecā dieva un svētlaimības domu izveidošana! - Tā Tev kļuva par ideju sevī, Tavu filozofiju vai reliģiju. Tā arī kļuva par ideju ietvaru, par lielumu, kurā Tu varēji sakopot visas savas atsevišķās, sajukušās domas. Vēl ik stundu Tu visu met šajā lielajā dieva šķirstā un vēl nemani, ka pats labākais, nākotnes cilvēks, tur nemaz neiederas; tas, ko Tu no viņa tur esi iekšā iespīlējusi, tās ir viņa nenozīmīgās blakus un līdzidejas, viņš pats un viņa absolūtā brīvība šajā šķirstā nekad neatradīs vietu. - Šis pats dievs Tev tad arī kļuva par tiešo, reālo palīdzību. Tev vajadzēja palīdzības vēl jo vairāk tādēļ, ka Tu necieti viena; Tev, zeltkukainīt, vajadzēja palīdzības pirmām kārtām ne sev, bet gan savam otram kukainītim. Ak, es to saprotu, ar mani ir gluži tāpat. Vecais sakāmvārds: dalītas bēdas - pusbēdas, ir tikai pa pusei patiess. Nē, tās ir divkāršas bēdas. Kad es bēdājos par Tevi, tad bēdas ir daudz dziļākas un spēcīgākas, nekā jebkad būtu bēdas sevis dēļ. Un tādēļ Tu tagad ciet tik neizsakāmi, tādēļ Tu nekur neatrodi pietiekoša mierinājuma. No Tavām vēstulēm, mīlulīt, es vienmēr vispirms redzu, kā Tu mani mīli, kā vēlētos man palīdzēt un kā manis dēļ baiļojies. Tu vienmēr domā, ka nogurums, nespēks un sāpes varētu mani pieveikt. Un tieši to pašu es domāju par Tevi un diemžēl ne bez pamata, jo Tu, mana dzīvība, liekas, esi pavisam salauzta. Savā reālajā palīdzības meklēšanā Tu atkal nonāci pie dieva, kas taču ir visspēcīgs un labs un it sevišķi mums, saviem bērniem, saviem mīluļiem - neļaus aiziet postā. Nu, ja vien mēs pārāk nenodosimies sāpēm un fantazēšanai, un bailēm, tad mēs nekādā ziņā neaiziesim postā. Mūsu nelaime jau arī nav nemaz tik pārāk liela, kādus 3-4 mēnešus nosēdēt jau nav nekas sevišķs, un tiem jābūt galīgi vārgiem, nederīgiem cilvēkiem, kas 4 mēnešu cietuma vai vientulības dēļ jau aiziet postā. Taču Tu esi tagad tik ļoti novārgusi un tādēļ tik fantastiski bailīga, ka no tā Tu jau esi sev izgudrojusi vislielāko nelaimi. Tad jau, protams, cilvēka spēkam nevar būt nekādas nozīmes, cilvēka pašpalīdzība Tev jau liekas kā pārgalvīgs grēka darbs; ka es katru nedēļu Tev pierādu, cik stiprs esmu, cik daudz es tieši tagad spēju strādāt, to Tu nemaz neievēro, korespondenci avīzē «Rižskij vestņik» Tu pat neizlasīji, kaut gan to bija rakstījis lielkukainītis, un viņš Tev sacīja: «Kukainītis ir stiprs.» - Te nu vienīgi varēja vēl palīdzēt kāda pārdabiska vara, Tu atradi atkal veco dievu ar rokām palīdzam, - un, protams, ja es tagad pret zalog kļūtu brīvs, tad tieši vecais dievs būtu man palīdzējis un nevis mans paša zelta mīļputniņš, kā es gribētu domāt. Tu redzi, es vairs nespēju mierīgi rakstīt, sāku zoboties. Bet mani vienmēr sagrābj neaprakstāms niknums un riebums, ja tā tikai aiz fantāzijas pārbagātības zemojas un atsakās no savas cilvēcības, un Tu vēl esi nākotnes cilvēks. Ka es tikšu brīvs, par to taču man vairs nav nekādu šaubu, un tas nav arī nekas sevišķs; ļaunākais ir, ka tas var vēl turpināties ilgāk par mēnesi un ka Tu, mana dvēsele, par to izmisīsi un izsīksi. Jā, redzi, tas ir kaut kas īsts, reāls, nevis kaut kādi fantāzijas rēgi, kā Tavējie. Tās ir manas briesmīgākās bailes, kas mani nomoka, jo Tu, nabaga mīļmīlulīt, jau esi pilnīgi pakļāvusies, un, ja nenāks pēkšņs pagrieziens, Tu iesi tālāk pa šo ceļu un, pati nezinādama, kļūsi sekla, gluži kā mūsu Rīgas veči. Un, ja Tu varbūt vēl arī saglabātu tik daudz spēka, lai nekļūtu par vecu sīkstuli, tad Tu tomēr kļūsi kā tie vienaldzīgie, kuri gan īsti netic dievam un katķismam, bet kuriem arī nav citas īstas, dziļas pārliecības. Un tie patiesībā ir vēl tie seklākie. (Es nezinu, mīļo zelta samtkukainīt, vai Tu aptver, ka mani patlaban taisni krata riebums un ka es nespēju uzveikt savas bailes.) Tu, protams, savā kukainīšvēstulītē mani mierini, ka Tu nepaliksi stāvam, ka iesi augšup, bet tas pierāda tikai to, cik maz Tu domā, jo te nav nekādas tālākas augstienes, jo šī augstiene ir dievs, un tas Tev jau ir tagad; saprast viņu vairāk, tas Tev nedod nekā jauna un ir tīrais luksuss, palīdzēt taču Tev nepalīdzēs Tava vairāk zināšana, bet vienīgi dedzīgā lūgšana. - Un tad Tu gan arī nesaskati dziļās pretrunas pašā lūgšanā. Tavs dievs ir visspēcīgs un visžēlīgs, un visuzinātājs; viņš zina, kā Tev vajag, un viņš Tev kā savam vismīļākajam bērnam nevar to liegt, viņš dod Tev maizi, un Tu, ceļos nometusies, no viņa to vēl lūdzies. Dievs sūta mums savus eņģeļus, un tie neļaus Tavai kājiņai nekur atsisties, - ko tad Tu raizējies, ko izmisusi raudi, tā taču ir šaubīšanās par viņa labsirdību vai viszinību, ja Tu viņam piekliedz pilnas ausis, lai viņš palīdzētu lielkukainītim. Lielkukainītis jūtas labi un strādā daudz, un ir stiprs, ko Tu manis dēļ nomokies? - Šādas pretrunas nemaz nevarētu rasties tik gudrā galviņā kā Tavējā, bet šeit ir cits iemesls. Tas ir nožēlojamais, vecais iedzimtais dievlūgšanas ieradums, t.i., ieradums meklēt palīdzību vistuvākajā apkārtnē. Prātam taču pilnīgi pietiktu ar to, ka stipri tic savam palīdzošajam dievam, bet rokas neviļus stiepjas pēc dieva personas, lai kā slīkstošais ķertos pie salmiņa. Šo roku izstiepšanu mēs izjūtam kā kaut ko pilnīgi instinktīvu. Tas ir tas pats iedzimtais ieradums. Mēs vēl nezinām, ka palīdzība mums jāmeklē vēl tuvāk, proti, pie mums pašiem, mēs vēl nezinām, ka arī mēs paši kaut kas esam, un ceram tikai uz ārējo. Tikai nākotnes cilvēki atbrīvosies no ieraduma lūgties: - Šis ieradums tomēr ir briesmīgs spēks, kas lielākoties vēršas pret mums, jo mēs vēl neprotam pieradināt paši sevi un citus pie tā, ko gribam. Es gribēju Tevi pieradināt pie sevis un nākotnes cilvēka, un pie centieniem, bet man tas vēl nav izdevies. Es pats, protams, esmu pie Tevis pieradis un nespēju vairs būt garīgā vientulībā -- bez Tevis, tādēļ sāpes mani tā plosa, kad redzu, ka Tu nonāc pie dievlūgšanas un mani vairs nesapratīsi, un nespēsi domāt man līdzi. - Es, tāpat kā Tu un visi citi cilvēki, esmu pakļauts ieradumam lūgties, bet arī šeit es nespēju atteikties no sava nākotnes cilvēka. Tas ir māņticīgs paradums, kādu jau ir daudz, bailes no spokiem ir kaut kas līdzīgs. Man ir savi amuleti, kurus es vienmēr nēsāju sev līdzi, tie ir divi plūmju kauliņi, kas iegūti no mīlulīša plūmītēm, bez tam daudz ķiršu kauliņu no pirmajiem Liepājas ķiršiem, kurus Tu man atnesi, arī aprikozu kauliņi paliek kabatās. Kad es kaut ko uzsāku, tad man vienmēr ir rokā kāds kauliņš, es baidos nelaimes, ja plūmju kauliņa nav rokā. Katru rītu es noskūpstu Tavu monogrammu spilvendrānā, katru vakaru, kad novēlu Tev labu nakti, dzejolītis «Vakarlūgšana» tiek gandrīz vārdu pa vārdam noskaitīts pareizi, izņemot atskaņas. Tavu «E.R.» dvielī es glāstu kā mazkukainīti un, kad esmu nomazgājies, tad vispirms noskūpstu monagrammu un ar to izslauku acis, tikai pēc tam es viscauri noslaukos. Ir bezgala daudz šādu sīku, māņticīgu ieradumu, katrā izdevīgā brīdī es vēroju, vai uz ezera neparādīsies buras vai laivas - tā ir laba zīme, ko man sūta mans kukainītis. Izdaru vingrojumus zināmu skaitu reižu, un, ja neizdodas labi, tas nozīmē ko ļaunu, utt., utt. Patiesās izbailēs es tiešām izsaucos: kukainīt, palīdzi! kad nočīkst durvis; jo baidos, ka būs jāiet uz pratināšanu. Es nespēju Tev šo stāvokli īsti labi aprakstīt, varbūt Tu tam pat lāgā netici. Es arī nespēju Tev izskaidrot, kā tas var būt, jo es taču nevaru nopietni iedomāties, ka, piemēram, buras tiešām parādās tikai tādēļ, ka kukainītis tās man sūta, un tomēr es tam ticu, jo jūtos dziļi nomākts un nespēju labi strādāt, ja neesmu nevienu redzējis. Tātad es faktiski tam ticu, un tā nav tikai rotaļa vien. Viss šis stāvoklis ne ar ko neatšķiras no māņticīgajiem ieradumiem, kuros figurē dievs. Nabaga ļaudis tikai visur ieliek veco dievu, kur es savu balti mirdzošo, skaisto putniņu. Protams, Tu jau vari šaubīties, vai es gluži nopietni saku patiesību. Bet, ja Tu patiešām gribi mani saprast un aptvert, tad uzņem to kā skaidru patiesību, tikai tad Tu varēsi pareizi spriest par mani. Tu tātad redzi, cik pamatīgi esmu ticis galā ar dievu, visur tur, kur vien runā jūtas un ieradums, esi Tu, viņa vietā - dzīvais nākotnes cilvēks, bet, kur izlemj prāts, tur ir iedomātais nākotnes cilvēks; egoisma doma, kas taču der pasaules visumam, sakarā ar kuru pasaules visums ir brīvs un nepārtraukti attīstās. Manu dzīvības kukainīt, Tu redzi, es Tev atklāju pat to, ko labprāt nebūtu atklājis. Bet Tev jāzina pilnīga patiesība, arī mīļais un vājais manī. Un šeit varbūt būs arī savs labums, jo no tā Tu redzēsi, ka nemaz nav vajadzīgs «reālās, tuvākās palīdzības dēļ» griezties pie ārpasaules, pie dieva, ir pat nomierinošāk visos grūtajos brīžos piesaukt savu mīlulīti. - Galu galā, ja es tā labi ieskatos, tad laikam gan Tu arī vairs netici sava dieva tiešajai palīdzībai tā, kā es ticu sava putniņa palīdzībai, jo mans putniņš ir man bezgala daudz palīdzējis un palīdz arī vēl šobrīd, un to visu es varu nešaubīgi pierādīt ar rokām taustāmiem pierādījumiem, bet dieva palīdzība taču nav tā pierādāma. Tā tas vienmēr gadās ar ārstiem, kas arī dižojas, ka ir palīdzējuši slimniekiem, lai gan izveseļošanās notiek par spīti ārstiem, pateicoties slimnieku pašu spēcīgajai konstitūcijai, - Taču galvenais un pēdējais iemesls, kādēļ Tu, Mīlulīt, esi nonākusi pie vecā dieva, ir un paliek tomēr tas, ka Tu savu lielkukainīti pārlieku mīli; jā, mīļmīlulīt, Tu lielputniņam tiešām upurē savu dzīvi, tā nav tukša frāze, ko Tu raksti, Tu upurē visas savas tiesības uz nākotnes cilvēku, lai tikai glābtu lielkukainīti, dzīvo, tagadējo kukainīti. Nav jādomā, saulgaismiņ, ka es to nesaprotu, tā jau ir mana lielā ticība, tas ir pierādījums, ka cilvēki ir labi no sākta gala un var neizmērojami augt labsirdībā un mīlā; pirmā doma par šo labsirdību un mīlu jau ir Tava; tas nav mans izejpunkts, es izgāju no brīvības. Tas ir tas lielais prieks, kas mani spārno. Tomēr tās ir atkal tās lielās sāpes, ka tieši mans mīlulītis ir tas, kas mani grib iznīcināt, lai tikai neredzētu mani ciešam, lai tikai mani glābtu. Tas ir kolosāls, taisni milzīgs neprāts, kā domāja tikai Buda un viņa mazais pēctecis Tolstojs - lai izglābtos no ciešanām un jūga - sevi nonāvēt, lai neciestu neīstā laulībā - vispār fiziski nesaistīties un tā pamazām ļaut cilvēcei izmirt. - Bet, kad Tu man devi padomu lūgt dievu; t.i., atteikties no nākotnes cilvēka, Tu, putniņ, prasīji arī to, vai es gribot garīgi mirt, vai es vispār gribot, lai mani glābtu svešas varas? Vai tad Tu nezināji, ka es ļauju sev palīdzēt un sevi glābt vienīgi zeltkukainītim un ka es vēlos ļoti, ļoti ilgi dzīvot un domāt kopā ar savu saprotošo kukainīti. Roka vairs negrib labi klausīt. Gribu šodien beigt, esmu to uzrakstījis vienā paņēmienā, izņemot pārtraukumu pusdienās un vakariņās. 28. VII. Ar nepatiku es šodien ķeros pie turpinājuma. Tik nevajadzīga man liekas visa garā činkstēšana, galu galā tā Tevi vēl apvainos un katrā ziņā apbēdinās manu vienīgo mīļmīlulīti. Pārliecinoša spēka tai nav un nevar būt, jo tā nemaz neatspēko Tavas domas, kuras es arī vēl nezinu. Kaut kāds labums no šī smērējuma ir man pašam, jo es kopš tā esmu kļuvis mierīgāks. Nekāda kaislīga asaru izvirduma. Es Tev vēl pakļaušos, ja Tu uz to pastāvēsi. Esmu tik noguris no visa tā, nepavisam nespēju domāt. Vecās domas jau saka, ka viss ir neprāts un nedabiskums, un man pret to nebūtu nekā ko iebilst, bet jaunā balss arī nemaz neapklust, tikai apmiglo nogurušo prātu, un tā zina tikai vienu: jā, jā, jā, putniņš grib, putniņš raud un ir noskumis, un es vairs nespēju redzēt asaras un raudāt, es nevaru, nevaru, tas ir par daudz. Tomēr Tev nav arī jādomā, ka es būtu gluži darba nespējīgs, «Faustu» es paveicu krietni ātri, vienīgi korespondence vai pilnīgi kaut kas patstāvīgs, kā novele un humoreska, negrib nemaz veikties. Es arī baidos pirmā mēģinājuma dēļ, kurš iznāca tik nožēlojams, un tāpēc, ka pirmā korespondence «M.V.» Tev nepatika. Novele mani padara krietni vien mazdūšīgu, to rakstīt bija ļoti grūti, un nevarēju tikt galā ar formu. Kas Tev ir, tas, starp citu, ir vēl tikai negatavs materiāls, pilnīgi neizveidots, bet man kļuva pretīgi ar to ilgāk mocīties. Man tagad nedod miera tas, ka es Tev to esmu iedevis, jo tagad Tu, manu dzīvības kukainīt, bēdāsies, ka esmu nespējīgs, ka cietumā esmu pazaudējis spēkus. Bet tā tas nav. Šeit spēks ir audzis (agrāk es gan ne par kādu cenu nebūtu kaut ko tādu uzrakstījis), un, ja izmēģinājuma novele parāda tikai nespēku; tad jau no laika gala manī nav bijis nekāda spēka. - To es arī piemetināju tādēļ, lai Tu redzētu, ka apcietinājums mani nesalauž. Ja kaut kas spētu mani salauzt, tas būtu; ja Tu, mana dvēsele, neizturētu. Nespēju atbrīvoties no domām, ka Tu galvenokārt aiz nespēka esi nonākusi pie ticēšanas dievam, bez tam varētu jau arī būt, ka Tu tikai tagad mēģināji pārdomāt un tad, kā es tikko rakstīju, nonāci pie vecajām domām, jo nākotnes cilvēks Tev bija pārāk svešs un neskaidrs, nesakārtots. Tu nespēji ticēt nākotnes cilvēkam tā, kā es tam ticēju, nekad Tev ar to nebūto pieticis ilgam laikam, kā man ar to pietika visās grūtākajās stundās, jo Tu un nākotnes cilvēks man bija viens un tas pats. Esmu tiešām apjucis, ko lai Tev vēl pasaku, kas spētu Tevi nomierināt un sapurināt, ko mīļu es varētu Tev darīt, Tu esi tik mīļa un laba. - Es gribu Tev lūgt tikai vienu, manu saulstariņ, galīgi neizlem viena pati. Zināms, Tu varbūt vairs nespēsi šo lūgumu izpildīt, Tu jau esi pārāk pārliecināta par savām jūtām un pārbagāto fantāziju, tā ka domām nav vairs daudz kas sakāms līdzi; neesi tās arī nekad augstu vērtējusi. Lielās zināšanas Tev nebija nekas. Tavas zināšanas vienmēr bija fantāzija un Tavs pierādījums - jūtas. Un pie tam šīs jūtas ir ierobežotas, tās nesaprot, ka mana ticība sev un nākotnes cilvēkam rodas no jūtām. Tā ir Tavas jaunības mantojuma daļa, pirmie iespaidi ir pārāk spēcīgi; arī es jau atrodos to varā, un tādēļ man padošanās ir tik ļoti grūta. Ja mēs varbūt vēl ilgāk un intensīvāk būtu dzīvojuši kopā, tad būtu varējis rasties tas kopējais, tas trešais, jaunais, jaunības iespaidi būtu uzvarēti, es pilnā mērā būtu ieguvis enerģiju (jā, es to būtu, netrūkst vairs tiešām daudz, nekad nebūtu domājis, ka es pēc visām ciešanām cietumā varētu tik dūšīgi strādāt) un Tu būtu iemācījusies domāt un kā pirmo tūliņ būtu sapratusi mūsu kopējo domu par brīvību un labsirdību, par visu nākotnes cilvēku. Es nezinu, kā tagad būs. Apcietinājums, t.i., šķiršanās, jau vēl turpināsies, Tu domāsi viena un kļūsi pavisam ticīga, tad pamazām atmodīsies citi jaunības iespaidi. Ar ticēšanu dievam ir savienojams absolūti viss, ja reiz ir kungs, tad ir arī kalpi, kaut arī vergi - mīluļi, un vergiem ir sava morāle. - Tik noguris, kāds esmu tagad, es Tev laikam gan sekošu, mani tas, mazākais, valdzinās kā katrs jaunums. - Kad beidzu rakstīt, tad redzu, ka tas nav tas, kas man bija jāsaka, un es apmulstu pavisam. - Nu, ja Tev ir vēl tik daudz spēka, mēģināsim iet kopīgi. Pirmajās vēstulēs Tu jau vēl rakstīji, ka esi vairāk iedzīvojusies manā zināšanu filozofijā, varbūt šie iespaidi nav gluži tā izdzisuši, atsvaidzini tos, ja vien jaunajā ticībā tas Tev nav pretīgi un neriebjas. Man liekas, ka arī tagad nemaz nebūtu tik neiespējami kaut cik kopīgi domāt. Tu varētu arī rakstīt dienasgrāmatu un tad man to nodot, lai man vismaz nedaudz būtu zināmas Tavas domas, citādi Tu kļūsti man gluži sveša, un man jākrīt izmisumā, ka es pret to neko nespēju. No visa jau Tu redzi briesmīgās bailes - Tevi pazaudēt. Tad jau mani spēki ir pagalam, un tad es tomēr labāk zaudēju pats sevi; tik un tā jau nebūtu liela bēda, ja reiz neesmu spējis Tevi padarīt par savu es. Nē, es nevaru garā radīt cilvēkus pēc savas līdzības; es nevaru radīt pat pats sevi, papildinājumu, lai līdz pilnībai spētu attīstīties. Es arī vairs nesapņoju, es vēl zobojos un paļāju. Tas taču jāsāk daudz nopietnāk. - Es zinu, ka Tavas mīļās actiņas sāp, Tu nevarēsi šo salasīt, es to arī rakstu vairāk pats sev, vēlāk Tev to izlasīšu priekšā. -- Pēc vairākām stundām. Nu beidzot, beidzot no manis ir novēlies it kā slogs, es atkal spēju skaidri redzēt, nav nekā - viss briesmīgais ir tīrās putas un tvaiks. Nedraud pilnīgi nekas, tikai sāpes bija apmiglojušas prātu ar drūmo fantāziju, ka dienām ilgi es nevarēju atrast izeju. Arī mīlulītis ir ar pārmērīgu fantāziju, un plaši ieplestām acīm mēs abi redzam spokus, bet nav taču pilnīgi nekādu briesmu. Mīlulītis nemaz negrib iznīcināt nākotnes cilvēku, mēs arī turpmāk kopīgi, cīnīsimies uz priekšu. Ticība, dievlūgšana jau būs uzveicama, ja vien divi kukainīši nopietni un kopīgi pārdomās un jutīs. Man nav nevarīgi jāpadodas, bet gan ar sirdi un dvēseli jāpārliecina mīlulītis vai jāļaujas pārliecināties pašam. Jābūt izejai, un tāda ir, ja vien esi mierīgs un neļauj fantāzijai sevi mētāt šurp un turp. Es kļūstu atkal mierīgs un atkal ticu nākotnes cilvēkam un sev, un mīlulītim, un mūsu gaišai nākotnei. Es esmu sev norakstījis sāpes no sirds. Nu es zinu, ka vienmēr var lietot šo līdzekli. To ir darījuši arī citi, piemēram, [Gēte, rakstot] Vertera ciešanas. - Un šī brīnišķā sagadīšanās! Tikko es biju tā īsti nodomājis, ka esmu atradis atrisinājumu (es jau arī agrāk bieži vien biju bijis tikpat izmisis un esmu plosījies aiz sāpēm, ka neesmu varējis atrast nekādas izejas. Pēc tam nāca miers, fantāzija aprima, un es visu ieraudzīju citā, spožā gaismā), tikko biju nomierinājies, te mani skāra mīlulīša saulainais skatiens - mīļā, saldā puķe no mana dievišķā saulkukainīša, rožsmaržiņas. Vai nu man nav jāsaka tāpat kā dievbijīgajiem ļaudīm, ka mans dievs man brīnišķā veidā ir sūtījis mierinājumu? Vai tas, tiešām nav īsts kukainīšbrīnums, tik neizsakāmi mīļš un labs, un tuvāks, un saprotamāks nekā visi dieva brīnumi. Mīlulīt, mīlulīt, mans mierinājums, mana svētlaimīgā cerība, es neesmu Tevi par velti lūdzis: kukainīt, palīdzi visos grūtajos brīžos. Mani tikai sāpina doma, ka esmu sagādājis neizsakāmas sāpes savai svētlaimītei ar pārsteidzīgo, nelaimīgo vēstuli, kas, sāpēs rakstīta, radīja atkal tikai sāpes. Tu, bezgalībiņ, taču atnāci tikai vēstules dēļ, karstās, dedzinošās sāpēs, lai palīdzētu savam mīlulītim. Mīļā, mīļā, kā es atmaksāšu Tavu neizmērojamo mīlu, es jūtos tik mazs, tik nespēcīgs pret šo neizmērojamo lielumu. Kukainīt, mīlulīt, es mīlu Tevi. 215. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 29. jūlijā (10. augustā) 29. VII Tu, Tu neizsakāmo svētlaimīt, mīlulīt, mana cerība, Tu jau šodien, atkal esi te, par veselām divām garām dienām agrāk. Mīlulīt, ko Tu dari ar mani! Kā lai es Tev pateicos, kā es spēšu Tev atlīdzināt šo neizmērojamo, šo neaptveramo labsirdību un mīlu? Mīlulīt, esmu Tevi dziļi, dziļi apbēdinājis ar savu pēdējo vēstuli, un tādēļ Tu atsteidzies šurp, ak, Tu mans sāpju mīlulīt, ak, kā es Tev nespēju sagādāt nekādu prieku. Mīlulīt, sāpes mani bija pārņēmušas, kad es rakstīju, es domāju, ka mīlulītis ir kļuvis nespēcīgs un aizies bojā ciešanās par mani, tad nu es rakstīju, lai Tevi mierinātu, bet esmu sagādājis Tev sāpes. Taču nu jau visam jākļūst labi, mēs būsim atkal stipri. Šajās dienās esmu daudz cietis, domādams, ka aiz nespēka Tu esi pievērsusies dievam; bet, ja Tu neesi vāja, tad jau viss ir labi. Es esmu stiprs. Mēs jau kopīgi atrisināsim arī jautājumu par dievu, neizšķir to tikai gluži viena, mīlulīt. Es tur vairs nesaskatu nekā briesmīga, Tu taču tiešām gribi kāpt augšup, bet, ja ne tad jau dzīve ir vienmēr tā augstākā. Mēs taču vēl kļūsim laimīgi un skatīsim nākotnes zemi. Manu bezgalīgo svētlaimības mīļmīlulīt, rožsmaržiņ. Kā Tu mani sajūsmināji ar puķu pušķi. Mīlulīt, svētlaimīt, smaržiņ. DEIN SCHMERZES WOHLTAT Dein lieber Leib von Schmerz verzehrt, Glanzäugchen von Tränen geblendet, Fruchtlos im Grübeln der Geist verschwendet, Das Herz ermüdet, die Seele versehrt. Es ist das Denken - wundersam herrlich schön, Und ungeahnet, täglich die Fülle wächst,. O, dass mein Leib nicht müde würde, Unter der Last nicht mählich bräche. O Sinnen, Träumen, - endlose Reigen zieh'n, Du meiner Jugend Sünde und süsse Pein! Der Geist verwirrte fruchtlas, müde - Liessest nicht kommen zu reiner Freude. Da kamst Du, Seele, gabest dem Geist ein Ziel, Dass er nicht schweift endlos im Dunst dahin, Dass er sich selbst in Liebe kenne, Baue die Zukunft im neuen Menschen. Und Wahrheitsdenken, endlosen Strebens Flug Ist dennoch, dennoch - springende Seelen Lust. Sie klärt dem Geist und stärkt ihn fruchtbar, Menschen der Zukunft erschafft ihr Nahen. TAVA MĪLA Šo mīlas dzelmi jūtas nevar sniegt Šo tāli domas kūtras mērot: Tik ņemt, tik dzert, tik baltās liesmās zvērot, Ik prāta spēja, smaga, var tik ziegt. Dzejoļa 2. rindā virs tāli rakstīts bezgalību, 4. rindā virs smaga rakstīts rupja. 216. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 2. (14.) augustā Liepājā 2./VIII 97. Mana mīļā, dārgā, pēc katras ceturtdienas es jūtos tik viegli un labi un uzkrāju spēkus veselai nedēļai. Sestdienā es rakstu Tev vēstuli, kas sagādā man lielu prieku, jo Tu to turēsi savās rokās un es Tev it kā pieskaršos. Pirmdienā es jau atkal sāku Tevi gaidīt, un tā man nedēļa aizsteidzas nemanot, un es vienmēr esmu možs. Bet Tu, nabadzīte, garlaikojies; es zinu, kā braucieni Tevi nogurdina, bet tagad Tu brauc vienā braukšanā, un galva Tev, droši vien, pamatīgi sāp. Labāk būtu, ja Tu šeit uz laiku noīrētu dzīvokli. Katrs uztraukums Tevi nogurdina, un ārsts Tev stingri aizliedzis katru psihisku satricinājumu. Es briesmīgi baidos, kaut tikai Tu nesaslimtu, manis dēļ Tu, mīļā, nemaz nesaudzē sevi. Kad Tu pēc satikšanās aizbrauc mājās nogurusi un salauzta, atdevusi visu spēku man, Tu visa nogremdējies fantāzijās un nevis gaišās, bet drūmās un atbaidošās. Strādāt Tu neesi spējīga. Bet šīs fantāzijas ir Tev vispostošākās; uzrakstīt tās un tādā veidā no tām atbrīvoties, kā es to daru, Tu nevari. Tev noteikti vajag atrast kaut ko, kas Tevi izklaidētu. Katrā ziņā nopērc vai noīrē klavieres, velti es satiekoties nepastāvēju uz to kategoriskāk. Dari to, mīļā, mīļā; dari to manis dēļ, Tu mani nomierināsi. - Tu tagad kārto vēstules; bet lūdzu Tevi, mīļā, neko nesadedzini, aiz nezināšanas Tu ļoti viegli vari sadedzināt arī dokumentus, kas varētu noderēt man par attaisnojumu. To, kas, pēc Tavām domām, nederīgs, atliec tikai sāņus. -Paņem no Veselovska Zaļās muižas naudu. Vēstuli un lūgumrakstu Dinaburgas naudas lietā es uzrakstīšu un nodošu Tev satiekoties, man negribētos sūtīt no šejienes - šajās dienās es biju aizņemts ar papīru pārrakstīšanu un «Faustu» pat pametu novārtā, bet rīt atkal sākšu strādāt pie «Fausta», pabeigšu līdz III cēlienam, t.i., visu pensumu. Citu laikam gan maz padarīšu. Velti Tu mani pierunā daudz nestrādāt, ka no tā zūdot spēki; gluži otrādi, no tā spēki tikai saglabājas un pat pieaug, un es gribētu strādāt līdz īstam nogurumam, bet man vēl trūkst nervu enerģijas, tomēr es jūtu, ka to iegūšu. Tikai Tu, manu zeltmīlulīt, vairāk spied mani pie darba un vairāk ņem tanī dalību, izlasot visu manis uzrakstīto. Neaizmirsti atvest stāstu un, ja iespējams, savas piezīmes un shēmu vai dažas domas un fabulu romānam, par kuru mēs runājām pagājušajā reizē. Ja Tu nepiedalies, es ne gribu romānu rakstīt, bet, ja Tu ceturtdien atbrauksi ar tematu, tad man nav nekas pretī arī uzrakstīt. Tad Tev nemaz nevajadzētu Zālītes priekšā atvainoties, ka apsolīji viņam manu romānu, par kuru es neesmu pat padomājis. Katrā ziņā mūsu lielo romānu es viens, pats nerakstīšu, bet kaut ko citu, ar ko nopelnīt naudu, - Dod man darbu, mīļā, bet pati nododies mūzikai, nenokar galvu, nemokies veltīgi; manis dēļ neuztraucies, es esmu spēcīgs un možs. Kaut tikai Tu nesaslimtu, kaut Tu manis dēļ tik briesmīgi neciestu. Ak, kaut es varētu Tevis dēļ ko darīt, lai Tu vieglāk panestu šīs plosošās bēdas, mana mīļā, mīļā. Spīdi, mīļā. Jā, mīļā, Tu mana māte! 217. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gadā, pēc 2. (14.) augusta Mētelis, platmale, žakete, veste, bikses (Berlīnes), kurpes, galda drāna, koferis, siksna, sega, 2 spilveni, roku sildītāji, pulkstenis, sudraba nazis, sudraba dakšiņa, sudraba ēdamkarote, tējkarote, metāla tējkanna, 2 slīpētas glāzes, 2 apakštasītes, metāla bļodiņa. Veļa 2 virskrekli, 2 naktskrekli (sarkans un rozā), 2 pāri apakšbikšu, 2 palagi, 2 spilvena pārvalki, 3 dvieļi (2 «E. R.» smalki, viens rupjš), 3 salvetes (2 «E. R.»), 4 kaklautiņi, 3 pāri manšetu, 3 pāri zeķu, kabatas lakatiņi, 3 kaklasaites. «Nākotnes cilvēka» klade, tinte, spalvaskāts, 2 naži, 2 zīmuļi. Grāmatas «Fausts» - 2 Dincera                       Demon» verte! «Fausts» - Geigera                          Platona «Dzīres» 2 «Fausts» - Bojezena                        Brandesa «Jaunie ceļa «Fausts» - Fišera 2                                  cirtēji» Bībele - izrakstīt                              «Meža pīle» Ulmaņa leksikons                            Borkmanis «Mājas Viesa Mēnešraksts» - 2     Hardens «Vaidelote»                                     Buda Rīgas gleznu katalogs 2                    Hauptmanis (Rods) Berlīnes gleznu katalogs 4                Hauptmanis (Helmers) «Attīstības solis»                              Hānsons Rakstu krājums 9.4. - 2                   Flaišlens Teodors («Laikrakstu virzieni»)       Salome Stenogrāfija                                     Baškirceva Uložeņije o nakazaņijah                    Flamarions Kleinpauls                                        Mopasāns. Mazajam mīļajam zeltkukainītim atdots atpakaļ Bikses (vecas, melnas), sega (viegla, pašausta), 3 stikla burkas, 1 naktskrekls, 2 pāri apakšbikšu, 1 kaklautiņš, 3 apkaklītes, 1 pāris manšetu; 1 pāris zeķu, kabatas lakatiņi, 2 kaklasaites. Mīļo zeltkukainīt, ametistiņ, dvēselīt, dimantiņ, rožsmaržiņ, Iniņ, zaļzelta spožumiņ. Mīļkukainītim darbi: «Hanneli» paņemt atpakaļ. Apjautāties par saviem dzejoļiem Neimanim. Tikai 6 stundas mācīties vai pat mazāk, kataloģizēt grāmatas, uzņemt visu mūsu inventāru.«Fausta» korektūras atsūtīt man. Noteikti izlabot «Fausta» 8. burtnīcu. Mīļais mazkukainītis nav itin neko izlabojis. Atzīmēt katru pantu, kas neskan gludi, jo tagad «Baltijas Vēstnesis» jau divkārt stingri mums raudzīsies uz pirkstiņiem. 218. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 4. (16.) augustā Svēto zelta mīļputniņ un arī rožsmaržiņu kukainīt, es sāku jau šodien rakstīt vēstulīti gluži mazajam kukainītim, ir pirmdiena, 4. VIII, neesmu vēl saņēmis no Tevis nevienu vēstulīti, no «Rižskij vestņik» un Zālītes arī ne. Manu bezgala mīļo cerībkukainīt, es tā ilgojos pēc Tava tuvuma, un mani tas nomierina, kad es Tev rakstu, ir gandrīz tā, it kā es ar Tevi sarunātos. Man vienmēr ir bijusi šī sajūta, un tādēļ manas vēstules arī iznāk tik garas, man vienmēr vēl gribējies pabūt brītiņu pie mīļdvēselītes. Es jau gribēju rakstīt arī pagājušo reizi, bet tas ar tām puķēm mani samulsināja, un tad tā ilgā pratināšana. Aizpagājušo reizi es Tev uzrakstīju dienasgrāmatu, kur izklāstīju jautājumu par dievu, bet Tev to nenodevu; ir tiešām pārāk ass uzrakstīts, es spriežu par Tevi laikam gan aplam, un tas būtu Tevi tikai sāpinājis. Es to atdošu Tev, kad Tu būsi mierīgāka; starp citu, Tev nav jādomā, ka tā ir pārāk ļauna. Tas ir garām un nav atstājis nekādu pēdu, vienīgi padarījis mani stiprāku. Es to tagad esmu atradis kā labu līdzekli, lai atbrīvotos no drūmajām un mokošajām domām. Es uzrakstu šīs drūmās un riebīgās domas, vienalga kādā formā, kā dienasgrāmatu vai dzejoli, un, kad tiešām esmu visu uzrakstījis, tad pēkšņi ir tā, it kā sāpju nemaz nebūtu bijis, tās faktiski ir palikušas uz papīra. Tā Tev jāspriež par maniem dzejoļiem, un nekādā ziņā Tev, saulputeklīšu kukainīt, nav par tiem jānoskumst, bet gan jābūt priecīgai, ka Tavs lielkukainītis tik viegli tiek vaļā no sāpēm. Zeltiņ, mīļo dimantactiņ, mēģini arī Tu, manu gaismiņ, tā darīt, un Tu redzēsi, kā Tu kļūsi brīva no sāpēm. Bet, mīļcerībiņ, es tomēr nezinu, Tavas sāpes ir daudz lielākas, tik milzīgas, ka tām nav vairs vārdu, un man arī nav vārdu, lai šīs sāpes izteiktu, man acis tūliņ pārplūst asarām, kad es domāju par Tevi, mans neizsakāmais sāpju kukainīt. Es gandrīz nespēju aptvert, cik ļoti Tu ciet, jo Tu tik neizmērojami mani mīli pat savos visgaišākajos acumirkļos nekad neesmu nojautis, ka Tu varētu tā mīlēt, jā, ka vispār cilvēki var tik ļoti mīlēt; es tas esmu, es. Tik mazs es sev izliekos šajā rītsārtajā jūrā, kurā peldos. Tu mīlulīt, bezgalīgā jūriņ. Bet es gribu kļūt liels, mīlulīt, zvaigznīt, saulīt, es gribu pie Tevis izaugt, un kaut tas būtu, tikai Tevi uzskatot; es gribu augt un kļūt par lielu zemi, lai spētu uzņemt savu jūru tā, kā mans mīlulītis, mazā Iniņa guļ manā klēpī. Ak, mīlulīt, mīlulīt, Tu spēj no manis izveidot visu, dažas stundas, un es jūtu, cik tālu un augstu es spēju augt, kā es spēju saņemties pēc augstākā. Tu man uzsmaidi, manu saulkukainīt, un es izstiepju roku un plūcu to augstāko ziedu, taču ne viens, bet ar Taviem pirkstiņiem. Viens es šo augstāko ziedu nekad nevarētu aizsniegt. Es esmu tā iedzīvojies augstumā, lielumā un labumā, esmu dzīvojis tikai Tevī, Tavās vēstulēs (kuras, starp citu, ir tik brīnišķi uzrakstītas), Tavos skatienos, mana vislabākā sabiedrība ir Gēte, tā ka man vienmēr sāp, ja es nelasu vai nedzirdu nekā laba, bet gan ko mazāk vērtīgu. Mazais, šķiet, padara mazu mani pašu, un tad atkal uznāk drūmas domas, tad es neticu, ka spēšu paveikt ko īstu, cītīgi nestrādāju, saplok enerģija, tad es domāju par mūsu stāvokli, un sāpes sākas no jauna. Tā ir radusies lielākā daļa manu sāpju dzejoļu. Tad tas atkal pāriet. 219. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 7. (19.) augustā Liepājā 7./VIII 97. Mīļā, manu zeltmīlulīt, nevaru Tev uzrakstīt nekā jauna, nekādu pārmaiņu vēl nav, ja Tu nesaņem citu ziņu, tad atbrauc otrdien uz satikšanos; man tikai gribas būt pie Tevis, sasildīties saulītē, un man atkal ir labi, un es sajūtu laimi dziļāk un vairāk nekā vienaldzīgie, miegainie ļaudis brīvībā, Tu runā - un bēdas arī. Jā, mēs dzīvojam intensīvāk. Bet tagad bēdas ir it kā aizklātas, pagājušo reizi Tu tās aizsedzi. Es, lai gan nedaudz, strādāju - Tu pati tā gribēji -, bet arī darbā atspoguļojas saulainā atmosfēra, ja Tu izlasīsi pēdējās dzejas («Faustu») un salīdzināsi tās ar iepriekšējām, Tu pati ieraudzīsi starpību, un es jau gaidu, ka Tu mani uzslavēsi. Pirmais Jautājums, kad Tu atbrauksi, būs, vai arī Tu izdari visu, ko apsolījies: vai katru dienu pastaigājies, vai noīrēji klavieres un spēlē, vai brauc uz jūrmalu peldēties, lasi piezīmes, pārlabo stāstu un ne pārāk daudz nododies mācībām? Es zinu, cik nelabprāt Tu pastaigājies, bet tas ir ļoti svarīgi, Tu pavisam panīksi, bet tieši Tev jābūt stiprai mūsu abu dēļ. Par manu veselību nerūpējies, tagad esmu možs. Dieva dēļ rūpējies vairāk par sevi, iedomā, ka Tev vienai viss jādara, visas rūpes tagad gulstas uz Taviem pleciem, Tev jābūt psihiski stiprai, bet tas nav iespējams, ja Tu fiziski būsi novārgusi. Viss ir atkarīgs no Tevis. Drīz visi jautājumi izšķirsies, un mēs nevaram pazust, - vai Tu atceries dzejoli par nākotni? - Es lasīju beigas (2. cēlienam) 8. numurā, ļoti labi, bet sākums un pārējais man nepavisam nepatīk, es nedomāju, ka iznāks tik slikti. - Apprasies Zālītim, kas noticis ar korektūrām - vai viņš Tev tās piesūta? Es ļoti gribētu taisīt korektūras, jo daudz rupju kļūdu, un šo to vēl varētu izlabot. - Līdz ar šo nosūtu Tev vēstuli Reutam (imeņije Kameņec, čerez st. S. P. V. ž. d. Rušoni), kuru Tu nosūtīsi no Jelgavas. - Šodien ir ceturtdiena, un es mazliet garlaikojos, jo iepriekšējās ceturtdienās es Tev visu to būtu pateicis personīgi. - Mana mīļā, otrdien es izpildīšu Tavu vēlēšanos arī par mantām, Tu daudz paņemsi sev līdzi. Par pārbraukšanu uz Rīgu pārāk nerūpējies; pats galvenais, lai mums atļautu satikties un strādāt pie «Fausta» tulkošanas, bet uz to jau ir pamatota cerība. Mīļā zelta saulīt, esi laba, neļaujies bēdām, drīz viss pāries. Mana mīļā! Sveicini mājās. 220. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gadā, ap 10. (22.) augustu Tu manu svētzelta, svētīto gaismas kukainīt, Tu mīļā, manu bezgalīgo cerību putniņ, tagad man taču Tevi atkal uz dažiem acumirkļiem jāredz, lai sevi atkal stiprinātu ilgām, ilgām dienām. Mīlulīt, manu svētlaimīt, šonedēļ Tu man iedevi klusu svētlaimes mieru, ne reizes neesmu sajutis sāpju, bet bieži gan klusu kukainīšprieciņu, Tu jau to redzēsi no dzejoļiem, kam šoreiz gan Tev vajadzētu patikt, tikai daži ir vecie, no aizpagājušās nedēļas, kuri vēl ir slikti, bet kurus es tomēr neaizmetu projām, lai Tu, manu dzīvības kukainīt, viņu zinātu. Un Tu jau man apsolīji arī tāpat visu pasacīt. It sevišķi Tev vajag man vairāk uzticēt savas sāpes un visas savas rūpes, un bažas, tad jau mēs abpusēji viens otram palīdzēsim. Tagad esmu kļuvis patiešām mierīgs, bet nu tikai redzu, cik noguris biju. Šonedēļ patiešām esmu ļoti maz strādājis, bet toties atkal esmu lasījis. Liekas, ka man pat grūti strādāt, un iet arī lēnām, piemēram, «Fausts». Bet tas jau ar laiku pāries, jo nu es esmu mierīgs, un Tu, mana dvēselīt, man jau tik brīnišķi palīdzi garīgi. Bet raksti gar savām jūtām, raksti dienasgrāmatu un stāsti man tik daudz, cik vien iespējams, par savu gara un dvēseles stāvokli, tā mēs arvien paliksim garīgā un psihiskā saskarē, un tad vispār nekāda vara nevarēs mums neko padarīt un mūs salauzt. Tikai tad, kad garīgā domu un jūtu apmaiņa apstājas, satumst, un tad tiešām ir briesmas. Tava pēdējā mīļā vēstulīte mani arī ļoti nomierināja. Jā, mēs attīstīsimies kopīgi, ne katrs par sevi, katrs savā virzienā. Visa mana cenšanās jau sen bija vērsta uz to, lai visiem spēkiem ar ieradumu saistītu sevi pie Tevis un tāpat saistītu Tevi pie sevis. Tikai katrā ziņā ir vajadzīgs, lai arī Tu pati censtos ar pierašanu sevi saistīt pie manis. Ja Tu, piemēram, savā ticībā uz dievu būtu bez manis gājusi tālāk, tad ar to Tu būtu šo pierašanu pie manis patvarīgi salauzusi. Un tādēļ mans uztraukums. Tātad nekavēsimies tagad ilgāk pie šī jautājuma, mums jau ir diezgan cita, ko darīt, bet atliksim to līdz mūsu kopīgām pārdomām. Šajā pavisam īsajā laikā esmu tomēr manījis, ka par to vēl daudz jādomā, ka domu un jūtu apmaiņā ar Tevi es arī šajā jautājumā varu attīstīties tālu, tālu, gluži tāpat kā Tu. Katrā ziņā man viss kļūst skaidrāks, un tas jau ir tas nepieciešamais. Tātad domāsim par to kopīgi, bet līdz tam nespiedīsim viens otru ar varu. Bet Tu, manu bezgalīgo mīļmīlulīt, gribi, kā šķiet, par daudz strādāt, 10 stundas mācīties ir par daudz, ar 6 pietiktu; ja es tomēr varbūt pret zalog tiktu brīvs, Tu taču tik un tā atrastu maz laika mācībām, Tev būtu jā būt mīļai pret savu lielkukainīti, ļoti, ļoti mīļai, un tāda Tu arī būtu, vairāk, nekā es spēju cerēt, Tu jau esi, mīļa un laba, gluži bez mēra un robežām. 221. ASPAZIJAI Liepājā 1897. gada 14. (26.) augustā Liepājā 14./VIII 97. Mana mīļā, dārgā, vakar saņēmu Tavu kartīti. Mani pārvedīs uz Rīgu vai nu šodien, vai rīt, kā teica vecākais uzraugs, pašu pulkveža kungu es neesmu redzējis. Par pazudušo vēstuli apvaicājies vēl Jelgavas pasta kantorī, jā tā neatrodas, es uzrakstīšu Reutam otru vēstuli no Rīgas. Viņa adrese: S. Peterb. Varš. žel. dor. stancija Rušoni - imen. Kameņec vladeļcu Reuttu. Tas tomēr nav steidzīgi, jo naudas mums] varbūt pietiks. Rīgā būs iespējams izdot Tev pilnvaru, jo izdotā neder. Man liekas, līdz pirmdienai Tev nemaz nevajadzētu braukt uz Rīgu; pirmajās dienās nepielaidīs, bet tur vēl nāk svētdiena. Mīļā, zeltmīlulīt, Tu tikai negarlaikojies, neuztraucies manis dēļ, es esmu mierīgs un strādāju kā agrāk, pēdējās divās nedēļās, pateicoties Tev, esmu krietni atkopies. Pastaigājies, mīļā, vairāk un nestrādā pārāk daudz; noīrē klavieres; raksti, par ko mēs runājām. Jauno stāstu vēl neesmu iesācis, brīnišķīgs temats, bet es uz saviem spēkiem, nepaļaujos. Mīļā, esi tikpat stipra, kādu es Tevi redzēju pirmdien. Mana mīļā! 222. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 15. (27.) augustā Rīgā 15./VIII 97. Mana mīļā, šorīt es iebraucu Rīgā un tūliņ rakstu Tev, lai Tu veltīgi nebrauktu. Pirmdien satikšanos laikam neatļaus, tāpēc labāk nogaidi manu nākamo vēstuli, kuru es tūliņ rakstīšu, tiklīdz uzzināšu kaut ko noteiktu. Mīļā, neuztraucies manis dēļ, es esmu vesels un mierīgs, esi arī Tu man drošsirdīga, stipra dvēsele. Nestrādā par daudz, bet tomēr nodarbojies vienmēr, lai nepadotos grūtsirdībai. Mīļā, mīļā, atceries, ka Tev jābūt stiprai mūsu abu dēļ. Satikšanos droši vien atļaus noteiktās dienās, tāpat kā Liepājā. Uz drīzu redzēšanos, mīļā! - Tavu kartīti es saņēmu Liepājā un uzrakstīju uz to atbildi. Žandarmērijas pārvalde atrodas Pauluči un Suvorova ielas stūrī Nr. 2. Manu zeltmīlulīt, esi mierīga arī «Fausta» dēļ, man laipni atļāva nodarboties ar tulkošanu. Uz redzēšanos, mīļā, mīļā! 223. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 22. augustā (3. septembrī) Rīgā 22./VIII 97. Mana mīļā, dārgā, Tavu mīļo vēstuli saņēmu trešdien, bet otru vēstuli, kuru Tu nodevi trešdien, vēl neesmu saņēmis. Es rakstu jau šodien, lai mana vēstule Tevi sasniegtu vēl līdz nākamajai trešdienai, 23. VIII. Man gribētos ar Tevi daudz ko pārrunāt, bet baidos daudz rakstīt, lai neaizkavētu vēstules saņemšanu. Kad nākamajā nedēļā brauksi pie manis, atved man «Nathan der Weise»un Katalog der Reclam-Universaibibliothek, tad vēl «Hitopadeša» (Reklāma Univ. bibl. Nr. 3385-83). Esmu ieinteresējies par Budu un gribu iepazīties vairāk ar indiešu literatūru. Man radies plāns lielai drāmai «Buda» (pēc šī plāna vajadzēs dzejoļus), bet par to es vēstules beigās, ja atliks vietas, uzrakstīšu dažas rindiņas. «Fausts» virzās uz priekšu labi, tikai es nezinu, kādā veidā tulkojums laikā nokļūs pie redaktora Zālītes, bet pirms tam pie Tevis caurskatei. Prokurora kungs, kas mani nopratina, prot vāciski un, ja esmu pareizi sapratis, pat latviski; kad viņš pats izskatīs tulkojumu, es varētu manuskriptu Tev nodot satikšanās reizē, kā to darījām Liepājā. Ja ne, vajadzēs manuskriptu sūtīt tieši redaktoram Zālītem, un pie viņa Tu tad izskatīsi un izlabosi tulkojumu. Ja arī tas nebūtu iespējams, tad ir vēl iespēja nosūtīt manuskriptu cenzoram. Kā tas viss atrisināsies, es vēl nezinu, jo neesmu redzējis prokurora kungu. Nevajag par daudz nodoties cerībām, iespējams, ka mēs pazaudēsim arī beidzamo peļņu, honorāru par «Fausta» tulkojumu, ja nenodosim laikā. Man ir arī vācu valodā uzrakstīti dzejoļi, ja nokārtosies jautājums par «Faustu»; varbūt Tu saņemsi arī dzejoļus, un tas Tevi kaut dažas minūtes izklaidēs. Es pārāk labi zinu, kā Tu cieti un garlaikojies, un gribētu kaut ko darīt, lai Tev būtu vieglāk. Es tikai Tevis dēļ strādāju; Tev, es ceru, ir labāk ap sirdi, kad redzi, ka es vēl turos. Bet nervi mums tiešām par daudz smalki un jūtīgi, pastāvīgais uztraukums tos ļoti nogurdinājis; man tie kļuvuši pavisam gurdi, neklausa, bet patvaļīgi uzliesmo un tad top apātiski. Vārdus es izrunāju ar mokām, runa pārāk klusa, neskaidra, stostīga. Katrā ziņā tas viss drīz var mainīties uz labo pusi. Es tagad regulāri dabūju pusdienas, un tas atjauno spēkus. Varbūt man dos citu kameru. Tuvojas arī laiks, kad mani solīja izlaist pret drošības naudu; attiecīgo summu Tu vari iemaksāt pasta krājkasē vai, vēl labāk, tepat, Rīgā, valsts bankas kantorī, krājkases nodaļā (Pils ielā, netālu no pils). - Labi, mīļā, ka Tu esi sākusi strādāt, tas Tevi izklaidēs, bet vai pie Olgas Tevi pārāk netraucēs? Ja Zālīte neņem naudu, tad Tu varētu dzīvot pie viņa par to honorāru, kas mums vēl pienākas, citādi mēs to varbūt nemaz nedabūsim. Mīļā, noīrē klavieres, tas Tevi izklaidēs, Tev jābūt stiprai. Mana mīļā, mīļā, uz redzēšanos! Vēstules otrās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Mums bieži ir vienādas domas vienā laikā; es salīdzinu Tavas vēstules un savus dzejoļus. 224. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 29. augustā (10. septembrī) Rīgā 29. VIII 97. Manu mīļo zeltmīlulīt, es rakstu Tev jau šodien, tā man ir vieglāk; man liekas, ka vēl redzu. Tevi savā priekšā un turpinu mūsu vakardienas sarunu. Gribēju Tev arī atgādināt, ka Tev jāuzraksta piezīmes «Faustam», toreiz es aiz slinkuma neuzrakstīju no paša sākuma, bet tagad viss tulkojuma teksts ir pie Tevis. Līdz ar šo vēstuli nosūtu Tev piezīmēm un komentāriem L.Geigeru, jo Bojezenā pārāk maz. Bez Geigera nosūtu arī septiņas lapas gatava tulkojuma, tā ka paliek tikai 250 rindas. Kad pabeigsi piezīmes, atsūti man Geigeru atpakaļ, jo IV cēlienam es pats uzrakstīšu piezīmes. Es Tevi, mīļā, vēlreiz lūdzu ļoti stingri ņemt III cēlienu, jo tas mums ir ļoti svarīgi, III cēliens ir kaut kas pavisam sevišķs, tam pievērsīs visvairāk uzmanības, un mums pieķersies, ja būs kaut mazākā kļūda vai nelīdzenums. III cēliens gandrīz viss ir trimetros, tetrametros un brīvos metros (odās), bet šis pantmēri pie mums parādīsies pirmo reizi. Mūsu valodai tie ir pilnīgi nederīgi, un to ieviešana vācu valodā arī ir kļūda, bet, tiklīdz būs jūtama neērtība, valodas nedabiskums un neskaidrība vai kļūda pantmērā, tad nebūs vainojama ne valoda, ne pantmērs, bet vienīgi mēs. Glābiņš mums būtu, ja Tu pēc stingras izskatīšanas un kļūdu izlabošanas atsūtītu man atpakaļ to daļu, kas atrodas pie Tevis, galīgai pārveidošanai, jo Tu pati varbūt nevarēsi visu izlabot, bet tikai atzīmēsi kļūdas. Palūdz, mīļā, lai atļautu tā izdarīt. Bet, ja bez tā var iztikt, tad vēl labāk. - Pašā sākumā neaizmirsti atzīmēt, ka vispirms III cēliens bijusi patstāvīga poēma. Es Tev, zeltmīlulīt, uzdodu ļoti daudz darba, vai Tev maz būs iespējams to visu paveikt līdz 8. septembrim? Tev, manai nabadzītei, sāp acis, Tu tik daudz esi raudājusi, bet acis Tev pavisam vājas; es briesmīgi baidos par Tevi, Tu vēl kļūsi akla, tāpat kā brālis, kritīsi izmisumā, un tad visam beigas. Tikai ar Tevi es vēl turos, Tev jābūt stiprākai par mani. Bet es jau pats nezinu, no kurienes ņemt šo spēku, es krītu no vienas galējības otrā; bet; kur vien izstiepsi roku, visur tukšums. Lūk, viņš - meistars Indriķis no Hauptmaņa «Versunkene Glocke». Flamarions ar savu astronomiju man nedod nekā jauna, es vairāk. Man imponē un savā ziņā mani apmierina tikai Buda -ar savu briesmīgo konsekvenci un lepnumu. Izvairies no ciešanām (viņam ir trīs: Alter, Krankheit, Tod), kurām esi padots bez paša gribas, un no ciešanu Wiedergehurt ar to, ka apzināti un ar paša gribu iznīcināsi Wiedergeburt; tad tev būs miers uz visiem laikiem un nebūs vairs itin nekā. Bet šī iznīcināšana ir iespējama vienīgi ar Nirwana apziņu, izprašanu, ar to, ka būsi Nirwan pārņemts. Šī .filozofija ir ļoti interesanta, bet sākumā to grūti saprast Pēc visa ir redzams, ka to ir izdomājis karalis. Tiešām, nav nekā briesmīgāka kā būt par invalīdu, bet varbūt vēl briesmīgāk ir sajust, ka maz pamazām kļūsti par tādu. Dažreiz man tagad ir tūkstoš plānu un es strādāju ar drudžainu degsmi, bet tad atkal seko pilnīga apātija. Tomēr, redz, ka esmu par audz izplūdis, un .taču nebūtu par ļaunu arī Tev izlasīt «Buddha-Carita». - Es aizrakstīju Strašunskim, lai viņš neizdod naudu māsai Dorai (vārdu neminēju). Zālītem arī aizrakstīju. - Mīļā, mīļā, es Tev vēlreiz rakstīšu, uz redzēšanos. Vēstules augšmalā rakstīts: Vai nebūtu iespējams iekārtot tā, ka. vēstules es adresētu Žandarmērijas pārvaldei un Tu pati tur tās tieši saņemtu? 225. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 31. augustā (12. septembrī) un 1. (13.) septembrī Rīgā 31./VIII 97. Cik gan Tu, manu saulaino pavasari, esi brīnišķi laba un mīļa, es turu rokās Tavu vēstuli un varu lasīt tikai ar pārtraukumiem, es nespēju, nervi streiko un joņo. Jau pagājušas trīs stundas, kopš visu saņēmu, gan vēstuli, gan pārējo. Viss traucas tūliņ atbildēt, bet redzu, ka tas nebūs iespējams, es varētu rakstīt vienīgi mūsu stilā, bet negribu profanēt. Mīļā, mīļā, paldies, rīt. Cik Tu esi laba; mīļā, cik tas ir jauki, man ir tik labi. Tu pati varbūt pilnībā nesaproti, kā Tu mani iepriecināji. Tu man atņēmi grūtu darbu, es jūtu, ka Tu man esi kļuvusi vēl tuvāka. Tu mani vairs nekad un nekādi nenosodīsi, Tu mani saproti tik dziļi, ka dzīvo ar mani vienu dzīvi. Nav nekāds brīnums, ka mums tik bieži, lai gan neredzam viens otru, ir vienas un tās pašas domas, ko es ievēroju gandrīz katrā vēstulē, bet it sevišķi šajā. - Pat šodien man vēl ir grūti rakstīt, - no vakardienas satraukuma stipri sāp galva, un es jūtu tādu kā nogurumu. - Bet toties esmu mierīgs, no Tavas vēstules es redzu, ka varu brīvi par visu domāt, ka nekas Tevi nebaida. Nepanesama man ir noslēpumainība arī domās, Tev jāzina viss, kas noris manī. Bet Tu jau iepriekš uzminēji. - Es pastāvīgi kļūdos un esmu spiests labot, pārāk daudz neesmu strādājis šodien, bet tomēr, - Tu saki, lai apmierina apziņa, ka dzīve nav aizgājusi velti. Tas ir vienalga, citu dēļ es neesmu dzīvojis. Mūsu laime - mēs paši, tas ir tiesa. Mēs dzīvojām intensīvi, augstu pacēlāmies, visu plaši aptvērām, dziļi izjutām. Mēs dzīvojām augstumā un priekšdienās. Mēs bezgalīgi attīstījāmies, un, kad jutām, ka paši sevi vairs neapmierinām, nevaram vairs tālāk attīstīties, mēs viens otru asimilējām, tā paši sevi papildinādami. Un šī jaunā dzīve varēja attīstīties divtik augstu. Bet visa jaunās dzīves jēga sastāvēja no izsmalcinātu spēju un jūtu attīstības, kuru dēļ mēs esam tik daudz pūlējušies, izcīnījuši smagu cīņu un likuši uz to visas savas cerības. Bet šis jaunais, smalkais spēks - kaut ko līdzīgu es atradu arī Flamarionā, bet vēl ļoti robustu, labāks tas ir Gārborgam un Hamsunam, bet visiem it kā neapzināti -,šis spēks ir tik maigs un jūtīgs, ka katrs rupjš pieskāriens to aizskar pirmo, un rupjā vide, organisma novājinājums neizbēgami to tūliņ ietekmē. Bet es negribu, lai tas zustu, tas ir viss. Bez tā dzīve ir garlaicīga un tukša; to atņemt nozīmē atņemt vairāk nekā acis, tas ir gandrīz kā atņemt jūtas un saprātu. Tad vairs nav iespējams realizēt, izjust to, ko pat Gēte neizdomāja, ko Ibsens tikai iezīmēja. «Rosmērsholmā». Bet šī ir vienīgā dzīve, ko mēs varam dzīvot, atpakaļ mēs nevaram. Katrs atpakaļ vērstais solis iznīcina arī mūsu smalko jūtu un domu kopējās dzīves skaisto pagātni. Bet mākslinieku ceļ ne viņa radītais darbs, bet ideja, kas viņam bijusi. Līdzīgu domu es neviļus atradu arī Baškircevas memuāros. Mēs esam dzīves mākslinieki, un mums bija ideja, ko vēl neviens nesaprot; tā ir zīme, ka tā ir augsta un pareiza, nepareizo ātri saprot. Mēs varam iztikt arī bez mākslinieciskas īstenības attēlošanas. - Mana istabiņa ir bezgalīga, mans pavasaris to piepilda, man ir spārni. - Manu mīlulīt, mana siltā saule, man dvēselē ir labi; drīz es Tevi redzēšu un Tev visu izstāstīšu. - Es jau negribu Tev šo vēstuli nosūtīt, tā ir tik slikti uzrakstīta; galva vēl arvien sāp, bet tad es nodomāju, ka tā Tu vieglāk redzēsi, kādā stāvoklī es atrodos, un sapratīsi, kā esmu nokļuvis līdz saviem prātojumiem. Mana mīļā, mīļā. - Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Pasveicini labos, mīļos bērnus Mariju un Olgu un sirsnīgi pateicies viņām, viņas mani ļoti iepriecināja ar skaistām dāvanām, kas rāda, ka viņas mani nav aizmirsušas. Reizē es saņēmu arī karoti un kaula nazi, un dakšiņu; par to Tu nekā neraksti. Kam man pateikties par patīkamo laipnību? Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts: Manu zeltmīlulīt, neraksti neko par mani, citādi es nesaņemu Tavas vēstules. Arī beidzamajā bija svītrojumi. Par grāmatām pateicos, bet, ja iznāk nauda, nopērc vēl šādas: Herrig. Schopenhauer 3187, Hölderlin 510, Saules meita, Goethe. Aus meinem Leben, Dichtung und Wahrheit, Indjisk. Reclam. 2116 Nala und Damayanti, Lammenais. Worte des Glaubens 1462, Du Prel. Rätsel des Menschen 2978. 226. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 7. (19.) septembrī Rīgā 7./IX 97. Manu mīļo Herzliebling, tik tālu vēl ir trešdiena, bet es to jau sen gaidu; nesaņemu ne Tavas vēstules, ne grāmatas, bet es gaidu, gaidu. Vēstules saņem ne ātrāk kā pēc 5-6 dienām, rakstīsim biežāk: divas vai trīs reizes nedēļā. Pulkveža kungs sacīja, ka varbūt būšot iespējams atļaut satikšanos arī divas reizes nedēļā; pajautā viņam par to, varbūt tagad ir iespējams; ne jau ilgu laiku mums to vajadzēs. Gribēju Tev uzrakstīt jau otrā dienā pēc satikšanās, kā parasti, bet neiznāca laika. Man nav nekā jauna, ko Tev pastāstīt, izņemot to, ka es pret paša gribu paklausīju Tavam padomam - mazāk strādāt. Līdz pusdienas laikam es tik tikko pagūstu «Faustu», bet pēc tam jau esmu noguris, tiklīdz sāku strādāt, sāp galva. Jau kādas nedēļas es ievēroju šo minuāciju; tā ir vesela sistēma, ist es schon Wahnsinn; hat es doch Methode. Es to vēroju, un šī vērošana man aizstāj neiespējamo darbu; tā Līzei patika skatīties, kā viņai asinis pilēja. Bet drīz es būšu gatavs, vēl pirms avots būs izsīcis. [Cenzora izsvītrotas 5 rindas.] Mums ir labāks mierinājums. Padomā labi, varbūt Tavi spēki vēl nav tā sabeigti no «bezgalīgi sīkā» kā mani un var atlabt. Raksti man vairāk par sevi, Tu vienmēr runā par mani. Man ir skumji, ka es pat nezinu nekā par Tavu veselību; katrā ziņā raksti biežāk - mums ir tiesības rakstīt kaut vai katru dienu - raksti par savu veselību, kā Tu jūties, kā pavadi laiku, ko dari, un strādā - tā es kaut domās varētu dzīvot kopā ir Tevi. Mums tas tagad ir nepieciešams. Tu zini, kā es mīlu sauli, man tā vajadzīga katru dienu; Herzliebling [1 nesalasāms vārds]. Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts: Mīļā, atnes man naktskreklu un svečturi. Līdz ar šo nosūtu Zālītem korektūru. Pateicies Zālītes kundzei. Mans reimatisms atkal stiprāk jūtams. 227. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 10. un 11. (22. un 23.) septembrī Rīgā 10./IX 97. Mana mīļā, dārgā, nebrīnies, ka es rakstu jau šodien, iemesls tam ļoti prozaisks - gribu pusdienas. Šodien es paliku bez pusdienām, zēns nezin kāpēc man tās nav atnesis no virtuves. Aizej, mīļā, uz virtuvi un uzzini, kas noticis. Tu taču iemaksāji par mēnesi uz priekšu, bet mēnesis vēl nav pagājis.- Drīz es Tev, Liebling, uzrakstīšu citu vēstuli, raksti arī Tu biežāk; ja arī mums nenodos visas vēstules, tad tomēr es tās saņemšu vairāk nekā tagad. Viena Tava vēstule mani noteikti nav sasniegusi; šodien es saņēmu vienīgi Tavu 6. septembrī rakstīto vēstuli, bet Tu runā par divām. Raksti biežāk, mīļā, un dieva dēļ nerunā par lietu; ja es neasaņemu no Tevis pat vēstules, tad es zaudēju beidzamo atbakstu. Vismaz mēs no savas puses darīsim visu, lai tas nenotiktu.--Mūsu pārtraukto sakaru dēļ Tu ciet vēl vairāk nekā es. -- Bet Tu esi mans spēks, ja Tu ciet, es to vēl vairāk izjūtu. Un bez visa tā spēki jau mazinās, un man jau nebūs iespējams tos uzlabot arī brīvībā; nākotnē man atliek vienīgi invalīda liktenis miesīgi un garīgi, bet to es nepieņemšu. Bet es tomēr paklausīšu Tev, ņemšu vērā Tavus pastāvīgos mierinājumus un parunāšu ar ārstu, lūgšos pat uz slimnīcu, lai gan liela labuma es tur neredzu. Lej ūdeni, cik gribi, bet izsīkušu avotu vairs nepārvērtīsi par tekošu. Mīļā, zeltmīlulīt, mans pavasari, Tu raksti, lai es domājot par Tevi; mīļā, es domāju tikai par Tevi, bet, ja es garīgi kļūstu vājāks, ja zūd smalkās, augstākās jūtas, tad es Tev godu nedarīšu un pats sev būšu tikai par nastu. Kas reiz dzīvojis augstāku, jaunu dzīvi ar izsmalcinātām jūtām un domām, kā mēs abi, tas nevar samierināties ar vienkāršu veģetēšanu. - Tagad jau trīs nedēļas es nespēju nekā patstāvīga strādāt. - Pasveicini, mīļā, Olgu un Mariechen. Atnes uz kantori drusku naudas. (Kāpēc Tu vēstulē pārmet citiem, viņi nav vainīgi, es negribu sevi pielīdzināt viņiem, un vispār par kaut ko tamlīdzīgu labāk nemaz nerunā.) Mīļā, mana dārgā, Tu esi mans mierinājums, Tu esi mans spēks, mans pavasaris, esi stipra, Tev vēl daudz būs jācieš. Mīļā - Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: 11. IX Ar pusdienām viss nokārtosies, bet, ja ir laiks, pieej. L. Ar pusdienām viss nokārtojās. Šodien es atkal saņēmu pusdienas. Tev nav jāiet. L. 228. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 13. (25.) septembrī Rīgā 13./lX 97. Mana mīļā, Herzliebling, es steidzos nosūtīt Tev vajadzīgās grāmatas, lai nebūtu aizkavēšanās darbā. [Vēstulei noplēsta mala] Flaišlens, Hānsons un [noplēsta mala] arī pielieku dzejas, par kurām [noplēsta mala] to ir 30; es zinu, ka Tu tās [noplēsta mala] nav rakstītas Rīgā, bet vēl Liepājā; vienīgi pirmajā nedēļā Rīgā es kaut ko rakstīju, bet nu jau mēnesis, kopš neesmu nekā rakstījis. - Esmu laimīgs, ka redzēju Tevi šodien; vārdu sakot, šodiena man laimīga, saņēmu arī Tavu vēstuli, turklāt vēl neparasti ātri - jau trešajā dienā. - Mīļā, mana mīļā, es nevaru Tev vairāk rakstīt, uzrakstīšu nākošo reizi. Gribu tikt laikā līdz šīsdienas pastam. Atsūti man vēl Dincera pirmo daļu, kur ir ievads, man tas jāizskata. - Uz redzēšanos, Liebling, Tu esi [noplēsta mala] mīļa, uz drīzu redzēšanos. Tu [noplēsta mala] otrā tikšanās. [noplēsta mala] Olgai, Marijai un Zālītēm. Uz redzēšanos, Liebling. 229. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 19. septembrī (1. oktobrī) Rīgā 19./IX 97. Mein golden Liebling, neredzēšu Tevi rīt, kā es cerēju, neredzēšu veselu nedēļu un sākšu pārlasīt Tavas vēstules un gaidīt jaunas, Tavu dienasgrāmatu. Gribētos šajā nedēļā, kad nesatiksimies, biežāk un vairāk rakstīt, bet galvenokārt saņemt no Tevis vairāk vēstuļu, bet man neērti Tevi apgrūtināt, - tagad es saņemu Tavas vēstules jau trešajā dienā, un tas, ka man tās tik ātri piegādā, ir liela laipnība. Šodien es uzrakstīšu tikai dažas rindiņas. Manai kamerai šodien tika parādīts liels gods - to apciemoja pulkveža kungs, kas laipni apsolīja mani pārvest uz guberņas cietumu, ja tur atļaus pienest pusdienas no restorāna. Pateicoties tādai laipnai gādībai, mans stāvoklis varbūt uzlabosies, bet tagad mani vēl vienmēr moka bezmiegs un galvas sāpes. Strādāju ļoti maz, ļoti žēl, jo Tavas atsūtītās grāmatas ir ļoti interesantas, vismaz Feierbahs un budistiskās. Pavirši ieskatīdamies Feierbahā, es atradu ļoti daudz domu, kuras es Tev esmu izteicis, nezinādams, ka tās tur jau izteiktas. Nīče bieži vien kopē viņa domas, un pat Zaratustras forma jau ir Feierbaham. Feierbahs man liekas ļoti simpātisks, un man prieks ar to nodarboties. Varbūt vēlāk mans ieskats mainīsies. Tomēr par šiem jautājumiem es šodien negribēju runāt. Esmu saņēmis vēstuli no Olgas, pateicies viņai un pasveicini abus bērniņus. Zālīte arī šodien atsūtījis veselu kaudzi (III cēliens un loksne no II cēliena) korektūras, daudz nepatīkama darba, bet nu es redzēšu, vai Tu esi kaut ko pārlabojusi III cēlienā vai ne. Tu pārāk maz labo, saki, ka labi, bet vēlāk mūs rāj. IV cēliens ir pantmērā, izskati to stingrāk. Tu man sagādātu lielu prieku, ja pārlabotu un nobeigtu, kur vajadzīgs, arī manus dzejoļus. Un izvēlies no tiem, kuri pie Tevis ir, kamēr uzrakstīšu kaut ko citu. Atceries, kā Tu agrāk darīji ar manām vēstulēm. Liebling, mīļā, katrā ziņā uzraksti arī par savu veselību. Lieb. Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts: Uz atsevišķas lapiņas pielieku klāt divus dzejolīšus latviešu valodā. Ja to nosūtīšana nebūs saistīta ar īpašām grūtībām (tulkošanu), tad es šad un tad vairāk pielikšu klāt tādus, ja man ienāks kas prātā. L. Tu taču man lūdzi kaut ko jautru. L. Vēstules otrās lappuses kreisajā malā rakstīts: Zālītem nosūtīšu korektūru pirmdienas rītā. L. Atsūti man pastpapīru un aploksnes. L. 230. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 21. septembrī (3. oktobrī) Rīgā 21./IX 97. Lieb Liebling, šinīs dienās Zālīte mani tik tikko nenomocīja ar nebeidzamām korektūrām: puse II cēliena (loksne) un viss garais III cēliens, kurā es diezgan daudz pār veidoju. Bet tomēr esmu viņam pateicīgs, jo steidzīgajā darbā nemaz nemanīju, kā pagāja sestdiena un ka es Tevi neredzēju, pusnedēļa ir pagājusi, un man no Tevis nav nekādu ziņu, izņemot to, ka Tu esi bijusi manā tuvumā, cietumā. Un tas mani nomierina. Bet arī šodien es Tev nevaru nekā uzrakstīt, nepagūšu līdz pastam, un man nav ne papīra, ne aploksnes. Atsūti man, mīļā. No jaunajām grāmatām es neesmu nekā lasījis, bet rīt sākšu. Arī Tev būs jālasa filozofija (un Feierbahs), tas pat ir interesantāk par beleiristiku, kurā Tu taču neatradīsi sev nekā jauna. Par grāmatām, kuras mēs abi esam izlasījuši, uz raksti man savā dienasgrāmatā. Arī es Tev uzrakstīšu, un tā mēs kaut cik panāksim garīgo kopību. Līdz trešdienai, mīļā! Es sarunājos ar Tavām vēstulēm, un laiks paiet. Goldliebling. Vēstules kreisajā malā rakstīts: Nosūtu Tev gatavo IV cēlienu. L. Sveicini Olgu un Mariju. L. 231. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 25.septembrī (7. oktobrī) Rīgā 25./IX 97. Mein Sonnenstrahl, šodien saņēmu Tavas šī mēneša 16. un 20. dienā rakstītās mīļās vēstules. Cik Tu esi laba un mīļa, man ir svētki. Esmu himmelhoch jauchzend, bet tik nesen vēl biju zu Tode betrübt. Bet es uztraucos arī sīku iemeslu dēļ, viss mani satrauc, kaut, gan ar prātu redzu, ka nav pamata uztraukties, un sasprindzinu gribu, lai nomierinātos. Vienīgais līdzeklis - strādāt un lasīt, taču Trional iegūst arvien lielāku nozīmi. Bet Tu tomēr gribi, lai būtu nākotne, lai jau būtu, ja ir milieu. Es jau Tev teicu, ka šeit kamera ir daudz labāka, un ar laiku es pat ceru dabūt tādu, kas nebojātu acis ar «glezniecisku helldunkel». - Es maz pamazām sākšu atkal domāt par saviem uzmetumiem un stāstiem; mani ļoti interesē Tavi literārie spriedumi, un es esmu briesmīgi priecīgs, ka mēs tomēr atradīsim iespēju kopīgi domāt, lai gan mazākajā mērā un tikai pašas elementārākās domas. -Vispār man un tāpat arī Tev ciešanas sagādā mūsu vēstules, kurās negribot, bet tomēr izlaužas dziļi apslēptās vissmalkākās jūtas, kas tā baidās no pieskaršanās un rupjas nesaprašanas. Mēs paši no tā kļūstam rupjāki. Un tagad vēl klāt visam zemiskās pļāpas; un no kā? no māsas. Saki, ko darīt? - Bet es gribēju runāt par mūsu kopējiem spriedumiem. Viss, ko Tu uzrakstīji par «Dämon Kleist», ir tik pareizs un trāpīgs. Man liekas, it kā es , pats to būtu domājis, bet patiesībā man tādas domas kā pēdējā daļā, nekad neienāktu prātā. Bet man tūliņ jābeidz vēstule, es uzrakstīšu vēlāk. Vēl kaut kas, par pulksteni - tās ir tieši manas domas, es jau sen tā daru, mein lieb Liebling - Sveicini mūsu mīļos bērnus un pateicies viņiem. Šeit vēl mācītājā Taurīšā adrese: Doles mācītājmuižā, caur Ikšķili. Nosūti viņam 2 zīmogmarkas par 80 kap. un vēl 20. kap. pastmarkās. Bez tam man Tev jāizdod cita pilnvara; labāks, t.i., lētāks, ir notārs Tēve Kungu ielā. Tam gan jāizprasa prokurora kunga atļauja. Man liekas, ka to varēs izdarīt tikšanās reizē. Man jābeidz. Uz redzēšanos, mīļā. Goldliebling. Vēstules trešās lappuses augšmalā rakstīts: Samaksā tūliņ bankas parādu. 232. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 2. un 3. (14. un 15.) oktobrī Rīgā 2./X 97. Mein lichter Liebling, vakar bija tik brīnišķa diena, no rīta satikšanās, vakarā saņēmu Tavu vēstuli, tādu mīļu, bet šodien ir lietus, apmācies, drūms, un rīt es Tevi neredzēšu, tas mani jau tagad moka. Vakar es nestrādāju un šodien nevaru strādāt; gribu, lai acis atpūšas, sāp no Osiana apgaismojuma, t.i., no miglas un puskrēslas. Bet bez darba ir tāda garlaicība, sākas grūtsirdība, vecas domas, bet uzlabot to nekādi nevar; rīt es Tevi neredzēšu, un arī parīt ne. Negribētos Tev rakstīt skumīgu vēstuli, Tu ciet no tā. - Tas ir brīnumjauki, ka Tu noīrēji klavieres. Lai gan mūzika Tevi satrauc un Tevī saceļ vecās jūtas, bet šis smalkais saviļņojums un sāpes ir labākas par stingo grūtsirdību. Tas Tevi piespiedīs domāt, un pieraksti sev šīs domas un pusdomas; tas Tevi ieinteresēs un izklaidēs, Tu pati uz sevi sāksi lūkoties objektīvi, un tas būs kaut kas jauns un daiļš. - Tu - Icarus, bet es ar bailēm turos Antäus lomā. Redzi, no vakardienas es negribot kļuvu par Icarus un tūliņ nokritu no debesīm. Man grūti Tev mundri rakstīt, es jūtos ļoti noguris no bezmiega, acis sāp, nespēju nekā sakarīga domāt, un brīžiem man pat liekas, ka darbs man būs pavisam jāatmet, galva sāp. - Nē, šodien vairāk nerakstīšu, citādi arī Tev pielaidīšu savu grūtsirdību. - Rīt pabeigšu vēstuli. - Jā. Tu esi «nelabojama sapņotāja», bet es jau pavisam esmu beidzis sapņot. - Vakar vakarā saņēmu Tavu vēstuli; es apbrīnoju Tevi, cik Tu esi stipra, lachende Löwin, bet es esmu aizmirsis smieties - mēģināju, bet tās divas mazās epigrammas Tev laikam nepatika - Tu par tām nekā neesi teikusi -, nav vairs jautrības. Bet cik dzīva un mundra ir Tava vēstule. - Šekspīra govs, - es būtu sevi nosaucis eifēmistiskāk - pat it kā pieklājīgāk - par valdnieku Nebukadnecaru, kad viņš pastaigājās pa lauku un ēda salātus bez sinepēm. Iznāk jau viens un tas pats, bet šeit nosaukums skanīgs, Tev turpretim - govs. Es varu spilgti iedomāties šā savādā valdnieka jūtās, es tāpat staigāju pa tukšu lauku, tikai pat zāles nav. Arī «Dēmona» tulkojumu saņēmu no Tevis atpakaļ necaurskatītu, es to jau gribēju mest pie malas. Varbūt atradīsies kāds prozas darbs, ja tikai ne acis . . . Es vēl pacietīšu šo garlaicību šodien un rīt, vairāk nespēju, lai labāk zūd manas acis nekā visa galva, bet kaut kam laikam ir nolemts bojā iet. - Katru dienu nemaz nedzeru divus pulverus, tik daudz taču nedod, bija tikai daži izņēmumi. - Par uzkožamo pienešanu Tu laikam esi maldījusies, jo citiem pienes ziedojumus, Tev tikai vajag aiznest uz pārvaldi. Es tomēr uzzināšu no priekšnieka kunga, kurš taču man sacīja, ka tas esot iespējams; viņš ir ļoti laipns, tāpat kā visa priekšniecība. - Labāk pabeigšu vēstuli rīt vai parīt. - Es arvien lasu Tavu vēstuli, un man no tās top tik viegli. -- Kaut es Tevi ātrāk redzētu, tik smagas man šīs dienas. Kāpēc satikšanās pirmdienās ir izjukusi? Es nekā nevaru sarast ar šo bezgalīgo gaidīšanu. - Tā pati vecā doma man liekas esam vienīgi pareizā. Visi spēki taču novājinās, lai gan lēni, bet manāmi. - Jūs, nabaga meitenes, ar mīlu, bet bez malkas; jā, malka, kam gan tās ir diezgan. - Šis tukšais visums kļūst garlaicīgs - perspektīvā Šekspīra dzīvnieks, sein ein Tier auf dürrer Heide, - kāpēc? Man laipni paziņoja, ka varbūt būs cerības dabūt gaišu istabu. Nosūtu «Nala und Damayanti» (izlasi, šis tas Tevi interesēs), Visiri (uzraksti man par to) - sastopami poētiski izteicieni; kad Tu uzrakstīsi, tad es rakstīšu vairāk. Raksti biežāk par literatūru, ko esi lasījusi. «Dēmona» I daļa ir gatava, bet dieva dēļ izskati to, mums katrā ziņā jādod Zālītem kaut kas labs. - Uz redzēšanos, mīļā saulīte, spīdi man šodien, spīdi man vienmēr. Sveicini mīļos bērniņus, atvainojies, ka nevarēju viņiem uzrakstīt, Liebling. Vēstules ceturtās lappuses malā rakstīts: Nupat kā dabūju jauku, gaišu kameru, esmu ļoti pateicīgs, tagad būs labi, mīļā. L. 233. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 3. (15.) oktobrī Rīgā 3./X 97. Jā, meine Goldfreude, selig[er] Liebling, tas ir tik pareizi un labi, Tu esi mana Goldfreude, un šodien es esmu Schwingtag, un lai tie arī būtu angebrochene Schwinge. Kā es vēlētos, lai šodien Tu būtu jautra un mundra, sava spēka, mūsu spēka, apziņas pilna. Es tā baidos, vai tik es Tevi vakar kaut kā neesmu apbēdinājis; bet Tu biji tik dūšīga. Nepiešķir manām žēlabām pārāk lielu nozīmi, Tu nebiji vainīga, ka nepaguvi izskatīt tulkojumu, bet es to nemaz neiedomājos. Kritiku par dzejoļiem es arī negribēju garu, vislielākais - divas rindiņas. Tev šodien jābūt ļoti priecīgai, heiter, nicht froh. Šodien es Tev par godu pastrādāju, lai gan zaudēju diezgan daudz laika, man bija jāatgulstas - galva. - Tomēr neuztraucies, es saņemu visus spēkus, lai nepadotos. - Es no Tevis - saņēmu uz 3. X dāvanu - divas mīļas vēstules, bet man Tev nav nekā, ko dot; ja es pēdējā laikā būtu varējis strādāt, es būtu uzrakstījis. - Nezinu, kā būs tālāk, ja sekotu Tavam padomam? Es jau esmu vienās domās ar Tevi. Bet vakar pēc satikšanās un šodien es nododos vecām atmiņām. Es turpināju mūsu sarunu, pēc pusdienas vēl saņēmu Tavas vēstules, un, nebija gala sarunām un vietas skumjām. Sarunās mēs izgājām cauri visai mūsu bijušajai dzīvei, und siehe, es war trotz allem doch wunderschön, un pat briesmīgās sāpes idealizētas. Un, tāpat kā gaisma, visam cauri spīd Tava labsirdība. Es mokos un nevaru to sasniegt - Tu zini, kādu ceļu es vienmēr eju. - Bet es augu un izaugšu, un tā būs mana pateicība Tev, bet pagaidām tikai vārdos varu apbrīnot Tevi, Tavu varoņdarbu un tad arī tikai - oficiāliem vārdiem. Es varu saprast, ko tas Tev nozīmē, Tu man esi kļuvusi vēl tuvāka. Es zinu, cik man bija daudz ciešanu, kamēr tiku pie savas pārliecības, ka tikai iekšējā dzīve ir svarīga. Bet jau ļoti sen, gandrīz no tā laika, kopš sāku domāt, nodevos šai domai un dzīvoju viens tikai ar sevi. Tev tas ir nesalīdzināmi grūtāk, un arī laiks ir īss. Tu ciet, bet mani mierina tas, ka vēlāk Tu jutīsies daudz brīvāka un izaugsi pašcieņā. Vēlāk tā Tev būs tikai ārēja, nejauša patika, kura Tev nedos nekā būtiska, bez kuras Tu varēsi iztikt; agrāk Tev, tāpat kā arī man, tas bija tikpat kā dzīves elements. M. Baškirceva, piemēram, nekā nevarēja izrauties no šī stāvokļa; un tāpēc viņa nesasniedza īsto cilvēcību. - Zukunftsmenschheit. Liebling, Tu jau esi spērusi svarīgu soli uz priekšu, tas ir, it kā pēdējais šķērslis gandrīz būtu pārvarēts, un drīz Tev pavērsies gluds ceļš uz Zukunfismensch. Bet mēs vairs neejam kopā. - Lieb Liebling, man gribot negribot jābeidz, jo citādi vēstule šodien netiks nosūtīta, bet rīt ir svētdiena. Uz redzēšanos, Goldfreude. - Uzrakstīju arī Olgai, bet kaut kā iznāca, ka vēstule vairāk attiecas uz Tevi nekā viņu, izlasi arī Tu to, Goldfreude, esi stipra, esi laba. Liebling, Liebling. 234. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, drīz pēc 3. (15.) oktobra Manu saulaino, nebeidzamo svētlaimības mīļkukainīt, glābējkukainīt, es varu Tev uzrakstīt tikai pāris vārdiņu, bet man Tev tomēr atklāti jāpasaka, cik bezgalīgi esmu Tev pateicīgs, kā mani .aizkustina Tava mīla un labsirdība un kā es Tevi pārlieku mīlu. Citādi jau Tev nekad nevarēju pateikt, cik ļoti mani iepriecina ikkatra Tava velte, «zakuski». Es katru reizi brīnos, cik Tu taču esi kļuvusi mīļa un laba, un katru reizi man gribot negribot jāraud. Ir vienmēr vesela jūtu brāzma, tiklīdz saņemu no Tevis kaut ko, «zakuski» vai kādu mīļu vēstuli, Bet tieši tāpēc, ka Tu esi tik neizsakāmi mīļa un laba un tik ļoti mīli savu kukainīti, man tik briesmīgi sāp, ka Tu neiz lieto visus līdzekļus mūsu garīgās kopības saglabāšanai. Es tulkoju «Dēmonu», un tad jau vienīgais uzmundrinājums man ir, ka arī Tu to lasi, par to interesējies, labo to un man palīdzi. Bet Tu atsūtīji manu tulkojumu, nelasītu un neizlabotu atpakaļ. Tu solījies vēstulē pārrunāt manus dzejoļus, bet solījuma neturēji. Redzi, tad tā iz nāca, ka kļuvu pavisam vājš un neesmu kopš sestdienas nekā strādājis un vienīgi prātojis; tā ciest ir briesmīgi.- Tas jau no sākuma bija pats galvenais iemesls, kāpēc nevarēju Tev ticēt, jo Tu biji par maz nodarbojusies ar maniem darbiem un maniem dzejoļiem. Es neticēju savām dzejnieka spējām un visu Tevis teikto uzskatīju vienīgi par frāzēm. Katra Tava lapiņa man ir interesanta un svēta, bet Tev nav neviena vienīga, ne vismazākā labojuma manā tulkojumā. Tu arī biji nosolījusies nēsāt lielputniņa plūmju kauliņu kā amuletu, jā, pat dzejoli, kur mana mīla visdziļāk izteikta, nēsāt sev uz krūtīm, kā agrāk nēsāji manas daudz nevērtīgākās vēstules, - bet Tu nevarēji sevi pārvarēt, lai to izdarītu. Un Tev tomēr jāzina, cik laimīgu Tu mani darītu ar šo sīkumu. Un, ja Tu tos vispār sauc par sīkumiem un varēji tos «aizmirst», tad laikam gan Tu netici, ka es Tevi mīlu un ka man tas ir vajadzīgs. Tas man ir vajadzīgs, tas man ir jautā jums - būt vai nebūt. Tā ir vienīgā iespēja, kā mēs paliekam garīgā saskarē un varam vēl augt savā mīlā. (Tā kā Tu neesi nekā teikusi par dzejoļiem, tad man nebija spēka Tev 3. X rakstīt, un tas mani tik briesmīgi nomāc, ka nevarēju Tev sagādāt nekādu prieku.) Jā, es Tevi pavisam nopietni lūdzu, saki man, ko es varu darīt, lai būtu Tev mīļš un patīkams, lai nepārtrauktu mūsu pierašanu vienam pie otra, bet to vēl stiprinātu. Pasaki taču man to. Padomā arī pati par to, kā Tu varētu sevi vēl vairāk pie manis saistīt; es vienmēr domāju par to, kā es varētu sevi stiprāk piesaistīt Tev un kā Tu man kļūtu vēl nepieciešamāka. Plūmju kauliņš kā amulets un mans dzejolis uz Tavām krūtiņām jau nenozīmē neko citu kā vienīgi to, ka pie manis arvien ir pat neliela daļiņa no Tevis, un arī Tev fiziski arvien jāsajūt mana klātbūtne. Tas par to pulksteni mani brīnišķi aizkustināja, taču pulkstenis guļ uz galda, bet arī fiziski Tev vienmēr jāsajūt mans tuvums. Tāpēc es plūmju kauliņu nekad neizlaižu no pirkstiem. Tu būtu ļoti mīļa, ja Tu man nodotu arī savu dzejoli («Zobenu nojozt» no neiespiestajiem) šādā veidā, es arī to tad nēsātu pie sevis. - Tā pati nozīme ir arī tam, ka faktiski ik dienas, gandrīz ik stundu es pielūdzu Tevi, tā es Tevi vienmēr atminos. Tā nav māņticība. Patiesībā es vēl tagad joprojām pielūdzu Tevi. Tu, mīlulīt, mana dzīvība, taču nevarēsi gribēt, lai es aizmetu plūmju kauliņu un nepielūdzu Tevi, kā Tu to dari; labāk jau dari tā kā es. - Es jau neko nepārmetu, es neesmu dusmīgs, bet mani sāpina tas, ka tā vēl nav. Es zinu, Tu nepiešķir nekādu nozīmi sīkumiem un aizmirsti tos aiz lielajām rūpēm par mani, tas ir tik bezgala aizkustinoši, bet man vajadzīgi arī sīkumi, taču tāpēc Tev jau nav jāatmet lielais. Ar sīkumiem mana jaunā ticība Tev tiks uzturēta. Es gribētu Tev rakstīt mīļi, ļoti mīļi un tomēr to nevaru. Esmu tik noguris un kļuvis viegli ievainojams. Nervozitāte ļoti traucē, dažreiz tā mani padara tik sadrūmušu un skumju, ka man iziet briesmīgi daudz spēka, lai tiktu galā ar slikto garastāvokli. Tāpēc, zeltsvēto mīlulīt, nelolo pārāk lielas cerības, ka es cietumā iegūšu vairāk garīgā spēka. Tas viss iziet šajā mazajā, nogurdinošajā cīņā pret nervozajām noskaņām. Šie uzplūdi nav nemaz atkarīgi no garīgā, kā Tu, mīļā, agrāk vienmēr domāji un man pārmeti, tas ir tikai kaut kas fizisks, un tāpēc ir tik smagi apkarot to tikai ar garīgo spēku. Tātad negaidi, ka es tagad būtu atrisinājis kādas problēmas, tam man nav spēka. Tev ar to, saldo meitenīt, jāsamierinās, ka es ļoti daudz gribu un ka Tev vēl ļoti daudz kas jāsaprot no tā, ko es Tev jau sen teicu, bet ko Tu toreiz tik labi nesaprati. Bet es redzu un mani neizsakāmi priecina tas, ka Tu arvien vairāk saproti un man seko; tagad, kad es klusēju. Tas bija jau pagājušo reizi un tagad atkal, kad Tu saki, ka mēs varētu vēl vairāk tuvoties viens otram un būt vēl mīļāki. Agrāk Tu tik stipri pret to iebildi un allaž ņēmi man ļoti ļaunā, uzskatīdama to par acīmredzamu mīlas trūkumu, kad es teicu: mums vajag vairāk mīlēt vienam otru vai: Tu mani pietiekami nemīli, vai: ir jākļūst daudz labāk. Tad Tu vienmēr solīji: vai tad tas nebija skaists, kas jau bijis, vai tad Tu neesi mīlējis mani; ka tā ienīsti un nicini bijušo? - Un tagad, saldo mīļmīlulīt, manu meitenīt un mutiņ, tagad Tu pati saki, ka Tu redzot ēnas puses un mums vienam otru vajagot vēl daudz vairāk mīlēt. Tikai vienu vēl: Tev jāzina, ka nervu vājums vispār padara vāju. Jau pagājušo reizi es žēlojos, ka Tev jāsniedz man vairāk paļāvības ar to, ka Tu ievērosi arī manas dzejas (Tu tās jau esi ievērojusi vairāk, nekā es nojautu, bet es gribēju gardus kumosiņus, sīkus glaimus, spriedumus); tagad šajā neirastēnijā mums vajag, lai Tu pasaudzētu manu sīko iedomību. Tā arī ir sīka iedomība, ka es vispirms Tev teicu un prasīju šo nekad nepiepildāmo mīlu, šo vienmēr vairāk, šo vēl labāk kļūšanu. Kad atlabšu no savas nervozitātes, tad jau nebūšu tik sīkumaini iedomīgs, bet tagad saudzē mani šai ziņā. Es jau esmu arī slimiņš un labiņš arī un mīlu savu mīļo, saldo meitenīti un mutiņu. Ak, cik labprāt es Tev gribētu teikt kaut ko ļoti mīļu un labu. Pirmām kārtām, es jau vēl neesmu teicis, kā mani sajūsminājusi Tava beidzamā vēstulīte; es atceros vienīgi dažas vēstulītes, kas mani tik ļoti aizkustinājušas, piemēram, dzimšanas dienas vēstulīte, viena vēstulīte Liepājā, protams, tas ir atkarīgs no garastāvokļa. Jā, garastāvoklis. Zeltmīlulīt, ja Tevi kaut kas būtu sāpīgi aizskāris, tad saproti, ka mans garastāvoklis bieži vien ir pavisam nožēlojams. Dažreiz ir tādas dienas, ka pat Tavas mīlas pilnās vēstulītes mani nespēj nomierināt, un tad man jāpanāk gluži ar varu, lai nokļūtu pie zeltprieciņa, un beidzot tas man vienmēr izdodas. Tad es arī lūdzu mīļo zeltprieciņu: mīlulīt, noņem man ļaunās domas. Tas palīdz, un viss atkal kļūst labi. -Bet tas tā ir, mīlulīt, un tāpēc ir iespējams, ka es faktiski esmu fiziski slims, ar nerviem un mazasinīgs. Tāpēc, mīlulīt, Tev nav jābaidās vai arī jāpārmet man. Tu jau mani atkal sasparosi. - Rakstu jau labu laiku un vēl neesmu uzrakstījis nekā prātīga, nekā ļoti mīļa un ļoti laba savam sirdsametistiņam. Man vienmēr patīk rakstīt, kaut arī nekā svarīga nav, varbūt pat tukši nieki, bet gribu būt pie saldās meitenītes, gribu ļauties, lai mutiņa mani kopj, kašā galviņu, lai saldā mutīte mani skūpsta, gribu rast mieru pie Tevis, būt labiņš, mazs un mīļš. Un es gribētu pakašāt mazās, mīļās kājiņas, noglaudīt matiņus, padarīt Tevi veselu un pats kļūt vesels. - Lasot Tavu vēstulīti, es lūdzos: mīlulīt, ļauj man arī kļūt tikpat labam kā Tu, ļauj man sasniegt Tevi un arī kļūt par īstu nākotnes cilvēku. Tu esi patiess nākotnes cilvēks, mīļmīlulīt, Tu vari lidot augstu, augstu; es ar saviem gurdenajiem spārniem tikai laimīgi skatos turp un priecājos, nu mans mazais saulkukainītis ir tur, kur es biju. - Mazkukainītis lidos vēl augstāk. Es nemaz negribētu Tev tūliņ nodot šo mīļo vēstulīti, nodošu to nākamreiz, jo gribu pie tās vēl pasildīties. -- Man taču arī mazliet jāatbild uz Tavu vēstulīti. Tu tagad arī mīli tikai cenšanos, šo vienmēr vairāk, bet tas jau nav sen, agrāk taču tā nebija, es to vienmēr uzskatīju par savu nopelnu, ka esmu Tevi izrāvis no aprimas, vai tā nav? - Ak, mīlulīt; lūko, lūko sameklēt sīkumos, kur lai ciešāk sasaista un pārveido mūsu kop dzīvi. Esmu arī vienmēr uz to pastāvējis; ir : jākļūst labi un ir pavisam brīnumjauki, kad tagad Tu arī meklē. Mēs atradīsim un tuvosimies vēl vairāk viens otram. - Tu esi tā dvēsele, ko es esmu meklējis, Tu tagad gribi apaugļot, un nu tas Tev izdosies. Par to es nekad neesmu šaubījies, mani vienmēr tikai sāpinājis tas, ka nevarēju Tev ieskaidrot, ka šāda apaugļošana ir vajadzīga. Un iespēja ir dota tikai sīkumos, citur nekur. Sīkumi ir dzīve, un iespējas ir tikai dzīvē, bet ne spožos, lielos mirkļos. Mēs tapsim, mīlulīt, mēs tapsim, manu saldo meitenīt, manu mīļo mutiņ. - Tu izciestu nāvi sevis pašas dēļ, bet ne manis labā. Jā, tas ir tas augstākais. Tā man ir droša ķīla, ka Tu mani mīli, ja Tu dari tā sevis pašas dēļ, ja Tu to dari tik dabiski, uzskati par tik pašsaprotamu. Tā ir ar mani. Negribu nemaz uzupurēties Tevis labā, bet, ja Tevis nav, tad arī man nav nekāda prieka būt, tam nav nekādas jēgas. Un aiziešana ir pavisam viegla, sevišķi tādam dzīves gardēdim kā man. Esmu jau tagad aizkustināts un atdzīvojies no tā, ko Tu rakstīsi nākamajā vēstulītē; raksti, raksti, manu mīlulīt, manu svētlaimības mīļmīlulīt; man tā ir vieglāk pārvarēt slikto garastāvokli, un mēs paši, pastāvīgi augdami, turpināsim savu kopējo dzīvi. --Man nupat ienāca prātā: mūsu lIieliskā, straujā un vētrainā augšana divos pēdējos gados laikam gan ir vainīga pie tā, ka tagad mani nervi ir tik sabeigti; bet šī desmitkārtīgā dzīve bija tik brīnišķi jauka; tik daudzus gadus es nebiju nemaz dzīvojis, un to visu tad esmu panācis divos gados. Tāpat kā Tu ar savu eksāmeniņu, vienā gadā iemācījies to, ko parasti iemācās piecos gados.- Nu, mīlulīt, es tik ilgi esmu pļāpājis un tik ilgi atkal bijis pie Tevis. Paliec nu sveika, saldo meitenīt, labo svētlaimības mutiņ, Tu man palīdzēsi, Tu mani radīsi, un mēs atkal augsim. Tu glābēj- un cerībkukainīt, dzīvība, saldo meitenīt. Vēstules pirmās lapiņas otrajā pusē kreisajā malā vertikāli rakstīts: Šo ceļu mēs izmantosim ļoti reti. Manu svēto, nebeidzamo mīļametistiņ. Saulīt, dzīvības kukainīt. Kad esmu [teikums nav pabeigts] Vēstules otrās lapiņas kreisajā malā vertikāli rakstīts: Mēģini arī Tu šādā veidā atbildēt, tikai neraksti nemaz par ģelo. Vēstules otrās lapiņas otrajā pusē kreisajā mala vertikāli rakstīts: Mīlulīt, svētlaimīt, saulīt, man Tev vēl būtu tik daudz ko sacīt. Vēstules ceturtās lapiņas kreisajā malā vertikāli rakstīts: Ir jau pārvarēts, mīlulīt, zeltprieciņ! Vēstules sestās lapiņas otrajā pusē kreisajā malā vertikāli rakstīts: Atsūti Hartlēbena dzejas, vispār grāmatiņas, mīlulīt. Tas par graudiņiem ir tik brīnišķi, mīļo zeltiņ. 235. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 6.(18.) oktobrī Rīgā 6/X 97. g. Mein Liebling, Goldfreude, kopš tā laika, kad pēdējo reizi tikāmies, man atkal nav miera un ap mani viss apmācies kā šī diena. Es gandrīz fiziski ienīstu miglu kā visu, kas tumšs; bet ienīst nav pareizais vārds, tas ir taedium. Nevajadzēja man šodien tādā noskaņojumā rakstīt, neesmu arī izgulējies, Tu atkal no tā cietīsi, bet man nav cerību, ka rīt būs labāk. Tu man piedosi, Liebling, es dodu Tev visu, kas man ir, ne tikai sauli vien, mēs esam cienīgi dot viens otram arī sāpes. - Tu ciet, redzot, ka vienmēr es nevaru noturēties mūsu līdzsvarā, ka tad es kļūstu netaisns. Bet Tu zini, ka tikai dzīve un prieks, Goldfreude, dara cilvēkus labus un taisnīgus; katras sāpes, fiziskas un garīgas, kā dzīves noliegums, padara viņus ļaunus - kāpēc gan tie «bezgala mazie» ir ļauni? -viņi cieš sava tukšuma un garlaicības dēļ, bet sajust savu tukšumu - viskodīgākās sāpes. - Es pievērsu pārāk maz uzmanības savai fiziskajai labsajūtai un tagad neesmu pieradis savaldīt savus sapostītos nervus, turklāt nav arī dvēseles miera, ko varētu nostatīt pretī nerviem. Tomēr es lietoju visus iespējamos mehāniskos līdzekļus, lai neļautu nerviem galīgi novājināties. (Starp citu, nu jau divas nedēļas man ir klepus, bet krūtis man bija tā nekas.) - Bet es redzu, ka mana vēstule atkal pārvērtusies par veselības stāvokļa biļetenu, un tāpēc visas manas vēstules ir tik garlaicīgas un atstāj uz Tevi smagu iespaidu. Labāk es Tev stāstīšu par savu veselību satiekoties, bet te kaut pāris vārdu parunāsim par kaut ko interesantāku. Es lasu Tavas mīļās vēstules un arī gribēju kaut ko teikt par M. Baškircevu, bet visas domas aizlido, un es pats bezgalīgi peldu pa Golfstrom deiner Liebe, Goldfreude, nevaru nekā atjēgties, nākt pie apziņas, es it kā redzu Špangenberga un Beklīna gleznas Berlīnē (atceries, apakšējā zālē). Es lasu par vainagiem. - Tu esi man kļuvusi tuvāka ne tikai tāpēc, ka esi tos pametusi, bet vēl vairāk tāpēc, ka man to pateici, - un pateikt Tev bija grūtāk, nekā tos pamest. Bet, kad mēs būsim kopā, mēs tos atkal atvedīsim un, kas vēl labāk, iegūsim jaunus, ja tikai mani nervi izturēs; bet, ja neizturēs, tad taču mēs esam kopīgi domājuši, tas ir mans mantojums, ja cita nav. Sen esmu sapņojis, ka Tu realizēsi to, ko es domāju. Jau mūsu memuāri vien būtu interesantāki nekā M. Baškircevas, mēs gandrīz tur sākām, kur viņa beigusi. Viņā bija daudz dzīvības, bet viņa nezināja, ko ar to iesākt. Viņa neprata pacelties dzīvei pāri, nekad pati nedomāja, viņa pieņēma dzīvi tradicionāli un nekad neatbrīvojās no tradīcijas. Tāpēc I daļā viņa ir tik nesimpātiska, vismaz man. Viņa ar visu savu spēku ir visparastākā sieviete, muļķe, aristokrātisks skuķis, - cilvēks, Individuum, nav nemaz manāms. (Salīdzini, manas domas par viņu taču ir tādas pašas kā Tavas, vienīgi Tu spēj visu precīzāk un īsāk izteikt; tas man vēl no Tevis jāiemācās.) Viņa rotaļājas ar mīlu pēc tradīcijas, arī II daļā viņa visu laiku meklē «partiju», par garīgu dzīvi kopā ar vīru nav runas, to viņa nezina, tāpat kā nezina tradīcija. Bet viņa vismaz apzinās, ka tā nebija mīla. Mīla vienmēr dod kaut ko jaunu. Tad viņa meklē glābiņu mākslā, t.i., slavā, bet neko neatrod, jo meklē ārpus sevis. Briesmīga un aizkustinoša ir šī veltīgā meklēšana, un es to saprotu tā - Zukunftsmensch. Pat tad, kad viņa it kā apzinās sevi, arī tad tā ir tikai viņas ārējā darbība. Viņa nekad nemīlēja un nekad nekļuva par indivīdu. Viņa ir tikpat nelaimīga kā Soņa Kovaļevska un visas tās jaunās sievietes, kuras neprot apvienot «mīlu un slavu», kā viņas saka, t.i., garīgo un ikdienas jeb fizisko dzīvi, viņu ideāls karājas kaut kur gaisā, un viņas nespēj savu ikdienas dzīvi padarīt ideālu ar mīlu un patiesību. Mein Goldfreude, cik mēs esam laimīgi. - Es negribēju tik daudz par to pļāpāt, bet man liekas, ka Z.M. šis raksturs būs vajadzīgs. Bet bez tam man pašam nebija vairs tik garlaicīgi; vispār man ir vieglāk, tiklīdz es ar Tevi sarunājos; un tas tomēr ir surogāts, lai vismaz kaut cik uzturētu mūsu garīgās saites. Sonnenliebling, Goldfreude, uz redzēšanos! Liebling, cik daudz mantu Tu man esi atsūtījusi un [1 vārds nesalasāms], cik Tu esi laba un mīļa, Liebling. 236. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 6.-9. (18.-21.) oktobrī 6./X 97. Meine Goldfreude, mein Liebling, no rīta pabeidzu Tev vēstuli un no tā laika jau vairs nekā nedarīju, ar grūtībām uzrakstīju puspensumu no «Fausta». Mana šīs dienas dienasgrāmata ir uz atsevišķas lapiņas. 7./X 97. Goldfreude, cik tas ir labi, esmu tik priecīgs, ka man Tev ir tāds uzjautrinošs vārdiņš; arī man ir jautrāk, bet tas man tagad ir ļoti vajadzīgs. Es gribēju pabeigt un pabeidzu šīs dienas pensumu, bet neesmu vēl pārvarējis savu vakardienas stāvokli, jūtos ļoti noguris. Trionālu tagad vairs nesaņemu, un cita līdzekļa pret bez miegu, man arī nav. Vingroju, šodien pat esmu staigājis vairāk nekā parasti. Lietoju visus līdzekļus, lai noturētu spēkus. Bet tomēr jūtu, ka arī šodien uzrakstīšu tikai slimības biļetenu, lai gan man tā gribētos ar Tevi parunāt, atbildēt uz Tavām vēstulēm, Tu esi aizkustinājusi tik daudz jautājumu. Šī Angstgefühl mani vienmēr tur savā varā: kaut kas ļoti dīvains, šīm bailēm nav nekāda noteikta veida. Tikai nogurums. - Es lasīšu. - Lasīju «Liebelei», Šniclera grāmatiņa man liekas diezgan tukša. Forma ļoti vāja, stiepta; visas personas sen zināmas, pat šabloniskas; ideja sīkumaina, Veiringa morāle neiespējami. sekla, bezcīņas izmisuma rezultāts - es tomēr paklausīšos, ko Tu teiksi. No Šniclera es nebaidos. Man liekas, ka viens Tavs vārds par sentimentālismu ir vairāk vērts nekā šī drāma. - Goldfreude, es pabeigšu rīt. Kaut ātrāk redzētu Tevi. Šeit ir attiecīgs dzejolis. Esmu priecīgs, ka varu idealizēt, kā saka Balzaks, savas bēdas vismaz šādā veidā. Bet vai es to turpmāk spēšu? 8./X 97. Man negribas rakstīt par vakardienu. Tu atceries, ka Jelgavā pēc māsas bērēm, kad biju tā pārmocījies no nervu uztraukuma, es redzēju halucināciju. Tas man atkārtojās vakar vakarā, ne tik stiprā mērā kā toreiz, bet man ir pretīgi par to runāt. - Tātad baiļu sajūta bija 6./X 97. Es sitzt in mir ein Angstgefühl, Tief in der Seele, feucht und kühl. Nur Traumes angewehter Hauch. Doch wie es haucht und wie es weht, Durch meinen Leib ein Zittern geht - Es ist ja nichts, ist eitel Rauch. Noch sitzt es hier, noch immer hier. - O, Lieb, mein Lieb, wär' ich bei Dir. Du, lieber Liebling, bebst Du auch? Es ist so hässlichgemeiner Hauch. 7./X 97. Ihr habt ihm die Schwingen gebrochen, Nun höhnt ihr: «Der fliegt uns nicht fort! Es kommt wie wir alle gekrochen - Schön leeres Poetenwort!» 8./IX 97. Goldfreude, antwort', Nein, es ist in mir kein Beben, Goldenfreudig webet Weben: Stolz und selbst du, Zweiflerhauch. tikai ārkārtīga novājējuma vēstnesis un rezultāts. - Es Tev to nebūtu stāstījis vēstulē, bet laikam mums šodien nedos satikšanos, un negribu un nevaru to tik ilgi turēt sevī, man ir vieglāk, ja es to vismaz esmu uzrakstījis. -Es nesaprotu, no kā tas vakar tā notika, tiesa, es nebiju gulējis, bet tas nav nekas jauns, un vakar es taču pastaigājos. - 9./X 7. Bet, lūk, es Tevi tomēr redzēju. Goldfreude, Liebling, kaut gan tikai pusstundu, lai gan arī bez jautrības; arī Tu esi slima, aizej pie ārsta, Tev vēl tik daudz būs jācieš. Pajautā arī par mani, vai bieži var atkārtoties tādi gadījumi un cik daudz laika man vēl atlicis līdz Aleksandra augstumiem. - Mierinājumam, par kuru Tu, golden Liebling, vienmēr runā, priekš manis vairs nav nekādas nozīmes, nervozitāte pārāk strauji progresē (es, piemēram, salīdzinu septembra sākumu ar šodienu), -es to vairs nesagaidīšu. - Bet būt kā mazam bērnam Tavās rokās? Nīčes liktenis ir briesmīgs. - Manas domas tagad ir līdzīgas kā Hedai Gablerei - «in Schönheit». -Septembrī tas vēl varēja būt voller Schönheit und Freiheit, bet tagad es jau sāku sajust nepieciešamību. Kad nomierināšos, tad es Tev vēl uzrakstīšu arī to, par ko negribēju runāt šajās vaļējās vēstulēs, daudz, daudz laba. - Tas būs drīz. - Kā man gribas Tevi redzēt; Tev ir tāds liels, mierinošs iespaids uz mani (ir ļoti labi ietekmēt nervus psihiski). Kāpēc īsti mums dod tikai 2 reizes satikšanos, bet citiem 3 reizes, ka esmu sapratis no Taviem vārdiem? Pulkveža kungs ir tik laipns cilvēks. -Ar visu nepievilcīgo perspektīvu man pēc vakarējās tikšanās ir viegli un labi. Kaut varētu Tevi ātrāk redzēt, Goldfreude, Liebling. Vakar pie manis bija arī ārsts, bet Tu zini, ka viņam nav laika; viņš parakstīja bromu, teica, ka varu noberzēties, un pienākuma pēc apgalvoja, ka tas nekas, mainīšoties (bet uz kuru pusi?). Es viņam teicu tikai par ģīboni, laika tik maz, bet pienākumu tik daudz. Liebling, Goldfreude. - Priekšniecība šeit ir ļoti mīļa, L., G. 237. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 10.-12. (22.-24.) oktobrī 10./X 97. Lichtliebling, Goldfreude, vienīgi Tu mani vēl uzturi; Tu tā gribēji, un es vēl nebiju nolēmis. Bet arī šodien es neredzu nekādas citas izejas, bet šodien esmu mierīgāks; tā man tagad mainās uztraukuma un vājuma dienas. Šis miers nozīmē, ka esmu noguris no nervu uztraukuma un atrodos apātiskā stāvoklī, kura dziļumā tomēr paliek tā nenoteiktā baiļu sajūta, par ko rakstīju, kad liekas, ka visi psihiskie spēki it kā izklīst, kad jautāju sev, vai es esmu, redzu, jūtu. Tad prātam neiedomājami jāpiespiežas, lai saturētu vienuviet šos izklīstošos spēkus. Kad šīs lēkmes uznāk, tad jūtamas tikai neizsakāmas bailes; tā laikam arī ir Gefühl des Jenseits. Kad lēkme pāriet vai izdodas aizmigt uz brīdi, tad īsu laiku jūtams prieks, kā atgriežoties dzīvē. - Bet patiesībā es par to negribēju runāt. Gribēju pēc Tava padoma darīt visu iespējamo, lai atvieglotu galīgo nespēku un novērstu to. Es ne tikai daru precīzi visu, lai uzturētu nervu darbību, bet arī griezīšos pie priekšniecības ar lūgumiem, kur attēlošu savu stāvokli. Taisnība, līdz šim līdzīgi mutvārdu lūgumi nav tikuši apmierināti, un daudzreiz apsolītā atbrīvošana paliek nesasniedzamā tālē, bet laipnais pulkveža kungs, kam mēs jau esam tik daudz pateicības parādā, mani paglāba no Izmeklēšanas cietuma, un tad vēl mans nervu sabrukums nenonāca līdz nesamaņai un halucinācijas lēkmēm. Un cik daudz pulkveža kungs ir darījis mana stāvokļa atvieglināšanai, atļaudams lietot savu pārtiku, redzēties divas reizes nedēļā utt. - Bet tagad radies bezizejas stāvoklis, 2 vai 1 1/2 mēnešus mani nervi neizturēs. Darbu pie «Fausta» esmu pametis, tagad vienīgi lasu un tomēr nevaru lasīt nekā nopietna - sāp galva. Sāku rakstīt lūgumu, bet arī tas mani par daudz nogurdina, un es baidos to pat samaitāt. - Atsūti man lasīšanai kaut ko gluži vieglu, piemēram: Stettenheim: «Humoresken und Satiren»; «1000 Ein- und Zweizeiler» (Freund und Säckel, Berlin-Verlag), Blumenthal «Gesammelte Epigramme» vai ko tamlīdzīgu. Tomēr Tu jau trešdien esi nodevusi grāmatas, bet es vēl nekā neesmu saņēmis. Vēstules no Tevis neesmu saņēmis visu nedēļu. Tu saproti, ko tas nozīmē manā tagadējā nervozā stāvoklī. Manas vēstules Tu arī nesaņem. Mums nav beidzamā mierinājuma, Goldfreudel Mīļā, Liebling, atsūti varbūt kaut ko no tā, kas pasvītrots lugā «Liebelei». - Es izlasīju M. Baškircevu, bet nespēju nekā uzrakstīt. Mums vēl paliek mūsu tikšanās. Pulkveža kungs ir labs un neatņems mums šo vienu stundu, kad mēs tiešām dzīvojam. Mana mīļā, Goldfreude. 11./X Liebling, meine sonnige Goldfreude, Tu mani nomierināji ar savu klātbūtni, Tu man devi atkal sauli, un arī debesīs ir saule, un es tik intensīvi nejūtu iekšējo nemieru un šīs mūžīgās bailes. Šodien es nekā nestrādāju un arī rīt nestrādāšu; lai mēģinātu gulēt, dzeru bromu vairākas reizes dienā (dažreiz līdz 6 reizēm). Tikai es nevarēju noturēties, neizlasījis Tavu kritisko piezīmi par «Borkmani» (šodien pēcpusdienā es dabūju grāmatiņas). Tas ir vienkārši jauks, mazs darbiņš, viss tik īsi, skaisti, bet pie tam moderni un spēcīgi. Pavisam tikai 2-3 vietas man likās šabloniskas. «Borkmanis» izprasts labi un dziļi, kā mēs jau agrāk runājām; iztirzāts viss ļoti dzīvi un unmittelbar (tā raksta franči, mans iztirzājums līdzīgs vācu). Bet es tomēr teiktu vēl ko citu, man liekas, ka (Borkmanis» nav izsmeļams ar «spēka un nodoma nesamērīgumu» un ar zemiskas jaunības uzvaru pār ideālu vecumu; Ibsens, man liekas, norāda arī Borkmaņa, viņa sievas un Ellas neveiksmju cēloni, kuri visi lieto Gewaltesavu mērķu sasniegšanai. Ibsens ir individuālists un, pēc manām domām; prasa, lai indivīds būtu brīvs un dotu brīvību, un līdzeklim brīvības sasniegšanai arī jābūt brīvībai; bet ne varmācībai, ko lieto Borkmanis. Varbūt es lege nicht aus; sondern lege über, lai gan, pēc manām domām, tam tā vajadzētu būt. Pie tā galu galā nonāk arī Tr. Tolstojs, lai gan citādā ceļā: - Bet varbūt Tu tieši negribēji to teikt - tagad, bet atstāt lielākam rakstam; katrā ziņā tas, ko Tu esi uzrakstījusi, ir jauks un dod tādu milzumu jaunu domu un uzskatu. Ak, cik skumji, ka es vairs nevaru rakstīt, bet man gribētos tik daudz teikt. Es pat lūgumu nerakstīšu rīt, bet tikai pirmdien. Pat no tulkojuma es nevaru veikt puspensuma. - Bet esmu priecīgs, ka Tu pabeigsi manus darbus, tie pat būs vēl daudzējādā ziņā eindringlicher, Tevi labāk sapratīs. -Arī dzejoļi atstāj ļoti labu iespaidu, jauns ir Anordnung, un, ja kāds to sapratīs, viņš saskatīs veselu filozofiju. Cik smieklīgi liekas visi šie puriņi, zvārguļi un poruki. Bet es tomēr ar skumjām skatos uz iespiestiem dzejoļiem, tie nav tas, kas manuskripts. Vienīgā jēga taču nav rezultātā, bet pašā darbībā, in dem Sclaaffen selbst, tikai Schaften bija brīnišķa, bet gatavais, Erfolg, pēc manām domām, vienmēr ir tikai akcidence, ārējs, svešs, pat naidīgs. Kā Tu dzīvo, Lieblingi? Kā Tu jūties pēc dzejoļu iznākšanas? Citādi pati doma ir veca, bet kaut kas jauns ir saistīt to ar visu filozofiju. Kādreiz Gēte teicis, ka viņš esot strādājis vienīgi aiz savas patikas, bet paklausies, kā visi komentētāji wohlwollend to apstrīd un saka, ka Gēte tā izsakoties it kā aiz Bescheidenheit. l2./X 97. Goldfreude, Goldfreude, cik es esmu priecīgs. Vakar vakarā, kad tinte jau bija atņemta, saņēmu Tavu 6. X rakstīto vēstuli. Priekšniecība šeit ir tik pretimnākoša, ka vēl vēlā vakarā atsūtīja vēstuli, negaidot pirmdienu, t.i., pirmo darbdienu; tā labi saprot, ar kādu nepacietību cietumnieks gaida vēstules. - Mīļā Goldfreude, manu Liebling, es atkal pēc tīk ilga laika sarunājos ar Tevi. Tu esi viena mūsu draugu vidū, es to sapratu, Tu esi pat vientuļāka par mani; es pastāvīgi sarunājos ar Tevi, Tev tam nav tik daudz laika -, es lasu un saprotu Gētes, Feierbaha, Budas un Ibsena sabiedrību, bet Tevi nesaprot neviens, un Tu viņus nesaproti; briesmīgas ir šīs ciešanas, kad apkārt cilvēki, kas Tevi nesaprot. Un arī dusmoties nevar, viņi ir tik labi. - Tu brīnies par savu spēku, man liekas, tas ir gluži dabiski; tās ir liels avots, un es pats taču arī esmu daudz stiprāks, nekā domāju, vienīgi fiziskie spēki man beidzot kļuvuši vāji. - Visas domas, kas Tev ienāk prātā, pieraksti. Tas Tev vēlāk noderēs. Un neiznīcināsim ne savas, ne citu vecās vēstules (literāriem darbiem tās derēs kā document humain). --Izlasi M. Baškircevas II daļu, viņa raudzījās uz daudziem jautājumiem gluži tā kā Tu. - Tagad par praktiskām lietām - vai Tu vekseli jau aiznesi uz komercbanku; ja ne; tad tūliņ to izdari un uzraksti virs mana paraksta: Pilnvaroju saņemt pēc šī vekseļa E. R.-V. k., nevilcinies, termiņš jau pagājis 10./X. - Atsūti man heletristiku; ja iespējams, avīzes un žurnālus, humoristiku un priekš Z. M. Man jāizklaidējas. Visu dienu es nekā cita nedarīju, kā tikai dzēru bromu un tiešām dienā drusku nogulējos, arī naktī gulēju gandrīz tā, kā guļ cilvēki. Ak, kaut lēkme neatkārtotos pārāk drīz, kaut ļautu man atpūsties. - Rīt uzrakstīšu lūgumu. - Attiecībā uz patvaļīgo «Fausta» izrādi ej tūliņ pie policijmeistara un aizliedz izrādi, atsaucies uz Zālīti, kas Tev izdos apliecību, ka Tu esi autore. Ja V. Jansone piedāvā arī honorāru, neesi ar mieru; Tu vari samaitāt mūsu ienākumus no lugas. Vai Tu ievietoji «Baltijas Vēstnesī?» «Wiederruf»?-Liebling, Sonnenfreude, Goldfreude, dod man spēku pārvarēt šīs bailes. Mein Liebling, uz redzēšanos, cik vēl briesmīgi daudz laika līdz trešdienai! Liebling, Sonnenkäfchen. 238. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada oktobra pirmajā pusē Mīlulīt, cik laba un mīļa Tu esi, ļauj man arī tādam kļūt. Es kļūšu tāds, palīdzi man, mīlulīt. Manu silto saulīt, manu starojošo gaismiņ, manu mīļsmaržīgo rožkukainīt, cik Tu esi mīļa un brīnumaini laba, un skaista, manu zaļzelta Iniņ. Uz Tavām zelta zīmītēm es Tev nekad nevaru atbildēt tik mīļi, cik gribētu, tāpēc arī Tu man gan nekad neesi teikusi ne vārdiņa par manām zīmītēm. Tu negribēji mani apvainot un tāpēc labāk klusēji. Un tomēr esmu katrreiz tik ļoti pielūdzis savu mazkukainīti: mīlulīt, ļauj man Tev uzrakstīt mīļu un labu vēstulīti. Nekad neesmu varējis sagādāt Tev prieku, arī ar savām zīmītēm ne, kaut gan es esmu tik neizsakāmi ilgojies izdarīt kaut ko mīļu, kas Tevi iepriecinātu. Es nesaprotu, kāpēc maniem vārdiem vairs nav spēka Tevi uzjautrināt vai būt mīļam pret Tevi; pie tā vainīga nelaimīgā nervozitāte. Es spēju Tev sagādāt vienīgi sāpes, vismaz Tu man nekad neesi nekā cita teikusi, kā tikai to, ka manas vēstulītes Tev darījušas sāpes. Jūtot, ka es Tev varētu kaut kas būt, man bija jāizsamist aiz sava nespēka, un savā izmisumā es lūdzu Tevi, lai Tu man pasaki, kas man jādara, lai es Tev būtu mīļš un patīkams. Visus tādus manus lūgumus - un to bija ļoti daudz -Tu vienkārši ignorēji, tos ne ar vārdu nepieminēji. Maz pamazām tad es arī sāku patiešām izsamist, ka nespēju kļūt Tev mīļš. Tagad es Tev tikai saku, kā tas ir, bez jebkāda tālāka nolūka. Mīlulīt, manu zelta mīlulīt, kāpēc tā ir iznācis, kāpēc maniem vārdiem vairs nav uz Tevi mīļas ietekmes? Jeb vai tas būtu tāds pats pārpratums kā ar dzejolīšiem? Tu man liec mēnešiem izmisīgi gaidīt un diedelēt pēc kāda pieminēšanas un atzīšanas vārdiņa, lai beidzot, kad es ķeros pie nelaimīgās pātagas, lai par visu galīgi neizsamistu, Tu man paskaidrotu, ka augsti cienot manus dzejoļus, neaizskarot tos aiz, maiguma un vēlāk gribot par tiem kopā ar mani vēl jo vairāk tīksmināties. Jā, Tu neticīgo mīlulīt, kāpēc Tu to tūliņ nepateici, kāpēc Tu man ļāvi izsamist, līdz biju spiests ķerties pie riebīgās pātagas. Tu uzkrāji visus jaukākos ēdienus, lai mēs jo vairāk varētu baudīt, kad ļaunie bada laiki būs beigušies. Jā, bet vai Tu, manu dumiņo zelta mīlulīt, nemani, ka mēs abi pa to laiku aiz ilgām mirstam badā. Manis dēļ, pataupi arī kaut ko, bet dod man ēst arī tagad. Tu uzkrāj brīnumskaisto, bet arī tagad es gribu dzirdēt mīļus, saldus vārdiņus, gribu tagad, šaubu, nervozitātes un vājuma laikā, no mīlulītes mīļās, siltās mutītes dzirdēt, ka arī man vēl ir spēks, - man jau tagad jāšaubās par sevi vairāk nekā jebkad -, ka esmu vismaz veicis kaut ko lielu: esmu radījis savu mīlulīti; lai mans vārds būtu dzīvs manam mīlulītim un sagādātu viņam prieku. Es gribu no Tevis, zeltsieviņ, saulkukainīt, pats dzirdēt, ka mans garīgais spēks arī sīkumos nav zudis (un Tu tagad klusē un saki, ka vēlāk jau to pateiksi. Jā, bet līdz tam es jau būšu izmisis, ja Tu nekā nesaki, un, ja man būtu jāiztur, tad vēlāk man tas būtu vienaldzīgi; es jau atradīšu izdevību izmērīt savu spēku. Tagad, tagad Tev man jāsaka, ka vēl neesmu kļuvis vājš, ka vismaz Tev es vēl varu kaut kas būt). Rakstu par to tik daudz, tāpēc ka liekas, Tu to nesaproti vai neņem vērā, un es jau varu Tev mierīgi pateikt, ka neizsakāmi ciešu no Tavas klusēšanas. Pagājušo reizi Tu man jautāji, vai man patikusi Tava vēstulīte, bet pati Tu, paēdušo kukainīt, nekad man neesi teikusi, ka kāda no manām vēstulītēm Tev būtu patikusi. Es taču arī esmu kukainītis un arī labs, kāpēc Tu mani nemīli, kāpēc Tu mani neglāsti? Ak Tu, svēto mīlulīt, manu dzīvības kukainīt, esmu tik bēdīgs, un man nav vārdiņu, ko Tev teikt, es gribētu kļūt Tev saprotams un nevaru to; visu, visu, ko tagad esmu uzrakstījis, Tu sajutīsi tikai kā pātagas sitienus, Tu cietīsi un raudāsi, un nemaz nenojautīsi, ka es vai novārgstu ilgās pēc Tevis, pēc saprašanās, pēc maza, atzinīga, stiprinoša, atsaucīga mīlas vārdā. Vēlāk Tu nāksi ar šalcošu mīlas plūsmu vai asarām, un es gribētu tagad, savā slimības laikā, kā arī vispār klusu, nopietnu, pacilājošu, sevī attīstošos darbību. Es jau nesaku, ka šī plūsma man neko nenozīmē, tā mani sajūsmina, bet līdz tās atnākšanai es negribu nomirt badā. - Tikmēr esmu raudājis un uztraucis sevi, tāpēc vēl jo vairāk nevaru mīļi un skaidri rakstīt. Tu tagad patiešām neko nesapratīsi. Nu jau kopš mēneša ir tā, it kā es stāvētu Tev pretim un runātu svešā valodā. Es gribu, lai Tu mani apmīļotu, vai Tu to nesaproti? Negribu nekādus sasodītus literārus spriedumus, es gribu, lai mana vienīgā dzīvība pasaka, ka arī mana vēstulīte bija mīļa, gribu, lai mana dvēselīte iedziļinātos manas vēstulītes jautājumos un atbildētu uz tiem. - Man sāp galva, un es nevaru skaidri rakstīt. - Tā es aizmirsu, ka arī pats neesmu atbildējis uz Tavu zelta vēstulīti. Un tā taču ir tik mīļi, labi un skaisti uzrakstīta. - Tad man ienāk prātā, ka mīlulītis kautrējas man teikt kaut ko cildinošu. Jā, kāpēc tad es nekautrējos? Ir tā, it kā gribētu noslēpt otram kaut ko labu, kas viņam pienākas. Noklusēšana arī ir meli, un katri meli rada ciešanas. Gribu, lai Tu mani arī cildinātu, kā Tu agrāk gribēji, lai es Tevi cildinātu. Ak, mīlulīt, mīlulīt, neraudi, neesi dusmīga, ja šī vēstule Tev neliekas mīļa; vēl tagad pielūdzu Tevi, mīlulīt, liec man rakstīt labi un mīļi. (Kāpēc Tu man arī nekad neesi ne vārda teikusi par to, ko Tu domā par manām lūgšanām Tev? Vai Tev patīk vai ne? Ir krietni daudz šādu jautājumu, uz kuriem Tu man nekad neesi atbildējusi, un tas mani vienmēr ir ļoti skumdinājis; es jau to esmu darījis aiz mīlas pret Tevi. Vai Tev patīk, ja es Tev saku «saldā meitiņ»? Ja ne, tad es vairs nekad tā nedarīšu.) Ak, mīlulīt, smaržiņ, kaut es varētu izsaukt smaidu uz Tavām sārtlūpiņām, mīlulīt, kā lai es kļūstu mīļš? Mīlulīt, palīdzi man Tev mīļi rakstīt. - Es gribētu Tev atbildēt uz Tavu zīmīti, tā ir tik skaista un tik patiesa, un dziļi izjusta. Ak, un tomēr arī tagad es Tev sagādāju sāpes. -Es zinu, ka Tu juties nebrīvi, ka Tevi atbaidīja manas šaubas vai pātaga. Un Tu zini, kā man pašam pātaga riebj un kā es cenšos pārvarēt šaubas. Bet Tu esi tik maiga, Tu esi tik noslēgta, vai arī es esmu tik neveikls izskaidrošanā, ka Tu nekad neesi gribējusi, t.i., neesi spējusi, saprast, kā Tev jāapkaro šaubas manī. Viens piemērs. Tu man nekā nesaki par manām vēstulītēm un agrāk par dzejolīšiem, un tā es tūliņ domāju, ka tie ir slikti un vāji, man nav spēka radīt kaut ko māksliniecisku un nav spēka ietekmēt Tevi ar saviem vārdiem, ar vēstuli. Es izsamistu aiz sava nespēka, es nevaru Tevi pacelt un radīt, tātad manām šaubām par sevi vienmēr seko šaubas par Tevi. Labi ieskatoties, nemaz nav šaubu par Tevi, bet vienīgi par sevi, t.i., šaubas, vai es varētu Tevi radīt. Tāpēc ir nepareizi tas, ko Tu saki par šaubu apsargāšanu. Nu jau ir svarīgi tikai tas, ka es iegūstu ticību sev, jo tikai tad es pilnīgi ticēšu Tev. Bet, ja Tu mani neievēro sīkumos (vēstulēs, dzejoļos. utt.), Tu vairo manī šaubas par mani. Ja es tad nekādi nevaru panākt, ka Tu palīdzi man aizdzīt šaubas, t.i., kad, nevaru Tev izskaidrot, kas Tev sīkumos jādara, lai stiprinātu manu ticību pašam sev, es izmisumā ķeras pie pātagas, bet nekad apzināti, vienmēr izmisumā un vislielākajās sāpēs, un - ļaunais vai labais ir tas, ka arī sitieni ar vālēm ir palīdzējuši. Būtu svētlaimība, ja Tu mani saprastu bez šiem vāļu sitieniem, bet tad vajadzīgs, lai es kļūtu vesels, nebūtu nervozs, lai varētu Tev labāk izskaidrot, ko es domāju. Mīlulīt, manu mīlulīt, ņem vērā, ka esmu slims, ka Tu nedrīksti mani stingri mērot, ka tagad Tev mani vajag tikai glāstīt, lai es nesāktu trakot un neķertos pie pātagas, kas vienmēr visstiprāk ir situsi mani. Pātagai nav vietas mūsu starpā, es zinu, ka Tu to nevari ciest un es arī ne; tā varētu mums atnest lielu nelaimi. Bet tad Tev, mazo zeltmīlulīt, jāpiekļauj man tuvāk sava saldā austiņa, un es Tev mīļi iečukstēšu tajā, un Tu mani tūliņ sapratīsi. Vienu es apņemos, mīlulīt, es nekad neķeršos pie pātagas, Tev tiešām pie manis mīļā, tā, kā es eju pie Tevis. Tev jāspēj man pateikt visu, un es būšu taisnīgs pret Tevi; mīlulīt, es Tev saku, ka man būs diezgan spēka, lai kļūtu taisnīgs pret Tevi un es Tevi nekad, nekad nenosodīšu. Neesmu Tevi arī, nekad uzskatījis par tik vainīgu, cik Tu pati esi teikusi. Tev arī nevajadzēja kaunēties teikt labu par sevi, visapkaunojošākie vienmēr ir meli arī tad, kad tie sacīti ar labu nodomu), tie visu parāda nepareizā gaismā un vienmēr kaitē. Domāju, ka Tu esi labāka nekā Tavi vārdi, bet tad jau būta jāšaubās par Taviem vārdiem, mīlulīt, dvēselīt, mana dzīvība, jāsaka arī labais par sevi, vienmēr. Tikai tā mēs sapratīsimies. Es Tevi tik neizsakāmi mīlu un esmu arī ik mirkli pie Tevis; es ticu Tev, ka Tu mani neizsakāmi mīli, bet saproti mani labāk, es gribu Tevi labāk saprast. Esmu Tev sagādājis daudz, nebeidzami daudz ciešanu; es gribu visu vērst par labu. Dod man, mīlulīt, tikai ticību pašam sev. Tas ir galvenais. Tev mani jāveido! Jā! - Mums jāiet un mēs ieiesim jaunajā ar noteiktiem secinājumiem, jā! Esi tikai pacietīga ar mani, es gribu, lai mani glāsta, glāsti mani, mīlulīt, dvēselīt. 239. ASPAZIJAI Rīgā  1897. gadā, drīz pēc 18. (30.) oktobra Manu nebeidzamo mīļkukainīt, manu dvēselīgo zeltprieciņ, cik mīļi un labi Tu esi uzrakstījusi, un cik ļoti mīļa un laba Tu esi. Es lasu Tavas vēstulītes un zīmītes, un man top labi. Man jau vajadzētu turēt rokās savu svētmīļo zeltprieciņu, jaunu, skaidru un skaistu, un vai tad es nespētu visu? Esmu jau arī mazliet noguris, nervi pārāk nolietojušies, kā Šēnfelds teica, bet brīvībā tie atkal varētu atveseļoties 3 mēnešos, protams, atpūtā, ne darbā. Tu, manu svētlaimīt, jau esi vienmēr pie manis, un gan jau būs labi. Man Tev, zeltmīlulīt, jāstāsta daudz par darījumu lietām, bet vai es varēšu visu atcerēties un vai būs laiks uzrakstīt. Parunā vēlreiz ar Šēnfeldu, viņam jāsaka, ja viņam jautā, vai arī jāizdod apliecība, ka es nevaru cietumā ilgi tā izturēt, ka man vajadzīga 3 mēnešu atpūta, ja arī es tūliņ iznāktu ārā, katra turpmākā diena ir bīstama. Saki viņam, ka baiļu lēkmes ir atkārtojušās un ka viņa zāļu pilienus es nesaņemu. Arī Lasmanim vajadzētu izdot apliecību, ka tā es ilgāk neizturēšu. Tad, ja vajadzētu, es uzrakstītu prošeņije. Jakovļev man vakar iedeva pilienus, kādi ir norādīti zīmītē; parādi to Šēnfeldam. Dzelzs preparātu arī neesmu saņēmis. - Jansons, pateicoties saviem izteicieniem, tiks izlaists jau 28. [oktobrī], viņam esot teikts, ka citus laidīšot vaļā ap 1. [XI]. Pasaki polkovņiku Potockomu, ka Jansons ir bijis mans agrākais sāncensis Tevis dēļ un tad viņš Tevi ignorējis 96. g. kalendārā, un arī citādi Tevi apmelojis, un vērsis pret mani šīs liecības. Pret zalog [teikums nav pabeigts] 240. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 20. oktobrī (1. novembrī) Rīgā 20./X 97. Goldfreude, mein lachender Liebling, cik laba diena bija sestdiena, vēl šodien tā mani silda. Un mums ir cerība; jau sestdien es saņēmu Tavu 14. X rakstīto vēstuli, Tu visa mirdzi, mana mīļā. Arī es esmu priecīgs un pateicīgs visiem, kas par mums tik daudz un tik laipni rūpējušies; no ārienes nav nekā tāda, kas nospiestu, - varbūt Tu vēl dabūsi tik daudz naudas, cik vajag, aizņemies pret procentiem, aizej vai nu pati pie Plātesa, vai lūdz viņu caur Zālīti; aiznes pulkveža kungam Daugavpils noguldījuma zīmi un grāmatiņu, varbūt pieņems, jo nav obligāti, lai nauda piederētu man, galvenais, kaut tikai tā būtu. Ja noguldījuma zīme netiek pieņemta, aizraksti Daugavpils bankai, vai tā nevarētu izsniegt aizdevumu pret bankas pašas izdotās noguldījuma zīmes ieķīlājumu. Satiekoties par to vēl parunāsim. Varbūt Strašunskis samaksās vai Zālīte izsniegs avansu, vai arī aizņemies no kāda. Vajag samaksāt Amatnieku krājaizdevu sabiedrībai Herteļa parādu, un māsa taču atkal atnāca uz satikšanos pēc naudas, un arī viņas dēļ. vajag pacensties, lai gan es patiesi nesaprotu, kā viņai tagad varētu naudas trūkt; ja viņai dotu, tad man jāpaliek šeit; un, pēc mana aprēķina, viņai nemaz nepienākas. - Kā rīkoties ar Panevēžu? Par dzīvokli es neapdomīgi samaksāju gadu uz priekšu, turklāt es vēl aizdevu saimniecei naudu, arī [klienti] palikuši parādā, visas mēbeles arī palika tur. Varbūt to visu atstāt? Ja mēs nebrauksim turp uz dzīvi, tad tas viss ir zudis, bet, ja braukt, - tagad prakses tur jau vairs nebūs, klienti pie manis nenāks. Palikt Rīgā - bet no kā tad dzīvot, kad nemaz neatliks naudas? Bez tam es par visu to nespēju domāt, padomā Tu, mīļā. Esmu briesmīgi noguris, viss man liekas galīgi vienaldzīgs, es tikai vēlētos Tevi redzēt. Es jau vairs nemaz nestrādāju, tikai izskatīju korektūru. Galva sāp, gribas gulēt. Nezinu, kā pabeigšu «Faustu»; ja Tev atliek laiks, palīdzi, kaut no skata «Bergschluchten, Wald, Feld, Einöde»; laika jau atliek maz; ja «Faustu» nepabeigsim, tad mums jau vairs nebūs nekādu līdzekļu un es netikšu atsvabināts. Kaut nesāpētu galva un nebūtu šī noguruma; pagaidām es neesmu spējīgs domāt par nākotni. - Pateicies Olgai par viņas labo nodomu. - Uz redzēšanos, mana labā, mīļā Goldfreude, Liebling. Vēstules augšmalā rakstīts: Varbūt kļūt par līdzstrādnieku pie Zālītes «Mājas Viesa»? Agrāk viņš par to runāja. L. Bet rīkojies Tu viena pati, Liebling, kaut jel es tikai varētu uzlabot savus nervus. L. Bet pret Olgu izturies piemīlīgāk, Tu, mīļā, vispār spried ļoti asi, kad esi uztraukta. L. 241. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 1. (13.) novembrī Manu svētmīļo saulkukainīt, Tu nebeidzami mīļo cerību mīļmīlulīt, manu ametistiņ un Iniņ, cik laba un mīļa Tu taču vienmēr esi, un kādu zelta zīmīti Tu esi uzrakstījusi un vēl esi apsolījusi arī par sevi pašu rakstīt, un tas ir vēl daudz, daudz mīļāk, Tu, manu sirdsmīlulīt, zeltprieciņ. Bet vispirms gribu rakstīt par darīšanām, tad vēlāk varēšu mierīgāk rakstīt savam paša mīļzeltiņam. Mans mazais zeltprieciņš, mīļmīlulītis ir tik daudz manis dēļ skrējis ar savām mazajām, mazajām, bet mīļajām, mīļajām kukainīša zeltkājiņām, tomēr šīs mīļlabās zeltkājiņas vēl nav pakašātas un apmīļotas, un mazā ametista galviņa nav noglāstīta, un mutīte un spulgactiņas nav noskūpstītas, un mutīte taču ir tik mīksta, silta rubīna mutīte, un dzirkstactiņas ir tik jaukas: Līdz ar šo atkal esmu aizmirsis veikalniecisko. Es esmu uzrakstījis prošeņije, mīļmīlulītis laikam ir bijis pie daktera Šēnfelda un ir tam iedevis, jo es uz viņu esmu atsaucies. Ja vēl neesi bijusi, tad katrā ziņā tūliņ aizej. Aizej arī uz kasi samaksāt. Šeit runā, ka dažus drīz atbrīvos. - Pastāvi vienmēr uz to, ka zalogs ir pārāk liels. Liepiņš laikam gan dotu, bet ne tik daudz utt. - Oliņas man vairs nesūti, es tās varu šeit nopirkt. - Viss bija tik mīļi sagriezts, un visu mana sirdsmīlulīte arī bija nogaršojusi, un, kas mazkukainītim garšojis, tas garšo arī Tavam lielkukainītim. - «Baltijas vēstneša» 237. numurā, 18. X, ir kritika par kādu J. Pd. tulkojumu, valoda esot slikta, un tas pats J. Pd. mums pārmet sliktu valodu «Faustā», kaut gari viņš pats pat prozu nemāk kārtīgi pārtulkot. Vari to parādīt Zālītem. Šeit pieliktas klāt manas lapiņas, kas jālasa vēlāk. - Ja Dora pret Tevi izturas slikti, tad neej vairs pie viņas, manu mīļmīlulīt. - Man bija liels, liels prieks, mana zeltiņ, par Tavu garo, mīļo vēstulīti, jo tā bija tik liela, tik mīļa un laba, jo Tu gribi palīdzēt un radīt un jo Tu šo to pie manis arī pareizi izproti. Esmu jau gadiem ilgi Tevi lūdzis, lai Tu man palīdzi, un tad Tu vari saprast, cik stipri mani iepriecina tas, ka Tu tagad tiešām gribi man palīdzēt un radīt. (Es labprāt gribētu Tev arī uzrakstīt garu vēstulīti, bet neesmu labi noskaņots, lai teiktu Tev patiesību; es arī baidos, ka Tu to nelasīsi. Arī tagad bieži vien esmu Tev rakstījis garākas vēstulītes, bet Tu nekad neesi tās pat ar puszilbi pieminējusi, lai gan es pats bieži esmu Tevi uz to vedinājis. Saprotu, ka tās Tevi varētu garlaikot, Tu esi tik tieša un mīli tikai tiešo, ne filozofēšanu un prātošanu, bet kailus faktus, prieku vai sāpes.) Savā mīļajā kukainīša zīmītē Tu šo to esi manī ļoti pareizi un asi izpratusi, un tad mani pārsteidz, ka citu, galveno; Tu nemaz nesaproti. Tu pati saki: visi spēki ir vienoti. Tu pati jau esi izjutusi, ka man ir gara spēks, domāšana, kādu Tu citādi neesi pazinusi. Pēc Tavas pārliecības, tas nav nekas cits kā dzīvības spēks, kas izdevīgā gadījumā var izpausties arī citā formā. Tagad Tu piepeši saskati enerģiju manī un brīnies. Kāpēc? Tas jau ir tas pats spēks. Es, piemēram, nemaz neesmu izbrīnījies par to, godīgi sākot, nekādā ziņā neuzskatu ta par kaut ko sevišķu sevī, man liekas, it kā tas vienmēr tā būtu bijis: Roziņš un citi dumji cilvēki lai brīnās, bet Tu? Mani ļoti sāpināja Tavs teiciens, ka Tu esot baiļojusies, ka es salūzīšu. Tu mani nekad neesi pazinusi. Un tas ir slikti - Tu man to nekad neesi teikusi, tātad neesi bijusi patiesa pret mani aiz tīrās mīlas un maiguma, manu zeltmīlulīt. Viss taču izskaidrojams tikai ar to, ka manas domāšanas spēks tagad izpaužas arī kā enerģija, tāpat kā es kļūtu arī muzikāls, ja Tu to gribētu, un es nebrīnītos arī par to. - Mīļametistiņ, Tu esi tik labi sapratusi, vēl labāk nekā agrāk es pats, ka apkārtne man pamazām atņēmusi pašpaļāvību. Tev, zeltprieciņ, tas man jāatdod atpakaļ, Tev jāatmodina mana pašpaļāvība. Un Tu jau arī zini, kur jāizpaužas šai atmodināšanai. Tu teici, man esot poētiskas dotības un es esot izmisis par tām. Bet tagad Tev vispirms jāatmodina manī ticība šīm poētiskajām dotībām. Taču Tu gluži sistemātiski klusē par maniem dzejoļiem, kurus tagad Tev sūtu. Es pat esmu kādā garā vēstulē Tev godīgi un smeldzīgi lūdzis pievērst uzmanību. šiem dzejoļiem, tieši lai atmodinātu manī ticību un paļāvību sev vai lai izlemtu, ka man nav šo poētisko dotību. Taču par to Tu man esi tikai klusējusi. 242. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, pēc 1. (13.) novembra Manu mīļo, saulaino zelta brīnumkukainīt, cik mīļi Tu esi uzrakstījusi un laikam gan esi pamanījusi, ka jau atkal noticis saulains brīnums, kā tagad bieži gadās: gluži tādas, pašas domas. Tai pašā pagājušajā sestdieniņā es gari un plaši žēlojos, ka manas vēstulītes Tev nevar nekā pateikt, ka Tu tās nekad neesi ievērojusi, nekad neesi ne vārdiņa par tām teikusi, un Tu vēl tai pašā dienā raksti, ka manas vēstulītes Tev tomēr dara labu un Tevi aizkustina. Tad nu: es pats raudāju un skūpstīju Tavu mazo, mīļo zīmīti, it kā tā būtu pats ametistdimantiņa kukainītis. Tāds viens vienīgs vārdiņš var palīdzēt vairāk nekā daudzas garas dienas, kas var nest postu, pat vēl vairāk nekā mīļas vēstules, kurās teikts, ka es jau visu zinot un ka vairs nevajagot glāstu. Ak, zeltprieciņ, dvēseļu dvēselīt, es tagad, tāpat kā Tu agrāk, gribu, lai mani vienmēr glāsta, gribu būt vienmēr «labs puisītis», ko pastāvīgi uzteic un glauda, tāpat kā agrāk Tevi, manu svētlaimīt; un es agrāk to arī nesapratu, tāpat kā Tu tagad to nesaproti, Tu manu, manu mīļsvēto, mīļsmaržīgo, saldo kukainīša laimīt. Vēl vienmēr es lasu Tavu mazo, saldo zīmīti, un man top pastāvīgi labāk. Ak, es gribētu sevi visu Tev atdot un tomēr neprotu to. Mums sevi daudz vairāk jāsaprot. (Man ienāk prātā, ka nesapratu, kad Tu rakstīji: es esot Tevi noskaņojis vienā tonī, bet dzīve esot sarežģītāka??) Bet tas jau ir mūsu glābiņš, ka Tu pamazām arvien vairāk iemācies teikt patiesību. Tāpēc Tava iepriekšējā vēstulīte; par kuru Tu biji baidījusies, tieši darīja daudz laba, tā bija patiesāka. Tas ir Tavs lielais pārpratums; Tu domāji, ka mani atbaidīsi ar patiesību, ar to, ka atklāsi kaut ko sliktu. Nē, ir tieši otrādi: mani tā moka šaubas un es nevaru gūt mieru tāpēc, ka mēs tik maz esam patiesi. Visa kailā, neizpušķotā patiesība, lai arī tā būtu diez cik riebīga vai diez cik laba, vienīgā varētu visu vērst par labu, izkliedējot mūsu starpā beidzamo miglas plīvuru. Tikai tad mums nekad vairs nebūtu jābaidās no šķiršanās; un vēlreiz: visļaunākais pagātnē un tagadnē nevar mūs izšķirt, man nav cita ceļa; patiesībā jābūt tikai labajam, lai tā man atņemtu nevajadzīgās šaubu sāpes; mēs arī pretējā gadījumā paliksim viens pie otra, tomēr es smagi cietīšu no šaubām un grūti man nāksies no tām atbrīvoties, bet šīs sāpes paralizē spēku. Tāpēc ir vajadzīga patiesība. - Bet mums jāzina ne tik vien nejaukais, bet arī skaistais un labais. Tu saki, ka esot sevi attēlojusi sliktāku, nekā Tu esi. Tas notika ar mīļu un labu nodomu, bet radīja Tev un man ļoti daudz ciešanu un sāpju. Tie ir gan svēti meli, bet tomēr meli. Mīlulīt, svēto zelta brīnummīlulīt, ametistsmaržiņ, es gribu par Tevi zināt arī labo, kāpēc tad Tu man negribi teikt patiesību un sagādāt man prieku, un dot man paļāvību pašam uz sevi. Es tik ļoti priecājos, kad Tu man stāstīji par vainagiem, par spieķīti, kāpēc Tu man liedz tādu mīļu, saldu prieku, Tu labo, mīļo, kautrīgo kukainīt, aiz tīras, smalkas, maigas kautrības Tu negribi būt laimīga un darīt laimīgu lielkukainīti. Atkal es par sevi stāstu Tev gandrīz tikai labu, un tas arī nav pareizi, manu nebeidzamo mīļmīlulīt, kādā veidā lai es Tev pasaku kaut ko ļoti, ļoti labu un kā lai to izrādu. Mīļmīlulīt, ļauj man uzrakstīt labu kukainīšvēstulīti. - Šodien atkal varu uzrakstīt tikai pavisam īsu vēstulīti, jo jābeidz vēl «Fausta» piezīmītes. Ak, kaut Tu atkal būtu pie manis, svēto mīļmīlulīt, es gribētu Tev visu atmaksāt, gribētu Tev sevi skaidri parādīt, Tev būtu ļoti jāpriecājas, un es savu mīļmīlulīti ļoti lūgtu to darīt, un mēs arī būtu nebeidzami laimīgi. Nevaru nekā cita darīt, es atkal lasu mazā kukainīša saldo zīmīti. Mana mīļā, mans zaļzelta kukainītis mani jau glāstīs un skūpstīs, un glaudīs mazo puisīti; manu dzīvības kukainīt, manu cerībiņ, manu glābiņ. Un mīļmīlulīt, manu saldo dvēselīt, raksti tikai kriticiņas, tādas dziļas, patiesas, svētīgas, labas kriticiņas, tās brīnišķi palīdz. Stāsti kaut ko mīļu par sevi; manu zeltsmaržiņ, neesi kautriņa. Zini taču: jo vairāk Tu stāstīsi patiesību par mani, sevi un mums, jo patīkamāk tas man būs, man ir tikai viens tonis - patiesība, jo tas nozīmē zināt un balstīties uz stingra pamata. Pirmām kārtām, nesaudzē mani; ja Tu tā darīsi, es būšu bēdīgs. Tas, ko Tu toreiz teici par pātagu, bija patiesība, un, jā Tu to nebūtu teikusi, es būtu pārpratis un domājis, ka Tu, tāpat kā jau tik daudzas sievietes, taisni gribi pātagu. Tagad esmu atbrīvojies no riebīgas sajūtas un esmu svētlaimīgi priecīgs. Tikai tā mēs varam saprasties. Uzraksti man kādā vēstulē tikai to, kas manī ir nejauks, slikts, ļauns, vājš, nolaidīgs, muļķīgs. Man katrā ziņā jāzina savi trūkumi. Tas ir pat svarīgāk, nekā es zinātu Tavas vājās puses. Tātad būt mīļai, nesaudzēt; es Tevi tāpēc mīlēšu tikai vēl vairāk, mīlulīt. Mani sāpina tas, ka Tu esi mani pārpratusi, domādama, ka es nevaru par sevi nekā slikta dzirdēt. Mīlulīt, pasaki man manas vājības, lai es tās iznīcinu un kļūstu Tev labs. Tā Tu sev radi cienīgu lielkukainīti. Tu nedrīksti nekā noklusēt, bet Tev jāizravē viss sliktais un vājais, lai viss top liels un mirdzošs. Tad es Tev sevi pilnīgi atdošu. Vienmēr esmu vēlējies Tevi tik skaistu un mirdzoši tīru, tāpēc es biju tik nežēlīgs pret Tavu vājumu, un katrs puteklītis, kas pieskārās Tev, mani sadusmoja, citādi es to nekad nebūtu ievērojis. Tik stingri Tev mani vajag sargāt, mana mīla, mana dvēsele, sargā tā mani. Tu gribēji veidot mani, veido, bet pasaki man arī, ko Tu gribi no manis izveidot, tad es Tev panākšos pretim, un mēs pa abiem mani ātrāk pārveidosim. Manu saldo zeltprieciņ, Tevi audzinot, es esmu atstāts novārtā; tagad uzsit man pa pirkstiņiem. Tu manu saldo, manu svētlaimības kukainīt, mēs sev izcīnīsim laimi, manu mīlulīt. 243. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, pēc 1. (13.) novembra Slimiņo, slimiņo, manu slimiņo, manu mīļo dvēseles sirdsmīlulīt, ko nu es esmu izdarījis, esmu Tevi padarījis slimiņu, esmu licis Tev tik neizsakāmi ciest ar šīm nelaimīgajām, aiz iepriekšējām un iepriekšējām vēstulēm, un es taču gribēju darīt labu, bet esmu Tev atkal sagādājis negantas sāpes. Arī pagājušajā sestdieniņā man tā īsti nemaz neienāca prātā, ka Tu manis dēļ biji kļuvusi slimiņa. Tu to arī neteici, manu mīļo, mīļo, nebeidzami mīļoto mīļmīlulīt, Tu taču esi mani saudzējusi. Tikai, lasīdams Tavu brīnišķo vēstulīti, redzēju, ko esmu Tev nodarījis un ka Tu esi slimiņa manis dēļ. Ak, šīs briesmīgās dienas, tās vilkās tik lēni, un es vai beidzos nost aiz bailēm, ka tik Tu, mana mīļotā dvēsele, nekļūsti pavisam slimiņa, ak, es visa baidījos. Un es biju pie visa vainīgs un tomēr gluži neapzināti, pret paša gribu briesmīgās nervozitātes dēļ. Tikai vakar vakarā, saņemdams 3 grāmatas, es kļuvu mierīgāks; bet Tavs rokraksts grāmatu nosaukumos ir tik nevienāds, tik vārgs, Tu vēl esi ļoti slimiņa, manu saulaino mīlulīt. Un Tu man nekad pietiekami nestāsti, ka esi slimiņa, Tu nesaki, cik Tu esi fiziski vāja, Tu mani saudzē neuzskati mani par pietiekoši stipru un cienīgu, lai izstāstītu man visas savas lielās un mazās sāpes. Bet tam es patiesi esmu pietiekoši stiprs, un tieši tas mani padarītu vēl spēcīgāku, ir neizsakāms prieks, ka varu Tev līdzi just un varu būt stiprs Tevis dēļ. Tu jau pati saki, ka Tu, saldo mīļmīļulīt, tikai manis dēļ nesabrūc. Tas, ka Tu cieti manis dēļ, deva Tev spēku. Jā, man taču arī. Tikai tāpēc, lai pierādītu Tev savu lielo mīlu, es visu laiku biju stiprs un enerģisks. Un, ja Tu gribi brīnīties, tad brīnies par manu mīlu pret Tevi, bet ne par enerģiju. Enerģija ir pierādījums. Un es gribu vēl vairāk ciest kopā ar Tevi; beidzamā vēstulīte ir Tevi man ļoti, ļoti tuvinājusi, bet Tev vienmēr jāizsūdz man savas sāpes, Tu saldo, manu saldo meitenīt. Tu esi tik brīnišķa, manu zeltstarojošo mīļmīlulīt, beidzamās vēstulītes rakstītas it kā burvju valodā. Tikko iedomājos par tām, tā acis man asaru pilnas. Tu esi tik nebeidzami laba un mīļa, un liela. Vai es kādreiz varēšu Tevi aizsniegti! Šī neizmērojamība rada manī apbrīnu un bailes. Un es? -Šī vēstule atkal tiek rakstīta ar daudziem pārtraukumiem. Es varu rakstīt tikai vienā paņēmienā, skaidrā domu secībā. Esmu par daudz nervozs. Viņi pratuši mani fiziski tik tālu novājināt, ka pats vairs nevaru tikt galā ar sevi. - Garajos vakaros, kad nevaru rakstīt, es nepārtraukti domāju, ko mīļu man vajadzētu Tev sacīt. Palīdzi man tagad, mīlulīt, pateikt Tev ko ļoti, ļoti mīļu. - Es jau Tev, mīlulīt, neesmu gribējis sagādāt sāpes. Tev mani jāsaprot, es esmu nervozs un nevaru tikt galā ar savu slikto omu. Tad, zeltkukainīt, rožsmaržiņ, Tev arī nevajag visu pārāk primitīvi uzņemt. Ja es teicu, ka manas vēstules Tevi varbūt garlaiko; tad tas jau vēl nebūt nenozīmē, ka Tev nebūtu par mani nekādas intereses. Nē. Tas nozīmē tikai, ka faktiski es bieži vien esmu novērojis, ka kļūstu dažreiz pamācošs, pārāk plaši kaut ko iztirzāju, un tas mani pašu garlaiko; tā ir pilnīga vielas nepārvarēšana un arī ieradums. Tas mani pašu garlaiko, un es taču domāju, ka Tevi arī. Un nu es Tev jautāju bez mazākā pārmetuma, vai nav garlaicīgi, lai es zinātu to labot. Tev man visur jānorāda uz trūkumiem. Tik tiešām, tas nebija nekāds pārmetums Tev. Tad par dzejoļiem. Tagad tie Tev nav jāizskata. Es neesmu tik skarbs, lai aizvainotu Tavas smalkākās, mīļākās jūtas. Lai tie visi guļ neskarti. Es vienīgi gribēju, lai Tu pēc kāda dzejolīša saņemšanas man pasaki par to dažus vārdiņus; neko citu. Tagad neaiztiec tos, saldo meitenīt, ar savām skaistajām, skaidrajām, maigajām jūtām; es negribu to prasīt. Manu zeltsvēto, slimiņo mīlulīt, šodien rakstu Tev tik juceklīgi, un es to jūtu, - tik maz mīļa, un es taču tik ļoti gribu Tev pateikt kaut ko mīļu. Palīdzi man šai ziņā, manu dvēseles sirdskukainīt, lai es padarītu Tevi priecīgu, lai Tu atkal tik neizsakāmi neciestu manis dēļ. Mīlulīt, mīlulīt, es Tevi tik bezgalīgi mīlu, un Tu neredzi manu mīlu. Mēs esam tik dažādi. Manī jau sen, no paša sākuma, dziļi mīt labais un mīļais, bet viss ir bikli apslēpts, saskatāms vienīgi saprāts, ar kuru es tikai domāju, un labais un mīļais tik tikko mirdz cauri. Un Tu esi vienīgi laba, un Tavs saprāts tikai tagad sāk runāt. Mēs tik daudz esam pieņēmuši viens no otra. Arī sīkumos. Es tagad gribu, lai Tu, mīlulīt, man vienmēr saki, ka esi man laba un mīļa; agrāk Tu to vienmēr gribēji, un es to nesapratu. Tagad es vienmēr gribu, lai Tu man saki kaut ko mīļu, arī par dzejolīšiem. Ak, manu zaļzelta mīļmīlulīt, palīdzi man, lai es saku Tev ko mīļu un ļoti labu. Mīlulīt, nāc manī un runā no manis. Ļauj man kļūt tik labam kā Tu, saldo zelta svētlaimīt, mīļmīlulīt. Ja tikai es savā nervozitātē nepazaudēšu fizisko spēku, es gribu augt, lai Tu atkal būtu ar mani apmierināta, lai kļūtu labs kā Tu. Tu lido tik augstu, tik augstu, manu mīlulīt, un esi tik brīnišķi laba. Mīlulīt, palīdzi man, lai saku Tev labu. -Mani vienmēr pārtrauc, un es nevaru Tev nekā prātīga uzrakstīt. Mīlulīt, manas dzīves dvēsele un jēga - mīlulīt, Tu rakstīji, ka Tev vairs nepaliekot nekādas izvēles. Jā, mums abiem vairs nepaliek nekādas izvēles, Tu esi manas dzīves jēga, ja Tevis nav, tad turpmāk nekam vairs nav nekādas jēgas. Un nu Tu esi slimiņa. Mīlulīt, palīdzi, lai Tu nekļūsti man slimiņa, lai Tu vienmēr esi vesela. Mīlulīt, es lasu Tavu vēstulīti. - Kāpēc Tu man neesi nekā teikusi par šausmīgajām ciešanām, kāpēc Tu sev esi paturējusi to, kas Tevī ir visdziļākais un dvēselīgākais? Kāpēc Tu man neļāvi līdzi ciest? Mīlulīt, svētlaimīt, es gribu Tevi visu. Tu mani esi neizsakāmi mīlējusi, manis dēļ briesmīgi cietusi un man nekā neesi teikusi, savu nebeidzamo mīlu, savu vislabāko esi paturējusi sev un neesi sagādājusi man prieku. - Es Tev rakstu par visām savām mazajām un lielajām ciešanām, jā, pat par savu vājumu, muļķībām, sīkumainību un iedomību, lai atdotu Tev sevi visu. Es lūdzu Tevi, mīlulīt, un nezinu, vai Tu to saproti; Tu domā, ka es neesmu sapratis Tavas eksaltētās lūgšanas. - Mīlulīt, ļauj man Tev teikt labu un mīļu, es esmu mīlas pārpilns un nespēju Tev to parādīt, un ciešu no tā. Un, gribēdams to parādīt, es izdaru kaut ko nepiedienīgu, esmu nervozs un nodaru Tev sāpes, kaut gan gribēju darīt mīļu. Mīlulīt, mīlulīt, slimiņo, dvēselīt, pasaki, kas man jādara, lai Tevi iepriecinātu un teiktu ko labu. Mīļmīlulīt, es skūpstu Tavu smaržīgo kukainīšdvēselīti Tavā zīmītē un kļūstu mīļāks, labāks un veselāks. Mīlulīt, esi stipra manis dēļ. Mīlulīt, ļaunos brīžos es Tevi lūdzu pasargāt manu sīko iedomību. Tas ir tikpat, it kā Tev vajadzētu mani glāstīt. Bet visā svarīgajā nesaudzē mani, es gribu ciest līdzi un panest, es arī gribu būt stiprs. - Mīlulīt, arī man ir gluži sakaltušas puķītes uz galdiņa, Tu man tās devi, un tās man arī palīdzēja. Katrā puteklītī es mīlu savu mīlulīti. Un vīnodziņas es vienmēr ēdu pa divām uz kātiņa, divi mīlulīši kā divi ķirsīši. - Mīlulīt, es nevaru tālāk rakstīt, mīlulīt, saldo meitenīt, mīlulīt. 244. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada 15. (27.) novembrī Mana mīļā, varbūt pirmdien Tu vari aiziet pie Rīgas Apgabaltiesas prokurora kunga un palūgt, lai viņš Tev dotu atļauju redzēties ar mani vēl līdz trešdienai. Padomā, uz kurieni mēs varētu doties no Baltijas; man liekas, vislabāk uz dienvidiem. To Tu man pateiksi vēlāk satiekoties. 15./XI 97. J. Pliekšāns. 245. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada oktobra otrajā pusē - novembra otrajā pusē Manu sirdszelta mīļkukainīt, manu zeltprieciņ, dvēseles kukainīt, šeit Tev vispirms būs dzejolītis, no kura Tu redzēsi, ka neesmu vienmēr drūmi noskaņots; vairāk vērtības tam arī nav, bet tas Tev tomēr jāzina. Feuchtkalter Nebel überfliegt, Drückt dunstgrau Alles nieder; Doch fern auf den Dünen Sonne liegt, Reckt warm die riesigen Glieder. Und steht die Sonne einmal auf: Jauchzend entreisst sich den Schleiern, Leuchtend, kraftbrausend nimmt ihren Lauf - Seele, die dalag so bleiern. Bet tad atkal brīžiem top drūmāk, un atkal nāk vecās un jaunās rūpes; tad es domāju par Tevi, saulaino mīlulīt, cik Tu esi mīļa un laba, un ap mani kļūst atkal gaišs. Bija jau ļoti mīļi no Tevis, ka atrakstīji mazu zīmīti. Liepājā Tavas zīmītes man darīja tik nebeidzami daudz laba, arī šeit tās man tik ļoti palīdzētu. Nav ko liegties, esmu kļuvis visai nervozs un jūtīgs. Tu glāsti mani ar savām mazajām, mīļajām rociņām, un es atkal kļūstu labs. -Tev arī jāsaka, ka mēs Panevēžas dzīvokli neesam uzteikuši; ja mēs Panevēžā būtu saistīti dzīvokļa dēļ un citādā veidā, tad no mums varbūt neprasītu zalogu. Tāpēc par dzīvokli samaksāts uz priekšu 300 rbļ., saimniece mums parādā, klienti, tad es esmu vienojies par gada algu. Tātad saistīti ar apm. 500 rbļ. - Tevi tur aizdomās, ka Tu esot piekukuļojusi Dr. Šēnfeldu - tādas muļķības -, bet runā par viņu mazāk. Tāpēc laikam gan mani arī vēl nelaiž slimnīcā. Manu zaļzelta mīlulīt, es turos ar visu spēku, kaut tik Tu man nesaslimtu, manu dzīvības kukainīt, zeltprieciņ. Tu, zeltmīlulīt, nicini sīko, ikdienišķo, gauso, bet tā ir dzīve, un vienīgi tā var man un arī mums palīdzēt. - Mīļdvēselīt, bet Tu jau arī esi man daudz, daudz palīdzējusi ar šo savu zelta vēstulīti, un es zinu, Tu mani vienmēr vairāk sapratīsi un vairāk mīlēsi. - Ir taisni jocīgi, ka mans zeltametistiņš brīnās, ka ir no manis kaut ko izveidojis. Vai tad Tu pati netici savairi spēkam? Tagad es ticu, ka esmu radījis Tevi, un Tu sev neuzticies, ka varētu radīt mani jeb esi to jau izdarījusi. Zeltdvēselīt, nākamreiz raksti par sevi, tas ir brīnumlabi, es taču Tevi pazīstu tik maz, bet pasaki tad man arī, ko es varētu vēl darīt, lai būtu Tev labs un Tev patiktu, lai Tu mani vienmēr vairāk un vairāk mīlētu. Pasaki taču to. Saki arī, ko Tu dari, lai man patiktu. Tu nebeidzami mīļo zeltametistiņ, es Tevi mīlu vienmēr vairāk, un arī Tev mani jāmīl vienmēr vairāk. Nepaej garām sīkajam, ikdienišķajam, palīdzi man sīkās lietās, un es Tev atmaksāšu lielajās. Mīlulīt, manu nebeidzamo svētlaimības kārumsirsniņ, kaut taču mēs būtu līdzās, tad es pieglaustu sev Tavu mīļo galviņu, pakašātu zeltkājiņas un turētu rokās visu mazo un mīļo Iniņu. Manu, manu mīļo, samtaino zeltprieciņ, manu mīļmīlulīt, un laba arī. 246. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, ap 26. novembri (8. decembri) Manu mīļo, saulaino, debešķīgo mīļmīlulīt, manu Iniņ, manu dvēseles kukainīt, jau otrdienas vakariņā es iekārtoju sev svētku dieniņu un rakstu savam zaļzelta ametistputniņam. Par pamatu ņemu izrakstītos Stendera vokābulīšus par sirdsmīlulīšiem, un tur atzīmēts mīļš jociņš: šoma - resns cilvēks. Turpat iekaviņās (mīļputniņš ir pavisam vājiņš), un es noskūpstu šo jociņu, iedomādamies, ka skūpstu mīļputniņu, un tad noskūpstu vēl vienu vārdiņu - saules stari. Un katrreiz, ņemdams rokās Ulmani, es skūpstu Panevēžas laika mazās lapiņas. -- Mīļkukainīt, esi mīļš un labs, - Patiesībā es nemaz negribēju pļāpāt un man arī nemaz nenesas prāts uz tamlīdzīgām lietām. Es raizējos, ka Tev varbūt vēl būs jācieš. Nemaz negrib kļūt gaišs, un dzīve ēnā jau kļuvusi pretīga. Tev tas viss jāpacieš manis dēļ, mana bezgalīgā dvēsele, un es taču gribēju nest Tev laimi, pavisam nedzirdētu, neizsakāmu laimi, bet esmu atnesis Tev vienīgi neizsakāmas sāpes un nelaimi. Protams, Tu saki, ka šai laikā Tu arī esot augusi, un es to jutu no Tavas vēstules un pateicu Tev to, nemaz nekautrējoties - par Tavu cēlumu, nebeidzamo labsirdību un mīlu. Bet kāpēc Tu, mana svētlaimības putniņ, kļūsti pēc tam tik kautrīga, tā taču ir, jeb vai Tev šķiet, ka tā nav? Tas mani tā iedvesmoja, un nu Tu esi kautrīga. Kā Tu mani sajūsmināji, nosaucot pati sevi par saldo meitenīti, sagādā man vēl svētlaimības prieku, manu zeltprieciņ. Laikam gan ir savādi un muļķīgi, bet arī es negribu iztikt bez kautrības. Tu esi tik brīnumaini jauka un mīļa, kad es Tevi redzu kautrīgu. Bet Tu jau arī biji kautrīga, un Tev laikam gan jau sen ir teikts, ka mums būtu jāsalaulājas. Mūsu vilcināšanās kompromitē vienīgi mani un Tevi. Ja Tu man to būtu teikusi, es tūliņ būtu iesniedzis prošeņije par laulāšanos. - Ir taisnība, es neraugos uz Tevi zagšus, manu zelta ametistdimantiņ, bet kāpēc Tu, mana dvēsele, vēl esi aizplīvurojusies, kāpēc gribi mani saudzēt, tas mani tik dziļi sāpina. Kaut es varētu Tavās rokās brīvi izraudāties, bet šodien taču ir svētku diena, un Tevi šeit neielaidīs.-- Savos dzejoļos esmu pie Tevis izraudājies. -Kāpēc es Tevi nesaprotu, es taču biju domājis, ka beidzamais dzejolis Tevi tikai sāpinās. Nespēju vēl iespiesties Tevī. Es gribētu Tevi pilnīgi saprast un sagādāt Tev neizsakāmu, lielu, zeltainu prieku; esmu tik laimīgs, ja man tas kaut mazliet izdodas. Saki man, kā lai es to daru, Tu redzi, pats es to nezinu. Es pats dzīvoju vienīgi no vienas vēstulītes līdz otrai un no katra mīļā vārdiņa, ko pauž kukainīša mutīte. Arī beidzamajā vēstulītē Tu esi tik mīļa un esi uzslavējusi arī dzejolīti un manas vēstulītes, bet nebija jau nemaz vajadzīgs tik daudz slavēt, jo tā es to nebiju domājis. - Tu esi mans zeltsvētais mīļputniņš, Tu esi mans spēks, Tu vari manī izglābt un radīt cilvēku, un, ja bieži vien esmu pats sevi uzteicis un arī no Tevis esmu to lūdzis; tad tas noticis vienīgi tāpēc, lai pateiktu, ka Tu no manis varētu daudz iegūt, es jūtos cienīgs, lai tiktu izglābts un Tev nebūs jānožēlo; ka esi nevajadzīgi izšķiedusi savu mīlu. - Atbildēšu uz Tavu mīļo vēstulīti. Nemaz nepūlies rakstīt vairāk, es tikai gribēju, lai Tu šad un tad varētu uzrakstīt kādu oficiālu vēstuli - mums taču tagad tik daudz nepieciešama jāraksta, ka kukainīšvārdiņiem vien neatliek daudz laika un vietas. Tu esi tik gudrs un drosmīgs kukainītis, Tu jau mani izrausi ārā un izglābsi - sev. Tā man likās, ka arī es Tevi izrāvu ārā - sev, un biju laimīgs, bet tai ziņā Tu pati esi darījusi vairāk nekā es. - Attiecībā uz to, lai Tu man aprakstītu visu, ko Tu dari, Tu mani arī esi pārpratusi, zeltprieciņ. Nolūks nav tāds, kādu Tu, liekas, pieņem, bet man tikai gribējās dzīvāk, tēlaināk par Tevi domāt. Vispār Tu, manu saldo meitenīt, manu tā saucamo neticību esi banāli uztvērusi un tāpēc to pārpratusi; tai nav nekā kopēja ar neuzticēšanos, tās ir šaubas par spēku. - Tu saldo zelta mīļputniņ, Tu mani pacel savā mīlā, un Tava labsirdība ir bezgalīga un liela, un es nevaru citādi, man tas Tev jāpasaka. Man izliekas kā tieši meli, ja nesaku to Tev pašai, it kā es būtu skaudīgs, ka Tu esi tik laba un mīļa un es ne. Bet es neesmu skaudīgs, tikai gribu Tevi sasniegt, un tāpēc man ir prieks pateikt Tev, cik Tu esi laba, liela un brīnišķa savā nebeidzamajā mīlā pret mani, šinī absolūtajā, nevis biklajā mīlā pret mani. Un, ja es arī esmu labs un mīļš, un ne parasts, tad tas viss ir atspulgs no Tavas spārnotās, neizsakāmās mīlas pret tādu lielu, skumīgu kukainīti. - Mīlulīt, saldo meitenīt, dod man arī kādu talismaniņu, ko es varētu nēsāt pie sevis, dažus īpaši uzrakstītus vārdiņus. Neaizmirsti, saldo meitenīt. Tavs lielkukainītis arvien ir pie Tevis, ir ļoti mīļš, pakašā kājiņas, galviņu un muguriņu un arī mīl Tevi daudz, daudz vairāk, nekā raksta, saldo meitenīt. Jā, divi labi, mīļi, bet vientuļi kukainīši. Tavā lapiņā, manu dvēselīt, ir tik brīnummīļi teikts par mīļajām, mazajām kājiņām. Katru nakti es jau turu tās savās rokās, Tavas mīļās, mazās zeltkājiņas. Un tad vēl arī tas, ka pagātne ir zaudējusi savu varu un šausmas. Tas jau ir tas augstākais, ko es vienmēr tik ilgu pilns tiku vēlējies, bet tomēr vēl nebiju redzējis. Atceros tikai vienu no Taviem beidzamajiem dzejolīšiem, tur Tu taču vēl cīnies ar pagātni, jā, tā Tev liekas pat draudoša. Būtu tik bezgala liels mierinājums un laime, ja tā būtu zaudējusi savu varu un šausmas pavisam un uz visiem laikiem. Mūsu nākotne ir tik liela, ka tā nevar ciest nekādu pagātni. Tu, manu svēto, svēto gaismas kukainīt, manu baltkukainīt; mēs to tomēr izcīnīsim. - Viens man rūp - kad Tu runā par laulībām, tad Tu man nekad neskaties acīs; vai Tu man netici? Atraksti man par to, zeltmīlulīt, mums taču jābūt gar visu skaidrībā. Mūsu starpā nedrīkst būt pat ne puteklīša, kur nu vēl šaubas par godīgumu. Mani taisni aplaimotu tas, ja Tu, dzīvības mīlulīt, man tikpat atklāti atbildētu, kā es Tev jautāju. Tev jau būtu mūs abus tik labi jāsaprot, ka nekas slikts vai sīkumains, ko viens vai otrs domātu vai darītu, mūs vairs nevarētu šķirt (mēs taču zinām, ka neesam pilnība, bet tādi tapsim, savstarpēji viens otram atsedzot savas kļūdas), tikai viens mums var kaitēt, t.i., nepatiesība vai noklusēšana par padarīto. Tu jau droši vien zini, ka ienīstu laulību kā nebrīvību, bet varu, ja vajadzīgs, upurēt arī šo ideālu. Mani ļoti apbēdina, manu dvēseles zeltkukainīt, ka Tu, liekas, no manis kautrējies. Tu tā nedarītu, ja zinātu, cik neizsakāmi es Tevi mīlu; un es Tev to nebūtu teicis, ja nezinātu, cik ļoti Tu mani mīli. Tu man neņemsi ļaunā un sapratīsi, ka tas notiek aiz mīlas. Manu mīļsvēto, mīļo zeltkukainīt, mēs taču esam vienreizēji savā mīlā, mūsu mīlā ir kaut kas cēls, laikam gan tāpēc mēs abi tik ļoti par to baidāmies. Zeltprieciņ, manu mīlulīt, kā es gribētu no Tevis atkal dzirdēt mīlas vārdiņus, es jau vienmēr gribu dzirdēt mīļu, un man nekad nav diezgan. Mīlulīt, svētlaimības kukainīt, drosmīgo kukainīt, labs arī. 243. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada decembra sākumā Manu mīļo mīlulīt, manu svētlaimības putniņ, cik brīnišķa Tu esi, tik lieliska, cēla un skaista, un tomēr atkal dzīva, dabiska un laba, cilvēciski saprotama un saprotoša, tik neizsakāmi- laba un līdzjūtīga. Es skūpstu Tavu mīļo kukainīšvēstulīti, kas tik omulīgi, mīļi un tik ilgi runā ar mani, un lūpas to nemaz negrib laist vaļā, tās pielīp pie vēstules, tā ka man tās raušus jāatrauj, un tad man ienāk prātā, kā man pašam klājas tāpat kā manām lūpām. Tu, manu saldo meitenīt, vai es Tevi redzēšu šodien un no Tavas mutes dvašiņas ieelpošu dzīvību un uzsūkšu spēku, jeb vai man vēl garas dienas jāguļ, manām smadzenēm gurdi raugoties un klausoties pēc Tevis, debestiņ, pēc gaismas un skaņas, pēc zaļzeltainajām uguntiņām un rožsmaržiņām, un kukainīšvārdiņiem. Jo es esmu izlutināts, saldo meitenīt, laikam gan tas ir mans dzīvības elements, - es nevaru iztikt ar parasto gaismu, tai jābūt zaļzeltainai, un manam gaisam jābūt rožsmaržiņai, citādi es nevaru elpot un tvīkstu pēc Tavas mutes dvašiņas, un bez kukainīša mīļajiem vārdiņiem es jau nemaz nevaru dzīvot. Tu, manu Iniņ, manu neizsakāmi mīļo meitenīt, saldo līgaviņ, mutiņ, es taču mīlu Tevi, jā, mīlu Tevi. Tu, mīļmīlulīt, jau pati esi panākusi, ka esmu kļuvis tik smalks un varu dzīvot tikai no mutes dvašiņas un rožsmaržiņas. Visas mūsu domas jau dzīvo kopā, es to redzu no Tavas kukainīšvēstulītes - tās tagad kļuvušas tik lieliski garas un dara man tik daudz laba; protams, Tev, manu rožsmaržiņ, vēl jo vairāk jāpiepūlas, jākavē daudz laika un jābojā mīļactiņas. Tās man ir tas pats, kas Hāvem [?] viņa lūgšanu grāmatas; kad uzmācas grutsirdība, es paņemu. rokā Tavu kukainīšvēstulīti, un pamazām kārdinājums pāriet. Tā man ir arī šajā mirklī. Man bija ļoti slikts garastāvoklis, un nu taču top mazliet labāk, bet lēni. Labāk atbildēšu uz Taviem jautājumiņiem, manu rožaino; smaržīgo mutes dvašiņ, mīlulīt. Cik skaisti vārdiņi Tev taču ir: mans augstums un dziļums. - Mani pārtrauca. Man ienāk prātā, ka viņi mani varbūt atbrīvos 26. decembrī, jo tad tieši paiet 1/2 gads, kā teica žandarms Panevēžā. - Gribu tomēr vispirms atbildēt uz to, ko mana saldā meitenīte tieši ir jautājusi, tikai tad es varu aplūkot katru mīļu vārdiņu kukainīšvēstulītē un rakstīt par tiem, citādi manas vēstules iznāk par daudz garas, un mīļās spulgactiņas tikai sāp, un ametistdimantiņam varbūt arī nemaz nav īsti laika, to lasīšanai. Tu par daudz nopūlies, manu nebeidzamo mīļkukainīt, ka tik Tu man nesaslimsti. Ak, kaut taču es beidzot varētu atņemt Tev sāpes, kaut pavisam nedaudz varētu atmaksāt Tavu neizsakāmo mīlu. un labsirdību, izsaukt smaidu uz Tavas sārtās mutītes. Bet kādu stundiņu Tu būsi priecīga, manu saldo līgaviņ, saki vēlreiz, ka arī es priecājos par Tevi un Tavu neizteicamo mīlu pret mani, lielkukainīti. Es jau redzu, ka atkal netieku nemaz uz priekšu, Tev, saldo mīļkukainīt, mana vēstulīte tagad jāuzņem citādi nekā parasti. Tās nav sakārtotas domas, bet jūtu un garastāvokļa izplūdumi, tā ir saruna ar sevi pašu, tā un tamlīdzīgi, tādās domās, noskaņās un sarunās man paiet diena, ja es nestrādāju. Tāpēc arī šīs vēstulītes ir tik nebeidzami garas un, kā man liekas, tomēr tik tukšas un garlaicīgas (tikai tāpēc, es Tev jautāju savā vēstulē par to). Ja Tu domā, ka tas ir slikti, rada gribas vājumu, tad pasaki ta, es to pametīšu. Faktiski nav jau labi nodoties fantazēšanai, palaisties; spēcīgākās domas un jūtas pat nedabū izpausties. Man ir tikai prieks, bet man par Tevi, manu glābējkukainīt, būtu citādāk un intensīvāk jādomā, ne tik izplūstoši. Atbildi, saldo meitenīt. - Bet tagad pašas atbildītes. (Tava smaržiņa, Tava rožmutītes dvašiņa jau lido pāri pie manis ar dzīvu spēku, apdves mani, saldo meitenīt, stāvot savā istabiņā, es to šeit jutīšu.) Parolītes uzrakstīšu tikai šodien, es domāju, ka Tu gribēji man tās uzrakstīt. Tu manu sirdskukainīt, tas man ļoti, ļoti patīk, ka Tu raksti: «es gribu zināt, Tev arī uz visu jāatbild, citādi es nezinu, vai Tu esi ar to mierā, un esmu skumju kukainītis, pie tam ļoti labs.» Gluži tāpat klājas arī man, un tāpēc es lūdzu Tevi, un tagad es bezgala priecājos, ka Tu, zaļzelta kukainīt, pats to izjūti un atzīsti. - Tas, ko Tu, sirdsmīlulīt, manu zeltprieciņ, saki par kārtībiņu, ir ļoti pareizi, arī tas par galā netikšanu, neizmantošanu un krāšanu. Mani bezgalīgi iepriecina, 1) ka Tu man to pasaki, jo citādi Tu, mīlulīt, saudzēji mani; 2) ka Tu domā un kombinē faktus (piem., minēdama visus Baškircevas teicienus); tas nozīmē, saldo meitenīt, ka Tu attīsties, 3) ka tiešām ir iespējams mani atraut no visa tā un atkal padarīt auglīgu manu spēku. Grāmatā par neirastēniju ir tieši teikts, ka zūd kārtības izjūta, ka, piemēram, papīri tiek sakrauti kaudzēs. Tas tātad nav raksturīgs man, bet gan nervu vājumam. Līdz ar slimību izzudīs arī šī pazīme, tas nav manī iedzimts. Tas mani ārkārtīgi iepriecina, ka manai saldajai meitenītei nebūs bez panākumiem jānopūlas ar mani, tas var izzust, un es kļūšu auglīgs. Aizsūtīšu Tev atpakaļ grāmatu par neirastēniju, lai Tu redzi, ka lielākā daļa, ko arī Tu, dvēselīt, varbūt esi uzskatījusi par manu raksturu, ir tikai pārejoša un mans raksturs ir labāks, nekā tas liekas. Atbildi, dvēseles mīlulīt. - Bet tad vēlreiz: papīrīšus neiznīcini!!! Sliktais jau nav krāšana, bet gan neizmantošana, un tagad, kad Tu, ametistdimantiņ, mani būsi padarījusi veselu, es izmantošu. Ja Tu mani mīli, mīļā dvēselīt, tad neiznīcini nekā, bet sakārto, kad Tev būs laiks. Papīros ir tik daudz par manu dzīvi, tik daudz domu un ierosmju, ko Tu, debestiņ, nemaz nevari novērtēt, jo es Tev neesmu teicis; tie ir laba darba asni (Tu taču esi redzējusi, ka manas domas sakņojas agrākos laikos), un Tu, saulgaismiņ, tos nedrīksti iznīcināt, bet Tev tie jāapaugļo; Tu brīnīsies, cik smaržīgi kļūs šie augļi, saldo meitenīt. Tu jau dzirdi, cik paļāvīgi es pats runāju par to; es jau tagad ticu sev, t.i., Tev, Tavam modinošajam, dzīvinošajam spēkam, manu saulīt, manu siltumiņ, pavasara meitenīt, dzīvības kukainīt. - Ir tik briesmīgi daudz jautājumu vai priekšmetu, par kuriem mums būtu jārunā, starp mums viss ir tik ļoti neskaidrs, mēs vēl vienmēr nepazīstam sevi, dažreiz taisni jākļūst par skumju kukainīti, bet tad man atkal palīdz tas, ka Tu taču jau esi mazliet sākusi; arī tagad Tu, ametistiņ, saki, ka gribot aprakstīt visus sīkumus; raksti labo par sevi, to Tu man nekad neesi rādījusi, kaut gan esmu Tevi tik daudz lūdzis. Tu nekad neesi man sevi atklājusi, lai gan tagad Tu domā, kā Tev ir uzticība pret mani; mīļdvēselīt, man ir tā kā Enoham, nevienam nav uzticības pret viņu, kaut gan tā viņam ir vajadzīga. Viņš to ir aizbaidījis, stipri tiekdamies pēc svētuma, es - pēc patiesības vai dzīvības. Šausmīgais rezultāts ir tāds pats. Tu tik brīnummīļi saki: es pārvērtu, atraisīju Tevi, Tu man esot pienākusi tuvāk, bet nezinu, ko tas nozīmē; mazkukainītis nekā tuvāk par to nesaka, ko viņš ar to domā un kur tas izpaužas. Atbildi uz to, saldo meitenīt. Ak, ja es tiešām varētu Tevi atklāt, ja es tiešām varētu Tevi iepazīt (tas ir tas, ko es saucu par patiesību), saprast, zināt Tavas domas un jūtu virzību un veidu, tad mēs atrisinātu dzīves mīklu. Tu, dvēselīt, runā par brīnumspēku, kas izplūstot no manis, - tas taču ir Tavs spēks; es labi saskatu tā ietekmi uz sevi, bet ne iedarbību uz Tevi. Tu esi kautrīga un negribi aizvainot, un es arī tāds būšu. Protams, pie sevis es to saucu savādāk: par gļēvulību. Ar laiku esmu kļuvis gļēvs pret Tevi; tagad man tāpat jāvilcinās un jāapdomā, ja es Tev kaut ko gribu teikt, vai tik es Tevi neaizvainoju. Un, lai arī kā es sargājos, tomēr bieži vien aizvainoju Tevi un sagādāju Tev sāpes. Bet Tu, lai atkal saudzētu mani, nesaki, ka esmu aizvainojis Tevi, un tā rodas pastāvīga neskaidrība un gļēvulība (piem., agrāk es būtu teicis: un meli, bet tagad man bija sevi jāpārvar, lai neuzrakstītu skarbo vārdu). - Nekļūsti tik tāpēc atkal bēdīga, mana dzīvība, mana mīla, mana sieva, Tu saulaino svētlaimīt, es taču Tevi mīlu, un Tu man esi vajadzīga. Taču liekas, ka Tu vēl arvien to nesaproti; iepriekšējā vēstulītē Tu, dvēselīt, atzinies, ka tagad tikai aiz saudzēšanas šo to nesaki. Un, kamēr Tu nezini, ka uzticēšanās un zināšana ir nepieciešama, tikmēr mēs arī nevaram atrisināt mīklu un nogrimstam mietpilsonībā. Atbildi, saldā dzīvība. Iekārtosimies ar atbildītēm tā, ka mēs noteiktus jautājumus pa kārtai uzstādām un tad pamazām, ne uzreiz, atbildam uz tiem. Vispirms par tādiem pamatjautājumiem kā sevis atklāšana, pilnīga uzticēšanās, maigums (Tev, saldo meitenīt, ir taisnība, agrāk es nebiju maigs un labs pret Tevi, bet kļuvu skarbs, jo Tu noslēdzies sevī, es gribēju Tevi piespiest, un nu viss ir sabojāts, tagad Tu, dvēselīt, varbūt pati vairs nespēj būt paļāvīga pret mani), patiesīgums, rēķināšanās ar otru, saudzēšana, baidīšanās. Par visām lietām, atbildi, vai arī vēl tagad Tev nav pārliecības, ka patiesība mūs saista un nešķir, ka es neatstāju Tevi, kad Tu man visu pasaki. (Ir taču tik briesmīgi neglīti, bet arī par to mums jārunā, jo Tu pati rakstīji, ka tikai kā precēta sieva Tu jūtoties droša; pretējā gadījumā es Tevi varētu atstāt pēc tam, kad Tu būtu man uzticējusies. Šo jautājumu mēs izšķirsim tikai pēc laulībām. Bet visu skaisto, maigo un labo sevī Tu taču arī jau tagad varētu atklāt. Citādi jau Tev ir tik daudz cilvēciskas saprašanas, kaut arī Tu mani pārproti; savā maigumā Tu sapratīsi, ka es tvīkstu pēc tā, lai tagad ieraudzītu otras radniecīgas dvēseles maigumu. Man jau jātic, ka Tu baidies profanēties manā priekšā. Es mīlu Tevi, debestiņ, bezgalīgi un gribu zināt, cik skaists ir mans labais cilvēks, es gribu tapt no Tavas labsirdības. Tikai nepārproti mani, saldo meitenīt, es jau neprasu visu uzreiz, bet Tev man tomēr jādod rožu eļļa pa pilienam, es gribu dzīvot rožu smaržā.) - Esmu atkal novirzījies sānis, esmu uztraukts; ja es Tevi redzētu, saulīt, tad viss atkal būtu labi, jā, nemaz nebūtu drūmi bijis. Brīnišķi, kā Tava klātbūtne visu apstaro zeltainā gaismā un nomierina. - Pēc tam sekotu tālākie jautājumi - reliģija, mūsu abu raksturojums utt. - Tagad nerakstīšu par reliģijas jautājumu, bet man tikai kremt, ka arī šai ziņā Tu nepareizi mani saproti un, par mani spried. Man jāsaka tāpat kā Tev, ametistiņ, ka esmu labāks, nekā Tev liekas. Es neesmu vīzdegunīgs un nenobriedis šajā, tā saucamajā reliģijas jautājumā. Arī tagad nekādā ziņā neesmu gājis atpakaļ. Man tagad, tāpat kā agrāk, vispār nemaz neeksistē reliģijas jautājums, jo nav dieva. Ir gan jautājumi par filozofiju, astronomiju, zinātni un patiesību. Tāpēc es mēģinu izpētīt, vai mums būtu iespējams mīlā atrisināt dzīves mīklu. Dievu nevar pierādīt, balstoties uz jūtām, vai arī viņu noliegt ar prātu un ar sirdi atzīt. Tu, dvēseles mīlulīt, žēlojies, ka nespēj domāt, bet nav iespējams loģiski domāt, balstoties uz trīsvienību un tamlīdzīgām banālām muļķībām. Ja Tu, mīļputniņ, neizlauzīsies cauri, Tu nekad nevarēsi domāt. Ka dievs ir persona, tam jau Tu gan arī vairs netici, kā tad viņš varētu mīlēt vai nemīlēt mīlulīti. Un, ja viņš ir attīstība, tad arī viņš attīstās, tad jau ir vienalga, vai tā būtu pasaule, dvēsele, dievs vai mazkukainītis. Un tā tas arī ir. Mīļmīlulītī es mēģinu atrast mīklas atminējumu un tā ilgojos, lai Tu atklāj man sevi! Tas ir visnoslēpumainākais, poētiskākais, skaistākais, un aiz tā atkal nāk neskaitāmi tālāki noslēpumi un daudz skaistuma, bet, lai to saskatītu, man pašam jāpārveidojas. Man neizsakāmi sāpīgi izteikt Tev šeit patiesību, bet es vēl nevaru citādi. Bet es mīlu Tevi, mana dzīvība, Tu esi arī kļuvusi par manas dzīves saturu. Tu mani vari pacelt vai gremdēt, vienīgi Tu, saldo meitenīt, un tāpēc es ik dienas lūdzos - atklāj sevi, mēģini atrisināt mīklu, ļauj man Tevi meklēt, netveries tik krampjaini pie vecā; mēģini arī mani saprast, es neesmu piesardzīgs, viltīgs mietpilsonis, kurš Tevi grib izmantot, lai vēlāk pamestu, kurš turklāt lietotu par apsegu skaistas idejas un frāzes; es arī neesmu muļķa zēns, kas nekautrīgi spriež par veco radīšanu un dievu; Tev, saldā dzīvība, jau ir spēks mani noraut lejā, bet vienu Tu man vari ticēt vairāk nekā pati sev: arī Tev kļūs garlaicīgi vecajā, un kādreiz arī Tu redzēsi, ka tie ir meli. Bet tad jau mēs būsim veci un noguruši un negribēsim no tā izkļūt. Bet dzirdi, es ticu Tev, Tavam spēkam, kas tiecas augšup, tas ir labākais Tevī, un tā nav nevienā no apkārtējām sievietēm. Apzinies to labi, lai tas nesarūs, centies, Mīļiniņ, turēt atvērtas savas mirdzactiņas. Mīlulīt, mana dvēsele, kaut manai mīlai būtu mazliet vara pār Tevi, lai es spētu Tevi izkustināt. Dod, saldo meitenīt, man vairāk spēka, lai es Tev varētu atvērt acis un sirdi. Ja Tu tikai spētu saprast manu mīlu, Tu nāktu man pretim. Mīlulīt, palīdzi, lai es Tevi vairāk saprotu, tad es Tevi varētu padarīt priecīgu, un priekā un mīla mēs varētu tapt. Mīlulīt, svētlaimīt, kad es re dzēšu Tevi, kad atkal dzīvošu? Saldo meitenīt, bezgala mīļo meitenīt, putniņ, un labs arī. 248. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada decembra sākumā Tu manu sirdssvēto mīlulīt, manu sirsnīgo, neizsakāmi mīļo meitenīt, Tu mana dvēsele, mans piepildījums, atkal esmu Tev nodarījis pārestību, mīlulīt, ļauj man būt pret Tevi taisnīgam. Savās sāpēs es vienmēr esmu netaisns, sāpes vienmēr padara sliktu, vēlāk es to atzīstu un mokos. Es esmu bijis netaisns pret Tevi, saldo meitenīt, savos pārmetumos, bet tas bijis aiz rūpēm par Tevi; kad mani nemoka sāpes, es jau redzu, ka man nav iemesla par Tevi rūpēties, ka man jāļauj Tev brīvi rīkoties un ka viss taču būs labi. (Un tagad taču es nevaru Tev rakstīt tik mīļi, kā biju to pirms stundas izdomājis.) Es neesmu Tevi sapratis un tāpēc tiku raizējies. Bet ir tik neizsakāmi grūti vienam pašam Tevi saprast, ja Tu pati neatmet biklumu un nedod man ne mājiena, kur lai Tevi meklēju. Tevi nesaprazdams, es nodaru Tev pāri. Bet man pašam grūti atzīt šo netaisnību vai arī nemaz nav iespējams to izdarīt. Tev vajadzētu man atklāti pateikt, kur esmu kļūdījies un bijis slikts. Tu esi maiga un to nedari, un kā es Tevi vēl vairāk atbaidu, pats nespēju aiziet pie sava vienīgā dzīvības putniņa un palieku vientuļš, tāpat arī Tu, mīļā. Ir tik neizsakāmi smagi palikt vienam pašam. Tas nozīmē it kā apzinātu nāvi, tomēr nezust, bet dzīvot tālāk, tikai nepazīstamā veidā, nebūdams vairs gluži pats. Tad vēl ir vieglāk upurēt sevi, jo tad atdod sevi visu kā veselu, apzināti, ar gribu, līdz pat nāvei, pēc kuras vairs nedzīvo šinī miesā. Tas ir egoisma akts - šī pašuzupurēšanās savam vismīļajam, un tāpēc tas ir vieglāk nekā sevis atklāšana, divatne, jo tad ir bailes saistīt, atdot daļu sava paša egoisma. Beidzot, tā jau nav tikai atdošana vien, bet arī uzņemšana, paša indivīda paplašināšana, taču tas atbaida vairāk nekā pat visa indivīda nāve, kur līdz ar to vairāk atklāj sava paša gribu. Es domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc tik grūti iet ar mūsu divatni. Tev ir grūti vēl tāpēc, ka Tu nesaskati kopējās dzīves priekšrocību un vajadzību; Tu, dvēselīt, vēl baidies no nepazīstamā, no nāves, dzīvam esot, jo agrākais, īstais indivīds mirst, t.i., pārveidojas. Es jau sen diezgan skaidri redzu šo vajadzību. - Tāpēc arī Tu, zeltprieciņ, savā neizsakāmajā mīlā esi gan gatava mirt manis dēļ, Tu to bieži esi teikusi, un es tam ticu, bet, kas taču ir daudz mazāk, Tu nevari nest man to upuri (katrā ziņā es domāju, ka tā nav izlikšanās), ka Tu, dvēselīt, man tūliņ izsacītu saldo atzīšanos savā mīlā, savu prieku par laulībām, manām nerātnībām, to, ko Tu kā nelaulāta sieva esi cietusi, ka esi šaubījusies par manu godīgumu, ka aiz maigas labsirdības un saudzības neesi sacījusi man nepatīkamo. Es bieži esmu lauzījis galvu par to un izmisis, ka mīlulītis, kas mani tik ļoti mīl, var mirt manis dēļ, bet neatklāj dziļi savu skaisto dvēseli un atstāj mani vientulībā. Ja kāds cieš no vientulības, tad tas esmu es. Un es domāju, ka arī Tu, manu bezgalīgi mīļoto meitenīt, no tās ciet; mēģini taču iet divatnes ceļu, ko es Tev norādu. Tikai pamēģināsim, kaut tūkstoš reizes, varbūt tomēr izdosies. Un izdošanos es nevaru iedomāties citādi kā brīnišķu prieku un svētlaimi, atdzimšanu, augšāmcelšanos no vientulības nāves; dzīves mīklas atrisinājums, Tu, Tu, Tu, saldo meitenīt, svētlaimīt. - Tas viss jau nevar nākt piepeši, mums jāatradinās no gļēvulības, jāizdomā metodes, jāraksta parolītes. Mūsu līdzšinējās parolītes arī tam der, bet jāiet tiešāk uz mērķi, Tu, Tu, Tu, laimīgo, mirdzošo smieklu kukainīt, manu, manu, manu smieklu un gaviļu kukainīt, manu saldo meitenīt. Un tomēr ne mana, bet mūsu, Tu labprāt gribi būt mana saldā meitenīte, bet nē mūsu, mūsu abu. Vispirms Tev, gaviļu meitenīt, man atklāti jāpastāsta par sevi viss patiesi labais un skaistais, un tad Tev jācenšas, jācenšas mani saprast, ja Tu kaut ko nezini, kaut kas Tev ir neskaidrs, tad. jautā tūliņ, es visu Tev patiesi atbildēšu. Mīlulīt, Tev arī jāgrib mani saprast, jo citādi, nepazīstot mani, Tev vienmēr būs bailes atklāt man sevi, un mēs vienmēr paliksim vientuļi. Tev jāzina: ja vienam ir kaut kas slēpjams, tad otrs to vienmēr mana un jūtas vientuļš. Tad - es negribu būt gļēvs un tūliņ teikšu Tev kaut ko asu, smieklu kukainīt, zeltprieciņ, - Tu tiešām mani neesi nemaz sapratusi galvenajā, sveši cilvēki mani vairāk sapratuši, vairāk nekā mans paša sirdsmīlulītis. Vai Tu atceries, manu dvēselīt - Tu pasaulīt, Tu saldo kukainīt, Tu līgaviņ, es Tevi mīlu, manu, manu dvēselīt, vai Tu atceries -- Marija esot teikusi, ka viņa man sekotu tūliņ bez apdomāšanās, bez laulībām. Viņa bija izpratusi, ka man svarīgāka ir ideja, t.i., galīgs pašapmierinājums, nevis pasaulīgie labumi. Esmu taču atmetis visu savu stāvokli, draudzību, radus (un es ļoti mīlēju savu māsu), labklājību. Jo, kad Tu, sirdsmīļā, atgriezies no Cīrihes, man jau bija skaidrs, ka ar visu man jāpārtrauc sakari un no visa jāatsakās. Tu redzēji, arī man nebija viegli, jo es nebiju drošs, ka iekarošu Tevi; es jau varēju arī zaudēt. Vai Tu atceries, kā Tu, mīlulīt, manu dvēseles kukainīt, vilcinājies palikt pie manis, kad es Tev teicu, ka esmu atlaists? Bet Tu cerēji uz manu advokatūru. Un tad beidzot es Tevi tomēr iekaroju, un vēl tagad, kad man vairs nekā nav un pats vēl nekas neesmu, Tu, saldo meitenīt, turies pie manis neizsakāmā mīlā. Esmu upurējis visu materiālo, lai atrastu garīgo, sevi pašu un savu divvienību. Ja Tu, mīlulīt, būtu par mani intensīvāk domājusi vai mani labāk izjutusi, Tu būtu atklājusi, pēc kā es cenšos, un nebūtu mani sīkumaini nosodījusi, kā arī pati nevajadzīgi cietusi, rijusi asariņas un man likusi ciest. Tie nav nekādi pārmetumi, saldo zelta mīlulīt, Tev tas jājūt, ka es arī šai ziņā tvīkstu tikai pēc Tevis. - Arī sekls brīvdomātājs es neesmu, gadiem ilgi esmu par to sāpēs domājis, un kāpēc lai Tavas zibenīgās iedvesmas būtu patiesākas nekā mana nopietnā domāšana? Tā teikdams, es Tevi nenosodu, ametistiņ, bet nedari arī Tu tā. - Nu esmu par sevi teicis labu, kur Tu, mīļputniņ, esi mani pārpratusi, tagad saki par sevi kaut ko labu un skaistu, un maigu, kur esmu Tevi pārpratis; runā tikpat atklāti un drosmīgi. Tu, Tu, dvēseles mīlulīt, saldo līgaviņ, sagādā man šo lielo prieku, es jau lūdzu Tevi mēnešiem ilgi, lai gan Tu mani nesaproti, mīlulīt. - Patiesībā es nemaz negribēju tik daudz rakstīt, pietiktu ar vienu lapiņu, katrreiz par vienu jautājumu, pārpratumu. Šeit dažas parolītes man pašam: Būt taisnīgam pret Mīļputniņu. Turēties pie mīlulīša dotajiem mājieniem. Nepārmest mīlulītim, bet nopietni apdomāt, iekams es kaut ko saku. Tik ilgi gaidīt un domāt, līdz es izjūtu šķietamo pārmetumu ne kā pārmetumu, līdz kamēr skats top plašāks un saprotošāks, un tikai tad rakstīt maigā formā, bet ne nepatiesi un glaimojoši. Vienmēr sasprindzināti meklēt maigo, labo, skaisto mīlā; tad to uzrakstīt. Nodot spriedumu par mīlulīša rīcību, pēc mīlulīša padoma; uzrakstīt to. Nebūt skopam pret mīlulīti (citādi es tāds neesmu). Būt kārtīgam. Spriest asāk par cilvēkiem. Spriest pašam asāk par sevi pēc mīlulīša norādījumiem. Atzīmēt savus un mīlulīša mājienus, rakstura vilcienus, lai tad salīdzinātu, kur bijuši maldi. Mēģināt izšķirt, kas mīlulītī ir individuālais un kas vispārīgais, sievišķīgais. Mīlēt mazputniņu ļoti, ļoti, ļoti, ļoti. Zeltmīlulīt, manu saldo prieciņ, izlabo šīs parolītes un paturi sev vienu likumu galdiņu! Vienu atsūti man. Domāju, ka tas mums daudz palīdzēs, lai mēs sevi un citus atklāti un godīgi raksturotu, tad mēs labāk atzīsim savus maldus. Tāpat es domāju, mums nav tikai interesanti, bet arī svarīgi izšķirt, kas ir tipisks sievietē un vīrietī un kas individuāls viņu rakstura vilcienos; es ļoti bieži svārstos attiecībā uz Tevi, un Tev, svēto debestiņ, tur man jāpalīdz lielākoties par sevi, bet arī par mani. Atbildi! Kaut ko skaistu, brīnišķi skaistu, tāpēc ka tas ir patiess un dziļš, es par Tevi tūliņ uzrakstīšu: Tu negribi par mani rakstīt dzejas, jo atskaņu dēļ Tu varētu pateikt nepatiesību, Tu, Tu, saldo meitenīt. Es atceros, cik mazais ametistiņš bija samulsis, kad bija uzrakstījis par mani kaut ko ļoti skaistu, bet es teicu, ka tas nav patiess un tāpēc nav dzeja. Vai Tu arī atceries, sirdsputniņ, rožsmaržiņ - Uzrakstīšu vēl dažas Tavas parolītes. Parolītes mazajam ametistputniņam: Neslēpt nekā saudzības dēļ. Lielkukainīti nekad nesaudzēt. Mēģināt lielkukainīti saprast. Uzticībā nākt ar visiem priekiem un bēdām pie lielkukainīša. Nedomāt, ka lielkukainītis nesaprot maigumu vai nepazīst labsirdību un to nosodīs. Paskaidrot visu, lai lielkukainītis saprot. Nedomāt, ka patiesība var kaitēt, ka saites var irt. Tās nevar sairt, citādi mēs sairsim līdzi. Ticēt lielkukainītim, pārbaudīt visu. Iedziļināties lielkukainītī. Dot lielkukainītim mājienus; kā lai pie Tevis, debestiņ, meklēju un; atrodu labo. Sastādīt sarakstu, kādā ziņā es Tevi esmu kļūdaini novērtējis. Novērtēt lielkukainīša rīcību, uzrakstīt man norādījumus. Pamazām uzrakstīt slikto un labo lielkukainīti, tāpat katrā ziņā arī labo, maigo, skaisto sevī, slikta nevajag, es varu mūs abus raksturot, izšķirt mūsos sievietei un vīrietim raksturīgo. L.ielkukainīti ļoti, ļoti mīlēt. Mīlulīt. Manu, manu bezgalīgo mīļmīlulīt, ametistiņ, zeltputniņ, manu mirdzumiņ, saldo meitenīt, arī es esmu. tagad tik gari uzrakstījis, un tas jau nav nemaz pietiekoši mīļi; viss liekas tik auksts, un man šķiet, ka mīla taču ir kā liesmā; mīlulīt, arī es Tev nevaru pateikt, kā ilgojos pēc Tevis, kā mīlu Tevi, viss, ko es saku, ir tik nožēlojams, un Tu sacīsi, ka šī vēstulīte ir sliktāka; bet pats es neesmu sliktāks, esmu kļuvis labāks pēc Tavas tik brīnišķās vēstulītes, esmu vienīgi par vāju, lai to izteiktu. Es gribu Tev iedot aprikožu kauliņus, kad Tu atnāksi, un galviņu pakasīt, un kājiņas apaut, un būt mīļš, mīļš, mīļš. Mīlulīt, dvēselīt, es baidos, ka garā vēstulīte nav mīļa pie[tiekami] [vārds nav pabeigts] Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: To lasīt vispirms, tūliņ pēc veikalnieciskā. 249. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada decembra sākumā Mīļsvēto zelta mīļkukainīt, pajautā taču reiz vecajam tā īsti, ja ir runa par laulāšanos, cik ilgi tad var vilkties arests. Ar 2-3 mēnešiem tas nebeigsies; pavisam būtu 8--9 mēneši:, bet laikam gan būs; vismaz 1 gads, varbūt 1 ½, varbūt 2 gadi. Būtu ļoti svarīgi: to uzzināt pirms laulībām. Bet pasaki man tagad, saldo meitenīt, patiesību, ja viņš domā, piemēram, 1 ½-2 gadus. Mēs nevaram uzcelt savu jauno, laimīgo dzīvi uz meliem: - Priedītim par Jākobsonu nav nekas jāmin. - Pasaki māsai, ka es pārāk piepeši tiku šeit atvests un pirms tam biju slims, - bet tas nav nekas tāds, par ko būtu jāuztraucas. Lai viņa to paziņo. - Ir taisnība, ka es tiešām biju muļķis, ka neesmu to darījis, bet šai ziņā esmu ļoti neveikls. Varbūt viss vēl būs panākams. 250. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada decembra pirmajā pusē Mans saldais, mīļais brīnummīlulīt, mana mutes dvēsmiņa. Kas Tev par skaistiem vārdiem. Cik mīļa un neizsakāmi laba Tu esi. Mana mīļā, mīļā, mīļā dvēselīte. Kad Tu nu pati atzīsties un tik skaidri saki, cik laimīgi mēs esam un arvienu vairāk tuvojamies, mana debestiņa. Dari vienmēr tā. Saki man arī visu labu par sevi, un vai Tu zini, mīlulīt, man nemaz negrib iziet no prāta, ka mēs tik nedzirdēti laimīgi kļūsim, tik tuvu viens otram nāksim, ka to mīklu uzminēsim, ko Mopasāns atrod par neiespējamu. Bet tā arī ir līdz izmisumam grūti risināma. Bet arī līdz izmisumam vilinoša, un saldi ir pēc tās dzīties. Un kad mēs vēl kopā dzīvosim, saldā, maigā meitenīte. Mēs uzminēsim. Jo Tu arī mīli dzīvi, kas ved uz augšu un uz priekšu. Tikpat domās, kā jūtās. Un sevišķi jūtās mēs gribam viens otru kāpināt, jo no jūtām dzimst domas. Mēs darināsim sev it kā bauslības galdiņus. Te, mīlulīt, jāuzraksta, bet ļoti stingri, kas man būtu vai nebūtu jādara, jo man jāpārvēršas pašos pamatos. To es sajūtu katru dienu, un tik sliktam, kāds esmu, man jākaunas būt blakus tik labai būtei, kāda Tu esi. Visur un vienmēr es redzu, cik es Tev esmu pāri darījis, mana zelta sirsniņa. Cik skops un mazisks es pret Tevi esmu bijis. Bet tas nebija ļauni domāts. Un vēl daudz kas cits. Mēs jau būsim vientuļi. Bet tādēļ vēl jo vairāk mums vienam pie otra jāpieslēdzas. Tu, saldā meitenīt, jau arī mani mīli, esi mana laimība. Kas mums var trūkt? Es to no visa redzu, piemēram, ja no Tevis vēstuli nedabonu, esmu nelaimīgs un nezinu, kur likties. Man viss jaunais spēks esi Tu. Un nu, kad esmu Tevi redzējis un lūkojies Tavās silti starojošās acīs un spēku dzēris no Tavas saldās, sarkanās mutītes, tad jūtos sasildījies. Tad man ir spēks priekš nākotnes un gribētu Tevi uz rokām aiznest uz tāļo laimes zemi, kur viss būs izciests un pārvarēts. Es gribētu līdz ar Tevi lūgt, mīlulīt, pārcietīsim visu, kļūsim visam par spīti nākotnes cilvēki! Piedod man, ka pēdējā vēstulē Tev tik rūgti rakstīju, es gribēju visu rūgtumu no sevis prom aizrakstīt. Saki man, vismīļākā, mana mirdzulīte, mana rožsmaržiņa, kā lai es to izlaboju, kur Tu saki, ka esmu Tevi noskaņojis uz vienu augsto, skaidro «c» skaņu. Un dzīve taču esot sarežģītāka un daudzskaņotāka. Saki man visu skaidri, visas Tavas šaubas. Es Tevi nekur negribu atbaidīt, arī ne ar augsto «c» skaņu. Man vairāk ir daļas gar Tevi nekā gar dzīvi un viņas patiesībām, nekā gar kādām abstraktām idejām un tikumiem. Gribu, tikai Tevi, saldo meitenīt. Negribu Tevi ne pelt, ne skolmeistarot. Es gribu dzīvot visās dzīves dažādībās. Es gribu vēl vairāk - gribu divas dzīves reizē dzīvot ar Tevi. Gribu Tevi ar visām vājībām un arī sevi Tev nododu ar visām vājībām. Mans skats ir kļuvis plašāks un dziļāks. Un, kas man agrāk izlikās briesmīgs un sāpīgs, tas tagad priekš manis savas šausmas ir zaudējis. Uzaust man arī dziļāka sapratne priekš Tevis, saldā meitenīt, nevairies un nebaidies no manis. Es estnu vienīgais pasaulē, kas Tevi var saprast un cienīt. Es jau Tev būtu agrāk tuvojies, ja Tu arī savas labās puses būtu rādījusi. Ja Tu man būtu palīdzējusi arī Tevi atrast. Ak, Tu neizsakāmi mīļā, cik dziļi Tu savu smaržīgo, bagāto, cēlo un skaisto meitenes dvēseli no manis slēpi. Kam mums bija tik ļoti jāsagraužas, vienam otru meklējot. Lai tagad viss viegls un priecīgs kļūtu! Tagad Tu man palīdzēsi, neko neslēpsi, ne arī Tavu augsto «c» skaņu. Es Tev stāstītu par visu savu dzīvi, bet ir man tikai pie rokas zīmulis, un tas Tev būs grūti salasāms. Raksti man, saldā meitiņ, visu, visu. Jo vairāk Tu saki, jo vairāk Tu audzi manās acīs. Saites starp mums nav vairs saraujamas. Tu esi visa mana dzīvība. 251. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, drīz pēc 13. (25.) decembra Manu cerību kukainīt, manu neizsakāmi mīļo ciešanu putniņ, kā Tev jāpacieš un jācieš, un atkal jācieš manis dēļ. Tu manu saldo svētlaimības meitenīt, Tu mana dvēsele, Tu mana priecīgā dvēsele, kuras dēļ es dzīvoju, Visas cerības atkal bijušas veltas, kaut gan pēc taisnības un tikuma viņi nedrīkst mani ilgāk turēt, pēc tam kad ārsts to atzinis par sevišķi bīstamu. Bet Pēterburgas vīram burts ir vērts vairāk nekā cilvēka dzīvība, viņš noteikti grib taisīt karjeru. Nu, lai tad arī notiek tā. Savā nervozitātē esmu ļāvies aizrauties un pieminējis šo riebekli. --Manu mīļzeltiņ, manu zeltprieciņ, cik maz gan taču mums abiem tas rūp, cik mēs esam laimīgi sava nedzirdētajā garīgajā kopībā, mūsu laimīgajā kukainīšzemē, kur burvju valodiņa ir vienīgā saprotamā valoda. Un šī vienaldzība ir tik pilnīgi patiesa, bez vismazākās afektācijas, - apkārtējais riebums mani nemaz neskar, kaut arī tas māktos diez kā virsū. Manu zaļzelta putniņ, manu skaisto, mīļo meitenes dvēselīt, mana meklētā un beidzot atrastā dvēsele. Iepriekšējā satikšanās bija tik īsa, un es nepaņēmu līdzi nekā svētlaimīgi reāla, lai stiprinātos šajās dienās. Tāpēc jo vairāk esmu pārticis no vecā krājuma un esmu daudz, daudz par mums sapņojis, gribēju arī domāt, bet tas man tomēr bija par grūta, un beidzot viss tomēr pārvērtās tikai brīnumlaimīgos sapņos par lidojošiem zelta putniņiem. Plīvurs krīt, mēs kļūsim tuvāki viens otram un sapratīsimies. - Vai Tu zini, manu saldo meitenīt, man liekas, it kā vispār mēs tikai tagad sākam viens otru atrast un saprast, jo bez ticības patiesi atrast nav iespējams. Tagad viss pamats, kurā mēs sevi meklēsim un iedziļināsimies sevī, būs citādāks; tagad mēs balstīsimies uz ticību un tad meklēsim savās dvēselēs labo, skaisto un tīro, izcelsim to, kam mēs arī agrāk gan vienmēr bijām ticējuši, bet kaunējāmies to izrādīt. Mēs izrāvām no sevis visu slikto un tāpēc tik čakli meklējam slikto sevi, lai tu izrautu. Tu man esi godīgi, cik spēdama palīdzējusi atrast slikto Tevī un to izskaust. Tagad Tev, manu saldo, mīļsvēto meitenīt, man jāpalīdz tikpat uzticami un no visa spēka izcelt dienas gaismā labo, skaisto un skaidro Tevī, lai mēs varētu par to laimīgi priecāties. Tikpat godīgi un nelokāmi, kā mēs panesām sāpes, mēs gribam godīgi, nelokāmi un smaidošu muti, saldu, smejošu meitenes muti, tagad dzīvot priekam, un Tu būsi zelta prieks, un es -- spārnotā diena. Manu saldo meitenīt, mīļputniņ, kukainīt, es vienmēr esmu neatlaidīgi prasījis: visur absolūtu patiesību un nesaudzību, ja šķietamā saudzība vienmēr ir meli un nežēlība, turklāt vienmēr esmu pastāvējis uz to: teikt arī labo. Tu nezini, cik ļoti tas mani iepriecina, kad dzirdu kaut ko labu par Tevi, sevišķi no Tevis pašas. Ja mans mīļmīlulītis ir skaists, labs un skaidrs, un tā arī ir, - tad man tā ir laupīšana, prieka laupīšana, ja man to nesaka vai ja man liek ticēt taisni pretējam. Ja Tu, mīlulīt, manu zeltputniņ, zini kaut ko skaistu par sevi, Tev man tas jāsaka, lai es priecātos. Es savam dvēseles mīlulītim arī saku visu, kas manī tiešām labs vai skaists, un es domāju, ka arī Tu, Iniņ, par to priecājies. Jā, man pat patīk, ka Tu, manu Iniņ, atrod manī kaut ko labu, priecājies par to un arī saki man to. Par to, ka es atrodu labo un skaisto Tevī, par to, es domāju, Tev pašai taču arī jāpriecājas un ne tik vien jāpriecājas, bet pat jāpadara Tevi tiešām vēl labāku, skaistāku un cildenāku, tam jāstiprina arī Tava ticība sev pašai, - tā tas notiek vismaz ar mani, un augstākais ir - ticēt pašam sev. Ja Tu, manu saldo meitenīt, netici savai dvēselei, tās skaistumam, mīlai un labsirdībai, tad Tevī no tā visa arī nekā nav un Tev nav nekāda prieka to iegūt. Bet, ja Tava otrā dvēsele, Tavs mīlulītis, lielkukainītis, vēl tam tic, tad Tev, mīlulīt, jābūt no tā pavisam pārņemtai, jāpriecājas un jābūt nebeidzami stiprai, kāds es esmu savā jaunajā ticībā sev un Tev, ja man nekad nav bijusi dalāma ticība sev un Tev. Ja viens kaut ko var, var arī otrs. - Gribētu Tev, saldo meitenīt, vēl daudz ko rakstīt šādā garā, bet laiks negaida, un es nogurstu. Esmu tiešām diezgan noguris, bet viss prieka pilnais un uzvaras drošais, par ko Tev rakstīju, tomēr paliek patiess, ieskaitot virsrakstiņu. Es zinu, es varu kļūt liels, bet tikai priekā, t.i., Tevī, mana jaunā dvēsele. -Tad vēl kaut kas, lai neaizmirstu. Līdz šim mēs esam pētījuši un graizījuši sāpēs tikai Tevi, tagad mēs to darīsim priekā, bet es nemaz vēl neesmu izpētīts, tas katrā ziņā jādara. Tāpēc Tev, manu saldo mīlulīt, tagad jāpasaka, kas manī ir slikts, vājš un sīks, kas jāizskauž; līdzās sliktajam labo grūti saskatīt. Es gribu Tev apzinīgi palīdzēt atklāt slikto, bet Tev vispirms jāpienāk tuvāk, jo no ārpuses var labāk novērot. Un tad Tev būs redzams smalkais un labais manī, --- kamēr Tu kautrēsies man to atklāt, es darīšu tāpat, kaut arī mazāk, un Tu, manu mīlošo zeltkukainīt, mani mīlēsi vēl vairāk. Tu redzēsi, debeskukainīt, cik daudz vēl mums sevi jāveido, kā mēs stāvam tikko pašā sākumā, cik daudz prieka sagādā tāda brīnišķu ziedu un dārgakmeņu meklēšana. Mūsu gaidāmā, jaunā tapšana pati par sevi būs mums nebeidzama sajūsma, es nevaru to nekā citādi iedomāties. Zini, man vispār nav nekāda eksistences prieka, bet ir vienīgi pārmaiņas prieks, pie tam vislabākās pārmaiņas, kur negūst apmēram līdzvērtīgu pret līdzvērtīgu, bet pret labu kaut ko vēl labāku, t.i., attīstību. - Un tad, manu saldsvēto, mīļskaisto sirdsmeitenīt, mēs jau priekā un ticībā sevi pētīsim un meklēsim, vecās brūces būs sadzijušas, būs kļuvušas vienaldzīgas, un jaunā tapšana būs bez sāpēm, bez riebuma, bez pātagas un sitieniem, no dzīves ēnā mēs tomēr nonāksim saulainajā dzīvē, manu saldo meitenīt. Manu zeltsvēto mīļmīlulīt, manu glābēj- un cerībkukainīt, manu ametistiņ un Iniņ, ļauj, lai šodien es varētu Tev uzrakstīt labu vēstulīti, lai kaut uz vienu stundiņu varētu Tevi padarīt priecīgu. Tu jau arī pamazām nonīksti šajās zemiskajās sāpēs, kas tik lēni mūs uzsūc un izšķiež labākos dvēseles spēkus nevajadzīgās bēdās. Manu mīlulīt, manu saldo mīlulīt (es jau arī tagad rakstu «saldo mīlulīt», ko es nekad agrāk nedarīju, tāpēc ka Tu nevarēji ciest šo vārdu), nu Tu pati to esi lietojusi, un arī es to varu. Šis vārds mūsu mutē neskan silti un mietpilsoniski, tas izteic arī daļu mūsu jūtu un ir ar līdzīgu jēgu kā mūsu: svētlaimīgs. Pēc Tavas iepriekšējās vēstulītes, kuru turu savās rokās un skūpstu atkal un atkal, tik labprāt gribētos Tevi saukt par savu saldo meitenīti. ir jau taisnība, Tu esi kļuvusi tik jauna, tik naiva un meitenīgi tīra, un skaista, Tu pati, Tavs mīļais augums un katrs Tavs zelta vārdiņš apdveš mani tik tuvi, maigi, saldi, nomierinoši un tomēr tik mundri, nešaubīgi, radīt priecīgi. Es ticu sev, kā kādreiz ticēju agrā jaunībā, kad gluži naivi domā par radīšanu, par varēšanu. Es jau Tev teicu, ka no Tevis attīstījusies mana spēka enerģija, un es tai ticu, t.i., es to pavisam naivi saskatu, un tā man šķiet pati par sevi saprotama, it kā tā vienmēr būtu bijusi. (No manas iepriekšējās vēstules Tev jau būs radies tāds iespaids, tur es pat ņēmu Tev ļaunā, ka Tu par to brīnies. Tu redzi, cik stipri naivi es tagad ticu savai enerģijai un jaunrades spēkam sevī. Tikai tagad es skaidri redzu, kāpēc pagājušajā reizē tā rakstīju. Tas bija kaut kas ļoti labs un manam mīļajam zeltprieciņam ļoti glaimojošs.) Manu saldo meitenīt, manu saldo meitenīt, tā es tagad tik bieži atkārtoju, pirmais, ko es tagad Tevī saskatu, ir jaunība, salds, jauks, tīrs svaigums, manu saldo mīlulīt, manu skaisto, saldo meitenīt. Un tomēr arī mana mutiņa. Un tas jau atkal pierāda Tavu jaunību un svaigumu, ka Tu mani kā māte gribi radīt un vadīt. Manu zeltprieciņ. Vēstules pirmajā lappusē gar kreiso malu vertikāli rakstīts: Zaļzelta dimantiņ, iedod man arī iepriekšējo vēstulīti. Arī zaļo zīda aukliņu. Mīlulīt. 252. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, pēc 13. (25.) decembra Manu jauno saulīt, manu zeltprieciņ., Tu manu saldo līgaviņ, manu meitenīt, manu bezgalībiņ, nu beidzot taču noticis, ka Tu priecājies un smejies kā pavasara stariņš pēc ilgām, ilgām neizmērojamām sāpēm, cerībām un gaidām. Un arī pēc klusēšanas, jo tikai tagad Tu taču atklāti iedrošinājies man zaļzeltaini mirdzēt, skaļi priecāties un gavilēt, Tu, manu zelta gaviļkukainīt, Tu ar savu sirsnīgo, silto prieku, Tu, saldo meitenīt, arī manī radi prieku, gaviles un dejojošu mirdzumu. Visu laiku, četras garās dienas, es esmu pārticis no šī jaunā saules siltuma un kukainīša gavilēm, un tomēr tās bija smagas dienas, kad arī zāles diezin kā negribēja līdzēt; arī šodien ir ļoti smaga diena, bet esmu pie Tevis visu dienu, es rakstu Tev, domāju par Tevi un pēcpusdienā runāju ar Tevi, dzirdu Tevi, skūpstu Tevi un smeļu siltumu no Tevis un turu Tavas rociņas un Tevi pašu savās rokās, tuvu, tuvu sev klāt, un mana saldā meitenīte, svētlaimīte, mana līgaviņa sniedz savu sārto mutīti un smejas gaišajām spulgactiņām. Cik spēcīgs gan ir prieks, un kā tas paceļ. Esmu gluži pārpilns lepnuma, ka esmu sagādājis savai sirdsrožsmaržiņai prieku; es vienmēr tā tiku ilgojies pēc tā, Tevi pašu, gaviļprieciņu, vienmēr esmu lūdzis pateikt, ar ko es varētu Tevi iepriecināt, bet Tu neteici, un es Tevi nevarēju izvilkt no dziļajām, postošajām, mokošajām sāpēm. Nu beidzot, manu saldo meitenīt, mēs lidojam, mēs ņirbam prieciņā kā smejošā, gavilējošā, sarkanā liesmā. Es pats vienmēr esmu domājis, ka tas man nevarētu sniegt nekā sevišķa, un tomēr tagad, kad tas ir tuvu, man tas liekas esam kaut kas sevišķs, vēl lielāks prieks nekā parasti, mīļāka, dziļāka mīla nekā parasti. Kaut kas liels ir ar to padarīts: visa nepārtrauktā, bezgalīgā, sīkā, zemiskā ikdienas cīņa pret skaudīgiem skatieniem un dzēlīgiem uzbrukumiem, pret nekrietniem vārdiem un riebīgām domām, - visa šī briesmīgā ikdienība, šī «no rīšana», kā Tu, gaviļprieciņ, to nosauc, - tas viss tagad atkrīt, Mēs esam ārā no dadžiem un nātrēm un atrodamies klajā laukā, lielā cīņā, ar lietiem ieročiem un dižiem vārdiem. Savā ziņā tā ir atelpa, atpestīšana, pāriešana no mazpilsētas pļāpām uz lielpilsētas dzīvi, no muļķības uz nopietniem centieniem, no saskaldītas cīņas vienotā. Tā pēc esmu tik priecīgs, tik atsvabinoši laimīgs, Tu mana līgava, mana sieva; nekādas slēpšanās vairs, nekādas baiļošanās, bet ārēji lepnība un spītība, iekšēji --- mīla un uzticēšanās. Tā laikam arī Tu jūties, saldo meitenīt. - Izlasi taču «Māte zeme», arī tie negrib šo mazo cīņu, - Tu tikai nesaki, ka vēl arvien esi pret mani kautrīga, Tu vēl arvien esi maza, salda meitenīte, kas tik rūpīgi paslēpj sevi visu labo, sevišķi to acu priekšā, kas tvīkst, taisni alkst skata Tavu labo, skaidro dvēseli visā tās neaizsegtajā skaistumā. Bet nu taču tas būs, nu tam jābūt, ka Tu, manu ļoti mīļoto sieviņ, man pilnīgi atklāsies un beidzot ļausi man ņemt dalību pie Tavas mīļās, maigās dvēseles, lai arī es pie tās atspirgstu un atjaunojos. Es beidzos vai nost aiz ilgām pēc Tavas dvēseles, man ir par šauru savā ķermenī, savā garā un dvēselē, es gribu Tevi uzņemt sevī un sevi paplašināt, esmu Tev uzbūvējis sevī jauku māju, svētījis to savā nemitīgajā ticībā uz priekšu un uz augšu visus šos gadus, un tagad šīm svētajām telpām jā piepildās ar dzīvību un mīlu. Tu atvērsies un ienāksi manī, tā ir laba un augsta māja, Tu varēsi plesties uz visām pusēm un bezgalīgi augt kā palma, kuras galotnei nebūs jāsaliecas zem stikla jumta. Brīvi, brīvi un neizmērojami plaši. - Īstenībā esmu tomēr bagātāks, nekā man likās, - nedomā, ka tā ir tukša lielība. Daudz vājību un kļūdu, un pat pamatļaunums manī -- gribas vājums, kā es tagad redzu no grāmatas «Neirastēnija», nav nekas cits kā pārejošs slimības stāvoklis, un es biju pilnīgi pār liecināts, ka tie ir organiski, iedzimti trūkumi, kas nekad neizzūd. Nu esmu atbrīvojies no ļaunā sapņa, tas nav ne kas --- tikai rēgs. Man vajadzīga vienīgi fiziska kopšana, ārsta uzraudzība, jā, pat tā tikai dažus mēnešus, un tad es būšu vesels, t.i., man būs stipra griba, un, tā kā man jau no laika gala ir bijis gars un domas, kuras arī esmu vingrinājis, tad šeit jau nekā netrūkst, tad varu uzdrošināties un izcīnīt visaugstāko, ko es arī gribu, un ar mīlulīti es sākšu. - Man ir prieka, ka nenāku Tev saldo līgaviņ, pretim ar tukšām rokām, es varēšu Tev piedāvāt vairāk, nekā esmu solījis; tas man noņem neizsakāmu smagumu es dziļi un smagi no tā cietu, ka, nevarēju Tev piedāvāt nekā cita kā vienīgi uzdevumu mani veidot. Uz devums arī nav Tev atņemts, vienīgi veidojamais materiāls ir labāks un pakļāvīgāks. -Lai es un Tu, saldo līgaviņ, tik neaizmirstu: uzraksti kā talismaniņu man savu jauno ticības apliecinājumu - kas es esmu sev un Tev, kam man jātop un kas es varu tapt, raksti man, tas man dod pastāvīgu drosmi visu panest, nesamaitājot miesu un garu, māci mani, kā lai es Tevi saistu pie sevis un uzņemu, māci mani, kā lai mīlu Tevi vēl vairāk, arvien vairāk, kā es Tevi varu celt, atmodināt un padarīt laimīgu un priecīgu, saldo līgaviņ. Mana jaunā saule, manu saldo meitenīt, putniņ, manu mazu, maigo, jauno bērniņ, kā es esmu Tevi ik mirkli, kā es Tevi mīlu. Es pat nevaru pabeigt vēstuli, lai gan tā jau tapusi jūdzēm gara, taču vēl nekas tajā nav pateikts. Faktiski gan drīz vēl nekas nav pateikts no tā, ko Tev gribēju sacīt mīļu un maigu, kas Tev sagādātu prieku. - Vai zini, saldo meitenīt, es, lasot Tavu kukainīšvēstulīti, jau atkal domāju par nākotni. Un tas, ko es Tev agrāk teicu skaistu par nākotni, ir vienīgi iztirzājums no tā, ko Tu agrāk rakstīji, ka nākotne būšot neizsakāmi skaista. -Ak, mīlulīt, saldo meitenīt, ļauj manai vēstulītei iznākt labai, ļauj Tev sagādāt prieku, lai Tev atkal dotu spēku, es jau dzīvoju no Tava spēka, es nomoku Tevi, Tu saldo meitenīt, un gribu Tevi atkal veidot, un tam jābūt tik lieliski un brīnišķi. - Lasot Tavu vēstulīti, Tavu zīdkukainīša vēstulīti un liekot to pie mutītes, man mute un acis neviļus smaida no laimes. Kā Tu vari aplaimot, Tu skaidro, jauno bērniņ, Tu saldo meitenīt. Kukainīšvārdiņš atdzīvina, mēs nākam arvien tuvāk viens otram. Ak, es pavisam dumiņi norakstu Tavus mīļos kukainīšvārdiņus, man liekas, it kā man vispār vairs nekas nebūtu sakāms, Tu, saldo meitenīt. Divi kukainīši sēž pie klavierītēm, un lielkukainītis tiek sists un skūpstīts un pavisam laimīgi smejas. Tu gribi viņu izaudzināt sev, saldo meitenīt, tā jau ir izsapņotā svētlaimība. Tu mani nomierini, putniņ, zīdkukainīt, dzejolīšu dēļ un redzi, tas, ka Tu to šajā zīdvēstulītē tik lieliski slavē, mani sasilda, un tad es vairs nevaru atturēt asariņas. Tu atkal sasien pavedieniņus, un Tev ir mīlulīša kladīte, un pāri katrai lappusei uzrakstīts: no lielkukainīša. Viss sadzejots mazkukainītim. Atsūti tos, tie man pakavēs laiku, un es domāšu, domāšu par savu saldo meitenīti. Tu, saldo meitenīt, jūti, ka varētu nākt pie manis citādāk nekā agrāk; nu, tad nāc, nekavējies; nāc tūliņ pie manis, kāda Tu tagad esi, atveries, sezam, atveries! Un, ja Tu nāktu tāda, kāda biji, Tu tomēr esi mana dzīvība, un no dzīvības neviens labprāt nešķiras. Bet es zinu, Tu neesi tāda, kāda biji, Tavām jūtām ir taisnība. Tavas jūtas tikai tagad ir sākušas attīstīties visā savā maigajā krāšņumā, ko Tu pati nemaz nenojaut, un cik brīnumjauki un smalki Tu smaržo, rožkukainīt, saldo meitenīt, Tava meitenes smarža mani padara labu, mīļu un lielu - Tev, mīļputniņ. Cik mīļi tas ir izteikts un domāts, saldo meitenīt, jāpārbauda vēlreiz, bet neizsakāmi paļāvīgā mīlā, kā ar mīļu draugu, tēvu. Neizsakāmi paļāvīga - tāda Tu, saldo meitenīt, man tagad gribi būt -, tā manai mīlai neizmērojami jāaug; es zinu, ka tā to var, un tad mēs spēsim visu pazīt, uzminēt sensenās mīklas un neizsakāmā mīlā netraucēti vienmēr augt un būt laimīgi. Tu, mīlulīt, saldo mīlulīt, tikai tagad Tu saki, ka esi baidījusies no manis un mani ienīdusi, un es jau vienmēr esmu jutis, ka kaut kas svešs vēl ir mūsu starpā, un, tā kā es nevarēju iekarot Tavu uzticēšanos, tad arī es Tevi esmu ienīdis dziļā mīlā, un nu mēs abi varam to tik skaidri un gaiši pateikt un nebaidāmies apvainot viens otru un pārtraukt sakarus. Tas ir uzticēšanās lielums, un bez šī lieluma, bezbailības, spējas visu pateikt, bez uzticēšanās arī nav iespējama mīlas augstākā attīstība. -Dažreiz Tu izjūti asins bangojumu, bet Tu nomāc to, domājot par nākotni, un vari saukties par manu saldo meitenīti un labiņu arī. Redzi, saldo meitenīt, vai tas nav kaut kas liels, ja Tu tā vari teikt. Svītrots un dzēsts teksts Mani pārtrauc bija jāapspiež doma par mūsu nākotni, un tagad Tev ir liela uzticēšanās pret mani. Jā, saldo bērniņ, es varu. Tev pateikt visu, visu, un mūsu nākotne tomēr visu nokārtos un izlīdzinās; tās priekšā pazuda viss pārējais, un tagad es mīlu Tevi, mans saldais bērns, desmitkārtīgi par Tavu uzticēšanos man. -- Ja Tu domā, ka Tev gadīsies kaut kas slikts, tas kļūs labs manas mīlas dēļ, mūsu nākotne to novērsīs [?]. Manu saldo, svēto meitenīt, Tu mana sajūsma, manas domas, mana dvēsele, viss būs labi mūsu starpā, un mēs būsim īsti nākotnes cilvēki un bezgala laimīgi. 253. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gada decembra vidū Tu mans mīlu dvesmojošais, bezgalīgas svētlaimības dimantametistiņ, manu saldo līgaviņ, es esmu atkal gan drīz tādā pašā prieka un svētlaimības skurbumā kā pagājušajā vēstulē. Tava brīnum jaukā vēstulīte, līgavas vēstulīte, aizrauj ar savu zelta prieku, un man, starp citu, vienmēr ir tā, ka es ilgākā laikā pilnīgi noreibstu Tavā svētlaimībā. Šoreiz jau es saņemšos, sliktais garastāvoklis dara savu; turklāt es jau vēl nemaz nezinu, kā mazā, saldā meitenīte ir uzņēmusi manu iepriekšējo sajūsmas skurbuma vēstulīti. Manu saldo līgaviņ, visas mīlas dēļ nedusmo uz mani, ka es tā biju aizrāvies un rakstīju, un rakstīju bez apstājas, bez domām, bez jēgas, nebeidzama vēlēšanās pie Tevis būt vienmēr tik dzina uz priekšu. Tāpēc arī vēstulīte nemaz negribēja beigties, un Tu pati, Iniņ, gaviļu smaržiņ, to apturēji; kad Tu atnāci, es pārtraucu, pārejot pats tūliņ pie Tevis ar Tavu sārto, dzīvo, saldo mutīti. Esi man mīļa, esi laba, tagad jau es esmu slimiņais un arī labiņais, Tev mani ļoti, ļoti jāmīl, jo esmu ļoti, ļoti slimiņš. Kā Tu esi uzņēmusi manas iepriekšējās gavilītes? Mēs abi gavilējām tai pašā dienā un par to pašu; ka beidzot esam atraduši viens otru. Tu - par to, ka esi izbeigusi sīko, pazemojošo cīņu, atbrīvojusies no sīkumainajām bailēm, ka gluži dabiski atkal vari baudīt cilvēku cieņu, nenostādat sevi kā cietēju un cīnītāju, un ka vari pilnīgi ziedoties savam mīlulītim, un es - par to, ka Tu man beidzot esi sākusi atklāties, ka Tu esi sākusi pārvērst īstenībā mūžīgo teicienu par tuvināšanos, ka saprašanās šķiet esam reāla un iespējama, ka Tu, kā pati atzīsties, esi sākusi atmest kautrību un bailes. Bet kā Tu esi uzņēmusi manas gavilītes? Vai tas arī bija faktiski patiess, ko es teicu; vai savā svētlaimības skurbumiņā atkal neesmu maldījies? Jā, varbūt ar savu prieku esmu Tev sagādājis tieši sāpes? Vai Tev ir spēks man patiesi atbildēt uz to? Tu nebeidzamo, saldo līgaviņ, kā es Tevi mīlu, kā baidos Tevi aizbiedēt. Varbūt Tev liekas rupji, ka pastāvīgi un nežēlīgi atsedzu visskaistāko un visslepenāko Tavā dvēselē? Es Tev taisni nedodu mieru un taisni ubagoju: atklāj man sevi, pasaki man patiesību par mani. Patiesu vārdu, citādi būšu izmisis, nevarēšu izlauzties cauri dziļumā un sasniegt pamatus, kur man jāstāv. (Tinti man atņēma, un tagad rakstīšu mazāk, lai nepiepūlētu Tavas mīļactiņas.) Tad es atradu sākumu Tavā iepriekšējā mīļsirsnīgajā vēstulītē un atrodu to arī šajā laimīgajā līgavas vēstulītē. Tas ir kaut kas liels, un man tas ir svētlaimīgs prieks, ka Tu, nebeidzamo mīļsieviņ, tik atklāti man atzīsties, īsta, jauka meitenes atzīšanās no ziedbaltas, tīras un tomēr kvēlas un alkstošas meitenes dvēseles, un sirds man pie tam pavisam atplaukst, un man kļūst tik dziļi; stipri un svēti ap sirdi, Tu mana mīļā sieva, svētlaimīt, Tu baltais; meitenīgais zieds. Tavā vēstulītē dreb un kaist prieks un gaviles, un liekas, ka Tu esi aizgrābta līdz pašām dzīlēm. Un tā ir patiesība, tur nav vairs nekādas kautrības, atturības, bikluma, nekādu baiļu kaut kam piedurties, apvainot vai noskumdināt, šai jūtu dziļumā runā vienīgi patiesība, pavisam dzīva, kaila patiesība, kas ir pati dzīve, un tāpēc tai nav nekā zemiska, bet viss ir cēls, arī vissīkākais, tai nav ko slēpt; arī ne tīro biklumu; kur viss ir vienādi liels. - Man liekas, ka to visu man pauž Tava atzīšanās, Tu skar arī sīko, un tas nav atbaidoši; bet tikai atdzīvina visu. Kaut arī es neesmu visur vienis prātis ar Tevi, es Tevi cienu arvien vairāk, vērtēju arvien augstāk un ar nepacietību gaidu vēl, ka Tu, saldo meitenīt, arī pati sevi tikpat augstu vērtēsi, kā es Tevi vērtēju. Es Tevi - un arī sevi -vērtēju augstāk nekā Tu. -- Dažā ziņā Tu esi atturējusies aiz bailēm - es to jutu, tāpēc izsamisu un neticēju sev -, tas nozīmēja, ka Tu mani novērtēji par zemu, Tu vienmēr esi [teikums nav pabeigts] 254. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri Manu, manu dzīvības kukainīti, manu svētlaimības kukainīt, manu nebeidzamo mīļkukainīt, Tu manu saldo svētlaimības meitenīt! Es Tevi atkal redzu īstenībā, manu zeltprieciņ, mana svētlaimības sapņu dieniņa atkal ir atnākusi, kad es redzu tikai Tevi, jūtu tikai Tevi, domāju vienīgi par Tevi, mana dvēsele, dzīvoju Tev. Tādās svētlaimīgās atpūtas dienās nedaru neko citu, neko pasaulīgu, es nestrādāju, nelasu, bet dzīvoju tikai Tevi, zaļzelta svētlaimības kukainīt, domāju par mums pagātnē un nākotnē un atrodos kukainīšzemītē. Tad mani apciemo tik juceklīgi, saldi sapņi, un tad man liekas, ka mums ir vislabākās izredzes atrisināt visu milzīgo dzīves mīklu. Tad man, saldo meitenīt, ir tik brīnišķi līksmi dzīvot Tevī, kā kristāla jūras pilī, kas pilna spožuma, saules, starojošas skaidrības un skaistuma, un tur ir tik patīkami silti, mājīgi, pazīstami, neaizskarami un nezūdoši. Un turklāt šī izjūta mani nekad neatstāj, un ir neapšaubāma patiesība, ka es Tevi pavisam īpatni nesu sevī, un Tu, saldo meitenīt, tik mīļa, maza un tīra, bet tomēr tik vareni liela un skaista, neesi taču nekas cits kā mana sirds dziļi krūtīs. No tā nāk visa darbošanās, visa dzīve, rīcība, spēks un bezgalīgi salds prieks, un ilgas pēc gaismas un laimes, neapturama cenšanās augšup - lidot vienmēr augstāk, «mīlēt vairāk». Es jūtos tik laimīgs un labs šajā jaunajā ticībā un zināšanā. Strādāšu nedzirdēti lielus darbus, lai Tu, saldo meitenīt, redzi, ka esmu savas sirds, savas jaunās sirds cienīgs. Es varētu pacelt pasauli un radīt to, un manam zelta sirdsmīlulītim būs par mani prieks. Gribu tapt Tev, pie Tevis, pie Tavām sārtajām, saldajām, pilnīgajām lūpām. Vienmēr vairāk es pārliecinos, ka arī es varu tapt, man vienīgi jābūt fiziski veselam. Visas ciešanas, ne tikai tagad, bet lielākoties arī agrāk, nāca no fiziskā, nervozā stāvokļa. Kad tik mani nervi būs kārtībā, Tev, manu mīļprieciņ, būs jālūkojas manī, un Tu vēl vairāk izbrīnīsies, un es jutīšu savas jaunās, tīrās, skaistas sirds trīsas un sitienus, un no šiem sitieniem viss mani sāks kustēties, un tad mēs radīsim. Tad Tu, manu mīlulīt, mani uzskatīsi un mīlēsi, un skūpstīsi, un teiksi: tas ir mans skaistais mīlulītis, par kuru man ir prieks. Un es turēšu Tevi savās rokās, upurēšu savai sirdij un lūgšu to: manu mīļo mīlulīt, būsim neizsakāmi laimīgi. Mīli mani bezgalīgi, arvien vairāk tā, lai mēs atminētu dzīves mīklu. - Tad mēs uzminēsim dzīves mīklu, un tad Tu būsi - [teikums nav pabeigts] Es tiku traucēts, manu sirdsmīlulīt, un atkal lasu Tavu vēstulīti, kas ir tik brīnummīļa un jauka. Visa Tava saldā, jaunā dvēsele izteikta šeit. Cik ļoti Tu mani mīli, manu saldo zelta meitenīt ar dziļajām spulgactiņām un bālajiem vaidziņiem, kurus man tā patīk glāstīt un skūpstīt. Kā lai sasniedzu Tavu mīlu un labsirdību un kā lai to atmaksāju? Ar visu savas jaunās, ticīgās sirds dievišķo svētlaimi es sev liekos tik vājš, tik nepilnīgs. Bet tad mani nomierina viena doma. Tiešām nevaru Tev nekā piesolīt, bet garā esmu mīlējis tik cēli, kā īstenībā nekad nemīl, un man ir laimīgā, slepeni priecīgā cerība, ka arī Tu, manu saldo meitenīt, mani tā mīlēsi. Tas ir mans nākamais mērķis, un manī ir lepnums, ka es ta sasniegšu, Ka arī Tu mani tā mīlēsi. Un Tu pati, mīlot mani tā, izjutīsi svētlaimi. Gribu tapt liels, mīļzeltiņ, tāpat kā Tu. Šajās dienās esmu daudz domājis par to, ka man jākļūst lielākam; Tu man esi devusi paļāvību un dosi to arvien vairāk, ka es varu sasniegt lielumu. Es to sasniegšu pakāpeniski, sākumā pavisam sīkajā. Es saprotu, Tu gribi, lai es spīdu, un es gribu spīdēt, arī ārēji, un par to Tev, zeltprieciņ, būs prieks. Un pēc tam spīdums un slava vienmēr palielināsies, un tad slava kļūs nedzirdēti liela, un mana mīļsirsniņa mīlēs mani bez mēra un priecāsies. Tik ļoti gribētu Tev, saldo meitenīt, sagādāt kādu prieku. Pasaki reiz pati, ametistdimantiņ, kas man vēl būtu jādara, tai sagādātu Tev prieku un būtu Tev patīkams. Mīļmīlulīt, mīļmīlulīt, ļauj man Tev pateikt un izdarīt kaut ko labu un ļoti mīļu, lai Tu priecātos. Mūsu kopējā dzīve ir tik īpatnēja un brīnumaina; man liekas, tāda dzīve nekad vēl nav dzīvota. Un, kad mēs abi atskatāmies atpakaļ, šķiet, ka, par spīti visiem un visam, tā ir bijusi tik neizsakāmi skaista ar visām briesmīgajām ciešanām, visu ļauno, slikto, ar veco baiļošanos, no kuras tik ar varu un sāpēm varējām atbrīvoties. Bet tam tā jābūt - nevaru nemaz aptvert; ne arī iedomāties, tik lieliskai un mirdzošai tai jābūt. Vienmēr man nāk prātā doma: dzīves mīklas uzminēšana. Raksti arī turpmāk kriticiņas, sirdsmīlulīt, tās mani brīnišķi stiprina. - Mīlulīt, saldo svētlaimīt, jauko meitenīt ar savu nebeidzamo mīlu un labsirdību! Kā Tu rūpējies par mani! No savas sārtās, mīļās mutītes Tu sev atrauj visu. Manu jauko, saldo meitenīt, manu svētlaimīt, ametistdimantiņ! 255. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri Manu nebeidzamo svētlaimīt, gaismas kukainīt, manu zeltprieciņ, cik bezgalīgi es Tevi mīlu, manu mīlulīt, cik neizmērojami laba un mīļa Tu esi. Es tagad Tevi mīlu ar Tavu pašas labo, īsto, stipro mīlu, un no tās Tev jāredz, ka mana ticība Tev ir stipra un priecīga. Tu mani sāpini, zeltprieciņ, ka vienmēr izlasi manās vēstulēs un zīmītēs tikai pārmetumus, bet ne labo. Vai tad Tu tajās vairs neizjūti manu mīlu? Vai pat pārmetumi arī nav mīla? Zeltmīlulīt, es taču pielūdzu Tevi, vai tas nav augstākais mīlā? Varbūt arī to Tu esi pārpratusi, uzskatīdama par māņticību un vājumu, bet tā ir visdzidrākā, tīrākā mīla un spēks. Jā, Tu varbūt pat neesi ticējusi, ka es Tevi pielūdzu, un esi to uzlūkojusi par skaistu izteicienu. - Tu nekad neesi teikusi ne vārda par šo pielūgšanu. Mīlulīt, manu svētlaimīt, neuzskati to atkal par kādu pārmetumu un nebēdājies atkal par to. Tu redzi, es vairs neatrodu vārdus, lai Tev pateiktu, kā es Tevi mīlu un kā dzīvoju. Mīlulīt, esi priecīga un saproti, cik ļoti es Tevi mīlu. Es vienmēr taisni atdzīvojos, kad Tevi redzu, kad redzu, cik ļoti Tu mani mīli un ka zem visa Tu neizsakāmi ciet. Mani aizkustina, ka Tu tā par mani drebi un ne brīdi nevari mani aizmirst. Es taču neesmu akls un redzu Tavu lielo, pārlieku lielo mīlu. Bet tici arī man, tici, ka es Tev neizsaku pārmetumus un negribu Tevi apbēdināt. Esmu tik bieži lūdzis Tevi, pasaki man, kā es Tev varētu kļūt vēl mīļāks, ko man vajadzētu darīt, kas Tev patiktu. Es pats vienmēr domāju par to, kā spētu Tev vēl vairāk patikt. Laikam gan arī Tu tāpat dari, tikai ne apzināti kā es, bet neapzināti. Arī Tu to darīsi apzināti. Tā mēs vienmēr vairāk saistāmies, un tas tagad ir tik nepieciešami. Mīlulīt, kā es Tevi mīlu. Mīlulīt, nežēlosimies vairs viens par otru, mēs taču esam skaidrībā par sevi un vienoti. Mums tagad vajag būt ārēji stipriem. Protams, vēl jau nav nekā bīstama, Tev, mīlulīt, nevajag velti bēdāties un baiļoties, viss jau tagad notiek, lai es kļūtu brīvs, bet ir bijusi bezspēcība, un mana veselība arvien vairāk tiek bojāta, [teikums nav pabeigts] 256. ASPAZIJAI Rīgā 1897. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri Man arī ir [lapas maliņa noplēsta] darbības, bet tās ir tikai domas par Tevi, saldo meitenīt, bezgalīgi, nedzīvi, mežonīgi un mierīgi, bet vienmēr nebeidzami svēti dzejoļi, kurus es izdzīvoju kopā ar Tevi mīlā. Arī citādi man vienmēr liekas, it kā visa mūsu dzīve divatā nav nekas cits kā brīnišķi skaists dzejolis, ko vēl neviens nav uzdrošinājies uzrakstīt, pat ne iedomāties. Es vienmēr lasu Tavas svētās kukainīšvēstulītes un nevaru vien beigt, Tev rīt asariņas, ka esmu ieguvis plašāku, dziļāku skatu; tad Tu mani mīli; un, lai gan es to zinu un tam ticu; tomēr tas mani vienmēr pārsteidz, Tu salda meitenīt. Izsūdzi man savas sāpes, nelaimi un visu neizsakāmo, sīko, zemisko un kaunu, un visu lielo, ko neviens nepazīst un nenojauš. Viss [lapas maliņa noplēsta] neviens Tev nav ticējis, izsūdzi man visu savu vientuļo lielumu un dziļumu, Tu neizsakāmi nelaimīgā, mīlošā, vientuļā, diženā dvēsele, es spēju un gribu visu saprast, man jau pašam Tev tas viss jāizsūdz, sava briesmīgā vientulība un lielums, kas, neatradīs mīlas, pārvērtās zemiskumā. 257. ASPAZIJAI Rīgā 1893. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri Mīlulīt, zeltprieciņ, smieklkukainīt, mana paša vienīgo dvēselīt, man taču vēl atliek pāris minūtīšu, un es Tev gribētu vēl kaut ko mīļu, mīļu teikt. Es taču turos dūšīgi, zeltputniņ. Tikai vakar es lietoju trionālu, un tāpēc šodien man ir paģiras. Mīlulīt, manu svētlaimīt, rožsmaržiņ, viss taču būs labi; plīvurs kritīs, es nevaru to ciest, es darīšu visu. Gribētu Tevi redzēt zeltainu, saulainu skaistu un būt Tavā priekšā tīrs un mīļš. Mīlulīt, manu svētlaimīt, kā es mīlu Tevi, kā es dzīvoju Tevī. Smejies, manu mīlulīt, par spīti visam, smejies, mīli mani un glāsti. Es taču esmu Tavs vienīgais mīļotais kukainītis, kaut arī liels, bet es jau būšu arī mazs un labs. Kriticiņa par pagātni bija tik brīnumskaista, tik dvēselīga, par spīti visam es rakstīšu vēlāk. Dvēselīgo zelta saulputniņ, manu mīlulīt, es mīlu Tevi, glāsti mani, saki man: «labo puisīt». Mīlulīt, manu glābiņ, manu cerībiņ, svētlaimīt! Manu, manu svētlaimīt, saldo mīļmīlulīt, Tu arī gribi būt manī, Tu esi manī, Tu mazo, saldo dvēselīt! Un tāpēc man jau ir tik viegli visu panest. - Ak, mīlulīt, es atceros no šīm raibajām vēstulītēm, cik Tu esi laba, cik brīnišķa. Zostiņas gabaliņu Tu atrāvi sev no mutītes un iedevi man. Tāpat arī medus tasīti Tu, mana zelta dzīvība, manu mīļo mutiņ, esi sev atrāvusi no saldās, sārtās kukainīša mutītes. Tu esi tik bezgala laba, mīļmīlulīt, Iniņ, un es katru dienu lūdzu Tevi: mīļmīlulīt, ļauj arī man kļūt tik labam kā Tu. Un tomēr es to nespētu, Tu, mīļsmažiņ, esi tik liela savā labsirdībā, tik skaista, tik brīnišķa. - Manu saldo, mīļo zeltprieciņ, mana mīļā, manu dvēseles kukainīt, rūpējies taču arī par sevi, lai Tu nekļūsti slima, lai Tu pārciestu visu smago, lai pastāvīgie uztraukumi Tevi nepadara slimiņu. Manu, manu svētlaimības brīnumkukainīt, arī es esmu tīrs, esmu vienmēr pie Tevis un Tevī, mana dvēsele, kukainīt! RAINIS Vēstules Cietumos un Pleskavas trimdā  (1897. g. maijs - 1899. g. maijs) 1898. gads 258. O. ZĒFELDEI Pleskavā 1898. gada 23. jūnijā (8. augustā) Pleskava 23./Vll Mīļie, labie bērni! Ir drūms, bēdīgs laiks; rūpes un slimība, un nespēks, -bet ar atpūtu un prieku nekas neiznāk. Mēs abi esam vēl tādi paši atspirgstoši slimnieki kā pirms pus gada un nekādi nespējam tikt uz kājām. Kļūt veseliem - tā jau gan vispār patiks tikai svēta vēlēšanās. Šejienes purvainais un aukstais apvidus un pastāvīgās rūpes par nožēlojamajām, muļķīgajām un netīrajām kapeikām «uzturam un dažādām vajadzībām» ir diemžēl kā radīti, lai arī veselus cilvēkus padarītu drūmus, te tad man ir gals vai klāt. Ja man būtu bijusi nauda un es būtu mazliet veselāks un stiprāks, varbūt būtu varējis nodarboties ar advokatūru; bet tā tieši trūka, un man bija jādzīvo no tā, ko ienesa tulkojumi; tā man nevajadzēja ne naudas izdevumu, ne lielāka dzīvokļa un iekārtas, mēs dzīvojam tikai mazā istabiņā, un tas vismaz iznāk lēti. Ienākumi pat tulkojumiem jau gan ir tikai 34 rubļi, kā Jūs zināt, bet, kā saka, mēs arī varam knapināties un taupīt, un ar darbiem es tomēr varu iekārtoties mazliet pēc savas pašsajūtas. Man vēl tagad pastāvīgi gadās tā, ka vienu nedēļu nostrādāju un tad vairākas nedēļas neesmu spējīgs ne uz ko, no galvas sāpēm, pastāvīga uztraukuma un bezmiega nezinu, kur dēties. Manai nabaga Elziņai neklājas labāk, un, ja tad uznāk pārguruma periods, nespēja strādāt, nespēja ilgāku laiku izkļūt no grūtībām, tad pie mums ir tik drūmi, ka Jūs, mīļie bērni, to diezin vai sapratīsiet. Jums paldies dievam nu ir Jūsu noteiktā, nodrošinātā iztika, par abām kopā 50 rubļu noteiktas algas un bez tam vēl visi blakus ienākumi, Marijiņa nu mācās par dziedātāju, un viņai priekšā ir spīdoša nākotne. Jums ir skaistā jūrmala, kur mēs visi kādreiz nokratījām savas rūpes un ieelpojām veselību. Jā, kādreiz. Mums nav nekā no tā visa un diezin vai kādreiz vēl būs. Jūs, mīļā nabaga Olgiņ, arī esat bijusi tik slima, veselas trīs nedēļas, bet nu tas ir pārvarēts; mums tieši ar pārvarēšanu iet visgrūtāk, esam vienmēr slimi, bet ļaudis taču prasa, lai pēc tam, kad esi izslimojies, kļūsti arī vesels. To prasa visi, vispirms tuvinieki. Te ir arī mana māte, kam jādod pajumte, un tikai maijā mēs saņēmām knapu trešdaļu no naudas, no kuras mana māsa sev paturēja divas trešdaļas. Elzas vecāki arī, izdeva priekš manis pēdējo un grib taču arī ēst un dzīvot. Jūs varat gan iedomāties, kā ir ap dūšu un kā gribētos būt pasargātam no uztraukumiem un būt veselam. Vismazākās nepatikšanas atmet atkal atpakaļ, agrākajā, drūmajā, bezcerīgajā slimnieka stāvoklī, ja vien mazliet esi no tā izķepurojies. Un liekas, ka mūžīgajam postam nav gala un ka tas nav mērojams ne ar kādu mēru. Te mana nabaga Elza sāka ņemt volframa kūri, bet kļuva vēl sliktāk un beidzot tik slikti, ka nebija vairs nekāda jaukuma. Tad mēs to atmetām, un pats ļaunākais pārgāja, bet kuņģis pat vienu nedēļu nav kārtībā, tāpat dūrēji un galvas sāpes, un visādas nebūšanas, viņa ir gluži bāla un noliesējusi, tā ka žēl skatīties. Es zinu, mīļā Olga, Jūs to nedomājāt ļauni, Jūs esat ātra vārdos, arī rakstītajos; mēs esam tik ilgi un labi kopā dzīvojuši, visi četri kopā, ka mums vajadzētu citam citu pazīt, un es arī ticu, ka pazīstu Jūs un Jūsu labo sirdi, un Jūs zināt, ko es domāju par mīļo Marijiņu., bet nevaru Jums nepateikt, ja mēs tiešām viens otram sakām patiesību, - Jūsu vēstules ir grūti panesamas; tas taču ir rakstīts vārds, kurš ir pārdomāts, kuru neizrunā ātri, uztraukumā. Jūs esat Elzai īsi un skaidri uzteikusi draudzību, Jūs viņai nerakstāt, Jums arī nav viņai neviena laba vārda. Jūs sakāt, ka esat padarīta (ļauna», jā, bet Elzu Jūs padarāt vēl «ļaunāku». Jūs viņai pat pārmetat, ka viņa Jūsu dzīvokli pārvērtusi par viesnīcu. Beidzot, Jūs, mīļā Olga, nožēlojat, ka esat mūs uzņēmusi, bet es domāju, ka mēs to esam izlīdzinājuši un ka tas Jums nenācās grūti; es arī tam pretojos, bet baidījos, ka, atsacīdamies izmantot Jūsu dzīvokli, Jūs apvainošu. Ja Jūs to visu sakāt, es dieva dēļ to neuzskatu par Jūsu kāri uz ķildošanos, tāpat arī mani vārdi nav ne vismazākais pārmetums. Bet skaidrībai taču jābūt, un esmu stingri pārliecināts, ka starp mums viss atkal būs skaidrs, jā, varbūt jau ir skaidrs. Jūs, mīļā Olga, laikam gan nemaz nenojaušat, ka Elza slikti panes Jūsu vēstules un kļūst no tām slima. Jūs pati sakāt, ka neizrādāt siltumu un mīlu; bet vai tad draudzībai tā piederas? Vai mums nebūtu tieši jārada šis siltums un mīla? Mums ir tik ļoti vajadzīgs siltums un mīla, un es nespēju citādi --es to vienmēr radu. Un kādēļ Jūs sakāt, ka mēs esot aizmirsuši mīļo Marijiņu, vai tad Jūs pati tam ticat? Vai tad izklausās tik briesmīgi, tik slikti? Man būtu varbūt vēl šis un tas, ko sacīt, bet Jūs jau pati redzat no rokraksta, ka esmu noguris. Man jāpārtrauc rakstīt. Bet es ceru, ka atkal būs labi. Un Jums arī mūs jāmīl tāpat, kā mēs mīlam Jūs abas, bet Elza Jums jāmīl par visu vairāk, jo nejauka vēstule viņu ļoti sāpina. Bet tagad daudz sirsnīgu sveicienu, mīļie bērni, es vēlreiz pateicos par laimes vēlējumiem. Dzīvojiet sveikas un kļūstiet atkal veselas un priecīgas, un labas Jūsu vecajiem draugiem. Vēstules malā rakstīts: Vai pie Jums nedzird nekā jauna? 259. O. ZĒFELDEI Pleskavā 1898. gada 26. augustā (7. septembrī) Pleskavā 26. augustā 1898 Mani mīļie bērni! Šī mēneša sākumā es Jums aizrakstīju garāku vēstuli uz Dubultiem, bet liekas, ka vēstule Jūs vairs nav sastapusi. Vai varbūt Jūs, mīļā Olga, atkal esat saslimusi? Mēs tik ļoti par Jums baiļojamies. Jeb vai pa to starpu būtu noticis kas cits? Elza gan Jūs atkal drīz redzēs, jo viņa varbūt brauks oktobrī, bet es pagaidām esmu atkarīgs tikai no vēstulēm. Esiet tik laba, mīļā Olga, rakstiet drīzāk. Vai Marijiņa jūtas labi? Uzturēšanās jūrmalā, cerams, būs padarījusi Jūs abas stipras. Rakstiet drīz, mīļie bērni, jo citādi man būtu jābaidās, ka vēstule nonākusi svešās rokās. Dzīvojiet sveikas, labie, no sirds mīļotie bērni! Mēs sirsnīgi sveicinām Jūs abas. Dzīvojiet sveikas. RAINIS Vēstules Cietumos un Pleskavas trimdā  (1897. g. maijs - 1899. g. maijs) 1899. gads 260. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 16. (28.) janvārī Pūkiniņ. Mana mīļā, es vēl neesmu nomierinājies, nevaru vēl atjēgties. Es uzeju vecas, zudušas, nejaušas atmiņu zīmes un kā nebūt pārtieku no tām. Dārzā, uz mazā mīļputniņa taciņas, uz ceļa sniegā es atrodu pēdas un sekoju mazajiem soļiem. Istaba ir pilna ar atmiņu zīmēm un tomēr tik tukša. Visgrūtāk ir no rīta, kad vēl neesmu uzsācis darbu, un vakarā, kad atkal metu mieru. Neraizējies, mīlulīt, par to, ka es jau tagad nosūtu savu paveikto nomu, tas taču ir vieglākais, tā, vienīgais līdzeklis sevi izklaidēt, un man katrā ziņā sevi jāizklaidē. Kaut tik Tu būtu vesela un spētu izturēt! Es redzu, ka pavisam veltīgi esmu uzvēlis Tev tik daudz darba ar «Quo vadis», ko es itin viegli pats būtu varējis padarīt. Par mazputniņu ir tik slikti gādāts, tas tagad ļoti nomoka. Tagad negribu Tev vairāk rakstīt, tas tik par daudz uztrauktu. Sīkais rokraksts bojā mīļās actiņas, turpmāk es rakstīšu tikai vēstules. Bet šodien vēstule vēl visu par daudz uzvandītu. - Man vēl nav dzīvokļa; ceturtdien es meklēju, tomēr nekā neatradu. Šodien sēžu mājās un strādāju. Rīt atkal braukšu meklēt. Ceturtdien neesmu nekā strādājis. - Nakti es tomēr pārgulēju viesnīcā. Viņa sieva bija saslimusi. Nekā no jauna. - Vecais lūdz uzzināt; kas par viņu rakstīts «Mājas Viesa» 38. numurā; viņa rakstu lai vēl neievietojot. Nestrādā par daudz, esi vesela, Mīļiniņ. Atklātnes augšmalā rakstīts: Pasi vēl neesmu saņēmis. Mammai un Manteifelim esmu aizrakstījis. Mīļiniņ, putniņ. Atklātnes kreisajā malā rakstīts: Sveicini mūsu mīļos bērnus, Olgu un Mariju, un nabaga Nīnu ar Brenci. Mīļdvēselīt, sirdsputniņ. 261. ASPAZIJAI Rignaigarā 1899, gada 17. (29.) janvārī Rignaigarā 17./I 99. Rožsmaržiņ, mīļputniņ. Vēl vienmēr es sēžu šeit, Rignaigarā, esmu tik grūti izkustināms no vietas, nespēju nekā izdarīt un nekā izlemt; varbūt šeit mani saista arī daudzās atmiņas. Ir vēl priekšpusdiena, kad es rakstu, -Vecais brauc rūpēties par sabiedrību, un tad esmu nolēmis dot viņam līdzi šo zīmīti - pēcpusdienās man vienmēr ir vissmagāk, visu dienu ir strādāts. Lai es neaizmirstu: «Quo vadis» esmu uzrakstījis piezīmi par smiltis uzzīmēto zivi. Taču izrādās, ka uz šo zivi balstās viss romāna spriegums; lasītājs nedrīkst iepriekš zināt, ko zivs nozīmē. Tātad nosvītro piezīmi! - Es sev atkal un atkal pārmetu, ka Tev, mīļputniņ, esmu devis līdzi trīs dienu normas; es pats ļoti labi būtu varējis visu padarīt. Arī par - sestdienas feļetonu neraizējies, Mīļiniņ. Otrdien saņemsi vienu gabalu un trešdien vēl (Konrādija dzejoli un vienu noveli). Kad iesākas «Quo vadis»? Un cik izies ik dienas? Es varētu no Tevis paņemt arī otro daļu. -Raksti drīz mazu, pavisam mazu zīmīti, man tieši tāda ir ļoti nepieciešama. Pie Kača ir divas istabas, dibenistaba par 5 rbļ., priekšējā (istaba vecajam) par 10 rbļ., bez tam pusdienas 9 rbļ.; kuru lai ņemu? Varbūt vēl atradīšu kaut ko lētāku. Raksti man drīz arī par mammu. Es pilnīgi nekā nezinu par Tevi. Vai Tu neesi saslimusi? Nestrādā par daudz, atlicini laiku mazai atklātai vēstulei. Sveicini visus mūsu mīļos bērnus un redakcijas. Esi vesela, Mīļiniņ, un mīļa, un laba. 262. ASPAZIJAI Pleskavā ap 1899. gada 20. janvāri (1. februāri) Mīļo zelta ametistiņ, šodien ir ametistiņa un dimantiņa dieniņa - šeit uzrakstīts tikai par darījumiem, pa lielākai daļai jautājumi, uz kuriem manai dvēseles Iniņai tūliņ jāatbild (atbildi ar atklātni, tā es ziņas saņemšu ātrāk un man nebūs jāizsamist bailēs, vai tik mana sirds dvēselīte nav saslimusi; biežāk, biežāk, mīļo, vienīgo Iniņ, šādas dzīvības zīmes). 1) Vai Tu, dvēselīt, esi visu saņēmusi? Es nosūtīju: 1) piektdienas vakarā (tātad svētdien agri) romānu un atklātni, 2) pirmdien - romānu, Maupassant noveli, atklātni un dzejoli, 3) tagad, trešdien, romānu. 2) Ceturtdien vai piektdien pilnīgi pabeigšu romānu. 3) Atsūti Voltera un Pogodina (to es arī pazīstu) adreses. 4) Atdod Blaumanim tūliņ viņa naudu (20 rbļ.); aizņemies, ja vajag, no Zālītes. 5) Saki Vidiņam, lai viņš laikus iesāk romāna otrodaļu. 6) Vai Olga uzņemas «No labas ģimenes»? Pajautā Tūteram, kad beidzas «Quo vadis», ja grāmatā ir 330 lappuses? - 7) Atsūti izgriezumu no «Rigasche Rundschau» par «Faustu». Vai «Baltijas Vēstnesis» to jau nav sev pārtulkojis? 8) Ko Bērents agrāk ir teicis par «Faustu» (ierakstīt zeltītiem burtiem), to pārtulko Tu pati un ievieto visās trijās avīzēs: «Dienas Lapā», «Mājas Viesī» un «Baltijas Vēstnesī». 9) Ja Tev būtu laiks, Tu varētu aiziet pie «Rižskij vestņik» vai «Pribaltijskij ļistok», lai arī tie kaut ko labu uzraksta par «Faustu». 10) Vai «Skans» teātrī pieņemts? 11) Ja mans «Fūrmanis Henšels» «Mājas Viesī» tagad, 3. nr., atkal nav nemaz vai ir mazs gabaliņš, tad labāk ņem to pavisam prom un dod «Mājas Viesa Mēnešrakstatu» marta mēnesim vai arī uzņem to pie sevis sestdienas feļetonā. 12) Tagad laikam Teodors atkal būs kritiķis, un tāpēc no manis vairs nekā neuzņem? 13) Šipeli arī nedrīkst saskaldīt pārāk sīkos gabaliņos. 14) Piedraudi Zālītem, un, ja Blaumanis taisa izlēcienus, lai viņš tad nostāda viņu atkarībā no Poruka, tas tad būs mūsu pusē. 15) Raksti par Zakranoviču. 16) Atgādini Zālītem, ka es katrā ziņā pastāvu uz to, lai atsaukums par gānīšanu un gaisa grābstīšanu būtu lasāms «Dienas Lapā», tagad tas jo labāk iespējams, kad ir jauns redaktors. 17) Uzņemiet Vecā korespondenci «Dienas Lapā». Mīļiniņ, par to sīkāk. Visu laiku vēl esmu bijis šeit, tikai ceturtdien, 21. I, pārbraukšu uz pilsētu pie Kača dibenistabā. Ja vajadzīgs, varēšu līdz 1. februārim dabūt vēl to otru istabu par 11 rbļ., bet tajā ir tikai ventilators, logu nevar atvērt. Citi dzīvokļi ir vēl dārgāki. Vecais ir ļoti laipns un, liekas, pat sirsnīgs. Galu galā viņš tomēr ir lāga vīrs. - Lībers mani netika uzņēmis pa nakti, viņa slimā sieva baidoties nepatikšanu manis dēļ, pulksten 1 es aizgāju uz viesnīcu, pēc tam kad Lībers man vēl nomierināšanai bija uzspiedis glāzi skāba vīna un 5 rbļ. Citādi esmu dzīvojis ļoti klusi un tikai rakstījis romānu. Tagad sūtīšu Tev «Sīkumus», toreiz man nebija laika un arī nekā prātīga, ko sūtīt. - Kā tad Blaumanis grib pildīt abas vietas, ja viņš vienu nevar izpildīt, pirmie «Mājas Viesa» numuri ir ļoti vāji. - Vai Tev nebija labāku dzejoļu sestdienas feļetonam, šie labāk varēja pavisam izpalikt. Vai Tu nevari pārņemt anekdotes un «dažādus» no «Dienas Lapas» lielā feļetona; tur to ir pārlieku daudz. - «Mājas Viesis» zog pārāk daudz no «Dienas Lapas», tas rada ļoti sliktu iespaidu, pasaki to arī Zālītem. - Varbūt pamēģini «Dilonī», «Karaļmeita» un citus dzejoļus izdabūt cauri ar Pasīša palīdzību, viņš jau agrāk pats ir bijis cenzors; ja nu tā tiešām neizdotos, tad tā: «nekas man nekaiš, viss tik pa jokam». - Mīļo, vienīgo zelta dvēseles Iniņ, rīt ir dvēselītes dieniņa, t.i., tā jau ir tagad, dvēselīt. Katru nakti es atvados no savas Iniņas ar mīļiem vārdiņiem, vai Tu arī tāpat dari? Mīlulīt, manu sirsnīgi mīļoto mīļmīlulīt, esi man mīļa un laba, un vesela, esi vesela, mīlulīt, raksti, raksti drīz un biežāk mazas zīmītes. Mīlulīt, Iniņ, Sirdsiniņ, Iniņ, samtputniņ, Iniņ. Vēstulē, nosūtīto materiālu uzskaitījumā starp 2) un 3). vēlāk pierakstīts: Sveicini Olgu, Mariju, Nīnu, Zālīti, Poruku, Tūteru, Vidiņu. 263. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada. 21. janvāri (2. februārī) 21. I 99. ..Tikko saņēmu Tavas 3 vēstules (atklātnes), vakar otro garo vēstuli; es atkal esmu kļuvis labs un mīļš, esmu pavisam mierīgs, man taču ir kaut kas, kāda zīme no dvēseles Iniņas. Tu esi tik mīļa, bet nerūpējies par mani, tagad ir labāk; mani nodarbina nākamā ceturtdiena, varbūt Tev tomēr būs iespējams atbraukt. - Tagad, kopš pāris stundām, es jau esmu pie Kača. Vecais izturējās pret mani ļoti labi. Lielāko daļu mantu es atstāju pie viņa. - Es guļu arī labi, Tu zini, tas tā uznāk periodiski. - Reuta pilnvarnieks bija te. Viņš sola visu, līdz ar procentiem, aprīlī. Viņš laikam izdarīs Tev maksājumu Rīgā. Reuts esot ārzemēs, tāpēc šī kavēšanās. Es tam piekritu. Rakstīšu Tev sīkāk par to. - Mamma man atrakstījusi no Jelgavas: atlikts - līdz 25. aprīlim. Citādi viss būtu labi, tikai romāns man dara rūpes, sevišķi pēc Tavas vēstulītes. Šodien to pilnīgi pabeigšu, rīt agri no rīta izsūtīšu, un vai no tā Tev vēl nepietiks šai nedēļai? Es to nemaz nesaprotu. «Dienas lapas» otrdienas numurā romāns ir iespiests tikai līdz 29. lpp., un jau pirmdien Tev vajadzēja no manis saņemt līdz 85. lpp.! Manu otro sūtījumu (līdz 106. lpp.) Tev vajadzēja saņemt otrdien vai trešdien; trešo es izsūtīju otrdien (līdz 123. lpp.), tātad Tu to saņemsi ceturtdien, t.i., šodien, vai piektdien. Ja otrdien bija iespiests līdz 29. lpp., tad Tev palika pāri astoņas dienas normas, ik dienai 1 un sestdienai - 4! Vai Tu neesi velti uztraukusies un bažījusies? Diemžēl Tu man nekad neesi rakstījusi, ko Tu no manis saņem. Vai kaut kas ir pazudis? Vai romāna otrā daļa ir jau sagatavota? Parūpējies par to! Ja jau tas tik briesmīgi daudz aprij, tad taču Olga nevarēs iztulkot «No labas ģimenes». Atraksti par to kaut ko, dieva dēļ! Raksti, raksti, mīļputniņ. Es tiešām esmu darījis visu, ko spēju, un nu? Vēstules kreisajā malā vertikāli rakstīts: Es ļoti baiļojos romāna dēļ. . . raksti, mīļputniņ, esi mīļa, esi vesela. Vēstules augšmalā rakstīts: Mīļputnin, esmu saņēmis «Ifigenijas» korektūru 21. I Vēstules labajā malā vertikāli rakstīts: Aizsūtīju arī «Klīstošo holandieti». 264. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 22. janvārī (3. februāri) 22./I Zīdaina mājpūkiņa kopā ar mazo zīmīti, ko es šorīt saņēmu, šodien ir atlidojusi šurp no Maziniņas ar mīļdvesmiņām. Mīlulīt, Iniņ, dvēselīt, cik tas dara labu, kā lielputniņš atkal atdzīvojas un top labs un mīļš! Visu dienu ir tikpat silti kā pie Iniņas sāniņiem. - Kad es atkal rakstu mazpūkiņai, atkal nevaru novaldīt sāpes un asariņas. Es labāk tūliņ rakstīšu kaut ko vienaldzīgu, aiz mazākā iemesla viss atkal izlaužas uz āru. - Vispirms: pasts iet divreiz dienā. Tūliņ nosūtīšu šo vēstuli ar nakts vilcienu, aiznesīšu to uz staciju, pie mums tik un tā viņi iet vēlu gulēt. Es domāju, mazais mīlulītis varētu to saņemt jau rīt no rīta ap pulksten 12, kad redakcijas zēns iet pēc avīzēm. -- Tu varētu arī ar tramvaju aizbraukt līdz stacijai un iemest vēstuli vilcienā; bet tikai neej kājām, ar nabaga mazajām samtkājiņam! Tā mums jau trešajā dienā būtu atbilde uz vēstuli. - Šodien nosūtīšu Tev romāna beigas, un atbildi nu, Smaržiniņ, kad un vai nākamais romāns ir iesākts (es domāju «No labas ģimenes»), vai Olgai tas ir pa spēkam, un, ja ne, kas tad tulkos? Vai nav neviena oriģināla? Vai man nevajadzētu pārtulkot «Stella»? Atbildi par visu labi sīki, arī uz agrāko jautājumu sarakstu. (Man nav Voltera un Pogodina adrešu.) - Redzi, kā Blaumanis atriebjas, viņš dod «Fūrmani Henšeli» tik maziem gabaliņiem, ka tas ir skandāls. Atsūti arī «Rigasche Runcischau». Kā jūs tagad sadzīvojat ar šo vīru redakcijā? - Man Tava šīsdienas(20. I rakstītā) atklātne bija ļoti mīļa, tik gaiša un skaidra, un tik bezgalīgi mīļa katrā vārdiņā. Bet es joprojām nevaru mīļi uzrakstīt, asariņas. - Tava atklātne mani arī drusku nomierināja attiecībā uz romānu (raksti vienmēr, ko Tu no manis sūtītā saņem), tātad tur tomēr pietiks. «Sīkumus» Tu dod par daudz, tā ir izšķērdība, par daudz saldumu; ja romāna pietrūkst, 1ai Zālīte vairāk ievieto iekšzemes ziņas. - Es tagad nosūtu: romānu, «Ifigenijas» korektūru, «Dilonī» un «Karaļmeitu» (pēc cenzūras noņem vārdus: pēc Brīvzemnieka pasaku krājuma apstrādāts). Vārdu «Rainis» liec arī tikai pēc cenzūras. Ja viņš arī svītro kādu no dzejoļiem, tad aizej taču pati uz turieni, viņš droši vien izlaidīs cauri, ja Tu viņam izskaidrosi un iestāstīsi, noteikti. Mums tas būtu ļoti jauki, ja izdotos. Kā ir ar Šipeli? Vai man pie tā jāstrādā? Beigās viņš to paņems «Dienas Lapai», ja viņš negrib «Mājas Viesī»? - Sūtīšu kā ievadrakstu: par poļu literatūru, vai tā būs labi? Tagad man būs laiks sūtīt arī «Sīkumus» un jociņus. - Vai Tu vēl varētu ievietot kaut ko sestdienas feļetonā, ja saņemsi otrdienas rītā? Atbildi uz visiem šiem jautājumiem! - Vai tiešām «Dienas Lapai» abonentu skaits stipri samazinājies? Saki viņam, lai viņš tūliņ atsauc: ķengāšana un gaisa grābstīšana; citādi es nerakstīšu ne rindas, un visi abonenti viņam atkritīs! - Tu nemaz nezini, mīlulīt, smaržputniņ, Dvesminiņ, kā mani tas iepriecina un cik labi top, ja esmu izdarījis kaut ko, kas Tev patīk; tā tas pašreiz ir ar mazo Konrādija tulkojumu. (Ja cenzors svītros, tad ej tūliņ turp ar salikto «Diloni» un «Karaļmeita» un izdabū visu cauri, tam jāizdodas.) Tu mīļā dvēselīt, vai Tu arī zini, ka rakstu uz Tavas dzejoļu kladītes, vispirms uzliktas bučiņas, paņemts jauns papīrītis, aploksnīte un spalviņa, tad viss apbērts ar skūpstiem manam vienīgajam dzīvības putniņam, man taču ir tikai viena dvēsele, mana Indvēselīte. Cik nelabprāt es parasti rakstu vēstulītes, bet te es pats brīnos, es gaidu brīdi, kad varēšu rakstīt, runāties ar mīlulīti. Tavas mīļās vēstulītes, dvesmiņ, vienmēr ir pie manis, un vakaros un rītos tās man ir zem spilvena, un es atvados no tām un saku: esi vesela, mīļo dvēselīt, esi man laba urr mīļa, glabā un sargi mūs, esi vesela, manu Iniņ. Es nekā nesāku bez Iniņas, tā ir mana māņticība, es no tās vairs nevaru viegli tikt vaļā; ja es tā nedaru, tas mani baida tik ilgi, līdz tomēr esmu piesaucis mazo dvēselīti, tad esmu drošs un mierīgs. Ir jau daudz gadu, kopš esmu pieradis pie tā; tagad jau ir vesela māņticības sistēma. Žēl, ka agrāk neesmu debestiņai par to pateicis. - Un tomēr, par spīti visam, ir tik smagi. Bet neņem to pie sirds, mīlulīt, mīļo, mīļo, mīļo, vienīgo Iniņ, tas drīz vien pāries, tas ir uzplūdums. - Es tagad sevi ļoti labi kopju, labi guļu, ir apetīte, kefīrs man palīdz, citādi viss ir pavisam labi. - Bet Tu, dvesmiņ, zeltametistiņ, kā Tu turies? Tu neraksti, kur Tu ēd, cik Tu par to maksā, un galu galā varbūt ir ļoti slikti un lēti? Vai Tu arī guli labi, vai Tu lieto daudz pulveru? Es ne. Brauc, mīļo samtkājiņ, neej kājām, tramvaji taču ir tik lēti, nenomoki taču sevi kapeiku dēļ, ar to nekā nevar ietaupīt. Brauc, mīlulīt, Tev jābrauc labi. - Tu par to vienmēr esi tik jauki smējusies. Mīlulīt, Tu labo zelta mīļmīlulīt, mīļmīlulīt. Ak, ja Tu varētu atbraukt, bet tas laikam gan nav iespējams. Mīlulīt, Iniņ, staru putniņ, esi vesela, esi man mīļa un laba, glabā un sargi mūs, paliec vesela, Iniņ, mīļdvēselīt, mīlulīt. Vēstules trešās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Te ir uzlikta maza asariņa Iniņai. Vēstules ceturtās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Sveicieni visiem mīļajiem, Zālītem un redakcijai. Vēstules ceturtās lappuses augšmalā rakstīts: Vai turpmāk es varu Tev adresēt vēstules uz redakciju, vai tās netiek uzplēstas, un vai Tu esi tur ik dienas? Apraksti man, kā Tu pavadi dienu, lai es varētu Tev visur iet līdzi, citādi es nezinu, kur Tu ik brīdi esi, Iniņ. 265. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 23. janvārī (4. februārī) Pūkiniņ. 23./I 99. Manu mīlulīt, šodien, neesmu saņēmis no Tevis nekādu ziņu, un Pūkiniņas diena nav īsta, Pūkiniņ. Tik ilgi, kamēr man bija romāns, man nebija laika kaut ko patstāvīgu domāt, es tikai strādāju gluži kā mašīna, tagad, kad esmu pabeidzis romānu, nevaru vairs atrast nekādu īstu darbu. «Ifigeniju» vēl neesmu sācis, arī nekas cits neatrodas, Viss mmn ir pretīgs. Man nav nekādas darbības, nevaru mierīgi nosēdēt. Esmu uzrakstījis pāris sīks, tomēr arī tam trūkst pacietības vai kā cita. Vai Tev, Mīļiniņ, nevajadzētu iekārtot sestdienas feļetonā jaunu, mazu nodaļu - literāriski sīkumi: katru sestdienu pāris jaunumu par jaunām parādībām, anekdotes utt.? Es Tev šo to nosūtīšu, ja Tev tas nepatiktu, Tu to visu vari ievietot parastajos sīkumos; šie literāriskie sīkumi tā kā tā būtu tāda apakšnodaļa sīkumos. - Raksti, kādas avīzes jums ir redakcijā, lai man tās te vairs nebūtu jāizskata, saldsmaržiņ. - Šodien es pirmoreiz biju bibliotēkā, pāris garāku noveļu varētu izlietot, izlasīšana aizņem daudz laika, bet arī neizklaidē mani. Es jau esmu nomierinājies, bet tas taču vēl nav nekas, saldo smarždvesmiņ. - Dažu dienu laikā arī pase būs izgatavota. -Vai Tu man atsūtīsi «Literarisches Echo»? Lasi «Aus Fremden Zungen», tur vajag būt kaut kam skaistam no P. Lotī, M. Serao, Feldmaņa, varbūt kaut kas derēs? -Mīļo Sirdsiniņ, raksti man arī biežāk, atbildi uz maniem jautājumiem, atsūti adresi! Esi vesela, Mīļiniņ, esi man mīļa un laba. Sveicini mūsu mīļos. Raksti par sevi vairāk un sīkāk. Mīļiniņ, saldo dvēselīt. Viss apbērts ar bučiņām. 266. ASPAZIJAI Pleskavā ap 1899. gada 23. janvāri (4. februāri) Manu mīlulīt, mīlulīt, mīlulīt, mīlulīt, Tu manu dvēselīgi sirsnīgo, vienīgo zelta Iniņ, manu stariņ, manu ametistiņ, manu dimantiņ, šodien, kamēr es rakstu, ir dimantiņa un ametistiņa dieniņa. Ak, Tavām saulainajām, mīļajām actiņām taču būs grūti šo izlasīt; mans rokraksts ir kļuvis neskaidrs un gurdens. Tu, dvēselīt, mans miers, mana dzīvība, un tomēr es vēl nespēju rakstīt, tas vēlreiz nāk pār mani, es nevaru savaldīties. - Esmu pa starpām kaut ko lasījis, ir kļuvis mierīgāk. Bet cik rūgta un izsmejoša ir šī netaisnība, tas, kas notiek; lāga seklajiem cilvēkiem tas nav nekas, viņi jau nekā nesaprot, bet mēs taču ar neizsakāmām sāpēm esam iedzīvojušies viens otrā, tā jau ir skaidra bezjēdzība - būt tagad šķirtiem. Agrāk arī mums tas nebūtu bijis nekas, bet tagad tas ir -šķirties no pašas dzīves. Šobrīd mani šurp un turp mētā durstošas sāpes, man ir tā, it kā es nebūtu vairs pats sevī, nespētu savas daļas kopā saturēt, viss top tik sājš, nevaru iedomāties, kālab tas jāturpina. Cik neizsakāmi taču mīlu Tevi, mīlulīt, neesmu Tev to nekad teicis, pats neesmu to zinājis. Slimība pilnīgi atņem visus labākos spēkus; tagad es sevi nomoku ar pārmetumiem, cik maz Tev esmu atlīdzinājis par to, ko Tu esi darījusi manā labā, kā Tu mani pamazām atkal esi atmodinājusi dzīvei un stiprinājusi manī spēku. Un es esmu pār Tevi izgāzis visu savu rupjumu un ļāvies savām sīkajām vājībām. Visi tie tūkstoši mazo apvainojumu un bezjēdzīgo pārmetumu, kad atkal kļuvu vājāks! No kā tas nāca? Tas jau sen ir manī, tiklīdz es kļuvu slimāks, kļuvu arī sīkumaināks. Un tagad? Tu jau esi to visu panesusi un tagad vēl šķiršanos: Mīlulīt; mīlulīt, cik smagi Tev to panest, bet cik Tu esi liela, manu gluži mazo Iniņ, mans spēks. Mīļo zelta saulametistiņ; svēto Iniņ, neuzņem visu šo juceklīgo skribelējumu pārāk smagi. Redzi no tā tikai, kā vēl- bangojas, bet gan norimsies. Kad es šo vēstuli rakstu ar lielākiem pārtraukumiem, tā taču iznāks drusku saprātīgāka. Labi, ka rakstu tikai pēc vienas nedēļas: Pirmoreiz rakstīju Tev pagājušo piektdien un sāku jau tad gaidīt no Tevis ziņas. Es briesmīgi baidījos, kad Tu nerakstīji, aizdzinu Veco tikai tādēļ vien uz pilsēta. Raksti taču, mīlulīt; biežāk mazas kartītes; gara vēstule ir gan liels iepriecinājums, bet es baiļojos tik neprātīgi, kad tik ilgi palieku bez ziņām. Labāk daudz mazu kartīšu, garās grūti uzrakstīt, Tev maz laika; arī es tāpēc nevarēju rakstīt. - Tagad man Tev jāraksta taču arī prātīgi, ir jau vēls. «Es nevaru sevi atrast,» Tu raksti, tas ir tas pats vārdiņš, kas man vienmēr prātā. Tagad atkal un atkal lasu Tavu vēstulīti, mīļo nabaga Sirdsiniņ, - Tūteru es pazīstu ļoti labi, bija godīgs puisis; likās; toreiz viņš mani labi ieredzēja. Pasveicini viņu īsti sirsnīgi no manis. -Blaumanis tomēr nav godīgais, vientiesīgais cilvēks, par kādu mēs viņu ieskatījām. Tātad vēstules man nebija godīgi domātas, bet bija tikai luncināšanās. Un Poruks tomēr ir godīgākais. Tagad vajag vairāk uz viņu balstīties. - Kas daļas Plātesam gar «Faustu», ja tik viņa veikals tiek slavēts. Tev tāpat nav jārēķinās ar viņu. - «Indieštu teikas» var ņemt tikai piesardzīgi, bieži vien tās runā tieši pretim mūsu uzskatiem. -- Lasi un arī paturi prātā, kādus romānus un noveles iespiež citās latviešu avīzēs, citādi atkal izies tāpat kā ar «Sarkano magoni».- Es ļoti raizējos, kā Tu tiksi galā ar «Quo vadis» izplēstajām lapām, Tev ir tik maz laika. - Kas par cilvēku ir Pasītis, un kas viņam sakāms «Dienas Lapā»; raksti [teikums nav pabeigts] 267. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 24. janvārī (5. februārī) Rožsmaržiņ. 24. I 99. Nerūpējies, manu mīlulīt, es neesmu slims, tagad gandrīz nemaz nestrādāju, vēl neesmu pārvarējis vakardienas noskaņojumu un pie romāna taču arī neesmu pārstrādājies. Vispārējs gurdenums vai nemiers, nespēja ilgstoši sēdēt, par ko Tev vakar rakstīju, laikam gan nav blakus darbu sekas. Es nemaz nerakstu līdz vēlai naktij, tā tik bija vēstule Tev; starp citu, te mājā iet vēlu gulēt. Bet es nejūtos slims, Maziniņ, patiešām ne, drīzāk gan vesels vai varbūt vienaldzīgs, tā kā savos vecos laikos. Ja saņemu kādu vēstuli, šie vecie laiki tiek pārtraukti, tad ir tā: Tu atceries mazās urdziņas, kas tā steidzīgi tek. Ja Tev būtu laiks, Tu taču rakstītu biežāk, dvēselīt. - Es jau tūliņ nodomāju, ka nekas neiznāks ar Tavu braukšanu. - Es arī iekārtojos piemēroti apstākļiem, tikai nezinu, kas man jāstrādā, man vēl nav nekādas atbildes no Tevis, un «Mājas Viesis» arī vēl nav nekā uzņēmis. - Šodien (24. I) agri saņēmu Tavu 22. I rakstīto vēstuli, Tu tātad arī vēl neproti nosūtīt vēstules tā, lai tās atnāk divi dienās. Atraksti man, kad Tu saņēmi šo atklātni! - Kas Tev pārtulko sīks? - Vai tas attiecas uz mani, ka vēstules jāadresē tieši redakcijai, bet ne atsevišķām personām? - Esmu izlasījis krietni daudz jaunākos krievu žurnālus, bet neesmu nekā atradis. Ir vērts vēl izlasīt noveles, ko rakstījis Gorjkij, Garin, Bezrodnaja, Verbickaja, Staņukovič, Čirikov. - Avīzē «Berliner Tageblatt» ir Feliksa Holendera «Atbrīvošana». Žurnālā «Nabļudatjeļ» ir romāns, ko uzrakstījis V.Češihin, bet, kā liekas, ļoti negatavs. - A.N. visvairāk pārmet man valodas bagātību, atskaņu skaistumu, uzskatu ideālismu, jo es tomēr neesot paļāvies uz atzīšanu. Tādi pārmetumi no ienaidnieka mutes ir glaimi. Viņa uzvešanās ir mākslota! Raksti man . .! Ja Tev ir laiks, raksti tūliņ, ja vari, mīlulīt! Atklātnes kreisajā malā rakstīts: Paliec mīļa un laba, un vesela. Sveicini mūsu mīļos. 268. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 25. janvārī (6. februārī) Mīļputniņ. 25./I Saskaņā ar Tavu vēstuli (23. datuma, Rīgas zīmogs 24. datuma) šodien un rīt es rakstu ievadrakstu par poļu literatūru; būs ap 350 rindu, diviem numuriem. Divus dzejoļus un «Fliegender Holländer» es nosūtīju jau krietni sen, varbūt viss sūtījums ir pazudis? Abus dzejoļus, dieva dēļ, nedod vienā numurā, bet gan divos; cenzūrai vari dot tos reizē. Sestdienas «Dienas Lapā», 18. numurā, ir muļķīga kļūda nodaļā «Dažādi»: «Četrdesmit septiņus gadus gultā», taču, kā vēlāk stāstīts, šī persona gulējusi 75 (bet ne 47) gadus. Zaratustras dziesmai arī nevajadzēja būt šajā numurā. (P. P. tieslietu referātā arī kāds joks gadījies.) Mīļputniņ, vēstulē Tu esi atbildējusi tikai pusi no jautājumiem. - Vēstuli bez markas es arī esmu saņēmis. Vai jums nav jāpiemaksā par maniem bandroles sūtījumiem? Vai «Ifigenijas» korektūras ir saņemtas? - Ja Tev ir pirmizrāde, tad nebrauc, es negribu Tevi nekādi ierobežot, tas man būtu nepatīkami. - Nabaga mīļie jelgavnieki, tas ir pavisam bēdīgi, bet tagad Tu taču vari viņiem palīdzēt . Es iztikšu ar 20, un, kas Tev paliek pāri, vari aizvest viņiem. - Kādēļ visa tā cīņa ap «Faustu»? Esmu tik noguris, es nevaru to vadīt. Un jūs taču ar Blaumani esat izlīguši. - Kā sauc Saltikova romānu? Varbūt es varētu Tev kaut ko pateikt? - Ir tūliņ jāuzsāk nākošais romāns pēc «Quo vadis». - Tātad «ķengāšana» vispār netiks atsaukta? - Es gribēju rakstīt garāku vēstuli, bet dažādu iemeslu dēļ neesmu uz to spējīgs. Paliec sveika, manu mīlulīt, mīļputniņ. Atklātnes kreisajā malā rakstīts: Sirsnīgi sveicini Olgu un Marijiņu. 269. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 27., janvārī (8. februārī) 27. Dvēselīt, dvēselīt, Iniņ, vienīgo, vienīgo mīļmīlulīt, kā Tu mani esi satriekusi ar savu mīlu, kas ir tik bezgalīga, bet tomēr pārplūstoši sirsnīga un silta, Es raudāju kā mazs puisītis. Šorīt Tavu mīļo, mīļo vēstuli saņēmu nožēlojamā noskaņojumā. Gandrīz jau divas garas dienas man bija jāiztur bez manas Iniņas mīļā, uzmundrinošā vārda. Dvēselīt, zelta smaržiņ, Tu nemaz nevari iedomāties, kā tas mani ir nomācis, tas jau tieši nemaz vairs nav jauki un ir smieklīgi. Es taču nemaz vairs nevaru dzīvot bez Iniņas. Mēs esam viens otrā par daudz iedzīvojušies; agrāk es ziedoju visus spēkus, lai mēs varētu dzīvot kopā, lai es pierastu pie Iniņas, pie šīs dzīves divatā. Un nu tas mani plosa. Nemaz nebiju domājis par tādu gadījumu, ka mums vajadzētu dzīvot šķirtiem, mēs nedrīkstējām saaugt tik cieši, bet mums būtu. bijis jāpaliek garā radniecīgiem, mīļiem biedriem, dzīves biedrs un biedrenei, tāpat kā Zālīte un visi citi, kas dzīvo īstā, jaunā, godīgā laulībā. Es vienmēr gribu par daudz, aizeju līdz galējībai, līdz paradoksam, mēs taču vēl nevaram atļaut sev luksusu dzīvot tā, kā dzīvos tikai nākotnē. Un tagad esmu tik nožēlojams, tik riebīgi vājš. Es gribēju kļūt par daudz stiprs, un tagad man nejauši jāklūp; es nebiju nobriedis lielajam, veselajam, kopējam un atsevišķajām, veco biju galīgi nobīdījis sāņus. Tagad es meklēju ceļu atpakaļ pie visa; bet es taču esmu kļuvis citāds, attīstījies tālu, tālu, nav vairs iespējams tikt atpakaļ; jāatrod cits ceļš uz priekšu. Bet līdz tam, manu vienīgo dvēseles Iniņ, manu bezgalīgo mīļmīlulīt, līdz tam mums atkal jācieš, atkal jālūst. Un tomēr tam tā jābūt, jo darbība Tev, mana dzīvība, manu Iniņ, ir nepieciešamība, un Tu, mans spēks, nedrīksti nonīkt, jo no Tevis tagad nāk visa mana enerģija. Tā man no Tevis, Iniņ, jāsaņem pa daļām, un, ja kādu dienu mazā deva izpaliek, esmu kā salauzts un nevaru vien saņemties. Šajās pēdējās dienās vienu es tomēr esmu sapratis pavisam skaidri, ka ļaunums ir vājība un nevis spēks, kā cilvēki parasti domā; es esmu ļauns tikai tad, kad esmu vājš, bet tad arī vienmēr, vai kad esmu slims. Šajā vājumā esmu uzrakstījis Tev, manu vienīgo mīlulīt, manu dvēselīgo smaržiņ, ļaunu atklātni, un par to es pats esmu neizsakāmi mocījies. Tāpēc mani tik ļoti satrieca Tava mīlas un saules pilnā vēstule, tagad atkal pieceļos, jo Tu mani mīli, manu mīlulīt, esmu atkal labs un kļūšu stiprs mūsu mīlā. Tas taču ir tikai dabiski, jo kopā saaugušos kokos dzīvības sula plūst atkal netraucēti no viena uz otru. Ir atkal tik labi dzīvot, manu mīlulīt, dzīvot Tev, mums; es gribu arī atkal strādāt, Iniņ, jo Tu to gribi, un mana lielā mīla man palīdzēs. Viņa Augstdzimtībai Policijas departamenta direktora kungam tiesību kandidāta Jāņa Krišjāņa d. Pliekšāna sievas Elzas Dāvja m.; dzīvojošas Rīgā; Suvorova ielā 47, dz. 12 lūgums Tā kā mans lūgums līdz ar medicīnisku apliecību, lai manam vīram atļautu pārcelties uz Krievijas dienvidiem, bija atstāts bez ievērības; bet uz manu lūgumu, arī ar medicīnisku apliecību, adresētu iekšlietu ministra kungam, līdz šim laikam nav bijis atbildes, tad iedrošinos no jauna griezties pie Jūsu Augstdzimtības ar lūgumu, ņemot vērā, ka mana vīra veselības stāvoklis tagadējos apstākļos nevar uzlaboties; bet, gluži otrādi, vēl pasliktinās un draud kļūt bīstams. Tā kā tagad es esmu dabūjusi darbu Rīgā un sakarā ar mūsu grūtajiem materiālajiem apstākļiem man šo darbu vajadzēja pieņemt un pārcelties uz turieni, nepieciešamības spiestai man bija jāatstāj slimais vīrs viens bez jebkādas kopšanas, līdz ar to palielinot briesmas vēl vairāk. Uz vienu no maniem lūgumiem man tika paziņots, ka mana vīra ievietošana kādā Rīgas klīnikā tikai pagaidām netiekot atļauta. Tagad man ir gods atjaunot šo lūgumu par mana slimā vīra ievietošanu Rīgas klīnikā vai ārsta Kita-Keiteļa ūdensdziedniecības iestādē Rīgas jūrmalā, Marienbādē. Ar šo atļauju Jūsu Augstdzimtība mani paglābtu no izmisuma pilnas dilemmas: vai nu pamest slimo vīru bez kopšanas, vai arī atteikties no darba vietas un līdz ar to zaudēt eksistences līdzekļus. Tiesību kandidāta Jāņa Krišjāņa d. Pliekšāna sieva Elza Dāvja m. Pliekšāne Rīgā 1899. g. janvārī. Iniņ, Iniņ, manu sirdsmīlulīt, nebiju nemaz nojautis, ka mēs esam kļuvuši tik ļoti vienoti. Tikai tagad esmu ieraudzījis, cik šausmīga ir šī vara, tas taču ir zemes pievilkšanas spēks, ne vairs elektrība, kā mēs nosaucām mīlu. Iniņ, dvēselīt, mīļputniņ, cik Tev gan vajag būt stiprai, ka vari tik ļoti mīlēt savu lielputniņu, ka vari būt tik laba. Kad es arī varēšu tāds būt? «Dari mani labu, mīlulīt,» tā es saku vakaros un rītos. - Es laikam arī Tevi uztraucu, mīļo dvēselīt, labi, ka esmu pats dabūjis galvu uz pleciem, jo citādi es neprotu Tevi saudzēt. Bet vienu gan lielputniņš Tev izlūdzas: raksti garāku vēstuļu starpā arī mazas atklātnes, tikai dažas svarīgas ziņas - mīļi vārdiņi tur jau nevar būt -, lai es redzu, ka Tu neesi slimiņa, raksti katru dienu, vismaz vēl tagad, šo nedēļu, kamēr kļūšu stiprāks. Raksti tikai vienmēr maz, lai Tu nepārpūlies, mīlulīt, manu dvesmiņ. Vēstules trešās lappuses augšmalā rakstīts: Mīļmīlulīt, liec lai taču viņi ievieto Vecā Rignaigara korespondenci (par baznīcas rotāšanu). Neaizmirsti! Tas arī cels mūs Vecā acīs, un turklāt viņš ir pret mums tik mīļš. Izdari to, Mīļiniņ, dvēselīt! Vēstules trešajā lappusē blakus krievu tekstam rakstīts: Lielputniņš ir vesels, mazā Mīļiniņa lai arī ir mīļa un vesela. 270. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gadā, ap 27. janvāri (8. februāri) Manu dvēseles smaržiņ, es arī taču ļoti priecājos, ka svešie ļaudis par mani tik labi izteikušies, bet Tu, Tu, manu Iniņ, cik Tu esi mīļa, cik skaidri es saskatu Tavu mīļo, saldo, sirsnīgo sejiņu, kas ir tik apskaidroti priecīga, ka viņas putniņu mīl arī sveši cilvēki. Mīļo dvēselīt, starp citu, labos ļaudis nevar sevišķi augstu vērtēt, godīgi domā tikai Zālīte un Poruks, varbūt vēl Vāgners; Deglavs Tevi jau ir romānā nozākājis; protams, tas rāda, ka labais Zālīte viņus visus ļoti turējis grožos. Kas to būtu domājis, ka šis parasti tik remdenais un pelēkais cilvēks var tā iekarst. Viņš taču tiešām ir dziļāks, nekā izskatās. Pateicies viņam sirsnīgi manā vārdā, lai viņš arī saudzē sevi, citādi pārmērīgā darba un uztraukuma dēļ viņš panīks. Pasaki viņam, ka avīze taču gluži labi reprezentējas. Pateicies arī Porukam un Vāgneram, Meņģelim un arī Deglavam. Neņem nabaga Blaumani pārāk stingri, viņš taču ir naivs un savā ziņā nav ļauns, pašlaik, svariem sveroties uz mūsu pusi, pret viņu vajag izturēties sevišķi labi, nelikt viņam just, ka mēs uzvarēsim. Man ir pretīgi kādu cilvēku pazemot. Mīlulīt, labo, mirdzošo saulputniņ, debesdvesmiņ, es ieturēšu arī kārtībiņu, lai Tu būtu mīļa, bet līdz šim tas man vēl nav izdevies. Tūliņ rīt es sākšu. Sākšu arī patiešām domāt par romānu. Visu to jau biju nolicis pie malas, Iniņ. - Es jau gribēju rakstīt arī Blaumanim, bet vispirms gribēju Tev pajautāt. Viņš varbūt tomēr ir godīgs cilvēks -- varētu noskaidrot savas attiecības ar viņu un vēl iegūt viņa simpātijas; lai gan man taču diezgan ļauni ir izgājis ar dvēseļu iekarošanu. Pasaki viņam, ka es viņu esmu cienījis vispirms kā rakstnieku un cilvēku, tikai viņa izturēšanās mani apmulsināja, bet ne kritika. Protams, es domāju, ka Teodors «Faustu» ir vairāk atzinis, nekā slavējis. - Kādu seju Ruperts rādīja, kad par mani labu runāja? Viņš gan ir labsirdīgs, bet ļoti bailīgs. - Ak, mīlulīt, kā es priecājos, ka mans mīlulītis iekarojis sev tādu piekrišanu, cik mīļu un skaistu Tevi skatu; vai zini, mīlulīt, es atzīstu, ka visi manis slavējumi nekad nebūtu bijuši, ja Tevis, manu dvēselīt, tur nebūtu klāt bijis, īstenībā Tu taču esi tā, kas to visu ir panākusi, nabaga «Fausts» droši vien to nebūtu spējis, to izdarīja Tava lielā, tīrā mīla. Es taču dzīvoju tikai no Tavas mīlas žēlastības, Iniņ. - Jā, pasaki vēl Zālītem, ka es viņam rakstīšu, mēs tūliņ ne vien kļuvām draugi, bet arī esam palikuši un vēl jo vairāk tādi tapuši, tik labi man nav veicies ar citiem, kurus esmu vairāk mīlējis. Es tiešām priecājos, ka esmu ieguvis latviešu presei godīgu, progresīvu cilvēkus -- Mīļo, mīļo, mīļo Iniņ, putniņ, tikai nekļūsti man slimiņa, turies mīļi un labi, nestrādā pārāk daudz. Ak, mīlulīt, tagad ir labi, tagad es kļūšu labs, Tu taču noteikti atbrauksi, savās baiļu pilnajās dienās jau domāju, ka Tevi neredzēšu. Iniņ, Iniņ, es mīlu Tevi, Iniņ, esi mīļa pret mazo putniņu, arī laba! Sveicini visus mīļos, Zālīti, redakciju, Blaumani, mūsu bērnus, Mīļiniņ. 271. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 28. janvārī (9. februārī) Sirdsputniņ. 28. I. Manu mīlulīt, Tavu 26. janvāra atklātni saņēmu šorīt agri. Nosūtu šo atklātni tūliņ, tā ka tā varbūt pienāks jau rīt. Man būtu patīkami, ja mīļputniņš sestdienas feļetonā uzņemtu tikai vienu dzejoli, jo abi vienā numurā viens otru pilnīgi iznīcina; viss efekts zūd, būtu žēl. Esmu taču ļoti juceklīgi rakstījis, ja mīļputniņš mani tā varēja pārprast; es paļāvos arī uz to; ka Tu ar savu smalko taktu to izjutīsi. Ja numurs vēl nav iespiests, Tu varētu ņemt pāris anekdošu (no lielā numura, ko cenzors nevar svītrot) un ielikt viena dzejoļa vietā. Laikam tas vairs nebūs iespējams, un ir taču labi, ka dzejoļi vispār izdabūti cauri. - Vai Tu zini, mīļo saulputniņ, kāds ir mans šīs dienas moto: Mēs, nabaga Ciānas bērni! Es redzu no Tavas atklātnes, cik Tu arī esi slima un vārga, Tu vēl nemaz neesi atspirgusi; Tu svārsties savā noskaņajumā tāpat kā es. - Patiesībā man šodien nebija Tev nekas sakāms; bet es tomēr rakstīju. Esmu vēl saules pilns no vakardienas. Tāpēc šodien es skaidrāk redzu, cik slimiņa Tu esi un cik mīļa. Man sāp galva. Gribēju uzrakstīt kādu lapu dienasgrāmatā. Tagad šaubos, vai ir pareizi, ka sūtu mīļputniņam arī šo, es mokos ar pārmetumiem, ka esmu rakstījis vēstules sliktā no skaņojumā. Kaut taču es Tev arī būtu palīdzējis ar savu vakarējo rakstījumu, tāpat kā Tu mani esi gluži brīnišķi stiprinājusi. Par spīti visam, esmu tagad stiprs. Kaut es varētu šajā spēkā dalīties ar Tevi! Nedusmojies, esi vesela, Tu taču esi mīļa un labsirdība, un spēks. Es vairs nerakstīšu vēstules, kad esmu sliktā noskaņojumā. Esi mīļa un laba, .. 272. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 4. (16.) februārī Mīļo sirdsputniņ. 4. .II 99. Manu mīlulīt, vakar es vēl nebiju nekam derīgs, esmu dažādi sparojies, bet tomēr neesmu aizrakstījis Iniņai pat mazu kartīti. Arī šoreiz man , bija tā kā vienmēr, it kā labākie spēki būtu man atņemti, un tad es sēžu un nespēju nekādi saņemties. Bet tādēļ nebēdājies, Mīļiniņ, šoreiz taču ir daudz vieglāk nekā pagājušo reizi. Es tomēr varu sevi tik tālu piespiest, ka atzīstu nepieciešamību strādāt. Esmu jau pabeidzis «Ifigenijas» paredzēto normu, arī par romāniem esmu pa domājis un kalkulējis. No Engelhorna jāņem beidzamais, gadagājums; «Hārlemas ragana» un «Smaragdi» laikam ir jau «Austrumam». Varbūt Tu paskatītos «Pārāk jauna apprecējusies» (sentimentāls, kā jau tas mēdz patikt); Roda «Baltās klintis» (slavens); Žipas «Vējāgrābsle» (interesants); bet katrā ziņā apskaties Mellera - «Zelts un gods», Džeroma Džeroma, pazīstamā humorista, «Romānu», arī 11. gadagājumā Stoktona «Stāstu virkne» patiktu; Buržē «Kosmopolise» jālasa bibliotēkā. - «Dzīves maldi» un «Miršana» ir vienādi gari - apmēram 15--13 numuri, tā ka līdz 1. aprīlim vēl atliktu 7 numuri. -Uzmeklē taču Ūlas Hānsona «Pirms laulībām», tas ir ar humoru un varbūt patiktu, bez tam Hānsons ir pazīstams. Tad vēl Engelhorna 10. gadagājumā Jonasa Lī «Giljes mājas» arī varētu patikt, lai gan nav sensāciju romāns. Ko Tu domā par K. Hamsuna «Jauno zemi»? Vai to arī nelasītu? Mīļo Sirdsiniņ, vakar saņēmu vēstuli no Nīnas, nabaga ļautiņi ļoti žēlojas, ka esam viņus aizmirsuši, aizej taču tur, . . , es arī viņiem tūliņ rakstīšu. Proti, es arī neesmu atbildējis, neesmu nemaz labāks kā Maziniņa. --Ko dara mazās, mīļās Iniņas rociņa; ej pie ārsta, mīlulīt. Lieldienām jāsagādā kāda lieldienu novele, 1. aprīlim aprīļa joks, tamlīdzīgas lietas ļoti patīk, arī vastlāvju stāsts būtu ļoti labs. - Kā jūtas mans mazais mīļais saulputniņš? Neesi skumja, esi mīļa un laba pret lielputniņu. Sveicini Olgu un Mariju, Zālīti un redakciju, Nīnu un Brenci. Atklātnes augšmalā rakstīts: Izsūtīta pirms plkst. 5 pēcpusdienā. 273. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 5. (17.) februārī . .5. II 99. Iemesta pirms plkst. 5 pēc pusdienas. . . Tavu mīļo kartīti saņēmu vakar, 4. II, plkst. 6 vakarā. Atraksti, kad Tu saņēmi manu 4. II rakstīto atklātni. Esi mīļa un laba, saulputniņ, ne ķildīga, es taču jau esmu kļuvis labāks, lai gan vēl nevaru sevi īsti ievirzīt. Vai esi bijusi pie ārsta rokas dēļ? Vai Tev nesāp zobiņi? Es vēl arvien mazliet klepoju. Pēdējās dienās biju pārāk noguris, lai laikā ietu gulēt, tad es vēlu cēlos, un garastāvoklis ir sabojāts. Bet viss vēl nokārtosies. Zālīte var vēl mīkstināt Mīlenbahu. Lai viņš raksta Šmitam uz Pekinu, lai tas kritizē Homēru. - Niedras pēdējais uzbrukums ir taču gluži sunisks un bērnišķīgs; ko tad Blaumanis saka par šo jaunāko gabalu? - Tukšo dzīvokli es jau labprāt būtu ņēmis, bet, ja drīz notiek kādas pārmaiņas, būšu nevajadzīgi izdevis naudu par mēbelēm. Dzīvoklis par 7 rbļ. vēl ir dabūjams. - Attiecībā uz zīmītēm es darīšu, ko Tu, mīļputniņ, saki. - Liec taču, mīļputniņ, katrā ziņā uzņemt Rignaigaras Vecā ziņojumu; izdari to, Mīļiniņ. - «Dzīves maldi» nav daudz vērts, es ņemšu «Miršanu». «Nāves priesterī» vēl dažas noveles ir labas: «Nabaga Pepe», «pašnāvnieka dienasgrāmata» utt. - Kāpēc vēl nekas netiek uzņemts, ne kritika par Rozenbergu (tas derētu ļoti labi «Dienas Lapā», pasaki to Zālītem), ne Šips; tādā veidā mums februārī būs maz. Pasaki Zālītem, ka politika «Dienas Lapā» pašlaik ir diezgan pieklājīga, šis tas man pat patīk itin labi. - Izsaki Džonam manu dziļo līdzjūtību viņa tēva nāves gadījumā; es pats viņam būtu rakstījis, bet nezinu, vai tas viņam būtu patīkami. - Vai Tu daudz strādā, mīļo, saldo sieviņ? Nepārpūlies! Sirsnīgi sveicini visus un pateicies par viņu sveicieniem. Paliec sveika, esi laba un vesela. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Mīļputiņ, pajautā Tūteram: cik feļetona sleju var ietilpināt «Dienas Lapas» loksnē? Pajautā tūliņ!.. 274. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 6. (18.) februārī 6. februārī, plkst. 4 pēcpusdienā. Kartīte noklāta ar bučiņām. Es vienmēr saņemu Tavas atklātnes pēcpusdienās, plkst. 7, kad Tu, mīļputniņ, saņem manas? Šī jau ir trešā. Es šodien būtu rakstījis garāku vēstuli, bet nomira veikalnieces vecā māte, un man bija jāiet līdzi uz kapsētu, un esmu atpakaļ tikai tagad, sākot no plkst. 12; kāds baptists turēja kapos garu, garu runu pēc tam, kad visi bija domājuši, ka nu viss beidzies. - . . Tu šo atklātni laikam gan saņemsi tikai pirmdien, rīt Tu taču būsi Jelgavā. Biju piemirsis uzrakstīt Tev par grāmatām, kas Tev jāatved. Es rakstīšu arī to: tieslietu jautājumiem Bašmakov: Položeņije o krestjanah, bieza, dzeltena grāmata, būtu man tik vajadzīga, tāpat arī Mātera «Likumi». Bet iztikšu arī tāpat. Rīgā Tev jānopērk: Jakobi: «Rukobodstvo komisaram po krestjanskim delam» vai arī Ores latviešu tulkojums un man jāatved. Lai Zālīte atsūta arī tieslietu jautājumiem jautājumus. - Vai «Melnais koferis» būs pabeigts līdz 1. aprīlim? Ja ne, tad Tev tulkošanai jādod kas cits. - Es gribēju uzrakstīt arī kādu korespondenci Zālītem, bet šodien laikam gan nekas neiznāks. - Nabaga Iniņ . . , nebēdājies, esi mīļa un laba; raksti vienmēr. Tu taču zini, man tas vēl vienmēr vajadzīgs. Vai Tu arī esi īsti vesela, mīļputniņ? Tu nekā neraksti par to, ko dara rociņa, vai esi bijusi pie ārsta? Nestrādā par daudz, mīļputniņ, un raksti, mīlulīt, par visu. Vai esi bijusi pie Nīnas? Aizej taču pie viņas, nabaga ļautiņi ņem ļaunā. Aizbrauc tur ar ormani. Nekad nebrauc ar tramvaju. Mīļputniņ, Iniņ, Iniņ, esi vesela, esi mīļa un laba, .. Sveicini visus, arī redakciju. .. 275. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 7. (19.) februārī Mīļo rožsmaržņ, manu silto saulstariņ, manu dvēselīt, manu dvēselīt, kāpēc mums tomēr tik daudz jācieš? Un ja es būtu viens - esmu šai ziņā pilnīgs virtuozs un speciālists, bet, ja Tava mīļā galviņa arī kaist, tā ka Tev arī jārij asariņas, - kā tad lai mēs to izturam? Vai zini, mīlulīt, lai cik muļķīgi tas arī izklausītos, man ir zināms mierinājums, ka šoreiz esmu vainīgais, es taču varu vismaz koncentrēties, vērst visu pret sevi. Atkal esmu psihiski ļoti nomākts, atkal nogurums. Bija taisni tāpat kā pirmoreiz, kad Tu, manu dvesmiņ, biji aizbraukusi. Sākumā viss truls, ne jūtu, ne sāpju; tad pamazām atgriezās apziņa un līdz ar to pastāvīgās sāpes. Tad nāk uz augšu viss ļaunais, un tagad es pielieku visas pūles, lai tomēr saglabātu labo; tāda ideja man ir bijusi vienmēr, - tikai saturs vienmēr bijis cits. Ak, viss, ko es rakstu, taču ir nieki; neesmu īstā laikā nosēdies, bet drīz jau būs plkst. 5, un mazais mīļputniņš nevar palikt bez vēstulītes. Kad esmu vissliktāko uzrakstījis, tad atkal ir gluži labi. Viss ir tikai nervozs uzbudinājums, kas ātri pāries, un es atkal valdīšu pār sevi. Tādu gadījumu dēļ Tu nedrīksti uztraukties, mīļo, mīļo, sirsnīgo sieviņ, tomēr neņem man tos ļaunā; es tiešām negribu Tev sagādāt sāpes, manu sāpju Iniņ, ir taču gluži tā, it kā es būtu raudājis Tavā klēpītī, it kā mēs, divi mīļi putniņi, šķiroties būtu raudājuši. Es negribu slēpt savas sāpes no Tevis, nezinu, kā Tu, dvēselīt, to uzņem, kā izjūti, - es spriežu pēc sevis un izsaku Tev arī visas savas sāpes, jo man tas bija tik ārkārtīgi smagi, ka Tu, mīlulīt, savai dienasgrāmatai, vienai papīra lupatiņai, esi uzticējusi vairāk nekā savam dzīvajam lielmīlulītim. Tāpēc labāk saku Tev visu, lai arī tas būtu diez cik smagi un sāpīgi, Tu taču esi mana dvēselīte, mana vienīgā, mīļā Iniņa. Es arī nerakstu dienasgrāmatu, - šī ir viena dienasgrāmatas lapa, - bet varbūt tā Tevi tomēr par daudz uztrauc, mīļputniņ, smaržiņ? Raksti man arī par to. Varbūt esmu Tevi arī par daudz satraucis ar pēdējo garo vēstuli pirms Tavas atbraukšanas? Tu ne ar vienu zilbi neesi to pieminējusi, arī nejauši ne. Tu raksti arī pārāk maz par sevi, dvēselīt. - Vēstulītes dienasgrāmatas nemaz netiek rakstītas. Tu, tāpat kā es, aprobežojies ar kartītēm. Ak, cik nabagi mēs esam, ka mums nav laika pat vēstulēm, un, ja mums ir laiks, tad mums nav spēka. Otrdienās es jau vispār nesaņemu kartīti no mazputniņa, svētdienas Tu nonīksti Jelgavā. Tu pat neesi man rakstījusi, ka Tu raksti par «Burvju strēlnieku», mani taču interesē viss, ko Tu dari. Raksti par sevi vairāk, manu sirsnīgo putniņ, Tu taču esi manai sirdij vistuvākā. - Es redzu, ka atkal žēlojos, un gribēju taču būt labs. Bet tagad būšu labs. Tikai vēl: mīļo Iniņ, kāpēc Tu neej pie ārsta? Tava rociņa var sākt stipri sāpēt! Ko dara zobiņi? - Tava mazā kartīte ir tik jauki uzrakstīta, ar mīļiem jociņiem. Pagaidi tik, mīlulīt, drīz rakstīšu tikpat jautri. - Bet tagad veikala lietas. Kāpēc Šulcs paņēmis savu romānu atpakaļ! Principu dēļ? Martam es došu Janičekas mazu romānu vai Šniclera «Miršanu» un varu to pat pats pārtulkot pa 5 lappusēm dienā, tas nemaz nebūs grūti. Bet uz 1. aprīli jābūt kādam laika kavēkļa romānam; ja «Melnais koferis» neiet, tad kaut ko citu no Engelhorna, ko kāds lai pārtulko. Nerūpējies nevajadzīgi par to; vēl ir laiks, un gan jau tas nokārtosies. - Vai Tu tagad nevari pamēģināt izdabūt cauri savus «Fausta» komentārus (Kūno Fišeru)? - Pastāsti kaut ko tuvāk par Niedras skandālu. Labi, ka Tu, mīlulīt, ej pie Nīnas; liekas, ļautiņi tiešām ir noskumuši. Varbūt es arī viņiem aizrakstīšu. - Vai Tu atsūtīsi «Trīs gārņa spalvas»? Esmu aizrakstījis Zālītem atklātni, lai viņš nedomā, ka es viņam uzspiežu magaziņas, es taču runāju par korespondenci un ne par magaziņām - Tagad esmu tā iekārtojies, mīļā mutes dvašiņ, Smaržiniņ, staru putiņ: plkst. 9 celties, avīzes, ēšana - 10 vai 11, līdz 12 pastaiga, uz staciju.; tad 1-3 Ifigenija (ir gatava, vēl nav pārrakstīta), 3-4 atpūta, 4-5 pastaiga, 5-3 bibliotēka, 7-8 vakariņas, piens, 9-12 darbs, lasīšana, pārrakstīšana u.tml. Tev, mīlulīt, nosūtu tikai pāris dzejoļu. Otrdienas vakarā Tu saņemsi mazu noveli. Esi vesela, mīļputniņ, rožsmaržiņ, esi mīļa un laba. Mīļo Iniņ, mīlulīt, mīļo sieviņ, Iniņ. 276. ASPAZIJAI Pleskavā 1899, gada 8. (20.) februārī 8. II 99. Mīļo, sirsnīgo mīļputniņ, mēs abi nomokāmies nemitīgās ciešanās, un nekas mums nespēj līdzēt. Es nezinu itin neko, kas varētu līdzēt. Mēs abi esam kļuvuši kā svaiga vāts, kā Tu saki, - arī Tu, mazākā pieskaršanās sāp līdz pašiem dziļumiem. Tagad Tu, Iniņ, saņemsi vēstules vakaros, bet par to jau otrajā dienā, tūliņ pēc tam, kad tās uzrakstītas. Bet, ja Tev patīkamāk saņemt rītos (tad, protams, tikai trešajā dienā), tad es tā iekārtošos. Tavas atklātnes es arī saņemu pēcpusdienās. Esmu Tev, Iniņ, rakstījis ik dienas, tikai pirmo trešdienu, pēc tam kad Tu biji aizbraukusi, man nebija spēka. Tagad esmu -šo vēstuli ieskaitot - jau uzrakstījis 5 vēstules: 3 atklātnes un 2 garas vēstules, no Tevis esmu saņēmis 4 atklātnes. Vakardiena izpalika, nekā no Tevis nesaņēmu, mīļo dvēselīt, un rītdiena taču atkal būs tukša diena. Tu saņemsi manu trešo atklātni pirmdien, kad atbrauksi no Jelgavas, un gara vēstuli otrdienas rītā. Šo atkal trešdienas vakarā. -- Man ir neizsakāmi sāpīgi, ka Tu, mīlulīt, arī ciet, Tu nedrīksti ciest, Tu to neproti, arī neesi tam radīta. Tev vajag darbības, un tagad tā Tev taču ir. Tu nedrīksti arī nomocīt sevi ar nevajadzīgu sāpināšanos, tas ir slimīgi un piederas man. Visa Tava apkārtne tagad ir kā radīta, lai Tu izveseļotos. Un es šai nolūkā gribu darīt visu, ko vien no savas puses spēju, lai Tevi, Iniņ, padarītu stiprāku. Vēstules Tu saņemsi regulāri, tikai raksti, kad Tu tās gribi saņemt, vakaros vai rītos? Ja pati gaidīšana Tevi tomēr par daudz satrauktu (jo mana otrā atklātne pavisam kārtīgi pienāca vakarā), tad nosaki man tik ilgu laiku, kad man nemaz nav jāraksta, lai Tev, mīļputiņ, nebūtu jāgaida. Protams, manas atklātnes un vēstules arvien bija arī žēlabu pilnas, bet turpmāk es ceru no tā tādējādi izvairīties, ka vispirms uzrakstīšu uzmetumu un pēc tam norakstīšu to mierīgākā noskaņā. Šai vēstulei man tam vairs nav laika, jo tā jāaiznes uz vilcienu, un es taču Tev neesmu vēl uzrakstījis nekā no tā, kas būtu vajadzīgs; bet ceru arī, ka vēstule nav kļuvusi pārāk raudulīga. Pārējo atvaino, Sirdsiniņ, manas slimīgās omas dēļ: jau trešo dienu neesmu nekā strādājis. -Atraksti man, cik lokšņu ir romānā vai cik feļetona sleju ietilpst vienā drukas loksnē? Es varētu pārtulkot, piemēram, «Miršanu», bet par to vajadzētu īpaši maksāt. -Tagad redzu, ka kritika par Rozenbergu «Mēnešrakstā» iespiesta «sīkumos»! Tas ir tīrais izsmiekls. «Fūrmanis Henšels» tiek sadrumstalots, un pat to ievieto «sīkumos». Pasaki Zālītem, ka es nerakstīšu literāros apskatus, ja tie nonāk «sīkumos». Tad nu «Ifigenija» aizņem 11 pilnas lappuses un Rozenbergs arī 150 rindas, tas taču būtu 22 rbļ .+3 rbļ. Viņš dāvina 30 rbļ. par pusi janvāra, bet atvelk 5 rbļ. Varbūt romāna tulkojums arī būtu maksājis 25 rbļ., tad taču viņš nebūtu nekā dāvinājis. Bet tagad mums ir stipri jāpārdomā. Kāpēc netiek iespiests par poļu literatūru? Par to mēs taču neprasām nekā? Bez tiem 60 rbļ. laikam gan nekā nedabūs. Ja viņš tā maksā un tik maz uzņem, es jau nevarēšu nopelnīt «Mēnešrakstā» 20 rbļ., uz kuriem mēs cerējām. Vai cenzors nodaļā «Iz literāriskās pasaules» kaut ko ir svītrojis, jeb vai viss nav uzņemts? Kas ir ar «Fausta» eksemplāriem Hillneram un Bērziņam? Vai «Fausta» komentārus tagad nevar iespiest? -- Mīļo dvēseles Iniņ, ja Tu tagad bez veikalnieciskām ziņām arī nekā vairāk man neraksti par sevi, vienu Tu taču varbūt vēl varētu: divos vārdos paziņot, ka esi vesela, ko dara rociņa; tā es tikai zinu, ka man no Tevis ir kāda dzīvības zīme, bet nezinu pat teikt, vai Tu esi vesela. Pie ārsta Tu jau neej. - Iniņ, Tu saki, lai es apžēlojoties par Tevi. Man taču ir tikai vienas jūtas, vienas domas - Tu, es nevaru neko strādāt; es tikai gaidu, līdz atkal pienāks pilnīgā vienaldzība un trulums, līdz aiz noguruma vairs nespēšu domāt, tad norakstīšu dienas normu un nodošu. Tā ir mana cerība. Bet Tu esi manas domas, mana dzīvā dvēsele, kā lai es nedaru Tevis labā visu? Vēstules pirmās lappuses apakšmalā rakstīts: Vai Tev, mīļputniņ, vajag kaut kādus darbus no manis vai ne? Arī par to Tu nekā neraksti. Ja es nekā nezinu; nevaru nekā sūtīt, mīļputniņ, Iniņ. Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Pievienoju «Iz literāriskās pasaules», ja kaut kas tiek svītrots, tad pievieno vēl kaut ko, ko rīt izsūtīšu. Vēstules ceturtās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Mīļputniņ, dvēseles Iniņ, esi mīļa un laba, esi vesela, mīlulīt, manu Iniņ. 237. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 9. (21.) februārī Mīļo ametistņ, dimantputniņ, beidzot taču man arī no Tevis ir vēstulīte, ko es tik neizsakāmi esmu gaidījis. Cerība un apžēlošanās tagad nāk tomēr no manas mīlulītes un ne tikai vienīgi aiz noguruma. Esmu tik satraukts, ka nemaz nezinu, kas man jāraksta, viss laužas uz āru, un atkal žēlabas. Taču vispirms labāk atbildēšu uz Taviem jautājumiem, Iniņ, un pa to laiku koncentrēšos. -Biju pārliecināts, ka Tu svētdien esi Jelgavā, tāpēc rakstīju tā, lai Tu atklātni saņemtu pirmdien un vēstuli otrdien, un tagad Tu, nabaga mīlulīt, pirmdien esi palikusi tukšā; es redzu, kā Tu atkal mocīsies, un man jābeidzas vai nost, bet nevaru nekā vairs palīdzēt un grozīt. Tā mēs esam pakļauti visām nejaušībām, un nav nekādas palīdzības, izņemot galīgu pagurumu; tas arī ir vienīgais. pie kā es tagad tveros, kaut tik tas būtu rāmāks, bet tas ir kā nemierīgs miegs vai miega trakums aiz psihiskas pārpūles. - Uz Taviem jautājumiņiem arvien atbildēšu pēc kārtas, atbildi Tu, mīlulīt, arī uz maniem jautājumiņiem, kad Tev ir vaļas. - 1) Veļa vēl nav nodota, bet tūliņ tas tiks izdarīts. 2) Pienu esmu ņēmis no veikalnieces. 3) Jaukais, tukšais dzīvoklis ir aizņemts; es domāju ņemt istabu par 7 rbļ. 4) Lodziņš bieži ir atvērts; tagad, kad vairs nestrādāju, eju 3-4 reizes, arī vēl biežāk pastaigāties. 5) Saki Olgai, ka tas taču ir pats par sevi saprotams, ka precēšanās nav manī nekā pārvērtusi, tā taču man vienmēr ir bijusi tikai nepieciešamā forma, kas saturam taču nevar nekā kaitēt. Viņa pati arvien ir lietojusi «Jūs», «Tu» ir tik jauns, es jau sen gribēju ieviest (Tu», bet viņa negribēja; es neesmu kļuvis vēsāks pret cilvēkiem, bet gan tieši otrādi, daudz sirsnīgāks, vairs nenoslēdzos sevī, tagad cienu visus cilvēkus kā sev līdzīgus, manī nav vairs nekā sevišķa, ko citiem negribētu rādīt; tā gan bija agrāk, kad manī mita sīkais lepnums. Rakstījis netiku tāpēc, ka esmu slims; viņi tikai tam netic, kā parasti tic tikai tad, kad ir par vēlu. 6) Tu, Iniņ, tiešām esi kļuvusi nopietna, bet diemžēl arī noslēgta. Tagad Tu pārdzīvo manas attīstības pakāpes, ko es jau sen esmu pārvarējis; Tu diemžēl neizlaid nevienu no manām ciešanu pieturām, un tas mani ļoti skumdina, jo es cerēju, ka Tu no savas naivās, neapzinātās atklātības tūliņ pāriesi uz gribēto, lepno atklātību, kas neko neslēpj. Bet laikam vispirms vajag kļūt lepnam, pilnīgi atkāpties sevī, pašam sevī stiprināties un likt pamatus līdz visbriesmīgākajai galējībai, kā es to darīju, lai tad spētu sevi atklāt un visiem ļautu ieiet pilnā, bagātā mājā, kas ir tik bagāta, ka nav baiļu, ka kāds tur varētu kaut ko piesavināties. Bet, kamēr nonāk līdz tam, ir šausmīgi. Un Tu, manu vienīgo dvēselīt, esi tik mīļa un tik maza, Tu neesi mācījusies domāt un gudrot, kas tomēr palīdz vieglāk pārvarēt. Un tad es baidos, ka šī Tava noslēgtība, mīlulīt, vēršas arī pret mani. Varbūt es maldos, bet varbūt Tu pati to tikai nemani, - Tu, Mīļiniņ, jau biji noslēgusies pret mani, kad uzticējies savai dienasgrāmatai, nevis savam lielputniņam. Tu pat aizgāji tik tālu, ka dēvēji tur lielputniņu kā kādu svešinieku par «viņš»; es par to nepārmetu, nepārproti mani, zinu, tas ir neapzināti, bet tā ir. Tad vēl Tavās vēstulītēs tagad ir tik maz par Tevi pašu. Tu raksti tikai atklātnes, Iniņ, un šajā pēdējā vēstulē ir iespējami daudz mīļa un laba, bet par Tevi pašu, Iniņ, neviena vārda, un tas taču ir tas vienīgais, kas man vajadzīgs; veikalnieciskais taču vienmēr ir tikai blakus lieta. Arī šo noslēgšanos vai tukšumu savās vēstulītēs (vēstulītes dienasgrāmatas Tu taču arī neraksti) Tu vēl neapzinies. Tavs materiālais stāvoklis arī ir pilnīgi atbilstošs, lai Tu noslēgtos. Tava darbīguma dziņa, kuras dēļ Tu galvenokārt pieņēmi vietu, izskaidro arī šo vajadzību: koncentrēties, noslēgties sevī. Es vienmēr esmu to sapratis tā, ka Tev sevis dēļ bija jāpārceļas uz Rīgu, ne naudas dēļ. Tevi jāglābj. Vienu tik nebiju paredzējis, kaut gan tas ir pilnīgi skaidrs, ka šī noslēgšanās vērsīsies vispirms pret mani, tagad arī atceros, ka Tu esi ļoti cietusi no tā, ka es Tevi nomācu ar saviem uzskatiem un domām, kurām Tu nespēj pacelties līdzi vienīgi Tavas mazākās tehniskās izglītības, pašas nedomāšanas dēļ, - tagad Tu gribi būt pati un domāt pati. - Vai man ir taisnība ar šiem juceklīgi uzrakstītajiem niekiem? Jeb vai es esmu slikts psihologs? Varbūt arī es pats Tevi tikai tagad uzvedinu uz noteiktu domu? - Raksti taču par to! Es bieži vien esmu domājis, kā tagad pēc visa tā būs ar mani? Ja es būtu vesels, tad mani tikai iepriecinātu skaistā pārvērtība Tevī par patstāvīgu cilvēku, kurš tomēr un tomēr esmu tikai es pats - es greznā izdevumā. Bet tagad es esmu slims un tik nejauki, viegli uztraucams un aizvainojams. Katra atsvešināšanās pazīme, ko manīšu pie Tevis un Tavās vēstulītēs, liks man noslēgties, lai gan zinu, ko tas nozīmē. Un es redzu, ka tagad tiešām tikai tāpēc, ka Tu, mana dvēsele, neesi šeit, esmu kļuvis tik riebīgi slims, ka nepanes nekādas sāpes, Tu taču zini, ko man Blaumanis piedraudēja, ja es nepievērsīšos ūdenim; šī doma mani jau sen nemaz neatstāj. Es negribēju Tevi nevajadzīgi ar to baidīt, manu mīļo, mīļo Sirdsiniņ, esi mierīga, man vēl nav bijusi neviena lēkme, kā toreiz, tikai pastāvīgais, briesmīgais saspringums, visas domas virzītas tikai uz vienu punktu: ka Tu neesi šeit, - pret to es neprotu cīnīties, tā ka jau dažas dienas nevaru sevi piedabūt pie darba, - tikai tas vien, tātad nekas nopietnāks mani nemoka un nebaida. Laikam arī tas bija iemesls, ka neesmu no Tevis saņēmis nevienu vēstuli, tikai atklātnes, un gaidīšana, kā pati zini, ir visļaunākā. - Esmu domājis, kas tur būtu darāms, un atkal atgriežos pie tā, ka mums abiem kādu laiku nevajadzētu otram nekā rakstīt (izņemot nepieciešamo par darījumiem), tā atkristu mokošās gaidas un vilšanās, Tu varētu netraucēti un manis neietekmēta sevī nostiprināties, un tad, kad Tu, Iniņ, būtu laimīgi pabeigusi savu attīstību, pārējais nāktu pats no sevis, bez kaut kādas piespiešanās, vai nu formālās, ārējās, vai arī psihiskās, iekšējās. Tā, manu vienīgo, mīļoto Iniņ, tagad spried un atbildi, neņem ļaunā, ka tas viss uzrakstīts tik juceklīgi, neveikli un slikti, domu Tu tomēr izlobīsi; man nebija pietiekami spēka to visu pārrakstīt. (Kad es Tev pagājušo trešdienu nerakstīju, tad arī tas pats nespēks bija par iemeslu.) Bet neraizējies atkal par to, smaržiņ, samtkājiņ, Iniņ, Tu zini, nervoziem cilvēkiem tā kaut kas atgadās un atkal pāriet, nav iemesla raizēm. Pie tam rakstu šo satrauktā garastāvoklī, tātad tam nav tādas nozīmes kā mierīgam rakstam. - Ja es tomēr būtu maldījies visā un Tavs garastāvoklis būtu gluži citāds, tad raksti arī par to (lai gan tas Tev ir jāpārdomā), un tad mēs lūkosim, kā citādāk izglābties no tagadējā neciešamā stāvokļa. Atlicini sev šai gadījumā vairāk laika un raksti man garākas vēstules, raksti vēstules dienasgrāmatas, raksti par sevi pašu, tas man palīdzēs pārvarēt vientulību, tā ka atkal spēšu strādāt. Mana vaina ir, ka pats esmu sevi saistījis pie Tevis ar stipru gribu, aiz ieraduma; Tu, Iniņ, runā par dvielīšiem; es pat esmu darījis pāri mēram, gluži tā, it kā mēs tiešām varētu vienmēr dzīvot kopā, Tu nekad neesi tam ticējusi, bet es vēl arvien pielūdzu Iniņu; esmu apzināti pieradis un saistījis sevi, bet Tu, mīlulīt, tikai neapzināti, vienīgi pateicoties pastāvīgai tuvai saskarei ar mani. Tad Tu vari saprast, kāpēc šķiršanās man dara vairāk sāpju nekā Tev. Pie tam esmu vēl nervozi jūtīgs, un tad, pēc manām domām, vienīgi vīrietis var dziļi mīlēt, jo viņš mīl garīgi, apzināti un ar gribu un arī tāpēc, ka viņš ir devējs. Sievietei to visu grūti sasniegt aiz ieraduma trūkuma. - Tev, manu mīlīgo Sirdsiniņ, taču ir vēl izklaidēšanās un domu novirzīšana saskarsmē ar cilvēkiem un darbā, man to sev grūti iekārtot. Bet arī es neesmu bez cerībām, rakstot šo garo vēstuli, esmu kļuvis arī mierīgāks un tūliņ mēģināšu strādāt. - Gribu vēl atbildēt uz Taviem jautājumiem. - Ar rociņu ej pie ārsta, neļauj sev nekā iestāstīt. Mans kakliņš ir vesels, tāpat arī pirkstiņš. Esmu izsargājies no saaukstēšanās, sargi, Iniņ, sevi arī. - Pasaki Blaumanim kādus mierinošus vārdus no manis; ir ļoti jauki, ka viņš pats sevi uzskata par godīgu, un arī tas ir jauki no viņa, ka viņš paliek pie Zālītes. Ko tad Niedra ir «ievārījis» un nu vēl savu sievu slimu padarījis, viņam gan ir nelaimīgs, nemierīgs raksturs, pār ko prāts nevalda? -Rozenbergs ir jau «Mēnešraksta» 2. burtnīcā, un tomēr velti. Kāpēc Tu esi ļoti pierunājusi attiecībā uz magaziņu, mums vēl būs jādzird pārmetumi, Zālīte to labi neizstrādās. - Sveicini visus gauži sirsnīgi, Zālīti, Blaumani, Poruku, Džonu, Vāgneru, Deglavu utt., Olgu un Mariju, un Nīnu, un Brenci. Blaumanim, Olgai un Nīnai es būtu rakstījis, bet tagad esmu slimāks nekā agrāk. - Es nosūtīšu dažus dzejoļus. Vai Tavs ir tā labi pārveidots? «Lilijas laukā» ir bez atskaņām, bet labāk nekā sarīmējums. Šie vecie bezatskaņu dzejoļi ir gatavi, nobeigti, tie vairs necieš pielipinātas atskaņas. Ar atskaņām būs jaunie, ja kādus uzrakstīšu, bet lai vecie tāpat paliek, kā Tu, Iniņ, domā? Esi mīļa un laba, Iniņ, un vesela, sirdsmīļo sieviņ, mīlulīt. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: 9. II 99. Pirms Tu, Mīļiniņ, lasi vēstuli, izlasi «Iz literāriskās pasaules» un nodod to iespiešanai. «Vaļējām vēstulēm» pievieno vēl vienu atbildi, - tulkojiet droši iz ārzemju valodām, autora atļauja nav jāprasa. Salīdziniet piezīmi: «Iz literāriskās pasaules» - jautājumu par literārām konvencijām. Iniņ, putniņ, mīļo sieviņ. Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Esi mīļa un laba, mīļo Iniņ, sirsnīgo mīlulīt, manu saldo sieviņ, esi mīļa un laba savam lielputniņam. Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts: Iniņ, Tu varētu pasūtīt Oto Ernstu (Konrāda Klāsa izdevniecība, Hamburgā), 3 M.; «Kartēziešu stāsti», noveles, 2 M. 25 (Dzejas 2. izdevums. «Atklātais sejsegs»5 -3 M.; «Ākstu svētki» - 2 M. To varbūt vēlāk, ja pirmais ir labs). Iniņ. 278. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 10. (22.) februārī 10. II 99. Mīļo, mīļo vienīgo dvēselīt, Tu esi slimiņa, guli gultā, mīlulīt, mīlulīt, kas tagad notiks, manu svētlaimīt, un es nevaru Tev palīdzēt, nevaru Tevi kopt, nevaru noglaudīt Tavu mīļo, gurdo galviņu. Tā kā vēstules tik lēni iet, Tu tikai otrdien saņemsi vēstuli, kas rakstīta sliktā, pārejošā noskaņā, bet Tev, manu maigo dvēselīt, jāizbauda viss tās rūgtums. Es jau negribēju ļauni rakstīt, es nenojautu, ka mana vienīgā Iniņa ir slimiņa, ļāvu sev vaļu un norakstīju no sevis visu ļauno noskaņojumu, un uzvēlu to Tev. Nezinu, ko tagad aiz sāpēm un nožēlas darītu, bet ir par vēlu; arī otrdien un trešdien Tu vēl saņemsi tādas žēlabu vēstules no manis. Bet tagad visas ir nepatiesas, esmu atkal pavisam vesels, jau no vakardienas esmu strādājis, viss bija tikai nervozs pārspīlējums, un Tev, mīlulīt, dvēselīt, smaržaino Iniņ, tas jāizbauda! Mierinājuma un labu vārdiņu vietā es Tev sagādāju tikai ciešanas. Bet tagad es patiesi saņemšos un rakstīšu tikai mīļu savai mīļajai dzīvībai, savam zīdputniņam. Tagad varu pārvarēt savas vienīgās sāpes, ka Tu neesi šeit, tāpēc ka kaut kas svarīgs novērš manas domas, briesmas, ka Tu esi slimiņa. Es izsamistu vienmēr tikai tad, ja nav nekā svarīgāka, kas novērš. Tā tas bija cietumā, tur bija pa daļai spīts: viņi mani neuzveiks, bet it īpaši to pilnīgi jauno, necerēti skaisto, asnojošo mīlas dzīvi ar manu jauno Iniņu; toreiz es Tevi redzēju vispirms visā Tavā lielajā spēkā, tik stiprā mīlā, kādu nekad nebūtu turējis par iespējamu; Tu man toreiz likies tik jauna un milzīgi liela. Tas tad uzturēja manus spēkus un novērsa domas. -Tagad sēžu savā mazajā istabiņā tikpat vientuļš kā toreiz, tikai tagad neizšķiras nekas liels, svarīgs, un tad mani pārņem stindzinošā apziņa, ka man nav Tevis, tad dzīve man izliekas tik tukša, un es izplūstu neauglīgās žēlabās un nespēju apklusināt pastāvīgi kremtošo sašķeltības sajūtu. - Ja tiešām Tu, manu vienīgo Iniņ, atrodies pārejas laikā, kā vakar to rakstīju, tad es no sirds priecājos par Tevi, un arī sev tad es saskatu kaut ko lielu, varbūt varu Tev kaut kā piepalīdzēt ar padomu un darbiem, lai Tu drīzāk tiktu skaidrībā un pie sava paša «es». Varbūt Tev tad palīdzēs tas, ka Tu nerakstīsi, varbūt arī tieši Pretēji, varbūt man nav jāraksta vai tieši - jāraksta? Un, ja arī tagad, pārejā, Tu no manis atsvešinātos, es zinu, ka Tevi pilnīgi nepazaudēšu, es esmu tā vērts, ka mazais mīļputniņš no manis kaut ko izveido, varbūt taisni te Tu atradīsi savu uzdevumu - veidojot mani, pašai augt. Bet varbūt tas viss ir nieki, tad nedusmo uzmani, Iniņ, tas bija labi domāts, es dziļi un sirsnīgi priecātos, ja Tu, mazo Iniņ, manu smaržīgo, saldo sieviņ, sagādātu sev kaut kādu prieku. - Vienmēr esmu Tevi lūdzis audzināt mani, atklāt manas kļūdas, nesaudzēt mani, jo saudzējot Tu aiztaupīsi gan mazas nepatikšanas, bet arī lielu prieku, jo es nezinu lielāku prieku, kā kļūt labākam, sagādāt mazajam saulputniņam kādu patīkamu brīdi: mazā Iniņa taču priecājas, ja lielie putni ir labi. --Es iedomājos, ka Tu jūti tāpat, mīlulīt. Es gribētu Tevi vienmēr un vienmēr glāstīt un apmīļot, sēdēt pie gultiņas un skūpstīt mazās, mīļās rociņas, kas taču vēl arvien sāp, un sakārtot spilvenus, rīvēt un apsegt, stāstīt un būt mīļam, lai saulīte spīdētu no debesīm un lai nabaga putniņi kļūtu veseli un mīļi. Iniņ, dvēselīt, es taču esmu pie Tevis, es tagad arī nemokos, ka Tu esi tik tālu prom; mēs taču domājam un jūtam tikai vienu lielo mīlas domu, Tu, Iniņ, mutes dvašiņ. Es šodien par vēlu uzcēlos, tiku arī iztraucēts, un tagad man jāpārtrauc vēstule, jo citādi pasts aizies. -- Tavu vēstuli es saņēmu ļoti ātri - otrajā dienā, 8. datuma atklātni tikai šodien no rīta, t.i., 10. -Smaganas sāp droši vien tāpēc, ka zobi ir slikti izgatavoti, liec taču vēlreiz pārtaisīt, Iniņ, kāpēc Tev jāmokās? Bet reimatisma dēļ man tiešām ir bažas, tas ir ļoti sāpīgi, un turklāt vēl mugurā. Liec taču, Iniņ, atsaukt ārstu, tad Tu zināsi, kas jādara. Viens Tev vēl būtu jādara, ja tik Tu varētu to izturēt: jānopērk vilnas apakškrekls un pastāvīgi tas jāvalkā, tad arī sāpes drīz pāriet; es to ļoti bieži esmu izmēģinājis; pie karstuma arī pierod. Nopērc, mīlulīt, tādu kreklu, esi mīļa un laba, dari visu, lai kļūtu vesela. Man taču nav nekāda īsta miera, kad zinu, ka Tu man esi slimiņa. Mīlulīt, mīlulīt, sirsnīgo, saldo sieviņ, dari visu, lai Tu būtu vesela, manu svētlaimīt, zīdputniņ. Vai man nesūtīt Tev vēstules uz mājām, galu galā Tu tās tagad, kamēr Tu neej laukā, varbūt nesaņem? Liec, lai kāds zēns Tev tās aiznes, Miķelsone varētu aizsūtīt. Mīļo sirdsputniņ, manu stariņ, manu svēto dvēseles Iniņ, es vēlētos pār Tevi izliet visu savu mīlu, lai padarītu Tevi veselu, padarītu Tevi priecīgu. Es glāstu Tavu mīļo galviņu un skaitu saldos, mazos pirkstiņus ar skūpstiem, mazās kājiņas vajadzētu pakašāt un silti apdvest, mīļo Iniņ, tik ilgi nav labi turētas. Saldo Iniņ, manu vienīgo putniņ, esi mīļa un laba, esi vesela, mīļo dvēselīt, manu mīļo sieviņ, mīlulīt. 279. ASPAZIJAI Pleskavā 1859. gada 11. (23.) februārī 11.II 99. Mājputniņ. Manu vienīgo Mīļiniņ, manu maigo, vājo slimnieciņ, manu zīdputniņ, Tu guli gultiņā, un manas vēstules nāk cita pēc citas un nomoka Tevi ar tūkstoš jautājumiem un neizmērojamām, nepacietīgām sāpēm. Tās bija domātas stipram, veselam putniņam, kuram lielkukainītis, kas nezināja, kur dēties aiz ilgām pēc Iniņas, gribēja izkratīt visu savu izmocīto sirdi, un nu Tu guli gultā, Iniņ, es vairs nevaru atdabūt ļaunās vēstules, Tev tās visas jāpacieš, vienu dienu pēc otras. Šodien, dvēselīt, dvēselīt, Tu saņemsi pirmo labāko vēstuli, kad es jau zināju, ka esi slimiņa. Bet es domāju, ka tas ir tikai kaut kas pārejošs, un nu redzu, ka Tu esi mani saudzējusi; jo tādus mazus, drošsirdīgus putniņus taču jāpieceļ no zemes augšā, tikai tad viņi neiet ārā un atzīstas, ka ir slimiņi. Iniņ, manu Iniņ, es Tev vairs nevaru palīdzēt, pats esmu Tevi vēl psihiski mocījis un nevaru to atsaukt. Nemaz vairs nezinu, ko darīt, raudu niknā nevarībā, sēžu šeit un nevaru Tev palīdzēt ar labu vārdiņu, ar austiņu pakasīšanu, ar mīlu. Mīlulīt, varbūt esmu izdarījis muļķību, tā arī bija aiz pārlieku lielām ilgām. Es telegrafēju Zālītem, lai viņš Tev paziņo, ka esmu iesniedzis prošeņije, lai man atļauj Tevi apmeklēt, jo Tu esi slimiņa. Prošeņije direktoru Departamenta poļiciji šodien aizsūtīju, rīt vai parīt viņiem telegrāfiski prasīšu atbildi; lai viņi man - telegrafē. Ja viņi man atļaus uz dažām dienām iebraukt Rīgā (viņi taču esot atļāvuši Valteram uz 2 nedēļām aizbraukt uz Liepāju), tad es varbūt pirmdien vai nākamnedēļ būšu Rīgā pie savas slimiņās dvēselītes un atkal uzmundrināšu savu saulstariņu. Tā kā Tu, Iniņ, smaržņ, esi tik slimiņa, Tu tā kā tā nedrīkstētu braukt, lai nesaslimtu pavisam bīstami. Tu esi klausījusi ļaunos, svešos cilvēkus, nevis lielputniņu, vajadzēja tūliņ iet pie ārsta. Bet tagad Tev bez jebkādām ierunām jāliek atsaukt ārstu, jo Tu taču esi pietiekami saprātīga, lai zinātu, ka Tava dzīvība ir neizsakāmi vērtīga, ka Tu mani velc sev līdzi, ka es varu dzīvot tikai ar Tevi. Viss pēdējo dienu uztraukums, visas rūgtu žēlabu pilnās, asās vēstules radās taču tikai tādēļ, ka nespēju dzīvot bez Tevis, biju tad pavisam saplosīts un nevarēju savaldīties. Bet tagad es varu, tagad varbūt spēju Tavā labā kaut ko darīt. - Es telegrafēju Zālītem, lai Tevi nesabaidītu. Būtu varējis gaidīt, kamēr Tu saņemsi šo izsmeļošo vēstuli, bet cerēju, ka telegramma Tevi uzmundrinātu jau šodien, par vienu dienu agrāk, Tev vismaz būtu cerība, ka es braukšu. Un varbūt viņi tiešām arī atļauj, Iniņ, ka es Tev varētu palīdzēt, vēstules iet tik izmisīgi lēni. Es taču tagad nevaru nekā cita darīt, atbildēšu Tev par darījumiem, mīļo Sirdsiniņ, bet neraksti, Tava rociņa sāp, tagad, kad es to zinu, nepavisam par to nebēdāšos. Kāpēc Tu domā, ka ar feļetonu nekas neiznāks, ja nevari iet ārā? Tu taču vari pateikt Miķelsonei, lai viņa Tev aizsūta kādu zēnu arvien noteiktā laikā, tam Tu atdosi savus manuskriptus un no tā saņemsi korektūras. Domāju, tas taču nemaz nav neiespējami. Atmet arī visas skriešanas, Tev vajadzētu tikai vienreiz aiziet uz «Dienas Lapu», Tu taču zini labāk, kas ir vajadzīgs: Tu nedrīksti nogurt, nedrīksti pārpūlēties, kāpēc Tev jāuzupurējas svešu labā? Ja darbs Tevi apgrūtina, atmet visu; darbs taču bija vairāk vajadzīgs Tevis pašas, ne naudas dēļ. Uz Zālīti tomēr nevar paļauties, viņš taču no manis nekā neuzņem, lai nebūtu jāmaksā vairāk par 60 rubļiem mēnesī. Vintera raksti ir, bet par poļu literatūru nav nekā. Šodien ir arī «sīkumi» par Ibsenu, tos noteikti vajadzēja atdot Tev sestdienas feļetonam. Tu, Iniņ, rakstīji, ka es varētu nosūtīt «Iz literāriskās pasaules» arī vēl trešdienas vakarā, tā arī izdarīju, vai Tu vairs nevarēji to uzņemt? Esmu sūtījis arī «vaļējas vēstules». - Ar Mīlenbahu Tu, Mīļiniņ, mani esi pārpratusi; es tieši baidījos, ka esmu Mīlenbaham par daudz nosvītrojis un ka viņš vēlāk sāks vaimanāt. - Mīļo Mājiniņ; sirsnīgo, saldo sieviņ, skūpstkukainīt un sirdsasintiņ, cik Tu esi jauki teikusi, mīlulīt, sūti pēc ārsta, izzini, kā ir ar Tavu veselību, no kā jābaidās, varbūt Tev ilgi jāguļ, Tev ātri jākļūst veselai, Iniņ, Iniņ, kāpēc es Tevi neesmu pietiekoši mīlējis, neesmu pret Tevi labi izturējies, tagad savelkos čokurā; bet tas neko nepalīdz. Es sēžu atkal uz Tavas gultiņas, Iniņ, skūpstputniņ, un glāstu Tavas rociņas un muguriņu, un skūpstu kājiņas, un pakasu austiņas, un gribu panākt visu mīlu, ko esmu nokavējis manam vienīgajam mīlulītim, man taču ir tikai viens, tas ir slimiņš, Iniņ, Iniņ! Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts: Vakar aizsūtīju tieslietu jautājumus, kad satiec, tad pasaki, Iniņ, lai viņi tūliņ uzņem. Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Esi mīļa, Iniņ, mīļo sieviņ, esi vesela. Es Tevi mīlu, glāstu Tevi, skūpstu Tevi, Iniņ, maigo, vārgo Iniņ. 280. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 12. (24.) februārī 12./lI. Pūkdieniņa. Mīļo, mīļo, sirsnīgo dzīvības putniņ, samtkājiņ, zīddvēselīt, cik neizsakāmi priecīgs es biju, kad šodien ieraudzīju Tavu vēstuli, piepeši viss atkal kļuva labi un es nomierinājos. Tu to nevari iedomāties, dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt, cik biju uztraukts, ka Tu guli slima, manis dēļ slima, un es Tev nevaru nekā palīdzēt. Tā bija ļauna nakts, es baidījos, ka no Tevis nebūs vēstules, bet rakstīs Olga; manā nervozitātē tas likās tik droši un noteikti, tāpat kā pirmoreiz, kad Tu brauci uz Rīgu un es nesaņēmu nekādas ziņas. Tagad man klājās vēl sliktāk, tāpēc ka pats biju vainīgs, biju rakstījis ļaunās vēstules. Manas raizes laikam gan vēl nav galā, jo Tu, mīlulīt, kā rādās, vēl neesi saņēmusi 8. un 9. datuma vēstules, tās tāpat arī ir sliktas; bet man taču vismaz ir cerība, ka tagad Tu tās vieglāk pārcietīsi. - Vakar no rīta Tu būsi saņēmusi vēstules un vakarā jau telegrammu. Neierobežotā iztēlē man viss izaug tik piepeši un milzīgā lielumā, ka tas mani nospiež. Mīlulīt, Iniņ, Tu man atkal esi atdota, un es jūtos kā no jauna piedzimis. Vienu, mīlulīt, es Tev apsolu: es vairs negribu Tevi sāpināt. Tu esi tik vājiņa un slimiņa. Bet zini arī, ka visas ļaunās vēstules rakstītas, kad vēl nezināju, ka Tu esi slimiņa; es rakstīju savam spēcīgajam mazputniņam, gribēju norakstīt savas sāpes, lai varētu strādāt. Negribēju Tevi sāpināt, dvēselīt, arī apvainot ne, manu vienīgo Iniņ. Es nācu pie Tevis pēc glābiņa no sevis paša. Tu visu laiku esi vadījusi mazo puisīti, un nu, kad to palaidi, lai viņš pats ietu, viņš smagi pakrita. Tā klājas tādiem puisīšiem. Bet tagad Tu viņu atkal esi uzcēlusi un teikusi, lai iet pats, un puisītis arī ies pats; viņš taču zina, ka Iniņa ir tuvumā un, ja atkal būs jākrīt, viņu jau atkal piecels. Neizmisti, Iniņ, gan jau Tavs puisītis iemācīsies strādāt; ja viņš arī vēl krīt, tad kājiņas ir vēl vārgas no lielas gulēšanas, kā Iljam Muromietim, bet Iniņa mani taču ir jau vadījusi un mācījusi, un esmu arī kļuvis stiprāks, tagad es pats ticu, ka varu strādāt, ka puisītis var staigāt, - vai redzi, Iniņ, to Tu jau esi sasniegusi. Tas ir tas, ko Tu manā labā esi darījusi, un tas ir gandrīz viss. Ja tā tas ir, tad man vairs nav baiļu, divi putniņi vēl lidos. Vai Tu brīnies, ka mazās dūjiņas izmisumā aizstāvas, kad vecās grūž tās no ligzdas ārā? Tu taču pati stāstīji, un tāpat ir arī ar lielu, slinku putnu, tas kliedz, kad tam ir jālido. - Kas attiecas uz noslēgšanos sevī», tad tas arī nav tik ļauni domāta, mazputniņ, man taču nekad nav bijis diezgan, es gribēju arvien vairāk iegūt savu dvēselīti, biju greizsirdīgs uz dienasgrāmatu, ka tā tik mīļi nosaukta. Tavas «nabaga domas», kā Tu teici, Iniņ, kas tad var būt atspirdzinošāks, skaistāks, dziļāks par vienīgās, sirsnīgās dvēseles Iniņas mīļajām domām? Mīlulīt, skūpstputniņ, Iniņ, tas taču arī nav apvainojums un netaisnība, ka teicu - dzīve Rīgā Tev vajadzīga sevis dēļ. Tu taču to nesaki, es jau par to esmu runājis daudz agrāk, ka Tev vajadzīga darbība, ka citādi Tu pavisam veltīgi nomokies līdz ar mani; Tu, mīlulīt, stiprinoties darbībā, to dari manis labā, jo es vēl arvien pārtieku no Tava spēka. Tas bija pavisam patmīlīgi no manas puses, ka es kādu laiku - ar lielām sāpēm, protams, - iztiku bez Tevis, lai tikai Tu ar savu jaunizaugušo spēku vēl vairāk spētu man palīdzēt. Romānam katrā ziņā vajadzīgs Tavs spēks. Bet Tu pati esi redzējusi, rakstījusi arī dienasgrāmatā, ka esot izmisusi, jo domā, ka nevari man palīdzēt, jo arī nomokies līdzi, nekad nevari atelpot. Tev vajadzētu mani glābt, virzīt uz priekšu, tā bija domāts. Un Tu pati, mīlulīt, saki, Tu gribēji mani glābt, Tu to dari, Iniņ, vai tad es esmu šaubījies par to? Glābiņš man taču nāk tikai no Tevis, visu dzīvi Tu man esi dāvājusi, man nebija, kā Tu zini, vairs nekādas intereses par dzīvi, Tu man to esi atdevusi. Tu man esi devusi spēku dzīvot, tagad Tu man dod līdzekļus tam. Praktisko apsvērumu dēļ Tu, protams, arī esi Rīgā. Bet Tu taču man nevari ņemt ļaunā, ka es priecātos, ja Maziniņa kļūtu sevī stipra. Tu pati esi bieži runājusi, ka Tu to gribētu. Tad Tu būtu vēl stiprāka un vēl mīļāka pret savu mazo puisīti. - Rakstu visu tik juceklīgi, ka tam jau vairs nav nekādas jēgas, bet es tikai skatos Tavā mīļajā zelta vēstulītē. Iniņ, es gribētu glāstīt mazo Iniņu un noskūpstīt asariņas. Tas jau nav tik ļauni domāts, esmu taču nervozs, arī slimiņš. Toreiz Šveicē Tu neizturēji spēka pārbaudi, tagad es to neesmu izturējis Pleskavā, starpība starp Šveici un Pleskavu nav tik liela, un lielputniņi grib atkal kļūt labi un tūliņ nevaimanāt, kad Iniņa ir prom. Viss cits, par ko Tu vēl runā, arī nebija ļauni domāts. Apkārtne Tev varētu līdzēt tikai tādā mērā, cik tā ir darbība. Rignaigarā Tu biji pat priecīga, ka varēji rakt sniegu vai vārīt zupas; tā bija darbība. Tagad Rīgā tas arī nav nekas cits kā sniega rakšana un zupu vārīšana, tā pati darbība, ko Tu te nevarēji atrast. Nemaz nezinu, vai es izsakos saprotami, man vairs nav nekādas uzticības sev, jo viss, ko tagad esmu uzrakstījis, ir pārprasts. Pat Zālīti es esot apvainojis, kodīgas piezīmes? Tā ir Zālītes pārskatīšanās! Pat sapnī man tas nav ienācis prātā. Gribēju tikai, lai viņš nejūtas blamēts, ka mēs viņam esam uzspieduši magaziņas. Es Tev arī neesmu runājis par magaziņām, bet par korespondenci. Nelaime ir tā, ka es rakstu satraukumā, tā ir arī ar šo vēstuli; bet tagad satraukums ir vismaz patīkams: Mīļputniņ, es nupat saņēmu Tavu šīsdienas telegrammu. No vēstules, kas Tev jāsaņem šovakar (vakar, 11./II, rakstīta), Tu jau redzēsi, ka līdz braukšanai tomēr ir vēl laiks. Ja vajadzēs, tad ārsts, ko Tu pēc lielputniņa nemitīgiem lūgumiem būsi atsaukusi, izrakstīs Tev apliecību, ka Tu tiešām esi slimiņa. Tu pat vēl ar vēstuli varētu man atbildēt, vai lai es telegrāfiski pieprasu Pēterburgā braukšanas atļauju, kuru jau rakstiski esmu lūdzis. Tavu atbildi es varētu vēl saņemt pirmdien no rīta, ja Tu raksti tūliņ sestdienas vakarā, pēc šīs vēstules izlasīšanas. Līdz pirmdienai nogaidīšu ar telegrammu. Tava telegramma mani arī iepriecina, es redzu, Tu tomēr esi atpūtusies no manām vēstulēm. - Vecais Rignaigars tikko bija te, kad saņēmu viņa magaziņas, viņš priecājas kā paceplītis. Mīļiniņ, par citu vēlāk. Mīlulīt, samtkājiņ, esi mīļa un laba, un vesela. Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Tavs lielputniņš tūliņ ir sācis strādāt; šeit nosūtu «Ifigeniju», «Debora» sekos rīt. Mīļiniņ, saldo sieviņ, esi vesela, esi mīļa un laba. 281. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 13. (25.) februārī 13. II 99. Iniņas dieniņa. Mīlulīt, Tava II. un 12. datuma atklātne laikam nav pienākusi, bet es sevi mierinu ar to, ka Tu gaidīdama neesi rakstījusi un slimība tur nav vainīga. Ceru arī, ka Tu, Mīļiniņ, taču rakstīsi pēc tam, kad būsi saņēmusi manas 11. un 12. datuma vēstules. Atļaujas man vēl nav, līdz pirmdienai gaidīšu uz atbildi, tad tik telegrafēšu. Ja Tu pati neraksti, Mīļiniņ, tad palūdz Olgu, lai viņa man paziņo, kā Tev klājas. Mans vienīgais mierinājums tomēr ir, ka Tu taču kļūsi vesela un Tev jātiek veselai. Tikai necelies par agru; tas ir visbīstamākais. Paklausi taču mani arī vienreiz, ja Tu tūliņ būtu gājusi pie ārsta, nekad nebūtu kļuvis tik slikti. Bet, ja Tu, Iniņ, sirdsputniņ, jūties kaut mazdrusciņ vāja, tad neraksti vēstuli, bet atklātni. Ja arī Tu nerakstīsi, es būšu labs un mierīgs. Tava 10. datuma vēstule mani ļoti uzmundrināja. To pašu dienu es sāku strādāt, pabeidzu «Ifigeniju» un «Deboru», turpināju vēl kādu tulkojumu, tagad gaidu no Tevis atbildi par vajadzīgāko: vai lai tulkoju Šniclera «Miršanu» vai ne? Tiklīdz Tev sagatavošu «Iz literāriskās pasaules», tūliņ sākšu romānu, savu romānu. Tu redzi, saulputniņ, Iniņ, iet taču! Neizsamisti par savu spēku, tas nav velti iedarbojies .. Nosūtu tagad arī kādu korespondenci (Pleskavas baznīcas degšana) «Dienas Lapai», ja Tev būs izdevība, pasaki viņam, lai viņi nav muļķi un nenokavē to, pirmdien uzņemt. Atklātnes kreisajā malā rakstīts: Mīļiniņ, putniņ, esi mīļa un laba, kļūsti vesela, kļūsti vesela,.. 282. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 14. (26.) februārī 14) Mīļo, vienīgo, bezgalīgo rožsmaržiņ, saulputeklīt, baltspārnīt, manu mazo, nabaga slimiņo skūpstputniņ, esmu ne tik vien draiskulīgi priecājies par savu mīļsvēto Iniņu, bet arī dziļi, dziļi izjutis šo prieku, tas jau bija arī pārāk jauki pēc šim briesmīgajām bailēm un ciešanām par manu ļaunumu; tagad būšu vienmēr mīļš un labs, Iniņ, Iniņ, nekad Tev tā vairs nedarīšu. Īstenībā nekad neesmu «pūkiņājis» Tevi, savu mazo, maigo samtpūkiņu, nekad neesmu pūlējies saskatīt, cik pūkaini maiga Tu esi, cik zīdmīksti Tu gribi, lai Tevi pūkā, cik smagi Tu panes katru skarbāku vārdu. Es jau saprotu, mīlulīt, vēsmiņ, manu smalko Samtiniņ, bet slimība mani padara ne spējīgu būt tikai labam un mīļam, kā man gribētos; es arvien lūdzu Iniņu padarīt mani tikpat labu un mīļu kā mazputniņš. Līdz šim mazputniņam bijušas tikai sāpes no lielputniņa, bet šīs pēdējās šausmīgās bailes, ko izcietu slimās Iniņas dēļ, ir mani tomēr pamatīgi uzmundrinājušas, es gribu būt mīļš un labs pret mazo, mīļo, maigo, rožsmaržaino pūkiņu. Vēl jau bailes nav aprimušas, Tu taču, Iniņ, esi tik agri uzcēlusies, ar uztūkušu seju, ka no visa kā vēl jābaidās, influences gadījumā tieši pār agra celšanās ir visbīstamākā. Vai tad darbs, skriešana uz redakciju patiešām ir tik nepieciešama? Tie taču ir nieki. Man tik ļoti patika, ka Tu rakstīji: dari savu un neskaties uz to, vai Tavam Plātesam kāds pieglaimojas. Neej ārā, manu vienīgo Iniņ, domā taču par to, Iniņ, Iniņ, ka man tikai Tu vien esi. Neej ārā, atkopies mājās, tur taču Tu arī vari strādāt, atsūti man, es pārtulkošu romānu. Tu vēl esi tik vārga, nestrādā, vēl neraksti man arī dienasgrāmatiņas, lai gan tās ir tik brīnišķi mīļas, Tava 11. datuma vēstulīte ar jociņiem un visiem mīļajiem sīkumiem par Tevi mani tieši ir uzcēlusi; es atkal biju pilnīgi pie Iniņas, pilnīgi, pilnīgi vēl pie paša mīļās, sli miņās Iniņas. Patiesībā šodien taču negribēju tik juceklīgi rakstīt, es domāju, priecājos un smejos par to, ko Maziniņa raksta, ka pilnīgi izveidota rakstura cilvēks neiet ātri un vēl mazāk juceklīgi un steidzīgi raksta. (Tu, Iniņ, tiešām nedrīksti ātri iet, Tev jābrauc tikai ar tramvaju vai ormani, tas mums jāatļaujas, Tavas veselības dēļ, Iniņ, nedrīkst taču nekā taupīt, Iniņ, uzklausi taču to, netaupi sev šos izdevumus. Tev taču jābūt veselai.) Jā, es gribēju rakstīt vienkāršāk, skaidrāk, īsāk, lai Iniņa domā, ka tagad esmu sācis strādāt; drusciņ jau esmu pa domājis par romānu un šodien noteiktā stundā sākšu. Bet es Tev tomēr rakstīšu arī par sīkumiem, tie man tik ļoti patīk, ir tik silti un tuvi, ka arī Tev tāpat tas jāizjūt. Es tikai vēl neesmu pilnīgi nomierinājies, bez tam nemāku tik jauki un mīļi stāstīt, bet es to darīšu, gribu būt mīļš un labs un pūkiņāt mazo smarždvēselīti. - Tavas mīļpūkainās vēstulītes saņēmu abas reizē; tagad redzu, cik slikti esmu darījis, tūliņ neatbildēdams uz Tavu telegrammu, toreiz es biju iedomājies, ka mana vēstule tad jau būs nonākusi pie Tevis un Tu no tās visu sapratīsi. Līdz šim vēl neesmu saņēmis nekādu atbildi uz savu prošeņije, rīt, t.i., 15., es telegrafēšu un lūgšu, lai viņi atbild telegrāfiski. Tu laikam esi par agru priecājusies, manu mīlīgo pūkiņ, smalko saulstariņ, tikpat smalks kā lielputniņa sukātie mazās mīlulītes matiņi. Laikam gan nekas neiznāks. Un, tā kā Tu esi slimiņa, dvēseļu dvēselīt, tad arī nedrīkstēsi braukt, un mēs varēsim redzēties tikai pēc 2 nedēļām. Bet es tagad visu mierīgi panesīšu un nemaz nekliegšu, Tev vispirms jākļūst veselai, manu debestiņ. - Taču vēl mazliet gribu pakavēties pie saldās Iniņas vēstulītes un pafantazēt. Tu man neesi teikusi neko rūgtu, bet gan ļoti mīļu, es redzēju, ka Tu tomēr vēl neesi pavisam sanīkusi, Iniņ, no tā es baidījos, tas mani tā ,aizkustināja, ka esmu saskatījis tikai sauli, un tur jau nav arī nekā cita kā tikai saule, Tava lielā, lielā, saulainā labsirdība un mīla. Tas taču nav nekāds sarūgtinājums, ka Tu esi teikusi patiesību, Tev vajag nevis saudzēt, bet palīdzēt, tāpat kā arī es Tev gribētu palīdzēt. - Par mazputniņa attīstību nevar būt ne runas, kā Tu saki, jā, kāpēc tad Tu izsamisti par savu mīlas spēku, ja es nestrādāju, kad Tu neesi šeit, kad mani sāpes uz laiku atrauj no darba? Es taču arī esmu putniņš! Man «arī trūkst saulītes un mīļmīlulīša, lai augtu, ir tikai stingā, aukstā dzīve». Bet es taču Tev esmu apsolījis tagad strādāt, un es sākšu, un Tu, dvēseļu dvēselīt, manu smarždvesmiņ, arī izmantosi savu tagadējo stāvokli, izdevību darbā, saskari ar svešiem cilvēkiem, iespēju nostiprināt raksturu, un tā nemanot Tu attīstīsies līdz ar mani. Vēstules, kad Tu tik atkal kļūsi vesela, taču būs mums līdzeklis mūsu kopējai attīstībai, mēs taču varam viens otram palīdzēt, es tikai baidījos, ka Tu bieži vien esi jutusies manu priekšā nebrīva, ka esmu Tevi nomācis ar savu diskutēšanas mākslu un zināšanām, lai gan Tu biji citās domās. (Esi vēl par to runājusi, kad mana māsa bija šeit.) Redzi, Sirdsiniņ, no tā es baidos. Bet tas jau nav pārmetums Tev, tas nebija ļauni domāts, mēs tikai pārpratām viens otru; man būtu sāpīgi, ja Tu noslēgtos sevī, bet būtībā es tomēr priecātos, ja Tu, manu Iniņ, mana paša vēsmiņ, attīstītos man līdzi vai es Tev līdzi. Iniņa taču mīlētu lielputniņu, un beidzot mēs taču būtu viens, no «diviem mīlulīšiem» - viens mīlulītis. Mīlulīt, mīlulīt, mīļo, sirsnīgo sirdssieviņ, esmu pārliecināts par Taviem mīļajiem un stiprajiem vārdiņiem: kas ir tapis tāds kā Tu, tas arī to pārvarēs, tas taps vēl vairāk, un mums jātiek kopā, jo mēs abi gribam tapt. Tas būs un ir jau tapis. Es saskatu Tevī, Iniņ, tomēr kaut ko gluži jaunu un brīnummīļu, ja Tu to negribi saukt par attīstību, tad svešā apkārtnē, citādākā apgaismojumā, uz tumša fona ir redzams, kas Tu šeit biji kļuvusi, cik stipri Tu biji izaugusi. Te ir, piemēram, Tava lieliskā pašcieņa «Plātesa acīs neizcelties», Vidiņa priekšā nespīdēt, jā, pat tas «nesteidzīgais solis» taču ir zīme, ka Tu esi augusi. Arī sveši cilvēki, kā Olga, to ievēro. - Es bezgalīgi priecājos par katru tādu mazu zīmi, tāpēc rakstīju Tev garās vēstules par Tavu attīstību, par nepieciešamību būt Rīgā un darboties. Bet varbūt es priecājos vēl vairāk par to, ka Tu arī šeit, klusumā, esi augusi. Kaut arī es varētu tā augt. Bet sasodītā slimība manī visu nomāc, tur mani pie zemes, un es Tev, mazo mīlulīt, sagādāju vienīgi sāpes. Bet tam nu jākļūst citādākam, par spīti visam, es arī gribu augt, lai sagādātu mazpūkiņai prieciņu. Nesaudzē lielputniņu, saki visu, ko Tu pamani, kā man trūkst, kur esmu slikts, saki man, kā lai to izlaboju, mīļo, saldo sieviņ, manu svētlaimīt, manu spēciņ. - Bet vispirms, mīļo sieviņ, atveseļojies, es priecājos, ka esi labi ģērbusies, bet Tu vēl nedrīksti iet ārā, rūpējies par manu vienīgo, maziņo, slimiņo, es esmu pārāk tālu un nevaru rūpēties, varu tikai no tālienes kliegt un dvašot, bet mutes dvašiņa tik tālu nesniedz. - Zālīte lai nepolemizē ar Ruecu, var pateikt tikai kaut ko pavisam vispārīgu, «Mājas Viesa Mēnešrakstā» pagaidām arī vēl nedrīkst būt kritikas, vismaz no redakcijas ne. Liekas, viņš ļoti daudz dara «Fausta» labā, to es viņam arī tiku rakstījis. Es tikai dusmojos un bojāju sev patiku strādāt maizes darbu, tāpēc ka viņš tik maz uzņem, un mums taču vismaz jānopelna savi 85 rbļ., citādi mēs neiztiksim; es iztērēju ļoti daudz, šajā mēnesī varbūt 28-30 rbļ., bet citādi laikam gan ne vairāk par 25 rbļ. Šīs nepatikas dēļ neesmu uzrakstījis marta 3. burtnīcā arī «Literāro pārskatu». Mīļiniņ, kā dzirdu, slimojot ar influenci, vajagot dzert vīnu, daudz vīna, ārā iešana, šķiet, nenāk par ļaunu. Mugura un locekļi ieberzējami ar spirtu. Pērc vīniņu, mīlulīt, kop sevi, turies labi, manu vienīgo dvēselīt. - (Iz litarāriskās pasaules» neesmu sūtījis, jo Tu teici, ka pagājušajā reizē sūtītie neesot uzņemti. Tu taču esi tos saņēmusi? Rīt izsūtīšu dažus «Iz literāriskās pasaules», varbūt Tu tos saņemsi vēl otrdienas vakarā. -Esi man mīļa un laba, Iniņ, esi vesela, kop sevi, manu saldo sieviņ, manu vienīgo saulputniņ, manu Iniņ, manu maigo pūkiņ, manu Iniņ. 283. ASPAZIJAI Pleskavā 1809. gada 15. (27.) februārī 15) Mīļo, vienīgo, sirsnīgo mīļputniņ, Tavu mazo, mīļo kartīti saņēmu šorīt un tūliņ esmu kļuvis ļoti mīļš un labs, esmu stājies pie darbiņa, izlasījis «Cilpu» un uzrakstījis «Iz literāriskās pasaules», tas tomēr aizņēma krietni daudz laika, tā ka laikam ļoti maz varēšu uzrakstīt savai mīļajai sieviņai, savam saulstariņam, spēkputniņam un skūpstkukainītim. Man ir gluži tāpat kā Tev, mazo, sirsnīgo dvēselīt, tik brīnumlabs un mīļš es esmu kļuvis no Tavas mīļās kukainīšvēstulītes, ka vairs nesajūtu savu neveselību un jau trešo dienu strādāju, lai gan trīs dienas klepus un kakla sāpju dēļ nemaz neizgāju laukā; ar mājās sēdēšanu mētelī un medus ēšanu tomēr esmu panācis, ka tagad jūtos pavisam labi. Es raizējos vienīgi par to, ka mazais mīļputniņš tik drīz sācis iet ārā, bet sevišķi par to, ka Tu tomēr brauci uz Jelgavu; varēji aizsūtīt naudu un pati braukt drusku vēlāk, ceļojums taču tik ļoti nogurdina mazos, pūkainos putniņus, vējiņš plucina baltos zīdspārniņus. Es taču gribēju būt saprātīgāks, bet aiz liela prieka nemaz nevaru izkļūt laukā no kukainīšstila. Bet nu darījumi, Sirdsiniņ, maigpūkiņ. 1) «Ifigenija» un «Debora» ir aizsūtīti, bet 2) raksti daudz agrāk, kas Tev vajadzīgs sestdienas feļetonam; tā izgāja pagājušo reizi -Tu teici, ka «Iz literāriskās pasaules» nevarot vairs uzņemt, tādēļ domāju, ka Tev 20. februārim ir diezgan, un nerakstīju; tagad es gan sūtu, bet baidos, ka tas nāks par vēlu. «Cilpu» es arī pavisam pavirši esmu izlasījis: tendence laba, bet drusciņ novēlojusies, Jaunās strāvas aizstāvēšana un reālisms, cenzors var izsvītrot daudz sarunu, viņš pats to varētu pārstrādāt, jo daudz stieptu vietu, bet arī es to varu, ja vajadzīgs; laikam ir arī mājiens uz Frīdenberga pašnāvību; saki viņam, ka katrā ziņā var uzņemt! 3) Raksti arī, Iniņ, kā Tu domā: vai pantu pārstrādāšana dzejolim «Lilijas laukā» ir iespējama? Domāju, ka tas ir ļoti vājš, salīdzinot ar bezatskaņu dzejoļiem. 4) «Diloņa» dēļ brauc gan pie cenzora, viņš to izlaidīs. Pasaki viņam arī, ka Tu ļoti labprāt sniegtu krievu literatūru, bet ka viņš, cenzors, tieši to svītro, pat Tolstoja «Vojna i mir» nav atļauts; Tev jau esot gatavs kāds raksts par krievu literatūru (es to varu ļoti labi uzrakstīt), bet Tev bija bailes to iespiest; 5) «Iz literāriskās pasaules» man nav vairs daudz materiāla; 36, f'eļetona numurā ir par daudz no nodaļas «Iz literāriskās pasaules», izlasi nupat nosūtīto, varbūt Tu to sadalīsi diviem Nr.; 6) 36. feļetona numurs atstāj ļoti labu iespaidu, it sevišķi Tavs mīļais dzejolītis; arī «sīks» un noveles ir labas, tikai noveles Tev citādi jāsakārto: vislabāk ir jauniesākto arvien likt pašu pirmo. Drukas kļūda 25. rindā (no augšas) beidzamajā lappusē. 7) Kas Tev ir nākošajam feļetona Nr.? Tev faktiski vajadzētu man katrreiz tūliņ jau sestdien rakstīt, kas ievietojams nākamajā Nr., tad taču es arī varētu palīdzēt. 8) Mopasāna noveli tūliņ labāk neuzņemiet, ja Tev ir kaut kas cits. (Vispār tā man tagad vairs nepatīk.) 9) No «Vestņik inostrannoj ļiteraturi» ļoti maz labuma; lai viņš to nepasūta. 10) Nopērc Egidī «Mariju Elīzu», Pīrsona izdevniecība Drēzdenē, Geibela «Klasisko dziesmu grāmatu». 11) Ko Tu domā par Hartlēbena «Par Bālu Bābelē» un «Iesvētīšanas tērpa» tulkošanu; ir viegls. Kam tas var noderēt: «Dienas Lapai» vai «Mājas Viesa Mēnešrakstam»? «Mājas Viesa Mēnešraksts» maksā. Vispirms mums laikam vajadzētu pilnīgi nostabilizēt Tavu feļetonu, izveidot par kaut ko lielisku, kaut arī nauda par to nenāktu; tagad taču ienāks nauda par Šipu: 12) Vakar strādāju pie romāna, bet esmu pilnīgā nesaprašanā; tas augtin aug, un es nedrīkstu tik ilgi gaidīt; domāju to sadalīt daudzos mazos patstāvīgos romānos un dot atsevišķi, kā daļas no veselā. Bet es vēl nevaru iedegties par romānu, gribētu labāk kaut ko īsāku, interesantāku, ludziņu vai tml. Ceru tomēr vēl vairāk iedziļināties, tad varbūt radīsies patika. Ja mīļputniņš arī varētu iejūsmināt? Sirdsiniņ, dvēselīgi mīļo skūpstputniņ, manu saulaino maigpūkiņ, esi tikai vesela, rūpējies vairāk par sevi, nekļūsti tik slimiņa. Cik jauki ir tagad. Mīļputniņ, esi mīļa, laba un vesela, esi vesela, Iniņ, dvēselīt; maigumiņ. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Iniņ, es šodien telegrafēju, gaidu atbildi. Mīļputniņ, saldo Iniņ. 284. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 16. (28.) februārī 16) . . Tavu mīļo 14. datuma kartīti saņēmu jau vakar vakarā, tātad tā ir ļoti ātri atnākusi, jo Tu to esi pusdienas laikā iemetusi. Es jau biju nosūtījis telegrammu, kad saņēmu Tavu kartīti, tagad gaidu atbildi. Strādāju, kaut arī ne daudz. Saimniece ir ļoti slima, un tāpēc liels traucējums. Nupat kā uzrakstīju tieslietu jautājumus, ko tagad arī nosūtu. Es ļoti steidzos, jo ir jau 4 un plkst. 5 vēstulei ir jau jāaiziet. Tas ir mīļi un labi no mazās Iniņas, ka ievārījums ir pagatavots (glāzes šeit jau gaida), bet ārstu tomēr gan vajadzēja atsaukt. Baidos, vai tik Mīļiniņa braucienā uz Jelgavu nav apaukstējusies; brauciens nebija vajadzīgs. - Atsūti man jautājumus tieslietu jautājumiem, man tie vajadzīgi; grāmatas Tu pati atvedīsi, mīļputniņ. - Hematogēnu nepērc nekādā ziņā, tas nav vajadzīgs. Kefīrs palīdz labāk, bet izdibini sīki, kad tas der. - Kaut saulainais putniņš labāk būtu atsūtījis romānu, es būtu palīdzējis. Par Šnicleru es arī vēl nekā nezinu. Vai lai tulkoju viņa «Miršanu»? Laiks iet, un vēlāk būs ļoti grūti, pasaki labāk tūliņ. Mīļa, saldo Iniņ, kļūsti tikai vesela, esi mīļa, laba un vesela. Sveicini arī visus. Bet kļūsti vesela, . . 285. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 17. februārī (2. martā) 17) Dvēselīt. Mīļo, sirsnīgo Iniņ, mana vienīgā dzīvība. Dvēselīt, dvēselīt, kas nu atkal notiks, vai nelaime atkal atgriezīsies, vai Tu atkal esi slimiņa, Iniņ, Iniņ? Neuzmanīgā kārtā Tu taču brauci uz Jelgavu un droši vien esi saaukstējusies, slimība atkārtojusies, kas nu atkal būs? Dvēselīt, dvēselīt, kāpēc neesi saudzējusi sevi, tagad es Tevi vairs nemaz nedabūšu redzēt, atļauja man no Pēterburgas vēl nenāk un laikam gan arī neatnāks, un Tu nedrīksti braukt, kad esi slimiņa, es nevaru Tevi vilkt šurp un turp kā jelgavnieki, man Tu esi pārāk dārga. Iniņ, Iniņ, mana dzīvība, kas nu būs? Es tagad neļaušu sevi pieveikt, es neesmu spējīgs to vēlreiz pārciest, ko tajās ļaunās dienās piedzīvoju. Ar mani būs citādāk, es to redzu pārāk skaidri. Es biju cerējis, dvēselīt, ka Ta liksi kādam citam rakstit, ja pati nevari, jo Tu zini vismaz no manām pēdējām vēstulēm, ko man nozīmē vienu dienu palikt bez Tavas atklātnes - es gribu dzīvot katru dienu, - bet nu redzu, ka arī šai ziņā man ir jāiekārtojas, Iniņ, mīļoto mīļmīlulīt. Apstākļi tomēr ir stiprāki par mums. Mana vēstule laikam pienāks vēlu, bet aizsūti taču pēc ārsta, Iniņ, Iniņ, klausi mani vismaz šajā jautājumā. Tu jau biji pavisam vesela, uzrakstīji tik mīļu kartīti, pēdējo, ko saņēmu, svētdien rakstīto, īstu rožsmaržiņu. Nu es nevaru Tev nekā vairs palīdzēt, lai Tev palīdz vienīgi apziņa, ka es, neievērojot arī šo jauno sitienu, tomēr strādāju: «Ifigeniju», Šipu, tieslietu jautājumus, romānu. Man vēl ir maza cerība, ka citi iemesli varēja Tevi aizkavēt pirmdien rakstīt, bet tas taču ir tik ļoti neticami. Es uzmanos ik mirkli, lai neatkristu atpakaļ, un izklaidējos darbā. Saimniece ir tik ļoti slima, arī apaukstēšanās, sieviešu slimība; šodien tiks operēta. - Vecais no Rignaigaras ir ļoti priecīgs par Tavu pārstrādāto korespondenci, Tev viņam jāatsūta atpakaļ tas, kas bija domāts «Balsij». Mīlulīt, mīlulīt, kļūsti atkal vesela, kļūsti vesela, lai raksta taču Olga vai Miķelsone, es vēl nevaru iztikt bez ziņām no Tevis, arī pie arsēnika var taču tikai pamazām pierast. Iniņ, esi mīļa un kļūsti vesela. Maziem, mīļiem, slimiem putniņiem es gribētu gan uzrakstīt kādus jociņus, bet tas būtu diezgan grūti, pie mums nav arī nekas noticis. Tikai saimnieki ir savādi cilvēki. Vecā ir gan ļoti dusmīga uz vīru, bet tomēr tik savdabīgi klusa, kaut kas viņu attur. Vecais ir patiešām nožēlojams, sīkumains, bailīgs, bet pastāvīgi baras, lai pats sev iedvestu drosmi. Kopš sieva guļ slima, viņš jau ir sastrīdējies ar resno īrnieci, ar kalponi, ar ūdens piegādātāju, tad viņš man žēlojas, kā viņa ienaidnieki viņu izsekojot, kā viss pār viņu sabrūkot, kā viņš Pleskavā vairs nevarot atrast patvērumu un viņam esot jādodas projām. Spēcīgi lamādamies par saviem spari, viņš pēkšņi top pavisam raudulīgs; viņš ir jocīgs vīrelis, un savu sievu un citus viņš nomoka tāpēc, ka tie ņem viņu nopietni un nezina, cik nožēlojams viņš pats jūtas. Te ir kāds līdzīgs nabaga vīrs, kuru Tu, Iniņ, arī esi redzējusi, tas ir dižciltīgs, negrib strādāt, bet tikai justies nelaimīgs, un viņš jau ir nonācis tik tālu, ka izmisumā norāvis savam mētelim visas pogas un samīdījis savu vienīgo cepuri. Viņam atsūtīja 15 rbļ., tad viņš nopirka par 2 rbļ. kūkas un cienāja kalponi. Viņš guļ pie mums uz krēsla. Tagad viņš ir projām. Viņš var pieņemt vietu tikai ar 100 rbļ. algas, pie tam viens bikšu gals viņam ir nomīts par delnas tiesu īsāks. Viņš ir mēģinājis aizņemties pistoli, bet velti, un citādi kā vien ar pistoli viņš sev nevar padarīt galu, jo ir dižciltīgs. Tā viņš tagad lidinās starp dzīvību un nāvi, un kūkām. Mīļo Iniņ. Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Mīļo Iniņ, esi atkal vesela un laba, dvēselīt, dvēselīt, Iniņ. 286. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 17. februārī (1. martā) 17) Vakarā. Dvēseles Iniņ, nupat saņēmu Tavu mīļo vēstulīti un korektūru. Korektūru sūtīšu tūliņ atpakaļ, ja man nesāpētu kakls un būtu kādas 10 kap. liekas, tad aiznestu to vēl uz vilcienu, bet arī piektdienas rītā tā vēl pienāks laikus. Vai Tu esi labojusi vai Blaumanis, katrā ziņā tā ir gluži laba. - Tava mīļā. . . vēstulīte mani ir kaut cik nomierinājusi, bet Tu taču esi slimiņa un nevarēsi atbraukt, tas Tevi padarītu pavisam slimu, labāk pagaidīsim vēl vienu nedēļu. Kad brauksi, neved vīniņu, lielākais, sev 1/2 pud., man tas nemaz nenāk par labu. Ja Tu, mīļputniņ, tomēr arī pirmdien būtu rakstījusi atklātni, protams, tas būtu pārāk jauki. Nebaidies, ka es par daudz strādāšu, man vajadzīgs tikai psihiskais balsts, un, tiklīdz tā pietrūkst, izjūk arī darbs; es strādāju pamazām. Man vajadzētu tikai mazliet vairāk gaisa. - Parūpējies, lai tieslietu jautājumus vēl ievieto nākamajā numurā; ja mīļputniņš neatbrauks, tad paņem un atsūti no Zālītes tieslietu jautājumus. Ir jauki, ka nāks Šips, tas taču dos drusku naudas. Ko Tu darīsi ar «Deboru»? «Mājas Viesa Mēnešrakstā»? Vai viņš to grib? Rīt nosutīšu vēl vienu korespondenci «Dienas Lapai» par to pašu baznīcu, Vecais no Rignaigaras ir bijis te vienīgi tāpēc. Lieta sāk viņu interesēt, viņš ir asiņu vietā laizījis tinti un domā, ka no asins laizīšanas katrs kaķis top par lauvu un no tintes laizīšanas katrs rantjē par žurnālistu. Tagad mēs strādājam kopā. Esi vesela, Iniņ, dvēselīt, esi mīļa un laba. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Sveicini visus, ko pienākas, Iniņ, dvēselīt, esi vesela, laba un mīļa. 287. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 18. februārī (2. martā) Mīļo, dvēselīgo, svēto Iniņ, esmu vienmēr pie Tevis, esmu atkal pie Tevis, tāpat kā gaiss visur dvesmo, manu mutes dvašiņ, un manas rūpes un mīla Tevi vienmēr apņem, un zinu, ka arī pastāvīgi esmu Tevī. Varbūt jau rīt es Tevi skatīšu ar savām actiņām, jutīšu Tavu silto, smaržīgo elpiņu un atpūtīšos laimē pēc tik neizsakāmi garām, sāpīgām un nemierīgām dienām. Bet, ja tas tomēr būtu neiespējami, es negribu vairs tik nevaldāmi un bezgalīgi izsamist kā pēdējo reizi, Tu esi ap mani, Tu esi manī, vienīgo, mīļoto Iniņ, saulputniņ, samtkukainīt ar baltiem, maigiem pūkspārniņiem pie pleciņiem. Kad Tu lasīsi šo vēstuli, Iniņ? Vai Tu vēl sēdēsi sestdien ar saraudātām actiņām vai, kad pārnāksi nogurusi no redakcijas mājās, pirmajā skumjajā dieniņā atradīsi priekšā kukainīšvēstulīti un būsi atkal mīļa un laba un nebūsi bēdīga. Piesardzības dēļ viss ir cieši noklāts ar skūpstiem, varbūt Tev, mazo Samtiniņ, tāds krājums būs vajadzīgs, arī es pats ievākšu no mazputniņa labu krājumu. Iniņas tomēr vēl nav šeit, actiņas un austiņas jau gribēja aizsteigties priekšā, cerēdamas katru mirkli ieraudzīt kaut ko no Iniņas, dzirdēt par viņu. Tas man šķiet atkal kaut kas liels, gandrīz neiespējams, un tāpēc jau tagad radinos pie domām, ka tas nenotiks, vismaz domāju, ka radinos. Tāpēc es arī tagad gribu rakstīt tā, it kā atbildētu uz Tavu pēdējo pūkvēstulīti. Būsi vēl beidzot bijusi skumīga manas vēstules dēļ, es tiešām domāju, ka Tu biji slimiņa; nervozējot tik viegli iedomājas tieši visļaunāko, taisni ar sevišķu patiku. Neesi skumīga, Iniņ, neesi nekad skumīga, vienmēr tikai mīļa un laba. Ar manu slimību nav nemaz tik ļauni, domājot par Tavu slimību, pilnīgi aizmirsu savējo, lai gan īsti negribēju, jo darbā tā mani taču nemaz nekavēja. Redzu, Iniņ, ka nespēju rakstīt tā, it kā smaržiņa neatbrauktu, es taču ceru, ka mana saldā sieviņa atbrauks, netieku no tā nemaz vaļā, man nav arī nevienas citas prātīgas domas, tik Iniņa, Iniņa. Sagādā arī ievārījumu mazajai mutītei. Mīļiniņ, vienīgi mīļoto dvēselīt, esi vesela, esi mīļa un laba; neesi skumīga, divi mīļi mīlulīši ir vienmēr kopā, divi Iniņi, skūpstkukainīt, mīļulīt! Iniņ, Iniņ, Tu taču atbrauksi rīt. Es redzēšu nopietnu, skaistu, jaunu sievieti ar tik skumīgu un tomēr dziļi laimīgu, tik lepnu, pašapzinīgu un tomēr tik mīļu skatienu, saņemšu viņas roku, sēdēšu viņai blakus, un šī cēlā sieviete būs mana Iniņa, mans mazais saldais, smaržīgais mājputniņš. Šī laime liekas tik neiedomājama, šī skaistā, augstā un tīrā cilvēcība ir man tuvu, tā ir ap mani, ir manī, tā ir daļa no manis, un es esmu daļa no tās. Tā jau ir priekšnojauta par nākotnes cilvēku. Tādēļ ir vērts dzīvot un vienīgi tādēļ, tā ir arī visinteresantākā, nekāda kaislība un izklaidēšanās nedod arvien kaut ko jaunu un arvien skaistāku, viss cits kļūst apnicīgs. Iniņ, Iniņ, manī lēni ieplūst spēks no Tevis, mēs augsim, mēs tapsim, saulputniņ. Labi arī! Esi vesela, Iniņ! 288. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 25. februārī (9. martā) Mājputniņ, 2.5. II. Mīļo mājputniņ, es jau sēžu jaunajā dzīvoklī, tikko esmu paēdis pusdienas, mazliet kārtojies. Jūtu lielu tukšumu, laikam gan istabas tukšums pie tā arī vainīgs. Visā istabā ir tikai viens galds, gulta (bez aizkariem), divi krēsli, izbijis skapis un kaut kāds mēbeļu gabals bez nosaukuma, varbūt izbijis skapītis, varbūt kaste, caurule ar četriem pulētiem sāniem, bet bez atslēgas augšā un apakšā. Kā dzirdu, to dēvē par galdu, bet tas katrā ziņā ir pārpratums. Pusdienas ir vidējas, taču atgādina pavārmākslu. Manā dvēselē iezogas vieglas šaubas, vai cena atbilst patērētajiem produktiem un kotletes labumam. . . Tu redzi: es esmu mīļš un labs un neesmu skumīgs. Esi arī Tu tāda, Iniņputniņ, neesi skumīga. Mana istaba vēl vienmēr ir silta. Mīļo Iniņ, pūkiņ, saudzē sevi, nestrādā par daudz, atsūti man kādu daļu no «Quo vadis», es varu Tev palīdzēt, šeit taču es kļūšu veselāks. Šodien saņēmu vēstuli no Vitebskas. Es jutos vēl tik nervozi vājš, ka tūliņ nelasīju; bet tagad esmu izlasījis. Es Tev darīšu zināmu, ko viņai rakstīšu, iekams to darīšu. Mīļo Pūkiniņ, esi mīļa un laba un neesi skumīga. Vēl šodien es sākšu strādāt. Arī par dzīvokli un par savu dzīvi nākamreiz rakstīšu vairāk, mīļo Pūkiniņ, esi drosmīga, esi mīļa un laba. Samtpūkiņ, Iniņputniņ. 289. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 26. februārī (10. martā) 26./II. Sirsnīgo zelta pūkputniņ, manu dvēselīt, manu sirdsasintiņ, Iniņ. Vai Tu arī esi atpūtusies no ceļojuma? Vai nejūti dūrieniņus no beidzamā uztraukuma? Kāds bija brauciens? Laikam gan bija ļoti pārpildīts? Raksti sīki par visu, Pūkiniņ Šovakar laikam gan saņemšu Tavu mīļo kartīti, jo pasts ir labi nokārtots. Te Tev, mīlulīt, būs mana adrese: Pskov, Pokrovskaja uļ., ugol Guberņatorskoj, dom Postņikova, kv. Grigorjevoj. Te ir mazliet krieviski nolaidīgi, bet tomēr silts. Sēžu bez mēteļa un rītasvārkiem. Mīļo, sirsnīgo samtpūkiņ, vai Tu, palikusi atkal viena, tikai neskumsti? Nedusmojies uz mani, ka uzrakstīju Tev aizmuguriski vēstulīti, kuru Tev tūliņ ceturtdien vajadzēja saņemt. Vai Tu to dabūji? Vai tā jau nebija atplēsta? Nedusmojies, ka es Tev nebiju nekā teicis. Gribēju pavingrināties un tā arī aizmirsu, ka drošības pēc gribēju par to pateikt. Vispirms veikalniecisko, pūksamtiņ. «Mājas Viesī» Šipelis jāiespiež ar šādu virsrakstu: «Naudas apgrozība un tās sabiedriskā nozīme». No Raiņa (turpinājums no raksta «Zelts un sudrabs» «Mājas Viesa» 8. numurā). Apskaties, vai «Dienas Lapā» vai «Mājas Viesī» ir bijis iespiests zakon 2 ijuņa 97 g. o normirovaņiji rabočego vremeņi? Esmu saņēmis grāmatiņu un varētu to pārtulkot. Vai Tu, pūkiņ, vari tikt galā ar romānu? Es varētu Tev palīdzēt. Kā veicās pie cenzora? Kāda novele un kāds romāns sekos? Kaut taču Tu ar to ātrāk tiktu galā. - Tagad turos ļoti varonīgi. Esmu ļoti mīļš un labs un neskumstu. Ceļos plkst. 8, tūliņ dabūju patvāri. Citādi ar iekārtošanos neiet gludi; skapī vēl nav dēļu, lai novietotu grāmatas. Drīz dabūšu skapja atslēgu. Durvis nevar aizslēgt. Vēlāk rakstīšu par šīsdienas ēdienu. Biju piegājis pie Kača. Viņš ir noskumis par manu aiziešanu. Viņš kaut kā būtu iekārtojis, jo resnais esot aizgājis. Šodien vēl lāgā nevaru ieturēt kārtību. Strādāju pie «lfigenijas», drusku pie «Iz literāriskās pasaules», rezervēju apmēram 7 dienas literāram apskatam «Mājas Viesa Mēnešrakstā», tomēr pie tā labprāt neķertos klāt. - šodien uz ielas satiku Līberu, parunājām dažus vārdus. Gribu viņam tomēr nosūtīt tos nelaimīgos 5 rubļus. - Šodien strādāju ar daudziem traucējumiem; esmu bijis pastā pēc grāmatām. Tagad plkst. 2 rakstu mazajai, pūkīgajai samtdvēselītei. Šodien vēstulīte būs īsa, jo steidzos, lai plkst. 4 varētu pabeigt. Nākamreiz rakstīšu arī sīkāku dienasgrāmatiņu. Naktī negulēju labi. Dusmojos par šejienes nevīžību. Pat gultu bija aizmirsuši man uzklāt. Tagad istaba tomēr ir sakārtota. Mašīnas netraucē, jo atrodas trešajā istabā. Puika brēc gan, bet ne daudz un ne bieži. Gribu novilcināt maksāšanu, kamēr man visu sakārta. Pie vāciešiem gan nebūtu tādas nolaidības. Iniņ, pūkdvēselīt, raksti man par visu tikpat sīki. Ja Tev tagad nav laika, raksti tikai kartītes. Kad Tev būs laiks, atkal visu panāksi. Raksti arī tikai puslapiņu, 2 vai 1 lappusi, kā Tev iznāk laika. Par to neskumšu. Par savu romānu man vēl nav nekā jauna, ko sacīt. Man drusku vēl jāiekārtojas un jāpierod pie jaunās kārtības. Drīz sūtīšu Tev korespondenci par baznīcu. Ja «Baltijas Vēstnesī» par to nav jau bijis kaut kas vairāk, liec, lai to ievieto. Mīļo, pūkaino, samtaino zīdiņ, skūpstsmaržiņ, sirdsasintiņ, nu es beidzu. Esi mīļa un laba, un vesela, bet ne bēdīga. Mīļo, mīļo, vienīgo, sirsnīgo Iniņ, mīļo sieviņ, mīļo dvēseles pūkiņ, esi vesela, mīļa un laba. Pusdienas nebija sliktas, lai gan ne viss vai, pareizāk sakot, nekas nebija cepts sviestā; daudz bliņu. Mīļo pūkputniņ, esi vesela, laba, mīļo Iniņ, Iniņ. 290. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 27. februārī (11. martā) Pūkiniņ. 27./II. Mīļo Iniņ, pūkputniņ, tikai šorīt saņēmu Tavu atklātni, pasts te bija novēlojies. Nabaga Iniņ, Tev bija jāstrādā tādā steigā, laikam gan ikreiz jābūt manuskriptiem krājumā, vislabāk pat diviem numuriem, tas nemaz nav neiespējami. Es taču jau paredzēju, ka varētu pietrūkt. Tagad sūti man «Quo vadis», es Tev palīdzēšu, varbūt Tev vēl būs noņemšanās un skraidīšana. Policijas aptauja ir laikam tikai tāpēc, lai atbildētu man uz manu prošeņije par braukšanu uz Rīgu. Man labāk gan vajadzēja rakstīt un «otkazatjsja ot prosjbi», kad Tu kļuvi vesela. Tādēļ neuztraucies . . - Es rakstu tikai atklātni, jo gaidu no Tevis turpmākas ziņas, bet nesteidzies, es neesmu satraukts. --- Par dzelzceļa negadījumu raksti taču pati un labi sīki, visu, ko esi dzirdējusi un redzējusi; tas ir ļoti svarīgi «Dienas Lapai». - Arī negadījumu pie Ikšķiles vajag vēl plašāk aprakstīt, Al. Ramans bija labs. Zālīte varēja kādu īpaši aizsūtīt ziņu vākšanai. - Nosūtu manuskriptus nedaļai «Iz literāriskās pasaules», par Puškinu vajadzētu tūliņ, ievietot nākamajā numurā. . . paliec mīļa un laba. Vai Tu neatradi vēstuli no manis priekšā? . . esi vesela. Es strādāju. . . esi laba un mīļa. 291. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 28. februārī (12. martā) 28. II. Ražsmaržiņ. Manu nabaga mīļo pūkiņ, manu nomocīto Sirdsiniņ, kad gan beigsies Tavas ciešanas, manu sāpju mīlulīt, Tu mīļo, svēto sirdsasintiņ. Kad domāju par Tevi, mani arvien pārņem neizsakāms aizkustinājums un asariņas rit, rit. Vai tad mums vienmēr būs jādzīvo tādā briesmīgā saspīlējumā, vai tad vēl jānāk atkal jauniem un jauniem satricinājumiem! Tavi spēki tiks pavisam sabeigti, tik maiga un smalka, un aizvainojama, kāda Tu esi kļuvusi, manu samtputeklīt. Es gribētu izrauties no šejienes, bet nespēju, arvien ir tas pats vecais, gribētu Tev palīdzēt un tomēr sēžu tikai šeit, un man bezpalīdzīgi jāklausās, kā viņi, šie svešie cilvēki, Tevi plosa, Tās ir lielākās sāpes, kādas man tagad ir, kad redzu Tevi ciešam. Tas ir noticis. Tikai pēdējā drūmajā laikā es nopratu, cik ļoti Tevi mīlu, kā ceļos augšup Tevī un Tu manī, kā Tu esi kļuvusi par manu labāko, garīgāko un svētāko daļu. Svēts ir īstais vārās, es nepazinu nekā svēta, bet Tu esi kļuvusi par manu svētumu. Iniņ, manu mīlulīt, vārdiņi liekas ejam kā uz koka kājām, un tomēr tie vēl ne tuvu nav lieli un labi diezgan, lai Tev pateiktu kaut ko mīļu, lai izsacītu, kā es Tevi saprotu. Esmu raudājis aiz bezspēcīga niknuma, un tomēr no dzimšanas rupjiem cilvēkiem nevar iedvest maigumu. Vai Tu nevari aiziet no Zēfeldēm, Iniņ, Tu tur nevajadzīgi nomokies; tagad man vairs nebūs miera. Jau kopš seniem laikiem Olga Tevi ir ienīdusi, viņa Tevi aizvaino arī ar nodomu, ne tik vien aiz iedzimtā rupjuma. - Mīļo, saulaino sirdsasintiņ, nupat saņēmu Tavas 3 kartītes, un man atkal kļūst tik labi, man liekas, it kā Tu būtu dūšīga un būtu pārvarējusi vakardienu ar tās briesmīgajiem uztraukumiem. Es arī esmu mierīgs, noraidošo atbildi neesmu ņēmis pie sirds, biju tikai uztraucies, ka Tu, manu sirdsasintiņ, esi raudājusi. -- Manis dēļ esi pilnīgi mierīga, man tiešām klājas labi, Tu, Iniņ, tikai esi pārpratusi manas kartītes; tur taču nekas nebija teikts, ka te ir slikti, biju gribējis tikai pajokoties, bet tas man atkal nav izdevies; gribēja Tev rādīt, cik jautri esmu noskaņots, cik dūšīgi turos, bet Tu to esi uztvērusi pavisam citādi. Ēdiens kļūst labāks un nevis sliktāks, istaba ir liela un patiešām silta, tā ka iesnas un klepus ir beigušies. Mīļo Iniņ, tici man, viss ir labi, un, kad Tu atbrauksi, mīlulīt, tad redzēsi, ka esmu uzbarojies. Iniņ, Iniņ, mana vienīgā dzīvība, neesi bēdīga, esi jautra, es nevaru dzīvot, ja Tu esi bēdīga un raudi, un nomokies, es taču nevaru būt bez Tevis, tas man ir pārāk skaidrs, man ir briesmīgas bailes, ka Tu nomokies vienās sāpēs un satraukumos. Tev, sirdsasintiņ, man jāapsola vairs neuztraukties, kā es arī tagad to vairs nedaru; esmu redzējis, cik dziļi Tevi iespaido sāpes. -Redzi nu, kādi ir šie rupjie, viltīgie cilvēki, kas nozaguši manu vēstuli; bet viņiem no tās būs maz prieka, viņi tikai redzēs, cik ļoti es Tevi mīlu. Vai Olga to nav pievākusi? Miķelsone un Vāgners tie nevar būt, varbūt Bērza kundze? Dabū gan vēstuli atpakaļ. Mūsu vissvētākais tur ir atsegts skaudīgām acīm. - Neļauj darīšanām pieveikt sevi; neuztraucies, pat «Virstiesa» nav slikts, Kiplings ir pazīstams un raksta interesanti, kā Tu pati esi lasījusi. Štorms arī rakstot interesanti. «Vientuļnieks pie Starnbergas ezera» ir Bavārijas karalis Ludvigs II, lai kam pavisam sekls sensāciju romāns. Ar tādiem var iekrist. Lai Tev pastāsta tuvāk, vai tas ir arī interesants. Nopērc taču reiz Flobēra «Salambo», Reklāma bibliotēka Nr. 1651-54, un izlasi pirmās 4-5 lappuses; no sākuma tas liekas neinteresants, citādi tas ir ļoti labs un slavens, arī plašai publikai diezgan interesants: Kartāgas vēsture, tikai drusku par daudz asins smakas. «Novij žurnal inostrannoj literaturi» ir iespiedis Stoktona fantastisku romānu par ziemeļpola atrašanu, ar humoru un interesants. Tad Rodr. Otolongī «Kamejas poga» (arī meitenēm lasāms), Engelhorna kriminālromāns, katrā ziņā var ņemt, ja nav nekā labāka. Vai arī katrā ziņā iespējams Engelhorna «Pārāk jauna apprecējusies» - kaut kas sentimentāls, kas patīk arī plašai publikai. Es domāju, Tu varētu pat palikt pie pēdējā, lai vairāk nemocītos; augstākais, vēl varētu noderēt «Peterburgskije truščobi». Tātad neuztraucies, Iniņ, es jau esmu vainīgs, ka Tu uztraucies, esmu Tevi tik tālu novedis un tādēļ tagad nomokos. - Bet esi mierīga, Iniņ. Man jāpārtrauc un jāiet uz vilcienu. Jā, vēl kas: «Iz literāriskās pasaules» nosvītro «Franču rakstnieku honorāri», - tas jau ir bijis «Mājas Viesī», Blaumanim tagad arī ir tikai literāri sīkumi. Tad pārveido nodaļā «Iz literāriskās pasaules» rakstu «Puškina jubileja». Derīgu grāmatu nodaļa grib izdot grāmatu, vai tā nevarētu izdot arī Puškina kopotus tulkojumus, kā Dievkociņš to ir ierosinājis. - Mīļo, saldo, sirsnīgo pūkiņ, neesi bēdīga; zini, šajās dienās es biju tik neizskaidrojami noguris un bēdīgs, un, kā tagad redzu, tas bija tāpēc, ka Tu toreiz arī biji cietusi. Iniņ, dvēselīt, manu vienīgo, svēto Iniņ, neesi bēdīga, esi vesela, esi mīļa un laba, esi jautra, Mīļiniņ, Iniņ, sirdsasintiņ. 292. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 1. (13.) martā 1./IIl. Mīļputniņ, manu nabaga svēto sirdsasintiņ, ko viņi, šie rupjie, briesmīgie cilvēki, Tev padarījuši; es trīcu no uztraukuma un niknuma, nespēju nemaz rakstīt. Man jānovirza domas uz citu pusi un jākoncentrējas. Esmu bijis pastaigāties, bet vēl neesmu sevi pilnīgi savaldījis. Šis sirds zemiskums, būt tik satrunējušiem un zemiskiem līdz pašām dzīlēm. - Gribēju rakstīt no rīta, bet tad atliku līdz vakaram, lai nogaidītu Tavu mīļo pūkvēstulīti, un tagad mani plosa sāpes par savu vienīgo dzīvību, ka Tev jācieš viss neizsakāmais un zemiskais. Kā viss pie šīm Zēfeldēm bija pārvērsts tādā zemiskumā! To es pie viņām, tāpat pie Brenča un Nīnas, nevaru citādi izskaidrot, ka viņi ārkārtīgi apskauž mūsu laimi, mūsu brīnišķo, svēto mīlu, ko viņi nesaprot, bet var vienīgi apskaust un nopulgot. Laikam Olga ir arī pārtvērusi mūsu vēstuli, un tagad viņa par to gribētu Tevi saplosīt. Šie cilvēki ir tik šausmīgi tukši un tāpēc nelaimīgi, tas ir viņu vienīgais attaisnojums. Uztraukums neļauj man nemaz skaidri rakstīt, esmu pazaudējis arī daudz laika, lai to apspiestu, un tagad jāsteidzas, man taču jāaiznes uz vilcienu. Mīļo, mīļo, vienīgo, svēto mīļmīlulīt, pārvari sāpes un riebumu, ko šie cilvēki Tevī rada, domā par mūsu lielo, balto laimi, par spīti visam, par spīti sāpēm un asarām, un sīkajām naudas rūpēm, mēs taču esam tik laimīgi, ka viņi mūs tikai tāpēc nīst, visi, visi, mīļo sirdsasintiņ, Tu taču man esi atnesusi necerētu laimi, tādu siltas, augstas, gaišas dzīves pilnību, ka nespēju to izteikt, kad es par to domāju, un pēdējā laikā, pēdējos pāris mēnešos, esmu bieži par to domājis un gribējis Tev to parādīt sīkumos; man tas vēl nav izdevies, bet turpmāk izdosies arvien vairāk. Tagad mani māc vienīgi briesmīgas bailes, vai tikai Tu nenomokies ar visām riebīgām sāpēm un uztraukumiem; tagad es, tāpat kā Tu, arī baidos no visiem uztraukumiem. Iniņ, Iniņ, sirdsasintiņ, esi vesela, esi stipra, esi jautra, Iniņ, neļauj sevi nomocīt un uzveikt. Es Tevi mīlu, es gribu visus savus spēkus pārvadīt uz Tevi, tagad man ir spēks. no Tevis esmu kļuvis garīgi stiprāks un varu strādāt, Iniņ, esi vesela, lai mēs varētu izturēt un neļautu mūs samīt sīkiem cilvēkiem, kuri it tik nelaimīgi, jo nespēj paši sev palīdzēt, un kuri tapēc gribētu arī citus nogremdēt. Dvēsela, pūkiņ, vai Tu nevarētu pārvākties citur, prom no draudziņiem, viņi Tevi mocīs bez mitas, jo Tavas labsirdības lielums un Tava laime arī viņus moka. Vai Tu neaizietu pie Poruka vai Zālītēm, varbūt Blaumanis var atrast istabu citur? Atsevišķa istaba Tev vienai nebūtu ieteicama, jo Olga sacels savas pļāpas, lai Tev kaitētu, Tu redzi, viņu nekas neatbaida, un viņas fantāzija izpaužas tieši cūcībās, kā nupat par Tavu braucienu pie manis. Aizej no turienes, Iniņ, man te ir labi, par pusmēnesi samaksāts, ēšana ir laba, istaba silta; un ir arī droši. Mīļsirdsasintiņ, neraizējies tur, kur nav vajadzīgs, tici taču man, šis dzīvoklis ir labs, esmu taisījis tikai jociņus, pārlasi vēlreiz kartīti, tad pati redzēsi, ka gribēju Tevi, sirdsasintiņu, vienīgi uzjautrināt. Es rakstu tik ātri, ka nemaz nezinu, ko sarunāju. Es gribētu Tevi tikai mierināt, manā vienīgā dzīvība, teikt Tev mīļu un labu, vienīgi mīļu un labu, - Pavisam īsi par veikala lietām, rīt rakstīšu vairāk; bet Tu, spulgactiņ, neraksti daudz, tagad esmu tik stiprs, es varu iztikt, vienīgi pasaki iepriekš, ka Tu tajā un tajā dienā nerakstīsi, un es būšu apmierināts. -- «Dārglietas» es labprāt negribētu, labāk Kiplinga noveles vai «Māti», vai tamlīdzīgi. Avīzē «Rigasche Rundschau» iespiestais nav labs, daudzi to būs lasījuši. Varbūt tas nekaitē, pajautā Zālītem. Vai «Bēgļi»ir romāns no mākslinieku dzīves? Vai tas patiks? Neuztraucies par to tik daudz; tā ka Zālīte pat ir mierā ar «Virstiesu»; viņš netīko dot publikai kaut ko interesantu. - Esmu nosūtījis lit. pas. - Iniņ, manu lielisko zīdputniņ, cik Tu savā briesmīgajā satraukumā ļoti jauki esi uzrakstījusi par «Fūrmani Henšelu», tik smalki asprātīgi un spēcīgi; es tā vien kratījos smieklos par pelēko pavedienu, kas beidza ar cilpu. Tik skaisti kā Tu neraksta neviens. Par to es aizmirsu, cik skumjš biju, ka Tu patlaban esi panesusi tādu smagumu, Iniņ, dvēselīt, esi stipra, Tu esi stipra, esi vesela, esi mīļa un laba un neesi bēdīga. Man taču vēl nekad nav bijis mazliet laika. Tu sirdsmīļo, saulaino mīļputniņ, es Tevi apdvešu ar savu jauno, tapušo spēku, glāstu Tevi ar savām jaunām rociņām, kas tapušas maigas, bet kas agrāk Tevi bieži vien tik asi bija skārušas, gribu visu atkal par labu vērst; Tev atkal jāsmejas, manu pūkiņ, Tu nedrīksti vairs raudāt, sirdsasintiņ. -Es klausu visam, ko mazputniņš saka, nekad neeju ārā bez svārciņiem, nenēsāju rīta svārciņus;.ir jau arī silti. - Uz Vitebsku vēl neesmu aizrakstījis, nosūtu Tev viņas vēstuli, rakstīšu Tev, ko es viņai atbildēšu, pavisam īsi. - Iniņ, sestdienas feļetonu Tūters ir slikti aprēķinājis; tagad ir vienīgi. sīkumi, tas ir par , daudz. Noprasi viņam katrreiz, ko viņš ievieto. Vairāk noveļu. - Labi, ka pajautāji Prozorovskogo; ar slimību, jau nav tik bīstami. - Neņem taču Olgu nopietni, mīļo sirdsputniņ, neuztraucies, viņa var diezin ko sapļāpāt, bet, lai iegūtu mieru, vislabāk pārej dzīvot kādā pansijā. Nebojā savas spulgactiņas; tās var raudāt par kaut ko lielu, bet ne kaut kādas nožēlojamas Olgas un viņas pļāpu dēļ. St ir viņu visu cilvēks, viņš ir mazs, to viņas saprot; Tevi viņas nekad nesapratīs, neļauj viņām sevi uztraukt, stāvi viņām pāri. Ja viņas vairāk saprastu, tad Tu redzētu, ka mums viņas būtu jānožēlo, un ir taču arī cilvēki. Tev nevajag tikai tāpēc viņu dēļ ciest sāpes un uztraukties. Mīlulīt, esi stipra, esi mīļa un laba un neesi skumja, es glāstu savu mazo, nabaga mīļo putniņu, mīļā. 293. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 2. (14.) martā Ametistdimantiņ,. 2. III. Mīļo Iniņ, esmu Tevi satraucis noveļu un romānu dēļ, bet, ja tuvāk apskatās, nav nemaz tik traki; tikai es pats biju uztraucies. Arī vakar aiz uztraukuma neuzrakstīju, cik viss itin viegli nokārtojams. Proti, pēc «Quo vadis» vispirms dod pavisam īsu noveli 1, 2 numuros, tad «Māti(, tur nekas nav jālabo. Tad atkal noveli 1, 2 numuros, un pēc tam es Tev sūtīšu Ožeško «Ciema pauninieku», tas ir tieši 7 numuriem. Tālāk atliek viena nedēļa līdz 1. aprīlim, kad pēc 6-7 nr. jāsākas jaunajam romānam. Jaunajam romānam vislabāk būtu: «Kubas dumpis(, Stoktons, Ziemeļpola ekspedīcija, varbūt Kiplings, arī Ūlas Hānsona «pirms laulībām», ko esmu izlasījis; ar humoru, tas patiktu, nopērc to, tad arī Jonasa Lī «Komandiera meita» - ģimenes stāsti, kas laikam gan arī patiks, drusku sentimentāls. «Rigasche Rundschau» labāk ne, varbūt ir bijis arī «Baltijas Vēstnesī». No šiem katrā ziņā vari kādu ņemt - visi ir labi. -- Neuztraucies . : , neļauj sievietei sevi uztraukt, neņem viņu nopietni; . . esi mīļa un laba, un vesela. -- «Ifigenija» man ir pilnīgi pabeigta; vai lai sūtu? Šodien rakstīšu tieslietu jautājumus. Kāpēc Tu labāk neņēmi Mopasāna «Arprātīgais» muļķīgā Oskara Blūmentāla vietā? Nākamreiz neievieto tik daudz literatūras pasauli, vienīgi par Puškinu un pēc tam, lielākais, 2 mazus literāta sīkumus, ne vairāk. Esmu nomierinājies, mēs nedrīkstam šos sīkumus ņemt pie sirds, mums nevajag tos ievērot, mēs nevaram to dēļ sabrukt. Pārvācies, ja iespējams, mīļo sirdsasintiņ. - P. St. ar savu nekad nebijušo slimību ir uztaīsījis reklāmu, tas pa līdz pie muļķiem, mīļiem draudziņiem, viņš ir arī bagāts, un viņa varētu ko iegūt. Ko es esmu ievārījis un kuru apvainoju? Kā nelaimīgie Tev likuši raudāt! Turi viņus tālāk no sevis, neņem viņus nopietni . . - Bet nerūpējies taču manis dēļ, man klājas labi, Pūkiniņ. Neraksti, ja Tev neatliek laika; es būšu mierīgs. Bet vēstuli gan uzmeklē, tad vismaz Tu zināsi, kas atkal pret mums vērš intrigas. . . esi vesela, esi mīļa un laba un neesi bēdīga. Atklātnes krelsajā malā un augšmalā rakstīts: 1. noveles vietā Tu varētu galu galā dot K. Birznieka «Saprauga» vai Tima Krēgera «Gredzena vērtība». . . Arī Potapenko «Tiesības uz laimi» būtu ļoti labs un jau gatavs. . . 294. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 3. (15.) martā 3. IļI. Mīļdvēselītes dieniņa. Manu mīļdvēselīgo sirdsasintiņ, manu sirsnīgo smarždvesmiņ, es jau sāku trīcēt, kad biju izlasījis Tavas mīļās kukainīšvēstulītes (pirmdienas) pirmās rindiņas, nemaz nespēju lasīt tālāk, ka Tu, mana mīļā dzīvība, atkal esi bēdīga, atkal raudi, satrauc sevi un raizējies manis dēļ, bet kļuvu atkal mierīgs un labs, kad tomēr ieklausījos tālāk Tavā jaunajā, tik mīļgarā, tik silti dvesmojošā vēstulītē. Tev taču vēl ir spēks, manu kukainīt, mēs tomēr vēl pārvarēsim un nenovārgsim, un nenomocīsimies sīkās nelaimēs. Bet ir arī tiešām kā noburts: vienmēr jānāk kādam uztraukumam, kuru nemaz neparedz, nevar novērst. Tā ir tagad ar manām vēstulēm, ko Tu neesi saņēmusi. Esmu rakstījis katru dienu un pats iemetis vēstules vagonā, vienīgi pasts ir vainīgs. Ir arī vairākas atklātnes, bet ik dienas esmu rakstījis mazajai zelta Iniņai, man pašam tā bija nepieciešamība, un tad vēl Tu taču to biji lūgusi Ja mana Pūkiniņa nekļūs veselāka un mierīgāka, es rakstīšu ik dienas 2 vēstulītes - 1 kartīti un 1 vēstulīti. Man vajag spēt palīdzēt manai vienīgajai dzīvībai, mums jānomierinās, citādi mēs nevaram strādāt un sabruksim; es taču tagad gribētu strādāt, bet maizes darbs vēl arvien neļauj man tikt pie romāna. - Mīlulīt, sirdsasintiņ, bet zini vienu - Tu man dod lielu laimi, lielu spēku atkal no jauna ar katru kukainīšvēstulīti. Tu esi tik brīnišķi mīļa, tad jau nevar citādi būt, jātop kaut kam lielam, jaunam, patiesai dzīvei un jaunradei, kā mēs to esam domājuši. Kaut tikai mēs tagad atkratītos no darbiem, Tev, mīļdvēselīt, jāraksta arī skicītes. - Bet tagad veikalnieciskais. Es cenšos arī tagad vēstulītē kļūt mierīgāks, neizplūst. - Policija ir ārkārtīgi lēna, Kremenčugskij otkaz (kuru es jau parakstīju) tagad atkal pienāks Rīgā, lai Tu to paraksti. Viņi un viņu bumagi nevar Tevi panākt. Viņi jau ir bijuši Rīgā, bet tur pateikts, ka Tu esot aizbraukusi uz Pleskavu, pašlaik viņi meklē Pleskavā, pa to laiku Tu atkal esi atpakaļ Rīgā. Tagad viņi atknl vilksies uz Rīgu, un tad Tev būs jāparaksta objavļeņije, kuru Tu jau vairākus mēnešus pazīsti. Tātad neuztraucies, kad policija Tevi atkal meklē.- Vakar aizsūtīju tieslietu jautājumus, saņemsi ceturtdienas rītā; šovakar sūtīšu Šipu, saņemsi piektdienas rītā, nodod abus, pastāvi uz to, lai tiek laikā iespiests. -Atbildes arī esmu aizsūtījis. Vai esi saņēmusi? Izņem honorāru arī «Mājas Viesī», lai marta beigās nebūtu tik daudz. - Un tad, mīļdvēselīt, pūkiņ, vienreiz par visām reizēm Tev jātic man un jānomierinās: man te nav _slikti. Ja Tu tomēr nenomierināsies, sirdsasintiņ, tad vairs nekad Tev nerakstīšu, kad man gadīsies kaut kas nepatīkams; esmu gribējis taisīt vienīgi jociņus un tāpēc, ka jociņi iznākuši muļķīgi; neesmu pelnījis tik lielu sodu, ka es Tevi vienmēr redzu bēdās un raudot. Ir pavisam neiespējami dzīvot, darbā celties augšup, ja es Tuvi nekādā veidā nevaru nomierināt kāda pārpratuma un nieka dēļ. Es tagad rakstu jau ceturto vēstuli par to, un beidzot arī jānolaiž rokas, ja nekas nepalīdz. Neraudi, Iniņ, esi taču atkal mīļa un laba. Iela arī nav nomaļa, tas ir pavisam aplam. Esi mīļa, manu sirdsasintiņ, mums tomēr ir kaut kas lielāks, par ko ir jābēdājas, neturēsimies un nepaliksim turoties pie sīkumiem, Iniņ, dvēseles smaržiņ. Esi drošgalvīte un mīļa. - Tavs jociņš: ahā - nu es saprotu ir lielisks; tas dod pilnīgu priekšstatu. - Ar vingrinājumu vēstuli tagad ir iznācis tikpat muļķīgi kā ar maniem jociņiem par jauno dzīvokli, tomēr priecājos, ka varēju pateikt Maziniņai, kā es jūtu. - Ir arī patīkami dzirdēt, ka Zālīte tik labi ir runājis par ģēniju un par moderno «Faustu», pasaki viņam, ka es viņu par to ļoti augstu vērtēju, to tikai nedaudzi tik skaidri saprot. -Vēl ir Kreicbergss, tas pats, kas Tevi tik nikni apkarojis tikumus apdraudošu rakstu dēļ. Tik tukši un liekulīgi ir viņi visi, šie nelaimīgie cilvēki. Kā tāds var pats sevi paciest, bet viņi visi ir tādi un pacieš. Vienu viņi tomēr nespēj, viņi nespēj tapt. - No romāniem vislabāk: «Kubas dumpis», tad Kiplings vai Stoktons, tad «Bēgļi» un tas, ko es agrāk rakstīju. Zeibolta noveles labāk ne, būs kaut kas cūcīgs, labāk «Tiesības uz laimi» (Zvārguļa), «Sprauga» (Birznieka), Čehova «Zemnieki» un ko es vēl rakstīju, - bet Tu jau redzēsi. - Es jau steidzos, ir pāri plkst. 4. - Domāju, ka Zīraks tulko labi (nekā slikta nepieņem). - Pusdienas dažreiz ir ļoti labas: smalka zivs, zupa, kompots (viss tajā pašā dieniņā), kakao, labi. Cepetis, dažreiz mazāk; bieži tik daudz un tik labs, ka es ar pūlēm noēdu, lai nepaliktu pāri. - Tiesu terminus Rīgā Zālītem nemaz nevajag ņemt no «Rižskij Vestņik», ir arī avīzē «Livländische Gouvernements-Zeitung», varbūt drusku vēlāk. - Pulkarni pret Alttnānu viņam nevajadzēja likt ievadā, bet nodaļā «Balss iz publikas», kāpēc piešķirt svarīgumu muļķīgam skribentam un Alunānu bez vajadzības apvainot? - Mīļdvēselīt, smaržiņ, sirdsasintiņ, esi mīļa un laba un neesi bēdīga, neraudi, neraizējies par mani, man klājas labi. Iniņ, kļūsim stipri. Iniņ, sirdsasintiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Iniņ, vienīgo prieciņu Tu man esi sagādājusi, ka Tu ēd mediņu, neesi skopa pret manu mazo sirdsasintiņu. Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts: Dvēselīt, dvēselīt, plaši izplest spārniņus, lai tie saulītē tā mirdz kā īsti saules dimantputniņi ar stariņiem. 295. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 4. (16.) martā Sirdsputniņ. 4. III. Mīļo Iniņ, šodien rakstu, nenogaidījis Tavu vēstulīti; varbūt tā pienāks vēl vakarā, bet es neskumšu, ja tā arī nemaz neatnāktu. Šodien esmu drusku noguris, biju pārskatījies, gribēdams pabeigt Šipu, un palicis līdz 12 nomodā, - Esi tikai Tu vesela, mīļo pūkputniņ, esi stipra. - Lai Zālīte taču neuzņem muļķīgās Suvorina «mazās vēstules», tādas tukšas pļāpas. - Vai viņš Tev nevar dot sīkumus, kas attiecas uz literatūru; ik mēnesi es dabūju tikai 9. burtnīcu no Volfa, un tagad viss jau ir izlietots. «Iz literāriskās pasaules» tādā veidā būs jāpārtrauc; lielajā numurā tas izkliedējas, šeit viss būtu vienkopus. Vecais vēl arvien ir ļoti laipns, bet otro korespondenci vēl neesmu uzrakstījis, tas bija slikti. - Šodien saimniece atkal bija laba. - Vakar nosūtīju Šipu. Šodien vai rīt sūtīšu jaunus tieslietu jautājumus un «Iz literāriskās pasaules», lai tad būtu 6 dienas pilnīgi brīvas literāriem pārskatiem. - Katru dienu eju 3 reizes staigāt. Ceļos ap 8, 9. Brokastis, pastaiga, avīžu lasīšana, darbs - 1, atpūta -- 3, pusdienas, vēstule (arī jau agrāk, ja gara vēstule), tad pastaigāšanās - 5, darbs, vakariņas - 8, tēja, pastaiga, lasīšana - 11, gulētiešana. - Esi man mīļa un laba . . Esi vesela un neesi bēdīga. Rīt rakstīšu atkal vairāk; šodien vairs nav laika un esmu slinks. . . kļūsti pavisam vesela, drīz, drīz . . , būs labi. 296. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 5. (17.) martā 5. III. Pūkiniņas dieniņa. Manu mīļo, brīnišķo Pūkiniņ, manu sirdssmaržiņ, cik Tu esi mīļa un laba; kas Tev dažkārt par skaistiem, mīļiem vārdiņiem - tik brīnumskaisti un pārsteidzoši, un, kad Tu rakstīji, Tu taču vēl juties nogurusi, manu dimantdieniņ. Ja esmu noguris, tā kā šodien (neesmu labi gulējis), nemaz nespēju rakstīt mīļi un labi, un es vispār nevaru pūkiņu tā glāstīt ar saviem vārdiņiem kā mazā sirdsasintiņa, tāpēc arī ir mazā Iniņa, Tu man dari labu ar katru vēstulīti, un es kļūstu arvien mierīgāks un normālāks, mani biedē tikai tas, ka mana vienīgā dvēselīte ir tik nospiesta, tik nervozi satraucama. Kā tas beigsies, -beidzamie uztraukumi šķiršanās dēļ Tevi ir tā iedragājuši; vai mums nevajadzētu pamest visu un atkal būt kopā? Vai Tu viena vari kļūt vesela? Iniņ, Iniņ, mana dzīvība, vai es Tev tagad nevaru palīdzēt, tagad esmu kļuvis samērā stiprāks, tagad es esmu daudz mazāk uzbudināms par Tevi. Bet Tu man nedrīksti saslimt, Iniņ, nedrīksti, vienīgi Tu esi viss mūsu spēks, mūsu cerība, Iniņ, Iniņ, jādara viss, lai Tu kļūsti vesela. Raizes manis dēļ Tev pavisam jāatmet; es neko neredzu labākā gaismā, nekā tas ir patiesībā, bet tas nav ļauni, vēl mazāk tas ir bīstami, par to var mierīgi taisīt jociņus. Esi mierīga, manu sirdsasintiņ, rūpējies par sevi, tagad Tu esi sāpju bērniņš, Iniņ, Iniņ, tikai nekļūsti slimiņa, topi atkal vesela un stipra. Es Tevi maigi apdvešu ar mutes dvašiņu, un visām Tavām savainotām vietiņām vajag sadzīt un vairs nesāpēt. Iniņai šķiet kā milzīgs noziegums, kad nepienāk vēstulīte, tā, tieši tā ir bijis arī man vienmēr, kad pasta dēļ Tu nesaņēmi manas vēstulītes; izmisīgas dusmas tad sagrābj, kad redzi, ka esi nevarīgi atstāts nezināmai nejaušībai. Visa mūsu šķiršanās ir milzīga netaisnība, taisni bezjēdzīgi nežēlīga. Un tad šīs briesmīgās, pastāvīgās bailes - tās taču ir bijušas veltīgas, bet tās Tevi ir saberzušas. Iniņ, ja Tu tagad spētu pacelties. Ja tikai mana mīla varētu tur palīdzēt, Iniņ, kā Tu esi cietusi, Tu, lielā, lielā, svētā Iniņ, un tomēr tik maza kā saulespūkiņa. Tas ir tik brīnumjauki, Mīļiniņ, ka Tu zini, es esmu pie Tevis, vienmēr, vienmēr esmu pie Tevis un pūkāju, un kašāju austiņas, un dodu sarkanu lentīti, Iniņ, sirdsasintiņ, samtpūkiņ. Šīsdienas vēstulīte arī ir vēl pavisam īsa, bet rīt, Iniņas dieniņā, būs mīļa un gara. -Vēstulītes nāk ļoti vēlu, Tava mīļā dimantdieniņas, 2. III, pūkvēstulīte pienāca tikai 4. datumā, bet pēcpusdienā; esmu gan devis dzeramnaudu, bet tomēr tas nelīdz. Es tomēr esmu mierīgs, Iniņ, kļūsti arī Tu mierīga. - Ir jau atkal vēls, vēl tikai drusku veikalnieciskā. Kopā ar šo reizē nosūtu tieslietu jautājumus, «Iz literāriskās pasaules» un kaut ko no «Vaļējām vēstulēm» nākamajai nedēļai, vārdu sakot, gribu būt brīvs «literāram apskatam»; bet vēl negribu sākt darbu un nemaz nezinu,- kā to veikšu. - Saņem honorāru par Šipu un tieslietu jautājumiem, lai vēlāk Zālītem būtu mazāk ko maksāt. Vai nevari pati saskaitīt rindiņas: «Mājas Viesa Mēnešrakstā» Rozenbergs - Šips Nr. 8 - 323, Nr. 9 -273=596; tieslietu jautājumi Nr. 7 -- 45, Nr. 8 - 70, Nr. 9 - 70 =185 5 9 rbļ. 25 kap. Vai vecie tieslietu jautājumi, uz kuriem ir atbildēts, jāsūta atpakaļ? Nav laiciņa, Iniņ, Iniņ, sirdsasintiņ, saudzē sevi, mīlulīt, Pūkiniņ, rūpējies par sevi, neesi bēdīga, esi vesela, esi mīļa un laba, esi vesela, smaržīgo mutes dvašiņ, sirdsasintiņ, esi vesela, Iniņ. Bučiņas uzliktas sirsnīgajai sieviņai Iniņai. 297. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 6. (18.) martā 6. III. Iniņas dieniņa. Manu saulaino mīļzelta Pūkiniņ, šorīt Tu man esi piepildījusi ar saulīti visu istabiņu, Tu taču esi laba un mīļa un neesi slimiņa, Tu atkopsies arvien vairāk un kļūsi pilnīgi vesela un saulaina. Šorīt mani nobaidīja pastnieciņi: atnāca īstais un atnesa vienīgi avīzi; Tavu mīļo 2. III vēstulīti saņēmu kā pēdējo aizvakar, spriežot pēc vēstulītes, Tu biji ļoti nogurusi un slimiņa, un Tu nebiji teikusi, ka 3. III nerakstīsi; tad jau šodien, 6. III, es nevarēju domāt nekā cita, ka Tu, Iniņ, pēkšņi atkal esi kļuvusi slimāka. Ir pavisam briesmīgi par kaut ko tādu domāt. Tomēr tas ilga tikai pusstundu, tad atnāca otrs pastnieciņš un atnesa Tavu 4. III kartīti, mājputniņ, pavisam mazo dzimšanas dienas putniņ ar dimantstariņiem. Es atkal biju piemirsis dzimšanas dieniņu, tik slikts taču esmu vienmēr bijis, un man nav bijis neviena mīļa, silta vārdiņa savai paša sirdsasintiņai. Es pateicos Tev, Iniņ, ka Tu neesi aizmirsusi manu pavisam mazo, vientuļo pūkiņu un esi paņēmusi kleitiņu, tas ir tik mīļi un labi no Tevis, Maiginiņ, tik maiga un tuva, kādi ir īsti mājputniņi. Es gribētu Tev teikt daudz, daudz mīļa un pūkīga un pacelt Tevi uz rociņām kā pasaulīti, bet esmu vājiņš, un mazā dvēselīte ir arī par tālu, nevaru aizsniegt. Bet rociņas jau izaugs un aizsniegs, lielie putniņi ir jau kļuvuši daudz, daudz spēcīgāki, es manu to no daudz kā, un kļūs vēl spēcīgāki, ja tikai būs vairāk laika atjēgties, darbs vēl nospiež. Jā, dvēseles Iniņ, vienu es Tev varu teikt, man liekas, daudz kas ir jau veikts, daudz kas vēl var izaugt un tapt: mēs varam vēl pacelties, es varēšu Tev arī sekot, es arī kļūšu labs un liels. Bet Tev jādzīvo, Tev jābūt veselai, jābūt manī; kad Tu neesi vesela, tad vispār nav nekā, tad nekas nav nekam vērts; ir taču tā, lai gan es to neesmu teicis, lai gan pats ta tikko esmu apjautis. Tu esi mans smagumpunkts; es esmu audzis, jo redzu, kā manas dzīves smagumpunkts ceļas vienmēr augstāk, zināms, ārpus manis, bet ne ārpus mums. Tu esi pilnīgi manī, es nevaru mūs vairs citādāk iedomāties kā gara kopību. Un Tu esi mana Iniņa, mans pavisam mazais putniņš, veselā pūkiņa un tomēr mana svētā. Iniņ, bet nu jāceļ pasaulīte, es neesmu vājiņš, rociņa sasniedz putniņa jaunās zaļās spalviņas, bet tām jābūt pūkīgām, tagad taču būs kolibri, sēdēs uz pleciņa un ņems ābolu sēkliņas no mīlulīša mutītes. Iniņ, vai Tev tiešām ir kļuvis labāk, vai neesi vairs tik nogurusi kā dimantdieniņā? Šīsdienas vēstulīte, kas rakstīta mājputniņa dieniņā; 4. III, man liekas drusku jautrāka, ne tik nogurusi kā 2. III. - Tagad veikalnieciskais. Šķiņķītis man vēl ir 2 dieniņām, tad vēl paliek desiņa. Pusdienas nav sliktas, katrā ziņā daudz labākas nekā pie Kača, vienmēr izcepts, nav ciets; zupas gaļa nav laba, bet vienmēr ēdama, nekad tā kā pie K., kur nekad nevarēja sagriezt. izņemot pirmdienās. - No Tavām vēstulītēm esmu saņēmis 3 garas un ļoti mīļas, un siltas Iniņas vēstulītes, bez tam vēl 4 kartītes (kopā ar šīsdienas), tikai no 3. III, t.i., no trešdieniņas, neesmu nekā saņēmis, bet jau no 4. III, tātad 3. III Tu neesi nekā rakstījusi. Bet es tāpēc neesmu nemaz noskumis, neraksti taču, ja Tu nevari, es to ļoti labi panesu, pasaki tikai dienu iepriekš, lai negaidu, citādi es baiļojos. Es, Iniņ, jau arī neesmu it nemaz žēlojies, ka Tu nerakstīji, gluži otrādi, vienmēr esmu teicis, ka neesmu noskumis. - Neesi nelaipna pret draudziņiem, tikai neņem viņus nopietni, viņi jau nemaz nesaprot, ko ir izdarījuši; neuztraucies viņu dēļ vai viņu pļāpu dēļ; bet esi arī laba pret viņiem; viņi taču ir nabaga nelaimīgi cilvēki, viņi nekā nezina par augstāku laimi, nespēj to sasniegt un tāpēc ienīst; viņi neprot citādi. «Kubas dumpis», liekas, būs labākais, atdod to tulkošanai tūliņ: pārējie tāpēc nebūs zuduši vēlākam laikam. «Kubas dumpis» jāsteidz, - «Baltijas Vēstnesis» var to paņemt, bet citus ne. «Vendeta» jau skan tik korsikāniski, to tagad neņem; nevajadzīgi klaigās, ka «asins romāns». Par «Kubas dumpi» nevar kliegt. - «Ciema pauninieku» es nemēģināšu tulkot. - Vai par Šipu maksā 2 1/2 kap.? Tas ir ļoti labi. - Par Rozenbergu laikam nejautāji? Var arī paliki. Vai 4 rbļ. par «Deboru» ir labi maksāts? - «Mājas Viesa Mēnešrakstam» mēģināšu uzrakstīt literāru apskatu, bet tas būs ļoti mazs - 1-2 lappuses, visaugstākais. Vai Tu nevari izdabūt cauri «Fausta» komentārus, laikam tikai nākamnedēļ iesi pie cenzora? - Nabaga putniņ, ir daudz darba; esmu ziņkārīgs, ko Tu teiksi par «Mēnešrakstu». Vienu nekādā ziņā neaizmirsti: «Mājas Viesī» virsrakstam «Zelts un sudrabs» jāpaliek (lai gan es to nebiju gribējis), bet tomēr zem tā liec «Rainis», vai nu virsrakstā, vai apakšā virs (Turpmāk vēl), malā, apmēram tā: Rainis (Turpmāk vēl.) Vai man nedot «Mēnešrakstam» kaut ko citu: varbūt juridiska rakstu par jaunākajām krimināltiesību teorijām (tulkojums) vai Berlīnes atmiņas, vai kaut ka citu no prozas? Literārie apskati ir ļoti grūti, un tur būs tikai 1-2 lappuses. - Tagad pietiek veikalnieciskā. Sirdsasintiņ, saulputniņ, Tu mani atkal iepriecināji, ka esi vesela, esi vienmēr tik mīļa un laba un kļūsti pavisam vesela, Iniņ, Iniņ, sirdsasintiņ, esi vienmēr vesela, arī laba; mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts: Viss apbērts ar bučiņām, arī ar īpašām bučiņām, pavisam siltām, maigām un pūkīgām dzimšanas dieniņā no lielputniņa, labs arī, Iniņ. 298. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 7. (19.) martā 7. III. Rožsmaržiņ, Pūkiniņ. Šodien saņēmu Tavu mīļo S. III kartīti un redzu, ka Tu esi mierīgāka un, kā liekas, arī vesela. Tas arī mani nomierināja, un tāpēc tagad rakstu Tev tikai atklātni. Pagājušajā kartītē Tu saki, ka esot rakstījusi katru dienu, bet no 3. III neesmu neko saņēmis. Pastnieks saka, ka viņš esot visu nodevis. Es pagaidīšu, kamēr Tu par to kaut ko uzrakstīsi un tad meklēšu tālāk. - Šodien man arī ir darbs, abi putniņi pašlaik ir aizņemti. - Man ir kaut kas: «Kultūrvēsturiski skati iz zemnieku dzīves», kas sākti «Mēnešrakstam». Ceru, ka ies viegli. Tad gribu vēl pārtulkot «Par Bālu Bābelē». Vai lai «Ifigeniju» nosūtu tūliņ? Kāpēc Tu neatbildi? Vai esi saņēmusi manus manuskriptus? Esmu Tev krietni daudz nosūtījis; raksti, ko Tu esi saņēmusi? Kas būs sestdienas feļetonā? Neievieto atkal kādu Osk. Blūmentālu. Es īsti neizprotu, kāpēc Tu raksti par «Mēnešrakstu»? Par mums tātad nekas netiek teikts, tāpēc ka Tu pati raksti? Es ļoti sasprindzināti gaidu, kā mīļputniņš, Pūkiniņa citādi izkļūs no ķezas, tur taču ir diezgan daudz nepatikšanu. Vai Tu nevari darīt patīkamāku darbu? Kas ir ar Tavu skici? -Blaumaņa apbrīnošanas slūžas diezgan komiski ir appludinājušas S. Arnoldsoni. - Vai vēji tagad pūš par labu Bisniekam un Aleksejevam? «Dienas Lapa» savā 53. nr. apgalvo, ka tie esot īstie labdari; vai tie kungi ir drusku pamocījuši Deglavu? Mīļo . . , rožsmaržiņ, vai Tu patiešām esi vesela? Vai esi likusi kleitiņu šūt? Olga Tevi atkal aizkavēs un apkrāps. Kāpēc Tu esi iedāvinājusi 2 rubļus? Vai Tev jārāda, ka Tu esi tik bagāta, jeb vai Tu gribēji viņas samierināt? Mīļo Iniņ, par spīti visam, esi vesela. Rūpējies par manu mazo Iniņu. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Vai Tu esi sev dzimšanas dieniņā nopirkusi mediņu? Turies labi, manu rožsmaržiņ, mīļi un labi. 299. D. un P. STUČKĀM Pleskavā 1899. gadā, īsi pirms 8. (20.) marta Jūs mīļie, labie ļautiņi mani pārsteidzat un apkaunojat, otrreiz atrakstīdami, kur es ne uz pirmo Tavu vēstuli ne esmu atbildējis. Pat tagad atkal es redzu un iztrūkstos, ka jau nedēļas pagājušas, un ar vis vēl neesmu rakstījis ne vārdiņa, ne pateicies par Tavu mīļo apmeklējumu. Es dzīvoju mūžīgā uztraukumā un gluži esmu aizmirsis, kas ir normāla dzīve. Kopš pusotra mēneša mans uzbudinājums pagriezies uz citu pusi, un es atrodos tanī stāvoklī, kuru es domāju nobeidzis gadu atpakaļ; turklāt Elza Rīgā apslima. Mans vecais saimnieks Ērglis, kurš reizēm ir as prātīgs, saka, ka vienīgā starpība esot istabas atslēga, kura tagad manās rokās. Kaut, mazākais, starpība būtu pašā istabā, bet tās finances. Finanču dēļ arī Elzai bija jāaiziet, kā Jūs zināt, un tomēr viss lielais upuris neatsver vēl triju saimniecību vajadzības, iztrūkums gan nau liels, 5-3 rbļ. par mēnesi, bet kapitāls arī nau liels, no kura tas jāsedz. Un mana darba spēja, kuru slimība no spiež, caur nelādzīgo nošķirtību ir pavisam saraustīta, bet jāstrādā vēl vairāk. Es pat vairs labi nepanesu būt vienam pašam, ko es taču visu dzīvi esmu spējis. Es biju pieradinājies pie kruķa, - un nu jāiet savām kājām. Nu Jūs zināt, kādēļ es nerakstīju, man ir tikai vienas domas. Man negribējās palaist sentimentalitāti, bet negribas arī, ka Jūs iedomātos nepareizu iemeslu, kādēļ nerakstīšana. Bet varbūt es nepanākšu ne viena, ne otra. Mēs tik maz saprotamies. Jaunos gados es biju pie tā vainīgs, es biju vecākais, bet palaidu iniciatīvu. - Tev nau jābrīnās, ka vēstulei tāds slimniecisks raksturs, mans vēdera stāvoklis Tev kā ārstei to izskaidros. Es nupat esmu nonācis pie kefīra. Tu, nabadziņš, arī esi novārdzis, un mamiņa nu paliek mūsu veselības ideāls. Kā Pēteris labi turas? Ja Tev būs laika man ko atrakstīt, tad pastāsti par Jums pa šiem arī tik plaši, kā es pats par sevi. Kas dzirdas jauns? Man atraidīja visus lūgumus, es biju arī lūdzis priekš pāris nedēļām palaist mani uz Rīgu, kas Valteram bijis atļauts, jo Elza gulēja uz gultas slima, bet man vajadzēja no tālienes noskatīties. - Tagad runā, ka martā būšot spriedums. - Pa ausu galiem dzirdēju, ka vecā Plekšāniete miruse, bet kas lai nu tagad ved procesi. Vai Jūs nezināt ko tuvāku caur Vāgneri? Kāds Zaļenieku direktors esot droši apgalvojis, ka viņa kasē esot noguldīts no Līziņas pāri par 1000 rbļ., laikam uz Tavu vārdu. Noguldījums esot izdarīts drīz pēc manas aizbraukšanas uz Berlīni 1896. g., tātad novembrī vai decembrī. Vai Vāgners tiešām tāds mīkstčaulis, ka nevar to izdabūt zināt. Jā, Cimmermans esot to teicis. Aizraksti taču pate uz Zaļeniekiem, varbūt ka tad dabūsi atdildi: -- Par sevi man vēl tas jāsaka, ka es no Ērgļa aizgāju uz pilsētu, kad Elza gāja uz Rīgu. Bet bija jau arī laiks bijis, jo pāris dienas pēc tam ispravņiks bijis pie Ergļa apklaušināties. Tagad man jāmaksā veseli 8 rubļi par korteli, bet ir diezgan vājš, tā ka es gribu atrast labāku; raksti tādēļ drošības pēc tikai: Pskov un vārdu, pastnieks jau zina. (Tagad ir Pokrovsk, d. Postņikova.) Un nu dzīvojiet veseli, mīļie ļautiņi, daudz paldies par mīļo apciemojumu. - Vēstules beigās pierakstīts: (Ko es gadiem glabāju kā mein Persönliches, tas jāatklāj ļaudīm par kapeikām. Bet ar to visu aprod, bet viņa tur dzīvo slima un novārgusi, un man jābūt objektiver Beobachter ihrer Krankheitsfortschritte.) 300. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 8. (20.) martā 8. III. Mīļputniņ, mīļo mīļputniņ. Tavas abas mīļās 5. un 6. datuma kartītes es saņēmu vakar. 3. III vēstule nav pienākusi, pastnieks domā, ka viņiem tās neesot, tātad tā ir galīgi pazudusi, varbūt otra pastnieka vainas dēļ, varbūt pārtverta, tam, protams, nebūtu nekādas sevišķas nozīmes. Raksti, vai Tu manu pazudušo vēstuli esi saņēmusi. Nabaga mīļputniņ, pašlaik Tu esi ļoti apkrauta ar darbiem, ka tikai Tu atkal nesaslimsti. Vai tik Tu nesagādā sev nevajadzīgus darbus? Varbūt Tu lasi korektūru tieši tur, kur nav vajadzīgs, tā rodas daudz kļūdu, kur ir svarīgi - dzejoļos un «Iz literāriskās pasaules» («visi prāti» vietā ir «mani»; Čirikov, Mir Božij arī kā romāns. tagad atkal dzejolis bez sadalījuma pantos). «Vaļējās vēstulēs» lielajā numurā Tu atbildēji, ka dzejoļa pirmā daļa jau agrāk bijusi iespiesta! Jā, I daļa no dzejoļa bija jau agrāk «Dienas Lapā» drukāta. - Zālīte turas droši pret Niedru, pasaki viņam to, arī Deglavs teātra dēļ. -Atsūti Stepermaņa «Pa Vaļas brīžiem» pirmo daļu, ko lai iesāku tikai ar otro daļu vien; bet drīz. - Esmu aizrakstījis māsai, lai gan Tu neesi atsūtījusi viņas vēstuli, mīļputniņ. Atsūti norakstu rīt. Mana sliktā nojauta, ka man būs jānožēlo tā diena, kuru Tu, sirdsasintiņ, ilgāk paliki, tagad piepildās: Tu sūti man «Literarisches Echo», tas nozīmē, pati nebrauc. Mīļo, sirsnīgo pūkiņ, es sagatavojos, vairāk nekā nevaru pateikt. -- Es ēdu rītos un vakaros. Es guļu, esi mierīga, mīļputniņ, kļūsti tikai pavisam vesela. Dzīvo sveika, mīļputniņ, sirdsasintiņ, esi vesela . . 301. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 9. (21.) martā 9. III. Dimantametistiņ. Mīļo, sirsnīgo dimantputniņ, vakar vakarā saņēmu Tavu kartīti ar mīļajiem solījumiem (2 vēstulītes) un, tā kā šorīt vēl neesmu nekā saņēmis un gaidu Tavu vēstuli šovakar un rīt no rīta, tad tagad rakstu arī kartīti, un tikai rīt sūtīšu vēstuli. Tagad es nosūtu «Par Bālu Bābelē» un «Ifigeniju», kurus Tev varbūt vēl būs laiks izskatīt, mīļputniņ. «Par Bālu Bābelē» tūliņ vari nodot iespiešanai, «Ifigeniju» tikai tad, kad ir pienācis pārējais. Rīt es izsūtīšu «Kultūrvēsturiskus skatus iz zemnieku dzīves», mīļo Pūkiniņ. Jūtu Tev līdzi, nabaga pūkiņ, kā Tu nomokies ar avīžu stilu, bet mani uzjautrina tas, kā Tu to jauki izstāsti. Vai Tu tiešām labāk nevarētu uzrakstīt skicītes vai vismaz kaut ko interesantāku? Kā ir ar skicītēm? - Vai Tu esi paskatījusies «Dienas Lapā», vai zakon 2 ijuņja 97 g. tur ir? - «Iz literāriskās pasaules» Tu, mīļpūkiņ, neesi pārlabojusi par Puškinu, -ko teiks Derīgu grāmatu nodaļa un Zinību komisija? --Vēstulītes es Tev vienmēr sūtu pavisam regulāri vakaros un plkst. 4 rīt pats iemetīšu vilcienā. - Tev . . taču ir pārāk nogurdinoši iet uz staciju, nedari vairs tā, kaut arī Tavas vēstulītes pienāktu pusdienu vēlāk, Tu pati taču brauksi vienu nedēļiņu vēlāk. Varbūt tas vispār nebūs vajadzīgs, ja spriedums būs martā. - Atsūti jaunus tieslietu jautājumus; ja Tev ir laiks, atbildi uz maniem jautājumiem. - Tikai esi vesela, Mīļiniņ, sirdsasintiņ. Tev nevajadzēja rakstīt 2 vēstules vienā dienā tūliņ pēc nogurdinoša darba. Man tagad ir bailes no pārmērībām, -tā bija no vienas liekas dienas, kas man maksā veselu nedēļu. Esi vesela . . 302. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 10. (22.) martā 10./III. Mīļdvēselīt, pēdējais, ko es no Tevis esmu saņēmis, ir 8. III rakstīta atklātne; esmu saņēmis vakar. Tajā, kā arī iepriekšējās atklātnēs Tu runāji par vēstules rakstīšanu vēl tajā pašā dienā. Bet gribēt daudz dot laikam ir vienmēr dot par maz: tā bija ar vienu lieko dienu, tā arī tagad, mīļdvēselīt. - Garākai vēstulei man pašlaik ir pārāk maz vielas, rakstīšu to tikai tad, kad viela sakrāsies, tad sūtīšu arī vēstuli māsai. - Šeit viss ir pa vecam. - Romānā redzēju dažas kļūdas. - Deglavs ļoti enerģiski ķeras pie lietas. - Līdz ar šo nosūtu «Kultūrvēsturiskus skatus iz zemnieku dzīves» - «Mēnešrakstam»; vai Tu vēl varēsi tos ievietot? Vai man varbūt labāk nevajadzēja tūliņ adresēt Zālītem? - Būtu patīkami, ja Tu, mīļputniņ, varētu apstiprināt manuskriptu saņemšanu. Vai Tu nevarētu abonēt H. Landa «Das Neue Jahrhundert» un paskatīties «Dienas Lapā», vai zakon 2 ijuņja 97 g. o normirovaņiji rabočego vremeņi tur ir ievietots. Ja nu Tev nav laika, tad nedari to, Tu taču laikam esi vēl ļoti slimiņa, manu Pūkiniņ! Tu jau to nesaki, mīļdvēselīt, bet pēc visa es varu domāt vienīgi to. - Ir plkst. 8 vakarā, pasts vairs nenāks, es nesīšu uz staciju. Mani sāpināja tikai tas, ka Tu, mīļdvēselīt, neesi tieši pateikusi, ka nebrauksi. Atklātnes augšmalā rakstīts: Pastnieks laikam grib izspiest atlikušo dzeramnaudu, tādēļ nenes Tavu vēstuli . . Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Esi vesela . . , dzīvo sveika, Pūkiniņ. Es neesmu bēdīgs. Daudz skūpstu, mīļo dvēseles Iniņ. 303. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gadā, pēc 10. (22.) marta [Trūkst vēstules sākuma.] tiks paņemts??), bet mēs, abi putniņi, taču ļoti ciešam no atšķirtības. Mazais mīlulītis līdz pat šim laikam vēl nav sastādījis programmiņu, un lielputniņš gan iesācis romāniņu, bet tas nevirzās uz priekšu, tagad jau veselu nedēļu tas guļ neaiztikts. Kad Zamuels cer dabūt algu? - Dabū Donelaiti, apjautājies par Liepājas manuskriptiem, vajadzības gadījumā no jauna nopērc tulkošanai Donelaiti, iesākto «Saules meitas» tulkojumu atsūti šurp. Tad vēl nopērc pie Kimmela: Baltijas Bibliotēka: Nr. 1039 Vilperta «Cesijas ierobežošana» - 40 kap., Ulmaņa «Īpašuma atlīdzināšana» (Nr. 1036) - 50 kap., Rummela «Kurzemes aizbildnības tiesības» (Nr. 1029) - 40 kap., Šīmaņa «Valdības nolikums» (Nr. 1032) - 30 kap. 304. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 11. (23.) martā 11. III. Mājputniņ. Manu mīļo, sirsnīgo sirdsasintiņ, šodien no rīta beidzot esmu saņēmis Tavu mīļo, sirsnīgo 8. III vēstulīti. Tu esi tik mīļa un laba pret mani, manu samtpūkiņ, bet laikam vēl ļoti slimiņa. Tiku lasījis Tavu vēstulīti ar lieliem pārtraukumiem, jo tagad vairs labi nepanesu asariņas, es no tām ļoti ātri nogurstu, tās traucē man miegu un rada dūrienus galvā. Tagad pūlos tās vispār novērst, tas ļoti vajadzīgs. Daudzmaz redzamu panākumu man, protams, vēl nav. - Mīla un labsirdība, kas runā no Tavas vēstules, dara man ļoti labu, Iniņ, tomēr es nevaru Tev noslēpt savu vilšanos, dvēselīt: neesmu tomēr vēl tā saņēmies, lai šī vēstulīte mani atstātu mierīgu, Tu arī nedrīksti nodoties domām un būt noraizējusies. Tas ir tas, ka es tomēr biju cerējis, ka Tu brauksi, tai gan no Tavas pēdējās vēstulītes pavisam droši varēju secināt, ka Tu nebrauksi. Tas liedz man būt pavisam priecīgam par Tavu mīļo vēstulīti, kāds es citkārt arvien kļuvu; smaga, spiedoša un žņaudzoša sajūta kāpj augšā līdz kaklam, arī naktī, kad atmostos. Aizpagājušo un pagājušo nedēļu pie sevis klusībā biju nodomājis atteikties no Tava apmeklējuma šajā nedēļā, jutos tik brīnišķi spēcināts no beidzamās tikšanās; bet tad Tu kļuvi slimiņa, un es domāju, ka vislabākās zāles Tev, mīļsaulīt, tomēr būtu atbraukt un mums kopīgi saņemties, jo ko gan iespēj tukši, kaili vārdiņi, ka es taču tikai rakstu, pat neizrunāju. Mani pašu Tava slimība bija smagi skārusi, bet man tomēr bija raizes, kas novirzīja domas, man bija izdevība mēģināt Tev dot visu savu dziļo mīlu. Tad tu rakstīji, ka kļūsti veselāka, un es atkal vairāk pievērsos sev un sāku just nogurumu un vientulību. Tā kā Tu neliki manīt, ka nebrauksi, un es nebiju no tā atsacījies, tad biju cieši pārliecināts, ka paliek, kā norunāts, t.i., atbraukšana. Bet tad tomēr manīju, ka no tā nekas neiznāks, un mani skumdināja, ka Tu, mīļputniņ; nebiji man to pavisam tieši pateikusi, mani skumdināja arī, ka šķēršļi bija stiprāki par Tavu kukainīša vajadzību braukt. Tad manā galvā pastāvīgi jaucās domas par šiem šķēršļiem, un manī radās neizsakāms rūgtums pret tiem. Esmu mēģinājis tos sev iztēlot, bet nekā cita neatrodu, vienīgi Olgas riebīgās pļāpas, no kurām Tu baidies, un tad: ko gan teiks ļaudis. Ja būtu kaut kas svarīgāks bijis, Tu noteikti būtu teikusi, būtu ar mani apspriedusies. Bet tā Olgas lamu vārds ir stiprāks par visiem kukainīšvārdiem un vajadzībām. Es būtu varējis tieši lūgt, lai Tu atbrauc, un tad Olga tomēr būtu uzvarēta. Bet nenoteiktas kauna jūtas mani atturēja, es arī paļāvos uz mazputniņu, kas jau atradis pareizo. Iniņ, vai to varētu uzskatīt par pārbaudi, par mūsu lielās šķiršanās priekšmēģinājumu, lai gan ciešanās mums sevi nebija jāpārbauda, un tad jau mums būtu diezgan ciešanu un nebūtu par ļaunu sevi atsvaidzināt ar dažu dienu atkalredzēšanos, sevi atkal garīgi uzmundrināt. - Tagad man tas vajadzīgs, esmu atteicies no vientulības, vai lai atkal to mācos? Bet vai Tu apdomā arī, pūkiņ, manu vienīgo mīļputniņ, visa mana dvēselīte, ko tas nozīmē: mācīties vienam būt? Tas nozīmē: mācīties iztikt bez Iniņas, mācīties - nejust vajadzību pēc Iniņas. Visi man tagad liekas pretīgi un naidīgi, kas mierinādami man ieteiktu iztikt bez Iniņas. Tam taču tomēr jānotiek, jo fiziski nav iespējams dzīvot, ja nav normālu apstākļu. Kad es biju viens, man taču bija arī citas pazīšanās, ierosmes, atveldzējumi. - 'Tavu neatbraukšanu tagad es, Iniņ, tomēr pārcietīšu, lai gan tas paņem ļoti daudz spēka, es to manu no noguruma un no tā, ka vairs nespēju tik asi domāt un tik precīzi izteikties; Tev droši vien klājas tieši tāpat, mēs izšķiežam nevajadzīgi daudz, spēka, lai izliktos ļaužu priekšā, un mēs taču varētu spēku tik labi izlietot. - Es tomēr pārcietīšu, bet mani satrauc domas par nākotni.. Mēs tiksim daudz tālāk izšķirti, jo būs vēl pavisam citi, svarīgāki šķēršļi, kas kavēs atkalredzēšanos, un redzēsimies 1-2 reizes gadā. Mēs neesam pirmajā jaunības spēkā, mēs esam viens pie otra pieraduši, pavisam citādi nekā Šveices ceļojuma laikā. Tad: cik ilgi mums vispār atlicis dzīvot, ja mēs tā nomokāmies. Ja mēs dzīvojam kopā, varbūt mēs zaudējam nākotnes plānus (es daudz neceru no Zālītes, un redakcijas darbs mūs arī nomāktu), ja mēs dzīvojam šķirti, varbūt iegūstam nākotni, kas mums vairs nekā nedos, jo mēs jau būsim izdeguši - un varbūt zaudēsim paši sevi, katrā ziņā visu dzīvesprieku. Viskarstākais zupas pods. atdziest, ja to ilgi tur noņemtu no uguns. Un neizsakāmās ciešanas, tās pat nav aptveramas pēc tagadējām sāpēm; un pēc to aptveršanas vai tad maz atmaksājas uzņemties nākamās sāpes. - To vajadzētu pārrunāt. Esmu vēl slims. -Varbūt mani izsūta trimdā uz Ostrovu, Dvinsku vai šeit uz Pleskavu, kur mūs redzētos vienreiz mēnesī. Cietumā man bija labāk, mazāk uztraukumu, katru nedēļu varēja redzēt mazputniņu. Mīļo, vienīgo zelta dvēselīt. Rakstot atkal esmu pazaudējis mieru. - Labāk atbildēšu uz Tavu vēstulīti. šo es vēl izsūtīšu pēcpusdienā, bet šovakar rakstīšu vēl vienu atklātni. Biju parūpējies, lai Tu ātrāk saņemtu vēstulītes, tāpēc izsūtīju pēcpusdienā (pusdienu ātrāk), bet, tā kā Tu to nevēlies, tagad sūtīšu vakarā. -Atbildi arī uz maniem jautājumiem, Mīļiniņ, es jūtos tik neievērots, ja Tu neko no tā, ko jautāju un saku, nepiemini. Bet tāpēc Tev, mīļputniņ, nevajag vairāk rakstīt, raksti tad, kad Tev iznāk laiks, nevajag arī katru dienu, ja tikai Tu man iepriekš pateiksi, kad Tu nerakstīsi. -«Mājas Viesa Mēnešraksts» par 9 lappusēm samaksājis tikai 14 rubļus, kur vajadzēja, mazākais, 16-18 par 1/2 loksni. - Vai Tu esi saņēmusi korespondenci no Pleskavas? Vēl nav uzņemta. - «Kultūrvēsturiskus skatus» dod labāk «Dienas Lapai», ja «Mēnešraksts» nemaksā. «Dienas Lapā» Tu esi ļoti labi uzrakstījusi par «Mēnešrakstu», ko Tu vēl gribi, tā ir tieši labi; ir taču tikai referāts, nevis kritika. - Šips nāks vēl apmēram tikpat daudz. Tagad viņi vispār neliek nekādu parakstu; vismaz pašās beigās viņiem tas jādod. Vai tad nevar tā: cenzoram aizsūtīt bez paraksta «Rainis», bet vēlāk likt to apakšā tāpat kā «Kultūrvēsturiskiem skatiem» - Tagad es steidzos. - Vai vēstules un manuskripti man jāadresē uz «Mājas Viesi»? - Es esmu vesels, istaba ir silta, ēdiens labs. - Neesmu Tevi saudzējis, bet gribēju redzēt skaidrāk pats sevi, gribēju zināt, kā patiesībā ir, gribēju apvaldīt savu slimīgo jūtelību. - Iniņ, Iniņ, Tu saki: visapkārt Tev viss ir miris, un tomēr Tu nebrauc turp, kur, pēc Taviem vārdiem, ir dzīvība? Bet varbūt tomēr brauksi: Iniņ? Dzīvo sveika, sirdsasintiņ, esi vesela, rūpējies par sevi labāk, Iniņ, daudz bučiņu, mīļsirdsasintiņ. 305. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 11. (23.) martā 11. III. Mājputniņ, vakarā, pēc tam kad pusdienā jau nosūtīta viena vēstule, ko Maziniņa saņems reizē ar šo. Mīļo, nebeidzamo sirdsasintiņ, es nezinu, cik paspēšu uzrakstīt, ir jau 1/2 8, plkst. 8 man jāiet uz vilcienu. Nebrauc! Esmu jau tagad pārcietis, man tagad ir skaidra atbilde, es vairs nemokos. Nogaidi, Iniņ, kamēr Tu būsi vesela, ja Tava miera labad tas nav katrā ziņā vajadzīgs, tad nebrauc arī pirmdien, bet tikai 20. III, nākamo sestdien. Kop sevi mājās, neej ārā, mana dzīvība; Tev jākļūst veselai. Esmu, protams, darījis visu, lai tik Tu kļūtu vēl slimāka, savās pēdējās vēstulēs atkal esmu ļāvis savai sliktajai omai brīvu vaļu, un tas viss sabruks pār Tevi. Es jau redzu to nākam, redzu, kā Tu saļimsti, un esmu pie tā vainīgs. Bet, Iniņ, vai nu Tu tici, vai ne, Tavs spriedums par mani ir bijis nepareizs: tās nebija šaubas, kas runā manās pēdējās vēstulēs, tas bija aizturēts, apslēpts izmisums, es taču nespēju dzīvot bez Tevis, un to Tu nezini, Iniņ, tam Tu netici. Es nemaz nezinu, ko te sarunāju. redzu vienīgi kā viss sabrūk, un Tu vēl neesi mani pārliecinājusi, ka es esmu pie tā vainīgs un nevis mana slimība. Drīz laikam būsi pārliecinājusi, manu dvēselīt, dvēselīt, un tad -? Es nezinu nekā. Bet nav taisnība, ka es Tevi nemīlu, nav taisnība. Neesmu Tev melojis, bet arī neprotu, arī negribu sevi apmelot, - Tu man esi nepieciešama kā ikdienas gaiss, tāpēc es Tevi mīlu, un, ja Tu mani mīli citādi, ne sevis pašas dēļ, tad es to nesaprotu. Ja tas ir vajadzīgs, tad pārveido mani tā. Mīlulīt, mīlulīt, Iniņ, sirdsasintiņ, es saprotu tik vienu, ka šķiršanās mūsu slimajiem nerviem bija par smagu. Bet es vēl neizstājos no spēles, es vēl gribu turpināt cīņu pret ciešanām, Tu man esi devusi tik daudz spēka un nevari uzreiz visu atkal atņemt. Mīlulīt, sirdsasintiņ, es mīlu Tevi, saproti, saproti, Tu tomēr bieži esi mani pārpratusi, domāju, ka arī tagad Tu mani pārproti. Dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt, esi vesela, esi mīļa un laba, es taču esmu puisītis, Iniņ, pūkiņ, esi vesela, mīļmīlulīt. Vēstules kreisajā malā vertikāli rakstīts: Bez šaubām, es varu ņemt «Ķeizara ceļojumu», atsūti to tūliņ šurp, Tu to nevari; es pārtulkošu 3 reizes ātrāk. Kāpēc Tu uzkrauj sev tik daudz darba ar ievadu? Mīļiniņ, pūkiņ. Vēstules augšmalā rakstīts: Mīļiniņ, es Tevi mīlu, es esmu puisītis, es nešaubos, Iniņ. 306. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 11. (23.) martā 11. III. Mājputniņ. Manu mīļo, vienīgo, sirsnīgo dvēselīt, šo vēstuli es sāku ar bailēm un aizturētām sāpēm, tā ir trešā, ko šodien Tev rakstu. Es jau biju noguris un vēl vairāk noguru, - tas viss atbalsosies vēstulē. Tāpēc, manu sirdsasintiņ, Iniņ, nespried pēc atsevišķā, bet raugies noteikti un skaidri tikai uz pašu galveno. Un pats galvenais ir un paliek tas, ka es Tevi mīlu, kā tikai kukainīši mīl, ka divi kukainīši saderas kopā, ka manas vēstulītes nepauž šaubas par Tavu mīlu, bet gan izmisumu par to, ka mēs esam šķirti un nekas nevar izbeigt mūsu ciešanas, jo mēs vienmēr nonākam pie posta, vai nu mēs pelnām naudu un nomokāmies aiz šķiršanās sāpēm, vai dzīvojam kopā un mums nav ko ēst. Tāds taču ir mūsu stāvoklis, pavisam izmisīgs, un te taču gan ir jākrīt izmisumā, vismaz tādiem slimniekiem, kādi mēs esam; esmu tiešām pārvērtējis savus spēkus, domādams, ka varēšu Tev palīdzēt un pats iztikšu bez palīdzības. Ļaudis, kas stāv attālāk, kā labie cilvēki Zālīte un Blaumanis, nevar nojaust, cik izmisīgi viss ir, jo viņi nevar nojaust, cik ļoti es Tevi mīlu un cik Tu man esi vajadzīga. Un arī Tu, manu vienīgo, nebeidzamo dzīvības saulīt, manu siltumiņ un mutes dvašiņ, arī Tu to pavisam droši nezini, citādi Tu nebūtu tik ļoti ņēmusi ļaunā, ka es pēc Tevis ilgojos, Tu nebūtu puisīti tik stipri situsi, ka viņš pēc Tevis aizsmacis kliedz. Bet Tu esi dzirdējusi tikai ausis plosošo kliegšanu un kāju spārdīšanu, neesi mēģinājusi izdibināt iemeslu, bet esi kļuvusi slimiņa un tā mani tik briesmīgi nosodījusi. Kas gan cits mani varētu sodīt, viss ļaunais, ko Tu man teiktu, man būtu nācis tikai par labu. Bet es esmu Tevi nomocījis, Iniņ, Iniņ, Tu varbūt guli gultiņā, kas nu notiks, kas notiks? No maniem kliedzieniem pēc Tevis Tu esi kļuvusi īsti slimiņa, es esmu locījies un tomēr nebiju tārps. Iniņ, Iniņ, saproti to, es meklēju vienīgi glābiņu, tās nebija šaubas. Ir taču tik dabiski kliegt pēc glābiņa, mazputniņš taču arī to būtu sapratis, ja nebūtu tik slimiņš un nervozs. Tu pati nupat raksti, ka saskatot ienaidniekus un slikto visur, kur tā nemaz neesot, - kāpēc tad arī ar lielputniņu nevarētu tā būt, ka tas nav ienaidnieks un slikts, kā Tev liekas? - Mīļo sirdsasintiņ, esmu noguris, es griežos vienā punktā un nesaku to, kas man būtu jāsaka. Ar bailēm es redzu, ka man nenāk prātā neviens vārds, kas Tevi varētu pārliecināt, apmierināt, kas vismaz varētu pateikt kaut ko mīļu manai vienīgajai Iniņai. Un Tu atkal iztulkosi to slikti, un nebūs gala vaimanām, vai notiks kaut kas baismīgs. Iniņ, Iniņ, apžēlojies par mani, saproti mani, es nespēju Tev neko pasacīt. - Man vajadzētu vairāk nomierināties, citādi Tevi atkal uztraukšu, bet man nav daudz laika. -Iniņ, vai Tu nepamēģinātu iedomāties, cik dažādi mēs esam uzauguši, dažādi domājam, jūtam, rīkojamies. Uzskati to par faktu un tad iedomājies, ka es varēju domāt kaut ko citu, nekā Tev liekas; tas Tevi arī drusku nomierinās, tā daru es. - Kad mans mīļslimnieciņš drusku būs atlabis, tad viņš pats redzēs, ka uztraukums šeit ir bijis tikpat nevietā kā par istabiņu un laupītājiem. - Es vēl varētu Tev pateikt, ka ar visu to es tomēr nemetu plinti krūmos, nenododos tikai raudām un izmisumam, bet pūlos mierīgi pārdomāt; strādāšu tāpat kā agrāk, pat vēl vairāk, lai sevi izklaidētu, jo fiziski esmu pavisam stiprs; tikai miegs ir traucēts. - Arī pats es sev saku, ka tagad vairāk spēju pretoties izmisumam, piemēram, Tavā slimības laikā esmu strādājis; arī šai ziņā Tu mani pārpratīsi; Iniņ, ja Tu domāsi, ka tas ir altruisms. It kā agrāk es nebūtu gribējis mierināt mazputniņu, es tikai neesmu varējis. Man ir tik briesmīgi sāpīgi, Iniņ, mana, mana Iniņa nav zinājusi, ka es mīlu Maziniņu. Tad es biju egoists un tikai nupat esmu kļuvis par altruistu, lai tūliņ atkal pārvērstos. Un es pavisam naivi iedomājos, ka esmu puisītis, tāpēc vien, ka pats sevi tā biju nosaucis. Un tomēr es mīlu Tevi, Iniņ, bet tagad nespēju to citādi pateikt, tas neskan, tikai sāp. - Veikalnieciskais: šovakar saņēmu Tavu 10. III vēstulīti, no 9. datuma neesmu nekā saņēmis, otrā vēstulīte nu iet zudumā. «Keizara ceļojumu» Tev būtu vajadzējis tūliņ atsūtīt, es ar to būtu ticis galā, bet Tu; saldo putniņ, esi tik vājiņa un kļūsi vēl nopietni slima no tik daudz darba, liec taču dieva dēļ ievadu tagad mierā!!! Kāpēc Tev, Iniņ, nebija pret mani arī tik daudz uzticības tūliņ atsūtīt «Ķeizara ceļojumu», es taču Tev labprāt esmu atņēmis melnos darbus; sūti droši, mīļdvēselīt. Darbu nevar no rokām izlaist: - Es atkal lasu Tavu kukainīšvēstulīti - ar mūsu abu nervozitāti taču ir pavisam sasodīta būšana. Vai Tu, mīļdvēselīt, arī maz tici, ko Tu pati esi sarakstījusi?- Vai tiešām ir tik ļauni, vai mēs abi tiešām tik ļoti šaubāmies viens par otru, kā Tu to iztēlo? Es pat vēl izrādot apslēptas šaubas! Man nenāk ne prātā Tev melot, es tikai sāpēs iedomājos, ka Tu apslēpti, lai saudzētu, liec manīt Tavu neatbraukšanu. Bet tagad arī tas izrādās aplam, Tu esi tikai aizmirsusi, es būtu va rējis to iedomāties. - Par saudzēšanu ir vēl īpaša nodaļa: kad es Tevi slimībā mierināju, Tu man pārmeti, ka nekā nesaku par sevi (kur taču nebija nekā, ko teikt), kad es tad pēkšņi iekliedzos, pavisam klusu kartītē, - tik maz jau tika kliegts kā vēl nekad -, tad nu tieši tādēļ bija uguns pakulās. - Es nekad neesmu saudzējis, Tu vienmēr, un mums abiem nebija taisnība. Tagad es sevi moku, Iniņ, bet ir jau par vēlu: Iniņ, Iniņ, Iniņ, es gribu Tevi saudzēt. Visam taču jātop pavisam citādam, jo viss, ko iedomājos sasniedzis esam, neeksistē, es te stāvu gluži nožēlojams, es varu saviļņot gaisu ar savu runāšanu, bet vairāk neko. Es nekad neesmu pats sevi redzējis, nekad neesmu domājis, tagad gribu sākt domāt. Iniņ, manu samtpūkiņ, tas droši vien nevar Tev līdzēt un Tevi nomierināt, bet tas vismaz mazinās Tavas raizes par mani, Tu esi devusi man ierosmi, žēl, ka es Tevi nekad nevarēju ar labu piedabūt dot ierosmes. - Es atkal neesmu uzrakstījis to, ko īstenībā gribēju, bet man nav vairs iespējas pārrakstīt, es nevaru nekā cita, kā Tev pavisam muļķīgi un naivi teikt to pašu, ka Tu mani esi pārpratusi, ka patiesībā mēs ne viens, ne otrs nešaubāmies par mūsu abpusējo mīlu un ka tikai nervozitāte vainojama pie visa un ļaunā šķiršanās, bet pār abām mums nav varas. Es mīlu Tevi, Iniņ, ar puisīša mīlu, vai tas neiespēj mazajai Iniņai nekā izteikt? Vai nevari no tā atveseļoties, tik bieži pats esmu kļuvis vesels no mazputniņa vārdiņiem. - No kura laika esi slimiņa, Iniņ? No kā tas ir, un kas kaiš? No labām vēstulītēm? Ak, kā tomēr viena vienīga slikta kartīte saposta tik daudzas labas vēstulītes, pārvērš tās par meliem; vienīgi ļaunais ir patiess, labais nekad? Putniņ, putniņ, vai putniņi tā mēdz darīt? Neesi dusmīga, Iniņ, par juceklīgo vēstuli, vismaz neuzskati to par apvainojumu sev, par šaubām, arī par taisnošanos ne, - es taču to nespēju. Es stāvu te tik nabags un tukšs, sešu lappušu garajā rakstījumā neesmu atradis neviena mīļa, silta vārda, un citkārt tie man taču bija, kā Tu bieži vien esi teikusi, Iniņ; saules un dziedēšanas vietā es nesu Tev miglu, miglu, nekā satverama un uzmundrinoša. Vai Tavas pašas lielā mīla Tevi nespētu pacelt? Man tā ir palīdzējusi. Es nemāku Tev neko pateikt, esmu arī noguris, man atliek tikai asariņas, lampa dziest, Iniņ. Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts: Iniņ, kļūsti atkal vesela no sava mīlas spēka, kļūsti vesela, dvēselīt, mīļsaulpūkiņ, mīlulīt. Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Dvēselīt, dvēselīt, es taču mīlu Tevi, kaut gan Tu tonezini; es neizmistu, Tava mīla palīdzēs man saņemties. 307. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 12. (24.) martā 12. III. Pūkiniņ. Mīļo samtpūkiņ . . , esmu saņēmis Tavu mīļo, mīļo kartīti un kļuvis pavisam kluss. Tev tomēr ir kļuvis drusku labāk, kaut tikai Tev nebūtu jāstrādā, tas Tevi atkal padarīs slimu. Esmu visādi izdomājies, kā Tu man varētu atsūtīt darbu, tomēr īsajā laikā nekas vairs nebija iespējams, ak, ja Tu man tomēr tūliņ būtu atsūtījusi. Tavu 9. III vēstulīti es arī neesmu saņēmis, bet esmu pavisam kluss un ļoti priecīgs, ka Tu atkal esi kļuvusi mazliet veselāka; tagad es atkal atdzīvošos, kaut arī pašlaik vēl esmu ļoti noguris, tā ka pat vēstuli nerakstu. Tev taču arī nav laika, un es atkal raizējos, vai neesmu Tevi satraucis ar beidzamajām vēstulēm, kas tika rakstītas gaužās bailēs. Kaut ko tamlīdzīgu vēl nebiju pārdzīvojis, bet Tu esi atkal mīļa un laba un kļūsi vesela. Tagad es esmu pavisam mierīgs un gaišs, Tu taču nedusmosies arī beidzamās vēstules dēļ. Lai kaut kā izklaidētos, šodien biju Rignaigarā, tas mani drusku ir nogurdinājis. Bet šobrīd viss jau atkal ir labi. - Brauc, kad Tev iznāk, varbūt nākamo piektdien? - Vēstules adresē tieši - pastā do vostrebovaņija. - Kairo - vislabāk Kaira (pirmoreiz Kairo kā paskaidrojums). - Līdz šim esmu saņēmis: vienu 8. datuma atklātni, vienu 8. datuma vēstuli (saņēmu 11.), no 9. datuma - neko, tad 10. datuma vēstuli un tagad 11. datuma atklātni. Tieslietu jautājumus vari sūtīt bandrolē; atsūti arī Stepermaņa «Pa vaļas brīžiem» I daļu. -Vecais Rignaigars saka, ka uz manifestu vispār neesot nekādu cerību. Butlerovs pats to esot teicis, un tas kaut ko nozīmē. Iniņ, mīļpūkiņ., esi Tu arī atkal mierīga, es esmu pavisam kluss. Nav taču bijis nekas. Kļūsim veseli un strādāsim. Mīļo samtpūkiņ, esi vesela, esi laba un mīļa, esi vesela . . 308. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 13. (25.) martā 13. Iniņ. Vienīgo, bezgalīgi mīlēto pūkiņ, manu dvēselīt, varu Tev uzrakstīt tikai dažas rindiņas. Es Tevi neizsakāmi mīlu, neesmu gribējis Tevi apvainot, tici taču savam puisītim. Ir tik daudzi izmisīgi pārpratumi, ka vislabākais gluži neciešamā stāvokļa atrisinājums būtu, ka Tu pēc iespējas drīzāk atbrauktu. Mīļiniņa saņems šo vēstuli svētdienas pēcpusdienā, ja Tu varētu tūliņ atbraukt. Bet ko nozīmē Tavi vārdi, ko dvēselīte pašās beigās uzrakstījusi: «Ja es braukšu, uzrakstīšu dažas lappuses, ja ne, lai notiek, kas notikdams.» Ko tas nozīmē? Ir briesmīgi tas, ko visu es varu iedomāties, vai Tu man mirsti, mana vienīgā dzīvība? Tu nemirsi viena pati, es nevaru dzīvot bez Tevis nevienu mirkli, es Tev sekošu, tikai gribētos vēl redzēt Tavas mīļās actiņas, Tavus stariņus. Man nav labi, man pastāvīgi ir trulas bailes un galvā nogurums. Un kāpēc tas viss? Bet Tu, saulputniņ, vēl raksti «Ķei zara ceļojumu»; tātad Tu vēl neguli pavisam slima; ja tas tā ir, tad apžēlojies par savu nabaga vientuļo puisīti, kas visas actiņas ir izraudājis pēc Tevis, mana māte, mana dzimtene. Atbrauc apciemot mani! Bet, ja Tu, Iniņ, manu Iniņ, esi pavisam slima, tad telegrafē, un es aizbraukšu pie Tevis bez atļaujas. - Mīlu Tevi tik neizsakāmi un nevaru Tev to teikt, jo Tu saskati vienīgi apvainojumus. Abas vēstules, kas bija pilnas baiļu Tevis dēļ, pilnas drebošas mīlas, kura ir pārāk kautrīga, lai rādītu sevi tieši, Tu esi uztvērusi kā ļaunas. Tas tā nav, mīļo, mīļo, vienīgo Iniņ, mans mierinājums, mans glābiņš. Glāb mani, putniņ, no manis paša un manām šausmīgajām bailēm. Apžēlojies par mani, piedod man, mīļo Iniņ.- Es taču neesmu saņēmis Tavu 9. datuma vēstulīti; piedod manu uztraukumu. Mīlulīt, piedod man, ka esmu tik ļoti ilgojies pēc Tevis; tā vaimanājis un ka ar to esmu Tev satraucis. Nepaliec man slimiņa, Iniņ, samtpūkiņ. Izglāb mani no briesmīgajām bailēm, es nejūtos labi, brauc drīz, dvēselīt, ja Tu neesi slimiņa. Tavs puisītis Tevi lūdz pie Tavām saldajām kājiņām, kuras viņš glauž un skūpsta. dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt. Vēstules augšmalā rakstīts: Telegrafē, dvēselīt, paskaidro man, es vairs nevaru ilgāk panest šīs briesmīgās bailes. Dvēselīt, dvēselīt, apžēlojies par savu mazo puisīti. Dvēselīt, dvēselīt. Vēstules pirmās lappuses apakšā rakstīts: Tavu 12. III rakstīto atklātni esmu saņēmis. Mīļdvēselīt, apžēlojies par puisīti, glāb mani no izmisuma, dvēselīt, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules kreisajā malā vertikāli rakstīts: Es mīlu Tevi, dvēselīt, neizsakāmi, vairāk nekā pats sevi, vairāk, nekā Tu zināji, glāb mani, dvēselīt! Negribēju apvainot savu paša pūkiņu, savu dzīvību. Iniņ. 309. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 14. (26.) martā 14. III. Rožsmaržiņ, mīļo sirdsasintiņ, rožsmaržiņ, Tavu 13. III vēstulīti saņēmu šodien par vēlu, lai vēl tūliņ aiznestu atbildi uz vilcienu; tā Tu šo vēstuli saņemsi tikai 16., un atbilde jau pienāks par vēlu, un tā es Tevi vienu dienu esmu atstājis bez vēstules. Esmu pilnīgi zaudējis līdzsvaru un velku Tevi sev līdzi lejā; nu es Tev atkal sagādāju nemieru un slimību, nezinu vairs, ko daru, viss, kam tikai pieskaros, nāk par ļaunu; es gribēju Tevi samierināt, kļuva vēl sliktāk, gribēju Tevi nomierināt un uztraucu. Esmu noguris. - Tev ir visur taisnība, es nestrīdos, beidzamā lapiņa tomēr ir ļoti mīļa. - Veikalnieciskais: Vārtiņa spēlē Tavus gabalus, Tev vajadzētu dāvināt; «Kultūrvēsturiski skati» var arī palikt; «Ķeizara ceļojumam» jānāk bez mūsu šifras; tieslietu jautājumus jau stipri sen esmu aizsūtījis atpakaļ, aizpagājušajā nedēļā, vai galu galā pazuduši? Tev man vienmēr jāatbild, ko Tu no manis saņem! Pajautā Zālītem. - Vai «Nātanam Gudrajam» jānāk tūliņ 10. aprīlī? Vai «Amoram un Psihei»? «Nātans Gudrais» laikam gan bija sagatavots, bet divas drāmas. Ir ļoti mīļi, ka esi bijusi pie ārsta. Nesteidzies ar braukšanu, kamēr Tu kļūsi vesela. Bet būtu jauki, ja Tu tomēr atrakstītu, kad Tu, mīļputniņ, domā atbraukt. Tas gan nav tā, ka es nebūtu domājis par saulputniņu, esmu tik daudz domājis, ka tāpēc esmu piemirsis mierīgs būt, neuztraukt Pūkiniņu un neuztraukt pats sevi. Mīļo dimantpūkiņ, ja tik es varētu izkļūt ārā no miglas, ja varētu atrast īsto vārdu, bet, jo bailīgāk es meklēju, jo tālāk tas liekas pazūdam. Ar telegrammu Tu man esi atņēmusi bailes; bija jau nepanesami; nospiedošā sajūta vēl ir dzīva, bet, ja es atradīšu īsto kukainīšvārdiņu Mīļiniņai, viss nospiedošais zudīs. Esi atkal mīļa un laba, .. 310. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 15. (27.) martā 15. III. Mīļputniņ. Manu mīļo sirdsasintiņ, cik briesmīgi Tu esi uztraukusies, Tu neizsakāmi ciet, manu nabaga slimo vārgulīt, un es te esmu saltās bailēs, nespēdams Tev palīdzēt, pat nesaprazdams, kā tas varētu notikt. Tādas baigas bailes neesmu vēl izjutis visā savā dzīvē; toreiz runa bija tikai par mani - par labo manī, Tevi, mana mīļā dvēsele, domāju esam pasargātu, bet nu satver Tevi, un tad viss, viss bija uz spēles. Tagad, liekas, jaunākais ir garām, Tava šīsdienas telegrammiņa saka gan ļoti optimistiski: zdorova, bet nepanesamais sasprindzinājums sāk atslābt. Tagad vispirms vajadzīgs, lai Tu, saulaino pūkiņ, atkal reiz nomierinies, izārstējies ārsta uzraudzībā, sāc gulēt un ēst, kā citkārt cilvēki. Tagad nestrādā vairs, dieva dēļ, lai arī no «Ķeizara ceļojuma» nāktu mazāks gabaliņš, tas nekas. Vai Tava veselība patiešām nav vairs dārga? Bet Tu jau to negribi ticēt. Tu izturies pret savu veselību vispār kā pret blakus lietu, arī vēstulītēs. Es līdz šim vē1 nezinu, kas tās bija par sāpēm kuņģītī, - vai kaut kas jauns vai tādas, kādas Tev jau bija pagājušo gadu lieldienās? Cik dienu tad Tu, mazdvēselīt, esi gulējusi gultā un kuras dienas? Mīļo, mīļo sirdspūkiņ, raksti par tādām lietām arvien nekavējoties un pavisam sīki, daudz kas nebūtu kļuvis tik ļauns, ja Tu būtu sīkāk rakstījusi, mīļo, sirsnīgo putniņ, lūdzu Tevi, rūpējies par savu veselībiņu vairāk nekā par visu citu. Es Tev bieži vien rakstu kā veselai, bet vēstules iet trīs dienas un sastop Tevi slimiņu. Ja Tu būtu atsūtījusi «Ķeizara ceļojumu» tūliņ trešdien, kad Tu to saņēmi, vai arī vēl sestdien, kad pienāca mana atbilde, un pati būtu braukusi piektdienas vakarā, - tad «Ceļojuma» tulkojums būtu gatavs tāpat kā tagad un tiktu nosūtīts līdz otrdienas vakaram, un Tev nebūtu jāpārdzīvo briesmīgās ciešanas kā pašreiz, jo visas tās dienas Tu taču neesi arī strādājusi, un es tulkoju daudz ātrāk. Es tikai iztālēm varu nojaust, cik pavisam pārcilvēcīgi Tu esi cietusi, kad jau aiz bailēm vien par Tevi nezināju, kur tverties. Sirdsiniņ, sirdsasintiņ, neņem ļaunā, ka es to saku, tas nav nekāds pārmetums, kā viss agrākais arī ne. Esmu vienīgi vēl arvien pavisam apdullināts no briesmīgā un tik noguris, ka nevaru satvert nevienu saprātīgu domu un to saturēt. Es zinu, man vajag Tev noteikti dot vismaz garīgi mieru, bet es to vairs neprotu, esmu pavisam iebaidīts un esmu licis visas savas cerības uz personīgo sarunu un redzēšanos, bet no tā nekas neiznāca, un man jāgaida līdz nākamajai piektdienai un tomēr jāmēģina rakstiski. Iniņ, sirdspūkiņ, lūdzu Tevi, esi man atkal laba; Tu redzi, vēstulē es Tev nevaru nekā paskaidrot, atkal visu nesatraucot. Veselu mēnesi man jāiztiek bez gaismas, vai tas nav pietiekams sods, veselu nedēļu Tu guli slima un man jābaidās no visbriesmīgākā savam svētumam, sodi, bet esi tad arī atkal laba, ja ne citādi, tad bijušā dēļ, pirmo vēstuļu dēļ, kuras Tev esot palīdzējušas, Iniņ, dvēselīt, es taču nevaru būt bez Tavas labsirdības un mīlas. Saki, kas man jādara, lai Tu atkal kļūtu man laba, es gribu darīt visu, būs citādi un vairāk, un labāk, ir tikai vēl par jaunu man, es vēl nezinu, kā un kas. Ir taču jau tik daudz tapis, kāpēc lai netop tagad, kur Tu pati taču tieši pirms tam biji manījusi pagriezienu. Esmu visu savu dzīvi pavadījis tumsā, un tagad, kad man ir manis paša saule, tā aizplīvurojas. Tava 14. datuma vēstulīte un 13. datuma mazā lapiņa jau ir gaismas stari, un tie ir izkliedējuši sasprindzinājumu, bet es nekā nesaprotu un vairs neiedrošinos Tevi sasildīt ar savu spēku. Visa mana cerība ir uz lielo, svēto saulīti, kas jau pati sāks spīdēt. Agrāk viens mazs vārdiņš spēja vairāk nekā tagad viss mans izmisums, agrāk varēju glāstīt savu saldo samtpūkiņu, bet tagad tā saraujas no katra mazākā pieskāriena kā ievainota, un es varu tikai iztālēm stāvēt un lūgt. - Bet mīļo, mīļo vienīgo dvēselīt, neuztver tik visu atkal ļauni, it kā es gribētu taisnoties vai pārmest, vai apvainot, apžēlojies, Iniņ, apžēlojies, saproti, ka es gribu griezt par labu, saproti mazākais manu gribu, ja arī neizdodas. Man tas ir briesmīgi nopietni. Es gribu sevi pārbaudīt līdz pamatiem, un man jātop lielākam. Mana vaina nevar būt vakardienas, ja tā pie Tevis piepeši ir izdarījusi tik briesmīgus postījumus, visa mana dzīve ar Tevi, mana izturēšanās ir vainojama, un es to uzzināšu, es darīšu citādi, bet tas nevar notikt pēkšņi, tāpēc neliedz man savu labsirdību un mīlu tagad, kad man pašam ar sevi smagi jānorēķinās, vai lai notiek tā, es jau neesmu labs bijis arī toreiz, kad. Tev bija sava norēķināšanās, bet tad pasaki man to, lai es velti nemokos un nemeklēju iemeslu kaut kur citur, varbūt Tavā slimībā. Iniņ, manu sirsnīgo dvēselīt, Tu taču esi man ticējusi kā godīgam cilvēkam, tici arī tagad, ka man tas ir nopietni; vai es to spēju; tā nav mana pirmā pārvēršanās - Es esmu pavisam noguris, ir jau vēls baidos atkal uztraukt Tevi negribot. Vai Tevi spēj nomierināt tas, ko es rakstīju par savu apņemšanos? Es pat to nezinu. Esmu par maz ar Tevi nodarbojies, tāpēc es Tevi aizskaru negribot. Tam visam jātop. Iniņ, Iniņ, es Tevi mīlu neizsakāmi, nebeidzami, un tāpēc man arī tas vēl izdosies, tas tiek darīts tikai Tevis dēļ, lai Tev nevajadzētu kaunēties no pašas puisīša. Mīļputniņ, dvēselīgo ametistiņ, tagad miers un veikalnieciskais: tieslietu jautājumus saņēmu; es nosūtīju gatavo tieslietu jautājumu atbilžu otro sūtījumu tūliņ pēc pirmā. Vai saņēmi? - Paņem līdzi visas manas martā rakstītās vēstulītes. - Varbūt Tu tad tomēr paņemsi «Vendetu»? -«kultūrvēsturiskos skatus» var dot arī ar citu šifru. -Blaumaņa joki par Rogovski ir gluži labi. - Kas tā ir par Vladimirova «Nikoļsku»? Vai tā iznāk labāk nekā «Māte»? - Pie vecā Rignaigara es braukšu ceturtdien, jau norunāts. - Puisītis lai nekliedzot, ka. Tu neatbrauksi piektdien (vai esi ievērojusi, ka tagad tā ir pirmā reize, kad Tu tieši saki, ka Tu noteiktā dienā gribi atbraukt?)? Nu, puisītis gan sargāsies tagad kliegt, pēc tam kad viņš dabūjis tādu pērienu kā vēl nekad. - Katrā ziņā ej pie ārsta, ja arī nesāp. Manu mīļo, mīļo mīļputniņ, samtpūkiņ; Iniņ. 311. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 19. (31.) martā 19. III. Pūkputniņ, mīļo, sirsnīgo Samtpūkiniņ, esmu turējies labi, šodien strādāju pie tieslietu jautājumiem, kurus es nosūtīšu (iemetīšu vagonā) kopā ar šo. Raksti; manu mīļdvēselīt; Iniņ, kā Tu aizbrauci, vai Tev ir daudz darba, vai zobiņi: nesāp? Man atkal gribēja sākt sāpēt kakls, bet es ta jau izārstēju. Esi vesela, neesi bēdīga; es turos labi. Rīt eju pie I. un, pateikšu viņam vajadzīgo. Esmu tikai noraizējies, lai mana vēstule, kuru Tu atradīsi priekšā, Tevi neuztrauc. Esi stipra, manu sirdsasintiņ, rožsmaržiņ, domā par to, ko mēs tikām runājuši, tas nav nekas jauns, viss ir labi domāts, es to tiešām gribu ņemt nopietni; gribu būt labāks, Tu, mīļo Sirdsiniņ, man tur palīdzēsi. Es gribētu kļūt tik stiprs, ka atkal varētu Tev palīdzēt ----Veikalnieciskais: apjautājies taču, vai no 11. numura nav atlikuši tieslietu jautājumi; man liekas, ka 11. numurā to ir ļoti maz. Lai viņš tagad uzņem visus nākamajā trešdienā, jo jautājumu ir ļoti daudz un cilvēkus jau nevar apvainot un atstāt bez atbildes. - Rīt recenzēšu Voltera brošūras un tad sākšu «Ķeizara ceļojumu», Šipu un «Nātanu». - Par pusdienām samaksāju 60 kap.; šodien arī bija ne visai, meklēšu citur. Mīļo, mīļo zelta pūkdvēselīt, esi vesela un neesi bēdīga, neraizējies par mani (vakar negāju pāri pļavai), tagad atkal turos labi. Iniņ, .. mīļi. mīļi, mīļi. 312. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 20. martā (1. aprīlī) 20. III. Pūkiniņ, mīļo Sirdsiniņ, šodien Tev rakstu, nenogaidījis Tavu vēstuli, jo, kā jau teicu, -šodien eju pie I. un tāpēc nevaru aiznest vēstuli uz staciju, bet varbūt es to izdarīšu vakarā. Mīļo sirdsasintiņ, šodien esmu strādājis, bet bez sevišķām sekmēm. Garīgi un psihiski jūtos diezgan stiprs, esmu nevis bēdīgs, bet gan ļoti pacilāts un spēcināts, taču fiziski esmu drusku noguris, tomēr tam nav nekādas nozīmes, un Tev nav jāraizējas, mīļo samtpūkiņ. Par Voltēru šodien esmu uzrakstījis 2 lappuses, vēl būs 2-4 lappuses. Kad būs iespiests, tad liec man atsūtīt . Speciāli vēl vienu numuru, es to aizsūtīšu Volteram. Domāju arī «Mēnešrakstam» uzrakstīt par Volteru (ne to pašu, ko «Dienas Lapai»), lai tas maksā, vai «Mājas viesim». -Esmu vēl uzrakstījis 2 lappuses «Ķeizara ceļojuma» un pārmaiņas dēļ uzrakstīšu kaut ko no literārās pasaules. Šodien esmu lasījis arī brošūru («Tautas baznīca»). - Strādājot drīz pāries nogurums no uztraukuma, kas laikam iedarbojas ilgāku laiku. Esi stipra, manu mīlulīt, esi vesela, atbrīvojies no uztraukuma, nestrādā par daudz. Manu mīļo, sirsnīgo . . Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi, drīz rakstīšu vairāk, mīļo Sirdsiniņ . . 313. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 21. martā (2. aprīlī) 21. III. Rožsmaržiņ, Zeltiniņ, manu vienīgo, mīļoto sirdsasintiņ, Tu esi mans spēks un mans zelta prieks, ar savu mazo, mīļo kukainīšvēstulīti atkal esi mani padarījusi ļoti labu un mīļu. Vakar vakarā saņēmu Tavu mīļo vēstulīti, bet aizgāju pie I. un tāpēc nevarēju Tev atbildēt. Un iedomājies manas dusmas: tas vīrs nav mājās, man vēlreiz jāmēro garais ceļš un nevajadzīgi neesmu tūliņ atbildējis savai mīļajai samtpūkiņai. Šodien atkal nevarēšu sagaidīt, līdz pienāks Tava sirdsvēstulīte, bet atkal iešu pie viņa. Aiz dusmām vakar slikti gulēju; tieši tad biju arī Rignaigarā; atnesu franču leksikonu. Tagad esmu tik noguris, ka nespēju vairāk rakstīt kā šīs pāra rindiņas. Bet psihiski jūtos ļoti labi un priecīgi, Tava kukainīšvēstulīte mani ir ļoti, ļoti spēcinājusi un iepriecinājusi. Mazputniņš grib labi turēt lielputniņu, tad viss būs viegli un labi. - Esmu šodien aprēķinājis, ka «Nātanam» ir veselas 816 rindas; no pārtulkotajām esmu atradis tikai vienu daļu, tātad būs stingri jāstrādā. Bet par to nāks daudz naudiņas, jo personas te bieži mainās. - Arī Tava atbraukšana man ir ļoti daudz palīdzējusi, esmu redzējis, cik ļoti mīļa un laba ir mana mazā samtdvēselīte; man vairs nav jāskumst par vēstulītēm, kas rakstītas uztraukumā. Mana Iniņa ir pie manis un ir man laba; un vienmēr iežēlosies, kad lielputniņš kliegs. Manu, manu mīļo, vienīgo sirdsasintiņ, dvēseļu dvēselīt, samtsamtiņ. Man arī ir kaut kas stiprs; tas tagad tapis vēl stiprāks. Sāpes vairs nenāks, lielputniņš kļūs labāks; nedos vairs iemesla. Lielputniņš ir ļoti, ļoti priecīgs un glāsta, glāsta savu mazo sirdsputniņu. - Atreferējot Rīgas Latviešu biedrības jautājumu vakaru, 64. numurā Zālīte ir rakstījis pret manu «Zelts un sudrabs» un nav atzinis Darvinu, un padarījis viņu smieklīgu. Vai viņš it nemaz nelasa? Tas taču ir ļoti nepatīkami. Pasaki viņam to. Viņš jau pats sevi izpļaukā. -Mīļā dvēseles Iniņa, pūkiņa, sirdssmaržiņa, rožsēkliņa ir sagādājusi lielu zeltprieciņu, ir stiprinājusi lielputniņu. Esi tikai vesela, mīļdvēselīt, esi mīļa. un laba, un vesela. Mīļi, mīļi, mīļi, daudz bučiņu, mīļi. Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts: Lielputniņš ir izdomājis, kur izlietot zaļo papīru: literāriskajai pasaulei. Mīļputniņ, dvēselīt, mīļi. 314. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 22. martā (3. aprīlī) 22. III. Mīļputniņ. Mīļo, zelta . . Mīļiniņ, esmu saņēmis Tavu mīļo 20. III kartīti, tā jau ir otrā. Tā ir ļoti mīļa un darīja man daudz laba. Es tagad strādāju, tikai vakardiena pagāja tāpat. Biju pie Rignaigara, vēl arvien ļoti laipns, tad vakarā pie L, kas arī bija ļoti laipns; no tā visa es ļoti noguru. Šodien man ir Tev, . . , sūtāmas vaļējas vēstules; «Iz literāriskās pasaules» un par Volteru uzrakstīta kritika, ko tūliņ arī kopā ar šo izsūtīšu. - Arī es Tev, mīļputniņ, esmu rakstījis ik dienas, vienmēr plkst. 3 pēcpusdienā. Pasts ir ļoti nolaidīgs: šīsdienas «Dienas Lapas» numuru neesmu vēl saņēmis. Labi, ka Tu neesi saslimusi, turies vienmēr labi un esi vesela, tad viss vēl būs labi. Policija taču ir lieliska, bet kā tā nogurdina mazo, mīļo samtkājīti! - Vienmēr, kad tik Tu vari, ej agrāk gulēt; saudzē sevi, mīļo, mīļo sirdsasintiņ. - Nelasi taču visu, bet tikai dzejoļus, vaļējas vēstules un «Iz literāriskās pasaules», pārējo jau Tu esi lasījusi manuskriptā. Cik Tu, Samtiniņ, esi mīļa, ka esi atzinusi, ka 16. datuma vēstule arī neesot slikta, mīļo, mīļo Sirdsiniņ, lai pār mums vienmēr ir nomodā Tavas spožās dimantactiņas. -Viņš nav ielicis visus «Tieslietu jautājumus», lai viņš pasaka taisnību, cik viņš var uzņemta. - Lai Balodis pats raksta par «Faustu». Neaizmirsti, Iniņ! Es ļoti dusmojos, ka Zālīte taisa tādas cūcības, raksta pret sevi pašu un mani, būs jāatsaka viņam, ja tas atkārtosies. Pie atklāta reakcionāra mēs nevaram strādāt. Pasaki viņam to. -Mīļo Sirdsiniņ, aizvakar jau dzirdēju cīrulīšus dziedam. - Esi mīļa un laba, un vesela, manu sirdssmaržiņ, kop sevi labi, saudzē sevi. Mīļo, mīļo zelta samtpūkiņ,.. mīļi, mīļi. 315. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 23. martā (4. aprīlī) 23.III. Dimantametistiņ.. es atbildu uz Tavu svētdien, 21., rakstīto kartīti, vēl arvien neesmu tā iekārtojies, ka varētu atbildēt tajā pašā dienā. Pastnieks arī vainīgs, viņš vēlu nāk, tā ka man nav vairs laika uzrakstīt un aiznest savlaicīgi uz vilcienu. es priecājos, ka Tu labi turies, bet nogurumam taču jau vajadzētu mazināties; ja Tev koncerti kaitē, labāk neej, katrs satraukums un nogurums mums ir kaitīgs. Es turos labu un esmu pāris dienu gluži labi pastrādājis. Bet pie Zālītes jau ir neiespējami. Viņš tagad tiešām brauc redakcijas sliedēs, un nav vairs nekādas atšķirības no «Baltijas Vēstneša»; nevaru ar viņu vairs kopā sastrādāt «Dienas Lapā». Pasaki viņam to. Man būs jāatsauc. Mēs jau pagājušo reizi runājām, ka nevaram uz viņu paļauties, mums sava maize jāpelna citādi, godīgākā veidā. Iešu uz Okružnoj sud, varbūt varu strādāt par advokātu, es taču esmu arī jau veselāks. Līdz tam pārtulkošu krieviski par mūsu literatūru un kaut ko juridisku (70 rbļ. par loksni)- savu agrāko disertāciju. kad nāks spriedums, mums tā kā tā vairs nebūs palikšanas pie Zālītes, kāpēc man tagad jāļauj, lai viņš uzskata mani par muļķi. «Ifigenija» viņam tagad arī nepatīk, bet gan Asaru Jānis u.tml. Literatūrā, mākslā un dabaszinībās Zālīte ir tikpat reakcionārs kā «Baltijas Vēstnesis». Latviešu literatūrai tagad jāapstājas. Nabaga Stalažs tomēr gan jānožēlo: nav uzņemts un par to vēl izslēgts. Noraidošas atbildes, bet arī citas neka nevajag dot ar pilnu vārdu. Vienmēr jāsaīsina, katrs jau atradīs atbildi.- Mīļo zelta mājputniņ, citādi esmu labs un stiprs, jūtos Tevis spēcināts un visu varu uzņemties. Es pat esmu priecīgs parpārmaiņu, kas stāv priekšā. Mīļo Iniņ, samtpūkiņ, raksti, ko Tu domā. Esi stipra un mīļa, un laba, esi vesela. Lielputniņš ir stiprs. Mīļi, mīļi, mīļi, Sirdsiniņ, ..mīļā. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīs: Vēl neatteic Tu pati, iekams es vēlreiz neatrakstu. Mīļdvēselīt, daudz bučiņu, dvēseles Inin, mīļā. Galu galā viņš to nav ļauni domājis, neuzmanība, bet viņš jau toreiz nav atsaucis. Mīli, mīli, mīli. 316. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 24. martā (5. aprīlī) 24.III. Samtputniņ. Mīļo, sirsnīgo Samtiniņ, sirdsasinitiņ, es rakstu šo pastā, esmu nokavējies ar tieslietu jautājumiem un nupat Tev tos nosūtu, 80 rindiņas, lai tās atkal neiet zudumā vai par daudz neieilgst. Šovakar rakstīšu īstu vēstuli. es ļoti, ļoti priecājos, .., ka Tu, spriežot pēc Tavas 22.III vēstules, sāc kļūt veselāka. Mīļā vēstulīte rakstīta pavisam bez uztraukuma un mani ir ļoti nomierinājusi un darījusi labu. Nu es nebaidos tik ļoti, ka mana vakarējā atklātne varētu Tevi uztraukt. Tev ir tādi paši ieskati un pieredze kā man; mums viņš vismaz jāpabaida. Es tagad strādāju atkal tālā, literatūras dēļ nav vērts pārtraukt; viņš ir neaptēsts un nav vainojams, nekā nesaprot. Par garo tieslietu jautājumu pasaki, ka jautātājs tieši lūdz to sīki izskaidrot; pasaki to Zālītem.- Atraksti, kādus manuskriptus esi saņēmusi, Volteru jau arī. Atsūti «Dienas Lapas» vai «Mājas Viesa» numuru, kur ir Voltera kritika, es tad to aizsūtīšu Volteram (uzzini ekspedīcijā viņa, tāpat arī Pogodina adresi). - Tavaizturēšanās, mīļo samtdvēselīt, man ļoti patika, vispār esmu ļoti nomierināts pēc Tavas mīļās 22. datuma vēstulītes.Esi arvien veselāka, esi mīļa un laba, un vesela, mīļo, mīļo sirdsasintiņ.. Es priecājos par dzejoļiem un skicēm. Iniņ. 317. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 25. martā (6. aprīlī) 25.III. .. Nupat esmu saņēmis Tavu sirsnīgo kukainīšvēstulīti (23. datuma atklātni), esmu ļoti priecīgs. Atklātne apzīmogota 25. datumā. Tātad nabaga pastnieks, kuram es vakar stingri uzkliedzu, kad viņš visu dienu nekā nebija atnesis, nebija vainīgs. Šorīt saņēmu atklātni, nu man būs viņam jāmaksā sāpju nauda, vēl šodien man pašam ir pavisam riebīga sajūta, ka es viņam tik asi biju uzkliedzis. Viņš rāda tik muļķīgu, apstulbušu seju un atsaucas uz savu 30 gadu darba stāžu. Varbūt arī agrākajos zudumos ir vainīgs Rīgas pasts. -- Vakar un šodien neveicās ar darbu; esmu arī slikti gulējis, tāpat kā mazpūkiņa. Mīļo, mīļo Iniņ, esi tikai vesela, turies tik labi, kā man likās no Tavas pirmdien rakstītās vēstulītes, mīļo rožsmaržiņ, samtpūkiņ. Kā tad Tu atkal esi kuņģi sabojājusi? Vai ar veselību atkal kļuvis sliktāk? Vai Tev bijuši uztraukumi? Neņem nekā pie sirds, domā par mums. Es turos ļoti labi; biju gan sadusmojies par Baloža rakstu, tomēr nav vērts pārtraukt, viņu vajag tikai drusku pabaidīt. Lasi sestdienas numuru visu. -- Nedusmojies arī Tu, mīļo Pūkiniņ, bet izlamā viņus pavisam aukstasinīgi. Esi vesela, . . , vesela, vesela. Es arī esmu dusmojies par Tolstoju, kas jau bija sestdienas feļetonā. Tas par Deglavu un tieslietu jautājumiem mani tik tuvu neskar, --Jau vakar gribēju rakstīt garāku vēstulīti, nogaidīšu tikai šovakariņu, varbūt atnāk vēl kāda kartīte no Maziniņas . . - Nopērc Ori (Jakobi). - Esmu saņēmis «Literarisches Echo» (tamlīdzīgas lietas sūti caur ekspedīciju). -Kā lai saka latviski: Wahn, Einbildung, īsi, divzilbīgi, -vai iedoma? Varbūt zeltprieciņš izdomās. (Es esmu tik priecīgs par kukainīšvēstulīti, bet mīļputniņš lai tikai kļūst vesels.) - Šipu tikai nodod, arī šādā veidā, es drīz sūtīšu beigas. - Zālīti izlamā par reakciju, bet tad esi arī atkal laba. Vakar nosūtīju viņam korespondenci. -Tava atklātne laikam ir izsūtīta otrdienas priekšpusdienā, un tai katrā ziņā vajadzēja mani sasniegt jau trešdien: nelieši un aitasgalvas pastā laikam tomēr iepriekš pārlasa vēstules. - Nestrādā par daudz, mīļo, vienīgo sirdsasintiņ, turies labi un esi vesela, manu mīļoto mājputniņ,.. mīļi, mīļi. 318. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 26. martā (7. aprīlī) 26. Pūkputniņ. Mīļo, vienīgo samtaino pūkiņ, dvēseles smaržiņ, Mīļiniņ, vai Tu esi vesela, vai tam nebija sliktākas sekas: caureja un bezmiegs? Vienīgais ir tas, ka Tu gan par daudz strādā, manu mīļoto Sirdsiniņ, aiz piepūles guli par maz. Nelasi taču visu sestdienas feļetonu, bet tikai atbildes, dzejoļus un sīkumus. Es Tev arī esmu uzkrāvis tik daudz darba ar likumu meklēšanu. Vismaz nebūtu skatījusi cauri visu gadagājumu, es biju uzrakstījis, ka likums ir no 1897. gada 2. jūnija, tātad pirms tam nebija vajadzīgs meklēt. Es tomēr baidos, ka Tu nekļūsti slimiņa, mīļputniņ, Tu taču tagad esi daudz vārīgāka par mani. -Vakar, 25., saņēmu abas Tavas kartītes, kas bija tik mīļas un ir man tik labi darījušas. (Raksti, kad Tu esi iemetusi 23. .datuma (otrdienas) atklātni, tā pienāca tikai 25., ar 25. datuma pasta zīmogu.) - Tu vēl arvien esi nogurusi, Iniņ, Iniņ, saudzē sevi vairāk, nestrādā tik daudz, ēd labāk (es ēdu labāk un jūtu, ka lielie izdevumi tam atmaksājas), mazputniņam vajag būt spēcīgam, mums vēl ir tik briesmīgi ilgi jāgaida uz satikšanos, kas mūs varētu stiprināt. Iniņ, esi mīļa un laba, kop sevi labāk. Iniņ, Iniņ, tā vairs nekad nedari: 3 reizes pēc kārtas iet uz teātri, tā taču ir īsta sevis bendēšana, tātad trīs naktis esi slikti gulējusi vai nemaz ne. Tas taču ir neprāts, tā sevi nomocīt, par neko izšķiest savu spēku. Ja arī visas trīs bija jaunas izrādes, tad «Dienas Lapai» nav iespējams uzņemt pēc kārtas tik daudz kritiku; tāpēc telpu trūkuma dēļ visas tiek atliktas, Tev atliek vienīgi pārpūlēšanās un bezgalīgas dusmas. Bet 'Tu jau vispār mani vairs neklausi; kad es Tev šeit teicu, ka Tev sevi jāsaudzē, tad Tu tiki raudājusi, un tagad Tu sevi pilnīgi grūd postā un gluži veltīgi. Es nevaru Tev palīdzēt, nevaru Tev neko pateikt un redzu vienīgi, kā Tu tīšuprāt kļūsti vārga un vārgāka. Ja Tu tā gribi darīt arī turpmāk, es neredzu nekādas izejas un nekāda glābiņa; tad tikai pasaki man, un es arī attiecīgi rīkošos, tad man nav nekādas nozīmes sevi saudzēt. Un, zelta Sirdsiniņ, neuzskati šo nogurumu un pārpūlēšanos arī par sīkumu, no šādiem sīkumiem top lielā, briesmīgā slimība, gribas vājums. Mīļo, mīļo, vienīgo, mīļoto pūkiņ, saudzē sevi, ja ne citādi, tad manis dēļ. Es gribu Tev atņemt visus smagos darbus, rakstu un rakstīšu kritikas un ievadus «Dienas Lapai» par velti, lai Tev būtu vieglāk, Tu taču gribi ar pārpūlēšanos sevi iegrūst postā. Vai Tu tiešām nemaz nemani, cik ļauna un nejauka jau ir kļuvusi Tava uzbudinātība, pagājušas reizes neizsakāmās ciešanas radās tikai no Tava kāpinātā piktuma, no katra vārda manas saulainās spulgactiņas tūliņ raud; saudzē sevi vairāk, guli vairāk, izsargies no dusmām un uztraukuma, nestrādā bez pārtraukuma ilgāku laiku, kur nu vēl vairākas dienas ar lielām kritikām, ko vēlāk māk atzīt tikai putniņi; tas taču nav vērts, nav vērts, Tu manu gaišo gaismas Iniņ. Varbūt atkal esmu iekarsis dusmās un gribēju tikai izliet pār Tevi savu mīlu, lai Tev top labi un silti, un mierīgi. Esmu mierīgs, ja Tev tas palīdz, Iniņ, es saudzēju sevi, strādāju prātīgi, vienmēr ar pārtraukumiem, guļu un tad arī varu kaut ko paveikt. Mazputniņš jau redzēs, cik daudz esmu pastrādājis, un tas ir droši: neesmu vairs tik noguris, nepārpūlos. Bet, ja mana mīļotā Iniņa sevi mīļi un labi nekops, tad es atkal noguršu. Bet nu iet augšup, esmu kļuvis spēcīgāks. Es palieku pie tā, ko teicu par paškontroli. Tu arī teici, Iniņ, ka Tev esot kaut kas stingrs. Tad nesagrauj to, jo līdz ar fizisko spēku sabrūk viss. Esi stipra, mazputniņ, lai dimantactiņas ir gaišas un starojošas. Mēs esam labi pārcietuši šo pirmo nedēļu, sevišķi es. Esi laba, pūkiņ, rūpējies par sevi vairāk, citādi puisītis atkal sāks kliegt. Tagad man ir ļoti daudz darba un nevis veltīga, bet vajadzīga, it īpaši «Nātana» ir ļoti daudz; es Tev jau tagad nosūtu vienu gabalu, jo negribēju marku izlietot vienīgi dažām Šipa lapiņām. Mazajai saulītei nebūs laika to izlasīt un izlabot. Tagad veikalnieciskais: Voltera kritikai nevajag likt klāt vārdu (negribētu), es pats rakstīšu Volteram un aizsūtīšu «Dienas Lapas» numuru (es Tev taču to pateicu vēstulē), viņš tātad zinās, ka es esmu rakstījis. - Man labi nepatiktu, ka divi mani dzejoļi būtu sestdienas feļetonā, vajadzētu tikai vienu, bet Tu par to raksti tik vēlu, ka nekas vairs nav grozāms; nākamo raksti jau dimantdieniņā.-- -Mani ļoti iepriecināja mīlulītes kriticiņa par Fuldu, vienīgi baidos, ka mazā, saldā pūkiņa sevi piepūlē. - Kas ir ar dimantdvēselītes dzejoļiem un skicēm? - Zālīte varbūt nav vainīgs, tam nabaga vīram jāplēšas ar riebekli Niedru. Trešdienas «Dienas Lapā» Zālīte ļoti glīti uzrakstījis, pasaki viņam, ka es pilnīgi esmu viņa pusē, katrā ziņā taisnība ir viņam, bet nevis šim ignorantam un tumsonim. Izsaki Zālītem manu līdzjūtību viņa pieaugošajā nervozitātē. Vai Tu varbūt nevarētu vēl - apjautāties Zālītem, vai zakon 2 ijuņja 97 g. nav varbūt bijis «Mājas Viesī»? (To var arī ātrāk uzmeklēt.) Viņš varbūt atceras, vai tas bija vācu avīzē? Ja latviski tas nav bijis, tad taču var drusku nopelnīt naudu to pārtulkojot. - Tomaševiča «Volost. sud. ust.» man varbūt noderētu, otrs ne. «Medību likumus» vari nopirkt «Dienas Lapas» ekspedīcijā, kas to pati ir izdevusi (manā laikā), 15 kap. - Mīļo, vienīgo zeltprieciņ, negribu Tevi apgrūtināt; ja Tev ir laiks, atbildi uz to, citādi ne. - «Mājas Viesī» viņi iespiež veselas 60 rindas garu muļķīgu dzejoli; tam nav nekādas jēgas un atjautas; viņi paši ar to blamējas. Tad, zināms, viņiem nav vietas tieslietām, bet nepastāvi uz to, lai tieslietu jautājumus daudz uzņem, arī tā mums no tiem ir 12 rbļ. mēnesī. «Dienas Lapas» 68. numurā vaļējā vēstule izskatās pēc tieslietu atbildes; vai «Dienas Lapā» arī jābūt tieslietu jautājumu ievadam? Vai tas tikai nejauši? --Blaumanis vienmēr jaucas Tavās darīšanās ar nodaļu «Iz literāriskās pasaules». Tā ar Tolstoju, viņš jau varētu to: būtu iedevis 68. numura «Jauns latviešu dzejnieks» arī Tavam «Iz literāriskās pasaules». Vai tas ir aprēķins? Vai pie Tevis neviens negrib būt par līdzstrādnieku? Laikam tur ir par daudz arī manu dzejoļu. - Tam ir laiks, kamēr Tu atbrauksi, jo tagad «Mājas Viesim» tieslietu jautājumi daudz sagatavoti uz priekšu; nopērc Ori (Jakobi), ja vari, mīļdvēselīt. Cik skaisti būs, kad divi mīlulīši būs labi turējušies, labi atkopušies un tad veseli un nevis bēdīgi satiksies, pamatīgi atpūtīsies un sakrās spēkus; Zeltprieciņ, mīļo, mīļo, vienīgo, mīļoto dvēselīt, pūkiņ, spulgactiņ; tad tik būs mīļi, mīļi, mīļi bez gala, mīļdvēselīt, pūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Daudz, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: mīļš un labs Pūkdvēselīt 319. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 27. martā (8. aprīlī) 27. III. Iniņ. Tavs pēdējais vārdiņš, Iniņ, mani ir pārcēlis īstā svētlaimē; es gulēju gultiņā: un raudāju vēl aiz tīrās svētlaimes. Tu taču esi Iniņa, esi mana mutiņa. Tas jau ir tik sen, kopš abi mīlulīši atrada šo vārdiņu, bet tas mani ir pilnīgi pārsteidzis, kāpēc visu laiku, kur mums bija tik grūti, tas netika lietots? Visas ciešanas būtu kā ar roku atņemtas. Tagad jūtu, ka piepeši ir kļuvis labi, viss atraisās, viss, ko es gan gribēju sasniegt, bet kas šķita tik neizsakāmi smags, ka arvien no jauna izsamisu, top pavisam jauns un skaists. Mazmīlulīt, divi mīlulīši taču parādās pavisam savādākā gaismā, daudz augstāki un lielāki pat par putniņiem. Tas ir tas svētais, ko es Tevī vienmēr esmu saskatījis, ko tikai nevarēju sasniegt un saturēt, un tas tagad ir te, un mums atliek to tikai izjust un kļūt laimīgiem. Iniņ, Iniņ, jaunā pārvērtība manī kļūs tagad man viegla. Jaunais vārdiņš iedarbojas; jau tūliņ sīkumos to redzu - es tomēr varēju sevi piespiest neuztraukties, nepamest darbu un nebūt skumīgam. Es gan dusmojos, ka Zālīte ievietojis Voltera kritiku ievadā ar šifru, tik pretenciozi un tukši, tik neveikli un uzbāzīgi, bet tomēr samierinos ar notikušo un nenomokos dusmās. Es taču gribēju Volteram rakstīt, kāpēc Tu neatsūti viņa adresi? Ar avīzēm dari, kā Tev tīk, esmu ar mieru. Labi, ka Maziniņa vismaz ēd. Kop sevi, Iniņ, kop sevi labi, kļūsti vesela, esi mīļa un laba. Turies stipra: es tagad esmu stiprs. Mīļo, mīļo sirdssmaržiņ, Iniņ, manu mīļoto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Ar jauno vārdiņu pār mani nācis tāds liels miers, domāju, tam jāiedarbojas arī uz Tevi, tik stiprs, man šķiet, tas ir. Tagad ir tikai jāiztur 3 nedēļas, sevi jādisciplinē, tas jau izdosies. Par darbu es nekādā ziņā nedomāju tik lielas lietas, Tu pārstrādāsies, Iniņ, tas ir viss. Es to arī zinu, tā bija ar «Faustu», vēlāk tas atriebjas. Mazputniņam katrā ziņā jāatrod cits līdzeklis, lai nomierinātos, man ir sava mutiņa, un ap to es vijos augšup, tas mani disciplinē. Kaut ko tādu arī Tev vajag, vai tas pats nevar arī uz Tevi iedarboties? Domāju par divi mīlulīšiem, bet bez eksaltācijas, ne tā kā agrāk, bez mokošās grūtsirdības, es arvien varu strādāt divu mīlulīšu, mutiņas labā, Tu, saldpūkiņ, varētu atkal atsākt savas skicītes, drāmiņas, kas nenomoka tik tieši kā pārmērīgā teātru apmeklēšana un negulētās naktis. Es padarīšu visu melno darbu. Tikai nekā nepārveido bez manas ziņas, Iniņ. Tu gribēji man taisīt reklāmiņu, bet palūk, kā Zālīte, arī ar labu nodomu, visu neveikli izdarījis. (Vai tad es nebiju uzrakstījis «grāmatu galds»? «Grāmatu galds» bija jāraksta, un viņš to ievieto ievadā?!) Bet toties atkal Tavs Fulda ir ļoti labs un arī īss (pāris kļūdu tur ir), uzrakstīts ļoti tekoši un dzīvi, ar pilnīgu savaldīšanos, patstāvīgām domām. Atstāj smalku iespaidu. Gribēju, vairāk iedziļinoties, atbildēt uz Tavu mīļo, mīļo vēstuli, bet tagad nav laika. Vēlāk. Vēstules augšmalā rakstīts: mīļš un labs! 320. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 28. martā (9. aprīlī) 28. III. Rožsmaržiņ. Manu mīļo, vienīgo sirdsasintiņ . . . Tava mīļā kukainīšvēstule, rakstīta 26., mani ir ļoti nomierinājusi, slimība, liekas, atslābst; teātris, kā liekas, taču Tev ir vairāk atpūta nekā darbs, tad ej joprojām, ja tikai Tu nekavē miedziņu. Bet Tev vēl sevi arvien jāsaudzē, ļoti jāsaudzē, lai tādas ciešanas atkal nepārņem divus mīlulīšus. Mums nevajag nevajadzīgi nomocīties darbā un darbā. Ir tik mīļi, tik mīļi, ka mazā, saldā dvēselīte atkal kļūst veselāka. Kad atbrauks, tad viņu ļoti pūkās; bet vai zini ko? Mazputniņam jādzied vecās dziesmiņas, kā Rignaigarā; es tagad tik bieži par to domāju un nezinu pats, kā pie tā nonācu. - Nopērc man vai pasūti «Nātana» komentārus, tad nopērc par 30 kap. «Rokasgrāmatu rūpniecības nodokļu maksātājiem» - krieviski (ne latviski). Tev taču kaut kas jānopērk arī jelgavniekiem. Kā būtu ar vasaras jaku? Tev jau vairs nav nevienas; būs jānopērk. Maijā mēs arī vēl pelnīsim (30 rbļ. par «Nātanu» un «Ķeizara ceļojumu»). Tam tagad jānotiek. Ori vari nopirkt vēlāk un atvest, ja tagad nav naudas. - Esmu mīļās vēstulītes un mīļo vārdiņu iespaidā. Strādāt man gan ir stipri grūti, nav arī maz ko darīt, bet es ne mirkli neesmu izmisis. - «Dienas Lapā» (70.) par Jelgavas amatniekiem ir kāda frāze, kas man gluži labi patīk. - Kā tad tagad vēl iespiedīs «Māti», tūliņ taču jāsākas «Kubas dumpim»?! Tur vajadzētu kādus ievadvārdus, es tos rīt nosūtīšu. Ar 1. aprīli jāsākas «Kubas dumpim»? Pat agrāk! - «Kirilka» it nemaz nav slikts, man patīk gluži labi. Mīļdvēselīt, zelta rožpūkiņ, dvēseles smaržiņ, mutiņ, turies stipri un labi, esi vesela, stāvi pāri visam sīkajam. Esi mīļa un laba, un vesela, mīļo Iniņ . . 321. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 29. martā (10. aprīlī) 29. Mīļputniņ. Manu mīļo samtpūkiņ . . , vispirms pārtrauc lasīt šo korespondenci un atdod to Zālītem, lai viņš to nenovēlo. Tavu mīļo 27. III kartīti esmu saņēmis un esmu ļoti priecājies, jo Tu, liekas, kļūsti veselāka, bet piesargies taču, mīļputniņ, mīļo, mīļo sirdsasintiņ, ka Tu atkal neapsaldējies; kāpēc Tu staigā bez galošām? Es ļoti priecājos arī par Tavām atbildēm: tās ir tik asprātīgas un tomēr vienkāršas, pārāk lieliskas. Tikai mani dzejoļi šai smieklīgajā secībā mani nomāc. Man tagad ir tik daudz darba, es nemaz nezinu, kā tai lieku sev aizmirst cilvēku smieklīgumu. Jā, saki taču, mīļputniņ, ko īsti dara sestdienas feļetonā vecu vecais Kazaks? Tu taču esi, kā liekas, pavisam bezspēcīga pret iespiedējiem? Literārie sīkumi, kurus es iedomājos sen nosvītrotus esam, piepeši visi uzreiz parādās. Kāpēc tie nav sadalīti pa vairākiem numuriem, pēdējais bija pavisam tukšs. Tūters laikam bija aizmirsis šos sīkumus. Tiešām pavisam bezcerīga banda. «Par velnu» arī man lāgā nepatīk, tas ir tikai stāsts publikai. Pašam sevi jau vajag pazīt dzīvē un tādēļ nav jāgaida līdz nāvei. Kāpēc man tas jālasa? Bet «Kirilka» ir gluži jauks. Varbūt Tu tomēr varētu pamēģināt izdabūt cauri «Dilonī»? Bet tad tam vajadzētu nākt nevis ar virsrakstu «Dilonī», bet gan bez virsraksta. Mīļo sirdsasintiņ, es esmu vesels un labs, turies arī Tu vesela, rūpējies par sevi labi . . Esi vesela, samtpūkiņ, esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. 322. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 30. martā (11. aprīlī) 30. III. Dimantametistiņ, manu mīļo, vienīgo Iniņ, Tu esi uzrakstījusi tik brīnummīļu vēstulīti, un vakar un šodien Tu saņemsi tikai mazas, paviršas kartītes, kas nav pat jautras, nav pat mīļas. Man ir atkal sliktāks noskaņojums, un šajā noskaņā esmu rakstījis, un nu es nevaru norimties aiz sāpēm un bailēm, ka varētu Tevi padarīt bēdīgu, ka Tu, manu svēto mutiņ, varētu atkal saslimt, kā toreiz, - ir jau viss darīts, lai Tevi uztrauktu šajā laikā. -Es tāpēc visu nakti nevarēju gulēt, cēlos augšā un strādāju līdz plkst. 5, tad atkal atgūlos līdz plkst. 8. Tad ar pārtraukumiem esmu gluži labi pastrādājis līdz šim laikam, bet garāku vēstulīti tomēr neuzdrošinos rakstīt, esmu ļoti satraucams un varētu Tev atkal kaut ko sliktu uzrakstīt. Bet tāpēc Tev nav jāraizējas, tas neko sevišķu nenozīmē un, kā es jūtu, ātri pāries. Es to arī nemaz nebūtu pieminējis, bet varbūt Tu, Mīļiniņ, dvēseles samtputniņ, no šīs vēstules kaut ko nomanīsi un tad izdarīsi nepareizus secinājumus, un kļūs tikai vēl sliktāk. Man ir pavisam briesmīgas bailes, ka neatkārtojas iepriekšējā reize, es Tev neprastu nekā jauna pasacīt, un jau toreiz tas nekā nepalīdzēja. Tas nedrīkst vairs atkārtoties, Tev jāpieliek visas pūles, Tu taču agrāk biji stipra un tagad esi kļuvusi daudz vājāka par mani. - Ka es pāris pēdējās dienās atkal esmu kļuvis nedaudz uzbudinātāks, tam nav nekāda sevišķa iemesla, ne pārpūlēšanās, ne kaut kas tamlīdzīgs, - to dara vienīgi ilgā gaidīšana. Bet, kā jau teicu, es jūtu, ka drīz to pārvarēšu. Varbūt te vainīgs tas, ka pusdienas kļuvušas sliktākas; tādēļ es ēdu vairāk no rīta un vakarā. Ilgstoši iedarbojas arī pastāvīgā knapināšanās un katra kumosa nomērīšana; vai tik tas nav par lielu. Esmu domājis, vai tikai man nevajadzētu atgriezties Rignaigarā? - Bet Tu vienīgo, mīļoto mutiņ, esmu Tevi noskumdinājis, Tu tik ļoti biji priecīga par sestdienas feļetonu; es jau samierinājos arī ar saviem dzejoļiem, un «Par velnu» mani atbaidīja tāpēc, ka tagad, pateicoties savai Iniņai, esmu pavisam citādās domās par sievieti, nekā tur tiek attēlots. Tagad ticu, ka arī sievietei var būt cilvēcīga sirds, un ir arī, ko vīrietis noliedz (es to negribēju kartītē rakstīt). Iniņ, manu Iniņ, paliec tikai vesela, Tu taču esi mana vienīgā svētā mutiņa, pati esi to teikusi, pati bez manas ierosmes, un tas mani tik neizsakāmi dziļi aizkustina. Vispirms Tu esi pilnīga sieviete, kuras labākā daļa ir -- cilvēks, tas ir tas svētais, tā ir mutiņa. Es negribu vairs par to rakstīt, es uztraucu Tevi, Iniņ, un varbūt tomēr kaut kur kādā kaktiņā ir paslēpies vārds; kas Tevi varētu sāpināt (kaut ko tādu cītīgi uzmeklē, jā pats ir slimiņš), bet, ja tas tā ir, tad ļauj lai es Tevi atkal padaru labu, Iniņ, neesi vairs nesamierināma kā pagājušo reizi, un, ja nekas nepalīdz pret slimīgo uzbudināmību, tad skaties uz īsto pūkiņu, ko es aizsūtīju, un tā Tev palīdzēs, spēcinās Tevi, jo būt stipram nozīmē būt labam. Ar puisīti iet augšup, kaut arī bija kritieni atpakaļ, vienīgi topi pati stiprāka, tad Tu to skaidrāk redzēsi. Mutiņa ir mans stiprums, tas augšupejošais, kas stājies agrāko šaubu vietā, Tu pati tā esi teikusi un arī tagad darbojies pie vecā noārdīšanas un jaunā uzbūves mūsos. Zudusī dzīve mums abiem atgriezīsies caur mutiņu puisītī. - Un nu labai un mīļai būt, manu vienīgo Iniņ, manu mīļoto, svēto mutiņ, tā būs. - Jā, bet kā ir ar saulessardziņu, to arī vajag nopirkt; nopērc, kamēr vēl ir drusku naudas. - Korespondence ir jau iespiesta. - Voltera numuru esmu saņēmis, atsūti tikai viņa adresi. Jā, redaktoram gan laiks paiet, tagad Tu arī redzi, kāpēc es agrāk nekā literāra nestrādāju. - Lai taupītu markas, kopā ar šo nosūtu drusku «Iz literāriskās pasaules», Šipu un «Ķeizara ceļojumu». Darbi sokas, bet tomēr nogurdina, nevaru tomēr vēl strādāt kā normāli cilvēki. Bet tas izdosies, ja tik man nebūtu jābaidās par savu dvēseles Iniņu, ka viņa neuztraucas un nekļūst slimiņa. Mīļiniņ, sirdssmaržiņ, sirdsametistiņ, manu mīļo, vienīgo Iniņ, manu mutiņ, esi vesela, esi mīļa un laba un domā par īsto pūkiņu. Mīļi, mīļi, mīli. Viss apbērts ar bučiņām, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: ļoti mīļš un labs! 323. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 31. martā (12. aprīlī) 31. III. Dvēselīt. Mīļo, manu vienīgo dvēseles smaržiņ, manu Iniņ, manu, manu svēto mutiņ, es atkal pieglaimojos Tev, glāstu vaidziņus un galviņu un pakasu un piebārstu pilnas austiņas ar gaišiem, siltiem, starojošiem vārdiņiem par ametistiņiem, dimantiņiem, mirdzumiņu, smaržiņu un samtzīdainajām sarkanbaltajām pūkiņām. Lielputniņš vēl arvien ir skumīgs, ka mana vienīgā, mīļotā Iniņa sevi labi neglabā, viņš gribētu atkal visu par labu griezt, bet ir tik noguris, ka viņam ir bailes, vai šī vēstulīte būs diezgan pūkīga. Kaut es Tevi drīz stiprinātu un kļūtu pavisam labi. Bet man ir cerība un pārliecība par savu lielo psihisko spēku, ja es netēloju un [1 nesalasāms vārds] un nedzīvoju vienai dienai, lai redzētu, kas no tā iznāks, -kā es visu dzīvi esmu darījis, - tā varu arī kaut ko sasniegt (es to redzu no daudziem maziem piemēriem, piemēram, no «Fausta» dzejoļiem, tad šķiršanās panešanas) un tagad gribu panākt, ka topu labs, pirmkārt, pret savu Mīļiniņu, kas kļuvusi par manu svēto mutiņu. (Kartītēs raksti tikai M., es jau zināšu.) Vai tas var Tev līdzēt, sirdsasintiņ? Es pūkāju Tevi, es glāstu Tevi un esmu ļoti labs un mīļš, bet vienīgi noguris. Gribēju jau gandrīz rakstīt kartīti, jo gribēju kļūt spēcīgāks, lai būtu pietiekami mīļš, un nolikos gulēt, bet tagad ir jau ļoti vēls (2 stundas gulēju); bet rakstu, cik nu iznāks. Ar gulēšanu bija tik raibi. Lai gan vakar gandrīz negulēju, šonakt tomēr nevarēju aizmigt, paņēmu 1/2, tad vēl 1/2 pulvera, beidzot vēl vienu veselu pulveri un tikai tad gulēju. Bet tagad visu dienu esmu kā izvārīts. - Tikko saņēmu Tavu sirsnīgo pūkvēstulīti un uztraucos, ka mazmīlulītis tik neregulāri saņem vēstulītes un ir bēdīgs; ak, ja tik vēl vairāk nebēdātos mana saldā, vienīgā dzīvība. Es tāpat dzīvoju Tevi, manu svētlaimīt, ik mirkli kopā, un briesmīgākais ir tas, ka visu, ko tanī mirklī izjūt, arī saka (es rakstu vēstulītes bez iepriekšēja uzmetuma un apdomāšanās), bet tad vairs nevar neko par labu vērst visās garajās dienās, un, ja arī padara labu savu svēto mutiņu, viņai tad ir bijušas sāpes un viņa četras dienas bijusi ļoti bēdīga. Iniņ, Iniņ, rakstu tik noguris, es to jūtu, tas Tevi nevarēs padarīt labu, atkal nevarēs padarīt labu kā toreiz, kad arī rakstīju pārguris un pārāk uztraucies; un es nomokos jau no nojautas vien. Cik laba turpretim ir bijusi Maziniņa, nav aizgājusi uz balli, ir domājusi tikai par lietputniņu, ir rakstījusi dzejoļus; atsūti taču šurp, Iniņ, Tu jau zini, kā es gaidu. Tev jāatlicina vairāk laika oriģināldarbam, tas ir vienīgais, kas Tev der. Trīs garus gadus Tu esi aprakusi savu skaisto un brīnišķo talantu, un Tu, liela dzejniece, esi kļuvusi žurnālistu žurka, Tu nonīksti un nekā nesasniedz. Tavs talants ir liels, spēcīgs un radošs, un Tev liek šķirot citu cilvēku vairāk vai mazāk netīro veļu un izvēlēties derīgo. Tu tur izšķied pati sevi un neiemanto pateicību un slavu, jo maziem darbiem der mazi talanti, takts un kritika, bet Tev ir lieli talanti un mazo Tev trūkst, un to Tev ņem ļaunā. Tā, piemēram, būs kļūda, ja Tu tagad sniegsi «Māti» un no 1. aprīļa neiesāksi «Kubas dumpi» (Jeb vai dosi tomēr «Kubas dumpi»? Vismaz abus vienā laikā, lai no 1. aprīļa sāktu jaunu, lielāku romānu.). «Māte» var ļoti labi nākt pēc «Kubas dumpja». Manu saldo, sirsnīgo samtpūkiņ, kļūsti tīk pavisam vesela, mēģini neuztraukties, arī tad ne, ja vēstulītes nenāk laikā. Esi tik mierīga kā lielais puisītis. Kad es tik pārvarētu šīs lielās bailes, ka mana mutiņa top bēdīga manu vēstulīšu dēļ, tad atkal uzreiz atspirgšu un tā uzmanīšos, lai no manis nekas slikts vairs nenāk. Lielais puisītis tur savu spožo dvēseles Iniņu sev klēpītī un domā skaistas, pavisam savādas un neparastas domas, kā divi mazi apaļvaidži iet roku rokā, viens ar zeltainām sprodziņām un mīlīgu sejiņu, otrs, puisītis, ar pavisam izspūrušu matu cekulu un lielām actiņām, apkārt ir pļava, krūmi un saules gaisma, un viņi negrib nemaz nākt, lai gan sauc pusdienā, - tik skaisti tas ir. Es atkal un atkal domāju, kā Tu biji maza meitenīte, tas ir brīnumaini -kopš tā laika, kad radās mutiņa. Mutiņa, mana svētā mutiņa, tā padara tik mierīgu, tik paļāvīgu, tik mīļu, mutiņa taču nebūs bēdīga, kad puisītis tik ļoti lūdz, ir taču vēl maziņš; cik viņam varētu būt - 1-2 gadiņi. - Iniņ, te nu Tev ir, es tagad vienmēr tā fantazēju, kā Tev tagad attēloju, tas ir Tavs puisītis. Bet visam pāri gulst tik neizsakāmas ilgas, un atkal un atkal tās grib gluži nevaldāmi izlauzties, un tas ir arī iemesls sliktām vēstulītēm, tagad un tāpat pagājušo reizi, lai Tu arī to nesaproti, mīļputniņ, manu Iniņ (kad Tu atkal kļūsi pavisam vesela, tad izlasi arī vēstulītes pirms 16. februāra un pēc tam, kā tās ir mīlas pilnas, kaut arī no uztraukuma un noguruma tas varbūt uzreiz nekrīt acīs, jo es biju pilnīgi izmisis). Man taču vēl ir drusku laika, un varu papļāpāt ar savu Iniņu. - Lai neaizmirstu: kāpēc Zālīte uzņem visu Niedras. Graudiņa un citu muļķu zākāšanos? Tie lamā viņu «Baltijas Vēstnesī» un «Tēvijā» un neuzņem viņa atbildes, viņš turpretim ļauj tiem lamāties pašu avīzēs un «Mājas Viesī» un «Dienas Lapā» arī vēl. Tā taču jau ir kaitīga labsirdība. Muļķais Niedra pieliek pie savām «pēdējām piezīmēm» vēl «vispēdīgās piezīmes» un tad daudzas «pašas neatsaucami vispēdīgākas» uz vispārējo publikas vēlēšanos, kā Salamonska cirkus izrādes. Ir tomēr smieklīgi, ka viņam jātaisa tāds joks. (Vai «Baltijas Vēstnesis» vairs neuzņem Niedras atbildi, ka viņš tagad nāk pie «Dienas Lapas», pēc tam kad viss bija norisinājies «Baltijas Vēstnesī»?) Publika tiešām vēlas, lai muļķīgā Niedras polemika parādās pēdējo reizi. Ja ne citādi, tad es uzrakstīšu tādu «balsi iz publikas», vēlāk, kad tas būs noticis. - Saimniece ir nopirkusi jaunu, lielu un platu gultu: es jūtos pavisam pazudis un vientuļš tajā. - Es tagad ceļos ap 8-9, ēdu un pastaigājos (uz pastu un Arhangeļskas ielu) līdz 1/2 11, tad avīzes līdz 11 vai 1/2 12. Tad nāk Nātans 35 rindas (joprojām iet grūti), tad drusku Šips, plkst. 3 pusdienas, tad vēstules Maziniņai, - dvēseles smaržiņai, līdz plkst. 5. Tad gaidu un atpūšos līdz 1/2 3, kad nāk mana spožumiņa pūkvēstulītes. Pēc tam mazliet «Ķeizara ceļojums», plkst. 9 tēja, drusku pastaigas, 1/2 11 gulēt. Bet gulēšana tagad ir drusku sabojāta. Tas ir viss. Turklāt lielākoties esmu mīļš un labs, ar visu spēku apspiežu ilgas, tomēr tas kļūst arvien grūtāk, it sevišķi tagad, kad man ir bailes, ka svētā mutiņa nebūtu bēdīga. Esi mīļa un laba, Iniņ, esi vesela, uzticamā, svētā, vienīgā mutiņa, Tu esi mana dzīvība, mana mutiņa. Ar daudz bučiņām, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi, svēto mutiņ, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: ļoti mīļš un labs! 324. ASPAZIJAI Pleskavā 1899 gada 1. (13.) aprīlī 1. IV. Mājputniņ. Mīļo, sirsnīgo mājputniņ, . . manu mutiņ, šis mēnesītis labi sākas ar mājputniņu, ja tik Tu nebūtu slima un bēdīga, manu mīļo sirdsasintiņ. Esmu lasījis to «Dienas Lapas» numuru, jociņš par brāli Zamftlēbi ir ļoti jauks, es tik sirsnīgi priecājos, viss raksts vispār ir žurnālistiski ļoti dzīvs. Šo mazo mākslu jau nav grūti iemācīties; vakar es tikai domāju, ka Tev tā tomēr ir par mazu, pārāk daudz vērības jāpievērš sīkumiem un tāpēc jāaizmirst lielais, kā arī cilvēks tiek pārāk nodarbināts. «Kubas dumpis» tomēr tiks ievietots, un ievads radīs sensāciju, tas piesaistīs daudz abonentu. «Māte» jau var nākt ļoti labi pēc «Kubas dumpja», Bērza jauar to nekā nezaudēs. Maziniņa tomēr ir īsta blēdīte! -Kas nāks pēc «Kubas dumpja» kā otrais romāns? Kā ir ar romānu «No labas ģimenes»? Vai varbūt Zeibolta romāns «Rīta salna»? Vajadzētu būt arī oriģināldarbiem. Vai sestdienas feļetonam nederētu maza skice no godalgu sacensības? «Saimniecības kalendārs» arī jāsastāda. -Vakar aizmirsu pateikt, ka esmu saņēmis vēstuli no Nīnas; rakstīšu slimajam Brencim. - Mīļo zelta Iniņ, liels lūgums: atsūti man vēstulītē papīra strēmelīti ar uzrakstu «Aprīļa izdevumi». Es tagad nekur nevaru atzīmēt izdevumus. Martam man ir tieši 29 rbļ. 20 kap. - Kas tā ir par brošūru «Modernas jaunavas» (sludinājums «Dienas Lapā»)? Atsūti man to. Mīļo mājputniņ, šonakt es gulēju un esmu atkal labs. Tagad nosūtu arī tieslietu jautājumus un «Ķeizara ceļojumu». Ļoti gaidu šīsdienas vēstulīti. Rīt rakstīšu atkal gari, šodien tieslietu jautājumu dēļ tikai kartīti. Bet citādi esmu ļoti mīļš un labs, gribētu visu vērst par labu un Maziniņu, savu mīļo, svēto mutiņu, darīt veselu un mīļu. Esi vesela, svēto mutiņ, esi vesela, un viss būs labi. Mīļi, mīļi, mīļi .. mīļi, mīļi, mīļi, mīļo mutiņ. 325. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 2. (14.) aprīlī 2. IV. Pūkputniņ, manu sirsnīgo . . mutiņ, Tava mīļā 31. datuma pūkvēstulīte mani ļoti uzmundrināja. Cik Tu esi mīļa un laba, ka neesi kļuvusi slimiņa, ka esi atkal jautra un neesi vairs bēdīga manas atklātnes dēļ, Tu mīļo, sirsnīgo Iniņ, pūkputniņ. - Ar negulēšanu Tu esi mani pārpratusi, es neesmu cītīgi un ar nodomu cauru nakti strādājis, bet nevarēju aizmigt un ar darbu vienīgi kavēju laiku. Viss jau drīz atkal nokārtosies, es taču tagad zinu, ka Tu esi vesela. Manis dēļ neuztraucies, viss būs atkal labi. Es ēdu pēc iespējas, esmu sapircies. Rakstīšu par to sīkāk. - «Keizara ceļojums» arī nav tas grūtākais. Varbūt Tu varētu palīdzēt izskatīt «Nātanu», bet Tev pašai, kā redzu, nav laika. Kriticiņa par Zandroku ir īsa un jauka, ievads «Kubas dumpim» arī labs, tam jāsaista. - Reutam rakstīšu rīt. - Mazais stāstiņš 31. III arī ir ļoti mīļš. - Redzi - viņi neuzvedīs «Vaideloti»lieldienās? -- Graudiņa izskaidrojums ir tik rupjš, ka kaut ko tamlīdzīgu laikam gan nevajadzēja uzņemt. Nopērc arī «Medību likumus» (krievu valodā dabūjami pie Kimmela), rokasgrāmatu paprasi Zālītem, par to ir bijis «Dienas Lapā», dabūjama Nodokļu valdē. - Vai esi aizsūtījusi naudu uz Jelgavu? Kad brauksi pati pie viņiem? Pūpolsvētdienā? Mīļo zelta Iniņ, pūkputniņ, tā kā Tu raksti, ka Tu esi laba, tad esmu atkal labs un vesels. Turies tikai stipra, mums vēl ir daudz laika, ko gaidīt: veselas divas nedēļas. Mīļo zelta . . , pūkīgo dvēseles Iniņ, neraizējies par mani, neuztraucies. Es esmu mīļš un labs un drīz rakstīšu. Esi vesela, esi mīļa un laba, mīļi, mīļi, mīļi . . 326. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 3. (15.) aprīlī 3. IV Iniņ. Manu mīļo, sirsnīgo, saulaino pūkdvēselīt, mans dimantputniņš ar baltiem spārniņiem ir tik mīļi atlaidies ar tādiem jaukiem, mirdzošiem vārdiņiem, tikai kartītē tos var lasīt arī citi, kaut ko tādu labāk kukainīšvēstulītē. Tu, dvēselīt, mani esi pārpratusi, ka varētu kļūt slikti abu pūkiņu starpā. Par to taču nav runas, tas taču Tev nav jāapstiprina, jeb vai pagājušo reizi Tu nopietni būtu bijusi dusmīga un domājusi, ka ar mums ir slikti? Es taču tu visu uzskatīju tikai par Tavu slimīgo satraukumu. Vai tiešām ir bijis kāds dziļāks iemesls, kādēļ Tu man nevarēji būt laba, lai gan es Tev aizrakstīju vairākas vēstules? Vai Tu tagad esi vēlreiz pārlasījusi arī vēstules pēc 6. februāra? Manu mīļo Sirdsiniņ, saki man, ko lai es domāju? Es raizējos, ka mēs viens otru arvien pārprotam. Pasaki taču nesaudzēdama, apžēlojies un netaupi mani, manu mīļoto mutiņ, vienīgi saudzība ir pārpratumu iemesls. Tikai neraizējies velti, ka es varbūt jau uztraucos, man taču ir stiprs pamats - mutiņa. Arī par ēšanu neraizējies, es tagad vairāk pērku brokastīm un vakariņām, par to jau rakstīju. Rūpējies vairāk par sevi, manu mīļo Iniņ, lai Tu kļūtu veselāka, Tu tagad esi ļoti viegli aizvainojama, un tas mani ļoti satrauc, jo agrāk Tu taču mani klusināji, kad biju sakaitināts; tagad mēs viens otru uztraucam katra sīkuma dēļ, izšķiežam daudz spēka un laika un nekad nevaram atveseļoties; vēl mums ir smags laiks priekšā, un jau šīs nedēļas līdz nākamajai tikšanās reizei ir tik briesmīgi smagi panesamas. Ir jau tiesa, nebiju domājis, ka «Nātans» ir tik garš (es nemaz nebūtu to ņēmis), ir grūti pārtulkot 30-35 rindas, tad vēl Šipu, «Ķeizara ceļojumu», tieslietas; sīkumus, man ļoti precīzi jāiedala laiks, bet tad es to arī daru: pie «Nātana( vienmēr strādāju tikai 1/2 stundu, tad atpūšos 15-30 minūtes, vienmēr tikai tā, tiklīdz galva kļūst smaga, es beidzu; trīs reizes dienā pastaigājos, kopā apmēram divas stundas. Arī ar miegu tagad atkal ir labāk; es taču esmu rakstījis, ka negulēju vienīgi aiz bailēm par Tevi, Iniņ, arī to Tu esi pārpratusi. Tomēr pašlaik esmu psihiski ļoti stiprs, jo Tu esi mīļa un laba, manu svēto mutiņ. Nupat saņēmu Tavu 2. IV kartīti, kas ir vēl mīļāka, mīļo, mīļo, mīļo Iniņ, mutiņ, gribētu Tev rakstīt vairāk -daudz, daudz mīļa un laba, bet ir vēls, šodien aiznesīšu vēstuli uz vilcienu. - 1. aprīļa «Dienas Lapa» bija ļoti laba; sīkumi taču visi bija aprīļa joki, arī Teātra komisijas 1000 rbļ. prēmija par drāmām (bet tā var notikt arī īstenībā, mums jāraksta ludziņas, strādā. Tu, Iniņ!). - Šeit ir arī vēstule Brencim un Nīnai, neaizmirsti. - Vai Tu vienmēr saņem algu tikai vēlāk, tātad. 1. aprīli par pagājušo martu? Vai tā saņem visi? Jeb vai 1. aprīlī dabū uz priekšu līdz 15. aprīlim? Kad tik Tu nenokavē šo termiņu! - Tas taču ir ļoti, ļoti mīļi, un jauki, ka Tu raksti dzejolīšus un skicītes, bet veselu nedēļu Tu turi dzejolīti pie sevis un neatsūti lielputniņam. Tu mīļo, sirsnīgo mutiņ, nebēdājies par Kristapu, neuztraucies, lūko visādā ziņā izvairīties no uztraukumiem, tie briesmīgi kaitē Tev un abiem mīlulīšiem, centies vienmēr izturēties mierīgi. Tagad es arī tāpat daru. - «Balsis iz publikas» līdz 10. aprīlim. (līdz kamēr būs gatavs «Mēnešraksts», «Nātans» un «Ķeizara, ceļojums») nekādā ziņā nevaru uzrakstīt, lai cik labprāt gribētu viņam palīdzēt; pēc 10. IV es jau varēšu. - Vai Pusels arī jau ir, un vai dabūsi arī «Mājas Viesim»? - Līberam, esmu atdevis 5 rubļus, viņš bija ļoti priecīgs! - Tagad man vēl ir 3 rubļi 50 kap., bet es iztikšu, kamēr Tu atbrauksi, manu mutiņ. Esi laba un mīļa, Iniņ, neraizējies, es strādāju tikai tik daudz, cik varu, bet tas man jādara, lai iestrādātu kaut ko līdz Tavai atbraukšanai, un tad varēšu drusku atpūsties. Es esmu ļoti mīļš un labs, esi vesela, mīļa, mīļa, mīļa, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi, bučiņas, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: šodien es rakstīšu Reutam. mīļi un ļoti labi Iniņ, Iniņ, dvēseles smaržiņ, mutiņ. 327. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 4. (16.) aprīlī 4. IV. Rožsmaržiņ. Mīļo Iniņ, rožsmaržiņ, manu mīļo mutiņ, es rakstu, nenogaidot Tavu vēstuli. Aiznešana uz vilcienu vēl ir ļoti apgrūtinoša, līst ik dienas, galošas un kurpes laiž cauri ūdeni, tāpēc es, ja būs iespējams, vēl rakstīšu šovakar tā, lai Tu, dimantametistiņ, ātrāk saņemtu, šovakar es arī negribētu strādāt. Vakar, pēc tam kad biju uzrakstījis Tev vēstulīti, man bija tik patīkama laimes izjūta, bet kopš pagājušās reizes bailes tomēr negrib vairs rimt (un tām vēl vienmēr bijis arī pamats), es atkal baidos, ka būtu varējis Tevi uztraukt ar savu vakarējo vēstuli vai ar pievienotajām vēstulēm, Tu taču esi tik nervozi aizvainojama, manu mīlulīt, un arī man nav pietiekamas koncentrēšanās, lai no visa tā izvairītos. Rožsmaržiņai arī neesot tik daudz laika, lai vēstules rakstītu lēni vai pārrakstītu, tās ir un paliek noskaņojumā vēstules, kas atkal uztrauc. Nemaz nezinu, ko lai te daru: spraigais darbs vēl turpināsies līdz 10. aprīlim, veselu nedēļu es riskēju Tevi uztraukt, un arī manas bailes darbu sevišķi nesekmē. Citādi es tomēr esmu mīļš un labs; daru visu, ko mazputniņš un mīļmutiņa saka, ja mazputniņš sevi labāk turētu un koptu, tad arī es justos labāk, bet var iztikt arī tā, tikai neraizējies, neuztraucies par sīkumiem, galvenajā taču nekā nevar grozīt, man tieši tas jāpanes, un es to panesīšu. - Kā tad Teodors tagad raksta kritikas «Mēnešrakstā», kad viņš «Jaunā Ražā» par to ir zākājies? Tāds ar tādu saprotas, tāds ar tādu ķīvējas, jeb vai viņiem ir citāds princips? Duimhens nestāsta interesanti, lai gan pirmais numurs bija ļoti labs: drusku humora par lokomotīvēm.-- Tagad pat «Neraudi» Rucelis ir nonācis līdz emancipācijai, un beidzot šī emancipācija ir vēl no bībeles! Tas taču ir kaut kas jauns par Ruceļa «Sauli». - «Balsis iz publikas» lai viņš pats uzraksta, vislabāk kā atbildi «Vaļējās vēstulēs», ir tikai tāda īsa piezīmīte. - Esi vesela, mīļo, vienīgo mutiņ, esi mīļa, laba un vesela, kop sevi, esi mierīga, neraizējies par mani, es saku par visām reizēm, ka es pārdzīvošu. Mīļo dvēseles Iniņ, sirdsasintiņ, manu mīļo, mīļoto, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Vai Tu esi nopirkusi vasaras mētelīti? Iniņ, esi mīļa un laba. Mīļo, mīļo mutiņ, mīļi, mīļi mīļi. 328. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 5. (17.) aprīlī 5. IV. Mīļputniņ, .. nupat saņēmu abas Tavas mīļās, mīļās pūkvēstulītes, abas reizē. Bet vakar, kā rožsmaržiņas dienā, saņēmu vienīgi mazputniņa rociņas rakstīto adresi, iekšā bija tikai garlaicīga korektūra, kas arī citādi man ļoti nelaikā pienākusi, jo līdz pat matu galiem esmu apkrauts ar darbiem; man taču jāveic darbs uz priekšu, lai lieldienās būtu brīvs. Viss, ne tik vien «Nātans» (kas man tiešām tapis par sātanu, kā Tu, Maziniņ, saki), bet arī Šips un tieslietu jautājumi. Tas būs iespējams vienīgi ar vispamatīgāko laika iedalījumu, bet būs. Mazputniņš, saldais putniņš, mīļā mutiņa labi jāuzņem un lieldienās ļoti, ļoti jāpūkiņā, ja būtu darbi, tas nebūtu iespējams, bet iespēja jāatrod. Manu mīļo, vienīgo, sārtmirdzošo, spožo dimantrožputniņ, cik dzejolīši ir mīļi! Tie ir tik brīnumskaisti, un cik turpretim nabadzīgs izliekas viss pārējais. Bet es Tevi atkal būšu padarījis bēdīgu ar savām pēdējām vēstulītēm, es vēl arvien esmu lielās bailēs, bet līdz ar to mani nomierina un aplaimo tas, ka Tu beidzot neesi bijusi pārāk bēdīga, bet tagad Tu tomēr atkal kļūsi bēdīga. Tomēr turies, manu mīļo, vienīgo Iniņ. Es, par spīti visam, turos un esmu mīļš un labs. - Ziņas tiešām ir vienreizējas! Notnāgels ir ļoti nomierinošs. -Sūti man drīzāk «Mēnešrakstu». - Atved līdzi arī manas vēstulītes, kad brauksi. - «Ķeizara ceļojuma» korektūru nosūtīšu rīt vai parīt. - Vai nevar dabūt «Nātana» komentārus? Vai nopirki dāvanas Jelgavai un saulessargu, un vasaras mēteli? - Vai naudas pietiek? Vai neesi par maz aprēķinājusi? - Neuztraucies Kristapa dēļ. Laikam gan Tu esi ļoti nogurusi un slima no ceļojuma? Neskumsti, esi mīļa, laba un vesela, manu mutiņ. Esi vesela, vesela, mīļas bučiņas, mīļas, mīļas, mīļas. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Vēl šovakar rakstīšu. 329. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 6. (18.) aprīlī 6. IV. Dimantametistiņ. Mīļo, sirsnīgo sirdsdimantiņ, sirdsasintiņ, manu mīļo, svēto mutiņ. Vēl vienmēr atrodos Tavas mīļās, mīļās vēstules iespaidā un esmu tāpēc mīļš un labs. Es drīz jau būšu beidzis pirmo grūto darbu, bet vajadzēs briesmīgi daudz izskatīt un labot, noguruma dēļ tas padarīts ļoti slikti. Ar komentāriem nezinu, ko iesākt, no galvas nevaru neko izskaidrot, un komentāru grāmatas man nav. -- Nosūtu vienu loksni korektūras. -A. Vinters pārtulkojis ļoti slikti, pavirši un nemākulīgi, pielicis klāt savu paša gudrību (kā rozīnes) un gribētu labprāt doties uz Olimpu (Olimpijas vietā), viss poētiskais (viss ievads) ir izlaists. Attēli grāmatā nedrīkst būt nepareizā vietā, pasaki to arī Zālītem. - «Ķeizara ceļojumu» esmu tagad pārtulkojis, bet darba vēl ir ļoti daudz. - Ja Tu brauc, paņem honorāru arī par 15. aprīli vai par «Mājas Viesa» 3. numuru, jo man nemaz nav naudas, un 15. datumā ir algas izmaksa. Būs arī citi izdevumi. Zaļenieku 28 rbļ. arī ļoti noder. - Vai esi sev ko pirkusi: saulessargu, mēteli, kleitu utt. Atved man arī parādīt, nebrauc uz šejieni kā darbdiena, bet kā zeltprieciņš. - Vai Tev nav jāmaksā Nīnai parādi, jo Brencis taču ir slims? - Korektūras beigas nosūtīšu šovakar. -Tiklīdz tikšu drusku brīvāks, rakstīšu garāk, īstu pūkvēstulīti. Tu, saldo, saldo, mazputniņ, rožsmaržiņ, esi tik mīļi uzrakstījusi, ka Tevi katrā ziņā jāpūkiņā. Neesi tikai bēdīga, lielputniņš ir labs un mīļš un turas stipri. Esi stipra un vesela, mutiņ. Neļauj tikai sevi uztraukt, lieto tīri mehāniskos līdzekļus, lai savaldītos, ir vēl vesela nedēļa, tāpēc izturi vēl līdz galam. Drīz rakstīšu vairāk un sūtīšu arī kartonu ābolīšiem. - Zaļeniekus vajadzības gadījumā iesūdzēšu par šo nekaunību, laikam gan viņi tā dara vienmēr. - Atkal un atkal lasu Tavu mīļo vēstulīti un dzejolīšus un esmu mīļš un labs. Esi vesela, mīļo mīļo, mīļo Iniņ, manu mīļo, svēto mutiņ. Viss apklāts ar bučiņām un ļoti mīļi, mīļi, mīļi. Esi vesela un mīļa, . . mīļi, mīļi, mīļi. 330. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gadu 7. (19.) aprīlī 7. IV. Dvēselīt, samtpūkiņ, mīļi un labi,arī. Manu mīļo, smaržaino dvēseles Iniņ, manu mirdzošo mīļmīlulīt, manu spīdošo dimantsaulstariņ, vēl vienmēr, kad esmu noguris un salstu savā vientulībā, es sildos pie Tavām mīļajām vēstulītēm un lieliskajiem dzejolīšiem. Šie dzejolīši ir tik brīnumlieliski, ar tik valdzinošu, acīs krītošu, varenu krāšņumu, kas jau no laika gala ir bijis Tavas dzejas raksturīgais vilciens; tās iespaids ir tiešs un acumirklīgs, tur nav jāgudro, nav nekā jāsaprot, tā ir kā skaļa Vāgnera mūzika, kā Manē glezna. Un tomēr jau kopš «Mēness starus stīgo» arī tur ir ilgas, kas tiecas izlauzties no šī skaļā, spilgtā krāšņuma, bet tās ir tikai klusa atbalss, smalka gaismas apslāpēšana, maza prozaiskas dienas gaismas svītriņa. Lasot Tavas vienreizīgi skaistās, gluži elementāri spēcīgās, dzīvības pilnās dzejas (un tomēr tā ir māksla, izmeklēta, ne vienkārša dzīve), cilvēks tiek tā aizrauts, ka tikai vēlāk sāk domāt, un tad redz un saprot, ka tik neizsakāmi var būt saistīts pie pagājušās dzīves krāšņuma. Tu esi dzīvojusi tikai pagātnē un tagadnē, un nākotne gaiši atmirdzēja kā ilgas. Tāpēc Tu esi tik liela kļuvusi, manu pavisam, pavisam mazo samtpūkiņ. Es turpretim esmu meklējis vienīgi nākotni, tāpēc man nav bijis pagātnes un tagadnes, es esmu palicis gaisā karājoties; meklēšana un šaubīšanās kļuvušas par paradumu, un es vairs nevaru izkļūt ārā. Arī Tu esi pieradusi pie visa, kas Tavs; tāpēc mums tik grūti tikt pie īstas skaidrības, savstarpējas saprašanās, jo neviens no mums nevar viegli lauzt savus paradumus. Bet, mutiņ, manu svēto mutiņ, tas jau ir lūzums, tas ir tas, par ko esmu tik neizsakāmi priecājies: mutiņa jau nāca pati no sevis, brīvprātīgi, pirmoreiz brīvprātīgi. Nezinu, vai man ir taisnība, bet sirds dziļumos es priecājos arī pat par to, ka mīļputniņš nezina, ko lai viņš pielūdz; ja tās ir noliegums, tad tas ir jaunais. Bet tad Tev gan stipri jācieš no pārejas, dvēselīt, tad Tev vajadzēja ļaut, lai es Tev līdzi ciešu. Bet tie jau laikam gan ir tikai manis palaistie ziepju burbuļi, kā es tos iztēlojos, bet, ko tai dara, ja tie man ir patikuši. Skaistais, lielais un jaunais tik drīz nenāk, un es neesmu pietiekoši vesels, lai to radītu. Esmu pat tik slimiņš, ka nemaz nespēju apvaldīt savas domas un garastāvokli. Protams, es iedomājos, ka esmu progresējis tai ziņā, ka vismaz varu sev katrreiz teikt: tā ir garastāvokļa un slimīguma izpausme; saprāts vismaz drīkst runāt līdzi, kaut gan tam vēl nav balsstiesību. Un tad es arī iedomājos, ka šajā šķiršanās laikā, kopš janvāra, psihiski esmu bijis stiprāks nekā mazā dvēselīte, ka es, kaut gan pretēji savai gribai, nebiju tas, kuru mierināja un pūkāja, bet, taisni otrādi, biju mierinātājs un katrā ziņā jau pūkātājs. Ļaunais, ilgais laiks ap 16. februāri radās lielākoties tāpēc, ka man vajadzēja būt nožēlojamam, pūkātam un brēcošam puisītim, bet tad iznāca nejēdzīgi slikti, tik slikti iznāca un puisītis tika tik slikti turēts, ka es pat brēkt nedrīkstēju, bet par sodu vajadzēja pašam appūkināt mazputniņu, lai gan tas mazputniņiem nepavisam nelīdzēja, un tie paši nemaz nebeidza kliegt (pie tam tie taču gribēja būt tie spēcīgie, tādas vājas, kliedzošas mazpūkiņas). - Man stipri liekas, ka tādas bija tās lietas; tā es negribot tiku piedabūts būt par stipro, un tagad šī loma man paliek. Dažreiz gan ir neizturami smagi, bet tas ir enerģijas vingrinājums. Sasodītais darbs mani turklāt stipri nospiež, šodien no tā esmu atbrīvojies, lai iet kā iedams, lai no «Nātana» arī iznāk tīrais draņķis, es vairs negribu. Ļoti, ļoti man ir palīdzējusi mazā Pūkiniņa, mutiņa ar mīļmīļajām vēstulītēm, tas, ka mazdvēselīte nav kļuvusi slimiņāka. Protams, es vēl baiļojos, ka mazdvēselīte vēl vienmēr nav atpūtusies no Jelgavas brauciena, bet, ja psihiskais miers palīdzēs, tad jau mana mīļā Sirdsiniņa atkal būs uz savām divgadīgajām kājiņām (var arī teikt -- viengadīgajām, ja uz katru kukainīškājiņu rēķina vienu gadiņu). - To visu es biju uzrakstījis pirms Tavas šīsdienas kartītes (6. IV rakstītās) saņemšanas, tā ir pirmā reize, kad es atkal tā kaut ko varēju mēģināt, paskatīties uz kaut ko citu, ne uz darbu. Esmu saņēmis arī Jakobi, bet kāpēc Tu sūti? Kāpēc neatved pati? Tātad vēl vajadzīgi tieslietu jautājumi? Rīt man būs jāķeras tiem klāt. - Par Taviem dzejolīšiem uzrakstītais vēl jau nav nekas gatavs, tas ir acumirklīgs, noskaņas uzmetums, neuztraucies par to; es jau teicu, ka tas bija tikai kluss mēģinājums skaļi domāt. Tas nav spriedums, arī ne mēģinājums spriest. - Tava mīļā 6. IV rakstītā kartīte mani nomierina vēl vairāk tāpēc, ka manas atklātnes, uz kurām šī ir atbilde, bija rakstītas sliktā omā, un es nekad nevaru spriest, kā tas iedarbojas uz mazo mutiņu, jo tas atkarīgs no viņas garastāvokļa. - «Nātana» komentāri laikam gan nāks par vēlu (ap 16.), 10. man jau jāizsūta. Varbūt piezīmes tomēr var sūtīt vēlāk? Parunā par to! Mēģināšu šeit kaut ko sameklēt piezīmēm. - Bet viens Tev katrā ziņā, jāpanāk: kopā ar «Nātana» korektūru lai atsūta arī manu manuskriptu (man to katrā ziņā vajag, lasot korektūru); vēlāk, ja vajadzīgs, aizsūtīšu to atkal atpakaļ. - Tavas vēstules laikam tiek kaut kur pastā lasītas. Kāpēc manas pienāk regulāri? - Ja mazais mīļputniņš grib Zandroku redzēt taisni «Ārijā un Mesalīnā» un netaupa pat savu naudiņu, tas tikai apstiprina manu uzskatu. Bet tas ir ļoti mīļi un labi, ka mazdvēselīte nav bēdīga un meklē izklaidēšanos. - Tas bija ļoti praktiski, ka Tu nopirki sev no Zālītes lietotu mēteli. Kāpēc viņa Tev nevarēja dot biļeti? Kā ir ar saulessardziņu? --Man naudu nesūti. Vai tad Tu neatbrauksi 14. aprīlī, ja Tu tagad gribi sūtīt naudu? - Atved visas manas vēstules un kartītes, kad Tu brauc! - Izņem naudu arī par pus aprīli. - Esi vesela, esi mīļa un laba, manu mīļo, vienīgo pūkiņ un arī mutiņ. Bet ar bučiņām. Es steidzos uz vilcienu. - Mīļi, mīļi, mīļi, Iniņ. Daudz bučiņu, mīļas, mīļas, un pati paliec mīļa. Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts: Korektūra iet līdzi, lai viņi ievieto attēlus pareizā vietā. Mīļiniņ, mīļi. 331. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 8. (20.) aprīlī 8. IV. Sirdsputniņ. Mīļo, vienīgo . . svēto mutiņ, Tava mīļā vēstulīte liek man arī šodien no Tevis gaidīt kartīti vairāk ar cerībām nekā bailēm. Rakstu šodien nenogaidījis, neeju arī uz vilcienu, tas mani nogurdina un paņem daudz laika. Strādāju pie «Nātana», bet, protams, bez panākumiem, jo pārlabojams ir gandrīz viss, un tam nav laika (pašlaik rakstu sliktā omā un nogurumā). Es pats arī nevaru izvēlēties starp variantiem, tas būtu jādara kādam citam, bet tā man nav, varbūt to atkal izdarīs Zālītes kundze kā ar «Ifigeniju». Esmu apjautājies, vai Tu to nevarētu, bet mazputniņš nav atbildējis. Es aizsūtīju arī «Nātana» sākumu, bet Tu to laikam neesi nemaz dabūjusi redzēt, Zālīte pats to tūliņ ir paņēmis. Viņš atbild «Mēnešrakstā», pasaki viņam, lai viņš «Nātānam» uzraksta mazu priekšvārdu vai piezīmi, lai runā par Lesinga deismu, toleranci, salīdzinot to ar šodienu. Niedra arī var sākt kaut ko ievietot par tulkojumiem. Tad es pats varu uzrakstīt pēcvārdu «Nātanam». - Korektūru lai sūta kopā ar «Nātana» manuskriptu. Nopērc: Kanta «Par mūžīgo mieru» (Reklāma) un Gētes «Dzeja un patiesība» (arī Reklāma atsevišķs izdevums). - Atved brošūru «Mūsu jaunavas un viņu pretinieki»; atved līdzi manas vēstules, cik vien ir, .. Atraksti, kurā dienā Tu vari atbraukt. Parunā par to jau tagad ar Tūteru un varbūt ar Zālīti. - Vai Tu nevari jau iepriekš kaut ko sagatavot tukšo vietu aizpildīšanai, gadījumā, ja cenzors ko nosvītro. Tas taču nav nekas neiespējams. - Atbildi taču uz šo atklātni. Vai man nevajag Tev nosūtīt literāros sīkumus? Esmu saņēmis jaunu «Mēnešraksta» burtnīcu; attēli tagad ir sliktāki. Pirmais ir taisni smērējums; arī saturā filistriska salkanība. Daudz slavētais Baumaņa dzejolis ir taču manis imitācija, vai Tu arī tā nedomā? Mani neslavē, bet - apzog. - Pie saimnieces tagad caurām naktīm strādā, dīvainā kārtā man par to jāmaksā, proti, par miega pulveriem. Citādi esmu psihiski spēcīgs, arī ilgas mani vairs tik stipri nemoka. Mūsu atkalredzēšanās man jau ir sākusies, mīļo . . mutiņ! Es esmu mīļš un labs un kļūstu arvien mīļāks un labāks, kaut tik es būtu veselāks, . . Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Esi vesela, Mīļiniņ, esi mīļa un laba, neuztraucies, meklē izklaidēšanos, esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi, Iniņ, mutiņ, . . mīlulīt. 332. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 9. (21.) aprīlī 9. IV. Pūkputniņ. Manu mīļo mazputniņ, .. vakar saņēmu Tavu mīļo 7. aprīļa kartīti un šodien 15 rubļu naudas. Kupons bija tikai ar Tavu adresi, citādi pilnīgi tukšs, neviena mīļa vārdiņa. Līdz ar šo es nosūtu daļu «Nātana», rīt ceru nosūtīt beidzamo («Ķeizara ceļojums» arī tiek izsūtīts šodien). Man būs divas lappuses komentāru, bet diemžēl man nav nevienas grāmatas un nevaru salīdzināt, vai komentāri arī visumā ir pareizi. - Tā kā mazputniņš līdz šim nav atradis laiku orientēšanai, tad es tagad labāk rakstīšu Zālītem, lai viņš paskatās konversācijas leksikonā, vismaz tur, kur rakstīts par Ptolemaju, un to, vai Frīdrihs I vai II krusta karos noslīcis kādā fenķiešu upē, un to tad lai ieraksta manos komentāros. Es tomēr to uzrakstu, varbūt Tu pati to izdarīsi, jo viņam droši vien nav vairāk laika kā Tev, dvēselīt. - Lai atsūta man labi drīz «Nātana» manuskriptu ar korektūru. - Atved līdzi manas vēstules un dzejoļus, kad brauksi, arī savu skici, pūkputniņ. Tā kā «Dilonī» nebija iespējams dabūt cauri, tad līdz turpmākam «Dienas Lapas» sestdienas feļetonā neliec nekā. - Ja Tu gribi, tad dod savus dzejoļus «Mēnešrakstam», bet tas tomēr nozīmētu: Tavi der «Mēnešrakstam», mani - tikai Zunduļa sabiedrībai. Tas taču būtu smieklīgi, un Tu to nožēlotu, mīlulīt. Vai esi nodevusi Nīnai manu vēstuli? - Vakar bija L. es biju ļoti iepriecināts, redzot šo vienkāršo cilvēku, kaut kas tamlīdzīgs man gadās reti. Pāreja atpakaļ tajā stāvoklī, kādā atrados pirms kukainīšlaika, man vēl arvien ir grūta. Darbs man paņēmis visu laiku; tā ka pats sevi nemaz nedabūju redzēt, tāpēc esmu pakļauts visām svārstībām. Bet arī visi mani mēģinājumi cīnīties ar psihisko pret fizisko ir bijuši veltīgi. Bet tāpēc mazputniņam nav jāraizējas, nekādā ziņā. Turies tikai vesela, rūpējies labi par sevi, meklē izklaidēšanos. Galu galā būt veselam taču ir viss. Esi vesela, Mīļiniņ, sirdsasintiņ, mīļmutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Ar bučiņām apklāju mīļpūkiņu,, pūkputniņu, dvēselīti, mīļi, mīļi un labi. 333. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 10. (22.) aprīlī 10. IV. Samtiniņ, mīļo, vienīgo, nabaga Iniņ, cik mokoši smags ir gan šis garais laiks, cik daudz spēka, veselības un dzīvesprieka tas mums paņēmis. Mēs abi taču esam pavisam noguruši un kļuvuši trausli no šķiršanās. Tu arī, manu dvēseles mutiņ. Šīs nervu nogurums Tev ir kaut kas jauns, Tu esi pirmajā stadijā, kur pret to vēl nikni cīnās, nesaprazdams, ka esi slims, un neticēdams tam. Es saskatu to Tevī, Mīļīniņ, pavisam skaidri, jo esmu vecs speciālists slimošanā. Jau agrāk redzēju (kopš 1-2 gadiem), kā slimība man lika būt netaisnam pret Tevi, aizdomu pilnam (tas piederas pie tā), bet gandrīz nekā neesmu spējis pret to iesākt; tagad redzu, kā Tu, manu sirdsasintiņ, tāpat, uz mata tādā pašā veidā (slimības simptomi paliek tie paši) esi netaisna pret mani, ar aizdomām uzņem katru vārdu, uztraucies un līdz ar to uztrauc arī mani. Kad mazais saulputniņš sapratīs tik skaidri kā es, ka viss ir tikai slimības parādība, tad mēs viens otram varēsim ātrāk un vieglāk palīdzēt. Arī tagad esmu šo to pie sevis panācis, lai gan to vēl gandrīz nemaz nav vērts pieminēt, bet sākums man jau ir, Tu pati, manu dvēseles smaržiņ, to arī esi manījusi. Tā tas arī tagad bija ar šīm pēdējām vēstulītēm, mēs abi esam pārkairināti un tāpēc tik aizvainojami. Esmu šajā laikā tiešām pārstrādājies un divas dienas, kurās man vajadzēja atpūsties, esmu pavadījis trulās, pavisam drūmās pārdomās; lasīšana vai viegla rakstīšana manī radīja tieši riebumu, pastaigāšanās manī pārāk nogurdināja jau pēc 1/2 stundas. Pie tam vēl regulāri nesaņēmu Tavas vēstulītes, vai nu pats nemaz nerakstīju, vai nevarēju atzīties, ka viss ir jauks. Ja Tu to iedomāsies, varbūt Tu sapratīsi, manu mīļo dvēseles mutiņ. Protams, liekas, Tu tam nepiekritīsi, ka arī Tu esi slimiņa un ka slimība Tevi padara ļaunu. Tagad Tu ļoti mīļi neesi neko atbildējusi, bet gan jau Tu, manu nabaga, nabaga bezgalīgi mīļoto Iniņ, mutiņ, atzīsi - tas, kas mūs visvairāk nospiež līdztekus slimībai, ir smagais darbs, kas nedod nemaz laika, pat nedod laika diviem mīlulīšiem vienu stundu dienā parunāties vēstulītēs. Tad viss tiek rakstīts lielākā steigā, tikko spēj pateikt veikalniecisko, dažus mīļus vārdiņus. Domām nekad neatliek pietiekami daudz laika. Uzšņāpj dažus vārdiņus un domā, cik slikti un pārprotami tas bija izteikts, bet šeit to var labot tikai pēc 4 dienām, nevis tūliņ, kā izrunāto vārdu. - Nupat saņēmu Tavu garo, mīļo, dvēselīgo vēstulīti. Vakar nesaņēmu nekā, šodien kartīti. Tāpēc man vakar bija galvas sāpes un šodien arī vēl, tūliņ ceturtdaļstundu pēc pasta. Manu mutiņ, mutiņ, mutiņ, Tu taču tagad esi pavisam, pavisam īsta dvēseles mutiņa, mutiņ. Es vēl nekad neesmu bijis tik stipri satricināts kā no Tavas sirsnīgi mīļās vēstulītes, tikko ļāvu asarām plūst, bet arī vēl tagad nevaru savaldīties. Un atkal nav laika, jānes uz staciju. Tu mīļo, mīļo Iniņ, mutiņ, mutiņ, piepeši viss, bet viss ir atkal labi, ceru arī Tevi padarīt atkal veselu un priecīgu, kaut arī redzu, cik ļoti Tu ciet, mutiņ, svēto mutiņ. Vēl pirms šīs vēstulītes Tu būsi saņēmusi vienu vai divas ļaunas kartītes, būsi kļuvusi bēdīga un lējusi asariņas. Tagad arī Tu pati baiļojies, vai neesi kaut ko ļaunu uzrakstījusi. Tas ir tas, kas mani visvairāk skumdinājis: es zinu, ka savai vienīgajai dzīvībai sagādāšu ciešanas, un tomēr nekā nevaru līdzēt, jo nerakstīšanu būtu vēl sliktāka, tieši meli saudzības dēļ ir tik ļoti pretīgi un arī nelīdz, jo Tu taču manītu nepatiesību, un tas Tev divkārši sāpētu. Tavi mīļie, mīļie vārdiņi tā vien šalc ap mani, nezinu nemaz, ko rakstu. Mīļš, mīļš, mīļš ir viss, un viss sliktais un skumjais ir pagaisis. Bet man vismaz ir kaut kas jāatbild. Dzejolīša beigas laikam gan esmu sapratis, un mani sevišķi iepriecināja arī dzejas dziļais, dziļais godīgums (agrāk Tu to uzskatīji par nevajadzīgu): Tu nesaki par pielūgšanu vairāk, nekā īstenībā ir. Tu patlaban atrodies pārejas stadijā, vēl nemaz nezini, ka tas ir dziļi godīgais, dziļi un patiesi izjustais; tās ir īstas ilgas; to es esmu sapratis. Ja vēl kaut ko esmu pārpratis, tad saki to, mutiski es teikšu vairāk un labāk, kā es Tavu dzejolīti izprotu, tas taču Tev ir pagrieziena punkts, mutiņ. Neraizējies, ka es pārprastu Tavas dziļākās, patiesākās jūtas, tieši otrādi: tās es daudz ātrāk sapratīšu pareizi nekā visas citas Tavas jūtas un domas. Tiešo, loģisko, dziļa es vislabāk pārzinu, un tas man ir vispatīkamākais, to es atrodu taisni šeit, šajā dzejolītī, kur beigās gandrīz nekas vairs nav manāms no frāžainības, atdarināšanas un pārlieka krāšņuma, beidzamajās rindiņās no tā vairs nav nekā, vienīgi tīra, plūstoša, nemākslota mīla, kas pavisam gaiši un mierīgi atmirdz, lēni uzliesmo un atraisās asarās. Tas, ka Tu domā, es to visu nesaprotu, arī ir tikai slimības pazīme, kam nepiegriežu lielu vērību. - Tagad katrā ziņā neej pie cenzora «Diloņa» dēļ. Atved šurp vienīgi manas dzejas, lai varētu tās pārrunāt un izvēlēties. Iedod arī kādu no maniem dzejoļiem līdz ar savējie «Mēnešrakstam», skicītes neatdod, pirms tās neesi parādījusi man, es taču arī gribu, lai man būtu kāda dalība Tavā darbā, Iniņ, tas mani tomēr visvairāk interesē. - Reutam uzrakstīju, atbildes vēl nav. Kriticiņa par «Zaza» bija jauka, tikai šie franču gabali ir pārāk parasti un jau garlaicīgi. - Tas, ka Tu, manu dvēseles smaržiņ, tomēr esi tik slimiņa, man, par spīti visam, iedveš bailes, lai gan es sevi visādi mierinu; mani tas tomēr uztrauc, un es ar grūtībām valdu asaras. Šīs bailes un apziņa, ka es taču Tevi uztraucu ar savām kartītēm, man nedod mieru. Bet tagad tomēr ir labāk, un šodien es jau atkal esmu sācis strādāt, šodien nosūtu Tev reizē ar «Nātanu» literāriskos sīk[umu]s, ko vari nodot Tūteram, viņš tos var izlietot, ja vajadzīgs. - Mani pārsteidz tas, kā mēs vienā un tai pašā laikā esam domājuši un uzrakstījuši to pašu. Vientulība mani nospiež tikai tagad, jo esmu Tev atdevis daļu no sevis, agrāk vientulība man bija vismīļākais stāvoklis, jo jutos sevī vienots un nedalīts. -«Tikai nojaušamais gaismas mirdzumiņš» jau attiecas uz agrākajiem dzejolīšiem, šis iesākas agrākajās nokrāsās, bet beidzas baltā, to tiešām ir uzrakstījusi mutiņa, un tikai tāpēc tas uz mani atstāja tādu iespaidu (bet sākums ir vecs); nezinu vairs, kā esmu Tev rakstījis, tāpēc atved manas vēstules, tās mums palīdzēs visu noskaidrot; citādi es svārstos no viena garastāvokļa otrā. - Nebrauc gan pirms laika, citādi Tev varbūt kaut kas kļūmīgs gadīsies redakcijā, Tev taču ir nepatikšanas un varbūt būs ātrāk jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Tagad par mani jau vairs nav jārūpējas, pēc tādas mīļas vēstulītes, tādas psihiskas palīdzības lielputniņš jau var izturēt; kaut tikai arī Tev varētu ar to pašu līdzēt. Es atpūtīšos, bet vēl šis un tas jāpaveic. - «Nātanu» tagad neskati cauri, citādi viņš varbūt neuzņems visu, un manas lielās pūles un pārstrādāšanās būs bijušas veltas; bet pasaki viņam, ka katrā ziņā jāuzņem viss I cēliens un neko nav brīv dalīt. Tā kā manuskripts atsūtīts kopā ar korektūru, Tu šeit kopā ar mani izskatīsi. - Grāmatiņas nesūti, bet atved, Iniņ, pati. - Protams, es lietoju miega pulverus, bet tomēr guļu, un drīz jau kļūs labāk. - Neviens jau nesaka, ka mazputniņš ir slikts, lielputniņš jau runā tikai tādēļ, ka arī viņš ir putniņš un arī grib tapt pūkiņāts, tas ir viss..- Mīļmutiņ, Tu pati jau saki, ka nogurums dara vēstules sliktas, tāpēc jau lielputniņa vēstules ir bijušas sliktas. Bet tagad nebeidzami mīļa, laba, saulaina dvēseles mutiņa, pilnīgi mutiņa, mutiņa, Ar mīļiem, vismīļiem skūpstiem mīļajai mutiņai. 334. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 11. (23.) aprīlī 11. IV. Rožsmaržiņ. Mīļā, sirsnīgā . . mutiņa atkal padarījusi mani psihiski mierīgu un pavisam klusu; tikai fiziski esmu noguris, bet jau šodien man atkal jāsāk strādāt, pa lieldienām tad atpūtīšos kopā ar mazputniņu, mīļo mutiņu. Esmu pārpilns ar Tavu gaišo, smaržīgo mutiņas mīlu, tāpēc tik kluss, gaidu mierīgi un bez jebkāda uztraukuma. Arī ārējie aizkaitinājumi paiet garām, neaizskarot mani (tā, piem., «Dienas lapas» 82. nr. seklais ievads). Es pavisam mehāniski daru darbu un dzīvoju jau pilnīgi kopā ar Maziniņu, dvēseles mutiņu pūkīgi un saticīgi. Arī veikalnieciskā nav daudz: atved papīriņu, esmu jau visu pierakstījis, - vai Tu nevarētu termometru apmainīt pret vēstuļu svariem, es dusmojos, ka uzlieku par daudz vai par maz marku uz bandroles, bet nepērc. Nopērc «Cenzurnij ustav» (15 kap.), visdrošāk dabūsi pie Kimmela. - Vai esi nodevusi Šipu? Viņi tik maz ir ievietojuši, varbūt tāpēc, ka viņiem nav vairs manuskripta? Neaizmirsti nodot. - Tava vēstulīte ir tik mīļa, tik brīnišķa, tikai mīļa un laba kā tajā laikā, kad mazputniņš bija gluži vesels, man ir pavisam mājīgi ap dūšu. Mani ļoti patīkami aizkustināja, ka mazā dvēseles Iniņa arī par sevi labi un mīļi runā. Tā vajadzētu būt vienmēr, mīļi, mīļi, mīļi. - Šodien gan esmu drusku strādājis, bet iet grūti un apnicīgi. Nogurums guļ visos locekļos, tagad sevi pārlieku nespiedīšu. Nestrādā arī Tu, mīļo dvēseles smaržiņ, mutiņ, pēdējās dienās, turies labi, neesi bēdīga, esi vesela un mīļa, un laba, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisa jā malā vertikāli rakstīts: Apbērts ar bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 335. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 12. (24.) aprīlī 12. IV. Mīļputniņ. Mīļo nabaga, nabaga dvēseles mutiņ, ka tikai Tu varētu izturēt šīs riebīgās, nejēdzīgās ciešanas. Kad vakar saņēmu Tavu mīļo, garo vēstulīti (tā saucamo rūgto, bet man pašam tik mīļu un saldu), tad es gavilēju aiz svētlaimības par Tavu bezgalīgo mīlu un labsirdību pret mani, bet reizē arī skaļi raudāju, ka esi tik slimiņa; es staigāju apkārt tik pārpilns sāpju un asariņu, ka reiz pat uz ielas nevarēju valdīties un izplūdu asarās. Bet es tomēr biju cerējis, ka mana vēstule (6 lapas, protams, juceklīga, sākumā pat slikta, bet vēlāk ļoti mīļa un laba) Tev palīdzēs, Tev, bezgalīgi mīļoto mutiņ, manu dvēseles dvesmiņ! Bet šovakar atnāk Tava kartīte, un Tu gan esi saņēmusi «Nātanu», bet ne vēstuli, kuru es reizē iemetu vagonā; par ko tik visu Tev nebija jādomā un jābaiļojas un vēl tādā slimīgā stāvoklī? Briesmīgi iedomāties; lasot to, es sajutu taisni it kā sitienu pa galvu. Arī tagad galva stipri sāp. Man arī nav laika, visu dienu esmu rakstījis tieslietu jautājumus, ko tagad nosūtu. Ko nozīmē visas šīs veltīgās ciešanas? Ir tik nejauki mocīt divus cilvēkus bez kādas jēgas un vajadzības. Kāds pavisam parasts cilvēks, arī pat ļauns cilvēks, nesagādātu otram tā gluži veltīgi tādas sāpes. Vai tad tas ir taisnīgums pret visiem? Šie pastāvīgie, bezjēdzīgie uztraukumi bez mūsu vainas. tie taču pat nesekmē mūsu pārbaudi vai izveseļošanos (pārbaudi, kas ir tik barbariska, ka pat nekāda zvēru dresūra tai nelīdzinās, jo pārbaudāmais iet bojā). Vai ir jēga iznīcināt tieši izredzētos, šķīstītos, labos radījumus. tādus kā mēs, lai ļautu dzīvot sekliem, tukšiem, ikdienišķiem cilvēkiem? Tā taču ir kapitāla izšķērdēšana un nežēlība, nevis taisnīgums. Nemaz nevaru iedomāties, ka labs cilvēks, kas arī no citiem prasa taisnīgumu, var kaut ko tādu atzīt par labu, nav sašutis par to, bet ir apmierināts, ka tikai viņš ir mīlulītis. Tik bezjēdzīgi nežēlīga ir tikai daba, kurai nav nekāda mērķa. Taču ko es te tik gari un garlaicīgi izplūstu, kad mana dzīvība, mana svētā mutiņa varbūt guļ slimiņa gultiņā. Šausmīga ir šī nežēlība. Es taču nekā nevaru līdzēt, un, ja arī gribu, vēstule tikpat nepienāk laikā, ja tā tiek lasīta. Man ļoti sāp galva. Iniņ, Iniņ, svēto mutiņ, ja es Tev varētu palīdzēt! Savā pārgurumā un satraukumā vēl esmu Tevi apbēdinājis. Neesmu spējis Tevi labi glabāt, un sāpes par to mani pavisam sagrauž. Arī Tu to tagad jau zini, dvēselīt, zini, ka Tu taču, par spīti visam, neesi domājusi nekā slikta, bet arī ar visu gribu slimības dēļ ir iznācis slikti. Man ir jāatpūšas. - Varbūt Tu, Iniņ, vēl atrakstīsi, kad Tu brauksi? - Varbūt mana 10. IV rakstītā vēstule pavisam pazudusi? Neskati cauri «Nātanu», bet liec, lai manuskriptu katrā ziņā atsūta kopā ar korektūru, tad mēs to abi izskatīsim cauri. - Nesaki, Iniņ, ka neesmu klausījis mutiņai; viņa taču ir mans vienīgais svētums. Esmu klausījis, esmu saudzējis sevi, cik vien bija iespējams, bet vairs nevarēja, - vajadzēja pabeigt «Nātanu» un arī visus citus darbus, man jāstrādā tik daudz vai nu es varu, vai ne; dvēseles dvesmiņ, Tu pati taču redzi, ka mēs citādi nevaram iztikt, Zamuels viens pats taču nevar gādāt par mammu. Un vai Tu neesi pārpūlējusies? Var jau būt, ka Tu neesi pieradusi pie šī darba un tāpēc veic nevajadzīgo un nogursti, bet tas taču ir fakts, ka Tu esi pārpūlējusies, ka esi kļuvusi slima no pārliecīgā maizes darba. Mēs neesam vainīgi, neesam tīši saslimuši; vienīgi mūsu materiālais stāvoklis ir tik izmisīgs. Pie tam es tagad nedomāju un nevaru nemaz domāt par kaut kādu sava paša garīgu darbu, un arī Tu, manu saulaino dvēseles smaržiņ, taču esi uzrakstījusi tikai skicītei un dzejolīšus. (Vai Tu man vispirms neļausi papriecāties par skicītēm, iekams nodosi tās iespiest? Citādi būšu ļoti bēdīgs, ka mums pat neatliek tik daudz laika, lai viens par otru mazliet papriecātos.) Tā ir pavisam nožēlojama un neiespējama dzīve, man vēl cauru gadu viss mans spēks jāizlieto muļķīgajiem tulkojumiem un Tev atkal koriģēšanai, un pie tam taču vēl nepietiek iztikai, arī, dzīvojot šķirti, pašiem sev nemaz neatliek laika. Man ir pavisam rūgti un riebīgi ap sirdi, mums vismaz jāiekārto tā, lai Tu būtu brīva, tad es ar prieku strādātu maizes darbu, bet tā mēs abi ejam postā. Arī Tu, manu svēto mutiņ, kļūsi slima, nevar nemaz iedomāties, cik tas viss ir briesmīgi. --- Nāc, manu mīļo, vienīgo dvēselīt, manu svēto mutiņ, neļauj sevi nekam atturēt, mēs nevaram ne ar ko rēķināties, jo mums vairs nevar sliktāk būt, mīļo, saldo Iniņ, mutes dvašiņ, mīļdvēselīt, sirsnīgo, mīlīgo mutiņ, svēto debestiņ, nāc pie puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Mīļi un labi! Manu nabaga slimo Iniņ, manu dvēseles mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. 336. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 22. aprīlī (4. maijā) 22. IV. Mājputniņ. Manu mīļo, sirsnīgo mājputniņ, brauciens mani vakar neuzbudināja, bet es nevarēju labi aizmigt un šodien esmu krietni noguris un jūtos viens. Ar tieslietu jautājumiem iet ļoti grūti, es pat baidos, vai šodien ar visu (proš.) tikšu galā, jo man jāiet uz vilcienu; par vēlu uzcēlos. Raksti pavisam sīki, manu vienīgo Iniņ, kā Tu nokļuvi galā, vai nebija daudz ļaužu, vai Tev nesāp galviņa? Kā Tu pašlaik atpūties? Neej pirmās dienas ārā, darbi taču var pagaidīt. Citādi Tu, manu svēto pūkiņ, varētu kļūt pavisam slimiņa. Atkopies labi, manu mierinājumiņ, neskumsti, esmu gandrīz mundrāks nekā iepriekšējās reizēs, Tu mani esi ļoti stiprinājusi, un es turos pie teiktā: mēs to izturēsim. Mazā mīļpūkiņa ir aizmirsusi šeit divas atslēdziņas ar zilu lentīti; ja tās vajadzīgas, aizsūtīšu pa pastu. - Ja Maziniņa jautās kaut ko Jākobsonam Jelgavā, tad apvaicājies arī, vai pagasta sludinājums mantošanas lietā ir bijis. Esi stipra, manu dvēseles mutiņ, esi vesela, man tieši pirmajās, smagajās dienās būs daudz darba, tas mani izklaidēs un man palīdzēs, ja tikai es drīz uzzinātu, kā mana vienīgā dzīvība, mana pūkiņa turas. Mums taču ir kaut kas stingrs, mēs esam gluži vieni, un uz to mums jābalsta viss, tam tā jābūt. Mīļmīļo, vienīgo, saulaino stariņ, putniņ, dvēseles mutiņ, rūpējies par sevi, kop sevi, esi stipra un vesela, mīļi, mīļi, mīļi. Lieliniņš ir mīļš un labs. Vēl bučiņas, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Nosūtu arī tieslietu jautājumus, .. mīļi, mīļi, mīļi. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. 337. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 23. aprīlī (5. maijā) Pūkdieniņa, 23. IV. Manu sirdsmīļo Iniņ, vienīgo, svēto mutiņ, es nemaz neesmu sevišķi uztraucies un sabijies, neraizējies par mani un pati neuztraucies, mums jāsaņem kopā visi spēki, lai nezaudētu garīgo līdzsvaru. Tavu mīļo vēstulīti dabūju ļoti vēlu un rakstu lielā steigā, nespēju neko labi apdomāt. Neesmu vēl saņēmis nekādu ziņu. Vēl šovakar iešu uz policiju. Visu, ko Tu uzzināji, varētu pateikt arī šejienes žandarmērijas pulkvedis, un mēs velti nebūtu bijuši neziņā. --- Domāju arī, ka mums abiem būtu jābrauc reizē, tas gan būtu vislabākais, jo ceļš ir nogurdinošs. Taču paliec vēl Rīgā līdz manai telegrammai, tur Tu tomēr dabūsi šo to vairāk zināt. Varbūt Tu paliksi tur vēl 2-3 mēnešus, kamēr es iekārtošos, bet tāds brauciens dāmai gan būs grūts. - Jelgavas lietu atstāj vienīgi mammai, viņa aizies arī pie advokāta un visu nokārtos. Šeit visu nodošu Kacnelsonam. - Ņemšu līdzi tikai nepieciešamāko, pārējo nosūtīšu uz Jelgavu. Es arī pasteigšos. - Tavu pasi es neatradu, nav arī laika meklēt, pameklē arī pie sevis. - Bagāžu mēs varām ņemt tikai nedaudz, jo pa zemes ceļu izmaksās dārgi, vēlāk varēs nosūtīt pa dzelzceļu un tad pa pastu. - Atstāj Rīgā Zālītem doverenostj, lai saņem zalog. - Arī Tev tūliņ jāsasaiņo vajadzīgākās lietas, lai Tu drīz varētu braukt. Vai Tev arī vajadzīga projezdnaja bumaga? Ja vajag, tad izņem to tur, jeb varbūt arī Tev tā būs šeit dabūjama? -Avīzei jau varēs sūtīt, bet citas peļņas tur nebūs, jo tad jau gan advokatūra būs aizliegta. Apvaicājies arī par to. Varbūt tāpēc, Iniņ, Tu labāk paliktu vēl pāris mēnešu savā vietā, kamēr es kaut kā iekārtojos? Ceļš vien maksās savus pāris 100 rubļus, jo nav dzelzceļa. Kur lai mēs tos ņemam? Es domāju, pagaidām vēl paliec Rīgā, manu mīļdvēselīt. Bet es vēl neesmu spējīgs izlemt. -- Esi stipra, esi vesela, manu dzīvības dvesmiņ, turies un kop sevi mūsu dēļ, mums tas tagad būs vajadzīgs. Mīļo Sirdsiniņ, manu dvēseles mutiņ, es turu Tevi savās rokās, Tu esi manī, dvēseles dziļumos, būsim stigri, Mīļinin. Daudz, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules augšmalā rakstīts: mīļi, mīļi un labi. 338. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 24. aprīlī (6. maijā) 24. Smaržiniņ! Mīļo, vienīgo Sirdsiniņ! Rakstu šo pusdienas laikā, varbūt man vēl būs laika arī šovakar kaut ko uzrakstīt. Es vēl esmu ļoti maz uzzinājis. Cilvēki paši nekā nezina. Policija zina tikai to, ka vēl nav ienākusi nekāda jauna ziņa un ka man pirms Pēterburgas noteiktā srok nav jābrauc. Vai policijmeistaram ir jādod projeznoje svideteljstvo, viņš vēl nezina; viņš runās ar gubernatoru. Šovakar pulksten septiņos varbūt uzzināšu kaut ko tuvāk. Es rakstīšu prošeņije, lai man noteiktu Vjatkas pilsētu. Ja kaut ko uzzināšu un man atliks laiks, es rakstīšu vēl šodien. - Pie Ērgļa braukšu rīt no rīta. - Ar bibliotēku un komercbanku nokārtots. - Vai Zālīte vēl varēs uzņemt tieslietu jautājumu? Tad es paņemšu līdzi juridiskās grāmatas, citādi neko. - Tu, Mīļiniņ, svēto mutiņ, varētu gan vēl palikt pāris mēnešu, ja tik Tu pati izturētu, bet, ja Tu tik ilgi tomēr negribi palikt, tad mums gan būtu jābrauc kopā tūliņ, jo darījumus nokārtotu mamma vai Zamuels. Reuts arī varētu aizbraukt uz Jelgavu, un mamma ar Zamuela palīdzību varētu saprasties. - Mantas saiņošu tā, lai viss paliktu pie manis vagonā un nekas nebūtu jānodod bagāžā; es iesaiņošu daudzos mazos saiņos. - Es domāju pagaidām atstāt pārējo šeit pie Ērgļa vai Dreimaņa, kuri tad nosūtītu uz Jelgavu vai Vjatku. Bet man par to vēl jārunā ar viņu pašu. -Nebaiļojies, mīļo, svēto mutiņ, esi vesela un stipra! Es turos taisni ar visu spēku. Esi stipra, mīļvienīgo Iniņ, esi vesela, svēto mutiņ, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Vakar es neiedomāju atslēgas īpaši nosūtīt. Beidzot Tu vēl saņemsi vēstuli vēlu un būsi noraizējusies, mīļi, mīļi, mīļi. 339. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 25. aprīlī (7. maijā) 25. Rožsmaržiņ. Manu mīļo, dvēselīgo, sirsnīgo mutiņ, neraizējies, kop sevi un esi vesela. Ziņas ir labas, lai gan to ļoti maz. Šorīt bija atnāci kāds maza auguma policists un teica, lai paziņojot policijai, kad es esot nodomājis braukt uz Vjatku. Es atbildēju, ka esmu iesniedzis lūgumu Pēterburgai un lūdzis laiku, lai apmeklētu Jelgavu, Panevēžu un Rīgu dažādu lietu nokārtošanai pēc mātes nāves. Tā tas arī palika. Domāju, ka līdz 1. maijam varēšu te pabūt. Citādi tad arī neesmu uzzinājis gandrīz nekā jauna. Tavas sirdsmīļās vēstulītes (jau 2 saņemtas) man darīja daudz laba, kaut gan arī citādi nebiju bēdīgs un it nemaz neuztraucos. Garīgi jūtos ļoti stiprs, lai gan nervozitāte nav mazinājusies. Tas ir manas mazās, mīļās, stingrās Iniņas, manas svētās mutiņas nopelns. Laikam gan mēs vēl nekad neesam tik labi sapratušies kā tagad, mutiņ, mutiņ, saulaino Iniņ! Bet nu atkal turpināšu savu stāstu. Vakar un aizvakar biju trīs reizes pie policijmeistara, bet nekad viņu nesatiku. Sekretārs, kas parasti zina visu, šajā lietā nezina nekā. Viņam neesot nekādu pavēļu. Šorīt, kad atkal gribēju iet turp, policists man teica, lai neejot, bet lai griežoties gubernatora kancelejā ar jautājumu: vai proezdnoje svideteļstvo esot vajadzīga? Domāju, ka pieprasījums, kad es braukšot, taču nozīmē, ka man vispār nevajag nekādas proezdnoje svideteļstvo. Man jau ir savi papīri! Tomēr tagad, manu Iniņ, paliec katrā ziņā līdz manifestam un tik ilgi, kamēr es Vjatkā uzzinu, vai advokāta prakse man tiek atļauta vai ne. Tikai tad Tu varētu man sekot. --- Tā kā šeit laikam palikšu līdz 1. maijam, tad jau Reuta lieta būs nokārtojusies. Ja nebūs, to visu pārņems mamma ar Zamuelu vai Tu, ja paliksi. -- Es stacijā varbūt uzzināšu, vai vilciens iet līdz Vjatkai. Pastā viņi to nezina. -- Ja ne, tad vilciens ies līdz Kazaņai; no turienes pa zemesceļu ir ap 450 verstu (divreiz garāks ceļa posms nekā no Rīgas līdz Pleskavai). Var arī braukt cauri Čeļabinskai uz Permu, bet no turienes atkal tikpat tāls zemesceļš. Bet no Kazaņas varbūt iet tvaikonis. Es to uzzināšu. Pašlaik tiekbūvēta dzelzceļa līnija no Permas uz Vjatku. - Vjatka neatrodas pie Urāliem, bet aiz Vjatkas vēl ir Perma. Vjatka robežojas ar Kazaņu, Ņižņijnovgorodu un Kostromu. Fabriku ir tiešām daudz, zeme -bagāta, bet tagad tur ir bads. Auglīgos gados advokāts tur varētu eksistēt. Biežāki apmeklējumi, arī tad, ja ietu vilciens, laikam gan ir izslēgti, jo brauciens turp un atpakaļ ilgst vairāk par 2 nedēļām. - Šodien uzrakstīju otrreiz prošeņije, lai slimības dēļ man atļauj braukt uz Vjatku. - Varbūt rakstīšu vēl šodien, ja kaut ko dabūšu zināt vai arī Tev būs jāatbild. - Tagad strādāju: no «Nātana» man jāuzraksta vēl 450 rindu (11 dienās). Varbūt Tu, Iniņ, tomēr varētu palīdzēt, beidzamās 100 vai 150-200 rindas, jo nav zināms, cik laika atliks. Bez tam man vēl jāsagatavo tieslietas vismaz 2 numuriem (t.i., 2 dienas) un 2 numuriem Šips arī 2 dienas). --- Tu redzi, Sirdsiniņ, manu mīļo, vienīgo mutiņ, esmu mierīgs un savaldīgs. Man ir mutiņa, un es nebaidos ne no kā. Kaut tik Tu man turētos vesela un stipra. - 5 gadi Vjatkā tomēr ir bargākais sods. Vesmanim ir 8 mēneši cietuma, jo viņam nebija iepriekšējās izmeklēšanas. Citādi viņš tomēr dabūja mazāk: tikai 3 gadi izraidīšanas. - Pie Ērgļa mantu dēļ vēl neesmu bijis, iešu rīt. - mani ļoti iepriecināja stāsts par mazo puisīti, kas tik ļoti uzmanīja pulksteni. Mutiņa māk tik jauki stāstīt mazajam puisītim. Man jābeidz, mīļo Iniņ, manu svēto mutiņ. Daudz, daudz bučiņu, ar dimantiņiem apkaisītu. Esi vesela un stipra, manu vienīgo, mīļo, bezgalīgo Iniņ, manu dvēselīgo, sirsnīgo mutiņ. Mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sākumā rakstīts: Mīļi un labi. 340. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 26. aprīlī (8. maijā) 26. IV. Mīļputniņ, Iniņ, mutiņ, atkal rakstu lielā steigā. esmu vainīgs, «Zelts un sudrabs» un «Nātans» mani ir aizkavējuši, gribēju tos pabeigt un tagad nosūtu Tev; nodod tūliņ tikai «Zeltu un sudrabu», «Nātans» tiek sūtīts vienīgi tāpēc, lai vēlāk varbūt nebūtu aizkavēšanās. Mīļo, vienīgo Saulesiniņ, manu svēto mutiņ. Tu esi tik brīnum daiļi uzrakstījusi, abas vēstulītes, 23. un 25. IV, arī 24. datuma kartīti, visu saņēmu. Dzejolītis ir brīnumjauks un ļoti, ļoti mīļš, bet iepriekšējais bija vēl jaukāks, Tev gan labāk piemērotas atskaņas, tomēr šis ir ļoti, ļoti skaists. Esmu uzzinājis tikai to, ka rīt (27.) kaut ko uzzināšu. Biju pie gubernatora proezdnogo svideteļstva, kā arī Tevis dēļ, tur man teica, ka rīt policija man paziņošot. Varbūt rīt Tu saņemsi arī reizē telegrammu no manis, ka Tev jā brauc, jo rīt man varbūt tiks noteikts izbraukšanas srok. Vislabākais būtu, ja dimantiņš pats tad atbrauktu, tad Tu arī varētu tūliņ paņemt līdzi no Ērgļa mantas un atstāt tās tur, kur mēs nolemsim. - Vai man ņemt līdzi uz Vjatku juridiskās grāmatas, t.i., vai Zālīte arī vēl turpmāk uzņems tieslietu jautājumus no tādas tālienes? -Māsa 25. IV raksta no Vitebskas: viņi par sevi vēl nekā nezinot, Vesmanim esot 5 mēneši, ne 3; brīnās, ka mans spriedums tik bargs (esot taču no savas puses darījuši visu). Mammu esot ļoti jauki apbedījuši, zilā samta zārkā tāpat kā papu. - Jociņi mazajai Iniņai. Pastnieks tagad ir tik centīgs, ka viņš man stiepj šurp visas iespējamās un neiespējamās vēstules, ja tikai tās ir vēstules un mani apmierina, esmu saņēmis vienu ar uzvārdu Temvin, vakar kādam Gļikman adresētu par galošām (pirmajā bija runa par ādām). Šodien viņš man atkal atnes, neviena vārda neteikdams, Tavu mīļo pūkvēstulīti, kas bija bez markas; doplata nav atzīmēta. (Tā arī bibliotekāre man nepie skaitīja soda naudu par nokavētām grāmatām, viņa domā: nabadziņš, tādam jau jāpiedod!) - Šodien ir silts, jo termometrs tiek bieži aplūkots. - Tavs puisītis kopā ar mazo nodarbojas ar peļu ķeršanu, esam noķēruši jau 17 peles. - Atbildīte uz mīļo smaržvēstulīti: mana sprieduma apstiprinājums ir dots 31. III (visaugstākais apstiprinājums), tātad par atlikšanu uz diviem mēnešiem nevar būt ne runas. Vispār netici nevienam vārdam, ko cilvēki, kā; piemēram, Beķeris, saka, tā ir vispēdējā muļķība; viņš turklāt vēl strādā kliķes interesēs par Stučkas advokātu. - Es esmu uzrakstījis prošeņije departamentam un Iekšlietu ministrijai. (Kas saka, ka tas esot veltīgi? Tā taču ir pirmā instance.) - Viens mani ļoti apbēdināja, ka Tu, saldo putniņ, Tu, mana vienīgā dzīvība, manu svēto mutiņ, esi nogurusi un ne visai labi jūties, labā actiņa sāp, tātad esi raudājusi. Iniņ, Iniņ, neuztraucies taču, nesapņo tik muļķīgi, turies taisni, nav iemesla tādam uztraukumam, mēs visu pārvarēsim, jo esam viens otram mīļi un labi. Tu esi mana svētā mutiņa, un man vairs nekas nevar kaitēt. Esmu dvēselē stiprs, es turos un gribu arī Tevi turēt ar savu vienīgo, dziļo mīlu, neesi bēdīga, esi vesela, esi stipra, Ciānas bērniņ, tādi neaiziet bojā. - Tas, ko Prozorovskis saka par izbraukšanu, var jau būt pareizi, tāpēc man jautāja, kad es braukšot. Tu baidies braukt uz Pleskavu pases dēļ, bet Tev tā kā tā vajadzēs braukt uz šejieni atvadīties, tad arī to varēs nokārtot. Starp citu, rīt es dzirdēšu kaut ko tuvāk. Vēl drusciņ laika, šeit nejaušs tulkojums: Die Tage, Tage gehen hin In langsam-leeren Minuten Sie haben weder Kraft, noch Sinn, Sie gehen, gehen - verbluten. MŪSU LAIKS Pa tukši gausām minūtēm Iet dienas rietot un svīstot, Ne možas tās, ne spēka tām . . . Iet, asins lāsēm līstot. Tulkojums laikam gan ir pavisam nederīgs, bet vācu valodā ir zināma noskaņa. Es gandrīz nojaušu, kā pār mani varētu nākt darba noskaņojums, jo tas parasti sākas ar tādām mazām muļķībām. Tulkojums nekādā ziņā nav lietojams. Tavu mīļo, skaisto dzejolīti es mēģināšu drusku «nopulēt», tas ir tiešām ļoti jauks, bet tomēr, Iniņ, dzejo labāk atskaņās, tas vienmēr ir krāšņāk, neatvairāmi valdzinošāk. Iniņ, Tu sirsnīgi vienīgo dimantiņ, es tik ļoti priecājos, ka Tu arī tādā satraukumā vari rakstīt dzejolīšus, gaidot man ir bijis daudz laimes no tā, un tagad man no tā ir tik labi, tik silti, tā ir mutiņa. Dvēseles mutiņ, esi vesala, mīļa un laba, neesi bēdīga, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi. Mīļas bučiņas. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Mīļi un labi. Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts: «Nātana» ielāps. 341. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 27. aprīlī (9. maijā) 27. IV. Dimantametistiņ, manu mīļo, sirsnīgo dimantputniņ, vēl nav nekā, nekādas ziņas. Ir svētku diena, un tāpēc droši vien atlikts uz rītdienu; starp citu, ir laiks. Tāpēc es rakstu tikai kartīti, ja es vēl šovakar tomēr kaut ko dzirdēšu, tad rakstīšu vēl, neesmu arī sagaidījis Tavu 26. datuma vēstuli; skriešana uz vilcienu nevajadzīgi nogurdina. Es esmu mierīgs, mīļš un labs, strādāju pie «Nātana». Puse jau ir gatava, vēl darbs tikai deviņām dienām; ja viss būs, kā vēlos, Tev nebūs jāvingrinās tulkošanā, katrā ziņā uzsāc tikai 2. cēliena 9. skatu (pēdējo). Esmu arī drusku uzrakstījis tieslietu jautājumus, rīt aizsūtīšu. Man ļoti kauns, ka nosūtīju Tev tādas sēnalas, kad Tu esi devusi kaut ko tik skaistu kā «Ciānas bērni». (Vaibūt «Nabaga Ciānbērni mēs!» Vai: «Mēs vārgie (Dieva) bērni», arī citādi Tev ritms tiešām ne visai labs, bet valoda krāšņa.) Savu es nosūtīju vienīgi tāpēc, lai mutiņai visu pateiktu; par spīti darbam, esmu arī pūlējies to pārtaisīt: Iet tukšas dienas vilkdamās, Drīz dziesna, drīz austra tās krāso; Bez spēka (dvašas) tās, bez jēgas tās . . . Kā asins iz brūces lāso. Bet arī tam nav nekāda spēka un jēgas! Kaut varētu izlabot Tavu ritmu! Tam nolūkam man pašlaik trūkst koncentrācijas. - Es atkal. un atkal pārlasu Tavas vēstulītes, un tās ir tik mīļas un labas, ka nejūtu nekā ļauna. Man ir silti un mierīgi ap sirdi, tikai esi vesela, manu svēto mutiņ, neraudi, neliec spulgactiņām sāpēt, kop sevi un turies, neraizējies, tādi mīļi Ciānas bērni nedrīkst būt bēdīgi. Esi vesela, esi stipra, manu mīļo Iniņ. Sveicini draudzenītes utt. Esi vesela, nevis bēdīga. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Raksti, ko uzzināji pie mammas. Esi vesela, esi mīļa un laba, neesi bēdīga. Mīļi, mīļi, mīļi. 342. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 28, aprīlī (10. maijā) 28. IV. Iniņputniņ. Manu mīļo dvēseles Iniņ, manu sirdsasintiņ, mutiņ, man vēl joprojām nav nekādas ziņas, un šī nezināšana mani padara diezgan saīgušu. Es strādāju, kopā ar šo nosūtu tieslietu jautājumus, bet darbs nekust no vietas, sagādā daudz grūtību, veicas lēni un slikti. No «Nātana» man vēl jāiztulko 300 rindu (tātad tulko tikai pēdējo simtu). Tavu mīļo kartīti saņēmu vakar, šīsdienas vēl nogaidu, varbūt Tev vakar nebija laika rakstīšanai. Prozorovskij ir Tevi velti sabaidījis, un tagad es šeit esmu uztraucis cilvēkus, citādi varbūt vispār nebūtu vajadzīga nekāda proezdnoje svideteļstvo un viņi būtu ilgāk atļāvuši. Prozorovskis taču zināja, ka mums nav nekādas steigas nokļūt tur, kāpēc tad viņš biedēja, starp citu, es arī tikai vienreiz esmu apjautājies guberņas kancelejā. No ārsta es paņemšu apliecību, ja šodien vai rīt te dabūšu atbildi. - Ka advokatūra nav atļauta, tas gan ir ļoti slikti, tad jau mums būs jāpaliek šķirtiem. - Ja šeit ātrāk dabūtu ziņu, es varētu aizrakstīt Reutam, pretējā gadījumā tas nav iespējams līdz maijam. - Citādi esmu mīļš un labs, esi Tu, manu dvēselīt, -manu svēto mutiņ, tikai vesela un stipra, galvenais, neraudi, manu sirsnīgo dvēselīt, esi mierīga, rūpējies par sevi, kaut tik Tu nekļūtu slimiņa no Jelgavas brauciena. Esi vesela, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. 343. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 29. aprīlī (11. maijā) 29. IV. Mājputniņ. Manu vienīgo, mīļoto Iniņ, manu svēto mutiņ, mīļo mīļputniņ un pūkiņ, esmu saņēmis Tavas mīļās, bet bēdīgās pirmdienas, 26., un arī 27. datuma vēstulītes, un tagad man ļoti kremt tas, ka Tu esi pārmērīgi bēdīga un raudi, kamēr Tev sāp mīļās, gaišās actiņas. Kas tad notiks, ja Tu nemaz nevari saņemties un nomierināties? Vai tad Tev vairs nav nekāda psihiska balsta, ka Tu tā nespēj savaldīties? Vai tad mutiņas un puisīša stiprums vairs neiedarbojas? Tad jau es esmu daudz mīļāks un labāks, vēl ne reizes neesmu ļāvis asariņām plūst, izņemot to reizi, kad lasīju, ka Tavas mīļās spulgactiņas sāpējušas. Ka Tu psihiski esi kļuvusi tik vārga, tas mani ļoti smagi nospiež; laikam gan Tu esi ļoti slimiņa, ka esi kļuvusi tik vājiņa, manu sirdsasintiņ, manas vēstules tiešām nebija nospiedošas, visu šo laiku es jutos dvēselīgi īsti drošs un stiprs, tomēr uz Maziniņu tas nav iedarbojies. Citi cilvēki Tevi ir pārlieku uztraukuši, bet nomierinies, mana mīļā, vienīgā dzīvība, neļauj sevi garastāvoklim tā šurp un turp raustīt un svaidīt, papūlies visu to uzņemt kā slimīgas iedomas, un Tu tās pārvarēsi, Tavi nervi taču vēl nav tā sabeigti kā manējie, un Tu redzi, dvēseles smaržiņ, es taču esmu pavisam savaldīgs. Turklāt mani apkārtējie apstākļi nav nemaz labāki par Tavējiem. Raugies atkal skaidri un stingri nākotnē, kā mīļi, stipri Iniņi dara, un neviens spoks Tev nerādīsies. Mums jau ir 30 rubļu, un kaut kādu darbu es taču atradīšu arī Vjatkā, kā kancelejas darbinieks kādā kantorī, rakstvedis, tirdzniecības korespondents, varbūt pat kā advokāts (bez publiskas uzstāšanās) vai iekārtošu kādu veikalu, varbūt nopirkšu gabaliņu zemes, strādāšu par pārvaldnieku vai tamlīdzīgi; viss taču ir iespējams, pat visi mazie, neizglītotie cilvēki atrod sev iztiku, atradīšu arī es. Zināms, tas man nāksies grūti, bet ne neiespējami. Varbūt arī valsts dos naudu, jo mēs taču esam pilnīgi bez līdzekļiem. Neizsamisti, manu saulaino, sirsnīgo debestiņ, neļauj Zālītem un citiem iedvest sev bailes, es varu iedomāties, kā Zālīte uztraucas. Bet Tu taču zini, es Tev jau teicu, kāds ir mans spriedums, kāpēc tad Tu vienmēr tici visiem citiem vairāk nekā man? Spriedums ir 31. martā visaugstākajā instancē apstiprināts, un to vairs nevar grozīt. Kāpēc Tu sevi uztrauc ar baiļošanos, kas tikai sāpina Tevi un mani? Jā, Tu esi mazs, mīļš, drebošs putniņš, bet tomēr esi mājputniņš, vai man Tev tas jāsaka tieši šodien, mājputniņa dieniņā? Mājputniņi taču kļūst mierīgi, kad paši Iniņi iedveš drosmi, kāpēc sit vēl ar baltajiem spārniņiem, kāpēc vēl trīci? Ar to Tu sagādā man tikai sāpes, saskrāpē man rociņas ar pašas nadziņiem. Esi mierīga, es taču arī esmu putniņš, lielputniņš, es maigi noglaužu Tevi ar Iniņas rociņu, esi mierīga. Protams, ir jābrauc, tur nu nekas nelīdz. Katrā ziņā tas netiks atlikts uz ilgāku laiku. Šodien biju pie policijmeistara, viņš domāja, ka jau nākamnedēļ man būšot jābrauc projām. Mēs tad nospraudām maršrutu, kas jāievēro. Protams, neesmu spiests izbraukt tieši noteiktajā dienā, bet es negribētu sagādāt viņam nekādas nepatikšanas. Domāju, ka mums ir gandrīz vienalga, vai es izbraucu nedēļu agrāk vai vēlāk, jo Reuta lietu taču es pats nespēšu nokārtot, visu maiju nevaru palikt. Man tikai šķiet, kā jau atkārtots, Tev, Iniņ, jābrauc šurp, lai pati varētu iesaiņot mantas, tās izšķirot gan nosūtīšanai uz Jelgavu, gan arī man līdzi un lai atvadītos. Atļauja braukt uz Jelgavu, Panevēžu un Rīgu man netiks dota (starp citu, atbildes vēl nav), žandarmērija arī tā domā. Tagad es nezinu, vai vēl sūtīšu kādu jaunu medicinskoje svideteļstvo, lai pieprasītu siltāku guberņu, vai sūtīšu to no Vjatkas, lai viņi laiž mani rudenī no turienes uz dienvidiem. Šeit domā, ka pēdējais variants būtu labāks. Kā Tev šķiet? Vai Tu tagad Zālītes dēļ nevarētu atbraukt? Ja tas nebūtu iespējams, tad samierināšos arī ar to, jo es jau sen, kopš aizpagājušās reizes, no februāra vēstulītēm, esmu sācis pieradināties pie šīs domas. Mazā Iniņa jau pati arī raksta, ka būs jāpaliek Rīgā, lai arī trimda ilgtu 40 mēnešus, beigu beigās nav jau starpības starp 40 un 60. Mums, nabaga putniņiem, nabaga Ciānas bērniem, jāpierod domāt par to, jāuzņem tas kā fakts, kas taču vairs nav grozāms. Kas no tā iznāks, tas ir jautājums, kas šeit neiederas, bet viens gan te iederas: vai Tu, dvēseles smaržiņ, tik ilgi izturēsi rupjo darbu un uztraukumus Rīgā, vai Tu būsi fiziski spējīga mūs visus izturēt ar tādu postošu darbu? Bet tad viss jau ir norunāts divu mīlulīšu starpā: tad Tu brauksi pie manis uz Vjatku; es tikai baidos, ka Tu gaidīsi tik ilgi, kamēr Tavi spēki būs pavisam galā. Taču mēs esam Ciānas bērni, un tie neaizies bojā. - Kā tagad redzu, arī mani pārņēmis Tavs noskaņojums, pagājušo nakti netiku gulējis - traucēja mazais un peles, tāpēc vēstule ir tik izplūdusi. - Maršruts ir šāds: pa dzelzceļu līdz Nižņijnovgorodai - maksā apmēram 8 rbļ. 40 kap., bagāža 52 kap. par katrām 10 mārciņām. Tad ar kuģi līdz Kazaņai: I klasē maksā 3 rbļ. 80 kap., II - 2 rbļ. 50 kap., III - 95 kap.; tad ar kuģi no Kazaņas līdz Vjatkai: I klasē - 91 rbļ., II - 8 rbļ. 50 kap., III - 3 rbļ. 80 kap. Viss kopā maksā apmēram 8,40 0,35 3,80 ______ 13,15 Uz kuģa II klasē dod arī ēdienu, bet tas maksā 6 rbļ. vairāk. Daudz maksā bagāža, bet vislabāk sūtīt ar preču vilcienu maloj skorosti. Tomēr ceļojums maksās tuvu pie 20 rbļ., tātad turp un atpakaļ - 40-50 rubļu; to taču Tu, manu zelta Iniņ, nevari atļauties. - Tas nu ir apmēram viss, ko es zinu. Pasi Tu varētu saņemt šeit. Vispirms raksti, vai Tu vari braukt un kad. Papriekš uzzini, kas noticis Jelgavā: personīgi, vai rakstiski. Es domāju, ka Reuts uzreiz nemaksās un ka Tev katrā ziņā tik ilgi būs jāpaliek Rīgā. Vai Tavs aizvietotājs vasarā saņems visu Tavu algu - 60 rbļ. - vai mazāk - 40, 30? Vai Tu viņu vari pieņemt un maksāt viņam no saviem 60 rbļ.? Vismaz nekādā ziņā viņš nedrīkst saņemt pilnus 60 rubļus, citādi jau Tu nemaz nebūtu labāka un vajadzīga; ja viņš saņemtu mazāk, Zālītem būtu izdevīgi un viņš drīzāk tam piekristu. Starp citu, cik ilgi tad tāds var Tevi aizstāt? 1-2 mēnešus vai vairāk? Tādā veidā es vēl varētu kļūt par Persefoni un Prozerpīni: pusgadu, vasaru, dzīvot zemes virsū un 1/2 gadu, ziemu, pazemē. - Tagad, Iniņ, esi labā omā, jo mums nemaz nav vairs neziņas, tas arī ir ļoti daudz; mēs zinām skaidri, kas mūs gaida. Tu žēlojies savā pūkvēstulītē, ka pie visas nelaimes vēl nākot klāt 5 rubļi par zobiņiem, arī man ir ko žēloties: kamašas atkal ir pavisam saplēstas, esmu jau izdevis 35 rbļ., tas ir apnicīgi, bet patiesi. - Vai nebūtu labāk zobiņus likt pagatavot gluži no jauna? - Šodien rakstīšu arī māsai. -Un nu, manu vienīgo, dvēselīgi mīļoto Iniņ, manu vienīgo; svēto, labo mutiņ, galviņu turēt augšā kā lielputniņam, būt labai un mīļai, turēties veselai, rūpēties par sevi, neuztraukties. Tagad taču viss ir zināms. Esi vesela un stipra, manu dvēseles smaržiņ, pūkzeltiņ, divi Iniņi par spīti visam ir tomēr kopā, puisītis un mutiņa ir mīļi un labi. Man nekas nav par grūtu, ja tikai mana mutiņa ir laba un mīļa, ja tikai es zinu, ka Tu esi mierīga un rūpējies par savu veselību, un nebēdājies. Raksti drīz, Iniņ, vai Tu brauksi, tas taču būtu tas labākais, varētu visu labāk pārrunāt. Daudz mīļu, labu bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Mīļi un labi, galvenokārt man ļoti patika un mani sevišķi stiprināja tas, ka mazā dvēselīte visu nesaudzīgi izsūdzējusi savam puisītim. Bet tagad, mīļo mutiņ, Tu vairs nedrīksti būt bēdīga. Vēstules pirmajā lappusē starp rindām pierakstīts: Tas ir pavasaris Maziniņai kopā ar mazpuisīti. Vēstules pirmās lappuses apakšmalā rakstīts: Vai Tu, Iniņ, nevarētu nopirkt grāmatas: franču tirdzniecības korespondenci (veikalniecisku vēstuļu sastādīšana) un krievu rokasgrāmatu grāmatvedībā. Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts: Spriedumā vēl ir teikts: glasnij nadzor, tas nozīmē, ka nedrīkst publiski uzstāties kā advokāts. Vēstules trešās lappuses augšmalā rakstīts: Par ceļojumu rakstīšu korespondenci, vari pateikt to Zālītem, sveicini viņu un arī pārējos, Iniņ. Vēstules ceturtās lappuses augšmalā rakstīts: Trimda tagad ir pilnīgi noteikta - līdz 31. III 1904., tātad tiek rēķināts no šī gada 31. III. Mīļputniņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules piektās lappuses augšmalā rakstīts: Kā ir ar Teātra komisiju? «Ciānas bērnus» vēl neesmu izstrādājis, nebija laika, bet es tos arvien pārlasu, mīļo dvēseles smaržiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sestās lappuses augšmalā rakstīts: No «Nātana» man vēl ir 300 rindu, tagad Tev tur nekas nav jādara, jo es pats varu to pabeigt. Grūtāk ir ar «Zeltu un sudrabu» un tieslietu jautājumiem. Mēģināšu tos vēl pārstrādāt. 344. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 30. aprīlī (12. maijā) 30. IV. Pūkputniņ. Manu mīļo . . Iniņ, esmu noguris, lai aizietu uz vilcienu, un nenogaidu Tavu vēstulīti. Man nav nekā jauna, ko teikt, un gaidu rītdien no Tevis atbildīti, ko mums darīt, vai Tu atbrauksi, kad es izbraukšu? Kaut kas labs mums tagad tomēr ir: skaidrība, mokošais ir pagājis. Tagad es jau tiecos aizbraukt Reuta dēļ. - Kur paliek «Nātana» komentāri? Viss man atkal būs jāraksta no galvas, bez grāmatas. - Man tagad «Nātanam» ir jau gatavas 500 rindas, līdz beigām paliek 230. Ja Tu esi ko iztulkojusi, tad tūliņ sūti uz šejieni; tagad vairs nestrādā, es pats tikšu galā. Atpūties, rūpējies par sevi, Iniņ, Iniņ, mīļmutiņ. Bet tas arī ir viss, ko varu izdarīt (neviens vesels cilvēks netiks man līdzi), neprasi, lai es vēl rakstu dzejoļus. Esmu tik noguris kā beigts suns. Mazais nieciņš bija tikai Maziniņai, svētajai mutiņai, lai būtu mīļš un labs. - Mēs, nervozie, taču esam gluži kā bērni: vakar es gribēju Tevi nomierināt, bet patiesībā pats tikai žēlojos; biju noguris, dzīvoklis ir ļoti nemierīgs. - Šodien uzrakstīšu arī māsai atbildi uz viņas divām atklātnēm. - Nevaru atrast savas zeķītes. - No mūsu «Literāriskās pasaules» Poruks ir pievācis divus gabalus «Mājas Viesim», un tagad Tev pašai tur laikam pietrūkst. - Es esmu kopš vairākiem mēnešiem beidzot atkal kaut ko lasījis. Mīļiniņ, būtu ļoti labi, ja Tu uzrakstītu par «Faustu», īsi, nelasot to, garš tas tā kā tā nedrīkst būt. -Esi vesela, , manu sirdsasintiņ, manu mīļo, svēto mutiņ, kop sevi labi. - Pārdomā, vai Tu labāk neatbrauktu nākamās nedēļas beigās, tik ilgi es varu atlikt. Jūtos stiprs un apvaldīts, esi arī Tu tāda, manu mīļo Iniņ, mutiņ, esi vesela, neuztraucies, tagad ir skaidrība. Esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi, Iniņ, mutiņ. Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts: Atsūti man šurp tieslietu jautājumu atbildi abonentam Nr. 5582, ir jāpārlabo. 345. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 1. (13.) maijā 1./V. Samtiniņ. Tavu mīļo, sirsnīgo, silto Iniņas vēstulīti saņēmu vakar; tā puisīti pamatīgi sasildīja ar saules stariņu. Es smējos, cik savādi tas sagadījies, ka tajā pašā dienā to pašu rakstīju mazputniņam. Starp citu, es patiesi neesmu tik ļoti bēdīgs, tikai biju sliktā omā, kā jau teicu, vēstules taču bija nupat kā saņemtas. Tagad tomēr ir kāds labums -skaidrība. - Esmu tik ilgi gaidījis, ka man vairs nav laika rakstīt; šodien pastnieks vairs nenāks, un man tik ļoti gribējās no Maziniņas, no mutiņas atbildīti un ziņas. Bet tad Tava mīļā vēstulīte tomēr atnāk, es tikai pārskrienu visiem saulainajiem, siltajiem, mīļajiem vārdiņiem, gaišajām mutiņas asariņām, un man tūliņ jāiet prom, došos uz staciju. Brauc drīz šurp, lai mēs kaut ko norunātu, es tikai tāpēc rakstīju. Tu man nodari pāri, ja tik daudz raudi un mani mierini, es esmu ļoti savaldīgs, jā, pavisam mierīgs, bet, ja Tu atliec savu atbraukšanu, tad Tu sevi tikai uztrauc, kļūsi slimiņa un pie tam vēl dari sāpes, jo es līdz šodienai nebiju bēdīgs, bet varu tāds tapt, ja Tu tikai izplūsti asarās. Man arī nekādā ziņā netrūkst uzstāšanās brašuma, bet es neredzu nekādu jēgu pārāk ilgi palikt, un tad rakstiski taču nevar gandrīz nekā norunāt, tāpēc gaidīju, ka mīļā mutiņa atbrauks, nevis veltīgi raudās, tā bija jau februārī, tātad neraudi, sirdssmaržiņ, svēto mutiņ, bet brauc šurp, un mēs vairs neraudāsim. Vai Tu nesaproti, kā nu ir skaidrība, tātad prom visas bailes. Esi taču mīļa un laba, klausi lielputniņam, tici taču man: es esmu gluži mierīgs, neviena asara nav raudāta. Esi mierīga, ļauj taču sevi nomierināt, es briesmīgi no tā ciešu, ka Tu neļaujies, lai es Tevi nomierinu, un netici man. Esi mierīga, mīļo mutiņ, manu Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā labajā pusē rakstīts: ļoti mīļš un labs. Saņemies taču, mutiņ, esi vesela, mīļa. Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts: Brauc drīzāk, es gaidīšu tik ilgi, mani neviens taču nedzen! Bet brauc, Tu taču vari to atļauties, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi. 346. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 2. ( 14.) maijā 2. V. Rožsmaržiņ. Manu mīļo, sirsnīgo smaržiņ, Tu manu neizsakāmi mīļoto Iniņ, manu nabaga, nabaga puisīt, tagad Tu esi mazpuisītis, un es esmu Tava mīļā mutiņa, es Tevi ņemu uz rokām, lēnītiņām šūpoju Tevi un maigi glāstu samtvaidziņus, izskūpstu visas asariņas no skumjajām actiņām, līdz tās atkal mirdz, nomierinu savu trīcošo putniņa sirsniņu. Esi mierīga, esi mierīga, manu drebošo dvēselīt; Tu esi mājās, mana lielā, klusā mīla Tevi apņem; es esmu stiprs savā mīlā pret Maziniņu, es esmu stiprs un mierīgs, esi mierīga, atver mīļactiņas un apskaties apkārt: ir taču tikai skaidrs, balts, kluss spožums, cik tālu vien Tu redzi, ir tikai mūsu nebeidzamā, plašā, dzidri skaidrā, klusā mīla. Tu esi slimiņa, manu dvēseles smaržiņ, loti slimiņa, tādēļ Tu tā baiļojies un raudāji līdz pagurumam, un nebija taču nemaz tik ļauni, bet tā ir nervozitāte, kur visas sajūtas, it sevišķi sāpīgās, pieaug līdz pārmērībai. Manas vēstulītes, visvairāk beidzamā, taču bija pilnīgi apvaldītas, es jutos un arī vēl tagad jūtos, par spīti visam, dvēselē stiprāks nekā jebkad, tā ir burtiski taisnība, no tā Tu, Iniņ, nedrīksti neko citu secināt, nekā nokaulēt; es esmu stiprs un savaldīgs, jo 1) mokošās neziņas vairs nav, 2) es tagad esmu stiprākais, es tagad esmu mutiņa, jo Tu pašlaik esi nokļuvusi vissliktākajā nervozitātes stadijā, proti, Tev ir pirmās stiprās, pieaugošās lēkmes (pastāvīgās raudas, nekāda psihiska balsta, nekādas varas pār sevi, ilgstošas galvas sāpes), tās var vilkties krietni ilgi, līdz pie tām pierod (to saka arī Dr. Kons). Es par to varu spriest, jo esmu jau pieradis, un tāpēc man ir krietni daudz spēka. (Tas par spēku Tev man tomēr jātic, tā ir; ja Tu šim faktam netici, ka esmu savaldīgs, mierīgs un stiprs, tad Tu sevi pašu nosodi neizpratnei un muļķībai, padomā drusku, un Tu redzēsi, ka tas tā ir.) Man tad no laika gala vēl ir tā priekšrocība, ka esmu pieradis visu analizēt; Tu vienmēr esi lepojusies ar savu spēku. Tagad, kad nervi ir sabeigti, vispirms ir cietusi enerģija, un Tev nav nekā, kas Tevi notur, tāpēc Tev jāizsamist par savu nespēku. Man turpretī ir cietusi arī domāšana, bet ne tuvu tik daudz kā enerģija, un tagad domāšana man palīdz noskaidrot stāvokli, un tas tad iedarbojas nomierinoši uz nerviem, t.i., dod tiem enerģiju. Mīļdvēselīt, Iniņ, vai Tu paklausīsi arī šai vēstulei, kas tik sausi rakstīta? Pagājušo es rakstīju jūtu uzplūdā,. bet tieši ar to Tevi uztraucu. Tagad domāju, ka tieši vēsās pārdomas Tev darīs labu un Tevi nomierinās. Tu jau gan laikam arī pati būsi tapusi mierīgāka, bet tomēr lasi, tie taču ir tikai norādījumi nākotnei, jo tādas spēcīgas izmisuma un raudu lēkmes Tev bieži atkārtosies. Es to zinu pēc sevis; tāpēc neesi, Iniņ, par to dusmīga, bet padomā, vai tā nav. -Vakar un šodien es savā prātā pārcilāju, kā varēšu nomierināt Tevi, manu nabaga Iniņ, manu nabaga šņukstošo puisīt, manu mazo, zeltmataino eņģeļgalvīt, kas viena guļ gultiņā, spēlējas ar mēnessgaismu un baidās no lielā grāvja. Es nāku un ņemu Tevi cieši savās rociņās, nesu Tevi cauri mēnessgaismai uz grāvi un parādu Tev visu, un mazais zelteņģelītis vairs nebaidās, bet man pieglaužas un top mierīgs. Es neesmu iestidzis lielajā grāvī, es nebaidos un esmu stiprs, tāpēc nedrebi vairs manis dēļ, manu zeltgalvīt, pavisam mazo, piecgadīgo meitenīt. -Esmu dvēselē stiprs, Iniņ, bet miesīgi noguris: zēns ir slims, un naktīs es nedabūju labi gulēt, tāpēc rakstu slikti, nesakarīgi. Vēl kaut kas par manu spēku: vai tad tas krietni nepārsniedz normālo enerģiju šādos apstākļos rakstīt «Faustu» un tagad jau trešo gadu diendienā tulkot pantus, kā malku skaldīt? Vai tā nav lielāka enerģija, nekā uzrakstīt Tavas četras lielās, skaistās drāmas? Radot tās, Tev vēlāk bija lielais prieks par to skaistumu, bet man? Man atliek tikai skaldīšana; tātad tas tomēr prasa divkāršu enerģiju. Es nekad neesmu bijis vājš. Agrāk man nebija mērķa; nebija darba, tāpēc tas likās vājums. Tagad man esi Tu, un Tu redzi, ka es taču strādāju. Es to saku, lai Tu, Iniņ, beidzot ticētu, ka tagad neesmu bēdīgs, lai Tu par to nomierinātos, neuztrauktos un nekļūtu slimiņa. - Taisni tagad esmu pilns jauna spēka un jauniem mērķiem: palīdzēt Tev smagajā slimības, nervoza uztraukuma laikā. Tāpēc raksti man vienmēr sīki par sevi, visu, visu; sūdzies man atkal un atkal; es nekad nebūšu noguris un nepacietīgs, es taču zinu, kā tad ir; bet tāpēc jo mazāk raudi viena pati, iekārtojies tā - nesmejies, Iniņ, tas ir nopietni domāts -, lai Tu _izraudātos tikai tad, kad man raksti, bet citādi nekad. Man taču atkal nav laika tik plaši rakstīt. Tagad veikalnieciskais, Iniņ . . . Tava veselība prasa, lai jaunnedēļ Tu katrā ziņā atbrauc; tad jau būs tieši divas nedēļas, kur agrāk parasti 17 dienas; tagad mums noteikti viss arī jāpārrunā, atvadu apmeklējumā būs taču jau par vēlu. --Atbildi katrā ziņā: vai «Nātanu» esi saņēmusi, arī Šipu?---Kur paliek «Nātana» komentāri? - Kur ir manas zeķītes? - Nīna ir rakstījusi, ļoti mīļi. Pasaki viņai, ka es taču nebiju dusmīgs, bet Brencis ņēmis ļaunā «mīļos bērnus»; ja tas tā nav, tad taču viss ir labi. Man arī «Dienas Lapā» raksts, kur lamājas par sievietēm, liekas bezjēdzīgs. Es pats viņai aizrakstīšu, bet tagad nav laika. Ja Tu, Iniņ, drīz atbrauksi, tad Tu vēstuli izlasīsi, citādi es Tev to aizsūtīšu. - Arī Lidija ir rakstījusi; viņa ir Rīgā. Suvorova ielā 58, dz. 27, pie Mērijas Vēvera kundzes. Bet Tev nav jāiet uz turieni, es varu viņai atbildēt ar atklātni. - Tagad rakstīšu Reutam, bet būtu bijis labāk, ja es vēl ar Tevi aprunātos. - «Mājas Viesa» Nr. 17 esi nepareizi aprēķinājusi: nevis 5 rbļ., bet 6 rbļ. 46. - Ja no Vjatkas varēs izsūtīt «Nātanu» ar korektūru, kāpēc tad nevar «Ķeizara ceļojumu»? Visus attēlus Tu tūliņ vari viņam nogādāt, un viņš taču tik maz uzņem, ka varu viņam sagatavot diviem mēnešiem uz priekšu. To es garām nelaidīšu. - Tu, Iniņ, saki, ka visiem esot savi mazie prieki, iztika, un apskaud tādus sīklopus kā Deglavu un Blaumani? Mums taču ir mūsu lielais prieks, mūsu mierinājums, mūsu mīla, ko tagadējos laikos neviens nevar aptvert, - redzi, Zālīte kaut ko nojauš, bet tomēr neizjūt to, viņi visi domā: Tavas sāpes ir tikai bargā soda un maizes rūpju dēļ, neviens nesaprot, ka sāpes mūs tik neizsakāmi dziļi grauž tikai tādēļ, ka divas kopā saaugušas dvēseles tika atrautas viena no otras. Nomierinies, manu Iniņ, neraudi, saņemies, mēs esam vienīgie, un mūsu sāpes ir vienreizīgas. - Bet vienmēr mēs nebūsim šķirti, drīz būsim atkal kopā. - Saudzē sevi, neļauj sev raudāt līdz pārgurumam, disciplinē sevi, saudzē sevi, ja Tu palaidīsies, nervozitāte Tevi galīgi nomocīs. Apdomā, Iniņ, ka pie Tevis saistītas divas dzīves, Tu aizrausi mani līdzi. ja sevi ar domāšanu neuzveiksi; es esmu trīskārt slimāks un vājāks, bet tomēr uzveicu sevi, tas nav neiespējami. Tad: spriedums. Vai tad tas nav ārkārtīgi nomierinoši, ka tagad vairs nav nekādu šaubu, ir pilnīga skaidrība? -Tikko saņēmu Tavu sirsnīgo kartīti. Nē, Iniņ, ir pilnīgi aplam, ka Tu atbrauksi tikai pirms manas aizbraukšanas, kāpēc Tu negribi braukt tūliņ? Kas Tevi kavē? Man arī jāiespēj kaut kas pie Tevis panākt, Tev man arī jāklausa, citādi es redzu, ka tomēr esmu Tev vienaldzīgs. Tu esi slimiņa un nespēj spriest, tāpēc noteikšu es, kā mums jā rīkojas: lai Tevi nomierinātu, Tev vēl šonedēļ katrā ziņā jāatbrauc uz šejieni, nevaru paciest, ka Tu gulēsi slima aiz skaidrās pienākuma apziņas un stūrgalvības, kas patiesībā ir tikai nervoza nespēja izšķirties par kaut ko. Mīļmīļo Iniņ, neesi dusmīga, ka pats satveru savu mazo zeltgalvīti un iznesu no lielā grāvja pie sevis. Zināms, termiņa atlikšanu es noteikti pieņemšu, jo es taču arī esmu slims, gaidu atbildi un esmu bez naudas, bet te taču mēs gribam pārrunāt tuvāko. Katrā ziņā mēģini sevi izklaidēt un nomierināt, aizej uz koncertu, teātri utt. - Bet raksti prātīgi, kas ir ar «Nātanu»? Vai saņēmi? Vai esi jau kaut ko darījusi? Tad sūti tūliņ šurp, ja ne, tad arī nevajag, es tūliņ viens pats pabeigšu, līdz beigām taču ir tikai 120 rindas, t.i., tikai 4 dienu darbs, tātad nedari. Ja gribi, tad 3. cēlienu vai arī uzraksti īsu «Fausta» kritiku. - Ar lielām bailēm es redzu, ka Tu esi slima gulējusi, katrā ziņā atbrauc, šonedēļ, tūliņ atbildi uz to!!! Mūsu vēstules mēs atkal saņemam vēlu: tās laikam atkal tiek lasītas. - Bet tagad esi mīļa un laba, Iniņ, nespārdies ar kājiņām, neatsperies pret akmentiņiem, bet seko, lai Lieliniņš Tevi ņem pie rociņas un veri pie sevis, saņemies, dvēseles smaržiņ, esi atkal mutiņa, rūpējies par savu veselību; es esmu mierīgs un stiprs, neraizējies par mani. Daudz bučiņu, mīļu, mīļu, mīļu, Iniņ, Iniņ, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules turpinājums uz mazākas lapiņas: Manu mīļsvēto mutiņ, esmu turklāt saņēmis mīļo kartīti un gribētu būt ļoti mīļš pret savu vienīgo, bezgala mīļoto Iniņu, bet esmu noguris, lai rakstītu otru vēstulīti, un tā pati ir ļoti skarba tādam sāpju sagrauztam putniņam, tādām izspūrušām pūkiņām. Ak, un es tomēr gribēju būt tikai mīļš un nomierināt Tevi, glāstīju, bet tik stipri kā toreiz pasaku mājiņā, kur mazputniņš sāka smieties. Iniņ, neesi bēdīga naudas [?] dēļ, nemaz jau arī nevarēja cerēt, ka kaut kas iznāks. Ja vismaz varētu Reutu piedabūt klāt. - Māsa arī atrakstījusi. Viņi arī dabūjuši 5 gadus, bet brauks tikai pēc 1-1 ½ mēneša. Padomā, vai mums arī vajadzētu braukt vai ne? Ja mēs brauktu pirmie, varbūt mēs paliktu pašā pilsētā. - Mani iepriecina, ka manas vēstulītes Tev palīdz, ļauj sevi izārstēt, neesi bēdīga, manu mutiņ! Skaties, puisītis met kūlenīšus. lai likta mutiņai smieties. Vēstules pirmās lappuses augšmalā raksīts: Pavisam zeltaini mīļš un labs. Mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules ceturtās lappuses augšmalā rakstīts: Es nosūtu arī «Iz literāriskās pasaules», Iniņ, mīļo, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules turpinājuma lapiņā ar sarkana zīmuli šķērsām pāri tekstam rakstīts: Vispirms lasi kartīti, mīļi. 347. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 3. (15.) maijā 3. V. Mīļputniņ. Manu mīļvienīgo dvēseles mutiņ, manu dvēselīgi dziļo, sirsnīgo samtpūkiņ, manu mazo, jauno zeltgalvīt, es pūkāju savu Iniņu vēl vienmēr bez mitēšanās, neesmu savu Iniņu ne mirkli izlaidis no rokām, savu puisīti esmu iepūkiņājis mīkstos, samtainos Iniņas vārdiņos kā dūnu gultiņā, un mirdzošie ametistiņi, dimantiņi un smaragdiņi tā vien lido apkārt, un smaržīgas rožlapiņas nokaisītas juku jukām kā pēlīši Berlīnītē. Tik ilgi nebeigšu pūkiņāt un mīļi turēt, un glāstīt zīdvaidziņus, līdz mana pavisam mazā Mīļiniņa kļūs vesela, līdz mana asiņojošā, ievainotā sirsniņa nomierināsies un dimantactiņas atkal izstaros saulīti. Brauc, Iniņ, drīz pie manis, es Tevi ātri izdziedināšu, izskūpstīšu Tev no actiņām dziļās ciešanas. - Nupat kā saņēmu Tavu mīļo, mīļo vēstulīti, kas mani uzreiz atbrīvojusi no vislielākajām raizēm, un mana Iniņa atkal ir mierīga, ir atkal mīļā, labā, stiprā dvēseles mutiņa. Tādi mēs, nervozie, esam, viss piepeši - uztraukums un gluži vēss miers; tāpat vienmēr ir arī ar mani. Bet nu tagad, manu sirdsasintiņ, iegaumē taču, ka Tu esi slimiņa, nervozi vāja, no tā arī piepeša garastāvokļa maiņa, kas liek nepareizi spriest par apstākļiem; viss pārspīlēts līdz galējībai. Saproti to, un Tu sevi disciplinēsi. Tas ir vajadzīgs, jo katrs liels uztraukums, raudāšana līdz pārgurumam ļoti novājina, pat dienām ilgi!!! Vajadzības gadījumā apsēdies un domā skaļi jautājumos un atbildēs; tā viss noskaidrojas un pēc pāris stundām, bieži vien pēc stundas, cilvēks kļūst mierīgs un dvēselē stiprs. Tā daru es, kas taču esmu daudz nervozāka, vājāks, bet esmu jau pieradis pie savas slimības un tāpēc to apvaldu. - Tagad diezgan par to. Man ir pavisam gaišs prieks, ka Tavas raudu lēkmes beigušās, bet tomēr nepaļaujies uz to par daudz, tās atgriezīsies. Tātad jau laikus sagatavojies. - Es taisni atdzīvojos un esmu ļoti lepns, ka šīs dažas dienas esmu savaldījies, bijis labs un tikai reti Maziniņai asi pieskāries; esmu sevi turējis rokās, lai gan tas pastāvīgi draudēja izlauzties uz āru. Nu, manu svēto mutiņ, manu mazpuisīt, zeltgalvīt, rūpes par Tevi man ir palīdzējušas, tās mani padarījušas labu, un labam būt nozīmē būt stipram. Es jūtos tagad skaidrāks un labāks nekā agrāk, mīļo, svēto mutiņ, to Tu man devi. - Tagad veikalnieciskais. Atbrauc vēl šajā nedēļā, tas vēl nav atvadbrauciens, bet mums katrā ziņā viss jāpārrunā, Tev vēlreiz būs jābrauc atpakaļ, lai nokārtotu procesu un visas lietas. - Tātad raksti, tikai nekavējoties, kurā dienā Tu brauksi, bet Tev ir jābrauc, katrā ziņā. Reutam vēl neesmu rakstījis, jo gribu aprunāties, bet rakstīšu. - Redzi, nu tagad arī Tu esi vienkārša, tāpat kā es! Bagātie ir tie labie tāpēc, ka viņi ir bagāti. Bet viņi gribētu būt vēl labāki un mums arī atņemt visu naudu. Manu mīļo sirdsmutiņ, neņem sīkumus, piem., zeķītes, tik ļoti pie sirds. Vienīgās īstās raizes ir taču tikai tās, ka mēs tiekam šķirti, viss cits mani nemaz nesatrauc: biļi bi mi, djeņgi budut, saka krieviņš. - Nestrādā arī pie «Nātana», tagad es jau tikšu viens pats galā, nepārpūlies, turies stingri. Tu zini, Iniņ, tagad Tu esi mūsu apgādniece. - Mans dzejolītis jau nav tagad rakstīts, bet agrāk, tikai tulkojums tagad. Esmu ļoti priecīgs, ka tas Tev tomēr patīk, es jau biju gluži izmisis, ka tas Tev nepatiks. «Ciānas bērni» ir par labu «Dienas Lapai», ieliec to nākamajā M. R., ja gribi, arī manu mazo dzejolīti. - Es esmu nosūtījis visu, Tev vajadzēja saņemt, lai viņi neņem neko, kas Tev adresēts; ir nosūtīts: 1/2 «Nātana», Šips, tieslietu jautājumi. - Raksti, kā Tu domā ar braukšanu šurp, es katrā ziņā agrāk nebraukšu, iekams Tu rakstīsi; varbūt Tu domā braukt līdzi. Kad man būs atbildīte, rakstīšu Reutam, lai viņš Tev Rīgā samaksā. Nu, lai Tev laba veselība, Iniņ, dvēselīt, mutiņ, turies kā lielais puisītis, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: Pavisam Iniņš, mīļš un labs. 348. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 4. (16.) maijā 4. V. Dimantametistiņ. Manu mīļo, mirdzošo Dimantiniņ, zeltgalvīt, sirdspūkiņ, dvēseles mutiņ, šodien ir laba dieniņa, Tavu mīļo Iniņas vēstulīti saņēmu jau pulksten vienos, kaut gan parasti tā mēdza pienākt ap pulksten 7--8 vakarā (vakar biju iedevis dzeramnaudiņu). Un tad tik mīļa, gaiša vēstulīte, svaiguma un dzīvības pilna. Cik laimīgs es jūtos, ka Tev atkal kļuvis labāk, sirdsasintiņ; man tikai ir bailes; ka mani labi domātie mierinājumi nāks post factum un Tevi varbūt pat uztrauks, bet Tu turēsies, saldo smaržiņ, manu mīļo, mīļo sirdspūkiņ. Tagad jau gan nav vairs daudz, ko rakstīt, Zālītes priekšlikums, protams, daudz ko pārgroza. Vai tas ir tas pats kā agrāk ar aizvietotāju studentu? Bet es domāju, ka arī tagad labākais tomēr būtu, ja Maziniņa vispirms vēl atbrauktu šurp, vēl šonedēļ. -Viss tiks apspriests; tad Tu atkal brauksi atpakaļ, nokārtosi visu, atvadīsies Jelgavā un atbrauksi šurp, lai aizbrauktu kopā pavisam uz Vjatku. Domāju, ka līdz 15. V es katrā ziņā varēšu palikt, bet varbūt arī līdz mēneša beigām, jo es gaidu no Pēterburgas ministrijas atbildi un man nav līdzekļu. Tātad atbrauc pa to laiku vēl, lai aprunātos, es Tev pateikšu, kas Tev būs jādara Jelgavas procesa lietā u.c. Reutam es aizrakstīju un devu 1 nedēļu laika, apmēram līdz 11.-15. Šodien arī nosūtīju prošeņije ar jaunu medicinskoje svideteļstvo. Šodien vēl atliek aizrakstīt Volteram; līdz ar šo nosūtu atpakaļ tieslietu jautājumus, bija pavisam. pareizi; nodod iespiešanai, - Lasu Tavu mīļo, garo vēstulīti atkal un atkal un priecājos, ka Tu esi vesela. Es arī gribētu būt ļoti, ļoti mīļš un labs, bet esmu noguris. Viņi mani taču neaizsūtīs, kad esmu slims. - Psihiski esmu vienmēr stiprs un pilnīgi mierīgs, bet miegs tiek traucēts. To zalog lai Zālīte izņem, pilnvara jāizraksta Tev pašai, vislabāk šeit, Pleskavā, kad Tu atbrauksi. Ceru, ka mēs varēsim palikt tik ilgi, lai Tu dabūtu algu par visu maija mēnesi. Reuta lieta būs jāuzņemas mammai, ja es nedrīkstētu palikt, bet tieši par to un par mājām gribētu ar Tevi aprunāties, jo rakstīt ir tik grūti un nepilnīgi. - Ir laba zīme, ka ir bijusi publikācija. Uzzini, kad? Jo srok procesam ir tikai 5 gadi. Ja Zamuels Jelgavā neko neuzzina par vikupnoj akt (tajā krepostnoe otdeleņie pie mirovom sudje), tad Tev jāapjautājas Domēņu valdē Rīgā pie Zariņa. Beķerim katrā ziņā būs akts. - Pernerzne Mārtiņa Beķera lietā bija 1889. vai 1890. gadā (apskatīties var abus gadus). Advokātam Tu aiznesīsi šo rešeņie, pastāstīsi par vikupnoj akt, adopciju, manu radniecību; gadījumam, ja viņam jāorientējas tiesā un arhīvā par lietas stāvokli un adopcijas apstrīdamību, tad samaksā viņam par to kādus 3-5 rubļus. Lai tad viņš paziņo, vai viņš uzņemas vai ne un cik lielu honorāru viņš grib. Tālāko ziņu dēļ lai viņš raksta man, es viņu informēšu. Ja viņš tūliņ uzņemtos lietu un apsolītu to novest galā (kas laikam gan tūliņ neies), tad Tu vari viņam tūliņ iemaksāt vairāk, 20--30 rubļu, vai par to var sarakstīties. - Ziņas par Doru jau ir ļoti jaukas, arī par Zamuelu. Lietas es nosūtīšu, bet vispirms gaidu atbildīti, vai Tu vēl pati neatbrauksi. -Naudu nesūti, - par «Mājas Viesa» Nr. 17 iznāk 6 rbļ. 90 kap.; nevis 5 rbļ. - Es neguļu gultiņā. Jābeidz, Sirdsiniņ, svēto, mīļo mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Esi vesela; Iniņ, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules augšmalā rakstīts: Ļoti mīļš un labs, un arī līksms. 349. E. VOLTERAM Pleskavā 1899. gada 4. (16.) maijā Ļoti cienījamais Eduard Aleksandrovič! Līdz ar šo nosūtu Jums «Dienas Lapas» 69. numuru, kur ievietots mans raksts (ar manu pseidonīmu Rainis) par Jūsu brošūrām lietuviešu etnogrāfijā. Diemžēl man te, Pleskavā, nav nekādu grāmatu, lai orientētos šajos jautājumos, kas mīļi man kopš sendienām; man vajadzēja uzrakstīt visu pēc atmiņas, un raksts iznāca diezgan nepilnīgs, dažuviet pat kļūdains; turklāt redakcija ir devusi rakstam pārāk vispārīgu virsrakstu. Izlasiet to, es esmu ar mieru izlabot pēc Jūsu laipnajiem norādījumiem. E. Plātesa spiestuvei vajadzēja izsūtīt Jums arī manu Gētes «Fausta» tulkojumu latviešu valodā, bet es šaubos, vai Plātess to jau būs izdarījis; vai Jūs nebūtu tik labs paziņot man par to. Bet varbūt Jums jau ir bijusi izdevība lasīt šo tulkojumu: mani ārkārtīgi interesē uzzināt tieši Jūsu domas, jo mēs esam veci darbabiedri un draugi filoloģijas laukā. Mans nesamierināmais ienaidnieks «Baltijas Vēstnesis», tulkojumam parādoties «Mēnešrakstā», tūliņ sāka mani lamāt vai no pasaules ārā un lamāja gandrīz veselu gadu; tad Lettisch-Literärische Gesellschaft sāka mani aizstāvēt un pēc tās pat Zinību komisija un pat «Austrums» sāka slavēt. Kā pēdējais pacēlās Mīlenbahs, uzrādīja «6 kļūdas» un turklāt nosauca mani par «nemākli» un Kämpfe Tölpel, un vēl par reformatoru. Pēc tā man būtu interesanti uzzināt lietpratēja domas: vai es patiešām, būdams Jūsu klausītājs un daļējs līdzstrādnieks, rediģēdams «Etnogrāfisko pielikumu» («Dienas Lapā») kopā ar tādu letologu kā nelaiķis Sirmais, esmu palicis- nemāklis, vai arī šiem kungiem ir kauns un neērti, ka viņi, pastāvīgi kliegdami par tautību un valodu, nav varējuši savā vidē atrast nevienu, kas varētu pārvarēt smago uzdevumu likt lietā filoloģisko pētījumu augļus un modernizēt, gandrīz radīt latviešu literāro valodu. Pārtulkot «Faustu» ir mēģinājuši ļoti daudzi, starp citu, lielais tautībnieks un dzejnieks Lautenbahs, bet, pat pēc L. Bērziņa vārdiem, mēģinājumi bijuši ļoti nožēlojami. No Rīgas man ziņoja mana sieva, bijusī Elza Rozenberga (Aspazija) - Jūs redzat, Eduard Aleksandrovič, es arī apprecējos, bet sevišķi apstākļi neļāva man Jums par to paziņot -, ka Jūs vēlētos dabūt ziņas par viņu: biogrāfiskas un bibliogrāfiskas. Esiet tik laipni un atrakstiet man, kādas tieši un kādā apmērā Jums ziņas vajadzīgas, es nekavējoties paziņošu. F. Redzu, ka esmu pārāk aizpļāpājies, kā jau pēc ilgas neredzēšanās. Sirsnīgi sveicinu Jūsu ļoti cienījamo laulāto draudzeni. - Kur tagad Fjodors Ivanovičs? Kā Jums klājies pa šo laiku? Es pēc brošūrām redzu, ka Jūs esat daudz strādājis. Sirsnīgs sveiciens Jums no Jūsu J. Pliekšāna. Pleskavā 1899. gada 4. maijā Adrese: Pokrovskaja uļ., d. Postņikova 350. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 5. (17.) maijā 5. V. Dvēselīt. Manu mīļo Iniņdvēselīt, smaržiņ, sirdspūkiņ. Tavu 4. V rakstīto vēstulīti vēl neesmu saņēmis, bet rakstu jau tagad. Šodien visu dienu esmu notrenkāts kā pazīstamā briežu māte, ko medīja rīta agrumā. Mani pamodināja kāds policists - kā jau diezgan parasts kopš kāda laika -, tūliņ aizgāju pie policijmeistara: man jau šo piektdien, t.i., 7. V, katrā ziņā jāaizbraucot, viņš nekā nevarot darīt, bet neesot mans personīgs ienaidnieks. Es teicu, ka arī es neesmu viņa personīgais ienaidnieks, bet tomēr neesmu gaidījis tādu pārsteigumu; nu vienā mirklī, līdz pulksten 2, bija jāuzraksta gubernatoram prošeņie, rīt ir svētku diena, tātad viss slēgts. - Tikko es iebāzu gatavu prošeņie kabatā, atkal ierodas kāds policists: pie policijmeistara! Tas man saka, ka viņš esot bijis pie gubernatora kunga, kurš esot tajās pašās domās: man piektdien jābraucot prom. Tad es sameklēju pa dažādām prisutstv. gubernatora kungu, nodevu viņam savu prošeņie un panācu, ka viņš to nosūtīs departamentu poļiciji ar jautājumu, kas darāms. Man vēl bija jāatgriežas pie policijmeistara ziņot par to un likt viņam ierasties pie gubernatora. Tagad es tikko paēdu pusdieniņas un rakstu šo. No gubernatora kunga dabūšu zināt atbildi no Departament poļiciji; cik ilgi tas vilksies, nav nosakāms, katrā ziņā ne pārāk ilgi. Es lūdzu pagarinājumu uz vienu mēnesi, jo man nav naudas, esmu slims un gaidu atbildi no Departament poļiciji. - Kā Tu tagad rīkosies? Es domāju, Tu katrā ziņā brauc tūliņ uz šejieni, dosi norādījumus un norīkojumus mammai un Zamuelam (doverennostj Zālītem Tu vari apstiprināt šeit, Pleskavā, ir lētāk), no rīta pulksten 9 Tu brauc uz Jelgavu, pulksten 6 esi atpakaļ un, tā kā Tu jau iepriekš visu esi nokārtojusi, tūliņ varēsi braukt uz Pleskavu. Tas ir tādā gadījumā, ja Tu tiešām domā man tūliņ braukt līdzi. - Bet, ja Tu labāk nogaidītu Rīgā, kamēr es došu ziņu no Vjatkas, tad Tev arī tūliņ būtu jābūt šeit, lai mēs vēl varētu vajadzīgāko mutiski pārrunāt, nav iespējams visu nokārtot rakstiski. Ja man dos pagarinājumu, tad Tu tikpat brauksi atpakaļ uz Rīgu, lai pati visu nokārtotu. Man šķiet, Tu varētu no šejienes pati aizbraukt pie Reuta, lai drīzāk tam darītu galu. Tātad manas domas: Tu brauksi šurp katrā gadījumā. Būsi laikam jau šo un to iesaiņojusi līdzņemšanai uz Vjatku, vari to paņemt līdzi (kad divi mīlulīši brauktu kopā, tas būtu ļoti mīļi un labi), visu trūkstošo varētu vēlāk nosūtīt kā tovar, maloj skorosti, maksa jau ir tā pati. - Vēl palūdz Zālītem, lai viņš liek manā grāmatiņā Amatnieku kasē ierakstīt šāgada procentus. - Vai mammai varbūt tieši tagad nevajadzētu naudas, lai varētu ierīkot kādu veikalu vai kaut ko tamlīdzīgu? Vai vasarā tam nebūtu labākais laiks? Kad atbrauksi, varēsim to pārrunāt. - Vakar visu dienu rakstīju prošeņije, arī Volteram garu vēstuli. - Es arī labprāt gribētu jau gavilēt par putniņu salaišanos kopā (manas skaistākās atmiņas ir daļēji no Berlīnītes ceļojuma), bet vēl ir par agru, vispirms atbrauc uz šejieni, un tad redzēsim; ja Tu izturētu, dvēseles smarždvesmiņ, Tev gan vajadzētu braukt vēlāk. - Vai Tu pirksi arī revolverīti vilciņiem? - Es domāju, ka pirms 8. vai 9. V, t.i., sestdien vai svētdien, es nebūšu spiests aizbraukt, bet, ja man būs jābrauc 8. vai 9. V, vai tad Tu vispār vēl varētu atbraukt šurp ar visu savu mantību, gatava līdzbraukšanai? Ja Tu uzskati, ka tā neies, tad brauc tikai tāpat šurp, un tad Tu paliksi šeit un brauksi vēlāk pie manis. Es Tevi svētdien agri gaidīšu (agrāk Tu vispār nevari šeit būt), pasteidzies Tu arī. - Esi tikai vesela, mīļo, vienīgo Iniņsmaržiņ, samtdvēselīt, turies dūšīgi. Daudz, daudz mīļu bučiņu, bet viss ir tikai rokasnauda, kapitālo maksājumu Tu saņemsi šeit uz vietas. Mīļdvēselīt, esi vesela, kop sevi, mīļo, vienīgo mutiņ, turies, mīļi un labi, mīļi, mīļi, mīļi. - Es tomēr nupat saņēmu Tavu mīļo kartīti. Tu redzi, Iniņ, cik nenoteikts atkal ir stāvoklis, kā vienmēr šādās lietās. Labākais tomēr būtu, ka Tu brauksi; nokārto pagaidām visu 1 vai 2 dienās un brauc tā, it kā man tūliņ būtu jābrauc (tiešām nevar ne uz ko paļauties); ja Tu jūtīsies pietiekami vesela, tad brauc tā, ka Tu nebrauksi man līdzi, bet, ja Tu jutīsies slimiņa vai baidies kļūt slimiņa, tad mēs pametīsim visu un brauksim kopā, tad brauc tā, it kā arī Tev tūliņ būtu jābrauc uz Vjatku. -ļoti iespējams, ka atbilde ieilgst vai arī tiek piešķirts_ pagarinājums, - tad Tu brauksi tieši atpakaļ, zaudēsi 10 rbļ., toties doverenostj Zālītem 2 rbļ. lētāk, bet es Tevi daudz labāk varēšu instruēt mutiski, varbūt Tu aizbrauksi pie Reuta, mēs pārrunātu par mammu. - Tas ir viss, izlem tagad pati, Iniņsmaržiņ, ko Tu domā darīt. Kad es uzzināšu kaut ko jaunu, kas varētu būt izšķirīgs, tad es telegrafēšu, tātad neizbīsties. Esi tikai vesela, manu mīļo, mēness apmirdzēto zeltgalvīt, kop sevi, pārbaudi sevi, vai vari palikt viena, esi mīļa un laba. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts: ļoti mīļi un labi. Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts: Viens tieslietu jautājums pielikts klāt šajā vēstulē. 351. ASPAZIJAI Pleskavā 1899. gada 6. (18.) maijā 6. V. Mājputniņ, mīļo, vienīgo pūkiņ . . , tik ilgi esmu gaidījis, līdz taču atnāca Tava mīļā kartīte, tāpēc tā ir tik ļoti, ļoti mīļa, un es atkal topu spirgts un možs. Visu nedēļu un ilgāk man pastāvīgi sāpēja galviņa, tāpēc varēju maz ko pastrādāt. Še kopā nosūtu tieslietu jautājumus. Bet dvēselīt, dvēselīt, kā gan es Tev varēju uzkraut «Nātanu», un Tu taču biji tik slimiņa un tagad esi pavisam vārga; es gan rakstīju, ka arī viens varētu tikt ar to galā. Vai tas Tevi vismaz ir izklaidējis? Galu galā esmu ļoti noskumis, ka Tu esi tik vārga, Tu taču nevari izturēt un palikt viena. Mēs to noteikti apsvērsim, kad Tu atbrauksi. Ceru, ka Tu varēsi braukt atpakaļ, jo atbilde tik ātri neatnāks. - Tad Tev katrā ziņā būs jānopērk kleitiņa, vasaras jaka un vasaras cepure, saulessargs; Vjatkā viss būs daudz dārgāks. - Ja Tu nebūtu rakstījusi par Prozorovska padomu, ka man jāgriežas pie gubernatora proezd dēļ, es būtu par to rakstījis arī Departamentu poļiciji un mēs būtu ātrāk saņēmuši atbildi, tomēr gaidīsim. Brauc, Iniņ, es Tevi pūkināšu ar pūkputniņu dūniņām un padarīšu pavisam veselu. Vēl jociņi, jo nav nekā svarīga, ko teikt, uzrakstīju jau vakar. Tātad dakterītis saka: ja nekas cits netiekot atļauts, man jāpērkot zirgi un jāaizsūtot uz Pēterburgu, bet mazliet zināšanām vajadzētu būt. Es teicu, ka agrāk man ir bijusi paraža braukt ar ormaņiem, tā ka esmu zirgus redzējis; viņš tomēr domāja, ka ar to vien nepietiekot. Tad viņš man uzsita pa kājām, kas pašāvās augstu gaisā. Tad es jautāju, vai man nav dejas skolotāja dotības. Viņš atbildēja, ka no tā vien nevarot secināt. Tātad ar padomu došanu palika cik garš, tik plats. Esi vesela [2-3 vārdi izdzisuši], esi mīļa. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. 352. ĀRONU MATĪSAM Pleskavā 1899. gada 31. maijā (12. jūnijā) Pskovā 31. maija d. 99. Mīļo Āron! Tava laipnā vēstule no 13. maija d. mani sasniedza tikai šodien, jo mana sieva bija jau 9./V izbraukuse šurp iz Rīgas un vēstule nebija agrāk tikuse pakaļsūtīta. -Protams, es ar prieku būtu redzējis uzņemtu Der. Gr. Nod. Puškina rakstu krājumā arī kādu skatu iz mana «Borisa Godunova» tulkojuma. Nu jau šis rakstu krājums būs nodrukāts, un man atliek tikai izklīdināt šaubas - ja kādas bijušas - par manu gatavību pakalpot D. Gr. Nodaļai ar saviem darbiem arī nākotnē. - It sevišķi patīkami man lasīt, ka Tu priecātos redzēt krājumā arī kādu gabaliņu no manis. Saņem daudz mīļu 1abdienu no mums Tev un Tavai cienījamai kundzei. Sveiki! Tavs vecais darbabiedris J. Pliekšāns. P. S. Kādu nedēļu vēl mana adrese būs: Pskov. I. H. Plekšan, tad, kamēr nonākšu Vjatkā: «Mājas Viesa» redakcijā. T.p. RAINIS Vēstules Slobodskas trimdā (1899. - 1903.) 1899. gads 1. ASPAZIJAI Maskavā 1899. gada 9. (21.) jūnijā 9./VI S. Manu mīļo sirdsasintiņ, P. S. h. mutiņ, tikai šodien es tieku pie rakstīšanas, vakar biju ļoti noguris un vienaldzīgi truls, kas nemaz neļauj domāt, tomēr nomāc sāpes, - tos ir gluži ko smaga migla, kā vakarējā diena. Tādēļ šodien jūtos tā kā atspirdzis, lai gan atkal sajūtu sāpes. Taču esmu tik tuvu savai sirsnīgajai dvēselītei, savai svētajai mutiņai, un tas atsver visu. Es lasu mazo zīmīti un tik ļoti skaidri zinu, ka tomēr mēs vienmēr esam kopā. Tev arī jābūt stiprai un veselai, zeltaino Pūkiniņ, tāpat kā Tavam puisītim. Rūpējies vienīgi par sevi, turies labi, ļoti labi, manu vienīgo mutiņ, un mēs visu pārvarēsim. Es pildu solījumu, zinādams, ka Iniņa par sevi gādās. Vakar daudz gulēju, šodien Maskavā nopirkšu tēju un kaviāru. Es iztiku ļoti lēti, un mani uzjautrina, ka neesmu dižciltīgs. Aizbraucu uz Ņižņijnovgorodas staciju kopā ar kādu sieviņu, ēdu III klasē, par ormani samaksāju tikai 30 kala., kur citi maksāja 80 kap. Ar kupčieni mēs brauksim kopā līdz Сарапуль, kas arī esot skaista pilsēta. (Lēta dzīve: arī tagad vēl gaļa maksā 5-8 kap.) Varbūt šodien rakstīšu vairāk. Šodien rakstīšu arī māsai. - Laikam gan vakar Tev grūti gāja, mazo, zeltaino pūkdvēselīt; es pārmetu sev, ka neesmu Tev samazinājis darba daudzumu. - Maskavas apkārtne ir jauka, bet citādi tālāk ļoti vientmuļa un nabadzīga. Maskava ir diezgan skaista, gandrīz lielpilsētnieciska. - Esmu visu izpildījis, ko mīļmutiņa teikusi, neesmu liecies ārā pa logu, esmu sargājis sevi, esi gluži bez rūpēm manis dēļ, mīļo, mīļo, sirsnīgo sirdsasintiņ. Tikai turies labi, manu vienīgo mīļmutiņ, Tev tagad ir tik daudz rūpju. - Laikam gan Kazaņā man būs 2 dienas jāgaida kuģi, tad labi atpūtīšos. - Mīļo, svēto mutiņ, zeltprieciņ, pūkdvēselīt, esi stipra un vesela, neuztraucies. Es rakstīšu katru dienu. Mīļi, mīļi, mīļi, labi arī. Manu mīļo, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. 2. ASPAZIJAI Ņižņijnovgorodā 1899. gada 10. (22.) jūnijā 10. VI... Manu sirsnīgo, mīļo.., mīļo.., šodien jau esmu Ņižņijnovgorodā un šo rakstu uz kuģa. Rīt būšu Kazaņā, bet ir vēl iespējams, ka man tur būs vienu dienu jāpaliek, kas ļoti daudz maksātu; uz Vjatku kuģi neiet katru dienu. Esmu atradis sev jaunu ceļabiedru, kādu jaunu ārstu, kas arī brauc uz Vjatku, lai zemstē pieņemtu vietu. Tad viņš brauks atkal atpakaļ, lai aizvestu turp arī savu sievu. Mēs tagad brauksim visi kopā. Ar laupītājiem nav nemaz tik ļauni, tāpēc arī revolverīti nenopirku, arī Maskavā nevarēju atrast tādu veikalu; nopirku tēju, grāmatas arī neatradu. Visu sagādāšu Kazaņā. - Viss, ko Pūkiniņa iedevusi līdzi, bija ļoti labs: šķiņķītis un gurķīši, un ābolīši. Rakstot man apkārt lido jaukas kaijiņas, arī putniņi, bet ne mājputniņi. Esmu jau izdevis apmēram 14 rbļ., klāt vēl nāks 3-5. Šeit nopirkšu ēdamo. Kur tagad ir mana mazā pūkdvēselīte? Vai esi vesela un vai uztraukums nav Tevi slikti ietekmējis, esmu norūpējies par savu vienīgo mutiņu, jo vairāk tāpēc, ka pats jūtos gluži labi. Arī pagājušo nakti gulēju un turos dūšīgi. Esi vesela un rūpējies par sevi, Mīļiniņ, manu zeltaino samtdvēselīt. Neraizējies par mani, es Tev visu paziņošu, rakstīšu Tev ik dienas, Tu visu zināsi pavisam noteikti, un Tev nekas nebūs jāiztēlojas, būs tā, kā mīļie, labie Iniņi norunājuši. Esi vesela, mīļmīļo, vienīgo mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Mana vienīgā, mīļā mutiņa, mīļa un laba arī, daudz bučiņu, mīļi. 3. ASPAZIJAI Kazanā 1899. gada 11. (23.) jūnijā 11./VI... Manu mīļo, sirsnīgo.., manu vienīgo, svēto mutiņ. Es tagad esmu jau Kazaņā, un laimīgi sagadās, ka kuģis tūliņ pēc stundas aties un man nebūs jāizdod daudz naudas gaidot. Brauciens līdz Vjatkai III klasē arī maksā tikai 1 rbl. 25 kap., vienīgi šeit III klase nav tik ērta kā līdz Kazaņai. Tagad uzzināju, ka vilciena bagāžu pieņem tikai dzelzceļa stacijās, tātad ne līdz Vjatkai. Jāsūta ar transporta sabiedrības starpniecību. Nu es esmu Tev sagādājis, mīļo, zeltaino pūkiņ, gluži lieki daudz rūpju un nepatikšanu, un Tu jau tā biji tik slimiņa. Es jau turos, bet pat neviļus mani tomēr nomāc rūpes par Tevi, lai Tu nepaliec slimiņa, manu vienīgo, mīļoto mutiņ. Turklāt man ir diezgan smagi, paliekot tik ilgi bez ziņām no Tevis, un varbūt arī manas kartītes nepienāk regulāri. Man tagad vēl būs jābrauc pilnas 3 dienas un naktis; laiks nav tieši auksts, bet arī ne karsts. Jūtos pavisam labi, esmu vesels, un neraizējies nemaz manis dēļ, man pārmaiņa pat darījusi labu, strādāju tagad jau pie "Nātana", un veicas itin labi. Ceļabiedrs (ārsts) tika aizsūtīts uz kādu уезд un nav nemaz noraizējies, lai gan viņš ir dzimis dienvidnieks (no Harkovas). - Nesūti man nekādas mantas pakaļ, ja vien Tu jau neesi izsūtījusi. Varbūt es arī nepalikšu pašā Vjatkā. - Rūpējies par sevi, sirdsasintiņ, turies labi, manu vienīgi mīļoto mutiņ, nestrādā par daudz, manu mīļo, mīļo Pūkiniņ, samtkājiņ, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Esi stipra un vesela, mīļi, mīļi, mīļi. 4. ASPAZIJAI Ļubjanos 1899. gada 12. (24.) jūnijā .. 12./VI. Manu mīļo, sirsnīgo.., manu.., vai Tu esi vesela, vai labi turies, vai neraizējies? Vai saņem regulāri manas kartītes? Mani arvien vairāk nomāc, ka esmu Tevi atstājis tik slimiņu, uzkraudams Tev tik daudz pūļu un nepatikšanu. Vēl jāgaida veselas trīs dienas, kamēr es varēšu no Tevis saņemt kādu mazu ziņu. Šorīt kopš plkst. 4 mēs jau esam Vjatkā, tikai pirmdienas pēcpusdienā nonāksim galā. Es esmu pilnīgi pieradīs pie savas uzturēšanās vietas, nemaz vairs nejūtu ogļu un zivju smaku, kas apņem visu kuģi kā sargājoša atmosfēra. III klasē brauc vēl kāds students, bet mans Vjatkas ceļabiedrs (ārsts) nav vairs šeit, viņš bija aivgājis uz pilsētu un nokavēja kuģi; viņa bagāžu es nodevu; viņš jau, kā sestdienā, neatradīs nevienu kuģi un būs spiests 1 dienu gaidīt. Tavs puisītis bija labs, paklausīgs un tāpēc nenokavējās. Esmu atradis arī kādu dāmu saulessargu, gluži jaunu, bet tikai puszīda, melnu. - Strādāju pie «Nātana», un veicas gluži labi; nekā cita, protams, neesmu, darījis, arī vēstules neesmu rakstījis. Guļu daudz, un kuģis ir pat ļoti labs. Tikai manis dēļ, sirdsasintiņ, nemaz neraizējies. Es vienmēr klausu mīļajai pūkmutiņai, un tapēc man klājas labi zemes virsū, kā arī uz ūdens. -'Valkāju divus kreklus, kajīte ir segta, un šo kartīti es iemetīšu Мамадыш vai Любяны, ja tur vispār būs pastkaslīte. Uz Vjatku tagad pasts iet katru dienu, es nezinu, vai tā paliks, kad ūdens nokritīs, vai arī ziemā. - Katra diena tiek norakstīta, šodien būs 1754. Izdevumi tagad ir 16 rbļ. 40 kap., bez tam vēl: krekls 1 rbl. 50, tēja 1 rbl. Man gan pusdienas būs jāēd uz kuģa, jo ostās ļoti maz ko var dabūt. - Paliec tikai vesela, manu vienīgo, neiedomājami mīļoto Iniņmutiņ, pūkdvēselīt, Iniņ, glabā labi manu sirdsasinsmutiņu, rūpējies par sevi, manu mierinājuma Iniņ, manu svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi, daudz bučiņu pūkmutiņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 5. ASPAZIJAI Orlovā 1899. gada 13. (25.) jūnijā 13./VI 1753.. Manu sirsnīgo, mīļo.., mīļo saldumiņ! Šodien no rīta aizgulējos un laikam gan šo karti nevarēšu vairs uzrakstīt līdz pulkst. 8, bet nākamā pasta staciju būs tikai vienos pēcpusdienā, un varbūt Tu tikai vienu dienu nesaņemsi kartīti, esmu noraizējies par savu pūkmutiņu, vai Tu arī agrāk visu regulāri saņēmi? Man tagad jābrauc tikai pēc 1 ½ - 2 dienām, jūtos vesels un labi. Strādāju pie «Nātana», ir gatavs jau 200 rindas, ceru līdz atbraukšanai paveikt pusi. - Lai gan esam tik tuvu Vjatkai, tomēr klimata atšķirība vēl nav sevišķi manāma, vienīgi naktis vēsākas. - Šeit visapkārt lielas muižas ar daudziem mežiem un fabrikām; tāda muiža esot pāri par 2 miljoniem rubļu vērtībā. Kāda īpašniece brauca kuģī. - Jau tagad dzīvoju cerībā drīz, pēc 2 - 3 dienām, saņemt ziņu no mīļmutiņas. Es noņemos ar dažādiem plāniem un rēķiniem, un viss man liekas tik iespējams un realizējams. Bet visbiežāk es pavadu dienu, nekā nedarīdams. - Kāpostu, kuriem es esmu devis tik sliktu nosaukumu, nu vairs nav, izrādās, ka tie ir bijuši domāti nabaga trūkumcietējiem; tagad man žēl, ka ēsmu tos tā nopēlis; varbūt to garša no tā var pasliktinājies. Kāposti esot bijuši dāvināti. - Ceru, ka mīļrožsmaržiņai nebūs sliktāku zinu par manējām. - Manas vienīgās rūpes taču ir tikai tos, lai mana mīļotā mutiņa sevi uztur veselu, nedusmojas, nestrādā par daudz; man kļūtu daudz vieglāk, ja es par to būtu skaidrībā. Es atstāju savu vienīgo, svēto mutiņu tik slimiņu un bez tam vēl nospiedošu darījumu varā; nesūti man nekā pakaļ, iekams nebūšu rakstījis. Varbūt es nepalikšu pilsētā, tad atkal būs grūti atsūtīt mantas. Esi vesela, esi stipra, manu bezgalīgi mīļoto Iniņ, manu svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Daudz bučiņu, mīļas, mīļas. Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Jau bija divas lielas stacijas, bet nebija pastkastītes, mana mutiņa saņems vēstules vēlāk, mīļi, mīļi, mīļi. 6. ASPAZIJAI Orlovā 1899. gada 14. (26.) jūnijā 14. jūnijā. Mīļo mīļputniņ! 1752 Manu vienīgo, sirsnīgo, mīļoto sirdsmutiņ, manu svēto Iniņ, manu starojošo dimantiņ ar smarargdpūkiņām, mīlulīt, mutiņ; beidzot varbūt pēc divām garām dienām ir izdevība nosūtīt Tev vēstulīti un Tevi nomierināt par vēstuļu izpalikšanu. Mēs braucām veselas 2 dienas, un arvien nebija pastkastītes, pēc tam kad vienu biju nogulējis. Nosūtu arī kartīti kopā ar šo vēstuli. Ak, kā gan Tu būsi uztraukusies, mīļo, vientuļo pūkmutiņ, ar pastu arī ir izmisums, turklāt mēs braucam garām diezgan lielām apriņķa pilsētām, bet nebija pastkastīšu. Tagad nu mēs sēžam krastā, Орлов pilsētas tuvumā (85 verstis no Vjatkas), ūdens ir krities, un tvaikonis netiek tālāk; mēs gaidām kādu seklāku tvaikoni no Vjatkas. Ceru, ka varēšu aiznest vēstuli uz pilsētu, ja otrs tvaikonis ātri nepienāks. Šeit ir divas mežrozīšu lapiņas, tās atradu un noplūcu krastā, mežā, nokaisīdams ar bučiņām kā ar ziedu puteklīšiem. - Šeit jau ir manāmi aukstāks, gandrīz vēl vairāk nekā Pleskavā. Dusmojos par pastu, jūtos miegains un noguris, nevaru nemaz tik mīļi rakstīt, kā ir ap sirdi. Mani vienmēr pārņem dziļš aizkustinājums, domājot par savu mīļoto, tālo, tālo mutiņu, un tikai ar varu man jāapspiež šis saviļņojums. Bet tāpēc nebēdājies, manu lielisko Iniņ, aizkustinājums nav tik daudz sāpes vai nospiestība, kā dziļa neizsakāma manas vienīgās Iniņas apbrīnošana un kluss, nesatricināms prieks par to, ka man taču ir mierinājums un stingrs pamats. Visas neizsakāmās ciešanas nav bijušas veltas, esmu taču dzīvojis dziļu un skaistu dzīvi un varu dzīvot vēl skaistāk un dziļāk. Mana mīļā saules Iniņa ir jau kļuvusi mana mutiņa. Un es zinu, ka mana Iniņa domā tāpat: mēs neesam velti cietuši un dzīvojuši, mēs varam vēl vairāk, varam vēl skaistāki kļūt, par spīti visam. Tas ir šis mierinājums. Un Tu, manu Iniņ, no mums esi tikusi vistālāk, Tevī tas visvairāk nomanāms; cik brīnum skaista Tu esi kļuvusi, tas man nonācis līdz apziņai tikai aizbraucot, pēdējās dienās. Es kautrējos Tev to pateikt, lai gan šad un tad sasparojos, bet nekas neiznāca. - Esmu tomēr pārāk noguris, es negribu sabojāt visu to skaisto, ko es Tev vēlētos pateikt. Labāk pastāstīšu, kā es braucu. Visumā tagad jau drīz būs 3000 verstu, tagad jau esmu pieradis pie braukšanas, bet tā tomēr arī nogurdina; es jūtos pilnīgi vesels, kuņģis arī ir labs, kaut gan šad un tad aizcietē, bet garīgi un arī fiziski esmu diezgan noguris, laikam gan arī garlaicības dēļ, jo izņemot «Nātanu» un vēstulītes, citādi nedaru nekā, nav noskaņojuma. Tikai, mīļo sirdsmutiņ, neuztver to kā kaut ko bīstamu, nav ne par matu sliktāk, kā es saku, nebēdājies par to, neuztraucies. Saudzē sevi, manu svēto mutiņ, Tu taču esi man vienīgā, mans svētums; visiem līdzekļiem apspied uztraukumu un neizplūsti tukšās fantāzijās un iztēles, domā tad loģiski un skaļi, tas palīdz. Man arī ir grūti panesams, ka es nesaņemu no Tevis ziņas, bet es taču turos labi. Tagadējās aizkavēšanās dēļ mēs aizbrauksim veselu dienu vēlāk; patiesībā tagad, kad es rakstu, mums jau vajadzēja būt galā, bet palikušas vēl gandrīz 90 verstis. Šeit, pieturas vietās, es pērku: baltmaizi, pienu (par 5 kap. pudeli), olas (10 - 12 kap. 10 gabalas), bet tās gan ir tik cieti novārītas, ka izskatās vienmēr gluži brūnas, un sākumā es domāju, ka tās ir vecas. Dabū arī žāvētas, sālītas zivis par 5 kap. gabalā. Tā kā kuņģis ir labs, tad pusdienas neēdu, tās ir ļoti dārgas: kāpostu zupa ar gaļu - 35 kap.; šodien gan man tomēr būs jāēd, jo netiksim ostā. - Liekas, ka vēstules arī tagad es nevarēšu nodot, jo kapteinis negrib laist uz pilsētu. Bet es vēl redzēšu. - Visu ceļu debesis bija apmākušās, vienīgi vakar un šodien mazliet paspīdēja saule, tad man bija jādomā par savu dimantiņu, un patiesībā mēs abi kopā plūcām mežrozītes. - Vakar es sāku arī uz vēstulītēm likt kā datumu mūsu dienu skaitlīšus, Maziniņ, mīļputniņ, Tu, zeltaino, vienīgo mutiņ. Es esmu pie Tevis, manu mīļoto Iniņ, un jūtu, ka Tu esi ap mani kā agrāk, Tu labo, laipno mutiņ, Tu svēto mutiņ. Saudzē sevi, mutiņ, esi vesela, nebēdājies un neuztraucies. Sveicini, ko atrodi par vajadzīgu, sveicini mammu un mūsu mīļos Jelgavā, apmeklē mammu, nomierini viņu un nopērc viņai vajadzīgās drēbes, neesi skopa pret viņu, mēs varam tādi būt vienīgi pret sevi. Mīļmīļo, vienīgo, lielisko Iniņ, manu saldo, mīļoto mutiņ, paliec sveika, vesela, arī mīļa un laba. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules augšmalā pierakstīts: Mīļi un labi! 7. ASPAZIJAI Vjatkā 1899. gada 15. (27.) jūnijā 15./VI 1751/58.. Manu mīļoto.., Iniņ, manu.., beidzot esmu nokļuvis Vjatkā, bet vēl ne noteiktajā vietā. Man nav noteikta Vjatkas pilsēta, bet gan «pilsēta» vārdā Слободской; tā esot 30 vērstu attālumā no Vjatkas un diezgan liela, esot otra lielākā guberņas pilsēta, gandrīz tikpat liela kā Vjatka. To visu man pateica policijā, Uz turieni var braukt ar lauku pastu (3 rubļi) vai arī ar kuģi (80 - 60 kap.), bet tad brauciens ilgs 8 - 10 stundas. Citādi neesmu vēl nevienu redzējis, viņi nebija mājās, vakarā iešu atkal un laikam gan jau šodien braukšu tālāk. - Vjatka, kā liekas, ir mazāka par Jelgavu, bet jaukāka, vairāk mūra namu, vienīgi nav bruģa. Diezgan lieli veikali, varbūt pat labāki nekā Jelgavā. Jūtos gluži labi un esmu vesels, manī atmostas spīts, kas neļauj padoties: un tieši tagad ne! Es gribu būt vesels un būšu vesels, neskatoties uz visu. - No Tevis vēl neesmu saņēmis ne kartīti, nedz arī vēstulīti, es likšu visu nosūtīt, un tas tiks izdarīts, vai varbūt pats aizbraukšu uz pilsētu, jo līdz tai ir tikai 30 verstis. Klimats ir tāds pat kā Pleskavā; daudz līst. Aukstums nav jūtams, ir pat silts. Tieši tagad zied ceriņi. - Esmu rakstījis katru dienu, izņemot aizvakardienu, kad nebija pastkastītes. Nebēdājies, ja Tu nesaņemsi visu. Pasts tiek nosūtīts katru dienu. Esi vesela, nebēdājies, manu saulaino Iniņ, manu svēto mutiņ, puisītis ir labs. Mīļo mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. 8. ASPAZIJAI Vjatkā 1899. gada 16. (28. ) jūnijā 16.VI.. Manu mīļo dvēseles smaržiņ, manu.., 1750 esmu vēl Vjatkā, bet jau šodien izbraucu uz Слободской; tā ir 35 verstis no Vjatkas. Vakar es varēju braukt ar kuģi (60 kap.), bet mani papīri nebija gatavi, un tā esmu spiests braukt ar zirgiem, kas maksā 3 rubļus. Vicegubernators ir jauns cilvēks un līdz ar to stingrs kungs. Ar advokatūru tagad nekas neiznāk un arī nākotnē, jo esmu izsūtīts uz 5 gadiem (ja uz īsāku laiku, 3 gadiem, tad tas vēl būtu iespējams). Citādā ziņā es esot pilnīgi atkarīgs no vietējā исправник, pēc kura atestācijas man tad varbūt atļautu kādu nodarbošanos. Pārbaudījuma laiks par vilkties dažus mēnešus; par stundu pasniegšanu viņš nukā neatbildēja. Viss esot atkarīgs no исправник (apriņķa policijas priekšnieka). Visa vizīte ilga 2 - 3 minūtes. Ir pat iespējams, ka neatļaus tulkot «Nātaru»; tādā gadījumā es sūdzēšu ministrijā. - Tātad katrā ziņā pilnīga atkarība no viena vienīga cilvēka; jautājums ir, kāds ir viņa raksturs. - Es pielikšu visas pūles, lai dabūtu kaut kādu nodarbošanos. Kronis nemaksā nekā. - Jauns manifests arī tagad nebūs ātrāk kā pēc diviem gadiem. Mēs esam par daudz cerējuši, zeltaino Iniņ, manu sirdsasintiņ, mutiņ. - Ziņu no mīļmutiņas vēl neesmu saņēmis, vai tik Tu saņem manas vēstules? Kad Tu saņemsi šo kartīti, Tu varētu man telegrafēt, vai Tu esi vesela: Слободской, Плекшану до востребования, здорова. Tas mani ļoti uzmundrinātu, ja es zinātu, ka mana vienīga, mīļotā dvēseles mutiņa ir bez briesmām. - Es pats turos pie Tevis, mana mierinājuma, un jūtos vesels un stiprs. - Esmu tagad izstaigājis viņu Vjatku, tā taču ir daudz mazāka par Jelgavu, 26 000 iedzīvotāju. Dārzi atstāj labu iespaidu. Слободской ir vēl mazāka: tai ir 1 aptieka (Paņevežā bija jau 2). Vilciens iet līdz Vjatkai, bet, pēc mana aprēķina, līdz Rīgai ir 3608 verstis un biļete maksātu 19 rbļ. 20 kap. (caur Челябинск un Пермь). Tiklīdz. es būšu tur, es rakstīšu vairāk. Esi vesela un stipra, manu :svēto mutiņ, manu dvēseles pūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi. 9. ASPAZIJAI Slobodskā 1899, gada 17. (29.) jūnijā 17. VI 1743.. Manu zelta.., šodien kopš astoņiem rītā es esmu savā noteiktajā dzīves vietā - Слободской. Tā ir maza ligzda, mazāka par Paņevēžu, vairāk dārzu un mūra namu, divās ielās iesākts bruģējums (kas tomēr ir vēl piedauzīgāks par peļķēm), pavisam laikam gan ir 4 - 5 ielas. Tur ir уездный съезд, ir meiteņu ģimnāzija, pilsētas bibliotēka, pasts, aptieka. Ir arī ap 20 važoņu, kuru takse: 5 kap. visos vēlamos virzienos, neatkarīgi no attāluma. - Labība dārga, rudzi 1 rbl. 20 kap., gaļa 14 - 15 ½ kap. - Es esmu viesnīcā: istaba maksā 50. kap., pusdienas 40 kap. Šodien tūliņ meklēšu dzīvokli; piedāvājumu zīmīšu vispār nav nekādu. - Biju pie исправник, mīļmutiņ. Viņš ir pavecāks, gludi skūts kungs un, ievērojot to, arī laipns, bet ne salkans. Manu korespondenci pagaidām nelasīšot (kā noteikts likumā), es varu strādāt arī «Mājas viesim» (tātad šīs rūpes atkrīt, manu sirdsasintiņ); aizliegts ir: advokatūra (vajadzīga īpaša ministrijas atļauja), grāmatu tirdzniecība, drukāšana, fotogrāfija, tad viesnīca ar istabām; aizliegta jebkāda pedagoģiskā darbība (stundu došana). Kancelejā drīkst strādāt, bet nevar tapt par чиновник (kas nekā daudz neizteic). Varbūt es dabūšu vietu kaut kur kādā iestādē. (Atsūti man, mīļo dvēseles pūkiņ, Margo, es gribu ķerties pie franču valodas.) - Vēstulīti no mīļmutiņas vēl neesmu saņēmis. Atsūti īsu telegrammu: Слободской, до востребования, здорова; tas man ļoti palīdzēs. Adrese pagaidām ir: Слободской, до востребования. Nebīsties, ja es Tev telegrafēšu. - Pastu no Vijatkas uz Ņižņijnovgorodu ved ar zirgiem, tas ilgst 4 dienas, no Ņižņijnovgorodas līdz Rīgai vajadzētu iet 3 dienas. Tomēr man nav kartītes no mīļā mājputniņa. Vai Tu esi kaut ko no manis saņēmusi vai ne? - Rīt es vēl nesaņemšu savus papīrus, bet varbūt jau [dabūšu] kādu dzīvokli un rakstīšu vairāk, manu vienīgi mīļoto, sirsnīgo mutiņ, dvēseles pūķkiņ. Atkal un atkal es pārlasu mazās zīmītes, puisītis dzīvo tikai savai mīļotajai mutiņai. Turies labi, manu svēto mutiņ, esi vesela, nebēdājies, mīļo pūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi. 10. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 18. (30.) jūnijā 18./58. 1758 Pūkputniņ! Manu mīļmīļo, svēto pūkmutiņ, manu vienīgi sirsnīgo samtmaigumiņ, Tava vēstulīte pienākusi, Tava vienīgi mīļā, brīnišķā vēstulīte ir šeit un dreb un dreb pie manas mutītes un actiņām, noglāstīdama Tava puisīša vaidziņus un austiņas, padarīdama viņu tik mīļu, siltu un laimīgu, it kā tā būtu mīļmutiņas mīkstā, baltā, samtainā pūkrociņa. Tā arī ir saldās mutiņas samtrociņa, tas ir tālās, tālās Iniņas liegs pieskāriens, un, kad man kļūst drūmi ap sirdi, vai arī, kad es sevi gribu darīt laimīgu, atkal un atkal noglāstu ar brīnumaino vēstulīti puisīša galviņu un jūtu Tavas svētās dvēseles pieskārienu, un man kļūst mīļi un labi, un spēks ieplūst manī. Tā ir pasaulītes celšana. Tu esi tik neizsakāmi laba, manu svēto Pūkiniņ, Tava vēstulīte ir brīnumvārdiņu pilna, pilna spēka un mierinājuma, un bezgalīgas, neizteicamas mīlas pret Tavu puisīti, ka es jūtos gluži mazs un muļķītis, kā jau tāds 2 gadus vecs puisītis, pie tam vēl pavisam nerātns un ļauns, kas pret savu mīļmutiņu slikti izturējies un nav pratis būt mīļš pret savu vienīgo saldo mutiņu, nav to pietiekami glāstījis un pūkājis, kad viņš vēl blakus bija un varēja būt mīļš. Tagad viņš ir tālu un gribētu nu visu atgūt, bet mutiņa jau ir raudājusi. Tā man vienmēr iet, un tad žēlabām nav robežu un gala; bet nekas vairs nelīdz. Bet tagad tas tā vairs nebūs, un saldā, svētā mutiņa man arī šai ziņā palīdzēs, kā jau visur. - Tev ir taisnība, Iniņ, šī šķiršanās ir vēl sāpīgāka par visām agrākajām; mēs bijām tieši vēl vairāk saauguši, bet mēs esam arī garīgi daudz spēcīgāki kļuvuši; sāpes ir asākas, dziļākas, bet ne vairs tik plaši izplūstošas, katru kustību stindzinošas, es gribētu teikt, ka tās kļuvušas dvēselīgākas, mazāk fiziskas, tāpat kā mēs esam dziļāki kļuvuši savās dvēselēs un dzīvojam vairāk dvēseliski. Es jau pats brīnījos, kur man bija radies tas viss spēks, lai nesabruktu, nepaliktu kūtrs un nekustīgs visās savās asajās, nekad nerimstošajās sāpēs. Kā redzu, ar Tevi ir gluži tāpat. Līdz šim vēl esmu darījis visu vajadzīgo un iespējamo un jūtu, ka vēl darīšu tāpat, lai gan ar ļoti lielām pūlēm. Tā es jau dabūju istabu, bet tagad vēl rakstu viesnīcā. Nupat pārnācu no policijas. Sekretārs, laipns, pretimnākošs jauns cilvēks, domā, ka pirmām kārtām man vajadzētu rakstīt прошение pēc valdības pabalsta, lai ik dienas saņemtu 15 kap. ēdienam un 1 rbļ. 50 kap. mēnesī dzīvoklim, tas ir 6 rbl. mēnesī, sievai vēl pienākas 4 rbļ. 50 kap., ja viņa dzīvo šeit (varbūt ir iespējams arī tad saņemt, kad esi tur; pamēģināšu); vēl varot lūgt drēbes un apavus. (Dzīvodami šeit, mēs saņemtu drošus 10 rbļ. mēnesī.) Kaktu advokatūra laikam gan nebūšot iespējama, jo pats исправник's to negribot, bet par to es runāšu ar viņu pašu. Šeit ir земской начальник, городской судья (miertiesnesis, уездной съезд, vēl viens член Окружного Суда, tātad varbūt varētu dabūt прошение rakstīt. - Vietu dabūt būšot grūti. - Par apsdrošināšanas sabiedrības aģentu? - Šeit, rajonā, vēl esot 20 izsūtītie, kas visi saņemot pabalstu. Kāpēc lai es būtu izņēmums? - Sekretārs arī teica, ka es varot būt laimīgs, dabūjis istabu: tās šeit pat dienas laikā ar uguni nevarot atrast, vēl mazāk dzīvokļus ģimenēm. Tā arī ir taisnība. Faktiski esmu pārmeklējis visas ielas un atradu tikai šo vienīgo dzīvokli. Pilsēta ir ļoti maza, 1897. gadā bija tikai 10 052 iedzīvotāji, no tiem 5382 vīrieši, 4670 sievietes. Īstenībā ielās redz ļoti maz sieviešu, un tās pašas ir neglītas, laikam jaukta votjaku - krievu tipa; visām sejās kaut kāda nomāktība, nopietnība, it kā tās nekad nevarētu smieties; bet diezgan interesantas un ne bez inteliģences. Vjatkā arī ir tikai 24 782 iedzīvotāji. - Vēl šodien plkst. 5 pēcpusdienā iekravāšos savā istabā. Būs maza guļamistaba, kā pie Ērgļiem, bet viena lielākā istaba, kur varēšu visu dienu strādāt. Pagaidām esmu norunājis ar viņiem ēst kopīgas pusdienas, jo gaidu vēl petrolejas virtuvi un arī tāpēc, ka gaļa dārga (15 kap.) un gribu vēl iepazīties ar apstākļiem. Istaba un pusdienas kopā maksā 12 rbļ. mēnesī, pieskaitot vēl 5 rbļ. par brokastīm un vakariņām un 3 rbļ. citiem, parastiem izdevumiem, tomēr kopā iznāk 20 - 21 rbļ. Tātad katrā ziņā nav lētāk kā citur. Vēlāk, kad gatavošu pats, ceru tomēr iztikt lētāk. Par visu rakstīšu pavisam sīki, manu mīļmutiņ, lai Tu redzētu, ka turos labi. Neatrauj arī sev neko, īpaši ēšanos un drēbju ziņā, neskopojies citur, manu sirdsasintiņ. - Viesnīca ir ļoti dārga: 55 kap. istabu bez gultas veļas un spilvena, bez apgaismošanas, ūdens utt. Pusdienas ēdu divreiz: zupu un kotletes - 40 kap. citādi esmu izticis lēti, arī atbraucu uz šejieni ar kuģi par 60 kap. Šeit klāt pielikšu sīku rēķinu. - Lai neaizmirstu, manu Iniņ, atsūti man: «Saulgriezīte», «Cīņa par nākamību» un «Skats brīnuma pasaulē»; mēģināšu tos pārtulkot krieviski; arī Margo, ja pasts neizmaksās ļoti dārgi. - Pie manas istabas ir dārziņš, dārzu vispār ir daudz, un, pāris soļu paspēris, esi no pilsētas ārā. Vienīgi, šeit ir 4 bērni un ducis trusīšu. Viņi gan apsolīja mani netraucēt, maza, glīta meitenīte, 4 gadus veca, viņi iziešot ārā pagalmā, ja viņiem būšot jāķildojas. Citādi ļoti rātni bērni. Strādnieku ģimene: pats strādā Vjatkā, ģimene paliek šeit, jo tur ir vēl dārgāki dzīvokļi un pārtika. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Ļoti mīļi + labi = pūkiņa. 2. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Atraksti man arī, kādi zīmogi ir manām Слободской vēstulēm, lai skaidri zinātu, cik ilgi tās iet, Iniņ. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: No Pleskavas pasts iet 7 - 8 dienas, tātad arī no Rīgas, jo uz Tavas vēstulītes ir tādi pasta zīmogi: Псков 10./VI, С. Петербург 11/VI. 3. lappuses augšmalā pierakstīts: Tava vēstulīte gājusi caur Pēterburgu. Taisni būtu vēl ātrāk. Н. Новгород 12/VI, Вятка (laikam) 16/VI, Слободской 17/VI, 18. VI es saņēmu. 4. lappuses augšmalā pierakstīts: Šeit pielieku klāt 3 permiešus, apmēram tāpat izskatās krievi, tikai tips ir cildenāks. Varbūt es varētu arī kaut ko uzrakstīt par ceļojumu, ja Zālīte vēlas un jūs labi satiekat. Mīļiniņ. Viss (izņemot permiešus) apklāts ar bučiņām mīļi, mīļi, mīļi. 11. ASPAZIJAI Slobodskā 1d99. gada 24. jūnijā (6. jūlijā) 1742/58 24./VI. Mājputniņ! Manu svēto, svēto, svēto, mīļo, vienīgo sirdsmutiņ! Atkal Tu esi man devusi jaunu dzīvi ar savu telegrammiņu un mīļo Iniņkartīti no I6./VI. Tu taču esi vesela, Tev nekas jauns nav noticis. Tu, manu vienīgo, neizsakāmi mīļoto, svēto Iniņ, manu glābējiņ, manu cerībiņ, manu dvašiņ, mutiņ, vienīgo mutiņ! Šodien pavisam pēkšņi no manis atkāpās smagās, nomācošās bailes, kas mani nospieda kā nejauka, riebīga nasta, laupot man visu nosvērtību un mieru, ko es taču biju slavējis sava paša mutiņai un ko tik ilgi biju saglabājis, veselas 2 nedēļas, nesaņemdams no Iniņas nekādas ziņas. Bet tagad, kopš saņēmu Tavu priekšpēdējo, 19.VI, kartīti un tad vairs nekas nepienāca, es domāju, ka Tu esi saslimusi, Zālīte Tevi nav pieņēmis atpakaļ vai arī varbūt mamma saslimusi no uztraukumiem, tad nu es vairs nespēju savaldīt savu nervozo satraukumu. Es iedomājos, ko samtpūkiņa arī turpmāk tā rakstīs kā divas pirmās vēstulītes uz Vjatku, apsolot man visu sūtīt pakaļ. (Mantas, товар, jau arī tika uz Vjatku nosūtītas.) Un tad nu satrauktā fantāzija sāka iztēlot; tā iztēloja tik šausmīgu dzīvi, ka jāsāk pat pašam tai ticēt. Bez tam vēl viena lieta, Tu, manu svēto dvēselīt, paliki mājās tik vājiņa, un turklāt es pats vēl beidzamajā laikā nemaz nebiju mīļš pret Tevi, nebiju pietiekami mīļš pret savu vienīgo sirdsmutiņu. Es sevi apbēru ar visasākajiem pārmetumiem un, satraukuma pārvarēts, neizturēju un telegrafēju, uztraukdams Tevi atkal, manu vienīgo dzīvības dvašiņ, ar savu telegrammu un vēstulēm, kuras Tu tagad jau būsi saņēmusi. Arī tagad vēl jūtos pavisam noguris, kā Tu redzi no šīs vēstules, bet man ir tik patīkama sajūta kā slimniekam, kas atveseļojies. Šoreiz tā man būs briesmīga mācība; turpmāk vairs tā nenotiks. Es vispār gribu kļūt citāds, labāks pret savu svēto, labo, mīļo mutiņu, Tu to redzēsi un priecāsies, manu zeltprieciņ. Esmu atkal lieku reizi izjutis, kā mēs esam saauguši kopā; tā man bija kā krampjaina cīņa pēc gaisa, kā cilvēkam, kurš smok. Tagad Tu, mutiņ, atkal redzēsi, cik es gluži mazais puisītis, esmu mundrs. - Esmu apjautis arī, ko visu es pats varētu darīt Tavā labā, manu dvēselīt, man ir tik viegli Tev visu atdot, mana dzīve šai ziņā nemaz nav tik svarīga, mums ir kopēja dzīve, mana dzīve ir Tavējā, atteikšanās no savas dzīves nebūt vēl nav atteikšanās no sava augstākā, no mūsu dzīves augstākā. Bet dzīve ir tik brīnumskaista, un tieši tagad, no jauna dzīvojot, es zinu: mana Mīļiniņa ir vesela un neskumst vai arī nav dusmīga uz nerātno puisīti. Iniņ, mīļmutiņ, tā mums viss jāpārvar, tā mēs pārvarēsim, tādi mīļi, labi un stipri putniņi, divas pūkiņas lidos. - Bet nu pietiks uztraukties, esmu vēl tik pilns mīļu, labu vārdiņu, gribētu vēl bezgalīgi teikt, kā es mīlu savu mutiņu, savu svēto mutiņu. Telegrammiņu nosūtīju trijos pēcpusdienā; kad Tu to, Iniņ, saņēmi? Atbildi es saņēmu divos pēcpusdienā. 16, jūnija kartīte šeit pienāca 24./VI, tātad līdz Rīgai pasts arī iet tikai 8 dienas. Es tātad esmu saņēmis vienu kartīti, otro neesmu saņēmis, kad tā bija rakstīta? - Es jau tikai pats esmu vainīgs pie šī uztraukuma un Tavu vēstulīšu nokavēšanās, jo varēju taču tūliņ telegrafēt, ka mana adrese ir Слободской; es domāju, ka Tu arī turpmāk vienmēr rakstīsi uz Vjatku, un baidījos Tevi ar telegrammu uztraukt; bet tagad tas tomēr noticis. - Tagad es gaidīšu Tavu vēstulīti, bet bez nepacietības, zinādams, kur Tu esi, manu mīļmutiņ, raksti visu par savu stāvokli un attiecībām ar Zālītēm, arī par Zinību komisiju; atsūti arī avīzes uz Слободской. Šodien, kad es rakstu šo vēstuli, Tev jau būs mana īstā adrese: Хлебная ул., дом Койкова (кв. Городилова), tas nav obligāti jāraksta. Starp citu, man no Вятка arī viss tiks atsūtīts. Es esmu bijis pie исправник, arī privātvizītē. Tagad vēstules vēl netiekot lasītas, bet tas varētu notikt pēc Pēterburgas pavēles; arī «Nātans» tagad varētu iet, bet vēlāk viss, ko es visu laiku ēsmu rakstījis, varētu tikt revidēts, tātad es pat nedrīkstētu rakstīt cenzūras atļauto, ko visi drīkst. Šeit, kā saimnieks stāstīja, esot aizliegta avīze «Вятский край», tāpēc ka tā esot ievietojusi nekrologu kādam nomirušam līdzstrādniekam trimdiniekam. Tulkojumi tad būtu visdrošākie, bet tie jau ir apnikuši; tagad mēģināšu pārtulkot krievu vai vācu valodā Tavas skicītes un iesūtīt tās kā oriģināldarbus. Krievi maksājot līdz 50 rbļ. par loksni (loksne esot vēl uz pusi tik liela kā «Mēnešrakstā»). Tātad sūti šurp, manu Iniņ! Gribu pārtulkot arī savu skici. Romānu gan vajadzētu uzreiz rakstīt krievu valodā, es gribētu, mīļmutiņ, būt stiprs un drīz pie tā ķerties. - Kartītes esmu rakstījis: 9./VI no Maskavas, 10. no Ņižņijnovgorodas, 11. no Kazaņas, 12. no Malmižas, 13. nogulēju un kartīti un pirmo vēstuli iemetu 14. Orlovā, 15. no Вятка ar ziņu, ka man nozīmēta Слободской, 16. no Вятка, 17. kartīti no Слободской, 18. otru vēstuli no Slobodskas, ar pilnu adresi, pirmo mutiņas vēstulīti esmu saņēmis un kļuvis ļoti labs, mīļš un laimīgs, 19. saņēmu kartīti un rakstīju, tad 20., 21., 22. un 23. nesaņēmu nekā un rakstīju tikai kartīti. 24., puisīša vārda dieniņā, saņēmu lielu dāvaniņu: mīļu kartīti. Zināms, es vēl apskatīšos, bet vismaz pagaidām nav atrodams cits dzīvoklis. Ir vēl ta saucamās меблированные комнаты, t. i., pansija, bet tā jau arī ir viesnīca, tikai vēl dārgāka. Citas apmešanās vietas nav, un, ja man nebūtu aizliegts, es varētu atvērt viesnīcu. - Avīzes šeit nav; Vjatkas avīzes arī šeit maz abonē (visi tikai nedēļas laikraksti). Vispirms šeit ar visu iepazīšos un tad redzēšu, kas darāms ar sludinājumiem. Skolas šeit ir tādas: meiteņu ģimnāzija, tad reālskola un dažas 3 klašu un citas zemākas skolas; varbūt varētu dot stundas, - bet man tas ir aizliegts. - Luteru mācītāja nav ne šeit, ne arī Vjatkā. - Mana adrese: Слободской, Вятской губ., Хлебная ул., дом Койкова, кв. Городилова. Šo dzīvokli varētu saukt par nomales dzīvokli, ja centrs un galvenā iela nebūtu 2 - 3 minūšu attālumā (pārī starpielai). Starp citu, šeit ir ļoti droši, piem., viesnīca nemaz netiek noslēgta uz nakti, istabās arī nav atslēgu, galvenajās un blakus ielas pat apakšstāvā nav logu slēģu. Tāpēc es arī neesmu nopircis revolverīti, lai gan tieši Vjatkā tos ļoti daudz izgatavo un izved, tātad tādām lietām šeit jābūt ļoti lētām. Ja mana zeltainā mutiņa uz to pastāv, tad, protams, es nopirkšu revolverīti; bet vajadzīgs tas nav. - Šodien rakstīšu gubernatoram прошение un varbūt vēl arī dažām apdrošināšanas sabiedrībām. - Tagad es atkal lasu savu mīļo, svēto mierinājuma vēstulīti, lai uz to atbildētu. Jau pašā sākumā manīju, ka tiek nosvītrotas dieniņas, mazā dvēseles mutiņa par to padomājusi agrāk nekā puisītis, viņa vispār ir daudz mīļāka un pūkīgāka. - Pašlaik uztraucos par to, ka sveši cilvēki būs izlasījuši pirmo kartīti: lieta tā, ka es jau tūliņ visu adresēju uz Rīgu, bet Pūkiniņas tur vēl nebija. - Tomēr bija mīļi, ka mana sirsnīgu dvēselīte vienu dienu bija Pleskavā atpūtusies, man tāpēc kļūst daudz mierīgāk ap sirdi, ka mana vienīgā, mīļotā sirdsmutiņa baudījusi sauli un tiek labi glabāta. - Ļoti labiņ ka nesūtīji sētnieku un brauci pati, ļoti mīļi no mutiņas Iluses. Mani ļoti aizkustina, manu samtdvēselīt, ka Tu tik sīki visu par sevi raksti, tad arī es tā vairs neraizēšos un jutīšos katrā solī kopā ar Tevi Tavā tuvumā; tāpēc es arī Tev rakstu visus sīkumus un darīšu tā arī turpmāk. - Tu tik mīļi raksti, saldo Iniņ, un esi man tik tuvu, ka es ne pie vienas rindiņas nevaru savaldīties, lai gan citādi visu ilgo laiku biju stingri turējies, vienmēr. - Nazītis man ceļā bija līdz tajos pošos svārkos, bet sāls un blociņš gan bija aizmirsti. [Trūks viena vai vairākas vēstuļu lapiņas.] No saldās mutiņas, atkal jauns un spēcīgs kļuvis. - Tev tur ir vesela rinda, pēc kuras var redzēt, cik kartīšu un no kura laika trūkst; 16. VI Tev vajadzēja saņemt Vairāk neka 3 kartītes. - Es lasu arvien no jauna Tavu jauko kartīti, Tu esi gluži viena, Iniņ, tāpat ka es, un tikai mūsu mantojumā atstātie vārdiņi un vēstulītes mūs vēl uztur; ik dienas es lasu Tavu mīļo mazo mierinājuma lapiņu. - Ak, ilgas, ilgas, tās pārņēmušas arī mani, to dēļ es zaudēju mieru, telegrafēju un līdz ar to uztraucu saldo mutiņu. Es rēķinu un rēķinu dienu no dienas, kā gan varētu panākt, ka mēs atkal salidotu kopā, lai varētu brīvi atelpot, bet tas negrib izdoties, vismaz pirmajos mēnešos (tikai augustā man būs iespējams uzzināt, ar ko es drīkstu nodarboties, bet es neatlaidīšos un iešu atkal, lai izmēģinātu visu) vai šinī pusgadā; varbūt kaut kas rādīsies, tad: 1) mēs varbūt atlicināsim katru mēnesi (Es rēķinu pat 30 rubļu mēnesī, tāpēc ka es, kā tagad redzu, izlietoju mēnesī tikai 15 rubļus, tikdams ļoti labi; puisītis patiešām labi rūpējas par sevi, bet neskopojies tik Tu, Iniņ. Tev nepieciešams izturēties reprezentabli, un arī māmiņai neļauj ciest trūkumu. - Vai kleitu jau nopirki?); 2) seko: «Nogrimušais zvans», «Uriels», «Vaidelote»; 3) Stražs; 4) atlikums no izdevumiem advokātam un kas vēl ir uz rokas; 5) zalogs un Zālītes parādi - tas viss kopā varētu iznākt tik daudz, ka procenti mēnesī būtu apmēram 10 rubļi. Turklāt mēs saņemtu vēl no valsts 10 rubļu mēnesī - tātad 20 rubļi. Ar 35 rubļiem mēnesī mēs šeit iztiktu (ieskaitot arī ārkārtējos izdevumus) + māmiņas 20 = 55 mēnesī. Mums tātad vajadzētu mēnesī nopelnīt 35 rubļus. No Zālītēs, tieslietu jautājumiem paliktu 10 rubļu, tulkojumi «Mājas Viesim» - 15 rubļi = 2,5 rubļi; bet no kurienes lai ņem vēl 10 rubļus? Varbūt Tev šeit būtu klavieru stundas vai arī citas stundas. Saimnieces dēls, kas iet feldšeru skolā, arī pasniedz stundas. Varbūt to vajadzētu ņemt no kapitāliņa? Tad: varētu kaut ko ierīkot, kādu veikalu, un dzīvoklis un iztikšana tad iznāktu vēl lētāk. Šeit Tev arī saraksts, mīļsvēto mutiņ, ko visu varētu iesākt (gluži tāds pat saraksts man jāiesniedz gubernatoram, lai no daudzā tiktu atļauts vismaz kaut kas): 1) Rakstīt прошение, советы (pagrūti). 2) Агент страхового общества. Māju pārdošana. Komisijas preču pārdošana u. tml. 3) Notāra rakstvedis, kontrakti, testamenti u. tml. Zemes iepirkšana mūsu kolonistiem. 4) Diližansu vai omnibusu uz Vjatku (līdz šim tāda nav). Attālums ir 30 verstis un izmaksā 2 ½ - 3 rubļus!! Pastāvīgi ikdienas omnibusa braucieni. Varētu vest par 30 kapeikām un nopelnītu it labi. Šoseja. Uz Tava vārda. Visu to ierīkot; izdevumi ap 1000 rubļu, ne vairāk; vispirms - кассир. 5) Приказчик, конторщик veikalā, linu tirdzniecība (šeit maza), koku vai labības tirdzniecība (apstaigāšu lieltirgotājus; šeit vairāki miljonāri). 6) Komisijas tirdzniecība: Iļģuciema alus, iesals, Hugo Hermanis Meiers - mašīnas (H. H. Meiers meklē aģentus Уральск), Торгово Промышленный Календарь; Tu varētu aiziet (Teātra bulvārī, kur atrodas Romas viesnīca) uz kantori un piedāvāt, apjautāties, kādi ir noteikumi, vai nepieciešama drošības nauda, kā tiek maksāts, vai lietas tiek ņemtas atpakaļ utt. Es domāju, to varētu izmēģināt, vismaz aiziet turp un pajautāt. - Tad tāpat aizstaigāt un apjautāties Leitnera velosipēdu fabrikā (Suvorovā vai Marijas ielā), vai viņš nevēlas komisiju. Ta varētu uzņemties Вятка (ne Слободской) - taču guberņas pilsēta; tad Tu, rožsmaržiņ, varētu dzīvot Вятка un vadīt darījumus, es dzīvotu šeit, un mēs tad varētu redzēties daudz biežāk nekā līdz šim; tikai 30 verstis. Tāpat no Вятка Tu, Iniņ, varētu arī vadīt страховое общество aģentūru vai iekārtot tur kādu veikalu, vai arī pasniegt stundas; tur ir daudz vairāk izdevību dažādiem darījumiem nekā lielā un rosīgā pilsētā, un mēs arī nebūtu vairs gluži šķirti. Man šī doma ienāca tikai nesen prātā un ļoti iepatikās. Atraksti par to arī savas domas, sirdsdvēselīt. 7) Sūtīt no šejienes medījumus (arī gaļa šeit dārga). 8) Arī Koha laku fabrika ievietojusi sludinājumus Urālu kalendārā. Tāpat Talheima ratu smēri. Tad Singers (Nordlingers) - arī tam šeit nav filiāles. 9) Veiktos arī ar piena veikalu - mūsu seno aizraušanos. (Vjatkā tādi ir, bet bēdīgi, šeit nav). Piens gan ir lēts, bet sieru šeit neredz gandrīz nemaz, arī knapsierus ne, tāpat šeit maz pazīst biezpienu. Viss šeit ir ļoti netīrs, un labākās aprindas gan labprāt iepirktos kādā lepnākā veikalā. Tātad komisijas veikalam (velosipēdi, tabaka, šujmašīnas u. tml.) vajadzētu būt īsti lepnam. Šeit ir arī lielas tirgotavas, bet neviena nav lepna. 10) Desu taisīšana, delikateses (ar desu taisīšanu šeit nenodarbojas). 11) Kažokādu izstrādāšana, kažoku šūšana (šeit tādu ļoti daudz, bet gan ne gluži ādu ģērētavas). 12) Mācīties kādu amatu. 13) Kā rakstvedis kādā kancelejā; kaut gan maz ticams, ka to atļautu. 14) Nopirkt nelielu mājiņu (šeit tagad ir pavisam lētas, gluži tuvumā, 11 ½ - 2 verstis tālu, sādžā, gandrīz vai pilsētā). Turēt govis, arī saknes šeit ir retas. 15) Dārzniecība, puķes, arī istabas puķes (šeit tādu nav, iepazīsties pēc grāmatas). Mazajam mīļputniņam: Stundas, modes preču veikals (tieši tādu nav, šuvēju gan daudz, dažas šuj arī modes preces). Vadīt veikalu, Vjatkā jau varētu nodarboties ar ko citu, Tu varētu to, kas vajadzīgs, tagad Rīgā pamācīties. Tas ir viss, ko es pašlaik zinu; tam nav lielas vērtības, bet nekas jau tā īsti arī vēl nav izmēģināts; varbūt tomēr veiktos. Tagad es izpētīšu apstākļus pamatīgāk. Ak dievs, kaut taču kaut kas būtu iespējams, lai labie mīļputniņi atkal varētu salidot kopā! Tad vakarā, ap pusvienpadsmitiem, pienāk vēl viena telegrammiņa, kāpēc gan, Iniņ, baiļojies, ka es nekā nesaņemu, mīļā, mīļā mutiņ, kā gan es Tevi uztraucu! Nabaga saldā, svētā Iniņ, dzīvo sveika, esi vesela, turies dūšīgi puisītim par prieku. Mana mīļotā, svētā mutiņa, mīļi, mīļi. Vēstules 1. lappusē augšmalā pierakstīts: Atkal viss mīļi un ļoti labi, īsta samtpūkiņa. 1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Šeit ir dažas puķītes: vijolīte un smaržīgais mieškis, noplūkti mīļmīļajai Iniņai un sīrdsmutiņai, ar puisīša bučiņām nokaisīti. 12. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 2. (14.) jūlijā 2. VII. 1734. .. Manu mīļzeltaino.., šodien man ir tukša dieniņa, nav kartītes un vēstulītes no mīļmutiņas. Es esmu stiprs, neskumstu, bet jūtos kā smaguma pieliets, locekļos nav viegluma un domām spara, mašīna darbojas normāli, bet klab. Tagad jau esmu sācis «Nātanu», tieslietu jautājumus, arī romāniņu. Tas man vairs neliekas kaut kas hipotētisks, fantastisks; iespējams ir. bet, jo reālāks tas man šķiet, jo vairāk grūtību sastopu. Viela ir tik masīva kā vēl neviena un tik nepakļāvīga. Baidos pārāk atgādināt «Paris», kas galu galā ir kā aukla, kur viss vajadzīgais pēc kārtos savērts; bet tam nav jābūt ar diegiem šūtam, bet gan kaut kam pavisam organiskam, kā kokam ar daudziem zariem jeb, labāk, kā simfonijai ar caurskanošu vadmotīvu. (Man ir smagi apzināties, ka neizprotu mūziku; tad es daudz vieglāk orientētos.) - Tagad es norobežojos un koncertējos, bet joprojām man nav nekāda priekšstata. Ir tik briesmīgi grūti. Šālaika romāns būtu daudz vieglāks. To arī saprastu daudz labāk. «Paris» taču arī nesaprot. Neviens nemīl kaut ko lielu, bet gan pavisam mazas fotogrāfijas, psiholoģiskus izraibinājumus; vērša āda, izstiepjas. kapūkiņ apklāta visa pūrvieta. Tu redzi, mīļvienīgo samtpūkiņ, ka es jau esmu iedzīvojies romānā , ka es arī šeit jau Tev žēlojos. Mīļiniņ, Tev būs man ,jāsūta arī grāmatiņas, piemēram, Gētes romānus. Ja es šeit nevarētu sameklēt Zolā, tad arī šos: «Paris», «Debacle», «Lourdes», «Terre». (Es lasu «Terre» - Vai neatgādina «Zaudētās tiesības»?) Vai Tu neizdosi savus dzejolīšus, mīļdvēseles smaržiņ? Būtu laiks, kamēr Tu esi tur! Par to es rakstīšu vairāk, kad saņemšu no tevis vēstulīti. - Tagad vēstulītes iet 7 dienas. Bet pasts ir tik nejauki neregulārs. Atsūti man jūlija rēķinu lapiņas; aizsūtīšu arī Tev. - Kad Tu, Mīļiniņ, izlasīsi un izrakstīsi «Literarisches Echo», tad atsūti man, lai es pavisam no tā neatsvešinātos. - Vai Tu, mīļmutiņ, esi bijusi pie mammas? Aizbrauc taču, paskaties, ka viņai klajas, nomierini viņu. Apmeklē arī Līzi kapsētā. Vai Tu mammai kaut ko nopirki? Vai manai sirdsdvēselītei arī kaut ko nopirki? Vai nopirki kārumiņus? Neatstāj manu mīļvienīgo, dziļsirsnīgo Iniņu bez kaut kā mīļa! Nopērc arī dažas puķītes, puisītis tās ir dāvinājis savai mīļsvētai mutiņai. Lai mutiņa sevi labi glabā, lai neskopojas, puisītis gādā par sevi labi, gandrīz visu dienu ārā svaigā gaisā, arī strādā ārā, siltā laika arī aplaistās. Esi vesela, Tu manu saldo mutiņ, turies labi un kop sevi, lai būtu vesela, kad pēc gada atlidosi pie sava puisīša. Mīļmutiņ, esi mīļa un laba, un vesela. Mīļi, mīļi, mīļi. Daudz bučiņu no mazā puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 13. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 4. (16) jūlijā 1732/57 4. VII. Ržsmaržiņ! Šeit puisītis parasti sēž un lūkojas uz savu mīļsvēto, tālo, vienīgi mīļoto mutiņu; šeit arī saulīte noriet, un puisītis katru dienu uz to noskatās, domādams par mīļmutiņu, un sapnītī ir kopā ar Tevi, Smaržiniņ. Raiņa zīmējums: dabasskats. Varbūt Tu izsmiesi savu mazo puisīti, mīļo rožsmaržiņ, ka sasmērējis papīrīti; laikam ļoti slikti sasmērēts, bet ļoti labi domāts: ir gribējis kaut ko savai mutiņai parādīt, kur puisītis atrodas, lai nu tagad divi mazi, mīļi un labi putniņi varētu sēdēt kopā un lūkoties pāri upīti un mežiņam (tā ir tā pati Vjatkas upe un tālāk mežs) līdz pat dziļajām smarždvēselītēm. Mīļvienīgo, zeltrožsmaržīgo, maigo pūkiņ, manu sirdsmutiņ, manu saldsirsnīgo dvēseles Iniņ, es esmu šodien atkal tik mīļš un labs, un laimīgs, kā vien mīļie Iniņi spēj būt. Biju jau izmisumā, bet trijos pēcpusdienā tomēr saņēmu savu mīļsmaržīgo kartīti. Proti, manas visļaunākās gaidu stundas ir no divpadsmitiem līdz trim (vēstules pienes neregulāri), kad velti esmu tās gaidījis. Tad es esmu pavisam noguris un tikai ar mokām varu strādāt, kā, piem., vakar un aizvakar. Šī 25. VI kartīte (1740, patiesībā 1741) nākusi veselas 9 dienas, tāpēc ka 1) tā nāca no Jelgavas un 2) caur Kazaņu, ne Ņižņijnovgorodu. Un 3 bezvēstuļu dienās es atkal sadomājos visādas briesmu lietas. Bet ļaunākais ir tas, ka esmu Tevi tik bieži un stipri uztraucis ar savām pārsteidzīgajām vēstulēm un žēlošanos. Pašlaik jau esmu visu saņēmis, kaut arī mazliet vēlāk, bet esmu tik vājš ka nekad nespēju apspiest savas žēlabas. Ļoti bieži esmu noguris. Vispār, mans garīgais spēks pieaug, tomēr pārāk lēni, lai novērstu no savas vienīgi mīļotās mutiņas visniecīgākās sāpes; šīs pašapsūdzības atkal rada manī nogurumu. Tagad telegrafēšu savai pūkiņai cerībā, ka turpmāk varēšu labāk savaldīties un mēs tagad, kad viss puslīdz noskaidrojies, būsim mierīgāki. Kaut tik Tu, sirdsmutiņ, atkal nesaslimtu no beidzamajiem uztraukumiem. Tagad, 4. VII 1732, laikam gan Tu arī būsi, saņēmusi visas vēstulītes un nomierinājusies? Es, proti, esmu saņēmis visas 8 vēstulītes un kartītes (Nr. 1 un 2), arī telegrammas. Grūtākais tagad pārciests, arī pasts citādi jau iet diezgan regulāri: no Rīgas 7 dienās. - Mani ļoti iepriecina, ka Tu esi arī mammiņu apciemojusi, pēc Tavas vēstulītes saņemšanas es arī rakstīšu mammai. - Tu esi pie Zālītēm, Mīļiniņ, un, ja es labi saprotu tad arī pansijā pie viņiem? Atraksti arī par to, kur Tu esi, tad arī es būšu pie Tevis, kā Tu pie manis - pie upītes. (Es būtu ļoti labprāt uzzīmējis arī savu istabiņu, arī dārziņu, bet es neprotu; taču es vēl un vēl mēģināšu, Iniņa noteikti priecātos, mans zeltprieciņš.) - Nabaga Iniņ, cik Tev daudz jāstrādā un pie tam vēl jāsaņem tikai bēdīgās lielpuisīša vēstulītes un nekā mīļa un laba. - Tas taču arī nav pareizi, ka viņi tagad mani sauc par pirmo dzejnieku, vai tik tā nav kāda gudra intriga, lai Tevi pilnīgi noklusētu? Viņi jau man var visus iespējamos pagodinājumus izrādīt: labākais tulkotājs, valodas reformators, arī oriģināls dzejnieks, dzejnieks ar korektu, nevainojamu valodu (tas jau viņiem visvairāk imponē, ka viņi nevar nekā pārmest), bet ar Tevi taču mani nevar salīdzināt, Tev ir tik brīnišķa burvība, Iniņ, kaut kas tik ļoti pārliecinošs un aizraujošs, tik dziļi sirsnīgs, naivs un vienkāršs, turklāt reizē tik lieliski krāšņs, fantastisks, tik pilnīgs un dimdoši skanošs, ar tādu neaprakstāmu sparu un patosu, tāda aptveroša toņu bagātība, kādas nav nevienam, nevienam citam. Man ir tikai mani pāris dziļie pamattoņi, kurus es pastāvīgi dažādi variēju un kuri tieši ar savu vienmuļību rada iespaidu. Tas nav nekas cits kā tikai intriga pret Tevi, viņi tagad grib otrādi: izspēlēt mani pret Tevi kā sākumā izspēlēt Tevi pret mani. Tagad Tev jānāk ar savu 2. dzejoļu krājumu! Ir taisni īstais laiks. Noraksti speciāli man visus savus dzejolīšus uz pastpapīra, labi smalki bet vienā pusē; es tos sagriezīšu un sakārtošu, un tad Tu man paziņosi savas domas par sakārtošanu (katram dzejolītim pieliec klāt numuru); tā mēs 2 - 3 mēnešos tos pienācīgi sakārtosim, un vēl šai gadā tie varēs iznākt. Tas viņiem būs pirmais trieciens, un otro viņiem dosim pēc mana romāna iznākšanas, kad mans stāvoklis būs drusku nostabilizējies, jo katru gadu taču nevar par «Faustu» kladzināt, un tad es atkal zaudēšu savu izcīnīto stāvokli un nevarēšu Tev palīdzēt; romāniņš jau var iznākt tikai nākamgad, jeb vai man tomēr neuzrakstīt vispirms kaut ko mazāku? Kā Tu domā, mīļsmaržaino Iniņ? Romāns tiešām ir briesmīgi grūts, tik plašs, kā bija domāts. Vai to nevajadzētu vienkārši pārvērst par tā laika romānu, tēlojumu, stāstu, nevis sniegt pašu tā laika ainu; tad tūliņ būtu simtreiz vieglāk. - Es gribētu vēl daudz rakstīt, bet jau jūtu nogurumu, maz arī gulēju; rīt tā kā tā rakstīšu tālāk. Esi vesela, manu sirdsmīļo, smaržaino, svēto mutiņ, mēs tagad būsim mierīgāki; tikai esi vesela un kop sevi labi, Iniņ. Puisītis turas labi, ir sev nopircis teļa cepeti. Mīļo, mīļo mutiņ. Tavs puisītis, mīļi, mīļi mīļi. Vēstules pēdējā lapā pierakstīts: Rīt puisītis mīļajai pūkmutiņai nosūtīs dažus dzejolīšus, mīļi arī, mīļi, mīļi, mīļi. 14. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 8. (20.) jūlijā 1728/57 - 8. VII. Mājputniņ! Manu mīļsvēto, vienīgo mājputniņ, samtpūkiņ, dimanta ametistiņ ar mirdzošajiem stariņiem, manu nabaga vientuļo mutiņ. Tavs puisītis nāk pie Tevis, piespiežas cieši. Mīļiniņai, pieliek galviņu pie krūtiņām, pakasa mazās samtkājiņas, glāsta mazos zīdmatiņus, iekaisa mīļus, mīļus zeltainus vārdiņus mazajās austiņās un apber visu ar bučiņām. Puisītīs nevarēja sagaidīt mīļvēstulīti no mutiņas un atnāca pats. Mutiņai ir darbiņi, daudz, daudz sliktu darbiņu, viņa ir nogurusi un slimiņa, tāpēc puisītim jābūt mīļam un labam, jāpūkiņā mutiņa un jānēsā uz rociņām, līdz mazā mutiņa atkal atveseļosies un mīļas, mirdzošās actiņas atkal spīdēs neizsakāmā mīla un labestībā mazajam, tālajam puisītim pretim; ir jau tikai viens puisītis un viena mutiņa, un tā pati ir pūkiņa un svēta. - Nestrādā tik daudz, manu vienīgi mīļoto mutiņ, kas tad notiks, ja paliksi pavisam slimiņa? Tu jau miedz ciet aiz noguruma. Un uztraukumi arī vēl nav beigušies, un tie visvairāk novājina. To es tagad novēroju pats pie sevis. Es neesmu nekad juties tik vesels kā brauciena laikā tajās 8 dienās, kad biju vienīgi pārņemts no piespiedu šķiršanās trulajām sāpēm, citādi es biju pavisam noslēdzies no visas pasaules un man nebija nekādu noteiktu rūpju vai satraukuma. No Tevis taču nevarēju saņemt nekādas ziņas; es gulēju labi, bez pulveriem, par spīti troksnim, tā kā tagad nevienu nakti vairs neesmu gulējis, es ēdu tikai cieti novārītas olas, maizi, dzēru pienu, tēju, un arī kuņģis nekad nav bijis tik labs, ne mazākā aizcietējuma. Tagad, runājot par svaigajiem spēkiem, jāsaka, ka tie laikam gan vēl būs no tā laika sakrātajiem. To visu es tikai tagad atzīstu, ka vispirmais noteikums ir psihisks miers. Un taisni tā mums visvairāk trūkst. Mēs abi jau jūtamies gluži gurdeni no uztraukuma vēstuļu neregulārā, pienākšanas dēļ un tādēļ, ka es baidos par Tavu veselību, ka neesi man pastāstījusi visu ļaunāko, Iniņ. Šiem uztraukumiem kaut kā jāizbeidzas, citādi tie mūs galīgi nomocīs. Domā taču par to, manu dvēseles mutiņ, neuztraucies es jau saņemu visas vēstulītes, es par to rakstīju katru reizi, es rakstu katru dienu, un kā Tu to nezini? Sākumā es žēlojos, ka saņemu tās tikai ar 3 - 4 dienas gariem starplaikiem, tad vēl nezinādams, ka mazā Mīļiniņa nav rakstījusi, gribēdama dabūt īsti precīzu adresi, jo Tu domāji, ka bez tās Tu rakstīsi pa vējam, un es paļāvos uz to, rakstīdams: visas vēstules no Vjatkas uz Slobodsku man tiks piegādātas. (Tādā mazu pilsētiņā precīza adrese arī nav vajadzīga, jo katrs jau tā vai tā cits citu pazīst). Arī telegrammai vajadzīga tikai tāda adrese: Слободской, Плекшану. Вятская губерния telegrāfisti jau paši zin, un šeit viņu grāmatā (заявление) es ierakstīju savu adresi; turpmāk neizdod velti naudiņu. Cerams, ka šonedēļ mums ar pastu būs pilnīga skaidrība, jo tagad jau visas šaubas (par [vēstuļu] pārtveršanu) ir izkliedētas; tagad mums šai ziņā jānomierinās; neuztraukties; ja mazā maigpūkiņa nevar rakstīt, tad paziņo to jau iepriekšējā vēstulē puisītim. Vienīgi es biju vainīgs pie mana un Tava nemiera, proti, esmu kļuvis atkal nervozāks - tā paša vēstuļu uztraukuma dēļ, man vienmēr bijušas neizsakāmas bailes, ka mīļmutiņa ir slimiņa. Un Tu jau arī pārāk vēlu atrakstīji, ka Tavs kuņģītis ir tik ļoti slikts; galu galā arī tagad Tu man par maz stāsti. Bet tad Tu nebūtu cienījusi savas pašas puisīti, un to nevar neviena svētā mutiņa. - Neuztraucies, dvēseles pūkiņ, arī pati bez vajadzības; man nedraud briesmas, mana slimībiņa nav piepeša kā Tev. Bēdīgs gan, zināms, esmu ļoti, bet arī Tu taču esi tāda; tātad nav īpaši jāuztraucas par sevi. Nepārmet sev vēstulīšu dēļ, jo pats jau esmu vainīgs; pārmetumi sagādā gauži nejaukas sāpes, un tā ir visriebīgākā lieta, ko vien es pazīstu, es vienmēr mokos ar to, ka neesmu mazo pūkdvēselīti diezgan labi glabājis. Bet pareizākais ir sevi nemocīt, bet mēģināt labot. Tāpēc tagad uzrakstu pāris dzejolīšu un nosūtīju Tev arī vienu upītes zīmējumu, vai esi saņēmusi? Dari arī Tu tāpat un raksti man biežāk mīļas vēstulītes. Atsūti arī savus dzejolīšus, izgriez savu referātu par Zinību komisiju un vēl to, ko esi uzrakstījusi, un atsūti man visu, tāpat arī Tavu polemiku ar Niedru. Taču labāk gan nepolemizē, tas briesmīgi uztrauc, Tu to nevari izturēt; lai Zālīte to dara. Atraksü arī labi drīz, kādās attiecībās Tu esi ar Zālīti, kā Tevi uzņēma. Vai lai es rakstu tieslietu jautājumus, ceļojuma aprakstus vai juridiskus ievadus? Vai lai es viņam rakstu vēstuli un ar kādu saturu? Iekams nebūšu no Tevis dzirdējis, kā jūsu starpā ir, es taču nezinu, ko viņam rakstīt. Esmu daudz ko sabojājis ar savu kartīti, taču es vērstu atkal par labu, bet nevaru rakstīt agrāk, pirms Tu man neesi atrakstījusi. - Kādu iespaidu uz Zālīti atstājis cildinošais referāts Zinību komisijā? Vai viņš vēl arvien grib mani apmainīt pret Adamoviču? Ko tad beidzot par mani tur vispār teica? Es taču vēl it nekā nezinu. Vai sacīto nevar kaut kā veikalnieciski izmantot? Atsūti avīžu izgriezumus banderoles sūtījumā. Tas iznāk vislētāk un ātrāk; tā Tev pašai nevajag rakstīt. Tu taču arvien vēl esi jūgā un stipri aizņemta darbā? Nestrādā pārāk daudz, Iniņ, saudzē sevi, mīļo mutiņ, esi to puisītim solījusi. Es ceru un gaidu ļoti daudz. laba no jūrmalas. Tur tu atpūtīsies, manu maigo pūkiņ, manu vientuļo, skumjo mutiņ, kļūsi atkal stiprāka, veselāka, kļūsi mierīgāka un padarīsi mierīgu arī mani. Jūrmalā taču ir mūsu pasaku mājiņa, mūsu jaunās mīlas, tapušās, sāpēs izaugušās, svētās dzīves vēsma Tevi ieskaus tuvāk, darīs Tevi veselu un stipru, un svētu un, savukārt, ietekmēs, stiprinās un cels Tavu puisīti. Es tagad esmu kļuvis tik atkarīgs no mīļās mutiņas vēstulītēm, ka fiziski ļoti nogurstu, kad man nav atsvaidzinājuma no mīļvēstulītēm. Tad es arī rakstu ļaunās, skumjās un gurdenās vēstules, kuras mutiņu tā uztrauc un ir padarījušas slimiņu. Mazākais vārdiņš no saulainās Iniņas padara mani atkal veselu un labu. Es jau tagad kopā ar mutiņu eju vērot sauli, klausīties jūras šalkās un brīnišķajās atmiņās rast mierinājumu un spēku turpmākai dzīvei. Manu jauno, maigo ziedputniņ, manu jauno, mirdzošo, izcīnīto, balto laimes Iniņ, rožvēsmiņ, pasaku putniņ, manu jauno, jauno mīļziediņ. - Un šeit pāris dzejolīšu, iespiešanai nepiemēroti, jo nav noslīpēti un arī nevarīgi (skan it kā pazīstami), bet es esmu pārāk noguris, lai pārlabotu. Mīļā mutiņa taču noglāstīs puisēna galviņu. Ja Iniņa domā citādi, var pārtaisīt. Esmu uzrakstījis dažus variantus, taču panti jau pierāda, ka tie nav labi. Vēstules sākumā pierakstīts: Mīļi un labi un viss apkaisīts ar samtbučiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 15. ASPAZIJAI Slobodskā 1899, gada 11. (23.) jūlijā 1724/57. 11./VII. Rožsmaržiņa un mīļputniņš kopā. Tu, vienīgo, svēto Iniņ, cik Tu esi brīnišķa savā dziļajā mīlā un nebeidzamajā labestībā, pār mani vakar nāca kā balts ziedu lietus, kad pēkšņi no Tevis saņēmu visas trīs vēstulītes. Es vienatnē ilgi, ilgi raudāju, tās man nāca kā pēkšņa laime, un laime mani arvien biežāk un biežāk atrod daudz nesavaldīgāku nekā nelaime. Vakar es nokavējos par to uzrakstīt, un es biju pavisam muļķītis un nezināju nemaz, ko lai mutiņai rakstu; man bija līdzīgi kā toreiz, pēc cietuma laika, kad nemaz nespējām nopriecāties, būdami kopā. Pašlaik esmu kļuvis mierīgs un stiprs, un tik laimīgs, un labs, jūtos kā atveseļojies slimnieks, lai gan nemaz nebiju īpaši slims; es vienīgi biju ļoti noguris un bez enerģijas, kā savītis. Tikai tagad es redzu, cik ļoti nervozs esmu bijis šo laiku, jo no visiem uztraukumiem un bēdām, ko esmu sagādājis pa šo laiku savai vienīgajai, mīļotajai mutiņai, es varēju izsargāties ar mazumiņu pacietības un veselības. Tagad es pilnīgi atrodos psihiskā ietekmē, dzīvoju no katra mīļa mutiņas vārdiņa, kas nāk tiešā nozīmē no viņas samtmutītes, un tas būtu labi, ja tikai mīļvienīgā, mana svētā, maigā Iniņa tik ļoti neuztrauktos puisīša dēļ, Tavi pūkvārdiņi dod dzīvību, kamēr es Tev sniedzu vienīgi bēdas un izmisumu. Un tomēr es gribētu Tev palīdzēt, gribētu Tevi nēsāt kā pasaulīti rociņās, manu bezgalīgo dvēselīt, svēto, svēto, lielo mutiņ, sirsniņ, kas ir tik neizsmeļamajā mīlā un labestībā. Tu man vienmēr un vienmēr sniedz no savas neaptveramās pārpilnības. Tu mani balsti, apveltīdama ar savu pārbagāto mīlu, mutiņ. Es Tev tikai reizi palīdzēju tikt pie dzīvības, bet Tu man dod ik dienas jaunu dzīvību katrā vēstulītē, Iniņ. Es jūtu visdziļāko mierinājumu, ja ar kādu no savām labajām vēstulītēm esmu Tevi sasparojis un kaut mirkli Tevi noglāstījis, bet līdz šim laikam Tu esi saņēmusi no manis vienīgi sliktas un drūmas vēstulītes un saslimusi atkal un atkal tikai no pašas puisīša un tā vēstulītēm. Ak dievs, un ir taču arī puisītis, gribētu būt puisītis un labi un mīļi glabāt savu saldo mutiņu, tā jābūt un tā arī būs, jo mutiņas mīla un labestība ir tik bezgalīga, nemitīgi plūstoša. Es arvien gribu apņemties būt labs, lai gan daudzkārt esmu bijis slikts; beidzot tomēr būs labi. Es ļoti ciešu no šīm neveiksmēm gan savā, gan arī mutiņas priekšą, bet ceru, ka šai ziņā darbs man paīdzēs. Un tagad tiešām jāstrādā, bez jebkādas aizbildināšanās. Mīļmutiņa ir iedevusi man šo darbiņu, romāniņu, un tagad iegrūdusi puisīti taisni cirka arēnā. Tur nelīdz vairs nekāda pretošanās, kā muļķa Augustiņam, klaunam. Tu man visu esi devusi, Tu, manu vienīgo, svēto mutiņ, tagad taču es gribu redzēt, vai tiešām no puisīša nekas neiznāks un vai viņš nekļūs mīļmutiņas cienīgs! To visu tikai Tu viena pati esi veikusi, mīļmīļo samtpūkiņ, lielo skandālu un milzīgo reklāmu. Esmu tiešām sajūsmināts par Tavu laimīgo ķērienu, spožactiņ, laikam gan tas viss nāca tik negaidīti, ka tie neko citu nevarēja kā Tev piekrist, es priecājos, iekožot skābajā ābolā, kā maijvabole par tādu veiklu pārsteigumu un redzu, ka dimantstariņš vienmēr zibina actiņas un smejas par jauko nedarbu, tas ir nedarbs, lielāks par pašu dzīvi. Un Tava plūstošā, veiklā runa, Tu taču tur esi vienīgais dzīvais cilvēks, - šis nedzirdētais efekts, kaut kas tamlīdzīgs nekad vēl nav bijis, Niedra klusēja un saduga, «Baltijas Vēstnesis» vispār klusē par visu Zinību komisiju, taisni nedzirdētu uzvaru Tu izcīnīji, manu mirdzošo dimantiņ. Zālītem taču tagad vajadzētu Tevi atsvērt ar īstajiem zelta dukātiem, ja viņš būtu apķērīgs, bet tā jau ir viena no viņa vājajām vietām. Tu esi tik veikli rīkojusies, manu Sirdsiniņ, ka droši vien arī darīsi visu, lai pie Zālītes izcīnītu mums nodrošinātu stāvokli. Nu taču Adamovičs būs savu lietu jau zaudējis? Bet vai tad tas cilvēks, Zālīte, vēl arvien nesaskata, cik vienreizēji nenovērtējama žurnāliste Tu viņam esi? Es viņam rakstīšu un iebāzīšu to viņam degunā. Dari to arī Tu pati. Viss būtu labi, un Tu man esi radījusi stipru pamatu, lai es vērstu pēc romāniņa, kā mēs domājām, Tavā labā ko iesākt, bet šī Teodora nekrietnība (atsūti taču dzejoli, Iniņ) dot priekšroku kādam Bangaitim un man, nevis Tev, tā taču ir kliedzoša netaisnība un var Tev tūliņ pie Zālītes kaitēt. Vai tad nebūtu Tevi nekavējoties jāaizstāv? Noliktu visu citu sānis, ja Tu man atsūtītu Niedras garo smērejumu («Austrums», 96), tad vēl 2 Kreicberga sējumus «Aspazija un viņas kritika» un Klaustiņa rakstu izgriezumus no «Dienas Lapas» gada sākuma numuriem (arī Veidenbaumu un Zvārguli). Pēc polemiskā tad nāktu mana Tavu darbu pozitīvā kritika. Apdomā [2 nesalasāmi vārdi]. Rīt mīļmutiņai atkal rakstīs. Sākas, domājams, tālāka turpinājuma lapiņa: tūliņ, 2 skicītes viena pēc otras, mēnesis starpā, tad viņš pieliks algu. Es domāju, ka tās ir vismazākās rūpes; lielākās ir likt viņam saprast, ka Tu viņam esi ļoti nepieciešama kā 1) žurnāliste, 2) dzejniece un 3) godīgs cilvēks, kas atklāti ar viņu runā. - Ar draudzēnītēm Tu tātad esi draudzīgi izšķīrusies, tas ir labi; viņas varētu vēl īpaši tenkot, tagad, kad viņas Tevi tā apskauž un ienīst. Es arī gribētu viņām aizrakstīt, bet neiznāk. (Iedomājies, Iniņ, šodien esmu veicis tikai 40 «Nātana» rindas; un uzrakstījis šo vēstulīti, vēl esmu mazrosīgs un ne gluži vesels.) - Nīnai arī vēl neesmu rakstījis, vai tad es to tūliņ gribēju darīt? - Vai «Vendeta» ir Olgas tulkojums? Tas tiešām ir ļoti vājš. Tā Tu atkal esi draudzības dēļ uzņēmusies smagu nastu. - Uz pārējo, mīļdimmantstariņ, es atbildēšu rīt. Vienīgi tas mani uztrauc, ka arī Tu nesaņem vēstulītes regulāri. Tu zini, ka es absolūti katru dienu (tas man pašam vēl ir vajadzīgs), tad Tu zini, vai esi visu saņēmusi, jeb vai kaut kas trūkst, - Blaktiņas tagad mani vairs neuztrauc, esmu iekārtojies gulēt bēniņos, tur ir klusāk un patīkamāk, nav bērnu un blakšu. Arī nākamreiz es Tev sīki rakstīšu, ko es visu dienu daru, ko ēdu utt. Manai svētajai mutiņai viss jāzin. Esi vesela, mīļsvēto mutiņ, turies un pūkā sevī ļoti mīļi. Ikreiz vēstulītē atzīmē, vai esi vesela. Mīļmīļo Iniņ, mīļvienīgo, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi, mīļi. Puisītis, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Spožo gaismiņ un stariņ, [saņemtas] 3 vēstulītes no mīļmutiņas, no 2., 3., 4. (1734, 1333, 1732). 16. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 13. (25.) jūlijā 1723 13./VII. Dimantametistiņ! 57 Raiņa zīmējums: māja ja ar dārzu Slobodskā. Šeit puisītis sēž un strādā. Tas ir dārziņš no iekšpuses, vidējais ir puisīša lodziņš. Galdiņš pie soliņa patiesībā nav galdiņš, bet izbijusi vistu kūtiņa, puisītis ļoti labi uz tā raksta, arī šī vēstulīte tiek rakstīta turpat. Šo mājiņu puisītis atkal uzzīmējis mīļsirsnīgajai mutiņai, lai viņa zin, kur puisītis vienmēr atrodams. Grib būt arī mīļš. Manu sirdsmīļo, svēto dimantstariņ, manu dziļo, dziļo dvēseles Iniņ! Tu esi padarījusi tik mīļu m labu savu vienīgo puisīti, ka tagad mani nekas vairs nespēj apbēdināt, es esmu kļuvis arī stiprāks, saņemdams Tavas svētās vēstulītes, dažas naktis esmu pat labāk gulējis un mazāk uztraucies. Protams, mana mīļvienīgā mutiņa jau vēl nav īsti vesela, nav arī regulāri saņēmusi manas kartītes, kuras bijušas arī nejauki uzrakstītas un radījušas skumjas, un mazais maigumiņš ir noguris, ļoti noguris no briesmīgajiem dvēseles uztraukumiem un drausmīgā darba (es arī sajūtu, cik tomēr lēni atkopjos, un pat šodien vēl esmu diezgan gurdens), bet, neraugoties uz visu, manī ir it kā kāds mazs, kvēlojošs siltums, kas izplešas; esmu ik mirkli gatavs apraudāties, domājot par savu vientuļo, cietēju mutiņu, tomēr Tava rociņa mani ir sasildījusi un stiprinājusi; es redzu, ka mans drosmīgais kukainītis tik droši stāv, kāpēc lai es padotos izmisumam, ar to sagādājot Tev vienīgi skumjas un nogurumu? Es gribu strādāt, jo darbā katra mana doma ir Tevī un pie Tevis, tā es tomēr esmu kopā ar Iniņu un varbūt arī mazliet palīdzu savai mīļsvētajai mutiņai nomierināties. Miers mums ir vispirms vajadzīgs, tā mēs vieglāk pārcietīsim briesmīgo laiku. - Es esmu savai Mīļiniņai visu par sevi izstāstījis, visu tikai par sevi vien, visas vismazākās, arī visdrūmākās noskaņas, visu, kas ir ap mani, katru mazāko likstu, jā, pat katru untumu (es esmu pat mēģinājis uzzīmēt, kaut gan ir ļoti maz līdzības), nekur neesmu saudzējis savu mīļmutiņu, bet tad jau arī mana dziļā Sirdsiniņa izstāstīs visu drūmo par sevi, stāstīs daudz vairāk par visām kuņģīša sāpēm un caurejām, ieliks vēstulītē visas asariņas, visas nopūtiņas un visu savu izmisumu; tagad jau Mīļiniņa ir pabeigusi visu veikalniecisko (kas viss taču attiecas arī uz mani), tagad jāstāsta par sevi, citādi lielputniņš stāstīs par lielputniņu un mazais mīļputniņš arī par lielputniņu, jā, kas tad runās par vienīgo, mīļo, mazo putniņu? - Vai Tava istabiņa jūrmaliņā arī ir laba? Atsevišķa istabiņa? Vai Tu ēd ģimenē, jeb vai vāri istabiņā? Vai tālu no jūriņas? Vai dzirdi to šalcam? Kāda ir ģimene? Vai patīkami cilvēki? Vai Tev ir arī dārziņš kā Tavam puisītim? Vai Tu peldies jūriņā vai vannās? Vai mazā, gludā galviņa nav sāpējusi? Šodien laikam gan Tu esi ārā, manu Iniņ, un tad 2 putniņi kopā ies ārā un skatīsies vakara saules rietu. Lai mazais, samtmaigumiņš neļauj sevi krimst, ka 15 rbļ. ir dārgi (pie Einbaumiem mēs taču arī maksājam 16 rbļ., jeb vai arī iznāk mēnesī (VII, VIII un IX) tikai 5 rbļ.?). Tev, manu mīļvienīgo mutiņ, jābūt veselai, labi jākopj sevi un jāiegūst atkal spēki; labāk arī nestrādā nekā, ja jūties nogurusi; pagaidām Tu vari sakārtot savus dzejolīšus, tas ir vieglāk, arī man Tu norakstīsi. Tev tikai jāsargas no uztraukumiem un jākļūst stiprākai, mīļsvēto mutiņ. Es redzu, ka atkal rakstot izplūstu. tā ir vājuma pazīme; arī mana balss ir vēl neskaidra un neskaidra, - Tagad kārtīgi atbildēšu savai Iniņai. Tavas 3 mīļās vēstulītes, rožsmaržiņ, es saņēmu 1725. (11./VII) vakarā visas trīs reizē; tad vakar un šodien (12. un 13.) - 1724., 1723. es nesaņēmu nevienu vēstulīti un avīzīti, bet šodien 1723. [saņēmu] «Nātana» komentārus un 2 medību likumus; jūtos tomēr pavisam mierīgs, jo Tu teici, ka 5. (1731) nerakstīsi, mani apbēdina vienīgi tas, ka Tu taisni .5. un 6. biji ļoti skumja un sūtīji telegrammu, varbūt arī Tu esi bijusi pat slimiņa? - Pasts tātad iet pavisam neregulāri - 7 - 9 - 10 dienas. Tas ir jāievēro, un ar to jāsamierinās. - Arī atsūtītās grāmatiņas man darīja ļoti daudz laba kā mīļpūksamtrociņas pieskāriens. Mīļputniņš vispār ir bijis tik mīļš, un savā nepacietībā es esmu nodarījis sāpes sava paša svētajai mutiņai; tagad ik vakarus un rītus lūdzu mīļmutiņu, lai tā mani dara labu pret viņu (man ir fotogrāfijas). - Kimmela bibliotēkā ir: «Baltica» - Jansena «Igauņu tautas pasakas un teikas», 65 kap., un Kreicvalda «Igauņu pasakas» (tulkojis F. Lēve), 2 daļas, 3 rbļ. 50 kap. (sevišķi jauka), Langkuša «Lietuviešu teikas» - 50 kap., Kreicvalda «Mītiskas un maģiskas igauņu dziesmas» - 50 kap. To Tu varētu nopirkt puisītim. Tad vēl arī Donelaitis Šleihera izdevumā - rubli 30 kap., tas man atgādina, ka man ir bijis tāds manuskripts un grāmata, tulkojumu un ievadu tagad varētu ļoti labi izmantot Zālīte (nākamā gada «Mēnešrakstam»); bet grāmatiņa un manuskriptiņš laikam palikuši Liepājā pie Šauda (Starp citu, paskaties Jelgavā, vai tur neatrodas!). Varbūt Tu varētu pajautāt Прозоровск., kā to būtu iespējams atgūt, ja tas atrastos Liepājā? - Tā būtu arī it kā gluži par velti saņemta naudiņa! - Vai no grāmatiņām Tu vēl nevarētu sameklēt «Правила о промысловом налоге», rentejā es ceru tos dabūt par 30 kapeikām, jo tie man vajadzīgi «Tieslietu jautājumiem»»; atsūti šurp arī jaunus «Tieslietu jautājumus». - No Jelgavas Tu vēl varētu atvest Гассман un Нолькен. Ja manis lūgto grāmatu salasās vairāk, tad sūti tās visas uzreiz pasta pakā, tā iznāks lētāk. Labprāt saņemtu Deglava «Jauno pasauli», kā arī «Mēnešrakstā» iespiesto «Zeltenīti», bet vai Tu nevarētu tās dabūt bez maksas, ja ne citādi, tad kaut vai no Deglava paša? Varbūt arī Gētes dzejoļus (Reklāma izdevumā - 60 feniņu) un Šillera (Reklāmā izdevums - 30 feniņu), es apskatīšu «Zvana dziesmu», kaut arī nākamam gadam, un no Gētes es smeltos ierosmi un noskaņojumu; ierosmes man nav nepavisam, tādēļ vēlētos arī «Sarkanās puķes». - Kā ir ar kalendāru? Vai Zālīte neizdos? Vai Tu nevarētu iekārtot mūsu kalendāru pie Bērziņa vai Pūcīša (ar Tavu vārdu, jo manējais jau cenzoram nederēs). Mēs taču tagad esam modē! Jācenšas izsist no tā kapitālu! - Ja jau mans mazais mīļputniņš tik veikli ievadījis sarunas par «Faustu», varbūt varētu vēl piebikstīt Plātesam, lai tas «Faustu» arī vēl iesien, izreklamē un izziņos Iespējams, ka cenzors vēl palaistu cauri arī Tavus «Fausta» komentārus! Ienāktu naudiņa! Tā kā nu «Faustu» atkal tik ļoti slavē un Tu, patiesību sakot, esi visu to izkārtojusi, būdama pati tāds lielisks žurnālists, kā arī ik dienas cēlusi «Mēnešraksta» labo slavu, tad kas gan, galu galā, ir ar tiem 100 rbļ., kas Tev nāktos no Zālītes rakstnieku fonda? Saki viņam, ka vecie beigu beigās dos «Faustam» paši no sava fonda, ko gan tad viņš darīs? - Starp citu, es pat īsti nezinu, kas man ar Zālīti jādara, viņš ir tik slikti pret Tevi izturējies (protams, viņš cieta sakāvi pret dimantstariņa pārsteidzoši oriģinālo taktiku, kaut kas tāds viņam vēl nebija gadījies; es daudz par to tiku smējies, kā arī priecājies par manu ģeniāli praktisko Iniņu); viņš apturējis arī zelta un sudraba straumi, nesūta naudu (atraksti taču., mīļdvēselīt, cik Tu 58. un 57. esi ieņēmusi par «Mājas Viesi» un «Mēnešrakstu»). Grožus tagad var atlaist vaļīgāk; pēc šīs lielās uzvaras mēs to varam atļauties, spēlēt augstsirdīgos, - arī es viņam labi drīz rakstīšu šādā tonī, ja vien mazais mīļputniņš man neieteiks darīt ko citu. (Mani dzīvi interesē viss, ko stāsta mīļmutiņa, pat visniecīgākās anekdotes, tas satrauc kā pati dzīve, mēs jūtamies atkal tik tuvi, it kā dvēselīte patiesi būtu šeit un it visu pārdzīvotu līdz; arī man gribētos visu tik precīzi noraksturot un neizplūst vairs garajās Jeremijas raudu dziesmās, es kļūstu arvien veselāks.) Zālīte ir tik jauki notēlots ar savu bailīgo balsi, savām sīkajām intrigām un nelietībām, «kas tik spīdoši tika izjauktas», kā vīram ar Rozvitu. - Ar oriģināldarbiem, kas jāatdod par velti, vajag darīt, kā to dara Blaumanis'2, arī Zālīte droši vien tā domājis: mūza man neko vairs neiedveš, tā ir mazrunīga, jo par maz ēdusi. Raksti drīz, tagad, jūrmalā, vislabāk ko mazāku. 17. ĀRONU MATĪSAM Slobodskā 1899. gada 19. (31.) jūlijā Mīļo, labo Āron! Tu atvainosi, ka rakstu Tev tik vēlu un tomēr tikai nedaudzas rindiņas: kaut gan jau drīz būs mēnesis, kopš atrodos še, Slobodskojā, es vēl arvien esmu ļoti noguris, nekam ar vēl neesmu rakstījis, veco nervozitāti vēl pavairo nenokārtotais materiālais stāvoklis. Nodarbošanās advokāta vai kādā citā man pieejamā amatā nau atļauta, - tikai literāriska darbība nau taisni liegta, un tā jau visvājāk atmaksājas, - projektu man daudz, bet kur viņus liksi? - Diemžēl man nau še Tavas mīļās vēstules, kuru es saņēmu vēl Pskovā un kura manu izceļošanu darīja daudz mazāk rūgtu; lielajā steigšanā (man bija noteikts izbraukt 24 stundās) es to aizmirsu; viņa atrodas Rīgā, un es tādēļ šoreiz nevaru uz to atbildēt. Es sirsnīgi nožēloju, ka mana mazā, skaistā krustmeitiņa aizgājusi tik agri uz viņu sauli, Jūs ilgāk nepriecēdama; bet Jūs jau stāvat abi kopā ar savu mīļo kundzi, un ap Jums pulcējas maziņie. Vai tik Tavas kundzes veselība ir tikusi stiprāka? Kā Tev pašam labi klājas? Cik es redzu, Tu cieti un veikli turi spalvu paradušās rokās. Katra mazākā ziņa no Tevis mani ļoti iepriecinās šinī nomaļā vientulībā, - Tu jau taču būsi dzirdējis, ka manai sievai bija jāpaliek Rīgā: maize jāpelna priekš bezdarbja - vīra, - kronis nekā nemaksā, pilsētiņa maziņa (10 000 iedz.), bet dārga dzīve. Paliec nu vesels, mīļais, daudz sirsnīgu labu dienu Tavai cienījamai kundzei, Tev un visiem Tavējiem No Tava vecā Pliekšāna, Slobodskaja. 19./VII 99. Adrese: Слободской, Вятской губ., Хлебная ул., дом Койкова. И. Х. Плекшану 18. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 21. jūlijā (2. augustā) 1715/57 21./VII Dimantametistiņ! Manu, manu mīļsaldo, starojošo dimantdvēselīt, manu maigsmaržpūkiņ, Tu mani šodien pilnīgi esi apbērusi ar mīļsirsnīgajiem, glāstošajiem mirdzvārdiņiem un bučiņām, un pasaulītēm, Tu mīļo, vienīgi svēto mutiņ, manu pūkmutiņ! Divas garas, mīļmīļas vēstulītes vienā dieniņā, ka tikai Tu nepārpūlies, Mīļiniņ, vai neesi uztraukusies, jo vēstuļu rakstīšana ļoti nogurdina. Jau pašā sākumā puisītim bija mīļš mierinājums, ka varbūt ne tikai no satraukuma un ciešanām Tu slimoji ar kuņģīti; bet galvenais, ka šis slimības posts ir pārvarēts; tad taču ir cerība, ka mana bezgala saldā mutiņa drīz atlabs. (Ak, kaut Tu tomēr vēl gribētu braukt uz jūriņu vai būtu jau aizbraukusi!) Kad atbrauci no Jelgavas, Tu, Iniņ, juties ļoti vāja. Un nu vēl milzums jaunu uztraukumu Zālītes priekšlikumu un citu lietu dēļ, kas ar tiem saistītas. Es domāju, mīļsvēto mutiņ, ka varēs kaut ko izdarīt, - svarīgākais ir tas, ka divas mīļas pūkiņas varētu salidot kopā; es staroju jau vienas mazas cerības dēļ, mana vienīgā, vienīgā, bezgala mīļotā mutiņa varbūt tomēr būtu atkal pie sava puisīša, un atkal sāktos dzīva, lieliska, salda dzīve. Bet vēl jau nekā nav. Es gribu Tev visu pateikt, kas, manuprāt, ir par un pret, nav nekāda pamata pārsteigties, Mīļiniņ, Tu tad atkal pateiksi savus uzskatus. Es tūliņ rakstīšu Zālītem, bet nerunāšu par projektu un tad pēc 2 dienām rakstīšu par pašu projektu sine ira et studio, jo priekšlikums tiešām ir abpusēji griezīgs: Tev vajadzētu braukt prom, tas viņam nozīmētu 50 rbļ. peļņas! Pie tam šķiet kā labdarība! - Bet vispirms pāris atbildīšu uz otro mīļvēstulīti (šodien es saņēmu Nr. 11 un 12 .no 13./VII 1724 (viena atzīmēta ar 1722), bez tam arī grāmatiņas: «Cīņa par nākamību», «Saulgriezīte» un «Saules meita»). Tusēnu - Langenšeitu pērc, cik iespējams, vecā izdevumā pie Zihmaņa, arī «La terre» nopērc. - Es tagad ēsmu nomierinājies, ka esi sayēmusi «Nātanu», esmu tik dumiņš un slimiņš, ka par visu uztraucos un apbēdinu savu mīļpūkiņu; tagad ees vienmēr kārtīgi mazgāju sev galviņu tas palīdz ne tikai fiziski, bet arī morāli. - «Nātans» jau ir pilnīgi pabeigts, šodien nosūtu arī tieslietu jautājumus. Tev jau jālasa «Nātana» korektūra, ar Zālīti jau nekas nav darāms. - Atsūti arī 20 rbļ. naudiņas. Līdz šim laikam, 1. augustam, esmu izticis tikai ar ceļa naudu. Aizej uz banku! - Lai tagad Zālīte Amatnieku kasē manā grāmatiņā ieraksta 3 rbļ. dividendes! - Augļus nesūti, mīļmutiņ, tas pārāk daudz maksā, dod visu to, kas bija man domāts, labāk pūkmutiņai. Ceļā arī sabojātos. Arī šķiņķīti un sieru nesūti, mīļpūkiņ. Tavs puisītis Tev rakstīja, ka viņš ļoti daudz izdod savai pārtikai: sākumā es aprēķināju 15 rbļ., bet jūlijā izdevu vairāk par 18 rbļ., visi 3 rbļ, ēšanai, puisītis sevi kopj ļoti labi; rīt aprakstīšu vēl sīkāk, ko es ēdu. - Esmu velti lamājis Zālīti, ka izlaists Teodora spriedums, kas tātad bijis jau agrāk ievietots! Laikam ar to esmu atkal nodarījis postu?! - Lielais puisītis ļoti smējās par mīļajiem, jaukajiem jociņiem, kur sašutums raida asinis nevajadzīgā virzienā, t. i., galvā, citiem atkal tautība bojā kaklu! - Tādi skolotāji kā Kandavs ir ļoti labi, arī Tava atzinība pie skolotājiem, mācītājiem un Treilanda ir ļoti laba, puisītim tūliņ kļuva pavisam silti, jo mutiņa savās rokās iegūst aizvien vairāk trumpju; tas viss ļoti lēni, bet droši sagatavo pamatu Iniņas vispārējai atzīšanai par pirmo rakstnieci, tad mēs vēl polemizēsim un kritizēsim, un būs labi! Tāds Rozentāls arī ir ko vērts; to es gribu tūliņ pie Zālītes pārvērst naudā! - Viņš tomēr nevar Tev aizturēt fonda naudu, kas bija īpaši Tev nozīmēta! Bet tagad gan nekā par to nesaki; to var dabūt agrāk vai vēlāk. - Un nu atkal vislielākais priekšlikums: es aprēķināju tā: līdz oktobra vidum iet kuģi, ceļojums tad maksā - 20 rbļ. (arī ēšana, bagāža utt.), dzelzceļš maksā 30 - 55 rbļ. Līdz oktobrim mums ir laiks izlemt. Vispirms ir arī Stražs (jeb vai to nevarētu mamma vai Kacnelsons?), un līdz tam izšķirtos arī pārējie - Zakens un Kacnelsons. Atliktu vēl tikai Kristaps un Zamuels. Vai Kristaps nevarētu braukt līdz? Vēlāk viņu varētu aizsūtīt ar pazīstamiem uz Rīgu (mans saimnieks varbūt pazīst kādus tirgotājus, kuri brauks uz Maskavu un Pēterburgu.); vai varbūt varētu agrāk pieņemt pie Notnageļa? Šis ir vissvarīgākais punkts. Tad varbūt arī vecie varētu ar Tevi braukt šurp? Un mēs piemaksātu par Zamuelu un Kristapu 15 - 20 rbļ. Vai arī vecie varētu palikt, tāpat arī Zamuels un Kristaps, bet tad mums būtu jāpiemaksā vismaz 25 - 30 rbļ. Varbūt Zālīte līdz Jaunajam gadam tiešām maksātu, un arī Balodis kaut ko turpmāk ņemtu. Es viņam, Zālītem, katrā ziņā liktu parakstīt kontraktu, ka viņš garantē summu un arī to, cik daudz maksā par katru noteiktu darbu. Bez tā, zināms, nevar vairs būt nekādas tālākas runas. Viņam arī būtu jāuzņemas par pienākumu raudzīties, lai kontrakts paliek spēkā arī viņa pēcnācējiem, citādi viņam jāmaksā sods, 100 - 200 rbļ. Ja viņš negrib tam piekrist, tad Tu paliec, vai arī viņš atlaidīs, un tad notiks briesmīgs tracis. Tu jau pati redzi, ka viņš grib kādu atlaist, Tu izmaksā vairāk (jo viņš tad arī no manis ir spiests ņemt), tātad Tevi. Ja mēs nepieņemsim priekšlikumu, tad viņš tomēr, iespējams, atlaidīs, un ar traci mēs arī nekā daudz neiegūsim. Kaut arī viņa garantija nav daudz ko vērta, tad tomēr miers ir labāks (fondu var dabūt), un es domāju, ka vienīgais līdzeklis ir pašu cīņas veids: novilcināšana, par Tavu vilcināšanos Tu jau dabūsi maksu. Mēs varam tikai tik ilgi vilcināties, kamēr viņš pats ir šeit; tiklīdz viņš patiešām aizietu, Tev tūliņ priekšlikums jāpieņem (sliktākajā gadījumā arī bez kontrakta!). - Bet jebkurā gadījumā viņam neteikt ne vārda par to, ka tā mums ir labdarība. Tavs parakstītais protests man ne visai patīk. - Viņš laikam ies arī oktobrī. - Vēl liels labums, katrā ziņā - pats lielākais, ka tad divi mīlulīši ātrāk būs kopā! Pavasarī mēs- tā vai tā gribējām salidot kopā, starpība tātad ir 6 mēneši - oktobris, novembris, decembris, janvāris, februāris, marts. Tas būtu apmēram 180 rubļu un nekādu materiālu rūpju; bet garīga nomāktība (vai ar laiku kļūs vieglāk?). Pēc šī te mēs tā kā tā ar viņu nerēķinājāmies, bet vai tagad varam drošāk rēķināties? Arī diez vai; varbūt drošāk ar tieslietu jautājumiem. - Novilcināšanai par labu ir arī tas, ka pašreiz nav stundu, būs tikai septembrī. - Nu un kas es nemaz nevaru sarakstīt par 40 [rbļ.], ja viņš par «Mājas Viesa» loksni rēķina 25 [rbļ.]; es varētu: kādu poētisku tulkojumu ½ loksnes - 12 r. 50, tieslietu jautājumi - 12 r. 50, ceļojumu apraksti, jurid. praktiskie ievadi - 5-10 r.; tātad 30-35 rbļ.; 40 [rbļ.] būtu izņēmums, jo viņš jau ne vienmēr ņems jur. ievadus vai literat., tāpat kā «Zeltu un sudrabu». Un cik Tu, mīļdvēselīt, varētu? - Arī poētiskus tulkojumus no valodas (no prozas varbūt Meterlinku, viņš ir moderns, un Ēzera «Estētiku»?) pus loksnei - 12 ½ r. (Kontraktā vajadzētu noteikt, ka viņam jāņem 1 1oksni «Mēnešrakstam» no abiem kopā.) Un ko vēl? Mazas noveles? - taču ļoti reti. «Fausta» komentārus? par literatūru (Henkelis vai «Franču literatūra»?) 20 rbļ. Tu jau arī nekad nedabūsi! Tātad iznāktu: 30 - 35 + 12 - 15 =42 - 50 - 55 augstākais. Kā mēs ar to iztiktu? Šeit mums izietu kopā ar ekstrā izdevumiem 28 - 35 rbļ.; vecajiem vēl 25, tas ir 53 - 60 rbļ. Tātad pietrūktu 10 - 5 rbļ. Mēs vēl nopelnītu par stundām, šūšanas darbiem, veikalu vai arī no tā, kas man būtu atļauts, tad Tavas ludziņas, tulkojumi vācu valodā, juridiskie darbi, - ar to vien mums arī būtu jārēķinās! Lai rakstot nopelnītu 40 - 50 rbļ., tas aizņemtu ik dienas: man 3 stundas (sasprindzināta darba), Tev arī 2 stundas (ja paliktu «Ķeizara ceļojums», būtu ļoti, ļoti labi, vai tagad Tu nevarētu veikt vairāk priekšdarbu? Attēliem vajadzīgās lappuses tūliņ pārtulkot un viņam nodot, tā ka Tu varētu grāmatu tūliņ ņemt līdz; Tu varētu rakstiski apsolīt atdot vai arī maksāt 60 rbļ. kā zaudējumu atlīdzību; vai tagad Tu nevarētu?). Mēs varam strādāt tikai 8 stundas, sākumā pat mazāk. - Tad vēl nav jāaizmirst, ka maksājumi būs ļoti neregulāri vai arī izpaliks. Ko tad? Minēt to kontraktā - maz palīdzēs; tā mēs viegli varam palikt pilnīgi bešā. - Kā viņš garantē Blaumanim uz vienu gadu 25 [rbļ.] mēnesī? Vai viņš pats tik ilgi paliks?? Vai Blaumanim par 25 arī kas ir jānodod? - Viss, kā liekas, virzīts vienīgi uz to - atbrīvoties no dārgāk atalgojamā!! Labā, neuzkrītošā veidā! Tātad tomēr turies, cik ilgi vien iespējams, līdz beidzamajam: atlaist, to viņš labprāt nedarīs. Mēģini visādiem līdzekļiem, lai fonds tiek drīzāk izmaksāts (Tu esi izrādījusi savu pakalpību ar protestu - citādāk nekā Blaumanis un Poruks, lai viņš tos atlaiž. - Lai Zālīte ar fonda izmaksu Tev, Deglavam un man, kā uzticīgajiem, parāda arī savu pakalpību). Es esmu noguris, rīt rakstīšu tālāk, mīļmutiņ, mīļsaldo Iniņ. Vēstules 3. un 2. lappusē pierakstīts: Mammas rēķins ir šāds: 1898. gadā: 114 (Zakens), martā - 15, augustā (24) - 45 atsūtīti, 21. septembrī - 30, 1899. - 5./I - 40, 14./II - 13, 18./II - 10, 1./III - 15, 16.III - 15, 4. IV - 28, 3.V - 15, 7.V - 30, 26.V - 48, jūlijā - 25. Preces: 2 rbļ. kristāmzīme, - 60 kap. pase, - 50 kap. papam, 60 rbļ. [1 izsvītrots vārds] tātad mēs paliekam parādā 120 rbļ. un visu zalogu; bez tam vēl parādi Zālītem un Blaumanim, Nīnai un citiem. Mīļi, mīļi, mīļi. 8. lappuses kreisajā malā vertikāli un augšmalā pierakstīts: Tavs puisītis ilgojas pēc mutiņas, tagad vēl vairāk, kad ir tāda varbūtība, Iniņ, Iniņ. Ja tu atbrauktu arī tikai dažus mēnešus ātrāk, būtu tik neizsakāmi jauki. Bet laikam jau tā nevar notikt. Ak, mīļmutiņ, mutiņ, esi tik vesela, mutiņ. Tavs puisītis. 19. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 27. jūlijā (8. augustā) Raiņa istabas zīmējums. Apmēram tāda ir puisīša istabiņa; šeit tā izskatās mazliet platāka, nekā ir īstenībā. Gultiņa turpretim ir iznākusi samērā šaura; tā ir vissvarīgākā mēbele, tā ka viss pārējais, salīdzinot ar to, pazūd. Pie sienas ir puisīša pultīte un virsū burtnīca - romāniņš; garāmejot tiek izdarīts ieraksts, kā mutiņa pieteikusi. Blakus ir krāsniņa, kurai virsū (nav redzams) itin jauki sakārtotas grāmatiņas, tāpat pēc mutiņas norādījuma, pie krāsniņas karājās roku dvielītis ar vārdiņu. Šeit vienmēr abi mīļie putniņi sēž kopā un, saņēmuši no mīļmaigmutiņas vēstulītes, durvis aiztaisa ciet, un tad ametista pūkiņa apsēžas klēpītī un abi mīlulīši kā parasti lasa, galviņas kopā sabāzuši. Tā puisītis dzīvo ar savu mīļsvēto mutiņu. 1709/57. Dvēselīt. 27./VII. Dvēseles smaržiņ, saulstariņ. Manu gaišo, silto, atdzīvinošo saulīt, mīļvienīgo mutiņ, Tu atkal esi puisīti aiz rociņas piecēlusi, atkal un atkal piecēlusi kā pasaulīti; tāpat kā kādreiz puisītis Berlīnē piecēla mutiņu no grīdiņas, tā Tu ik dienas piecel puisīti ar savām brīnumpūkīgām vēstulītēm. - Kopš es vakar mīļpūkmutiņai izstāstīju visas savas sāpes un pārlasīju vairākkārt mīļās, drosmīgās vēstulītes, jūtos labāk. Trulais nemiers sāka mazināties, un šodien es jau atkal strādāju, veicu pensumu, mazliet pat iedzinu un tagad rakstu savai svētajai mutiņai vēstulīti. Tu esi svēta, manu vienīgo mutiņ, ir tikai viens šis vārds; Tu esi tik neizsmeļami laba un mīļa un tik drošsirdīga un dūšīga. Laikam gan Tev ir taisnība, ka miega pulveri vairo nervozitāti, es tagad esmu tos veselu mēnesi lietojis gandrīz katru dienu un beidzamajā laikā, gandrīz veselu mēnesi, bet sevišķi pāris beidzamajās dienās, jūtos tik slikti un drūmi, kā jau sen, sen nebija bijis, vienīgi tagad pēc Tavām mīļajām, brīnumainajām vēstulītēm sāku jau vēsāk apsvērt un redzu, ka bez pulveriem varēja kaitēt vēl tas, ka es pēc mēnešdarba («Nātana») beigšanas neatpūtos pāris dienas, kā parasts, bet tūliņ bija jāraksta lielās vēstules Zālītem, un pēc tam atkal uzsāku jaunu pensumu. Tagad jau atkal viss ir labi. Sargāšos no katras pārpūlēšanās, un tad jau viss atkal būs labi. Es visvairāk baidījos, ka romāniņš būs pavisam jāatmet. Pašlaik, pēc dažu dienu atpūtas, sākšu romānu atkal. Man pat bija bailes no galīgā pārguruma, no tā, ka nevarēšu veikt pensumu, un bez tam vēl gadījās pārpratums dzejoļu dēļ: es, proti, domāju, ka Tu esi saņēmusi pēdējos dzejolīšus un, salīdzinot ar tiem, tieši pretēji, esi slavējusi vecos; bet tagad es redzu, ka toreiz Tu pat nebiji tos vēl nemaz saņēmusi. Man patika (bija rakstīti možā omā): «Pirmie ziedi» (salnas sakosti) un tad: Ein Fluss, ein blauer Streifen Wald un 4 rindiņas par pasaku mājiņu. Pārējos ir Heines ieskaņas, un man tie nepatīk, tie nav jāiespiež. - Es vēl esmu noguris, asaru lēkmēs arī vēl nav gluži beigušās, bet, par spīti visam, jūtos tik brīvs, pilns svaigas dzīvības kā izsalcis vilks, izlaists no krātiņa. - Tu svēto, sirsnīgo mutiņ, Tu mani nes un cel, bet es Tev atkal esmu parādā, ir jāmēģina savaldīties: vēstule jau draud izplūst. Es tūliņ gribu atbildēt uz mazajiem ametista dvēselītes jautājumiem: esmu tagad saņēmis tik daudz mīļu, apburošu vēstulīšu tik regulāri, ka, par spīti savam drūmam, nervozam vājumam, jūtos siltuma caurstrāvots, un mans kalendārītis arī ir gluži sarkans, Tu teici, ka 19./VII nerakstīsi vēstulīti, bet tai vietā es saņēmu 2, kartīti un vēstulīti, abas ar 17. num.; cik zeltaina Tu taču esi ar savu pārsteigumu, Tu saldo samtmaigumiņ; šodien es vēl saņemt Nr. 18 (20.VlI 1716) un tieslietu jautājumus. - Arī Bīlenšteina vēstuli (tā ir laba, kaut gan viņam ir zobs ne vien uz «Faustu», bet arī uz mani).5 - Tu arī slikti guli, manu dvēselīt, un es lielākoties esmu pie tā vainīgs ar savām bēdīgajām vēstulēm, bet ko lai mēs darām, mēs, nabaga, nabaga Iniņ, tas ir visskaistākais mūsu dzīves laiks. Vai mēs šai vienā gadā vairāk nenomocīsimies, nekā iegūsim ar šo šķiršanos? Darbs pie romāniņa man padodas ļoti, ļoti grūti, kā līdz ar to arī visi pienākuma darbi; šai gadā laikam gan iznāks maz no romāna un Tavu darbu tulkojumiem krievu un vācu valodās, - bet es jau ceru kļūt vēl stiprāks. Tev ir tikpat maz laika oriģināldarbiem un tomēr jāuzraksta prēmijas drāma, jāizdod dzejolīši (nekādā ziņā to nav par maz, apskaties taču vēl, ametistiņ); runa ir par 300 rbļ. un Tavu jauno reklāmu, kas Tev tagad arī ir nepieciešama. Mēs pārpūlēsimies, ja mēs abus apvienosim: Zālītes tulkojumus un oriģinālus, ticamākais ir, ka iznāks tikai piespiedu darbi; arī tad būs saspringti strādāts. Ja Tu varētu kaut kā iekārtoties ar darījumiem, ar Kristapu un mammu, tad es piekristu nepalikt 8 mēnešus; mums būs 10 rbļ. no valdības un 10 rbļ, pašiem. Zālīte vēl piemaksātu 30, un ar 50 rbļ. mēs iztiktu. (Šeit nav ko cerēt uz lielu peļņu; stundu taču maz, vienīgi drēbnieka darbs.) Bet tā kā tā mēs pavasarī gribējām tikties, un no Zālītes šai laikā mēs neiegūsim daudz, augstākais, 100 - 200. - Laikam es ar savu slinkumu būšu palaidis fondu garām, jo rakstīju Zālītem tikai 21./VII, ko viņš saņems 29.-30./VII. Arī tas mani nomāc. - Tādi ievadi Tevi ļoti nomoka, dvēseles smaržiņ, vai Tu nevari uzrakstīt kaut ko īsāku par literatūru no «Das Literarische Echo», kas varbūt būtu vieglāk.- Vismīļākais man ir gājiens uz pastu, jo tad divi mīlulīši uz ceļa satiekas. - Jā, Zālīte gan ir neciešams, izliekas labdarīgs, bet maz viņā ir laba vai cēla. - Rekmājā un nauda viņam ir viss. - No referātiem es dabūju to, kur Teodors runājis par maniem dzejoļiem, un domāju, ka Zālīte tos speciāli izlaidis. Tagad vairs nesūti, - Bibliotēka arī šeit ir, bet es tur neeju laika trūkuma dēļ. - Tev taču ir mani dzejolīši, vairāk vai vēlreiz iespiest nebūtu labi. Es sūtīšu Tev arī pārveidotos. Mēģini arī svītrotos. - Jā, Stučka laikam nākšot uz šejieni, bet vai māsa arī? Viņš atņems man darbu, jo viņam ir nauda, un ar to var panākt visu. Vai lai drīz nelūdzu sevi pārcelt uz Jelabugu? - Nauda Zaļeniekos tātad ir, viņi laikam baidās vieni to izņemt, tātad tā ir uz Līzes vārda. - Ļoti mīļi un labi, ka zobiņi tiek saudzēti, tāpat dara arī puisītis. Blaumaņa tēlam nebūs rakstura, tikai katrā raksturā kāds komisks vilciens, bet mums būs individuāls raksturs. - «Евгений Онегин» ir vienīgi 500 rindu mēnesī, tas ir 1/3 loksnes, tātad 8 - 10 rbļ.; viņam jāmaksā, mazākais, 30 rbļ.; lai viņš man raksta; novilcināsim. Bet, ja lētais Adamovičs ir iejaukts, tad jau viņš no mums vairs nekā nevarēs uzņemt? Beidzot mums tomēr būs jāņem arī «Евгений Онегин» un jānovilcina tas vairāk par 2 gadiem, starplaikā iedot kaut ko sevišķu «Mēnešrakstam», tā arī «Евгений Онегин» atmaksāsies. Jānovilcina, bet tomēr jāpiekrīt. Apskaties un apsver, kāda dzejas drāma vēl būtu pārtulkojama (Šillera «Turandota»), Šekspīrs, Rasins, Moljērs, tās varētu uzvest teātrī; vairāk ienākumu. - Teodoram varētu dot «Filistris» un to, kas bija domāts Zvārgulim. - Niedra jau var ievietot to jauno stāstu un garantiju par jūsu atlaišanu arī «Baltijas Vēstnesī». Tā garantija būtu publiska, un Zālīte nevarētu tik viegli no tās atkāpties. Vari, tā nemanot, to Blaumanim pastāstīt. Grāmatiņas tagad nepērc, vienīgi 1 vai 2 juridiskās pie Kimmela. - Visi pūkmutiņas padomi ir ļoti zeltaini un labi, ņemšu tagad visu vērā. Mīļvienīgo, svēto, dvēselīgi mīļo pūkmutiņ, manu mierinājumiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Tavs puisītis, mīļš, mīļš, mīļš. Vēstules 5. lappuses augšmalā pierakstīts: Nolādētos pulverus vairs neņemšu un nelietošu, Tev taisnība, mīļo mutiņ, mīļmīļdvēselīgo Iniņ, samtpūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi. 20. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 2. (14.) augustā 2. VIII 1703. .. Mīļzeltaino.. Tavu mīļo 26. VII (1710) kartīti Nr. 23 es saņēmu; tagad es vēstulītes vispār saņemu diezgan regulāri: pagājušajā nedēļā tikai viena diena tika apzīmēta ar melnu (bez vēstules); aizpagājušajā tikai 2 melnas dienas. Vakar laikam gan es solījos vairāk rakstīt un šodien ņemt brīvu dienu, tomēr no tā nekas nav iznācis. Es it kā gribēju rīt rakstīt, bet sāku kārtot un revidēt (kā jau brīvā dienā), un diemžēl tā laiks pagāja (izņēmu ārā nabaga romānu). Tad nāca Tava mīļā kartīte, kuru Tu, Iniņ; rakstīji manas vēstules iespaidā. Tā bija rakstīta sapīkumā zināmu nepatikšanu dēļ, un nu man vajadzēja saņemt sodu par savu sapīkumu pirms 2 nedēļām. Tā mēs esam atkarīgi viens no otra omas, un es cerēju, ka Tu pati sev esi stingrs balsts. Es atka1 esmu ķēries pie piespiedu darba kā pie vienīgā līdzekļa, lai novirzītu savas domas. Man nav nekā ko lasīt, bibliotēkā par 2 stundām jāmaksā 3 kap., kas iznāk par dārgu; sarunāties es varu vienīgi ar saimnieci par kartupeļiem un, lielākais, par biezputru, kas maz ietekmē domas. Dzejolīšus es nevaru nosūtīt, no vācu valodas tulkotos vēl mazāk, nav vajadzīgā noskaņojuma, bet tikai īgnums; lai varētu taisīt dzejoļus, man vajadzīgas vismaz kādas 2 brīvas dienas, un tādu luksusu es nevaru atļauties; 2 svētdienas man tagad jau izkritušas. Dod: «Lilijas laukā», «Filistri» un «Dilonī» un kas Tev vēl ir. (Cik tad īsti jaunu dzejoļu Tu esi no manis saņēmusi?) Atbildot uz manām vēstulēm, vienmēr atzīmē, kāda datuma vēstuli Tu esi saņēmusi. Vai Tu jau esi izdarījusi zināmo apmeklējumu? Nenokavē taču to, mīļsaulīt! - Iedomājies, šeit nav friziera! Pirms 2 gadiem šeit kāds esot bijis, bet neesot bijis nevienas galvas, ko cirpt, tā ka pašam bijis jālasās prom. - Es neesmu Tev, Iniņ, nekā pārmetis, nepārmet man arī; man jau tāpat daudz sāpju, no vēstulītēm es cerēju gūt prieku, citādi jau man pasaulē nekā nav. Esi atkal mana svētā mutiņa! Varbūt rīt nevarēšu rakstīt. Esi vesela, mīļvienīgo mutiņ, kop sevi labi, mīļmutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Vakar nosūtīju «Nātanu». Sveicini Zālītes. 21. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 6. (18.) augustā 1699/6. VIII. Pūkiniņ! Manu sirsnīgi mīļoto, svēto mutiņ, manu maigo vēsmiņ, Tu esi nogurusi, vienmēr un vienmēr nogurusi un vājiņa, manu nabaga, vienīgo dvēselīt, Tavas vēstulītes ir tik brīnummīļas, kādas vienīgi mutiņas spēj rakstīt saviem mazajiem, tomēr es vēl esmu Tavu mīļo vārdiņu dziļi jo dziļi skumīgajā iespaidā, kaut gan tur nav nevienas žēlabainas skaņas, bet tieši tas man pilnīgi saplosa dvēseli. Vai Tev, Iniņ, ir vieglāk, ja Tu nežēlojies savas pašas puisītim, vai tā Tu ātrāk pārvari sāpes? Jeb vai Tu varbūt gribi tikai saudzēt mani? Tā būtu liela netaisnība pret mani, pret Tavu vienīgo puisīti. Tā tu mani izslēgtu no sevis un paslēptu to, ko es esmu Tev vienmēr sniedzis: savas sāpes. Tev varbūt nepatīk domāt par to, mīļsvēto mutiņ, bet es vienmēr to izjūtu kā [attiecību] pārtraukšanu un tāpēc arī visu šo laiku esmu tik bēdīgs. Es jūtu, ka puisīti neievēro, un meklēju savu vainu. Tāpēc es rakstīju par zēnu, bet mutiņa domāja, ka tas esot kaut kas svešs un ka tā nevajagot darīt. Arī es pats to uztvēru kā kaut ko svešu, bet kopš februāra esmu iebiedēts, ka es nevarēju mazo putniņu nomierināt, un tagad, kad vien Tu esi dusmīga, Tu neglaudi vairs un neizsūdzi savas sāpes un ciešanas, tā atkal rodas svešums, un tad ir nepanesami smagi. Tad es meklēju savu vainu tai apstāklī, ka sakāpinātas nervozitātes, bezmiega un galvassāpju laikā rakstu Tev sliktas vēstulītes, par daudz žēlojos, sūdzos par vēstulīšu nesaņemšanu (tiešām, daudzas ir gājušas zudumā, kā Tu pati saki), es iedomājos, ka tās nemaz nav rakstītas, baiļojos Tavas slimībiņas dēļ, ka Tu nebrauc uz jūrmaliņu. Ja tas Tevi, manu mīļo mutiņ, uztrauc, es to nerakstīšu, bet, kamēr Tu nebiji to pateikusi, man likās, ka būtu it kā netaisnība pret Tevi, ja es Tev visu vārdu pa vārdam neizstāstītu par savām izjūtām. Pēdējo reizi, kad Tu man Zālītes dēļ rakstīji dusmīgās vēstulītes, es sākumā ļoti cietu no gandrīz neapzinātās iedomas, kura man tagad šķita sagrauta. Es tiešām iedomājos, ka mutiņas ir īsti svētas, nekad nekļūst dusmīgas un vienmēr mirdzēs kā saulīte pār labiem puisīšiem un sliktiem zēniem, nekad nepārmetīs, kā es to bieži mēdzu darīt savā slimībā (vēlāk šausmīgi mokos pašpārmetumos). Bet pēc tam es nomierinājos un sāku pierast pie domām, ka mutiņas jau arī ir slimiņas un vājiņas, tāpēc arī var sadusmoties, lai gan nekad, nekad nevar būt tik dusmīgas kā zēni. Jā, mīļsvēto mutiņ, arī vissmagākajā slimībā Tu tomēr vēl paliec kā gaismas apmirdzēta, vēl tik brīnumaini mīļa un silta, kāds es nespēju būt arī savos labākajos brīžos. Tagad jau es redzu, ka arī tā saucamās dusmīgas vēstulītes bija tomēr tik īpatnējas un mīļas, īstenībā tās ir tikai skumjas, ka puisītis slikti rīkojies (bet, galu galā, es Zālītem neesmu nemaz tik slikti rakstījis un diez vai daudz ko sabojājis, tas Tevi arī nomierinās, Inpūkiņ). - Bet nu man jāatbild, nākamreiz varēšu žēloties. - Tavu mīļo 30./VII 1706 pūkvēstulīti saņēmu šodien, iztrūkst 1707 no 29. VII? Laikam saņemšu to rīt. Bet, mīļdvēselīt, kā Tu vari tik daudz rakstīt, 2 reizes dienā, tas ir par daudz, Iniņ, Iniņ, manu svēto mutiņ, tas Tev paņem par daudz laika un pārlieku nogurdina Tevi; nedari tā, mīļmīļo pūkmutiņ, saudzē sevi, saudzē sevi. Man tas nav vajadzīgs, es esmu mierā ar vienu kartīti vai vēstulīti (mēnesī 20 kartītes un 10 vēstulītes). - Dod «Diloni» un «Pirmos ziedus» («Ziedu sapņi») «Ražai». - Mīļo, mīļo mutiņ, saki arī Tu kādu vārdiņu par dzejolīšiem, ko man līdz sveši cilvēki, Blaumanis vai citi; es jau negribu vairāk kā vien to, lai mīļpūkiņa tikai izlasa «Nātanu», patur to savās rociņās pasaka savas domiņas vienā vienīgi vārdiņā. Es jau pats apzinos, ka dzejolīši rakstīti nogurumā, un ja Tu, mutiņ, nekā par tiem nesaki, man liekas, ka es esmu kaut ko ļaunu nodarījis, ka būtu starpā kāds svešums radies, Tu taču zini, mīļvienīgo dvēselīt, ka tie patiesībā nav nekādi dzejoļi, bet kaut kas gluži personisks, tāpat kā vēstulītes, un es esmu tik bēdīgs, ka Tu uz vēstulītēm neatbildi. - Tā arī Tev bija skumji, un gluži pamatoti, ka neesmu Tev līdz šim rakstījis, ko es ēdu, kā ģērbjos utt. Tagad es to atgūšu, tiešām nebija labi, ka es vienmēr to atliku, bez kāda slikta nodoma, vienīgi aiz noguruma. - Vai tu, Iniņ, nevarētu tā izkārtot, ka redakcijas manuskriptu vai revīzijas lapas atrod kaut kur norunātā vietā pie durvīm, lai Tevi tik agri nemodinātu? - Jūlija rēķins ir ļoti uztraucošs: ar maniem izdevumiem (23 rbļ. 50 kap. nācis vairāk klāt, «Nātans» arī nav 2 reizes ierēķināts) kopā iznāk 93 rbļ. 60 kap., tātad 6 rbļ. 40 kap. atlikums. Bet nu tieslietu jautājumi jūlijā nav 11 rbļ., bet tikai 3. 75 (Tu esi pārskatījusies un ņēmusi jūnija tieslietu jautājumus, kur bija gan 11 rbļ.), un tā atkal iztrūkst (1) rublis 80 kap. Bet Tu esi pārāk cēla, Mīļiniņ! Un viss Olgas un Marijas labā! Mammai Tu dod 95 kap., Marijai 105 kap.! Olgai aizdod 5 rbļ., tas taču ir dāvināts! Pēc tam Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt par 3 rbļ. (2 vietā varēji pagatavot 3); Olgai tātad iedāvināji 3 rubļus! Tātad: 10 - 500 - 305 = 905 rbļ. Nedāvini vairs nekad neko slimiem cilvēkiem, kuriem neesam vajadzīgi mēs, bet gan mūsu nauda. Un 5 rbļ. atskaiti viņai par dzīvokli, ja kaut kā ir iespējams. Arī petrolejas plītij pietiktu 2 rbļ., man arī viena ir. Bet tas nu gan bija ļoti mīļi, ļoti pūkīgi, ka iegādājies, mīļmaigumiņ, cepurīti ar zilajām lentītēm un apāvi savas mīļās, mazās samtkājiņas. Kā ir ar kleitu? Bet nabaga mammiņai tiešām ir par maz - 95 kap., Tev viņa labāk jāglabā. Viņa jau cieš trūkumu, gaļu ēd vienreiz nedēļā! Saturies, mīļdvēselīt, pretī Olgai, neļauj sevi izmantot kā agrāk, mēs to vairs nevaram atļauties. - Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu. Zālītem jau vari teikt, ka mēs abi divi ļoti krājam, taupīgi un apdomīgi dzīvodami, un mamma vēl vairāk, gaļu ēd tikai reizi nedēļā, - tā Tu sakrāsi naudu, lai noguldītu un mums nebūtu jācieš bads, kad Tu atbrauksi. - Mani iztraucēja, pus dienas pagalam, es rakstu ļoti vēlu naktī un esmu pārāk noguris, lai aprakstītu savu šejienes dzīvi. Rīt rakstīšu vairāk. Stučkas iekravājās pie tā paša saimnieka 2 istabās par 7 rbļ., ēdiens no viesnīcas par 18 rbļ. mēnesī .- Tagad es tulkoju abus - «Solhaugu» un «Amoru un Psihi»: «Solhaugas» 1. cēlienu un «Amora un Psihes» 1. dziedājumu (paliek vēl 5), varbūt iznāks 3/4 loksnes. Labāk, es domāju, parakstīt «Solhaugu» ar savu vārdu un «Amoru un Psihi» ar Tavu. Citādi abus neuzņems, un, lai dabūtu no «Amora un Psihes» vien 1600 rindiņas, būtu arī tikpat daudz jāpārtulko, kas iznāktu par daudz (ik dienas 60 rindas). Paveikto es nosūtīšu Tev slēgtās aploksnēs, lai tas nonāktu Tavās rokās. - «Евгений Онегин» mums taču jāņem, cits nekas neatliek, es to iedalīšu 1 ½ gadiem, tad tas netraucēs. - Bet šajā gadā, mīļpūkmutiņ, laikam gan no romāniņa nekas neiznāks, es vienmēr jūtos tik noguris pēc pensuma paveikšanas. Mani ļoti sāpina, ka man jāatsakās no garīgas darbības, bet cits nekas neatliek. Es jau vēl neesmu padevies, mēģināšu atkal sākt, bet manī vairs nav priecīgās paļāvības šajā gadā daudz veikt. Ja Tu būtu šeit, dvēselīgo mutiņ, man būtu prieks un spēks, un Tu man varētu arī daudz palīdzēt, bet arī Tu tam nemaz vairs netici, un arī es nokaru galviņu. Protams, ja Zālīte paliek līdz februārim, viņš arī tik ilgi maksās, un iesāktie darbi viņam būs līdz februārim jānobeidz. «Amoru un Psihi» es arī pārcelšu uz nākamo gadu. - Es esmu noguris, mīļmutiņ, Tavs puisītis grib, lai pūkmutiņa vīņu noliek gultiņā, mīļdvēselīt. Mīļiniņ, Iniņ, ir tik smagi un drūmi ap sirdi, tāpat kā svētajai mutiņai, es taču kustos, strādāju, -izpildu pensumu, bet viss tomēr liekas tik pelēks, bet pa starpām katru dienu mazs gaismas stariņš, vēstulīte, kā nabaga laterniņas garā rindā, ar pūlēm cīnoties pret visu aizsedzošo, pelēko, auksto miglu. Esi vesela, esi vesela, manu vienīgi mīļoto Iniņ, manu mutiņ, manu mazo, zeltgalvaino meitenīt, divi mīlulīši, divi kopā saauguši plūmju kodoliņi! Kop labi manu mutiņu, pērc ābolīšus un plūmītes, un vīnodziņas, tām tagad jābūt lētām. Esi vesela, mīļsvēto mutiņ, Tavs puisītis, mīļi, mīļi, mīļi. Piezīme, kas rakstīta uz atsevišķas maza formāta lapiņas: Mīļmutiņa bija pieteikusi, lai puisītis ir uzmanīgs ar vaļējām kartītēm, un tāpēc arī puisītis ielicis kartīti vēstulē, jo tā kā tā bija jāsūta tieslietu jautājumi. Lai mīļmutiņa neizsmej puisīti, ka tik muļķīgi rīkojies. Verte! Lapiņas otrajā pusē pierakstīts: Tieslietu jautājumu sūtīšana vien maksātu tāpat 7 kap.; visam īpaša takse, mīļmutiņ, Tavs puisītis. 22. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 8. (20.) augustā 1697: 8. VIII. Rožsmaržiņ! Mana vienīgā, pūkīgā saulrožsmaržiņa, mana svētā, saldā mutiņa arī šodien neatstāja savu puisīti bez mīļkartītes, noglāstīja un sakārtoja lielo cepurīti, kas bija pavisam noslīdējusi uz actiņām. Spriežot pēc pēdējām kartītēm, mutiņa, liekas, kļuvusi mazliet mierīgāka, un tad puisītis arī kļūs labs un vairs nekliegs. Es jūtos labāk, bet vēl arvien esmu noguris un man ir galvassāpes, tomēr spēju jau vairāk strādāt. Gribu tagad būt pavisam mierīgs un velti neuztraukt savu brīnummīļo, vienīgo mutiņu. Šodien būs tikai ziņas, atbildes un darījumi. - Šodien saņēmu 1. VIII 1704 mīļkartīti, iztrūkstošās 29. VII 1707 vēstulītes vēl arvien nav; trūkst arī 24. jūlija «Dienas Lapas». Varbūt Tu vari atcerēties nozudušo vēstuļu datumus? Es iesniegšu sūdzību pastā. - Kad tu dabūsi zalogu, izmaini naudas zīmi un paņem tikai tik daudz, cik Tev tūliņ jāizmaksā: mammai arī vislabāk neizmaksāt; bet, ja viņa uz to pastāv, tad tomēr to dari, bet noguldi Jelgavas kasē; pajautā Zālītem, cik viņam pienākas? Aplinkus ieminies par fondu. Avīzē tika apsolīts. Ja viņš nekā no fonda nedod, neizmaksā viņam naudu tūliņ, bet novilcini, tāpat kā viņš to dara; lai viņš izjūt to kā spaidus, jo rupji cilvēki padodas tikai rupjai spaidu varai. Ja viņš maksā tikai 100 rbļ., tad neatdod par «Hanneli» tos 30 atpakaļ. «Jūs taču to devāt kā honorāru: «Hannele» tādu reklāmu taisīja.» Tad atdod viņam tikai 100 (un 20 par jaku pati maksāsi skroderim?). Neizmaksā arī, iekams nezini, vai viņš Deglavam no fonda nemaksā vairāk par 100 rubļiem; tādā gadījumā protestē un sūdzies, ka mēs abi taču esam vairāk viņa labā darījuši nekā Deglavs. - Ar mammu rēķina dēļ nestrīdies, ja viņa, piem., domā, ka mēs esam mazāk samaksājuši; aprēķini arī viņai procentu pusi, tātad no 63 - 66 iznāk 32 - 33 rbļ. - Samaksā parādus Blaumanim un Nīnai. - Atlikumu noguldi bankā, kur maksā vismaz 5 vai 5 1/2 %, bet ne Pilsētas krājkasē, tur maksā tikai 4 % ; arī Zaļeniekos labāk ne, no turienes grūti dabūt ārā. - No «Vaidelotes» es biju cerējis dabūt vismaz 30 rbļ., tātad arī no tā nekas neiznāk. - Mans jūlija 57 rēķins arī ir lielāks, nekā rakstīju, proti: 25 rbļ. 60, tā ka mums ir tikai deficīts. Amatnieku kases grāmatiņā lai tagad ieraksta 3 rbļ. dividendes. - Tagad ej virsū Zālītem, lai augustā uzņem vairāk tieslietu jautājumus, jo tagad Zinību komisija izbeigusies; viņam jāatgūst nokavētais jūlijs. Viņš bija apsolījis uzņemt numurā 100 rindiņas, un nu nav pat 50! - Citādi es viņam nedošu dzejoļus. - (Izgriez jūnija tieslietu jautājumus un atsūti man šurp, mīļo pūkmaigumiņ.) - Kā jau rakstīju, es tagad strādāju pie «Solhaugas», bet pasaki viņam ka tur jau lielākā puse ir atskaņota, par ko pienākas 30 rbļ. - «Zelteņu kalendāram» ēs gribu pārtulkot kādu īsāku Gorkija poēmu, dažus dzejoļus un varbūt kādu īsāku rakstu, bet, ja viņš nemaksās, tad neko, un gatavais ies «Mēnešrakstam» vai Teodoram. - «Евгений Онегин» es došu (bet pēc 1 ½ gadiem, tomēr nesaki viņam to), tad varbūt kaut ko no franču klasikas, no Moljēra vai Rasina., pameklēšu kaut ko vieglāku no Ezera (atkal jārunā par estētiku). - Vai Tu Āronam aizsūtīji vēstuli pa pastu (5 kap.)? - Vai esi, mīļdvēselīt, bijusi pie Treilanda? Turp noteikti jāaiziet, pat vairākas reizes; viņi taču dažā ziņā var izpalīdzēt, un tad varētu dabūt skolotāju partiju savā pusē. (Kritiku par skolotāju koncertu es neesmu saņēmis, ļoti žēl; Iniņas raksts no «Правительственный вестник» par to bija ļoti jauks; izgriezu to.) Romāniņa dēļ pajautā, kad ir bijusi Manaseina revīzija (proti, vakar, pēc jaunās programmiņas, kas šeit tiek nosūtīta, es atkal ķēros pie romāna; bet es tomēr esmu ļoti noguris). - Atsūti pārtulkoto- no «Saules meitas» un «Skats brīnuma pasaulē». Es esmu parēķinājis: «Saules meitā» ir 1400 rindu, darbs 2 mēnešiem - ik dienas 28 rindiņas, kas ir diezgan daudz, bet 3 mēnešus iznāktu pa 20 rindiņām; «Saulgriezīte» ir 22 lielas, tātad 50 mazas lappuses (3000 rindas), «Cīņa par nākamību» - 70 lappuses (2300 rindiņas), visi gari. Sākumā izmēģinājumam un vingrinājuma tulkojumam krievu valodā vislabāk noderētu «Skats brīnuma pasaulē». Tātad sūti to, mīļmutiņ, tūliņ (es neesmu arī pietiekami spirgts, lai tūlīt pārtulkotu kaut ko lielāku). Pajautā Прозоровск. par Donelaiti. - No grāmatiņām nopērc vienīgi Gētes dzejas - 60 feniņi (arī Vilperts lai pie Kimmela, mums nav naudas). Atsūti «Sarkanās puķes», - Atraksti, kā klājas jelgavniekiem, nabaga mammai? Lai taču māsa pameklē labāku vietu Krievijā - caur biroju kā Lidija. Vai no precībām nekas neiznāks? - Šodien es neesmu nekā strādājis, kā mutiņa teica, tikai lasījis vēstulītes un bijis labs, gatavojis programmiņu, darbu sarakstu, uzrakstīju projektus un izstāstīju šodien visu, kas iespējams. Ir ļoti, ļoti mīļa un laba tāda atpūtas dieniņa, kā mīļmutiņa teica. Es pat gribu ik mēnesi pēc nobeigta pensuma vēl kādas 2 - 3 dienas speciāli atpūsties. Mīļsvēto mutiņ, esi vesela, glabā sevi labi puisītim. Nokaisīts ar mīļām bučiņām. Piezīme, kuras turpinājumi rakstīti uz visu vēstules lappušu malām: Lielputniņš rītos vienmēr ēd rūgušpienu, tāpat arī vakaros baltmaizi. Bez tam vēl rītos teļa cepeti, cāli, zivis (žāvētu zandartu, siļķu. vairs nav), svaigus gurķus, rutkus, 2 olas; pusdienās zupu ar iegrieztu gaļu, tad cepeti, kotletes, cāli, teļa, liellopu, aitas gaļu; [plkst.] 6 - 7 tēju un 2 olas ar baltmaizi; pusvienpadsmitos rūgušpienu ar baltmaizi; dažreiz pa starpām kādu gabaliņu cukura, kas padara kuņģi vieglāku. Kuņģis ir ļoti labs (no rūgušpiena), tikai gulēšana ir slikta. Vēl arvien es valkāju savus pelēkos svārciņus, tie vēl ir veseli, vienīgi biksēm iztrūkušas pogas; kabatiņas vēl nav salāpītas. Ar Stučku mēs tomēr tiekamies vairākas reizes dienā, kas aizņem daudz laika, tā arī šodien. Citādi es esmu teicis, ka strādāju pēc pulksteņa un man nav laika. Viņam jau arī nav sevišķu nodomu, grib braukt uz Koteļniču, kur būšot dzelzceļš, varbūt tur būšot darbs. - Kurpītes plīst gan, bet to šeit neviens nemana, ziemā nopirkšu velteņus. - Mīļsaldo mutiņ, šo vēstulīti es rakstīju veselas 2 stundas; darbdienās rakstīsim vēstules tikai 1 - 2 reizes nedēļā, bet svētdienās vienmēr vēstules, citādi parasti kartītes, vienīgi svarīgā gadījumā vai arī sevišķi labā vai sliktā noskaņojumā - vēstulītes. Mīļmutiņa jau man teica ta, ka garākās vēstulītēs ik dienas visu ieraksta kā dienasgrāmatiņā, bet arī kartītes jāraksta ik dienas (izņemot, kad nosūtītas vēstulītes). Lielais puisītis mēģinās tā darīt. Esi vesela, mīļsvēto mutiņ! Tavs puisītis. Vēstules 1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Viss nokaisīts mīļām bučiņām mutiņai no puisīša. Šeit lapiņa mīļajai pūkmutiņai no puisīša. 23. ASPAZIJAI Slobodskā 1899. gada 13. (25.) augustā 1692 13. VIII Pūkiniņ! Mans svētais, saulainais zeltprieciņš man atnesis siltumu un spirgtumu, nostādījis savu puisīti atkal uz kājiņām, kas jau bija sākušas klupt uz lielajiem akmeņiem. Mutiņa ir atglaudusi matiņus no deguntiņa un uzlikusi galviņā lielo cepurīti. Nu puisītis varēs atkal braši staigāt. Tāda mīļa, neskatoties uz visām ciešanām, smejoša un siltumu izstarojoša vēstulīte dara tik bezgala daudz laba; bet šādos mirkļos vienīgi tas sarūgtina, ka beidzamajā laikā esmu tik nejauki rakstījis, juzdamies mazliet sliktāk. Manu nabaga, svēto muti?, es taču Tev pastāvīgi sagādāju visstiprākās ciešanas, kaut arī gribētu atvairīt no Tevis pat saules puteklīšus, lai tie skarbi neskar manu maigpūkiņu. Es nekādi nespēju izlauzties cauri pie labestības, absolūtās, visu saprotošās, visu sevī uzņemošās labestības, kas manu mīļoto mutiņu padara svētu un gaismas caurstrāvotu. Tu taču esi svēta, manu Iniņ, ne muļķīgi pārcilvēciska, kā es domāju, bet īsts pilnasiņu cilvēks, vienīgais patiesais nākotnes cilvēks. - Es tik labprāt vēlētos vēl turpināt sapņot, bet esmu apņēmies to vairs nedarīt; tas tikai padara izklaidīgu, un, galu galā, es iedomājos, ka jau esmu kaut ko veicis, un turklāt nokavēju būt patiesi mīļš un labs pret mīļputniņu, apspiest slikto noskaņojumu un nevienā lietā neapbēdināt un rupji neaizskart savu mutiņu (kā es to esmu pastāvīgi darījis, pretēji savai labajai gribai). - Tagad es redzu, ka esmu bijis pret mutiņu netaisns arī šajā ziņā; es, proti, domāju, spriežot pēc Tavas kartītes, ka Tu tūliņ esi atdevusi Zālītem naudu, kaut gan ar neatdošanu, tas ir, novilcināšanu, varētu viņu piespiest, un tas būtu jādara, ka viņš apsolīto fondu arī tiešām izmaksā Ja viņš patiešām negrib maksāt, dod viņam tikai 100 rbļ. + 20 rbļ. par jaku; turi 30 rbļ. par «Hanneli» līdz ar fonda 100 rbļ. - Es tagad priecājos, ka Iniņa ir stingri uzstājusies pret ļauno cilvēku. Tu jau vari novilcināt pēc patikas ilgi, līdz jaunajam gadam. - Es tagad gribu nekavējoties atbildēt par visām citām darījuma lietām: jūlija (57) rēķins nosūtīts. Lielputniņam - 20 rbļ. 70 kap. + ekstrā izdevumi 4 rbļ 90 kap. = 25 rbļ. 60 kap.; tagad augustā (57) būs, apmēram: 15 - 16 rbļ. ekstrā. - Nezinu īsti, cik. Mazputniņš augustā (57) ir ļoti maz izdevis, vai varbūt esi skopojusies? To lai mutiņa nedara; puisītis arī turas labi. - Labi, ka Tu Olgai nedāvināsi tos 6 rubļus, es par to jau dusmojos. - Kādreiz es Olgai aizrakstīšu. - Nu es arī redzu, ka biju ļauns, dusmodamies par sarkano blūzīti, tā taču ir dāvināta; jutu vienīgi īgnumu pret Olgu, ka viņa no Tevis par to daudz ņēmusi. Bet miera labā lai arī notiek! - Tu esi mīļa un gudra mutiņa, kas jau māk ar naudu rīkoties: man ar savu piktumu nemaz nav jājaucas starp?. Ko lai dara, ka Zālīte šo mēnesi tik maz maksā; ja viņš mūs krāpj, tad mēs viņu piespiedīsim samaksāt mums, kas pienākas; taisnīgāku spaidu vairs nevar būt. - Es tomēr domāju, ka viņš samaksās, viņš būs par gļēvu, lai tik daudz neizmaksātu; viņam ir tikai drosme apkrāpt sīkumos. - Šomēnes vai septembra sākumā braukšu uz Vjatku pie gubernatora, lai uzzinātu, vai manas lietas jau ir tur. - Rakstīšu Kleinam uz Jelabugu un apvaicāšos par vietām, par dzīves dārdzību un, vai klimats ir siltāks; varbūt jābrauc turp, varbūt arī uz Орлов vai Koteļņiču, kur vajadzētu būt dzelzceļam, darbam kancelejā (?). Pie izdevības es arī nolikšu veselus 5 rbļ. - Vēlreiz par zalogu, Zālītem katrā ziņā dod tikai 100 ja jau tā tam tiešām jābūt, pārējo Tu nevari līdzekļu trūkuma dēļ, jāsamaksā arī parādi. - Protams, tos 100 rubļus, kas tagad ienes tikai 3 ½ %, labāk izņem ārā un noguldi citā bankā, piem., Amatnieku kasē, Rīgas Latviešu biedrības vai Rīgas Amatnieku kasē (Suvorova ielā, Kaula mājā, pretim parkam), kur dod 5 - 5 ½ %. Tev gan vajadzētu arī pārdot zalogu pēc 1. septembra un RAINIS Vēstules Slobodskas trimdā (1899. - 1903.) 1900. gads 64. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 2. (14.) janvārī 2.I 1550 Rožsmaržiņ! Tu manu jauko, svēto Sirdsiniņ, manu saldo gaismas dvēselīt,, mutiņ, manu mutiņ, cik ļoti mīļa un laba Tu esi, Tu mana vienīgā mutiņa! Tik salda, silta ziemsvētku vēstulīte mani šodien ir apņēmusi, tieši kā rožsmaržiņas [dienā]. - Starpā vēl trūkst pūkvēstulīšu no 23. un 24. XII, šodien pienāca vienīgi 25/1558. Es gribu tūlīt atbildēt uz mīļajiem jautājumiem: Tu esi mana labā un gudrā mutiņa. «Kas varējis atbrīvoties no Olgas, tas ir neievainojams,» tā saka tikai vismīļākie un labākie putniņi. - Istabiņa, zināms, vispār ir ļoti laba, sevišķi mana dvēselīte vairs nesals. - Viņa pie tam ir tā baiļojusies par mani aukstuma dēļ un pati tajā pašā laikā salusi, kaut gan es bieži tiku par to jautājis. Vai tikai jaunā istabiņa nav par mazu, ja tā ir tik lēta? Vajadzēs man, Iniņ, teciņus vien doties ārā un pastaigāties, tiklīdz Tu nāksi iekšā. - Pie Kovaļevskiem gan vari biežāk aiziet, tas Tevi izklaidēs, arī Bērza šai ziņā būs laba; tomēr neaizmirsti arī Treilandu, līdz tas atgriezīsies. - Ja Tu tagad runā par jauno istabiņu, tad es ļoti priecāšos, ka Tu vairs mājup neatgriezīsies nekurinātā istabā. - Par Kurzemes likumiem Tev ir taisnība: tur nekas neiznāks, jo Pusels mūs ir iznesis cauri arī ar «Faustu». - Uz cik ilgu laiku tad Zālīte brauks prom? Viņš taču nāks atkal atpakaļ? Vai tad Tev tiks pabalsts maksāts 3 - 4 mēnešus, ja viņš brauks? - Pusels gan var Plātesu pamatīgi iztukšot: ar šādām piebūvēm un vecām mašīnām var daudz ko sev nopelnīt. Ir arī smieklīgi, ka ieņēmumi kļūst mazāki, lai gan abonentu ir vairāk. Par aukstumu un reimatismu nebaidos nenieka, mīļmutiņ, februārī iesniegšu прошение, lai mani pārvieto. Tagad, kad es garīgi esmu mierīgs un mutiņa tik brīnišķi ir man palīdzējusi, neļaujot vairs krist atpakaļ, es gan noturēšos virs ūdens; esi gluži mierīga, mutes dvašiņ, es sargājos, cik vien iespējams, visās lietās klausu mutiņu: kā šķiņķi ēd, tā dziesmu dzied, un tā es dziedu slavas dziesmu mutiņai. Tu zeltainīt. Arī darbu es mainu un it sevišķi pūlos ievērot atpūtas pusstundu. Ar saimnieci nav nekādas runāšanas, vismaz reti; viņa ļoti kliedz uz veco, slimo kalponi. Bet mutiņas padomiņš ir vienmēr labs un tiek izpildīts. Kaut tikai Tu tā man paklausītu, bet ar «Aspaziju» Tu esi slikti izdarījusi, Iniņ, ka man neatsūtīji; es, protams, arī to pāris gados būtu veicis, un tagad Tu esi uzņēmusies kaut ko tik briesmīgu, kur Tu taču jau ar «Ceļojumu» tikko tiktu galā. Tu esi mani ļoti apbēdinājusi, putniņ, un es redzu, ka labi tas nebeigsies. Tur, kur Tev vajadzētu atpūsties, Tu esi uzņēmusies jaunu, vēl daudz smagāku nastu. Visa mana lūgšanās un raudāšana ir bijusi veltīga. Pat ar saviem pēdējiem dvēseles spēkiem es nevarēju Tevi pasargāt, lai Tu nekļūtu tikpat slima kā es. Es jau neticu, ka Iniņa, mutiņa aiz spīta dzen sevi postā, bet Tu taču varēji puisītim piešķirt arī tik daudz spriestspējas, lai viņš veltīgi Tevi nebrīdina no pārpūlēšanās un pārgalvības; tās ir šausmas būt tik slimam kā es, un tagad man jānoskatās, ka arī Tu tur noslīksti. Ko līdz gaidīt, kad es atpūtīšos un izkļūšanu purva. Tev būtu gan vajadzējis apdomāt, mīļmutiņ, iekams Tu sevi un mani salauz: es redzu, Tu nenojaut un nesaproti šīs briesmas, tā kā Tu nekad neesi sapratusi, cik šausmīgi izpaužas to sekas. Bet es biju domājis, ka Tu man klausīsi arī nesaprotot, no kā Tevi brīdinu; bet tik daudz dvēseles stipruma un spēka Tev nebija. Tu esi mana nabaga, nabaga mutiņa, un Tev šķiet, Tu būtu stipra sevis uzupurēšanai, bet tas ir vājums, Tu redzi arī tikai to vistuvāko, nedomā par dziļajām, bezcerīgajām sāpēm, kuras Tu man ar to sagādā, ka Tu manu mutiņ padari slimu, un bez mutiņas mums nav nākotnes. Bet Tu arī esi mani pēdējā laikā darījusi stipru ar savu jauku mīlas labestību. Es nekad neatteikšos no cīņas un nepadošos, kaut arī mani vārdi tūkstošreiz Tev nepalīdzētu, es tomēr Tev tos teikšu, varbūt Tu tos sadzirdēsi un beidzot sapratīsi to jēgu. Es esmu priecājies par sievietes saprātu, kas saprot pēkšņi, nepielietojot neērto loģiskās domāšanas aparātu. - Nākotnes domāšanu būs jāiekārto 10 reizes ātrāk, - bet tas noved izmisumā, ja šo sievietes saprātu kā ēzeli nevar izkustināt no vietas: pēkšņi tas skrien kā traks. Dīvainākais tomēr ir tas, ka bieži vien ir par vēlu, līdz uzaust pēkšņa ģeniāla gaisma. No Tava , mīļās, novājējušās sejiņas uzņēmumā es redzu, ka jau ir arī 4. stunda, bet Tu vēl nesaproti, ka Tev jāatpūšas. Pie ārsta arī neesi bijusi. - Klepiņu [?] jau mēs dabūsim, ja esam tik tālu. - Es biju arī domājis romānu un pa vidu ko mazāku: «Faraonu» vai Bulvera «Kolā di Rienci», tūlīt iesākšu. - Es īsti nesaprotu, Vai Zālīte par «Amoru un Psihi» arī vairs negrib maksāt? Jeb vai viņš grib maksāt: tikai par «Aspaziju», vai neuzņemt tieslietu jautājumus? Jeb vai mēs vispār pie viņa nekā vairs nevarēsim nopelnīt, ja Tu ej projām, dvēselīt? Raksti skaidrāk, mīļputniņ. - Tu jau arī ziemassvētkos neesi labāk pavadījusi kā es. Es vismaz esmu slinkojis, bet Tu esi strādājusi, Tu nabaga svēto, dārgo, bezgalīgo dvēselīt, manu vienīgi mīļoto mutiņ. Kaut taču es varētu Tevi pasargāt no slimībiņas, Tu manu svētumiņ, cik laimīgs es būtu, kā tad es varētu uzelpot. Manu mīļo mutiņu visu bučiņās ietin puisītis. Vēstules sākumā pierakstīts: Ļoti mīļi no mutiņas, ka viņa atļāvusies atsūtīt apmalīti un parādījusi to puisītim. Šeit gan ir tikai pavisam niecīga pūkiņa mutiņai, būt ar bučiņām. Rīt, domājams, rakstīšu vienkārši kartīti, arī mutiņai jāraksta vairāk kartītes, klausi taču kaut cik puisītim. 65. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 4. (16.) janvārī 4. I 1547 Mīļzeltaino.. , šodien atkal nu reiz ir dieniņa bez vēstulēm, arī darbs šodien neveicās, nokavēju arī vingrošanu: es lasīju romānu tulkošanai, jo gribētu jau rit uzsākt regulāru darbu. Taču šāda neveiksme man bieži gadās: tieši «Faraons», par kuru es Tev rakstīju, bibliotēkā ir izsniegts, tātad man jāņem kaut kas cits, ja es negribu pāris nedēļas veltīgi gaidīt; es domāju ņemt to, par ko Tev jau aizvakar rakstīju; ja to vajadzētu jau iespiest, tad telegrafē man tūlīt, ka man nav jātulko. Esmu to izlasījis, un tas liekas man taisni piemērots: raiba un spraiga darbība, arī mīlas tēlojumi vecā stilā, bet tas, domājams, kļūs vēl saprotamāks, ar vienu vārdu, «Kolā» man šķiet labs, taču «Faraons» būtu vēl labāks. Es ceru arī, ka jaunais un vieglais darbs labvēlīgi ietekmēs manu veselību, tas dos man regularitāti. Proti, es atkal gandrīz kļūstu sentimentāls, jo manai 25. XII telegrammai vēl arvien nav atbildes un no Tavām mīļajām vēstulītēm es tikai redzu, cik ļoti Tu esi pārstrādājusies, dvēselīt, kļūdama arvien slimāka, kamēr es nekā, gluži nekā Tev nespēju palīdzēt. Tu zini, mīļo, mīļo mutiņ, ko tas nozīmē, Tu zini, cik ļoti es ciešu, redzot Tevi slimu, redzot, ka Tu sevi pārlieku pārslogo. Rūpējies taču mazliet par sevi, citādi tas nepavisam vairs nav izturams. - Laiks vēl arvien ir tikpat auksts, šodien, kas zin, no kurienes, ir uznākusi krietni bieza migla. - Rīt es rakstīšu vēstulīti, jāsūta arī tieslietu jautājumi; pie citiem darbiem es tieku tikai ar grūtībām, man jāatgūst līdzsvars. Kop sevi, kop sevi, mīļsvēto mutiņ, kop sevi, rūpējies par sevi, esi mīļa un laba, jo tiec taču katru dienu apbērta ar bučiņām. Puisītis ar bučiņām. 66. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 7. (19.) janvārī 7. I 1544 Mīļzeltaino samtpūkiņ,.. pēkšņi pie manis atlidoja 3 vēstulītes, 29/54 pūkvēstulīte un divas mīļas 30. un 31. datuma kartītes, - šādā pārpilnībā nav iespējams citādi, kā vien tā, ka arī labākie puisīši kļūst slinki, - tādēļ rakstu vienīgi kartītes. Bet rīt būs vēstulīte, neesmu vēl īsti ticis pie darba. Pavisam īsas atbildītes: kādas Tev briesmīgas darbaspējas, būt tik slimai, tā pārslogotai ar blakusdarbiem un turklāt vēl rakstīt 500 rindas garu dzejoli, tas jau ir kaut kas pavisam nedzirdēts. Bet lai arī kā es priecājos par šo milzīgo un neizsmeļamo spēku, tas tomēr ir noziegums to izlietot nevietā, tik ļoti pārpūloties. Vai tas tiešām tika no Tevis prasīts? Jeb vai tas bija Tavas pašas spīts: redziet, es to varu! Līdzās ir zāļu rēķins par 1 rubli 40! Un pie ārsta Tu tomēr vēl neesi bijusi! Es negribu Tev mazināt saldo prieku par Taviem panākumiem, mīļo samtpūkiņ, taču es nespēju arī slēpt, ka manas rūpes divkāršojas. - Līdzstrāvas elektriskā mašīna, arī par 70 rubļiem, man ir daudz par dārgu, tā par 16 rubļiem atkal būs slikta, tāda šeit ir, bet par 25 rubļiem būtu pietiekoši laba (maiņstrāvas), ņem tādu par 25. - Sveicinu un novēlu laimes kāzu dienā manam vecajam kolēģim Vidiņam, es arī viņam rakstīšu. Bet tagad es gribu rakstīt sevišķu vēstuli, jo mazie mīlulīši ir aizmirsuši nodot: piemēram, vai Tu esi nodevusi 2 vēstules mammai, kuras es Tev nosūtīju? Vai Tu esi nodevusi vēstuli Nīnai, ko nosūtīju Tev 15. XII? Jeb varbūt Tu neesi saņēmusi? Tu vēl neesi atbildējusi, kuras manas vēstules Tev iztrūkst. Neaizmirsti to, Iniņ. - Materiāli romānam ir vecās avīzes. - Sūti taču ātrāk kaut vai apdrošinātā vēstulē to rakstu, man taču uz to jāatbild. Tāpat Tu varētu atsūtīt arī «Zelteņu kalendāru», es taču gribu izlasīt, ko Iniņa uzrakstījusi par «Noru». - Kad biji pie cenzora, vai Tu netiki neko runājusi par «Fausta» komentāriem un dzejoļiem? Vismaz par «Fausta» komentāriem Tev nevajadzēja aizmirst, jo tā ir skaidra nauda., kas iet zudumā. Izdevība vēlreiz aiziet pie cenzora vairs neradīsies. Es saņēmu apsveikuma karti no Nīnas un Brenča, un Olgas; es viņiem atbildēšu, bet katrā ziņā pateicies viņiem, ja Tu vēl tur dzīvo (es taču nezinu, kur Tu patlaban dzīvo, jeb vai Tu jau esi pārkravājusies?) - «Kolu» un «Faraons» abi laikam gan būs apšaubāmi, sameklē ko citu, bet žigli. -Mums par to iznāks 15 rubļi mēnesī. - Saņēmu rēķiniņus, mīļo, zeltaino samtpēdiņ, manu mīļo mutiņ. Ar bučiņām nokaisīts no puisīša. 67. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 8. (20.) janvārī 8. I 1544 Iniņ! Manu mīļoto, vienīgo mutiņ, es saņēmu Tavu mīļo, mīļo vēstulīti (no 2. I 1550, no 1. I 1551 vēl iztrūkst), Tu esi nobēdājusies, manu mīlulīt, katru acumirkli draud izlauzties asaras. Tas mūsu Jaungads. Pie nervozajām un sentimentālajām asarām es esmu jau pieradis, es protu tās mehāniski apvaldīt. Bet šajā bēguma laikā mani arvien smagāk nospiež atziņa par mūsu vājumu; jo arī Tu, Iniņ, esi tikai vienpusīgi stipra. Kaut tikai šī atziņa iespiestos pietiekoši dziļi, kaut tā spētu mani darīt skaidru un es zinātu, kā iet tālāk. Protams, iet tālāk! Man par to vēl tik ļoti jāšaubās un jāizsamist, beigu beigās visas šaubas ir tikai ceļa slaucītājas un sniega tīrītājas šai tālāk iešanai jeb nākotnei, ja Tu vēlies, ja tikai tiek labi tīrīts un nav jāpaliek mēslos. Tātad iet arvien tālāk, vispirms jau fiziski: esi mierīga, mutiņ, mans veselības stāvoklis ir tāds, kādu Tu to zini. Es esmu par lepnu, lai sevis paša, tas ir, Tevis priekšā runātu apzinātu. nepatiesību. Iztēlot patlaban es nespēju nekā. Ļaudīm tur ir taisnība, ka vienu laiku stāvoklis bija ļoti nopietns, taču es Tev jau agrāk rakstīju, ka līdz šim laikam esmu atpūties. Iespējams, ka Tu., mīļmmutiņ, īsti nesaprati un novarēji spriest, cik jauni bija ar mani; iespējams arī, ka ļaudis, tas ir, Stučkas, kuri taču redz mani 2 - 3 reizes mēnesī, ir redzējuši labāk un vairāk nekā es pats, jo es jau kā interesents nespēju tik labi spriest par sevi; iespējams, arī, ka Stučkas no medicīniskā viedokļa uzzināja par mani vairāk nekā es pats, ārsts taču nekad nesaka, cik nopietni kāds ir slims, un, jo slimāks kāds ir, jo vairāk viņam to noslēpj, lai to uzturētu labā garastāvoklī. Diezgan bēdu esmu izredzējies. Visā tajā lietā ļaudīm ir taisnība, bet manam mīlulītim taisnība ir tur: es spēju dot un nedošu Tev mazāk kā līdz šim! Un es nožēloju vienīgi to, ka man nav iespējams dot vairāk kā līdz šim. Tātad esi mierīga, mutiņ, es tagad atpūšos, briesmas ir garām; kā pierādījums Tev taču ir manas katru dienu rakstītās vēstules, no kurām Tu redzi, ka es gribu veseļoties, bet vēl tikai netieku galā ar līdzekļiem; vārīgs es vēl esmu tajā ziņā, ka katrs garīgs traucējums mani izsit no līdzsvara un es atkal esmu ārpus noregulētā darba, - tā es, taisnību sakot, vēl neesmu noregulējis darbu pastāvīgo nelielo lēkmju dēļ. Pastāvīgais lēkmju cēlonis ir tas, ka es Tev nespēju dot vairāk kā līdz šim. Tu zini, dvēselīt, sākumā es domāju, ka nevarība attiecas tikai uz devēju, bet tagad man šķiet, šī nevarība var attiekties arī uz saņēmēju, saņemot to, kas viņa dabai ir svešs vai pretīgs. Un mēs esam tik ļoti dažādi kā negatīva un pozitīva elektrība. Tev ir stipra griba, bet tā ir neapzināta, naiva un bezmērķīga; ja attiecībā uz Tevi vispār var runāt par mērķi, tad tas būtu - vienīgi dzīvot. Bet man ir tikai viens mērķis: sevi pilnveidot, bet, tā kā man trūkst gribasspēka, tad arī es nevaru sasniegt šo mērķi, un tā izveidojas liels [diletantisms?]. Vai mēs varam apvienot vai samainīt savus spēkus? Būdami līksmi un veseli, mēs agrāk tam ticējām. Tagad man liekas, ka es esmu atradis atslēgu sev un savai veselībai - līdzeklis: noregulēts darbs, vingrošana, viss mehānisks (pagaidām trūkst šī mehāniskā, ārējā pamudinājuma un kontrolētāja - Iniņas klātbūtnes); arī man, zināms, ir mazas sekmes un lielas cerības, sevišķi tādēļ, ka dažbrīd mana enerģija ir ļoti liela (lepnuma un spīta nopelns). - Bet kā ir ar mīļsamtpūkiņu? Kamēr es no Tevis esmu saņēmis daudz laba, Tu no manis neesi varējusi sev nekā izspiest - vienīgi ciešanas, bet arī. tais ir svešas Tavai dabai, un arī es uzskatu prieku par vienīgo izšķirošo spēku. - Tagad apstākļi ir slikti: man ir tikai vēstules, ar kuru palīdzību es Tevi varu iespaidot, taču arī agrāk es neesmu spējis ar vārdiem nekā panākt. Vēstules ir neskaidras, steigā rakstītas, slimīga prāta izvirdumi, tās nevar Tev nekā apgaismot, turklāt es bieži filozofēju, un tas Tev īsti nepatīk, tā ka šādi mazputniņi tikai stoiski klusē. To, cik ļoti tas viss ir svešs Tavai vitālajai dabai, es redzu jau no tā, ka Tu sasprindzināti atbildi uz sīkumiem un jautājumus, kuriem tiešām vajadzētu izšķirt visu neskaidro starp mums, Tu bez aplinkiem apej. - Praktiski Tev tur ir taisnība: šādi jautājumi varbūt iederas dienasgrāmatā (kādēļ Tu nekad neatbildi, vai lai es tiešām kaut ko tādu, kā, piemēram, šodien šo te, labāk neuzrakstu sev, lai vēlāk Tev to nolasītu priekšā; atbildi uz to, esi tik mīļa, mutiņ!), un tie gan ir slimības izvirdumi, bet zini, ka tie netiek skarti, lai Tevi sāpinātu, Iniņ, bet tiem ir nozīme manā pašreizējā slimībā, un savus niekus es labāk izsaku Tev, nekā paturu tos viens. Un tad es pavisam vairs nezinu, kā lai es sevi Tev sniedzu, Tu jau pati nekad nesaki, ko Tev no manis vajag, spriežot pēc ārējā, Tev mani vispār nevajag it nekur, vienīgi, lai Tevi ietītu pūkiņās. Viens, ko es Tev gribēju dot, bija mīla uz Tevi pašu, sevis pilnveidošana, lepnums uz sevi, rūpes par sevi, - tas ir mans mērķis. No visa tā Tu neesi pieņēmusi tikpat kā nekā. Gadiem ilgi es vienmēr sprediķoju: rūpējies par sevi un savu veselību, tagad es jau pāris mēnešu norakstos stīvs, lai Tu vismaz aizej pie ārsta, - Tu pat acis nepamirkšķini, es esmu Tev, šajās Iniņas actiņās, metis savu asāko ieroci, man tas jādara, bet vai tagad Tu pamirkšķināsi? Kā lielu mierinājumu Tu man raksti: «Es jūtos nedaudz labāk,» - un vai tad man nav jājūtas nedaudz nevajadzīgākam, kā tas pieļaujams vīram pusmūža gados. Bet ir taču veltīgi par to runāt, Tu paļaujies uz savas pašas gudrību un veselību, kas, runājot zem četrām acīm, ir pavisam neapmierinošas. Es gribētu vēl daudz bārties, skaistais papīrs diemžēl iet uz beigām, un arī tinti es esmu jau divas reizes pircis. Kādēļ Tu sevi tik maz mīli, manu brīnišķo dvēselīt, Tu taču esi brīnišķs ziediņš, vai Tu to nezini? Tev ir tāds radīšanas spēks, tādas žilbinošas krāsas, tik dziļš talants, ka Tu viena pati sasniegtu augstāko, bet Tu - visspraigākajā darba laikā pārpūlē sevi ar lielu poēmu; tas nozīmē: nesaudzēt sevi, sevi pāragri izšķiest, sevi nemīlēt. Vēl viens: Tu jau tagad esi pirmā dzejniece un mīli savu ģēniju tik maz, ka raksti Zālītem reklāmas un dzejoļus; Tu paraksti arī savu pseidonīmu, Tu noniecini savu vārdu, Tu pieņem pat nabagu dāvanas par 1 rubli un 50 kap.,3 kur Tev vajadzēja tos tūlīt nodot literatūras fondam. Drīz nāks pie Tevis leijerkastnieki un olektīm pasūtīs debešķīgās un šaušalīgās balādes dziedāšanai uz tirgus laukuma. Kas gan Tu esi par neapzinīgu, naivu putniņu! Tu taču gribēji būt cilvēks, vismaz dāma, un nu esi vienā līmenī ar Blaumani, kas «Dienas Lapai» rakstījis anonīmus dzejoļus. Tādas blēņas vairs nav jātaisa kā «Dienas Lapā» 31. XII, citādi es Tev caur Zālīti izmaksāšu par to vienu divdesmitnieku. Sākumā es ļoti dusmojos, un arī tagad es esmu sevi tikai apvaldījis, tik ]auni jau ar mums vēl nav, ka kapeikas dēļ mums jātaisa visādi triki kā tautas teātrī. Šie joki Tev sagādāja vairāk moku nekā publikai, Tu 5 lappuses garo poēmu uzrakstīji uz pusi īsākā laikā un tātad, sevi trīskārtīgi pārpūlējot. Ir tīri vai no ādas jālien ārā, cik slikti Tu apejies ar savu veselību. Ja Tu citādi nebūtu tik brīnummīļa un ja šī vēstulīte man nebūtu tik ļoti gājusi pie- sirds ar savu krietno un stipro ticību lielputniņam: ka nevaru dot mazāk kā līdz šim, - es tik vareni bārtos, ka kūpētu papīrs. Par nelaimi, arī es pats šodien vēl esmu grēcīgā noskaņojumā, neesmu nekā strādājis, taču vēl jāstrādā: tātad tās 150 kapeikas no dzejas cienītājiem nekavējoties nodot literatūras fondam, kas Zālītem jāatzīmē. Tad: kādēļ Tu manu vārdu esi iejaukusi studentu sarakstos? Es nekad neesmu devis studentiem, tagad pēkšņi 2 rubļi, tas ir pret manu sirdsapziņu un pārliecību. Būtu Tu iedevusi obligāto summu, būtu labi, tagad šie lielie izdevumi, turklāt es kā izsūtītais, man pārmetīs, ka es pats atkal prasu valdības pabalstu. Reklāma ir zaudēta, kā es Tev to rakstīju, un iegūta blamāža un nepatikšanas. - Tev nav lepnuma, Tu nemīli sevi; es zinu, tā ir Tava daba, bet cīnies pret manu dabu: gribas vājumu, tā vajag arī pret Tavējo. - «Aspaziju» Tu izsūtīji tikai 15. I, atkal taču ir briesmīgi vēlu, un beidzot Tu atkal paturi 3 burtnīcām, un mēs nekā nenopelnīsim. - Elektriskā mašīna par 75 [rubļiem] ir daudz par dārgu un nebūs laba, jo labas maksā 200 rubļus, tāpēc pērc, Iniņ, par 20 - 25 rubļiem, un veselībiņa nāks no putniņa paša mašīniņas. -Braukt varēsi ar kuģi aprīļa beigās, es jau vēl rakstīšu. - Rēķiniņš gan ir ļoti liels, bet mammai arī vajadzēja dot (mammai vajadzēja dāvanu) un Lidiņai arī, tas bija ļoti mīļi no dvēselītes. Es šodien esmu sliktā noskaņojumā, tādēļ arī vēstulīte ir tik slikta, nevienas pūkiniņas, tikai strostējumi; viens man tagad palīdz, ja man kļūst bēdīgi, es domāju, par to, ka mutiņa savam puisītim ievietojusi «Dienas Lapā» stāstu par puisīti, kuram krita zemē biksītes; tā rīkojas arī mana mutiņa, sakārto atkal puisiti, ja iet slikti. Tu mīļo, svēto mutiņ, Tu saldo pūkiņ, kaut taču es varētu kaut ko darīt Tavā labā, Tev kaut ko dot, manu Iniņ, manu saldo dvēselīt! Visapkārt bučiņas mīļajai mutiņai, sampūkiņai. Vēstules sākumā pierakstīts: Klāt pievienoti tieslietu jautājumi, arī bārdas spalviņu kolekcija lietošanai pēc vajadzības! 68. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 9. (21.) janvārī 9. I 1543 Manu mīļo, sirsnīgo.. šodien esmu palicis bez kartītes, pēc tam, kad vakar pavisam nedzirdēti ātri, pēc 6 dienām, bija atnākusi mīļa vēstulīte. Šodien es jūtos mierīgāks un izjūtu no visa tikai šo vienu, šo neizsakāmi aizkustinošo: «Tu vari un nedosi man mazāk kā līdz šim.» Viss drūmais atkāpjas tā priekšā, jo arī Tu, Iniņ, nevari un nedarīsi sev mazāk kā līdz šim. Visu, ko Tu dari sev, Tu dari man. Tava mīlas pilnā ticība man palīdz tikt pāri visam, arī pāri Tev pašai un Tavai slimīgajai bezrūpībai par sevi, tā mani jau tik bieži un tik spēcīgi ir atsviedusi atpakaļ, kad man bija vislielākā dziņa iet uz priekšu. Ja mutiņa spēj tik stipri ticēt, tad viņa nekļūs par [filistru], par spīti viņam; tas ir kodols, un pie tā es gribu turēties, divi Iniņi turēsies taisni. - Rīt es atkal sākšu regulāri strādāt, mani tikai ļoti ir kavējis tas ka es nedabūju Hamerlingu un arī «Faraonu», kamēr «Cola», kā es varu spriest pēc vāstulītes, tagad neies un man tas atkal jāatmet, lai gan es biju jau iesācis. - Es priecājos, ka «Dilonis» beidzot ir izlaists cauri, tikai vajadzētu citu, glītāku virsrakstu, varbūt «Nirvāna»; bez tam tas nāk mazliet par vēlu, nelaikā, un es pats dzejoli atceros tikai ar riebumu, kaut gan tekstu no galvas nezinu. - Skicīte ir pārāk nožēlojama, lai patlaban derētu, pirmajam jābūt kam citam, bet es esmu tam par nabagu. Taču mēģināšu! Mana svētā, labā mutiņa uztur mani ar savu ticību. Tu mīļo, mīļo, saldo, svētlaimīgo Iniņ, es vēlētos Tev šodien sacīt tikai ko mīļu un pūkīgu, ko bezgala, mīļu un sirsnīgu, jo es kopš vakardienas, kad rakstīju ļauno un gurdeni slimīgo vēstuli, atkal esmu kļuvis stiprs. Tā taču bija tikai čaula, kodols ir ciets un neskarts, gan jau būs labi, jau ir labi, to Tu redzi no tā, Iniņ, ka es jau šodien atkal esmu apņēmības pilns, lai gan vakar, visu nakti un šorīt biju noguris un mazdūšīgs cenzūras likstu dēļ. Iniņ, manu mutiņ, manu saldo samtpēdiņ, manai nabaga nosalušajai rociņai, par kuru tikai tagad beigās tiek runāts un kas visu laiku tika noklusēta, ir jāatkūst no Iniņas bučiņām un jābūt turētai silti un pūkīgi. Pūkiņas, pūkiņas visapkārt un bez gala no puisīša. Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Pulveri vairs netiek lietoti, citādi mīļi un labi. 69. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 13. (25.) janvārī 13.I 1539 Mājputniņ! Mīļo, zeltaino mājpūkiņ, bēdu putniņi, abas vēstulītes, Tavējā no 6/46, kuru es tikko saņēmu, un atbildīte ir rakstītas mājputniņa dieniņā, un tādēļ ir tik mājīgi un pūkīgi ap dūšu. Kad Tu īstenībā saņem manas vēstulītes? Katru dienu atzīmē vēstulītē, kad Tu saņem manējās; liekas, Tu saņem daudz vēlāk nekā es, Tu nabaga mīļo dvēseles smaržiņ. Tagad tiek atbildēts, vēlētos rakstīt tikai 2 lappusītes un pierast izteikties īsos vārdos, lai nepiekustu, ja es beidzot sāktu strādāt, līdz šim tas vēl nav izdevies: miegs slikts, un tādēļ jārēķinās ar enerģijas zudumu. Beidzot taču mutiņa ir konsultējusies ar ārstu, kaut tā arī nebija Tava griba un par to jāpateicas vienīgi gadījumam. Bet mīļi tomēr un labi arī. Zarnu katars - var jau būt, kaut tikai Tu tagad sevi saudzētu: Tu taču arī jau esi nervoza, tādēļ nepaļaujies uz to, ka ārsts par to nekā nav sacījis: tas tikai vēl nav tā redzams, un var būt, ka tieši tajā laikā Tavs veselības stāvoklis bija uzlabojies. - Jauno nervu līdzekli es gaidīšu, tas, domājams, būs nervozīns. - Ar elektrisko mašīniņu paliek tā, kā jau rakstīju: to lētāko, bet labāk par 25, jo tās par 15 nav pietiekoši labas (tāda par 15, piemēram, ir šeit, taču galīgi neder, lai gan vēl ir jauna). Beldavam ir taisnība, ka tā par 15 ātri bojājas, tas ir - ir par lētu (laba [līdzstrāvas] maksā līdz 200 rubļiem), un tai vajadzīga ārsta uzraudzība; ar tādu par 25 rubļiem es esmu elektrizējies, un tā iedarbojas lieliski; tātad sūti tādu, cik drīz vien vari, Iniņ. Telegramma maksā naudu, un 1 nedēļa nav no svara. - Ar Plātesu Tev tomēr vajadzētu runāt; Ore ir tikai pārtulkojis, bet te vēl nepieciešama patstāvīga sakārtošana; turklāt Ore pazīst tikai Vidzemi, bet es tieši Kurzemi, kur es praktizējos. Darbs nav grūts, un tad atmaksātos labāk nekā romānu vai dzeju tulkojumi. Šāds maizes darbs mums taču katrā ziņā vajadzīgs, un es to meklēju visur. - Kurzemes likumi būtu labs ķēriens. Томашевич tagad ir izdevis «Волостной устав», ko es gribēju jau sen, bet nepaspēju naudas trūkuma dēļ. Arī tādu grāmatu, kādu šis abonents lūdz, es viegli varētu sastādīt, parunā ar Plātesu arī par to. To, ka tā ir vajadzīga un tai būtu sekmes, pierāda šis un citi pieprasījumi. - Zināms, mīļpūkin, oriģināldarbiem jābūt pirmajā vietā, taču maizes darbs arī ir vajadzīgs, Tu jau redzi: no Zaka nav nekas pienācis, bet izdevumi ir briesmīgi auguši. - Skices arī būs, bet sākumam vajadzētu kaut ko labāku, es tikai esmu tik tukšs un neatrodu nevienu tēmu; tagad nav spēka, es mokos, līdz varbūt atkal uznāks paisuma laiks; pat dzejoli nespēju uzrakstīt. - Proziņu šajā klusumā es gan uzrakstīšu, kā mutiņa saka, vispār, es nezinu, kur puisītis nebūtu klausījis. Jeb vai spītpuisītis? - Par bildīti es priecāšos, ja tā pienākas, kaut tikai tā ātrāk pienāktu, un «Aspazija», un Niedras vēstule, utt., Tu jau zini, dvēselīt, cik nervozie slikti panes gaidīšanu. Atbildi arī, Iniņ, vai Tu esi saņēmusi mammas, Nīnas, Olgas un Vidiņa vēstules, atbildi tūlīt. Ja Tu neesi saņēmusi, Tev arī vajadzētu atbildēt, tādēļ ka manās vēstulēs vienmēr ir atzīmēts, kas ar tām reizē nosūtīts, un Tu nekad neesi rakstījusi, ka vēstules būtu pazudušas. - [Trūkst viena vai vairākas vēstules lapiņas.] jo prasmīgāk man būs tagad jāizlokās, ja es viņu nolamāšu, bet es priecājos, kā es ar šo mākslas darbu tikšu galā, tā vai tā viņu nopels. - Ļoti mīļi no Inmutiņas, ka viņa savās lapiņās vienmēr ar īkšķīti pabiksta puisīti: rakstīt romānu, rakstīt noveles. Tiks jau izpildīts, un vispirms gan būs novele, bet saki man arī, mazputniņ, ko tad ļaudis īstenībā gaida, kāda veida tai jābūt? Piemēram, ko gaida Blaumanis, Zālīte, Poruks vai citi paziņas? Jo publikai jādod tieši tas, kā tā gaida. Vai tā gaida kaut ko sentimentālu (kā «kopš garas mūžības») vai sociālu, vai simbolisku, vai iz lauku dzīves, vai humoru? Es dāvāju vienmēr to, ko viņi gaida. Palīdzi man pie tā, mīļsmaržiņ. Rīt es gribu uzrakstīt pāris tēmiņu. - Rēķiniņu afēra gan ir iznākusi mazliet muļķīga, tomēr labi, divi mīlulīši tagad nu ir redzējuši, cik viņi var būt slikti un labi. Tātad Tu tomēr esi uztraukusies, Iniņ, un vēstulītes no paša sākuma runā tikai par gavilītēm un savstarpēju labestību, par to, cik laba Tu esi, Iniņ, tā ir jau mutiņa, sirds mutiņa. Ar masāžām iznāca tā: Tu gan biji rakstījusi, lai turpinu, bet tas bija Tevi tā savādi skāris (tā tu rakstīji agrāk), un es domāju, ka, tādēļ ka rēķiniņš bija sastādīts iepriekš, Tu tagad gribi mani kaitināt. Muļķīgi, tomēr arī labi. Tiek sists un kaukts arī, bet ar pilnu muti: [Jokpēterītis] un [melnsvārcītis] (divus putniņus vienmēr piemin kopā). - Gribēju būt mīļš un vakar uzrakstīju mammiņai vēstuli, nodod to drīz, lai arī mammiņa priecātos. - Kādēļ Tu savu ziemsvētku dzejolīti vēl arvien neesi atsūtījusi puisītim? - Māsu kopš decembra sākuma neesmu redzējis; pa svētku dienām arī ne, viņa rīko balles un vienreiz viesnīcā pie teātra arī vakariņas, kur bagātie trimdinieki savā starpā amizējās un, domājams, arī kopīgi maksāja. Es pat teātri neesmu apmeklējis, pēc tam jau man vienmēr ir galvassāpes, bet domās gan esmu bijis pie Iniņas. Tagad es dzīvoju pēc iespējas noslēgti, neredzu neviena, tikai pusdienoju divatā ar kādu no šīs ģimenes. - No Zamuela mammai vajadzētu piesargāties,3 ja janvāri kas notiktu, viņa atkal mēģinās izspiest vai pavisam atņemt, pusstopa dāma (jauks jociņš) jau nekad viņu neuzvedinās uz šādām domām. - Ja manā vēstulē, ko rakstīju mammai, kaut kas nav pareizi, tad izsvītro to. - «Dienas Lapas» nr. 286 sludinājumos lasāms: «Ceļa malā» dzejoļi no firmas Blaumanis un Niedra, divi vīri, kas ceļmalā dzied par 60 kap. reizē, vai tiem nav kāda sakara ar leišiem; dažas leišu aprindas mēdz ceļmalā sēdēt un dziedāt. Nopērc, Miļiniņ, un atsūti man vienu eksemplāru. Tituls un firma taču ir ļoti komiski. - Uzslavē mazliet Hermīni par viņas referātu par lauksaimniecību un par latviešu mākslu, tas atmaksājas; viņa tomēr ir lāga sieviņa. - Vai tad Zariņš vai Rozentāls nevarētu gatavot ilustrācijas «Vaidelotei»? Kā Tu, Iniņ, domā? Es jau ilgi esmu par to domājis, jau toreiz, kad Rīgā satiku Art. Baumani. - Par Tevi arī jātaisa reklāma. - Vispirms, saldo, svēto mutiņ, kop sevi, atpūties, esi atkal vesela, kad būsim kopā, tad mēs strādāsim. Nāc klēpītī, apbērsim viens otru ar pūkiņām, ēdīsim piparkūciņas [?] un būsim mīļi, mutiņ, mutiņ, Tavs puisītis. Vēstules sākumā pierakstīts: Tomēr atkal uzrakstīts vairāk nekā gribēts, bet labi arī. Šeit viens gabaliņš no tikko atraisījušās filodendrona lapiņas, vēl gluži jaunas kā mutiņa, bet mīļas. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: Zālīte taču ir par dumju: viņš vēl laimi pat pretiniekam, kurš viņu per. T. raksta par mākslu (Teodors?). Tas taču nav redzējis nevienu bildi, atskaitot gaili ābecē un kungu spēļu kārtīs. Par mākslu varētu rakstīt vienīgi Tu, Iniņ! 70. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 15. (27.) janvārī 15. I 1537 Iniņ! Mutiņ, mutiņ, Tu manu svēto, vienīgo, saldo mutiņ, es esmu tik priecīgi satraukts, ka tveru te vienu, te atkal otru lietu, eju no vienas istabas otrā, esmu tā apmulsis, it kā visa māja būtu pienākusi pilna ar mīļiem viesiem, bet es centībā nezinātu, kā tos novietot. Nu pēkšņi man ir visas grāmatiņas un mīļie, mīļie izgriezumiņi, kas nokaisīti ar Iniņas vārdiņiem un atbildītēm, un «Nākotnes cilvēks», un darbiņš, un maza salda zīmīte, un tas viss spītīgajam puisītim, mutiņ, mutiņ, manu sirdsmutiņ! Gluži taustāmi Tu atkal no jauna esi pie manis, Tava mazā puisīša. Bet mutiņas ietiepībiņa tūliņ tiek iesprostota kā portmonejā, un tagad to no turienes tāpat izlaidīs 3 reizes dienā: rītos, vakaros un rakstot vēstulītes. Es jau esmu visu saņēmis, ziņkārīgi apostījis, nolasījis ar mutīti visas mīļās atbildītes un svītriņas; esmu jau ļoti daudz pārlasījis, man ļoti patīk «Noras» ievads (pirmā un puse no otrās lappuses), tik īsi un tomēr raksturo laiku un tā pārvērtības, neko nenosvītrojot, arī nobeigums ir īss un spēcīgs, bet par to vēlāk. «Nākotnes cilvēka» uzmetums es atradu «Saules meitas» tulkojumu, par ko ļoti priecājos, tagad varēšu turpināt. Vispār, «Nākotnes cilvēka» uzmetumu ir krietni daudz, tikai baidos tajos ielūkoties, - ir kaut kas līdzīgs Solnesam, kurš baidījās no savas jaunības, «Aklos» es lasīju tikai pasvītrotajās vietās, liekas nenozīmīgs; ir jau arī jaunības darbs. «Intruse» ir labāks. Bet tādas lietas gan maksā ļoti dārgi, tādēļ nepirksim vairs. Izgriezumiņi mani ļoti aizkustina, ir tā, it kā divi mīlulīši nebeidzami sarunātos savā starpā, kā agrāk. Es gribētu uzrakstīt par Ibsenu mazu apcerējumu, pirms vēl esmu izlasījis, tad vēlāk tā kā par «Fūrmani Henšeli». Tikai Niedras vēstuli es neatrodu, ļoti žēl, man taču vajadzētu atbildēt, tas ir nepieklājīgi un rada mums liekus ienaidniekus, Tu jau, Iniņ, pati esi Blaumani iedrošinājusi, ka man var rakstīt, un nu pret viņiem tik nicinoši izturas. - Zāles arī ir pienākušas, nekas nav sasalis, bija iesaiņots divās ādās, kāda maza pudelīte, pateicoties tam, ka bija iesaiņota mačalkā (tā labi noderēs vannas istabai) un skārda kārbā, tad atkal mačalkā un koka kastē, bija kļuvusi tik liela un svēra 3 mārciņas, Ļoti mīļi no mutiņas, ka tiek gatavotas šādas mīļas dāvaniņas. Kā gan lai es revanšējos? Es tikko dzirdēju, ka fotogrāfs esot diezgan mērījis zemi vai arī dziļā sniega dēļ neesot nemaz līdz zemei nonācis, katrā ziņā viņš nu atkal fotografēs, kas vien tikai viņam nāks priekšā, un tad nu arī puisītis aizskries turpu, lai mutiņai pagādātu bildīti. - Tas dara mani ļoti nemierīgu, ka es nekādā veidā nevaru izdabūt no Iniņas atbildīti, vai Tu saņem visas manas vēstules un no kuriem datumiem tās būtu pazuduša, vai arī pielikumi tiek saņemti? Kas man jādara, lai mutiņa atbildētu? Esi mīļa, manu saldo dvēselīt. - Viena lieta, kas mani ļoti mīļi aizkustināja, bet kas notiek tik reti un tkai pēc lielām pūlēm no manas puses, kā Victoria regia ziedi, ir šāda: beidzot mutiņa atkal ir uzrakstījusi mazu mīļu lappusīti par mums, mūsu darbu, mūsu domāšanu. Es esmu bezgala priecīgs, ka Tu, Iniņ, esi pievienojusies manam domu gājienam: sieviete un vīrietis, tāpat ka dzīvnieki, spēj zibenīgi, instinktīvi saprast apkārtni; bet vīrietis šo spēju sajust, instinktu ir izkopis par loģisku domāšanu, kas tam vienmēr ir pie rokas kā darba rīks. Sievietei tas nav bijis vajadzīgs, viņai nav bijis kārtīgas darbības, lai izkoptu domāšanu, un tādēļ viņa palikusi pie instinkta, kas daudzējādā ziņā attīstījies vairāk nekā vīrietim, kurš atzinis un izkopis savu instinktu tikai pateicoties dzejošanai un mākslai. Sievietes instinkts turpretim palicis garīgās dzīves sfērā, kur sieviete ir daudz pārāka par vīrieti; citādi gandrīz visur sievietes zibenīgā atziņa aprobežojas ar šaurāku horizontu, ieraduma trūkuma dēļ. Vīrietis tātad vairāk turas pie viegli sasniedzamās, lēnās, smagās loģiskās izlīdzēšanās, sieviete jūt un saprot pēkšņi, bet aprobežoti. Sievietes domāšana ir vairāk apdāvināta, tomēr apstājusies, maz attīstījusies; vienam trūkst vielas, apmēra, otram loģiskās domāšanas ātruma un dabiskuma; abi papildina fundamēntālo «es» loģiku, bet tai jātiek vienkāršotai; sievietes domāšanu pielīdzina vīrieša domāšanai ar studijām, t. i., ar vielas uzņemšanu, atmiņas noslogošanu. - Man ļoti interesanti ir tas: Tu izjūti savas domas vai sapņus kā neizcīnītus, tas pazemo Tevi. Es biju iedomājies: Tev Tavas ģeniālās iedomas ir kaut kas gluži dabisks, tik dabisks, ka Tu tās atzīsti par savu īpašumu. - Saldo, zeltaino samtdvēselīt, maigpūkiņ, es tagad vēlētos ļoti daudz čalot un čalot, un tīt pūkiņās, kā arī dubultmaigos pūkpavedieniņos savu putniņu, līdz viņš kļūtu gluži apaļš no tīrām pūkiņām un tikai vai dziņi zibētu kā mazajiem puisīšiem, kurus ved uz skolu, ietītus trijos kažokos, tā ka viņus kā jēriņus mētā ragavās. Šeit filodendronam patlaban ir tik uzpūsta, bieza, jauna, pavisam kautrīgi gaiši zaļa lapa, kura tikko atraisījās, kamēr vecajām lapām ir svinīgi tumši mēteļi. Es pie tam vienmēr domāju par savu jauno, kautrīgo mutiņu; esmu nogriezis mazu gabaliņu no lapiņas un aizvakar nosūtīju. - Vai zini, svētumiņ, ka es Tevi gribu kaitināt, kad būs nelāgi ap sirdi, - taču labāk neteikšu, tikai darīšu, kad būs kaut kas nepatīkams, mutiņa ļoti smiesies. Bet pagaidām puisīši ir gan tikai mazliet noraudājušies, kas jau sen nebija noticis: visumā es jūtos mazliet labāk, neesmu tik ātri uzbudināms, tikai šonakt tomēr neesmu gulējis, lai gan es domāju, ka atkal nāks paisuma laiks. Šodien jau arī nav pūkvēstulītes, bet zīmīte ir tik mīļi uzrakstīta, ka mutiņa nevar būt slimiņā; slimnieciņi tagad ir tik ļoti mīļi. - «Zelteņu kalendārs» atstāj patīkamu iespaidu, bet mans dzejolis ir ievietots bez labojumiem, kurus, ja es nemaldos, es Tev aizsūtīju, tas skan visai kokaini un negludi, tomēr labi, ka arī tādā veidā tas ievietots. Vai Tavs lielais dzejolis ir izlaists cauri? Es vairs nezinu, ko tik visu es nesapļāpāju vienā laidā. Šeit ir arī daļa no Ibsena, žēl, ka nav viss, es varētu rakstīt apceri. - Par tām 6 ēdienreizēm jau ir taisnība, es to mēģināšu, bet Tev, mīļo samtdvēselīt, tas būtu vēl vairāk ieteicams, ja vien kaut kā iespējams. Vai sviestmaizes tiek ņemtas līdzi uz redakciju? Man šodien ir tik. labi, esmu cerību pilns, es nepļāpāšu vairāk, bet strādāšu, kā plāns to paredz. Bet mīļsaldā mutiņa sēd blakus visa tīrās pūkiņās ietīta un nezina, kā no tām izkūņoties, bet mīļa un laba, tiek iesēdināta klēpītī un glāstīta ar bučiņām no puisīša. Vēstules sākumā pierakstīts: Pievienoju tieslietu jautājumus. Tādēļ, ka nebija nekā ko iedot līdzi mutiņai, izrāvu no bārdiņas vienu spalviņu. 71. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 18. (30.) janvārī 13. I  1534   Dimantdraudziņ! Manu svētumiņ, manu saldo, maigo samtpūkiņ, saņēmu Tavu biezo jo biezo reklāmas pūkvēstulīti (no 9. I 1543) un sāku tūlīt nevaldāmi smieties: kas tad tā ir par Iniņu jaunajā bildītē? Piemiegtām, šķelmīgām actiņām, braši atslējusies atpakaļ, руки по швам, «braši soļot caur dzīvi!». Un turklāt pati nespēj valdīt smieklus. Pasts no savas puses vēl pavairojis visu šo, it kā parādei gatavoto un oficiālo, un uzspiedis uz vienas malas savu zīmogu (tas izspiedies cauri aploksnei). Ak Tu, mīļo Iniņ, Tev tomēr nav laimējies ar šo bildīti, jo pirmā taču ir daudz labāka. Neskartas palikušas tikai Tavas mīļās, lielās, skaistās actiņas; uzskatot šīs piemiegtās, viltīgās actiņas, tūlīt var saprast, ka sitiens tās padarījis šķelmīgas. Šajās dienās arī es iešu turp un gribu redzēt, kādu bildi mērnieks man piešķirs. Saņemu arī Niedras vēstuli, bet redzu, ka par velti esmu tik ļoti pēc tās kliedzis. Tā ir tā pati vira, kas tika ievārīta jau «Austrumā»; es esmu ziņkārīgs, kādas būs Tavas turpmākās ziņas par to, varbūt tās būs tikai blēņas. - Ko nozīmē tagadējā «Austruma» daba, par ko Tu man rakstīšot? Honorāra jautājumu viņš neskar nemaz, vai viņi varēs man maksāt augstāku honorāru? Taču ne. Viena lieta laba: viņš runā redakcijas vārdā, uzaicina, slavē, - tas viss ir labs līdzeklis, dokuments, ko var izmantot. Es atbildēšu, tiklīdz saņemšu tuvākas ziņas no Tevis, bet vispirms pret viņu jāvērš nosacījums: atsaukt (varbūt ar kritiku vai pieņemot pretkritiku) ķengāšanos par Tevi, kas pirms dažiem gadiem bija ievietota «Austrumā», un literāriski neaizskart. Nekā saistoša viņam neapsoli (esmu taču slims, man jāveic oriģināldarbi), tikai esi pretimnākoša tā idejām. Ir vēl pietiekoši daudz laika viņam kaut ko iesūtīt. Bet par visu plānu es gribu draudzīgi rakstīt arī Zālītem. Atbildi, Iniņ, ko Tu domā par šiem maniem plāniem. - Es ļoti priecājos, ka nu jau 4 vīri atļāvušies Tev [?] apmaksāt (bet vai nebūtu tomēr labāk šos 4 rubļus ieskaitīt fondā? Vai tas mums nesagādātu vairāk cieņas? Ko Tu saki par to, dimantametistiņ?). Man ir arī jauns piedāvājums no Vizuļa (Pīpiņa), kurš Ozolam (Cēsīs) gatavo «Cittautu Ražu»; varbūt arī Tu tiksi uzaicināta. Viņš saka: «Es iedrošinos domāt, ka Jūs nejutīsaties kompromitēti, ja piedalīsaties pie C. R. II burt.» Tātad ļoti bailīgi un godbijīgi. Vislabprātāk viņš grib dot tulkot dzejas un par to piesola 10 rubļus par loksni; tā kā viņa loksne. vadoties pēc rindu skaita (700 rindas), ir gandrīz trīsreiz mazāka nekā «Mēnešraksta» loksne (2000 rindas), tad honorārs iznāk tas pats, jā, pat mazliet vairāk nekā «Mēnešrakstā». Par prozu mazāk, nav teicis, cik. Es domāju pieņemt šo piedāvājumu: 1) vienu vai 2 loksnes es varu veikt, nemaz nepiepūloties, kaut arī ir maz laika (vajag līdz 15. febr.). 2) 10 - 15 - 20 rbļ. nav jānoniecina, ar to es mēģināšu nomaksāt par medikamentiem, kuru mīļā, saldā mutiņa man tik bagātīgi ir dāvinājusi. 3) tikšu pazīstams arī citās aprindās bez «Mēnešraksta:». 4) neizturēšos lepni un tā iemantošu lasītājus un kritiķus (viņš, Vizulis, kritizē Zinību komisiju). 5) manējais droši vien atšķirsies no citiem tulkojumiem: Adamoviča, Zvārguļa, Sudraba utt. un 6) tas nekaitē un nekompromitē. Es teikšu viņam «jā»; ja Tu domā citādi, dvēselīt, tad es varu teikt, ka es slimības dēļ iespēju. - Angļu tulkojums man jau ir gatavs, vēl jāpārraksta; sākumā gāja ļoti grūti, tikai 20 rinda , stundā, tad 30 - 40, bet tas man sagādāja lielu prieku, tāpēc ka es tulkoju vienīgi ar vārdnīcu no man pilnīgi svešas valodas, par kuras gramatiku man nav ne jausmas. Man ļoti patīk tāds piņķerīgs darbiņš, turpmāk es tulkošu kaut ko no kanibālu valodas, ja vien kanibāliem vispār ir valoda un ja viņi vienīgi nerej cits uz citu. Tāpat man ļoti patika cits jociņš: no zāļu pudeles iesaiņojuma es sev iztaisīju īstu мочалка un ar to aizvakar pirtī jau mazgājos. Es bieži bēdājos, ka mēs tik veltīgi [?] te sēžam un tik daudz naudas izdodam, bet man var kāds viens vienīgs joks atkal atdot labo omu; es taču esmu vesels, mīļo, zīdaini maigo Iniņ, to Tu redzi no jociņiem. - «Aspaziju» es vēl neesmu iesācis, laiks pagāja, nemitīgi meklējot materiālu Vizulim, neesmu vēl atradis, beidzot es laikam ņemšu Rairona «Cain» vai «Manfred», jo šeit nekā nav un pasūtīt ir jau par vēlu - vai Lēnavs (Albigenser, Savonarola), vai Чехов, kādu mazu prozas drāmu 1 vai 3 cēlienos. «Solhaugai» lai kam jāpaliek Zālītem. - Kāpēc šoziem latviešu teātros nekas nav uzvests no Tevis? Ko nozīmē tāda cūcība? - Zini, «Ausekļa» prēmijai ļoti labi derētu «Koka riteņi»? - Vai uzrakstīsi konkursa drāmu biedrībai, Iniņ? Vai Tev ir tam laiks? - Bet es neesmu vēl nekā atbildējis uz tik brīnummīļu vēstulīti kā šodienas, es tagad baidos no asariņām un nevaru Tev, Iniņ, manu mūžīgo, svēto mutiņ, ne ar ko citu atbildēt kā ar asariņām, Tavā mīlestībā un labestībā, mutiņ, Tavās bailes no raizēs par mani ir kaut kas neizsakāmi. svēts un saviļņojošs; tas ir gluži kas cits nekā manas bailes, tās tūlīt kļūst nepacietīgas un nepiedienīgas, manas sāpes pārvēršas nelaipnumā un droši vien aizvaino un sāpina, nevis nomierina un glaimīgi noglāsta. Bet tas [Turpinājuma nav.] 72. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 25. janvārī (6. februārī) 25. I 1527 Sirsniņ,.. šodien pienāca viena maza kartīte (datumu es vairs nerakstīšu, tādēļ ka arī Tu to vairs nedari), un arī elektrisko mašīnu esmu pastā saņēmis. Par Tevi, nabaga Iniņ, tiek slikti gādāts, un Tev jāmokās ar daudzajiem darbiem, turklāt Tu vēl neesi atpūtusies no iepriekšējās nedēļas; labi vismaz, ka steidzamais darbs drīz izbeigsies, vēl viena nedēļa, un tad Tu varēsi vienu mēnesi atpūsties. Tikai Tev nevajag skopoties, lai būtu vesela. - Elektriskā mašīna, kā jau domāju, ir ļoti maza, vēl mazāka nekā tā, kuru es šeit lietoju; bet varbūt tā ir laba, šķidrumu es vēl neesmu pasūtījis un nezinu, kā mašīna darbosies. Varbūt tā būs vēl vājāka par šejienes mašīnu, kas turklāt ir vēl lētāka (tad markgrāfs būtu mūs piekrāpis); žēl, ka Tu nenogaidīji manu vēstuliņ kurā es brīdināju no tik mazas mašīnas. Pienākusi tā ir labi. - Ja Tu ludziņu iesūti vēlāk, tas ir, pēc termiņa, tad taču noteikumi nebūs izpildīti un godalgu nevarēs sadalīt. Tad tas ir parasts darbiņš komisijā un Tev nepavisam nevajag steigties. - Tādi kuriozi, ka vēstules pienāk apgrieztā secībā, vairs nav nekas jauns; man tas ir gandrīz likums; kad Tu saņem manas vēstules, es nezinu, jo Tu par to nekā neraksti, dvēselīt. - Par rakstnieku sapulci Tev arī vajadzētu man kaut ko uzrakstīt, patlaban man jāiztiek ar to, ko esmu uzzinājis no citiem, un vajadzēs atbildēt, nezinot nekā. noteikta. - Mans veselības stāvoklis ir bez redzamām pārmaiņām. Tagad pūš dienvidu vēji un salst, augstākais, tikai līdz 10 grādiem, tad ir tā, it kā būtu pavasaris. - Ceru, ka rīt varēšu uzrakstīt garāku vēstuli. - Vai tikai Tu pietiekoši labi rūpējies par sevi, mīļdārgo mutiņ? Vai tikai glabāta pūkiņās, kā tas pienākas? Apklāta ar mīļām bučiņām, mīļi un arī labi no puisīša. 73. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 5. (17.) februārī 5. II 1516 Manu mīļvienīgo, zeltalino .. , šodien es nesaņēmu vēstuli, un man ir melni pasvītrota dieniņa. Šodien man iznāca pēc Iniņas teorijas, ka nepatikšanas nenāk pa vienai: gulēju slikti, arī kuņģis sabojāts, bieži uzkodu ha citrona šķēlītei (Tu redzi, cik jūtīgs var būt tāds kuņģis)- No rīta darbs neveicās, un beidzot nesaņēmu vēl arī mīļvēstulīti. Tomēr jābūt mīļam un labam. (Turklāt vēl esmu arī raizējies pabalsta dēļ, kuram tagad vajadzēja pienākt, vēl arvien nav.) Arī šodien tikai maza kartīte, lai gan sen jau ir laiks vēstulītei, mīļsvētā mutiņa jau gaida. «Dienas Lapa» un «Mājas Viesis» mūs jau atkal ļoti slavēja; no viņu mutes dieva ausī; bet man šķiet, ka Tavals spējas nav pietiekoši novērtētas, jo arī citiem vajadzētu kaut ko tik lielisku apbrīnot. Es ,jau bieži dusmojos, un tagad atkal vairākas dienas, ka tiek uzvestas tādas «Heilbronas Katiņas», kamēr «Skanu» teātris vēl nav pieņēmis; tam viņiem nav naudas Domāju, ka bez «Heilbronas Katiņas» ir pieņemti vēl daži jauni tulkojumi. Par to vajadzētu kaut ko rakstīt: avīzē. «Vaideloti» arī nemaz vairs neizrāda. Tagad, kad ir publicēta kritika par Ori, varbūt varētu runāt arī par mākslu. Tāpat nepatīkami, ka zemes mērnieks vēl arvien rasē un cirķelē un nav pat pagatavojis paraugu, lai gan viņš tiešām nevar sūdzēties par pārāk lielu publikas pieplūdumu. Vakar es izsūtīju «Aspaziju» un Nīmani, šodien gribēju vēl uzrakstīt gluži īsu ievadu, bet neizdevās, tātad vēl paliek mazliet darba uz rītu, tad sākšu sistemātiski atpūsties, tā ka mīļajai mutiņai, manai dvēseles mutiņai, par to būs jāpriecājas. - Vakar man bija jau otrā stunda, un es nemanu, ka tā mani kļūtu kaut kā piepūlējusi; mīļsirsniņ, Tu zini, tiklīdz es jutīšu piepūli, es tūliņ pārtraukšu. Tev, saldo sirdsmīļoto dimantkukainīt un smaržas spārniņiem, nav jārūpējas par savu puisīti, [viņš] sevi labi uzbaros un apkops. Tagad dzeru divkāršu porciju kefīra, kurā iemaisīts, tropons un auzu milti tas puslīdz labi garšo, un kunģītis man ir kārtībā. Citādi citrona nodarītais zaudējums ir jau izlabots, un tagad es pazīšu zemi, kur var augt citroni, šeit tiem katrā ziņā nevajadzētu augt. Mīļsaldajai Iniņai taču arī tikpat labi jāturas un sevi jākopj tikšanās brīdim, tad nekad netrūks puisīša pūkiņu. Daudz mīļu, saldu bučiņu no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 74. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 6. (18.) februārī 1515/6. II                                      Rožsmaržiņ! Mana jaukā Iniņa, mans saldais, sirsnīgais gurdumiņš tagad jāglabā ļoti maigi, jāņem klēpītī, jāpaijā un jāapdveš ar siltu dvašiņu, un jāglāsta vienīgi ar mīļiem, maigiem vārdiņiem, lai viņa ātrāk atspirgtu un lai actiņas atkal sāktu mirdzēt. Bet tādi gurdumiņi vēl arvien netiek pietiekoši labi aprūpēti, un varbūt tieši tagad pienāks sliktas vēstulītes. Toties puisītis tiek glabāts vēl labāk, šodien, rožsmaržiņas dieniņā, saņemta mīļā 28/1523 pūkvēstulīte kopā ar atbildītēm un telegrammiņu, sasietu mīļām lentītēm; es ļoti priecājos un smējos, un tūlīt izmēģināju: palīdz lieliski, šodien atkal esmu labā omā, lai gan naktī pietiekoši neizgulējos, protams, iemigu pats no sevis, bet jau sešos bez sevišķa traucējuma pamodos; neskatoties uz to, es strādāju un jūtos labi, pateicoties mazajam nadziņam. Nejauši man rokās nāca kāda ievada tēma, es to uzrakstīju, bet nosūtīšu tad, kad būs vairāk manuskriptu. - Pēc šīs vēstulītes es padomāšu, kā vislabāk iekārtot atpūtu, jo jau divas reizes atpūta man neizdevās. Mutiņa tiek ļoti klausīta, un janvāra beigās jau arī nebūtu tik daudz strādāts, ja piepeši nebūtu nācis Vizulis; viņš zināmu daļu pieprasīja jau līdz 15. februārim, un tad man nebija citas izvēles kā tikai «Kains» (krievu tulkojumā), šeit absolūti nekas nav dabūjams, un likt no Rīgas atsūtīt bija jau par vēlu. Viņš agrāk neesot zinājis manu adresi (vai adresi nevajadzētu ievietot «Dienas Lapā»? Kā Tu domā, Iniņ?). Bet vari būt droša, mīļmutiņ, šis neparedzētais darbs mani nebūt nepiepūlēja, es tikai biju uztraucies un sapīcis, vairākas dienas meklēdams un neatrazdams tēmu, ko es gribēju. Tomēr ir pareizi, man nevajadzēja ņemt «Zelta namu», man vajadzēja vienīgi atpūsties. Bet tagad nu viss ir nokārtots, es strādāju tikai pie «Aspazijas», pamazām pie «Zelta nama» un šad tad pie tieslietu jautājumiem, pārējā laikā lasīšu, vairāk pastaigāšos un domāšu par skicītēm. (Es krietni vīlos, šodien lasot «Dienas Lapā» Nr. 21 skici «Atbalsts», par tādu lielu garu kā Šmitu Jāni es neko neesmu dzirdējis, cik maz trūka, ka arī es būtu sevi padarījis tik smieklīgu. Cik gan mīļi un pūkīgi izklausās, ka mazais maigsamtiņš, līdzīgi skopulim Плюшкин, savāc visu, kas vien labs ir sacīts par viņas puisīti, Tu manu saldo, sirsnīgo dziļdvēselīt, es cīnīšos ar rokām un kājām, lai to attaisnotu.) - Es tagad nestrādāšu pie «Saules meitas», Tev taisnība, mutiņ, pārsteigumiņi ir mīļi, tomēr uzspiesti. - Tiešām pretīgi, cik cilvēki ir muļķīgi, bez jebkādas asprātības, jo «Nora» ir ļoti jauka un ar īstu žurnālista veiklību apiet klintis. Viss darb5 ir tik mierīgs, taču saturs spēcīgs. - Vai arī «Serres chaudes» nebūs nenozīmīgs, tas nekas, ka tas ir franciski, bet galvenais, ka tas ir vājš, uzrakstīts ļoti agri, 1889. gadā, tāpat kā «Aveugles»; labāk «Intruse» vai «Pelleas et Melisande», vai «Aglavegue et Selysette». (Iedomājies, Stučka nupat esot saņēmis grāmatas par 42 rbļ. To cits trūkumcietējs nevar vis tik viegli atļauties.) - Ibsenu es pacietīgi gaidīšu tikmēr, kamēr būs pienākušas daudzās mīļās vēstulītes un piezīmītes. Jau daudzi izgriezumiņi ir ar piezīmītēm, kas sagādā lielu prieku. Par Ibsenu es katrā ziņā rakstīšu, <(būtu ļoti labi, ja Tu, mutiņ, atsūtītu arī «Borkmani» kopā ar pie zīmēm)> Virs nosvītrotā teikuma rakstīts: labāk ne, es baidos, ka tas mani atraus no atpūtas, bet par jauno viegli var rakstīt. - Pārpalikuma mums nekādā ziņā nebūs, jo mums vēl jānolīdzina decembra iztrūkums un janvārī taču ir pirkta elektriskā mašīna, dārgas zāles un vēl sūtīts tik daudz paciņu. Es vien būšu izdevis ap 45 rubļiem: pārtika 29 rbļ. + elektriskā mašīna 16 + zāles 3 + paciņas 6 rbļ. (līdzi nosūtu janvāra rēķinu). Visjaunākais Ibsena darbs ir «Haralds Vinge», to arī pasūti. - «Aspaziju» es par maz svītroju, burtnīcā droši vien var uzņemt tikai 10 lappuses; tagad es svītrošu vairāk. - Heini es gaidīšu; bet palūkojies, vai tiešām nav kāds pavisam lēts jauns izdevums - visi darbi par 1 rublī? - Zāles laikam tomēr bija mazliet bojājušās, jo 5. vai 6. dienā tas kļuva duļķainas; šķiet, ka man palīdzēja, bet tās ir par dārgu, un dabīgie līdzekļi, kā vingrošana, elektriskā mašīna, pastaigas, regulārs darba un izsargāšanās no uztraukumiem, pašreizējais garīgais miers, - mutiņa ir vesela un nav stipru pašpārmetumu -, viss tas man palīdz, tas ir pamats veselības atgūšanai un, pēc manām domām, panāks to pašu; turklāt vēl tropons; es mēģināšu. ēst vēl vairāk - viss tiek darīts mīļmutiņai par prieku. - Fotogrāfijas vēl arvien nav: rīt man turp jāiet, bet droši vien atkal veltīgi. Es dusmojos uz savu mērnieku, kamēr Iniņa vēl triec atbilstoši šķelmīgus jociņus par savu sitienu; puisīši ļoti smējās, ka arī mutiņas spēj dzīt tādus jokus. - Tagad var pateikt, kādā. veidā gribējās mutiņu kaitināt, jo tas vairs nav izdarāms, bet mutiņa ir bijusi par mīļu; proti, bija nodoms nosūtīt gabaliņu no kukainīša ar piezīmi: tādi ir slikti kukainīši! Bet tagad tie ir labi. - Kalendāra dzejolītī vārds «spēki» vārda «locekļi» vietā ir diezgan labs, bet es, piemēram, 4. pantu izlaboju tā: «Krūtis vēl smacīgo dvašu spēj dvest», 3. pants: sākumu līdzīgi. 5. un 7. pantam. «var», kamēr 6. pantā «ari». Ja Tu šo labojumu neesi saņēmusi, tad vēstulīte ir zudusi. Arī moto mutiņai vajadzētu pārtulkot; starp citu, tas ir tikai kalendārs, un tam jau ir pietiekoši labi. «Mēnešraksta» marta burtnīcai man te nav ko dot, dod kādu no mazajiem dzejolīšiem : Tev ir kādi 4 - 5, piemēram, «Saule riet, » «Jūs nepazīstat gavilēs» un līdzīgi. - Tā kā Tu janvārī neesi saņēmusi tik daudz vēstulīšu, tad Tev tiešām vajadzētu sūdzēties. - Tavas mīļās atbildītes es janvārī saņēmu visas, tās man bezgala nāca par labu; bet neraksti vairs kaut ko tādu, ja tas Tevi nogurdina, mutiņ, vispirms Tev ir jāatpūšas. Es varu gaidīt. - Dvēselīt, atraksti Manteifelim un Franča Oskierko adresi, nevilcinies šinī lietā, mana vēstule ir palikusi neatbildēta, iespējams, viņam ir cita adrese. - Nosūtu vienu tieslietu jautājumu, Iniņa gan sacīja, lai atbildu ar humoru, bet es to nevarēju, kas zin, galu galā tam cilvēkam tā varbūt ir nopietna lieta kaut arī viņš vairāk izskatās pēc krāpnieka. - Iespējams, rīt es nosūtīšu dažus «Ievadus» un manuskriptu. - Bet mīļsvētajai, vienīgajai, saldajai mutiņai, manam sirds pukstieniņam ir sevi ļoti jākopj, nosūtu nadziņus (pameklē couvert) lietošanai pēc patikas un arī divas lapiņas, viss nokaisīts bučiņām un pūkiņām, ļoti mīļi un labi no puisīša mutiņai, mīļi, mīļi, mīļi. 75. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 9. (21. ) februārī 9. II 1512 Manu lmīļsirnīgo, zeltpriecīgo.., pēc vakardienas trim mīļajām vēstulīlēm šodien, protams, man nekas nebija gaidāms. Tāpēc es arī ciešu klusu iekš tā kunga. Es solījos šodien rakstīt vēstulītī, bet, tā kā gribēju to sūtīt apdrošinātu, tad to nodot būs iespējams tikai rīt un šodien jāizlīdzas ar mazu kartīti; rīt laikam saņemšu Tavu vēstulīti ar ziņām no Jelgavas un tad tūliņ varēšu atbildēt. Šodien beidzot dabūju no zemes mērnieka bildīti un vēl svārstos, vai rīt man to nosūtīt. Tā iznākusi visai nožēlojama un ar tik izspūrušiem matiem, it kā es būtu tikko izvilkts no midzeņa, man arī stipri liekas, ka viņš mani ir apšmaucis un pielicis man daudz mazāk spalvu un pūku, nekā man īstenībā ir. Viņš man, protams, apgalvo, ka tur esot vainīgs frizieris, tas esot iznīcinājis manu apmatojumu. Šo svētdien es pie viņa vēj aiziešu, būtu taču apkaunojoši, ja viņš man neatstātu manus labos matus. Nākošajā trešdienā viss būs gatavs. Vai Tu, Iniņ, sev daudz pasūtīji no pirmā un otrā izdevuma? - Vai Tu, mīļdvēselīt, nevarētu palūkoties, vai vācu avīzēs un «Рижский вестник» vai «Прибалтийский листок» par lauksaimnieku sapulci nav vairāk atreferēts, vai tikpat daudz kā «Dienas Lapā»? Ja vairāk, varētu man atsūtīt. Palūko arī, cik mēnesī vai pusgadā maksā «Baltische Wochenschrift». Rīgas vai Vidzemes adresu grāmatā būs atrodama arī Vidzemes Ekonomiskās biedrības adrese; Tu varētu man to atsūtīt. - Mums te atkal ir silts laiks, 10 - 12 gr. auksts, bet tik riebīgs vējš, ka ir vēl sliktāk nekā lielā salā. Es tagad strādāju ļoti maz, tikai tulkoju abus romānus, bet skaišos par tiem vēl jo vairāk, tik daudz, ka tas man aizņem visu dienu, bet tomēr labi. Priecājas un smejos par to, cik labi ilustrētas mans kartītes nonāk līdz tevim (puisēni laikam katru kartīti vispirms iegremdē ielas [peļķēs] un liek tai braukt kā kuģītim, pirms tā nonāk mutiņas rociņās). Bet vislielākais prieks atkal ir par to, ka Maziniņa ir cīnījusies un kā ļaudīs izbrīnā klausījušies manu mīļo, saldo, drosmīgo kukainīti, manu spožmutiņu. Tikai sargā savu veselību, mīļsvēto Iniņ, un uzbarojies ar troponu un pūkiņām, manu tikšanās mutiņ! No bildītes Tu redzēsi, ka puisītis ir uzbarojies un labs arī. Daudz mīļu bučiņu no puisīša. Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Raksti Manteifelim, lai visu varētu nokārtot vēl aprīlī, kamēr Iniņa vēl ir tur, mīļo, mīļo, mīļo mutiņ. 76. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 10. (22.) februārī 10. II 1511 Mājputniņ! Manu mīļo, vienīgo dvēseles mutiņ, Tu, saldo pūkputniņ, atkal esi atsūtījusi savam puisītim tik mīļu, mīļu mīļkartīti, un kā šādi. mirdzoši dimantiņi var priecāties, atrodot iespēju pateikt ko labu par puisīti. - Tad tie vizuļo kā svārciņi. Tagad mutiņa atkal ir sadabūjusi Zeltiņu, Tu jau man piesūti tos ļaudis tā, kā viņi reiz gāja pie Baškircevas attēlu dēļ (vai Tu atceries, dvēselīt?). Starp citu, Zeltiņu es pazīstu, un nau viss zelts, kas tā saucas, īstenībā viņš ir D. Golts un bija slimnieku kopējs Sarkankalnā, tā ka neizskatās nemaz tik glaimojoši, ja šīs vīrs vēlas mani, es arī jūtos gluži nobriedis viņa iestādei. Viņa vēstuli es vēl neesmu saņēmis, viņš laikam aģitēs par labu savam kalendāram, jo ar Alunānu viņš ir lielā sagājis. Vai Mīļiniņa viņu galu galā ir pilnīgi noraidījusi? Nedari to, bet gan dod visiem adresi, jo veikalnieciski sakari ir vislabākā reklāma, un tā mums var noderēt. Vai adresi nevarētu uzdot sekojoši vaļējā vēstulē: «No Jums minētā rakstnieka adrese ir šāda: г. Слободской, Вятской губерн..» Vai vēl piemetināt: «vēstules priekš Raiņa var nodot šīs avīzes redakcijā»? Es domāju, ka mums nevajadzētu noraidīt nevienu, kas mums dod kādu darbu, jo medības nevilksies ilgi, Mīļiniņ, tātad dzelzs jākaļ tūliņ. Pēc pusgada neviens cilvēks vairs neatcerēsies cildinošo kritiku «Düna - Zeitung» un par maniem tulkojumiem nedos ne graša. Atceries, Iniņ, kā šie resgaļi pat Tev uzdrošinājās uzklupt, tiklīdz es aizgāju no «Dienas Lapas»s, un kā Niedra Tevi nozākāja, turklāt Tava slava, spīdošā «Vaidelote», lieliskais satraukums par «Zaudējām tiesībām» taču bija gluži kas cits nekā mani draņķa tulkojumi, tie taču ir tikai modes lieta, un на безрыбье и рак рыба. Bet šoreiz mēs būsim viltīgāki un šo izdevību - manu nākšanu modē - tūliņ pārvērtīsim naudā. Esmu pārliecināts, Iniņ, ka Tu man piekritīsi, jo arī Tu pati pieņēmi tulkot mūzikas pielikumus un dažādus prologus. - Turklāt šodien es naudas lietās esmu visai pesimistiski noskaņots. Īstenībā galvenais cēlonis tam ir kuņģis. Vakar vakariņās vai nu es saēdos vairāk nekā pienākas (lai gan pēc tam vēl biju izsalcis), vai arī gaļa nebija pietiekoši laba, man bija atceries, kā pie Ērglīšiem - tā saucamās dziedošās biksītes, vakarā pastaigājoties, es jutos ļoti noguris, slikti gulēju, šodien biju ļoti jūtelīgs, gandrīz neko nestrādāju, un tagad nevaru uzrakstīt pat mīļu vēstulīti. Es sāku rakstīt par darījumiem, lai neieslīgtu žēlabās, tomēr tās jau ir klāt. Bez tam tieši šodien man pūkkartītē tika stingri piesacīts rakstīt arī par savām bažām un pārejošo slikto omu. Es jau to daru vairāk nekā vajag un darīšu arī turpmāk, ja tikai es būtu drošs, ka Tu, manu dvēselīt, manu vienīgo mierinājumiņ un svētumiņ, nebēdājies par to, līdz kļūsti slimiņa. Tagad Tu jau esi veselāka, un tāpēc es uzdrošinājos tā izteikties, bet Tu, mīļo mutin, jau pati atzīsi, ka Tu nespēj panest tādu bēdāšanos, vienīgi man Tu vari pastāstīt, un Tev jāpastāsta, visas savar, sīkās ciešanas, visas kaites, jo es esmu sīkumlietu speciālists. - Tā nu es visu šo nedēļu neesmu spirgts, tik tikko varu pastrādāt, neko neesmu veicis, pat vēstuli Niedram es rakstīju veselas divas dienas, un draņķis vien iznāca. Turklāt es daru visu: vingroju, ēdu, strādāju utt., pat režīmu esmu ievērojis, bet galva atkal ir smaga. Visvairāk es vēl sasparojos fotogrāfijās, tur man ir gaišas un gandrīz priecīgas acis, bet rezultāts izpaliek. Bildītes es sūtīšu tikai sestdieniņā, šodien nokavēju aiznest uz pastu. Es nezinu. iemeslu tam, kāpēc es jūtos kā izvārīts, un tas mani baida. Laikam gan tur ir vainīgs arī nolādētais «Zelta nams», nāvīgi garlaicīgs, bet tagad jau puse ir gatava, es to biju pārāk pavirši novērtējis, arī publikai tas nepatiks, nevar salīdzināt ar «Prāgas burvi», vienkārši istabmeitu tenkas. - Tu, saldo ametista sirsniņ, atkal sūtīsi dārgās zāles; tās tiešām ir par dārgu, mēs tā nevaram trakot. Es taču tiešām vēlos reiz tikt pie oriģināldarbiem, bet tā man zūd katra cerība, jo man jānopelna kaut vai 30 rubļi mēnesī, tad man neatliek laika oriģināldarbiem, es neesmu tāds kā Tu, es skaistākās lietas neprotu paveikt viegli, laikam tāpēc, ka manām piedurknēm elkoņos ir caurumi, pa kuriem viss pirms laika izkrīt. To es tagad izmēģināju. Ja no rīta es pusstundu esmu strādājis pie «Aspazijas» un divas stundas pie «Zelta nama», tad vakarā es nespēju neko vairāk, kā vien uzrakstīt vēstulīti mutiņai, pat lasīšanai neatliek brīvs brīdis, jo tik ļoti daudz laika aizņem pastāvīgā pusstundas atpūta, ēšana, vingrošana utt. Un tad nogurums. Kad tad es tikšu pie oriģināldarbiem? Dažreiz man ir gluži labas domas, bet vispirms jāveic pensums. Tā viss pagaist, un es arī nākotnē nekā cita neredzu kā tikai pensumu. Pat ja Tu šeit pārņemtu pusi no maizes darba, arī tad es vēl nevarētu tikt pie oriģināldarbiem. Tev ir tik daudz brīnišķa spēka, bet es visu jau esmu atdevis, vai tas man tagad tika atņemts, jo sīkās ciešanas paņem atlikumu. Vienīgā cerība vēl bija: iekrāt, ietaupīt, bet mūsu izdevumi tiešām ir pārsteidzoši lieli, un mums ir deficīts; četros piecos mēnešos es iztērēju savu ietaupījumu, bet tādu summu Tu neesi varējusi atlicināt. Dārgo zāļu, tāpat grāmatu iegāde jāpārtrauc. Es gribu tik daudz ietaupīt, lai vismaz pāris mēnešus es būtu brīvs oriģināldarbiem. Tu, Iniņ, domā, ka līdz aprīlim 30 rubļi mēnesī būšot sadabūti, bet kā tad? Divi cēlieni «Solhaugas» dod tikai 12 rbļ., 3. cēliens tikai 8 rubļus! Tātad iztrūkstošais man jāaizpilda ar «ievadiem», un tie prasa vēl vairāk laika un spēka! Dvēselīt, es nevaru piekrist Tavai bezrūpībai, mums katram ir sava gudrība, jo Tu esi stipra un es vājš. - Tātad es jau labprāt pieņemtu darbus, ja tikai tie man gadītos, mani kavēs tikai mutiņas noteikums: izveseļoties. Tātad es ķeršu abus zaķus reizē, bet galvenais - veselība. Galvenais, nebīsties un nebēdājies, mīļsaldo dvēselīt: es nepārpūlēšos, arī mana bildīte Tev to pierādīs, bet ja ir darbi, es tos ņemšu. Manas veselības labā jau ir pietiekoši daudz izdots, tagad jāizlīdzas ar dabiskiem līdzekļiem. Ja vien es būtu spirgtāks, bet tagad es gandrīz neko nestrādāju un tomēr jūtos noguris. - Es redzu, tagad es vairs neprotu pat skaisti sūdzēties kā agrāk; labāk atbildēšu. Es ļoti nobrīnījos par drosmīgajiem kukainīšiem, kuri vairs neliekas zinis par garšu, tā ir laba īpašība, kas šeit sevišķi piemērota, jo ēdieni te ir ārkārtīgi vienveidīgi: kotletes, kāposti, teļa cepetis, un otrādi. - Iniņ, uzmeklē mūsu vēstulītēs 8 lappuses garo rakstu par ticību (no Liepājas cietuma) un atsūti šurp. - Tu neko nerakstīji par mammu, iespējams, ka viņai vairs nav pansionāru. Aizraksti Manteifelim pēc Oskierko adreses, es jau tik ilgi to atgādinu, tā lieta pilnīgi jāpabeidz, pirms Tu brauc šurp. Klausi taču man. Tu redzi, Oskierko man nav atbildējis. Raksti tūlīt, un, kad Tu dabūsi adresi, tad tūlīt raksti Oskierko, kā es Tev norādīju, nosaki viņam termiņu nokārtošanai. Ja Vizulim «Kainu» svītro, tad palīdzi Tu vai palūdz Nīnu, lai viņa to dabū cauri; bet ja nekas neiznāk, tad vismaz dod Vizulim dzejoli, ko es Tev rīt nosūtīšu. Bet vajadzētu dabūt cauri, jo citādi es zaudēju ap 15 rubļu. - Ir ļoti mīļi, es to redzu un ļoti mīļi priecājos, ka mīļmutiņa ir atsūtījusi Niedras vēstuli, cik gan labs ir mans smaržīgais samtiņš un kā visur tiek vandīts un meklēts, lai puisītim palīdzētu un pateiktu ko mīļu. Es nekad to neesmu pārpratis, manu sirdspūkiņ, un šodien tāpat atkal priecājos par sameklēto Zeltiņu. Tu taču esi mutiņa, salda un svēta. Bet šai pastāvīgajai meklēšanai ir vēl kāda gandrīz pat mīļāka nozīme: tā man ir zīme, ka Iniņa vispār sāk meklēt, jo svariņa ir pati meklēšana, nevis tas, ko meklē, tas ir gandrīz tas pats, kas domāt. Nu mans svētumiņš meklēs arī savu puisīti un beidzot arī sevi pašu, tikai tad puisītis būs īsti laimīgs. Es ļoti priecājos par Maziniņas uzstāšanos rakstnieku sapulcē, tas ir gluži tāpat kā toreiz zinību sapulcē - atkal skaists manas dvēselītes triumfs. Arī patstāvīgas rakstnieku biedrības aizstāvēšana ir ļoti jauka (Ārons par to sūdzas). Bet sevišķi es priecājos un varu iedomāties, cik skaisti Tu runāji, Iniņ; sašutumā ir labi runāt, tad zib actiņas. - Mīļo, sirsnīgo pūkmutiņ, es pats esmu kļuvis dzīvāks, domājot par Tavām zibošajām actiņām; kaut šis atplūdu laiks ātrāk paietu. Starp citu: atplūdi atkal ir kļuvuši retāki un pēdējie ir nesalīdzināmi vājāki par agrākajiem, pat par tiem, kas bija janvāri; tātad tomēr iet uz priekšu, un, ja es labi apdomāju, tad es nemaz neesmu tik nobēdājies, kāds izskatos šajā vēstulītē. Šonedēļ man jādabū nost no kakla svešās vēstules, tad jāierobežo «Zelta nams», un tad es varēšu justies brīvs. Mīļajai, saldajai smarždvēselītei vienmēr jābūt veselai, tad arī puisītis būs labs un atkal ievīstīs mutiņu pūkiņās un bučiņās. Mīļi un labi, un ļoti pūkaini, Tavs puisītis. Vēstules 1, lappuses augšmalā pierakstīts: Vai Tu neesi atkal nosvērusies, Iniņ? Vai Iniņas matiņi nav tapuši smalkāki? Katrā ziņā tie ir tik smalki kā [1 nesalasāms vārds] stariņi, arī mīļi. Še klāt pielikti matiņi kurus fotogrāfs aizmirsis uzlikt. Mutiņai jau ir vienalga, vai tie atrodas uz bildītes vai uz galviņas, vai pūkkabatiņā, tomēr mīļi. 77. D. Zeltiņam Slobodskā 1900. gada 11. (23.) februārī Cienīts Zeltiņa kgs. Jūsu god. vēstuli no 2/II saņēmu šodien un steidzos Jums tūdaļ atbildēt, jo pasts no šejienes iet ļoti lēni, Jūsu laipnam uzaicinājumam piedalīties ar kādu sacerējumu pie «Zobgaļa kalendāra» ar prieku gribu paklausīt, tikai Jūs dodat ļoti īsus termiņus, sīkākus rakstus man tādēļ gandrīz nemaz nebūs iespējams līdz marta vidum (ja atskaņa nost to laiku, kurš vajadzīgs, lai Jūs saņemtu šo manu vēstuli un es atkal Jūsu atbildi. uz to ar noteikumiem, galējo, t. i., apmēram 3 nedēļas, tad vēl manuskripta nosūtīšana - 9 dienas) sagādāt, bet kādu garāku rakstu es droši varu Jums apsolīt līdz aprīļa vidum; es termiņu nenokavēšu. Man jau ir nodomā kāda humoreska, kuru es gribēju citur izlietot, humoreskas būs kas jauns «Zobgaļa kalendārī»; arī kādu satīrisku rakstu es varētu Jums nodot; visu es Jums varētu solīt līdz 1 ½ 1[loksnei]! Žēl, ka Jūs paši neesat piezīmējuši, kādu honorāru Jūs nedomājuši maksāt, tad es būtu varējis jau tūliņ sākt strādāt priekš Jūsu izdevuma. Es esmu pieradis saņemt honorāru par loksni 28 - 30 - 35 rbļ., ja ir garāks gabals; ja raksts īsāks, tad par ½ loksni 20 r., ¼ l. - 14 r.; par dzejoļiem man maksā 10 kap. rindiņā, bet satīriskus dzejoļus, ja tie nāk bez mana parastā pseidonīma, es jums piesūtītu bez honorāra; man pieliks, lasītāji par viņiem vismaz pasmiesies. «Zob. kal.», kā es zinu, deva labu atlikumu, un tagad Jūs mans parastais honorārs neapgrūtinos. Savā atbildē piezīmējiet, Cik liela Jūsu izdev. loksne, t. i., cik viņā burtu un cik Jūs maksājat par 1000 burtiem. Es gaidu uz tūlītēju atbildi. Saņemat nu sirsnīgus sveicin. Jūsu J. Pl. 78. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 12. (24.) februārī 12. II 1509                                                                      Iniņ! Manu mīļo, sirdszeltaino svētmutiņ, manu ametistsirsniņ, manu maigpūkiņ, šodien Tavs mazais, tomēr beidzot puisītis, nāk pie mutiņas bildītē: nav nau izdevusies skaista, bet tomēr mīļa, un mutiņa redzēs, ka esmu sevi labi kopis un visur klausījis mutiņai. Nebēdājies, saldo dvēselīt, abi putniņi godīgi vēlas kļūt veseli un labi, lai sagaidītu tikšanos, kas arvien tuvojas. Tu esi tik brīnišķi mīļa, manu svēto mutiņ, ka man daudzreiz kļūst pavisam karsti no saviļņojuma un es vēlētos izrakties pats no sevis, lai veidotu sevi tik labu un mīļu, ka mutiņai būtu prieks par puisīti. Es tagad cenšos saglabāt spēcīgo saviļņojumu, un tam labi jāsasilda un jāapgaismo man niecīgo, nožēlojamo ikdienas ciešanu laiks un jāsagatavo tikšanās dienām. Man ir zināms biklums pret tikšanos, kā pret kaut ko svētu, un arī bailes, vai tikai Tu atkal netici kādam brīnumam, un mums atkal būs jāuzņemas neizsakāmas ciešanas. Inīņ, manu dvēselīt, manu dzīvības dvašiņ! - Bet man ir tik daudz veikalnieciska ko sacīt, un tādēļ negribu izplūst apcerējumos: tagad taču mēs daudz vairāk zinām par sevi, un mutiņa jau tik bieži ir parādījusi, ko spēj stipra mīla, kas apzinās sevi un atmet savu ticēšanu brīnumiem. - Šeit ir vēstule Niedram, bet tā jau ir kļuvusi vāja, mani ļoti sadusmoja; ja viņš nemanītos, nesodod to, bet telegrafē: перемени. Es gribēju viņam sacīt: vispirms atzīt Tevi, reklamēt mūs, kļūt tikai literāriem, neiet atpakaļ. Dot viņam nevar nekā, tādēļ ka tas vairotu tā reklāmu, tas savaldīs Zālīti un savaldīs viņu, pat nedarbojoties līdzi «Austrumā». Ja mēs Niedram tiešām esam nozīmīgi, lai viņš sagatavo mums ceļu, mūs draudzīgi pieminēdams «Austrumā». Tāpat es atbildēšu Āronam. - Zeltiņam es atbildēju «jā», viņš vai uzņemt vienu loksni, vienu humoresku. Honorāru es pieprasīju 30 rubļu apmērā; tik un tā es gribēju rakstīt humoresku, tas ir sākums oriģināldarbiem. Es to sūtīšu Tev, un Tu to nodosi Zeltiņam pret skaidru naudu. Ja viņš to neņems, tad to ņems «Mēnešraksts». Tās tātad nebūs sevišķas pūles; un, ja viņš to pieņems, būs viena reklāma vairāk. Kalendāri vispār ir laba reklāma, daudz lasītāju, es rakstītu arī citiem nelielas oriģinālnoveles. - Zālītes priekšlikums ir ļoti labs. Es rakstīšu viņam šādus neliela apjoma oriģināldarbus pa ¼-½ loksnei, arī zinātniskus, kā, piemēram, Ibsena «Mirušie». (Temats Zeltiņam: «Panīkušais literāts» a' la Vidiņš vai Pļavnieks», laika prasībām atbilstošs pie lit. fonda jautājumiem, vai «Sātībnieka ķeršana», vai «kas pērk visas ieteiktās grāmatas».) Bet mana, kā arī mutiņas, galvenā vēlēšanās ir: uz vienu gadu kļūt pilnīgi brīviem, lai strādātu pie romāna; tur mani traucētu pat tulkojumi un ievadi, un mazas oriģinālnoveles. Ja mēs saņemam no Zaka, mēs varbūt pilnīgi varam no kapitāla ziedot 300-480 rubļus un vienu gadu dzīvot gluži bez peļņas, bez tulkojumiem un ievadiem, utt., nodoties vienīgi romānam; ja tas izdodas, tad par to jau atkal ienāk 360-400 rubļu, ja ne, tad ir iegūta skaidrība par mani un es rakstniecību metu pie malas, kas arī būtu liels ieguvums. - Kā ir, Miļiniņ, ar summas noapaļošanu, ko mēs pirms gada noteicām? Tu neesi rakstījusi, ka Tu tagad būtu kaut ko nolikusi. Raksti par to apdrošinātā vēstulē. Pie manis vairs nav 5, bet uz 1. maiju būs tikai 3 ½, tātad pie Tevis jābūt vismaz šiem iztrūkstošajiem 1 ½, citādi ne tikai nav sasniegta pilnā summa (30), bet 29 vietā vēl ir tikai 27 ½. Visu laiku es no Tevis neesmu nekā ņēmis, bet, izņemot šo pašu summu, Tu vairāk neesi nolikusi. Tas man sagādājis rūpes. Pēc rēķiniem, kurus Tu man atsūtīji, tagad pie Tevis Tavā pūksomiņā vajadzētu būt 190 rubļiem, bet, ja Tu tos nēsā pie sevis, tas būtu ļoti nepiesardzīgi (tos vajadzētu noguldīt), vai, ja Tev to nav, tad tie ir bijuši tikai mierinājuma rēķiniņi. Kaut gan mums pagājušajā gadā bija lieli izdevumi (manai veselībai), pēc gada rēķina vajadzētu būt pārpalikumam, bet īstenībā es skatos, ka agrākā summa, pilni 29, nav palielinājusies, bet, gluži otrādi, - samazinājusies, jo es no saviem 5 jau 1 esmu izlietojis un līdz maijam vēl izlietošu ½. Beigās jau varbūt viss saskan, bet neziņa nedod miera. (Es ceru vēl rīt trešoreiz nosūtīt visus rēķinus.) - Sev es esmu izdevis par daudz, mammai atkal par maz Dod viņai vairāk, Iniņ, lai viņai vismaz iznāk ārstam, mīļmutiņ. - Manteifeļa adrese taču ir vienīgi Daugavpils, es arī vairs nezinu, pietiek: прис. провер. Мантейфель Двинск. Jautā taču viņam tikai: «Es lūdzu Jūs man laipni paziņot Franča Oskierko kunga adresi, jo mana uz Hieronīmovu adresētā vēstule laikam nav viņu aizsniegusi. Es vēlos no viņa paskaidrojumu par to, kā viņš nodomājis nokārtot lietu ar Reuta kungu attiecībām uz otro un pēdējo summu. Augstcienībā...» - Tu To, Iniņ, būtu uzrakstījusi tikpat labi, man šķiet, es arī vienā vēstulītē jau rakstīju ko tādu. Oskierko raksti tā: «Kā sava vīra pilnvarotai man ir tas gods Jums lūgt man laipni paziņot, kādā veidā Jūs esat nodomājis nolīdzināt vēl atlikušo summu M. Reuta kunga lietā. Jūsu labvēlīgos priekšlikumus es ceru sagaidīt drīzumā, jo man būtu vēlams šo lietu nokārtot vēl aprīļa mēnesī.» - Mīļie Iniņi laikam baidās, ka neizteiktos pietiekoši neskaidri un juceklīgi, mīļie, mazie mīlulīši. - Vai Tu, braucot uz šejieni, nevarētu no Zālītes izņemt uz priekšu 90-120 rubļus pabalstā un izsniegt viņam kvīti? Sūtīšana uz šejieni būtu nepatīkama, jo varbūt tomēr pienāk valdības pabalsts. Tāpat ar Oskierko visam vajadzētu būt nokārtotam, pirms Iniņa brauc. - Šurp braucot, izņem arī % par pusgadu, vēlāk varbūt var izņemt mamma. - Kamēr Tu esi tur, dvēselīt, pie cenzora jādabū cauri arī «Fausta» komentāri, iespiest jau var vēlāk. - Uzpērc arī vecos laikrakstus: «Balsi», «Dienas Lapu», «Baltijas Vēstnesi», «Mājas Viesi», tā varbūt sadabūsi viena gada gājumu. - Par «Atbalstu» nemaz neesmu sašutis, domāju tūlīt, ka ar to Tev nebija ko iesākt, es taču zinu, ka prātīgiem ļaudīm vaislas bullis vēl ilgi nederēs par ģēniju, lielu garu, gluži otrādi, vērsim nav tikpat kā nekāda gara. - Gadījumu, kur es piederību pie Iniņiem [Trūkst viena vai vairākas vēstules lapiņas.] Tas tiek uzrakstīts uz ceturtdaļloksnes, bez zīmogmarkas, un pilī (no ieejas durvīm, iepretī uzvaras pilāram, tūlīt pa kreisi virs durvīm ir uzrakstīts: Губерн. Казначейство) vienlaicīgi ar šo заявление, dvēselīt, iemaksā  32 rubļus, tev vajadzēs divreiz parakstīties, un beidzot Tu saņemsi kvīti, kuru tad reizē ar sūdzību iesniegsi Окр. Судь. Въ Лифляндское Губернское Казначейство Эльзы Давидовны Плекшан как поверенной мужа своего Ивана Плекшана з а я в л е н и е. При семь вносятся тридцать два (32) рубля на пргоны Судебному Приставу по исковому делу Ивана Плекшана съ Михаиломъ Реуттомъ и Альфонсом Оскиерко, производящемуся въ Рижском Щкружном Суде Рига дня 1900 г                                                                 Эльза Плекшанъ Otrā pusē! Lapas otrā pusē rakstīts: Казначейство šādus maksājumus pieņem tikai līdz pulksten 2 pēcpusdienā. Turpat казн., tikai pirmajā istabā, jānopērk arī zīmogmarkas. (Iemaksa kārtojama krietni tālu, pēdējā istabā.) Pavisam nopērc 6 zīmogmarkas, katru par 80 kapeikām, kopā par 4 rubļiem un 80 kapeikām. 79. A. Niedram Slobodskā ap 1900. gnda 12. (24.) februāri Ļoti cienīts N - kgs! Kaut gan Jūsu laipno vēstuli saņēmu jau ilgāku laiku atpakaļ, tomēr savas sabojātās veselības un steidzamu darbu dēļ nespēju Jums ātrāk atbildēt, kas man tagad ļoti žēl, jo Jūs būsat varbūt nodomājuši, ka esat griezušies ar paļāvību pie cilvēka, kas viņu neprot cienīt. Atjaujat man Jums še izteikt, ka tieši šī Jūsu uzticība uz to, ka atradīsat mani gatavu katru reizi, kad jādodas kopā uz vispārēju darbu, uz mani darīja vislabāko izšķirošo iep [aidu], mēs jau ne vien personiski, bet arī savos uzskatos esam viens otram sveši. Atrast līdzekļus, kā. pacelt mūsu rakstniecību, tam var tikai no sirds līdzi just, un labot mūsu rakstn [iecības] stāvokli, priekš manis tas ir gandrīz labot paša stāvokli, ja Jūs, avīžnieks, un mani arī skaitāt rakstniekos. Avīžn[ieka] likteni es taču esmu sāpīgāk sajutis nekā daudzi citi, kā Jūs mīļi piezīmējat. Šinī ziņā man ne vien būs patīkams Jūsu glaimojošais uzaicin [ājums] piedalīties pie «Austruma» kā pie orgāna, kurš kopotu ap sevi visus latv [iešu] rakstniekus uz minēto mērķi, bet pat K. minētos mērķus darīt par [sav.] galvenaj [iem]. Jūs tik laipni piemetinājat, ka «A [ustruma]» lasītāji labprāt redzētu arī manus darbus, bet man dara taisni tas rūpes, vai es spētu viņu ievērību saistīt, par mani vārda pēc tik būs dzirdējuši un pret manu sievu turēs domas, kādas izteiktas «Austr [umā]» gadus 3 atpakaļ. Bet Jūs esat «Aust[ruma]» mājas saimnieks, un Jūs izrādāties par tik mīļu saimnieku jau caur šo aicinājumu un viņa glaimojošo vārdu, ka var droši cerēt, ka savstarpējā neomulība būs varbūt pārvarama. Taču rakstniec [ība] un māksla ir neitrāls lauks, un es ceru, ka šīs domas pie mums rūp vairāk nekā «A [ustruma]» tendence, kuru es esmu viņā redzējis. Jūs šo manu cerību neizpostīsat. Jūsu laipnība liek domāt, ka Jūs līdzināsat visus šķēršļus, it sevišķi pēdējo, kurš reiz daudz jaunu spēku būs atbaidījis no «Austr [uma]», mūsu kopējais galvenais mērķis mūsu rakst [niecības], zinātnes, mākslas plaukšan [a] dārgs aizvien, ka es darīšu visu, ka es arī viņa dēļ lūkošu novērst šķēršļus priekš viņa veicināš [anas] un sasniegšan [as]. Šimbrīžam tikai mana sirgšana un vārgšana neļauj vēl man to parādīt darbos. 80. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 18. februāri (2. martā) 18. II 1503                                                              Samtpūkiņ! Manu brīnišķo, sirdsstraumīt, atkal Tu esi nākusi pār mani kā paisumiņš, kā pūknegaisiņš, kad mazie puisīši vairs nedzird un neredz nekā. Tu brīnišķo dvēseles mutiņ, Tu manu svētumiņ, manu saldo, nebeidzamo dzīvībiņ. Vēl šodien jūtu visos locekļos patīkamu slinkumiņu, negribētu kustēties, vienīgi gulēt un gozēties, un ļauties labsajūtai, nekā nerunāt, būt tādam kā mazie mīļputniņi, kad tos glāsta un tie piemiedz actiņas un. ir tikai labi. Pa visu dienu ar pērieniņa palīdzību vienreiz gan saņēmos un paveicu tieslietu jautājumus (tie būs šeit, pievienoti): bet tad mani atkal pārņēma slinkumiņš, rakņājos un okšķerēju mīļajās, mīļajās lietiņās, kuras mutiņa atsūtīja, -Tu jau zini, manu saldo, saldo Iniņ, cik ļoti mani saviļņo tādas grāmatiņas ar Iniņas atbildēm, tās man ir tikšanās nojautas, un izgriezumiņi, kuri tik mīļi sakrāti. - Ļoti daudz esmu ēdis šķiņķīti un sieriņu, un našķīšus, un sviestiņu bez maizītes, tik jauki tas garšo, - bet pēc nesātīgās ēšanas esmu kļuvis vēl slinkāka; pat vēstulītes a akstīšana īsti neveicas, tikai actiņas kļūst ļoti mazas un raibas un smaida pavisam muļķīgi. Tas Tev ir tikai par to, pūkmutiņ, ka Tu puisīšus esi tik ļoti labi glabājusi. Bet tagad uzsitiens pa kuņģīti, kas ir tik apaļš kā uzpūsts un uzkopts spilvens. - [Tagad] atbildītes, manu mīļo sirdsmutiņ. Tātad citādi viss ir labi pienācis, izņemot troponu. Vekseļa norakstu tomēr nav! Vai tie netika pievienoti jeb vai ir izņemti? Atbildi tūlīt, mīļsvēto dvēselīt, jo ar Reutu mums jānokārto, vismaz jāiesūdz, kamēr Tu vēl esi tur, draudziņ. - Heines «Bimini» un «Borkmanis» arī vēl nav, par ko arī žēl, bez «Borkmaņa» teksta es neko nevaru iesākt (bet tagad es pie tā laikam arī neķeršos). No grāmatām ir Ibsens. (Mani brīnišķi aizkustināja mīļās atbildes: ja mēs būtu satikušies jaunības zāļoksnībā, tas būtu bijis nozīmīgāk, un ka dzejnieks un cilvēks ir viens un tas pats; savu uzskatu es togad atrodu kā Tavējo un neizsakāmi priecājos, ka tā esmu ieguvis Tevi vēl vairāk, mana dvēseļu dvēselīt. Turklāt, vai te nav pārpratums: «Taisnajā soģī» Tu taču vēl saki, kā nožēlas pārņemtais grēcinieks nozīmē vairāk nekā tas, kurš palicis taisns (īstenībā Tu laikam domā naivo), tātad: jābūt dzīvojušam!, un tagad nē? Vai Tu šajā īsajā laikā esi izmainījusies, Iniņ? Tā būtu liela domu rosme! Šo pāreju es saprastu tā: vispirms Tu domā: tas, kurš ir dzīvojis, tātad pats visu izbaudījis, t. i., iepazinis, nozīmē vairāk nekā vienkārši naivais, kurš nekad nav kļūdījies un nekad neko nav iepazinis. No šīm domām i: tikai viens solis tālāk: iepazīšana (uz ko tā arī neattiektos) sasniedzama ne tikai caur kļūdīšanos, maldīšanos, bet arī caur kailo domāšanu, jušanu vai, labāk, ciešanām! Šis pēdējais līdzeklis - apzinātā domāšana - ir pareizākais, tādēļ ka tas izšķiež mazāk spēka nekā maldīšanās un grēkošana, t. i., nejauša, neapzināta meklēšana. Ja mēs būtu viens otru atraduši jaunības zaļoksnībā, caur jušanu un domāšanu, mēs būtu sasnieguši šīs pašas tagadējās lielās zināšanas, tikai bez plosošajām mokām: katrs atsevišķi un vēlāk cīņā viens ar otru. - Vai tā izmainījušies Tavi uzskati, Iniņ? Manu brīnišķo, vēl nebijušo, jauno sirdsmeitenīt.) Bet kur tad es paliku? Grāmatas: tātad Ibsens, A. Nihters, Šniclers, Vikstrēms, 2 «Austruma» numuri, 3 «Literarisches Echo» un Blaumaņa «Ceļa malā». Blaumaņa dzejoļi gan ir ļoti, ļoti vāji, arī Niedra patlaban nav daudz labāks. Es būtu nosarcis aiz kauna, bet ko tādu tomēr nebūtu izdevis, turklāt vēl tik uzpūtīgi: tad atveras nams, un reizē izlec divi tīģeri, bet paliek ceļa malāt. Ak, kas tas par kumosu zobgalim. Labi sarīmēts, bet šausmīgi pašcepts ir arī veltījums: tiek uzskaitīti visi mani tikumi: labs patriots, tautiets krietns, labs draugs un labs laulāts draugs. Tā saka mācītājs par mirušo, par kuru nav absolūti nekā labāka ko sacīt; ja tas nenāktu no Blaumaņa, tas būtu apvainojums, ko varētu izlīdzināt tikai ar sliktu joku. - Arī pārējie dzejoļi «Austrumā» ir ļoti vāji, tad jau mans «Dilonī» ir labāks, un pilnīgi nekāda salīdzinājuma ar lielisko jauno gadsimtu. - Pat papīrs «Austrumam» ir vājš. Tādēļ laikam bija vajadzīga rakstnieku sapulce, lai uzlabotu papīru un saturu. Aitasgalva Zālīte to nemana, citādi viņam vajadzētu būt vēl daudz laipnākam; viņa «ķīniešu Šmits» arī ir mazliet nosliecies uz «Austruma» pusi; ieskaidro viņam arī to. - Savā vēstulē es liku Niedram pie sirds mūs reklamēt un slavēt, tikai tad, kad tas būs izpildīts, mēs runāsim tālāk, viss tas ir ārkārtīgi draudzīgā formā (ja neizliekas ļoti draudzīga, tad nenodod, es rakstīšu, proti, arī Āronam). - Bet mutiņa tomēr ir izšķērdētāja, pirkt tik dārgas biksītes! Tās ir tik biezas un siltas, ka te ne reizes vairs nedzirdēs tā dziesmu, kā biksītes tiek valkātas. - Paciņā bija arī maza zīmīte, lietošanas pamācība, kā ēst labās lietas, bet speķaino mutīti noslaucīt matiņos, viss tiek izpildīts ļoti precīzi. (Turklāt es redzu, ka labie un mīļie pūkputniņi arī tagad bieži taisa sliktus jociņus, smiets tomēr tiek ļoti.) - Zaļais pavedieniņš arī ir saņemts un ielikts manā gliemežnīcā. - Kādēļ mīļie, mazie putniņi šaubās par to, ka bieži nāk kartītes: tā taču nav atriebība, bet tikai slinkumiņš, tomēr mīļi. - Mīļajos izgriezumiņos es tagad bieži ievēroju vienu: Iniņai vienmēr liekas, ka mēs iesākam tur, kur beidza Ibsens un Tolstojs, vai tas nav sacīts mazliet par stipru? Kad es sacīju to pats, tas man likās vienīgi jauks paradokss, bet; kad to pašu saka Iniņa, mani tiešām pārņem bailes; ja tas tā būtu, tad jau mums vajadzētu celt priekšā kaut ko, kas būtu īsts, bet ir taču tikai divi mīļi putniņi. Iniņ, Iniņ, mums rūpīgāk jāskatās uz saviem pirkstiņiem. Man arī iet tāpat, es netieku pie romāna vai oriģināldarbiem vienīgi mazu blakusdarbu dēļ, tā laikam vēl paies arī marts. - Tā arī mīļmaigās mutiņas nav vēl tikušas līdz atpūtai, bet pacenties gan pēc tās, Iniņ, mēģini tiešām atpūsties. Es esmu ļoti priecīgs, ka ar mutiņas veselībiņu ir mazliet labāk. Arī puisīša veselībiņa ir labāka, tikai vēl pietrūkst žirgtuma, lai ķertos pie darba. Es tagad guļu tāpat kā mutiņa uz muguras, rokas pāri galvai, ne tikai neapzināti, bet tieši pret gribu; bieži trūkstos augšā un noguļos uz sāniem, tomēr mana pretošanās nekā nepalīdz. Turklāt pēkšņi vēl pievienojusies gulēšana ar atvērtu muti, ko es kopš bērnības nekad nebiju darījis; arī tas ir pret gribu. Vai tā būtu mazasinības pazīme? Visu laiku es tiešām daudz ēdu, arī garīgi jūtos labi, jau gandrīz 2 mēnešus nav bijis neviena gadījuma, kad es būtu raudājis. Ar sirmajiem matiņiem, maigumiņ, nav tik ļauni tos jau nemaz vēl tik stipri nemana. Es tagad ciešu Savādāk neka agrāk, t. i., vēl daudz klusāk, vajadzības spiests esmu vairāk pieradis pie pašsavaldīšanās, bet šķiršanās tomēr ir grūta, tā gul pār mani kā lāsts; tās ir klusas, nemanāmas sāpes, kuras guļ ļoti dziļi, es smejos un esmu vienaldzīgs, runājos vairāk ar cilvēkiem, bieži izliekos ļoti mazs, bet tas ir kā ziedošais pavasaris pār ledāju, virsū ziedi, bet 3 pēdas dziļāk zemē mūžīgs ledus (tas nav šeit, bet vēl augstāk, Arhangeļskā). Tas ir tik neapzināti man pašam, jo es tikai p: visam nesen to manīju, ka būtībai nemaz neesmu tik spirgts un jautrs, bet gan slepenu sāpju plosīts. Nekādā ziņā, mīļvenīgo, mīļoto mutiņ, neskumsti un nebaidies, ka es pārstrādājos: es taču mutiņu klausu. Tā ir tikai šķiršanās, tur nekas nav darāms. Klimats, protams, arī. ir ļoti slikts, un no tā šeit cieš visi, arī veselie. Bet neuzņem, mīļsaldo mutiņ, visu pārāk traģiski, tikšanās taču vairs nav tik tālu, vēl 2 ½ - 3 mēneši; ja Tu atkal raudāsi par sirmajiem matiņiem, tad es neko tādu vairs nesūtīšu un arī nestāstīšu visus sīkos atgadījumus un nepatikšanas. Ko gan tas man palīdz, ja Tu raudi, mīļspožactiņ? Manai saulītei jābūt gaišai, citādi man nemaz nehūs gaismas. Tā nav taisnība, dvēselīt, ka Tavas vēstulītes nebūtu spēks no ārienes, kurš palīdz; es daru visu, lai atpūstos, tagad 2 nedēļas ka neesmu gandrīz nekā strādājis, ne arī tik daudz lasījis, ka naktīs būtu sēdējis augšā kā kādreiz agrāk. Es ļoti labi ievēroju kārtību, bet šķiršanās, šķiršanās varbūt kļūs jo grūtāka, jo vairāk tā tuvojas beigām. Mazajam, saldajam rožkukainītim, kurš rāpo pār vēstulīti, aiz sevis nav jāatstāj asariņas, bet. gan rožu mediņš saldajiem putniņiem. - Es ļoti smējos par biksītēm; tās šeit maksā tikai 5 kapeikas gabalā un tiek turētas par netīrām. - Ir neprātīgi sacīt, mīļdvēselīt, ka arī Tu vēlētos kļūt tikpat slima kä es, tā ir Iniņu zaimošana, tad būtu iznīcināt pēdējais spēks, kas mums vēl ir, proti, Tavs fiziskais. Kaut ko tādu nesaki nekad, Mīļiniņ, Tu neaptver, ko Tu saki; mani apbēdina jau tas vien, ka Tu tik vieglprātīgi altruistiski spried, manās acīs tas ir gandrīz vai domu vājums, lai gan es zinu, ka Tu ar to bez apdomāšanās gribi man atdot savu dvēseli. Bet Tava veselā dvēsele man palīdz vairāk nekā slimā. Asariņas nedrīkst ritēt, tās visas kā svins nogulstas uz puisīša, bet jānāk tikai pūkiņām, to laikam nekad nevarētu būt diezgan. Bet tagad mīļās, zeltainās, svētās mutiņas jāglabā klēpītī ar pūkiņām un bučiņām, manu mīļo, svēto Iniņmaigumiņ, mīļi arī; glabā labi manu mutiņu tikšanās dienām un puisītim. - Ir jau pareizi ar oriģināldarbiem, raksti tikai, vēlāk redzēs, kas būs iznācis - labs vai nenozīmīgs. Vienīgi tā es sev izskaidroju to, kādēļ Gēte ir uzrakstījis tik daudz muļķīgu, nenozīmīgu darbu; viņš jau arī teicis 7 pēdu heksametram: [radošā] uguns lai neapdziest! Man šis noteikums ir sevišķi grūts, es katru teikumu tūlīt rakstu tā, kā tas ir pilnīgi korekti. Tu uzmet, kas momentā pagadās galvā vai spalvā, bet izveidots tas tiek tikai pēc tam. Es sēstos vienmēr, pat pie vismazākā, ar domu: tagad jāiznāk kaut kam nozīmīgam. Tādēļ man ir tik grūti vispār izšķirties kaut ko rakstīt (bailes, ha beigās iznāks nenozīmīgs), un tādēļ man agrāk «Dienas Lapā» bija tikai skaistas, bieži pat pārāk spīdošas idejas (pat ļoti bieži), bet gandrīz nekas netika izdarīts līdz galam vai arī šo domu īstenošana atdota citam, kam tad arī palika iniciatīvas gods. Ja apzināti grib rakstīt kaut ko nozīmīgu, tad spalva neklausa, to es esmu izjutis vienmēr, un tādēļ šīs mokas un neapmierinātība pašam ar sevi. Te tiešām ir mīklas atrisinājums, kādēļ es tik smagi rakstu. Bez tam tā ir mana doma (no Tavas vēstulītes tā liekas), bet es to izjūtu kā kaut ko pilnīgi jaunu. Es mēģināšu to pieliekot kritikā par Ibsenu. Diemžēl man trūkst šīs pateicīgās vieglprātības; tieši šeit nav, pie ierosmes. Mutiņa palīdzēs, mutiņa, mana Iniņas dvēselīte. - Ir jau sava taisnība: tieši tie, kas ir ļoti vientuli, ļoti labi saprot divatnību. - Šī ir atbilde uz vēstulīti no 13/1507. - «Dienas Lapas» 36. numurā Hermīne (tā man liekas) kļūst dzejiska: muļķīgie «Solhaugas» panti esot pērles un publika -skaistule, es domāju pērles, kas cūkām ir pietiekoši klabas. Ko tas nozīmē: plašāks pārskats par «Solhaugu» un plašāks pārskats par «Aspaziju»? Vai netiek, sevišķi pēdējā, par «Aspaziju», gatavota kāda liela muļķība? Dieva dēļ, mīļdvēselīt, neļauj mūs blamēt. Man ir tādas bailes no šiem netaktiskajiem draugiem. Ja jau jābūt plašākam pārskatam, tad taču labāk par dzejoļiem, tos vēl neviens nav pieminējis. Par «Dilonī», protams, neviens neko nav teicis, citādi jau mutiņa būtu steidzīgi paziņojusi. Cik bieži es esmu mīļi un sirsnīgi smējies, ja Iniņa kaut kur sameklē labu spriedumu, Tu mīļo sirdsdraudziņ. Es labprāt vēl jokotu, skaties, kur sarkanā zīme. Te nu Tu, dvēselīt, tikko žēlojies: vai tikai es aiz atriebības Tev nerakstot kartītes, - šeit Tev atkal būs jūdzēm gara vēstulīte. (Cik daudz laika gan Tev īstenībā vajag, zeltrožkukainīt, lai izlauztos cauri vienai vēstulei? Tik gara un sīks raksts!) Bet es vēl nespēju beigt. Tu saki, man vajadzētu pajautāt māsai, kā viņa nonākusi pie domas noniecināt sevi draudzeņu priekšā. Es vairs neesmu viņai pietiekoši tuvs, viņas vīrs ir tās padomdevējs un vadonis, es kļūtu tikai uzbāzīgs, kaut gan šķiet esmu manījis, ka viņa pret mani vēl glabā zināmas jūtas. Ne no vienas puses nav mēģināts tuvināties. Es baidos uzbāzties, ar to es kļūtu smieklīgs pats sev. Es arī sevī nejūtos pietiekoši stiprs, lai pārvarētu savstarpējo neuzticēšanos. Man viņas neizsakāmi žēl, viņa bija tik laba, toreiz es viņu tik ļoti mīlēju, bet mūs izšķīra, un vispirms man jārūpējas par mums, diviem [tikšanās putniņiem], un nākotnes man ir vēl vairāk žēl. Un Stučka? Upuris? Protams, iniciatīvas viņam nav bijis nekur, viņš ir tikai darbības cilvēks un, beidzot, uzņēmējs. Tas, ko viņš pats par sevi saka, man izklausās tiešām raksturīgi. Beidzot tomēr arī viņš ir nelaimīgs, par spīti saviem lielajiem panākumiem un izmanībai, kas arī norāda uz to, ka viņš ir darba vīrs un aprēķinātājs, darbs jau nepazīst šaubu. - Var jau būt, ka mēs garīgi esam laimīgāki nekā visi tie nožēlojamie nabaga ]audis; varbūt arī es, lai gan tik briesmīgi grūta man ir šī nebeidzamā, mokpilnā cīņa ar sevi, par atziņu, par spēku un labestību. Tagad pienākusi kārta spēkam, vajadzīgais atziņas daudzums un mazliet labestības pagaidām būtu, no tā vajadzētu pietikt, lai uzkonstruētu spēku. Kaut kas vēl arī jāsagatavo tikšanās laikam, jo tā pavisam, pavisam nedaudz mazais pūkametistiņš taču gribēs redzēt arī brīnumiņus. Neesi dusmīga, Iniņ: mani jau tas bezgala iepriecina, ka Tu vairs neceri uz brīnumiem un kopdzīvei tos nekāro, tas dod man lielu dvēseles mieru, bet mazliet es tomēr vēl baidos. Ticēšana brīnumiem ir kļuvusi par Tavu dabu, tāpat kā bailes no darba par manējo, un kaut kas tāds ir grūti pārveidojams. Bet tas ir ļoti liels solis uz priekšu. ka Tu pati tagad atzīsti, tur arī iemesls, ka mēs tik ļoti esam cietuši: ticēšanā brīnumiem. Zināšanas izdziedina. - Mazajiem Iniņiem nav jābūt ne sarūgtinātiem, ne bēdīgiem, starp «Tavs» un «mans» nav robežas, un tā arī netiks radīta. Es toreiz atpūtos, arī mazajai Iniņai vajadzēja atpūsties, bet tā vietā Tu tieši decembrī pārpūlējies. Un tad puisīši domāja: kādēļ mutiņa mokās, ja puisīši ir slinki? Vai grib naudiņu, nopelnīt? Bet kādēļ tad nepelna arī puisītis? Tieši tad viņš tik briesmīgi daudz izdeva par masāžām un elektrisko mašīnu. Vai tagad Tu saproti, mīļpūkiņ? Tātad ne jausmas par robežu! Un pie tā arī paliek. Bet, ja mutiņa nav slinka, kā vajadzētu, tad nāks barga atmaksa. Pērieniņi no mutiņas jau ir labi, bet netiek šeit piegādāti, tātad tiek aprēķināti vēlākam laikam, Es tikai priecājos, ka mutiņa tagad pilnībā zina, ko nozīmē mājputniņš. Lielie paši mājputniņu ir izdomājuši un nevar taču to aizmirst. Vēstules pēdējās lappuses augšmalā pierakstīts: Nīmanis sākumā nāca 6 slejas, beigās vairāk - 7 - 8 Beigsies laikam jau tieši martā. Tagad tas diezin vai vairs interesēs, jo būri ir uzvarēti, kas mani ļoti apbēdina. Nedz mans, nedz Tavs vārds nekādā gadījumā, tā nedrīkstētu būt. 81. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 19. februārī (3. martā) 19. II 1502 Manu visjaukāko sirdsametistiņ, .. piepeši atkal 2 pūkkartītes un viena mīļa, mīļa vēstulīte, tagad tā, liekas, kļuvusi par kārtību. Vakar nebija nekā, aiz vakar 2. pūkkartītes un viena mīļa samtvēstulīte (datumiņi: 10, 11, 12). Tu, sirsnīgo samtdvēselīt, tagad puisīti glabā tik labi, ka tas tiek pavisam izlutināts; šodien vajadzētu rakstīt garu, mīļu vēstulīti, bet iznāk tikai maza kartīte. Un Tu, nabaga, nabaga sirdsmutiņ, taču nemaz neesi atpūtusies, bet esi gluži novājējusi, manu nabaga dvēselīt, tā ka miesa trīc ap kauliņiem. Tad Tu tomēr neesi par sevi tā rūpējusies, kā Tu sacīji, es taču nekā nezināju par to, ka Tu esi tik ļoti novājējusi. Kā man Tu vēl izturēsi šo ilgo laiku, tieši pēdējie mēneši man būs visgrūtākie. Bet, mīļo, mīļo, svēto dvēseles mutiņ, dari taču kaut ko savā labā, tas taču ir šausmīgi, ka Tu tā zaudē spēkus. Labi, ka Tu vismaz rūpējies par miedziņu. Ja arī es velti esmu baiļojies vasaras mētelīša dēļ, tad tomēr baiļu šeit ir sagādāts jo vairāk, kaut gan mazie putniņi smejas. - Statūtus es labprāt sastādītu, bet nosūtīšana aizņemtu gandrīz veselu mēnesi. Vai vislabāk nebūtu izmeklēt satūtus, kurus jūs varētu iesūtat nepārgrozītās? Tos tad drīz un droši apstiprinātu, pašu statūtus būs ļoti grūti apstiprināt. Apdomājiet to labi! Ja pašu jaunie statūti netiktu apstiprināti, visi atsaltu. - Uzpērc, piemēram, utenī no 84. - 90. gadagājumiem šādus laikrakstus: «Dienas Lapu», «Baltijas Vēstnesi», «Balsi», varbūt dabū arī «Zemkopi» vai «Tiesu Vēstnesī», 90. - 95. gadagājumi arī vēlāk būs vajadzīgi. Gadagājumiem nav jābūt pilniem, uzpērc kā makulatūru, mārciņām, vai arī palūdz paziņām., lai aizdod. - Vēstulīte no 10/10 ar mīļo, mīļo, pūkīgo sūtījumu arī ir pienākusi, bet uz to es atbildēšu rīt. Puisīši ļoti smējās, kā mazai mutiņai no tīras sirsnības pietrūkst vārdu. Ar K. es izdarīju tieši tā, kā mutiņa teica; atbildi es vēl neesmu saņēmis, tas viņam beidzot būs par daudz. - Ar vannām nekas neiznāk. Lielo krāsni kurina ļoti reti, saimnieks baidās par savām sienām, utt. Šodien es lasu«Dienas lapā», ka manam draugam Dravniekam atkal vajag pēriena. Atsūti man pāris numurus «Modes Vēstneša», lai viņš velti negaidītu. Es esmu labā noskaņojumā. - Miedziņš ir mazliet labāks. Atsūtītās lietas garšo ļoti jauki, un es varu vairāk apēst. Varbūt vainīgas ir zāles, tad gan laikam pirmo reizi tās man patiešām der. Bet mīļmutiņai, mīļsvētumiņam tagad jārūpējas un jāgādā par sevi. Daudzas mīļas, saldas bučiņas izkaisītas no puisīša. 82. ĀRONU MATĪSAM Slobodskā 1900. gada 20. februārī (4. martā) M. Ār. Tava mīļā vēstule man pienāca divas nedēļas atpakaļ, bet sastapa mani taisni tanī laikā, kad mana slimība bija spēcīgāka par mani, kas mēdz atkārtoties laiku pa laikam, it sevišķi, kad es esmu vairāk strādājis. Man ļoti žēl, ka Tava pirmā vēstule ir [aizgājusi] meža ceļu, daudz jau ir to mežu starp Rīgu un šeni, [un viņi] pa laikam pilni lāču un vilku; jo vairāk es priecājos par laimīgi dabūto vēstuli. Tātad mūsu rakstnieku ir jau tik prāvs skaits, tas ir ļoti jauki, bet viņi veiklāki rakstīt nekā runāt par savu pašu lietu - un iznāk kā sapulcē «uz muti sists tapis «palike». Nabagi. Kā arī vēl - «un cik reize vin [i] uz svalode sisti tape» un vēl top. Mūsu rakstnieku stāvokli tiešām reti kas apskaudis; ja daudz - tad pagastskolnieki, grāvrači jau nē, tie par katru asi dabū 5 kapeikas, mēs par rindiņu 1, ja daudz - 2 - 4 k. Bez tam viņiem, mazāk vajadzību, rakstnieka garam vajaga būt zin [āmā] mērā spirgtam un priecīgam, lai ražotu. Kur lai viņš tiek pie tādas greznības. Jāstrādā vien ir, un bez priecīga gara, ik mēnesi arī man jā [nos] trīpo sava daļa par lielu apnikumu man pašam un lasītā [jiem]. Uz to [ai] ziet mans laiks, jo es, mana vājā veselība, neatļauj man strādāt vairāk kā divas stun [das die] nā, pa šīm stundām man jāpelna sev [uzt] urs. Tu mani tik laipni uzaicini dot ko priekš «Austruma», un es esmu ļoti pate [icīg] s par šādu pagodinājumu, tāpat kā toreiz, kad Tu man par to, rakstīji vēl uz [Pan] evēžu. Es arī ceru Tavam uzaicinājumam paklausīt. Bet jau toreiz [es] Tev aizrakstīju, ka «Austrums» ar savu naidīgo izturēšanos pret manu sievu pats lika man šķēršļus ceļā. Šis šķērslis ar vēl lidz šim paliek, kaut [gan] viņš būtu nov [eļa] ms, pa reizei caur kādu atzinīgu atsauksmi. [1 nesalasāms vārds] cik v [ien] tik būs laiks, jo [izplēsts robs] Jūs jau gan nespējat rakstīt, kas v [airā] k [?] pelna un strād [izplēsts robs] par manu «Fausta» tulkojumu bija taču uzteicošs referāts, kas mani ļoti ieņēma priekš viņa rakstītāja un «Austruma», bet tur arī tika atzīts, ka es [ne)esot spējis t[o] [vie] glo darbu, radīt, abstrakt. [?] vārdus, grūtus: dot konkrēt [?] [izplēsts robs] vēl paliekot par man gan šeit [tintes traips] mūsu pēdas pāri un to pašu [izplēsts robs] domāja visi jaun. «Austruma» dzejnieki, 2curi bez žēlastības iet manu ceļu. Man būtu arī interesanti zināt, vai Tu pats piekrīti naidīgam virzienam pret zinātni un viņas izplatīšanu tautā. Bet lai nu dzeja [iet] savu ceļu, mums interesantāk parunāt pašiem par sevi, kad jau nu mana mazā krustmeitiņa aizgājuse, sveicināt viņas mazo māsiņu Līzciju uz pagājušo dzimumdienu. Vai Tava mīļā kundze ir labi vesela? Pa vasaru taču varat gan uz laukiem vai ,jūrmalā dzīvot. Es «Dienas lapā» lasīju savā laikā, ka Aleksejevs fabriku ierīkojis, un domāju, ka viņš ļoti augstu nāks, nu bet viņš jau izkulsies iz grūtībām. Vislabāko lomu ir zin. Bisnieks [izvil] cis, es sen brīnījos par Sīpolu un Krūmu, tie jau bija pārtikuši ļaudis... No šejienes [nau] daudz ko stāstīt. Stučka ir še, un viņam iet brangi, kā jau visiem veikalniekiem, visur gaiss un apstākļi mier [īgi], viņš tiek tik aizvien resnāks. Kas nekait bagātam, tas nekad neslāpst. Viņš drīz sasniegs savu draugu Bisnieku. Nu, mīļais, es puslīdz visu esmu izstāstījis, [kā Tu] pats ar manīsi. Gaidīšu garu, garu atbildi no Tevis. 83. O. ZĒFELDEI Slobodskā 1900. gada 22. februāri (6. martā) Mani mīļie draugi! Taisni negals ir ar pastu; esmu Jums rakstījis bez gala, bet nekas nav nonācis pie Jums, - vismaz līdz šim man vēl nav nekādu ziņu, ka kaut kas būtu saņemts. Tagad mēģināšu šādā veidā, rakstot vaļēju karti, varbūt tā nonāks Jūsu rokās. Iespējams, ka pasts arī nav vainīgs, bet gan kāds zināms, Jums pazīstams kungs, kurš interesējas par to, ko mēs varētu viens otram sacīt; sevi taču viņš pazīst vislabāk. Mīļā, labā Olga, mīļā Marijiņ, bet nedusmojieties uz mani. Jūs jau nezināt, cik ļoti es priecājos par Jūsu sirsnīgajām tālo draugu atcerēm. Es arī tagad būtu rakstījis garāku vēstuli, bet tas ir tik sāpīgi aizskaroši, ja kāda netīra trešā roka iespiežas starpā. Rakstiet man, labie, no sirds mīļotie bērni, bet arī tikai mazu pastkarti (vēstules man pa lielākai daļai ir pienākušas), lai es arī zinātu, ka Jūs man neatriebjaties par to, kur neesmu vainīgs. Esiet veselas, mani mīļie draugi, sakiet man kādu vārdiņu, kā Jums iet. Es novēlu Jums visu mīļu un labu. Domājiet arī par mani, kad esat priecīgas, bet, par visām lietām, - neesiet dusmīgas uz Jūsu veco biedru un draugu. Dzīvojiet sveikas, mīļie bērni 84. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 23. februārī (7. martā) 23. II 1498                                                  Dvēselīt! Vai Tu arī zini, manu jauko sirdssmaržiņ, ka mēs jau esam jaunā simtā, jau pagājušas 323 dieniņas, un līdz tikšanās dienai palikušas vēl apmēram 70 (es rēķinu līdz 10. maijam), pavisam tagad, šodien, ir apritējušas tieši pilnas 200 sēru, bet vēl pēc 70 nāks zeltprieka dieniņas. Ak Tu, mīlulīt, mīļsvēto mutiņ, tas tomēr vēl ir tik šausmīgi tālu, tālu. Tiek jau braši iets caur dzīvi, bet rindiņu skaitīšana tomēr ir kļuvusi par dieniņu skaitīšanu, kā saka mazie Iniņi. Bet te labākais līdzeklis ir darbošanās. Tātad: šodien es no dvēselītes saņēmu mīļtelegrammiņu, un es atkal turpināšu Nīmani; es biju nonācis tieši līdz pusei un jau gribēju to pilnīgi mest pie malas, lai turpinātu tikai aprīlī, man arī bija ļoti apriebies romāna garlaicīgums. Es esmu briesmīgi pārskatījies - tas ir visūdeiņainākās šķiras guvernantes romāns; labi, ka tas nāk tagad, jo kā iesākums jaunam ceturksnim tas būtu taisni nokaujošs. Man liekas, ka tam jābūt vēl sājākam nekā «Kuba», kaut gan es to neesmu lasījis. Šodien es aizsūtu tūlīt no 108. lappuses. Katru dienu man vajadzēs paveikt gandrīz viena numura apjomā, t. i., 6 - 8 lappuses, 1 - ½ stundas; tas nepiepūlē, bet novirza un iedarbojas apmēram tāpat kā fizisks darbs. Tātad esi bez rūpēm, mīļsvētumiņ, gaismas straumīt. Vācu stundu man vairs nav, bērni esoc slimi, bet laikam jau tās 50 kapeikas par stundu viņa: bija par daudz; pasniedzu pavisam tikai 3 stundas. Krievam jau arī pietiek ar 3 stundām vācu valodas. - Bez Nīmaņa es tagad vēl strādāšu arī pie Ibsena, patlaban es lasu to un citas kritikas un ļoti skaišos par neizdibināmi dumji saldo Zālīti - tas ir gandrīz vēl dumjāks nekā sirmais Zālīte. Un tieši šo dziļāko un sapņaināko no Ibsena drāmām viņi grib uzvest latviski! Traki viņi ir, ārprātīgi kā Rīgas suņi; nesaprata pat ne «Raganu», un tā taču mums ir simtreiz tuvāka (žēl, ka «Raganas» man nav šeit, būtu izveidojamas jaukas parabolas). - Biju ļoti sašutis, ka neparādījās «Uriels Akosta» un «Skans», bet gan viss iespējamais draņķis, «Katiņas» un citi Fridolīna tulkojumi. Vai tad «Uriels Akosta» tagad ir cenzēts? Un ar «Skans» arī nākošo ziemu nekas neiznāks, tādēļ ka viņi taču izdos daudz naudas par godalgojamām drāmām; tas tiks bīdīts pie malas tikmēr, kamēr galds izbeigsies un «Skans» nokritīs uz grīdas. Kādēļ viņi ne reizi nav uzveduši «Vaideloti»? «Tiepīgais ēzelis» un «Ragana» ir pilnīgi pazuduši; tagad rok ārā Stepermani, viņi ijgojas arī pēc saviem «mirušajiem, kas mostas», ēzeļi! - Nelaimīgie statūti manu sirdsmutiņu ir gluži nomocījuši, un vai Tu vēl arvien slikti guli? Vai tas tagad, ametista sirsniņ, ir pat ietekmējis arī Tavu miegu? Es tagad visumā guļas labāk, jau bijušas 3 - 4 dienas pēc kārtas, kad neesmu lietojis nedz bromu, nedz pilienus. Tikai ēstgriba nav pietiekoši laba, es ēdu par daudz labumus, škiņķīti, un tad man vairs negaršo pusdienas un pliekans ēdiens. Bet visumā es esmu ļoti vesels un mīļš, un labs. Jā, nu tie statūti: tos sūtot, es nonāktu ar ļaudīm tuvākās attiecībās, mīļmutiņ, drīz jau nāks tikšanās, un tad mēs paliktu ar tiem kaut cik kontaktā. Tātad, ja tikai viņi gribēs sūtīt, tas, protams, sagādās dažas grūtības, bet vai jūs tomēr vislabāk nesameklētu tādus statūtus, ko jūs varētu pieņemt nepārgrozītus, tos drīz apstiprinātu, citādi ar apstiprināšanu ir grūti, iespējams, tos var pavisam noraidīt. Katrā ziņā kādam vajag aiziet pie Amatnieka uz gubernatora kanceleju (pilī 3. stāvā, Канцеляр. губернатора), viņš paskaidros daudz tāda, kas attieksies uz formu, no viņa daudz kas atkarīgs, jo gubernators izdod atsauksmi, uz kuras pamata pa lielākai daļai apstiprina vai noraida. Pret Amatnieka kungu jāizturas ar cieņu, viņš ir laipns kungs. Tad ap to laiku, kad statūti jau sagatavoti iesniegšanai gubernatoram, vajadzētu «Рижский встник» vai «Прибалтийский листок» par šo lietu radīt interesi, uzrakstīt rakstu, ka·norāda uz biedrību un ar to draudzīgi un piekrītoši aprunājas. Rakstu (labāk vairākus) es varu uzrakstīt. Tik gludi tā lieta neiet. Nepārgrozītie statūti, pēc kāda jau apstiprināta krieviskā varianta, pēc gada var tikt grozīti, un grozīt pastāvošos statūtus ir daudz vieglāk nekā iegūt pilnīgi jaunus, kas labākajā gadījumā var vilkties 2 - 3 gadus. - Tad statūti ir jānoraksta 2 eksemplāros, jāuzliek markas - šim nolūkam jums mazliet jāsamet nauda. Es labprāt visu darīšu par velti, tā jau arī ir sava veida reklāma; es labprāt sevi padarīšu jums nepieciešamu. Mīļo sirdsstraumīt, mīļsvēto liesmiņ, bet es redzu, ka Tu guli uz dīvāniņa! Vai tad tur nav nevienas gultas? Tu taču tā nemīli, ja kājgalis nav slēgts. Uz dīvāna taču ir ļoti neērti, Mīļiniņ, vai tad tur nevar kā izlīdzēties? Rūpējies, Iniņ, par to, citādi es raizēšos. - Mani ļoti iepriecina tas, ka Tu esi atbrīvojusies no Olgas, bet Tu, mīļo dvēselīt, tādēļ taču nebūsi pret viņiem bijusi ļauna un auksta; viņi taču ir nabaga nožēlojami, vientuļi cilvēki, kopš viņi mūs pazaudējuši, tie ir kļuvuši vēl vientuļoki. Tu pratīsi, manu dziļo, laipno mutiņ, savienot abus: pati būt brīva, tomēr laipna, cilvēcīga, nevis dāma. Tu. esi tik spējīga pārvērsties un esi tik cēls cilvēks, ka Tev izdosies arī šis augstākais: būt brīvai un lielai, tomēr vienkāršai un labai. Mana nabaga māsa to nav sapratusi: nebija nevienai, kas viņai pateiktu, ka viņa divkārt ir nokļuvusi uz maldu ceļa, divās galējībās: tā ir kļuvusi par saltu dienu un izšķiedusi, aizsviedusi savu laipnību un sevi tai līdz. Tu no tā esi izsargājusies, manu silto dvašiņ, bet Tu jau to redzi no Olgas, cik grūti Tev arī būtu iet īsto ceļu un atrast sevi. Arī es esmu tāpat gājis, tikai agrāk nekā Tu, dvēselīt, esmu sevi un mūs mūsos atradis, un tagad es redzu, ka ceļš iet vēl tālāk: no sevis pie nabaga vientuļajiem ļaudīm, bet ne vairs uzupurējoties, tas jāatmet, bet apzināti dodot no sava pāri plūstošā spēka, attīstot, stiprinot, dodot savu spēku. Bet vēl mēs neesam tik tālu, tas nozīmē: jāsakrāj mūsu pašu spēki! Vēstules sākumā pierakstīts: Kā bezmaksas pielikums šeit pievienoti saskaitīti matiņi; domājams, ka tikpat daudz matiņu atkal ataugs kopbūtnes laikā; mīļi arī, un mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas mīļmutiņai, vēl vairāk nekā matiņu uz galviņas, labi arī. 3. lappuses augšmalā pierakstīts: Lieļputniņa ekstrā izdevumi: oktobri: masāža - 25 rubļi; novembrī: masāža - 10 rubļi, grāmatas - 10 rubļi, lampa - 2,80, tupelītes - 3 rubļi; decembrī: uzvalks - , 80, ēšana - 52. Masāža tātad 35 rubļi. 4. lappuses augšmalā pierakstīts: Vislabāk būtu, ja «Dienas Lapā» nenonāktu kritika par slimībām: dilonis un lentenis, vai! tam lasītājam, kurš tos abus saķer! Arī no lasīšanas var pielipt. - Ja «Dilo[onī]» ir tik labi izgājis cauri, vai nevarētu pamēģināt arī «Lilijas uz lauka»? Vai «Asins pilīte», mīļputniņ, nav pie Tevis? 85. ASPAZ1JAI Slobodskā 1900. gada 25. februārī (9. martā) 25. II 1496 Manu sirsnīgo.., saņēmu pūkvēstulīti (no 16./1504) un mīļkartīti (18.), pa vidu iztrūkst vēl maza kartīte. Kartīte ir pat ļoti ātri atnākusi. Tai jau bija jābrien cauri dziļajiem sniegiem, tā viegli var nosalt tādas mazas pūkkājiņas, un tad netiek vairs tālāk. Mīļsirsnīgo samtmutiņ, Tu jau ļoti labi glabā savu puisīti, tas vienmēr tiek slavēts labo vēstulīšu dēļ, tas būs tik ilgi, kamēr aiz pārskatīšanās iznāks viena slikta, un tad šis pats labais puisītis dabūs pērienu, jo viņš jau pienācīgi izpriecājas, kamēr tiek pūkots. Tu saldo mutiņ, bet šoreiz Tu esi saslavējusi mazliet par daudz, tik labi jau nemaz nav. Tad būtu vienīgi dimantpuisīši, bet ir tikai gaviles par nopelnītiem rubļiem. Tomēr tas viss ir taisnība, ko Tu saki par laika posmu pēc cietuma. Mani nomierina, ka tagad Tu to skaidrāk saproti. Kamēr Tu nesaprati, es ļoti cietu, jo tik tālu nonāk tikai tad, kad nesaprot. Es zinu, ka tagad Tu no kopbūtnes arī neprasīsi brīnumus, prasīsi pati no sevis, bet prasīšana no sevis Tev ir pārāk jauna, šim nolūkam sevi ļoti labi jāpazīst, tādēļ nelolo tomēr lielas cerības, manu debestiņ. - Elektriskā mašīna jau ir laba, es tikai pats esmu par slinku. Tāpat ar masāžām, pirms nedēļas viņa aizbrauca pavisam, bet drīz jau atbrauks mutiņa pati; lielāko tiesu esmu vainīgs, esmu slinks. - Aprīlim es varbūt sakārtošu kaut ko no dzejoļiem, ļauj tātad lilijām vēl augt uz lauka. - Drīzāk atpūties, mīļdvēselīt, netaisi nekādus jaunus darba iedalījumus, bet gan atpūtas iedalījumus, tad arī miedziņš būs labāks. Vai Tev palīdz maijpuķīšu pilieni? - Kura pēc kārtas «nākošā sezona» jau ir «Skanam»? Mazai piezīmei par to laikrakstā tomēr vajadzēja parādīties, tāpat par «Vaideloti». Bet dariet paši, no tāluma man grūti zināt, kas būtu sakāms. - Tas no Vizuļa un Teodora «Mājas Viesī» par teātri ir uzrakstīts tik ļoti saudzīgi, ka taču nekā nespēj palīdzēt: sarūsējušu patvāri nevar uzspodrināt ar krējuma mērci, bet gan ar salpetrskābi. Laiks šeit vēl arvien ir 10 grādus auksts un daudz snieg. - Vai tad Tu vēl tagad, februāri, tulkoji kaut ko no «Aspazijas»? Es nesaprotu. Es tagad nosūtu «Aspaziju» līdz I sējuma beigām. Cik ilgam laikam tur pietiks? Aprīlim vai arī maijam~ Vai martā tika ievietota arī kāda daļa no mana tulkojuma? Žēl, ka Tu kaut ko tādu nekad skaidri nepasaki. Tad es tagad nemaz nebūtu tālāk gatavojis. - Nu, mīļo, svēto dvēseles mutiņ, rūpējies par sevi un esi vesela, mīļa un laba. Daudzas mīļas, saldas bučiņas visapkārt nokaisītas no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 86. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 27. februārī (11. martā) 27. II 1494 Manu mīļvienīgo ..! Šodien nesaņēmu no dvēselītes nevienu pūkkartīti, un tas uz mani iedarbojas ļoti nospiedoši; es, proti, atkal esmu mazliet jūtīgāks, lai gan vesels un izgulējies. Tā vietā es tomēr saņēmu vēstulīti no mīļā mazā vīreļa, par ko es jau rakstīju. Liekas, ka viņš mani tiešām mīl un es taču viņam neesmu nekā mīļa darījis, gluži nekā, es nemaz nezinu, kā viņš pie tā nonācis; tas mani tikai padara ļoti laimīgu. Tas ir kaut kas neparasti spēcinošs un pacilājošs, tāda mīla no kāda vīrieša, jo tā taču attiecas tikai uz mani pašu, katra interese ir izslēgta. Reizē ar to es saņēmu arī vēstuli no Nīnas, kur tā atkal kā parasti pļāpā un sajūsminās par savu klubu; labi, ka viņai ir tāda rotaļlieta, pateicoties tai, viņa varbūt kļūs nopietna; viņa man arī šķiet nopietnāka. Viņa arī atkal stāsta, kā Brencis mani mīlot, bet šodien es tam vairs negribu ticēt. Tu jau pati, Sirdsiniņ, arī to sacīji un vispār labāk aptvēri nekā es, kaut gan citādi Tu ļoti reti kādu cilvēku pareizi uztver (piemēram, māsa tomēr stāv daudz augstāk nekā Stučka). Brencim tikai neesot īstas drosmes man rakstīt, viņš rakstot neveikli, un viņu pārprotot. (Atceries vēl, mīļmutiņ, kā mēs toreiz pēc Pleskavas viņa vēstuli uztvērām kā apvainojumu, un viņš tomēr bija labi domājis.) Ja viņš mani tiešām mīlētu, tad jau tas būtu kaut kas brīnumjauks un uzliktu man daudz pienākumu. - Šodien tikko te bija arī mana bijusī skolniece. Viņa grib atkal turpināt stundas, bet, tā kā galu galā viņai tomēr ir nepatikšanas, tad stundas es nodošu māsai. Tu mīļo, no sirds mīļoto dvēseles dvašiņ, vai Tu tikai esi īsti vesela? Pēdējo reizi rakstot, Tu vēl nebiji īsti spirgta. Tev vairāk jāatpūšas, sirdsdraudziņ, labāk jārūpējas par sevi, manu saldo Iniņmutiņ. - Šodien es gaidīju ziņas Zaka lietā, bet nekas nepienāca, tātad laikam nekā nebūs bijis. Biju arī pie mērnieka, bet arī nekā neatradu, kā parasti, viņam nekas nav gatavs, un tomēr es tagad gaidīju jau veselas 2 nedēļas, laikam būs gatavs tikai tad, kad pūkdvēselīte jau būs te. Viņa labāk varēs skatīties oriģinālpuisīti. Ak, bet tikšanās vēl ir tālu, tālu. Mīļo, svēto mutiņ bet saņemies jau tagad un rūpējies labi par sevi. Beidzot taču nāks tikšanās, un tad diviem mīļiem, abiem Iniņiem jābūt labiem un mīļiem, un veseliem. Ar daudzām mīļām, saldām bučiņām Tavs puisītis. Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Vai istabas plāniņš? Un vekseļa noraksti; bet mīļi un labi. 87. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 11. (24.) martā 11. III 1481 Manu mīļsirsnīgo zeltprieciņ, .. šodien atkal nav nevienas pūkkartītes, un tieši šodien tā būtu tik ļoti patīkama. Kļūst gurdeni ap dūšu, ja tik ilgi jācieš izsalkums. Bet tomēr mīļi un labi, kā lai arī būtu citādi? Šis slinkumiņa un noguruma laiks, no sirds mīļoto dvēselīt, laikam jau uz Tevi iedarbojas vēl dziļāk un drūmāk, jo atkal izpalika manas kartītes. Vai februārī pazudušas daudzas vēstules? - No Tavām vēstulītēm trūkst viena - no 25. II; kartītes turpretī nepazūd nekad. - Es tagad strādāju Zeltiņam, bet iet ļoti grūti uz priekšu; pie tam vienīgais darbs tagad ir vecā caurskatīšana un sakārtošana, jaunu es neesmu uzrakstījis gandrīz neko; un tomēr iet tik lēnām un ir tik riebīgi nenozīmīgs, vismaz pašam no tā nav ne mazākā prieka. Kas tikai būs, kad es uzsākšu ko jaunu? Līdz šodienai man ir tikai savas 300 rindas. Es drīz tās sūtīšu Tev, tad Tu, Iniņ, varēsi lēnām caurskatīt un nenozīmīgo izņemt, šo to varbūt arī paturēt «Mēnešrakstam». Es, piemēram, vēlreiz pārveidoju «Filistru» (mūsu pārlabotās redakcijas šeit nav), varbūt tomēr iet cauri ««Mēnešrakstā» vai pie Zeltiņa. - Es biju apsolījis rakstīt vēstulīti, bet esmu tik tukšs, ja nekā nesaņemu no mīļmutiņas, ka vēstulīti varētu piepildīt, augstākais, ar žēlabām. Mīļo, saldo, no sirds mīļoto pūkiņ, vai tikai Tu esi mazliet veselāka? Vai esi mazliet atpūtusies? Tu taču rūpējies labi par sevi, manu svēto mutiņ? Paša mutiņa nokaisīta ar daudzām saldām tikšanās bučiņām no mazā puisīša, mīļi, mīļī, mīļi. 88. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 19. martā (1. aprīlī) 19.III 1473              Rožpavasarsmaržiņ! Manu jauko, silto saulstariņ, manu smaržvēsmiņ, saldo Iniņdvēselīt, beidzot taču Tavs puisītis ir mazliet nokaunējies un sasparojies uz vēstulītes rakstīšanu; tas gan bija jau tīrais kauns, ka vismīļākās paša pūkmutiņas tika barotas ar liesām, mazām kartītēm. Vai tas ir iespējams, ka pienākušas 7 kartītes liec kaitās, kā 7 faraona govis, kuras apēdušas visas pūkiņas. Pēriens par to jau droši vien būs, tas nekur neizpaliks, kaut drīzāk to sagaidītu, bet pa to laiku tiek meklēta aizbildināšanās: tieši ap februāra beigām un marta sākumu bija briesmīgā steigā jāstrādā pie «Zelta nama». Mazie mīļputniņi ar 2 telegrammām nostrostēja, un tad tika tulkots bez žēlastības: pirmajā dienā 60 lappuses, pēc tam pa 40 - 30 lappusēm dienā; jau 3. martā visam vajadzēja būt gatavam. Tā iznāca tikai tādas gaisīgas kartītes, bet mutiņas jau būs gluži dusmīgas, lai gan ir mīļas un labas arī. Arī tagad man sēž uz kakla darbs pie statūtiem, tikai rīt tas būs pilnīgi nobeigts, ļoti daudz rakstīšanas, jo vajadzīgas taču arī объяснительная записка. (Jums vajag tūlīt, tiklīdz jūs saņemsiet statūtus, tos, kā arī объяснительные записки izlasīt, svītrot un pārveidot pēc jūsu delegātu vēlēšanās, un tad, pirmām kārtām statūtus nodot norakstīšanai, jo statūti visiem ir jāparaksta, прошение un объяснительная записка turpretim jāparaksta tikai delegātiem, ko var izdarīt arī vēl pēc trešajām lieldienām. Bez tam jums vajadzētu vēl, katrā ziņā pirms lieldienām, aiziet uz Канцелярий Губернатора un palūgt, lai Amatnieks vai arī, kā pienākums tas tieši ir, izskatītu statūtus un pateiktu, vai gubernators laidīs tos cauri. Tad, ja gubernators nelaiž ir velti iesūtīt; jums visādā ziņā jāpieņem gubernatora labojumi un aizrādījumi, citādi diezin vai tiks apstiprināts.) Manu mīļo Sirdsiniņ, es esmu Tevi galīgi apkrāvis ar procesa lietām, un tagad vēl šie statūti un прошение ministram. Sekretārs šeit saka, diezin vai man atļaušot mainīt dzīves vietu, varbūt, ja Pēterburgā personīgi lūgtu. Bet tagad ministrs var drīz pēc lieldienām aizbraukt atvaļinājumā. Zālīte Pēterburgā varētu uzzināt, vai iekšlietu ministrs ies atvaļinājumā un kad. Varbūt tad Tu tomēr varētu turp aizbraukt, sevišķi, ja tas nekā nemaksā. Vjatkas gubernators gan varbūt it viegli un katrā ziņā atļautu pārcelties uz Малмыжья, Vjatkas guberņā. Tur jau aug ābeles, ir daudz siltāks neka šeit, bet tikai 3 - 4 tūkstoši iedzīvotāju, tātad nesalīdzināmi sliktāka nekā Panevēža. Es uzzināšu vēl ko tuvāk. - Maija sākumā Tu katrā ziņā varēsi braukt, jau tagad Volgas ūdeņi cēlušies. - Istabiņa man tomēr jāatstāj, un tas otrais dzīvoklis (2 istabiņas par 4 rubļiem) liekas ir mitrs, vispār bēdīgāks nekā šis un būs tikai īslaicīgs dzīvoklis. - Par manām stundām (esmu pasniedzis pavisam astoņas) es saņēmu 4 rubļus, varbūt līdz maija vidum ienāks vēl daži rubļi. - Mutiņa gan dēvē puisīti par sirdsasintiņu lāsīti, bet nav bijis laiciņa atsūtīt dzejolīti par asinslāsīti, un tad vēl žēlojas, ka es nesūtu dzejolīšus. Es šajā laikā esmu daudz strādājis, tad ļoti slinkojis un bijis noguris, tagad atkal darbs, un nepavisam netieku pie dzejolīšiem. Bet vai tad tie nemaz neder, kuri Tev ir, mazdvēselīt: «Saule riet» un tās citas epigrammas: «Veca dziesma»; «Jums mūžam neizprast gaviles»; «Nē, nau tās vairs dzejas saldsērīgās jausmas»? Tad: «Septiņus vēderus pabaroto (būtu taisni sezonai piemērots!), «Jā, vajdzīgs!» utt., es domāju, tur ir vēl ļoti daudz dzejolīšu, bet šādi mīļi mazi putniņi jau brāķē. Taču, kā saka vecā Zēfeldiene: «Bērni, nebrāķējiet! Ko jūs brāķējat tik daudz?» Man jau gandrīz bija pāris jaunu dzejolīšu, bet nebija pietiekoši laika. Tagad (rīt) es nosūtīšu Zeltiņam kaudzi visādas drazas, kas lielāko tiesu ir gluži neejoša prece, varbūt Tu izvēlēsies kaut ko no tā, piemēram, «Filisters»? - Neraizējies taču, mīļo, saldo mutiņ, ja es nedaudz ļāvu manīt, ka esmu bēdīgs, tādēļ ka nepienāca neviena vēstulīte; vai tad Tu nesaproti, ka tas nav nekas bīstams, un, ja Tu tomēr pat par to uztraucies, tad es nevaru Tev visu rakstīt, tad man jāmelo un jānoklusē, un esi droša, ka es to arī darīšu un tik viltīgi iekārtošu, ka mazie mīļputniņi nemaz nemanīs, kad kaut kas tiek noklusēts. Tu gribi, lai es Tev neko neslēptu, lai Tevi cienītu ne mazāk kā agrāk, un turklāt Tu tomēr spied mani to darīt. Jo Tu tagad pēdējā laikā nedrīksti uztraukties, būdama tik ļoti aizņemto ar skraidīšanu un darbiem. Turklāt jau tagad ceļi ap Novgorodu ir sliktāki, drīz pasts kļūs pavisam neregulārs Tagad tas ir ultimāts, mīļo sirdssmaržiņ: «Neuztraukties, citādi nāks nepārtraukti melu plūdi!» No «Aspazijas» es esmu nosūtījis apmēram 24 lappuses, t. i., «Mēnešraksta» 8 lappuses, vairāk nevarēju, bija pārāk daudz darba pie «Zelta nama». Līdz šim es no «Aspazijas» neesmu vēl neko tālāk pārtulkojis, bet līdz 3. aprīlim ceru sagatavot «Mēnešrakstam» 10 lappuses - Ja tiešam ir pazudušas 7 lappuses «Aspazijas», tad tas ir ārkārtīgi nepatīkami, jo es nezinu, kas ir pazudis, un nevaru aizsūtīt vietā. - Tas ir ļoti jauki, ka Zamuelam ir vieta bet mammai katrā ziņā vajag atteikties no pansijas un arī no lielā dzīvokļa! - Ļoti mīļi no mutiņas, ka kopīgi izlasīja «Solhaugas» korektūras un tik mīļi uzslavēja! Kādas viltīgas Iniņas, ar Safo! - «Mēnešraksta» marta numurā Poruks pilnīgi ir iebraucis manā valodā, viņš vienīgi baidās no vārda «mīla». - Mani brīnummīļi aizkustināja, ka mani Asinsiniņi mani tā strostēja 7 kartīšu dēļ, šādiem mīļiem maziem putniņiem ir jākliedz, jāārdās kā strazdiem Pleskavā, Rignaigarā. - Ibsenu man nav laika rakstīt, lai jau paliek, varbūt vēlāk. Ļoti žēl, ka mutiņa varēs atbraukt tikai maijā. Jociņus Zeltiņam man vajadzēs rakstīt vienam, bet tas nemaz neveicas, vai Tu nevari atsūtīt tematus? - Naudiņu Tu vislabāk varētu noguldīt, nopērkot vērtspapīrus, piemēram, 5 % Rīgas Hipoteku biedrības ķīlu zīmes par 102 rubļiem (101 ½ ) gabalā, vai Viļņas Agrārbankas ķīlu zīmes - 4 ½ % par 94 - 95 rubļiem. Tad procenti nav jāizņem tä kā no Latviešu biedrības bankas, kurp jāiet personīgi, katra banka, arī šeit, izmaksā šo vērtspapīru procentus. - Sūti drīzāk grāmatiņas, kuras es lūdzu, piemēram, «Bimini» un citu , Heines [darbus]. - Droši vien tiek smiets par to mārciņu, uz kuru mazie putniņi ir tik lepni, vai šī mārciņa nav jau izlietota? Mīļie putnyi tiek turēti klēpītī un apklāti ar pūkińām, un puisīša mīļi glabāti. Vēstules sākumā pierakstīts: Saņēmu veselu mīļo, pūkīgo vēstulīšu lietusgāzīti: 9., 10., 11., ļoti mīļi un labi. 1482, 81., 80. Šeit būs pāris matiņu mutiņai, bet paši izkrituši, ne izrauti, bet mīļi un labi. 89. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 23. martā (5. aprīlī) 23. III 1469 Tikšanās putniņ, kādreizējo mājputniņ! Manu mīļsvētlaimīgo, saulē lidojošo mazo pavasara putniņ, jau iztālēm es dzirdu it kā baltu aizjūras putniņu saldu, klusu, priecīgu čivināšanu no tālienes šurpu nākam. Manu mierinājumiņ, mana vienīgā dzīvība, šodien Tavas brīnummīļās pūkkartītes (13. un 14.) atkal ir uzbūrušas īstu kopbūtnes noskaņu. Mana gluži tukšā istabiņa ir pilna pūkiņām un ametistiņiem, un mirdzdimantiņiem, un es jūtos priecīgs un stiprs, kaut arī vēl šodien neesmu labi gulējis un vēl arvien neesmu sācis strādāt. (Es tomēr ceru šodien nosūtīt statūtus, bet vai beidzot jau nav par vēlu? Tas mani ļoti kaitina, taču pārcelšanās mani ļoti novārdzināja.) Šodien tiek rakstīta arī tāda pūkvēstulīte, mana mīļā, saldā pūkdvēselīte nebūs dusmīga. Ja tikai es tagad ieiešu darba sliedēs, tad jau ies, sevišķi, ja es pat šajās dienās tikai vienu vienīgu reizi esmu lietojis bromu. Kaut arī Tu, nabaga mīļo mutiņ, tikai tik bieži lietotu [sulfīdu]! Ir labi, ka Tu esi bijusi pie mīļās mammas un esi viņu paskubinājusi triekt projām pansionārus. Laikam gan viņa atkal ņems mazu dzīvoklīti. Zamuels arī nu beidzot ir kļuvis patstāvīgs. No zēna vēl iznāks kas krietns. - Vai viņš pirmajos 3 mēnešos iztiks ar 15 rubļiem, jeb vai būs vajadzīga piemaksa? Kvītītes par saņemtajiem pērieniņiem ir pareizas, pērieniņi ir atstājuši iespaidu un ļoti nākuši par labu šādiem labiem puisīšiem. Mērnieka puisēns jau ir aizsūtīts un būs jau arī klāt. Manai nabaga Sirdsiniņai vienīgi būs daudz skraidīšanu procesa lietā un vēl ar прошение ministram un ar statūtiem. Izbraukšanai uz šejieni, zināms, jānosaka konkrēta diena. Tu domā 3. maijā; es arī ticu, ka līdz tam Tu visu būsi pabeigusi (jeb vai Tu esi domājusi pat jau 3. aprīlī? Tas taču nevarētu notikt, tādēļ ka statūtus parakstīs 12. aprīlī un vekseļa lieta arī nebūs tik drīz iesniegta [tiesā]. No brauciena uz Pēterburgu pie ministra gan nekas neiznāks, lieldienās nekas netiks pieņemts, un varbūt viņš izbrauks pat uz ārzemēm.). Man ir vēl viens iemesls, kādēļ konkrēti būtu jānoteic izbraukšanas dieniņa. Šeit bieži tiek atļauts, ka vīrs brauc sagaidīt sievu guberņas robežās; tad es arī lūgšu atļauju aizbraukt līdz Малмыжня. Mēs tur satiktos un pie izdevības apskatītu pilsētiņu (3000 iedzīvotāju); tur ir siltāks, aug jau ļoti skaisti āboli un citi augļi, kādu šeit nav. Ja mani nepārcels uz citu guberņu, tad droši vien atstās tai pašā Vjatkas guberņā. Šai pilsētiņai, protams, ir jābūt ļoti garlaicīgai. Katrā ziņā mēs abi varam to apskatīt. Upe arī ir aizsalusi, naktīs salst līdz 5 grādiem. - Tātad es Tev telegrafēšu, kad Tu varēsi izbraukt upes dēļ, kad tā būs brīva no ledus, un Tu telegrafē tad, kad Tu tiešām izbrauc, lai es zinātu, kad braukt pretim. Mana saldā, mīļā, dārgā, svētā pūkmutiņa visa noklāta ar bučiņām un mīļi pakašāta, un ietīta pūkiņās, un mazā puisīša glāstīta. Vēstules sākumā pierakstīts: Mīļai pūkiņai šeit pievienota bārdas šķipsniņa, sasieta ar garo ūsiņu. 90. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 25. martā (7. aprīlī) 25. III 1467 Manu cēlo, dārgo, .., šonedēļ gluži izņēmuma kārtā es tieku labi apgādāts ar daudzām mīļām, pūkīgām vēstulītēm un kartītēm. Šodien es atkal saņēmu vienu pūkkartīti (no 16/1435); bet par manu mīļputniņu pastiņš slikti gādā. Es lasu, mīļdvēselīt, ka Tu arī it kā būtu sūtījusi telegrammiņu, es neko tamlīdzīgu neesmu saņēmis; laikam gan Tev pašai vēlāk būs šķitis, ka tas neatmaksājas. Par прошение ministram es rakstīju jau pirms nedēļās. Šeit ir viens kaukāzietis, viņš saka, ka pat Tiflisā esot ļoti lēta dzīve, viņš pazīst apstākļus un ieteic katrā ziņā braukt uz turieni. Tikai smalkajās peldvietās, protams, ir ļoti dārgi, bet tās taču mums nav vajadzīgas. Grūti ticams, ka laidīs uz Mazkrieviju, vispār ir ļoti maz cerību vai, pareizāk sakot, nekādu, ka vispār laidīs projām. Vai Tu neesi mani mazliet pārpratusi, dimantputniņ, dzejolīši droši vien būtu bijuši kā uguns, bet visapkārt ir ledus lauks, tas būtu, pavarda uguns uz aizsaluša ezera. Bet Tava drosmīgā doma man brīnišķi gāja pie sirds, Tu esi tik bezbailīga un stipra, Tu mazo, saldo putniņ, un tik pilna neiedomājamas, pāri plūstošas mīlas. - «Colu» es izsūtīšu šodien, vienu nodaļu, 12 lappuses teksta, tur pietiks «Mājas Viesa» pielikuma 8 lappusēm. Darbs tiešām ir patīkams, man nav jāsteidzas. Aizvakar es apdrošinātā vēstulē nosūtīju statūtus un humoru. - Es jau priecājos, ka mana paša mīļajām mutiņām ir laba veselībiņa, bet sliktais miedziņš mani tomēr dara nemierīgu. Mēģini taču atpūsties cik vien iespējams daudz, mīļo, saldo Iniņ. Ja tikai darbs Tevi pārāk nenomoka, es ļoti baidos par to. Puisīši tagad atkal ir pavisam labi, veselībiņa ir kārtībā, guļu bez pulveriem, tikai mājas režīms nav vēl gluži nokārtots, jo es tikai vēlu tieku gulēt un atkal agri jāceļas augšā. Taču drīz tas tiks nokārtots. Mēbelītes arī man būs istabiņā. Jaunās pusdienas arī ir labas. Vispār, puisītis tiek mīļi glabāts, lai tikai mutiņa tiktu mīļi glabāta. Bučiņas papilnam tiek izkaisītas no pašas puisīša, miji, mīļi, mīļi. 91. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 26. martā (8. aprīlī) 26. III 1446 Mīļsirsnīgo .., šodien jau gan nav nevienas mīļas pūkkartītes, taču jau trīs dienas pēc kārtas ir bijušas tik mīļas, brīnišķas vēstulītes un kartītes. Tad jau nepavisam vairs nevar žēloties un kliegt. - Vakar tika nosūtīts «Cola» vienam numuram, 12 lappuses teksta, «Mājas Viesī» iznāks 8 lappuses. - Slinkumiņš vēl arvien guļ kaulos, es veicu gandrīz tikai visnepieciešamākos maizes darbus. Pie [humora] neesmu ķēries jau ilgi, pavisam nezinu, kur paliek laiks, kā tas aiziet. Rīt es tomēr sākšu atkal nopietnāk strādāt; nepierastās jaunā dzīvokļa grūtības nu reiz ir jāpārvar. - Vai tikai Tu, zeltmirdzumiņ, atkal nestrādā par daudz, vai tikai jaukā paraboliņa par karalienes skūpstu nav pašas pārtulkota? Es tomēr ceru, ka mīļie, saldie Iniņi strādās tik maz, cik vien iespējams. - Mums šeit bija viena pamācoša izrāde: organizētās un disciplinētās valsts varas cīņa pret brīvajiem dabas spēkiem jeb pret trulo masu, kas bija sagrābusi varu pār ielu; kādā jaukā dienā kāds ducis policistu soļoja pa ielām un dzina sev pa priekšu ap 2 duči govju, pazīstamās ielas govis, par kurām es jau tiku rakstījis: klaiņošana, diedelēšana un zagšana šiem nabaga lopiņiem bija aizliegtas, tās tika savaldītas un nogādātas участок. Bet šīs blēdīgās bestijas bija tik viltīgas, ka galu galā palika nesodītas, un visa soda nasta uzgūlās viņu nelaimīgajām saimniecēm, kuras vēlāk sacēla briesmīgu brēku. Turpmāk pa pilsētas ielām un trotuāriem drīkstēšot pastaigāties tikai cilvēki, kazas, zirgi un suņi; no šī brīža katram atļauts no trotuāra nogrūst govi - paliekot nesodītam. - Tā šeit dzīvo, mīļputniņ. Bet labi arī. Daudzas mīļas, saldas bučiņas mīļmutiņai no puisīša. 92. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 31. martā (13. aprīlī) 31. III 1461 Manu mīļzeltaino, starojošo.., ir lieliska, skaista pavasara dieniņa: brīnummīļa vēstulīte un ļoti bēdīga, sirsnīga pūkkartīte, tik mīļas, tik mīļas ir šādas kartītes. Šī atkal man liekas vismīļākā, bet, ja nopietni apskatos, tad tāda ir tikai tā, kuru pēdējo saņēmu. Tā man vienmēr ir, pēdējā pūkkartīte šķiet vismīļākā. Tādas ir šīs pūkmtutiņas, katru dienu viņas raksta arvien mīļāk un pūkīgāk. Arī lentīti es saņēmu, tā jau ir tieši no saldākajiem, mazajiem putniņiem. Nekad nebiju ievērojis, ka mazie mīļie putniņi kaut ko tādu nēsātu, bet varbūt jauna nopirkta? Tomēr katrā ziņā ļoti mīļa un laba, kaut kas tamlīdzīgs būs jānēsā arī tagad, dzīvojot kopā, ne tikai vienatnē, mīļo Sirdsiniņ. - Bet, kad vismīļāk glabā, tad visvairāk palaižas slinkumā un parasti raksta tikai kartītes, tā arī šodien Tavs puisītis; arī rīt. Nosūtu «Aspazijas» un «Cola» manuskriptus. - Pie Tevis ir kāds ievads: «Apdrošin [āšana] Kurzemē», bet tas nav uzņemta, vai tas ticis svītrots? Ja nē, tad uzņem vai sūti šurp, lai. es to varētu izlietot krieviski. - Uz mīļo brīnumvēstulīti es tagad nevaru atbildēt, bet tas tomēr nav taisnība: es neticu brīnumiem un arī nekad tiem neesmu ticējis. Tā ir sievišķā ticība, vīrišķā saucas: attīstība, tā ir mana ticība. Es arī neapsolīju, ka man nebūs slikta oma, bet gan sacīju: «Es zinu, ka tā nebūs.» Tātad tas nav mans nopelns, mīļajiem Iniņiem nevajadzētu vienmēr pārprast. Viņi jau tagad tik bieži un tik pamatīgi ir pārpratuši pašu mīļos puisīšus, ka drīz sāks bārt, tomēr mīļi arī. Ļoti priecājos, ka saldās rožsmaržiņas ir tik ļoti pieķērušās attīstībai un visu slimībiņu fiziskam izskaidrojumam. Nu tiešām ir jāveicas, un es arī saņemšu dūšu (kā dvēselīte rakstīja), jo puisīši taču nevar atgriezties pie ticības brīnumiem. Būs viss, gan sirsnība, gan Iniņi, gan tikšanas Tā, manu saldo, dvēselīgo brīnumputniņ, labi arī. Ziņas, par kurām Tu raksti, jau arī ir labas. Es vēl arvien gaidīt, kādas nepatikšanas manai dvēselītei bija atgadījušās. Tev nevajadzētu man likt tik ilgi taustīties neziņā. Vai pieņemt pabalstu, vislabāk zināsi Tu pati, tas atkarājas no veida, kā to piedāvā. Ja nekas tam pretī nerunā, tad pieņem, ja tikai saglabājusies šī cieta. Mīļā, saldā, sirsnīgā Iniņa labi apgādāta un izgreznota bučiņām un pūkiņām no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 93. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. guda 4. (17.) aprīlī 4.IV 1457                              Ametistdimantiņ! Manu vienīgo mutiņ, manu nabaga mīļoto sirdsdvēselīt, paldies dievam, ka Tu tomēr neesi tik slimiņa, kā es domāju. Nupat saņēmu Tavu mīļo, saldo 24. III vēstulīti, tā ir pilna mīļām domām, vēl vairāk nekā 22. [marta vēstule], skaidrāka un noteiktāka, un bez tam tā ir uzrakstīta mazliet spirgtāk, kaut arī slimiņai esot, bet, galvenais: tajā teikts, ka neesot bijis nekādas saudzēšanas. Nu, paldies dievam. Tas ir kas jauns un mani ļoti patīkami aizkustina, kaut gan Tu vēl arvien mazliet mēģini noslēpt slimībiņu, jo 25. jau Tu, saldo dvēselīt, taču vēl biji tik vājiņa, ka nekā nevarēji ēst. Bet es varu iedomāties, mazais mīļputniņš pats 23. un 24. domāja, ka iesnas neko nenozīmē. Pūkkartīte (25.) mani ļoti nobaidīja, un es uzrakstīju nelāga kartītes, arī šodien vēl jūtos ļoti noguris, neesmu, piemēram, paveicis «Cola» dienas normu, vispār, visu dienu esmu tikai lasījis un nēsājis savu nogurumu no viena kakta otrā. Tas man ir piemērs, cik ļoti nogurdina psihiski satraukumi, nepatīkami, tāpat šīs pēdējās 2 nedēļas, kas mani ievērojami novājinājušas: īgnums, varbūt arī istaba par maziņu (nav priekšloga, tas jau izņemts, lai būtu vairāk gaisa, gaišāks un lai labāk redzētu, ko dara ledus; no mana loga paveras skats uz upi). Tagad kopš vakarrīta nepārtraukti līst, 3 grādi silts, tas beidzot atstāj iespaidu uz ledu; tikai ūdens [līmenis] vēl nav cēlies, bet tas izskaidrojams ar to, ka tas notiek ļoti lēnām; tomēr maija sākumā es ceru uz brīvu upi. - Šodien mani sevišķi nomierināja Tavs teiktais, ka Tu tagad vairāk domājot par pašas veselībiņu, un, redzot, ka Tu savu influenci esi pacienājusi ar konjaku un citronu, man kļūst tikpat silti, it kā es pats būtu ieņēmis sviedrēšanās līdzekli. Tu taču laikam gan tomēr arī sargājies - bet kā gan Tu atkal saaukstējies? Laikam esi ļoti vājiņa, manu Inputniņ? Labi, ka Tu, sirds ametistiņ, vismaz dūšīgi ēd. Vispirms es rakstīšu par darījumiem, savā pūkvēstulītē Tu esi skārusi tik daudzas domas, jau sen Tu neesi tik daudz un tik dziļi saturīgi rakstījusi, tas mani pārsteidz kā kaut kas pilnīgi jauns, turklāt tie visi tiešām ir manis paša bērni, tikai svētdienas drānās ar tīri noslaucītiem deguntiņiem un sasukātām galviņām: mutiņa it atzinīgi novērtējusi mūsu jauno paaudzi. Bet acumirklī es jūtos ļoti noguris, uz to atbildēšu beigās. - Patlaban es sāku tulkot kādu armēņu romānu: kāds armēnis to tulko krieviski, bet es no krievu valodas latviski; būs tikai 4 loksnes (170 000 rakstu zīmju), ir interesants: Turcija ap 1877. gadu, ne karš, bet gatavošanās tam. Es to aizsūtīšu, kamēr Tu, dvēselīt, vēl esi tur, lai tas katrā ziņā tiktu pieņemts. - Šodien no savas skolnieces es atkal saņēmu 2 rubļus, pavisam pasniegtas jau 12 stundas, ir uzcītīga, tādēļ stundas ir patīkamas. Šodien, proti, mums virs galvas strādāja namdari: lika jaunu grīdu, kas mani ļoti nogurdināja; viņa to saprata un pārtrauca stundu agrāk. - Valdības pabalsta vēl arvien nav, lai gan aprīlī tas atkal tika gaidīts. - Nebar labo puisīti par vecajiem zābakiem, Tev taču jāsaprot, Iniņ, ka šī ligzda nav lielpilsēta, līdzīga Rīgai, šeit kļūst smieklīgs, ja staigā pārāk smalki, t. i., pēc Rīgas jēdziena gan tikai pieklājīgi apģērbies. Un tad: kādēļ man nevajadzīgi jāizspiež nauda par manu tualeti, kad man taču tā jātaupa: es reiz gribu pāris mēnešus būt brīvs no nepatīkamā darba, bet, ja tas nebūs iespējams, mums taču ar visu to būs nepieciešams daudz naudas un kopdzīvē vēl vairāk manai saldajai, sirsnīgajai, vienīgajai rožsmaržiņai. Mums tad vajadzēs labāku dzīvokli, vajadzēs pieņemt kalponi (tās šeit ir lētas 1 ½ - 2 rubļi mēnešalgas), man nav gluži nekādas vajadzības, tādēļ taču ir saprotams, ka es pērku vecus zābakus, labāk es mazāk strādāju. Zināms, mīļie pūkputniņi gan smiesies par šādiem noskrandušiem puišiem, kas grib dēvēties par Iniņiem, bet smalks es taču neesmu bijis nekad; mīļie ametistputniņi pie tā pieradīs vieglāk nekā pie gludajām galviņām, kas nopūkotas vairs tikai ap ausīm. Es nemaz nezinu, kā tas saderēs kopā: šādas mirdzošas rožsmaržiņas, pavisam jaunas un spirgtas kā rīts, bet tām blakus šādi apkašāti rāceņi. Es ļoti nopriecājos, ka mans saldais zeltdimantiņš atkal ir tik skaisti uzziedējis, to veicinājis miers, ko Tu tagad pēc gadiem beidzot atkal vari baudīt; jau tūlīt pēc mūsu šķiršanās pagājušā gada jūlijā, augustā, septembrī Tu kļuvi veselāka un ziedošāka nekā iepriekš. Tad es Tevi atkal nomocīju ar savām vaimanām un rūpēm, bet tagad, kad es Tevi lieku mierā, atkal uzzied mans baltais pavasara ziediņš. Es zināju gan, ka es Tevi nomoku ar saviem prātojumiem, Tu esi skaists, pilnasinīgs cilvēks dzīvei, es velku Tevi prom no dzīves, it kā tumšā mežā, kur par dzīvi tikai prāto. Savā būtībā mēs esam dažādi, un es Tevi vienmēr nomocīšu. Bet es taču gribēju rakstīt tikai par darījumiem. - Deglava ceļojums un ceļojuma apraksts gan ir ļoti komisks: viņš iedrošinās iebraukt tikai Minhenē un paliek vienīgi pie alus un desiņām, neskaitot īslaicīgu novirzi mākslā, maisīšana nav, kad paliek, paliek pie viena! Bet viņš ir godīgs: rāda sevi tādu, kāds ir, bez aplinkiem saka visu, ko domā, nav tāds kā, piemēram, Ansbergs, kurš tāpat kā viszinošais Helijs tēlo, balstoties uz sava Bēdekera. - Šī nabaga meiča, Miķelsone5. Jā, nu Jākobsons savu sievu, šo slimīgo nabaga sieviņu, ir laimīgi dabūjis zem zemes. Es redzēju šīs drāmas sākumu. - Nebaries arī, Mīļiniņ, ka es neesmu aizsūtījis nevienu dzejolīti, Tu jau mani, cik noguris es esmu un cik daudz esmu strādājis, man tad jau es nevaru nekā laba sakārtot, nekas neiznāk. Tādēļ taču Tev, dvēselīt, vajadzētu atsūtīt dzejoļus, es tos apstrādātu vai atdzejotu, jo, kad mēs tiksim līdz mūsu kopdzīvei, ir vēl ļoti grūti nosakāms. - Par Teodoru Tu neesi nekā rakstījusi, varēji jau vairākkārt atrakstīt; arī tagad Tu neraksti, vai viņam vēl vajag vai nē, vai man būtu jāsūta. Viņš taču ir kritiķis, pārāks par Vizuli, ja viņš lūdzis, man visādā ziņā būtu jādod, tagad viņš jutīsies apvainots, jo Vizulim es esmu devis tik daudz. Ja es nonāku šādā nelāga stāvoklī, Tu varētu būt par starpnieku. Tagad man pašam viņam jāraksta, lai atvainotos. Mīļajām, saldajām pūkrozītēm jāturas veselām un jārūpējas par sevi tik mīļi kā līdz šim, lai tās uzziedētu gluži smaržīgas un krāšņas, arī mīļas un labas. Daudzas mīļas bučiņas un pūkiņas no puisīša. Vēstules sākumā pierakstīts: Par domiņām, par kurām bija rakstīts mīļajā pūkvēstulītē, es rakstīšu nākošajā vēstulē. Nosūtu līdzi rēķiniņu un matu saišķīti, daži vēl ir palikuši pāri, mīļi un labi arī. 2. un 3. lappuses augšējās un sānu malās pierakstīts: Divas domas man sevišķi patika: netieši saņemt, mācoties (es varu saņemt tikai tā, viss pārējais ir laupīšana, turklāt pat neiespējama). Ņemt līdzi visas vecās vēstules (es jau tagad baidos, ka Tu lielāko daļu sadedzināsi vai atstāsi tur, un vai Tu izpildīsi manus nemitīgos lūgumus: ņemt līdzi visas grāmatas un papīrus?) un vērpt šos pavedienus tālāk. - Varbūt Tu atceries, ka es to gribēju darīt tieši pēc cietuma? Ved tikai līdzi visas vēstules un grāmatas un nebaidies, ka es Tevi mocīšu, grāmatas un vēstules man ir nepieciešamas romānam; tā, Mīļiniņ. - Es nevaru aptvert, kādēļ Tu, dvēselīt, negribi, ka es strādāju Zeltiņam: esmu viņam jau sen apsolījis un tagad nevaru to atsaukt; vārda neturēšana man kaitēs vēl vairāk. Humoreskas es tik un tā nerakstīšu, esmu pārāk noguris. 94. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 10. (23.) aprīlī 10. IV 1451 Manu sirsnīgo, .. nu jau otrā diena, kopš nesaņemu nevienu pūkkartīti, laikam tomēr kāda upe būs vaļā, pasts, protams, par to, kas uz viņiem attiecas, zina vismazāk. Šeit ar lielu troksni, bet neizsakāmi garlaicīgi svin lieldienas, pirmajā dienā, t. i., pirmajā naktī, šāva, tad visu nākošo dienu nepārtraukti zvanīja, tā ka šī plosīšanās dara galvu pilnīgi tukšu; šodien vēl tāpat zvanīja, bet tagad sīkpilsonis beidzot ir noguris, un man ir miers. Atskaitot šo labo īpašību, ka viņš nogurst zvanīdams, šejienes sīkpilsonis spēj uzrādīt maz ko patīkamu. Viņš ir tik dumjš, ka pat negarlaikojas, ko es secinu no tā, ka šeit ne par vienu kaušanos vēl nav sastādīts protokols. Un tomēr galveno ielu renstelēs kā lieldienu gaviļu trofejas guļ spokiem līdzīgi ļaudis, kurus visus policijai nav iespējams novākt, jo tās krāšņo stādu herbārijam ir arī savas robežas, tas ir pilns līdz pēdējai vietai. Labi, ka vēl suņi un kazas rūpējas par apkārtguļošajiem upuriem, tos līdzcietīgi apošņādami. No sava loga es redzu arī šūpoles un teātra baraku, bet tā ir samērā tukša, ja neskaita aktierus, kādu vīru ar sievu, bērnu, suni un leijerkasti; pēdējā ģimenes atvase, protams, taisa troksni par desmitiem. Ja Tu pieskaiti klāt vēl nemitīgo sniegu, lietu, vēju un netīrumus, kas pārspēj visu, un manu uz lamāšanos gatavo noskaņojumu, tad Tev ir īstais priekšstats par lieldienām Slobodskā. Bet tomēr mīļš un labs, un ļoti pūkīgs cerībā uz tikšanos, tam taču jānotiek. Mīļie, saldie, mirdzošie saulstariņi, mani mazie mimozas kukainīši turēsies veseli un labi. Puisītis nežēlo daudzas īsti mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas. 95. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 11. (24.) aprīlī 11. IV 1450                                          Dimantamestistiņ! Manu saldo, sirsnīgo mimozas kukainīt, dvēsēles smaržiņ, sirdsmutiņ, šodien saņēmu mīļu, mīļu, tomēr bēdīgu vēstulīti (30./1461; datumiņi vienmēr ir aplami; jābūt 1462, aiz nepacietības viena dieniņa uzrakstīta par agru); tā ir nākusi ļoti ilgi, veselas 12 dienas, ilgi nogulējusi Nižņijā: no Ņižņijas līdz Slobodskai nākusi 9 dienas, kad parasti paiet tikai 4 dienas. Bet manam saldajam samtputniņam nav jābūt bēdīgam, viņam braši jāturas pret visu un jo sevišķi pret pagātni. Tā man vienmēr šķiet tikai kā riebīgs kāpurs, kas uzlien uz kakla un ko ātri aizmet. Tenkas neapklusīs nekad, tās ir nemirstīgas kā viss zemais, mēs nevaram tās apklusināt, bet mēs varam sevi padarīt nejūtīgus pret tām, šim nolūkam noder pašapziņa un lepnums, mums tikai pašiem jāzina, ka mēs esam svēti. Mums sevī jāpārvar visi vecie uzskati, jo tikai šie vecie uzskati mūs padara ievainojamus, jo tie ļaunajam piešķir zināmu nozīmi. Man liekas, jauko dvēseles smaržiņ, ka Tu vēl neesi pārvarējusi vecos dievus, es dažreiz Tevi redzu izmisīgi cīnāmies par jauno un skaidro un raujamies prom no saartās miglas; bet es arī redzu, ka sārtā migla mājo tikai Tavā fantāzijā veca ieraduma dēļ kā vecs, iekalts uzskats. Tā ir kā nervoza halucinācija, kas izlaist, kad Tu jūties veselai, kad Tu droši un silti dusi sava puisīša mīļajās rokās. Es gribēju par to rakstīt jau daudz agrāk, kā atbildi 22, un 24. datumājā vēstulītēm un vēl mazliet agrāk, bet es biju pārāk noguris. Mani pārsteidza Tava pilnīgi jaunā, skaidrā atziņa par ticēšanu brīnumiem, ko Tu beidzot atmet; turklāt mani dziļi saviļņoja arī tas, ka Tu pirmo reizi izrunā kaut ko tādu kā manu nopelnu atzīšanu savā attīstībā, tieši šis negaidītais mani apdvesis vissiltāk. Bet tas man nav mierinājums nākotnei, ka Tu arī pirmoreiz, reāli, ne tikai principā, atzīsti attīstību, sava krāšņā «es» izveidošanu ar pašas līdzekļiem, no niecīga sākuma; Tu runā par to, ka visu nojaukt vēl nenozīmē saprast, ka viss jāuzceļ, un nobeidz domu ar priekšlikumu (kas jau sen bija mans mīļākais): vērpt tālāk šos daudzos iesāktos domu pavedienus, teiksim, tos sistemātiski kārtot un pilnveidot, ko mēs iesākām jau agrāk un atkal tagadējās vēstulēs. - Tas viss ir tik skaidrs, drošs, jauns ceļš un izeja, ka turklāt kāda veca doma, kuru Tu izspēlē pret mani kā neapgāžamu patiesību, mani varētu pilnīgi samulsināt, ja es pats bieži nelietotu vecus akmeņus jauna ceļa bruģēšanai. Bet taisni tas ir aplam, šie vecie akmeņi vairs ilgi netur, un, kad tie saplaisā, tad pat jaunais ceļš kļūst nelīdzens. Tā iet arī Tev, mīļo, mīļoto rožsmaržiņ, Tu redzi sārtu migliņu pat gaišā dienas laikā, actiņas vēl ir pieradušas pie sārtās lampas gaismas. Te, piemēram, būs viena no Tavām mīļākajām domām (kuru Tu atkārto pat vēl 15. III 1476 vēstulītē), ka apdāvinātas sievietes spēj nonākt pie lietu izpratnes tikai ar krišanu un kļūdīšanos (it kā godīga sieviete nevarētu būt un palikt apdāvināta, un it kā visas kritušās sievietes būtu apdāvinātas; gluži otrādi, kritušās sievietes nav bijušas visapdāvinātākās). Es neatceros nevienu tēzi, kas man personīgi liktos pretīgāka un objektīvi muļķīgāka, man šķiet, es pat spēcīgākais vaislas bullis vēl ilgi nevar tikt dēvēts par gudru, tādēļ ka gars atkāpjas tur, kur valda miesa, un otrādi. Bet man arī šķiet, ka šī tēze, kuru visvairāk iemīļojuši vissīkākie filistri, tādēļ ka tā viņiem ļauj izskatīties par tik gara bagātākiem, par cik tie ir vēršiem līdzīgāki, alkatīgāki, Tev ļoti kaitē Tavā pašreizējā attīstībā: tā vienmēr saista Tevi pie vecā, liek Tev baidīties no vecā un pārprast jauno. Pat tenkas Tev tādēļ šķiet nevis tikai migla, bet kaut kas reāls. Ir jau taisnība; Tu esi apdāvināta, tātad Tu to uzskati par svarīgu, jo Tev liekas, ka ir pateikts kas patiess, pret ko Tu tomēr instinktīvi sajūti riebumu. Bet tikai netici šai vecajai muļķībai, un nekas nestāsies ceļā Tavai tīrajai, godīgajai lietu izpratnei, Tev nebūs nekādu šaubu un ciešanu, Tu zināsi, ka esi svēta un tomēr apdāvināta, jā, es pat teiktu: tikai svēts cilvēks var būt īsti apdāvināts, t. i., gudrs, lietu izpratne, gudrība, labestība ir viens. Arī šeit vienīgi domāšana palīdz pret visiem vecajiem spokiem; kas padarīja mūs vienu otram tuvus, kas attīstīja mūs visvairāk un sagādāja vislielāko prieku, ja ne skaidrā atziņa, vienmēr pieaugošā mīla, kas taču dibinājās vienīgi uz garīgu tuvākiepazīšanu un saprašanu? Vai Tu, dvēselīt, pati nejūti, ka Tu esi kļuvusi garīgi nozīmīgāka, apdāvinātāka mūsu kopdzīvē, nozīmīgāka, nekā Tu biji pirms 5 gadiem? Nupat Tu raksti, tiekot runāts, ka Tu izskatoties skaistāka, apgarotāka. Tas taču noticis, pateicoties šai garīgajai kopdzīvei, fiziskā bija tikai līdzeklis. Jau tam vien vajadzētu spēt Tev pierādīt, ka tā tēze ir aplama, kura saka, ka sievietes krišana, t, i., protams, vienīgi tikai fiziskā, noved pie atziņas. Krišana taču vienmēr saistās ar neatļautā, slepenā, alkatīgā un riebīgā, viesnīcu un cirka trupu jēdzienu. Caur riebīgo tiek salauzts skaidrais gars, un Tu tātad saki: tikai salauztais sievietes gars var nonākt pie lietu izpratnes. Cik neskaidri turklāt esi domājusī, redzams jau no tā, ka Tu sajūsminies tieši par šo tēzi - sasniegt atziņu tikai caur krišanu, sakot, cik skaisti būtu bijis, ja mēs viens otru būtu atraduši jaunības zaļoksnībā. Šīs abas tēzes ir pretrunīgas: pirmā ir vecais, otrā - jaunais, bet mana dvēselīte tos abus izrunā vienā elpas vilcienā kā pareizus. Saldo, sirsnīgo, vienīgo Sirdsiniņ, atbrīvojies no vecā, un Tu vairs necietīsi tenku dēļ, Tu esi svēta un laba, tas Tev pašai jāzina, tā kā to zina Tavs puisītis. Un vēl pēdējais par tenkām: tā gan nav bijis, kā Bērza stāstījusi: Stučka vienmēr ir jutis pret mani pārāk lielu respektu, lai teiktu man acīs, ka man vajag Tevi atstāt, vai arī stāstītu ko sliktu par Tevi. Mēs ar viņu nekad neesam ne vārda par Tevi runājuši, nekā tamlīdzīga viņš man neteica arī stacijā; to nu ir māsa vai arī Bērza pati izdomājusi. Neņem šādu pļāpāšanu pie sirds, mīļo, pūkīgo saules dvēselīt. Tu taču pietiekoši pazīsti. manu klusēšanu, zini, ka es sevišķi greizsirdīgi glabāju savu. svētumiņu; kā tad es būtu ar kādu, runājis par Tavu vērtību vai mazvērtību? Pirmajā laikā, kad mēs vēl nebijām tik labi pazīstami, es, protams, biju dzirdējis daudz slikta, tomēr tik tieši mēģinājumi mani atrunāt netika izdarīti, visi laikam zināja, ka tas nekā nelīdzētu, un toreiz laikam neviens to neuzskatīja par nopietnību. Vienīgais, ko iedrošinājās šādi ļaudis kā Stučkas, bija tas, ka viņi par mani izplatīja runas, acīs teikt viņi neiedrošinājās neko. Citādi viņi darīja visu, lai mani pazudinātu, bet es tagad dzīvoju varbūt vēl vairāk nekā agrāk. Un mēs dzīvosim vēl vairāk, Tu, saldo, pūkīgo princesīt Rožsmaržiņ, Tu, dvēselīgo sirds saulīt, manu mīļoto mutiņ. Mūs tik drīz nepazudinās, mums ir tik briesmīgi daudz dzīvības spēka, neskatoties uz to, ka mēs tik bieži sūdzamies par savu nespēku: mēs visu mērojam ar pārāk lielu mērogu, tādēļ paši sevi neapmierinām, svēto, vienīgo Iniņ. - Tagad es arī esmu mēģinājis mazmīļputniņu mierināt, tādēļ ka tas man izsūdzēja savas bēdas; mierinājums skan pārāk salti un prātīgi, bet vienīgi domāšana un zināšanas mums var palīdzēt, mums vairāk jāiepazīst pašiem sevi un vienam otru un atkal jāpārvar visas bēdas. - Ak tā, Tu vēl jautā, kuru māsa man būtu izraudzījusi? Es diezin vai jautāšu. Bet iespējams, ka tā taču bija Nīna, kuru māsa tik ļoti dievināja; tā es nonāktu māsas pakļautībā, bet nu šķiet, ka viņa emancipējusi pati savu dievinātāju. Slikti māsa mani pazina, ja viņa domāja, ka, pakļautībā nonācis, mazvērtīgs, atkarīgs gars varētu mani apmierināt! Starp visām mūsu pazīstamajām meičām man nebija līdzvērtīga gara, tādēļ mums vajadzēja vienam otru atrast. Māsa to nesaprata. Viņa laikam nesaprot mani arī tagad; par tuvināšanos pilnīgi nav runas. - Mīļajai, saldajai Iniņai nav jābūt bēdīgai, tikšanās, tikšanās! - Bet tagad par darījumiem: ja vekseļa lietu nevarēsi nokārtot, lai paliek. - Vai pienāks otrs izdevīgs brīdis, tas ir liels jautājums. Ar Zālīti, katrā gadījumā, mēs nevaram daudz rēķināties, nabaga zēns taču pats nekā nevar darīt; viņam taču tiešām jātaupa. Mēs nesaņemsim ne 60, ne arī 30 rubļus; atkal būs mazliet jāskopojas; bet šeit tas ir viegli, viss lēts un viss vienkāršs, bez liekām ārišķībām. - Pusels Plātesu drīz izģērbs pilnīgi kailu: agrāk «Dienas Lapai»» bija ?.000 abonentu un tomēr iztika, bet tagad ar 5000 abonentiem tā jāslēdz. Tāpat ir ar «Mājas Viesi». Vai tad neviens nevar Plātesam pateikt, ka ekspedīcija viņu apzog? Muļķītis grib no līdzstrādniekiem ietaupīt kapeikas, kur ekspedīcija nozog ap 100 rubļu. Ja Plātess visu pārdos, tad laikam gan nāks Bergs un Buklevics, un tad mēs paliksim uz sēkļa. Tas vienmēr jāpatur prātā. Tādēļ man ļoti žēl, ka Tu man neatļāvi strādāt Zeltiņam: tomēr būtu zināms kontakts. - Ārons arī nav nekā atbildējis; Niedra arī ne. - Šodien es izsūtu «Cola di Rienci» un reizē ar to armēņu romāna sākumu, ļoti saistošs, to sarakstījis kāds pazīstams armēņu rakstnieks no Konstantinopoles, varbūt vari to ievietot «Dienas Lapā». Katrā ziņā pamēģini, Iniņ. Tas pievilks. - Teodoram es nerakstīšu. Viņš, kā liekas, apvaicājās tikai toreiz, pagājušajā rudenī, bet tagad pavasarī ne, un tad jau pēc atteikuma es nevaru sūtīt. Jociņš par marmora trepēm ir ļoti labs un mīļš. Vēstules sākumā pierakstīts: Šādus svārciņus, kāds ir šis pavedieniņš, puisītis patlaban valkā. 6. lappuses augšmalā pierakstīts: Mīļajiem, saulainajiem mimozas putniņiem jābūt mīļiem, ne bēdīgiem, labi jāpošas uz tikšanos, tikšanos, manu Iniņ, manu mutiņ. Daudzas, daudzas bučiņas no puisīša. 96. ASPAZIJAI Slobodskā 1900, gada 13. (26.) aprīlī 13. IV 1448 Manu zeltprieciņ, mīļo mierinājuma putniņ, .. nav nekā jauna ko pastāstīt. Tas, protams, Tevi nepārsteigs, tomēr ir garlaicīgi. Pūkiņas un kartītes nevar pienākt (pasts no Pēterburgas gan pienāca), un tik bieži nav gluži nekā ko rakstīt. - Tagad es atceros, ka armēņu romānam biju aizmirsis autora uzvārdu: šo vīru sauc - Atrpets. Es nosūtu arī dažas rindas romāna ievadam. Pa šo laiku. turpinu «Colu». - Es mēģinu sev ieskaidrot, ka Iniņa taču nebūs aizmirsusi rakstīt humorus. Bet tiklīdz es gribu pie tiem pieķersies, tā man tomēr pietrūkst patikas un ir vēl zināmas bailes. Tādēļ es ierokos tulkojumos tā, ka ārā rēgojas tikai pāris matu šķipsniņas. Par dzejoļiem vispār nav ko domāt. Varbūt man izdosies pastrādāt vienai nedēļai uz priekšu, tā, lai es būtu brīvāks, kad atbrauks mīļnierinājumiņš. Ledus ir nedrošs, jau kopš nedēļas neviens nestaigā tam pāri, tomēr tas vēl neiziet. Es sāku pats sevi garlaikot: esmu līdzīgs mašīnai, jauns, uzlabots Remingtons, kura ne tikai raksta, bet pati arī diktē un tulko. Es vairs neatceros, kad es būtu atļāvies tādu luksusu kā kādu saprātīgu domu. Visiem ēzeļiem filistriem atļauts domāt, un viņiem tam ir laiks, un citi, vēl lielāki ēzeļi, sajūsminās par viņu seklumu. Mums jāraksta rindas, bez jēgas, tikai ar daudzām rakstu zīmēm, 40 000 rakstu zīmju nozīmē 5 rubļus. Bet tas man vēl jāsaucot par laimi, tikai tad man pietrūkst mērauklas tam, kas nav laime. Kopdzīve visu izmainīs, jo tā izdzēsīs pelēko krāsu, kas taču ir visšausmīgākā; tad, paceļot galvu no mašīnas, acīm vairs nevajadzēs skatīt lēkājošos burtus, bet gan baltas pūkiņas, gluži baltas. Neesmu šodien izdomājis nevienu jociņu, bet rīt atkal būs. Es pats taču neesmu pelēks. Te lejā plūcas pāris puisēnu un nejauki brēc. Tas arī nenozīmē pelēku. Tā kliegt vēl spēj arī Tavs puisēns, un Tu būsi pārsteigta dzirdot, kā viņš kliegs, pēc tam kad veselu gadu tam bijis jāklusē. Bet tagad daudzas mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas no puisīša. 97. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 16. (29.) aprīlī 16. IV 1445         Mīļdimantiņ,.. šodien sestdieniņa it nemaz nav priekš saviem Iniņiem, atsūtīta maza kartīte, ļoti pūksirsnīga, ļoti steidzīga, tikai pāris mīļu vārdiņu ko pasacīt. Tā jau aizsteigusies priekšā vēstulītēm, kas, ziņām piekrautas, nevar tik drīz tikt uz priekšu. Pūkkartīte, proti, ir no 5./1456, kamēr vēstulīte, kura, kā tiek sacīts, esot izsūtīta 4.157, vēl nav pienākusi, tāpat kā kartīte no 3. Tā es arī vēl īsti nezinu, vai nelaimīgie statūti nonākuši galā vai ne; tie bija apdrošināti un izsūtīti 24. III. Tu, protams, runā par sapulci statūtu dēļ. bet arī žēlojies, ka 24. III vēstulīte iztrūkstot. - Прошение ministram Tev gan vēl vajadzētu mēģināt nosūtīt no Rīgas. Vekseļa lieta turpretim lai paliek, tas ir, nodod to advokātam. - Vienu es nesaprotu: kā «Cola di Rienci» var būt nonācis galā 5. IV, ja es taču to izsūtīju tikai 1. IV? Vai tā nav pārskatīšanās? Īsākais laiks, kurā kāda vēstule līdz šim pienākusi, vasarā, bija 6 dienas! - Tagad jau Tev redakcijā būs mazliet vairāk miera, jo Deglavs ir atgriezies, bet tagad Tev jāgatavojas savam ceļojumam, kas Tev sagādās daudz skraidīšanas. Telegrafē, kurā dienā Tu izbrauc, es gribētu braukt Tev pretī Vjatkas guberņas robežās, tas nozīmē apmēram 500 verstis ar kuģi, tam nolūkam man vispirms jādabū atļauja no gubernatora. Tiklīdz upe būs izgājusi, es telegrafēšu, tad Tu varēsi izbraukt, kad vien būsi kārtībā ar darīšanām. Tūlīt pēc ledus iziešanas sāksies navigācija. Drīz es Tev, dvēselīt, rakstīšu tikai vēstulītes, tad pavisam izbeigšu rakstīt, tādēļ ka pēc 20. IV uzrakstītās vēstules Tevi Rīgā vairs nesastaps. Šodien es nosūtu romāna tulkojumu. - Kā saņemšu Tavu vēstulīti, tā rakstīšu sīkāk. Mīļo rožsmaržiņ, esi vesela un turies braši! Daudz mīļu pūkińu un bučiņu no saviem mīļajiem puisīšiem, mīļi, mīļi, mīļi. 98. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 17. (J0.) aprīlī 17.IV 1444                                          Mīļputniņ! Manu mīļo princesīt Rožsmaržiņ, saules mirdzumiņ, kvēlojošo straumīt, beidzot man ir tā mīļā vēstulīte, kurai ir 3 dažādi datumiņi, bet ļoti mīļa un pūkīga, un apgādāta ar pūkmatiņiem glaimošanai. Proti, šie 3 datumiņi ir: pasta zīmogs - 4. IV, uzrakstīta 3. IV, un pūkdatumiņš - 1457 (t. i., 4. IV). Tā katrā ziņā ir laba un atlidojusi ar gluži nogurušiem spārniņiem no 14 dienu ilgā lidojumā. No 4. IV 1457 tad nu vēl iztrūktu viena pūkkartīte, bet no apsolītajām pūkiņām netrūkst nekas: tiek ļoti pūkots un labi glabāts, un šīs daudzās kartītes taču ir tikai atbalss no manām tikpat daudzajām kartītēm un nogurumiņa. Es arī esmu noguris, vismaz to pieņemu par galveno iemeslu, kādēļ nespēju neko uzsākt; dažreiz, kad esmu īsti sentimentāls, es tās saucu par ilgām, bet tas ir pārāk skaists vārds, un Tev nevajag šo vārdu veltīgi lietot! Esmu pilnīgi tādā noskaņojumā, lai justu līdz visiem nogurušajiem. Nabaga Zālīte arī ir noguris no lielās naudas maksāšanas; viņam ir savāda nelaime: toreiz viņš gluži par neko Keivičam samaksāja 100 rubļus, tagad nekrietnais Beķeris izspiež no viņa 250, tie abi vismaz ir advokāti, kuri ir zvērināti un pie tam darbā pieņemti izspiedēji un blēži, bet te pat kaut kāds šaubīgs sūda pavārs arī iedrošinās viņu plucināt, it kā viņš tiešām būtu zālīte vai salātgalva! Tā jau viņš īsā laikā ir pazaudējis ne tikai 500, bet 700, gandrīz 1000 rubļus. Plātess arī ir smalks klients, kas saviem nabaga kalpotājiem liek maksāt, kamēr laikrakstu un tā peļņu taču patur viņš vai vismaz Pusels, katrā ziņā ne Zālītē. Tā ir viena jauka sabiedrība, viltīga banda un mēļi. Savādi arī ir, ka tik skopais Zālīte upurē simtus šajā lietā, no kuras viņam nav nekāda tieša labuma; nedz viņš, nedz Balodis nav kļuvuši no laikraksta bagāti. Arvien vairāk es apzinos, ka tomēr neesmu viņu īsti novērtējis, aiz biezās, pelēkās, ietiepīgās viduvējības, pat ne nekrietnības kārtas, tikai potencētas diferencētas muļhībls, slēpjas naudās gabals, nevis vesels imperiāls, tomēr vismaz zelta 5 - rublis. Tā ir nelaime, ka, tiklīdz cilvēks, kaut arī tikai mazliet, ieskatās ideju pasaulē, viņš tūlīt ir materiāli pazudis. Tikai blēdis var turēties, un tikai bagātais var atļauties idejas, bet parasti viņa gaume ir par izglītotu, lai pieņemtu idejas, sajauktas ar pietiekošu daudzumu destilētu ūdens, ja viņš var baudīt nesajauktu vīnu, no mucas, svaigu. No šī piemēra Tu, dvēselīt, redzi, ka es vēl ilgi varētu tā pļāpāt, tātad pietiek. - Tikai nākotni Tu, Iniņ, iztēlo rožainās krāsās, izpušķotu ar mirdzošām vara ¼ un ½, un pat   ½ kapeikām par rindu, tā ka es varu iedomāties tikai Vjatkas sievietes, kas arī apkārušās ar monētām. Ir taisnība: daudzas spīdošas kapeikas, pa starpām arī sudraba un pāris zelta, te krājas, bet tās nav tik viegli noraujamas. Un tad man jau sāp pirksti. Pie katras rindas un tās kapeikas paliek arī kaut kas no dvēsēles vai., vienkārši sakot: sūdi. Pat no tā arī nogurst, lai arī cik komiski tas neizklausītos. Vai mēs abi varēsim sarakstīt tos 50 rubļus, ko Tu esi izrēķinājusi kā nepieciešamus?  ½ loksnes atdzejojumu, oriģināldarbu, kritiku nepavisam nav mazāk, nekā mēs esam veikuši līdz šim; mans pensums vienmēr bija tikai  ½ loksnes, pat tikai 500 - 600 rindu, t. i., ¼ loksnes, 1000 rindu, t. i.,  ½ loksnes, jau ir ļoti grūti veicamas. Labi, mēs dalīsim darbu uz pusēm, t. i., ¼ loksnes mēnesī katram. Par to honorārs būtu 12 ½ rubļu, ne 20 rubļu, kā Tu, dvēselīt, rēķini. Oriģināldarbus mēs nevaram dot katru mēnesi, tātad, ja oriģināldarbs arī dotu vairāk nekā 12 ½ rubļu, teiksim, 20, tad I                           II                 III                                            IV caurmērā par to tomēr būs tikko 15 rubļi + 10 par «Aspaziju» + 10 par tieslietu. jautājumiem + 10 par «Cola di Rienci» = 45. I          II     III        IV Rēķinot darba laiku, tas nozīmē: 2 + ½ + 1 (½) + 1 ½ = 5 ½ (- 4 ½) stundas. Ja mēs vēl gribam tos iztrūkstošos 5 rubļus, tad vēl jārēķinās vismaz ar ½ stundu darba, tātad 6 (5) stundas, t, i., katras 3 stundas maizes darbs (beidzot, amatniecības darbus Tu taču strādā vēl lēnāk nekā es, tā nāktu Tev klāt vēl viena lieka stunda). Tad vēl: ar 30 rubļiem mēs neiztiksim. Es jau tagad viens pats iztērēju 20 rubļu, un es sev patiešām neatļaujos nekādu luksusu: bez mārciņas ābolu pagājušā gadā un 2 mārciņām šķiņķa tagad es neesmu nekā no kārumiem pircis; drānas arī tikai šīs vienas. Bet, kad atbrauksi Tu, manu Sirdsiniņ, manu patieso princesīt Rožsmaržiņ, tad taču būs citādi; kopdzīve ir vajadzīga, un tai jābūt, lai divi putniņi, sākot no vismazākajiem mimozas putniņiem līdz pat lielajām resnajām zostiņām, uzbarotos. Vai mēs paši iztiksim bez 50 rubļiem, ir liels jautājums, mammu nemaz nerēķinot. Tas nozīmē, mums visiem tad vajadzētu, mazākais, 70 rubļu. Tā kā liekas gandrīz neiespējami dienā strādāt vēl vairāk nekā 3 - 4 stundas, tad mēs ne tikai neko neiekrāsim (par to es kopbūtnes laikā nekad neesmu domājis), bet iztērēsim krietnu summu no agrāk atliktā. Tas arī nebūtu visļaunākais, bet kad gan Tu, manu gurdeno zelta sproggalvīt, manu vienīgo, saldo dzīvībiņ, kad gan Tu lai atpūties? Līdz nogurumam Tu esi strādājusi šajās pelēkās ikdienas dzirnavās un spaidu iestādē, kas arī mani ir izspiedusi! 3 - 4 stundas saspringta darba šeit, tas ir tas pats, ko Tu strādāji tur, tikai tur Tev vajadzēja daudz laika zaudēt ar pļāpām, tādēļ Tev liekas, ka tur bija garāks darba laiks. Bet tā nedrīkst būt, ka Tev šeit atļautas vietā būtu jānomokās. Tātad mums neko nelīdzēs apsolītie 60 - 70 rubļi mēnesī, tie ir kā Francijai apsolītā Maroka, tā vispirms jāiekaro, bet šim nolūkam nepietiek spēku. Es arī viens tikko vairs spēju strādāt tās 6 vai 5 stundas jeb nopelnīt 45 - 50 rubļu naudas. - Priekšlikums braukt uz Parīzi jau būtu ļoti jauks, mana mazā samtpūkiņa varētu mazliet papeldēties saulītē un priekā, bet vai tas Tevi nenogurdinās? Es jau esmu gaidījis gadu, gaidīšu vēl ilgāk, man jau ir droša valdības piešķirta vieta, kaut arī bez algas. - Arī naudas jautājums būtu pārvarams: es mazliet paskopotos, ķertos pie maizes darba, mazliet pieskartos kapitālam; beidzot jau ir arī mazliet honorāra, kaut gan ļoti maz. Ceļojums izmaksātu - es nezinu, cik tas izmaksātu 100 vai 200 rubļu (Tu jau arī kaut ko nopirktu). - No Zālītes Tu dabūtu 50 rubļus, Tu uzrakstītu 1000 - 2000 rindu, tas ir līdz 60 rubļiem, tad varbūt būtu jāpiemaksā tikai 100 rubļi. Bet tieši 100 rubļus Tu arī varētu izdot savai veselībiņai. Ir tikai viens, kas būtu ļoti no svara: Tu, mīļo dvēseles smaržiņ, ļoti uzjautrinātos, iegūtu daudzus jaunus iespaidus, atgūtu garīgo līdzsvaru un varbūt pilnīgi atveseļotos līdz agrākajiem spēkiem, šāda izdevība neatkārtosies, izņemot to, ka var piedāvāt kaut ko līdzīgu Berlīnei vai Pēterburgai. To vajag apsvērt, man tas nāk pārāk pēkšņi. Tu gan par to vēl rakstīsi, sirdsametistiņ, saldsmaržiņ. Ja Tu brauc šurp tūlīt, mīļo saulīt, tad no Reklāma ved līdzi sekojošo: Aeschilos, Sophokles un Eiripides - visas drāmas. Tāpat nopērc Shakespeare lēto izdevumu vienā sējumā par 3 markām, Jakobovska «Labāko jaunāko dzejnieku jaunās dziesmas» par 10 feniņiem, Zīmaņa izdevniecība, Berlīnē. Ja Tu nebrauc tūlīt, Iniņ, tad atsūti man tās pirms savas aizbraukšanas, tā es mazāk garlaikošos. Arī revīzijas ziņojumu par Amatnieku kasi, ko sastādījis valdības revidents Envolds, visādā ziņā dabū un atsūti man. Arī visas mūsu un citu vēstules, un visus manuskriptus ved līdzi, nesadedzini nekā un nekā neatstāj, Iniņ. Es jau gan ļoti bēdāšos, ja Tu drīz neatbrauksi, vienīgo Iniņ, bet es taču priecāšos vēl vairāk, ja tas Tev palīdzētu Parīzē iegūt jaunus iespaidus. - Atsūti man Zālītes adresi, es gribētu aizrakstīt nabaga vīram. - Labi, ka statūti tomēr nonākuši galā, bet līdz 11. IV jums nebūs iespējams tikt galā ar norakstīšanu, ja tie tikai 5. tika apspriesti; vai galvenā sapulce nenotiks vēlāk? Vai tikai Tu visu labi iegaumēji no manām agrākajām vēstulēm, kā jums jārīkojas ar statūtu iesniegšanu? - Tu mani ļoti apbēdināji, mīļdvēselīt, humoru un dzejoļu dēļ: es izvilku to draņķi, kas man jau kopš gadiem gulēja burtnīcās, un sakārtoju Zeltiņa Zobgala kalendāram, ja Tu viņam to nedod, tad tas nekur citur neder. Es to varēju nodot tikai viņam. Ja Tu viņam nedod, tad sūti man visu atpakaļ. Es Tev lūdzu to, mīļo Iniņ, un ceru, ka Tu manu lūgumu nenoraidīsi. Es tad atlasīšu, kas varbūt varētu noderēt Zālītem vai būtu pārstrādājams viņa nolūkiem. Zālītem es biju domājis tikai 2, 3 dzejoļus, piemēram, «Filistrs» (ko viņam nelaiž cauri), «Grēcnieks un taisnais», varbūt vēl pielikumu «Pieviltais velns» un epigrammu «Vilks un auns». Visu citu iespiest «Mēnešrakstā» ar manu vārdu būtu tīrā blamāža. Pie Zeltiņa tas iet bez vārda, turklāt kā vienkāršs joks bez dzejiskas pretenzijas, un var tātad aiziet kā prece, neskatoties, vai tiek apmaksāts vai ne. Starp citu, Zeltiņš maksā pusi tūlīt pie saņemšanas, tātad par zaudējumiem nevar būt runas. Tu dod viņam pa rindām un saņem par rindu 1 kapeiku vai 2 kapeikas. Inflant. prozas stāstu (malēniešu), kas ir pārtulkots, pats par sevi saprotams, dod taču Zeltiņam. Vēl arvien es arī nesaprotu, kas Zālītem var būt pret to, ka es nevēlos viņam dot draņķa preci, bet draņķi atdodu citiem, ir jābūt arī literāriem smilšu kalniem, kur tiek izgāztas ielu saslaukas. Ja Tu man netaisi reklāmu, mīļputniņ, tad arī blamāža Tev man nav jātaisa. Vai Tu jokus nesaproti, dvēselīt, jeb vai negribi piedalīties manos netīrajos darījumos? Manai lietai ar Zeltiņu var dot arī citu nosaukumu, varbūt «mēslojamo līdzekļu pārdošana», Iniņas pārbaudīta «fosfora satura analīze mēslos, kas nelielā daudzumā lēti pārdoti nabaga Zelta noņēmējiem». Dod, mīļo Iniņ, visādā ziņā dod kaut vai lielāko pusi Zeltiņam, tos 3 augšā minētos dzejoļus paturi, bet pārējos nekādā gadījumā neievieto «Mēnešrakstā», bet sūti man atpakaļ. Tu taču esi izbrāķējusi tādus dzejoļus kā: «Jau saule riet», «Saldsērīgās jausmas priecīgiem ļaudīm», un tagad Tu gribi uzņemt tīrus niekus. Tu jau, protams, esi tos slavējusi, bet jo sliktāk, kā puisītis saka, jo puisītis nav muļķa puisītis, bet arī pūkīgs, un viņš arī mutiņu ļoti pūkos, kad tā atlidos atpakaļ no Parīzes. Tiek jau izdomātas jaunas pūkiņas, pavisam nedzirdēti mīkstas un samtainas, dvēseles liesmiņai, princesītei Rožsmaržiņai kopdzīvē jātiek labi glabātai, to apsola puisītis.. Daudz mīļu, saldu bučiņu Tev, mīļo dvēselīt, no puisīša, mīļi; mīļi, mīļi. Pielikums vēstulei uz atsevišķas lapiņas: «Diloņa» prozas daļu dod Zeltiņam, bet tikai tad, ja Tu dod arī kaut ko vārsmās, citādi met to prom; neviens, protams, nesapratīs, ja jau Tu nesaprati; es ēsmu pār daudz turējies pie «Diloņa», vajadzētu tikai šad un tad iekaisīt pa «Diloņa» vārdam, bet man nav melnraksta, un es nevaru pārveidot. «Ko dzejojat arī jūs» neuzņem. -Blaumanim apskatam, zināms, dod, tā ir laba reklāma. Rīt es dažus uzrakstīšu un aizsūtīšu, šodien esmu noguris, maz gulējis - tas pašas ildziņas. Bet domājams, Tu jau būsi ko ieguvusi, līdz saņemsi šo. - Mīļmazajai, vienīgajai iniņas, no sirds mīļotajai dvēselītei, princesītei rožsmaržiņai jāatpūšas un tad jālido uz tikšanos, mīļi, mīļi, mīļi. Puisītim bučiņu un pūkiņu papinam. Vēstules sākumā pierakstīts: Šodien tik daudz sapļāpāts tādēļ, ka sen jau nav bijusi izdevība runāt. Bet tomēr mīļi. Es esmu ļoti noguris, vajadzēja saplēst jau divas aploksnes tādēļ, ka es sabojāju adresi, piem., «Э. Плекшана»», bet tomēr mīļi. 4. lapas otrā pusē vertikāli pierakstīts: Daudz mīļu, saldu bučiņu Tev, mīļo dvēselīt, no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 99. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 19. aprīlī (2 maijā) 19.IV 1442         Dvēselīt! Mīļo, saldsmaržiņ Rožiniņ, kā šķiņķi ēd, tā dziesmu dzied, un šodien dziesmiņa tiek dziedāta mutiņai, atlido putniņš ar šķiņķīti knābītī. - Ir pienācis viss 8 mārciņu sūtījums: šķiņķītis, sieriņš, ļoti skaists, tādu var ēst mārciņām, nekļūstot par siera kukainīti, ļoti izšķērdīgi, šokolādīte; bet laba, zāles (kaut ko līdzīgu es esmu jau lietojis, tās vairs nav tās jaunās zāles, ko Tev Beldavs divas reizes parakstīja), Heine (vēl līdz 5. maijam atdzejošu «Bimini») un viena pavisam maza, bet pavisam mīļumam zīmīte. Šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, un arī 4. IV [kartīte] vēl iztrūkst. - Šeit būs pievienotas 4 armēņu romāna lapas, laikam aizmirstas: ieliec tās atbilstošajā vietā un sanumurē no jauna, kā vajadzīgs. Tālāk es to tagad nesūtīšu, iekams nesaņemšu no Tevis atbildi. Tāpat es netulkošu tālāk «Colu», to jau laikam iespiedīs tikai nākošajā gadsimtā. - Iekostais šķiņķītis un sieriņš tiek ēsts, bet par biezumu netiek galvots, un arī lielīšanās šeit nav gluži vietā. - Miedziņš pa to laiku pamazām ir kļuvis sliktāks, tikai tas labums, ka miega zāles es saņemu par velti. Upe jau ir gandrīz pilnīgi izgājusi, tomēr tas vēl nav sevišķi liels mierinājums; Tavas darīšanas taču Tevi ļoti ilgi aizkavēs. - Ko tu, dvēseles smaržiņ, vēl varētu ņemt līdzi: utenī vai caur pazīstamiem nopērc Barona «Daiņas» un arī kādu Puškaiša - Lerha vai Brīvzemnieka pasaku krājumu. Pie Treilanda Tu tomēr neesi bijusi, neraugoties uz maniem lūgumiem, varbūt tur būtu varēts dabūt par velti, vēlāk atsūtot atpakaļ. Neaizmirsti paņemt līdzi arī «Vidzemes teiku grāmatu»; kaut kas tāds ir ārkārtīgi svarīgs. - Par šejieni nav nekā ko stāstīt. Jaunākais ir tas, ka viss ir pa vecam. Es arī negribu daudz rakstīt, galā šī vēstule Tevi vairs nesastaps un tiks atplēsta. Es tagad tikai ar nepacietību gaidīšu katru ziņu, kas pienāks no Tevis. Manu mīļo princesīt Rožsmarziņ, turies vesela, uz drīzu tikšanos, daudzas mīļas pūkiņas un bučiņas no puisīša, labi arī. 100. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 20. aprīlī (3. maijā) 20. IV 1441                          Tikšanās putniņ! Mīļsmaržīgo sirdsmaigumiņ, samtpūkiņ, rožsmaržiņ, siltstraumīt, mīļo, mīļo mutiņ, Tu atkal mani visu esi apbērusi pūkiņām un saldiem vārdiņiem un mutīti piebāzusi ar šokolādīti, un austiņas ar pūkiņām, bet actiņas aizklājusi bučiņām, pavisam mīļi un labi, esi iepūkojusi mani tā, ka nav iespējams pakustēties. Saņēmu divas mīļas, saldas 9. un 11. (1452 un 1450) kartītes un vienu brīnummīļu 10/1451 vēstulīti, manu vienīgo, mīļoto mutiņ, Tu esi tik laba pret savu puisīti. Un vēl jau man gaidāmas 4., 7. un 8. [aprīļa] kartītes, kuras pastarpām vēl iztrūkst. Un vakar es turklāt vēl saņēmu šokolādīti un šķiņķīti, un sieriņu, un dzīvoju kā leiputrijā. Tā ir skaista, mīļa zeme, bet vēl arvien tāla, tāla, 4 nedēļas tālu no tikšanās zemes, tā tikai būs tā īstā zeme, kur Iniņi un dimantputniņi uzplauks. Līdz turienei ir šausmīgs gājiens cauri ilgām. Cik dažādi izpaužas šīs ilgas, kādu veidu tās pieņem, cik liels to jūtu patiesīgums, mīļās, izmisušās mīļmazā putniņa kartītes jau arī nav nekas cits kā ilgas, skumjas un izmisums, dusmas un bailes. - Tie visi ir tikai ilgu paveidi, tie ir pretīgi un ļauni, bet tikpat brīnišķīgi, pat mīļi. Mazajām dvēseles smaržiņām arī nevajag būt bēdīgām, nevajag sev pārmest, mīļā, mazā 9/1452 kartīte it nemaz nav ļauna, tās ir tikai ilgas, un manas nelāgās 29. [marta] kartītes arī nebija ļaunas, bet gan ilgas, viss tikai ilgas. Es pazīstu stāvēšanu pie loga, tas nav ļaunums, bet ilgas pēc laipnības, man arī bieži tā ir; laikam tas ir iemesls tam, ka es tagad - pēdējā laikā - nespēju strādāt. - Tikšanās arvien tiek atlikta, ir jau taisnība, tas arī moka mīļos putniņus, bet tur taču nav un nebija nekas darāms, tas taču nav pārmetums mīļajām dvēselītēm, bet tikai muļķīga žēlošanās: ilgas, ilgas. - Ir ļoti žēl, ka manai dvēseles Iniņai atkal ir laupītas svētku dienas, es jau priecājos, ka Tu pa lieldienām pie mammas mazliet atpūtīsies un arī viņu nomierināsi, bet te nāk Tavs nogurumiņš un manas sliktās vēstules, un vēl sliktākie raksti. Un it sevišķi vēl darīšanas! Statūti. Ko gan Tu būsi izdarījusi ar rakstnieku statūtiem? Un vekseļu lieta? Vai Tu nevari to nodot tam pašam Puriņam? Viņš arī to varētu izvest līdz galam. Mani iepriecināja, ka ļautiņi Tevi mīļi uzņēmuši, un Lasmane jau patiešām ir ārēji parupja, bet savā būtībā godīga sieviete. - Kad tad Tu nu brauksi pie mammas, dvēseles smaržiņ? Varbūt maija pirmajās dienās? Un Tu laikam izbrauksi 8. maijā? Ja Tu nesūtīsi nekādu ziņu, telegrammu vai ko tamlīdzīgu, tad es rakstīšu vēstules vēl līdz pēdējām aprīļa dienām. - Tik labprāt es vēlētos vēl atbildēt uz Iniņas mīļo vēstulīti, tā jau ir viena no tām retajām, mīļajām vēstulītēm, kuras grib pateikt kādu vārdiņu arī par pašu Iniņu, bet šī vēstule jau beidzot nonāks svešās rokās, ja Tevis tur vairs nebūs. Tikai vienu vārdiņu par tumšo istabiņu. Es vienmēr esmu Tev teicis, ka Tu pati esi tumšā istabiņa. Tādēļ man un arī Tev pašai tik ļoti sāp actiņas, ka mēs pārmaiņus nokļūstam no pilnīgi gaišas pilnīgi tumšā istabiņā. Es fanātiski turos pie gaismas, tādēļ esmu pie sevis atvēris logus un durvis, esmu pat iesācis savam namam nojaukt jumtu, lai tikai varētu Tev parādīt, kas tajā atrodas. Bet pie Tevis, dvēseles dziļumiņ, man vienmēr jāiet ar laternu un sveci, lai taču tikai kaut ko redzētu. Tev ir jauks, krāšņs nams ar ziedošu dārzu visapkārt, un dārzā Tu pieņem savus viesus, arī Tu pati, ļoti iespējams, vienmēr dzīvo ārā; varbūt Tu pati nezini, kā izskatās Tavas iekšējās istabas. Bet es ārā salstu, mīļo dvēselīt, tādēļ es nebaidos, ja Tu pie manis manīsi kādu tumšu kaktu, tātad nāc iekšā, visas durtiņas es gribu atvērt pats, tas jau man sagādā sevišķu prieku, doties šādā atklājumu ceļojumā. Būdami kopā, mēs visu pārrunāsim, kur kas trūkst, kā tas darāms: Tu redzēsi, ka es vairāk savaldos, mēs būsim mierīgāki. - Par mīļputniņu spriedumiem par dzejoļiem es ļoti pabrīnījos. Vispirms es gribēju dusmoties, bet prātīgāk ir brīnīties, man vēl nav nekāda izskaidrojuma. «Latiņas lāsts» jau ir pavisam muļķīgs! Tikpat muļķīgs, vienīgā prece Zeltiņam ir «Pieticīgs vīrs». Kā Tev tas varēja patikt? Varbūt toreiz Tu biji drūmā noskaņojumā? «Filistrs» jau ir puslīdz labs, bet no Tavām uzskaitītajām epigrammām man nepatīk neviena. Man vēl patika «Grēcnieks un taisnais», bet tā ir sveša doma. «Jaunekļa» pēdējais pants ir pavisam slikts, tur es esmu vienis prātis ar Tevi, to var izlaist, ja tikai nejauši nerastos kas labāks. Es esmu, tä sakot, kļuvis gluži dumjš. Es arī nesaprotu, kā visi šie nieki, piemēram, epigrammas, varēja iekļūt «Mājas Viesī» vai «Mēnešrakstā»? Tur taču nav nedz humoristiskās nodaļas, nedz atkritumu kastes. Jeb vai es tieku ievietots «Dienas Lapā» zem «Vaļējas vēstules» kā «Dzejnieku Mikus no pegaznieku otrā bataļona»? Ak Tu, mīļo Iniņ, būtu taču labāk brāķējusi! Bet ir ļoti mīļi, ka mazie ametistkukainīši (tagad saukti par mimozas kukainīšiem) vēl atceras vienu pantu no «Baskājiešu dziesmas», visi pārējie panti ir pierakstīti no jauna atskaņās. - Žēl par «Asins zālīti». Vai Tu nezini kaut ko no [šī dzejoļa] no galvas? Cik pantu tur bija? Tur vajag būt pazudušiem vēl daudziem dzejoļiem, piemēram, es atceros: «Tāļs viesis», «No šenes uz leju iet» (4 panti), viens vācu valodā par sauli uz Daugavas (no cietuma), tāpat: «Saule lec» (divi mazi, divi lieli panti), viens par «domāšanu» sengrieķu strofās (4) (vai tas nav ielikts «Budas dzīvē»?). Bez šiem vēl jābūt lielam daudzumam dzejo]u, kas ir pazuduši, piemēram: (Panevēžā) «Šaubīga, topoša mīla, bet tomēr var uz viņu pa]auties». (No cietuma) «Moderna balāde», 8 - 10 rindas, par vientulīgo augstieni, arī «Vakara lūgšana». Vispār es atceros, ka es cietumā uzrakstīju pāri par 150 dzejoju, bet šeit ir tikai savi 53. Pameklē taču, varbūt beidzot Tu ko atradīsi, Iniņ. Arī no «Nākotnes cilvēka» trūkst ļoti daudz. Man nav paraduma tā kā Tev visu ierakstīt kladē, bet gan rakstīt uz atsevišķām lapiņām, un es pats dzejoļus uzglabāju labi, tikai velti es tos visus neņēmu līdzi, tādēļ ka Tu, dvēselīt, apsolījies tos pārrakstīt. Par nelaimi, neviens no tiem man arī nav palicis atmiņā, kā, piemēram, Tev, jo Tu zini no galvas visus savus dzejolīšus. Man tie ir pilnīgi zuduši, un man žēl, tie man bija mīļa piemiņa no grūtām dienām. Vēstules sākumā pierakstīts: Princesītes Rožsmaržiņas emblēmiņa ir ļoti jauka un mīļsirsnīga. 101. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 22. aprīlī (5. maijā) 22.IV 1439                                      Iniņ! Brīnumputniņš, pavasara saulīte, baltais mimozas ziediņš, mana mīļā, brīnumskaistā rožsmaržiņa jau atkal tiek glāstīta abām rociņām, kā tik mīļi bija sacīts par divām pūkkartītēm, un glāstīta tā, kā tikai puisīši to spēj, spēcīgi un pamatīgi, līdz vaidziņi kvēlo un mutīte negribot smej un skūpsta. Šādi puisīši ir manai mutiņai, bet puisītis tik labs ir kļuvis tikai tādēļ, ka ir ticis tik labi glabāts. Šodien atkal viena mīļa 13/1447 pūkkartīte, no 4. tātad vēl arvien trūkst, un arī no 12. Es baidos, vai manas vēstulītes vēl sastaps mutiņu, un tādēļ šai jābūt pēdējai, es rakstīšu Balodim, lai viņš sūta atpakaļ uz šejieni, ja dažas vēstulītes Tevi Rīgā vairs nesastaptu. Šodien es šeit redzēju jau divus kuģīšus, un tagad tie jau kursēs regulāri. Šādi kuģīši atvedīs arī manu princesīti Rožsmaržiņu. - Šodien es atkal uzsāku mazliet strādāt. Kaut tikai saulīte parādītos pie debestiņām. - Lietu ar humoristiskajiem dzejoļiem es vēl arvien neizprotu, kādu gan cenu mutiņa tur grib izsist? Zālītem mēs taču visus dzejoļus dodam par velti, un nu pēkšņi par šīm blēņām Tu prasītu naudu? Tagad es tikai smejos par Tavu nepatiku dot kaut ko nabaga Zeltiņam, sākumā es ļoti baidījos un dusmojos. Sevišķi mani uzjautrina Iniņas rīcības princips: pāris duču dzejoļu Zeltiņam būtu par maz, tad jādomā viņam vēl mazāk! Te: nu tālāk es vairs neteikšu itin nekā; starp citu, Tu arī dzejoļus varbūt jau būsi izdalījusi, un visa teikšana neko vairs nelīdzētu. Ja kaut kas vēl ir palicis pāri, vismaz atved tos šurp, mīļo mājpūkiņ. - «Kultūrvēsturiskos skatus» es tagad nespēju un negribu rakstīt, vispirms jāizlasa, ko es rakstīju pirmajā rakstsi, man tagad jānogaida «Mēnešraksta» burtnīcas, ko gan atvedīs zeltpriecinš pats. Ak, kas par nekrietnu laika sprīdi ir šīs 20 dienas, līdz pienāks mūsu tikšanās. - Iesākto Gētes biogrāfiju arī ved līdzi, to varētu turpināt, tāpat atved šurp visus manis dzejoļu pārpalikumus, ja vispār tur vēl kaut kas ir, tās ir manas atmiņas, Iniņ, mans jaunības portrets. Arī mūsu savstarpējās sarakstes vēstulītes visas atved šurp, vispār, visus manuskriptus, nesadedzini neko, dvēselīt! Es vēlētos pat visas vēstules, kas mums rakstītas, tās ir neatsveramas kā literārs materiāls personu raksturošanai. Nespried pēc sevis, Tev tas ir liels trūkums, ka Tu personas it nemaz neraksturo, bet tas, kurš grib raksturot, nevar to darīt no galvas, tam nepieciešami modeļi. - Ak, tas ir šausmīgi, ka Tu, saldo nabaga maigumiņ, pa lieldienām nemaz neesi dabūjusi atpūsties. Bet pirms brauciena atpūties pāris dienu. Vispār, daudz nebaidies: es tieši brauciena laikā jutos ļoti labi, un es taču braucu prom no Tevis, prom nezināmā nelaimē. Brauciens mani tieši stiprināja, es ceru, tas stiprinās arī Tevi. Es arī mēģināšu uzrakstīt dažus vācu dzejoļus. Un nu dzīvo sveika, manu saldo, laimīgo dvēselīt, veselas trīs nedējas, kad Tu nesaņemsi no manis nevienu vēstulīti, manu dvēselīt, manu mutiņ, manu nākošo mierinājumiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Tavs puisītis ar pūkiņām un bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sākumā pierakstīts: Vekseļu lieta lai paliek, nodod to advokātam. 102. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 28. aprīlī (11. maijā) 28. IV 1433 Tu manu saldo, nabaga Sirdsiniņ, manu dziļdvēselīt, es šodien Tev tomēr atkal rakstu, lai gan jau biju nolēmis nerakstīt un pāris dienas arī nerakstīju. Kā iegansts šoreiz bija tas, ka Tu kādā jautājumā gaidi mazu atbildi, un proti: vai juridiskās un etnogrāfiskās grāmatas ņemamas līdzi? Juridiskās man nav vairs vajadzīgas, izņemot tās, kuras es Tev lūdzu nopirkt (Vilpertu, piemēram, un vai 3 citas nelielas brošūras); etnogrāfiskās turpretim ved visas līdzi, es vēl gribu mazliet strādāt, vēlāk jau bada ciešanai laika būs diezgan. Beigās Plātess slēgs savu «latviešu grabažu», un tad taču mums būs jāmeklē cits darbs. Latviešu stāvoklis, etnogrāfija, literatūra utt. būtu vienīgie, par ko es krieviski vai vāciski vēl varētu rakstīt, tātad ved līdzi visu, kas attiecas uz šīm tēmām, dvēseles smaržiņ. Starp citu, tas nav galvenais iemesls, kādēļ es. par spīti visam, šodien Tev rakstu. šajās pāris dienās, kamēr nerakstīju, es esmu šausmīgi nomocījies: man ir kļuvis par nepieciešamību runāt ar Tevi, Iniņ; citādi es jūtos slims, slikti guļu, nespēju strādāt, nav apetītes. Tomēr es zinu, ka Tu šo vēstuli laikam gan vairs nesaņemsi, es sevi mierinu tikai ar cerību stariņu, jo Tu neko neesi atbildējusi uz manu telegrammu par vēstuļu rakstīšanu, lai gan es sacīju, ka es pārtraucu rakstīt. Ar ļoti riskantu loģiku es no Tavas klusuciešanas secinu, ka es tomēr vēl varētu rakstīt. Mani moka tas, ka es Tevi apgrūtināju ar vekseļa lietu; visas skraidīšanas tā dēļ jau gan nokārtojamas divās, augstākais, trijās dienās, bet, kā es tagad skatos, Tu tādēļ paliec pāris nedēļas ilgāk, tātad Tu esi atdūrusies pret kaut kādām grūtībām un norakstīšanu neesi varējusi nodot Zīrakam. Tagad es nemaz vairs nezinu, kā lai palīdz. Beigās es Tev telegrafēju, lai visu nodod kādam advokātam. Tu jau esi tik piekususi un nogurusi, tagad nāk klāt Plātesa un arī vekseļa lieta! Un Tev taču vajadzētu tik ātri, cik vien iespējams, tikt pie miera. - Es nesaprotu Plātesu: es taču domāju, ka viņš ir veikalniecisks cilvēks. Bet tagad tā iekrist! Vienmēr «Dienas Lapa» ir iztikusi (kopā ar tipogrāfiju) ar 2000 abonentiem, bet viņam ar trīsreiz tik lielu abonentu Skaitu ir 11 000 rubļu liels deficīts! Vai tad viņš neredz, ka viņš tiek apzagts par tūkstošiem, ja viņš atkal grib ietaupīt autoriem pienākošās kapeikas? Vienas iespiedloksnes salikšana jau visās Rīgas tipogrāfijās maksā 9 - 10 rubļus, un viņš maksā 18 rubļus par tūkstoti, kad viņš taču parasti maksāja 11 rubļus (tur jābūt kļūdai: 18 rubļi par 1000 rakstu zīmēm, vismazākajā loksnē ir vismaz 10000 rakstu zīmju). - Vispār, viņam taču vajadzēja aprēķināt, cik daudz abonentu tam nepieciešams, lai nopirktu rotācijas mašīnu; tagad viņam gaisma ataust par vēlu, un, pārdodot vienu holenderi, viņš iegrūdīs postā visu mūsu latviešu literatūru. Viņš ir godavīrs, viņš tikai par daudz uzticas saviem ekspedīcijas traniem. Mēs tur nekā nevaram palīdzēt, kamēr būsim šeit, kaut kas darāms būtu tikai uz vietas. Viņš varētu laikrakstu uz pāris gadiem iznomāt. Ir arī gluži nepiedodami, ka viņš, kuram ir tik plaši sakari ar vācu aprindām, nevar sadabūt it neviena sludinājuma! - Прошение ministram varētu uzrakstīt vienā dienā un pat līdz lieldienām iesniegt; ar veskeļa lietu līdz lieldienām nebūtu nekas iesākams. M. Tvenu es saņēmu, manu saldo Iniņ, bet es it nemaz nekļūstu dzīvāks, tāpat kā Tu, līdz tikšanas dienai laikam arī nespēšu neko strādāt. Un tomēr ir jāstrādā! Es nopūlos, lai dabūtu gatavu vismaz «Bimini», bet vēl nav gatava ne puse. - Zāles es arī lietoju, nekas nav jūtams. Es paņēmu to dzīvokli ar kukaiņiem, te ir kluss, skats uz upi, turklāt dārzs, 2 istabas, 1 priekštelpa, tomēr mazs, 5 rubli ar apkalpošanu. Absolūti nekā cita te nav. - Tu tātad savā istabā visu laiku tiki traucēta, dvēselīt, un netiki sūdzējusies? Vēstules sākumā pierakstīts: Pats par sevi saprotams, tulkošanai ņem «Krodzinieces meitiņu». - Par mēneša stipendiju Tev laikam vairs netiek runāts? Tātad esi 6 mēnešus arī Deglava darbu par velti strādājusi. - Valdības pabalsta nebūs. - Ja man atļaus braukt Tev pretim, par ko vēl ir ļoti liels jautājums, tad iznāc uz пристань «Вятские Поляны», es Tevi tur gaidīšu. No Ņižņijnovgordas telegrafē uz Slobodsku, kad Tu izbrauc ar kuģi. Tu, protams, būsi jau iepriekš telegrafējusi no Rīgas, kad Tu izbrauc no Rīgas. - Bagāžu Tu varētu sūtīt товаром caur Nadeždu Rīgā. Bet ļoti iespējams, ka Tu šo vēstulīti vairs nesaņemsi, manu sirsnīgo, saldo, saldo sirdsdvēselīt, manu nabaga gurdumiņ. Uzspiestas daudzas, daudzas mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas, kaut tikai tās nepazustu! 103. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 29. aprīlī (12. maijā) 29. IV 1432 Manu jauko, brīnummīļo, maigdvašojošo dvēseles smaržiņ, manu mazo, saldo Iniņ, kas ir tik nogurusi un par ko pastiņš tik slikti rūpējas. Vissliktākā nedēļa man bija no 9. - 16. IV, kad piecas dienas nepienāca neviena vēstulīte, tagad es saņemu puslīdz regulāri. Tev, nabaga, nabaga maigajam putniņam, vēl arī tādēļ jācieš; arī pēdējās vēstules bija rakstītas īsti žēlabainā noskaņā, un tās iedarbosies uz manu mīļoto dvēselīti slikti, nevis pūkīgi. Šodien es arī rakstu tā iegansta dēļ, ka Tu gaidi kaut ko atbildei līdzīgu. Iespējams, ka šī vēstulīte Tevi vairs nesasniegs un Tu būsi visu nokārtojusi, kā atradi par labu. No šejienes jau es arī nevarētu dot nekādu padomu. Ja viņš nevar veikalu paturēt, tad mēs viņam nekā nevaram palīdzēt. Ļoti iespējams, ka akciju sabiedrība nonāks netīrās rokās, pie lielajiem finansistiem: Buklēvica, Aleksejeva, Berga, vai viņiem līdzīgiem spekulantiem, un «Dienas Lapa» kļūs par smērējumu lapu, vēl ļaunāka nekā «Baltijas Vēstnesis». Ja, turpretim, laikrakstu savās rokās paturēs Zālīte un kompānija vai kāds cits pieklājīgs cilvēks, tad, protams, arī mēs varētu piedalīties. Bet ielaisties ar blēžiem ir bīstami: Tu jau zini, ka reiz jau Bisnieks par smiekla cenu bija piesavinājies visas akcijas. Bet, ja Plātess grib paaugstināt cenu, tad taču viņš arī grib vēl kādu laiku laikrakstu paturēt. Tas tiešām ir nožēlojami, ka Plātess bankrotē ar 6000 abonentu, kamēr Bisnieks iztika ar 2000! Vai tad Tu nevari viņam izskaidrot, ka vienīgi viņš un ekspedīcijas ļaužu nederīgums ir vainīgi, ka redakcija nav vainīga, tādēļ ka abonentu skaits taču ir pieaudzis. Tikai bēdas un negods ir visa šī lieta Plātesam. Iespējams, ka starp pircējiem vēl ir arī Veinbergs. Tas vismaz būtu cilvēks ar cilvēcisku gaumi, ne tāds muļķīgs un profesionāls laimes meklētājs kā Bergs, Buklēvics un сотр [удники]. - Katrā ziņā, es domāju, būtu labāk, ja mēs no visa tā paliekam tālāk, ja tikai pie gadījuma lietu nepārņem pats Zālīte. Bet kā gan viņam tas būtu iespējams, jo šim nolūkam taču vajadzīgi daudzi tūkstoši naudas. Man ļoti žēl nabaga labā Zālītes, kurš tik daudz upurējis laikrakstam, kas tagad beidzot jāpamet. Arī mūsu materiālā bāze tad jau tiks izpostīta, jo valdības pabalsta laikam nebūs. Bet Tavs puisītis ir uzcītīgs kukainītis, mēs pāriesim uz vācu vai krievu beletristiku. Šādi sitieni tikai rada spītu. Tu esi mana mīļā, svētā sirdsmutiņa, un mēs taču esam divi mīļi, labi Iniņi. Ak, kā divi putniņi gaida tikšanos! Manu saldo, jauko spožactin, Tavs puisītis ir vesels un brašs un sūta savai princesītei Rožsmaržiņai daudz mīļu, saldu bučiņu un pūkiņu, drīz jābrauc pašai tās saņemt, mīļi un labi arī, Tavs puisītis. Atklātnes augšmalā pierakstīts: Rīt es izsūtīšu ievadu un tieslietu jautājumus. Ved tomēr līdzi pēc iespējas mazāk lietu, sūtīšana izmaksā ļoti dārgi, un dzīvoklītis ir mazs. Bet manas grāmatas man ir vajadzīgas, mīļdvēselīt. 104. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 1. (14.) maijā 1. V 1430 Manu mīļsirsnīgo.., rakstu arī vēl šodien, jo esmu pilnīgā neziņā par to, kad beidzot darīšanas ļaus Tev braukt. Rīt paiet tieši nedēļa kopš pēdējās telegrammas, kur Tu esi nodomājusi braukt maija pirmajā pusē, vai tas nozīmē izbraukt vai atbraukt? Ja es rīt vēl nesaņemšu nekādu noteiktāku ziņu, tad es laikam telegrafēšu; lūgumu es vēl neesmu iesniedzis, šeit kādam lūgumam, kas iesniegts jau janvāra mēnesī, nav atbildes vēl līdz šim laikam; tikko man būs noteikta ziņa no dvēselītes, es telegrafēšu tieši gubernatoram un jau nākošajā dienā saņemšu atbildi. Pa to laiku, protams, gan tikai kopš vakardienas, tiek spraigi strādāts: «Aspazija» un «Bimini» man jādabū terminā gatavi; visu pārējo, protams, esmu nometis pie malas. Sad un tad pa reizei pienāk kāda mīļa, pūkīga kartīte, bet manai nepacietībai tas ir kā slavenais piliens uz Lācara mēles, ko viņš, kā zināms, arī ne reizes nedeva citiem. Es redzu tikai to, ka mazie: mīlulīši ir vājiņi un ticam vēl arvien pietrūkst drosmes ķerties pie vekseļa lietas; bet es vēl ceru, ka Tu šo muļķīgo lietu nu būsi pametusi. Mana telegramma arī Tevi uz to vēl pamudinās. Pa šo laiku arī šeit ir kļuvis pavasarīgāks: pa dienu netīrumos iegrimst ne vairāk kā 3 zirgi, tirgus dienās 6, govis un kazas netiek ieskaitītas, arī bērni ne. Upe ir sarīkojusi plūdus, cirks arī. To orķestris, citādi saukts par leijerkasti, brīvajā laikā staigā apkārt pa pilsētu un sniedz koncertus labdarīgiem, ausis plosošiem mērķiem. - Jaunajā mājvietā mums varēs būt arī puķu dobe. Turies braši, manu sirdsametistiņ, mīļdvēselīt! Daudzas bučiņas tin pūkiņas no puisīša. 105. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 3. (16.) maijā 3. V 1428                                          Dvēselīt! Manu mīļsaldo, svēto, mirdzošo sirdsdvēselīt, Tu, brīnumaino Iniņ, esi vēl brīnišķāka tādēļ, ka tiešām esi lieliska, krāšņa princesīte. - Rožsmaržiņa jau gan ir ļoti mīļa un salda, bet šī princesīte ir daudz krāšņāka, tik liela, smalka dāma, ļoti imponējoša; es jau nemaz nezinu, te jau tik vienkāršs puisītis laikam drīkstēs noskūpstīt vienīgi pirkstu galiņus, vairāk neko. Kļūst pavisam dīvaini, ka tas ir manis paša mazputniņš, tas pats, ko es esmu barojis no rokas, izkaisījis pilnu sauju mīļu vārdiņu un barojis putniņu. Tik skaists ir izaudzis mans putniņš, tik nopietna, stingra, tomēr mīļa sejiņa, tā ir dāma un cilvēks; bez dāmas jau es varētu iztikt, bet, ja viņā ir tik daudz pilnīga, laba cilvēka, tad tā kļūst vēl burvīgāka. Tātad tā tagad ir mana Iniņa, es tomēr esmu vēl ziņkārīgāks, nekā vakardien rakstīju, - bet es Tevi negarlaikošu ar Tavas dvēselītes pārlapošanu - man tagad jāpielieto viss, lai noturētos savās pozīcijās, man vajadzētu spert uz priekšu visus tos soļus, par kuriem jau ilgi esmu domājis, bet man šim nolūkam nav laika, saproti, nav laika kļūt par cilvēku. Ja es esmu nomocījies ar rindu rakstīšanu, tad kādu laiku guļu kā gaļas gabals gaļas veikalā, un, kad tuvojas rindu nodošanas termiņš, tad es atkal rakstu rindas, jeb, salīdzinājumu turpinot, es nogrimstu katlā, kur man liekas, ka es spēcīgi kustos un strādāju, bet rezultāts - ūdeņaina vira - nav mans darbs, bet tikai blēņas. Nekad es neatbrīvošos no rindu rakstīšanas, un, ja tas tagad notiktu, tad tas būtu mazliet par vēlu. Bet man ir mana skaistā, lieliskā princesīte Rožsmaržiņa, un, ja kāds man sacītu: «Kurpniek, paliec pie savām liestēm!», es jau varu teikt: «Tā ir mana liestīte! Un šīs stikla kurpītes princesītei Rožsmaržiņai esmu gatavojis es! Un, vispār, Rožsmaržiņa, tikai pateicoties man, ir kļuvusi par princesīti!» Citādi es gatavoju tikai ikdienas kurpes un lāpu svešus zābakus, lakoju tos un pārdodu kā jaunus, izglītotā valodā to sauc par tulkošanu. Un tomēr es vēlētos locīties kā samīts tārps, vēlētos sacelties pret zābakiem, kas mani pašu samin. «Jevgeņiju Oņeginu» es negribētu tulkot. Man liekas, ka pat fiziski, miesīgi es nevarēšu to veikt. Tā ir mana pēdējā cerība, šī fiziskā nevarība, jo tik ilgi, kamēr miesa un galva pastāv, man gan vajadzēs rakstīt rindas. Jaunā, mīļā bildīte lūkojas tik bargi. Visu, kas man ir pret «Oņegina» tulkošanu, es pateikšu, bet, pie kā viņš paliks, es jau no šejienes nevaru zināt. «Oņeginā» ir 6000 rindu, dienā es varu veikt, augstākais, 15 rindas (t. i., vienu pantu), mēnesī 450 rindu. Tas nozīmē, ka tas iestieptos nākošajā gadā. Ja tas būtu jāpabeidz šinī gadā, tad dienā vajadzētu veikt 30 rindu, bet to es nespēšu absolūti, tad jau labāk vienreiz pakārties. Ja Zālīte būtu mierā ar ¼ loksni mēnesī (t. i., 4 lappusēm), tad es par savām mokām saņemtu ½ rubļus mēnesī, t. i., ja viņš par loksni maksātu 30 un ne 25 rubļus, par visu - 90 rubļus gadā. Pie tā man katru dienu būtu jāstrādā 2 stundas, jeb, tā kā es strādāju ar ½ stundu ilgiem starplaikiem, kopumā 4 stundas dienā. Tātad visa priekšpusdiena būs aizņemta ar «Oņeginu», pēcpusdienā es vairs nevarēšu strādāt pie oriģināldarbiem, nevarēšu uzrakstīt pat ne ievadus, bet tikai tulkot romānu. Tā es vairs nenopelnīšu pat tik, cik ir nepieciešams, nemaz jau nerunājot par oriģināldarbiem un atpūtu. Par ¼ loksni kaut kādu muļķīgu oriģinālnoveļu es tomēr saņemšu jau 14 rubļus, tātad tieši divreiz tik daudz kā par «Oņegina» tulkojumu. Turklāt darbs pie oriģinālnovelēm ir daudz vieglāks un patīkamāks, bez riebuma, vismaz tagad. Vai tad Adamovičs nevar «Oņeginu» tulkot? Jeb vai man tas jādara? Ja Adamovičs varbūt manis dēļ noraidīts, tad man, protams, jātulko. «Oņeginu» es novēlu Adamovičam, viņam tas varbūt jau ir gatavs, un viņš nestrādā pie tā maizes dēļ. Tātad, ja man tas jātulko un būtu jāiesāk jau jūlijā, tad telegrafē tūlīt, tiklīdz saņem šo vēstuli, līdz 5. jūnijam es tad vēl mazliet pārtulkotu iesākumam. - No «Aspazijas», pēc manām domām, es iepriekšējā reizē aizsūtīju ļoti daudz, bet Tu saki - maz. Bija apmēram 36 lappuses, t. i., 12 lappuses iespiedumā; tagad arī es nesūtīšu vairāk, tādēļ ka tika noteiktas 10 lappuses. Jeb vai sūtījums ir pazudis? Labi, ka Tu Zeltiņam arī kaut ko dod. - Bet «Latiņas lāstus» gan viņš diezin vai dabūs cauri, pamēģini vēlreiz, tā ir muļķība, ka tas ticis svītrots. - Pašu svarīgāko, par braukšanu, es vēl nemaz neesmu sacījis. Šodien es telegrafēšu: Получил (Tavu telegrammu). Встреча: Вятские Поляны. Из Нижняго телеграфируй каким пороходом  (t. i., kad un ar kādu kuģi) Tu no turienes izbrauc, lai es zinātu tā nosaukumu un varētu gaidīt Вятские Поляны (пристань). Es braukšu līdz Вятские Поляны un tur gaidīšu. Tu pērc kuģa biļeti līdz Vjatkai, Вятские Поляны neizkāp, tikai apskaties pēc puisīša, un tad mēs ar to pašu kuģi brauksim uz Vjatku. Ja Tu būtu slimiņa un man par to telegrafētu, tad es ātrāk dabūtu atļauju braukt Tev pretim. Rīt es iešu turp pēc atļaujas. Es izbraukšu no Slobodskas (tajā gadījumā, ja tiks atļauts) tikai 20. maijā, jo es četrās dienās aizbraukšu līdz Вятские Поляны. No Ņižņijas Tu katrā ziņā vari telegrafēt, jo tad es vēl būšu Slobodskā. - Rīt un līdz 6. maijam es vēl katru dienu rakstīšu, tādēļ ka 10 dienās vēstules vēl aizies līdz Rīgai un 16. V Tevi vēl sastaps. Tava mīļā 22. aprīļa vēstulīte laikam ir pazudusi, no 23. un 24. jau ir pienākušas, no 4. aprīļa ir galīgi pazudusi. - Pie «Oņegina» Tu, dvēselīt, nevarēsi palīdzēt, Tev jāraksta ludziņa, tas ienesīs vairāk un nepadarīs Tevi par tādu pašu rindu vergu. - Mana sirdsmīļotā samtpūkmutiņa ir tik maiga, ir raudājusi par Ansīti un Grietiņu. Tā ir īsta mutiņa, jo mīl savu puisīti. Tu jau mani tik brīnišķi mīli, manu mutiņ, tas ir tas, kas man palīdz tikt visam pāri. Drīz taču, šķiet, ciešanas beigsies, būs tikšanās, tikšanās. Noteiktais termiņš mani ļoti iedrošina, noteiktība mani nomāc visvairāk. Daudzas mīļas, saldas pūkiņas un bučiņas mīļai mierinājuma mutiņai no puisīša. Vēstules sākumā pierakstīts: Uzrunas pavedieniņa vietā šeit būs 4 bārdas spalviņas pareizā ceļa atrašanai. 3. lappuses augšmalā pierakstīts: Grupa ir pavisam laba, sevišķi Iniņa. 4. lappuses augšmalā pierakstīts: Miedziņš atkal ir kļuvis sliktāks, tagad jau katru otro dienu es lietoju sulfonālu, tas nav tik kaitīgs. Bet cerība uz tikšanos atspirdzina. 106. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 4. (17.) maijā 4. V 1427     Manu sirdsmīļo zeltprieciņ, es nosūtīju telegrammiņu, lai Iniņu nomierinātu; pūkkartītes neesmu saņēmis. Šodien es strādāju sevišķi sasprindzināti un laimīgi paveicu visu sūtījumu, to šodien vienlaicīgi nosūtu: 32 lappuses «Aspaziju», 41 «Bimini» un vēl 4 ½ lappuses tieslietu jautājumus. Tas arī ir viss, ko es vienā mēnesī varu paveikt, un turklāt es vēl esmu noguris kā suns, taču vainīgs laikam ir arī bezmiegs, kas atkal pamazām ir iestājies, arī ēstgriba ir slikta, bet, ja tā būtu laba, tad būtu vēl sliktāk, jo valdība vēl arvien nedod pabalstu. Turklāt vēl līst, no dienas dienā, bieži ir nejēdzīgi auksts, bet šodien es sēžu pie atvērta loga un lietusgāzēm. Šodien kopš ilga laika, kopš lieldienām, es nopirku sev vienu mārciņu desas, no prieka, ka reiz novēlu darbu no pleciem, - man ikreiz izliekas tā, it kā es būtu izvedis mēslus, un pēc tam es mazgāju rokas. Desai būtu jāiedarbojas ne tikai kā balvai, bet arī kā ēstgribas ierosinātājai, bet šķiet, ka šī funkcija pārsteidz savas iespējas, desa neizskatās ēstgribu ierosinoša, bet visai nepatīkama. Tai jau arī nevar pārmest, ja atceras visus tos vecos, ņaudošos kaķus un kokkājainās, kaulainās maitas, ko šeit, nesaprotamu iemeslu dēļ, dēvē par cūkām, jo desai ar tām ir zināma sakarība. - Kāds vezums gribēja šodien uz ielas noslīkt, bet dienesta rati tam to aizliedza, un tā tas atkal izķepurojās laukā. Citādi šeit nav nekā jauna. Jauno dzīvoklīti man vairs negrib lāga dot, tādēļ ka es maija beigās neiekravāšos. Es pagaidīšu, jo beigās atbrīvosies vēl kāds cits; atrastajam bez parazītiem ir vēl kāds cits liels trūkums. - Mīļmutiņai ir jābūt veselai. Es ļoti baidos par to, ka darīšanas Tevi apgrūtina. Mīļo, saldo putniņ, daudz bučiņu un pūkiņu no puisīša. 107. ASPAZIJAI Slobodskā 1900. gada 7. (20.) maijā 3. V 1424   Manu vienīgo, sirsnīgo.., mana mīļā dvēselīte, kas nespēj būt ļauna, kas tik uzvaroši pārvarējusi visas nelāgās vēstulītes un ir vēl tik brīnummīļa, lai gan nav saņēmusi nevienu vēstulīti, kas to visu būtu labojusi. Tik dziļi kā šī mani nav saviļņojusi neviena sirdspūkīgā vēstulīte, un pašās beigās vēl šīs divas saldās putnu galviņas, tas ir pārāk skaisti, es nespēju par to domāt bez sirsnīgas smiešanās un gaišuma. Tik brīnummīļas ir tikai vismīļākās pūksamtmutiņas, vismazākie mīlulīši. Visa vēstulīte ir tik brīnišķa, ka tā spējusi mani pilnīgi uzpurināt. Tas būtu bijis visbriesmīgākais, ja Tu būtu izbraukusi 5., es pēdējā laikā esmu mocījies ar visādām drūmām ainām. Tas ir tas vismīļākais no Tevis, ka Tu šādā veidā neesi nonākusi briesmās, Tu vienīgo, mīļo dziļdvēselīt. Es tagad tomēr šaubos, vai Tu līdz 16. tiksi kārtībā ar darīšanām, kaut Tu tikai pārāk nepiepūlētos. Ja Tu netiec kārtībā, lai tās paliek. - Ar pārpratumiem un pārmetumiem nebūt nav tik ]auni, es vakardien par to jau mazliet rakstīju; visvairāk es errojos par to, ka uzvēlu Tev tik daudz darīšanu, ka es pats to nenokārtoju pagājušajā gadā un ka tādējādi esmu tik ļoti novilcinājis tikšanos. Vai Tu to tā nesaproti, mīļo rožsmaržiņ, no sirds mīļoto, svēto saules putniņ, rīta putniņ? Tad vēl arī slimībiņas un ildziņas. Kādēļ mums, galu galā, jāpārmet, ja mēs it kā nekā tur nevaram līdzēt? - Mani gan pārsteidza, gan atkal ne tas par vecajiem pavedieniņiem. Tas atkal ir piemērs tam, kā putniņi domā. Gadiem ilgi es biju par to runājis, un pēkšņi, kad es to jau esmu aizmirsis, Tu atkal atgādini pati. Tādi ir šie tikšanās putniņi. - Tomēr labāk tagad rakstu tikai kartīti, nezinu, vai tā nonāks Tavās rokās. Runāšu labāk par šejienes jaunumiem: laiks gluži pēkšņi ir kļuvis silts, vēl vakar es salu istabā pie 12°, šodien istabā pie vaļēja loga ir 18°, saulē veseli 32°. Tādus lēcienus taisa laiks. Bet saulei, neskatoties uz tās 32°, ir ļoti liels darbs: vēl šodien mūsu mājas priekšā uz galvenās ielas iestiga dubļos kāds vezums, bija jāizjūdz un zirgi jāaizved, vīrs iegrima pāri ceļiem; pirms dažām dienām kādi rati nogulēja trīs dienas, tikai ceturtajā tos varēja izcelt. Par kaut ko sevišķu tas tomēr nav uzskatāms. - Mīļajiem zeltprieciņiem jābūt veseliem un jāturas brašiem. Mīļo, mīļo, vienīgo, saldo dvēselīt, daudzas mīļas bučiņas un pūkiņas no puisīša. Atklātnes augšmalā pierakstīts: Kā gan mazais mīļputniņš varēja izdomāt kaut ko tik jauku kā šos 2 tikšanās putniņus, ļoti mīļi un labi. 108. J. JANŠEVSKIM Slobodskā 1900. gada augusta beigās vai septembra sākumā Godāts kungs! Uz Jūsu laipno vēstuli pasūtu Jums še, kā vēlējāties, abas portrejas - Aspazijas un manu, lai pēc tam liktu pagatavot ģīmetnes Ozola izdodamajai liriskai antoloģijai. Tikai jāpiezīmē, ka man diemžēl nau jaunāka laika fotogrāfijas, jo klāt pieliktā ir no 1893. gada; bet šejienes kultūras panākumi nesniedzas vēl līdz fotogrāfijai, un tā es še nevarēju noņemties. Abas portrejas arī lūdzu pēc izlietošanas atsūtīt atpakaļ. Vēl otrs lūgums: kad būsat izvēlējušies nodrukāšanai kādus no mūsu dzejoļiem, tad esat tik laipni paziņot man savu izvēli, lai varētu pārlabot daudzās drukas kļūdas. Visā augstcienībā 109. P. GAILĪTIM Slobodskā 1900. gada decembra sākumā Ļoti cienīts Gailīša kungs! Šodien saņēmu Jūsu laipno vēstuli un steidzos atbildēt. Esmu apmierināts, ka pirmie sūtījumi pienāca jau devīfā dienā. Pārējie tad arī Laikā pienāks, tie izsūtīti 25. nov. un 5. dec. Rīt parīt izsūtīšu 4. cēlienu, un sestdien būs gatavs pēdējais. Noraksti aizņem man daudz laika, jo man acis sākušas sāpēt. Angļu teksts man pienāca diemžēl tik tad, kad otrais cēliens un daļa trešā jau nosūtīti. Šlēgela tulkojums viscaur pieturas vairāk tekstam nekā Fossa, es uz viņu palaidos, ka 2. cēliena kļūda pārlabojama un (Foss, 44. lpp., 24. rinda no augšas) tomēr arī angļu tekstā ir proza. 3. cēl. beigās [laipni] lūdzu visur uzrakstā rakstīt «Sulainis», man, kā liekas, vietām bija arī teikts «kalps». No 3. cēl. sākot, bija vieglāka tulkošana, jo bija angļu teksts, tur tulkojums arī pilnīgi pieslejas oriģināla tekstam. Bet viens pārpratums būtu jāizskaidro. «Tellu» nākam gadu nebūt negribu es tulkot, Jūsu prospekts gluži pareizi saka, to tulkojumu izdarīs mana sieva; es gribēju tik vispārīgi teikt, ka tāds darbs bez steigšanās ir patīkamāks. - Tikai, lūdzami, negrozat neko savā prospektā. 110. J. JANŠEVSKIM Slobodskā 1900. gada beigās Ļoti cienījams Janševska kungs! Jūsu laipno vēstuli no 25. oktobra d. š. g. saņēmu, līdz ar viņu - Jūsu Heines dažu dzejo)u tulkojumu, kas man palīdzēja pavadīt dažu patīkamu stundu. Viņu lasot, var tiešām justies pārcelts uz 80 - to gadu sākumu, pēc Jūsu piezīmējuma; toreiz jaunā paaudze, pie kuras arī es skaitos, sevišķi dedzīgi lasīja Heines pirmā laikmeta dzejas; šo laiku līdz ar viņa valodu Jūs man vedat dzīvā atmiņā. Arī «Dons Žuans» toreiz bija ļoti iecienīts. Par ko Jūs īsti paši neesat viņu tulkojuši? Jeb vai Jūs esat ķērušies pie šī darba? Es domāju, viņš Jums ļoti piederētu, visādā ziņā labāk nekā man. Jūs mani velti slavējat. RAINIS Vēstules Slobodskas trimdā (1899. - 1903.) 1901. gads 111. O. ZĒFELDEI Slobodskā 1901. gada 19. februārī (5. martā) Slobodskā 19. februārī 1901 Mīļie, sirsnīgie bērni! Ir jau tik sen, kopš mēs redzējāmies, arī, kopš mēs viens otram rakstījām, ir jau sen. Jūsu pēdējā mīļā atklātne ir no pagājušā gada, ar kādu skumju joku, kas arī ir tik sens. Varētu sacīt: tā ir no pagājušā gadsimta. Biju Tev, mīļā Olga, aizrakstījis garu vēstuli un pēc tam atklātni, bet tās nav nonākušas Tavās rokās. Šogad, šķiet, atkārtosies šī pati spēlīte: Jūsu mazā sirsnīgā atklātne ar tiem diviem jaukajiem kaķēniem - ar dzelteno un brūno (brūnais kaķēniņš ir arī nosaukts par Stirniņu) - pienāca šeit janvāra vidū, bet tajā pieteiktā vēstule nav pienākusi vēl līdz šai dienai. Mēs gaidījām un gaidījām, bet beidzot tomēr vajadzēja samierināties ar to, ka tagad ir tumšs laiks, kad pastnieki nevar atrast pareizo māju. Es tādēļ arī šo labāk sūtīšu ierakstītu. Mīļā Olga, kad Tu atbildēsi, tad apdrošini arī savu vēstuli: ja tādā gadījumā vēstuli arī lasīs citi, to vismaz neaizmetīs kā parastu vēstuli, bet gan atsūtīs vēlāk. Kad raksta pavisam īsi, var rakstīt arī atklātni, tās bieži vien ir pienākušas drošāk nekā vēstules. - Bet nu, mīļie sirdsbērni, ķersimies pie stāstīšanas un sirds izkratīšanas! Šeit jau gan klimats ir tāds, ka sirds varētu iesalt krūtīs, bet ne tikai klimats vien. Nu jau visus šos gadus esmu arī pats tik pamatīgi purināts un raustīts, ka nav vairs daudz palicis pāri, ko būtu vērts izpurināt savu mīļo priekšā. Jūs, manas mīļās dvēseles, dzīvojat izglītotos )audīs un - tas ir vēl svarīgāk - vārda pilnā nozīmē dzīvos ļaudīs; kaut arī viņi ārēji ir vēsi, tie tomēr dod dzīvu ierosmi, paša iekšējā pasaule sāk kustēties, un tu audz no iekšienes, protams, lēnām un bez līdzjūtīga siltuma, bet tomēr. Šeit viss ir miris. Nelielam dzirksteļu pārpalikumam šeit jākvēlo vienam. Jūsu siltās domas, mīļie draugi, spēj šīs dzirksteles iekvēlināt. Jūsu Jaungada sveiciens tik mīļi līdzēja. Vai Jums jaunais gads iesākās skaisti? Mēs abi to ceram. - Mums šeit Jaungadā bija influence, tā bija prelūdija, mūzika sākās pēc tam. Elza influenci gulēja divas reizes - īsti smagi un ilgi. Es novembrī un decembrī iepriekš biju stipri pārstrādājies (nelaimīgais «Lear» bija jāpabeidz vienā mēnesī), pēc tam gribēju atpūsties, bet janvārī atkal dabūja tik dūšīgi strādāt (turklāt diemžēl par velti, jo cenzors visu svītroja), ka tagad nemaz nespēju atžirgt. Nu jau trīs nedēļas es nestrādāju nemaz, t. i., rakstu gan, bet nekas neizdodas, un tas mani tik ļoti sāpina, ka labu k Jums aiztaupīšu šo attēlojumu, citādi Jūs varbūt tālāk nelasīsiet. Mūsu, izsūtīto, šeit ir ap 20 vīru, bija pat 30, bet daudzi ir aizbraukuši projām - ir pārcelti vai atgriezušies; krievi savā starpā satiek ļoti labi, bet mēs nespējam iejusties - tā ir pilnīgi sveša pasaule. Kronis par mums rūpējas kā māte, 6 rubļi - tie ir man, arī Elza saņemtu tikpat daudz, ja es nebūtu dzimis pirtī, Jūs taču zināt: pirtiņā dzimis. Elza dūšīgi mācās krieviski, katru dienu jāsastopas ar saimnieci, mēs, proti, gatavojam paši. Mums ir 2 istabas par 8 rubļiem, ēšana gan ir lētāka nekā Rīgā, taču viss ir tik slikts, sevišķi gaļa, ka tik tikko iznāk lētāk nekā Rīgā. Īpaši dārgi šeit ir, ja lāpa veļu vai ko tamlīdzīgu. Tomēr par visu Elza varēs pastāstīt labāk nekā es. - Sevišķu notikumu šeit nav, izņemot to, ka vilki, pāris suņu vai kas cits gavēņa laikā esot aprijuši скромное [?], t. i., gaļas ēdienu (cilvēkus ieskaitot «gaļas ēdienā»). -Šeit tu esi pilnīgi atkarīgs no darba un sevis dakterēšanas. Es, piemēram, lieku sevi masēt un elektrizēt, bez sevišķiem panākumiem piekopju aukstu norīvēšanos un visu citu iespējamo, - bet ko gan palīdz balsināšana vecai mājai? To vislabāk varēs pateikt Bisnieks. Starp citu, kā resnajam vīram klājas? Kā klājas Lasmanim, Aleksejevam un citiem paziņām? Kas ir ar jauno laikrakstn?2 Un neaizmirstiet gan, mīļie bērni, krietni daudz pastāstīt par teātri! Kā veicas Mīļmarijiņai ar karjeru? Vai Kovaļevskis jau ir atbrīvots? Ko dara «Baltijas Vēstnesis» ar savu Veinbergu? Rakstiet tikai labi drīz, mīļie sirdsbērni, un labi daudz! Es arī apsolos turpmāk rakstīt daudz vairāk, šodien jūtos gaužām nožēlojami. Bet tagad, labā, no sirds mīļotā Olga, tas, kādēļ ir rakstīta visa šī vēstule: mūsu vissirsnīgākie, vislabākie laimes novēlējumi mīļajam dzimšanas dienas bērnam!!! Zini: pērkondimdošu urrā laimi, lai noskan visas 3000 verstis līdz pat Rīgai!!! kā «sludinājumos»! 112. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 3. (16.) martā 3./III 1123                                                              Iniņ! Manu sirdsmīļoto vienīgumiņ, manu dvēselīt, manu samtdimantiņ, jau pienāk Tavas saldās pūkkartītes, kas mani saviļņo tik savādi un necerēti mīļi. Tās ir mīļi glāstošās pūkrociņas, kaut gan atrodas tālumā, viss ir kā senākos laikos, kad es saņēmu zelta vēstulītes, un tomēr nav tā, ir pavisam citādāk: dziļāk, mierīgāk, mīļāk, taču daudz sāpīgāk. Šīs pāris dienas man arī pagājušas ne tā kā parasti: bija tik trulas sāpes, patiesībā tikai tagad es tās sāku pa nopietnam sajust, jo, nebūdamas vairs tik stipras un asas, tās liekas esam vēl dziļākas. Šķiršanās man šķiet kā liela netaisnība, ko man nodarījuši, es vēlētos kaut ko mainīt, labot, bet nezinu, ko darīt. Turklāt visas šis dienas esmu strādājis, kaut arī ne visai daudz, un dažas dienas gandrīz nemaz, proti, es atkal slikti guļu; ludziņa virzās uz priekšu, bet pirmais cēliens vēl joprojām nav gatavs, varbūt rīt - parīt, ir jau veselas 700 rindas, un izsmelts arī viss mērs un pacietība. Es izlasīju «Dienas Lapā», ka «Auseklis» pagarinājis termiņu līdz 1. jūnijam. Murger un tieslietu jautājumus es izsūtīšu rīt. Tāpat rīt «Mājas Viesim» un «Новая женщина». Nevaru atrast. «Три натуралиста», tāpat šeit nav arī neviena ievada. Es vēl pameklēšu. Vai tu, mīķsirdspūkiņ, neesi paņēmusi līdzi «Literarisches Echo» visu otro gadagājumu? Šeit tā nav. Nav arī Gētes dzejoju. Tad Tu varētu paņemt no «Literarisches Echo» otrā gadagājuma. Mīļo sirdssmaržiņ, esi mierīga [kažociņa] un [samtiņa] dēļ, tas Tev jānēsā padusē, un tam jābūt tik spožam kā mēnestiņam, arī ar draudzību nav nemaz tik ]auni, viņi taču mani jau pietiekami pazīst: pagājušo gadu, kad Tevis nebija, mēs taču dzīvojām kopā un es viņiem nemaz nebiju tik ļoti vajadzīgs. Bet arī es esmu viens no Iniņiem un domāju mīļas zelta domiņas tāpat kā mana mazā dvēselīte. Bet tas gan nav diez cik mīļi, ka skopulīši braukuši 3. klasē, bija taču norunāts, un es jutos pavisam mierīgs; tagad atkal ir raizes un nemiers, Tu jau zini, mīlulīt, ka mājās sēdošais arvien baiļojas vairāk. Laime, ka līdz 27. februārim Tev vēl nekas nebija noticis, - bet ja nu Tu saslimsti? Vai tad Tu būsi pietiekoši gudra, lai pārietu 2. klasē? Manu Sirdsiniņ, sirdsmīlulīt, šis garais, smagais ceļojums! Ar Zālīšiem un Reutu arī es nezinu, ko iesākt, tur Tu pati vislabāk redzēsi, kas Tev būtu sakāms, - varbūt lai samaksā daļu? - Ko gan tas varētu nozīmēt, ka Niedru «Dienas Lapā» tā slavē: skaista runa, skaista latviešu valoda (Augstas laimes uzsaucis Veinberģim.)? Vai viņš nāks uz redakciju? Blaumanis jau tur ir ierīkojies pavisam silti, varbūt arī tam viņš sagatavo ceļu? - Pirmās dienas es iztiku ar rīsu putru un desu, un zivi, pēc tam nopirku 5 mārciņas teļa gaļas, ko pieveicu trijās dienās, rīt iepirksies vecā, es teicu [,lai pērk] liellopu gaļu un mēli. Vāru pats katliņā, un veicas gluži. labi, nelaime tikai, ka ātrāk par vienpadsmitiem vai pat divpadsmitiem es netieku pie strādāšanas, lielākoties tur ir vainojams miegs, kas savukārt cieš no sliktas kuņģa darbības, bet vēdergraizes droši vien ir no krējuma, kuru trīs dienas lēju pie tējas. Tagad es to vairs nedaru, bet kuņģis vēl joprojām nav stiprais. Nav arī apetītes, tāpat kā samtputniņam. Manu mīļo, saldo rožsmaržiņ, šodien es vairāk nerakstīšu, ir jau pusdivpadsmit, jāaiznes vēl uz pastu. Visumā esmu kļuvis daudz stiprāks, tur jāpateicas manai dvēselītei, manam sirdsdimantiņam, tomēr vēl joprojām man sevi jāuzmana; līdz ko grožus palaiž vaļīgāk, tūlīt sākas agrākā slaistīšanās, tā, piem., šodien es neesmu strādājis pie ludziņas. Es šodien gaidīšu vēl līdz divpadsmitiem, lai varētu apsveikt dzimšanas dienā savu vienīgsaldo Debesiniņu, saldo, saldo mutiņu, sirsnīgo sirdsasintiņu, roždvesmiņu. Mani ļoti iepriecināja jaukās asprātības un stāstījums par diviem puisīšiem un pļāpīgo veco, tas patiešām bija lieliski. Saņēmu no Bērzas Tev adresētu vēstuli. Viņai pietrūkst 50 rubļu, citādi jau varētu laist Mildu mācīties. Ko par to saki? Vienīgo mīļsmaržiņ, mīļo pūkdvēselīt, samtdimantiņ, sirdsasintiņ, saulīt! 113. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 6. (19.) martā 1121/38 Sirdsmīļoto mīļputniņ, .. saņēmu visas Tavas mīļās, saldās kartītes, un tās dara tik daudz laba manos jaunajos apstākļos. Es vēl nevaru tā īsti iedzīvoties, man jābūt stipram kā mīļmutiņai un jāiepriecina Iniņa, bet es vēl joprojām esmu tik noskumis un strādāju tik maz. Es arī ļoti bēdājos, ka tā palaidu savu vienīgo Iniņu, skaidri nenorunādams, ka jābrauc 2. klasē, vairāk par sevi jārūpējas, biežāk jāēd pusdienas. Viss nejaukais un nepietiekoši mīļais tagad it kā izlien ārpusē un saka: tu neesi izdarījis to un to, to tu esi nokavējis, bet ar to tu esi tikai sagādājis sāpes. Tu turpretim biji tik bezgala mīļa un vienmēr maiga, vienmēr kā liega pūkiņa, kā glāstoša rociņa. Ar saimniecību veicas labi, vecā bija nopirkusi 10 mārciņas liellopu gaļas, es reizēm izvāru tādu īsāku zupiņu, un garšo vareni. Resnie bija ielūguši mani uz zoss cepeti, ļoti laipni, bet nekā pārspīlēta. Mana izturēšanās palikusi agrākā. - Bez ikmēneša 6 rubļiem no valsts saņēmu apģērba iegādei vēl 7 rubļus 86 kapeikas - arī necerēts ieguvums. Perhenam esmu iedevis tikai 2 rubļus, nebija taču vajadzības, un tā es arī nedevu 5. Veļu es saņemu atpakaļ pa gabalam un visu pareizi pierakstu. Mīļdvēselīt, ja iespējams, varbūt atsūti man drīzumā Gēti - «No manas dzīves» (Reklāma izdev.), es gribētu pakāpeniski sagatavoties «Nākotnes cilvēka» pirmajai daļai. Tu zini: dzejoji. - Vai zini, ko es vēl izdomāju: es gribētu pārrakstīt un Tev nosūtīt «Skrodera» pirmo cēlienu. Tu varētu izsvītrot nevajadzīgo. Tavam puisītim ir vēl divi lūgumi: 1) nopirkt spieķīti, cepurīte būs šeit, kur mutiņa var to pielaikot; 2) apmeklēt Līzu viņas dzimšanas dienā 5. aprīlī. Mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnē starp 1. un 2. rindu pierakstīts: No mammas man vēl joprojām nav nekādu ziņu. 114. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 9. (22.) martā 1118 Manu zeltsirsnīgo sirdsasintiņ, dvēseles smaržiņ, vai Tu esi sveika un vesela atgriezusies mājās, vai nejūties no bēdām pavisam sagurusi, es vienmēr tik ļoti baiļojos, Tu jau gan zini, kā ir, ja atrodas tik tālu, - viss biedē, nekur nevaru atrast mieru, jo jau trešo dienu no Tevis nav ne mazākās kartītes. Nelīdz arī tas, ka es zinu - ir iespējami sniegputeņi, vēstule var būt aizkavējusies. Pat ja Tev arī nekas nebūtu noticis, brauciens taču ir tik drausmīgi tāls. Man šķiet, ka es valdu pār sevi gluži labi, sevišķi šodien daudz strādāju (un tomēr tikai divdesmit rindu, pabeigšu tikai rīt). Pat runcis liekas manām, ka ne viss ir gluži tā, kā vajadzētu būt, viņš ir sevišķi laipns, pastāvīgi maļ dzirnaviņas, un es to nevaru dabūt laukā no klēpja. Vakar Tavs puisītīs sasita cilindru - zaudējums - 15 kapeikas, šodien bija pie friziera, atkal 15 kapeikas zaudējums. Kad runcis izrāpjas no klēpja, viņš guļ vienīgi Tavā cepuru kastē. Ļaudis vienmēr tik silti apjautājas par Tevi, manu sirdsasintiņ, sevišķi vecā Peče. - Es pakāpeniski sākšu tulkot «Tellu», tad vēl arī «Zvanu» (425 dzejas rindas); cik gan Zālīte par to dotu - rubļu 15 - 20? Bet tas būtu iespējams tikai rudeni vai jaunajā gadā. Izklaidēšanās labad sāku lasīt «Turandotu», ir ļoti jauka; vai tā nav uzvesta Latviešu teātrī? Manu saldo svētlaimes Sirdsiniņ, manu mierinājumiņ, cik gan tagad viss ir tukšs un neinteresants! Protams, es vienmēr sev saku, ka žēloties man nav ne mazāko tiesību, Tev taču ir daudz grūtāk, manu nabaga vienīgo dvēseles dzīlīt, bet dumjās asaras tomēr saskrien acīs. Mīļmīļo mutiņ, saudzē sevi, esi vesela, esi mīļa un laba! Daudz, daudz mīlu, saldu bučiņu no Tava puisīša, mīļi un labi. 115. ASPAZAJAI Slobodskā 1901. gada 11. (24.) martā 1118 Manu saldo, sirdsmīļoto, vienīgo putniņ, miļbrīnumdvēselīt, manu sirdsasintiņ, katru dienu - nevienas vēstulītes, pasts strādā neregulāri: šodien es jau saņēmu 1. un 2. marta «Dienas Lapas» numurus, bet Tavu mīļkartīšu, kam taču daudz īsāks ceļš, vēl joprojām nav. Es mierinu sevi ar to, ka manai debestiņai droši vien vairs nebija kartīšu rakstīšanai, kā šķiet, tikai četrām kartītēm es biju uzrakstījis adresi. Tavs puisītis ir gan bēdīgs, bet vakardienas kartīte viņam ļoti palīdzēja, un tā es atkal strādāju un pabeidzu pirmo cēlienu, joprojām iznāca daudz - apmēram 750 rindu, taču ceru, ka mana saldsaulainā pūkiņa pratīs atšķirt un izravēt visu lieko, ja tad paliktu vēl kaut 650 rindu, būtu gluži labi, nākamie cēlieni būs īsāki. Būtu labi, ja Tu varētu saīsināt līdz 600. Es tomēr labāk, mīļdvēselīt, vēlreiz pārrakstīšu (atkal tik brīnumaini sagadījies, ka abi mīlulīši domājuši par nosūtīšanu), var (arī ierakstīta vēstule) ļoti viegli iet zudumā vai mēnešiem ilgi palikt guļam, 2) varbūt es varēšu no I cēliena šo to pārvietot uz II cēlienu. Mīļo, saulaino svētlaimes Iniņ, sirdsmutiņ, esi tikai stipra un vesela, ne par ko neuztraucies, es esmu mierīgs un strādāšu tā, ka tas aizņems visu manu laiku. Rūpējies labi par sevi, mīļdvēselīt, esi vesela un mierīga! Rūpējies labi arī par vecajiem! Daudz miļu bučiņu no Tava mīļā puisīša, mīļi un labi. 116. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 12. (25.) martā 1116 Manu debespūkaino rožsmaržiņ, sirdsasintiņ, pavasara ziediņ, šodien atkal par velti cerēts, nav pienākusi neviena mīļā pūkkartīte, kaut gan saņemta jau 3. III «Dienas Lapa», taču neskumsti, mīlsirsniņ, Tavs puisītis, neskatoties uz to, nav tiktāl zaudējis drosmi, ka nevarētu strādāt. Strādāju pat šodien un iesāku II cēlienu, I pabeidzu jau vakar. Protams, visur atrodu vislielākos robus un daudz juceklības: pārāk izstiepts nesvarīgais (būdams žurnālists, es mācu un polemizēju, kur būtu tikai jātēlo), taču svarīgākais izpaliek, bet tagad es nespēju un negribu nekā labot, tikai turpināt tālāk. Es paļaujos uz Tevi, manu Iniņ, Tev jāsvītro, cik vien spēka, un arī jāatzīmē, kur visādā ziņā vēl jāiestarpina izlaistais. - Esmu iesācis «Tellu» (ik dienas būtu jāveic 20 rindu). Bez tam vēl strādāju tikai pie Murger un tieslietu jautājumiem. «Skroderis» mani tā nomāc, ka es neko citu vairs nespēju, kaut tikai varētu izturēt līdz galam, man šis darbs patiešām ļoti apriebies. Pienākušas trīs esejas no Brūna, tomēr visas nederīgas: par Strausu (mūziķi), Kaincu un Tomā (neatmaksājas Tev tās nosūtīt). Arī citus ievadus es nevarēju atrast, varbūt nopērc kaut ko, mīļdvēselīt, bet galvenais - daudz nestrādā, vislabāk - nemaz. Tev bija jāpārcieš tik daudz uztraukumu, tāds smags brauciens un tik daudz skriešanu. Atpūties, manu saldo, sirsnīgo sirdsmutiņ, atpūties un sevi labi izpūkiņā, neesi skopa! Arī nabaga mīļos vecākus neatstāj trūkumā! Tavs puisītis ar runci šeit saimnieko pilnīgi apmierinoši: runcis ik dienas ir dzeltenzīdains, kas patiesi ir jo laba liecība. Tikai tagad viņš, šķiet, ir daudz vairāk aprūpējams nekā parasti, pavisam reti iziet pavasara gaisā, ik brīdi lien klēpi. Viņam kaut kā trūkst, viņš saprot, ka esam palikuši vientuļi. Baumas par kratīšanu bija nepatiesas, nekas tamlīdzīgs nav paredzēts, tātad varam būt pavisam mierīgi. Mīļo, vienīgo smaržiņ, dvēselīt, Iniņ, daudz bučiņu, mīļi un labi. 117. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 13. (26.) martā 1113/37 13./III                                                                                  Dimantametistdieniņ! Manu sirdspūkīgo mīļmaigumiņ, manu svētlaimīgo dvēselīt, asinslāsīt no smaragdiņa un dimantiņa, šodien saņēmu no sava mīlulīša kartīti, mīļpūkīgu kartīti, gandrīz pavisam negaidīti, gandrīz, jo, neraugoties uz visu, es tomēr vēl cerēju, paļāvos uz pasta ierasto kavēšanos, un arī šoreiz izrādījās, tāpat kā vienmēr šī kavēšanās varbūt ir vienīgais, uz ko vēl var paļauties šajās dienās. Tu mīļo, brīnumsaldo sirdsmierinājumiņ, es nepavisam nejūtos tik līksms, kā tas varētu likties, par to mēs nemaz nebijām padomājuši, ka Tevi varētu piemeklēt caureja, no šejienes taču varēja paņemt līdzi zāles. Droši vien Tev klājas tik. pat ļauni kā toreiz, pagājušajā pavasarī, ak, manu dvēselīt, manu nabaga dvēselīt, tā jau Tu galīgi zaudēsi spēkus, arī šoreiz nelaime nav nākusi viena. Pret ārpasaules naidīgajiem spēkiem jau neko nevar iesākt, taču kaut es pats būtu vairāk rūpējies par Tevi, manu vienīgo dzīvībiņ, kaut es pēdējās dienās būtu domājis nevis par darījumiem, bet gan labāk visu apsvēris, kā Tev atvieglot braucienu. Tā bija tikai kā pusdzīve, ko es dzīvoju šajās pēdējās dienās, es kustējos gluži mehāniski, visu, likās, nomāca bezgala nogurums, un pat pēdējo bučiņu aizmirsu Tev toreiz pie kamanām iedot. Tikai pakāpeniski es atkal it kā atdzīvojos, bet līdz ar mani pamostas arī sāpes. Manu dzīvībiņ, manu vienīgumiņ, es baidos pat rakstīt, katrs rakstītais vārds man šķiet tik literārs un mākslots, bet atrast ko dziļu un patiesu, kas pilnīgi visu izteiktu, - tas man šobrīd nav iespējams. Esi pārliecināta tikai par vienu: es strādāju, un tas nozīmē - esmu kopā ar Tevi garā un pārpilns Tavas drosmes, mēs dzīvojam vienu dzīvi. Jā, mani nomierina pat tas, ka es sacerot varu domāt par Tevi (tā ir Mariņa, pie kuras strādājot, es vienmēr iedomājos, kā dotajā vietā būtu rīkojusies vai runājusi Tu, un tad jau arī atrodas pati pareizākā izteiksme). - Mīļo sirdsmutiņ, vai tikai Tu braukdama neesi apsaldējusies un tādēļ arī caureja? Par speciālu dāmu kupeju Tu man vairāk neko netiki rakstījusi, tātad Tev droši vien bija jābrauc ar visiem kopā, nabaga Iniņ, tas viss nāk no skopumiņa. Un arī pie tā es, galu galā, esmu vainīgs, jo skopumu jau Tu esi pārņēmusi no manis. Šeit ir abas Skujas receptes, bet Tu jau pati droši vien būsi paārstējusies Jelgavā. Tu taču, cerams, to pāris kapeiku dēļ nebūsi upurējusi savu veselību. Labi, ka vismaz esi paēdusi. - Mēs, piemēram, bijām pavisam piemirsuši pārrunāt, ka ir taču speciāli guļamvagoni, kur tikai nedaudz jāpiemaksā; Tu nebūtu tā nomocījusies. Mīļpūkiņ, es atrēķināju saimniecei to vienu rubli, arī par februāri esmu nosūtījis rēķinu. - Šodien saņēmu no Ninas Tev adresētu vēstuli: viņa ir kļuvusi par īstu mājasmāti - gandrīz visa vēstule tikai par viņas puisēnu, kaut gan vietām vēl manāma senākā izklaidība, taču viss liecina, ka viņa jūtas laimīga, un tas jau ir pats svarīgākais. Es vēl neesmu atbildējis uz Brenča pirmo vēstuli, šie labie ļaudis taču jāapsveic, jo tie ir vienīgie, kas mums vēl ir. Olga vēl nav neko atbildējusi. Ja šos tā saucamos draugus vienmēr palutinātu ar savām žēlabām, tad arī viņi izrādītos it labiņi un nebūt neliegtu savu līdzjūtību, bet «pašlepni» - to jau saka arī Blaumanis un visi citi mazie gariņi (starp citu, viņš atkal ir pārtulkojis Gēti, tātad par samierināšanos vis nedomā). Vienā ziņā jau viņiem ir taisnība: var jau iekārtoties it ērti un omulīgi silti, ja vien piederi pie mazajiem un spēj saspiesties bariņā, kā to dara cālīši. - «Žorža Sanda» ir svītrota, Tu droši vien to jau būsi pamanījusi, es to dabūju zināt no sludinājuma avīzē. Ja Tu, pūkdvēselīt, vēl neesi bijusi pie cenzora, tad pie viņa gan Tev jāaiziet, līdzko paliec veselāka. Tu droši vien dabūsi cauri arī dzejolīšus, «Sandu», varbūt «Fausta» komentārus un pārlabotas «Jaungada naktsdomas» (tas nekas, ja iznāk tā. pavēlāk), bez tam vēl, tāpat ar pārveidojumiem, «Lauztās priedes» un «Mūžīgo nemieru». - Latviešu teātrim Tev jāiesniedz «Neaizsniegts mērķis», «Dienas Lapā» droši vien runājuši, ka nav nekādu lāga lugu, nu tad dod viņiem, tāpat kā «Zeltīti» un tulkojumus - «Svētkus Solhaugā», «Līru», arī «Ifigeniju». - Tavs puisītis tagad izdomājis lietot saknes - presētas, ārzemju - paciņa maksā 15 kapeiku, un no tā iznāk piecām reizēm, ir jau gan dārgākas nekā svaigās, bet, vispirms, kur lai tās svaigās ņem, un, otrkārt, gāja uzreiz garšo daudz labāk. Diemžēl nevaru dzert pienu. Jāiztiek arī bez auzu pārslu cepumiem, jo nav jau olu; pēdējās tika pārdotas par 30 kapeikām desmitā, bet, tā kā mans puisēns baidījās tik daudz maksāt, tad arī palika tukšā. Mēģini Jelgavā pa šo laiku labi uzbaroties, šeit jau tā ēšana ir tik slikta. Pie izdevības sapērc arī visu mīļajiem jelgavniekiem un raksti par visu, kas uz viņiem attiektos, viņi paši, nabadziņi, ir tik pārpilni rūpju, ka nav atrakstījuši man ne vārdiņa. - Es vēl pameklēšu kādu ievadu, bet to robu diez vai izdosies aizpildīt; nekādā ziņā nestrādā, manu mīļo, vienīgo pūkmaigumiņ, Tev jāatpūšas un jākļūst veselai, gan vēl būs pietiekami darba un skriešanu. Arī es tagad nebūt nedomāju pārpūlēties, jo rudenī un ziemā jau varēs atgūt nokavēto. Mīļsirdsmutiņ, esi vesela un drosmīga, rūpējies labi par sevi un līdz ar to arī puisīti dari atkal mierīgu un līksmu! Daudz mīļu, saldu bučiņu pūkmaigumiņam un mutiņai no puisīša. Vēstules 2. lappuses augšmalā pierakstīts: Pielīmēta zoss pūciņa. 118. ASPAZIJAI Slo6odskā 1901. gada 15. (28.) martā 1111/15 Manu mīļpūkaino debesdvašiņ, .. šodien mi]a pūkkartīte, otrā no Jelgavas. Tu esi noskumusi, Sirdsiniņ, nesaņemot no manis ne kartītes, tas tiešām ir bēdīgi, nabaga, nabaga pūkiņ, un tas ilgs līdz pat 9. martam, kad Tu saņemsi telegrammu. Es neko neapdomāju, biju pavisam sašļucis, nezināju, ka varētu būt vēl cits iemesls raizēm. Taču tagad šīs raizes droši vien jau ir garām. I cēlienu es domāju nosūtīt caur Zālīti, tad Tu drošāk saņemsi, vēl gan sagaidīšu Tavu rītdienas vēstulīti. Tātad ar nabaga tēti drīz vien viss būs galā, kaut tikai viņam šo pēdējo laiku vēl nebūtu smagi jācieš, tāds aknu vēzis laikam gan sagādā milzīgas sāpes. - Mīļvienīgo sirdsmutiņ, Tu taču esi saaukstējusies, pie tā gan vainīga 3. klase un skopumiņš, paldies dievam, ka vismaz kuņģis atkal uzlabojies, tas jau Tev pats bīstamākais, mīlulīt. Šķiet, māsas zaļais tērps nepavisam nebija vajadzīgs, viņiem taču mājās bija jāzin, ka zaļa krāsa nav sēru krāsa un ka tie 50 rubļi bija domāti ēšanai, kā arī labākai kopšanai, nevis jaunai kleitai. Bet viņi patiešām ir tikai lieli bērni. Tagad arī māšele, nabaga meitēns, pati sūrosies, ka rīkojusies tik nepārdomāti. Mīļo sirdspūkiņ, esi tik laba un pati nopērc šo to tiem nabaga ļautiņiem, kuri neprot paši sev palīdzēt. Neesi skopa, kur nepieciešami izdevumi, it sevišķi labi glabā tēti un māmiņu un piespied viņus, lai tie labāk ēstu un nezaudētu spēkus. Varbūt viņa domā braukt līdzi uz šejieni? Vislabākais jau būtu atstāt mantas pie Spures. Bet Tu jau par to vēl rakstīsi. Vecā saimniece vienmēr apjautājas par Tevi. Viņa būtu gribējusi braukt Tev līdzi, ja būtu zinājusi, ka brauksi caur Моршанск, viņas meita dzīvo 25 verstu attālumā no turienes. Tev atpakaļbraucienā viņa visādā ziņā jāapciemo. - Varbūt Tu varētu nopirkt «Mihaelu Krāmeru» un «Šluku un Jauu», kā arī visas latviski iespiestās lugas, tāpat Plūdoņa «Antoloģiju», kas iznākusi Jelgavā pie Neimaņa. - Mīļdvēselīt, Tu varētu pamēģināt runāt arī ar Balodi, lai Remiķis palaiž cauri «Skroderi», varbūt ar Remiķi pašu. Šodien maz strādāju, jo Tu jau zini tāda bezmiega nakts padara ļoti gurdenu, gan jau rīt atkal veiksies, mans tagadējais pamatprincips - tikai nebūt noskumušam. Dvēselīt, esi vesela un nesēro, daudz bučiņu, mīļi un labi, dvēselīt! 119. ASPAZIJAI SIobodskā 1901. gada 16. (29.) martā 1110/16 Manu mīļmazāko, debešķīgo zeltstariņ, ar pirmo vēstulīti no Jelgavas Tu šodien labi aprūpēji savu puisīti. Līdz šim esmu saņēmis visas kartītes, izņemot septīto, kas rakstīta 4. martā, tātad - 25., 26., 27., 28. februāra, kā arī 1., 2., 3., 5., 6. marta, ieskaitot arī šodienas, 7. marta, mīļvēstulīti. Arī es rakstīju ik dienas, sākot ar pirmo, māmiņai adresēto atklātni. Bez tam es sūtīju «Mājas Viesim» un ievadu uz Jelgavu. - Nabaga vienīgo pūkdvēselīt, kas gan Tev nav jāizcieš ar visiem un visu labā! Gaismas kukainīt, turies tikai vesela un stipra, rūpējies par sevi un nepārstrādājies! Labāk izlieto savu laiku, lai nomierinātu nabaga mīļos ļautiņus, lai tiem atvieglotu šo grūto brīdi. Nabaga tētis varbūt jau būs izcietis savas mokas, katru reizi pasveicini viņu no manis, ziedo viņam visu savu mīlestību. Mani dziļi, aizkustināja, ka labie sirdscilvēki beidzot atraduši viens otru, un cik maiga, kautrīga un vārdos skopa ir šāda vēla mīla. Ir kaut kas brīnumains šādās dziļās sirdīs un mīlas spēkā, kas piemīt tētim, manu mīļo svētlaimes Iniņ, arī mīļo māmiņu es tagad spēju mīlēt divkārt stipri. Es zinu, ka par to Tu jo sevišķi priecāsies. Arī mani pašu tas stiprina labā paļāvībā: esmu tomēr izturējis visu šo laiku, kopš iesāku strādāt (zināms, es sāku tikai ar 10. martu); darbs veicas, kaut arī pamazām (15 - 25 rindiņas dienā). Zudušas arī galvassāpes, domājams, tās bija tikai nejaušas, es jūtos labāk nekā novembrī un decembrī, pat labāk nekā februārī. Un, ja tikai beigtos šis darbs, es ceru kļūt vesels, neesmu taču vēl tik tālu kā nabaga Kristaps. Ja Tu runā par spēkavīriem, tad vari pieskaitīt tiem arī es gribu uzveikt nervozitāti ar saprāta ieročiem, un līdz ar to es būšu ieguvis arī vajadzīgo spēku, kaut vai, piemēra pēc: tieši pēdējos gados esmu taču strādājis tik bezgala daudz, varbūt pat vairāk nekā Tu, dvēselīt, jo man taču jāstrādā ar mēru un apdomu. Es neļautu nolīgt savai galvai arī Tevis dēļ, Tev jāredz, ko Tu ar mani esi iemantojusi; ja tika; ir mērķis, to iespējams arī sasniegt gaismas kukainīt, es šodien nosūtu apdrošinātu «Mājas Viesa» 2. numuru, kā arī daļu «Skrodera»; ta dienā, kad Tu to saņem, telegrafē: получила - bet, ja trīs dienas pēc šīs kartītes vēl nekā nav, telegrafē: не получила, - un dodies pie Prozorovska, lai sameklētu sūtījumu. Tikai tad es nosūtīšu pārējo. - Miļpūkiņ, daudz mīļu bučiņu un austiņu purināšanas, ar mīļiem vārdiņiem, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Vai varbūt man sūtīt uz Zālītes vārda? 120. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 18. (31.) martā 1108/18 Manu mīļsirsnīgo rožsmaržiņ, mīļputniņ, ..šodien nav nevienas mīļkartītes, bet tas jau arī bija gaidāms,jo vakar bija divas. Manu dvēselīt, Tu taču to saprati it labi, ka šodien man ir pavisam neizdevusies sestdieniņa. Un es tā biju gatavojies, lai šo dienu nosvinētu pat «Skroderi» atliku malā, tagad man jāizjūt pārmetumi arī tā dēļ. Saņēmu Hermines vēstuli: viņa februārim visu izrēķinājusi ļoti smalki, pat «Nakts domas». Tu esot bijusi pie viņiem un izskatījusies it labi. Mīļo, saldo sirdsdvēselīt, vai tā patiešām ir taisnība; varbūt viņa tādā veidā tikai mierina, nabaga, nabaga pūkiņ kā gan Tev tagad jācieš, un arī es Tevi esmu sāpinājis ar savu vēlo rakstīšanu: Viņa arī izsakās, ka Tev vajadzētu atkal palikt turpat. Es tiešām nezinu, vai Tu toreiz no Jelgavas esi vēlreiz pie viņas bijusi, droši vien ne. Tu taču, dvēselīt, gaidīji ļaunā puisīša vēstulīti. Blaumanis, šķiet, gan ir saņēmis manu vēstuli; taču tā viņā izraisījusi tikai naidīgumu. Bet es tomēr biju pilnā pārliecībā, ka tā uz rakstīta labi un ļoti mīļi, arī Tu to tiki lasījusi. Es laikam vairs neprotu ar cilvēkiem apieties, patiesi nebiju domājis neko ļaunu, bet tas radījis tikai naidu. Jeb varbūt viņš runā par agrākajām vēstulēm un pēdējo no pagājušā rudens nav vēl pat saņēmis? - Arī Peče saņēmusi Tavu kartīti. Mīļo, saldo, sirsnīgo mutiņ, kādu uztraukumu gan Tu esi pārcietusi, cik slikti esmu rīkojies, - kā es vērsīšu visu par labu? Ludziņas rakstīšana vien to vēl nespēj, tas ir vajadzīgs man pašam, - bet Tev, manu vienīgo, manu dziļdvēselīt, manu bagāto sirsniņ? - Nav jau arī gandrīz nekādu cerību, ka tā tiktu cauri, varbūt Hermīne zin kādu vārdu par to sacīt, kad Tu viņai nolasīsi pāris lappusīšu priekšā. - Nosūtīti arī tieslietu jautājumi, bet tie jau maz tiek lietoti. - Šodien atkal biju ielūgts pie Resnajiem pusdienās. Tā kā svētdien un otrdien viņu mājā ir mirušo piemiņas diena un no vārīšanas nekas neiznāk, tad viņi paši pieteicās pie manis uz pusdienām, un es taču nevarēju atteikt. Bet kaut kādi mājieni par naudas trūkumu vis netiek doti, nav arī vairs sirsnības. Es nezinu, ko gan tas viss var nozīmēt. Mīļpūkdvēselīt, esi vesela, mīļa! Daudz mīļu bučiņu mīļvienīgajai, mīļi, mīļi, mīļi. 121. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 21. martā (3. aprīlī) 21./III Manu mīļo, mīļo dziļdvēselīt, manu rožsmaržiņ, manu baltziediņ, mutiņ, sirdsmutiņ, no rīta saņēmu bēdīgu telegrammiņu, bet pēcpusdienā atkal pūkvēstulīti un pūkkartīti, kas tik brīnumaini smaržo nebeidzamā mīlā un spēkā kā sarkanas pildītas neļķes. Tu iesi zaudējusi savu mīļo, labo tēti un ieguvusi mazu jo mazu puisīti, es redzu un jūtu, manu dvēselīt, cik daudz stiprāks esmu kļuvis ar Tavu palīdzību, kā pierādījums tam tagad vislabāk gan kalpos ludziņa, nekad nebūtu ticējis, ka spēšu tik ilgi koncentrēties vienam oriģināldarbam, līdz tas būs pilnīgi pabeigts; neticamais ir jau gandrīz pa pusei realizējies - no II cēliena man šodien ir 200 rindu, tātad turpat vai puse. Kā iesācēja darbs tas, dabiski, neko nenozīmē. Tēma bija slikti izvēlēta; pat vēl vājāka nekā «Spītniekā». Bet, galu galā, tas jau ir pavisam nesvarīgi, svarīgi ir, ka es pie tā strādāju un šo darbu arī pabeigšu, tas man ir kaut kas nebijis, un, lūk, to paveicis Tavs puisītis, ko Tu esi izveidojusi no sava spēka. Katrs jaunpiedzimušais izskatās neglīts un nožēlojams (to apliecina arī nabaga Nīna par savu dēliņu), bet gan jau Tavs puisītis; dvēseles mutiņ, kļūs Tev nozīmīgs. Manu vienīgo dvēselīt, kā gan es Tevi lai mierini, ko gan mīļu lai Tev izdaru, es nezinu, ko teikt, jūtos saguris, sāp galviņa, bet tā gribētos Tevi glāstīt un iepūkiņāt bučiņās; man ir Tavas bildītes un mīļi talismaniņi, kurus es glāstu. - Pūkiņ, sirdsvienīgumiņ, kā gan es Tevi lai mīlēju? Tu esi kā saulīte, visi ļaudis Tevi mīl, - bet kā gan lai es, Tavs puisītis, to daru? Es aizrakstīju vēstuli nabaga mīļajai māmiņai, bet tā spētu Tevi iepriecināt tikai tad, ja būtu uzrakstīta labāk un sirsnīgāk. - Cik spēdama apkop un aprūpē savējos, mīļo Sirdsiniņ, tas bija labi un nepieciešami, ka Tu apgādāji arī Doru. Ko gan viņa pati tagad domā iesākt? Vai viņa ar Brinku kā vidutāju negrib pieņemt vietu Krievijā? Zināms, tas būtu pats labākais. Ja viņa arī tur nespēj turēties, tad ar avīžu palīdzību jau var pameklēt ko citu, vai nu no turienes, vai arī no mums. Ja viņa viena pati paliks Jelgavā to draudzeņu pulkā, kuras tai vienmēr jāapdāvina, tad jau dzīves viņai nebūs, bet gan tīrā bojāeja. No šejienes viņa varētu dabūt sev vietu arī Kazaņā, Tu vari viņai turp aizbraukt līdzi. Viena pati jau viņa neko nespēj atrast, ja jau 9 mēnešus nosēdējusi mājās. Brauciens ir ļoti lēts. Tu par daudz, mīļputniņ, esi skopojusies. Tavs puisītis dzīvo lillā, jau nopircis 2 mārciņas siera un ½ mārciņas kakao. (Bija ieradušies arī Resnie, cienāju ar katliņā sautētu gaļu, tomēr neesam viens otram ne par mata tiesu kļuvuši tuvāki, tālāk par vispārējām pārrunām un laipnībām netiekam; man likās - viņi grib kaut kā tuvināties, bet vēl joprojām paliek slēpts atsalums. Biju pusdienās arī pie Pečēm, jāiet vēl pie Soka.) Ja Zāmam nav jābrauc uz Portartūru, kaut viņš paliktu Krimā. Hermīne raksta, ka iedevusi Tev honorāru 60 rubļu apmērā, bet Tu saki, ka gribētu redzēt, cik tad tās naudas īsti iznāks: tātad Tu neko neesi saņēmusi un viņa tikai stāsta man blēņas!? No Perhena es dabūju atpakaļ 5 rubļus. - Mīļmutiņ, tikai netaupi, rūpējies par sevi labi, nestrādā, lai arī šomēnes nav nekādu ienākumu, gan mēs to vēl atgūsim. Mīļo, mīļo, saldo baltziediņ, esi vesela, es Tevi pūkiņāju ar bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 122. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 23. martā (5. aprīlī) 1103/23. III         Pūkputniņ! Manu sirdssvētumiņ, manu vienīgumiņ, manu pūksirsnīgo, balto ziedudvēselīt, arī šodien es atkal saņēmu mīļi smaržīgu pūkvēstulīti un izplūdu vispatiesākajā līksmē ar smiekliem un asarām; un skūpstiem, un nopūtām. Rit jau vesels mēnesis, kopš neesmu glāstījis un apmīļojis savu saldo vienīgumiņu, man palikušas tikai bildītes, vecie, dārgie talismaniņi un baltziedu pūkkartītes, kuras nēsāju vienmēr rūpīgi aizpogātā samiņā. Nabaga Sirdsiniņ, manu dvēselīt, kā gan Tev jāmokās, un, es Tev neko neesmu palīdzējis, ne arī apmīļojis ar vēstulītēm, kaut gan tagad jūtos it stiprs, pārvarējis pašu smagāko, kas man prasīja vislielāko piepūli: Tas ir vienkārši kaut kas šausmīgs šī drausmīgi ilgā nabaga mīļā tēta miršana; šīs bezgalīgās mokas pie pilnas apziņas, tas taču ildzis apmēram deviņas dienas, Arī Tev jābūt pavisam izmocītai, Sirdsiniņ, kaut Tu tagad vēl nedomātu par strādāšanu, jau tā Tev tik bezgala daudz skriešanu arī pēc apbedīšanas. (Izņem pie mācītāja, katram gadījumam, arī miršanas zīmi, tā vienmēr var būt noderīga.) Diezgan dīvaini; ka viņi aizņēmuši Līzes kapavietu: toreiz taču tika speciāli norunāts, ka es paturu ar otru, arī māmiņa to bija jau iekopusi. Pērciet jaunu gabalu, un no izdevumiem; mīlulīt, nemaz nebaidies, tie ir nepieciešami, gan: mēs atgūsim visu ar tālākiem darbiem, tagad esmu kļuvis daudz izveicīgāks savos darījumos un spēšu arī strādāt, ja tikai. šo ludziņu reiz dabūšu nost no kakla. Mīļo dvēseles smaržiņ, tikai neesi skopa mūsu mīļajiem, viņiem jājūtas pie mums labi un silti, viņi visi kļuvuši man daudz tuvāki; un it visos viņos es sāku atrast kaut ko tādu, kas man atgādina Tevi, manu Iniņ. Nabaga meitenei Dorai gan patiešām grūti klāsies šajā pasaulē, tik drīz viņa vis nepārmainīsies, - kā gan lai aiztaupa viņas ciešanas? Vienmēr vadāt pavadā, paturēt viņu pie mums; viņa taču tāpat ilgosies tikt projām. Zāma drosmīgā un. mīlas apdvestā rīcība tiešām ir ļoti skaista, es gaužām reti esmu sastapis kaut ko- tamlīdzīgu - spēju tā just citiem līdzi, un tas mani dziļi aizkustināja (pasaki to arī mīļajam zēnam viņiem visiem piemīt kaut kas no Tevis, manas vēselessmaržiņ. Tas, ka viņš daudz tērējas, būs viņam pašam jāizjūt, jo tikai uz mums vieniem taču gulises rūpes par Kristapu un māmiņu. Labāk jau būtu, ja tas atrastu nodarbošanos svaigā gaisā, bet kur tad kokarde? Mazās pūkiņas sarakstījušās jaukas asprātības, puisīši ļoti smējās. Tagad tikai biežāk atzīmē visu, kas tur mājās redzams un dzirdams, lai vēlāk to liktu lietā. Ja Zāms lieto kreozotu vai tas jau nozīmē, ka viņam ir dilonis? Protams, kreozots ir ļoti labs, bet vai neizāk par dārgu? Vajadzības gadījumā mums vajadzētu par to samaksāt. Neraizējies, mīļo Sauliniņ, ka Tev bija jāsedz māmiņas izdevumi arī drogu tirgotavā, - no kā gan viņi tad būtu dzīvojuši? Ar 20 rubļiem Jelgavā ģimene jau nevar iztikt, tādēļ labākais būtu, ja viņi brauktu šurp, tad mēs izdotu tikai kādus 20 rubļus vairāk: dzīvoklis - 10 rubļu (tas nozīmē 2 rubļus vairāk nekā tagad), kurināmais -·2 rubļi, kalponei - 5 rubļi un ēšana māmiņai un Kristapam - 11 rubļu, tātad kopā pie līdzšinējiem 30 - 35 rubļiem nāktu vēl klāt 20 - 25 rubļi. Sirdsmīļo pūkmutiņ, nebēdā arī par mani, tāpat nedomā, ka skopojos: esmu sapircis pat sieru un kakao, un ar teikt, ka es vārītu ik dienas tādu pašķidru zupiņu vien, es pieprotu arī vēl daudz ko citu, piemēram, trīsreiz esmu gatavojis bifšteku, rīsu putru, zirņu zupu ar jēra gaļu, saimniece man sacepusi kotletes bez olām, u sasējis sev biezpienu, pudelē sakūlis arī sviestu un vēl gatavojis daudz, daudz citu ēdienu; kurus nezinu pat vārdā saukt, runcis kļuvis jo resns un apaļš un mīļo mani tik ļoti, ka: pat Tev, mīļdvēselīt, nav vairāk ko vēlēties. Ēdienus, kuru pagatavošanai ir vajadzīgs daudz laika, es parasti netaisu; labprāt izvārītu ābolu ķīseli, bet bail no kartupeļu miltiem, kas saiet klimpās. Vienmēr vāru arī auzu tumi. Kad man kļūst garlaicīgi, es, protams, eju pie Soka; bet pagaidām šķiet labāk un lētāk mājās. Brokastis un vakariņas man jau tāpat būtu jāgatavo mājās, kas tāpat izmaksātu 2 - 3 rubļus, klāt vēl 8 - 9, kopā ap 10 - 12 rubļu, bet tā man iznāk mazāk izdošanas un arī ēdiens ir labāks. Ja Tu sakies. pati mācījusies vārīt, tad Tavs puisītis gluži tāpat, un, kad Tu ieradīsies, Tu teiksi: «Mīļo puisīt, viss, ko Tu gatavo, :ir labs; dod man pūkmutītē kādu gabaliņu!» Tā tas tiešām būs, un mazajai pūkmutītei tiks gabaliņš pēc gabaliņa un katram vēl klāt bučiņa. - Es strādāju :pie savas ludziņas, šodien II cēlienam man jau ir 245 rindas, un turklāt vēl līksma sajūta. it kā II cēliens jau tuvotos beigām - te vēl vajadzētu apmēram 200 rindu -, tā man tiešām būtu laime, un šī cerība neļauj pagurt. Aiz garlaicības es pārdomāju dažādus projektus: tulkot Danti - nesen redzēju krievu tulkojumu, ļoti skaistas Dorē ilustrācijas - vārsmās, bez tercīnām. 3 gadus, ik mēnesi 2 dziedājumus, apmēram 350 - 400 rindu, tas nozīmē dienā 15 rindiņas, visas svētdienas brīvas. Honorārs: 4 - 5 kapeikas par rindu un komentāri 2 kapeikas par rindu [Nobeiguma nav.] Vēstules sākumā pierakstīts: Tik pūkaini sevi jāglabā mutiņai [šai vietā bijušas pielipinātas dažas putna pūkas]. 123. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 31. martā (13. aprīlī) 1095/31. III         Iniņ! Manu baltdvēselīt, manu sirdsasinslāsīt, kvēlmirdzumiņ, rožskūpstiņ, tagad saņēmu visu, visu, kā balti ziedi pār mani nolija pūkvēstulītes. Cik es gan biju nepacietīgs, cik nevajadzīgi iztēlojos visu drūmās krāsās, pat dvēselīti. Tagad pavisam vienkārši noskaidrojas, kādēļ es veselu nedēļu nesaņēmu vēstulītes, mans vienīgumiņš, mans svētumiņš, mans svētlaimīgais mierinājumiņš nebūt nebija slimiņš. Esmu atkal tik laimīgs, pilns spēka un paļāvības, kaut arī vēl saguris, jo vakar negulēju. (Pārgājušas arī sāpes pakrūtē.) Šodien pienākusi pat 18. III pūkkartīte (trīs dienas vēlāk kā no Jelgavas), arī 20. III kartīte jau klāt. Manu smarždvesmiņ, manu mazmazo pūkgalotnīt, cik laimīgu Tu mani atkal iesi padarījusi, jo nepavisam neesi slimiņa, nu nepavisam. Pasaki taču to, katrā ziņā par to uzraksti! Rīgā esot teikuši, ka Tu izskaties pat mundrāka nekā iepriekšējā gadā, - nu, ja jau Tu neesi slimiņa un tā braši turies, vari arī palikt Rīgā, ļauj tad arī vispirms sagatavot nākotni, un tikai tad lidosim kopā. Bet tagad centīšos atbildēt saprātīgi. Jau ilgu laiku pārdomāju šo jautājumu, kopš Hermīne man. pār to rakstīja savā vēstulē (par to, Iniņ, es arī Tev rakstīju). 6 mēneši - līdz pat septembrim (vai līdz augustam?) tas ir ilgs laiks, un mums tam būtu liela nozīme, sevišķi tādēļ, ka Tu jau neesi apņēmusies palikt līdz kādam noteiktam termiņam. Ja Tu, tāpat kā es, nevari vairs izturēt, mēs varam atkal salidot kopā. 1. oktobrī jau arī būs pagājuši 2 ½ gadi un pārcelšanās vairs neradīs tādas grūtības, varbūt pat uz Pleskaviņu, Daugavpili vai pat Jelgaviņu. Bez šaubām, tad tiktu pieņemts arī viss Tavs pārējais plāns. Tava vēstulīte ir tik jauka un drosmīga, ka nekas vairs neliekas neiespējams. - Bet, ja nāktu Niedra, tad jau mums jāiet, it sevišķi tagad, kad no Blaumaņa esam saņēmuši kara pieteikumu (Tu jau par to uzrakstīsi tuvāk). Mēs jau «Mēnešrakstā» arī vairs nevarētu līdzdarboties. Niedra tātad Zālītem uzspļauj, bet viņš to par varēm grib dabūt redakcijā, pasaki to viņam, es arī to darīšu. - Tagad vēl ir laiks ko darīt mūsu un arī viņa labā, starp citu, nebūtu jau slikti kaut kur citur sameklēt pamatu zem kājām. (Jā, pasaki gan Zālītem: ja nāks Niedra, tad iesim mēs un ,ne jau klusiņām, bet ar publisku paskaidrojumu.) - Honorārs: Iniņ, vai Tu esi ar mieru rakstīt par 35 rubļiem? «Dienas Lapas» feļetons - 80 rindu (50 + 30 atbild.) = 2 rubļi, mēnesī 8 rubļi; ievadi - 600 rindu = 12 rubļi; dzejoļi = 2 rubļi; humors - 70 rindu = 2 rubļi; tulkojumi, noveles - 300 rindu = 3 rubļi, kopā jau 1000 rindu, tas nozīmē - ik dienas 30 rindu. Divās stundās var paspēt 40 rindu, tātad vēl 200 rindu, 2 kapeikas rindiņā = 6 rubļi, tas iznāk: 8 + 12 + 2 + 2 + 3 + 6 = 33, toties ļoti daudz darba. Ja mēnesī 60 rubļu, tad varbūt Tu varētu strādāt arī savu darbu un to vēlāk, jau būdama šeit, iesūtīt, taču par to Tev jāizšķiras uz vietas pašai. Es Taviem 60 - 70 rubļiem vēl tā kā tā varētu pievienot tieslietu jautājumus - 6 rubļi un tulkojumus «Mēnešrakstam» par rubļiem 10. Patlaban Miržē es neturpināšu (bet publikai tas taču patiks, un Zālītem tas jāizdod). No darbiem paturēšu tad tikai «Tellu». Parunā ar Gailīti, vai viņš man nedotu klāt vēl arī septembri, tad man būtu jūnijs, jūlijs, augusts, septembris - 4 mēneši - 3200 rindu, tas nozīmē: 800 mēnesī un ik dienas 30, - tātad darbs apm. 1 ½ stundai. Es tā kā tā nedrīkstu dzīvot gluži bezdarbībā, un Tu, dvēselīt, tāpat nedrīksti pārstrādāties. - Sirsnīgi pateicies Vidiņam, kā arī Gruzītim par drošo uzstāšanos un labajām domām, saki viņiem, šiem mīļajiem cilvēkiem, tikai mīļu un labu. - Gailītis tomēr par loksni samaksājis ne 20, bet 25 rubļus; pateicies arī viņam un paskaidro, ka es nerakstīju tikai tādēļ, ka domājos to sarūgtinājis, pret viņa gribu ņemdams tulkojumu uz sava vārda: No viņa atklātnes nospriedu, ka ,tas viņam nav paticis, arī tulkojums netika nosūtīts gluži laikā. - Par ludziņu jau viņi prēmiju nedos, jo tur ir satīra par «tautību», baidīsies arī no «Baltijas Vēstneša». Arī Remiķis ir tautībnieks un to nelaidīs cauri, bet man tā bija spēku pārbaude, es redzu, ka spēju strādāt arī pie garāka darba, ka fizisko spēku man ir pietiekami; tas nozīmē daudz, un par to man jāpateicas mutiņai. Es nepavisam neesmu bēdīgs, esmu gluži mierīgs un pilns darba prieka, drīz pabeigšu II cēlienu un savlaicīgi arī III. II cēlienā. es nācu pie slēdziena, kā mana darba metode, neder, man būs jāpamēģina tā, kā Tu to dari, mīlulīt: izmeklēt tikai pašu interesantāko un apstrādāt bez kopsakara, tikai vēlāk visu apvienojot. Tagad II cēliena ir tikai aizsākt pavedieni, bet nav tieši paša interesantākā un raksturīgākā: Vēlāk es vēl pievienošu skatu, kur uznāk vectēvs, kur tiek apspriests par avīzi ar visu abonētāju portretiem, tāpat kā skatu, kur kalpus pasauc tikai tādēļ lai demonstrētu, cik tiem tautiski uzvārdi un kā tie grib sākt lamāties un žēloties: Mīļpūkiņa varbūt atradīs vēl daudz citu interesantu situāciju, ko varētu parādu. - Ja ludziņa nedabūtu nekādu balvu tad «Mēnešrakstam» to labāk arī neiesniegt, tā izsauks tikai niknumu, - kā Tev šķiet, Iņiņ? - Es drīz iesniegšu прошение, varbūt prasīties uz Vjatku, dzīve mežā arī nebūtu slikta. Bet, mīļvienīgumiņ, ja Tu netiksi jūrmalā un tik daudz strādāsi, arī es nespēšu mierīgi rūpēties par sevi: Tev noteikti jāiekārtojas tā, lai Tu nepārstrādātos un varētu arī atpūsties, jo šī atšķirtība vien; kas tagad arī man kļūst jo dienas jo smagāka, var Tev nodarīt daudz ļauna. Nav taču pieļaujams, ka tikai viens putniņš vien aprūpē sevi. Un tad vēl: ar 40 rubļiem Jums visiem taču nekādā ziņā nevar pietikt; iepriekšējā gadā Tu jau viena pati arvien izdevi vairāk par 40 rubļiem. Man vajadzīgi tikai 25 + 6 rubļi no valsts kases, bet Tev jau savējiem jāierēķina daudz vairāk, tā ap 70. Izdevumi iepriekšējos gados bija: 1899. jūlijs     23         VIII 25         IX 32          X 27          XI 30          XII 35 ekstrā  19                  14                9               15               26                 73 42                 39              41               43               56                 109 1900.  I 25         II 28          III 28 12              31               21 38              60               50 Rēķinot 40 rubļus parastajiem izdevumiem vien; jau būtu daudz par maz, apdomā to; milulīt, labi nopietni. Neesi skopiņa mazpūkiņām! Tajā pašā laikā mūsu abu kopējie izdevumi bija: 68, 61, 57, 86, 101, 145; 81, 101, 90. Šeit Slobodskā abiem mīlulīšiem: 76, 78, 71, 92, 55, 57, 49, 82. Sevišķi vilinošas tās Rīgas izredzes nav, tikai reklāma. Ja Tu aizbrauksi augustā, Niedra nāks tāpat. Pat Poruks ir aizgājis (Blaumanis to nozākājis «Zobgalā».), mums jau tik stingra atbalsta nav. Mīļdvēselit, kamēr Tu vēl esi Rīgā; uzņem sakarus, kur vien iespējams, gadījumā ja mums jāaiziet arī no «Mēnešraksta», Komisijai varētu apsolīt kādu darbu. Izdevēji - Zeltiņš, Bērziņš varētu kaut ko izdot arī mūsu labā, varbūt kādu kalendāru, kamēr Tu vēl esi tur, varētu norunāt ar Zeltiņu (literatūras kalendāru vai ko tamlīdzīgu ar zināmu literāru vērtību: mūzu almanahu!). Varbūt Ozols dzejoļus un kalendāru. Varbūt Gruzītis, Tūters vai Džons? Ja jau viņi; par mums tā interesējas, tad varbūt varētu izdot mūsu dzejoļus vai mūsu almanahu, ai naudu piedalītos arī mēs. Džons šajā ziņā ir absolūti godīgs. Ko Tu par to domā, mīļdvēselīt? Varbūt Tu vismaz parunātu un šo lietu pārbaudītu, es domāju, tas būtu iespējams ar Gruzīti un Džonu. (Nejauki tikai, ka Dions apgalvo; Plūdonis esot pirmais dzejnieks, - vai viņš pret Tevi vēl joprojām ir naidīgs? Nedrīkst taču sākt apšaubīt to, ka Tu esi un paliec pirmā.) Ar Teodoru var sarunāt pavisam citādāk: Arī uz Ozolu es vēl ceru. - (Vai Tu, mīļpūkiņ, esi bijusi pie Treilanda? Aizej gan turp, rožsmaržiņ, labie ļaudis vienmēr jāvāc vienkopus. Ja Tu satiec veco Vēberu, tad arī no manas puses pateicies par labo kritiku.) Esmu ļoti noguris; un pat par darījumu lietām ir grūti rakstīt, daudz, kas bija padomā, aizmirsies. Tavus un manus dzejolīšus varētu izdot pavisam mazās grāmatiņās - pa 2 loksnēm katrā, 10 kapeikas eksemplārā, tā ir vieglāk un lētāk iespiest, kā arī vieglāk izpārdot. Parunā par to, piemēram, ar Gruzīti un Džonu. - Vispār, jāpateicas it visiem, kas toreiz gribēja piedalīties izrīkojumā. - Lai nenokavētu ludziņas termiņu, varbūt varētu iesūtīt tikai I un II cēlienu, bet III - vēlāk, kad būs gatavs, pēc termiņa. - «Mēnešraksta» humora nodaļai es varētu nosūtīt to pašu, kas bija domāts Zeltiņam, ir jau gan draņķis, bet Blaumanis dod vēl dumjākus gabalus. Es neko prātīgu vairs nevaru sarakstīt, kā šķiet, no darījumu lietām tas būs svarīgākais. Liec, lai Bisnieks Amatnieku kasē ieraksta grāmatiņā kā dividendes 6 rubļus. - Es šad un tad atkal pārlasu Tavu brīnummīļo vēstulīti un nevaru novaldīt asaras: tas ir drausmīgi - tā nolūkoties šādā bezgala ilgā nāves cīņā, kad nāve uzbrūk dzīvībai un to saplosa. - Hermīne atsūtījusi tieslietu jautājumus un raksta, ka Tu pagaidām paliksi turpat, līdz saņemsi manu atbildi, man jāatbild arī viņai. - Mīļvienīgumiņ, baltziediņ, nemoki sevi ar pašpārmetumiem, ka Tu puisīti pietiekami nemīļo: Tu taču piedabūji mani pie darba un panesi visu, ar bezgala mīlestību un pacietību mani aprūpēdama toreiz, kad slimība ņēma virsroku un es vairs nespēju pār sevi valdīt, - Tu esi mana dziļdvēselīte, mana svētītā Svētiniņa: Rūpējies par sevi, rūpējies par sevi, esi vesela un aprūpē māmuliņu, kā arī citus mūsu mīļos. Pūkiņ, Iniņ, Tavas pašas puisītis Tevi mīļi ieaijā bučiņās, mīļi un labi. Pūkiņ, arī zeltmatiņi dod saldu mierinājumu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sākumā pierakstīts: Rēķini arī tiek nosūtīti mīļmutiņai. 124. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 2. (15.) aprīlī 1093/2.IV Manu sirdsmīļoto, sirsnīgo mīļputniņ, rozīt, dziļdvēselīt, šodien arī vēl nepienāca pasts, bet Tavās pūkigajās vēstulītēs man glabājas tik bagāts mīlas un drosmes krājums, ka, neraugoties uz visiem traucējumiem, kas jāizjūt svētku dienās, es pat strādāju un gan drīz jau pabeidzu II cēlienu. Ja .strādāšu rīt, tad ne vien to pabeigšu, bet nekavējoties sākšu arī III cēlienu vai arī rakstīšu tieslietu jautājumus. Manu baltziediņ, Tu esi vesela, un šī apziņa dod tādu spēku un mierinājumu, ka es nebēdāju ne par pašu velnu, kur nu vēl par pārējo. Noskaņojums jau varēja būt arī pavisam slikts, vakar nosēdējos pie Pečenas, viņa lasīja priekšā savu jaunāko skici, nekā nozīmīga; mani ļoti nogurdināja, šodien atkal sarunas pie Soka (es tagad par 6 rubļiem mēnesī tur ēdu pusdienas, bet manējās gan bija labākas); vakarā man atkal jāiet pie Gorda, bez tam vēl 31. III biju pie Resnajiem, un pēc tam vienmēr ir tāda ledaina, nepatīkama sajūta. Bēdājos arī par to, ka dzejolīši nav iznākuši visai labi un mīļmutiņai tie sagādās maz prieka. Šodien tomēr pastrādāju gluži labi. Tas tādēļ, ka mutiņa, Sirdsiniņa ir viesela. - Aizvakar es uzrakstīju garu jo garu vēstuli ar rēķiniņiem, vienu dzejolīti; kā arī pūkiņām sava paša mīļsmaržiņai, samtkājiņām. - Dimantpūkiņ, to šķiņķīti jau nez vai Tev vajadzētu sūtīt, es droši vien būšu Vjatkā? un tur jau var dabūt it visu; garajā ceļā tas var arī sabojāties. Tāpat ar dārgajām zālēm: ja es būšu klīnikā, tad jau tās saņemšu par velti. Mazliet vēl uzgaidi, sirdsasintiņ, un sūti; ja var, to, ko rakstīšu. - Vai Tu jau drīz vien nebūsi Rīgā, varbūt jau pienākot šai kartītei? Es gribēju Tev atbildi nosūtīt telegrāfiski, bet vēstulītē sacīts: raksti drīz, - taču; tā kā ceļi tagad ir slikti, vēstules iet ļoti lēnām. Šeit līst. Mīļo sirdsasintiņ, esi vienmēr tikpat vesela, rūpējies par sevi labi; arī Tavs puisītis tā dara, ir taču divi mīļi un labi pūkputniņi, gādā, cik spēdama, par mūsu mīļajiem, manu saldo, sirdij tuvo mazpūkiņ, rotāta ar bučiņām, pūkīgi un mīļi. Tavs puisītis, mīļi, mīļi, mīļi. 125. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 3. (16.) aprīlī 1092/3. IV Manu vismīļāko, vissirsnīgāko sirdsasintiņ, ametistdimantiņ, dziļdvēselīt, ap 20. martu Tev bija pats grūtākais laiks, un, kaut arī mīļpūkkartītes vēl izpaliek, Tavs puisītis ir mierīgs un rātns. Arī pasts šajās dienās pienāk ar novēlošanos, piem., tikai šodien saņēmu 23. marta «Dienas Lapas» numuru. Manu baltziediņ, manu rožaino liegpūkiņ, turies tikai vesela, un Tavs puisītis nekad nebūs bēdīgs. - Šodien pabeidzu II cēlienu un apdrošinātu nosūtīju savam mīlulītim, tas ir 3. sūtījums, jo 2. izsūtīju 28. martā. Tagad pastrādāšu pie tieslietu jautājumiem un nedaudz atpūtīšos; bet tad ķeršos pie III cēliena. Es gribu Tev nosūtīt arī šo to no vecā humora, kas bija Paredzēts Zeltiņam, varbūt vari to tagad ievietot. Es joprojām gaidu, vai šajās dienās nepienāks Tava Rīgas adrese. Par ludziņu gribu vēl ko vairāk rakstīt, kad būšu saņēmis Tavu kartīti. Gribu rakstīt nelielu prologu, kā arī akcentēt. I un II cēlienā, ka Andēls meklē skaistumu un harmoniju pagātnē, visam darbam jābūt poētiskam, tad tas mani kaut cik apmierinātu. Bet I cēlienu gan centies izsūtīt jau 20. aprīli, lai es to saņemtu 1. maijā, un II cēlienu, vēlākais, 25. aprīli. - Atpūtas labad es tagad it bieži lasu, sevišķi mazmīļputniņa dzejoļus, tie ir tik brīnumskaisti, ka es tajos pilnīgi aizmirstos. Šeit man pa rokai ir «Dzimtene»; tas ir tik, aizkustinošs un domu bagāts; un tajā paša laikā tik neizsakāmi sērīgs, ka es, to lasīdams, nevaru valdīt asaras. Brīnišķo Iniņ, ja Tu pati esi pie manis, es nebūt tik dziļi neizjūtu Tavu dzejoļu brīnumaino burvību, Tu it kā stāvi tiem ceļā. Tava būtne it kā apēno visu, kas ir Tavā tuvumā. Bet tagad tie uz mani iedarbojas divkārt spēcīgi. Iniņ, manu brīnumaino liegdvesmiņ, smaržiņ, manu tālo, tālo Iniņ! Esi vesela, Iniņ, rūpējies par sevi, rūpējies par mūsu mīļajiem, ļauj Tavam pašas puisītim Tevi iepūkiņāt mīļās bučiņās, mīļi. mīļi, mīļi. 126. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 6. (19.) aprīlī 1089/6. N Manu sirdsmīļoto, vienīgo Iniņpūkiņ, samtkājiņ, .. šodien saņēmu mīļu, zeltainu pūkkartīti, bet diemžēl vēl nepaspēju nosūtīt atbildei garāku vēstulīti. Vakarējā ciemošanās pie Špichena mani pavisam nogurdinājusi, un šodien atkal jāiet pie Resnajiem, tas gan ir pēdējais apciemojums, turpmāk varēšu strādāt regulāri. Mani vienmēr skumdina, un es ļoti bēdājos, ka Tev, manu saldo liegdvēselīt, tik daudz jācieš, bez tam vēl visas šīs skriešanas un mūžīgie darbi mājās, tagad vēl arī redakcija. Es varu gan iedomāties šo jauno satraukumu un turienes sasprindzināto darbu. Ziņa, ka Blaumanis un Ansbergs (?) arī it kā atteikušies, man , ir gluži jauna, 23. marta «Dienas Lapā» bija minēts tikai Poruks. Protams, mēs paliksim uzticīgi Zālītem; kaut gan viņš to nekad nav pratis novērtēt, ka var paļauties vienīgi uz mums. Man vēl nepatīkami svaigā atmiņā visi lieta, kad Poruku un Blaumani tik ļoti pacēla mums mūs pat lāgā nepieminot, un Zālīte ar Blaumani abi kopā ar ļaunu viltību gribēja man atņemt arī tulkotāja vārdu, kaut gan šeit, cik es noprotu, runa nav par personām; šie paši privileģētie Zālītes draugi, Blaumanis un Poruks, grib novest līdz bankrotam visu «Dienas Lapu», grib iztirgot avīžu monopolu «Baltijas Vēstnesim», kā to iepriekšējā gadā jau mēģināja Niedra, šie ļaudis vēlas, lai nekur vairs netiktu pausta brīva, godīga doma, lai cilvēkiem visur būtu aizbāzta mute, un man šķiet, ka Poruks, ko es visumā turu par kārtīgu cilvēku, labi neapzinās savas izstāšanās sekas: - Tātad paliec pie Plātesa, manu pseidonīmu izmanto tikai kā pilnvaru, paskaidrojot, ka savus uzskatus es vēl izklāstīšu vēlāk, gadījumā, ja tas vispār būs nepieciešams. Tas ir ļoti, ļoti saprātīgi, ka redakciju pārņems Balodis; viņam nav tik daudz personisku ienaidnieku kā Zālītem. Mīļdvēselīt; pirmām kārtām nepārpūlē sevi par daudz; saudzē sevi: saglabā sevi pašas puisītim, mīļi, mīļi. Ar daudzām saldām bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 127. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 7. (20.) aprīlī 1088 36/7. aprīlī Iniņ!              Manu saldo sirdsvienīgumiņ, manu mīļo, silto saulstariņ, liegdvesmiņ, dimantlāsīt uz rožziediņa, Tu man vienmēr tik līksmi vizuļo pretim, un arī tagad, sēdēdams saulītē, kad. tā rotājas tieši virs papīra, es atkal domāju par vienreizēji mīļajām mirdzactiņām. Man tagad ir ļoti nepieciešams sēdēt saulītē un sildīties mirdzactiņās, jo es gandrīz kļūstu grūtsirdīgs, droši vien jau par ilgu esmu bez darba, vakar biju pie Resnajiem, tas vienmēr nogurdina, arī pasts varētu gan mazliet pasteigties. Bet tad es atkal iedomājos par savu vientuļo, nomocīto, vismazāko, vismaigāko liegpūkiņu, baltziediņu, kas atkal iejūdzies nejaukajā darbā, kas dzīvo vienās nepatikšanās un ienaidā, - ko gan, salīdzinot ar to, nozīmē manas ciešanas? No telegrammiņas es redzu, ka Tu esi pieņēmusi Hermīnes piedāvājumu, kā es vakar rakstīju, tas jau arī ir pats pareizākais. «Baltijas Vēstnesis» nozīmē nāvi visai latviešu literatūrai, kaut gan tas ir bagāts, tam nav neviena paša īsta rakstnieka, visi tikai vidusmēra rakstītāji. «Baltijas Vēstnesis» ir arī īsts reakcijas iemiesojums, un, ja tam izdotos sagraut «Mājas Viesi» un «Dienas Lapu», tas būtu viens un pārvaldītu it visu. Tad jau visam jāizmirst. «Mājas Viesis», zināms, ir mans pretinieks, bet pret šo - vēl ļaunāko pretinieku - tam jāizpalīdz. Tu droši vien Zālītem jau kādreiz esi teikusi, cik es esmu neapmierināts ar «Mājas Viesi», «Dienas Lapu», bet šeit jau sastopas mūsu intereses. Šim kopīgajam sevišķi atbilda «Mēnešraksts»: tas bija it kā neitrāls novads mākslai, literatūrai, ar ievirzi uz jauno. «Baltijas Vēstnesis» ir kultūrai naidīgs. Tikai izejot no šī viedokļa, mēs visu laiku esam strādājuši pie «Mēnešraksta». Tam vēl pievienojas arī personiskā draudzība ar Zālīti. Mēs viņus nekad neesam pametuši, kaut gan viņi mūs ziedoja pat tādam kā Blaumanis. Mēs neatstāsim viņus arī tagad, kad tie nokļuvuši nelaimē. Pasaki to visu Hermīnei, viņi var būt mierīgi. Labi, ka nāks Balodis, viņa vārds nav tik ienīsts kā Zālītes. Bet, ja tomēr notiktu tas, no kā jāsargās par katru cenu, - ja Plātess no «Dienas Lapas» atteiktos, vai tad Zālīte nevarētu labāk ņemt to nekā muļķīgo muižu? Vai tad zustu arī «Mājas Viesis» un «Mēnešraksts»? Un vai Zālīte nevarētu .vismaz tos nopirkt? Ja mēs sabalansējam savu budžetu, varbūt arī mēs varam piedalīties kopējā pasākumā. Starp citu, tas vēl krietni jāapsver, nekā vilinoša jau tur nav, un Tu pati, Iniņ, uz vietas visu vari novērtēt vislabāk. (Ja vēlāk polemikā būtu nepieciešams, lai mēs savu viedokli paskaidrojam tuvāk, tad atraksti, mīlulīt, un tādu deklarāciju, kas līdzīga augšminētajai, mēs varam ievietot «Dienas Lapā» arī rakstiski.) Es esmu saņēmis vēstuli no Treimaņa - Zvārguļa: mums esot kaut kas jādod viņa un Grāmatu Bērziņa literārajam kalendāram «Burtnieks» - dzejoļus, skices, kritikas, protams, par velti. Viņš raksta: «Ko domājat «Dienas Lapas» lietā? Viens pēc otra no labākiem rakstniekiem atteicas... Bēdīgi... Man šķiet arī Jūs tur nejūtaties silti. Bet, ko darīt, - Jūsu apstākļi ir apraudami.» Tas muļķis pat nemana, cik viņš ir nekaunīgs. Ja viņš publiski atvainotos par saviem uzbrukumiem Tev, tad jau viņam varbūt arī varētu ko iedot no svītrotā. Domājams, ka viņš ar Tevi runās, tad jau Tu atbildēsi arī manā vietā. Kamēr Tu, mīlulīt, neko nesaki, es pagaidām arī viņam neko neatbildēšu. Reklāmas dēļ, domājot par nākotni, varētu jau viņam varbūt kaut ko iedot, jo ar Zālīti jau nez vai viss labi beigsies, viņš katrā ziņā vienmēr jābalsta, pats viņš sev strādā tikai par ļaunu, ir arī pārāk neizveicīgs. - Protams, beigu beigās mums vajadzēs no latviešu literatūras vispār atvadīties vai arī viņai no mums. - Es jutos tik noguris, ka izgāju pastaigāties un atnesu mājās pāris asniņu, tie ir pirmie un vēl ļoti mazi, kaut gan sniega palicis pavisam nedaudz. Šodien es nosūtīšu arī tieslietu jautājumus. - Uz Tava vārda saņēmu ļoti laipnu vēstuli no vecajiem Ērglīšiem; atbildēšu viņiem. Dreimanis vietu gan esot dabūjis, bet ne Pleskavā, Teikmanis izmests (1) no biedrības, Zelma mācoties stenogrāfiju, vecie Ērglīši paši gribot pārdot Rignaigaru un pārcelties uz pilsētu. - Es rakstīšu vēstuli arī Hermīnei un, ja vien pabeigšu, tad pielikšu šeit pat klāt. - Es tiešām nezinu, kā man atkal ķerties pie ludziņas, man ir radies īsts riebums, sevišķi muļķīgi jau ir tas, ka es sāku domāt, vai tikai šī ludziņa var pierādīt manas spējas sistemātiski strādāt. Un tomēr es noteikti domāju to turpināt, sākot jau ar rītdienu, kaut gan no Iniņas sadzirdēšu mīļu vārdiņu ne ātrāk par 25. aprīli, tas nozīmē, kad 3. cēliens būs gandrīz pabeigts (žēl, ka Tu netelegrafēji par saņemšanu 23. martā, būtu taču piecas dienas ātrāk). Tu tātad redzi, Sirdsiniņ, ka Tavam puisītim nebūt netrūkst apņēmības, nav tikai darba prieka. Lai aizpildītu tās 2 lotes, es varbūt vēl pievienošu vēstulei arī kādu agrāk uzrakstītu humoru, ja vari, izmanto to «Mēnešraksta» Zobgalā vai «Dienas Lapas» feļetonā, tikai bez mana vārda. Manu saldo pūkmaigumiņ, ja tikai es zinātu, ka Tu esi vesela un stipra, es arī kļūtu līksmāks un nebūtu tik bēdīgs, bet es taču redzu, cik Tev grūti klājas, un tā netieku vaļā no sāpēm un noguruma. Iniņ, mīlulīt, viss nokaisīts bučiņām un pūkiņām; mīļmutiņ, esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi. 128. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 8. (21.) aprīlī 1083/8.IV Manu vissaulaināko rožsmaržiņ, manu baltziediņ, manu kvēlmirdzumiņ, Tavs mīļputniņš šoreiz ir pārskatījies: vakar uzrakstīju apdrošinātu vēstuli, bet šodien, kā jau svētdienā, pastā to nepieņēma, un tādā kārtā to varēs nosūtīt tikai reizē ar šo kartīti, - ļoti bēdājos, ka izdarīju tik slikti, un nezinu pat, ko man iesākt. Gribu rīt atkal rakstīt garāku vēstulīti, lai mīļi pūkiņātu un glāstītu un labi gādātu par savu vienīgumiņu, manu Sirdsiniņu, dziļdvēselīti, maigumiņu. Līdzi gribu nosūtīt arī paskaidrojumu, ko Tu vari izlietot, ja vien rodas vajadzība, vēstuli Hermīnei tieši izmantot nebūtu vēlams. (Klāt vēl būs arī tieslietu jautājumi, pāris humora gabalu un asniņi.) Šodien izlasīju 29. datuma «Dienas Lapā» Baloža un Vidiņa paskaidrojumus. Tas tiešām būtu joks, ja Blaumanis nāktu līšus atpakaļ. Atsūti, Iniņ, arī «Baltijas Vēstneša» numurus, kur ievietota atteikšanās. - Šodien atkal iesāku «Skroderi», tas nozīmē - izstrādāju III cēliena dispozīciju, to nosūtīšu arī Tev, kaut gan diez vai paspēsi uz to savlaicīgi atbildēt. I cēlienu vispirms nosūti šurp, lai jau ar 1. maiju es to varētu sākt pārstrādāt. Vai nevajadzētu darīt tā, ka Tu, dvēselīt, tiklīdz kādu gabalu no I cēliena esi pārskatījusi un izlabojusi, nodod to tieši pārrakstīšanai, piemēram, Mildai B., iztiekot bez manas korektūras, un tad šo manu bruljonu ar Taviem labojumiem (kas jāraksta nākamās lapas otrā pusē) atsūti man galīgai pārstrādāšanai. Tad jau Tu varētu iesūtīt Mildas B. pārrakstīto. Bet, ja, saņemot šo kartīti, Tu I cēlienu jau esi izsūtījusi, tad liec, lai pārraksta tādā veidā II, tikai ar Taviem labojumiem. III cēlienu es tad centīšos šeit drīzumā pārrakstīt pats un nosūtīt Tev, lai Tu to varētu bez Taviem labojumiem, tāpat kā I un II bez maniem, iesūtīt, jo citādi jau nebūs iespējams visu to līdz termiņam iesniegt. Ja tikai izdotos, kaut neizstrādātā veidā, visu iesūtīt līdz termiņam, tad jau vēlāk Tu varētu viņiem iesūtīt arī pārstrādājumu, ar ko es tiktu galā savās brīvākajās stundās. I, II un varbūt arī III cēlienā Tev būs jālabo tik daudz, lai vairs nepaliktu rupji dramatiskās tehnikas pārkāpumi (tagad I un II cēlienā es ar nodomu nepievērsu tam lielu uzmanību, lai šinī ziņā sev paturētu brīvas rokas). Tagad kartīte pārpilna dažādām darījumu lietām, un pūkiņu pavisam nedaudz, taču tās ir ļoti mīļas, smaržmaigumiņ, manu sirdsasintiņ, mutiņ, esi vesela, pūkiņā sevi ar daudzām mīļām puisīša bučiņām, mīļi, mīļi. 129. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 17. (30.) aprīlī 1078 36 17. IV Manu viszeltaināko Sirdsiniņ, dimantametistiņ, pūkdvēselīt, šodien saņēmu mazu, mīļu 8. aprīļa pūkkartīti, vakar - 7. aprīļa, to ar balto balodīti un baltajiem ziedu zariņiem, kas mani ļoti iepriecināja. Es ļoti priecājos arī par to, ka Tu esi braukusi uz Jelgavu, tagad Tu taču saklausīsi puisīša vārdiņus, vairs neaizcirtīsi durvis deguntiņa priekšā un neliksi kā toreiz sēdēt krēsliņā (pasaku mājiņā), līdz kliedz, ka dibentiņš salst. Šodien es saņēmu arī «Dienas Lapu» ar Tavu paskaidrojumu, tas ir jauks un labs, tikai pēdējā frāze ir nevajadzīga un mazliet komiska. - No šejienes nav nekā jauna ko ziņot. Viss ir mierīgi. Ieradīsies uz 2 gadiem jauna izsūtītā, Pēterburgas kursiste. Viņa ir īsti simpātiska un pavisam jauka būtne. Turpretim Ponomarjovs pārbraucis uz Glazovu. Tas arī ir viss, ko zinu; es nekur neeju, tāpēc ka cītīgi jāstrādā. Joprojām esmu noguris un sāp galviņa, tādēļ darba laikā jātaisa aizvien lielākas pauzes, lai pavisam nepagurtu. Tu jau redzi, sirdsasintiņ, pūkmuliņ, ka Tavs puisītis par sevi labi rūpējas. Tādā veidā es tomēr panācu, ka, neskatoties uz visu, tiku jau līdz 160. rindai, un, tā kā es ceru - ar 400 rindām III cēlienam būtu pietiekami, tad pabeigšu tieši līdz 1. maijam un man vēl atliks 20 dienas pārrakstīšanai un pārstrādei, kas, protams, ir drausmīgi maz. Varbūt tomēr varētu tā izkārtot, ka II cēlienu pārrakstītu Tu, rīt es aizrakstīšu, kas tur vēl noteikti būtu jāpielāpa. Varbūt maijā Tev atliks mazliet vairāk laika. - Raksti par mīļo māmuļu, vai viņa ir vesela un kur pagaidām uzturas. Pūkiņā sevi, dvēselīt, un ļauj arī puisītim sevi pūkiņāt ar vārdiņiem, Tev taču ir viens vienīgs pašas puisītis. Esi vesela, nepārstrādājies! Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. 130. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 19. aprīli (2. maijā) 1076 19. aprīlī.              Tikšanās putniņ! 36 Manu sirdsmīlulīt, manu pūksmaržiņ, šodien saņēmu Tavu 10. aprīļa vēstulīti, kopā ar to arī Brūna grāmatu sūtījumu (rēķins ir briesmīgi liels, jau pāri par 24 rubļiem). Tas, ko Tu ziņo no Jelgavas, patiešām ir līdz izmisumam ļauni, ja nabaga Dora neizturēs, tad arī mīļajai māmuļai to nepārdzīvot [izplēsts robs], bet Tev, vismazāko, vispūkīgāko dziļdvēselīt, - kā gan Tev to panest? Protams, Tu neizjūti ne mazāko vajadzību pēc mierinājuma no ārienes, tomēr Dorai un Zāmam es aizrakstīšu, varbūt tas viņiem nāks par labu. Par zēnu man ir liels prieks, viņš lieliski tiek uz kājām. Ja māmuļai tiešām būs tur jāpaliek un viņa nevēlēsies doties līdzi, tad mūsu stāvoklis vēl jo vairāk sarežģās, taču viss jau jāņem par labu, kā ir, nekādā gadījumā nedrīkst šo veco sievieti kaut kā piespiest. Arī Zāms nekādā ziņā, gādādams par visu; nedrīkst ierobežoties, jau tā viņam alga ir par mazu. Bet Doras labā gan dari visu, kas iespējams. - Tava atbilde «Baltijas Vēstnesim» (10. aprīļa 81. numurā) ir tiešām pārsteidzoši jauka, nav brīnums, ka to slavē pat «Düna - Zeitung», es biju ļoti priecīgs un sirsnīgi smējos par šo graujošo izrēķināšanos, vai bija labi pieminēt arī norunu ar Blaumani, nevaru spriest. Pirmajā paskaidrojumā Tu taču pieturējies pie viedokļa, ka esi nākusi pilnīgi privātu iemeslu dēj un tikai redakcijā iestājusies principiālu apsvērumu dēļ, tagad iznāk tā: bija norunāts, ka Blaumanis Tevi tikai aizstās. Tas jau ir atbalsta punkts uzbrukumam. Es sekoju Tavai polemikai ar dzīvu interesi, manu Iniņ, tā tik krasi atšķiras uz pārējā fona ar savu spilgto, noteikto skanējumu. [Izplēsts robs.] Esmu pārliecināts, ka Tu šo cīņu novedīsi līdz uzvarai, un līdz ar to Tu būsi sagādājusi sev vislabāko reklāmu, «Düna Zeitung» Tev tur piepalīdz ar savu atzinību. Attiecībā uz literārā fonda godalgu ir, protams, neģēlība, ka šie ļaudis netic Tavam «Fausta» priekšvārdam un Tavus literāros nopelnus ierobežo tikai ar «Fausta» tulkojumu, pilnīgi apejot oriģināldarbus - «Vaideloti» un pārējos. Ja Tu nebūtu publiskā paskaidrojumā atvairījusi mēģinājumu Tev atkal piedēvēt «Fausta» tulkojuma autorību, tā būtu izgāšanās Tev, bet man tā būtu literāra nāve. Un to es, protams, neciestu, bet gan gluži vienkārši godalgu noraidītu. Mīļiniņ, tā kā Tev tik laimīgi ir izdevusies iepriekš minētā polemika, arī šeit Tu parādīsi vajadzīgo taktu, dot kaut kādu padomu es nevaru, jo, kad Tu saņemsi šo vēstuli, lieta jau sen būs nokārtota. Tā, piem., šeit būtu vislabākā izdevība reizi par visām reizēm skaidri izklāstīt it visu, kas vispār attiecas uz mūsu tulkojumu, un paskaidrot, ka Tava slava ir nevis tulkojumi, bet gan oriģināldrāmas un lirika, ka visi tulkojumi - tikai manis veikti. Kamēr tas nebūs noskaidrots, arvien vēl atgadīsies tādi nepatīkami starpgadījumi kā tagad ar godalgu. Arī Derīgu grāmatu nodaļa «Tella» tulkojumu uzdeva ne jau man, bet Tev, par īsto tulkotāju tātad uzskatot Tevi. Mīļputniņ, bet, ja Tev pašai tiešām ir aicinājums uz tulkošanu, tad, gluži dabiski, Tev šī skaidrība nav jārada. Gan jau es sev arī kaut kā citādi atradīšu ceļu, te vajadzīga tikai veselība, literatūra bija tikai ceļš uz regulāru darbu un veselību. Ja Tu, manu pūkmīlulīt, gribi runāt par manu liriku un taisīt man reklāmu, tad tas ir ļoti mīļi un glaimojoši, tas dotu man arī pašpaļāvību, ja tikai to nepasaka pārāk labvēlīgā atlaides toni, un pašpaļāvība nervozam cilvēkam ir tas pats, kas puse veselības. Tas būtu īsts mutiņas darbs. Es tikai šaubos, vai Tev tam pietiktu laika, tāpat kā Tu vairs nepaspēsi caurskatīt ludziņu, jo manas vēstules un sūtījumus Tu ej saņemt tikai reizi nedēļā, tikai 15. aprīli Tu būsi saņēmusi I un II cēlienu. Kad Tu saņemsi šo vēstuli, Tev tūlīt vai, vēlākais, 1. maijā jāsūta atpakaļ I cēliens, ja Tu II cēlienu liec pārrakstīt tur, tad lai tas paliek turpat, jo citādi tas uz šejieni jānosūta, vēlākais, 5. maijā, arī tad man pārrakstīšanai paliktu tikai 5 dienas. - Neskatoties uz visu, varētu tā notikt, ka Tu vēl esi spējīga izlasīt I un II cēlienu un izsvītrot vai izmainīt šo to, kam noteikti būtu jāietilpst I un II cēlienā. [Nobeiguma nav.] Vēstules sākumā pierakstīts: Manu baltziediņ, šeit kopā ar diviem smaržziediņiem vēl arī bārdas kušķītis kāju ierīvēšanai, ja tikai Tu, pūkiņ, to vari izlietot. 131. ASPAZIJAI Slobodskā 1001, gada 23. aprīli (6. maijā) 1072 23. IV         Mīļputniņ! 36 Manu brīnumaino pūkmutiņ, manu ilgu Iniņ no kukainīšu zemes, manu saldo dzīvībiņ, manu cerībiņ, saņēmu Tavu mīļo pūkkartīti ar slavēto pasaku mājiņu, un pakāpeniski visas manas sāpes zūd svētlaimīgos kukainīša sapņos; nakti gan es vēl slikti gulēju (nomodā no četriem, pulveris), tomēr šodien pieveicu pensumu, izlauzos līdz 250. rindai, bet laikam ar 150 vēl nebūs gana, pēdējā laikā, kad man darbs veicās tik grūti, izplūdis arī stils (tā tas ir katru reizi). Bet tagad jau, domājams, atkal veiksies, man vēl ir 7 dienas, tikai atpūtas dienu vairs nebūs. Līdzko kļūstu kaut nedaudz mierīgāks, tā tūliņ pats redzu, ka uztraucos nevietā, ka mutiņa nav bijusi ne slima, ne arī ļauna, tā ir brīnummīļa kā vienmēr, iekārtojusi pat kalendārīti, bet, kas mani vispūkīgāk aizkustina, tā ir pati pūkiņa, kura iedziļinās puisīša garastāvokli, untumos un sīkumainajās iegribās. Man, kā parasti šādos juteklības periodos, pēc uztraukuma iestājusies smaga reakcija, tagad mani nomoka doma, ka es Tev, manu vienīgo dvēselīt, manu vienīgo dzīvībiņ sagādāju sāpes ar savu sīkumainību un nejauko izturēšanos, un tas tā atkārtojas atkal un atkal, kamēr vēl neesmu kļuvis vesels: Un vesels kļūt es nespēju, kamēr šis darbs. nav novelts no pleciem. Citādi jau es daru it visu veselības labā: labi ēdu, daudz staigāju; nekādu blakusdarbu. Miļmutiņ, Tev to «Ķeizara ceļojumu» gan vajadzētu likt pie, malas - vismaz tagad, kad man tā nepieciešama Tava palīdzība pie ludziņas. Es par to jau esmu domājis: tikai pārrakstīt un iesūtīt, - Tu tad varbūt varētu arī personiski pateikt, ka es to gribu vēl pārstrādāt lēnāk - ap. mēram maijā un jūnijā. Remiķim jau var iesniegt arī bez pārstrādes, jo tās izmaiņas, kas vēl nāktu klāt, būs tikai tehniskas. - Es baidos, ka līdz 20, maijam netikšu galā. Pēc tam man 4 mēnešos būs jāpieveic arī «Tells» - 25 - 30 rindu ik dienas, kas arī krietni piepūlēs. Tādēļ es gribētu sevi cik iespējams pasaudzēt un maijā pārāk drudžaini nestrādāt, jo tas jau ir pats kaitīgākais. Turklāt «Tellu» arī nekādā ziņā nav iespējams Tev uzvelt, Tev jau tā par daudz darba, un Tu vēl tagad gribi puisītim taisīt reklāmiņu. Tu jautā pēc vācu dzejoļiem, vai Tu vispirms domā lasīt vāciski? Vai gan nebūtu labāk vispirms latviski, kamēr Tu pati vēl esi tur un vēl, cik iespējams Zinību komisijai acīs? Es šeit pievienoju pie vārdiņiem Zinību arī piezīmes, manis paša rakstītas, patlaban man nekas labāks prātā neienāk, bet, ņemot tās par izejas punktu, Tu varbūt vari nonākt pie pareizākām domām. - Es biju ļoti priecīgs, ka Tev ir paticis dzejolis «Man sirds ir pilna mīlas», tikai žēl, ka nobeigums tā īsti neder. Gebt mir mei Lieb zurück! Im reissenden Arm Hielt ich dich fest: Genesen mein Harm - Schweigen der Rest - Schweigen vor sprachlosem Glück O gebt mir mein Lieb, mein Lieb zurück. Auf meinem Kieide lebt ein Hauch Da hat dein Haupt geruht, Und kleiner Liebling, weisst du auch, Wie wunderbar es tut? - - - Unendlich schwingt er, schwingt und singt So laise, duftig, fein - Durch meinen armen Leib er dringt Bis in die Seele hinein. Paliek vēls, vairāk nerakstīšu, jo citādi rītdien no darba nekā un atkal nelaime klāt. Mīļpūkaino Smaržiniņ, liegdvēselīt, gribu iemigt Tavās mīļajās bučiņās, Tava baltā rociņa vēl glāstīs izspūrušo puisīti, kamēr galviņu gludi saglaudīs un atkal kļūs labs un rātns. Ar bučiņām. un pūkiņām tiek appūkiņāti vismazākie, vismīļākie Iriņi un ar bārdas sariņiem pakasītas kājiņas un, vispār, labi aprūpētas, mīļi, mīļi, mīļi. Uz atsevišķas lapas rakstīts: Tu, manu balto kvēlsirsniņ, to esi darījusi aiz pārāk lielas mīlas pret savu puisīti, gribēji vairāk vēstulītes rakstīt, gribēji vairāk naudiņas saraust, lai savam puisītim nopirktu brīnumskaistus krekliņus un melnu uzvalciņu. Šādas Maziniņas, šādus pūkgaliņus, kas savu puisīti mīl vairāk nekā dzīvību, jau pazīst, Tu, svēto mutiņ. Bet sabiedrības neatzinība taču Tevi briesmīgi uztrauc, es to dziļi, dziļi ciešu līdz, un ciešanām jābūt remdētām. Neviens līdzeklis nav par dārgu, Tev jāuzvar, Tu esi svēta un neizsakāmi labestīga, manu mierinājumiņ, manu dziļo dzīvībiņ, mutiņ! - Es gribu pārtulkot tos dzejolīšus, kur runāts tieši par Tevi, Tu tad redzēsi, vai tie der iespiešanai. Es vēlētos, lai ļaudis zin, kas Tu man esi. Šeit arī es uzrakstu vienu dzejolīti, lai gan tam vēl nav pareizā forma, - esmu pārāk noguris. Zaļā lievenī (Pavasara gaisā) Sāk lēni slēgties sirdi vāts, Kas ilgus gadus čūlojusi, Tik ilgus tukšus gadus cauri Tu balto rociņu man klusi Uz sirdi liki. Sirds atkal silst un staro prāts, Un aizmirsta dzijā, dziļā vāts. Sirds, straujā, klusi! Grūts ceļš tev priekšā, drīz, drīz tevi cels, Dusi vēl, dusi! Vai četrkārtīgā nabaga atskaņa nekļūst vienmuļa? Vienkārši jābūt, bet vai vienkāršība nav pārspīlēta? - Liķiera dzeršanas dēļ neuztraucies, mīļdvēselīt, es saprotu, ka esmu slims un to nedrīkstu. Nav tātad nekādu briesmu, mīļmutiņ, es saprotu Tavu nemieru, bet tam nav pamata. Puisītis vienmēr klausa mutiņu, mutiņai arī jāklausa puisītis. Pūkojies, manu Sirdsiniņ, turies vesela! Daudzas mīļas, pūkīgas bučiņas apkaisu visapkārt savam mazajam samtmaigumiņam un sēdinu klēpīti, un papurinu austiņas, un pakasu galviņu un kājiņas, un mīļi glabāju siltā elpiņā savu saldo dvēseles smaržiņu, baltziediņu, sapnīti, tālu un mīļu, pūkīgu arī. Mīļi, mīļi. Vakarējam dzejolītim «Man sirds ir pilna mīlas» virsraksts varētu būt: «Zelta tvaiks». Drukāt tikai 4, ne 5 pantus! Tavs dzejolītis «Atspirdzis» ir tik dzīvs un saistošs, šis te ir kā nedzīvs, salīdzinot ar to. Es nespēju būt pietiekoši mīļš, mutiņ, un tomēr esmu tik pilns mīlas un mīļuma. Uz atsevišķas lapas rakstīts: Man sirds ir pilna mīlas, Kā maija zaļais ārs, Kā smaršas puteklīšu Pilns ziedošs ābeļdārzs. Tur dienā plaukst un raso, Ik mirdzošs puteklīts Ap tevi vijas un vījas un viļņo, Klus - klusu dziesmiņu sīc. Tavs stāvs tiem vidū, zālē, Stāv smaidošs, smalks un slaiks, Tie vijas ap tevi un viļņo, Kā kūpošs zelta tvaiks. Mein Herz ist voller Liebe, Wie milde Frühlingsluft. Ein blühender Apfelgarten, Voll Blūtenstaub und Duft. Es vēl mēģināšu pārstrādāt, tagad tas ir pirmais lieldienu sveiciens no augšāmcēlušamies puisīša. Vai pievienot vēl nākamos 2 pantus, bet tie jau ir uzrakstīti nogurumā? Tie ziedu puteklīši, Tie glāsta tevi un glauž, Ap mīļo dvēsli liegi Tev zīda plīvuri auž. - - - Tu dzīvo viņos un dvašo, Bet ja tavas acis skumst, Tie klust un aiziet klaidā, Viss zelta mirdzums tumst. Šie divi panti bija rakstīti jau nogurumā, neder labi klāt, krīt nost. Nav arī pasacīts tas, ko es tieši gribēju, taču, tiklīdz tur sirgst viens no puteklīšiem, tā raud viņi visi. Tā bija rakstīts toreiz Panevēžā, no kurienes arī nāca ierosme. Tas ir rakstīts sajūsmā, kad pienāca Tava vēstulīte; manu dvēselīt, manu vienīgo Dziļiniņ, saulstraumīt. Reizē iesāku kādus 4 dzejolīšus, tādēļ arī neviens neizdevās. Pirmais vāciskais pants laikam ir vēl tas labākais. Sirdsiniņ, baltziediņ, smaržrozīt, kvēlstraumīt. Mīļi, mīļi, mīļi. 132. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 24. aprīlī (7. maijā) 1071  24. IV 36 Manu saulē vizuļojošo dimantstariņ, gaismas kukainīt, sirdsasintiņ, pūkgaliņ, Tu esi palīdzējusi pašas puisītim tikt atkal uz kājām un esi sakārtojusi tam cepurīti, šodien viņš strādāja, paveica pensumu un nemaz nebija bēdīgs, kad nepienāca pūkkartīte. Tikai sirds dziļumos es vēl jūtu zināmu nemieru un uzbudinātību, tā ka man jākoncentrē visa uzmanība, lai izvairītos no zemūdens klintim, un tur, kur saprāta cilvēkiem ir tikai kluss un gluds ūdens spogulis, man jau noteikti ir kāda zemūdens radze. Tāds mīļš, sirsnīgs vārdiņš un vēl vairāk - pūkiņa (piem., tas, ka Iniņa sev ir iekārtojusi kalendārīti) patiešām brīnumaini palīdz, klāt gan pievienojas nožēla, ka saivai vienīgajai esmu sagādājis sāpes, bet pats esmu pavisam mierīgs. Tā atklāti runājot, viss šis darbs pie ludziņas, man šķiet, nav nekas cits kā tāda izskaistināšanās mazā mīļputniņa priekšā. Gluži tāpat, it kā es uzvilktu skaistu krekliņu, uzsietu kaklasaiti, apģērbtu labu svārciņu un glīti saglaustu matiņus. Es zinu - Tu smiesies, mīļo zeltprieciņ, bet tas tomēr tā ir, un es priecājos, ka varēšu patikt savai Iniņai. Arī ar dzejolīšiem ir līdzīgi, Un es domāju - arī ar Tevi nav savādāk, arī Tu taču skaisti saģērbies, lai patiktu pašas puisītim, un raksti tik brīnumjaukus dzejolīšus. Saldpūkiņ, vai Tu jau iesniedzi «Zeltīti» Remiķim un Latviešu teātrim? Neatliec to uz vēlāku laiku! - Es nosūtīšu arī «Vaideloti». - Ar savu ludziņu es nezinu, ko iesākt, nez vai man vairs pietiks laika vienam pašam pārrakstīt, maija sākumā taču pāris dienas jāatpūšas. Mīļpūkiņ, vai Tu II cēlienu nevarētu nodot pārrakstīšanai, to nemaz nepārveidojot, Tev vajadzētu tikai norādīt, kā jāraksta augšminētie personu vārdi, un sniegt skatuviskos norādījumus, - varbūt Tev tam atliktu laika? - Kad II cēliens būs pārrakstīts, sūti šurp manu uzmetumu, varbūt vēl atrodu laiku, lai kut ko mainītu. Tā kā ap 1. maiju man visam jābūt pabeigtam, būtu tomēr muļķīgi tikai pārrakstīšanas dēļ nokavēt termiņu. Esmu jau domājis pat par to, ka arī pats I cēlienu tikai pārrakstīšu, neko nemainot, tāpēc ka arī pēc pašreizējā jau var dot spriedumu un varbūtējs pārstrādājums paredzams arī komisijā. Tātad vispirms atsūti I cēlienu! Kad Tu saņem šo kartīti, izsūti visādā ziņā nekavējoties, ja jau neesi paspējusi izsūtīt. Vismīļāko sirdsiniņ, pūkiņā sevi labi; par daudz nestrādā, saudzē sevi savam puisītim un tikšanās brīdim, mīļi, mīļi. Daudz saldu pūkiņu un bučiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes augšmalā ar zīmuli pierakstīts: Vakar ierakstīta vēstulīte. 133. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gadu 26. aprīli (9. maijā) 1069 36 26. IV Manu sirdsmīļoto tikšanās Iniņ, smarždvesmiņ, samtpūkiņ, mīļdvēselesdimantiņ, ar pūkkartīti Tu esi atlidojusi šurp un mani apmīļojusi. Un tas arī bija vajadzīgs, ļoti, ļoti vajadzīgs, protams, tas ir neprāts un bērnišķība, bet es jau nevaru citādāk, līdzko nepienāk kartītes, tūliņ esmu bēdīgs. Arī mēneša beigas liek sevi manīt, esmu jūtelīgāks un vairāk neapmierināts ar visu, pirms jau pats ar sevi, nekad nav tādas īstas miera un mājīguma sajūtas. Pat ja esmu labi gulējis, rītos mani tomēr pārņem tādas slepenas trīsas, es jūtos kā iebaidīts stingras, lai arī kā to glāāstītu. Nevar teikt, ka trūkt stingras apņēmības, jo tiek taču joprojām strādāts uz priekšu, lai gan nekad mani neatstāj pilnīga mazvērtības sajūta, ka viss, ko es te pūlos kopā sasaistīt, ir tīrās blēņas. Tas jāsaka bez aplinkiem. Ar 1. maiju es taču gribu reiz pabeigt to III cēlienu un tad dienas trīs ziedot miegam un atpūtai. Kuņģis darbojas labi, tas jau vēl ir mans ceļa spieķis un pagalvis, kas līdz šim vēl spēj mani kaut cik nomierināt. Arī pulverus es pastāvīgi nelietoju, tātad rūpēm nav ne mazākā iemesla, tikai strādāt gan strādāju vienmēr par ilgu, arī nolādētā pārstrādāšana, pārrakstīšana. Tu taču I cēlienu jau esi izsūtījusi? Mīļsirdspūkiņ, dvēseles zeltgabaliņ, Tu redzi, ka te vainīga nervozitāte, nevis Tu, Iniņ, ka esmu tā uztraucies (padomā tikai vesela nedēļa bez vēstulītēm, turklāt Tev bija jāpārdzīvo pats smagākais laiks; kā gan puisītis lai nebaiļotos?). Zeltmatiņus esmu saņēmis jau labi sen atpakaļ un par to arī rakstījis. Kāpēc gan ļaujat māsai palikt agrākajā vietā, viņai taču tur ir slikti, mīļpūkiņ, viņa taču jākopj. - Es ar nepacietību gaidu, ko Tu teiksi par I un II cēlienu, vai tie vispār liekas pieņemami? Man tagad vairs nav nekādu pretenziju, ari III cēlienu esmu gatavs tūliņ pārtraukt un mest pie malas. Mani šis gabals, kas vēl ir tikai pusgatavs, jau tā ir nogurdinājis un man tā apnicis, ka nezinu, kur radīsies pacietība, lai to galīgi pabeigtu. Kaut ko līdzīgu es vairs nekad dzīvē neuzsākšu, es sev liekos kā dzimtcilvēks, kas sevi pārdevis verdzībā. - Manu zeltaino mierinājumputniņ, turies tikai braši, stiprinies ar šokolādīti un mikādo, tas Tev nāks tikai par labu. Vai Tava istabiņa nav par mazu? Vai Tu pusdieno kārtīgi? Tu man neko par to neesi rakstījusi, bet atraksti gan labi sīki, smaržmutiņ! Tavs puisītis ar daudzām pūkiņām un bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 134. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 27. aprīli (10. maijā) 1068 36 27./IV Manu sirdsmīļoto pūkmutiņ, manu baltziediņ un zilpuķīt, šodien Tu esi atlidojusi skaistā zilganā dvesmā. Kur gan Tu dabū tik skaistas un piemērotas pūkkartītes, es priecājos ikreiz, cik tās labi noskaņo, tieši tas, kas bija vajadzīgs. Šodien es tiešām ļoti gaidīju mīļkartīti, esmu kļuvis tik nepacietīgs, gluži kā mazs sēņu puisēns, kas tūliņ sāk klaigāt, ja tam acumirkli: nenorauj pāris zvaigznītes no debesim. Manu milulīt, sirdsasintin, Tu atkal esi man palīdzējusi ar saviem mīļajiem, saldajiem vārdiņiem, tikai Tu esi pārāk nogurusi un pārāk nopūlējusies manā labā: nakti negulēji, strādāji pie Ž. Sandas un vakarā vēl lasīji priekšā puisīša dzejolīšus. Mīļo, pūkīgo vienigumiņ, pūkelpiņ, smarždvesmirņ, Tu varbūt vēl pati dusmojies, ka ar lasīšanu diez kā neveicas, jo, ja puisītis neseko, tad jau Tu ātri vien pagursti, - es zinu to it labi. Es ļoti priecājos, ka pret mums tik labvēlīgi izturas, Tevi sagaidījuši ar aplausiem un vairākkārt izsaukuši, protams, man arī liels prieks, ka dzejolīši tā patikuši (nez vai publika kaut ko arī izprata, vai tikai apbrīnoja skaista priekšnesumu - proti, es sev jauki iztēlojos šo skatu, Tavu skanīgo balsi un, lai gan vienkāršo, tomēr krāšņo lasījumu). Bet «Dienas Lapā», kā šķiet, gan būs pateikts par daudz, par daudz apsolīts, jo šo solījumu es nevarēšu turēt. Vismīļo sirsniņ, mīļvienīgo Iniņsmaržiņ, vai tas nebūs pārāk uzkrītoši? Tur arī teikts, ka Tu būtu vēl ko lasījusi, bet, izņemot tos pāris nosvītrotos dzejolīšus, vairāk jau nekā nav. Vai Tev nevajadzētu nolasīt pašai savu «Gada maiņu», tas būtu lietiski. Atkārtot «Nakts domas» jau neviens negribēs. Bet, pirmām kārtām, mīļvienīgumiņ, tikai pārāk nepārpūlies un nestrādā par daudz, lai arī šos mēnešus ienākumu ir tā mazāk, nestrādā arī pie «Latviešu lirikas»s, tas Tevi pārāk nogurdinās, un līdz Zinību komisijai Tu diez vai nokļūsi. Vizulis man atrakstījis ļoti mīļi, bet, ko teiks Teodors, nezinu, - vai neesi ko runājusi? Es esmu tik nomākts, jo neveicas ar ludziņu, esmu gan ticis līdz 350. rindai, drīz arī pabeigšu, bet tas jau nekam neder. Varbūt, ja es drīzumā no Tevis izdzirdētu kaut pāris mīļu vārdiņu par I un II cēlienu, es būtu noskaņots labāk. Bet par to visu man jau sen vairs nav nekādu ilūziju. Man bez tam vēl ir dažādas sīkas nepatikšanas, piem., šodien biju kopā ar Resnajiem, un atkal gaužām vēsas attiecības. (Aiz pārskatīšanās biju viņam iedevis to «Dienas Lapas» numuru, kur rakstīts par 100 rubļu godalgu, varbūt arī tas bija iemesls.) Citādi esmu vesels un turos braši, arī pensumu veicu katru dienu. Rūpējies gan par sevi, palutini sevi ar mikādo. Daudz saldu bučiņu un pūkiņu mutiņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 135. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 29. aprīli (12. maijā) 1066 36 29. apr. Manu vissaldāko rožsmaržiņ, Ziediniņ, atkal baltputniņš ar ziedu kartīti, ko mazie sūtījuši ar lielu apdomu, tik skaisti zili ziediņi, tikai mazliet sērīgi, bet es esmu tik priecīgs par šo mazo ziedu izlasi, kas kļūst ik dienas bagātāka: Diemžēl arī vēl šodien nesaņēmu 18. aprīļa neapdrošināta vēstulīti, tātad tā ir gājusi zudumā: vēstulītes drīkst rakstīt tikai apdrošinātas. Tu raksti, ka priecājies par saņemto kartīti, ak, cik tas ir skaisti; bet tad, vissaldāko dvēseles smaržiņ, drīz sekos vesela nejauka nedēļa, kad Tu saņemsi tikai ļaunas un skumīgas vēstulītes. Skumīgo Iniņ, kaut to tagad varētu padarīt par nebijušu, tas ir nervozitātes un pārāk lielā pieraduma lāsts, esmu kļuvis par daudz atkarīgs no katras vēsmiņas, kas nāk no mīļās saldmutītes, mēs, pūkiņas, kustamies līdz ar lielputniņiem, tas nav apturams, un te nepalīdz nekādi prāta apsvērumi. Tad par vēlu nāk atziņa un reakcija, un kļūst vēl jaunāk. Es jau tagad ciešu no gaidāmajām sāpēm. Tikai viens vēl mani mierina - pārliecība un priekšnojauta, ka, neraugoties uz visu; mēs kļūsim, neizsakāmi laimīgi, tāpat kā jau līdz šim mēs dienu no dienas esam kļuvuši arvien laimīgāki. Es nezinu, vai arī Tev, manu vienīgo Iniņ, ir šis tuvojošās lielās laimes priekšnojauta, šis laimes, kas nav atturama, - bet es ticu, kā tā ir. Un tieši tas balsta mani ļaunākajās stundās. - Arī tā jau man ir tīrais posts, sevišķi ar ludziņu: ar to nu es būtu jau rīt parīt pie beigām, bet man te ir palicis vēl viens puisis (Andrejs), kas man rēgojas visu cēlienu, taisīdams muļķīgu ģīmi un gudras piezīmes, un es viņu nekādi nevaru dabūt laukā no istabas. (Līdzīgi kā Skroderis II cēlienā.) Žēl, ka Tu kaut vispārējos vilcienos neesi ko piezīmējusi par II cēliena uzbūvi, tai Tev jāizliekas tikpat muļķīgai kā man. Kaut man būtu bijis laiks to. pārstrādāt, piem., Tolstojs savās korektūrās pārveidoja gandrīz visu par jaunu, bet man jāiesniedz jau pirmais melnraksts. Es vēl Tev telegrāfiski apjautāšos, vai nav iespējams dot pārrakstīt I un II cēlienu, tagad arī, vai nebūtu par vēlu; ja pirms pirmā datuma tiktu tikai izsūtīts, bet nebūtu vēl ienācis. - Vēstulīti rakstīšu, tiklīdz būšu pabeidzis, tātad droši vien rīt. - Ja tikai mīļās sirsniņas, mana pūksmaržiņ dvēseles mutiņa, turētos veselas, viss būtu labi un mums nebūtu jābūt bēdīgiem. Daudz, daudz bučiņu un pūkiņu Iniņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 136. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 1.(14.) maijā 1064 35 1. V Vissirsnīgāko mīļdēselīt maigpūkiņ, dvašas smaržiņ, Tavu mīļo pūkvēstulīti (23. IV) saņēmu (tā no 18. IV ir galīgi gājusi zudumā). Turpretim I cēlienu vēl neesmu saņēmis, iespējams, tikai rīt, tā kā tas ir apdrošināts, tad es arī telegrafēšu. Manu zeltaino, svēto pūkmutiņ, Tu šodien savu pašas puisīti esi tik tālu dabūjusi, ka ir pabeigts pirmais darbs, šorīt agri pabeidzu III cēlienu, un beigas man veicās vieglāk; kopumā ir 462 lappuses. Te tev ir Tevis radīts, pavisam jauns un mazs puisītis; es pats gluži izbrīnījies skatos visapkārt savās četrās sienās, apskatīju pats sevi spoguli - vai tiešām tas esmu es? To taču es nekad nedomāju, es sevi it nemaz vairs nepazīstu, viss līdz pēdējām sīkumam ir vienīgi vismīļākā, vissvētākā mutiņa, mutiņa kas mutiņa, vienīgā brīnummutiņa. Kāds brīnišķs spēks Tu tomēr esi, spējot no nekā kaut ko radīt, uzņemoties tik daudz spēju, vienīgi lai radītu cilvēku! Tu esi mutiņa, mutiņa. Es nevaru Tev pasacīt, cik .bezgala labi man ir ap sirdi, tik savādi jauna un tajā pašā laikā, pazīstama sajūta, it kā es to visu jau sen kaut kur būtu dzirdējis. Un arī personas man šķiet gandrīz kā dzīvas, it kā es ar viņām būtu sagājies, sevišķi Mariņa ir kā Iniņa, vienīgi bāla nojausma, ja es vēl varētu sasniegt to, ka es Tevi manu dvēselīt, manu dziļmutiņ, varētu tvert un attēlot kā dzīvu. Bet Tu esi tik dziļa, katru dienu es Tevi redzu kaut ko jaunu un apbrīnas vērtu, un man pilnīgi jākrīt izmisumā. Bet Tu esi tik brīnummīļa un laba, visam jāvēršas uz labo, mēs kļūsim neizsakāmi laimīgi, mēs - vienīgie laimīgie. Mīļo, svēto mutiņ, saudzē sevi, kop sevi! Tavs puisītis nokaisa Tevi ar bučiņām un pūkiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 137. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 2. (15.) maijā 1063 35 2. V Manu vienīgo, viszeltaināko zīdpūkiņ, ametistdimantmirdzumiņ, dvēseles smaržiņ, sirdsasintiņ, šodien nesagaidīju kartīti, un arī «Skrodera» sūtījums vēl nav klāt, tādēļ vēstulīti labāk rakstīšu rīt, šodien visu sagatavoju - sastādīju rēķinus (23 rubļi 82 kap.), izrakstīju dzejolīšus «Mēnešrakstam» un kā materiālus, šodien vēl atļaujos paslinkot, rit atbildēšu uz visu sīkāk un sākšu arī strādāt. Kā materiālus dod vispirms visu, kas ticis nosvītrots, korektūrloksnes taču var dabūt ļoti viegli. Starp citu, es papūlēšos, cik tas būs iespējams un cik vien ātri varēs, pārrakstīt. Esmu tomēr no šī darba nedaudz noguris, un, ja tikai kaut mazliet palaižas, atsvabina grožus, tā strādāt vairs negribas it nemaz. Es šodien lasu žūrijas locekļu sarakstu, man jau tie, zināms, godalgu nepiešķirs, par mani stāv tikai Asars un varbūt Liepiņš, arī Mierkalns, ja Zālīte izdarītu nelielu spiedienu, bet visi citi jau ir personiski ienaidnieki, piem., V. Zālītis, Ķempels un Duburs, vienīgā iespēja vēl būtu, ja Tu pamēģinātu dabūt rnūsu pusē L. Skujenieci, bet jāsaka, ka viņi tautības dēļ jau absolūti visi baiļosies, jo nospiedošs vairākums jau paši ir pārliecināti tautībnieki, vispār, tie jau nav ļaudis, kas spētu kaut ko iedrošinājāties, jo līdz ar to kompromitētos visa biedrība. - Tātad es šo mēnesi vēl ziedošu pārstrādei un visa galīgai pabeigšanai, bet šaubos, vai pabeigto iesniegšu, galu galā, mums jau tas nav arī vajadzīgs, šie goda ļaudis nonāks tikai sprukās, un Zālīte pats vai nobeigsies no bailēm. Es ļoti priecājos, ka mana svētlaimes mutiņa mani ir dabūjusi tik tālu, ka esmu ko pabeidzis, tagad tikai jākļūst veselam, jo es tā gribētu savai dvēseles dzīlītei kā pateicību paveikt kaut ko tiešām labu. Tu man atkal atdevi ticību sev, jauko, zīdaino sirdspūkiņ. - Bērziņi loga priekšā jau rotājas kautrā zaļumā, ir kļuvis siltāks. Lielputniņš par 3 rubļiem sev pasūtījis vasaras kurpes, jo domā pastaigās daudz skriet. Mīļvienigo mutes dvesmiņ, esi tikai vesela un stipra, ļauj pašas puisītim Tevi pūkiņāt ar bučiņām un pūkiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 138. ASPAZIJAI Slobodskā 1901, gada 3. (16.) maijā 1062 35 3. V Manu vienīgi saulaino Sirdsiniņ, manu mierinājuma Iniņ, pūkdvēselīt, šodien es Tev tomēr vēl nevaru aizrakstīt vēstulīti, esmu drausmīgi noguris, jo tā steidzos norakstīt un Tev nosūtīt dzejolīšus, tie ierakstīti aizies ar šo pašu pastu, būs ap 28 lotes smags sūtījums: 1) jaunības dzejoļi (mīlas dzejoļi domāti tikai Tev kā materiāli), 2) cietuma dzejolīši (pārrakstīti un nepārrakstīti), 3) 8 lappuses Miržē un 2 , loksnes vācu teksta es nevaru, vismīļāko pūkiņ, lai arī es izsaku sev vissmagākos pārmetumus, ka Tevi tā apgrūtināju, bet vairāk es maija mēnesī nevaru, es to jūtu, jo šajās dienās esmu nonācis līdz savu iespēju galējām robežām, ja es iešu vēl tālāk, mans spēks var galīgi izsīkt un tad varbūt uz ilgu, ilgu laiku (šodien jūtos patiešām slikti, un tomēr man rit atkal jāatsāk ludziņa, ja vismaz būtu iespēja Mildai pārrakstīt I vai arī II cēlienu). Arī pie tieslietu jautājumiem es netieku klāt. Vēl jāuzraksta ļoti vajadzīgas vēstules. Tad vēl arī nosūtu 4) pāris dzejolīšu (lielo negaisa dzejoli) un vēl citus. 5) «Vaideloti» vācu valodā, tā Tev jānolasa teātri vai nu Tirdenai vai direktoram, vai arī «Düna - Zeitung» redakcijā Hornemanim, tādēļ ka «Düna - Zeitung» par Tevi atkal bija runa, tikai nenokavē to, Miļiniņ. - Visus dzejolīšus, ko tagad nosūtu, liec, lai Milda pārraksta pilnos divos eksemplāros, viņa ir pie Tevis turpat mājās, un dzejolīšus, ja vien ievajagas, Tu vari dabūt no viņas vai katru acumirkli. Viņai arī jāpārraksta uz atsevišķām lapiņām (rakstot vienā pusē, tā, lai katrs dzejolītis būtu savā lapiņā), tā tos var izkārtot pēc patikas un dot arī iesiet (malai jābūt pietiekami platai). Drīzumā es Tev aizsūtīšu norakstus arī no iesāktajiem, bet vēl nepabeigtajiem dzejoļiem, ko Tu pa lielākai tiesa! vari izmantot tikai kā materiālus. Tu Mildai par pārrakstīšanu, protams, samaksāsi. - Vismīļāko sirdsziediņ, es Tev spēju aizrakstīt tikai par veikala lietām. Tu jau zini, ka visu šo laiku es tik drausmīgi baidījos par sekām, ko uz Tevi būs atstājušas manas ļaunās vēstules, tagad ir iznācis vēl ļaunāk, nekā es baiļojos, vaina droši vien slēpjas tur, ka tieši tagad es jūtos tik ļoti saguris: Man ir tik bērnišķīgas ilgas - izdusēties mutiņas rociņās. -Es brīnos par šo saskaņu, domāju, ka tikai retos gadījumos Tu būtu tā teikusi pēc manas otrās vēstulītes. Mīļo vienīgumiņ, Iniņ, neesi bēdīga, pūkiņā sevi savam pašas puisītim, mīļi, mīļi, mīļi. 139. ZVARGUĻU EDVARDAM Slobodskā 1901. gada 4. (17.) maijā Slobodskoja 4./V 1901. Ļoti cienītais Treumaņa kungs! Jūsu laipno un tik sirsnīgo vēstuli saņēmu īsti vēlu - še ir zemes pasts un upes to laiku bija pārplūdušas -, tomēr ir jau no saņemšanas dienas pagājušas divas veselas nedēļas, bet Jūsu sirsnība, kura dveš man pretī iz Jūsu vēstules līdz ar Jūsu sūtītām mijām vēsmiņām iz Dzimtenes - cik mīlīgas viņas ir, salīdzinot ar šiem aukstajiem vējiem -, tas man liek cerēt, ka Jūs neļaunosaties par manu kavēšanos, jo mazāk tādēļ, ka Jūs arī diemžēl slims cilvēks un sapratīsat slimnieku: Bez tam es arī negribēju nākt tukšām rokām, un uz lēģera man nekā nebija. Še pielieku klāt priekš «Burtnieka» 3 dzejoļus un 4 mazus pantiņus. Ja varbūt cenzors strīpo, ejat, ja vien iespējams, ar viņu personiski aprunāties, iz piedzīvojumiem es zinu, cik ļoti pieejams viņš katram paskaidrojumam. Ja vēlaties, izlietojat arī tos dzejoļus, kuri viņreiz bija nodomāti «Dziesmu Pagalmam», bet tika izstrīpoti. Bet, ja Jūs šos agrākos dzejoļus neizlietojat, tad es ļoti lūgtu norakstus no viņiem man atsūtīt, cenzūras loksnes varbūt vēl būs uzglabājušās drukātavā. Ļoti labprāt es būtu piedalījies pie «Burtnieka» arī ar kādu garāku darbu, bet lielāki- tulkojumu darbi aizkavē, un, cik vēl atliktos laika, to visu patērē mana slimība un viņas kopšana, laikam Jums arī neirastēnija nebūs sveša kā jau «rakstāmam cilvēkam». Vai tik aiz pārpūlēšanās Jūs neesat izstājušies iz apgabaltiesas? Pēdējā laikā par nožēlošanu retāk nācās lasīt par Jūsu uzstāšanos uz skatuves: mums tik ļoti vajadzīgs jautrs humors cīņā pret katru filistrību. Par kaunu sev minot, es gan Jūsu Zobgala kālendāri neesmu lasījis - latviešu grāmatas tik grūti nākas dabūt -, bet toties ar lielāku interesi nolūkojos Jūsu «Jaunā gadsimteņa» raibajā vietām dzīva humora pilnajā gājienā. - Par latviešu literatūru runājot - Jūs jautājat, ko es domāju «Dienas Lapas» lietā? Jūs zināt, cik liela principiāla starpība mani šķir no Zālīša un cik maz mēs saejamies uzskatos un arī taktikā, bet Zālīts visādā ziņā mazāk reakcionārs nekā «Baltijas Vēstnesis». «Baltijas Vēstneša» principus es aizvien esmu apkarojis un arī apkarošu, personas nē; it sevišķi kaitīga priekš latviešu attīstības man vienmēr izlikusies «Baltijas Vēstneša» dzišanās pēc garīgas dzīves monopolizēšanas, tas parādījās tūliņ, «Dienas Lapu» dibinot, tad nāca «Austruma» projekti, lai būtu tik viens literat [ūras] laikraksts tagad atkal cenšanās otro dienas avīzi iznicināt, - mērķis viens: ka jābūt tik vienam visu mūsu garīgo dzīvi pārvaldošam orgānam, monopolam. Un gara monopols = gara nāve. «Dienas Lapa» jāuztur kā pretlīdzeklis monopolam. Kas ir «Vārds», es nezinu, jānogaida, kamēr nāks darbs. - Atvainojat laipni, ka iekūlos tik garlaicīgos, neliterāriskos jautājumos, apsolos uz Jūsu drīz gaidāmo nākamo vēstuli atbildēt jautrāk. Daudz sekmes Jūsu pasākumam, vēl vairāk Jums pašam, es ceru un vēlos, ka Jūs drīz, drīz izveseļotos, Jūs latviešiem esat vajadzīgs. Daudz mīļu, labu dienu! Jūsu J. Pliekšāns. 140. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 5. (18.) maijā 1060 5. maijā.                                                      Iniņ! 35 Manu sirdsvienīgo, dvēseles dzīļu liegdvesmiņ, tikšanās putniņ, ilgudvēselīt, beidzot taču Tavs slinkais puisītis tiek pie vēstuļu rakstīšanas. Šodien ir bezvēstuļu dieniņa, un tādēļ vēl jo spēcīgāk mostas ilgas pēc iniņsmaržiņas, tomēr noskumis neesmu, jo saņēmu telegrammu, ka Dora pārrakstīs, un zini, vēl kas? Bija piemetināts, ka mutiņa ir vesela, Tu, Iniņ, nevari pat iedomāties, cik labi man no tā kļuva, divkārši labi: pirmkārt, vesela, otrkārt, tas rakstīts no brīvas gribas, jo es pēc tā nejautāju, tas jau tas mīļākais. No šādas rīcības es vislabāk pazīstu savas liegpūkiņas, kuras zina, ka puisītim tik ļoti nepieciešamas pūkiņas. Es sevi esmu pārāk izlutinājis un nespēju vairs būt tik labs kā mutiņas, - kurš gan lai spētu būt tik labs, tik bezgalīgi labs? - Tādēļ arī es tā uztraucos, biju tik ļauns un liku mutiņai raizēties, kad viņa vēl nebija likusi pārsūtīt vēstulītes. Bet es gribētu kļūt atkal labs un aprūpēt mutiņu tik pūkīgi kā šeit. Šodien esmu vēl nedaudz noguris, jo atkal rakstīju vēstules, visiem ļoti labas: Zvārgulim, Šulcam, Vizulim. Zvārgulim nosūtīju arī dzejoļus: «Lauztās priedes», «Zilganas dzirksteles», «Jūs variet izmērdēt» un 4 mazākus dzejolīšus. Jāraksta vēl arī Olgai un varbūt Erglīšiem, Zālīte var pagaidīt. Man Iniņai kā materiāli jāpārraksta arī iesāktie dzejoļi, bet esmu ļoti noguris, vēl nezinu, kur ir Tavs jaunais dzīvoklis, apraksti man to, Iniņ. Dora tātad, šķiet, ir kopā ar māmiņu pie Tevis Rīgā, kas ir ļoti labi, nabaga māsu taču arī vairs nedrīkstēja tur ilgāk mocīt. Mani ļoti nomierina, ka viņa tomēr var pārrakstīt, es gan gribēju nosūtīt tikai I cēlienu, bet varbūt nosūtīšu arī vēl daļu no II cēliena. I cēlienu es izsūtīšu, vēlākais, 9., tātad Tu to saņemsi 17. V, Dorai tad būtu vēl 14 dienas, ik dienas pārrakstot 60 manas rindas, tas jau gan ir ļoti daudz, bet varbūt viņa spētu dienā arī 80 rindas, tad līdz 31. maijam vēl paliktu 5 dienas, kurās viņa varbūtēji, ja tas būtu nepieciešams, varētu tikt galā ar II cēliena 400 rindām, ik dienas tāpat 80 rindu. Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, jo viņai vēl arī slimas acis (vai te nevar palīdzēt Milda vai vēl kāds cits?), pat Tev, dvēselīt, būtu bieži jānāk palīgā, gan atšifrējot, gan norādot, kur jāiesprauž vajadzīgās piezīmes. Ja tas būtu kaut cik pieņemami, tad pārstrādei es izšķiestu mazāk laika, un pārrakstīt es domāju ik dienas ap 100 rindas, tātad, ja Dora dienā 80 rindas nespēj, tad lai lūko rakstīt tikai tā, ka tiek pabeigts I cēliens. Tiklīdz redzēšu, ka tieku ar II un III cēlienu arī viens pats galā, rakstīšu vai telegrafēšu: успею. - Dora tad vēlāk varētu pārrakstīt arī visus dzejolīšus divos eksemplāros, kā jau es rakstīju, uz atsevišķām lielākām lapām, rakstot tikai vienā pusē, tad tās vēlāk var sakārtot un likt iesiet. Būtu labi, ja vēlāk Zālītem varētu vēlreiz pārrakstīt arī ludziņu, neko neizlaižot (ko Iniņa nosvītrojusi). - Atbildītes: ja mana ierakstītā vēstule nepienāks, tad es žēlošos par to šejienes pastā. - Esmu saņēmis Brūna grāmatiņas, ļoti mīļi no mutiņas. - Par tenkām, kaut tās skar arī mani, Tev nebūt nav jāuztraucas, mīļo sirdsasintiņ, tās mums neko nevar kaitēt, jo mēs jau neesam vainīgi, neesam neko izdarījuši, lai viņi runā vien mierīgi tālāk. - Ļoti labi, ka Tu esi apciemojusi kolēģus Gruzīti un Vidiņu, un Treilandu, tas pats par sevi saprotams, mums taču jāiegūst publika. Dermanis mani tiešām pārsteidz. Tavs priekšnesums «Ausekli» atstājis ļoti lielu ietekmi, vispār, Tava uzstāšanās vienmēr ir notikums, kaut kas lielisks. Ja Tu Dermanim sniedz kādas biogrāfiskas ziņas, tad paskaidro arī, ka, būdams redaktors, es tikai kautrības dēļ, negribēdams atņemt citiem vietu, neesmu iespiedis gluži neko par sevi pašu, arī daudzi dzejoļi sacerēti jau pirms 15 gadiem. No dzejoļiem viņam vispirms dod izsvītrotos, ko Tu vari sameklēt cenzūras loksnēs, tad vēl arī «Nakts domas». - Tu taču Dermanim gan būsi pateikusies arī manā vārdā? Vai man viņam vēl arī rakstīt? - Tu, protams, varētu Dermanim sniegt arī savus paskaidrojumus, uzsvērt sabiedrisko un it īpaši psiholoģisko dziļumu un jauno idejas un poēzijas sintēzē. Bet tādēļ Tev, dvēselīt, nebūt nav jāatsakās no pašas rakstiem par savu puisīti, tieši tie man ir vismīļākie. - 4. maijā es Tev nosūtīju lielu paku: 1) Tev jāpamēģina dabūt «Vaideloti» vācu teātri un «Düna - Zeitung» pie Hornemaņa, tieši tagad tam ir laiks, jo Tu tiec tur pieminēta ar vislielāko cieņu (vai Tu nevarētu atsūtīt izgriezumiņus no «Düna - Zeitung», kur rakstīts par Tevi, viss jau jāvāc kopā, jāizraksta avīzes numurs un virsū datums, bieži tas ir vajadzīgs), nenokavē, var būt, ka «Vaideloti» tiešām pieņem vācu teātri, 2) cietuma dzejoļi un agrākie dzejoļi, 3) tad vēl dzejo]i jūnija burtnīcai, žēl, ka «Zelta tvaiks» jau drukāts, «Bula laiks» vēl jāpabeidz, jo patlaban tas nerada nekādu efektu: IV pantā vēl jābūt rītausmai un V pantā saulei. ([Dzejolim] «Baltā rociņa» dod virsrakstu «Zaļā pavēnī».) - Dora vai arī Milda varētu pamazītiņām pārrakstīt visus dzejoļus 2 eksemplāros, varbūt tagad atrastos pat izdevējs. Par pārrakstīšanu Tev Dorai kaut kas skaists jāuzdāvā, bet Mildai jāsamaksā apmēram tikpat, cik par pārrakstīšanu maksā latviešu teātris. - Vēl ludziņa: esmu ļoti priecīgs un pat lielīgs, ka mana dvēselīte tā uzslavējusi I cēlienu; tas tikai ir pārāk pārslogots, es redzu puslīdz skaidri, kā trūkst visos šajos trijos cēlienos, daudz ko jau varētu vēl palabot, bet nav vairs laika; es redzu, ka lugas prasa ļoti daudz laika, un tādēļ apbrīnoju Tevi vēl jo vairāk, jo Tu raksti tik lieliski un pat ļoti ātri. (Kad Tu biji šeit, Tavā dzīvinošajā ietekmē arī es varēju dienā uzrakstīt līdz 50 rindām, tagad viens pats - tikai 20, Tu esi mans liktenis, Iniņ, sirdsasintiņ.) - Ja netiek dota prēmija vai nelaiž cauri cenzūra, tad, pēc manām domām, labāk nemaz neiespiest, tas vārētu mums tikai kaitēt; bet, ja «Auseklis» prēmēs, tad pavisam cita lieta. Naudas trūkumu mēs pagaidām neizjūtam, un tad vēl paredzams arī «Vilhelms Tells». Tātad iespiest tikai tad, ja ir atļauja no cenzora. Jo «Auseklim» es tomēr domāju iesūtīt, kaut arī žūrijas locekļi būtu pretim, un, ja viņi arī prēmiju nedod, Remiķim tomēr var nosūtīt, ja tas palaiž cauri, tad arī pārējie būs ar mieru uzvest, un tad jau vēlāk, ja vajadzīgs, var arī iespiest. Pašlaik mums nav nekādas vajadzības vecos pārāk saniknot. Starp citu, es domāju par prologu, rakstītu oktāvās (kā «Fausta» veltījumā), kut tautība tēlota kā jaunība, no kuras mums jāpāriet vira gados bez nepatikas un bez nicinājuma. Es pat vēl tagad to labprāt uzrakstītu; bet nebūs vairs laika. Mazais mīļputniņš gan to varētu uzrakstīt ļoti ātri. Prologs, ko runā Poēzija: priekšā iznāk jaunava: Līga, svinīgā, tautiskā; bagātā apģērbā, kas dzejiski izdaiļots, rokā kokle kā dzejas simbols, viņa runā apmēram šādi: vai atminies vēl savas jaunības? vai: uz tevi runā tava jaunība (vai tevi tava jaunība dzīva?). Atskaņas: daiļa, jautra, spīva, brīva, jaunība ar savu maldīšanos un ģeķībām, cēlās jaunības aušības, ar daiļumu, jautrību, mīļiem smaidiem. Skataties bez naida, bez uzbudinājuma. Viņa solīja augstus ideālus, jaunu dzīvi iz veciem laikiem izcelt, - tas nepiepildījās, nebarat viņu. Viņas ideāli bija bez noteiktības, bez pamata, bez reālās dzīves saprašanas, sirds valdīja, ne galva, nedusmojaties par viņu, bet arī nesērojaties, viņai vajadzēja ātri aiziet, kā jau jaunībai; pieminat, ka viņa bija skaista, bet atmetat viņas pārmērības, skataties aukstiem skatieniem dzīvē, ejat nopietnā darbā un cīņā, ievedat tos ideālus dzīvē, kuri izaug iz dzīves, kurus viņa tikai tumši nojauta. Jūs esat vairāk nekā Jūsu jaunība! Paturat tikai viņas dedzīgo sirdi un jūtas uz daiļumu, bet paļaujaties uz savu vira prātu. (Mums tagad citi uzdevumi, piem., sātība.) Es māju ar burvju zizli: atveraties, dzejas durvis, jaunība, parādies, inspicient, rādi mums, kādi mēs visi reiz bijām. (Mēs svinam svētkus, un še ir atskats uz mūsu pagātni.) Es Tev, vissirsnīgāka zīda pūkiņ, gribētu vēl daudz mīļa laba aizrakstīt, bet esmu noguris. Varu teikt tikai vienu, kaut arī tas šoreiz neiznāktu pietiekami mīļi: man bieži ir tāda sajūta, ka mēs vēl kļūsim neizsakāmi laimīgi, - Tev ir tik dziļš labestības spēks, Tu panes visas ciešanas, ko Tev, pašam negribot, uzvēlis puisītis, un man rodas jauna pārliecība: es arī kļūšu labs, un tad mēs abi vēl būsim laimīgi, jo mēs taču to vēlamies: pavisam jauna un klusa, un tomēr dziļa, augšup virzoša laime. Tev jau ir tik lieli nopelni manis veidošanā, ka es vairs neceru kādreiz Tev to atmaksāt, Tu vienīgo svētlaimes dvēselīt, smaržu dvesmiņ, balto ziediņ. Aprūpē sevi labi! Ietīta bučiņās un mīļi pūkiņāta, mīļi, mīļi. Lielputniņa izdevumi aprīlī 36 Ēšanai: Dzīvoklis                         8 Soks                               6 - Ēšana                        12-7 Kafija                           - 20 Veļa                           - 50 Olas                              1-52 Kārumi                       - 40 Sviests                           - 44 Apgaismojums             - 28 Maize                            - 66 Zāles                           - 33 Cukurs                           1-45 Pasts                          2-24 Desa                               - 55 Sīki tual. izdev.                 - Auzu pārslas                   - 10 Zaudējumi                        - Piens                               - 21 Apkalpošana               - 20 Siers                                - 48 Dzeamnauda               1-59 Šķinķis                            - 10 Braukšanai                       - Krējums                           - 10                               25 - 82                                       12-17 Ekstrā Perhenam         2 -                               27 rbļ. 82 kap. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Šeit klāt pielikts arī baltais ziediņš. 4. lappuses augšmalā pierakstīts: Vēstuli no māmiņas vai Zāma neesmu vis saņēmis. Šeit ir arī rēķins, kas jau sen bija pabeigts. Arī runcis šoreiz ir ieradies, citādi viņš mani pametis novārtā, redzēdams, ka rakstu garāku vēstulīti, arī viņš tup blakus un liek sveicināt. Viņa kažoks ir krietni pabalojis, arī pats nogājies. 141. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 6. (19.) maijā 1059 35 Manas sirds vienīgo, vismīļāko rožsmaržiņ, zeltpūkiņ, šodien saņēmu mazu kartīti ar puisīti, manu nabaga nogurušo mīļputniņ, arī pūkkartītes savā ceļojumā kļuvušas gurdas, tās šeit vienmēr nonāk dienu vēlāk nekā laikraksti. - Arī Tavs puisītis vēl joprojām ir noguris, šodien gan jau sāku caurskatīt I cēlienu, bet vēl nepabeidzu, kā biju domājis, tātad I cēlienu Tu saņemsi tikai 16. V. Es tikai baidos, ka, ja nogurums tā pieturēsies, būšu spiests nosūtīt Tev pārrakstīšanai pat II cēlienu; kas Tevi vienīgi ļoti uztrauktu un nomocītu, jo Dora jau dienā spēs pārrakstīt labi ja 80 rindas. Es pats, piemēram, pārrakstot «Ifigeniju», arī dienā pieveicu tikai 60 rindas (protams, ar pārstrādāšanu). - Vakar es nosūtīju ierakstītu vēstuli, kur viss sīki izklāstīts par ludziņas pārrakstīšanu, Vismīļāko pūkdvēselīt, uz to gan nepaļaujies, ka viņiem nav lugu un tādēļ viņi skatīsies caur pirkstiem, ja manējā nepienāks termiņā, - gluži pretēji, naidīgajiem žūrijas locekļiem tas būs it vēlams iegansts, lai noraidītu manējo. Tātad, ja Dora nevar garantēt, ka pārrakstīs līdz termiņam, es nekādā gadījumā nesūtīšu arī II cēlienu. Bet tik daudz gan tomēr pamēģini, mīļo pūkiņ, lai I cēlienu Dora pabeidz līdz 31. maijam, ja vajadzīgs, lai palīdz arī Milda. - Vēstulīte, kur Tu, mīļdvašiņ, gribi ko tuvāk paskaidrot, vēl nav pienākusi, bet vienu es redzu jau tagad: Tu saki - tas esot tas pats vecais, kas pie visa vainīgs; manu dvēselīt, tā jau tas ir, esmu sevi pārāk izsmalcinājis, man sevi atkal jāpārveido, šī pārsmalcinātība ir slimīgs pārspīlējums, kas man jānovērš. Viss atkarīgs tikai no manis, vainīgs esmu es pats, bet ne tur; kur Tu to domā, Iniņ. - Es sevi aprūpēju visai labi un dzīvoju pilnīgi pēc pulksteņa, matemātiski vienmērīgi, mani arī notur uz kājām, tomēr vēl esmu noguris. Dienā es apēdu 10 olas, dzeru kakao, pastaigas divas reizes. Atraksti reiz arī Tu, Iniņ, kā dzīvo pati, jo par to es nezinu gluži nekā. Ko Tu strādā? Kāds dzīvoklis? Atraksti par sevi vismaz tik daudz kā iepriekšējo gadu. Tas ir ļoti mīļi, kā telegrammiņā bija sacīts: vesela. Mīļo Iniņ, pūkiņā sevi, daudz mīļu pūkiņu un bučiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 142. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 7. (20.) maijā 1058 35 7 maijā. Mīļzeltaino sirdsasintiņ, baltpūkiņ, mīļputniņ, šodien saņēmu mazu, mīļu pūkkartīti un gaidu Tavu apsolīto lielo vēstulīti, pienākusi grāmatiņa par bezmiegu, ļoti mīļi, ka atsūtīta. Arī no Zālītēm šodien saņemta vēstule un tieslietu jautājumi, saki, ka es tik drīz nevarēšu atbildēt, paspēšu tikai maija beigās. Es pats Tev šodien nosūtu I cēlienu un labākai izpratnei šo to esmu piezīmējis, es vēl šaubos, bet domāju, vai tomēr nebūs vislabāk visu nosvītroto patiešām atmest, nevis vienīgi ieslēgt iekavās: tas vajadzīgs tikai lasot, jo uzvedot viss būs pietiekami skaidrs arī tāpat bez garajām runām. Tātad labāk to visu tomēr atmest, ietaupīs laiku. arī pārrakstot. Kopš vakardienas man ir lielas iesnas un sāp kakls, nedaudz arī zobi. Tas tiešām ir nepatīkami, jo pie paaugstinātas nervozitātes un noguruma esmu kļuvis arī daudz jūtīgāks pret fiziskām sāpēm, tās traucē mani miegā un strādājot. Es vēl joprojām ceru, ka II cēlienu pārrakstīšu pats. Bet, ja saaukstēšanās nepāries, man varbūt vajadzēs arī II cēlienu novelt uz Taviem pleciem. Pašreizējais noskaņojums gluži labi saderas ar riebīgo laiku. - Naudu man vairs nesūti, kaut gan pasūtīju kurpes par 3 rubļiem un koka vannu - arī par 3 rubļiem, man vēl no paša un kroņa naudas kopā sanāk apmēram 5 rubļi, ņemot klāt tos 30 rubļus, kas ir ceļā, gluži labi varu iztikt līdz pat 15. jūlijam. Redzi, Iniņ, kā es par sevi rūpējos: koka vanna paredzēta elektriskajām peldēm, un vasarā es domāju peldēties arī citādi. - Jā, I cēliens vēl nav nosūtīts pilnībā, beigas es iesūtīšu rīt. - Es Tevi, Iniņ, vēlreiz brīdinu pēc termiņa neiesūtīt, tad jau labāk nemaz, ja redzi, ka Dora nevar pārrakstīt līdz termiņam, tad telegrafē tūliņ. Vai Tu rūpējies arī par sevi, pūkdvesmiņ, to nu gan nezinu, jo Tu jau par to nekad neko nesaki, un, kaut arī Tu neko neteikti, darīt tas Tev tomēr jādara. Hermīne tikai saka, ka Tu esot puslīdz vesela, tas nozīmē - krietni vien panīkusi. Mīļputniņ, nedari man tā pāri, rūpējies par sevi, pūkiņā sevi! Daudz bučiņu un pūkiņu no Tava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 143. ASPAZIJAI Slobodskā 1903. gada 11. (24.) maijā 1054 11. maijā.                              Pūkputniņ! 35 Manu vienīgo, viszeltaināko Sirdsiniņ, mierinājumputniņ, dvēseles dzīlīt, Tu esi tik mīļa un laba savam brēcošajam puisītim, ka aprimst visas klaigas un visas asariņas pārvēršas dimantos, un tos man gribētos izbērt pār Tevi, manu mirdzactiņ, manu saulprieciņ. Un Tu taču turklāt vēl esi slima, saldo dvēseles mutiņ, neesi gulējusi, esi nogurusi no apciemojumiem un tomēr tik mīļa un laba; bet Tavi ļaunie puisīši saslimstot kļūst arī slikti, un viņiem vajag daudz veselības un daudz pūku, lai tie atkal būtu labi. Viņi tagad jau arī izveseļojušies; jo pašu saldā mutiņa tos ir tik ļoti pūkiņājusi - ir saņemtas divas mīļas jo mīļas pūkkartītes, viena ar bildīti, ko puisīši tik ļoti mīl, un otra ar naudiņu, kura gan vēl nebija vajadzīga, bet vajadzēs jau laikam pierast sev nopirkt kaut ko ļoti labu un ar to panašķēties mutiņas krēsliņā. - Labi, ka biji pie Treilandiem, es jau klusībā baiļojos, ka Tu būsi tik slimiņa, kā nespēsi vairs piecelties. Es Tevi padarīju atkal tikpat slimu un bēdīgu kā aizpērnajā gādā, vēl joprojām nespēju, kā vajadzīgs, apvaldīt savu nervozo jūtelību, sasprindzinātais darbs izsmeļ visus manus spēkus, taču, tiklīdz šis darbs būs garām, es ļoti drīz atspirgšu. Bet arī Tev, Mīļpūkiniņ vairāk jāiedziļinās manī, vairāk jāpaļaujas uz savu saprātu un apdomu. Viss šis starpgadījums ar nenosūtītajām vēstulītēm būtu bijis jo viegli novēršams: vai nu, vislabāk, Tu būtu Jelgavas pastā atstājusi savu Rīgas adresi un viss tiktu pārsūtīts, arī, ja Tu gribēji īpašu prieku, kas būtu ļoti, ļoti mīļi un labi, Tu varēji man par to visu atrakstīt: Es taču to nevarēju zināt un tādēļ skumu, ka neesmu Tev vajadzīgs, nekā Tev nespēju palīdzēt, pat ar mierinājuma vārdiņiem ne. Šī izjūta Tev taču būtu jāsaprot, jo arī Tu pati ko līdzīgu teici: ir briesmīgi, ja jūties nevajadzīgs paša mīlulītim. Turklāt man šajā laikā vajadzēja strādāt, spēku es guvu tikai cerībā, ka ar To tev sagādāju patiku, - un tagad sajust, ka es pats Tev neesmu vajadzīgs! - Tu saki - ar uztraukšanos es esot pierādījis savu neticību Tev. Bet, sirdsasintiņ, apdomā mierīgā prātā: par to nevar būt ne runas. Vai Tu man netici, ka arī mūsu mīla ir augusi šajā laikā? Vai gan mēs esam tie paši nabaga iebiedētie, pusmežonīgie cilvēki kā agrāk? Kādēļ gan mums jāšaubās un kādēļ es nevaram ticēt, kad mēs tik dziļi viens otru pazīstam; kad jau tik ilgi esam palīdzējuši viens otram sevi veidot? Savu darbu taču vēl grūtāk pamest nekā savu bērnu. Nē, mūsu mīla ir kļuvusi dziļa un smalka: jaunā mīla - tik smalka kā saules puteklīši. Es tagad rūpējos, lai tā augtu dabiski un nekļūtu pārāk izsmalcināta; kā tas ir ar mani. (Mani pārtrauca, nevaru vairs atrast pavedienu.) Dvēseles Iniņ, es sevi pie Tevis pieradināju ar nodomu konsekvenci: katru dienu mazas lūgšanas un talismani, ne vārda par Tevi; nesakot tūliņ «Pūkiniņ», pat uz krēsliņa neapsēžos, ja tas nav noklāts ar bučiņām Iniņ, un tā pastāvīgi it visā - dienu no dienas. Tas man līdzēja tikt pāri daudzām. drūmām stundām, ļāva attīstīties manai mīlai pret Tevi līdz visaugstākajai pakāpei, izsmalcināja to līdz pēdējai robežai, apgarodams to, deva vislielāko garīgo un dvēseles baudu («Zelta tvaiks» sniedz tikai bālu nojausmu par laimi, ko es esmu atradis Tevī), bet pārliecīgais sasprindzinājums un galējā izsmalcinātība rada arī pavisam neparedzētas ciešanas, jo katrs saules puteklītis jau tiešām sajūt sāpes kaut cik vēsākā plūsmā. Un tagad es redzu, ka Tevi ar to tikai skumdināju, Tu tik smagi cieti, nemaz nenojaušot, ka šeit slēpjas kaut kas mīļš, un uzskatīji šo pārāk lielo, pārāk izsmalcināto mīlu pat par mīlas trūkumu un šaubām. Vēstules sākumā starp 1. un 2. rindu iestarpināts: Uz abām bildītēm jau priekšā bučiņas, mīļas un pūkīgas. Tagad es gan veselu nedēļu rakstīšu tikai kartītes. Vēstules kreisajā malā vertikāli pierakstīts: Pasveicini Olgu un Mariju un saki, ka es ļoti nožēloju, ka nevaru atbildēt tagad, rakstīšu ap 20. maiju. Vēstules sākumā pierakstīts: Pievienots arī I cēliena nobeigums. Šeit tad arī ir tās 2 fotogrāfijas, lai viņš glezno mazliet vecāku, tādu kā uz mazākās bildes, citādi jau nesaskanēs ar Tavējo. Ļauj savu bildīti izstādīt, tā sagādās viņam lielu reklāmu. Šeit vēl arī tāds noliesējis dzejolītis un mīļi bārdas matiņi. Vakar istabā uzziedējusi arī puķīte, šeit lapiņa; vecā man iedāvājusi arī rezēdas, bet vijolītes es vēl pats pārnesu, pirms saslimu ar iesnām. Tā ir visa mana bagātība kopā ar pūkiņām un bučiņām jo kuplā skaitā. Visas vietiņas miļi pakašātas, miji, mīļi. 144. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 12. (25.) maijā 1035 35 12. maijā. Manu mīļdaiļo, sirdi dziedinošo Iniņ, Iniņ, pūkgaliņ, šodien gan bezvēstuļu dieniņa, tomēr turējos braši. Vakar uzrakstīju ierakstītu vēstulīti, kam pievienoju 2 fotogrāfijas, I cēliena beigas un vienu dzejoli (starp citu, otrā rinda «tu viņu grābi» nepavisam neiederas, un tā jānosvītro), daudz, daudz pūkiņu, bārdas matiņu, puķīšu un citu labu lietiņu, tikai pati vēstulīte ir mazliet gurdena un tādēļ ne tuvu tik mīļa, kādai tai vajadzēja būt un cik mīļš ir pats puisītis. Šodien beidzot esmu sācis pārrakstīt, ar pārstrādāšanu jau nekas neiznāca, jo drausmīgā noguruma un iesnu dēļ ne ar ko netiku galā, lai nu šoreiz iet tāds, kā ir, publicēts jau nekas netiks: jo, mīļpūkiņ, to gan ievēro: ja nav naudas, lai nav arī ludziņas, un tad vispār nav ko iesūtīt. Tādēļ es arī gribu pasteigties un nosūtīt tā, lai sūtījums pienāktu vismaz 29. vai 30. [maijā] un lai es varētu to vispirms adresēt Tev, lai Tu izlem pēc vajadzības - iesniegt vai neiesniegt. Bet nabaga meitēns Dora nekādā ziņā nedrīkst pārpūlēties, II un III cēlienu pārrakstīšu pats. Es pārrakstīšu stundā apmēram 15 - 20 rindas un gan jau tikšu galā. - Avīzes vienmēr pienāk regulāri un pat dienu ātrāk nekā Tavas vēstulītes, tas jau tagad ir gluži kā likums. - Mīļsirdsasintiņ, Tavs puisītis tagad atkal ir pavisam mundrs, beigušās arī iesnas, un arī darbs drīz beigsies. Tad kādu laiku es nestrādāšu absolūti neko un tad vēlāk sākšu atkal «Tellu». Es tikai nožēloju, ka nosūtīju Tev divas loksnes Murger, otro Murger loksni atsūti man atpakaļ, pēc divām nedēļām es ar to tikšu galā viegli, kamēr Tev tā būtu smaga nasta. Aprūpē sevi, manu dvēselīt, nosveries, ēd šokolādīti, esi mīļa un laba! Daudz pūkiņu un bučiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 145. ASPAZIJAI Slobodskā 1901, gada 15. (28.) maijā 1050 35 15. V. Manu visdaiļāko, visjaukāko samtprieciņ, mīļdimantiņ, šodien man atkal maza vismīļākā pūkkartīte, kaut gan to gandrīz vairs negaidīju, jo laiks kļuvis tik slikts, ceļi nav izbraucami. Un, ja runa ir par laiku, tad zini, ka pie mums šodien visu dienu sniegputenis, īsts sniegs, kas tagad nogūlies uz jumtiem un pārklājis laukus baltus. Ielas vienos dubļos. Istabā 13°, bet nesen vēl pat ārā bija 30° karstums. Tavs puisītis visu dienu sēž rītasvārkos un filčos, ziemas mētelī un cepurē. Labi, ka iesnas beidzās jau siltajā laikā, tagad tās būtu gaužām nepatīkamas Mīļsaulesprieciņ, Tavas vismīļākās, saldās kartītes ir tik saulainas un gaišas, ka Tavam puisītim zem kažokādas cepurītes tā vien zibsni mirdzactiņas un sārtais degungaliņš. - Mīļsaldo pūkiņ, nejauj to Blaumani pārāk nozākāt: jāņem taču vērā, ka «Dienas Lapa» jau pati gribēja iespiest «No saldenās pudeles». - Vēl, mīļsamtkājiņ, man ir arī bailes, vai Tu puisīti pārāk neizcel lirikā, salīdzinot viņu ar Šekspīru, pārāk vis necenties to darīt, vislielākais, ko Tu varētu teikt, ka šī lirika cenšas tam tuvināties, citādi var vēl iznākt smieklīgi. Es drīzumā Tev par to pastāstīšu skaistu sapnīti. - II cēlienu esmu jau pārrakstījis, vēl rītdiena un parītdiena, tad būs pabeigts arī III. Tas man ir īsti pa prātam, jo sliktais laiks varētu pastu aizkavēt, bet tagad man nav jābaidās par novēlošanos, jo par 5 dienām esmu aizsteidzies priekšā. Mīļpūkmutiņa paspēs izlasīt vēl arī III cēlienu un dot savu vērtējumu. Ar III cēliena sākumu un beigām var iztikt, bet vidusdaļa ir nožēlojama. - Sirdsmīļoto mutes dvesmiņ, samtkājiņ, kaut man tagad būtu samtkājiņa, ko pakašāt, jo tās trūkumu es izjutu visvairāk. - Pūkiņā sevi, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Jāpērk arī šokolādīte. Daudz bučiņu un pūkiņu no puisīša. 146. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 16. (29.) maijā 1047 35 16. V Manu vissirsnīgāko sirdspūkiņ, dvēseles smaržiņ, tikšanās Iniņ, saņēmu mazu; pūkīgu mīļkartīti, bet sirsnīgie mīlulīši ir nedaudz bēdīgi - nav saņemta vēstulīte. Tavu, puisīti šodien vēl iepriecināja telegrammiņa, jo tur ir pat teikts, ka mīļmutiņas ir veselas, kaut kas tāds vienmēr ielīksmo mazos bērnus un paceļ tiem cepurīti augstāk. Bet pārrakstīšanai es neko vairs nesūtīšu jo jau rīt pabeigšu arī III cēlienu, un 18. V rītā es izsūtīšu visu II un III cēlienu. Tad vēl paliks laiks; un es pamēģināšu rakstīt ar prologu, kaut gan esmu ļoti saguris un nav arī nekāda noskaņojuma; bet tādi mīļi vārdiņi jau vienmēr sagādā prieku un palīdz pārvarēt visgrūtāko, man taču nekad pat ne sapņos nerādījās ka es varētu uzrakstīt kaut ko tādu, kā ludziņu, bet tagad tā guļ, pabeigta dvēselītes mirdzactiņu priekšā un es tikai brīnos; kā gan tas noticis. Lūk, tādi ir mazie mīlulīši. - Laiks ir auksts, un arī iesnas grib atsākties. - Esmu telegrafējis, lai Tu atsūti Miržē, jo citādi man jau nebūs darba. - Ja viņi teātra komisijā lugas nepieņem tad Tev pār to vis nevajadzētu klusēt, bet gan kārt to pie lielā zvana, un arī «Dienas Lapā» par to jāraksta, ka viņi Blaumaņa draņķīgo gabalu pieņēmuši, bet tulkojumus, kā Hauptmani, Ibsenu, Šekspīru, un Tavus oriģināldarbus ne. Tas Tev noteikti jādara. Pēc tam «Dienas Lapā» Tev pašai jāpaskaidro, ka viņi tiešām tos darbus nav pieņēmuši. tādu un tādu ieganstu dēļ. Tas visā šajā lietā ir ļoti svarīgi. - Blaumaņa «Saldenajai pudelei», šķiet, vajadzēja tikt iespiestai «Dienas Lapā» tikai tādēļ, ka Blaumanis pats rediģēja «Dienas Lapas» feļetonu. - Žēl, ka dzejolīši «Mēnešrakstā» sevišķi otrais, parādās tādā neizstrādātā formā turpmāk es tikai tad kaut ko nosūtīšu, ja tas būs pilnīgi pabeigts. - Tu vēl esi ļoti vājiņa, sirdsasintiņ, Tev vairāk jāēd, šokolādīte vēl joprojām nav nopirkta, klausi taču puisīti un pūkiņā sevi vairāk, saldo Iniņ, sirdsmutiņ smarždvesmiņ! Daudz bučiņu un pūkiņu no Tava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 147. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 18. (31.) maijā 1047 35 18. V Manu mīļsirsnīgo, saulaini pūkīgo sirdsasin, šodien atkal saņēmu mazu, zīda dvesmai līdzīgu mīļkartīti (10. V 1056) un redzu, ka Tu, manu dvēselīt, esi ļoti nogurusi. Arī telegrammiņu atkal saņēmu, kur Tu mani mierini fonda lietā. Bet šoreiz tas nepavisam vairs nebija vajadzīgs, ir vienīgi pārpratums, jo tikko aizvakar es Tev telegrafēju, ka fonds jau samaksājis (ф. уплатил), kā liekas, telegramma ir pienākusi, izkropļota, un Tu, mīļmutiņ, dabūji krietni baiļoties, Starp citu, es telegrāfēju, ka fonds ir samaksājis; arī tādēļ, lai Tev ietaupītu lieku gājienu pie Gailīša; tagad Tu, pateicoties telegrfēja nolaidībai, dabūji uztraukties (es biju uzrakstījis ļoti. skaidri, un telegrāfists šeit arī .nolasīja priekšā gluži .pareizi). Ļoti mīļš bija mazais, dārgais vārdiņš: vesela. Arī es esmu vesels, tikai ļoti saguris. Arī pie tā ir vainīgs nogurums, ka es šorīt nenosūtīju ludziņu, lai gan viss jau bija pabeigts, es nepareizi aprēķināju, ka izmaksās ap 3 rubļi, un gribēju tādēļ sūtīt kā paku, bet tās jau iet tikai četrreiz nedēļā, tā nu viss palika uz rītrītu. Es, gluži dabiski, par šādu paguruma pazīmi - atmiņas vājumu un enerģijas trūkumu - briesmīgi uztraucos; šodien neko nestrādāju, bet arī gulēt taču cauru dienu nevarēju. Nodod visu tikai 31. maijā, varbūt līdz tam vēl izdodas uzrakstīt arī prologu, uz to gan maz cerību, bet toties daudz labas gribas. Mani tagad nomoka doma, ka Dora nepārrakstīs, vai arī pārrakstīs smieklīgi slikti un Iniņa nespēs iesūtīt līdz termiņam. Tādi ir šādi mazi puisīši. Bet, kas attiecas uz mani, tad mērķis tomēr sasniegts: es varu. - Man ir pavisam dīvaina sajūta, it kā līdz ar «Skroderi» būtu aizbraukuši man labi pazīstami un mīļi draugi. Šāda fantastiska izjūta mani gandrīz baida. Mīļajai sirdspūkiņai tiek pieteikts sevi pūkiņāt un ēst šokolādīti. Un ar bučiņām un pūkiņām viņu mīļi aprūpē pašas puisītis. 148. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 21. maijā (3. jūnijā) 1044 21. V                                  Mīļputniņ! 35 Manu visjaukāko sirdssmaržiņ, manu maijpuķīt, manu debesu atslēdziņ, un samtpūkiņ (no visa tā šeit līdzi dots tikai mazs, vājš paraudziņš, jo mana salddvēselīte ir vēl pūkīgāka un smaržīgāka, un baltāka, un mīļa un laba). Tu šodien sagādāji savam puisītim tādu zeltprieciņu - divas mīļas, mīļas, mazas pūkkartītes (1054, 1053), viena ar rozītēm, ko skūpstpērlītes aptver kā rīta rasa. Puisītis ir ļoti priecīgs, ka Tev paticis dzejolītis par vētru. Tas, ko Tu saki par «Katram savs silts kakts», ir gluži pareizi, «žņaudz» nerada īsto gleznu, to jau es pats izjutu, tikai nepratu pārveidot, tādi mīļi norādījumi mazajiem bērniem it sevišķi patīk. Šeit pievienotais prologs, protams, Tev nepatiks, samākslots, nedabīgs, bet es biju noguris, ja Tu tā domā, tad met to laukā, nekā būtiska jau tanī nav. - Vai Tev ludziņa būtu jādod, ja tiem nebūs naudas? Varbūt tomēr. Būs skandāls. Bet tikai tad var jaut aiziet līdz skandālam, ja ar vecajiem tiešām vairs nav ko iesākt. Derīgu grāmatu nodaļa vēl ir pietiekami laba, stulba ir tikai teātra komisija. Vai ar ludziņu tomēr nevajadzētu nogaidīt, ja prēmija netiek dota, jo uz Zālītes prēmiju jau nevar paļauties, tā mums nesagādā nekādu sevišķu reklāmu, un viņš turklāt jūtas kā labdaris. To visu Tu, Iniņ, vari tur novērtēt labāk. Es domāju: ludziņu iesniegt, bet iespiest tikai tad, ja dabū prēmiju, pretējā gadījumā mēs varam nogaidīt, kamēr nāk izdevīgāks moments, tā mums būs trumpis rokā pret Zālīti. Un galvenais arvien: ne turpmākais panākums, bet gan tas, ka es varu strādāt, mana drosmīgā Iniņa mani tik tālu dabūjusi. - Starp citu, vai Tu savlaicīgi saņēmi I cēlienu, telegrammiņā par to nekas nav minēts. - Sūtījums bija ievīstīts ludziņas uzmetumā, kam nav lielas vērtības. - Kaut tikai Tu būtu vesela, mīļo sirdsasintiņ, un arī nebēdātos, ja nepienāk kartītes. Vai arī Tev ir tāpat, es domāju, ka esmu vienīgais, kas bezvēstuļu dienās ir kā pazudis bezpalīdzīgs un muļķīgs, Tu nabaga, svēto, saldo Iniņ. Vēl aris mēneši. - Sūtīšu arī humoru, bet gribu nedaudz atpūsties. - Vai H. Jēgers ir pie jums? Tev pārāk asi pret tiem puišiem nevajadzētu uzstāties, Iniņ, viņi mums ļoti var kaitēt, un pret viņiem mēs esam gluži neaizsargāti. Es ļoti priecājos, ka sūti vēl arī bučiņas speciāli kurpītēm, tagad viss tik pūkīgs kā mutiņas rociņā. - Gribētu Tev pastāstīt sapnīti: Tu biji lampas liesmu noregulējusi tik spožu, ka cilindrs jau draudēja pārsprāgt, es saucu, lai pagriež mazāku, bet Tu griezi tikai tālāk, tad es to noslāpēju. Tu biji brūnā ģimnāzistes kleitiņā, tik maza un draiskulīgi jautra kā skolas meitene un tikai smējies un lēkāji, un devi bučiņas, un es biju ļoti līksms. - Otrais sapnītis gluži kā Tavējais: Tu biji pavisam maza, gadus 4 veca meitenīte, biji nobijusies un noskumusi, es Tevi pienesu pie loga, un Tu apklusi. - Trešais: viss apkārt pazuda, man pretim sniedzās tikai Tava galviņa un deva man bučiņu, es atminos smejošās, sarkanās lūpiņas, un man kļūst tik silti un spēcīgi ap sirdi, un līksmi. Esi tikai vesela, vismīļāko, vienīgo sirdsasintiņ, beidzot, beidzot es varēšu Tevi labi aprūpēt, pēc tam kad Tu esi tik daudz cietusi manis dēļ. Mīļo mutiņ, Tavs puisītis. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Kā ir ar Tavu bildīti? Vai tā iznākusi daudzmaz ciešama? Droši vien nav izdevusies. 149. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 2. (15.) jūnijā 1032 2. jūnijā.                  Iniņ! 34 Manu sirdij vienīgo, vissaldāko Smaržiniņ, samtdvesmiņ, skūpstmutīt, smejactiņ, visiem mīļajiem, pūkīgajiem vārdiņiem tā vien jālido ap Tevi kā pieneņu pūkiņām ap to pašu, ap vienīgo, vismīļāko, vismazāko, vissirsnīgāko mazputniņu un dziļdvēselīti. Šeit arī ir pielikts kaut kas līdzīgs pūkai, un tajā atrodas vēl cita - daudz mazāka un mīļāka, īsta mazpūkiņa: tādas jau mums ir tās vislabākās smarždvesmiņas, Maziniņas. Vai zini, mīlulīt, es no Tevis pēkšņi saņēmu 2 vispūkīgākās kartītes un ilgi gaidīto mīļvēstulīti, un tik daudz saulītes, ka actiņu priekšā tā vien dejo zaļi sarkani riņķīši, bet man liekas, ka tie ir vienīgi dimantiņi un ametistiņi. Es tūliņ pieliku savu daudzas dienas rakstīto vēstuli tur, kur dažkārt salst, kad puisīši tiek vieni atstāti krēsliņā, bet tagad man vairs nesalst. Pēdējā laikā cepurīte manā galviņā bija atkal it greizi sagriezusies - nebiju lāgā atpūties, un tad visa tā noņemšanās, bet tagad cepurīte stāv kā uzlieta. Man palīdzēja arī laiks - kļuva siltāks, tā ka pie «Tella» vakar un šodien strādāju mežā, darbs veicas viegli un gaiss arī atsvaidzina, kaut gan vakar vēl sāpēja galviņa. šodien tikai deguntiņš iededzis pavisam sarkans, drīz vien Tavs puisītis būs kā čigāniņš, tomēr mīļš. Vakar no meža pārnesu mazu pušķīti smaržīgo miešķu; tie bija vienīgie, kas jau ziedēja, vēl ir pārāk agrs. Tagad es katru dienu gribu strādāt ārā (dārzā ne, jo tur ir mitrs) un vēlos mutiņai nodot stipru un veselu puisīti, morītis ir melns, bet balodītis ir labs, kā pūkiņa, un tādi puisīši jau gan pratis apkopt savas vismīļākās, vienīgās sirdsmutiņas un pūkmazumiņus. Un vēl kas: ievārījums jāsavāra pareizi un akurāti, saldinot ar cukuriņu un bučiņām. Es ļoti smējos, kas gan tas varētu būt par tik lielu uzdevumu, bet otrā pusē uzrakstīts: ievārījums. Es jau biju domājis par kaut ko mazāk saldu. Jociņi man vienmēr īpaši labi patīk, bet ar ievārījumu nav vis joks, tur nāksies pasvīst. Ak, cik gan skaista būs sastapšanās, kaut arī neko daudz sev neiztēlojos, jo [nomoka] darbs un nogurums, tomēr bieži acu priekšā it kā atplaiksnās gaisma un es redzu it kā plašas, brīnumskaistas ainavas. Mutīti plati atpletis, spārdīdamies, klaigādams un pļāpādams tukšus niekus, guļ kaut kur sētmalē tāds briesmīgi slinks, nejauks putnēns, tas jāpaceļ, jānogulda un jāappūkiņā, jo pats gluži neko nespēj, mutīti un austiņas tam jāpiepilda ar ievārījumu un jānoklāj bučiņām, bet pirkstiņi jāsapurina un jānolaiza [?], nu, tīrais posts, tam nedrīkst arī uzbrukt, citādi tas kļūs vēl spītīgāks un slinkāks, un mīļāks. Jau laikus .par visu jāparūpējas, un vārīs arī lielie. Tā jau nemaz nav tāda māksla, un arī uz tirgū ies. Tad mēs ierīkosimies tā: tas, kuram nebūs padomā lieli darbi, saimniekos virtuvē un darīs arī maizesdarbu. Tieši tagad es jūtos spējīgs to veikt, «Tells» tagad virzās ļoti ātri uz priekšu (40 - 50 rindu pāris priekšpusdienas stundās), kamēr Tu atbrauksi, tas jau būs pabeigts, un tad es varēšu uzņemties maizesdarbu augustam, septembrim un oktobrim, droši vien arī novembrim un decembrim jo no oriģināldarbiem tik drīz vis neatpūtīšos, un tad janvārī, februāri, martā pamēģināšu tikai sīkākus darbiņus, tā ka Tu, sirdssaldumiņ, vispirms varēsi atpūsties un tad ziemā, decembrī un tālākajos mēnešos, ķerties lielāka oriģināldarba, bet es - pie vārīšanas un lielā katla. Pēc tam vasarā strādāšu es un vārīsi Tu. - Es pavisam nezinu, ko man pastāstīt, jo vēlētos pavēstīt tik daudz ko, daļēji tās ir arī līdz šim atvairītās runas, man gribētos taču reiz izpļāpāsies ar Iniņputniņu. - Šodien sūtīju telegrammiņu: Решай самостоятельно. Es nezinu, kas būtu labāk, lasīt būtu labi, jo Tava uzstāšanās ir brīnumjauka, tā iekaro un imponē. Tu jau lasi tik brīnišķi, ka visus aizrauj līdzi. Bet es baidos: «Baltijas Vēstnesis» lamāsies un smiesies, ka līdzās Dermanim arī Tu vēl lasi par mani, - ja Dermanis patiešām lasa, varēt labāk Tu nelasi, bet gan brīvi, improvizēti runā par šo pašu tēmu; to padziļinot; paplašinot un skarot arī citus redzesviedokļus. Tas būtu mazāk uzkrītoši. Starp citu, vai gan visi šie referāti vēlāk tiks iespiesti Zinību komisijas rakstu krājumā? Ja tā, tad, protams, būtu labi, ja tiktu iespiests arī Tavējais. - Bet, ja Dermanis Zinību komisijā nelasa, domāju; tad varētu lasīt Tu Tikai Tev vajadzētu arī par pārējiem ko teikt un par mani it sevišķi uzsvērt, ka visi jaunie dzejnieki mani atdarina, kaut arī to neatzīst. Mīļdvēselīt, es varu paļauties uz Tavu takta izjūtu, Tu zini pati, cik kādreiz skaisti uzrakstīji Zālītem par «Spītnieku», nekā nebija par daudz, bez izsaukuma zīmēm. Tas bija ļoti skaisti. Dvēselīt, Tev ir nobriedis vērtējums, gan jau Tu atradīsi īsto. - Atsūti: Reklāma Nr. 3788 «Tella» komentārus, vajadzīgi pašam, par būt, ka arī rakstīšu. - «Saules meita» izsūtīta. Vai tad Zālīti var tā aplaupīt? Atlaid viņam to lētāk, par puscenu? - Es gan priecājos, ka «Sloga laiks» un «Gars» izlaisti cauri (varbūt viņš, palaistu cauri arī «Lauztās priedes» un «Nakts domas» kā arī «Fausta» komentārus (būtu naudiņa), ja vien Tu pie viņa aizietu). Es priecājos, ka Tev, manu saldumiņ, patikuši dzejolīši, tāpat publikai, bet kādēļ Tu vairs nevienu neraksti? Tas mani ļoti apbēdina. Ko gan nozīmē manējie [draņķi], ja no Tevis nav nekā, jo manējie jau ir tikai kā lapiņas pie Taviem ziediņiem, es jūtos tik vientuļš, neko neizteicošs, ja nav Tavējo. Dvēselīt, dimantpūkiņ, vai man sūtīt «Dzimteni»? Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Tagad vairs neklaigāju, ja izpaliek kartītes, tātad raksti tikai tad, kad Tev ir laiks, pa dieniņai arī izlaid, Tev taču tagad darbs un raizes. Pasveicini arī mīļo meiteni Mildu un Bērzu. Nosūtu rēķinus, mīļi un pūkīgi. Visapkārt daudz bučiņu. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: Miržē nosūtīšu parīt. - Šeit nosūtu nedaudz tieslietu jautājumu, tagad tos rakstīšu regulāri. - Tagad jau vari kaut ko rakstīt par notikumiem Rīgā. - Ļoti mīļi, ka puisītis sēž kabatiņā un tiek barots ar šokolādīti. 3. lappuses augšmalā pierakstīts: Es domāju arī, ka no Šēnberga gleznošanas nekas neiznāks. Ar manu bildi viņu pārāk neskubini, vislabākais, samaksā, par velti neņem. Manu māmiņu gan viņš uzgleznojis it labi. 4. lappuses augšmalā pierakstīts: «Kur dvēsele dega» Tu droši vien esi likusi ,kā otro strofu, tā arī būs vislabākā variācija, redzi, man pašam tas neienāca prātā. Esmu ļoti laimīgs, ka Tev, saldumiņ, dvēseles dvesmiņ, paticis arī šis dzejolītis. Starp 3. un 4. lappusi iestiprināta liela, balta pūka. 150. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 8. (21.) jūnijā 34 1026 8. jūnijā. Manas sirds viszeltainākās tikšanās, ilgas, zeltdvesmiņ, samtpūkiņ ar pūkspārniņiem, atlidojusi ar mīļu, saldu pūkkartīti (1035) un mīļiem vārdiņiem un mierinājumiem, mirdzoša un smaržojoša. Es ļoti priecājos, ka Tu vismaz nedaudz esi tikusi uz laukiem - svaigā gaisā, tagad novēroju pats pie sevis, cik daudz laba dara kāds malks svaiga gaisa, piemēram, šodien atkal sākas lietains laiks, pēc tam kad veselu nedēļu bija skaists, saulains un silts, un istabā darbs tūliņ sokas daudz grūtāk, drūmāk. Tev, saldo, vienīgo Iniņsmaržiņ, droši vien uz laukiem nav bijusi neviena brīva diena un turklāt vajadzēja ļoti smagi strādāt, bet svaigā gaisā pat darbs veicas vieglāk, tikai pirmās dienas no gaisa pārpilnības un no koku un zāles smaržas sāp galva. - Ziņas ir ļoti mīļas, kaut gan mums nekad nevajag domāt, ka tām būtu pārāk liela nozīme. Es ļoti priecājos, it sevišķi par mīļsirsniņas laipno attieksmi pret cilvēkiem, cenšoties iegūt publiku. Tas, protams, ir ļoti svarīgi, kaut gan tas ir ilgs un nemanāms darbs. Es gaidu arī citas ziņas. - Galu galā, es tomēr vispirms pabeigšu «Tellu» un pa starpām vēl arī mazākus darbus, vēlāk rakstīšu arī «Mēnešrakstam» Dažu grāmatu dēļ Brūnam aizrakstīšu pats. Atsūti «Antfgones» grieķu tekstu un Aeschylos «Prometeju». «Antigone» man ir Jelgavā, «Prometejs» Tev jānopērk. - Pamēģini dabūt arī kādu lētāku Šekspīra drāmu izdevumu (bez komentāriem), es gribu kaut ko pārtulkot «Mēnešrakstam», it īpaši «Heinriha IV» pirmo daļu, «Romeo», «Koriolanu». - Šad un tad es iztulkoju pāris rindu no «Superkargo» (kas jau ir iesākts sen atpakaļ), tas būs augusta «Mēnešrakstam» (144 rindas). Pie oriģināldarbiem tagad galīgi nevaru strādāt, man pret tiem burtiski, ir riebums kā pret saldumiem, ko kādreiz esmu pārēdies. Vai mīļpūkvēstulītei kabatiņas vienmēr ir pilnas ar šokolādīti? Atceries - Berlīnē, teātrī? Mīļi arī. Rūpējies par sevi, vispūkīgāko dvēseles dzīlīt, tikšanās ilgas, mīļdvēselīt, daudz bučiņu un pūkiņu no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi. 151. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 9. (22.) jūnijā 9 34 1025 Manu vissirsnīgāko, zeltainstarojošo ilgu pūkiņ, mīļputniņ, mīļkartīte vēl nav pienākusi, bet tā jau vajadzēja būt, jo pirmās kartītes no Jēkabmuižas nāks 2 - 3 dienas vēlāk. Ja es to iepriekš zinu, tad jau nav arī nekādas steigas. Vispār es pašlaik jūtos gluži labi, laiks taču vēl joprojām ir silts, ikdienas eju peldēties, šodien peldoties pazaudēju spieķi - iekrita upē. Arī darbi virzās labi uz priekšu: tagad strādāju tikai pie «Tella» un «Superkargo» («Vergu kuģis»), viss veicas īsti vienmērīgi. Tikai rītos es tagad tā īsti neizguļos, jo tieši manu logu priekšā skalda akmeņus, un ielu bruģēt sāk jau piecos no rīta. Tādēļ rītos es darbu sāku tikai vienpadsmitos, bieži pat tikai divpadsmitos un beidzu jau ap pulksten diviem, pēc tam peldēšanās un ēšana. Pēcpusdienās kaut ko lasu, strādāju pie «Vergu kuģa», rakstu kartītes un eju vēl pastaigā uz upi, pa kuru būtu jāatpeld arī Iniņsmaržiņai. Kaut ko nopietnu lasīt es īsti nevaru, strādāt pie oriģināldarbiem - nepavisam, rakājos šur un tur, kur būtu rodams kāds darbs vēlākam laikam - tulkojums vai kaš tamlīdzīgs, taisu arī projektiņus. Tiklīdz būšu vēl vairāk atpūties, gribu sevi tā nopietnāk saņemt rokās, es zinu: būt stipram un uzvarēt, - bet man pārāk maz ir šī uzvaras noskaņojuma. Tādēļ, ka es to tik ilgi nomācu, bet tas sakņojas manī jau no dabas, es tikai neesmu to izkopis, it sevišķi kopš mūsu [kopdzīves] laika, kad veltīju visus spēkus, lai audzinātu sevi labestību. Tas jau bija labi, tikai šī labestība draudēja kļūt vāja, tai jākļūst stiprai, tikai tad. tā spēj palīdzēt, tāpat kā Tu. Un tagad man būs jāpalīdz. Es zināju tikai teorētiski, ka palīdzēt var vienīgi stipra labestība, tagad man tā praktiski jāvingrina, jāaudzina, jāvingrina un jāpielieto. Mīļdaiļo mutiņ, dvēseles smaržiņ, arī tas tiek darīts Tavā vārdā, un tad, jau ir jāizdodas, būt stipriem un uzvarēt! Būs vēl daudz grūtību, daudz sīku cīņu, bet - stipriem būt un uzvarēt! Mīļsaldās tikšanās ilgas, sirdsasintiņ, baltziediņ, turies stipra, aprūpē sevi labi! Bučiņas un pūkiņas no Tava pašas puisīša, mīļi. 152. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 14. (27.) jūnijā 14/34/1020 Manas sirds viszeltaināko, smarždvesmaino liegpūkiņ, Pūkiniņ, mirdzdimantip, gluži negaidot atkal ir atlidojusi sirsnīgi mīļa pūkkartīte - tik pūkīga un mīļa, un spirgta kā baltie ziediņi dārziņā, sevišķi tie, kas gulēja zem galviņas. pūksmaržiņ, Tu esi tik brīnummīļa, man kļuva gluži silti, ka mīļsirsniņa tā priecājusies par kartīti, vispār šī mīļkartīte ir daudz možākā toni, citādi vienmēr likās, it kā Tu būtu bēdīga. Kad Tu saņemsi, Tu droši vien būsi ļoti nogurusi pēc lielajiem uztraukumiem - vakar un šodien vajadzēja notikt kaujai, iespējams, Tavs priekšlasījums vispār nav ieraudzījis dienas gaismu, jo tika vēlu pieteikts (kā priekšsēdētājs, pēdējais - Dermaņa), un, ja Tev nebūs bijusi izdevība piedalīties debatēs, var gadīties, ka viss būs noritējis s visam mierīgi. Bet es gar ta ļoti šaubos, jo tādi mazi mīlulīši jau paši rada sev iespēju, ja tā viņiem netiek dota, turklāt ar savu rakstu Tu tam biji labi sagatavojusies. Es ar lielāko prieku vēlētos noskatīties, kā vismazākās pūkiņas vazā aiz deguna šos vislielākos lempjus, būtu tiešām ko pārsmieties. - Kasure tagad ir jau projām, mēs šķīrāmies ļoti labā saskaņā, bet vēlāk likās, ka Meļ [ņicka] ietekmē tā kļuvusi vēsāka; kaut arī vēl joprojām laba. - No iepliķēšanas puisītis izbijās jau pirms kartītes saņemšanas; un šodien tūlīt «Tella» pensums saruka uz pusi, tā vietā strādāšu pie humora, Miržē, «Mēnešrakstam» domātiem maziem tulkojumiem un ievadiem. Pabeigts «Vergu kuģis», būs augustam. Tūlīt nosūtīšu. «Tellu» es gribētu pabeigt līdz Tavai atbraukšanai, lai tad būtu brīvs saimnieciskām rūpēm un pūkiņāšanai un lai Tevi labi aprūpētu, pakašātu un purinātu, utt. Mazajiem zeltmīlulīšiem tikai pašiem sevi jāpūkiņā un labi jāaprūpē. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 153. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 15. (28.) jūnijā 15/34/1019. Manas ,sirds dimanta zeltprieciņ, samtpūkiņ, mīļkartīte tagad tā vien lido, gluži regulāri kā gandrīz nekad agrāk (no Jelgavas 8 dienās, kas, sūtot no Rīgas, notika ļoti reti, parasti 9 - 10 dienas). Es ļoti priecājos, ka Pūkiniņas Jēkabmuižā tik labi atpūtušās, bet steidzamais darbs un uztraukumi būs Tevi atkal galīgi nomocījuši. Galu galā, Tevi vajadzēs šeit tā, īsti izpūkiņāt un atkopt kā mīļu baloncepurīti. Ar savu darbu iekārtojos tā, ka veicu apmēram 40 rindas «Tella», tas nozīmē - līdz augusta vidum vai Tavai atbraukšanai «Tells» būs pilnīgi pabeigts. Turklāt man ritos vēl atliek laiks kādām 20 rindām citu tulkojumu vai humoram, un pēcpusdienās tad es gribu strādāt pie Miržē, bet to gan vēl neesmu sācis, tam vēl laiks. Nepatīkami ir tikai tas, ka daudzi darbi, piem., tieslietu jautājumi, Miržē, Gētes biogrāfija, viss tīrrakstīšanas darbs jāveic istabā, esmu tā pieradis pie meža gaisa, ka man liekas - es sāku pat slikti justies, ja kādu pēcpusdienu netieku ārā no istabas. Turklāt tagad gaida vēl vesela kaudze pārrakstāmu darbu, un tiem it drīz jābūt pabeigtiem. Vispār, ar manu atpūtu pagaidām vēl sokas slikti, vajadzēs taču aizstāvēties un tad piedāvāt arī kaut ko pozitīvu, bet man ir tikai Gētes biogrāfija. Ja Tu dabūtu cauri «Fausta» komentārus un «Nakts domas», tas mums būtu liels atvieglojums. Cik varu spriest, Zinību komisija gan nedos mums nekādu atvieglojumu un Tev, nabaga zeltdvesmiņ, būs jāatrodas sarežģītā situācijā, cīnoties pret visu pretinieku baru. Manu saldo dvēselīt, kaut tikai Tu paliktu vesela, kaut es Tevi drīzāk varētu ņemt rociņās un pūkiņāt, man visu šo laiku tādas briesmīgas ilgas pēc pūkputniņa, bet viss izplūst tikai fantāzijās, manu Iniņ, sirdsasintiņ. Pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 154. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 17. (30.) jūnijā Rožsmaržiņ, 17/34/1017 Manas sirds vismīļāko, vissaldāko Pūkiniņ, samtdvēselīt, liegdvesmiņ, patlaban saņēmu 9/34 mazu jo mazu, mīļu, bēdīgu pūkkartīti. Vismīļāko, vienīgo Iniņ, Tu sevi tā esi nomocījusi, ka kauns skatīties, kaut gan gribēji atpūsties un aprūpēt sevi it pūkīgi; sasprindzinātais, steidzamais darbs, uztraukums, un tas viss liela psihiska paguruma laikā, kas Tevi nav atstājis jau kopš tētiņa [nāves]. Tu, nabaga, sirsnīgo pūkgaliņ, jau pirms tam biji tik salauzta un vājiņa, vēl pirms mājup brauciena; un visi jaunie, sāpīgie iespaidi Tevi ir vēl jo vairāk novārdzina Tu gribēji tikai nomierināt savu puisīti, vienmēr rakstīdama, ka esot pavisam vesela, un pat vēl pašā pēdējā laikā sacīdama: visi Tavi vietējie paziņas esot apgalvojuši, ka Tu izskatoties labāk nekā agrāk. Ja tas tiešām tā ir, tad viņi gan pamanījuši, un, proti, ar pilnām tiesībām, ka Tu izskaties skaistāka nekā agrāk, vienkāršie ļaudis jau neprot definēt, kur tas īsti slēpjas, nenojauš, ka tas ir garīgs skaistums, ka Tava mīļā sejiņa ir kļuvusi apgarota un ka Tu esi pāraugusi viņus. - Bet vājiņa Tu tomēr esi kļuvusi, sirsnīgo smarželpiņ, es pat baidos, ka Tu esi ļoti slima un nevarīga, zudusi visa Tava enerģija un tam visam ir gan fiziski, gan arī psihiski cēloņi: Tu to [enerģiju] esi atdevusi man, un tādēļ to atgūt var atkal tikai no manis. Un te nu es esmu nonācis līdz punktam, kas dara mani līksmu un pārpilnu cerībām: Tev tagad darbi pie Zālītes jāatstāj un jānododas tikai atpūtai, vislabāk aizbraukt uz jūrmalu un tā pamatīgi izmantot vasaru; ja tad Tu būsi atpūtusies, lido atpakaļ pie sava puisīša, ja nē, paliec pie māmiņas viņas mīļajā kopšanā. Tad taču Tu beidzot atspirgtu. Un šeit arī pamatojums: tagad, kad Zinību komisija garām, Tu mūsu labā vairs nevari izdarīt neko, tas, ka Tu vēl tur strādā, nāk par labu vairs tikai Zālītem, un tādam nolūkam Tu esi par labu; tas neatmaksājas. Viņš ir tik neveikls, ka, neraugoties uz Tavu palīdzību, ilgi vairs neturēsies, un nez vai viņš savā labā arī ko radikālu uzsāks, piemēram, savācot to abonentu sarakstus, kuri viņu vēl atbalsta. Protams, es jau viņu neatstāšu un rakstīšu pat ievadus, arī humorus, bet glābt jau viņu tas neglābs: lielākais, ja Plātess «Dienas Lapai» vēl upurē naudu. «Mēnešraksts» jau, domājams, vēl paliks, un tam tad arī es došu savus tulkojumus, pat vēl vairāk nekā līdz šim, jo strādāt ,jau man tagad sokas vēl vieglāk, pārmaiņus prozas sacerējumi; kaut ko oriģinālu beletristikā es nespēju, mani vairs nav nevienas vienīgas domas, pat ne mazākajam dzejolītim. Tātad naudu es nopelnīšu pietiekami mums visiem. (Derīgu grāmatu nodaļa jau arī par «Tella» 8 loksnēm maksās 160 - 175, bez tam vēl «Skroderis» «Mēnešrakstā».) Tad man jau ir temati (pat ar iepriekšēju apstrādi) «Zelteņu kalendāram» - arī 30 rubļu. Tev arī nebūt nav jābaidās, sirdsdzīlīt, ka tas mani piepūlēs, gluži pretēji, nedarīt it neko ir vēl daudz grūtāk, un tulkojumi man padodas ļoti viegli (piem., visas 3000 «Tella» rindas es varēju pabeigt 50 dienās vai 2 mēnešos, bet es gribu labāk lēnāk, toties vairāk dot «Mēnešrakstam». Tev, mīļo mazpūkputniņ, tātad pavisam nevajadzētu strādāt: esmu visu jau tā iekārtojis un arī rakstījis, ka varētu Tevi šeit turēt jo mīļi un pūkīgi, atņemot Tev it visas saimnieciskās rūpes, bet Tu uz to neko neatbildēji un droši vien tā īsti tam nenoticēji, un tomēr tā ir patiesība, jo esmu kļuvis daudz stiprāks un Tu mani tik tikko vairs pazītu. Tātad, baltziediņ, ja vien Tu tur būtu atpūtusies, Tu varētu bez bailēm, ka es Tevi apgrūtināšu ar vārīšanu un maizes darbu, lidot šurp, bet, ja Tu vēl jūties slimiņa un vājiņa, tad paliec labāk vispirms jūrmalā, pēc tam pie māmiņas; arī viņai būs vieglāk, vientulību viņa panes smagāk nekā es, jo es pie tās jau esmu pieradis. (Ja Tu, pūkdvēselīt, domā, ka arī pagājušajā gadā es Tevi tāpat apsolīju neapgrūtināt ar vārīšanu un darbiem un; galu galā, solījumu neturēju, tad tie jau bija neparedzēti darbi: «Spītnieks», «Lear», «Skroderis», «Jaungads», - tagad es gluži vienkārši pie oriģināldarbiem nevaru strādāt un tulkojumu jau nebūs, un es tagad esmu vesels it visam, galvenais - vesels, pirmo reizi vesels.) Tu mani padarīji veselu, un tagad .arī Tev pašai jākļūst tādai, ja es to nespēju tieši, kā tas izdevās Tev ar mani, tad es vismaz gribētu turēt tālu no Tevis it visu, kas Tev vēl liek būt slimai un vājai, Tu esi mans spēks un veselība, Tu esi ziedojusi sevi manā labā, un no manas puses tā nebūt nav tikai atlīdzība, bet gan nepieciešamība, ja es Tev atdodu savu dzīvi, man jau esi tikai Tu, un tas būtu vienīgi manas dzīves piepildījums un pilnveidojums, atgriešanās izejas punktā ceļojumā ap pasauli. - Un tad viszeltaināko saulesprieciņ, neņem šīs mazās nepatikšanas, Zinību komisiju un to, ka Tu nepaspēji pabeigt referātu, ka nevarēji runāt sēdē, tā pie sirds. Tam jau arī nav tik lielas nozīmes, kādu mēs tam piešķīrām ziemā, galu galā mani jau vairāk interesēja un uzjautrināja tas; kā Tu viņus būtu kaitinājusi, un tad vēl, Tavu spriedumu par mani es taču dzirdēšu, esmu ļoti ieintriģēts. Reklāmai ir tikai gadījuma raksturs, es .taču neesmu bērns, lai piešķirtu tai sevišķu vērtību. Svarīgākais ir darbs, pilnveidošanās un, galvenais, vēl darba prieks, bet mans darba prieks jau esi Tu pati, mirdzpūkiņ, spožactiņ, tikai Tevi es gribētu redzēt visu savu dzīvi. Galu galā, neko jau arī nevar uzsākt, lai «Skroderi» dabūtu cauri pie Remiķa, «Fausta» komentārus un «Nakts domas» gan Tev vajadzētu mēģināt pie cenzora dabūt cauri. Bet tas tiešām būtu grēka darbs un negods, ja Tu reklāmas dēļ sevi tik ļoti piepūlētu, ka spēki zūd, kā Tu raksti, zeltdvēselīt, tas nekad vairs nedrīkst atgadīties, un ļaunie puisīši nekad vairs nedrīkst tam būt par iemeslu, citādi viņiem pašiem tiks dots pa dibentiņu. - Jociņš par vilku un valodnieku ir ļoti labs tin jauks; tas jau ir arī «Vārdā», un nez vai Ārons Tev tā nejautāja tikai izskata pēc; varbūt viņi grib tikai zināt, vai mēs esam noskaņoti uz izlīgšanu. Protams, iet uz «Vārdu» un piedāvāties Tu nedrīksti. Ja Ārons nāk vēlreiz, labi, ja ne, lai paliek tā. Lai arī cik slikts ir Zālīte, visi citi taču ir vēl sliktāki. Kad Tu nodosi «Tellu», vari parunāt ar Derīgu grāmatu nodaļu, kādus darbus mēs viņiem varētu veikt? Zinātnisku darbu tulkojumus, oriģinālnoveles un drāmas vai arī romānu? Pajautā par to. Atbildi, vai Gailītis vēl paliek. - Teodoram vari dot, ko gribi. Arī cietuma dzejolīšus, bet katrā ziņā «Jaungada nakti», varbūt viņš dabū cauri; ja ne, tad vismaz izlasīs un parādīs pārējiem - arī reklāmiņa. Tā ir ļoti iepriecinoša zīme, ka Teodors grib par mums rakstīt; skolotāju vidū un publikas vidējos slāņos viņam ir daudz piekritēju. - Tagad, kad Tu, mīlulīt, gribi palikt vēl mēnesīti, pamēģini atrast kādu izdevēju mūsu dzejolīšiem, abiem putniņiem kopā vai katram atsevišķi. - Bet vispirms apciemo Ķeniņus, Treilandus, neesi tik slinka kā pelu maiss, citādi, ja Tu nekur neaizej, nav jēgas, ka Tu paliec Rīgā vēl veselu garu mēnesi. «Laimi» tagad liec labāk malā, tā Tevi nogurdinās; varēsi to rakstīt šeit, un ej it visur, kur vien vajadzīgs, lai nodibinātu sakarus. Un tagad, mīļsaldo skūpstmutit, aprūpē sevi labi, lai Tu drīz vien varētu veikt? Zinātnisku darbu tulkojumus, oriģinālnoveles ieplestām rociņām, maigām bučiņām un pūkiņām, mīļi, mīļi. Uz atsevišķas lapas rakstīts: ja vajadzīgs, varētu spīdoši iet; par Tavu «Slepeno veceni» tiešām esmu sajūsmā un tagad redzu; kāds gan draņķis turpretim ir «Skroderis», kas apskata to pašu tēmu, cik tas izplūdis, pļāpīgs un novecojis, kamēr šeit viss ir tik precīzs, īss, brīvs un, galvenokārt, jauns. Patlaban Tev nevienā novadā neviens nevar nostāties līdzās. - Manu sirdsdzilīt, tikai tādēļ jau Tev nevajag galīgi nobeigties tajās polemikās! Tev atkal jākļūst veselai un dzīvespriecīgai, Tu nedrīksti vienmēr tā sēdēt mājās un dzīvot kā miglā, kā tas notika tagad, kad Tu biji šeit, un arī tagad šo pusgadu Rīgā. Man taisni vai sirds aptekas, kad redzu, cik savaldīgi klusa un bēdīga Tu esi; es jau to redzēju vienmēr, lauzīju galvu, kā varētu to novērst, bet neko neradu. Domāju, ka Tev vajadzīgs radošs, vesels puisītis - un tāds jau Tev tagad ir, bet ar to vien nepietiek. Tu esi man atdevusi savu spēku, tā vietā, lai to attīstītu sevī, un to es saprotu tikai tagad: Tu pārāk ilgi neesi radījusi neko lielu, Tevis cienīgu, un tādēļ esi tik bēdīga, mēs, mazie vēzīši, esam Tev aizsprostojuši ceļu tik ilgi, kamēr Tu tur sēdēji, līdz arī Tu pati kopā ar mazajiem sāki justies maza. Jākļūst citādi. Es nepiederu pie lielajiem, bet gan pie tiem, kas sevi apzinās, es esmu mācījies veidot pats sevi kā mozaīku no sadrupušiem akmentiņiem un tādēļ varu arī Tev palīdzēt, sākumā, jo vēlāk jau Tu iesi tik tālos ceļos, kur es vairs netikšu līdzi. Neatraidi klusēdama manu palīdzību, kā Tu esi darījusi līdz šim, tādos jautājumos vispār neielaizdamās; tā nebūt nav uzpūtība, kas mani spiež to darīt, tas ir tik dabiski, es mīlu Tevi un īpaši to, kas Tevi liels. Un sīkumos sākumā jau es varu Tev palīdzēt. Vispirms es Tev varu sacīt vienu un arī palīdzēt to realizēt: kļūt fiziski veselai un stiprai. Bet tādēļ Tev jānospļaujas par visām nepatikšanām, nav jātaisa man reklāmiņa, nav arī jāpiedalās polemikās, varbūt tikai vajadzības spiestai un gadījuma pēc, vispār, nav vairs jāstrādā pie Zālītes, bet gan jāpūkiņā sevi un jākopj jūrmalā, kā arī pie māmiņās. Arī es esmu meties uz [sevis] kopšanu, vai, citādi sakot, sācis slinkot, ikdienas pastaiga, vairākas stundas meža gaisā dara taisni brīnumus; Tev būtu jūrmala. Tātad atmosties, Iniņ, dziļdvēselīt, celies kājās un nesamierinies vairs ar mazajiem, kļūsti miesīgi stipra un vesela un tad tūlīt sāc arī kādu lielu, lielisku darbu, pārstrādājumiem Tu esi par labu, kaut tā pat būtu «Saules meita». Vislielākais Tev ir tā īsti piemērots. Sagādā arī prieku savam pašas puisītim, es tik ļoti mīlu skatīt lielo un skaisto, katru dienu pievakarēs es ar nolūku ilgi pastaigājos, lai redzētu norietošo sauli. Bet Tu proti vēl krāšņāk tēlot ar bālgani pelēkajām, liegajām noskaņām, un tā nebūt nav limonāde, Tev ir robusts pirmatnējs spēks, un Tu varētu pieveikt pat siļķi un rupjmaizi, bet, dieva dēļ, protams, tikai garīgi, jo miesīgi tas sabojātu Tev kuņģīti, un, ja man vēlreiz būtu jādzird par sabojātu kuņģi, tad gan būtu pērieniņš, turklāt pamatīgs, un arī masāža ne pa jokam. - Tā, vēstulīte galā, bet tikai tagad tā īsti sākas pūkiņas un bučiņas. Pūkiņā sevi labi, manu smarždvesmiņ, mīļi, mīļi. Vēstules 2, lappuses augšmalā pierakstīts: Divi matiņi, pūkiņa un ziediņš Iniņai. 155. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 21. jūnijā (4. jūlijā) 21/34/1013 Manu sirsnīgi mīļoto, zeltaini mirdzošo pūkputniņ, tikšanās Iniņ, atkal esmu saņēmis mīļmīļu smaržu kartīti ar labām vēstīm. Patiesību sakot, tas man liekas ļoti komiski, biju taču domājis, ka nekas neiznāks, un jau pamierinājies, lai iztiktu bez reklāmas, jo no pašas mīļās, saldās dvēseles mutiņas man ir kas labāks, proti, spēja strādāt. Bet arī reklāmiņa ir laba; sevišķi mīļa, ka abas pūkiņas reizē. Mani ļoti iepriecināja īpaši tas, ka publika aplaudējusi, tā ir laba zīme, ka mēs tomēr neesam gluži vientuļi, tad vēl mani pārsteidza pavisam negaidītā Ķeniņa iejaukšanās. Varbūt no tā varētu spriest par visu jauno dzejnieku paaudzi, bet vai tomēr nav pāragri? Diemžēl mums nav absolūti nekādu pazīmju, ar ko varētu pamatot savu spriedumu. Es vēl redzēšu no pūkkartītēm, kā būs izturējušies vecie. Ja Tu, Iniņ, vēl neesi rakstījusi, tad raksti tagad: vai Milenbahs vai arī kāds cits no vecajiem nelamājās? Ja nē, tad arī tas būtu zīmīgi. - Bet tagad svarīgākais. Vai neesi sevi pārāk piepūlējusi un uztraukusi? Kā ir ar kuņģīti? Kā ar miedziņu? Un vēlreiz - kaut arī viss šķiet labi, tomēr atpūties. Sirdsvienīgo Iniņ, brauc uz jūrmalu vai arī pie māmiņas un tad drīz pie sava pašas puisīša. Drīz, pēc pāris nedējām, kad ienāksies zemenītes, tiks ievārīts ievārījums, lai īstajām pūkiņām būtu ko panašķēt. Bet par visu vairāk atpūties, atpūties pamatīgi, un tad salidosim kopā. Pūkiņas, tādas milzumlielas un mīkstas, šeit ir veseliem klēpjiem un arī bučiņas no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi. 156. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 27. jūnijā (10. jūlijā) 23/34/1003 Manu sirdsmīļoto pūkdvēselīt, dimantziediņ, šodien ir bezvēstuļu dieniņa, tādēļ arī līst, liekas, ka vispār iestājies lietus periods un turpināsies vairākas nedēļas. Katra laika pārmaiņa gan atstāj sliktu ietekmi, tomēr darbs netraucēti virzās uz priekšu, «Tella» otrais cēliens šodien jau ir pabeigts, vēl 150 rindu, tad būtu pabeigta puse no visa «Tella», tas būs 1. jūlijā. Sākot no tā laika, es lēnām strādāšu pie otrās daļas un mēģināšu ķerties arī pie blakusdarbiem, līdz šim man tas nav izdevies, esmu vēl pārāk noguris. Tikai Miržē atkal atsāku pensumu un izsūtīšu 5. jūlijā. Nezinu, līdz kurai vietai iepriekšējo reizi pārtulkoju; tādēļ, kad Tu saņemsi manuskriptu, salīdzini un divreiz padarīto izlaid. Atsūti man «Vārdu», pasūti uz pāris mēnešiem. Atsūti «Baltijas Vēstneša» un «Vārda» numurus, kuros atreferēts par mums Zinību komisijas sēdēs. Tāpat Kundziņai un Trasunas referātus. Atsūti arī «Velnu un Dievu». - Vecās jau atgriezusies, tur esot par karstu un sausu. No pārliecīgā sausuma dēls, kā liekas, sācis dzert, vēl gan neko nemana. Apvaicājas pie izdevības par Tevi un liek sveicināt. Viņi visi, viņas radi un paziņas, ir par Tevi sevišķi augstās domās, to es it bieži manīju, kad viņas prombūtnes laikā atnāca kāda cita no viņas māsām apskatīties likumus. Kaut gan vecā atgriezusies, runcis palicis pie manis, viņš klusām, kā jau pasācis, ar mani tērzē un piekrītoši murrā, kad tiek smiets par mazo Iniņu jociņiem, piemēram, par strupo noraidījumu ar asti, tas jau arī tiešām bija lieliski, tādi gaismas kukainīši mūs milzīgi iepriecēja. Runcim šķita, ka arī viņš jo bieži izrēķinoties, tā ka spalvas vien pajūk, ar tādiem melnajiem, kuriem garas astes. Manu sirsnīgo pūksmaržiņ, kop sevi tagad jo drīzam atkalredzēšanās brīdim! Pūkiņas un bučiņas no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi. 157. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 30. jūnijā (13. jūlijā) 30/34/1004 Manas sirds viszeltaināko Iniņ, rožsmaržiņ, ziedmutīt, liegdvesmiņ, pēc vakardienas salda pūkartīšu šodien nav pienākusi neviena, un [ar tām] jāpietiek arī vēl rītdienai. Vēstulīti es vakar nepabeidzu, arī šodien nekas neiznāks, pabeigšu tikai rīt, kā jau svētdieniņā. Tad es gribu atkal pēc ilga, ilga laika beidzot labi aprūpēt un izpūkiņāt savu Sirdsiniņu, tagad jau drīz varēs pūkiņāt tieši ar rociņām, ne tikai ar vārdiņiem. Laiks šeit vēl joprojām ir slikts, darbs virzās uz priekšu lēnām, tikai rīt pabeigšu pūsi no «Tella», jo ik dienas tiek paveiktas tikai 20 rindas, tas ir darbs pusstundai, visu pārējo laiku - projektiņi un pastaigas. - Man šeit vienmēr acu priekšā ir ļoti drūma aina: saimnieces dēls. Nabaga cilvēks atkal ir slims (ar katru vasaru slimība plosās arvien niknāk), viņš neguļ, ir nemierīgs un neapmierināts, šodien, piemēram, grib - braukt projām un Irkutsku, jo alga šeit tiešām ir par niecīgu (20 rubļi mēnesī). Bet māte saka, ka arī iepriekšējā gadā bijis tāpat - aizbraucis uz Vjatku, trīs dienas dzēris un tad atgriezies mājās. Arī tagad būs tāpat. Slimnīcā viņu neuzņem, bet tā viņš galīgi iet bojā un nav nekādu iespēju viņu glābt. Viņš pat neļaujas pierunāties lietot vannas. Līdzko māte atgādina par viņa slimību, tā viņš tūlīt iekaist dusmās. Viņu vajadzētu dziedināt pamazām. Viņam tiešām vajadzētu no šejienes aizbraukt, bet tagad viņš visu nodzer. Un projām doties vajadzētu tad, kad ir vesels. - Mīļzeltaino Sirdsiniņ, Tu saki, ka viņi nevarot dot godalgu, - vai tā ir jau nolemta lieta? Un kādēļ gan ne? Vai Remiķis neatļauj? Vai cits kas? Neesot sātības? Bet citiem gabaliem gaužām dumjas sātības etiķetes gluži kā uz pieres. Sirdspūkiņ, pūkiņā sevi labi! Vai pūkkabatiņā ir šokolādīte? Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 158. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 3. (16.) jūlijā 3/33/1001 Manas sirds viszeltaināko Smaržiniņ, dvēseles pūkamētistiņ, šodien pēc trim ļaunām bezvēstuļu dieniņām saņēmu veselas trīs pūkkartītes: 1012, 1011, 1010. No tām divas pūkkartītes bija ar mīļu pērieniņu, - viena ar pūkiņām, bučiņas tika saņemtas kā pieklājas, bet pērieniņš ar pateicību aizsūtīts atpakaļ, tāpēc ka nebija nācis uz īsto adresi, tas jau nepiederas tik šaurā, bet gan daudz platākā vietā. Mazajiem milulīšiem visu to vajadzēs noņemt ar bučiņām un tad atkal gluži tāpat uzlikt īstajā vietā. Nabaga «Vergu kuģis» jau nemaz nav tik ļoti vainīgs, kā izliekas, es ļoti garlaikojos un nezināju, ko lai iesāk ar to milzumu brīvā laika. Oriģināldarbi apgādā daudz vairāk pūļu un gluži nevilšus mācas virsū. Lai sevi vēl jo briesmigāk nepiepūlētu, es strādāju pie «Vergu kuģa». Vairāk tad arī neko neesmu paveicis un vēlāk it labi pieradinājos arī tā nosist laiku. Katrā ziņā tiek uzklausīti visi mutiņas vārdiņi, nemaz nebaiļojies un neesi bēdīga, vienīgo zeltvienigumiņ! Braukšana uz Vjatku neiznāca vairāku iemeslu dēļ (piem., gubernators tikai tagad ir mājās), bet mežā es tomēr pavadu lielu dienas daļu. Par to taču esmu tik daudz rakstījis - jau tūlīt jūnija sākumā. Vasarnīcā jau nebūtu citādāk, jo arī tur taču nakts jāpavada mājās. Es Tev arī rakstīju, ka sākumā meža man darīja daudz laba. Vēlāk sākās slikts laiks, tad vairs nevarēju iet. Tagad es eju atkal, un visi darbi tiek padarīti mežā, izņemot tos, ko Taukā nav iespējams rakstīt, kā Miržē un vēstules. Jau pirms jūnija apjautājos par vasarnīcu, bet visas ir aizņemtas jau kopš marta mēneša, vispār to ir ļoti maz. Es arī vingroju, tāpat atkal peldēšos, tiklīdz uzlabosies laiks. Mīļajai mutiņai nav jābūt bēdīgai, mēs negribam padoties, bet stipri būt un uzvarēt. - Saimnieces dēls man tagad sagādā raizes, šonakt atkal bez miega. Pulksten divos mani modina vecā, viņš gribot nošauties, vajadzēja tam atņemt bisi, tad patronas, ar kurām tas gribēja sevi saspridzināt, beidzot viņš draudēja pakārties. Uz rīta pusi, kad gribēju iemigt, atnāca vēl namdari, kam jālabo jumts, un šajā sakarā sāka neganti trokšņot. Vakar bija skandāls lejā, šodien augšā, tomēr pensumu paveicu, atsvaidzināja pelde. Es viņiem piesacīju - ja tas tā vēl turpināsies, es aizvākšos; vecā, protams, ir izmisusi. Mīļo sirdsdziļdvēselīt, neesi bēdņga, bet gan mīļa un pūkīga, būt stipriem un uzvarēt! Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša lido pie mīļās saulītes, mīļi, mīļi. 159. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 4. (17.) jūlijā 4/33/1000 Manas sirds vissmaržīgāko zeltdvēselīt, amestistpūkiņ, šodien nav pūkkartītes, pastu es tagad saņemu gluži kā cietumā - divas līdz trīs reizes nedēļā; viņi, šķiet, lasa jo sīki, un tas jau neiet tik ātri. Pat avīze tiek aizturēta. Iepriekšējo nakti [saimnieces] dēls bija mājās, nebija piedzēries, tātad gulēja, bet miegs vairs neiekļaujas ierastajā kārtībā, tādēļ ir ļoti nemierīgs, nepavisam nejūtos atspirdzis. Atkal esmu atsācis peldēšanos, eju kopā ar viņu peldēties, jo arī viņam ārsts to ir parakstījis. Tu rakstīji, ka «Mēnešrakstam» dzejolīšu liekoties pat par daudz. Bet, Mīļiniņ, vai tiešām Tu vairs neproti saimniekot? Jau jūnija burtnīcā divi dzejoļi bija lieki. («Velna skuķis» un «Īsie pantiņi».) Vai Tu atkal gribi visus sabāzt uzreiz? Vai tad Tu nemaz neapdomā, ka es taču neesmu amatnieks, ka nevaru dzejolīšus tā sagādāt uz pasūtījumu? Un arī veco nav krājumā. Divos mēnešos Tu gribi sadot visu, un tad pusgadu nebūs atkal nekā! Jau veselu mēnesi gandrīz katrā vēstulē rakstīju, ka tagad nevaru strādāt pie dzejoļiem, bet Tu vēl to nezini. Varbūt esi slimiņa, mīļdvēselit? Tev jāatpūšas. Ko Tu patlaban dari? Nekad es nezinu, ko Tu Strādā. Vispār, man tas pa lielākai daļai jāatmin, par sevi pašu Tu raksti vismazāk. Mīļvienigumiņ, domā taču par sevi, pūkiņā sevi, atpūties, raksti par savu veselībiņu, bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 160. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 8. (21.) jūlijā 8/33/996 Manu zeltsaulaināko, vissmaržīgāko sirdsrožziediņ, maigo dvēselīt, lidputniņ, atkal salda, mīļa 30. jūnija kartīte, tagad vēstulītes atkal nāk gluži regulāri. Cik skaisti gan mazās pūkiņas pateikušas: kartītes ir nosūtītas, puisītis ir tur. Mums jābūt tādām labestības izpausmēm, un tādas mums arī ir. Tavs slinkais puisītis vēl jo projām nav pabeidzis vēstulīti un vispār nav neko darījis, ik dienas, izņemot svētdienas, strādāju tikai pie «Tella» - 20 - 30 rindu, un tas ir absolūti viss. Un tomēr ar atpūtu tā neveicas, kā izlikās jūnija sākumā, kad Tev par to rakstīju. Vēl šad un tad mazliet tiek traucēts arī naktsmiers, tad pēcpusdienās pārrunas ar [saimnieces] dēlu, vēl joprojām neesmu atradis viņa dzīvo vietu, visi mani mēģinājumi sašķīst pret viņa vienaldzību, kaut gan nav noliedzams panākums (vecā pat saka - «liels panākums») - viņš, šķiet, tiešām pārtraucis žūpošanu, pateica man bez kāda uzaicinājuma: gribētu labāk lasīt. Vecā pret mani izplūst laipnībās, tas ir taisni aizkustinoši, vienmēr runā par manu lielo ietekmi uz dēlu; tikai es pats nezinu absolūti neko, kā gan tas varēja gadīties, jo viss, ko es daru apzināti, paliek bez panākumiem. Galvenais: es nespēju pamodināt viņa interesi. Vai gan to iespētu tikai laipna apiešanās vien, protams, tā ir manis apzināta un gribēta, kaut arī pilnīgi dabiska. - Es spriežu par mums mierīgi, «Latviešu Avīžu» polemika! mums nekaitēs, ja tikai Tu neļausi sevi ievilkt pārāk ilgā polemikā, mani ļoti iepriecināja, ka Tu, vienīgo Iniņ, sāc rēķināties ar savu: veselību. Paskaidrojumam moments ir īsti piemērots. Arī Vizulis slavēja Tavu priekšlasījumu, jo Dermanis lamā Teodoru un noklusē mani. Bet citādi laipns. Vai Tev jaunajā dzīvoklī būs pienācīgs miers? Pūkiņā sevi, Iniņ, aprūpē sevi mīļi un labi! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 161. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 12. (25.) jūlijā 12/33/992 Manu vissirsnīgāko, visdziļāko pūkmirdzumiņ, ametistsmaržiņ, dvesmiņ, saņemta mīļa, silta pūkkartīte un vēstulīte ar pilnvariņu. Ļoti mīļi un labi, viss tūlīt arī jāizkārto. - Tu žēlojies, mīļsmaržiņ, ka nezini, kā ieslīgi slinkumā. Man jau neklājas labāk, kaut gan es, zinu jo smalki, no kurienes ceļas mans slinkums, proti, tā ir atbildes reakcija uz sasprindzināto darbu janvāri, martā un aprīli, arī vēl maijā un iepriekšējā gada novembrī, decembri, oktobrī. Esmu galīgi nespējīgs bez «Tella» un kartītes vēl ko citu paveikt, ar vēstulīti jau vairs nekas neiznāk. (Starp citu, [saimnieces] dēls, man aizņem visas pēcpusdienas.) Polemikā Tu varbūt esi vairāk ielaidusies, nekā bija vajadzīgs, arī Velme jūtas aizskarts; jāsaka, bija arī asa, arī rūpes un aizgādību par mani varēja nedaudz ierobežot, bet visa kopumā tā lasās tiešām lieliski, un gribot negribot jāsmejas. Dumji klāsies gadījumā, ja mums vajadzēs cīnīties, jo abi esam tik gurdeni arī slinki. Mazie mīlulīši varbūt gan ir žurnālisti, bet ne politiķi. Bet tomēr vajag veikties, stipriem būt un uzvarēt! Mīļvienīgmutiņ, ne jau no tā atkarīga mūsu nākotne, ka mēs nodrošinām savas darījumu lietas, mēs taču kādreiz jau , mājāmies ar zaudējumu, mēs nedrīkstam padarīt visu atkarīgu tikai no tā. Pats par sevi saprotams, es darīšu visu iespējamo un ceru uz labāko. Bet ne visu uz to vien var balstīt. Mums vairāk jāraugās uz iespēju strādājot nodrošināt mūsu eksistenci un taupību. Padomā, šajā pusgadā mums jau ir 300 rubļu deficīta (100 rubļus no fonda es nerēķinu, jo tie ir gluži nejauši, taču tēta 125 rubļi jau nav mūsējie, bet gan māmiņas). Ja arī mēs šos 25 rubļus rēķinātu klāt, tomēr vēl paliktu 100 rubļu deficīta: Turklāt no māmiņas un mūsu iztikas arī nedrīkst neko ietaupīt, es negribētu ierobežot pat savas ēšanas reizes, tātad atliek tikai nedaudz ierobežot Doru uz vēl vienu vai vairākus atpūtas mēnešus - kaut ko tulkot, jo oriģināldarbi mani tagad un laikam vēl ilgi nākotnē pārāk piepūlēs. Arī nabaga māmiņai tikai tā var palīdzēt: lai viņa paliek tur un Dora pie viņas. Vai gan veco sievu lai vēl apkrauj ar grūtībām un vazā tik tālu? Gan jau vēl visu padarīsim, būt stipriem - un uzvarēt! Mana lasīšana nav arī gluži bez plāna, tikai pārāk maz es paspēju ko nopietnu, esmu noguris. - Pūkiņā sevi, mīļsārtumiņ, dvēselīt! Bučiņas un pūkiņas no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi. 162. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 16. (29.) jūlijā 16/33/988 Manas dvēseles vispūkīgāko, sirdstikšanās liegsmaržiņ, mīļsārtumiņ, šodien nav pūkkartītes, tomēr esmu mīļš un labs, tikai actiņa (kreisā) vēl mazliet sāp, turpretim dibentiņš, kas pēdējā laikā tik bieži ticis iepērts, nesāp it nemaz: kopš es sēdu uz sētiņas un žāvēju to saulītē, tas gluži kā pūķa āda ragotajam Zigfrīdam. Jāuzliek bučiņas, tad atkal kļūs mīksts. Vakar rakstīju vēstulīti un tai pievienoju arī tieslietu jautājumus, vēstulīte bija domāta mi)a, bet, tā kā biju noguris, tā izplūda garumā. Kājiņas vēl šodien ir nedaudz stīvas, lai tās izstaipītu, vingroju, palīdz labi. «Mēnešrakstā» (kas vēl nav pienācis, kaut gan ir iznācis jau pirms nedēļas) Tu, dvēselīt, esi ievietojusi ļoti vecu dzejoli, manuprāt, tas būtu bijis labs «Nākotnes cilvēkam», labāk ievieto «Lauztās priedes» un «Kas mīlē tēviju», bet katrā burtnīcā tikai pa vienam dzejolim, man patlaban nav nekā jauna, un no vecākajiem droši vien nav vairs neviena, kas nebūtu paņemts «Nākotnes cilvēkam». - Vai Tu neesi pameklējusi kādu izdevēju? Arī no Tavas brīnummīļās vēstulītes es vēl esmu ļoti labi noskaņots, tikai baidos par nabaga māmiņu un arī par Tevi māmiņas dēļ, jo viņa Tev ir tik ļoti mīļa. Neizsakāmi mīļo, labo mazputniņ, aprūpē sevi labi, pūkiņā sevi! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisa jā malā vertikāli pierakstīts: Sūti pāris bučiņas, dvēselessmaržiņ, izdauzītajai actiņai. 163. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 17. (30.) jūlijā 17/33/98 Manu vissirsnīgāko, zeltjauko baltpūkiņ, smarzdvašiņ, debesu dvēselīt, saņēmu mīļu, saldu pūkkartīti un ļoti šķendējos par slinkumiņu, tomēr mīļš un labs. Pa to laiku jau izsūtītas arī tieslietas un pat Miržē pāris lappuses patulkots tālāk. Drīz jāķeras pie Gētes. Bet slinkumiņš ir ļoti liels, ar «Tellu» nav nemaz tik ļauni. Tikai rit pabeigšu III cēlienu, un tad paliks vēl veselas 1200 rindas. Ik dienas tiek uzrakstītas tikai 30 rindas, kas aizņem ½ stundu. Viss pārējais paiet pastaigās, vingrošanā, lasīšanā un slaistoties apkārt. Ar plānu kalšanu pavisam neveicas. Esmu Tev jo bieži rakstījis, ka neesmu spējīgs nekādiem oriģināldarbiem, ne arī plāniem par tiem. Jūnija sākumā, kad sāku iet uz mežu, jutos ļoti atspirdzis (vismaz man tā likās, varbūt arī maldījos, jo Tu jau no kartītēm to nekad netiki manījusi), tad nāca slinkums un nogurums. Sākumā vēl patīkams, bet tad jau pavisam neērts, jo Tu man atgādini par darbu. Es varu tikai tulkot («Tellu» un Miržē, tāpat tieslietas). Oriģināldarbus es nevaru, dzejoļus arī ne, absolūti neko. (Esmu mēģinājis.) Tātad tā nav ne pieķeršanās vienam darbam, vecais laiskums, kā Tu, mīļpūkin, to saki, bet es vien· vienkārši nevaru. Jūnijā man bija kas līdzīgs saules dūrienam, gāju ar kailu galviņu, un āda sūrstēja vēl 3 dienas, tagad mierinu sevi ar to, ka esmu palicis dumiņš. Bet tādēļ jo labāks un mīļāks, un dumiņie jau ir ļoti labi. Slikta ir tikai tā mūžīgā skraidīšana sabojātā kuņģiša dēļ - tas jāizmasē. Mīļo pūkiņ, kop sevi mīļi un labi! Bučiņas un pūkiņas no puisīša, mīļi, mīļi. 164. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 21. jūlijā (3. augustā) 21/33/983 Manu brīnumaino mīļvienigumiņ, dziļdvēselīt, mutiņ, cik Tu gan esi neizsakāmi mi)a un laba, tagad Tev nu tiešām ir mazs strazdiņš ar atplestu mutiņ. Nē, par to es tiešām neiedomājos, pat sapnīti tas man neienāca prātā. Tas ir tik brīnummīļi, tik neizsakāmi saldi: paša dvēselītei, paša mīļdvēsmiņai jāatkārto ar saviem vārdiem, ko reiz rakstījis lielais. Es katru reizi sajūsminājos, kad Tu izsacīji kādu manu domu; tā bija tik pazīstama, tomēr gluži citāda - daudz jaunāka, pilnīgāka un skaistāka, gluži tāpat kā viens un tas pats dārzs, ko pēc spirgta lietus atkal apmirdz saule. Tieši patlaban man bija tāda sajūta, kad es lasīju «Latviešu liriku». Bet tagad tulkojumi. Mīļdvēselit, manu dzīlīt, vai zini, es kaunos, tie dzejolīši nav tā vērti. Ja Tu tā vēlies, vienīgumiņ, kad būsim kopā, strādāsim pie kaut kā liela, kam šos pantiņus varētu izmantot kā materiālus. Apmēram kā daļu no «Nākotnes cilvēka». «Nākotnes cilvēka» I daļai man ir līdzigs plāns kā dienasgrāmatai. Katrā ziņā dienasgrāmatu ieraksti, ko Tu esi sakopojusi, varētu noderēt vienīgi kā fragmenti, kā uzmetumi kaut kam lielākam. Kā Tu domā, saldo dvēselīt? Tāds ir mans uzskats, tas tiecas pēc kā lielāka, un Tu redzi - man ir arī cerība to realizēt. Tu devi man uzticību, Tu devi man mani un pašu sevi, un tādēļ mēs drīkstam domāt arī par kaut ko lielāku, par uzvaru lielā mērogā. Brīnummīlulīt, dziļdvēselīt, Tu, neizsmeļamo labumiņ, tici, man: es zinu, ka Tu esi sirdsbērns, ka noskaņojums pēkšņi mainās, tur neko nevar grozīt, es vēl neesmu gluži vesels, tomēr daudz labāks, nekā biju. Un neesi dusmīga, Iniņ! Vēl kas: Tu tagad esi tā pārpildīta izjūtām, idejām, pārdzīvojumiem un sāpēm, skaistuma tēliem, «Zeltītē» jau Tu netiki izrakstījusies, ka Tev vajadzētu visu savu spēku un bagātību atdot kaut kam savam, lielam. Tu esi mani dabūjusi uz kājām, piepūtusi cepurīti, tagad ir Tava kārta darbam un reklāmai. Es gribu arī Tev ko līdzēt, mīļo, brinišķo, svēto pūkmutiņ, vai tikai Tu neesi nogurusi un bēdiga? Pūkiņā sevi, dvēselīt! - Es gribu par to rakstīt (dienasgrāmatu) vēstulīti. Esi vesela, mutiņ. Tavs puisītis, mīļi, mīļi. Bučiņas un pūkiņas, mīļi, mīļi. 165. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 23. jūlijā (5. augustā) 23/33/981 Manas dvēseles vienīgo Lieginiņ, mīļsārtumiņ, atkal tik brīnummīļa pūkkārtīte ar bildīti, atsūtīti vecie nieciņi, un tas ir ļoti mīļi. Tikai Tu vēl joprojām esi slimiņa ar kuņģi, bet šodien es vismaz vairs neredzu tik sāpīgu sapnīti. Es vakar gan aizrakstīju ļoti sliktu kartīti, tai bija jālabo aizvakar rakstītais, bet tā pati iznāca vēl sliktāka. Tā man klājas vienmēr un šodien gluži tāpat. Man gribētos Tev pateikt ko mīļu un pūkīgu, Tevi padarīt priecīgu, bet es jūtos kā [strazdiņš]. Par Gētes priekšā lasīšanu es tieši vakar domāju arī pats un šodien to pašu lasu pūkkartītē; protams, ir ļoti labi, tas jau ir gluži nepieciešami, un mīļās mazpūkiņas to izdomājušas ļoti labi. Tikai tas sagurums man nepatīk, bet tādēļ vēl jo vairāk vismīļākajiem mazajiem, visliegākajiem dimantputniņiem baltie spārniņi noklāti melniem punktiņiem: Ja Tu, dvēselīt, gribi dot dienasgrāmatas stila paraugu, tad tur jāiekļauj pāris pantiņi, kas noteiktu arī pārējo likteni, kaut ko tādu es nosūtīšu. Arī virsraksts būtu labāks tāds, kādu Tu agrāk vāciski vēlējies: «Fern dem Leben» - «Tāli no dzīves», vai «Aus toter Zeit» - «Iz mirušām dienām». «Vienmuļa diena» ir labs, bet «Šausmas un jausmas» atgādina Janševka «jausmas un pausmas». Varbūt «dziļums». Man ir tāda savāda, svētsvinīgi bikla sajūta, ka manas sirds sapnītis grib mani dāvāt sev pašam, kad es arī spēšu dāvāt Tevi Tev pašai? Tu esi tik brīnumaini mīļa, un arī no tā es kļūstu tik kautrs, vismīļāko sirdsvienīgumiņ, vissaldāko dvašiņ! Pēdējā laikā esmu nedaudz sliktāk gulējis, [saimnieces] dēls dzer un pa naktīm trokšņo, ar nazi savainojis pat māti, šāvis utt. Tagad grib uz dienām trim doties medībās, un tā es atpūtīšos. - Mīļdvēselīt, pūkiņā sevi mīļi, sūti Iniņam 25 rubļus naudiņas un daudz mīļu bučiņu! Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 166. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 24. jūlijā (6. augustā) 24/33/980 Manu vismazāko, sirdspūkaināko baltzīdiņ, liegdvesmas Iniņ, atkal mīļa jo mīļa pūkkartīte, gan vakarējā, gan šodienas - abas ir kā svētuma apdvestas, un turklāt mazs mēness stariņš vai saulīte, tas pats, ko es arī šeit redzu starojam. Šodien Tavs Iniņš gan vēl joprojām ir ļoti slinks, bet arī ļoti mīļš, te nopelns būs mīļajām pūkkartītēm, jo kuņģis beidzot kļuvis labāks, arī miedziņš, un mazās kartītes man vairs nešļiet tik bēdīgas. Šonakt arī es labi gulēju, [saimnieces] dēls aizgājis medības, tomēr līdzi laikam paņemdams arī degvīnu, tā ka tā kņada drīz vien atkal sāksies no jauna: logu dauzīšana un šaudīšana. Pagaidām slimnīcā viņu vēl neuzņem, bet vienā vai pāris mēnešos viņš droši tiks tik tālu, viņš nekādi vairs neļaujas savaldīties. Vienīgi šoreiz viņš mazāk dzer (piem., 3 nedēļas gandrīz nemaz) un nenokļūs tik ātri slimnīcā. Nabaga māte tā bēdājas, ka žēl skatīties, arī naudas vairs nav. Jaunums būtu tas; ka rit šeit jābrauc cauri gubernatoram. Nātres visur tiek noplūktas un govis no ielām padzītas, jo pie sagaidīšanas tikšot pielaisti tikai cilvēki, kas gan izklausās ļoti paradoksāli. - Šodien «Vārdā» izlasīju uzbrukumu mums. Kā redzi, vai jau iedrošinās mums uzbrukt, un droši vien mans sirdsmīlulītis nespēs noturēties un atbildēs, tas nozīmē - atkal dumja polemika ar sūdabrāļiem. Un Tu taču vēl esi tik vājiņa, ka vajadzētu atpūsties, saldpūkiņ. Mums gan vajadzētu atturēties no šādas nevajadzīgas, laiku laupošas, maz cienīgas polemikas, mums jau tā ir gana darbu un ienaidnieku atliku likām. Elegants, ass dūriens jau gan sagādā daudz patikas (kā, piem., Tava polemika pret «Latviešu Avīzēm»), bet tomēr tas ir netīrs darbs. Mums vairāk jābalstās uz pozitīvu, auglīgu darbu un negatīvais pavisam jāierobežo, tādēļ tagad diezgan, mums jau tā saka: rādiet, ko īsti varat. Parādīsim! Mīļdvēselit, turies tikai vesela un pūkīga, tad jau veiksies. Būt stipriem un uzvarēt! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 167. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 2?. jūlijā (9. augustā) 27/33/971 Manu samtzīdaino pūksirdsvienīgumiņ, baltceriņziediņ, mīļsārtumiņ, arī šodien vēl nav kartītes, pasts būs pārpūlējies: visu nedēļu ik dienas piegādājot vispūkīgākās kartītes un vēstulītes, tad jau var arī mazliet paciesties. To es arī daru un esmu mīļš un labs. - Patlaban istabiņā ar lielu dūkoņu ielido kāds mazs kukainītis un nosēstas man uz pleca, tas, bez šaubām, pūkkartīšu vietā, lai es nebūtu bēdīgs, un neesmu arī, Vismīļākās dvēseles smaržiņas tikai ir vēl ļoti slimiņas un vājiņas, kā var spriest pēc pēdējās vēstulītes, un es drīzāk vēlētos dzirdēt, ka ir kļuvušas veselākas. Bet tad pa vidu uzradās tā dumjā polemika, un es ļoti baiļojos par savu saldo liegdvesmiņu. Šis nepatikšanas ļoti novārdzina, un, ja vien kaut kā būs iespējams, no polemikām mums vispār jāizvairās. Tagad jānāk manam dvēseles sapnītim, pamatīgi jāatpūšas un tad jāķeras pie kāda liela pozitīva darba, es saprotu tikai tā, ka Tev, manu vienīgumiņ, jābūt burtiski izslāpušai pēc tā. - Laiks tagad arī pie mums ir karsts, bet es jūtos tieši labi un patīkami. Deviņos vakarā istabā pie vaļēja loga ir 23°. Katru dienu visapkārt deg meži un kūdras lauki, gaiss no dūmiem kā aizmiglots. - Saimnieces dēls pret savu māti izturas neticami brutāli, dzeršanu tikai ar pūlēm var nedaudz apvaldīt. Droši vien arī šonakt no miega nekas neiznāks. Vakar es aizgāju gulēt vienos, ap puspieciem viņš mani atkal pamodināja, un tā man vajadzēja līdz astoņiem viņu mierināt un izklaidēt, lai tas nesāktu tūlīt atkal dzert. - Es jau esmu ar viņu noņēmies pusotra mēneša, jo domāju, ka rīkojos pēc Tavas izpratnes, bet beigu beigās man tomēr vajadzēs ja jau ne pārvākties, tad vismaz gulēt kur citur, lai kaut cik atpūstos. Tikai baidos, ka viņš mātei ko nepadara. - Sokiene lūdz ievākt ziņas Tērbatā par viņas dokumentiem, to rītdienas vēstulītē. - Mīļo sirdsvienīgumiņ, esi vesela un pūkīga! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 168. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 2. (15.) augustā 2/32/971 Manu vissaulaināko gaismas mirdzumiņ, staru dimantiņ, zibactiņ, mīļsārtumiņ! Šodien gluži necerēti saņēmu veselas trīs pūkkartītes, no 23., 24., 25. [jūlija], visas brīnummīļas, pār mani ir it kā izlijusi svētība, tās noņēmušas lielu smagumu, esmu atkal labā omā, un man ir patīkams nogurums. Vēstulīte, par kuru es tik ļoti baiļojos, ka tā atkal padarīs Tevi bēdīgu; tomēr bijusi laba, un mīļās dvēselītes priecājušās, par spīti visam ļaunajam un paguruma pilnajam, kas manā vēstulītē bija. Tagad Tu vairs neļaunosies arī par manu skopumiņu un arī par cietuma dzejolīšiem nebūsi dusmīga, un vispār man vairs nebūs baiļu teikt visu manai dvēseles dzīlitei, visu, ko domāju, kas mani nomāc, jā, es vairs pat nebaidīšos, ka savā neuzmanībā nepasaku kaut ko nelaipnu vai pie pirmās izdevības tūlīt neizgāžu savu nervozo noskaņojumu un slikto -garastāvokli vēstulē paša pūkiņai. Būšu divkārt mīļš un uzmanīgs, bet tagad aiz bailēm un nedrošības. Un, ja arī es tomēr kādreiz ko dumju pateikšu vai būšu nelāgā omā, tad paša mutiņa atsūtīs pērieniņu īstā vietā, kur piederas, bet dusmīga vairs nebūs. Tā ir skaidrība un saulīte, tā var būt stiprs un uzvarēt. Tagad ir īstās Iniņas. - 21. jūlija vēstulīte ar tieslietām, par kuru bija iepriekš pavēstīts, nav pienākusi, tātad aizturēta ceļā. - Šodien es saņēmu arī polemiku pret «Vārdu», tā ir brīnumskaista, cieņas pilna un spēcīga, es ļoti priecājos, vēstulītē par to rakstīšu vairāk. Kurš ir Sp. V.? Vai pret viņu jāizturas ar respektu? Kas ar to Sudrabu ir? «Dienas Lapa» par godalgu taču neko nerunā. Skandālu tur nevar sākt. - Droši vien «Vārds» un «Latviešu Avīzes» vēl atbildēs, arī es labprāt iejauktos, bet mana [iejaukšanās] nāktu veselu mēnesi par vēlu. Ir apkaunojoši, ka neviens atklāti par Tevi neiestājas, kaut kāds anonīms salašņa var apvainot pirmo rakstnieci, un ne roka nepaceļas. Es vēl paskatīšos - gribētu par to kaut ko uzrakstīt. Tas ir nekrietni. Mums ir tikai ienaidnieki. Rūpējies par veselībiņu, lai vēl jaunas [slimības] nerodas klāt. Tagad būtu ļoti svarīgi dabūt godalgu no «Ausekļa». Ir vajadzīgs arī izdevējs dzejoļiem. - Esmu ļoti priecīgs, ka dvēselīte sevi kopj, pūkiņā sevi vienmēr tā, bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 169. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 5. (18.) augustā 5/32/968                                  Rožsmaržiņ! Manas sirds vissaldāko Lieginiņ, dziļmirdzumiņ, dvēseles sapnīt, mīļsārtumiņ, tagad vienmēr tieku aprūpēts mīļi un pūkīgi; vienās skūpstu kartītēs un pūkvēstulītēs, kaut gan es pats aiz slinkumiņa, un nogurumā rakstu tikai mazas kartītēs. Arī vismazākajiem un mīļākajiem vienīgumiņiem nevajag to ņemt pie sirds un rakstīt tikai kartītes, tiklīdz jūtas mazliet noguruši un nav gulējuši. Kāds tad īsti iemesls tam, ka Tu tagad jau biežāk esi ieņēmusi pulverus? Vai Tu uztraucies polemikas un Zālītes dēļ, jeb vai Tevi tā nogurdina debates «Auseklī»? Varbūt tas jau ir darbs pie «Laimes?» Es ļoti priecājos, ka Tu ķēries pie šāda darba, bet vai Tu neesi par vājiņu, ja miedziņš kļūst slikts? Droši vien arī nakti Tu darbojies pie manu cietuma dzejolīšu tulkošanas, un tie izrādījās pārāk grūti tulkojami? Arī par tiem es kaut ko gribētu teikt; jo tagad no Tavām brīnummīļajām un labajām: vēstulītēm esmu kļuvis tik drošs un pārgalvīgs, ka varu pateikt it visu. Un tas, ko es gribētu teikt vai esmu jau pateicis, nebūt nav kas nepatīkams vai kutelīgs, es tikai negribētu aizturēt savu pāri plūstošo prieku. Tu savā mīlā pret mani esi tik vienreizīgi labestīga, pašaizliedzīga un upurēt spējīga; ka es šo aplaimojošo sajūtu nemaz nevaru izteikt, tā ir tik maiga, rīta dvesmiņai līdzīga; es vienmēr pavisam dīvainā kārtā it kā baidos Tev to šā vai tā pateikt, ar rupju vārdu aizvainot. Turklāt Tu pati garīgi esi kļuvusi bezgala smalkāka, jau kopš tā laika, kā aizbrauci no šejienes, un es jau bieži Tevi esmu tīri netīšām aizskāris arī citās lietās. Tā es kļuvu divkārt bikls: pret Tevi un pats pret sevi. Un tomēr mūsu dzīvei un mūsu attīstībai ir gluži nepieciešama pilnīga izrunāšanās un skaidrība. Vissmalkāko, visliegāko daļēji, un pilnīgi apzināto nojautu, noskaņu un izjūtu pēdējais atlikums jau tāpat vienmēr paliks neizrunāts. Bet tas man vairs neliekas tik baismi, jo šis pats pēdējais, visdziļākais [jūtu] atlikums mums ir tik radniecīgs, it kā neapzināti. meklē viens otru un papildina. Un tas mūs vairs nešķir. Bet, jo vairāk no daļēji neapzinātā mēs pārvēršam skaidrā abpusējā apziņā, jo dziļāka un garīgāka, un bagātāka kļūst mūsu dzīve, jo tuvāki mēs kļūstam viens otram. Bet visdziļākās mīlas pēdējās pakāpes noslēpums starp diviem cilvēkiem ir tieši šāds: visā apzinātajā vienam otru saprast un arī līdzi just. Šī visdziļākā mīla ar to tiek veidota arvien dziļāka, vienmēr atjaunojas, ar visdedzīgāko tālāk augošu interesi un ziņkāri. Šī tieksme pēc zināšanām, atziņām, jūtu viļņojuma piepildās tādējādi, ka arvien paplašinās abpusējās saprašanās robežas līdz pat visslepenākajām pusapzinātajām izjūtām un domu iedīgļiem, kas reizē ir slēpti it kā dūmakā un reizē arī poētiski filozofiski. Apziņas robežu paplašināšana līdz zemapziņai ir reizē arī vispār cilvēka būtības paplašinājums līdz nākotnes cilvēkam. Tā kā mīlētāji, kas reizē reprezentē abus dzimumus, divus cilvēciskās būtības un apziņas veidus, var visdziļāk savstarpēji aptvert un atzīt, jo 1) ne starp diviem vīriešiem, ne arī starp divām sievietēm nevar kādreiz būt tāda uzticība, visas savas iekšējās būtības pilnīga atklāšana un 2) viņiem nav arī tieša, praktiska, ļoti svarīga atklāsmes motīva (bez spaida jau neatklājas neviens, pat pret sevi), tad tāda mīla, kā es to saprotu, reizē ir visstiprākā kultūras svira, praktisks līdzeklis, civilizētās sabiedrības dzinējspēks. Šī doma man bija jau sen, bet šī pēdējā konsekvence ir jauna, un, mīļvienīgumiņ, skūpstdvašiņ, vai Tu zini visā nopietnībā, mūsu mīlai varbūt ir vairāk nozīmes ne vien kā aplaimot divus mīļus un labus Iniņus. Žēl, ka, izņemot vēstulītes, mums nav nekādu citu piezīmju par mūsu mīlas dzīves attīstību; tās tiešām varētu būt ļoti interesantas un noderīgas. Tur taču mēs stāvam pilnīgi vientuļi, cenzdamies ar gribu sasniegt šo saprašanos un to realizēt praktiski. Citādi mīlas dzīvē saprašanās turpinās tikai līdz saderināšanās laikam vai līdz pirmajai laulības krīzei, tālākā dzīve parasti noris bez jebkādas intereses un nedod materiāla arī tēlojumam. - Vienu trūkumu Tu, mīļdvesmiņ, šādā dzīvē ļoti izjutīsi: brīnišķo; bet vai Tu nevarētu pierast saukt arī to par brīnišķu, noslēpumu pilnu un dievišķu, kas vēl ir neizpētīts, kas palicis neaizskarts zemapziņā un ko nekad neizdosies pilnīgi atklāt, bet kas vienmēr paliks nesaprotams, noslēpumains, komplicēts un grūti apjaušams un rosinās visas izjūtas, kairinot un vilinot ar savu dziļumu un augstumu. Brīnišķajā atdalās vecais no jaunā, pusnakts noslēpums no klusā vasaras dienas vidus noslēpuma laukos. (Šo pēdējo es labprāt mēģinātu. attēlot dzejoli, tas kļuvis man daudz dzīvāks, kopš es uzturos mežā, kur pilnīgā klusumā guļu saulē un cepinos.) - Vismīļāko sirdssaldumiņ, neesi dusmīga, ka es esmu tik briesmīgi aizklīdis, gribēju izteikties īsi, un te nu mēs esam. Tātad: tas, ka Tu gribēji tulkot cietuma dzejolīšus, man bija Tavas dziļās mīlas pierādījums, tā saplūdis divas dzejas straumes, un bez tam vēl tas man arī ļoti glaimo, it kā ar maigām pūkrociņām tiktu glaudīta galviņa, Tavs spriedums man ir izšķirošais. Ja Tu bieži saki, es neticot, kad Tu slavē, tas ir pareizi izprasts, bet tikai tikdaudz: es vienmēr domāju, ka savos dzejolīšos es ne tuvu nesasniedzu to, ko Tu par tiem saki, man tie nekad neliekas tik labi, es vienmēr gribu reiz tiešām panākt Tavu uzslavu un esmu nelaimīgs, ka vienmēr tik ļoti no tās atpalieku. Kā mērogs man kalpo Tavi dzejolīši, kurus es gribētu sasniegt savā īpatnējā veidā, tas man neizdodas, tādēļ arī domāju, ka vienmēr atpalieku no Tavas uzslavas. Tā tas ir, mīļsapnīt, un tādēļ esmu tik laimīgs, ka Tu gribi tulkot cietuma dzejolīšus, jo pēdējo draņķi jau Tu netulkotu. Vai Tu tagad neesi bēdīga, mīļmutiņ? Ja Tu mani saprastu, kā es to vēlētos, Tu nebūtu bēdīga, Tev taču ir puisītis, kas Tevi tik dziļi mīl. Cietuma dzejolīšu tulkojuma darījumu puse: es no tiem visiem gribētu veidot daļu no «Nākotnes cilvēka», tāpat arī no agrākajiem dzejoļiem. Tādēļ Tev, mīļpūkiņ, vajadzētu dot savu tulkojumu kā stila paraugu, piemēram: No dzejas « - »; tad vajadzētu sekot vairākiem dzejolīšiem, kas tēlotu objektīvo pasauli un nebūtu vienīgi subjektīvi; es pāris tādus uzrakstīšu, vai varbūt Tu kaut ko uzraksti klāt, vispārējus saturā. Tu man tālāk par tulkojumu neko neesi rakstījusi, bet es esmu tik ziņkārīgs un laimīgs, ka mans mīlulītis par mani tā noraizējies; ir taisnība, Tu par manu nākotni raizējies vairāk nekā es Pats, bet tādēļ jau Tu esi brīnumdvēselīte un mutiņa. Vēl darījumu lietas: vai Gailītis ies projām uz Piebalgu? Kas nāks viņa vietā? Vai «Tellu» tad ņems? Vai viņa palīgs, kas pārņems vietu, nebūs noskaņots pret mums naidīgi? Gailītis teica, ka viņš uzņemšot visu, ko mēs došot, lai tikai mēs nepaliktu pie Zālītes; cik mēs varētu Derīgu grāmatu nodaļā nopelnīt? Vai tas varētu būt 300 -360 rubļu? Vismaz 1902. un 1903. gadā, gan jau vēlāk brīvībā mēs izlīdzētos tālāk. Derīgu grāmatu nodaļai es varētu bez novelēm un tulkojumiem dot arī zinātniskus apcerējumus, piem., juridiski - politiski - ekonomiskus utt. Arī Vizulis saka, vai mēs nevarētu to Zālīti atstāt, Niedram biedrībā esot savākuši 500 rubļu, esot arī mēģinājis vākt kādu summu mums (izmaksājot ik mēnesi), lai atpirktos no Zālītes. (Ko Tu citādi par Vizuli saki, tas ir ļoti pareizi un man ļoti patika un mani nomierināja, vispār mani vienmēr nomierina Tavas vēstulītes.) Protams, vecie jau vēlētos, lai mēs pārietu pie viņiem, bet arī uz viņiem vis nevar paļauties: ne Blaumanis, ne Niedra, ne Poruks, ne arī kāds cits nav dabūjis pie viņiem vietu, ne arī guvis citādus ieņēmumus. Teātris Tev noskaņots naidīgi, paliek vēl Derīgu grāmatu nodaļa, bet 100 - 200 rubļu gadā tomēr ir mazliet par maz. Tad 1902. gadā viņi uzvedīs «Ričardu III», tātad no mums neņems nekā. Ar ko tad lai rēķinās? Ja paliktu vismaz Gailītis, būtu cilvēks, kurš mums nav naidīgi noskaņots, varbūt tad arī vēl būtu pieņemams, ka no Derīgu grāmatu nodaļas mēs tos pāris gadus saņemtu pa 200 rubļiem. Ja viņš paliek, vari parunāt ar viņu un pajautāt, vai viņš var to garantēt, tad mēs Zālīti pamestu. Uz «Austrumu» jau nepavisam nav ko domāt, tas jau nevar maksāt. Dot tam pāris dzejoļu, lai saglabātu labu noskaņojumu, tas neko daudz nenozīmē, reklāmu jau viņš mums netaisīs. Arī kaitēt tas, tāpat kā «Vārds», neko daudz nevar. (Tava polemika bija ļoti cēla un mani jo patīkami pārsteidza, it kā no augšas skatoties, tikai droši vien arī Sp. V. un Klāviņu es nebūtu tā saudzējis, viņš taču domā, ka tas esot pareizi, ka «Saules meita» neesot uzņemta.) - Šos divus gadus mēs gan varētu iztikt pavisam bez ieņēmumiem, tas nozīmētu iz. tērēt kapitālu apmēram 600 rubļu un divus gadus ar maizes darbu nemaz neņemties, tikai labi atpūsties un tad veikt ko lielu un skaistu, oriģinālu, ne šos mūžīgos tulkojumus. Bet kurš gan tos publicētu? «Mēnešraksts» vai Nodaļa? Varbūt paši savā izdevumā. Vai mani ar laiku neaizmirstu? - Bet dzejoļus vai ko sīkāku mēs varētu dot citur. - Mēs varētu atļauties tādu eksperimentu, par to tuvāk [runāsim] personīgi. Bet, galvenais, pamēģini nodibināt kaut kādus sakarus ar izdevējiem. Vai kāds nevarētu izdot mūsu dzejoļus? Par tiem tiek tik daudz runāts. Varbūt Ozols? Vai arī pašu izdevniecībā, kur grāmatu tirdzniecību varbūt uzņemtos Valdmanis vai Ārgalis? Nīnas draudzenes? - Pie Zālītes jau, protams, slavu nevar atrast, bet kur lai arī citur to rod? Visticamāk - Derīgu grāmatu nodaļā. Bet vai tā gribēs izdot arī lielu romānu2 Saki to arī Gailītim; ja viņš paliek priekšnieks. Vai Derīgu grāmatu nodaļa nevar izdot mūsu dzejoļus? Par to arī parunā. Varbūt tā varētu uz Tavu jubileju izdot Tavus kopotos rakstus? Tas būtu ļoti skaisti, tad arī Zālīte mums nebūtu nepieciešams. Vai varbūt izdošanu uzņemtos Plātess vai «Mēnešraksts»? Tā būtu labākā forma jubilejas godinājumam. Ko Tu domā, mīļdvēselīt? Dod par to mājienus gan vienam, gan otram, vispār jau tagad izvirzi domu par Tavu jubileju. Pēc tam mēs presē to lēnām sagatavosim, bet pirmajai ierosmei jau jānāk no preses publikā. Vēstulē Vizulim es par to jau kaut ko ieteikšos, gluži vispārīgi. - Mēs Zālīti varētu pavisam pamest, bet ko tad, ja galu galā bankrotē «Dienas Lapa» vai pat «Mēnešraksts»? Tad mēs būsim atkarīgi tikai no vecajiem, un viņi mūs arī vairs nemeklēs, jo viņiem jau būs monopols. Un, beidzot, gaidīt mūsu slavu no vecajiem un balstīties tikai uz viņiem arī nav diezcik vilinoši; viņiem gan nav jābūt pret mums naidīgiem, bet arī nekas dziļāks, kopējs mūs nesaista. Mūsu stāvokli apgrūtina arī tas, ka Fallijs tā sakaitinājis jaunos, mums tas jāizstrebj. Mums tagad naidnieki abās pusēs, un nevienam mēs nevaram izdarīt pa prātam. Mans plāns bija ienaidniekus izšķirt un tad uzvarēt vienu pēc otra, tagad tie abi apvienosies un mums nav neviena sabiedrotā. Nav iespējams veidot sev [piekritēju] partiju no tālienes, mums jau uzbrūk, pirms vēl tā mēģinājusi veidoties. Mēs esam gluži vieni. Tomēr, par spīti visam, būt stipriem un uzvarēt! Bet tagad tas ir daudzreiz grūtāk. Tādēļ nodibini sakarus, kur vēl iespējams. Arī «Auseklis» ir šim nolūkam labs. Arī prēmija daudz palīdzētu. - Protams, mēs uzvarētu arī tāpat, Tu esi tik brīnummīļa, tikai katra pēda būs mums jāiekaro cīņā; tas ļoti nogurdinās, un mēs nespēsim līksmi strādāt; mans mērķis taču bija: līksms darbs. Zeltdvēselīt, manu nomoda sapnīt, kaut tikai Tu vienmēr varētu palikt vesela, kaut tikai Tu nebūtu bēdīga, kaut tikšanās Tev atkal varētu atdot Tavu agrāko prieku, tad viss būtu labi: būt stipriem un uzvarēt! Galu galā mūsu nākotne ir ne jau šeit, Latvijā, bet gan lielajā literatūrā. Tādēļ mēs arī varētu to eksperimentu izdarīt un Zālīti pamest, nesaņemot neko pretim. Bet tur, ārpusē, viss būs atkal jāsāk pilnīgi no jauna, un tad aiz muguras, mājās, arī nepaliek nekāda balsta. Tas ir tas riskantākais. Tādēļ, ja ne Zālīte, tad kaut kur citur, piemēram, Derīgu grāmatu nodaļa. Paturēt arī mājās atbalstu un reklāmu, nenojaucot visus tiltus, kamēr neesi par ko īsti drošs. - Varbūt «Ausekli» var piedabūt, lai tas kļūtu par izdevēju un izdotu rakstus, jo drāmas jau tam ir. Tad mēs varētu uz to balstīties. Pameklē, manu dvēselīt, kādu, kas aizstātu Zālīti un būtu mums atspaids, starp citu: būt stipriem un uzvarēt! - Grāmata saucas: Vekenštets «Žemaišu mīti un teikas», Nr. 1321, dabūjama pie Kimmela par 6 [?] rubļiem. Bet paskaties arī pie Zihmaņa, vai nevar dabūt vecās, vai pie Kapteiņa. Grāmatu ļoti nozākāja, un tā droši vien būs tur atrodama. Kreicvalda (Lēves) «Igauņu pasakas», Nr. 1297, 3 rubļi 50 kapeikas. Nopērc arī Mārtiņu Gīzi (varbūt tā interesanta viela drāmai, par to jāzina kas tuvāk); pie Kimmela: B: Bergmalim «Kalendāra nemieri Rīgā» (1 r. 50), Nr. 656; Bitners - «Kalendāra nemieru» abi tēlojumi (30 kap.), Nr. 667 un arī Nr. 669, Dzirne «Rīgas kalendāra nemieri» (75 kap.). Vēstules 1. lappuses augšmalā, pierakstīts: Klāt pielikta maza pūkiņa. Ko dara māmiņa? Vai viņai labāk? Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi. Turies pūkaina un vesela, manu dvēselīt! Kurš tad saņems godalgu pār dzejoļiem? Mēs vai citi? Ja mēs, tad es nosūtīšu Tavu brīnumskaisto dzejolīti «Dzimtene», ko Tu man gribēji dot. Es sūtīšu to gan Tavā, gan savā rokrakstā, tā ka vari to dot vai nu kā manējo vai kā savu. Kūri tad maijā dabūs pārējās godalgas? Vai mēs ko dabūsim, vai atkal paliksim tukšā? Vai Tev no tām nebūtu jāsaņem 4. godalga par kritiku? Tu tikai paplašinātu savu referātu Zinību komisijā, es palīdzētu un saņemtu godalgu par stāstu. Par dzejojumu tad lai to ņem Sudrabs. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: Esmu jau noguris un nezinu nekā vairāk rakstīt, nezinu ari, ko vēl vajadzētu pārrunāt vai atbildēt. Ko Tu domā par priekšlikumu nopirkt «Modes Vēstnesi»? Vienā gadā izbeigsies koncesija. - Rīt es nosūtīšu tieslietas un norakstītus vecus dzejoļus. 170. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 7. (20.) augustā 7/32/966 Manu vissmaržīgāko, vissirsnīgāko dimantpūkiņ, pūkdvēselīt, sirdslāsīt, šodien nav mīļās pūkkartītes, bet es pats esmu mīļš un labs no vakarējās, saldās mīļvēstulītes. Šodien arī strādāju tā kā īstenībā vajadzētu ik dienas strādāt, gāja jau viss tīri labi uz priekšu, bet tas man nesagādāja prieku, droši vien es tomēr vēl esmu pārāk saguris regulārajiem darbiem, man vēl daudz jāatpūšas, ļoti daudz, lai būtu derīgs darbam. Šādās dienās es nožēloju, ka esmu izšķiedis savu laiku dažādiem draņķa tulkojumiem, to vietā jau toreiz es būtu varējis uzrakstīt kādu kārtīgu oriģināldarbu; es biju par slinku, lai klausītu paša Iniņai. Šodien nosūtu tieslietas, pāris no maniem vecajiem pārlabotajiem dzejoļiem un «Dzimteni» abos veidos. Neesi tādēļ dusmīga, vienīgo Dziļiniņ: es to, protams, pieņemu kā brīnumainu dāvanu no tās pašas mutiņas, kas man devusi jau tik bezgala daudz; mazliet vairāk vai mazāk jau neko neizšķir, pēc tam kad Tu puisīti esi nostādījusi uz kājām; es tikai kaunos kaut ko tik brīnumskaistu pieņemt, tagad divreiz to pārrakstīju, un katru reizi tas ir kā jauns, tas rosina tik daudz noskaņu un izjūtu. Tas ir tik vienreizēji skaists, jau tādēļ vien, ka ir tik vienkāršs, bez pretenzijām uz ko sevišķu, manierīgu, kā mani dzejolīši, tas ir tik viegli uztverams, katrs to saprot, ne tikai gardēži, un tomēr tas ir tik brīnumdaiļš, aizkustinošs un domu bagāts. Tā esi Tu visā pilnība, kā Tu stāvi, pilnīgs cilvēks un reizē tik maigs savā spēkā. Šis dzejolītis vispirms ir viens no tiem, ko es cenšos sasniegt, bet velti. Ja Tu man vienmēr dosi gatavu kumosu, tad visi mani vēlākie dzejolīši būs negatavi un parādīsies pavisam nesagremojami. It sevišķi tas noder kā, konkursa dzejolis godalgai. Uzglabā to šim nolūkam, mīļdvēselīt, ar savu vārdiņu, kas vienīgais šim gadījumam pietiekami labs. Tev jādabū arī godalga. - Es gribētu pastāstīt par runci, viņš kļuvis pilnīgi mājas kaķis, nodarbojas ar bērnu audzināšanu, bet rit [rakstīšu] vairāk. Mīļsaldumiņ, pūkinā sevi. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 171. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 11. (24.) augustā 11/32/962 Manu smaržsaldumiņ, zeltmirdzumiņ, rožziediņ, šodien esmu ļoti labi apgādāts ar 3 pūkkartītēm no 3., 4., 5., divas no tām ar pūkīgām bildītēm mazajiem bērniem, kas skatījās paplestām mutītēm un pamēģināja, kā tādas bildītes garšo. Vienīgo Pūkiniņ, jaunumi par tik ļoti meklēto personu arī mani ļoti uzjautrināja, tāpēc ka vēl pavisam nesen to dūšīgi lamāja. Tava replika tātad gluži negaidot ir lieliski iedarbojusies; man tas raksts patika ļoti, bet nekad es pat nenojautu, ka šī iedarbība varētu būt tik graujoša. Arī Tava atbilde bija gluži manā garā. Tagad vēl neko nevar izšķirt, jāsavāc tikai visi pavedieni rokās un jātur. «Pēterburgas Avīzes» tātad kļūst par jaunu mūsu vispersonīgāko ienaidnieku pulcēšanās centru: - Tev Niedra un man - Blaumanis. Uz to jābūt gataviem. Humora pielikums būs vērsts tieši pret mums. Tad būs pienācis īstais laiks arī Fallijam. Starp citu, par to es neko tuvāku nevaru pateikt, viss tik ļoti atkarīgs no tiešajiem apstākļiem. - Cietuma dzejolīti Tu tūliņ varētu iestarpināt: «viss vītis, viss kritis un zemē rakts» (no 1900. gada «Zelteņu kalendāra» (tas nozīmē, ja citu nav diezgan), tad: «Jā, saule riet, ak, ātri riet» un «Nemūžam jums neizprast gaviles, kas neviļus laužās iz dvēseles») un «Viss, ko jūs dziedat, sauss un sājš». Bet es vēl mēģināšu drīzumā aizsūtīt arī citus. - Atsūti šurp: 1) «Latviešu Indriķa hroniku», arī latviski Siliņa «Iņdriķa Latv. Kronika» un 2) Ditriha fon Alnpekes «Atskaņu hroniku» (tā ir Jelgavā). - Pūkiņā sevi, mīļsaulaino Sirdsiniņ, glabā sevi labi tikšanās brīdim! Pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 172. O. ZĒFELDEI Slobodskā 1901. gada 11. (24.) augustā Mani labie, no sirds mīļotie bērni! Tad nu beidzot tas slinkais Ansis ir klāt! Tas vilkās ilgi, gandrīz katru dienu gribēju saņemties, bet šodien, Olgas dienā, sirdsapziņa sadeva tik pamatīgi, ka man pēkšņi atvērās acis: četrus mēnešus ir vilcies šis miegs. Reizē ar šo apziņu modinošo argumentu es arī tūlīt aizsitu telegrammu; vai tikai tā Jūs aizsniegs vecajā dzīvoklī? Vislabākos, vissirsnīgākos sveicienus; kādi vien šeit atrodami, es sūtu Tev, mīļo, labo Olgiņ, piemetinot klāt vissiltākos laimes novēlējumus, nebaidoties, ka tie tālajā ceļā varētu atdzist: es, proti, sēžu rītasvārkos, istabā ir 12°, bet sirds dzijumos es neesmu vēss, kā zināmie zvejnieki, kuriem gan vēlāk tā kā sliktāk izgāja. Vēsums man nespiežas tālāk kā līdz vestei, un ja vien esi reiz izrāvies no darba, noguruma un vārguļošanas, tad jau drīz iesilsi. Mēs sēžām atkal kā pirms gadiem visa mazā četrpersonu sabiedrība kopā un tērzējam, un spriežam un tiek gan skartas dažādas filozofiskas dzīves mīklas, gan paši tajās nonākam, esam drīz muļķīgi, drīz gudri, drīz grūtsirdīgi, drīz sajūsmināti, bet vienmēr jūtamies stiprināti un pacilāti, kamēr obligātais portvīns pudelē arvien krītas. Šodien mēs esam kopā mazliet simboliski, trūkst realitātes bet es atvietojumam esmu sev atradis ilūziju: kamēr es šo te rakstu, manī noraugās divas patīkami meiteņu sejas mīļām, maigām acīm (bet neesiet greizsirdīgas), tie ir tie paši zeltaiņie bērni, kuri bildē no Rīgas atnāca ciemos pie manis ar Tavu vēstuli. Elza arī ir klāt, un nu iet vaļā vārdadienas svinēšana. Vārdadienas bērnam ir domāts pirmais skūpsts, tās diemžēl šodien viņam tiek pasniegts vienīgi bildē. Mīļmarijiņai arī nedrīkst liegt apsveikumu. Bet tagad glāzes, tās mirdz tik zeltaini. Uz papīra šeit vibrē kāda zudusi atblāzma. Tā ir saulē, bet tā jau visu ceļ dienas gaismā, tā cels dienas gaismā arī mani. Neļaut sevi pieveikt! Tie vienmēr bija Tavi vārdi, mīļo Olgiņ, tie ir ļoti labi, vieni no vislabākajiem, kādus es pazīstu, un tos Tu man iedevi piemiņai līdzi uz šejieni. Es tos arī atkal atrodu Tavās mīļajās vēstulēs, tie nerūs pie manis, es tos turu godā. Es pat ticu, ka tie ir nesuši labus augļus. Vai Jūs no tā nekā nemanāt šajā vēstulē? Jums, sievietēm, es pateicos par daudz ko labu, šie vārdi pieder pie vislabākajiem. Tajās neaizmirstamajās dienās, kad mēs visi kopā nositām vakarus, es domāju, ka esmu tā dodošā daļa, tagad es zinu, ka esmu no Jums vairāk saņēmis, nekā Jums devis. Mani mierina vienīgi tas, ka es godīgi ar visiem spēkiem, esmu devis visu, kas vien man pašam bija labs. Jūs jau toreiz zinājāt, ko nozīmē dzīve sīkās rūpēs. Es dilitēju dzīvi, no sīkās ikdienas es nezināju nekā. Man bija pieredze, bet pilnīgi citādā ziņā: es biju ļoti daudz dzīvojis ar sevi pašu un biju sev apnicis kā apnīk pārāk biežs viesis. Esmu arī vienmēr noraudzījies, apbrīnojis, cik dūšīgi un stipri, mierīgi un pacietīgi Jūs nesat dzīvi; lai arī kā tā Jūs nospiestu, Jūs nekad nezaudēsit savu pašsavaldīšanos. Ir kaut kas apskaidrots, noteikts, es gribētu pat sacīt - jautrs, Tevī, mīļā Olga. Marijiņa ir noslēgtāka, par viņu grūtāk spriest, bet spēks un nolokāmība varētu būt vēl lielāki. Es nešaubos, ka Tu, Mīļmarijiņ, sasniegsi savu mērķi. Māksla ir klīrīga, un apkārtējā sabiedrība ir muļķīgā «lielā līkne» - filistrs, bet ar stipru gribu tam ir jāizdodas. Par Tavām sekmēm esmu ļoti priecājies. Atrakstiet man tikai labi sīki, kā šajā sezonā iet ar teātri un dziedāšanu. Jūs protat no dzīves gūt prieku, māksla to padarīs vēl lielāku. Varbūt arī Tev, mīļā Olga, radīsies izdevība paveikt visu lielo, ko esi sev iztēlojusies. Es vienmēr esmu ļoti daudz cerējis no Tava stiprā talanta. Kāda mazā atzīšanās lai Tev aiznes pierādījumu par to: rakstot kādu lomu (tā ir spēcīga, noteikta,, augstākajā mērā godīga sieviete labākajos gados), es pilnīgi domāju par Tavu tēlojumu (kādu es Tevi bieži biju redzējis uz skatuves). Lomu es nemaz vairs nevarēju sev iztēloties citādu, tik ļoti manā uztverē Tavs tēlojums valda pār šādām lomām. Tu raksti, ka Tavas spējas esot izšķiestas neko neizteicošās epizodēs, bet viss jau bojā neaiziet, labais vienmēr paliek. Par sevi es saku gluži to pašu, tikai man, nav šī paša mierinājuma, tādēļ ka mans darbs prasa ļoti daudz fiziskā un garīgā spēka un jaunu jūtu. Šis spēks fiziskais un garīgais) mana veida jaunradē ir tas vislabākais, bet man tā vairs nav, es sāku tad, kad citi gandrīz jau beidz. Tu vari pāriet pie māšu lomu tēlošanas, Tev tā būs tikai lomu maiņa, man nav nekādas mātes lomas, pie kuras es varētu pāriet. Kad Elza mani izrāva no. sevis paša, es tūlīt sacīju: ir ar vēlu. Bet viņa ir briesmīgi ietiepīga un pastāvēja uz to: «Labāk vēlu, kā nekad,» lai gan es neredzēju, priekš kā un kādēļ tad jābūt «labāk». Tā nu es arī esmu dzejnieciņš, par spīti daudzajiem maigajiem mājieniem, ka es tomēr labāk vēlētos, lai viss paliktu pa vecam. Es pats šajā lomā vēl tagad sev izliekos kā pārāk īsās bērnu bikšelēs, bet es ceru, ka Jūs, mīļās meitenes, mani neizsmiesiet, jo es zinu, ka kādreiz Jūs mani jūrmalā atradāt gluži kā bezbiksi un ne tik vien nesmējāties, bet pat jutāt man līdzi kā slimam vīram un mani mierinājāt, jo es, piesardzības dēļ, gulēju gultā, kamēr izmazgātās bikses žāvējās uz sētas. - Bet, visā nopietnībā, - vai pie Jums teātri vēl arvien nebūs nekādu izmaiņu? Vai Ozoliņš vēl arvien neaiziet? Tad jau nevar būt ne runas par iespēju praktizēties īstā mākslā. Es skatos, ka Tu esi metusies uz literatūru un paņēmusi «Magdalēnu». Varbūt Tev ir arī darbi «Vārdā» un «Baltijas Vēstnesī»? Es, vārdu sakot, tāpat mokos ar tulkojumiem, bet Latviešu teātris bez «Fausta» cita nekā nav pieņēmis. Jau 3 mēnešus dienu dienā sēdu pie «Tella». Atkal esmu ļoti izšķiedis laiku un novārguļojis, bet darbs jāpaveic termiņā. Tas man ir apriebies līdz kaklam, labais «Tells», sevišķi kopš ielu bruģētāji pabeiguši savu darbu mana loga priekšā. Kamēr viņi bruģēja, es sēdēju istabā, noraudzījos viņos un īsti koleģiālās jūtās veidoju un liku pantu ,pie panta, tāpat kā viņi akmeni pie akmeņa. Esmu tā, pēc svešu meistaru priekšraksta, salicis kopā daudzus pantus, man dažreiz jājūtas kā latviešu Parnasa bruģētājam; tas [Parnass] esot ļoti purvains apvidus, tā runā! Mana dzīve ir tik šausmīgi vienveidīga, ka par to nav nekā vairāk ko stāstīt. Ar nepacietību es gaidīšu, kad Tu man pastāstīsi daudz, daudz par jums, tas ir visinteresantākais, jo tā ir mūsu galda sabiedrība. Vēl skūpsts un sveiciens, mīļie, zeltainie bērni. Esiet veselas un jautras un atcerieties savu veco Ansi. Viņš ir tāds pats, tikai vecāks. Dzīvojiet sveikas! 173. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 16. (29.) augustā 16/32/953 Manu mīļsirsnīgo pūkdvēselīt; manu samtsaldumiņ, mīļsārtumiņ, šodien atkal saņēmu brīnummīļu pūkkartīti un esmu līksms, ka vismazākajām dvēseles pūkiņām atkal labāks kuņģis un ka tās ir mīļas. Arī tas ir ļoti skaisti, ka ļaudis Tevi tā uzmeklē, ka pie Tevis bijuši Ķeniņi. Aizej katrā gadījumā arī pie viņiem, es par to jau rakstīju un mazos saldumiņus ļoti sabāru, bet tagad redzu, kā mīļsmaržiņa pati atlikušo laiku grib izmantot tam, lai visur nodibinātu sakarus. Tas, ko Tu, dvēselīt, raksti par cilvēkiem, kas nezina kurp iet, arī ir gluži pareizi, es par to Tev jau rakstīju vairākkārt, un arī pats jo bieži esmu piedzīvojis, ka ļaudis bija strupceļā un griezās pie manis. Tieši par to pats tiku domājis vēl vakarvakarā un šodien no rīta pirms pūkkartītes saņemšanas, un biju pārsteigts un ļoti nopriecājos, mīļkartītē izlasot to pašu. - Gurķīši vēl nav pirkti, un ir jau par vēlu, tomēr vēl runāšu ar veco. - Dzīvokli vairs neesmu meklējis, bet varbūt man tomēr vajadzēs izvākties, jo dēls dzer atkal, viņš šodien atnāca un par to žēlojās. Ja viņu Vjatkā pieņemtu, viss vēl būtu labi, citādi es izvācos. Mazliet rakstīju tieslietu jautājumus, tagad laikam gan varēs vairāk uzņemt un es arī vairāk sūtīšu. - Sūti tūlīt Reklāma Nr. 3388, komentārus «Tellam». Uzmeklē arī Lautenbaha «Velnu un Dievu», arī Pumpura «Lāčplēsi» (man bija Jelgavā), tāpat Puškaiša «Pasakas» un «Dainas». Gribētu arī «Edu», ir Jelgavā, tur tāpat ir «Latviešu Indriķa hronika» un Dītriha fon Alnpekes «Atskaņu hronika». Rakstīju Tev arī par «Kalendāra nemieriem». Tas viss man tagad vajadzīgs kā materiāls, kas jālasa. Mīļpūksaldumiņ, kop tikai sevi labi, esi veselība, vismīļākās, vissaldākās bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 174. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 19. augustā (1. septembrī) 19/32/954           Rožsmaržiņ! Manu vissirsnīgāko, vissaldāko mīļsapnīt, dvēseles ziediņ, baltliesmiņ, šodien kā rožsmaržiņas dieniņā saņēmu mīļu, pūkīgu 11. VIII vēstulīti, bet pa vidu trūkst 10. VIII kartītes. Bet mīļā, saldā pūkvēstulīte ir bēdīga un sagurusi kā visas vēstulītes un mīļkartītes pēdējā laikā, tikai reti vēl es redzu gaišo, smejošo saulīti, izdzisusi pavarda kvēlojošā uguns, un es esmu par tālu, lai to atkal iekurtu. Es nezinu, kas Tevi padara tik bēdīgu un nogurušu, manu vienīgumiņ, manu dvēselīt, dvēselīt, un nevaru Tev palīdzēt. Tad arī mani pašu grib pārņemt rudens noskaņa, esmu sev jau galīgi apnicis ar veltīgo plānu kalšanu dzejas darbiem, nekas nav iznācis, tagad es to atmetīšu un nogulšos slēpnī, lai nomedītu kādus dzejoļus. Tomēr visvairāk es domāju, kā pilnīgi padoties slinkumam, nopelnīt tikai tik daudz, lai mēs varētu iztikt, tātad nestrādāt vairāk kā pašlaik (30 rindu «Tella» un mazliet Miržē} un citādi rakstīt tikai tad, ja kas ienāk prātā, tātad neiet vairs tematu medībās un nedomāt par tiem. Šinī nogurumā un meklējumu veltīgumā vainojamas: [saimieces] dēla dēļ negulētās naktis, vēl arī garīgā pārpūlēšanās. - Dēls tagad Vjatkā, droši vien paliks tur vienu mēnesi. Mans miegs vēl nav kārtībā, bet gan jau drīz nokārtosies. Es neesmu domājis par miedziņu arī mana saldā brīnumlabumiņa, manas sirds dzīlītes dēļ; arī izpalīdzēsana man devusi daudz labestības un šo negribēto un negaidīto apmierinājumu; taču arī daudz dziļas nepatikas: es tomēr nespēju cilvēkam palīdzēt. Vārdi taču vienmēr paliek tikai vārdi, viņam vajadzīgas zāles, fiziska, ne mutiska palīdzība. Šī nevarības izjūta ir ļoti pazemojoša un mocoša, turklāt nevajadzīga mocīšanās, jo es esmu vairāk saprāta cilvēks un nevaru neredzēt, ka jūtu vajadzīgs pavisam nedaudz, toties vairāk zāļu, ko es nevaru dot. Es viņam maizes vietā dodu akmeni. Tas man liekas gandrīz izsmiekls, šis mūžīgais mierinājums, kam taču jāpaliek neauglīgam. Esmu saprāta cilvēks. Ja Tu, manu liego dvēseles dvašiņ, arī izproti šo viedokli, tad tas dara man labu un mani ļoti nomierina. -Es bieži domāju par Tavu nogurumu, ka tam ir pārejoši fiziski cēloņi, garlaicīgs darbs, ja Tu būtu nopietni slimiņa, būtu taču rakstījusi. Kādi darbi Tev vēl pabeidzami līdz septembra vidum? «Auseklis» man godalgu nekādā ziņā nedos, pārāk bailīgi ļaudis. - Vai «Auseklis» nevarētu uzvest Tavu «Zeltīti» un mūsu tulkojumus? - Vai Nīna nevarētu rakstīt par Tevi, es viņai dotu gatavus visus materiālus. Padomā par to, mīlulīt! Kādēļ gan lai mums nav it nekā no mūsu prieka? - Vai tad Gēti vispār nevarēs ievietot «Mēnešrakstā»? Jo «Saules meita», «Ķeizara ceļojums» un Miržē taču ies visu gadu. Bija apsolīts. - Ļoti žēl, ka «Saules meitu» esi iespiedusi bez komentāriem. - Vecā izdod visu savu augšējo dzīvokli un pārvācas uz leju. es jau sen Tev to rakstīju. - Tos 30 rublīšus es dabūju, bet rociņa niezēja pēc tam niezēja un arī pašlaik ļoti niez. -Šejienes papīri katrā ceturksnī (¼) dod 50 rubļus, gadā 200 rubļu. - Tātad pirmajā septembrī man procentos būs 50+50 rbļ.= 70 rubļu, pirmajā decembrī nosūtīti tieslietu jautājumi, pūkiņas un bučiņas, mīļas, mīļas. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Naudiņu ņem tikai tik daudz līdzi, cik vajadzīgs ceļam: papīri man ir nelielās zīmēs, kuras var izmainīt. Noguldi visu, kas pūkkabatiņā, Bisnieka bankā uz 5%, labāk izdosim to, kas šeit, jo te rēķina tikai 4%. 175. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 22. augustā (4. septembrī) 22/32/951 Manas sirds zelta [gabaliņ], vismīļāko samtmaigumiņ, mazmīlulīt, šodien saņēmu mīļpūkīgu mazkartīti no 13/960; no 12. VIII kartītes nav bijis, bet droši vien vienā esi pārrakstījusies, tā kā ar 11. VII atzīmētas divas, viena kartīte un viena vēstulīte, tikai tad cipariņi nesaskan, jo man ir 963, 962 un 960, bet 961 iztrūkst. Šodien vienlaikus saņēmu arī Gailīša [vēstuli] ar vaicājumu, kad būšot gatavs «Tells». Vakar sāku pārrakstīt. Iespējams, ka Gailītis vēl paliek priekšsēdētājs un varbūt nav aizgājis uz Piebalgu. Es Tev, mīlulīt, par to jautāju, bet Tu man nekā neatbildēji, kaut gan man bija svarīgi to zināt. Jociņi par pērieniņu ir jau ļoti mīļi, un es par tiem dikti smējos, tikai žēl, ka tukša pūkkabatiņa. Nesen Tu man jautāji, vai Tev naudu ņemt līdzi, vai atstāt tur? Uz to es arī gluži nopietni atbildēju, ka jāatstāj turpat un jānoliek bankā - es nenojautu, ka tā no bankas var izkrist uz ielas? Ko tur tagad lai vēl dara, kad Tu to esi izsviedusi uz ielas? Ja nevari iztikt ar naudiņu, ko saņem kā algu un honorāru, tad man neko šurp nesūti, gan jau es iztikšu. - Jautājumam par māmiņas pārcelšanos tagad ir pavisam cita jēga, tā kā tagad vairs nav nekādas liekas naudas, tad Tev vajadzētu ķerties pie kapitāliņa, un tas arī izmaksātu tālu pāri par 100 rubļiem. Turklāt, tā kā māmiņa pati negrib nākt, tad atstāj to gluži mierīgi tur, aizvedot tikai pie pazīstamiem cilvēkiem Rīgā, Jelgavā vai pie Spurēm. Pat visdārgākā pansijā mums izmaksās lētāk. Arī Tev pašai, mīļo Pūkiniņ, tas sagādās daudz mazāk pūļu, nekā atstājot viņu tur pie labiem pazistamiem cilvēkiem. Tad Tu arī mazāk raizētos un rūpētos. Bet, ja māmiņa ir palikusi vājāka, paliec vēl pie viņas, atpūties, Tu esi kļuvusi jūtami vājiņāka, no šim bailēm es netieku vaļā. Ja Tev vēl septembrī vajadzētu braukt, jau laikus parūpējies par pansiju. Nesērojies arī, vismīļāko, vienīgo sirsniņ, ka mēs tik neprātīgi esam izdevuši visu, ko bijām nopelnījuši. Tev tagad jāatpūšas, es esmu vesels un gan jau atkal nopelnīšu. Turies tikai vesela, manu dziļdvēselīt, manu mierinājumiņ, tagad stiprais esmu es un Tevi balstīšu. Bučiņas un pūkiņas tā vien lido no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 176. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 23. augustā (5.septembrī) 23/32/950 Manu sirdsdzīlīt, vissirsnīgāko dvēseles saulīt, sārtziediņ, liegpūkiņ, šodien saņēmu ļoti pūkīgu miļkartīti no 15/958 un kļuvu ļoti mīļš un labs, bet gaidu vēl trūkstošās 12. un 14. VIII kartītes. Arī Tu saņem tikpat nekārtīgi, piemēram, trīs uzreiz. Es priecājos kā paceplītis, ka kartītes darījušas labu mazajai, saldajai Iniņai, katru reizi es par to rūpējos un runāju. Kad kartīte tiek iemesta pastā, tai jāsagādā Iniņai prieks. Arī tas ir ļoti mīļi, ka paticis dzejolītis «Jaunekļiem», agrāk Tev nepatika nobeigums, arī tagad tas vēl būtu jāatstāj tāpat, kamēr tiks labāk izstrādāts, jo ir par īsu. Arī man nepatīk tālākais no «silts kakts», bet bada laikā jau velns pat mušas ķer. Cenzors «Lauztās priedes», liekas, nelaidīs cauri, un cita nekā man nav. Bet ar to gan es neesmu vienis prātis, ka Tava «Dzimtene» nebūtu oriģināla, es arī nesaprotu, kur gan kādam citam varētu rasties tāds domu gājiens. Visaizkustinošākā vieta, protams, ir sākot no «katrs akmens», bet arī viss kopā atstāj spēcīgu, dziļu iespaidu, tas ir satricinošs, bet reizē spīta un spēka pilns trimdinieku posts. Šis apslēptais spīts un nicinājums nevar būt kādam mazam skribentam, kādam sentimentālam Karamzinam, tas ir lielums. Dzejolītim oktobrī jābūt konkursā. - Vismīļāko sirds dzīlīt, Lidijai Tev jāpalīdz katrā gadījumā un, proti, tūliņ un cik vien iespējams: viņa nav parasts cilvēks un nedrīkst nonīkt. Noteikti dod viņai naudu, dod viņai divreiz vairāk, atsūti arī man viņas adresi, es uzrakstīšu viņai pāris rindu. Kad bija vajadzīgs, viņa palīdzēja mums, palīdzi viņai, vismīļāko, vissirsnīgāko dvēseles dzīlīt! Tu esi tik brīnumlaba, palīdzi viņai, es palīdzēju pat saimnieces dēlam, un es taču nespēju labestībā mēroties ar Tevi. Šoreiz gan neskopojies, sirdspūkiņ, tas būtu nejauki. Ej tūliņ turp un viņai izpalīdzi. - Esmu rakstījis Gailītim. Mīļsaldo dvēseles saulīt, mutes dvašiņ, esi vesela un pūkīga! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 177. P. GAILĪTIM Slobodskā 1901. gada 24. augustā (6. septembrī) Jūsu laipno vēstuli no 13. VIII nupat saņēmu un steidzos Jums tūdaļ paziņot, ka «Vilhelma Tella» tulkojumu jau esmu nobeidzis, atliek tikai vēl darbu pārrakstīt taisnību sakot, pats nepatīkamākais uzdevums priekš tāda gaiļa kāju vilcēja, kāds es, kādēļ lielāko daļu tulkojuma esmu [tādēļ] skaidri rakstījis. Atlikušās dienas līdz septembra sākumam es gan biju cerējis izlietot sev par atvaļinājumu un tad pārrakstīšanu izdarīt 1.-17.sept., tā ka Jūs 27. septembra dienā būtu saņēmuši visu manuskriptu (uz sūtīšanu skaitīju 10 dienu, jo termiņu Jūs bijāt nolikuši uz septembra mēnesi). Tagad Jūs saņemsat visu tulkojumu līdz 17. datumam, varbūt vēl agrāk, parīt I cēlienu, es gribētu par labu vērst, ko esmu nogrēkojis, aizkavēdams «Līru», par ko man tik pārsteidzošā kārtā atmaksāsat - paaugstinādami man samaksu summu. Mana sieva būs Jums izteikusi par to Nodaļai manu pateicību, bet atļaujat izlietot šo gadījumu, lai to vēlreiz atkārotu. Sarunā ar manu sievu Jūs bijāt minējuši, ka Nodaļā labprāt apgādātu arī citus darbus no manis, bez man uzdotajiem. Lūdzu Jūs tādēļ man laipni paziņot, kādi darbi Nodaļai būtu patīkamāki un kādā kārtā mana līdzdarbība varētu būt visnoderīgāka. Ar tādiem tulkojumiem kā «Līrs» un «Tells» Jūs esat apgādāti, jo nākošu gadu izdosat «Rihardu III»; turpinot klasiķu tulkojumu rindu, es gribu aizrādīt uz grieķu traģiķiem, nevien aiz tā egoisma, ka es viņus visvairāk mīlu, bet aiz vēlēšanās atvērt latviešiem arī grieķu pasauli, kuras augsto nozīmi Jūs kā klasiski izglītots cilvēks vislabāk pierādīsat. Protams, ar to es nebūt nedomāju atraidīt Jūsu priekšlikumus šinī ziņā, ja Jums tādi priekš manis būtu, jo es pats ļoti lielu svaru lieku uz tulkojumiem. Zinātniskos arodos man kā juristam pieejamas sabiedriskās, saimnieciskās un tiesu zinātnes, bez tam literatūrvēsturiski priekšmeti, kuros es varu piesolīt savu līdzdarbību gan oriģinālrakstiem, gan pārstrādājumiem. Še Jums ko likt priekšā es tagad neņemos, pirms neesmu dzirdējis Jūsu nolūkus, jo Nodaļa vispareizāk var novērot un apsvērt, kas tautai, kurai tas tik tuvu stāv, zināmā laikā visvairāk vajadzīgs. Tik sabiedrisko un tiešu zinātņu augošo svaru tagadnē gribētu Jums še minēt, šinī zinātniskā arodā Nodaļa, man šķiet, vēl maz strādājuse. Kādu laiku atpakaļ atminos lasījis, ka gribat izdot (Zin. kom.?) tautas izdevumos dažus likumus, bet vairāk es par [to] netiku dzirdējis. Ja varbūt tāds nodoms pastāvētu, es pie viņa izvešanas arī labprāt piepalīdzētu, jo esmu jau šo to sagatavojis tādam darbam. Ja vēlaties, es varētu Jums par to savas domas sīkāk izlikt, kā arī uzzīmēt tos tematus, par kuriem, pēc manām domām, vajadzētu populārus rakstus pasniegt un kur es varētu arī piepalīdzēt. Es gaidīšu ar interesi uz Jūsu atbildi šinī jautājumā, kura virzīšana visvairāk jācerē no Nodaļas. Beigās atļaujat vēl apvaicāties: ja Jūs uzņemtu no manis kādu oriģinālu stāstu vai noveli, cik lokšņu telpas Jūs varat tam novēlēt? Vai arī drāma būtu iespējama? Un dzejoļu krājums? - jau drukāto un vēl nedrukātu? Vai tādu izdot nebūtu pretī Nodaļas programmai? Un vai mani līdz šim iznākušie dzejoļi pēc satura un formas piemērotos Nodaļas prasījumiem? Vispēdīgi - kad Jums būs brīvāks laiks un kad es varu Jums sūtīt kādu gatavu darbu vai noteiktu priekšlikumu? 178. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 25. augustā (7. septembrī) 25/32/948 Mīļsirsnīgāko Iniņ, samtmaigumiņ, dvēselīt, beidzot pienākusi novēlojusies 12/961 mīļkartīte, varbūt pienāks arī vēl 14/959 kartīte. Mazās dvēseles pūkiņas tātad bijušas slimas, un es veltīgi esmu bāries, ka nebrauc, kā bija norunāt; bet pirms aizceļošanas Tev taču vēl radīsies izdevība turp aizbraukt. Tas nebūtu piedodami, ja vairāk nekā pusgada laikā Tu neatrastu brīvu dienu, lai ko nokārtotu mūsu labā. Iepriekšējā gadā Tu taču biji tik drosmīga, nokārtojot pat visu procesu; šogad laikam gan Tu esi ļoti sagurusi, to redzu no visa. Tādēļ Tev drīzāk jābrauc mājās, uz tikšanos. - Olga neesot saņēmusi telegrammu? Bet es taču nosūtīju, ir taču kvīts; saki, ka esmu sūtījis. Rakstīju arī vēstuli. - Neaizmirsti arī Lidiju, tas būtu ļoti, riebīgi - nepateicība, ja Tu viņai tagad nepalīdzētu mīļdvēselīt, atsūti arī man viņas adresi. Dod arī naudu, cik viņai vajadzīgs. Tu bieži esi skopiņa tieši tur, kur tas vismazāk pieklājas, gan šoreiz, gan arī pret mani, piem., Tu negribi vest līdzi man tās grāmatas, kuras taču man tik vajadzīgas darbam. Nopērc arī vecās pie Kapteiņa vai Zihmaņa: Puškaitis «Pasakas» un tad «Dainas». - Arī dzejolīši tagad noteikti jāsavāc. Mums taču nav neviena noraksta tikai viens «Mēnešraksta» gadagājums, arī no galvas mēs tos nezinām. Es rakstīju Tev jau sen. Tev jādod kādam norakstīt no vecākiem gadagājumiem, bet mazie mīlulīši jau nekad neklausa lielos. Atved vismaz tagad līdzi visus «Mēnešraksta» gadagājumus, sākot ar 1895. g., tas taču visādi vajadzīgs, neesi tik skubināma. Mīļpūkiņ, klausi taču vismaz kaut kur, padomā par to: būt stipriem un uzvarēt! Tā taču nav tikai frāze. Ja mēs to gribam, tad tā labā mums arī kaut kas jādara. Mani ļoti nomierināja, ka drīkstu Tev visu, pasacīt. Sirdsvienīgumiņ, pūkiņā sevi un sakārto spalviņas tikšanās lidojumam. Bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 179. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 26. augustā (8. septembrī) 26/32/943 Smejošo nemierputniņ, manu mirdzactiņ, zibstariņ, šodien kā jau svētdieniņā atlidojusi gaiša saules kartīte, tā ka es vairs nepavisam nepazīstu savu nogurumu un vājumu. Tādas mazpūkiņas ir tās īstās, tādām mums jābūt, un tādas mums arī ir. Apsolīto vēstulīti vēl gaidu un tādēļ tikai kartīte, jau sen pašas puisītim bija jāraksta vēstulīte, rakstīšu rīt, kad pienāks Tava vēstulīte. Es ļoti priecājos par cieņu un uzticību, ko Tev parāda, sevišķi no šīs puses. Atceries, «Vārda» polemikā tas bija norādīts ļaunā nozīmē, tagad tas notiks istenībā. Par lietu pašu es daudz vis nezinu teikt. Man vislabāk patiktu, ja viss paliktu pa vecam, tas būtu mums pats izdevīgākais. Viltīgais plāniņš ir ļoti jauks, es arī jau agrāk biju par to domājis, bet tas ļoti daudz izmaksātu un labums būtu, man šķiet, visai niecīgs. Personīgi es varētu darboties visai nedaudz, varētu tikai orientēt un izveidot pareizu spriedumu, to es varētu. - Tad vēl, mēs esam pārāk nervozi, tādu drausmīgi sasprindzinošu darbu mēs neizturēsim, es mūsu nākamo dzīvi biju iedomājies mierīgu, uz laukiem, omulīgu un garīgu daiļradi, ja kādam uznāk patika. - Tad vēl: viltīgajam plāniņam Tev nepietiks ar apliecību vien: viņš personīgi pārliecināsies, kā toreiz, kad biju Pleskavā un gribēju pie Tevis. Bet skaidrāk es visu redzēšu rīt no Tavas vēstulītes. Tikai par vienu es ļoti priecājos - tie ir Tavi panākumi, cieņa un uzticība, ko Tu esi ieguvusi, manu sirsnīgi mīļoto, vienīgo Iniņ, manu pūkdvašiņ, zibmirdzumiņ, dvēselīt. Pūkiņā sevi mīļi un labi, bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 180. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 2. (15.) septembrī 2/31/940 Manu vissvētlaimīgāko rožsmaržiņ, tūkstošskaistumiņ, Iniņpūkiņ, šodien bezvēstuļu dieniņa, pat laikraksti sāk izpalikt, piemēram, «Mājas Viesa» 34. nr. nav pienācis, gluži tāpat ir arī beidzot pazudusi Tava pūkvēstulīte. No Nīnas saņēmu mīļu vēstuli, ir aizkustinoši, ka viņa kļuvusi tāda mājasmāte un ka tik lieliski saprotas ar Brenci. - Saņēmu pāris «Dienas Lapas» numurus, kur drausmīgi izvērsies antisemītisms, ļoti žēl, ka avīzē parādās kaut kas tik zemisks, tas ir arī smieklīgi, jo pie mums taču nekāds antisemītisms neeksistē; ar šādām nekrietnībām man tiek laupīts katrs prieks par avīzi; tik kārtīgam cilvēkam kā Balodim gan nevajadzēja kaut kam tādam padoties, pasaki to viņam. Visos kārtīgos abonentos viņš ar to izraisīs tikai neapmierinātību, un tie atkal sāks atkrist. - Laiks šeit ir slikts, zem katras kritikas; šodien dabūju zābaciņus, bet jau dienu iepriekš tādas iesnas, kas negrib atkāpties arī zābaku priekšā. Latviešu biedrība beidzot izrādījusi savus četrus teātra gabalus, tik ļoti sliktiem tiem nevajadzētu būt. Un «Auseklis» par sevi neliek ne dzirdēt, vai Tev ne· vajadzētu aiziet pie Liepiņa un paprasīt «Skroderi» atpakaļ. - Es tagad ļoti baiļojos par savu mazo pūksēkliņu, jo Tu esi tik daudz strādājusi un esi tik nogurusi, arī saslimt Tu vari tik viegli. Tādi mazie jau sevi nemaz, neuzmana. Bet tagad jau drīz vien būs arī tikšanās, vismīļāko, vissvētāko gaviļu putniņ, lieglaimīt! Man kļūst pavisam savādi, kad es par to domāju. Pūkiņā sevi, sirdsdraudziņ, dvēselīt! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 181. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 3. (16.) septembrī 3/31/939 Manu viszeltaināko mīļputniņ, debessblāzmiņ, ziedbaltumiņ, no mazās dvēselītes vēl neesmu saņēmis nevienu pūkkartīti, tomēr esmu mīļš un labs. Pasts iet ļoti nevienmērīgi, arī avīzes bieži novēlojas un pat nepienāk. Man ļoti bail, vai tikai mijās, saulainās pūkiņas sevi labi kopj, vai nesaaukstējas un par daudz nestrādā. Ļoti aizdomīgi tomēr ir, ka «Zelteņu kalendāram» vēl netiek pieprasīti nekādi materiāli, droši vien vismazākā pūkiņa grib puisīti saudzēt un pati visu padarīt. Kamēr pārrakstīšu «Tellu», es, protams, neko nepaspēšu, bet pēc tam es taču būšu pilnīgi brīvs, un Tev tad nevajadzētu tā piepūlēties, tā kā jau vasarā Tu vispār neesi dabūjusi atpūsties, kā, piem., es mežā. Tās nožēlojamās naudas dēļ Tev gan nevajadzētu pārpūlēties, vismīļāko, vismazāko, vienīgo Iniņ, tur tu esi netaisna, ka gribi visu veikt viena pati. Pēc pāris dienām Tev aizsūtīšu mazliet Miržē un «Tella» II cēlienu, daļu no III; pārrakstīšana man briesmīgi apriebusies, es nekad vairs nedarīšu tādu muļķību kā rakstīt dubulti, bet gan tulkošu tūliņ tīrrakstā; var taču izlabot, cik vien grib. - Labais dzeltenais runcis ar katru dienu kļūst laipnāks un treknāks, man ļoti labs pāraugs, brauc, Tev pār mums abiem būs liels prieks. [Pienākušas] kartītes no 24. un 25., vēstule pa vidu kā parasti atkal pazudusi. Arī «Mājas Viesa» 34. numurs nav pienācis, atsūti man to. Ļoti jauki, ka Teodors un mazie ļaudis tā atzīst, resno partija mums zudusi. Bet stipriem būt un uzvarēt! Mīļsirds pūkiņ, esi pūkiņa un vesela, lido drīz uz tikšanos. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 182. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 4. (17.) septembrī 4/31/938 Manu . vissirsnīgāko dvesmas pūkiņ, paša dvēselīt, mīļsārtumiņ, šodien nav ne pūkkartītes, ne mīļvēstulītes, tomēr ļoti mīļi un labi; un vismazākie, mīļie iesnainie Iniņi tiek noguldīti gultiņā un dota aveņu tēja, lai varētu izsvīst, kaut gan ļoti spārdās pretim, kā jau parasti līdzīgos gadījumos. Arī lielie tieši tagad saņēmuši tādas iesnas un pat kakla sāpes, kā arī zobiņu [sāpes], visu uzreiz, tādā pārāk nepiemērotā laikā, kad esmu tik ļoti apkrauts ar darbiem. Šodien es domājams gan, jau rīt «Tella» II cēlienu, Miržē un vienu dzejoli, kas ir pat vēl vājāks nekā «Dzimtene»; man acu priekšā gan rādījās gluži jaukas ainas, bet es nevarēju atrast vārdus, esmu bēdīgs, jo ar tādu draņķi paša dvēselīti tikai sadusmošu; bet es vēl joprojām ticu, ka atkal veiksies, ja tikai tikšu vaļā no klaušu darba un iesnām - tad mīļputniņi atkal būs divi labi, mīļi mazulīši, kā uz skaistajām bldītēm. Iesnās gan domāju jau rīt pieveikt, divas naktis tā svīdu, ka vajadzēja ne tikai 3 reiz mainīt kreklus, bet arī segu, tam taču jāpalīdz. Kaut tikai no galviņas nebūtu izsvīdis arī viss labais. Arū mazajiem mīluļiem vajag kārtīgi izārstēties. Starp citu, vakar īpašā veidā ārstēju labo dzelteno. Viņš tikai gribēja ar ķepu iztaustīt, kādēļ cepetis izplata tik uzmācīgu, gaļas smaržu, bet es domāju, ka runcim ar tādām lietām gan nevajadzētu nodarboties, vismaz neķerties tam klāt; tā radās domu pārmaiņa un dziesmas beigas sakrita ar runča muguras turpinājumu, tam visam bija, dobji, skanošs refrēms ar visai iedarbīgām sekām. Šodien labais vairs nav nācis. - Vai «Cittautu Ražā» II būtu «Kains»? Atbildi, dvēselīt. Pūkiņā sevi, manu sirdsmīlulīt, samtdvēselīt, kop sevi. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 183. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 6. (19.)septembrī 6/31/936 Manu [1 nesalasāms vārds] dvēselīt, sirdsdzīlīt, mutes dvašiņ, mīļildziņas, šodien rakstu vēl pirms pasta pienākšanas, es vairs tikpat kā neceru, ka vēl varētu pienākt iztrūkstošās vēstulītes. Esmu tāpat mīļš un labs no saldajām, pūkīgajām mīļkartītēm, vairs arī neraizējos, jo ar to jau nekas nav līdzēts. - Laiks šeit ir tik muļķīgi slikts, ka sēžu mājās un rakstu «Tellu», kaut arī vislielāko pretīgumu un vismazākajiem panākumiem, III cēliens tikai pusē. II Tev nosūtīju apdrošinātu, vienlaikus arī Miržē un dzejoli. Bet tagad es redzu, ka šis dzejolis būtu tīrā blamāža, neliec to iespiest, tur pāris labās ainas, kuras tomēr nevarēju tā izvērst kā domāts; pirmo pantu es vispār nespēju izveidot ietekmīgu, redzu, ka forma šim saturam izvēlēta kļūdaina; to varētu izlietot kādam citam dzejolim. - Kāda ir maigdvašiņas veselībiņa, un vai Tev nav pārāk daudz darba? Man vajag arī «Zelteņu kalendāram» pabeigt Heines «Ziemeļjūras» II daļu, to nosūtīšu drīzumā, kad būs gatavs «Tells». Vai Gētes biogrāfiju iespiedīs vai ne? Atsūti man «Mājas Viesa» 34. numuru un «Cittautai Raža» II, ja tur ir «Kains»; tad arī Ķeniņu un Plūdoni. - Dzeltenais runcis atkal ir labs, tikai ņurd par skrimšļu un cīpslu trūkumu, viņa ilgas tiecas pēc cīpslām. Mīļajām pūksirsniņām jābūt mundrām un jāturas pūkīgi, līdz sastapšanās brīdim jāatgūst viss, kā mūsu labsirdībā vēl trūkst. Bučiņas un pūkiņas jau tagad avansā veseliem klēpjiem no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 184. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 9. (22.) septembrī 9/31/933 Manu vissirsnīgāko mīļputniņ, dziļdvēselīt, šodien atkal bezvēstuļu dieniņa, pienākuši tikai «Tella» komentāri, un es redzu, ka tādas [dieniņas] man ir visai bieži. Lūdz Gailīti, lai viņš man atsūta korektūru, citādi kļūdu būs vēl vairāk nekā «Lear». Ir jau ļoti skumji, ka tā jāsēž bez vēstulītes, bet tagad jau drīz visas bēdas beigsies un būs tikšanās. Es pārskatījos un «Tella» III cēlienu nosūtīju uz Tava vārda, bet, galu galā, 17. septembrī Tu jau vairs nebūsi tur. Jau rīt sākšu rakstīt tikai vēstulītes, lai tās netiktu lasītas un varētu pārsūtīt šurp. Laiks tagad gan atkal ir ļoti labs, silts un saulains, tomēr mazliet sāp kakliņš, un tāpēc, lai nesaaukstētos, ārā vis neeju. Runcis ir mana sabiedrība. [Saimnieces] dēls, kurš no slimnīcas gan bija atgriezies pārāk ātri, drīz vien atkal nozuda Vjatkā, un nu jau veselu nedēļu mātei no viņa nav nekādu ziņu. Nabaga sieva ir ļoti nelaimīga un grūti nomierināma. Gadījumā, ja viņš dabūtu kādu vietu, būtu ļoti labi. - Vēl divas dienas, tad būšu pabeidzis «Tellu», varēšu atpūsties un domāt par Iniņu. Esmu ļoti norūpējies, vai Tu mīļo māmuliņu domā ņemt līdzi vai atstāt turpat. Katrā gadījumā Tev būs ļoti daudz pūļū. Turies tikai vesela, būt stipriem un uzvarēt! Sirdsvienīgumiņ, salddvēselīt, bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 185. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 10. (23.) septembrī 10/31/932                          Mīļputniņ! Manu vissaldāko, vissaulaināko mīļsapnīt, liegbaltumiņ, drebošo pūkiņ, šodien saņēmu mazu, skaistu skatu kartīti ar diviem vieglprātīgiem mīlulīšiem, kuri danco apkārt ar tukšām pūkkabatiņām, un ļoti nopriecājos, ka mazās Iniņas beidzot radušas humoriņu un var tik jauki smieties. Bet tagad es arī zinu, ka ar humoru un smiešanos tā vis nevar pieskarties pūkkabatiņu tukšumam, tā ir vārīgā vieta, par kuru vispār nedrīkst runāt. Nedarīšu arī, mīļš arī. Tikai vismaz tanī ziņā Tev, mīļdvēselīt, nevajag mani pārprast, ka Tev jāierobežo izdevumi mammai. Tu taču zini, ka nekad tā neesmu domājis, vienmēr taču rakstīju, ka viņas dēļ Tev nevajag skopoties, sev mēs vēl varam ko atraut, bet ne jau nabaga vecajai sievai, kurai jau tā smagi. Tev katrā ziņā jānopērk viņai ziemas mētelis, vienalga, vai viņa brauks šurp vai ne. Arī Kristapam jāiegādā drānas. Es, galu galā, atzīstu, ka ar to taupīšanu mēs tomēr tālu netiksim; ļoti ļaunas sekas naudas pelnīšanai, tāpat arī taupīšanai ir tās, ka Tu, vismīļāko vienīgumiņ, apkrauj sevi ar kalendāra darbiem; tas ir divkārt ļauni, jo Tu: 1) nogursti un 2) arī man par to nekā neesi sacījusi, kad pārņēmi šo darbu; tik sagurušai, kāda Tu visu laiku biji, es nebūtu ]āvis to uzņemties. Tad jau drīzāk es pats varētu ko blakus strādāt. Arī «Saules meitu» Tev nevajadzētu dot naudas dēļ. Mēs jau gan tuvāk pārspriedīsim un kalsim nākotnes plāniņus tikšanās laikā; bet gluži neviļus es arvien vairāk nonāku pie uzskata, ka ar to taupīšanu un skopuļošanos nekas neiznāk. Mēs pārāk nomokamies un netiekam pie saviem darbiem, atpaliekam, un tas atkal rada dziļu psihisku neapmierinātību. Kā es redzu no visām vēstulēm, Tu vēl joprojām esi nogurusi, un arī es vēl nespēju tiktāl atpūsties, lai varētu ko strādāt pie oriģināldarbiem. Mani laikam gan kavēja arī «Tella» pārrakstīšana un iesnas. Bet mums noteikti kādu laiku pilnīgi jāatpūšas, atmetot visus maizes darbus. - Tagad es steidzos ar «Tella» IV cēlienu (rīt būs gatavs). Tas ir skandāls, ka Balodis nācis klajā ar savu labības nodokļa aizstāvēšanu; jau ar antisemītismu vien bija diezgan muļķību pastrādāts. Pasaki viņam nopietni, lai viņš tādu uzstāšanos atmet, mums, latviešiem, tas nepiestāv, savu pārliecību viņš var izklāstīt Vācijā. Ja viņš to dara šeit un blamē avīzi ar līdzdarbību pie «Kreuzzeitung», tad «Dienas Lapā» mēs ilgāk palikt nevaram. Pasaki viņam to. Tādā veidā viņš «Dienas Lapu» ļoti drīz novedis līdz bankrotam. Parunā par to arī ar Plātesu, izskaidro viņam briesmas; katrs zemnieks un lasītājs taču teiks, ka viņam gan tāda avīze neder, kas grib aizliegt labības izvešanu, tas nozīmē, labības cenas vēl vairāk nospiest lejā; viņi jau tā žēlojas par zemajām cenām. Vismīļāko sirdsvienīgumiņ, kaut tikai Tu būtu vesela un sevi pūkiņātu, turies mundra! Būt stipriem un uzvarēt! Bučiņas mīļais puisītis tīšām pārkaisījis pāri, mīļi, mīļi. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Kā tikšanās priekšvēstnese tiek nosūtīta maza pūkiņa. 186. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 11. (24.) septembrī 11/31/931 Manu vissirsnīgāko, viszeltaināko pūkdvēselīt, mīļdvēseles Iniņ, šodien saņēmu pavisam mazu, pavisam sagurušu mīļpūkīgu kartīti; arī pats rakstu tikai karti, kaut gan apņēmos rakstīt vēstules. Es ļoti steidzos pabeigt «Tellu», jau šodien es izsūtīšu IV cēlienu uz Gailīša adresi, pēc 2 dienām būs pārrakstīts un nosūtīts arī V cēliens. Tad riebums beidzot būs no kakla nost, tikai kakls pats vēl pavisam riebīgs, proti, tas vēl negrib būt īsti vesels, un, lai to drīzāk vestu pie prāta, es neeju laukā. Labais dzeltenais ar šādu izturēšanos ir ļoti mierā, tā ir arī viņa mieru mīlošā un ērtā metode: tikai tad iet ārā, kad citādi galīgi vairs nevar vai kad tiek izsviests sviešus. - [Saimnieces] dēls atkal ir klāt, pabeidzis dzeršanas turneju, nodzēris visu, bisi, svārkus, zābakus, un lamā māti, ka tā nedodot viņam naudu,. viņam vajadzīga nauda un viņa esot skopa un neko nenopelnot aiz slinkuma. Tas ir taisni, smieklīgi. - Pasts tagad nāk ļoti lēnām un nekārtīgi. - Kuģi jau atkal iet. - Laiks vēl ir labs, bet jau vējains. - Tu nabaga zeltaino, nogurušo Iniņ, Tev pēdējās dienās būs tik daudz pūļu. Mammai dzīvoklis par 60 rubļiem taču ir daudz par mazu. Un kurš gan viņai palīdzēs, dos padomus un viņu kops, ja viņa pēkšņi saslimst! Labāk taču nodod viņu pansijā. Neesi pret viņu skopiņa, Mīļiniņ, pūkiņā sevi un esi vesela, mīļsirsniņ. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 187. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 13. (26.) septembrī 13/31/929             Igu Iniņ! Manu sirdsvienīgo, manu sirdsvienīgo, vai šī vēstule Tevi sastaps Rīgā? Būs 23. IX, kad tā tur pienāks. Vai Tu tad būsi jau izlidojusi uz tikšanos, jeb vai atkal kāda nožēlojama darīšana Tevi aizturēs ilgāk? Ja jau māmiņa beidzot tomēr nebrauc līdzi, tad jau drīzāk iespējams, ka Tu izbrauc ātrāk. Bet es arvien vēl neiedrošinos tā īsti cerēt. Man jau briesmīgi jāsaņemas, lai šķiršanās mani nesalauztu. Tas bija pārbaudījums, bet šis pārbaudījums, bez šaubām, bija par bargu. Mums abiem bija viens mērķis: reklāma, bet es redzu, ka neviens mērķis neattaisno divu cilvēku šķiršanos. Tas ir pārāk bargi, tas vairāk kaitē, nekā palīdz. Es tik tikko turos un no Tavām mīļvēstulītēm redzu, cik Tu esi šausmīgi nogurusi. Šķiršanās varbūt Tevi vēl vairāk salauzusi nekā mani. Un tomēr Tu, manu dziļdvēselīt agrāk biji stiprāka. Tevi ir aicinājuši mūžīgais garīgais nemiers un ilgas pēc patiesas dzīves. Tagad vairs neliecies zinis ne par ko, nomet visu, lai arī cik svarīgi darījumu ziņā tas liktos, un brauc šurp uz tikšanos un pie sava Iniņa, pasaulītes celšanas, un dūnu pūkiņām ar sudrabpavedieniem. Tas ir vissvarīgākais, nekas nespēj ar to mēroties, vienīgi tā ir dzīve. Es ļāvos aizrauties ar savu konsekvenci: izcīnīt sev stāvokli. Tas nav galvenais. Tāpat pie tā piederošā naudas taisīšana un taupīšana. Nedarīt pāri savai dvēselītei, tas ir galvenais, būt kopā, attīstīties un kļūt stipriem, un putniņus labi glabāt, tas ir galvenais. Tagad es to zinu labāk nekā agrāk: Tagad Tu esi galvenais, tagad ir Tava kārta. Bet tādēļ Tev jābūt šeit, lai es kaut ko varētu darīt Tavā labā. Labos brīžos, tad, kad esmu sadomājies par mūsu kopdzīvi, mani sagrābj pāri plūstošas, taisni eksplozīvas jūtas, kur sajaucas līdzjūtība, spēks, pasaulītes celšana, dot garīgi Tev visu, Tevi apbērt, Tevi nest, celt. Bet kas ir noticis pa visu šo laiku? Tu esi kļuvusi arvien vājāka, un es nevarēju Tev palīdzēt, vēl sāpināju ar savām konsekvencēm un tml. Varētu sevi saplosīt aiz sāpēm. Tev jābrauc šurp drīzāk, debestiņ, lai viss atkal varētu izlīdzināties, drizāk jābrauc, drīzāk mums jābūt kopā! Ne ar dūnu vārdiem mierināt, bet pašai atbraukt un būt pavisam labai. Tikšanās, tikšanās! - Ko lai es vēl rakstu par darīšanām? Tam tagad vairs nav nozīmes, vēstulīte Tevi vairs nesasniegs. Ja ir kaut kas tiešām neatliekams, tad vajag telegrafēt. Rīt es domāju apjautāties, aptuveni kad Tu vari izbraukt. «Tellu» es rīt izsūtīšu, ar to tad tas ir pilnīgi pabeigts. Gailītis atrakstījis cieņpilnu vēstuli, pateicas par piedāvāto līdzdarbošanos. Saņēmu повестка, ka rīt pienāks 25 rubļi no manas mīļdvēselītes. Saldo, sirdsvienīgo, neskumsti, lido drīz šurp. Pašas puisīša rokas jau gaida ko pūkainu, vēlas ļoti pūkot. Mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules 1. lappuses augšmalā rakstīts: Vismīļāko, vissirsnīgāko, vissvētāko Iniņ. Pavisam maza neaizmirstulīte iet līdzi. Nāc ātrāk uz tikšanos! 188. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 14. (27.) un 15. (28.) septembrī 14/15 31         928, 27                                                  Pūksamtiņ! Manu viszeltaināko mīļsapnīt, tikšanās ildziņas, manu zelta gabaliņ, tagad jau nu gan drīz būs iespējama tikšanās; kļūst vieglāk, un mans atpūtas laiks jau sāk pildīties ar cerībām. Šinīs dienās pēkšņi esmu saņēmis veselu miļkartīšu un vēstulīšu pūkmākonīti, un tajās viss vienās bučiņās un zelta matiņos, vakar saņēmu arī naudas vēstulīti ar 25 rubļiem. Bet visvairāk mani iepriecēja pati pēdējā mīļkartīte, ka negrozāmi nolemts ap 20. septembri aizlidot un ka tiek izmantota izdevība atpūsties un skatīt muzejus. Tas arī ir iemesls, kāpēc man tas šķiet sevišķi mīļi, jo mums abiem jāuzkrāj, cik iespējams, tā pati pieredze, man Ermitāžas apmeklējumi nozīmēja ļoti daudz, es tur pavadīju veselas nedēļas, un tagad arī Tu to redzēsi un mums abiem atkal būs vairāk kā kopēja. Protams, tas gan bija 15 gadus atpakaļ, kad es redzēju Ermitāžu, bet Tavās actiņās es atkal gribu ieraudzīt visas tās skaistās gleznas, kas man būs ārkārtējs baudījums. Es nezinu, vai arī Tev ir bijusi šī doma, bet katrā ziņā tā bija ļoti laimīga doma. - «Tellu» tagad esmu nosūtījis visu, IV un V cēlienu es sūtīju tieši Gailītim, domāju, ka Tevi sūtījums varbūt vairs nesastaps Rīgā. Gailītis gribēja dabūt vēl arī piezīmes, bet es tās nerakstīšu, esmu ļoti slinks, gribu sevi pūkiņāt un gulēt gultiņā, sildīt zilo sedziņu un domāt par mazputniņu. Tas ir daudz mīļāk un labi arī. - Dažreiz mani pilnīgi pārņem vēlēšanās pacelties spārnos, bet tad es turos cieši pie gultas: vēl jau lidošanai ir laiks, kopā esot, vajadzēs lidot un arī celt pasaulīti. - Gribu runāt labāk par šādām tādām dumjām blakuslietām: Resnie dabūjuši atļauju pārcelties uz Vjatku. Varbūt es vēl paņemu viņu dzīvokli. Saimnieces dēls vēl joprojām dzer, izstrādājis dažādus stiķus, starp citu, gribēja aizdedzināt māju, bet kaimiņi to pamanīja un tagad tam atkal jādodas uz slimnīcu Vjatkā; ja viņš tur paliek, tad arī es palieku šajā dzīvoklī; žēl nabaga vecās. - Labi, ka Tu esi nākusi saskarē ar jaunekli. Mums nav vajadzīgs, lai viņi mums būtu aktīvi ienaidnieki, paslepus jau viņi var vīstīt dūres. Par draugiem viņi mums nekļūs nekad, lielākais, kāda grupa no viņiem, tā ap Balodi. Bet tādas pret mums vērstas denunciācijas no jauno puses gan ir visai nepatīkamas. Tātad būt labās attiecībās ar viņiem. - Šī vēstulīte, ko tagad Tev rakstu, gan būs pēdējā, vēlāk tās Rīgā Tevi vairs nesasniegs. Mīļvienīgo saldumiņ, debestiņ, mīļsapnīt, drīz tikšanās, drīz tikšanās - mīļa un lielām pūkām. Turies vesela un pūkīga! Bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 189. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 27. septembrī (10. oktobrī) 915/31/27                      Tikšanās putniņ! Manu saulīt, manu vissaldāko mirdzdzirkstelīt, vismazāko sirdsiniņ! Te nu es sāku atkal rakstīt, pēc tam kad jau vairāk nekā nedēļu biju pārtraucis, jo domāju, ka Tu 25. septembrī jau sen esi izbraukusi. Būtu Tu, vienīgo dvēseles dzīlīt, tūliņ atsūtījusi mazu telegrammiņu, kad redzēji, ka nevarēsi izbraukt 20., kā biji noteikti rakstījusi, - es šīs dienas būtu rakstījis, nebūtu šeit bijis tāda tukšuma bez prieka, proti, arī runcis mani beigu beigās ir pametis un turas pie apakšstāva iedzīvotājiem - sieviešiem, arī viņš izjūt tukšumu. Vēstulīšu rakstīšana man bija kļuvusi par tādu nepieciešamību, ka ka šī kopsakara trauslā pavediena pārraušana man bija sevišķi smaga. Arī tagad es varu rakstīt tikai pāris dienas, jo Tu taču oktobra sākumā gribi izbraukt; manu atklātni, kurā es Tevi lūdzu tūliņ telegrafēt, kad izbrauc, Tu domājams, neesi saņēmusi, es gribu Tevi sagaidīt vēl arī Vjatkā, liekas, ka atļauju dos, tātad atkal telegrafēšu, ja no Tevis līdz 7. oktobrim nesaņemšu nekādu ziņu; Tu saki, ka paliksi līdz oktobrim, lai saņemtu honorāru par «Mēnešrakstu», bet to taču būtu varējuši atsūtīt arī šurp, mazo Iniņ, Tu esi par mazu, Tu nezini, kā es Tevi gaidu. Bet es jau vēl pacietīšos, es jau varu arī kaut ko izturēt - būt stipram un uzvarēt! Un vēl kas: būt mīļam, pret paša Iniņu. - Vēl varētu būt runa arī par pāris darījumiem, kaut gan daudz jēgas jau tur nav, šo vēstulīti Tu droši vien vairs nesaņemsi; no Plutes es neesmu saņēmis nevienu vēstuli, tāpat arī no Niedras. Ja avīze ir tīri literāra, tad jau viņiem var ko dot, citādi jāuzzin, pie kādiem uzskatiem tie turas. - «Mājas Viesa» 34. nr. nedabūju. Vizuļa «Cittautu Raža» ir atsūtīta, par to droši vien rakstīju. Viņš man lūdz par to kritiku, es arī rakstīšu, bet tā jāievieto nevis «Dienas Lapā», bet gan «Mājas Viesī» vai «Mēnešrakstā», kopš «Dienas Lapā» strādā Balodis, tā kļuvusi tik tukšā (daudz neinteresantāka par «Vārdu», galvenais, tik viduslaicīgi tumsonīga, ebrejus vajātkāra un tautai naidīga, ka taisni kauns lasīt. Pasaki to viņam pavisam atklāti, iepriekšējā gadā, kad viņš rediģēja, avīze kļuva labāka, turpretim tagad daudz sliktāka nekā Zālītes laikā. Manis dēļ vari to teikt Plātesam, jo pastāv briesmas, ka «Vārds» izkonkurēs «Dienas Lapu», manas domas vari pateikt arī Vidiņam, pasveicini viņu, esmu viņam rakstījis, sirsnīgi pateicies par viņa mīļo sveicienu. - Ja Derīgu grāmatu nodaļa iespiestu mūsu dzejolīšus, tas būtu ļoti skaists panākums, par ko es it sevišķi priecātos. - Ir arī ļoti skaisti, ka mazie mīļputniņi it visur nodibinājuši sakarus, mīļmīļās kājiņas ir visur skraidījušas tā, ka pat zābaciņi saplīsa, šeit jāpašuj jauni, vēl skaistāki, kājiņas jāpakašā un jāapmīļo. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: 1.Mazie mīlulīši brīnumjauki saslavējuši lielputniņa pēdējo dzejoli, man tūliņ pēc tam uznāca patika ķerties pie kāda dzejoļa (kas visu šo laiku nebija noticis), bet biju vēl pārāk saguris, un tā tas palika atkal tikai aizsākts. Es vienmēr teicu - mazie ir īsti brīnumputniņi. Lielie arī citādi ir slinki, bet tagad jāstrādā pie Murger un mazliet pie tieslietu jautājumiem. - Kolonijā iet juku jukām; galvenās personas ir Spichens ar Peči, Soks ir izdaudzināts par slimu, pasludināts ārpus likuma utt. Peče jūtas kā ģenerāliene un izrīko kā gubernatora madāma. 1. lappusē starp 1. un 2. rindu iestarpināts: 2. Virsū pārkaisītas bučiņas. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: 3: Perhens no kasiera amata atcelts. Peče viņu agrāk pielūdza un cēla debesis, bet viņš, kā redzams, nepratās, un tā no partijas nekas neiznāks, no šī mirkļa tad arī sākas vispārējs naidīgums, jo mēs aizstāvam Perhenu. Te daudz ko smieties, tikai žēl, ka Peče atkal izrādījās par cilvēku, kuru esam pārvērtējuši. Bet toties laiks tagad ir labs. Mīļajām sirdspūkiņām drīz jālido šurp. Pašas puisītis gaida, mīļi, mīļi, mīļi. Uz atsevišķas lapiņas rakstīts: Ar naudiņu neskopojies, līdzi vest Tev nevajag nekā, es domāju, ka ar to, kas pūkkabatiņā, Tu neiztiksi, bet pūkkabatiņa piebriedusi pavisam pilna. Mammai atstāj vairāk, lai tad vēlāk atkal nevajadzētu tūliņ sūtīt. Ko tad tur var darīt, ja Zālīte naudas vietā grib dot pulksteņķēdi? Es gan biju domājis, ka lielputniņš mazajam mīļputniņam pats nopirks ir pulksteni, ir ķēdi, bet neizdevās jau pats pirmais mēģinājums ar mazo pulkstenīti, kura labošana maksāja vairāk, nekā tas pats. - Vai nabaga māmiņa atkal nav kļuvusi slimāka? Kā gan viņa bez Tevis iztiks? Žēl, ka Tu viņu neesi nodevusi kādā pansijā, tā Tu pati tikai pastāvīgi uztrauksies, jo tās tuvumā nebūs neviena draudzīga cilvēka. Nezinu arī, kā ar Tavas pašas veselībiņu. Ļoti baiļojos, kad Tu veselu nedēļu pēc 20. mani atstāji bez zinām, neatsūtot telegrammu: domāju, ka aizbraukšana kavējās slimības dēļ, jo Tu taču gribēji braukt reizē ar Zālīti, noteiktā dienā. Un tad, kad pienāca telegramma, tur arī nebija parastās mīļās piezīmes: здорова. - Tikai vēlāk pūkkartītēs noskaidrojās iemesls: jāgaida uz oktobra honorāru. Tagad jau ātrāk kā pēc divām nedēļām es nekādā ziņā nedabūšu vēstis par Tavu veselību; gaidīt! [Turpinājuma nav.] Atsevišķās lapas augšmalā pierakstīts: bet vai atceries, kā labais dzeltenais ķepurojās, kad vajadzēja gaidīt, līdz kundzīte tam nogriež skrimstalu; viņš ne tikai mētājās, bet arī skrāpēja. Par to es, protams, nedrīkstu ir domāt: neesmu tik dzeltens un labs, vispirms - ne tik labs, jo dzeltenumā jau es tieku tam līdzi. 190. ASPAZIJAI Slobodskā 1901. gada 28. septembrī (11. oktobrī) 28/31/91 Manu vissirsnīgāko, vissaulaināko, mīļvienīgo, šodien atkal rakstu kartīti, jo man ir nojauta, ka Tu nepavisam tik drīz vēl neizbrauksi. Vakar pēc ilga laika uzrakstīju vēstuli, pēc tam kad apmēram 10 dienas neko nebiju rakstījis, jo Tu teicies 20. izbraukt. Tā kā Tu šodien raksti, ka gribētu Latviešu teātrī noskatīties prēmētos gabalus un tā kā Tu šā vai tā gribi izbraukt tikai oktobra pirmajās dienās, tad es, dvēselīt, baidos, ka Tu izbrauksi tikai pēc otrās trešdienas, tas ir - pēc 10. oktobra. Galu galā, es. baidos bez iemesla, bet esmu ļoti iebiedēts, man šķiet, ka vajadzēs gaidīt vēl veselu mēnesi. Es sev liekos līdzīgs Berlīnes birģermeistaram Kiršneram, kas gaidīja uz savu apstiprināšanu, galējos momentos nonāku pat līdz Ahasveram, jūdiem, kuri gaida mesiju. Bet par jūdiem jau pie Jums vairs nedrīkst runāt, Balodis tos apēd ar ragiem un nagiem. Šodien es lasu arī nožēlojamo atbildi Teodoram. Vai tad tagadējā agrārā, antisemītiskā «Dienas Lapa» vairs ir jauno reprezentante??? Vismīļāko, sirdsvienīgo sirsniņ, izproti savu vientuļo puisīti! Bučiņas un pūkiņas, mīļi, mīļi. 191. Ā. ALUNĀNAM Slobodskā 1901. gada septembra beigās vai oktobra sākumā Mīļo Ādolf! Ziņa par lielajām sāpēm, kas Tev negaidot uzkritušas, nupat tikai sasniedza mani. Daudzi tūkstoši Tavu draugu Tev būs izsacījuši savu līdzcietību. Šinī sēru brīdī Tu jutīsi vēl karstāku visas tautas dalību pie Tevis nekā pat toreiz savā goda dienā 25 gadu darbības piemiņai, kad arī man bija prieks Tev roku spiest. Pieņem arī tagad, draugs, klusu rokas spiedienu, ja tas Tev var būt jel drusku par remdinājumu. Tautas mīlestība dārgo aizgājēju pavadīja nupat prom viņas [1 nesalasāms vārds] un atgriežas tagad divkārt atpakaļ uz tēvu. Saldu dusu mūsu vītušai lapiņai, paliec Tu sveiks vecā draudzībā. RAINIS Vēstules Slobodskas trimdā (1899. - 1903.) 1902. gads 192. P. GAILĪTIM Slobodskā 1902. gada 2. janvārī (9. februārī) Ļoti cienīts Gailīša kungs! Saņemat laipni grāmatu nodaļas vārdā manu lielo paldies par lielo honorāru, kādu man atsūtījāt caur Ārgaļa kungu. Tāpat pateicos arī par laipni piesūtīto eksemplāru «Vilhelma Tella». Žēl tikai, ka Nodaļai nebija bijis iespējams dot man lasīt korektūru, jo nu ir dažas nepatīkamas kļūdas. Pa daļai, gaidīdams uz korektūras lasīšanu un tad uz «V. Tella» iznākšanu, es arī kļuvu Jūsu parādnieks vēstuļu ziņā; pa lielākai daļai gan mani kavēja Jums rakstīt darbs un sirguļošana, un tas apstāklis, ka negribējās nākt tukšām rokām. Tagad ir jau cik necik pasteigts vieglākais darbs: dzejoļu (drukātu un nedrukātu) krājums, kurš var tikt pilnīgi gatavs februāra mēnesi un ir nodots atsevišķas grāmatas izdevumam, ne priekš rakstu virknes. Tad vēl būtu ātrāk gatavi dabūjami likumu tautas izdevumi. [Tālāk teksts nogriezts.] Es nezinu, kādi šinī ziņā Nodaļas plāni no agrākiem laikiem un uz ko viņa vēlējās griezt sevišķu vērību, man būtu vēlējumi izdot priekš tautas pašvaldības likums: pilsētu un lauku pagastu un speciāli: skolu, baznīcu, draudžu, lai pilsētu un pagastu locekļi zinātu, kādas viņu tiesības, kā tās jāaizstāv un jāpaplašina, tad agrārlikumi, kalpotāju un gājēju likumi un beigās, it īpaši, likums par darba aizsardzību. No privāttiesību likumiem visvairāk būtu vajadzīgi Kurzemes zemnieku likumi, vai nu visi -(apm. 2 loksnes), vai tikai mantošanas likumi (lasītāju Kurzemē jums, liekas, būtu diezgan daudz, un tie spētu samaksāt izdevumu). Izdevumus es domāju gluži nelielus, ar priekšvārdiem, maksa par grāmatiņu 5, 10; 15 kap., varbūt pat 2-3 kap., visi varētu būt vienā formātā, lai, kas grib, var savienot vajadzīgos vienā sējumā. Sīkāku jautājuma pārrunu man jāatliek uz nākošu reizi, kad Jūs būsiet izsacījuši savas domas par šo plānu. Visam izdevumam būtu nē tikai praktiski, bet arī audzinoši nolūki sabiedriskā ziņā. No Jums minētiem populāriem Vidzemes konventu un skolu likumiem vajadzētu laikam noderēt vienai praktikai, un tādēļ viņus varētu vislabāk izdot speciālisti, latviešu mācītāju un skolotāju kungi. No sabiedriskiem tematiem es gribētu vēl apstrādāt Krievijas valsts satversmi un vispārējas valsts tiesības. Iz citiem arodiem negribu šimbrīžam uzskaitīt tematus, turpretī no literāriskajiem tulkojumiem 1903. g. varbūt Jūs vēlētos Sofokla «Antigoni» vai Šekspīra «Henriju IV», kur komiskais aristokrāts Falsfats varētu tieši interesēt mūsu publiku. 193. R. BLAUMANIM Slobodskā 1902. gada 12. (25.) februārī Labais, dārgais draugs! Tik labprāt es vēlētos Jums pasacīt kaut ko īsti mīļu un, protams, šajā pašā dabiski jautrajā tonī, kas ir Jūsu nobriedušās, apskaidrotās būtnes izpausme un kuru es tā mīlu, bet te nu par nelaimi es izlasīju «Liter. Echo», un visa vācu literatūras mietpilsonības nabadzība nolaidās pār mani. Sirds kāpj pa muti ārā, kad te uzsoļo 10 000 lielā vācu rakstnieku armija, ar savu pelēko appludinādama; tajā nogrimst visas augstienes, Ibsens ir nostādīts blakus kaut kādam literāram zosu ganam, Zudermani šie 10 000 nodzen līdz nāvei, jo viņš iedrošinājās sev un radošajiem prasīt tārpa tiesības un locījās. Viņš gan drīz būs miris vīrs, vēl jo vairāk tādēļ, ka nav nemirstīgs. Kāpēc viņš arī apšaubīja viduvējības diženumu? 10000 ģēniju pret vienu talantu? Un tad zinātne un politika! Visur tas pats tukšums un reakcija. Tik reti jau es lasu laikrakstus, bet, kad to daru, tad vienmēr saskaros ar to pašu riebumu. 194. K. BALODIM Slobodskā 1902. gada 15. (28.) februārī 15/II 1902.             Ļoti godātais, cienītais Baloža kungs! Jūsu mīļās rindas no 1. februāra saņēmu tikai šodien, š. m. 15. dienā, kamēr, piemēram, laikraksti pienāk ļoti regulāri 9., 10. dienā. Es tūliņ telegrafēju, ka esmu ar mieru pārstrādāt saskaņā ar godalgu konkursa 12. §. Gribēju piezīmēt tikai to, ka vielas izvēlē cieši pieturējos pie 1. §: «Lugai jāir iz tagadnes dzīves un jāsaskan ar atturības ideju, resp., jāveicina atturības principu atzīšana. » Luga nerunā pretī atturības idejai, un vienīgi to «Ausekļa» kungi var prasīt, vismaz juridiski. Bez tam esmu pilnīgi, pārliecināts, ka šinī ziņā varētu arī piesieties žūpošanas posta naturālistiskam tēlojumam, jo arī Zolā esot pavedinājis uz netikumību. - Tagad lūdzu Jūs, kā jau arī mana sieva Jums rakstīja, «Donu Kihotu» nekādā ziņā neiespiest, iekams to nav laidis cauri dramatiskais cenzors; citādi skatuves panākumi jau no paša sākuma ir pilnīgi izslēgti. Lai drīzāk paietu garām Haribdām un Jūs šo darbu aprīlī, tātad jaunajā gada ceturksnī, varētu uzņemt «Mājas Viesa Mēnešrakstā», tad es gribētu lūgt ar Jūsu drauga Besera kunga starpniecību iesniegt to cenzoram. Bez dramatiskās cenzūras atļaujas es to vispār negribu iespiest. Tātad nosūtiet lugu vai nu tūliņ cenzoram, ja «Auseklis» tam piekrīt, vai atkal man, lai es to varētu pārstrādāt pēc «Ausekļa» norādījumiem. - Iespiežot Jūs atzīmēsiet, ka tā ir prēmēta. Izņemot «Zārkā», kas bija iespiests, kad «Pēterburgas Avīzes» vēl nebija tik personīgi uzstājušās pret Zālīti, mana sieva nav neko rakstījusi «Pēterburgas Avīzēm», un «Atriebēja» tātad paliek «Mājas Viesa Mēnešrakstam». - Jūs pamēģiniet pēc kāda laika to atkal dot, ja neiznāk, mums būs zaudējumi. Saņemiet mūsu labākos sveicienus. Jūsu padevīgais J. Plieksāns. Vēstules apakšmalā pierakstīts: Dramatiskajam cenzoram luga jāsūta divos eksemplāros, lūdzu to pārrakstīt uz mana rēķina. 195. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 10. (23.) martā Manu sirds mīļoto dvēseles Iniņ, šos divus mužikus nosūtu, lai Tev pateiktu, ka šodien pie Tevis aiziet arī ierakstīta vēstule. 4 kapeikas, šķiet, ir nevajadzīgi izmestas, bet šeit nav citas markas, un dzeramnaudai taču šādiem zemniekiem ir jābūt. Līdzi nosūtu daudz mīļu, saldu bučiņu, mīļi un labi arī. Puisītis, mīļi, mīļi. 10./III 753 196. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 10. (23.) martā 753 10                              Tūkstošskaistumiņam. 111  Manu sirdssvētumiņ, manu mīļoto, saldo dvēselīt, kas tik tālu aizrauta no pasaku mājiņas svešos ļaudis. Vai tu vesela aizbrauci galā? Vai neesi ļoti slimiņa un nogurusi, un bēdīga? Jābūt mīļai, ne bēdīgai. Dieniņu skaitlis, kad mēs tikām viens otram atrauti un kad Tu izbrauci, lai cīnītos par mums, bija labs. Skaitlis ir tāds pat kā Romas dibināšanas gads, tas nozīmē stipriem būt un uzvarēt! Tu taču mīli, zeltprieciņ, šādas pazīmes un tici sapnīšiem un tamlīdzīgi, arī ar to es varu Tev pakalpot. Rītā, kad Tu aizbrauci, ap pulkstens pusdesmitiem, es biju nolicies gulēt un sapņoju, ka cīnos ar dažādiem. pretiniekiem un tos visus pieveicu. Es spēšu savaldīties, lai gan šoreiz šķiršanās bija vissāpīgākā. Es biju noguris līdz nāvei, bet es nevarēju gulēt, un tā uzbudinājums gluži vienkārši gribēja mani pieveikt, bet pēc kulminācijas nāca reakcija un es iemigu, un jūtos samērā labi. Stipriem būt un uzvarēt! Šīs pēdējās sāpes nedrīkst būt veltīgas. Tagad, pēc tām, jānāk mieram un jaunradei. Rūpējies tikai par savu veselību, manu dziļdvēselīt, tas ir pirmais, tad jātop visam pārējam. Es ritos tūlīt uzsāku norīvēties, tīru arī zobiņus, dzeru pienu ar kakao. Šodien biju pie Sokiem uz pusdienām, [tās] gatavo visai vāji, slikti salīdzinājumā ar mūsējām. Ēdu atstātās, laipni dotās konfektes. Runcis ir ļoti nemierīgs, ņaud pēc kundzītes, kas slepus iedeva labākos kumosus. Aiz tīrām sirdssāpēm viņš ēd ļoti daudz, tā ka man ir tīrais posts. Viņš sēž uz galda un vēdina ar asti vienu sveicienu, vēl vienu, un vēl, un vēl, tas tātad laikam nozīmē, ka viņš sūta tūkstoš sveicienu. Tagad šeit ir pilnīgi kluss, bija jau kluss arī agrāk, bet nu ir tā, it kā klusā istabā vēl pēkšņi apstātos tikšķēt sienas pulkstenis. Bet būs jau atkal labi, stipriem būt un uzvarēt! - Es šeit atradu Tavas atzīmes par Zālīti un tagad sūtu tās līdzi, šo to norakstīju: I Kompromitējoši raksti: 1) Par krogiem, 2) Aleksandra piemineklis, 3) Jēkabmuiža, 4) Vaļējas vēstules, 5) Vintera raksti. Maliešu Jānis. Deglava ceļojuma vēstules (pastāvīgi alus un desiņas). II Nekādu vienotu uzskatu, pastāvīgas pretrunas: laikraksts aizstāv būrus, pēkšņi Zālīte raksta par labu angļiem. Blaumaņa «Saldenā pudele» tajā pašā numurā slavēta un nosunīta. Agrārie jautājumi. Ebreju zākāšana. Galma ziņas speciāli. III Nekādas vienotas vadības: katrs savā nodaļā raksta, ko grib, neskatoties uz to, vai citās nodaļās netiek pārstāvēti gluži pretēji uzskati. Tur nav redaktora. Zālīte pat nedzīvo Rīgā, un, ja viņš tur ir, tad viņš nespēj dot nevienu vadošu domu un padomu līdzstrādniekiem, kas un kā tiem jāraksta. IV Visi Zālītes pasākumi ir cietuši neveiksmi: dziedāšanas svētki, vēlēšanas, rakstnieku fonds, «Dienas Lapā» izsludinātais ceļošanas fonds, Zālītes paša prēmijas. - Viss laikrakstā nāk pārāk vēlu , (piemēram, Kosacki) un tad tiek nomīts plakans. Svarīgākie notikumi Krievijā netiek nemaz pieminēti, vispār krievu laikraksti pilnīgi ignorēti. - Plātess 40. numurā minēta kā blakuspersona: daktera siltumā sildījās. Zālītem ir tikai pretinieki, neviena vienīga piekritēja. Te es mēģināšu atzīmēt, kas, apmēram, būtu nepieciešams, lai celtu «Dienas Lapu». Izstrādāt detalizētu programmu, ielaisties sīkumos es nevaru, ja neesmu tur uz vietas, pasaki to Plātesam. Pats galvenais, ir nepieciešama laikraksta vienota vadība. Tagad Zālīte nemaz nav tur, un viņam nav nekādas jēgas par šo uzdevumu. (Viņš saka: «Man visas pārliecības svētas.» Bet no pretrunīgām pārliecībām iznāk putra, un viņš aizmirst, ka pirmām kārtām viņam pašam vajadzētu savu pārliecību, tā ka varētu sacīt: «Man mana pārliecība svēta.» Publika mana viņa nenoteiktību un svārstīgumu.) Viņam nav arī autoritātes, lai savu pārliecību realizētu, viņš ir kļuvis smieklīgs. Laikraksta uzskatu vienotību (tikai ne neiecietību: jāuzklausa citu uzskati, bet jābūt arī pašam saviem!) var sasniegt ar to, ka galvenie līdzstrādnieki savos pamatuzskatos saskaņojas vai nu ar galvenā redaktora starpniecību vai konferencēs. Krievu laikrakstiem lielākoties pat ir laikraksta koleģiāla vadība. Katrā ziņā līdzredaktoriem jātiek pieaicinātiem pastāvīgās apspriedēs par laikrakstu. Patlaban par galveno redaktoru vislabākais būtu Balodis ar dūšīgu līdzredaktoru kolēģiju (tātad nekādu Vinteru, nekādu Maliešu Jāni (Gruzīti??). Zāīte pēc tam vairs nedrīkstētu iejaukties, lai viņš vada vienīgi «Mājas Viesi» «Mēnešrakstam» jānāk citās rokās. Zālīte ir izspiedis visus īstos rakstniekus, tagad tur ir tikai diletanti un papīrkurvja skrīveri. Tik ilgi, kamēr paliks Zālīte, atpakaļ nenāks neviens. Zālītes pēdējā prēmija «Mēnešrakstā» ir skandāls. Tā nav nekāda talantu sacensība, bet draudzības sacensība gar Zālīti. «Dienas Lapas» programma: pirmām kārtām - tautas izglītība un apgaismība, tātad: zinātņu popularizēšana par: dabu, tiesībām (līdz šim bijis gandrīz pietiekoši), saimniecību (nedrīkst būt nekādas tautai naidīgas agrārijas, nekādas kūdīšanas pret tautībām, kā vāciešiem, ebrejiem utt., nekāda asiņaina diletantisma, kā Deglava, tautsaimnieciskie šļupsti. Vispārīgus tautsaimniecības pamatjēdzienus tautai pasniegt tiešos, īsos apcerējumos, tomēr atturoties no neobjektivitātes un naidīguma pret tautai draudzīgiem virzieniem.). Apgaismot tiesības, aplūkot praktiskus jautājumus, no kuriem tā redz sev tiešu labumu. Veicināt skolu lietas (īpašu nodaļu), pieaicinot skolotājus, tad bibliotēkas, priekšlasījumus (redakcijas līdzstrādniekiem izstrādāt pašiem.) «Dienas Lapai» jābūt tautas izglītības avotam, ne svarīgāko ziņu un jaunumu krājumam. Literatūra un māksla. Jānotur tajā augstumā, kādā Tu tās esi pacēlusi. (Zālīte no literatūras un mākslas nesaprot nekā, tās jāvada spēkam, kas sevi literatūrā pārbaudījis.) Vadītājam jābūt ar literāru gaumi un saviem uzskatiem. Jānodarbojas ar kritiku, līdz šim tā atstāta novārtā. Grāmatu galds tagad pavisam vājš. Tauta jāinformē par visām literārajām parādībām, jābūt īsām recenzijām gar visām latviešu grāmatām. (Perhens bija te, sēdēja ilgi un pārtrauca manu domu pavedienu. Ir arī vēls; bet es gribu pabeigt.) Dzimtenes politikā nekādas polemikas, ne smagas, ne garas pļāpāšanas, kā to paradis Zālīte. Redaktora persona nedrīkst koncentrēt polemiku vienīgi uz sevi. Tas ir kompromitējoši, ja debatē, vai redaktors, kā tas ir ar Zālīti, ir spējīgs vai nespējīgs, nolicis eksāmenu vai ne. Un viss šis doktora jautājums laikrakstam ir tikai skandāls.) «Dienas Lapa» grib vietējo iedzīvotāju apvienošanos, saprašanos starp vācisko un latvisko elementu, tas nav sasniedzams ar tukšām frāzēm par «tīru cilvēcību». Šim nolūkam vajadzīgas zināšanas, pozitīvs darbs. Tautības izveide, izglītības līmeņa pacelšana, ievadīšana jaunā laikā, virzošo faktoru un vadošo ideju izpratnē. Tautas dzīves līmeņa kulturāla pacelšana: rūpniecība, tirdzniecība, satiksme. Ievadraksti: dienas jautājumi, īsi, interesanti, pamācoši (ne Maliešu Jāni un Vinteru, arī ne garas, sausas skaitļu rindas, tās interesē tikai speciālistus). Vairāk juridisku, praktisku jautājumu. -Iekšlietas. Krievijas notikumi līdz šim pārāk atstāti novārtā. Lauku korespondence tagad bez jebkādas izvēles, tikai kails balasts. Izvēlē jābūt sistēmai, jānorāda, par ko rakstīt: ne kailas informācijas, bet materiālu dzimtenes pazīšanai: lauksaimniecības, laukstrādnieku, sabiedriskās dzīves stāvoklis; biedrības, kases; izglītība, budžets, komunālā politika, interešu pretišķības, saimniecības veida maiņa un tamlīdzīgi. - [Nodaļa] «Ārzemes» līdz šim ir laba, tikai jāizvairās no naidīgas nostājas pret tautai draudzīgiem virzieniem, no nacionālā naida, lielgruntnieku, vācu baronu interešu aizstāvēšanas, tiem jau pietiekoši daudz aizstāvju vācu laikrakstos. Vietējām ziņām līdz šim nav pievērsta ne mazākā uzmanība. Nepietiekoši pieaicinātas biedrības biedrību reprezentācijai. Ziņu dienestam jāstrādā ātri (tagad daudziem laikrakstiem ziņas bieži ir agrāk). Reportieri jāinstruē un jāspecializē. Aprakstīt lielākās fabrikas (īsumā), lai laikrakstam pievilktu to personālu. Sevišķi ņemt vērā fabriku dzīvi, tādēļ ka no šim aprindām daudz lasītāju. Redakcijai sarīkot intervijas, pārrunas ar pazīstamām vai šobrīd bieži pieminētām personām. Stāvokļa pārbaudes, piemēram, maiznīcu (turku maiznīcas netīras), lielo restorānu, tautas virtuvju, tramvaju un elektriskā, dzelzceļa strādnieku un personāla, slimnīcu. Ziņojumi par ikdienas darba tirgu (kur vajadzīgi strādnieki?) Pilsētas valdē, tās uzdevumi. Norādīt, kas tai būtu darāms, kur ietaupīt, kur izdot. (Elementārskolu Rīgā samērā maz. Vakarskolas.) Tiesu hronika līdz šim vāja. Lielie procesi bieži nokavēti vai pavisam noklusēti, mazās lietas sniegtas bez izvēles. Cours lapa (svarīgāko vērtszīmju izlase) sniegta pārāk reti. Tagadējie redakcijas izdevumi 3 laikrakstiem: Zālītem 300         Kolēģijai 80          «Mājas Viesis» 70                         50          «Mēnešraksts» «Dienas Lapai» vienai pašai           60                          70          «Dienas Lapa» redakcijas             65                         70 - izdevumu,             60                          70 - apmēram 5500     80                          70 - 635 mēnesī            410 Tagad esmu ļoti noguris, mīļotā, sirdsvienīgā, esi vesela, neesi bēdīga. Stipriem būt un uzvarēt! Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Viss apkārt nokaisīts ar daudzām mīļām bučiņām un arī pūkiņām. 197. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 13. (26.) martā 13/751 111 Manu sirdsmīļoto dvēselīt, manas zilās ildziņas, šodien saņēmu pirmo mazo, smaržīgo pūkartīti un esmu kļuvis tikpat mīļš un drošsirdīgs kā mazie zelta brīnummīļputniņi. Tik daudz spēka dod viena tāda maziņa, drosmīga kartīte, es tagad nevaru Tev nekā atlīdzināt un laba darīt, pat ne dziedināt nabaga sasisto dibentiņu. Bet tikšanās jau būs drīz. Tas man ir no Tevis: jau tagad es domāju par drīzu tikšanos. Šeit lietas iet savu parasto gaitu. Aizvakar es Tev aizrakstīju garāku vēstuli, apdrošinātu, pirms tam vēl vienu skatu karti. Vakar es nerakstīju nekā, biju nobēdājies, bet viss atkal ir labi un braši. Runcis palīdz daudz: uztur kārtībā saimniecību, neļauj man par daudz strādāt, nodzēš tad ar asti, to «daudz par daudz». Līdz šim mēs vēl godīgi barojamies kopā, bet viņš pastāv uz to, lai dabūtu savu atsevišķu galdu: uz manējā esot pārāk maz skrimšļu. Pienu viņš necieš, desa tam bijusi nebijusi, rītam es pasūtīju runču gaļu. Saimnieka meita cep man cepeti, šodien ir pat zivis. Viņa ir ļoti pretimnākoša meiča, iepirkusies arī gluži lēti: sviestu par 25, miltus par 4 [kapeikām]. Cepšu trauslos cepumus. Bet ar Sokiem man ir tīrais negals: viņa grib uz vasarnīcu, bet pati negrib to izraudzīt, sūta vīru -- tas neiet, nu man jāiet vismaz līdzi. Lai dievs nedod tādu sievu! Tev ir pilnīgi taisnība, Iniņ, ~ «Viņpus laba un ļauna» ir šeit, es to noglabāju. - Visi ļautiņi ir ļoti laipni, liek Tevi sveicināt. Kāds klients man iedeva 1 rubli. Es katru dienu veicu 1 loksni «Monte Kristo»?. Pūkīgi un mīļi, mīļi, mīļi, saldo, vienīgo Iniņ. Tavs puisītis. 198. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 20. martā (2. aprīlī) 743 20.III Manu zeltprieciņ, sārtziediņ, sirsnīgo, sirsnīgo pūkiņ, šodien gan ir sēru dieniņa, nevienas mīļkartītes, bet tomēr braši. Taču arī citādi neizdevusies diena. Gribēju rakstīt vēstuli, kā mazie, saldie sārtziediņi nobāra. Nosēdēju visu pēcpusdienu, bet biju tik slinks, ka vēstuli pat nepabeidzu. Tātad jāupurē vēl viens vakars. Vēstuļu rakstīšana tiešām ir mokas, un, ja vēl nebūtu tik mīļa pūkgaliņa, kāds ir, tad vēstules nerakstītu nemaz. Tomēr esmu priecīgs, ka vismaz rīt būs kārtībā. Runcis arī nav lāgā pierunājams uz šādām vēstulēm, nenāk uz galda palīdzēt. - Šodien atbrauca viens jaunais, strādnieks. --Mums jau ir 5 grādi silts, ļauju nedaudz kurināt. - Romāna tulkošana tomēr ir visai garlaicīga, sevišķi, ja apdomāju, ka priekšā vēl veselas 32 dienas. Tas nav grūti, bet ļoti notrulinoši. Varbūt ir redzama kaut kāda cita izeja, es gaidu ziņas. Vakar gan saņēmu ziņu, apstiprinošu, no Gulbju jaunekļa, bet nav nekā droša. - Es ļoti uztraucos, kādā stāvoklī Tu atradīsi māmiņu, kāda ir Tava veselībiņa, kā Tu esi iekārtojusies. Bet man tikai pacietīgi jāgaida, vismaz vēl vienu vai pusotras nedējas. Es mierinos tikai ar to, ka no Tevis nav pienākusi neviena telegrammiņa ar jaunu ziņu, Tu taču tad, protams, būtu sūtījusi. Vismīļāko, vienīgo sirdsmutiņ, tikai labi rūpējies par sevi, turies vesela, «stipriem būt un uzvarēt» tad jau neizpaliks. Es esmu vesels un pūkīgs. Daudzas mīļas, pūkīgas bučiņas visur uzkaisītas, mīļi, mīļi no pūkpuisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 199. T. ZEIFERTAM Slobodskā 1902. gada 22. martā (4. aprīlī) Ļoti godātais, mīļais Teodora kungs! Jūsu laipno sūtījumu «J. R.» V saņēmu ar daudz paldies un līdz ar to Jūsu tik mīļo, sirsnīgo vēstuli, kas mani pārsteidza kā silta diena Slobodskojā marta mēnesi, kad pirmo reiz met nost kažoku un redz no jumtiem lāsojam. No Jūsu vārdiem dveš tāda dziļa, īsta līdzdalība, ka tiešām neviļus nokrīt katra atturība kā kažoks, kuru citkārt aizpogā līdz kaklam cieti. Jūs esat tik mīļš savā atzinībā, gluži kā vecs draugs, kas tevi pazīst un saprot un kura vārdiem pielieci pilnu svaru, jo zini, ka paļa še nau aizskārums un uzslava nau glaimi. Saprast ir lielākais, it sevišķi priekš kritiķa, jo galu galā kritika nau nekas cits kā saprašana. Žēl, ka mūsu ceļi agrāk šķirās un mēs tuvāk nepazināmies, man nau tiesības Jūs saukt par draugu. «Cietu roku darināts mūžs», Jūs esat pirmais, kas mani tā sapratis; jā, es «selfmademan», šī vārda jauna nozīme, - kad ilgus gadus ciešot redzēju, ka citi man, pat sev, nespēj līdzēt, tad es pats to darīju. Laiks bija pienācis vajadzēja jaunu dzīvi dzīvot, ko neviens nezināja, tādēļ tās šaubas un sāpes. Vajadzēja līdzēt ne ar pamācībām, bet ar visu savu dzīvi, dziļi dzīvot un saprast. Jūs to izsakāt, ka mana dzeja nau nekas cits kā mana dzīve. Kā mūsu mīļie tautieši saprata un dzīvoja šo jauno dzīvi? Viņi diletēja: ņēma to lietu no vieglākās un patīkamākās puses, dzirdēja vārdus un runāja tos pakaļ, ja kliedza vēl diktāk, uzķēra domu noskaņas un uzpūta tās par skaļām frāzēm. Frāze un asiņains diletantisms, kā vāciets saka, valda visur: sabiedriskā dzīvē un avīžniecībā (cf. Zālīts), rakstniecībā, skatuvē, dzejā, kritikā, visur, visur. Jūs sakāt: grūta dzīve še man nomalē; jā: viens, «nekur nau kur pieķerties» kā tik pie sevis vien, sevisapziņa tad ir vienīgā zāle - Jūs to laikam dziļi zināt un jūtat - bet šī zāle rūgta, - tad vēl: esi pienaglots pie darba sola, gadi jāupurē maizes darbam, savs darbs ,guļ nedarīts - tas ir vēl rūgtāk, jo savu darbu nedarīt ir nedzīvot, gadiem ilgi nedzīvot! pat nau ne īsti laika vēstuli uzrakstīt ... Jā, grūta ir dzīve, bet viņa draud tikt traģiska, kad dzimtenē, kura ir visu centienu, visu cerību saule - nomalniekam vēl vairāk nekā tuvieniešiem -, kad dzimtenē īstas dzīves vietā ir diletēšana un domu vietā frāzes. Tad draud zust viss un tu esi tik tāli un nevari neko palīdzēt glābt. Tā ir tā traģika; vientuļa dzīve še dod vienu labumu: tikumiski un garīgi tik augstus biedrus, kādi vispār būs tik nākotnē. Šī diletantisma dēļ, protams, galīgi nau jāizsamist, bet viņš mūsu attīstību, gaitu uz apzinību stipri un ilgi var aizturēt, jo šie «bezgala mazie» domā, ka visu jau sasnieguši. Visskaidrāki piemēri būtu sabiedriskā dzīvē, politikā, bet tas mani novestu par tālu, priekšmeti par plašiem; ņemsim Jūsu speciālarodu - kritiku. Kādi te ķēmi tīrumā saradušies! Jūs neesat vairs kritiķis, to sāka aktiers kupleists Alunāns un pierāda to ar dokumentiem iz pagājušā gatiusimteņa! Par «J. R.» nāk «D. L.» gari, gari, sekli, sekli pačalojumi - tā esot kritika! Pie Vizuļa es vienu reizi atradu kritiķa instinktu, bet nu viņš nekā negrib zināt, bet par visu spriest, un nu var simts reizes meklēt un kritiķa instinkta pie viņa nereiz neatrast. Es maz tagad tādas lietas lasu, bet atdūros pie viena, kurš diletantismu pacēlis par principu un neapzinību par pirmo un galveno liela dzejnieka zīmi, pēc kuras jācenšas! Visa pasaules vēsture iet no neapzinīgo uz apzinīgo, viņš grib atpakaļ. Jūs arī laikam būsat lasījuši «Burtnieku», kur V. E. raksti par mani. Arī Jūs atrodat pie viņa maz dziļuma, daudz frāzu un vainu uz to ne vien tik nopietnas gribas trūkumā. Man viņš taisni pārmet, ka es pārāk apzinīgs, - tas ir tipisks diletanta spriedums. Viņš citādi laikam lāga zēns, man viņš apliecina cienību vislielākā mērā, atzīst arī, ka es gluži jauna, neparasta parādība, bet, kā jau diletants pēc dabas, šo neparasto, nesaprasto, neaptverto parādību spiež tūdaļ savā šablones Prokrusta gultā. Viss raksts tāds nesagremots tapinātu domu juceklis, neviena skaidri saprotama teiciena, ne graudiņa savā paša prāta, daudz pretenzijas, necik loģikas! Vai viņš tik neturas par simbolistu? Tiem loģika nekrīt svarā, bet kritiķis bez viņas neiztiek; beletristikā vēl publika reizēm uzskata muļķību par oriģinalitāti, kritikā nekad nē. V. E. svin taisni nezināšanas un greizu $spriedumu frāzu orģijas (ko pie viņa nozīmē «orģija»??); viņš pārmet man pat pārliecību ka ko kaitīgu, pēc viņa: godīgs cilvēks nevar būt liels dzejnieks; man trūkstot tautiska problēma!? -(laikam tautiskuma?); bet par mani teikts vārds: latviešu valodas atjaunotājs! Tautiska ir man dzeja un valoda vairāk nekā jebkura, viņa gandrīz nau tulkojama, ja varbūt tauta viņas vēl nesaprot, tad jau vistautiskāko vācieti Goethi vācu tauta vismazāk lasa un saprot vēl pat tagad. Viņa kombinācijas par manu attīstības gājienu gluži naivi nepareizas. Iznāk, ka ,es kāds rūķis, rūpīgi gludinu savus darbus, - patiesībā gandrīz viss ir bruljonā, nepārrakstīts sūtīts drukā, kad es būtu tik «rūpīgi» strādājis, -kā tad es būtu paspējis sarakstīt veselu bibliotēku? - «Līrs» ir vienā mēnesī sarakstīts; un Jūs viņu tomēr atrodat par labu («trimdas» paskaidrojums nau no manis; vispār visi «nesaprotamie» vārdi ir Ulmanī iekšā, vai tik grūti pašķirstīt? - arī «dust», resp., «sadust» -, man kauns latviešiem paskaidrot viņu pašu valodu, laiks būtu beigt prasīt un uzstāties, lai latviešu valoda ir nabadzīga; viņa ir bagāta, un kas viņas neprot, lai mācās, bet lai nelielās ar savu nezināšanu un nabadzību. Tā, tāds ir mans uzskats; V. E. to sauktu par netaktisku.): Es esot pacēlies no diletantisma pa trim pakāpēm (kādām? viņš nesaka), Zvārguls pārlēcis - zināms, viņš jau paradis pa skatuvi lēkāt -, viņš «visorģiskākais» dzejnieks - kur nu citiem aiztikt līdz viņa augstumiem, kas uz paceltiem dēļiem dzied un vēl palecas? Ko arī nozīmē E. V. «dekadentisms» kā pirmā pakāpe? Ja jau viņu saukt par pakāpi, tad par pēdējo; laikam E. V. ar šo vārdu nau savienojis nekādu jēdzienu, vārds pats par sevi diezgan smuks. Tāds nu ir šolaiku kritiķis - diletants, reizē arī beletrists, kuram priekš kritiķa amata liekas pietiekam tintes un labas gribas nederam zināšanas un pārliecība, un arī zināmas takts beletrists tam nevajadzētu citus beletristus kritizē, publika citādi runā par konkurences skaudību, bet V. E. man vēl taisni ieteic pašam kritiski darboties, laikam pēc pazīstamas receptes visus citus nolikt, lai taisītu sev pjedestālu; mums tāds piemērs ir. E. V. asi ne vārda nesaka par to, ka jau attīstījusies vesela mana skola, ka man pakaļ dzied visi jaunie dziedātāji mūsu mežā tā formas, tā satura ziņā. Ar to godīgs kritiķis būtu iesācis. Nē, Jūs esat vēl mūsu vienīgais kritiķis, - diemžēl, priekš latviešiem, priekš manis par apmierinājumu, no Jums dzirdēju pirmos atzinīgos vārdus, Jūs nosaucat mani «par skolnieku, kaut gan reformatoru un lielu domātāju», «Spītnieks» - mana sieva sacīja - Jūs dziļi aizgrābis kā mākslas darbs, Jūs atzīstat manu dzeju visumā, «gabali no raiba un dziļa eposa», Jūs mani sapratīsat, Jūs sakāt, ka mani ilgi nesapratuši; es gaidīšu, es gaidīšu vēl ilgāk, jo es ilgi dzīvošu, es tā gribu, man pietiek gribas, un vēl ir daudz darba. Ja latviešu tauta nediletēs, bet dziļi dzīvos, viņai ir liela nākotne; lai diletanti viņu nevelk atpakaļ; vajaga lielam būt, lai lielu darbu darītu, vajaga arī lielam būt, lai lielu saprastu; šis pēdējais ir kritiķa uzdevums, es uz Jums ceru, Jūs to izpildīsat. Uz to sveiki! Manas sirsnīgākās labdienas Jums un Jūsu cienījamai kundzei, Jūsu J. Pliekšāns. Vēstules sākumā pierakstīts: Jums taisnība, kliķes vīrs es nekad neesmu bijis un nevaru būt, kliķes aizgalds priekš manis par šauru. Kādēļ es turos pie «D. L.»? Man «D. L.» ir kas cits nekā citiem, es viņas pozitīvā virziena garīgais tēvs, to saka pat mani ienaidnieki, un Jūs zināt, arī no pazuduša dēla negribas atlaisties; atbildību par dēla parādiem, zināms, neuzņemos, t. i., par «D. L. » muļķībām utt. Arvien man dotas cerības par labu progresīviem centieniem, ja viņas galīgi nepiepildīsies, tad atliek tikai atkāpties un atstāt arī «D. L.» viņas liktenim. - Es tagad esmu ļoti aizņemts ar darbu priekš Der. nodaļas, ja arī neko garāku, tad sīkāku visādā ziņā gādāšu priekš «J. R.», tikai žēl, ka cenzors man vairāk nekā pusi no visa rakstītā nostrīpo. Man Jums vēl daudz kas ko būtu sacīt, bet jāatliek uz nākamu reizi, ceru no Jums drīz sagaidīt atbildi. Kas iznāca no mūsu rakstnieku palīdzības biedrības? Vai lūgums atraidīts? Kas jauns notiek latviešu literāriskā pasaulē? Bet nu vēlreiz daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no Jūsu J. Pliekšāna. Vai Jūs atļautu Jums dāvāt kādu darbu? Slobodskā 22/III 1902 200. 200. A. GULBIM Slobodskā 1902. gada [22. vai 24. martā] Ļoti cienījams Gulbja kungs! Jūsu mīļo vēstuli no febr. 10. d. es saņēmu jau 21. d., bet manas sievas grūta slimība aizkavēja mani Jums tūdaļ atbildēt un pateikties daudzreiz par Jūsu laipno priekšlikumu, kuru ar prieku pieņemu: nekas man nevar būt patīkamāks kā tāda noteikta, man mīļa darbība, kādu Jūs man piedāvājat un kura, kā es gribu cerēt, nebūs velta un pazudusi priekš mūsu tautas rakstniecības un vispār mūsu dzīves līmeņa pacelšanas. Mans prieks ir jo lielāks, kad es redzu, ka šinīs nedaudzajos gados kopš «Fausta» iznākšanas modušies tik daudz jauni spēki, kas grib līdzi strādāt - manā pozitīvā darbā, atjaunot latviešu valodu, pildīt viņu ar dzīvu saturu, cirst logu uz Eiropu, un nebaidas, ja kāda skaida ielec pašam acīs; vislielāks prieks, ka Jūsu personā beigās ir radies drošs, uzņēmīgs, izglītots izdevējs, kas neskatās tik bailīgi uz tūlītējiem, lieliem, vismaz pietiekošiem ienākumiem no izdotām grāmatām, bet ar tālāku skatienu redz augstu vispārēju mērķi, kurš ved no sākuma gan caur grūtībām un zaudējumiem, bet pēc nedaudziem gadiem uz svētīgu un plašu, arī ienesīgu apgādības darbību, klasisks piem. ir Pawlenkow. Vēlreiz pateicos par Jūsu man dāvāto uzticību un izteikto atzinību, un nu pie darba, Jūsu plāna. Vispirms, man liekas, Jums būtu nepieciešami vajadzīgs izgādāt par atļauju uz saviem [Nobeiguma nav.] 201. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 24. martā (6. aprīlī) 739/24 Manu pūkrožsmaržiņ, varavīksnīt, tūkstošskaistumiņ, šodien šeit ir gan saulīte, bet skaistās krāsas negrib tā īsti spīdēt un mirdzēt: jau trīs dieniņas bez pūkkartītēm, un tad jau debestiņas apmācas, bet tomēr labi un drošsirdīgi. Ir ļoti grūti, daudz grūtāk nekā pēdējo reizi, bet vēl daudz vairāk spēka. Tas ir tiešām pārsteidzoši, cik daudz var izdarīt ar savu gribu, pirmām kārtām - ar sevi pašu. Mazu apņemšanos kārtības labad es tagad jau bez sevišķām pūlēm spēju realizēt. Šodien atkal uzrakstīju vienu vēstuli, gluži tādā veidā kā mazmīļpūkiņa: kārtībiņu. Gandrīz vēl vairāk es brīnos par to iespaidu, kādu mani vārdi, bieži tikai mana parādībās, atstāj uz ļaudīm. Es jau esmu grūti pieejams, noslēdzos, man pat nav laika, bet viņi visi ieklausās, tiklīdz es runāju. Pēc pāris dienām es viņus dzirdu izsakām manas domas. Tas mani ļoti bieži ir pārsteidzis, uz kaut ko tādu es nemaz nebiju sagatavojies. Es iesilstu ļoti drīz, t. i., es tiešām runāju ļoti strauji, un viņi drīz apklust. Ja griba no mazām dienām ir bijusi izglītota, ja tā vienmēr tiek vingrināta un veidota, kas tā ir par briesmīgu varu. Es sāku saprast, kas, piemēram, bija tāds Napoleons. Bez tam jābūt briesmīgi veselam. To mēs gribam, vienīgumiņ, mīlulīt, dziļsirsniņ! Rūpējies par sevi, turies vesela, mums ir grandioza nākotne, lieliski uzdevumi. Posies, Iniņ, mūsu lielajam darbam! Dažreiz mani pārņem nepacietība pārtraukt darbu pie romāna, bet es nezinu, vai man tiešām tūlīt būtu pa spēkam «Īliņš». Prāts vairāk sliecas uz praktiskiem plāniem. Man ļoti gribas zināt, kādi apstākļi Tevi tur sagaidīs, bet vēstule pienāks ļoti vēlu, ceļi slikti. Esi vesela un laba, un mīļa, rūpējies par sevi, pūkgaliņ! Tavs puisītis sūta daudz mīļu bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi. 202. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 27. martā (9. aprīlī) 736/2 Manu zeltaino, līgano dieniņ, vissirsnīgākās zilās ildziņas, šodien nav nevienas pūkkartītes, tukša dieniņa, bet tomēr braši. Es arī mēģinu mierināties pēc Tava paņēmiena. Labajam, dzeltenajam runcis ir vēl grūtāk: pūkkartītes nesaņem nekad, jāizskrāpē pūkiņas sev pašam. Viņš man šad un tad arī palīdz pie romāna tulkošanas. Tā iet ātrāk, šonedēļ es, iespējams, vēl paspēšu tikt galā ar pusi no grāmatas un tad varbūt pabeigšu jau tajā nedēļā pēc lieldienām. Vienu nedēļu agrāk es atbrīvošos no klaušu darbiem, šis briesmīgais apnikums tiem mazliet līdzinās. Šī nu faktiski ir pēdējā reize, tādu darbu vairs nekad nestrādāšu, tas cilvēku pilnīgi nokauj. Ātrāk tieku uz priekšu, visu īsinot, savelkot kopā dialogus, tā pa lielākai daļai viena lapiņa atbilst grāmatas lappusei. Arī tā, man šķiet, ievilksies pāri jūnijam. - Vai Miržē uzņems? Vai man tas jātulko tālāk? Ja tā, tad telegrafē, jo citādi es pie tā nestrādāšu. - Jānis Asars Skrīveros noturējis priekšlasījumu par «Meliem un to sekām». Visi secinājumi no «Spītnieka», bet tas nav pieminēts. Noklusēt, bet apzagt. - Rīgā Krievu teātrī ir jābūt bijušam skandālam. Citādi šeit nav nekādu jaunumu, viss ir klusu. Vai es Tev rakstīju, kāds nomaldījies klients man iedeva 1 rubli? Tas ir pirmais rublis, ko es šeit nopelnīju. Citādi klienti nenāk. - Runcim es katru nedēļu pērku gaļu, bet viņš vēl nav uzbarojies, sabojājies kuņģis, un viņam laikam ir slepenas, iekšējas dvēseles ciešanas. - Bet pūksirsniņai jābūt mīļai un labai, daudz jāēd un jāpūko sevi. Puisīši arī ēd daudz, guļ labi un jūtas pavisam labi, tikai mazliet noguruši. Daudzas bučiņas un sapurināts aiz austiņām, mīļi, mīļi. 203. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 31. martā (13. aprīlī) 732/31. III Manu vissirsnīgāko nomoda sapnīt, rožsmaržiņ, dvēseles pūkiņ, šodien esmu gluži pārsteigts, saņemdams mīļu, saldu rožkartīti. Šādas kartītes netiek ilgi aizkavētas, trūkst vēl tikai tās no 18. marta. Tiklīdz mana saldā dvēselīte atpūtīsies, tā jau ar pienāks vēstulīte ar jaunām ziņām, lai gan mums jau nekas sevišķi labs nav sagaidāms. «Vārdā» tātad ir jauns personīgs ienaidnieks zināms, ļoti nenozīmīgs cilvēks, bet ļaunā griba vien jau tiek ņemta par pilnu. Tātad turies pa gabalu no turienes, mīļpūkiņ. - Man ienāca prātā: vai Tu berlīnietei esi aizrakstījusi? Laikam gan ne. Tas ir ļoti slikti, mīļo Pūkiniņ, pie tā Tev nevajadzētu pieradināties, tas var ļoti kaitēt, jā, tiešām kļūst pat bīstami. Es rakstīju, ka ir atrakstījusi Anna Ķēniņa, žēlojas, ka Tu aizbraukusi neatvadījusies, tas arī bija nelāgi. Kopš berlīniete atrakstīja, ir pagājušas jau 4 nedēļas. Es Tev atgādināju viņai aizrakstīt, bet, ja Tu to nedari, tad rakstīšu es, lai gan romāna tulkošana mani briesmīgi nomoka. Vismīļāko sirdsvienīgumiņ, tas ir labi, ka mamma pārnāk pie Tevis, varbūt tas būs lētāk, katrā ziņā viņa nebūs tik vientuļa. - Šodien, rožu dieniņā, es uzrakstīju rēķiniņu: 34 rubļi 20 kapeikas; ekstrā izdevumi 14. 65 kap. Par vasarnīcu man būs jāmaksā 5 rubļi mēnesī. - Jaunais Bisnieka klubs vēl ir pārāk nenoteikts, atturies no tā, nogaidi. - Ar labo dzelteno mēs šodien stipri sastrīdējāmies teļa cepeša dēļ. Cepetis, proti, ir strīdus ābols. Mēs abi to gribam tikai sev, un, kad es gribēju sadalīt, tad viņš sadalīšanu saprata tā, ka naktī viņš no tā ēdīs viens pats, bet dienā es ar viņu dalīšos. Beidzās ar gurnu, ko saņēma viņš, bet man no gurna nepalika nekas. Viņš nedēļā apēd 4 mārciņas, es 6, bet viņam sen vairs nepietiek, man būs proporcijas jāapmaina. Viņš ar asti to apstiprina. Tā tam jābūt, ja grib dzīvot. Mīļsirdspūkiņ, manu vienīgo, vienīgo, turies vesela, pūkīga un laba. Daudzas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 204. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 3. (16.) aprīlī 729/3. IV Manu sirdsvienīgumiņ, manas zilās ildziņas, smaržīgo pūksaulīt, šodien gan nav nevienas vēstulītes, bet tomēr mīļi un labi. Arī es vēl šodien nerakstu garāku vēstuli, lai gan tik daudzas pūkiņas ir sastrēgušas un jau sen vēlas aizlidot. Vismīļāko, vissirsnīgāko vienīgumiņ, mums ar dzelteno runci vienmēr ir ilgas jo ilgas pārdomas par kundzīti, izsūdzam viens otram savas bēdas, jo vairs neviens mums slepus nedod labos kumosiņus, pārrunājam visus atsevišķos gadījumus, cik labi bija toreiz, kā kundzīte raizējās, kad dzeltenais reiz bija nokļuvis sliktā sabiedrībā. Viss tiek atgādināts, it visam labais pavēdina ar asti, un, kad mēs esam pavisam bēdīgi, tad sagāžam kopā deguntiņus, tas kādu brīdi palīdz. - Es mokos ar tulkošanu, vēl atlikušas 300 lappuses, kuras es gribu paveikt 15 dienās. Tev trūkst priekšstata par to, kā man apriebies šis klaušu darbs. Ja es pa starpām arī kādreiz paņemu brīvu dienu, tad tomēr nespēju uzsākt neko citu, dzejolīšus es, piemēram, nespēju, jūtos pārāk noguris. Taču rīt gribu mēģināt kaut ko izlasīt, vismaz no vecajiem. - Man ienāca prātā kāda doma sakarā ar Tevi, pūkiņ, un es ticu, ka Tu būsi ar mieru un priecāsies. Pie Miržē es tagad lāgā nespēju strādāt, lai viena burtnīca izpaliek. - Mēģini izdabūt cauri «Atriebēju», mīļsirsniņ. - Mana dienas kārtība tagad ir šāda: pusastoņos celšanās, ēšana, uzpošana, no deviņiem līdz diviem romāna tulkošana ar 15-20 minūšu atpūtu pēc katras stundas, no diviem līdz pieciem sešiem pusdienas un atpūta, no pieciem līdz astoņiem vai no sešiem līdz deviņiem atkal romāns, tad tēja un pūkkartītes, vēl pasts un tad tūlīt gulēt, vienpadsmitos jau esmu gultā zem zilās sedziņas. Norīvēšanās vairs nenotiek, ir par aukstu, tikai zobu tīrīšana. Vesels un labs, un ļoti mīļš. Mazajiem dvēseles dziļumiņiem, samtpēdiņām, zilajām ildziņām jābūt veselām un jāpūko sevi mīļi, mīļi. Daudzas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 205. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 5. (18.) aprīlī 727/24 5.IV         Zibensspīdumiņam. Manu vienīgo, lielisko brīnumdvēselīt, Tu, vismīļāko, saldsvētumiņ, cik brīnummīļa un laba, un liela Tu esi! Es Tevi tādu sapnīti redzēju: lielu un stipru, ļoti nopietnu un ļoti mīļu. Tu biji zilajā samta kleitiņā. Tava mīļā vēstulīte mani tiešām satricināja. Es visu laiku biju par kaut ko līdzīgu domājis un mocījies, ka es no sevis neko nespēju izveidot un Tev palīdzēt. Tagad Tev tas viss ir, un pēkšņi Tu esi sasniegusi pat vēl vairāk. Tāda Tu esi, vismīļākā vienīgumiņ, Tu jau daudzkārt mani tik brīnišķi pārsteidzi. Es mocījos, ka atņēmu Tev spēku un neatdevu Tev sevi pašu atpakaļ. Tu biji tik nogurusi visus šos gadus, neko lielu neradīji, un es nezināju, kā Tev sevi atkal atdot atpakaļ. Es sargāju sēklas ar saprātu, bet tās neuzdīga, kā Tu saki, tagad pēkšņi neliela saulīte tās atmodināja. «Neiespējamības kalna» brīnišķais cikls bija pirmās sniegpulkstenītes, lieliskā vasara ar karsto sauli vēl nāks. Tas, ka Tu Rīgā nespēj iedzīvoties, nozīmē to, ka Tu sakņojies šeit, mums tagad ir kopēja zeme; tā ir arī Tava zeme, Tu tajā ienesi savu labestību un skaistumu. - Tu esi atradusi pati sevi, un tādēļ viss ārpusstāvošais ir kļuvis Tev svešs. Mani dziļi aizkustināja, ka Tu zini visus tintes traipus uz galda. Viens jauns pašā vidū ar runča žēlastību ir nācis klāt. - Tagad mēs esam kļuvuši paši, kaut kas sevišķs, kas visam pārējam stāv pretī kā viens, kā vesels. Tas ir sākums, jaunās kopbūtnes ilgi un sāpīgi ilgotais sākums. Tu brīnumziediņ, Tu saldo, svēto sniegpulkstenīt, mana jaunā, skaistā līgava! Tagad jānāk lielajam sevis veidošanas darbam, bet tas būs viegls un bez sāpēm, jo tagad iestāsies dziļš, svēts klusums. Sākot ar šo dienu mūsu iekšējā dzīve ir skaidra un noteikta. Mēs vairs bailīgi nemeklēsim un nebaiļosimies, kā tas bija agrāk, bet apzināti cīnīsimies par gaišu, skaistu mērķi. Mēs dzīvi varam izārdīt, bet mums vairs nav jāraizējas, - iznāks tik krāšņi svārki, kādus Tu sev pagatavoji no vecajiem, nonēsātajiem. Tu saki, mīlulīt, ka Tavas atvases nobriestot manā saulē, ļauj tagad arī man augt Tavā skaistumā un labestībā. Pārāk maz es esmu pārņēmis no Tevis, nokavētais jāatgūst, lai es spētu kļūt mīļš un Tevi glabātu tik mīļi, ka Tu atdzimtu. Tā man ļoti pietrūkst, tādēļ raksti man par to biežāk, māci mani, kā man jābūt mīļam, tam ir vislielākā nozīme mūsu abpusējā attīstībā. - Tas, ko es kādā kartītē Tev rakstīju par vienu jaunu ideju, bija sekojošais: Tu agrāk sacīji, ka ģimnāzijas eksāmenu nokārtošana Tev būtu spēku pārbaude. Tu katrā ziņā esi smagi cietusi, jo mūsu materiālo rūpju dēļ Tev nebija laika tos pabeigt. Bet tad mēs domājām, ka mērķis taču nav tikai parādīt, ko Tu vari, bet gan tiešā, vispārējā izglītība. Un tagad man šķiet, ka šī izglītība citādā ceļā sasniedzama daudz vieglāk. Laba daļa Tavas tagadējās augstās garīgās izglītības, it sevišķi spējas izveidot sev īpašu oriģinālu spriedumu par visu, izaug mūsu nejaušajām sarunām. No tā tagad vajag tikai izveidot sistēmu, un izglītības mērķis būs sasniegts, vismaz es būšu Tev devis no izglītības visu to, kas ir man pašam. Tātad sistematizēti katru dienu runāt par visām lietām, mācību priekšmetiem, visu mācīties no mutiskām pārrunām, bez grāmatām, t. i., reti lietojot grāmatas. Man šķiet, ka šādām studijām vajadzētu būt ātrām, vieglām, patīkamām un arī krietni pamatīgām, vismaz vadošajās domās, ja arī ne skaitļos un datos, ko pēc vēlēšanās var iedzīt. Tu jau, mīlulīt, labprāt esi uzklausījusi, un es labprāt vēlētos visas savas zināšanas, vēl vairāk, savu plašo domāšanu, pārliet Tevī; līdz ar to jau arī aug. Romāns mani visvairāk nomoka tādēļ, ka tas domām nedod nekādas ierosmes un es pats sev kļūstu truls un garlaicīgs. - Bet nu tūlīt nāk jautājums: kad to visu darīt - strādāt pie sevis un Tevis izglītošanas? Ja to ilgi atliktu, vai nebūtu par vēlu? Vai tā nebija liela kļūda no manas puses (Tu nevarēji salauzt mani enerģijas trūkumu, bēgšanu no sevis paša, bailes no strādāšanas pie oriģināldarbiem. Piemēram, Tu gribēji mani piespiest uzrakstīt romānu jau Pleskavā, bet mans enerģijas trūkums un bailes ar visu spēku tam pretojās, un vēl līdz šim nekas nav iznācis, tikai sāk jau bīstami novecot.), ka es pats nepārgāju pie oriģināldarbiem un maizes rūpju dēļ no tā atturēju arī Tevi? Liekas, ka tagad šī slimība briesmīgi atriebjas. Tas, ka Tu, spožactiņ, tagad sēdi svešajā Rīgā un sevi saplosi, kamēr es šeit bez Tevis arī nespēju nekā laba radīt, naudas pelnīšana, kura taču tikai nedaudz nostabilizē mūsu materiālo bāzi, vai tā ir pareiza? Vai Tu labāk nevarētu šeit atpūsties un radīt ko lielu? Mēs būtu laimīgi, tas nozīmē, stiprāki un darba spējīgāki. Pirms nedēļas es domāju, ka Tu, manu vājumiņ, jūties pārāk nogurusi, tad es katrā ziņā gribēju, lai Tu tūlīt brauc atpakaļ. Bet tagad es redzu, ka Tu esi stiprāka, tātad apdomā arī šos jautājumus. Ir vēl laiks. Šeit mums būtu valdības pabalsts, procenti, Derīgu grāmatu nodaļa un kaut kāds laikraksts vai Latviešu teātris, apmēram 500-700 rubļu gadā. Mēs gandrīz varētu iztikt, ja māmiņa būtu šeit. Mēs vienā vai divos klusuma gados kļūtu daudz nozīmīgāki garīgi, dzejiski pilnīgāki un lielāki, un turklāt mēs varētu pāriet no tulkošanas un ievadu rakstīšanas pie oriģināldarbiem. Ja tur nebūtu neviena žurnāla. Derīgu grāmatu nodaļa paņemtu par 200-300 rubļiem. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Smaržīgie, saulainie matiņi mīļi glāstīja, katru rītu un vakaru, tieku aicināts pie matiņiem un tiek teikti brīnumvārdiņi, tas ir visskaistākais, ko es dzīvē esmu dzirdējis, bez asariņām nespēju par to domāt. Tev ir tik brīnišķa skaistuma izjūta. Lielos, izspūrušos matus arī nosūtu. Lielajiem šodien ir stipras galvassāpes no liela prieka. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: Iniņ, manu svētiniņ, mēs vēl kļūsim neizsakāmi laimīgi, es to jūtu, par spīti galvassāpēm. 4. lappuses augšmalā pierakstīts: Anekdote par Bismarku «Dienas Lapas» 31. numurā nebija laba, tas nav vīrs; par kuru būtu jāraksta. - Dzejolīša vēl nav neviena. Varbūt rīt es nosūtīšu reizē ar «Monte Kristo», katrā ziņā pārbaudi sūtījumu. 206. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 11. (24.) aprīlī 721/11.IV Manu zeltprieciņ, vienīgo dziļdvēselīt; pūksaulīt, šodien gan nav nevienas pūkkartītes, bet mīļi un labi, vakar taču bija divas pūkkartītes. Mīļie sirdsvienīgumiņi jau veselas trīs dieniņas ir sēdējuši bez kartītēm un klieguši. Tagad atkal mazliet sāk piesalt, ceļi uzlabojas, un pēc 10 dienām atkal pienāks kartītes. Sals tikai neļauj pāriet iesniņām, vēl arvien tās ir visai briesmīgas, kā pūķis, un esmu jau pielaidis arī runcim, viņš arī šķauda. Tagad viņš dusmojas par savu labsirdību un ir tajās domās, ka tās rodas no pārāk lielas mīkstsirdības. Viņš, proti, bija domājis, ka iesnu asariņas ir īstas, un piebāza man savu ļoti auksto degunu. Tagad tas ir karsts, un man dūšīgi jābaro, lai atkal visu vērstu par labu. - Mans tulkošanas darbs tomēr jau tuvojas beigām, vēl astoņas dienas, t. i., šī nedēļa un nākošā, tad es ar to būšu kārtībā. Pats es tulkošanas dēļ esmu kļuvis šausmīgi apātisks, galva liekas gaužām muļķīga, pie manis neatmaldās vairs neviena doma. Vēl nekad tik briesmīgi neesmu pelnījis naudu. - Tieslietu jautājumus sūtīšu rīt reizē ar romānu. - Patlaban nāk runcis un liek sirsnīgi sveicināt, nekā viņš nepiemin ar ļaunu. - Sirdsiniņ, vissaldāko, vienīgo vēsmu dvēselīt, manu svētumiņ, turies vesela, rūpējies labi par sevi, nežēlo sev nekā, esi mīļa, nebēdājies un nebaiļojies sava puisīša dēļ. Atkal nosūtu daudzas mīļas pūkiņas un bučiņas, un sapurinu aiz austiņām, mīļi glabāju, mīļi, mīļi. 207. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 13. (26.) aprīlī 719/13.IV Manu mirdzošo saules actiņ, debesuspožumiņ, dvēselīt, pateicos Tev, manu prieciņ, saņemta pūkkartīte (2/729) un turklāt vēl zeltainā, saldā, sirsnīgā vēstulīte no 728/3 IV kopā ar zeltmatiņiem, kas tūlīt apbūra ar saviem matiņu brīnumiņiem, pēc visiem likumiem. Es tikai neprotu atrast tik jaukus, brīnumskaistus izteicienus, atkārtoju vienmēr tos pašus, līdz mans dienasvidus lodziņš atnesis jaunus vārdiņus, pilnus smaržas un sārtspīdumiņa. Manu saldo, vienīgo, sirsnīgo, zilās ildziņas, Tu vēl arvien esi ļoti, ļoti nogurusi, jau vairāk nekā divas nedēļas, bet vēl nogurusi. Lido, putniņ, lido, atstāj visu un lido šurp. Tu man nedrīksti saslimt, kļūt vājiņa, manu vienigumiņ, kā citādi es Tevi atkal atkopšu? Tik brīnišķi silti un dziļi mani aizkustināja Tavi sirsnīgie vārdiņi par jauno dzimteni, manu svētumiņ, manu mierinājumiņ, un tomēr tik sāpīgi, tādēļ ka Tevis nav šeit. Bet man vēl ir instinktīva cerība, ka drīz būs iespējama saulaina tikšanās. Rīt es rakstīšu vēstulīti. Šodien nosūtu arī romānu un tieslietu jautājumus, tātad pārbaudi sūtījumu. Runcis liek sirsnīgi sveicināt. Viņam atkal nav ēstgribas, bija jau kļuvis ļoti zīdains, ir vēl arī tagad, bet noliesē, tikai guļ un savai kārtai ēd daudz par maz. Pagājušo nedēļu biju viņam nopircis 3 mārciņas, viena bija jāaizmet, sabojājās. - Glāzītes glabāju ļoti kārtīgi, nekas nav saplēsts; ja es neskatos, tad skatās runcis, lai viss būtu kārtībā. Viņš paliek arī mājās, kad es izeju. -- Es aizmirsu - Tev pienāca vēstule no Nīnas, ļoti mīļa, izsūdz savas bēdas. Arī Gulbju jauneklis atrakstīja un atsūtīja līgumiņu. - Vismīļāko, vienīgo tūkstošskaistumiņ, varavīksnīt, baltgaišumiņ, kop sevi labi, neesi skopa, skaties, cik daudz es izdodu. Daudzas saldas, mīļas bučiņas un pūkiņas actiņās un austiņās, un mutītē no sava puisīša, mīļi, mīļi. 208. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 15. (28.) aprīlī 717/15.IV Rožsmaržiņ, mīļsārtumiņ! Manu dziļvienīgumiņ, mīļsvētumiņ, sārtmutīt, beidzot es uz dažiem acumirkļiem esmu pie Tevis, ir svētdieniņa, atpūta un mierinājums, saulīte pēc tik daudzām pelēkām dienām. Lai gan man šeit ir pavisam labi, apkārt mīļi cilvēki, neesmu garīgi tik šausmīgi vientuļš kā Tu, visnabagāko, sirsnīgi mīļoto, saldo gurdumiņ, man šis laiks tomēr šķiet kā briesmīgs slogs, un, salīdzinot ar visiem agrākajiem pieredzējumiem, nemaz negrib kļūt labāk. Šī atrautība liek sevi vēl stiprāk just. Visļaunāk kļūst tad, kad šāda salda, nogurusi vēstulīte nāk lēniem putna solīšiem, nesdama līdzi zeltmatiņus, glāstīdama un brīnumvārdiņus runādama, kad sārtmutīte sāpīgi smaida, Tad es atmostos kā no ilga sapņa un visi saraustītie nervu pavedieni sāp skaudrāk. Tu esi tik nogurusi, Iniņ, samtvienīgumiņ, tik nogurusi, man liekas, it kā es būtu Tevi upurējis, un ar visu spēku es cīnos pret šo upurēšanu. Šodien esmu noguris, neesmu labi gulējis, un ilgi aizturētās sāpes laužas uz āru. Šī ir otra reize, kad mani pārņem asariņas. Bet es neesmu vājš, drīz būšu pabeidzis romāna tulkošanu un tad pilnīgi atpūtīšos. Ļoti labi esmu izturējis šo smago šķiršanos un darba laiku, manis dēļ tātad esi bez rūpēm, vismazāko sirdsmutiņ. Tev tagad veltītas visas rūpes, mīļo vienīgumiņ, pievērs uzmanību arī sev. Par Tevi tagad ir mūsu vienīgās rūpes, Tu tagad esi ģimenes sāpju bērns. Mani Tu esi izaudzinājusi lielu, tagad man jāpalīdz Tev. Citkārt Tu biji barvede, bet tagad Tev jāļauj rūpēties par sevi. Pirmām kārtām ēšana: Tu saki, mīļpūkiņ, ka ceļā Tu esot daudz izdevusi (tā taču nav taisnība), un tagad Tu esi pusdienojusi tik slikti, ka dabūji caureju, un tādēļ tik ilgi nespēj atžirgt. Saki, Iniņ, vai tas nav vienkārši grēks pret Tevi un mani?! Vai tā Tu domā par lielo piecnieku? Vai tiešām Tu skaidrā prātā gribi sevi pazudināt? Tu zini, ka arī man tad jāaiziet bojā. Katrs grēks pret Tevi ir grēks arī pret mani. Tu neesi viena. Tas ir ārprāts, ka Tu slikti ēd, pie Olgas tas nebūs labāk. Es lūdzu Tevi ar visiem kukainīša vārdiņiem, ar asariņām un glāstīšanu, un austiņu sapurināšanu - iekārtojies labi ar ēšanu, vai tad nav tādas Brinkas? Ēd šokolādīti, kura Tev garšo. Pārved drīzāk mammu, viņa Tevi labi baros. Tu, mīļsvētumiņ, sagādā man vislielākās sāpes, man vienmēr Tevis dēļ jādreb. Lielais piecnieks taču nozīmē kaut ko citu, vai tad Tu tik ātri esi aizmirsusi? Ja te Tu nevari mani apmierināt, Iniņvienīgumiņ, tad man dzīve kļūst pavisam neizturami smaga, par darbu un oriģināliem tad vispār nav ko runāt. Visu mūsu nākotni Tu tad atdod par pāris ietaupītiem rubļiem. Kā gan tik stiprs un gudrs cilvēks kā Tu var būt tik mazdūšīgs? Vismīļāko, vissirsnīgāko vienīgumiņ, ļauj sevi pielūgt, neliec man bārties, ļauj sevi padarīt pieļāvīgāku un mīļu ar pūkošanu, apžēlojies par savu puisīti, tas ir mans pēdējais arguments. Tu pati saki: «Nemest plinti krūmos,» bet, ja Tu neēd un esi vājiņa, tad Tu vispār plinti nevari noturēt, tā izkritīs no pūkrociņas. Un tagad es vēlreiz nāku ar to pašu «apdomā labi, mīļvienīgumiņ!». Ja Tu esi ļoti nogurusi, vai tad Tu vispār vari kaut ko tur darīt mūsu labā? Vai Tu varbūt esi drudžaini saņēmusies, tagad, aprīļa beigās, un, dosies dažos apciemojumos? Un tas ir ļoti, ļoti vēlu, liekas, jau pārāk vēlu, tā, piemēram, ar Plātesu būtu vajadzējis nokārtoties pirmajā dienā. Visi Treilandi, Ķeniņi, Vidiņi utt. tagad būs dusmīgi, ka Tu esi gaidījusi veselu mēnesi. Kas rēķināsies ar to, ka Tu juties nogurusi? «Vienmēr jau nebiji, slima,» visi teiks un ņems Tevi vēsi. Anna Ķeniņa, piemēram; atrakstīja Tev mīļu vēstuli, un tomēr Tu neaizej turp. Neesi dusmīga, manu sirdsasintiņ, es gribētu Tev to visu pateikt ar labu, bet šodien es rakstu smagnēji. Tikai šo vienu es gribu Tev ieskaidrot, kā Tu esi nogurusi un tikai nevajadzīgi sevi upurē, neko mums nelīdzot. Ludziņu arī pati nepārraksti, bet dod diviem vai trim, katram vienu cēlienu, ies ātrāk, un Tu sevi, nevajadzīgi nenopūlēsi, Tavs spēks taču ir vajadzīgs daudz svarīgākām lietām. Mēs vispār savu spēku esam izšķieduši sīkumos, bet tā tam vairs nav jābūt. Tev visādā ziņā ,jādomā par to, lai rakstītu ko lielu, pēc tam kad būsi mums tur sagatavojusi augsni. Bet vai atmaksājas, ka Tu paliec tur līdz novembrim? Pēc tam kad Tu būsi sagatavojusi mums augsni, t. i., devusies apciemojumos pie Remiķa izdabūjusi cauri «Skroderi» (Zinību komisija mums nav vajadzīga, tur mums nekā nebūs), izdabūjusi cauri «Atriebēju», ko gan vēl Tu varētu darīt līdz 1. oktobrim? It nekā. Naudiņas pelnīšana neder, jo visa sapelnītā izies, bez 90 rubļiem mēs nevaram iztikt, ja dzīvojam šķirti. Nevajag sevi mierināt ar tukšām cerībām. Šeit mums būs 22+6+30 (par romānu) un, ja māmiņa būs te, iztiksim ļoti labi. Turklāt mēs nemocīsimies šķiršanās dēļ un abi varēsim strādāt pie ludziņām. Arī nākošo [Nobeiguma nav.] Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Sārtmutītei daudzas mīļas, mīļas bučiņas ar pūkiņām Aizvakar nosūtīju romānu un tieslietas. 2. un 3. lappuses augšējās un apakšējās malās pierakstīts: Mīļo sirdssārtumiņ, kas Tev vēl būtu darāms: aizbrauc uz Siguldu kopā ar mammu un apskati lauku mājas. Iepazīstini mammu ar visiem plāniem un prasi padomu, vai viņa varētu saimniekot ar Spuri jeb vai viņa gribētu pirkt Jelgavas māju, viņas pašas agrāko? Ja negadās neviens pirkums, tad brauc ar mammu un Kristapu šurp, un mēs tos divus gadus nodzīvosim šeit. - Ja Plātess arī koleģiāli nepatur laikrakstu, tad Tev vajadzētu drīz, pirms jūnija, runāt ar Gailīti, ka mēs atstājam Plātesa firmu, tādēļ ka mēs nevaram tur nekā, grozīt un labot, varbūt mēs saņemtu kaut ko no fonda. Ja mēs Plātesu atstājam, tad mums jābalstās uz saviem spēkiem, jāraksta oriģināldarbi; ne naudu pelnīt, bet atpūsties un strādāt oriģināldarbus šos divus gadus, lai tad ar pilnu jaudu atkal ienāktu literatūrā. Par Tevi, nav šaubu, Tu pāriesi uz jaunu, nozīmīgāku pilnības periodu, un Tev vajadzīgs tikai krājums. 4.lappuses augšmalā pierakstīts: Es arī mēģināšu, vai ko varu šajā klusumā, neatmetot maizes darbu. .Ja nevarēšu oriģināldarbus, tad jau nekas nebūs zaudēts, tad jo labāk es vēlāk strādāšu maizes darbu. Tātad manas domas arvien paliek: braukt uz šejieni, negaidīt septembri, bet nokārtot vienīgi māju jautājumu un citus darījumus. Un tad būt kopā un būt laimīgiem, un atpūsties. Tā, manu saldo mīļsārtumiņ. 209. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 22. aprīlī (5. maijā) 710/22.IV Manu vissirsnīgāko dvēselesdziļumiņ, pavasarvēsmiņ, saulesmirdzumiņ, atlidoja brīnummīļa, saulaina pūkkartīte, tik mīļa, tik sirsnīga, un tajā pastāstīts par mazpūkiņu. Ir gluži kopbūtnes noskaņojums, kas laimīgi pārņem. Un visu to panākusi mazā piezīme, ka mazās Iniņdvēselītes mazliet iepirkušās zivju tirgū. Te es pēkšņi ieraugu veselu gleznu, kā mazie rožpirkstiņi pieķer drīz še, drīz tur, kā mazliet paož, kā ietin zivi. Tas ir labs, svaigs lasis, un man mutē saskrien siekalas. Mazliet nopirkti arī zuši, ļoti skaisti, brūni. Bet tirgū ir netīrs, laiks arī ir slikts. Te pēkšņi mazās kājiņas bēg no kādiem ratiem. Citkārt tās no bailēm skrējušas pretī, tagad nav neviena, kas atrautu atpakaļ, un tā šis mazās pūkiņas jau uzmanās pašas. Un tūkstoš veidos es varu to visu sev izdomāties un iztēloties. Šādi sīkumiņi man ir vismīļākie, kur es redzu Pūkiniņu un varu iet līdzi. Es biju tik bēdīgs un uztraukts, jo kaut kas tāds vispār netika rakstīts, nekur es nevarēju būt kopā ar Iniņu. Es jutos kā mājās atstāts, ieslēgts puisītis, kurš tiešām izdarījis ko sliktu, uz kuru dusmojas. Bet tagad atkal ir mīļi. Tie, kurus ņem līdzi uz tirgu, nav ļauni. Manu sirdsvienīgumiņ, saldsmaržiņ, tādas lietas, ja Tu kaut kur izej un pārnāc mājās, Tev vajag pastāstīt vienmēr, gluži tā, kā ir [šoreiz] pastāstīts. - Šodien no liela prieka arī no kāda klienta dabūju 1 rubli. Viņi nāk gaužām bieži, bet tie visi ir ļoti nabadzīgi ļaudis, kādam, piemēram, man vēl pašam bija jāiedod 20 kapeikas. Arī romānu es beidzot pabeidzu un tagad atpūtīšos, rīt rakstīšu vēstulīti. Vidējo lodziņu es vakar izņēmu. Runcis sniedz dzelteno ķepu. Mazā pūkiņa lai esot vesela un mīļa. Daudzas. saldas bučiņas un pūkiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 210. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 24. aprīlī (7. maijā) 708/24.IV Manu sirdssiltumiņ, zilās ildziņas, pavasara ziediņ, manu karsti ilgoto, gaidīto brīnumliesmiņ, kad Tu atspīdēsi? Zilā tālumā ir zilās ildziņas. Sveciens no Rīgas (divus es saņēmu no mazās pūkiņas) ir zils - zilās ildziņas, zilās ildziņas! Kad iedegsies zaļā gaismiņa, kad mīļi sarkanā? Jau divas dieniņas es staigāju bez kartītēm, šodien pasts gan pienāca, bet nevienas kartītes, labi, ka vismaz mana kartīte ir aizgājusi. Šodien ļoti ilgi sēdēju ārā, trīs stundas, lai aizdzītu skumjo noskaņojumu, bet tas turas neatlaidīgi, tas neaizceļo. Mēģināju šodien pārrakstīt dzejoļus krājumam, bet tad es atdūros uz dzejolīšiem, kurus pārrakstījušas mazās, mīļās pūksamtrociņas. Un dzejoļi bija tik nežēlīgi izrauti, es nebiju ievērojis, ka tie pārrakstīti ar tādu mīlestību un pūlēm. Tik dziļi esmu apbēdinājis un sāpinājis savu paša mīļo, vienīgo dzīvību. Ko tagad palīdz visa raudāšana, visa negulēšana? Es taču vairs nevaru līdzēt un izlabot, no tālienes tas nav izdarāms, bet šeit mana mazā mīlulīša nav. Es jau drīz pēc tam, kad tas bija noticis, sapratu, cik slikti tas ir, un es vienmēr esmu no tā cietis. Diemžēl nav jau viens vienīgs gadījums, šādu gadījumu ir simtiem, gandrīz katru dienu. Ja kopā, tad to tūlīt atkal izlīdzina, ir tā, it kā tūlīt pārsietu. Bet šķirti rēta kaist un kaist, un struto, un kaut arī tā liekas sadziedēta un aizmirsta, sliktā laikā tā sūrst atkal. -Diemžēl nav arī, paredzams, ,kad kopbūtne to varēs sadziedēt. Tu jau, nabaga dvēselīt, dzīvo vienās garastāvokļa maiņās, kuras Tu tik grūti panes. Vienmēr Tev jāatraisās, un vienmēr kaut kas pārtrūkst Tevi. Ar ilgošanos es gaidu 27. IV, varbūt tad es saņemšu atbildi no Tevis. Runcis liek sveicināt, bet ar kreiso ķepu, labo ir sakodis «muižkungs». Mīļpūkiņa ar bučiņām un pūkiņām apkaisīta no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 211. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 25. aprīlī (8. maijā) 707/25.IV Manu zaļzeltaino, vissaldāko pavasara smaržiņ, zaļo gaismiņ, sirdsspīdumiņš šodien atnāca ar zaļo pavasara ziediņiem, tik zaļa pūkkartīte, ka sirds krūtīs smejas. Nu jau arī ārā drīz jābūt pavasarim, šodien jau ir 9° silts. Manī pašā ir daudz no pavasara un Iniņ, pēc pūkkartītes jūtos žirgtāks, lai gan vakar iemigu tikai pēc trijiem. - Pūkkartīte ir no 715 (16 IV, no 14, un 15. nav pienācis nekas). Ar lielu ilgošanos gaidu atbildi par nodomāto šurpbraukšanu. Vēl arvien, jā, tagad pat vēl vairāk, es esmu tajos pašos ieskatos, ka šurpbraukšanai būtu jānotiek tūlīt, ka mums vairāk jāpaļaujas uz sevi un jātic saviem spēkiem. Es visu laiku, kopš sāku atelpot no romāna un kopš galvā atkal mazliet sakustējušās domas, esmu pārpilns domām par tikšanos un mazpūkiņu. Tās bija pašas pirmās domas, kuras atgriezās, tās ir arī visstiprākās. Es izlasīju «Ofēliju» un «Zārku» un sajūsminos arvien vairāk, lai gan šī sapņainā poēzija man tiešām ir sveša. Es ļoti nožēloju, ka man šeit· nav nekā no vācu cikla. Ja Tu varbūt būtu tik mīļa, debesu atslēdziņ, un atsūtītu «Neiespējamības kalnu»? Arvien vairāk es ticu, ka tas beidzot ir Tavs veids, un esmu laimīgs un iedomīgs, ka mani riebīgie dzejoļi Tev palīdzējuši atrast sevi. Es kaļu Tev plānus līdzīgā veidā kā Tu, bet pats par plāniem pārāk nepriecājos. Tajos nav nekā, izņemot to, ka es varbūt varēšu Tev palīdzēt atrast sevi. Tas arī man ir ļoti patīkami, ka es līdzīgā veidā esmu atmodies pie Iniņas, Iniņas dzejolīšos, kā starp puķītēm. Diemžēl tūlīt še klāt ir arī ļoti skaudras ilgas. Šķiršanās man izliekas neprāts, es nespēju sev palīdzēt. - Runcis vēl arvien klibo, arī ausīs tam ir lieli caurumi, tas būs bijis varenais «muižkungs». - Redzi, Iniņ, vajag ņemt pie sevis māmiņu, citādi viņa panīks badā. Tas ir vienkārši nežēlīgi, viņu vēl tagad atstāt Jelgavā. Klausi man, mīlulīt, esi mīļa un laba! Pūko sevi, esi vesela! Daudzas saldas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi. Atklātnes kreisajā rrialā vertikāli piērakstīts: Šodien nosūtīju romānu un tieslietas, pārbaudi, mīļi. 212. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 30. aprīlī (13. maijā) 702/30. IV Manu vismīļāko baltziediņ. spožliesmiņ, pūkvienīgumiņ, šodien nav nevienas mīļas pūkkartītes, bet tomēr mīļi un labi. Tavi nerātnie puiši ir nomierinājušies, to sevišķi veicinājis runča sliktais piemērs. Viņš, proti, beigās arī bija tik ļoti palaidies, ka tas vienkārši bija skandāls. Plēsies viņš ir tā, ka dzeltenās spalvas iztrūkst kušķiem. Pie labās auss liels plankums ir gluži kails, un pie visa tā galvā liela rēta, kas struto un smird. Kad es gribēju viņam pārmest, viņš tikai no sāniem noraudzījās manī un nicinoši paraustīja asti. Tam vajadzēja nozīmēt, apmēram: «It kā es nezinātu, ka Tu rīkojies vēl negantāk. Tu esi bijis slikts pret labo kundzīti, kamēr es - pret sliktajiem runčiem.» Kā parasti, viņš skaidrāk neizteicās un ietinās daudznozīmīgā klusēšanā. Es arī tālāk nejautāju, bija netīra sirdsapziņa, un baidījos, ka viņš ļaus vaļu rupjībām. Kā zāles es viņam iedevu lielu gabalu gaļas, un gaļai viņš uzklupa ar tādu niknumu, it kā tā būtu varenā «muižkunga» dzīvā gaļa. - Lielie kopš vakardienas atkal sākuši strādāt pie «Pilsētu- likumiem». Darbs aizņems visu maiju. Pie tā es strādāju no rītiem, pēcpusdienās pārrakstu dzejoļus. Pie oriģināldarbiem tagad nevaru tikt, un nekas jau arī nenāktu prātā. Es to pieredzēju brīvajā nedēļā starp romānu un šo jauno darbu. Jūnijs tad būs gluži brīvs, ja vien nebūs nepieciešams maizes darbs. Vai manas mīļās dvēslespūkiņas, vienīgumiņi ēd arī šokolādīti? Jeb vai tieši ēšanā tiek taupīts? Es ēdu ļoti daudz un labprāt vēlētos barot arī Tevi, manu vienīgumiņ, saldo dvēselīt. Daudzas bučiņas, mīļi, mīļi, mīļi. 213. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 1. (14.) maijā 701/1. V Manu baltmaigāko, pūkzīdaināko smaržvēsmiņ, zilās ildziņas, šodien atlidoja divas saldas, mazas pūkkartītes no 20. un 22. (712-710) kā divi zili pavasara ziediņi uz lūpiņām, pa vidu trūkst 21. [aprīļa kartītes]. Tāpat šajā aprīļa mēnesi vēl trūkst 5. un 15., tātad pavisam jau trīs kartītes. Laikrakstā bija ļoti jauks jociņš par pīkstētāju, tas tiešām ir izdevies, lielisks gabals. Arī par M. Tvena atbildi es ļoti priecājos, tāpat par Ādamu, bet vēl vairāk par pašas jaukajām atbildītēm. «Sīkumos» par M. Tvenu autogrāfa vietā bija autobiogrāfi, ka tikai nepamana tamlīdzīgas lietas. Vienu dienu bija gluži labi uzrakstīts arī par politiku, bet citreiz tā [nodaļa] ir tāda, ka varētu izlīst no ādas. Es tagad nedabūju lasīt nevienu krievu laikrakstu, tādēļ ka Perhens nenāk pie manis un Sokiem masalu dēļ. Masalas vispār mani gandrīz pilnīgi noslēgušas no visas pasaules, man paliek tikai runcis, bet viņš nav visai runīgs, kaut gan es tiešām daru visu, lai tam pielabinātos un iemantotu tā uzticību, bet viņš nu reiz ir mazrunīgs. Ir arī vēl citi tādi mazi mīlulīši, kas murrā vēl daudz mīļāk un stiprāk, uzsmaida mīļām actiņām, bet nekā nesaka. Es tikai baidos, vai tie nav arī dzeltenāki par runci. - Bet nu man tomēr, par spīti visiem konstatējumiem, ir daudz lūgumu un pasūtījumu: daudzu dzejoļu šeit nav, piemēram, «Rudens» no «Mēnešraksta» 1898., tad no «Dienas Lapas» 1898. un 99. [gada] feļetona «Kapeikas dziesma», «Krūtīs laužas», Konradi «Vientulība» un vēl citi. Vai Tu, mazputniņ, nevarētu izskatīt «Mēnešraksta» satura rādītāju par 1897., 98. un 1899. līdz jūlijam, tāpat «Dienas Lapas» feļetonus (sestdienas) par 1898. un 99. līdz maijam? Bez tam no Jelgavas man katrā ziņā vajadzīgi: Stērstes «Tiesu ustavi» un Brēdenfelda «Soda likumi» juridiskajam darbam Derīgu grāmatu nodaļai. Un viss man vajadzīgs vēl šajā maija mēnesī - dzejoļi un likumi. Parādi, ka mazās pūkiņas it nemaz nav tik slinkas, kā lielie izkliedza. Daudzas mīļas, saldas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. Atklātnes augšmalā pierakstīts: Sūti šurp «Fiat justitia»! Neaizmirsti, Iniņpūkiņ, mīļi, mīļi. 214. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 4. (17.) maijā 698/4. V Manu vissirsnīgāko tūkstpšskaistumiņ, zilziediņ, sārtliesmiņ, nav nevienas kartītes no spožactiņas, bet mīļi un labi, manu saldo vienīgumiņ, manu visumiņ! Kopš labās, mīļās pūkvēstulītes viss ir labi un vairs nevar būt skumīgi un nejauki, bet gan tikai labi un pūkīgi. Tas ir sirdsasintiņas pamattonis, tas skan drosmīgi, tās ir harmoniskas sudraba pavedieniņu stīgas. Runcis mani ir piešmaucis ar savām kuņģa sāpēm, mana Iniņpūkiņa nav vājiņa, viņa grib kļūt vesela. Bet tomēr man šķiet, ka mums nevajadzētu tik ilgi atlikt tikšanos. Mocīšanās, pēc manām domām, ir nevajadzīga, vēstulītē par to es rakstu sīkāk. Būtu jau varējis to nosūtīt vakar vai šodien, bet nāca zemnieki, man viņiem nebija jāraksta, un tas aizņēma daudz laika. Es turklāt arī nogurstu. No «Pilsētu likumiem» Derīgu grāmatu nodaļai jau esmu paveicis ¼ daļu. Tulkošana ilgs vēl divas nedēļas, pie kam vakari man ir brīvi. Trijās nedēļās es gribu uzrakstīt ievadu un piezīmes «Pilsētu likumiem», tā lai 18. jūnijā tie jau būtu Rīgā. Dzejoļus es arī jau esmu norakstījis, bet neesmu vēl sakārtojis, nav vēl arī priekšvārda. Gribētu arī pabeigt pāris dzejoļus «Mēnešrakstam», piemēram, «Lodziņš acis mirkšķina», bet mani par daudz traucē. Tomēr es mēģināšu kaut ko paveikt līdz 8. vai 10. maijam, varbūt tad varētu to vēl ievietot «Mēnešrakstā». Veselībiņa tagad ir labāka, lai gan ir auksts un zobiņi nedod miera. Bet es rūpējos par sevi ļoti labi un daudz ēdu, to man iemācījis runcis. Viņš arī ar pilnu muti liek sveicināt. Dvēseles vienīgumiņ, turies vesela! Bučiņas un sapurināta aiz austiņām. Tavs puisītis, mīļi, mīļi, mīļi. 215. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 5. (18.) maijā 697/5.V Manu sirdsvisumiņ, viszeltaināko septiņtūkstošskaistumiņ, varavīksnīt, sārtgaismiņ, Tavs puisītis šodien ir pilnīgā izmisumā, bet runcis negrib mierināt; viņam neesot laika un tur viņš arī neesot speciālists, vienīgi peļošanā. Gribēju šodien pabeigt vēstulīti un sakārtot dzejoļus, lai nosūtītu līdzi, bet nekas neiznāca. Dzejolim «Jūs, kas esat raudājuši» uzrakstīju pat 5 pantus, bet tie tik nelāga atšķiras no pirmajiem, vecajiem pantiem, ka pilnīgi kauns. Tā es vairs nespēju, neiet, ar pārējiem ir tāpat - neaizsniedz vecos. Turklāt vakar un šodien nāca zemnieki un sabojāja manu garastāvokli, arī laiks ir pavisam nejauki auksts - 3-70. Viss ir kails, nekur nevar pastaigāties, auksts ziemeļu vējš. Nu jau arī divas dieniņas nav bijušas mīļās pūkkartītes, un mani moka netīrā sirdsapziņa, ka es mutiņu esmu apbēdinājis. No šis sajūtas man vienmēr ar spēku jāizraujas, jāturas pie mīļā pamattoņa, tas palīdz. Tu manu vienīgo sirdsasintiņ, dvēseles vienīgumiņ, kaut taču es Tevi nekad vairs neapbēdinātu, kaut es turklāt kļūtu veselāks. Nebūtu laiks tik šausmīgs (mežs vēl ir sniega pilns), es strādātu ārā un tūlīt kļūtu vesels. Slims jau es tagad neesmu, guļu labi, un bailēm nav nekāda pamata, bet man taču jākļūst tādam, ka spēju Tev sagādāt prieku, lai Tev, manu maigdvašiņ, tur nebūtu pārāk grūti. Turies tikai vesela, ēd labi, arī šokolādīti, tā kā es kakao, netaupi sev pašai. Mīļas bučiņas un, puisītis sapurina aiz austiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 216. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 7. (20.) maijā 695/7. V.                  Baltziediņ! Manas sirds ildziņas, manu visumiņ, vismīļāko vienīgumiņ, saulaino stariņ, arvien gribēju nogaidīt atnākam priecīgāku, možāku noskaņojumu, lai ļoti pūkīgs ierastos pie sava zibensspīdumiņa, bet noskaņojums nav uzspiežams ar varu, es tikai ceru, ka šī saruna ar Tevi mani sasildīs. Nedomā, vismīļāko, vissaldāko tūkstošskaistumiņ, ka es kaut kādā veidā būtu slims vai noskumis, vai pavisam ļauns, lai dievs pasarga no tā labos puisīšus, labi viņi ir un mīļi arī, bet tikai ne pūkīgi; tādi kā runcis, kad tas nav labi izgulējies. No vienmuļā darba esmu noguris, tas jau ir nesalīdzināmi vienmuļāks nekā garlaicīgais žurnālista darbs. Par daudz es nestrādāju, tikai priekšpusdienā no deviņiem līdz diviem, arvien ar 15 minūšu starplaikiem pēc katras stundas. Bet šāds tulkošanas darbs neļauj rasties ne vienai vienīgai savai domai, ja tāda arī uzpeldētu, man tā būtu atkal jāapslāpē, un tas mani ļoti nogurdina, atņemot man prieku dzīvot. Man katrā ziņā jāmet nost tulkošanas darbs, lai atkal atpūstos un atdzīvotos. Es tagad vēl dzīvoju tikai garīgi satiekoties ar Tevi, īstenībā tikai no pūkkartītēm un tām, pāris vēstulēm, no kurām pirmā un arī pēdējā bija vienkārši brīnišķas. Tu redzi, kā varēja notikt tas, ka es kļuvu nerātns un veselu nedēļu bāru savu Iniņu. Vēstulītes nepienāca, kartītēs nebija ,nekādu ziņu ne par Tavu veselībiņu, ne Tavu darbu. Es jutos pilnīgi izolēts, un, kā es teicu, Tavas kartītes bija mana pēdējā cerība, jo savu domu man nebija. Pat ziņu no ārienes, kas būtu spējušas piesaistīt domas, bija maz. Tu taču sapratīsi, Iniņ, cik vientuļš es sev izlikos. Mans spējais izvirdums turpretim bija nelāgs un bērnišķīgs, tas ir pārvarēts, tāpat arī nožēlas par to. Vēl palikusi vienīgi mokoša sajūta, ka esmu Tevi sāpinājis, jo pāridarījums jau nav nekad izdzēšams - rēta paliek vienmēr. Tev nebija ne jausmas, un Tu nebūtu varējusi rīkoties citādi, ja arī būtu zinājusi. Tikai par savu veselībiņu Tev vajadzētu un Tu arī varētu vairāk rakstīt, tāpat par saviem darbiem. Ja tikai būtu kaut kā iespējams, mums katrā ziņā vajadzētu rakstīt vismaz divas vēstules mēnesī, vai tad rakstīšanai nevarētu izkārtot svētdienas priekšpusdienas? Tā nav tikai mīļa apiešanās ar sevi, bet noteikta nepieciešamība. Garīgi nekontaktējoties vienam ar otru, mēs vienkārši kļūsim vientiesīgi, dumji, garīgi kūtri un nenozīmīgi! Tu jau arī žēlojies par garīgo vientulību Rīgā, tātad katru svētdienu sēdies un runā ar mani 2-3 stundas, tik daudz Tu esi parādā sev un mums. Tu jau neesi pieradusi domāt, bet ir vienkārši bīstami atrast no domāšanas. Tev vienmēr nav jāpēta savs dvēseles stāvoklis, raksti par to, ko domā vai dari. «Tev ir jāstrādā un jādarbojas uz ārieni,» - jā, raksti par to, ko Tu uzsāc, ko projektē, arī par to mēs runājam pārāk maz. - Ļoti pareizi un skaisti! Tu, Iniņ, runā par pamattoni, kas jo sevišķi stingri jāsaglabā man, tādēļ ka es rīkojos tik plaši un mans raksturs neatbilst taisnai līnijai. Jo platāka ir upe, jo dziļākai un noteiktākai jābūt tās gultnei, citādi tā kļūst sekla un izžūst. Par to es arī vienmēr esmu domājis un par to cīnījies iegūt lielu, plašu pasaules uzskatu un pašnoteikšanos, bet, jo tālāk tver, jo grūtāk pie tā nonākt. Tu pati, saldo Iniņ, vari tam izsekot, kā es, uzaustot domai par «Nākotnes cilvēku», pēc šī mērķa esmu tiecies. Iegūt nobriedušu pasaules uzskatu ir jau daudz vieglāk. Bet tādēļ Tev nav jādomā, ka es vēl it nekā nebūtu sasniedzis. Tev jājūt pašai pie sevis, ka mēs jau esam labu gabalu rakuši mūsu upes dziļajā gultnē, jo mans pasaules uzskats taču ir mūsu abu kopējais uzskats, un tādu izveidot jau ir grūtāk. Tātad, ja Tu redzi, vismīļāko, svētlaimīgo vienīgumiņ, ka es iekaistu dusmās vai kļūstu skumīgs, vai nonāku izmisumā, vai sarūgtināts spriedelēju par sevi un sev neticu, tad tā vēl nav nelaime, tas viss pāries. Arī upe nonāk purvos, bet izlaužas tiem cauri, un bieži no purviem izaug ezers. Es novēroju pats pie sevis, ka izmisuma periodi kļūst arvien īsāki. Es tos pārvaru ar skaidrāku skatu, un arvien biežāk atgadās, ka Tu ar saprātu nāc man palīgā. Es esmu Tev bezgala pateicīgs par to, jo agrāk visa saprašanas un domāšanas nasta man bija jānes vienam. Bet par palīdzēšanu ir uzskatāms katrs godīgs vārds, kā Tu mani vai sevi zināmā gadījumā saproti. Tu domā nevienmērīgi, bet zibenīgi pareizi. Pilnīgi aplamas ir Tavas bailes, ka es par kaut ko tādu varētu ļaunoties. Kaut ko tik sliktu vai ļaunu Tu par mani nevari sacīt - lai es kļūtu dusmīgs, tādēļ ka gandrīz visu sliktāko sevī es spēju novērst pats, man tikai tas liekas plastiskāk, objektīvāk, gandrīz svešāk, ja to pasaki Tu; tad es drīzāk varu to uztvert un pārvarēt. - To visu esmu uzrakstījis gandrīz stundas laikā un jūtos noguris. Es gribēju tikai sacīt, ka es arī katrā ziņā turos pie devīzes: stipriem būt un uzvarēt, nezaudēt cerības! Man ir arī spēks panest šo ilgo šķiršanos, bet Tevi, mīļsirdsasintiņ, es brīdinu no briesmām, ka mēs, rūpēdamies tikai par materiālo bāzi, tikai strādādami, kļūstam muļķi. Mums vajadzētu biežāk rakstīt, katru svētdienu es sūtīšu vēstulīti. Vienā laikā mums jādzīvo divas dzīves, ne mirkli nevienu no tām nedrīkst atstāt novārtā. - Pēdējā vēstulītē es rakstīju, vai mums tas atmaksājas, ka Tu, manu dvēselīt, ilgi paliec tur, ka mēs ciešam un mokamies, strādājam notrulinošo maizes darbu, bet beidzot ar to visu varbūt tomēr nenopelnam nekā lieka, nonākdami tikai pārtēriņā kā pagājušajā gadā? Drīz jau pienāks Tava atbilde, tad es vēlreiz par to rakstīšu. Tagad es skatos, ka Tu gribi braukt 1. septembrī vai augustā, tas ir, nenogaidīt, kas notiks ar «Dienas Lapu»? Es jau gan domāju, ka nogaidīt būtu arī lieki, tādēļ ka Tu taču nevari tur palikt uz visiem laikiem, bet cita redakcija katru gadu Tev nedos atvaļinājumu. Bet Tu tur esi uz vietas un redzi, vai nepieciešams nogaidīt. Bet, ja Tu negaidi līdz oktobrim , kādēļ tad braukt tikai augustā un nevis jau jūlijā? Vai tu gribi apskatīties mājas un saimniecības? To gan jums vajadzētu darīt abām ar mammu (Niedra pērk sev lauku mājas «par tautas grašiem»!). Jeb vai tu domā tikai vairāk nopelnīt naudas! Varbūt iesniegt «Skroderi»! Uzņemt sakarus! (Pēc vasaras sapulces neviena tur vairs nebūs.) Ja Tu, Iniņ, domā, ka ir labāk palikt ilgāk, vai tad Tev nevajadzētu ņemt mammu pie sevis? Vai tas nebūtu lētāk? Vai Tu domā viņu tūlīt iekārtot mājās vai saimniecībā? Ja viņa nav pie Tevis, tad šajos 3-4 mēnešos mēs iegūstam tikai 30-50 rubļus, bet vai atmaksājas uzņemties šķiršanos to 50 rubļu dēļ? Pēc manām domām, izvēle ir starp palikšanu līdz oktobrim, līdz izšķiras «Dienas Lapas» liktenis, un drīzu šurpbraukšanu tā ap jūlija sākumu. Starpība ir trīs mēneši, ne tik liela prātīgiem cilvēkiem, bet vai mēs pārāk nenomocīsimies ar notrulinošo maizes darbu un šķiršanos, tā ka mums rudenī būs ļoti ilgi jāatpūšas, lai ķertos pie oriģināliem, it sevišķi Tev, dvēselīt. Un tad nav vairs pat lāga pastaigāšanās! Vismīļāko, vienīgo sirdsasintiņ, apdomā labi to visu! Varbūt Tu jau būsi atbildējusi. - Tagad par darīšanām. Līdz 18. jūnijam, līdz vasaras sapulcei, es gribu iesūtīt pabeigtus «Pilsētu likumus» un dzejoļus, ko es gribu Tev sūtīt jau agrāk. Manās interesēs būtu, lai Nodaļa vai kāds cits dzejoļus iespiestu vēl šogad, jau tagad tie ir stipri novecojuši. Tādus taisa visi, un publikas acīs tie ir pat pārāki [par manējiem]. Pēc gada tie jau būs draņķa prece. Kad es tos būšu Tev aizsūtījis, tad runā ar Gailīti, lai viņš tomēr iespiež vēl šogad. Ja tas neiet, vai tad nevarētu sadabūt kādu citu izdevēju, manis dēļ kaut vai Zālīti? Muļķīgi, ka es tagad nespēju uzrakstīt nevienu pantu, piemēram, priekšvārdam. - «Skroderi» Tev vajadzēs sniegt Latviešu biedrībai. Tu jau vari vēl mēģināt runāt ar «Ausekli». Vari dot iespiest savas 20 vai 40 rindas, vienu dialogu, cildinājuma vārdus sātībniekiem, piemēram, 3. cēlienā, kur Mariņa dod padomu vecajam kļūt labāk par sātībnieku, tur tas derētu. Bet viņi jau ātrāk nemaksās, līdz nebūs cenzēts, un varbūt Remiķis «Auseklim» nelaiž cauri? Tad: vai Latviešu biedrība maksās tik daudz, ja «Auseklis» būs uzvedis pirmais? Vai «Auseklis» vispār varēs uzvest? Nav jau naudas. Neatliek gan nekas cits, kā sniegt Latviešu biedrībai tūlīt, neiesniedzot sacensībai. - Rēķins tiek ielikts līdzi, tāpat runča sūtīta kažokpūka. - Liepājas adrese nav atrodama, raksti turienes biedrībai. Ja tā nebūs uzvedusi, vismaz pateiks, ko ir izdarījusi. - Ja šie Latviešu biedrībā atkal uzved «Vaideloti», vai tad viņi nevar ņemt «Neaizsniegto mērķi»? Ja tāds draņķis kā «Smaidule» spēj saistīt, tad taču tas būtu nesalīdzināmi labāks, «Cekulaino cīruli» jau es pazīstu, bleķis. Vekenšteta «Žemaišu teikas» maksā 6 rubļus, tas neatmaksājas. No hronoloģiskā leksikona liec atsūtīt pirmo gadagājumu. - Jā, vēl viens iemesls. Vai Tev, dvēselīt, atmaksājas palikt tur, ja Tev ar skicēm un dažādiem oriģināliem jānopelna tie 60 rubļi? Oriģinālus Tu šeit vari rakstīt vēl labāk un labākus. Tā Tu sevi izmaini sīknaudā. Vai «Sīkumu» Tev vairāk nav? - Ja Birznieku varētu izaudzināt par kritiķi, tas būtu ļoti skaisti. Bez tam mums ir Skalbe un Reitmanis, man - R. Balodis. Kas ir iznācis no viņa brāļa Jēkaba? - Kāda gara bērns ir Martinsone? Par ko jūs pārrunājāt pie Ķeniņiem? Vai aiznesi viņiem atbildi? Vai pie Vidiņiem esi bijusi? - Kādā kartītē Tu saki, ka Tu gribētu kļūt nepieciešama «Dienas Lapai». Man šķiet, tur tagad visi ir nepieciešami, izņemot Zālīti, kas no tās vēl izspiedis pēdējo sulu, iekams tā tiks aizmesta. - Liekas, tas tagad ir viss, kas bija ko atbildēt. Runcis sēž un kašā aiz auss: «Kā tad nu būs, kad nav ko ēst? Jā, kad kundzīte bija šeit, tad visas kastes un lādes bija pilnas, visur skaista vērša gaļa. Tagad labākā vērša gaļa aizskrien uz četrām kājām. Jā, jā, jā, toreiz, kad kundzīte bija!» Tālāk viņš nesaka, Tu zini, viņš nemīl lieku tērzēšanu. Mute neesat tukšai, pļāpāšanai, bet dūšīgai ēšanai un peļu ķeršanai. - Šeit vēl ir tie abi dzejoļi «Mēnešraksta» numuram pirms vasaras sapulces. Vai Tu arī esi ko uzrakstījusi, mīļsirsnīgo pūkiņ? (Zini, «Zārku» un «Ofēliju» esmu izlasījis vēl pāris reižu, un tie man patīk vēl labāk. Tas ir kaut kas pilnīgi saprotams. Sūti taču: «Neiespējamības kalnu» un vēl pāris [dzejoļus] no cikla.) Diemžēl abi manējie ir tikai metrika un ritms, es vēl mēģināšu paslīpēt «Lodziņš mirkšķina», ja tas neies līdz 9.-10. V, tad lai paliek. Varbūt vislabāk būtu dot vienīgi «Vecās ligas»? Nu, vismīļāko dvēseles dziļumiņ, sārto, vissvētlaimīgāko skūpstmutīt, esam tiku tikām izrunājušies, noguruši un miegaini. Tiek pakašātas vismazākās samtpēdiņas, viegli sapurinātas austiņas, bet nu jāguļ rociņās, tad kļūs atkal stiprs un uzvarēs. Vissaldāko Iniņ, pavasara ziediņ, sudraba circenīt pasaku mājiņā1 Mīļi, mīļi, mīļi. 217. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 12., l3., 14. (25., 26., 27.) maijā 690 689 688 Tūkstošskaistumiņ, mīļsārtumiņ, manu jauko, vissaldāko vienīgumiņ, mājas dvašiņ, kā no jauniem bērziņiem spožā saulītē Tev jāsaņem apsolītā mīļā vēstulīte, rakstāmā un lasāmā vēstulīte, kas domāta vienīgi pūkošanai un austiņu sapurināšanai, un galviņas paglaudīšanai, un klēpīti paņemšanai, un slimā pleciņa pamasēšanai un paglāstīšanai, un visu asariņu aizskūpstīšanai no spožactiņām, lai tās atkal kļūtu spožas, lai nekad tās vairs neaptumšotos. Par mazputniņiem, ametistkukainīšiem jārūpējas tā, kā par taurenīšiem un kamenītēm, kuras pārziemoja manā istabiņā. Divus taurenīšus es jau izlaidu ārā, viens atlidoja vēlreiz atpakaļ, kad vēlāk atkal kļuva auksts, otrs ceļu vairs neatrada; bet tagad jau ārā ir silts, un drīz arī ziedēs puķītes. Kamenīšu ar apaļiem, dzelteniem dibentiņiem, gluži kā labais, dzeltenais runcis, man logā ir vesela ģimene, tā kādas piecas. Viena ir aizlidojusi, pārējās atrodas iekšā, nespēdamas atrast izeju caur vēdlodziņu; tas ir tajā logā pie kumodes. Visas četras bija gluži novājējušas, tad es uz papīra gabaliņa caur caurumiņu rūti iebāzu pāris cukurūdens pilienus, un, kad vēlāk paskatījos, papīra gabaliņš bija apgāzts, tās laikam bija to ieraudzījušas. Kopš tā [laika] divas no tām ir kļuvušas možākas un meklē izeju, bet neizdodas. Tās nevar aptvert, kā pasaule ir tik noslēgta un šķērslis tomēr nav redzams. Tas šķiet tikai kā migla, izstiepts priekšā saulei, bet, lidojot pret to, sagrūž sev galvu. Un vienam otram tā iet: priekšā liekas tikai neliela migla, bet tomēr ir ciets stikls. Kamenīšu saprāts nesniedzas tik tālu, lai atrisinātu šādus jautājumus. Arī runcis noraudzījās uz šo lietu, spriezdams pēc sava paraduma, no ēšanas viedokļa. Apaļās kamenītes viņš gribēja dabūt sev, bet arī viņš nebija rēķinājies ar stiklu, tādēļ aizgāja, kašādams aiz ausīm. Viņam jau arī citādi ir rūpes. Bija iegājis kaimiņa dārzā kādas jaukas kaimiņienes dēļ, bet te nāk gaužām rupjš, sirms zemnieku runcis un tam uzbļauj. Viņš, protams, negribēja ļaut sevi rupjā veidā izpērt, tādēļ izgāja no dārza ar augsti paceltu asti. Es arī noskatījos visu šo ainu. Drīz viņš arī pārnāca un teica, lai dodot tam kaut ko uzkost, no dzirdētajām rupjībām tam esot gluži nelabi ap dūšu. Tā ir laime viņam, mazāk man, ka ar savu slikto kuņģi viņš tomēr var tik daudz ēst. Viņa piemēram tagad seko arī puisīši: katru sestdienu pērk 10-12 mārciņas teļa gaļas, kuru tad барышня nedēļas gaitā divās vai trijās reizēs izcep, es tad ēdu vakaros un rītos. Tagad es jau pērku arī olas, tās maksā 10-12 kapeikas. Bez tam katru dienu es dzeru divas glāzes piena - rītos un vakaros. Viņa dod man pa glāzei un tad aprēķina par mēnesi. Tā pie piena jau esmu vairāk pieradis un panesu to itin labi. Tas ir ērti arī tajā ziņā, ka man pašam nav vienmēr jāskraida uz pagrabu. Vispār ar šiem saimniekiem var būt ļoti mierā, gandrīz labāk nekā pie vecajiem. Tādēļ dzīvokli es pagaidām tomēr negribu uzteikt, jo nevar zināt, kā būs ar vasarnīcu. Laiks ir ļoti nepastāvīgs, tur manā istabā nav krāsns, tā ir arī maza. Pagaidām Sokhenam vēl arī nav kalpones. Turklāt arī es vēl gaidu ziņas no savas Iniņas. Varbūt Tu būsi tikusies ar Veinbergu? Varbūt nāks kāda cita kombinācija, un Tu tomēr brauksi atpakaļ agrāk? Manas domas, kā Tu zini, ir tās, ka Tev tomēr labāk vajadzētu drīz braukt atpakaļ, jo sagaidāms, ka «Dienas Lapa» izputēs, bet cits laikraksts uz. to neielaidīsies, ka Tu pusgadu esi šeit un tikai pusgadu tur, tad vēl arī tādēļ, ka Tu esi ļoti nogurusi slimiņa, kā es pēc visa spriežu, un ka Tev jāatpūšas, nevis jānomokās naudas dēļ, bet galvenokārt vēl tādēļ, ka tagad pietiek maizes dēļ strādāt, ka ir jau pēdējais laiks pāriet pie oriģināldarbiem, pie lieliem, nozīmīgiem oriģināldarbiem. Diezgan mēs esam skopojušies, es redzu to pēc sevis, ka maizes darbs izsūc visas asinis, visas smadzenes. Tas viss, ko es tagad vēl domāju vai rakstu, un tas notiek tik reti, ka par to es tik tikko varu runāt, ir veci fakti, vecas, nepabeigtas domas. Tas, kā es Tev rakstīju, bet ko Tu nesaprati, brīžiem mani ir novedis izmisumā, bet to, visu es esmu uzvarējis un gribu sākt no jauna dzīvot, arī garīgi. Manas lielākās sāpes ir tās, ka mēs par to nevaram vienoties, bet arī tas jau nokārtosies, es tikai nedrīkstu būt straujš. Ar laiku jau mēs kļūsim viens, un Tu man palīdzēsi, Tu labo, zeltaino mutiņ, manu sirsnīgo sirdsasintiņ. - Tam, ka «Dienas Lapas» labā Tu gribi mocīties ar maziem oriģināldarbiem, arī nav nekādas jēgas. «Dienas Lapa» tā vai tā ir zudusi. Tas arī nav uzskatāms par kādu sevišķu godu, un turklāt šādus oriģināldarbus šeit var rakstīt pat vēl labāk. Bet, pats galvenais, Tev, manu vissvētāko, visdziļāko dvēselīt, ļoti jāatpūšas. Beidzot Tev arī jājūtas labi pie manis, ne vairs mocīties, ne raudāt, ne noskumušai būt, netikt vairs bārtai, bet izjust vienīgi mīļu apiešanos. Vispār neko nepārmest, būt vienmēr labam, būt vienmēr un katrreiz mīļam, to beidzot ir apņēmušies Tavi puisīši, tā tas arī būs. Ir jau līdz šim, ja arī ļoti lēnām, tad tomēr kļuvis arvien labāk. Bet mūs vienmēr ir traucējusi šķiršanās, tā ir prasījusi pārāk daudz spēka; tā bija kļūda, ka tūlīt sākumā mēs nepalikām kopā un nestrādājām pie oriģināldarbiem. Tā bija mana nervozitāte un no tās izrietošā nenoteiktība. Tagad diezgan ar to, tagad stāvēt uz savām kājām. Būt mīļiem un labiem ir pēdējais padoms. Manu vienīgumiņ, manu svētumiņ, manu mutiņ, esii atkal mīļa, tici savam puisītim, viņš grib būt stiprs un uzvarēt. Man tas tagad jāpapildina ar vienu jaunu vārdu - grib kļūt atkal jauns, un Tu esi tas pavasara ziediņš, balts ar zilām pūkiņām. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Sirdsasintiņ, mīļsārtumiņ, nedusmojies par šo muļķīgo vēstulīti. Es esmu gan mīļš, gan kautrīgs, gan dumiņš, gan noguris. Apsolu Tev drīz labāku vēstulīti. Šodien es kartīti vairs nerakstīšu, bet šai vēstulītei jābūt tās vietā; daudzie zemnieki mani darbā traucē. Mīļo vienīgumiņ, nedusmojies! Vēstulīte ies neapdrošināta; šodien ir pārāk vēlu, bet rīt es negribu pārtraukt darbu. 1. lappuses apakšmalā pierakstīts: [Ielieku] vēstulītē divas bērza lapiņas ar bučiņām, viss apklāts pūkiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: Gulbju jauneklis ir atsūtījis Gētes darbus (par 3 rubļiem), korespondenci ar viņu es vēl turpināšu. 218. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 15. (28. maijā) 687/15.V Manu mīļo sirdsvienīgumiņ, zilās ildziņas, pūksmaržiņ, šodien saņemta mīļa pūkvēstulīte un skatu kartīte (695, 96), bez tam saņemti arī ļoti mīļi pērieniņi un bārieniņi, bet pēc tam atkal noglāstīts un viss nolīdzināts. Mēs tagad sēžam abi ar nabaga dzelteno, par labajiem nav sakāms nekas labs, un tādēļ sabāžam kopā deguntiņus. Viņam ir izkosta viena acs, un viņš grib, lai to ļoti žēlo, tomēr abi esam atliku likām pelnījuši pērieniņus, kā arī visu to, kas seko pēc tam. Viņš, proti, vienmēr ir līdis kaimiņa dārzā un ne jau svaiga gaisa dēļ. Es rakstīšu vēstulīti, galu galā Tu varbūt nesaņemsi vakarējo trīs dienu vēstulīti, tā nebija ierakstīta, bet man briesmīgi uzmācas zemnieki, traucē mani, ļoti nogurdina, tādēļ kavējas mans darbs. Šodien es saņēmu arī atklātni no Tautmīļa. Es viņam rakstīšu, lai viņš ņem «Ifigeniju». Gulbju jauneklim es vēl neesmu atbildējis, lai gan tas neprasītu daudz laika. Rakstīšu tikai kartīti, varbūt tas izdosies rīt. - Kā es jau rakstīju, vismīļāko sirdsasintiņ, paliec tur, ja Tu jūties pietiekami stipra un vesela. Tevis dēļ jau runāju par šurpbraukšanu, jo es domāju, ka tu esi pārāk slimiņa un nogurusi, es biju norūpējies, ka nenozīmīgais maizes darbs Tevi nomocīs un Tu būsi pārāk nogurusi, lai ķertos pie lieliem oriģināldarbiem. Bet, ja palikšana un izturēšana Tev nozīmē spēku pārbaudi, tad man būs ļoti patīkami, ja šī pārbaude beigsies Tev par labu, jo Tev vienīgo svētumiņ, manu zvaigznīt, jātiek pie lieliem oriģināldarbiem. Es domāju, ka turklāt palīdzu, ja pēc iespējas drīzāk Tevi atrauju maizes darbam (mani pašu maizes darbs ir ļoti nomācis), bet es redzu, ka esmu maldījies. Būtu Tu agrāk spējusi uzrakstīt vai pasacīt, cik daudz Tev nozīmē šī izturēšana, nekad es nebūtu Tevī lauzies un būtu Tev aiztaupījis daudz sāpju. Tagad es varu mēģināt remdēt Tavas sāpes tikai ar to, ka esmu mīļš, apklājot pūkiņām un bučiņām savu vienīgumiņu, mīļi, mīļi, mīļi. 219. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 17. (30.) maijā 685/17.V Manu sirdsvienīgumiņ, manu nabaga dziļdvēselīt, šodien atkal nav nevienas pūkkartītes, bet laikraksti tomēr pienāca. Tu būsi vēl saslimusi, manu vienīgumiņ, manu dzīvībiņ, nabaga mutiņ, es esmu briesmīgās bailēs, es nezinu vairs, ko darīt. Tu tur guli un gaidi zeltmirdzumiņu un saulīti, bet vienmēr pienāk tikai kaut kas nejauks, bēdīgs, mokošs. Tas ir liktenis, par kuru Tu runā, drūms laiks, aizmirstība, un sekas ir pavisam briesmīgas. Kaut es vismaz tagad varētu būt pilnīgi vesels, stiprs un priecīgs, lai jaudātu Tev atnest sauli un spēku. Es daru visu, ko vien zinu; ar lielu piespiešanos esmu no jauna atsācis vingrošanu, pastaigas mežā, mazgāšanos. Varbūt tas arī palīdzēs, jo pēc garās pastaigas vakardien es jau gulēju. Tikai bezdarbīgas pastaigas ir ļoti mokošas: vakar bija darbs, kuru es varēju strādāt mežā, vairāk tāda nav. Es vai nu pāriešu uz negatavo vasarnīcu, vai arī tulkošu «Tasso», juridisko darbu pagaidām atliekot. Tik tālu esmu sevi piespiedis, lai to neatmestu. Katru dienu man jācīnās pret kaut ko tādu, bet vēl arvien nav prieka, mazākais - spīta, kuru es varētu iedot Tev, lai Tev atvieglotu šo drūmo laiku, lai atkal izlabotu to, kas labojams. Varbūt Tu arī tomēr pateiksi, kas man jādara, kas būtu mīļi: Runča līdzeklis ir tam palīdzējis, bet nu viņš apēd dubultas porcijas gluži ieraduma dēļ. Bez tam kādreizējie paziņas šeit nebūt nav tik veseli; Peče esot pat ļoti slims: kuņģa iekaisums. Resnajam ejot gluži labi, māsa no sevis man atsūtīja pāris grāmatas: Kjēlandu, Halbi, Hansenu, arī laikrakstus. Vakar Vjatkā jābūt atbraukušiem diviem latviešiem, izsūtītajiem, viens no tiem - vecs vīrs; nezinu vēl, kā viņus sauc. - Vakar es aizrakstīju T. Bērziņam, 1ai viņš uzved «Ifigeniju» un naudu atdod Tev vai, ja Tu būsi prom, sūta to uz šejieni. Manu nabaga vienīgo dvēselīt, manu svētumiņ, manu mutiņ, rūpējies par sevi, pūko sevi! Tavs pašas sliktais puisītis netiek pielaists pie samtpēdiņām, bet viņš mēģina no tālienes, mīļi, mīļi, mīļi. 220. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 20. maijā (2. jūnijā) 682/20.V Manu dziļsirsnīgāko dvēselesmaigumiņ, mīlsārtumiņ, saulesmirdzumiņ, vai tikai Tu man neesi saslimusi, Tu nabaga mazo vājumiņ? Tev jau ir visas iespējamās kaites: gan zobiņu, gan pleciņa, gan kuņģīša, gan austiņu sāpes, gan vēl šis nejaukais puisītis. Kaut Tu pret visām vainām vismaz būtu lietojusi tās vienīgās zāles, kuras lietoja runcis: dūšīgu ēšanu. Es gan cenšos tikt viņam līdz, bet viņš pats šajā lietā traucē, ar visiem iespējamiem ieganstiem izmānīdams man cepeti. Tagad tas atkal klibo un ir pārliecināts, ka es to esmu skopi uzturējis, tādēļ viņš neesot varējis turēties pretim dūšīgajam «muižkungam». Tu mīļo, nabaga mazpūkiņ, vai šokolādīte Tevi apmierina? - «Vaidelotes» uzvešana jau ir ļoti laba zīme. Ļaudis taču redz, ka citādi viss apkārt ir tukšs. Viņiem atkal jāatgriežas pie Tevis, viņi cels vēl augšā arī «Neaizsniegto mērķi». Bet «Dienas Lapa», kā liekas, ir pavisam vēsa, un tie pāris aizrādījumi vienkārši bija pārāk smieklīgi, dumji. Viss laikraksts ir viena vienīga liela nelaime, tajā vairs nav neviena atbalsta punkta, izņemot sestdienas vakara feļetonus. Vai Tu, mīļpūkiņ, esi man atsūtījusi «Tiesu statūtus» un «Pilsētas valdes likumus»? Tā kā man to nav, tad man ir iegansts neko nestrādāt. Tas ir dīvains slinkums vai nogurums, es īsti nezinu, kas. No Jelgavas, Mīļiniņ, atsūti man «Начало русского государственного права», Градовский, grāmatas, «Общее государственное право», лекций, Градовский. Šīs 3 grāmatas man noteikti ir nepieciešamas. - Mīļvienīgumiņ, zeltsaulīt, nomoda sapnīt, gluži negaidīti es vēlā pēcpusdienā saņemu Tavu pūkvēstulīti ar zeltmatiņiem un mutiņu brīnumvārdiņiem. Tu mīļo, mīļo, saldo Iniņ, samtdvēselīt, sirdsasintiņa, austiņas sapurinātas, bučiņas un pūkiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 221. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 22. maijā (4. jūnijā) 680/22.V             Zilās ildziņas! Apmīļoju savu vienīgi mīļoto mājas dvēselīti, savu maigdvašiņu, sirdsasintiņu, uzpūšu dvašiņu samtpēdiņām un zīdrociņām un austiņas pieberu mīļiem vārdiņiem, un nu viņai mīļi jāklausās, puisīši visu atbildēs. Šai jābūt tikai atbilžu vēstulītei, mīļai un labai. Tev vairs nav jādzird drūmais un nejaukais; arī nerātnie puiši ir kļuvuši labi, pašu mutiņas tos bija izlaidušas, par maz sukāja, tādēļ viņi tik daudz sāpināja ar briesmīgo kliegšanu. Pagājušajā vakarā es vēl saņēmu trīs mīļas pūkkartītes, tā ka man tagad maijā, līdz 14./697, ir viss. Un tagad pie atbildēm. Ar saimniecības vai mājas pirkšanu tagad nekas neiznāk, bet apsveriet abas ar mammu, vai viņa neņemtu atpakaļ savu pašas pazīstamo māju Jelgavā? Par spīti visam tas tomēr iznāktu lētāk, ja viņa ņemtu šo māju, nekā ja mēs katru gadu tai maksājam 300, ar ko viņa pat lāgā iztikt nevar. Apspriediet, vai viņai tas fiziski ir iespējams, vai viņa nav pārāk slima, lai pārvaldītu māju, un tad - vai tas atmaksājas? Kā mēs šeit runājām, tas atmaksātos mums. - Izraudzīt citu māju Tev nav laika, bet varbūt Tu tomēr aizbrauc uz Siguldu? Tā Tev būtu arī atpūta un pārmaiņa un aizņemtu tikai 1-2 dienas. Bet pārmaiņas un ierosme Tev ir vajadzīgi, mīļsaldo Iniņ! Ar Veinbergu tik noteikti nerēķinies. Vai viņa laikraksts vispār tiks atļauts? Un vai viņš tavā vietā nepieņems kādu citu? Viņam ir ļaudis, kas stāv tam tuvāk. Tik daudz es saprotu, ka viņš tagad šo lietu uztver tā, it kā Tu būtu prasījusies pie viņa un nevis viņš pie Tevis. Šāds apgriezts stāvoklis ir caur un cauri muļķīgs, un nav ieteicams, ka Tu pēc mēneša atkal turp ej apjautāties. Ja viņš grib, viņš rakstiski vai kā citādi var Tevi par to lūgt. Būtu arī jānogaida, kādus nodomus tas izziņos laikrakstā. Nepārsteidzies, sirdsasintiņ, mēs taču nevaram skatīties vienīgi uz materiālo stāvokli; tik daudz prieka, jaunrades spēka, bet it sevišķi laimes mēs jau esam tam upurējuši. - Šāds Tevis dots Ķeniņu sabiedrības raksturojums man ļoti patīk, es tikai baidos, ka tas Tev ir pārāk grūti, tādēļ ka vēstules iznāk tik garas. Šāds raksturojums man ļauj piedalīties Tavā dzīvē (pēc kā es tā kliedzu, bet ko Tu neesi sapratusi). Bez tam es arī varu izveidot sev priekšstatu par Rīgu, kāda tā tagad izskatās, kas arī man ir ļoti svarīgi. Arī mutiski Tu man tikai nedaudz esi par to pastāstījusi. - Ir lieliski, ka jaunais mūziķis grib komponēt Tavus dzejolīšus: tas pacels vispārējo interesi par tiem un vairos reklāmu. - Tas arī nav tikai liels panākums, ka tik labi tika uzņemta «Vaidelote», bet gan arī liela laikmeta pazīme; arī publikā jūt vēlēšanos atgriezties pie Tevis. Skujeniece arī ir ļoti mīļa. Bet, ja publika atgriežas pie Tevis, Tev jāatbrīvo rokas oriģināldarbiem un drīz jānāk klajā ar tiem, Tu vairs nedrīksti nopūlēties Zālītes labā. Es tikai atkal atkārtoju to, kādēļ visu šo laiku Tevi tik nejauki bāru. Tu biji par vāju un slimu, lai tur strādātu, tādēļ Tev drīzāk vajadzētu braukt atpūsties un tad strādāt pie oriģināldarbiem. Protams, Tu uztvēri to tā, it kā es Tevi mudinātu vairāk strādāt un Tev pārmestu niecīgos rezultātus. Šādi ieskati Tev ir vēl 12.V (690), tātad visi mani paskaidrojumi neko nav izskaidrojuši. Bet, ja Tu arī to nesaproti, vismīļāko vienīgumiņ, tad vari ticēt vai vismaz zināt, ka es nekad neesmu bijis vairāk norūpējies par Tevi kā toreiz, ka nekad neesmu vairāk domājis par mūsu kopbūtni kā toreiz. Ja arī forma bija skarba un pārsteidzīga, saturs tomēr bija labs. Tagad es saprotu, ka man toreiz nevajadzēja nākt pie Tevis ar savām dvēseles mokām, kad Tu pati biji vāja un nogurusi, bet mani nodomi pret Tevi, manu vienīgumiņ, nebija ļauni. Man ir pārāk nepieciešama iekšējā dzīve. Ak, te nu es atkal jau labu laiku esmu iestidzis niekos un novirzījies no temata. Tātad tā ir laikmeta pazīme, ka atgriežas pie «Vaidelotes», t. i., pie talanta, tagad tas nozīmē sasparoties, radīt oriģināldarbus. Ar mazajām skicītēm «Mēnešrakstā» ir par maz. Tur tad gan arī viss tiek svītrots; kas iznāca ar Žukovski? Arī K. Birznieka raksts par mani laikam ir svītrots? Vispār es «Dienas Lapās» redzu maz no Tevis. - 20. numurā nav tieslietu jautājumu. Aktieru pateicība Tev arī bija ļoti skaista, kaut kas tāds spēj iepriecināt. Arī citādi Tavus darbus sāk vairāk publicēt, piemēram, «Raža». - Liepājas vēstules šeit vairs nav; raksti taču vienkārši Liepājas biedrībai. Ja nebūs pareizi, tā vismaz uzdos izrīkotāja adresi. - Pie Ķeniņiem Tev jāierosina neiztirzātais tautības jautājums. Vari pasveicināt no manis skolotāju Medni un vispār visus, kas ieinteresēti šajā jautājumā. - Izdevumos našķīšu par 50 [kapeikām] ir par maz, zāles par 2 rubļiem - par daudz, pareizi būtu otrādi. Man tagad būs daudz izdevumu par grāmatām. Ja Tu, mīļpūkiņ, vēl nebūtu izsūtījusi «Tiesu statūtus», «Sodu likumus», vāciskos «Pilsētas valdes likumus», tad dari to visādā ziņā, atsūti arī Градовский «Русское государственное право», 2 sējumi, un «Общее государственное право» (лекции). - Vidiņam es tagad drīz rakstīšu, tā kā tā es neko nestrādāju. Ar Plātesu turpmāk vispār vairs nav ko runāt, pēc maniem ieskatiem, «Dienas Lapa» mums ir zudusi. - «Skroderi» dod Latviešu teātrim, tātad nevajag braukt. Ja Tu domā, Sirdsiniņ, norakstīt pati, tad dari to, dodot no Tava noraksta vēl norakstīt vienu eksemplāru publicējumam «Mēnešrakstā». - Vai Latviešu teātris nevar vēlreiz uzvest «Raganu» un «Neaizsniegto mērķi»? Mēģini par to ieinteresēt. - Ir ļoti mīļi, ka Tu ēd lasīšus un našķīšus, šādi mīlulīši jau ir labi arī. - Vismīļāko sirdsasintiņ, es te saņēmu vēl vienu mīļu pūkkartīti. Manas kartītes Tu jau esi saņēmusi līdz 695, bet arvien vēl esi noskumusi. Man nav bijis spēka, lai visu atkal izlabotu un noņemtu Tev skumjas. Vēl jau Tu saņemsi vēstulīti 694, bet es vairs neticu, ka arī tā ko līdzēs. Es nespēju ne likvidēt pārpratumu, ne izskaidrot, kā šī nelaime atgadījās, ne arī sagādāt Tev prieku un izlīdzināt ciešanas, tādēļ ka viss, ko es saku, lietu padara tikai vēl ļaunāku. Pilnīgi par to klusēt vai izlikties mierīgam man arī nebija iespējams, un tā Tev, manu vienīgo, nabaga mīļoto mutiņ, bija tik šausmīgi daudz jācieš, jo manas izmisīgās asaras šajos garajos mēnešos vismazāk varēja Tev palīdzēt. Mēs esam tik ļoti dažādi. Tu esi stingrs, mierīgs, patstāvīgs cilvēks, tik maz Tu spēj paciest pārmaiņas, ka Tev, pat lai iedzīvotos Rīgā, vajadzīgs vesels mēnesis. Es turpretim esmu augstākā mērā kustīgs, ar daudziem, dažādiem plāniem. Tagad tas arī bija viens no pārpratumu cēloņiem. Bet nenodarbosimies turpmāk ar pārpratumiem. - Tam būtu bijusi jēga, ja Tu tūlīt maijā būtu lidojusi uz šejieni, bet jūlijā vai augustā tam nav nekādas jēgas; tātad tagad paliec līdz septembrim vai, ja vajadzīgs, pat līdz oktobrim, kas ir tikai 1-1 ½ mēneša vairāk. Būtu Tu atbraukusi maijā, mums atpūtai un oriģināldarbiem būtu bijusi visa vasara, tagad vasara tik un tā ir pagājusi, un tagad nav nekādas jēgas zaudēt algu par vienu vai 1 ½ mēnešiem, jo šiem 1-1 ½ mēnešiem atpūtas ziņā nav nekādas vērtības (septembrī vai augusta beigās ļoti maz var pabūt ārā, t. i., nevar ne pus, ne arī visu dienu sēdēt ārā, bet gan tikai pastaigāties). - Tātad, manu mīļo, saldo Iniņ, paliec tagad Rīgā līdz rudenim, tātad visu augustu, varbūt pat līdz pus septembrim. Tādas tagad ir manas domas, ņemot vērā radušos apstākļus. Ja Tu brauktu tagad augustā, tas būtu pret maniem ieskatiem, es to uztvertu tā, it kā Tu to dari tikai par prieku man, tas būtu pret Tavu labāko gribu, pret Tava saprāta diktējumiem, pret Tavu spēku pārbaudi. Ja Tu tagad gribi man darīt vēl kaut ko mīļu, tad izturi šo spēku pārbaudi, nebraucot augustā. Tev jāaug savā spēkā, nevis jātiek salauztai. Es ticu, ka ar to Tev esmu pateicis ko mīļu, un tas arī man būs kas mīļš, ja Tu atbrauksi atspirgusi. (Krāj arī jaunus iespaidus, kas Tev tik nepieciešami.) Es nezinu, vai Tu to saproti tā, kā es to vēlētos, proti, mīļi. Es taustījos tumsā visu to laiku, kad nebiju spējīgs pasacīt neko mīļu. - Tad jautājums par mammas šurpbraukšanu. Viņai tās būs lielas mokas, Tev pašai liekas, ka būtu labāk un ērtāk viņu atstāt tur, tātad, lai viņi paliek. No šejienes es nespēju tik labi spriest, kas būtu labāk, es tikai zinu, ka būtu bijis labāk, ja viņa būtu braukusi tūlīt, pirms diviem gadiem vai vismaz tūlīt pagājušajā gadā, tagad labuma tiešām nav daudz, tādēļ ka mēs vēl šeit paliksim tikai 1 ½ gada. Tagad viņai labākais būtu pirkt Jelgavas māju vai arī Jelgavā to izīrēt, kā līdz šim. Pēc 5 gadu apritēšanas mani varbūt vēl nelaidīs uz mājām, tas arī ir viens iemesls mammu tagad vairs nevest šurp. Tikai Doru Tu vari ņemt līdzi, ja mamma varētu palikt viena ar Kristapu. Mēs jau Doru izmācīsim un nostādīsim uz kājām. Mīļo Sirdsiniņ, neuzskati mani par mājas tirānu, kurš noteikti vēlas, lai viņa griba tiktu izpildīta. Arī agrāk par šiem jautājumiem es rakstīju tikai tādēļ, lai aprunātos. Jāizšķir Tev, tādēļ ka Tu tomēr esi tuvāk. Esi atkal mīļa, saldo Iniņ, mēģini saprast arī mani, neizskaidro visu tikai ar manu ļaunumu, tas nebūtu prātīgi. Un tu taču esi tik gudrs, mīļš, labs mazputniņš, manu svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Manu vismīļāko, vissaldāko dvēseles dziļumiņ, sārtmirdzumiņ, nu taču atkal ir labi starp diviem mīļiem Iniņiem, un tie tagad sēž zem ieviņas, un ziediņi birst kā «Cīņā par nākamību». Vienu no ziediņiem es uztvēru un pievienoju to šeit savai mīļajai mutiņai, ametistputniņam. 2. un 3. lappuses augšmalās pierakstīts: Fotogrāfijas mēs taču katrā ziņā saņemsim atpakaļ? Citādi mums nepaliek nevienas un tas būtu arī neglīti. - Es gaidu, kad Tu man atsūtīsi kritiku par «Vaideloti». Atsūti visus «Baltijas Vēstneša» numurus. Vēbers jau arī pats tura labu prātu uz «Vaideloti», tādēļ «Baltijas Vēstnesis» tagad drīkst par to labi rakstīt. 4. lappuses augšmalā pierakstīts: Vai tas tevi netraucē darbā, ka Tu pati gatavo pusdienas? Arī actiņas sāpēs. Vai tad nekur nav dabūjamas labas pusdienas? 222. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 30. maijā (12. jūnijā) 632/30.V         Nomoda sapnīt! Manu vissaldāko, vismazāko saules zeltagabaliņ, manu zaļo dvašiņ, sirdsasintiņ, Tu esi tik brīnummīļa un laba pret mani, es staigāju apkārt kā sapnī, ne jau velti šodien ir nomoda sapnītis. Pareizāk gan būtu, ka Tu ne tikai tagad esi kļuvusi tik mīļa, bet gan biji tāda vienmēr, arī tad, kad es to nesapratu, jo, pārlasot vēlreiz, it visas pūkkartītes ir mīļas un pūkīgas, tikai es pats biju slims un to nejutu. Tagad no tālienes es saskatu, ka pats sevi esmu iegrūdis postā ar romāna tulkošanu. Tūlīt es to nejutu, bet tagad taču tas ir redzams, jo vēl tagad, kad es jau vairāk nekā nedēlu nekā nestrādāju un ½ nedēļu jau apzināti atpūšos, tomēr vēl jūtos ļoti noguris, guļu pavisam slikti, esmu sliktā noskaņojumā, esmu nemierīgs, redzu sliktus sapņus. Atpūšanās noris daudz lēnāk nekā pagājušajā gadā, bet tomēr noris. Ļoti noteikti man jāraugās uz to, lai neatkārtotos slimība un netraucētu kārtību. Bet, ja tas arī simtreiz neizdosies, tūkstošo reizi tam tomēr jāizdodas, man jākļūst veselam, lai labi un mīļi glabātu savu vienīgo mutiņu, savu svētumiņu. Es tikko uzrakstīju kartīti un jau jūtos noguris. - Mīļo sirdsasintiņ, kā tad nu paliek ar šurpbraukšanu? Vai tad tam tiešām jānotiek tūlīt jūnijā vai jūlijā? Es jau vēl redzēšu, ko Tu rakstīsi vēstulītē, kuru es arvien vēl neesmu saņēmis. Bet kā tad būs ar spēku pārbaudi? Vai Tu nejutīsies salauzta? Vai es neesmu ar varu Tevi piespiedis izšķirties par tūlītēju šurpbraukšanu?·Par to es baidos. Pret tūlītēju šurpbraukšanu vēl runā naudas jautājums, jo, lai arī visa nopelnītā nauda tur iziet, tad tomēr ir daudz derīgu izdevumu, kurus mēs citādi nevarētu atļauties, piemēram, grāmatas, drānas, labāku ēšanu, it sevišķi hematogens (tas ir ļoti, ļoti mīļi un labi, ka Tu to lieto, šeit Tu to nevarētu dabūt). - Bet tam par labu runā tas, ka šeit Tu tomēr labāk atpūstos (pēc tam kad Tu tur vienu mēnesi būtu dzērusi hematogenu. Paņem arī līdzi vairākas pudeles, piemēram, 5 vai 10.), lai tad ziemā, kad vairs nevar pastaigāties un atpūsties, tūlīt uzsāktu strādāšanu pie lieliem oriģināldarbiem. Šis ir mans svarīgākais iemesls; sīkie maizes darbi, tulkojumi ir apriebušies, draudot izsūkt visus spēkus; man, piemēram, vēl arvien nav nekādu domu, viss ir vecs un tukšs. Tagad mums jāizšķiras: strādāt pie lieliem oriģināldarbiem vai palikt pie maizes darba. Ilgāk vilcināties vairs nav iespējams. Vismaz man ne, jo citādi maizes darbs mani aprīs, un tad man nemaz vairs nebūs šīs vēlēšanās, vienīgi kalendārs un filozofija, bet abi savienoti ar maizes darbu. - Bet vai mēs uzdrošināsimies pāriet no maizes darba pie lieliem oriģināldarbiem? Pats galvenais, kā paliek ar māmiņu? Es gribētu viņu ņemt uz šejieni, tādēļ ka šeit viņa tiktu labāk apkopta un tādēļ ka tas mums izmaksātu tikpat daudz, bet es domāju, ka Dora paliks vietā. Ja Dora brauc līdzi, tad tas, protams, kā man šķiet, iznāks dārgāk, nekā kad viņas paliek tur. Brauciens ar kuģi, (no Rīgas līdz Ņižņijnovgorodai un tad ar kuģi) izmaksās 15 rubļus, ar ēšanu - 20 rubļus, tas ir 3x20= =60+bagāža 20 rubļu=80 rubļu, atpakaļceļā atkal 80= =160. (Vai mamma mēbeles nevar atstāt pie Freimaņa (veikalnieka) vai Heidemaņa? Pārdot būtu žēl, bet, ja tomēr tās jāpārdod, tādēļ ka nekur nevar novietot, tad gan neatmaksājas, ka mamma brauc.) Varbūt šurpbraucienam tomēr jārēķina 200 rubļi? Tad šeit pieaugs pārtēriņi: dzīvoklis (vecā dod mums virtuvi un to blakusistabu, pie kuras durvīm stāv mūsu zaļais «štātes» galds, paturot sev vidējo, mazo starpistabu; ar to mēs varētu iztikt. Cenu bez dēla viņa nezina pateikt, bet tas patlaban nav šeit. Es solīšu viņai 8-9 rubļus mēnesī, ar viņas malku. Nākošajā gadā mēs īrēsim visu māju no Aleksandras Ivanovnas par 100 rubļiem. Mamma var ņemt dārzu, turēt govi un saimniekot, cenu starpība būtu tikai viens rublis mēnesī.) - tātad par dzīvokli pārtēriņš būtu 1-2 , rubļi mēnesi, ēšanai uz katru personu var rēķināt vairāk: 5-8 rubļus, t.i., 3x5=15-24; ja Dora būtu šeit, nebūtu jāpieņem meitene, apkopēja, 1 rublis; malku, ūdeni es nestu arī pats, jo, strādājot pie oriģināldarbiem, man laika būtu vairāk. Tātad visi pārtēriņi būtu: (1-2) + (15-20) + 1=17-27. Mums atlikuši vēl 18 vai 20 mēneši, t. i., pārtēriņu būtu 340-540+braucieni 200=540-740 rbļ. Ja turpretim viņas paliktu tur, tas izmaksātu tikai 25x20 = 500 rubļu. Tātad pārvešana uz šejieni iznāk dārgāka vismaz par 40 rubļiem. Ja vēl Jelgavā jāpārdod mēbeles, tad tas tiešām neatmaksājas. Šis jautājums jāizšķir Tev pašai, mīļpūkiņ; varbūt atstāj mammu un Kristapu tur, ņemot līdzi Doru, bet tad tieši nabaga vājie tur paliktu vieni. Būtu mamma atbraukusi pagājušajā gadā, tad tas nebūtu iznācis dārgāk, bet gan lētāk. Tagad izšķiries pati, manu zeltaino sirdsasintiņ, es jau no tālienes nevaru spriest. Es jau arī rīt vēl gaidīšu Tavu vēstulīti. - Vakar es biju pārāk noguris, lai vēstulīti pabeigtu, laikam tādēļ naktī neesmu gandrīz nemaz gulējis, arī šodien esmu noguris. Un tas viss pēc tam, kad es jau vairāk nekā nedēļu neesmu neko strādājis. Tā ir viltīga slimība, man tiešām dusmas, jo nespēju tai piekļūt, lai gan jau pazīstu visas tās viltības. - Arī Tava pūkvēstulīte vēl nav pienākusi. Man jau gan romānu nebūtu vajadzējis tik ātri tulkot, bet es nespēju ar to vairs ilgāk mocīties, mani smacēja riebums, tas bija tā, it kā es būtu saslimis. Bet slikti bija, ka pēc 1 nedēļas es sāku strādāt pie likumiem. Kad pienāks pūkvēstulīte, šo vēstulīti turpināšu. Manu zeltaino dvēseles dimantiņ, žēl ka es nespēju Tevi pietiekoši mīļi glabāt pat ne ar vēstulīti, tā atkal ir tik nelāgi gurda. Kā paliek ar šurpbraukšanu? Es vēl esmu noguris un nespēšu būt pietiekami mīļš. Protams, ir jau vēl vairāk nekā mēnesis līdz 1. jūlijam. Šodienas pūkīgajā pūkkartītē (24./678 V) Tu saki, ka mamma visu pārdošot, tātad mantas laikam gan nekur nav novietojamas. Pārdot un pēc ½ gada atkal pirkt dārgāk ir žēl. Turklāt mamma to sāpīgi izjutīs: pārdot visu [nozīmē] pārdot vecas atmiņas; šurpbraukšanu viņa vispār neuztvers kā atvieglojumu, bet kā nastu, ļauj tad arī viņai palikt Jelgavā, mīļo sirdsasintiņ. Manis dēļ Tev arī pašai vairs nevajag tā steigties, bet vari palikt līdz septembrim. Mans neapzinātais uztraukums ir pārgājis, un ar šo apzināto nogurumu es tikšu galā, jo es nesaudzīgi ievērošu pedantiskāko kārtību, neko nestrādāšu, tikai lasīšu, vingrošu, daudz staigāšu un tamlīdzīgi. Līdz septembrim es sevi izārstēšu, un tad mēs varēsim ķerties pie oriģināldarbiem. Liels solis uz priekšu ir jau tas, ka es tagad dusmojos un vairs neesmu noskumis. - Palikt līdz septembrim, tas ir, 2 mēnešus ilgāk, kā Tu saki. Ar «Dienas Lapu» un Zālīti, un Plātesu tad gan turpmāk nekas vairs nebūs; mēs taču no turienes acīmredzot tiekam aizbaidīti, to parāda izturēšanās pret Tevi, viņa rupjā izturēšanās pret «Vaideloti» «Dienas Lapā» un burtiski naidīgā redakcijas piezīme par mani K. B. ievadā (turklāt visai vāji, nepasaka nekā jauna). «Dienas Lapa» tātad nekādā ziņā nav vienis prātis ar K. B. un mani augstu nevērtē. «Mājas Viesī» Fallijs tiek izspēlēts kā nākošais vīrs. Tu vai nu vēl paņem algu par 2 mēnešiem, jūliju un augustu, neskatoties, kas notiks septembrī, kur mums būtu izredzes, vai iespied kā atbildi «Pēterburgas Avīzēs» «Kā dakters pār maģistri sists tapa» un brauc projām jūlijā. Tad Tu pateiksi arī ļaudīm, ka no «Dienas Lapas» mēs aizejam. Es vēl nezinu, vai lai mēs to paziņojam kaut kur arī rakstiski, es par to vēl padomāšu, dari to arī Tu (piemēram, «Pēterburgas Avīzēs» vai «Vārdā», ja tur būtu kārtīgs redaktors. Mutiski Tu katrā ziņā vari pasacīt, piemēram, Gailītim un pārējiem, velti mēs esam pūlējušies padarīt «Dienas Lapu» dzīvāku, bet nu tomēr no tās aizejam. Turklāt, ja Tu aizbrauc tagad vai arī septembrī, tad nākošajā gadā katrā ziņā Tu pie Zālītes vietu vairs nedabūsi, tas ir droši. Ja «Dienas Lapu» pārņem kāds cits, tad jau vai Tev atrakstīt arī uz šejieni, ja Tevi grib, vai arī Tu vari rakstīt no šejienes. Zināms, ir vieglāk dabūt vietu, ja pats ir tur, bet reiz Tev taču arī jāatpūšas no avīžnieciskā maizes darba. Un šajos divos gados mēs kaut kā izkulsimies:% - 250 rubļu+valdības pabalsts 70+Nodaļa 200=520 rubļu, tātad no kapitāla mums vajadzētu pielikt 300+300=600 rubļu, bet varbūt vēl ludziņas ienesīs 100-200, varbūt no dažādiem latviešu un krievu laikrakstiem 50, no kalendāru klientiem 50, varbūt, piemēram, tieslietas «Pēterburgas Avīzēs», tā ka gadā mums nevajadzētu pielikt pat ne pilnus 300 rubļus, ļaunākajā gadījumā statistika. Es neuzdrošinos griezties pie Tevis ar noteiktu priekšlikumu, Tavai spēku pārbaudei nevajadzētu beigties slikti; es vairs neesmu brēkulis, kas prasa un spārdās pēc savas pūkīgās dvēseles mutiņas. Viss jāizšķir Tev pašai, arī mammu nedrīkstētu piespiest. Tu pazīsti visus apstākļus, Tu atradīsi pareizo [atrisinājumu], es esmu pateicis tikai to, kā tas izskatās no tālienes, bet varbūt es neesmu bezpartejisks, tādēļ ka man ir tikai viena doma, lai mēs, sevišķi Tu, manu svētumiņ, kamenītes dūcieniņ, drīzāk tiktu pie lieliem oriģināldarbiem. Bet attiecībā uz mammu, varbūt tomēr ir labāk tagad viņu atstāt tur. Bet nu vairs nav laika, rīt es turpināšu. Tiek sapurinātas austiņas, izkaisītas pūkiņas, virsū uzspiestas bučiņas, mīļi, mīļi, manu vienīgumiņ, manu mīļsmaržiņ! Baltziediņam nosūtu mazu vijolīti. 223. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 3. (16.) jūnijā 668/3. VI              Mīļsārtumiņam. Manu saldo, zilo brīnumpuķīt, manu vienīgo maigdvašiņ, Tu esi tik brīnummīļa, ka es nespēju bez asarām lasīt Tavas vēstulītes, un tomēr esmu Tev sagādājis tik daudz sāpju. Es jau viens pats esmu vainīgs, ka Tu tagad esi tik nogurusi, Tu bezgalīgo dzīvībiņ, manu debesu atslēdziņ! Iniņ, Tu sapratīsi manas sirdsbailes, jo tagad es vienmēr sev jautāju, kā kļūt labam un mīļam, kā atdot Tev spēku un prieku, ko esmu Tev atņēmis ar savu mūžīgo slimošanu, jo būt labam un mīļam pret Tevi, sniegt Tev saulīti, tas ir galvenais, kas Tev vajadzīgs, varbūt vienīgi tas var Tev palīdzēt, jo tā Tev pietrūcis visu šo garo laiku. Mans nejaukums un labsirdības trūkums ir atbaidījis Tevi, lai Tu man pilnībā atklātu savu sirdi. Ja es vienmēr esmu žēlojies, tad tādēļ, ka nepazinu Tevi. Un tā ar savu bargumu es esmu pie visa vainīgs. Tev manā tuvumā nebija saulītes. Un tādēļ, ka es neesmu Tev devis saulīti, esmu padarījis seklu arī sevi, esmu padarījis sevi vienmēr slimu un. tādēļ neesmu varējis starot. Bet man ir jāizraujas no šī apburtā loka, arī slimam jābūt mīļam un labam! Tam jābūt pirmajam, uz ko man sevi jāpiespiež, tāpat kā pie kārtības, pastaigām, vingrošanas un tamlīdzīgi. Šis loks jāsalauž, un tas jāspēj salauzt, es tagad to redzu un jūtu tik skaidri kā vēl nekad. Nervozais prot iekārtoties ļoti ērti, un ērti jau ir žēlot pašam sevi un beidzot tīksmināties savā iedomāto slimību noskaņojumā. Es tagad gribu vienmēr būt mīļš un labs, nepārproti, mīļdvašiņ, vispirms es gribu būt jautrs, jautrībai sekos viss cits. Dvēselē man ir bezgalīgs maigums un labsirdība, un mīla uz labiem, veselīgiem acumirkļiem, kad tie parādās. Tu pati saki, ka es spējot apburt. Bet slimība nomāc dvēseli, neļaujot no tās dzīlēm nekam uznirt, un tādēļ jānāk mehāniskam, medicīniskam trikam: mehāniski izspiest smieklus, jautrību, lai slimība atkāptos un no dvēseles dzīlēm varētu pacelties šis «mīļi un labi». «Dienas Lapā» Tavos «Sīkumos» es lasīju, ka Pati pamattēze ir: darīt jautrus citus, lai pats būtu laimīgs. Mans secinājums izriet no tā. - Bet vēl arvien es tik ātri nogurstu, tādēļ pārtraucu, un šim maijpulkstenītim jāiezvana prieks un smiekli. - Mīļrožaino sirdsvienīgumiņ, kā tad nu ir ar šurpbraukšanas termiņu? Esmu gluži dumiņš un sajucis. Tik daudz mēs esam cietuši un tik daudz mums bijis grūtību un rūpju, ka arī tagad, kad Tu jau esi noteikusi 1. jūliju un kad es atkal ceru Tevi padarīt smejošu un gaišu, es nespēju tās pilnīgi nokratīt. Galvenais, kas sagādā rūpes, ir Tava spēku pārbaude. Ja Tu brauc 1. jūlijā, tad Tu to dari tikai aiz pārāk lielas mīlas un labsirdības pret savu vienīgo puisīti, tādēļ ka viņš tik nožēlojami kliedza. Briesmīgā brēka par oktobri kā atbilde ir pārkliegusi visus Tavus iemeslus, laupot Tev arī spēkus darbam, un Tu to saki, lai aizbāztu mutīti. Bet iekšēji Tu būsi neapmierināta, arī darīšanu ziņā Tev būs daudz iebildumu, un mums paliks pazemojošā sajūta, ka abi bijām par vājiem, lai izturētu spēku pārbaudi. Tu vēl neesi rakstījusi, ka mani darījumu apsvērumi ,būtu Tevi noskaņojuši citādi, ka no to viedokļa neatmaksātos palikt tur ilgāk. - Šonakt es ļoti slikti gulēju, gāju staigāt, bet arī pēc tam nevarēju gulēt. Esmu ļoti sliktā noskaņojumā, jo nezinu, ar ko tas izskaidrojams, ka pēc 2 nedēļu atpūtas es tagad guļu vēl sliktāk nekā līdz tam. Es lasu katru dienu, ne pārāk daudz vienā reizē, vingroju, pastaigājos mežā, ieturu kārtību, bet tomēr līdz šim nav vēlamo rezultātu. Kā tad nu ir ar termiņu, mīļo baltziediņ? Atmetīsim rūpes par mammas šurpvešanu. Māmiņa lai paliek tur, nemocīsim, viņu, brauc tātad viena, mīļvienīgumiņ, vai ar Doru. Tas Tev arī sagādās daudz mazāk rūpju, un mums iznāks lētāk. - Bet ar to «kad»? Ļoti pareizi Tu saki, ka Tev vajadzētu tur palikt līdz septembrim (t. i., līdz oktobrim), lai iestudētu «Skroderi». Tas izgāzīsies, ja to iestudēs Ozoliņš. Bet, mīļo, sirdsasintiņ, vai tad tam ir tik liela nozīme? Galvenais ir tas, ka to pieņem. Tev nevajag komisijas pievērst tendencei. Uzvedīs to 1-2 reizes, pietiek: lamāts tas taču tiks tāpat kā «Spītnieks», un man pašam tas tagad ir gaužām vienaldzīgi. Nekādā ziņā tas nedrīkstētu kavēt Tavu nodomu lidot uz šejieni jau jūlijā. Iestudēt, beigu beigās, varbūt varētu Duburs vai Freimanis, viņiem taču galvenās ir lomas. «Skrodera» dēļ Tev, Pūkiniņ, nevajadzētu palikt ilgi prom no puisīša. Bet te jau ir vēl daudz svarīgāki iemesli. Puisītis pats vēl nav pietiekami labs: es ļoti baidos, ka es atkal neesmu nejauks pret vismazākajām, smalkākajām maigpūkiņām, tā kā pagājušajā gadā, kad Tu atbrauci nogurusi. Protams, es tikai tagad zinu, ka Tev vajadzīgs ilgs laiks, lai, izmainot dzīves vietu, atkal iedzīvotos, es tagad Tevi vairāk saudzēšu, ja tikai mana slimība mani neizjokos. Līdz jūlijam es Tev vēl rakstīšu, un no tā Tu varēsi spriest, vai esmu pietiekami labs un mīļš, lai Tu varētu braukt. - Drīzai braukšanai par labu runā tas, ka Tu, manu bezgalībiņ, esi tik nogurusi un maizes darbs, traucējumi naktīs, ēdiena gatavošana Tevi pilnīgi izpostīs, un Tev tiešām it nemaz neatliek laika nekam citam kā vien maizes darbam. Tu nevari apmeklēt ne teātrus, ne koncertus, ne izstādes. Tas vienkārši ir šausmīgi un nežēlīgi. Es domāju, ka Tu varēsi iekārtoties tā, lai krātu jaunus iespaidus, strādātu sev (varbūt tas būtu bijis iespējams, ja Tu tūlīt būtu ņēmusi atsevišķu dzīvokli), bet tagad it nekā no tā visa, tikai šausmīgais nogurums un garlaicīgais maizes darbs. Tas Tevi pilnīgi izpostīs, tas viss vēl karstumā un Rīgas istabā! Tā arī Tu vari pazaudēt spējas strādāt pie patstāvīga, liela origināldarba, tāpat kā mani tagad galīgi izsīkuši romāns un likumi. Bez šaušalām un dusmām nemaz nav iespējams domāt par to, kas Tev draud manu mierinājumiņ, manu dzīvībiņ, un es pats vēl esmu pie tā vainīgs ar savām sīkajām maizes rūpēm. Arī pirms Tavas šurpbraukšanas esmu Tevi vēl pavisam nomocījis ar šīm nožēlojamām rūpēm, šajās pārliekajās rūpēs par to pašu aizmirsdams svarīgāko. Vai tagad lielāka spēku pārbaude nebūtu: iedrošināties braukt šurp, nevis izturēt līdz galam? Tev, mīlsmaržiņ, nevar būt šī plosošā sajūta, bet mani viss griežas apkārt, domājot par romānu, ka pāris simts rubļu dēļ esmu tā izšķiedis savus spēkus. Vēl šajā gadā mēs varējām būt laimīgi, mums varēja tikt aiztaupītas šausmīgās, ilgās ciešanas, man būtu bijis iespējams strādāt pie «Īla» tik stipram, kāds es jutos pirmajās nedēļās pēc Tavas aizbraukšanas. Es būtu bijis priecīgs un būtu iepriecinājis arī Tevi, kā pagājušajā vasarā. Tagad to visu esmu pārdevis par 200 rubļiem un Tavu brīnišķo spēku pazudinājis ar muļķīgo maizes darbu, un tam tad arī pa gabaliņam jāsadrūp. Es negribu Tev tālāk iztēlot šo vainas sajūtu, tas ir pārāk mokoši. Galu galā, pamatā ir slimība un tās radītais bailīgums, tādēļ jākļūst veselam, bet tagad arī ar to vairs neiet tik ātri, tomēr tagad es vairāk protu gaidīt. - Vēl mazas šaubas ir par tiem 5 rubļiem, ko Tev veltīgi vajadzēja samaksāt Olgai, bet par to nav vērts runāt. Izšķir pati, manu vienīgo svētumiņ, manu dvēseles mierinājumiņ, manu varavīksnīt! Zini, tieši šorīt agri es redzēju ļoti jauku, mazu varavīksnīti, un tā tik mīļi man atgādināja Iniņu, ka man kļuva pavisam silti ap sirdi, vēl gan ir nogurumiņš, bet laba nogurumiņš, kā Tu to tik bieži esi sacījusi. - No grāmatām es jau esmu lasījis «Laboremus», «Elektru» (abi draņķi), Annuncio «Pavasari» (šis tas jauks, bet atgādina komēdiju), Godvi par Grabi (interesants), vienu otru mazu humoresku es lasu katru dienu (Peclu). Šodien tiek atsākta aplaistīšanās ar aukstu ūdeni, ir karsts. - Lielie ļoti priecājās par to, ka tika slavēti dzejolīši, bet no tiem Tu redzi, ka es tagad it nemaz vairs nespēju rakstīt, «Ligas», protams, ir nesalīdzināmi labākas. Ja mīļās sirdspūkiņas nespēlē klavieres, tad puisīši vairs nevalkā pelēkās drāniņas. Tās bija uzģērbtas vasarsvētkos, un puisīši tik slikti nemaz neizskatās, ir apgriezuši arī matiņus. - Puisīši ļoti priecājās par mutiņas dāvaniņām, patīkamo vēstuli, «Narcisu pie Mozus» un «Visumu», un daudzajiem izgriezumiņiem un bildītēm. - Vāru ievārījumu, kad ir odziņas. Bet tagad nāk vesels klēpis sārtu, mīļu bučiņu un pilnas austiņas baltām pūkiņām. Mīļi pašūpota klēpīti un pakašātas kājiņas, manu vienīgumiņ, manu debesu atslēdziņ, saldo dvēselīt! Tavs puisītis. Vēstules 5. lappuses augšmalā pierakstīts: Gulbju jauneklis atkal atrakstīja, sola vēl vairāk: 2500 par 2 ½ gadiem, to pašu Gēti pēc manas izvēles. 6. lappuses augšmalā pierakstīts: Ja Zālītes ir draudzīgāki, tad «maģistra sišana» lai paliek. 224. ASPAZIJA Slobodskā 1902. gada 16. (29). jūnijā 654/16.VI Sirsnīgo, saldo vienīgumiņ, roržsmariņ, tūkstošskaistumiņ, šodien saņemta ļoti mīļā pūkkartīte ar, labu jociņu; lielie puisīši mēģināja izdarīt to, kas nebija izdevies mazajiem mīlulīšiem, bet arī lielajiem tas neizdevās, un tikai runcim, tam tas laimējās. Viņam tas pat nav nekas, viņš to izdara katru dienu, tikai ēst tam jāiedod kas sevišķi labs. Arī patlaban viņš to izdarīja un tad gluži apmierināts aizgāja gultā, tirgus sievas nespēj uzstādīt tādas prasības, kuras tas nevarētu izpildīt. Šodien saņemta izpalikusi kartīte no 666/5, un mazās, saldās dvēseles Iniņas arvien vēl žēlojas par to, ka nevar gulēt. Skūpstu nabaga spožactiņas, tās kļūst veselas un apklājas dziedinošām pūkiņām, visām sāpītēm jāpazūd, un, ja vēl kas paliktu, to kapbūtnē izkliedēs maigdvašiņas. Šodien es saņēmu sūtījumus, tie ir kopotie raksti no Gulbju jaunekļa. Es ļoti priecājos, ka tagad tie man ir, visi iesieti, tikai nu man tomēr jāķeras pie tulkošanas, nevajadzēja jau gan tūlīt, bet tomēr, tomēr. - Šonakt gulēju šeit, bet arī ne sevišķi labi, ļoti nemierīgi, redzēju sliktus sapņus, jūtos noguris un atslābis, turklāt ir tikai 8-10° silts, t. i., salst gaužām nekrietni, esmu uzvilcis vilnas apakšveļu. Arvien vēl nevaru uzsākt peldēšanos, dusmojos šausmīgi, jo nevaru realizēt savu veselības programmu. - Šodien rakstu vēstulīti, bet ātrāk par svētdienu tā nevarēs aiziet, tātad rīt. Tu nabaga zeltsaulaino Iniņpūkiņ, šīs dienas Tev tagad ir grūtas, Tu nomokies ar rakstīšanu un priekšlasījumiem, un taisi skandāliņu un reklāmiņu diviem mīļiem, labiem mīlulīšiem. Lielie var palīdzēt tikai ar bučiņām un pūkiņām, un dara to neskopodamies. Piekaisītas pilnas visas austiņas, un pašas puisītis ceļ pasaulīti, mīļi, mīļi, mīļi. 225. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 17. (30.) jūnijā 653/17.VI Manu viszeltaināko, mīļvienīgo samtpūkiņ, varavīksnīt, arī šodien vēl nav saņemta pūkkartīte no paša ametistdimantiņa, bet toties ir atsūtīts silts laiks. Šodien daudz staigāju, gulēju gan slikti, bet tomēr mīļš un labs, un, ja vasarnīcā vienmēr būs šāds laiks, tad jau gandrīz atmaksāsies. Trūkst vēl tikai saulītes, tā paspīd ļoti reti, bet es toties ceru uz saulainiem skatiņiem no maigpūkiņas, jo šodien taču pūkkartītei beidzot jāpienāk. Katru dienu es eju no vasarnīcas uz pilsētu, lai paņemtu pūkkartītes, tas man tomēr dod vairāk iespēju kustēties, jo attālums ir, apmēram, 3-4 verstis. Dusmās, ka nevarēju uzrakstīt mīļu vēstulīti (vakar šeit bija viesi, un tad dažādi kustoņi traucē ja visu nakti: govis, suņi, kaķi un tml.), es šodien atkal uzrakstīju tieslietas, 50 rindas, pavisam nu jau 100 rindas. Neesmu vēl gluži iedzīvojies jaunajā kārtībā, tas arī tādēļ ir grūtāk, ka Sokša ir ļoti nekārtīga un bērni pilnīgi traucē visu kārtību. Vecā aukle ir vienīgā, kas turas pie kārtības. Es tomēr domāju mazliet tulkot Loengrīnam - Gulbju ordeņa bruņiniekam - un tad viņam sacīt, lai maksā tūlīt. Ja viņš to nevar, tad patlaban es visu to atstāšu. No sirds mīļoto sīkdimantiņ, gribu Tevi vēl apgrūtināt ar kādu uzdevumu: Tev man būtu jānopērk Vāgnera grāmatiņas ar «Nībelungu» tekstu, tās man ļoti, ļoti vajadzīgas. - Ar lielu ziņkāri es gaidu mīļvēstulīti, domāju un iztēlojos, kā mazie mīlulīši būs izlēmuši. Es pa to laiku kopju sevi, lai kļūtu vesels savam mīļajam dvēseles vienīgumiņam, lai to glabātu mīļi un pūkīgi un celtu pasaulīti, arī sapurinātu dziļaustiņas, un izpūkotu samtpēdiņas. Bet arī pašām mīļajām, saldajām dvēselītēm jāaprūpē sevi un nav par daudz jāstrādā. Ar pūkiņām un bučiņām no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 226. ASPAZIJAI Slobodskā 1902, gada 18. jūnijā (1. jūlijā) 652/18.VI No sirds mīļoto Iniņ, zaļmirdzumiņ, zilās ildziņas, šodien nav mīļās pūkkartītes, bet tomēr mīļi un labi, jo vakar taču atlidoja veselas divas. Bet puisīši šodien bijuši slikti, vēl arvien nav uzrakstījuši vēstulīti. Viņi nomocījās ar ļoti garu lūgumrakstu kādam puisim, kurš bija dabūjis mēnesi cietuma, jo bija vēlējis priecīgus ziemsvētkus. Es atnācu šurp no vasarnīcas un rakstu kartīti runča sabiedrībā. Man jau arī runča dēļ katru dienu jānāk uz pilsētu, viņš bez manis ļoti garlaikojoties. Arī mazais saimnieku puisēns esot ļoti raudājis, kad es braucu projām, un māte viņam sacījusi, ka es to darot viņa dēļ, tādēļ, ka viņš esot kliedzis un mani traucējis. Laiks vasarnīcā arvien vēl ļoti slikts un lielākoties auksts, es vēl neesmu peldējies, pat norīvēšanās atkal izpaliek. Šeit būs piemērs, cik mainīga ir temperatūra pat labās, siltās dienās. Es paņēmu līdzi mazu termometru; uzspīdot saulei, rāda 32 , tikko uzpeld mākonis, tūlīt jau 15°, stundas laikā šāda maiņa var notikt 10 un pat vairāk reizes. Naktis ir 10° un jāsedzas ar 2 vatētām sedziņām. Mazliet labāks jau gan es esmu, bet ne tuvu vēl pietiekami labs savai vissaldākajai, baltajai maigdvašiņai, pūksamtiņam. - Resno, Špichenu un Šulchenu vajadzējis izraidīt no Vjatkas uz sādžām, bet visi atkal palikuši turpat. Pēdējais raksta, ka Rīgas studenti gribot izdot manus dzejoļus, viens tādēļ atbraukšot pie manis, tas tagad dzīvojot Vjatkā. - Bet kas gan noticis ar muļķa Zālīti? Tas, cilvēks tagad jau visur meklē izdevību, kā tikai varētu mums sagādāt nepatikšanas, vēl un vēl pastāvēdams uz to, ka viņš mūs augsti nevērtē. Kāda velna pēc tad viņš mums vajadzīgs, ja mēs viņu tiešām augsti nevērtējam. Tā šis cilvēks pretojās jau toreiz, kad K. B. gribēja mūs mazliet paslavēt, un tagad atkal viņš nav ar mieru, ka kāds mūs aizstāv. Grāmatiņas, mānu saldo putniņ, tagad ved pati, kad Tu brauc uz šejieni. Ļoti mīļi, ka tagad Dora ir pie Tevis, varēsi sevi labāk pūkot. Daudz mīļu bučiņu un pūkiņu no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 227. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 23. jūnijā (6. jūlijā) 647/23. Manu mīļmaigāko zilo ziediņ, mīļsārtumiņ, ilgu Iniņ, šodien beidzot saņēmu to ilgi gaidīto pūkvēstulīti līdz ar smagajiem, drūmajiem apsvērumiem un trīs mīļiem ziediņiem. Kur gan Tu ņēmi šos ziediņus, jūrmalā vai no kāda pušķa? Uz vēstulīti es atbildēšu rīt, lai gan jau aizpagājušajā vēstulītē gandrīz uz visu ir atbildēts. To Tu vēl neesi saņēmusi, kad raksti 13., bet es ar nepacietību gaidu, kad Tu atbildēsi uz visiem tās priekšlikumiem. Tūlīt pēc tam, kad saņemšu Tavu atbildi, es vēlreiz atbildēšu, un tad mēs varēsim izšķirties galīgi. - Arī no Tavas Doras es šodien saņēmu apsveikuma karti un ļoti par to priecājos. Pasaki paldies mīļajam, labajam bērnam, pret kuru es pats esmu bijis ļoti neuzmanīgs, tādēļ jo vairāk mani aizkustina šī maigā rīcība. - Es pats viņai rakstīšu. - Tad vēl saņēmu vēstuli arī no Gulbju jaunekļa. Viņam atkal ir jauns projekts, viņš liekas liels nemiera gars, lai šo lietu ņemtu pārāk viegli, labais jauneklis. - Priecājos arī par silto laiciņu, bet rīt, 24., noteikti līs. Šodien, kā notikumiem bagātā dienā, saņēmu vēl arī kamašas, kas maksā ja tikai 4 rubļus. Tomēr par apaviem es tagad jau esmu izdevis 5 ½ rubļus. - Vasarnīcā ir briesmīgi daudz blakšu; nevienu nakti es nedabūju gulēt. Bez tam mana istaba ir saistīta ar kluso vietiņu, un tādēļ tajā ir neomulīgi. Šodien es gulēšu pilsētā. - Ļoti nopriecājos par to, ka Tu brauc uz jūrmalu; tā Tev ir pārmaiņa un arī reklāma. Kompozīcija ir ļoti jauka, tikai žēl, ka Tu tik ļoti nopūlies un tomēr neuzstāsies ar runu. Tādēļ vēl jo vairāk Tev sevi jāpūko citādā veidā. Bučiņas un pūkiņas, tavs puisītis apskauj, mīļi, mīļi, mīļi. 228. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 25. jūnijā (8. jūlijā) 645/25. VI              Baltziediņ! Manu mīļo, vienīgo, sirdsasintiņ, tātad paliekam pie šurpbraukšanas. Noteiktu termiņu, kad mazie, saldie putniņi izlidos uz šejieni, mēs mierīgi varam izlemt vēlāk, ir vēl laiks, un tas būs atkarīgs no dažādiem sīkiem apstākļiem. Māmiņa lai paliek Jelgavā un kaut kā iztiek ar to pašu nemainīgo summu kā agrāk, līdz būs iespējams dot viņai vairāk. Dora vislabāk lai brauc līdzi, ja viņa neatrod izdevīgu vietu. Es labprāt viņu redzētu šeit, viņa vadītu saimniecību, mācītos un varbūt atrastu vietu. Ja viņa nevar braukt līdzi, tad saimniecību vadīšu, es, bez Tavas iejaukšanās un pretimrunāšanas, jo šī loma iebildumus necieš. Kādu laiku Tu atpūtīsies un savā veidā piepildīsi sevi ar jaunu saturu, daudz lasot. Tev šis paņēmiens tomēr ir izdevīgāks, neatkarīgāks, es esmu Tevi arī turklāt nomierinājis, bet varbūt ar savu priekšlikumu esmu Tevi nomocījis? Bet tagad esmu mīļš un labs, bez kaut kādas aizvainotas uzpūtības, tikai to es gribēju Tev pasacīt. Kad Tu būsi atpūtusies, Tu katru dienu 1-2 stundas varēsi strādāt maizes darbu, tas tomēr būs mazāk nekā 3-4 stundas redakcijā. Ja Tu rakstīsi kādu lielu oriģināldarbu, tad Tu šo laiku būsi pavisam brīva. Kad būs gatavs konkursa darbs Latviešu teātrim, Tu nākošajā gadā brauksi uz Rīgu, apmeklēsi mammu un rīkosies reklāmas labā. Es pa to laiku strādāšu kā parasti, tikai sistemātiskāk, mierīgāk, nesteidzoties un sevi nesagandējot kā ar «Monte Kristo» un tūlīt pēc tam ar «pilsētu likumiem». Tu jautā, kā tas iznāk? Tas ir tā. Tavi iebildumi pret kopbūtni visvairāk balstās uz to, ka «Dienas Lapa» vēl pastāvēs 1 ½ gada un īstenībā vēl diezgan ilgi un ka mēs varam pastāvēt tikai ar «Dienas Lapu». Šo ziņu es labprāt uzklausu, taču trūkst ticības. Tieši «Dienas Lapa» ir nedrošs klients, un Zālīte jo sevišķi. Tie mūs baro drīzāk slikti nekā labi. Braucot prom, Tu «Dienas Lapā» pazaudēsi vietu - un vieta mums katrā ziņā būs vajadzīga -, bet atgriežoties tā būs atrodama arī citur, jo, ja «Dienas Lapa» kritīs, tad tik un tā Tev vieta būs jāmeklē citur. No Zālītes Tu ceri vēl saņemt 30 rubļus mēnesī, no Derīgo grāmatu nodaļas 200 (bet Tev vajadzēta runāt ar jauno priekšnieku, sacīt, ka viņa uzdevumā es jau esmu iesācis «Tasso», bet «pilsētu likumus» jau esmu pārtulkojis, vēl tikai komentāri, uzzināt, vai un ko viņi no mums pieņems. Iespējams, ka Zinību komisijā Tu to esi arī darījusi, Tu jau esi dūšīgs kukainītis, Tu saldo pūkiņ), no teātra 100 (arī nebūt nav tik neiespējami), bez tam 20, kopā iznāk 30+15+10+20=75; mammai 25 un mums ar Doru 50. Ļaunākajā gadījumā ar to jau arī pietiktu, ir taču 900, tuvu 1000, un agrāk mēs ļoti bieži iztikām ar 90 rubļiem mēnesī. Pagaidām vēl ir arī valdības pabalsts 6 rubļi. Tu jau katrā ziņā tad rakstīsi lugu, un to uzvedis vai godalgos, varbūt pieņems arī «Skroderi», visādā ziņā to iespiedīs; pagaidām, t. i., nākošgad, tas ienesīs ne 100, bet 200-300. - Zināms, būtu labi, ja «Skroderi» Tu iekārtotu pati, citādi tas izgāzīsies, un līdz ar to būs zaudēts 100 rubļu ienākuma, Es gribu apvaldīt savu nepacietību, labprāt gribu atļaut, lai palīdz paša pūkiņas. Tev arī nav jādomā, ka es neesmu pietiekami stiprs, lai uzdrošinātos nākt klajā ar «Skroderi» un panest iespējamo neveiksmi. - Tātad tagad nav grūti runāt par to, vai Tu nepaliksi līdz septembrim, t. i., oktobrim. Tu tad mācītos arī no Vācu teātra un tur gūtu jaunus iespaidus. Tātad - kad tikšanās? Par to jārunā. Bet pēc Taviem plāniņiem iznāk, ka tikšanās vispār nevarētu būt līdz tam laikam, kamēr es tieku brīvs, t. i., vēl 1 ¾ gada. Tas nu tomēr ir par daudz. Bet tā Tu laikam esi domājusi, Tu muļķa mazo, pūkīgo putniņ? Zālīte negrib, ka Tu tik bieži braukā šurp un turp, tātad Tev jāsēž tur, bet man šeit, par patikšanu «Dienas Lapai», bet abiem mums jānovīst un jāsapūst. Vai Tu esi arī apdomājusi, ko Tu runā? Vismazāko pūkiņ, pūkgaliņ! Cietis, bez šaubām, mūsu abu veselība, mūsu darbi būs sausi un bezspēcīgi, tādēļ ka mums nebūs ierosmes vienam no otra, un tiem turklāt vēl jābūt konkursa darbiem, tātad spīdošiem! Amatniecisko maizes darbu mēs, zināms, izpildīsim (lai arī par to vēl jāšaubās), bet īstus, lielus oriģināldarbus ne! Par Tevi es nevaru spriest, varbūt šeit es maldos, tad pasaki man. Pagaidām, šajos piecos gados, Tu vēl neesi varējusi radīt oriģināldarbus, jo neatlika laika maizes darbu dēļ. Vēlāk, kad Tev būs brīvas apmēram 3 stundas, es arī īsti neticu krietnai strādāšanai pie origināldarbiem. Tātad mēs šos 2 gadus cietīsim garīgu un dvēselisku izsalkumu, lai arī materiālā ziņā pa pusei badotos, jo tomēr šiem 8 gadiem vajadzēja Tev parādīt, ka ar Tavu braukāšanu uz Rīgu mēs neko nevaram ietaupīt. Tagad, kad materiālā ziņā jau esam zināmā mērā nodrošināti, man liekas jau kā mazdūšība sevis nodrošināšana vienīgi ar sīkiem līdzekIīšiem, neiedrošinoties [realizēt] nekādu pasākumu, neuzticoties saviem spēkiem, nekad nemēģinot tos izlietot kaut kam lielam. Vajag taču arī riskēt būt laimīgam, darīt laimīgu, gūt laimi. Mūsu lielākā laime esam mēs paši, bet mūsu mums nav, mēs to neiedrošināmies vietas dēļ, kas mūs garīgi nospiež, mūs abus, jau gadiem ilgi. Beidzot taču «Vaidelote» vēl ir tur un arī «Cikls». Arī latviešiem arvien vairāk attīstās literatūra, un Tu taču nevari tikt aizmirsta. Tā nu Niedra ir dabūjis saimniecību un 800 rubļus, Barons 1000 rubļus, arī Pumpuram kritīs labs kumoss. Priekšā ir Tava jubileja, bet, ja Tu esi piesieta pie Zālītes, tad šī jubileja mums diezin vai izvērtīsies par gavilēm, citādi jau gan. Te, «Dienas lapā», es, piemēram, lasu, ka «Mēness starus stīgo» ir atkārtoti spēlēts «Auseklī», bet «suņu beka», lai tikai neceltu Tev reklāmu, nesaka, ka Dārziņš to no jauna komponējis, turpat ir daudzināts arī mans vārds, «Indiān, karadeja». To pret mums tagad izspēlē Fallijs tieši Zinību komisijas sapulcē, tas taču ir ar nodomu, lai mums kaitētu. - Kā es jau rakstīju, materiāli mēs šos divus gadus varam nodzīvot ļoti labi, t. i., tikpat labi šķirti kā kopā. Un pēc tam? Arī šeit jātic savai nākotnei, citādi nekad augstu nelidosim, bet bailīgi rāposim pa zemi, bet kā tad lai uzkāpj kalnos, par kuriem mēs sapņojām? Es vēl nerunāju par ceļu, kas ved turp. Tev ir viens noteikts ceļš, sev ceļu es vēl neesmu noteicis, un tādēļ arī šis kautrīgums, kuru Tu sauc par mazdūšību, par neticēšanu sev. Tā ir prātošana, manas vientulības sekas jau kopš jaunības, tas ir kaunīgums, kas Tev, protams, ir nesaprotams, jo Tu esi sabiedrības cilvēks. Es tātad nerunāju par ceļu, bet par pamatspēku, lielajām ilgām izplesties kā gāzei. Tas mums ir abiem, un tas ir galvenais, nevis ceļš, kur šis spēks lauž savu gultni. Bet vienmēr to iežogot, ķerties pie sīkām devām, nekad neiedrošināties dzīt uz priekšu veselu, lielu tvaikoni, tā ieilgstot jau ir gļēvulība. Zināms, nodrošināt sev bāzi, bet necelt to no sīkiem akmentiņiem. Kādēļ gan reiz nesamest veselu akmeņu blāķi, kaut arī tas varētu mums savainot kājas? Jau martā, kad Tu brauci projām, mēs taču negribējām šķiršanos uz 2 gadiem, norunājām, ka Tev jābrauc rudenī. Bet «Monte Kristo» man tad tik pamatīgi apriebās, ka es jau tagad uzskatu par mūsu necienīgu vēl ilgāk neiedrošināties neko lielu. Bet nu vēl kas, par ko es negribēju runāt, bet tomēr jārunā par upurēšanu. Tu jau pati to gribēji, Tu sirsnīgo Pūkiniņ. Man jau gan ir tiesības sevi iegrožot tik stipri, cik vien gribu, lai sasniegtu mērķi, un, upurējot visu šim vienam, es varu būt briesmīgi nežēlīgs. Tu taču pazīsti lielo piecnieku, bet Tev jābūt no tā brīvai. Tev nav jāvelk rati līdzi pa smiltīm, par to jārūpējas man vienam. Visumā, ar lielu oriģināldarbu Tu mūs drīzāk vari materiāli nodrošināt nekā ar lielu daudzumu mazu darbu, piemēram, Tu vari uzrakstīt jaunas lugas. Bet Tu šos garos 5 gadus esi vergojusi maizes dēļ. - Tātad braukt tagad, spožactiņ! Tev jāatpūšas un tad jāuzdrošinās tas lielais. Arī es jau gribēju mēģināt ar «Īliņu», bet vēl arvien jūtos ļoti noguris, «Monte Kristo» un tad smagais periods aprīlī mani tā ir nomocījuši, ka neesmu vēl atpūties. Pat runcis saka, ka mēs abi esot novājējuši, viņam atkāries labais, dzeltenais kažoks, man - labā, zilā josta, lai gan to mutiņas laikā nevarēja pilnīgi aizsprādzēt, runcis tomēr saka: sie-ie-ie-viņ. Vēlreiz: ko pēc tam, pēc 1 ½ gada? Kādēļ ne saimniecību? Vecās iet bojā, tādēļ ka kredītbankās tām daudz parādu, arī privāti parādi. Mēs ne? Varam arī iznomāt. Kapitāls tā katrā ziņā ienestu vairāk nekā bankā uz procentiem. Ja visi striķi trūkst, kādēļ ne mazu viltīgu darījumiņu? Tu tad varētu netraucēti strādāt. Es vai nu nogaidītu laiku, vai ietu citu ceļu. Upurēt dzejnieku man nav tik briesmīgi kā Tev, tādēļ ka es vē1 tikai izmēģinu roku, bet Tu pilnīgi un pavisam jau esi dzejniece. Es visur to varu vēl izdzēst, Tu ne. Bez tam es taču pagaidām vēl tikai topu par literātu. Es strādāju, jo citādi nekā nenopelnu, tātad es rakstīšu arī oriģināldarbus, it sevišķi tos, kas jau iesākti. Tā es tālāk sevi pārbaudu. Ja tā saucama par upurēšanu, tad attiecībā pret māni tas nozīmē tikai dzejnieku, pret Tevi - cilvēku. Tātad lieta ir skaidra: ja jābūt upurjēram, tad es esmu gatavs, man maz ko zaudēt: gaļas ziņā maz tādēļ, ka esmu vājš, vilnas ziņā tādēļ, ka izkrīt spalvas. Bet Tevi, mazo putniņ, pēc manām domām, vēl ar pilnām tiesībām var saukt par kamenīti, ne dūkšanas dēļ, bet... Tā, manu saldo, vienīgo pūkiņ, manu mīļsārtumiņ, manu mazputniņ ar samtkājiņām! Un tagad bučiņas un pūkiņas bez gala un sava puisīša celta pasaulīte, mīļi un labi. 229. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 27. jūnijā (10. jūlijā) 27./643 Manu sirds mīļoto, ilgoto maigumiņ, saules vēsmiņ, šodien ir pienākušas pūkkartītes, ļoti mīļas un pūkīgas, iztrūkst 10. un 18., pēdējā ir 653/19, pilna mīļām ziņām. Grūti Tev ir bijis, vismīļāko vienīgumiņ, tik daudz strādāt visu šo laiku un turklāt tāds daudzums iespaidu: mūzika, runa, iepazīšanās. Bet, kaut arī tas Tevi ļoti nogurdina, tomēr, kā man šķiet, tas Tev sniedz arī daudz ierosmes. Tu esi arī dūšīgi plēsusies, un kaut kas tāds actiņas padara gaišas. Un puisītim mutiņa ir paša vienīgā, Iniņa, vienīgi vienīgā. - Mazie pūkputniņi ir pareizi atminējuši un pareizi domājuši, un tas arī saskan ar to, ko divas dienas agrāk es rakstīju ierakstītajā vēstulītē. Nu jau viss atkal ir labi un mīļi. Un, ja Tu gribi zināt, es šodien uzrakstīju divus dzejolīšus, pēc Tava parauga, ārpus kārtas, tieši tā, kā ienāca prātā. Ar to vē1 nav sacīts, ka nogurums būtu pārgājis. Gluži otrādi, es it nemaz nevaru atpūsties, laiks ir slikts, un dzejolīši arī ļoti viduvēji, neizceļas un neiet pāri vidusmēram, kā pēdējais - «Rīta vēji». Es tikai priecājos, ka Tu tūlīt sacīji, ka tie esot amatnieciski. Varbūt līdzēs mazgāšanās un vingrošana, ko es turpinu, varbūt arī ne, bet es jūtu tuvojamies ko lielu. Man ir diezgan vienaldzīgi, vai iznāks labi vai ne, es varu arī ko citu. Par šo vienaldzīgumu es pateicos Tev, manu saldo dvēselīt. - Noskaidro, cik izdevēji gribēs maksāt par loksni. Neimanis par «Sarkanajām puķēm» Tev toreiz samaksāja 15 rubļus par loksni, bija maz. - Pasveicini atkal tos, kas lika mani sveicināt. - Esmu norūpējies mīļo spožactiņu dēļ. Ko ārsts par tām teica? Vai kas bīstams? Tev tagad ir daudz jāstrādā, un vēl vakaros. Pasveicini mīļo Doru, par viņu arī labi jārūpējas. Es vēl netieku pie rakstīšanas. Daudzas pūkiņas mazajam mīļmaigumiņam un daudzas bučiņas no sava puisīša. 230. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 30. jūnijā (13. jūlijā) 30./640 Manu sirdsvienīgumiņ, viszeltaināko samtputnitņ, dvēseles smaržiņ, saņēmu tik ļoti mīļas, pūkīgas kartītes, ka gluži viss ir saulītes pilns. Es ļoti vēlētos pūkot savu saldo sirdsmazumiņu, bet šovakar esmu mazliet noguris. Rāvos ar klientiem un saņēmu veselu pusrubli. Es jau tagad sistemātiski cenšos no tiem atbrīvoties, bet pāris no viņiem bija ar ormani atbraukuši man pakaļ uz vasarnīcu. Ar jūliju sākšu strādāt, kā jau sacīju, 3 dienas rakstīju dzejolīšus, bet tie nepārsniedz vidusmēru. Tomēr nolēmu pagaidām rakstīt, lai iznāk kas iznākdams, ja nu iznāks pavisam muļķīgi, tad es to atmetīšu un darīšu ko prātīgāku. Par to, ka mums vairāk jāuzticas laimei, kā es tagad skatos, mēs abi esam vienis prātis. Žēl, Tu pārprati manu vēstuli, un dīvaini, ka ļaudis tikai tagad Tev to saka, bet labi arī tā, ka tikai kaut kas iznāk. Es ļoti priecājos, ka Tu esi tā godātai, manu saldo mirdzpūkiņ, tā ir ļoti laba zīme, tas Tev dos arī vairāk drosmes, Tu drīzāk izšķirsies sekot mūsu lēmumam, tas ir vienīgais prātīgais. Labi, ka Tu māmiņu mazliet izvedi svaigā gaisā, tas viņai ļoti nāks par labu. Bet vai nabaga Kristaps nebija līdzi? Vai viņš nevarēja, jeb vai Tu nevarēji viņu apģērbt? Mīļo, saldo, sirsnīgo vienīgumiņ, tagad atpūties labi pēc lielās piepūles un raksti, kad būs tikšanās. Tai jābūt, par to esam jau vienojušies. Daudz pūkiņu un bučiņu no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 231. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 2. (15.) jūlijā 639. 2. VII Mīļzeltaināko sirdsvienīgumiņ, sapņu ildziņas, nomoda sapnīt, mīļsaulainā pūkiņa atkal ir atsūtījusi brīnumjauku kartīti un bijusi ļoti mīļa, gribēdama atpūsties un pārāk nepiepūlēties. Ja jau mazajiem puisīšiem mutīti aizspiež ar bučiņām, tad jau tie nekliegs, tas jau arī nemaz nav tik steidzami, ir taču mīļi un labi arī. Publikas vispārējo noskaņojumu es arī uzzinu no «Dienas Lapas», bez tam nesen no Kates saņēmu klusu, bet noteiktu mājienu par to, ka jaunā paaudze mani mīlot un arī gaidot. Turklāt godinājumi, kādus Tu saņēmi, taču ir jānovērtē ļoti augstu, kā Zinību komisijas kritika tā tomēr ir pietiekami skaidra. Nu taču mēs arī varam mazliet pasauļoties, pagulēt saulītē kā puisīši mežā, tik briesmīgi vairs nebaidīties no lielā piecnieka; uzticēsimies laimei, neskriesim tai pakaļ asiņainām kājām. Vai Tev nav pārāk daudz darba ar ievadiem? Tu nedrīksti pavisam nomocīties. Kā gan citādi Tu atpūtīsies? Un tad, mīļo sirdsdziļumiņ, sārto dvēselesgaismiņ, asinspilieniņ, es taču arī Tevi vēl nomocīšu, gluži tāpat kā pagājušajā rudenī, iekams Tev visu nolasīšu. Tā atkal būs liela garīga piepūle, un būs ļoti grūti to atlikt, jo Tu jau esi nepacietīga un es arī. Pāris dienas jau esmu strādājis un nevaru vairs sacīt, ka nerakstīšu, un, ja es rakstīšu, tad Tu man būsi nepieciešama, manu saulīt, meža smaržiņ. - Mīļās bilžu kartītes šādus mazuļus ļoti iepriecināja, un perspektīva ar ievešanu Vīnē ir brīnumskaista. Vismīļāko, vissaldāko pūkdvēselīt, viss jau ir labi, tikai Tev jāturas veselai un pūkīgai. Pūkiņas un bučiņas vienmēr tiek piekaisītas klāt no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 232. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 5. (18.) jūlijā 635/5. VII                      Zibensspīdumiņ! Manu sirdsmīļoto, dziļsirsnīgo dvēselīt, spožactiņ, brīnumsvētumiņ, manu zeltaino debesu atslēdziņ, beidzot taču esmu ticis pie vēstules rakstīšanas. Vienmēr tādi muļķīgi traucējumi, šodien atkal viens klients, bet es tomēr atbrīvojos. Kopš mīļās, pūkīgās sirdsvēstulītes es vairs neesmu saņēmis nevienu kartīti un vēl nezinu, kāds ir Tavs galīgais lēmums par šurpbraukšanas termiņu, pēc tam kad Tu «Skroderi» būsi iesniegusi Latviešu teātrim. Bet viena lieta ir droša, un man ir liels, kluss prieks par to, ka mana sirdsasintiņa par šurpbraukšanu un uzticēšanos laimei ir vienās domās ar mani. Pārāk ilgi mēs esam bijuši apdomīgi sīkumos, tagad esam iemācījušies iet soli pa solim un meklēt cietu zemi, reiz taču mēs varam izdarīt arī lielu, drosmīgu lēcienu, mēs zinām, kur ir zeme, tagad mēs to vairs nepazaudēsim no acīm. Izdarīju aprēķinus, un ga1venajā lietā rēķini saskanēja. Tagad parēķini arī Tu, rezultātam jābūt: laimīga tikšanās. Triumfi, ar kādiem Tevi sumināja, vienkārši ir pārāk lieliski, tādi godinājumi tur vēl nav bijuši. Bet Tavs vai arī mūsu abu literārais vakars vēl sekos; tam jāizvēršas vēl lieliskākam. Kad tas būs? Vai Tu tur vēl piedalīsies? Tā būs lielāka reklāma. Drīz jau es arī par to no Tevis saņemšu atbildi, šķiet, tie būs visi iemesli, kas Tevi vēl varētu atturēt. Kā ir ar veselībiņu? Vai Tu visu laiku dzer hematogenu? Tev, iekams brauc, Rīgā vēl jāatpūšas, vismīļāko, vissaldāko pūkgaliņ! Bet, ja Tu nu reiz brauc, tad vari to darīt ar mierīgu sirdi; diviem, vēl atlikušajiem gadiem mēs esam puslīdz nodrošināti, un tas, kas būs pēc tam, patlaban nav tik noteikti pasakāms. Var vēl rasties viena otra kombinācija, kas būtu izmantojama, Šeit vēl mazs aprēķins šim gadam: jūlijā Tu vēl paliec tur, ja Tu brauc augustā, mums būs: augustā un septembrī vēl par romānu.- 60 rubļu, tad «Nātans» - 30, % - 90, valdības pabalsts - 30, dzejoļi - 25, tieslietas - 25, «Prometejs» (Gēte, saīsināts) - 20. 5 mēnešiem, katrā pa 35, mums vajadzētu 335 rubļus, tātad trūkst 55 rubļi, tos Tu, Sirdsiniņ, pilnīgi nopelnīsi ar ievadiem vai ko citu. Turklāt es šogad pa to laiku strādātu pie «Īliņa», bet nākošgad strādātu maizes darbu. Šogad Tu varētu pamatīgi atpūsties, un tad taču vēl paliek divi mēneši, kad Tu varētu sākt domāt par saviem oriģināldarbiem. Tātad 1903. [gadā] Tu rakstītu oriģināldarbus. Ienākumi 1903. būtu: % - 250 rubļu, valdības pabalsts - 80, teātris («Skroderis») - 200, «Līrs» - 35, Nodaļa 200=805 rubļi, tātad trūkst vēl 100 rubļu, tie ienāks, piemēram, par tieslietām - 60, par dzejoļiem - 60. Vēl mazliet oriģināldarbu «Mēnešrakstam», un būtu jau 1000 rubļu. Ja mēs nestrādājam «Mēnešrakstam», tad 100 rubļus var piepelnīt arī kā citādi: tulkotās lugas vien jau dod 100 rubļus, no Nodaļas par juridiskajiem [rakstiem], bez kalendāra, dzejoļu izdošana (abu), mazliet no Gulbja, «Pēterburgas Avīzes», «Russische Zeitung». Nodaļai 1903. [gadā] man būtu jāstrādā 4 mēneši, katrā pa 350 rindām. Tev ļaunākajā gadījumā būtu jānopelna 100 rubļi, arī 4 mēnešos, pa 24 lapām dienā (mēneši 25 dienas). Tad mums paliek brīvi 8 mēneši, t. i., 2 mēneši vasarā atpūtai, bet 6 mēneši oriģināldarbiem, t. i., ludziņām godalgošanai. Rēķins taču ir pareizs, vismīļāko sirdsliesmiņ, vismaz ne pārāk optimistiskās krāsās. Tātad, viszeltaināko vienīgumiņ, lielais piecnieks zaudē savu šausmīgumu. Divi mīļi, labi mīlulīši varēs pūkoties, un vismazākie sirdsdārgumiņi tiks glabāti dimantkastītē ar rožlapiņām, vismīļāko, vissaldāko mazputniņ, zilo brīnumziediņ, sārtmutīt. - Tagad vēl atbildītes uz mīļajām pūkkartītēm, tās pastāstīs, kas šeit atgadījies. Resnais ir īsti laipns, lamājas par «Pēterburgas Avīzēm», tad jau «Dienas Lapu» viņš uzskata par labāku. Kādēļ? To es nezinu. Vai tādēļ, ka mēs un Asars tajā strādājam? Jeb vai viņi noslēguši mieru ar Zālīti? Jeb vai viņam ar Rīgu nav nekādu sakaru? Šulcam jau Rīgā ir pazīstami, bet tas man likās mazāk laipns, varbūt viņš bija slims, viņa Kate arī aizbrauc. Kate turpretim ir vecīga, bet īsti simpātiska meiča, likās esam laipna un godbijīgā, kautrīgi teica, ka puikas mani arī mīlot un novērtējot, atzīstot kā dzejnieku, to gan viņa nepateica kādiem vārdiem, bet tāda bija jēga. Kāds students, politehniķis, Razums, kas strādā Vjatkā, Rīgas studentu uzdevumā gribot man piedāvāt sekojošo: viņi izdotu manus dzejoļus, maksātu labu honorāru un daudz izdabūtu cauri? Par to tad arī runāja Resnais. Vai es būtu ar mieru? Protams. Viņiem tiešām esot nauda. Lai tad Razums atbrauc pie manis, un es dzirdēšu vēl tuvāk. Ja tikai viņiem būtu nauda, es labāk dotu viņiem nevis Neimanim vai Ozolam, jo viņi maksās vairāk un katrā ziņā vairāk rūpēsies par izdošanu un izplatīšanu; tādā veidā mēs arī iegūtu vairāk draugu nekā pie grāmatu tirgotājiem. Iespējams, ka tie ir tie paši ļaudis, kas gribēja izdot pastkartes ar Tavu fotogrāfiju. Arī Ozola priekšlikums mūs izdot uz pastkartēm ir ļoti jauks. Ja es pārstrādāju «Jaungadu» un «Fiat justitia» un ņemu mazliet tulkojumus, es taču varu sakārtot divus dzejoļu izdevumus; turklāt vēl 2 Tavi dzejoļu izdevumi, vecākais un jaunais. Tagad atbildītes. Tas taču ir kaut kas sevišķs: Niedram uzdāvināta vesela saimniecība! Kaut arī uz atstrādāšanu. Kā tu domā, pūkiņ, vai Tu savā jubilejā 1904. [gadā] arī saņemsi dāvanai saimniecību kā Senkēvičs? Vai šī ideja ir tik nereāla? Rāviņš, kā izrādās, ir mans studiju biedrs, esam bijuši Pēterburgā «las. vakaros», kopā fotografējušies. Varbūt tādēļ viņš arī grib Džonim palīdzēt. - Remiķis tad, cerams, izlaidīs cauri arī «Skroderi», Pelcam pie viņa ir liela teikšana, dažreiz nolasa arī lugas. Ir ārkārtīgi iepriecinoši, ka viņam pret Tevi ir tik daudz cieņas. Es nopriecājos kā tāda maijvabole un nosmējos, kā vismīļākie pūkgaliņi lieliski reprezentējās, cēli sēdēja kā dāmas! Tu mīļo, vienīgo pūkiņ, visumiņ, dūniņ, kas Tu esi par mīļu dvēselīti, Tu topi par personību un tomēr esi Iniņa. - Kas ir ar Ozolu un «Austrumu»? Vai tālāk viņš neko nav runājis? Kā «Austruma» redaktors [viņš] būtu ļoti, ļoti labs, mēs viņu varētu apgādāt no šejienes un īsā laikā viņa «Austrumu» nostādītu augstāk nekā «Mēnešrakstu», tādēļ ka pie mums nāktu labākie rakstnieki un arī mēs zinātu tulkot ko nozīmīgu un interesantu. Tas būtu vienkārši ideāli, šāda vieta! Ja arī viņam maz naudas, drīz viņš tomēr varētu maksāt vairāk - % no abonentu pieauguma. Mums nepietrūktu naudas, mēs piesaistītu visus puišus un daudzus abonentus. Pie izdevības parunā ar viņu par to. Vai tur tagad ir Ārons? Tas taču ir par vāju. Man viņš vēl neko nav rakstījis. Viņš būs vienīgi slikts maksātājs. Kā tad Fallijs realizēja savu kara plānu? Ko sakāt jūs? - Latviešu biedrības centienus apvienot ar agrākajiem «Dienas Lapas» centieniem, to ievēroju arī es, tā ir mana atziņa, un tas ir labākais vai, pareizāk, vienīgais ceļš. Mani ļoti iepriecina tas, ka tagad par to runā. - Patlaban es aplūkoju skatu kartīti ar latviešu rakstniekiem. Kas Tu tomēr esi par krāšņu, imponējošu Iniņu! Zini, dvēselīt, es tagad Tevi iedomājos vēl lieliskāku, Tevi ir tik daudz liela, un tagad tas viss kļūst redzams, Tu brīnumziediņ! - Tas, ka Hermanis Bārs grib Tevi ievest vācu literatūrā, var ļoti ātri notikt. Skujeniece to nokārtos. Berlīnē jau arī berlīniete var Tavā labā rīkoties, jo viņa pazīst vienu otru rakstnieku. Ķeniņa nebija sacījusi, ka viņa raksta šajā uzdevumā, - vienīgi: «Mēs esam nodomājuši.» Man vajadzēja Tev aizsūtīt vēstuli, bet Tu gan toreiz biji pārāk nogurusi. Savādi, ka par vēstuli viņa nav Tev jautājusi. - Mīļo Sirdsiniņ, bet tagad viena bēdīga vēsts: labais, dzeltenais runcis neizturēja, viņš nevarēja kundzīti sagaidīt, viņš par daudz pēc Tevis ilgojās. Baroju to labi, katru dienu biju pilsētā, liku pirkt gaļu, bet viņš ēda maz, beigās nemaz. Perhenu viņš necieta, tas raustīja viņu aiz astes un neņēma klēpi, kundziņš arī bija šeit tikai uz īsu brīdi, skraidīja uz vasarnīcu pie svešiem runčiem. Viņu bija sakodis «muižkungs», taču ne pašās beigās; varbūt to bija sasituši bērni. Saimnieka meita jau arī viņu ļoti mīlēja, viņš ik dienas tur gulēja, bet kundzītes tur nebija. To viņš ņēma pie sirds tāpat kā vecais [runcis]. Tagad manā istabā ir gluži vientuļi, un es bieži esmu sliktā noskaņojumā. Mīļā dzeltenā man ļoti pietrūkst. Viņš ir aprakts dārzā. - Iztrūkst pūkkartītes no 10. un 18. VI. - Jau 5 dienas esmu regulāri strādājis pie «Īliņa», 200 rindas, I cēliens, bet ļoti vāji. Sāku no I cēliena vidus, drīz jānāk beigām, tomēr atšķiras, un cēliena noslēgumam taču jābūt iespaidīgam; varbūt uzlabosies garastāvoklis. Pārējos cēlienos ir tikai pāris aprakstošas vietas. Bez tam ir uzrakstīti vairāki dzejoļi, bet visi vāji, viduvēji. Turpmāk es kaut ko aizsūtīšu pārbaudei. - Katru dienu es izdzeru pa ½ stopam piena. Esmu arī atkopies. - Mīļajai Dorai kaut ko nopērc manā vārdā, viņa tik ļoti mīļi izturējusies pret mani un tā noņēmusies ar «Skroderi», mīļā meiča. Un tagad nāku celt saulītē mīļo pūkgaliņu ar dimantlāsītēm. Sapurinātas austiņas un pakašātas pūkvietiņas, un pašas puisītis mīļi glabā dvēseles vienīgu! mīļu, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sākumā pierakstīts: Neaizmirstulīte un neļķīte savai pūkiņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 233. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 6. (19.) jūlijā 634/6 Manas brīnummīļās ildziņas, sirdsvēsmiņ, samtpūkiņ, dimantmirdzumiņ, kas gan tā ir par mīļu pūkkartīti, kuru es šodien saņēmu, pašu puisīši tik mīļi un labi aprūpēti un tā saslavēti, ka deguntiņš jau sniedzas līdz pašiem griestiem un viņi nekliedz vairs nemaz. Tikai šādas mīļas mutiņas un pūkvienīgumiņi [man] ir vajadzīgi, un ir jau arī. Tur Tev ir pilnīgi taisnība, mīļo sirdsasintiņ, sākumā es «Skroderi» tiešām mīlēju, bet tad tas bija gluži citāds; daudz labāks; kad nu tas ar pūlēm un grūtībām, un tīrām dusmām iznāca tik muļķīgs, tad tas man kļuva pretīgs un vēl tagad ir gluži svešs un vienaldzīgs. Ja Tu viņa dēļ būtu palikusi, es, lai gan man vajadzētu priecāties, būtu tiešām apbēdināts, es jau ļoti labi saprotu, ka tikai tad tam būtu panākumi, ja to iekārotu tik mīļas, gudras rociņas. Bet tagad Tu esi putniņš, kurš lidos šurp. Bet varbūt Tu vēl paliksi līdz savai goda dienai? Tikai tad tā arī iegūtu īsto mirdzumu, ja Tu pati būtu tur. Un tas Tev arī ļoti daudz nozīmētu, Tu atsvaidzinātu savu spožumu, savu skaisto, cienījamo vārdu, savu lielo pagātni un vēl lielākās izredzes. Es Tevi nemaz nespēju iedomāties citādu kā vien mirdzumā un krāsās, krāšņums, tā esi Tu, brīnumziediņ! Es mīlu gaišo, skaidro dienas gaismu, kas ir tik vienkārša un kautra, kas pazīst krāsas, bet var bez tām iztikt, tur tad arī iegūst jēgu lielais piecnieks, bet Tev tas ir neprāts, garīgi vēl vairāk nekā fiziski un materiāli. Tev svētku diena ir nepieciešams atsvaidzinājums, gandrīz Tavs elements, man pietiek ar to, ja zinu, ka esmu tvēris pašu pamatu. Tu taču esi svētku dienā, mana svētku diena, mans svētums, mana debesu atslēdziņa, tomēr mīļa un pūkīga arī. Ir uzrakstīts viens otrs dzejolītis, bet tie ir tik vāji, ka es nespēju tos sūtīt, tie sabojās Tavu labo noskaņojumu, tie ir tikai viduvēji. - Raksti vēl par notikumiem, tie mani interesē. Manu dziļdvēselīt, sirdsasintiņ, rūpējies labi par sevi, manu tikšanās ilgu ziediņ! Bučiņas un pūkiņas pašas puisītis iepriekš aizsūtījis, mīļi, mīļi, mīļi. 234. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 7. (20.) jūlijā 633/7 Manu mīļzeltaināko sirdstrīsiņ, samtpūkiņ, dvēseles smaržiņ, šodien nav saņemta neviena mīļa pūkkartīte, arī citādi šajā mēnesī vēl trūkst 10., 18. un 26. [jūnija kartītes]. Bet laikraksti ir pienākuši jau no 28. un 29. Pēdējā pūkkartīte ir no 27., bet nākošās atkal vairs netiek ne no vietas. «Dienas Lapā» es izlasīju polemikas turpinājumu. Vai tā tiešām ir taisnība, ka Veinbergs neko nav sacījis par «Zeltīti», vispār pat ne reizes to nepieminējis? Tur taču ir pārrunāti «No saldenās pudeles» un pat pavisam mazi gabaliņi. Tā jau tomēr būtu īsta nekaunība. Vai ar Remiķi par «Zeltīti» Tu neko neesi runājusi? Varbūt izlaistu pēc nelielas pārstrādāšanas? Tas taču būtu ļoti vajadzīgi, jo šo lugu bez Latviešu teātra vēl varētu uzvest arī uz lauku skatuvēm, tādēļ nepiedodami to atstāt tā novārtā. Tajā ir tik daudz brīnišķas poēzijas, burvīga pāreja no reālisma uz jauno, ne romantismu, bet tieši jauno, kas pilnībā atklājas Tavā ciklā. To var salīdzināt ar «Hanneli», bet šī ir par to neizmērojami labāka, jo nav sentimentāla, arī ne romantiska, it nemaz ta jā nav fantastikas, bet gan brīnums par to jauno, ko filistri uzskata par romantiku vai nemaz neaptver (kā, piemēram, Vizulis). Tad jau K. ir vairāk saprašanas, bet tas, ko viņš saprata, ne tuvu vēl nav viss. [Šinī lugā] ir nesalīdzināmi vairāk [domu]. Mīļvienīgumiņ, dieva dēļ rūpējies par to, lai «Zeltīti» izlaiž cauri, tā ir ļoti viegli pārstrādājama, vienīgi šis tas jāizsvītro. Pie mums gandrīz būtu tā kā vientuļāk, nav vairs labā dzeltenā. Es vienmēr dūšīgi uz mežu, bet pēdējās dienās mani uztrauca un kaitināja Perhens, un tādēļ nešķiras darbs. Es strādāju gabaliņu pa gabaliņam. Mīļo Sirdsiniņ, sārtmutīt, sirdsvētumiņ, pūkojies mīļi. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 235. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 9. (22.) jūlijā 631/9                  Baltziediņam. Manu sirdij vissaldāko pūkputniņ, mīļsārtumiņ, bezgalībiņ, dvēseles maigumiņ, šodien pienākušas divas brīnummīļas pūkkartītes ar lielu, zeltainu saulīti un mazu pasaku mājiņu. Tavi pašas puisīši, kas arī vairs nenāk tukšām rokām, bet ar lielu (zemo, apaļo) podu, pilnu kauleņu ievārījuma, un vidēji lielu podiņu meža zemeņu ievārījuma, ļoti priecājās. Vienā būs 10 mārciņas, otrā 5 mārciņas ievārījuma. Tas sākumam. Tagad [Tevi] vairs nebaros ar tukšiem solījumiem par labu aprūpēšanu, bet ēdināšanu realizēs vistiešākajā, vissaldākajā veidā. - Šodien es rakstu vēstulīti, lai jau tūlīt aizsūtītu fotogrāfiju. Prasi tomēr arī savu bildi viņai atpakaļ. Dari tā, lai Tev ar viņu vairs nebūtu nekādu turpmāku sakaru, esi vēsa un atturīga. Ar to tad riebums būs nokratīts; ikviens cilvēks, kas kaut kādā veidā mīl aprunāt, jātur pēc iespējas tālāk no sevis, lai arī viņš taisītos klāt cik laipni vien spēdams. - Arī ar atreferējumiem par Zinību komisiju būtu jāiekārtojas tā, ka tos sastādītu un parakstītu Tu, bet Zālīte savas piezīmes pēc tam lai pievieno kā redakcijas piezīmi. - Ja Zālīte aiziet, kas tad paliks «Dienas Lapā» un «Mēnešrakstā»? Vai par to nekas vēl netiek runāts? Ja «Mēnešraksts» nāktu mūsu rokās, būtu labi, tāpat, ja Ozols mums dotu «Austrumu». «Vārds» par 1 ½ tūkstoti ir lēti pirkts, bet Veinbergam jau neesot naudas. Vai Tavu pūkkartīti es esmu pareizi sapratis, ka Veinbergs un Rāviņš grib turēties uz vienu roku pret Vēberu un Zālīti? Vai Vēbers un, Zālīte tuvinājušies arī personiski? Zālīte, šķiet, jau sen grib pielabināt Vēberu, luncinās ap to «Dienas Lapā». Kas par domstarpībām ir Niedram ar Blaumani? Vienīgi personiskas vai lietišķas, sakarā ar laikrakstu? Stāvoklis Rīgā katrā ziņā ir kā duļķains ūdens, un tas nevar būt par iemeslu ilgāk atlikt šurpbraukšanu. Ja noskaidrosies, tad jau pēc Tevis apjautāsies, arī tad, ja Tu būsi šeit. Bet, ja viņi ar saviem ļaudīm gribēs iztikt lētāk, tad arī personiski Tu neko nesasniegsi. Tikai pie Plātesa Tu varētu palikt. Ja Tu arī brauc tagad, tad tomēr vietu pie Plātesa neuzsaki, stāvoklim tomēr jānoskaidrojas. Ja Tu tā domā, tad vari manā vārdā arī tieši pajautāt Zālītem, vai viņš ir naidīgi noskaņots pret mums? Ja ne, lai viņš man atraksta un paskaidro stāvokli. Viņam, protams, labākais ir pilnīgi dzīvot zinātnei. - Saņēmu «Pēterburgas Avīzes», labi, ka pienāks arī «Vārds». - Lielie ļoti nopriecājās, ka viņiem ir tik mīļas, pūkīgas un gudras Sirdsiniņas. Ko es darītu, ja man būtu tāda Sokša? Te ir skaisti vārdiņi: «Mocīšanās ir lieka, šurplidošana - vienīgais pareizais,» un kādi citi: «Nevajadzīgi ir filozofēt un zaudēt vienu mēnesi, bet tikšanās ir laba,» tādi ir gudrie un mīļie mīlulīši, tādi ir, ja tavs puisītis pats ir pašu puisītis, tie ir arī kukainīša vārdiņi. Tev, mīļo, saldo Iniņ, ir bijis tik skaists sapnītis. Es šonakt atkal meklēju visu iespējami skaisto - zeltu un zīdu, un ziediņus un greznoju Iniņu. Augustā tiks gaidīti mīļie vienīgumiņi un zaļie zeltagabaliņi, lai tos ļoti izpūkotu un celtu pasaulīti, un pakašātu galviņu, un sapurinātu austiņas, un būtu mīļi. Pūkiņas un bučiņas vairumā no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sākumā pierakstīts: Gribu pievienot vēl arī pāris dzejolīšus un varbūt vēl tieslietas. Lai būtu mīļi, līdzi vēl nosūtu mazu ziediņu. 236. ASPAZIJAI Slobodskā I902. gada 16. (29.) jūlijā 624/16 Manu sirdsasintiņ, mīļo sirdsvienīgumiņ, zilās ildziņas, šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, un puisīšiem šodien vispār nav laba dieniņa, nekas negrib izdoties: ar darbiņu neiet, ar dzejolīti arī ne; turklāt es vēl skatos, ka arī tēma ir diezgan nodrāzta. Protams, visvairāk tas ir, izskaidrojams ar, riebumu pret darbu, naudu - kā Tu saki, tas ir gluži pareizi. Un tad varbūt vēl arī nogurums, bet no kurienes tas? Vai tad nu jau 2 mēnešus vēl arvien būtu noguris no romāna tulkošanas? Tas taču jau ir mazliet par daudz. Es dusmojos, stīvs palikdams, un šis stīvums arī ir vienīgais rezultāts. Tātad arī šonedēļ vēl slinkošu. Mutiņa jau pati piesacīja. Šo es rakstu vasarnīcā, pļavā, klēpītī, tādēļ tik neskaidra. Laiks vēl ir sauss, bet jau vēsāks, drīz sāks līt, un tad atkal nevārēs strādāt. Tātad slinkošanai ir vislabākās izredzes. Lasīju referātiņus, ir jau arī tik ļoti jauki, tikai Niedra tur saslavēts par daudz, un viņš taču ir sūdabrālis. Es nezinu, kas par viņa valodu ir ko sajūsmināties, tā taču ir ļoti garlaicīga, izpušķota ar pāris ziediem; pats īstākais filistrs. Viņa apcerējums par Pumpuru ir uzpūsts, tukša diletanta darbs. Ja Pumpurs būtu dzīvs, viņš tam vienkārši sadotu pa ausi. Ir kauns, ka tāds nelietis tik nožēlojami rīkojas. - Šodien man vajadzēja atnest dārza zemenes, bet vēl ir dārgas, 18-20 kapeikas. Es vēl varu pagaidīt. Augusta vidū vēl būs sēnes, Dora varēs tās ietaisīt. Lai pūksmaržiņa vienmēr dzer hematogenu un ir mīļa. Pašas puisītīs apbēris ar pūkiņām un bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi. 237. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 18. (31.) jūlijā 18/622 Manu zeltaini mirgojošo sirdsdimantiņ, mīļdvašiņ, zilās ildziņas, saņēmu divas mīļas, mīļas pūkkartītes, visas ir pilnas ar tikšanos. Tā jau arī ir labo un mīļo puisīšu vienīgā noskaņa. Esam tikai mazliet noskaitušies, bet daudz smējušies par laupītājiem, kas neļauj gulēt. Būtu labāk viņiem atstājusi pulverus, nekā tos lietojusi pati. Es jau kopš aprīļa mēneša neesmu vairs lietojis nevienu pulveri un jūtos labi, lai gan arī es dažu nakti neguļu, piemēram, šodien ar malkas ciršanu tiku uzmodināts jau pulksten 5, tā to bija iekārtojusi Helēna, pavisam klusu, turklāt viņa runāja vēl klusāk, lai tikai netraucētu. Vēlāk viņa brīnījās, kā gan es esot malkas ciršanu dzirdējis. Es tagad guļu pie atvērta loga, tikai vaskadrāna aizlaista priekšā. - Arī darbi šonedēļ neveicas, un esmu tos pametis, tagad lasu un pūkoju sevi, vienmēr izdzeru 2 pudeles piena (bieži 3) un apēdu 10 olas. - Tas par Lidiju mani ļoti iepriecināja, Tu esi labi darījusi, manu vissaldāko Iniņ, dod viņai vēl; Tu esi rīkojusies ļoti mīļi, manu vienīgo dvēselīt. - Prologu jau Tu vari dot arī tā, viņi taču ir pārāk bailīgi zaķi, lai kaut ko uzsāktu, un Tu jau tik un tā tur nebūsi, bet tas nozīmē, dari to tikai tad, ja Tev ir laiks. Tas jau nāktu mums tikai par labu. Katrā ziņā tas ir pagodinoši. Ja Tu Rīgā pērc «Nībelungu gredzenu», tad paņem arī Rienci tekstu grāmatā, tāpat Vāgnera. - Laiks paliek slikts, ir vēsāks un lietains, šodien jau krietni lija, nāk slikta nedēļa, bet pēc tam atkal būs silts, tomēr tik silts kā jūnijā vairs nebūs. Pūksirsniņ, samtpūkiņ, vienīgo zelta sirdsasintiņ, pūkojies un turies vesela. Pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 238. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 20. jūlijā (2. augustā) 620/22 Manu sirdssaulīt, spožactiņ, mīļsārtumiņ, šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, puisīši sēž gluži vieni, taču kādu mīļu, mīļu zīmi no sevis mutiņa tomēr ir devusi. Te laikrakstā es lasu par Lesingu un viņa veco runci, kuram arī katrā ziņā vajag būt bijušam ļoti labam un dzeltenam, citādi tas nebūtu sēdējis blakus uz galda un palīdzējis rakstīt «Nātanu». Ak, mana mīļā, labā, dzeltenā diemžēl te vairs nav! Saimnieku meiča to bija jauki iekārtojusi groziņā, un tur viņš gulēja, ķepas izstiepis. Tagad viņš ir dārzā. Un arī es jau bieži sēžu dārzā, bet drīz pēc tam nāca diena, kad es pārtraucu strādāšanu, un vēl tagad tā neveicas. Jau otro nedēļu es sēžu un slaistos, nespēdams ne pie kā ķerties, vienmēr jūtos noguris, prāts ne uz ko nenesas. Perhens ar savu klātsēdēšanu man nepalīdz, viņš vienmēr mani kaitina, un bieži mani pat traucē jau viņa klātbūtne vien, it sevišķi tā kā tagad, kad ārā līst un es nekur nevaru būt viens. Un tomēr nav dabūjams neviens šāds runcis, es tagad katrā ziņā ietiepīgi pastāvu uz dzeltenu, citāds man nemaz nevarētu būt, bet sākumā taču es dzeltenus necietu. Viņš ir arī kļuvis par līdzbiedru dzīvē, par kaut ko, kas mums bija kopējs. Lai cik komiski tas arī neizliktos, tas varbūt arī ir iemesls manai nespējai strādāt. Bet drīz jau būs tikšanās, tad visam atkal jākļūst mīļi un labi. Līdz tam mazajiem, mīļajiem pūkvienīgumiņiem jāturas veseliem un mīļiem. Tāpat darīs arī lielie, viņi arī slinkos. Pūkiņas un bučiņas, un pašas puisīša celta pasaulīte, mīļi, mīļi, mīļi. 239. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 23. jūlijā (5. augustā) 617/23 Sirdsdziļumiņ, Samtiniņ, mīksto pūkgaliņ, nu jau drīz būs tā ilgi, ilgi gaidītā tikšanās. Es negribu pat sev atzīties, vēl mazāk paša mazpūkiņām, ka tomēr esmu kļuvis ļoti nepacietīgs. Viss šķiet skubinām tikai uz šo vienu, virzām tikai uz šo vienu, tur jau visam jāatrisinās, visam jāpiepildās; tagad ir tikai viens vienīgs sasprindzinājums, tad vienlaicīgi jāsākas atpūtai un dzīvei. Šeit būs iekšā 5 dzejoļi, no tiem vienīgi vāciskais nav tik samocīts, visi citi ir prece «Mēnešrakstam»; es tagad nevaru neko rakstīt, šī lieta man šķebina. Šo dzejas žanru esmu novedis līdz absurdam, tas varbūt ir vienīgais ieguvums. Bet mazajiem mīļputniņiem nav jābūt dusmīgiem, «pazudušais saules stars» ir domāts ļoti mīļi, tas ir no tā laika, kad mazās debesatslēdziņas gribēja palikt tur un pelnīt naudiņu, ko es nevarēju uzskatīt ne par ko citu, kā vien par lielāko nelaimi. Man taču ir vajadzīga tā septiņkrāsainā saule, tās desmit sildošās saules, un arī Tev tās ir vajadzīgas, vissaldāko mīļsapnīt. Aplūkojot bez jau minētajiem vēl arī citus dzejoļus, liekas, ka vienu otru jau vēl varētu sūtīt, bet, sākot ar šodienu, nekas tāds vairs netiek rakstīts. «Vai zeme vēl dus?» ir uzrakstīts vakar. Tagad jāatpūšas, ir taču stingri piesacīta, piedraudot ar pērienu pa dibentiņu. - Šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, bet lielie kartītes rakstīs vairs tikai rīt un parīt, bez tam vēl divas vai trīs vēstulītes, līdz 27. vai 28. jūlijam. Atbraukusi no Jelgavas, katrā ziņā vēl uzmeklē redakcijā vēstulītes, kuras varbūt būs aizkavējušās vai kurās es varbūt vēl būšu Tev ko nepieciešamu rakstījis. Vēl pāris dienas, tad vēstulīšu rakstīšana izbeigsies pavisam un sāksies savu mazo putniņu lielā gaidīšana. Līdz Vjatkai es domāju braukt pretim, to jau atļaus. - Šodien rakstu tikai šo puslapiņu, norakstīju dzejoļus, drīz jau nāks vēl vairāk šādu lapiņu, bet tad - reālā tikšanās. - Jelgavā jau Tev paies vairākas dienas. Vai Dorai būs ilgi jātaisās? Ja attur tikai kleitu šūšana, tad labāk liec viņai pašūt šeit, šeit taču nemaz neiznāks daudz dārgāk. - Priekšlasījumu Skrīveros noturi vien, ja tikai Tev kaut kā iznāk laiks; ja ne citādi, tad nolasi mūsu dzejoļus, piemēram, «Fiat justitia» un «Jaungads». Tavus iespiestos, garākos dzejoļus Tu taču arī vari lasīt. Un priekšlasījumu vari iekārtot tā, ka Tu ņem tikai vienu tēmu (piemēram, no literatūras), piezīmē sev svarīgākos punktus un tad runā brīvi, iepriekš neuzrakstot, kas sagādā daudz pūļu. Brīvi Tu taču runā ļoti labi. - Tas man ir liels mierinājums, ka Tu liec izmeklēt actiņas un austiņas. - Lampiņa ir ļoti mīļa. - Laiks tagad ir slikts, bet nāks vēl siltas nedēļas, un mēs iesim pastaigāties uz mežu. - Zaku tēvam neraksti, samierinies ar to, ka vekselis ir tur, nav jau nekādas vajadzības [rakstīt], un izskatīsies ļoti neglīti. Ar laiku jau mēs to dabūsim. Tādēļ nerūpējies par to, mīļpūkiņ. Ja mammai ir Mihaila vekselis un tas nav izrakstīts uz H. vārda, tad arī H. otrā pusē nav jāparakstās, tad mamma pagaidām ir īpašniece. Vai arī grāmatiņas ir pie viņas? Ja nav, tad tās un pārējos dokumentus lai viņa ņem pie sevis. Tagad vēl daudzas mīlas pūkiņas un bučiņas avansā un celta pasaulīte, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sākumā pierakstīts: Šeit ir pievienota arī viena pūkiņa, kā piemērs tam, cik pūkīgi kopbūtnes laikā pašu puisīši glabās mazos putniņus. 2. lappuses augšmalā pierakstīts: Kas būs ar «Galvas Pilsētas Avīzi»? Kas to rediģēs? Tie paši? Vai nav bijis neviena priekšlikuma? No «Rīgas Avīzes» arī ne? Vai ar Neimani Tu neesi runājusi? Vai dzejoļiem nav neviena izdevēja? 240. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 26. jūlijā (8. augustā) 26/614 Manu vissirsnīgāko, vismīļāko zeltagabaliņ, dvēseles sapnīt, brīnumziediņ, arī šodien vēl nav pienākusi neviena pūkkartīte, bet mīļi tomēr un labi arī. No laikrakstiem arī trūkst divu numuru, kur ir iekšā par «Ausekli», bet to es šodien izlasīju «Pēterburgas Avīzēs». Viņi jau, kā likās, lietu grib nostādīt tā, ka neviens gabals tiešām nav cienīgs, tad viņi spīdoši būtu izkūlušies no ķezas. Nu, lai dzīvo sveiki. - Šodien atkal vārīts ievārījums, avenes, iznāca pavisam labs, rīt vēl avenes, tad puslīdz būs vajadzīgais daudzums, ja tad vēl atradīsies lielās zemenes, tad ievārīšu vēl arī tās. Gurķus arī vajadzētu ieskābēt, bet es baidos, un to, kā skābē saimniece, es nezinu. Es arī vēl īsti nezinu, kā iztikšu ar naudiņu, jo man bija neparedzēti izdevumi: par vasarnīcu vajadzēja samaksāt 5 rubļus, jo Sokam nebija naudas: es biju domājis, ka maksājums nāks tikai augusta beigās. Bez tam es divus mēnešus neko nebiju devis par [1 nesalasāms vārds], un tā vakardien atkal vajadzēja izdot 5 rubļus. Saimniekam es gribu dot kuponus, ko 1. septembrī viņš varēs iemainīt. Tad ar 110 rubļiem es būšu izticis veselus 5 ½ mēnešus. - Manu pūkdvēselīt, zeltvienīgumiņ, lielie jau atkal dabūs pa dibentiņu. Vakar bija sanākuši daudzi zemnieki, un bez ievārījuma vārīšanas un [lūguma rakstīšanas] zemniekiem neko citu es neesmu darījis, uzrakstījis tikai vienu mazu dzejolīti, ko rīt nosūtīšu, nevaru izdomāt virsrakstu. - Vienmēr es domāju par Tavu jautrību un esmu norūpējies, ka būšu ļoti neveikls un lempīgs, es jau it nemaz neesmu pazinis tādu naivu prieku, arī Tevi esmu pavedinājis būt drūmai, bet Tu jau esi gaišā, smejošā saulīte, Tu vienīgumiņ, Tu dvēselīt, tikšanās drīzumiņ, celta pasaulīte un sapurinātas austiņas, un mīļi un labi no pašas puisīša, mīļi, mīļi. 241. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 28. jūlijā (10. augustā) Manu vissvētāko debesatslēdziņ, sirdssvētumiņ, brīnumziediņ, iedomājies taču šādu svētku dienu - šodien trīs pūkkartītes un viena salda, brīnummīļa, mirdzoša saules vēstulīte ar ziediņiem un tik spēcīgiem uzvaras vārdiņiem, un tik daudz brīnišķas, saulainas mīļas. Kas gan Tu esi par vienu vienīgu, nedzirdētu Brīnuminiņu, ir taču pierasts tikai sapņot par tādu mīļu, tādas jau nevar būt, tai jau būtu jāsagrauj visas robežas, kaut kam tādam pietrūkst vietas šaurajā sirdī. Iniņ, manu Iniņ, kā Tu mani apkauno ar savu labestību, un tomēr es tikko spēju kaunēties, es taču nevaru pie šīs labestības, man it nemaz nav spēju šim nolūkam, priekš tā ir jābūt augstāk attīstītam. Tas, ko Tu runā par manu burvībiņu, ir kā nepastāvīgs saules skatiens, tas gan jauki mirdz, ir patīkami to uzlūkot, bet tas nespēj nekā, ir pārejošs. Bet tur, kur Tu uzliec savu mazo, balto rociņu, kļūst silts, arvien siltāks, un pamazām sāk zaļot, un beidzot tur vēl ziedēs. Tā ir Tava burvībiņa, un Tava saldā rociņa tagad ir uzlikta uz puisīša galvas, vēl gan, protams, pārnestā nozīmē, bet drīz jau tiešām rociņa būs šeit, un tad galviņai jāzied, asniņi taču tur ir, bet tie gan šaujas ārā, tomēr atkrīt atpakaļ. Dažreiz man paliek bail no lielās laimes, kas šeit atnāks. Vai es būšu spējīgs to visu saņemt? Un vai sēklas neizrādīsies neauglīgas? Vai es spēšu pietiekami attīstīties, attīstīties par Tevis cienīgu? Vai es pēkšņi nepalikšu stāvot? Vai neatkritīšu pavisam atpakaļ? Vai nekļūšu pārāk muļķīgs, pārāk mazisks, pārāk savtīgs? Es tā baidos no liela maziskuma sevī, galu galā, tas patiesībā ir raksturs, un uzdzirkstošie, labie asni ir tikai kviešu vārpas plašajā nezāļu laukā, un Tu esi kviešu lauks. Vai es spēšu no nedaudzajiem graudiem radīt sēklu veselam laukam? Tu smejies, manu mīļo dvēselīt, bet tās tiešām tā ir, man ir bail un reizē sāpīgi, vai es to varēšu? Un tomēr ne par kādu cenu es negribētu atlikt mēģinājumu vai pavisam no tā bēgt, lai lūst vai plīst, abi man nozīmē laimi, laimi. - Te nu es esmu aizrakstījies par tālu un gribēju taču rakstīt tikai par darīšanām. Vēl tikai viens: dzejolīšus Tu esi ļoti slavējusi, es jau ļoti par to priecājos. «Galviņu ievilcis» ir labs, bet katrā Tavā dzejolīti katra rinda taču ir šādi graudi, kā šis viens visā manā garajā dzejolī. Tā, piemēram, «Mēnešraksta» 6. numurā «Ziedoņrīts», «Lietus pelēkā mētelī», «Zelta roka, zaļa galva pazagšus iz gult. paskat.» ir vieni vienīgi trāpīgi šāvieniņi, kāds man ir tikai viens 5 rindās. Es taču esmu tikai nabaga amatnieka zellis. - Students Razums varbūt aizies pie Tevis, viņi grib izdot manus dzejoļus; būtu labi, viņi daudz izdabūtu cauri, palīdzētu izplatīt, un absolūti visi zēni būtu mūsu pusē. Cenu lai viņi nosaka paši; man ir 80 dzejoļi, bez tulkojumiem, tātad 5 loksnes; es sāku kārtot, bet šim nolūkam Tev pašai jābūt te. Nodaļai jau var dot Tavējos vai jaunus, līdz nākošajam gadam tad būs jauni, un Tavējie taču arī nedrīkst pārāk ilgi gulēt, mēs abi, šeit kopā būdami, tos ļoti drīz sakārtosim iespiešanai. Razumu es pats diemžēl neredzēju, viņš gribēja atbraukt pie manis, bet to neizdarīja; viņa adresi man atsūtīja. Ļoti iespējams, ka iznāk tikai bleķis. - Ievārījumi tagad ir ievārīti par 17 rubļiem, tomēr podiņu nav visai daudz. Es izdarīju muļķīgi, paņēmu par daudz cukura: pa ½ mārciņai uz 1 mārciņu ogu; pagājušajā gadā tikai 1 ¼ vai 1/8 mārciņas. - Tu ļoti mīļi saki, sirdsasintiņ, ka riebīgā romāna tulkošana mani ļoti, nomocījusi, vēl tagad es sajūtu riebumu, par to domājot, un tad vēl šādas tādas sīkas nepatikšanas. Tomēr esmu atpūties un vairs nebūšu slikts un slims, bet, ja arī nejutīšos pietiekami stiprs, lai strādātu pie «Īliņa», tad jau man būs diezgan cita darba: dzejoļu kārtošana, likumu pabeigšana, «Nākotnes cilvēka» kārtošana, «Tasso» tulkošana, tulkošana Gulbim (janvārī viņš maksās 60 rubļus, tik daudz darbus es viņam aizsūtīšu). Es neesmu mazdūšīgs, mani tikai nomāc tas, ka mani dzejoļi tagad iznāk tik viduvēji, neviena, kas tiešām būtu spilgts, dzejisks (dzejolim «Manas ilgas» jānoņem pēdējais pants, tāpat dzejolim «Rasa klāja»). - Tavi jaunie vārdiņi brīnišķi atbilst man: «Kas tev par smagu, to nenes.» Tajos ir tik daudz spēka un gudrības. Tas ir tas, pēc kā es cenšos, es jau pie tā arī nonākšu, Iniņa, paša dvēselīte, taču ir tur. - Jā, vēl: romānu lēnām tulkot es nevarēju, būtu iznācis vēl ļaunāk, riebums būtu kļuvis vēl lielāks, padarījis mani slimu. - Tā ir taisnība, es neprotu dzīvot viens, un tomēr tie ir manis paša likumi, bet es viens nespēju tiem sekot, pārāk ilgi un pārāk konsekventi esmu savu dzīvi iekārtojis diviem Iniņiem, ar vienu es vairs neprotu iztikt. Tādēļ arī šķiršanās man nozīmē šausmas, visu laiku man jālēkā apkārt uz vienas kājas. Labi, ja Tu neesi dodošā māte, Tu tomēr esi tā vadošā, sildošā, dzīvinošā, asnus modinošā. Tu esi arī sieviete, spējīga ko uzņemt; man ir lieks, bet rupjš un neizlietojams spēks, Tu to apstrādātu atdod man atpakaļ, līdzīgi ūdenskritumam un elektroenerģijai. Bet Tu esi arī dodošā māte, Tu dod labestību. - Es ļoti priecājos, ka Dora brauks Tev līdzi, viņai nav jābaidās no manis, es mīlēšu viņu. Un varbūt viņa arī vairs nebaidās, jo ir likusi mani sveicināt. Šeit viņa Tavā vietā pārņems saimniecību un pati varēs mācīties. Viņai šeit nebūs garlaicīgi, viņa ienāks mūsu attīstībā, mēs viņu nostādīsim uz kājām un apiesimies ar to mīļi. Manu sirdsvienīgumiņ, brīnumsaulīt, svētumiņ, drīz jau es beigšu rakstīšanu, rakstot tikai apdrošināti, ja kaut kas būs vajadzīgs. Šo vēstulīti Tu saņemsi, apmēram, 8. augustā, kad Tu jau drīz izbrauksi. Mīļi, mīļi, pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, tikšanās puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 242. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 2. (15.) augustā 2.VIII 667              Zibensmirdzumiņl Manu vissirsnīgāko zeltvienīgumiņ, manu dvēseles dzīlīt, sārtmutīt, es tagad katru dienu saņemu mīļkartītes, bet jau kopš jūlija beigām esmu pārtraucis rakstīšanu. Tu pati, zeltpūkiņ, rakstīji, lai es beidzu 26. VII, un tā pēdējo vēstulīti es apdrošināju, uzrakstot vēl atpakaļsūtīšanai Tavu adresi. Pēc mana rēķina 10. [augustā] Tu jau būsi izbraukusi, pastam es rēķinu 10 dienas. Tomēr tik ilgu laiku tagad esmu pamests bez kartītēm, un esmu bijis slikts un bēdīgs puisītis. Nabaga mīļo, vienīgo pūkiņ, tik ilgi Tev tur vēl jānomokās! Neko jau nevar darīt, it sevišķi pie mammas Tev vajadzētu ilgāku laiku paciemoties. Puisītim jau gan sava mutiņa ir ļoti vajadzīga, bet arī mammai tā vajadzīga, jo viņa tik reti dabū Tevi redzēt un turklāt tikai uz īsu brīdi. Es jau gaidīšu, manu vienīgumiņ., manu dvēseles svētumiņ, saldo debesatslēdziņ. Ik dienas vēl arī rakstīšu šādas mazas lapiņas, līdz Tu noteiksi precīzāku termiņu izbraukšanai. Pūkkartītē 26./615 Tu gan saki, lai es rakstot līdz 7. augustam, bet tas nozīmētu, ka 17. augustā Tu vēl būsi Rīgā? Vai tad tas var būt, ka Tu, pēc izstāšanās no redakcijas, tur paliksi vēl veselas divas nedēļas? Ļoti iespējams, ka pastam Tu rēķināji tikai 7 dienas un domā izbraukt 14. augustā? Bet pasts lielākoties iet visas 10 dienas. Būtu ļoti nepatīkami, ja manas vēstules nonāktu Zālīšu rokās. Tā būtu profanēšanās, un man riebjas. Bet varbūt Tev tomēr jāpaliek tik ilgi, es mēģināšu to izdibināt no pūkkartītēm. Gaidot beidzamās dienas ir visgrūtākās; visu pēdējo laiku vairs nav iespējams strādāt. Termiņu arvien atliekot, tuvuma brīdis no jauna attālinās, beidzot Tu saproti, kā bija ap dūšu tam nabaga sunim, kuram pa gabaliņam nogrieza asti. Trīs gadu laikā trīs reizes es šo suni esmu ļoti labi sapratis. - Zini, arī man ir slepenas antipātijas pret Mierkalnu jau kopš tā brīža, kad es viņu pirmo reizi redzēju; šajā ziņā mēs esam ļoti līdzīgi, tas pats, kā Tu zini, ir arī ar dažām personām šeit. Bet tādēļ jo mazāk tiem jāļauj kas manīt. Tā ir sevis audzināšana, tā veidojas par objektīvu vērtētāju, citādi pret šādiem ļaudīm viegli būt netaisnam. - Mazie mīlulīši jau vienmēr priecājas, ja puisīšus slavē, tādi jau ir šie brīnumputniņi, vienīgumiņi, dvēseles dziļumiņi. Šmiti tātad ir ļoti mīļi ļaudis, viņi bija lieli draugi Zālītēm, nedomāju, ka tie mīl arī mūs. Rīt vajag māsai atbraukt ciemos, paziņojusi to ar atklātni, šeit jau vēl ir Langhelds un Meļņickis. Rīt es atkal rakstīšu. Mazliet strādāju, ārpus kārtas, kas ienāk prātā. Tā jau ir ļoti ērti, bet grūti ticēt, ka vēlāk kaut kas iederēsies un izrādīsies lietojams. Es tomēr daru, tādēļ ka ir ērti un, ja ne, tad var tikt izlietots kā citādi. Belši es dabūšu atpakaļ, tātad nepērc, pūkdvēselīt. Es ļoti priecājos par visu labo, ko dūcošā kamenīte būs savākusi. Nopērc vēl Kurta Geikes «Sebastianu», drāmu, kas tik ļoti tiek slavēta kā jauna augstuma māksla. Jāzina taču, tā ir no Herna. Valtera apgāda Berlīnē. Manu sirdspūkiņ, dvēseles tūkstošskaistumiņ, dzimtenes saulīt, Tevi klēpīti mīļo un papurina austiņas Tavas pašas puisītis, mīļi, mīļi, mīļi. 243. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 3., 4. (16., 17.) augustā 666/665/3/4. VIII          Septiņtūkstošskaistumiņ! Manu dziļsirsnīgo Dvēselesiniņ, zilās ildziņas, tikšanās sapnīt, šajās pāris dienās neesmu saņēmis nevienu pūkkartīti, un tādēļ ilgas ir jo lielākas. Turklāt šeit bija arī māsa, un es jūtos vēl vientuļāks, jo mums diemžēl vairs nav nekā kopēja; ir vēl tikai slimīga tieksme turēties pie kaut kā saistoša, bet nekā tāda vairs nav. Tu, manu dvēselīt, esi vienīgā cilvēciskā būtne, kurā es atrodu pats sevi, kurā es varu atpūsties un stiprināties, uz kuru es pilnīgi varu paļauties, patiesi un atklāti, jā, pilnīgi, nekad nekļūstot par dubultu «Es». Bija tomēr daži nelabvēlīgi apstākļi, man ilgi vajadzēja palikt nomodā, slikti gulēju, biju ļoti noguris un apātisks (tāds esmu arī tagad, pat lielākā mērā), tad laiks bija slikts, apmēram 3 stundas mums bija jānosēž istabā un jāsarunājas, turklāt vēl Perhena klātbūtnē, kas ne visai der sarunu veicināšanai. Partnere bija trumpis, citu kāršu vispār nebija; visa interese bija par jaunumiem, ar ko viņa neskopojās, tikai sevišķi jauna nebija nekā. 10-20 minūtes mēs bijām vieni un tad aprunājāmies par klātesošo vispārējo veselības stāvokli. - Ja es, mīļactiņ, braukšu Tev pretim uz Vjatku, tad jau es atkal pie viņiem piekāpšu. Pacienāt viņu es nevarēju, jo viņa šeit bija tieši pirms pusdienām, biju nopircis mazliet našķus, tie tagad paliks līdz 30. augustam; tajā pašā dienā arī Perhens svinēs savus brīvlaišanas svētkus, un tad arī mēs tajos piedalīsimies. Ar atpūtu, tāpat kā ar darbu, lāgā neveicas, vienmēr tiek iztraucēta kārtība, nav arī ne īsta prieka, ne īstu dusmu. Bet tas nenozīmē neko sliktu, es tikai prasu vairāk, nekā spēju izpildīt, esmu ar šo to mazliet neapmierināts, sevišķi kas attiecas uz mani pašu. Viss jau būtu labi, tikai nav siltas saulītes, tās desmit siltās saulītes vēl ir aiz kalniem, bet drīz tās atnāks, un tad viss uzziedēs. Par daudz mēs esam pieraduši viens pie otra, un, liekas, ka šķiršanās mums traucē īsto, pilnvērtīgo, spirgto dzīvi un darbu, šogad vēl vairāk nekā pērn. Tas ir visaugstākais, bet arī visbargākais, tik sāpīgi tas ievaino pie vismazākās pieskaršanās, atraujot vienu no otra, tas sagādā tik daudz ciešanu. Parastie ļaudis šķiras bez sāpēm, viegli, un atkal savienojas kā telefona stieples. Mūsu savienojošās stieples diemžēl ir vissmalkākie nervi; turklāt tie ir vissvarīgākie, līdz izmisumam nepieciešamie nervi, kuru traucējums paralizē visu mehānismu. Šodien vēstulīte ir slikta, bet mazais vienīgumiņš lai nedusmojas, zini, ka pēc tikšanās ar māsu arī Tavs garastāvoklis vienmēr kļuva slikts; viņas dēļ bija jāizpaliek pat kādai vēstulei. Bet visas bēdas drīz beigsies, mīļildziņas jau nāk, lai celtu pasaulīti, sapurinātu austiņas un tiktu pašas puisīša mīļi, mīļi aprūpētas, mīļi, mīļi, mīļi. Mīļā Doriņa vienmēr mīļi jāpasveicina, bet pūkputniņam jāsaņem bučiņas un pūkiņas, mīļi, mīļi, mīļi. Vēstules sākumā pierakstīts: Pievienotas pūkiņas ar bučiņām. 244. ASPAZIJAI Slobodskā 1902. gada 13. (26.) augustā 13/596              Baltziediņ! Manu sirdsasintiņ, manu dziļvienīgumiņ, zilās ildziņas, zilo brīnumpuķīt, šeit arī iet līdzi mazs zils brīnumziediņš, tas jau ir pēdējais, kas pļavās atrodams. Varbūt tu brīnīsies, viszeltaināko sirdsstariņ, kā gan pēc tam, kad jau tik ilgi bija pārtraukts sūtīt vēstulītes un kartītes, pēkšņi atkal pienāk vēstulīte? Šodien saņēmu mīļo, pūkīgo telegrammiņu, zini, tur bija aplams paraksts, nav pratuši apieties ar pūkiņām, bet no tām iztaisījuši лукин, tas viņiem ir pazīstams vārds, turklāt, vai gan viņi var iedomāties? Es ļoti smējos. Šī vēstulīte, cerams, vēl aizies galā, līdz 22. augustam vēl ir 8-9 dienas, bet, tā kā tas nav droši zināms, tad es nerakstīšu neko sevišķu, tikai 1ai būtu pūkīgi un padarītu pūkīgu. Naudiņu es saņēmu, un tā bija īstajā laikā. Gluži negaidot man bija jāizdod 5 rubļi par vasarnīcu un 5 rubļi par [mantām?]. Arī ievārījuma sanāca mazliet vairāk, nekā es sākumā domāju, tas man izmaksājis 16 rubļus. Un tā es tad biju gluži pliks no naudas šajā dzestrajā laikā. - Pa šo laiku ir pienākušas arī visas pūkkartītes, kaut gan neregulāri, tomēr neiztrūkst neviena, it sevišķi neiztrūkst pūkiņas, visas ir ļoti mīļas un labas. Šodien jau ir kādas trīs dienas, kopš gaidu pūkkartītes, bet toties šodien ir telegrammiņa. - Laiks vēl arvien ir labs, bet nav vairs tik silts, retas ir dienas, kad temperatūra pārsniedz 15°. Katru dienu es vēl eju uz mežu, izņemot dienas, kad līst. Vakardien Sokša no vasarnīcas pārnāca uz mājām, viņai tuvojas nedēļnieces laiks, un arī viņi visu laiku ir nomocījušies ar blaktīm un nav gulējuši. Ja laiks būs tāds kā tagad, tad jau es vēl joprojām iešu turp; bet zemnieki spriež, ka vēl visu mēnesi vai pat ilgāk var pieturēties labs laiks. Divi mīlulīši varbūt tomēr vēl varēs aizstaigāt uz mežiņu un vasarnīcu. - Ja Tu, mīļo sirdspūkiņ, vēl atrod laiku, tad ekspedīcijā paņem mana svītrotā «Fiat justitia» novilkumu, man, proti, šeit nav melnraksta. Man vajadzētu uzrakstīt no jauna visus labojumus, un toreiz jau bija iznācis gluži ciešami. Pie tās pašas izdevības Tu varētu paņemt līdzi arī Fallija svītroto «Ziedoņsapni» par mani, būtu tomēr interesanti un arī nepieciešami to zināt. Būtu arī labi, ja Tu varētu dabūt E. V. Eglīša vēstuli Zālītem par mani. Tā kā Eglītis grib man uzbrukt, tad tas man būtu ļoti labs ierocis. - Ar lielo piecnieku tā lieta ir tāda, ka arī es esmu ļoti daudz izdevis, lai gan dzīvojis esmu ļoti skopi, - man pašam 20 rubļus, bet kopumā par jūliju 45. - Būtu, protams, ļoti jauki, ja par augustu Tu vēl varētu dabūt algu, romāns jau arī tūlīt beigsies, un es visu šo vasaru par naudiņu neesmu strādājis neko. Pa šiem 6 mēnešiem esmu izdevis: 110 atstātā nauda, 27 rubļi % un 25 Tava atsūtītā (no kuras paliks vēl 10) + valdības pabalsts 36=198 vai 180, pa 30 rubļiem mēnesi, bez tam no klientiem vēl 12 rubļi. Ja Tu, mīļpūkiņ, atbrauc ar 200 rubļiem, tad no šīs vasaras peļņas Tev vēl atliks 30 rubļu, jo Tu izbrauc ar 170. Parasti no Tavas vasaras peļņas mums nepalika nekas, vai pat bija deficīts. Šoreiz tas taču būs liels progress. Turklāt es pats tagad maz domāju par naudiņu, esmu ļoti laisks, pa vasaru ļoti iededzis un, par spīti visam, tomēr atpūties, un, gluži neapstrīdami, ļoti mīļš. Es tikai baidos, kāda atbrauksi Tu, mīļo samtpūkiņ, būsi laikam ļoti slimiņa, bet es jau ļoti, ļoti izpūkošu un apkopšu savu mīļo, mazo pūkgaliņu, lielo, lepno dāmu, kas no visām pusēm tā tiek meklēta. Es ļoti priecājos par visiem tiem lielajiem panākumiem, kādi Tev ir bijuši, kaut tikai iepriekš Tev nebūtu vajadzējis tā ciest, kamēr Tu līdz tiem nonāci. Tagad pat panākumi Tevi vairs nesaviļņos tā īsti, līdz sirdsdziļumiem, jo sirdsdziļumi vairs nav zaļa pļava, tie ir nobruģēti daudziem cietiem akmeņiem, braukšana, protams, pa tiem ir laba. Vai Tu Zālītēm varbūt uzteici ar ļaunu? Kādēļ tad viņi bija tā pārsteigti? Tu taču aizbrauc katru gadu, to taču viņi zina. Tev vajag šķirties ar labu, mēs jau turpināsim strādāt «Mēnešrakstā». Cik es tagad redzu, tad arī Gulbju ordeņa bruņinieks šķiet tikai domājam, nu, bet jo labāk, un, ja ne, daudz tas nekaitē. - Vai «Zeltīti» nevar sūtīt Remiķim tūlīt? Tur jau nekā nav, ko pārstrādāt, vienīgi šis tas jāizsvītro. Jaunais klubs tad labāk varētu iesākt ar to nekā ar kādu vecu lugu. - Ļoti mīļi, ka nopirkta gaiša lampiņa, ja iziet daudz petrolejas, tad jau atkal istabiņā būs silts, un to mīlam mēs abi. Jāsargā tikai actiņas, lai tās no lampas neiekaistu. - Jaunais čemodāniņš ir vienkārši lielisks, tajā jau būs brīnišķas lietas, un tad būs rakņāšanās un mielošanās. Ja Tu izbrauc tikai 22., tad 30. augustu mēs varētu svinēt kā divkāršus svētkus. Kāds gan māmiņai ir noskaņojuma? Vai viņa nav bēdīga? Lai nebēdājas, nākošgad jau Tu brauksi viņu apciemot. - Морожки vairs nedabūju, sākumā es tās neņēmu, bet tad jau bija par vēlu. - Ievads franču lirikā ir ļoti jauks. - Mīļo, mīļo, sirsnīgo vienīgumiņ, celta pasaulīte, sapurinātas austiņas, pakašātas samtpēdiņas, mīļi, mīļi, mīļi no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi. 245. J. VIDIŅAM Slobodskā 1902. gada 13.(26.) augustā Mīļo Džon! Vai Tu vēl lādies un lamājies? Tas būtu man šodien vispatīkamākais, patīkamāks nekā pat visu četru brāļu Jurjānu ragu koncerts. Bet vai Tu tik neesi atmetis ar roku un apklusis? Elza mani arī ilgi lamāja gan Tavā uzdevumā, gan pati uz savu roku par nerakstīšanu, kamēr beigās apklusa. Šodien dabūju telegrammu, ka viņa izbrauks augusta beigās. Ko man Tev sacīt? Varbūt taču lūkot pāris vārdos izskaidrot, kā tas nācies. Piedzīvojumi mani mācījuši, ka tas nekad nekā nepalīdz; kas pats nau nervozs un piespiests stipri strādāt, tas tā kā tā nesaprot un izskaidrojumā redz tikai neveiklu mēģinājumu atvainoties. Bet Tevi es turu aizdomās, ka Tu mani mīli tāpat kā es Tevi. Tavas vēstules mani arī apstiprināja tādas domas, un, kas mīl, tas saprot arī daudz nesaprotamas lietas. Es ļoti ātri tiku tulkojis «Monte Kristo», pēc tam tūdaļ ķēros pie cita tulkojumā darba, nebiju aprēķinājis savus spēkus, še arī bija nepatikšanas, sāku naktis atkal negulēt un galā tā noguru, ka visa caura vasara aizgāja kūkojot, bez kādas noteiktas strādāšanas un bez atpūšanās. Sevišķi par šo pēdējo es esmu vienmēr brīnējies: nesistemātiska dairīšanās nekad nedod atpūšanos, nekad neesi dzīvs, neko nevari uzņemties un iesākt. Ar vārdu sakot, tā ir cūcība bez gala, un pārciest to ir grūtāk nekā lielāko fizisko slimību. Bez tam jau fiziskai slimībai arī tic, un, kad tev arī tikai kāda s... kāja vai roka nopuvusi, tevi katrs ar prieku gatavs nožēlot. Nu, velns lai rauj visu to būšanu, nenāku es jau pie Tevis par pacientu. Citādi še jau tā dzīvošana iet, sevišķi man nau ko sūdzēties, jo es, par laimi, sen iemācīts būt viens; citi biedri vai iz ādas lien laukā aiz gara laika un apnikuma, visi tik mīļi sabiedriski cilvēciņi, tik vienkārši un laipni, kādus pie mums tik retam satiek. Cita suga, bet viņi neprot būt vieni. Es no viņiem mācos būt sabiedrībā, bet daudz es to nepanesu, tas mani nokausē tāpat kā darbs. Es aizvien domāju ar savādu bailīgu ziņkārību, kāda būs Rīga, kad es pārnākšu, kādi būs vecie paziņas, ar kādiem no jauna vajadzēs iepazīties un dzīvot, vai es mācēšu jel maz ar viņiem runāt, līdzi domāt, saprast, kur nu vēl dzīvot? Astoņi gadi, paši spēka gadi, ir briesmīgi garš laiks, un pie jums viss būs pārgrozījies. No tālienes es redzu vēl to veco, bet arī tas pārgrozās, rokās turams, un kas viss tur neizaug jauns. Turklāt še bez visa vēl dzīve tik klusa, ka pa trim gadiem nekas nau grozījies, es nemaz vairs nesapratīšu, kas tas ir kustēties. Kāds Tu pats esi? Tu man priekš acīm visvairāk stāvi tā kā studentu laikā, - kāds Tu tagad esi, Tu esi daudz dzīvojis, Tu esi nodibinājies. Vai Tu nevarētu man vismaz atsūtīt savu ģīmetni, varbūt iz tās varētu noprast cik necik jauno Rīgu. Tavas vēstules ir ļoti mīļas, tanī ziņā Tu esi tas pats vecais students Pēterburgā; bet ir tur arī kas jauns, kas nodibinājies, klāt pieaugušas atvasēs Taisnību sakot, -iekš manis ir ļoti daudz īstas zēna ziņkārības kāda tā jūsu jaunā dzīve, gribētos visus savus pirkstus pielikt klāt. Bet vēl jau es tālu no dzīves, un tā pirkstu pielikšana visgarām aizliegta kā bilžu galerijās: «nicht mit den Fingern berühren». -- Pastāsti labāk par jauno Bisnieks klubu, vai viņš pieder dienlapistiem? Kā tur labi sviežas? Vai tik atkal nau Deglavs pa pulku? Jā, Tu biji jautājis, ko es sakot par «Pēterburgas Avīzēm». Diemžēl man tavas vēstules nau vairs. Tu zini, še uznāk brīži, kad nau labi, ka tādas lietas būtu.) «Pēterburgas Avīzes» no sākuma man patika svaigais tonis, bija dažs viņiem, par ko citas avīzes pat nerunāja, laikam cenzūra drusku brīvāka, bet viņi maz prata izlietot šo samērā lielāko brīvību, - viens, piem., man patika: viņi vismaz rakstīja par jaunu zemes taksāciju, kaut gan diezgan vāji; «Dienas Lapa» ir neminēja, un tomēr jautājums ir ļoti svarīgs. Par tieslietām un saimnieciskiem jautājumiem viņiem bieži raksti, bet tur jau tikai ļoti reti var būt ar viņiem mierā. Galu galā, viņi tomēr ir špīseri, sevišķi bieži man riebjas tas Niedra ar savu gudrību, kura pastāv drošā atpakaļrāpšanā. Vispār, «Pēterburgas Avīzēs» ir pārāk daudz elementu sajauktu kopā, nelaimīgā trejsabiedrība redaktoros arī palīdz, pie jucekļa, un tā iznāk ļoti bālganas demokrātisma patekas. Mēs nu gan neesam izlutināti, bet «Purva malā» no sākuma bija arī daži izdevušies joki, piem., par «Pēterburgas Ceitungām», bet nu viss izsusis, un tad viņi arī nemācēja sev vielas atrast un notika sīkumos un garlaicībā. Citus jaunos laikrakstus es nepazīstu, pērn tikai «Vārdu» drusku lasījis, tur bija daži labi ievadi, cits - postaža. Kāda ir Veinberga jaunā avīze? Vai viņa turas tikai caur polemikām, jeb vai viņai kāds pozitīvs pamats saturam? Bet lai nu tās avīzes, kā Tu pats raujies? Vai savu valodniecību maz piekopi, es Tevi nekur neredzu ar to parādāmies, Tu vispār klajā nemīli iznākt. Vai Tava mīļā sieviņa Tevi nedzen uz to? Kas pie Jums valodniecībā? Kur guļ Tavi materiāli vārdnīcai? Pagaldē vai pagultē? Jeb vai Tu varbūt neesi palaidnis? Jā, saki, par ko Tu savu stenogrāfiju nelaid klajā, daudz kas uz viņu mestos, es pirmais, man viņa būtu ļoti vajadzīga. «Rosmersholmu» Tu arī netulkoji, i tik i bija, Deglavs turpret, valodas neprazdams, prata ielīst «Mēnešrakstā». Tīri jālamājas ar Tevi, cik daudz Tu labāks nekā es, es grūti varu sevi piespiest pie vēstuļu rakstīšanas, Tu jau gatavus darbus nevīžo nodot drukā un saņemt naudu. Kad nodosi sirsnīgas labdienas no manis Tavai kundzei, nodod viņai arī šo lūgumu, lai Tevi sapurina krietni, ka Tu iznāktu laukā ar saviem darbiem. Un nu daudz labudienu un mīļu sveicienu visiem trim, sveicini arī vecos paziņas..., kas vēl atminas. Vai Tu lādēsies drīz, mīļo Džon? Un nu vēlreiz sveiks! Tavs Jānis. 246. B. VOLTERAM Slobodskā 1902. gada 3. (16.) decembrī Ļoti cienījamais Eduard Aleksandrovič! Vakar mana sieva caur Zālītes kundzi saņēma Jūsu laipno uzaicinājumu sniegt Jums dažas biogrāfiskas ziņas par sevi. Es ļoti nopriecājos par tādu, kaut arī netiešu ziņu par Jums un, tā kā Jūsu adrese man arī ir paziņota, tad steidzos izmantot gadījumu, lai apsveiktu Jūs pēc tik daudz gadiem. Pirmām kārtām sūtu sveicienus un vislabākos novēlējumus Jūsu cienījamai dzīvesbiedrei, es ceru, ka viņai ir laba veselība un ka Jūs šai ziņā no viņas neatpaliekat. Par Jūsu darbību es diemžēl tagad maz ko dzirdu, esmu spiests atrasties pārāk tālu no Lietuvas un Latvijas; tas ir bēdīgāk, ka man tagad vajag vienīgi nodarboties ar latviešu valodu, jo mans amats gandrīz jau no 1897. g. ir Eiropas literatūras klasiķu darbu tulkojumi. Šeit būtu darbs arī lingvistam un etnogrāfam: pilnīgi neizpētīta tauta, votjaki, bet es neesmu igaunis, par ko es jūtu nožēlu pirmo un pēdējo reizi. Vai Jūs esat kaut ko uzrakstījis par manu nabaga Inflantiju? Ko Jūs tagad vispār pētat, pie kā strādājat? Jūs taču esat nenogurdināms darba rūķis. Žēl vienīgi, ka Jūs lietuviešiem dodat priekšroku, nevis mums, latviešiem. Bet mums Aspazija ir tāda rakstniece, kādu Jūs neatradīsat ne vien Lietuvā, bet diez vai arī Eiropā, viņa, starp citu, grib pamest Latviju un pievērsties Eiropai. Lūk, Jums arī īsa viņas biogrāfija, - es dzirdēju, [Jums to vajag] Brokhauza krievu vārdnīcai -, ja Jums ievajagas ziņas arī leksikoniem, tad tās varat papildināt no dažām pievienotajām recenzijām. Ar drāmu, «Vaidelote» Jūs, iespējams iepazināties pats, tā ka tā [«Vaidelote»] tiks izrādīta Pēterburgā š. g. 8. decembrī. Gaidot atbildi, cieši spiežu Jūsu roku, dārgais Eduard Aleksandrovič, kopā ar sievu sūtām sveicienus Jums un Jūsu laipnajai dzīvesbiedrei. Jūsu [nesalasāms paraksts] Uz atsevišķas lapas rakstīts: Aspazija, Elza Rozenberga, dzimusi 1868. g. 4. martā Kurzemē, Daukšu mājās, Zaļenieku pagastā. Sākumā mācījās pagasta skolā, pēc tam Jelgavas Dorotejas skolā (ģimnāzijā). Viņas dzejnieces talants atklājās ļoti agri, vēl būdama skolniece, viņa sacerēja vairākas poēmas, kuras vērsa uz sevi sabiedrības uzmanību. Viņas pirmā plaša vēriena drāma «Atriebēja», kas uzrakstīta 1888. g., piesātināta ar jauneklīgu degsmi un dramatismu, tai tika piešķirta pirmā prēmija Rīgas Latviešu teātra konkursā, taču tendences dēļ to neatļāva izrādīt, kas uz ilgu laiku iznīcināja dzejniecē vēlēšanos radoši strādāt. 1892. gadā viņa uzrakstīja plašu lirisku poēmu «Saules meita». Šo poēmu var salīdzināt vienīgi ar Šellija «Mabas karalieni», kuru tā pārspēj ar skaistumu un lirismu. No 1894. gada dzejniece valda uz Rīgas Latviešu biedrības teātra skatuves ar drāmām «Vaidelote», «Ragana», «Zaudētas tiesības», vēlāk «Neaizsniegts mērķis», kuras visas uzrakstītas gandrīz vienlaicīgi līdz 1895. gadam. Ar šīm drāmām, tāpat arī ar 1894. gadā uzrakstīto «Cīņu par nākamību», Aspazija nojauca tā laikā šauro nacionālo barjeru un ienesa latviešu rakstniecībā plašās Eiropas literatūras elpu. Vietējā, krievu un vācu prese ar sajūsmu apsveica rakstnieci, par kuru 1895. gadā atsaucās arī ārzemju «Berliner Tageblatt». 1896. gadā dzejnieces poētisko darbību pārtrauca nelabvēlīgi apstākļi, un viņa sāka nodarboties ar žurnālistiku, vadot laikraksta «Dienas Lapa» literāro feļetonu. Aspazija ir vispāratzīta par latviešu labāko rakstnieci. Pašā pēdējā laikā Aspazija atkal atsāka poētisko darbību un uzrakstīja drāmu «Zeltīte», vairākus stāstus («Skats brīnumpasaulē», «Taisnais soģis», «Atēna» utt.), poēmas: «Patiesība», «Gadsimtu maiņā», «Laime» u. c., un lielu daudzumu mazu lirisku sacerējumu, kas ievietoti žurnālā «Mēnešraksts» u. c. Uz atsevišķas lapas ar zīmuli pierakstīts: ieveda Eiropas ideju lokā, daļēji tur valdošajā reālismā un sievietes emancipācijas centienos. Aspazija piederēja arī pie t. s. jaunstrāvniekiem. Pa šo laiku Aspazija ir uzrakstījusi «Sidraba šķidrautu», gūstot līdz šim neredzētus panākumus. Drāma uzrakstīta simbolisma garā, bet R[aiņa] ietekmē, un tai ir spēcīgi t. s. atbrīvošanās kustības elementi, kuri arī izskaidro milzīgos panākumus publikā. 243. R. BLAUMANIM Slobodskā 1902. gada 16. (29.) decembrī Slobodskā 16./XII 1902. Mīļais, dārgais draugs! Man ir patiess prieks, ka es varu iesākt vēstuli ar sirsnīgu paldies Jums, ar sirsnīgu paldies par labajām ziņām, ka mana luga ir laimīgi izgājusi cauri cenzūrai; tās gadiem ilgā odiseja man ir kļuvusi gluži pretīga. Es ticu, vismaz novēlu, lai Jūs būtu tik laimīgs, ka to nemaz nepazītu. Man šis stāvoklis permanenti ir noskaidrots - Jūs manāt, ka es tikko kā esmu lasījis avīzi, kuras valoda man vēl pielipusi, turklāt esmu briesmīgi dusmojies, ka no šīs Skillas man vienmēr un mūžīgi būs jābaidās, un šis baiļu laiks par katru lugu arvien ilgst gadiem; esmu Jums tiešām pateicīgs par tā saīsināšanu «Pusideālistam». Tagad es atkal ļoti baiļojos par manu dzejoļu krājumu, kam vajag tikt iespiestam pie jums, t. i., pie Rāviņa. Taču vispirms man Jums tomēr vēl jāžēlojas par to, ka vēstules pie manis nāk briesmīgi lēnām: Jūsu vēstule pienāca tikai decembra sākumā, kamēr pasts taču parasti pienāk 7 dienās; ceļi tagad slikti. Un nu vēl arī mana atbilde nāk tik vēlu, pat mūsu pateicība par Jūsu laipnību un lielajām pūlēm, jo «Vaidelotes» uzvedums ar lielisko inscenējumu un Akmentiņu kā tēlotāju ir pateicības vērts. Lieliskais veids, kā Jūs jau ilgi pirms tam «Atbildēs» aizrādījāt uz izrādi, sajūsmināja mūs visaugstākā mērā, un es ticu, ka par piezīmi «Novoje Vremjā» jāpateicas tikai Jums. - Taču, neskatoties uz to, mēs nevarējām agrāk rakstīt, jo laiks, kuru mēs tagad pārdzīvojam, ir briesmīgs un smags, tas atgādina visdrūmāko. Katrs savā laikā mēs pat bijām spiesti palikt gultā, nemaz jau nerunājot par manu neirastēniju; bez tam ilgi nācās uztraukties par slimo māti, brālis it kā esot vājprātīgs, līdz šim nekas vēl nav skaidrs. Un tad nepārtrauktais, nogurdinošais darbs, galu galā mēs tomēr esam tādi dienas žurnālisti, lai gan strādājam pie mēnešraksta. Un pašās beigās vēl tas ļaunākais: laikmets, arī šeit ārā, ir šausmīgs, reakcija visur uzvaroši iet uz priekšu, Anglijā baznīca nospiež skolas, un sevišķi Vācijā, sazin kās vēl tur notiks? Jūs piedosit vecam avīžniekam to drusciņu politikas, - es biju pārāk noguris, lai strādātu, tādēļ lasīju avīzes, ilgi nebiju ņēmis rokā nevienu ārzemju avīzi, negribēju redzēt šo riebīgo laiku, tagad nu pilnīgi esmu saņēmis savu tiesu. Mani tas ļoti nomāc. Varbūt Jūs tam neticat, Jūs esat par daudz dzejnieks. Šajos laikos es nespēju neko strādāt, kur nu vēl humoru, kur to lai ņem nezogot? «Zagtu gan, cien. kungs,» kā čigāns sacīja, «bet kur lai zog? » Te Jums sūtu divus pielikumus (iedrošināts no Jūsu skaistajiem gabaliem nr. 95 un 97), raugiet, ko Jūs ar tiem varat iesākt, protams, Jums nav jāsūta nekāds honorārs. Es baidos arī, ka šim gadam tas viss nāks par vēlu, t. i., var tikt ievietots tikai pēdējā nr. Vai ir tiesa, ka «Pēterburgas Avīzes» Jūs pavisam pametīsiet? To ne vien mēs dziļi nožēlotu, ka nevarēsim griezties pie mīļa drauga Pēterpilī, bet ko tad arī lasītāji sacīs? Varbūt Jūs varēsiet vadīt savu nodaļu arī no tālienes? Un vai dzimtenē tomēr ir iespējams kaut ko pastrādāt? Gadījumā, ja Jūs šos divus humoristiskos darbiņus vairs nevarēsit ievietot, tad neatstājiet tos saviem pēctečiem, bet sūtiet atpakaļ; es gribētu tos nodot tikai Jums. - Plute it kā arī atsacīšoties? Man patika viņa vīrišķīgā izturēšanās, piem., viņa konsekvence sadursmē ar Niedru, kura pielāgošanos, nekonsekvences dēvēšanu par principu nespēju sagremot. Par Niedru kā rakstnieku es neiedrošinos spriest, es viņu par maz pazīstu un varbūt nespēšu būt pietiekami objektīvs, jo gandrīz visos jautājumos mēs ar viņu esam diametrāli pretējos uzskatos. Vai «Pēterburgas Avīzes» tagad būs pilnīgi viņa, t. i., Niedras rokās? Es gribēju «Pēterburgas Avīzes» apsveikt ar cenzūras brīvību (turklāt iegūtu par tik zemu cenu), bet šajos apstākļos vēl jāpārdomā. Jā, ja Jūs paliktu! Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies? Jā? Man bija ļoti patīkami, ka Jūs mani ietverat savās izjūtās. Vaļsirdība un noteiktībā Jūsu raksturā mani vienmēr saistījušas pie Jums. Man būtu ļoti daudz, ko Jums sacīt, arī tagad jau esmu Jums mazliet par daudz žēlojies. Esiet sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Jā, man Jums vēl viens lūgums: mans dzejoļu krājums tiks iespiests pie Rāviņa. Izdevēji ir daži biedri, sevišķi Gustavs Zemgals. Bet nu Remiķis ļoti vilcinoties ar cenzēšanu, dzejas guļ jau 1 ½ mēneša. Vai Jūs nebūtu tik laipns un neietekmētu viņu, lai viņš dzejas laiž cauri nesvītrojot - tās gandrīz visas jau ir cenzētas - lai ātrāk varētu dot Rāviņam iespiešanai. Lūdzu paziņot arī man labi drīz. Esiet vēlreiz sirsnīgi sveicināts no Jūsu tālajiem draugiem. 248. H. ZĀLĪTEI Slobodskā 1902. gada decembra beigās vai 1903. gada sākumā Ļoti cienījamā, mīļā kundze! Jaungada sveiciens. Jūsu laipno, mīļo vēstuli bijām saņēmuši jau agrāk (tāpat arī jau laiku priekš tam Jūsu pastkarti). Siltā un patiesā Jūsu vēstuļu sirsnība mūs aizvien no jauna saista pie Jums, rāda, ka Jūs mūs turat labā piemiņā, pārsteidz un liek mums aizmirst visu bijušu, visu, kas šķir. Tā mēs varam aizvien atklāti un draudzīgi, kaut arī ne par visu un svarīgāko izrunāties. Naudas sūtījumu (45 r. 60 (par decembri)) arī saņēmām, un tas mūs pārsteidza ar savu necerēto, negaidīto pilnīgumu, tāpat kā Jūsu laipnais piesolījums vēl paaugstināt honorāru, piem., tādiem rakstiem kā «Zvans». Vēl lielāku pateicību mēs parādā Jums un Jūsu brālim par mīļo rūpību, ka apmeklējāt māmiņu Jelgavā; viņas stāvoklis mums likās no šejienes gluži izsamisis, un bažas mums laupīja visu darba spēju, bet tagad Jūs mūs esat apmierinājuši. Elza liek Jums arī vēl daudz paldies izsacīt par 50 rubļu piespriešanu par dzeju «Laime»; tā bija ļoti asprātīga iedoma tādā ceļā izšķirt jautājumu, ka nedevāt godalgu nevienai iesūtītai dzejai, kas tādas nau cienīga, bet nodomāto godalgas summu piešķirot dzejai, kura nebija iesūtīta, bet cienīga. Tikai lūdzu paskaidrot nākamā «Mēnešraksta» burtnīcā, ka «Laime» nebija uz sacenšanos iesūtīta, citādi var celties pārpratums (kāds mums jau tiešām tika izsacīts), ka «Laime» atrodas arī to starpā, kuras nau atrastas par godalgas cienīgām, bet viņai piešķirta godalgas summa tikai kā samērīgi labākai. Uz izrakstīto sacensību mēs nebijām nekā iesūtījuši, jo turējām viņu par nebrīvu - aprobežotās pielaišanas dēļ -, pie tādas nebrīvības nebūtu bijis nekāds liels gods sacensties. Jūs redzat, tā mēs izsakām savas domas gluži vaļsirdīgi. To dara tā siltā sirsnība un atklātība Jūsu vēstulēs. Jūs jau zināt, ka mūsu domas šķiras pašos pamatos, bet te pie Jums tomēr ir vienīgā vieta, kuru atpakaļrāpulība vēl nau tā pārņēmusi, toties nepatīkamāk ir pēdējā laikā aizvien biežāk atdurties uz parādībām, kas liek par to šaubīties: kad redz žīdiņus ēdam rītos vakaros, tad aptekas dūša, nepiederas arī agrāk nicinātas brīvas tautas loceklim nicināt cilvēku par to, ka viņš žīds; tikpat maz kā aizstāvēt agrāko kakla kungu lielo ēstgribu. Protams, es nekā plašāka nevaru rakstīt, nedz arī dot cik necik citu aizrādījumu; Jūs paši viņu zināsat. To vēl varu teikt, ka literatūrā nevajadzētu vilkt pārāk plašas robežas muļķībai; es atzīstu pilnīgi viņas varu, bet ne tiesību. Kā lai sev izskaidroju Niedras gara parādīšanos «Mēnešrakstā», kur debitē viņa rokaspuisis V. Eglīts, pašā I burtnīcā (kuru nesen dabūju). Ja Veinbergs izdomāja absolūto inteliģenci, tad V. Eglīts absolūto muļķību, ko dokumentāriski parāda «Mēnešraksts». Vai vējš tagad pūš šai muļķībai par labu? Tad es vismaz negribu sēdēt vēja pusē, es neciešu šo smaku. Kādēļ Jūs arī domājat, ka es strādāšu kopā ar cilvēku, kas mani nonicinājuši, un Jūs? Ja Jūs gribat mainīt «Mēnešraksta» virzienu, tad sakat man to tikpat vaļsirdīgi, kā es Jums jautāju. Godīgi ļaudis var par visu klaji izrunāties. Visādā ziņā aizvien būsim pateicīgi par mīļo pakalpojumu mamiņai, par laipnību, kādu mums parādījāt. Vēlreiz sirsnīgi novēlam Jums daudz labas laimes jaunā gadā un pateicamies par skaisto un lepno ziemsvētku karti, kuru atsūtījāt mums līdz ar sveicieniem no redakcijas locekļiem, visiem lielo paldies! Laikam būsat jau arī saņēmuši mūsu karti iz Slobodskas, kura nu gan nekādā ziņā nevar mēroties ar rīdziniecēm. RAINIS Vēstules Slobodskas trimdā (1899. - 1903.) Latvijā (1903. - 1905.) 1903. gads 249. J. VIDIŅAM Slobodskā 1903. gada [1. (14.) janvārī] Slobodskā, jaungada vakarā, 1903. Lai jauna laime un jauns gads - Tik vecais draugs lai paliek tas pats! Priecīgu jaungadu, mīļo Džon, jautrus svētkus, vieglu mandagu, daudz sirsnīgu paldies par sveicinājumu un visu labu, bet kur tad paliek arī Tava atbilde uz manu vēstuli? Oktobrī es beidzu gaidīt, un tādēļ še oktobra karts. Redzi, bet nu es gaidīšu atkal. Sveicini sirsnīgi no mums abiem savu mīļo kundzi, mantnieku arī neaizmirsti. Daudz mīļu, mīļu sveicienu. Tavs vecais [nesalasāms paraksts]. Vai esi vēl vecā dzīvokli? Vesels! 250. T. ZEIFERTAM Slobodskā 1903. gada 4. (17.) janvārī Daudz labas laimes jaunā gadā! Nosūtam Jums šo vīru, varbūt Jums noderēs viņa prece Jūsu kritiskā darbībā; mēslu diezgan saradies mūsu literatūrā. Sirsnīgi sveicinam Jūs un Jūsu cienījamo kundzi. Aspazija. Rainis. Atklātnes labajā malā pierakstīts: Vēstule seko. 251. E. VOLTERAM Slobodskā 1903. gadā, ne ātrāk kā 9. janvārī Dārgais Eduard Aleksandrovič! Saņēmu Jūsu laipno vēstuli un sirsnīgi Jums pateicos par dzīvo interesi, ar kādu Jūs izturaties pret «Vaideloti». Jūsu domas par šo drāmu autorei un man ir jo dārgākas, tāpēc ka Jūs esat viskompetentākais spriedējs, kādu vien es zinu, visos jautājumos, kas attiecas uz Lietuva, tās vēsturi un kultūru. Bez tam es vēl jo sevišķi cienu Jūsu izteiktos spriedumus, jo Jūs esat mans bijušais skolotājs lietuviešu folklorā. Kā Jūsu bijušais skolnieks es arī ceru, ka Jūs neatteiksities sniegt vēl sīkākus aizrādījumus par visu, kas attiecas uz «Vaidelotes» vēsturisko pusi. Neviens labāk par autori un mani nezina vēsturiskās kļūmes drāmā. Iedomājieties, ka autore lietoja tikai to trūcīgo, gadījuma rakstura un nepārbaudāmo vēsturisko materiālu, kādu atrada Rūtenberga «Geschichte der Ostseeprovinzen». Jūs zināt, cik maz vēstures zinātnes ir izplatītas starp latviešiem un lietuviešiem, it sevišķi par mūsu vēsturisko pagātni, cik ļoti man ne visai saprotamais patriotisms ir pat par kavēkli vēsturiskās patiesības uzvarai. «Vaidelotes» autore rūpējās tikai par drāmas dzejisko pusi, tajā nav nekāda šovinisma, bet viņai nebija iespējas pietiekami iedziļināties vēsturiskajos avotos un izstudēt tā laikmeta kultūru. Es uzskatu par laimi, ka varu griezties pēc padoma visos šīs grūtās vielas sīkumos pie tāda speciālista kā Jūs, dārgais Eduard Aleksandrovič. Ar svēto uguni izdedzināt no drāmas visus dievus - ignī et ferroque - nav vēl tik grūti, tas ir visu dievu liktenis, aiznest Birutas kalnu arī ir iespējama lieta, tomēr varbūt ir liels daudzums citu kļūmju, neprecizitāšu utt., kuras autore nepamana, un lūdzam Jūs uzrādīt tās visas. Autore vāciskajam izdevumam ir nodomājusi drāmu pamatīgi pārstrādāt saskaņā ar vēsturiskās patiesības prasībām. Par katru Jūsu padomu, katru piezīmi vai aizrādījumu uz vēsturiskajiem avotiem un grāmatām, no kurām smelt ziņas par lietuviešu seno dzīvi, mēs būsim Jums ļoti pateicīgi. Lietuviešiem, kuri tulko «Vaideloti», autore varētu palīdzēt drāmas pārstrādē. Esiet tik laipni, uzdodot šiem kungiem manu adresi, bet man paziņojot viņu adresi un uzvārdus. Zinot Jūsu kvēlo līdzjūtību ne vien [1 nesalasāms vārds], bet arī nākamajam latviešu un lietuviešu liktenim un Jūsu gatavību palīdzēt visam, kas vien veicina šo tautu kultūras attīstību, es ceru, ka Jūs neatstāsit bez palīdzības arī savus vecos paziņas. Spiežu Jūsu roku. 252. G. ZEMGALAM Slobodskā 1903. gada janvāra sākumā Priecīgu jaungadu, mīļo Zemgal! un pretī izlūdzos priecīgas jaunas ziņas; A. R. man rakstīja, lai es griežoties pie Tevis pēc tādām. Man Tev arī vēl sirsnīgi jāpateicas, jo Tu jau iniciators pie grāmatiņas izdošanas un galvenais veicinātājs. Vai tad vecais papus negrib, tiešām nelaiž viņu cauri? Ko citādi nozīmētu šī divu mēnešu vilcināšanās? Mani šī nezināšana dara gluži nervozu; būtu jau dabūjis galu vai šā, vai tā. Ko karina kā diega galā virs oglēm. Vai Pēterburgā nau neviens Jūsu ļaužu, kas pie viņa noietu, personiskā izrunāšanās ļoti līdz. Atraksti, lūdzams, kādas rindiņas. 253. J. VIDIŅAM Slobodskā 1903. gada 29. janvārī (11. februārī) Tūliņ otrā dienā pēc Tavas vēstules saņemšanas sēstos klāt pie atbildes, Tu raksti tik mīļi, un es citādi baidos, ka neiestigstu atkal kavēšanā. Jo vairāk man no tā jābaidās tagad, kur nervi tikuši ļoti nerātni. Arī tiesu jautājumu, to steidzīgo, un vēl pāris citu nosūtu līdzi (viņam jau arī bija atbilde). Dzīvoju, t. i., strādāju, pa vecam, gribu sākt ko priekš sevis strādāt tāpat kā Tu, tikai tā slimība visur ceļā stājas, iet lēni, viss no sevis ar karošanu jāizkaro. Toties laiks izdevīgāks: ar Tavu «dakteri» man arī tracis iznāca, izgājušā gada beigās tās žīdu ēšanas, rāpšanās atpakaļ un gar malām, valodības, svarīgu jautājumu neievērošana, saucas par brīvprātīgiem un nau nekā brīva, nekā prātīga, beigās «Mēnešrakstā» ielaida Niedras rokaspuisi V. Eglīti, tā paša Niedras, kas «dakteri» izlamāja līdz pēdējam un ir atpakaļrāpulības atzītais priekšstāvis: «dakterim» tas jau nekas nau, ka viņu lamā, bet es ar tādiem neprotu sēdēt pie viena galda. Es viņam par to rakstīju apmēram tanī pat laikā, kad jūs redakcijā bijāt sacēlušies kājās; jūs viņš lūkoja mierināt ar to, ka piedāvāja latviešu teātriem 25000 rbļ., mani viņš grib noklusināt ar to, ka nesūta man aizpelnītos 25 rbļ. (prēmija par «Laimi» bija arī izsludināta, bet naudas ziņā «dakteris» ir kurzemnieks). - Tagad nu jāstrādā klusumā priekš sevis, darbi laikrakstiem nežēlīgi nogurdina un izsmej kā ūdens mucu vakzālēs. Es redzu, ka Tu arī pie tām pašām domām esi nācis un arī negribi būt Mädchen für Alles. Tā Теория познания būtu Tev īstais darbs, ja «dakteris» pats to grib ņemt, ir jau citi līdzīgi darbi, varbūt, piem., Zimmeļa , mums nau vēl nevienas grāmatas, kas ievestu jebkurā filozofijas daļā, pat vecā Šveglera filozofijas vēsture būtu priekš mums varoņdarbs. Bet grūtība tā, ka lielāku grāmatu neviens nedrukās, M. Remiķis arī to labi nevar; es reiz gribēju Platona «Fedonu» vai «Simpoziju» tulkot, tas vismaz dotu cik necik mūsu publikai intereses uz filozofiju, varbūt vēl labāki būtu kādi atsevišķi sīki rakstieni no Šopenhauera, Feierbaha. Grieķu klasiķi Tev taisni būtu pa rokai. Tu viņus agrāk, kā likās, ļoti mīlēji. Vai Tava vecā mīlestība nesāk atmosties? Es jautāju tādēļ, ka pašam man tā iet, daudz kas vecais sāk šenes klusumā augšām celties, un negribot uz viņu klausies. Es zinu, ka Tu agrāk arī daudz darvinoji, - vai Tu mums no tā nekā negribi pastāstīt, mēs zinām no dabas zinātnēm tikai visseklāko, no dabas pētīšanas nekā, un Tu taču pats novēroji un mēģināji, un pētīji. Valodu Tu tāpat pētīji; mēs toreiz visi dzīvojām spirgtākā laikā, meklējām, rakņājām, nebijām ar sevi mierā, tagad arī lielajā zinātnē ir it kā rudens un pļaujas laiks, kur savāc kopā augļus lielos enciklopēdiju un sistēmu šķūņos, kur jau sāk rasties paši apmierināti ļaudis, kuri zina un tura, bet nepētī un nemeklē. Tas viss atspoguļojas arī reakcijā, visur: neiet vairs bez mērķa tālāk! atjēgties, atpūsties, atkal ticēt! Ticēt it tas raksturīgākais vārds, mēs neticējām ne velnam, ne pretvelnam, ne sev pašiem. Mēs mūžīgi pārvērtāmies, mēs nekad sev nepatikām, aizvien gribējām labāki tikt. Ja Tu tagad saki, ka pats sev nepatīc, tad pārvērties vēl tālāk, es teiktu: pēc vecās receptes. Varbūt tas ir jaunības, otrās, nemiers; tikai pats zini, ka gribi pareizu, kas Tavai būtnei vajadzīga. Tava vēstule man darīja lielu prieku, Tu saki, ka reizēm gribētu nez kādus darbus uzsākt. Kas var būt priecīgāk, kā to dzirdēt, ar katru darbu augt, es to zinu no sevis, ar lielu darbu topi pats liels. Mans mīļais, labais Džon, Tev tas jādara, Tu tiešām neesi radīts priekš Anša Pašaudzināta un Mädchen für Alles. Es taču ļoti gribēju redzēt, kāds Tu izskaties, - sirms? Es arī no tā sirmuma nevaru izvairīties, kaut gan mati vēl viens glābiņš - plikpaurība, bet par to jau nestāsta. Pastāsti labāk, kā pie Jums iet ar tiem tračiem. Jā, vai varbūt Niedra tiešām pie jums iesakņojies, viņš jau pie «Pēterburgas Avīzēm» neesot vairs, un tās arī tūdaļ labojušās? Strādes raksts labs, strādnieka iesūtījums. Zināms, bezcenzūras lapā vajadzētu būt vairāk. - Nupat lasu «Pēterburgas Avīzēs», ka Ansberģis par redaktoru, nez, kas nu būs ar to avīzi. Sveicini nu sirsnīgi savus mājiniekus no mums un paliec vesels, mīļais. - Tavs vecais draugs un slobodskietis. 254. R. BLAUMANIM Slobodskā 1903. gada 5. (18.) februārī Slobodskā 5. II 1903. Vislabākais, visdārgākais draugs! Jūsu sirsnīgā, mīļā vēstulei sagādāja man bezgalīgu prieku, šajā nerimtīgajā mutulī domas par Jums man ir kā miera osta. Jā, mēs gribam būt draugi, īstenībā mēs kopš seniem laikiem tie esam bijuši, būtībā mēs esam līdzīgi, tapšanā pilnīgi pretēji, tā mēs varam viens otru papildināt, nekad nenonākot viens ar otru galējā pretrunā. Tas ir stiprākais pamats. Un mēs abi esam godīgi pēc dabas, kas viens otru ciena, tad jau nekas nevar pietrūkt. - Esmu bezgala apmierināts, ka Jūs bijāt tik mierīgs, aizstāvot savas pozīcijas, jo «Purva malā» ir sabiedriska lieta, ne personiska. Nu galīgi noskaidrojusies gan «Pēterburgas Avīžu» sabiedriskā lieta, gan Jūsu personiskā ar Jūsu bijušo draugu, un katra skaidrība ir laba, pat zemiskākā. Es diemžēl zinu no personiskās pieredzes, ko nozīmē zaudēt mīļu draugu, jo es pazaudēju viņus, gluži visus savus draugus, pat visus paziņas vienā vienīgā dienā. Nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš tā laika esmu ieguvis, kā saka, dažu jaunu draugu, bet nevienu no viņiem neesmu vaigā redzējis; ir mazliet baiga šāda spoku vai rēgu draudzība. Jūs, mīļais cilvēk, man esat reāls, tverams draugs un, kaut arī starpā ilgs laiks, pilnīgs ekvivalents - jo Jūs es vairs nepazaudēšu -, bijušais manī vēl nav izsāpējis, es tajā, šķiet, ieliku pārāk daudz no sevis. Jūs arī esat devējs, Jūs gribat dzīvot citos, vienas dzīves Jums nepietiek, un tālab es saprotu Jūsu beidzamo drauga zaudējumu, viens atzars no Jūsu dzīvēs ir nokaltis. Taču tagad Jūs atkal esat pilnīgi atguvies un strādājat visiem spēkiem; Jūsu pēdējais dzejolis par trim zēniem ir brīnumskaists, bez tam tam ir elēģiska pieskaņa, kas Jūsu darbos reti sastopama. Tagad Jūs sagūstījusi avīze, un tā nevienu ātri neatlaiž. Žēl Jūsu paša radošā darba, tagad Jūs to upurējat augstākam pienākumam; es arī arvien esmu atzinis šo pienākumu. Kā Jūs esat nodomājis izturēties pret liter. pārdrukāšanu? Vai Jums ir kāds romāns? Citādi es Jums ieteiktu: Tolstoja «Воскресение», un proti: 1) literāra vērtība, 2) publikai interesants (modernās sabiedrības kritika) un 3) neviena avīze, izņemot Jūsējo, nevar šo romānu ievietot. Galvenais, protams, politiskajam redaktoram jāzina, ka «Pēterburgas Avīzes» ir brīvas no cenzūras; bet arī viņi nedrīkst šo apstākli ignorēt, tā kā «Pēterburgas Avīzes» tieši ar to atšķiras no visām citām avīzēm. Jums derētu arī Polenca «Mucinieks» vai Špīlhāgena «Ierindā»; arī lielāki Zolā romāni, piemēram, «Auglība» vai «Darbs» (tos var saīsināt), tad Klāras Fībigas «Dienišķā maize (dot grāmatā), Mirbo (Oktāvs) «No kādas kalpones dzīves» {vāciski tulkots), jaunākā poļu literatūra: Серошевский «На краю лесов» (krieviski ir grāmatā, trimdinieku un vietējo dzīve Sibīrijā); Ņemojevska «Бездомные» (bija [žurnālā] «Мир божий»), krievu žurnālos «Мир божий», «Русское богатство» ir pārtulkota lielākā daļa no jaunākās pasaules literatūras, protams, vienīgi progresīvā, ne reakcionārā, bet beidzamo jau «Pēterburgas Avīzēm» vairs nevajag, Niedras tur nav. Ja Jūs vēlaties ko bālāku, ņemiet to pašu «Jerns Ūls», kaut gan es domāju, ka mūsu publikai tas neietu pie sirds; toties tas ir īss un gadā 100000 eksemplāru. Galvenais, Jūs nedomājiet, ka ir viegli atrast literāru un saistošu romānu; ir ļoti daudz jāapsver; ļoti daudz jālasa un, galvenais, jābūt laimīgai rokai. Manuprāt, viss runā par labu «Воскресение». Ja man vēl kas ienāks prātā, es tūlīt rakstīšu. Izlasiet kādreiz Джиованоли Džovanjoli «Спартак», tendenciozs, bet ļoti interesants, vai arī Войнич «Овоид», abi liter. nepazīstami. - Jūs vēlējāties zināt manas domas par feļetonu: darbu izvēle ir ļoti laba, visi tie vārdi, kuri man ir patīkami: Gorkijs, Aho, Meterlinks («Ceļa galā», Ostvalds jau ir bijuši); diemžēl es tagad nevaru pateikt neko tuvāk, esmu ļoti maz lasījis, mans garastāvoklis ir ļoti nelāgs, mēs abi ar Elzu slimojam un turklāt ir daudz darba (tulkot Gēti, «Pilsētu likumus» (Derīgu grāmatu nodaļai), arī savi darbi). Tiklīdz izveseļošos, gribu visu izlasīt un izsmeļoši uzrakstīt, kā Jūs vēlaties. Vēl gribu piezīmēt, ka Zvārgulis «Purva malā» tūdaļ ļoti nolaida, tas tagad ir kupletistu humors. Mūsu publika vispār nesaprot humoru, arī izglītotā nesaprot; mums nav sabiedriskas dzīves, kur tad lai rastos humors? Jā tas tomēr kaut kur parādās, tam uzspiež nozieguma zīmogu, gan tagad pret «Purva malā», gan agrāk pret «Dienas Lapu», lai arī man vislabdabīgāk domājošie, visprogresīvākie, pat izglītotākie cilvēki teica, ka viņi mīlētu un cienītu mani un «Dienas Lapu», ja mums nebūtu humora. Mums jau, redz, nav izglītības, mēs protam tikai jokus taisīt. Tas, ka Jūs neatbildējāt uz Zālītes zemisko nekrietnību, ir vienīgā pareizā rīcība. - Jā, tātad Zvārguļa «Purva malā» man nepatīk, tur es neko nerakstīšu, bet šeit dažas rindas Jūsu feļetonam. Kad ilgi nav rakstītas kritikas (vai labojumi), tad es to daru labprāt, tātad atsūtiet man kaut ko izmēģināšanai. - No Rīgas man atrakstīja, ka mani dzejoļi jau tiekot iespiesti, laimīgi garām Skillai, vismīļāko, vislabāko, dārgo jaunekli, par to man jāpateicas Jums! Šiem dzejoļiem laimējās, tos caurskata, turklāt ar prieku, kāds draugs, vienīgais latvietis; kas no tā kaut ko saprot, kas spēj spriest par mākslu, nekāda paviršība no manas puses, nekāds iespiedkļūdu velniņš tiem nevarēs nekā padarīt, un, galvenais, tie ir izdabūti cauri, kam es vairs nepavisam neticēju. - Informējiet mani ar pāris rindiņām arī tagad, vai nav par daudz pateikts un kas ir tālāk rakstīts. - Vēl kas, mīļo Blaumani, es Jums gribēju paziņot: ir iespējams, ka es atkal kļūšu par žurnālistu; es ļoti nelabprāt to darītu, bet, tāpat kā Jūs, uzskatu par savu pienākumu iet, ja mani sauc. Kādam Gulbja kungam, kuru es personīgi nemaz nepazīstu, ir padomā projekts dibināt žurnālu, viņam es tulkoju arī Gēti; viņš gribēja griezties pēc padoma un palīdzības pie Rāviņa. Redzat, viss vēl ir miglā tīts. Vēl kas jauns: iespējams, ka es ātrāk tikšu brīvs no Slobodskas, varbūt pat pēc nedaudz mēnešiem, Stučka panāca, ka viņam tika ieskaitīts jau sākotnējais Vitebskas trimdas laiks, pēc nedēļas viņš būs brīvs. Es arī domāju lūgt, lai gan man nav nekādas protekcijas, neviens par mani neaizliks labu vārdu. Dzīvojiet sveiks, mīļo, labo cilvēk, mūsu kopīgie vissirsnīgākie sveicieni Jums Jūsu Rainis. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Lūdzu atsūtiet man pāris eksemplāru manu dzejoļu. 6. lappuses augšmalā pierakstīts un malā pielikta izsaukuma zīme: No Krastiņa man ļoti jāuzmanās, viņš to ir pierādījis! Toreiz liecinot. 255. P. DAUGEM Slobodskā 1903. gada 21. aprīlī (3. maijā) Daudz paldies Tev, mīļo, labo, par Tavu sirsnīgo sveicienu un mīļo ielūgumu, kuru visādā ziņā izlietosim es un Elza. Lai Tev novēl tencienus un sveicienus šī skaistule; žēl, ka nevaru Tev nosūtīt citu ziņu, to, kura man tagad visinteresantākā, - par paša brīvību; atbildes vēl nekādas nau. Gribēdams Tev reizē ziņot ir par to, es diemžēl jau nolaidu jau 5 dienas nerakstījis. Sveicini mīļi no mums savu kundzi, un esi pats sveicināts. Tevi sirsnīgi skūpstu. Tavs Jānis. 256. T. ZEIFERTAM Slobodskā 1903. gada 5. (18.) maijā Mīļais draugs, vai Jūs esat man ļauns, ka es Jums tik ilgi nerakstīju? Es tagad steigšos pie Jums personiski, un es ceru, Jūs man vairs neļaunosaties, mums ir tik daudz kopēja, ne vien uzskatos, - tie ir grozāmi un attīstāmi -, bet pašā personībā, raksturā, dzīves facitā. Mēs saprotamies no pašām pirmām vēstulēm, Jūs man tik daudz devāt no sava un no mana, ka mēs nemaz neesam tik ātri šķirami caur kādu gadījumu, vēstuļu kavēšanos. Es izbraucu laikam 8. maijā un pienākšu mājās ap 18. V. Visu laiku esmu dzīvojis vienā nepārtrauktā darbā, pēdējos mēnešos vēl dažādos uztraukumos. Neļaunojaties man, ļaujat Jūs mīļi apsveikt tagad iz tālienes, drīz, drīz tuvumā. Daudz mīļu labdienu no mums abiem. II LATVIJĀ (1903-1905) 257. T. ZEIFERTAM Rīgā 1903. gada 17. (30.) septembrī Mīļo, labo Teodor! Še Tev nosūtu nedaudz dzejoļus, bet daudz, daudz sirsnīgu labudienu Tev un Tavējiem. Saņem arī šo grāmatiņu, manus dzejoļus. Tavs J. Pliekšāns Rīgā 17. IX 1903. 258. J. DIEVKOCIŅAM Rīgā 1903. gada 30. oktobrī (12. novembrī) Ļoti cienījamais Dievkociņa kungs! Nupat tikai pārbraucu Rīgā, un tādēļ man nebija iespējams agrāk atbildēt uz Jūsu laipno vēstuli. Dažādi kavēkļi man arī šimbrīžam neatstāj laika kaut ko garāku sarakstīt priekš Jūsu teicamā izdevuma, kuru es ļoti vēlētos visādi pabalstīt. Saņemat še tikai pāris dzejoļu, kuri varbūt noderēs Jūsu nolūkiem. Novēlu vislabākās sekmes Jūsu pūliņiem un Jūsu tik simpātiskai darbībai. Daudz mīļu labudienu no Jūsu J. Pliekšāna. Rīgā 30./X 1903. Slokas ielā N 7. 259. ASPAZIJAI Dvinskā (Daugavpilī) 1903. gada 21. decembrī (1904. gada 3. janvārī) Manu sirdspūkiņ... Tikai šodien satiku savu advokātu, kuru jau 3 dienas veltīgi mēģināju satikt. Viņš mani pieņem par palīgu, bet man jātiek apstiprinātam arī Pēterburgā un, ja es gribu praktizēt, arī Vitebskā. Materiāli pagaidām vēl nekas nav iegūts. Es neesmu arī uzrakstījis nevienu rindu. Vai tikai Tu esi vesela? Es laikam gan drīz atbraukšu. Manu zeltaino sirdspūkiņ, [4 nesalasāmi vārdi]. Drīz atkal rakstīšu. Lido. 260. ASPAZIJAI Dvinskā (Daugavpilī) 1903. gada 23. decembrī (1904. gada 5. janvārī) ..atraksti aši, vai esi vēl vecā dzīvoklī, jeb varbūt pie māmiņas. Es rakstīju aizvakar. Mana adrese: гостинница Зандман, И. Х. Плекшану, г. Двиниск. Es rakstīšu atkal, kad būšu no Tevis dabūjis atbildi. Raksti, vai esi vesela; es vesels. Atraksti tūliņ. [4 nesalasāmi vārdi.].. 23/XII 1903. g. 261. ASPAZIJAI Dvinskā (Daugavpilī) 1903. gada 25. decembrī (1904. gada 7. janvārī) Manu mīļo... , šo rakstu Tev kā trešo atklātni. Ziņas no Tevis vēl neesmu saņēmis, kaut gan šodien gaidīju kartīti uz šādu adresi: Zandmaņa viesnīca. Uz to adresi es nevaru saņemt, ja Tu man esi rakstījusi, tad tā (vēstule vai atklātne) ir iznīcināta un man netiks izsniegta poste restante. Tātad raksti šo adresi, tūlīt; raizējos par Tavu veselību. Aizraksti uz pastu atklātni, viņiem jāatsūta Tev uz Rīgu atpakaļ rakstītās vēstules. Raksti nekavējoties. Nevilcinies, atbildi man tūlīt, šinī pašā dienā. [4 nesalasāmi vārdi.] 25/XII                                                                                                                              Lido. RAINIS Vēstules Latvijā (1903. - 1905.) 1905. gads 262. K. HORNEMANIM Rīgā 1905. gada laikā no 7. (20.) līdz 12. (25.) oktobrim Ļoti godātais redaktora kungs! Ar virsrakstu «Sidraba šķidrauts» «Düna-Zeitung» 221. numurā ir parādījies kāds raksts, kas izdara secinājumus, balstīdamies uz nepareiziem faktiem, un ir spējīgs kaitēt manām interesēm, tādēļ es Jūs padevīgi lūdzu atļaut «D.-Z.» slejās vietu manai atbildei un labojumam. Tā kā es nesekoju dienas politikai, tad atbilde nāk ar dažu dienu novēlošanos. Minētajā rakstā Jūs atstāstat kāda P. f. Ščepanska kunga korespondenci «Berliner Localanzeiger» par Aspazijas «Sidraba šķidrautu», piešķirdami šī kunga spriedumam it sevišķu nozīmi, jo viņš esot «pilnīgi neitrāla persona». Galvenais, P. f. Š. kungam nevar būt ne vien neitrāla sprieduma par šo drāmu, viņam vispār par to nevar būt pašam sava sprieduma, tādēļ ka viņš neprot latviski un liek kādam baltietim atstāstīt drāmas saturu. No viņa raksta redzams, ka tam atstāstīta tikai viena vienīga epizode no 2. cēliena ievada (neviena cita epizode drāmas gaitā), uz kuru vispār nav dibināts konflikts, bet kuru viņš uzskata par pilnīgi pietiekamu, lai izdarītu plašus secinājumus ne vien par trūcīgo dramatismu lugā, bet arī par politiku un, izejot no Baltijas vācieša viedokļa, par latviešu nepamatoto cenšanos pēc sava stāvokļa uzlabošanas. P. f. Š. kungs ir skatījies ar baltieša acīm, klausījies ar baltieša ausīm un rakstījis, izpatikdams baltiešu gribai, viņš tiešām nav nekāda «pilnīgi neitrāla persona». Šis kungs drāmu nosauc par «politisku lugu» ar - «politiska dziesma - nejauka dziesma» nozīmi. Galveno sieviešu lomu tēlojot balti ģērbusies sibilla, «kas ar atļauju reprezentējot tautu», - tas ir aplam. Ja viņš būtu papūlējies kaut cik neitrāli painteresēties par to, par ko dod spriedumu, tad viņam būtu vajadzējis zināt to, kas lugā tik skaidri izceļas, ka «sibilla» reprezentē nevis tautu, bet gan dzeju. Tālāk, pēc P. f. Š. domām, tautas balss sakot neierobežotajam karalim (tas lugā nepavisam nav sacīts) visnepatīkamākās patiesības tik divdomīgā veidā, ka tas skaidri izpaužot attieksmi pret pabeigtā krievu-japāņu kara fāzēm, un nemitīgi prasot, lai karalis pakļautos tautas gribai. (To P. f. Š. kunga uzticības vīrs ir izgudrojis pats. Par šādu prasību, lai karalis pakļautos tautas gribai, nav runas nekur.) Uz to jāsaka tikai viens: P. f. Š. kunga kombinācija, ka luga attiecoties uz pabeigto krievu-japāņu karu, nav pārāk asprātīga (šāds liels dzejojums nav uzrakstāms pāris nedēļās vai mēnešos), bet gan ir pilnīgi aplama (attiecībā arī uz viņa Baltijas uzticības vīru). Arī «Düna-Zeitung», ja tā vairāk interesētos par latviešu lietām, būtu varējusi no latviešu laikrakstiem uzzināt, ka «Sidraba šķidrauts» jau 1903. gada septembrī (tātad sen pirms kara izcelšanās) bija uzņemts latviešu teātru repertuārā. Luga ir uzrakstīta 1901. un 1902. gadā. Tikai krievu cenzūras apstākļi, kurus gan neviens bezaizspriedumu un ar šo lietu kaut arī tikai mazliet iepazinies cilvēks (nevis kā valsts vācieši, kā to dara P. f. Š. kungs) neapzīmēs par izdevīgiem, lietu nostādīja tā, ka luga tika atļauta izrādēm tikai 1904. gada oktobrī (gadu vēlāk). Tātad par kaut kādu attiekšanos uz pabeigtu karu neitrālai personai nevar būt nekādas runas. Tad jau tikpat labi varētu apvainot Gēti, ka viņš «Fausta» II daļas 2 cēlienus mērķējis uz tagadējiem krievu apstākļiem, vai nelaiķa A. Tolstojam vēlāk pārmest par to, ka pārāk asprātīgie teātru recenzenti izgudro un pēc tam klaigā, ka viņa tagad tik bieži uzvestās drāmas no Jāņa Briesmīgā laikiem attiecoties uz tagadējiem politiskajiem notikumiem. Šādā veidā varētu traucēt kapā pat veco Eshilu, kura «Persieši» jau arī attiecas uz mūsdienām, ja to tā labi grib. Tik asprātīgi teātru recenzenti pie mums kļūtu smieklīgi, iespējams, ka tas nav nekas «Berliner Localanzeiger», kura korespondents nesodīts politizē ar hoteļa sulaini un kurš publicē viņa interviju iznākumus savā lapā. Tomēr es nevaru jokot, jo citādi uzjautrinošajai P. f. Š. kunga vēstulei krievu apstākļos var būt ļoti nopietni iztulkojumi, kas, balstīdamies uz videant consules, var dot mājienu uz augšu. Patiesā cieņā palieku Jūsu padevīgais J. R. RAINIS Vēstules Šveices periods (1906. - 1911.) 1906. gads 1. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1906. gada 18. jūlijā Mani mīļie zelta cilvēciņi, tur nu Jūs sēdat tanī melnajā putekļu pilsētā un tik no tālienes var Jums parādīt dienvidus skaistumu. To nu izdarījis der schöne Pauly, vai das ist schön? Vai nabaga Brenci neizlaidīsat vismaz drusku paelpot brīvu gaisu? Vai Saša Jums raksta kārtīgi? Es neesmu jau mēnesi no viņa nekā dabūjis, lai paraksta caur Jums. No brālēna tāpat nedabonu nekādas ziņas, kaut gan rakstīju tam trīs reizes. Dzīvojat nu veseli, mīļie, un lai visveselīgākais ir schöne Pauly, jo viņa veselība visus dara veselus. Ko dara mans mīļais atvaļinātais skatuves mākslenieks? Esat visi mīļi, mīļi sveicināti un skūpstīti no tālenieka. 2. P. BIRKERTAM Kastaņolā 1906. gada 19. augustā Mīļo biedri! Jūsu vēstule no 16. VII nupat tik nāca manās rokās; viņai bijuši piedzīvojumi, kādi Šveicijā ir reti, nogulējusi gandrīz mēnesi šubladē pastā! Izlasot to zilo uzrakstu, tur ērmoti ir tas, ka piezīme ir bez paraksta. Kas to rakstījis? Pasta ierēdnis? Tie mēdz tādās reizēs parakstīties: Varbūt vēstule arī bijusi nepiederīgās rokās, mums taču jauns sūtnis, jauna slota; triju nedēju varbūt vajdzēja lasīšanai? Ej nu sazin. Visādā ziņā nu atkal veselu mēnesi mūsu starpā bijis pārpratums, un tas man tik ļoti žēl, Jūs esat tik mīļi rakstījuši un nu būsat no manas puses domājuši jaunu un nesamierināmu prātu. Ak nē! Katra labākā labprātības zīme mani samierina. Un vispār es esmu ļoti konservatīvs savās jūtās pret tiem, kurus reiz cienu un mīlu. Es zinu, cik Jums daudz darba, un, kad saņēmu jūlija no Jums sūtījumu, tā man bija zīme, ka mūsu starpā viss izlīdzinās. Es būtu Jums rakstījis, bet nozaudēju Jūsu adresi, pēc kuras rakstīju uz Čīriku, tomēr nedabūju. Tagad es Jums sirsnīgi pateicos par Jūsu mīļām un labām jūtām pret mani, un es esmu pārliecināts, ka šis jaunais starpgadījums netiks par pārpratumu. Ar «N[ākotni]» man ar bijis pasta gadījums. Kad es biju dabūjis vienu numuru, pats nosūtīju viņai pāris dzejoļus uz Rīgu. Bet tie, liekas, nebūs dabūti, jo arī Āža vēstulē par tiem nekas nau teikts, kaut gan nosūtīju viņai jau mājā vai jūn. sakumā. Varbūt vēlāk nodots? Apjautājaties. Tātad es rakstīšu un tūlīt še jau pielieku drusku klāt. Sūtīšu visu caur Jums, lai atkal nenozustu. Šimbrīžam, ja grib katram Nr., varu sūtīt tikai dzejoļus, jo visu laiku nejūtos vesels. Bet tur arī vēlāk lai man neņem ļaunā, ka es rakstīšu arī citur, jo es vienīgais pārtieku tikai no literāriska darba (ne avīžniecības) un no partijas orgāniem nesaņemu nekāda honorāra. Ka manu liter. darbību man ņem pat b[iedr]i jaunā, to reiz man viens tā kā minēja (no «Pēt[erburgas] Av[īzēm]»), un to es redzu no «Vētr. sēj.» pilnīgas noklusēšanas. Vai ir vispārējais uzskats šinī jautājumā? Man gaiši nekas netiek teikts, jo vismaz nezinu to. Es palieku vienmēr divdomīgā stāvoklī, kā vainīgs, bet nezinu, par ko, tas man apnīk, lai labāk saka tieši. Atvainojat, ka tik ilgi pie tā uzkavējos, tas īsti neattiecas uz Jums, bet es gribētu, lai pie šīs reizes partija izsaka gaiši domas par strādāšanu man partijas orgānos. 3. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1906. gada 19. augustā Mans mīļais, labais, Tavu vēstuli dabūju pavēlu un bez tam jūtos ne visai labi jau visu šo laiku. No atpūšanās mēs abi nevaram labi runāt. Mums bij liels prieks dabūt ziņu no mīļa cilvēka, kam arī šo laiku ne visai veicies. Sarakstīšanās šinīs laikos arī diezgan grūta, reti pienāk kāda rindiņa no dzimtenes, par kuru diezgan maz ko zinām, tādēļ jo mīļāka dzīvības zīme no Tevis un pārliecība, ka esat abi veseli un palikuši sveiki. Tavu enerģiju es pazīstu un priecājos, ka visiem laikiem par spīti neļaujies traucēties savā darbā, - es domāju Tavu lugu un filozofiskās studijas. Tur Tu būsi atradis savu dzīves darbu, bez kura cilvēks nevar dzīvot. Protams, kā līdz šim mēs ņemam visdzīvāko interesi pie Tava darba, un Elza sevišķi priecāsies par pagodinājumu un dāvanu. Tāpat mēs ar prieku piedalīsimies pie Tava laikraksta, jo Tu taču esi man domu biedris, un tādā garā laikraksts arī strādās. Vispirms tāds laikraksts ir vajadzīgs kā orgāns, un tad honorāra jautājums paliek nomaļāk. Ko lai mēs no šejienes nosūtām? Tu zināsi pats apstākļus, kas ir iespējams. Kā laikraksts domāts - kā mēnešnieks? Un vai viņam blakus pastāvēs arī «Virpuls»? Es domāju, tas būtu iespējams un pat vēlams. Strādāt mēs varētu jau no šejienes un labi daudz. Bet priekš «V.», kā viņš bij agrāk domāts - kā nedēļnieks, man vajdzētu gan būt tuvāk, Rīgā. Un es nezinu, vai tas ir iespējams. Vai Tu tanī ziņā nevarētu ko izzināt; aplinkus, no prokurora un tiesu izmeklētāju ļaudīm; tieši laikam nekas nebūs izzināms, uz ko varētu palaisties. Bet arī, ja es nevarētu braukt mājās, kur mani daži jau redzējuši, tad tomēr Tev līdzstrādāt mēs ar mieru, un Tu zini, ka neiespējamu mēs neprasīsim, kad tik pate lieta iet. Priekš iesākuma, liekas, arī naudas daudz nevajdzēs, un es pats domāju, ka laikraksts ies ļoti labi, kaut arī pareģojumi, kā Tu saki, neizdevušies «Laikam». Man no Zālīša nau nekādu ziņu, arī «Laiku» neesmu redzējis, čigāns būs viņu nolādējis, un viņš lepns ticis. Kad jau «Jaunais Laiks» iznāk ar tādiem lieliskiem līdzekļiem, tad var arī būt lepns. Bet no kurienes tie 100 000 nāk baložiem? Vai ne no agrāriešiem? - Tu varbūt varētu, mīļais, izdarīt man tādus pakalpojumus: nosūtīt šos manuskriptus Dravniekam (R. L. biedr.) un turpat biedrībā Derīgu grām. nodaļā apjautāties, vai saņemts «M. Stuart» rokraksts. Vai Tu nevarētu arī uz manas pilnvaras izņemt man naudu? Ja Tu būtu ar mieru, es rakstītu tāļāko. Vai vēl ko Tu negribētu man izdarīt? Manā dačā mēbeles apdrošināt pret zagļiem, ir tāda biedrība Smilšu ielā, Vāgners to zina; tāpat mēbeles par apm. 500 rbļ. apdrošināt pret uguni pie Dž. Hafferberga, kur jau ir pate māja apdrošināta. Doriņa, kura tagad ir J. Dubultos (Aleksandra prosp. 16), Tev dotu visu lietu sarakstu. Vai es Tevi ar to pārāk neapgrūtinu? Mūsu saimniece Doriņa par daudz neveikla. - Atraksti, mīļais, ko tuvāk par Rīgas apstākļiem. Arī par nodomāto laikrakstu, vai turi akcioneri? Vai Tu nezini ko par Ķirpi? Atraksti labi gari. Paliekat abi ar mīļi, karsti, sirsnīgi sveicināti! Paziņas visus sveicini no mums! Ko Hermans? Bet nu vesels, mīļais! 4. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1906. gada 8. septembrī Mīļo August, daudz paldies par Taviem mīļiem pūliņiem un sirsnīgiem vārdiem, tie man tagad sevišķi jūtami un paliek piemiņā. Kad Tu esi tik labs un ar mieru uzņemties pilnvarnieka pūliņus, tad es Tevi gan ļoti pēc tā lūgšu. Doriņa teicās uz rudeni aiziet vietā, un tad mums nepaliek gādātāja, viens gan ir pilnvarnieks, bet negribas to pārāk daudz apgrūtināt, diviem būs vieglāk. Tu tad būtu īsti tikai Elzas pilnvarnieks, un nebūtu daudz uzdevumu. Pilnvaru Tev dotu Doriņa по передоверiю ar tiesību tālāk dot pilnvaru citam, piem., advokātam. Doriņai jānoiet pie notāra līdz ar Tevi un jātaisa uzraksts uz pilnvaras, kas viņai rokā, šo pilnvaru ar uzrakstu tad paņemtu Tu. Ar to Tu, piem., saņemtu honorāru no apoliešiem par «Zeltīti» un «Šķidrautu», tāpat no «Ausekļa», ja tur kas iznāk. Visādā ziņā es tagad, rīt, laikam, izsūtīšu manuskriptus priekš Zeltiņa, kurš grib izdot «Virpuļa kalendāri». No šiem manuskriptiem nolasi, cik gribi un kādus vēlies. Man tas ir patīkami un izdevējam taču arī, man tādēļ jo vairāk, ka būšu labā sabiedrībā ar Hartmani un Tevi. Ja šie nolasījumi izdosies un necelsies nekādi šķēršļi, tad man ir vēl kas priekš lasīšanai, bet tas vēlāk. Tam būs jābūt ļoti skaistam par «pilsoņa dvēseli», Tu viņus labi pazīsti, un «Vistu kolonija» bija lieliska. Te nu esam arī pie literatūras, bet, ak vai! Ko tie mūsu plāni negrib iznākt? Vainu es nekādi nevaru ņemt uz sevi, es no visas sirds vēlējos kopstrādāšanas ar Tevi un Frici, visvisādos veidos. Bet es to tādēļ vēlējos, ka gribēju būt labā sabiedrībā, ar godīgiem ļaudīm, un nu Fricis grib visus Akuraterus un Vēsmiņus. Tas ir: viņš arī varbūt viņus negrib, bet tie ir «Pret Sauli» izdevēji, tie ir atzīti sabiedrības nevien biedri, bet pat respektas personas, un, ja Fr. arī viņus negribēs un spēs iztikt bez viņiem, viņi visādā ziņā gribēs iztikt savā orgānā un liegt to viņiem nekādi nevarēs, jo viņi taču būs līdzsaimnieki. Tie bez tam arī ir vīri, kuri grib redzēt sevi drukātus, un tādus ne ar koku nevar aizdzīt. Tu redzi, ka viņiem nepietiek viena orgāna «Dzelme», viņiem otrs «Stari», un nu grib trešo - «Lāpu». Es domāju, ka ne Tev, ne man nau gods ar tiem būt kopā, un es no savas puses to pašu saku par Fr. Fr. ar visu savu lielo spēju un labo slavu neizcels tos vīrus iz viņu purva. Mēs trīs varam gaidīt, mums nekāro tikt drukātiem par katru cenu. Tu, mīļais, nepareizi domā, [ka] es nevaru piedalīties tādēļ, it kā man būtu ciešāki sakari ar p[artij]u; nē, es esmu tikpat neatkarīgs kā Tu, man nau bijuša un nau arī tagad nekāda mazākā oficiāla p-jas uzdevuma. Bet abas puses nostājušās kā divas atšķirtas un diemžēl pat naidīgas sāncenses; ar to faktu jārēķinās, kamēr vēl nau panākts izlīgums kuru es turu pilnīgi iespējamu -, un piedalīšanās pie ofic. orgāna ir nostāšanās vienā pusē un atklāta uzstāšanās pret otru. Es savu tagadējo neatkarīgo stāvokli negribu upurēt, lai - ko tad iegūtu? - sabiedrību ar mēsliem - Akur[ateru] un Vēs[minu]. Ar s[abiedrīb]as labākiem, vadošiem elementiem es stāvu labā, pat draudzīgā sakarā, ar tiem es labprāt strādāju kopā, zināms, ne ofic. orgānā, bet neatkarīgā. Viņiem es esmu licis par vainu tik to, ka viņi pieļāva manis nogānīšanu no Vēsmiņ puses viņu ofic. orgānā «Pret Sauli». Viņi teica, ka tā esot pārskatīšanās, labi, bet kādēļ, tad man tagad ieteic ar tiem pašiem Vēsmiņiem kopā strādāt? Tas vienkārši nau loģiski, jeb būtu jāpieņem, ka man nau nekāda goda sajēguma. Tu saki, «Lāpa» nebūs ofic. sludināts kā ofic. orgāns, bet tas neko negroza, lieta tā pate, un satiksme ar nevēlamiem elementiem arī tā pate. Manas domas par izeju tādas, ka Fr. jāpaliek pie neatkarīga orgāna. S-ai labi citi orgāni: «Dzelme» un «Stari», kuri jau ieņemti no viņas ļaudīm. «Lāpa» lai paliek priekš neatkarīgas domu izmaiņas, kur var satikties visas domu strāvas m virzieni, kad tik tie izteikti no cilvēkiem un ne no surogātiem. Tur var sagatavot arī naidīgo brāļu izlīgšanu, jāizslēdz tikai personiska polemika. Arī veikala ziņā, man liekas, lielāki panākumi būs neatkarīgam orgānam, kurš iet atklāti un cenšas iegūt lasītājus caur satura krietnumu un ne caur slepenu pabalstu no vienas puses. Labas grāmatas tiek lasītas, kad viņas arī neatkarīgas. Un tad risks izdot mēnešrakstu nau nebūt tik liels, ka nevarētu to nest privāta persona. Var jau apstāties, kad grib; tās īsteni ir tās pašas grāmatas jeb rakstu krājumi. Man ļoti žēl, ka Fr. nevar ,pārliecināt būt neatkarīgam, viņš darītu labi sev un mums, un S-al. - Tu vēl saki, ka gribi orgānu pret dekadentiem, bet Akur. un t. l. ir taču dekadenti! - nu un ar tiem iet kopā! - Tavs stāvoklis pret «Lāpu» ir citāds nekā mans: atkrīt nost, ka nākošie līdzstrādnieki ir mani personiski pretnieki. Tad Tev arī ir iespējams nezināt. ka «L.» būs ofic. orgāns. Tev es tikai varu ieteikt līdzstrādāt pēc iespējas tuvāk, lai nejustu neviens vajadzības pēc tiem pabiru dzejniekiem, Akurateriem, un varbūt Tev būtu iespējams pārliecināt Fr. - Tu no visa redzēsi, ka mans stāvoklis ir visai grūts un top vēl ļaunāks caur vispārējo neskaidrību politikā, caur manu prombūšanu un arī vēl neveselību. Stāvoklis ir man tik grūts, ka man atliek tikai atteikties arī no literāriskas darbības un iesākt kādu amatu uzturas dēļ, piem., izlietot savas valodas zināšanas kā tirdzniec. korespondents. Elza kā nebūt izturētu. Kā avīzes korespondents arī še var pārtikt, bet ļoti grūti, un tas arī pārāk nogurdina, Līdz tam laikam mēs vēl lūkotu izlietot tās iespējas liter. darbībai, kas vēl atlikušas. Piem., Ķirpa projekts ar neperiodiskiem «Virpuļa» izdevumiem. Bet kas vadīs veikalisko pusi Rīgā? Kas nodos drukātavai manuskriptus, kas tos izņems laikā, lai nekonfiscētu, kas nolīgs ar kolportieriem un organizācijām (abām) dēļ izplatīšanas? Vai Ķirpis paliek Rīgā? Varbūt viņš proves pēc izdotu kādu vienu N vai grāmateli? Cik liela nozīme tam būtu priekš manis, to Tu redzi. Bet, ja nu viņš kaut kādēļ to nevar uzņemties, kas tad? Vai Tu, mīļais, pats to varētu? Mēs tādā kārtā varētu izdot Tavus un manus gabalus atsevišķās grāmatiņās, piem., Tavu «pilsoņa dvēsele», no manis - kādus dzejoļus vai jokus. Izdevumi nau lieli, ja taisa mazas grāmatiņas, pa 2 loksnēm, piem., kapeiku 10-20 cenu, izdevumus varam segt kopīgi vai no manas naudas, kas Tev ienāks, vai pie Kreplina atrodas par «M[ariju] St[juarti]», vēl nāks no Brigadera par «Noskaņām» un no Dravn. par kalendāru un Konvers. vārdnīcu. Ja Tu izdod tādas grāmatiņas, tad skaidrā ienākumā mēs dalītos (ienāk. no savām grāmatām Tu, protams, paturi pats). Kā izdevējs Tu jau būtu arī drusku lietpratējs, un varbūt tad arī atlektu labs grasis. Raksti man drīz, ko Tu domā. Tad es nupat sūtu, kā jau teicu, Zelt. priekš kalendāra. Kalendārs būtu no manis viena sarakstīts (drusku arī Elzas). Ar Zeltiņu mēs arī dalām skaidru ienākumu uz pusēm. Viņš arī reiz runāja par «V.» proves numura izlaišanu. To var savienot ar mūsu projektu, ja manuskriptu tiktu. Tad man vairāk arī nekādas izredzes nau. Tu redzi, cik viss nenoteikts un ka es pilnīgi veikalnieku (kaut arī godīgu, kāds liekas Zeltiņš) rokās, ja Tu netieci par izdevēju. Jeb varbūt Fricis uzņemtos šādu izdevēja lomu? - Man tagad tik vēl prāts pārdot to villu, parunā arī par to šur tur, un tad nobeigt visus sakarus ar dzimteni, par kuras mūžīgo asiņošanu es fiziski nespēju vairs klausīties, un nomest literatūru, kas tik briesmīgi nospiež cilvēku. - Tad, lūdzams, neļauj kā pilnvarnieks vairs apolieš. izrādīt «Šķidrautu», ko viņi maksās? un sabojā tik gabalu. - Tad, lūdzu, izzini, kas ir noticis ar Eihholca prāvu. Vai atlikta? un kamdēļ? Jeb vai beigta un kāds iznākums? - Vai resnais Stučka vēl Rīgā jeb jau projām? Paraksti arī vēl ko par Rīgas notikumiem. Es «T.T.» rakstīšu atbildi. Tāda vīrišķība dod atkal ticību. Sveicini visus labus pazīstamus un uzturies pats pie labas veselības līdz ar mīļo kundzi. To adresi, kuru Tev uzdevu, nodod nākam X. Manuskriptus priekš Zeltiņa, kurus gribi lasīt, liec norakstīt un atdod Z-am, viņš jau gaida, visādā ziņā paziņo viņam, ka pienākuši un ka otrs sūtījums nāk tūliņ pakaļ. Tad nu esi vesels un sveicināts līdz ar Emmu no mums abiem. 5. ASPAZIJAI Lokarno 1906. gada 12. septembrī 12. 9. 6. Manu mīļo zelta sirds kodoliņ, nupat dabūju Tavu kartiņu ar ziņām par J. K. Es gribu še taču vēl nogaidīt tālākās ziņas no viņa un arī vēl atbildi no Vasala; labas visādā ziņā ir vēstis šodien manā dzimumdienā. Biju augstā kalnā, uzeja nau stāva un nau bailīga. Noņēmu istabiņu uz 8 dienām, mazāk nedeva pa 8 fr[ankiem], viesnīcā būtu vairāk bijis. Par mēnesi vienam tikai 14 fr., diviem 18-20. Ļoti smuki te arī ir; bet es vēl nekā neesmu rakstījis. Grūti gan būt vienam, nebiju domājis, ka divi pūkiņas tā saauguši, Tu mīļais, neizsakāmais labumiņš. 6. J. JANKAVAM Kastaņolā 1906. gada 24. septembrī Mīļo, cienījamo biedri! Ļoti priecājos, ka no Jums taču dabūju vēstuli caur E. S. Lugānas pasts nebija man nosūtījis, pat šejienes pasts reizēm aizsūta atpakaļ avīzes un vēstules, kas nāk poste restante. Stipri manāms Itālijas iespaids, nau vairs vācu akurātības. Iekams atbildu, gribu vēl Jūs lūgt palīdzēt kādam manam draugam, kurš brauc uz Parīzi ar nolūku visvairāk izglītoties. Taisni Jūs tagad varat viņam būt vislabākais padoma devējs, un varbūt Parīze tā vieta, kur viņš vislabāk iegūs noapaļotu, sistemātisku un brīvu augstāku izglītību. Ar lielu prieku es lasu Jūsu vēstulē par Jūsu studijām, kuras tik vilinošas, ka vilktin velk mani pie sevis. Bet vispirms Jūs mani ļoti iepriecētu, ievezdami parīziešu studijās manu draugu. Un gribu atbildēt pēc rindas, tātad, pirmkārt, par Baumaņa projektiem. Tā ir skaista parādība, ka mums tagad sāk rasties tādi nesavtīgi, brīvprātīgi izdevēji: tie daudz paveicinās vispārējo lietu ar saviem individuāliem pūliņiem. Praktiskie šķēršļi gan vēl lieli. Arī šinī gadījumā viņi parādās. Piem., «Tālas Noskaņas» ir viens no maniem lielākiem ieņēmuma avotiem, tagad pat vienīgais; no grāmatām vēl 650 eks. nepārdoti, kas man varēs ienest līdz 400 rbļ. Ja izdod tagad mazās burtnīcās labākos dzejoļus, tad lielais, pirmais izdevums paliek nepārdots, un man tāds zaudējums būtu ļoti smags. Gan jau reiz tika izdots izvilkums no viņiem «Nakotnes skaņas» (kas arī tūliņ atsaucās uz «Tāl. Nosk.» pārdošanu), bet toreiz es nebiju tik nelabos apstākļos kā tagad, man bija izredze citādi pelnīties, un es darīju to par labu lietai un Jums. Pēc pēdējām denunciācijām man zudusi cerība drīzumā pārbraukt, laikam pat vairāki gadi būs jāpaliek še, un man nau it nekādas iespējas atteikties no rakstnieka honorāra. Ienākums no projektētā izdevuma laikam nevarēs segt augšminēto summu. Atliek pāri «Vētras sēja». Tās pirmais izdevums, 2000 eks., pārdots Ozolam. Kā zināms, tas jau izpārdots; ja drukāts pāri par 2000 eks., tad tas ir pret norunu, tas ir otrs izdevums - nelikumisks. Tātad no «V.s.» varētu izdot tādus mazus, 2 lokšņu, izdevumus. Bez tam es varu sastādīt tādus mazus izdevumus no vēl nedrukātiem dzejoļiem. Arī no Aspazijas dzejām var sastādīt. Vienīgi es lūgtu tikai neizdot tagad «Tāl. Nosk.». 7. E. SKUBIĶIM Kastaņolā 1906. gada 25. septembrī Mīļo, labo biedri! Daudz sirsnīgu paldies par Jūsu labajām ziņām un vēl daudz vairāk par Jūsu līdzjūtīgajiem vārdiem, kuri tagad gandrīz vēl dārgāki. Viss mīļais, ko Jūs mums sakāt, jāsaka arī mūsu nabaga dzimtenei, ko tagad pie mums pārcieš, tas diezin vai jelkad bijis un jelkad būs. Neapzinīgi to katrs cieš līdzi bez sava paša īpatnējām sāpēm. Un laikam gan vairāk cieš tie, kas strādā ar saviem nerviem un jūtām un padarījuši tos tādējādi jūtelīgākus. Tā jau ar pareizi būtu, ja vien tāds pārmērs kā mūsu tautas ciešanas pārāk nenospiestu atsevišķu cilvēku. Ja nu vēl pašu veselība no laika gala nestipra, tad gan nezini, ko reizēm iesākt. Jūsu vēstule bija Aspaziju jau pilnīgi apmierinājusi, bet te nāca atkal Hantu izraidīšana (ateisms un preses pārkāpumi tiek skaitīti par kriminālnoziegumiem) un tad zināmā E[ihholca] notiesāšana Rīgā uz 4 gad. katorgas par skatīšanos bankas logā, kur taču bija paredzams visādā ziņā attaisnojums, - un šaubas atkal krājas. Zināms, Jūsu fakti ir tik pārliecinoši, ka beigu beigās taču apmierina. Bet jūtas ir sajauktas un darba spēja vājināta; un Asp. man neatpūšas un neatpūšas. Man tagad ir mazs darbs: humoristiska kalendāra sarakstīšana priekš Zeltiņa, bet pat tas maz veicas. Tad jau Mickeviča dzejoļa tulkošana man būtu daudz vairāk pa prātam. Lūdzu, atsūtat to un, ja iespējams, uzrakstat saturu latviski, jo es gan cik necik lasu poliski, bet dzejā ir no svara katrs mazākais vārdiņš, kas piedod varbūt kādu nokrāsu, un man ar negribētos blamēties un velti valkāt Jūsu uzticību, un lielu dzejnieku apvainot. Rokrakstu polīšiem sūtīšu caur Jums. - Rīgā dibina «Lāpu», - vai nebūtu vislabāk, ka tas paliek neitrāls orgāns, vai cits nevarētu - arī neoficiāli - būt ar zināmu virzienu un atkarību? Es domāju, taisni šinī pēdējā laikā, kur domas dažādi mainās, vajadzētu tādas vietas, kur izsacīt nesasaistošas pārrunas, kur varētu katrs paturēt neatkarību. Jūs tik sirsnīgi un uzticami aizvien un arī tagad esat ar mani runājuši, ka es tagad Jums par to rakstu klaji. Bet, jn es nelabi darīju, šo jautājumu iekustinādams, tad paliekat man taču labs visa iepriekšējā dēļ un saņemat mūsu abu sirsnīgākos sveicienus. Jūsu J. P. Vēstules augšā ar zīmuli pierakstīts: Apprasījos pie J. J[ankava] Parīzē, kur franči nemaz neizdodot, bet tikai izraidot, var būt, ka pēdējam tikai bailes no klimata, un krāsņu tur nau. Sveiki. 8. ASPAZIJAI Porlecā 1906. gadā, ap 25. septembri Manu mīļo sirdsdziļumiņ, esmu tagad še pirmā stacijā, bet šodien iešu tālāk. Menaggio palikšu 1 - 2 dienas, ja Tu vēl šodien raksti, tad dabūšu tur; visādā ziņā es tur arī vēlāk pieiešu. Tad vēlāk raksti uz Como, kur visādā ziņā palikšu vairāk dienas. Jūtos ļoti nelabi, sapņoju par Tevi, ka Tev ļoti sāpīgs vaidziņš, pat svešāds, tad, ka Tev melna zīda kleite, skatījies pēc manis, es saucu, bet Tu neredzēji. Vienu vēstuli norakstīju; tagad iešu staigāt tepat apkārtnē. Mīļo, mīļo dvēselīt, grūti tā būt šķirtiem; vai varbūt nobraukt abiem uz Parīzi vai citur Francijā, un Laura atsūtītu vajadzīgo. Ja arī izpļāpātu, tad taču nekaitētu, jo tie tikai izraida. Tad varētu to darīt jau šī mēneša beigās. Ko domā, iniņ? Mīļo, mīļo zeltadvēselīt, turies Tu stipra, ka mēs pārvarētu šo nelaimīgo laiku. Manu sirds kodoliņ, samta labumiņ, zīda mīļumiņ. Skubiķa vēstule: Zürich, Höschgasse 104, pieliec klāt avīžu lapiņu. Lido! 9. ASPAZIJAI Menadžo 1906. gada 26. septembrī Manu mīļo sirds siltumiņ, manu gaišumiņ, norakstīju šorīt atkal, kā Tu liki, vienu vēstuli, - tā gan ir labi, var sevi cik necik piespiesties. Vakar cita nekā netiku darījis, gāju lielu gabalu kājām un nokusu, varbūt garīgi atpūtos, bet liels grūtums arī vēl šodien. Sāku vienu dzejoli un sākšu atbildi «Rig[aer] Tageblatam». No Tevis neesmu vēl dabūjis kartiņu. Kad es šite ik rīt norakstu vienu vēstuli, tad Tev arī ikreiz varu pasacīt pāris vārdiņu, sehr lieb. Jankava adrese: Paris, Rue Cogpel 6. Tu redzi, ka abas vēstules - vakarējā un šodienas - nau labas, bet tikpat labāk kā nekas. - Še esot visskaistākā vieta pie ezera, ir tiešām skaisti, bet es nevaru teikt, ka labāk par mūsu vietu. Pabrauc kādu reizi atpūzdamās par 30 san[tīmiem] apkārt līdz Gandriai un atpakaļ - Villa Helios un otrā lejā ir brīnumskaistas, izdari to visādā ziņā, mīļumiņ. Un nebēdājies, manu acuraugiņ, bet, ja nevari izturēt, tad atraksti uz Komo, un es aizbraucu atpakaļ uz Porleccu, turp Tu ar varētu atbraukt ar retourbiļeti. Varbūt, kad nobeigsim darbus. Mīļo, mīļo zeltiniņ, neesi bēdīgs, stark sein und siegen. Lido. 10. ASPAZIJAI Menadžo 1906. gada 27. septembrī 27. 9. 6. Mans mīļais sirds vidutiņš, šorīt atkal dabūju Tavu kartiņu, bet bija jāpiemaksā klāt 10 centerimi, tamdēļ, ka te ir jau cita valsts, un tad maksas par kartīm ir 10 cent. un par vēstulēm 25 cent. Tā kā nu sabrauksim atkal kopā, tad piektdien neraksti vairs, jo tad es vairs nedabūtu. Vajga jau sarunāties, un tātad es braukšu atkal uz Porleccu. Būtu Tu, manu sirdsiniņ, varējusi braukt man pretī, bet laikam Tu šo vēstuli dabūsi par vēlu; vari Tu mani atpakaļ pavadīt, jo pabraukšanās pa mūsu ezeru ir tiešām ļoti jauka. Bet še taču jaukāk, vismaz šī vieta ir daudz dažādāka par mūsējo, un varbūt Tu arī šurp līdz atbrauksi. Bet par visu vēlāk. Plāns ar Franciju arī nau tik labs vairs, jo ruden, t. i., drīz, ķeizars braukšot uz Biaricu, un tad jau arī Francijā būs visādas stingrības un laikam prasīs arī pasi. Bet pie pašas Genfes klāt ir franču robeža varbūt tur dzīvot, ka gadījumā var pāriet vienā otrā. Tad mēs vēl apbrauktu drusku Itāliju un padzīvotu pēc tur. Sapnī es redzēju Tev melnu zīda kleiti, bet dzeltenu salmu cepuri; tas sapnis nau tik ļauns. Šodien redzēju arī Birutn sapnī un tūdaļ rītā Tavā kartiņā par viņu lasīju. Pats sevi atkal redzēju, kā kāda slavena krieviete zemnieces drēbēs aizveda mani ratos, izglābdama no kādiem meklētājiem. Še divas vēstules, līdz pusei arī atbilde «R[igaer] Tagebl[atam]». Geds turpret šoreiz neiet, varbūt šodien. Lido. 11. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1906. gada 8. novembrī Sirsnīgus sveicienus! Jūsu mīļās rindiņas mani silti aizkustināja. Vēlēsim labākās sekmes mūsu nodomātam kopdarbam, uz kuru es tā priecājos. Daudz mīļu labdienu no Aspazijas un no Jūsu J. Raiņa. Cast[agnola] 8. 11. 6. 12. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1906. gada 11. novembrī Mīļo, dārgo August, saņēma Tavu vēstuli un aizvakar nosūtīju manuskriptus, tikai šodien sūtu lielo paldies un mīļus sveicienus. Tūlīt sākumā man jāsaka, ka sūtījumā ir arī kāda epigramma (N 93) par Ķemeru dubļiem, es to domāju ko mazu gandarījumu Tev, bet, ja Tu aiz kādiem nebūt iemesliem negribi, tad vari to nostrīpot. Briesmīgs gan tagad stāvoklis godīgiem cilvēkiem, no vienas puses uzbrūk - nu tas jau puslīdz parasts - asinssuņi, - bet šo laiku izvēlējušies arī mūsu personiski ienaidnieki un apvaino Tevi pašu orgānā; es pazīstu to resnā politiķa kliķi, tā Tevi nīst tāpat kā mani, kā katru spējīgu cilvēku; kas tiem par ideālu, tikai veikals: tikt par kases direktoru! Dūša apgriežas apkārt, par tiem iedomājoties vien. Bet viss riebums un aukstums lēni atkal no manis atstājas, kad es redzu, cik nelokāmi Tu stāvi šinī clivkārtējā cīņā, kura ir tā visgrūtākā: darīt kam labu un no tā paša dabūt ne atzīšanu, bet apsmieklu, kā Tu no «M. L.». Es dabonu no viņiem gan tik paslepenus adatu dūrienus, bet jau i tie sarūgtina, kā nu vēl Tev! Es Tevi apbrīnoju, jo pats bieži vien domāju mest krūmos savu literārisku darbību. Tu man tagad sevišķi mīļš. Bet es redzu, ka sāku jau tūlīt izplūst sentimentalitātē, tādēļ labāk runāšu par darīšanām. Zelt[iņam] manuskriptos jāizdara šādi pārgrozījumi: N 12 jāstrīpo, jo Č. tagad pats apsūdzēts; N 91 « [Par] dej[as] brīv[ību]» «čugunzeļļu» vietā jāsaka «vientieši cilvēciņi»; N 31 strīpot; ievadā jāliek «gada apskats», kuram apakšā nāk burts A, tāpat nāk A kā paraksts zem N 80 «Laika noskaņas», 79, 17, 89. Tad jāpieliek «Tulk.» klāt NN 23, 66, 67, 79, 98. Ja manuskriptu ir par daudz, tad lai nolaiž sīkumus, piem., 83-86, 48-62 u.t. līdz. (tulkot. anekdotes lai paliek), tad arī var nolaist «Susuti» (78), bet tulkotos stāstiņus lai nenolaiž (67 un 98). Virsraksts paliek «Virpuļa kal.» jeb «Visp. kal.» ar manu R-a vārdu. Ja nevar iznākt kalendārs, lai tūliņ paziņo, man ir tad dažādas kombinācijas, kā sakopot citādi. Kāda vēl veikala darīšana2 Kā jau rakstīju: sūtāmo sūti Laurai; tā vislabāk. - Divi dienas vēlāk: saņēmu Tavu paziņojumu, ka jau izsūtīts, daudz mīļu paldies par Taviem pūliņiem un par sveicieniem; gaidu tagad ziņas no Lauras. - Pie Dravnieka aizgāja aprunāties mans otrais pilnvarnieks, kad būs tuvākas ziņas, tad Tev rakstīšu. - Ar Elzas raksta nolasīšanu, kā redzams, izgājis ļoti labi: mēs baidījāmies par lielu blamāžu, jo raksts nebija nemaz nodomāts tādam mērķim, bet nu iznāca piekrišana un pat vēl honorārs. Tagad sūtīšu atkal priekšlasīšanai, kad ko sagrabināsim. Elzas rakstiem vieglāk atrast vietu nodrukāšanai, maniem jāizvēlas. «Pēt. Vēst.» kā «Pēt. Av.» turpinājumā es varu līdzstrādāt, tāpat «Taisnībā»; arī «Lapā» es labprāt rakstus varu iesūtīt. Par «L.» es biju Tev atbildējis garā vēstulē, bet, kā redzu, tad tā ir pazudusi, tāpat biju otrreiz rakstījis mūsu draugam. Vai viņš saņēmis? Galvenais, kas man neļauj būt par pastāvīgu līdzstrādnieku, tas, ka tur būs Akurateri, Vēsmiņi u.t.l., ar kuriem kā saviem personiskiem pretniekiem negribu būt kopā; tad es arī negribēju zaudēt savu neatkarību, piestādamies pie partijas orgāna, atsevišķus rakstus turpret labprāt dodu. Līdz šim es nekur avīzēs nebiju rakstījis visu gadu, bet varbūt tagad sākšu, ja man neatņems laiku lielāks darbs. Ja kāds prasa, kādus gribu honorārus, tad saki, kādi tiem parasti; tagad jau avīzes laikam neko nespēj maksāt. - Atsūti man «Lāpu», kad iznāk. Atsūti arī to dekadentu deklarāciju «Dzelmē», interesanti redzēt. - Vai Tavs apcerējums par Hartmaņa filozofiju jau iznācis drukā? To gan es visādā ziņā vēlētos lasīt. Es tagad bieži redzu Tavus rakstus «M. L.», tie tūliņ atšķiras caur lietišķību, p.p., par pils. valdi un pils. būšanām, visur patstāvīgs, stingri principiāls gars, ko es jau sen redzu pie Tevis augam un klusu nopriecājos, es tik kaunējos Tev to teikt, ka Tu nedomātu varbūt glaimošanu; bet šoreiz nu iznāca. Esat nu abi spēcīgi veselībā un garā, sirsnīgi, mīļi Jūs sveicina un skūpsta Jūsu tālenieši. Sveiki! 13. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1906. gada 12. novembrī Mīļie zelta cilvēciņi, dabūjām Jūsu sūtītās avīžu pakas un drīz pēc tam arī no Sašas gatavu dokumentu; daudz, daudz paldies tam mīļam draugam un tam mīļam sekretārim par apgādāšanu ar lasāmo barību. Kā Tev Tavs labais Brencis ar influenci, tā man Elza ar reimatismu; mums bij 2 nedēļas viens lietus. Kad saule, tad atkal labi. Turaties pie veselības mīļie, labie, dārgie. Visiem labdienas un skūpsti no tāleniekiem. 14. M. LIEPAM Kastaņolā 1906. gadā, ap 22. novembri Ļoti cienījamais kungs un biedri! Pēc Jūsu tik laipnās un uzticības pilnās vēstules es ceru, ka ļausat man Jūs uzrunāt par biedri. Mana atbilde nāk tik vēlu tādēļ, ka Jūsu vēstule bij ilgāku laiku ceļojusi apkārt un gulējusi pastā. Arī tagad mans veselības stāvoklis, kuru es aizvien vēl neesmu spējis atlabot, neatļauj man Jums tik pamatīgi atbildēt uz visiem no Jums iekustinātiem jautājumiem, kā es gan vēlētos. Jūsu aizrādījumos ir ļoti daudz patiesības, galvenās lietās visur, tikai es varbūt citur atrodu cēloņus un varbūt citādi motivēju. Ja vēl ievēro, ka Jūs aizrādat uz visu kā draugs un ne pretnieks; ka līdzīgas balsis dzirdamas no daudz pusēm; ka pretnieki (kāds ir arī P. S. «Rīgas Avīzē») pa daļai saka ko līdzīgu, - tad Jūsu vēstulē izsacītām domām ir ļoti liels svars, un Jums vajadzētu vēl lūkot celt viņas priekšā vispārējai pārrunai partijas sapulcēs un tādēļ stāties sakarā ar Jums pazīstamiem priekšstāvjiem vai vismaz personām, kuras ieņem kādu vadošu amatu vai arī tikai aktīvi darbojas partijā. Pie tādām personām es nepiederu, un kaut kāda noteicēja loma man nepiekrīt un nau arī piekritusi pa visu šo pēdējo laikmetu, par kuru Jūs rakstāt. Es nesaku to tādēļ, lai atkratītos no atbildības par nodarītām kļūdām, bet lai nevestu ne Jūs, ne citus maldībā, it kā lietotā taktika un sistēma būtu mana vai vismaz no manis līdznosacīta. Tas tā nau. Visa darbība, viņas veidi un rīcība, to izvedot, tiek noteikti no komisijas un visp. sapulcēm, kur es neesmu dalību ņēmis. Un tad jau arī būtu lieki runāt tikai par bailēm no atbildības kļūdu dēļ, jo partija var uzrādīt īsti ievērojamus panākumus pie strādnieku (fabr.) organizēšanas, visvairāk gan pateicoties pašiem strādniekiem. Atkratīties no atbildības par panākumiem, - kas to darīs? Ja man ir kāds iespaids, tad pateicoties nevis kādai vadošai lomai, bet manai darbībai kā visas t. s. jaunās strāvas iesācējam un pirmam veicinātājam, par ko man tika kvitēts ar 6 gadiem cietuma un trimdas; tad vēl pateicoties manai literāriskai darbībai, kura centās modināt un uzturēt dzīvu brīvo garu. Tikai garīgā cīņa bijusi aizvien mans arods un laikam arī Jūsu, jo abi mēs esam rakstnieki. No šī stāvokļa skatoties, Jūs sapratīsiet, kādēļ ar daudzām teroristiskām parādībām jaunākā laikmetā es tikpat maz varu iedraudzēties kā Jūs. Mana pārliecība aizvien ir bijusi, ka lielai sabiedriskai cīņai ir par mazi tādi līdzekļi kā zādzības un laupīšanas, lai arī summas, kas iegūtas, būtu cik lielas. Teorijā Markss atmet terora lietošanu, un arī praktikā terors izrādījies par nederīgu, jo ienes tikai morālisku izvirtību. Kļūdas iesākās jau agrāk. Partijas vadība tika pārsteigta no notikumiem, viņa pazaudēja skaidru apziņu par saviem spēkiem, ieskaitīja tos par augstu. 15. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1906. gada 2. decembrī 2. 12. 6. Cien. biedri! Es taču Jūs tā varu saukt, vismaz mēs nu biedri pie viena darba un pie vienām simpātijām un ciešanām, kuru izteikums atradis Jūsu piekrišanu man par lielu prieku. Un mūsu kopdarba iznākšanu gaidu jau ar zināmu nepacietību. Šoreiz es neviena cita nepieaicināju klāt, es domāju, mums vispirms jāparādās, lai tad citi varētu nākt talkā pie kā zināma. Daudz mīļu sveicienu no mums abiem. Sveiki! 16. K. DĒĶENAM Kastaņolā 1906. gada 2. decembrī Cienījamo biedri! No latv. tautskolotāju bijušā centrālbiroja locekļiem saņēmu paziņojumu, ka visi c. biroja locekļi ar kopēju rakstu griezušies pie bij. biroja kasieres, lai viņa izdotu biroja kasē esošo naudu jaunnodibinātam s[ociāl]d[emokrātiskam] skolotāju birojam, kurš stājies vecā centrālbiroja vietā. Mans kolēģis lūdz, lai es arī pievienojoties minētam rakstam. Kaut gan es nezinu lietas tuvākos apstākļus, nedz arī, vai biroja pārvēršanās notikusi formālā kārtā, es turu par savu pienākumu pievienoties tā raksta prasījumam, jo principiāli atzīstu, ka izg[ājušajā] decembrī aiz represijām nebija vairs iespējams ieturēt zināmas formas pie vecā biroja pārvēršanas jaunā, un tādēļ arī bez formām pārvēršanās jāieskata par pareizu. Bez tam manu bijušo kolēģu vārdi garantē man, ka prasījums ir pareizs un dibināts. Par šo, cienījamo biedri, lūdzu Jūs paziņot bij. biroja kasierenes kdzei. Saņemat manu biedra sveicienu! Rainis. 2. 12. 6. 17. KALNIŅAI Kastaņolā 1906. gada 2. decembrī Ļoti cienītā kundze! No latv. tautskolotāju bijušā centrālbiroja locekļiem saņēmu paziņojumu, ka visi c. biroja locekļi ar kopēju rakstu griezušies pie Jums, cienījamā kundze, lai Jūs izdotu c. biroja kasē esošo naudu jaunnodibinātajam s[ociāl] d[emokrātiskajam] skolotāju birojam, kurš stājies vecā centrālbiroja vietā. Biedri lūdz mani kā bijušā c. biroja locekli pievienoties minētam viņu rakstam. Kaut gan es nepārzinu ne lietas tuvākos apstākļus, nedz arī to, vai vecā c. biroja pārvēlēšanās notikusi formālā kārtā, - es tomēr turu par savu pienākumu pievienoties tā raksta prasījumam, jo principiāli atzīstu, ka izg[ājušā] g. decembri aiz represijām nebija vairs iespējams ieturēt zināmas formas pie vecā biroja pārvēlēšanās jaunā. Bez tam manu bijušo kolēģu vārdi garantē man, ka prasījums ir pareizs un vajadzīgs. Saņemat manus biedra sveicienus. 2. 12. 06. Šī vēstule ir atbilde uz sekošu vēstuli no 30. XI 06. 18. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kasaratē 1906. gada 24. decembrī Mīļo biedri! Daudz paldies par Jūsu stāstu, tik sirsnīgs, skaists un vienkāršs, pilns mīlestības uz mūsu cietējiem - varoņiem. Vai es Jūs pašu redzēšu? J. J[ankavs] man raksta, ka Jūs varbūt, garām braucot, iebraukšot še, -tas man vislielākais prieks, tie būtu man īstie ziemassvētki Jūs še redzēt! Mēs abi Jūs mīļi, mīļi lūdzam iegriesties. pie mums, citādi mēs varbūt ne reizes dzīvē neredzamies. Uz redzēšanos, mīļo biedri! 19. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1906. gada 29. decembrī Mīļo biedri! Ceru, ka šī karts Jūs vēl aizspēs Bernē. Ceļš šurpu ir šāds: dzelzceļa biļete uz Lugāno. Lugānā lejā nobraukt ar funicolare (Drahtseilbahn); tur tuvumā ir trams, ar to pa 10 santimu nobrauc uz Cassarate; no turienes tad jāiet kājām līdz Castagnolas pastam, tur parādīs casa Cattaneo. Ja es zinātu dienu, kad Jūs atbraucat, es atnāktu pretī un laimīgi atvadītu, bet es domāju, ir tā Jūs atradīsat, ir diezgan viegli. Tātad uz drīzu, priecīgu redzēšanos. Sveiki! 20. D. ZELTIŅAM Kastaņolā 1906. gadā, ap 30. decembri Cien. kungs! Par honorāra sūtīšanu jau rakstīju; ceru, ka viss kalendāra izdevums būs jau izpārdots, D[eglavs] man rakstīja, ka Jūs uzdevuši šādu aprēķinu: eksemplārs ? 18 kap., izdevumi 600 r. un skaidrs atlikums 360 r. Bet tur ir kļūda, jo drukāti bija 6000 eks.; tātad 18·6000= =1080 rbļ. - 600 r. = 480 rbļ. atlikums un nevis 360 r. Bet arī tas vēl diezgan maz, jo vai tad katra drukas loksne maksāja 600 rbļ.? Arī priekš Pēterburgas tas ir daudz. Ja uz manu daļu iznāk tik 250 r., tad tas ir par loksni honorārs 40 r., kas priekš manis neparasti maz; es biju gaidījis vismaz 300 r. Uz Jūsu tiesu jau bez puses nāk arī vēl %, un man no tās puses vien jāpārtiek. Klišejas Jums arī nebij jādod, sludinājumu arī gandrīz kā nemaz nau, drukas izdevumus arī varat šur tur mazināt, sacīsim, uz 400 r. Ja es varbūt taču maldos, tad jo jaunāk priekš manis, jo tad man nemaz nau vērts rakstīt, tādēļ arī šimbrīžam par turpmākajiem darbiem neminēšu. Ceru drīzumā uz labām ziņām no Jums. Daudz labu dienu no Jūsu [paraksts]. 21. BIEDRAM DZIMTENĒ 1906. gadā 1906 Vaļēja vēstule biedrim dzimtenē - M. H. «Kā mums labi iet? Par ko tik ilgi nerakstām?» Ko lai saku? - Kad nau laba ko rakstīt, tad nau nekā, ko rakstīt. - Nolauzts zars no koka tāli aiznests projām, tas gan ilgojas atpakaļ, un vai Jūs viņam pārmetīsat, ka žirgti nezaļo? - Viss mūsu prieks, ka labi iet Jums un dzimtenei: ar to var pietikt un ar to var Jūs sveicināt. Daudz labu dienu . . . RAINIS Vēstules Šveices periods (1906. - 1911.) 1907. gads 22. I. BAUMANIM Kastaņolā 1907. gada janvāra sākumā «Jaunā Spēka» izdevējam Mīļo biedri, še beigās nosūtu fotogrāfiju, līdz ar to arī negatīvu otrā sūtījumā. Ļoti ilgi fotogrāfs noturēja, divas reizes bija jāuzņem, bez tam cits fotogrāfs agrāk bija lūkojis, bet J. C. redzēja, cik maz derīgs tam iznāca uzņēmums. Šis nu, mazākais, varēs rādīties. - Rokrakstu laikam jau būsat saņēmuši, man žēl, ka es negribot Jūs tā nokavēju. Tehniskos aprēķinos Jums pilnīga taisnība: «J. Sp.» lai iet 5000 eks. pa 30 kap. Attiecoties uz «V. Sēju», es arī pilnīgi piekrītu Jūsu aizrādījumiem, pirmā vēstulē es biju runājis par citiem apstākļiem, tādēļ mēs pārpratāmies. Es domāju, ka nau vērts «V. S.» otrreiz drukāt, ja iznāk tik dārgi un nau atlikuma; bet varētu gan, ja iznāktu lētāk. Bet, pēc manām domām, to varētu - kā arī Jūs sakāt - tikai tad, kad izdevums būtu vienkāršs, lubisks. Ozola izdevumu pārspēt reizē glītumā un lētumā nau iespējams. Daudz labu dienu. 23. J. JIRGENAM Kastaņolā 1907. gada 9. janvārī Castagnola 9. 1. 7. Godāts kungs! Še būs tulkojums, kur esmu noņēmis nost pārākos balsienus; palūkojat, vai tagad teksts sakrīt ar meldiju; ja tas vēl nebūtu, tad atsūtat man notis un savus aizrādījumus. Man liels prieks, ka mūsu skaistās tautas dziesmas meldija varēs tā iekarot arī šveiciešu bērnu sirsniņas, žēl tikai, ka vienkārši daiļo tekstu nespēju tikpat naivi attēlot, arī vācu valoda zaudējusi savu naivitāti, pilnīgs līdzeklis vēl būtu bijis Mittelhochdeutsch. Jūs, svešiem bērniem mācīdami šo dziesmiņu, dzirdēsat atkal mūsu mīļās dzimtenes skaņas un būsat uz acumirkli laimīgi. Tad atrakstat man ar, kā Jūsu bērni uzņem dziesmiņu. Un man par pateicību atsūtat kādu ziņu par sevi pašu, kā Jums labi klājas, kā tikāt vietā un kā iet citiem biedriem. Saņemat mīļu sveicienu, sveicinat man pazīstamus, kad tiekat, un paliekat vesels. Augstcienībā J. Rainis: Eilig fliegt die liebe Sonne, Läßt im Schatten mich zurück, - Ach, ich habe keine Mutter, Die mich in die Sonne setzt'. Weile, weile, liebe Sonne, Höre meine Bitte an; Grüße meine liebe Mutter, Grüß' sie tausend, tausend mal! Nieder sinket schon die Sonne, Mütterlein ist fern, so fern, - All' mein Eilen ist vergebens, All' mein Rufen hallt umsonst. 24. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 12. februārī Sirsnīgi sveiki, ar lielu prieku saņēmu šodien karti (arī H. E[ldgasta] grāmatu), jo lielāku, ka jau sen biju gaidījis kādu dzīvības zīmi iz Baku. Nu izrādās, ka Bakū nau nekas no manis saņemts, kaut gan es biju rakstījis divas kartis Hert. un sūtījis viņam arī priekš Jums un Oz. eks. «J. Spēka». Nu man tik ienāk prātā, ka grāmatiņas varētu būt no ārzemju cenzūras apturētas; kartis laikam pazudušas. Sakāt par to H. «Kopums» laikam tiek jau drukāts, tuvāku ziņu man vēl nau. Tāļākie izdevumi gan vislabāk drukājami Pēterburgā. - «J. Spēks» ir gan dažs izglābts. Bet Jums kā lai nosūta? pasts noņems. - Par laipno honorāra piedāvājumus daudz mīļu paldies, bet vēl jau nau drukā iznācis. Nogaidīšu Jūsu plašāko vēstuli un ziņas no Baum[aņa] un tad Jums rakstīšu. - Sastādu tagad dzejoļu krājumu, bet tas 10 reiz asāks par «J. Sp.», un liktens jau zināms. Kas lai arī izdod, jo izdevējam var celties nepatikšanas. Asp. raksta vēsturisku rakstu par revol. sievietēm un liek Jūs mīļi sveicināt, nožēlo, ka nedabūjāt šokolādi, un apprasās, kā labi pārbraucāt, kam es arī pievienojos. Sirsnīgi sveiki un tāpat sirsnīgi sveicinat visus draugus. Sveiki. 25. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 16. februārī Mīļo, dārgo August, uz Tavu mīļu vēstuli tikai šodien saņēmos atbildēt, kaut gan tik daudz, ko teikt un pārrunāt, un sūdzēties, un arī svarīgas veikala darīšanas guļ nenokārtotas, ceļ zaudējumus un nepatikšanas, un būs jo grūtāk nokārtojamas, jo ilgāk tiks atliktas. Bet nepatikšanu bijis tik daudz pēdējā laikā, paši mēs, abi tālenieki, bijuši tik daudz savārguši un slimi, un visam pāri tie briesmu notikumi dzimtenē, kuri nemaz negrib mitēties, ka visa enerģija iziet uz turēšanos kājās un uz priekšu nekur netieci. Daudz, daudz man šinī laikā piepalīdzējusi visam atturēties pretī tā stiprā pārliecība, ka ir taču cilvēki, izņēmuma cilvēki, uz kuriem var palaisties visos apstākļos. Tu man esi aizvien tuvāks un tuvāks ticis taisni šinīs grūtajos laikos, kur tik daudzi atrada izdevību atiet nost. Paldies Tev vispirms par mamas apmeklēšanu; tikai kādēļ Tu nerēķini savus ceļa izdevumus par braukumu? To gan lūdzu ļoti darīt visās lietās, ja Tu visus, it visus izdevumus neliec uz manu rēķinu, tad es nemaz nevaru iedrošināties Tev ko lūgt. Laikam Tu «M[ūsu] L[aiku]» apstellējumu arī pats esi samaksājis? Būtu ņēmis no tiem 40 r., ko mamai aizvedi. Visādā ziņā Tavā rokā vajga stāvēt cik necik mūsu naudas, lai Tu varētu izdarīt, kad ko Tev lūdzu. Tādēļ esi tik labs un aizej iekasē uz savas pilnvaras pamata honorāru par «Tāl. Noskaņām» no Brigadera, paprasi arī, cik viņš izmaksājis U[lpes] kungam. No Der. grām. nod[aļas] U. kgam iedotos 100 rbļ. viņš dabūjis, laikam baidās sūtīt. Dr[avnieks] viņam arī esot nodevis priekš nosūtīšanas man 25 rbļ., kuri arī vēl nau pienākuši; tie no Konvers. vārdnīcas honorāra. Ja Kr[eplins] iet saņemt no D. gr. n. vēl atlikušos 100 rbļ., tad lai tos atsūta taisni šurp, parunā ar Nodaļas kasieri, vai varbūt U. tos saņēmis. Ja no Brigadera Tu neko nedabū, tad es likšu kādu honorāru, kas man Rīgā nāksies, Tev izmaksāt, lai Tev būtu nauda priekš maniem izdevumiem. Izdari, lūdzams, šos gājienus, jo U. k. slinks rakstītājs un vēl ir projām, un es nedabonu nekādu zinu; laikam viņš arī baidās sūtīt naudu. (Nupat dabonu zināt, ka viņš precas, un tad nu viss top saprotams, nau laika.) Tavu sūtījumu dabūju gluži pareizi. - Vēl viena veikala darīšana: vai nevari dot man kādu padomu, ko lai daru ar savu vasarnīcu. Vai negrib kāds pirkt? Vai īrēt? Vai varbūt tāpat dzīvot un izīrēt citiem? Vai Tu pats, bez ciešas vietas būdams, nepadzīvotu tur pa vasaru, no maja sākot; īrnieki varētu gan arī Rīgā pie Tevis pieteikties. Man jau pilnīgi pietiekoši, ka ienāk tie 180 rbļ., kuri man jāmaksā kronim un asekurancei; pat tā man labāk, ka vasarnīca stāv tukšā un nekā neienes, nekā peļņa, kad Doriņa bija visu izīrējusi un tomēr bij jāpiemaksā klāt 2 reiz tik daudz, nekā mēdzu ieņemt īres. Kā nu man tikt vaļā no savas zemes īpašnieka godības? Nu par rakstiem un žurnāliem: labi, ka Tev bij iespējams izsisties cauri izgājušu gadu, es zinu gan, cik grūti tas nākas; domājams taču, ka šogad pēc drukas ies labāk. Man tagad būs iespēja ko pelnīt no «Rīta»; vai Tu tur arī rakstīsi? Cilvēki godīgi; vai teikt man arī par Tevi? Citādi man noteikta nekā nau, izdošu atkal vienu otru grāmatiņu, ja izdosies. Tu zini, kā gāja ar «J[auno] Spēku», un tur taču 2/3 vecu dzejoļu. Dodu šur tur pa dzejolim, kur kāds pieprasa. Pērn visu gadu nekā nepelnīju. Labi jau ļoti būtu paša apgādiens un bods, Emma tehnisko pusi smalki pārvalda. Tikai līdz šim vēl tas risks. Mēs savas grāmatas varētu paši izdot. Bet Tev savu drāmu nevajadzētu līdz tam mājā turēt, Pēterburgā gan nodrukātu. Lūk, kā «Priekšvakars» arī iet, un tas tikai tulkojums, un nau mākslas darbs. Tu esi mākslenieks, un Duburs taču arī ko prot. Vai Tu nevarētu likt krieviski tulkot Češihinam? Tas drusku prot latviski, peļņu viņš, liekas, grib uz pusēm. Krieviski tāda satura gabals taisni taisītu furoru. Rakstniecības apstākļi tagad Baltijā gan gluži zem nulles: neviena godīga žurnāla, kur rakstīt, pat «Rītā», kā nupat šodien redzu iekšā, arī atpakaļrāpuļi; pilnīgo pagrimšanu norāda arī, ka tādi vīri kā Līg. raksta galīgus mēslus spriedumos par visu mūsu literatūru. Tu saki, man rakstīt? Bet man ir svarīgāki, pozitīvi raksti rakstāmi; kad es ielaižos polemikā, es izjaucu sev pilnīgi to atmosfēru, kurā vien varu rakstīt, tad paliks labākais nerakstīts, ko es spētu. Un taču, no otras puses, atkal briesmīgi, ka tāda ķēmošanās iesakņojas. Tāpat jau ir ar tiem mistiķiem un atpakaļrāpuļiem - dekadentiem. Tie ar paliek neatslaucīti kā mēsli durvju priekšā. Tagad tos gan -vs pārņēma «M. L.», bet Līg. paliek godā. Man liekas, ka Tev vairāk būtu laika un pienākuma viņu savaldīt, jo Tu nupat savu lielāko darbu - drāmu - esi pabeidzis un nodarbojies ar filozofiju, kas neprasa tādu koncentrēšanos kā dzejošana. Labs dialektiķis, arī domu iztirzātājs Tu esi, uzskatu plašums, kas vajdzīgs kritiķim, Tev arī ir, uzsāc kritisku darbību, iztirzādams šo liter. vēsturi; un tad ņem priekšā simbolistus, par Poruku Tev jau toreiz bija tik skaists rakstiņš, paplašini to un rādi, ka simbolisti pie mums vai nu tukši ķēmi, vai atpakaļrāpuļi kā Eglīts un Poruks. Īsākus artiķeļus es arī varētu, kā, piem., aprādīt visu to bezkaunību un muļķību, ar kādu pret mani mēdz izturēties, kā arī par Līg. Tie muļķi nemaz nesaprot, kāda vieta Tev pienākas kā mūsu reālist. romāna nodibinātājam un strād. šķiras reprezentantam. Te ir daudz, daudz darba pie noskaidrošanas, jo ātrāk jāiesāk darbs. Tiklīdz es tikšu brīvāks, es mēģināšos šinī darbā, bet Tu jau vari tūdaļ iesākt, mīļo August. Bet nu vēl veikala lietas: sūtītos manuskriptus un grām. saņēmu un lūdzu mīļi vēlreiz aizbraukt uz Jelgavu un sameklēt vēl tur atlikušos rokrakstus, arī atsevišķas lapiņas, varbūt vēl to rakstnieku petīciju, varbūt vāku ar uzrakstu «Latv. rakst.», kur būtu iekšā dažādi avīžu izgriezumi, tad mazu (30 kap. maksā) krievu grāmatiņu «Каталог книг для народн[ых] библиотек(?)» no Панов (vai Рубакин). Man liekas, to var arī dabūt pirkt krievu bodēs. «Salameas tiesnesi» saņēmu no Zeltiņa, tas laikam to negrib; es aizrakstīšu, lai noiet pie Tevis cits izdevējs. Teikšu arī, lai apgādā no Tevis, ko Tu dosi. Viens izdevējs ir: jauns cilvēks, nau bagāts, bet taču arī maksās, - nau krāpnieks, zināms, lūk, droši, nau kā ar vecu firmu. Ko saki? Bet varbūt pēc domes varēsi pats? - Vēl, lūdzu, izrakņā man no vec[ajiem] «Mēn. Rakst[iem]», laikam 1895. vai 6. gada: «Bals Bābelē» no Hartlebena un, ja var, «Pirmā dzejniece», Debora. - Der. grām. nodaļai, lūdzu, pasaki, ka varu pabeigt tiklab «Otello», kā «Vallensteinu»; aktiers Rudzītis gribējis «Otello» manā tulkojumā; es ar mieru, bet vai tas nozīmē, ka teātrs pats to arī ņem? Teātrim tāda tulkota luga maksā 50 rbļ. Ja viņš vien to izrāda, tad es nezinu, cik ņemt, lai viņš nosaka. - Priekšlasījumu rakstīt visu laiku taisījos, bet tā ar nepatikšanām un nevaļu neiznāca; Elza nākošās nedēļas beigās vienu Tev nosūtīs, es gribu vismaz drusku nobeigt līdz kādam apstājas punktam savus darbus, tad varētu ko pa starpām. Bet Tu pa tagadējo brīvlaiku starp saviem lielākiem darbiem liecies arī uz kritiku; Tavām filozofiskām studijām arī pa daļai turp jānoved. Tu esi gan, pēc laikrakstu īsām ziņām spriežot, pašulaik aizņemts ar jautājumu, kas stāv tuvu reliģijas pētījumiem, bet arī tie nestāv visai tālu no literatūras. Tu esi daudzējādā ziņā laimīgs, Tu esi sev izmeklējis klusu vietu, bet tā ir augsta, un Tu no turienes tāli vari pārredzēt apkārtējos notikumus, un Tu tur atrodi savu mieru un savu darbu, - pēc abiem es arvien vēl tik dzenos. Arī no Tavām vēstulēm var nomanīt šo noskaidrojušos atmosfēru, kurā Tu dzīvo un kura Tevi dara man tik mīļu. Palieci vesels, mīļo August, mīļus sveicienus Emmai no mums abiem; sveicini Frici un citus. Atraksti atkal par notikumiem un štimungām. Sveiks, mīļais. 26. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 7. martā Mīļo, dārgo August, gandrīz jau kā gaidījis biju Tavu vēstuli, tūliņ iedomājos, avīzē lasot, ka tur ir vislabākais mūsu senā jautājuma atrisinājums, ka žurnāls iznāk no bezpartejiskas iestādes, kurai plašas izglītības nolūki, savi zināmi abonenti; atspaids materiālos līdzekļos, cienība publikā un kur mani draugi, arī Fricis te. Te viss kopā, kas nešaubīgi un bez aplinkiem, bez kompromisiem, demokrātisks; te arī vieta visiem ideologiem, kas praktiski, aktīvi nevar piedalīties pie partijas, te īsts kultūras darbs, te īsta jaunā nākotnes māksla, kas brīva un dara brīvus, kas vienīgā attīsta individualitātes, jo katrs misticisms novelk tumsas miglā, kur nau vairs izšķirības starp personu un personu, bet visu ārējo spaidu atbīdīšana (mūsu partijai) dod tikai ceļu katram attīstīties un nošķirties savā patībā. To no mūsu kritiķiem neviens pats nau sapratis, visi misticisma kalpi, vāji vai bailīgi domātāji un jaunāko modes virzienu pakaļķēmotāji. Gatavosim tā vietā jaunu mākslu, maz mēs būsim, bet skaidrs gaiss, līdz šim tas nekur nebija, un, kur to domāju, tur nācās maldīties, kā pie mana vecā izdevēja Z[ālīša], viņš nau spējis saprast jaunos laikus, kur nošķiršanās gājusi tālāk nekā pat gadu atpakaļ. Es viņam tūdaļ sākumā aizsūtīju pāris rakstu, grūti būs dabūt atpakaļ. Maz gan paliks mums vīru, tā šķirojot, bet tad droši. Citādi nevar vairs, visu to laiku nebija kur likt dzeju. Pašā pēdējā laikā «Svari» man solīja liberālu virzienu arī taču, un tad tur es aizsūtīju šo to. No tālienes arī ļoti grūti ko noprast, reti ko dabonu lasīt, nezinu, kādi kur laikraksti. Tev vajdzētu mani drusku orientēt. Bet nu «Auseklī» ir droša patversme. Nu par sīkumiem, cik ātrumā iekrīt prātā: redaktors tagadējos laikos ir tehnisks personāls, tādēļ nevar neko profanēt, un komisija labi darīja, ievēlēdama Fr. M. - Komisija pate man ļoti simpātiska. Burtnīcai 5 loksnes, vai cenzūras dēļ nevajga 6? Vai tad žurnālu nevar kā grāmatu izņemt no drukātavas tūlīt? Iedalījums labs; varbūt drusku vairāk beletristikas? 2-2½ 1. varbūt pastāvīgu nodaļu sātības jautājumiem? Interese «Aus.» publikā, partijai arī, tā arī zinātnē, bez tam «Aus-im» tā ir specialitāte. Nodaļa: zinātn. atradumi - ļoti laba. Bet tādas vajga arī priekš sabiedris. zinātnēm (sabiedr. kustību, arodniecisko dzīvi, saimniecisku, komunālu, skolām), - tātad 5 nod.: polit., sabiedr., dabas zin., māksla, atturība. (Vai šo pie sabied. zin.?) - Kas tās rakstīs? Katrai vajdzētu sava rakstītāja - redaktora. Tev būtu varbūt vēl Rīgas notikumi jāreģistrē, Tu tur speciālists, un ļoti skaisti bija agrākie apskati. Tev arī biedrību un pašu valdību dzīve. Turpat arī partiju dzīve. Kas rakstīs politisko apskatu? Tev vienam viss varbūt par daudz, jo še daudz sīka darba, sameklēšanas, tad kondensēšanas. Dab. zināt. - Priedkalns, māksla - Fricis. Ārzemju pārskats - Jankavs. Beletristiku, kad mēs esam 5,5 gan jau piepildīsim; Upīts vēl varētu arī rakstīts tik tas ļoti gauss. Skolotājus, mūsu )audis, lūko pievilkt. Polit. un sabiedr. rakstos Tev būs līdzstrādnieki pastāvīgi, laikam no «Aus.», kurus es nepazīstu (priekšlasītāji, piem., Kurzemnieks u. c.}. Visu apskatot, iespējams ir, ka mums iet, bet no sākuma neceri daudz, līdzstrādniekiem jāsastrādājas kopā, tas nau tik viegli, un galvenais aizvien ir labi sastrādājušies līdzstrādnieki, uz iesūtītājiem nau ko cerēt, un daudz dažādi elementi tik traucē ansambli. Tev būs no visiem tas grūtākais: režisora un direktora darbs - saturēt saskaņā galvenos strādātājus. Tālums man gan nejaus Tev tik daudz palīdzēt, kā es gribētu, bet orientē mani par visu. Galvenais, man liekas, ir, ka žurnāls nebūs tik daudz politisks, cik kulturels, plaša masas izglītība, pieturoties pie partijas. Tāda otra žurnāla nau, tas būs viņa speciālais, atšķirošais raksturs. - Vai «Ausekļa» paša biedru, vismaz vakaru apmeklētāju, ir daudz? Ja tā, tad var dot viņiem ko sevišķu, piem., Rīgas notikumu apskatus. Kur vairāk domājams abonentu - Rīgā vai uz laukiem? Vairākuma saprašanai jāpiemērojas. Kādas šķiras? Cik strādnieku? Abonentu laikam vispār maz, visvairāk nonāk pārdošanā; ja abonentu vairāk, ved tiem statistiku pēc šķirām. Tas viss, kas man iekrīt prātā. Tu pazīsti apstākļus tuvāk un, ilgi praktizējis, zināsi labāk. Vispār es domāju, mums vajdzētu labi iet, kā atsparam pret dekadentu muļķību - jo bezprāta dzejas ātri apnīk publikai - un kā atsparam pret negodīgumu un laipošanu mākslā un politikā. - Nu vēl sīkums: honorāri, protams, pēc «A.» iespējas, un tagadējie pilnīgi pietiekoši. - No manuskriptiem šodien pat iet līdzi no Asp[azijas] «pie vēstures ugunskura» (pusbeletristika, pusvēsture), ap 2 loksnes, un 2 dzejoļi; no manis pāris dzejoļu (numurā varēs ielikt kādus 2). Prozas man ir divi garāki beletr. gabali (pa 2-3 loks.), bet pie Gulbja, nezinu, kad dabūšu atpakaļ, bet tad tūdaļ nosūtīšu. Varbūt, ka šai I burtnīcai sagatavoju vēl garāku dzeju (100 rindiņas). Tad vairāk pirmai burt[nīcai] nekā. Man tagad jānobeidz solīti darbi: «Ug. un Nakts» (drāma) un dzejoļu krājums, tiek jau gaidīti. Ļoti gribētos Tev rakstīt ko publicistisku, bet laikam tagad tūliņ nevarēšu. Es tagad nespēju vispār tik daudz strādāt, cik gribētu, nervi neklausa. Bet, ja Tev visādā ziņā vajdzīgs, ko lai rakstu, tad pasaki. Tev pašam derētu kaut kādā veidā I burt. rakstīt par mūsu tagadējiem preses apstākļiem, ka laipotāji visu sagrābuši savās rokās, valda kompromiss un neskaidrība, un mākslā ākstīšanās. Tad vēlāk varētu par to pašu tematu vēl vairāk rakstīt, arī man tas gribētos. Dari to, ja vien paspēj, tam nau jābūt programmas raksta veidā, satura ziņā viņš tas būs. - Nu par citu: Friča luga ļoti skaista, labi izstrādāta, un galvenais: viss šis darbs nau patēlošana, fotografēšana vai dekadentisku jūtelību ākstīšanās, bet problems, par kuru stāv vīrs ar savu dzīvību. Tā ir drāma. - Vai Tu savu drāmu neliktu žurnālā - visu vai daļas? Būtu labi. - Ar villu dari tā: Tev pilnvara pietiekoša, jo Elzai no manis pilnvara. Bilderiņu grunts Elzai, bet grunts šogad jāapbūvē, citādi zūd tiesības, vismaz jāuzbūvē maza mājiņa par 300-500 rbl. Kas lai man to dara? Tādēļ grunts būtu jāpārdod; mana iemaksa tur ir 120 rbļ., ja to dabon atpakaļ un vēl drusku varbūt klāt, tad jāatdod. Vai neņemtu Fricis vai Ķeniņš? - Dubultu villas atslēgas pie mamas. Īres ienāca: no apakšstāva 200-230 r., augšā 2 istabas ar balkonu - 60-80 rbļ., pārējās 2 pa 25-35, augškakts - 15-20. Mama, ja nāks, tad ieņems apakšā atsevišķo istabu (kas citādi ienes ap 30-45 rbļ.). Tev, mīļais, nu būtu jānomaksā līdz 9. majam asekurance (Kungu ielā N 11 (?) pie Dž. Hafferberga) 45 rbļ., ja Dubultu policija pieprasa, arī vēl grunts nauda 70 rbļ. Tad Tev būtu jāiekasē no apakšīrnieka īre (parasti 2 termiņos; tiek izdota kvīte). Arī augšā 2 balkona istabas, labi būtu, ja izdotu ar kvīti. Pārējās istabas vajdzēs mamai izdot. Jābrauc Tev būtu sākumā apskatīt, ja vajga apkopt, istabas pārtapsēt, tad mama pieņemtu amatniekus, bet maksātu Tu. Naudu varētu iepriekš ņemt no īrnieka, kurš prasa reparatūras. Rēķinus vajdzētu Tev vest, jo mama to neprot. Izgājušo vasaru bij Doriņa, tā dzīvoja un rīkojās tik neprātīgi, ka cerēto ienākumu vietā (jāatliek skaidri ap 200 r.) bija klāt jāpiemaksā 600 r. Tas priekš manis tik liels zaudējums, ka es otra tāda nespēju izturēt un tādēļ gribēju labāk visu pārdot vai atstāt villu neizīrētu. Tādēļ, ja aizbrauksi pie mamas, parunā, vai viņai būs iespējams iztikt ar iri, ja nē, tad lai paliek neizīrēts (protams, priekš dzīves viņa dabūs savu līdzšinējo mēneša maksu no manis). Kad neizīrē, man jāpiemaksā klāt par asekuranci un grunts nauda līdz 200 r., bet, kad Doriņa tur rīkojas, tad četrreiz vairāk. Tik daudz es ar savu rakstīšanu nespēju pierakstīt. Kad apskati, mīļais, tad aprēķini ar mamu, cik vajga nepieciešamo reparatūru. Tad es redzēšu, cik Tev jāpiegādā naudas no maniem honorāriem, kad no īrniekiem nedabū uz priekšu. - Es domāju, sludinājumā mans vārds neko nelīdzētu, jo īrnieki ir pa lielai daļai žīdi; latvieši turp neiet. - «Kraft u[nd] Stoff» ļoti labi ies, tulko vien. - «Salam[eas] tiesnesi» varbūt ņem mans izdevējs Baumans, rakstīšu tam. «Auseklim» derētu ierīkot arī grāmatpārdotavu un apgādniecību, es tad viņam dotu savu grāmatu. Palieci nu sveiks; mīļais, labais, daudz mīlu labdienu Emmai no mums abiem. Vesels, mīļais. Kā iet miesniekam? - Vai kas jauns pie dubultniekiem? Painteresējies. Sveiks. 27. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 28. martā Mans mīļais, dārgais, rakstu Tev tik šodien: neveselība un nevaļa. Daudz, daudz paldies par visiem pakalpojumiem, un še būs vēl jauns lūgums un atbildes uz veciem jautājumiem: mamiņa nu ir saņēmusi sūtīto naudu, tādēļ no Tevis viņai iedotā paliks tai priekš aprila mēneša. Priekš braukumiem nosūtu viņai vēl liekus 10 rbļ., bet Tu, mīļais, aizbrauc turp un aprunājies, kādi vēl būs izdevumi pie reparatūrām un mājas apkopšanas. Aprīlī laikam nāks arī policija, lai saņemtu 70 rbļ. grunts naudas, un 9. majā jāmaksā 45 rbl. asekurancei (Dž. Hafferberg, Kungu ielā N 9 (?)). Naudu dabūsi vai nu no Brigadera (še zīme klāt), vai no Krepliņa (ja viņš «Nodaļas» saņemto naudu 200 rbļ. nau atdevis Ulpim; visādā ziņā parunā ar viņu, bet to naudu nedod U., bet paturi vai nu pats, vai dod Tev priekš minētām vajadzībām). Ja naudas nepietiek, tad atraksti man vai lūko tur sadzīt. Varbūt mamiņa ir ,jau Dubultos, tādēļ pirms braukšanas aizraksti viņai karti ar savu adresi. - Labāk jau būtu, kad es tiktu vaļā no savas vasarnīcas, bet kamēr tik daudz ienāk, ka nau jāpiemaksā klāt, es varu viņu noturēt. Bilderliņus pārdod gan; tie ir Elzas, un Tev no viņas pilnvara. Izdevumi man bijuši oficiāli 120 rbļ., un par tiem 3 gadiem arī jāmaksā vēlāk grunts nauda. Ja šogad neapbūvē (vismaz sēta, kas arī maksā 300 r.), kad es nepārdodu un mama vai cits kāds neapņemas būvi, tad man jāzaudē viss, tātad uz peļņu nau ko cerēt, un labi, ja kāds vispār ņem arī par mazāku summu nekā mani izdevumi. Es tagad tieku mācīts panest zaudējumus arī vēl lielākos skaitļos. - Pie teātra ļaudim neej. - Tavu sūtījumu saņēmu ar daudz paldies. - Vai Elzas «Pie vēstures ugunskura» tika nolasīts? Referāta «Mūsu Laikos» nebija. - Nu par «Ausekli»: aizsūtīju «Zem saules stariem», kādas 5 lpp. Ja trešajā ievadpantā tas viens vārds liekas neejošs, tad ieliec tā vietā «Tā pamatpārmaiņa un atdzimums». Pēc divām trim dienām sūtīšu Tev vēl mazu artiķeli 4-6 lpp. (tulk.), labi būtu, ja ienāktu I burt[nīcā]; tad vēl šonedēļ no Elzas būs (beletrist.) «Dvēsles brauciens ellē», arī ap 5 lpp. No Jankava ieliec I b., vislabāk «Utopisti - soc[iālisti]», krāsas dēļ, ja vajga, arī pārējos? Gribēju visādā ziņā dot prozas gabalu: publicistiku un beletristiku, bet nevesels. Raudzīšu otrai burtnīcai. Vajdzīgs taču nu ir. Domāju vēlāk arī vēstules veidā, kā Tu teici, ļoti labi. - Par ko J. Asars nau licies sludināties līdzstrādnieku sarakstā? Tas nesmuki. Man nekas nau pret viņu. Upītim rakstīju, bet vēl nau atbildes. Hermanim daudz mīļu sveicienu, tika rakstīts viņam no šejienes zem viņam tuvas personas, bet laikam nau saņēmis. Vēl kādu vispārēju vārdu: es, kā Tu zini, rakstīšu gluži brīvi, bet arī ne izaicinoši, lai velti nedarītu grūtības (protams, man vienalga «sīkumos»), un no redakcijas Tev tik jāpielūko, ka iesūtījumos nekur, nekādā vietā un veidā nebūtu uzbrukums partijai, bet pozitīva draudzība. Tad ies. Sveiks, mans mīļais, labais, un sveicini visus no mums. Ar lugu nau labi iesākt I burt., bet vēlākās ļoti labi; Vēlreiz sirsnīgi sveiks no abiem. Sveiks. Uz pārlocītās vēstules augšējās malas ar zīmuli pierakstīts: Apstellē, lūgums, «M. L.». 28. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1907. gada 2. aprīlī Sirsnīgi sveicieni lieldienās, kas mums atnākušas apmākušām debesīm. Bet Jums lai spīdētu saule. Drīz sekos kārtīga vēstule, Jūsējo saņēmām. Sirsnīgi sveicieni un skūpsti visiem mūsu mīļajiem. Jūsējie. 29. TAUTAS GRĀMATU VEIKALAM Kastaņolā 1907. gada 3. aprīlī Tautas grāmatu veikalam Ar šo atsaucu savu iepriekšējo Freiligrāta Kopotu rakstu eksemplāra pasūtījumu un lūdzu minēto darbu man nesūtīt. Ar dziļu cienu A. Nagliņš Castagnola (Tessin) Castagnola 3. 4. 7. 30. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 4. aprīlī Castagnola 4. 4. 7. Mīļo biedri! Jūs būsat laikam jau saņēmuši «Kopumu», tādēļ nesūtu Jums eksemplāri, kādu man no Baumaņa vairāki piesūtīti; ja nau - tad nosūtīšu. Mūsu sāpju bērns nu beigās klajā gājis, un nevar liegt: glīti viņš ir izdots, B. ir garša, un satura ziņā: J. J. raksts tiešām ievērojams, tāds vēl nau bijis, un sajūtas pilnais «Pelēkā akmeņa stāsts» visu ievada ļoti zīmīgi, kā uvertīra dod pamata skaņu. Tagad nu jāstājas pie otrās burtnīcas izdošanas. J. J. jau tura gatavus dažus rakstus, citi - tie paši - arī laikam drīz būs gatavi. Vasalam rakstīju tik nupat, nebija viņa adreses. Gaidu tagad no Jums. Būtu aicinājis arī vēl citus pulkā, bet pa lielākai daļai būtu jāsola un jāmaksā honorārs, un - par to B. nerunā. Vispār viņš ir labs izdevējs, ar garšu un nopietnu virzienu, bet tiem rakstniekiem, kam jādzīvo no honorāra, ar to vien nepietiek. Viņam nau kapitāla priekš honorāriem. «Kopums», kā redzu, būs izdots ar tiem 200 rbļ., ko Jūs viņam devāt, un nu viņam jāgaida, kamēr to izpārdos. Es šaubos, vai viņš J.J. būs jau maksājis honorāru. Otro «Kopumu» viņš laikam arī izdot varēs tikai ar Jūsu palīdzību. Viņš solās arī izdot manu lugu «Uguns un Nakts» (drukāta «Mājas Viesa Mēnešrakstā»), bet laikam arī to ar Jūsu palīdzību. Tikai to es negribētu dot bez honorāra, jo tai nau jābaidās no konfiscējuma, un arī citi izdevēji to labprāt ņemtu, - tātad viņa man gandrīz skaidrs ienākums, no kura es savā tagadējā stāvoklī nevaru atteikties. Tā kā Jūs savās 2 pēdējās kartīs bijāt runājuši par honorāra maksāšanu par «Kopumu» un par naudas sūtīšanu B-im, tad es slēdzu, ka Jums ir kāds veikala sakars ar B., un es tagad mīļi lūgtu man teikt, vai Jūsu līdzdalība un garantija sniedzas arī uz turpmākiem B-a izdevumiem vai tik uz «Kopumu». Jeb vai Jūs izdosat ko kopā ar Iniņberga k.? Vai viņš Jums ir ko rakstījis? - Skaidrības pēc piezīmēju vēl, ka par «J. Spēku» esmu dabūjis no B. ar grāmatām kopā līdz 100 r., runa bij par 2-300, bet pietiktu jau ar. Par «Kop.» man nāktos tik 15 r., bet J. J. līdz 80-100 r. Protams, tagad grām. izdošana ir diezgan grūta, jo izdod ļoti daudz, visvairāk aktuālu un tad priekš buržujiem dekadentisku, ko labi samaksā; priekš tautas jābūt lētām, daudz tulko, nereti gluži par velti, - tā oriģinālus un lielākus tulkojumus nesamaksā, ja nau taisni dekadentiski un reakcionāri. Bet cik daudz ir vajadzīgu, kuri tā paliek, par to daudz varētu runāt. Es domāju, Jums arī bija tamlīdzīgi plāni? - Beigās man vēl viens lūgums uzdevumā: nākat ,par līdzstrādnieku «Auseklī» un dodat tūliņ ko I N-am, tiek mīļi, mīļi lūgts. Un nu daudz sirsnīgu sveicienu no mums abiem. 31. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 6. maijā Mīļo brāli! Tā skaisti, jo pareizi, un tā lai paliek bez daudz vārdiem; Tu zini, kāda vērtība maniem vārdiem, un es, kāda Taviem. Tavu mīļo vēstuli un karti saņēmu, un nu arī «Ausekli»: glīta āriene, skaidra, gaiša druka, lēta cena, - saturs viscaur noturēts noteiktā godīgā virzienā, un raksturs tam dzīvs, cerības un nākotnes pilns, turklāt nau sauss, ar nodrāztu oficiālību, nau arī salkans, ar dzejas pārplūdumiem kā dekadentiem. No «R[īta]» labi atšķiras, tas ir neskaidrs virzienā, šaudīgs. Ar vienu vārdu sakot, tas ir noteiktākais, dzīvākais un pievilcīgākais žurnāla numurs, kādu esmu redzējis. Tur lielākais nopelns redakcijai («R.», piem., nebija līdz šim redaktora). Daži raksti arī ļoti piepalīdz pie labā iespaida, ved sakarā ar šodienas dzīvi un ar Rīgu. (Poruks ir labs. «Unterhaltungsschriftsteller», «lielas» dzejnieka dāvanas, un to izšķiešanu grūti viņam pārmest.) «Grām. plaukts» ļoti labs, tik ārējā forma: izskatās tagad pēc kataloga ar maziem ieteikumiem, tas pats, izteikts kā grāmatniecības apskats (viss ar parastiem, ne sīkiem burtiem), būtu darījis daudz lielāku iespaidu. (Ieteicamo grāmatu sarakstā nau uzņemts «Pusideālists», vai tas darīts ar nolūku? Apprasies, lūdzams, Raņķim.) Adata Tev ir ļoti labs ieguvums, bet tas Kļaviņš taču «Staru» vīrs, un tādus nevajga jaukt mums klāt; ja grib, lai izvēlas vienu, - vai «A.» vai «Starus»; zaudējums no viņa nau liels. Kad vēl nāk raksti no citiem minētiem past. līdzstrādniekiem, tad mums ļaužu arī pietiek, un tiek uzturēta šī skaidrā, labā sabiedrība, bez kādiem piejaukumiem. Taisni caur skaidrību atšķiras «A.», un tādēļ viņā tik patīkami strādāt. Tas tad nu laikam arī viss, kas man ko piezīmēt pie «A.», un pēc I burt. gaiši redzams, ka «A.» ies, ka viņš varbūt caur savu noteiktību un tomēr vispusību iegūs vadošo vietu mēnešnieku starpā. Skaties Tu, August, kā redaktors abām acīm, ka paliktu šis raksturs; garīgs spirgtums, skaidrs domu virziens, bez šaubīšanās un bez šablonas. Es visus rakstus pārskatīju, vēl gan nepilnīgi izlasīju. Un taisni tas, ko es prasu, ir; visi kā izlieti, bez pretskaņām un nesaskaņām (Kļav. drusku sentimentāls un sastiķēts, Adata daudz labāks un labs). Nu, labu ceļavēju! II burt. liec turpinājumu no Elzas «Ugunskura». No manis še pāris dzejoļu un piezīmes par «Sp. un vielu», lp. 2-4, nezinu vēl, kā iznāks, varbūt arī vairāk, ja ierunāšos par ekon. materiālismu. «Zem saules stariem» II b. nebūs turpinājums, es nebiju nobeidzis un nu jūtos pārāk nevesels priekš darba, kurš tik koncentrēts. Tagad atbildēšu uz jautājumiem Tavā vēstulē. Vispirms tas jau ir gluži patstāvīgs, labs darbs šis Tavs priekšvārds. Tev drošsirdība iet pret visiem tumsoņiem, kuri līdz šim palikuši neaiztikti, Tev būs no viņiem daudz jācieš un atbalsta atradīsi maz, arī partijā, kurā Bühn. nau iecienīts, protams, uz B. stāvokļa Tu arī nestāvi, tas novecojies, bet B. cīņa un darba skaistums paliek, darbs ir viens no pamatdarbiem. Tulk. brangs. Vai vismaz dabūji pietiekošu honorāru? Tu, liekas, maz piespied izdevējus, varbūt Saul. arī labāks kā citi. Bet re, kāds tas ir, pats grib gulēt pa naktīm, bet Tev neļauj, - Gulb[is] ir diezgan godīgs cilvēks, tik viņš nesaprot šo laiku un grib par vari visus sadabūt zem vienas cepures. Un tur vaina visam šaudīgumam. (Tādēļ Tev nevajdzētu ņemt tādus, kas raksta «Staros», «Dmelmē» u. c. reakcionāros laikrakstos.) Hiršs un Sniķeris sauc par niekiem mūsu virzienu, vai tie ir kaut kur tā izteikušies? Par Tevi ar tādas domas, bet laiks gan tās izklīdinās, es Tev to saku kā brālim, lai Tu zinātu gainīties. Traģiski tas nau ņemams. Tu zini, no kurienes tas nāk: no tās pašas kliķes, kas man aizvien lūkojusi kaitēt. Kad jaunais deputāts uzstātos pie jums, tad tas būtu ļoti, ļoti labi. Laid klajā Hartmani, pats īstais laiks, bet zini atkal, ka var būt uzbrukums no partijas puses. - Es nezināju, ka zināmais nau ārzemēs, citādi nebūtu tā rakstījis. - Un nu vēl par mana paša lietām! Lielais paldies vispirms par vasarnīcas izīrēšanu, Pētersoniete laikam atkal domā, ka es taču nākšu drīz atpakaļ, labi ir tas, tā ir laika zīme, un viņai esmu daudz pateicīgs. Tev vajdzētu viņai par piegādāšanu atlīdzināt vai nu naudā (kādus 10 r.), vai, ja redzi, citādi, bet tā, ka neaizskar, un nodod sveicienus no mums. - Mamīte Tev, mīļo brāl, gan, liekas, ņēmusi ļaunā, vismaz tā nojaužams, bet, ja palikusi istabiņa brīva vasarnīcā, tad jau nau vainas, lai iet turp. Par to viņai raksta Elza. Ja istabiņa vecā mājā nau brīva, tad gan viņa pie P. kdzes laikam neies, un vajdzētu noīrēt viņai istabiņu; kas būs grūti izdarāms. Viņa, kā liekas, laikam ir uz to priecājusies, bet, ja nevar, lai paliek. Ja viņa nāk jūrmalā, tad viņa varētu tur ierīkot sev sakņu dārziņu. Naudu priekš pārvadāšanās un dārz. iekārtošanas Tu viņai dotu. - Augšas stāvu vari atdot tiem pašiem apakšējiem, ja tie labi maksātāji, nepazīstami bieži aiziet nesamaksādami. Daudz paldies, brāl, ka Jūs abi paši aizbraucāt un apskatījāt, un iekārtojāt. P. taisnība, jākrāso ir grīdas augšā. Posts man ar savu agrāko pilnavarnieku U[lpi), es pat kopš g mēnešiem nezinu, kur viņš dzīvo, nedz dabūju kādu ziņu; sūtījis viņš man ar nau naudas kopš vairāk nekā gada, rēķinu arī nē, un nu tik dzirdu, ka viņš visur saņēmis man pienācīgo naudu. Atraksti, lūdzams, neaizmirsti, kad Brig[aders] viņam izmaksājis par «Tāl. Noskaņām», cik reizes un kādas summas, jo, pēc mana aprēķina, man nāktos no Br. ne 70 rbļ., bet pāri 200. U. man nevienas reizes nau rēķinu devis, lai es cik necik zinātu, cik izdots, cik ir, kā varu rīkoties. Un tad, mīļo brāl, ko tas nozīmē, ka daudz dzird par viņu? Un vai tas noticis ar manu ziņu? Žēl, ka Tu neatrakstīji tūdaļ, kas tās par baumām. Varbūt viņš izdarījis ko nelāgu manā vārdā? Un es še sēdu un nekā nezinu, un nespēju atgaiņāties pret mana vārda nolikšanu. Varbūt, ka viņš ietaisījis parādus uz pilnvaras pamata? Es viņam nekad neesmu licis ko tamlīdzīgu, varbūt pat gājis pumpēdams apkārt? Pēc tādām manas naudas ubagošanām, par kurām man neziņo, es varu baidīties arī par citām lietām. Tas jau būtu taisni briesmīgi. Atraksti, mīļais, par šo tūdaļ, uz kartiņas, un, ja tiešām noticis kas līdzīgs, tad noej pie advokāta Čikstes, tam laikam ir mana pilnvara, un liec, lai viņš pie notāra izdara manas pilnvaras atņemšanu no U. Varbūt var uzdabūt U. adresi? Negribu jau tādām lietām ticēt, tas par daudz briesmīgi, viņš jau bija mans draugs. Visādā ziņā, nesaki vēl nevienai blakuspersonai ne vārda, kas varētu nelabu gaismu mest uz U. Tikai tad, kad pilnvara jāatņem un jāaizstāv mans vārds, tad teic patiesību, arī atklāti aizstāvēdamies. Mani moca, ka es nekā skaidri nezinu; tas arī neļauj strādāt. Tādēļ atraksti, mīļais, labais, visu itin skaidri un pilnīgi. Briesmīgi jau arī, kad es veltīgi pāri daru cilvēkam ar aizdomām. Tātad raksti, mīļais. - Mans kases stāvoklis pie Tevis itin labs, bet vēl nesūti man, jo nezin, cik būs jāmaksā grunts naudas. Doriņa esot jau saņēmusi paziņojumu, cik maksā mamiņas pārvadāšanās, cik reparatūras u. t. t. Sūtīt varēs tik majā, kad būs lielums noskaidrojies. Ja no Nodaļas vēl nāktos, tad pagaidām paturi arī to. Mamiņai gan izmaksā ik mēn. 25 r., tagad par maju tai laikam vajga vēl tik 10 r., jo aizturēto sūtījumu un vēl papildu sūtījumu dabūjusi. Par tālākbūvi varēs runāt, kad braukšu mājās. Kur tagad Tu un es izdodam grāmatas, vai nevarētu Tu uzņemties pats izdošanu? Emmai taču speciālzināšanas. Kapitālu varētu dabūt no kādiem draugiem. Vai Saulītim ir nauda? Samaksās honorāru? Tad pēc Tavu darbu izdošanas var viņam dot arī «Salamejas tiesnesi». Bet pārdomā vēl, vai Tu pats nevarētu to uzņemties. Kad Tu varbūt domātu, es rakstītu par to vairāk. Vēl lūgums: ja tiecies ar Dravnieku, sveicini un apjautājies, vai viņš domā, ka būtu panākumi, ja es rakstītu zināmo vēstuli; es tad to darītu ar mīļu prātu. Vēl ekstra sveicieni un lielie paldiesi no mums vecajam draugam deklamatoram un mīļajam, lielajam dziedātājam, kas mūs re- un deklamē, un izdzied pa visu pasauli. Tāpat sveiciens visiem kolēgām, un nu pats, mīļais brāl, abi ar Emmu esat no mums mīļi sveicināti un skūpstīti garā un uzturaties pie veselības. Grām. skapi gan būtu labi pārvest uz Jelgavu, bet Doriņas krāmēšana man nepatīk. Vai nevar pie Tevis? Nupat man raksta, ka «Domas» būšot skaistā izdevumā, un Baumans tiešām izdod ar garšu, piem., «Kopams» - vienkāršs, bet glīts. «Domas» ārēji var pārspēt «A.», gādājat par «A.» ārieni; labāks vāks (dzeltenraibs) maksā rbļ. 20 par zīmējumu, āriene tagad pie publikas ļoti iecienīta. Pārdomā to. «Dom.» arī līdzstr. nebūs vāji, un Jankavs laikam pāries pilnīgi turp. Bet zināms nau. Jābeidz. Nu sveiks. «A.» ir žurnāls citādi ļoti labs. Vesels. 32. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada maijā un 19. jūnijā Majā Sirsnīgi sveiki, mīļais draugs, un daudz paldies par plašajām un labajām ziņām, bet vēl vairāk par Jūsu mīļo piemiņu, ko uzglabājāt mums, tāleniekiem, un par visas kolonijas. simpātiskajām jūtām. Kad atnāk vēstule no Baku, tad tā mums ir prieka diena un viņas atspirdzinošos iespaidos un piemiņā pavadām līdz nākošai. Jūs kā dzejnieks sapratīsat vislabāk, cik vajdzīga šāda atspirdzināšana taisni šinīs laikos, kuri vissmagāk krīt uz nerviem tiem, kas ar nerviem strādā. Nu ir taču minēts tas vārds: strādā, no kura tā gribētos izbēgt kaut uz brīdi, jārunā tad vien ir par strādāšanu. Pēc pāris dienām nosūtu B[aumanim] «Uguni un Nakti». Honorāru noteikt man pašam diezgan grūti; pēdējā laikā turējos pie tā mēra, kādu man bija priekšā licis nelaiķis Ozols: skaidru atlikumu uz pusēm; tas apm. būtu arī godīgs honorārs, un tad izdevējs taču arī nevar sūdzēties, kad viņa darbs tiek pilnīgi pielīdzināts rakstnieka darbam: es zinu gan, ka līdz šim tika vērtē turēts tikai pirmā darbs un otrā bija tik dekorācija, kā viņjete vai Makarta buķete. B. arī runā par «Kop[uma]» honorāru: 40 - 45 rbļ. loksnē; es ar mieru pieņemt arī šo mēru, - vispār kaut kuru mēru, kad tik pēc tā tiek arī tiešām izmaksāts honorārs. Šis pēdējais apstāklis bijis manā praksē arvien tā bīstamākā klints. Un tādi piedzīvojumi laikam katram, kas dzīvo no rakstīšanas. Kā līdzēt? Jums skaists projekts, kurš vispirms liecina, ka jūs mīļš, mīļš cilvēks un liels ideālists - darbos. - Tik tālu es biju ticis savā vēstulē, nu jau laikam pāris nedēļas atpakaļ - tad nāca daudzi starpgadījumi, posts mājās un viss tāds, par ko negribas runāt, bet arī patīkami, kā viesojums pie manis, par ko Jūs nupat rakstāt savā karti. Viesis padzīvoja trīs dienas un aizbrauca - un es jau dabūju karti, ka viņš laimīgi nobraucis mājās un solās tūlīt rakstīt. Bet nu jau divas nedēļas, un nenāk nekādas ziņas; grūtības naudas ziņā viņam nevarēja būt, man arī izdevās viņam iespiest kādu drusku priekš ceļa. Apstākļi dzimtenē pārāk grūti, tas laikam visu izskaidro. Kas ir ar B., nezinu, un arī neder tieši rakstīts bet varbūt dabūšu aplinkus ziņas, tad arī Jums paziņošu. «Kop.» manuskriptus man jau liels daudzums, pietiktu, ja būtu vēl beletristikas vairāk; daļa jau Rīgā, un par tās tālāko likteni nezinu. Bez Jūsu solītās skices būtu grūti iztikt. Drukā vēl nekas nebija nodots, vismaz, cik es zinu. Žurnālu norunājām izdot augustā, tā man vēl rakstīts pēdējā kartī. Un nu «Spēks»,-Jūs redzat te tūliņ viņa vājo pusi, tiklīdz nau B., nau arī nekā. Jūsu plānam, protams, pilnīgi piekrītu, bet kas to izvedīs? Uz vietas vajga būt cilvēka, kas spēj izlaist drukā un izplatīt. Žēl, ka Iniņb[ergs] nevar. Vai gluži drošas, bez riska grāmatas arī ne? Laikam, jo nau Jums atbildējis. Man nau nekādu pazīstamu, kas to darbu uzņemtos. Ja nu Jums nau arī un mēs nedabonam ziņas no B., tad visam būs jāapstājas. Kas ir ar Jūsu D[išleru]? Tā nu tagad jāgaida, kas būs tāļāk. Jūs prasāt, kā ir ar B. pienākumiem, un gribat to izpildīšanu uzņemties uz sevi, mīļais draugs. Es zinu tikdaudz: J[ankavs] dabūjis no B. drusku honorāru (no manis 100 fr.), viņam pietika braucienam un laikam, iztikt. Man pašam B. rakstīja, kā jau teikts: «Kopuma» honorārs būšot 40-45 r. un man kādi 50 r. par redakciju; viņš pieprasīja, vai man sūtīt visus honorārus priekš izdalīšanas jeb lai viņš izdalot. Es atbildēju, lai viņš izdala un izsūta katram. Uz to saņēmu atbildi, ka Aps[es]dēlam viņš izmaksājis 10 rbl. ārkārtēji, kā es biju viņam licis; par citiem honorāriem nezinu. Es no B. esmu honorārā saņēmis līdz šim kopā 170 r., par kuriem rakstiem tas skaitās, to viņš nemin. Man iznākot, pēc B. rēķina, par «Jauno Sp.» 200-300 r. un par «Kop.» būtu 50+10 r. (4 vai 5 lpp., t. i., 4X2½=10 rbļ.) =60 r. Tā kā «J. Sp.» laikam vēl nebūs viss pārdots, un vēl par to B-m nāks nauda; tad to rēķinu viņš noslēgs vēlāk, un tad paliktu man no «Kop.» tie 60 rbļ. Ja Jūs tas neapgrūtina un ja nau citi pienākumi, tad man, protams, būtu tikai ļoti patīkami, ka Jūs šo «Kop.» summu uzņemtos uz sevi. Jo vairāk tādēļ, ka mani citi ienākuma avoti apsīkuši: «Rītā» jaunais redaktors uzņem tikai savus paša rakstus (tulkojumus un kompilējumus) un atraidījis šejienes daudzu emigrantu darbus, kuri bija jau «Rītā» izsludināti par pieņemtiem. Tā kā es biju bijis vidutājs pie emigrantu darbu piedāvāšanas «Rītam», tad pēc to piepešas atraidīšanas man pašam bija jāatsakās no «Rita». Otris mans honorāra avots - «Auseklis» par I burtnīcu nebija vēl saņēmis aprēķinu no sava ģenerālkomisāra Raņķa, kad tas tika apcietināts. II b. nupat konfiscēta, - Jūs redzat, ka tas avots jau izsīcis, iekam vēl sācis labi tecēt. «Ug. u. N.» I c[ēlienu] nosūtīju B. Citas grāmatas šinī laikā arī gan nevarēšu izdot, nebūs izdevēju. Un ģenerālgubernatora amats Baltijā laikam paliks par pastāvīgu, t. i., grāmatizdošana paliks uz pēdējo aprobežota. Tā šis mans amats būs jāizbeidz. - No mūsu abu mīļā Viļa dabūju to bēdu ziņu pašā sākumā, tad tālāk nekā nezinu. No Vasala nupat vēl bija man ziņa. Daudz mīļus sveicienus S[udrabu] Edžum, ar kuru mēs arī reiz personiski esam tikušies. Rīt vai parit rakstīšu balahanietim, līdz tam sveicinat sirsnīgi viņu, arhitektu, V. jkdzi un visus, visus un esat paši no mums abiem uz sirsnīgāko sveicināti. Es nezinu, vai Jūs to zināt: «Kop.» gājis ļoti labi: drukāti 4000 eks., jau 3000 izdoti, tik vēl nauda nau iekasēta, pats B. pārdevis 1000 eks., no tiem izdevn[iecība] izmaksājās tik 300 r. Arī «J. Sp.» labi gājis, laikam arī «V[ecie] Elki», bet to nezinu. Viss būtu bijis labi. Daudz mīļu labdienu. Sveiki. 33. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 17. jūnijā Mīļo brāl, nu reiz nosūtīju Tev visu, kas bija; kavēklis bijis parastais: neveselība un vēl viens traucējums. Par «Sp[ēku] un vie[lu]» varbūt būs par garu, bet, kad to liek kā artiķeli «Viens ceļš uz brīvu pas[aules] uzskatu», kā vācu žurnāli visi mēdz darīt, tad lai ar iet, jo vairāk, ka jautājums pats ir svarīgs un gluži neapstrādāts pie mums. «Zem saules stariem» tāpat iznāk par garu, bet es esmu pārāk noguris, lai to īsinātu, Elza arī domā, ka nebārsat. «Auseklis» II arī iznācis ļoti labs, varbūt vēl labāks nekā I, jo vairāk caurrediģēts. A[sar]a apskats nesamērīgi garš, un gluži neiespējama lieta apskatu izstiept uz divām burtnīcām, apskats nau apskats, kad nau vienā burtnīcā beigts. As. tā manīja pierakstīt pilnus visus žurnālus vienam pašam, kur tik vien tiek klāt. Tā viņš tagad «Rītu» pieraksta viens pats, lai saņemtu viens pats visu naudu un nekas no tās netiktu šejienes emigrantiem, kuru rakstus, kas jau bija izsludināti par pieņemtiem, viņš visus atraidījis. «R.» tagad gluži tukšu saturu. Tādas redaktora rīkošanās dēļ es atteicos no «R.» un nesūtu tam vairs nekādu rakstu. Raugi tagad «Ausekli», ka A. to arī neapēstu, apetīte viņam liela (bet par šo lietu nevienam, nevienam citam, tas tik priekš Tevis). - Es nesaprotu, kādēļ «Aus.» iet vāji, šīs 2 burtnīcas ir interesantākās, kādas mums bijušas. Tur jābūt ārējam iemeslam: vai «A.» biedrība pate nau populāra? - «Kop[ums]», piem., gājis ļoti labi. Vai viņa izdevēji ir citi? Vajdzētu jums pūlēties pacelt «A.» biedrības pašas prestižu; vai deputāts nevar ko rakstīt, tas būtu no ļoti liela svara, arī Zvārguls būtu labs. Tad vai nevarētu pavairot pate biedrība sava žurnāla izplatīšanu? Vai visos biedrības izrīkojumos, priekšlasījumos, izbraukumos uz Valmieru un citur izliek pie kases vai lasāmā istabā žurnālu pārdošanai? Vai paši biedri ieteic un pārdod saviem pazīstamiem savu žurnālu? Ar priecāšanos par savu žurnālu un ar garantiju vien nepietiek. Vai «A.» ir savs kolportieris? Atlauju biedrībai viegli dotu, un tāds daudz izplatītu žurnālu un vispār labu grāmatu.. Kad jums biedri dūšīgi un grib darīt ko priekš savas lietas, varētu ievest jaunu sistēmu «A.» pārdošanai: tagad komisijai, grāmatbodēm un kolportieriem ņem 25-40%, tas ir: uz trim vai divām samaksātām grāmatām viņi dabū vienu par velti. Nu darat to pašu ar saviem biedriem, dodiet viņiem arī katram, kas pērk 2-3 grāmatas, vienu klāt par velti. Tad jums būs ne viens kolportiers vai komisija vien, bet vairāki simti. Tiklīdz iznāk burtnīca, visu var tūdaļ izdot biedriem uz pārdošanu, katram tā jāpārdod tik 2-3 eks. Katrs dabū ne uz parāda, bet tik pret skaidru samaksu, un tā jums tūliņ skaidra nauda rokā, nau jāgaida ilgi uz aprēķiniem un samaksām. - Var biedrus vēl tuvāk saistīt ar žurnālu un dot žurnālu par to pašu biedra maksu, tik tā tad ir par žurnālu izmaksu jāpaaugstina; tā ārzemēs iznāk ļoti daudzas avīzes. Es nezinu, cik liela jums biedri maksa, vai tas iespējams, laikam gan nē. - Vēl viens: vai jūs netaisat par maz reklāmas avīzēs? Nevar gaidīt, kamēr pašas redakcijas ko raksta, lai kādi biedri saraksta paši referātus par «A.» burtnīcām un iesūta visām godīgām avīzēm; redzēsat, ka lielākā daļa uzņems. Saprotat psiholoģiju, redaktoriem daudz darbu, nevīžīgi, bet dodat tiem gatavu, tad paņems. Biedru recenzijās nevajga neko lieki slavēt, teikt tik to, kas ir, bet vispirms: īsi. Tad, kā liekas, «Aus.» ekspedīcija neizsūta tūdaļ uz pieprasījuma burtnīcas, man sūdzējās, ka vienā gadījumā uz diviem pieprasījumiem tomēr nau izsūtīts. Tūdaļ jāsūta, ekspedīcija ļoti lielā svarā, redakcija var būt labākā, eksp. visu var samaitāt. Kā iesācējam žurnālam jums jāaizsūta pat tur N°, kur tik grib ar to iepazīties, te skopoties ir lielākā izšķērdība. Liec tagad man atsūtīt divas pirmās un divas otrās burtnīcas, lai es aizsūtu pieprasītājiem. - Vai «A.» priekš grāmatbodes ierīkošanas nau naudas? Paši biedri pirktu savā bodē. - Ja jums tagad grūti izmaksāt honorāru, tad mēs pagaidām ar saviem prasījumiem. Ja note liela, pamazinājat honorāra mēru; labāk mazs, bet drošs honorārs, nekā liels solīts un nedots. - Nu diezgan par «A.», tik vēl viens, kādēļ Tu nemaz iekšā ar saviem rakstiem? Tu laikam tāpat kaunies kā es: kā lai redaktors liek pats sevi iekšā. Bet mācies no A., kaunību neviens nesaprot. - Par ko Fricis nekā neraksta? - Par K. H[iršu] es nekā negribēju teikt, man bija par to teikts, un es Tev tik paprasīju, es nebūt nevēlējos, ka viņš nebūtu līdzi, kad viņš tik nau tiešs pretnieks; «A.» vajga būt tik īsti demokrātiskam. - Tagad par manām lietām. Daudz lielo paldies, mīļo brāl, ka pats arī šad tad aizbrauc. Naudu no īrniekiem saņem visu pats, jo Pētersoniete neprot naudu noturēt un tūliņ iztērē. - Mamiņai aizsūti arī šo mēnesi 25 rbļ., ja viņai vajdzēs vairāk, tad viņa atrakstīs mums šurp: - Hafferberga polise ir vai nu pie mamiņas, vai pie U[Ipes], rakstīšu abiem, kaut gan no pēdējā vēl nau nekādas ziņas. Bilderiņu grunts laikam nau vairs glābjama, jo vai tad Pēter. ir tā nauda 2X118 r.? un es arī to negribu maksāt. Lai P. atraksta, kā domā darīt, un nodod vēstuli Tev priekš atsūtīšanas man. Mēs P. pazīstam tikai no jūrmalas, un Tu zini, kā iet ar vecām paziņām tagad. 34. ZVĀRGUĻU EDVARDAM Kastaņolā 1907. gada 22. jūnijā Mīļo biedri! Jūs tagad esat nobeiguši uz laiku savu nopelnu pilno deputāta darbību, kurā parādījāties kā sirsnīgs dzimtenes aizstāvis un īsts dzejnieks; un Jūsu spēki atkal svabadi priekš literāriskas darbības. Es ceru, ka Jūsu uzskatiem nebūs pretī «Kopuma» ieturētais virziens un Jūs tādēļ neatteiksaties pabalstīt jauno pasākumu ar saviem rakstiem. «Kop.» materiālā puse tiktāl nodrošināta, ka ir iespējams maksāt honorārus, kuru mērs nepaliks paka] parastajiem. «K. II» vēl telpas dzejoļiem, III ceru uz vairākiem rakstiem no Jums. Rakstu Jums, mīļo biedri, šo lūgumu uz ieteikumu no Jums pazīstamas puses, ka Jūs neliegšoties tam paklausīt, un pievienoju tam otru: ņemt līdzdalību arī pie tālākiem tamlīdzīgiem darbiem. Es personiski esmu daudz pateicības parādā un nekad neaizmirsīšu Jūsu sirsnību pret mani, mums pēdējo reiz satiekoties. Gaidīšu nepacietīgi uz Jūsu atbildi. Saņemat manus sirsnīgākos sveicienus. Jūsu [paraksts]. 35. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 6. jūlijā Mīļo brāl, mūsu prieks bij liels, kad no Tevis beigās dabūjām ziņu, un Tava humorpilnā vēstule noņēma visu smagumu. Ar vienmēr lielāku apbrīnošanu es redzu, ka Tu attīsties, šis humors ir vairāk nekā rakstniecības spēja; es gandrīz katru reiz gribētu par to runāt un plašāk, bet man kauns tā acīs labu teikt, mans mīļais brāl. Labāk runāsim tūliņ par veikaliem, gan jau kādreiz es Tev varēšu vairāk teikt. - Elza jau rakstīja karti, lai īrnieki maksā tikai Tev un ne P[ēterson] kdzei, tā neprot naudu noturēt, ne savu, ne citu, ir tādi raksturi; ja viņa prastu cik necik saturēt, viņi jau tagad būtu pārtikuši ļaudis, jo virs briesmīgi strādīgs. Ja viņa lielāku summu (varbūt 100 rbļ.) saņēmusi no īrniekiem un nevar atdot, tad liec, lai P. un viņa dod Tev no abiem parakstīt vekselblanketu; citādi viņi nebaidās. Abi savā ziņā godīgi cilvēki, bet tā viņu indeve. - Pats Tu dari ļoti pareizi, ka sagatavojies uz visu, sevišķi izraidīšanu: nodod no sevīm pilnvaru Emmai, un tā atkal kādam advokātam vai kādam draugam, kas drošs; tas vajdzīgs priekš visiem gadījumiem. Mana un Elzas pilnvara laikam ir adv. Čikstem, un, ja Tu domā, ka pamats baidīties, tad parunā, vai Dravnieks neuzņemtos mūsu pilnvaras no Tevis (darīts tā tiek, ka Tu paturi pilnvaru un vari joprojām rīkoties kā. pilnvarnieks, bet tas, kam Tu devi передоверie, var arī tāpat rīkoties, t. i., tad ir divi pilnvarnieki un vairāki). Dr. vajdzētu tikai iri saņemt un naudas iekasēt. Es gan baidos, ka viņam nebūs tik daudz laika; tad parunā arī ar Krepl[inu]. Tas viss, protams, tik tad, ja Tev ir šaubas, vai varēsi Rīgā uzturēties. Tad varbūt vislabāk būtu Tev griezties uz Pēterburgu. Bet tas jau viss tik tālas varbūtības. Tuvāk, ko nu darīt. Viens priekšlikums un lūgums: uzraksti par to, ko vēstulē tik humorpilni aprakstīji, kādu skici priekš «Virpuļa kalendāra». Varbūt vēl ko. Man tik ļoti patika tas Deverots un «V[elna] cep[etis]» (es nezināju, kas autors). Es vēl varētu lietot veselu loksni. Honorārs tāds, naudu es pats dabūšu par loksni. Nezinu gan vēl, kas izdos, vai Zeltiņš, vai varbūt Tu zini, jāizdod ir. Elza grib arī izdot savu «Sieviešu kalendāri» un lūdz Tevi tur arī kādu skici, loksni vai vairāk. Es tur būšu ar 1/2 loksni, viss cits Elzas, un honorārs arī ietu uz trim daļām. Tam būtu Tev jāgādā izdevējs. Varbūt Tu pats salasītu sludinājumus un nolīgtu ar drukātavu, bet tad taču vajdzētu viena, kas rakstās par apgādātāju (vai viens ģenerālkomisijā). Rakstīts būs tā, ka netiek konfiscēts (tad skaidrs atlikums nāktu uz pusēm Tev un man). Tev pašam, es domāju, nebūs laika, kaut gan man sena ilūzija, ka Tu taptu par grāmattirgotāju un izdevēju (Emma speciāliste!), mēs ar Elzu arvien par to švermējām tikt par bodniekiem, bet tagad nevaram. - «Aus[ekli]» tagad nevar turpināt. - Drav. es aizsūtīju jau dzejoļus. Elza skici, nu «Zem saules stariem» dod Baum[anim], kas pie Tevis atnāks priekš «D[omām]». Par Bühneri (izstrīpot tik pāris rindiņas par Saulīta uzteikšanu), ja grib, lai ņem Dr., bet tam būs par asu. tad dod Zariņam priekš Piliņa kal., ja ņem, tad dod arī dzejoļus, dzejoļus vien nau vērts dot, viņam par daudz liela reklāma par vienu rubli. Bet varbūt pa mēnesi savāktu ko prozā, tad to varētu dot. Tev laikam arī vāji ar literāriskiem plāniem. Par kalendāru es vēl rakstīšu kādiem izdevējiem, mums pašiem izdot jau gan maz cerību šinīs apstākļos. - Nu par vasarnīcu: vispirms paldies lielais par apmeklēšanu un naudas iekasēšanu. Jūs abi varētu paši nodzīvot tukšajā apakšējā istabā (protams, par velti); tagad laikam vairs neizdosat. Kad tagad dabūsi īres naudu, tad paturi priekš mamiņas jūlijam un augustam un visu citu atsūti šurp, atskaitot un paturot to, kas Tev vajdzīgs priekš maniem sīkākiem izdevumiem. Ja Tu pats nevari izdarīt sūtīšanu, tad lai sūta Dr. vai Kr. Dr. īre ir 70 r. - Būvkoki vasarnīcā agrāk bija vērts 100 r., tagad novērtē pats, jau 3 gadi stāvējuši. - Nu par Bilderiņiem - parunā pie gadījuma ar Dr.; viņš man rakstīja, ka gribot uzņemties tur būvēt, bet nu būtu viņam pašam jābūvē ar savu naudu, jo tagad es nevaru ielikt naudu, ja viņam ir, tad jānotaisa tik kontrakts. Es atbildēju tā un gaidu nu no viņa ziņas. Ar Pētersonu būtu tāda pat runa: jānoslēdz kontrakts, ka viņš ar savu naudu uzbūvējis manā gruntē māju un zināmus gadus (apm. 10) izlieto viņu, ņemdams no viņas ienākumus, pēc kam māja paliek manā īpašumā. Ja nau kontrakta, tad P. var nemaksāt grunts naudu, ko tad no manis piedzītu, arī par bijušajiem 3 gadiem piedzītu. Varētu būvēties viņi abi ar Dr. katrs savā stāvā, un noteikums būtu tik tas, ka uzbūvē viņi un tad dzīvo, man un kronim neko nemaksādami, bet pēc gadiem māja paliek man, es tad pats maksātu grunts naudu. Ja es gribētu agrāk par noliktiem gadiem māju ņemt, tad man būtu jāatlīdzina par nenodzīvotajiem gadiem. - Ja P. vai Dr. grib pašu grunti atpakaļ, tad es negribu vairāk peļņas kā 120 rbļ. (zalogu un kontraktu), un 3 gadu grunts naudu lai uzņemas pircējs. Priekšlikumus, kā viņi ir ar mieru, lai atsūta pēc iespējas ātri, un es gribu redzēt arī kontrakta projektu iepriekš. Dari, mīļais, uz ko atliek laiks. Vai varbūt Tu pats vai vēl citi tā gribētu ņemt? Māju diviem stāviem Bild[erliņos] uzbūvē mans kaimiņš, tas Pētersons, par 1500-1800 rbļ.; vienkāršu namu ar 2 istabām var jau uzcelt par 500-600 rbļ. Ja Tu pats varētu uzbūvēt, tad man vismīļāk, blakus varētu arī Dravn. Mums, protams, nevajdzētu kontraktu. Rīkojies, mīļais brāl, kā atrodi par labu. Nu daudz mīļu sveicienu un skūpstu no mums abiem jums abiem. Sveiks. Šajā pašā aploksnē uz atsevišķas lapiņas rakstīts: Dravniekam vai, kas būvēs Bild. māju, aprēķins vēl tāds: ka māju uzceļ vairākiem dzīvokļiem un citus izīrē citiem, visa šī īre tad nāk viņam par labu. Es vispār tik gribu, ka man nau nekas klāt jāpiemaksā un ka es vēlāk varu izpirkt māju. Ja Dr. māja 2 stāvu, tad var būt 3. dzīvokļi; viņam ne vien liels dzīvoklis, bet arī vēl peļņa no izīrēšanas, jo viņš jau pats izīrēs. 36. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gadu 20. jūlijā Sirsnīgi sveiki un lielo paldies par sūtījumu, kuru saņēmu. jau 18. jūl., bet, gaidīdams uz vēstuli, kvitēju tik tagad. Ar šādu sūtīšanas kārtību esmu ļoti mierā, jo nu man ir kas drošs, ar ko varu rēķināties, lielo paldies. - «Kop[umu]» II sūtat taisni uz Rīgu; ļoti vajdzīgs. Par J. man ar labas ziņas, bet viena vēstule izgaisusi. Jūsu vēstuli arī vēl neesmu saņēmis. Paliekat sirsnīgi sveicināti un sveicinat tāpat citus no mums abiem. Sveiki! Vai Jūs nevarētu kādu mazu stāstiņu uzrakstīt arī priekš mana «Virpuļa Kalendāra»? Būtu Jums ļoti pateicīgs, mīļais draugs. Sveiki. Ļoti lūdzu ziņas par Vili, ja kas pienācis. Sveiki. 37. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 25. jūlijā 25. Jūlijā Mīļo, dārgo brāli, Tu tik daudz esi nopūlējies priekš manis, ka man gluži bēdīgi paliek, ka Tevi tā notrenkāju, bet nau jau vērts, ka mēs abi zaudētu humoru. Un Tev humors visādā ziņā jāpatura - Tu jau viņu nezaudēji daudz nepatīkamākā stāvoklī - tāpat es ar nedrīkstu tagad humoru zaudēt, jo jātaisa humora kalendārs. Bet nu taču pirmais jārunā par nepatīkamām lietām, par veikaliem. Un tad es domāju: neraizējies tik daudz par Bilderiņiem, tie 120 r. ir jau sen samaksāti, ja tagad jāatstāj grunts kronim, tad zaudējums ir gan; bet savējs. Kad turpret P[ētersons] paņem un atmaksā manu iemaksu, tad tas pat izliekas kā ienākums. Gulbis arī esot gribējis pirkt to grunti un varbūt būs pie Tevis piegājis. Lai ņem, kurš grib. Vieta jau ir labāka, nekā būs tās jaunās 35 gruntis, jo tik tuvu vairs nevar būt. Kad neņem neviens, tad atmet. No Elzas piedzīt nevar, jo viņai nau nekāda īpašuma. Vispār Tu, brāl, esi ļoti labi rīkojies, un es arī tur vairāk ko teikt nevaru; dari pilnīgi tā, kā Tu pats atrodi par labu, jo katrreiz jau ar nau iespējams sarakstīties, īpaši, kad steidzams, kā tagad, - P. kdze nau ļauns cilvēks, tik naudas lietās viegla (arī neko nevar paturēt neizpļāpātu, piem., manu vēstuli pērn esot nodevusi policijai); ja Tu vajadzības gadījumā noņem no viņas un vīra vekseli, tad jau pietiek, kad ar neatdotu tik drīz, tad jau es tai nespiedīšos virsū. Ja viņa dabūs no bankas, tad gan var man ar samaksāt. Kad viņa tik daudz pūlējusies (atkal izdevusi Dr[avniekam] korteli un arī apakšējo istabu), tad rbl. 25 māklera naudas nemaz nebūtu par daudz. Kad pērk Bild[eriņu] grunti un ir jāmaksā jauni kontrakta izdevumi, tad tas viss nāk uz manu rēķinu, tikai zalogu negribētos zaudēt. Bet lai arī pienāktos visu atmest, tad tas tomēr jādara, jo Elza nevar braukt turp, un nau neviena, kas būvētu un pārlūkotu. - Nu un ar Karlsbādes villas pārdošanu arī ir, kā ir. Man pašam villa to maksā, ko pircējs sola, tad vēl ir iekšā mēbeles un piederumi par 500 r. Tos nau citur kur likt, jāpārdod līdzi (es paturu tikai grāmatas un dažas piemiņas bildes). Ja dod tik 3500, - tad jau es zaudēju 500 r. Bet laikam viņš ņems visu kopā par 4000. Tad arī vēl paliktu nesamaksāti baļķi, malka, melnzeme, kas arī būtu 500 r., bet tad nāktu nost pārdošanas izdevumi. Vēl viens: garā izmaksa. Kad ir drošs cilvēks, es ar mieru uz garo izmaksu, bet ja nē? Vai R[ozenbergu] viņa tanī ziņā pazīst? Pr[iedkalnam?], piem., es tūliņ uzticētos. Ja pircējs dotu tūliņ skaidrā naudā, tad es varētu lētāk, jo tad ar naudu varētu ko iesākt. - Obligāciju neko nenokavē, ne pirkšanu, ne būves izdošanu uz nomaksu. - Viens ceļš vēl būtu ruden izsludināt villu. uz pārdošanu, bet cerību nau lielu. Naudu nesūti man tagad, bet noliec bankā un ruden iedosi līdz Laurai priekš atvešanas vai vajdzības gadījumā, kad Tev kas draud, nodod Lauras tantiņai glabāšanā. - Nu par literatūru: «Aus. kalendārim» pāris dzejoļu būs vai nu še līdzi, vai nākošā vēstulē. Piliņa kalendāram vai krājumam visādā ziņā raksti literārisku apskatu; man nemaz nau laika, un citādi to izdara kāds mūsu pretnieks. Tādēļ tad raksti skici tikai priekš «Virpuļa», Elzas «Siev[iešu] kal[endārs]» laikam tā kā tā paliks neizdots. Par to ģenerālsapulci jau arī būtu ļoti interesanti, bet raksti tik tad, kad atliek laika, kad literārisk. apskats jau gatavs. No mums Piliņam būs: viena loksne no Elzas pēc 2 nedēļām, no manis kritika par Büchneri un dzejoļi. Man daudz darba ap «Virpuli», nevar neko citu. Tev manuskripts nau jāsūta šurp, tik paziņo, cik loksnes Tev būs, lai zinu, cik man jāraksta. 3-4 loks. man jau gatavas. Paprasi Zeltiņam, vai viņš ņem šogad arī «Virpuli»; maksa tāpat kā pērn, t. i., ka iznāk vismaz 240 r. - «Sieviešu kalendāri» mēs varētu tik tad izdot, kad Tu iespētu uzrakstīt lit. apskatu Piliņam, man skici - un vēl Elzai. Honorāru liktu agm. uz 30 r. Bet, kā jau teikts, cerību maz. - Tagad lūdzu vēl augustā atkal mamiņai aizsūtīt 25 rbļ. - Žēl, ka Drav. izgājis, kas tur vainīgs? Troksnis? Ja satiec, izsaki viņam nožēlošanu, paziņo arī, ka Elza izsūtīja viņam uz villu manuskriptu, lai to meklē pakās. Nu vēl gribētos Tev, manu mīļo, dārgo, teikt kādu labu vārdu, lai Tu dabūtu atkal savu humoru, tā Tev varbūt drīz vajdzēs lielākā mērā. Var notikt, ka mēs visi satiekamies dzimtenes tuvumā un kopīgi. Uzturies tik pie veselības un zini, ka var arī tā dzīvot kā mēs, kaut gan tas grūti. Bet es Tevi esmu mācījies pazīt kā siltu dvēseli un varoni un nešaubos, ka Tu izturēsi arī grūtāko. Mīļus sveicienus un skūpstus abiem no abiem. Sveiks. Vēstules pirmās lapas augšā ar zīmuli virs datuma pierakstīts: «Aus.» III dzejoļus vari likt, kur gribi. Šajā pašā aploksnē uz atsevišķas lapiņas rakstīts: Ja torņkalnieki atdod, tad labi; no RLb kora personāla lai paliek, nabagi paši, kaut gan nesmuki, ka pati nepieprasīja, pie komisijas negriezās. - Pie gadījuma atsūti man šādas grāmatas: Ulmaņa latv. vārdnīcu, M. Ārona tautas dziesmas, Puškaiša pasakas (viens sējums), Vekenstädt «Sagen und Mythen der Samaiten», Brīvzemnieka «Латышские сказки», Kassner «Künstler und Leben», Maeterlink «Schicksal und Weisheit», visas bija man mājās. - Un nu uz beigām: raksti jel pats ko - vai Deverota gabals nau Tavs, tas ļoti smuks, raksti tādus. Tev «Vistu kolonija» ļoti izdevās. Raksti vispār beletristiku, zinātnisku jau netrūks, bet gan beletristisku. Tu reiz esi daiļrakstnieks, nepārej pilnīgi uz žurnālismu, Tavi «dažādi raksti» gan ļoti brangi, sevišķi par «dzīves īst[enību]», bet beletrist. man dārgāka. Vai «Vēstures filozof.» ir Tava? Laba, bet tādas var arī citi rakstīt. Bet Tavus stāstus un lielos romānus cits nevar. Bet nu esmu paguvis vairāk rakstīt, neņem man ļaunā, ja Tevi dzenu vairāk uz beletristiku, es domāju, ka ar to izsaku tikai to, kas Tavā dabā labākais; es par Tavu publicistiku ļoti augstās domās, bet neaizmirsti arī savu otru pusi, kuru Tu nu jau tik sen atstājis novārtā, savu daiļrakstnieka darbu. Paliekat nu abi mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Elza rakstīs nākošu reizi vēstuli. Skūpsti no tāleniekiem. Sveiks. 38. A. GULBIM Kastaņolā 1907. gada 29. jūlijā Mans nabaga mīļais draugs! Kā Tevi tie nežēlīgie cilvēki būs mocījuši! Kā Tev laupījuši visu pašpaļāvību un pašcienību, visu paša spriedumu un uzņēmības garu un aizdzinuši Tevi līdz izmisumam. Ko tas nozīmē: pazudīšu no skatuves, slīkonis, kuram ar kāju pasper. Ja tas nau stilistisks zieds, tad tas ir briesmīgi - tā nolaist rokas. Es Tevi nemaz vairs nepazīstu, tāds Tu nebiji, kad mēs kopā strādājām pie Ģētes un kalām lielus plānus. Bet Tu aizgāji savu ceļu. Tu no manis tā atsvešinājies, arī šī Tava vēstule tik sveša, ka es gandrīz baidījos Tev vēl šo rakstīt (tādēļ tā nāk tik vēlu): es nekad negribu uzbāzties, bet es Tevi esmu saucis par savu draugu, un tam vārdam priekš manis ir nozīme. Varbūt es Tev tomēr varētu vēl būt vajadzīgs un palīdzīgs. Man liekas, visa vaina tā, ka Tu esi ļāvis sev imponēt no cilvēka, kurš stāv zemu zem Tevis, Tu esi ar dzīvu fantāziju apdāvināts, visiem iespaidiem viegli pieejams, pats sevi nedisciplinējis cilvēks, turklāt nesavtīgs ideālists. Un tas Tavs redaktors Alfa ir vecs, ievingrinājies intrigants, sauss pedants, kuram nav nekādas fantāzijas un ideju, bet ir daudz grāmatu un daudz tintes, arī runāt viņš var sešas dienas no vietas, vienmēr to pašu. Tas pratis Tevi pārliecināt, ka zin visu labāk. Un tāds tev ir imponējis! Viņš taču savus trūkumus pārmet citiem, emigranti pavirši rakstot. Vai tu neredzi, ka «Rīts» izbeidzās, kad viņš sāka viens pats to pierakstīt ar saviem pašķidrinājumiem jeb popularizējumiem, kompilācijām un tulkojumiem. Kur viņš iesēstas, viņš nomāc visu dzīvību un interesi. Viņš nomācis Tavu žurnālu, Tavu uzņēmību un Tavu pašcienību, viņš, laikam, Tevi kā slīkoni paspers ar kāju. Un Tu uzticies viņa lietpratīgam spriedumam! Man žēl Tevis, nabaga draugs, ka Tu tik maz spējis pretoties tam, kas Tevi nonicina. Bet, ja Tu arī gribi uzticēt viņa spriedumam par Tevi, tad citi viņa spriedumus tik atraidīs: Aspazijas un mani raksti bija cienīgi krājumi. Ka mēs visi esot invalidi, pēc tā skauģa domām, par to daudz maz prātīgi tik paraustīs plecus, to pierāda jau tas, ka vēl nekad mums nau vajadzīgs bijis . . arī Tev nē: atminies, ka Tu mani aicināji, ne es piedāvājos. Tas viss man nebūtu Tev jāsaka, ja Tev būtu vēl Tavs paša skaidrais spriedums. Atkraties, mīļais draugs, no Tava lietuvēna, Tu tagad esi personiski tālu no tā un varēsi drīzāk atrast pats sevi. Tad Tev radīsies atkal dzīves prieks un pašcienība, un es priecājos ļoti, ja būtu Tev piepalīdzējis. Nešaubies vispirms par sevi un savām literāriskām spējām, Tu esi maldināts ticis. Tagad beigšu par to. Es jau pat nezinu, vai šī vēstule Tevi sasniegs, Tu dzīvojot Pēterburgā, bet adrese Maskavā. Vienu vēl lūdzu: atsūti tūdaļ visus emigrantu rakstus un «Par franču rev. sievieti», man pēdējais raksts ļoti vajadzīgs. Rēķins par «R.» honorāru klāt pielikts, man nākas 55 rbļ. Atmet savas izmisuma domas: ir arī vēl godīgi cilvēki pasaulē, atpūties jaunā veikala darbībā un tad, ceru, Tu atkal darbosies latviešu tautai par labu. Dzīvo sveiks un zini, ka Tev ir draugs visās bēdās. 39. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1907. gadu 4. augustā Sirsnīgi laimes vēlējumi vārda dienā no mums abiem. Pēdējā dzīvības zīme no Jums mums ir karte. Vai Jūs esat jau mājās? Dzīvojiet veseli, mīļie bērni, un rakstiet arī labi drīz. Sveiciniet sirsnīgi visus savējos un paliekiet paši sveicināti un skūpstīti. 40. K. KURŠEVICAM un E. KALNIŅAI-KURŠEVICAI Kastaņolā 1907. gada 5. augustā Mūsu mīļie, labie, nosūtīts ir viss «Kop.», bet iznākšana nokavējas pazīstamo apstākļu dēļ: izdošana ļoti grūta un riskanta, kad raksti ir brīvi; tik tādi remdenības plūdi kā «Rīts» pēdējā laikā un kā «Pēt[erburgas] Vēstnesis» - tie var plūst bez mazākā traucēkļa. Bet izrādās, ka tie atkal apstājas plūšanā aiz iekšēja nespēka: «Rīta» redaktoram un vienīgam rakstītājam tintes vēl daudz, un tā neizsīkst, bet lasītāju pacietība izsīkusi, un noticis fakts, gluži nepieredzēts mūsu revolūcijas laikos, ka opozicionāls laikraksts beidzas aiz lasītāju vienaldzības, - citi visi opozicionāli laikraksti beigušies aiz represijām. Alfa pirmais, kurš spēj savas klausītājus totsprechen un lasītājus totschreiben. Pie «Rīta» aiziešanas līdz «vakaram» viņam vien nopelns, par «rebeniecību» no Gulbja puses runāt diezgan grūti, rebes tiešām mazas no izputējuša laikraksta, un pielikt vēl vairāk naudas ar nau prāta. Bet gluži savādāk viss izliekas, kad paklausās pašu Alfu, ko viņš caur G. liek mums teikt par savām spējām un visu citu nespējām. Man riebjas Jums to rakstīt, kavējos - laikam jau otro nedēļu -, bet jāraksta taču, lai Jūs zinātu. Par emigrantu rakstiem laikam es pats neesot labi orientējies, raksta G. ... «Alfa atzīst visus emigrantu iesūtītos :rakstus par reti pavirši sacerētiem, resp., pārtulkotiem. - Žurnāls nau paspārne, kur uzņemami invalīdi. Bez tam visu šo rakstu kaudze bij jau apstaigājusi visus Rīgas grāmatu tirgotājus - tad es neesmu pirmais, kas tos atraidīja, tas ir Alfa.» Turklāt bij teikts, ka raksti man izsūtīti, bet atnācis nau vēl nekas, protams, neatnāks, tā emigranti nau cienīgi. Te nu ir jaunā, bet jau izbijušā redaktora uzskati par citiem, un viņš nau nemaz manījis, ka viņš tikai tulko un izplāj garus svešus rakstus. Šis Alfa spilgts piemērs «выскочка», es tādu daudz esmu redzējis, viņi var turēties ilgāku laiku, kādā kad sadodas kopā kliķē. Šādi vēja ļaudis ir arī tie, kuri taisa to vēju, kas pūš pret mani, kā Jūs sakāt. Vējus no šīm kliķēm es esmu vienmēr jutis pret mani pūšam, bet viņu tik daudz, ka es nezinu, no kurienes kurš vējš. Zināšanas pēc man būtu ļoti patīkami, ka Jūs, mūsu mīļie, atrakstītu, cik Jūs zināt, kas tie par ļaudīm, minat personas un to, ko man pārmet. Es jau pat šos pārmetumus nedabonu zināt, tātad nevaru ne atspēkot nepareizības, ne pārlabot savus darbus un izturēšanos. Ienaidnieks nekad klajā neteiks, kur es kļūdījies, tik slepeni cels neslavu, un, kad draugi arī nesaka - aiz nepareizas kaunības, - tad es esmu bez visiem ieročiem ienaidnieku starpā - turklāt slepenu, tādu, kas varbūt izliekas labi. Esat Jūs, mīļie draugi, un palīdzat man, teikdami, kāds ir -uzskats uz manu darbību? Lielas tautas gan neizturas tik maziski kā mūsu latvieši, tur arī tā nevalda kliķes. Dažreiz domā gluži, ka būs jānosmok no šīs maziskās apspiestās viduvējības atmosfēras, no tām kapeiku jūtām mūsu ļaudīs! Jā, man pat teikts par vēl ko jaunāku: denuncējoties savā starpā. Kur tāda izvirtība, tur pat kauns strādāt. Jūs, mīļie, runājat par orgāna dibināšanu tādos apstākļos. Man jau nau savas kliķes un, kad grib bez tās, tad vajga «cilvēku», bet tādu tagad neredzas. Jeb vai Jūs, mīļie, zināt? - Vienu es Jūs lūgtu: vai man nenorakstītu iz sekc[ijas] protokola visu, kas zīmējas uz manu projektu par mūsu revolūc. laika vēstur. attēlošanu no dalībnieku un liecinieku puses. Varbūt varētu arī dabūt norakstus no iesūtītām atbildēm? Un Jūsu sastādīto vēst, jautājumu listi. Tie solītie darbi kuru dēj mūsu pasākumu izpostīja, nenāk. Tad vēl cits lūgums: vai Grütli grām. bode nevarētu dot man arī procentus rabāta, kad es ņemtu savas vajadzīgās grāmatas caur viņu. Tagad pat es gribētu Hesses izdoto visu «Freiligrātu». Jūsējo atsūtīšu atpakaļ. Tad vēl lūgums: atrakstat labi drīz, kad braucat uz Štutgarti un kad vajdzīga nauda, es tad piesūtīšu tūliņ par vienu loksni, pārējo vēlāk, kad «Kop.» būs iznācis. Un nu daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu. no mums abiem Jums abiem. Sveiki! Vai negribat dot kādus manuskriptus priekš viena kalendāra (Pilliņu Pēt[erim]), kurš uzņemšot tikai rakstus s[ociāl]d[emokrātiskā] garā. Viņš maksāšot līdz 25 rbļ. par oriģinālloksni. Es gan tuvāka nekā nezinu, tikai to, ka tas kalendārs iznāk jau daudzus gadus, t. i., laikam maksā. Termiņš vēl divas nedēļas. Sveiki nu mīļie, sveiki. 41. ŠVEICES GRĪTLI BIEDRĪBAS GRĀMATU VEIKALAM Kastaņolā 1907. gadā, ap 11. augustu Šveices pilsētas grāmatu tirgotavai Augšējā Baznīcas ielā 17 Šodien saņēmu grāmatu sūtījumu ar attiecīgi klātpieliktu rēķinu no š. g. 9. augusta. Bet neatrodu šai sūtījumā «Jauno Pasaules kalendāru». Tātad laipni lūdzu man to atsūtīt. Freiligrāta darbus es noteikti vēlējos Makša Hesses izdevumā. Tāpēc lūdzu tos apmainīt. 42. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 18. augustā Sirsnīgi sveiki, dārgo biedri, un lielo paldies par sūtījumu, kuru nupat saņēmu. Jūs esat tas labais gādātājs, kura sirds par visiem iedegas, un maz es pazīstu cilvēku, kurus visi tā mīlētu, kā «lāga dvēseli» un «Dieva viru». Vasals bij gan dzimtenē, bet tik 18 stundas un tagad Somijā (adr., ст. Голицино). No J[ankava] man ar sen nau ziņu, es jau baidos, «D[omas]» viņi ļoti grib izdot. - Pried. es pazīstu un ļoti priecātos viņu redzēt. - Tagad strādāju pie kalendāra. Asp[azija] - «Fran[cijas] sievietes». Tūliņ pēc kalendāra sakārtošu dzej. kr. priekš B[aumaņa]. Jums šogad pašā karstumā darbi, pats manu, cik grūti vasar strādāt. Sirsnīgi sveiki no mums ab [tālākais teksts ar atklātnes virsējo kārtiņu noplēsts]. Mīļi, sirsnīgi sveicieni Jums un biedriem, V[ilis] lai raksta māsai; tā gaidot. Sveiki! 43. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1907. gada 15. septembrī 15. 9. 7. Sirsnīgākos sveicienus, dārgā kundze, un vēlreiz mīļu paldies no ceļa vīra, kuru Jūs tik laipni uzņēmāt. Mēs tagad sēdam še divatā, priecājamies par Jūsu skaistajām rozēm - tās ir Aspazijas mīļākās puķes - un es stāstu par jaukajām dienām Jūsu Trottenmattā; par mīļajiem sirsnīgiem cilvēkiem un gabaliņu dzimtenes, kuru tur atradu, un par mīļo radinieci, kas man arī no Jums dāvināta, Visiem mīļas labdienas, nekad es šīs dienas neaizmirsīšu, un ceru, ka Jūs tās paildzināsat, mums arī kādu rindiņu atrakstot. 44. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1907. gada 19. septembrī Manu mīļo, mīļo Rūtiņ, kur Jūs abas tik mīļi sasēdušas kopā, galviņu klēpī tur es arī piemetīšos un noskatīšos, un klausīšos, kur man arī atkrīt kāds labs vārdiņš. Un, lai tas notiktu jo vairāk, es piesēdīšos jo tuvāk un teikšu arī «māsiņa» un Tu uz Tevi. Es zinu, es tagad to varu, ko sen vēlējos tanīs skaistajās jūrmalas dienās, kad es tās lielās acis pašas redzēju. Viņas liekas man tagad tālumā vēl gaišāk un siltāk spīdam un tos sirsnīgos vārdus sakām, kuri dara vieglu katru, arī šejienes dzīvi. Es esmu laimīgs, atradis tik mīļu dvēselīti, vai es tik spēšu Tevi paturēt? Man rokas tik asas, un es daudz esmu zaudējis. Esi pacietīga ar mani. - Bet nu daudz, daudz panākumu jaunajā gaitā, kura tik laimīgi iesākusies. - Ja Tev varētu sabiedrībā kaut kā palīdzēt kādi pazīstami, kas man tur ir, tad varu aizrādīt uz P. Dauģi, zobārstu: Дмитровка, Metropola lielajā namā (ieeja ne caur viesnīcu, bet caur maza[jiem] vārtiem), tur bieži ir mūsu ļaudis. Mīļas, sirsnīgas labdienas Tev un Ainai no Jānīša. 45. A. GULBIM Kastaņolā 1907. gada 22. septembrī 22. 9. 7. Gulbim Nevajga apspiest sevī nekādas dziņas un spējas: mēs nekad nezinām, kādi spēki ir iekš mums, tikai, kad esam tiem ļāvuši darboties uz āru, tad redzam, vai tie der mūsu nolūku sasniegšanai, vai ir piemēroti mūsu patības kopībai, vai ir diezgan stipri kopjami vai vāji, neattīstāmies un tādēļ no īstā darba atvelkoši. Tas lielākais ir atrast savu īsto darbu un no tā nenoklīst. Tavas rakstnieciskās spējas arī tad nebūtu apspiežamas, kad tās noder tik Tev par apmierinātāju. Galu galā, kad atņem nost maizes jautājumu - katrs rakstnieks raksta tikai sevis paša apmierināšanas dēļ, citiem vārdiem to sauc par dzinekli. - Veci darbi nospiež kā akmens, to es zinu labi, un, gaismā nākdami, tie atdos Tev prieku uz dzīvi un nākotni. 46. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 24. septembrī Mīļais draugs! Saņēmu sūtījumu 66 f[ranki] 65 ar lielu paldies un tūliņ pēc tam arī Jūsu mijās rindiņas. Es redzu, ka Jums nau nekādu zinu no Rīgas; man gan arī viņas nau daudz, bet taču esmu rakstījis un arī dabūjis šo mēnesi vēstuli no B., par kuru jau sāku baidīties viņa nerakstīšanas dēļ. Viņš esot gaidījis zīmējumus no māksleniekiem; zīmējumi beigās tomēr izrādījās par ļoti dārgiem nodrukājot. Veseli ir abi mūsu «Spēka» vīri, un J. strādājot ļoti daudz, tāpat kā Jūs, neļaujoties nebūt atturēties no darba kuri izvairoties arvien ar izrunu, ka jūtoties pilnīgi vesels. Man gan par viņa veselību ļoti bail, bet es zinu, ka tādus raksturus nevar atturēt; un ko var darīt, to gan darīs mūsu apgādātājs. Tagad tiekot drukāts «Ug. un Nakts». Pēc tam vai nu «Domas», vai «Kop[ums] II». «Kopumam» gŗib pavairot lokšņu skaitu (-10), un tad gan vajdzēs vairāk rakstu; sevišķi trūkst beletristikas, varbūt Jūs vēl pēc 16. sept. varētu ko dot? Nezinu, kā bez Jums lai iztiek? 10 loks. grib tādēļ drukāt, ka tagad ejot labāk lielas grāmatas pa 1-1,50 r., mazās nelabprāt pērkot, un arī cenzūra uz tām pārāk stingri skatās. Izdošana vispār ļoti apgrūtināta, laikam jau būs atkaļ tikpat tāli kā priekš 5 gadiem; tikai to nu sajūt citādi, B. grib arī manus dzeju krājumus (3) savienot vienā, kas pēc dzeju rakstura gluži labi iespējams un priekš izdošanas esot labāk; izdot varētu vēl šogad. Bet es domāju, ka tas stāvētu ceļā «Domām» un būtu tādēļ jāatliek. Viņš nebaidās. no «D.» izdošanas, kaut gan piedzīvojumi nau labi, un tiešām tagad nau neviena progresīva mēnešnieka. Mēs tagad izdodam viens otrs, bet kad Jūs nāksat klajā ar kādu savu darbu krājumu? Ne vienmēr jau Jums būs tik stingrs darbs bibliotēkā, un ir vajadzība, ka nāktu Jūsu krājums. Pastāstat man arī par saviem plāniem šinī ziņā, kad Jums būs vairāk laika. Par politiskiem notikumiem dzimtenē nestāstīšu neko, laikam Jūs visu zināsat, un briesmīgo negribu minēt, un laba nau. Rolavs nošauts, 13 no 22 koknesiešiem apžēloti uz mūža katorgu, cerības uz vienu kandidātu. Pretī tam gan entuziasma pacelšanās, bet tas jau nau dzimtenē. Labāk par pazinām un draugiem: Vasals ir sveiks, vesels, apbraucis vai visu Eiropu, arvien vēl mācās; bijis uz 18 stundām mājās, aicinājuši un gribējuši pie dzimtenes saistīt, bet atteicies. - No šenes daudzi brauc prom: dzīve grūta, darba nau, ilgas. Nau jau katram gādnieka kā man, tā ka varu brīvi strādāt. Veselības vēl vajdzētu drusku vairāk, sevišķi manai otrai pusei, un nu nāk virsū rudens ar lietiem. Nezinām vēl, kur palikt. Pr[iedītis] līdz šim nau še piebraucis, laikam nau bijis pa ceļam. Nu daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu Jums un mūsu mīļajiem bakiniešiem. Sirsnīgi sveiki no mums abiem. Veseli. 47. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 25. septembrī Mīļo brālīt, biju izgājis drusku kājām pastaigāt pa apkārtni, un tādēļ novēlinājās šī atbilde uz Tavām kartīm un vēstuli. Ļoti brangi, ka Tu atsūti to «M[ājas] V[iesi]», nevien tādēļ, ka dabon ko zināt par mājām, bet sevišķi tādēļ, ka tā ir dzīvības zīme no Tevis, jo šinīs nedrošajos laikos katra nokavējusies vēstule no mājām tūdaļ saceļ nemieru. Turpini tā, sūtot «M. V.», tik atliec to rēķinā, tāpat kā visus savus ceļus, kas nāk man par labu. «M. V.» jau virzienā pilnīgi svešs, bet firma jāšķir no avīzes, sevišķi gadījumā, kam gar literatūru nau nekādas daļas, tātad Elza ņem to darbu, viņai jau tā kā tā gar kādiem virzieniem nau zināšanas, es nevaru apspiest savus uzskatus. Daudz paldies, ka mamiņai aizsūtīji naudu par septembri. Un nu vēl tik īstie paldiesi - par vasarnīcas apkopšanu: tā man pērn atnesa lielu zaudējumu un šogad pilnīgu atlikumu; tas arī bij ļoti mīļi no Tevis, ka aizdevi Pēt[ersonietei], jo citādi jau nebūtu man nekas iznācis ar Bilderl[iņu] grunti; par to aizdevumu es galvoju, un, ja viņa nesamaksā tos 37 r. 75 k., tad es tos uzņemu uz sevi. Es varētu būt pilnīgi laimīgs, ja arī nākošo gadu varētu tāpat izdarīt visas vasarnīcas izīrēšanu un apkopšanu, bet, kas zin, vai Tevi atstās mierā, un tad es esmu atkal gluži bez gādnieka un aizstāvja; tad es slēgšu vasarnīcu cieti. Laimes gadījums jau arī ir, ka Tu pārdevi Bild. grunti; ko mēs ar viņu būtu iesākuši, viņš bij mums zudis, citādi nevar - pašam jābūvē. Par Karlsbādes grunti Elza jau rakstīja, mēs nevaram lētāk atdot, tik daudz pašiem maksā, un, otrkārt, gruntsgabali vēl ļoti stipri celsies cenā. Kad man pat tagad būtu jāpiemaksā klāt, es arī varētu nepārdot, jo vēlāk gan tas atmaksāsies. Mēbeles arī pircējam jāņem, jo kur tad lai es tās lieku? 500 r. gada nomaksa arī ļoti zema, pavairo manu nedrošību, un es tagad redzu, ka bez 1000 r. nevarēšu. Tātad vismazākais ir mans pirmais prasījums. Tavs aprēķins par nelielu māju celšanu uz tās grunts ir tāds pats, kādu es to domāju: tā es arī biju nodomājis tikt pie neatkarīgas literāriskas darbības un pie labas strādāšanas, tas būtu bijis mans Arhimēda punkts, no kura es būtu spējis pasauli pacelt. Nu Tu, mīļo zelta brālīt, man to saki gandrīz tiem pašiem vārdiem un rādi to vilinošo ainu, - bet kā viņu pārvērst par patiesību? Tā kā mēs ar E., cik redzams, nevaram būt mājās, tad atliktu Tu, bet vai tad Tu varētu palikt mājās? No tā viss atkarājas. Kad nu lieta iesākta, jauns trams piebraukts klāt, un uzreizi Tu nevari būt tur! Mēs esam domājuši. uz Emmu, bet viņa laikam to neuzņemsies. Un cita tāda cilvēka kā Jūs jau vairs nau. Tā laime, ja šo jautājumu varētu tā izšķirt, kā Tu saki, t. i., uzņemt naudu un būvēt Karlsū. gruntē arvien jaunus namus klāt, līdz ir drošs ienākums; būtu tik liels priekš mums, ka mēs aizvien uz to atgriežamies, bet kā uz skaistu ainu. Jo būtu jau arī tas vajdzīgs, ka pat pēc pilnas piebūvēšanas vienmēr mums būtu cilvēks, kas pārvalda visu grunti. Tas iespējams tik tad, kad Jūs abi to varētu uzņemties. Mēs tad dalītos ienākumos, bet vai arī tad Emiņai būtu laika tam nodoties? Veikalu arī tad nevarētu atmest, - un, kad būvē, jākontrolē; vai tad no veikala netiek par daudz atrauts? - Ja Tu esi klāt, tad tas, zināms, ir iespējams, bet mums jārēķina arī uz visļaunākām varbūtībām. Var būt Emiņa pārgrozītu savu vietu uzņemtos patstāvīgu veikalu? Viņa to prot, bet viss tas pārāk nenoteikti un riskanti. Piem., mūsu abu apgādniecības nodibināšana līdz ar grāmatbodi? Bet varbūt var savienot Emiņa tagadējo vietu ar būves pārlūkošanu un vasarnīcas pārvaldīšanu? Raksti par to, mīļo brālīti. Varētu arī tādu ienāk. dalīšanas veidu, ka Tu rentē to vasarnīcu. Atdot žīdam uz būvi ar tik cits veids no pašas pārvaldīšanas, tātad, vai ir iespējams, ka paliek kāds pārvaldītājs (Pēt., piem., nevarētu tā būt), jeb vai jāpārdod. Es ceru, ka nāk. gadu vēl Tu varēsi pārvaldīt, tādēļ izšķiršanu līdz tam atliksim, ja ar Rozenb[ergu] nekas neiznāks. Vēl ko citu: kad noslēdz villu uz ziemu, tad, lūdzams, pieliec visgar četriem sētas vārtiem atslēgas, lai govis neizbradātu kā pērn. Melnās zemes gubu varētu labāk pārdot, jo citādi to tāpat izzags; vezums melnās zemes maksā 1 rubli. Un tad, mīļo, dari kā zini ar villu, atraksti savas domas un saņem mūsu sirsnīgākās pateicības. Vai Tu netieci daudz traucēts caur šo pārvaldīšanu? Vai bez tiem stāstiņiem, ko raksti priekš «Aus[ekļa] kalendāra» un «Virpuļa», esi vēl paspējis ko strādāt? Kā stāv ar rakstiem par Hartmani un Tavām filozof. studijām? Vai savu lugu arvien vēl nevarēsi dabūt cauri caur dram[atisko] cenzūru? «Virpulim» šo nedēlu nobeigšu visu un nosūtīšu, tad Tu arī nodosi savu skici Zeltiņam. [Vēstules malā pierakstīts: Protams, skices temats var būt, kāds Tev tik patīk.] - Nu vēl par literāriskiem darbiem: kopā ar dekadentiem neliec mūsu rakstus nekādā ziņā, un Zariņam laikam arī nekas neiznāks ar savu krājumu, tādēļ labāk atprasīt atpakaļ tos darbus un dzejoļus un paglabāt pie Tevis, kad kur vajdzēs, tad varēs to izlietot. Tā, «Slepk[avības] eņģels» būs laikam vajdzīgs priekš «Kop[uma] II». - «Vaidelote» vecajā teātrī nu jau divas reizes uzvesta: aizsūti kādu savā vārdā kā pilnvarnieks (jo pats Tu negribēsi iet) un liec iekasēt honorāru (būs varbūt kādi 25+15 rubļi). Turpat arī tika uzvesta «Hannele», laikam taču mans tulkojums: ja tā, tad liec arī tur prasīt honorāru (ja atpērk izrādes tiesības, tad rbļ. 50-30). Vai Tu negribi tulkot ļoti izdevīgu rakstu: Upton Sinclaira jaunāko apcerējumu (zinātnisku un reizē fantastisku) «Pēc 10 gadiem», tas ārzemēs ļoti iet. Varbūt Zeltiņš to ņem. Tas ir drusku pāri 200 lapp. un viegli lasās. Atturības jautājums ir gluži nopietns un svarīgs, un ļoti simpātiski, ka «Aus.» to ievēro tādā ziņā, kā Arb. Abstin. Bunds. Elza arī domāja, ka nevar dzejot ko specifisku, pēc programmas. - Kā iet labi Doriņai? Vai iztur aptieķī, neapnīk dienests? Es ceru, ka viņa nopietnā darbā tiks par nopietnu un izturīgu cilvēku. - Vēl par villu: būves plāna man še nau, bet pie U[lpes], un tas no sevis nedod ne mazākās ziņas. Rakstu tagad caur aplinkiem, lai vismaz atdod dokumentus, kuri tam nau vajdzīgi. Pilnvaru no manis dabūsi no adv. Čikstes. Atraksti man viņa adresi un paprasi, vai viņš saņēmis no manis vēstuli. Tas laikam būs viss. Un nu esat sirsnīgi sveicināti un skūpstīti abi no abiem, mūsu mīļie. Sveiki. Šīs grāmatas, mīļo brāl, būs vai nu Jelgavā, vai Karlsbādē. Atsūti tās priekš Elzas un priekš manis: Ulmaņa latv. vārdnīcu, Бривземнiaкс «Латышские сказки» (Издание Моск. Этн. об-а), Vekenstädt «Samaitische Sagen». Sveiks. 48. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 30. septembrī Mīļo brālīt, šoreiz tik pāris rindiņu. Rakstīju Tev garāku vēstuli izgājušo nedēļu; būsi laikam jau dabūjis. Elza pārmainīja savus uzskatus, viņa neuzņemsies to darbiņu, par kuru Tu rakstīji: tās firmas izturēšanās, kā redzu iz piesūtītu avīžu numura, ir neiespējama, - te viņa lieto manu vārdu, sevi aizsegdamās, te atkal manu vārdu aptraipa, žēl, ka man nau orgāna; kas varētu pret to protestēt. Vai Tu, mīļo brālīt, nevarētu teikt, ko man tādā gadījumā darīt. Par visu citu jau tiku rakstījis, nu atraksti, vai nau šķēršļu pie tās pilnvaras dabūšanas. - Šonedēļ ceru nosūtīt Zeltiņam kalendāri, un Tu tad pievienosi savu skici. Daudz mīļu, siltu labdienu abiem no abiem un skūpstu no tālumniekiem. Grāmatiņa iet līdzi ar to pašu pastu. Lūdzu, izsūti mamiņai arī uz oktobri naudu. 49. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 9. oktobrī Sirsnīgi sveiki, dārgais draugs, un lielo paldies par sūtījumu, kuru nupat saņēmu. Diemžēl pretim varu Jums sūtīt tikai bēdīgu ziņu, man pašlaik raksta, ka mūsu dārgais J. esot atrauts uz laiku; vēl gan nezinot, vai uz ilgu, un cerot, ka viss iziešot labi, - bet viņa veselība bija tik vāja, ka viņš visādā ziņā stipri cietīs no brīvības laupīšanas. Vairāk man nekas netiek ziņots, avīzēs arī nekā neesmu lasījis. Tiklīdz būs kas, paziņošu. Līdz tam paliekat veseli un līdz ar visiem bakiešiem esat sirsnīgi sveicināts no abiem. 50. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 19. oktobrī Mīļo brālīt, Tava mīlestība, kas spīd cauri Tavās mīļās apmierināšanas vēstulēs, dara man tik daudz laba, ka to Tev grūti pateikt: tā jūtos taču vēl saistīts arī ar tagadni un ar dzīviem cilvēkiem, ne tikai ar mirušiem un vēl nedzimušiem. Tu mani sapratīsi un vairāk neprasīsi, sāpīgi ir par to runāt. - Tās grāmatiņas es aizsūtīju atpakaļ (Tu zini, ka tas var būt tik mans un ne Elzas darbs, jo Elza jau nau nemaz politisks un sabiedrisks cilvēks), jo man riebās no tās firmas tā liekulība: reizē mani noliegt un ņemt manu darbu. Tāds pats nepatīkams gadījums nu laikam atkal būs ar «Hanneli». «Hanneli» es notulkoju un pārdevu Zālīšam, tas viņu izdeva grāmatā. Kā es nu to būtu varējis otrreiz pārdot Der[īgu] grām[atu] nodaļai? Un es nesaprotu, kā D. gr. nod. grib viņu tagad no jauna izdot; kas tad pirks, kad vecais izdevums nau izpārdots? Un tad jau Zālīšam vai Pl. firmai tiesība sūdzēt par pakaļdrukāšanu. Es neesmu «Hanneli» pārdevis ne Der. gr. Nod., ne teātrim. Apjautājies, kas te par pārpratumu. Ja pats negribi, palūdz Dravniekam (es arī viņam rakstīšu). Nu varētu būt tik viens, kad tik Ulpe nau «Hanneli» pārdevis! Un kad tik viņš vēl nau ko izdarījis manā vārdā! Mīļo, labo brālīt, atraksti man tūdaļ, kā ir ar šo lietu, kura man divkārt nepatīkama, jo es taču biju pilnīgi uzticējies. - Nu es to nepatīkamāko esmu novēlis, un nu par liter. darbiem un vasarnīcu. Kalendāri izsūtīju 17. okt. - j. st., apdrošin[ātu] - Tev. Savu gabalu ieliec starp 31. un 32. NN. Ja ir pāri par 6 loks[nēm], tad liec izņemt apzīmētos gabalus, saspiest ciešāk druku - nau vērts, lai drukā tik reti kā piedien. Bet, ja Zeltiņš gribētu paturēt visus gabalus iekšā (man pašam arī žēl tos atstāt) un ja neceltos tādēļ nepatikšanas ar cenzoru, tad lai arī taisa Kalendāri lielāku par 6 loks. un uzliek lielāku cenu. Šogad var arī drukāt vairāk eksemplāros, jo ir daudz agrāks - mums tad būs lielāks ienākums. (Honorārs ir puse no skaidrā ienākuma, vismazākais, 240 r. par 6 loks.) Bet, ja es būtu nepareizi rēķinājis un ja trūktu manuskripta, tad es varu tūdaļ sūtīt, jo es pats dažus paturēju mājās. No šī atlikuma no jauna es varu par 4 nedēļām sastādīt arī 6 lokšņu grāmatiņu, kura ietu ļoti labi, raksturs tai būtu citāds nekā «V[irpuļa] Kal[endārā]»; un viņas dēļ no «V. Kal.» nau nekas jāatlaiž. Visādā ziņā neaizmirsti, brāl, teikt, lai uzliek Kalendārim: otrais gadagājums. Laikam tas būs viss par Kalendāri, man viņš daudz laika aizņēma (tādēļ arī Tev tik vēlu atbildu) un gluži atrieba. Tagad vēl drusku jāatpūšas un jānoraksta vēstules, kas sakrājušās, tad atkal pie darba. Ļoti grūti sarakstīt, cik vajga publikai. - Ko ar vasarnīcu darīt? Ja jau ienāk tā kā šogad, tad labi, - bet atraksti, mīļais, kas rīkos, kad Tevis tur nebūtu? Tev lielu lielais paldies par visu Tavu gādību, bet, kad Tu nevarēsi, tad tomēr būs jāpārdod. Villu cena vēl augs, nu tātad zemāk par norunāto neatdod R[ozenberģ]im. - Krāsot vajdzēs, bet ruden, kad lietains laiks nāk virsū, nau tik labi kā pavasar, kad tas aiziet. Apprasies arī, cik grib Rīgas meistari, vai tik dubultnieki nau lētāki, man pirmoreiz krāsoja labi un lēti Dubultu Goldšmits (nabagais brālis). - Grunts naudu arī nau vērts tūliņ maksāt - sods ir ½ procents par mēnesi, un Dub. policija mēdza pavasarī, febr., martā, pienest pavēsti par piedzīšanu, kur tad nemaz nebija minēta soda nauda. - Tev naudas jāpatura vispirms priekš mammas 2 mēn. - 50 rbļ., tad priekš villas apkopšanas: cieti aiztaisīšanas, atslēgām, norūmēšanas; priekš ledus ievešanas - 10-12 rbļ., tad neparedzētiem izdevumiem - kopā varbūt 100-150; citu atsūti man caur Lauriņu. Ar obligāc[iju] ir darīts, kā Tu raksti, no tās puses nebūs grūtības pie pārdošanas. - Nu vēl literāriski plāni: kad pa vaļas brīžiem tulkojam savus darbus vāciski, tad ļoti labi - bet dibināt uz to kādas cerības ir gluži neiespējami, Verlagu no latv. literatūras nekādā ziņā Vācijā nevar dibināt kā veikalu, kuram jāatmet peļņa, tikai kā luksusu, uz kura var iztērēt naudu un laiku; cik es manu, tad Vācijā pārāk ražojumi literatūrā. Ja Tu, mīļo, labo brālīt, būsi piespiests braukt uz ārzemēm, tad vienīgais ceļš Tev ir pie mums, mēs dzīvosim kopā un iznāks lētāk, un varēsim viens otru mierināt, es no Tevis visvairāk profitēšu, jo Tev filozofa temperaments, un es uztraucos ātri. Bet tad rakstīsim visi latv. literatūrā, lai tā mūs baro, vācieši to nedarīs. Sities tagad cauri arī sīkākiem darbiem, kā Kalendāru u. t. l., gan jau izdosi arī Hartmani un sarakstīsi savu lielo darbu. Mēs esam izturīgi cilvēki, mums laika vēl diezgan, gan arī mēs izkulsimies iz pelniem. Man arī tas labums, kad Tu tur, ka ir cilvēks, kas uztura sakarus ar dzimteni, kas apgādā mūs un mamu. (Kas citādi viņu apraudzītu? Doriņa to nevarēja, varbūt turpmāk no viņas iznāks cilvēks, tagad viņa ne sevi nevar apkopt.) Tātad mans padoms: paliec savā policijā, cik ilgi var izturēt, un varbūt lūko tur pats dibināt Verlagu. Grāmata, par kuru Tev minēju, nau man rokās, un vajdzētu vispirms Tev būt izdevēja, citādi Tu tulko to par velti. Kad dabūšu, tad Tev aizsūtīšu. - Bet nu man iekrīt prātā, ka Tu varbūt gribētu būt Vācijā, lai tiktu pie Tev vajdzīgiem avotiem, tad, protams, cita lieta, tad Tev jābrauc ir, Tavs uzņemtais darbs Tev jāaizved līdz galam. Raksti par to, brāl. - «Aus[ekļa] kal[endāru]» dabūju, ļoti smuks, bet kādēļ tad konfiscēt? Bailes vien metas. - Paldies par «M[ājas] V[iesi]», atsūti kādu numuru paraugam no «Rita Blāzmas», ko tad dekadenti var rakstīt? - Un tad nu, mūsu mīļie, labie īstenieki, paliekat veseli un še sirsnīgi skūpstīti no tāluma. 51. J. DRAVNIEKAM Kastaņolā 1907. gada 23. oktobrī 23. 10. 7. Drav[niekam] Darbs un neveselība - tā ir mūžīgā dziesma mums abiem, tur mēs tūliņ saprotamies. Darba rūķi arī pazīst viens otrā no tālienes līdzīgas īpašības: izturību, pacietību ar apstākļiem un cilvēkiem, labsirdību, klusību, vairāk mīl saturu un darbu nekā ārēju formu un lepnību, tādu es Tevi pazinis pa šiem gadiem un nebūt nebrīnījos, bet tikai nopriecājos, kad Tu mani vienkārši un mīļi, it kā tas būtu saprotams par sevi, uzrunāji par draugu un Tu. Visus tos gadus Tu esi pavadījis lielā, nepārtrauktā darbā, arī kad šo darbu ārēji neredz un par viņu nerunā, tad viņš netop caur to mazāks, bet gan viņa darītājs savā klusibā lielāks. Tas ir kultūras darbs, bez kura neviena tauta nevar iztikt, un uz kura [bojāts teksts] citu darbi atbalstās. 52. K. PĒTERSONAM Kastaņolā 1907. gada 23. oktobrī Konrādam 23. 10. 7. Reliģiskie iemesli Belfāstas streikā - tas rāda, ka tur vēl saimnieciskie apstākli maz attīstījušies. To pašu manu no Jūsu cīņas koledžās, arī tur īri ir vēl pakal kriev. barbariem. Nu māc[ības] sākas, būs jums, lāga zeļļi, priecīga rauš[anās] ap statūtiem, lai izvestu angļus svaigā gaisā: inteliģence tur ļ[oti] mietpilsoniska. Es zinu, ka svarīgas cīņas dzīvē neatrauj no mācīšanās darba, bet tikai uztura garīgo interesi svaigu, un tad jau āri mācības darbi veicas labāk, - tas priekš Tevis tagad svarīgāk - jo labs cīnītājs spēj būt tik tas, kam ir garīgi ieroči. Dzimtenē steigties tagad nau vairs tāda vajadzība, cīņā dzimtene pamazām sākusi pieņemt citādu veidu, asās formas ir izzudušas, sākusies lēna saimnieciska un konstituc. attīstība. Tur vajaga cīnītāju taisni garīgiem ieročiem, partija citus sāk jau atstumt. Mednis neatradīs dzimtenē, ko gaidīja. Mans uzskats, ka vajaga uz visu gatavoties, bet galv. ir garīgā spēja un viņas attīstīšana. Tu esi tik sparīgs zēns, ka Tu arī še paveiksi, ja tik griezīsi vērību, - meties nu ar tādu pat straujību uz mācībām kā uz cīņu līdz šim un iznāksi pilns vīrs. 53. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 24. oktobrī Mīļo brālīt, saņēmu Tavu vēstuli no 5. 10. 7. un jau pirms tās saņemšanas biju Tev atbildējis 6. 10. 7. - Čeku neesmu vēl saņēmis, bet paldies par izsūtīšanu, nesaprotu tik, kādēļ nau Lauriņa paņēmusi pate līdzi. «Hanneles» lietā domāju, ka U[lpe] būtu to patvaļīgi pārdevis, labi, ka tās nu bija veltas bailes. Bet no teātra puses tāda mānīšanās ļoti nesmuka. Tas «pusgraudnieks» Vulfs tiešām ļoti nepatīkams, varētu jau teātrs uzvest «Hanneli» kopā ar «Zeltīti» - tas pildītu visu vakaru, un lai viņi tad maksātu tāpat kā par «Vaideloti» 5%. Par «Hanneli» 25 rbļ. ir maz, bet tā, kā liekas, ir viņu vecā cena un kaulēties negribas, lai tad arī ņem par 25 r., viņiem jau gadījums labs tagad piespiest. - M. jkdzes Jelgavas pircēji jau būtu ļoti pa rokai, tagad arī mama raksta, ka laucenieki labprāt pērkot mierīgās jūrmalas vasarnīcas nekā savas nemierīgās lauku mājas. - Varbūt kas iznāk mums ar. Bet tādi ļaudis negrib pirkt bez kaulēšanās, tātad Tev arī būs jāaizprasa 5 vai 6 tūkstoši, lai būtu ko līgt. M. jkdzei pateicies par sveicinājumu un liec viņu arī no mums sirsnīgi sveicināt. Kad jau runa par sveicināšanai, tad, vai Tu esi ar kādreiz sveicinājis savus vecos kompanjonus pie «Precībām», izdari tad to. - Vai Čihste ir saņēmis manu vēstuli, kuru viņam adresēju uz kases vārdu? Viņš man nekā nau atbildējis, lai taču saka Tev to, ja jau par slinku kvitēt par saņemšanu. - Apdrošināšanu pārved gan uz II Kriev. biedrību, aģents Bl. man pazīstams un goda vīrs, un 15 rbļ. par gadu lētāks, ir taču aprēķins. - To zināmo jauno adresi es Tev drīzumā sūtīšu, līdz tam raksti uz Lauriņas vārdu. Par minēto vakaru, kuru izrīkošot par labu A[kurateram], jāsaka, ka labs mērķis atvaino līdzekļus un ka Elza aizsūtīs kādus dzejoļus. Man tādu nau, kādu viņi grib. Bez tam, viņi jau pret mani, t. i. - vairāk gan viņu iestāde - bijuši vienmēr naidīgi, labs prāts jāparāda vispirms viņiem. Pret liter[atūras] fondu man nekas nau pretī, tas ir kulturāls iestādījums, bet viņa vadība atrodas tādās rokās, kuras strādā atpakaļrāpulības. darbus, lai atsvabinājas no tumsoņiem, lai parāda, vismazākais, gribu uz to, tad pabalsta netrūks. Es arī šaubos, vai viņiem jel maz atjaus viņu tuvākās un tālākās priekšniecības lietot manus dzejoļus. Galu galā galvenais - es baidos, ka tos varētu izlietot par jaunu vienā lietā. Elza nau politiska persona, un tādēļ tur tas mazāk iespējams. Manu pretimnākšanu uzskatītu par vājību, es gribu stāvēt savā vietā. Es esmu daudz upurējis, vēl tam nau beigas; un šis nebūs no ievērojamiem zaudējumiem. Es to saku jo vairāk, ka man laikam drīz būs jāatmet visa literāriska darbība, veselība neiztura, un es neredzu, ka es varētu kaut kur ko palīdzēt. Man vajga atpūsties, un tagad jau tā kā tā nāk garīgas atpūtas laiks. Tagad varēs strādāt avīžnieki: tur manis nevajga. Tavi mīļie, labie vārdi mani ļoti apmierina, un es negribu iekšēji saēsties. Vēl nau visu dienu vakars, tur Tev taisnība. Bet nu Tu vari man arī atrakstīt, ko tad īsti tas Tomsons un ko tie apcietinātie un L. stāsta, es par to daudz nebēdāšu, bet zināt to tomēr vajga. Un nu, mans mīļais brālīti, palieci vesels un strādā tālāk dūšīgi savā vietā. Tu esi viens no tiem gluži retajiem izņēmuma cilvēkiem, kuri sitas uz tās lietas pusi, kurā iet jauni; visi citi tagad dievojas un taisnojas, un lokās. Tā lieta arī mana lieta, un Tu esi mans brālis, un tam tāds brālis tādā laikā, tas zina, ka nau vēl visu dienu vakars. Esat skūpstīti, mūsu mīļie, un paliekat sveiki. Tavs brālis. Kokus un melno zemi vasarnīcā vajdzētu pārdot, jo tie citādi iznīks; varbūt P[ētersoniete] to izdarītu vai pati tos paņemtu. Sveiks. Nodod U. še klāt pieliktu vēstuli un prasi, kur viņa adrese. 54. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 31. oktobrī Mīļais, labais draugs, saņēmu Jūsu sirsnīgās rindiņas un tūliņ pēc tām naudas sūtījumu; par abiem lielo paldies, bet līdz ar to lūgumu - jaunajos, nelabvēlīgajos apstākļos - turpināt tikai vēstuļu sūtīšanu, bet ne naudas. Kad Jūs paši vairs nepelnat, tad man arī neiespējami no Jums pieņemt. Bez tam, varbūt vajadzēs mūsu mīļajam J[ankavam]; man gan jaunu ziņu nekādu vairāk nau. Viens labums no visas nelaimes, ka Jūs netiksat vairs tā atrauti no literatūras. Es nupat nobeidzu savu kalendāri, un, ja tik tas netop konfiscēts, tad dabūšu ap jaungadu naudu. - Še laiks jau 1½ mēnešus briesmīgs: līst vienā laidā. Esat mīļi, sirsnīgi sveicināts no mums abiem un sveicinat mīļus bakiešus. Jūsu J. R. 55. A. GULBIM Kastaņolā 1907. gada 10. novembrī Gulbim 10. 11. 7. M[īļais] d[raugs], saņēmu Tavu vēstuli un esmu Tev sirsnīgi pateicīgs par pūlēm pie kalendāra. Žēl, ka Tev bijušas lielas nepatikšanas Asp. raksta dēļ, tikai es nezinu, ar ko, vai ar cenzūru, vai redakciju - to Tev vajdzēja man minēt. Būtu Tu klausījis manam noteikumam nedrukāt to rakstu «R[ītā]», kamēr ir vecā redakcija, Tu būtu izbēdzis pats nepatikšanām un nebūtu arī man tādas cēlis, jo es Tev teicu, ka esam ar mieru strādāt kopā tikai ar Tevi un ne ar viņu. Tagad uz Tavu lūgumu nosūtu Tev pāris dzejoju, bet atkal: neliec tos iekšā, ja Tev ir vecā redakcija, un nobeidz bez .manis laikrakstu, kuru Tu bez manis, esi vadījis. Ar lielu prieku turpret es redzu, ka Tu laid klajā savus oriģinālus un ka gribi sākt atkal savu dzīves darbu - klasisko rakstu izdošanu -, strādājot ar mani kopā; jo es ceru, ka Tu tiksi tīrs no svešiem, kaitīgiem intrigantu iespaidiem, kas Tevi pazemināja un aizveda līdz izmisumam. Žēl, ka Tu tur pazaudēji tik daudz laika, garīga spēka un naudas, ko varēja izlietot derīgi, bet, ja nu Tu būsi pārliecinājies, kas Tavs īstais ceļš, tad vajga atmest arī žēlošanos. Man bij arī savādi, ka Tu pēc manas pēdējās vēstules paliki tanīs pašos sakaros, kuri Tev kaitējuši, bet nu Tu sakies nobeigt visas vecās lietas. Par honorāru runājot, man tas gan būtu ļoti labi noderējis, bet negribu Tev darīt nepatikšanas. Pēdējais priekšmets lai ir patīkamākais - Tu esi mākslā spēris lielu soli uz priekšu ar savu lugu, tā taču var rādīties; bet pēc pirmā cēliena vien negribu neko plašāki teikt. Neliecies atbaidīties, tas ir jau tagad vārds. Un nu paliec vesels. 56. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 21. novembrī Sirsnīgus sveicienus, mīļais draugs, un daudz paldies par sūtījumu; tagad nu tik gaidu ziņas, kā labi sviežas un kā izbeidzās pie Jums krīze; avīzēs par to nekā neesmu lasījis, tikai par policejmeistaru, un domāju, ka tad iznāks komplikācijas. Mēs še dzīvojam vienā lietū, reti tik dabonam atžirgt. - Ziņas no B[aumaņa] man gluži izsikušas; aplinkus dzirdu, ka viņa bode esot slēgta. Ne «Kop[ums]», ne «Dom[as]» neiznāk. Vasals Somijā, bet arī neraksta. Vai Jūs tagad esat tikuši pie brīvlaika un sava literārā darba? - Vilis un Jānis arī solījās rakstīt, bet arī apsikuši; sveicinat viņus un pagumdat. Daudz mīļu sveicienu no mums abiem. 57. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 24. novembrī Daudz mīļu sveicienu, vispirms, un labu ziņu, otrs, mūsu mīļais draugs, par kuru es Jums rakstīju trīs nedēļas atpakaļ, ir atkal laimīgi mūsu starpā, un jau decembra pirmās dienās iznākšot klajā viņa grāmata. «Kop[ums]» šogad nevarot iznākt, drukātavas par daudz aizņemtas. B[aumanis] arī neko neziņo, ka būtu kaut kā cietis. Un nu vēlreiz mīļus sveicienus, sveicinat arī Vili un Jāni; un jkdzi, un arhitektu u. c., un paliekat veseli. Jūsu [paraksts]. 58. F. MIERKALNAM Kastaņolā 1907. gada 24. novembrī 24. 11. 7. Cien. Mierkalna kungs! Jūsu laipno uzaicinājumu līdzstrādāt pie Jūsu jaunizdodamā laikraksta «Viļņi» saņēmām un ar prieku esam gatavi tajā piedalīties. Jūsu vārds un līdzšinējā darbība, Jūsu uzskati uz literatūru ir man sen jau simpātiski, un Jūsu nesaistītās rokas man dod drošību, ka es pie Jums jutīšos gluži brīvs kā mājās un nebūšu piespiests satikties ne ar kādām šādas vai tādas dekadences personām. Jau vecā režīma laikā mēs būtu kopā stāvējuši, ja ne pretēji apstākļi, un tagad esam ļoti apmierināti, ka reizi tas izdosies. Laiks tagad arī, cik no šejienes var noredzēt, ir izdevīgs, tātad sākat vien «Viļņus», mēs būsim līdzi. Drīzākā laikā nosūtīsim kādus dzejoļus. Līdz tam saņemat mūsu sveicienus un labākos sekmju vēlējumus. Jūsu [paraksts]. 59. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1907. gada 2. decembrī Cienītais Dr. A. I. Kasteļanska kungs! Uzzinu, ka Jums Jūsu grūtajam jautājumam par autonomiju Krievijas nomalēs ir vajadzīgs raksts, kas apskatītu šo vielu attiecībā uz latviešiem. Ar Eduarda Alelesandroviča Voltera kunga rekomendāciju es griežos pie Jums ar priekšlikumu uzrakstīt tamlīdzīgu rakstu, un gadījuma, ja Jūs būtu ar mieru, pazinot man tiešo tēmas apzīmējumu un tuvākus norādījumus. 60. E. VOLTERAM Kastaņolā 1907. gada 2. decembrī Ļoti godājamais, dārgais Eduard Aleksandrovič. Kā es priecājos savā vientulībā par ziņām no Jums un par patīkamo manis atcerēšanos. Liels paldies Jums par rekomendāciju. Tikai es šaubos, vai paspēšu tik īsā laikā kaut ko prātīgu uzrakstīt. Spiežu Jūsu roku un lūdzu Jūs nodot vissirsnīgākos sveicienus no mums savai cienījamai dzīvesbiedrei; dāvāto talismanu es uzticīgi glabāju. Es būtu Jums ļoti pateicīgs, ja Jūsu rekomendācija man darītu iespējamu piekļūšanu krievu presei, zinātniskajai vai neitrālajai. 61. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1907. gada 10. decembrī Cienījamā, labā kundze, kad mēs ar saviem siltākiem sveicieniem varētu Jums aizsūtīt kādu daļiņu no šejienes siltuma, mēs būtu to jau sen izdarījuši. Mēs dzīvojam tagad vienā saulītē, pēc tam, kad lielie lieti pārgāja. Sniegu mēs redzam tikai kalnu galos, līdz mums viņš nenokāpj vēl; tas būs tik pēc svētkiem. Nu Jums tagad jāpārvadājas! jā, šveicieši prot izmantot mūs, svešniekus. Vai Jums nebūtu labāk ņemt dzīvokli, kas pilnīgi patstāvīgs, un izdot istabas? - Cīrikieši ar koncertu naudu sadabūjuši, vai bernieši arī nemēģinās? Mēs no visiem tādiem baudījumiem tagad stāvam gluži tāli, un es dzīvoju vēl no patīkamām Veggis atmiņām ar dzimtenes dziesmu. Mēs abi tagad sākam arī atpūsties no sliktā laika, reimatisma un nervozības. Daudz sirsnīgāko sveicienu no mums abiem. Vai ir kādas jaunas ziņas no mājām? Kā dēliem iet dzimtenē? Vēlreiz sveiki! 62. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1907. gada 15. decembrī I vēstules kopija 16. XII 1907                                          Rainis Kasteļanskim Steidzos atbildēt uz Jūsu sirsnīgo vēstuli un paziņot Jums, ka sakarā ar ārsta aizliegumu visdziļākā nožēlā esmu spiests atteikties no goda līdzdarboties Jūsu krājumā savu nervu dēļ. Pat; ja es atlabtu, tad baidos, ka ar savu ne visai paklausīgo spalvu laikā nepaspētu un varētu aizkavēt Jūsu tik interesanto darbu. Ja atļauts - viena piezīme, manuprāt, ziņas par igauņiem vajadzētu lūgt pašiem igauņiem, mēs esam latvieši. Neesmu pietiekami pazīstams ar šo materiālu. Es varētu norādīt kompetentu personu - Dk. Hellats - S. P. B. , bijušais II Domes loceklis. 63. V. ZEĻENKO Kastaņolā 1907. gada 15. decembrī Mīļais, dārgais biedri, jo vairāk tādēļ mīļais un dārgais, ka mēs tik ilgi bijām norūpējušies par Jums, nesaņemdami nekādu ziņu. Bijām tā noskumuši, izdzirduši nesen atpakaļ, ka Jūs pēc veselu gadu ilgas pacietības un ciešanām it kā neesot izturējuši, uzņēmušies uz sevi nepatiesos apvainojumus un nodoti baronu rokās. Negribējās ticēt, bet bija jātic, jāpierod pie domas, ka esam kļuvuši nabagāki, zaudējot vienu no mūsu vistuvākajiem un dārgākajiem draugiem. Bet tad pienāca ziņa, ka Jūs mums atstāti, un, lūk, patlaban es turu rokas Jūsu tik mīļo vēstuli. Lai tā ir laimīga zīme, ka briesmīgais laiks pāriet. Dārgais biedri, es ceru, ka šie šausmīgie 14 mēneši nav paguvuši salauzt Jūsu spēkus, ka garīgi Jūs esat moži un enerģiski; par ko liecina Jūsu vēstule ar savu iedvesmu lieliem literāriskiem plāniem un pasākumiem. Bet Jūsu. veselība vienmēr bijusi vājāka par Jūsu gribu, - lūk, par to es tomēr vēl baidos. Jūsu plāni tiešām plaši, un jānovēl Jums vislabākie panākumi, jo pasākums tiešām labs. Cik atkarīgs no mums - mēs darīsim visu tā veicināšanai. - Šoreiz Jums aizsūtu nedaudzus biogrāfiskus datus par Aspaziju un sevi. Par Aspaziju biogrāfiskās ziņas ir viņas kopotajos rakstos, palasiet tur katrā ziņā priekšvārdu, tad neliels, 2 lpp., bet ļoti labs raksts par latviešu literatūru ir Brokhauza (vai Meijera?) vārdnīcā. Par to, ko vajadzētu tulkot no mūsu sacerējumiem, es pacentīšos sniegt tūlīt noteiktu atbildi, lai gan nezinu, kāda apjoma jābūt šiem paraugiem: nelieliem dzejojumiem, skicēm prozā vai stāstiem. Ja paraugiem jābūt no labākajiem sacerējumiem, tad lieta vēl grūtāka, jo Aspazijas labākie darbi ir lielas drāmas. Arī mans labākais darbs ir drāma «Uguns un Nakts». Bez tam mēs abi esam liriķi, bet liriku ir grūti pārtulkot. Es ieteiktu tulkot dzejoļus bez atskaņām, tas ļoti atvieglo tulkotāja uzdevumu, vismaz tiek saglabāta doma. Jūs, piemēram, varētu izvēlēties Aspazijas poēmu «Patiesība» un manu «Vakarvējš» no «Kopuma» vai «Fiat justitia», vai «Pastara tiesa» no «T. N.». Ja Jums nav šo grāmatu, es aizsūtīšu Jums. Katrā ziņā uzrakstiet, mīļais draugs, kāda apjoma darbi nepieciešami. Varētu arī pa cēlienam no drāmām: piem., II cēlienu no Aspazijas «Sidraba šķidrauta» vai 4. cēlienu no «Uguns un Nakts». No prozas: Aspazijas stāstus no kopotajiem rakstiem un «Cīņas» vai manu satīrisko stāstu no žurnāla «Rīts» - «Susutis» (I un II Nr.). - Ar pārējiem latviešu rakstniekiem es nesarakstos - tie visi bez izņēmuma reakcionāri vai renegāti; pat Jūsu pieminētais Skalbe «Balsī» atteicās no maldīgiem uzskatiem un visa, kas samaitā jaunatni. Akuraters š. g. žurnālā «Stari» uzrakstīja «Maldu zvaigzne», stāstu par oktobra dienām, un «malduguns» - tas ir marksisms. Bez tam abi kopā ar deviņiem citiem rakstniekiem žurnālā «Dzelme» 1906. g. formāli atteicās no sātana, t. i., marksisma. Vienīgi Apsesdēls neatteicās, bet viņš ir cietumā, viņam ir labi dzejoļu krājumi (arī varu aizsūtīt). Malā stāv liberālis Zvārgulis. Par tādiem literāriem gorodovojiem un stražņikiem kā Poruks, Viktors Eglīts, Niedra nesākšu pat runāt. Viņi visi rakstīja stāstus - tas vairāk atmaksājas - un gandrīz pie katra, starp citu, var atrast arī darbus bez reakcionāras tendences (izņemot Niedru); tos Jūs varētu izmantot, bet prasīt reakcionārus darbus Jūs vairīsieties, es zinu. Mūsu literatūrā bijuši šādi laikposmi: 1) Feodālais laikmets: baznīcas un daļēji laicīga literatūra, ko sarakstījuši gandrīz bez izņēmuma rakstnieki - vācieši; 2) Nacionālās atmodas un dzimtbūšanas atcelšanas laikmets no l860tiem gadiem līdz 90-tajiem gadiem; 3) Latviešu nacionālās rakstniecības (buržuāzijas inteliģences un reizē ar to arī strādnieku šķiras) laikmets. Virzieni pēdējā periodā: reālistiskais, demokrātiskais un sīkburžuāziskais. Politiski progresīvais - Rainis, Aspazija, Skalbe. Politiski un reliģiozi retrogradīvie: Niedra, Poruks, Eglīts. Reālistiskais, dekadentiski simboliskais un progresīvais, un retrogradīvais, un neitrālais. Kā literāros palīglīdzekļus ieteicu jo sevišķi «Vecie Elki» (varu aizsūtīt). Līgotņu Jēkabs - liberāls, bet reakcionāro rakstnieku Poruka un Eglīša cienītājs un brīvās mākslas piekritējs, kurš neatzīst literatūras atkarību no valsts sabiedriski ekonomiskās attīstības. Lielas, pat milzīgas grūtības Jums sagādās tas apstāklis, ka mums nav ne vien literatūras vēstures, bet pat atsevišķu rakstu, kuri kaut cik kopumā izsmeltu šo jautājumu un aptvertu visu literāro jomu. Jūsu apskats būs gandrīz vai pirmais šāda darba mēģinājums. Izskatīšu cauri Jūsu apskatu, atsūtiet norādījumus. 64. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1907. gada 25. decembrī Sirsnīgus ziemsvētku sveicienus un daudz paldies par naudas sūtījumu. Vakar, ziemsvētku vakarā, saņēmu ar Jūsu kartiņu, kura bij tikai ar adresi, bez teksta. Mēs nodomājām, ka Bakū nekas nenotiek, par ko varētu minēt, un ka Jūs to šādā veidā visīsāk izteicāt. Bet beigās tomēr palikām pie tā, ka tā ir no mums man dota carte blanche; pilnvara: vēlēties un darīt ko vien gribu uz svētkiem. Tā man arī vajdzīga, jo taisni tagad man uzdots darbs, kuru es nemaz negribēju. - No mājām arī nau nekādu ziņu, vismaz ne labu. Toties jo sirsnīgāk novēlam Jums visu labāko uz jaungadu, Jums mīļajam, labajam cilvēkam. Sveicinat sirsnīgi visus mūsu mīļos: H[erteli], O[zolu], arhitektu un labo, cienījamo V[ārpas] jkdzi. Vēlreiz sirsnīgas labdienas. J. R. 65. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1907. gada 28. decembrī Mīļo brālīt, nāc nu man palīgā un jo drīzi, bez Tevis es to darbu nemaz nevaru izdarīt un, uz Tevi cerēdams, vien uzņēmos. (Biju jau atteicies slimības dēļ, bet izdevējs uzstājās, ka šis tik ātri nevarot atrast cita, un bij, jāņem tomēr.) Temats ir: Nacionālais jautājums pie latviešiem un nacionālā problēma Baltijā vispār (1 loksne liels). Nu man nau gandrīz nekādu skaitļu, un taisni tos viņš grib. Cik vispār latv., igauņu, vāc. (un krievu, leišu u. t. t.) Baltijā, cik liela Baltijas platība, cik latv. un vāciešu pilsētā, kuram kur pārsvars skaita ziņā. Šis ziņas laikam vislabāk ir; «Первая всеобщая перепись 1897 ?.», XIX un XXI sējieni 1905. g. Cik šīs grāmatas maksā? Ja abas kopā - 5 rbļ., tad vajdzētu pirkt. Bet varbūt Tu pats vari tos skaitļus izrakstīt? Vēl būs iekš «Памятная книжка Лифлянд. (un otra) Курляндской губ.» arī skaitļi, cik tagad ir iedzīvotāju pēc tautībām u. t. t. Vismaz būtu jāzin, cik bij 1897. g. un par cik mēdz pieaugt ik gadus. Platības lielums būs laikam arī «Памятная книжка» vai dabūsi to pilsētas publiskā bibliotēkā, kur ir darba stundas no rītiem līdz 12 vai 2; tur arī var rakstīt, varbūt tur būs arī «Перепись». Salīdzināšanas pēc varbūt Tu izrakstītu arī tos pašus skaitļus (cik viss un cik pilsētās latv. un vāc., un žīdu) - no agrākās statistikas (bij vāciski izdota grāmata ap 1888. gadu, bet nezinu vairs, kā sauca, tā pilsētas bibliotēkā būs visādā ziņā). - Atsūti man arī kādu ģeogrāfijas skolas grāmatu par Baltiju, vislabāk krievu vai arī vācu, priekš ģimnāzijām (piem., Aleksandra ģimnāzijas). - Skaitļu ziņā es Tev pēc arī vēl šo to prasīšu, kas rakstot izrādīsies par vajdzīgu. - Tad otrs lielākais lūgums: dabon un atsūti man galveno partiju lietas, vācu, arī krievu programmas. Varbūt vislabāk dabūsi no Berga, visādā ziņā vajga programmas un prasījumi no Veinberga, reformistiem, demokrātiem (vismaz to, kas tika nodrukāta 1905. g. «D[ienas] L[apā]» un «B[altijas] V[ēstnesī]»), tad vācu B. K. P. un no liberāļiem, vācu ap «Neueste Nachrichten». Varbūt vari vēl sadzīt manu un biedrību petīciju, to man arī ļoti vajdzētu. Vispirms man vajdzīgi augšējie skaitļi, tos lūko papriekšu dabūt un ģeogrāfijas grāmatu, un kādu vācu «Heimatkunde» no vācu stāvokļa. Tiklīdz kaut ko dabū, tad sūti tūdaļ, nenogaidīdams citu, jo es tad tūdaļ varu strādāt. Programmas man darbā nāks uz galu, tātad tās var vēlāk sūtīt. Darbam jābūt gatavam ap 15. janv. (V. st.), tātad pēdējos sūtījumus Tev jāizsūta vismaz 10. janv. Nu es Tevi arī lūgtu, ja neesi apkrauts ar citiem darbiem, varbūt uzrakstīt visā īsumā vēlēšanu gaitu tagad un uz visām trim valsts domēm un, ja iespējams, arī 1903. g. vēlēš[anas] uz pilsētas valdi Rīgā, par katru pa vienai divām lappusītēm. Tie nu ir mani lūgumi un palīdzi nu mīļo brāli, bez Tevis man bez žēlastības jāblamējas. Un vispirms tos skaitļus! - Par «Rītu» vēl pienāca zina, ka manuskriptiem jābūt gataviem līdz 1. janv. priekš I burtnīcas, honorāri: oriģ[ināl]beletrist[ikai] 10-25 rbļ. Adrese ir: Pēterburga, 7-ая рота N 19, Гну Ив. Мизису priekš «Rīta». Es aizrakstīšu, ka esmu Tevi aicinājis. - Ar B. man lielas nepatikšanas, ka viņš, neko neziņodams, aiznes Elzas rakstu Fricim. Es B. rakstu, lai neiedrošinājas tā darīt ar citiem rakstiem (man arī ir pie viņa), bet ko nu lai ar Elzas rakstu dara? Viņa kautrējas ņemt nost. Es savus gan atprasīšu. Ka ar Zariņa rakstiem arī neiziet kaut kā muļķīgi? No tālienes mēs esama atadoti pilnīgai patvarībai. - Raksti nu, mīļo brālīt, kaut ko! «Rītam». Vai Tev nebija vēl kāda smuka humoreska? Kur, tā ir smuka, kas «Virpulī» II! Es gluži sajūsminājos;. tik asa un tomēr mīlīga, Vesels nu, mīļo brālīt, esat abi skūpstīti. Sveiki. RAINIS Vēstules Šveices periods (1906. - 1911.) 1908. gads 66. J. JANKAVAM Kastaņolā 1908. gada 6. un 7. janvārī Jūs nu esat uzņēmuši garu cīniņa ceļu, es zināju, ka Jūs to darīsat, bet domāju, ka Jūs vispirms lūkosat teorētiski tikt pilnīgi skaidrībā, lai Jums būtu visi ieroči rokās un Jūs varētu katru neskaidrību un iekšēju pretrunu izgaisināt, taisni polemikā; kuru Jūs paredzat, tas būtu vajadzīgs bijis, - lieta ir tik nopietna un liela, ka viņa prasa vislielāko spēku kopojumu un visdziļāko garīgu apsvēršanu, priekš kā polemikai nekad nav laika. Bet varbūt tas tik mans personisks uzskats, jo man polemikas tā atriebušās, ka es pats sevi vairs nevaru. aizstāvēt un atstāju to izdarīt tik saviem pozitīviem darbiem. Iz tā uzskata es Jums arī agrāk ieteicu beigt savu lielo zinātnisku darbu. - Bet nu Jūs visādā zina esat sākuši polemiku ne uz personisku atbildību, bet spiesti no zināmas masas, un Jūsu uzskati arī nav piepeši nākuši, bet lēni attīstījušies. Jūs esat bēguši vientulībā, lai tiktu ar sevi skaidrībā, ko es arī esmu darījis tagad kopš divi gadi un jau priekš tam, kur tikai pārtrauca oktobra laiks. Šī Jūsu vēstules daļa atstāja uz mani dziļāko iespaidu, un es esmu pārliecināts, ka Jūs gribējāt to vislabāko un darījāt to ar skaidru sirdi, pavairodami dezorganizāciju, vismaz pirmā laikā. Tai bezdarbībai, kuru Jūs man pārmetat, bij viens cēlonis: negribēšana traucēt iesākušos strādnieku kustību. Bet nu Jūsu grāmata: tā ir tik gaišā, skaistā valodā rakstīta, kādu tagad nemaz vairs nedabū dzirdēt; domas tik skaidri izdomātas un saprotami izliktas - tas man kā māksleniekam vispirms jāsaka. Priekšmetu pie mums vēl gluži nedzirdētu, domu slēdzieni droši un pārsteidzoši; tā mūsu pirmā zinātniskā grāmata, par kuru būs pilnīgāka tikai Jūsu šā jautājuma skaidri zinātniska iztirzāšana, kas Jums vēl atliek rakstīt. Iespaidam jau no šis polemikas vajag būt lieliskam un iet pāri pār robežām, tā kā Jūs grāmatu taču izdosat arī citās valodās, tādēļ vien, lai sargātos pret divām pusēm. Kāds mans stāvoklis pret grāmatu - to Jūs jau zināt no agrākām sarunām: tas paliek tas pats. Es atrodu te to pašu, kas man arvien bijis tas galvenais: šķiru iznicināšana līdz pašam galam un strādnieku lietas ņemšana pašu strādnieku rokās, svarīgākais ierocis uz to - saimnieciska cīņa. Man liekas, ka tas arī Jums tas galvenais, bet varbūt, ka Jums vairāk par mērķi ir no svara vieni ieroči: politiskas cīņas atraidīšana, un Jūs tad šo jēdzienu vairāk paskaidrosat savos tālākos rakstos, lai neceltos pārpratumi, jo, piemēram, katrs ekonomiskas cīņas ieguvums (augstāka alga, īsāks darba laiks utt.) ir jau šķiru spēku samēra grozījums un kā tāds izteiksies arī politiski. (Jūs taču atzīstat vēsturisko materiālismu?) Man pašam nav diezgan zinātnisku materiālu pie rokas, lai pārspriestu, šimbrīžam man arī nav laika zinātniski nodarboties, jo mani pilnīgi pārvalda mana paša dzīves darbs: jaunās mākslas problēmas. Šis darbs iziet turpat, kur Jūsu zinātniskais, un mēs ne vien galā satiksimies, bet iesim arī blakus ceļiem. Jūsu grāmata attīsta un iekustina milzumu jautājumu, būtu daudz ko teikt, bet maz laika un var būt - tas arī Jums maz noderēs; ja vēlēsaties, piezīmēšu pēc - še tik: rokstrādnieki stipri diferencēti kvalificētos un nemācītos, tas jēdziens nav vienkopējs; inteliģence pielīdzināta feodāļiem un kapitālistiem, bet šiem reāls kapitāls (zeme, raž. līdzekļi), tai tik abstrahēts, zinātne; tad Jums pozitīvā daļa tik skicēta, par to būs daudz runa. Bet es redzu, ka esmu jau par ilgu pie tā uzkavējies - ko darīt, grāmata par daudz interesanta. Jūs prasāt, kā būs ar kopdarbību. Man liekas, ka man būtu Jūs tā jājautā. Par manām domām lai liecina viss mans līdzšinējais darbs un arī «Vecie elki». Jaunai mākslai par nesēju būs tikai galējā šķira; šo mākslu mēs varam nojēgt, bet tāli pēc galējās uzvaras nāks māksla, par kuru nespējam iedomāties (par to Jūs runājat gr-as beigās, skaitīdami vinu par tādu, kas it kā jau nāktu pa pārejas laiku): Kā Jūs, inteliģents būdams, spējat formulēt tagadnes proletar. uzskatus, tā es tuvāko mākslu. Bet nu, kā liekas, Jūs no «V. elk.» domām atkāpjaties, un tad arī Jums jāizšķir jautājums par kopdarbību un, cik es varu būt derīgs ar savām dzejām. Varbūt Jūs nododami manus rakstus «V[iļ]ņiem», saudzīgā kārtā gribējāt izteikt, ka tie priekš «D[omām]» nenoder? Kad es vēl nebiju saņēmis Jūsu vēstuli, tad domāju, ka tas nozīmē «D.» likvidēšanu, bet nu redzu, ka tā nav. Nesaudzat mani, mi)o biedri, bet rakstat gluži atklāti, - atklātība ir vienīgais, ko es prasu no saviem draugiem. Kad varbūt arī «U. u. N.» drukāšana liktos Jums pretī Jūsu principiem, tad sakiet man arī to gluži atklāti; es nekādā ziņā negribu izlietot līdzekļus, kas nodomāti varbūt citiem mērķiem. Tad es tik lūgtu rokrakstu nenozaudēt, jo man nav vairs neviena skaidra eksemplāra. Arī tad, kad Jūs principiāli noliedzat manu līdzšinējo dzeju un viņa nesader ar «Domām», tad man paliks tikai siltākās jūtas pret Jūsu mīļo personisko atzinību un «V. elk.»; savus draugus es nekad un nekādos apstākļos neaizmirstu. Bet bez tam Jūs jau vēl vēstulē izsakāt par manu dzeju raksturojumu, par kuru pareizāku, īsāku un tomēr dziļāku es nekad neesmu dzirdējis: bez izolēti individuālistiskā, tikai simbols ar masas raksturu. To es arī domāju; viss mans personiskais raksturs iziet uz lieluma aptveršanu, mana persona pilnīgi atkāpjas aiz objekta, aiz darba. Bet taisni to, es arī domāju, prasa jaunā dzeja: proletariāts ar visu savu kustību ir lielākā masa, kura tomēr ir viens, tātad - aptveršana ir pirmais prasījums, iekš tā viss spēks, visa nokāpšana līdz dziļākam pamatam, te neder vairs nekāds sīkumu un daļu reālisms vai kas tamlīdzīgs. Vai masa to sapratīs? Tik daudz, cik sevi sapratīs. Vai cilvēks to aptvers? Cik daudz jutīs sevi kā daļu, - tā varbūt arī mūsu ceļi kopā. Es skaidrāk izteikt nevaru - nav še vieta. Vēl par praktiskām lietām jārunā. Protams, es ne domāt nedomāju Jūs vai B[aumani] pārvilkt uz «R[ītu]» vai «Kop[umu]. II»; es tikai nezināju, ka Jūs pa to starpu bijāt noskaidrojušies. Tagad man jāsaka, ka «Kop. II» jālikvidē, jo kā Jūs un B. lai izdodat to, kam nejūtat līdzi. Tas pats sakāms par «Sp[ēka]» firmu, jo visi dalībnieki taču ir inteliģenti. Ja «D.» iznāktu «Sp.» firmā, tad jau būtu atkal inteliģentu uzbāšanās strādniekiem; visādā ziņā «D.» jāizdot tik ar grupas palīdzību. Tāpat ir ar «D.» līdzstrādniekiem. Te jau jautājums top itin grūts, kad visiem līdzstrādniekiem jābūt roku strādniekiem. Kā Jūs to izšķirat, es nezinu, Jums man par to jāraksta. Ja Jūs tomēr atkāpjaties no stingra principa un pielaižat arī ideologus kā, piem., es, tad es gribētu arī zināt, kuri tie ir, lai zinātu, ar ko man gadījumā jāstrādā kopā. Jums šinī ziņā jābūt ļoti uzmanīgiem, vairāk nekā pērn, pirmoreiz sludinājot par «Domām». Katrs elements, kas ir pa labu [?] no s. d., ir reakcionārs, un no tādiem Jums jāsargās, ar tādiem mistrā es arī nestrādātu un tādēļ lūdzu man paziņot visādā ziņā līdzstrādnieku listi, pirms to sludinājat. Še ir viens no lielākiem šķēršļiem Jūsu lietai, jo strādniekiem nav savas pašas inteliģences. - Nu vēl sīkumi: reizē ar šo nosūtu V cēl. no «U. u. N.», par kuru es jau vairākkārt rakstīju, lūgdams, lai B. to nopērk tur. Gādājat, lūgtu, lai «U. u. N.» iznāk cik necik godīgi, bez pārākām drukas kļūdām nodrukāta un ka V cēliens netiktu atmests nost - - - Kontrole visādā ziņā laba, arī mēraukla, kādu Jūs minat, bet, kad paši st[rādniek]i raksta, tad viņa, protams, atkrīt. - Manu vārdu tagad cenzūra strīpo laikrakstos, tātad zināt. Un nu daudz mīlu sveic, abiem un paliekat veseli. 67. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1908. gada 18. janvārī Sirsnīgi sveiki, mīļo biedri, un lielo paldies par sūtījumu! Tas jau iet pāri par to, ko bijāt solījuši. Kā nu tālāk būs ar «Spēka» apgādienu, nezinu. Laikam Jums J. J[ankavs] vai B(aumanis] būs jau rakstījis. Tagad «Spēku» likvidē. B, vēl izdos «U. u. N.» (jau 5 loks[nes] drukātas). J. J. negrib «Kop[umu]» agrākā virzienā, bet jaunā. Atrakstat, lūdzu, mīļais draugs, kā Jūs spriežat par «K.» un «Sp.» tāļāko likteni un kādu stāvokli Jūs ieņemat šinī jautājumā. Es rakstītu Jums vairāk par to, bet, vienkārt, es vēl itin nevesels, un bez tam Jūs laikam visu tuvāko jau zināt. - Jūs tiekat uzaicināti piedalīties pie «Vārpām», es viņiem par to rakstīju; ļaudis ir godīgi un laikam neuzsvērs savus šaurākos uzskatus. - Esat nu mīļi sveicināti no mums abiem: sveicinat mīļos bakiniešus; paliekat veseli! 68. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1908. gada 29. janvārī Augsti godātais kungs! Neskatoties uz savu slimību, darbu pabeidzu, taču atkal nelaime: materiāls tik plašs, ka rokraksts pieaudzis divkārt vairāk par prasīto, bet jaunai pārstrādāšanai nav laika. Tagad noņemu nost ievadu, ģeogrāfisko, etnogrāfisko, vēsturisko apskatu, pārējo pēc iespējas īsinu (bet iznāk fragmentāri) un atstātu Jums tālākas īsināšanas tiesības; tā tomēr labāk nekā nenosūtīt vispār. Ceru termiņu nenokavēt, ja kas - tad pāris dienas. Ar visdziļāko cieņu 29. 1. 8.                                                                                  [paraksts]. 69. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1908. gada 4. februārī Augsti godātais kungs! Ar šo nosūtu sava darba pēdējo dalu, atkal slimība aizkavēja uz vairākām dienām. Es baidījos, ka raksts iznāks divkārt garāks par prasīto, taču man izdevās saīsināt, un tagad tam tikai ¼ loksnes vairāk. Tālāko saīsināšanu līdz 1¼ loksnei izdarīsiet Jūs pats. Dažas saīsinājumu vietas es atzīmēju ar zīmuli, bet tas nebūt nav domāts kā norādījums Jums. Diemžēl ilgi nevarēju atveseļoties, un darbam palika pārāk maz laika, ļoti ceru, ka ar savu kavēšanos nesagādāju Jums nepatikšanas un varēju būt noderīgs Jūsu lieliskajā darbā. 70. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1908. gada 18. februārī Augsti godātais kungs! 18. 2. 8. Atsaucoties uz Jūsu paziņojumu, ka, manuskriptu nododot, «Общественная польза» izsniedz 50% honorāra, lūdzu Jūs izrādīt pretimnākšanu un papūlēties, lai tuvākajā laikā izsūtītu man pusi honorāra uz manu adresi. Pseidonīmu var izmainīt par Pētersons vai Bērzs, kuri, ceru, neradīs šķēršļus. 71. N. HELMANIM Kastaņolā 1908. gada 22. februārī Hellm[anim] 22. 2. 8. Te nau aina un atspoguļojums vien, bet ir dzīvas gribas darbs, kas pats dzīvs un dara dzīvu. Tas arī ir augstākais dzejas mērķis. Vecā estētika māca, ka dzejai jābūt tikai atspoguļojumos, tikai tēlam, kam gar apkārtējo dzīvi nevar būt daļas; katru attiecību uz dzīvi sauc par tendenci un pretekli mākslai. Tā mākslu dara par nedzīvu: paceļ to debesīs, bet atrauj no darbības cilvēkos, kur vien tai vieta. Kad nāks jauna estētika, tā prasīs, lai dzejas un mākslas darbi būtu ne tēli, bet dzīvi organismi. 72. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1908. gada 27. februārī Mīļais draugs, vēl gluži nesen J. J[ankavs] man rakstīja, ka B[aumanis] esot Jums paziņojis par «Kop[uma]» un «Sp[ēka]» lietām, bet arī piemetināja, lai es rakstot Jums no savas puses, un var būt, ka B., kā jau veikalā cilvēks, kavēsies; tādēļ tad še svarīgākais: «Sp.» firma tikusi jau labu laiku vajāta un ar to nebijis vairs iespējams izdot grāmatas, būtu vārds jāpārgroza. Bet pienāca vēl jauns apstāklis. kas nelāva «Kop.» turpināt agrākā veidā. J. J. nesen izdeva grāmatiņu «Darbs», kuru varbūt būsat lasījuši: tur viņš uzstājas ar uzskatu, ka s[ociāl]d[emokrāti]ja esot kungu un ne strādnieku partija, viņš viņu kritizē no vēl kreisākas puses, ne no labās, kā līdz šim bijis; viņa uzskats gandrīz sakrīt kopā ar sindikālismu, bet arī šķiras svarīgās vietās. Šos uzskatus, pie kuriem viņš nācis pamazām, sevišķi Parīzē, viņš tad plašāk izvedis un pamatojis īpašā brošūrā, kura uz denunciācijas pamata tikusi apķīlāta pilnīgi. Tā kā viņa uzskati pamazām nodibinājušies, tad viņš neesot arī neko par to ziņojis, kas nu gan ļoti jānožēlo, jo nu mēs, «Sp.» dalībnieki, stāvam gatavu fakta priekšā; šie uzskati ir arī tie liedzēji turpināt «Kop.» agrākā garā; dalībniekiem jāizšķiras, vai pievienojas jaunajiem uzskatiem vai grib turpināt «K.» tādu pat. B. pievienojas pilnīgi J. J. un izlieto visus līdzekļus, lai veicinātu tā uzskatu izplatīšanos grāmatās; bet «K.» viņš turpinātu arī agrākā garā, tikai bez J. J. Protams, ka pēdējais nau iespējams, bez savas pārliecības nevar strādāt, un atliek tik «Sp.» dalībniekiem vai nu pievienoties, vai «Sp.» likvidēt. Līdzekļi, cik saprotu, būs ieguldīti jaunajā brošūrā; bet no B. paša man nau tuvāku ziņu par to. «Ug. u. N.» B, esot jau kādas 5 loks. nodrukājis, būšot 7; J. J. raksta, ka janvāra sākumā iznākšot, bet līdz šim vēl nau parādījies; vismaz principiāli neesot nekā pretī pret «U. līdzekļi, nezinu. Tas ir puslīdz viss faktiskais, kas bij Jums jāziņo, ja to nezinājāt. J. J, atkal ir ārzemēs un nopietni strādā kā arvien; par dažiem sīkumiem, kas vēl būtu interesanti, nau še īstā vieta runāt; varbūt pie redzēšanās, uz kuru mēs abi ar A[spaziju] ļoti priecājamies. - Tagad Jums jāizšķiras, kas Jums nebūs grūti, jo Jūs no politikas arvien bijuši tāļi nost; Jūs, kā mākslenieks, esat interesējušies tik par kultūras jautājumiem, cik es saprotu. Mans stāvoklis paliek tas pats vecais: aktīvas dalības politikā es arī neņemu, mans ierocis arī māksla, tikai man noteikta politiska pārliecība, un te es atzīstu reformu vajadzību, galvenais, ka strādnieki ņem savu lietu paši savās rokās, bet nenoliedzu visu doktrīnu, ticēdams viņas izbūves spējai. - Kā būs ar lietas praktisko pusi, nezinu; mēs jau šinī ziņā vienmēr esam pilnīgi atkarājušies no B. Viņš nodosies ar visu savu darbību laikam tik pat sparīgi kā agrāk jaunajam uzskatam; prieka priekš citas kultūrdarbības laikam nebūs viņam, un to arī nevar prasīt. Ja Jums būtu zināms cits izdevējs, tad mēs varētu turpināt «Kop.». Man ir piedāvājums, lai es sastādot tādu krājumu, bet izdevēji nemēdz nekā maksāt, jāpaliek kaunā pret rakstniekiem, un rakstnieki paši nevar izdot aiz naudas trūkuma. Ja nu B. būtu izdevis «U. u. N.», tad cerams, ka nāktu nauda, citādi tās polemikas brošūras neko neienesīs, (darbs jau arī ir apķīlāts). Ja Jums ir prieks uz «Kop.», tad atrakstat; sastādīt jau nau grūti, tik Jums pašam arī būtu jāpiedalās ar rakstiem, varbūt arī S[udrabu] E[džus] piedalītos, bet uz Jūs mudināt negribu, jo Jums no «K.I» laikam līdz šim būs tik lieli zaudējumi. - Mēs, abi šenieši, tagad visvairāk un noteiktāk pieturamies pie slimošanas, viens mēnesis bij it nopietnis man, tagad A. nāk tas pats. Strādāšana tādos apstākļos nau patīkama, un izredzi piespiestam darbam rādīja A[sar]s. Liels nogurums nemaz neatstājas. Mēs abi ceram, ka redzēsim Jūs toties spirgtāku, šoreiz visam par spīti šokolāde tiks gatava, par to galvojam abi un līdz tam sūtam Jums, mīļais draugs; sirsnīgākos sveicienus. Paziņojat, lūgtu, man ar, kad B. Jums raksta, kā viņš nokārtos veikala darīšanas ar Jums. Sveiki! Sveicinat mīļi bakiniešus. - Mans Kalendārs no konfisk. atsvabināts, bet nezinu, kas tāļāk. 73. J. JANKAVAM Kastaņolā 1908. gada 8.-10. martā Mīļo biedri, apņēmos Jums to pašu dienu rakstīt, bet atkal neiznāca. Vaina ir liela nokausēšanās ar mājas darbiem: ēst vārīšanu, apkopšanu un slimības sargāšanu (Asp[azijai] zarnu katars, kas prasa lielu uzmanību, pastāvīgu siltumu, disciplīnu, kur vajga ļoti daudz laika, tā ka man atliek pilnīgi brīvas tikai 2-3 stundas dienā, un es nevaru darīt nekādus darbus). Še atbildēšu uz Jūsu svarīgākiem jautājumiem: 1) «Pusideālists» iesākts cietumā 1897. gadā, bet dibinājas uz atmiņām vēl priekš 1897. gada, cīņām ar tautībniekiem; rakstīts laikam 1899. gadā viena mēneša laikā (Slobodskā). «Pusid.» grib izvest tautības ideju līdz galam, ideālu dzīvē izvest, tas izrādās mazāks par dzīvi. Šīs drāmas laiks nāks īsti, kad tautība sāks no jauna izplesties (jau sāk pamazām atdzimt Ausekļi, Kaudzīši, nāks arī vēl Jūsmiņi (Fallijs), un tad būs «Pusid.» kritika gatava). 2) «Uguns un nakts» rakstīta 1904. gadā: I cēliens janvāri 2 dienās (vai trijās dienās), II - janvārī 2 nedēļās, III un IV - vasaru (IV ļoti ilgi, mēnesi), V oktobri 2 nedēļās. 3) «Vētras sēja» ir rakstīta ne kā krājums, bet kā kopdarbs (kā,- piem., drāma) pavasara mēnešos 1905. g. («Tālās noskaņas» ir pēc darba veida krājums, tikai caur izstrādāšanu un saskaņošanu padarīts par organisku darbu, kas bij iespējams dažādo sajūtu, priekšjūtu, ilgu vienādības dēļ). Mākslas, gatavības, vienības ziņā «Vētras sēja» nesalīdzināmi augstāka par «Tālajām noskaņām», kaut gan kritika saka pretējo. (Pie mums kritika vēl nekad nav spriedusi pēc mākslas pilnīguma, bet pēc pavadu apstākļiem, un tie «Tālajām noskaņām» bij laimīgāki, tās nāca laikā. Kad «Vētras sēja» būtu iznākusi tūliņ, kā bij domāts - pavasari, tad viņa arī no kritikas būtu ieskatīta par augstāku, jo politiskais panākums tad būtu bijis lielāks par «Tālajām noskaņām». Bet «Vētras sēja» iznāca oktobrī, kad notikumi jau bij aizsteigušies priekšā, un ar pašu cīņu, ar skaidri materiāliem uztraukumiem dzeja nevar mēroties, tomēr to darīja ar «Vētras sēju».) 4) «Vētras sējā» šādi dzejo]i, kuri rakstīti «Tālo noskanu» laikā: «Tukšā dvēsele» (32), «Lielās acis» (33), «Balsis iz miglas» (44), «Garām!» (57), «Pirmie upuri» (73); vairāki ir tādi, kuru iesākums ir vecāks (no «Tālo noskaņu» laika), bet kuri pabeigti «Vētras sējas» laikā. Veci motīvi man bieži ir vēlāku uzņemti un izvesti, citādā veidā, saturā, idejās. Es esmu bijis ļoti agri gatavs (jau 16. gadā pilnīgs ateists), bet nekad nebijis pilnīgi gatavs, arvien prāts un temperaments mani dzinis par mani pašu pāri; bet arvien es to arī esmu jutis kā pāreju, pagājušais un nākošais bijis es pats, sakars nav zudis. Attīstības spēju es ieskatījis par savu labāko, pilnīgu gatavību, kura vairs neattīstās - par nāvi. Es esmu gandrīz pie visiem saviem pazīstamiem redzējis šo gatavību un apstāšanos, un man katrreiz bijis no tās bail kā no miroņa. Savā attīstībā es novērojis periodus, lielākā es stāvu tagad, man tāpat krīze kā Jums, bet par to vēlāk. (Grūti noturēties no aizraušanās uz blakus lietām šādā pirmā uzmetumā.) «M. R.» (Liepājā) nav mana dzeja; ar K. A. parakstītās ir tiešām manējo vienai rakstura daļai ļoti līdzīgas. Esot jauns students, kura talants būs iekusināts ticis no «Tālajām noskaņām». Tas ir man kas ļoti parasts; ja pameklēsat mūsu dzejniekos, tad visos, gandrīz bez izņēmuma, kas vēl attīstas tanīs gados no 1898., sevišķi pēc «Tālo noskaņu» iznākšanas, atradīsat tematus, formu, sajūtu, valodu u. t. t., kas nav izskaidrojami bez «Tālajām noskaņām». Daudzi pilnā sastāvā nemaz nav domājami bez «Tālajām noskaņām», kā, piem., Akuraters, Apsesdēls; Skalbe ir puse no sava talanta, puse no «Tālajām noskaņām» (pēdējā laikā arī dekadence), V. Eglītim trešdaļa sava, trešā «Tālo noskaņu», trešā dekadence, no krieviem, kura beigās gan pārmākusi abas pirmās daļas. Simptomātiski priekš mūsu dekadences, ka viņai nav savas valodas, kāda bija tautībniekiem; reālistiem u. t. t. Dekadenti ņēmuši gatavu manu valodu un no «Fausta» tulkojuma, tikai to bojādami ar dažādiem «jurodiem» un krieviskojumiem. Maz iespaida ir uz Poruku, vēl mazāk uz Blaumani, nemaz uz Niedru. Zināms, politikai un laikam tur lielākais nopelns, bet dzejnieki izteiksmi meklēja ne pa saviem, bet pa maniem ceļiem; es to tagad varu teikt, kur viss tas pieder vēsturei un kur es pats eju un iešu citus ceļus; uz to nelepojos, bet skatos kā uz mēģinājumu un ceļa meklēšanu. - Ar sociālismu iepazinos vispirms no «Zemļa i Voļa» ap 1880. g., bet tad pārņēma tautiskā radikālā kustība (Aizups), ap 1884. mans tēvs taisījās prāvoties ar baroniem, tad ieinteresējos par folkloru, pats Inflantē krāju dziesmas, parašas, no 1884.-1888. studēdams atkal sadūros ar sociālismu, lasīju dažus no utopistiem, Fr. Mēringa pretrakstu, sarunājos ar krievu biedriem, bet nepiestājos pie viņu pulciņa. Sociālisms man palika kā tāļa mūzika, es neredzēju viņā nekā kopīga ar dzīvi; demokrātiskā tautība man likās tuvāka dzīvei, bet jau tad es opozīcijā (Māters) un lūkoju tautības ideālu savienot ar dzīvi (tā, «Pusideālists» pirmais sākums, es pats sevi tanī Pusideālistā). Blakus folklorai, Büchners «Kraft un Stoffam», vēsturei (grieķi - romieši), klasiķiem (antīkie Homērs, Ešīls, mazāk Sofokls, Gēte, Bairons, jaunais Šillers, Shelley un daudz mazāki vācieši, arī krievi: Puškins, Ļermontovs, Gogolis) iet paša sava dzeja nepārtrauktā naivā pesimismā. Dostojevskis («Biesi»), Turgeņevs («Novj»), Gončarovs («Obriv») dod kā pretsvaru visam citam neskaidra nojautu par sociālismu (arī «Vzbalamučennoe more», kura tuvāk zemnieku dzīvei, «cāļu kaušanai» 1884. gada). Tātad es pie sociālisma nāku vispirms caur dzeja, un manas pirmās un paliekošās simpātijas (uz) masas atbrīvošanos jeb (kā toreiz varēja teikt) (uz) s[ociālism]u neieguva nedz ar teorētiski ekonomisko dalu, nedz praktisko kustību, bet ar estētisko un ētisko. Es biju dzejnieks un ideologs jau toreiz, kad to vēl nemaz neapzinājos (jo savu dzeju es toreiz neuzskatīju par tādu, bet par intīmu dienas grāmatu, lai tiktu vieglāk; ritumā saliktie panti nebij nekas cits, kā vienmēr atkārtoto žēlabu labākie, atmiņā paliekošie teikumi). Tad nāk garāks pārtraukums; savas nesaskaņas apkaroju ar praktisku darbību: piespiestākas juridiskas studijas, tad darbs tiesā, advokatūrā, beigās avīžniecībā - pa šo laiku ne dzeja, ne sociālisms netop laisti pie vārda. Bet izrādījās šis līdzeklis par nederīgu, kaut gan pieturējos pie viņa gadu 10-12. Deviņdesmitajos gados sociālisms nāk man klāt, atkal no sākuma caur vidatājību - dzeju: Konradi, Henkels, Hauptmans, vēl vairāk Ibsens, arī jau Bēbeļa «Frau», arī Bellamy. Kad nevarēju vairs izturēt, aizbraucu uz ārzemēm; te uz mani visvairāk darīja iespaidu Bēbelis ar savu personu, tad viens poļu partijnieks. Te tad beigās iepazinos arī ar sociālisma teoriju, bet arī ar anarķismu (Kropotkins, vairāk mani imponēja Stirners). Pie sociālisma mani pievilka lielums, plašums, masas ideja; anarķisms kā individuālisms man izlikās interesantāks, bet sektantiskāks: mana personiskā gara priekšvēsture mani bija jau novedusi uz to, ka indivīds viens bez masas ir bezspēcīgs, balss bez skaņas, gars bez patības. Anarķisms man kā personai nedeva nekā jauna, es jau biju pats individuālists; sociālisms man deva trūkstošo: patību, masu, lielumu. (Mana persona to ir vienmēr pieprasījusi arī citās parādībās: dabā man, piem., vienmēr ļoti vajadzīgi: plaši lauki, augsti kalni ar izredzi, pat gluži līdzenā, bet tāļā jūra, jo tā arī masa, plašums.) Bet sociālisms man drīz vien sāka rādīt arī savu trūkumu: lielās personas, Bēbelis, kuru personiski pazinu un dievināju viņa sajūsmības dēļ (kas viņa acis tik ātri aizdegās, - viņš, vecāks vīrs, ar mani, jaunekli, kopā runā aizrāvās gluži kā ģimnāzists ar ģimnāzistu), Markss, kura ģenialitāti vairāk sajutu nekā sapratu, Lasals - tas pats Bēbelis - šīs lielās personas man rādīja gatavu to, pēc kā dzinos: lielu indivīdu savienotu ar lielu masu (daudzuma un laika ziņā); bet ikdienā, soc. presē, vācu un šveiciešu partijas dzīvē, vēlāk arī, vienmēr visus gadus pie mums un krieviem, es redzēju sociālismā tikai masu bez individualitātes; individualitāte tika pat pilnīgi noliegta, katra patstāvīga iniciatīve apkarota, gribas moments pilnīgi izdzēsts iz vēstures un ikdienas darbības. Visa tā vietā nāca. vadošie organizatori. Es ilgi cīnījos pretī ar Marksu kā ieroci, bet ikdienas sociālisms ir pārvarējis pašu Marksu. Šis uzvarošais ikdienas sociālisms, kurš drīz izvērtās par veikala sociālismu, man tika vienaldzīgs; es nu biju atkal viens, un atkal piegriezos, ļoti negribot, dzejai un sev. Cik stipri es meklēju to vienību, redzat no tā, ka pat tāda spēka pilnība kā Aspazija nevarēja mani ilgus gadus atvilkt no tā nost un to iespēja tikai mūsu oktobra revolūcijas un viņas panāktā skaidrība, protams, tikai kā pēdējais piliens. Es esmu, mīļais draugs, tagad tādā pat pārejas stāvokli kā Jūs; tikai Jūs esat jauns un ātrāk to pārspēsat, un gājuši pa taisnāku ceļu. Man tagad atkal pēc tā parastā sociālisma jāmeklē vēl dziļāk lielums un masa; sociālisms bijis vidutājs starp mani un masu, man jānāk tai tuvāk, bez vidutāja. Tas galu galā tas pats jautājums, kas Jūs moca, arī Jūs gribat izmest vidutāju inteliģenci un meklējiet masu tieši; Jūs nākat iz viņas pašas un meklējat to filozofiski, es nāku no latviešu lielgruntniecības - aristokrātijas un meklēju to estētiski - ētiski; tie abi celi saiet vienā. Pēc materiālā stāvokļa es tagad esmu jau diezgan tuvu proletariātam. Šinī pārejas stāvoklī es esmu laimīgs, Jūs atradis ne vien kā domātāju, bet arī ka personu. Lai es tiktu ātrāk pie skaidrības, tur Jūs man daudz palīdzēsat kā subjekts un kā objekts, un laimīga zīme ir, ka arī Jūs savā «haosā» esat taisni sākuši nodarboties ar manu attīstības gaitu un būtni. Es pats ar savu būtni esmu maz nodarbojies, bet tas ir jādara katram, lai nāktu skaidrībā par sevi; es no viena ekstrēma meties otrā. Tagad gribu to sākt, tādēļ Jūs ļoti lūdzu šo loksni neiznicināt, bet, kad Jums vairs nebūs vajadzīgs, atsūtīt to man atpakaļ; šobrīd man nav laika pārrakstīt. Ja Jums kādi speciāli jautājumi, atrakstat. Dzejas arī drīz sakārtošu un sūtīšu. 74. J. JANKAVAM Kastaņolā 1908. gada 10. martā J. J. 10. 3. 8. Jūs noliedzat s[ociāl]d(emokrāti]ju, bet, stāvot uz viņas pamata: vēst[uriskā] mater[iālism]a un citām M[arks]a teorijām, tā būtu reformēšana; priekš noliegšanas vajga cita pamata. Un tāds Jums, liekas, ir gribas moments, cik redzu iz vēstules, ne iz brošūras. - Jūs nostādāt s. d-u kā inteliģences šķiras pārstāvi, - par i[nteliģenc]i kā šķiru nemēdz runāt, bet, tā kā viņa pie Jums svarīgākā vietā, tad tā būtu jāapskata plaši un galīgi, arī vēsturiski. Tad kur ir tredjūnisti? Kur kvalificētie strādnieki? vai inteliģenti? un valdošā šķira pašos strādniekos? (Anglijā jau tagad tā.) Kā ir [ar] imigrāciju no mazāk attīstītām zemēm un barbariem? Tie jāved pie atziņas, līdz tam tie ir apspiestā daļa, bet vai arī karojošā? Kā tikt pie atziņas un izglītības, kad līdzekļi pie valdošiem un kad izglītotie paši top valdītāji? Attālināš. līdz vispārējai izglītībai? Vispār arī pozitīvā daļa jāpaplašina. - Attēlojumā tā kļūda, ka pielikts pārāks svars tādam klaunam kā Jansonam. Viņš taču tikai lelle (kaut arī runājoša) un ne kliķes pr[iekš]stāvis, tas ir daudz resnāks. Kliķes mater. pamats ir Bis[nieka] kase un garīgais - «D[ienas] L[apas]» II red. un adv. S[tučka). Intel. valdnieciskā tendence arī neparādījās «D. L.» 94., 95. g., bet personiskā aģitācijā. «D[ienas] L[apas]» ne vien 92., 93., bet arī viss 94. un pa daļai 95. gads ir manā vadībā (95. g, vasarā dažs tiek iekšā aiz manas muguras). Un, ka man būtu bijusi 94.-5. g. kāda valdn. tendence, tas nau pareizi. Es aizgāju 95. g., kad veikala soc-s (ne J-a, bet S.) ieguva pilnīgu uzvaru. Es esmu palicis vienmēr sev uzticīgs un gājis vienmēr kreisāk kā Stuč., bet politikā tas ceļš iegāja toreiz veikalismā (īstas strādn. kust. vēl nebija), un tādēļ es pārgāju uz gluži citu darbības veidu priekš t[ās?] pašas lietas, - uz poēziju. Bet soc-a mācību (tādu kā es un Jūs saprotat) arī tai kliķei devu es, «pie manām kājām viņi sēdēja», kā toreiz paši teica; tagad viņi to nopelnu pieskaita sev un sagroza visu lietu; prese jau viņiem ir, un es par to nevaru pats rakstīt. Viņi ar savu vadoni S. nogriezās veikalismā; kad J-u ņem nopietni, tad tur nevar neko saprast. Es s. d. vārdu valkāju ar godu un pie tā arī palikšu līdz galīgai izšķiršanai; turklāt ne politikā, bet dzej. darbībā (pie tās arī man jāpaliek). Kad Jūs dzejai pieliekat tik lielu lomu kā viena nepieciešama momenta - varonības - audzināšanu (uz apm. to pašu iznāku es arī no sava spec. māksliniec. stāvokļa) - tad arī būsat vienis prātis, ka es palieku pie savas spec. darbības, ne pāreju uz publicistika, uz kuru novestu komentāri un polemika. Komentēdams mākslu, mākslinieks nau vairs maksl[inieks]. Daudzi no manis gaida skaidru formulējumu par m[arksismu] un manām attiecībām pret to; bet man pozitīvs darbs, es komentēdams nogurtu un to nepadarītu. Kad es tikšu pie miera, tad varēšu rakstīt teorētiski. Tagad īsi rakstiņi maz līdzētu, celtu vēl vairāk pārpratumu. Jūs kā [pirmais] zinātn. sapratējs devāt jaunu impulsu, un nemiers mani nelaiž vaļā, rauj garām visām citām interesēm . . . Jānoraksta viss vecais, jo nu man Laika diezgan, ir jau sapratēji kā Jūs; un jābūt brīvām rokām priekš jauniem, lielākiem darbiem. 75. IZDEVNIECĪBAI «Общественная польза» Kastaņolā 1908. gada 17. martā Grāmatizdevniecībai «Общественная польза» Pirmajās februāra dienās (pēc jaunā stila) es iesniedzu A. I. Kasteļanska kungam, Stremjannaja Nr. 2, dzīv. 16, rakstu viņa krājumam «Формы национального вопроса в современных государствах», pie kam viņš man paziņoja, ka; manuskriptu iesniedzot, tiek izmaksāti 50% honorāra. Tagad lūdzu izsūtīt man šo honorāru pēc adreses: Šveice, Kastaņolā, A. Nagliņš. Raksta apjoms apmēram 1½ loksnes, bet honorārs par loksni 100 rubļu. 76. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1908. gada 17. martā 17. 3. 8. Augsti godātais kungs! Ar vēstuli no 18. 2. 8. man bija tas gods Jums lūgt parūpēties par to, lai «Общественная польза» man atsūtītu pusi honorāra. Līdz šim «Общественная польза» nav neko atsūtījusi, un es tagad ar ta pašu griežos tieši tās izdevniecībā, lūdzot Jūs tai paziņot par mana manuskripta saņemšanu. 77. J. KOVAĻEVSKIM Kastaņolā 1908. gada 21. martā 21. 3. 8. Mans mīļais, labais, rakstu Tev tik vēlu aiz neveselības; nervi sāk uzbāzīgāk prasīt pēc atpūtas un draud paši to ņemt, kas viņiem tik ilgi nelikumīgi liegts: gadus vajagot un man ne mēneši bijuši. Daudz paldies Tev par «Mēn. Rakstu», kuru lasīju ar lielu interesi, jo viņš dod ko jaunu un citu nekā parastie laikraksti. Tev par viņu bijis jādzird dažs nelabvēlīgs vārds, - man liekas, taisni tā jaunā dēļ, un vainīga Tava smalkjūtīgā atturība: Tu dzimis dzejnieks, Tev pretīgi sicb in Szene setzen, domā, ka lasītājs pats sapratīs un zinās cienīt Tavu neuzbāzību; bet lasītājs vai, pareizāk, kritiķis ir ļoti rupja būtne, tas nepūlēsies ko saprast, bet atzīt tik to, kas viņam ar āmuru tiek pierē iekalts. Varbūt Tu esi ierosinājumu dabūjis no Broda izdevuma, visādā ziņā Tavs virziens ir līdzīgs un ļoti simpātisks. Bet tikai Tu neesi uzsvēris jauno raksturu, un nu samaisa to ar «sīkumu nodalām»! Faktiski te nau «sīk. nod.», bet visa laikraksta dvēsele: apskats par kultūras gaitu, un taisni tas mums sevišķi vajdzīgs. Drusku vairāk uzsvara uz to, un «M. r.» būtu dūzis. Vairāk vajdzēja arī Tev pašam rakstīt. Traucē jauno raksturu noteikti arī reakcionāru demonstratīva nostādīšana par pirmo rakstnieku. Bet es jau negribu kritizēt un par jaunu rakstīt, varbūt es par «M. r.» nodomāto raksturu spriežu gluži fantastiski un greizi, man pašam sevi jāapsauc, bet visādā ziņā esmu pārliecināts: būs tikai kulturāls un progresīvs, vajdzīgs darbs un kādā var labprāt līdzstrādāt. Otrā burtnīca laikam iznāks jau pēc nedaudz dienām, un tad es redzēšu, kādas Tu īsti iedomājies tās korespondences; no Beļģijas vēstule ir garāka, nekā Tu man mini korespondenču apmēru. Laikam Tu vēlies tās ziņas no Itālijas, jo, domājams, Šveicē Tev būs jau korespondents, jo te jau visvairāk emigrantu. Cik daudz es varēšu rakstīt, man grūti noteikt, jo vislabāk man nemaz nerakstīt: jāatpūšas un maizes dēj varbūt jālūko pārskatīt vecie raksti un jāmeklē kāds vīrs vai kāda kompānija, kas varētu izdot to, kas jau agrāk rakstīts. Vai Tev nau kas zināms? A[spazija] ar mieru līdzstrādāt un sūtīs, tiklīdz būs kas gatavs. Paliec nu vesels, vecais draugs, un esi sirsnīgi sveic. no abiem. Sveiki. 78. D. un P. STUČKĀM Kastaņolā 1908. gada 21. martā 21. 3. 08. Mani mīļie, labie ļautiņi, visus sūtījumus - «Atv.» un skaistos čiekurus saņēmu ar lielu paldies! Ar tiem pieciem čiekuriņiem liekas atnesta visu dzimtenes mežu smarša, un, kad atnāca šurp apsnigusi eglīte, tad aiz līdzjūtības apsniga uz vienu dienu arī mūsu kastaņas; citādi mēs līdz lietum vien tiekam, kaut gan savā izlutinājumā to sajūtam tikpat smagi kā Jūs aukstumu. Tādai dzimušai dienvidniecei kā Tev, Doriņ, vajdzētu gan izdzīvoties gadiem pa siltām zemēm, tad arī pamazām nozustu vai mīkstinātos tās vecās kaites, kuras, kā redzu, arī līdz širu negrib Tevi atstāt un kurām Pēterburga gan laba nedarīs. Protams, P[ēteris] visu atsver ar savu jauno dzīvi, un mēs še esam kā dzīvi aprakti. Bet ko lai dara? man pat vēl jāsaka, ka labi tā. Tu, mīļais, turies stipris un spirgts kā jau daždien ozoldēls -, cik sen, kopš par visu jokots, - to liecina nupat atkal ozola «Atvases», bet mēs, malenieši, brāls un māsa, čīkstam vien, neizturam. Labi vēl, ka var še dzīvs aprakties, tas ir vienīgais, ko varu panest. Jums jau kā savējiem varu to teikt: mūžīgais darbs pa gadu desmitiem un uztraukumi nau palikuši bez iespaida, es esmu atkal tikpat tāļi, tikai citādā ziņā, kā toreiz 1893. g., kad biju pie Tevis, Doriņ, ciemā Cīrihā; tagad man jāatpūšas pilnīgi, citādi ārsts negrib teikt nekā laba, un piemērs jau ir pie Jums pietiekoši brīdinošs: A. liktens. Es visu laiku gan domāju, ka tik traki jau nebūs, nu vēl šo darbiņu padarīt, nu vēl to, cik tur nu ir, bet tā ievelkos atkal darbā, un katris darbs taisni riebjas (pat uz vēstuli man vajga īpaši saņemties). Ko es izgājušo reizi biju sūtījis, ir senāks darbs, jauna es jau labu laiku nekā netaisu. Ne «Atv.», ne «Vārpām» solījumu par liter. apcerējumu nevarēšu izpildīt, bet es ceru, ka neērtības Tev caur to nekādas necelsies, jo, pirmkārt, jau literatūra «At.» nau tādā svarā, un tad J[ansons], būdams pašā liter. centrā, to izdarīs vēl labāk. (Blakus minot, vai tas var būt viņš, kas strādā līdzi dekadentu «Dzelmē»?) Tas pats apstāklis, ka beletristika p[artij]ai nekad nau bijusi kādā svarā, dara man vienā ziņā vieglāku manu piespiesto aiziešanu uz atpūšanos. Bet otrādi - ka grūti. Es pats biju vienmēr licies dzīt sevi uz šis darbības veidu no kāda it kā pienākuma uz to, domādams, ka tas ir mans līdzeklis kopdarbā (un brīnījies, kad man kāds to pārmeta), un masas atzinība likās to apstiprinām. Bet viņas aicinātie izteicēji bijuši vienmēr pretējos uzskatos. Tev, mīļais, gan tas pateicīgākais es arv[ien] biju, aizvien minēji šur tur kādu man patīkamu vecu draugu, kas man pierādīja Tavas labās jūtas pret mani. Tev būs jāsaka tas arī J. un D[augem P.], bet tas negroza p-jas uzskatu. Man šī varbūt kā specifiska atziņa, un šo nesaskaņu ar ziņu riest man briesmīgi grūti, jo tā tiku es pats ar sevi nesaskaņā, visus gadus šaubījos starp politiku un dzeju un nevienā nespēju no viņām darīt tik, cik citādi būtu spējis. Arī lietai laba no tā nebija, publika prasīja dzeju, un dekadenti to nevarēja sev novilkt, kā Tu raksti, jo p-a nedeva, neuzstādīja nekā pozitīva pretī, un arī vēl tagad J. nāk «A.» II tikai ar noliegšanu, turklāt vēl, dekadentus apkarodams, pats raksta «Dzelmē», nu apkarošana nau vairs vajdzīga, d[arb]i jau beigušies. Un es arī, aizejot uz atpūtu, neesmu pārliecināts, ka p-ai bij taisnība, tas dara man grūtu aiziešanu. - Atvaino nu, mīļais, garo rakstīšanu, - es zinu, cik Tu to nemīli, tādēļ arī par citu neko nerunāšu, kaut gan būtu daudz, kad iesāk. Esmu arī jau noguris. Veseli, veselāki par mums, arī Elza diezgan savārgusi. Esat mili sveicināti un raksti, kā solījies. 79. I. BAUMANIM Kastaņolā 1908. gada aprīļa sākumā Cien. kungs! Viss saņemts pareizi, tiklab grāmatas, broš. un iesietie eksemplāri, kā arī atsevišķie novilkumi un arī naudas sūtījums. Par visu daudz paldies. Pie jaunām dzejām top strādāts. Savādi tik izliekas, ka Jūs pēc lielā darba nobeigšanas tūliņ apgādājat brošūru, kurā uzbrūk tam pašam lielam darbam, kuru Jūs paši apgādājāt. Tādā kārtā grūti domāt par ko jaunu. Daudz labu dienu no Jūsu [paraksts]. Vāku zīmējums un viss izdevums ļoti glīts. 80. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1908. gada 2. aprīlī 2. 4. 8.                                     Augsti godātais kungs! Tikko saņēmu 75 rubļus uz honorāra rēķina, par ko Jums ļoti pateicos. Kas attiecas uz parakstu, tad man būtu bijis visai nepatīkami izpildīt Jūsu vēlēšanos, un varu Jūs vienīgi ļoti lūgt no tās atsacīties. Katrā ziņā domāju, ka šī lieta Jums ir mazāk svarīga nekā man. 81. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1908. gada 6. aprīlī Mīļo zelta brālīt, atnāku Tevi tāpat apraudzīt, tikai pāris mīļu vārdiņu pasacīt, nau nekādu darīšanu, bet tikai ilgi neredzēju Tevis. Kopš tā briesmīgi steidzīgā raksta, kuru rakstīju ar visu slimību, nevaru vairs atspirgt, spalvu tik ar riebumu varu rokās ņemt. Laikam sāk atriebties, un pamatīgi, tie garie gadi bez atpūtas, jālikvidē rakstīšana, kamēr var to vēl izdarīt brīvprātīgi, citādi nāks tā nebrīvprātīgi. Un tik ļoti daudz vēl iesāktu lielāku darbu, tie būs jāatstāj, - žēl, ka nevaru Tev nosūtīt «U. u. N.». Paraksti, ko Tu labu strādā. Mēs nopriecājāmies, ka klusumā Tavi lielie romāni visvairāk par visiem tiek lasīti, publika tomēr izšķir, kas labs, pretī visiem kritiķiem (bija koresp[ondence] no kādas lauku bibliotēkas). Vai Tavu lugu vēl arvien nau iespējams uzvest? Vai laiks nesāk pie Jums atlaisties? Esat veseli, mūsu mīļie, mēs Jūs abus ar Emmiņu skūpstām. Sveiki. Ar «U. u. N.» var tā darīt, ka Tu paņem no Ēķa eksemplāri sev un nodod vienu H[ermanim] (ja viņam nau jau kā redaktoram) un trešo draugam Āriņam. 82. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1908. gada 6. aprīlī Mīļie, labie draugi, Jūsu vēstuli saņēmām, bet no Sašas nekā, un, ka no viņa arī turpmāk nekā nedabūšu, to tagad zinu. Viens mani vēl ļoti interesē zināt, ko Tu, mīļo Brenci, pats par visu to Sašas lietu saki. Kad Tev Tavu darbu starpā kāds vaļas brīdis, padomā par to un atraksti man pāris rindiņu. Es sirsnīgi nopriecājos, ka Tu tik tālu, ka vari likt patentēt savu izgudrojumu un dabūsi iespēju stāties pie sava lielā darba; jo vairāk jāpriecājas par Tevi, ka man tās iespējas nau. Arī veselība neiztura, darbus nekādus nevaru strādāt. Laba šimbrīžam nekā nau ko rakstīt un nau vērts runāt par veco, tātad jābeidz. Kur šogad vasaru pavadīsat? Vai turpat? Kā ar B. veselību un vai Schön-Pauly atkal uz kājām? Esat daudzreiz no manis mīļi sveicināti. 6. 4. 8. 83. H. SIMSONAM Kastaņolā 1908. gada 22. aprīlī Augsti cien. kungs! (Simsons) 22. 4. 8. Jūsu sirsnīgie atzinības vārdi mani ļoti iepriecināja ne manis dēļ vien, bet sevišķi tās jaunās cilts dēļ, kura man vairāk par visu. Tās dēj es arī ar lielu prieku piedalītos pie parīziešu nodoma izpildīšanas: iepazīstināt Eiropu ar latviešiem, bet šimbrīžam mans veselības stāvoklis man vēl neļauj Jums ko droši apsolīt; es arī ar lielāku lietpratību un interesi rakstītu par mūsu sabiedriskiem jautājumiem nekā par literatūru. No Jūsu piesūtītiem «C. E.» N. redzu, ka Eiropa jau sāk par mums interesēties un viņas attiecības pret mums īsti simpātiskas (īpaši no poļiem, kurus es vienmēr esmu ļoti mīlējis); parīziešu nodoms nāk pašā laikā, un novēlu tam labākās sekmes. Visā augstcienībā. 84. J. VECUZOLAM Kastaņolā 1908. gada 22. aprīlī Vecozol[am] 22. 4. 8. M[īļo] b[iedri]! Jūsu skaistais fragments ir dziļi sajusta alegorija, maz vārdos atturīgi atstāstīta atmiņa iz lielā laika, pašas briesmas ir savaldītas no mīlīgām ainām, pate varonība ir rādīta bez visa patosa tik neuzkrītošā; īsti cilvēciskā veidā. Mīļš un simpātisks ir varonis un tēlotājs, tāds ir paliekošais iespaids. Tādu, kā šo izcelto tēlojumu, es iedomājos arī visu stāstu. Atrakstāt man tagad, vai sūtīt Jums skici atpakaļ vai taisni uz «Stariem», kur es viņu ieteiktu drukāšanai. 85. J. JANKAVAM Kastaņolā 1908. gada 23. aprīlī 23. 4. 8. - - - Man notika liels prieks ar Jūsu mīļo vēstuli, es esmu atradis sapratēju, un tas vēl ir mans biedrs un draugs! Ko es lai vairāk vēlos? Tagad tik jāmetas uz darbu bez visām šaubām, kad tikai salasīšu atkal vairāk spēku. No Jums es biju gaidījis saprašanu visos lielos jautājumos, nu atrodu tos arī lietā, kura stāv Jums pēc aroda visattālāk: mākslas radīšanas procesā. Jā, kā visās zinātnēs cilvēks ir pēdējā mēraukla, tā mākslās cilvēks ir pēdējais attēloš. priekšmets (un līdzeklis): visur mākslās tikai rekonstruē, rada no jauna cilvēku. Simbols paskaidro cilvēku attiecības, un tomēr pats simbols atkal tikai caur cilvēku attēlojams. Simbols ir organisms un dzīvs, alegorija ir mehānisms un nedzīvs. Zinātne - analītiska, dzeja - sintētiska, pat vairāk: organisms radošs; abstrakta radīs., reizē intuitīva un patvaļīga, palīdz arī saprast pasauli visumā un atsevišķ. laikmetos. - Jūs māksleniekam nedarat pāri, bet pareizi prasat tik tendenci; kas grib vairāk dot, ir publicists. - Es ar L[āč]pl[ēsi] biju domājis pilsonības spēku, bet cīņa atkārtojas ne lokā, bet spirālē, un Jūs Lpl. varat zīmēt arī uz inteliģenci. Tendence ir viss. - Vēl ko: es idejas gribēju arī tēlot viņu augšanā, attīstībā, dialektiski (tā sakrīt vēl vairāk kopā ar cilvēku kā simbola nesēju), kā Markss pirmais tēloja un lūkoja saprast sabiedrību dialektiski; uz šo es lieku sevišķu svaru, to es atradu neapzinīgi pašā darbā. 86. H. SIMSONAM Kastaņolā 1908. gada 6. maijā 6. 5. 8. Ļoti cien. kungs! Priecājos par jūsu labām izredzēm nodomātajā lielajā darbā, jo par tādu viņš jāatzīst, kad Jūs, parīzieši, stājaties pie tā tik sistemātiski un esat ieguvuši jau tik kompetentus līdzstrādniekus. Par mūsu literatūru, sevišķi pēdējā laika, viskompetentākais spriedējs ir J. Jankavs, kuram arī jātop par pastāvīgu līdzstrād. «M. d. Fr.»; protams; ka mēs divi šejienieši, neatsacīsimies izpalīdzēt, kur vajdzīgs. Par sabiedr. jautājumiem jāsāk rakstīt Jums, parīziešiem, jo es vēl nebūt nevaru noteikt, kad pie tā kļūšu, un Jūs nedrīkstat gaidīt manis dēļ. Varbūt Jūs arī šo apcirkni sadalīsat sīkāk, lai atsevišķi rakstītāji neatkārtotos; tad jau Jūs man paziņosat. Saņemat sirsnīgus maja sveicienus. 87. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1908. gada 6. maijā 6. 5. 8. Mīļo biedri, es ļoti priecājos, ka Jūs esat kā mīlestību uzņēmuši to, kas ar mīlestību dots, tādēļ vēl spriedums nebūt nau nepareizs, nāks laiks un nopietns darbs, tad Jūs to vēl paspēsat. Valoda Jums vairāk izkopta nekā tagad parasts, turpinājat to, jo valoda mūsu vienīgais ierocis un. nekad nevar būt diezgan skaidra un skaista. Viņas spēks skaidrībā un bagātībā, ne skaistos vārdos. Kļūdas aizrādīt un padomu dot ir grūti, pats var kļūdīties, jo katrs spriež pēc sevis, vienīgais mans padoms ir: visās vietās tēlojumā un izteiksmē būt arvien gluži patstāvīgam, labākos paraugus zināt, bet darīt pēc savas dabas, attīstīt savu dabu. Esat mīļi sveicināti ar maja sveicienu no Jūsu - 88. B. SKUJENIECEI un J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1908. gada 10. maijā Mīļie laimes ļautiņi! Ko lai Jums vēlam mēs, tādi krastmalā izskaloti kokustumbri? Viss jau Jums ir: jaunība, spars, skaistums, cerības, augsti mērķi, liela nākotne un par visu skaidra, tverama, ne galvā sadomāta laime, - ko lai vēl vēlē? Lai Jūs to laimi pilnīgi izjustu un liktu par pamatu visai turpmākai gaitai, lai no viņas Jums iesiltu tas kopējais dzīvībasspēks, kas nekad vairs neiznīkst. Var dzīvībasspēku uzturēt, var pat stipri pacelt caur paša gribu, bet, ko laime un jaunība dod, tas ir par visu pārāks. Laimīgs instinkts Jūs vadījis arī uz šo lielo soli; visgudrākais ir dibināt savu dzīvi uz laimi, jo gribasspēja Jums jau paliek tā kā tā, un tik var vēl spēcīgāk attīstīties laimē. Arī priekš mākslas attīstības es nezinu nekā labāka par laimes jūtām,. Ko Jums lai vēlēs Viss, ko varētu Jums laba teikt, neaizsniedz līdz Jums. Vēlēsim priekš sevis, lai Jūs savā laimē arvien paliekat mums gaiša aina, uz kuru noskatoties, varam paši priecāties, tas ir tikpat pacildinoši kā noskatīties skaistā gleznā vai noklausīties mūzikā; laime ir arī skaistums, un skaista dzīve arī kā māksla. - Visi būs ļoti pārsteigti, ka Jūs esat iedrošinājušies būt laimīgi ar pilnīgu apziņu, ar pieaugušu cilvēku atbildību. Daudzi, kas Jums būtu piedevuši laimi, nepiedos Jums šo nopietnību un patstāvību; viņas dēļ Jums varbūt arī būs jācieš, bet Jūs jau zināt, ka lielākas laimes nau par kopīgu mūžu un par patstāvīgu personību. - Tagad pēdējais, Tu mīļai meitiņai Birutiņai, - pēc pāris nedēļām tādas jau vairs nebūs - no Jānīša I; Jānītis I noliek visu savu Jānītību uz Jānīti Vienīgo, kura simpātisko seju redzu pirmoreiz kartiņā un kuru lūdzu pieņemt no manis tās pašas draudzīgās jūtas, kādas man bija pret Birutiņu. Par piesūtīto programmu daudz paldies un tāpat par parādīto līdzdalību «R[īgas] A[vīzes]» raksta dēļ; tanī avīzē bijušas par mani vēl gluži citādas lietas, ka es, piem., esot Šveicē nopircis muižu, bet nevienu no tiem rakstiem es neesmu dabūjis lasīt. Pēc Asp[azijas] vakara programmas jādomā, ka referāti būs bijuši ļoti simpātiski, un jāpateicas, un jālūdz nodot mīļi sveicieni C-am: vai tie darbi nenāks klajā? Es lūgtu arī pie gadījuma paprasīt b. C., kur lai es nosūtu viņa rakstu, jo «Kopums» neiznāk. Par Segliņa nodomu nau vairs ko rakstīt, jo policija aizliegusi «Šķidrautu». Tāpat laikam neatjaus «Ģirtu Vilku», tas nemaz vēl uz cenzūru nau sūtīts, ja kāds grib iesūtīt, lai izmēģina laimi. Priekš Birutiņas loma bij rakstīta, cits to nemaz nevar spēlēt, un kam rakstīta, tam paliek; gribēju to gabalu arī es beigt (būtu vēl 3 cēl.), bet nobeigs policija. - Es nezinu, vai es par visām vajdzīgām ziņām esmu jau atbildējis, ja kas būtu palicis pāri, tad to nākošu reizi lai izdara Elza pati; viņa liek atvainoties par vienu no savām daudzajām kaitēm, ka šoreiz neraksta pati, bet sirsnīgākos laimes vēlējumus un sveicienus - tos sūta pa pilnam, un tur es pievienojos no visas sirds. Rakstat nu par sevi plašāk un vairāk. Nododat mīļus sveicienus visiem, kas mūs sveicinājuši, un paliekat paši sveiki veseli. Jānis. Klāt pielikto lapiņu lūdzu konvertēt un nosūtīt P. Dauģim, ja viņa adrese tā pate vecā, tad sakāt man to. Sv[eiki]. 89. P. DAUGEM Kastaņolā 1908. gada 10. maijā Daudz sirsnīgu sveicienu, mīļo Paul, un paldies par piemiņu, redzēju Tevi iekš [2 nesalasāmi burti] pērngad. Tāpat daudz labu dienu. cien. kundzei. Vai nevari man atsūtīt Sašas adresi? Saņem sirsnīgu rokas spiedienu no Tava [paraksts]. 90. H. SIMSONAM Kastaņolā 1908. gada 16. maijā Augsti cienītais kungs! Par Tokvilu rakstīju Zeltiņam. Vai varēšu būt tik palīdzīgs, cik gribēšu, nezinu, jo mums sākās ar Zeltiņu pašulaik šaubu stāvoklis: viņš izdeva «Virp. Kalendāru», tad atdevis tiesības citiem. Es Jums to saku kā tipisku piemēru. Prāva laikam iznāks, bet, vai nauda arī, to nezinu. Ja Jūs no rakstniecības priekš studijām cerat naudu, tad ņemat labāk franču nekā latviešu naudu. No latv. izdevējiem Zeltiņš tomēr vēl viens no godīgākiem. «Latv. vēst.» dēļ labā honorāra Jūs mani iedrošināt ar Cēzara piemēru, bet tam bez briesmām var pakaļdarīt tik Napoleons. Šinī brīdī man visa latviešu literatūra izliekas nesvarīga, kad lasu par 4 latv. meitenēm, kas Rīgā cietumā uz nāvi nopērtas. Par to gan būs runa iekš «Cour[rier] Eu[ropéen]», un tad lūdzu man arī to Nr. atsūtīt. 16. V 8. 91. J. MIKELSONAM Kastaņolā 1908. gada 17. maijā Miķelsonam 17. 5. 8. Mīļo, labo biedri, visupirms: Jums ir skaists talants un Jūsu jaunais dzeju krājums rāda, ka Jūs to esat vēl plašāk un dziļāk attīstījuši nekā «Tuksneša ceļotājā». Krājums Jums ir jāizdod, un tagad arī izdevība iesūtīt to uz sacensību Lit[eratūras] fondam. Paškritika, par kuras trūkumu Jūs velti sūdzaties, Jums ir diezgan stingra, un Jūs esat pareizi atzinuši, ka vajga daudz un pastāvīga darba pie sava talanta izkopšanas, un Jums jācenšas uz skaidrību. Ja t. s. inteliģenti pret strādniekiem izturas drīz kā labdari un drīz kā nicinātāji, tad atceraties, ka tie pa lielai daļai ir pilsoņi, t. s. «valdošā šķira», un ko no tās prasīt cilvēcību. Viņu pārākums - izglītība - ir tik ārēja. Protams, tā Jums dzīvē daudz palīdzētu, bet talantu pašu tā nerada, to Jūs redzat no visiem mūsu dekadences t. s. kultūras dzejniekiem, kuru visa garīgā manta ir tikai kopā sanesta no dažādiem kultūras kambariem, nekā sava. Atbildu Jums tik tagad, jo gribēju apzinīgi rīkoties un pēc pirmās Jūsu dzejoju krājuma izlasīšanas likt paiet kādam laikam, lai būtu jauns iespaids, otrreiz lasot, to tagad pēc Jūsu karts saņemšanas izdarīju, un augšā tas ir izteikts. Es varētu Jums teikt, daudz jauku vārdu teikt, bet Jūs jau gribējāt, lai esmu bez žēlastības, un man pašam arī patīk lietišķība. Apzīmēt tuvāk Jūsu talantu es neņemos, jo Jūs esat pilnā attīstībā, es biju domājis, ka Jūs piegriezīsaties īpatnējai strādnieku lirikai. Tagad redzu, ka Jūsu talants neiet uz to pusi, un Jums nebūs viņu ne uz ko piespiest, kas tam pretī. Jūs tuvāk nepazīdams, tikai iziedams no tā uzskata, ka šķiras psihika mēdz atspoguļoties arī dzejniekos, es arī pats esmu pretējs piemērs, jo pēc šķiras neesmu strādnieks. Jo vairāk tādēļ, ka viņu raksturs maigs un dziļi sirsnīgs un ātri padodas. Jūsu forma ir līdzīgi maiga, mīl vaļīgumu, neturas daudz pie atskaņām un tīra ritma, radnieciska Vaitmanim, kurš to pilnīgi atmet. Jums arī pēc formas stingrības nau ar varu jādzenas, jo tas nau Jūsu raksturā, pat gleznu skaidrība ir pieciešama, kad bez viņas raksturs īpatnējāks. Es varu iedomāties gadījumu, kur pat domu skaidrība nau nepieciešama ne vien dzejā, bet pat pašā dzejniekā, kaut gan apziņa (kas ir tas pats) izšķir cilvēku no pārējās radības. Īpatnība ir augstākais, izzinat, kāds bērns ir un var iznākt, un tad jaujat tai brīvi attīstīties, nebēdājaties, ja bērns liekas nerātns. To mācīt nevar, var tik pats sev palīdzēties. Sīkākas lietas, kas uzkrīt filistriem, kā gramatikas un ortogrāfijas nepareizības, Jūs varat viegli novērst. Galvenais: ticat sev un, otrs, atceraties praktisku dzīvi: no dzejas, sevišķi lirikas, dzīvot nevar. Maizes amatā Jums vajga būt. Vai nevarētu vieglāk darbu atrast mazākās pilsētās, piem., brīvākā Virtenburgā? Beigās nedomājat ļauni par saviem draugiem, arī tas, kuru Jūs minat, nau Jūs aizmirsis. Ticība uz draugiem un uz sevi - tā Jūs uzturēs sparībā un Jūsu darbā. Esat sirsnīgi sveicināti. 92. B. SKUJENIECEI un J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1908. gada 21. maijā Mūsu mīļie jaunie ļautiņi!                                                                      C. 21. 5. 8. Saņēmām no jaunuvītes skaistākos «kāzu cimdus» melnas burtnīcas veidā: viena saulīte vien mirdz pa visām dziesmiņām; lai bēdas jaunai dvēselītei būtu bijušas cik dziļas, saule tomēr iespīdējusi visos dziļumos un visas bažas izdzinusi. Tā ir sirsnīgākā un bezbēdīgākā tautas dzeja, vislabākā pavadone jaunajā dzīvē mūsu abiem mīļajiem. Bet Jūsu izdzītās bažas ir pārnākušas uz mums, un Jums nau jājaunojas, ka mēs pēdējā brīdī vēl traucējam Jūs ar viņu minēšanu; Jūs jau tās ātri nobīdīsat. Mēs nezinājām, ka tēvs atsakās no dēla un atrauj pabalstu manam draugam Jānītim - Jānītis taču neatraidīs šo vārdu? - Kad jāpieņem tagad vieta, vai studijas laikā varēs beigt? Vai vecākus nevarēja labāk lēnām pārliecināt, vai nesāpēs pašiem un viņiem? No šīs puses vispār nebiju gaidījis šķēršļu. Vai nezudīs karjera, kad būs tik agri jāgādā par savu ģimeni? Pabalsts no Birutiņas mākslas nau tūliņ skaitāms līdzi, un tad - pret precētu aktrisi publika atsalst. Vai Jūs abi, mīļie, visu esat arī diezgan apsvēruši? Es biju pirmais, kas ieskatīja vēl mazo Birutiņu par pilnu pieaugušu cilvēku; es tādēļ arī izgājušā vēstulē nenācu ne ar kādām ierunām, lai netraucētu Jūsu prieku. Bet apsverat tagad vēl reiz visu, varbūt apgaidīsat. - Vai māmiņai teikt? Es nemāku dot padomu, tik varu teikt, kā pats domāju: es esmu demokrāts arī ētikā un negribu nevienu piespiest caur savu vairākzināšanu, t. i., Jums dažu apstākļu noslēpšanu. Es teiktu; bet tā ir temperamenta lieta. - Ko darīt ar to «Tu»? Tas bij manis piedāvāts, tādēļ es nevarēju arī atprasīt. Birutiņa saka «Tu» un ka neesot Jānīša Vienīgā,. bet kāda dzejniece runā no «vienīgā drauga» (vai tas tik nau tas pats Jānītis Vienīgais?), un tai es vairāk ticu. Bet par formu nestrīdēsimies. Varbūt tā salīgtu: ka atprasīto «Tu» piedāvātu tam pašam Jānītim Vienīgajam, «dann bleibt es in der Familie». - Vēl man jāsaka: es nebūt neironizēju «R[īgas] A[vīzes]» atsūtīšanas dēļ, es to tiešām uzskatīju par līdzdalības parādīšanu, un vienmēr esmu pateicīgs par līdzdalību. - Bet nu vēl viena lieta, tā svarīgākā: kritika par dzejām, es varu teikt tik vienu: Er sah es an, und siehe, es war Alles gut. Nu es arī gaidu ka ar tādu mēru taps arī man mērots. Esat abi, mīļie, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. 93. D. un P. STUČKĀM Kastaņolā 1908. gadā, ap 24. maiju Mīļie, labie, Jūsu sirsnīgā vēstule un skaistie, mīļie ziediņi uztrauca, satricināja mani vairāk, nekā pats biju domājis un apzinājies, nebiju vairs sagaidījis, ka tās vecās jūtas manī tā ieēdušās; diemžēl esmu vēl turklāt nevesels, un diemžēl ir taisnība, ko es Jums par to rakstīju. Tā nu nevarēšu Jums šoreiz nekā tik mīļa atbildēt, kā gribētu, un baidos pat vēl: kustināt to bijušo un cerēt jaunu, man pamazām jāaprod ar tām domām, vēl tik viena pati jūta, kad tas būtu noticis, es tādu vēstuli būtu dabūjis gadus desmit, piecus vai divus atpakaļ. Iespējams, tas bija teorētiski, jo arī toreiz mēs nekur nestāvējām viens otram ceļā, vajdzēja tik nošķirt tad katram savu daļu Tev public. un polit., man - dzeja. Kad tas būtu noticis, kāds tam iespaids būtu bijis arī uz Tevi, cik labs, bet ne man par to runāt - ar mani būtu noticis tas, bet es laikam būtu iznācis par cilvēku, vismaz nebūtu tā samalies pats sevī. Bet es vēl spēju par to runāt, paciešaties, neņemat jaunā, un, ja tam lemts vēl attīstīties; tad pirmais, ko prasīsim: pacietība. Bet labāk ko veikalisku. Es vēl priekš Jūsu vēstules biju aizsūtījis pāris dzejoļu no Kalendāra, kuru neceru vairs izdot; jo 1908. g. honorāru visu paturēja Gulbis; tad pēc Jūsu vēstules nosūtīju «U. un N.», bet Doriņas kartiņā ar skaistajiem pūpoliņiem nau par to minēts, laikam cenzūrā aiztura; apprasies varbūt pie vecā cenzora; iekšā grāmatā bij ierakstīts tikai «J. t. d. sv. P. t. d.». Varbūt Tu varētu arī aprunāties ar Gulbi? Vai gadījumā nebūtu iespēja viņu sūdzēt, jo Zelt[iņš] liecina vēstulē, ka G. uzņēmies apgādību? Varbūt Tev ir vēl pilnvara no manis? Tā, lūk, iet pat ar godīgākiem apgādātājiem un pat ar visienesīgākām grāmatām. No l[atviešu] literatūras nevar dzīvot, bet no kā tad? To vēl nezinu, jo te savā stāvokli nekādu vietu nevaru dabūt un pārnākt arī nevaru, vismaz tā domāju, zināt jau nekā nezinu. Tu pats saki: gan jau ies vēlāk. Ar žēlumu redzu, ka Jums abiem ar veselību arī gājis uz leju, tas laiks uz visiem atstājis savas pēdas. Cerēju, ka Jums mājās taču labāk, un es varēšu par to priecāties. Tā nu esmu atkal nonācis pie literatūras un saviem darbiem. Vispirms Tava atzinība man dārga, to atkal gribu teikt, jo nāk no savējiem. Par daudzu man citas domas, par to vēlāk plašāk; te tik veikaliskais un saraustītas domas telegrammu stilā; cik būs, Tev sūtīšu priekš «A[tvasēm)», jauna gan nedzejoju. Rakstīju Jums īsāk jau trīs reizes, bet varbūt nekas nau pienācis. Ka ar p[artij]u stāv tik briesmīgi, kā Tu saki, mani kā viņas inic[iatoru] uztrauc jo sevišķi, man kā iniciatoram viņa aizvien bijusi un paliks vistuvāk, lai to iniciatīvu citi noliedz, Tu to zini. Man tā bijusi tikai jūtu un idejas labā, visi jaunumi, objektīvie un subjektīvie, par kuriem dabūn zināt pa mazam, man jāizcieš cauri, it kā tie būtu manis paša. Turklāt mans amats attīstās un sasmalcinās tik jūtu dzīvē, arī tagad tie pārāk jūtelīgie nervi neiztur, bet kauns par to runāt. Bet es gribu labāk gluži veikaliski runāt, citādi vēstule netiks gatava. Priekš «A.» es jau esmu sūtījis atbildi, vai esi saņēmis un vai gribi vēl ko līdzīgu? Es pazīstu Tavu vīrišķību, ka Tu gribi turēties līdz pēdējam, un tās arī ir manas domas, ka labāk pārāk ass vārds nekā truls. Tur es būšu visur līdzi. Bet preses un izplatīš. apstākļus Tu pats tēlo kā bez cerības, un man liekas vēl briesmīgāka publikas vienaldzība. Tā ir kā vīrs, kurš derējis 7 dienas negulēt un nu tā aizmidzis, ka sarkanu dzelzi nejūt. Literatūrā dekadence līdz ar uzvaru beigta, un nākotne pieder ne viņai, bet Mirca Schaffei un Marlittai. Politikā tāpat nāks ikdienas vissīkākās atvases, progresists būs Līgotnis, un dūzis būs - bezraksturība. Ko darīt p-ai? Nezinu, man visādā ziņā atpūsties, varbūt arī viņai, faktiski tas jau notiek. Kad un kā būs atdzimšana? Lai kā, bet tai jābūt tikai lielumā, skaidrībā un no pašas masas, citādi atkaļ būs briesmīgs eksperiments, progresam nevajdzīgs 1895. g. Tev ļoti skaista doma, ka discipl. top patstāvīga, ierocis jau abējādi griezīgs, un nepilnīga organizāc. sistēma to vēl nodod gadījuma rokās. Runā par to, to domu var tālāk vest. Jāmācās, jāsāk viss no gala. Nevajga izšķērdēt spēkus, ne garīgus, ne cilvēkus. Būtu jānogrūž daudz vecu krāmu, bet nau veselības diezgan. Apnīk arī dzirdēt par sevi tikai birģeļu balsis vien, it kā es priekš tiem rakstītu. 94. H. SIMSONAM Kastaņolā 1908. gada 28. maijā Ļ. c. kungs! Varbūt taču nebūs pareiza tā ziņa, par kuru tā uztraucos, no dzimtenes esmu dabūjis vēstules, bet par to nekas nebija minēts. Aizrakstīju tagad, lai izzina, vai bija tā. Šādu nepatiesu ziņu izpaušana ir taisni neģēlīga, patiesība ir briesmīgāka par izdomātām ziņām, un, kad tās izrādās nepatiesas, tad domā pašu patiesību kā nebriesmīgu, un reakcija var smieties un apgānīt mocekļus un viņu idejas. Krievu nejēdzīgais, nenoteiktais raksturs tik daudz kaitējis lietai pašā darbā un vēl tagad nebeidz tai kaitēt vēsturē. Jūs sēri nosakāt, ka katrs mīļo dzimteni un gribētos tanī strādāt, bet varbūt emigranta vārds taisni to nozīmē, ka tam tas ir ņemts un atstāts tik platoniski no tālienes mīlēt dzimteni, laiks mani grib tā pārliecināt. Lai laiks Jums ir žēlīgāks. Sirsnīgākos sveicienus. 95. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1908. gada 30. maijā Manu mīļo brālīti, karti Tev jau aizrakstīja Elza un pateicās. Katru vēstuli iesāku ar pateicību Tev, tā ir vispusējiska, un kur tagad Tev gribu pa rindai atbildēt par visām lietām un jautājumiem, tad atkal pirmais ir lielais paldies, ka visu tik brangi esi izdarījis un mūsu saimniecību vedis kā pats saimnieks. Izdevumi ir ļoti ekonomiski, izdarīts tā, ka labāk nevar vēlēties, P[ētersoniet]ei visādā ziņā nākas māklera nauda, es domāju, 25 rbļ. būtu mazākais, nosaki pats. Ko Tu par viņu raksti raksturodams, ir arī pilnīgi pareizi, viņai ir savas ļoti labas īpašības, un no jaunām Tu proti sargāties, kā es redzu. Mamiņa ienaidu tura gan Doriņas dēļ, kura nu nau vairs mājas saimniece. Izīrētāja arī Doriņas laikā bija P., un, protams, man ne prātā nenāk ar P. «lauzt». - Mamiņa vēl nau rakstījusi, kā viņa villā jūtas. - Vai esi jau runājis, cik izmaksās villas krāsošana? Kad būs no īrnieka samaksāts, vai tad viss atlikums izietu uz krāsošanām vai vēl paliktu kas? Vai varētu mums drusku atsūtīt? Man visus plānus sajauca, ka no Kalendra nekas neienāca. Tev būs jāsūdz Zeltiņš, Kalendris izpārdots, un man nedod honorāra. Es tik nogaidīšu, vai Z. pats man neatbildēs, jo varētu jau arī viņš no savas puses sūdzēt Meksi. Man juridiski jāturas pie Z., jo Tu viņam nodevi Kalendri apgādībā un noteici nosacījumus par honorāru. Tas Tev būs jāliecina, un pilnvara Tev no manis būs jādod kādam prātīgam advokātam. Kas tie par dzeju krājumiem, ko izdod Z.? Tur visādi dzejnieki esot iekšā; varbūt arī mēs ar Elzu? Tā viņi izmanto dzejniekus, nekā nemaksā, un publika tos mistrus pērk, jo tie lēti un par 20 kap. dabū visus dzejniekus, ne vienu vien. Precedents jau laikam ir pret Freju ap 1901. gadu. - Briesmīgi jau ir, ka tā jārīkojas, bet ko darīt. Ja es nedabonu no Z. tos 200 r., tad es nezinu, kā dzīvot, un izdevēji taču tā taisni laupa svešu mantu kā katrs laupītājs. No žurnāliem mēs arī nevaram dzīvot, mēs rakstām par maz un 2) žurnāli ne maksā. Tā, piem., no «Vārpām» mēs līdz šim esam dabūjuši tik 8 rbļ. (25 rbļ. ieturēja kā dalības naudu). Ja Tev kas ir, tad dod labāk tur, kur vairāk cerības dabūt honorāru; muļķi ļaudis tur arī ir: kad uz Tevi sākumā aizrādīju, kad Tevi nepazina, un tik caur Pr[iedkaln]u Tev nāk uzaicinājums; bet diletantu pilns. - Šmitam rakstīsim labprāt. - Vispār man liekas, no tiem sīkumiem dzīvot ir pārāk grūti. Vai Tu nebūtu jau atpūties un neietu atkal pie kāda lielāka romāna? Ja neesi atpūties, tad ņemtu atkal ienesīgāku darbu, kurš mūs abus izrautu no neizejas: Tu jau zini, ka es domāju apgādību. Manu gan, ka Tev tas ļoti nepatīk, bet es neredzu citas izejas. Še ārzemēs to nevar, visa pārdošana Rīgā un zem cenzūras, tur arī vien var izplatīt grāmatas. Es biju domājis izdzīt naudu no kalendāriem («Vir[puļa]» un Elzas Siev[iešu] kal[endāra]), bet redzi, ka tā izputēs velti un naudu paņem izdevēji, Nau citas izejas, kā jāizdod pašam. Iesākt var ar mazu, 2-3 loks. grāmatiņu, kur nevajga daudz naudas; viss darbs tik nolīgt ar drukātavu un papīra fabriku un tad var nodot ģenerālkomisijā kā, piem., «Tāl. Noskaņas», no kurām man tik daudz ienāca kā par visām vēlākām, kopā ņemot, un tādēļ vien, ka bij paša izdots. Kad ir 2-3 loks., tad jāriskē tik 60-80-100 rbļ. Vai no villas īres tik daudz neiznāktu? Visādā ziņā, mīļo brālīt, atraksti, kā Tu domā. Ja Tu pārietu uz apgādniecību (savu paša darbu), tad Tev atliktu vairāk laika priekš lielākiem oriģināldarbiem nekā tagad, rakstot sīkumus. Viens no sīkumiem ir gan liels darbs, t. i., par drāmu Konv. vārdnīcā, par ko Tev un D[ravniekam] lielākais paldies, nu reiz Elza dabūs cienīgu stāvokli mūsu drāmā, tas būs vēsturisks nopelns. Bet tad arī, mīļo brālīt, raisies vajā no sīkumiem (Vai «Star[iem]» nevarēji dot ko oriģinālu?) un ej pie oriģināldarbiem; ceļš uz to ir - kļūt par izdevēju mūsu triju darbiem. Vairāk negribu Tevi pierunāt, bet pārdomā nopietni, man liekas, mans plāns gluži pareizs. Un, ja tas tomēr izrādīsies par neiespējamu, tad ar negribu tālāk velti garīgi tērēties un sākšu kādu amatu, to, kas jau uzrakstīts un kas pusē gatavs, kaut kā nogrūdīšu, priekš tam man bij plāns uzaicināt subskribentus uz to darbu jaunu izdošanu vai uz veco (arī tulkojumu) kopizdevumu; aprunājies Rīgā ar draugiem, vai tas būtu iespējams. Es karāšanos gaisā ilgāk nevaru vairs paciest ne garīgi, ne materiāli (kad es materiāli gaidīšu līdz pēdējam, tad jau man nebūs līdzekļu, ar ko pāriet uz kādu veikalu vai amatu), man ir jāizšķiras drīz. - Par Tevi es bažījos citādi, ka Tevi nenogurdina tie sīkie darbeļi un kā Tu atkal tiec pie kā lielāka, man liekas, tagad taisni Tavs laiks. Bet jābeidz, esat nu, mīļie, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti no mums abiem. Kad vēlreiz brauksi uz jūrmalu, tad, lūdzu, atsūti man Bienemann «Livländ[ische] Sagen» un Lerha-puškaiša «Pasakas un teikas», ja nau vairāk, tad jāpērk tā daļa, kur ir iekšā Kurbada teikas. - Mamiņa nau rakstījusi; vai vesela? Bauskā esot «Zeltīte» uzvesta. Nodod šo lapiņu tālāk. Sveiks, mīļais brālīt! 96. J. JANKAVAM Kastaņolā 1908. gada 3. jūnijā 3. 6. 8. Mīļo biedri, rakstu Jums tik vēlu, biju arvien vēl noguris un bija jāpārlaiž lieli uzbudinājumi, kad nācās cilāt vecās, sāpīgās atmiņas, kuras sastāda tik lielu daļu no manas dzīves, nācās arī aizskart radniecības jūtas, kuru Spēku es vēl nepārredzu. Jo sirsnīgāk es varēju atpūsties domās uz Jums, uz jauno draudzību un uz jauno sapratēju; ja es par daudz esmu padevies šai patīkamai atpūtai, tad Jūs arī to sapratīsat; tā jau man reizē arī alga. Par Jūsu uzskatiem uz mākslu un «U. u. N.» nerunāšu, mēs visās galvenās lietās esam vienis prātis, es varētu tikai specializēt un pamatot. Bet mīļajam b. B[aumanim] es par to rakstu, un varbūt Jūs atradīsat tur kādu iekustinājumu, kas vēl nepārrunāts. - Man jānodod Jums sveicinājums no b. Miķelsona, viņš jūtas aizmirsts, ko es viņam velti lūkoju izrunāt, jūtas ļoti nospiests, ka jāstrādā fizisks darbs, kur viņu viss velk uz mākslu, pat. šaubas, gluži bez pamata - par savu mākslu. Es lūkoju viņu mierināt, runāju par strādn. liriku (viņš izrādās citāda mākslas virziena), bet liekas velti; es neprotu diemžēl runāt viņa valodā, jo viņu pašu nepazīstu. Varbūt Jūs kā draugs vinu mierinātu (adr. Berlin, Rummelsburg, Kant Str. 19 Hof. Herrn Trenzel). 97. A. GULBIM Kastaņolā 1908. gada 7. jūnijā Mīļais draugs! Vai Tava vēstule, kurā Tu atteicies ko zināt par «Virp[uļā] Kalendri», ir tiešām Tavs pēdējais vārds šinī lietā? Zeltiņu un Tevi es pazinu; Zelt. nodevu Kalendri apgādāt tin viņš nodeva Tev tāļāk; kam tad Tu nodevi, es nezinu, ne Meksi, ne Brēdenfeldu nepazīstu un ar tiem man nau nekādas daļas, es ar tiem veikalā nebūtu ielaidies. Kalendris iznācis un izpārdots, bet es nedabonu honorāru. Vai tas Tev liekas savienojams ar Taviem veikala principiem? Uz tiem Tu ilgi nepastāvētu. Vai tā latv. labākie grām. apgādātāji dzen peļņu? Tā izlieto manus spaidīgos apstākļus un prombūtni, kur citi mēdz izrādīt palīdzību? Vai esat piespiežami ne caur taisnības jūtām, bet tik caur citiem līdzekļiem? Kad Jūs savā starpā strīdaties, vai tad visi zaudējumi jācieš man? Draugs, es Tevi gandrīz nepazīstu. Bet es ceru, ka tas nau Tavs pēdējais vārds; es ceru pat, ka Tu visā drīzumā atsūtīsi man daļu honorāra, man tagad ļoti vajga. C[astagnola]. 7. 6. 8. Palieci vesels! Tavs [paraksts]. 98. K. KURŠEVICAM Kastaņolā 1908. gada 7. jūnijā 7. 6. 8. Kurcim Sveiki! Jūsu karti saņēmām, trešās burtnīcas honorāru, par kuru minat, vēl nē. No Jums bij ļoti mīļi darīts, ka atvainojāt komisijā gadījumu ar rokrakstu; mēs jau tur arī nevaram atrast nekādu A[spazij]as vainu, ka viņa par savu darbu gribēja dabūt samaksu. [Svītrots teksts.] No «V.» mēs abi [svītrots teksts] un 25 r. esam viņām ziedojuši. Cerēsim, ka jaunā apgādībā «V.» apstākļi labosies 3 Kad Jums būs kas noteikts zināms, Jūs mums arī paziņosat. Laiks nau lāga, bet aiziet nekur nevaram; par veselību arī tas pats sakāms. Vēlam Jums abi labdienas. Paliekat sirsnīgi sveicināts. 99. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1908. gada 9. jūnijā Dārgā, labā biedrene! Jūsu sirsnīgā gādība un draudzība mūs dziļi aizkustināja; visas emigrantu dzīves grūtības liekas vieglāk panesamas, kad sastopi tādus ārkārtējus cilvēkus, kam tik daudz sparības un tik daudz jūtu priekš otra kā Jums. Man ir kā atvieglinājums Jums pateikties no visas sirds par parādīto mīlestību un laipno piedāvājumu, tomēr grūti Jums atbildēt. Ir man nācies daudzreiz izrādīt palīdzību, varbūt vainīga mana augšana labos apstākļos, bet pieņemt ne. Bet es zinu - draudzībai ir tiesības, un Jums tiesības zināt par mūsu apstākļiem. Ja mēs būtu mājās, mēs iztiktu labi, tagad mums iet tikpat ]auni kā vispār emigrantiem; sevišķas grūtības ir tās, ka jāapgādā māte un brālis un ka vienīgie ienākumi no rakstniecības; no villas bij lieli zaudējumi, un dzīvot no rakstniecības pie latviešiem ir neiespējami, turklāt vēl ar manu pārliecību. Mēs varētu iztikt pāris gadu, ja apgādātāji samaksātu agrākos parādus (Gulbis, piem., 400 r.), bet tas nenotiek, un par jauniem darbiem arī nemaksā ne apgādātāji, ne žurnāli. No «Virp[uļa] kalendāra» man vajdzēja dabūt šogad 200 r., - ka tie nenāk, tas mani spiež visvairāk. Izredze nākotnē tāda pat, t. i., nekāda. Iznākums no visa tā; ka būs jāpāriet uz citu darbu un jāatsakās no literatūras, bet grūtība, ka mēs praktiski maz ko protam. Mūsu saimniecību gan Elza pate vedusi visus gadus, tagad viņa arī sevi un, varbūt, arī mani pilnīgi apšūs; bet tas tik ir ietaupījums, ne peļņa. Kad gadīsies pircējs villai, tad no tās varēsim arī dažus gadus pārtikt. Tagad es vēl domāju salasīt caur pazīstamiem un draugiem subskribentus uz kādām pāris grāmatām; dzejoļu krājumiem vai arī maniem kopotiem rakstiem, vai «Kapitāla» tulkojumu. Varbūt Jūs, dārgā biedrene, aprunātos savos pazīstamos, vai tādam plānam būtu kāda izredze? - Par velti izdot grāmatas man vairāk nau iespējams, bet jāmeklē peļņas amats. - Par Jūsu mīļo piedāvājumu mēs iz sirsnīgi pateicamies, bet ceram, ka kāda redakcija varbūt drīzumā izpildīs savus solījumus un neļaus Jūs apgrūtināt. Jums tagad laikam ir daudz vietu, kur jāpalīdz biedriem, kas vēl vairāk cieš. Daudz mīļus sveicienus b. Masterim! Un Jums pašai tuvojas sprieduma diena, jo izmeklēšana jau esot nobeigta. Tādas Jums ziņas uz vasarsvētkiem! Lai Jums palīdz cēlā apziņa par sniegto mīlestību. Sirsnīgi sveicieni no mums abiem. 100. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1908. gada 14. jūnijā Cielēn[ai] 14. 6. 8. Mīļā, dārgā biedrene! Tūkstoš paldies par Jūsu sūtījumu un mīļajām rindiņām, no tik laba biedra pieņemt nau grūti. No izdevējiem vēl neviens nau sūtījis, es būtu sadzinis, bet tomēr ļoti patīkami, kad nejūties no nekā spiests, un tas tas labākais - Jūsu draudzība atraida vientulības jūtas. Tiklīdz būšu saņēmis kādu sūtījumu, es atlīdzināšu. Saņemat reizē arī daudz, daudz paldies Jūs un visi, kas mūs tik sirsnīgi pieminējuši viņā skatukartē, un sevišķu sveicinājumu mūsu jaunajam kolēģim Vecozolam. 101. V. SILIŅAM Kastaņolā 1908. gada 14. jūnijā V. Siliņ[am] 14.6.8. Mīļ[ais]! Tavu brango «Zemnieka pūrs» saņēmu ar lielu prieku; būtu Tev pateicies tūliņ, bet biju nevesels. Es priecājos, ka Tu esi ticis pie darba, kurš ir īsti Tavs un Tevi ar laiku izpildīs arvien vairāk. Tu pats to arī, kā liekas, atzīsti, parakstīdamies par «zemnieku». Mana pārliecība arvien bijusi, ka Tev jānododas atklātības, darbībai priekš zemniekiem, un, cik es spēju, es esmu lūkojis Tev palīdzēt, kā Tu tiktu par to skaidrībā. Kooperācijas princips arī man pašam ļoti simpātisks, 1893. g. «D[ienas] L[apā]» es stipri piekopu pārtikas biedrību, jautājumu, un pēc tam cēlās daudz tādas , biedrības. Man Tev vēl viens lūgums: Tu man divas reizes piesolīji palīdzību, es teicos viņu pieņemt, kad man vajdzēs, tagad man vajaga, un es griežos pie Tevis kā pie drauga. Pie spieda mani Gulbis, nemaksādams pār «V[irpuļa] Kalendāru». Esi daudzreiz mīļi sveicināts. 102. B. un L. SKUJENIECĒM un J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1908. gada 21. jūlijā Sirds ļautiņi, nedomājat nekā jauna, kad es ilgāku laiku nerakstu; arī to nē, ka man būtu garlaicīgi rakstīt. Tu sakies to saprotot, mīļā Birutiņ, bet Tu nesaproti, cik daudzkārt dārgāks mums tagad būtu vārds, ko varam pārmainīt ar mājeniekiem, un cik mīļa katra mazākā rindiņa, kas nāk no Tevis. Jau trešo gadu esmu še, bet arvien vēl dzīvoju pie Jums mājās, un manas jūtas, reiz radušās, neizgaist; man būtu labāk, ja nebūtu tā. Tādus raksturus tagad dzimtenē varbūt nesaprot, - to redzu arī no tiem faktiem, ko Tu atstāsti - bet Tu tādus sapratīsi. Tātad neļaunojaties, mani mīļie, kad es kādreiz ilgāk kavējos, - tas diemžēl ir gadījies un varētu atkal gadīties, visa mūsu dzīve še ir jau tikai nelabvēlīgu gadījumu virkne. Šoreiz gadījums bij tāds, ka bij jāmeklē cita mājvieta, Elza palika gluži slima, un sekas jau zināmas. Turklāt es vēl izdarīju vienu kļūdu, - ko nu vairs nedarīšu - ka nerakstīju īsāku karti, arvien cerēdams, ka tūliņ rakstīšu Tev garāku vēstuli; bet ar tiem starpgadījumiem neiznāca nu ne viens, ne otrs. - Te es nu arī esmu iekšā pārstāstīšanā par mūsu dzīvi; galveno notikumu Tu zini, nu un cits viss ir viens nepārtraukts darbs. To arī tikai Tev var stāstīt ar cerību uz saprašanu; tiku to agrāk arī citiem stāstījis, bet gandrīz visur to saprata kā koķetēriju no manas puses: tās jau nemaz neesot mākslenieks, kam jāstrādājot! Un visa publika jau tādēļ tā laužas tikt par māksleniekiem, kā šiem laimīgajiem dievadēliem neesot jāstrādājot. - Bet lai nu viņi; - atbildēšu Tev vispirms par lietām, kuras Tu mini: tas K. kdz. žurnāls būs labs, un mēs visādā ziņā piedalīsimies; pateic viņai par to, - Tu taču tiksies un saki, ka mums nav atsūtīta tā adrese, kuru viņa solīja, kādēļ arī nevarēju rakstīt. Neaizmirsti, lūdzama, to izdarīt. - Ļoti raksturiski ir viss, ko raksti par Rīgas notikumiem: tagad tik ļaudis izrādās savā īstā krāsā. Mums ļoti žēl nabaga R. Blaumaņa, ka pat viņa draugi un viņa partija pret viņu izturas tik vēsi: viņš taču ir kapacitāte un pār viņu nevar pāriet pāri ar dažiem labvēlīgiem vārdiem un noteikt viņus par «überwundener Standpunkt»; visi, kas gribēs pāriet pāri, kritīs. Ar dekadentu milimetra mēru mērot Bl. nau iespējams, tur vajga krietna metra. - Ar saviem biedriem - māksleniekiem - Tev jābūt pacietīgai, Tu «esi nu to grunt' atrad's» iekš nopietna mākslas darba; bet Tu zini, cik tas ir grūti latv. apstākļos, un jo grūtāk ticis tagad, kur katris var saukties par mākslenieku un mēraukla zudusi. Es atminos, cik priecīga Tu reizēm biji, kad biedri negaidīti izrādījās par labiem. Negaidi uz to, bet neņem arī tad pie sirds nejauku izturēšanos. Tev pašai būs vienmēr no lielāka svara, kas Tu pati esi, ko spēji, ko dari, nekā viss, ko citi dara. Un tagad Tu esi tikusi vēl divkārt lielāka un bagātāka, un labāka, jo Jūs esat divi. Tev divi «es», divas sirdsapziņas, divi ceļarādītāji. Tā Jūs abi divi varat tikt vēl pār sevi pāri. Tas ir vienīgais ētiskais un estētiskais uzdevums kopdzīvei. Priekš nākamām paaudzēm, ar viņu valdošiem sabiedriskiem instinktiem varbūt kopdzīve ir pat svarīgāka nekā intensīva atsevišķa garadzīve. Jānītis daudz lasa, un to Jūs abi pārrunājat; vispār Jūs esat daudz abi kopā vieni. Ar Tevi, kaut Tu «maza meitiņa», var par visu runāt, arī gudri: maza meitiņa - gudra galviņa, to es jau sen atradu. Es līdzi smejos, kad Jūs mani izsmejat par to «mazo meitiņu», jo tas ir labākais vārds, ko es zinu; un, kad Tevi arī kāds par to zobo, tad viņš tomēr Tevi apskauž. Vai! tam, kas ir pieaudzis un nespēj vairs augt, jo tam ir jāmirst. Bet mēs esam paaudze, kas vienmēr spēj augt. To lai «mazai meitiņai» vislabāk saka viņas «lielais vīrs». Un Tev pašam, lielais vīrs, es gribu teikt: kādēļ tad Tu nepieņem manu «piekrišanu»? Citi Tev taču to pašu izsaka, un vai tad es taisīju komplimentu? Man patīk tāds skaidrs raksts un tāda gaiša, vienkārša, īsa domāšana, - tādi ir cilvēkam, kas radīts; lai daudz pastrādātu. Labprāt es redzēšu Tavu ģīmetni un vēl mīļāk Tevi pašu še vai abus, bet tas neatkarājas no manis. Daudz paldies par tām abām māsiņām, bet mums izliekas tās it kā bēdīgas, un Jūs mēs vēlētos redzēt tikai līksmas kā skaistas atmiņas no dzimtenes. Atmiņās vien jau mēs tagad dzīvojam - tas ir ļoti ļauni; bet, kamēr neesam atpūtušies, nevar būt citādi - un dzīvākās atminas (jo vienmēr atjaunotas no Tavām mīļām vēstulēm, Birutiņ) ir par Jums: tur mēs atceramies skaistumu, tad apbrīnojamu, neizsīkstošu enerģiju - es domāju Jūs, cienījamā kundze: Jūsu lepnā atbilde Blaumanim un dzejniekam ir pareiza: darbs ir vairāk nekā darba attēlojums jeb māksla, bet kur Jūs liksat savu spēku pēc tiem 5 gadiem? Varbūt taču mākslā, jo tā ir darba surogāts? Saņemat mīļus sveicienus no Elzas, viņa drīz rakstīs pate. - Un nu, mazā meitiņa un lielais vīrs, un visi mūsu mīļie, paliekat sirsnīgi sveicināti no mums abiem, vēl sevišķi mīļu paldies par zieduactiņām. Adrese paliek tā pati. - Par «Faun[iem] v[ai] kl[auniem]», daudz paldies, esam jau lasījuši, skaisti rakstīts. Sveiki. [Paraksts.] 103. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1908. gada 22. jūlijā Mīļais draugs! «Spēku» turpinot, celsies dažas neērtības: nebūs uzskatu vienības, kas nepieciešama starp līdzdalībniekiem. Uz laiku jau var vienoties uz kādu jautājumu, progresu un labāku soc[iālu] nākotni mēs visi gribam, kā Jūs pareizi sakāt, bet, tiklīdz raudzīsim to izvest, tūlīt katram būs savs ceļš. Tad jau no paša sākuma, kā Jūs sakāt, nebija noteiktas vienošanās par līdzdalībnieku attiecībām pret «Sp.». Par visu to ļoti žēl, bet plaismas, man liekas; tiks arvien plašākas, un labāk gan būtu nobeigt. Viena lieta būs tā grūtākā: kā lai atmaksā Jums atpakaļ aizņēmumu? Vai B[aumanis] vairāk no Jums nau aizņēmies kā to summu, ko Jūs man atsūtījāt kā honorāru? Un tad, kā Jūs uz šo summu skatījāties? Es viņu saņēmu kā honorāru par «J[auno] Spēku» un «Kopumu», ko B. man maksāja, aizņemdamies no Jums. B, turpret to uzskata tā, it kā es personiski to summu būtu no Jums aizņēmies. Kuram nu taisnība? Ja B. taisnība, tad man būtu tā nauda Jums jāatmaksā atpakaļ (ko es nemaz nespēju tagad), un es tad paliktu bez honorāra. Ja es būtu zinājis, ka tā to uzskatīs, tad es to summu nebūtu nemaz ņēmis. - Bet, ja Jūs to uzskatāt kā aizdevumu B., tad lūdzu paziņojat man, kādā veidā vai kādos termiņos un summās lai B. Jums nolīdzina to parādu. Ja tomēr man būtu jāmaksā un ne B., tad es atrastos ar «J. Sp.» u. c. tādā pat stāvokli kā ar «Virp[uļa] kalendāru» pret Zeltiņu un Gulbi: «V. k.» ir galīgi izpārdots un es honorāra nedabonu ne kapeikas, jo Z. saka, ka izdevis G., un G., ka izdevis Z., un tādēļ abi strīdnieki vienprātīgi tikai tanī ziņā, kā man nemaksā. Aiz šī iemesla arī nerakstīšu «V. k.», jo es nevaru to izturēt - strādāt par velti un par godu izdevējiem: Gribēju par to atklāti rakstīt vai sūdzēt tiesā, bet neesmu vēl pārvarējis riebumu. Tā kā man nācās diezgan liela summa (240 r.); tad iztrūkums stipri man manāms. Uz visādiem izdošanas plāniem tagad esmu jo vairāk gatavs, un ar prieku mēs piedalāmies Jūsu uzņēmumā. Asp[azij] tulkos V. Igo. Ko domājat no Šillera - filoz. - estētiskos rakstus? Vai varbūt «Laupītājus», «Kabale und Liebe»? Visi tikai priekš nopietniem lasītājiem, kādu nau daudz. Vai Mopasāns nau jau pārāk bieži tulkots un vai mūsu publika prot jau izšķirt literārisku tulk. no laba tulkojuma? Liekas nē, jo nupat atkal Zinību Komisijas vasaras sapulcēs žēlojas, ka Der. Grām. Nodaļa apgrūtinot publiku ar šādiem tādiem Šekspīriem un Šilleriem. Gatavs padomā man ir no tulkojumiem: «Salameas tiesnesis» no Kalderona, spāniešu klasiķa, tas tagad derētu satura dēj: zemnieks tiek iecelts par tiesnesi un notiesā uz nāvi savas meitas izvarotāju virsnieku-muižnieku. Pagānu laikos tādas lietas bij iespējamas, un varbūt mūsu zemnieki padomās: āre, tā toreiz varēja, bet - nu pirks vismaz platoniski papriecāties. Šos visus minētos rakstus Jūs laikam domājat izdot atsevišķās grāmatās, tāpat arī Kautska «M. oek. Lehren» un par utopistiem; «Kopumā» laikam būtu par gariem. Abas pēdējās grāmatas, sevišķi pirmo (Kautska «M. o. L.») es labprāt tulkoju, tikai es negribētu visus spēkus viņai ziedot; sāktu to gan tagad, bet strādātu tikai pārmaiņus ar maniem poētiskiem darbiem, kas vilktos varbūt līdz ziemsvētkiem. Man ziņoja arī, ka esot radies kāds izdevējs priekš Marksa «Kapitāla» tulkojuma (vairāk es gan arī nezinu). Abas šīs grāmatas reizē apstrādāt būtu sevišķi izdevīgi; arī pircējiem viņas viena otru papildinātu. Tagad vispirms es gribētu tikt vaļā no saviem poētiskiem darbiem, dzejoļiem, kuri par daudz ilgi nostājas un sakrājas, - man tagad tiek trim krājumiem, pa 5-6 loksnēm. Vai Jūs varbūt uzņemtos kādu no šiem krājumiem izdot? Viņos būtu uzņemts tik tas, kas var nākt cauri Rīgā. Es meklēju izdevēju - kompāniju vai subskribentus priekš tiem, ar vārdu sakot, godīgu cilvēku, kurš arī man dotu kādu daļu no ienākuma no mana darba. Parastiem grāmatizdevējiem - tirgotājiem negribu to dot, jo tie izlutināti no prostitūcijas rakstniekiem, kas prasa honorāra 2 rbļ. par loksni vai pusduci alus. Asp. tāpat būtu pāris grāmatas ko izdot (piem., «Sievietes franču revolūc.»), bet par to vēlāk. Ja Jūsu un In. mēģinājums izdotos, tad jau mums abiem būtu diezgan izdodamu un labi ejošu grāmatu, un mēs tās dotu Jums vien; tas būtu priekš mums ļoti patīkams stāvoklis, jo atkristu visas veikaliskās nepatikšanas. - Par «Kopumu» Jums vēl jāatraksta plašāk: kas būtu aicināmi kā līdzstrādnieki? (Bet Jums tad arī visādā ziņā jāraksta līdz.) Bez mums trim tātad, piem., zvārguls, M. Liepa, H. Asars, Deglavs, man zināms viens ļoti apdāvināts rakstnieks - matemātiķis; bet galvenais, kā būs ar J[ankavu]? Te tas pats sakāms, kas par «Spēku». Krājumiņā vajga būt vienības vairāk nekā žurnāliem. Un J. negribēs ar daudziem iet kopā, un daudzi nepiekritīs atkal J. uzskatiem. Es zem savas redakcijas nespēšu visus vienot; varbūt Jūs uzņematies rediģēt, tad ietu vieglāk? Vai varbūt Jūs dibinātu jaunu krājumu, ai citu nosaukumu? Es baidos, ka neiet tāpat kā ar «Spēku», un tad būtu ļoti žēl. Bet varbūt Jums ir kas cits, ko likt priekšā, tādēļ gaidīšu no Jums atbildi. Esat sirsnīgi, sirsnīgi sveicināti no abiem. Ar honorāriem mēs būsim vienmēr mierā, kā vien noliksat, parastās cenas Jūs zināt, bet mēs uz tām arī neturēsimies, ja Jums tas nebūs ērti. Tātad pilnīgi Jūsu nolikums. Paliekat nu veseli, daudz, daudz mīļu labdienu. [Bojāts teksts.] Būtu ļoti patīkami, ja Jūs noteiktu tūlīt, kādu darbu lai sākam. Sveiki! 104. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1908. gada 25. jūlijā Mīļo brāli! Par steidzamākām lietām Elza Tev jau atbildēja, tādēļ es nesteidzos ar šo, un vēl tādēļ, ka mums bij jāpārlaiž pārvākšanās un līdz ar to ilga darba nespējā, sevišķi Elzai. Bērnu grāmatas arī bij jāsteidz, bet tās Tu nu laikam jau būsi saņēmis un nodevis. Še būs pielikts rēķins klāt. Tad vēl būs pāris dzejoļu priekš Šmita kalendāra. Prozas dod viņam par Bihneri, kad «Stari» baidās. Grāmatas saņēmu. Arī «Bud[istu] katķismu», kam brangi un konsekventi izvests ievads. Elza kalendāru nerakstīs, jo nau izdevēja. Tāpat es rakstīšu «Virp. Kalendāri» tik tad, kad būs izdevējs un nauda, priekš Zeltiņa, Mekša un Gulbja kulēm strādāt negribu; to dara labāk prostitūcija un Foreļa tulkotāji. Bet par to vēlāk. Vispirms lielu, mīļu paldies par gādību par villu. Ko nu var darīt, kad iznāca šogad divkārt maksāt kronim, mazākais - tad nu nau parādu. Bet kā tad ir, vai tagad kronim jāmaksā uzreizi par visu gadu? Es tiku maksājis pa pusgadiem, pa 70 rbļ. Tas bija ērtāk. Tad Tu arī labi darīji, ka pārvedi apdrošināšanu uz Blauberģi, taču 10 rbļ. mazāk jāmaksā. Kad Tev nu tagad jūlijā samaksā īrnieks, tad atsūti gan kādu drusku naudas. Šogad nauda nemaz negrib ienākt: arī no tās krievu grāmatas dabūju tik pusi, t. i., 75 rbļ. (nezinu pat, vai grāmata ir iznākusi); no visām «Vārpām» izkūlu tik 8 rbļ. (t. i., par visu «Dantona» tulkojumu un dzejām!), tukšas vārpas! Vispār pirmo pusgadu dabūju tik pusi no tās summas, kas vajdzīga iztikšanai, labi, ka dabūju vecu aizdevumu. Un tā kā šogad, tā laikam ies uz priekšu arī, tikai varbūt ienāks vēl mazāk, un tad jādzīvo būs tikai no vecā krājuma, bet tas nesniedz priekš ilgāka laika. Villu pārdot es vēl negribu, jūrmala attīstās un, jo ilgāk es spēju kavēties ar pārdošanu, jo labāk. Tik, cik solīja R[ozenbergs], laikam varēs dabūt katrā laikā. Tad tas nu arī būtu viss. Kur nu meklēt izeju, lai pastieptu vēl ilgāk eksistenci? Uz grāmatizdošanu pašiem Tu neceri nekā. Man te vietu dabūt manos apstākļos vēl grūtāk cerams. Ja kas, protams, gadītos, grābtu cieti, bet uz to iziet es varētu tikai Amerikā. Tas man vēl paliek. Lūkosim vēl kaut kā ar sīkumiem. Dabūt savu naudu par «Virp. Kal.» caur sūdzību Tu, kā liekas, man arī neieteic. Pēterburgā es no šejienes nevaru sūdzēt, un pēc likuma jau arī jāsūdz man tas, kam es faktiski nodevu manuskriptu. Bez Tevis man visa tā nauda jāatmet kā zudusi. Riebums jau arī ir. Varētu un vajdzētu visu tādu rīcību no izdevēju puses celt atklātībai priekšā, jo es neesmu vienīgais, ar ko viņi tā dara, tā ir tagadējā laika pilnīga prakse: ar Tevi. tāpat darījis Rūoans, ar Landeri tāpat u. t. t. Bet tu laikam to arī neieteiksi, un bez Tevis es tā arī nekā nevaru padarīt, jo tuvākos apstākļus nezinu. Tu pats ieteic tulkot latv. rakstus vāciski. Bet es nemāku tik daudz ne krieviski, ne vāciski; lai tulkotu tanīs valodās literatūru, par dzeju nemaz nerunājot. Kas ir pats jau tulkojis, kā es latviski, tas zina, ka tulkošana ne mātes valodā ir diletantisms, un, ja es gribētu ar to pārtikt, tad vajdzētu daudz gadu vingrināties, tas būtu tas pats, it kā man tagad būtu jāmācās par ārstu. Ir cilvēki, kas drošāki par mani, lai tie to dara. Viss tas neiet, atliek sīkumi: vai Tu nevarētu piedāvāt «Virp. Kal.» Raņķim? Būtu vismaz tāds, kas ietu cauri caur Rīgas cenzūru, netiktu nemaz aizskarta lielā politika, bet tik mūsu apstāklīši. Honorārs 20-40 rbļ. par loksni, un puse tūliņ pēc manuskripta saņemšanas. Tur Tev tad arī būtu jādod kāda humoreska. - Vai Tu arī varētu kādu stāstiņu dot priekš «Kopuma» vai cita krājuma, ja tāds iznāktu šogad līdz novembrim? - Tad liels lūgums, mīļo brāli, sadabūt rokā «Salameas tiesnesi», varbūt man to kāds apgādās. - Tad es esmu mēģinājis šur tur rakstīt un sadabūt izdevējus maniem dzeju krājumiem (jauni, visi kopā 15-18 lokšņu). Tu redzi, cik ilgi tie sastāvējušies un sakrājušies, viņi rūgst, un es rūgstu līdzi, un, ja netieku no tiem vaļā, tad labi ar mani nebūs. Ir dažas cerības: ja nu dabūtu naudu, vai Tu nevarētu dabūt cilvēku Rīgā, kas rūpētos par izdošanu? nolīgtu ar drukātavu un tad nodotu ģenerālkomisijā? Alga būtu puse no ienākumiem. Tevi pašu lūgt es necenstos, jo Tu jau uz to esi atbildējis ar nē, un es jau arī saprotu, ka tas ir pret Tavu dabu, jo Tu, mīļo brālīt, esi īsta, smalka mākslenieka dvēsele, un es Tev tādēļ esmu tik bezgalīgi pateicīgs par visām tām nebeidzamām sīkām un lielām rūpēm, skraidīšanām un darīšanām; ko Tu priekš manis vienmēr dari, un dari ar tādu neizsīkstošu mīlestību. - Vēl bija runa, ka man tiktu izdots kāds lielāks tulkojums, bet es tālāk nekā nezinu. Tas tad nu arī viss: tas ir pagarinājums uz kādu gadu. Tad man būs jāpāriet uz praktisku darbu (vaļas brīžu dzejošanu mani nervi neatļauj), bet arī tur vajga sagatavošanās, un tādēļ labi būtu, ja rastos cita izeja. Tikai tā nau sīkumošanā. Arī Tu uz viņu nepaļaujies, Tev ir daudz vieglāk nekā man darboties lielumā, literatūrā; turpini tik savus romānus vai lugas: Tu zini visus apstākļus, un sekmes būs, visādā ziņā vairāk nekā ar Tavu sīkumošanos, tulkošanu un darbiņiem; kuri ir velnam mušas notes brīdī. Es Tev to runāju desmito reizi, bet es nepārstāšu atkārtot, jo man taisnība, ka Tu tik tā tiksi pie elpas, Ar ātrvilcienu brauc šurp Marlitta un visi vecie špīseri līdz pat Jūsmiņam un E. F. S., un Tu guli. Nē, brāli, celies, Tavs laiks, un nelaid mājās iekšā tos nedrēbnumus. Budis[mu] var tulkot simts vīru, šī laika romāņu rakstīt tik Tu. - Te vēl pāris lūgumi: policijai jāsamaksā trīs rubļi vai nu mamiņai, vai Tev pašam. P[ētersoniet]e, nenodos. Laikrakstu apstellē līdz gada galam. Kas ir ar «R[īgas] Apsk[atu]», vai Teodors bija par liberālu, ka aizgāja? Kas ir ar Poruku, ka neraksta? - Kā stāv ar Blaumani? - Kas iznāca ar Saveļa «Dzīvi» un ar Liepājas laikrakstu? Kāda ir Der. Gr. nod.? Vai latv. teātrs būs Rīgā un patstāvīgs? - Kādēļ Ēķis tiek boikotēts? Ko viņš izdarījis? Vai pārliecības dēļ? Vai «Uguns un Nakts» dabūjama tik pie Ēķa vai citās bodēs arī? Kādēļ «Starus» nesludina nekur? Iekasē, lūdzams, honorārus par bērnu grāmatām. Un nu esat abi no abiem sirsnīgi sveicināti un skūpstīti un paliekat veseli, mūsu mīļie. 105. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1908. gada 8. augustā Mīļo brāl, saņēmu šodien Tavu vēstuli (naudu vēl nē) un rakstu visā īsumā dēļ še klāt pieliktiem manuskriptiem. [Augšā ar zīmuli pierakstīts: Manuskriptus sūtu savā otrā pakā.] Tie bij līdz ar grāmatiņām priekš bērniem izsūtīti jau 19. jūnijā (j. st.), bet atnāca no robežas atpakaļ, kaut gan bija sūtīti taisni tādā kārtā, kā bij teikts no Plāt[esa] firmas. Nu iznācis nejauks nokavējums, un Elza ir gluži uztraukta. Saņem nu vismaz tulkojumus un izskaidro Pl. firmai notikumus. Grāmatiņas sūtīšu otrreiz, kad būšu aprunājies pastā. - Nu par mums pašiem: daudz mīļu paldies par pūliņiem ap vasarnīcu; izdevies ar amatniekiem, kā zini, Tavi uzskati ir pareizi. Cik maksā krāsošana, vairs neatminos, parakņāšos, varbūt uzdzīšu vecus rēķinus. Krāso arī, ja tik vien man nau jāsūta no šenes nauda. Bet ar 65 rbļ. un sīkumiem no kalendāriem un «Stariem» gan netiks. Vai nevarēji dabūt tulkojumu no «Salameas tiesneša», varbūt nau ņemts? Ar «Virp. Kal.» nezinu, ko darīt, kad Zelt[iņš] jau II negribēja, tad tagad arī nē. Es jau Tev rakstīju, ka es to taisītu tādu, ka var Rīgā izdot. Ko tad viņš uz to saka? Man rakstīt Zelt. nau prāta, ja vari, izdari mutiski. Un kas tad ar sūdzēšanos pret Meksi un Gulbi? Vai tad Č[ikste] uzņemas? Tad lai sāk sūdzību. Vai aprunājies ar kādu advokātu un uzdod tam sūdzēt, jāsūdz ir. Tu zini pats, ka es nevaru iztikt bez honorāra. - Elza savu kalendāri grib rakstīt, raksti tad arī Tu priekš tā. Vai saņēmi pāris dzejoļus priekš Šmita kalendāra? Es sūtīju pēdējā vēstulē. Vai par «Spēku un vielu» recenziju no H[ermaņa] saņēmi? Viņš raksta, ka sūtīšot šurp. Paņem labāk pats no viņa un dod, kur redzi. - «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» ir gan ticis gluži vājš un ļoti vajā kosmopolītus, kad viņš nebūtu pastellēts, tad varētu labāk «Dzīvi»; atsūti no tās kādu parauga numuru. Vai Tu «Dzīvē» nevari rakstīt kādu romānu? Ar P[ētersonie]ti, kā jau Tev rakstīju: lāga sieva, bet naudas lietās pilnīgi neuzticama, viņa arī savās lietās izšķērdīga un cita lietās ne tik netaupīs. Mums viņa vajdzīga vasarnīcai. Parunā ar viņu gan. Malku tiešām viņa paņēmusi, bija pus kaudzes un bez tam vēl pilna visa pagrabaugša. Par zāģēšanu vien tiku aizmaksājis 30 rbļ. Pasmejies un ierēķini viņai to māklernaudā, un piemaksā vēl varbūt kādus 10 rbļ. - Par tiem mīļajiem vārdiem, mans brāli, tanī sīkumošanu lietā un par mūsu mierināšanu, ka jau gan ar laiku ies labāk, mēs Tev esam sirsnīgi pateicīgi, bet es tomēr ceru, ka vēl izdosies kāds mēģinājums tikt no sīkumiem laukā - Tev un mums. Un tad, ja arī man nenāktu nauda no mana triju gadu darba, man tomēr vajga laist klajā manus dzejoļus, tas man vajdzīgs psihiski, es citādi nevaru tikt pie cita tāļāka darba. Priekš tām es meklēšu tagad izdevējus uz visām pusēm; vai Tu nevarētu man tur dot kādu padomu? - Es visu rakstu lielā steigā. un varbūt aizmirstu ko svarīgu, bet, to svarīgāko nekad neaizmirsīšu, es jau to redzu katrā; Tavā rindiņā un garajās, rūpīgajās pārdomās par mūsu sāpju bērnu ekonomiku, Tavu brāļa mīlestību un Tavu labo sirdi uz visiem. Palieci vesels un esat abi no mums sirsnīgi sveicināti un skūpstīti. Tavs brālis. 106. J. JANKAVAM Kastaņolā 1908. gada 10.-12. augustā 10.-12. 8. 8. Mīļo biedri, ar katru vēstuli mēs nākam viens otram tuvāk. Jūsu pēdējā man sevišķi mīļa, jo no tās redzu, ka mēs sākam ne vien dziļāki saprasties, kur esam vienis prātis, bet aplūkojam arī starpības, lai novērstu: pārpratumus un izlīdzinot un norobežojot nāktu pie skaidrības. Tur mums liels palīgs mūsu draudzība un varbūt vēl kāds augstāks un vecāks sakars, par kuru es ar lielu prieku lasu kādā Jūsu piezīmē, ka Jūs zem mana iespaida nākuši pie sava tagadējā uzskata, kaut gan pa citu ceļu. Uz to man jāsaka, ka es vismīļāk mācos no tā, kas no manis mācījies, kur es tik citā, tāļākā veidā redzu pats sevi. Tas ir cilvēcisks sakars, kurš man liekas viens no skaistākiem un garīgi auglīgākiem. Mums caur to jātop veicinātiem vēl vairāk skaidrībā par savu darbu un paša darba darīšanā. Man te Jums tūliņ jāsaka lielais paldies par vajadzīgo materiālu došanu - Sorela grāmatu, - es vēl vājš francūzis, - par franču sindikālistu uzskatu izlikšanu īsumā. (Es Jūs vēlāk arī jautāšu.) Vai pēc Jūsu domām franču 1793. g. būtu iespējams priekšmets dzejiskai aptveršanai un attēlošanai, un kādus Jūs iedomājaties priekš manis tematus? Hugo romāns ir gandrīz vēsture, ne dzeja. G. Büchnera «Dantona nāve» (viena no vislabākām dzejām pasaulē) dod tomēr indivīdus, atšķirtus no masas, ne kā masas simbolus (tas nau viņa nolūks). Vai šis temats, viens no lielākiem, ir jel maz iespējams dzejai? Jo še reāla vēsture, ne teika. (Par ko Jūs to saucat par mītu?) Ar Hauptm[aņa} «Vēveru» reālismu še nepietiek, «Ug. u. N.» teiku simbolisms arī nau piemērojams. Te vajdzīgi līdz šim vēl nezināmi līdzekļi. Jeb Jūs to nebijāt domājuši kā tematu? Un kādus Jūs domājat tematus? Parakstat man par to, es gribu redzēt, vai mūsu sakars arī te var būt auglīgs. Negatīvā ziņā man ir no vislielākā svara Jūsu kritika, kuru atrodu Jūsu vēstulēs, un lasīšu varbūt drīzumā «Staros» (vēl nav piesūtīts 4. nr.), un es dusmojos uz sevi, ka aiz jūtelības atsacījos no rokraksta lasīšanas: es tagad varbūt jau zinātu pilnīgi noteikti Jūsu domas un nebūtu jālūdz pēc paskaidrojuma tanī B[aumaņ]a jautājumā. Pret ko Jūs visvairāk protestējat? pret manu «U. u. N.» komentāru pēdējā vēstulē, pret lugas ievadu, pret ievada vārdiem: «vadi mūs L[āč]pl[ēsi}»? Liekas, ka luga pate (bez ievada un komentāra) atrod Jūsu nedalītu piekrišanu, Tas vien tik man no svara, jo viss cits ir blakus lieta, komentārs un ievads, kaut arī no manis dots, nau organiska sastāvdaļa, tēvs pats var apspriest nepareizi savu dēlu un uzšūt tam nepiederīgu svārku. Tad: ievads nau rakstīts saprašanas dēļ, bet viņa nolūki estētiski: 1) stāties tehniska personu saraksta vietā; kurš aiztrauc katru ilūziju lasot, un 2) sagatavot lasītāju fantāziju un jūtas, atraujot no ikdienas, pieslēgt pie masas cerībām uz c[īņas] gara (varoņa) augšcelšanos, tik citā veidā (vest sakarā ar vispasaules parādībām un norādīt, cik tur liela loma cīņai no ārkārtējā augstākā stāvokļa, [cik] pieslēdzas pie ideālisma un varonības dziņām lasītājā; tam jājūt, ka arī no viņa tiks prasīta uzupurēšanās, un vēl lielāka, jo cīņa tikai vēl sāksies). Cīņas, varonības, gribas sajūta man ir viss, no šenes jāsaprot mani, dzejai tik tas jādod, ne zinātniski paskaidrojumi un pamatojumi, kuri paliek tik bezvērtīgi sīkumi bez varonīgas gribas, tāpat kā visi saimn. apstākļi negrozītos bez šīs gribas. Psiholoģiski šī griba nau bez atslābšanas, man tā arī bij jātēlo L. Gribas moments, man liekas, arī priekš Jums no izšķiroša svara, es biju domājis, ka mēs te satiksimies. Ceru vairāk no gribas un dzīviem cilvēkiem nekā no apstākļiem bez tās. Pie manis ar šo domu viss saskaņā; arī dzejā mani interesē dzīvi cilvēki visvairāk, tie man visam mērs un simbols; reālisms (apstākļu tēlošana) dzejā ir materiāla krāšana, simbolisms - sintēze. Griba ir visam saturs, un gribas augstākā pakāpe ir masā, tautā jeb proletariātā. Nāk[otnes] dzejai jābūt vienai no šīs gribas parādībām, ar to dzeja būs pacēlusies augstākā pakāpē, un tā būs lielāks sabiedrisks dzīves spēks. Tā es vērtēju c. garu, arī psihol. atslābstošo. Bet šī atslāb. pieder klāt, es nevaru to netēlot, un, ja atsev. personas vai partijas grib to neievērot un nekā necer no c. gara, kas reiz atslābis, tad tie; man liekas, neizteic masas psiholoģiju. Jūs sakāt, ka strādnieki atdūrušies pret to pašu B. manīto pretrunu: kas kritis, no tā nau ko cerēt: Bet varbūt tie bij vēl nesen s[ociāl]d[emokrāti], kuri dievināja apstākļu visspēcību un aicināja gribu? B. pats jaunajos uzskatos dzīvo tik vēl gadu, un negribot atsaucas vecie ieskati; es, no manis izliktos uzskatos, esmu pamazām ieaudzis 15 gados. Bet pret Jūsu liecinieku es gribu pievest dokumentus - ja atļauts joks - tautas psih-as dokumenti ir arī teikas un epi, un tie pa lielākai daļai nobeidzas ar cerību un gaidām, ka kritušais varonis (t. i., tautas gars, c. gars) celsies un nesis galīgo atsvabināšanu. Šādu cerību nevar izteikt drāmā, tādēļ es to pārcēlu no beigām uz ievadu, cieši pieslēgdams masas, prolet. psihol-ai. Uz ievadu un kom[entāru] nepastāvu. Pašā lugā visur šī sakarība, daudzie pavedieni uz visu parādību pusēm un cīņa kā visa dzinējs spēks, un masa kā visa spēka nesēja. - Ar Sorelu sastopos katastrof. mītos. - Ar Roz[iņu] nau nekā kopēja, vilto pat Baltijas iekaroš. faktu. Kā stāvat pret simbol[isma] noliegš. caur Pļehanovu? - Negribu pārliecināt - sen to nedaru, - ne runāt par labu lugai, bet teikt savus uzskatus, jo vairāk draugi zina viens par otru, jo labāk; mani ienaidnieki mani vienmēr ļoti ātri un pilnīgi sapratuši, arī bez manu darbu saprašanas. - «U. u. N.» nesludināt. - Herm[anis] - negribu to, ka mani izaicina uz kl[ajā] nākš[anu] un garām polemikām, jo steidz. pozitīvi darbi. Pateicība - «Staru» iznākš. - Valters - Jansons. - Jansons, liels klauns, tipisks piemērs tam pārvēršanās spēkam, kas valda latv. pasaulītē: frāzes, lielība, nekaunība; viņa ierocis - anekdote, viņa nesējs - klauns. Un tas ir tas vīrs, uz kura gribēja dibināt visus 90. gadus un kuru ņēma par romāna varoni tāds pats klauns dzejniekos V. E. Pa to starpu jau V. E. atradis sev citus divus varoņus: As. un Veinbergs. Pilnīgi V. E. stilā. - Up. - Mani kritiski raksti. Mans darbs «D[ienas] L[apā]» bija ideju došana citiem, piem., Jansonam; vēlāk kultūr. darbs: tulkoš. un valodas nodibināš., lai būtu ceļš literatūrai. - Man būs gluži savādās jūtas paskatīties, kāds es bijis un tapis no Jums zīmētā ģīmetnē, bet bailes pārvalda, jo nu jau es tik gribu sākt strādāt. Lai draugi man palīdz bailes pārvarēt. Mēs esam diezgan Stipri, lai varētu būt prātīgi un maigi. Mēs neļausim arī visiem tuvākiem darīt uz savu pārliecību iespaidu, bet tādēļ viņus rupji neatraidīsim. Tā izskaidrojat manas jūtas; kad jāaizskar vecās saites. Ka viņas irst, tur Jūs neesat vainīgi, tas sācies kopš gadiem 15. Kad arī Jūs apstātos savā cīņā, es nevarētu apstāties, jo tas priekš manis nau šāds jautājums, bet tā - mana dzīve. Tikai mūsu soļi nau vienādi, bet mēs abi ejam vienu ceļu un iesim. Par jūtām vēl vienu piezīmi, jo var gadīties, ka Jūs pret tām atdursaties arī vēlāk: dzejnieka amata rīki ir jūtas kā zinātniekam un politiķim - domas. Viņa domas ir jūtu atvasinājumi, shemati, viņš zina, ka pamats ir jūtas . . . Liela darbība pamatojas uz jūtām, ne uz domām, jūtas tuvāk materiāliem apstākļiem. Prāts tik piepalīdz regulēt darbību kā budžeta iepriekšējs uzmetums. Kad es stāvu tik tuvu masai, tad ar jūtām. Prāts var maldīties un grozīties, jūtas arī maldās, bet negrozās. Pret dialektiku? Bet specif. dialektikas nau ne lugā, ne ievadā, pat ne vēstulē, jo par attīstības lokiem dialektika nemin. Bet lugā (personās, uzbūvē, idejā) ir gan attīstības princips (s. d. bieži to sauc par dialektiku plašākā ziņā), varbūt Jūs pret tiem protestējat? Pļehanovs arī neatzīst simbolus dzejā (brošūra par Ibsenu). Tāpat lugā nau pēdējā Hēgeļa imanentā gara, - tas ir dzejisks simbols, kuru H. nedrīkstēja ņemt kā pierādījumu zinātniskam pētījumam, bet arī dzejai tas neder, arī tehniski dzejai neiespējams, jo nau dzīvs padarīts. Tas šimbrīžam ir man līdzeklis parādību un viņu sakarības aptveršanai. Vai Jūs iztiekat bez attīstības principa un ko ņemat viņa vietā jeb, labāk, ko ņemat dialektikas vietā? Bet domāju, ka atzīstat attīstības principu, jo atzīstat vēsturisko materiālismu. (Hēgeļa imanentais gars.) Tas vēl nebūtu im. Spēks, bet tik filoģenētisks piemērs par pasaules attīstības likumu vēsturi. Lāčplēsis nau Hēgeļa imanentais spēks, jo negrib zinātniski ko pierādīt, bet dzejnieciski attēlot personā (tas pats arī masā) cīņas garu, kurš saceļas, sadeg, atslābst, izteikt lugā, lai citā veidā (arī personā) ietu atkal augstākā lokā. Ja :gribat, lai Lpl. būtu imanentais spēks, tad vismaz tam vajdzētu attēlot visu pasaulsvēsturi (Jūs redzat, ka tas še nau darīts), bet arī dots tik viens cīņas, piemērs (sakat man savas domas par to). Bet B. īsti prasa ko citu: kā var aicināt Lāčplēsi (t. i., cīņas garu), lai ved mūs cīņā; kad šis c. gars ir vienā lokā; kritis? Laikam gan saimnieciskie apstākļi, im. Spēks, kā to grib lielums s. d. B[aumanis] neievēro masu psiholoģiju, ne apstākļus, ved cīņu, bet - gars, griba, un, ka cīņas gars, faktiski uzliesmojis, atslābst, tas nenozīmē, ka tas būtu beigts, tūkstoškārt tas atkal uzliesmos un ir aizvien audzis, arī atslābdams - to māca vēsture, un vēsturiskais materlālisms tam nerunā pretī. Arī nākotnē es no viņa vairāk ceru nekā no saimnieciskiem apstākļiem; jo viņš jau tos izlieto. Ja arī Jūs cīņas gara un gribas momentam pieliekat tikpat maz svara, tad te mums ir nopietna starpība. Bet Jūs tad daudzās vietās runātu sev pretī. Bet varbūt Jūs domājat, ka nevajga tēlot pagātnes cīņas, bet kādēļ tad minēt katastrofiskus mītus? Varbūt vajga tēlot tikai auksti un objektīvi un neaizdedzināt tagadnes un nākotnes sajūsmību par pagātnes cīņas garu? Prasat to no pilsoniska dzejnieka, ne no manis. Mana dzeja ir priekš proletariāta, un viņas uzdevums to stiprināt garā un jūtās uz lielo gaitu. Bet varbūt es velti uzbudinos, un Jūs atgādināsiet man tāpat kā izgājušo reizi, ka vajga apspiest jūtas, likt vadīties no prāta, un tas būs pareizi. Izg[ājušo] reizi Jūs mani pārpratāt. Ja gribat materiālu substrātu Lpl., tad tas varētu būt proletariāts, kurš faktiski nesis visas šķiru cīņas un arī elpas garu, bet vienmēr atslābis, kad valdošā šķira apmierinājās. Pretruna būtu tad, ja Lāčplēsim vajdzētu nozīmēt tikai buržuāziju, bet kamdēļ gribat tā nesaprast? Ir pretruna: Lpl. pats apmierinājās, tātad nevar vest galēju cīņu, - un es tomēr uz to ceru. Manā apziņā šo pretrunu izlīdzina tas slēdziens: katra šķiras kustība iet no apspiestības caur cīņu uz uzvaru, t. i., mieru un tad valdību, t. i., citu apspieš. Šķira seko viena otrai tādos attīstības lokos, bet katrs loks nau vienlīdzīgs agrākam, bet plašāks, līdz beigās šķiras pašas sevi iznīcina, kad galīgā cīņā atsvabinājās pēdējā zemākā, kura vairs neapspiež citas, jo zemāka vairs nau. Tad loki izbeidzās. Lpl. ir galējs spēks visos lokos, liekas gan, atnākot atpakaļ lokā, bet augstākā, te pretruna arī raisās (te cilts, kas to cīņu vedīs galā). Laimdota ir ikreizējs ideāls katrā attīstībās lokā; līdz ar viņas sasniegšanu iestājas miers un pieticība. Zināms, katrā lokā Laimdota ir citāda, bet viņas kustības tendences ir vienmēr tās pašas. Tā, piem., dzīvē tipa priekšstāvji ir dažādi, tips viens. Spīdola ir pretspēks, kas dzen pāri pār ideālu (Laimdotu), Sp. un Lm. cīņa ved uz ideālu nākošā lokā. Dzejai kā organismam vajga simbolu bagātības visām attiecībām, un galvenām pat vairāku; tomēr visai pilnībai jākopojas cilvēkā kā simbolā, kas pats attīstās visu aptverošā simbolā. Tā, piem., pils ir palīgu simbols, neorganisks, Laimdota organisks. Līdz šim dzejā vienīgi bija šādi neorganiski, mehāniski simboli, tie pietika, kamēr dzejā nepazina dialektiku, netēloja dinamiku vai attīstības principu. Organ. simbols pats attīstās, un tas vien spēj attēlot masu kustību, idejas, ja gribat. Un tāds organ. simbols ir tik cilvēks. Tā Marx pirmais saprata ražošanu attīstībā (ne tikai mehāniski kā t. s. sabiedriskā organisma mācītāji Spen[sers], Schäft[sberijs] u. t. l.). šis pats attīst. princips Jāpiemēro dzejā, tad tik varēs izteikt masu kustību (materiālo un garīgo) mākslā, tas būs t. s. jaunā māksla, kuru tā meklē. «Ug. u. N.» šis princips piemērots pirmo reizi apzinīgi, kaut gan atrašana un darbs drāmā bija pusneapzinīgi kā jau katra garīga radīšana. Ne senās teikās; ne R. Vāgn[era] «Nībelungos» vēl nau šīs apziņas un mērķa, - modernā deka[de]ncē un simbolismā jau ne tik ne; vispār es nezinu nekur tādu piemēru. Bet senās pamata un godu teikās ir pirmais «loks», un to es gribu spirālē vest tālāk. Bet viss sacītais par organisku, dinamisku simbolu paliek nepilnīgs, ja neievēro to, ko tik skaidri izteic Jānis. 1) Simbolam jābūt konkrētam, dzīvam cilvēkam; ja tas nau, tad neskatot uz visu, tomēr nedzīvas alegorijas; to pieredzējuši visi pasaulsliteratūras virzieni, kad viņi nedeva vairs dzīvus cilvēkus, bet šablonas, jo nebija dzīva satura. 2) Iracionālais, no tā nešķiramais elements. Beigās vēl dzejas darbam jābūt pašam organiskai būtnei, ar patstāvīgu dzīvību, un dzejniekam iet kā tēvam, kurš nevar noteikt dēla būtni. - Tā sapratis (nu jau 4 gadi, kā «Ug. u. N.» rakstīta) tikai Jānis un Jūs varat iedomāties manu entuziasmu par to; man vēl tagad kauns to izteikt vārdos, kuri vienmēr nenozīmīgi. Neēsmu simbolists, tas izsaka par maz, zīmējas tik uz tehn. līdzekļiem, pat ne uz metodi, tāpat kā neesmu impresion., ne romantiķis. Vajga cita vārda šim kompleksam no jauna nolūka (masas tēlošanas virziena; sintēze un filozofija, attīstības likumu saņemšana kopā). Mīļais Jānis lai dod vārdu. Saprasts laikam netiks arī «U. u. N.», jo viņš prasa, lai uzskata dzeju no gluži jauna redzes stāvokļa. Kas paradis dzejā redzēt tikai statiku, paliekošu attiecību, labāk masu un ideju, un parādību, kaš neattīstās, nemainās iedamās, - tas arī atzīs par pareiziem tikai alegorijas jeb mehāniskus simbolus, kādi piemēroti statikai, tāds neredzēs lēti, ka še nau pretrunu pilnas alegorijas, bet organiski (mainošies) simboli, kuri nebūt neattēlo statiku. Bet simboliem ir konkrēta forma priekš ideju dinamikas, t. i., masas un idejas viņu attīstībā un maiņā. Vērotājs domās, ka viņam sniedz parasto, un redzēs, ka kas nau kārtībā; viņš neredzēs tūlīt jauno un arī nevēlēsies to redzēt, jo tas spiež viņu domāt; pārradīt savus uzskatus, t. i., darīt lielu darbu, - un viņš taču gribēja atpūsties. Kūtrības likums ir tas pats materiālā dabā kā garīgā. Pret to jācīnās. Inteliģencei vairāk līdzekļu saprast jauno, bet nekādas gribas, jo jaunais iet pret viņu, darba masai maz līdzekļu, bet viņai griba iet līdz ar jauno un viņai tas, ko sauc par instinktu. Kā viņa nesaprata Marxa vārdus, bet viņa garu, tā, es domāju, viņa izturēsies arī pret jauno mākslu, - tā nāk no viņas un iet uz viņu, un līdzi mana pa]aušanās un cerība. 107. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1908. gada 27. augustā Sirsnīgi sveiki! Es ceru, ka aizspēšu Jūs vēl Jaltā. Šillera «Laupītājus» esmu jau iesācis; Hugo «D. j.» ir pastellēts, un Asp[azija] tos tad tūliņ sāks tulkot. - Cenas mums mēdza būt šādas: literār. prozas tulkojumi - 15 r., dzejas tulkojumi - 20-25 rbļ. Vispār tās pašas cenas, kas parastas, arī mums būtu pa prātam. Maksājuma veids pilnīgi Jūsu ziņā; kad Jums labāk ir zināma mēneša summa, kā mums sūtījāt pērn, tad mums tā arī ir patīkama. Dabiski ir, ka maksātājs nosaka maks. veidu. - Vēlam Jums labi atpūsties un izveseļoties. Asp. par veselību bieži žēlojas; man ir labāk. Paliekat daudzreiz sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Sveiki! 108. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1908. gada 9. Septembrī Mīļā, dārgā biedrene, šo rakstot; dabūju, Jūsu skaisto karti un ar sirsnīgajiem sveicieniem, par visiem lielo paldies. Steidzos Jums tūdaļ paziņot, ka saņēmu šodien labu ziņu, kas uz mani attiecas: no Rīgas raksta mani draugi no seniem laikiem (Jūs tos laikam nepazīstat), ka sadabūjuši naudu un uzņemas manu dzejoļu izdošanu. Simtu, simtu paldies par Jūsu pūliņiem un mums parādīto līdzdalību; mīļā; labā biedrene: Pēc kādas nedēļas es jau varu dabūt tuvākas ziņas un ceru, ka vārēšu iztikt bez Jūsu minētā izdevēja. Izsakat viņam un visiem, visiem, kas par šo lietu interesējušies, manu sirsnīgāko pateicību, es nekad neaizmirsīšu piedzīvoto laipnību. Sarunas par subskripciju lūdzu arī vairāk neturpināt, bet tik paturēt uz mums vienmēr to pašu labo prātu. Drīzumā ceru arī aizsūtīt Jums to parādu, lai Jūs varētu atkal palīdzēt citiem ar savu devīgo roku un labo sirdi. - Mākslenieki man vairāk nau rakstījuši, kaut gan es tiem tūliņ atbildēju. Lugānas pastā priekš Jums vairāk nau nekas pienācis. [Pusizdzisis vārds] rakstīšu un pateikšos. Vai Šmits no Amerikas bija pie Jums? Vai pazīstat viņu tuvāk? Daudz, daudz mīļu labdienu no mums abiem. 109. E. BIRZN1EKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1908. gada 18. oktobrī Mīļais draugs, saņēmu nupat Jūsu kartiņu un pāris dienas pēc tam naudas sūtījumu - lielo paldies! «Laupītāji» no Šillera būs gatavi pēc pāris nedēļām, - būtu jau agrāk, bet pašā pēdējā laikā nāca no Ēķa piedāvājums izdot manu Kalendāri, un, tā kā tas ir termiņa darbs, tad «Laup.» atliku drusku. Kalderona lugu likšu tūliņ atsūtīt šurp iz Rīgas, kur viņa guļ. Oriģinālus un citus tulkojumus varēsim sagatavot tik pēc svētkiem. Kad būšu saņēmis Jūsu vēstuli, rakstīšu plašāk. Asp[azija] jau gandrīz mēnesi ļoti nespēcīga, kādu nedēļu pat uz gultas gulēja. Gratulē Jums uz izveseļošanos un liek sirsnīgi sveicināt. Paliekat veseli, mīļais draugs, sveicinājat bakiniešus un esat pats daudzreiz mīļi sveicināts. 110. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1908. gada oktobra beigās Mīļais, dārgais! Liels paldies par Līgotņa literatūras vēstures atsūtīšanu; nebiju cerējis, ka viņš tik ātri paspēs tik pilnīgi caurstrādāt savus materiālus, nu te ir, cik ātrumā viņā ieskatos, paveikts liels paliekošs kultūras darbs, kāds arī bij jūsu «Tauts. pam. māc-as», tikai te ir pilnīgs oriģināls, un arods līdz tam bij gluži neizkopts. Pēc t[autas] dz[iesmu] krājuma, gramatikas (vārdnīcas vēl nau) nu tik mēs ar lit. vēsturi varam skaitīties par kultūras tautu. (Baltijas vēsture drīz jau nu arī būs, pateicoties Landeram.) Tas ir Līgotņa lielais nopelns. - Tiklīdz atkratīšos no steidzamākiem darbiem, rakstīšu viņam pašam, un, kad būšu vēl brīvāks, jāraksta par to atklātībai. - Bet nupat esmu līdz kaklam iestidzis darbā: piepeši, nedēļas divas vai trīs atpakaļ, atnāca pieprasījums, lai es taisot savu Kalenderi. Apgādātājs būšot Ēķis; maksāšot arī. Tātad es likos klāt un šonedēļ beigšu un nosūtīšu. Man tas gan nāca par daudz nelaikā, vajdzēja pārtraukt darbu pie dzeju krājumiem, un tie man taču nepieciešami vajdzīgi. Es nezinu, kā ar maniem spēkiem būs, bet, kad vajga par daudz, tad taisni spēj. Par nelaimi vēl Aspazija slima jau ilgāku laiku. - Dz. krājumu nesūtīju; mierinādamies; -ka pastipr. kārtība palaidīs grožus lēnāk; bet nu lai iet tūliņ uz svētkiem. Nosūtīšu Tev rokrakstu līdz jūsu 1. nov. Bet nu es gan gribētu visus kopējā krājumā: 1) atsevišķi 3 krājumi nevar iznākt ātrāk kā 1-2 gados, un taču viņiem jāiznāk ātrāk, jo ir laika dzejas, 2) katrā krājumā sava viena sajūta, un tas izliksies vienpusīgi un dos nepareizu sajēgu, 3) kopējās tā nekaitēs strīpošana. Tikai nu naudas vajdzēs vairāk, bet risks toties mazāks. Grāmata būs dārga gan, bet varbūt varēs dot %. - «Liter. vēsturi» nodošu bibliotēkā. - Apsūdzības rakstu pēc «P. M.» gan ļoti lūdzu atsūtīt. - Kā tas izskaidrojams, ka B[ergs] raksta iekš «Apskata»? Vai nenāk vēl pats atpakaļ? - Vai «Jaunais teātris» varēs pastāvēt? Kādēļ pēdējo viņa lūgumu parakstījušas tikai 15 biedrības? Kādēļ visas kases, arī Bisnieka, ir pret to? Vai nau viss dekadentu rokās? Raksti par visiem notikumiem plaši, mīļais, jo es dabonu ļoti maz ziņu. Daudz, daudz sirsnīgi sveicieni no mums abiem. 111. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1908. gada novembra sākumā Mīļo brālīt, še Tev Elza izmeklēja skaistu karti (nau tālu no mums), patlaban to līdz ar daudz mīļiem sveicieniem un skūpstiem, jo garāku vēstuli tūlīt nau laika rakstīt. Tiklīdz nogrūdīsim steidzamākos darbus, tad atbildēsim par visu. Es biju nupat staigāt un atpūsties, un nu redzu, ka nokavējis uzrakstīt par J. Asaru. Bet grūti man arī būtu nācies, jo pēdējie notikumi tik smagi. Sveicini H[ermani]. Šo vēstuli nodod Dr[avniekam]. «Sieviešu kalendārs» top pašlaik rakstīts, un tad nu Tev arī vajdzēs priekš tā dot kādu stāstiņu. Paliekat abi miii sveicināti un turaties pie labas veselības. Sveiki! 112. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1908. gada 7. novembrī Mīļie ļautiņi! Elza jau kopš laika slima, un gribam braukt ar viņu pie Sahly uz Bernu, gaidam tik atbildes. Tātad tūliņ diemžēl nevaram Jūs apmeklēt; varbūt ka Tu, Maimi, varētu vēl līdz šejienei atbraukt. Bet Tev jau arī taisni tagad būs daudz pūles, kamēr noliksi Brenci pie vietas. Vēlāk tad jau no Bernas būs vieglāk mīļo Brenci sasniegt. Jau tagad mums taču ir tā apziņa, ka esam tuvāk vieni otriem. Diemžēl nevar vienmēr, ko grib, un tā mums laikam būs jāpaliek Tevi neredzējušam, mīļo Maimi. Paliekat mīļi sveicināti. 113. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1908. gada 11. novembrī Mūsu mīļie, esat nu sirsnīgi sveicināti mūsu zemē! Rakstīju jau reiz uz Davos-Platz, Sanatorium Turban, ka Elza puslīdz līdzīgos apstākļos, - šinīs dienās gaidām atbildi, kad profesors pieņems (viņiem jāpieprasa jau divas nedēļas iepriekš), tad būs jābrauc. Tā šim brīžam tūliņ nevar iznākt redzēšanās, bet varbūt mums jābrauc uz dzīvi uz Cīrihu vai Berni, dakteru dēļ, tad jau ar Brenci gan redzēsimies. - Mīļus sveicienus Vagulim; mēs domājām, ka viņš kur tāli projām, ka nau nekādas ziņas laidis. Esat nu pulciņā cik varat priecīgi un [iegādājat?] tos, kas nevar būt līdzi. Mīļi, mīļi sveic. 114. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1908. gadā, ap novembra vidu Cienījamais draugs! Jūs nebrīnēsaties, ka es Jūs tā uzrunāju; kas ar tik sirsnīgu draudzību varējis par mani runāt mūsu pirmajā literatūras vēsturē, tas jau ir mans draugs bijis, un šis jaunais vārds tikai apstiprina vecās jūtas, kuras uzradās jau viņās skaistajās dienās, kad jūrmalā bijām kopā un garīgi sapratāmies. Dziļi aizkustināts un sarkdams, un brīnīdamies, es tagad lasu, kā Jūs ar ģeniālu spēku esat aptvēruši laiku un patību, kas no viņa izaugusi, un ar tādu caurspīdīgi skaidru vienkāršību to attēlojuši. Caurspīdība, vienkāršība un tomēr plašums ir augstākais, ko var teikt par kritiķi un mākslenieku, un pēc kā es tik cenšos. Līdz šim mums nebija kritiķu, kas būtu spējuši caur kritiku radīt tēlus (priekš tā vajga divkārša spēka, bez analītiskā - arī sintētiskā jeb dzejnieciskā), bija mums visaugstākais - viri ar plašu zināšanu un skatu, ar fantāziju (piem., Asars), vai dzejnieki, kas kritikā gribēja iztikt ar saviem dzejnieku līdzekļiem vien. Ja iedomājos, piem., V. Egl[īša] plašo fantāziju par tematu «Poruks», tad man jāsmejas; pretī Jūsu tēlojums tik īsā apmērā, gluži reāls un stingri loģisks, bez kādām mistiskām puķēm un tik skaistā stilā, plastisks, dzīvs kā organisms. Tā līdz šim kritikas un raksturojumus nerakstīja. Es varu iedomāties, kāds gluži jauns mākslas darbs iznāks Jūsu monogrāfija, kur Jūs šīs savas spējās varat pilnīgi atraisīt un iet jaunus ceļus, kā Jūs to jau darījuši romānā. Es tik vēl par vienu gribēju sevišķi pateikties, ka Jūs uzsverat manu dzimtenes mīlestību: pats kaunies ne vien to teikt, bet pat apzināties, un, kad cits to izsaka, tad tik jūtu, cik dziļi tas sēd. Jūs man arī daudz citās vietās esat teikuši, ko es tikko apzinājos (mūsu darbība jau ir pusapzinīga), kā ģeniāls aktieris izteic bieži to, ko autors nebija apzinājies. Sevišķi smalki izvesta ir «U. u. N.» analīze, ar apbrīnojamu instinktu atrasti viņas dzīvības nervi: es atkal neviļus iedomājos to jūrmalu, kur mēs visi bijām kopā, jo tur arī Spīdola un «U. u. N.» rakstīta. - Man tik daudz būtu ko teikt: bet ļoti steidzīgs darbs (kalendārs un tad dz. krājums), un A[spazija] turklāt slima, vienu tomēr gribu vēl teikt: es gar impresion. stilu baidījos minēt, domāju par agru, un nu Jūs man par lielu brīnumu to tik skaidri aprādat un analizējat «U. u. N.». (Par to gribētu Jums plašāk rakstīt vēlāk, man gribētos, piem., Gita nosaukuma.) Es Jums beigās gribētu vēl izteikt pateicību, bet baidos, ka neiznāk banāli, lai tās vietu izpilda manas draudzības jūtas, un es esmu labs draugs saviem draugiem. Jūs esat manu darbību daudz, daudz atzinuši arī tur, kur tas netika darīts; ar draudzīgo, lielo uzslavu Jūs esat rādījuši, kādi mērķi man ir jāsprauž un jāsasniedz mūsu lietas labā, un, ja es jel vienā ziņā spēšu ar saviem turpmākiem darbiem sasniegt kādu daļu no tās nozīmes, kādu Jūs man pieliekat jau tagad, tad es par to pateikšos Jūsu draudzībai un zināšu, ka es to izpelnījies tikai tās lielās lietas dēļ, kas man dārga. 115. E. PĪPIŅAM Kastaņolā 1908. gada 18. novembrī Ļoti cien.                                      18. 11. 8. Ar lielu prieku lasīju Jūsu paziņojumu par jaunā laikraksta dibināšanu un uzaicinājumu līdzstrādāt. Lai nenokavētos pirmai burtnīcai, sūtam še tūdaļ līdzi pāris dzejoļu; kad tiem celtos šķēršļi, tad, lūdzu, atrakstat. Vairāk šai burtnīcai tagad nepaspēsim, jo man ir ļoti steidzams darbs, un Asp[azija] nevesela. Ja «Stari» vairs šogad neiznāktu, tad no turienes tiktu brīva «pasaka iz īstenības» «Meitenes mirte» no Asp. (nepilna loksne). Uz priekšu ko solīt tagad vēl ir grūti, varam tikai dzejoļus un A. fantāziju «Balts un sarkans», bet strādāt jau strādāsim, jo vairāk vien tādēļ, ka Jūs kā redaktors mums būsat sevišķi simpātisks, un, kā Jūs zināsat, mūsu simpātijas ir pastāvīgas. Šim laikrakstam es arī ceru visilgāko mūžu, jo, pēc manām domām, taisni uz viņa tehniskos principos šinī laikā ir visdrošāk dibināties. 116. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1908. gada 19. novembrī Sirsnīgi sveiki! Kalendāru esmu pabeidzis jau kopš nedējas un šonedēļ beidzu vienu dz. krājumu; tad turpināšu atkal «Laupītājus», no kuriem ir jau gatavi trīs cēlieni, viens no manis un pārējie no Asg. Vairāk viņa tagad nevar, jo apslima tā, ka brauc rīt uz Berni pie profesora. Te tie iemesli, kādēļ «Laupītāji» nau jau gatavi; tagad atrakstat, kurp lai sūtu gatavo manuskriptu: uz Jums vai uz Rīgu? Jūsu solīto vēstuli neesmu saņēmis. Kad arī Jums sūtu; tad Jūs dabūsat to vēl novembrī un līdz svētkiem atliek laika nodrukāt. Šimbrīžam saņemat mūsu sirsnīgākos sveicienus. Jūsu [paraksts]. Vai Jūs negribētu izdot pēc jaunagada stāstu krājumu no Asp., būs 6 loksnes. Daudzreiz sirsnīgi sveicināti no abiem. [Paraksts.] 117. ASPAZIJAI Kastaņolā 1908. gada 21. novembrī H. P. biju šodien ciemā pie Šarteniem uz pusdienu; nogāja labi; ar veceni runājām kā zoss ar cūku, bet labi sapratāmies. Šo karti pēc atnesa lavandaja, lai Tev aizsūtot. Daudz labas dienas arī no lavandajas un Luigina. Rakstīšu pats arī šodien. 118. ASPAZIJAI Kastaņolā 1908. gada 22. novembrī Manu sirdsmīļumiņ, Tavu kartiņu dabūju jau šorīt, un man bij, it kā es jau būtu zinājis, ka viss izies labi. Ka nau organiska vaina, bija domājams no tā, ka Tev taču pa laikiem ir bijis arī labāk, kā, piem., Slobā un arī še pirmo vasaru. Nu Tu zini; mīļo labumiņ, un nu vari ņemt pats sevi ārstēties un lielo pūku kā palīgu. Gan jau nu izārstēsim ar siltumu un ēšanu, un labu turēšanu. - Kā nu būs ar Cīrihas braukšanu? Vai siltuma dēļ tur vai te? - Vai prasīji arī, kādēļ nau bērns bijis? Man liekas, ka Tu nebiji sastādījis jautājumu listi. un varbūt tā aizmirsi par dažu jautāt. Es ar pēdējās dienās ar to darbu biju kā iemidzis un nekā nepārrunāju. Ja būtu kas svarīgs palicis nejautāts, tad jau vari vēl īsākā audiencē paprasīt. - Sveicienus Cielēnietei vispārīgus un sevišķus uz dzimumdienu. - Un nu par šenes notikumiem: pie Šarteniem biju šodien pusdienā, dikti negribējās iet, jo diena pagalam, bet jāpilda solījums, un nu: izrādās, ka nebija nemaz gaidījusi! Par laimi es nebiju nostrādājies un nezaudēju humoru, tā vēl nogāja viss labi, ņēmos tos 3 sievišķus smīdinādams, tā priecīgākā ir vecā māte. Pate ir vēl arvien ļoti laimīga, ka viņi top slaveni. Ēdām polentu. Karolina taisītāja. Sonderforch-Umweg ir nemierīgs, liekas, ka meklē Tevi pa sienu un tabaku, pa vīnu stalažām un jumtu šķorēm un brīnās, ka arī tur Tevis nau. Visa māja grib viņu pa nakti noturēt istabā, bet tas tik reizi izdevās, tad arī piebļāva visiem ausis un no rītus pelnos bij veikala darīšanas: pelnus es tagad vienmēr atstāju, bet viņš nepaliek, nupat nolaizīja man degunu, iekoda reizi un ārā, tātad iekošana nozīmē ne vien ēšanu, bet arī tās pretstatu. - No svarīgām lielām vēl - noticis: 1) Kurcis atsūtījis mīlestības vēstuli un 25 frankus; lai piedaloties pie Landera «Imanta»; gribu atbildēt, ka man bail no L-a simpātijām priekš Niedras, 2) Raņķis grib izdot otrā drukā «Noskaņas», bet vai nekonkurēs ar jaunajiem dzejoļiem? Ko atbildēt? 3) Brālis prasa, kur Tavs apsolītais artikels par siev. kustību pērn?4 4) Tu gribēji sataisīt pēc «Gleichheit». Atbildēšu, ka Tu nevarēji. Viņš arī nobēdājies par K. D. uzbrukumu. 5) Jāmierina. - Pats strādāju tikai vienu dienu. «Ziemeļbl[āzmai]» dzejoli pabeidzu, vairāk nekā; jūtos iztraucēts; šodien atkal visa diena beigta. - Pusdienas ēdu pēc savas modes: maizes vietā sieru, sviesta vietā avīzes, cepeša vietā - Schäfeli, runcis Theilhabers ēd vēl tikai teļa cepeti, labu, bet daudz. Herzensseeliņ, Liebvogiņ. 119. ASPAZIJAI Kastaņolā 1908. gada 23. novembrī Esmu jau divas kartiņas dabūjis, aizrakstīju vakar vēstuli, šodien notikumu maz, tikko pietiek kartiņai. Alsobald Weiter cītīgi palīdz saimniecībā, viņš ēd gaļu, es mazgāju katlus, un tā mēs iztiekam viens ar otru. Aizgāja tagad Tevi meklēt vistu stallītī. Ziņa par Taviem zobiem mūs pārsteidza, bet ne patīkami, baidāmies, ka Tu nerādītu zobus par daudz. - Vai biji jau kādā koncertā vai teātrī? Jums būs «Lohengrīns» trešdien, tas Tev patīk, aizej. Ceturtdien «L'eventail». - Es vēl neesmu neko aizsūtījis. Šodien atkal apmācies. Vai tur jau sniegs? Kā ir ar aukstumu? Sveicini visus. 120. ASPAZIJAI Kastaņolā 1908. gada 24. novembrī Dabūju Tavu kartiņu un reizē arī ciemakukuli, par kuru izsaki Cielēn kdzei daudz mīļu paldies. Katrs gārdais kumoss slavē devēju. Šlipenbahs arī dabūja savu tiesu un atrada, ka labs gan. Citādi viņš ar mani nau visai mierā, nesēd daudz mājās, Frauchen jau arī neesot, smādē manu ēdamo un neatstāj man nekā pāri. Vēstuli dabūju no Antona, laba. - Šodien pastrādāju un gribu īsti rit jau beigt, bet nezinu, vai paspēšu. Stipri manās nogurums, kaut gan daudz dienas tiku izlaidis. Izstaigājies nu vēl labi pa koncertiem un «Lohengrīnu» nepalaid garām. Apklausies, kur ir lielāka kolonija - Bernā vai Cīrihā, tur vajdzēs aizsūtīt Līgotņa «Liter[atūras] vēsturi». Sveicini nu atkal visus. Lido. 121. ASPAZIJAI Kastaņolā 1908. gada 25. novembrī Dabūju visas tās smukās kartiņas - man nu gan tik tādas daiļrakstāmas vien, bet rīt iešu uz Cassar?, tad paņemšu. Jāiet visvairāk dēj tā Ohrab-Silberschein, kas tā esot par virtšafti! gan. jau nu redzēšot, kad pārbraukšot Frauchen! Jāiet vien ir. Nepabeidzu šodien, varbūt pat ne rīt. - Šodien tādi notikumi: ka vējš izsita manu logu, Biruta atrakstīja vēstuli, pats izvārīju putru, bet neēdu, runcis izskaitīja līdz trim, saimniecei atbrauca viesis, saule jau trīs dienas. - Aprunājies labi par palikšanu Bernē vai Cīrihā; ko teica dakters? Kā ir ar krāsnim? - Vai nopirki sev siltas kurpes? - Kurai kolonijai jāsūta Līg[otņa] «Lit[eratūras] vēsture»? - Iz. staigājies vien pa teātriem, kad ar nogursi, tikpat būs savs atspirgums, un gan jau vēlāk atpūtīsies. Lido. 122. ASPAZIJAI Kastaņolā 1908. gada 26. novembrī Mūsu Šlāgzāns jau skaita līdz trim, tas nozīmē vēl trīs dienas; istabā viņš nesēd, bet tāli prom arī neiet, kas zin, kad nāks. Labi bij, ka paliki gultā, jaunākais laikam nebij teātrs, bet negulēšana līdz 4, tas piepūlē visvairāk. Rakstīt nu vairs neraksti neko garāku, gan jau dabūsim zināt savā laikā, Strādāt arī nestrādā, ne priekš tam brauci. Kad vēl paspēj, tad atraksti, ar kuru vilcienu brauksi un kad būsi še. - Šodien un rīt vāru minestru, bet Hochheraus nemaz nenāk palīdzēt, tikai vēl ēst, lai jau vīrišķis pats tiekot galā. Lika tikai Tev atvest bifstek, to vieglo gaļu lai neņemot. - Ar darbu vēl neesmu galā, tepat būtu, bet aizvien vēl kas jāpieliek. Sveicini kdzi. Lido. 123. ASPAZIJAI Kastaņolā 1908. gada 26. novembrī Rakstu tūliņ, no rītus pēc Tavas kartiņas saņemšanas; ja Tu ceturtdien dabū zobus, varbūt tad jau brauc piektdien, un šī mana karts Tevi vairs nesasniegtu. - Brālis atkal pieprasa pēc pārskata par «siev. kustību». Sveicini mīļi H[erteļa] māsu, mierināt jau nau iespējams. Šorīt mums bij pirmā salna; Sommertags nepaliek pa nakti iekšā; jāejot Tevi meklēt, vai neesot baznīcā. Nenopūlies par daudz ar ilgu runāšanu. - Tu vari ar savu biļeti braukt cauru sestdienu līdz svētdienas rītam. Es gaidu, vairs nerakstīšu. Sveicini visus radiņus un draugus - vecos un jaunus. Lido. 124. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1908. gada 27. novembrī Mīļo brāl, esmu tagad viens pats mājās. Elza aizbrauca pie ārsta profesora, nu jau nedēļa: briesmu nau, tikai liels vājums un nevar strādāt. Tā arī Tev solītais raksts neiznāk; būtu es viņu uzrakstījis, bet Tu zini, ka es steidzos ar Kalenderi un ar krājumu, un ar tulkojumu. Sāku es jau arī apgurt, un, kad nu man arī tā būs otrreiz, tad var vēl spēki izsīkt. Turies nu Tu, Tava reize, tā atbilde K. D-im bija īsta vīra vērts. Patīkami ir, ko Tu saki par L. vēstuli? bet šaubos atkal, ka viņš tās fanātisks Andrieva cienītājs. Vai nu L. ir muļķis, vai patiesi putrotājs, abās reizēs nau nekāda labuma. Kā arī var kritiku uzrakstīt, kad nau lasījis Tavu romānu? Paliekat abi mīļi skūpstīti. Sveiks. [Paraksts.] 125. K. ĶIRPĒNAM 1908. gadā, ap 2. decembri Mīļais, labais, stipri nostrādājos un esmu nu izgājis kāju ceļojumā; rakstu Tev no ceļa. Pirmais dzejoļu krājums, kā runājām, ir gatavs (varbūt vēl viena otra vieta drošības dēļ jāpārrakstā), un varbūt Tu viņu jau būsi saņēmis vai saņemsi šais dienās. Te ceļā nu lasu itāliešu laikrakstos, ka kara stāvoklis esot atcelts; tas daudz ko pārgroza arī šinī lietā; atkrīt nost liela daļa no rūpēm par sarežģījumiem. Daudzus dzejoļus esmu apzīmējis ar ? un kad tie atkrīt. 126. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1908. gada 7. decembrī Sirsnīgi sveiki! Nupat saņēmu Jūsu vēstuli un tūliņ atbildu. Ka druku sāks tik janvārī, man patīkami: aizvakar nobeidzu un aizsūtīju dz. krājumu un 2 nedējas atpakaļ Kalendri, tādēļ esmu noguris. Pēc 2 nedēļām saņemsat «Laupītājus». Asp[azijai] stāsti 5 gatavi, viens vēl jāraksta; tā būs otrā grāmata. Kā trešā varētu nākt Kalderons, bet rokraksts esot pašlaik aizsūtīts uz dramat. cenzūru; noraksta man vairs nau, tātad jāpagaida. Asp. nupat bija nopietni slima, vajdzēja braukt uz Bernf pie profesora, tagad vēl ļoti vāja; savu stāstu krājumu nobeigs tikai janvāri. Viņa domā līdz tam neturpināt Mopasāna tulkošanu, - tas nāktu vai kā ceturtā, vai piektā grāmata (vai vēl pēc mana dz. krājuma). - Mīļus sveicienus un labākās sekmes biedriem viņu jaunajā uzņēmumā un Jums kā visu biedru mīļam pabalstītājam. Naudas 50 r. pietiks, jo ceru dabūt honorāru par kalendāri. Sveiki. Ja tiekaties, nododat daudz sveicienu Vilim. Sveiki. Saņemat no mums abiem daudz, daudz labu dienu. 127. A. RAŅĶIM Kastaņolā 1908. gada 7. decembrī Raņķ[im]. Ļoti godāts kungs! Saņemat vispirms daudz paldies par piesūtītām interesantām brošūrām un par laipno priekšlikumu «T. N.» izdošanas lietā. Man jāatvainojas, ka tik vēlu rakstu, bet mani kavēja manas sievas slimība un steidzams darbs, kuru nupat nobeidzu - tas ir jauns dz. krājums. Šis pēdējais apstāklis, kā Jūs redzat, jau dod atbildi uz Jūsu manim tik godinošo priekš[likumu] caur to būs neiespējama laikam «T. N.» jauna izdošana, jo divi krājumi stāvētu viens otram ceļā. Es gan ceru, ka jaunais krājums drīz izies, uz ko jau spiež arī tagadējais cenzūras stāvoklis, un tad būtu laiks arī «T. N.» jaunizdevumam. Bet, kad Jūs varbūt «T. N.» vietā ar mieru. izdot citu dzejas darbu, kas nekonkurētu, tad es aizrādītu uz Saules cikliem, kuri parādījušies «Auseklī» un «Staros». Kopā tur būtu apm. 3½ loksnes, šķēršļu cenzūras ziņā nebūtu, kaut gan saturs aktuāls un Jūsu apgādienam piemērots. Ja Jūs ar šo ciklu iepazītos un vēlētos par to tālāk interesēties, es Jums rakstītu sīkāk. Honorāra ziņā pa]aujos pilnīgi uz Jūsu nosacījumiem un piezīmēju tik, ka es mēdzu dabūt pusi no skaidra atlikuma. Jūs minat par K. Kautska «M[arksa] ek[onomisko] māc[ību]» tulkošanu, tur man jāatbild, ka es negribu aizstāties ceļā biedru darbam, jo varbūt taču radīsies līdzekļi viņa izdošanai. Būtu labi, ja varētu kaut kā ierīkot sazināšanos, lai netiktu velti tērētas pūles par tik liela darba divreizēju pārstrādāšanu, kur tik daudz citu darāmu darbu. Viens no tādiem darām[iem] darbiem ir «Kapitāla» tulkošana. Es no viņa turpināšanas pēdējā laikā biju atsacījies, jo nebija gandrīz nekādu cerību to izdot, un baidījos arī, ka netiek atkal divreiz un par velti darīts. Še bez tam vajga lielu priekšdarbu, jo nau jau nekāda nieka brošūrīte, nevar arī tik pavirši rīkoties kā līdz šim pat lielākos tulkojumos, kuri top tulkoti no tulkojum. vien, kas paši ļoti nepilnīgi. Man tagad priekšā daži citi steidzami darbi, bet, kad «K.» izdotu pa daļām (5 lokš[ņu] brošūrās), tad es varētu īsā laikā sakārtot tādu izdevumu. Vai manusk[riptu] Kalend[āram] saņēmāt? 7. 12. 8. 128. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1908. gada 12. decembrī Mīļais, labais, nedusmo man par to nerakstīšanu, nelabi tas bij, bet varbūt Tu pats arī pazīsti tādu nogurumu pēc gariem un steidzamiem darbiem, kad nau vairs ne fiziskas iespējas uzrakstīt vēstuli. Tagad pat pēc vienas dienas atpūtas esmu atkal steidzīgā darbā: jānobeidz ātri Šillera «Räuber», no H. A. nāk draudu vēstules viena pēc otras; t atkal garāk nevar rakstīt. Nejaunojies jel Tu, mīļais, uz mani, ir diezgan, kas ļaunojas, un pie tuvākiem draugiem taču vienīgi var drusku vaļīgāk palaist grožus un atpūsties. Par vēlu arī nāk tā grāmatiņa, es zināju to, tikai neiedomājos, ka Tev eksāmi un es nu Tevi apgrūtināšu jo vairāk. Bet šitādi darbi jau ir kā lāsts, te domā, ka nu gatavs, te izrādās, ka jāstrādā no jauna klāt lielus laikus. Kā nastas viņi nospiež, un tagad, kur man viņa nau vairs mājās, es uzelpoju brīvi, kaut gan līdz kaklam apkrauts ar darbu. Neļaunojies, mīļais, un palīdzi vēl šoreiz, tādas grāmatas vairs nerakstīšu, tās nokauj cilvēku. - Izdevējs man tika piesolīts, bet, liekas, viņš nu nau vairs Rīgā. Vai nau iespējams Tev pašam sadzīt kādu, jo briesmas jau nau lielas. - Vāka zīmējumu var atmest, citādi iznāks par vēlu, jo varbūt taču būtu iespējams līdz svētkiem. Ja pēc svētkiem, tad lai taisa pats mākslenieks, neesmu nemaz par to iedomājies. - Še klāt pielikto lapiņu, lūdzu, nodod Antonam. - Vai kādam cenzoram (oficiāli) arī dosi? Vajdzētu; arī izdevumu nevajdzētu taupīt, gan ienāks pēc. Paliec sirsnīgi sveiks. 129. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1908. gada 12. decembrī Mīļo biedri! Saņēmu Jūsu mīļo vēstuli un Jūsu piezīmes par krājumiņu ar lielo paldies. Ka desmit dzejoļiem būs jākrīt, biju domājis, baidījos pat par vairākiem, - bet citiem. Tikai 1) «Vakarvējš» (27 - 28) un 2) «Karā kauta dvšēselīte» (142), man liekas, varētu palikt: 1) («Vakarvējš») ir stipri mīkstināts, «kalnu» pat daudzi nemaz nepazīst šinī nozīmē; «Kopums», kur tas bij drukāts, nau konfiscēts, 2) («Karā k[auta] dv[ēselīte]») ir no citiem arī atzīts par nebīstamu, un pēdējās lappuses no tā ir pat mazāk bīstamas nekā pirmās, varbūt šie 4 pantiņi nolaižami: «Kautā karav[īr]a vārdu liekat Sav[ā] dv[ēsles] slepenākā vietā, Lai to neizrauj jums bargais laiks, Lai to nedzird klausītāju ausis». Nolaist pēdējo daļu ir nolaist ideju, un tad dzejolis būs nesaprotams un bez galvas. Vispār, man liekas; viņš vismazāk bīstams, jo ir tikai tēlojums, bez jelkāda uzaicinājuma un morāles. Un vajdzīgs viņš man kā visa krājuma kopsaņēmums, iznākums, arī apoteoze; viņš satura visu kopā kā katrs «Rezumēs»; bez viņa ir daudz runāts, bet nau nekas teikts. Tās arī Asp[azijas] domas, kuru viņa bez tam tura par labāko. Visādā ziņā, es domāju, cenzoram vajdzētu dot līdzi visu. Man šī cenzūras piemērošana bij ne vien visnepatīkamākais, bet arī grūtākais darbs; jo lielāks paldies Jums, mīļo biedri, par Jūsu sirsnīgo līdzdalību un pūlēm. - Vai kādam no oficiāliem cenzoriem arī tiks dots priekš apspriešanas? Man liekas, to arī vajdzētu: Uz Jūsu mīļo vēstuli šoreiz vēl nevaru atbildēt, bet drīzumā ceru tikt galā ar vissteidzamāko darbu. Esat mīļi sveicināts un sveiciniet L[īgotņu] J[ēkabu]. Veseli! 130. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1908. gadā, ap decembra vidu Mīļais, labais, nu es reizi esmu brīvs, nobeidzu arī to ievadu un nu varēšu kādu dienu atpūsties ar godīgu sirdsapziņu. Kad nosūtīju Tev dzejoļus, tad biju tā noguris, ka ne par ko nevarēju vairs uzrakstīt to ievadu, lai nu iet abi, kādi ir, es viņus vairs rokā neņemšu. Par daudz nomocīja tā piemērošanās tiem neatkarīgiem iemesliem, tas ir briesmīgs šķērslis, jo visas domas rakstot top jau pašā sākumā nospiestas, iekam vēl lāga parādījušās, tas ir lielāks šķērslis nekā atskaņas un visa metrika. Ko nu Tu, mīļais, ar to grāmateli izdarīsi? Vai varēs iet ar tiem pārlabojumiem un izlaidumiem? Es domāju, ka taču ies, un labāk tā nekā konfiskācija, Ja nepieciešami, lai nolaiž labi daudz, paliks taču diezgan neaizskārts, kas nau bīstami. Kad nu maz paliek pāri, tad varam apslēpt strīpojumus ar to, ar ko citi apslēpj savu tukšumu: ar papīra izšķērdību: katru dzejoli iesākt pus lappusē; virsrakstu likt augstāk, tāli nost no teksta; katru dzejoli no 4 pantiem jau likt uz divām lappusēm; garākās dzejas starpas likt pa 3-4 rindiņām. Tad vēl varētu ņemt varbūt mazāku formātu, lai iznāktu vajadzīgās 6 loksnes, utt. Atraksti man jau tagad īsumā, kas izrādās, kā Tev liekas ar iznākšanu. Referātu par tiesāšanu saņēmu. Vai nevarētu dabūt arī apsūdzības rakstu par 17. nov.? Paraksti arī kādu rindiņu par sevīm; es, piem., nezināju, ka Tu «Apskatā». Vai tā taisnība? Tad jau avīze būs godīga. Vai «Jaunais Teātrs» dabūs subvenciju? Raņķis pieprasa, lai es izdodot otrā drukā «Tāl. Nosk.», bet, kad jaunie iznāk, tad nevar. Antona vēstules dabūju, mīļus sveicienus; bet nokusis, negribas vēl rakstīt; sveicini sirsnīgi Līg[otņu] J[ēkabu] un Kr[eplinu], un, ko vēl zini, un esi pats mīļi, sirsnīgi sveiks! 131. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1908. gada 28. decembrī Lai rakstīts tas pantiņš kā atbilde uz Tavu sūtījumu un dzeju, - Tu būsi jau aizmirsusi, uz ko tā atbilde. Bet Tavs viņš ir, lai iet. Visu laiku tiku saraustīts uz pusu pusēm. Drīz rakstīšu Tev prātīgāku kartiņu. Tava lielā skaistā vēstule par Tevi pašu mani sajūsmināja, re, kāda Tu esi bagātā! Tu, mīļā Rūtiņ. 132. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1908. gada 29. decembrī Augsti godātais kungs!                                                                              29. 12. 8. Es biju pārliecināts, ka Jūsu grāmata jau sen iznākusi, žēl, ka man toreiz vajadzēja uz ātru roku gatavot rakstu un ka Jūs man nedarījāt zināmu par izdošanas atlikšanu uz veselu gadu, es būtu savācis jaunu materiālu un apstrādājis no jauna visu ātrumā rakstīto rakstu. Tagad varu tikai izpildīt Jūsu priekšlikumu par pēdējā raksta izstrādāšanu un svarīgāko datu atjaunošanu, kuri pa gadu izmainījušies. Veltīt vairāk laika nevaru, jo esmu aizņemts ar citiem darbiem. Atsūtiet man korektūras lapas, bez tām nevaru ķerties pie darba, ja nav melnraksta. Kas attiecas uz vācu rakstnieku, uzrakstīju uz dzimteni, taču neesmu pārliecināts, ka atradīšu, jau vairākus gadus neuzturu sakarus. Norādiet, lūdzu, vēlamos apmērus vācu rakstam arī. 133. A. GULBIM Kastaņolā 1908. gada 30. decembrī Gulbim 30. 12. 8. Tavu sen gaidīto vēstuli šodien saņēmu, - biju gaidījis, ka Tu tomēr izrādīsies par tādu, kādu es Tevi pazinu no paša sākuma. Tu runā par neuzticību mūsu starpā, kas cēlusies nenolīdzinātu parādu dēļ: tā gan nau. Tu zini, ka es nekad neesmu Tev tos atgādinājis un ka Tu pats no laba prāta atsūtīji man tos vekseļus. Tā neuzticība, kuru Tu jūti, cēlās daudz agrāk, tad, kad Tu savu uzticību novērsi uz tām pusēm, protams, ar to es Tev neko nepārmetu, bet tikai izsaku, kā bij. Līdz ar tiem vekseļiem Tu solīji sākt man nomaksāt no šī gada beigām, tagad Tu atrodi, ka Tev vispirms jāsamaksā veikal[niekiem] 5000 r.; es biju domājis, ka man tā mazā summa vairāk vajdzīga nekā tiem tā lielā. - Par «Kaspara un Birutas» tulkošanu jau agrāk bija atbildēts: Asp[azija] uzņemas to darbu par Tevis solīto summu 150 rbļ. - Nauda sūtāma uz to pašu parasto vēstuļu adresi. Pret «Sidraba šķ[idrauta]» tulkotāju M. kdzi viņai nekas nau pretī, viņa to nepazīst; autora tiesības pret izdevēju krievu valodā, protams, paliek oriģinālsacerētājai. Novēlam Tev [tālākā teksta trūkst]. 134. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1908. gada 31. decembrī Mīļo, labo! Rakstu Tev uzdevumā un arī savā lietā. Kāds krievu profesors grib izdot grāmatu par nacionālo jautājumu un vēlas kādu kompetentu vācu rakstnieku, kas uzrakstītu negaru (mazāk par loksni) rakstienu par Baltijas nac[ionālo] jautājumu no vācu stāvokļa,- bet objektīvi; termiņš 3-4 nedēļas. Tagad jau ir liberāli vācieši; varbūt pazīsti kādu? Atminos, bija kāds Bērents (?), kas rakstīja liberāli par «Sidr. šķidrautu», kad to uzveda. Kad Tu varētu ieteikt kādu (varbūt Tev kā avīžniekam tagad ir arī vācu kolēģi paziņas), tad tam vajdzētu būt gluži godīgam cilvēkam. Es neceru, ka tāds radīsies, un rakstu Tev, tikai izpildīdams lūgumu. - Un nu mana paša lieta: dzirdu, ka notiesāts vecais Fr. M[ierkalns] un vēl turklāt par «Aus[ekļa]» dzejoļiem. Kad tā ir, kas tad lai iznāk ar krājumu? Es nevaru redzēt, ka cits ciestu manā vietā. Ja par to var atalgot, tad labi, bet tas jau tā nebūs. Ceru, ka šī vēstule pienāks, kad būsi jau eksāmenus nogrūdis no kakla, - tad atraksti man pāris rindiņu. Kad nevarēs citādi, būs jāatstāj izdošana. Pasaki, cik tāļi jau bija lieta virzīta. Ja būtu vajdzīgs drošības dēļ nolaist, cik ieteica A[ntons], lai nolaiž. Tev jau ir pilnvara rīkoties. Paliec nu vesels, mīļais, un saņem mūsu jaungada sveicienus. Sveiks! ____________ * Pats pēdējais garais dz., man liekas, nau bīstams, kad atlaiž pāris apzīmētās rindiņas, un, ja viņa nau, tad viss krājums gandrīz nevajdzīgs. Es par to A. rakstīju. Sveiks! RAINIS Vēstules Šveices periods (1906. - 1911.) 1909. gads 135. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 3. janvārī Laimīgu jaunu gadu un sirsnīgākos sveicienus! un lielus paldiesus par sūtījumu, kuru dabūjām tūliņ jauna gada pirmās dienās. Vakar - beigās - nosūtījām Jums tulkojumu (rekomandētu). Kad sākat drukāt, tad ļoti lūdzu atsūtīt visādā ziņā korektūru; visas manas grāmatas tik ļoti pilnas ar drukas kļūdām, tādēļ [ka] neesmu dabūjis lasīt korektūru; korektūrā arī redz, ka jātaisa viens otrs pārlabojums. Tā kā šī būs Jums pirmā grāmata izdevumā, tad korektūra jo vajdzīga. - Mēs paši dzīvojam gluži vientuļi kā vienmēr; tagad jau kopš mēneša Asp[azija] slimo ar māgu, Darmkatars, - ir ļoti vāja, bija Bernā pie Sahli, bet nau labāk ticis, nau jau ar mūsu dzīve priekš tam ierīkota, lai labāk tiktu. Asp. vajdzēja arī man palīdzēt pie tulkojuma, taisni puse ir viņas darbs. Priekš stāstu krājuma viņai trūkst tik nepilna loksne. To varēs laist kā otru izdevumu. - Kā Jums labi iet? vai esat vesels? Vai ko jaunu strādājat? Kā iet ar arķitekta uzņēmumu? Sveicinat biedrus un esat pats mīļi sveicināts no mums abiem. Sveiki! 136. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 3. janvārī Mīļo brāli, līdz ar šo nu nosūtu Tev Šillera «Laupītājus», kuri taisīti ar tādām grūtībām un kavēkļiem. Nodod nu tulkojumu teātra komitejai un saņem pretī honorāru 75 rbļ. No tiem paturi mamiņai vienam mēnesim un 5 rbļ. svētkiem un pārējo atsūti mums; varbūt Dr[avnieks] līdz tam būs arī samaksājis par Zīslaka kalendāri, tad to vari arī atsūtīt. Nākošam mēnesim mamiņai, ceram, izplēsīsi no Ēķa. - Nu par to jauno ziņu, ko saņēmām no Tevis līdz ar jaungada sveicienu. Tu mūsu stāvokli zini; kad Z[ālīte] būs tāds pats kā agrāk un progresīvs, tad Elza strādās līdz. Man jāzina vēl tuvāk, kāds būs virziens (bezpartejisks, vispārizglītojošs? tad man nau nekas pretī) un kādi līdzstrādnieki, jo ar tiem kopā nestrādāsim, kas mani personiski un idejiski pretnieki; atsūti man prospektu vai uzsākšanas rakstu, lai no tā varbūt ko noredzu. Citādi man pret Z. nau nekas pretī, kā jau zini. Pastāsti arī citus apstākļus, kas, piem., izdevējs, vecais Arnolds? Kāds raksturs būs - famīlijas žurnāls kā «????» «Daheim»? Vai ne mēnešraksts? «Latv. stud. siev.» liec tik tad, kad esi pilnīgi drošs, ka tā ir labi; varbūt būs pat «kristīgs gars», kā bija «Staru» prospektā? Rīkojies, mīļo brāl, pēc sava ieskata. - Vai taisnība, ka Zeltiņš esot Meksi iesūdzējis? Meksis nesen vēl «Zbl-ā» sludināja «Virpuli II» kā savu izdevumu, tas Zeltiņam būtu arī pierādījums. - Vai Ēķis Kalendri nespēj izdot? Kā krājums «V.» nemaz nederēs. Vēl man vienas bailes, ka Ēķis nepieliek klāt pie «V.» arī mūsu manuskriptus, kas doti «Stariem», - to neparko nepieļauj. Kad «St.» neiznāk, tad atņem atpakaļ visus manuskriptus un arī manu ģīmetni. - Esam abi ar Elzu noguruši no steidzīgas strādāšanas, man arī vēl bez tam divi amati klāt: putrasvārīšana un slimāskopšana. Elza nu jau mēnesis pēc daktera, bet nepaliek labāk. - Tad no mums abiem pasveicini Z[ālīti] un kundzi kā vecus draugus un saki, lai viņš jel pats atraksta par to laikrakstu man šurp. Un nu paliekat abi sirsnīgi sveicināti un skūpstīti uz jaunu gadu un uz visiem laikiem, mīļo brāli un māsa. Sveiki! Vēstules malā pierakstīts: Vai saņēmi Elzas vēstuli no 22. 12. 8. un jaungada karti? Sveiks! 137. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1909. gada 4. janvārī Mīļo, labo Brenci, saņēmām Tavu sirsnīgo kartiņu uz pašu jaunu gadu, bet bij darbs jānobeidz; to aizsūtījām tik vakarvakarā, un tā es nokavējos ar atbildi. Elza bij Bernā pie daktera viena pate, braukšana diviem par daudz maksā. Nu jau ir mēness kopš mājā, bet labuma vēl nau, pēdējās nedēļas pat iet vēl sliktāk. Esot Darm-katars; caureja un liels vājums; es nemaz nezinu, ko nu vēl lai dara. Visļaunākie vienmēr bijuši tie ziemas mēneši. - Anna rakstīja, ka Tu laikam palikšot vēl līdz martam. Kā nu mēs ierīkosim to satikšanos. Elza ļoti cieš no katras braukšanas un pārmaiņas, vai nevarētu ierīkot tā, ka Jūs abi piebraucat, redzēt jau arī vajga šejienes skaistumus. Atraksti, mīļais, kā domā. Atklātnes malā pierakstīts: Vai Tu nevari pie saviem izgudrojumiem arī guļot domāt? jeb vai Tev vajga zīmēt? Ja to nevar; tad jau gan bez darba ir dikti grūti. Aprēķini skaitļos. Atraksti, kad vari. Esi mīļi, mīļi sveicināts un skūpstīts no abiem. Sveiks. 138. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 17. janvārī Mīļo brāli, priekš divām nedēļām rakstīju Tev, uz Z[ālītes] priekšlikumu atbildēdams ar «jā», kad «M[ājas] V[iesim]» būs progresīvs virziens. Atbildes neesmu saņēmis - varbūt ta vēstule nozudusi. Tādēļ atraksti, mīļais, pāris rindiņas. Ja nebūtu nozudusi, tad Z. nau mierā ar tādu virzienu, kādu sludina pat «Tēv[ija]» un «Latv[iešu] Av[īzes]». Par to, kādi tur tie apstākļi un kā norisinājas «M. V.» jaundibināšana, atrakstīsi vairāk tad, kad Tev būs laika. Īsumā piezīmē man, ko esi dzirdējis par mana dz. krājuma izdošanu: vai domā uz to, jeb vai lieta neiet; es no Ķirpja nekādas ziņas neesmu dabūjis. Tad vēl: vai saņēmi «Laupīt[āju]» tulkojumu un vai dabūji par to samaksātu. Par šiem trim jautājumiem atraksti gluži īsi karti, par citu, kad vaļas. - Elza vēl arvien tāpat slima, gaidām uz februāri vai vismaz martu. Esat abi miji sveicināti un skūpstīti no mums abiem! Vēstules beigās pierakstīts: Ja atliek naudas, apstellē atkal «Dz[imtenes] Vēstnesi». Vesels! 139. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1909. gada 18. janvārī Mīļo Brenci! Vai Tu esi atkal slimāks ticis vai manu karti nedabūjis? rakstīju tepat divas nedēļas atpakaļ. Pēc meteoroloģiskām ziņām redzu, ka Davosā ir diezgan auksts; varbūt Tev taču aukstums ir kaitējis. Atraksti pāris rindiņas, kā Tev klājas, kad domā doties uz mājām un kā ierīkoties ar saredzēšanos. Līdz tam esi no mums abiem mi]i sveicināts un skūpstīts. Sveiks! 140. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 3. februārī Mīļo brālīti, gribēju Tev tūliņ rakstīt, bet Elza atkal apslima, tagad nu ir labāka; mēs daudz nopriecājāmies par Tavu mīļo «uzvijas» joku, katru dien' būtu tāds savs sveicieniņš, un būtu labi. Tagad nu vispirms no Elzas daži uzdevumi: 1) no «Stariem» paņem «Meitenes mirti» un atsūti tūliņ šurp, apdrošinātu. Gadījās viens apgādātājs (ne labi te minēt vārdu, vēlāk), tas izdos kopojumu no visām E. nedrukātām, grāmatā neiznākušām novelēm. Varēs varbūt to nodrukāt arī iepriekš kādā laikrakstā, bet tagad tā jāpārtaisa un priekš laikraksta jāpārraksta: 2) Rakstu par Kordēs no Kalendāra paņem un nones Pīpiņam, kuram bij solīts; viņš jau pieprasa. 3) Apprasies J. teātras komisijā, vai režijas piezīmes «Vaidelotei» ir saņemtas un nodotas režisoram? Tanīs piezīmēs bij arī aizrādījumi zīmētājam Kuģim -, vai nu visas piezīmes nau tam nosūtītas un tur palikušas? Ja režisoram šo piezīmju vēl nebūtu un J. teātris taisītos «Vaideloti» uzvest, tad paziņo par to tūliņ, un E. uzrakstīs tos aizrādījumus vēlreiz. Vai sūtīt tos varbūt Duburam? - Tad režijai pieteikt, ka «Vaidelote» visādā ziņā uzvedama ne pēc vecā teksta, bet pēc jaunā, kurš nodrukāts Kopotos rakstos. - Tad lūgumi no manas puses: no «Stariem» paņem visus manuskriptus un ģīmetni. - Tāpat paņem «V[irpuļa] Kalendāra» visus manuskriptus: tie bija ātri sasteigti, kā jau priekš kalendāra, un krājumā tos nekādā ziņā nevar izdot, tur vajga nopietnāk sastādīt. Ja Ēķis grib krājumu, tad es došu gluži citus rakstus un sastādīšu labi; jautājums tik, vai viņam būs spēka izdot? Savu skici Tu vari viegli ievietot «M[ājas] V[ies]i» vai citur, visiem tādu vajga; ja nē, tad varbūt gadīsies uz nākamu gadu Kalendāram izdevējs. - Tad lūgums par naudas saņemšanu: no P[īpiņa] par dzejām «Izglītībā» un par «Nogrim. zvanu». «N. zv.» bij gan dots «Sabiedr. teātrim», bet, kad viņi maksā tādus lielus honorārus par sazvejotiem aktieriem, tad jau var maksāt arī par lugām; ja «J. teātrs» skaitītos par to pašu «Sabiedr. teātri», tad, zināms, nevar. Tu pats redzēsi, kā ir un ko var darīt, tikai parunā arī par «N. zv.», kad aizej uz teātra komisiju. Nevajdzētu ielaist tādu praksi, ka par tulkotām lugām nemaksā nekā. - Pie šīs reizes varbūt Tu arī sarakstītos ar «Dzīv[es]» redakciju vai tieši ar Liepājas diviem teātriem, kuri pa otriem un trešiem ziemsvētkiem uzveda «Faustu» un «Nogr. zvanu», lai tie arī ko maksātu par izrādēm. Viens no Liepājas teātriem pat dabūšot pilsētas pabalstu. - Tad vēl lūgums: atsūti man to brošūru «Земское хозяйство в Приб. крае» vai tamlīdzīgi (no kā viņa ir?}, par to bij daudz runas vēl pērn. - No Dr. vēl līdz šim neesmu dabūjis vēstules, pat pirmā «M. V-an burtnīca nau atnākusi, otrā jau ir. Pasaki to Dr., varbūt, ka ceļā nozudusi. - Un nu, mīļo brālīt, vēl atliek teikt tik lielus mīļus paldies, ka Tu tik daudz cīnījies kā Jēkabs un neatlaidies, kamēr izspiedi to zelta svētību; Elzai tūliņ nopirku medus podiņu: pašai salda alga, Tev salda pieminēšana. - Atbildu vēl uz veikala jautājumiem, par kuriem Tu runā. Ja Pēlūde uzņemtas to lietu vest, būtu jau labi; jo tā sastādītāji izmanto dzejniekus, kuri taču gandrīz no saviem dz. krājumiem dzīvo, un, ja nu cits visus izkaisītos dzejoļus jau iepriekš salasījis lielā antoloģijā, tad publikai nau vairs intreses pirkt dzejnieku krājumus. Bet nu nāk atkal pilnvarošanas jautājums, un kas tad senātā lai aizstāv? Izdot daudz naudas un varbūt zaudēt, jo senāts nau aprēķinājams. Lai paliek. Labāk to lietu kustināt presē vai grāmatnieku biedrībā. - Par «Tāl. Nosk.» nevaru vēl nekā nosacīt: varbūt taču iznāks vēl jaunais krājums, un tad abi konkurētu. Ja būs man mazākā ziņa, ka jaunais neiznāk, tad, protams; lai iet vecais. Bet vēl jau es ceru. - Tie tulkotāji lai metas vien klāt pie «Šķidrauta» un kādu paraugu lai atsūta; izteic viņiem uzmudinājumu un sveicienus. - Gribēju vēl Tev ko rakstīt par to Valteri, bet laiks jau man Elzi iešūt (tas jādara trīsreiz dienā), un lai paliek uz nākamu reizi, uz siltāku laiku, kad es būšu brīvāks, tagad Elziņa ļoti jāsargā no saaukstēšanās. Mēs abi divi tagad priecājamies, ka Tu esi ticis pie liela darba, ilgi bijām bēdājušies, ka Tevi ēd tie sīkumi, nu būs viss, labi. Esat abi, mūsu mīļie, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti. Vēstules malā pierakstīts: «Dzimt[enes] Vēst[nesis]» kādu nedēļu aptrūka, bet nu sācis atkal nākt. 141. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 6. februārī Sirsnīgi sveiki! Daudz paldies par sūtījumu, saņēmu jau kopš pāris dienām. Heini, Negri un Nekrasovu Jūs laikam vēlēsaties uz vēlāku laiku, jo pirms domājām Asp[azijas] noveles, Kalderonu un Mopasānu; minētos darbus tādā ziņā varat atsūtīt jau tagad. Heini varētu arī agrāk, man tad Jums būtu tur priekšlikums; varētu pat H. kā otro. Bet vai nevajdzētu arī drīz vien Šillera «Kabale und Liebe» kā [1 nesalasāms vārds svešvalodā] «Laupītājiem»? Tas arī plašai publikai ļoti patiktu. - Asp. bija tikusi jau veselāka, bet trīs dienas, kā jau atkal sāk vārgi. Tomēr mēs ceram Viņa savu noveli priekš noveļu krājuma pabeigs pēc 2 nedēļām, tad to varēsat izdot kā otro grāmatu. Jūs rokrakstu dabūtu februāra beigās vai marta sākumā. Ja gribēsat ātrāk vai ko citu, tad Jūs atrakstīsat. Priecājamies, ka arķitektam iet labi. Paliekat mīļi sveicināts no Asp. un Jūsu [Raiņa]. 142. A. KASTEĻANSKIM Kastaņolā 1909. gada 7. februārī Cienītais kungs! Sev par lielu nožēlošanu nevarēju izpildīt Jūsu lūgumu. Sastādot rakstu par latviešiem, es turējos pie Jūsu dotā plāna un par jaunlatviešu kustību centos rakstīt tikpat īsi kā par visu pārējo, un arī tad vēl Jūs daudz esat nosvītrojis. Jautājums par jaunlatviešiem ir tiešām ļoti interesants arī man pašam, bet patlaban man nav vairs attiecīgo materiālu, un sadabūt tos dažās dienās nav iespējams. Rakstīt pēc atmiņas, feļetona veidā, es uzskatīju par nesavienojamu ar Jūsu grāmatas raksturu. Tagad tikai nepieciešams atstāt arī līdzšinējo nodaļu numerāciju atbilstoši sākotnējam plānam, citādi Jūs izcelsit nesamērīgumu nodaļu apjomā. 7. 2. 9. 143. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1909. gada 11. februārī 11. 2. 9. Mīļo dvēselīti, vai esi man vēl mīļa vai jau dusmojies? Piesper arī ar kājiņu un padusmojies, bet tad aši esi atkal laba, jo stiprāk piesper, jo vairāk mīļa pēc tam. Paspīdi, mana saulīte, mums pašulaik apmācies; mēs uz Tevi vienmēr domājam kā uz prieku. Tik tā mīlīgā, bet bēdīgā meitiņa, ko Tu atsūtīji (Беклемишев), man uz acumirkli lika apstāties: vai pats prieks un skaistums arī var skumt? Tu saki: «senās, mīļās bērnudienas . . .». Tu jau pate priekš manis tā esi, tā mūžīgā jaunība, tās bērnu dienas, uz kurām domājot «saulīte rādās - Augstākā kalngalā - Sarkani mirdzošā - Liesmu vaiņagā». Bet es negribu ne apstāties, ne šaubīties par saulīti. Es labāk Tev pastāstīšu par mūsu dzīvi; ne daudz, jo viņa vēl vienmēr tāda, kā bijusi: vientuļa, klusa, visas dienas līdzīgas; kura diena bijusi bez ļaunām ziņām, bez slimības, ar pulka darbu, - tā bijusi laimīga. Elziņa kopš oktobra vārgst vēl vairāk, decembris un janvārs bija sevišķi ļauni; drusku aukstāki, tad bij jāsargājas no mazākās saaukstēšanās; divkāršu logu še nau, tad katru vakaru jāsalasa, cik vien drēbju ir, jāaizklāj visi logi cieši, gultas jāpārstāda, pate Elziņa jāiesedz. Pa dienu atkal vairāk reizes jāiesedz, notirpst ilgi sēdot, ilgi guļot vienā stāvoklī; pa starpām jāpaspēj sataisīt brokasti, vakariņas, vārīt pusdienu. To visu es nu protu un ik dienas vēl atrodu pie sevis tādus talantus, kādus Tu nemaz nevari iedomāties. Vēl pa starpām arī jāraksta grāmatas, kuras mēdz konfiscēt vai neizdot. Te nu Tev mana darbība, daudzpusīga viņa ir, bet aizņem daudz laika, paliek brīvas tik 2-3 stundas. Te Tu arī redzi, kādēļ es tik reti Tev rakstu un tik bieži uz Tevi domāju. Kad taisu pusdienu, domāju uz Tavu gardo šokolādi un ka es līdz tai vēl neesmu papildinājies savā mākslā. Kad Tu varētu atbraukt šurp, mēs ietu abi vārīties, kurš gardāk un ātrāk. Jānīts jau bijis ārzemēs kā mājskolotājs - vai tagad viņam negadītos arī tāda vieta? Tad jau varētu mēs redzēties. Vai Jānīts tagad naski strādā pie sava raksta? Tas nāks ļoti laikā, kur tagad, liekas, sāks pie mums celties visāda rūpniecība. Mēs ļoti priecājamies, ka Tu visu skaisti izstāsti par savu dzīvi, ta var Tev līdzi visur izstaigāt - skolā un ciemos, un teātru izrādēs, un pie Dauģa sagaidīt līdzi jaunu gadu. Apraksti, kāda Jums istabiņa un ierādi, kur man arī vieta, tad es tur klusi apsēdīšos un mēs, tālenieki, būsim klātāk. Mums te ir istabiņa un mazs ķēķīts, tam klāt balkonīts, kur jauka izredze, tur sēdam bieži kā daždien jūrmalā. Te arī kosmogrāfiju labi mācīties: visi piemēri pie rokas - kalni un ezers, un pulka zvaigžņu, un daudz saules. Mums še nupat pirmais sniegs, visu ziemu bija viena saule un sāka jau puķītes ziedēt; te vienu paraugu pielieku klāt, tā ir debess atslēdziņa, drusku savādāka nekā pie mums; aug, akmeņu starpā ierakusies, lai pasargātos no salnām, ļoti saudzīgi jāizņem ārā no mājiņās. Kad tik pāries šis sniegs, tad drīz jau arī būs smaršīgās vijolītes; nesmaršīgās bija jau labu laiku. Še daudz mūsu puķu, tik lielākā daļa lielākas un kuplākas; viens tik nau redzams, bērziņis-bezbēdis, tas pats, kurš mierina, ka «saulīte nesnauž tāļajā aizjūrā». Vai Tu tagad nebūsi jau aizmirsusi dusmas un nelūkotu aizsūtīt «Izglītībai» kādu no saviem dzejolīšiem, varbūt šo pašu par «brīnumiem» vai no J. D. nodaļas, vai kādu jaunu? Tev taču būs radušies? Tā pretruna jau dzejniekā ir: griba atklāties un bailes no sava noslēpuma profanēšanas; par to jātiek pāri. Un Tu tiksi pāri, kā esi par visu tikusi pāri. Paliekat abi ar Jancīti sirsnīgi sveicināti no Jūsu tāleniekiem. 144. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1909. gada 27. februārī Mīļā, dārgā Amanda, sirsnīgākos paldies par skaisto sūtījumu un mīļo piemiņu saņem šoreiz netieši, caur mani. Elziņa liek Tev dot visus mīļus vārdiņus, pate atkal drusku saaukstējās, jo pie mums uznācis sniegs. tāds, kāds še sen nepieredzēts; bīstama slimība nau, bet traucē strādāšanu. Gaidīsim no Tevis ziņas, kā pa mājām iet. Vēl jau visas vecas lietas ceļ augšā, un Tev taču jānogaida, ka tiem sīkajiem ir piespriesti 20 rubļi, tad Tev var būt izsūtīšana, un tad jau labāk Tev padzīvot vēl še. Palieci mīļi, mīļi sveicināta no Elzas un manis, sveicini sirsnīgi visus savējos un Mazini k. sevišķi par skaisto novēlējumu. Sveika. Tavs Jānis. 145. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 20. martā Daudz sirsnīgu sveicienu un paldiesu par daudz labām lietām, kas atkal nākušas no Jums. Naudu saņēmu un līdz ar to mīļo viesi un seno biedri. Abās ģīmetnes Jums brangi izdevušās, laikam arī Vilis būs no Jums noņemts? - Par darbiem jāsaka: būtu jau nedēju atpakaļ nosūtītas A[spazijās] skices, bet viņa atkal apslima (laiks pie mums jau 5 nedēļas auksts un pat snieg). Tagad nu tiks izsūtītas pēc 3-4 dienām, bet es ilgāk vairs nevarēju kavēties ar atbildi Jums. V. Hugo tiek tulkots, un, ja gribat to laist klajā pirms A. skicēm, tad paziņojat, un abi kopā pastrādāsim itin ātri. - No Mopāsāna ņemsim Idbāko5, īsos stāstiņus. - «M. ekonomiskās mācības» es labprāt tulkotu, bet, kā dzirdu, tās esot jau no cita tulkotas, kā tad būs, ja cits arī izdos? Vai Jums varbūt zināms, ka cits tulkojums netiks izdots? - Vasalam raksta pilnu vārdu un adresē poste restante Dvinskā. - J. J[ankavam] nodošu sveicienus. Atklātnes malā pierakstīts: Esat mīļi, mīļi sveicināti no mums abiem un sveicinat kopējos draugus. O[zolam] un V[ilim] rakstu arī šodien. No slimās Jums vēl tiek sevišķi novēlēta veselība. Sirsnīgi sveiki! 146. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 4. aprīlī Mīļo brāli, atkal tas pats, Elziņa slimāka, no jauna saaukstējusies, un tad jau nekādu kārtību nevaram ieturēt. Bet par to vēlāk, te tad nu būs steidzīgākās atbildes: 1) māju liec krāsot, mī1lo brāli, ja Tev, kā raksti, kasē ir ietecējusi nauda, un mēs arī šimbrīžam varam iztikt, no Tevis neprasījuši, jo vairāk tādēļ, ka Tu sakies varots atkal izsūtīt, kad vajadzība. Vajadzību krāsot es jau sen atzinu, tik līdzekļi neļāva. Krāsu lai ņem vislabāk brūnīgi pelēku, tad verandu rozā krāsa piederēs labi klāt; gaiša - balta vai dzeltena - krāsa maksās: par dārgi. 2) «Tālas noskaņas» lai arī izdod no jauna, kad jau reiz jaunais krājums nau iespējams. Tikai es negribētu, ka «T. N.» būtu jāatdod par velti. Katram apgādātājam viņas ienesīs labu naudu, un es domāju, ka īpašniekam uz viņām tikpat liela tiesība kā. svešam, tātad lai ienākumu dala uz pusēm. Zināms, izdevēji drukā lielāku skaitu; nekā nolīgts un nekā tas, no kura aprēķina pusi; tātad, ja grib drukāt ļoti maz eksemplāru, piem., 1000, tad labāk nolīgt uz cietu summu, raugi izdabūt vismaz kādus 2-300 r., jo izdevējs droši vien nedrukās mazāk par 2-3000 eksemplāru. - Kā izdevēja, sevišķi, pēc Tavas vēstules, man būtu bijusi vissimpātiskāka S[aulīša] kdze, bet, kad viņai jāput reizē ar Ē[ķi], tad jau lai paliek pie Raņķa, tikai nolīgsti ar viņu krietni, vislabāk uz daļas iepriekš izmaksu; es baidos, vai no viņa nebūs grūti piedzīt honorāru. - Jauno dz. krājumu atsūti visu man atpakaļ, un tūliņ, mīļo brāli. - 3) Ja Ē-m tos manuskriptus apķīlājusi kāda drukātava, tad jau ir vislabāk, jo no tās es varu viņus dabūt laukā kā savu (trešās personas) mantu; tādēļ ka Ē. tos no manis nau atpircis. Šinī gadījumā Tu varētu Fredi palūgt, viņš to lietu izdarītu itin ātri. - Visādā ziņā neļauj E-im izdot no tiem manuskriptiem «Virpuli», jo priekš jauna kalendāra tie būtu jāpārstrādā un citādi jāsakārto. - 4) Par «Vaideloti»: kad dabūjām Tavu vēstuli, tad jau izrādes bij notikušas abos teātros, un tur vairs darīt nekā nevarēja. Kāds līgums ir bijis ar veco teātri, Elza vairs neatmin, varbūt tiešām bij kāds noteikums par mūziku, bet visādā ziņā tā luga pārdota nau vecajam teātrim. Pieprasi, lai viņi paskaidro, kāds bijis līgums, lai varētu zināt, kas tāļāk darāms, iekam nau tādu ziņu, Elza lūdz, lai Tu nespertu nekādus soļus. - Ar jauno teātri ir vēl daudz nepatīkamāk, sevišķi tādēļ, ka Duburs ir bijis spiests atteikties pēc tādas nepiedodamas apiešanās ar viņu, pēc režijas atņemšanas un nesagatavotas izrādes izlaišanas. Elza tiešām bija vēlējusies, lai viņš vada režiju; un viņam bij devusi aizrādījumus, kas nu laikam paliks neievēroti. Vai J. teātrs ar tādu varmācīgu rīkošanos cerē iegūt simpātijas? vai ar Dubura atlaišanu glābties no bankrota? Kad «Vaidelotes» izrādes jau marta mēnesi bij vajadzīgas teātrim veikala ziņā; kādēļ tad nesāka viņas sagatavot jau pietiekoši agri un laikā? Pēc lieldienām jau publika vairs nemēdz iet teātros, bet zaļumos, un tad arī «Vaidelote» daudz nelīdzēs un maz ienesīs naudas. Laikam teātra komisija laikā nau devusi naudas priekš dekorāciju un kostīmu sagatavošanas un tā nokavējusi lietu, kura tik svarīga, un nu to novedusi pie krīzes: Dubura atteikšanās un bankrota izredzes. Kad nu D. būs atlaists un izrādes nesagatavotas, tad izredze uz pilsētas pabalstu arī mazāka, un J. teātrs var nogrimt «mazo teātru» lomā. Bet reiz nu lietas tiktāl novestas, ka bez «Vaidelotes» tūlītējām izrādēm J. teātrim būtu bankrots, tad Elza negrib, ka viņam izrādes aizliedz un ar to viņam kaitē. Bet pūlaties Jūs, kam J. teātrs tiešām rūp, ka viņš tiek atkal uz kājām un ka D. nāk atpakaļ. Tagad izredzes itin tumšas. 5) Nupat lasu, ka izrādēm atļauta «Uguns un Nakts», - vai tik teātra komisija nedomā arī šo lugu laist tūliņ šo sezonu klajā? Pret to es jau pie laika protestēju. Tai lugai vajga ļoti ilgas un pamatīgas sagatavošanas un ļoti lielu izdevumu dekorācijām un kostīmiem, nesamērojami vairāk nekā «Vaidelotei». - 6) Der. Gr. Nod., t, i., Zālītim, saki šādus priekšlikumus: «Wallenst. Lager» ir diezgan mazs, 1400 rindiņas, tas ir taisni pustik liels, cik parasti pantu lugas; bet strādāt viņš ir 3 reiz grūtāks par jambu lugām, jo viss ir atskaņās. Nodaļa viņu vienu laikam neizdos, bet kopā ar «Piccolomini», par kuru maksās parasti 200 rbļ. Par abiem, t. i., «Lager» un «Piccolomini», laikam dos tik 200+100=300 rbļ., kas man par maz. Ja Nodaļa nu nedod vismaz 350-400 rbļ., tad lai ņem no manis «Kabale und Liebe» arī un dod tāpat 200 rbļ. par to. Jeb vai lai ņem visas 3 daļas «Wallensteina»: «Lager», «Piccolomini», «Tod», - par 600 rbļ. - Tad «Lager» un «Piccol.» kopā es varu dot tikai nākošu gadu, šogad es varu dot vai nu «Otello», vai vienu daļu no «Wallensteina», vai «Kabale und Liebe». Pieprasi atbildi par tām kombinācijām, un varbūt ka V. Zālītim vai Nodaļai ir citi priekšlikumi. - 7) «Egmonts» ir vairākkārt izrādīts no Vecā teātra un no Interimteātra, bet, cik es atminos, tad tas tulkojums nau man atpirkts. Tādā gadījumā pieprasi no viņiem samaksu tāpat kā Jaun. teātrim 75 rbļ. 8) Kolektēšanu nepielaid nekādā ziņā. Protams, privātā sarunā nau jau ko slēpt un, ja arī gribētu, nenoslēpsim, ka Elza ir slima nu jau pusgadu ar zarnu kataru un ka mūsu apstākļi ir nelāga. Tagad redzams, ka nepieciešami vajdzīgs, ka Elza nāk kādā sanatorijā un atmet pate putrasvārīšanu, kuru kopš pusgada esmu es uzņēmies; līdz šim mēs nevarējām to darīt, bet, kad nu izrādīs «Vaideloti» un varbūt arī Nodaļa tūliņ samaksās par tulkojumu, un varbūt arī izdos ko tāļāku tas izdevējs, kas nopirka «Laupītājus» (aizsūtījām tagad Elzas skices), un varbūt man vēl kāds atmaksās vecus parādus, un varbūt vēl kas atliks no vasarniīcas, un varbūt vēl kāds cits varbūt, tad jau es viens pats sagādāšu to sanatoriju, un visādā ziņā es negribu piedzīvot to briesmīgo rūgtumu, kādu lika izbaudīt vēl mirējam Blaumanim viņa labprātīgie dāvinātāji, arī pat vēl pēc Bl. nāves nelikdamies mierā. Tu zini, mīļo brāli, kas bijis devējs, tam grūti būt par ņēmēju; man jau gandrīz grūti no Tevis pieņemt tik daudz mīļas gādības; bet Tu esi mans brālis. - 9) Sakarā ar augšējo Elza liek Tev prasīt, vai Tu strādā «Vēstnesī» un vai viņai Tu dotu padomu tur strādāt, apsverot vietējos apstākļus, kurus no šejienes nevar zināt. - Un nu vēl īsumā par sīkākām lietām: «M[eitenes] mirte» saņemta, tāpat kā Gulbja sūtījums (tas bija veca parāda atmaksājums). - Ar Pētersonieti rīkojies, kā turi par derīgu, tik neesi bargs, jo viņa ar vasarnīcas izīrēšanu mums darījusi daudz laba (zināms, arī sev). - Labi, ka izcenzēji visas Elzas lugas, ka ar «Nogrim. zvanu» izrīkojies labāk, nekā mēs varējām iedomāties, ka dabūji no Steina honorāru un no lauku izrādēm - par visu, visu lielais paldies un mīļai Emmiņai vēl sevišķi par mantu noglabāšanu no «mirstīgām acīm». - Ar intresi lasījām par Ruti un par Tavu mīļo sirdi, kuras skaidrību zinām un cienām vairāk nekā kurš cits. Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts: Esat daudzreiz mīļi sveicināti un skūpstīti abi no abiem. Paliekat veseli, mīļie. Lai «Balvas» un «Jūtu pasaules» izdevēji vismaz taču dod pa eksemplāram, ja arī nedod honorāru. - Elzai pašlaik mēru temperatūru, ir 35,7, kamēr norma ir grādu augstāk; ļoti liels vājums, vienmēr salst. 147. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 4. aprīlī [Sākuma trūkst] vēsturi Tu esi negribot taisījis lielisku reklāmu melnsimtniekam Klaustiņam, kurš Tevi taču vēl mazāk atzīst, bet lietai tas kaitē un prātus sajauc. Man liekas arī, ka Tu pārāk stipri atsaucies uz «domu par latv. literat.» autora bēdīgo autoritāti, kur Tu taču varētu atsaukties labāk pats uz sevi; tā cilvēka vārds tikai blamē katru lietu. - Zināms, es vēl neko nevaru teikt par Tavu polemikas rakstu, jo neesmu to līdz galam lasījis, redzu tikai, ka tas rakstīts skaistā un dzīvā stilā. - Vēl viens jautājums: kas ar to Bisnieka fonda prēmiju iznācis vai iznāks? Kam tā prēmija tiks piespriesta? Kādas domas izteiktas? Tad man ar liek prasīt viens jauns rakstnieks, vai izspriestas literat. fondas prēmijas? Kā izgāja ar pilsētas vēlēšanām? Vai arī piedalījies? Bet nu jābeidz. Daudz mīļu, sirsnīgu labdienu un skūpstu abiem no abiem. Elzai pašulaik mēru temperatūru, ir tik 35,7, kamēr norma ir grādu augstāk; ļoti liels vājums, vienmēr salst. Nez, kas būs? Esat mīļi sveicināti, mīļie. 148. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 12. aprīlī Sirsnīgākos sveicienus uz lieldienām un lielo paldies par sūtījumu! Ceru, ka būsat saņēmuši «Spožo sapņu» manuskriptu, kurš izsūtīts ap 20. 3. Kad viņu liksat drukāt, tad lūgšu Jūs ievērot kādus mazus aizrādījumus no A[spazijas] par grāmatas ārējo ietērpu. Hugo «Le dernier jour» tagad pie mums ir uz dienas kārtības. Cik tāļi ir darbi ar «Laupītājiem»? Kā labi iet arķitektam un biedriem? Sveicinat mīļi visus mūsējos un esat pats sirsnīgi sveicināts. Kur paliksat pa vasaru? Vai brauksat uz ārzemēm? Mēs tagad sagaidījām labu laiku, bet A. vēl nau atspirgusi, bet nu ceram visu labu. Mēs abi Jūs vēlreiz mīļi sveicinām. Veseli! 149. H. ASARAM Kastaņolā 1909. gada 29. aprīlī Carissimo, labi, ka atrakstījāt un paskaidrojāt notikumus ap J. teātri; no avīzēm vien nevar nekā saprast; gribēju jau Jums rakstīt tādēļ. Arī tagad man vēl paliek dažas lietas neskaidras, bet par tām prasīšu Jums vēlāk. Vispirms vajdzīgāko: 1) ar «Vaideloti» lai paliek, kā direkcija vēlas: 5% no visām izrādēm, un honorāru izmaksājat tūliņ D[eglav]am; es viņam jau rakstīju, lai pieprasa dokumentāriskus pierādījumus no Vecā teātra, jo, cik A[spazija] atminas, tad tā luga - neesot pārdota. 2) «Šķidrautu» rudeni, pēc stāvokļa izbeigšanās, lūkojat uzvest ar dažiem izlaidumiem otrajā un piektajā cēlienā; oficiāli luga taču atjauta pēc stāvokļiem, un atdurties varētu tik pret tām divām vietām. Ja tiek prasīts pārstrādājums no cenzūras puses; tad rakstat par to. 3) Kādēļ līdz šim vēl nau uzvests «Neaiz[sniegts] mērķis» un «Zeltīte»? No cenzūras nevarētu būt nekādi šķēršļi, un no mākslas puses tas teātrs nevarētu neko nebilst, kurš uzved Andrejeva «Melnās maskas» un vēl dažu ko tamlīdzīgu laiž publikai acīs kā miglu. «Pusideālistam» pēc stāvokļa atcelšanas arī laikam nebūs šķēršļu. Paskaidrojat, lūdzu, mums šos jautājumus: 4) «Zeltīti» varētu uzvest kopā ar manu tulkoto Gētes «Brālis un māsa», kas pēc satura sader labi kopā; tā būtu pilns vakars. 5) Tulkojumu no «Kabale und Liebe» dabūsat vasaras vidū - ? propos: kādēļ «Laupītāji» top uzvesti bez tulkotāja vārda? Es to neesmu slēpis, un kāda intrese uz to varētu būt direkcijai? No tālienes es to arī sev nevaru nekā izskaidrot. 6) Vai no tulkojumiem Jums nebūtu labāk ņemt brāļa «Džokondu» un ne «Brandu», kurš taču nau uzvedams. 7) Oriģināllugas nāks divas - uz septembri vai oktobri; tā kā «Uguni un Nakti» gribat uzvest no sezonas sākuma; tad abas jaunās (no katra viena) var tikt klajā laistas jau ar jaunu gadu, jo neprasa daudz dekorāciju sagatavojuma. 8) «Uguns un Nakts» aizrādījumus nosūtīšu pēc pāris dienām. 150. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 2. maijā Mīļo brālīt, daudz mīļu paldies par visām izdarīšanām, un nu no jauna, kā galveno: teic tūliņ un saki Nodaļā V. Zālītim, ka Šillera «Laupītājus» es nevaru nekādā ziņā tiem dot, jo tās lugas tulkojums no manis jau sen, decembra mēnesī, pārdots citām, un naudu arī esmu jau saņēmis. Es Tev pār to arī jau rakstīju, bet Tu to neesi ievērojis. Man celtos vislielākās nepatikšanas, kad es tādā ziņā negribot būtu apkrāpis savu izdevēju Upīti; viņš man izdos vēl citas grāmatas, maksā man kārtīgi, un nu caur tādu pārskatīšanos lai es viņu zaudēju! es no viņa pastellētām grāmatām (tulkojumiem) pa lielākai daļai esmu pērn pārticis, ko Rīgā nopelnām, tas pa lielākai daļai arī tur paliek, - man šis izdevējs U. ir vajadzīgs. Tātad ej un saki V. Z-im, lai viņi aptura «Laupītāju» drukāšanu vai vismaz tūdaļ, to pašu dienu, paziņo, cik jau būtu nodrukāts un cik liels zaudējums celtos (rubļos) no apturēšanas. Nodaļai es vēl šogad varu dot «Kabale und Liebe» vai «Otello», vai «Salameas tiesnesi», kurš jau gatavs, vai «Borisu Godunovu», vai «Nātanu Gudro», kuri bij drukāti «Mēn. Rakstā». Es viņam rakstīšu arī pats, lai neceltos pārpratumi. Visādā ziņā: «Otello» un «Wallensteinu» es Nodaļai rezervēju. - Bet varbūt es arī šoreiz velti uztraucos, un Tu tik vēstulē būsi pārrakstījies un teicis «Laupītāji», kur gribēji teikt «Kabale und Liebe». Otra svarīgākā lieta - «Noskaņas»: kad ir tikai tie trīs izdevēji, tad lieta neiet: mamiņa nevar, jo ir vecs cilvēks, kam vajga miera. Doriņa nevar, jo nespēj ne pate uztikt uz ceļa, un tāds uzdevums viņu izsviestu iz sliedēm visu mūžu, par to es neuzņemos atbildību. Un Tu nevari, jo Tev tiešām pierēķinātu arī katru mazāko grēciņu. Ja nu neuzņemas izdevēja amatu neviens grāmatizdevējs par zināmu komisijas procentu, tad lai paliek visa izdošana. Es nezināju, ka pēc kara stāvokļa un ģ[enerāl]gubernatora amata atcelšanas spaidi palikuši vēl lielāki. Izsaki manu sirsnīgāko pateicību visiem mīļiem draugiem, kas ar aizdevumiem grib pabalstīt «Noskaņu» izdošanu, un lūdz viņus manā vārdā, lai šos pašus aizdevumus pārceļ uz mana jaunā dzejukrājuma izdošanu - ne «Klusās grāmatas», bet vēl cita, kur būs tikai nepolitiskas dzejas. Ja es zinu, ka viņi ar to ir mierā, tad es varu droši pie tā krājumā strādāt, atlikt citus maizes darbus un to gatavu dabūt septembra mēnesī. Jaunā grāmata ies veikala ziņā labāk nekā «Noskaņu» otrais izdevums. - Bet nu Jūs esat sākuši drukāt, - tad ņemat zaudējumus uz manu rēķinu vai dabūnat citu izdevēju, ne tos trīs. Kad gadās cits izdevējs, tad še būs atbildes uz Taviem pieprasījumiem: kad vāku zīmēt uzņemas tāds mākslenieks un vēl speciālists grāmatu greznojumos kā Madernieks, tad atstājat viņam pilnu vaļu ņemt vienu vai divas krāsas (tikai dodat līdzekļus, ja viņš ņem 2 krāsas), gan tad viņš attēlos manas dzejas garu. Formāts un papīrs kā «Zalkša» žurnālam - labs. Cenu apspriežat paši, samērā ar to, cik var cerēt pārdot eksemplāru un kāda dārguma grāmatas tagad labāk pērk (piem., bijis laiks, kad pirkuši labāk dārgās grāmatas). - Cenzūras dēļ labāk izdot gluži nepārgrozītu, tad darat arī tā, jo manu priekšvārdu taču tūliņ strīpotu. - Ja vēl nebūtu druka sākta, tad, man liekas, vajdzētu visādā ziņā piepaturēt veco ortogrāfiju, jo jauno ļoti maz kas spēj lasīt, strādnieki laikam nemaz ne, un tā es sev sašaurinātu publiku un atstumtu taisni to, kas man vismīļāka. Veikala ziņā tad arī grāmata neietu. - Ģīmetni laikam arī vajdzēs ņemt to pašu cenzūras dēļ; ja nē, var ņemt to, kas bij Ēķim sūtīta pērn, augustam «Stariem». - Galā - Tev, brālīt, vismīļāko paldies par Tavu rūpēšanos, bet, ja neiznāk nekas aiz izdevēja nedabūšanas (tie trīs neiet), tad nebēdājies daudz, jo - kad notiktu dažādas nepatikšanas ar izdzevējiem un cenzūru un kad pate grāmata jaunās ortogrāfijas vai cita dēļ labi netiktu pirkta - tad mani draugi - aizdevēji varētu atrauties no jaunā, nepolitiskā krājuma izdošanas, un tas man būtu daudz, daudz reiz nepatīkamāk; bet, ja izdodas labi pirmā reize; tad viņi laikam izdotu arī vēlāk, un es būtu apdrošināts iztikšanas ziņā. Mēs viņiem tādā gadījumā - varētu vai nu atmaksāt aizdevumu, vai izprasīt to uz priekšu - un katrā reizē maksāt zināmu procentu no ienākuma, - tā mums sastādītos nemanot apgādības biedrība, un Tu ņemtu atkal savu procentu un būtu veikalvedis. - Bet vēl gaidu atbildes par citām lietām: par krāsošanas nokārtošanu lielais paldies. Bet bailes arī man, ne vien Elzai, ka tik lielu cenu, 500 rbļ., nedabūsi par īri, un, kad pāriet pāris karstās nedēļas, tad nedabū vairs nekādu īrnieku. Mums vajga ņemt mērenu cenu, jo mēs nevaram riskēt vai nu dabūt daudz, vai nekā, jo mums zināms vidējs ienākums ir nepieciešams. Tādēļ jau ar Elza tā bažījas par P. - Ozola lietā jāsaka, ka tā summa palika kā parāds par nesamaksātu honorāru, Piespiest viņu, protams, negribu kā briesmonis, bet lai viņa arī zina, ka honorārs ir tāpat kā strādnieka alga, un tai ir priekšroka priekš dažādiem veikalniekiem, papīra fabrikantiem u. c. bagātniekiem. Kad Tu pie viņas liksi drukāt, viņa darbus izdarīs vēlu un slikti, jo bez naudas; tā jau O. drukātava strādāja ļoti gausi. - No «J. teātra» lūko piedzīt pēc iespējas visu honarāru (5% par visām izrādēm), jo šogad mums ar Elzas slimību iziet vairāk naudas. Nākamu reiz arī atzīmē, cik par «Vaideloti» bij no vecā teātra, Elza specializē rēķinus un grib zināt, cik no katras lugas ienāk. - Ļoti žēl par Dubura aiziešanu, mūsu vislabākais aktiers un direktars. Kur nu viņš paliks? Elza gribētu rakstīt avīzē un atgādināt - ir tautai pienākums gādāt par slimo mākslenieku. Vai D. to atjautu darīt jeb vai tas viņam būtu nepatīkami? Sirsnīgi sveicini viņu no mums abiem, Mēs priecājamies, ka Tava luga nu taču drīz nāks gaismā un Tu tiksi drusku brīvāks no sīkiem maizes darbiem. - Vai J. teātrs varēs pastāvēt? un uzvest «Ug. un Nakti»? Kas nāks par teātra direktoru? - Mums laiks ir mainīgs, tagad atkal aukstāks, un Elza atkal vājāka. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti no mums abiem. Sveiks! Vēstules malā pierakstīts: Par «Egmontu» apprasies, kādā datumā un no kā saņemts honorārs. Sveiks! 151. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1909. gada 5. maijā Ko darāt, mīļie, vai esat labi veseli? vai sikretarīts ir atkal uz kājām? Vai Schön-Pauli pārbraucis uz kājām? Kad tik nu laiks nebūtu pie Jums arī auksts, pie mums ir auksts, un tūliņ Elza vājāka.- Tik pāris miju vārdiņu gribējām Jums pateikt. Esat veseli, mīļie, esat sirsnīgi sveicināti un skūpstīti. Sv[eiki?]. 152. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1909. gada 11. maijā Mūsu mīļie, dārgie, šodien tikai šis pāris rindiņas ar daudz, daudz paldies par Jūsu mīļo, silto piemiņu tāleniekiem un par sūtījumu, Jūs labie cilvēki. Jums gan ir tiesība par tādiem runāt, un arī mēs savā ceļā esam viņus atraduši, Ko domājat, arī Leonhards atsūtīja mums, protams, neprasīts, viņam labi iet. Tātad nākošas reizes sūtījumu liekat reptilufondā: varbūt mums beigās taču izdosies vēl satikties, tagad, kur mēs tik tuvu jūtamies, būtu par daudz sāpīgi atteikties i no cerības. Drīz Elza pate rakstīs, neiet vēl labi. Mūsu labās nākotnes perspektīves - Jūs laikam domājat «Ug. u Nakts» izrādes, - bet J. teātrs stāv uz ļoti vājām kājām. Mēs ceram vairāk uz dažiem citiem sīkiem darbiem. Kad tik nu vasara paceltu atkal Elzi un kad Jūs, mīļie, nāktu atkal pie spēka, tad jau labas perspektīves. Esat nu visi trīs no mums mīļi, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti, paliekat veseli! 153. J. KUGAM Kastaņolā 1909. gada maija pirmajā pusē Gleznotājam cien. Kuga kgm. Mākslenieks caur šiem aizrādījumiem necik netiek saistīts, bet paliek gluži brīvs. Latviešu garša, kura noteikta ēkām, iekš dekorācijām un kostīmiem, ir brīvi jāattīsta pašam māksleniekam no latviešu dzīves savādībām ap 12. gads.: rupja, spēcīgā barbarība ar piesavinājumiem no bicantiņiem, skandināviem, somiem, vakareiropiešiem. Dārgākās un greznākās lietas ievestas un laupītas no citurienes: apģērbi, istabas lietas, ieroči. Latviešiem sava māksla nebij toreiz attīstīta, bet mākslenieks to var tagad, mūsu vēsturi atpakaļ atritinot, ko dara arī šī luga. ___ Lugas sajūtā vislabāk ievestu speciāls priekškars, kā prologā zīmēts: Daugavai pāri mēness gaisma, tumšs mežs, gājiens no miglu tēliem. Priekškara malā (izrādēs) sievietes tēls teiktu ievada dzeju. Pēdējo cēlienu noslēgtu atkal šis priekškars un sievietes tēls ar ievada dzeju. Tas simbolizētu notikumu atkārtošanās nozīmi. (Ja par daudz maksā, lai paliek.) ___ Lielākais svars būs jāliek uz otro un ceturto cēlienu. ___ I cēliens Raksturs istabai senlatvisks, bet nemierīgs, fantastisks (jo tā ir burvju miteklis); varbūt sienu izgreznojumos arī kādi burvības piederumi; burvju krāsns kā liela vecmodes krāsns, pavards. Varbūt arī griestos var ierīkot spīdzenītes, īpatnēji latv. izgreznojumus: dažādas figūras no salmu stiebriņiem, kas uzvērti diegos (še nau jābūt salmiem). Aizdedzami pavedieni pār griestiem priekšā rakstīti. Istabas lietas: stelles, ratiņi, kārstuves - veclaiku. Pārvaldošā krāsa sarkana, tad dzeltens, melns. Gaisma no sākuma tik no mēness un skala; tad arī no krāsns un pavedieniem. 30. lapp. nemierīgas liesmas no vairākām pusēm, kuras arī izceļ priekšrakstīto greznumu. Kostīmi meitenēm un velniem: sarkans, dzeltens, melns; Spīdolai visās trejās krāsās. Spīdolas kostīms tā jāierīko, ka šīs 3 krāsas nometamas un paliek balts un zelts. Melnais bruņenieks viscaur melnā samtā. 34. lapp. vienai sienai (dibenā) jābūt paceļamai vai pabīdāmai un aiz tās pakāpenēm, lai tur raganas varētu kāpt uz augšu, kur tad, pēc tam kad bij Lāčplēsi (Lpl.) apstājušas, grupējas kā aizlaizdamās gaisā, sarkanā gaismā no mēness. II cēliens Raksturu dod baiguma sajūta (dziļš un tumšs kā bezdibens aka): domāts liels dziļums, ezera dibenā, glāžu sienas, caur kurām redz ezera dzīvi. (Varbūt dibenssienā, augšā un apakšā ciets un vidū stikls. - Abas pārējās sienas netēlo ezeru, bet dekorētas kā istabas sienas un ar durvīm; dekorācijā ezera dzīvnieki un augi, staipekņi.) Pārvaldošās krāsas tumšas: zaļš, zils, melns. Nospiestība un nekustība, bet kā kontrasts (idejā) ūdens zvēru kustība man ļoti vēlama. Jālūko to izrādīt, ja ne citādi, tad caur gaismas tricinājumiem vai kustošām: dekorācijām. Divu dzirkstu, liesmiņu (acu) kvēlošana. 49. lapp. Sienu kvēlošana laikam caur apgaismošanu. 51. lapp. Apsarmošana, baltas krāsas, sniegs. - (52. lpp.) Kad nau gremdējamā aparāta, tad zārks aizvelkas. Pūķis (52. lpp.) Viss top gluži tumšs, gaisma tik no pūķa mutes, kad tā atveras. Tātad redzams ne pūķa stāvs (kā, piem., «Nībelungās»), bet tik zobotā mute, kas izgrūž uguni un tvaikus, un virs galvas mazs, elektriski mirdzošs kronīts. Pūķa atraušanās tiek tēlota ar mutes aizvēršanu un skatuves aptum[šo]šanu (tik kronīts paliek mirdzot). No Lpl-a pēdējā cirtiena nokrīt arī kronīts, un viss aptumst pilnīgi, bet tik uz mirkli. Pūķis nobeidzas, muti vārstīdams un dūmus izgrūzdams (mainās gaisma un tumsa). - Spīdola stāv augstāk pār pūķi, apgaismota no savas gaismas, še kostīms melns. - Labi, ja viņai še cits kostīms, piena melns. Atslēga spīd vājā, zaļganā gaismā uz mazajām durvīm; kad cīņa, tad nodziest. Lpl. paņem to kā zelta atslēgu. Baltās meitas, laika vecis Tās ir lieliem baltiem plīvuriem, ar kuriem saslēdzas kopā. Šis sirms, plašām baltām segām<(viņa monologs [55. lapp.] no 1.-17. rind. atlaižams)>. Pils celšanās uz augšu darāma nomanāma vai caur uzvelkamu dekorāciju, vai caur ainu pārmaiņām aiz plīvuru priekškariem. Beigu aina: rīta gaisma, caur sienu redz ezera līmeni, krastus, baltus torņus, itin tuvu, kā pie pils piederošus. Tad uzlēc saule aiz ezera. III Telts aizņem nelielu dziļumu, lai lielākā daļa no skatuvēs paliktu priekš lieliem ļaužu skatiem. Telts priekškars gandrīz par visu skatuvi. Ļaudis kostīmos raksturot pēc tautībām un amatiem. Spīdolai vēlams še cits kostīms: karalisks, pēc rakstura romisks no viduslaikiem; plīvurs. Rīgas celšanas dekorācijas. Skatuvi var dekorēt bagāti, bet arī mazāk bagāti, jo še lielie ļaužu skati saista uzmanību. IV Raksturs: nāve, kā aizmigšana, izzušana plašumā; tanī nolūkā varbūt simbolizēt to ar tukšumu, purvainu un akmeņainu ainavu, dibens perspektīvu, krūmiem, miglām un sevišķi mākoņiem (latviešu teikās elle tiek tēlota kā purvs), augstākais koks. ābele. Skaistumu un krāsu maiņas visvairāk ielikt mākoņos. Krāsas: dzeltenas un violetas visādās nokrāsās. Akmeņiem. jābūt ne augstiem, bet gariem, lai aiz tiem varētu gulēt vēlāk augšām ceļamie. Ābelē (no sākuma nau redzama aiz mākoņiem; jābūt ar aizcērtamu zaru) āboli spīd elektriski; tāpat aka, kurai jālīdzinās glāzei, spīd elektriski pirms dzeltena, tad 80. lpp. asinssarkana. Spīdolas kostīms (sākumā apsegts no mēteļa) kā I cēl., vēlāk ābelē parādās zeltain[ā?], plūstoš[ā?], ar plīvuriem. Iesākuma skats bez nolaišanās no gaisa un bez mašinērijas, arī bez gulbju rsp. pūķu ratiem. Arī abus jūras skatus, gludo un vētraino, var nolaist. Lai tikai paliek mākoņu un gaismas efekti, ja tie lēti izdarāmi. Šinī gadījumā var nolaist arī pantus 1.-14. Pašās beigās; kad visi taisās iet, Spīdola atskrej atpakaļ pie ābeles un apķeras ap to izmisuma pozā. V Priekškars kā III cēlienā (tikai istabas un ne telts dekorācijas) un atrodas gandrīz pie paša dibena, jo lieliem ļaužu skatiem jānotiek šijpus priekškara. Daugavas un krasta ainai vajga būt padarāmai drūmai un mākoņainai. Kostīmos raksturot dažādās tautas, tik še svētku uzvalki. - Melnais bruņenieks melnā samtā ar melnām krūšu bruņām un zelta rotājumiem. Lpl. bruņas gaišas. Lievenis, uz tā notiek cīņa starp Lpl. un Melno, tā ierīkots kā 130. lapp., viņa apakšmalā var parādīties rokas līdz elkoņiem, vēlāk 140. lapp. rokas un galvas līdz pleciem. 154. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 25. maijā Mīļo, dārgo brālīt, Elza ir atkal vājāka, mēs aiz tām rūpēm nepaspējam vairs nekur; novēlojos arī ar šo atbildi Tev. Neņem ļaunā, brāl, ja varbūt man kāds teikums izgājušā vēstulē iznācis skarbs vai es Tev kur neskaidri aizrakstījis, - man ļoti sāp, kad Tu runā, lai es Tev ko piedodot: Tu jau mūs visu šo laiku esi apgādājis ar lielāko rūpību un mīlestību; mēs Tev un Emiņai esam tik pateicīgi. par visu sirsnību, Tev mūs jāatvaino, ja kur esam nepacietīgi bijuši ar savām kaitēm. Tik bieži arī pārpratumi no ārienes; tā ar to Nodaļu un «Laupītājiem». Tie bij tulkoti ne priekš Nodaļas, bet priekš U. (tas ir «Pelēkā akmeņa stāsta» autors), kas par tulkojumu mums samaksāja. Un tas Inenberģis, kuru personiski nepazīstu, esot viņa paziņa Rīgā. Kādēļ nu «Laupītāju» tulkojums no I. nodots Nodaļai, es nesaprotu; pats U. man par to nekā nau teicis, no Tevis dzirdu par to pirmo reizi, un nu viņam rakstīšu. Tātad pie putras viņš vainīgs, ne Tu un ne es. U. ir drusku naudas, un viņš mums uzdevis arī vēl citus klasiķus tulkot. Negribēju Tev viņa vārdu teikt, jo nezin, caur kā rokām iet šī vēstule. Tātad atvaino Tu mani, ka Tevi šinī lietā esmu par velti uztraucis. Ar «Noskaņām» tāpat ir tik pārpratums. Protams, man nau nekas pret jauno ortogrāfiju, es taču viņā rakstīju jau pirmoreiz, 20 gadus atpakaļ. Es tik domāju, ka tā publika, kurai «Nosk.» visvairāk nodomātas, t. i., strādnieki, nepratīs lasīt jauno ortogrāfiju, vismaz manā laikā strādnieki viņai visvairāk bij pretī. Protams, ka tagad lai paliek tā, kā ir darīts: t. i., jaunā ortogrāfijā. Tā Tu arī esi domājis, ka es vispār nevēloties «Nosk.» otro izdevumu! Par ko tad ne? Es tikai esmu Tev parādā lielāko pateicību, ka caur Tavu uzupurēšanos un pūliņiem «Nosk.» iznāks otrreiz un tik glītā tērpā. Mīļo brāli, vispār nekad nedomā, ka es Tev ar nodomu ko neizteiktu vai liktu Tev starp rindiņām ko meklēt; nē, es Tev saku visu tieši, un katrs vārds tik to vien nozīmē, kas viņā teikts. Atbildēšu še tik visvajdzīgāko: E[lza] priecājas par rēķinu, jo nu redz, ka taisni no laukiem ļoti daudz ienācis (100 r.), tas nozīmē, ka viņas lugas atrod arvien vēl jo lielu piekrišanu; to citādi nebūtu zinājuši. - «M[ājas] V[iesa]» 18. numurs arī nau atnācis, no Tevis dabūjām atsūtītu 17. Vajdzīgs ir tas numurs, kur pretraksts pret «Studēj. sievietēm» nodrukāts. - Daudz paldies par vasarnīcas nokrāsošanu, nu varbūt varēs arī ātrāk pārdot. Par to renni nekreņķējies; viņa bij gan, bet tas jau gadoties bieži, ka tās pa ziemu nočiepjot. - Kad no Gulbja atnāks 60 rbļ., tad paturi priekš mamiņas un vajadzībām, un, kad pāri, tad atsūti; vēl varam iztikt (tātad nerūpējies; mīļo brāli). J teātrim nekādā ziņā nedod priekš mums naudu, tas jau būtu, it kā mēs maksātu sev no sava paša kabatas. Lai maksā, kad kas ienāk. Bet kā tad viņi izrādīs «Ug. un Nakti», kad nespēj ne 100 r. samaksāt? Tur taču vajdzīgi pāris tūkstoši. To «goda parādu» Tev arī vajdzēja piedzīt, tā kā Fricis to darījis. - Ozoleni nesteidzini - viņa atrakstījusi vēstuli, ka viņas grāmatās neesot tāda parāda, bet kādēļ veksels neder, to nesaka. Noprasi viņai skaidri, kas tur ir par vainu. Noprasi arī, cik eksemplāros bij drukāta «Vētras sēja». Līgts bij uz 3000 eks., bet viens liecnieks man teica, ka drukāti tikuši 5000, tātad man izdarīts liels zaudējums. Nesaki viņai to, bet tikai noprasi, cik eksemplāros ir drukāts. Varbūt, ka viņa pate atzīstas. Tātad līdz skaidrības panākšanai nogaidi ar vekseli. Tie Ozoli ir ļoti gludi veikalnieki. Vēstules malās pierakstīts: Manu jauno dzeju krājumu solās ņemt Pēterb. «Imanta». Pieprasītās grāmatas būs laikam paņēmusi Doriņa; atprasi pirms no viņas, ja pazaudējusi, tad tik pērc vēlāk, kad būs nauda, bet, ja ne, tad nepērc. To dokumentu dabūsi drīz piesūtītu. Valdim Zālītim neesmu vēl rakstījis. Leimaņu Jānim dosim dzejoļus visādā ziņā; vai būs kas cits, nezinu vēl teikt. Un nu daudz mīlu skūpstu Jums abiem no slimās un no veselā. 155. H. ASARAM Kastaņolā 1909. gada 30. maijā Carissimo, Jūsu vēstuli līdz ar klātpielikumu un ziņām saņēmu. Ceru arī līdz ar Jums, ka ziņas izrādīsies par labām un ka liberāļi vairāk piegriezīsies progresīviem kopdarbiem. Es īsti labi nesaprotu, kādēļ taisni vecie liberāļi dienlapnieki nepabalsta savu pašu bijušo sāpju bērnu: Sabiedrību jeb Skatuves biedrību, kuras taču no sākta gala bij nodomātas kā pretstats «māmuļai». J. teātrs pat grib atstāt vecās telpas? Šos vecos liberāļus vajdzētu atraut no «kompromisniekiem» un savienot ar progresistiem; tie ir demokrāti - mazpilsoņi un pēc skaita un mantas tik stipri, ka bez viņiem citiem progresistiem būs grūti iztikt. Protams, es pēc tik ilga starplaika apstākļus vairs nepārzinu. Vai Jūs nevarētu man tos paskaidrot. J. teātrim un jaunai avīzei, par kuru lasu presē, vajdzēs diezgan ņemties ar vākšanas darbiem, lai nostiprinātos. Es biju cerējis, tāpat kā Jūs pavasar, ka J. teātrim izdosies pašam ar saviem spēkiem nākt uz augšu, un piekrišanas viņam jau arī netrūka, bet tikai tā parādījās plaukšinājumos un ne naudā. Kā jau parasts pie mūsu publikas. Un pirmie, kuriem būs no tā jācieš, būs laikam, kā arī parasts, rakstnieki. Vai taisnība, ka honorāru par «Vaideloti» nevarēs izmaksāt šo sezonu, bet tik nākošo? Mēdz gan būt, ka parastu nelabumu sajūt mazāk nepatīkami, - šis pie tādiem nepieder. Kā stāv ar Elza finansēm? vai tās varbūt uzlabojušās un vai var sagaidīt kādu norēķinu par «Uguni un Nakti»? Taisni Ēķis šinī ziņā izturējies pret mani visvairāk kā džentelmens, un, ja viņam nekas nau grozījies uz labu, tad nedomāju viņu spaidīt. Pie šīs branžas pieder arī klāt pieliktā vēstule no P. O[zolas]. Ozols Cēsīs izdevis vairākus darbus, bet mēdza maksāt gausāk un nevienādākās daļās nekā Ēķis, izdeva arī naudas vietā reizēm vekseļus. Sīkumus es nekādus nezinu vairs tagad pēc tā ilgā laika; varbūt O. kdze apzīmēs tuvāk, ko īsti viņa vēlētos zināt, un varbūt tad varētu ko tuvāk paskaidrot viņai no mūsu puses. Līdz tam veksels netiks likts priekšā. Varbūt viņa nevēlas tagad maksāt, lai tad min par to. Pie tās pašas reizes pajautājat viņai, cik eksemplāros tika drukātas «Sudraba šķidrauts» un «Vētras sēja»; tas laikam būs zināms arī viņai. Mani tas intresē. - Ar Zeltiņu - Meksi - Jagaru man tāda pat klizma, - arī tur nemaksā, bet strīdoties savā starpā - und da keiner wollte leiden, daß er für den andere zahle, - zahlte keiner von den beiden. Arī cits Heines mierinājums daudz nelīdz - nämlich - es ist eine alte Geschichte u. t. t. . Kad jau reiz cilvēks dzīvo tik tāli nost, tad. jau viņam nau jābrīnās, ka šo apstākli arī citi izlieto. Manas cerības tagad uz Jums un Jūsu rosību; kad ir kas labs gaidāms, tad paziņojat arī mums. Mums nekā laba nau ko ziņot, tikai neveselība. Vai ir Jums vēl plāns atbraukt uz mūsu pusi? Paliekat veseli! Rainis. 156. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 31. maijā Mīļais draugs, saņēmu šodien Jūsu kartiņu; grāmatas vēl nau pienākušas. Par «Florianu» Jums jau atbildēju, ka labprāt to tulkojumu pagatavošu? No Nekrasova un Meļšina izvēlēšu vai nu pēc Jūsu aizrādījumiem, vai pēc savas garšas. Heines tulkojumu izvēli varu sastādīt vēl vieglāk nekā iepriekšējos, jo te man pašam ir jau diezgan daudz priekšdarbu; to es varu dot Jums agrāk nekā visus citus, un Jums jau alga viena, kādā secenībā tie darbi nāk. - «Meitenes mirte» ir solīta «Izglītībai» un tātad krājumā arī nenāks «pirmo reizi», bet otro, un honorārs viņai paliek tas pats kā visām citām skicēm «Spož sapņos». - Igo «Pēdējā dienā» pirmo daļu dabūsat jūnija beigās. - «Marksa ekon. māc.» man bij jau sāktas tulkot, bet atmestas, kad dzirdēju, ka cits arī tulkojis. Kad nu tagad tas cits tulkojums nau parādījies; tad varētu es turpināt savējo, un Jūs varētu to izdot nākamu gadu. - Par «Spož. sapņiem» Asp. liek Jūs laipni lūgt, lai Jūs tos izdotu labi glīti; viņai tie ir mīļi, un, man liekas, tie to pelna vairāk nekā kura cita grāmata. - Honorārs Jums jānosaka pašam; Gulbis savā laikā par kopotiem rakstiem maksāja 20 rbļ. loksnē. - Par «Laupītājiem» man Jums jāpastāsta, ka tie man bij iedzinuši lielas bailes: mans pilnvarnieks Rīgā bij sadzirdis, ka tos vēloties Der[īgu] Gr[āmatu] Nodaļa, un bij tai tos pārdevis; es dabūju to tikai vēlāk zināt, un varat iedomāties manu uztraukumu, kā nu otrreiz pārdota grāmata, par kuru es no Jums jau biju saņēmis honorāru. Ar lielu sarakstīšanos beigās dabūju zināt, ka mans uztraukums bijis veltīgs un ka Iniņberga k. to pašu Jūsu eksemplāru atdevis Nodaļai; ar kādiem noteikumiem, to - vēl līdz šim nezinu. Kas Jums apgādās «Spož. sapņus»? - Un kas izdotu nodomāto krājumu? No Jansona es gan nevēlos tur neviena raksta: viņš ir vecs Asp. pretnieks, un vēl nupat Pēterb. lielajā kalendārī bij nekrietns uzbrukums Asp-ai. Tādu vīru Jūs taču arī nevēlēsaties mūsu godīgā sabiedrībā. Bez tam priekš kritikas vajga no mākslas arī ko prast. - Vasala adrese ir: Dv[insk], poste restante V. Siliņam. Viņš man arī sen nau rakstījis. Viņa vajdzētu arī krājumā. Jums pašam arī vajdzētu ko dot visādā ziņā. Paspēt gan varētu līdz svētkiem. - Sveicinājat mīļi to gulētāju, kura ģīmetni man atsūtījāt, un visus mūsu draugus un paliekat paši sirsnīgi sveicināti no slimās un no veselā. Sveiki! 157. J. KUGAM Kastaņolā 1909. gada maijā Augsti cienījamais Kuga kgs! Ar šīm rindiņām izpildu ļoti patīkamu pienākumu izteikt Jums vissiltāko pateicību no «Vaidelotes» sacerētājas (kura pašlaik ir nevesela), ka uzņēmāties gleznot dekorācijas. šai lugai. Viņa jūtas godināta, ka Jūs izvēlējāties savai mākslai par priekšmetu šo, un mūsu tauta var [tālākā teksta trūkst]. 158. ASPAZIJAI Laveno 1909. gada 2. jūnijā Manu mīļo draudziņ, te nu es esmu; šo es rakstu kā pirmo karti. Kāpu kopā ar pulka vāciešiem pa nakti uz Kalnu un, tā kā tur augšā ļoti dārgi, tad negulēju par nakti, bet nostaigāju līdz 3, kad lec saule. Vērts bij tās negulētās nakts, bij jau aizmirsts, kā tas izskatās. Tad šodien gulēju pa dienu mežā un atbraucu še labi izgulēties. Ar visu taupiņu tomēr dārgi. Te laikam palikšu tik vēl rīt. Un nu Tu, mīļumiņ, barojies un turi labi manu mazo pūku; pirmdien gaidīšu Tavu sestdien rakstīto kartiņu. Te ir gan ļoti jauki, un vajdzētu Tev arī to redzēt, pretim tās slavenās skaistās salas. Rit gribu apskatīt. Man liels nogurums, bet taču arī vēl bailes, ka Tu viens nebēdātos. Es nu drīz sākšu darbu, un tad bēdām nau vairs vietas. Vēstuli arī rakstīšu. Tev nākošreiz rakstīšu skaidrāk, lai nemaitā actiņas. Mīļo dvēselīt, turies. H. S. 159. ASPAZIJAI Isolabellā 1909. gada 3. jūnijā Sirdsiniņ, esmu še, vēl ļoti maz izgulējies, par daudz redzēts, un vēl klāt noguris. Lieliski dārzi uz salas, pils iekšā tik bagāta ar bildēm kā liela galerija, arhitektūra skaista, par daudz uz reizes, un tad tie briesmīgie forestieri, iet barā un visu samaitā, neko nevar ilgāk apskatīt. Bet daba ir brīnišķa, kartiņu sapirku daudz, bet tas nau tas; no pašām skaistākām vietām nau kartu. Garām braucu gar mazu saliņu S. Giovanni, viens īpašums, dārzs, neliela māja, bet mīlīgāku un skaistāku nevar ne iedomāties. Tev taču vajdzētu kaut reizi to redzēt, mazo sirdspūkiņ, kā lai nodzīvo, to neredzējis, un tik tuvu klāt! Būs taču Tev arī jābrauc; vai nevajdzētu pat tagad tūliņ Tev šurp atbraukt, mēs reizē visu apbrauktu. Tādu plānu vajdzēja taisīt no paša sākuma. Raksti par to uz Locarno un, kad jūties stipra, mazākais, ne vājāka, kā biji, un kad Pīpiņam aizsūtīji, atbrauc arī uz Locarno, taisīsim sev ferijas, atļausimies sev arī ko. Vēstules Berta var pakaļ sūtīt. Priekš Tevis te arī būs daudz skaista. Ko domā, sirdsdraudziņ? Vēl nestrādāju; drīz sākšu. Sirdsdimiņ. 160. ASPAZIJAI Gambaronjo Gerrā 1909. gada 4. jūnijā Manu mīļo sirdsaplociņ, esmu tagad jau atkal tālāk ticis, kur šodien būs naktsmājas, nezinu vēl, bet šī vieta man ļoti patika, vakar tur biju. Izredze no turienes vēl skaistāka, man liekas tagad, ka visskaistākā šinī ezerā. Tā ir veca baznīca; iekšā vecs uzraugs, stāstīja man garas reizes; 5 mēneši esot tur gluži kluss, tas viņām nepatika, bet man dikti iepatikās, man liekas, Tev arī patiktu. Kad es Tev to varētu parādīt. Man gluži tā bēdīgi un it kā kauns vienam pašam skatīties tos skaistumus, un tas labais pūkiņš sēd viens pats un bēdājas. Es daudz staigāju un redzu, un tā nokūstu, ka ne uz ko nau domas; uz darbu gan arī nē. Te ir tāda biļete: 5 franki uz trim dienām braukt ar visiem kuģiem; tad var apskatīt ērti visus smukumus un nenopūlēties; varbūt to arī Tu varētu? Itālijā tagad nemaz neprasa vārdu, vēl ērtāk nekā Šveicē. Esot ļoti maz ļaužu - forestieru. Atklātnes malā pierakstīts: Rakstīšu varbūt vēl šovakar. Svētdien būšu Lokarnā. Nebēdā, mīļo zelta sirdskodoliņ. Varbūt Tu taču vēl sadomā braukt arī līdzi; gaidīšu arī uz to atbildi. Mīļo sirdsdraudziņ, lido. 161. ASPAZIJAI Lokarno 1909. gada 5. jūnijā Manu mīļo zelta iniņ, mēs abi divi esam ātrāk darījuši, nekā bij domāts: Tu atrakstīji jau sestdien, un es uz karstām pēdām Tavai vēstulei atnācu pakaļ nu jau viņa man ir rokā un visapkārt aplikta ar kußcheniem. Līst vakarā liels lietus, dienu bij jauks; un es iesāku atkal «Jahschenu», bet lāga neiet. Aiz lietus palieku šovakar Lokārnā, bet dārgi, un ritu iešu apkārtnē meklēt korteli. Tad tūliņ rakstīšu, lai Tu turp adresē; bet palūkošu arī še pastā. Bet nu nebēdājies, mīļo actiņ, un sāc atkal atbaraties, citādi es braukšu mājā. - Kreklis man būs še jāpērk. - Es arī vēl nekā nevaru strādāt, vēstules nerakstītas. - Sapņoju par Tevi; ka Tu pirki sarkanu zīda kleiti. Tad bērni gribēja mani nostumt no tilta, bet es viņus pēru. Kad nākšu pie drusku garāka miera, tad rakstīšu atkal, līdz šim reti esmu bijis uz vietas 2 stundas. - «Jāzepiņu» rakstīju ceļā, uz pļavas, sienu pļāva, cīruļi bij, tik mazā pūkiņa nebij. Tad par nedēļu lielais būs pie mazā. Mīļo sirds dziļumiņ, acu graudiņ, lido. 162. ASPAZIJAI Ronko 1909. gada 6. jūnijā Manu mīļumiņ, manu gaidījumiņ, sēdu šodien vēl tanī pašā Lokarnē, bet nu aizeju meklēt sev citu vietu: Par daudz dārgi, nevar nemaz izturēt. Paliku līdz pusdienai viesnīcā, lai varētu reiz norakstīt uz Parīzi, nu tas ir darīts. Bet no pusdienas pašas izbēgu, kur jau vakariņās 2 olas un 2 šķēlītes šķiņķa un gazosa maksāja - 2 frankus. Tādā kārtā es nekādu ēšanu vairs nevaru panest. - Šo rakstu pastā, uz pultes. «Jāzepiņu» šodien vairs nevarēšu. Tāds žēlums, ka man tas darbs tā tiek putināts. Vakar arī nekā prātīga neuzrakstīju, visas domas tik, kur palikšu, kā lai ierīkojos, kā varētu iztikt vismaz ar 5 fr. par dienu. Līdz šim i tas neiet vēl. Visas, arī mazās, sādžas še pilnas ar pansijām. Privātistabas neredzu nevienas. Iešu tagad uz Askonas pusi, varbūt būs lētāk tur, kur dzīvo tie pusplikie, kuri laikam jau aplupināti. Kopies un turies, mīļo sirdsdraudz[iņ], dimantiņ, herz seeliņ. 163. H. SIMSONAM Lokarno 1909. gada 6. jūnijā Augsti godātais kungs! Kad saņēmu Jūsu svarīgo, mīļo vēstuli - tas nenotika tūliīt, jo esmu izgājis pastaigāties -, tad es gandrīz nemaz nebrīnījos un tikai ļoti priecājos. Un taču vajdzēja brīnīties, jo tas vārds, ko Jūs sakāt; ir gluži jauns, vismaz tik nopietnā ziņā. Ir gan viņam arī vēsture, bet tā ir maz ievērojama. (Arheoloģiskie tautībnieki reiz teica: dieziņ, kā būtu bijis, kad nebūtu bijis tā, kā ir. Tas ir viss.) Es nebrīnījos laikam tādēļ, ka biju cerējis to vārdu dzirdēt no kulturāliem tautībniekiem, un Jūs esat viskulturālākais latvietis, kādu es pazīstu; tas iespaids man bij tūlīt no Jūsu pirmās vēstules. Ja tādi mūsu parīzieši, tad viņi var gan runāt par «noslēpumiem». Un nu tas noslēpums. Teikšu tūlīt, ka man liekas, Jūsu rakstam nevar būt šķēršļu. S[ociāl]d[emokrātij]a, vismaz ikdienišķā, ne tik vien neieskata nāciju par cilvēces attīstības galveno spēku, bet redz viņā gandrīz tik vēstures rudimentu, ne dzīvu spēku. Tāpat latviešu soc. demokrātija cenšas tik pēc vietējas kulturālas pašvaldības apvienotā un nedalāmā Krievijā, tālāk viņa neiet pat savos sapņos, kā Jūs sakāt gluži pareizi; un viņa nekad arī pašā oktobriskākā laikā nau tāļāk gājusi un neies, pat Krievijas tautību federāciju viņa ir atraidījusi. Tātad, ja Jūs rakstāt savu rakstu kādā Reviewā, tad Jums tur tikai jāatzīst šis fakts un jāsaka, ka Jūsu ideja neiziet no s. d-as, bet no nacionālistiem; un nekādu ļaunu seku s. d. darbiniekiem nevar būt. Bet tas tad ir jāsaka; jo līdz šim oficiāli un nepareizi s. d. to pārmet, un citādi caur Jūsu rakstu tas tiktu apstiprināts. Es esmu neatkarīgs: manu stāvokli Jūs zināt no maniem rakstiem, bet ņemat tos visus kopā; arī nacionālais elements tur ieder iekšā, jo nevar censties izkopt valodu. un reizē gribēt, lai valodas nesēja nācija tuvākā nākotnē iznīktu; ieskatīt nāciju par dzīvu spēku, pēc manām domām, nerunā pretī kolektīvisma idejai. Šīs abas idejas der kā līdzekļi. viena otrai. Attīstīt tautas masu uz apziņu un pašdarbību, vērst tautu par nāciju, tad attīstīt nācijas par cilvēci; tas ir augstākais darbs, kādu es zinu ne vien teorijā, bet praktikā, līdz šim viss mans darbs tur aizgājis. Un līdzekļi, kādi tautai ir uz to, meklējami ne tik daudz pagātnē, kā nākotnē, ne tik daudz ārienes apstākļos, kā iekš sevis; jāievēro ne vien etnogrāfija un vēsture, politika, bet, ko prasa augstākā ekonomijas un socioloģijas, tehnikas un zinātnes attīstība. Līdz šim latvieši vairāk dzīvoja ar pagātni, ja daudz, ar tagadni; arī mūsu liberāļi un demokrāti. Un parasti arī citās jaunajās tautās nacionālisti mēdz balstīties uz pagātni, uz konservatīvām šķirām. Es turpret domāju visplašāko demokrātiju un vistālāko progresu. Vai mums še nebūs domu starpība? Es ceru, ka ne, kad pārlasu vēlreiz Jūsu tik ļoti sirsnīgās atsauksmes par mums abiem, kad redzu, ka Jūs esat iejūsminājuši pat leišu komponistu Petrauska kgu. Tas mums liek mazāk sajust dažu zaudētu ilūziju. Nu vēl dažas šaubas: jūs, parīzieši, esat pilni sajūsmības, vai arī tauta? vai arī citas tautas, kuras līdz šim savā starpā bij gluži svešas? Jūs sakāt, tas viss nāks. Bet priekš tā vajga laika, un vai notikumus varēs sakopot uz vienu laiku? Tad maldu loks: priekš tautas attīstīšanas vajga patstāvības un priekš patstāvības iegūšanas vajga attīstības. Es tagad par maz zinu dzimteni, lai pats varētu izkliedēt šaubas par viņu; tas jādara Jums. Jūs sakāt - labāk mirt ugunī un pērkoni nekā pieticībā; bet dzimtene uguni un pērkoni mēģinājusi un nu, liekas, grib mēģināt atkal ar pieticību. Tā es dzirdu. Jums jāsaka man, ka tā nau. - Es ar nodomu uzsveru visu negatīvu; jo tāpat Jūs, kā es tādēļ neatteiksimies no darba; kad arī neko nepanāksim, tas ceļš tomēr jāiet; kad arī vēstures rati brauc paši, mēs tomēr varbūt grožus varam pavilkt uz savu pusi, - metaties vien grožos! Rakstat savu rakstu, ievērību viņš sacels. Tas būs mēģinājuma balons. Liels darbs stāv priekšā. Atrakstat man arī kādas rindiņas; [bet] neatklājat plānus privāti, paturat sīkumus [noslēpumā?]. Ar publicistisku propagandu tagad pietiek. Un nu sveicinat jo sirsnīgi visus mūsu parīziešus un P[etrauska] un Kr[astiņa] kgu. Kuga mums par jo lielu prieku esot uzņēmies sacerēt dekorācijas «Ug. un Naktij», kā jau to darījis ar «Vaideloti». Viņš iesācis ar to gluži jaunu laikmetu dekorācijas mākslā, kā raksta kritiķi. Tiku viņam aizrakstījis pateicību, tik nezin, vai būs saņēmis. Sūtām Jums mīļas, mīļas labdienas. Rainis. 164. ASPAZIJAI Lokarno 1909. gada 7. jūnijā Nu, mīļo sirdsdzilumiņ, es esmu iegājis tādā vietā, kādu Tu nemaz nevarēsi iedomāties. It labi kalnā, un izskats jauks, bet pate sen nodegusi sādža, kuru nopircis vecs vīrs - spekulants, ietaisījis 4 mājeles vecās drupās, 2 jau pārdevis un nu sēd un gaida, kamēr būvēs garām dzelzceļu, tad taisīs sanatoriju, fabriku; vasarnīcas u. t. t. Īrniece ir vēl veca preilene, kura reizē veģetāriene, drusku naturmensch, pate sev vāra un mazgā, bet pa lielākai daļai dzīvo tik no polentas un mežā salasītām ogām. Turklāt priecīga, laimīga un resna. Te nu es maksāju tik par istabeli 1 fr. dienā, ēst jātaisa arī man pašam. Lēti gan iznāk, bet tie cilvēki man ne tā patīk, Rīt no rītus iešu uz Lokarnu pēc Tavas vēstules. Tad arī pierakstīšu, kurp Tu lai sūtītu vēstuli, kad gadītos kas ekst[rā]. Atklātnes malā pierakstīts: Bet cerēsim, ka nebūs nekas un ka tad šī Tava otrdienas vēstule būs pēdējā, un es svētdien būšu mājās pie mazā pūkiņa. Lido. 165. ASPAZIJAI Lokarno 1909. gada 8. jūnijā Mīļo sirdskamoliņ, atnācu šodien pakal vēstulei un dabūju kartiņu. Bet kad viss labi, tad rīt nenākšu pakal pēc vēstules [bojāts teksts] (gan]drīz 3 stundas. Esmu vēl turpat iekš [bojāts teksts] tā ērmotā veča un laikam palikšu līdz svētdienai; ja tad nu būtu kas itin svarīgs, tad vari arī turp atrakstīt uz turienes vārdu; citādi es vairs negaidīšu no Tevis ziņas un tik Tev rakstīšu, un mājās braucot pieiešu Lokarnā. Ja Tu vēl raksti; tad, sirdsiniņ, nones vai nu uz Casar?, vai Rūvelišķiem. šodien drusku strādāju, bet tik izjaukts esmu, ka neesmu nemaz no vietas rakstījis, bet šur tur pa gabalam. Uz mani pašu tas dara ļoti sliktu iespaidu; bet vēl es nekā nespēju. Kad tik Tu būtu vesels, mīļais pūkiņš, tad varētu arī vieglāk panest šo izplūkāto dzīvi. Kopies, mīļo labumiņ. [Tālākais teksts noplēsts.] 166. ASPAZIJAI Solduno 1909. gada 10. jūnijā Mīļo sirdsatvariņ, dabūju to mīļo vēstulīti, turies, mīļumiņ, pret visām tām neģēlībām; vēl Tev humors ir, tik mīļa tā vēstule, bet pate Tu gan dikti ciet no tiem suņiem visapkārt. Man visu laiku tik nemierīga sirds, redzēju gan labu sapni par Tevi, Tev bij liela grāmata, tur Tu ierakstīji dzejas, un visām bij puķītes klāt, es ar vienu ļoti smuku zariņu - zaļu un sarkanu - ielīmēju iekšā, Tev vēl daudz palika puķīšu. Te līst ik dienas un nevar nekā strādāt; taisos ātrāk mājās, jau parīt. Kad esmu projām, tad par Tevi daudz vairāk iedomājos, un man sirds sāp, ka neesmu savu mazo pūkiņu labāk turējis. Kad man nu tagad izdotos, kad Tevi atkal varētu vest pie spēka. Vajdzēs atkal cīnīties, un Tu vāja, mīļo actiņ. Atklātnes malās pierakstīts: Ar partiju jau nu gan iznāks cīņa drīz vien. Bet, lūk, J. J. atkritis nost, un ar S. nevar zināt, kas iznāks. Es gan aizrakstīju, redzēs, ko atbildēs. Tev tūliņ būs jāraksta «Dz[imtenes] V[ēstnesim]», jo «M. V.» par daudz bailīgs. Vizulim arī dosim. Gan par visu aprunāsimies. Nu vairs neraksti, mīļumiņ, tikai tad, kad gadītos kas sevišķs. Laikam sestdien ap trim būšu pie mazā pūkiņa, manu mīļo dzīvībiņ. 167. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 20. jūnijā Mīļais draugs, saņēmām atkal Jūsu sūtījumu ar lielu paldies; tāpat grāmatu paku. Strādājam abi; kaut gan A[spazija] apgrūtinātos apstākļos, jo vēl arvien nau manāms labojums. Viņa tagad tulko «Le dernier jour»; bet nāk tādi nepatīkami pārtraukumi kā tagad polemika - ar Bernes studentenēm «M[ājas] V[ie]sī». Kā ir ar «Spož[iem] sapņiem»? Cik tāļi ir izdošanas darbi? Man nupat iznāca «Tālas noskaņas» otrā drukā, bet nevaru Jums piesūtīt, jo neesmu saņēmis eksemplārus. Likšu, lai vismaz nosūta Jums no Rīgas. - «Kopuma» lietā neesmu vēl dabūjis atbildes. Bet es nešaubos, ka būs iespējams. - Pie Jūsu uzdotiem tulkojumiem strādājam. - Vai Jūs tagad rakstat ko jaunu? Kur paliksat pa vasaras brīvlaiku? Sveicinat visus mūsu mīļos draugus un paziņas. Kā labi sviežas arkitektam? Esat pats no mums sirsnīgi sveicināts. Paliekat veseli! 168. B. EKMANIM Kastaņolā 1909. gada 18. jūlijā 18. 7. 9. Daudz mīļu paldies par sirsnīgo sveicienu vārdadienā, un lūdzu laipni atvainot nosebojumu ar nāves gadījumu mūsu ģimenē. Jūsu sveiciens mani iepriecināja ļoti, un mans prieks būtu tik tad bijis vēl lielāks, kad nebūtu bijis tā starpgadījiena ar protestu, kuru, mums gluži necerot, parakstījusi arī V. jkdz. Mana atmiņa par Jums, mīļo Ekman, paliks vienmēr tā labākā. Jūsu nebaidīšanās arī ne no viena darbā, izveicība un sparība, un ātri aptverošais prāts man dara Jūs ļoti simpātisku; mēs novēlam Jums visu labu, un nešaubos, ka Jūsu gaita aizritēs spīdoši un laimīgi, paliekat sveiki. 169. J. MIKELSONAM Kastaņolā 1909. gada 18. jūlijā 18. 7. 9. Miķels[onam] Jūs paši atzīstat, ka runājat sev pretī, ka Jums nau pietiekoši rakstura stingrības, un taču Jūs nelūkojat to sevī attīstīt; atzīstat arī, ka nepārvaldāt gramatiku, un taču nemācaties. Pēdējā Jūsu vēstule rāda, ka arī takts jūtas Jums nau attīstītas, bet to varbūt Jūs paši nemanāt. Kādā ziņā es nu Jums varētu būs derīgs? Kad Jūs esat pārliecināti, ka tā ir labi, kā ir, un ka šie trūkumi ir tikpat daudz kvalifikācija priekš dzejnieka, tad Jūs paši tiksat galā ar sevi. «Izglītībā» es Jūs ievedu, tālāk darat paši, pret Jūsu un varbūt arī viņu gribu es Jūs tur nevaru ievietot. Jums tagad pašam jāsūta turp tie rokraksti, tādēļ tos še pielieku klāt. Paliekat sveicin[āti] [un] veseli. 170. M. VECRUMBAI Kastaņolā 1909. gada 18. jūlijā Lielo paldies par piemiņu vārda dienā! un ļoti lūdzu šīs karts nosebošanos atvainot ar nāves gadījumu mūsu ģimenē: nomira A[spazijas] brālis. Otrs zaudējums viņai bij, kad no Jūsu vēstulēm izrādījās, ka arī Jūs parakstījusi zināmo nekvalificējamo protestu; tas bij nosaukts par visu berniešu protestu, un Jūs to neatsaucāt. - No Dravnieka vārdnīcas man bij piesūtītas atsauksmei tikai pirmo burtnīcu korektūras loksnes, un tur vārdnīca izrādījās ļoti laba, nesalīdzināmi labāka par veco Braži. Tad man ziņots, ka darbs gatavs līdz v burtam; varbūt tagad jau ir iznācis. Visādā ziņā tā būs lielākā vārdnīca; ir maza no J. Vidiņa. Visā cienībā [paraksts]. 171. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 25. jūlijā Mīļo brālīt, dabūjām jau sen Tavu mīļo vēstuli ar labām ziņām, un ik dienas gribēju Tev rakstīt lielo paldies par visu, bet pie mums mājās tāds nogurums, ka tikai šodien esmu saņēmies. Aizsūtīju Tev pa šo laiku priekš Plātesa drukātavas bērnu grāmatu manuskriptus (atraksti, vai saņēmi arī otru reizi?); grāmatiņas pašas sūtīšu drīz, tās iet kā prece caur muitu: Elziņai neiet un neiet labumā, līdz šim likām vainu uz mainigo laiku, tagad karsts, bet labāk tomēr nau. Ceram tagad uz to sanatoriju. Nu vēl pienāca klāt Zāmus nāve, un es nu nemaz nezinu, kā to uztraukumu viņa pārcietīs; viņai tas ļoti ķeras pie sirds. Labi, ka Tev patika tas polemikas raksts, tas viņu iepriecēja, bet Tu vari iedomāties, ka ne viegli nākas tā runāt par savu intīmo dzīvi, kur viņa tik sāpīga. Tā polemika arī ir daudz vainīga, ka tagad iet atkal uz ļauno pusi. Nu mēs gaidām, ka iznāks Elzas noveļu krājums «Spožie sapņi», būs varbūt apmierinājums. Tas nu ir puslīdz viss, kas no mūsu puses jauns pastāstāms; labāk lai nu iet par veikaliem. Bet vispirms, mīļo brālīt, dod mamiņai rubļus 15, lai viņa arī papriecājas, ka tik labi izgāja ar vasarnīcas izīrēšanu; viņai arī bij jādod vasarsvētkos, bet to Tu laikam piemirsi, lai tad tagad viņai kopā nāk 15 rbļ.; tos dod tūliņ, mīļo brālīt, Tev nu šoreiz bez P[ētersoniet]es izgāja vēl labāk; es nekad nebiju cerējis, ka tik daudz dabūsat, jo bez tās summas taču jāskaita arī vēl uz mamiņas istabiņu savi rubļi 40. Tā krāsošana un Jūs abi jaunie mekleri esat tiešām izdarījuši brīnuma lietas. Ļoti smuks stāsts par to Šalitieni; tādi īrnieki labi būtu uz ilgāku laiku. - Krāsošana - 120 r. - ir ļoti lēta. Ar grunts naudu gluži vienalga, var jau maksāt tagad, kad saņemsi īres otro pusi, t. i., maksāt par I pusgadu (1909. no janvāra līdz jūlijam) 70 rbļ., tad janvārī 1910. g. nebūs uzreiz jāmaksā 140 rbļ. - Sūti vislabāk: tagad tūliņ tos 200 rbļ. (apaļā rubļu summā) un pēc 10. jūlija otrreiz, paturot priekš grunts naudas un izdevumiem, cik vajdzīgs. - Ar «Noskaņu» izdošanu Tu atkal esi rīkojies ļoti izdevīgi; drukas izdevumi pie tagadējām cenām ir ļoti mēreni, un 30% komisionāriem arī ļoti godīgi, jo mēdz taču ņemt 33-35%. Maderniekam izsaki vēl sevišķi manu pateicību par skaisto un oriģinālo zīmējumu; ja es neapguršu priekš laika, tad pielikšu še klāt priekš viņa kādu lapiņu. Tu varētu viņu arī kādu reiz izvest laukā un parādīt mūsu vasarnīcu, ko viņš par to teiktu? vai viņam arī nepatiktu tas «glāžu nams», kā viņu jau toreiz dzirdēju saucam? un tagad tas taču daudz skaistāks, kā Tu pats saki. Madernieks pašlaik rakstot par jūrmalas vasarnīcām; varētu mūsējo arī godam minēt. - Bet nu vēlreiz par «Noskaņu» izdošanu. Kad viss labi izdodas, kad pircēji arī vēl pērk to glīto grāmatiņu, kas taču domājams, un kad visi izdevumi segti, tad Tev, mīļo brāli, jādara man tā patikšana un jāpiedalās arī pie skaidrā ienākuma: tā no manas puses nau nekāda labprātība, bet tik skaidrs pienākums, jo tur taču ir iekšā Tavs darbs, un liels darbs, par kādu izdevēji mēdz ņemt milzīgu procentu; Tu esi, skraidot pa drukātavām un naudas aizdevējiem, tērējis daudz laika, un laiks taču dārgs, Tu būtu viņu citādi izlietojis, naudu pelnīdams. Ja Tu tā būsi ar mieru, tad mēs kopā izdosim vēl grāmatu, manas nepolitiskas dzejas, kurām nebūs nekādu šķēršļu un uz kurām, cerams, visi aizdevēji dos atkal naudu, kad ar pirmo grāmatu būs izgājis labi. Es arī ceru; ka Tev pašam būs drusku iepaticies izdēvēja darbs, uz to bez brangās izdošanās ar «Noskaņām» norāda arī tas, ka Tu pats gribētu izdot savu «Zeltenīti». Man tas ļoti patiktu, un veikala ziņā es tik labāk ieteiktu Tavu jauno lugu, jo tā mazāka un tur nevajdzēs ielikt uz ilgu laiku lielu kapitālu kā «Zeltenītē». Cik man prātā, tad «Zeltenītei» būs loksnes 20-30, un tas maksās 700-1000 rbļ., kuri gulēs gadus 2, jo grāmattirgus pašlaik vājš. Pie lugas Tu tiksi vaļā ar 300-400 rbļ. Bet to tad Tev gan derētu mēģināt, citādi Tu savu naudu visu izkaisīsi dažādos patriotiskos teātros un t. l. uzņēmumos, no kuriem tik M[ierkalns] Fricis māk dabūt atpakaļ savu naudu. - «Laupītājus» Ineņbergs esot atkal atņēmis atpakaļ no Nodaļas; tur lai viņi paši tiek galā, Tev tur vairs nebūs jāiet. - Tāpat tagad atmet rūpes par Ozola vekseli; kad Tu atsūtīsi mums naudu, tad mums tagad laikam tiks, un negribu Tev uzkraut veltu nastu, ir man diezgan citu lietu, kur jālūdz Tava palīdzība. Kad Ozols ar mieru ar grāmatu siešanu norēķināties, tad labi, ja nē, lai velns viņu rauj. Protestēt jau var katrā laikā, varbūt viņam arī iet grūti. - Tāpat ar P-ieti nau Tev tagad vērts rauties; tas prasa daudz laika un nepatikšanu. Lai paliek, kad būsi brīvāks vai kad mums vairāk vajdzēs naudas. - Plātesam par bērnu grāmatām vēl piezīmē: 1) «Der Fuchsn un 2) «Plisch und Pium» laikam atkal maksās katra pa 3 markām, vai labāk nebūtu tulkot iz jau nopirktām 2 grāmatām ko citu? Lai atbild drīz, ka zinām ar darbu. - Tu, mīļo brāli, nu gan dikti nodzenies pa tām biedrībām, un atzinības Tev maz iznāk; visur nepatīkamos un grūtos darbus uzliek Tev, tā nupat atkal Tev jāaizstāv Skat. biedrība, kādēļ to nedara Hermans vai Fricis, kuri taču īstie vainenieki? Un kādēļ Tev tur sava nauda jāieliek? Vai Tu viens varēsi vēl to Skat. biedrību uzdabūt uz kājām? Tev vienmēr viņi uzveļ to grūtāko lomu. Esat nu abi, mūsu mīļie, labie, mīļi, sirsnīgi skūpstīti un sveicināti no Jūsu abiem. Sveiki. Vēstules malās pierakstīts: Dr. Zāl[ītes] sludinātā vēstule vēl nau atnākusi. Atsūti tūliņ: visus piecus kuverus no «V[irpuļa] Kalendāra», ko dabūji no Ēķa, tie ir ļoti vajdzīgi. - Paprasi Doriņai, vai nau pie viņas: Bienemann «Livländ[ische] Sagen» un Трейланд: «Латышские сказки», un Lerha-Puškaiša «Teikas un pasakas». Ja nau, tad abas pirmās nopērc un atsūti. Trešā laikam būs ļoti dārga; apprasies; varbūt pa vecam? 172. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 29. jūlijā Lielais paldies par sūtījumu (no 24. 7.) un sirsnīgs sveiciens! Novēlojos ar atbildi, A[spazija] nejūtas labi vesela, gadījās vēl klāt uztraukums, jo nomira viņas brālis. Viņa priecājas, ka «Sp[oži] sapņi» būs glīti, un liek Jums daudzreiz pateikties par pūlēm. Uz izdošanu mums būtu tāds plāns: izlaist tagad «Sp. sapņus», tad rudenī (uz septembri) A. dotu vienu jaunu dzeju krājumu, kurš ietu ļoti labi, vismaz tikpat labi kā «Sp. sapņi». Un, kad no abām pirmām grāmatām būtu jau ienākums, tad tik Jūs - laistu klajā «Laupītājus», kurus pirks mazāk uz reizi, - bet kuri izies pāris gados, kā, piem., Gulbim visi Gētes tulkojumi esot jau izpirkti. Pēc šīm trim tad nāktu citi tulkojumi. - Ar maksāšanas veidu darat, kā Jums ērtāk; mums patīkami: dabūt lielāku summu uz reizi, bet ne mazāk patīkami: ik mēnesi droši rēķināties ar zināmu, kaut arī mazāku summu. - Gribēju Jums un Vilim, 0. piesūtīt savu - «Kluso grāmatu», bet viņa tika priekšlaik apklusināta. Tagad nu tik mīļi sveicinat un esat daudzreiz paši sveicināti. Paliekat veseli. 173. R. PĒTERSONEI Kastaņolā 1909. gada 29. jūlijā Mīļo, dārgo Majuziedīt! Sen jau saņēmām Jūsu skaisto kartiņu, bet adreses Jūs nebijāt uzdevuši, un tā nu tik ilgi nokavējos ar atbildi un mūsu abu sirsnīgākiem sveicieniem. Kad būs adrese, tad solos katrreiz naski atbildēt. Mēs nopriecājāmies, ka Jūs esat tikuši tik jaukā vietā un pie labiem cilvēkiem. Es gan ēsmu pārliecināts, ka labs un sevī nodibināts cilvēks visur atradīs labus ļaudis un katrā vietā savu jaukuma, ja ne citādi, tad viņš pats izplata ap sevi labumu un jaukumu. Kā tādu es Jūs vienmēr esmu dziļi cienījis un ceru, ka Jūs neņemsat ļaunā, ka es saku Jums to tik tieši. Vēlam Jums visu labāko un sūtām sirsnīgāko sveicienu. Jūsu tālenieki. 174. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1909. gada 29. jūlijā Mīļo vārdadienīti un visi mūsu mīļie draudziņi, kad katru dienu domā uz Jums, tad taisni to vienu dienu aizmirst, bet nu saņemat visus sirsnīgākos vārdiņus un vēlējumus uz goda dienu un uz visām tāļākām dienām. Esat stiprāki un veselāki viens par otru un par mums abiem kopā, gan tad viss cits nāks. Elziņai taču vēl neiet, kā vajdzētu; uztrauca nu vēl brāļa Zāmus miršana; tad arī karsts. Drīzumā nu jau lūkosim viens otrs rakstīt; arī es jau nedēļas trīs kopš apslinku pēc viena. darba beigšanas. No Sašas dabonam nu jau 4 mēnešus kārtīgi sūtījumus. Jums, mīļie, nu nau jāsūta. Dabūjām arī sirsnīgu vēstuli no viņa? - Bet nu paliekat sveiki visi un skūpstīti, un vārdadienītei vēl nāk viens pantiņš. Annas dienas piemiņā Man liktens atgūtēm ir devis: Man zaļo zeme, saule silst, Man viņus ūdens kalni zilst, Man nakti debess zvaigznēm pilst, Man - trūkst tik māju, jūras, Tevis. 175. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1909. gada 3. augustā Mīļo Rūtiņ, vai nemanīji, ka Tev austiņas svilst šo laiku? Tas no lielas bāršanās: - ak, tu manu gudro galviņ, kur Tava gudrībiņa? Tik lepnis es esmu uz Tevi, un nu Tu tanīs nedomātājos biji aizmirsusi, ka Tu esi pate par sevi un Tev sava paša domas! - Tādā veidā tecēja vēl garā rindā bāršanās, bet Tava mīļā kartiņa uzreiz sarāva visu rindu. Vienu tik Tu dabūsi, arī kā tālu noskaņu, šo pantiņu. Grāmatiņu pašu nevaru no šejienes sūtīt, tādēļ ka tiek vai nu uz robežas konfiscētas, vai citiem saņēmējiem bijušas lielas nepatikšanas, klaušināšanas un pratināšanas. Tātad es rakstīšu izdevējam, lai nosūta Tev eksemplāri turpat no Rīgas, un Tev ieliec šo pantiņu iekšā vai ieraksti viņu ar tiem pašiem maziem pirkstiņiem, ar kuriem norakstīji «Vētras Sēju», tas būs tikpat stipri. - Vēl tepat man arī jāatvainojas, ka liku Tev tik ilgi gaidīt: vaina tā, ka E[lza] neveselāka un uztraucās vēl klāt, kad piepeši dabūja ziņu par brāļa nāvi. Tātad sajūta mums ir diezgan nospiesta? Lai nu Jums ietu labāk un Jānīts varētu drīzāk tikt pie sava darba. Vai domājat palikt visu ziemu Rīgā? Un kā tad Tu darītu ar savu mākslu? Vai studijas varētu turpināt? Līdzekļi Rīgā laikam būs vieglāk sadzenami. Biju šinī vietā pārtraucis vēstuli, jo Elza bij neveselāka. Šodien dabonu atkal to skaisto kartiņu: ak, nabaga mīļā nimfiņa! Kad tās slimības varētu kā pieveikt! Es briesmīgi ārdos, bet no tā līdz šim nau vēl nekas labāk ticis; es nezinu, vai Tu kādreiz esi redzējusi manu ārdīšanos, visļaunāka viņa tad, kad sevi tura aizdomās par vainību. Nevar diezgan palīdzēt. Priekš tā vajdzētu laikam daudz vairāk zināt. Labi tik, ka par Tevi man nau bailes; vēl mazāk es baidos kopš Tavas kartiņas; kur Tu runā, kā «šaurā aplociņā iedzīta bez savas vaļas», - nu: ar savu vaļu tiksi laukā. Tev palīdzēs Tava māksla, to neliec sev nekur apspiest; es varu tik vienu teikt no piedzīvojumiem: uzmanies arī no bohēmas! Tā ir Schein, ne Sein. Bet arī tur Tev palīdzēs Tavi pareizie uzskati uz mākslu, kādus es vienmēr lasīju Tavās vēstulēs. Bet man liekas, ka esmu noklīdis uz svešiem tematiem. Labāk iztēlošu sev klusumā Jūsu dzīvi jūrmalā. Ko dara Jānīts? Vai bijāt kādreiz aizgājuši līdz Jaun-Dubultiem, kur reiz bijām? Esot tagad jauki. Aizej reiz, mīļo Rūtiņ, un atraksti par to vietiņu, uz kuru es visbiežāk atgriežos, kad pieminu Tevi un dzimteni. Mīļš sveiciens mammas kdzei. Tāpat sirsnīgi sveicieni un paldies Olgai Ģērm[anes] kdzei. Vēstules malā pierakstīts: Un to labāko: abiem no abiem! Un vēl sevišķu mīļu paldies par tiem mīļajiem ziediņiem! 176. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 5. augustā Mīļo brāli, nupat saņēmu Tavu sūtījumu (265) ar lielo paldies. Paturi nu priekš nomas (par pusgadu līdz 1. jūlijam ir 70 r., kā man liekas, jau maksāti? visādā ziņā maksāt vari pa pusgadam), priekš vasarnīcas izdevumiem, priekš mammiņas un grāmatu pirkšanas (ja izrādīsies, ka Doriņai, to nau), un citām vajadzībām un tad atsūti atkal, cik redzi; vienu simtu jau varēs, vismazākais; jo vēl drīzumā nāks no Plāt[esa] par bērnu grāmatām 60 rbļ. un no Gulbja vēl 30 rbļ., varbūt būs iespējams sūtīt pat divus. Labi, ka mamiņai nodevi tos 15 rbļ., jārauga viņa mierināt un iepriecināt, kā vien var, tad arī jāatzīst, ka viņa labi saimniekojusi; varbūt arī dabūs vēl labu pircēju. - Tad nu atkal par to Ozolu, saki tā: veksels dots honorāra samaksas vietā, un Tavās rokās tas nācis gluži legālā kārtā, jo Tu esi Elzas pilnvarnieks. Bet ir vēl cita lieta ar Ozolu: Tu saki, ka viņš gribot kādu pantiņu ar parakstu, lai to liktu «Vētras sējā»! Tātad viņš grib izdot otrā drukā «V. s.» un man ne vārda par to nemin! «V. s.» tika viņam pārdota tikai vienā izdevumā, un arī tam bij cieši noteikts eksemplāru skaits, par kuru man- aprēķināja honorāru. Man tika no lieceniekiem teikts, ka viņš jau toreiz pārkāpis šo skaitu, tātad, citiem vārdiem: pakaļ drukājis! Un nu viņš nekaunas gluži atklāti laist otru druku un man nemaksāt ne kapeikas, un liedzas arī vēl veco parādu samaksāt! Visu to viņš iedrošinājies tik tādēļ vien, ka es neesmu tur klāt. Tā nu ir gan apstākļu izmantošana līdz pēdējam! Kad viņš grib izlaist otru druku, lai sola piemaksāt honorāru. Ja Tu, brāl, vien varētu, es Tevi lūgtu darīt tā, - teikt viņam: «Laikam «V. s.» labi gājusi no rokas, - cik eksemplāru esat pārdevuši? būs gan pāri par 10 000?» Lai tad viņš atbild, cik eksemplāri pārdoti; es tā nozināšu, vai viņš nau drukājis pāri par 3000, un tad es varu viņu sūdzēt par pakaļ drukāšanu un piespiest, lai man samaksā visu pienācīgo honorāru par līdz šim pārdoto izdevumu. Otro druku izdot neapdrāvē, kad būs izdevis bez manas ziņas, gan es tad viņu dabūšu rokā. - Tie 300 eks. no «Tāl. Nosk.» nebūs diezcik glīti iesieti; to neceri. - Pl. sataisīju citu rēķinu, kā tiki aizrādījis. - Pie «Kl. grām.» viss būtu labi bijis; ja izdevēji nebūtu izdarījuši negantu muļķību un divu nedēļu laikā nenoņēmuši eks. no drukātavas; pa divām nedēļām varēja veikls veikalnieks vai visu izpārdot. Nau grāmatizdevēju! vai nu tie blēži, vai muļķi, bet ar to nepietiek. Zelt. Tev par «Zeltenīti» devis itin brangu cenu; varbūt, ka Zelt. būs tas ilgi meklētais godīgais izdevējs? Viens nu labi, ka «Zeltenīte» nāks klajā; pats laiks! - Ar to Skat. biedrību es netieku skaidrībā; Benj. tika noteikts tikai par F. M[ierkalna] faktotumu, un nu viņš ir tas; kas nospiedis visu teātri. Kur tad nu paliek F. M., ka par to nekā nedzird? Kas tagad dos naudu? Vai mazās biedrības? Nepieciešami jau bij, ka no tādiem subjektiem nu brīvi, kā tas Benj. Bet kā «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» varēja tādus ķengājumus uzņemt? Man tas viss nesaprotams. Es tik redzu, mīļo brāli, ka Tev visur jāvelk rati, kas purvā iestiguši, ak Tu mīļo brāli. Labi, ka Tu tik stipri turies. Tagad «Zeltenīte» Tev palīdzēs. Esat abi mīļi, mīļi sveicināti un skūpstīti no mums abiem. Sveiks. Vēstules malā pierakstīts: Atsūti vēl pārējos kuverus no «V. Kalendāra», man sevišķi vajga «Šarlote Kordē». - Tad, lūdzams, nodod Skujniek kdzei 1 eks. no «Tāl. Noskaņ.» priekš Birutas. Sveiks! 177. FALLIJAM Kastaņolā 1909. gada 14. augustā 14. 8. 9. Cienījamo kolēģi! Man atsūtīja Jūsu adresi un teica, ka Jūs vēloties kāda izdevuma lietā ar mani stāties sakarā. Laiks mūs gan tāli šķīris visās lietās, bet Jūs man reiz rādījāt mīlestību, un man. būs kā atvieglinājums, kad es varēšu Jums jel kur pakalpot. Rakstat man uz: Cīrihu Daudz labudienu no Jūsu Raiņa. 178. H. SIMSONAM Kastaņolā 1909. gada 16. augustā Sirsnīgas labdienas! Jā, mēs dzirdam gan sveicienus, bet kā apjukuši skatāmies, kurp atbildēt? Sveicināsim uz labu laimi uz Vichy, varbūt sadzirdēsat. - Gaidu arī Jūsu solīto rakstu Reviewā, - laikam būs iznācis, - tad ļoti lūdzu to atsūtīt. - Skaista ir Jūsu Vichy ar savu mīlīgo līdzenumu. A[spazija] jau sāk ilgoties pēc pļavām un klajumiem, mums tik kalni vien. - Daudz mīļu sveicienu Jums un Jūsu biedriem no Jūsu lugāniešiem. 179. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 17. augustā Mīļais draugs! vakar Jums aizrakstīja karti A[spazija], un šodien saņemu naudu. Lai Jūs nedomātu, ka nauda zudusi, kad nau minēta karti, tad rakstu šo un sūtu līdz ar to daudz paldiesu. (Gadās arī tā, ka glītas kartis patura pastnieki.) A. saņēma jau «Sp[ožu] sapņu» korektūru un nopriecājās par skaisto izdevumu. Pēc pāris mēnešiem sūtīs Jums savas jaunās dzejas. - Vai Jūs palikāt šo vasaru turpat melnajā pilsētā? Gribu jau ilgāku laiku rakstīt Vilim, bet netieku klāt. Sveicinat viņu un visus draugus un esat pats mīļi sveicināts no mums abiem! Sv[eiki?]. 180. B. EKMANIM Kastaņolā 1909. gada 18. augustā 18. 8. 9. Mīļo Ekman, kad Jūsu karts atnāca, diemžēl negadījos mājās un nu redzu, ka Jūs varbūt būsat aizbraukuši. Jūsu riteni es būtu varējis ņemt, kaut gan cena ir par mazu, bet par to pašu Jūs būtu varējuši to ņemt katrā laikā atpakaļ (reparatūras manas). Uz zināmo berniešu «protestu» ir iznākusi atbilde «M[ājas] V[iesī]», kur viss teikts, kas var intresēt atklātību, un tādēļ par to še ko teikt būtu lieki. Kas vien rakstīts, Bernē ticis izlietots tikai tenkām. Žēl, ka tās arī uz mūsu satiksmi darījušas iespaidu. Nogaidīsim, kamēr viss noskaidrosies. Līdz tam sūtu Jums daudz labu dienu. 181. FALLIJAM Kastaņolā 1909. gada 23. augustā Mīļo Fallij! Tava karts man bij liels pārsteigums, un es ļoti priecājos, ka šinī laikā, kur mēdz draugi atkrist, bijušais draugs piegriežas klāt. Tikai izbrīnījies neesmu, jo Tu jau pašā sākumā izgāji uz plašāku ideju aptveršanu, biji demokrāts un nacionālists modernā nokrāsā, kāda tagad atkal atmostas. Tavam «Ziedoņa sapnī» uzstādītam mērķim, man liekas, mana «Uguns un nakts» nerunā pretī, un man ļoti intresētu dzirdēt Tavus pārdzīvojumus un uzskatus uz rakstniecību un sabiedrību, mēs varētu saprast viens otru. Tātad runā plašāk par saviem nodomiem, kādi tuvākie uzdevumi un kādi līdzekli viņu izvešanai? Kā Tu domā vienošanos uz pretim gājienu dziesmu svētku vīriem? Ar lielu intresi gaidīšu Tavu vēstuli, un tad Tev arī varēšu vairāk ko teikt par izredzēm, attiecoties uz partiju, kur jautājums ir sarežģītāks. Arī A[spazijai] vari, rakstīt uz to pašu adresi. 182. G. ZEMGALAM Kastaņolā 1909. gada 23. augustā Dārgo Gustav! Esi tik labs un atraksti man drīzumā pāris rindiņas, kādā stāvoklī manas lugas «Ug. u. N.» izrādīšana, es nekā nezinu. No malas dzirdu, ka arī jaunai priekšniecībai esot nodoms viņu izrādīt un esot pat jau lomas izdalītas, tātad izrāde būtu nodomāta drīz; avīzēs atkal lasu, ka direktors būšot Mierlauks? Nu, tas ir gan ļoti krietns aktiers, bet viņš uzņēmās «Vaideloti» iestudēt pāris mēģinājumos, un, kas to var, tas to pašu darīs arī jaunu lugu. Bet, ko «Vaidelote», l5 gadus pazīstama luga, pārcieta, to nespēs pārciest vēl neizrādīta luga. Tātad es vēlētos, ka šai lugai tiktu k? viesis pieņemts par režisoru Duburs. Tad es vēlētos arī, ka būtu jaunas dekorācijas un kostīmi, jo šai lugā likts svars uz spožumu. Dekorācijas un kostīmus, kā man teikts, labprāt gleznotu Kuga k., un es to arī gribu likt par nosacījumu izrādēm. Kad izrāde iznāk nabadzīga, tad labāk lai viņa nau nemaz. Krietna iestudēšana un labu dekorāciju gleznošana aizņemtu ilgāku laiku, tātad izrādes varētu sākties tik ap vai pēc svētkiem; tas nāktu tikai par labu visādā ziņā. Kādi teātrim spēki priekš galvenām lomām: Lāčpl., Spīdolas, Laimdotas un Kangara? Man to arī gribētos zināt. Tad, cik naudas teātris var izdot priekš lugas? Esi tik mīļš un atraksti man par to īsumā un drīzumā. Luga var teātrim kļūt par ļoti labu kases gabalu, bet tad viņai jābūt spoži inscenētai un iestudētai. Vai teātrim ir vēl mani aizrādījumi gleznotājam; kuri bij sūtīti H. A[sar]im? 183. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1909. gada 25. augustā Mīļo Rūtiņ, tā Laimdota jau Tev būs, kad tik pate luga būtu. Lai tas ir teikts tūliņ no paša sākuma, tad Tu nepaskriesi visam citam vēstulē garām, meklēdama to Laimdotu. Tev pašai gan jau ir Laimdot[s?], un mēs pirmie gribam būt pie laimes vēlēšanas Tev un tam jaunajam pilsonim; varbūt mēs nākam drusku par agru, bet tad lai laime jau iepriekš pie laika sagaida viņu. Un nu atkal atpakaļ pie lugas Laimdotas: ne Tev bij ko kaunēties, ne ko lūgties, - solīts makā krīt, es tikai ļoti priecājos, ka Tev viņa ir mīļa; un nākošā lugā lūkošu atkal ko priekš Tevis. Bet kā būs ar «Ug. u. N.» pašu, to es nezinu. Man nau nekas teikts, ne pieprasīts; un, kad viņi gribēs to kaut kā sasteigt un uzvest tāpat kā tos Andrejeva skatāmos un runājamos gabalus, kurus pa nedēļu var rakstīt septiņus un uzvest četrpadsmit, - tad es nespēlēju līdzi; es varu gaidīt. Šīm izrādēm vajga būt notikumam; es ceru, mīļo Rūtiņ, ka Tu uz viņām tāpat skatīsies. Ja viņi tādas izrādes nevar izdabūt, tad lai paliek. Par Tavu iestāšanos teātri es domāju tā, ka viņi Tevi pieņems. Te nau priekš Tevis nekāda jūtu lieta, bet veikals. Tev nevajga viņus kaitināt ar pārāk augstiem prasījumiem, ne arī lūgties. Viņi aktierus samaitājuši, atvilkdami tos no vecā teātra ar nesamērīgi augstām algām, un, kad nevar slēgt jaunus, samērīgus kontraktus, tad kausies arī šogad ar deficītiem kā pērn, kad aktieri apēda teātri. Labu spēku viņiem maz, un agri - vēli viņiem būs - Tevi jāsauc. Gatavojies tik Tu pate teorētiski un praktiski, kaut arī tikai mājās; briesmīgi žēl, ka Tev bij jāpārtrauc izglītošanās; viņa paceļ pat ļaudis ar mazām dāvanām, kur nu vēl Tevi. Bet, kas mākslu ņem nopietni, tas paspēj arī visļaunākos apstākļos. Tagad Tev būs jābūt vēl divkārt stiprākai, jo nu Tev otris tikpat liels uzdevums kā māksla; bet, kad pie uzdevumiem klāt laime, tad spēks nāk pats. - Nu man vēl Tev jāpateicas pār to nātres lapiņu: kad gribēšu bārties, tad darīšu to tūlīt un atsaukšos uz to smuko joku; jāmierina pār «Izglītību»: būs, būs! un, ja esi nepacietīga, aizraksti arī; tad nu vēl jāsveicina visi, kam daļa, - kā tad iet Olgai? Jā, vēl: kad jau nu viesojies, tad pieteicies arī uz Mirdzu («Vaidelotē»)? Un nu daudz labas dienas un visu citu labu. 184. L. SKUJENIECEI Kastaņolā 1909. gada 25. augustā Ļoti cienījamā kundze! Mūsu mīļai Birutai nebij jāuztraucas; ja tik vien tās bēdas, tad viņas neeksistēja, pirms vēl sāka bēdāties. Kā viešņu vismaz teātrs viņu visādā ziņa uzaicinās. Un tad publika savam luteklim gan zinās atalgot par visu, kas izciests. Palīdzat Jūs tagad viņu mierināt pa angažemana sarunu laiku, tad drīz būs pārlaists viss uztraukums. Mēs uztraukumam pateicamies par to, ka dabūjām Jūsu mīļo vēstuli, un tagad lūdzam un ceram, ka Jūs atsūtīsat mums arī to garo vēstuli, lai viņa arī šublādē būtu cik novecojusies; viņu Jūs bijāt mums nodomājuši, un mēs uz viņu skatāmies jau tagad kā uz savu un lasīsim ar lielāko intresi stāstu par Jūsu stāstu, un - ja Jūs būsat tik laipna, - arī pašu stāstu. Ar līdzdalību mēs dzirdam par apnicīgo dzīvi Rīgā, bet nu jau biežāk, vismaz avīzēs, parādās ziņas par dzīves jaunu uzplaukšanu, vai tas taču nau vēl tā jūtams? Bet cerības jau Jums paliek, ka drīz pie Jums tiks dzīvāk, mēs uz tādiem griežiem nevaram cerēt. Un, ja ne citā, tad vismaz Jūsu privātā dzīvē tiks ienesta jauna kustība, un mēs pasteidzamies novēlēt laimes arī Jums uz Jūsu ģimenes jauno locekli, uz jauno Grakhu vai jauno Kornēliju! Daudz sirsnīgu sveicienu no mums abiem. 185. FALLIJAM Kastaņolā 1909. gada 28. augustā 28. 8. 9. Mīļo Fallij! Saņēmu Tavu vēstuli, kurā cerēju atrast to, ko Tu man vēlējies teikt, bet tā vietā lasu tikai, ka Tu atzīsti lietu par steidzamu un prasi no manis atbildi. Ko lai es Tev atbildu uz lietu, par kuru Tu vēl neesi nemaz runājis? Saki, kas Tev ir man sakāms, un es atbildēšu, to es Tev jau solīju viņu reiz. Protams, ka zinību komis. sapulču priekšlasījumi man arī nepatīk, bet kas tad tālāk? 186. D. STUČKAI Kastaņolā 1909. gada 29. augustā 29. 8. 9. Mīļo, dārgo, dabūju Tavu sirsnīgo kartiņu un ļoti nopriecājos par Taviem siltajiem atzinības vārdiem; galu galā, taču vistuvāk par visiem citiem iet pie sirds katrs vārds, kas nāk no tuvinieka. Arī atzinībai no sveša ir kaut kas svešs klāt. Pasaki man, kas sacerējis to simpātisko garo rakstu virkni par mani? vai tas paraksta burts S. pieder Pēterim? Vai patiesība, kas «V[ārpās]» bij par B[isnieka] fonda prēmijām, jeb tās tik vēl baumas? Tad būtu atkal sirsnīgi jāpateicas P. jau iepriekš. Bet kādēļ viņš nevienas rindiņas par to nau rakstījis un kādēļ nau dots uz manu, bet uz Elzas vārdu, kur taču nupat vēl tie «V.» raksti zīmējās uz mani? Laikam gan būs administrācijas dēļ, bet tad jau varētu un vajadzētu vēlāk izskaidrot, ka aiz «zināmiem iemesliem» man nebij iespējams dot; citādi celtos pārpratumi, jo P. uzskatiem taču stāvu tuvu es un ne, Elza. - Ar E. veselību neiet un neiet, tiek labāk un atkal atkrīt. Kad tās baumas būs patiesība, tad jau gan tūliņ brauks uz Cīrihu pie Eihhorsta. Un nu daudz labudienu. 187. FALLIJAM Kastaņolā 1909. gada 20. septembrī 20. 9. 9. savā karti Tu saki, ka Tev neesot steigšanās, un tādēļ arī atvainosi, ka neatbildēju tūlīt. Nau jau arī man vēl uz ko atbildēt, jo arvien vēl nezinu, ko Tu vēlies. Ka par Rīgas demokrātu rīkošanos, še tālienē dzīvodams un nodarbodamies ne ar politiku, bet ar mākslu, es nevaru būt vainīgs, nedz par to atbildīgs, to Tu viegli sapratīsi; tāpat, ka sociāld-jai nau ko uztraukties, kad viņu noliek, - ne pirmā, ne pēdējā reize. Man turpret grūtāk saprast, ka Tu gribi stāties sakarā ar cilvēku, kurš Tevi tā nolicis kā Jansons. Es neatkārtošu vairs viņreizes bezsekmīgo teikumu, lai Tu saki skaidri, ja Tev ir kas, ko man sacīt; jo tam nebija sekmes. Paliec vesels. 188. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1909. gadā, ap 21. septembrī Mīļo Rūtiņ, šoreiz stipri nokavējos, bet es paļaujos uz to, ka Tu stipri nebārsies, kaut arī pate būsi jau stipra diezgan arī priekš tā, kā es ceru. Mums pašureizi pats nelāgākais laiks: dzīvokļa meklēšana; mocāmies jau divas nedēļas, bet vēl neesam izšķīrušies ne priekš kā, un pa to laiku nevar ne ko strādāt, ne kopties, ne ko. Mēs esam tā ietikuši vispār nepatikšanās, ka arī patīkami gadījumi iznāk par nepatīkamiem. Ko, piem., sacīsi, kad pat naudas dabūšana iznāk pār nepatikšanu? Piespriests no B. fonda 800 rbļ., ne tieši, bet ar aplinkiem, meklējot legalitāti, - bet nenāk līdz pat šai dienai vēl ne kapeika. Un nu vēl ar to vien nepietiek, ka nenāk piespriestais, bet - visi maksātāji, izdevēji, veci parādnieki u. t. t., dzirdēdami par to lielo summu, nu nemaksā vairs nekā: jo esot jau naudas k? pelavu, bet man tās pelavas pieputinājušas acis, tas viss. - Bet nu es tikai manu, ka visu lapaspusi esmu runājis tikai par nepatikšanām, - nu aši pie Herr Dambekalna. Kā veicas jaunajam biedrim? Balsstiesības viņš laikam sev būs jau iekarojis no paša sākuma un laikam arī izlieto tās ne vien dienu, bet arī nakti, ko mēs citi nedrīstam pat ne ārzemēs. Kad tad nu Herr Dambekalns pieņems kristīgu ticību? Jūs jau vēl domē neesat izdabūjuši tiesības palikt dabasstāvoklī. Te virknīte vārdu (kādus man gribējuse likt mana nelaiķa vecākā māsa): Rolands, Oskars, Tankreds, Fingals, Merlins -, lūk, kas es būtu par vīru iznācis! varbūt to panāks jaunā paaudze; kur vēl: Grakhs, Cirs, Kleomens, Arats, Marts vai mūsu vēsturiskie, vai tautas vārdi, vai zinātniski (Hēlijs), vai nordiskie: Eiolfs, Frams (uz priekšu!). Liec vislabāk viņam pašam nobalsot: pie kura visskalāk kliedz, to dod, lai dzīvo autonomija! Par krustāmiem tēviem un mātēm, protams, nāksim, uzlūdz vien! - Atraksti, vai esi jau angažēta? Tam taču drīz jānotiek. Tu saki, kad man labi ejot, lai Tevis neaizmirstot, - mīļo Rūtiņ, man nemaz nevar iet labi, kad Tu neesi man Laimdota, Laimdeve. Atraksti, kad dzirdi ko jaunu par «Ug. u. N.» izrādi. Mīļus sveicienus visiem līdz, neaizmirsti Olgu un Herr Dambekaln. Sveiki! Vēstules malā pierakstīts: Tu brīnies, ka Jansons varot tulkot Andrejevu; viņš taču cerēja lielus ienākumus, noslēgdams kontraktu (kā ziņoja avīzes) tanī laikā, kad Andr. gāja ļoti spoži. Bet Andr. nepastāvēs ilgi, varbūt pat ne šo sezonu. 189. L. SKUJENIECEI Kastaņolā 1909. gadā, ap 21. septembri Egregia signora! «Žēl būtu nomirt un darbu atstāt fragmentā!» - Kas to jūt, tā darbam vērtība ir jau netīši apliecināta; laidat darbu klajā, lai to apliecina arī tieši un lai prieks ir arī citiem. Vislabāk, pēc manām domām, Jūsu darbu izdot ciski, jo katrs darbs labāks savā īpašā atmosfērā, lielpilsētnieks zaudēs laucenieka pastalās. Tulkojot izgaist viss personiskais smalkais, un, ko var glābt, tā ir tikai attēlota līdzīga patība, ne pats. Ir vēl izeja, kad tulko pats, jo tad tā ir īsti ne tulkošana, bet savas otras dvēseles atspulgojums, un Jūsu latviešu valoda - tas beigās būs jāatzīst arī tik stingram soģim kā Jums - pārsteidz ar savu korektību, skaidrību un vienkāršo glītumu, kas it taču valodas ideāls. Ka viņa viegli tulkojama, nozīmē tikai to, ka viņas galvenais raksturs ir loģiskums, jo loģika visām valodām vienāda; valodas šķiras tur, kur atkāpjas no loģikas stingrības. - Vēl kas runā par labo vācu izdevumam: cenzūra; Vācijā diezgan daudz laikrakstu, kuri nebaidīsies no «Noziedznieka». - Visādā ziņā mēs ļoti priecāsimies, lasot Jūsu darbu, un es nedomāju, ka viņam uz ceļa gadītos klizma, zināms, galvot nevar. Varētu arī no šejienes piesūtīt dažiem laikrakstiem. Te nu būtu manas ierunas; nolemjat nu pate par mums, Jūsu vēlējumus ar prieku izpildīsim. - Bet nākošos rakstus rakstat tūdaļ latviski; es gan saprotu, ka vācu valoda Jums var būt mīļāka, jo Jūs tanī iedzimāt (tāpat gāja man), es tik nesaprotu Jūsu mīlestību uz vācu gramatiku; bet kā latviešam man jāsaka, ka vācu literatūrai es Jūs mazāk novēlu nekā latviešu. Un beigās vēl: klausat Blaumanim, tas varēja spriest, jo bija mūsu labākais mākslenieks; zināms, viņam viena nelaime: viņš arī latviešu literatūru turēja augstāk par vācu gramatiku, tikai šo šovinismu es viņam nekad neesmu varējis ņemt ļaunā. Un pašās beidzamās beigās: paliekat mīļi sveicināta no tā vīra «pelēkā jupkelē» (tā ir taisnība), kas vienmēr rakstot (tā nau taisnība, nekas man nau tik pretīgs kā rakstīšana), un no spicu piedurknēm (tā arī nau taisnība). Mēs gaidīsim Jūsu noziedznieku pa etapu atnākam. Sveika! Jūsu Rainis. 190. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 4. oktobrī Sirsnīgi sveiki! No Rīgas man atsūtīja sen gaidīto Kalderona zemnieku drāmu «Salameas tiesnesis»; tā kā jau pērn bij solījuši to atsūtīt un jau tad arī Jums par to runāju, tad tagad tūliņ aizsūtu to Jums. Izlasat un, kad vēlaties to drukāt - ka viņa šim laikam piemērota, to apliecina jau aizliegums no dramat. cenzūras - tad paturat; citādi lūdzu to atsūtīt man atpakaļ. - Kā no šīs karts redzat, tad še svinam tautas svētkus. Mums pašiem gan nau svētku jūtu: daudz nepatikšanu sagādāja tā Bisn. fonda prēmija, kura gan tikusi piespriesta, bet nauda netiek sūtīta, pat nau oficiāla paziņojuma par piespriešanu, un laikam viss izrādīsies par reklāmu uz mūsu rēķina. - Kā Jums iet ar veselību? A[spazijas] rakstīto karti laikam būsat dabūjuši? Vai V. ir saņēmis manu karti? Gaidu no viņa atbildi. Paliekat mīļi sveicināti un sveicinat tāpat mūsu draugus. Sveiki! Atklātnes malā pierakstīts: A. dzejoļi tiks drīz izsūtīti. 191. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1909. gada 9. oktobrī Mīļo, labo, kad saņēmu Tavu sirsnīgo vēstuli pēc gaidītā pusgada, es vairs tikai priecājos vien. Jo pa to laiku bij jau paspējušas aprimt tās jūtas, kas mēdz uznākt emigrantiem, kad tiem necerot un piepeši pārtrūkst kāda saite - ar mājām. Emigranti jau arī mēdz sev iztēlot visu spilgtāk nekā mājenieki, un viņiem mēdz trūkt saprašanas priekš rakstāmās kūtrības. Bet es jau nu esmu otrreiz šādā stāvoklī? un esmu daudz ko mācījies. Kas man nebij vēl no jauna jāmācās pazīt, tā ir Tava sirsnība un mīlestība, kura man vienmēr bijusi kā atpūta. - Pa šo laiku Tu esi izdarījis lielu darbu, nobeigdams savas studijas, neskatoties uz visiem traucēkļiem no neveselības, vēlam Tev daudz sekmes un laimes jaunajā stāvoklī! Pareizi arī ir, ka Tu paliec Rīgā un lūko pašu mājās nodibināties. Par daudz mūsu kulturālo spēku aiziet projām, mums maz to ir, un tomēr mēs tos producējam priekš svešiem; nau jau labi tai zemei, kurai jāizved miesīga maize, kuras pašai trūkst, ko lai saka par garīgas maizes izvešanu. Priecājos, ka Tev patika A[spazijas] raksts par studentiem; caur A. es jau nereti esmu izsacījis savas domas, kad man pašam aiz kaut kāda iemesla negribas nākt klajā. Ka raksts bij nācis klajā «M. V.», uz to pa daļai vainīgi pārpratumi, tad agrākā A. līdzstrādība. Man pašam gandrīz nekur nau, kur es varētu rakstīt; gandrīz visur es pret vienu otru lietu atduros, kas man rakstīšanu tur dara vai nu par nepatīkamu, vai par neiespējamu. Tagad es gan nepazīstu «J. D. L.». Tika agrāk teikts, ka Tu tur strādājot. Vai tā ir? - Vispār es par Rīgu nekā intīmāka nedabonu dzirdēt. Tagad mani, piem., interesē, kas tur par apjukumu iznācis ar to Bisn[ieka] fondu? «V-ās» bij rakstīts, ka A. piespriests 800 rbļ. un Ādolfam 400 rbļ. bet nekādas ziņas pēc tam nau bijušas, nedz arī nauda redzēta. Vai Ādolfs savu jau dabūjis? Privāti caur aplinkiem dzirdu, ka bijušas ba?as par aizliegumu un ka tādēļ spriedums kritis uz A. Mums; protams, no svara pate summas dabūšana. Ceļu ir diezgan, kā to šurp piegādāt. Kādēļ nau darīts nekas, nau dota ne mazākā ziņa? Nu jau būs pagājis mēnesis. Ko tas lai nozīmē, kā lai to izskaidrojam? Tāda vilcināšanās atklātībā darīs visļaunāko iespaidu, jo to iztulkos tikai tā, ka pats devējs grib sev pašam paturēt summu, kura nolemta literatūrai. Meklēs pēc B. literāriskiem darbiem. Priekš mums šī vilcināšanās nepatīkama ne tik vien tieši, bet arī netieši, jo visi domā, ka to summu esam jau dabūjuši, un no daudz pusēm es nedabonu vairs maksājumus; ne no veciem parādniekiem, ne no izdevējiem. Man ir neveikli visiem privāti rakstīt, un beigās tam arī neticētu, jo avīzē bij rakstīts, un atsaukts tas nau. Tad būs beigās A. jāatsauc. No «Ug. u. N.», piem., es honorāra par grāmatu līdz šim neesmu dabūjis ne kapeikas, un grāmata varbūt ir jau drīz izpārdota: Par «Virp[uli]» II es tāpat neesmu nekā dabūjis. Vispār man jāieskaita par Laimes gadījums katru honorāru, kuru es dabūju. Laimes gadījums arī ir, kad jel maz iznāk kāda grāmata, šinī ziņā es gandrīz saucos par «laimes» bērnu; jo viss atkarājās no «laimes». Tā man jāpateicas arī Tev par mīļu palīdzību pie «T. Nosk.» izdošanās un par pūlēm pie «Kl. grām». Ar šo būtu bijis viss labi, ja «Imant[as]» izdevēji nebūtu izdarījuši lielo muļķību, divas nedēļas ilgi nenoņemdami 2000 eks. no drukātavas! - Kā «V-ās» lasu, tad «U. u. N.» šo sezonu laikam neizrādīs. Kad dzirdi ko jaunu par to, tad, lūdzams, paziņo man ar. - J. teātrim jau vajdzētu iet labi, kad nebūtu tie vecie grēki. («Laupītājus» es tulkoju ar A. palīdzību; es nemēdzu gandrīz nekad pārrakstīt pats.) Gustavam arī gribu rakstīt šinīs dienās. Cik Duburs izrēķinājis izdevumus par «U. u. N.» un vai maz uzņemas? - Ar veselību A. iet vēl arvien vāji, tagad baidāmies no rudens un ziemas. Esi nu no mums abiem mīļi sveicināts un paliec vesels. Tavs R. 192. J. JANKAVAM Kastaņolā 1909. gada 12. oktobrī Mīļo biedri, kā es priecājos, kad mūsu kopējais labais paziņa man atrakstīja Jūsu adresi! Jūs man tik piepeši un pamatīgi nozudāt, ka es pat nevarēju atbildēt uz Jūsu pēdējo vēstuli, kura mani tā sāpināja; ne vien manis, bet arī Jūsu dēļ. Es gan arī mīlu būt viens, kad man ar sevi jācīnās, un tā es arī Jūs saprotu, bet varbūt Jūs atvainosat, ka cilvēks, kas otru mīl, saka arī vārdu nevietā, jo vairāk tādēļ, ka Jūsu krīze ne vien iekšēja, bet arī ārēja. Un ārēji savus pretniekus pārvarēt Jums tagadējos apstākļos nau iespējams, atliek tik viens: pārcelt visu cīņu uz garīgu lauku, pozitīvo darbu, skaidro teoriju. Kad arī nau iespējams izdot, rakstīt ir iespējams. Priekš sava lielā teorētiskā darba Jums vajadzēja vairāku gadu, bet nebij laika, - nu ir laiks, jo nu ne polemika, ne praktiska darbība nau iespējama; vai, pareizāk: iespējama tikai lielumā; caur lielu pozitīvu darbu. Es Jums to stāstu kā savu piedzīvojumu, kopš gadiem, še noslēdzies, es strādāju pie sevis, savedu savus vecos ideju rēķinus, pūlos norakt no sevis visu nost, kas nepabeigts spiež un neļauj kļūt tālāk, pūlos sevi izteikt, varbūt vēl dažu gadu man priekš tā vajadzēs, bet tas jādara ir. Dažs, kas no manis nāks klajā, pārsteigs varbūt arī Jūs ar savu nelaikā nākšanu, bet tad saprotat to tā, ka tas viss rakstīts manis paša dēļ, nau ar objektīviem, bet ar subjektīviem nolūkiem. Jums, kam krīze uznākusi kā jaunam cilvēkam, viss tas izdarāms daudz vieglāk un ātrāk, kad Jūs ņemat sevi jeb savas idejas par priekšmetu, bez nolūka uz ārieni. Jums ir plaša pasaule bez minētā lielā darba: mūsu paziņa, piem.; stāsta, ka Jūs nodarbojaties nupat ar latviešu tautas dzeju (savādā sagadījumā es arī par to biju sācis intresēties vēl vairāk, vēl pāris darbos uz to atgriezīšos), arī ar mākslu vispār Jums jānorēķinājas, un tur atkal mēs satiksimies, un es no Jums daudz gribu mantot. Blakus Jūs jau strādāsat maizes darbus franciski vai krieviski. Galvenais, ka Jūs tiekat ātrāk pāri par savu krīzi, kura, pēc Jūsu pēdējās vēstules spriežot, bij gandrīz jau veikta. Bet, kad nu Jūs tik ilgi klusējāt, es tiku nemierīgs, un atvainojat, ka es Jūs traucēju, es domāju labi, varbūt, ka Jūs man pat ko sakāt par sevi, tā nau ziņkārība, jo Jūsu krīzē iet runa par augstākiem cilvēku jautājumiem, Es ar sevi ātrāk sāku tikt uz priekšu, kad nošķīru nost ārpasauli, atraudamies no politikas, bet neuzstādamies tieši pret saviem bijušiem draugiem? «Klusā grām.» pieder vēl pie veciem darbiem, pēc gada vai pusgada nāks jau dzejas ar pāreju uz jauno. Un vēlreiz priekš beigām: Jūs velti pēdējā vēstulē sev ko pārmetat manis dēļ - es no Jums tik labu saņēmis, vismaz es nezinu nekā cita, un ar to es esmu mierā. 193. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 16. oktobrī Sirsnīgi sveiki! Rakstu Jums tūliņ pēc Jūsu karts saņemšanas, lai sastaptu Jūs vēl Maskava. Naudas sūtījums laikam pienāks pāris dienas vēlāk. No Jūsu karts neredzu, ka Jūs būtu saņēmuši: karti no Asp[azijas], karti no manis un «Salameas tiesneša» rokrakstu. Vai viss būtu zudis? Lūdzu minēt par to tūdaļ pēc šīs karts saņemšanas. A. bij Jums likusi dažus plānus priekšā; drīzumā, par nedēļu, nobeigs savu dzeju krājumu, kas nodomāts Jums, bet kur nu to lai sūta? «Spožie sapņi» esot jau nodrukāti. Dzimtenē būdami, apklausaties, kādas cerības ir uz lielāku grāmatu pārdošanu, piem., «M[arksa] ek[onomisko] māc[ību]». Man bail, ka Jums neceltos lieli zaudējumi, kad nepērk. - Šogad, 1909., esam saņēmuši - ja pieskaitīt klāt tos 100 r., kurus esat izsūtījuši nupat un kurus drīz saņemšu ar lielu paldies - kopā 10·50=500 r. Atklātnes malās pierakstīts: «Laupītāji» ir laikam 9 loksnes, «Spoži sapņi» 5 loksnes, jaunie dzejoļi būs 9 loksnes un «Salameas ties.» būs 5 loksnes. (Ja pēdējais Jums neder, tad sūtat atpakaļ, man nau cita eksemplāra.) A. veselība vēl vāja. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināts un atrakstat, vai saņēmāt vēstuli un kartis. Sveiki! 194. E. PĪPIŅAM Kastaņolā 1909. gada 21. oktobrī Mīļo kolēģi! Še būs viens dzejols, A[spazijai] pašlaik nau kā noderīga pie rokas. Jūsu ziņas par «Ug. u. N.» nau necik iepriecinošas; cerēsim uz tām garantijas listēm. Duburam taisnība, ka mūzika arī vajdzīga, bet tikai priekš viegla pavadījuma un starpbrīžiem, pašā lugā arī dziesmas vislabāk var tikt runātas, piem., ar arfas pavadījumu maigās, ar bungām - dziru dziesmas; visas kora dziesmas ritmiski runājamas. Plašākas telpas būtu ļoti vajadzīgas, bet, kad «Vaidelote» un «Šķidrauts» iztika, tad varētu raudzīt arī šo. Visvajadzīgāka paliek tomēr nauda. Un nauda teātrim atkal dos naudu; un varbūt tad arī man vairāk atlēks. Līdz šim neesam tikuši izlutināti šinī ziņā: teātrs pērn tikko samaksāja, izredzes uz nākotni arī man nau nekādas spožas, atliek vēl solītā Bisn. fonda prēmija. Viņa, galu galā, būtu tikai viena forma no samaksas. Bet nu no prēmijas nau vairs ne miņas. Kas tur ir? atrakstat man; mīļo kolēģi. Piespriesta un sludināta ir, bet atsūtīta nē. Vai notiks atkal tāpat kā pērn un pastiprinās tik to blamāžu? Mums ceļas caur tādu rīkošanos lielas neērtības, tā ir mūsu vārdu velti valkāšana reklāmas nolūkā, kas nau ciešams. - Kad tādi ir tie apstākļi, tad ar jaunu lugu rakstīšanu arī nekur nevar tikt. A. ir aizņemta ar citu darbi, un bērnu lugas arī nestāv uz lēģera. Teātrim vajdzēja drusku agrāk rakstīt, tad būtu varējuši vēl ko sastrādāt, nu šim gadam ir par vēlu. Par ko netika pērn un netiek arī šogad uzvestās A. lugas: «Neaizsn[iegts] mērķis»; «Zeltītes»? - Janvārī vai februārī man gan būtu gatava viena luga, bet arī tā prasīs lielāku inscenējumu. - Modernas lugas ar sabiedr. nokrāsu pie Jums, liekas, neiet; es nobrīnījos, ka «B[artels] Turazers» nevelk; vienīgi velk pornogrāfija ? la L. Andrejeva «studentu dzīve». Viņa «Anatēma», pēc tura atstāstījuma spriežot, nau nemaz drāma, kā jau L. A. vispār nau dramatiķis, bet reklāmu un knifus viņš prot. Dramatiķa stāvoklis tagad ir grūts. Jūs teiksat, ka žurnālista stāvoklis arī grūts, uz to varam sadoties rokas. Esat mīļi sveicināti. Jūs manu vēstuli no 14. jūn. d. laikam neesat dabūjuši. Sirsnīgi sveiki! 195. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1909. gada 6. decembrī Mīļo brāli, atbildēšu tikai par tām «Kultūras» grāmatām, esmu vēl nokusis no tā Zelta zirga jāšanas. «Kultūras» nodoms ir varens, tās labākais, ko var šinī laikā darīt, izdot krietnas grāmatas, zinātniskas; tas arī būtu rezultāts, kurš attaisnotu lielos zinātnisko tulkojumu uzplūdus, kuri ar tulkojumu paviršību un izlasi gandrīz tikpat daudz kaitēja, cik derēja. Bet nu, kā grib izpildīt šo skaisto nodomu?! - Vienu mēnesi priekš grāmatas klajā nākšanas uzdod tulkojumu pagatavot, turklāt tās trīs no Tevis minētās grāmatas pat saīsinātos un samaitātos krievu tulkojumos ir vēl katra 10 loksnes bieza. T. i., par 3 dienām jāsasmērē vesela loksne zinātniska satura! Turklāt vēl taisni tautsaimn. zinātnē mums gluži nenodibināta terminoloģija. Ko par to lai saka? Vai «Kultūra» grib paviršībā nokonkurēt zinātiniskos lubeniekus?! Man taisni jāturas, lai neteiktu kādu stipru vārdu. - Vai «Kultūra» nevarēja agrāk aprunāties ar tulkotājiem? Tad - vai taisni uz ziemsvētkiem, jāskrej zinātniskām grāmatām kā kaut kādiem kalendāriem, kuri par mēnesi, būs novecojušies?! - Dodat man laiku un es ar lielāko prieku tulkošu kuru katru no tām grāmatām, bet neprasat, lai es sacenšos ar lubeniekiem. Un, ja jūs tomēr kaut ko liktu sasmērēt pa 2 nedēļām, tad es negalvoju, ka es nociestos, nekā neteicis. - Lai nu «Kultūras» vīri sanāk vēlreiz kopā un lai nedara kaunu kultūrai. Varbūt viņi uzdos tulkošanu ducim studentu uz vienu grāmatu, - nekultūra būs tā pate. Paliec nu sveiks un sveicini. Tavs Rainis. Vēstules sākumā ar zīmuli pierakstīts: Klātpielikto vēstuli nodod, lūdzu, Dravniekam. 196. A. ČIKSTEM Kastaņolā 1909. gada 8. decembrī 8. 12. 9. Mīļo Fredi! Rakstu Tev fonda prēmijas lietā kā godalgu komitejas loceklim. Presē bija ziņa, ka no jums kāda summa piespriesta A[spazijai], šī ziņa netika no jums atsaukta, un S[tučka] man arī viņu apstiprināja. Izmaksāta tā summa netiekot 1) tādēļ, ka S. licis kā ultimātumu, ka prēmiju pienākoties dot man un 2) tādēļ, ka A. esot emigrējusi. Šīs abas vienīgās ieruņas atkrīt nost, jo 1) es vēstulē S-am un še otrreiz oficiāli Tev kā komitejas loceklim paziņoju, ka atsakos no prēmijas par labu A., 2) arī bez S. jūs abi ar K[asparsonu] ar balsu vairumu varat nospriest, ka izmaksājama prēmija A. un 3) A. nau nemaz emigrējusi, bet aizbraukusi veseļoties, un nolikt A. par politiski kompromitētu personu, kuras dēļ varētu celties nepatikšanas, neizdosies, [un] nedz daži kases locekļi, nedz komiteja to gribēs, kā es esmu pārliecināts. Ja administrācija būtu tā uz šo lietu skatī[jusies], tad viņa jau sen būtu spērusi solus, jo ne publika, ne admin. nezin, ka prēmija nau izmaksāta, taisni otrādi, visi pārliecināti, ka ir izmaksāts un saņemts. Ja tagad faktiski izmaksā, tad viss paliek kā līdz šim, t. i., administrācija neliekas par visu ne zinis un kasei nedraud nekādas nepatikšanas. Pat tanī gadījumā, ja kāda ieintresēta persona denuncētu, kase paliek gluži nomalis, jo fonds ir gluži atšķirta, patstāvīga iestāde. - Te būtu īsumā izlikta lietas faktiskā un juridiskā puse; par morālisko es nerunāšu, jo ceru, ka jūs paši varēsat apsvērt, cik ļoti jūs ar savu nenoteikto rīkošanos aizskarat kultūras darbnieci, kāda tik viena ir latviešu vēsturē. Es arī ceru, ka jūs visīsākā laikā nokārtosat šo lietu, kas publikas priekšā kompromitē jūs un visu fondu, kurš vēl kopš pērngada stāv viņas atmiņā, un ka par nedēlu jau A. varēs pateikties par piespriesto un saņemto prēmiju. 197. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1909. gada 8. decembrī Mīļo zaļo Rūtiņ, neesi man ļauna, ka tik ilgi nerakstīju Tev nevienas vēstules; smieties Tu vari un saskaitīt, ka kartiņas vien trīsdesmit, man patīk skatīties, kā Tu smejies. Bet pelnījis es gan neesmu arī smiešanos, jo ko lai es no šīs tajās vientulības rakstu? Es, taisni otrādi, gribētu sūdzēties, ka Tu par maz raksti garas vēstules un ļaujies samaitāties no manu kartiņu ļaunā piemēra. Tu esi pašā mūsu dzīves mutulī, Tev apkārt ik dienu vairāk notikumu nekā mums še par visiem gadiem kopā, un to Tu zini, ka mēs tomēr dzīvojam dzimtenes dzīvi un ne šejienes. Tagad Tev tik to no jauna varu paziņot, ka savu bērnu lugu nobeidzu un nosūtīju, un tagad jūtos briesmīgi noguris pēc lielās steigšanās. Tādēļ arī rakstu tik šodien. Luga Tev gan nemaz nepatiks, baidos pavisam Tev par viņu rakstīt, tur tikai divas sieviešu lomas, viena ir veca, Melnā māte, un otra guļ vien un salst, un māk teikt tik jā un nē. Bet viens vientiesīgs Antiņš tur ir, domāts dzejnieks, tā būs loma priekš Gruznas; es jau rakstīju pār to teātrim. Tad es arī rakstīju jau par Laimdotas lomu, jo var jau taču gadīties, ka uzved «U. u. N.», un teicu, lai aicina Tevi; tāpat, lai dod Tev Mirdzas lomus. Mirdza ir īsts varoņa tips, un tādās lomās Tev vajdzētu vingrināties; pate par sevi tā arī viena no pateicīgākām lomām, kādas vien es pazīstu, un es Tevi viņā iedomājos ļoti skaistu. «Raganai» Tev ar vajdzēja skaisti piederēt, es to izrādi sev iztēloju visu skaidri. Par tām kritikām Tev nau vērts dusmoties, Tu taču zini, no kā viņas nāk, un «V.» taču Tevi aizstāv. Te viņas atsūtu atpakaļ. Ak, mīļo Rūtiņ, es Tev labprāt sūtītu arī atpakaļ to neģēli, kurš zem savas nejaukās sejas palicis manu vārdu, bet otrā pusē tai kartiņai ir Tavas rindiņas, un tās es nedodu projām. Bet, kad Tu vēl kur satiec to nejauko, tad plēs viņu kopā, es Tavā atmiņā gribu reabilitēties un labāk tur rādīties drusku smukāks nekā nejaukāks. Ja par daudz neizmaksā skādes atlīdzinājums, tad sit logus laukā, kur tu redzi izliktu to nedrēbnumu. - Kā nu iet labi manam vārda dēliņam? Tur reiz iznāks liels rakstnieks, kad jau pāris mēnešu vecs tik skaidri parakstās par Pipirkšīti; pēc rokraksta spriežot, būs reālists ar plašiem pasauls uzskatiem, kad izlaižas par visu telpu, cik vien ir. Būs mātē. Tev jau ar katru tālāku soli skaistāk attīstās Tava dzeja, es viņai uzmanīgi sekoju «Izgl.» un līdzi nopriecājos. Reālisms laikam Tev piestāvēs vislabāk. Vēl par to jauno rakstnieku Pipirkšīti es gribēju ko teikt, - saki man, kā būtu, kad es to bērnu lugu dāvātu Mazrainītim? Un nu, visi mīļie kopā visapkārt, mīļākos sveicienus un labdienas un sevišķus vēl mīļus kaimiņu Anniņai, kuru par lielu žēlumu no rokraksta nepazīstu, bet labprāt vēlētos tuvāk pazīt. Sveiki. 198. D. STUČKAI Kastaņolā 1909. gada 9. decembrī Manu mīļo dārgumiņ, dabūju abas Tavas kartiņas ar dzimtenes skaistumu vienā pusē un mīlestību otrā, - būs vēl viss labi, esam jau daudz tuvāk tikuši tagad un cerēsim uz nākamu vasaru, kad tiksimies. Mēs jau esam paraduši ne vien veselībā, bet gandrīz visās lietās cerēt uz vasaru - (man, piem., labākais darba laiks arī vasarā). Cerēsim, cerēsim, kā mūsu saimniece saka, nobeigdama katru sarunu: in somma speriamo! t. i., visu kopā saņemot, cerēsim! Tev, manu mīļumiņ, daudz sirsnīgu paldies par Tavu vaļsirdīgo un mīļo palīdzības piedāvājumu, bet taisni tagad mums ir daudz projektu un cerību: vienkārt, jau fonds, un tad es nupat rakstu vienu lugu un ceru tur arī dabūt labu honorāru; uz nākošu pavasaru man jāpabeidz atkal citi darbi, no kuriem arī ceļu ko dabūt. Tātad, visu kopā saņemot: in somma speriamo! bet darba daudz, no ārienes stāvot, agrāk es nemaz nevarēju iedomāties, cik nežēlīgi liels darba daudzums tādā mazā grāmatiņā. Par savu ārējo dzīvi ko rakstīt mums ir ļoti maz, mums tādas tiklab kā nemaz nau. Mums priekšpusdienas un pēcpusdienas stundas aiziet ar darbu, vārām paši sev ēst, tur E[lza] ļoti nokūst, divi reiz izejam pastaigāties, un, kad visvajdzīgākais darbs nogrūzts, tad arī esam tik noguruši, ka nemaz nespējam iet vēl viesībās. Mums tātad te ir tik pāris pazīstami famīliju. Vispār spēki gan šogad ir drusku atlabuši, bet samērā ar agrākiem gadiem ir tā krituši, ka nepatīkas nemaz iedomāties. Un darba tik daudz! Kad nu nāktu tas fonds, tad es E. tūliņ liktu sanatorijā, šitā ilgi nevar iet. Mēs ar lielu žēlumu redzam, ka Tev arī iet vāji, arsenika taču ir jau ļoti stiprs līdzeklis, lai nu palīdzētu arī! - Tu vēl jautā, vai mēs dabonam vācu un krievu literatūru? Vācu tik to visnepieciešamāko, jo bibliotēku nau, ir jāpērk, un tagadējās grāmatas pārmērīgi dārgas. Krievu grāmatas tik vien esam redzējusi, cik no jums dabūjam. Es labprāt lasītu kādu no Baļmonta dzeju krājumiem vai kādas jaunākās lugas. - Mēs dzīvojam pie pašas robežas un esam bijuši arī viņpusē. - Man liels prieks, ka Tev arī patīk šejienes skati, es še jūtos nu tik kā mājās, ne domas no apnikšanas, tēvs māte arī neapnīk, un tas te ir skaistums. Bet nu jābeidz, un saņem pretsveicinājumu, tikai ne no kastaņas, bet no maņolijās, brīnuma koka, viņam divu sauju lieli ziedi, smaršo visa pilsētiņa, nāk. jūlijā aizsūtīšu kādu ziedu. [Paraksts.] 199. P. STUČKAM Kastaņolā 1909. gada 9. decembrī 9. 12. 9. Mīļo, rakstu Tev tik nedaudz rindiņas par darīšanām, zinu, ka Tu esi vienmēr aizņemts, un saprotu to, tādēļ ka pats daudz strādāju. Tu esot bijis pie tiesas aizstāvis «Kl. gr-ai», tātad Tev būs apsūdzības raksts; atsūti to man, mani ne vien ļoti intresē, bet [man] pat nepieciešami zināt visus apvainojumus un motīvus. Sarakstu no aktā pievestām lappusēm man atsūtīja, bet ar to nebūt nepietiek. Otra lieta - tas pats nelaimīgais B[isnieka] fonds. Nu R[īg]ā fonda vīri atsaucoties uz Tavu protestu-ultimātumu kā vienīgo šķērsli izmaksai. Atņem, mīļo, viņiem šo pēdējo ierunu un, pamatodamies uz to, ka es pats atsakos no prēmijas par labu A[spazijai], ņem savu protestu-ultimātumu atpakaļ. Tad viņiem ir jāizmaksā. Vispār viņi tagad noveļ visu vainu uz Tevi, sajauc viņiem to rēķinu; raksti viņiem tūlīt un atbildi man arī tūlīt. Par citu visu rakstīšu D-ai. Paliec mīļi sveicināts, un skūpstu no sirds. [Paraksts.] 200. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 13. decembrī Sirsnīgi sveiki! saņēmām Jūsu karti no 21. 11. 9. un aizsūtījām uz R[īgu] 3½ loksnes dzeju. Šo derētu izdot ar zīmējumiem (vismaz 4, uz katru nodaļu pa vienam); ja zīmējumi tik ātri, t. i., līdz svētkiem, netiek gatavi, tad labāk, lai grāmatiņa nāk pēc svētkiem, nekā bez zīmējum[iem]. - Bērnu lugu labprāt nododu Jūsu apgādībai, tik iepriekš varbūt tā tiek nodrukāta kādā žurnālā («Izgl[ītībā]»). - Merimē un «Žak[ē]rija» man ļoti patīk. - «Ekon[omiskās] māc[ības]», kā man raksta, gribot izdot «Kultūras biedrība»; agrāk jau biju dzirdējis, ka esot jau gatavs kāds tulkojums? Jānogaida, ko darīs «Kultūra», lai neiznāktu tā grāmata divos izdevumos uz reizi. Varbūt «Kultūra» izdod tā vietā ko citu. Par to rakstīšu Jums, tiklīdz ko zināšu. - Viens lūgums: kamēr Jūs esat Maskavā, nopērkat un atsūtat man Ф. Трейланд, «Латышские сказки» (tas ir Дашков. Этнографич[еское] общ[ество] izdevums). No Rīgas man to neviens neatsūta; prasat Румянцева muzejā, etnogrāf. nodaļā. Sirsnīgi sveicieni no mums abiem. Sveiki! 201. L. KALNIŅAI Kastaņolā 1909. gada 21. decembrī Laimīgus svētkus Jums visiem, mūsu dārgajiem draugiem! Sveicienus lai nones jaunā paaudze, tā vislabāk pazīst laimi, mēs, vecie, esam no viņas jau tā kā atsvešinājušies; viņa palikusi tur dzimtenē un reti mūs atmin. Bet, kad mēs domājam uz Jums, tad ir labi, tad jūtamies atkal mīļajā pulciņā. Mēs sirsnīgi sveicinām arī mūsu jaunos draugus, Valijas jkdzi un tanti Kl[ijēnu], un ko Jūs no draugiem satiksat svētkos. Vai Majziedīte vēl turpat tāļajā Krievijā? Ceram, ka būs sveika un vesela. Ar Konrādu mēs vienmēr sarakstāmies, un man liels prieks par viņa krietnajiem panākumiem mācībās un darbībā; viņš prot abus savienot, un tas ir tas vislabākais jaunekļiem. - Jūsu mīļie atzinības vārdi mani silti aizkustināja. Žēl, ka «Kl. gr.» man pašam nau, būtu Jums aizsūtījis. Tagad iznāks drīz E[lzas] dzejoļi «Saulains stūrīts»; tas būs pa daļai arī vasaras kopšanas panākums. Un kā lai nekopj, kad ir draugi, kas ņem tik dzīvu dalību. Mēs esam svētkos pie Jums, dārgie, ciemā. Esat visi sveiki! 202. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1909. gada 25. decembrī M[īļo] b[iedri]! Jūsu vēstuli un kartis saņēmu; tāpat jau 3 burtnīcas «Pr[oletārieša]», par ko daudz paldies. Man Am[erikas] latviešu s[ociālist]u apstākļi, kā vispār s[ociālism]a, attīstība Amerikā diemžēl gluži sveša; zinu !ik to, kas rakstīts pēdējos gados par to «N[eue] Z[eit]ā». «Pr.» lasu ar lielu intresi, bet redzu tikai, ka latviešu s-u starpā ir sīvas ķildas; neizprotu ne viņu cēloņus, ne viņu gaitu, kuras raksturs, liekas, atkarājas no gluži lokāliem iespaidiem. Tādā stāvokli, kur man ir ņemta skaidra pārredzēšanas iespēja, es arī nevaru darboties, Jūs varbūt varat man palīdzēt tikt pie skaidrības. A[merikas] s[ociālism]a attīstību es turu par ļoti svarīgu un vienmēr arī esmu vēlējies pats ar viņu iepazīties personiski, varbūt caur kādu ceļojumu, bet mani līdzekļi man to nau atvēlējuši. Tagad man atliek tik cerēt, ka tuvāka iepazīšanās ar «Pr.» man noderēs; novēlu vislabākās sekmes laikraksta paplaš. formātā un daudz veiksmes Jums kā viņa vadītājam. Ar intresi gaidīšu nāk. burtnīcas. Par biedru laipno piedāvājumu izdot manas dzejas ļoti pateicos; man tiešām ir tādas, kurām nau vietas B[altij]ā. Bet pašulaik esmu ļoti aizņemts ar kādu lielāku darbu; tā arī atvainojat, ka rakstu tik vēlu. Saņemat mīļus biedr. sveicienus. 25. 12. 9. 203. K. KURŠEVICAM Kastaņolā 1909. gada 27. decembrī Mīļo biedri, priecājos, saņemdams Jūsu vēstuli, jo ilgu laiku velti nomeklēju pēc Jūsu adreses; pat nepatikšanās ietiku, jo uz S. padomu pēc Jūsu adreses pieprasīju «V.» redakcijā, nemaz neiedomādamies, ka tur personiskas starpības tiek augstāk stādītas par lietišķām. Kad Jūs tagad strādājat pie «Dz[īves]», tad man tas atkal būs pazīstams cilvēks un draugs, un es Jums varu klaji teikt, ka «Dz-es» pārkrievināšanas tendence mani atbaidījā līdz šim. Latviešu rakstnieks nevar rakstīt tur, kur ik numurā tiek propagandēts, ka nau jābūt latviešu rakstniecībai; lieta top vēl ļaunāka, kad šī pretlatviešu propaganda tiek vesta latviešu valodā; kādā «Рижский Вест[ник]ā» viņa ir dabiska, jo tur viss melns, bet melnu piejaukt pie sarka[na] ir - nevietā. Ceru, ka Jūs mani šinī ziņā varēsat apmierināt, un tad es piedalīšos pie «Dz.», kā jau agrāk to darīju. - Eksemplārs man tiek kārtīgi piesūtīts visu laiku. - Varbūt es arī varēšu dabūt Jums vēl līdzstrādniekus; nupat viens lūdza, lai to kur ieteicot, un tādi gadījumi ir bieži. - Drīzumā izrādiīs J. teātrs manu lugu, tad es redzēšu, kādu stāvokli pret mani ieņem «Dz.». 204. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1909. gada 28. decembrī Sūtām sirsnīgākos laimes vēlējumus uz svētkiem un jaunu gadu! un A[spazija] piemetina, lai Jūs Silvestra vakarā neaizsnaužoties pie tējas galda un nepalaižat jaungadu neapsveiktu. Lai tās nenotiktu, mēs sauksim še «Prozit!». - Šodien pat saņēmām naudu no Nodaļas. Vakar saņēmām Jūsu grāmatu sūtījumu. Tikai no Maskavas Трейланда «Лат. сказки» nau vēl atnākušas. «Jaquerie» lasu otrreiz, un tā man atkal ļoti patīk. - Jūs sakāt, Eldg. ir pie «Homo sapiens» viesojies, jā, E, ir pats «gudris cilvēks», h. sap. - No «Kultūras» man nau vēl nekādu ziņu, man arī liekas, ka viņi par daudz gari velk un tad grib atkal piepeši ko izdarīt, lika man priekšā vienu grāmatu no 10 loksnēm pārtulkot par 2 nedēļām. - Drīzumā tomēr ceru dabūt skaidrākas ziņas, liku kādam, lai iet viņiem virsū; kad būs ziņas, rakstīšu Jums plašāki. Līdz tam daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no mums abiem: Sveiki. 205. A. GULBIM Kastaņolā 1909. gada 30. decembrī Dārgais draugs! Šodien tikai saņēmu Tavu vēstuli - pa svētku laiku visi pasta sūtījumi stipri nokavējušies - un rakstu tūdaļ. Plāns ir lielisks, viņš ir turpinājums no tā, ko mēs runājām priekš gadiem vēl Sl[obodskas] laikos. Viņā nau nekas fantastisks un neprātīgs, ir pilnīgi iespējams viņu izvest; ja šis būtu ārprāts, tad katrs lieliskums vispār ir ārprāts. Un, ja tik ir lieliskums, lai to sauc, kā grib, arī par ārprātu, man tas pilnīgi vienaldzīgi. Ļoti var būt, ka Tev taisnība, ka ļaudis uzskata visu manu līdzšinējo darbību un visu manu personu par - ārprātu, un tad viņi vēl nemaz nezina, kas iekš manis iekšā un ka es gribu daudz vairāk, nekā viņi spēj iedomāties, un ka viss līdz šim ir tikai sagatavošanās. Lai. Un Tu arī nešaubies par saviem plāniem, - ies. Tāda bibliotēka vienmēr piederējusi arī pie maniem plāniem kā nepieciešams līdzeklis. Mūsu plāni tātad še satek gluži kopā. - Bet, pirms runāju par pašu plānu: novēlu Tev labākās sekmes ar Tavu lugu! - strādā pie viņas tagad pamazām, ir tiešām daudz darba pie lugām. - Nu plāns. Es nezinu, cik tagad maksā salikšana un drukāšana, tādēļ man grūti apsvērt Tavu aprēķinu pamatu, t. i., cik eksemplāru vajga pārdot, lai tiktu cauri. Atraksti nāk. reizi par to vairāk. Es rēķinu, ka 2000 eks., un tad man liekas, ka tik daudz būs grūti pārdot. Cik eks-os iet tagad labas grāmatas? Gētes tulkojumi laikam 1000 eks.? Mans rēķins bij šāds: 120 r. honorāra X100 Ns = 12 000 r. (maxim. 15 000). Druka: 15 rbļ. (max. 20) (1000)X100 NsX5 loksnes=7500 r.; kopā 20 000 r. minimum līdz (15 000+10 000 =) 25 000 r. Cenu varētu likt laikam 2 kap. par loksni=10 kap. par Ne. Tas ir par 100 Ns - 10 rbļ. Tātad vajdzētu pārdot 2000-2500 eks. Un tur vēl nau % grāmattirgotājiem. Cenu paaugstināt laikam nevarēs tādam izdevumam. Te bij manas šaubas, bet laikam Tu tās vari visas apgāzt. Iepriekš Tavas vēstules es cerēju tikt cauri ar vienu kombināciju un izgudrojumu, kuri man ir padomā. Ja var bez tiem iztikt, kā redzu no Tavas vēstules, tad vēl labāk. - Arī izvedumā Tavs plāns viscaur labs: 20 Ns-i līdz 1914. g., visi uz reizi, dod jau nojautu no izvēles, un arī man tulkojot ērti, jo es varu tad pie tiem strādāt, kad taisni ir patika un laiks, nau jāsteidzas (es steigšanos tagad nemaz nepanesu, A[spazija] vēl mazāk). 1914. g. 20 grāmatas tātad būs gatavas. Arī vēlāk, līdz 1917. g., mēs pārējos Ns-us varam paspēt; jo no veciem būs jāņem klāt; un tā mums iznāktu pa visiem gadiem kopā tulkot, katram ik dienu, pa 2-4 lappuses (varbūt arī mazāk, es to ļoti vēlos un ceru). To mūsu spēki vēl nes, bet tad jāietura visstingrākā kārtība, nevienreiz nau jāizlaiž. Vairāk mēs nevarētu, jo tad tas mūs traucētu oriģināldarbu sacerēšanā, un priekš tās mums šie gadi ir taisni tie noderīgākie. Arī ar honorāra noteikumiem esmu mierā; Tu jau zini, ka tur es nemēdzu kaulēties. - Pirmiem 20 num-iem vajdzēs ņemt vairāk jaunus tulkojumus (ar «Faustu» gan var iesākt, varbūt vēl kādu klasiķi), jādod jaunie klasiķi arī. 7-os zinātniskos Ns-os vajdzēs ņemt mazākus rakstus (jāievēro jaunie klasiskie zinātnieki, ne kādi popularizētāji), jo, kad ņemtu kādu garāku, tad tas viens aizņemtu visas (7X5=) 35 loksnes (piem., «Kritik d[er] rein[en] Vernunft» vai «Abst[ammung] d[es] M[enschen]»), tos var vēlāk. No sākuma vajga zināmas dažādības. - Viens Ns būtu tautas dziesmas, viens tautas pasakas, ar to es arī ļoti mierā. Viens Ns vācu jaunākās lirikas arī labi. Cik un kādus Tu ņemtu no mūsu abu oriģinālrakstiem iekšā? Atraksti par to savas domas. Tāpat piezīmē, cik eks-os bij drukāti Gētes tulkojumi un A. raksti; tad, cik maksā tagad druka un kāds % grāmattirgotājiem. Man šī materiālā puse arī jāpārredz, lai es varētu apzinīgi strādāt, jo še lieta ļoti liela. Tāpat iekārtojumā es par visu gribu no Tevis padomus un aizrādījumus, bet noteicējam vārdam jāpaliek man, lai neiznāktu kā 1904. g., kad Tavā apgādienā sāka parādīties šādas tādas «Kāzas Zoslēnos». Pa tiem gadiem Tu būsi novērojis, ka šinīs jautājumos var man uzticēties, es tos pārvaldu. Tāpat es uzticēšos visos veikala jautājumos Tev. - Par visu lietu dziļāko klusu ciešanu. - Un nu, mīļais, dārgais draugs, atbildi arī Tu tūdaļ, vēl no Pēterburgas, un tad mūsu lielā lieta lai iet laimīgu ceļu; nešaubies par viņu, nenogriezies nekur sānis uz citiem vilinošiem sīkumiem un redzēsi, mēs veiksim. Saņem mūsu sirsnīgākos sveicienus. Es Tevi mīļi apkampju un skūpstu. Sveiks. RAINIS Vēstules Šveices periods (1906. - 1911.) 1910. gads 206. K. KURŠEVICAM Kastaņolā 1910. gada 18. janvārī Mīļais draugs un mīļie biedri, es savā pēdējā vēstulē biju Jums tikai aizrādījis, kur «Dz[īvei]» varētu celties grūtībās, kuras, nomalis stāvot, varu labāk novērot. Mans nolūks nau bijis «Dz.» kritizēt un darīt Jums dzīvi vēl nepatīkamāku - labi zinu, cik nepatīkama dzīve avīžniekam, - saprotu arī, ka «Dz.» stāvoklis Liepājā ārkārtēji grūts. Ja es nevaru Jums darīt nekā patīkama, tad jau labāk nekā nedarīšu. Jūs, mīļais draugs, zināt, ka es par visiem labiem pasākumiem interesējos; un Jūsu vēstule mani pilnīgi apmierina. Mēs priecājamies Jums līdzi, ka ir cerības uz dienas avīzi, un ļoti labprāt Jūs pabalstīsim, kā vien varēdami. No «Kl. grām.» ņemat vien; nākošā vēstulē ceram arī vēl kādus jaunus dzejoļus piesūtīt. Ar rakstieniem laikam arī varēsim šogad piepalīdzēt, bet Jūs jau labi zināt, ka mēs tagad vairākus gadus neesam nekā tamlīdzīga rakstījuši tādēļ vien, ka esam iestiguši oriģināldarbos, un tiem blakus ir gandrīz neiespējami piekopt vēl publicistiku. Publicisti savukārt grūti iedomājas, cik liels daudzums laika un darba ir ielikts pat mazākā dzejolītī, kur nu vēl, piem., drāmā. Iespēja publikai ir vienīgi starpbrīžos, atpūtās starp diviem oriģināldarbiem. Tas lai mūs atvaino; daudzi mums jau pārmetuši kūtrību un pat negribēšanu, bet tā nau pareizi. - 207. L. SKUJENIECEI Kastaņolā 1910. gada 18. janvārī 18. 1. 10. Cienītā kundze! Visupirms mūsu mīļajai Birutai nākošajā sezonā jāiestājas Jaunajā teātrī, tā ir vienīgā izeja. Es atkal par to rakstīšu, un viņai savlaicīgi oficiāli jāpiesakās. Bet šajā sezonā mēs vēlreiz mēģināsim panākt to, lai viņu uzaicinātu kā viešņu, Pērngad es rakstīju Zemgalam, lai Birutai dod Mirdzas vai Laimdotas lomu, bet tas bija veltīgi. Birutai būtu ticis aiztaupīts vesels ciešanu pilns gads, ja viņa būtu tūlīt angažēta. Iemesls, kādēļ tas neesot noticis, kā visi saka - esot pārāk augstā algas prasība. Teātrim esot lieli parādi, tas stāvot bankrota priekšā. - Viņi paši raksta, ka algas tiekot izmaksātas tikai 30% apmērā, un arī man paretam jāsaņem savs honorārs. It sevišķi Zemgals ir tajās domās, ka viņš nebūtu pārņēmis no vecās vadības ne vien lielos parādus, bet arī pārāk lielo personālu ar ļoti augstajām algām. Kur te vēl lai viesiem iznāk vieta. Kad es viņam ieteicu Birutu kā Laimdotu, viņš rakstīja, ka esot vēl tālu līdz «Ugunij un naktij», bet par Birutu kā Mirdzu viņš pilnīgi klusē. Vispār lielākā daļa viņa vēstuļu sastāv no klusēšanas, tāds ir latviešu paņēmiens; man šķiet, ka arī Jūs to zināt, kopš, klusu ciešot, Birutai tika atteikta Grietiņa. Man ir tikai viens līdzeklis, kā teātri piespiest: «Uguns un nakts» atpakaļ atņemšana, un šo līdzekli es tad arī izlietošu, bet, man šķiet, ka tieši to viņi gaida. Viņi tad būtu tikuši vaļā no lielām klapatām, jo publika nedod nekādu naudu, ar 700 rubļiem nav nekas izdarāms. Ja es tad viņam vēl uzmācos - viņš klusē: vispār savās vēstulēs tas lielākoties klusē. Bet viņš ir bijis labs pret mani, un es nevaru pret viņu neko uzsākt, starp citu, es to neprotu. Kad tiks slēgti jaunie kontrakti ar aktieriem, teātra paša interesēs būs saistīt pie sevis tik spožo un iemīļoto Birutas talantu. Bet alga nebūs augsta. Tikai es domāju, ka labāk maza alga, nekā gara, neapmierinātības pilna sezona ilgās pēc darbošanās. 208. L. SKUJENIECEI Kastaņolā 1910. gadā, ap 18. janvārī Labā, cienītā kundze! Mūsu mīļajai Birutai jāspēlē Laimdota, to es esmu teicis un pie tā palieku! Es vēlos, lai lugai būtu panākumi, un šim nolūkam ir vajadzīga Biruta - Laimdota, viņa lomu tēlos vislabāk. Bez viņas šai izrādei priekš manis nav nekādas vērtības. Šis jautājums tātad būtu pavisam vienkāršs, bet kāds cits ir jo sarežģītāks - nauda. Publika ir devusi tikai 700 rubļus, ar tiem nav nekas izdarāms, kaut arī Jaunais teātris piemaksātu visu savu deficītu. Ir gan mākslas apgarotas biedrības, kas upurē veselus 200 rubļus, gan arī ļoti draudzīgas ar tikai 10 rubļiem, bet lielākā daļa nepakustina ne pirkstu. Ja šeit varētu kaut ko darīt, piem., Jancīts. Citādi mūsu izredzes ir vājas. Man ir tikai viens līdzeklis, lai Jauno teātri piespiestu uzaicināt Birutu Laimdotas lomai - lugas atpakaļ atņemšana. Man, zināms, tas nav svarīgi, es varu gaidīt, kā jau gadiem esmu gaidījis, bet Birutai taču ar to nebūs nekas līdzēts, un teātris tikai priecāsies, ja nebūs spiests izlietot vienai lugai tik daudz naudas. Tātad vispirms vajadzīga nauda, pēc tām Birutai nākošajā sezonā jāiestājas Jaunajā teātrī. Vai jūs arī darāt pareizi, Zemgalu un Asaru uzskatīdami par Birutas ienaidniekiem? As. kritika par Birutu ir labāka nekā A. Bērziņa. Tas man Birutas dēļ ir vienmēr visvairāk sāpējis. Es zinu, kā tas ir, ja kādreiz mēnešiem ilgi nevaru strādāt. Cerēsim tagad to vislabāko; cik daudz šeit var darīt, tik jādara. Bet tā otrā skaistā cerība par kluso lauku māju mums var palikt vienīgi cerība. Mūsu veselība liek daudz ko vēlēties, tādēļ savukārt mēs Jums novēlam izvest pilnībā Jūsu 200 gadu programmu, un to jo vairāk tādēļ, ka šis tieši ir tas skaitlis, kuru es pirms gadiem mājās pareģoju ikvienam, kas vien gribēja to dzirdēt. Sirsnīgākie sveicieni. 209. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1910. gada 23. janvārī Šis rakstīts agrāk; bet lasi to vēlāk. Tas svarīgāks. Dārgo Rūtiņ, saņēmu Tavu mīļo, garo vēstuli, sen jau biju gaidījis (kaut pirmā lapiņa būtu atnākusi viena pati tūliņ, būtu vieglāka gaidīšana), bet nu toties ilgāka un mīļāka tērzēšana; mēs atkal uz verandas jūrmalā un garš, garš vakars pilns ar klausīšanos, kā Tava dzīve attīstās un izplešas; tā man tā mīļākā klausīšanās. Vaimanu tur ar ir diezgan un dusmu par pārestībām; tā arī tagad; uz lielāko daļu no tām atbildēju vēstulē mūsu cienījamai, mīļai māmiņai. Izlasi pate to vēstuli un nodod viņai. Tā kā tas lomu jautājums tagad Tev vissvarīgākais, tad par to arī Tev še vēl rakstīšu; varbūt pat nepaspēšu šoreiz par citu daudz ko rakstīt. Bet lai nu vispirms viss cits pagaida: - Tu, mīļā Sirdsrūtiņ, dod man jaunu gadu, savu draudzību, un es saņemu tanīs skaistajos vārdiņos ietītu Tavu skaidro dvēselīti. Kā lai es spēju viņu saudzēt un sargāt, un atdot Tev atpakaļ tikpat skaistu? Noplūktu puķīti, kā kop un laisti, viņa reiz tomēr novīst. Es pārnesu no kalniem primeles ar visām saknītēm, uz tases ūdeni viņas zied arī bez zemes. Es vienmēr viņas paožu un domāju uz Tevi. Man gluži grūta sirds no lielā pienākuma pret draudzību. Ko es iespēju darīt? Materiāli ļoti maz šinī tālumā, un garīgi? Visa dūša saplok, kad apdomāju, cik maz es vispār esmu spējis palīdzēt kaut kam. Katrs ir garīgi savs un svešs, kad ir ko vērts; jo kurš stiprāks, jo tas savādāks. Vajga būt jau ļoti stipram, lai varētu sevi pārvarēt un no cita pieņemt. Es visu mūžu esmu to mācījies un tomēr reti ko pieņemu, un arī tad to, kas pamatā mans. Tev taisni raksturs stiprs, ļoti viengabala apaļš, skaidrs kā kristāla lode. Tādēļ es Tevi tā mīlu, un citi laikam arī tādēļ (nemaldies, Tev draugu daudz klusībā); bet taisni tādēļ - ko Tu vari pieņemt? Tu sauc sevi par manu mācekli. Kur lai ņem tik lielu drošumu kaut ko mācīt? Vai tad es pats ko zinu? Es pats mācos, arī no Tevis. Tā nau falsche Bescheidenheit, es runāju nopietni, varbūt pat nopietnāk, nekā Tu domā un Tev patīk. Bet vienu spēj draudzība darīt: es varu būt Tev skaidrs spoguls, kurā Tu pate sevi labāk pazīsi. Tepat augšā es jau esmu Tev teicis par Tavu raksturu; es vienmēr pie viņa kavējos un raugu Tevi pilnīgāk saprast un Tev to teikt, varbūt tas Tev var palīdzēt. Man tas ļoti palīdzētu, kad Tu man tāpat atdarītu. Tad draugs var paplašināt mūsu būtni, dodams mums pilnīgu attēlojumu no tā, ko mēs paši nevaram novērot; jo tikai uz drauga attēlojumu var palaisties kā uz savējo. Varbūt es varu Tev palīdzēt arī, kad saku, kā zināmos gadījumos es darīju vai kā darītu. Tie nebūtu padomi, jo padomi gandrīz vienmēr tik sāpina. Un es taisni visas sāpes gribētu Tev aiztaupīt. Arī dusmot es nedusmojos uz Tevi, kad tik es Tevi varu saprast un kad Tu nenovērsies pate no sevis. Bet arī tad Tu pate sev to teiksi un dusmosi vairāk, ne es Tev. Atceries tad, ka draugs vienmēr ir tikai draugs, un pats sev ir bieži arī soģis. Tu, piem., saki, ka esi ļoti nikna. Jā. Es arī. Bet Tavs niknums ir tikai tas pats spēks, kas Tevi arī dara par mākslenieci. Neiztērē savu niknuma spēku pie ļaudīm, kuri galu galā vienaldzīgi; liec niknumu lietā; lai viņš dzen Tavu mākslas attīstību. Visniknākie cilvēki ir pret apkārtni ļoti labi. (Bet tas nau tas pats, kas mīlīgi un izkūstoši; sentimentalitāte ir vājība, ne spēks.) Otru savu labo īpašību Tu pate atzīsti: nemelošana. Tas ir labākais barometrs spēka apziņai. Ka Tu tik skaidri un klaji spēji par sevi visu teikt, tas bij gandrīz pirmais, par ,ko Tevi iemīlēju; un tas arī paliks pēdējais, jo tas Tev nevar zust; tā ir Tava daba. - Es gribēju rakstīt par lomu jautājumu un esmu še iestidzis, Tu redzi, kā vienmēr esmu pie Tevis kavējies. Vēl tik vienu piezīmi: mani dziji aizkustināja Tavā jaungada vēstulē tas atturīgais veids, kādā Tu runā par «savu darbiņu, ko dzīvē pastrādāsi». Man tas tonis ir jauns un ļoti mīļš, ar tādu top par lieliem māksleniekiem. Kad es varētu jel cik Tev piepalīdzēt tikt garīgi par to lielo mākslenieci, kādu es Tevi ceru, tad jau reāli Tu gan sasniegsi visu, tas vairs nau tik grūti, tas būs. Man klusa cerība, ka Laimdota Tev varētu būt viens no līdzekļiem kļūt par lielo mākslenieci, atrast veidu, kā izteikt sevi pašu, - kas, man liekas, ir viens un tas pats. Visgrūtākais ir izteikt vai tēlot pašam sevi, lielākā dala mākslenieku nekad netiek pie tā. Tikai; kurš spēj jau sevi tēlot, tas var sev atļauties arī svešus tēlot, līdz tam tāda objektivitāte un daudzpusība nau nekas cits kā tikai skola, ne patība un māksla. Tu redz, cik ļoti daudz es no Tevis prasu, no cita es to neprasīšu. Līdz šim Tu no sevis attēlo tikai vienu daļu, to mīlīgo jūtību. Tā ir brīnumskaista, bet ne viss. Kur, piem., Tavs niknums? Vienu daļu no tā varbūt atraisīs Tev Laimdota. Tādēļ es gribu, lai Tu to tēlo. Un tad mana vēlēšanās ir rakstīt Tevi pašu, tik Tu šaubies, vai es Tevi pazīstot; un tiešām nau viegli Tevi pazīt. Bet Tu pate man piepalīdzēsi, un tas man būs lielākais prieks, - divkārt, jo nau taisnība, kā Tu saki: «Ja pazītu, tad vis labi neieredzētu». Es tik to labi «ieredzu», ko labi redzu; un es gribu Tevi «labi ieredzēt». Es domāju, jo dziļāk cilvēku pazīst, jo mīļāks viņš top. Un māksleniekam arī nau lielāka prieka kā pazīt un attēlot. Tikai es to nezinu, kā man izdotos. Nākamā darbā9 būs tikai mazs mēģinājums; to neskaiti līdzi. - Bet es par daudz jau runāju par sevi; tas tādēļ, ka arī es gribētu Tev palīdzēt. Tu savā vēstulē saki, ka Tu lūgtu Dievu, ja viņam ticētu: tici tikai sev, bet dari arī visu, lai Tava ticība nebūtu uz smiltīm būvēta. Panākumi būs un jau ir, - viens no negaidītākiem: vācu veču iekarošana. Jaunību iekarot - Tev tā jau ir. - Še viena puķīte no mūsu pavasara; nupat uznāca pirmais sniegs, bet varbūt jau rīt viņa vairs nebūs. Zini to arī, Es vienmēr domāju uz Tevi kā strādātāju, un mīļākās ziņas no Tevis par Taviem darbiem, «Savu darbiņu es dzīvē arī pastrādāšu. Es to tā ticu.» Es arī to tā ticu. Sveika, mīļā Rūtiņ. 210. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 24. februārī Mīļo, labo, Tavu vēstuli no Krievijas saņēmu, un viņa ar savu sirsnīgo mīlestību atstāja uz mani dziļu un paliekošu iespaidu. Kādēļ tūdaļ neatbildēju? - Tu gan sapratīsi, varbūt pat Tev pašam būs tā reizēm gājis: gribēju atbildēt plašāk un, par daudz gribēdams, vienmēr atliku un atliku, kamēr nu ir par vēlu, un es baidos, vai Tu tik nejūties apbēdināts, jo Tu pat nepārmet manu nolaidību. Bet, dārgais, nepārproti Tu mani tādās reizēs; Tu esi no maniem visvecākiem draugiem un esi pie manis turējies visciešāk, kad visapkārt man draugi sāka izklīst. Tu arī varēsi mani atvainot vairāk nekā citi; tāpat kā es Tevi neesmu nekad pārpratis. Un šoreiz bez psihiskā iemesla nerakstīšanai bij vēl cits, es visu laiku no pus oktobra līdz decembrim ļoti stipri strādāju pie «Zirga», kurš nu iznācis ļaudīs. Nāk. vēstulē saki man arī no savas puses, vai viņš Tev patīk; tā man būs reizē zīme, ka Tu pieņem to kā atvainojumu, ko viņš, t. i., tas zirgs, Tev pāri darījis. Man liels prieks, ka Tu pie Skat: biedrībās un man ar Tevi iznāk oficiālā sarakstīšanās; apkop nu Tu to «zirdziņu», atdarīdams viņam ļaunu ar labu. Vienu labu es jau saņemu, to sūtījumu caur -ea-, viņš tiešām ved manus rēķinus, un, tikai ātrumu domādams, rakstīju Gustava, ka var arī man taisni sūtīt; -ea- arī pārzina tos mūsu teātra rēķinus. No «Tella», «Nogr[imušā] zvanā», «Fausta» u. c. tulkojumiem pa 5 rbļ. no reizes, «Vaidelote» 5% un, «Z. zirgs» 10%. «Ragana», kā jau izrādīta (gan ļoti maz) luga, lai iet 2 pirmās reizes pa 10 %, vēlāk pa 5 %. Cik jau ir saņemts, zinās vislabāk -ea-, lai viņam arī izmaksā. Rēķinu izvilkumu, ko Tu solīji, gaidīšu. Mēs nu būsim pilnīgi apmierināti, ka līdz ar Tevi nāks atkal kārtība visā teātrī. «Raganas» V cēl. (tāpat IV beigas) ir drukātas «M[ājas] V[iesa] Mēnešrakstā» 1896. g. Ja nevar eksemplāru dabūt pirkt, tad palūdz caur -ea- vai pats Zālīti, tam visādā ziņā ir visi «Mēn. Raksti», un lai viņš dod norakstīt tās nedaudzās lappuses. Še mums nau tā eksemplāra. Tu varbūt varētu nopirkt vienu eksemplāru no A[spazijas] Kopotiem rakstiem; mājās nau. Cik maksā un par sūtījumu, novelc no honorāra. Pārstrādāt «Raganu» A. tagad negrib, tur vajdzētu vairāk laika, un tad vēl - viņa jūtas ļoti aizskarta no B. fonda rīkotājiem, ar kuriem taču arī teātrim tuvākais sakars. Bet rakstīšu par to lejāk. Labi, ka uz «Raganu» aicinājāt B. Skujeniek kā viešņu. Es rakstīju Gustavam, lai aicina viņu arī «Vaidelotē» kā Mirdzu, bet G. neatbildēja. Teātrim vajdzētu viņu arī angažēt; es rakstīju viņai, lai neprasa pārmērīgu algu. Viņa ir labs un ļoti populārs spēks, un, kad Muceniece aiziet, tad jau Jums liels tukšums. Jau tagad varētu viņu biežāk aicināt viesoties; solījās honorārus ņemt piemērīgus; pat reizēm nemaz. Viņa grib uzņemties pat Antiņu. «Z. zirgā». Ja pretspēlētāja Princese nau. lielāka par viņu, varbūt arī varat mēģināt, piem., kad atslābst jau publikas intrese pret lugu. Bet te es neesmu kompetents spriest. «U. u. N.» turpret Laimdota viņai solīta, un viņa to lomu arī labi izvedis, tādēļ uzaicinājāt jau tūliņ viņu tanī lomā. - No Tavas vēstules redzu, ka «U. u. N.» lieta sāk virzīties; laimīgs solis, ka tai ievēlēta sevišķa komiteja. Vai Tu, mīļo, nevarētu man arvien ziņot par viņas darbiem? Būtu ļoti pateicīgs. - Es esmu ar mieru, ka Mierlauks ir «U. u. N.» par režisoru ar Duburā aizrādījumiem. Viens man tūliņ jāsaka, lai neizceltos pārpratumi: «U. u. N.» nau operas teksts. Maldīgais uzskats Cēlies caur to, ka es sākumā gribēju gan tādu; bet darbs man zem rokām izauga par gluži oriģinelu jaunu dzejas veidu. Bet par to uz sevišķas lapiņas, lai Tu vari - to parādīt «U. u. N.» komisijai. - Tad nodod mīļus sveicienus no mums abiem Kugas kgam, kas tik skaisti gleznojis «Vaidelotei» un tik labprātīgi uzņēmies atkal šo lielo darbu pie «U. n. N.». Uz viņu, galu galā, man vēl lielākas cerības, jo vienīgi gleznieciskā daļā nevaru nekas kļūdīties, un tur ir tā vieta, kur es varu garīgi, atpūsties. Pajautā viņam, vai viņš ir saņēmis manas piezīmes par dekorācijām. Neaizmirsti. Tad tāpat sveicini Dubura kgu un palūdz viņu, lai atsūta man <«U. u. N.» eksemplāru ar piezīmēm> vai visas piezīmes par strīpojamām un pārstrādājamām vietām. Es negribētu, ka ir kavēkļi no teksta puses. - Atraksti, mīļais, arī, kas ir komisijas locekļi. - No kuras puses nācis priekšlikums dot lugu pa Veinberga dziedāšanas svētkiem? Atbildi, ka to nevaru, tā būtu man pretējas politikas pabalstīšana. - Tātad manas domas sakrīt kopā ar komisijas vēlēšanos: uzvest «U. u. N.» jau šo pavasari, uz sezonas beigām. Ja to nepaspētu, tad uz nākamās sezonas sākumu. Vasaru nē. Beigās izsaki vēlreiz no manis sirsnīgāko pateicību visiem ziedotājiem, veicinātājiem, māksleniekiem, kas tik pašaizliedzīgā kārtā padarījuši šo lietu arī par savu lietu, tā godinādami tās domas, par kurām vienmēr esmu stāvējis es arī līdz ar viņiem. - Kādēļ ziedotāju vārdi netop vairs tālāk publicēti? Tas jādara visādā ziņā un biežāk. Tad vēl par citām teātra lietām. Gustavam rakstīju, ka es varētu sasteigt vēl vienu lugu uz šis sezonas beigām; bet es to darīšu tik tad, kad neuzved «U. u. N. H un man laikus par to paziņo. Citādi un labāk es došu to J. teātrim uz nāk, sezonas iesākumu. Arī «Pusideālistu» varētu atkal uzcelt. No A. Jūs varētu uzvest ciklu no agrākām drāmām, sevišķi «Neaizsn[iegtu] mērķi»; vecais teātris taču uzved Alunāna lugas. «N. m.» nekad nau uzvests mākslas teātri, tikai lielākās un mazākās diletantu izrādēs. - Tad «Zeltīti» var uzvest tāpat, - tā taisni tagad moderna - un, lai pildītu vakaru, tad var dot Göthes «Brālis un māsa», kura pēc rakstura pieder «Zeltītei». Arī «Šķidrautu» varētu uzvest, nolaižot nost karoga skatu II cēl. un vienu no pēdējiem skatiem V cēl. Tad būtu tikai par jaunu jāpārraksta, jāliek jauni personu vārdi un virsraksts. Nau šaubu, ka tā izietu cauri. Ir A. arī jauna luga darbā, bet - kā jau teica, kas ir ar B. prēmiju? Vai tas aizskārums un kauns netiks par labu vērsts? Vai tiešām visi var apmierināties un atzīt tādu izturēšanos par ciešamu? - Saki Tu man arī, kur tai lietai tā sakne? Visi paskaidrojumi līdz šim neiztura kritiku, es redzu, ka tā nau taisnība. Vai sakne tā, ka kase pate, t. i., daži kungi vai B., grib paturēt sev to naudu? Vai pilnā sapulcē par to nebūs runa. Tā lieta par daudz brēcoša. Kad viņi gribēja sev paturēt, lai būtu paturējuši, pie latviešu kasēm nebūtu tas nekas oriģinels, bet kādēļ tad viņiem vajdzēja apvainot tik neglītā kārtā personu, kuru ņēma sev par vairogu. Palikt tā vien viss nevar. - Lai nu tas, ko citu. Saņēmu «Saules bēdas» ar lielo paldies. Grāmatiņa izdota ļoti skaisti; melnais vāks, tāpat kā «Kl. grāmatai», labi piemērots tekstam. Dzejnieks, kuru bieži sastop laikrakstos, man ļoti simpātisks. Mīļi sveicini dāvātājus un sacerētāju. - Vai tik Tu pats, mīļo, nebūsi tur līdzi rūpējies, Tu jau esi tāds labs. Tad es Tevi pie tās reizes lūgšu painteresēties arī, kā stāv ar «Z. zirga» izdošanu grāmatā? Gustavs rakstīja, ka daži cienītāji gribot izdot, bet, kad es rakstīju par sīkumiem, tad nedabūju vēl atbildi. Gribu G-am pašam rakstīt, bet redzi, cik liela rakstīšana man iznāca še. Varbūt Tu, mīļo, noej pie G. un parūpējies. - Tad vēl viena lieta. - Kādēļ par J. teātra izrādēm nau «D[ienas] L[apā]» recenziju? Un kādēļ «Z. zirgs» top boikotēts tiklab no «D. L.o kā no «Dz[imtenes] V[ēstneša]»? Veselu nedēļu pēc pirmizrādes abās nebija recenzijas. Tā ir pavisam nedzirdēta parādība, ka par premjerām neraksta recenzijas. Vai tā ir nekrietnība vai gara nabadzība? Vismazāk saprotu to no «D. L.», kura pat gribēja to lugu nodrukāt un nu ne vārda nemin: Tas taču arī ļoti kaitē teātrim, un lai tas sper soļus, ka tādas nekārtības nenotiktu. - Raksti nu Tu, mīļo, labi aši man arī atbildes par visiem jautājumiem (un nopērc 1 eks. A. Kopotu rakstu). Un tad nu esi mīļi, sirsnīgi sveicināts un esi atkal labs. Daudz labdienu no mums abiem. Sveiks! 211. LUGAS «UGUNS UN NAKTS» INSCENĒŠANAS KOMISIJAI Kastaņolā 1910. gada 24. janvārī «U. u. N.» nau operas teksts. Maldīgais uzskats cēlies caur to, ka es sākumā gan gribēju tādu rakstīt, bet darbs man zem rokām izauga par gluži oriģinālu jaunu dzejas veidu. Es tad arī pēc 2 cēlienu iesūtīšanas uz libretu konkurenci turpinājumu nesūtīju un tik uz komponista Dārziņa pamudinājumu devu arī beigas. Tad izrādījās, ka priekš operas «U. u. N.» ir daudzkārt par garu un visa uzbūve pilnīgi dramatiska, ne operasveidīga. «U. u. N.» pēc sava veida ir vistuvāk sengrieķu drāmām un Šillera «Braut von Messina», tik ar impresionistisku stilu. Arī minētās drāmas domāja iekarot izrādēm ar mūziku, bet tas neizdevās un nevarēja izdoties. Viņas un «U. u. N.» ir runājamas, ne dziedamas. Lielākais šķērslis viņu caurkomponēšanai ir viņu garums. Tur iznāktu mūzikas drāmas, kas būtu lielākas par «Nībelungām». Pēc raksta viņas, zināms, stāv tuvu mūzikai: Caurkomponēt var tagad tik viencēlienus kā Vailda «Salome». - Ja «U. u. N.» prasa pārstrādājumu, tad ne par drāmu, jo viņa ir jau drāma, bet gan par operu; no vizlas, stipri īsinājot un pārstrādājot, var iztaisīt operas tekstu. Ja kāds komponists to .vēlas, tad es ar mieru par to runāt. Bet tagad vispirms runa ir par «U. u. N.» uzvešanu kā drāmu. Un tā ir iespējama. Mūzika vēlama ir tikai nedaudz vietām, piem., II cēl. gaviļu un kāzu dziesma, tāpat III cēl. jaunekļu dziesma, 5. cēl. dzīru dziesma. (Vēlāk apzīmēšu tuvāk.) Visas citas dziesmas ir runājamas. Šo nelielo komponēšanas darbu varētu izdarīt arī N. Alunāna k., kad Melngaiļa k. negrib komponēt pa gabaliņiem, M. mūziku es pazīstu, un no viņas man liels respekts; kad viņš vēlas to operu pilnīgi komponēt g tas man būtu lielākais prieks. - Bet tagad lai komisija netura bažas mūzikas dēļ un lai neliek man lugu iekārtot pēc aktieru spējām, kuri nevar dziedāt. No manis minēto mūziku varbūt aktieri varēs izpildīt; ja tas neies, tad var arī pilnīgi iztikt bez dziedātas mūzikas un ņemt to tikai kā vietām pavadošu vai pastiprinošu instrumentālmūziku. - Arvien jāievēro, ka galvenais «U. u. N-ī» ir. dramatisms; lirika un domu saturs; lielāko daļu domu satura mūzika atmestu kā pārsmagu balastu (piem., «Nībelungās», domu palicis ļoti maz; un kas ir no Goethes «Fausta» domām pāri Guno operā? Arī Ļermontova «Dēmons» operā zaudējis visu domu spēku.). Un tomēr ir tiesības pastāvēt arī domu drāmām dzejas veidā. Man liekas, viņas vien var attēlot konfliktus, kas nau reālā ikdienā, bet saņem to kopā; to nespēj ne proza, ne mūzika. Tā kā šāda veida drāmas ieņem it kā starpstāvokli, tad varēja ļoti dabiski celties; pārpratumi, un tādēļ es tik ilgi pie tiem kavējos. Ka runājot šādas lugas spēj atstāt iespaidu; to es rakstot tikai cerēju; bet tad es pārliecinājos; ka «Braut von Messina» runāta (arī kori un t. s. dziesmas) taisni - satriecina ar šāvu lieliskumu: (Zināms, bij citi iespaidi arī, bet galvenais: varēja iztikt bez vokālmūzikas.) Arī «U. u. N-ī» tātad var runāt visas dziesmas un korus. Zināms, liels pūliņš būs iemācīt korī, ritmiski, reizē runāt. Lai grūtumus pārvarētu, var lietot visādas variācijas: piem., I cēl. raganu meitenes var runāt pa trim reizē vai, kad tas izrādās par neiemācāmu, lai runā tik viena un citas pavada žestiem vai beigu pantu sakot. Citur tāpat var sadalīt runājamās lomas vai likt izvēlētai grupai (3-4) runāt to, ko vajdzētu runāt pulkam. Par to visu plašāk rakstīšu, kad pieprasīs un sāksies studijas. - Tad lielas pūles būs vispār ar pantu runāšanu; tos laikus, kad es dzirdēju uz tuves pantus, tie tika runāti ļoti nepilnīgi, vai nu kā vienkārša proza, vai atkal skandēti (wurden skandiert). Bet man liela paļāvība uz Duburu un viņa dramatiskiem kursiem, kuri liek taisni lielu svaru uz runāšanu. Par visu, kas ir piebilstams pie šīm piezīmēm vai komisijai, vai direktoru un komponistu kungiem, lūdzu man paziņot. 212. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1910. gada 25. janvārī Mīļo Rūtiņ, man iet tāpat ar vēstulēm kā Tev. Nupat vēl aizvakar sūdzējos, ka būtu Tu labāk rakstījusi biežāk nekā uzreiz un vēlu, un nu pats izdarīju taisni tāpat: Še nu viss garais rakstījums reizē. Vismaz viens apmierinājums man būs, ka līdz ar šo vēstuli vai dažas dienas agrāk būsi jau saņēmusi uzaicinājumu uz Liesmas lomu «Raganā» un citi uzaicinājumi nāks tūlīt. Starp citu, arī uz Laimdotu. Man žēl, ka Tu, tas robustais meitēns ar mātes 200 gadu veselību, esi tik nervoza, ka nevari nogaidīt lomas un ļauj nepacietībai aptumšot Tavu skaidro zināšanu un palaušanos. Kad es reiz esmu Tev solījis Laimdotu, tad Tu viņu arī dabosi; ja ne, tad es nekavēšos necik atņemt lugu atpakaļ. To taču Tu zināji un ļauj sevi tā nolikt sevis pašas priekšā, ka klausies uz aktieru runām. Nesteidzini mani, ļauj man rīkoties pēc mana veida; es taču nekad neesmu lūkojis darīt uz Tevi iespaidu ar varu; brīvība man nepieciešama visur. Tagad nu liec visas šaubas un uztraukumus pie malas un sāc studēt. Bet vispirms dari visu vajadzīgo oficiāli, lai Tevi angažē. Es nesaprotu, ko Tu runā; ierīkoties tikai uz viesošanos vien? Tad jau Tu reti lomas dabosi un algu mainigu un mazāku, jo piespiest teātri ar augstiem viesu honorāriem, kur viņam būtu jau pašam pilns personāls bez Tevis, tas būtu nepareizi. Pag. gads Tev bij tik grūts, tādēļ ka biji bez darba, nenokavē nu angažementu aiz kāda untuma. Toreiz tika aizprasīta pārāk augsta alga, nedari tagad otrreiz to kļūdu; vecākos aktierus, piem., Mucenieci, Tev jācenšas pārspēt darbā vairāk nekā algā. Kam alga pirmā vietā, tam darbs un māksla otrā, un Tu esi māksleniece un mīļi darbu, to es zinu. Paliec pie tā. Tev ir pelnītājs Jancīts. Labāk būtu bijis, kad Tu būtu ilgāk studējusi un beigusi kursus Maskavā vai kur citur. Es priecājos, ka Tev patīk Dubura kursi, no katras skolas var mācīties mākslenieks, kurš ir patstāvīgs; un tāda Tu esi. Ja vien iespējams, mācies arī [no] vācu māksleniekiem, tiem tagad māksla visvairāk nodibinājusies un noslīpēta (zināms, izņemot frančus). Strādā pate uz savu roku pie savām tuvākām lomām: Liesmas un tad Laimdotas. Man būtu ļoti patīkami, ka Tu man atsūtītu atstāstījumu, kā Tu to lomu saproti un gribi izvest. Es gribu lepoties ar Tavu tēlojumu. Bet nu jāatbild reiz godīgi uz dienas jautājumiem: atsūti visu, kas vien avīzēs zīmējas uz mums, uz mūsu lugām u. t. t. Tā, piem., arī kritiku «L.» par «Z. zirgu», arī pat no «R[īgas] A[vīzes]», ja būtu, jo arī pretnieki jāzin. Arī no vācu un krievu avīzēm, ja būtu kas. Tāpat arī Jansona rakstu «V-ās». - Varbūt ka «U. u. N.» tomēr vēl tiks uzvests šo sezonu, bet naudas vēl par maz, arī 1000 r. maz. Un skatuve arī tiešām maza, tur Duburam taisnība. Bet lai iet taču. Dzied[āšanas] - svētki to lugu nedabūs; kurš vispār bij nācis uz tām domām? Pret N. Alunānu man nau nekaš pretī. Vispār «U. u. N.» nau uzskatāma par operu, tā ir jauna veida drāma. - «Raganu» gan uzvedīšot, saņemies tik Liesmā: V cēl. ir nodrukāts «M[ājas] V[iesa] Mēn. Rakstā» 1896. g. - palīdzi to uzmeklēt vai lai pie Zālīšiem redakcijā to noraksta. - Par Mirdzu «Vaid[elotē]» rakstīju Pīpiņam un Zemgalim, bet teātri lielas nekārtības; tur tik pa mazam var tikt cauri; kad es dabūšu kādu kustīgāku cilvēku, ies ātrāk. Nu jau, redzi, iet labāk, neuztraucies tikai, gan es panākšu savu. - Nu par «Z. zirgu». Būtu Tu man ar atrakstījusi kādu vārdiņu, kā Tev pašai patīk un kas? kuras vietas vai lomas? Tu saki «Alles, was du kochst, ist gut», bet kāds Tavs Leibgericht? Vai kraukļi bij arī kraukļu apģērbā? Vai zirgs uznāca uz. skatuvi īsts? Vai III cēl. varēja redzēt zirgu kalnā kāpjam? Kas publikai patika vislabāk? Es esmu saņēmis pāris jauniešu kartis, liels prieks par tādiem «roku spiedējiem». Kad Amtmans-Br. tik neskaidri runā, tad jau no visa gabala maz kas paliek pāri; labi tikai, ka viņš spēlē maigi. Tādēļ vien, ka Antiņā daudz lirisma, es biju domājis, vai Tu nevarētu to ņemt. Kad tik princese nu lielāka pēc auguma. Jā, ko Tu raksti, ka es veselu gadu esot Tev solījis Antiņu, kad es taču Tev par to rakstīju pirmoreiz šo pašu decembri, laikam pēdējā kartī. Vai Tu nebiji ko citu domājusi? Es tagad rakstīju par Antiņa lomu Tev; redzēs, ko teiks. - Par «Vaidel.» dekorācijām Tu sajūsminājies; vispār dzird par viņām un Kugu brīnumus vien. Tā mana cerība, ka viņš uzņemas arī «U. u. N.» dekorēt. Viņš pasācis gluži jaunu ceļu savā mākslā. - Muceniece, Tu saki, esot resna tikusi? Kas tad lai spēlē Spīdolu? Kādas tad tur būtu kandidātenes? Raksturo man viņas kaut cik. - Par to Mierkalna boikotu pret J. teātri atraksti vēl ko tuvāk, vai tas apstiprinājās, un ko dara J. teātris pret tādu boikotu. Visvairāk no tāda boikota jācieš man, jo nu jau divas nedēļas, un lielākās dienas avīzes nau devušas recenziju par premjeru, kamēr visas vecas un jaunas pabiras visās diletantu izrādēs tiek gari apspriestas un krievu teātra visi krikumi izcilāti. Ka «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» to dara, tas saprotams, bet ka arī «D[ienas] L[apa]» mani apkaro ar tādiem līdzekļiem? - Biju norakstījis arī cien. kundzei, Tavai māmiņai, garu vēstuli, bet nu redzu, ka viss ir jau nu vai piepildījies, vai atkal Tev rakstīts, un tādēļ nau vairs īsti nozīmes; tikai mūsu sirsnīgākos sveicienus gan nodod visus pilnīgi un paldiesus par ierosinājumu uz Vidzemes jūrmalas mežu sapņiem, sapņosim, sapņosim, kad tik neatmostamies tepat. Un nu visapkārt sveicieni, no paša jaunākā Pipirksnīša sākot līdz pašam vecākam. Kā labi raujas Jancīts? Un nu, Rūtiņ, ej pate pie darba, es ar to darīšu, esmu pašulaik lielā darbā iestidzis. Daudz labu dienu. 213. J. JANKAVAM Kastaņolā 1910. gada 29. janvārī M[ans] d[ārgais] draugs, saņēmu ar lielu paldies Jūsu [spēcīgo ?] grāmatu. Es baidos to teikt, lai varbūt neaizskartu ko smalku un neizteiktu, bet tomēr gribas teikt: es jūtu ko dziļi draudzīgu no Jums arī še, un viss mans prāts nāk Jums pretī. Ja arī šie mani vārdi liktos Jums nevietā, tad zinat, ka tie labā un ar ilgu kaunēšanos teikti. Aizsūtījām Jums katrs pa grāmatiņai; abas pilnas ar jaunības atmiņām un rezignāciju. Mums jānoraksta sava pagātne. «Zelta zirgu» lūdzu man atsūtīt atpakaļ; solīja man no Rīgas atsūtīt norakstu, bet nenāk, un man lugā vēl dažs kas jāpārlabo. Dzimtenē tagad tāds garīgs nogurums, ka pat ne Jūsu griezīgais stils to neuztrauc, tikai vēl tirgus reklāma à la Janson un, protams, veikals. Tas klauns tagad skaitās par uzvarētāju, jo Jūs visu esat vēl saudzējuši, un taču viņš mums lielāks pretnieks nekā visi Valteri kopā: Man liekas, tas laiks der tik strādāšanai klusumā, atvainojat, ka to vēlreiz atkārtoju, ejat pie saviem lieliem pozitīviem darbiem. Mēs arī tā darīsim, atkal tiklīdz atpūtīšos no saviem pēdējiem darbiem. 29. 1. 10. 214. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 31. janvārī Mīļo, dārgo, nupat saņēmu Tavu vēstuli un tūdaļ atbildu. Tāpat tiku uz Tavu izgājušo vēstuli atbildējis vēl to pašu dienu un ļoti plaši. Ceru, ka to vēl saņemsi, jo bija apdrošināta. To izlasi vēlreiz un atbildi uz visiem iekustinātiem jautājumiem. Esmu laimīgs, man tas jāatkārto, ka varu arī par oficiālām lietām sarakstīties ar mīļu draugu. - Pēc Tava aprēķina honorāri būtu šādi: 8 reizes «Z. zirgs» - à 10% - 205 r. 94 k., «Vaidelote» 2-reiz, à 5% - 48 r. 15 k.; par «Zvanu» un «Tellu» laikam Degl[avs] bij nolīdzis ar teātri pa 6 rubļi no reizēs (bet varbūt arī 5 vai 8 rubļ.), tas tad būtu - 126 r. 15 kap. Visa kopsumma būtu - 332 r. 10 kap. - līdz 13. I incl. No tā esmu saņēmis es 400 fr., t. i. 150 rubļ. Bet parunā ar D., vai viņš nau jau šorudeni saņēmis priekš mums kādu summu; viņš mums rēķinu pār to nau vēl atsūtījis. Viņš arī pateiks, par cik nolīgts par tulkojumiem no reizes. Naudu lai viņš nosūta tāpat kā izgājušo reizi, un labi drīz. - Ļoti žēl, ka teātrim nau no «Z. zirga» bijis tas labums, ko es cerēju. Iemesli laikam, vienkārt, tur, ka bērni iet pa puscenām un ka tiek sarīkotas tikai dienas izrādes, uz kurām tā kā tā ļaudis nemēdz iet. Bet man liekas, Teātris nepareizi dara, ieskatīdams lugu tikai par bērnu lugu un nedodams vakara izrādes priekš lieliem. Tur bij taisnība «Dz[imtenes] V[ēstneša]» kritiķim, kurš ka, ka virsraksts lugai tāpat simbolistisks, kā pate luga, kuru var saprast tikai lielie. Maziem paliek tik skatīšanās. Jaunais teātris līdz šim diemžēl daudz ko ir pārpratis; tā arī šo lugu. Tur vajdzēja izpalīdzēt aktieriem no vadības puses, un avīžu aizrādījumos vajdzēja teikt, ka luga ir domu luga. To bija pilnīgi sapratis vīrs, kurš pats ir dziļš domātājs - Kasparsons; es viņam daudz pateicību par jo parādā. Bet aizrādījumos no teātra puses uz izrādēm netika ne vien tas neteikts, bet gandrīz nekas neteikts. Šādi aizrādījumi taču ir tikai tas pats, kas sludinājumi vai reklāma, - tātad J. teātrs gandrīz nemaz netika sludinājies un reklamējies. «Dz. V-ī» turpret Ozoliņš no vecā teātra māk dzīt tādu reklāmu, ka uz viņa visvecākām lugām pilnāks nams nekā uz jaunā teātra jaunām lugām. Šie aizrādījumi šinī brīdī ir jo svarīgāki un pilnīgi nepieciešami tagad, kur J. teātrs un līdzi es tiekam boikotēti no lielākām dienas avīzēm. Šāds boikots ir lielākais skandāls pēdējā laikā, bet vēl skandalozāk ir tas, ka neviens par to neuztraucas. «Dz. V.» pēc trim nedēļām pēc pirmizrādes ir ievietojis referātu; es nezinu, vai to turpinās; varbūt tas ieticis tur netīši, jo ir tik atzinīgs, plašs un skaists, ka es nemaz nebiju cerējis. Bet «D[ienas] L[apa]», kura skaitās par J. teātra orgānu, kura grib pate nodrukāt to lugu, pa trini nedēļām neatrod ne vārda, ko par viņu teikt, pat aizrādījumus neievieto, pat aktieru spēli neapspriež, tā ka viņas lasītājiem jādomā, ka tās izrādes vēl daudz mazvērtīgākas par kādām kaktu biedrību diletantu izrādēm! Tā ir tāda nejēdzība, tāda garanabadzības apliecība priekš avīzes, ka to nevar aizbildināt ne ar kādām Mierkalna intrigām. Un J. teātrs? Tas to mierīgi cieš. Tu, mīļais, pūlējies sadzīt citu kritiķi, bet Tu redz neiet. Vai tad viens cilvēks var J. teātri tā turēt savos nagos, ka teātrs pieņem no viņa lielākos pazemojumus un zaudējumus naudā un nedrīst pret viņu. nekā darīt? Tas ir gluži nenormāls stāvoklis; tā teātrim nau nekādas nākotnes, un A[spazija] un es gluži velti pūlamies rakstīt viņam jaunas lugas un dot vecas, piem., «U. u. N.», uzvest. Tāpat tās str[ādnieku] biedrības velti zīmēs tik lielas summas. Mēs visi tikai tiekam pazemoti līdzi teātrim. Teātrim vispirms vajdzētu kļūt vaļā no šīs atkarības. Cik lielu summu ir teātris tam M. parādā? Vai tā tik neatmaksājama ir? Atraksti man par to. Teātrim vispirms jātop patstāvīgam, personiskām intrigām vajga nozust, tad tik varēs būt vieta atklātības darbam. - Man vēl par citu nepatīkamu lietu Tev jāraksta. Par ko Gustavs uz mani dusmīgs? Viņš pats piedāvāja, ka filistri gribot izdot «Zirgu», es ar prieku pateicos, un tad uzreiz viņš vairs neatbildēja, un no «D. L.» puses dzirdu, ka viņš atteicies izdot, man par to nerakstīdams ne vārda un arī Tev nelikdams man par to ziņot. Es pa to laiku esmu jau atteicis savam privātizdevējam, un nepatikšanas lielas. Un kāda vaina? Es varu, ja daudz, iedomāties tik to, ka runāju, lai kases kungi vērš par labu aizskārumu, ko nodarījuši A., piespriezdami un neizmaksādami B[isnieka] prēmiju. Es liku priekšā, lai dod A. tikpat lielu aizdevumu, tas būtu neuzkrītošs veids izmaksai. Ja Gustavs ņēmis par ]aunu, ka es negribu pieļaut aizskārumu A., tad gan es nezinu, ko lai saku. Man visa tā lieta pārāk nesaprotama, varbūt Tu man vari to atšķetināt. - Bet nu, ko lai daru ar «Zirga» izdošanu? Vai Tu nevari man tur dot padomu vai palīdzēt? Vai Kurcija izdevēji - filistri varbūt uzņemtos arī šo grāmatu izdot? Zaudējumu viņiem tur nebūtu; izdevumus paņemtu tūliņ. atpakaļ un ņemtu % no skaidra ienākuma, 30-50 %. - D[eglavu] es būtu lūdzis piedāvāt tiem pašiem draugiem, kas izdeva «T. Noskaņas» II, bet viņš pārāk aizņemts. Atraksti, mīļais, ko man tur darīt. - «Raganas» beigas ir «M[ājas] Viesa Mēn. Rakstā» 1896. gadā, pie Dr. Zālīša. Laikam būsat jau dabūjuši. - Atraksti par visu man itin drīz un esi mīļi, sirsnīgi sveicināts no mums abiem. Tavs Rainis. To aizmirsto še uzrakstu: Milowicer Eisenwerk, per Sosnowice. Sveiks. 215. LAIKRAKSTA «VĀRPAS» EKSPEDĪCIJAI Kastaņolā 1910. gada 31. janvārī Cien. ekspedīciju lūdzu izsūtīt 1 eksemplāru «Vārpu» uz trim mēnešiem; adrese: Suisse, A. Naglin, Castagnola. 31. 1. 10. 216. «SOCIĀLDEMOKRĀTIJAS VĒSTNEŠA» REDAKCIJAI Kastaņolā 1910. gada janvāra beigās Dārgie biedri, griežos pie Jums A. Herteļa biogrāfijas lietā ar lūgumu paziņot man, cik Jūsu drukātava aprēķinātu par loksn[es] salikšanu, papīru, iespiešanu, brošēšanu un vāku un cik ilgā laikā parasti mēdz nodrukāt 3-4 loksnes (? 30 000 burtu). Reizē nosūtu 5 fr. un lūdzu izsūtīt man uz priekšu, no 3. Ns sākot, «Soc. Vēstnesi» un brošūras, kādas varbūt vēl izdodat; samaksu piesūtīšu. 216. J. DRAVNIEKAM Kastaņolā 1910. gada 3. februārī Mīļais draugs!                                                                                                          3. 2. 10. Uz savu goda dienu saņem arī manus sirsnīgākos sveicienus! Lai tie pievienojas Tavu daudzo draugu un cienītāju atzinības izteikumiem par Tavu nenogurstošo un auglīgo darbību mūsu kultūras laukā, kur mums ļoti maz tādu darbenieku kā Tu. Tavas darbības un attīstības virziens vienmēr ir gājis uz priekšu, un lai tik Tava veselība tam seko, gan tad Tavam pēdējam kapitālajam darbam, Tavai lielai latviešu vārdnīcai, sekos vēl daudzi vispēdējie darbi, palīdzēdami nostiprināt mūsu tautai garīgās patstāvības pamatus. Palieci no mums mīļi sveicināts. Es Tev biju rakstījis, bet atbildes nedabūju; varbūt manu vēstuli neesi saņēmis. Daudz labu dienu uz priekšu. Tavs Rainis. 218. P. SĒJAM Kastaņolā 1910. gada 10. februārī Katra draudzīga atsauksme aizkustina. Ko viens cilvēks spēj vairāk iegūt kā mīlestību no biedriem? Un ko vairāk dot kā mīlestību uz biedru kopību, kas ir reizē līdzeklis un mērķis? Un, ja «Kl. gr.» kaut kas izliekas labs un pārsteidzošs, tad tas nau nekas cits kā mūsu kopības lielums un jaunums, kurš pārsteidz vienmēr arī mūs pašus, viņas dzīvās daļiņas. Proletariāta gaita ir tik liela, ka viņu mīlēt un saprast dara jau cilvēku labu; katrs nevarīgs vārds, kas viņu izteic, top jau skanīgs. Cienīgi vinu izteikt ir tapis mans dzīves uzdevums, tik mīļi biedri kā Jūs darāt man šo uzdevumu vieglu ar savu sirsnīgo atzinību, citādi man trūktu drošuma viņu uzņemties. 219. H. ASARAM Kastaņolā 1910. gada 17. februārī Hermanim 17. 2. 10. Der reine Tor ir tik muzikālisks, ne dramatisks, jo uzvar tik caur to, ka ir skaidrs, Antiņš uzvar ar pasīvo darbību: atsakoties un atdodot, viņā ir cīņa un pārmaiņa, tātad dramatisms. Te galējs altruisms, kurš attēlojams tikai pasakā. 220. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1910. gada 17. februārī Antonam 17. 2. 10. Mani pārsteidza L. uzskats uz pasaku kā mākslas formu, kura jauj tiešāk, bez apsegiem izteikt reālo patiesību. Jā - simbolisms ir reālāks par reālismu, protams, ja paliek savās robežās, pie sintēzes, un atstāj analīzi reālismam, kuru tas dod vislabāk. Pasaka ir forma, kurai nākotnē būs vēl liela loma. 221. G. ZEMGALAM Kastaņolā 1910. gada 20. februārī Mīļo Gustav, gaidu no Tevis atbildi uz vairākiem jautājumiem; Tev gan maz laika, bet Tu būtu varējis palūgt kādu no jaunajiem cilvēkiem, kam vairāk laika. Ķirpēns man arī sen nekā nau rakstījis. Bet nu man Tev atkal jāraksta A[spazijas] dēļ. Teātrim bija jau nospriests uz «Raganu» par Liesmas tēlotāju uzaicināt B. Skujeniek, kā rakstīja Kirp., un nu tā loma esot nodota citai. To mazo vēlējumu jau gan varētu izpildīt sacerētājai, ka izrāda galveno lomu viņai pazīstama aktrise. Ar viņas vēlējumu izpildīšanu A. nau izlutināta, to atgādina B. fonda lieta. A propos, kas ar to būs? Vai tiks celta pilnai sapulcei priekšā jeb vai paliks tā, ka ir piespriests un samaksāts? Pret mani J. teātrs bijis laipns, ievērodams arī manu lūgumu Dubura dēļ, vai arī Laimdotas loma tiks dota tai pašai B. Skujeniek; es viņai to tāpat. solīju, kā A. Liesmu. A. jau grib tikai pirmizrādei B. Sk.; pret citām aktrisēm viņai nekas nau pretī, lai tās tēlo vēlāk arī Liesmu. Lūko, mīļais, šo lietu izdarīt. Lai man arī atraksta kādu kartiņu, kas būs ar «Zirga» izdošanu grāmatā; tik pāris vārdu. 222. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1910. gada 21. februārī Karts ir pirmā rakstīta, vakar; šorīt, kad gribēju to nosūtīt, saņēmu Tavu vēstuli, manu mīļumiņ. Vakar arī uzrakstīju Zemgalim, bet, kad nu lasu, ka Z. nau vērts rakstīt, ka viņš noklusē, tad nesūtu viņam nu A[spazijas] vēstuli teātra komitejai, kura bij pielikta klāt pie Zemgala vēstules, sūtu labāk Tev pašai tieši. Ieliec viņu kuverī un pa pilsētas pastu nosūti komitejai. - Es steidzos, ka noietu vēl ar šo pastu, tādēļ neatbildu še neko uz Tavu vēstuli, tik pāris vārdu: kad Tu saki, ka gribi tēlot arī varones, tad jau nau nekādu bažu par Liesmu; A. gribēja tik, lai izceļ dēmonisko. - Nepārprot, Rūtiņ, mani algas jautājumā: alga nedrīst būt mazāka par mēru; kad teātrs spēj maksāt, tad lai maksā pilnu mēru; viņi man žēlojās, ka Tu esot prasījusi to, ko viņi nespējuši. Tad viņi man ir melojuši. Un vēl nepārprot mani dēļ mūsu mīļā, dārgā Jancīša, - vai tad es lai viņu būtu nolicis par pelnītāju vien? Es viņa patstāvīgo darbu ļoti cienu, zinātnieku mums ir vismazāk, - bet Jums vienam otram jāizpalīdzas. Es arī bieži esmu bijis pelnītājs A., bet A. arī man. Tāpat Jums iet ar Jancīti; viņš Tavs atspaids. Vispār nedomā, ka manās vēstulēs kur kas slēpts vai neizteikts; es tikai labāko un mīļāko domāju par Tevi un Jancīti, un, kad kas izliekas nelabi teikts, tad zini, es rakstu aši, neko neapsvērdams, kā mēdz literāriskos darbos. Vēstule ir viegla rakstīšana, un ņem viņu arī viegli; tikai mūsu sirsnīgās jūtas saproti, tad viss izliksies labs. Esat mīļi sveicināti. 223. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 28. februārī Mīļo brāli, Tu esi ņēmis ļaunā, ka ilgāku laiku neesmu rakstījis es, bet Elza; agrāk Tu tāpat biji sūrojies, kad biju es tas vēstuļu rakstītājs un ne Elza. Tu vēlētos, lai abi rakstām reizē vai pārmaiņus, - bet praktiski tas grūti izdarāms; mēs ar E. dalāmies darbā un viens otram izpalīdzam, viņai arī jāuzņemas kāda daļa no korespondences, es viens neveicu, kad reizē darbs un korespondence. Es Tev to visu nevaru izteikt, man būtu jāžēlojas; es biju cerējis, ka Tu pats to sapratīsi. Bez tam bij cits iemeslis, kādēļ Elza pēdējo laiku bij tā rakstītāja: viņa iedomājās, ka esot Tevi kaut kā neviļus aizkaitinājusi, un gribēja to par labu vērst, Tev jo biežāk rakstīdama; bet nu izrādās, ka viņa Tavu aizkaitinājumu nau nebūt izgaisinājusi, bet tik novērsusi uz mani. Te nu bij I Kad kungi plūcas, kalpam ribas sāp. Derat nu mierus, mīļo brālīt, lai paliek ļaunošanās, un runāsim par veikaliem. Naudu saņēmu, vai tā arī būtu no J. teātra? Par to jaungada kukuli (400 fr.) lielo paldies, tur nu uzvarējusi Tava nemitīgā uzstāšanās un pa daļai arī mana vēstule Zemgalim, vai to Tu ņem ļaunā? Es biju teicis, lai sūta tūliņ un, ja grib, tieši, - un domāju vēl tagad, ka bez šīs teikšanas naudas vēl nebūtu še. Es domāju, ka es Tev ar to palīdzu pie iekasēšanas. - Kad Tu to uzskati par iemaisīšanos, tad lai paliek Tev vien, mīļo brālīt. Ķirp[ēns] bij sūtījis man aprēķinu bez manas prasīšanas; viņš man vecs draugs, un es viņam to ļaunā nevaru ņemt. Es viņam pēc rakstīju, ka visus rēķinus pārzini Tu, un arī «Fausta» un «Nogrimušā zvana» dēļ noraidīju pie Tevis, jo pats nezināju viņam citādi pateikt, kā 5-8 rbļ. Ej nu tagad viņiem atkal uz ādu, lai kādu dalu nomaksā, jo nu jau iet labi viņiem, un nevajga ielaist lielu parādu, tad viņiem vēl grūtāk būs samaksāt. Bet taisni tagad es viņus pārāk piespiest negribu, tāpat arī Ozolu un arī citus parādniekus nepiespied, - man gadījusies gluži necerēta nauda, 500 r. no mūsu mamiņas puses, viņa esot dabūjusi vecu parādu samaksātu, pusi gan zaudējusi. Nu Tev, brālīt, uzdevums aizbraukt pie viņas un pārvest to naudu pie sevis, un uz diviem lāģiem atsūtīt šurp, ikreiz pa 200 r. - 50 r. paliek pie mamiņas (ārpus mēnešnaudām), un 50 pie Tevis priekš izdevumiem. Varbūt tad samaksāsi arī par pusgadu grunts naudu (70 r.), jo vairāk vēl tādēļ, ka Tev vēl būs jādabū 50 r. no «J. D. L.» par «Z. zirgu»; pārējo daļu (50-70 r.) viņi varēs samaksāt, kad būs nodrukāts IV cēliens. - Ar «Z. zirga» drukāšanu grāmatā man izgāja vāji: Zemg[als] bij solījis drukāt no filistru puses, bet tad uzreiz vairs nekā neraksta, un Herm[anis] vēlāk teica, ka te negribot, te gribot, un es nu galā nezinu, kas tur ir; bet savam īstam izdevējam atteicu, kad bij nācis tāds godinošs priekšlikums, ar ne privātu raksturu. - Nerakstīšana un atstāšana nezināšanā vispār rīdziniekiem liekas iemīļota; visi aizņemti saviem darbiem; bet ar to es esmu jau apradis, jo šie gadi nau man pirmie būt projām, un Tevī, brāl, mēs esam atraduši pašaizliedzīgu un nenogurstošu gādnieku, kas licis mums aizmirst lielo daļu no rūgtuma. Vēl mazāk man iet pie sirds visāda neslavas celšana, kuru sarīko mani dažādu sugu pretnieki un kuru izplata vienaldzīgie un ziņkārīgie. Ko Tu, brāl, bēdā par tādiem. Tu jau esi tuvumā un vari katru acumirkli atspēkot, Tevi redz ik dienas. Jaunās tenkas, ka Tavs nams esot pirkts ar manu naudu, arī taču vairāk vērstas pret mani nekā pret Tēvi, un Tev vismaz vēl tas apmierinājums, ka par neesošu noteiktais nams Tev ir, kamēr man tā nama vai tās naudas, kuri man piedzejoti, nau. Man vēl no vienas citas puses tika stāstīts, ka man esot nauda, un te nu izrādās, ka tās tenkas visas laikam nāk no viena avota, jo summa, kāda man piedzejota, ir gandrīz tā pate, ko Tavs nams maksā. Bet lai nu paliek visi tie neslavnieki - viņu eksistence rāda, ka tagad iestājies tikpat tukšs laiks kā 10 gadus atpakaļ, - mēs esam laimīgi, ka dabūjām necerēti to mazo summu atpakaļ, nu varēs Elza taču atpūsties, un varbūt tad arī nāks pēc mans atpūtas laiks, citādi es arī drīz atkal būšu tur, kur 2 gadi atpakaļ. - Nu vēl daudz paldies par visām Tavām pūlēm, mīļo, labo brālīt, par «T. N.» norēķinu (ir daudz mazāk pirktas, nekā es domāju, laikam latīņu burti!) un par visiem citiem rēķiniem un ziņām. E. liek daudz paldies teikt par biogrāf. datiem; kad kādu gabalu būs norakstījusi, tad aizsūtīs Tev izlasīšanai. Nu būtu šo reizi jābeidz, bet ar lielām bailēm redzu, ka Tu pašās beigās savā vēstulē esi piekodinājis, lai mēs visādā ziņā rakstot abi, un es nu taču esmu rakstījis viens; un E. nokususi, rakstīdama mamiņai! Ko nu! Vai Tu taču šoreiz nepalaidīsi tāpat? Vai nepietiks Tevi aplabināt ar labi daudz skūpstiem? un, ja Tu vēl neliksies mierā, tad es saucu palīgā Emiņu, un tad gan redzēsim! Likšu galā vēl priekšā, lai tad arī Jūs rakstat katru reizi abi, bet līdz tam mēs jau apmierināsimies ar skūpstiem vien, abiem no abiem. Sveiks. O. Muceniece lai ņem to lugu savai beneficei. 224. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 4. martā Mīļo, dārgo, kādēļ Tu man neraksti? Tu pārmeti Man nosebošanos, kad es biju Tev atbildējis vēl to pašu dien, un nu Tu pats neatbildi mēnešiem cauri, un man ziņas no Tevis un teātra bij tik vajdzīgas. Es biju tā priecājies, kad Tu nāci par sekretāru; es domāju, ka. nu dabūšu visu vajadzīgo tieši zināt no pirmavota, bez kādiem starpeniekiem, kuru ziņām, arī vislabākām, taču ir saklausītu valodu piegarša. Un nu man jāpiedzīvo, ka man no privātas puses, no H. A., tiek doti paskaidrojumi, un it kā Tavā vai t[eātra] komitejas vārdā. Vai tad Tu pats, mīļo, nevarēji man rakstīt? H. A. man paskaidro, 1) ka demokrātija esot Tija B[anga] un 2) ka sacerētājam gar savu lugu neesot nekāda daļa, kad viņš gar lugas izrādīšanu intresējoties, tad tā esot intriģēšana, ja pat [ne] kriminālnoziegums. Par pirmo paskaidrojumu nezinu neko iebilst, jo nepazīstu Rīgas demokrātiju, bet par otro, kā bijis advokāts, es zinu tik daudz, ka tas vismaz ir pārspīlēts. Protams, es H. A. šo iejaukšanos neņemu ļaunā, jo es viņu vienmēr esmu mīlējis kā temperamentīgu, simpātisku jaunekli un arī no viņa puses esmu piedzīvojis tikai draudzīgu izturēšanos. Bet taču man būtu labāk zināt tiešas ziņas no Teātra un no Tevis, jo Tu man viens no visvecākiem un vistuvākiem draugiem. - Kas nu tur ir ar teātri, es taču vēl tagad nezinu, arī no avīžu («V[ārp]u») zinām ne. Viens tik Tev un teātrim jāzin, ka man vispirmā kārtā rūp teātris un māksla, tam līdzi mana «U. u. n.» uzvešana, un nekādas kliķes. To jau Tu varēji iedomāties arī tā, mani pazīdams vien, un, otrkārt, apsvērdams, ka es aiz pieciem gadiem prombūtnes un tūkstošām verstīm nevaru nekādu aktīvu dalību ņemt nekādās partijās, kur nu vēl kliķēs. - Man saka H. A., ka teātrim ceļoties grūtības, kad es pastāvot uz noteikumu, ka Birutai Skujniek jātēlo Laimdota un Muceniecei Spīdola. Pirmkārt, es uz to nemaz tā nepastāvu, es tik domāju, ka tās ir aktrises, kas spētu tās lomas izvest, un man taču intrese, ka pirmizrādē luga reprezentējas pēc iespējas labi, jo pirmizrādes mēdz izšķirt lugas likteni. Kad ir nepārvarami šķēršļi, tad es varu atsacīties; tā jau es atsacījos no gaidīšanas uz pilsētas teātri, jo tik tur var būt tiešām laba izrāde, jūsu telpas ir par šaurām. B. Sk. atsacīt man grūti; jo viņai es biju to lomu solījis jau sen, nezinādams vēl, ka pret viņu celsies kādi šķēršļi; bet es domāju, ka daudzo ziedotāju dēļ viņa pate atteiksies no šīs lomas. Muc. es neesmu solījis, un tur man nau nekādu grūtību. Kad viņa patiešām prasa, kā saka H. A., lai viņai maksā par velti pusgadu paaugstinātu algu tik šīs lomas dēļ, tad to es neprasu, darat, kā zināt. Bet par visām lietām, arī par šiem šķēršļiem, Tev vajdzēja ziņot man pašam. Un, ja šķēršļi nau svarīgi, ne ekonomiski, ne mākslenieciski, bet tik kliķenisiki, tad nau vērts, ka Jūs atsakāties no labas izrādes un labām aktrisēm. - Neatstāj nu, mīļo, mani tāļāk tādā nezināšanas stāvokli, bet atraksti par visu vajdzīgo. Boz sarakstīšanās es maz varu piepalīdzēt teātrim, un man viņš rūp vairāk nekā dažam kliķeniekam. Tāpat Tu mūs atstāji bez ziņām par B[isnieka] fondu, un nu nāk kases pilna sapulce; A[spazija] nevarēja neko citu darīt, kā caur «J[auno] D[ienas] L[apu]» atklātībā paziņot, ka nau saņēmusi prēmiju; lai lietu neapklusina. Atraksti man arī par šo sapulci. - Teātrim man vēl jāpiezīmē, ka «Pēt[erburgas] dūksnājā» nau nekāda literatūra. Un tad, ko nozīmēs dramaturgs? Vai tas nekaitēs Gustava nozīmei? Gustavs tā jau grožus izlaidis par daudz iz rokām. Dramaturgs būs varbūt tāds starpmeistars starp fabrikantu un strādniekiem? Kurš ir nodomāts šai lomai? Paliec nu mīļi sveicināts. 225. A. GULBIM Kastaņolā 1910. gada 19. martā Tavu mīļo vēstuli no Maskavas, no 21. febr. 1910., es pieņemu tā, kā Tu viņu esi rakstījis, t. i., kā galīgu apstiprinājumu mūsu līgumam par mūsu nodomāto lielo bibliotēkas izdevumu. Stiprināsimies veselībā un darba spējā, lai varētu sekmīgi veikt; tagad, kad esam galīgi apņēmušies un nolīguši, tikai īsti nojaužam, cik liels darbs priekšā. Bet nu viņš ir jāpadara. Man ar veselību vēl neiet pietiekoši labi, bet es raudzīšu. Tāpat Tev jātop īsti stipram un veselam; tas ir vajadzīgs, citādi mēs neveiksim. Ārstē sevi, mīļais, un kop, ka Tu varētu izturēt. Tava vēstule no ziemsvētkiem, kur Tu par to ieminējies, man ļoti patika un mani apmierināja. Kad cilvēkam ir mērķis, tad viņam priekš tā jātaupa arī sevi. - Ko Tu nupat raksti sīkāk par plānu, par maksāšanas veidiem u. t. t., to es visu pieņemu. Zinātniskā daļā jādod tik labākie oriģinālie darbi, ne kompilējumi, arī ne izvilkumiņi. Tava liste par pirmiem 10 N0 laba, bet es domāju: jāstāda jau tagad par visiem 50 N0, lai varētu, labāk pārredzot, labāk nošķirt svarīgāko vai vismaz to, kas noderīgāks iesākumam. Es domāju, vajdzēs plānu sastādīt koncentrisku, lai no zināmas kodola daļas izaugtu citas kā papildinājumi. Visā darbā (vai nu līdz 50, vai līdz visiem 100 N0) vajga būt organiskam sakaram; plašākām izglītības pakāpēm jāizaug no šaurā pamata. Ja darbs pēc vēl turpinājas, tad varbūt var atstāties no šīs sistēmas. Ne Reclamam, ne arī jaunākām krievu universālbibliotēkām nau sistēmas, un tas ir trūkums. Bet pie mums šāds trūkums atriebtos vairāk nekā pie viņiem. - Kad būsi atkal Pēterī vai Maskavā, atsūti man katalogus vai izdevumu sarakstus no dažādām krievu universālbibliotēkām, beletristiskām un zinātniskām, jaunajām un arī vecajām (viena no lielākām laikam ir Суворина bibliotēka, bet es tās diemžēl nemaz nepazīstu.). Ja ne citādi, tad noplēs no jaunākiem Ns pēdējo vai vāka lappusi, kur mēdz būt sludināts saraksts par visām tās firmas grāmatām. Man tādi katalogi ļoti vajdzīgi priekš orientēšanās. Sastādi arī Tu pats parauga listi par 50 un par 100 N0. Visas mūsu listes paliek vienmēr pārmaināmas līdz pat iznākšanai. - Pastāsti nākamu reizi arī par sevi vairāk, arī par savu veselību, Mums pašulaik lietains laiks, kas mums ļoti grūti panesams. Liels prieks būtu, kad Tevi tiešām dabūtu redzēt, varbūt taču būs iespējams. Esi no mums abiem mīļi, sirsnīgi sveicināts! Paliec vesels! Vēstules malā pierakstīts: Kad šī vēstule sastop Tevi vēl Tiflisā, tad, lūdzams, mīļi sveicini un izsaki daudz, daudz paldies tiflisiešiem par sirsnīgo dāvājumu; es domāju, vainīgie būs mani senie draugi mācītājs Pīpkalējs un aptieķnieks Ātrens, varbūt arī citi, kurus diemžēl nepazīstu. Sveiks! 226. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 19. martā Mīļā Nīna, Tava sirsnīgā karts mūs atkal iepriecināja; tā gribētos ticēt, ka te bijis tikai nožēlojams pārpratums, tādēļ tik nepacietīgi gaidām uz Tavu solīto vēstuli no Davosas. Tu pate, nabadzīte, esot arī ļoti novārgusi, un man ar Elzu nu arī neiet labumā. Ak, tā mīļā dzimtene mums visiem nau atnesusi nekā laba; cik labi būtu, ka šis paietu garām! Ir jau diezgan ciests, un negribas zaudēt to dārgāko. Atraksti, mīļā, labi aši; mēs gaidījām jau šīs dienas uz Tavu vēstuli, tādēļ šo rakstu tik vēlu. Paliec vesela, atkopies atkal, lai mūsu mīļo Brenci vari kopt. Daudz, daudz mīļu labdienu. 227. E. PĪPIŅAM Kastaņolā 1910. gada 22. martā Mīļo biedri! Kad aktieri kori nespēj runāt, lai tad komponē zināmas vietas. Atsūtat man sarakstu par komponējamām vietām. Ka šīs vietas komponē N. Alunāna k., tur man it nekas nau pretī. To es atbildēju t[eātra] kom[isijas] sekretāram uz viņa pieprasījumu jau apmēram mēnesi atpakaļ, un nu t. kom. man to atkal prasa! Neieskatat tagad Jūs to, ko teicu šai vēstulē par teātra lietām, kā noslēpumu, bet paziņojat to t. kom-jai. Par visām lietām es gaidu, ka man Dubura k. atsūta pilnīgus aizrādījumus par visu, kas man ir jāpārstrādā, un par to, ko viņš domā strīpot; šie aizrādījumi man vajdzīgi tūlīt, lai es varu laikā izdarīt, kas nākas. Ļoti laipni būtu no D. k., ka viņš man atsūtītu eksemplāru no «U. u. N.» ar savām piezīmēm; tas man no svara. - Ļoti patīkami, ka t. komisija atsūtītu autentisku paskaidrojumu par B. Sk[ujenieces] lietu, kā arī vispār stātos ar mums sakarā mūsu lugu lietās. Tagad, kur mēs dabonam visu zināt tikai aplinkus vai no ieinteresētām pusēm, mēs paliekam neskaidrībā, nākam nepatikšanās kā, piem., tagad Asp[azija], visvajadzīgākās lietas dzirdam par daudz vēlu (visbiežāk no avīzēm), izdarām gluži negribot varbūt arī teātrim nepatikšanas, un gala iznākums: savstarpējs sarūgtinājums. Un visa vaina [tālākā teksta trūkst]. Vēstules malā pierakstīts: Cik īsti ienācis priekš «U. u. N.» inscenēšanas? Vai tik 588 rubļ.? Tā bij teikts «J[aunajā] D[ienas] L[apā]», jeb vai tā ir drukas kļūda? - Tagad 3 novitātes uzreiz: «Anfisa», «Gundabs» un «Ragana», - ko tad dosat uz sezonas beigām? - Sveiki! 228. B. EKMANIM Kastaņolā 1910. gada 27. martā Priecīgas lieldienas! Jums, mīļo Ekman, un cien. V[ecrumbas] jkdzei, kurai pateicamies par pieminēšanu svētkos. - Labi, ka Jūs bez lielas gudrošanas iesūtījāt savu rakstu; ar sintaksi Jums nemaz nau tāda nelaime, to jau rāda Jūsu ļoti skaidri latviski rakstītās vēstules. Arī Jūsu princips: rakstīt īsi un lietišķi, ir vienīgi pareizais. Bet latv. prese ir tik sīka, ka maz var uzņemt. Jums vajdzētu labāk griezties pie krievu daudz plašākiem laikrakstiem avīzēm. Tur Jums arī vieglāk būtu atrast piemērotu vielu, jo tiem noder visas vielas, sevišķi referāti par jaunākām parādībām. Bet kad Jūs taisni nespiež maizes rūpes, tad labāk ātrāk beidzat savu arodu un papildinaties tur. - «Klus. grām.» diemžēl man pašam nau; bij viens eksemplārs, to devu lasīt un nozuda. Gandrīz viss izdevums tika konfiscēts. Jaunākās grāmatas man vairs nepiesūta: mans izdevējs Ēķis bankrotējis. Līdz ar to apstājušies arī «Stari», ko lūdzu pateikt V. jkdzei. Kad ko jaunāku saņemšu, aizsūtīšu Jums; Jūs zināt, cik neērti un gausi iet; rakstot grāmatas no Rīgas. Paliekat daudz reiz sveiki. Nododat, lūdzu, mūsu sveicienus V. jkdzei. 229. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 4. aprīlī Tu esi mans mīļais un labais no pašiem vecajiem laikiem, tādēļ mēs arī tik viegli un pilnīgi saprotamies; arī mūsu dabā laikam ir kas kopējs, kas to veicina. Tādēļ es arī nebaidos Tavā priekšā ne erroties, ne žēloties. Kad es esmu nepacietīgs, neņem to ļaunā, Tu zini, es arī esmu Tev labs. - Ar vēstulēm darīsim tā, ka rakstīsim viens otram tikai īsi, lai iznāktu ātrāk uzrakstīt un otram padot ziņu, bet lai pašam tas nebūtu par nastu. Man arī samērā diezgan daudz vēstuļu jāraksta, un es labi saprotu, ka Tev tā var būt nasta. - Tātad nu telegrammu stilā: B. Sk[ujenieces] dēļ mums arī, sevišķi A[spazijai], bijušas nepatikšanas; man žēl, ka Tu ar neesi ticis saudzēts, to viņa neprot; viņa vispār neprot vēl izvest savu lomu vispārības labā. Ļoti gaidīs T[eātra] kom[isijas] paskaidrojumu A. Vispār daudz kas nebūtu noticis, ja mēs no šejienes varētu skaidrāk pārredzēt apstākļus. Tādēļ Tev turpmāk būs visā īsumā jāatbild uz maniem jautājumiem. - Tagad gaidīšu vispirms atbildi uz 2) un 4) par «U. u. n.» teksta sūtīšanu ar D[ubura] piezīmēm un par «Z. zirga» izrādēm atsevišķi bērniem dienā un pieaugušiem vakarā. - 25. III dabūju no -ea- 400 fr. Ar honorāru par tulkojumiem (8rb.) esmu ļoti mierā, paldies. Par «Z. z.» izdošanu: labi, ka nu zinu, un mīļš paldies par pūlēšanos, un jau iepriekš paldies A. P. un J. N.. - Kad «J. D. L.» rindas netiek lauztas (kas iznāk lētāk, bet cik~), tad slejā ir šaura un tad grāmatiņa nevar būt augsta, lai nebūtu par šmaugu un garenu; vislabākais 25-30 rindiņas. Tad viņa iznāks neliela platuma (piem., kā «Ave sol»), bet biezāka. Ja «J. D. L.» rindas turpret lauzt, tad var laist platumu parasto. Man itin labi patīk tāds formāts kā «Ave sol». - Cik lokšņu iznāk, kad uz lappusi nāk tik 25-30 rindiņas? un cik platam formātam? - Labi būtu, kad varētu personu vārdus likt virs rindiņām, daudz glītāk nekā «J. D. L.», kur tie likti blakus. Cik daudz biezāka caur to iznāktu grāmatiņa? - Pirmo loksni korektūras es vēlētos redzēt, lai varētu labāk apsvērt. Vēlākās loksnes lasi Tu vien; neatstāj vis drukātavas korektoram, tam nau laika būt pamatīgam. - P[īpiņ]am aizrādīju, ka II cēlienā panti vienā vietā ļoti nesmuki salikti; uzmani to pie korektūras. Arī IV cēl. pats sākums ir 8 rindiņas panti, ne proza; jāatceļ tā, kā arī acij redzams; ka tie ir panti. «J. D. L.» tas nau darīts. - Vāka un virsraksta izgreznojumi še viegli atrodami, varbūt likt jātnieku ar zelta vairogu (saule) un zobenu (stari). Vāka krāsa vislabāk balta, krēm-, bāli dzeltena; vispār gaišā. krāsā. Ja vāka zīmējums būtu par dārgu, tad varētu uz itin gaiša vāka zelta burtiem likt virsrakstu. Vai es paspēju vēl nosūtīt mazu prozas ievadu? - Apakšvirsraksts būs: «Saulgriežu pasaka 5 cēlienos». - Beigās vēl Tev un Kr. lielais paldies par aizdevumu «U. u. N.». Vai Tu esi jau vietā un amatā, ka vari ar tik lielām naudām operēt? Atraksti man kaut ko arī par sevi. - Kad šo vēstuli biju jau nobeidzis, atnāca oficiālā līdz ar Gustava rindiņām. Tādēļ nu nosūtīšu atbildi arī uz to. Paliec sirsnīgi sveicināts no mums abiem. Tavs [Rainis]. Vēstules malā pierakstīts: Atsūti 1 eks. «Sudr. šķidrautu», tūliņ. Tas priekš strīpojumiem priekš J. teātra. Sveiks. Norēķini nost no mana honorāra tos 4-5 r. par A. Kopot. rakstiem. Sveiks. Uz atsevišķas lapiņas rakstīts: 1) «Sudr. šķidrauts» tiks šinīs dienās sarīkots izrādēm tādā ziņā, ka tiks nolaisti visi skati un atsevišķās vietas, varētu neiet. Tiks aizsūtīts eksemplārs ar piezīmēm. 2) «Uguns un N.» teksta sagatavošanu es domāju vistā izdarīt, ka Dubura k. atzīmē vienā teksta eksemplārā visu; kas būtu strīpojams, kas pārgrozāms un kas no jauna taisāms; vismazākais, ar vienkāršiem strīpojumiem un malā pievilktām strīpiņām priekš pārstrādājumiem, ja garākās piezīmes vai motivējumi viņam aizņemtu par daudz laika: (Par to es jau kādas nedēļas atpakaļ rakstīju V[izul]im.) Tas eksemplārs būtu atsūtāms man, un es viņu līdz ar izdarītiem pārstrādājumiem atsūtītu atpakaļ. - Protams, man būtu ļoti un divkārši patīkami redzēt še D. kgu un ar viņu visu pārrunāt, bet es nevaru pieļaut, ka manis dēļ viņš uzņemas tik lielus pūliņus un izdevumus, arī nevaru uzlikt teātrim tādus izdevumus, jo viņš jau tā ārkārtīgi daudz upurē. Es gribētu, ka «U. u. N.» visiem būtu par prieku un ne par nastu. 3) Ka Alunāna k. uzņemas komponēšanu, tas man būs tikai par godu un patiku. 4) «Zelta zirgs» kā bērnu luga esot par krasu, pēc avīžu atsauksmēm. Vai tad nevarētu priekš bērniem dienas izrādēs nolaist krasākās vietas mi toties atkal lugu izrādīt pilnīgu vakara izrādēs? Tā. būtu abiem līdzēts. Lūdzu par to atbildi drīz. 230. G. ZEMGALAM Kastaņolā 1910. gadā, ap 5. aprīlī Mīļo Gustav, Tava sirsnīgā un asprātīgā vēstule par direkcijas bēdām un aktieru untumiem man ļoti patika, bet man nepatika, ka Tu viņu rakstīji tik vēlu, kad visādas nepatikšanas jau notikušas. Es Tev un citiem, kam vien daļa pie teātra, izrakstījos vai desmitām vēstulēm, bet manus priekšlikumus un jautājumus citi ieskatīja par savu privātnoslēpumu, citi par iemaisīšanos teātra lietās, bet visi vienprātīgi neatbildēja. Tagad arī ofic. paskaidrojumam tikai akadēmiska nozīme, kaut gan ļoti labi, ka arī tāds ir. - Priekš «U. u. N.» man viena galvenās lomas tēlotāja nu beigta, Muceniek j. (ne es viņai esmu rakstījis vēstuli, bet A[spazija]); tik lielus izdevumus viņas dēļ no teātra es nevaru prasīt. Otru tēlotāju B. Skuj[enieci] priekš otrās galvenās lomas direkcija arī negrib. Dramaturgs H. A, pat rakstīja man, ka ļoti ļauns bijis mans aizrādījums ņemt Duburu par rīkotāju, tā arī esot iejaukšanās. Var jau būt, ka arī manus aizrādījumus par dekorācijām un kora runāšanu ir uzskatījuši par to pašu. Galu galā jau viss ir iejaukšanās, arī pate lugas rakstīšana iejaukšanās literatūrā un teātra iekšējās lietās. Kad vecāki rūpējas par saviem bērniem, tad pedagogi to arī sauc par iejaukšanos. Man arī rūp, ka izrādes būtu labas; bet pat «J. D. L.», kur pats dramaturgs, nau nebūt labs vien par izrādēm, tā nupat par 2 «Raganas» izrādēm. Mums visiem rūp J. teātris, arī garantiem un rakstniekiem, un «plašām masām», ne direkcijai vien. «Diktē, ko darīt» varbūt pilna sapulce vien (arī tā vairāk aizrāda), autori jau nekādā ziņā ne, un, kur es ko esmu vēlējies, ko direkcija atrod par neiespējamu, tur es vienmēr esmu gaidījis, lai man to saka, lai man aizrāda, bet nevis lai no tā taisa Haupt und Staatsaktion, un arī ne, lai man uzliek mēmu lomu. Un «plašās masas» taču arī parādījušas tikpat maz peļamu rūpēšanos par teātri un «U. u. n.», kad ziedojušas tik lielas summas inscenēšanai un pabalstam un arī kad kādā 100 balsu pilnā sapulcē vēlējās, lai angažē B. Sk. Tām es tik varu pievienoties priekš Laimdotas lomas, jo, kad arī B. Sk. spēlētu vājāk nekā citas, viņa tiktu nesta no šo balsu piekrišanas. Teātrim nemaz nevarētu nākt par jaunu, kad viņam aktrise, kurai ir savā daļā publikas piekrišana. Es, zināms, to visu no šenes nevaru apsvērt sīkumos, bet tikai tik vispārīgi, kā še teikts. Piem., H. A. saka, ka B. Sk. neesot nemaz tādas priekrišanas. Bet tas laikam vislabāk izrādīsies, kad pa šo sezonu. viņai būs gadījums vairākreiz uzstāties. - Nu par pašu B. Sk. izturēšanos: protams, bij neprātīgs viņas pārāk augstais aizprasījums, kā arī M. j. - vispār man nepatīk aktieru dzišanās pēc pārmērīgām algām; caur to pa lielai daļai izskaidrojas pirmā laikā iekrātie parādi; vajdzētu būt noliktai normai - visiem vienādai -, priekš galvenām un II šķiras lomām. Es neesmu ne priekš kādiem pārmērīgiem prasījumiem, arī ne priekš «U. u. n.», ar ziedoto naudu jāapietas augstākā mērā taupīgi; tas ir visu pienākums pret ziedotājiem. Un, kur var un vajga taupīt, to lai saka direkcija. Par visu šo rakstīju arī Ķ[irpēnam] jau pāris nedējas atpakaļ. Un nu esi no mums abiem mīļi un sirsnīgi sveicināts. Tavs Rainis. 231. A. PRIEDĪTEI Kastanolā 1910. gada 9. aprīlī Mīļā Anna, kā Tev iet? vai esi jau sākusi atspirgt? jeb vai Tev vēl arvien neļauj celties, kad ļauj, atraksti kādu kartiņu. Pie mums uznāca piepeši auksts, Elza no katras pārmaiņas cieš. Kad tik Jums arī nebūtu aukstāks, bet tur laikam tā nebaidās no slikta laika. Mēs abi esam steidzīgā termiņa darbā, tādēļ nerakstu vairāk. Vai ziņas no Brenča labas? Gaidīsim no Tevis kādu zīmīti. Esi daudzreiz mīļi sveicināta no mums. Sveika. 232. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1910. gada 10. aprīlī Manu mīļo, veco Matīs, tāds prieks man sen nau bijis kā šī satikšanās pēc tik daudz gadiem! Tas jau gluži tāpat kā toreiz pēc manas pirmās pārbraukšanas, kad mēs netīšu sastapāmies vagonā, uz jūrmalu braucot. Man tas vēl tik dzīvi atmiņā, ka tagad viss izliekas it kā tās dienas turpinājums. Un tā atkal tikai epizode iz vēl agrākas kopdarbības redakcijā. Bet, kad labi apdomā, tad taču ir starpā iespraukušies jau 20 gadi. Nu, bet, kad gandrīz vesels cilvēka mūža laiks, mūs pašus šķirdams, nau spējis šķirt mūsu jūtas; kad man, kas tik svešs un taču ne vien telpu, bet arī domu un likteņa ziņā, ir uzglabājusi tik, dziļu sirsnību un mīlestību kaut jel viena sirds, kā Tava; tad es varu saukties ar pilnu tiesību par laimīgo. Viss nelāgums, kas man apkārt vienmēr bijis un būs, nevar man atņemt to, kas vienīgais ir no svara, skaidru un negrozāmu siržu mīlestību. Man priekš sevis ar to pietiek, man tas ir drošs pamats, un es varu visus spēkus griezt uz āru. Man otrs liels prieks, kā Tev sācis iet labāk ar veselību, pašam un visai ģimenei, un ka arī citādi vari iztikt; mūsu sirsnīgākos sveicienus visiem Taviem mīļajiem. - Bet nu jānāk ar lielajiem paldiesiem vispirms Tev pašam un tad visiem draudzīgajiem cilvēkiem, kas piesprieduši godalgu A. par «S. stūrīti» (Ir jau saņemta ar daudz paldies, bet kvīte par to aizsūtīta Inenberg k., kurš vēl pirms naudas pienākšanas bija par to rakstījis.), un tiem mīļajiem draugiem un gādniekiem, R. kdzei un visiem, kas tik dzīvu dalību ņēmuši pie A. veselības. Tu ar savu jūtīgo sirdi vislabāk sapratīsi, cik dziļi mūs abus aizkustināja tāda līdzjūtība, un izteiksi to viņiem. Es esmu laimīgs, ka varējis kopt to cilvēku, kuru mēs visi turam tik dārgu, un vēl vairāk, ka kopšanai bijuši daudz maz panākumi. Visbīstamākais laikam jau pagājis, operācija izrādījās par nevajdzīgu jau aizpērnēju rudeni, un pats grūtākais laiks (pērnā ziema un pavasars) kaut kā pagāja, šī ziema un pavasars jau vieglāki, kaut tik nu nebūtu tik auksts. Šo vasaru izšķirsies, vai ies uz labo pusi. Ar materiālo pusi ir tā; ka jau pērn sāka iet labāk, es dabūju atmaksātu kādu vecu parādu, un arī no teātra un honorāriem ienāk tik pietiekoši, ka varu gluži labi iztikt, jo knapināties esmu iemācījies pa gariem trimdu gadiem. Tu man vecs draugs; mani pazīsti un nepārprastu un neņemtu man ļaunā -: es gan atraidītu katru pabalstu, godalgu ne, bet to nodomāto no tiem mīļajiem draugiem gan. Neviens izrīkojums, ne cits pabalsts nekad nau nācis man par labu. Manai dabai to pieņemt būtu pilnīgi sveši, es varbūt savādnieks, es audzis un attīstījies pats; citādi nekā parasts. Mana daba prasas ne palīdzības; bet mīlestības un atzinības, un arī šis viņa tūdaļ pārvērš darbā, kā mašīna krāsns kurināmo pārvērš kustībā. Tāda daba ir ļoti nelāga un nelaimīga, jo viņu ļaudis drīz var sajust kā svešu. Bet man tāda ir. Nu Tu sapratīsi manu stāvokli še, Ko man darīt? Vai es savu tādu savādu dabu drīstu uzspiest citam? Vai tas, kas man pietiekošs, it tāds arī citai vārīgākai dabai? Jo, galu galā, man ir tik nepieciešamais priekš tagadnes un nākotnes. Man tā pietiek, bet vai arī citam? Es esmu daudz patvarību izdarījis pret citu dabām, to dārgāko esmu ievilcis savā liktenī, es baidos. Lai A. izšķir pati. Bet mana dziļākā pateicība vienmēr paliks maniem draugiem. - Tu redzi, mīļais, ka es par tāli esmu ierakstījies savās darīšanās, bet drauga priekšā neslēpjas. Runāsim par mūsu kopējiem draugiem: ēnu aizvadīja uz kapsētu, Birzgali; viņš gan bija tik darba biedris, bet tālas atmiņas liek arī viņam izrādīties tuvāk. Tanī pat slimībā mira arī viņa brālis Oskars, laikam viņiem iedzimta. Tavi kapsētas iespaidi briesmīgi, tādi visus gadus nau devuši miera. Labāk pie dzīvajiem: Nicmani mēs pazinām, bij ļoti simpātisks un inteliģents cilvēks, ne velti viņš tagad iniciators veikala ziņā; žēl, ka netikāmies. A. B. man vienmēr izlicies kā viens no kulturēlākiem latviešiem, džentlmens pēc kārtas un gara, jauns tips pie latviešiem. - N[icman]im sirsnīgi pateicamies par naudas nosūtīšanu. - Par atklātības lietām Rīgā runāt man nākas grūtāk, jo esmu tik tāļi nost. R[īgas] L[atviešu] B[iedrīb]u esmu vienmēr ieskatījis par vispārības mantu; nevajdzētu no tās atteikties; bet to iekarot progres. elementiem, tāpat kā, piem., pils[ētas] domi. - Saki man, vai ir iespējams līdzi strādāt Der[īgu] Gr[āmatu] N[odaļā]? es biju uzņēmies «Vallenšteinu» tulkot; vai tā nebūtu reakcijas pabalstīšana? Bez tam jau A. Up[īts] manus tulkojumus Nodaļai tā nopēlis par sasteigtiem (faktiski es esmu arī tos ļoti rūpīgi strādājis), ka man kauns ko tulkot. - Vai Tu nevarētu man arī paskaidrot, kas īsti ir «J[aunās] D[ienas) L[apas]» izdevēji? - Ko dara mūsu vecais Džons? Vai Rīgā? - Kas gaidāms pēc 4. septembra? - Kādēļ naids starp strādnieku biedrībām un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]»? Bet ko nu visu izprasīsi, visu jau gribētos zināt no mājām. Jābeidz vien ir garā saruna ar mīļu draugu. Kad nu atkal redzēsimies? - Jā, par sevi bij jāsaka: es biju itin slims 2-3 gadus atpakaļ, tagad saturos; es sevi ļoti pamatīgi pazīstu un jau pirmā trimdā pats sevi izārstēju. Tagad gan esmu vājāks, bet mani stiprina tas, ka man jākopj otrs. Daba še ļoti jauka, tas man palīdz lielāko daļu darbā; bez tās es nekā nepastrādātu. Tagad rakstu vienu lugu un meklēju un gaidu uz izdevējiem priekš maniem dzejoļu krājumiem, tiem, kas iet cauri. Darbi sakrājušies un guļ mājā, un spiež. - Paliec nu mums tikpat labs un mīļš, un esat visi uz sirsnīgāko sveicināti no Tava Raiņa. 233. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada. 23. aprīlī Mīļo, labo, bija man ciemiņš un nokavēja daudz laika, tādēļ arī Tev tūdaļ neatbildēju. Bet steidzams arī nau nekas jāsaka. Ļoti labi, ka atsūtīji man korektūru no I loksnes; es redzu, ka «J[aunās] D[ienas] L[apas]» slejas ir lauztas; tas izmaksā gan dārgāk, bet izskatās daudz labāk. Daudz paldies par to un par labo papīru, un par tāpat labo korektūru. Pāris kļūdas gan ir, bet nu Tu, mīļo, noturēsi pat gluži bez kļūdām, un tas man būs īsti rets piedzīvojums. Paskaidrojumi iekavās ar mazu burtu, kad tuvu pieslēdzas tekstam, ar lielo, kad ievada ko patstāvīgu. Tagad, kad ir slejas lauztas, panti ir labi nostādīti, jo netiek vairs sarautas rindiņas kā šaurās slejās «D. L-ā». - Par vāku es Tev rakstīju vēstulē (4. 4. 10.), lai ir gaišs, balts, dzeltens. - «U. u. n.» lietā gaidīšu nu visā drīzumā atzīmēto eksemplāri no Dubura, jo trīs nedēļas jau ir pagājušas. Mana liela atzinība komitejai, lai nu teātra komisija parūpējas no savas puses, ka iznāktu pietiekoši daudz mēģinājumu, jo to lugu nevar izrādīt ar parastiem trim vai pat 10 mēģinājumiem, bet vismaz abus skaitļus reizinot; ,jo vairāk ir tas vajdzīgs, ka man galvenās aktrises Muc. priekš Spīdolas vairs nau; un kā būs ar otru galveno lomu - Laimdotu? vai B. Skujeniek ir jau angažēta, kā pilnā sapulcē bij solīts? Cik lielu algu viņa prasīja? Es nepabalstu neko, kas iet pāri par parasto mēru priekš pirmo lomu tēlotājiem. - Kas bij ar «Šķidrautu»? vai «Gunu» atļauj tāpat bez strīpojumiem? Visādā ziņā A[spazija] nosūtīs tūliņ Tavu atsūtīto «Šķ.» eksemplāru ar atzīmētām vietām (nokavējās ciemiņa dēļ). Kas tas bij ar kritiku par Mucenieces «Gunu»? Kā nu viņa, daudz gadus klāt mācīdamās, spēlē zem kritikas savu Glanzrolli? Vai tā H[ermanis] A[sars] sataisa ceļu Tijai priekš Gunas un arī priekš Laimdotas vai Spīdolas, kad jau ir atraidīta no manis cerētā Spīdola - Muceniece? Saki Tu, mīļo, cik tur patiesības tanī kritikā un cik intrigas. Kad H. bija no pilnas sapulces pērn izslēgts, Gustava vadībā teātrs mierīgi attīstījās; es ceru, tas netiks traucēts, jeb vai pēc H. - B. Sk[ujenieces] kontroverses gaidāms vēl kas? Visādā ziņā, mīļo, dari Tu savu iespaidu uz to, ka ar strādniekiem tiek strādāts saticībā. H. ar tiem neprot turēt miera. - No šenes es gan nevaru pārredzēt pietiekoši apstākļus Rīgā, bet man liekas, ka satiksme demokrātijai ar strādniekiem nau vairs tik laba; vismaz no avīzēm tas nomanāms. Vai Tu man par to ko nepastāstītu, kad Tev vairāk laika. Citādi raksti tikai vajdzīgo un nedaudz rindiņās, kā izgājušo vēstuli, tā man ļoti patīk. - Atsūti arī rēķinus, ko Tu biji solījis. Esi daudzreiz sirsnīgi sveicināts. Tavs Rainis. 234. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 2. maijā Mīļā, labā, kā Tev nu iet? Vai labošanās iet vēl uz priekšu tikpat svarīgi, par kilu nedēļā? Tad gandrīz varētu kādu mārciņu veselības mums atsūtīt. Mums darbu notraucēja viens negaidīts ciemiņš, svešs. Labāk būtu bijis savējs, bet Tev jau ārsts neļaujot braukt. Pie mums vienu nedēļu bij slikts, tad labs laiks; vakar atkal lija, bet šodien jau spīd saule. Laikam pie mums taču ir labāks nekā citur. Kā iet Brencim? Kad tik Tev nevajdzētu atkal viņu sūtīt savā vietā. Sirsnīgus, mīļus sveicienus no abiem (Elza, kā jau parasti, aprīlī atkal vājāka). Saņemies un turies veselībā! 235. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 10. maijā Mīļo, labo, vēl man nau pienācis sen solītais eksemplārs no «U. u. N.» ar Dubura piezīmēm; termiņš būs laikam 2 vai 3 reizes apkārt, un Duburs gan atkal slims. Žēl viņa ir, grūti viņam iet ar pastāvīgo slimošanu un vārgšanu, un mēs viņam visvairāk varam līdzjust, jo arī no tā paša ciešam. Bet ko lai darām ar to lugu? Vai viņš nevar izdarīt tos pāris visvajdzīgākos strīpojumus - to jau nebūs daudz, t. i., tādu vietu, kuras aiz inscenēšanas neiespējamības, tehniskā vai finansiālā ziņā, jāatstāj? Vai nevar uzdot sīkākos darbus izdarīt Mierlaukam? Kad D. vēl vairāk saslimtu, tad tā kā tā: viss būtu jādara Mierlaiikem. Atbildi man uz šo labi aši. Tad, kā ir ar lomām? Kas spēlēs Spīdolu? Tija ir veca un rutinēta aktrise; uzreiz tiek no Asara slavēta Lilija Ērika. Vai tā ir atkal intriga no Asara? Jeb vai Lil. Ērika tiešām spēj? Atraksti man, mīļais, pats savu spriedumu par L. Ēriku, kuru es personiski neesmu redzējis. Man jāzin par šo visu. Tad, kas ir ar B. Skujeniek angažēšanu? Nolemta tā ir no pilnas sapulces, vai jau arī izdarīta? Ja nē, tad par ko nē? Vai no galvenām lomām sistemātiski tiek atbīdīti labākie spēki, tā Muceniece, tā Tija, tā B. Sk., lai lugai kaitētu? Un, ja tā būtu, ko es negribu ticēt, tad kam tur tā intrese? Vai te arī atsaucas strīdus starp demokrātiem un strādniekiem? - Ja satiec Pīpiņu, pajautā; kādēļ netiek maksāts honorārs no «J[aunās] D[ienas] L[ap]as» par «Z. zirgu»? Kā labi iet ar «Zirga» drukāšanu? Paliec daudzreiz mīli sveicināts no Tava Raiņa. 236. H. SIMSONAM Kastaņolā 1910. gadā, ap 20. maiju Ļoti godāts kungs! Jūsu sirsnīgā vēstule mani ļoti iepriecināja, varbūt vairāk, nekā Jūs domājat, un arī citādi, nekā sagaidīsat; Jūs man atļausat par to vēl kādus vārdus vēlāk, bet tagad - Jūs kā matemātiķis neņemsat man ļaunā, ka lietišķību stādu visaugstāk - vispirms veikals: «Kultūrai» Rīgā minēju par Jūsu Tokviļa tulkojumu, - viņi ir ar mieru, grib to darbu redzēt, aizsūtat to, ja tas Jums nau citur nodots. «Kultūrai» gan maz naudas, bet viņai taču sanāk no strādniekiem, viņa izdevusi nupat Gortera «V[ēsturisko] materiālismu», tur arī ienāks nauda, un maksāt «K.» solās labi, līdz 15 rbļ. par loksni. Adrese: A. Deslau, Rumpenhofsfr. 25, Q. 18; ja nē, atsūtat man, es izdarīšu tālāko; visādā ziņā atbildat man, vai var uz Jums cerēt. - Un te es esmu jau arī tuvu tam, ko gribēju no sākuma teikt: kādēļ tā priecājos: Jūs esat jau sākuši to lielo darbu, par kuru sajūsminājāmies jau pērn, Jūs esat jau notulkojuši darbus un izstrādājuši terminoloģiju tām pamata zinātnēm, kuras pie mums gluži novārtā un bez kurām taču mēs nevaram tikt Eiropā un ārā no «aziātības un salašņu zinātnēm», kā pareizi sakāt. Tie tulkojumu plūdi pie mums un krieviem bij diletantisms un vairāk [tālākā teksta trūkst]. 237. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 21. maijā Mīļā, labā Nīna, kā Tev nu nabadzītei iet grūti! Tāda svārstīšanās veselībā nāk no nervozitātes; tā varbūt Tev ir pate pamata kaite, kā arī mums, un uz viņas tad attīstās citas. Mēs nupat pārlaidām ļoti grūtu nedēļu, bij tik auksts un lietains, kā ne pat februārī; esot bijuši tie četri ledus vīri (svētie). Citi atkal teicas, ka tas viss nācis no Polārzvaigznes (t. i., komētas), jo tik auksts tik vēlu neesot nekad bijis. Elza vēl ļoti novārgusi no pēkšņās laika pārmaiņas. Tagad ir atkal diezgan silts, līdz 17°; bieži vēl apmācas, bet gan jau nu būs labs, kad tik netiktu pārāk karsts. Kā tu nu, nabadzīte, darīsi? Cik ilgi Tev vēl ir Tavs urlaubs? Esi no mums mīli sveicināta un skūpstīta un izveseļojies aši. Tavs J. 238. RĪGAS KOOPERATORU BIEDRĪBAS VALDEI Kastaņolā 1910. gada 21. maijā Jūsu godinājošo uzaicinājumu līdzi strādāt pie «Līdumniekan» saņēmu nupat un steidzos tūdaļ Jums paziņot, ka lielāku darbu, kādu Jūs vēlējāties, piem., «Par laukstr. kooperāc. Itālijā», nevarēšu solīt. Gan jau gadu atpakaļ biju nodomājis tuvāk iepazīties ar šo jautājumu uz vietas (kura nau attāla no manas), bet arī šogad diemžēl nevarēšu izvest šo nodomu. No A[spazijas] būs kādi dzejoļi. Kad «Līdumnieks» varēs lietot arī tādus, kās neattiecas kooperācijas ideju; var būt arī kāds beletristisks raksts. Ka Jūs esat griēzušies pie manis, to es pieņemu par aizrādījumu, ka «Lidumnieks» atļautu vietu arī rakstiem, kas slēdzienos nesaietos ar «Līdumnieka» virzienu. 239. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1910. gada 29. maijā Mīļo, labo Jānīt, gadījās man divi ciemiņi, viens pakal otram, notraucēja darbā un bij jābrauc apkārtceļojumā. Tā man pazuda vairāk nekā trīs nedēļas, nepaspēju Tev uzrakstīt atbildes, un no visa palika pāri tikai liels nogurums. Man bij liels prieks, kad saņēmu Tavu sengaidīto vēstuli, un nu vajdzēja nākt tādam gadījumam! Bet saproti, dārgo, un atvaino, un, kad jel kad nāktu līdzīgs gadījums mums vienam vai otram, - viņi jau nāk ik dienas -, tad turies pie viena: «Ir laikam kāds starpgadījums, nau nekas ļauns domāts». Tā es daru, aiztaupu sev daudz grūtību, un beigās vienmēr paliek taisnība tādai atvainošanai, kad tik visumā pazīsti savu draugu. Un es domāju, Tu mani pazīsti nepazīdams, tāpat kā es Tevi. - Šī Tava vēstule man ļoti pa prātam, jo par daudz lietām, sevišķi par viņu savstarpējo sakaru, dabūju še skaidru pārskatu, visi sīkumi tiek iecelti lielās rubrikās. Viņa apstiprina man arī to, ko, no tālienes un teorētiski apskatīdams, biju nopratis: proletariāts sāk nošķirties no sīkbirģeliem, demokrātija sadalās, kopā iešana pamazām tiks retāka. Es biju pat domājis, ka tas notiks vēl ātrākā tempā, man nau tik tieši un gaiši priekš acīm, kā jums dzimtenē, tas, ka pate reakcija spiež ilgāk kopā dažādos elementus demokrātijā caur legālas darbības ierobežošanu. Tā izskaidrojama kopdarbība pie teātra, Kultūras biedrības, atturības biedrībām. Sevišķi ārkārtīgs fakts ir, ka str-ki teātri, mākslu vispār padarījuši par savu lietu; tas nau nekur citur tādā mērā, kā pie mums, latviešiem. Vācu strādnieki nekur neuztura savu teātri, ir pasākumi belģiešiem un frančiem; pat krievi, kuri līdzīgos apstākļos kā latvieši, mums še pakal palikuši. Mēs no savas «Not» esam iztaisījuši «Tugend». - Es saku to visu tik tādēļ, ka tas attiecas itin tieši uz mūsu mīļās Birutiņas jautājumu. Es domāju, viņas lieta nau personiska, bet vispārīga. Jāatzīst, ka tagadējos aprobežotos sabiedriskās dzīves apstākļos teātrs, tāpat kā kultūras biedrība, ir jāpielīdzina komunāliestādēm un domei. Kā pēdējās jāiekaro, tā arī teātrs. Līdz ar šādu uzskatu daudz kas grozīsies pie uzstāšanās sīkumos; kliķes intrigas tiks par politisku lietu; personisku pretnieku sīkie dūrieni zaudēs savu riebumu tā apziņā, kam viņi jācieš. Mūsu mīļajam cilvēkam tiks noņemtas nevajadzīgas ciešanas: ilūzijas, personiskas šaubas, personiski apvainojumi. Sāpes paliks, bet viņas tiks celtas lielumā. Tūkstoši laikam saka to pašu, ko mēs: «Biruta mums tik mīla»; tas negaidītais aizstāvis, par kuru Tu raksti, kas bij atnācis pēc sapulces, tas liecina to pašu; ka tādus mēs atrodam savā ceļā, tas ir mūsu lielākais un laikam gan vienīgais gandarījums. Un visi viņi kopā saka atkal to pašu: vienīgais mierinājums mums tas, ka mēs savas lietas vietā liekam vispārēju. Es zinu, ka tas ir grūti, ka no sākuma liekas nepietiekoši, un lielākais žēlums, ka tas jāsaka sievietei, kuras organisms jau ir vārīgāks, - bet Biruta ir izvēlējusies grūto celu, un tagad viņai var palīdzēt tikai uzskats, ka visa lieta ir vispārēja, un vēl Tu, dārgo, ar savu mīlestību ik dienas. No šī uzskata tad es teikšu, tāpat kā Tu: Birutai jāpārvar savs riebums un jāiet karot pret intrigām, jāiet un jāprasa: lai dod kontraktu, kas sapulcē solīts: lai dod lomas. Tad lietai jānāk presē: nau teātrs turējis solījumu strādniekiem, nau angažējis; jāpiespiež caur atklātības balsi. «Dz[īvē]» bija labs artiķels, bet ar to vēl nepietiek, jāpastāv kā uz savu tiesību: uz angažementu. Tas jau bij vienīgais strādnieku delegātu prasījums, un tas netiek izpildīts. Tas bij arī mans prasījums, es vēl priekš dažām nedēļām atkal rakstīju par to Ķirpēnam, bet atbildes nau. Es visiem citiem arī esmu izrakstījis loksnes, bet atbildes nau. (Ķirp[ēns] ir mans vecs draugs, apejaties ar viņu saudzīgi, viņš ir tik lēns.) Tādēļ tiek vai nu nemaz, vai gausi darīts ar «U. u. N.» ierīkošanu. Jau 1 ½ mēn. kopš solīts man strīpojumu saraksts lugā, bet vēl nau; viņa dēļ Alun. nevar taisīt mūziku. Prasīju pēc lomu izdalījuma, neatbild. Tas nozīmē, ka vēl ne domāt nedomā sākt iestudēšanu. Tātad pa vasaru negrib taisīt mēģinājumus, tātad domā piepeši sezonas sākumā ar 2 mēģinājumiem uzvest lugu kā kaut kuru reālu lugu. Tā ir Asara sistēma, un to teātrs pieņēmis. Tādēļ viņi uzved tik daudz lugu un tik slikti, viņi grib imponēt, ar jaunu programmu ik dienas, kā kaut kurš kinematogrāfs. Priekš strādniekiem tas viss ir diezgan labs, ko tie saprot no mākslas. Sīkbirģeļi tikai aizmirst, ka taisni strādnieki ir tie, kas prasa mākslu, un tikai strādnieki. Es par to tāpat esmu norakstījis visiem stīvus pirkstus, bet ko es no šejienes spēju pret šlendriānu un sīkbirģeļu praktikumu. Tev, dārgo Jānīt, varbūt arī nederēja izstāties no valdes, jo nu nau neviena no strādnieku puses, kas tos kungus kontrolētu un bikstītu. Es zinu, Tev bij svarīgi personiski iemesli, bet varbūt tie taču varēja atkāpties lietas priekšā. Valde uz maniem vēlējumiem tā reaģē, ka Birutu neangažē un Mucenieci atlaiž; jāpaliek pāri tikai diletantismam! - Ko tur darīt? galvenais pretspēks var būt tikai strādnieki; tie lai dara spiedienu uz valdi caur saviem delegātiem, jo, kad atkrīt strādnieku pabalsts, ko tad viņi darīs? Tad vajga presē rakstīt, izmantot to pašu «Dz.», varbūt arī «Laiku», kad iznāks. Visu vajga vilkt atklātībā, jo lieta ir atklātības lieta. Priekš «U. u. N.» strādnieki visvairāk ziedojuši; viņiem tiesība prasīt, lai tad arī luga tiek iestudēta, lai tiek ņemti krietni spēki, lai ievēro rakstnieka vēlējumu un dod Laimdotu Birutai. Es no šejienes varu tik bombardēt ar vēstulēm un pēc šīs rakstu tūliņ atkal komisijai. Man pēdējais ierocis paliek lugas atpakaļņemšana, bet tur līdzi jārunā strādniekiem, bez viņu ziņas es i atpakaļ ņemt nevaru, jo es nevaru viņus nekā devējus apvainot. Tu redzi, arī no šīs puses tā ir atklātības lieta, un es ceru stipri, ha strādnieki nelaidīs «U. u. N.» uzvest negatavu, jo tā ir viņu luga divkāršā nozīmē. Pieprasījumi presē par lugas gatavošanu būtu labi vietā. Savu iekaroto pozīciju teātrī strādniekiem nederētu atstāt; birģeļi vieni no teātra iztaisīs balagānu un kinematogrāfu, un strādniekiem būs aizsprostots viens izglītības avotā. Vieni paši ar saviem līdzekļiem strādnieki atkal nespēj uzturēt teātri, un tomēr tas jo vairāk vajdzīgs tagad, kur nau cita nekā. Vēlāk viņiem būs jāiekaro tāpat pilsētas III teātris. Caur kopēju darbību teātrī un citur klasu nošķiršanās tiks vēl paātrināta, jo strādnieki skaidrāk redzēs, kā šķiras viņu no birģeļu intresēm; viņi redzēs, ka ir iespējami tik uz laiku līgumi par zināmām lietām. Nošķiršanās, es redzu, itin gaiša tikusi nupat «Kultūrā». Tā būs arī ar studentiem un filistriem, arī tur vienos un otros būs divas šķiras. Ar intresi dzirdu arī par nodomāto izdevēju sabiedrību, kad tik nu izdotos, es varētu viņai arī ko piedāvāt. - Es redzu, ka esmu par daudz ļāvis vaļu savam uztraukumam un rakstījis par ātru un vispārīgi, bet vispārība jau ir mūsu personiska lieta. Uzturi tikai pie spēka un spirgtuma Birutiņu, nenokaujies par daudz pats, strādādams priekš atklātības, maizes un izglītības reizē, gan jau tad ies. Bet vispirms mums tagad vajga, ka Biruta tiek angažēta ar preses, ja ne citādi, tad jūlija sapulces, palīgu. Neļaujaties abi sarūgtināties caur intrigām un preses uzbrukumiem. Labi būtu, ka valdē būtu kāds no strādnieku puses. - Nu vēl pie ardievām ļauj Tev izteikt, ka man liels prieks par Tavu noteiktību uzskatos, par pilnīgu garīgu nošķiršanos un patstāvību. Birutiņai šoreiz tik daudz mīļu sveicienu, esmu par daudz noguris, lai viņai vēl kādu uzrakstītu. Sveiki. 240. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 29. maijā Mīļo brālīt, vēstuli saņēmu ar visām labām ziņām un ar paldiesiem. Kad Tev jāmaksā grunts nauda tūliņ, tad jau dari to un tik iekārtojies, ka mūsu dēj Tev tur nepietrūktu. Jo mēs tik tagad savelkam naudu kopā, lai varētu sanatorijā iet (t. i., Elza viena). Man žēl, ka atkal Tev nepatikšanas ar to Tūteri «Z. zirga» dēļ. Tu nebiji rakstījis, ka saņēmis, tur tas pirmcēlons tai vainai. Es atkaļ dikti errojos, ka dienlapnieki jau sen nodrukājuši «Zelta zirgu», tik lēti paņēmuši un nu negrib samaksāt pat to mazumu; to es Ķ[irpēn]am teicu, jo viņš jau rūpējas par «Z. zirga» izdošanu grāmatā. - Kā nu ir par citu grāmatu izdošanu, par ko runāja Tev Kr[e]pl[irls]? Kad nauda tiešām ir gatava priekš izdošanas, tad man šādi plāni: 1) jauna grāmata: dzejoju krājums, 2) «U. u. N.» jaunizdevums; par pirmo izdevumuu, kurš vēl nau laikam izpārdots, es neesmu ne kapeikas honorāra dabūjis, tāpat gājis kā ar «Virpuli». Tātad es izdotu priekš sevis arī, lai no «U. u. N.» nebūtu citiem vien labums, kā līdz šim. Grāmatu varētu izdot lētāku, un tad to pirktu, jo taisni tagad ir un būs vēl par viņu publikā intrese. Šis plāns ir šim brīžam tas labākais un ienesīgākais. 3) Ir jāizdod pārgrozīta un sastrīpota «Kl. grāmata»; man ir oficiālo strīpojumu saraksts atrakstīts. Kad Tev ir vaļas, padomā par šiem plāniem, parunā ar Kr. un «T. N.» izdevējiem un atraksti man, - Priekš «Kultūras biedrības» pēc vienas nedēļas (jāpārraksta) piesūtīšu Tev tulkojumu no kāda paziņas: «M. ekonomiskās mācības»; būs tik viena daļa priekš iepazīšanās ar tulkojuma īpašībām. Tad arī «Kultūra» lai paziņo, vai der un cik viņa maksās. Abi tulkotāji ir pratēji. - Kad būsi mamiņu saticis, paraksti, kā viņai gājis ar veselību, vai viņai ir kāds, kas varētu ko palīdzēt, kad tiek piepeši slima? Vai ar mājeniekiem viņa mierā? Kā ar maksāšanu? Svētku piemaksu Tu neaizmirsīsi viņai nodot. - Kad Kr. apdrošināšanas biedrībā ir labāki noteikumi, tad var arī pārvest turp un pazemināt summu uz 4000r., tā starpība no 500 r. nau tik liela. - Klāt pielikto vēstuli nodod personiski Dambekalnam, kad tiecies ar viņu. - Esat nu abi mīļi sveicināti un skūpstīti. Elza nejūtas atkal labi, laiks bij mainīgs. Paliekat veseli! 241. P. ZĀLĪTEM Kastaņolā 1910. gada 1. jūnijā Mans vecais draugs, kad Tu gada sākumā aicināji mani līdzi strādāt pie «M[ājas] V[iesa]» un pēc tam 4 mēnešus vadīji to bezpartejiska laikraksta garā (ko es biju licis kā noteikumu līdzdarbībai), tad es jau saku gatavot šo to, ko «M. V.» iesūtīt uz jauno pusgadu. A[spazija] jau agrāk nosūtīja dzejoļus. Es brīnījos, kādēļ Tu nedrukāji agrāk V. E[glīša] «Pelēko baronu», jo tas taču, domājams, būs pozitīvs darbs, ne polemika. Nu Tu piepeši esi pārgrozījis «M. V.» virzienu, attiecies no bezpartejības un licis pirmā vietā visasākā veida polemikas rakstu rindu. Es varēju cerēt no Tevis, veca drauga, ka teiksi man kādus atvadīšanās vārdus, bet, kad Tu to nedarīji, tad saņem no manis šo sveicienu; es Tev nekad neaizmirsīšu to gadījumu, kad Tu man izpalīdzēji. Martā A. bij sūtījusi dzejoļus, kurus D[eglavs] bij noturējis pie sevis divus mēnešos (viņš rakstīja priekš nedēļas, ka nu tik Tev tos nodevis), tagad Tu [tos] vairs nevari uzņemt «M. V.», kur nu drīz laikam nāks arī tieši uzbrukumi mums. Bet, lai kāda būtu Tava tāļakā gaita, es tomēr atminēšu tik labo. Paliec vesels. 242. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1970. gada 2.-4. jūnijā Mīļo, dārgo, Tava vienkāršā, gandrīz neredzamā, bet tik dziļā sirsnība mani gluži aizkustināja. Es biju dikti uztraucies par to lielo naudas izdošanu Duburam par neko, Tava mīlestība mani atkal apmierināja, un nu tik paliek pāri lielais žēlums, ka Tu vai kāds cits no teātra komisijas nerakstīja man pirms Dubura iekārtojuma nopirkšanas. Varēja atsūtīt telegrammu man, paziņojot itin īsi, ka D. prasa par savu darbu 229 r. (Es par «U. u. N.» no «M. Viesa» dabūju 217 r., no grāmatas izdevēja nekā.), kaut gan viņš agrāk bija solījies to izdarīt par velti. (Man bij tā atmiņā, bet varbūt es maldos?) Pēc tādas telegrammas saņemšanas es būtu visādā ziņa atbildējis, ka D. priekšlikums bez apdomas jāatraida. Savā pēdējā vēstulē es jau Tev rakstīju, ka nevaru uzņemties atbildību par lieliem izdevumiem, kad D. brauktu šurp; kā nu es būtu atļāvis izdot tik daudz naudas par sastrīpojumu!? Visi nes upurus, nesamērojami lielākus upurus nekā D. ar savu pāra dienu ilgo darbu pie strīpojuma, - ar sajūsmu vien es domāju uz dāvātājiem un pabalstītājiem, uz tiem, kas aģitēja ha strādnieku biedrībām priekš «U. tr. N.», uz darbiniekiem komitejā, - un kurš tad no visiem ir prasījis samaksu? Turklāt D. bij solījis pat pārlūkot režiju (kas taču daudz lielāks darbs) par velti. Kad nebūtu bijis šis solījums par velti (vismaz man liekas, avīzēs lasījis par to), es būtu gludi atsacījies no D. pakalpojumiem; es domāju, ka viņam tāda pat mākslas intrese kā Kugam. Būtu jūs, kāds no komitejas, vismaz kaut ko teikuši par šo materiālo atlīdzības jautājumu! Šī nesarakstīšanās mani visvairāk uztrauc, un nu redzamas viņas bēdīgās sekas kā lieli materiāli zaudējumi. Tur atkal savukārt laikam vainīgs Hermaņa uzskats, ka autoram nau nekādas daļas gar viņa darbu. Bet nu nelaimīgais D. iekārtojums! Man jāsaka, ka viņš ir nepietiekošs. D. izrādījis visus no sēdes laukā un visu lietu iztaisījis pat lielu noslēpumu (blakus minot: komitejai kā atklātības iestādei būs bijis diezgan neveikli no pirkt aizklātā sēdē sastrīpojumu, kuru turklāt neviens nau redzējis! Tā ir nepiedodama rīcība no D., tā piespiest!!). Nu, patiesībā tur nau nekāda noslēpuma strīpojumos. To es ar laikam Tev tiku rakstījis, ka visa mana vēlēšanās redzēt iepriekš strīpojumus dibinājās tikai uz to: redzēt, vai teksts nau no D. pārāk sagraizīts, vai nau nocirpti veseli skati un cēlieni. Un no tādas pārākas apcirpšanas es atkal baidījos tikai tādēļ, ka D. mēdz rīkoties ar tekstu pārāk patvaļīgi (piem., viņš A[spazi]jai bij daudz sastrīpojis, «Vaidelotē» pārtaisījis svētnīcu par birzi u.t.l., Niedram «Zemē» laikam veselu cēlienu nogriezis u.t.l.). Še tūliņ jāsaka, ka D. šoreiz ļoti maz strīpojis un es esmu velti baidījies. Es biju gribējis aizsargāties, lai man par daudz neapcērp, nevis gribējis kādu pārstrādājumu tekstā no cita. Jūs laikam to visu neesat sapratuši un maksājuši to lielo naudu D-am tikai, lai ātrāk ietu uz priekšu inscenēšana un lai labāks iznāktu iekārtojums. Nu par pašu D, iekārtojumu: tas dibinājas atkal viss uz D. agrākām domām, ka «U. u. N.» jābūt operai. Es pret to jau rakstīju gari un plaši. Tagad D. piekāpies uz pusceļa, iekārtojis ne vairs pilnīgu operu, bet ¼ daļu no lugas pārtaisījis par melodrāmu (no 130 lapp. ir 30 ar melodrāmu un mūziku). Bet taisni šī melodrāma man nepieņemama. Tad jau labāk opera, tagad iznāk ne cepts, ne vārīts kompromiss. Pate melodrāma ir stipri novecojusies, ir pārejas forma uz mūzikas drāmu, kā to izvedis Vāgners; visas pārejas formas ir nepilnīgas. Sevišķi kaitīga lugai būtu melodrāma 5. cēliena beigās, kur viņa tik atšķaidina lugas dramatismu, mūzika pārskan runāto vārdu. Nepieciešama mūzika no Alunāna man ir tikai: 4 dziesmas un 1 dejas mūzika. Ja teātra komiteja pate vēlas vairāk mūzikas, domādama, ka tas kā ārējs līdzeklis (tāpat kā skaistas dekorācijas) palīdzēs lugu darīt patīkamu publikai, tad es tam padošos, bet 5. cēliena beigās nekādā ziņā nedrīst būt melodrāma. Es esmu tanīs domās, taisni pretēji D-am, ka vispār visās stipri dramatiskās vietās melodrāma ir taisni nosmacējoša un dramatismu iznīcinoša; arī 4. cēlienā melodrāma būtu vairāk kaitīga (Spīdolas dziesma gan vajdzīga). Bet par to laikam man vajdzēs uzrakstīt vēlreiz sevišķu lapiņu t[eātra] komisijai. Vēl par D-a vēstuli ar aizrādījumiem. Tu domā (un ar pilnu tiesību varēji domāt), ka tur būs aizrādījumi par «U. u. N.» iekārtošanu. ¾ daļas no vēstules runā tikai par «Vaidelotes» inscenēšanas vēsturi, un pēdējā ¼ daļā ir par «U. u. N.» man patīkami aizrādījumi, piem., par aktieriem, dažādiem apstākļiem, bet tam visam nau naudas vērtības un par to visādā ziņā viņš nau ņēmis to honorāru. - Ko nu tagad darīsat ar D. strīpojumu, es nezinu. Vajdzēs tā kā tā man un Mierlaukam izstrādāt vēl citu režijas grāmatu. Vispirms jau vajdzēs taisīt citādus strīpojumus, jo D. nostrīpojis, piem., darba dziesmu (77. lapp.) un vārdus par Rīgas piederēšanu viņas cēlējiem (125. lapp. Spīdola). To gabalu vietā jāstrīpo citi, mazāk nozīmīgi. Tad būs laikam jāstrīpo arī vairāk, nekā D. strīpojis, kad nāks tik daudz mūzikas, kā D. apzīmē. Tagad es aizsūtīšu visā drīzumā, pēc 2-3 dienām (pašulaik A. palikusi slimāka, piemetusies kā komplikācija vēl influenca), sīku apzīmējumu, kuras vietas var vajadzības gadājumā izlaist, un pretī es lūdzu, lai tūliņ pēc šīs vēstules saņemšanas komisija apspriež, cik daudz gabalu N. Alunāns liks mūzikā un cik tas maksās. (Par maksas augstumu lūdzu man ar paziņot; es baidos no pārāk lieliem izdevumiem.) Kad ir jau zināms, cik būs mūzikas, tad lūdzu Mierlauka k. sīki aprēķināt un man paziņot, cik stundu ilgs izrāde ar mūziku? Cik daudz teksta rindiņu jānostrīpo nost, lai izrādes laiks nau par daudz ilgs? - Dekorāciju un mašinērijas pārmaiņas cēlienu starpā ir tā jānokārto un tad tā jāiemācās tehniskam personālam, ka neaizņemtu daudz laika, kas vajdzīgs tekstam un mūzikai. Es pilnīgi pa)aujos uz tehnisko personālu, viņš savas lielās spējas pierādījis, veikdams tik daudzās scēnās pārmaiņas «V. Tellā» normālā spēles laikā. Es nezinu, kam tur piekrīt nopelns, bet nopelns ir liels. Pāri par 4 stundām izrāde nedrīstētu vilkties. Tātad lai Mierlauks aprēķina, cik rindiņu teksta (ņemot vidēja garuma rindiņas) var normāli norunāt 1/4 stundā un pēc tā lai aprēķina visu spēles garumu. N. Alunāna k. teiks, cik mūzika aizņems laika; ja teksts un mūzika kopā par daudz gari, tad var arī no mūzikas nolaist (mazāk gabalu komponēt, jo nepieciešama mūzika ir tikai 4 dziesmām); no teksta daudz nolaist nākas grūtāk, var lēti zust sakars. Šos aprēķinus lai izdara tūdaļ! (Pielikšu tūdaļ še klāt nepieciešamās dziesmas! Koris 56. lapp., Kāzenieku dziesma 57. lapp., Spīdolas dziesma 87. lapp. un dzīru dziesma 129. lapp. Tad vēl dejas mūzika pāris vietās. Par citu fakultatīvu koru izpildīšanu rakstīšu Mierlaukam.) Ko nu darīsat ar D. strīpojumu? Kad jau ir samaksāts un viņš nedod naudu atpakaļ, tad eksemplāru paturat sev, nedodat atpakaļ, būs vismaz dokuments. Bet varbūt ar viņu kaut kā salīgsat? Dekorāciju izdevumi 1500 r. (domāti taču laikam par gatavām dekorācijām, ne par skicēm vien?) nau pārāk lieli, kostīmi arī vēl nāks klāt (paziņo, lūdzams, arī, cik tie maksās); bet te taču ir faktiski ielikts liels darbs un materiāls; šie nau veltī izdevumi. Un Kuga taču drīz būs gatavs ar savu darbu. Visur jāsargās no liekiem izdevumiem. Labi būtu, kad varētu ar Mierlauku visus sīkumus pārspriest mutiski, bet tā maksa! Biļete vien būtu turp un atpakaļ kādi 70r., pase 25, uztura u. c. kopo līdz 150 rbļo. Tas ir par daudz. Iztiksim ar sarakstīšanos. Atsūti man 1 eksemplāru «U. u. nakts». Es savu, kas man ir jau še, ar piezīmēm nosūtīšu drīz Mierlaukam; lai viņš tāpat atsūta man eksemplāru ar savām piezīmēm. Par 1 ½ nedēļām būs pilnīgi gatavs Rīgā režijas eksemplārs. Nododat arī Mierlaukam manus aizrādījumus Kugam un t. komisijai par koru runāšanu. Mierlaukam tas jāizlasa. Tāpat viņam jāizlasa vismaz 3 reizes viss teksts sakarā, lai viņam būtu pilnīgs pārskats par visu lugas gājienu; tad lai viņš raksta savas piezīmes, tad tās saskanēs ar lugas garu. Es prasu ļoti daudz darba no praktiskā režisora; viņam pilnīgi jāpārvalda viss kopums un sīkumi. Un tad es viņam arī pilnīgi uzticēšos, kā es uzticējos Duburam, kamēr turēju cerību, ka viņš ņems režiju. Par Mierlauka darbīgo dabu ir tikai viens spriedums, to es pieņemu; darbs te ir no galvenā svara: kori ir briesmīgi jāiemāca runāt, ļaužu skati tāpat prasa briesmīgu studēšanu, arī atsevišķiem aktieriem būs tikpat briesmīgi jāiedzīvojas savās lomās, - es itin labi zinu, kad es prasu briesmu lietas, bet, kad mēs visi darbu darīsim apzinīgi, tad varam cerēt, ka briesmas pārvērtīsies par panākumiem. Saki Mierlaukam, ka es viņam nāku pretī ar pilnīgu cerību, un, kad viņš šo darbu izvedīs krietni cauri, - par kuru grūtāka līdz šim nau bijis latviešu skatuvē, - tad viņš arī uz visiem laikiem nodibinās savu režisora renomeju, labāko, kāda mums ir. Es būtu jau tūliņ rakstījis M. pašam, bet A. slimība mani stipri traucē (rakstu šo jau vairākas dienas); rakstīšu drīz. Nu vēl par sīkākiem jautājumiem: par mūsu honorāriem. Savādi ap dūšu gan ir, kad teātrs grib ietaupīt dažu desmit rublīšus no mūsu algas un tanī pat laikā izdod D-am par neko 200 rubļus. Bet ko lai dara? Visi darbdevēji ir vienādi, teātrs jāskaita pret mums arī par darbdevēju, un tie visi mēdz vispirms taupīt pie saviem strādniekiem. Es jau teātri nekad neiešu piespiest un izmantot grūtā brīdī, kā to darījis D. Un, pat vairāk, - kad jūs šoreiz lūdzat, lai mēs atlaižam no savas tiešām ne augstās procentu algas, tad lai arī tas notiek, bet vismaz zinat, cik maziski ir jūsu ietaupījumi no mūsu algas: par Jelgavas «Z. zirga» un «Gunas» izrādi, Tu saki, ienācis caurmērā 200 r. skaidri, tas būtu mūsu nolīgtais 10% honorārs 20+20 rub., un jūs atrausat 5%, ielaupīdami tādā veidā veselus 20 rubļus, lai segtu izdevumus no 229 r. Viens tomēr lai paliek: šāds precedents ar algas novilkšanu lai netiek par regulu! 10% lai paliek mūsu alga. Kad jūs arī turpmāk raudzītu to apcirpt, tad jau mums būs jāmeklē cits darba lauks. Tad jau krievu un vācu, un pat latviešu avīzes par rindiņām maksā vairāk, un darbs desmitkārt vieglāks. Bet galvenais: nau tādu pastāvīgu, pretīgu uztraukumu, kā ar teātri. Tu pats, mīļais, būdams smalks un jūtīgs cilvēks, ne velti sūdzies, ka, pie teātra darbodamies, esi «daudz, daudz pārcietis». To es ticu. Tikai rupjas dabas ļaudis ir tur savā elementā; lai tad viņi arī drāž savu kinematogrāfu: 12 lugas par mēnesi vai. diviem, kā nupat sludina «D. Lapa». Publikas garšu jau var ļoti ātri novest uz zemu līmeni. Bet es pie tā negribu būt vainīgs, tādēļ vēlreiz: es prasu arī priekš «U. u. N.» daudz mēģinājumu, 30 apmēram; to lai komiteja jau tagad zina. - Man ir vairāk iesāktas lugas, no kurām kuru katru varētu priekš nākošās sezonas izvest galā, A. tāpat, un, tiklīdz jutīsies atkal labāk, arī viņa pamazām strādās, - bet nau nekāda prieka, un, līdz ar «U. u. N.» nebūs panākts miers un nopietna strādāšana, man arī nebūs miera. Kad nu Skatuves biedrība atkal savu sapulci izlietos ķildā, -? - Prieks, mazākais, dzirdēt, ka ar 12 str-u b. priekšstāvjiem strādājat saticīgi kopā, un lai diespasarg dzirdēt, ka aizietu projām pats pašaizliedzīgākais, patiesākais strādnieks, - neņem ļaunā, ka es Tev to acīs saku, bet ko lai es daru, no Tevis taču dabonu zināt īsto stāvokli un patiesību, un Tu taču komitejā tas darbīgākais. (Raksti tikai īsāki un biežāki.) Kas būs pilnā sapulcē ar Birutas Skujniek jautājumu? Vai necelsies atkal? un kādēļ valde īsti lauza savu solījumu un neangažēja viņu? Kas tur tā īstā vaina? Kādēļ tā apvainoja tik daudz biedru? Kādēļ man atrāva labu. Laimdotas tēlotāju? un man nekā neatbild? Sekas var būt tās, ka liela daļa publikas būs opozīcijā pret lugu, un tas teātrim un man nau patīkami. - Jārunā te vēl par lomu izdalīšanu: teātra spēki visi ir samaitāti ar lielo kinematogrāfu, ar pāris mēģinājumu spēlēšanu, ar reālo lugu drāšanu, un taču arī nelietpratēji varēja redzēt, ka «Tells» un «Vaidelote» velk vairāk un turklāt audzina aktierus un publiku uz lielo mākslu; vajga būt jau skaidrai pornogrāfijai, kā Andrejeva «studentu dzīve», lai varētu vilkšanā mēroties ar «Tellu». Bet ko tur nu runāt, es apnicis. Tikai iedomājaties, kādas pūles vajdzīgas aktieriem, lai pamatīgi aizmirstu «studentu dzīvi»! Tātad es prasu, lai jau pie laika izdala lomas un lai galvenie spēki mācās un lūko iedzīvoties lomās. Lai Mierlauks man atraksta, kā izdalītas galvenās 5 lomas. Koriem ļoti daudz būs jāstrādā, un, tā kā to nevar pa vasaru, tad lai «U. u. N.» izrādes sāk oktobrī un visu septembri cauri lai studē kori. Par šo jautājumu man atbildat - Tu vai Mierlauks. Nu laikam reiz būtu viss par «U. u. N.». Par Tavām pūlēm pie «Z. zirga» mīļais, lielais paldies. Virsrakstam jābūt šādam, kā jau vairākkārt rakstīju: «Zelta zirgs, saulgriežu pasaka 5 cēlienos». Tātad nolaist nost to neveiklo piedēkli «ziemsvētkiem, meteņiem un lieldienām». Ja paspēšu, tad nosūtīšu vēl mazu (2 lapp.) ievadiņu, to varētu uz ekstrā lapiņas (no 4 lappusēm kopā ar virsrakstu). Kad pēc trim dienām to nesaņem, tad drukā vien tāpat; bez ievada; man tagad «U. u. N.» jāsteidz. - Kad jau no «Z. zirga» sāks nākt kādi ienākumi, tad varēšu pagaidīt vairāk arī teātrim, un viņš atmaksās, kad viņam nāks no «U. u. N.». Tagad mēs krājam daudz naudas priekš sanatorijas A-ai. - Kā būtu ar «U. u. N.» jaunizdošanu grāmatā? Izpārdota grāmata gan vēl nau, bet es no viņas nekā nedabonu, un lētāks izdevums tagad ietu. - Tāpat varētu izdot «Kluso grāmatu» pēc 4. sept., man ir saraksts par tiem gabaliem, kas oficiāli inkriminēti, tos tad nolaistu. - Bez tam man mazāks dzeju krājums. Kad Tev atliek laika, aprunājies par to. - Un nu paliec no mums mīļi, sirsnīgi sveicināts, mīļo, dārgo. Sveiks. Šī vēstule rakstīta vairākas dienas ar pārtraukumiem A. slimības dēļ. Gribēju un vajdzēja uzrakstīt sevišķi visu sakāmo komisijai, bet nespēju; atzīmēšu še pat to, kas ir komisijai lasāms priekšā (kas ar zilu zīmuli piestripots, par citu, kam vispārēja intrese, vari pats minēt) un kas ir tik priekš Tevis. Liels lūgums, lai Tu norakstītu man šo vēstuli ar zīmuli un atsūtītu man pašam priekš zināšanas, lai nau atkal viss no jauna jāizdomā un lai neaizmirstos, par ko ir rakstīts. Man tā pārāk daudz darba tagad. Rit nosūtīšu Tev vēstuli Duburam un teātra eksemplāru. Sveiks, mīļais. 243. J. DUBURAM Kastaņolā 1910. gada 4. jūnijā Ļoti cienījamais Dubura kgs! Jūsu laipno vēstuli (līdz ar «U. u. N.» eksemplāru) saņēmām ar lielu prieku kā sengaidītu ciemiņu. Tātad Jūs pašu kā ciemiņu še saņemt liktens mums šoreiz nau lēmis, un nez vai viņš to jel maz vairs kad lems. Toties vairāk mēs turēsimies pie Jūsu mīļajiem atzinības vārdiem, ko mums izsakāt, un pie Jūsu draudzīgajām jūtām pret mums, kuras mēs dalām pilnā mērā un kuras abām pusēm, Jums un mums, jaukajās senajās dienās palīdzēja mākslas jautājumos tik bieži vienoties. Lai viņas palīdz mums arī šoreiz. Vēstulēs izruna ir briesmīgi apgrūtināta, un mēs apbrīnojam Jūs un esam Jums visai pateicīgi, ka netaupījāt ne savas veselības, lai ļautu mums tik plaši un dziļi ieskatīties Jūsu mākslenieka dvēselē; es pats pārāk labi zinu, cik daudz nervu spēka un veselības prasa sarakstīšanās vēstulēm. Vienu cerību mēs smejamies no Jūsu vēstules, ka Jūs vēl esat stiprāks par savu vārgumu un ka mūsu tautai vēl nau jābaidās, ka Jūs izvēlēsaties vienu no elēģiskā moto izejām: no dzīves Jūs nedrīstat vēl bēgt, un, ka Jūs ar ikdienu neslēgsat līgumu, par to galvo Jūsu patstāvīgais raksturs. Pieliekat tik rūpes, uzturot savu veselību (veselība prasa sev tagad arī mūsu lielākās rūpes, sevišķi, attiecoties uz A[spaziju], kura nevar un nevar atlabt). Man vēl ir sevišķs, egoistisks iemesls vēlēt Jums labāko veselību, jo viņas trūkums man jau ir laupījis vienu jauku cerību pēc otras: pirms - ka Jūs uzņemtos praktisko režiju, un nu arī to, - ka pārlūkotu režiju. Atlika tik pāri lugas īsinājums un iekārtojums, kuru es biju iedomājies līdzās ar režiju vai tās pārlūkošanu, lai būtu vairāk vienības; un te nu atkal draud iznākt pārpratums, jo Jūs, ņemot «U. u. N.» galvenām kārtām kā operu, esat vislielāko vērību piegriezuši muzikālai daļai. Īsinājuši Jūs esat maz, varbūt par maz priekš daudzuma mūzikas; bet par īsinājumiem vēlāk. Es biju rakstījis, ka vēlētos «U. u. N.» ņemtu kā lugu; tam nākdami pretī un reizē gribēdami paturēt arī operas raksturi (jo Jūs esat abu mākslu meistars: dramatiskās un muzikālās), Jūs esat izšķīrušies priekš melodramatiskās formas kā kompromisa. Melodrāma tiešām jau pate savā būtībā ir kompromiss, maisījuma un pārejas forma, kura izvesta galā tikai mūzikas drāmā. Es esmu pretī melodrāmai (lūk, spalva netīšām uzrakstījusi melu drāma). Drāmā viņai, manis pēc, nebūtu nemaz vietas jeb vai tā būtu ciesta tik ļoti reti, un tad arī tikai maigās (labāk: sentimentālās) vietās, nekad ne stiprās, dramatiskās. Tādēļ es nekādā ziņā negribu melodrāmas 5. cēl. beigās (139.-141. lapp.). Mūzika, arī klusākā, pārskan runātos vārdus un vismaz novērš uzmanību. Otrkārt, mūzika iespējama drāmā tikai ar viegli apjaužamu, reālu cēloni, tātad reāli pamatotās dziesmās un dažādās skaņās, bet ne kā irreāla pavadone reāli vārdos izteiktām jūtām un notikumiem. Operā vai mūzikas drāmā ir citi likumi, jo tur netiek nemaz tēlota reāla dzīve, bet mūzikā (abstraktās jūtās) ieceltā, tātad irreālā dzīve. Un īsti arī operā melodrāmai nau vietas, jo tur jau mūzika runātos vārdus nepavada irreāli, bet mūzika pate (kā dziedāts vārds) ir vienīgais izteiksmes līdzeklis (jo instrumentāla mūzika ir tik noskaņa vai ieskaņa dziedātam vārdam). Tātad, pēc mana prāta, runa un no viņas neatkarīga mūzika, reizē dotas, tikai traucē viena otru; pret dziedāšanu un reāli pamatotu mūziku man nau nekas pretī, viņa pat man ļoti pa prātam. Bet tad ceļas citi jautājumi: ja dod tikdaudz dziedāšanas, kā Jūs rakstāt priekšā (laba dziedāšana, protams, publikai var ļoti patikt), vai tad tas neaizņems daudz laika un vai nevajdzēs daudz vairāk īsināt tekstu, lai izrādes laiks nesniegtos daudz pāri normālam laikam? Un tad - cik tas maksās? Jums kā skaidram māksleniekam maksas jautājums nau no svara, bet teātrim un man tamlīdz viņš visur ļoti jāievēro. Es varu saprast Jūsu uzskatu, bet Jums jāsaprot arī manējais, tādēļ par to pāris vārdu. Priekš tām plašajām aprindām, kas J. teātri uztura, kas gadījumā bez tam vēl tik pašaizliedzīgi un uzupurējoši ziedojušas tik lieliskas summas «U. u. N.» uzvešanai, arī priekš J. teātra vadības un visiem līdzstrādniekiem, ieskaitot autoru, šis teātris un sevišķi šīs izrādes ir vairāk nekā kombinējums no mākslas un veikala, tā ir tautas lieta (tautas, kā mēs to saprotam). Ziedotā tautas nauda mums ir tik dārga, ka mēs viņas dēļ gatavi visur skopoties; jau agrāk J. teātris ir aplam saimniekojies, šoreiz es pats arī jūtos savu tiesu atbildīgs par viņas izdošanu; mēs visi zināmā mērā nesam upurus, no Jums, kas tagad J. teātrim nestāv tik tuvu, protams, to nevar prasīt, kaut gan, ja pareizi atceros, arī Jūs bijāt solījuši piepalīdzēt pie režijas darbiem par velti, ko es attiecināju arī uz piezīmēm un aizrādījumiem. Es dzirdu, ka tagad ir jau cēlušās balsis presē, kas Jūs būs gan sarūgtinājušas un kas izliek lietu tā, it kā Jūs būtu izmantojuši teātra spaidu apstākļus, savu honorāru par iekārtojumu nolikdami pārāk augstu samērā ar ziedoto naudu (1800 rbļ.). Plašākās aprindās šo nesamēru - sevišķi šinī izņēmuma gadījumā - nesapratīs, un tas var kaitēt Jūsu mākslenieka iespaidam; varbūt Jūs atrodat par iespējamu ko darīt, lai šis nesamērs un zināmas nepatīkamas jūtas zūd, - jo vairāk tādēļ, ka no Jūsu darba galvenās daļas, melodrāmas piemērošanas lugai, būs jāatsakās un darbs pie režijas grāmatas tālākas sastādīšana būs jāuzņemas praktiskajam režisoram un man, jo Jūs rakstāt, ka ar «U. u. N.» iekārtojuma priekšā celšanu t[eātra] komisijai ar sīkākiem izskaidrojumiem Jūsu darbs beidzas. Še arī vietā minēt vēl par īsinājumiem: es ar prieku atzīstu, ka Jūs ar sarkano zīmuli esat bijuši ļoti saudzīgi; tikai tās vietas, kuras nes lugas progresīvās idejas, es gan visādā ziņā gribētu atstāt nestrīpotas, - bīstamas viņas nau, jo grāmata jau 3 gadi iet netraucēta. Vajdzēs to gabalu vietā strīpot citus, mazāk nozīmīgus. Sīkumos esmu šur tur apstrīdējis strīpojumus, kur uz viņiem balstās atbildes. Te nu būšu varbūt izteicis vajdzīgāko par «U. u. N.» lietu; par daudz interesantākiem vispārējiem mākslas jautājumiem, kurus Jūs aizkustinājāt savā vēstulē, neatliek šoreiz laika (pašulaik man A. saslimusi ar influenci kā ļoti nepatīkamu komplikāciju). Beigšu tagad un ceru, ka Jūs ar senām draudzības jūtām uzņemsat visu; kas teikts, lai arī būtu varbūt pretējs Jūsu domām, jo viss teikts no tām pašām draudzības jūtām, un nebij prieks to teikt, bet drauga pienākums. Prieka vispār es gandrīz vairs nepazīstu, kopš jārunā par «U. u. N.». Paliekat veseli un esat mīļi sveicināti no mums abiem. Visā augstcienībā Jūsu Rainis. 4. 6. 16. 244. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 7. jūnijā Sirsnīgi sveiki! Saņēmām Jūsu mīļo vēstuli un naudas sūtījumu; par visu lielo paldies. Ko Jūs rakstāt par to lielo brīnumfontānu; kas sit bez apstāšanās un tik retam atpūšas jeb захлебывается, kas tiek no visiem aizurbts un dod, kamēr tiek sauss, - to mēs visu attiecinājām uz Jums, jo citādu tikpat brīnišķu fontānu mēs nepazīstam. - Septembra un oktobra dēļ nerūpējaties, ceram, ka «Zelta zirgs» nedarīs savam vārdam kaunu - un atvedis zeltu. «Dēmonu», «Borisu» un «Salam[eas] tiesnesi» izdodat, kad varat; es aizrakstīju Iniņberga kgam pēc kāda eks. no pirmiem. Ar drīzu «Saul. stūrīša» turpināšanu gan tā neies; A[spazija] pēdējās nedējās palika man itin slima; pienāca vēl influenca klāt. Tagad gan krīze būs pārgājusi, bet atspirgšana ļoti gausa. Tomēr strādāt A. ļoti grib, tagad sākusi vienu lugu. Viena liela nelaime, ka viņa tik ļoti ilgojas pēc dzimtenes. Kā tur palīdzēt? Viņa liek Jūs sirsnīgi sveicināt. Siltā atzinība no Jums, mīļais draugs, un no daudzām pusēm viņai dara labi, bet ilgas tikai pavairo. Paliekat veseli, atpūšaties savā atvaļinājumā un esat miji sveicināti. Daudz sveicienu draugiem. Sveiki! Atklātnes malā pierakstīts: Kautska «Ekonomiskās mācības» ir nu nodotas «Kultūras» biedrībai, redzēs, vai tā drukās. - Uz rudeni varbūt man būs kāds jauns dzejo]ci krājums. Varbūt arī «Ug. u. N.» no jauna varētu izdot un «Kluso grāmatu»: Sveiki! 245. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gadā, ap 10. jūniju Mīļo, labo, nosūtīju Tev šodien «U. u. N.» Dubura eksemplāru un manu režijas eksemplāru. Manu nedod Duburam, un ar Dubura eksemplāru darat, kā jums ir tiesības. - No Mierlauka neesmu vēl neko saņēmis. - Kostīmi, kā dzirdu, netiekot vēl gatavoti, tādēļ ka D. nebij nodevis savu režijas eksemplāru? Kas tad kostīmiem ar to par daļu? Kostīmi taču visādā ziņā jātaisa. - «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» lasu, ka Biruta Skujniek tikšot angažēta, lai neceļas pārpratumi, es izskaidroju vēlreiz: es negribu, ka kaut kurš izmanto J. teātri: kad. algas viņam sniedzas tik līdz 80 rbļ., tad arī B. Sk. nevar vairāk prasīt, un viņai jāapmierinājas ar pirmo lomu tēlotāju parasto algu. - «Zelta zirgs» lai skrien tāpat bez ievada, esmu par daudz noguris. - A[spazija] nu ir pārcietusi krīzi, jūtas vēl ļoti vāja. - «Zelta zirga» apakšvirsraksts ir šāds: «Saulgriežu pasaka piecos cēlienos». Paliec vesels, mīļais! 246. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 11. jūnijā Sirsnīgi sveiki! un daudz paldies par rūpēm par Трейланд grāmatu. Tā ir tā pati. Bet nu es esmu rakstījis arī citiem, uz Rīgu; un man atbildēts, ka no turienes piesūtīšot. Tātad, lūgtu, vēl pagaidīt ar apstellēšanu Maskavā; kad man neatsūta no Rīgas, tad es Jums rakstīšu un lūgšu izrakstīt no Maskavas. - A[spazija] sāk jau atlabt; viņa sūta Jums daudz labu dienu, un es tām pievienojos. Sveiki! Jūsu Rainis. 247. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 11. jūnijā Mīļo, labo, tiešām ir bijis pārpratums Jelgavas izrāžu honorāra dēļ; Tu nebiji minējis bruto ienākuma summu, un es biju pār tādu uzskatījis tos 200 rbļ. Kad nu bruto ienākums ir par «Zirgu» un «Gunu» kopā 1000 r. un izdevumi bijuši lieli, tad lai pietiek ar 5%; tāpat, kā jau rakstīju, no «Gunas» lai nāk 5% (pēc pirmās izrādes), tāpat no «Raganas», kā vecām lugām: Bet no jaunām: «Z. zirga» un «U. u. N.», pa 10%. Var cerēt, ka no «Z. zirga» grāmatizdevuma ienāk nauda. Es jau labprāt gribētu teātrim tā finansiāli palīdzēt, kad man tik ienāk no citurienes vajadzīgais. Tādēļ gribu lūkot, vai nevaru kaut kā izdot jaunu dzeju krājumu vai citu, kā Tev ,jau rakstīju: Jūsu rūpēšanos par «Zirga» izdošanu es jau ieskatu arī kā savā ziņā hono[rā]ru no tās pašas puses, kas balsta teātri. Es domāju vēl vairāk: kad labi ies ar «U. u. N.», ziedot arī no savas puses kādu % no kādas izrādes. Kas vien darāms, es darīšu. Man patīk, ka direkcija pirms aprunājas ar mani un nenospriež patvarīgi, tā mēs tiešām sekmīgi strādāsim kopā. Nebaidies arī, mīļais, kad Tev liekas, ka es uztrauktos; kad tik Tu izskaidro, tad jau. viss būs labi, jo no mums, no abām pusēm, ir laba griba. Tāpat es Tev visu teikšu. No «U. u. N.» es ceru Teātrim un arī sev labus ienākumus, tātad es gribētu, ka tā luga netiek nolikta, tāpat kā «Z. zirgs», tikai uz pēcpusdienām, bet ka tiek izrādīta parastās vakara izrādēs, kad nāk publika. - Atraksti īsi, bet drīz, kā izgāja ar Duburu. Lai Mierlauks atraksta, vismaz par «U. u. N.» izrādes garumu un par to, cik būs mūzikas. Tad tūliņ pēc mana režijas eksemplāra izskatīšanas lai atraksta savas piezīmes un jautājumus. Vai kostīmi top jau gatavoti? - Sveicini Liliju Ēriku no mums abiem un saki, ka mums būs liels prieks saņemt viņas ģīmetni un tā iepazīties ar «U. u. N.» tēlotāju. - A[spazija] vēl nau atspirgusi, es esmu apkrauts ar darbiem. Gaidīšu ziņas no Tevis un teātra. Paliec ar daudz labām dienām no mums abiem. Tavs [Rainis]. Varbūt Lilijai Ērikai būs arī kādi uzņēmumi no viņas Gunas, Saulcerītes, «Raganas», Mirdzas lomās; būtu ļoti patīkami tos arī redzēt. Sveiks. 248. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 11. jūnijā Mīļā, labā Nīna, kā Tevi moca tie dakteri! Vai tad nu viņi nemaz nespēj Tevi atkal padarīt spirgtu? Šoreiz Tev tik ilgi jāpaliek. Bet varbūt tad tomēr varēsim tikties, domājam atkal reiz pārcelties uz Cīrihu. Elza pašlaik cietusi influencu, vēl itin vāja. Mums visu mēnesi bij slikts un mainīgs laiks. Kad tiks atkal labi, tad sāksim viens otris kustēties. Darbs gan vēl arī negrib un negrib beigties, bet visam par spīti varbūt tomēr izdosies. Arī Jūs esat visi kopā nabadziņi, es viens tas stiprais. Atklātnes malā pierakstīts: Turies nu, turies, ka vari Tu tapt pa otru stiprinieku. Palieci mīļi sveicināta un skūpstīta. 249. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 18. jūnijā Mīļo, labo! šo pašu bridi saņēmu Tavu vēstuli un rakstu. Gribu vēl aizkavēt teātrim naudas izdevumus: nedēļu atpakaļ aizsūtīju Tev apdrošinātu manu «U. u. N.» režijas eksemplāru (līdz ar Dubura eksemplāru) un vēstuli. Apskatat nu direkcija kopā ar Mierlauku šo manu režijas eksemplāru un tad tikai izšķirat jautājumu, vai Mierlaukam jābrauc šurp! Varbūt M. redzēs, ka var iztikt bez braukuma, jo es esmu devis pēc iespējas daudz aizrādījumus; palīgā vajga ņemt arī vēl aizrādījumus Kugas kgam un to, ko rakstīju agrāk t[eātra] komisijai par operu un par koru runāšanu. Tāpat es esmu gatavs uz visiem, arī vismazākiem jautājumiem, katrā laikā, cik daudz arī nebūtu, dot visplašākās atbildes un aizrādījumus. Es domāju, ka ar to pietiktu un nevajdzētu naudu izdot, kuras jau tā ir maz. Apdomājat, 1) ka ziedojumi jau ir apstājušies, 2) ka teātrs briesmīgi riskē, tik daudz izdodams, 3) ka Mierlaukam būs pašam jānes materiāli upuri, jo, kā jau Tev rakstīju, ar 100 r. neiztiks, vajdzēs vismaz 120-150 r. (pase taču arī ir). Vienu es gan M-am noņemšu - apgādāšu pārtiku (dzīvokli dabūšu lētu par 40 kap. par dienu); bet taču viņam pašam būs jāpiemaksā. Jūs varētu darīt tā: dot līdzi tādu summu, kā es teicu, un lai viņš dod sīku rēķinu. Tad 4) vai teātra skauģi neizlietos to kā ieroci pret viņu, ka teātrs sūta pie «emigranta» savu direktoru? «J. D. L.», man liekas, jau velti bij par to rakstīts? Vai tur nemeklēs un neatradis ko neatļautu, kura dēļ varētu aizliegt pašas izrādes? - Visu to es no šenes nevaru apsvērt, to Jūs tur zināsat vislabāk, bet apdomājat to, ja neesat vēl darījuši. Citādi visu labu izdošanos! un es esmu ļoti pateicīgs t. komisijai par viņas lielajām, nenogurstošām pūlēm un lielajiem upuriem, un mīļo pretī nākšanu visiem maniem vēlējumiem. Ja taču nospriežat Mierlaukam braukt, tad še aizrādījumi: biļeti ņemt: par Varšavu caur[i] Vīnei (ir lētāk) uz Cīrihu. (Ja Rīgā var dabūt Rundreisebillett: Warschau, Wien, Zürich un atpakaļ, tad var būt, ka tas iznāk vēl lētāk; lai apprasās Rīgā.) Cīrihā nonācis, lai telegrafē: adrese: C[astagnol]a (pilsētiņas vārds), T[icin]o (kantona vārds) un famīlijas vārds (tā kā Tu man vēstules adresē), un Angekommens (līdz ar apzīmējumu Hotel tāds un tāds vai Hauptbahnhof, kad nau gājis hoteli, bet nogaida manu atbildi turpat stacijā). Tāda telegramma no 6 vārdiem maksās 50 santīmu (t. i., 20 kap.). Tad es atbildēšu telegrāfiski; kā braukt. Tuvākus aizrādījumus M. var dabūt vēl pie Kalniņ kga Bišu ielā N010, Āgenskalnā. Gala stacijā es pats būšu pretī viņu saņemt. - Tas laikam būtu viss par varbūtējo braukumu. - «U. u. N.» eksemplāru no Raņķa saņēmu. Par Tavu īso un ašo vēstuli ļoti priecājos; tā es -zinu visu vajadzīgo un neceļas nekādi pārpratumi. - Mūzika tātad maksā pa 20 rbļ. gabalā; bet nogaida manu atbildi turpat stacijā). Tāda telegramma redzēsat; ka daži mūzikas gabali ir strīpoti (piem., III cēl. jaunekļu - aizbraucēju kora dziesma); varbūt arī izrādīsies, ka 15 gabalu skaits ir par daudz (vilksies izrāde par garu), varbūt arī maksās par daudz koru sastādīšana, un tā varbūt mazināsies mūzikas gabalu skaits un atkritīs kas nost no honorāra. - Ar teātra komisiju esmu arī labi apmierināts aktieru spēku ziņā: Veics būs brangs Lāčplēsis, Bir. Skujniek - Laimdota, un nu man arī skaista Spīdola: Lilija Ērika atsūtīja A[spazijai] savu ģīmetni, un tur ir dzimusi Spīdolas tēlotāja. Priekš viņas tūdaļ aizlieku vārdu pie t. komisijas. Kritikas par viņu bijušas labas, un ceru; ka viņa veiks arī to briesmīgi lielo un grūto lomu. Nu es neklieģšu vairs pēc Mucenieces. Atraksti Tu pats savu privātspriedumu par L. Ēriku: vai ir pietiekoši liela auguma? vai labi; skaidri izrunā un dabiski deklamē pantus? Vai nau pārāk jauna? (Seja ir ļoti nopietna.) Vai ir jau vajadzīgā skatuves rutīna priekš tik lielas lomas? jau ir pirmā un lielākā loma, uz tās viss turas. Vēstules malās pierakstīts: Honorāru man šimbrīžam nevar vēl direkti sūtīt, jo Degl[avs] ir ļoti greizsirdīgs un ņemtu to ļaunā kā uzticības trūkumu. Daudz, daudz mīļu paldies Tev, manu dārgo. Sirsnīgus sveicienus. Es rakstīšu D-am, lai viņš aiziet pie Tevis saņemt to honorāru. Sveiks! 250. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gadā, ap 30. jūniju Mīļo, labo, man nau vēl pienākušas nekādas ziņas, vai kad M[ierlauks] brauks; nau arī M. piezīmes un jautājumu saraksts par «U. u.- N.» režiju. Es redzu gan, ka es vēl spētu rakstiski uz visu laikā atbildēt, bet M. un teātrs no savas puses rakstiski netiks galā jeb visu nokavēs. Tātad vislabākais ir, lai M. taču brauc; es viņu še izmitināšu un iekortelēšu uz vislētāko, tā ka viņš iztiks arī ar tiem pašiem simts rubļiem. Gala stacija ir Lugano. Atraksti, tiklīdz šo saņem, pāris rindiņās, kad viņš izbrauks. Varbūt J., teātrs uz dzied, svētkiem vai uz zin[ību] kom[isijas] vasaras sapulcēm izrīko teātri; tad lai brauc pēc tam, laika arī tad pietiks. - Tā kā Degl[avs] laikam izbraucis uz laukiem, tad vari šoreiz pats atsūtīt naudu. - Atsūti tad arī rēķinu. - Vai «Z. zirgs» iznāks uz zin. kom. vasaras] sapulcēm? būtu ļoti labi, jo citādi pa vasaru grāmatas nemaz nepērk; un es, domādams, ka tūdaļ iznāks, velti atsacījos no ievada uzrakstīšanas. - Vai «R. Avīzei» izdosies labi ar saviem svētkiem? - Jā, vēl ko: kad M. brauc, lai atved līdzi man parādīt skices no Kugas zīmējumiem: dekorācijām un kostīmiem «Vaidelotē», un, var, arī «Ug. u. N.». Man būtu no ļoti liela svara redzēt, Kuga izvedis to jauno latviešu stilu. Arī ģīmetnes no jaunajiem aktieriem: Kaktiņa (esot jauns labs spēks), tāpat Mirdza Šmithen, Amtmans un vēl kādi priekš pirmām lomām, lai M. paņem līdzi. Paliec nu mīļi sveicināts no mums. Atraksti katrā ziņā tūlīt, pāris vārdos. Sveiks. 251. P. DAUGEM Kastaņolā 1910. gada 10. aprīlī un jūnija beigās Mīļo, dārgo Pauli, Tu vari iedomāties, kāds prieks man bija, saņemot Tavu vēstuli, taustāmu zīmi un mīļus vārdus, kurus gandrīz dzirdu runājam veco draugu. Kad saņēmu ap svētkiem to kopkartiņu ar Taviem sveicieniem, tad jau sāku gaidīt ko mīļu, un nu Tu taču vēl pārsteidz mani ar savu sirsnību un atzinību. Un man tas mīļākais, ka Tu esi izjutis taisni dziļāko manās dzejās, to, par ko pats sacerētājs arvien gan kaunēsies i ieminēties, bet ko vienīgi viņš grib teikt, lai runā, par ko runādams. Mūsu lieta nebūtu liela, ja viņa neļautu par sevi runāt šinī dziļākā valodā. Es visus garos gadus, būs jau vai divdesmit, esmu dzīvojis tanī «sirsnībā», kā Tu viņu sauc, un esmu brīnījies un cietis, ka neviens mūsu lietā to dziļāko neliekas redzam un jūtam, it kā viņa nebūtu tur, Priekš manis tā bija mūsu lietas nesaprašana vai vēl ļaunāk. Ārēja zināšana un notikumi nebij nevienam tapuši par lielumu, kurš vien var būt personiska lieta, un bez personiskas lietas nau arī vispārējas. Nebij jaunas psihikas, jo nebij masas - nesējas; atsevišķu indivīdu priekšjūtas ir tikai ciešanas. Tik tagad, kur masa sevi sāk saprast, sāk saprast arī «sirsnību» pie manis. Tu redzi, kādēļ man tāds prieks par Tevi, Tu viens no pirmajiem. Mūsu darbs prasa lielāko mēru no plaša un asa prāta, kāds jel kad ir ticis prasīts; prasa to visur, arī dzejā (tādēļ arī tādi programmas gabali kā «Darbu darbs» ir dzeja); bet vispirms vajga būt personai, kas to spēj sevī nest, dziļām jūtām, kas to spēj uzņemt, labāki, iz sevis raidīt; jūtas ir pirmavots prātam. - Šinī vietā es tiku pārtraukts, un tas pārtraukums, kā es tagad redzu, ir turpinājies daudz nedējas. Tā man bieži iet, - neveselība un darbs, un abus Tu, mīļais, sapratīsi. Nu es nezinu vairs, par ko es toreiz gribēju runāt, - ir drusku par daudz filozofijas, kur es gribēju tikai mīļi apsveikt vecu draugu. Bet, uz Tevi domājot vien, nāk tāda runa, Tu arī filozofē (man ļoti simpātiska Tava J. Dīcgena izcelšanas), un man pašam tāda smaga daba. Vienu tik vēl teikšu, cik laimīgs es būtu bijis, cik daudz vairāk un labāk es būtu ko pastrādājis, kad agrāk man būtu palīdzējuši tik mīļi vārdi kā Tavi! Bet tāda laikam tā norma, daba nau ekonomiska. Es baidos, ka man tāļāk nau tik tas pats jāizbauda: grūti tapa saprasts jau reālisms, vēl grūtāk simbolisms un, ak, laikam vēl grūtāk tālākais. Zināms, paliek kā atspaids masa un arī nākotne, bet tās netveramas, tuvāki ir kritika un vadoņi, bet taisni ilgi jāturas pie normas, kura grūti iekarota, un jāizplata. (Piem., J. J. vēl tagad nevar saprast «Ug. u. nakti»; masa pate to agrāk sākusi saprast nekā kritika.) Tad nu atliek tik mīli vārdi no retiem, pie tiem Tu piederi. - Bet nu gan reiz diezgan man filozofēt, ved Tu to tālāk, Tu jau raksti savā vēstulē, ka Tu sācis izstrādāt kādu priekšlasījumu par «filozofiskiem motīviem» manā dzejā. Mani tas ļoti intresētu, jo Tev ir filoz[ofiska] daba, un man visas dzejas pamatā ir tā pate dziņa ne vien tēlot, bet arī aptvert un vēl dziļāk tik radīt. Kad Tu esi jau ko uzrakstījis, kaut arī tik skicējis, es Tevi gan lūgtu man to parādīt, atsūtīt, kaut arī sākumus. Es jutīšos Tev tā vēl tuvāk; liekas, mums motīvs būs viens. - Vienāda mums citādi ārēji jau ir - lielā strādāšana, es zinu, cik daudz Tu strādā; tāpat iet man. Pa starpām atlaid kādus pāris vārdiņus, kā svētkos no Pēteriem; ar to arī pietiek uz laiku. Ceru es arī, ka varbūt redzēsimies augustā; arī Citi veci draugi taisās turp. Tie jau būtu taisni kā svētki arī priekš manis personiski. - Veselībā mēs abi turamies, kaut arī ar piespiešanos; šo ziemu labāk nekā pērn. Palieci nu mīļi, sirsnīgi sveicināts un skūpstīts. Daudz, daudz labu dienu Tavai cien. kundzei un visai ģimenei no mums abiem. Sveiks! [Rainis.] 252. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 3. jūlijā Mīļo brāli, pircējs ir labs, es pazīstu tādu famīliju jūrmalā, ir bagāti ļaudis, - laikam šis būs no tiem, tad jau var iznākt veikals. Cena var pietikt, vislabākais, ka tūliņ izmaksā. Tātad še nosūtu Tev arī obligāciju. Šo obligāciju Tu pārdod viņiem par teikto cenu - 5350 r.; kad viņš šo summu Tev samaksā, tad Tu nodod viņam obligāciju, un ar to viss ir darīts. Tad viņš var tāļāk rīkoties, kā grib: vai 1) nu uz šis obligācijas pamata likt māju uz torga un paturēt viņu par obligācijas vērtību; vai 2) paņemt pilnvaru no Tevis uz tās mājas pārvaldīšanu, atstājot māju; cik ilgi grib, uz mana vārda, - tas iznāktu viņam vislētāk, jo atkristu nost visas tiesas izdevas un pošlinas, un viņš varētu arī visērtāk pārdot tālāk; vai 3) var tagad noslēgt pie notāra formālu pirkšanas kontraktu, kur tad šo obligāciju var dzēst. Tas izmaksās visdārgāk un ies diezgan ilgi cauri caur visām formalitātēm. Varētu būt, ka arī tagad pietiktu ar vienkāršu kontrakta pārrakstīšanu uz Eizenberga vārdu, tad jau vislabāk; tad pārrakstot jānodod viņam obligācija. - Kad sarunas turpinājas, tad jāņem arī rokas nauda. Šinī pēdējā gadījumā Tev arī vajdzēs ņemt kādu advokātu, vislabāk Zemgali, kuram laikam ir jau mana pilnvara; arī Čikstem ir mana pilnvara, bet ar viņu man ir bijušas nepatikšanas tā Bisnieka fonda dēļ. Pirkšanas kontraktu vislabāk taisīt pie notāra Ibjanska, kad tur ir vēl viņa palīgs Retings. - Kāda Tev, brāl, ir pilnvara, es vairs neatminu; kad pirmais to pilnvaru izdevis es; tad ar to pietiek. Parādi pilnvaru Zemgalim; viņš Tev pateiks; vai tā Tev pietiek; varbūt pat viņam pašam ir vēl mana pilnvara. Ja nē, tad palūdz, lai izdod передоверие, pilnvaru Tev vai tieši Zemgalim - mans bijušais pilnvarnieks A. U., kurš tagad ir firmas «Kultūra» priekšstāvis, Kirehenstrasse 31. - Par sīkumiem: mēbeles vasarnīcā, gultas, grāmatu skapi, bildes lai visu arī pārdod tam pašam pircējam par pieņēmīgu cenu, jo kur lai mēbeles paliktu? Lai mamiņa tik patura, kas viņai gribas, un tad lai nepārdod: divas «lauzto priežu» bildes, kas man dāvātas no Gruzītienes (rāmi nau vajdzīgi), - tad Böcklina «Schloss am Meer» līdz ar rāmi, kas dāvāta Elzai, - tad visas fotogrāfijas no mums un skati no Slobodskas lai paliek nepārdoti, tāpat lai nepārdod grāmatas. (Grāmatas Tev, mīļo brāli, vajdzēs kādu reiz visas atsūtīt - kā preci, товар - šurp.) Tas, cik acumirklī ieceros, būtu viss par pārdošanu; izvedat abi ar mamiņu to labi galā, un magaričas būs arī labas. Es daudz nerakstīšu par citām lietām, lai netraucētu šo galveno. Honorāru no teātra vēl nesaņēmu, bet gan jau drīz būs. Tev labi izdevās tos kungus pieķert pie vārda, un es arī biju rakstījis, kad jau nevar Tevi sadzīt, lai sūta paši; nu ir slastā. - Ozola prāvas dēl Tev uz Cēsīm nau jābrauc, to formalitāti izdara tiesa, un, kad Tu caur kādu paziņu dabū dzirdēt, cik iznāk uz mūsu dalu, tad to var saņemt tiesā arī vēlāk katrā laikā; viss vilksies gadiem cauri. - Kamēr tagad iet pirkšana, tamēr vēl nemaksā gruntsnaudu par nākamu pusgadu; tā būs jāmaksā pircējam; īre arī vēl saņemama mamiņai par šo sezonu. - Kas bij ar «Z. zirga» izdošanu? uz vasaras sapulcēm neiznāca gatava grāmata, un nu par vasaru vairs nepirks. Vai neesi neko dzirdējis? - Paliec nu vesels, mīļo brāli, esat abi mīļi sveicināti un skūpstīti no mums abiem. Sveiks! 253. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 6. jūlijā Miļā Nīna, labi, ka nu taču jūties spirgtāka un nebūsi velti nodzīvojusi tik ilgu laiku un tik nepatīkamu. Brauciens uz Vidzemi tūliņ pēc tam būs Tev un Brencim laba atpūta, un tā Tu tiksi atkal gluži uz kājām. Kad Tevi tikai par daudz nenomoca dažādi onkuļi un tantes, tad jau varēsat abi atkal izturēt savu darba gadu Milovicā. Pie mums laiks vēl vienmēr lietains un vējains; neviens gads vēl nau bijis tik neveselīgs. Tomēr mēs paliksim arī šo ziemu vēl še, pases apstākļi spiež uz to. - Mājas Tev gan izliksies drusku vientuļas bez Paulīša, bet toties Tev paliks vairāk laika pašai priekš sevis un priekš Brenča. Paliec mīļi svei[cināta]. Laimīgu ceļu! 254. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1910. gada jūlija vidū Mīļo, labo Jānīt, vispirms par steidzamāko: tas Kautska tulkojums, kuru taču būsi saņēmis, nāk no ļoti pazīstama rakstnieka un biedra; es apņēmos viņam uz ātrāko paziņot, vai «Kultūra» var darbu izdot un kad, tad arī, cik honorāra. Es gaidīju uz Tavu vēstuli, cerēdams tur saņemt atbildi; bet nekā; laikam «Kultūra» par tā izdošanu nau nemaz vēl spriedusi? Man tāds kavējums ir ļoti nepatīkams, tādēļ, mīļo, labo, atbildi tūdaļ par tā darba likteni. Spriest par tulkojuma labumu nau vajdzīgs daudz, jo viņš ļoti daudz rakstījis un raksta par šiem jautājumiem. Tātad apspriežat visvairāk, vai jums atmaksātos izdošana. - Nu par mani, - Tu saki, es pārpratis, ka «Kultūra» vēloties no manis zinātnisku rakstu; viņa gribot beletristiku. Bet agrākā priekšniecības bija pieprasījusi tikai zinātniskus un vēl laipni uzdevusi tulkot vienu Pjehanovā rakstus; no sākuma es biju ar mieru, bet vēlāk redzēju; ka man neatliek laika priekš publicistikas un zinātnes. Un. mana paša domas arī vēl tagad, ka «Kultūrai» vajdzētu taisni izdot zinātniskas - sabiedriskas grāmatas, kādas citi neizdod un kādas tomēr nepieciešamas strādniekiem. Šo robu cits nevar izpildīt, kā vien «Kultūra»; beletristiku var visi. «Rīta» gadagrāmata turpret krīt pilnīgi jūsu arodā, jo laikam būs tāda kā «Progresa Kal[endārs]». Priekš tās ar prieku sūtīšu kādus dzejoļus, drīzumā. Par «Kultūras» turpmākiem plāniem beletrist. grāmatu izdošanā atraksti man ko tuvāku; Tu zini, ka es vienmēr tos pabalstīšu. Pastāsti arī, kā ir ar «Kultūras» teātra plāniem. Vai tie stāv sakarā ar gaidāmo opozīciju pret J. teātri? Vai «Kultūras» teātrs nodomāts kā J. teātra mantnieks? Par pašu opozīciju es arī nezinu, vai viņa vērsta tikai pret dažiem jaunumiem teātri, pret dažām personām, jeb vai viņa ir principiāla un grib vispār izskaust birģeļus iz Skatuves biedrības. Šinī pēdējā gadījumā tad strādniekiem, «Kultūrai» vai arodniekiem, vai «Rītam» vajadzētu būt pašiem tik daudz materiālu līdzekļu, ka varētu uzturēt vieni paši bez birģejiem J. teātri. Vai tik daudz naudas ir? Laikam nē. Un dibināt un uzturēt sīku skatuvīti nau nozīmes priekš strādniekiem, tādas ir katrai lielākai palīdzības biedrībai. Man liekas, līdzšinējais ceļš: izmantot birģeļu līdzekļus, uzturēt mākslas iestādi un paturēt garīgo vadību strādnieku rokās, bij pareizais; panākumi arī bij: lugas tika izrādītas pēc strādnieku prasības, labi spēki, kā Birutiņa, tika angažēti, pat parādus laikam sāk jau nomaksāt. Atraksti man par visu to plašāk; tik daudz es noprotu no tālienes, un to es noredzu no Eiropas piemēriem. Man par visu to jāzin no kompetenta avota, no Tevis, un jau laikā, lai neiznāktu atkal kādi pārpratumi kā janvārī. Arī M. laikam drīz atbrauks še, tādēļ raksti tūliņ, lai man ir vajadzīgie dati. M. kā aktieri es sen pazīstu, nekā ļauna par viņu netiku nekad dzirdējis; kad jau viņš atbrauks, tad es redzēšu un varēšu pats spriest; varbūt viss ir tik aktieru tenkas, tās jau mēdz piederēt pie šī amata. Kā aktiers viņš ir labs, kā režisoru es viņu nepazīstu, bet nu jau es viņam došu visus tuvākos aizrādījumus par «Uguns un Nakts» inscenēšanu, un nākošu sezonu viņš tātad man ir vajdzīgs. - Tikdaudz par taātri. Vēl to vienu es Tev ļoti lūgtu: pasargā Birutiņu, ka viņa netiek vairs tā iejaukta strīdos kā janvārī; reklāma tā ir, Tu saki; jā, bet priekš sabiedriskā darbnieka, ne priekš mākslenieces. Dari visu, lai viņa kā māksleniece var attīstīties; pašā pēdējā vēstulē viņa piezīmē, ka gribot mācīties, tā ir labākā zīme uz mākslenieces instinkta atkalatmošanos. Katra negatīva darbība to nomāc, to es zinu no sevis. - Atraksti arī kādu rindiņu, vai tiešām Veinberģim bij uzvara ar saviem svētkiem? Un kā buržuāzija izturējās jubilejā? Vai viņai ir daudz publikas? - Kādēļ «Ziemelim» tik vāji iet? vai tiešām atkal abonentu trūkums? Un kur tā vaina? Tu varēsi man vislabāk attēlot tagadējo masas psiholoģiju. Palieci mīļi, sirsnīgi sveicināts. 255. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1910. gada 21. jūlijā Dārgā Amanda, mīļie sveicinātāji, ne velti ap Jāņiem dzirdēju tādu tālu skanēšanu; nezināju, vai gaisā skan, vai ausīs māna, - nu nebija vis mānīšana, mūsu mīļie mūs nau aizmirsuši. Kad lasu Jūsu rindiņas, man arvien ir, it kā es dzirdētu Jūs runājam, tā man piemiņā Jūsu balss un kopā pavadītās dienas, še un pie Jums ciemā Weggī. Elziņa aizvien vēl neatspirgst, kā vajdzētu, laiks nelabs, lietains; ceram uz labu rudeni. Bet vēl vairāk ceram uz mīļo draugu piemiņu, tā mums allaž ir palīdzējusi vislabāk. Esat visi mīļi, sirsnīgi sveicināti. 256. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 21. jūlijā Mīļā Nīna, labi ir, ka paliec vēl līdz galīgai izveseļošanai; galu galā, tā arī lētāk iznāk, nekā arvien pa drusciņai reformējot. Un mēs ceram stipri, ka Tevi redzēsim atkal pilnīgi spirgtu un veselu kā vecos labos laikos un ka Schön-Pauly un Brencis nobrīnīsies vien par tik skaistu un ziedošu Schön-Mämy. Pēc diviem mēnešiem še arī ir pats labākais laiks, tad karstums pārgājis. Atraksti vien, kā iet ar tuberkulīna kūri un ko Brencis labu piedzīvojis, pie lieliem kungiem ciemodamies. Tātad mēs gaidīsim. Daudz mīļu labdienu. Atklātnes malā pierakstīts: Mūsu vasarnīcai esot bijis viens pircējs, bet nu ilgu laiku atkal nekā nedzird. Sveika. 257. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1910. gada 23. jūlijā Manu mīļo, labo Matīs, vispirms daudz paldies par sūtījumiem, kuri visi saņemti. Brīvzemnieka pasakas man ļoti gribētos paturēt vēl kādu nedēlu, nodod manu lūgumu īpašniekam un pievieno arī pats kādu labu vārdu. - Bet nu tūliņ pats svarīgākais: no visas sirds lieli laimes vēlējumi uz jauno amatu no mums abiem! Tu esi jau viens no mūsu vecākiem un krietnākiem avīžniekiem, un, kās ir vēl vairāk, Tu vienmēr šinī amatā esi meklējis ideālismu. Tā tikai ir sen pelnīta atzinība, ka nu esi iecelts par atbildošo redaktoru un ka varēsi varbūt: piedot avīzei savas krāsas. Man žēl, ka taisni tagad, uz pusgada maiņu un uz Tavas vadības sākumu, caur mana pilnvarnieka aizmāršību pārtraukta avīzes piesūtīšana; tādēļ Tev nevaru neko teikt par saviem iespaidiem. Tūliņ jau liku apstellējumu atjaunot. - Vienu: es tik Tev varētu teikt, ko Tu laikam arī pats vēlēsies, lai «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» turpmāk izturētos draudzīgāk pret lielo masu. Līdzšinējā nedraudzība kaitē aplinkus arī kooperatoriem. - Še klāt pielikti arī pāris dzejoju no A[spazijas]. Viņas veselība diemžēl nau nekāda labā, laiks laikam arī vainīgs. Arī man sāk neiet vairs tā, kā vajdzētu, kad tik neuznāk atkal kā priekš trim gadiem. Kā iet Tev pašam un Taviem mīļajiem mājeniekiea? Ko labu dara cien. kundze? Vai atvaļinājums ir Tevi pietiekoši atspirdzinājis? Kad atkal raksti, piezīmē pāris vārdos arī, vai var ieskatīt, ka vācieši ieguvuši jaunu uzvaru? jeb vai tuvojas otrreiz 1888. gada reformas? Palieci mīļi sveicināts no mums ar visiem savējiem un nodod tāpat mīļus sveicienus visiem paziņām. Tavs Rainis. 258. V. HERTELIM Kastaņolā 1910. gada 26. jūlijā Dārgo Vili, saņem še otro sveicienu uz ceļa, jau tuvāk klāt, un esi drīz pats klāt. Sveiks! 259. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 28. jūlijā Sirsnīgi sveiki un daudz paldies, tā mana pastāvīgā uzruna Jums; saņēmu Jūsu sūtījumu un gaidām uz kādu kartiņu. Visādā ziņā arī netieši saņemt no Jums kādu vārdiņu caur mūsu kopējo draugu Vili; tas jau drīz vien būs pie mums. Kā Jūs panesat karsto vasaru? Asp[azija] liek Jūs daudzreiz sveicināt; ar veselību iet pašlaik cik necik. - No Iniņberga nau atbildes par to, kuru rakstu nu lai laižam; laikam viņš nogaida «Laupīt.» iznākšanu? «Borisu Godunovu» un «Dēmonu» viņš nau man vēl atsūtījis. Paliekat sirsnīgi sveicināti. Atklātnes malā pierakstīts: Ф. Трейланда grāmatu dabūju no citas puses; daudz paldies par Jūsu pūliņiem. Sveiki! 260. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1910. gada 6. augustā Mīļo, labo Jānīt, šodien tikai steidzamāko, jo man ir vēl viesis un daudz jāstrādā; sāku jau arī nogurt, jo nervi nepanes nekādu steigtu darbu. - «M[arksa] ekon[omisko] mācīb[u]» tulkotājs nau vēl atbildējis par avansu, bet, es domāju, tas viņam var būt tikai pa prātam. Naudu vari sūtīt šurp, es piesūtīšu Tev atkal tulkotāja kvīti. «Kultūrai» tātad iet labi, ka viņa var maksāt tik pieklājīgu honorāru kā 20-25 rbļ.; man par Plehanova «Materiālisma» tulkojumu solīja tikai 10-15 rbļ. Viens lūgums no tulkotāja bij tūlīt, vai nevarētu dot viņam pārlasīt pēdējo korektūru? Es gan no piedzīvojumiem zinu, ka tas gandrīz pilnīgi neizdarāms (pats, piem., esmu tikai vienai savai grāmatai lasījis korektūru, visas citas bij jālaiž tāpat bez korektūras), bet, ja Jūs lēni drukājat, varbūt ka tomēr vari Kad Jums labs korektors, kas pats pieprot no sociālām zinātnēm, tad var jau iztikt bez autora korektūras. Nu par mūsu pašu lietām: par «Kultūru» un teātri es tiešām, kā redzu, esmu pārpratis. Man prieks, ka par Skat. biedr. mūsu domas ir vienādas; jo man būtu nepatīkami bijis, ka strādnieki darītu to kļūdu un ietu kopā ar reakcionāriem-dekadentiem (Ķeniņiem) pret demokrātiem. Tas nau jādara arī tad, kad momentāni liekas izdevīgi (klasiskais pareizais piemērs - Liebkn. u. c., kas negāja kopā ar «Nordd[eutsche] Allgemeine»). - No sava ciemiņa M[ierlauka] es nevaru izdabūt nekādu skaidrību par partiju grupēšanos pie Skat. biedrības. Viņš zin un intresējas tikai par savu arodu; viņam ir laba griba mācīties. Uz mani viņš atstāj tādu iespaidu, ka nau nemaz intrigants, bet godīgs vecmodes cilvēks; arī jūs viņš tura par saviem draugiem. Vienu viņš tik teica, ka opozīcija nākot no reakcionāriem - dekadentiem. Vēl viena laba īpašība viņam, ka viņš liekas liels strādnieks; un pie laužu skatiem «U. u. N.» taisni daudz jāstrādā, lai tie izdotos. Aizrādījumus es nu devu tiku-tikām, izņēmām cauri sīki katru skatu pa rindiņai; visus raksturus pārrunājām, visu vispārīgo par ideju un nodomiem, visu par iekārtojumu u. t. t. Redzēs, cik nu viņš no visa paturēs prātā. Viņam tiešām nau viegli iedzīvoties mūsu pasaulē, un «U. u. N.» prasa gluži jaunu izvešanas veidu, kā jau gluži jauns drāmas veids. No visiem es prasu palīgu pie «U. u. N.» un arī no Tevis, dārgo Jānīt, - raksti man par visu, kur Tu domā man ko aizrādīt vai dot kādu padomu. No Birutiņas, protams, es ceru vēl vairāk šinī ziņā. Es tik ļoti priecājos, ka tie pārpratumi mūsu starpā ir izgaisuši, t. i., nau īsti nemaz bijuši, tā par to «Kultūru», tā ar Birutiņu par Laimdotu; tā viņai taču patīk. Ļoti brangs viņas plāns par priekšlasījumiem priekš aktieriem, 1) par ideju un 2) par attēlošanu (no Dubura). Bet par to vairāk Birutiņai pašai, šodien vai nākamu reizi. - Jārunā vēl par «Kultūras» priekšlikumu par beletristiku; paretam jau var ar. Man nu būtu ko dot: 1) pārtaisīts izdevums no «Klusās grāmatas», ar citu virsrakstu; ar izlaistiem dzejoļiem - man ir pusoficiāls saraksts par visām inkriminētām vietām, tātad cenzūrai nebūs vairs ko pieķerties; bez tam varēsat paši vēl cenzēt, kas nau piemērots laikiem -, ar mazāku lokšņu skaitu. Septembrī turklāt laikam arī atcels vēl dažādus stāvokļus. Izdevums būtu lētāks, vienkāršāks, lai nau jāriskē, un izplatīšanai jums jau ir sava publika. 2) Tulkojums no «Salamejas tiesnešā», Kalderona (zemnieks-tiesnesis nosoda uz nāvi noziedznieku-muižnieku). 3) Jauns dzejoļu krājums, cenzūras neaizķerams, bet vēl ne pilnīgi sakārtots, gatavs tik par mēnesi, kad pie viņa vien strādāju. Tātad drukājams laikam ap septembri (v, st.), - Pārrunājat arī, kādus honorārus varat maksāt par oriģināldzeju un par dzej. tulkojumu loksni. Kad «Kult.» naudas ir, es ņemšu piemērīgu honorāru. «Kult.» atmaksāt es ceru ar to, ka grāmata labi ies, un vēlāk arī ar to, ka varbūt tieši varēšu ziedot kādus procentus no «Ug. u. N.» priekš tiem, kas par viņas uzvešanu tā rūpējušies, kā, piem., «Kult.», «Rīts», strādnieki, t. i., «Arodnieks», u. t. l. - Gribēju tik īsi, īsi rakstīt, bet, lūk, 8 lappuses, tik daudz, ko teikt. Paliekat visi mīļi sveicināti. 261. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 18. augustā Mīļā, labā Nīna, vai zini, mums būs negaidīti viesi: māsa ar Stučku, viņi ceļo apkārt, ir tagad Bernes Oberlandē un Lucernā un drīz būšot arī še, jo braucot mājās caur Milānu, Triesti un Vīni, tāpat kā Jūs abi toreiz. Es Tev paziņošu vēlāk, kad būs un cik ilgi, varbūt Tu vēlēsies viņus redzēt. Izveseļojies nu gan labāk galīgi, jo citādi vajdzēs Tev taču atkal braukt, un tas maksās vēl vairāk. Atklātnes malā pierakstīts: Gan jau Brencis saskrapstīs naudu. Ceram, ka viņš pats arī būs labi atpūties Vidzemē. Atraksti, mīļā, vēl un līdz tam esi mīļi, sirsnīgi sveicin[āta] un sk[ūpstīta?]. 262. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 21. augustā Mīļā, dārgā Nīna, atbrauca abi divi, Doriņa un Pēters, un, ko domā, vēl trešais - Hertels, Tu taču viņu atmini. Paliks še vēl kādas dienas 8. Kā būtu, ka Tu atlaistos šurp, būtu atkal pilnīgi vecās dienas, vai atmini vēl? Esi mīļi sveicināta no visiem un skūpstīta no Tavējiem. 263. A. KIRFIENŠTEINAM Kastaņolā 1910. gada, 6. septembrī God. biedri, ar lielu prieku mēs sagaidīsim pie mums Jūsu radnieci un būsim viņai palīdzīgi visās lietās. Jau viņas nodoms vien pieaugušos gados vēl papildināties garīgi - iedveš pret viņu cienības un simpātijas jūtas. Pansijās še var dabūt par 5 fr. par dienu (līdz ar istabu), ja stipri ierobežojas, var vēl palētināt. Līdz ar šo rakstīsim arī viņai pašai uz Rīgu. - Priecātos, ja Jums izdotos arī mūs apciemot, tādas baumas, kādas Jūs minat, nau līdz šejienei atnākušas. Mēs dzīvojam še pārāk vientuļi, taisni ar nolūku, lai izbēgtu emigrantu dzīves ļaunajām pusēm, kuras lielā pilsētā neizbēgamas. Daudz mīļu labdienu Jūsu cien. kundzei un Jums sevišķi. R. 264. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1910. gada 8. septembrī Manu mīļo, labo Matīs, Tev taisnība, ka uz vēstulēm jāatbild tūliņ, citādi nokavējas bez gala, tā nu man izgājis šoreiz. Bija vesela rinda traucējumu (arī vēl šobrīd nau beigušies), - tā es ne pie kādiem darbiem netieku, no daudziem man ir pilnīgi jāatsakās, vēstules, arī visvajadzigākās un vismīļākās, es nokavēju, - tikai Tu, mīļais, neņemsi man ļaunā. Pateicos Tev par laipno avīzes piesūtīšanu.- Tavs programmas raksts bij tāds, kādu es Tevi pašu pazīstu: vecs ideālists, kas daudz izbaudījis un pieredzējis, bet no sava ideālā nekad neatkāpjas. Un, kad Tu arī savā vēstulē pesimistiski piezīmē, ka ideāls tagad ir manta, par kuru maz dod; tad Tu taču paliksi pie viņa ideāls un humanitāte visvairāk vajdzīgi tad, kad pār viņiem vismazāk dod. Labi mūsu tautai, ka viņai ir tāds ideālists kā Tu un ka viņa to prot nolikt redzamā vietā; kur tas var darboties. Viens no Taviem grūtākiem uzdevumiem tiešām būs ieturēt konsekvenci; tas ir tas, kuru es vienmēr tiku skaitījis par lielāko uzdevumu laikrakstā un kuru pats centos izpildīt. Redaktors ir avīzes dvēsele un gars. Lai Tev izdotos ar savu humāno garu pārspēt tos dažādos pretējos spēkus avīzes. lielajā organismā. Arī avīzei materiāli tas nāktu par labu; pret humanitāti boikots netiktu uzturēts. Vēl nesen Tava priekšteča laikā bij liela kļūda, ka Torņakalna lietā bij «melnie» sludinājumos, i ievadrakstā, bet otriem tika liegta vieta; necik avīzei nebūtu kaitējis uzņemt pretrakstu. Liela avīze jau sava lieluma dēļ vien, tātad jau tehniski, var būt bezpartējiskāka nekā mazās. - No tālienes mēs ceram, ka tuvojas pie Jums atkal rūpniecības uzplaukšana un līdz ar to lēnāki laiki; vismaz vārda pēc 4. septembrī visādu stāvokļu atcelšana. - Elzai gan ļoti trūkst māju gaisa; es to panesu vieglāk un esmu pieradinājies visur strādāt, tāpat kā Tu; bet mums abiem diviem trūkst arī vēl atpūtas, jo skaidri literāriskais darbs ļoti nogurdina. Labais klimats tagad ir gandrīz mūsu vienīgais veselības avots fiziskā ziņā, bet garīgā ziņā mūs uztura - mūsu veco un jauno draugu mīlestība. Mēs priecājamies, ka Tu pats un Tavi mīļie esat atkal atkopušies pa vasaras laiku, Jums vasara, kā liekas, bij šogad jaukāka nekā mums; mēs ceram uz jauku rudeni un ziemu, kuri te bieži izdodas. Daudz paldies par Treilanda pasakām, es tās paturēšu vēl kādu laiciņu, jo tagad traucēts. Še klāt pāris dzejoļu. Sirsnīgas labdienas Tev un visiem Taviem mīļiem un draugiem. Sveiks. Vēstules malā pierakstīts: Vai L. Sk. kdze būs tagad teātra kritiķe? Līg. taču arī paliek kā tāds? Un Duburs? Viņš ir kompetenta persona un liter. spēks. 265. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 8. septembrī Mīļā Nīna, nu mēs esam atkal vieni paši, ciemiņi aizbrauca katrs uz savu pusi. Dora noslimoja ar angīnu 5 dienas un tad steidzās tiešā ceļā caur Cīrihu. Vai Tu savu dziedināšanos būsi jau pabeigusi? un cik pudu Tu vedīsi līdzi uz mājām, lai palielītos Brenča priekšā? Palieci mīļi sveicināta un atraksti vēl priekš mājā braukšanas kādas rindiņas. [Vairāki nesalasāmi vārdi.] 266. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 17. augustā un 10. septembrī Sirsnīgi sveiki! un reizē lielo paldies, kas jau gandrīz pieder klāt pie apsveicinājuma. Nupat šodien saņemu Jūsu sūtījumu. Jūsu mīļo vēstuli ar priekšlikumiem saņēmu jau agrāk, bet bij traucējumi, patīkami priekš mums, Jūs zināt paši. Un mēs ļoti priecājamies, ka varam cerēt un gaidīt, ka varbūt arī Jūs, mīļais draugs, redzēsim pie sevis. Šokolādes pods stāv vienmēr gatavībā uz pirmo alarma zīmi. - «Laupītājus» saņēmām; ir ļoti glīta grāmata, un lielais formāts nemaz netraucē labo iespaidu. (Ar korektūru gadījās traucējumi, jo nebij apzīmēts «Suisse», un korektūra bija aizgājusi uz Itāliju, kur arī ir Cast[agnola].) Pēc «Laupīt.» labprāt laistu «Borisu Godunovu» vai «Dēmonu», bet Iniņb[ergs] nau vēl atsūtījis «Mēn. Raksta» burtnīcas, kurās tie nodrukāti (tas bij laikam 1898. gadā); es gribētu vēl lasīt cauri. Lai viņš nopērk vislabāk visu gada gājumu Rīgā vai dabū no kāda agrāka lasītāja, vai liek norakstīt tos gabalus kādā bibliotēkā. Rakstat arī Jūs, lai viņš to izdara. - Asp. kopoti raksti, otrais izdevums, jau ir pārdoti Zeltiņam un top jau drukāti. Jau janvāra mēnesī Asp. reizu reizēm pieprasīja Iniņbergam, vai ņems viņas kop. rakstus; bet In. nekā neatbildēja. Kad nu šovasar jūlijā piesolījās Zeltiņš, tad neatlika nekas cits, kā tam atdot. Manus kopotus rakstus es ļoti labprāt nododu Jūsu «Dzirc[iemnieku]» apgādībā; tāpat, lai tos sāk ar «Ug. u. N.» izdošanu. Sakat, vai Jūs no «Ug. u. N.» pirmās (Baumaņa) izdošanas esat dabūjuši kādus ienākumus? Cik es paredzu, nekā, jo man raksta, ka B. esot visu izdevumu pārdevis grāmattirgotājiem pret tūlītēju samaksu un pazudis. Es arī esmu dabūjis tikai tik, cik Jūs man atsūtījāt. - Tādēļ man ļoti patiktu, ka Jūs izdotu «U. u. N.» un kaut ko ieņemtu. Par visu manu kop. rakstu izdošanu tad vajdzētu vēl tālāk sarakstīties; tas, ko es tūliņ varētu klajā laist, būtu kādas 50 loksnes. Tur nāktu iekšā: «Ug. u. N.», «Pusideālists», «Ģirts Vilks», - «Vētras sēja»; - «Susutis», «Spītnieks», «Mazie Dunduri», «Apdz. dziesmas», Epigrammas; - «Latviešu literatūra ceļa jūtīs» - Eseji - un tulkota lirika. Tik tāli es biju ticis vēstulē līdz 17.8.; tad atbrauca Vilis un pēc tam vēl mani radi, un viss tika pārtraukts līdz šai 10.9. dienai; nu atkal turpinājums. Tūliņ nevarētu klajā laist kopotos rakstos: «Tāl. Noskaņas», - «Kl. grām.» - «Zelta zirgu» - «Ave sol», - jo «T. N.» nesen izdotas II drukā, «Kl. gr.» nupat taisās izdot «Kultūra», tāpat ar «Z. zirgu», «Ave sol» varēs arī tik tad pārdrukāt, kad pirmais izdevums būs puslīdz izpārdots. - Kop. rakstos arī nenāks iekšā tulkojumi (izņemot vienu sējumu lirikas). - Pēc kādas sistēmas izdot? Vispareizāk priekš mums ir tā, kā laikam arī Jūs vēlaties, laist katru grāmatu kā pilnīgi atsevišķu izdevumu (atsevišķu cenu) un tik katrai virsū, pašā augšā uzdrukāt: «Kopoti raksti». Labi būtu, ja arī formāts un vāku krāsa būtu vieni un tie paši visām grāmatām. - Zeltiņš tagad izdos Asp. kop. rakstus pēc citas sistēmas, tā ka tie būs dabūjami tikai visi kopā, vienā grāmatā, un tik 5 raksti būs novilkti un atsevišķi arī dabūjami. - Priekš mums pirmā sistēma tagad ir labāka, jo tā Jūs mazāk riskējat, jāieliek iekšā mazāk naudas, un tā arī ātrāk nāk atpakaļ; tas viss no svara tādēļ, ka Jūs dzīvojat tik tāļi projām un paši nevarat it nekā pārzināt, kur nu vēl rīkot. Tā izskaidrojas, ka Jums bijuši tikai zaudējumi ar «Ug. u. N.» un ka arī tagad pie «Dzirc.» Jums arvien vēl jāpieliek nauda klāt, kur taču Jums vajdzēja būt jau lieliem ienākumiem. - Jūs sakāt, ka no manis lai atkarātos, vai Jums turpināt «Dzirc.» izdevumus un uzņemties kop. rakstu izdošanu. Tas man uzliek ļoti lielu atbildību, kādu es nemaz nevaru uzņemties. Es varu tik vēl tā teikt, ka Zeltiņš ar Asp. kop. rakstiem taisīs labu veikalu, viņš pats cerē tos izpārdot (2000 eks.) jau 4 gados. Arī mani kop, raksti tiktu pirkti, un veikalnieks arī ar viņiem taisītu labu veikalu. Tātad veikalniekam es nevienu acumirkli nešaubītos ieteikt viņu izdošanu, - bet Jums? Jūs neesat Rīgā un arī neesat veikalnieks. Jau Gulbim negāja tikai veikalisku kļūdu dēļ (bet visus Gētes tulkojumus viņam galīgi izpirka). Kā lai es Jums ieteicu savu rakstu izdošanu? Var pat tā gadīties, ka viņi iet labi un tomēr maz nāk ienākumu Jums kā veikala nepratējam un tāli dzīvojošam. (Varbūt Jūs varētu turpat Bakū drukāt??) Vai mesties kopā ar Gulbi? Gulbja plāns ir īsti citāds, viņš grib universālbibliotēku, tātad vispirmā kārtā pasaulsliteratūtu, tulkojumus. Latviešu kop. rakstu izdošana tikai sajauktu viņa skaidro plānu. Bez tam; piedaloties tur, Jums būtu vēl mazāk iespējas pašam ko pārzināt vai noteikt. Citādi labs ir viņa plāns, un pats viņš arī labs veikalnieks un reizē ideālists. - Ja «Ug. u. N.u Jūs izdotu, tad varētu gan lūgt Kugas kgu palīgā. «U. u. N.» es izdarītu pārgrozījumus, un tas varētu saukties par pārstrādātu izdevumu. - Piezīmēju vēl, ka Gulbis par Asp. kop. rakstiem maksāja 800 r., Zeltiņš 900 r.; lokšņu bij 50, tagad 45 (atkrīt nost daži sīkumi un liekas virsrakstu lapas u. t. l.). - Vēl piezīme: Gulbis nau vēl lūkojis realizēt savu plānu. Nu pietiks šai reizē veikalu, - tik vēlreiz: ļoti labprāt dodu «Dzirc.» kop. rakstus, bet izšķirat nu paši. Kad mums varbūt būs tas prieks Jūs redzēt atkal še, tad būs priecīgāki vedamas visas runas. - Paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Veseli! Jūsu Rainis. Vēstules malās pierakstīts: Līdz ziemsvētkiem varēšu paspēt es vienu jaunu dzejoļu krājumu, A. ne; lugas vēl nevienam nebūs uz to laiku; bet, kad būs, tad Jums jau nāks. Pa to laiku ir jau «Dēmons», no citas puses nodots pārrakstīšanai; ja Iniņb. dabūtu minētos «Mēn. Raksta» gada gājumus, tad nevajdzētu likt norakstīt «Borisu Godunovu»; lai tādēļ taču pameklē. 267. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 12. septembrī Mīļo brāli, saņemts viss ir ar lielo paldies, ko sūtīji. Vai Voišels arī ir saņēmis bilžu grāmatiņas? Par tulkojuma saņemšanu viņš min, par grāmatiņām ne. Tāpat viņš raksta atkal par V. Buša «Prise» tulkošanu, it kā man būtu še vācu teksts; tas taču jau pērn tika aizsūtīts atpakaļ; vai viņš nebūtu pērn dabūjis? Noprasi viņam atbildi par šiem abiem vācu tekstiem. Un «Prise» es tulkošu, tikai lai atsūta norakstu no vācu teksta; arī par šo norakstu jau reiz bij teikts (laikam vēstulē Tevim), bet viņš uz to nereaģēja. - Vēl viens jautājums, uz kuru; mīļo brāl, neaizmirsti atbildēt: vai Gulbis tika iemaksājis kādu naudu Krepliņam vai. Tev? Man no liela svara to zināt, jo no tā atkarājas, vai man sākt priekš viņa zināmu darbu vai ne. Tad 3) vai Š[losam] aizsūtīti tie solītie avansa 50 rbļ.? Man ļoti nepatīkami, ka es viņam teicu, ka būs, un nu nau. - Nu par personiskām lietām: atvaino, mīļo brāli, ka rakstu tik vēlu, - bija ciemiņi veselu mēnesi, un pēc tam; protams, liels nogurums pie mums abiem, - nau arī tagad vēl necik pārgājis - sevišķi Elzā gluži slima. Bija priekš tam pieņēmusies 1 kilo, tagad tas atkal zudis, un vēl arvien iet uz leju. Laiks arī ir ticis aukstāks, un katra pārmaiņa, sevišķi uz aukstumu, ļoti grūta. Un vēl, kā liekas, draud viens apciemojums: ļoti patīkami jau viņi ir, bet grūti panesami. - Vēl par villu, mūsu sāpju bērnu. Es pilnīgi stāvu uz Tavu pusi, ka jāgaida ir un jāpārdod par cenu un jau visādā ziņā par naudu; ne par labiem vārdiem un solījumiem vien. Kad jau Elzīte nebūtu tik slima, tad jau arī nesteidzinātu Jūs ar mamiņu. Bet nu mums daudz vairāk iziet nekā agrāk, un tas, kas nopelnīts un nākas, arī tik viegli nau dabūjams, kā Tu pats, mīļo brāli, labi zini, priekš mums tik neatlaidīgi piedzīdams parādus. Aizņemties naudu arī nau nekāda laime: jāmaksā procenti. Kad to pašu vasarnīcu varētu ieķīlāt par lielāku summu! bet dod taču tik 3000 r., to pašu, ko Eizenberģim. Tātad par to naudu nevar māju atstāt bankai, nedz arī labāk pārdot nekā tagad. Varētu tik vēl to darīt, ka neprasa no pircēja vairāk uzreiz kā šos 3000 r. (kurus arī paši varam aizņemties no bankas) un pārējo summu atstāj viņam uz jauntaisāmu obligāciju, ar 5 gadu izmaksu pa 400 r. No cenas - 5000 r. es negribu vēl atkāpties, var tik vēl tanī cenā dot līdzi arī mēbeles un citus piederumus. Jālūko vēl ir ar atklātu sludināšanu laikrakstos; es Tev par to rakstīšu vēlāk: varbūt gadās kāds pircējs, kam nauda arī ir. Viens vēl, kādēļ negribas ilgi paturēt, ir tas, ka maz ienāk; pate māja sevi apēd, un nākamu vasaru, kā Tu saki, vajdzēšot remonta un pat jaunu mēbeļu. Cik naudas tad lai es tur iebāžu iekšā? Atsūti arī, mīļo brāli, rēķinu par I šo pusgadu, lai varu skaidrāk pārredzēt, kādi mūsu apstākļi. Tu jau pūlies pūlēdamies priekš mums; mēs jau redzam to arī no malas, par ko Tu pats nemaz nemini, tā nupat Liepājas sieviešu biedrības lietā Tu ar savu vēstuli «Dz[īvei]» tik mīļi esi aizstāvējis Elzas intreses (nemini tikai, mīļais, tā to «slimo» dzejnieci, izliekas kā tāda uzbāzīga atgādināšana). (A propos Liepāja: Tu jau laikam būsi devis atļauju Liep. tautas teātrim uz «Gunas» izrādi, O. Mucen[iece] par to pieprasīja.) Kad būtu tā nauda, kas guļ saistīta vasarnīcā, tad tā nevajdzētu sīkumoties, vismaz uz kādu laiku. Jā, piezīmē nāk. reizi arī, kādu cenu tad īsti dod tie pircēji? Cik, pēc viņu domām, tā vasarnīca būtu vērta? Un nu, mīļo brāli, par «Kultūras» izdevumiem. Rakstīšu par to uz sevišķām lapiņām, lai Tev ērtāk sapulcē celt priekšā. Būtu tūliņ ar Tevi par tām lietām runājis, bet runu iesāka Dambekalns, un man viņam bij jāatbild; un tad Tu pats arī man neko nebiji par to teicis un pat nebiji ziņojis, ka esi biedrības darīšanu vedējs. Man taču no svara zināt; priekš manis taču tā ir vislabākā izdevība, kad caur Tevi iet šīs veikala darīšanas. - Paliekat nu abi ar Emsīti mīli sveicināti un skūpstīti no mums abiem. Sveiki. 268. LATVIEŠU KULTŪRAS BIEDRĪBAI Kastaņolā 1910. gada 12. septembrī Cien. «Kultūras» biedrībai «Kapitāla» tulkošanai priekšdarbus esmu sācis jau sen. Priekš manis šis darbs personiski tikpat svarīgs kā «Fausta» tulkojums; uz viņiem abiem (un Darvinu) dibināsies nākošā kultūra arī latviešiem. «Latviešu Kultūras biedrībai» labi pieder tā darba izdošana, kurš viņai pašai un nāk[otnes] kultūras nesējai šķirai par garīgu pamatu. Ka viņa uzņēmusies tik lielu darbu, rāda, ka viņa saprot savu uzdevumu, un, kas to saprot, tas to arī izpilda. - Par izdošanu bija man sarunas vairāk gadus atpakaļ ar dažiem kultūras cienītājiem, bet darba lielums atbaidīja. Ceru, ka tagad viņi arī neatsacīsies nākt palīgā ar saviem līdzekļiem. - Darba tehniskā puse šāda. Vācu teksts ir 32+738 lp.=770 lp. liels, t. i., 48 lokšnes (I un svarīgākais sējums). Drukāt varētu SUO vai 1000 eksemplārus, kas maksātu 15-20 r. loksnē, t. i., 720-960 rbļ. Honorārs būtu parastais - 15-20 r., t. i., tā pate summa. Kopā izmaksas sniegtos līdz 2000 rbļ., kādu summu, ceru, būtu iespējams sadabūt. Bet pilnīgi iespējams arī būtu tulkojumu izlaist pa burtnīcām; Vācijā katru lielāku darbu priekš strādniekiem izlaiž tā, - piem., nupat Bēbeļa «Iz manas dzīves» (kurš samērā vēl ļoti neliels darbs). Burtnīcas varētu būt pat 1 loksni lielas vai 2-3. Tā šo darbu varētu paveikt «Kultūra» drošāk, zināma summa izdevumu nāktu drīz atpakaļ, un redzētu arī, cik liels lasītāju pulks. Tulkojumu izdarīt vislabāk vienam pašam; daudzi varētu visu tā izraibot, ka darbs kļūtu nebaudāms; to rāda vairāki piemēri. Es terminoloģijas nodibināšanā tikai grieztos pie lietpratējiem un ceru, ka pašas «Kultūras» biedri tur man daudz palīdzētu, apspriezdami nodibinājamos vārdus un ziņodami par jauno terminu lietderību un saprotamību. Tādā ziņā darbs varētu tikt kopu darbs ne vien materiāli, bet arī garīgi, kas viņam piedotu vēl jo lielāku nozīmi. Tādējādi darbs būtu paveicams gan ilgākā laikā, bet toties labāk. Izdošanai vajadzētu nodibināt sevišķu «Kapitāla» fondu; līdzekļu vākšana piekristu pašai «Kultūrai» un vispār strādnieku biedrībām; arī demokrātiskās biedrības laikam neatsacītos no pabalstīšanas, jo darbs ir arī viņu intresē. - Labākās sekmes «Kultūrai» viņas lielajā darbā! 269. LATVIEŠU KULTŪRAS BIEDRĪBAI Kastaņolā 1910. gada 12. septembrī C. Kultūras biedrībai Rokraksts dzejoļu krājumam («Kl. gr.») tiks nosūtīts pēc pāris dienām. Lai dod druku varbūt «Dienas» drukātavai, kur cenzūras ziņā varbūt būs kādi aizrādījumi. Pēterburgā inkriminētās vietas man zināmas, un tās top izlaistas. Honorāra ziņā es «Kultūrai» visādi gribu nākt pretī, bet man no grāmatizdevējiem maksātais honorārs loksnē par dzejām ir 50 rbļ., kad es pieņemtu nu 30 rbļ., tad es būtu viņiem arī pazeminājis savu darbu cenu, un «Kultūras» uzdevums taču nevar būt nospiest darba algu, kaut tā arī būtu rakstnieka alga. Rīkoties tā, ka grāmattirgotāji to nedabū zināt, nebūs iespējams, jo biedrībai par to jāmin gada pārskatā. Tādēļ lieku priekšā pieņemt citu atalgošanas sistēmu: dalīt skaidru atlikumu uz pusēm starp izdevēju - biedrību un rakstnieku. Šo sistēmu esmu raudzījis jau agrāk izvest, bet bez sevišķām sekmēm. Puslīdz taisnīga viņa man liekas, kaut gan bieži neizdevīga priekš rakstnieka, kuram jādalās riskā. Kādu simts rubļu es tad arī gribētu uz priekšu izmaksātu. - Ja arī šī sistēma «Kultūrai» būtu neiespējama, tad es raudzītu grāmatas apmēru saīsināt, lai honorārā kopsumma iznāktu 350, vismaz 300 rbļ. (no kuriem tāpat 100 r. uz priekšu izmaksāt). - Drukāt vajdzētu nedaudz eksemplāros (varbūt 1000-2000), lai nebūtu jāzaudē nelaimes gadījumos kā pirmoreiz. - Izplatīt vajdzētu ļoti ātri, izdodot izdalāmām vietām. 270. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1910. gada 14. septembrī Dārgo Jānīt! Tavi raksturojumi par partiju stāvokli Skatuves biedrībā man ļoti patīkami; no avīzēm vien nevar orientēties. Nau man skaidrības arī par grupām «Kultūrā» un «Rītā», un arī arodniekos; piem., es nesaprotu, kur nāk šad un tad uz augšu uzpeldošā tiekšanās uz galē jo reakcionāru à la Niedra pusi? Vai tie ir paši strādnieki, neapzinīgie? Tad, - vai «Vēstnesim» nebūtu nekāda iespaida uz strādniekiem, kur pat reakcionāriem tāds ir? bez tam no agrākiem laikiem zinu, ka «Vē-i» daudz lasa rīdzinieki, arī strādnieki. Laikam «V-is» tikai nau pratis organizēt sev grupu. Boikots, arī pēc manām domām, bij pārsteigts; varēja vēl viņu vērst pret vainīgiem korespondentiem, bet ne avīzēm. Bet vispār mums nepiestāv boikotēt atklātību, lai tā būtu kāda. Tas ir pret principu. Lielākais darbs jums tagad aptvert un darīt apzinīgus arodniekus; iekšā jābūt stipriem un skaidrām galvām. Kas tas bij par piemēru pašā «Rītā»? Man piesūtīja «Dz[īv]i», kur referāts par kāda Lapiņa priekšlasījumu «Rītā»: tas vīrs izrādās Niedras, Eglīša un pat vēl vecā Kaudzīša - dieva vīra piekritējs; to «Rītā» sauc par «pārskatu par literatūru»! Minu šo gadījumu arī vēl tādēļ, ka «Rīts» izdod gada grāmatu, kur laikam šis literatūras pratējs Lapiņš būs iekšā ar savu priekšlasījumu. Un tādam blakus es lai liktu savas dzejas? Tad jau vēl var pie demokrātiem apziņas modināšanas labā. - Kad tagad «Kultūra» dibina savu žurnālu, tad uz redakcijas noteiktību būs sevišķi jāskatās. Par pašu žurnālu Varu sacīt, ka līdzstrādniekus še ārzemēs laikam būs vieglāk dabūt nekā mājās: Protams, mūs skaiti līdzi. Bet kā būs ar sacensību pret «Izglītību»? Tad ir arī vēl «Jaunības Tekas». Abiem virziena noteiktības mazāk nekā jums, bet abonentu vairāk. Jums vispirms būtu jāzin, cik var būt obligatorisku abonentu; jāsader ar arodnieku biedrībām u. c., ar «Arodnieku» jāsadalās darbā. Vai naudas jums arī tiks? Kur tagad vēl uzņematies «Kapitāla» tulkojuma izdošanu? Atraksti par to man vēl. ļoti žēl būtu, kad jūsu žurnālam būtu atkal jāapstājas. Ar «Ziemeli» laikam nekas neiznāks, tad jau gan vismaz mēnešnieks izpildītu robu. - Žēl, ka man neiznāk sarakstīšanās ar Tevi par «Kapitālu»; vakar aizrakstīju Deglavam divas lapiņas: par «Kap.» un par «Kl. gr.». «Kl. gr.» es dažu ko nolaidīšu nost arī tanī nolūkā, lai grāmatas apmērs iznāktu mazāks, jo man negribas apkaunoties privāto grāmatizdevēju priekšā, ka ņemu parasto 50 rbļ. vietā 30 r., kā D-s liek priekšā. Viss honorārs kopā tātad būs 300-350 r. - Pēc nedaudz dienām pabeigšu grāmatas pārrakstīšanu. Viens no sevišķa svarā, ka izplatīšanu izdara sevišķi aši; tas jau jums būs iespējams. - Kā ir ar avansu «M[arksa] ekon[omisko] māc[īb]u» tulkotājam? Mīļo Jānīt, liec ašāk viņam izsūtīt; man jau tā nepatīkami, ka honorārs viņam neiznāks varbūt tik liels, kā viņam rakstīju uz Tavu iegalvojumu. Nepatīkamāk vēl tas, ka nu man pašam tiek izdota grāmata no «Kultūras». Ja Tu mani, ka varbūt arī mans reducētais honorārs (300-350 r.) ir priekš «Kultūras» varbūt vēl par augstu, tad atraksti man to tūliņ. - Atraksti tāpat, kādās cerības ir ar «Kapitālu». - Kalderona «Salam[eas] ties[nesis]» ir labs gabals (zemnieks - tiesnesis notiesā muižnieku), bet vairāk der lauceniekiem nekā strādniekiem. Lai tas labāk paliek. - Kad ar «Ziemeli» nekas neiznāk, vai tad «Arodnieks» nepaplašināsies par nedēļnieku vai dienenieku? Par nedēļnieku varētu jau tā, ka iznāk. tas pats apmērs, tik dalīts uz divām daļām, ik nedēļu puse no tagadējā numura. - Paliekat nu visi mīļi sveicināti. 271. J. DUBURAM Kastaņolā 1910. gada 27. septembrī Ļoti cienījamais Dubura kungs! Jūsu goda diena ir arī latviešu tautas goda diena, - viņas skatuvmākslas attīstības gaita pa 25 gadiem ir arī Jūsu mākslas gaita. Kompetentāki vīri aprādīs un cildinās skaisti un pilnīgi nopelnus, ko Jūs ieguvāt kā aktiers, režisors, dramatisks rakstnieks, deklamators, mūziķis - daudzpusējā, auglīgā darbībā; vienā tikai, ceru, mēs nebūsim lieki arī pēc viņiem: mēs dzīvāk sajutīsim Jūsu mākslas nozīmi taisni tādēļ, ka stāvam tāļāk. Un vēl vienā vietā domājam pat papildināt garo Jūsu nopelnu virkni, - kad cildinām Jūs kā īsti īpatnēju patību, kura vien dara iespējamus un saprotamus visus māksleniekus, kas iekš Jums sakopoti, un visus skaistos darbus. Lai šī nogatavojusies patība atrod apstākļus un veselību, kas ļauj tai sniegt vēl vairāk mūsu jaunai mākslai, - to mēs vēlam. Esat sirsnīgi no mums sveicināti. Rainis. Rakstu šo vēstuli reizē uz Rīgu un Jelgavu, nezinādams pareizās adreses; uz savu karti no 24. 6. 10. atbildes no Jums nesaņēmu. Manu adresi varbūt nebūsat gribējuši dabūt no D[eglava] kga, varat to arī no Ārona M. k. prasīt. - Vēlreiz daudz labu dienu! 272. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 3. oktobrī Sirsnīgi sveicieni un paldiesi par sūtījumu un kartiņu. Kad Jūs neraugāties uz maniem brīdinājumiem un tomēr ņematies izdot manus kop. rakstus, tad es varu tikai priecāties un pateikties, jo «Dzirc[iemnieki]» līdz šim izdod visskaistāk un - ar sirsnīgu draugu arī veikals nau veikals, bet kopdarbs. Tātad «Ug. u. N.» sūtīšu vēl šonedēļ. - Dz. krājumu sūtīšu Jums pēc 2 nedēļām, man liekas, tas ies cauri bez šķēršļiem. - «Bor[isu] God[unovu]» un «Dēm[onu]» jau esmu saņēmis no citas puses. Bet nu Gulbis arī atsūtījis naudu, bez vēstules, un tātad domā turpināt savu darbu. Tādēļ tagad labāk izdosim oriģinālus un nogaidīsim, ko viņš raksta. Arī par «Ug. u. N.» pirmo izdevumu dabonu negaidot ziņu, ka tikšot maksāts un ka drīz būšot viss izpārdots, tātad es Baumanim esmu pāri darījis. - Gaidīšu arī vēstuli no Jums, bet arī bez tās sūtīšu Jums dz. kr-u, kā teikts. Atklātnes malā pierakstīts: Mēs taču paliekam Jūs gaidot, laiks ļoti jauks, varbūt Jūs tiekat brīvi. Esat mīļi, sirsnīgi no abiem sveicināti. Sveiki. 273. P. DAUGEM Kastaņolā 1910. gada 8. oktobrī Mīļo, dārgo Pauli, saņēmu ar lielu prieku sirsnīgos, tik dziļi sajustos sveicienus no Tevis un no veciem, mīļiem biedriem. Par H. es biju jau sācis labi nopietni bažīties, nu es apmierināts, laikam arī par tāļāko velti uztraucos. Raksti, mīļais, kad Tev atliek laika, man pietiek ar šo mīļo kartiņu siltuma ilgam laikam. Šovasar jau tiku tā izlutināts, jo redzēju daudz dienu savus mīļos. Atklātnes malā pierakstīts: Esat visi mīļi sveicināti un Tev vēl sevišķs skūpsts. Sveiki! 274. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1910. gada 10. oktobrī Mīļo, veco Matīs, Tavu vēstuli saņēmu un steidzos atbildēt, ka uz oktobri nu nekas neiznāk ar lugu: neiet un neiet ar veselību, kā vajadzētu (šī slimība jau reiz ir ļoti garlaicīga), un vēl pienāca klāt ārkārtēji traucējumi - viesi, kopā kādas 4 nedēļas, kas ne vien atņēma laiku, bet arī nogurdināja. Arī es pats nespēju izpildīt dotos solījumus - kas man vienā vietā ļoti žēl. Un no A[spazijas] tagadējā stāvokli nevar vairs prasīt nekādus termiņu darbus ar cieti noteiktu laiku. Bet lugu viņa ļoti grib rakstīt un pati cerē visādā ziņā to dabūt gatavu uz jaunu gadu. Daudz palīdzēs, ja būs labs laiks, uz ko stipri ceram, jo līdz šim viss gads bij ārkārtēji nelabs, un rudeņi jau parasti. še mēdz būt jauki. Lūk, cik daudz sarakstīju Tev par veselības stāvokli, no tā Tu redzi, cik daudz mēs no viņa atkarīgi. - Par kritiķi teātriem es esmu pilnīgi Tavās domās: Duburs ir autoritāte, bet pastāvīgi slimo, ko kritiķis pie dienas avīzes nedrīst. Tad arī nau pareizi, kad par personisku ienaidnieku gribētu rakstīt. L. Sk[ujenieces] kdze kā kritiķe man ļoti pa prātam, bet nu viņai ir arī personisks ienaids pret Jaunā teātra vadītājiem, un nepareizi, ka tādā reizē viņa tomēr raksta par J, teātri; nepatīkams viņai pašai arī stāvoklis, ka tur viņas meita; to jau «D[ienas] L[apa]» viņai tūdaļ pārmeta, kaut arī nepareizi. - Man arī liekas vispār, ka Tev nau nolūks apkarot J. teātri, tāpat kā man atkal it nekas nau pret Interimteātri un P. Ozoliņu. «Dz[imtenes] V[ēstnes]im» nākas abus pabalstīt, visādā ziņā saudzēt vairāk to, kurš atstāts bez pabalsta un tomēr tik sparīgi izpilda savu patstāvīgo mākslas uzdevumu un ir tik ievērojams kultūras faktors. Tas ir vienīgais, ko es prasu; personiski jautājumi man sveši. Es, lasīdams Tavu «Dz. V-i», redzu, ka Tu esi tas pats vecais un turies skaistā bezpartejībā un mierīgumā; tur mēs vislabāk sapratīsimies; arī Tava izturēšanās pret str[ādniek]iem ir pilnīgi korekta, un ne velti jau sāk atcelt boikotus. Šo saticību es arī gribu veicināt, cik iespējams, visur -, piem., kooperācijas jautājumā - viņa abām pusēm, nepieciešama. - Redzu, ka Tev speciālkorespondences, tas dara labu iespaidu - vai Tu negribētu tādas arī, piem., no Parīzes, tur es varētu Tev rekomendēt prātīgu cilvēku, zinātnieku - pilsoni. Vēstules malā pierakstīts: Paliec nu daudzreiz mīļi sveicināts no mums abiem un sveicini tāpat savus mīļos un visus draugus. Sveiki. 275. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1910. gada 11. oktobrī Dārgo Jānīt! Vienmēr es ļoti priecājos par Tavām skaidrām, noteiktām ziņām, pēc kurām tik labi var spriest un rīkoties. Kultūras biedrības nu slēgtas, tas ir lieks pierādījums, ka tādā ceļā nevar ilgi strādāt; ka to nevar ņemt par vienīgo ceļu, ko sludina «D[ienas] Liapa]». Un pie pašas slēgšanas vaina nau uzliekama radikāļiem, jo ofic. iemesls bija protests pret dz. svētkiem, ko propagēja pati «D. L.». Tavs plāns ar decentralizāciju man arī liekas vienīgi pareizais, kad centrs atrodas citur. Izdevēju biedrība būs laba, jo vinu varēs vieglāk turpināt pārtraukuma gadījumos. Un «Kl. gr.», protams un labprāt, nododu viņai, kad tik izdosies nodibināties. Manuskriptus jau aizsūtīju bijušās «Kult.» darbvedim. Gaidīšu no Tevis ziņas, kā veicas ar avīzes izdošanu arī. Avīze ir nepieciešama, jo «D. L.» ir iebraukusi gluži vienpusīgā virzienā; lasīju arī H. A[sara] atstāstītos uzskatus «Dz. V-ī». - Tu, mīļo Jānīt, baidies mani aizskart, asi izteikdam[ie]s par A., bet, vienkārt, kā jau zini pats, kopš šī pavasara polemikas J. teātrī mums ar A. pārtraukti sakari Birutas dēļ, un, otrkārt, nekad mani neaizskar kāds uzskats, lai par ko būdams, un kāda fakta zināšana; pareiza ziņa priekš manis tikpat daudz kā atziņa. Bet, kas man nepatika un par ko es runāju B. vēstulē, tas ir, ka, H. A. apkarojot, top aizskarts J. teātris. Par J. teātri mēs ar Tevi izrunājāmies un bijām vienis prātis, ka ir str[ādnie]ku intresē viņu uzturēt. Es arī vēl tagad šinīs uzskatos un ceru, ka arī Tu, jo citādi Tu man būtu rakstījis un paskaidrojis, kādēļ str-i vairs nevar pabalstīt teātra lietu. Bet nu tādā reizē ir nesaprotami, ka Tev tik tuvu stāvoša persona kā cien. kundze var «Dz. V-ī» apkarot ne H. A., bet J. teātri; man tāpat nesaprotams, ka to var savienot ar Birutiņas intresēm, kura strādā pie tā paša J. teātra, bet par to es jau rakstīju viņai pašai. - Ka H. A. nau laimīgs kā dramaturgs, ka viņš nepiederīgi jaucas iekšā teātra darīšanās un lūko kaitēt Birutiņai, to visu var saprast, bet, ka jānodedzina māja, lai izdzītu runci, to nevar saprast. Jāgriežas taču tieši pret H. A., ko cien. kundze var viegli izdarīt «Dz. V-ī» mākslas jautājumos. Un, kad nu nāks jaunā avīze, tad jau iespēja pilnīga. - Ieteikt kādas lugas J. teātrim ļoti grūti, tas ir atsevišķs darbs, kurš prasa daudz laika un arī naudas, grāmatas pērkot un teātrus apmeklējot. - «Fest auf Solhaug» esot ļoti dārgi inscenējams, kā man reiz teikts. - Gaidīšu nu atkal uz jaunām ziņām no Tevis; es biju lielās bažās avīžu ziņu dēļ par klizmu uz laukiem, bet, kā liekas, viss izgājis puslīdz. Raksti par avīzi. Paliec sirsnīgi sveicināts, dārgo Jānīt. Tavs Jānis. Vēstules malā pierakstīts: Vai taisnība, ka «Dzīve» ir K[urševicam] un L[anderam] nodarījusi ko? Pastāsti, kā ir. Sveiks. 276. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 12. oktobrī Sirsnīgi sveiki! Par «Zelta zirgu» nau vairs bēdu, nupat iznācis, bet gan jābēdā par Jums, mīļais, labais zelta cilvēks, ka nedabonat atpūsties. Vilis brēkšus brēc, ka Jūs par daudz strādājot, un nu nebraukt atvaļinājumā. Tūliņ sēstaties, ja nau cita, tanī pašā zelta zirgā, un laižaties ceļojumā. Mēs stipri uztraucamies, ka Jūs mūsu dēļ gribat palikt mājās, un A[spazija] Jums visā nopietnībā piekodina braukt; viņai nebūs miera, pirms Jūs nebūsat izbraukuši. Viņa vāja veselībā un toties vairāk jūt, cik Jums vajga saudzēties. - Bez «Z. zirga» taču arī B[aumane] par «U. u. N.» atsūtīja 50 rbļ., un cerams, ka arī no izrādēm kas ienāks. - Nupat stipri strādāju pie dzeju krājuma; drusku pārņēmos un jau atkal atpūtos, un pēc nedēļas laikam izies uz Jums. A. arī pamazām strādā pie lugas. Viņa liek Jūs mīļi sveicināt un likt braukt. Daudz mīļu, mīļu labd[ienu]. Atklātnes malā pierakstīts: «Dullais Dauka» un Čehova III tūliņ iznākšot klajā. Sveiki. 277. E. MELNGAILIM Kastaņolā 1910. gada 12. oktobrī Melng[ailim] 12. 10. 10. Katra vēstule un kartiņa no Jums ir man pārsteigums ar savu īpatnību un sirsnību, kādas ir tikai gluži patstāvīgām un noslēgtām patībām. Un tādas mani vienmēr ir ārkārtīgi pievilkušas un saistījušas. Jūsu mierinājuma vārdi, kuri nāk no man neparasta pasauls uzskata, mani varbūt tādēļ aizkustina jo vairāk. Mūsu savādību līnijas pagarinātas sastopas augstākā kopībā. ___ Mūziķim vajga būt brīvam arī tekstā, dzejnieks nevar viņam priekšā rakstīt mūzikā. Tā ir vislabāk, ka no plašāka teksta izvēlas, kas vajadzīgs, un dara pārgrozījumus, cik vajga un der. 278. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 16. oktobrī Mīļo brāli, nu jau es arī vairs netieku pie darba, nepaspēju ne vēstules norakstīt; pie mūsu vecām lēkmēm: slimības un darba, pienāk nu vēl klāt apciemojumi, un tie nogurdina gandrīz tāpat kā darbs. Divi mēneši beigti, un nu vēl stāv priekšā. - Nosūtīju tikai ar mokām Tev: pārstrādāto «Kl. gr-tu» un pantiņus Voišelim, un dzejoļ[us] «Ausekļa» kalendārim; tagad uz svētkiem vajdzētu iznākt «Ug. u. N.» II izdevumam un jaunam dz. krājumam, bet es vēl neesmu. nosūtījis rokrakstus. Bet pirms par Liepājas traci: atsūta telegrammu Lepskis, vecais biedris, šis galvojot par honorāru, un daļa būšot tūliņ klāt. Bija arī pēc 3 dienām 20 rbļ. vecā parāda un no jauna, pēc, vēl 10 rbļ. Atnāk gara vēstule, ka esot pārpratumi, lai neatraujot Liep. latviešu teātrim lugas, šis galvojot par samaksu, lai netaisot no izrādēm politisku lietu, bet lai dodot arī šiem par maksu kā jau veikala darīšana. Atbildēju - labi, lai ir veikals, būšu neitrāls; jo arī «Dz.» briesmīgi kompromitējusies ar atlaisto redaktoru L. un K. tramdīšanu, kā vismaz rakstīja «Ziemelis». (Atraksti, mīļo brāl, cik tur taisnības?) Bet nu parādās «Liep. Atb[als]ī» mazs uzbrukums, aplinkus, Tev, ka Tu aizliedzis. Aizrakstu Lepskim protestu, kuru še pielieku klāt, kā gandarījumu Tev. Redzēs nu, kas būs tālāk. Reizē pieprasīju no Lepska arī, lai samaksā visu vecu parādu, lai atsūta aprēķinu (ko pats bij solījis) un lai samaksā par «Gunas» izrādēm. Tad tikai lai prasa no jauna; jo bij pieprasījis vēl «Tellu». Tiklīdz viņš man atrakstīs vai samaksās, tūliņ Tev paziņošu, lai Tu zinātu, kā rīkoties; tāpat paziņo arī Tu man, kad Tev kas jauns nāk zināms. Raudzīsim, vai nevaram no Liep. teātra taču izspiest, kas mums nākas; atraksti arī, cik Tev no viņiem nākas un par ko. - Liep. siev. biedrību nevajga spiest; vispār piedzīt stingrāk tikai no lielajiem. - Jā, vēl par Liep. teātriem: kur uzveda «Faustu» un «Nogrimušo zvanu»? - Nu par «Kl. grām.», Izlaidu visu, kas pusoficiozi bij atzīmēts, arī pats vēl nolaidu, saliku biežāk sīkos epigrammus, un iznāca 7 loksnes. Piedāvā bij. «Kult.» priekšnieks D[ambekalns], ka sastādīšoties pulciņš izdevēju; solīju viņiem dot, ja sastādās un ir nauda. Parādi jauno rokrakstu kam, kas pieprot (caur Ansberģi cenzoram), vai ies cauri. Visādā ziņā jārīkojas, ka top cauri izlaižams. Ja neiznāk ar izdevēju biedrību, tad man šāds plāns: izlaist 3 grāmatiņas pa 2-3 loksnēm un 2-3 dzeju nodaļām; tās tad būtu atsevišķas grāmatiņas un ietu caur cenzūras oficiālu caurskatījumu; mums būtu droši, un, kas izietu, tas izietu. Naudas arī uzreiz būtu mazāk jāieliek iekšā. Man liekas tāds plāns labs, atraksti, kā Tev tīk un cik labi viņš izvedams. - «Kl. grām.», protams, nāks cits virsraksts un arī ievads, skatoties pēc apstākļiem, kas un kā izdos. - Izdot vajdzētu nedaudz eksemplāros: 1000, visaugstākais, 2000. - Gulbja naudu saņēmu, bet viņš negrib turpināt izdevumu, tātad tur man nebūs cerams nekāds ienākums. - Daudz paldies par aprēķinu, ļoti labi pārredzams, zinām, no kā ienāk un kā tālāk rīkoties. - Šloss saka, ka esot saņēmis pirmo sūtījumu. Viņš gaida, lai viņam izsūta pāris eksemplāru no viņa grāmatas. Tagad es viņam aizsūtīju savu pirkto grāmatu. - Rakstu arī tagad atkal steigumā, un, kad ko aizmirstu minēt, tad pieprasi otrreiz. Elzīte nau labi vesela, uznāca jau lietains laiks, un tad ir posts. Mums dzīvoklis tagad par to pašu cenu (14 rbļ. mēnesī ar mēbelēm un apkalpošanu), bet ērtāks: istaba un ķēķis (kura agrāk nebija). Viena tik laikam būs nelaime, ka vairāk vilks, un caurvēju Elza briesmīgi nepanes. Nez, kā nu būs. - Vasarnīcu nevar bez 5000. - Kas ir ar J. teātri, laikam iet ļoti grūti? Vai ko saņēmi? esot vēl vecā parāda mums ap 200 r. Grib apgrūtināt atkal ar biļešu nodokli? - Kā Jums pašiem abiem klājas? vai esat veseli? Tavus priekšlasījumus bieži vajā. Bet nu «Auseklis» sparojas. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [Raiņa]. Vēstules 1. lappusē augšmalā pierakstīts: Doriņai aizsūti vēl naudas, viņa atrakstīja, ka neesot. Gan Tu zināsi, cik viņai vajga. Sveiks. Uz atsevišķas lapiņas rakstīts: Cien. «L[iepājas] A[tbalss]» redakciju lūdzu uzņemt sekošas rindiņas kā paskaidrojumu uz  4. septembrī nodrukāto ziņojumu no Liep. l[atviešu] teātra biroja, kurā tas ļoti nevietā ironizē par mana priekšstāvja A. D[eglav]a kga «aizliegumu». A. D. k. aizliegums L. l. t-im uzvest «Gunu» dibinājas uz to, ka šis teātrs nebija man maksājis honorāru par agrākām izrādēm. Un es teātrim atļāvu «Gunu» izrādīt tikai uz telegrammas pamata, kurā man pazīstama persona galvoja par L. l. teātri, ka tas samaksās tiklab vecos parādus, kā arī honorāru par «Gunas» izrādēm. Tātad te nau nekādas pretrunas starp A. D. k. aizliegumu un manu atļauju. Manu materiālu intrešu aizstāvēšanā A. D. kga rīkojumi uzskatāmi par maniem. 279. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 18. oktobrī Mīļo, labo, nu jau rakstu Tev trešo reizi, bet atbildes nau; vispār kopš M[ierlauka] ciemojuma man no Tevis nau vairs ne rindiņas. Un es M. biju piekodinājis, lai jau man vairāk raksta. - No J[aunā] teātra Mierkalns piedzenot savu parādu, vai tā taisnība? To darītu cilvēks, kas pats bija pirmajos pabalstītājos? Un to dara acumirklī, kad J. teātrim vajga visvairāk naudas? - Par vienu vismaz nerūpējaties tagad: es savu naudu neprasu tagad; es gaidīšu, līdz ienāks no «U. u. N.». Atraksti tikai, cik liela tā summa pieaugusi; vasar Tu teici, ka esot 200 r. - Kādēļ Tu neatrakstīji tūliņ, kad L. Sk[ujeniece] uzbruka «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī»? - Vai «Fiesko» tika tik maz izrādīts to kritiku dēļ, kurās bij teikts, ka Vec[ajam] teātrim labāks inscenējums? Vai Jaun. teātrim cēlās caur to zaudējums un cik liels? Būtu rakstījis man, es būtu varējis darīt iespaidu. - Vai priekš «U. u. N.» trūkst vēl daudz? vai 900 rbļ.? Vai melnie nelūkos «U. u. N.» izrādes aizliegt? Vai nevajdzēs izrādīt tādēļ no vietas ik dienas? - Bet nu, mīļo, atraksti gan tūlīt, netūļojies, pāris rindiņu. Sveicini M[ierlauku] un draugus un esi pats mīļi sveicināts. Vēstules malā pierakstīts: Kādēļ «D[ienas] L[apa]» teātra kvīti par «U. u. N.» nodrukāja tik vēlu pēc «Dz. V-a»? Sveiks, mīļais. 280. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1910. gada 25. oktobrī Mīļā Nīna, vai vēl aizvien nevari tikt galā ar savām nepaklausīgajām plaušām? To es Tev saku, kamēr Tev nebūs veselas plaušas, tikmēr Tu neprasi manas pumpas izgriešanu. Kā iet mīļajam Brencim? Vai noturēsies vesels viens pats? Par Paulīti nau bēdas, tas gan nebēdās. Davosā jau ir varen auksts, -4°, mēs vēl dzīvojam ar +10, bet tomēr brēcam. Atklātnes malā pierakstīts: Strādāt varam ļoti maz. Daudz mīļu labdienu no mums. 281. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1910. gada 30. oktobrī Mīļo, labo, es ļoti priecājos par Tavu vēstuli, mans vecais draugs; nau nemaz tik grūti otru saprast, kad tik viņu tura mīlu, un tā nu mēs saprotamies. Es Tev tik to gribēju teikt, ka gluži tehniski ir ērtāk pāriet uz īso vēstuļu rakstīšanu, 10-20 rindiņas, kur paziņo telegrammu stilā visvajdzīgāko. Piemērs tepat: «U. u. N.» būtu teātrs varējis izdot kā teksta grāmatiņu, ja būtu agrāk par to ziņots; nu jau esmu aizdevis «Dzirciemniekiem» jaunu izdevumu no «U. u. N.», un tagad teksta grāmatiņa ar to jaunizdevumu konkurētu. - Sevišķu vakara izrīkojumu, protams, pieņemu ar lielu prieku, lai sanāk ātrāk nauda priekš «U. u. N.». - Pie teātra kases varētu gan pārdot «Z. zirgu» un citas lugas, kuras izrāda; tās ir ļoti labas domas. - Lielo paldies par izvilkumu no rēķinu grāmatas. Es ar parādu maksāšanu teātri nebūt nesteidzinu; man ļoti nepatīkami dzirdēt, ka Mierkalns tik netaktiski izturējies un šinī grūtajā laikā atprasījis savu parādu reizē ar bufetčiku, nostādamies tādiem vīriem līdzās; vai H. A[sars] nevarēja viņu kā draugs atturēt no tik pārsteidzīga soļa? Tas arī «J. D. L-ai» kaitēs, jo zina taču M. tuvo sakaru ar avīzi. Bet, no otras puses, teātrim labi, ka tiek vaļā no tāda cilvēka, kas domājas viņu rokās turam ar savu naudu un vienmēr draud savu personisku lietu dēļ. - Priecājos, ka Mierlauku pabalstījāt pret aktieriem; autoritātes direktoram vajga, un M. tā jau ir ļoti labsirdīgs cilvēks; viņš krietns savā arodā un varbūt pirmais, kurš saprot kora lielo nozīmi, un darbīgs diezgan, lai korus iedīdītu. - Nupat lasu «Dzīvē», ka «Agates naidu». uzvedīšot; tā ir tā pate «Atriebēja», kuru A[spazija] aiz labsirdības ļāva O. Muc[enieces] jkdzei priekš savas benefices izdabūt caur cenzūri tāpat kā «Gunu». Nepareizi tomēr tas bij, jo J. teātrim vajdzēja dabūt to pirmajam; necerēju jau nemaz, ka to atļaus. Protams, J. teātrs var to izrādīt katrā laikā. Bet nu nāks tās pašas nepatikšanas kā ar «Gunu», jo O. M. jkdze laikam negribēs dot savu cenzēto eksemplāri. Mierlauks Tev jau būs teicis, ka toreiz O. Muc. solījās nodot «Gunas» eks. J. teātrim. - Viena mana vēstule tātad ir pazudusi: tur rakstīju, ka centīšos novērst uzbrukumus J. teātrim no «Dz[imtenes] V[ēstneš]a» puses (tas nu ir jau panākts), un Krepliņam rakstīju, lai saka man kā lietpratējs, vai par savu vasarnīcu varu. prasīt 5-5½ tūkstošu? Tagad līdz ar projektējamo elektrisko tramu laikam vēl celsies jūrmalas cenas. Lūdzu arī, lai viņš saviem pazīstamiem piedāvātu pirkšanai to vasarnīcu. Es no viņas gribētu tikt vaļā; man būtu brīva nauda, kuras mums tagad vairāk vajga. - Madernieka zīmējums glīts ir taču, visa grāmatiņa atstāj patīkamu ārēju iespaidu. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināts no mums abiem un sveicini tāpat draugus. Sveiks! 282. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 9. novembrī Sirsnīgi sveiki! Nerakstīju ,Jums tik ilgi tādēļ, ka visu laiku strādāju pie dzeju krājuma, kurš prasīja daudz vairāk laika, nekā biju domājis. Bez tam tiku traucēts no ciemiņa, kurš nu jau ir 2 nedēļas še. Tad arī visu pārrakstīju 2 eksemplāros; kalkulēju tā, ka krājums ies cauri caur cenzūru, un tādēļ 1 eksemplāru nosūtīju taisni uz Rīgu I[niņberģ]im un otru Jums, lai Jūs pārliecinājaties un paši izšķirat, kur drukāt - Rīgā vai Pēterburgā. P-ā, protams, daudz dārgāk maksās un ilgāk ies drukāšana. Domāju, ka arī Jūs atradīsat, ka varbūt ar maziem izlaidumiem varēs gan Rīgā drukāt. «U. u. N.», caurskatītu, aizsūtīju arī I-im. Kad nedrukājat P-ā, tad satura rādītāju nosūtat I-im. Nāks vēl mazs ievads, kuru vēl neuzrakstīju, jo biju noguris. - Mums ļoti žēl, ka Jūs mūsu dēļ šogad palikāt bez atvaļinājuma braukuma, mana karts par to Jūs laikam vairs neaizsniedza. A[spazija] uz rudeni atkal jūtas vājāka, tā ka nevar strādāt. Atklātnes malā pierakstīts: Esat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Sveiki! 283. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 20. novembrī Mīļo brāli, nupat saņēmu no Tevis izgriezumu iz «L[atvijas]», kur L[iepājas] teātra atbildē Akurateram aizķerta nez par ko arī mūsu lieta ar L. teātri. L. teātrs pārcēlis šo lietu uz «L.» tanī pārliecībā, ka tur es viņu neatradīšu, jo bij viņai jānāk «L[iepājas] A[tbalsī]». Faktiskā puse tāda: esmu saņēmis no Kovaļevska 10+20+50 rbļ., t. i., 50 rbļ. vecā parāda un 30 r. par «Gunu». Paliekot vēl nesamaksāti: vecā parāda 30 rbļ., un no jauna būs jau pāri par 50 r. Tūliņ pēc «Gunas» atļaujas K. izprasīja telegrāfiski arī «Tella» atļauju, ko es izdevu, vēl pirms Tavas vēstules saņemšanas, pa)audamies uz savu veco draugu un darba biedri Kov., kurš bij rakstījis, paskaidrodams abu L-as avīžu un teātru stāvokli, lūgdams, lai lugu atļauju uzskatot par veikala lietu, un apgalvodams, ka mani neblamēšot. «Dz.» viņš pārmeta bez jau pazīstamā sakara ar «melniem» vēl K. un L. denuncēšanu, ko man apgalvoja arī no citas puses. un uz ko norādīja arī nelaiķis «Ziemels». Pie saviem draugiem es stipri turos; un tā arī šoreiz uzticējos Kov-am. Viņš arī solījās nodrukāt protestu, ko Tev piesūtīju. - Tad atnāca Tava vēstule, un es tūliņ aizrakstīju K-am, lai atceļ «Tella» izrādes, nodrukā protestu un sūta izskaidrojumu. Atbildes neatnāca. Bet gan atnāca ceļā pārmainījusies vēstule ar jaunu pieprasījumu pēc «Vaidelotes» un paziņojumu, ka esot jau izsūtīta nauda. Es atkal tūliņ rakstīju, ka par «Vaidelotes» atļauju tagad nevar būt runas, lai pirms dod paskaidrojumus. Uz to arī nau atbildes līdz pat šai dienai, kaut gan vēstule apdrošināta. Arī tā nauda, par kuru ziņoja kā jau izsūtītu, nau pienākusi. Tas ir viss. Nauda laikam beigta, - par to nu nekas, jo uz to jau pašā sākumā nebij cerēts un tie dabūtie 80 rb. ir kā no gaisa nokrituši; bet žēl gan, ka viens vecs draugs beigts. Un no Kov. es to vismazāk būtu domājis; viņš man atmiņā kā mīļš, jūtīgs un smalks cilvēks. Vienīgais mierinājums, ka es šinīs gados jau daudz piedzīvojis, un man vajadzētu būt īstenībā jau pieradušam un trulam. Ka tā nau, tā tik mana paša vaina. - Ko nu tagad tāļāk darīt? Kur atklātībā izlikt to lietu? Uz «L.» es nevaru jaut to lietu aizvirzināt; oficiāli vēl jāraksta «L. A-ij», un, tā kā tā to neuzņems, tad paliek pāri laikam tik «Dz.», kura ir piekritīga priekš Liepājas, vai «D[ienas] L[apa]». «Dz.» pret mums ir vienmēr izturējusies korekti, ja pat draudzīgi, paliek tik K. un L. lieta, par kuru arvien vēl nezinu pilnu taisnību (vai K. un L. ir tikuši apcietināti? vēl tagad cieš? tikuši kratīti? jeb vai ir pilnīgi sveikā?). Un kā ir ar «D. L.»? Vai Tu stāvi ar viņu draudzīgi? vai mēs varam viņu ieskatīt par sev tuvu stāvošu orgānu? - Tad nu pie visas līdzšinējās nevaļas un traucējumiem pienāk vēl klāt L. teātra lieta. Ir tik nedēļa, kopš nobeidzu lielāko daļu tekstu no jauna dz. krājuma, ievads un daži sīkumi vēl steidzīgi jāraksta, bet es apguru. Tāpat vēl jāpārstrāda «U. u. N.» jaunizdevums grāmatā, bet, nelūkojoties uz visu steidzamību, tomēr es pie; tā darba nevaru vēl tika; par vēstulēm jau nemaz nerunāju, visas guļ neatbildētas. Uz darba nogurumu vēl uzbrauca virsū ciemiņš, nu jau drīz mēness, bet no prombraukšanas vēl nau runas. Es nemaz nezinu, ka[d] tā būs. Varbūt Tu varēsi iedomāties tādā stāvoklī. Nau vaļas ne par vajdzīgākām veikala lietām runāt, bet Tu jau esi mūsu uzupurējošs gādnieks un būsi arī viens pats rīkojies uz vislabāko. Naudu, ap 75 r., saņēmu; laikam nāk no J. teātra. - Ar «Kl. grām.» dari, kā zini; no manas puses tik viens noteikums: nedrukāt jaunā ortogrāfijā; drukāt vecajā ortogrāfijā, lai to varētu lasīt arī plašākās aprindas, priekš kurām grāmata nodomāta. Kad jaunā izdevēju biedrība, par kuru intresējās reiz J. Dambekalns, grib to izdot, tad dod viņai; viņa laikam ir tā pate, ko Tu sauc par «Kultūras» atliekām; ja ne, dari, kā pats redzi. Laikam būsi pārliecinājies un apjautājies, vai tagad tā grāmata ies cauri. Paziņo arī Tu, vai ir jau kas darīts izdošanas ziņā un kādas izredzes? vai būs iespējams izdot uz ziemsvētkiem? - Vāka zīmējuma nevajga; var pat likt «Kult.» emblēmu. Vislabāk jau ir «Kult.» izdot, jo viņa jau to bij sludinājusi. Zinies pats, mīļo brāl, kā tiec ar to lietu galā. Kad Tev neērtības ar J. teātri, varu ar viņiem tieši sarakstīties; tagad, kamēr Ķirpēns priekšgalā, man ir cilvēks, uz kuru varu pajauties; kad tā nebūs, tad atkal Tev, mīļo, būs jāurķē. Man briesmīgi žēl, ka Tev ar J. teātri tāpat nepatikšanas kā ar Liepāju. Kov-is Tev vēl pārmet taisni to, ko Tu darīji ar lielāko piespiešanos, visvairāk uzupurēdamies priekš mums, kad gāji pie L-jas policijas aizliegt izrādi L. L[atviešu] teātrī. Viņi paši vienmēr sauc policiju palīgā pret Tautas teātri, bet, kad pret pašiem to dara, tad ņem jaunā. Bet, mīļo, dārgo brālīt, lai paliek nākotnē viņiem viņa ieroči, nelieto tos un neej pēc tāda palīga; labāk lai tad zūd nauda, kas mums nākas. Pie tiesas taču Tu negāli citās lietus, piem., «Virpuļa» dēļ, un tas ir nepatīkamāk priekš demokrāta nekā tiesa. Kad Tu gāji aizliegt to izrādi, tad mēs par Tavu nolūku aizliegt nezinājām, jo tas aizliegšanas motīvs, ka viņi nemaksā, atkrita nost līdz ar izdarīto samaksu; ka Tev vēl citi aizliegšanas motīvi, to Tu nebiji mums atrakstījis, un tā izskaidrojas telegrāfiski atļauja, jo mums bij jādomā, ka nu jau viss labi. Labi arī, ka Tu to lietu neņem nopietni un viņas dēļ neuzbudinies. Visa tā Liepāja ir tik maziska, viņas strīdi tik nejēdzīgi, ka man nau nekādas patikas viņos rakties. Viens tik no svara, vai K. un L. ir denuncēti vai nē? Ka viņi savā starpā un ar citiem plēsušies, to es zinu; viņi taču latvieši. Bet tas fakts man būs mēraukla. - Nu par tiem mēsliem pārpārēm runāts, viņi tiešām nau vērti to dārgo stundu, kuras man atņem. Runāsim labāk par sevi. Kā Tev iet ar darbiem un veselību, kā Emiņai? Mums kait daudz grozīgais laiks; pārāk agri uznāca arī mums ziema, pat sniegs ir jau kalnos. Ar veselību iet vāji, nu jau arī man. Kad pieveikšu steidzamākos darbus, varbūt tad atkal tikšu augšā. Esat abi no abiem mīļi sveicināti un skūpstīti. Sveiki! 284. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 21. novembrī Sirsnīgi sveiki! dabūjām Jūsu abas kartis no tās pagānu zemes un priecājamies, ka neesat vēl apēsts no tiem daudzajiem suņiem, kuri blandoties pa Konstantinopoli. Spriežam tā, ka Jūs būs pasargājušas tās skaistās turcietes. Vai brauksat arī uz Grieķiju? Tad atvedat no turienes skaistas pastkartis. - Par dzeju drukāšanu rakstīju jau I[niņberg]am un prasīju viņa atbildi. «U. u. N.» sūtīšana novēlojās, jo mums še ir ciemiņš. - Kad Jūs varēsim še sagaidīt? Vai ar sultānu arī sat[ikāties] un dabūjāt izrunāties? Sveicinat to izveseļojušos slimo vīru un esat pats miji sveicināts. Sveiki. 285. A. GULBIM Kastaņolā 1910. gada 27. novembrī Mīļais draugs! Sūtu šo vēstuli uz labu laimi caur H., kā Tu biji teicis; kad Tevi nesastaps vairs tur, tad viņš nosūtīs Tev pakaļ, kad būsi uzdevis savu adresi; citādi atsūtīs man atpakaļ manu vēstuli. - Es Tev nerakstīju tik ilgi tādēļ, ka man bij steidzams darbs; bet arī bez tam būtu laikam Tev nerakstījis, jo nau nekas patīkams Tev sakāms, un tagad pēc ilgāka laika varu rakstīt mierīgāk; varbūt arī tagad saprotu Tevi labāk. Tev jāzin, ka Tava vēstule ir tik savāda, kādu es no Tevis saņēmu tikai reiz - [19]06. vai [19]07. gadā, kad Tu biji galīgā izmisumā par sevi. Tonis tagad gan ir gluži citāds, un tikai vecs draugs to var panest, bet varbūt Tu taču atkal esi izsamisis, un tādēļ es Tev atbildu, neskatoties ne uz ko: Tu atsakies tagad no sava galīgā lēmuma - izdot pasauls literatūras tulkojumus. (Tu tikai maldies, teikdams, it kā tas nebūtu bijis jau sen - pavasar - galīgi nolemts.) Tu atsakies, tas pārāk dārgi maksāšot. Labi. Bet nu Tu pieved vēl pulka citu motīvu, kuri Tev laikam ieteikti no kādiem neattīstītiem un iedomīgiem cilvēkiem, jo Tevi pašu es taču esmu turējis par pārāk prātīgu priekš tādiem ieskatiem. Tie ieskati arī nebūtu cienīgi priekš vīra, kurš grib saukties par manu draugu. Tu saki: pasauls literatūras izdevums nevar ierosināt neko lielu un jaunu, pasauls literatūra pat būtu kaitīga, jo Tu viņu pielīdzini «citiem sekliem un nevērtīgiem izdevumiem, kuru tā jau leģions». Tātad taisni no Tevis man jādzird, ka Šekspīrs, Šillers, Gēte, Puškins, Ļermontovs, Lesings, Ibsens un daudzi citi, kuri līdz šim tika atzīti par cilvēces lepnumu un kurus vien es tulkoju, ir «kaitīgi, sekli un nevērtīgi»! Un visa pasauls literatūra neko lielu un jaunu nevar dot! Tikai Gēti Tu gribētu, lai es tulkoju, it kā Gēte nepiederētu pie pasauls literatūras vai atkal būtu kas pārāks! Tu gribētu mani izsargāt, ka manos rakstos nebūtu ne mazākās ēnas no sakara ar šo «tirgus preci», t. i., pasauls literatūru, un taču taisni es visvairāk no visiem latviešu rakstniekiem, varbūt pat vienīgais, esmu uzņēmis sevī visu šo cilvēces kultūru, šo Tevis nicināto pasauls literatūru, kura vienīgā spēj dot pamatu un spēku ne vien personām, bet masām un virzieniem. No kultūras visuma uzņemšanas vien tik var izaugt kas jauns un liels. Pus mūža ziedodams veselas klasiķu bibliotēkas tulkošanai, es gribēju arī latviešu tautai dot pirmo pamatu un iespēju radīt iz sevis ko jaunu un lielu. Un, man liekas, es to arī esmu panācis, jo mūsu tauta sāk sabiedriski atmosties un piedalīties pie civilizētās pasaules, pie Eiropas dzīves. Vai man tas viss ir jāsaka tam, kurš ar dažu pasauls literatūras rakstu izdošanu manā tulkojumā likās man palīdzam šinī grūtajā darbā? Vai Tu visus šos gadus nebiji nojautis, ka Tu izdodams arī piepalīdzi pie kultūras darba jeb, kā Tu tagad saki, pie «tirgus preces» izdošanas? - Un ko tad Tu tagad liec «tirgus preces» vietā? Loģiski slēdzot, jādomā, ka visu pasauls literatūru atsver pēdējo gadu dienas ražojumi. Bet vai tad Tu vienīgais no prātīgiem cilvēkiem neesi pamanījis, ka šīs modes grāmatas novecojas jau pēc 1 gada vai 2, 3 gadiem? un pasauls literatūra ne tūkstots gados! - Man gluži kauns tik pašparsevi saprotamas lietas Tev tik plaši pierādīt, bet man liels žēlums par Tevi, un Tu esi bijis manim draugs; priekš tiem es daru daudz. Ļoti var būt, ka tagadējā garīga apjukuma un marlitisma laikmetā Tu arī esi izsamisis un, noliegdams pasauls literatūru, esi padevies pārvarošai ikdienībai. Vēl vairāk var būt, ka Tu esi ticis pārliecināts par manu tulkojumu mazvērtību, jo viens mans atklāts draugs un slepens ienaidnieks (kritiķis A. Upīts) jau teicis, ka es tulkojot par daudz pavirši. Protams, pret tādu pārmetumu manam pilsoniskam godam es neaizstāvēšos; katrs jau var salīdzināt tulkojumus ar oriģināliem un atrast, ka tulkojumi pēc «Fausta» ir vēl rūpīgāki un labāki. Bet Tev, protams, paliek tiesība ticēt, ko saka, kad tik vien tas noder Tavām veikala intresēm. - Es Tev arī par visu tik plaši un atklāti varēju rakstīt vienīgi tādēļ, ka man tur nau vairs veikala intreses, ka es atsakos no pasauls literatūras savu tulkojumu izdošanas Tavā apgādībā. - Es Tev tātad pasauls literatūras svaru aprādīju ne savā, bet vienīgi Tavā labā, lai Tu, kas skaitījies par manu draugu, netaptu līdzīgs kādiem nejēgām. - Bet var būt vēl viens iemeslis: varbūt tas pats nejēdzīgais laiks un tie paši Tavi nejēdzīgie paziņas Tev laupījuši ne vien ticību uz kultūru, bet arī uz Tevi pašu, jo Tu «atstājot uz vēlākiem laikiem līdz ar bibliotēku arī savu literārisko darbību». Tas nu būtu par visu tas bēdīgākais. Tad Tu būtu galīgi padevies ikdienai un Tev paliktu tikai vēl veikals, bet es nezinātu, kā tādam draugam vairs palīdzēt. Un A[spazijai] bija vēl taisni tagad projekts, attiecoties uz Taviem oriģināldarbiem; par to nu vairs nau runas. Tu tiešām esi uzliesmojošs un atslābstošs raksturs, ļaujies no visiem ātri nospiesties; tomēr es negribu vēl ticēt, ka pēc «Kaspara un Birutas» sacerēšanas un pēc daudzajiem priecīgajiem literāriskiem plāniem Tu būtu atkal izmisis, Vairāk es ticu, ka Tev ir ieteikti citi izdošanas projekti, un tiem, kā jau teicu, es negribu ceļā stāties; tā jau nebūtu pirmā reize, ka Tu, mani atstādams, piegrieztos citiem. Varbūt arī, mani saudzēdams vien, Tu rakstīji par to pasauls literatūras nevērtību; bet es mīlu labāk tiešu teikšanu, kā draugam klājas. Ļaunā Tev to nekad neņemšu. Bet to es gan Tev ļaunā ņemtu, ka Tu pats par sevi izsamistu. Lai nu kā, vienmēr es Tevi pieminēšu labā un vienmēr Tev teikšu: tici pats sevim! Paliec vesels. Vēstules malā pierakstīts: Naudu caur Krepliņu dabūju pareizi; bet arī tieši uz manu šenes adresi vari sūtīt. Sveiks. 286. A. GULBIM Kastaņolā 1910. gadā, ap 27. novembrī Mīļais draugs! Es pret Tevi arvien esmu bijis atklāts, un man tiesība no Tevis prasīt to pašu, jo citādi jau draudzībai nau nekādas nozīmes. Kad Tu negribi vairs izdot manus darbus, tad saki to skaidri, - es tad ierīkošos citādi un Tev to nebūt ļaunā neņemšu. Bet tie aplinki Tavā vēstulē man gan nepatīk. Pasauls literatūras darbus tulkojumā izdot Tu negribi, bet Gēti gan, - it kā Gēte nepiederētu pie pasauls literatūras vai būtu kas augstāks par to? 287. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 28. novembrī Mīļo brāli, nupat saņemu Tavu Vēstuli. - «Kl. grāmatā» izlaid, kad cenzors to prasa. Lai neizjauktu gr-as sastādījumu, tad epigrammas, kas pa divām liktas uz vienas lappuses, ir šķiramas pa vienai uz lappusi, tik daudz, cik dzejoji tiek izlaisti cenzūras dēļ. - No cenzūras caurlūkots eksemplārs tad arī var tikt pārdots kādam izdevējam, kad jaunai izdevēju biedrībai nau naudas. Piem., Goltam. - 50 rbl. naudas par «U. u. N.» es dabūju, bet nevarēju kvitēt, nezinādams adreses. Es nesaprotu, kādēļ vajdzēja izdevumu pārdot un vēl tik pārmērīgi lēti, 1000 eks. par 175 rbļ.? Taisni tagad, kur lugu taisās uzvest un kur grāmatu labi pirks! Aizej, lūdzams, pie Baumaņa kdzes un saki, ka es gribu, lai visu pārdevumu atceļ un es atmaksāju atpakaļ Raņķim visus 175 rbļ., ar kuriem viņš dabūs 1000 rbļ., pat atrēķinot par komisiju vēl 650 r.! Par ko B. kdze grib zaudēt veselas 2/3 no visas naudas? Un Raņķis taču arī pārāk godprātīgs, lai taisītu tik ļoti labu veikalu. - Kad dabū atpakaļ, tad nodod komisijā vai nu Raņķim, vai kuram katram par 30%. - No Liep. teātra esmu priekš 4 dienām dabūjis vēl 10 rbļ., tātad visa kopā - 90 rbļ. - Paliec nu mīļi sveicināts un skūpstīts un izturi pie sava mīļā Emsiša, neesi tāds rezgalis kā Tolstojs. Lūk, kā viņam gāja, tūliņ saaukstējās aizbēgdams, tā iet. Sveiki! 288. E. PĪPIŅAM Kastaņolā 1910. gada 2. decembrī Mīļo biedri, man visu laiku liels darbs un lieli traucējumi, tādēļ rakstu tik vēlu. «Izgl-as» stāvoklis nau patīkams, ārēji un iekšēji, un ilgi varbūt viņa neies, kā jau Jums izg[ājušo] reiz teicu. Diemžēl vaina nau pie pretniekiem vien: principā nau skaidrības un taktikā pareizības. Gandrīz jājautā, kādēļ «Izgl.» uzņemas v[ēsturiskā] materiālisma grēku, kad viņa tik vainīga nemaz nau? Vai bij jāsaka, ka v. materiālisms viņas princips, kad gluži mierīgi blakus Jansonam strādā šī v. materiālisma sīvākais apkarotājs K. Skalbe? Un vai daudz mazāk pārliecināts pretnieks Zeltmatis bij jāizraida iz žurnāla ārā? Jūs to uzskatīsat par taktikas jautājumu. Bet kāda tā ir taktika un kāds takts, ka laikraksts uzbrūk pats saviem līdzstrādniekiem? Uzbrucējs Z-im hij pat viens no redaktoriem. Jūs gan paskaidrojat, ka nosaukšana par «diletantu» vēl neesot nekas, esot vēl daudz stiprāki vārdi, bet vai nu katrs pēc tāda stipruma kāro? Kad jau laikraksti nošķīrušies pēc partijām, tad rakstnieki uzbrukumus izbaudīs diezgan pretnieku pusē un savā pusē viņi tad gan vairāk meklēs patvērumu un aizstāvēšanu. 289. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1910. gada 5. decembrī Mīļo brāli, pāris kartīs Tev jau atbildēju uz steidzamāko. Sūtījumu saņēmu un rakstīju, lai Tu lūko atcelt «U. u. N.» pārdevumu, jo tā grāmata aizdota par smiekla cenu un pirms paša labākā pārdošanas laika. Atmaksā visus 175 r. Raņķim un nodod grāmatu komisijā. - «Kl. gr-as» jaunizdevumu, arī sastrīpotā veidā, vari izdot «Lāpas» apgādībā. Drukā ne vairāk par 1500 eks-iem; gan jau pēc varēs izlaist otru izdevumu, kad vajdzēs. Cena par 3 loksnēm lai iet zemāka par parastām 10 kap. loksnē, tātad 8 kap. un kopā - 60 kap. - Iestāties «Lāpā» par pajenieku gan nau ērti, kad pats nevar nekur līdzi runāt, ne ko pārzināt un var iekļūt nepareizā stāvoklī. Tiklīdz Tu tur vairs neesi, tad paziņo man par to. Tā jau man bija ar nelaiķi laikrakstu «Vārpām». Bet «Lāpai» naudas vajga, un tagadējais sastāvs ir pabalstāms, tad iemaksā arī tos 25 rbļ. daļasnaudas. - Jaunizdod[amā] «Kl. gr-a» lai saucas par «Lauztās priedes», ja nelaiž cauri par «Vēja nestas lapas». Klāt pieliktais ievads jāieliek priekšā; tam cenzors taču arī nebūs pretī, vismaz Tu par to neraksti. Piemetinātās rindiņās viņš arī neatradīs nekā strīpojama. - Un nu, rīkojies nu, mīļo brāli, ka iznāk pa godam. Vēl vienu: ne par ko nedrukājat latīņu burtiem! Paliec vesels un esi mīļi skūpstīts un sveicināts. Vēstules malā pierakstīts: Aizkavējos ar rakstīšanu atkal tādēļ, ka vēl arvien bij tas traucējums; nu tik esmu brīvs! Uz atsevišķas lapiņas rakstīts: Šīs rindiņas liekamas kā ievads dzeju krājumam! Gadus atpakaļ bij laiks, kad es rakstīju sekošās rindiņas: «Sūtīdams savu grāmatiņu Jums, draugi» (u. t. t. ielikt visu ievadu (2 lapp.) no «Kl. gr-as»! Priekšpēdējā rindiņā pārgrozīt: «Kad ies (ne: celsies) viņi, ies (ne: celsies).). Tad seko šīs rindiņas no jauna: Gadus atpakaļ tas bij, kad es to paredzēdams rakstīju; un nu man pretī nāk mērenība, uz pirkstu galiem virzīdamās, brīdinot rokas sacēlusi, neatlaidīgi čukst: «Lūk nu! Ko es teicu? Tā nevar. Tas laiks pagājis; ir ikdiena!» Ar prieku rāda man, ka vaļējās dziesmu lapiņas aiznestas no vēja projām, ka grāmatiņa saplosīta, ka priedes nolauztas, ka laiks, bailīgi ierāvies alā, nekustas. Ar visām sērām man neviļus jāsmejas. Vai tad tas tur alā ir laiks? Tas jau ir gļēvums. Laiks neietilpst nekādā alā; viņš stāv brīvā gaisā, kalna galā un griež savu lielo riteni, ka vaļējas lapiņas klīst vien. Vai nemanāt, ka ritens pārvar nāves punktu? Ka lēni pārvēršas ikdiena par svētdienu? Lai klīst lapiņas vējā, lai cik maz jūs viņas uzlasāt, - viņas ir zīmes no bijušās un nākošās svētdienas. 290. A. LŪKINAI Kastaņolā 1910. gada 15. decembrī Milady, cienījamā draudzene! Saņēmu Jūsu laipno un skaisto kartiņu un daudz par daudz naudas (jo mani izdevumi bij tik - 3 fr.). - Mozus tiešām ir man ideālfigūra, tikai kā lai sasniedz priekš līdzības to bārdas milzīgumu? Un, jo tuvāk Mozum, jo tālāk no Jūsu prasījuma: sievietīguma vīrietī: - Mēs priecājamies, ka Jums Roma patīk arvien vairāk; labi, ka vismaz Jūs no mums trijiem viņu redzat. Rakstat vien ar visu sparu, gan atpūtīsaties vēlāk, - Jūsu vēstules tik spirgtas un skaisti rakstītas, ka redzami rāda Jūsu garīgo atjaunošanos pēc krīzes. Daudz labu dienu no Jūsu R. 291. A. RAŅĶIM Kastaņolā 1910. gada 19. decembrī Cien. kungs!                                                                                                      19. 12. 10. Rakstu Jums «Ug. u. N.» 1000 eks. atpirkšanas lietā, tādēļ ka pazīstu Jūs kā goda vīru. Kā tādam Jums šinī lietā nevar būt no svara nekādi citi blakus apstākļi, bet vienīgi tas, ka es piedāvājos atpirkt no Jums atpakaļ tos 1000 eksemplārus (visu no Jums saņemto summu -171/2 kap. - 1000 eks. =175 rub. - B[aumaņa] k[undze] samaksāja man), kuri, pēc manām domām, ar 171/2 kap. eks-ā, kamēr tiks pārdoti par 75 kap., ir pārāk lēti pirkti, ievērojot vēl to, ka pašlaik lugu taisās uzvest un to pirks. Kad Jūs jau esat pasteigušies tos tālāk izmainīt, tad vēl ir iespējams, ka Jūs nolīdzinājat to pārāk lielo starpību starp cenu, par kuru Jūs pirkāt un par kuru pārdosat, - no 75 kap., atskaitot 30% par komisiju un, teiksim, 10% par visa skaita noņemšanu uz reizi, vēl paliek līdz 17½ kap. starpa no apmēram 25 k. par eks. Protams, iespējams tas tikai tad, kad arī Jūs pats uzskatāt sevi tā, kā es Jūs uzskatu. Ceru, ka nebūšu savā labā uzskatā vīlies. Paliekat sveiki. 292. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1910. gada 20. decembrī Mīļo, dārgo Reinīti, kādu labu vārdiņu Tev lai saka, kas Tevi varētu mierināt? Es tik ilgi nerakstīju, jo zinu no piedzīvojumiem, ka mierinājumi nekā nelīdz. Kad pats esi jau mierīgs ticis, tad var arī pieņemt no cita mierinājumu. Tev viena apziņa paliek, ka Tu ciet netaisnību, arī tā jau mierina; mani tā vienmēr visvairāk mierinājusi. To rūgtumu Tu pārvarēsi ātrāk, jo Tev dabā nau niknuma. Un, galu galā, es vēl ļoti ceru, ka fabrika apdomāsies. Ja ne, tad Tu gan atradīsi citu vietu, bet viņi Citu tādu kā Tevi nekad neatradīs, Vislabākais būtu, kad Tu brauktu atpūsties uz Davosu; tad es pie Tevis aizbrauktu. Atklātnes malā pierakstīts: Atraksti pats kādas pāris rindiņas; neesmu no Tevis tik sen dabūjis. Atraksti, kad ir kas ļauns. Paliec mīļi skūpstīts, paliekat visi veseli! 293. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1910. gada 24. decembrī Mīļie, dārgie draugi, nākam ar laimes vēlējumiem uz svētkiem; lai nu vismaz novērstos no Jums draudošais sitiens, kurš jo sāpīgāks tādēļ, ka aizskar goda jūtas. Bet ticat man, vecam praktiķim, tādās lietās: šādi pirmie sitieni ātri pārlaižami; grūti virai tiek daudz vēlāk, kad ir sakrājušies pa simtiem un netop laikā izlīdzināti. Turaties tik abi stipri kopā, tad jau gan piedzīvosat labāku jaunu gadu. Un kopjat veselību, tagad Tava reize, mīļo Brenci. Atklātnes malā pierakstīts: Atrakstat, kad notiek pie Jums kādas pārmaiņas. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti. [Paraksts.] 294. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1910. gada 24. decembrī Pirmos likteņa sitienus viegli panest un aizmirst; tik, kad viņi sakrājušies pa neskaitāmiem simtiem un kad viņus vairs nevar visus atminēt, tad viņi top neaizmirstami un nepanesami. Ka viņi tad arī top izlīdzināti, tā nasta caur to netop vieglāka. Tad tik var krīze glābt, pilnīga pasaules uzskatu pārmaiņa. Jāizšķiras priekš pilnīgas pasaules nicināšanas un aktivitātes vai atdošanās un pasivitātes, un pašnāvības. Tas laiks ir ap dzīves vidu vai drusku tam pāri, skatoties pēc tā, cik daudz kurš lietojis dzīvi. 295. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1910. gada 25. decembrī Sirsnīgi sveiki! rakstu uz labu laimi uz turkiem, bet reizē arī uz Baku, nezinu, kur esat. Lielo paldies par naudas sūtījumu, kuru saņēmu divas reizes, termiņa dienā. Tātad arkitekts ir akurāts. Otru eksemplāru no dzej. kr[ājum]a sūtīju tādēļ, ka gribēju drukāt Pēterburgā, un es domāju Jūs pārliecināt, ka varēs arī Rīgā. 5 loksnes jau saņēmu no I[niņberga], bet nu uzreiz jau 3 nedēļas nau turpinājuma. - Daudz paldies par aizrādījumu uz Ēģipti 4 Kāda tur pasu kārtība? - To dz[ejoļu] eksemplāru lūdzu atsūtīt man atpakaļ. - Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti uz svētkiem. Žēl, ka nevarēsat atbraukt līdz mums. Sveiki. Atklātnes malā pierakstīts: Saņēmu nupat pārējās loksnes no korektūras. Laikā viss būs gatavs. Sveiki! RAINIS Vēstules Šveices periods (1906. - 1911.) 1911. gads 296. F. ROZIŅAM Kastaņolā 1911. gada 8. janvārī Mīļais, dārgais draugs! Laimīgu jaunu gadu arī Tavos apstākļos! Tādu spēku un veselību, kas visu panes un pārvar! Ar brīnumu esmu dzirdējis, ka Tavs spēks ir vienmēr audzis, bet, ja kad, ja reiz viņš draudētu Tev izbeigties, tad mīlestība, kas Tevi pavada katru soli, lai Tev dod viņu no jauna; tad smel arī no šīs sirds, kas Tevi vienmēr piemin še un citur. Klusēju tik ilgi, jo gribēju nākt pie Tevis, cienīgs Tavas draudzīgās atzinības un Tava nenogurstošā darba. Nu es arī tiku strādājis un nobeidzis vienu darbu, kuru gribētu redzēt Tev patīkam, kad nāksi brīvs. Vēl nedaudz gadu, kurus Tev palīdzēs īsināt Tavs darbs un apziņa, ka arī tur Tu neesi nekad viens, kaut arī tāds justos. Palieci tikai arvien sveiks, dārgais draugs! Tavs [paraksts]. 297. V. DERMANIM Kastaņolā 1911. gada 8. janvārī Mīļo, dārgo veci! Ceru, ka šis tālais laimes vēlējums uz jaunu gadu sasniegs Tevi. Kaut gan dzirdu, ka šķēršļu topot arvien vairāk. Arī šīs rindiņas, pie Tevis nākdamas, jūtas kā treliņu priekšā, kuri šķir apmeklētājus no mīļajiem. Ko es Tev varu teikt? Esi sveiks miesās, kā Tu allaž biji, gan jau tad gars būs jo sveiks. Es dzirdu, ka Tu uzturoties spirgts arvienu, un priecājos uz nākotni, kad Tu būsi arī brīvs. Paliec sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts]. 298. H. ASARAM Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī Buon capo d' anno carissimo! Nupat lasu «J. D. L.» pēdējo 1910. g. numuru, Jūsu vārdus gadu maiņā, M. A. «Vecgada naktī» un domāju, ka taču esam biedri visām nesaskaņām par spīti. Gribēju Jums jau novembrī rakstīt vēstuli, sūtīju iepriekš materiālu mazam artiķelim, bet tas palika neuzņemts, tad paliks arī vēstule. Būtu sūtījis arī kādus dzejoļus kā atmaksu par brīveksemplāru, bet Jūs nekad neprasījāt, un arī nupat iznākušiem krājumiem nekā neuzņēmāt paraugam, tad arī tie paliks. Tikai vienu gan varu sūtīt senam draugam: miglior continuazione! Un, kad Jūs tāpat domāsat un Jums būs kas ko teikt, tad atrakstīsat. Distinti saluti. 299. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī Buona fine e miglior principio d'anno! Laimīgu jaunu gadu un sirsnīgus sveicienus. Jānis. 300. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī Jaunu gadu ar jaunu laimi, mīļo brāli un mās'! Tas mazais, skaistais pastnieciņš uz spārīša atnesa no Jums visu labu - daudz skūpstu un mīlestības, un vecas draudzības, un lielu kušķi naudas un smuku grāmatiņas izdevumu, un beigās vēl labu, saulainu laiku, jo līdz tam pie mums bij lijis. Par visu lielo paldies, un Jums tāpat visu, kas vien labs, veselību un brangu izdošanos visās lietās. Rakstījis būtu jau agrāk, bet tā pate cieminiete, atpakaļ braucot, atkal pieturēja še uz nedēļu, un drīz gaidāms vēl. - «V. n. l.» ir iznākusi glīta maza grāmatiņa, cena piemērīga, un uz pašiem svētkiem, kad pērk. «Taurētāja» zīmogs piestāv ļoti brangi tekstam un izdevēju firmai. Lielo paldies Tev, mīļo brāli, par Taviem nemitīgiem pūliņiem un pateicos arī tāpat citiem izdevējiem. Cik eksemplāru tikāt drukājuši? Uz svētkiem un jaungadu ies labi, un otrā grāmata «T[ie], kas neaizmirst» nemaz nekonkurēs, bet viena otru papildinās, jo viņas [taisni?] no sākta gala bij domātas kā vistuvāk kopā saderīgas, kā divas daļas, kurām pienāks klāt vēl trešā. Tā jau arī bij paskaidrots priekšvārdā. Atsūti nu vēl kādus pāris eksemplārus man. Redakcijām arī piesūtat. Ko tagad laidīsat kā otru grāmatu? - Tagad laikam arī dabūsat pabalstus un biedrus no arodniekiem. Novēlu labākās sekmes «Taurētājiem». Un Tev un Emsiņam no mums abiem daudz, daudz skūpstu. 301. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī Jā, vēl par honorāru par «V. n. l.». - Lai «Taurētāji» dara paši, kā zin un spēj; es jau neiešu viņus piespiest un prasu tikai kā no «Kultūras», lai neizpauž, ka maksā man lēti, jo pret grāmatizdevējiem mana cena ir 50 rbļ. par loksni un to es negribu iet zaudēt. Redzat, kā tagad sāk rīkoties viņu sindikāts. Lai «Taurētājs» maksā pusi no skaidra atlikuma vai, ja cieta cena, tad apmēram to pašu. Noteikt to var tik, kad zina eks[empltīru] skaitu un izdevumus. - Raņķim rakstīju, bet viņš teic, ka jau viss izpārdots (: vēl 230 eks.), un liedzas piemaksāt. Tagad viņam arī uzbrukusi liksta un lai paliek. - Par tiem virzienu rakstiem tagad negribas nekā rakstīt, esmu pārāk noguris; mani teorētiskie uzskati Tev zināmi, praktikā un Rīgā es nevaru runāt līdzi, tur man var kļūdīties. Vēlreiz, mīļo brāli, daudz, daudz labu dienu un skūpstu - [paraksts]. 302. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī Daudz paldies, cienītā kundze, par labām ziņām: 10 lb veselības ir liels ieguvums! Mēs ar to nevaram lielīties! Asp[azija) pat 1 klgr. pazaudējusi. Daudz paldies par sirsnīgiem vārdiem un labu humoru, tas Jums tagad būs vajadzīgs, tāpat cien. Lūkina kgm. «Lai dzīvo karš un Polija!» man ļoti patika, cien. kgs, - bet kā Jums patiks: «Lai dzīvo miers un Latvija - un Parīze, cien. kundzes ilgu pilsēta!» Ceru, ka Jūs manam saucienam pievienosaties tikpat jautri, kā es jūsējam. - Nu Jums, mīļo biedri Kirhenštein, atspirgt no emigrantu dzīves jaunā sabiedrībā. Bet visiem kopā daudz, daudz mīļu labdienu no Jūsu Raiņa un tāpat no Asp. Uz Parīzi jau aizrakstīju, «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» bij īss referāts par «Izgl[ītības]» gada grāmatu, bet tikai sauss atstāstījums, pat autora vārdi nebija minēti, tādēļ nosūtu to. - Sveiki! 303. D. ROZENBERGAI Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī Mīļo Doriņ, novēlu Tev divkārt jaunu gadu ar jaunu laimi, jo nu Tu esi sākusi arī jaunu dzīvi. Visu Tu pati esi ieguvusi priekš jaunās dzīves - jaunu spēku, zināšanas un stāvokli, nu tik vēl ir jānāk jaunai laimei. Un tā gan nāks, jo laime jau vienmēr tur, kur ir spēks. Ar intresi es esmu Tev un Tavai attīstības gaitai sekojis visu laiku, jo vairāk tagad priecāšos, kad Tev pēc visām ciešanām nu sāks iet uz saulaino pusi. Man liekas, ka Tavu redzes aploku paplašinātu vēl vairāk, kad Tu kādus pāris gadus uzturētos tālākā Krievijā. Elza Tev jau minēja par Kaukāzu, bet varbūt arī Odesa un Dienvidkrievija Tev patiktu; arī tur man viens pazīstams. Atklātnes malā pierakstīts: Paliec vesela un esi mīļi sveicināta un skūpstīta no Jāņa. 304. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1911. gada 11. janvārī Dārgo Jānīt! Vispirms lielo paldies par to glīto grāmatiņas izdevumu! «Taurētāja» zīm[ogs] pilnīgi izpilda vāka zīmējuma vietu, nozīmīgs priekš izdevēju biedrības un iznāk lēti. Druka skaidra, tikai ievadā daudz kļūdu un arī tālāk dažas itin nepatīkamas. Žēl, ka daudziem dzejoļiem vajadzēja atkrist nost. Toties atkal cena lētāka. «Taurētāja» liels nopelns, ka grāmatiņa iznāca priekš svētkiem uz labāko pērkamo laiku. 100 rbļ. saņēmu. Nu tikai jānovēl vislabākās sekmes tāļākā «Taurētāja» darbībā! Nodoms izdot sēriju zinātnisku grāmatu ir ļoti labs. Visvairāk man patīk, ka «T.» meklē jaunas metodes grāmatu izplatīšanai. Ar gr[āmat]u pārdošanu bodēs vien vairs nepietiek, jo bodes sāk pilnīgi pārvaldīt grām. tirgotāju sindikāts. Pret to ir jāved cīņa, ja grib plašākām masām uzturēt grāmatas kā izglītības līdzekli. Abonēšana pēc Der. Gr. N-as ir laba, bet tad vajga priekš «T.» ieinteresēt masas; kolporteri labi, bet vai nu prasa daudz naudas, vai personisku nodošanos šim mērķim. Kā ar to stāv «T.»? Lasīju, ka arodn. biedrības vai nu nemaz par «T.» neinteresējas, vai izsakās atturīgi, vai nogaida. Vai tur nau cita starpā iespaids arī no dažiem grāmatu sindikātniekiem, kā, piem., Raņķa? (D[eglavs] Tev varbūt būs stāstījis, cik smalki Raņķis nopirka «U. u. N.» 1000 eks. par 17½ kap. par eksemplāri, kurš patiesībā maksā 75 kap.! Un atdot mums atpakaļ visu skaitu par to pašu cenu + komisijas % viņš liedzas. Nu viņam piespriesti gadi un tādēļ mūsu lieta jābeidz.) Kādēļ no agrākiem «Kult[ūras]» biedriem tik maz piedalās pie «T-a»? Paskaidro man, mīļo Jānīt, par to, lai es varētu cik necik pareizi spriest. Ka jūs neņemat «T-ā» naidīgus elementus, ļoti labi. Bet man bažas, kā Tu satiksi ar D., jo viņš, kā liekas, sveras uz reformistu pusi. Personiski viņš ir ļoti lāga cilvēks. - Tad vēl: cik «T-am» rīcības kapitāla? Un vai arodn. biedrības apņemsies «T-a» grāmatas izplatīt? - Kā ir ar laikrakstu? Vai «Laika Balss» izdevēji ir tie paši, par kuriem Tu runā savā vēstulē? Tie taisās iznākt uz jaunu gadu. Un kas tas par pareizticīgo laikrakstu, kuram dalībnieki sametuši 40 000 rb.? - Vai tagadējā «Kult.» biedrība izpilda agrākās vietu? Vai tagad jau manāmi apgrūtināta biedrību dibināšana? «Rīts» vēl arvien nau atjaunots. - Kura arod. biedrība ir tā, kas uzskata «Rītu» par konkurentu? Tas mani intresē, jo ir gluži savāda parādība, ka var tādu biedrību konkurēt, kam kopējs mērķis! Varbūt šīs konkurences dēļ arī grūti tādiem pasākumiem kā «Taurētājam»? Es lasu «Arodn[ieku]», bet no viņa vien man nau skaidrība par šo jautājumu un vispār virzieniem un garu arod. biedrībās. Katra ziņa no Tevis, arī vissīkākā, būs man ļoti interesanta; nevis atvainojies par sīku lietiņu stāstīšanu, bet raksti vien; bieži sīkumi raksturīgi, tas arī rakstniecībā ir vecs likums. Birutiņas vēstules par teātra un mākslas lietām, piem., man ļoti daudz palīdz pie saprašanas. - Man vēl lūgums: esi tik laipns un aizej pie «Dzirc[iemnieku]» apgādiena paņemt no «Tiem., kas neaizmirst» eksemplār[us] priekš Birutiņas un, ja tas ir izdarāms, tad arī priekš Vecā Āža un Vijas un nosūti viņiem, Un, ja jums ar Birutiņu ir šķirtas mantas, tad arī priekš sevis. Man būtu ļoti mīļi; kad Tu to izdarītu. Bet tik tad, kad tas Tev nedara nepatikšanas, - Rīt tikšos ar Birutiņu Šveicē. - Saki, lūdzams, kāds Rīgā uzskats str[ādnie]kos uz «Dzīvi»? Vai tie apvainojumi ir pareizi? Vai var viņā rakstīt? Pats virziens jau no tālienes izskatās radikāls. Vai viņai nedara pāri? Te nu Tev, mīļo Jānīt, pulks jautājumu; caur Tevi jau es gribu būt sakarā ar Rīgas sabied[risko] dzīvi, kā caur Birutiņu ar mākslas dzīvi. Paliec nu mīļi sveicināts uz jauno gadu. Tavs Jānis. 305. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 14. janvārī Dārgo biedri! Lielo paldies par Jūsu sūtījumu, kuru nu atkal saņēmu. Es biju aizkavējies ar viņa atpakaļ sūtīšanu, bet, kad Jūs tos izgriezumus tā kā tā neuzglabājat, tad man vēl patīkamāk. Ja Jūs lasat arī «Rīg[as] Av[īzi]», tad lūgtu man paziņot, vai tur bija referāts par «Latv[iešu] draugu biedrības» sapulci, un, ja bija, tad varbūt Jūs man to atsūtītu palasīšanai. - Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. 306. P. ZĀLĪTEM Kastaņolā 1911. gada 15. janvārī 15. 1. 11. Mīļo veci! Ar žēlumu lasīju paziņojumu par «M. V.» beigšanos un par Tavu sabojāto veselību. Būtu Tev tūliņ rakstījis, bet gribējās nogaidīt pēdējo numuru, tagad nu liekas, ka šis būs jau pēdējais. Neticu labi, ka Tu ceļa jūtīs starp atklātības darbu un divām muižām būtu izvēlējies pēdējās, lai tās arī cik ienesīgas; es Tevi vienmēr turēju par ideālistu un arī tagad vairāk domāju, ka «M. V.» galam būs bijis cits iemesls. Laiks ir pārgrozījies, «M. V.» vajdzēja izvēlēties vairāk vienējādu publiku un programmu; es domāju, ka Tev derēs nepartejība (Parteilosigkeit). (Starp rindām ierakstīts: kr[ieviski?] bezpartejība (Unpartei[lichkeit]) [1 nesalasāms vārds]] bet Tu to laikam nevarēji ievērot. Tas man diemžēl darīja neiespējamu piedalīties, cik ļoti es to arī nebūtu vēlējies, un cik ļoti es arī atzinu Tavu laipno izturēšanos pret mums abiem. Bet taisni tādēļ, ka pazīstu Tevi kā ideālistu, es tomēr vēl ceru, ka Tu neatsakies uz visiem laikiem no redaktora darbības un ka Tavs «M. V. M.» tomēr vēlreiz parādīsies. Viens tik varētu būt pats jaunākais, ka Tu taču esi vājš ticis, tomēr arī še Tava stiprā daba un veselīgais lauku gaiss liek man cerēt. Varbūt pat redzu Tevi kādu reizi, kāds Tu izskaties, vecais draugs. 307. A. ULPEM Kastaņolā 1911. gada 16. janvārī Laimīgu jaunu gadu un sirsnīgākos sveicienus! Mēs ļoti nopriecājāmies par Jūsu mīļo kartiņu, kura mums ir dzīvības zīme pēc tik ilga laika. Jūs abi neesat bijuši labi veseli, laikam vēl nau pārvarēts Pēterburgas klimata iespaids. Brencis ar Annu arī neesot diez cik veseli, un nu viņiem vēl tā krīze uznākusi. Vagulim Leonardam turpret iet itin labi, tikai par veikalu sūdzas. Mēs arī ar veselību mokāmies. Esat visi trīs vēlreiz mīļi sveicināti. Un, kad atliek laika, atrakstat kādu kartiņu. 308. A. BERGAM Kastaņolā 1911. gada 17. janvārī 17. 1. 11. Ļoti cienīts kungs! Uz Dr. A. L, k-dzes pamudinājumu griežos pie Jums ar lūgumu. Ar pateicību pieminu arī Jūsu laipno intresi par mani, kāda parādījās ievērojamas summas zīmēšanā priekš «U. u. N.» inscenēšanas. Šoreiz ceru vēl citādi, bet vairāk. Viens man mīļš cilvēks ilgojas pēc dzimtenes. Jums kā advokātam un atklātības darbiniekam varbūt būs iespējams ievākt ziņas par to, vai ir kādi šķēršļi un kādi, kas liegtu viņai atgriezties, vai ir kādas sūdzības celtas, tiesas vai valdības ceļā, pret A-u dzimtenē. Es skaitītos Jums vienmēr lielu pateicību parādā, kad Jums būtu iespējams šo lūgumu ievērot. Tādas pašas ziņas par mani būtu man arī patīkami dzirdēt, bet tās būs grūtāk dabūjamas, un pirmās man rūp daudz vairāk, un par tām visa mana pateicība, par kuru paliek Jums nolemt. Esat daudzreiz sveicināts. 309. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada 17. janvārī Dūjiņa mājās sēd, No saujiņas saldi ēd. Kas vairs skries uz Parīzi? Ko Tu mīļiem darīsi! Domāju Jūs, cienītā kundze, sen aizbraukusi uz Parīzi; nezināju kad, jo rakstīts bij aiz pārskatīšanās: otrdien 14. janv., tātad vai nu otrdien 10. janv., vai sestdien 14. janv. Gaidīju jaunu adresi, lai Jums atbildētu uz skaisto vēstuli, mīļajam audžu bērnam. Kurp lai Jums tagad rakstu? Mans parīzietis H. S[imsons] atrakstīja, ka gaidot, bet drīzumā viņam kaut kur jāizbraucot. - Dzirdējām par vienu pateicīgu pacientu, ko Dr. L[ūkins] izglābis, un līdz nopriecājāmies. Paliekat abi miji sveicināti no mums. Jūsu R. Norakstīju šodien A. Bergam, nav vairs vēstuļu sliņķis. Sveiki. 310. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada 18. janvārī Mīļo, labo, gaidīju Tevi vecā gadā, gaidīju jaunā; jānāk pašam ar jaungada vēlējumiem, Tu jau neesi ne redzams, ne dzirdams. Lai nāk arī no manis laimes vēlējums uz visu labu Tev jaunā gadā; tikai pašu labāko Tu laikam esot jau pats noņēmis, kā man stāstīja Vilis, resnais [H.]., t. i., kādu skaistu tukumnieci. Ja tā ir taisnība, tad visi Tavi nerakstīšanas grēki lai Tev ir piedoti, citādi gan Tu piedzīvotu labu pirti. Bet arī šī piedošana tikai ar norunu, ka nu taču atraksti par pašu vajdzīgāko: vai nauda ir kaut kur kaut kam priekš manis? Teātrim pa svētkiem un pa visu sezonu, kā dzird, labi gājis. Es solījos neprasīt no teātra līdz «U. u. N.» uzvešanai, bet cerēju; kā bija no teātra solīts, ka izrādes iznāks, vēlākais, decembra sākumā. Nu tās tiek atliktas un atliktas, pat netiek vairs minēts cits termiņš, tad arī mans solījums izbeidzas. Ja neprasīšu tagad, kur pēc svētkiem nauda ir, tad vēlāk jau ne būs, ne dos. Atsūti arī rēķina norakstu, jeb kad tas tiek taisīts pa sezonām, tad tāpat pateic tik sanākušo summu. Tad, mīļais, apprasies arī par «Z. zirga» grāmatas izdevumu; vai pa pusgadu nebūtu nekas ienācis? grāmatai taču bij laba reklāma. Vismaz tagad uz 1. janv. grāmattirgotājiem ir jādod rēķins par notecējušo pusgadu. Labi būtu arī zināt, cik ir līdz šim pārdots. Par «Z. zirgu» runājot, jāpiemin arī, kā teātris izturējies nupat ar viņa izrādēm. Vienkārt jau laiž man virsū kā konkurentu «Sprīdīti», dod tam 4 izrādes, «Z. zirgam» tikai 3, un beigās dod tam arī vakara izrādi, kamēr «Z. zirgam» jāapmierinājas tikai ar dienas izrādēm. Es daudzreiz, arī Tev, tiku runājis, ka to var izrādīt arī vakarā, ka nau bērnu luga, to atzīst arī «draugu biedrība», bet man teātrs to vienmēr liedzis. Nāk «Sprīd[ītis]», tam dod vakara izrādi, un «Sprīd.» neapšaubāmi ir tikai bērnu luga. Un no kurienes tad tas «Sprīdītis» nāk? Taču no vecā teātra. Tātad jums ir alga viena ņemt lugas arī no vecā teātra, bet rakstniekiem lai nau viss viena alga, kuram teātrim dot savu darbu! «Vaideloti» A[spazij]ai vajdzēja nedot vecajam teātrim, bet «Sprīdīti» jūs paši ņemat no tā. Ko nu jūs ņemsat nākošu reiz? - Es nezinu, kādi jums tur izskaidrojumi, bet lai paliek. Atraksti, mīļais, drīzumā par visiem jautājumiem un pastāsti, cik tāli ar «U. u. N.» un kā veicas iestudēšana, kā mūzika izklausās, kā dekorācijas izskatās. Tu aizej pats un noskaties un noklausies, un pasaki man gluži privāti ar. Vai mūzika būs neredzama, kā bij norunāts un kā Mierlauks solīja? - Kas ir ar jauno laikrakstu «L[aika] B[alss]»: vai būs? Atraksti ar par sevi kaut cik, kā dzird, tad Tu esot no vecās gvardes vienīgais, kas strādājot, citi visi būvējot namus. Paliec vesels, mīļais, neesi slinks, atraksti un atsūti kaut kuru no naudām, vai teātra, vai grāmatas. Man ar veselību iet ne visai, bet Elzai vāji, tikai nu pavasars nau vairs tāli, tad ceram labāk. Sveiks. 311. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1911. gada 21. janvārī Sirsnīgi sveiki! Jūs jau nu būsat mājās un atkal pilnā darbā; kā vienu zīmi no tā uzskatu naudas sūtījumu, kuru saņēmu no Balahaniem, ar lielo paldies! Bet tik ātri tie paldiesi vēl nebeidzas: lasām ar divkāršu intresi stāstu no «viņām dienām», jo reiz jau to dzirdējām mutiski, un cik skaistu un vienkāršu, un tādēļ jo dzīvāk un pārsteidzošāk atrodam to kā ko gluži jaunu še rakstā. Rets ciemiņš Jūs tagad esat literatūrā, bet kāds prieks Jūs sastapt. - Tad vēl paldies no manas puses personiski par tik ļoti skaisto «Tie, kas neaizmirst» izdevumu; man reti kāds izdevums ir tā paticis - In[iņ]b[ergs] attīstās par pilnīgu mākslinieku apgādībā. - Bet, jo skaistāk «Dzirc[iemnieki]» izdod un jo draudzīgāka ir citur tik sausā veikaliskā puse, jo mazāk man gribētos, ka «Dzirc.» zaudētu savu patstāvību kā firma. Ir patlaban nodoms aicināt Jūs par līdzdalībnieku pie «Taurētāja» apgādības un Marksa tulkojuma izdošanas. Cik ļoti liela man arī pie abiem intrese, pat personiska intrese, - tik ļoti es vēlētos, ka «Dzirc.» paliktu patstāvīgi un nodotos tagad manu kopotu darbu izdošanai. Man šie kop. raksti dārgāki par manu Marksa tulkojumu (jo viņi jau oriģināli), un «Dzirc.» vajdzēs ļoti daudz kapitāla viņu izdošanai, tā ka nevarēs nekā ziedot «Taurētājam». Lai «Taurētāju» pabalsta citi bakenieši, ir tur vēl diezgan daudz resnu biedru, Tādā pat garā es rakstīju pašam «Taurētājam», lai viņi atstāj Jūs mierā. Un nu paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Asp[azija] jūtas nevesela. - Aizsūtījām Jums jaungada karti, Sveiki! 312. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 22. janvārī Mīļo brāli, ņem nu šoreiz vēl par labu manu rakstīšanu; nākamu reizi tad rakstīs Elza, tagad viņa ir nevesela. Bet neprasi, lai mēs abi reizē rakstītu, tā ir laika izšķiešana. - Abus eks[emplārus] «V. n. l.» dabūju, paldies; un to arī pietiks. - Ar honorāru, kā jau teicu, negribu «T[aurētāj]u» spiest, 300 rubļi par 61/2 loksnēm puslīdz jau arī ir tas, ko dod grāmattirgotāji, t. i., 50 rubļu par loksni, iztrūktu tikai 25 rbļ. - Ar sludinājumiem «T.» prot rīkoties labi; jāsludina daudz. - Par «Mariju Stuart» aizrakstīšu Br[igaderam], ja vien iznāks laiks. - Ar Liepājas teātriem, abiem diviem, posts vien ir. Vecais teātrs, mazākais, man samaksāja 110 rbļ., jaunais - kā no Tevis dzirdu, - nau nekā maksājis, bet lugas viņš tā izķēmo, ka viņa paša orgāns «D[īve]» brēkšus brēc. Kā tam lai dod lugas; tikai kaitē vien. Būtu «Z. zirgu» vismaz uzveduši pilsētas teātrī. - «Taurētāja» lapiņas saņēmu, tas bij labi izdomāts, bet vai tad str[ādniek]u biedrības nevarējāt tāpat pievilkt? Lasīju, ka viņas atturoties sapulcēs no piedalīšanās. Kādēļ pie «Kultūras» labi piedalījās un pie «T.» vairs nemaz nē? Atraksti man par to. Kad tik maza intrese taisni no str-u puses, tad nau vērts runāt par «Kapitāla» tulkošanu. Piedabūt pie līdzekļu došanas Upīti es neieteiktu; tam ir tagad diezgan darba un līdzekļi vajadzīgi priekš manu kopotu rakstu iedošanas. Kad viņš savus līdzekļus saista pie «Kapitāla» vai vispār pie «Taurētāja», tad tos kopotos rakstus viņš nevar izdot, un tie man rūp vairāk nekā tulkojums. Bet to gan var darīt «T.» oficiāli un es privāti, ka aicinam citus bakiniešus. Vai Rīgas filistri neviens nepiedalās un nepabalsta «T.»? Vai tur vainīgs princips vai tikai personības? - Es vēl ļoti uztraucos par to, ko M[ierkalns] Fr[icis] izdarījis; tātad viņš formeli būs uzrādījis, ka aiz kādiem ugunsdrošības vai ēkas nestipruma iemesliem nedrīkst ielaist vairāk personas par 750 teātrī! Un par tādu darbu neviens nekliedz! Par to neraksta avīzēs! Es rīdziniekus nemaz nesaprotu, mierīgi ]audis. - «C[īņas] 110. num. neesmu vēl lasījis. Bet kā Tu, mīļo brāl, labi satiec ar D[ambekalnu] «Taurētājā»? Viņš taču, kā liekas, ir cita uzskata. - Par Tavu lugu es varētu D. rakstīt un viņu ieteikt. Šlosam nu. pietiks, diezgan dabūja honorāra, un tas taču no tiem, par kuriem Tu sūdzies, runājot par «C.» 110. N. Paliec uz daudzreiz sveicināts un skūpstīts. Vēstules malā pierakstīts: Tevi tagad, kā liekas, sevišķi vajā administrācija, lasu «Dz-ē» par «Ausekli». Vai tur nau denuncējuši dekadenti ar Skalbi priekšgalā? Paliec stiprs, mīļo brāli, Tu stāvi redzamā vietā. Sveiks! 313. J. INIŅBERGAM Kastaņolā 1911. gada 30. janvārī Visu I sēriju var izdot vēl šogad, tikai N 11 un 12 varbūt nespēju pagatavot šogad, jo man jādabū no Rīgas avīžu materiāli un piegādātāji nesteidzas tādās reizēs, kā esmu piedzīvojis. Visi mani tulkoti raksti paliek ārpus šīm abām sērijām. Tirdzniec[iskais] aprēķins būtu apmēram šāds: 60 loksnes, ņemot par mēru Jūsu aprēķinu 6 loksnēm un 3000 eks., būtu 3000 rubļu, jeb 2000 eks. 2450 r. Cenu varētu likt 6 kap. par loksni, tā maksā Asp[azijas], Poruka, Skalbes kop. raksti (pie Zeltiņa un «Zalkša»). Tātad visa I sēr. maksātu kopā 360 kap. (kā Asp. raksti). Ienāktu: 360·2000=7200 rbļ. Rabats 2400+ izdev. 2450 r., paliktu skaidrs atlikums 2400. Uz pusēm dalot, iznāktu man honorārs 20 rbļ. par loksni; Jums peļņa - 1200 rbļ. par iekārtu apm. 2 gados, kā rēķina Zeltiņš par Asp. rakstiem. Peļņa būtu laikam lielāka, jo, tik lielu darbu drukājot, drukātava aprēķinātu lētāk. - Šie 20 rbļ. par loksni būtu tas pats. ko maksāja Zeltiņš par Asp. rakstiem - 18 rb. par 50 loksn., bet tur nebija tik daudz rakstu, kas kopizdevumā parādījās pirmo reizi grāmatā. Zelt. vēlāk atrada par labāku drukāt ne saspiestu 50 loksnēs; bet ērti un plaši 65 loksnēs (te Jums arī piemērs, ka laikam ienesīgāk «U. N.» drukāt ērti, ne kā teksta grāmatiņu). - Kad drukātu 3000 eks., varētu cenu palaist lētāk, līdz 5 kap. loksnē, tātad: 300 kap.·3000 eks.=9000 rb.; nost 3000%+3000 izdevumi; atliktu 3000, uz pusēm dalāmi. Jautājums, cik ilgā laikā to varētu izpārdot? - Izdotu visu 9 grāmatās; atsevišķi novilkumi, cik vajga. Visas 9 grāmatas vienā sējumā. - Honorāru izmaksa man, kā līdz šim: ik mēnesi pa 50 r. (resp. 60). - Bet nu jautājums: vai blakus šiem kop. rakstiem «Dzirc[iemnieki]» spēs izdot vēl atsevišķas grāmatas, citu vai manas? - Kad mēs ar A. izdodam ik gadus jaunas 2-3 grāmatas, tad par tām arī sanāk honorāra 600 r. par gadu vai 50 r. par mēnesi. Kapitāls arī jāliek kop. rakstos liels iekšā - 3000 rbļ. Vai «Dzirc.» spēs abus darbus? Un, ja nē, ko tad Jūs ņemat labāk: kop. rakstus vai jaunas grāmatas no mums abiem? - Apdomājat un aprēķinat pamatīgi savas kapitāla un arī darba spējas (jo Jums būs vairāk pūliņu ar kop. rakstiem), tad ienākuma šanses, sarakstaties ar Up[īti] un tad atrakstat man, Bet lūdzu to darīt drīz, lai neiznāk kā ar Asp. kop, rakstiem. Kopoti raksti Tūliņ izdodami: 1) Ug. n. N.                  9 loksnes. 2) Pusideāl.                   7 - 3) Vētr. sēja                  7 - 4) Vilks un sīk. stāsti     7 - Par tulkojum[iem] skat. otrā pusē 5) Tāl. Noskaņas         9 loksnes 6) Klus. grāmata          7 - 7) Tie, kas neaizm.       9 - 8) Zelt. zirgs                  8 - ______ 33 l Tūlīt izdodami: 9) Hum. un satīra         7 - 10) 1903. g. literat.      7 - 11) Av., dien. grām.     6 - 12) Eseji                       6 - 13) Tulkota lirika          6 - ______ 62 - Jaunizdod., gatavi 14) Dz. krāj.  I    8 15) Dz. krāj.  II   8 16) Aforismi        8 _____ 24 l - 1) NN 1-4 tūliņ izdodami, caurlūkoti un papildināti. 2) N 5-8 tāpat, tikai izdodami, kad būs puslīdz izpārdoti pirmizdevumi, 3) N 9-13 jaunizdevumi grāmatās no rakstiem, kas izkaisīti šur tur jau drukāti; sevišķi 9, 10, 11 būs gluži kā organiskas jaunas grāmatas, nevis kā krājumi. 4) N 14-16 iznāks vēl šogad un nāk. gadu, tātad augšējā kop. rakstu sērijā nevar nākt iekšā. Tādēļ mans plāns izdot divas sērijas no kop. rakstiem I sērijā N 1-4 un 9-13, II N 5-8 un 14-16, vai arī no N 5-8 pievienot pie I sērijas tik, cik top brīvi no pirmizdevuma. Tulkojumus varētu izdot tādā sīkā formātā un saspiestā veidā, kā šis «U. N.» izdevums. Tikai vēl lētāk, pilnīgi Reclama veidā, varbūt pa 3 kap. loksnē. Jāaprēķina tikai, cik pašam maksā loksne un cik eksemplāru jādrukā, lai tiktu cauri ar 3 kap. cenas. 314. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada 4. februārī Mīļo, labo, ar vēstuli Tu man neatbildēji, bet ar darbu; tas ir vairāk, un ar to esmu mierā. Manu mīļāko paldies par Tavu lielo gādību un darbošanos. Es jau gan nemaldīšos, ka Tu esi tas, kas visus purinājis un gumdījis, kas pa biedrībām skrējis naudu sadzīt, kas publiku iekustinājis, kas komisijas un aktierus dzinis un vilcis. Un nu reiz lielais vezums iekustināts. Kā lai es Tev, mīļais, pateicos? Un nau jau arī man vien jāpateicas, tas darbs ir pamazām, man gluži nemanot, tapis par sabiedrisku darbu. Cik tur vairs mans darbs? Kā puika es nosviedis sniega piku, pulks to ir jokodamies vēlis un vēlis, kamēr iznācis liels blāķis. To izdarījušas strādnieku biedrības un demokrātija, progresīvā prese un kritika un visa ieintresētā publika. Un jau pašā pirmā sākumā es neesmu viens, es tieku mudināts no Asp[azijas] un Dārziņa, un beigās man tā laime atrast tādu līdzstrādnieku kā Kugu, kurš pilnīgs iniciators savā mākslā, un komponistu N. Alunānu (par kura mūziku diemžēl pats nespēju spriest, bet kura tiek man ļoti cildināta). Nu tik vēl galvenie līdzstrādnieki - aktieri. Ka Mierlauks būs strādājis un devis savu labāko, par to nešaubos; tāpat, ka viņš būs mācījis korus, kas priekš manis tik ļoti lielā svarā. Vislabāko es arī ceru no aktieriem, jo jaunais teātrs iet uz jaunu mākslu. Kad vēl būtu viņi diezgan vienoti. Nupat saņēmu telegrammu no Tijas un Birutas, lai Tijai atvēlot visus mēģinājumus līdz izrādei. Es nezinu tur neko atbildēt, - es nenoprotu, ko tas tehniski nozīmē, un atstāju visu direkcijas ziņā. (Atbildēju: Bestimmung der Proben Sache der Theaterleitung. Habe keine Fachkenntnisse) Man intrese tik viena: lai pašās beigās, priekš pašas izrādes, nenotiktu kādas jukas. Es tikai agrāk biju vēlējies, lai vēlāk dod Spīdolas lomu arī Ērikai; kā to izdarīt, tā ir direkcijas lieta. No tā laika pagājuši pāris mēnešu; es domāju, ka viss ir kārtībā, un nu tāds jautājums! Vai tad galvenās lomas, kā Spīdolu, tikai tagad sāk iestudēt?! - Pamudini un sadūšini, mīļais, pats tos aktierus, lai taču tura vismaz mazu brītiņu mieru un aizmirst savas intreses lugas labu. Pateicos sirsnīgi korim un aktieriem par pūliņiem. Un nu paliec pats uz mīļāko sveicināts no Tava vecā [paraksts]. Vēstules malā pierakstīts: Kā nevarēja bagātākie biedri uzņemt uz sevi to Mierkalna parādu? Kā varēja ļaut tam cilvēkam tā kaitēt teātrim. Vai viņš arī nau uzrādījis, lai aprobežo apmeklētāju skaitu uz 750? - Kas tas par plānu ar teātra nama būvi? - Sveiks, mīļais. 315. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1911. gada 4. februārī Mēģinājumu kārtības noteikšana ir teātra vadības kompetence. Neesmu speciālists. Lapiņas otrā pusē rakstīts: Strīds direkcijai izšķirams. Paldies par pūliņ[iem]. Kādēļ deva varu Mierk[alnam] denuncēt. Kādēļ nesamet bagātie biedri. Pateicība aktieriem, korim. Nejūtos vesels. Pārejošs. 316. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1911. gada 6. februārī [Sākuma trūkst] jānāk laikā. Tu pate, Rūtiņ, pret kuru man taču gluži citādas attiecības, ar kuru mēs tik tuvu pazīstamies caur savām vēstulēm, kas man pa šiem tāluma gadiem tik tuvu tikusi, Tu par Laimdotas lomu runāji gadu vai vēl vairāk iepriekš, un Tija atsūta trīs dienas iepriekš izrādes telegrammu. Ko es priekš Tevis varu darīt, tas nau tas pats, ko priekš Tijas. Tu esi labsirdīga un aizraujies, bet mani saista tagad sabiedrība. Man žēl, ka nevaru izpildīt Tavu nesavtīgo aizlūgumu priekš cita, jo vairāk tādēļ, ka nupat dabūju no Tevis divas tik mīļas un garas vēstules. Bet vai Tija arī tik nesavtīga kā Tu? Man tā gribējās labāk ar Tevi parunāties un nu jāraksta tik gari par citu. Tā jau pēdējo laiku nejūtos labi, A[spazija] vārguļo, pats nevaru labi strādāt; gribēju vienu lugu rakstīt, kur Tev būtu galvenā loma, tieku vienmēr izmests no līdzsvara. Tagad «U. u. N.» izrādes, lai arī notiek cik tāli, mani uztrauc; vēl vairāk šādi strīdi aktieru starpā. Ar Mierlauku nu arī neesat mierā, un agrāk man Tu pate viņu tā ieteici. Viņš arī nevarēs ar prieku strādāt pie «U. u. N.» izrādes. Viss ārējais nu būs labs: dekorācijas un mūzika, - aktieri, paši savā starpā saēdušies, izblamēsies. Un še bij vienīgā vieta rādīt, ka visas mūsu mākslas sasniegušas kultūrtautu augstumu, vienīgi skatuves māksla izrādīs savu pusmežonību. Ne šinī brīdī nespēj saprast idejas, kuras saprot katrs apmeklētājs no publikas! Mīļo, zelta Rūtiņ, nu neesmu Tev nekā teicis, gribēju arī Jānītim atbildēt un pateikties par ziņām; nu jāatliek uz nākamu reizi. Paliekat mīļi sveicināti. [Paraksts.] 317. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada 16. februārī Man vēl tāds priekšlikums: mācītājs Gross bij labi izteicies par «U. u. N.», - būtu no teātra puses pieklājīgi un darītu viņam reklāmu, ja viņš ieaicinātu Grosu - uz autoru sevišķu lūgumu - ierasties izrādē un pārliecināties par pašu lugu un par latv. teātra dekoratīvās un muzikālās mākslas spējām un panākumiem. - Ja arī Gross neatbrauc, tomēr Jums tas gods paliks, ka esat pratuši lietot smalkus līdzekļus. Un, ja atbrauc, tad jau ir sevišķi labi. Nupat saņēmu no Nātiņa 50 rbļ. Kas tā par naudu? Vai tas jau būtu viss tas atlikums no «Z. zirga», par kuru Tu runā savā vēstulē??! Tātad mans honorārs par visu grāmatu būtu 50 r.!, t, i., 8 r. par loksni! Kā lai es tad ieskatu visu to godinājošo apgādību no draugiem, kad honorārs netiek maksāts? Vai tā būtu tāda pat praktika kā Raņķis nopirka par 17 kap. eksemplāru «U. N.», kurš maksā 70 kap.? Es ceru, ka dabošu tūliņ paskaidrojumu. - Mīļais, labais vecais, saki jel, kas te notiek? es nesaprotu. Sveiks! 318. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada 18. februārī Augsti cienītā kundze, mana dārgā «mazā draudzenīte», la bellissima signora, la distintissima madame, - kā Jūs visu iekš sevis tik skaisti savienojat! (To dist. madame teic mūsu saimniece.) Jūsu sirds, kas tik daudz pārcietusi, ir tik stipra tikusi, ka izstaro savu spēku visapkārt. Jūs mums līdzi bēdājaties un priecājaties. Mani ļoti aizkustināja Jūsu līdzdalība pie «U. u. N.» izrādes. Es viņas pats neredzēšu, bet, kad viņu redzēs mana mazā draudzenīte, tad būs it kā. es pats būšu redzējis. Braucat tagad tik mājās un rūpējaties par savu pašu lugu uzvešanu; darbs Jums noņems visas sāpes no sirds, un tad «saulainajā stūrītī» mēs priecāsimies par Jums, kuras mums tagad tā trūkst. Jums būtu tūlīt izsūdzējuši nepatikšanas, ka par «U. u. N.» izrādēm teātrs grib pamazināt honorāru uz pusi. A[spazijas] mājās braukšana jāatliek, A. nejūtas labi. Gaidām siltāku laiku. Saņemat daudz, daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no abiem. A. aizrakstīja Jums [bojāts teksts] vai rakstat jaunas drāmas? Sveiki. 319. R. TAUTMĪLIM-BĒRZIŅAM Kastaņolā 1911. gada 23. februārī Ļoti godājamais kolēģi! Sirsnīgākos sveicienus un labākos laimes vēlējumus - Jūsu goda dienā! - Grūtā un darba pilnā ceļā Jūs sasniedzāt šo dienu. Jums nav ticis aiztaupīts neviens no tiem rūgtumiem, kādi stāv sagādāti priekš jaunu celmu lauzējiem, un Jūs bijāt viens no pašiem sparīgākiem un neatlaidīgiem; Jūs strādājāt pašā grūtākā darba vietā - mazajās skatuvēs, kurām priekš kultūras izplatīšanas tautā tomēr ir lielākā nozīme. Skatuves māksla visās savās nozarēs: attēlošanā, drāmā, vēsturē, publicistikā, ir tapuse caur Jums bagātāka un par to Jums kā algu devuse sudraba matus. Bet Jūsu biedri un vēsture zinās cienīt Jūsu darbus un centienus, un sirdi, kura spēj nesavtīgi sajūsmināties. Nenogurstošu tālāku darbību un labākās sekmes vēlē Jūsu J. Rainis. 320. A. GULBIM Kastaņolā 1911. gada 24. februārī Mans dārgais, mīļais draugs! Tu nedrīksti nekad izsamist, Tu esi ideālists, un tam nau tiesības uz izsamišanu, jo tādam dzīve nau priekš viņa, bet priekš vispārības. Kad Tu kaut pirkstu vari pakustināt priekš kaut kā ārpus Tevis, tad Tev jāpaliek. Un es redzu, ka Tava dzīvības spēja nebūt nau izbeigusies: Tev atkal jauni plāni un jauns sacerēšanas darbs zem rokām. Bet šī dzīvības spēja ir vēl pēdējais, kas notura, arī aiz ideālisma pienākuma: kamēr vēl rodas jel viena jauna doma, jauns plāns, tikmēr viņi atsver visas jūtas, arī noguruma un riebuma jūtas. Kam tik pilna galva ar plāniem un tik pilna sirds ar mīlestību uz saviem draugiem un savu darbu kā Tev, tam tik viens jāsaka: ej, strādā! Bet pirms runājam par Taviem plāniem, gribu vēl teikt, ka Tavu draudzību un lielo sirsnību nekad neaizmirsīšu. Un, ja Tu saki, ka es dzīvojot īpatnēju dzīvi savā pasaulē, kura Tev aizsedz manas vājības, tad man jāatbild, ka daudzu cilvēku mīlestība un Tava ne no mazākām atvēra man šo īpatnējo pasauli un tura mani tur arī šobrīd. Tu arī esi tur, tik ieskaties labi. - Un nu pie veikala. Mēs ar prieku apsveicam Tavu ziņu un priekšlikumu. No Tevis un Taviem Pēterburgas draugiem nu atkarāsies iedabūt A. P-ā iekšā. Pēc Rīgā ievāktām ziņām, ne administrācijai, ne policijai nekas pretī neesot. Tikai vēl jādabū ziņas no polic. departamenta Pēterburgā. Un to no Rīgas neviens advokāts neuzņemas izdarīt, arī mans svainis P-ā nē. Tātad tas Tev jāliek izdarīt caur saviem draugiem P-ā; varbūt pats Dišlers to var, jo viņam, kā cenzora palīgam, būs sakari. Kad Tu šo lietu vari nokārtot, tad viss ir kārtībā. Es esmu pārliecināts, ka A. visādā ziņā atjaus P-ā uzturēties, kad jau Rīgā atjauj; jo P-ā viņa taču tālāk prom no latv. dzīves. - Tad nu par avīzi pašu: patiesi literāriska preses orgāna mums tagad trūkst. Dišlers būtu tam labs vadītājs. Rīgā gan dibinājas jauns progres. orgāns, bet, vai būs literārisks, kas zina? Ar universālbibliotēkas pievienošanu arī esmu mierā, tikai es pats nevarēšu nodoties tulkošanai: man ir steidzami oriģināldarbi. Es varēšu redzēt citu rakstus, dot, ja gribēsi, savus vecos tulkojumus, kuri nau iznākuši grāmatās, un ļoti reti jaunus tulkojumus. Bez tam, protams, dzejoļus, fragmentus, esejas. Es ļoti sajūsminājos priekš Tava laikraksta, jo man tagad īsti nekur nau kur piemesties. Tātad gaidīšu tālākas ziņas. - Tur Tev laikam būs taisnība, ka Jūs abi ar Zeltiņu viens otru papildinājat; bet es tur neredzu ne priekš viena nekā laba; taisni tās manas domas, ka jāmeklē katram savs papildinājums, un Zeltiņš, galu galā, liekas no visiem tas godīgākais cilvēks. - Nu beigās par to vispatīkamāko, kas Tevi arī uzturēs vienmēr jautrā darbībā, pie Tava romāna. Arī viņu vēl nelasījis, varu teikt, ka Tu labi darīji, mēģinādams šo mākslas formu, visu vajga izmēģināt, pirms paliek pie viena galvenā. Priekš romāna Tev ir bagāti un raibi dzīves un dvēseles pārdzīvojumi; tas neprasa tik daudz miera un koncentrācijas kā drāma; dažādās mainošās sajūtas netraucē, bet pat veicina romāna tecēšanu; pat ceļojuma vaļas brīžus Tu vari šim darbam izlietot. Raksti vien, es ļoti priecājos, ka Tu esi atradis sev pieturas vietu. Par Tavām drāmām Aspazija Tev pati rakstīs. Paliec nu vesels, mīļais draugs, tici sev un strādā savu darbu. Sveiks! 1 lappusē augšmalā pierakstīts: Lasīju avīzēs, ka leišu biedrībai aizliegts uzvest kādu lugu «Jāzeps Ēģiptē». Apjautājies, lūdzu, neaizmirsti, Dišleram: vai ir aizliegts izrādīt lugas ar saturu no bībeles? Vai ir vēl kādi temati aizliegti? Varbūt no krievu vēstures? Varbūt no latv. vēstures? Par ko, piem., Alunāna «Mūsu senči» ilgi bij aizliegti? Vai jāiesniedz garīgai cenzūrai? Atraksti! Sveiks! - Tu esi netīši pāri darījis Skalbem: uzdevi viņam bērnu grāmatiņu rakstīt ar manu biogrāfiju, un viņš taču «Kāvos» esot izrādījies par manu niknu ienaidnieku. Viņš būs uzņēmis kā izsmieklu. Paliec sveiks. 321. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1911. gada 25. februārī Mīļo, veco Matīs, nāku ar lieliem un daudziem paldiesiem Tev un visiem draugiem, kas tik mīļi izturējušies pret mani un manu lugu. Ar lielu intresi lasījām skaistos Dubura vārdus: bāriens par nevīžošanu pārstrādāt ir pilnīgi pelnīts, bet es to ievērošu tik tad, kad būšu cik necik spējis izteikt no tā jaunā, kas man ir jāteic. Paldies jāsaka Līgotnim par plašo un labvēlīgo aizrādījumu uz «U. N.», tad par pirmizrādes recenziju; pie tās tik gribu piebilst, ka 1904. g. nekā nezināju par Andrejeva «Cilv[ēka] dzīvi», un tātad mans prologs to nevar atgādināt; bez tam jau prologi tik pat veci kā drāmas. Vispār ar visu recenziju labvēlību esmu ļoti apmierināts. Mani tikai drusku nospiež, ka nekur nebij runas par galveno, - par jauno tehniku, kura nāca līdz ar impresionistisko darba veidu, un man jau paiet seši gadi kopš grāmatas iznākšanas, un man jāiet vēl tālāk. Ar kritiku man vēl domstarpība par 4. cēlienu, kuru viņa atzīst par vismazāk un es visvairāk dramatisko un darbības pilno. Un tad tas nelaimīgais Dr. Šlags, tas vecmodīgais onkuls, kurš nau spējis nonākt ne pat vēl līdz reālistiskai tehnikai? Tu atvainosi, mīļo veci, ka esmu iestidzis tehniskos jautājumos: man ar tiem tagad pilna galva. Bet, lai kur un kā es iestigtu, es vienmēr redzu Tavu un Tavas avīzes laipno izturēšanos pret lugu, neskatoties uz visiem uzbrukumiem un intrigām, un kas vēl vairāk: turēšanos pie progresīva virziena, kurš arī pašu lugu izcēlis. Šis virziens vienīgais, kurš dod drošību arī demokrātijai. Lielāko daļu līdzstrādnieku te es nepazīstu, bet bez B-s man uzkrīt sevišķi J. H., kurus laikam pazīstu, diemžēl tikai reti viņus nedz. Citā arodā tāpat atšķiru [Fr] un P. A. Fr-m arī daudz pateicības par cenšanos iepazīstināt krievu publiku ar latviešiem; grūti nāksies, jo pat jūsu līdzstrādnieks Ivins samaina Ādolfu Alunānu ar Nikolaju. - Un nu vēl, mīļais draugs, pašās beigās pateicos Tev arī par laipno uzaicinājumu iesūtīt kādus apcerējumus un par laipno atvainojumu: es jau ļoti sen, vairāk nekā 10 gadus, neesmu nekā publicistiska rakstījis, nepratīšu vairs. Kad tik es kaut kā varētu tos citus literāriskos darbus veikt. Toties A[spazija] Tev sūtīs. Bet gan jau arī es atradīšu kādu veidu, kā Tev izrādīties atzinīgs. Sirsnīgi sveicini visus savus biedrus un savus mīļos. Tavs [paraksts]. Vēstules malā pierakstīts: Nupat lasu Līgotņa ļoti simpātisko un tik pareizo aprādījumu par demokrātijas lomu mākslā (apskatā par Skat. biedr. sapulci), par to man liels prieks. Tāpat viņš ieguvis lielus nopelnus, pastāvīgi ar ziņojumiem un aizrādījumiem pabalstīdams Jauno teātri. Sirsnīgs sveiciens! 322. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada februāra beigās Mīļo, labo, saņēmu Tavu sengaidīto vēstuli un redzu, ko jau iepriekš zināju un ko biju vienmēr atzinis par pilnīgi pietiekošo atvainojumu nerakstīšanai: ka maizes darbs un komisijas sēdes atņem Tev visu laiku. Es biju vēl vairāk jau iepriekš atzinis, ka lugas pirmizrāde ir vislabākā atbilde uz visām manām vēstulēm, un biju Tev un visiem izteicis savu sirsnīgāko pateicību, ko še tikai vēl reiz atkārtoju pēc tam, kad tik teicami izdevušās izrādes un ienesušas teātrim tik lielu atzinību un materiālus ienākumus. - Par vēstuļu rakstīšanu es vēl tik vienu piezīmēšu; ka nepareizs ir uzskats, it kā tad nevajdzētu nekā rakstīt, kad ir par daudz, ko teikt, un it kā vajdzētu rakstīt tik tad, kad nau vairs nekā ko rakstīt, t. i., kad ir jau viss galīgi izšķīries; jo šinī pēdējā gadījumā es visu dabonu zināt no avīzēm, kuras paziņo tikai gala iznākumus. Bet šis uzskats tomēr piemīt visiem vēstuļu sliņķiem, un ar to ir jāapmierinājas; kad tikai nu visi būtu atkal tādi naski darba izdarītāji kā Tu, mīļo. Es Tevi saprotu jo vairāk tādēļ, ka man pašam maizes darbs, saimniecības vešana un slimās kopšana aizņem arī visu laiku. Saproti nu Tu atkal mani, cik pārsteigts es biju, ka teātra direkcija taisni tagad, kur man bija vienīgais gadījums ka pelnīt ar savu darbu un kur viņai ir arī gadījums desmit reiz vairāk pelnīt un maksāt, un ar to nostiprināt savu stāvokli, - ka taisni tagad viņa man grib nosist algu uz pusi! Es teātrim vienmēr un visur esmu pretim nācis līdz pēdējam; esmu gaidījis nupat parādu līdz izrādei, kamēr M[ierkalns] jūs iesūdzēja pašā izrādes dienā; un laikam caur viņa gādību apmeklētāju skaits no policijas samazināts. Pret viņu Tev nau ne vārda ko teikt, pret mani lieto algas nosišanu. Kad jums bij Jelgavā lieli ienākumi no «Z. zirga», uz jūsu lūgumu es atlaidu - priekš manis lielu summu, jūs atlaižat man no algas pusi. Kad visi parāddevēji jūs spaidīja, es atsacījos no sava pilnvarnieka palīdzības un atļāvu jums maksāt, kad jums ērti, vai tagad lai es atkal griežos pie viņa pēc palīdzības? Grāmatiņu ar «U. u. N.» dziesmām jūs arī izdevāt par velti. Riebjas man visu to Tev uzskaitīt, bet, ja es to nedarītu, jūs ieskatītu, ka es neesmu nervozs, un tādiem jūs nemaksājat. N. Alunāns, piem., Tu raksti, gauži nervozs, un tas dabū visu, ko grib. Mierkalns arī nervozs. Visi aktieri laikam arī būs dabūjuši visu nolīgto, tātad tie arī nervozi. Vai pietiks ar šo vēstuli pierādījumam, ka es arī nervozs? jeb vai vajdzēs vēl ko? - Tu saki, es pats uzdevis aprēķināt par «U. u. N.» tikai 5%, un turklāt izsaki šaubas, vai es to tik atcerēšoties. Nē, to es neatceros. Man būtu jāredz mana vēstule, lai es ticētu, ka mana labsirdība gājusi tik tāli, atsakoties no puses algas. Tu laikam pārprati: bija runa, ka lugas, kuras jau agrāk spēlētas, kā «Guna» un «Ragana», atlaižamas par 5% (2 izr[ādes] 10%). Gluži jaunas lugas, kā «Šķidrauts», «Z. zirgs», ir vienmēr bijušas par 10%. Kā tad Tu to nezini? Kā lai būtu citādi ar «U. u. N.»? Bez tam jau Tu pats vai Gust[avs] [Zemgals] atklātā sēdē, kad pārmeta Duburam 200 rubļu ņemšanu par strīpojumiem, uz jautājumu teici, ka autors dabūs 10%! Vai to Tu neatceries? Kad mums var celties pārpratumi par tik veciem paradumiem, tad jau būs jānoraksta kontrakti. Un, kad es arī tiešām būtu toreiz atsacījies jums par labu, vai jūs nevarat to tagad darīt man par labu. Kā ir ar Bisnieka prēmiju? Tā būtu še vietā, jo nu jau pat «Rig[asche] Zeit[ung]» atzīst, ka «U. N.» nau revolūcijas un ka nau ko baidīties. To varat pārdomāt. «U. N.» gadījumā man nemaz nebūs vērts, ka to lugu nospēlē un man no viņas nekas neienāk. Kad viņa gulēja 7 gadus, viņa var gaidīt otrus 7 gadus, viņa nenovecosies, bet varbūt taisni tad tik nāks īstā laikā. Es to teicu jau agrāk reiz, un tās arī bija Dubura domas. Cik būs nospēlēts līdz šīs vēstules saņemšanai, tik pietiks visu izdevumu segšanai un vēl atlikumam; tad mans pienākums pret dāvātājiem būs izpildīts un izrādes vairs neturpinasat. - Liec atsūtīt man rēķinu par šo sezonu līdz 1. febr[uāra] d[atumam]. - Paldies, ka liki N[ātiņam] nokārtot «Z. zirga» grāmatizdevuma lietu. Vai tur būs tikai tāds «atlikumiņš»? No apgādnieka man bij solīts 300 r. - Vai N. «L.» drīz iznāks? - Paliec nu vesels, mīļais, sveiciens no A[spazijas], viņa tā gribēja redzēt izrādi, bet palika atkal vājāka. Ceram uz drīzu atspirgšanu. Un nu, mīļais, ja es esmu bijis arī pret gribu nervozs, tad izskaidro un atvaino te arī šo apstākli. Vēlreiz Tev, dārgo K., daudz paldies par visiem pūliņiem. Sveiks. 323. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada februāra beigās Visi «U. N.» izskaidrojumi, lai viņi ar pilnīgi runātu viens otram pretim, ir pareizi un man pa prātam, jo simbols jeb cilvēks jau iekš tā pastāv, ka apvieno sevī visas dabas pretejības, kuras citādi paliktu šķirtas un nesaprastas. Vienojošais ir būtnēm dzīvība. Sveika, mīļais draugs. 324. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada 2. martā Mīļo, labo Kārli, kvitēju ar šo par 100 r[ubļu] saņemšanu. Bet man brīnums, kur palika tie solītie 400 r., par kuriem Tu runāji savā pēdējā vēstulē? Kad teātrs nespētu tagad maksāt, kur taču pašlaik labi ienāk, kā tad būs tālāk, kad uz sezonas beigām sālis mazāk ienākt? Līdz šim ar tiem 400+100 būs samasāts tikai pērnais parāds un šīs sezonas pirmais pusgads, par «U. u. N.» visādā ziņā nekas vēl nau maksāts, kā tad būs? Saki, mīļais, man pie laika, vai šinī pusgadā spēsat man samaksāt? lai es varu ierīkoties un rīkoties. Jūs dabūsat no Am[atniekuj Kases; vai arī tos liekos 300 r., kurus viņi paši nezina, kur likt? - No «Dz[imtenes] V[ēstneša]» redzu, ka B[isnieka] fondu likvidēt nau iedrošinājušies, bet opozīcija arī nau iedrošinājusies ko iebilst, kaut gan zīmes visas bija labas: lugu atļauj, «R[igasche] Z[eitung]» atzīst, ka nau revolūcijas tur iekšā, mācītāji arī, pat konfiskāciju atceļ, - tikai stingrāka par visām policijas iestādēm ir pate kase un B[isnieks], - tie vēl neatzīst pietiekošas uzticamības, tad nu teātrim jāgādā par naudas samaksu man. (Nupat paziņo man «Kl. gr-as» izdevēji, ka viņiem arī nepatīkot man maksāt, labāk lai viņiem paliekot nauda.) - Tad vienu neaizmirsti: atsūti man itin drīz «Pusideālista» teātra eksemplāru; man vajga priekš pārstrādāšanas; vēlāk atsūtīšu atpakaļ. Vēstules malā pierakstīts: Priekš Tavas vēstules pienākšanas rakstīju 1. vēstuli, pēc vēl vienu un tad šo; vai visas esi saņēmis? Atsūti ziņas: cik dienas izdevumu par «U. u. N.». Atraksti drīz. Paliec vesels, mīļais, labais. 325. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada 10. martā Dārgā, cienītā draudzene! [1 nesalasāms vārds] Jūsu mīļo vēstuli un pēdējo skaisto kartiņu. Kad Jums tā patīk gailenītes, tad šodien nosūtu Jums pa kalniem salasītu svaigu gailenīšu kušķīti, saliekat viņas uz teleķa, aplejat ar ūdeni un viņas ziedēs ilgi, viņas ir pateicīgas. Es Elzai vienmēr atnesu, un tāds mazs puķu dārziņš stāv uz viņas galda zem Jūsu Venēras. Kad nu tikai neietu ilgi caur muitu, lai nenovīstu un Jums būta vēl kāds prieciņš (velēnas, kas apakšā, jānomet). Par «U. u. N.» es Jums sūdzējos, tagad jāsaka, ka viņi tomēr cenšas maksāt, es jau saņēmu vienu daļu. Man viens. tur vecais draugs un visi citi ir labi draugi, bet viņi par daudz stāv par savu teātri, nevar jaunā ņemt. - Bet Jūsu palīdzību, mīlā draudzene, mēs gan izlietosim; mēs nekautrēsimies, jo zinām, cik Jūs vienkāršs, skaists un labs cilvēks. Mani aizgrābj Jūsu līdzdalība pie «U. N.»: jā, tiešām, mēs ārkārtīgi uztraucamies visu laiku un strādāt nekā nespējām, Jūs kā māksliniece to jutāt. Lai nu Jūs mājās jūtat to ērto, silto miera laimi! no tādas izaugs arī Jums mākslas darbi, tad Jums būs pilnā laime. Viens vēlējums, ka mēs Jūs tādu redzētu arī ar savām acīm! - Vēl viens jāizpauž, - uztaisījām Jūsu piemiņai mazu altārīti, ģīmetni un puķu dārziņu apakšā; kā Venērai, tā modernai Ievai! Un tās aizsūtītās puķes nāk no melnā profesora. Paliekat mīļi sveicināti. Viens lūgums jau tagad: atrakstat, kā spēlēja Spīdola un Laimdota? atsūtat kādu pastkarti ar «U. N.» izrādes skatiem. Sveiki. R. 326. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada 11. martā Vakar nenosūtīju ne puķu, nē vēstuli. Puķēm jānogriežot nost saknes, citādi valstij draudot briesmas, kur ieved firokseru. Ja es pastāvot uz puķu sūtīšanu, jādabonot apliecība par viņu labdabību no šenes valdības. Griežu šodien saknes nost, aptinu ar mitru vati, varbūt tomēr dabonat vēl. Burtnīcu sūtīšu, jo man arī iet grūti ar norakstīšanu. Bet varbūt Jums tur būtu iespēja dot kam norakstīt par naudu, varbūt ar mašīnu. Būtu Jums ļoti, ļoti pateicīgs. Negribētu, ka man šīs pusgatavās piezīmes zūd, jo vēlreiz viņas uzrakstīt: priekš tā man nav laika. Redzēšu, kā man ies ar puķēm. Daudz mīļu labdienu. 327. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1911. gada 14. martā Manu mīļo veco Matīs, mīļie draugi, Jūs mūs gluži apkaunojāt ar savu silto draudzību un gudrību. Avīzē par visu izteikta sirsnīga atzinība, gandrīz ik dienu kāds mīļš vārds, un nu tā lielā balva! A. uzskata to sev kā draugu pagodinājumu un pieņem ar lielu pateicību. Bet nu taisni tagad man sāk nākt vairāk ienākumu, tādēļ lūdzam pieņemt šādu priekšlikumu; 10 r. A. patura sev kā adatu naudu un pārējos 50 r. nodod «Izglītības biedrībai» kā A. vārdā iemaksātu no dažiem cienītajiem. Tā būs, man liekas, vislabākā izlīdzinošā taisnībā, jo draudzība (kurai taču summa vienaldzīga) būs pieņemta un mēs izvairīsimies no pārmetuma par savtību. (Naudu - tos 50. r. iemaksās vai nu J. teātrs, vai viņš sanāks no honorāriem par A. Rakstiem, kad J. teātrs neuzņemtos tās pūles iemaksāt.) Par A. dzejoļiem ieminaties - pēdējais sūtījums guļ jau kādu mēnesi nenodrukāts, un es Tev, mīļo Matīs, varu teikt, ka tas A. dara velti nepacietīgu: labāk nodrukāt tūdaļ un, kad būtu par daudz, tad viņa sūtīs retāk. Honorāru dēļ arī nebažījies: lai paliek vecais mērs - 15 k. rindā. - Nesen lasīju V. Eglīša smagos un skaistos dzejoļus; sen jau tik labus nebiju sastapis. Un nu man jābeidz ar to pašu, ar ko sāku, ar lielu lielo paldies Tev, mīļais, par to izgriezumu no «Druvas»; mana dzimtene ir mana vārīgākā vieta, un tādēļ mani sevišķi aizkustināja Tava smalkjūtība, man to tik mīļi atgādinot. Sāp tik, ka es nespēju nekā palīdzēt tai nabaga Latgalei. - Man piesūtīja Skat. bied. brošūrīti par «U. N.». Freinbergs ir tik skaisti atšķetinājis tos pavedienus un, par ko es visvairāk priecājos, uzsvēris, ka galvenais ir taču, ka tur cīnās un cieš dzīvi cilvēki. Tas arī man bij galvenais, un visi sarežģītie pavedieni ir tikai no šo cilvēku dvēseles izritināti. - Par brošūras izdošanu sevišķi rūpējies A. B[ergs] un Līg[otņu] J[ēkabs], izsaki viņiem mīļu paldies. - Nu, kur beigas papīram, beigas paldiesiem. Paliec nu sveiks un sveicini visus labi mīļi no mums abiem. Tavs [paraksts]. 328. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1911. gada 15. martā [Sākuma trūkst] par Tavu lomu Laimdotu. Lasīju Līg. kritiku un tik pabrīnījos, kā tā var nesaprast! III cēl., kur spilgtākā varonība ir vajadzīga, viņš prasa pašpieticību, egoismu! V c-ā peļ sirsnību! Tas bij no Tevis brīnum smalki izjusts, kur Tu izcēli V cēl. sirsnību, jo man nebij telpu daudz viņas tēlošanai, es paļāvos uz Tevi, ka Tu no tā mazuma izlasīsi daudz. Un taisni L-a paļas man pierāda, cik pilnīgi Tu mani izpratusi. Ja es par ko nebiju tā pārliecināts, tad, vai. Tu spēsi izcelt varonību III c-ā. Ja L-is Tevi arī tur, peļ, tad laikam Tu arī tur būsi spējusi. L. kritika tiešām daudz vājāka par A. B[ērziņa] kritiku. Vajdzēja pašai Tavai, cien. mām[as] kdzei rakstīt par «II. N.» izrādi, viņa varēja par Tavu lomu nerunāt, Tev būtu labāk bijis nekā L. savādā uzslava. Arī man ir no L. savāds kompliments: ka es izdarījis plaģiātu, un no kā? no L. Andrejeva «Cilvēka dzīv[es]». To saka L., kurš pats lasīja «U. u. N.» 1904. g., kad vēl nebija klajā nākuse «C. dz.». Un tas ir draudzīgs «demokrātisks kritiķis»! - H. A[sars] turpret izturējās ļoti pieklājīgi, es ceru, ka viņš arī Tevi neaizskars, kad tik viņu liks mierā. - Labāk ir kaut arī pretnieks, kad tik noteikts raksturs. Tā man arī ļoti patika A. B. kritika; tas ir godīgs cilvēks, kaut arī pretnieks man un lugai. - Nebaidies un nebēdājies, mīļo Rūtiņ, par jaunām kritikām; mierini arī mūsu mīļo Tiju, es viņu varbūt pats esmu sāpinājis ar savu neapdomību un nezināšanu; tagad man viņai no sirds jāpateicas ne vien par viņas lieliem un nopietniem pūliņiem, bet arī skaistiem panākumiem, par kādiem man raksta pazīstami. Kritikas uz laiku var sarūgtināt katru mākslenieku, es pret viņām nebūt neesmu mazāk jūtīgs, bet vienīgais līdzeklis sargāties ir tikai jauns darbs. Nekāda graušanās, ne apreibināšanās nepalīdz. Arī še tikai pats sev var palīdzēt, vai tuvs cilvēks, kas ir paša vietā. ļoti skaisti, ka Jūs abas ar Tiju esat saslēgušās tuvāk kopā. Sveicini viņu labi sirsnīgi no manis. - Man vēl caur Tevi jāizsaka dziļi sajustu pateicību tiem mīļiem cilvēkiem, mūsu skatuves un radniecisko mākslu spīdekļiem, kas mani. tā pār steidza un aizkustināja ar savu sirsnīgo piemiņu «aktieru eglītes» vakarā. Taisījos tūliņ pateikties un atbildēja, un ceru, ka drīzumā to iespēšu, bet vēl kavē A[spazijas] slimība. Arī par izrādi visiem kolēģiem - aktieriem vēl neesmu pateicies, arī mazajam zēniņam, kurš tik ļoti pūlējās gar lielo pūķi. Un Tev pašai - es sūtīšu pateikties manu draudzeni, kuru vēl nesaredzu skaidri, bet kura būsi Tu pate. Kā strādnieku publikai lai pateicos? vai nebūtu tagad vislabāk ar kādu novēlējumu «Arodniekam»? Kad tik nu direkcija nedarītu man to grūti ar algas nosišanu. Bet lai! Palūdz mīļam Jānītim, lai par to izsaka savas domas. (Šodien es viņam neaizrakstīšu, tikai daudz paldies par zinām,) Bet nu arī jābeidz; še mazs pantiņš, ko ierakstīt «Tiem, kas neaizmirst»: Kad sēdi saldā pavaļā Un grāmatiņu viegli šķirsti; Tad to, kas neaizmirst tur tālumā, Ar' neaizmirsti. Tu prasi, ko es darīšu viens pats tālumā. Es atbildēšu atkal ar Tavas pašas vārdiem: es nemaz projām neesmu bijis šos gadus. Sveicini [visus no mums?]. Vēstules malā pierakstīts: Atsūti, lūdzama, izgriezumus no krievu recenzijām; tad arī pirmizrādes programmu. Sveiki. 329. E. GLOSAM Kastaņolā 1911. gada 18. martā Atklāta vēstule cien. mācītājam Grosa kgm Ļoti cienīts kungs! Goda amats - Latv. liter. biedrības referāti par latv. literatūru. Pie Jums kā atklātības darbinieka griežos ar atklātu lūgumu. Latvijas skolotāju biedrības laikrakstā «Izglītība» š. g. 3. burtnīcā, rakstā «par mūsu tautskolu» no Vecā 131. lpp. top minēts fakts, ka «kāds nomales skolotājs B. no baznīcas konventa dabūjis rakstu bez kavēšanās atstāt vietu un nolikt amatu, kaut gan vienīgais, ko. Viņam varējuši pierādīt par vainu, bijis tas, ka viņš lasījis skolniecēm priekšā no manas lugas «Zelta zirgs», par kuru tik atzinīgi un labvēlīgi izteicies Latv. literāriskā biedrībā mācītājs E. Grosa k.». No savas puses man jāsaka, ka tiešām Jūsu spriedums par latv. literatūru, kur Jūs, pilnīgi uzsvērdami savu stāvokli, tomēr ar tādu bezpartejību un atzinību apspriedāt gluži pretēja stāvokļa rakstniecisku darbu, tika plaši ievērots latv. publikā un atstāja vislabāko iespaidu visur, nemaz jau nerunājot par šo rindiņu rakstītāju. Šī Jūsu objektivitāte jāieskata. par vienīgi pareizo ceļu uz tik sen daudzināto, bet nekad nepanākto saprašanos un pazīšanos Baltijas tautu starpā un uz mūsu šķiru cīņas asumu pamazināšanu. par zināmu pretī nākšanu no tās puses, kuras priekšstāvis Jūs bijāt, reizē ieskatīju arī faktu, ka tā pate luga «Zelta zirgs» bija uzņemta no Draugu biedrības ieteikto grāmatu sarakstā. Kad tagad taisni šīs grāmatas dēļ jācieš kādam latv. skolotājam no tās pašas puses, kurai stāvat tuvu Jūs un draugu biedrība, tad to uzskatu pa pretrunu, kura mazina nozīmi nupat raksturotam Jūsu spriedumam un viņai [varbūtējām?] labām sekām. Ja Jums un Jūsu pusei labās Baltijas tautu [satikšanas sekas?] ir tik pat dārgas kā man, ko es ceru ar pilnu tiesību, tad Jūs uzņemsat labi manu sirsnīgo lūgumu darīt visu, kas Jums iespējams, lai izmeklētu skol. B. lietu un nelaupītu viņam maizi. (Par vainu, kura ir īsti mana.) Varu Jums apgalvot, ka šī mana lūguma ievērošana atstās tikpat labu iespaidu, kā Jūsu spriedums par latv. literatūru, tikai ar vēl labākām sekām. 330. J. NĀTIŅAM Kastaņolā 1911. gada 18. martā 18. 3. 11. Ļoti cienītais Nātiņa kgs! Saņemat lielo paldies par pūlēm, kādas Jūs esat pielikuši pie manas grāmatas izdošanas, un atvainojat mani par nepatikšanām, kas Jums no tā cēlušās. Uz Jūsu pieprasījumu uzrādīt personu, kurai lieta nodota, varu Jums tikai Ķirpēnu minēt; līdz ar to Jūs būsat pilnīgi atsvabināti no šī uzdevuma. Man atliek tikai vēl izsacīt savu patiesu nožēlojumu; ka ļoti pret manu gribu Jūs esat jutušies aizskārti no vēstules, kuru es biju rakstījis ne Jums un kura zīmējas arī nebūt ne uz Jums. Te man būtu jānobeidz sava vēstule, bet studentu pulciņš, kura priekšstāvis Jūs esat, pārliecības ziņā man stāv par tuvu, lai rakstītu oficiāli vien. Kad saņēmu caur Ķirpēnu pulciņa piedāvājumu izdot manu lugu, es to sapratu kā pagodinājumu, kura dēļ atsacījos no sava privātizdevēja piedāvājuma. Toreiz neapdomāju, ka vēlāk pulciņš kā izdevējs varētu ņemt jaunā, kad rakstnieks pēc apm. gada apprasās par izdevuma likteni. Neapdomāju arī, cik maz pulciņam priekš tā naudas, cik daudz pūlu es uzlieku biedriem, kuri to nemaz nebija paredzējuši, jo pulciņam citi, tuvāki uzdevumi. No šīs manas nesaprašanas cēlušies vēlākie pārpratumi, kurus Jūs pat uzņēmuši par apvainojumiem. Bet nu lieta beigta un tamlīdzīgas man vairs neatkārtosies. Kad būs ienākums no «Zelta z.», tad 10% nāks par labu pulciņa kasei. Paliekat sveicināti un sveicinat pulciņu. Visā Cienību. 331. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1911. gada 19. martā Mīļie, dārgie draudziņi, nupat saņēmām Jūsu vēstuli [ar] nelāga ziņām un nemaz negribas ticēt. Mēs taču domājam, ka salabsat; ka fabrika ieskatīs, cik lielu zaudējumu viņa cieš pati, tā pāri darīdama mūsu mīļajam Brencim. Bet tur laikam par fabrikas intresēm stāvēs augstāk kādas personiskas ierēdņu intreses tur protekcijas. Liels gandarījums vismaz, ka Brencis nu paliek turpat viņu acu priekšā. Mēs no visas sirds priecātos, kad Jūs redzētu še, ja ne abus, tad vismaz vienu, un varētu Jums teikt kādu mīļu vārdu. Pansijas te gan par 4 fr[ankiem] lētākas nau, par diviem tātad 6 fr. Varbūt var ņemt istabu un pusdienas vien un brokasti un vakariņas paši taisīt, tad gan būtu lētāk - 3-4 fr. par abiem. Mums ar veselību neiet visai labi, citādi labāk. Esat mīļi skūpstīti, dārgie draugi. 332. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 27. martā Mīļo brālīt, es palaidos uz Tevi, ka Tu sapratīsi un nedusmosies, ka neesmu Tev jau ilgāku laiku rakstījis. Kad Tu dzirdēji, ka es citam esmu rakstījis pa to laiku, tad Tu būsi reizē arī dzirdējis, ka visa rakstīšana bija veikaliska, dēj teātra. Un tik daudz man vajdzēja rakstīt un uztraukties (tik daudz, ka nu jau trīs mēnešus neesmu nekā strādājis) taisni Tevis dēļ, tādēļ ka man trūka Tava palīga, lai kaulētos ar J. teātri un piespiestu viņu pie cik necik, godīgas maksāšanas, lai lugas lielie morāliskie panākumi dotu man arī cik necik materiālu panākumu. Kad Tu vēl biji tas naudas piedzinējs no J. teātra, tad es varēju mierīgi strādāt un arī Tev rakstīt. Kur nu vairs to var? Gribēja nospiest uz 5%, gribēja no citām lugām honorārus samazināt, pat par to naudu, ko man līdz šī gada sākumam samaksājuši, t. i., par 800 r. nopirkt visas mūsu lugas uz visiem laikiem! Lūk, kā man gājis! Lūk, kādēļ nebija laika Tev rakstīt. - Nu par vasarnīcu: liels prieks man bij par Tavu ziņu, ka esi gandrīz pārdevis, bet - kungs apžēlojies! - kas tad tas ir, ka jūs visi, cik jūsu tur esat, neesat redzējuši, ka tai obligācijai taču ir blankocesija!!! Es par tādu joku biju tā pārsteigts, ka nudien jūs visi nebūtu jutušies glaimoti, dzirdēdami manas piezīmes par jums. Ka Tev obligācijas ir svešas, to vēl var saprast, bet arī tad Tu taču varēji drusku pameklēt to parakstu. Bet ka pats advokāts Č[ikste], kam mūžudien tik ar obligācijām vien darīšana, nau spējīgs bijis uzšķirt obligācijas ceturto lappusi un izlasīt tur pilnu obl. turētāja parakstu, tas ir par daudz. Atņem viņam tūdaļ šis lietas vešanu un nodod to adv. A. Berģim, izdodams viņam no savas pilnvaras передоверие. Tik lielai Č. muļķībai pat man, kas daudz tura no šis viņa īpašības, šoreiz tā kā negribas ticēt: vai viņš tik ar nodomu nebūs Tevi gribējis ķircināt, lai Tev izdarītu daudz nepatikšanu un lieku skraidīšanu, un varbūt pat aizdzītu pircēju? A. Bergs šinī ziņā būs drošs un godīgs. Nupat nosūtu Tev arī telegrammu: «Blankocesija atrodas uz ceturtās lappuses. Ir vēl viens pircējs.» Šis pircējs atrakstījis man tieši; es noraidu viņu pie Tevis; aprunājies ar viņu, adrese: Dinamindes iela N 32, dz. 55. M. Gruiķe. Pirmo cenu viņam teicu 5500 r., visu citu saki Tu pats. Ceru, ka nu tagad negadīsies vairs nekādi pārpratumi un pārdošanu izdarīsat visi kopīgiem spēkiem. - Par citiem jautājumiem še tik īsumā: tas ir liels prieks, ka Tu nodomājis to lielo romānu, tas jau būs ļoti skaists. Par Aizupu es no pirmās rokas nezinu nekā, paša viņa nekad neesmu redzējis; vēlāk viņš bijis slepenpolicists Pēterburgā. Mūsu lasāmvakars nepiederēja pie viņa; tik vien, ka bij runa: esot nodoms dibināt vingrotāju biedrību [arī?] jaunībai, līdz ar strēlnieku biedrību. Bet pat tās runas drīz apklusa, un kas beigās iznāca, bij paukvakars kā letoņiem. Apprasies vēl pie citiem, bet, man liekas, nebūs nekas vairāk bijis. - «Kapitālu» man visērtāk būtu pārcilāt vasarā, tagad nodomāts cits darbs un pašlaik to sākšu, ja tagad man nāk traucējums, tad es pavisam netieku sliedēs. - Vai no «Z. zirga» izdevēja Golta esi tos 50 r. dabūjis atpakaļ? Viņš man atsūtīja 50 r. kā honorāru, vai tie tik nau Tava paša iemaksātie 50 r.? - Ar veselību mums iet gluži vāji, nu jau abiem diviem; pie laika pienāca klāt vēl mūžīgie uztraukumi nu jau tik daudz mēnešus cauri. - Kā iet labi ar «Tāl. Noskaņ.»? vai esi dabūjis norēķinu? tad atsūti. - Kad nāks karstāks, laidīsim Elzu uz sanatoriju. Paliekat abi mīļie ļautiņi sirsnīgi sveicināti un skūpstīti no Jūsējiem. Sveiki! 333. A. BERGAM Kastaņolā 1911. gada 28. martā 28. 3. 11. Ļoti cienīts kungs! Atbildi uz Jūsu laipno vēstuli es ņemu par iemesli jaunam lūgumam. A. Deglava k., vesdams sarunas par manas vasarnīcas pārdošanu, bij griezies pie kāda advokāta. lai tas izdara tās cesiju uz pircēja vārda; bet advokāts nau atradis obligācijas blankocesijas parakstu, kaut gan tāds tur atrodas. Tagad Jūs laipni lūdzu izpalīdzēt A. D. šinī lietā un, ja Jūs nodarbojaties praktiski, tad arī neliegt padomus pie pārdošanas kontrakta galīgas noslēgšanas, lai negadītos atkal kas tikpat neparedzēts un neizjuktu pārdošana. Es gribētu ko piezīmēt par tā advokāta veiklību, bet paredzu, ka Jūs, tāpat kā par vācu liberāļiem, varētu atkal teikt: tas tomēr ir kas! jo Jūs esat visu vāju aizstāvis. Un vācu liberāļu gadījumā, es redzu, Jums bij taisnība, es jau arī to recenziju nebiju ņēmis kā man kaitošu, bet tikai kā savādu, kas rāda, cik svešs vāciem viss latviskais. Jums vēl lielo paldies par rūpēm pie «U. N.» teksta grāmatiņas izdošanas. Esat daudzreiz no mums abiem sirsnīgi sveicināti. Jūsu [paraksts]. 334. L. ĒRIKAI Kastaņolā 1911. gada 30. martā Cien. aktrisei Lilijai Ērikai. Ļoti cienītā jaunkundze! Jūsu tēloto Spīdolu man nau lemts bijis redzēt; es tādēļ visvairāk nožēloju visas lugas neredzēšanu. Jo, kad no draudzīgas puses Aspazijai atsūtīja Jūsu ģīmetni, es šķitos atradis īsto tēlotāju Spīdolai, kura prasa tik daudz studiju un uzupurēšanās grūtības, un, kad Jūs uzņēmāties, es Jums biju sirsnīgi pateicīgs. Tagad man Jums jāpateicas otrreiz un daudzkārt vairāk, kur Jūsu mākslas tēlojumam līdzi dibinājas visas lugas panākumi. Par tiem laimīgajiem gadījumiem [teikums nav pabeigts]. [Par] Jūsu tēlojuma lielo iespaidu es spriežu ne pēc laikrakstu kritikām vien, bet vairāk vēl pēc privātām atsauksmēm no publikas, kuras siltu simpātiju Jūs esat iekarojusi un kura Jūs lai nes Jūsu tālākā attīstībā. 335. Ā. KAKTIŅAM Kastaņolā 1911. gada 30. martā Ļoti cienītais kungs! Tā vien gribējās Jūs uzrunāt: mīļo Lāčplēsi! jo ne Jūs, ne viņu nevaru labi iedomāties citādu, kā skatuvrotā, tik pilnīgi izpildāt to tēlu ar savu patību. Par Jūsu tēlojumu dzirdu arī tikai vienā balsī lielāko atzinību. Cik apmierināts es par to esmu, to varat noredzēt no tā, ka šī loma ir galvenā un par viņas pareizu saprašanu es bažījos visvairāk. Līdzīgs taisnā ceļa raksturs, tikai vairāk sarežģīts, man bij domās jau sen gadus, bet palika neizvests, jo necerēju atrast tēlotāju, un ierakt nedzīvu grāmatā es viņu negribēju. Tagad man viņš atkal nāk prātā, uzskatot Jūs tēlotājs būs. Esat daudzreiz sveicināts no Jūsu - 336. LAIKRAKSTA «STRĀDNIEKS» REDAKCIJAI Kastaņolā 1911. gada 30. martā Dārgo biedri redaktor! Saņemat manu lielo paldies, ka bijāt tik laipni piesūtīt man «Strādnieku». Es biju gluži pārsteigts, ka Amerikā, kur taču tik maz latviešu vispār un kur nu vēl apzinīgu sociālistu, spēj izdot un uzturēt tik lielu lapu divreiz nedēļā, jo «Strādnieks» ir gluži tikpat liels, kā mūsu sociālistiskās un radikālās lapas Baltijā. Amerikas biedru uzupurēšanās spēja ir apbrīnojama un pelna vislielāko atzinību. Par «Strādnieka» saturu es neņemos spriest pēc nedaudzu numuru lasīšanas, bet visādā ziņā nevar liegt, ka tas sastādīts ļoti intresanti un daudzpusīgi; ievērota zinātne un pat literatūra, nav aizmirsta dzimtene un sevišķi plaši atspoguļota Amerikas dzīve, kura man, tālu stāvošam, izliekas tik sveša. Piemēram, pareizu uzskatu par Meksikas lietām es vispirms dabūju no «Strādnieka». Amerika un viņas sociālistiskā. kustība mani sevišķi intresē, jo, pēc manām domām, viņai būs vislielākā nozīme arī priekš Eiropas, teorētiski un praktiski. Pie jums kapitālisma attīstība aizsteigusies priekšā sociāldemokrātijai, bet jaunā partija sāk attīstīties tik sparīgi, ka var mūs pārsteigt. Mēs esam ne velti atdevuši savus labākos un darbīgākos partijas elementus Amerikai, kā emigrantus. «Strādnieks» man liecina, ka latviešu biedri jaunajā Amerikas sociālistiskā kustībā ieņems goda vietu kā teorētiski un praktiski mūsu dzimtenes grūtā cīņā vingrināti cīnītāji. Labas sekmes vecajā cīņā jaunajā tēvijā! Sirsnīgus sveicienus no jūsu J. Raiņa. 337. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada marta beigās Kas Jūs par mīļu zelta cilvēku, dārgā draudzene! Jūsu sirsnīgā dzīvā līdzdalība mūs gluži aizkustināja, un tad šī impulsīvā, enerģiskā daba, - mēs nevarējām nopriecāties vien! Varu iedomāties, kādās baiļu un briesmu spraugās Jūs iedzināt manu veco draugu resno Krepliņu, viņu tik cieši sagrābdama. Viņa briesmīgās bailes noredzu no viņa briesmīgās izmelošanās, ar kuru vien viņš vēl cerēja izglābties no tik negaidīta un sīva uzbrukuma. Mums šis skats uz visiem laikiem paliks priecīgā piemiņā. Te nu tas garais dementi: Vec[ajam] teātrim nav «U. N.» piedāvāta (tikai 1903. g. bij iesūtīts kā librets operai, bet tad pats atrāvu atpakaļ, tātad nevar būt atraidīts). J. teātris grib vēl tagad nokaulēt no 10%, par 20-25 izrādi es jau nolaidu, kā Jums rakstīju, par tāļākām viņi negrib dot 10%, jo izdevumi par lielu. (Patiesībā tie nau vis 350 r., bet, visaugstākais, 300 r.) - Ko man būtu līdzējis prasīt 20%, kad grib dot tikai 5% - 1000 r. nemaksā ik mēnesi, bet par 1000 r. gribēja nopirkt visu lugu uz laiku laikiem. - Samaksāts līdz šai dienai par visu sezonu, t. i., septembrim 1100 r., bet tur veca parāda vien būs 300-400 r. Drīz tad nu dabūšu vēl tos 800 r., ko Jūs redzējāt izsūtam. - Pērn par visu gadu abi divi kopā saņēmām tikai 800 r., tātad pa 400 r. katris, un taču bij «Tells» un «Z. zirgs» 15 reizes. - Ne «Pusideāl.» ne «Z. zirgu» neesmu solījies pārstrādāt, man tik jāizdod tie kopotos rakstos. - Lai viņi inscenē par jaunu «Z. zirgu», jo pirmais inscenējums bija pārāk vājš, kā visi saka, tāpat viņi izgāza savā laikā «Pusideāl.», laikam manu labāko lugu. - Vispār Kr[eplins] un Krip[ens] ir ļoti godīgi cilvēki un mani veci draugi; viņi tikai briesmīgi stāv par teātri un domā to visaugstāk pacelt caur rakstnieku algas nospiešanu. Ar mērķi esmu mierā, ar līdzekli, un tikai kad nevar citādi [tālākā teksta trūkst]. 338. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada marta beigās [Sākuma trūkst] ir liels trūkums: Kangars ir pilnīgs egoists, bet lielumā ļoti nikns, un niknumu es redzu M[ierlauka] ģīmetnē (ko jūs atsūtījāt, lielākā daļa no Jūsu kartiņām man bija sveša, daudz paldies), kur viņš izplētis mēteli kā spārnus. Šis viens skats, ja labi izceltu, dod lieluma uzskatu visai lomai: [1 nesalasāms vārds] jūs taču samīšu! M. arī liels nopelns pie koru iedīdīšanas; visur esot ļoti uzcītīgs. Jūs varat iedomāties, cik dikti es priecājos par koru uzslavēšanu no Jūsu kunga puses, jo uz koriem es pats liku ļoti lielu svaru, es pat gribēju, lai tie būtu bez mūzikas. Vēl lielāku uzslavu Jūs man esat izteikuši, kad apzīmējat vispārīgo iespaidu no gabala: tas ir kas jauns. Man tagad žēl, ka es toreiz to gabalu neizstrādāju un sasteidzu, tagad nav laika pārstrādāt, ir citi darbi. - Par dekorācijām: mums visiem (arī Elzai) sakrīt domas kopā: II c. glāžu pils īsti nav, tad man arī IV nāves sala nepatīk. Kuga laikam ir reālists, fantāzija viņam tā neizdodas. - N. Alun[āns] vispār tak man tēlots kā nepietiekošs; bet Jūs būsat dzirdējuši, kā E. Melngailis taisījās izkomponēt pilnīgu operu no «U. N.». Tikai viņš esot darbiem apkrauts, uz Melng. es ļoti priecājos, viņa dziesmiņas taisni brīnišķas, skaistums un reizē spēks. Alfr. Kalniņš pārāk maigs uņ bezspēcīgs. Nu dabūju no teātra pastkartis. Maksā par 20 izrādēm 10%, vēlāk grib tik 5%; es gribu piespiest, lai otros 5% novēlē vismaz aktieriem (pensiju kasei) un «Arodniekam». Atbildes man vēl nav. Man samaksāja arī vecus parādus - un labu daļu no jaunā, t. i., «U. N.». - No Lit. fonda es reiz dabūju 100 r. kā prēmiju par «Faustu», priekš gadiem. Tad par «Saulaino stūrīti» - A[spazija] dabūja prēmiju 100 r. (tas tiek minēts «Dzirc[iemnieku]» apgād. sludinājumā)? Nupat, bet privāti, ne no fonda, A. dabūja caur Āronu M[atīsu] atsūtītus 60 r.; no tiem 10 r. A. paturēja sev un 50 r. tika novēlēti «Izgltītības] biedr[ībai]», jo nu jau man pašam nāk nauda no «U. N.» še agrāk A. tika arī atsūtīts dāvinājums no progresīvajām aprindām, laikam priekš 2 gadiem. - Uz sanatoriju pie Sahli laikam A. vasaru brauks pēc Jūsu padoma. - A. B[ergs] man atrakstīja ļoti laipni. Tagad vairāk nekā nevar darīt. Vienu, varbūt, varu no Jums lūgt: Jums esot Pēterburgā labi paziņas, varbūt tiem aplinkus iespēja ko izprast. Man jau atbildējuši, ka nespēj. Cēsu Ozols t. s. manā ģīmetnē viltojis visu: ne man sarkana bārda, ne dzelteni mati, ne ūdeņainas acis nebij un nebūs; arī paraksts ir viltots, labi, ka vēl ne uz vekseļa. Pēc Cēsnieku domām man tādam būtu jāizskatās, bet to ideālu es negribu sasniegt. Jā, vēl svara jautājums: E[lza] no tā laika, kad Jūs vēl bijāt še, zaudējusi 3 kilo; bet tas mēdz tā būt pavasaros. Atrakstat nu Jūs par saviem plāniem un viņu realizēšanu, un ko Parīzē jaunu sākat rakstīt, un kā ierīkosaties ar darbiem mājās. Daudz mīļu paldies par visu, daudz; daudz labu dienu Jums un Jūsu kungam no mums abiem. R. 339. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada marta beigās Mīļo, labo! Naudu vai dzīvību! labāk naudu un labi daudz naudas! Kādēļ Tu nesūti naudas? Kr. esot teicis, ka Jūs sūtat man ik mēnesi par 1000 r., - nu tie mēneši gan nāk un iet, bet naudas nenāk. Ar to man nepietiek, ka Jūs Rīgas publiku tā apmierinājat; es Jums to publiku sākšu laist virsū, ja neatstītīsat tūdaļ. Es negribu, ka paliekat arī šo sezonu man parādā, jo, kad nemaksājat tagad, kur Jums ir naudas, tad jau nākošu sezonu es ne tik nedabūšu. Rēķinu arī atsūtat. Tad vēl viena lieta, kam ar naudu sakars, mani ļoti uztrauc: Tu man teici, ka policija laižot zālē iekšā tikai 750 personas. Tātad zāle būtu pustukša izrādēs. Bet nu man no publikas no daudz pusēm sacīts, ka zāle esot vienmēr bāztin piebāzta ar publiku: Tātad izrādē ir vairāk nekā 750 personu. Ienākumi no izpārdotas zāles ar 350 pers[onām] ir, kā Tu rakstīji, visaugstākais, 526 rbļ. Bet, kad personu ir daudz vairāk (apm. 1500 pers.), tad arī ienākumi būs citādi. Arī par tiem man no publikas stāstīts, ka tie sniedzoties no 1200 r. - 1400 r. un skaidrs atlikums esot vismaz 900 i. par vakaru. Ka publikai ir taisnība, to redzu no avīžu referātiem, kuri arī runā no bāztin piebāztas zāles. Izskaidro, lūdzams, to nu tūdaļ. Es zinu, Tev nau daudz laika un no Tevis nekādas ziņas vairs negaidu, pat tad, kad teātrim būtu pienākums man rakstīt par lietām, kas arī uz mani attiecas. Bet arī man nau daudz laika, un es viņu arī turu vērtu, kad nu es Tev šoreiz rakstu, tad atbildi arī Tu visā īsumā. Jo šis jautājums ir man ļoti svarīgs, nevien naudas ziņā; gribu zināt, vai tiešām teātrs turējis par pielaižamu tā mani krāpt, un tad vēl no tādējādi pazeminātā mana honorāra lūkot nokaulēt pusi nost. Tātad nu atraksti gan par šo. - Tad atsūti Asp[azijas] manuskriptu no «Atriebējas», kas tika Mierlaukam nosūtīts. - Vai nau tāļāku ziņu par «Pusideālista» manuskriptu? Man tas ir Vajdzīgs priekš drukas. Pārstrādāt to priekš teātra nau man nodomā. Tāpat kā nebij nekad nodomā pārstrādā. «Zelta zirgu». Bet teātrs gan varētu to no jauna un godīgāk inscenēt un iestudēt. - Vai Mierlauks iet projām? un kādēļ? Vai kaut kurš labs aktiers var jau būt par direktoru? Tagad Jums gan bij pienākums ņemt Šlismani-Brandu, tad būtu teātri mākslas ziņā gan pacēluši un naudas nu jau Jums tiktu, Es dotu jaunu lugu, kura arī ies, bet, kad gluži jauns direktors, tad es baidos. - Ar šo jauno lugu ir tā: lasīju avīzēs, ka Laratenbahs sarakstījis «Induli un Āriju». Tas ir tiešs drauds Jaunajam teātrim un izaicinājums man, t. i., «U. u. N.». Vecais teātrs jau ne velti daudz mēnešus meklē lugu, kas nokonkurētu «U. N.», nu viņi domā to atraduši pazīstamā, vēsturiskā tematā, kurš dod iespēju izrādīt skaistas dekorācijas un vēl tādas pat kā «U. N.». To uzbrukumu Jaunajam teātrim, un man arī, es gribu atgainīt un rakstīšu arī «Induli un Āriju» priekš Jaunā. Par vajadzīgām dekorācijām es varēšu Jums drīz vien rakstīt itin sīki, kad būšu saņēmis Tavu atbildi. Man tāda dūša uzvarēt vecos tautībniekus viņu pašu mājās un viņu pašu ieročiem. - Atbildi arī par šo. Šai pusgadā laikam nebūs labi izrādīt «U. N.» pārāk par 40 reizēm; lai paliek vairāk intreses nākamam pusgadam. Un nu raksti, sūti tūdaļ naudu un paliec mīļi sveicināts no Tava [paraksts]. 340. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada martā Manu mīļo, dārgo Kārli, Tu vari iedomāties, cik laimīgs es esmu, ka nu reiz taču no Tevis dabūjis vēstuli, un redzu, ka Tu esi tas pats vecais. Šaubījies es par Tevi nekad neesmu, - drīz jau būs divdesmit gadu mūsu draudzībai, un nu būtu par vēlu vinu grozīt, - Tu. man esi bijis tas uzticamākais un mīļākais, bet taisni tad sāp jo vairāk, kad nevar no Tevis izspiest nevienas rindiņas. Man vajga jau uztraukties līdz pēdējam, tik tad Tu atbildi. Un tad vis ir uz reizi labi. Es tagad tūliņ tapšu atkal vesels un varēšu strādāt. Visu laiku nebiju to spējis. Taisni tagad arī vēl uznāca A[spazijas] slimība, un es nezināju nemaz vairs kur likties. Nu ir labi. - Ar «U. N.» honorāru darīsim tā: atraksti, cik ir dienas izdevumu izrādēm, cik jums atliek skaidrā pāri? Ja jums tiešām maz atliek, tad jāsalīgst; liekat priekšā. Pasaki arī, cik izrādes vēl apm. gaidāmas šo sezonu (t. i., bez janv. un febr. 20 izrādēm); pēc tā tad varēsim kombinēt, cik vispār jūs ieņemsat, un cik es sev varu prasīt, ja ceramas daudzas izrādes, es ņemšu mazāk. Es gribētu no šīs lugas labi pelnīt, jo tāds gadījums nāk reti; bet, kad jūs mana honorāra dēļ esat piespiesti viņu nemaz neizraidīt, tad jau nemaz nau liela labuma. Es biju domājis par šo sezonu sadzīt 1000 r. kā par «Šķidrautu», kurš bij caurmērā par 40 rubļ. 25 izrādēm. Maksājat varbūt šo sezonu 10%, nākošo 5%, vai liekat ko citu priekšā. - Par «Z. zirgu» arī tā: biju domājis 10%, bet, ja nespējat, maksājat mazāk, ir taču otra sezona. Toreiz, pērn, Tu liki priekšā atlaist no «Z. zirga» izrādēm Jelgavā, un es darīju. Liekat arī tagad priekšā. - Atpirkt «U. N.», «Z. Z.», «Gunu» un «Tellu» -, labi, bet vai tad jums uzreiz izmaksāt ir vieglāk? vai tik daudz naudas jums ir? Jo par smieklu es taču neatdošu, kā, piem., H. saka, par to, kas jau ir līdz šim samaksāts! Tas mani arī uzbudināja. Tā summa, kuru es prasīšu, apm. tai pate, ko arī tāpat varētu ieņemt, tikai drusku mazāka. Arī še liekat priekšā. - Vispār jau mēs ar teātri iztikām tīri labi, viens otram pāri nedarījām, un tā turēsimies arī tālāk. Es pilnīgi atzīstu teātra vadības pretimnākšanu, un ceru, mēs sapratīsimies arvien labāk. Ka «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» izturas tagad laipni pret teātri, tur arī mans nopelns. Kur es spēšu novērst viņam tādus šķēršļus, tur es to darīšu. Tikai man vairāk jāzina. Vai strādnieku delegāti nejūtas it kā atstumti no teātra vadības puses? Tas būtu ļoti nepareizi. - Es ceru, ka jaunais laikraksts pabalstīs teātra lietu. - Še pielieku priekš «L. B.» vienu dzejolīti; visu laiku nespēju strādāt. Atvaino tur mani un saki, ka drīz es rakstīšu C[elm]am vēstuli un varbūt varēšu vēl ko sūtīt. - Tā ziņa par Gustavu mani ļoti satrieca; biju jau gan nojautis pats, bet taču pārsteidza. Žēl, briesmīgi žēl; bija mīļš draugs. Tu man tagad paliec viens no vecajiem draugiem. Neņem man ļaunā, ka es runāju par pilnvarnieka -ea- sūtīšanu; tas bij tik tā teikts, lai Tevi pamudinātu rakstīt vēstuli. Tu redzi, es jau neesmu griezies pie viņa. Ar Tevi vien es gribu būt darīšanās. Tu vairāk par mani rūpēsies nekā jel viens cits. Es Tevi pazīstu, tikai Tu neraksti. Ja direkcija grib līgt, tad nedod citam rakstīt, dari to pats. Tu jau reizē esi mans aizstāvis, un teiksi arī, ko es pēc taisnības un apstākļiem, lai nekaitētu teātrim, varu prasīt. - Ar «Z. zirgu» laikam Golts švindelē. Nevar būt, ka līdz šim pārdoti tikai 600 eks., kur bija tāda reklāma. Un, ja būtu taisnība, tad viņš neprot grāmatu laist apgrozībā. Lai Nātiņš tādēļ atņem viņam nost visus nepārdotos eksemplārus un lai nodod komisijā Zeltiņam, tas prot. Par pārdotiem eksemplāriem lai saņem naudu. - Un nu, mans mīļais vecais; labais, paliec arvien tas pats; es arī esmu arvien tas, pats, neskatoties uz niknām un uztrauktām vēstulēm. Paliec vesels un sirsnīgi, mīļi sveicināts no Tava Jāņa. 341. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada aprīļa sākumā Dārgā draudzene! Šodien saņēmu no [Ļ.?] jkdzes burtnīcu ar mūsu sarunām - norakstīts viss ar Jūsu pašas roku! Un taču Jūs esat tik aizņemta tagad un Jums tik ļoti nepatīk norakstīt! Mani dziļi aizkustina šāds draudzības pierādījums, kas nāk tik no smalkas un stipras sirds. Jūsu enerģijai tas bij vingrinājums, Jūs viņu pieliksat drīz pie savas pašas darbiem un neatlaidīsat vairs, kamēr sasniegsat mērķi. Otrais prieks būs mums alga par pirmo - mūsu sarunām. - Elza bij jau uzrakstījusi savu karti, kad es rakstīju šo, nu viņas nāk vienā kuverā. Vēl tām līdzi lieku vienu lielu lūgumu. Mūsu vasarnīcai gadījies labs pircējs, kas tūdaļ visu izmaksā (viņš sibīrietis, sieva tukumniece, ilgojoties pēc jūrmalas, un nu viņš pērk un tūdaļ visu izmaksā). Bet obligācijā, kura atrodas pie Deglava, ir gan blankocesijas paraksts, bet nav notariāli apliecināts. Šis kgs - inž. B. Priedīts dzīvo Сосновицы, Röhrenwalzwerk Huldschinsky; pie viņa nu jāaizbrauc manam pilnvarniekam Deglav kgam pēc notariāla paraksta. D. jau nedēju nav man devis atbildi, vai brauks, vai nē, kaut gan B. P. viņu ar telegrammu pie sevis aicinājis. Vilcināšana (kura nu jau turpinājis vairāk nedēļu) var man ļoti kaitēt, jo pircējs var atkāpties, esot jau ar to draudējis, un tik labu pircēju es nevaru cerēt vairs dabūt. D. nu būtu jāpaskubina braukt pie B. P. Vai es nu varu Jūs lūgt; izdarīt to skubināšanu, apjautājies pie D., vai viņš brauks? un kad? kad man izdotos šī vasarnīcas pārdošana, es materiāli varētu cerēt tapt patstāvīgs saredzamā nākotnē, bet tūliņ es varētu Elzu laist veseļoties, neskatoties ne uz kādu dārgumu. Ja Jūs, dārgā draudzene, liekat še klāt savu mazo rociņu, kas tik mīļi un smalki prot palīdzēt un dot, tad arī šī mūsu lieta būtu pie laba gala. Cik maza tā rociņa, tik liela darītāja. Saņemāt mūsu sirsnīgāko sveicienu Jums un Jūsu kgam. Jūsu R. 342. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 4. aprīlī Mīļo brāli, nu tā braņa krīt uz mani pašu atpakaļ, un es viņu pieņēmu. Brauc nu pie Priedīša: Sosnovice, Röhrenwalzwerk Huldžinski, jo tā laikam iznāks visātrāki. Es viņam jau rakstīju. Ar pilnvaras izdošanu ies vēl ilgāk, jo, cik noprotu no Tavas vēstules, tad Ulpem no viņa nau pilnvaras. Tā pat par ilgu ies ar obligācijas sūtīšanu Pr., jo viņš gan ļoti gadīgs; bet arī ļoti aizņemts un tūļīgs cilvēks. Lai tad arī naudas iziet vairāk, bet drīzāk būs padarīts, un varbūt paturēsim vēl pircēju. Žēl, ka Tu savā izgājušā vēstulē nerakstīji, ka vaina ir notariālas apliecības trūkums; būtu ātrāk izdarīts: - Es arī nezināju, no kura Tev ir pilnvara, no manis vai Elzas. Rīkojies nu tagad tālāk uz savu galvu, no šenes par tālu dot sīkas instrukcijas. Vislabākā braukšana esot: no Rīgas izbraukt vakarā, tad otru rītu agri esot jau Sosnovicā; par vienu dienu tad var visu izdarīt un to pašu vakaru var izbraukt uz Rīgu, kur nonākt atkal nākamu rītu, tātad kavē tikai vienu dienu un divas naktis. Paliekat nu abi sveicināti un skūpstīti visā ātrumā. [Paraksts.] 343. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1911. gada 5. aprīlī Mīļie, labie draugi, aizrakstīju vakar Jums vēstuli, un šodien saņēmu Jūsu un Sašas. Pa to starpu obligācija, ko Brencis še Castagnolā parakstīja, ir jau nosūtīta Rīgā pie Degl. Vakar rakstīju, ka D, nobrauks pie Jums (par to vakar rakstīju arī viņam), bet pēc Sašas vēstules šaubos, vai tas būs tas labākais, un pat nezinu, vai D, to gribēs darīt, jo viņš mājas īpašnieks un daudz aizņemts ar māju un sātību. Griežos nu pie Tevis, mīļā Anna, vai Tu vajadzības gadījumā nevarētu izdarīt man to pakalpojumu un braukt uz Rīgu: Tu tik un tā gribēji drīz braukt, izdevumus visus nesu es, un tagad Tu dabūsi vēl redzēt manu lugu «Uguns un nakts» un varēsi man pastāstīt, kā Tev viņa patīk. Viens tikai, ka Tev taisni tagad pārvadāšanās -, bet, kad pēc pāris dienām to beigsi, tad man gan būtu liels labums, jo pircējs citādi atkāpsies; viņam intrese lietu steigt tādēļ, ka viņš grib vēl šo pavasaru būvēt uz manas grunts jaunu māju, un priekš tā ir pats pēdējs laiks. - Ja nu Tu nekādā ziņā nevari tagad braukt, tad pie notāra apprasies, vai var izdarīt pie Jums blankocesiju, un pie Jums nobrauks D. ar obligāciju, bet, ja Tu vari braukt, tad lai Brencis pie notāra izdod Tev ģenerālpilnvaru (arī uz pirkšanu un pārdošanu un cesijām), un Tu brauc uz Rīgu. Tādā gadījumā telegrafē Deglavam, lai viņš nebrauc. Ja nospriežat Annai nebraukt, tad atkal tāpat viņam telegrafējat, lai viņš brauc pie Jums. Visi izdevumi nāk uz manu rēķinu, Jūs redzat, kādu Protzensprache es tagad runāju; kad Tu, Ann., būsi «Ug. u. N.» redzējusi, tad sapratīsi, ka nu mums nāk nauda: no šis lugas man jau atsūtīti honorāra 1000 rbļ.! Un, kad nu vēl laimētos pārdot villu, tad mēs būtu uz kājām, tad tūliņ Elzu sūtītu uz sanatoriju un Jūs, mūsu mīļos cilvēciņus, ielūgtu pie mums uz veseļošanos. Kad izdotos villu pārdot, es justos daudz brīvāks no maizes darbiem un varētu daudz vairāk sava paša [strādāt?] un reiz tikt arī garīgi uz kājām. - Par visu, ko nodomājat darīt un ko izdarat, paziņojat, lūdzami, tūdaļ šurp, Un nu paliekat sirsnīgi sveicināti jaunajā vietā ar jaunu laimi! Te Jūs būsat prom no nepatīkamas sabiedrības un arī garīgi atspirgsat, tā vienmēr iet jaunās vietās. Alga jau arī, galu galā, tik maza nau, Jūs abi iegūsat par to mieru, kas taču ir tas augstākais. Esat mīļi skūpstīti no Jūsējiem. Sveiks! 344. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1911. gada 8. aprīlī Dārgie draugi, rakstu Jums jau atkal tanī pašā lietā: no Elzas mamas dabonam ziņu, ka viņa pārdošanu jau sen izdarījusi, tikai A[ugusts] D[eglavs] mums par to ziņojis daudz vēlāk. Viņš pilnīgi novilcinājis lietu, pat pats solījis pircējam atdot atpakaļ rokas naudu; tātad no viņa var sagaidīt atkal novilcināšanu. Tādēļ mans atkārtots lūgums, lai mīļā Anna brauc pate un izdara to lietu. Kad vēl nevar palikt tur Rīgā ciemā, tad lai brauc vien atpakaļ uz Sosnovicu, upurē tikai tās 2 dienas, ceļš un izdevumi visi mani. Pircējs esot no Sibīrijas; viņa sieva tukumniece, kura ilgojoties dzīvot jūrmalā. Tādēļ vien viņš tūdaļ visu izmaksā, un otra tāda pircēja es nedabūšu. Paziņojat, mīļie zelta ļautiņi, tūliņ šurp, ko nolemjat darīt. Daudz mīļu sveicienu un skūpstu no Jūsējiem. 345. D. AKMENTIŅAI Kastaņolā 1911. gada 9. aprīlī Ļaujat šiem sajūsmas vārdiem pievienoties arī man tanī pacildinošā apziņā, ka, sveicot latviešu lielāko skatuves mākslinieci, sveicu reizē arī lielāko, kādu esmu redzējis. Rainis. 346. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 12. aprīlī Mīļo brālīt, rakstu visā ātrumā tik vienu ziņu. No B. Pr[iedīša] saņēmu vēstuli, ka jau 26. vai 28. martā esot Tev telegrafējis, lai Tu braucot turp, viņi nevarot braukt. Bet no Tevis viņiem atbildes neesot. No tā es slēdzu, ka laikam arī Tu būsi aizkavēts pie viņa braukt, tāpat kā viņi pie Tevis, tātad viss pārdošanas projekts būtu beigts (kaut gan rakstīju caur mamas vidutājību pircējam, lai pagaida). Lai nu pārdošana neizjuktu, es uzaicināju vienu kundzi braukt. Šinī gadījumā tad Tu, mīļo brāli, viņai nodotu to obligāciju un viņa visu izdarītu. Bet, lai nu Tu dari šā vai tā, paziņo man visā īsumā. Tā kundze - Dr. Lūkin kdze - uzmeklēs Tevi. Protams, man būtu patīkamāk, kad man nevajdzētu apgrūtināt citu cilvēku, un Tu pats to varētu izdarīt. Paliekat abi no mums mīļi sveicināti un skūpstīti. 347. K. ĶIRPĒNAM Kastanolā 1911. gada 20. aprīlī 20.4. 11. Mīļo, labo, saņēmu Kr[eplina] naudas sūtījumu ar lielo paldies pēc lielās izgaidīšanās. No avīzēm redzu, ka teātrim naudas pārpilnums, jo viņš taisoties izsolīt godalgas par labākām lugām, jeb vai teātrs domā kļūt tikpat lēti cauri ar godalgām kā Bisnieka fonds, kurš apmierinājas ar naudas piespriešanu bez izmaksāšanas. Teātrim gan vajdzētu kaunēties izsolīt godalgu, kamēr vēl nau samaksāta Bisnieka godalga. Un teātrim, otrkārt, labāk pienāktos samaksāt algas par lugām nekā solīt dāvanas. Jo godalgas, vislabākā gadījumā, būs dāvanas, ļaunākā turpret, mēģinājums par lētu maksu dabūt lugas. Jūs izsolīsat laikam 500 r.: pa 300, 150 un 50 rbļ., un par to sviestmaizi lai dod kases gabalus. - Un tad, kas lai piedalās sacensībā? A[spazija] un es nē, jo nau nekāda prieka iet spēkoties ar iesākuļiem. Mums jau pietiek tās godīgās sacensības, kura notiek lielās publikas priekšā - vispārējā literatūras laukā. Kad būs mums dramatiķi, tad jau viņi gan tur parādīsies; ar godalgām neizaicinās no smiltīm ziedus. Bet varbūt jums nodomā tādā kārtā nemanot samaksāt B[isnieka] fonda parādu? Arī tad tas neiznāk, jo par manas lugas rakstīšanu jau būs ziņa nākusi avīzēs, un tā luga tad nederēs vairs sacensībai, bet jaunu citu nevar sasteigt. - Godalgas par dekorācijām un inscenēšanu arī tikai manevrs: uz lētumu: kad negrib maksāt pienācīgu algu, tad sola nepienācīgu goda algu. Un kā tad lai sacenšas pie dekorācijām? inscenēšanas? - tikai ar skicēm? Pat fiziski būs neizdarams, un katrs manīs, ka ir tik piemetinājums pie algas Kugam un režisoram. 348. JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA KORISTIEM Kastaņolā 1911. gada 27. aprīlī 27. 4. 11. Dārgie kolēģi, Jaunā teātra koristi! Jūsu paziņojums, ka kora beneficei izraudzīta «U. u. N.», man dara sevišķu prieku; jo dod man gadījumu izsacīt korim vēlreiz tieši savu sirsnīgo atzinību par tām lielām un nesavtīgām pūlēm, kādas viņš pielicis pie šīs lugas uzvešanas. Reizē es arī varu, atsakoties no visa izrādes honorāra par labu korim, izrādīt savu atzinību kaut cik arī darbā, par to jāpateicas kora sakaram ar aprindām, kas šo momentu saprot. Lugas uzvešana plašā mērā atkarājas taisni no masu kopspēles un sava uzdevuma saprašanas korī. Jo še pirmo reizi masa savos dažādos veidos parādās kā darbojošamies patība, turklāt ne vienkārši - reālā, bet kopības aptverošā izteiksmē. «U. u. N.» laužu skatiem vajdzēja būt līdzīgiem sengrieķu koriem, kuri tikai no novērotājiem pārvērtušies par līdzdarbotājiem saskaņā ar masas vēsturisko attīstību. Cik no tālienes un no citu acīm nojaužams, tad šis mērķis panākts no J. teātra kora, pateicoties viņa sastāvam, un līdz ar to panākts viens no svarīgākiem lugas nodomiem. 349. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1911. gada aprīļa beigās Mīļais, labais draugs! Ka tik ilgi Jums nau ticis atbildēts uz Jūsu mīļajām vēstulēm, tur vaina neveselībā, nospiestā garastāvoklī, darbā, - bet arī vēl vienā jautājumā: - vai Jums maz ir peļņa no «Dzirc.» apgādiena? Kādu pusgadu atpakaļ Jūs tā blakus ieminējāties, ka Jums ik mēnešus veikalam jāpiemaksā klāt; no vēlākām vēstulēm var noprast, ka tanī ziņā nekas nau grozījies. Kad nu es rakstīju manu kopotu rakstu lietā, vai «Dz.» apgādiens spēj reizē izdot kop. rakstus un vēl jaunizdevumus no mums, tad no Jūsu. apstiprinošās atbildes izlasīju, ka Jūs no savas algas mums sūtīsat vēl kādu summu vairāk par 50 rbļ. mēnesī. Tas nozīmētu to, ka Jūs pats sev no mutes noknapināsat vēl vairāk kā līdz šim un sūtīsat mums, bet veikalam tāpat nekā neatrausat no piemaksas, - jo veikals Jums arī tad nekā neienesīs. Nu, lūk, tā ir neiespējama lieta! Jums honorārs jāmaksā no veikala ienākuma, nevis no savas kabatas. Apgādiens jau izlaidis 18 grāmatas un aizvien vēl neuztura pats sevi, nedod peļņas un prasa pat vēl piemaksas. Tas nau veikals, bet ir neģēlis. Ne mūsu tauta, ne mēs nevaram to prasīt, ka Jūs izdodat grāmatas aiz skaidras labdarības. Ar lielām cenām publiku nevajag plēst, bet veikalam pašam sevi jāuztur; viņš pareizi jānostāda. Tagad apgādienam bij taču labi ejošas grāmatas, - kur var labāku dabūt kā «Saul. stūrīti», un taču - jāpiemaksā! Liekat no In. kga uzstādīt katrreiz pareizu kalkulāciju; kad viņš, piem., kā Mopasana I gadījumā, saka, ka 20 kap. par lētu, tad Jums jāpadodas, jo viņam jāpārzina tirgus apstākļi. - 4-5 kap. par loksni var likt tik izņēmuma gadījumos, kad, piem., vairākkārt drukāta grāmata, kura, jādomā, tomēr vēl daudz tiks pirkta, kad lēts tulkojums (Jūs redzat: Kn. Hamsuns maksā pat 8 kap.!), kad var ņemt lētu papīru un tomēr cerēt uz ātru pārdošanu. Citādi tādās gul velti kapitāls, kas varētu citur noderēt. Jauniem oriģināliem tiešām varētu likt apm. 8 kap., pat līdz 10 kap. (piem., «Saul. stūr.» turpinājums), otrizdevumiem un kopotiem rakstiem ap 6 kap. - Sarakstaties arī ar In, k. par šo jautājumu, un lai viņš izsaka savas domas, kādēļ apgādiens vēl līdz šim neatmet peļņas, ja pat neatmaksājas? - Jūs nepārpratīsat, dārgais draugs, ka es tik daudz runāju par veikalu, jo Jūs sapratīsat, ka mēs augstus honorārus varam pieņemt tik tad, kad veikals atmet labu peļņu un maksa no tās. Jūs solaties piemaksāt pie «Saul. stūr.» un «Ave sol» honorāru, - ne tas ir mans nolūks, un es to arī nepieņemšu, kad tas nenāk no pārākas peļņas. Jūs, sirds cilvēks, esat ar savu apgādienu mums palīdzējuši grūtā laikā; tagad mums nau vairs tie grūtie laiki. Kad mēs tomēr no grāmattirgotājiem prasām augstākās cenas, kādas tirgus ļauj, tad tas tādēļ, ka mums ir paši spēka gadi un jāierauj priekš vājāka spēka laikiem, - tie jau tuvojas, jo Asp[azija] jau ir sākusi slimot. Un ar veikalniekiem - grāmattirgotājiem es varu plēsties ap cenām, bet ar Jums es to nevaru, Jūs jau paši dodat projām pilnām rokām, sev atraudami. Lūk, kādēļ es gribu, lai Jūsu apgādienam būtu peļņa. Panākat to visādā ziņā! - Tagad pēc pāris mēnešiem Jūs dabūsat «Saul. st.» turpinājumu; tas atkal labi ies, pat ļoti labi. Bet pelnat, lai varētu Jums dot arī citus. - Liekat I[niņberga] k. aprēķināt, vai veikalam pietiek ar pusi no skaidra atlikuma no katras grāmatas? ja nē, cik tad vajga, lai viņš varētu pastāvēt? - Kā viņš domā visērtāk aprēķināt honorāru lielumu? - Honorāru izmaksāšanas veids paliek pilnīgi Jūsu ziņā, ar visu esmu mierā. - Nu reiz citi jautājumi: tulkojumu dēļ palūkojat jaunajos autoru likumos. Visādā ziņā tulk. grāmatas izdevums, kurš pārdots izdevējam, pāriet tā īpašumā par noteikto cenu. Par tālākajiem tās pašas grāmatas izdevumiem jālīgst sevišķi, ja pie pirmā kontrakta nau minēts, ka visi tālākie izdevumi līdzi pārdoti par to pašu cenu. - «U. N.» izdevums itin glīts, kaut gan pirmais man patika vēl labāk. Kop. rakstu izdevumā nevajadzētu būt tik lielām lappusēm (42 rindiņas), pietiktu ar 36 rind. kā Asp. kop. raksti Zeltiņa izdevumā, - pārāk lielais leksikona formāts nogurdina. - Nupat nosūtīju «Vētr. sēju»: lai to drukā pa vienam dzejolim uz lappusi, ne vienā blindā kā Ozols. Iznāks tā gan 7 (ne 5) loksnes, bet cena var būt tā pate 40-45 kap., t. i., pa 6 kap. loksnē, ja ar ilustrācijām (apm. 3, katra uz lappuses), tad likt dārgāk, 50-55 k., lai atšķiras no Ozola izdevuma, kurš laikam vienmēr vēl tiek pakaļ drukāts. Vispār lokšņu skaitu labāk nepamazināt, arī tā tagad tās grāmatas iznāks daudz lētākas, piem., «Pusid.» ar 8 ½ loks. bija 80 kap., tagad būs ap 50-55 kap. - Ilustrācijas būtu gan ļoti patīkamas, bet tās sadārdzinās, lai In. k. aprēķina, cik daudz dārgāk iznāks un par cik būtu jāpaaugstina tad cena. Tāpat būtu labāk, kad iznāktu uzreiz vienā sējumā visi kopraksti, kā, piem., Asp., bet es pieslejos Jūsu domām, ka vajga dot iespēju katram pa mazam iegādāties. Būtu labi, ka visām atsev. koprakstu grāmatām būtu tas pats papīrs un burti; papīrs var būt lētāks nekā «U. N.» jaunizdevumā. Burti varētu būt drusku lielāki; formātam arī jābūt puslīdz vienādam, piem., 36 rindiņas. Eksemplāru skaitu, domāju, nolikt uz 2000, kad Jums nau citāds skaits labāks. Kritisku pārskatu par maniem rakstiem es arī vēlētos no A. Up[īša], kā jau Jums rakstīju; no raksta garuma tad atkarātos, vai likt to sevišķā burtnīcā; bet visādā ziņā varētu to drukāt ar savu (latīņu) lappušu numerāciju, lai, iesienot visu, var ievietot priekšgalā. - Ģīmetnei vēl laika. - Par tulkojumiem tiku Jums rakstījis: viņu ir diezgan daudz un derētu tos visus kopā izdot, bet tas ir liels risks, jo izdevumam jābūt lētam un taču pirks maz. Gulbis par tādu universālbibliotēku vairs nerunā. Vai būtu vērts izdot tos vien, kuri nau vēl iznākuši atsevišķās grāmatās, nezinu. Laikam arī atmaksāsies diezgan vāji un kavēs apgādienu pelnīt, jo man liekas, ka arī līdz šim tulkojumi ir tie, kas «Dzirc.» ir tas dzirnu akmens. Manas domas būtu: ar tulkojumu izdošanu nogaidīt. Ir diezgan daudz oriģinālu priekšā. (Pēc 4-5 gadiem es gan gribētu laist klajā arī to universālbibliotēku, kā Reclamam: lēts papīrs, sīka druka, saspiesta forma, visur lielākā taupība, un, ja vien var: cenu arī tikpat lētu kā Reclamam; man par to ir vairāki plāni, bet par to vēlāk.) - Un nu šoreiz pietiks veikalumiņu, bet atrakstat, lūdzu - lūdzu, kā Jūs domājat apgādienu pacelt līdz pašuzturas stāvoklim. Tagad vārds Asp. par patīkamām lietām. Paliekat sirsnīgi, mīļi sveicināti no Jūsu [paraksts]. Vēstules malā pierakstīts: Nupat būs galīgi pārdota mana vasarnīca; tur mums arī atliks kas pāri, kad būšu izrēķinājies ar kreditoriem. Jūs redzat, nu mēs būsim arī [1 nesalasāms vārds]. Sirsnīgi sveiki. 350. K. ĶIRPĒNAM Kastuņolā 1911. gada aprīļa beigās Mīļo, labo, dabūju Tavas abas vēstules, labo un ļauno, bet priecājos par abām, jo nelabi tik tad, kad nedabonu nekādu ziņu. Bet jaunoties Tev nau par ko, jo pieprasīju Tev par publikas skaitu izrādēs tikai tādēļ, ka Tu par to man neko neteici, bet no publikas man par to raksta. Un tad jau es vienkārši jautāju, un Tu tāpat varēji atbildēt, nemaz neatsaukdamies uz grāmatu. Ka prasa par veikalu, tā nau neuzticība; vai Tev kā atklātības darbiniekam tā nau parasta lieta? Savu ļaunā ņemšanu Tu izsaki, bet uz manu paziņojumu par jauno lugu Tu nereaģē ne ar vārdu, - vai nu lai es to atkal Tev ņemu ļaunā? To es nedarīšu, es nogaidīšu, kamēr Tu tieši atbildēsi, vai gribat to lugu ņemt? Ir man gan vēl cita tikpat gatava, bet tā neies cauri un būs tik lasīšanai. «Indulim un Ārijai» būs, cik paredzams, dekorācijas šādas: 1) Embotes vilku grava (ļoti labi būtu, ja Kuga pats to Emboti redzētu; pie Siliņa Rīmju hronikas tulkojuma ir viena fotogrāfija, bet nenozīmīga), 2) meža klajums, pa labi un kreisi vajdzīgs ik pa ozolam, vidū celms, 3) Latv. Embotes pils vārtu priekša, palisādes nakts [scenerija?], 4) divas istabas: bajāra namā ar lieveni dienai un 5) Embotes pilī (dienai un naktij). Tās viss. Tuvāk sīkumus aprakstīšu vēlāk vai piesūtīšu jau gatavo tekstu. - Par jaunu inscenēt tiešām derētu «Z. zirgu», tur Kugam labs darba lauks un pirmais inscenējums esot trūcīgs. Bet Blaumaņa vietā, kurš stipri piekopts vecajā teātrī, jūs varētu ņemt no jauna inscenēt, iestudēt Asp[azijas] reālās lugas, kuras moderna mākslas uzdevuma īsti nau vēl redzējušas. Es par to jau sen runāju; jums būtu arī laikam labāki panākumi nekā ar Blaumaņa «P[azudušo] dēlu» un «Indr[āniem]», kuri jau diezgan labi uzvesti. No tulkotiem es tāpat neieteiktu «Hamletu», kuru vecais teātris uzvedis ar tik lieliem izdevumiem. Kad jums vismaz būtu labāks tulkojums «Vas[aras] nakts sapnis»; tulkojums (vecais) taisni neiespējams, un kauns. Tur tik skaista mūzika, citādi luga nemēdz publikai patikt un dārga būs. «Tantris d[er] Narr» dekorācijas skaistas un valoda; bet, kad to tulko kaut kāds, tad zūd viss, un jānotura dekorācijām un seksuālai situācijai. Ar prozas lugām jau labāk: Ibsens, Hauptmans, Hebels, tur mazāk riskējat. un laba reputācija, sevišķi «K[ad] m[ēs], miroņi, mostam[ies]». Kad patīk Gorkija «Dibenā» vēl tagad, tad patiks arī «Žurkas», «Friedensfest» no vecajām. Bet no Ibsena skaists dekorāciju un poēzijas gabals «Svētki Solhaugā», - kad jau citas ņemat, tad arī šo, līdzīgs «Ziemeļu varoņiem», tik maigāks un poētiskāks. - M[ierlauk]a lietā nevarēja direkcija citādi rīkoties, reiz celta formela sūdzība, nemaz negribas ticēt tādai lietai, tāds kluss, darbīgs cilvēks. - Aktieru līgšana tiešām briesmīgs darbs, man tās intrigas atriebušās līdz kaklam, ja turpināsies, tad es nemaz nevaru strādāt, un atmetīšu dramatisku darbību. Visādā ziņā es ne)aušu sevi ievilkt nekādās teātra mājas darīšanās. - Antons kā dramaturgs man ļoti patīkams, viņš jau mans draugs un darbīgs cilvēks. - Par Kugas skicēm ļoti priecājos jau tagad, vēl nesaņēmis. - Labi taču, ka teātris paliek vēsturiskas telpās. No Mier., tāpat no kora benefices honorāru neņemšu. - Dzirdu no daudz privātām pusēm ļoti slavējam L. Ērikas spēli un priecājos, ka viņai tāda atzinība bijusi no publikas. Nāk[ošo] reizi aizsūtīšu Tev līdzi personiski izteiktus pāris atzinības vārdus viņai un Kaktiņam kā galvenam tēlotājam. - Kādas ir str[ādniek]u biedrības attiecības pret teātri? «Arodn[iekā]» lasu, ka dažas ir opozīcijā, kādas frakcijas ir oponenti? Un cik viņu ir? Liekas, nedaudzi. Lielākas sadursmes sapulcē laikam nau gaidāmas. Tas nu būtu labi. Paliec nu mīļi sveicināts. [Paraksts.] Vēstules malā pierakstīts: Kas tā par ziņu «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» par godalgām, ko J. teātris izsolījis vai gribot izsolīt. Atraksti. Sveiks. 351. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada maija sākumā Mīļo Kārli, es nebiju gaidījis, ka Tu man arī uz pēdējo vēstuli neatbildēsi ne vārda. Savādi ir ap dūšu rakstīt, kad Tu visu ieskaiti tikai par papīru un tinti. Laikam Tu arī uz šo neatbildēsi, un tādēļ gribu rakstīt -ea-, lai iet saņemt no teātra vai Tevis atbildi. Sūtījumu no Kr[eplina] šodien saņēmu. Tad nu būtu tagad par pērno gadu viss parāds samaksāts, un 300 r. nomaksāti arī no pirmā pusgada šinī sezonā: 1) Liec izgatavot aprēķinu par 1 p[usgadu] š[inī] s[ezonā] un atsūti. No As[ara] dzirdu, ka parastās 10% esot Jums par daudz; c daudz esot dienas izdevumu, t. i., daudz jāmaksā Alunānam, kurš ir nervozs, kā no Tevis zinu, un kurš pēc tam, kad saņēmis labi krietnu honorāru par mūzikas komponēšanu (samērā daudzkārt vairāk par lugas sacerēšanu un par strīpošanu), saņem arī t. s. dienas izdevumus par mūziku. Un tas pēc tam, kad es visu iz[gājušo] vasaru karoju pret pārmērīgu mūziku! un man solīja, ka nebūs melodrāma, bet drāma! Un nu taču ir melodrāma. 2) Liec man paziņot, cik gabali ir komponēti un kuri. 3) Liec man paziņot, cik ir dienas izdevumi un kādi. Kad es pats varēšu pārliecināties, ka jūs tiešām maz pelnat paši, visu aizdodami dienas izdevumos un nervozitātē, tad jau es, nebūdams nervozs, jūs neplēsīšu. Kā es dzirdu, tad jūs par 10 izrādēm esat ieņēmuši 7000 r. un dienas izdevumi būšot ap 200 no reizes. Parasti dienas izdevumi no reizes ir 38 r., afišas 5 r.; pat ja rēķina zāles īri, kas nau dienas izdevums, i tad sanāk tikai 70 r.; un mūzika laikam būs 50, tagad pie palielināta orķestra varbūt 100, palielināts koris vēl 20. - Ja nu jums tiešām ir vairāk, tad jūs būsat rīkojušies tā, ka visiem no tā gabala kas atlec, tikai rakstniekam nē. - Es biju cerējis, ka ienāks apm. tas, kas no «Šķidr[auta]», t. i., 1000 r., bet nu iznāk maz reizes (tik 17) un maz maksā, tad nebija vērts. 4) Liec man paziņot, cik jūs būtu ar mieru maksāt. Bet tur nu man ir tādi savādi piedzīvojumi ar jums, proti, jūs būtu ar mieru nekā nemaksāt; jūs būtu nopirkuši visas lugas un tulkojumus par to, cik samaksāts vienā sezonā! Tā kā A[spazija] un es pag. sezonā saņēmām 800 no teātrā, tad par to jūs labprāt būtu nopirkuši visus mūsu rakstus uz laiku laikiem. Pat tie niecīgie 400 r., ko katrs saņēmām, jums vēl liekas par daudz. Kurš aktiers, kurš strādnieks jums strādā gadā par 400 r.? Un tomēr jūs, pēc pērnā pārskata, esat no mums izrādījuši 1/3 daļu visu izrāžu skaitu! Jūsu uzskats, ka katrs strādnieks vērts savas algas, tik dramatisks rakstnieks gan nē. - Tas tad man jāņem vērā: ar drāmu rakstīšanu nevar nodarboties. Drāma ir arī daudz ilgāk rakstāma nekā cita veida raksti, un tā tad jāpāriet būs uz tiem. Jūs atradīsat lētākus spēkus. 5) Liec man paziņot, cik izdevumu bijuši par «Zelta zirga» grāmatu un cik eksemplāru vēl nepārdotu? - Un nu, mīļo, labo, es ceru, ka mums abiem pietiks tās bāršanās. Es esmu jau noguris no tām teātra lietam, tikšu laikam arī veselāks, kad būšu no viņam vaļā. Paliec vesels un esi daudzreiz sveicināts. 352. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 3. maijā Mīļo, labo brālīt, rakstu atkal es, kaut gan Tu biji vēlējies, lai to dara Elza; bija šoreiz mana lieta - und es soll auch gewiss nicht wieder geschehen. Jāiesāk nu ar lieliem un daudziem paldiesiem par mājas pārdošanu! Nu tad Elza brauks uz sanatoriju un es atkal pamazām sākšu nolīdzināt savus parādus. No tekošā rēķinā noguldītās naudas tātad Tev būs vispirms jāatsūta šurp pa diviem lāgiem ik pa vienam tūkstotim rubļu caur kādu Rīgas banku uz Federālbanku šurpu, uz Cīrihu uz manu vārdu. Tad tie atlikušie trīs tūkstoši ir uz laiku brīvi un var nākt uz obligāciju Tev, kad Tev viņi steidzami vajadzīgi. Kad Tu vari pagaidīt vēl pāris mēnešu, tad Elza še paveseļosies sanatorijā un vēl šo vasaru pārbrauks Rīgā, kur tad būs daudz ērtāk visu nokārtot. Vēl atlikušie 350 r. būs izdalāmi tā: vispirms samaksājami visi izdevumi, kādi vēl bij pie kontrakta noslēgšanas, Taviem braucieniem uz Poliju u. t. t. Tad lai nāk mamiņai priekš dažādiem izdevumiem 150 rubļu; no tiem viņa samaksās arī mākleriem un magaričām. No tā, kas nu vēl atliek, Tev pašam, mīļo brālīt, jāņem arī sev magaričām, jo Tu jau tas galvenais māklers. Tad vēl jāiemaksā «Laika Balsij» 25 rbļ. - tas būs it kā pajs, tad «Arodniekam» 25 rbļ. un beigās Veidenbauma piemineklim 20 rbļ. (nododami A. Birkertam). Kad no villas naudas visam tam nepietiek, tad pieņem no manām naudām, kādas Tev vēl ir. - Kad vasarnīcas rēķins būs nokārtots, tad vajdzēs tūdaļ arī atmaksāt «Tālu Noskaņu» garantiem: kad jau Kalniņi, pazīstami cilvēki; atprasa 10 rbļ., tad citi, nepazīstami, gan būs vēl nepacietīgi tagad, kur vasarnīca pārdota. Tādēļ atsūti arī, mīļo brālīt, rēķinu par mūsu kases stāvokli; pēdējais norēķins man ir no 1. februāra līdz 4. sept. 1910. gadā. Man būs ļoti patīkami, ka es varēšu justies brīvs no parādiem. Tāpat nu es varēšu arī Tev izmaksāt Tavu paju un to, kas uz Tevi pārgāja no Priedkalna, jo tagad jau Tev pašam vajga brīvas naudas. - Rakstīšu arī Brigaderam par «M. Stuart» tulkojumu. - J. teātris galu galā pēc ilgas rakstīšanas ar mieru maksāt 10% un ir jau sūtījis daļu, lūdz, lai viņu netramdot. Ar Tevi viņi nu gan nelabi apgājušies, bet tur tik daudz to vīru un to frakciju, ka es no tālienes nevaru saprast, kurš tas vainīgais; laikam vainīgs taisni tas lielais raibums, Tev tagad tas vislabākais mierinājums, ka raksti savu romānu, ka Tavi darbi iet labi (nupat «Vec[ais] pilskungs» II izdevumā) un ka no viņiem neesi atkarīgs. Arī es tagad ceru panākt šādu neatkarību, bet man vēl tā ir tālu: Tu vari būt laimīgs, ka esi jau materiāli neatkarīgs. - Paliekat nu tagad tik labi veseli abi divi, saņemat daudz mīļu paldies un sveicienu, un skūpstu. - Elza laikam padzīvos pirms sanatorijā Bernā, tad Cīrihā, un tad varēs laisties uz māju nonest Jums manas labdienas. Kā labi iet ar «Vēja nest. lapām»? Cik ir jau pārdots? Kā ar «Zelta zirgu»? Paliec sveiks! 353. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1911. gada 7. maijā 7. 5. 11.                                                                                                                      Antonam Mans dārgais draugs! Še beigās būs visas A. piezīmes, ar kuru ilgo rakstīšanu tā mocījām Jūs un, taisnību sakot, arī sevi. Lielākais vainīgais esmu es, ka nespēju pārvarēt savu kautrību. Es nespēju sevi pārliecināt, ka publikai ir tiesība vēl uz ko vairāk nekā uz maniem darbiem. Bet kad Jūs sakat, ka manus darbus nesapratīs un pārpratīs, kad es nedošu arī sevi pašu, tad man ir jāpadodas Jūsu prasījumiem arī bez savas pārliecības; jo tad jau es nebūtu nekā devis, nedodams visu. - Es jūtos kā apkaunots, kad man jāatklājas publikas priekšā; es jūtos, vēl vairāk, kā uz anatomiskā galda uzlikts, un mani graiza un skatās, kas man ir iekšā. Es jutīšos kā nedzīvs pēc Jūsu grāmatas un baidos, ka arī citi mani kā tādu uzskatīs, bet es gribu vēl daudz dzīvot un strādāt. No ābeles arī [bojāts teksts] - lauž [zarus?] un stumbri [tālākā teksta trūkst]. 354. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1911. gada 8. maijā 8. 5. 11. «Priekš dažiem gadiem es ticēju, ka savā dzīvē kaut ko pastrādāšu, un tagad - ?» Kas tas ir, kas tā raksta? Vai tiešām Tu, Rūtiņa. Nebūtu Tev rakstījis, ja nebūtu saņēmis šo Tavu vēstuli, būtu aizsūtījis tik kādu vēstules vietnieku, jo man ļoti steidzams darbs: kad drāma jāpārtrauc, tad viņa atriebjas, kā zirgam vilkšana, kad vezums arvien no jauna jāievelk. Kādēļ tad Tu netici sev? - es pēc visa biju pārliecināts, ka Tu nekad par sevi neesi šaubījusies, un apbrīnoju Tevi taisni šīs ticības dēļ. Tu saki, citi aizmirst, kas viņiem ir darīts pāri, un Tu nē. Es domāju, daudz ir tādu, kas neaizmirst pārestības, un tie vēl nau tie nelaimīgākie, jo priekš manis nau laimes bez apziņas. Es itin visu zinu, saprotu un atminu, kur man pāri darīts; es atminu un zinu pat tad, kad pats pāridarītājs to nezin un neatmin. Bet es atminu un zinu arī, ko es pats esmu pāri [tālākā teksta trūkst]. 355. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada maija vidū Mans mīļais vecais draugs, Tu jūties no manis aizskārts? Tu gribi, lai cita oficiālāka persona sarakstās ar mani? Tu gribi atstāt vispār darbošanos pie teātra? Man briesmīgi žēl, mīļais, par visu. Jau reiz, senāk, Tu žēlojies un negribēji vest sarakstīšanos. Kas nu ir noticis? Ko es Tev esmu nodarījis, vai ko citi Tev ir nodarījuši? Tu esi tik vārīga un smalkjūtīga dvēsele, ka nau grūti Tevi aizskārt, pat nezinot. Es Tev sen par daudz uzmācos, lai teātrs maksā honorāru, bet tā taču nau mūsu personiska savstarpēja darīšana, no Tevis jau maksāšana neatkaras, un Tu esi visu darījis, lai tiktu maksāts, un beigās Tu to arī esi panācis. Vai tad es to neredzu, vai neesmu Tev par to pateicīgs? Un no manis jau arī nebija untums, kad tā uzmācos pēc naudas, - Tu zini, ka Asp[azija] slima un sanatorijai daudz vajga; vai tad es velti liku pārdot arī savu vasarnīcu? Vai tad man tās nebij žēl? - Ko Tu vēl vari būt ņēmis jaunā? Ka ieprasījos, cik sēdekļu ir teātrī? Bet sēdekli taču arī nevar grozīt manu draudzīgo satiksmi, lai viņu būtu cik daudz vai maz. Kā tas Tevi varēja aizskārt? Stāstīja man par tiem sēdekļiem arī ne persona no teātra, bet no pilnīgi vienaldzīgas publikas. Un Tu esi man par to aizskārts! Nē, tā nevar būt vaina; priekš tam Tu esi par prātīgu. Ir kas cits, ko es nezinu. Varbūt Tev vispār nepatīk rakstīt un tādēļ Tu gribētu tikt vaļā no šī vidutāja amata starp teātri un mani. Es to saprastu, jo pats rakstu briesmīgi nelabprāt. Bet Tev pašam būtu jāsaka īstais iemeslis, draugam jau var visu teikt. Varbūt Tevi arī citi sarūgtinājuši, jo teātra intrigu noskaņas pat šinī tālumā mani vienmēr uztraukušas. Un tomēr lietas dēļ viss jāpanes; arī es nereti gribēju atmest teātra darbu, bet redzu, ka jāpanes. Turklāt man tālumā un vienatnē viss ir daudz grūtāk nesams nekā Tev dzimtenē un draugos. Citā reizē es būtu Tev arī teicis, ka Tev jāpaliek teātrī arī manis dēļ, jo man nau drauga, kam es varētu tā uzticēties un kas būtu tik nesavtīgs. Tagad teikšu, ka Tu teātrī vajdzīgs lietas dēļ, jo nau cita tāda vidutāja starp naidīgām partijām; bez Tevis viņi tur tā sariesies, ka viss teātrs var jukt. - Un nu vēl pēdējais vārds Tev, kā vecam draugam. Būs jau vai 20 gadu mūsu draudzībai, mēs visos laikos esam bijuši viens otram uzticami, bijuši liktens triecieni, tie nau spējuši mūsu attiecības sagrozīt, un tagad kādi puteklīši uzkrituši, kāds vārds var būt nevietā teikts, ko es nezinu, un nu tās stiprās attiecības lai jūk? Man Tevis ļoti trūkst, bet apdomā, varbūt Tev arī manis kādreiz trūks, kad būsi viens un kad neticēsi man. Ne katrs spēj tā mīlēt kā es. Bet arī tad, kad esi viens, - nešaubies par mani un nāc, es esmu arvien tas pats un Tavs draugs. Vēstules malā pierakstīts: Paliec vesels un esi mīļi sveicināts. Atraksti pats tūdaļ, vai paliec pie teātra. Aizsūti t[eātra] komisijai tieši, jo visi tā vēlas. Vai varbūt ņēmi ļaunā Dr. L[ūkina] kdzi? Tā Tevi ļoti slavē un vēlas ar Tevi satikties. Tāpat Mierlauks labi runā par Tevi. Sveiks. Vai vēstules, sūtītas uz Skat. biedrību, nenozudis un nu nenomētāsies garderobē vai bufetē? Sveiks! Lielo mīļo paldies Krepliņam par autora honorāra piesūtīšanu. Sveiks. 356. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 16. maijā Mīļo, dārgo biedri! Cīrihes biedri mani pārsteiguši ar skaistāko piemiņu, dāvādami man savus vārdus greznā mākslinieciskā tērpā un izvēlēdamies priekš tā zīmīgo, mums visiem to mīļāko dienu - pirmo maju. Šī dāvana būs redzams greznums manā mazajā mīlestības muzejā, kuru man ir sagādājusi pa šiem gadiem biedru un draugu laipnā piemiņa. Neredzami, bet vēl drošāki biedru skaistās draudzības un kopības parādījumi uzglabāsies manās jūtās, Lielo paldies Jums un visiem biedriem, un vēl sevišķi visjaunākai paaudzei - Mazai Mildiņai! Vai abi priekšlasījumi manā vakarā tiks kur nodrukāti? Es ļoti vēlētos ar viņiem iepazīties. Sirsnīgi sveiki! Jūsu J. Rainis. Castagnola 16. 5. 11. 357. J. KUGAM Kastaņolā 1911. gada 18. maijā 18. 5. 11. Ļoti cienītais, mīļais Kuga kgs! Jūsu lielai un skaistai mākslai vajdzēja tik parādīties un jau viņai atvērās visas sirdis, bet visdziļāk varbūt viņa uzņemta še tālumā; «Vaidelote» un «U. u. N.» jau daudz gadus gaidīja uz gleznotāju, kas izjustu un attēlotu viņu latvisko dvēseli un kas radītu viņai piemērotu skatuves tērpu. Mēs ļoti nopriecājāmies jau par Jūsu lielajiem panākumiem ar «Vaidelotesa? ietērpu, kaut gan to neredzējām ne attēlojumā (Jums vajdzētu arī to izdot, jo tagad autora tiesības top sargātas); tagad mēs taisni sajūsminājāmies par «U. N.» dekorācijām un kostīmiem, redzēdami tos fotogrāfiskos attēlos. Siltāko paldies par skaisto kartonu piesūtīšanu. Ar «Vaidelotes» un «U. N.» ietērpšanu Jūs esat iesākuši jaunu posmu mūsu skatuves dekoratīvā mākslā, īsti šo mākslu var skaitīt tikai no šiem Jūsu darbiem, jo viss iepriekšējais ir nepatstāvīgs un nau saucams par mākslu. Pieņemat šos vienkāršos vārdus kā vienkāršu fakta konstatējumu; man šķiet, tas vien māksleniekam ir vajdzīgs. Mēs ar lielu nepacietību gaidām uz jaunu prieku, ka Jūs uzņemtos dekorēt arī «Induli un Āriju», un uz otru vēl lielāku prieku, ka redzēsim Jūs pie sevis ne vien kā abstraktu būtni, bet kā dzīvu cilvēku, par kuru man tik daudz mīļa un laba stāstīts. Še jaukākā daba; dzīve lēta, mēs Jūs ierīkosim uz labāko un lētāko, Jūs ēdīsat pie mums, un mēs pārrunāsim visu. Cik saprotu, Jūs brauksat vasarā un otrreiz rudeni, - ja tā, tad mums vēl būtu liels lūgums priekš rudeņa. Vai Jūs, ruden braukdami- uz ārzemēm, nepārvestu mums mīļāko ciema kukuli: mūsu mamiņu no Jelgavas. Jums ar vinu pūles nekādas nebūtu, viņa tik neprot pietiekoši vāciski. Atrakstat mums par visu kādas rindiņas, adrese ir teātrī. 358. JAUNA RĪGAS TEĀTRA KOMISIJAI Kastaņolā 1911. gada 18. maijā Cien. Teātra komisijai! 18. 5. 11. Uz Jūsu laipno vēstuli varu paziņot, ka priekš lugas «Induls un Ārija» nobeigšanas man vēl vajadzēs apm. divu mēnešu, jo bij traucēkļi personiskos apstākļos manas sievas neveselībā. Negatavu lugu nevar iesūtīt, jo reiz cenzētā eksemplārā netiek vairs pielaisti nekādi pārgrozījumi. Bet šoreiz lugas priekšmets ir tik pazīstams un nevainīgs, ka laikam nebūs nekāda riska rīkoties uz inscenēšanu pirms cenzēšanas, Ja arī cenzūra atrastu ko strīpojamu, tad tas varētu zīmēties tikai uz teksta izvedumu un negrozītu nekā ne dekorācijās, ne kostīmos. - Man būs liels prieks par mākslenieka Kugas apciemojumu; tad mēs varēsim sīkumus pārrunāt par šo lugu un par citiem maniem plāniem. Bet man būtu vēl priekšlikums, lai Kuga pirms ceļojuma apskatītu vai vismaz netieši iepazītos ar Embotes apkārtni, Vilku gravu, Pudiķiem, pilskalnu. Ļoti labi būtu, kad varētu teikt, ka Kuga studē to vietu un pagatavo dekorācijas pēc dabas. - Tad man būs jāsarakstās ar režisoru par dažu skatu izdarāmību. - Kas būs režisors? Es ceru, ka Mierlauks, - ar kuru jau personiski esmu redzējies un kurš «U[guni un] N[akti]» pēc visām atsauksmēm inscenējis slavējami. - Noteikumi honorāra ziņā paliktu tie paši mums parastie 10%; par to daudz runāts «U. N.» dēļ, un ceru, ka tās sarunas komisijai zināmas, - ja nē, tad es atkārtošu to īsumā. Mans draugs Ķirpēns bij arī apprasījies par manām domām dažu nodomātu lugu dēļ; uz to es atbildēju. Ja komisijai šī atbilde nau zināma un viņa vēlas to zināt, es uzrakstīšu arī to. Man ļoti patīk šāds tiešs sarakstīšanās veids, jo tas aiztaupīs daudz laika un nepatikšanu. Es jau arī sarakstīšanos ar Ķirpēnu ieskaitīju par oficiālu un par privātu tikai tik tāli, ka mēs veci draugi un ka drauga priekšā izsakās reizēm skarbāki. Attiecības starp teātri un mani ir gluži skaidras un uzticības pilnas un tādas arī paliks uz visiem laikiem. Lieka liecība par to ir Jūsu draudzīgā vēstule; Jūs solāt visu atklāti atbildēt, - es tāpat. - Kā lai saprotu Teātra biroja aizrādījumu «J. D. L-ā» uz 40. jeb «U. N.» jubilejas izrādi? Vai teātris grib, lai «U. N.» uzskata par «Ausstattungsstück»? Vēlas, lai «Ind. un Ārija» būtu dekorāciju gabals? Tad še mūsu uzskati šķirtos. - No honorāra par beneficizrādēm, arī par 40., es atsakos. - Lūdzu atsūtīt man rēķinu par visu sezonu, sākot no septembra. Par kārtīgo honorāru sūtīšanu līdz šim daudz paldies. Sveiki. [Paraksts.] 359. E. MELNGAILIM Kastanolā 1911. gada 22. maijā E. Melng[ailim] 22. 5. 11. Vai austrumu iespaidu lai es arī meklēju Jūsu vieglajā slēdzienā no manas krievu skatkarts uz braukumu uz Rīgu? R-ā es neesmu bijis, tādas skatkartis var arī te dabūt katrā laikā, bet dzimteni gan nē. Varbūt tas pie Jums arī tik iespaids no ilgām pēc dzimtenes, Jūs jau viņu drīz redzēsat. Jūs arī drīz dzirdēsat savus darbus savām ausīm, es, savus nē. Jums viegli smieties par manu ziņkārību un nepacietību. Nu Jūs redzat, ka tik nepacietīgs nemaz neesmu, man jāspēj paciesties, jo es zinu, ka es savus darbus nekad pats neredzēšu. Un tomēr taisni dramatiķim ir no lielākā svara redzēt izrādi un sevišķi mēģinājumus, jo bez tā viņš nevar apspriest pats savu darbu. Mūziķis var arī nedzirdēt savu mūziku. Un tomēr cik nelaimīgu veci skaitīja kurlo Bēthovenu. - Bet labāk es priecāšos līdzi Jums, ka Jūs dzirdēsat savu mūziku savā dzimtenē. Par Lpl. gribu piezīmēt tik to, ko teicu jau agrāk: saīsināt var, bet ideju grozīt neies, tad jau iznāk gluži jauns gabals. Drāma ir visorganiskākā forma un necieš laušanu. Nu es gan esmu ziņkārīgs, kā Jums izdosies. 360. A. DEGLAVAM Ruviljanā 1911. gada 28. maijā Mīļo brālīt, saņēmu čeku, otro, daudz lielo paldies. Elza aizsūtīja Tev karti par Slavinsku, ka mēs ar mieru. Es to veikalu nemaz nepārzinu. Cik liela peļņa tad mums varētu iznākt, kad Slavinskis maksā no tūkstoša un rindiņ[a maksā?] 10 kap.? Cik viņš nodomājis ņemt dzejoļus? Cik eksemplāru drukās? Apmēram. Kā to var nezināt, cik eksemplāru? vai iespējama kāda kontrole? Vai līdzīgi veikali jau bijuši? Kāda bij Sl. oferte? Ja jau tur tiešām iespējams kāds veikals, tad varbūt norunāt ar viņu vai ar citu, kas dod vairāk vai kam citādi priekšrocības, - par ģīmetņu-fotogrāfiju pārdošanu. Tās jau tagad laikam arī būs furgātas tāpat kā raksti, zīmējumi un kompozīcijas. Līdz šim diezgan daudz pārdod mūsu ģīmetnes laikam Ozols un Rieksts. Līgsti Tu pats, mīļo brālīt, ar viņiem un tik paziņo man par panākumiem, jo no šenes es Tev nekādas instrukcijas nevaru. dot. - Tad tagad laikam varēs arī saņemt rokās tos antoloģiju izdevējus: Tu reiz rakstīji, ka vienā antoloģijā esot bijuši no mums līdz 400 pantu. Kad Tev var līdzēt kāds likumnieks, tad griezies pie tā paša Č[ikstes] un maksā viņam honorāru; tas būs man gadījums viņam revanšēties par pūliņiem pie vasarnīcas pārdošanas, kur viņš nekā neņem. - Tad par pilnvaru: ir ļoti lielas neērtības to no šejienes izsūtīt, bet aizej vienkārši pie Č[ikstes] vai Sašas, kuriem. laikam ir, un teic, lai izdod Tev передоверие, t. i., pilnvaru (pilnā apmērā) uz savas pilnvaras pamata. Tāda pilnvara ir pilnīgi tādā pat svarā un nozīmē, kā oriģinelā. Es biju pārliecināts, ka Tev jau tāda ir. Ja tas pēc Č. padoma nebūtu izdarāms, tad es izrakstīšu taču še un aizsūtīšu. Ar Elzas veselību ir laiku pa laikam sarežģījumi. Nepatikšanas arī iznāca, ka viens ārsts-profesors esot aizbraucis. Reizēm mēs arī šaubāmies, vai šogad nebūs jau par vēlu braukt; galvenais atkarāsies no profesora. - Kā Tev vedas ar Tavu lielo romānu? Vai dūšīgi tālāk strādāt, un vai netraucēju par daudz es ar saviem veikaliem? Atraksti vaļas brīdī atkal, mīļo brālīt, un paliekat abi mīļi sveicināti un skūpstīti no savējiem. Sveiki! 361. F. ROZIŅAM Kastaņolā 1911. gada 28. maijā 28. 5. 11. Mīļo, dārgo, saņem Tu un izdali visiem manus sirsnīgākos sveicienus un lielos paldies par aizgrābjošo pārsteigumu, to dārgo piemiņas kartiņu. Tāds prieks notiek reti. Un tad vēl gratulējums no Tevis! Tas atsver visu, kas vēl izliktos kā pārmetums labi domātos, sirsnīgos Arh. vārdos. Tam mīļajam draugam Arh. jāsaka, ka «U. N.» nāca daudz agrāk par L. Andr. Idejas propagan[dā] neieskatu par ļaunumu, ka ideja tiek ienesta plašās masās; tas taču ir mērķis. Tādēļ divieši netiks atstāti; pat drīz nāks atkal tādi. Liela lieta prasa daudz veidu un līdzekļu, - kad tik mērķis ir viens, un vēl kas - kopsajūta; ka tā ir liela, par to liecina pati mazā kopkartiņa. Mēs varam cerēt, jo zinām, ka būs. Sirsnīgi sveiki. Arh. uzskats novecojies, baidās uzturēt skaidru ticību, kā apustuls Pēters par Paulu, kas arī izplatīja uz [ārpusi jūdu plašāko pasauli?]. 362. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1911. gada 30. maijā Še no manis, mīļo veci, vēl tik īsu, bet mīļu sveicienu! Jā, viens gan vēl jāsaka: jums ir cēlies jauns un jauna stila literat. kritiķis - J. H. Jau kā publicists viņš izšķīrās no apkārtnes, katram jāatzīst, kaut gan man citādi uz skati par to rakstu tematiem. Bet literat[ūras] kritiķu tādu mums nau vēl īsti. J. H. runā rakstniekam un rakstam pašam un viņa iekšējām attiecībām, ne ārējām vien. A. Up[īti] es nestādu tik zemu; nau tik daudz Teodora kā Jansona skolnieks un progresē; par nelaimi autodidakts, bet labā kais vecajiem kritiķiem. - Par manu stilu J. H. mazā skice meistariska; uzķerts viens galvenais: gribas moments. Tik jāpiemetina, ka tā griba ir ne dota, bet attīstīta. Attīstīšanas spēks dziļāks par gribas momentu. Ievērojamais pie J. H. ir tas, ka viņš grib pētīt, ne rakstīt artiķeļus. Tā var tāli tikt. Man žēl tik, ka viņš liekas uz [komunisma?] vajāšanu. Vai tagad tam īstais laiks? «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» citādi turējās neitrāli, kas man ļoti patika. Mazgruntniecību aizstāvēt citā lietā; tur, protams, nekas nevar pretī būt. J. H. vajdzētu tapt par pētnieku un publicistu; pirmo mums nau daudz. - Ar intresi lasu B-s rakstus. Bet nu sveiks un sveicini mīļi un paliec vesels, mīļo Matīs. Tavs [paraksts]. Ar lielu intresi gaidīšu apsolītos rakstus par mani. J. Teātrs visu [skaidrā] samaksājis, es lielā mierā, un man žēl, ka A[spazija] būs par daudz gumdījusi. Mūsu attiecības ar J. teātri jau nekad nau bijušas nelabas. Kad tik tagad Skat[uves] biedrībā varētu uzturēt vienprātību. Sveiks. 363. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada maijā Dārgā draudzene! Rakstu šoreiz atkal es, kaut gan Jūs bijāt vēlējusies Elzu kā rakstītāju. Bet kad es lugu lasīju un taisīju tur dažas piezīmes es vēl nezināju Jūsu vēlējumu; tikai steidzos pievākt Jums ciemiņa nokavēto, jo Jūs taču ilgojaties ātrāk dabūt savu lugu mājās. Elza, protams, viņu lasīja, bet pašlaik aizņemta ar savu neveselību, aizbraukusi vēl nav, bet taisās katru dienu. - Bet nu par pašu lugu. Galvenais: viņa ir uzvedama bez ierunām, un, ja kur tiek grozīts, tad tas jau notiek ar katru lugu no režisora puses. Jūs viņu iesniegsat laikam Ozoliņam, bet darat to aši, lai varētu vēl uz svētkiem uzvest. Varbūt Jūs arī lūkosat viņu laist uz sacensību J. teātrī, bet tad viņa nāktu vēlāk uzvedama, jo vēl nedzird neko par spriedēju komitejas iecelšanu. - Visādā ziņā liekat tak pārrakstīt ar mašīnu vairākos eksemplāros; teātrī neviens neņemsies lasīt melnrakstu. Ir ļoti nepārredzami arī. - Nu par mazāk steidzamo, kaut turpat svarīgo: Jūs ar katru no savām trim lugām esat stipri gājusi uz priekšu; šī ir pati labākā un arī visvieglāk uzvedamā. Jūs esat daudz grozījusi pēc tā atstāstījuma, ko mēs dzirdējām pērnziemu, un visi grozījumi iznākuši par labu. - Problēmu Jūs esat salikusi iekšā labu tiesu, - kādas piecas es varu skaidrāk atšķirt - viena pat tiek iekustināta pašā pēdējā cēlienā; var redzēt, ka Jums nav viņu, kur likt, un Jūs spiežat tās lugās iekšā kā čemodānos. Bet smagu bagāžu konduktori nemīl. Rakstat labāk vairāk lugas. Ar interesi gaidīsim uz tām divām jaunām, kas Jums jau padomā un zem spalvas. - Raksturs Nellijai itin apaļš, Bellai un Paulam nenoteikti. Es nesaprotu labi, vai Bella jāņem drusku ar vaļējām skrūvēm? Tas Apolons it kā fiksa ideja? Tādas personas ir piem. [1 nesalasāms vārds], arī Rutbeku Ireni daži tā saprot. - Par Paulu man grūti ko teikt: vai Jūs ar nodomu esat viņam devusi to pievārdu Pollo, tādēļ ka viņš tāds cāļa galvai Pauls drusku līdzīgs Ādamam, vai tādi vīrieši Jums simpātiski? Rakstnieks gan vienmēr tēlos tādas personas, kas viņam simpātiskas, bet publika vienmēr prasīs savu garšu. Es, protams, domāju, ka Jūs, dzimtenē dzīvodama, zinat labāk publikas garšu. - To es vēl biju piemirsis teikt: kad Elza, lugu vēl nelasījusi, domāja, ka tā neatradīs saprašanu publikā, tad tagad var pilnīgi droši teikt, ka Jūs esat tik daudz intereses ielikusi iekšā, ka par panākumiem. arī publikā nav jāšaubās. Sevišķi man žēl, ka tie skaistie komiskie tipi traucē un top traucēti no viņiem svešas sajūtas, - vēl reiz: ņemat tos par galvenām personām kādā lugā. Nu Jūs esat pāri par acīm iegrimusi savā pasaulē, lugās un romānos, un nelabi Jūs traucēt, bet es tomēr gribētu Jūs drusku pavērst uz ārpasauli: mūsu draugs H. Sims[ons], kurš arī Jums likās simpātisks, ir jau vairāk gadu atpakaļ notulkojis kapitālo un ļoti skaisti rakstīto Tokvija «Veco režīmu utt.»; tulkojums ir ļoti priekšzīmīgs, bet izdevēju nau, jo grāmata diezgan liela. Kad saspiež viņu šaurākā drukā, lielākā formātā, tad arī iznāktu 17 loksnes. Naudas vajadzētu laikam ap 300 rbļ. priekš drukas, tikpat, laikam, priekš honorāra. Jūs, dārgā draudzene, runājat, ka varētu parūpēties arī par grām. izdošanu, vai Jūs varbūt man atrakstītu pāris vārdos savas domas? Ļoti varbūt, ka H. S. iet grūti, slims viņš ir, cik noprotu (viņš ļoti atturīgs un kautrīgs); varbūt tādā kārtā varētu viņam kaut cik līdzēt. Priekš Poruku Jāņa nodzirdīšanas visu mūžu cauri līdz vājprātībai mūsu pilsonībai tika naudas, - varbūt būs kaut cik ar priekš darbīga un nedzērāja cilvēka, kuram ir lielākas idejas nekā visiem plenderiem - dzērājiem kopā. - Mana luga vēl necik tālu nav tikusi. «Apolons» tiks visādā ziņā atkal uzvests, jo es jau strādāju lēni un tagad vēl tieku traucēts. - Nosūtu «Apol.» līdz ar šo. Pārrakstat viņu aši un iesniedzat teātri. - Esat abi mīļi sveicināti no mums. R. Vēstules malā pierakstīts: Ģīmetne nāks līdz ar grāmatām nāk. reizē. «Belv. Apol.». 364. A. GULBIM Kastaņolā 1911. gada maijā Mans mīļais draugs! Daudz paldies par sūtījumu! nu mūsu vecie rēķini izbeigti, un, kad man būs Tava adrese, kura Tev uz ilgāku laiku, tā kā Tu manu vēstuli visādā ziņā pats saņemtu, tad nosūtīšu Tev atpakaļ vekseļus. Mana adrese ir tā pati arī priekš naudas sūtījumiem, arī caur banku. Mēs priecājamies, ka Tu esi pārcietis slimību un esi atkal pilnā darba spējā un optimismā. Tavs plāns ir labs un skaists, un, kad nu materiālie apstākļi arī tiktāl labojušies, ka vari sākt netraucēti darboties, tad jau viss labi. Tie Tava plāna man tagad būtu papildu priekšlikumi: izdod manus klasiķu tulkojumus savā universālbibliotēkā tādā rindā, kāda Tev pa prātam citu darbu starpā, tikai ar savu īpatnēju numerāciju un kopvirsrakstu kā mani tulkoti raksti; tā tad ne Univ. bibl. tituļa numerāciju. U.-B. uzņēmuma prospektā Tu paskaidrošu, ka U. B. sastāvā ieiet iekšā arī mani tulkojumi, kuri reizē uzskatāmi arī kā mani kopoti tulkojumu darbi. Jo patiesībā jau manu tulkojumu ir tik daudz un tik sistemātiski viņi izdarīti, ka viņi ir latv. Univ. bibliotēkas pamatakmens; bez maniem tulkojumiem latv. U. B. nau domājama, jo mūsu apstākļos neatmaksātos visus tos rakstus likt otrreiz no cita tulkot. Tāpat laika ziņā mani tulkojumi ir pirmais sistemāt. mēģinājums dot klasiku U.-Bibliotēkai. Ja Tu tomēr atrod, ka labāk būtu izdot manus tulkojumus vienus pašus, bez sakara ar Tavu U.-B., tad es arī ar to mierā. Bet abos gadījumos es gribētu, lai viņus var atšķirti kopā sasiet kā kopotus tulk, rakstus un lai viņi tiktu visi uzņemti, protams, cik viņiem ir literāriska nozīme. Te uz lapiņas būs viņu saraksts. Honorārs Tev jānosaka pašam, jo Tu vien zini, cik būs izmaksu. Par jauniem tulkojumiem Tu nosaki 20 r. loksnē, par veciem neesi nekā minējis; es cenas ziņā, protams, ļoti nākšu pretī, tikai Tev jāsaka, ko Tu vari dot, ja drukā visus iznākušos. Es ar mieru, ka tad Tu aprēķini zemāku honorāru nekā tad, ja tikai daži tulkojumi top uzņemti. - No jauna tulkot tagad priekš Tavas U.-B,, tas mums šobrīd nau iespējams; abi esam itin neveseli un mums priekšā pulks citu darbu, oriģināli, kurus nevaram atstāt tulkojumu dēļ. - Tavā U.-B. vari gan uzņemt Asp[azijas] tulkojumus, jo to nau daudz un tie šimbrīžam vēl netiks uzņemti viņas kopotos rakstos; arī viņu saraksts še pielikts. Bet, piem., no oriģināliem «Šķidrautu» nevar uzņemt U.-B., jo tas jau ir izdots Zeltiņa izdotos Asp. kopotos rakstos. Tāpat man arī ir sarunas ar Birzn[ieku-Upīti] par manu kopotu rakstu izdošanu. Tātad no mūsu abu oriģināliem varēs U. B. tikai tos ņemt, kuri nebūs kopotos rakstos, piem., itin jaunos un vēl taisāmos (piem., es nupat rakstu vienu drāmu; varbūt arī Asp. varēs sastādīt noveļu krājumu, viņa gan tagad itin slima). Atraksti nu Tu, mīļais draugs, savas domas par šiem priekšlikumiem un par honorāru, kādu vari dot par loksni veco tulkojumu, kad ņemi viņus visus. Atraksti itin tūliņ, itin īsi. - Nu man vēl lūgums A. braukuma un drāmu cenzūras ziņā. Vai A. būtu iespējams un ar kādiem noteikumiem griezties atpakaļ arī uz dzimteni? Vai pa priekšu padzīvot Pēterburgā un tad tik pāriet uz Rīgu? Vai priekš tam jāiesniedz lūgums un kam? Vai oficieli atbildētu? - Dram[atiskajai] cenzūrai pieprasi, vai laistu cauri «Induli un Āriju», kuras temats pazīstamā latv. teika? apstrādāta pēc vācu Bienemann «Livländische Sagen», Reval, Kluger Verlag, Seite 242. - Lasīju avīzē, ka Rīgā kādai leišu biedrībai aizliegta luga «Jāzeps Ēģiptē». Vai tāds temats no vecās derības no dram. cenzūras atjauts, jo tur, protams, nau Kristus personas. Apprasies visādā ziņā par šiem abiem tematiem. Vēlāk iesūtīšu Tev arī gatavus konspektus. - Ar avīzes projektu laikam neiznāca nekas «Laika B[alss]» dēļ. Bet tā ilgi laikam neturēsies, vinas vadītāji paši par to šaubās. Tā ka projekts iespējams ir. - Un nu paliec daudzreiz mīļi sveicināts. Un uzturies vesels, nepārpūlies, taupies priekš darba literatūrā. Sveiks. 365. ASPAZIJAI Ruviljanā 1911. gada 3. jūnijā Mīļo Iniņ, H. S. sēdu te ielijis, bet tomēr drusku sāku strādāt. Nez kā Tev iet ar ēšanu? vai dabū arī kaut cik? Liec Dantem no Šmita nest. Kad tik nu nesāk zobiņi atkal sāpēt ar to lietu; nau kas iesmērē ar jodu. Kad māga galīgi nesaimātājas bez zobiem. Nez kā iet Staatsbürgeriem? Vai dabū savus meslus. Man te ēšana nekas. Esmu Šartena istabā, trīs lielas gultas un 1/2 galdiņa, iekšā Šart. manuskripts. Cenas vēl neesmu prasījis; laikam nebūs lielas. Bet, kad tā līst, tad nemaz nedabūju staigāt, jo nau bikšu ko pārmainīt; tad iešu mājās pie Toppsitz, kāds es te Wartefried? - Augšā uzkāpu pa stundu: Bez manas ziņas ir uztaisīts ērts lielceļš, braucams līdz pat Aldesago un ies pēc līdz Brē. Arī funicolare top taisīts. Tagad Tev arī būs iespējams šurp uznākt ērtāk, jo grūtums jau bij taisni līdz Aldesago. Tev laikam ies strādāšana. Mīļo H. S., lido. 366. ASPAZIJAI Ruviljanā 1911. gada 4. jūnijā Mīļo Iniņ, H. S. vēl arvien līst un arvien neiet ar darbu, kaut gan turpinu. Šodien pret vakaru tik izgāju ārā pastaigāt. Nevaru vēl ienākt kārtīgā, no rindas rakstā; uzrakstīju vienu skatu starp Induli un Pudiķi. Rīt raudzīšu no paša gala sākt. Baidos, ka viss Mintauts līdz ar valsts vienošanas jautājumu nau par traucēkli. - Toties labāk iet ar ziņu ievākšanu; saimniece saucas Taddei, ir radus piena vīram. Vajadzības gadījumā varbūt var ko atsūtīt. - Kad man rīt nebūs ziņas, vai zobiņi nesāp, vai māgs norimis, vai nau trau, vai Kopfdreheri paēduši, - tad es kāpšu zemē. Citādi man jāiztura še, jo kaunos nākt mājās ar tukšām rokām. Vai te Tavs darbs iet, manu mīļo sirdsdraudziņ, H. S., lido. 367. ASPAZIJAI Ruviljanā 1911. gada 5. jūnijā Iniņ, manu sirdsmīļumiņ, nau vēl no Tevis nekādas ziņas; man šī jau trešā karte, ko rakstu. Nevaru vairs izdomāt nekādu iemeslu, sāku taču jau baidīties, ka tik Tev nau kāda kaite nopietnāka tikusi. Tomēr šovakar vēl neeju mājās, bet nogaidīšu rīt līdz 11, kad nāk pasts. Ja tad nau ziņas, tad kāpju zemē un ap ½ 1 esmu jau pie Tevis. Šodien sāku drusku labāk strādāt, tādēļ gribu vēl lūkot rīt no rītus. Nez vai Tavi darbi iet labi uz priekšu Citādi jau būtu labi še strādāt, bet atkal tāds pastāvīgs nemiers, kā Tev iet. Laikam gan nokāpšu lejā, arī dabūdams no Tevis ziņas, mans mīļais sirdsdraudziņ, lido. 368. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1911. gada 24. jūnijā Mīļo brālīt, pierakstu Tev še klāt tikai steidzīgākās veikala darīšanas; par citu izdevīgākā laikā: vai dot romānu «Dz[imtenes] V[ēstnesim]», tas Tev jāizšķir pēc tā stāvokļa, kādu Tu gribi ieņemt sabiedriskā dzīvē; ja Tu no sabiedriskas darbības atsakies, tad Tev itin viegli, citādi Tev pārmetīs politiķi. «Dz. V.» ir godīga demokrātiska avīze, apm. kadetiska. - Rīkojaties ar Slavinsku kopā. Vispār laikam celsies vai būs jāceļ aģentūras, kas pārlūko pakaļdrukāšanu; tādas ir ierīkotas ārzemēs. - Ar «Kapitālu» ir tā, ka man nupat pieprasa par viņu arī no citas puses. Es turp atbildu, aizrādīdams uz «Taurētāju» un uz varbūtīgu kopizdošanu. Varbūt šī puse piepalīdz arī, vai uzņemas pate Roziņa tulkojuma izdošanu. Par atbildi Tev tūliņ paziņošu. Man, protams, nepatiktu, ka «T. N.» fonds top viss saistīts vienā lielā grāmatā, kurā tas gulēs ļoti ilgi, jo to grāmatu grūti pārdos. - Kad 100 rbļ. no «V. n. lapām» ir tagad dabūjams, tad atsūti vien; otrs lai paliek. - Jā, pie «Kapitāla» es šovasar nevaru vairs strādāt, jo esmu aizņemts ar lugu. - Hermanim neesmu rakstījis nekā, tātad arī ne par honorāra nemaksāšanu. Ar Tavu rīcību, kā arī ar teātra, esmu pilnīgi mierā. - Par savu romānu, mīļo brālīt, atraksti gadījumā vairāk. - Pašulaik pie mums ir K[uga], tātad neko nevaram strādāt. Elza jau labu laiku taisās braukt. Pēc vienas divām dienām laikam nu izbrauks. Paliekat abi ar Emiņu mīļi sveicināti un skūpstīti - [paraksts]. 369. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1911. gada 25. jūnijā Mīļo, labo, dabūju Tavu vēstuli un K[replina] rēķinu: izsaki viņam daudz paldies par kārtīgo un ātro naudas piesūtīšanu (saņēmu arī tos 300 r. no A. G[ulbja]). Tava vēstule mani ļoti apmierina, jo biju domājis, ka esmu Tevi kaut kā aizskāris. Bet nu dzirdu no citas puses, ka pret Tevi personīgi tāpat vērstas intrigas, lai Tu vairs neuzstādītu savu kandidatūru teātri. Tas man briesmīgi nepatīkami dzirdēt, - kad nu vēl aizej Tu, kā aizgāja Gustavs, kad varbūt aiziet arī Kr[eplins] un Alksnis, kas tad vairs paliek pāri no darbīgiem un nesavtīgiem cilvēkiem pie teātra? Kad vis teātrs galīgi nenogrimst intrigās Strādnieku partija arī, kā liekas, izsakās pret teātri. Un nu vēl avīzēs lasu, ka nams tikšot pārdots. Ja nu ar jauno īpašnieku nevar labi satikt, kas tad? Citu piemērīgu telpu nau. Tad jau būs neiespējami uzvest lielākas lugas, kā, piem., «Induli un Āriju». Tad man arī nau intrese to lugu tāļāk rakstīt. Zināms, galīgi visu varētu apspriest tikai pēc pilnas sapulces; bet man lielākā intrese zināt jau tagad, kas ir gaidāms. Kad teātrs iet uz leju intrigu dēļ; tad man pie laika jāatstājas un jāraksta citas grāmatas. Tādēļ atraksti, mīļais, un atraksti tūdaļ. Kuga man nemācēja nekā pateikt, viņš ir tikai speciālists-mākslenieks, Sirsnīgi sveiks! 370. ŽURNĀLA «DARBA RĪTS» REDAKCIJAI Kastaņolā 1911. gada 27. jūnijā Darba Rīts 27. 6. 7. D[ārgie] b[iedri]. Saņēmu man piesūtīto «D. R.» 1. N. un izsaku par to daudz paldies. Apstākļi, kas veduši pie šī jaunā orgāna nodibināšanas, man sveši, un strīdi, kas saskalda jau tā nelielo Amerikas latv. sociāl[istu] pulku, ir dziļi nožēlojami, toties vairāk, ka Am. biedri ir laikam pa lielākai daļai strādnieki, ne inteliģenti, un apmetas tur uz dzīvi, ieiedami turienes proletariāta kustībā, nevis paklaidā tur tikai uz laiku. Tomēr jauni laikraksti jāatzīst par labu garīgās rosības zīmi un nodomātais lielinieku virziens man simpātisks. Lai arī «D. R.» noder lielajam mērķim: celt vienību strādnieku kustībā caur dažādo intrešu izteikšanu un pamatīgu iztirzāšanu, jo, pamatīgi un līdz galam izprotot intrešu izšķirību, taps skaidri redzama viņu [vienība?] lielajā visas masas virzienā. 371. V. SKARREM Kastaņolā 1911. gada 27. jūnijā 27. 6. 11. Dārgo biedri, biju aizkavēts Jums tūdaļ atbildēt: bija atbraucis viens ciemiņš (mākslinieks Kuga), kurš palika gandrīz 2 nedēļas, un tad vēl notika nāves gadījums mūsu ģimenē. -Par labām ziņām no Jūsu puses daudz paldies; ir jau laiks, ka mūsu kustībā nāk manāmi arī priecīgi fakti un notiek atdzīvošanās. Pastāvīgie, neauglīgie strīdi, kuriem spilgts piemērs arī Jūsu pieliktā lapiņa no krievu dzīves, jau galīgi apriebušies. Nu sāksim atkal dzīvot. - Gaidu uz «Sodeksped. Balt -ā» iznākšanu. Ceru, ka gaidāmais kongress varēs ne vien konstatēt jaunu dzīvību, bet arī pats piepalīdzēt pie viņas iestāšanās. - «Kapitālu» es biju pāris gadu atpakaļ sācis tulkot, bet izredzes uz izdošanu bija mazas; tā es stājos pie citiem darbiem. Pēdējā kombinācija «Kapitāla» izdošanā bij «Kultūras» biedrība, kad privāti kapitālisti, kā, piem., V. Hertels, nebij spējuši sadzīt naudu, un [rīdzinieki?] paskaidroja, ka tādas grāmatas izdošana neatmaksāšoties. Tagad «Kultūras» turpinātāja komanditsabiedrība «Taurētājs» to ideju atkal sācis cilāt, tikai viņam naudas maz un strādnieki, no kuriem pa lielai daļai pastāv «Taurētājs», nevar arī daudz piedzīt. «Taurēt.» gribot tagad vispirms izdot Bēbeļa «Sievieti», 34 loksnes, bet tad tur viss viņa kapitāls būs saistīts uz ilgu laiku un «Kapitāls» būs atlikts. Arī citus mazākus darbus, kuri tāpat vajdzīgi (kā, piem., brošūra par arodn. biedrībām), tad «Taur.» nevarētu izdarīt. Tādēļ vislabāk būtu, ja tādām labākām grāmatām tiktu nodibināti savi izdošanas fondi, vai ja partija pate rūpētos par viņām. Varbūt Vīnes grupa stātos pie šiem jautājumiem sakarā ar «Taurētāju»? Pēc manām domām, vēl nebūtu labi lielo kasi apgrūtināt ar tādām lietām, bet ārzemju grupas gan to varētu darīt un tā paplašināt savu darbību. 372. A. GULBIM Kastaņolā 1911. gada 11. jūlijā Mīļais draugs! Saņēmu čeku ar daudz paldies. Šāds ceļš ir visvienkāršākais un ērtākais, un lieto to vien arī turpmāk. - Daudz paldies vēl par labām ziņām un mīļo rūpēšanos: «Induls un Ārija» tiks laikam iesniegta tikai novembrī vai decembrī; man ir liels apmierinājums, ka, pateicoties Tev, nebūs jābaidās no sīkiem šķēršļiem dram. cenzūrā, jo, protams, es pats zinu, kas ir neiespējams galvenās līnijās un to ievērošu. Es biju domājis, ka Pēterburgā būs vieglāka atgriešanās priekš A[spazijas]; ja iznāk vieglāk Rīgā, tad jau vēl jo labāk, jo 11. pašai neveselības dēļ nebūt nepatīk Pēterburga. Ceļš caur advokātu būs vispareizākais, citādi gandrīz neiespējami kaut ko dabūt zināt. Es Tev esmu ļoti pateicīgs, ka Tu šo lietu gribi izvest laimīgi galā. Braukšanu. A. izdarīju tikai nākošu pavasari, jo baidās no pēkšņas klimata pārmaiņas. Nu par U[niversālo] Bibliotēku: Flamarions ir drukāts «M. V. Mēn. Rakstā» (1898. vai 99. g.); pārlabojumus var izdarīt korektūrā. Vecie Mēn. Raksta gadagājumi, ja ne citur, tad būs dabūjami Plātesa drukātavā. - Bet es taču ieteiktu labāk pirms ņemt «Solhaugu», jo tā itin īsa, laikam 4-5 loksnes, kamēr Flamarions var būt līdz 20 lokšņu; tad var arī būt, ka «Solhaugu» uzved J. teātrī. - Atsūti tūliņ vienu eksemplāru «Fausta». Neko lielu negribu tur pārgrozīt vai labot tik īsā laikā, bet tomēr jāieskatās drusku iekšā un jāizlabo rupjās drukas kļūdas. - «Faustu» drukā bez visiem komentāriem! Tanīs man būtu tagad šis tas jāpalabo, un Tu vari vēlāk komentāru pie «F.» dot kā atsevišķu grāmatiņu, kā dara arī Reclams. - Citus tulkojumus būs jāizskata tikai korektūrā, jo būs maz laika un man še viņu arī nau; ļoti labi būtu, kad Tu varētu tos tur Rīgā sadabūt un man atsūtīt, bet es neuzspiežos. - Visādā ziņā taisnība, ka Tev jābūt jau gataviem iepriekš 2-3 darbiem. «Demons» man še ir, bet nau krievu teksta, atsūti man to, līdz ar kādu mazu ievada biogrāfiju no Ļermontova. - Paraugi U. B. ir ļoti brangi; labāks, protams, 14 lapp. ar lielākiem burtiem, t. i., ar lielākām starpām, kas dod pārredzamību. Papīrs arī pietiekošs. (A propos - kas tā par vēsturi, kas tur drukāta?) - Ar honorāru ( 15 r.) esmu mierā; protams, garākiem prozas darbiem mazāk kā «Pomp.» un «Quo vadis» 10 r. loks[nē], par jauniem vairāk. Nogaidīšu, ko teiksi par Dimā4 un Bulveri. - Asp. tulkotu darbu ir par maz, lai tos izdotu atsevišķi, un viņai nau arī bijis ar tiem kāds sevišķs nolūks, kā man. Bet maniem jāskaitās kā manu kopotu rakstu , izdevumam, ne kā U. B. Tātad arī uz atsevišķi iznākušiem rakstiem, ne vien uz kopiesējuma, jābūt savai numerācijai (R[aiņa] tulkotu rakstu numuriem), ne U. B. numerācijai (kuru var tikai blakus minēt, neuzkrītošā vietā); citādi jau neiznāk mani kopoti raksti, bet tikai U. B. Un tad es labāk nemaz nedodu. Atsūti man paraugu. 373. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1911. gada 24. jūlijā 24. 7. 11. Es Tev esmu pāri darījis ar rāšanu; es esmu atradis, ka katram, ko esmu rājis, [esmu?] arī pāri darījis. Katra rāšana ir par sevi pāri darīšana, tik nezinu, kā bez viņas iztiek, jo viņa ir vienīgais parādīšanās veids pretestībām. - Tu saki, ka esi citāda nekā senāk, ka sev nepatīc; bet Tu kļūsi atkal citāda. Tas ir labākais vārds, un tas Tev līdzēs. Es vienmēr esmu jutis, ka maz varu Tev līdzēt, bet tāds nemiers līdz ar tādu pārliecību ne to var. Vismazāk es Tev varēju līdzēt tagad, jo pats esmu ar sevi nemierā, tāpat kā Tu ar sevi. Cerēsim, ka man būs arī tāds pretlīdzeklis kā Tev. Vislabāk man dara miers. Tev laikam darbs. 374. B. PRIEDĪTIM Ruviljanā 1911. gada 26. jūlijā Mīļie draudziņi, nupat aizrakstīju karti uz vārdadienu, un te saņemam sengaidīto vēstuli. Tā kā Sosnovicā vēl uzturies 1-1 ½ nedēļas, tad rakstu uz Sosnovicu. Tā jau mēs domājām, ka vainīgas būs bijušas dažādas slimības lēkmes, bet toties vairāk gaidījām šurp atbraucam; bijām taisni labi uz to sagatavojušies (ērts dzīvoklis). Gaidīsim nu nāk. gadu. Elza brauc pēc nedēļas meklēt sev sausāku klimatu, ārstus un sanatorijas. Bija še viesi, kas aizkavēja. Ar veselību mums arī neiet labi. Kā nu nabaga Brencītim, kas nevar nekurp pakustēties! Bet gan jau nāk. gadu dabūs brīvlaiku, tad gan visi saredzēsimies. Paliekat visi mīļi, mīļi sveicināti un skūpstīti. [Paraksts.] 375. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1911. gada 31. jūlijā Mans dārgais draugs! Aizrakstīju uz Dvinsku V. Siliņam, Randenes muižas īpašniekam, lai viņš Jums palīdz visās vietās. Viņš ir vēl jauns cilvēks, ļoti inteliģents, autodidakts, savu muižu apkopj pēc jaunas sistēmas, bijis vairāk reiz ārzemēs, laipna rakstura; mans jaunības draugs. Es ceru, ka viņš uzņems Jūs ļoti mīļi un aizvedīs ar uz kaimiņmuižu Berkenhagenu, kuru savā laikā mans tēvs turēja uz nomu reizē ar Randenes muižu. Berkenhagenā man vairāk atmiņu, tās apkārtne arī skaistāka, tikai nau Daugavas. Dzimis arī es gan neesmu ne vienā, ne otrā, bet Tadenavā, pie Ilūkstes. Varbūt Jūs iespējat redzēt arī to. Bet interesantāk Jums būs Vasiļeva (Višķi) un Jasmuiža (Rušoni), kur es pavadīju savus jaunekļa gadus. Ceru, ka Vilis Jūs pavadīs arī turp. Ja vien viņš nebūs aizņemts ar personiskiem jautājumiem, jo viņš nupat precējies, bet civillaulībā, un uzņēmies lielā sabiedriskā jautājuma izvešanu, nebaidīdamies no nekādiem upuriem. Jūs no tā redzat, ka viņš ir pašaizliedzīgs ideālists un ievērojams cilvēks, no kura es turu visaugstākās domas. - Daudz paldies par Jūsu mīļo vēstuli. Asp. karts nebij atgādinājums Jums, lai Jūs atbildētu ar vēstuli, bet tikai pieprasījums, vai bijāt saņēmuši sūtījumu, jo tādi reizēm man ir zuduši. Ģīmetni ceru pagādāt. Saņemat sirsnīgus sveicienus no mums abiem. J. R. 376. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gada jūlijā Dārgā draudzene, ar prieku ieraudzījām atkal Jūsu rindiņas, baidījāmies jau, ka neskaistaties, tik ilgi nerakstīdama. Elza vēl nau aizbraukusi, dažādi sarežģījumi un traucēkļi; neveselība - bij parādījušās jaunas likstas, bet laikam nav bīstamas. Bij arī ciemiņi Brauks nu 1. septembrī. - Tas vispirms, un tad esmu Jums parādā atbildes uz dažiem jautājumiem. Ļoti nopriecājos, ka neesat ņēmusi ļaunā manas piezīmes par «Apol[onu]», bet viņu atspēkojusi, - tas ir tas labākais temperaments rakstniekam, jo viņa atklātības gaita ir tikai nepatikšanas. - Iesniedzat tūdaļ «Apol.» uz sacensību J. Teātrim. Mēs nekonkurēsim, jo, protams, ne Elza, ne es nepiedalīsimies pie sacensības, tā jau būtu nepieklājība no manas puses. Liekat ar mašīnu norakstīt. - Katra luga iepriekš cenzējama, tātad arī pats «Apolons», tātad iesniedzat J. teātrim 2 eksempl. Teātris izdarīs pats aizsūtīšanu uz cenzoru, kad būs lugu pieņēmis. Bet, kad laižat «Ap.» uz sacensību, ko es ieteiktu, tad, zināms, tik vienā eksemplārā. - Abi teātri reizē neņems lugu, nau vērts to tā piesolīt. - Veikalisko pusi atļaujat viņiem noteikt. - Romānu «Tvandes mīlestība» dodat vien «pašu vidu», bez sākuma, nav nebūt vajadzīgi gari apraksti; romāns ir visbrīvākā forma. - Mūs interesēs lasīt visus Jūsu darbus, arī tos, kuri Jums pašai liekas neizdevušies; varbūt mēs spriežam citādi. - H. S[imsonu] Der[īgu] Gr[āmatu] Nod[aļa] nevar ņemt, par garu. Veikalnieki arī gan neņems, bet pilsonībai patei vajag pabalstīt taisni tos studentus, kuri strādā un kuriem nau vēl vārda. Vajag sastādīt mazu izdevēju grupu, kura samet naudu H. S. tulkojuma izdošanai. Honorāru viņam nevar nolikt par zemu. Nauda, ko salasītu tādā kārtā, jāuzskata par fond [1 nesalasāms vārds]. Ko tagad strādājat? Esat mīļi, sirsnīgi sveicināti. 377. A. GULBIM Kastaņolā 1911. gada augusta sākumā Mīļais draugs, saņēmu Tavu sūtījumu grāmatu un atbildēju uz Kijevu ar telegrammu, pieņemot Tavus priekšlikumus. Mans priekšlikums par manu tulkojumu atsevišķu numerāciju U. B-ā īsti jau gribēja to pašu, ko Tu, un es pat biju domājis, ka tā būtu lētāki; nolūks bij dabūt kopotus tulkojumus līdzi kopotiem rakstiem, nevis augstāku honorāru. Ja tas Tevi apgrūtina, tad, protams, no tā atsacīšos. Novilkumu varbūt arī būs par daudz 1000 eks., jo visi taču pirks daudz lētāko U. B. izdevumu; starpība «F[austam» 80 un 24 kap. arī diezgan liela. - Papīrs 2 labs, vai tikai formāts diezgan atšķirsies no U. B.? Gandrīz tas pats lielums. Papīrs 1 atkal man nepatīk garā, tievā formāta dēļ; tādu es ne par ko nevēlētos kopotiem tulkojumiem. Bet arī to greznums nau tas, ko es vēlos. Visās vietās es Tev labprāt nākšu pretī, kur Tavs jaunais pasākums to prasīs. - Viens tehnikas padoms man Tev jādod ar lielu uzsvaru: nekad dubultnumurus! Ļoti retās reizēs iespējams savienot divus darbus no viena, vēl retāk no diviem rakstniekiem. Reclams te ir priekšzīmīgs; vienīgi pareizais princips: par lētu naudu dabūt zināmu rakstu bez kādām liecībām, bez nevajadzīgu rakstu līdzi pirkšanas. Blakus lētumam šī rakstu atšķirība ir Reclamu pacēlusi. Atmezdams atšķirību, Tu atmet šanses uz izdevuma izdošanos. Motīvs - ka iesējumi iznāk glītāki biezi - nekrīt svarā, jo pircējs pats, kad gribēs, sasies kopā rakstus pēc savas izvēles. Es Tevi ļoti brīdinu no aplama soja, un, ja Tu to tomēr darīsi, tad es sagatavošos jau uz to, ka līdz galam neiznāks Tava U. B. - Tātad alga viena, ko liec blakus Ibsenam. Kalderonu labāk tādēļ, ka ir jau gatavs; Heines būtu vēl jāmeklē. - Ar biogrāfijām es domāju tā: dot tagad tik īsos datus, īpaši tādiem rakstniekiem kā Ģēte, Ļermontovs, Puškins, - tiem īsti vajadzētu dot garākas biogrāfijas atsevišķās U. B. grāmatiņās, kā dara Reclams (varētu pat no Reclama tulkot, jo patstāvīgas komplikācijas izmaksā dārgāk un laikam reti būs labākas). Tātad: Ļermontovam, Puškinam lai pietiktu ar to vien, kas bij Mēn. Rakstā (ap ½ loksne), tikai lūkošu cauri un papildināšu drusku. Arī Ģētem lai pietiktu tie dati, kas pie «Fausta». Garākas biogrāfijas neuzņemos rakstīt; nau laika, gribu labāk laist oriģinālrakstu. - Tavs priekšlikums ar «Ind. un Āriju» ir spīdošs, līdz 1. dec. (j. st.) būs Tev rokraksts rokā, laikam agrāk. Bet «Ind. un Ār.» vietā gribu Tev dot ko vēl labāk piemērotu U. B. sākumam: arī drāmu, bet ar plašāku saturu, līdzīgu - filozofijas ziņā - «Ug. u. N.». «Ind. u. Ār.» ir skaidri vēsturiska luga, un man liekas, ka publikā vēl nau pietiekošas saprašanas priekš tādām; to man rāda publikas un kritikas visplašākā nezināšana līdzīgos jautājumos. Vēstur. lugas uzņemšana vēl jāsagatavo. To, ceru, izdarīs nāk, gads. Es tātad tagad nesteigšos ar «Ind. u. Ār.» pabeigšanu un šinī sezonā nedošu viņu izrādīt. Tātad visas šanses nodrošinātas tai lugai, kuru Tev došu U. B-ai. Vēl dažas piezīmes par U. B.: Heinr[ihs] Manns un Heiermanss ir 4.-5, šķiras rakstnieki, vai tos vajdzētu dot jau tagad? Tad Heiermansa «Cerība uz svēt[ību]» ir jau citur izdota, tātad ne literāriska vērtība, ne dienas vajadzība lāga neattaisno otrreizēju izdošanu. Arī «Caratustra nupat iznācis citur - vai tiks izpirkti abi izdevumi? - Plašās publikas intrese priekš Nitsches laikam vairāk nekāps. Bet te liela literāriska vērtība attaisno materiālos zaudējumus. Cik eksemplāros izdosi U. B.? T. i.: cik būs augstākais un cik zemākais skaits eks.? - Kurp sūtīt Tev caurlūkotos rakstus: būs gatavi jau pēc nedēļas. Ļermontova biogrāfiju, «Demonu» un Puškinu, un «Bor[isu] Godunovu», kā pirmos, - uz Pēterburgu? - A[spazija] gaidīs Tavu vēstuli. - Paliec nu vesels, lai godam varētu izvest galā savu lielo darbu. Daudz labdienu no mums abiem, sveiks! 378. A. PRIEDKALNAM Kastaņolā 1911. gada 17. augustā Mīļie biedri, saņemu tikai šodien Jūsu kartiņu, novēlojusies laikam mūsu pastā, kur pašlaik suņu dienas. Priecājamies, ka nu esat laukā no karstuma un varat atpūsties pie vēsajiem šveiciešiem. Asp[azija] vēl ir šepat un brauc uz Beatenbergu 1. sept., še konsultē kādu ārsteni, kas taisās nāk. gad atvērt še klīniku. Atrakstiet vēl pirms aizbraukšanas. Vai bij pie Jums no Cīrikas tas, kas pieprasīja Jūsu adresi? - Kā braukumu izturēja Jūsu mīļā biedrene? Vai nau nogurusi? Sirsnīgākos sveicienus no mums abiem. [Paraksts.] 379. A. GULBIM Kastaņolā 1911. gada 20. augustā Mīļais draugs, jautājumā par divu darbu likšanu vienā sējumā esmu Tevi tiešām pārpratis un ļoti priecājos par to. Kad tas zīmējas tikai uz novilkumiem, tad neko nekait, un laikam pat labi dot tos iesietus, jo citādi nepirks dārgos novilkumus, kad tāpat lētāki. Dažus varēs arī sasiet kopā. Par to vēlāk, kad pats Rīgā būsi un redzēsi, kā labāk; tur jau man jāpalaižas uz Tavu zināšanu. - Parauga lapiņa man pilnīgi pa prātam kā platumā, tā augstumā (ne vairāk par 33 rind.) un labumā. - Pie «Fausta» lietas man vairāk ko iebilst: ja gribi, lai «Ind. u. Ār.» būtu gatavi laikā, tad es nekādi nevaru rakstīt ne ½ loksni no Gētes biogrāfijas; kad raksta cits, izliksies ērmoti. Bet nu man jāsaka, ka velti Tu baidies, ka varētu Tev pārmest dārgumu, kad «F[austa]» I [daļu] dod ne pa 10, bet 20 kap. Vai krievi dod pa 10 kap.? Jāievēro, ka vāc[iešu] «Fausts» izdevējam nekā nemaksā, jo autora tiesības dzisušas, mums turpret ir tulkojums, par kuru ir gan jāmaksā. Kad Tu dod vēl klāt biogrāfiju (kura arī Tev maksā honorāru!), tad jau Tu dod lētāk gar Reclamu! Un Reclamam ir varbūt 80 milj. liela noņēmēja vācu tauta, Tev turpret 2 milj. Tas nebūtu vairs veikals, bet labdarība, un to taču Tu nespēj ar visu savu ideālismu. - «F.» Plātesa izdevums maksāja 180 kap., kad Tu dod I un II kopā par 50 kap., arī ir vēl ļoti lēti. Par 1 kap. loksni taču Tu nevari dot. Der. Gr. Nod. dod laikam par 3 kap. loksni. Cik kap. Tu biji sev nolicis loksni, lai tiktu cauri? - Es saprotu, ka Tev «F.» kā pirmai grāmatai gribējās likt ļoti lētu cenu reklāmas dēļ, bet vai tādēļ gribi arī uz «F.» zaudēt? - Tad vēl nāk klāt: U. B. Tu gribēji iesākt ar «I. un Ā.». - Cik lielu cenu liksi tai? Būs apm. 3500 pantu (jambu), tātad ne mazāk par 8-9 loksnēm. Ja nu Tu liec 10 vai 20 kap., tad tā grāmata arī pati nevar atmaksāties un Tu uz to zaudēsi vēl daudz vairāk atkal reklāmas dēļ. Tā Tev būs divas grāmatas ar zaudējumu, kuras abas varēja sava satura dēj ienest lielus ienākumus. Vai Tu neupurē par daudz reklāmai? - «I. u. Ā.» būs 6000 eks. + novilkuma 2000, kas izpirks 8000 eks.? Cik gados? - Man uz pircēju publiku. nodibinājies tāds uzskats - varbūt nepareizs -, ka ir tik 2000 pircēju labai grāmatai, bet tad tie maksā arī lielu cenu, 1 rubli un vairāk tikpat labi kā 20 kap. Retos gadījumos šo skaitu var paplašināt uz 3000-4000 un ne caur lētumu! Vai Tev izdosies ar U. B., t. i., galvenām kārtām tulkojumiem un veciem - paplašināt līdz 6000? Tas laikam domāts uz 3 gadiem, pa 2000 eks. gadā. - Bet es gribu labāk izsacīt priecīgu pārsteigumu, nekā šaubas, jo Tev ir ideālisms un uzņēmība, un arī naudas. Uzskati teikto tikai kā brīdinājumu no pārsteigšanās un pārgalvības, kā Tu pats nosauc savu agrāko rīcību. - Te priekšlikums, varbūt var Tev derēt; kad atzīsti divus zaudējumus reklāmas dēļ par pārākiem, tad varētu sākt U. B. ar «F.» un «I. un Ā.» izlaist ārpus ar vidēju vai dārgu cenu (Reclamam [savi?] [Helios ?] un [Noveļu ?] izdevumi ārpus U. B.). - Es pats «I. u. Ā.» nevarēšu nekad vairs izlaist, pat kopotos rakstos bez novilkuma, jo 8000 ir tik liels skaits, kā parasti 2-3 izdevumi kopā, un honorārs tad arī tam piemērots, jo par izdevumu no 2000-3000 man maksā 50 r. loksnē. - 15. XI. visādā ziņā varēšu dot jau daļu manuskripta, varētu pat jau tūdaļ, bet, uz priekšu rakstot, bieži gadās ko vēl papildināt vai izstrīpot pirmajos cēlienos. - No «Caratustras» es neatrunāju, tik viņa liela, bet valoda, ceru, būs laba; tad jau daudz, daudz vājāk būs ar Skalbes tulkojumu, jo viņš neprot vāciski, kas izrādījās viņa agrāko Heines tulkojumu kļūdainībā. Turpret ieteiktu uzaicināt Andr. Upīti. Vēstules malās pierakstīts: Visos citos jautājumos, par kuriem neiznāk še minēt, esmu ar Tevi vienis prātis. Beigās es taču laikam vairāk nekā jebkurš cits priecājas par Tavu U. B. un ceru uz lieliem panākumiem, - jo U. B. jau bij mana senu senā ideja. Sveiks, mīļais draugs, no mums abiem, un esi vesels un garā jautrs. Sveiks! NB «Fausts» iet bez komentāra, tāds nāk vēlāk patstāvīgs. «Godunovu» nelūkošu vairs cauri, būs labs. «Solhaugu» gan varētu palūkot. - Kā būs, ka Ļermontovu ar biogrāfiju, Puškinu bez? vai nevajdzētu tomēr arī likt? abus: «Dem[onu]» un «God[unovu]» var sasiet kopā. Sveiks! Pie kņaza Mansireva aizej gan, mīļais draugs, un parūpējies; As[pazijai] tas ļoti rūp, esi tik labs. 380. E. MELNGAILIM Kastanolā 1911. gada 11. septembrī 11. 9. 11. citāda sūtīta. Mīļais, dārgais draugs. Es biju cerējis saņemt no Jums kādu mīļu rakstu rindiņu, kādu sveicienu no mājām, kur Jūs varat būt, es ne, kādus prieka vārdiņu par Jūsu mūzikas skaistajiem, lieliskajiem panākumiem (par kuriem lasu visās avīzēs) bet Jūs, mīļais cilvēks, atsūtat man it kā parādu par tekstu, par kuru man jau nekas nenākas. Jūsu draudzība, kuru es redzu arī še [tālākā teksta trūkst]. 381. KĀDAI REDAKCIJAI Kastaņolā 1911. gada 11. septembrī 11. 9. 11. Sirsnīgi sveiki! un labākās sekmes jaunajā uzņēmumā! varu Jums novēlēt ar jo lielāku prieku un pārliecību, tādēļ ka esmu dzirdējis par Jūsu līdzšinējo noteikto virzienu un darbību un par viņas sekmēm. Jaunais ceļš man liekas daudz apsološs vairākās ziņās; vieta priekš uzņēmuma arī izvēlēta laba; apgaismojamais materiāls ļoti bagāts, svarīgs un maz izmantots: feodālisma atlieku izskaušana, pagasta un draudzes pašvaldība, budžeti, skola u. t. t., lauku industrializēšanās, sevišķi laukstrādnieku stāvoklis. Darba daudz; jaunu darbenieku audzēšana būs Jums reizē darbs un vieglums. Manu un manas dzīves biedres dzejoļu pārdrukāšana pilnīgi Jūsu vaļā; jauns sūtījums, kad būs iespējas. Plašāku līdzdalību šimbrīžam nevaram solīt, jo esam abi ļoti aizņemti ar darbiem. Vēlam vislabāko jaunajā pasākumā, ar intresi sekosim viņa gaitām! Daudz mīļu sveicienu no Jūsu [paraksts]. 382. A. UPĪTIM Kastaņolā 1911. gada 24. septembrī Ļoti cienīto kolēģi. Lūk, Jums pieprasītie dati par manas dzīves gājumu. Piesūtu tos cik ātri man bij iespējams aiz nevaļas un neveselības, un lai tas Jums pierāda labāk nekā vārdi, kāds prieks man būs sagaidīt Jūsu apcerējumu kā ievadu maniem kopotiem rakstiem. Par Jūsu līdzšinējiem apcerējumiem par mani lai es ko atzīmējot. Tie bij skaisti un raksturīgi kā arvien, sevišķi spīdošs raksts par «U. un N.». Ar kritikām par maniem rakstiem es vienmēr apmierinos, gan es jūtu personiskus aizskārumus, kur citi to nejustu un kur tie kā tādi varbūt nau domāti. Piem., es Pīpiņam tiku rakstījis, ka visi mani tulkojumi nau vājāki par «Fausta» tulkojumu un ka es nemēdzu dot apzinīgi sasteigtus darbus. Tāpat man bij nepatīkami dzirdēt, ka es grozot savu pārliecību līdzi visiem citiem latv. rakstniekiem, jo to man var pārmest vismazāk. Kādas piezīmes literāriskās lietās man ātrumā neatminos, varbūt tas, ka «Z. zirgā» nau nekā kopīga ar «U. un «L» un 5. cēliens nepieciešams tādēļ, ka 4. nau beigta ideja, bet vēl [pavasara?] atsacīšanās no [saules?], kuru iegūst sev tik caur pēdējo cīņu 5. c. Bez 5. c. būtu sagrozīta mana ideja. Protams, Jūs visur esat pilnīgi brīvi savā spriedumā, un es gaidu uz to ar prieku, jo zinu, ka tas būs draudzīgs kā līdz šim; draudzība vien jau spēj dziļi saprast arī mākslā. Labi, ka Jūs paklausījāt «Dzirc[iemnieku]» uzaicinājumam. Uzaicinājums līdzi strādāt nāks Jums arī no Univers[ālās] Bib[liotēkas] izdevēja A. Gulbja, ceru, ka Jūs arī tam paklausīsat. Ar lielu intresi lasām Jūsu skaistos mākslas darbus un tā allaž satiekamies ar Jums. Esat sirsnīgi sveicin[āts]. Visā augstcienībā. 383. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 26. septembrī Mīļo sirdsdraudziņ, manu sirdsasariņ, esi mierīga, nelaid uz augšu uztraukumu, nodzen mehāniski. Ies labi, tiksi atkal vesela. Nokopu še visas Tavas mantiņas, vecās brilles dārgumu arhīvā, deķīti no krēsla kumodē, lai neviens cits tur nesēd virsū, krēslu ar noliku. Man no gājiena nebij sliktāk, tātad būs labāk drīz. Sāc pēc dienas vai divām strādāt, būs Tev vieglāk. Es arī rīt lūkošu strādāt. Turies, manu mīļo dvēselīt. - Nupat dabonu no A. Gulbja čeku par 800 franku. Jau sācis «Faustu» drukāt. - Izgulies labi. Tiec vesela, zelta dvēselīt, mīļo, mīļo Iniņ. 384. A. GULBIM Kastaņolā 1911. gada 27. septembrī Mīļais draugs, vakar aizsūtīju uz Typ[ographie] Baltica telegrammu, ka gribu papīru otro. Formāts pirmajam, I, mazajam jau gan labs, pat vairāk patīk par otro, bet raksts ir par daudz saspiests. Tas, ko Tu saki par labu I, viss ir pareizi, bet grūti lasīt un tas visu izšķir. Ja Tu ņem plašāko rakstu no II (ar līnijām starp rindām) un liec to I papīrī, tad tur man nau nekas pretī. Mans uzskats tāds, ka galvenais skaistums grāmatai nāk no viņas drukas lietderības lasīšanai, t. i., no vieglas salasāmības. Tas atkal nāk no burtu pietiekoša lieluma un vienkāršības, no drukas un līniju plašuma un no visas slejas ievietošanas pietiekoši plašā brīvā papīra rāmī. Ja ir visādi citi ārēji skaistumi un šo nau, tad grāmata nebūs glīta; ja šie ir, tad es labprāt pieciešu visu ārējo, piem., klišejas u. t. l. Un nu man liekas, ka taisni Tavi novilkumi būs ļoti glīti; man patīk, ka Tu arī par to sāc intresēties un mēs te tik labi saskanam. Ja Tu «Ind. un Ār.» ņemsi vēl mazliet rupjāku drukā, tad būs sevišķi brangi. - Nosūtu ar šo reizē «Borisu God[unovu]» un arī drusku «Fausta»; kad Tu tagad «F.» esi jau sācis drukāt, tad es to tālāk neskatīšu cauri (aizņem diezgan daudz laika). Visas piezīmes un komentārus atlaid nost. - Vari ņemt sērijā arī «Hanneli» tagad, man viss viens. Bet tik tituļlapas (baltās, ne vāka) otrā pusē ieliec mazu piezīmi no Aspazijas: «Šis H[auptmaņa] «Hanneles» tulkojums, kurš (aiz zināmiem apstākļiem) pirmā izdevumā skaitījās manā vārdā, bet patiesībā ir rakstīts no J[āņa] R[aiņa], - tagad, kad to apstākļu nau, var saukties atkal īstā vārdā, no J. R.» Zīmīti par to viņa aizsūtīs Tev drīzi, viņa pašlaik ir Cīrihā. - Līdz 10. 10. 11. daļa no «Ind. un Ār.» būs Tev rokās, kā solīts; vari pa]auties. Man pašam būs patīkamāk, ka Tu pārzināsi par viņas druku. Man bij un ir gan vēl traucekļi, bet, ko teicu, tas būs. Piem., man viesi un Asp. apslima un aizbrauca uz C. - Priecājos līdz ar Tevi, ka dabūji atļauju uz Tolstoja atst[ātajiem] darbiem, žēl, ka nevaru palīdzēt tūlīt. Saņēmu šodien [Ch?] sūtījumu ar lielo paldies. - Labi, ka Tu drusku dabū atpūsties, un es atkal zināšu, kur Tev rakstīt, ja man kāda vajadzība, tas tagad bieži būs. Vesels, mīļais, daudz labu dienu! 385. ASPAZIJAI Ruviljanā 1911. gada 30. septembrī Mīļo sirdsiniņ, būsi laikam no ceļa nogurusi un no neparastām vannām; to jau jūt tikai pāris dienu vēlāk. Ņemies nu labi izpūsties un izgulēties, bez veronāla būs patīkamāk. - Šodien dabūju savu papīru no Ivanova; rakstīju arī viņam Tavu adresi, lai vari dot pārrakstīt. - Sāku strādāt, bet vēl nemaz neiet. Māgs vēl nogaida; bet saimniece to pirmo pusdienu, ko devu taisīt: piena pantagus, jo piens bij sakrājies, - tūliņ uz pusi noņēma. Zvirbuļi jūtas veseli, bet maz ēd; neesot labi pagatavots. Var būt. - Ekteri jūtas arī labi un ēd arī labi. Paliec vesels, mīļo H. S., lido. 386. A. LŪKINAI Ruviljanā 1911. gada 30. septembrī Dārgā draudzene, par notikumu, kas savests sakarā ar H. S., ir ļoti žēl; vismaz jāpadomā, ka sekas nav bijušas nekādas nopietnās. Es arī nevaru labi ticēt, ka H. S. būtu tur jel kā vainīgs, - viņa attiecības pret J. un viņa vēstules neliek man tamlīdzīgi domāt. Ziņa būs laikam nākusi no gluži citas puses. Un Jums tā lieta nav jāņem pie sirds; Jūs jau tā par daudz uztraucaties. Kad Jums nav ar visu ne tālākā sakara, ko gribat vairāk? Labāk pastāstīšu Jums, ka Elza nupat aizbrauca taču reiz uz sanatoriju Cīrihā pie pazīstamas dakterenes. Viņa Jums rakstīs. Ka es Jums tik ilgi nerakstīju un ka arī še tik maz rindiņu - atvainojat mani ar visu labu: darbs un pulks ciemiņu, visi labi, mīļi, ievērojami cilvēki, bet es nekad nebiju sajutis un domājis, ka viņu ir tik daudz un ka viņu var būt par daudz. Lai man visi labi gari žēlīgi par viņu zaimošanu! Iesūtat savu lugu J. teātrim, bet tūliņ, un rakstat, ko strādājat. Esat sveika, mierīga un sirsnīgi sveicināta no Jūsu R. 387. ASPAZIJAI Ruviljanā 1911. gada 1. oktobrī Mīļo Iniņ, šorīt dabūju Tavu vēstuli ar pilnīgām ziņām: es Tavā vietā paliktu pie dakterienes; teorijā es to pat domāju, ko viņa praksē grib izvest. Galu galā jau arī viņa negribēs Tevi vēl slimāku padarīt, un pate Tu arī gribi «eksplozijas». Vietas pārmaiņas arī Tev nebūtu labas. Lai tad iet pie viņas. Cena nau pārmērīga. Kad jāmaksā nauda? vai iepriekš? Saki, lai zinu, kad sūtīt. - Galdauts un mētels top nosūtīti. - Ivanova adrese: Sonneggstr. 6, bei Sutter. Viņš laikam arī būs bijis Tevi apmeklēt, jo devu viņam Tavu adresi. - Saimniecei pastāstīju par sanatoriju; esot dārgi. Vari arī nerakstīt viņai. - Kalniņš tādas ārstēšanas metodes nepazīst, neticīgi smejas; bet, kad Tu pate uzticoties, tad jau labi. - Mani un manu depresiju tā dakterene nepazīst: cēlons nau Tava s[eksuālā] noslēgšanās; uzbāšanās man pretīga. Arī garīgi ne labdarība, bet palīdzība. - Nu Tu, mīļo pūkiņ, būsi jau pārlaidusi visas lielākās grūtības, nu sāksies patīkama ārstēšanās, un tad jau ies. Lido, sirdsmīļumiņ. Šī jau ceturtā karte. Lido. 388. ASPAZIJAI Ruviljanā 1911. gada 2. oktobrī Mīļo sirdsiniņ, nosūtīju šorīt zaļo galdautu un dzelteno mēteli. Bet nezin vai Tev nevajdzēs drīz vien siltāku mantu? Arī pie mums jau manās vēsums, šodien 14°, un pie jums laikam jau snieg. Vai pietiek par nakti ar ko segties? Kad paliec uz vietas, tad varēšu sūtīt lielo lādi. - Šodien samaksāju saimniecei par Tavu istabu 20 frankus un par verzi un t. 1. 3 fr. Est nelieku viņai taisīt; par daudz plēš. Mana māga ir man laba izruna. - Skabargam aizsūtīju par pasi 30 fr. - Vēstules nekādas nau bijušas. - Šodien Ekteri bij uz Mametti. - Vai esi jau nomierinājies no pārmaiņas un sāc strādāt? Vai labi baro? Galvenais tomēr siltums. Vai jau kurina? Biji jau teātri? un sabiedrībā? Atpūties nu labi, mīļo Iniņ. Lido. 389. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 3. oktobrī Mīļo iniņ, par vēstules nesaņemšanu Tev nau ko uztraukties: Tu esi trīs rakstījusi un 3 es arī dabūju; tāpat es esmu rakstījis sešas un Tu 6 būsi dabūjusi. Aizsūtīju arī mēteli un galdautu; par citām lietām tik šodien Tu raksti un es tās arī tūliņ aizsūtīšu. Tāpat naudu. - Vaguļa adrese ir: Winterthur, Friedenstr. 13. - Kad Farbst. brauks uz Winterthuri rakstīt, kur tad paliks ārstēšana un Tu? - Saņēmu rēķinu par septembri un samaksāju saimniecei par istabu u. c. - Sveicieni visi nodoti un zvirbuli pabaroti. - Kalniņi vakar bija Mamettā un ir apmierināti; tāpat no Lugānas kapiem. - Pie mums ir auksts, 14°, bet sauss. - Nau nekādu jaunu ziņu. - Ar dziedēšanos dari, kā patei patīk; ņem visas vannas, kādas vien vajdzīgas, nau ko skopoties; es jau sūtu, cik prasa. Lido, sirdsiniņ, lido. 390. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 3. oktobrī Dārgo biedri, nosūtu Jums šodien V cēlienu, bet, tā kā pasts gāja prom ļoti aši, tad nepaspēju apdrošināt. Esat tik laipni un atrakstat tūliņ pēc šīs kartes saņemšanas, vai rokraksts Jums pareizi pienācis? Es uztraucos un dusmojos, ka man tik neveikli izgadījās. Pēc 2-3 dienām izsūtīšu Jums atkal apm. tikpat daudz (IV c.), vēl pēc 2 d. atkal, bet II cēl., kurš apmēram divreiz tik garš, dabūsat laikam ne agrāk par 10 nov. Vai tad par nedēju pēc tam paspētu to norakstīt? Daudz mīļu sveicienu Jums un Ekai, - laikam ir vēl tur? - no Jūsu [paraksts]. 391. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 4. oktobrī Mīļo sirdslabumiņ, labi, ka Tev tur tā patīk, ka pat gaiss ir labs. Tev jau sen vajdzēja gaisa pārmaiņas; nu Tu drīz vien atspirgsi un pabeigsi arī savu darbu. Bet, kad Tu aicini mani turp, tad Tu sev izjauc labo pārmaiņu, Iedzīvojies tur labi pamatīgi, iesāc kūri un izved to puslīdz galā, tad arī laika gan man turp palūkoties. Lai Tev aizvedu naudu? To jau tāpat aizsūtīju to pašu dienu, kad Tu pirmoreiz pieprasīji. Neesi tik nepacietīga, Tu taču zini, cik ilgi iet vēstules. Bez 3-4 dienām nau iespējams dabut. Kad Tev vajga vēl, aizsūtīšu vēl. - Saimnieces 3 fr. bij par verzi, uova, petroglio u. t. l. Tavu rēķinu dabūju. Par sept. Tā visa kopā ir izdoti 540 fr.; par oktobri jau 360 fr. - Siliņš atrakstīja nupat no Hamburgas, ka brauc abi uz Londonu. Liekas itin priecīgs. Ielūdzu uz šejieni. - Zvirbuļi par daudz kaujas; kad tā ies, vajdzēs dot mazāk barības vielu. Tikai tad viņi kapā man puķes laukā. Lido. 392. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 5. oktobrī Mīļo sirdsdārgumiņ, labi, ka nu visu esi dabūjusi; nekas jau nepazūd, tik lēni iet. Ziediņš varbūt nozudis. - Tu mani pierunā braukt, bet tikai manis dēļ, un man vislabāk ir strādāt, jo jau tā darbs neiet, tādēļ, ka vēl māga nau vesela un piemetās iesnas un maza angīna. Kad Tevis dēļ manis tur vajdzētu, tad es gan mestu darbu; citādi nē. Apskatīt vecās vietas būs laika arī tad, kad būšu darbu beidzis. Tu laikam esi jau beigusi vai drīz beigsi. Visādā ziņā var manīt, ka Tev tā pārmaiņa ir darījusi ļoti labi; nedomā nu uz bijušo, bet kā Tu tiec gluži vesela. Atjaunošana Tev būs ne fiziska vien, bet arī psihiska, garīga, morāliska. Veci iespaidi tad nau par labu. - Ekteri rīt brauks uz Cīrihu. Pie mums līst jau trīs dienas, viņiem garš laiks. Vēstuļu nau jaunu. - Šodien jau iekurināju pirmo reizi krāsni. - Vai Tev silts diezgan istabā? Lido. 393. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 6. oktobrī Mīļo sirdsdraudziņ, vēlu vakar aizgājām gulēt, tikko paspēšu uzrakstīt pāris rindiņu. Braukt nevaru, nupat vēl vakar piemetās tāds Hexenschuss krustā, ka nevaru staigāt. Baidos braucot saaukstēties. Aizsūtu mantiņas, ko prasīji, ar Ekterieni, tāpat I cēl. un III c. 1 ainu. Vēlāk, kad būšu sakārtojis, lai Ivan[ovs] ņem mašīnu uz mēnesi; par to viņam rakstīšu. - Kad naudas vajga, atraksti laikā, tad aizsūtīšu; varu arī aizsūtīt uzreiz lielāku summu, lai nau vienmēr jākrāmējas, tad Tev būs tikai jānoliek kur bankā, vislabāk Eidgenössische Bank, caur kuru arī varu sūtīt, - Kopies labi, tais, ka tiec vesela, mīļo sirsniņ. - Albumu no Lugānas nevarēju atrast; vai nau Tev jau līdzi? - Lido. Rakstīšu katru dienu, ja nesaņem, tad ir pasta vaina. Šodien laikam vairāk nerakstīšu, pietiks. Lido. Ekteri man dāvāja ļoti skaistu rakstāmo mapi. Lido. 394. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 7. oktobrī Mīļo, dārgo sirds[asniņ?], ir viss labi; tāda pārpratuma nemaz nau bijis, kā Tu raksti, ka es būtu ]aunā uzņēmis, ko Tu labā domājis, Manis dēļ braukt nevajdzēja, jo man pašlaik pēdējie cēlieni, kur jauni ierosinājumi var mani tik traucēt. Kad Tev būtu vajdzējis, t. i., kad Tu būtu «trau» bijis, tad es būtu atstājis darbu un braucis. Bet nu arī šie iemesli krīt nost, un es nevarēju braukt vienkārši tādēļ, ka nevaru ne staigāt, ne sēdēt, ne arī lāga gulēt. Nu jau trešā diena; bet šodien iznāca saule, un varbūt tagad sāks iet uz labo pusi. Dikti kreņķējos, ka nevaru strādāt. Bet Tev, sirsniņ, nau ko kreņķēties par mani, nau nekas jauns domāts, pat ar Ekteriem taču sadzīvoju labi. Atmet visas domas par kreņķiem, nemeklē viņas, bet veselību. Pabeidz darbu, kamēr vēl jūties tik labi, jo var būt, ka pirmās labās sajūtas atkal atkrīt; to Farbšt[eine] teica par Beatenbergas klimata iespaidu; tā arī citi jauni iespaidi. - Rakstīšu Ivanovam, lai viņš noīrē mašīnu. Naudu es aizsūtīšu. Un dod, lai viņš pirms pārraksta Tavu darbu, manu pirmo cēlienu vajga šai oktobra mēnesī. - Nekreņķējies, strādā un veseļojies, sirdsiniņ. Lido. 395. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 7. oktobrī Mīļo sirdsdraudziņ, rakstu tomēr vēl šodien, jo citādi jau no pasta taču viena diena iztrūktu; cita rakstāma iemesla nau. Ar Ekteriem šķīrāmies ļoti labi un sirsnīgi; pēdējās dienas nebij nekādu strīdu. Mape ir venēciešu, ādas, laikam dārga, ar spiedumiem, tikai bez zelta. Es iedevu tikai grāmatiņu no savām. - Saimniece liek man visādus cerotti, un Soldati atkal puikam nedod vienu vien, kā bij prasīts, bet divus: tos kungus šis pazīstot, tiem vajgot vienmēr vairāk. Ir man laikam tāpat kā reiz Slobodskā, kad pārcēlos ar Soka meitiņu. Tikai tagad es nezinu iemesla. - Kur ir tas albums? Es aizsūtīšu. Lido. 396. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 9. oktobrī Mīļo zelta sirsniņ, tāpat kā Tu, tā es ar šodien nedabūju Tavas kartiņas; bet tas man gadās tik bieži. Toties dabūju no municipalité ziņu, ka Kantonam jāmaksā veseli 12 fr[anki], pērn bij tik 2 fr. Arī zvirbuļi pieprasa aizvien vairāk, nevarēs šinī kantonā vairs ilgāt izturēt. - Kā bij ar Tavu Lugānas albumu? Vai atradi pie sevis? Es velti izmeklējos. - Uzraksti arī, kā iet ar Tavu dziedināšanos? Kādus līdzekļus Farbšteine tagad lieto, vai vannas vien, vai vēl ko? - Vai esi jau bijusi pie Vaguļiem? laikam gan nē. Vajdzētu Tev aizbraukt. Tāpat Tu varētu aizrakstīt kartis Cielēnietei un Lilijai, arī tantiņai. Pastāsti arī, kā bij ar «Egmontu» un iekš kā pastāv tas jaunais inscenē jums? Atklātnes malā pierakstīts: Tev tādas smukas kartiņas, man visas tās pašas vecās; neesmu bijis pilsētā nopirkt jaunas. Šodien atkal līst. Lido. 397. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 10. oktobrī Mīļo zelta sirsnin, saņēmu Tavu vēstuli. Protams, neraksti vairs tādas, bet tikai visīsākos paziņojumus. Kad Tev nau ko svarīgu jautāt vai pateikt, tad vislabāk neraksti nekā. Labi, ka Tu nopietni strādā. Tad nau labi, ka top traucēts. Es tātad Tev arī atbildēšu tikai uz jautājumiem un paziņošu, ja kas svarīgs. Tāds pilnīgs klusums būs Tev arī laba pārmaiņa un atjaunošanās. Visa Tava slimība jau ir vairāk psihiska nekā fiziska; īsti tikai vajadzība pēc pārmaiņas. Tātad, jo mazāk bijušā, jo labāk. Ka Tu tagad tik ātri atspirgsti, to liec arī uz psihikas rēķina, ne uz kūri vien. Toties lielākas cerības Tev var būt uz nākošo, vēl lielāko pārmaiņu: mājās braukšanu. No Rīgas gaisa vien un sabiedrības Tu tapsi gluži vesela. Sagatavojies uz to. Kad Veinberģis Celmu nevar izēst, ko viņš Tev padadarīs. Brauc vien drīz. Atklātnes malās pierakstīts: Te vēl ir Tavi manuskripti, vai nosūtīt tos, kad būsi darbu nobeigusi? - Šī kartiņa būs Tev vēl grūti salasāma, jo gultā rakstīta; bet mēģināšu celties augšā. - Sveicini F[arbšteines] kdzi. - Lido. Vai Tu visas kartis dabū? Es rakstīju līdz šim ikdien, bet lieku iemest saimniecei. Lido. 398. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 10. oktobrī Mīļo sirdspūkiņ, te būs mamiņas vēstule, kura šodien atnāca līdz ar Tavu kartiņu. Ko Tu nu esi piepeši vienās rūpēs kā tas resnais zēns? Ko viņi Tev galvu sakurinājuši? Visu laiku, divas nedēļas, Tu biji mierīga, neieprasījies nekur par manu veselību, un nu, kad ļaudis sastāsta, Tu rūpēs! Es taču pats Tev daudz reiz tiku rakstījis, kas un kā; vakar pat vēl Tavā vēstulē Tu jokojies, ka es neceļos no gultas, kā tas Heines Ritter, un kas tad nu noticis? Taisni tagad man sāk iet labāk, šodien saule, un es biju pat ārā. Es ar sevi esmu ticis cauri un tikšu arī turpmāk. Kad vajdzēs, aizbraukšu arī uz Cīrihu - man liekas, no norakstīšanas citādi nekas neiznāks; vai esi Ivanovam nodevusi I un III c[ēliena] 1. ainu? lieta ir ļoti steidzama. - Ko nu visi man brūkat virsū par manu ēšanu? Vai tad no Šmita ēdieniem vien var iztaisīt labu drāmu? Cik labas lietas tad ir ēdis Šekspīrs, ka tik labas drāmas rakstījis! un cik vāji ir ēdis vecais Lukuls, ka nekā nau uzrakstījis. - Ēd tikai Tu pate labi, un tas ne tādēļ teikts, lai Tu ko labu uzrakstītu - jo tas jau būs tā kā tā; bet tādēļ, lai Tu vesela tiktu. Un mani liec mierā ar ēšanu, jo māga vēl nau kārtībā, un, kad darbs man neiznāk labi, tad ne ēšanas trūkums vainīgs, bet laika trūkums. - Lūkin kdzes grāmata - pēc kvītes - nosūtīta 26. septembrī. - Lugānas albumu atradu grāmatu maisā, pašā dibenā, nosūtu, Ir daudz grāmatu un manuskriptu te, - vai tos sūtīt? Un nu, vairs nekādas rūpes, dzīvo mierīgi, neuztraucies, strādā, kamēr tiec galā ar savu darbu, un tais, ka tiec reiz pie dziedināšanās. Lido. 399. O. RESNEVICAI-SINJORELLI Kastaņolā 1911. gada 11. oktobrī Asp[azijai] un man 11. 10. 11. Ļoti cienītā kundze! No A. Lūkin kdzes nupat saņēmu Jūsu Asp. un man domāto laipno ierosinājumu braukt uz Romu līdz ar piedāvājumu izpalīdzēt. Asp. diemžēl šobrīd atrodas Cīrihā kādā sanatorijā pie Farbštein kdz (māgas kaite, ne bīstama) un paliks tur vēl 2 mēnešus; par vēlāko vēl nevar noteikt. Turpret man nekāds pārsteigums šinī rudens un darba laikā nevarēja būt patīkamāks kā šis ierosinājums. Jau piecus gadus dzīvoju pie Itālijas paša sliegšņa, bet arvien nejūtos vēl sagatavojies ne cienīgs ieiet solītā zemē, tikai domās tur kavējos kopš jaunības. Arī tagad neesmu vēl norakstījis no sevis visu smagumu; baidos no Romas iespaidu lieluma, ka cerētās atjaunošanas vietā nesalauž. - Šīs jūtas laikam katram citam izliksies pārspīlētas, bet Jūs kā romiete tās sapratīsat. Jau sīkumos nejūtos sagatavojies, palaidu jau garām vēsturiskās senklasiķu teātru izrādes, ko nevaru beigt nožēlot, un tagad atkal man vēl jāstrādā līdz novembra beigām, bet vai tad vēl būs kas atlicis no izstādes? Ja nē, tad varu braukt arī vēlāk, jo Itālija skaista visu gadu, jā, visu mūžu. Es būtu Jums ļoti pateicīgs, ja dažās rindiņās paziņotu man par izstādes slēgšanas laiku. 400. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 11. oktobrī Mīļo biedri, līdz ar šo izsūtu naudu. Tas bij ļoti mīļi no Jums, ka Jūs man to teicāt. Tur būs priekš mašīnas īres un papīra, un par p[akalpojumu ?]. 3a es Jums varu būt izpalīdzīgs arī priekš Jūsu pašu izdevumiem, tad paziņojat tūlīt: es darīšu to ļoti labprāt. Tāpat par Jūsu darbu pie pārrakstīšanas uzliekat man rēķinu; nekautrējaties nebūt, jo draugu sakari vispatīkamāki un visciešāki tad, kad viņi ir visskaidrāki. Tas jau man ir gluži kā laimes gadījums, kad man gadījās cilvēks, kas var man noņemt šo pārrakstīšanu. Un mans lielākais vēlējums tagad ir, kā jau Jums reiz rakstīju, ka es varētu dabūt sekretāru. Varbūt, ka tas būtu iespējams, kad es dzīvotu Cīrihā. Protams, es par to maksātu to, kas parasts. - Bet nu par lugu. Īrējat mašīnu tūlīt. Jo es gribētu, ka vēl nākošās nedēļas sākumā noietu uz Rīgu I cēliens. Ekspemplāru vajga triju. Visam jābūt gatavam līdz 20. novembrim. Varbūt mašīnu var īrēt klāt arī uz 2 nedēļām? - Bet par visu vēlāk. I cēl. beigas saņemat no Asp[azijas]. - Domāju, ka Jums jau ir ziņas par kongresu: ievēlēti CK visi jauni. Uzvarējuši lielinieki; kongress pārtraukts. Meža sapulce. 4 mazinieki iztrūkuši. Bijis klāt Rīgas [I nesalasāms vārds]. Dienas kārtība neizsmelta. Par domi nerunāts. Daudz mīlu sveicienu Jums un Ekam no Jūsu [paraksts]. Atvainojiet, ka uz šīs karts. Sveiki. 401. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 11. oktobrī Mīļo zelta iniņ, šorīt aizgāja priekš Tevis Lugānas albums un iekšā beigas no I cēliena. To nodod tūliņ Ivanovam. Tad vēl saimniece nosūtīja Tev rozes. Varbūt tās Tev palīdzēs darbā. Vai palmu Tu arī gribu? Vai būs kur likt? Ja kāds uzņemas to pakāšanu un sūtīšanu, tad labi, citādi viņai vēl jāpagaida. - Lilija nupat man ar atrakstīja izrunāšanos, - lai braucot uz Romu, Signorelli uzņemšot. - Par manu veselību negribu nekā vairs dzirdēt. Nu viņi ies stāstīdami par maniem defektiem nerviem, un labāk ņemu savus nekā viņu veselos. Vienīgi prātīgais cilvēks - Farbšteiniete, ka ļauj man palikt, kur es gribu; gaiss skarbāks, varbūt arī labāks, bet lai mana daba pati par to spriež; un par ēšanu lai spriež māgs. Es sevi pats ārstēju 20 g[adus] un ārstēšu vēl 10 reiz tik ilgi. Farbšt[eine] ir dakters, kas ļauj brīvību. - Nu reiz pietiks par ēšanām uz visām reizēm. Tuņetai bij operācija degunā un atrada ķiršu kauliņu iekšā! Tā reiz ir ēšana! Bet tas nau mans ideāls! Nu, strādā, nerūpējies un neuztraucies, nedomā par mājām, ātrāk tikai vesela. - Kartis visas izrakstītas, nāk. reizi nāks «заключённый». Nau kad pirkt. Lido. 402. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 12. oktobrī Mīļo sirsniņ, zelta pūkiņ, ko Tu nu atkal uztraucies? Nau jau nemaz pārmests, it kā Tu par maz rūpējies par manu slimību. Taisni otrādi, es dusmojos, ka Kalniņi savā laba drauga prātā Tevi par daudz uztraukuši. Tev ir jāstrādā un man jāstrādā; Tu solījies kartiņas vien rakstīt, un nu sāk nākt atkal vēstules. Nebēdājies, es tikšu galā ar sevi; man vislabāk ir, kad man atstāj manu vaļu, ēst, kā gribu, dzīvot, kur gribu, strādāt, kad gribu. Es pilnīgi ticu, ka F[arbšteines] vannas un kūra paceltu arī manu darba spēku; es Tev teicu tūliņ, pēc pirmās vēstules: paliec viņas kūrā, bet es tikpat labi zinu, ka es negribu tagad izklaidēties ne ar vannām, ne Egmontiem, pat ne ar li. Ļauj man, iniņ, pašam spriest vismaz par ēšanu, i arestants taču drīst atteikties no ēšanas. Neuzskati to tūdaļ kā pārmetumu Tev, kad es kaut kur daru pēc savas saprašanas. Katram sava pārliecība dārga, bet nolaid nu šoreiz drusciņ. - Gan jau es aizbraukšu arī uz Cīrihu. Bet Alkoholfrei taču paturu pie sevis tikai 3 dienas. - Vispirms nu lai saka savu vārdu F. pati, viņa jau mani tā nepazudinās kā Jūs. Būšu viņai un Š. palīdzīgs kā vien varēšu. Sveicini viņu jau tagad daudz reiz, sestdienai istaba pronta. Citu viņa noteiks pate. - Vai Tu drīz būsi beigusi savu darbu? Jeb vai domā vēl kādu laiciņu nodarboties ar kreņķiem? - Lūk, es esmu augstsirdīgs un nesūtīju Tev «заключённый» pastkarti. - Mūsu Bettinai ejot vāji, par daudz pesanti lezioni; testa esot dura un memoria non capace, stanza scura, compania non piace. Ar to testu esot taisnība, bet citam še netic, jo stāsta Gigia. - Bet nu esi arī pate li un neraksti vēstules, bet kartiņas. Lido. 403. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 13. oktobrī Mīļo sirsniņ, silberflus, li vien tā ir labi, tad ātrāk beigsi darbu. Vai nākamu nedēju vēl būs? Citādi es sūtītu pāris vēstules, kā uz tām atbildēts. - Kā tas man gadījies, ka es aizsūtījis Ivan[ovam] bez adreses un ka pastnieks to arī nau manījis? Bet gudri pastnieki Cīrihā, pārāki par mūsu freileni, kas pieprasa, vai posta restanti nest mājās. - Vai albumā atradi arī manuskriptu, I cēl., beigās? - Saimniecei atraksti tikai buon giorno un man arī neraksti gari, tikai lido pieliec klāt. - Gulbis jau sludinājis savu Univ[ersālo] Bibliotēku gari un plaši. - Vai avīzes Tu dabū lasīt? un vai gribi? - Ettore brauc projām, vispārējs liels nemiers. Ettore mājās būs jālaborā, un vecene bēdājas, ka izlaidusi viņu uz nedēļu Gallaratā un pārbraucis šurp gluži noliesējis, kā tādu lai sūtot mājās pie mātes? Ko tā teikšot? Tā nu iet. Lido. 404. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 14. oktobrī Mīļo sirdssaulīt, pietiek nu gluži ar to uztraukšanos līdz šim, un nekāda tāļāka nau vairs vajadzīga. Par to Hexenschuss biju Tev jau teicis, ka ir tāpat kā reiz Slobodskā, kur es arī 2 nedēļas saslimoju; tāpat kad Tev bieži sāp nu krusts un gūžas, ka nevar ne pakustēties, ne paiet. Bīstams nau nekas, bet sāp un traucē darbā:. Nu jau es pāris dienas eju laukā pa ½ stundai. - To I cēl. caurskatīšanu nedari, kad neesi gatava ar savu darbu. Atsūti norakstus tūlīt man šurp, es tad aizlaidīšu viņus uz Rīgu teātrim un Gulbim. Kad Ivan[ovam] iznāk 3 noraksti, tad vari vienu paturēt, bet 2 norakstus un manu pirmrakstu atsūti šurp. Tūliņ pēc tam sūtīšu Ivan. II cēl. Pa starpām lai Iv. noraksta Tavu rakstu dz. krājumam. - Saimniece dabūja Tavu kartiņu, bet vāciski, nesa man lasīt. - Farbšt[eine] vēl nau atbraukusi. - Tu izdomāji smuku vārdiņu: tavulīti, bet Tu taču aizbrauci, lai domātu par sevi - savulīti. - Vai Tev nevajga vēl naudas? - Laiks še tagad ir ļoti jauks un silts, žēl, ka es nevaru iet laukā strādāt. - Vai Tu gribēji, lai to palmi sūtu? Lido. Atklātnes malā pierakstīts: «Hanneli» liku drukāt uz manu vārdu ar piezīmi no Tevis. Lido. 405. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 15. oktobrī Mīļo sirdsputniņ, zvirbuli liek Tevi sveicināt, un kā tad labi ejot; briesmīgi lielās, ka šie tie īstie māju putni, un nu gara rinda viņu filozofijas, cik viņi gudri darījuši. Bet visiem mutes cieti, kad sacīju, ka Tev tur daudz skaistāka istaba un siltāka saule un platāki logi un pažobelē nevelk. Tā ir labi, ka Tev patīk Tava pārmaiņa, tā Tu drīz nemaz vairs neuztrauksies un varēsi tikt vesela, un braukt mājās. - Es arī šodien neņēmu vairs 3 reiz pulverus, bet tikai 2 reiz; redzēs, vai nu nebeigsies. - Atraksti man, cik daudz saimniecei maksāji toreiz par pusdienas taisīšanu. Viņa tagad par divām nedēļām negrib nekā ņemt. Vai 30 santīmu par dienu nebūtu tā īstā maksa? - Bet manis dēļ neraksti gari; tas Tevi taču traucē, labāk neraksti nemaz, tikai svarīgo, kamēr darbu beigsi. - Šodien Ettore aizbrauca uz Londonu; bij jau atkal brangs. Lido. 406. NEZINĀMAI PERSONAI Kastaņolā 1911. gada 15. oktobrī Paldies, mīļā draudzene, par Blaumaņa kartiņu. Labi, ka ir paraksts, citādi jādomā, ka tas kāds pusaizmidzis krievu dzērājs. Cirtējs laikam strādājis pēc mūsu diletantu paraduma: pagatavojis neizdevušos kopiju no kāda krievu mākslinieka darba un nosaucis par savu. Bet velti Jūs liekat ar testamentu aizliegt tādus nedarbus, - vai tad tas dzīviem negadās? Mirušiem vēl labāk, viņi nejūt pārestības. Tā ir nāves lielā priekšrocība, ka viņa var visu vienaldzīgi nezināt, un nau jāmīl kā mums dzīvajiem, kā nabaga Blaumanim. Man vienmēr uznāk rūgtas domas, kad viņš jāmin; atvainojat mani, mīļā draudzene, un domājat uz savu darbu. 407. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 16. oktobrī Mīļo sirdsdargumiņ, tā tas ir, ka Tu līdz šim vēl neesi tikusi pie darba, un nu jau drīz 3 nedēļas. Vai tad nebūtu labāk bijis tūliņ ārstēties, lai varētu pēc pabeigt? Nu Tu vārgsti tur tāpat kā še, un darbam arī jau pienāk laiks; ne velti mani steidzina drukātava. Tevi laiž mierā laikam tikai aiz parastās Glomeņa un Iniņberga nekustības; bet tad Tev pašai jāzin. Neuzņem šo kā pārmetumu vai uztraukšanu -, Tu jau pate zini, ko dari. Es runāju tikai tādēļ, ka pēc Tavām kartiņām domāju, ka šodien Tu jau gatavs, un nu vēl 2 nedēļas. - Protams, atstāj «Indula» caurskatīšanu un sūti Ivan[ova] norakstījumu tūdaļ šurp. Kur Tev tagad katra diena dārga, Tu nevari uzņemties šo jauno traucējumu. Es priekš grāmatas izdevuma netaisīšu nekādus strīpojumus, tikai izlasīšu cauri. Priekš izrādēm varēs strīpot vēlāk. Tātad man nepieciešamība nau. Strādā vien mierīgi savu darbu un tais, ka topi vesela. Neuztraucies, bet izlieto sanatoriju kā sanatoriju un ne kā pansijas pārmaiņu. Galvenais, neuztraucies, puse no Tavas slimības nāk no veltas uztraukšanās. Neuztraucies tagad atkal par to, ka termiņš nāk Tavam darbam. Esi li. Lido. Lido, sirdsiniņ, lido. 408. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 17. oktobrī Mīļo sirdsdziļumiņ, šodien nau Tavas kartiņas, Izgaidījos ilgi pastā, kamēr izzortē, un beigās dabūju avīzes vien. Es tagad eju vienmēr uz pastu pakaļ, kopš eju no rītiem staigāt. Vakarā nu arī izeju otrreiz ārā un aiznesu kartiņu. Tā Tu dabon kārtīgi. - Vakar Ettore aizbraukdams vēl onkulim noņēmis 10 fr., citādi nemainot mazu summu angļu naudā. 1 fr. palicis Šveices naudā, par to nopircis nevajdzīgu cigāru dedzināmo mašīnu, lai nevajdzētu dot Dantim, Bet no Dante gan paņēmis 2 fazoletus, jo šim esot visi iepakāti. Iekāpis tūliņ vagonā un ne galvas nepabāzis ārā. Vecene gluži apvainota. Zvirbuļi daudz godīgāki, tikai uztaisa ko par piemiņu. Tagad maz ēd, nezin, vai Frauchen dabūnot i tik. Vistas pārstājušas gluži dēt, netiekot dots. Ko es vīrišķs cilvēks zinot. Laiks arī sāk maitāties. Visi sāk maitāties, Turies nu Tu, mazais pūks, ka tiec galā ar darbu un ar slimībām savā gaišā istabiņā. Lido. 409. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 18. oktobrī Mīļo zelta spožumiņ, šodien atnāca viena kartiņa, tātad vienas trūkst, laikam Tu būsi midiņ bijusi. Atnāca arī kartiņa no manas Dores: liela mīlestība aizkavēta no slimības; esot atkal kursos. Varbūt arī tiešām bijusi slima. Atrakstīja arī Ance, gribētu braukt vai uz mājām, vai uz Šveici, neesot naudas. Nez vai Cīrihā nevarētu viņai dabūt vietu? - Biruta trešā pieprasa atkal «Geschwister» un sūdzas, ka «Žuliku» luga esot rupja. Citu vēstuļu nau bijis. Tev laikam jau sāk nākt, būs apzinājuši. Te bij lieli brīnumi par zvirbuļiem; kas tie varētu būt par zvirbuļiem svešā pilsētā; tādi nīkoņas vien būšot. Tādus neesot vērts barot, labāk lai atsūtot šiem. Ir vispār palikuši vēl nekaunīgāki, lielās un lamājas vien. - Cik tikt maksājusi saimniecei par ēst taisīšanu par nedēļu? No manis negrib nekā ņemt. Es Tev jau par to pieprasīju, bet Tu aizmirsi atbildēt. Es domāju, jādod 30 sant[īmi] par dienu, t. i., par stundu, tik ilgi laikam viņa strādā. Lido. 410. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 19. oktobrī Mīļo balodīt, visi zvirbji dikti smējās, tas jau esot pigione, zvirbji neesot nekādi rijēji. - Dabūju šodien arī iztrūkušo kartiņu; taisni tā ir siltāka. Farbšt[eine] gudra sieva, ka ļauj vaļu un saprot, ka darbu nevar veikt ar caureju. To caureju var vienmēr panākt; šodien pat viņa jau atkal klāt. - Šodien bez tā saņēmu arī I cēl. norakstītu, lai Ivanovs sūta tieši tad Tu neuztrauksies. - Biju Tev pieprasījis, vai varu Tev sūtīt vienu vēstuli, uz kuru nezinu, kā atbildēt, jo es bieži ātri dusmojos un reizēm par velti. Bet Tu uz to nekā neatbildēji; tātad Tevi darbā traucētu tādas vēstules lasīšana. Nu Tu raksti, ka ej teātros un nemaz tā nepiespiedies ar savu darbu. Tad varbūt varēsi atbildēt: Upīts grib par mani īsi rakstīt, neesot laika, un atstāstīt saviem vārdiem manu biogrāfiju. Man liekas, vajdzētu to viņam aizliegt. Ko Tu saki? Bet, ja Tev nau laika, tad nesaki arī nekā. - Manas domas par Tavu kūri gan būtu, ka Tu piekoptu tikai vienu: vai nu dziedēšanos, vai darbu, bet ne abus reizē, uz pusēm. Pie dziedēšanās es pieskaitu arī izklaidēšanos, teātrus, koncertus un sabiedrību. - No jaunām ziņām, bet nelabām, tā, ka Šmitene dabūjusi meningitis un trieku, ļoti baidās. - No Ekt[eriem] dabūju ļoti skaistu lampas širmi. - Cik lai maksāju vecenei par ēst vārīšanu? - Sirdsiniņ, lido. 411. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 19. oktobrī Mīļo biedri, lielo paldies par pārrakstu! Vai trešais eksemplārs neiznāca uz reizi? jeb vai Jūs tik 2 taisījāt? man būtu gan bijis ļoti patīkami, ka uzreiz tiktu 3 eksemplāri. Tad mans pirmraksts būtu vēl 4. eksemplārs. Tagad manu pirmrakstu, lūdzu, nododat Aspazijai. Esat tik laipni, paziņojat man, cik stundu vajadzēja uz šo 19 lapp. pārrakstīšanu? Pēc tā es varēšu apsvērt, cik ilgi vilktos visa pārrakstīšana un kad es varu izdevējam solīt visu manu skriptu. Jums ir vēl 3. cēl. I aina; pēc pāris dienām piesūtīšu Jums 2. cēlienu (pilnu). Tad IV cēl. II ainu. Viss III un IV c. I aina vēl man pašam jāpārraksta; es gulēju kādu laiku uz gultas un nevarēju tūliņ norakstīt skaidri, kā man parasts. Tā nu Jums, mīļais draugs, iznāks tā strādāšana ļoti saraustīta un nepatīkama, bet paciešaties šoreiz ar mani. - Vēl man citāds lūgums: viena agrāka biedrene, fabrikas strādniece, tagad Vācijā, piedaloties pie streika, tiek bez darba 6. novembri. Var cerēt uz kādu darbu C[īrih]ā (viņa ir pakotāja šokolādes fabrikā)? Un vai var C-ā dzīvot ar pasi no 1906. g.? Esat tik labs, mīļo biedri, un atrakstiet par to pāris rindiņu. - Kā Jums veicas ar Asp. dzeju pārrakstīšanu? Grūti esot salasīt. Tad jau ar manu rokrakstu Jums posts būs vēl lielāks. Esat mīļi sveicināti. 412. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 20. oktobrī Mīļo sirdspūkiņ, no ziņām tādas: Šteins prasa dzejoļus, jaunam kalendārim, valoda puķaina, bet mērenāka; par «Dz.» vēl nau konkrētu priekšlikumu. Man liekas, Tev būs jādod kāds dzejols; kad es ko atrastu, es arī dotu. - Tad Matīsiņš atrakstīja paskaidrojumu, kādēļ J. H, nerakstot; izsūtījis Tev vēl 17 r.; mēs esot uz viņu ļauni. Nosūtīšu Tev viņa vēstuli līdz ar manu atbildi vēlāk. - Turpret ne Zeltiņš, ne Glomens līdz šim vēl nau naudas sūtījuši. Zeltiņam taču vēl nākas? - Ance otrreiz atraksta: esot uznācis viņai streiks, no 6. novembra būšot bez darba. Rakstīšu viņai, lai brauc uz Cīrihu. Ja tur nedabū nekā, lai nāk še, varēs norakstīt. - Tavas kartiņas raujas īsākas līdz ar auksto laiku, kur Tu nabadziņš gribēji uzņemties to briesmīgo Indula caurstrīpošanas darbu! Mārtiņam taisnība, laužu skats tiešām par garu. Neesmu vēl skatījies cauri; taisu sev atpūtu uz 3 dienām. Ja nebūtu še jāgaida Farbšt[eine], es būtu aizbraucis pie Tevis. - Šmitene vēl turas; Mācītājiņš visus savus logus aplaidis dikti sarkanus ar pelargonijām. Mana callas vīst, neļķe zied. Lido. 413. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gadā, ap 21. oktobri Mīļo sirdsiniņ, gaidīju jau vakar un šodien ar lielu nepacietību no Tevis ziņu, vai Farbšt[eine] atbrauks šurp? Tā kā šodien saņemtā kartiņā Tu arī nekā par to nemini un agrāk bij teikts, ka viņa būs šodien, tad man jāpaliek še. Jo es gribēju ļoti aizbraukt pa šīm brīvdienām un redzēt, kas ar Tevi ir. Tagad nu braukums jāatliek uz nāk. nedēļu vai vēl vēlāk, jo var būt, ka šonedēļ F. nebrauc, bet nākamu gan. Es māgu ar pulveriem šoreiz atkal savaldīju, un laiks arī jauks. Bet nu jāpietiek bez redzēšanas ar rakstīšanu vien. Un tas ir grūti, tādēļ ka Tu atbildi neskaidri vai nemaz. Es pat nezinu, vai Tu esi veselāka vai nē, Laikam nē, jo Tu neesi nekā pastāstījusi. Pa veselu mēnesi varēji pilnīgi nobeigt dz. krājumu, pie kura strādāti jau 2 gadi, neskatoties uz kūru, jo Tev taču atkrīt nost saimniecība. Bet nu Tu jauc klāt sabiedrību un teātrus, iznāk diletēšana, un Tu netiec ne vesela, ne brīva no darba un man palīdzēt arī nevari. Tu sākumā rakstīji, ka uzņemšoties manas lugas strīpošanu, kas priekš manis tas briesmīgākais pūliņš; bet, kad Tu pate netiec ar savu darbu galā, tad Tu nevari šo uzņemties. Varbūt to uzņemsies tas pats Ivanovs, tas būs publikas uzskats; M[ārtinš] laikam publika vairs nebūs, un lietpratējs vēl nē. - [Tālākā teksta trūkst.] 414. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 24. oktobrī Mīļo sirdsdārgumiņ, man žēl to nabaga kājiņu, kas tecēja, tecēja! kad tik Tu nebūtu pārņēmusies tecēdama un uztraukusies. Tu biji jau tik labi atpūtusies, tad nekaitētu. Es nonācu taisni 2 minūtes priekš vilciena; tikai lielai gribas piespiešanai jāpateicas. Vakarā, mājās ejot, piemetās man klāt Osvalds, viņam bail vienam pa tumsu uz Ruviglianu. Vecene mājās jau gaidījusi ar to vilcienu. Istabā šķērssiena iztapsēta, ķēķis balināts un puse tapsēta, viss darīts, lai tik paliek. Siliņš pēc 2 nedēļām būs Cīrihā; ienīst frančus, laikam tādēļ, ka pa 2 nedēļām nau iemācījies viņu valodu. - Gulbis atsūtījis reklāmas prospektu. «U. u. N.» esot jau 3. izdevums izpirkts, lai dodot priekš U. B. Kad labi maksās - ja; bet šo mēnesi vēl nau sūtījis naudu m nekā nesaka. - Atsūtīja Zeltiņš. Tagad te būs visa, vai vēl nākas janvārī? - Glomens ir sūtījis. Resnevica aicina uz Romu; izstāde būšot līdz 15. decembrim, tātad varbūt es varētu. - I cēlienu šorīt dabūju. - Kaktus ziediņš mutītes vietā; likās durs, bet lido. Svētdien še lijis lietus. Šodien rakstu vēstules, rīt sākšu strādāt. Lido. 415. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 25. oktobrī Mans mīļais sirdspukstieniņš, nu Tu taču asi pārpūlējies ar to lielo skriešanu. Es baidījos un cerēju, ka varbūt Tu būsi griezusies atpakaļ, bet Tu, mans mīļais dārgumiņ, esi līdz galam skrējis. Kad nu tik nebūtu nopietna kaite! Kad varētu atpūsties ātrāk un atkal sākt strādāt! Varbūt reizē tiksim gatavi, un varbūt tad Tu man ar parādīsi, ko esi pastrādājusi. Šteinam aizsūti kādu dzejoli, tūliņ, Julianas ielā N 40, «Dzīve». - Manuskriptu un ziediņu dabūju abus reizē jau vakar un Tev jau par to atbildēju. - Man mājās pārbaucot, māga samaitājās, bet nu atkal ciets. - Šmits ļoti nobēdājies, gluži melns, liek Tevi sveicināt. Tāpat freilene Karlīne, mājenieki. - Vecene žēlojās, ka Tevi dakterene nu nelaidīšot vajā, dakterenes esot vēl negantākas par dakteriem. Visas cerības liktas uz mani, un es - es jau sāku teorētiski runāt par Romas jaukumiem. Kas tur nu liels būšot? Tikai naudu izvilkšot tanī izstādē. Kad tik vēl neiepinot tanī karā. Drošāk esot mājās. Lido. Atraksti, neaizmirsti, kā atpūties no pārpūliņa. Lido. 416. A. GULBIM Kastaņolā 1911. gada 26. oktobrī Mīļais draugs, nosūtu prospektu un reizē I cēlienu no «Ind. u. Ar.». Pašlaik pārbraucu no Cīrihas, kur biju apraudzīt Asp[aziju], kas tur jau. mēnesi veseļojas klīnikā pie vienas ārstenes. Iet uz labo pusi, - tapusi gan vājāka, bet jūtas spirgtāka. Bet nu caur to braukumu nokavēju savu darbu, par to visvairāk žēl, arī Tavu prospektu, jo, kad Tu izbrauc jau 16. 10., t. i., 29. 10., tad šodien visvēlākais termiņš izsūtīšanai un nau vairs laika sarakstīt prospektam «Induļa» saturu. Telegrafēju Tev šodien, ka izsūtu, lai Tu varbūt vēl Slokā nogaidītu saņemšanu, citādi Pēterburgā Tu dabūsi visu ļoti vēlu, - Es biju palaidies uz to, ka Tu paliksi vēl līdz 20. 10. Slokā. - Šorīt saņēmu no Zeltiņa U. B. un Kop[otus] Tulk[ojumus]. Taisni prieks paskatīties! Ir ļoti retas latv. grāmatas, kuras bez vāka zīmējuma u, c, raibumiem ir tik glītas! Es zinu tik «Klus. grām.» un «Tie, kas neaizmirst». Sevišķi skaisti ir Kop. Tulkojumi; bet arī U. B. ir notikums mūsu dzīvē ne vien lētuma, bet arī glītuma ziņā. Visa U. B. ideja, kura arī pie mums cik jau reižu cilāta no nemākuļiem, tagad parādās tomēr kā kas gluži jauns, pārsteidzošs un liels. Šādi vesta lieta ies un U. B. taps par vienu no lielākiem faktoriem mūsu kultūras dzīvē. Mana sen-senā ideja, kura man bija jau sen priekš «Fausta» tulkojuma iznākšanas, jau ģimnāzijas gados, kad es tulkoju «Borisu Godunovu» un sāku «Faustu», tagad piepildīsies dzīvē: latviešiem jātop par kultūras tautu, un vienīgais ceļš uz to ir universal, t. i., pasaulsliteratūras iegūšana par savēju. Jau Goethe domāja ko līdzīgu, kad runāja par pasaulsliteratūru. Universālliteratūrā atrodas izvilkums no visas pasaulsvēstures, viņa ir visas pasauls kultūras augstākais izteikums. Šī pate doma ir pamatojama arī visos sīkumos: nevienai tautai nau iespējams tikt pie .U. B., kamēr viņai nau sagatavota valoda priekš universālās literatūras un kamēr nau tulkoti galvenie universālās literatūras raksti. Vāci dabūja savu Reclam U. B, tikai tad, kad viņiem bija jau klasiski tulkojumi: Vossa Homērs, Wielanda grieķu un latīņu tulkojumi, romantiķu, sevišķi Šlēgeļa un Tiecka: Šekspīra, spāniešu, itāliešu, franču, arī austrumnieku. Jo arī Reclams dibinājas, kā jau U. B., nevis uz vācu klasiķiem un moderniem (tie ir izdoti neskaitāmos citos, arī lētos izdevumos), bet gan uz tulkojumiem un klasiskiem tulkojumiem, vēlāk jau viņiem ir arī ļoti vāji tulkojumi. Krieviem, pēc manām domām, vēl tagad nau laiks U. B., jo viņiem ļoti maz labu tulkojumu, vienīgi no Baļmonta un daži no vecā Žukovska; bet nospiedoši pārvalda seklie, paviršie modernistu ne tulkojumi, bet sasmērējumi. Tātad ievēro šo domu un turies pie tās: pamats U. B. var būt tikai labi klasiķu tulkojumi; visi modernības kliedzošie efekti nekā nelīdzēs, kur nau šī cietā pamata. Pie tā es turējos savā kultūras darbā, t. i., klasiķu tulkošanā, un, kā liekas, man izdevies nodoms: izlauzt latvjiem ceļu uz Eiropas kultūras dzīvi. Tev jāveic darba otrā puse: materiālā izvešana. Tu biji no paša sākuma mana lielākā cerība uz to, un Tu esi atkal uz to atgriezies, un mēs tapsim kultūras tauta. - Es aizrāvos no pašas idejas, bet man bij tik daudz jāraksta par sīkumiem: 1) šīs domas par U. B., kultūru un klasiķu tulkojumiem Tu varētu ielikt vai nu prospektā, vai citur, ja būtu jau vēlu. 2) Prospektā vēl piemini: Bairona «Kains» un G. Büchnera slavenā drāma «Dantona nāve». 3) Par reklāmu un viņas nepieciešamību Tu saki taisnību; «Ug, u. N.» tiešām biedinošs piemērs. Un Tev tiesības uz reklāmu, lai Tavs lielais un nepieciešamais darbs, kuram Tu tikdaudz upurējis, tiktu atzīts un arī tiešām sasniegtu tās plašās, tumšās masas, priekš kurām viņš domāts. 4) Sīkumos es prospektā nekā neesmu grozījis; labs. 5) Goethes dzejas ir dažas arī no manis tulkotas, bet es nezinu, vai vajdzīgs to atzīmēt; daudzas ir tieši kopdarbi. - Tas būtu viss par U. B. Liels prieks, ka cerības uz 300 eks. tūlītēju izpirkšanu. - Atsūti vēl otru eksempl. priekš Asp. Nu par «Ind. un Ār.». 6) Man nau vairs iespējams uzrakstīt saturu, bet lai to izdara turpat Rīgā pēc Bienemann «Livländisches Sagenbucb», 1897, lp. 237. Tāds saturs tiešām ļoti vajdzīgs. Izdarīt to var arī cits, tādēļ ka esmu pēc šīs teikas turējies. Un es Tev liktu priekšā kā ļoti vajdzīgu vēl plašāku projektu: 3) drīzumā likt notulkot visu šo «Ind. un Ār.» teiku un izdot to mazā brošūriņā; viņu pirks daudz, un publika būs sagatavota uz pašas drāmas pirkšanu un ieinteresēta par viņu. 8) «Ind. u. Ār.» esmu jau puslīdz nobeidzis, man ir darbs vēl apm. nedēļai. Bet ar norakstīšanu grūtības, jo to izdara Cīrihā un neveicas tik ātri, kā gribēju. Bet līdz 20. nov. ceru, būs viss jau pārrakstīts uz Tev uz Sloku nosūtīts. 9) Norakstā vēl bieži būs inkonsekvences, liec savest visu vienībā saviem korektoriem. Personu vārdi, piem., rakstīti drīz blakus rindām, drīz virsū. Virsū izskatās daudz skaistāk, bet aizņem labi vairāk telpas. Ja grāmatā Tu skatīsies vairāk uz skaistumu (tādēļ laikam Tu esi cenu jau nolicis uz 1 rubli), tad liksi virsū. (Par 1 rubli laikam arī ir jādod 10 loksnes, lai būtu loksne par 10 kap.) Lugas garums būs ap 3800 rindiņu, tā drusku mazāk par Šillera «Maria Stuart», kurai ap 4000 r[indiņu]. Pēc tā Tu vari apskaitīt arī lappušu daudzumu. Prozas skati ir tikai I cēlienā. 10) «Ug. un N.» arī labprāt došu U. B., tikai Tev jānogaida, kamēr es sarakstos ar Upīti, Dzirciemnieku. 11) Man būs vēl daži plāni ar Tevi. 12) Tev taisnība: mani ļoti nogurdina katra steigšanās; es kopš sen cenšos, lai materiāli tā nodrošinātos, ka varētu strādāt mierīgi un normāli. Lūk, Asp. jau vajdzēja iet sanatorijā, un pat tur viņai vēl ir jāstrādā; tas nav normāli! Es gribu, un laikam pat vajdzēs arī man, ņemt atvaļinājumu no darba un iet arī sanatorijā. 13) Pēc «Ind. un Ār.» beigšanas gribu braukt atpūtā. 14) Vai derētu rakstīt ceļojuma aprakstu? Vai būtu publikai interese? un vai Tu izdotu? 15) Lūgums par diktafonu. Skat. I lapp. 1. lpp. virs teksta pierakstīts: 15) Lasīju avīzēs, ka Pēterburgas apgabala tiesā esot izmēģināts vai pat ievests aparāts, kurš pats uzraksta liecinieku izteikumus, savienojumus no fonogrāfa un rakst. mašīnas, t. s. diktafons. Iepazīsties ar to, vai tiešām var uzrakstīt runu, un cik maksā un kur dabūjams? vai arī še ārzemēs un kur? Tu man ļoti pakalposi, kad atrakstīsi par to. Sveiks, mīļais draugs. 5. lpp. malā pierakstīts: Paliec sveiks, mīļais draugs. Vai arī atpūties drusku Slokā? Sveiks. 417. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 26. oktobrī Manu mīļo sirdsdziļumiņ, vai Tu tiešām, sirdspamatiņ, būsi nopietni apslimis? Negribētos jau neko uztraucošu domāt, bet bailes taču, un tad katra maza lieta izliekas liela. Vai nu ir tikai vilciena vaina, kā jau bieži, jeb vai kas nopietnāks: neatnāca šodien Tava kartiņa. Bet nedomāšu, strādāšu. Šodien nerakstu lugu, bet sāku prospektu Gulbim. Atnāca no Zeltiņa jau jaunā Univ[ersālā] Bibliotēka, - ir ļoti smuka, tikai priekš Tevis par mazu burti. Rīt aizsūtīšu Tev, un dod tad arī Mārtiņam; viņš nupat kartī pēc tiem pieprasa. Gulbis raksta ļoti mīlīgi. Esot jau noņemti 300 eksemplāri, kad vēl nebija lāga iznākušas grāmatiņas. - Šodien mums ir saule, un saimniece saka, kas varot būt Romā labāks. Tikai dārgums. Nepaliec slima, mīļais zelta ziediņš. Aizsūtīšu Tev neļķīti. Lido, mīļiniņ, lido. 418. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1911. gada 27. oktobrī Manu mīļo veco Matīs, būs jau tik pārpratumi vien bijuši no abām pusēm, un mēs diemžēl tik ilgi nesatikušies! Tu saki, ka turējis mani par dusmīgu, un es to pašu domāju, ja nu ne taisni no Tevis, - jo Tu cilvēks kā sirds dvēsele un es Tevi sen pazīstu -, tad taisni no Tavas avīzes. Tur apm. vasaras vidū piepeši uzpūta tāds pretīgs vējš no labās puses (kas ķēra bez visa cita arī mani personiski Akuratera rakstos par teātri), ka es nodomāju, nu būs notikusi nopietna frontes maiņa. Beigās dabūja savu dalu pat A. B. Bet tad sāka atkal iet vecās sliedēs, un nu vēl atnāca Tava mīļā sirsnīgā vēstule, tagad viss atkal pa vecam un labi. Laikam tā pārmaiņa būs izskaidrojama ar to, ka Tu biji izbraucis atvaļinājumā. No manas un A[spazijas] puses nekā cita nau, kā viena veca sirsnība un draudzība, un tāda arī paliks, kamēr vien Tu pats būsi tas pats vecais. - Ar J. J. ir tā, ka par to kombināciju ar s[ociāl]d[emokrātiju] es nekā nezinu; vai nu nebūs iznākusi, kā viņi domāja, vai būs atraduši mani par daudz ievilkušos mākslā. Aktīvu dalību es nekur neņemu jau kopš daudziem gadiem. Bet J. J. sirsnīgo smalkjūtību un taktu es kopš sen esmu sajutis kā lielāko draudzības un cerības zīmi pret mani, un ar to pat es viņam atbildu, lai uzskati kur un kā šķirtos. Vienu. sevišķu smalkumu gadījumu es viņam nekad neaizmirsīšu. Man daudz būtu ko teikt, bet nau laika. - Tev, mīļo Matīs, jāzin, ka pašulaik taisos pabeigt savu «Ind. un Ār.», esmu V cēl-ā, esmu lielā uztraukumā un steigā, tādēļ arī tik karts. Pēc 2 nedēļām ceru visu beigt. Asp. ir sanatorijā jau kopš mēneša; jūtas daudz labāk, bet būs vēl jāpaliek kādi Z mēneši. Strādā pie dz. krājuma. Pēc lugas beigšanas man ar būs turpat jāiet. I cēl. šodien nosūtīju drukai un teātrim. - Tavu naudas sūtījumu saņēmu nupat, ar lielo paldies. - Kā gan Tev pašam iet? Vai kundze vesela? un mazie? Turies pie labas veselības un esi tas pats vecais tam pašam vecajam Jānim. Pirmās atklātnes malā pierakstīts: Šis ir mūsu ciems. Otrās atklātnes malā pierakstīts: Šī ir mūsu baznīca, tepat pie mājas. 419. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 27. oktobrī Manu mīļo sirdsmieriņ, atnāca abas Tavas kartiņas reizē. Laikam viena rakstīta no rītus, tās tad pienāk tikai nākošā rītā, tikpat ātri kā tās, kas vakarā rakstītas. No rītus nau vērts iemest, es arī to vairs nedaru. Nosūtīju Tev vakar grāmatas, tās apskatīsi un dosi Mārtiņam palasīt. Nupat aizsūtīju Tev 4 neļķes ziediņus, piektais, pats vecākais, palika, gaidot visjaunāko paaudzi. - Nosūtīju arī I cēl. Gulbim un teātrim. Strīpoju tikai teātrim. Tomēr caurlūkošana aizņēma 4 stundas; tas ir briesmu darbs. Ar braucienu es arī pazaudēju 4 dienas un nu vēl ar nosūtīšanu Gulbim atkal dienu. Bez tam gaida pulks ļoti steidzamu vēstuļu. Šodien cēlos p. 6 no rītus. - Labi, ka Tu, sirdspūkiņ, esi atkal uz kājiņām, tām noskrietām, pateicoties lasim. - Sūti arī Āronam kādu dzejoli. Tu saki, ka jārēķinās ar lielākiem faktoriem: top jau darīts, tie faktori septembri bija jau 600 fr[anku] lieli un oktobri 900 fr. Kur nu vēl Roma. Tā, sirdsiniņ, bet nu kopies un strādā, gan ies. Lido. 420. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 28. oktobrī Manu mīļo zelta [dieniņ?], turies, turies, sirdsiniņ, netopi atkal vājš, taisi, ka Tavs darbs, Tava skaistā dvēselīte var tikt gatava. Nosūtu nupat visas Tavas mantiņas, kā vēlējies: pūra lādīte maksā 7 fr[ankus] 20 s[antīmus]. Nupat esmu pastā, pārskrēju no pilsētas, nopirku miedziņu pie Soldati, lika sveicināt. Guli, mīļo dārgumiņ, un topi stipra un spirgta. Kad neiet Tev labi, kaut cik necik, raksti tūliņ. Kad kas vajdzīgs, raksti tūliņ. Es strādāju dūšīgi vien, V cēliens jau ir līdz pusei gatavs, par trim dienām viss, ja negadās kāds traucējums, kāda iešana kaut kur. Tavas kartiņas še man nau līdzi un tādēļ nevaru atbildēt uz jautājumiem; kas tur varbūt bij. Rakstīšu rīt, darīšu visu, tikai topi atkal vesela un spirgta, mīļumiņ, labumiņ, sirdsiniņ, lido! Še iekšā ir pūra atslēgas un veronāls. Vakar aizsūtīju 4 neļķes, vai nebij novītušas? Ieliec ūdenī, savā smukajā vāzē. Lido. 421. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 30. oktobrī Sirds mīlumiņ, kad Tu par tām neļķītēm priecājies, tad jau pūra lāde būs vēl vairāk pa prātam. Sakrauj tur visas vecās pieminas iekšā un tās ilūzijas, par kurām, es gan neesmu skaidrībā, jo es domāju, ka visu var dabūt, ko grib. Šo nakti Tu jau būsi arī labi izgulējusies, jo pulverim līdz ar sveicienu no Soldati vajdzēja jau šorīt pienākt. Neiet labi jokošana, varbūt Tu taču vēl pate neej uz labo. Atraksti, vai visu labi saņēmi: lādi, atslēgu un pulveri. Jā - vai aizmaksāji F[arbšteinei] par manām 2 dienām? un iedevi meitai? - Es šodien nestrādāju, bet rīt atkal. - Vai tās Gulbja grāmatas nodevi Mārtiņam? viņš prasīja. - Ziņu man nau jaunu. «Vaideloti» uzved J. teātris. Turies, mans mazais labumiņš. Lido. 422. ASPAZIJAI Kastanolā 1911. gadā, ap 31. oktobri Mīļo sirdspilnumiņ, šodien, kā jau pirmdien, nau Tavas kartiņas, pa svētdienām laikam iet tik vienreiz pasts. Tu arī manu vakarējo karti laikam dabūsi tikai rīt. - Doriņa sūdzas par Deglavieni, un es domāju gan, ka varētu būt taisnība. Kādēļ tik Doriņa nau no D[eglava] ņēmusi naudu uz mūsu rēķina? Mūsu naudai taču tur vēl vajdzēja būt! Vajadzētu tagad Doriņai aizdot labāk no mūsu naudas, no šenes sūtīt. Tā nelāga izskatās, ka Doriņai no viņa jālien. Nepatīk man gan tā lieta no D., bet vainīga jau tik D-ne, viņš pats par to gan nekā nezina. - Vairāk vēstuļu šodien nebija. Vai aizsūtīji Šteinam? Es gribu sūtīt un lamāt, ka nau aizrādījis uz manu kopotu tulkojumu iznākšanu. - Vai sāki jau atkal strādāt? Kā būs ar beigšana, vai spēsi vēl šonedēļ? Es gribu pēc pāris dienām beigt, tad nāk vēl norakstīšana. Kad Tu beigsi, tad es varēšu atkal pie Tevis aizbraukt; agrāk ne! Vai Ivanova pārrakstīto neesi vē1 izlasījusi? Nepūlies ar to, nekavējies savā darbā; man jau paliek aizvien vēl tā izeja, ka es sūtu prom tikai cauri izskatītu un nestrīpotu, t. i., nepārstrādātu. Kad jau I c[ēliens] tā gāja, var arī citi. Strādā tik savu un kopies, sirdsdārgumiņ, lido. 423. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 31. oktobrī Mīļo zelta asniņ, dabūju abas mijās kartiņas reizē, kā jau pēc svētdienas; nu tik mēs saprotam, ka te pasts vainīgs un nau ko uztraukties. Labi, ka viss Tev rokā nācis: pūrlāde un veronāls, mums, krieviem, savādi, ka neapdrošināts un tomēr aiziet. - Pie tā veronāla tas vecais Soldati palīgs taisīja ļoti blēdīgu ģīmi, kad piebēra klāt kādu nevainīgu cukuriņu: lai kā - lētāks un derīgāks taču ir nekā Cīrihas zāles. - Kā es visu paspējot: slims būt un darbu darīt, un sūtījumus sūtīt (šis pēdējais man tas grūtākais), to es Tev varu pateikt, bet rakstītu Tu tik labi nesapratīsi, varbūt pat pārpratīsi. Gan jau, kad būs li. - Pārrakstījumu es dabūju; dikti priecājos, ka Tev patīk. - Ķīnietis šauj revolūciju, bet lodes no koka, tikai nokrāsotas melnas kā dzelzs, un revolūcija viņu drīz izkaus. Itālietis ir jau izkauts un dikti dusmīgs, ka turks neļaujas brutta bestia, grosso porco biancho. - Biruta Mirdzu nau dabūjusi, tikai vienu reizi Rūtiņu. - Zvirbuļi prasa daudz vairāk ēsmas, un tikai kafejā mērcētu, vajagot šiem tikt tik lieliem kā Cīrikas pigioni. Lido, sirdsiniņ, lido. 424. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 1. novembrī Iniņ, sirsniņ, draudziņ, turies, dārgumiņ, esi stipra! Kad Tev grib pa ripot Tavs sapnis ko briesmīgu, sagatavojies, apdomā visu. Varbūt ir iespējams Tev braukt? varbūt Tev dvēslei vajdzīgs un Tu bez tā nevari dzīvot. Priekš manis būtu briesmīgi, ka Tu dodies briesmās, bet, kad Tev vajdzīgs, tad var visu nest. Tikai apdomā stipri. Vēl tu neesi vesela. Ir briesmas, kad kas kaitētu tik skaistam cilvēkam kā Tu. Man kauns teikt Tev pašai par Tavu lielumu un skaistumu. - Tu esi laimīga, Tu nekaunies man to teikt - bet, kad briesmas draud, tad jāsaka viss, arī patiesība, - Vai Tu nevari likt Doriņai braukt? Es zinu, tas nau tas, mamiņa arī gribēja ar Tevi vēl par daudz ko par sevi izrunāties, savu dzīvi noslēgt, - bet Tev taču būs mierīgāka sirds. Vai nevar telegrafēt Lilijai? Tā apraudzīs un būs klāt, un pazinos; būs taču zināms cilvēks. Manu mīļo sirdsdraudziņ, turies, Tu vari būt stipra lielos brīžos, varbūt, taisni tagad nāk. Paziņo man, ko Tu nodomā darīt; runā, Tev būs vieglāk, manu dārgumiņ, lido. Atklātnes malā pierakstīts: Nēģis esot tiešām Rīgā pārbraucis, un, kad viņam ies labi, tad Tev arī nau ko baidīties. Drīz dzirdēs. Lido, iniņ. 425. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 2. novembrī Mīļo sirds labumiņ, no šodienas kartiņas redzu, ka Tu esi stipra bijusi un man nau ko uztraukties. Vienīgais padoms, ko Tu gan varētu mēģināt, aizrakstīt, lai Lilija brauc mamiņu apraudzīt. No Doriņas vēstules nebūt nau redzams, ka mamiņas vairs nebūtu! Un visai Tavai stiprai ticībai uz gaišiem sapņiem es tomēr varu stādīt pretī atzītu drukātu autoritāti - lielo ēģiptiešu sapņu grāmatu. Tur par šo lietu teikts tā: redzēt mirstam citus - Frohe Kunde, māte - Freund wiedersehen, radus redzēt mirstam - reiche Erbschaft. Ko Tu uz to vari atbildēt? Bet, nopietni runājot, Tu jau esi atradusi labāko zāli - ātru strādāšanu. Kad Tu vēl nopietni ņem dziedēties, tad Tu daudz vieglāk visu pārcietīsi. Domā vienmēr, ka zvirbuļi nekad nemeta ēšanu, pat visnopietnākos dzīves brīžos, un ka Goldstimmehen mira ar kumosu mutē. Ēdot visas bēdas varot vieglāk panest, un ēdot viņi esot iekarojuši visu pasauli. Tikai vajgot dot ēst. Tas nu top darīts. Un tas lasis mazajam pūkiņam būs izpildījis to pašu nolūku, un jauna jau nekā nebij. Es atkal redzēju šorīt, ka Tu biji matus palaidusi kupli vajā un sauci mani uz kādu segu divas reizes. No Dores ir kartiņa. Un no Konrāda. Atkal liela uzvara! Ievēlēts par prezidentu! Cēzaram bij veni, vidi; vici, bij jānāk un jāredz, Konrādam uz vienas vietas tikai vici, viei, vici. Brašs zēns. - Vai veronālu vēl sūtīt? Ārons jau ielicis iekšā, ka Tu esi sanatorijā, un es būšu, un Tev dzejols gatavs. Lido. 426. ASPAZIJAI Lugāno 1911. gada 3. novembrī Manu mīļo sirdsdraudziņ, kā tad Tev nu nedzirdēts mīļā vārds? Teikts viņš cik šo reižu, tik atkārtot es nevaru, man liekas no tā zaudējam. Te es neesmu tik laimīgs kā Tu. Bet nu labi i tā, tai nelaimei ar gaidāmo mamiņas ziņu bijis viens labums, ka Tu nu dzirdēji. - Ar darbu nebūt neesmu vēl gatavs ticis, jo man jau vēl daudz jāpārraksta, un tas būs briesmīgākais. Nu izrādās, ka arī IV un V cēl. ir daudz par gari un ar III c. būs tas pats. Bet nemaz negribas vairs strādāt. - Paklaus Tu jel maz daterienei un sāc arī ārstēties, cik tad Tev vairs laika ir līdz braukšanai. - Aizraksti Vagulenei karti, ka nevari pie viņas aiziet, aderese ir: Pansion Neptun. - Tev sliktāk pārrakstīts tādēļ, ka dzejas grūtāk pārrakstīt un Tev arī rokraksts nesalasāms. Lietojams taču būs pārrakstījums. - Sirdspūķiņ. lido. 427. R. NANOVAM Kastaņolā 1911. gada 3. novembrī Dārgo biedri, nosūtīju Jums šodien V cēlienu, bet, tā kā pasts gāja prom ļoti aši, tad nepaspēju apdrošināt. Esat tik laipni un atrakstāt tūliņ pēc šīs kartes saņemšanas, vai rokraksts Jums pareizi pienācis? Es uztraucos un dusmojos, ka man tik neveikli izgadījies. Pēc 2-3 dienām izsūtīšu Jums atkal apm. tikpat daudz (IV c.), vēl pēc 2 d. atkal, bet II cēl. būs apm. divreiz tik garš, dabūsat laikam ne agrāk par 10. nov. Vai tad par nedēļu pēc tam paspētu to norakstīt? Daudz mīļu sveicienu Jums un Eka[m] - laikam ir vēl tur? - no Jūsu [paraksts]. 428. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 4. novembrī Mīļo zelta sirsniņ, iešu līdz ar šo uz Lugānu, jo Tu pieprasi tūlīt veronālu. Bet šo tad nu neber vairs podiņā, man nenākas viegli viņu sagādāt, ko jāiet uz pilsētu, kas nozīmē dienu zaudēt. Bet tagad, kur pašlaik taisos beigt darbu, par ko Tev jau rakstīju, man katra diena dārga. Atraušana no darba mani dara nervozu un var noņemt vairākas dienas, varbūt es pavisam tad nebeidzu. Ja Tev iespējams, tad saudzi mani, vismaz šo brīdi, kādu nedēļu. - Tu vienu manu karti nebiji dabūjusi, vai nu ir ieradusies tā karte? - Mārtiņš ir lāga vīrs, bet viņa raudāšana neko nepierāda par lugas labumu, jo resni cilvēki labprāt raud, tas viņiem palīdz gremot. - Hermans uzņēmis paskaidrojumu ar Akurateru, Skalbi un Jaunsudrabiņu, ka tie atsakās no «Dz[imtenes] V[ēstneša]», tas esot palicis par bulvārlapu. Aizrādījums, ka mana luga pienākusi, «D[ienas] L[apā]» nau. «Dzīve» pārdrukā no «Dz. V.» ziņojumu par mūsu veselību. - Kad es braukšu, es paziņošu, bet palmi es nevedīšu; sūtīšu vēlāk ar citām mantām kā preci. - Savu plānu par laika pavadīšanu līdz februārim Tu vari viegli izstrādāt. Lido. Atklātnes malā pierakstīts: Šodien (Carlo Borromeo) slēgtas pat aptiekas; tātad veronālu nedabūju, bet jāiet rīt otru reizi. Lido. 429. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 5. novembrī Manu mīļo sirdsiniņ, ar veronāli man laimējās, šorīt saimniece gāja uz Lugānu, nopirka, un man diena palika nezudusi. Es dikti nostrādājies un nokreņķējies, tādēļ katrs traucējums mani sarausta. - Nu nenāk ziņas ne no drukātavas un Gulbja, ne no teātra par I cēl. saņemšanu. Rakstu šodien abiem, kas mani atkal traucē. Ļoti var būt, ka mašīnas rakstu pasta policija ieskata par neatļautu rakstu izplatīšanu un ņēmusi nu abus eksemplārus izpētīt. Varbūt pat telegrafēšu. Vajdzēs sūtīt manu rokas rakstīto eksemplāru, bet tad teātris paliek bešā līdz decembrim. - Vaguls ir Cīrihā līdz novembra beigām: Pansion Neptun. Es viņam aizrakstu, ka Tu noiesi tik pēc darba beigām. - Kas tās par drēbēm priekš Genfes? - Bij ļoti labi, ka Miķelsonu nostādīji kā kolēģi, tikai nedomā uz tāļākiem misiones darbiem, nepārspīlē, liec lietām notikt dabiski. - Es gribu darbu beigt ap 10. novembri, bet daudz atkarāsies no ziņām iz Rīgas. Sirdsiniņ, lido. 430. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 7. novembrī Manu mīļo sirdsdziļumiņ, saņēmu Tavu mīļo, mīļo kartiņu, un man tik nu viegli un labi; kad tikai nu Tu atkal neuztrauktos. Vēl jau es turos, kaut gan viss saspīlēts; nelaime bij, ka mums bij tik daudz viesu pašā darba laikā; nervi tika ieraustīti un ietracināti, tin beigās vēl tā slimība, kura neļāva pie galda rakstīt! Nu man divreiz jāstrādā tas pats darbs. Pārlabot vairs nau laika, un es pilnīgi izsamistu, cik darbs sasteigts, nesaskaņotas daļas, izplūdis garumā, ar vārdu sakot, neizdevies. Tāds man nu jālaiž klajā! Jo strīpošana vien daudz nepalīdz, jāpārstrādā. Un Tu vēl saki: liels un skaists! Tad es nezinu nemaz, kur likties. Bet mani mierina Tavi mīlestības vārdi. Tad jau būs viss labi. Vismaz Tavs darbs būs pilnīgi nogatavojies. Manu sirdsiniņ. Lido. Atklātnes malā pierakstīts: Zvirbuļi par daudz ēd. Jāejot karā pret turkiem. Tutti a Tripoli fa . . . 431. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 8. novembrī Manu mīļo sirdsvidutiņ, neuztraucies, iniņ, par sūtījumu uz Rīgu. Man jau ir viens paša norakstīts. Kad atbildēs, ka zudis, sūtīšu to. - Šodien, nupat, nosūtu III cēl., ļoti steidzos uz pastu un ņemu līdzi šo kartiņu Tev. - Saņēmu no Iv[anova] manuskriptu (manu). Tas ir gauži labi, ka nu sāksi pilnu kūri; tā vajdzēja jau agrāk, vai nu vienu, vai otru, darbu vai kūri, abi traucē. - Labi jau būtu, kad Tu varētu arī izlasīt vēl tos pārējos cēlienus un strīpot, bet Tu būsi pārāk noguris no sava darba. Man vēl paliek sakārtojams priekš Iv. II cēl., tad es arī varu braukt. Jo visu pārlasīt es varu arī pie Tevis. Atraksti nu, kādas mantiņas lai vedu Tev līdz, kad braucu. Lido, iniņ, lido. 432. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 9. novembrī Manu mīļo sirds pumiņ, Tu nu esi laimīgi nobeigusi savu darbu. Sūti vien Upītim, viņam būs liels prieks. Ko Tu gaidīsi uz manu atbraukšanu? Lai viņš rīkojas ar ātrāku nodrukāšanu. Kad es braukšu, atkarāsies no tā, cik un kādas mantas Tu man uzdosi Tev novest. Atsūti to mantu sarakstu. Man vēl ir darbs pie II cēl. sagatavošanas priekš pārrakstīšanas bet Ivan[ovs] jau nepaspēs tik ātri norakstīt, viņam ir vēl III un V c. - Vai nu jau esi iesākusi pilnu kūri? un kā labi iet? Vai nenogurdina? - Ancei streiks beidzies, paliek turpat, bet ceļa naudu es aizsūtīju. Sirdsiniņ, lido. 433. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. qada 10. novembrī Mīļo sirds labumiņ, tā jau es domāju, ka Tu būsi tagad stipri nogurusi. Pamet to lasīšanu un sūti IV c[ēlienu] šurp; es pats viņu izlasīšu un strīpošu. Tavas grāmatas sūtīšu pa pastu, dzelzceļš jau nejauj necik ņemt līdzi, un, ja sūta kā preci ar vilcienu tad atkal laikam dārgi jāmaksā par klāt piegādāšanu Cīrihā. Tāpat sūtīšu arī citas lietas. Kad braukšu, atkarāsies no Iv[anova], vai viņš II c. var salasīt, jeb vai man tas pirms jāpārraksta. - Vai veco ziemas jaku Tu arī gribi? būs Tev kur likt? vai neatdosi labāk saimniecei? - Še visi Ticino skolotāji streikoja 2 dienas, grib vairāk algas. Lido. 434. R. IVANOVAM Kastanolā 1911. gada 10. novembrī Dārgo biedri, esat tik mīļš, ņemat tūliņ šo pārrakstīt.; pietiek, ka norakstat 100 rindiņu, kur Jums būs darbs 1-2 stundām. Labi būtu, ka Jūs paspētu to izdarīt vēl to pašu dienu, kad saņemat, un arī to pašu dienu vakarā izsūtīt šurp. Steiga tādēļ, ka gribu redzēt, vai pietiek, kad Jums šādi sagatavoju tekstu? jeb vai vajdzēs pārrakstīt man visu pilnīgi. Pēdējā gadījumā es palieku še Lugānā un braucu uz Cīrihu pēc noraksta pabeigšanas. Ja Jūs turpret spējat salasīt bez lielām pūlēm i tā, tad es braucu tūlīt, t. i., svētdien. Atvainojat, dārgo biedri, par steidzināšanu; es pats arī tieku steidzināts no izdevēja. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. 435. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 11. novembrī Manu mīļo nabadziņ, sirdspūkiņ, Tu nu esi galīgi nogurusi no sava darba, kartiņa šodien neatnāca; neraksti arī, kad Tev tinte un spalva galīgi atriebušās, drīz jau es braukšu, pēc kādām 4-5 dienām vai nedēļas, kad būs jāuzraksta II c[ēliens]. Nelasi arī IV c., tas Tevi tāpat nogurdinās, atsūti tik, es izdarīšu pats arī strīpošanu. kad Tu gribi krietni atpūsties, atraksti man un es nebraukšu vēl ilgāk. - Grāmatas sūtīšu Tev vairākās pakās, pa 20 kiliem, tad iznāk lētāk nekā vienā lielā pakā: 100 kl. mazās pakās maksā tikpat, cik 40 kl. vienā pakā. Vairāk tikai darba. Bet tik daudz es taču neuzņemšos, kā Tu man uzliec: iet uz Lugānu pēc kurvjiem. Tev jau pietiek, ka Tu dabū savas mantas, kā es sūtu Tev kafiju, alga viena. - Dabūju no J. teātra atsūtītus 100 r., bet ziņas, vai saņemts I c., vēl nau. Pie mums vakar sāka līt un es iekūru pirmoreiz krāsni. Vai Havelock Ellis nau pie Tevis? neesmu še atradis vēl. Lilija prasa atpakaļ, rakstīšot lielu romānu par «Balt[ās] lilijas savienību». Lido. - Nododu nupat 2 pakas ar grāmatām, pienāks Tev vai nu pirmdien, vai otrdien. Lido, mīļumiņ; bij gan grūti, bet lido. H. S., lido. 436. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 11. novembrī Dārgo biedri, saņēmu nupat Jūsu kartiņu, kur paziņojat, ka V c[ēliens] jau pabeigts un gribat to sūtīt. Es šinīs dienās braucu uz Cīrihu, tātad nesūtat vairs nekā cita, kā vien II c. tās 100 pirmās rindiņas, lai es redzētu, vai Jūs varat orientēties tanī pirmrakstā, jeb vai man tas ir jāpārraksta. Kad būšu saņēmis Jūsu atbildi, tad jā gadījumā braukšu tūliņ uz C[īrihu], bet nē gadījumā palikšu pārrakstīt. Daudz mīļu paldies un sirsnīgas labdienas no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 11. 11. 11. 437. A. LŪKINAI Kastaņolā 1911. gadā, ap 12. novembri Dārgā draudzene! Daudz mīļu paldies par interesi gar manu veselību: sto benissima. Es biju Āronam kā savam vecam draugam aizrakstījis privātu vēstuli, apprasījies, kā viņam un ģimenei iet ar veselību, un pastāstīju arī par E[lzas] sanatorijas iešanu un par savu nodomu arī tur pabūt. Bet es biju aizmirsis, ka Ārons ne vien mans vecais draugs, bet arī vecais schmock, palīgs pie manas «Dienas Lapas», - un avīžnieks atdos par jaunu ziņu savu dvēseli un vairāk. Tā mana veselība ienākusi avīzē. Nostrādājies tagad gan esmu, - pabeidzis, bet vēl darbi pie norakstīšanas - un, vai braukšu uz Romu tūliņ, nezinu vairs, jo tas nogurdinās atkal. izstāde tad man zustu, bet Roma jau paliks vēl otru tūkstoti gadu. Bet kā tad nu klājas Jums, dārgā draudzene? Laikam jūtaties pēc darba vēl vairāk nogurusi nekā es, vismaz spriežot pēc vienas vēstules. Kur gan tūdaļ nāk ar lieliem projektiem, bet tādi ir parasti noguruma ģifts ražojumi. Vispirms; «Apolonu» iesniedzat tūdaļ teātrim! Jums atzinība nu arī no tās puses, kur nebijāt to gaidījusi. Un nu «baltā lilija». Ja Jūs to romānu gribat rakstīt nopietni, tad tur darba vismaz 4-5 gadiem, jo temats ļoti plašs; jālasa ne divas grāmatas, bet divas bibliotēkas, un kur tad vēl Jūsu pašas piedzīvojumi un fabula? [1 nesalasāms vārds] u. t. t. apmierinājies, ka no visa jautājuma ņem tik mazu daļu, kuru pārzin. Romāns Jums tas būs pirmais; derētu vingrināšanās dēļ iesākt ar ko mazāku. - Nu par pašu ideju. Vai tā Jums ir skaidra? Jūs gribat iznīcināt prostitūciju par labu laulībai, un līdzeklis būtu sieviešu savienības visplašākā mērā un arī visasākā līdz siev. ģenerālstreikam un teroram; reizā tā arī būtu cīņa pret vīrieti. - Prost[itūcijas] jautājums nav ētisks vien, un viņš atrisināsies citādi, nekā Jūs laikam domājat un vispār prost-as apkarotāji. Bet skatoties no Jūsu, kā vīriešu apkarotājas, stāvokļa, jāsaka, ka laulība, par kuru Jūs uzstājaties, ir vīriešu ierīkots institūts, sakarā ar privātīpašumu, un [tālākā teksta trūkst]. 438. A. DEGLAVAM Cīrihē 1911. gadā, ap 17. novembri Mīļo zelta brālīt, sāku drusku elpu atgūt, jālasa gan vēl korektūras un jādara citi sīki darbi, un briesmīga darba negriba, bet Tev jāaizraksta maza smuka kartiņa. Cik skaists Tavs lielais romāns! Esmu tik šur tur pa drusciņai lasījis, kad lasīšu vairāk pa atpūtas laiku, tad viņš man liksies vēl vairāk skaists. Tas būs mūsu lielākais romāns. par Rīgas dzīvi nevaru Tev nekā teikt, ne prasīt; nezinu nekā, kas taisni mani nerauj aiz rokas. Atraksti Tu man ko par viņu; pēc nedēļām 2-4 būšu laikam brīvs, ja nelikšos taisni gultā. Elzai atkal uz labo pusi. Vai Tu raksti jau II daļu? Esi mīļi sveicināts un skūpstīts līdz ar Emiņu. Sveiks! Ielieku taču kuvērā, jo smukas kartiņas paņem pastā labprāt. 439. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1911. gadā, ap 17. novembri Manu mīļo, labo, rakstu no Cīrihes, kur atbraucu apciemot Asp[aziju] sanatorijā. Viņa te jau drīz divi mēneši; iet uz labo pusi, bet paliks vēl kādu mēnesi. - Savu darbu esmu. jau kopš divām nedējām pabeidzis un jau 27./14. oktobrī nosūtīju I cēlienu Jaunajam teātrim uz Ž. Pērkoņa vārdu. Bet nu nekādas atbildes par saņemšanu nedabonu; rakstīju arī P., lai dod drīzāku atbildi, bet arī uz to nau nekādas ziņas. Aizdomas man ir tādas; ka raksts varētu būt ticis aizturēts tādēļ, ka bij rakstīts ar mašīnu un otrs novilkums bij reizē sūtīts uz drukātavu, kur grib izdot lugu grāmatā. Šīs aizdomas ziņoju arī P. k[ungam], un viņam nācās ātrāk atbildēt; arī ar telegrammu neiznāk nemaz tik dārgi, jo adrese tikai: Castagnola, Suisse un vārds. Tekstam būtu pieticis ar jā vai nē, tātad 4 vārdi, apmēram 1 rublis. Man ātrāk vajga zināt, lai varētu vajdzības gadījumā pārrakstīt ar roku, kas aizņem daudz laika. Sagumdi nu Tu, mīļo, Vili un citus valdes vīrus, lai ātrāk to lietu nokārto. - Viens tik tur ir ašs un kustīgs cilvēks, tas ir draugs Kr[eplins], no kura saņēmu naudu. Še klāt arī kvīts: - Kā būs ar «Ug. u. N.»? vai neuzvedīsat vairs, jeb vai nākamā pusgadā? Un kur iemeslis? Kora trūkums? Bet kāpēc kori nealgo, kā vecā teātrī? Jeb vai trūka Mierlauka? Ja nu uzved «U. u. N.» nākamo pusgadu, t. i., pēc 1. janvāra, kad tad domā uzvest «Ind. un Āriju»? Abus reizē? Bet viņi stāvēs ceļā viens otram, par daudz dažāda rakstura lugas: «Ug. u. N.» kaitēs jaunajai. Tad vajdzās jauno atlikt uz veselu. gadu, nākamo sezonu. Jeb vai «Ug. u. N.» uz nāk. rudens sezonu. Patīkama man nau neviena kombinācija, un kur tad liksim vēl trešo lugu? es Tev reiz rakstīju, ka man vairākas ir pusgatavas un var drīz tikt nobeigtas, ja apstākļi labi. - Ar dramaturgiem labi izdarījāt, Zv. ir mūsu cilvēks, un tik daudz vismaz viņš arī pratīs, cik tie dzejnieki, kuri visiem virzieniem spēj piemēroties par pietiekošu maksu. Es arī priecājos, ka nu ir atkal Vilis Rīgā un jauns spirgts sabiedrisks darbinieks. Bet vislielākais prieks, ka Tu esi pats atkal uz kājām, turies, mīļais. - Es pats stipri nostrādājos, steigdamies ar lugu; nevienam nerakstīju, tikai strādāju, un nu tagad tāds traucēklis. Es gribu arī atpūsties un iešu drīz arī tanī sanatorijā, kur Aspazija. Paliec vesels, mīļais, labais, sveicini visus draugus un esi pats skūpstīts un sveicināts. 440. Ā. GULBIM Cīrihē 1911. gada 19. novembrī Mīļais, labais draugs, saņēmu Tavu vēstuli un korektūru ar novēlojumiem, jo pašu laik esmu atbraucis uz Cīrihu apraudzīt A[spaziju]. Viņa jūtas daudz labāki. «Ind. Ār.» ir ļoti skaisti nodrukāts, vēl skaistāk gandrīz nekā kopotie tulkojumi: burti labāki un skaidri, iekārtojums ļoti glīts, ar labu mākslas apdomu un gaumi izdarīts, uz to drukātavu var Tev gratulēt. Un Tev esmu sirsnīgi pateicīgs par visu to glītumu un sagādāšanu; cik redzu, tad skaistāka izdevuma kā kop. tulk[ojumi] un šis, lugas, man nau bijis. - Drukātavai rakstīšu un sūtīšu visu vajadzīgo, ja drusku novēloju šur tur, tad atvaino mani ar lielo nogurumu; es arī decembrī palikšu šinī sanatorijā, lai tiktu atkal uz kājām. Žēl, ka Tev tik maz laika, ka nedabon nemaz atpūsties un labi izdziedināties. Tādi labi un cēli cilvēki kā Tu būtu taisni taupāmi. Tava labā sirds parādījās atkal, aizstāvot rakstniekus; kā Tev to lai ņemtu ļaunā, kas tik labi domāts? - Par maniem tāļākiem plāniem tagad nerunāšu, jo man vajdzīgs tikai viens: atpūta. Tikai sanatorija maksā lielu naudu, un tad man ir patīkami dzirdēt, ka Tu taisies man atkal sūtīt honorāru. - Par diktafonu paziņo, kad ko saklausīsi. Turies tik pats veselībā, gādā, ka paliec vienmēr pilnā sparā, jo darba Tev daudz priekš mūsu tautas. Paliec sveiks, mīļais draugs! Tavs [paraksts]. 441. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 21. novembrī Mīļo sirds labumiņ, izbraucu cauri visiem lietiem un sniegiem un esmu atkal saulītē, kaut arī vakarā. Tev, nabadziņam, būs kājiņas salijušas; pārnāksi, gan jau būs labi, jo jums atkal ir siltās krāsnis. Šonakt ar veronālu būsi gan izgulējusies, nu jau Tu vispār ātrāk atspirgsi, kad nebūs uztraukumu. Es eju drīz gulēt; jūtos arī noguris no ceļa. Foreli Tev aizsūtu, neaizmirsti viņu un Havelocku sūtīt tālāk Lilijai. Daktera kundzei noprasi, kā izgāja ar Frauen Zeitunga dibināšanu; es aizmirsu paprasīt. Kopies nu, mīļo sirdspumiņ, un atpūties labi. Lido. 442. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 22. novembrī Manu mīļo, mīļo sirds dvašumiņ, saņēmu jau Tavu pirmo kartiņu ar visiem zvirbuļu sveicieniem. Nodevu visu saviem morosini līdz ar daudz maizes; esot gluži izbadējušies, bērni pa zemes trīci nokrituši no jumta, un nu vajgot visu dot viņiem, ko mēs sev noknapinot no barības vielām. Liek tagad man nemaz neēst, tikai strādāt; paši izaugšot tik lieli kā Tavi pigioni. - Nosūtīju Tev Foreli. Bet atsūti Tu man Upīša vēstuli, kuru atstāju Tev lasīt; man uz viņu jāraksta atbilde. Tāpat atsūti manu rokas rakstīto eksemplāru no V cēl.; mašīnas eksemplāru vari ilgāk paturēt. - Ivanovam aizsūtīšu II cēl. beigas; ir pie manis. - Upīts atsūtīja 130 frankus. - Teātrs pieprasīja, kad izsūtīšu lugu; bet vēstulē atkal raksta, ka šo sezonu laikam nevarēs vairs uzvest. Lido, mīļais pūkumiņš, lido. Atklātnes malā pierakstīts: Zeltiņš pieprasa pēc «Ziedu klēpja»; tas nozīmē, ka «Saul. stūrīts» ir ļoti labi gājis. Sola maksāt labi. Lido. 443. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 22. novembrī Mīļo biedri, tiešām esmu paņēmis šurp līdz II cēl. beigas. Nosūtu tās tagad Jums. Vai pie Jums nau V cēl. mans rokraksts? Atsūtat man to līdz ar II cēlienu. - Melngailim aizrakstīju jau rekomendāciju priekš Baloža. Lai tikai Balodis pats nu aizraksta viņam: adrese tikai: vārds un Ташкенть. Tāpat aizrakstīšu Upītim Bakū, jo man tūlīt viņam jāraksta veikala darīšanās. Upīts pats nupat man rakstīja un piemin arī Balodi. Daudz mīļu sveicienu! [Paraksts.] 444. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 22. novembrī Daudz mīļu labdienu, un še būs II c[ēliena] beigas. Vai pie Jums nau V cēl. mans rokas raksts? Nevaru to atrast; pameklējat savos papīros, var būt būs tur palicis, un tad atsūtat man. Tāpat atsūtat līdzi II cēl. rokas rakstu. Sveiki! 445. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 23. novembrī Manu zelta iniņ, pampūkiņ, nau jau man arī te vairs saules; visu nakti un šo dienu līst un bārgs pērkons ar blitzing un speršanu. Zvirbuļi nenāk ārā, ēdiens stāv, lascia stare, tikai ciao Taviem zvirbuļiem un atkal atpakaļ jumtā. Es daru tāpat. Vakar biju pie fotogrāfa un nosūtīju Tev Foreli un teātrim lugu. Atsūti Upīša vēstuli, lai varu viņam atbildēt. Baloža dēļ jau aizrakstīju Melngailim, un Upītim rakstīšu reizē ar atbildi uz viņa vēstuli. Kad Skub[iķis] vēlas, lai dod viņam rokās ieteikumus, tad norakstīšu arī tos. - Kad esi mīdiņš, neraksti tūliņ Lilijai: viņa gan sapratīs, jo ir labs cilvēks. Tev jau tagad pašai nāk liels grūtums uz to pilnīgo aug]u ēšanu un badošanos. Kad Tu par daudz nenobeidzies pēc tā lielā un skaistā darba. Lido. 446. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 23. novembrī Mīļo biedri, še būs abas ieteikuma vēstules, nosūtat tās Balodim. Bez tam, kā jau vakar rakstīju, tiku sevišķi rakstījis E. Melng[ailim], nu rakstīšu arī Upītim par Balodi. - No manuskripta še būs tikai puse; rīt viss. Nejūtos labi, nevaru strādāt. Daudz sveicienu Jums un Eka[m]; sveicinat tāpat Pavlovsku. Sveiki! 447. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1911. gada 23. novembrī A. c. Upīša-Birznieka kgm Dārgais draugs! Students Baloža kgs meklē stundas vai citu līdzīgu darbu; viņš īsti prot svešas valodas, sevišķi franču. Mīļi lūdzu Jūs būt viņam palīdzīgam; varu viņu uz labāko ieteikt. Sirsnīgus sveicienus no Jūsu J. Raiņa. Castagnola 23. 11. 11. 448. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 24. novembrī Mīļo sirdsdārgumiņ, zelta upīt ar zaļiem krastiem, kā nosapņoji; cik Tu skaistu kartiņu atrakstīji! Tik pat mīļi, kā viņreiz, kad kaunējies, it kā būtu bez apģērba, teikdama visu labu. - Kā ar nodomu gadījās taisni šodien atrast Tavu kalendāru: lija lietus un es iegāju Tavā bijušā istabā uzgaidīt, kamēr saimniece kopj. Tur pie sienas karājās. Aizsūtu ar visām vecām puķītēm un vienu jaunu. - Visi zvirbuļi izbiedēti, pēc zemes trīces esot debesu trīce: divas naktis un vienu dienu pērkoņi, zibeņi un lieti. Katrs savā pažobelē, visiem reimatisms, knābju un zobu sāpes, kur te Diamant-Kehis lai liekas, dabūs rīkles sāpes. - No visiem labiem vārdiņiem siltākais ir siltās kurpes; domāju gan braukt uz Romu, bet nu būs pirms jāparauga kurpes. Fotogrāfiju nau vēl. - Vai Tev ar to veģetārību neiet par daudz grūti? Viņas augļi vienmuļīgi, nopērc vīnogas. Vai neaizsūtīt Tev zaftes 2 podiņus? Nopērc pārmaiņai arī medu. Mīļo sirdslabumiņ, lido, lido. 449. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 25. novembrī Mīļo sirdssiltumiņ, mana sāpošā galviņa, nepārpūlies vēstulēm, varbūt tās Tev padarīja migreni? Šodien spīd pie manis atkal saulīte un aizsūtīju to pie Tevis, Tev tagad vairāk vajga. Tavus sūtījumus visus saņēmu, un te būs mana fotogrāfija; šodien briesmīgi saņēmos aizgāju uz Lugānu likt taisīt vēl citu. - Kad vakar šo saņēmu, tad gan dikti sabijos. Tev taisnība, es laikam gan esmu ļoti naivs: es nemaz nezināju, ka esmu jau tik vecs, vakar tad man piepeši atvērās acis, un es sapratu Tevi un to, ko Tu zināji jau priekš šiem diviem nelaimīgajiem gadiem. Kā tas nācis tik piepeši, es arī zinu. Tas nabaga ziediņš bij agrāk sūtīts, uzlūko to tagad kā ilūziju sveicienu. Tagad es saprotu arī, kādēļ Tu tā uzsvēri mākslu pret personu. Es gribēju labu vārdiņu personai, Tu to devi mākslai. Tiktāl taisnība, ka nu atliek tik uzbūvēt no sevis mākslīgu personu, bet arī šo es taču ieskatīšu par mākslas darītāju. Tikai viņai nebūs vairs dzīvas personas priekšrocības. Labi, es būvēšu arī tādu; redzēs, kas iznāks. Ich hab' mein Sach auf nichts gestellt. Varbūt tas ir labs iesākums. Visādā ziņā, mīļo sirdsiniņ, es Tev vairs nedarīšu tā pāri, kā agrāk. Jau tas Siliņa piemērs mani stipri sagrāba, vēlāk tas pats ar Tevi, - to es neaizmirsīšu. Man vajga tikt skaidrībā, tad iet. Varbūt tur tā jaunā pasaule, ko es tik sen meklēju? Varbūt pie viņas jāiet caur krīzi? vai tiek tai pāri, vai nē, alga viena. - Mīļo sirdsziediņ, atkopies tikai Tu. Atraksti, vai iesāki jau bada kūri? Kā viņa dara? vai no tās varbūt galvas sāpes? vai veicina noliesēšanu, ar caureju? Vai garīgi nejūties deprimēta? Doriņas vēstule tagad Tevi būs apmierinājusi mamiņas dēļ; taču vienas rūpes mazāk, un Tavs darbs tik skaists - Te pielieku vēstuli Jansonam, viņš atsūtījis grāmatiņu ar ierakstītu dāvājumu. Izsaki savas domas, jo negribu bez Tavas ziņas tā rakstīt; tas ir solis uz izlīgšanu. Atsūti tad vēstuli atpakaļ. - Nu, mīļo zelta iniņ, sirds mīļumiņ, Tu man daudz mīļāks liecies tagad, lido, sirdsziediņ, lido! 450. R. IVANOVAM Kastaņolā 1911. gada 25. novembrī Mīļo biedri, daudz paldies par Jūsu rūpēm manu grāmatu dēļ. Ierīkošos tagad vislabāk tā, ka atstāšu šimbrīžam pie šenes saimnieces. Katalogs jātaisa tā kā tā, tikai es ar savu neveselību lāga netieku ne pie kā. Paldies arī par avīžu izgriezumiem. Ka partija taisa līdzi Kleista rummeli, tas man nepatīk, vai tad materiālisti neredz, ka viss tracis ir sarīkots taisni uz Kleista jubileju, kad daudzi tirgotāji izdevuši Kleista grāmatas, kurām nu vajga reklāmas. Kl. pats ir pēdējais reakcionārs, un to cildina sociālisti! Man nepatīk, kad muļķību pārspīlē. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. 451. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 26. novembrī Mīļo mīļumiņ, sirdsspožumiņ, visi zvirbuļi taisās braukt uz Sommerfroh, esot sadzirdējuši, ka esot slima Winterlied, ka nedodot ēst; prasa dubultporcijas, visi skriešot pilniem knābjiem, kuram maizes drupatiņa, kuram vēlīns tārps, kuram salātu lapiņa. [1 nesalasāms vārds] varot ceļā rādīt, bet, ja nevarot skriet, atradīšot arī tā, jo to Sommerfroh dziedāšanu katrs pazīstot, tā par daudz skaista. Tad nu tiek visi baroti uz nebēdu, kad tik nu nesakaujas priekš laika; ir jau tagad desmit gabali un dikti krāmējas. Man ar krāmēšanos vēl neiet, tā jau arī ir tik briesmīga lieta, ka es nezinu, kā paspēšu. No Romas braukšanas tagad arī nekas neiznāks; jāatpūšas, kad tik nenāktu atkal tās kaulu sāpes, jo bieži līst. Bet lai nu kā, kad tik Tu, mīļo nabadziņ, tiktu ātrāk pāri par slimības krīzi. Vai jau iesākta tā novājināšanas kūre? Ar visu slimību Tu tik li runā; kad nu dabūsi netraucēti pārlaist to kūru, tad jau gan drīz atkal tiksi pie spēka. Es tagad visu darīšu, lai Tevi netraucētu, mīļo sirdsdieniņ, sirdsdārgumiņ, lido. 452. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 27. novembrī Es esmu lielākais no mums. Vai man ir pienākums sevi iznīcināt par labu mazākam? Vai tam mazākam būs ar to līdzēts, ka lielākais pazemosies un kalpos viņam visu nākoša mūžu? Vai viņš taps lielāks jeb vai vēl mazāks? Piekāpties es varu visās vietās un visur upurēties, bet vai lielajam ir jāatsakās no sava lieluma? Vai pazemošanās ir vajadzīga priekš lieluma, lai taptu lielāks? «Gribu būt liela izaugusi», - caur mani izaugusi, kad jūtas stipra diezgan, pasaka, Tu mani esi apvainojis, kalpo man vai ej projām. Tā saka bērni uz vecākiem, nākošā paaudze ir lielāka un viņai tomēr jāiet prom un vispārības lieta zaudē, tad iesākas traģika. Izlīdzināšana ir tā, ka katrai jaunai paaudzei ir taisnība, kā jaunai zālei uz Koloseuma, jo viņa ir loceklis dzīves turpinājumā, vecai lielai paaudzei tas mierinājums, ka viņas lielā lieta, krizdama caur mazo pēcnācēju, tomēr reiz celsies līdz ar citu nākamu lielāku paaudzi, jo mazā pēcnācēja ir arī pārejoša un vēl ātrāk pārejoša nekā lielā. 453. ASPAZIJAI Kastaņolā 1911. gada 27. novembrī Esi brīva, laimīga un vesela. Lido. 454. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1911. gada 27. novembrī Manu mīļo Janci! sen jau uz Tevi neesmu tā teicis. Kā par Tevi runāju, Doriņa būs Tev atstāstījusi; kāpēc, Tu arī zini. Bet ar laiku mūsu naids un mīla, un darbi visiem tikuši vienaldzīgi un aizmirsti, tik mums ne, - tik šaurā lokā mēs griežamies; es pats iekš sevis pārdzīvoju krīzi, un tagad atnāk Tava grāmatiņa ar piemiņu par bijušām un nākošām cīņām un par manis neaizmiršanu. Visi pusmūža rūgtuma gadi nau paspējuši arī man likt Tevi aizmirst, - lai tad paši tie gadi top aizmirsti arī no mums. Tikai katrs jauns rūgtums būtu tagad daudz grūtāk nesams par veciem. Es gribu to ievērot, un, kad Tu arī to darītu, tad jau viss varētu vēl tikt labi. Raksti par visu, kā Tu reiz solījies. Es gribu cerēt. Sveiks! Tavs [paraksts]. Castagnola 27. 11. 11. 455. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1911. gada novembra beigās Manu mīļo, dārgo! Rakstu Tev tik vēlu tādēļ, ka visu pēdējo laiku bij man jābraukā šurpu turpu starp Castagnolu un Cīrihu; tagad, piem., rakstu Cīrihā. Bez tam es dikti nostrādājos ap to lugu, un tagad vēl nedrīkstu atpūsties, jālasa korektūras u. t. l. Es jau steidzos ar lugu priekš teātra; nosūtīju viņu par mēnesi agrāk, nekā biju solījis, bet Pērkons par saņemšanu neziņoja pilnas trīs nedēļas. Tagad (nu uz Tavu vēstuli un telegrammu) visa luga ir teātrim (biju steigdamies II cēl. atstājis mājās), bet manas domas tās, ka labāk lugu šo sezonu vairs neuzvest. Ar visu steigšanos viņu varēs sagatavot tikai uz aprīli, kas ir par vēlu; bez tam man nepatiktos arī tāds sasteigts darbs, jo mazāk tādēļ, ka te priekš teātra jauna žanra, vēsturiska luga; arī ne fantastiska kā «Ug. u. N.». Cits iemesls, kā abām lugām «U. N.N un «Indulimn vienā pussezonā kopā nau telpas, kur nāks taču arī vēl citas novitātes. Bet nu dodat tad Kugam rokās, lai viņš jau var laikus sākt strādāt; tāpat dodat režisoram, un nākamu rudeni tad ar «Induli» ir sezona jāiesāk. Es darīju teātrim atvieglinājumu, ka no 7 ainām var dimas dekorācijas netaisīt, pārcelt darbību uz citu vietu; iznāk tik 5 dekorācijas, bez tam var I cēlienā meža dekorāciju vajdzības gadījumā ņemt kādu no vecajām, jo man nau nekas savāds priekš tā rakstīts. protams, ja Jūs spējat naudu netaupīt, tad varat taisīt visas 7 dekorācijas. - Apspriežat un tad ziņo man. - Par citām savām lugām es Tev rakstīju tā, ka man vairākas ir pusgatavā un varu kuru katru no tām ātrāk nobeigt. Kad nu izrādat šo pavasari «Ug. u. N.» un rudeni «Induli», tad uz nāk. pavasari (t. i., 1913.) došu .jaunu. Vai nu dekoratīvu, vai arī vienkāršu, reālu. - No tulkojumiem «Solhauga» ir ļoti mīlīga un idejiska luga pantos, dekoratīva. «Salameas tiesnesis» no Kalderona ir dramatiskāka, ne tik dekoratīva, bet ideja tāda: ka zemnieks (spānietis 16. g. s.) notiesā muižnieku, kurš pavedis viņa meitu. Cenzūra esot to jau reiz aizliegusi, varbūt tagad atlauj. Pieprasīt varat. Satiksme ar strādniekiem gluži draudzīga gan nenodibināsies, bet no valdes puses vajdzētu visu darīt, lai sīkumi nesarūgtina strādniekus. Piem., bij liela netaktība ar biļetēm presei. Es nebūt nedomāju, ka bij kāds jauns nolūks, bet valdei vajdzēja strādnieku jūtas saudzēt. Kad Tu būtu bijis, tādas lietas nebūtu notikušas. Nau labi, kad strādnieku biedrības demonstratīvi atraujas no Sk[atuves] B[iedrīb]as un kad uzbrūk samērā tik mērens orgāns kā «J. L.», kur taču ir [mazenieki?]. Vai pie dažādiem pārpratumiem nau vainīgi elementi no «J[aunās] D[ienas) L[apas]»? varbūt H. Asars, kurš ir lāga cilvēks, bet neprot labi satikt ar ļaudīm? Tu esi priekš tam kā radīts un tad arī Krepl[ins] un tagad Vilis H[ertelis], uz kuru es lieku lielas cerības. Ļoti labi bij, ka saistījāt pie teātra Zvingeviču; tas Jums būs krietns spēks. - Ar «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» un to atbildi tiem 3 rakstniekiem ir tā, ka Asp[azija] no šejienes, t. i., no Cīrihes, bij Āronam rakstījusi savu dzejoļu dēļ un tanī pat privātvēstulē bij arī minējusi par tiem 3 rakstniekiem. Ārons turpret to bij ielicis avīzē it kā oficiālu pretrakstu vai atbildi, kas nebūt nebij domāts. Attiecoties uz pašas lietas saturu vien, jādod Aspazijai taisnība, ka tie 3 rakstnieki: Akuraters, Skalbe un laikam arī Jaunsudrabiņš ir noteikti reakcionāri, uz sīvāko apkarojuši partiju un par rakstnieku pienākumu vienmēr turējuši tikai ubagošanu pie bagātiem buržujiem. Kad Vainovskis uz pēdējo lietu aizrādīja un tie 3 pret to nekā nevarēja iebilst, tad taču to nevar ņemt jaunā Vainovskim un «Dz. Vēstnesim». Visjocīgāk ir, ka taisni šos reakcionārus aizstāvēja tā pate «J. D. L.», kura līdz tam viņus vienmēr bij apkarojusi. Hermanim te atkal parādījās pilnīgs taktstrūkums. «Dz. V.» sev pretī nerunā: jo viņš ir mēreni liberāls, un, kad Jankavs tādā garā tagad raksta, tad «Dz. V.» to var uzņemt. - Kad Aspazija arī drukā savas dzejas «Dz. V.», tad tas izskaidrojams tā, ka viņa taču nekad nau bijusi pēc pārliecības sociāliste, kā, piem., H. Asars arī nē. Aspazijai vispār nau. politiska daba: zem mana iespaida viņa tuvojās manam soc[iālistiskajam] pasauls uzskatam, bet tagad atkal atgriežas atpakaļ pie sava vecā pilsoniskā uzskata, - sarūgtināta diezgan viņa ir. Uz viņu sarūgtinājums spēj darīt iespaidu, kamēr pār mani tam nau nekādas varas, lai arī mans sarūgtinājums būtu daudz lielāks. Mana daba ir citāda. - Avīzēs nupat lasu, ka Teātrs nospriedis uzvest jau martā «Induli»; ja tas Jums iespējams, darat vien. - Ļoti skaisti un man liels gandarījums, ka Jūs gribat atkal uzņemt «Pusideālistu», ar lielu interesi gaidīšu uz A. Bergmaņa mākslas darbu. Labākās sekmes teātrim un Tev, mīļo, dārgo, labu veselību, kuru es taisni tagad protu cienīt, jo šo rakstu sanatorijā un gultā. Bet gan jau tikšu atkal uz kājām labi. Sveiki. Adrese uz kuvera ir tagad manējā. Sveiks. 456. A. BERTOLJO Cīrihē 1911. gada 3. decembrī 3. 12. 11. Godātā kundze! Ar tūkstoš paldies saņēmām Jūsu mīļās vēstules un telegrammas. Tagad manai sievai, pēc nelielas slimības krīzes, ir pavisam labi. Ja Jūs tur atrodat, kam izīrēt abas manas istabas, variet izīrēt. Students, kurš gribēja nākt, nav vēl saņēmis stipendiju no savas pagasta valdes un tagad neatbrauks. Bet trešdien, 6. decembrī pulksten 3 pēc pusdienas, Kastaņolā iebrauks kāds kungs ar savu sievu, lai trīs vai vairāk dienas paliktu Jūsu mājā vienā istabā ar divām gultām. Ja manas istabas ir izīrētas, Jūs varat dot istabu blakus istabiņai ar balkonu. Kungi ir mani paziņas, domstarpību gadījumā maksāšu es. Tagad es nejūtos tik labi, [bet?] izbraukšu jau piektdien. Daudzi sveicieni Jums visiem no mums. Mēs ceram, ka visiem klājas ļoti labi. 457. A. HŪBERAI-ZENNHAUZENAI Cīrihē 1911. gada 9. decembrī 9. 12. 11. Sirsnīgākais paldies par laipni dāvāto grāmatiņu. Skaistie dzejas tēli man visskaistākais sveiciens no dzimtenes. Vēlu sacerētājam vislabāko. Rainis. Adrese uz dažiem mēnešiem. 9. 12. 11. Tālākais teksts vācu valodā: Jūs esat, cienītā draudzene, sevišķa, trausla veida dzejniece. Sevišķi īss un tomēr aptverošs ir izteikums par laipna piedošana visam, taču ne samierināšanās ar ikdienu, tad jau labāk mierīga nomiršana; tas ir gluži brīnišķīgi: liegas skumjas un spēks reizē. To, ka Jums jābūt dzejniecei, man pasacīja pirmais acu uzmetiens Jūsu ilgu pilnajai būtnei, un nu es redzu, ka Jūs savai personībai varat dot arī pilnīgi personīgu izteiksmi. Jūs esat arī māksliniece. Sevišķi īss un tomēr aptverošs ir izteikums par [1 nesalasāms vārds]. To nevarētu būt rakstījis neviens cits. Priestera. noslepkavošana gan šķiet neatbilstam noveles raksturam un noskaņai, bet varbūt tas jo vairāk atbilst Jūsu izmisumam, kas tiecas pēc izlīdzinājuma. Tomēr Jūsu dvēsele kļūs mierīga tikai tad, kad tā atradīs sev pašai piemērotu, lēnprātīgu izeju. Rakstiet stāstus savai mīļotajai māsai, rakstiet sev, brīvus no savas dzīves smaguma. Vai [«Kr.»?] ir publicēts? To vajadzētu. Sirsnīgs paldies par Jūsu dāvināto mīļo piemiņu. Mums visiem klājas labi, un mēs to pilnā mērā novēlam arī Jums. 458. A. GULBIM Cīrihē 1911. gada 11. decembrī Mīļais, dārgais draugs! Tu ar savu skaisto atzinību esi man parādījis lielu mīlestību, kādas man taisni tagad vajga, un to es Tev nekad neaizmirsīšu. Esmu paklausījis Tavam padomam; šo rakstu sanatorijā un gultā; gribēju reiz krietni atpūsties, un man to vajadzēja, bet nejaus man arī šoreiz atpūtu: jāiet A[spaziju] aizstāvēt pret nežēlīgiem uzbrukumiem no Pēterburgas. Lai iet tad arī cīņa, šoreiz jau man pirmo reizi būs īsta cīņa pret tiem intrigantiem, kuri līdz šim uzbruka tikai slepeni, tā ka nevarēja atbildēt; nu es varēšu runāt. Un kad jau tie slepenie uzbrukumi izšķīda, tad tagad, kur man iespēja aizstāvēties, es ceru arī uz panākumiem. Bet pietiks par to, un es ticu, ka Tu būsi manā pusē; pirmā loksne no korektūras nokavējās tik ilgi tādēļ, ka nejutos labi un pārbraucu šurp, Bet tāļākās loksnes es taču gribētu redzēt tādēļ, ka manuskriptā daudz sīku paviršību personu apzīmējumos, vārdi vēl nebij galīgi nolemti dažām personām, piem., I cēl. viens un tas pats bij apzīmēts drīz: Lengvins, drīz: leišu virsaitis, drīz vienkārši: leitis. Tā būs arī II un III c., laikam arī IV. Lai atsūta gan, es galvoju, ka otru dienu pēc saņemšanas katru cēlienu sūtīšu atpakaļ. - Ar lokšņu skaitu ir tā: nezināju, ka formāts lappusei būs tik skaists un mazs; nu iznāk tiešām 12-14 loks[nes], kamēr es rēķināju, visaugstākais, uz 9-10. Es tādēļ drukātavai jau aizrakstīju, ka atsakos no viena skaistuma: personvārdu likšanas virs rindas. Lai liek blakus, nebūs tik skaisti, bet varēs ietaupīt vairākas loksnes. Arī tad vēl būs ļoti skaisti; es Tev esmu ļoti pateicīgs par tik lielu rūpību un upuriem, arī drukātava ir ļoti apzinīga un ar mākslas garšu. Paliec vesels, mans mīļais! Tavs [paraksts]. Adrese: Ziricha, Sanatorium, Dr. Farbstein, Turnerstr. 22. 11. 12. 11. 459. Ž. GRIKMANIM Cīrihē 1911. gada 11. decembrī «J[aunais] Laiks» Biedri redaktor, lūdzu nedrukāt vairs tālāk izvilkumus no manas lugas un atsūtīt man atpakaļ visus tekstus. 460. E. PĪPIŅAM Cīrihē 1911. gada 11. decembrī Pīp[iņam] 11.12.11. Cien kolēģi. Tā kā Jūs vienā personā rediģējat neoficiāli «Domas» un oficiāli «J[auno] D[ienas] L[apu]», tad pēc Jūsu «J. D. L.» nodrukātā nepieklājīgā uzbrukuma Aspazijai man Jūs jālūdz ieskatīt manus iesūtījumus «Domām» par nenotikušiem. Sveiki. 461. D. STUČKAI Cīrihē 1911. gada 11. decembrī 11.12.11. Mīļā Doriņ, vai šis uzbrukums no Pēterburgas ir iznākums mūsu mīļai vēstuļu maiņai un cerībām uz godīgu saprašanos? Jeb vai viss citādi izskaidrojams? Atraksti man par to kādas rindiņas, citādi, man liekas, jāpieņem, ka pirmās domas ir pareizas. Paliec tikpat mīļi sveicināta un skūpstīta kā arvien. [Paraksts.] 462. O. RESNEVICAI-SINJORELLI Cīrihē 1911. gada 13. decembrī 11. 12. 11. Sirsnīgi sveika, cienītā kundze, Jūsu tik latviski skaisto un laipno vēstuli saņēmu vēlu, jo esmu tagad Cīrihā un sanatorijā (Turnerstr. 22, Dr. Farbstein). Tas Jums reizē ir izskaidrojums, kādēļ nespēju. apmeklēt Romas izstādi, manu žēlumu par šo nespēju Jūs bez teikšanas varēsit līdzi just. Bet man atliek viens cerības vārds, kas visu atsver Roma. Pēc dienām trim es ceru taču reiz redzēt Romu. Jūs mani ļoti apmierinājāt teikdama, ka Roma nesabaida ar ārēju imponējošu spožumu, - tā es biju cerējis, jo tāds ir katrs īsts lielums, un tādu es dziļi mīlu. Atļaujat man vēl piezīmēt, ka man riebjas liekulīgie uzbrukumi Itālijai no birģe]u puses kara dēļ; sociālisti[em] jābūt pretī šim karam, bet birģeļi tādus ved vienmēr un arī nupat tagad pret Maroku, Persiju. Jūsu otrā tēvija arī man stāv ļoti tuvu. Saņemiet mīļas labdienas no Aspazijas, - viņa justos tagad jau labāk, ja nebūtu atkal nepatikšanas no dzimtenes puses, - un paliekat sirsnīgi sveicināti no Jūsu [paraksts]. 463. A. BIRKERTAM Cīrihē 1911. gada 14. decembrī Mīļais draugs, lielo paldies par atsūtītiem skaistiem uzņēmumiem. Tie man darīja lielu prieku. Izdevušies visi ir ļoti skaisti un mākslinieciski. Jau iepriekš pateicos par piesolītiem tāļakiem. Man it nekas nau pretī, ka Jūs izlietojat sava darba gabalus kādā žurnālā. Še tiešām šurp sūtīšana iepriekš būtu bijusi lieka. Gaidīšu, kad Jums būs kas ko sūtīt, un Jūs nebūt nesteidzināšu, jo Jums jau daudz darba. Kad Jūs atsacījāties no dramaturga vietas pie J. teātra, tad es biju domājis, ka Jums nau saskaņas ar J. Teātra virzienu, bet nu laikam Jūs būs[iet] aizgājuši vienīgi laika trūkuma dēļ. Ir grūti latv. rakstniekam, materiālu neatkarību var iekarot vislabākajā gadījumā ļoti vēli; ja es varētu būt Jums kaut kur derīgs, es darīšu visu labprāt. Paliekat mīli sveicināti no Jūsu [paraksts]. Atklātnes malā pierakstīts: Mana adrese tagad: Zürich, Dr. Farbstein, Turnersr. 22. Tur es pašlaik ārstējos. Sveiki. 464. J. JANSONAM (BRAUNAM) Cīrihē 1911. gada 14. decembrī Tavu mīļā tonī rakstīto vēstuli saņēmu še Cīrihā, kurp pārnācu veseļoties sanatorijā (Dr. Farbstein, Turnerstr.22). Bet saņēmu arī «J[auno] Laiku» un ziņas, ka visi soc. un arī demokrātiski laikraksti nākot klajā ar nepieklājīgu uzbrukumu Aspazijai. Tā kā tas parādās visur vienā reizē, tad ir jau iepriekš sagatavots, un varbūt arī Tu par viņu zināji, kad rakstīji man vēstuli. Vai tā ir Un vai tiešām šinī mieralaikā top rīkots karagājiens? Es ceru, ka tās visas ir tikai baumas, jo vairāk tāpēc, ka ir atkal reiz baumas par nodomiem pret Tevi arī. - Atraksti man par visu to kādas rindiņas labi ātri. Saņem daudz labdienu visiem savējiem un Tev pašam no sava [paraksts]. 14. 12. 11. 465. KĀDAM LAIKRAKSTA «JAUNAIS LAIKS» LĪDZSTRĀDNIEKAM Cīrihē 1911. gada 15. decembrī 15. 12. 11. Pēc šī vajadzīgā paziņojuma vecas draudzības jums mani dzen Jums taču teikt vēl pāris lieku vārdu. Es Jūs biju pazinis līdz šim kā godīgu un neintrigantu, bet iespaidiem viegli pieejamu cilvēku, varbūt arī šī Jūsu pārsteidzošā izskaidrošanās izskaidrojama caur ārējiem spaidiem. Jūs varat man atrakstīt par šo notikumu, ja Jums liekas mūsu sakaru uzturēšana par vēlamu. «Jaun. Laikam» es aizliedzu drukāt jel ko no «Induļa». Sveiki. 466. J. JANSONAM (BRAUNAM) Cīrihē 1911. gada 21. decembrī Mīļo Janci, Tava kartiņa mani ļoti apmierināja, jo noņēma man nospiedošās, nelabās aizdomas. Ir grūti no jauna tuvoties, kad tik ilgi bijuši attālinājušies; bet, kad tā kā šoreiz tūliņ uz vietas izkliedēsim visas aizdomas, tad mēs panāksim cerēto mērķi. Pēc Tavas kartiņas redzu, ka visas baumas, tiklab par vienu, kā otru, būs bijušas tukšas, bet man bij teikts, ka pēterburdznieki to darījuši pilnā saziņā. - Un nu, mīļais, uzskati jau to par uzticības zīmi no manas puses, ka es Tev par to minēju (es to citkārt nemēdzu darīt); tāpat es skatos uz Tavu atbildi. šim starpgadījumam tādā laikā, kad mēs abi esam vēl ļoti vārīgi, var būt vislabākās sekas. Es to ceru. Paliec vesels un sveicini mīļi savējus. Sveiks! Tavs [paraksts]. 467. P. DAUGEM Cīrihē 1911. gada 22. decembrī Mīļo, dārgo Pauli, kas par prieku man būs Tevi atkal redzēt! Žēl gan, ka Tu tik slims ticis, ka meti darbu, bet taču labāk tā, jo kad vēl ilgāk gaida, tad gluži samaitājas, un grūti tikt uz augšu. Brauc nu tik šurp; es esmu līdz ar Elzu arī sanatorijā: Zürich, Turnerstr. 22, Frau Dr. Farbstein. Tuvumā pansijas ir. Es tā priecājos uz Tavu atbraukšanu. Bija man agrāk nodomi braukt uz Romu, tad būtu Tevi pavadījis uz Bordigheru, bet tagad vajdzēs še palikt vēl ilgāk. Tava karte gāja pirms uz Castagnolu, tādēļ to saņēmu tik vēlu; ceru Tevi vēl sastapt Berlīnē? Sveiciens un skūpsts no Tava [paraksts]. 468. A. GULBIM Cīrihē 1911. gada 26. decembrī Mīļais draugs, kopš 3 dienām (23. dec.) pēdējā korektūras loksne jau aizsūtīta uz Sloku. Drukātava un es ceram, ka būs vēl iespējams dabūt laukā grāmatu līdz svētkiem. Mums visiem par to būtu lielākais prieks. No Zeltiņa saņēmu naudas sūtījumu vakar; lielo paldies Tev par to. - Ar veseļošanos A[spazij]ai iet uz priekšu; man vēl ne visai, bet no gultas taču esmu jau laukā. Turies nu tik Tu vesels. Sirsnīgākie sveicieni uz svētkiem! Man Tev vēlreiz jāsaka, ka grāmata būs ļoti skaista un ka Tu esi ļoti pūlējies un upurējies. Sveiks, mīļais! 469. D. un P. STUČKĀM Cīrihē 1911. gada 30. decembrī Priecīgus ziemsvētkus un laimīgu jaungadu! Lūk, mīļie ļautiņi, kas mēs pagadījušies kopā, tad nu arī tūliņ gribējām pie Jums būt. Mīļo kartiņu un ziemsvētku [zariņu?] saņēmām. Mēs še visi trīs veseļosimies, bet Jums abiem arī vajadzētu uz savu veselību padomāt. Mēs ar Elzu palielam Cīrihā vēl 1 mēnesi, tad jāejot kalnā. Adrese tagad: Zürich IV, Turnerstr. 22, Dr. Farbstein. Un pavasara jaukumā Elza domā uz mājām. Turaties Jūs abi pie veselības un paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu Jāņa. 470. A. UPĪTIM Cīrihē 1911: gada 30. decembrī 30. 12. 11. Ļ. c. kolēģi. Jūsu skaisto apcerējumu par mani izlasīju to pat dienu, kad saņēmu, un tūdaļ arī aizsūtīju Iniņbergam. Būs jau labs laiks atpakaļ, liekas, 8. dec., un savādi, ka viņš Jums par to nau minējis. Visādā ziņā apcer. vēl nebūs drukāts un Jūs varēsat vinu nolasīt; vēlu vislabākās sekmes. Atjaujat reizē izteikt Jums daudz paldies par sirsnīgo līdzdalību, ko parādat manam darbam un personai. Arī šis Jūsu raksts ir spīdošs kā arvien; dažas Jūsu kombinācijas, piem., par manu tēvu, par advokatūru, ir taisni apbrīnojamas. Žēl tikai, ka apcerēj. Jūs kavēja Jūsu beletr. darbos. Paliekat sirsnīgi sveicināti no Jūsu - 471. A. BERTOLJO Cīrihē 1911. gada decembrī Ļoti cienītā kundze! Piecus pārus zeķu saņēmu ar lielu pateicību Jums. Ja īrnieki grib četras istabas uz četriem mēnešiem, Jūs varat izīrēt arī man rezervēto istabu, jo ir iespējams, ka es palieku sanatorijā divus mēnešus, pēc tam kalnos un Romā vēl mēnešus divus, un aprīlī jau aizies augšējie kungi. Lai nestāvētu tukšas tik daudzas istabas, visas manas mantas, esiet tik laipna, ienesiet savā istabā kopā ar manām grāmatām. Manai sievai tagad ir labāk. Viņa liek man pasveicināt visu Jūsu ģimeni. Vissirsnīgākie sveicieni Jums visiem arī no manas puses. A. N. 472. P. DAUGEM Cīrihē 1911. gada decembra beigās Dārgo Pauli, še būs četras kartiņas; mums liekas, ka iznākušas pietiekoši labas, sevišķi Tu esi ļoti skaisti izdevies, tātad apstellēšu vēl 1/2 duci. Uz vienas uzrakstījām sveicienus mūsu pēterburdzniekiem Pēterim ar Doriņu, nosūti tad Tu. - Vai labi nobrauci un vai nejūties noguris no ceļa? Mēs drusku manījām nogurumu, bet jau atkal esam spirgti. - Tiklīdz būsi nometies uz vietas, atsūti savu adresi. Atsūti arī to solīto priekšvārdu Dīcgenam. Daudz labdienu no Elzas. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava Jāņa. Zürich, Turnerstr. 22, Dr. Farbstein. RAINIS Vēstules Šveices periods (1912. - 1914. VIII) 1912. gads 1. P. DAUGEM Cīrihē 1912. gada 3. janvārī Mīļo, dārgo, nupat saņēmu Tavu kartiņu un redzu, ka Tu neesi dabūjis manu sūtījumu: mūsu ģīmetnes, jo esmu tās aizsūtījis uz Bordigheru poste restante. Tas laikam ir itin tuvu no Ospedaletti, aizej turp un saņem manu rekomendētu vēstuli. Arī māju uzņēmums izdevies itin labi, sevišķi Tu iznācis labs. Drīz Tev arī tos aizsūtīšu, cik eksemplāru gribi? Vai sāki jau veseļoties? Topi nu aši sveiks un esi skūpstīts no sava [paraksts]. 2. Ž. PELISJĒ Cīrihē 1912. gada 9. janvārī 9. 1. 12. Mans kungs! Jūsu uzaicinājums iestāties Off[ice] Centr[al] des Nationalités komitejā ir priekš manis ļoti pagodinošs, un es to pieņemu ar lielāko prieku. Franču tauta stāv visu kultūras tautu priekšgalā ne vien kā visaugstāk attīstītā un arvien progresīvākā, bet arī kā augstsirdīgākā; un viņai vislielākā tiesība uzņemties vadību arī šinī svarīgākā vispasaules jautājumā: visu tautību federācijas nodibināšanā, lai nodrošinātu katrai no viņām patstāvību. Lielākās ilgas pēc šādas federācijas gadu tūkstošus ir bijušas visdziļāk mazajām tautībām, kuras var smelties spēku tikai kopībā un visaugstākā kultūras attīstībā un kuras visos grūtos brīžos, kad cietušas pārvarīgu apspiešanu, ir guvušas līdzjūtību un saprašanu, morālisku un materiālu pabalstu lielajā un skaistajā franču tautā. Viena no vismazākām tautām ir latviešu tauta, bet viņas dzīvības spēks ir tik liels, ka viņa reizē ir arī viena no visvecākām tautām Eiropā un pasaulē, vistuvākā dzīvā radniece sanskritam, un ka viņa reizē ir arī viena no visjaunākām un progresīvākām kultūras tautām. Kā šīs latv. tautas loceklis izsaku Jums, mans kungs, lielāko gandarījumu par O. C. d. N. spožo iniciatīvu un solījumus viņas man tik simpātiskos mērķus pabalstīt, cik būs manos spēkos, uz vislabāko. Vēstules 1. lappusē virs teksta rakstīts: labums mazajām tautām, kuras vienmēr atraduš[as] pabalstu augstsirdīgā franču nācijā, reizē visprogresīvākā 3. P. DAUGEM Cīrihē 1912. gada 10. janvārī Dārgo Pauli, steidzos Tev uzrakstīt šīs nedaudzās rindiņas par mīļās vēstules un kartiņas, kā arī «J. Dīcgena» saņemšanu, un piesūtu reizē fotogrāfijas, cik bij gatavu. Garāki šobrīd nevaru rakstīt, biju darīšanu dēļ Castagnolā un saaukstējos, tā ka nejūtos vesels. «Dīcgenu» taisni tagad būs laiks ātri izlasīt, jo rakstīt netīkas. Diemžēl ne «Klus. grāmatas», ne «Ug. un nakts» man še nau; Castagnolā gan ir no katra pa eksemplāram, bet tad ir jābrauc pakaļ. Tādēļ labāk aizrakstīju Zeltiņam, un viņš «U. u. N.» par nedēļu atsūtīs. «Klus. grām.» varbūt Tu pats sameklētu, kad, mājās braucot, iegrieztos Castagnolā. - Tava iepriekšējā piezīme «Dīcg[enam]» ir ļoti pareiza; tā bij jau pilnīgi nebūšana, ka vienmēr tulkotājs priekšā sagremoja lasāmo oriģinālu. Tavs stāvoklis ir gluži patstāvīgs un cienīgāks pret sevi pašu un pret oriģinālu. - Mēs abi priecājāmies, ka Tev dienvidi dara tik labi un Tev cerības drīz pilnīgi atspirgt un ar jaunu spēku stāties savā darbā. Bet šis prieks tad arī ir puslīdz vienīgais, kādu mēs šimbrīžam baudām. - Celms domā labi, nākamu reizi rakstīšu par lietu Tev plašāk, ja vien viņa nebūs galīgi atriebusies. Atteicies no līdzdalības partijā es nekad neesmu, es domāju, par to liecina diezgan lielā bibliotēka, ko es sarakstījis; bet kaut kādiem Švābiem nau jāiedomājas, ka nepatika ar viņiem tikties jau nozīmē atsacīšanos no partijas darba. Tad man ir labākas domas par partiju. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts]. 4. A. DEGLAVAM Cīrihē 1912. gada 11. janvārī Laimīgu jaunu gadu! Veselību un visu labu izdošanos Jums abiem! - Kā redzi no vēstules, atrodos arī Cīrihā; kopš mēneša pārnācu arī sanatorijā, biju pārņēmies ar to lugu. Bet no veseļošanās un atpūtas nekas daudz neiznāk, jo Elzas lieta velkas garumā. Kamēr es biju Castagnolā, viņa bij aizrakstījusi Āronam; es par visu dabūju tik zināt, kad lasīju jau nodrukāto vēstuli «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī». Nevajdzēja Elzai arī vēlāk atbildēt uz m[arksistisko] studentu uzbrukumu, bet viņa citādi par daudz uztrauktos. Bet to studentu muļķība un rupjība nebūtu vēl tik ļauna, kad visas t. s. progresīvās avīzes nebūtu klausījušas to muļķu pavēlei; tas rāda, cik zemu stāv mūsu t. s. progresīvā prese un partijas. Tiešām, viss izsijāts, tikai sēnalas vien palikušas. Ka Ārons nelietīgi izlietoja privātu Elzas vēstuli, vēl saprotams kā avīžnieka paņēmiens, bet, ka progresīvie paši apkaro un atraida progresīvos šinī laikā, tā ir gan lielāka muļķība, nekā klājas pat latviešiem. - Lai nu tie muļķi paliek. Strādā Tu dūšīgi tālāk un neliec arī traucēties no muļķiem kritiķiem. - Atsūti man Dīcgena «Akvizītu». - Drīz D[auge] laidīs savu ievadu par Dīcg[enu]. - Par abiem dzeju krājumiem, «V[ēja] n[estas] l[apas]» un «T[ālas] n[oskaņas]», kad jāpagaida, tad jāpagaida. Palūko pie Golta, kā iet ar «Zelta zirgu», vai tur kas ir ienācis? Paliekat abi no abiem mīļi sveicināti un skūpstīti. Tavs [paraksts]. 5. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1912. gada 11. janvārī Laimīgu jaunu gadu, mīļo, dārgo, turies vesels un lūko neuztraukties, tas ir tas pats, ko arī es sev pašam vēlu. Vecais gads beidzās un jaunais sākās ar lieliem uztraukumiem par to partijas vīru muļķību un rupjību. Bet, galu galā, visas cīņas jau iet pret to vien un visa dzīve aiziet ar tādām sīkām cīņām. Tas pats ir Tev un man. Izturi taču savā vietā arī Tu, tāpat kā arī es gribu izturēt; taču mēs esam vajadzīgi lielajai lietai, kad arī ne mazajiem ļaudīm. Teātra komisija man rakstīja, un es arī nupat atbildēju; viņi prasa, lai rakstot tieši. Labi, bet tādēļ es Tev, savam vecu vecajam, mīļajam draugam, kas man bijis uzticams visos laikos, lai kādi būdami, nevaru atteikt līdzdalībā un līdzzināšanā par visām lietām. Visu es Tev rakstīšu, arī par teātri, es zinu, ka Tu man vienmēr labu vēlējis un vēlēsi. Nekādi jauni gadi neārdīs veco draudzību. - Pēc 3-4 dienām sūtīšu «Ind. un Ār.» strīpojumu priekš izrādēm. «Pusideāl.» lai atstāj vien nākamai sezonai, lai būtu vairāk telpas «Ind. un Ār.». - Atraksti, kas tās par baumām, ka gribot str[ādnie]ki boikotēt «Ind. un Ār.» izrādes? Vai tiešām grib rīkot karagājienu pret mani un teātri tādēļ vien, ka es arī neuzbrūku savai sievai? Vai viņi gluži apmulsuši no pastāvīgām intrigām? Vai partija tik dziļi grimusi? Vai tik stipri izsijāta, ka sēnalas vien palikušas? Vajga gādāt, ka nāk atkal pilnīgi mūsu cilvēki orgāna vadībā. Atvaino, mīļo, labo, ka šoreiz rakstu tik īsi, nejūtos visai labi. Paliec vesels un stiprs. Atklātnes malā rakstīts: Esi mīļi, sirsnīgi sveicināts no mums abiem. Sveiks! 6. A. GULBIM Cīrihē 1912. gada 16. janvārī Mīļais, dārgais draugs! Daudz paldies Tev par Tavu mīļo rūpību par mani šinī nepatīkamajā laikā. Tu redzi, ka es esmu turējies pēc Taviem padomiem un nekā pārsteigta neiesācis. Tagad gribu vēl nogaidīt, vai tiešām strādnieki spers kādus soļus un pieņems kādas rezolūcijas, kā piedraud «Jaunā L[aika]» jaunie biedri. Varbūt tie būs apmanījuši, kādu lielu politisku muļķību tie ir izdarījuši, un neies to vēl pārspīlēt. Protams, ka «Dz[imtenes] V[ēstneša]» loma nau patīkamā; daudz kas man arī bij nezināms, un es par to dabūju zināt tikai no Tevis, piem., par Sk[atuves] b[iedrīb]as denuncēšanu, par biedrīb[u] sludinājuma lietu, par to, ka «Dz. V-im» nebūt nau jāpateicas par pabalstu A[spazi]jai, caur ko viņa jutās saistīta. - Visa lieta jau bij tik maziņa: A. bij rakstījusi pāris laipnu rindiņu «Dz. V[ēstneša]» Āronam un paziņojumu, ka drīz iznāks viņas dz[ejoļu] krājums, piemetinādama aiz laipnības, ka arī nepiekrīt tam, ka rakstniekiem jāklauvē pie birģeļu durvīm, par ko tanī brīdī taisni bij pārrunas. Protests un vēl vairāk viņa uzņemšanu no visām progresīvām avīzēm, bez mazākā pieprasījuma pēc izskaidrojuma no manis vai A. (bij priekš tam laika gandrīz mēnesis), tad bez kādām piezīmēm, kas būtu aizrādījušas, ka avīzes nau pilnīgi mierā ar protesta rupjo formu, - tas padarīja šo nieku par lietu. Turklāt A. visas tās progr[esīvās] avīzes bij pabalstījusi un skaitījās tur par līdzstrādnieci, bet tomēr visi tie viņai uzbruka kā lielākam ienaidniekam. - «J[aunais] L[aiks]» pat trijos numuros ņēmās par A. jokoties, nenogaidījis nemaz viņas paskaidrojuma. Tā ir mežonība, kura pilnīgi līdzās stādama muļķībai. Un kāda nu ir politiskā jēga visiem progr. laikrakstiem sarīkot šo vajāšanu taisni tad, kad vēlēšanās jāturas visām opozīcijas grupām kopā? Tad taisni atšķelt ar varu vienu daļu, un labāko, no demokrātijas nost? Ko lai es vēl saku, ka tāda nekultūrība, kuru vienmēr pārmet reakcijai, parādījās manā, kreisā pusē, kuru es vienmēr turēju par kulturālu, vismaz vienmēr aicināju ar saviem darbiem uz to. Ka «Dz. V.» izturas netaktiski Roziņa, Upīša u. d. c. lietās, tā arī še, izlietodams A. privātvēstuli, tas ir saprotams, bet mūsējie? - Bet pietiks. Lai lieta izvēršas vēl kā, lai pat tik tālu, kā Tava mīlestība un rūpība baidās, tad izšķirošas nozīmes priekš mums tai nau, es palikšu s[ociāl]d[emokrāts] kā bijis, un A. - demokrāte, arī kā bijusi, un, galvenais, no darba tūdaļ es neatteikšos, lai arī publika būtu pret mani, es iešu kultūras ceļu, ko esmu gājis līdz šim. Publika acumirkļa uzbudinājumā var nogriezties no šī ceļa, bet, ja viņa grib tikt uz priekšu, viņai taču jāiet uz kultūru. - Man žēl par vienu, ka šī lieta var kaitēt Tev, gluži nevainīgam, kad mazāk pirktu lugu, bet uz ilgu tas nevar būt. Un honorāru neņemšu par visu lokšņu skaitu, bet par tik, cik apm. būtu bijis bez personu saraksta drukāšanas virs rindām, tātad apm. par 10 loksn[ēm]. - Vienu es turpretī atkal esmu ieguvis šinī nepatīkamā lietā: pierādījumu par Tavu draudzību un viņas sirsnīgo un pareizo izturēšanos pilnas taisnības teikšanā un apstākļu nesaudzīgā attēlošanā. Tas man vajadzīgs visur, jo tā tik es varu pareizi spriest par lietām. Tagad, mīļais draugs, par Tavu laikraksta projektu. Es Tev jau telegrafēju: Abweisen Konkurenzs «Domām». Šinī brīdī visādā ziņā uzņemtu to kā konkurences izdevumu «D[omām]», un mums būtu jācīnās pret publikas aizdomām, nelabvēlību, varbūt pat boikotu. Bet lieta pati ir ļoti laba. To darbu «D.» nevar izpildīt, kaut gan vēlas, jo gribot paplašināt taisni kritikas un bibliogr[āfijas] nodaļas (tā būtu tā konkurence). Veikalisku konkurenci arī nevarētu pārmest, jo tur 12, te 4 burtn[īcas] gadā, t. i., cits raksturs. Programma, kā «L[iteraris]che Echo», laba un vajadzīga. Dzejas varētu būt arī ļoti izmeklētas un maz; tāpat beletristika. Vairāk paraugu veidā. - Redaktors Antons man būtu ļoti pa prātam, arī ar Upīti es būtu mierā, kaut gan ar viņu grūtāk sadzīvot, toties viņš atkal populārāks, bet atkal ar ļoti daudziem ienaidniekiem, kas uzstātos arī pret visu žurnālu. Redakcijas budžets būtu 2000 r., bet cik druka, papīrs u. t. l.? Ar cik abonentiem tiktu cauri? - Vai varētu pastāvēt blakus «Domām», jo publika puslīdz tā pati. Plašas masas laikam neiegūtu. - Vai Tu daudz nesaistītu viņā no kapitāla, kurš Tev tik vajdzīgs tagad U. B-ai? - Un nu vēl otra ieruna: vai Tu neupurē ar to par daudz priekš manis? Jo Tava mīlestība priekš manis nodomājusi visu to projektu. Es to pieņemtu tikai tad, kad žurnāls pats atmaksājas un kad neatvelku vajdzīgo sulu U. B-ai. Man ir vajdzīgs orgāns, kur es varētu pats sevi pilnīgi izteikt, jā - bet varbūt to var lētāk panākt. Piem., ne «Lit. Echo», bet «Zukunft» veidā. Tik «Zukunft» izsaka tikai M. Hardena publicistiskās domas, kamēr man būtu izsakāmas vairāk literāriskas, kaut gan arī publicistiskas. Tās būtu manas «Domas». Tur būtu iekšā arī tikai no manis: dzeja, uzskati par dienas jautājum[iem], cik tāļu tie ir kultūras jautājumi, mākslas tehniski jautājumi, fragmenti un paraugi no darbiem. Piem., tagad būtu atskats uz A[spazij]as lietu. Iznākšanas veids arī nebūtu stingri saistīts, pa 3, pa 4 vai pa 2 mēnešiem reiz, vai ik mēnesi, vai arī bez noteiktas kārtības. Varētu būt līdzīgāks žurnālam vai grāmatai, pēdējā gadījumā maksātu maz, kā katra maza grāmatiņa, risks arī nebūtu liels. Vislabākais veids: žurnāls, ik pār[i]s mēn[ešu] pa 1-3 nelielām loksnēm. Ko Tu domā par to? Un cik tas izmaksātu un vai publika pirktu? Paliec daudzreiz mīļi sveicināts no Tava [paraksts]. 7. P. DAUGEM Cīrihē 1912. gada 19.-23. janvārī Dārgo Pauli, saņēmu šodien Tavu laipno atgādinājuma kartiņu un pasteidzos pabeigt Tava darba izstudēšanu; līdz ar šo nosūtu rokrakstu, apdrošinātu. Nebiju labi vesels, tādas reizes kūrā gadās šad un tad, laiks še arī nelāgs, mitrs un miglains, ko neesmu paradis. Toties mēs priecājamies, ka Tev ar veselību iet uz labo pusi un Tu drīz būsi atguvis vecos spēkus un varēsi vēl vairāk strādāt vispārības labā. Šis darbs, sevišķi otrā daļa, ir ļoti spirgti un skaidri rakstīts un ievērojams ar savu sirsnību un dziļo līdzdalību pie lietas. Šī vispārības lieta ir reizē arī Tava personiskā lieta; D[īcgen]ā Tu esi atradis pats sevi un caur viņu atraisījis sava paša attīstību. Tev nau jāatvainojas, ka Tu runā arī par sevi, jo, pirmkārt, Tu jau esi dzīvs piemērs par Dīcgena filozofijas spēku un, otrkārt, Tu pats arī atklātības darbinieks, par kura dzīvesgaitu atklātībai tiesība dabūt ziņas. Mani Tava dz[īves] gaita vēl sevišķi intresēja, jo Tu mans vecu vecais draugs; ar izbrīnīšanos un zināmu žēlumu redzu, ka Tev visi iespaidi nākuši tikai no krieviem un vāciem un ka «īstā dzīve Tev sākusies tikai Maskavā». Bet raksturiski tas ir ļoti, un visi to lasīs tāpat ar lielu intresi. Tavs polemikas veids arī ir patīkams un kulturāls, kas priekš mūsu ļaudīm būs kas uzkrītošs. Blakus minot: Tev vajdzēs dot arī latviski to atbildi Pļehanovam, jo tur jau gatava viena laba daļa no polemikas, kura sacelsies arī pie mums. Bet jau ar šo pirmo rakstu Tu gandrīz esi uzvarējis, un tur sevišķi palīdzēs viņa veids: ka saausts kopā D-a uzskatu popularizējums un tālāk izvedums ar Tava paša dzīvi, kas dod dziļāku saprašanu un intresi. Ar prieku redzu arī Tavu draudzību pret mani, ka, garām ejot, mini arī «Ug. u. N.», - tiešām - mana dzeja ir universāla un proletāriska tādā pat mērā, kā D. savu loģiku sauc par proletārisku (I daļā, 11. lp.), tādēļ, ka viņa domāta universāla. - Kas mūsu biedriem visvairāk dursies acīs, būs tas, ka Tu uzsver visu parādību relativitāti, jo pie mums bij jau nodibinājies pilnīgi dogmatisks uzskats par mūsu mācību. Pats galvenais: attīstība tika aizmirsta. Protams, es to partijai nepieskaitu par grēku, jo zinu ļoti labi, ka veciem biedriem bij pārāk daudz darba ar pamatmācību iekalšanu jauniem un darbu vešanu, masām vajadzēja īsu noteiktu formulu, bet tām pašām vajadzēja būt spējīgām uzņemt attīstību. Nu vajdzīga formulu laušana un spēkus aprijoša cīņa, lai dabūtu vietu proletāriska filozofija. Tikpat vainīga arī lielā izsijāšana, kura atstāja darbā tikai vājākos, nepiedzīvojušos spēkus, - kā Tu un Jūlijs sakāt: puikas. Protams, viņu dēļ ne man, ne kuram citam nenāks ne prātā atteikties no darba partijas labā, kā jau Tev teicu izg[ājušo] reizi. Bet vai tad vienīgā iespēja un vieta darbam ir tikai tā prese, kura atrodas neveikļu rokās? Vai tad mums vairs «Cīņas» nau? Es domāju taisni tagad vairāk ņemt dalību pie «Cīņas». «J[aunajam] Laikam» es palīdzēju i materiāli, i ar sava vārda reklāmu, i ar savas lugas došanu nodrukāšanai, bet viņi atbildēja ar skandāla sarīkošanu, par lietu nepieprasīja man iepriekš paskaidrojuma, manas lugas nodrukāšanu pārtrauca pēc pirmā numura, tā ka man vajdzēja rakstīt, lai sūta lugu atpakaļ. Nu viņi to iztulko, it kā es pirmais būtu licis nedrukāt un caur to atteiktos gluži no partijas darbības. Bet viss tas neko nenozīmē pret to politisko netaktību, ko viņi izdarīja, konstruēdami konfliktu, kur tāda nemaz nebija, un vēl tādā laikā, kad opozīcija jāapvieno. Veci ienaidnieki, kā Akuraters un Skalbe, tiek klāt pievilkti un aizstāvēti [starp rindām rakstīts: «Domās» viņus izsludina kā līdzstrādnie[kus]], un vecs draugs, īsts demokrāts, kā Asp[azija], tiek vajāta. Jo nepietiek «J. Laikam» ar studentu protestu vien, viņš trijos numuros turpināja, joku kaktos Asp. vajāšanu. Un tanī laikrakstā lai es strādāju mierīgi līdzi! Un, kad es nepalīdzu pats vajāt savu sievu, tad arī pret mani draud celt skandālu! - Ko Tavs Dīcgens uz to teiktu? Viņu pašu vajāja dzīvē un vēl tagad neatzīst tāpēc, ka viņš nebēga gļēvi prom un nevajāja vajātos anarhistus. Tu man liec līdzi strādāt taisni tanī pašā «J. L.», kuru pats atzīsti par pagrimušu. Caur manu strādāšanu tur jau pagrimšana tiktu tikai vēl veicināta. Bet pareizi laikam būs strādāt pacelšanas darbus citos partijas orgānos vai vienam pašam, kā es līdz šim esmu darījis. Par patmīlību to saukt nāktos grūti. - Iesāku šo vēstuli jau 19. 1., bet nejutos vesels, un lieta arī nau tik patīkama, tātad atvaino, ka tā novēlojos. - To t. s. «pagrimšanu» es neņemu tik traģiski. Paši «J. L.» vīri arī gan ieskatīs, ka ir pārspīlējuši, un sāks runāt pieklājīgākā tonī - «Arodn[ieks]», cik redzu no 1. N, izrādās jau laipnāks un draudzīgāks pret mani. Arī «J. L-am» es neiešu dusmot dēļ dažu biedru neveiklības; ja viņi izturēsies pret mani atkal draudzīgi, būs atkal labi. Personiski man pret viņiem nekā nau, es viņu nepazīstu; man riebjas tikai tā lielā nekultūrība, politiskā beztaktība un tā nesaprašana, kas spriež tikai pēc ārišķībām, neskatās uz pamatu un garu. No Asp. rakstiem taču vienmēr varēja redzēt, ka viņa ir nepolitiska rakstniece, tikai demokrātene; nekad nē, ne ar vienu rindiņu nau bijusi s[ociāl]d[emokrāte]. Tāpat agrāk visi dekadenti tika ieskaitīti par s. d., vispār redzams, ka trūkst jebkādas mērauklas, nau proletāriskas loģikas, kā D. sacītu. Nau arī brīnums, jo mūsu presē strādā tikai gadījumā un gadījuma cilvēki. Pārejas laiks un pārejas ļaudis. Pamazām tik izstrādāsies ciets pamats no pašiem strādniekiem, tas derēs arī presei. Sākumi jau tagad redzami, un drīz gan jau ies. Bet pa šo mazo brīdi ir riebums ne man vienīgam, ne pirmam, ne pēdējam, - tā gāja pārejas laikā Dīcgenam, tā arī Marksam, kurš galā atrāvās gluži no t. s. praktiskās darbības, bet uzcēla toties «Kapitāla» pamatus. D-s saka, ka neviena daļiņa neaiziet bojā attīstības gaitā, neaiziesim arī mēs. Paliec vesels, mīļais draugs. Tavs [paraksts]. Atsūti man, lūdzams, Jūlija adresi; viņa vēstule Tev ir tik sirsnīgi rakstīta, viņa uzskats tik prātīgs un godīgs, ka man gribētos viņam pašam rakstīt pāris rindiņas. Protams, Tu vari arī no šīs vēstules viņam rādīt, cik gribi. Pa to starpu lasu «J. L.» 1. nr. pēterburdznieku atbildi, kura ir jau itin cilvēciska, pielaidīgā tonī rakstīta. Uz tādu varētu es arī atbildēt. - Lai tagad Aspazija izskaidro vēlreiz, ka viņa nau atbildīga par «Dz[imtenes] V[ēstneša]» virzienu, uz ko «Dz. V.» grib aizrādīt, saukdams viņu par savu līdzstrādnieci, kas viņa nau. Tad varbūt lietu varēs izbeigt, bez kā es iejauktos. - Man gribētos ļoti zināt, kā Jūlijs iedomājas, ko lai es darītu šai lietā. Izskaidrot manu stāvokli? Bet tas ir zināms un redzams no katras rindiņas, ka es esmu s. d., ne dem[okrāts] vien, kopš paša tā laika, kad devu iniciatīvi s. d-ai pie latviešiem. Ka es skatos uz mākslu kā uz šķiru mākslu, arī ir zināms. Jeb vai tas ir aizmirsts, vai nau pamanīts? Man būtu no svara zināt prātīgu cilvēku domas, ko saka Jūlijs? Sveiks, mans mīļais, un sveicini Jūliju! Vesels! 8. A. BIRKERTAM Cīrihē 1912. gada 24. janvārī Dārgais draugs, saņēmu Jūsu sūtīto eks[emplāru) «Domas» (drīz pēc tam arī no ekspedīcijas), daudz paldies! Jūsu sirsnīgo un skaisto apcerējumu pārlasīju ātri, ātri ar savādām, kaunīgām un bailīgām jūtām. Ir taču briesmīgi izrakt no zemes zārkus. Par laiciņu lasīšu vēlreiz, un mierīgāk. Tad rakstīšu, kas būtu piezīmējams. Tagad tik vienu: ka tā, kas devusi Jums dažus datus, ir jaunākā, ne vecākā māsa. Nāk[amo] reizi rakstat atkal uz veco adresi, jo drīz man še jābeidz veseļoties, mani apstākļi man neatļauj vairāk veselības. Esat mīļi sveicināti, daudz paldies, [paraksts]. 9. K. IEVIŅAM Cīrihē 1912. gada 30. anvārī 30. 1. 12. Kārl[im] Ieviņam. Dārgo darba biedri, Jūsu sirsnīgās rindiņas mani ļoti iepriecināja, jo vairāk vēl, ka pašlaik atrodos sanatorijā. Ja drīz aiziešu kā izveseļojies, tad Jūsu valdzinošai atzinībai. Vēlu Jums visu labāko Jūsu skaistajā dzejas gaitā. 10. A. BERTOLJO Cīrihē 1912. gada janvārī Cienītā kundze! Mani ļoti iepriecināja Jūsu dāvana, dārgā piemiņa no Kastaņolas. Es tagad rakstu, turēdams vienā rokā spalvu, otrā - kastani no Kastaņolas. Manai sievai klājas labi, un arī es jūtos labi, bet esmu noguris no daudzajiem draugu apciemojumiem. Ārste grib mūs atstāt šeit ārstēties uz diviem vai trim mēnešiem, pēc tam sūtīt kalnos. Tagad atgriezīšos mājās varbūt nākošo otrdien. Pastu esmu saņēmis ļoti kārtīgi. Ļoti pateicos Jums, kundze, un Bertas jaunkundzei. Telegramma nebija pārāk steidzama. Ārstes tālrunis ir: 4612. Mēs ceram, ka Jums visiem klājas ļoti labi, arī Ritas jaunkundzei. Sirsnīgi sveicieni visiem no manas sievas un Jūsu [nobeiguma nav]. 11. P. DAUGEM Cīrihē 1912. gada 4. februārī Dārgo Pauli, nupat tik saņemu Tavu vēstuli un sabīstos, ka neesi manējo dabūjis. Izsūtīju Tavu darbu apdrošinātu 19. 1. 12. un vēstuli līdz ar Celma vēstuli, atkal apdrošinātu, 25. janvārī; adrese: Ospedaletti. Kvīts man ir uzglabāta. Tātad, mīļo, aizej uz pastu, izlamā labi un paņem to vēstuli. Ja vajga, es aizsūtīšu Tev kvīti; vai atkal es še Cīrihā sūdzēšu par apdroš. vēstules nenodošanu. - Man ļoti žēl, ka Tu velti izgaidījies un baidījies. Nepatīkams tas laiks priekš mums jau bij, es pazaudēju labi daudz svarā, bet nu jau iet atkal labāk. Mēs arī gribam še palikt tikai līdz 15. febr. Kad Tu Cīrihā arī neuzturēsies, tad tomēr es ļoti vēlētos Tevi vismaz redzēt; atraksti vēlāk dienu un stundu, kad es varētu Tevi vakzālē satikt. Mēs priecājamies, ka Tev iet uz augšu, Tev daudz būs jāstrādā. Par Dubois biju dzirdējis, ka tā grāmata esot ļoti laba. Sveiks, mīļo! Esi mīļi skūpstīts no Tava [paraksts]. 12. P. DAUGEM Cīrihē 1912. gada 5. februārī Z[ürich] 5. 2. 12. Mīļo, labo, vakar aizrakstīju Tev karti un šodien saņemu Tavu ziņu, ka beigās pienākusi mana vēstule pēc gandrīz 2 nedēļām. - Neko es nesaprotu nepareizi no Tevis, mīļais; es Tevi pazīstu ne no vakardienas par mīļāko, sirsnīgāko cilvēku. Varbūt es tik ātrumā ko uzrakstījis, ko Tu varēji pārprast. Starp mums ir labākā saskaņa. Veseļojies un spēcinājies tikpat sekmīgi joprojām, lai tad ietu atkal plašuma darbā. Piebrauc vai paziņo, ka varu Tevi vēl redzēt stacijā. Esi mīļi sveicināts un skūpstīts no sava [paraksts]. 13. A. LŪKINAI Cīrihē 1912. gada 13. februārī Dārgā draudzene, Jūs man ar il Nilo taisījāt ļoti skaistu komplimentu: tikai tie mazie bērniņi nav kritiķi, bet bērniņi - pēcnācēji. Un, ja ar ņem vēl dziļāk, tad iznāk vēl pareizāk: arī Nils ir satecējis kopā no tām mazām upītēm, tās viņam ir visas dārgas, un viņš pats tik viņu priekšstāvis. Jūs sapratīsit, cik man liels prieks, ka Jums abiem patīk «Indulis». Domāju jau rakstam priekš daudziem vai visiem, bet patiesi domas taču tikai uz nedaudziem draugiem un tuviniekiem; tie ir tā mēraukla. - Vai Jūs vēl atpūšaties, vai jau atkal strādājat? Jums vajadzētu darbu un atpūtu labāk sadalīt, tad Jums būtu vairāk prieks no darba un arī redzamu panākumu. Es pats pret šo mācību esmu stipri grēkojis, tādēļ viņu varu tā ieteikt. - Mēs nu drīz nobeigsim atpūtu sanatorijā, vēl kādas 2 nedēļas. - Esat abi daudzreiz mīļi sveicināti; un Jūs, mīļā draudzene, strādājat. Jūsu R. 14. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cirihē 1912. gada 20. februārī Sirsnīgi sveiki! Saņēmām ar lielo paldies visus trīs naudas sūtījumus uz dakterenes vārdu. Turpmākā adrese būs atkal tā pate vecā Castagnolā. Par divām nedēļām ārstēšanās še būs jābeidz. A[spazija] ir diezgan atpūtusies, kaut arī vēl ne pilnīgi; arī man gribētos vēl palaiskoties, bet nau vairs laika. Atrakstat, kā Jums iet ar veselību un ar darbiem. Paliekat nu [teksta bojājums]. [Paraksts.] Atklātnes malās rakstīts: Priekš nedēļas rakstīju vēstuli. Kā iet manam draugam Bal[odim]? Vai ir dabūjis darbu? Sveiki! 15. B. SKUJENIECEI Cīrihē 1912. gada 22. februārī Vizbulītes lomu Tu esi viscaur sapratusi ļoti skaisti. Te būs atbildes uz sīk[ākiem] jautājumiem. Vizbulīte nau bērnišķīga, 16 g. meitenes mēdz būt daudz vairāk attīstītas nekā tā pat vecuma zēni. V[izbulīte] ir kā dabas bērns - veikla, gudra ķirzatiņa. Smieties par viņu nevar, tik priecāties. Jāuzsver: «Ne tev par prieku, ļaunu mīlu, nīstu,» jo Vizbulīte jau instinktīvi jūt; ka Ārija ir viņas pretniece; Ārija viņai mīļa ne kā tāda, bet kā Induļa mīlēta sieviete. II c. sākumā, «Nu atkal labi būs, kad pārnāci», labāk nekrist Vizb. ceļos, būtu raksturam pārdroši un tehniski par agri. 16. J. DAMBEKALNAM Cīrihē 1912. gada 22. februārī Dārgo Jānīt! Ka tik ilgi neatbildēju uz Tavu mīļo, sirsnīgo vēstuli, tur vainīga tā pate neveselība un «J[aunā] L[aika]» lieta, kura neļauj tikt pie veselības. Nu jau esmu še divus mēnešus, vairāk maksāties nevaru, pēc nedēļām divām eju atpakaļ uz Castagnolu tāds pats, kāds atnācu šurp. Rūtiņas un Tava līdzjūtība darīja ļoti daudz laba, bez tās grūti būtu kur likties no riebuma. - Solījos Rūtiņas vēstulē Tev rakstīt jau otru dienu, bet pat šodien vēl rakstīšu tik visvajadzīgāko; vairāk, kad jutīšos labāk. Vispirms izskaidrošu vienu pārpratumu, kuru ar nodomu sacēluši pret mani «J. L.» tagadējie vadītāji: es esot atstājis «J. L-u» un atteicies no līdzdarbības partijā. Nenāk man ne prātā. Patiesība ir tāda: es aizsūtīju «Ind. u. Ār.» «J. L-am» nodrukāšanai (liku priekš tam norakstīt sevišķu eksemplāru); viņi nodrukāja vienu pašu mazu gabaliņu un, kad cēlās pēterburdznieku lieta, - uzreiz pārtrauca «Ind. u. Ār.» nodrukāšanu! Tad, pēc tam, es rakstīju, lai nedrukā vairs un atsūta man lugu atpakaļ, jo tūliņ vajdzēja iznākt grāmatai un mani aizskāra drukāšanas patvarīgā pārtraukšana. Tātad patiesība tāda, ka nevis es atstāju «J. L-u», bet «J. L.» mani izstūma ārā, sodīdami par Asp(azijas] soli. Turklāt vēl visu to darīdams ne aiz savas iniciatīvas, bet uz pēterburdznieku uzrādījumu un uz studentu uzrādījumu strādniekiem! - Pate cīņa pret Asp. tika vesta melnsimtnieciskā veidā: pirms vēl A. bija atbildējusi, viņa tika jau trijos numuros jokukaktā vajāta. Un to darīja tas pats «J. L.», kurš man tagad pārmet, ka es viņu atstājis, atņemdams savu lugu! Tas pats, kuram es palīdzējis materiāli un ar savu vārdu. - Bet es par to tagad negribu vairs runāt - vēlāk -tagad par daudz riebjas, un tad, lasot «J. L.» l. nr., man liekas, ka arī viņš, vai vismaz pēterburdznieki, būs ieskatījuši savu kļūdu, jo viņu atbilde Asp-ai ir rakstīta jau cilvēciskā tonī. Uz to tad var sarunāties. A. tagad rakstīs šodien vēl «Dz[imtenes] V[ēstnesim]», novērsdama vienu jaunu pārpratumu, ka «Dz. V.» dēvē viņu par savu līdzstrādnieci. Tā kā līdzstr[ādniek]s tiek pa lielākai daļai saprasts kā atbildīgs par virzienu, tad viņa izskaidros, ka nau līdzstrādniece, bet ir neitrāla. Protams, bij kļūda no A. pate pirmā vēstule «Dz. V-im», ko viņš izlietoja sev kā ieroci. - Atraksti, mīļo Jānīt, kādā veidā, kāda satura Tu domā būtu derīgs kāds paskaidrojums atklātībā no manis visā šinī lietā; jeb vai tagad nobeigsies arī tā! Mani iepriecināja arī Jūlija vēstule; atsūti, ja iespējams, viņa adresi. Palieciet mīļi sveicināts un skūpstīts. Rūtiņai viens vārdiņš: Vai jāraksta man vēl Amtmanim arī, jeb vai pietiek ar manu oficiālo vēstuli Teātra komisijai Vizbulītes dēļ. Mīļi svei[cinu]. 17. J. DAMBEKALNAM Cīrihē 1912. gada 23. februārī Dārgo Jānīt, nupat saņemu A. Ķibuļa brošūru, kurā izteikti pārmetumi «J[aunā] L[aika]» redakcijai vai tml., ka rīkojuši pret mani boikotu. Kas ir tas A. Ķibuls, kurš par sevi saka, ka esot redakcijai «diezgan labi pazīstams cilvēks, kurš arī pats diezgan daudz pūlējies pie «J. L.» nodibināšanas un nostiprināšanas»? Cik patiesības viņa apgalvojumam un kādā veidā, cik plaši un kādas personas būtu rīkojušās pret mani? Man tas jāzin, lai es varētu sargāties. Sīkas intrigas es nevaru pārredzēt tāluma dēļ un vēl vairāk aiz riebuma, bet mani draugi var man dot aizrādījumus. Izdari nu Tu to, mīļo Jānīt; un teic man patiesību, kas no visas tās lietas ir. - Saki man arī, vai ir novērojams tagad kāds sevišķs aizliegums minēt izrīkojumos manu vārdu? Jeb vai «Laboremus» gadījums ir atsevišķs gadījums? Daudz mīļu labdienu! 18. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1912. gada februārī Manu dārgo Jānīt, ceru, ka nu A[spazijas] lieta būs laimīgi galā. Negribas nemaz vairs uztraukties, pietiek jau arī, jo viss laiks, kas mums bij nolikts atpūtai un ārstēšanai, aizgāja tikai ar uztraukšanos, tā ka veselībai nekas nepalika pāri. Un nu vairāk nau laika atpūtai, jāsāk atkal strādāt. Žēl tikai, ka būs atkal jāstrādā ar tiem pašiem vājinātiem spēkiem un atkal pārstrādāšanās iznāks. - Bet nu vismaz nebūs jaunu uztraukumu. Tava vēstule, mīļo Jānīt, izskaidroja daudz pārpratumu. Būtu Tu agrāk aizrādījis par uzskatu uz «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» un A. dzejoļu drukāšanu tur, nebūtu viss noticis. Bet drukāt A. dzejoļus «J[aunajā] L[aik]ā» nebija iespējams tādēļ, ka «J. L.» saprot savu programmu tik šauri, ka dod vietu tikai publicistikai. Reiz ir arī liter[ārā] nodaļa, vajdzētu turēties apm. kā «Gleichheit». - Vislabākais, ko Tu tagad saki, ir tas, ka tas «J. L.» redaktors gribot man rakstīt un atsūtīt arī str[ādnie]ku rezolūcijas, - tā ir zīme par savstarpēju uzticēšanos un gribu saprasties. Priekš tam nevajga nemaz lielas un garas, laiku kavējošas korespondences, to var izdarīt ar īsām kartīm: paziņot man īsi, kad vēlas, lai es ko izdarītu vai lai ko novērstu. Līdzšinējā izturēšanās bij nepareiza, jo es redzēju tikai vai nu pilnīgu klusēšanu, atststāšanu neziņā, vai atkal nebiedrisku rupju polemiku, kā pret A. Kaut arī ienaids ir pret «Dz. V.», tad to nevajdzēja izgāzt pret A., kura, lai arī demokrāte, taču stāv mums tuvu. Pārpratums bij arī tas, ka viņu visādā ziņā grib ieskaitīt par s[ociāl]d[emokrāti], kur taču katrs varēja redzēt no paša gala līdz šai dienai, ak viņa ir un grib būt tikai d[emokrāte]. Varu lietot vismazāk der pret pārliecību; visas valdības to darījušas un dara, bet mums taču nau jālieto viņu līdzekļi, kurus mēs tā apkarojam, kad tie griezti pret mums. Mūsu lielā lieta pārcels mūs pāri visiem maziskumiem tagad un nākotnē. Nevajga jums arī domāt, ka es lieku tik lielu svaru uz dažādiem ieteikumiem, man taču pašam savs uzskats. Daudz ko izstāsta ļaudis nepareizu arī: tā, piem., es nekad neesmu pieprasījis, vai boikotēs «I. u. Ā.». Man turpret G[ulbis] tik rakstīja, ka esot bijusi tāda runa. Bet es tādas domas atraidīju; es nekad neesmu zemi domājis par str[ādniek]iem. Arī visa A. lieta mani nau varējusi pārliecināt, ka par str[ādniek]iem jādomā zemi. Viena redaktora pārsteigšanos es nevaru pierēķināt str[ādniek]iem. Man tika rakstīts, ka, atsacīdamies no «I. u. Ā.» nodrukāšanas «J. L.», es esot vispār atsacījies no līdzstrādāšanas partijā. Tā ir tāda pat aplamība: «J. L.» nau vēl visa partija. Bet arī pret «J. L.» es nebūt neizturos naidīgi, es strādāšu arī pie viņa līdzi, es pat atzīstu, ka vietējam orgānam lielāka nozīme nekā ārējam, kad tik viņš pret mani neizturēsies naidīgi. Un ka tas nenotiks, no tā esmu pārliecināts, jo arī vispārsteidzīgākie biedri ir taču biedri un kā tādi man mīļi, nekad mums nevar kaitēt lielāks kultūrīgums un savstarpējs sirsnīgums [teksta bojājums] tas arī lielās lietas viscienīgāks. Mīļi sveicieni [biedriem?]. Vēstules malās rakstīts: P. Roberta brošūras mums nau, ļoti labprāt lasītu tā apdāvinātā rakstnieka darbus, «Lāstu» tāpat.- Kas ir ar O. Mucenieci? Gribētu sūtīt kādu mazumiņu, kā to vislabāk izdarīt? Vai «J[aunajam] L[aikam]» arī nevajga? Paliec pats mīļi, mīļi sveicināts, [manu?] Jānīt. Sveiks! 19. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1912. gada marta sākumā Dārgais draugs! Tā kā A[spazija] par visu pārstāstījusi, tad runāšu es tikai par veikalu. Mums nez kā nevedas ar manu kop. rakstu izdošanu. Norunāts viss bij jau gadu atpakaļ. Domāju, ka jau uz ziemsvētkiem 1911. g. iznāks kā pirmā burtnīca «Ug. u. N.» (ko Jūs bijāt meklējušies sākumam); Upīts bij arī sarakstījis ievadu, ko likt šai pirmai burtnīcai; man no malas ziņoja arī, ka «U. u. N.» esot jau izpārdota un kad gaidot jaunizdevumu; jaunizdevums būtu arī ļoti vietā, jo februārī sāka to lugu atkal izrādīt, un pirktu. Bet «U. u. N.» vēl līdz šim nau iznākusi, Jūs jautājat, vai es jel maz gribot, un man jājautā, vai Jūs jel maz gribat. Norunāts jau viss bij galīgi. - Še man bij sava vēstule jāpārtrauc kā jau tādam, kas pēc amata ir slimnieks; citkārt nemaz nerakstījis. Šoreiz vainīga bij operācija, kuru man izdarīja pie kakla un kura izdevās labi. Man bij jau sen tūkums pie kakla, t. s. lipoms. - Kop. rakstu lietā es biju domājis, ka mans plāns prasa no Jums par daudz naudas līdzekļu, ka tik daudz Jūs nevarat ieguldīt kapitāla un ka risks par lielu; varbūt arī, ka Jums nau ērti sūtīt ik mēnešus palielinātu summu par man(iem] kop. rakstiem, jo tos ikmēn[eša] 50 r. ierēķina par jau iznākušām grāmatām, kā tagad «Ziedu klēpi», un, saņem tagad Asp[azija]. Tā kā par «Z[iedu] kl[ēpi]» viņa skaita 500 r. un «Saul(ainu] stūrīti« Jūs laikam gribēsat drīz izdot II izdevumā, tad viss šis gads un sākums no nākamā būtu jau aizņemts ar A. rakstiem. Arī tālāk viņai būtu jaunas grāmatas priekš Jums, un tā arvien tiktu atlikts laiks, kad Jūs varētu sākt izdot un maksāt par m[aniem] kop. rakstiem. Tādēļ, dārgais draugs, pārkalkulējat un atrakstat man noteikti, vai Jūs varat ielikt lielu kapitālu, izdodot m[anus] kop. rakstus (bez 2-3 gadiem tie neatmaksāsies), un vai Jūs varat sūtīt blakus tiem 50 r., kas iet par Asp. jaunizdotām grāmatām, vēl tikpat daudz vai mazāku summu arī par m[aniem] kop. rakstiem. (Šīs divkārtējās summas 50+50 r. sūtīšana turpinātos 2 gadi, jo tad būs izmaksāti 600+600 r. par m[aniem] kop. rakstiem.) Par šo rakstu izdošanu es ne ar vienu izdevēju neesmu vēl runājis, kaut gan mani apstākļi uz to sen jau dzina; es arvien domāju, ka Jūs viņus ņemsat. Es pie cita izdevēja griezīšos tikai tad, kad saņemšu no Jums atraidošu atbildi. Par sīkumiem būtu viegla sarunāšanās: ģīmetni es sūtīšu, formātu un papīru ņemat, kāds Jums ērtāks, ar grām(atas] cenu tāpat; Upīša ievadu liekat klāt, kurai burtnīcai gribat. - Mēs līdz šim esam saņēmuši no Jums 1908.-1911. gados 4655 fr.; grāmatas izdotas: «Spoži sapņi», «Laupītāji», «Ave sol!», «Stūrīts», «T[ie], k[as] neaizmirst», «Ug. u. N.». Atsūtat, lūdzu, tad arī pierakstu, kā Jūs par to aprēķinājāt. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināts. Mana kakla kaite iet uz labo pusi. - Sirsnīgi sveiki. 20. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 5. martā Manu mīļo sirdsdimiņ, esmu atkal vecā istabā, vecais Miller sveicina, visi Bertoglio sērās, 90 gadu vecais vectēvs miris, pastafreilene sola rīt atnest brāļa naudu, Marija ar maigo roku izkāva un izšķīra divus dzērājus, kas piekliedza visu Castagnolu, māju puika pieteicis, ka šodien pēdējo reizi izkliegšoties dikti stipri un no rītdienas klusēšot, zvirbuļi un callas dzīvi, tāds klusums, ka nāk miegs. Nu lielā atpūšanās un darbs. Atpūties un sāc strādāt arī Tu, mīļo sirsniņ. Šodien Tev lielā diena, no lielā pūka li, li, li! Manu mīļumiņ, manu dārgumiņ, lido. 21. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gada 5. martā Mīļo, labo, saņēmu Tavu vēstuli un kartiņu un vienmēr taisījos atbildēt, sūtīt arī dzejoļus, bet uznāca man no jauna grūtāk. Taisīja man operāciju, augoni pie kakla izgrieza, gāja viss labi, bet drīz pēc tam sāku zaudēt svaru un justies vājāk. Tagad tik man saka, ka operācijā es esot pazaudējis par daudz asiņu. Tas ir: operācija izdarīta neveikli un man jāsamaksā ar vājumu. Tagad nu es aizbraucu no Cīrihas atpakaļ uz Castagnolu un gribu tikt atkal pie spēka. Termiņš maija dziesmai, 10 dienas, gan nau garš, bet, ko solījis, to arī gribu izpildīt. Saņēmu arī vēstuli no Merķeļa. Kad būšu ticis galā ar maija dziesmu un atpūties, tad lūkošu tā ierīkoties, ka varu izpildīt Tavu uzaicinājumu un dot ik numuram pāris dzejoļu. Iepriekš es Tev rakstīšu vēl tuvāk. - Tev, nabaga draugs, kā redzu, neiet nemaz labāk par mani, un es biju cerējis, ka Tu esi nu reiz pie miera, ko esi papilnam pelnījis. Bet revolucionāra dzīve laikam nekad nedod miera, un mūsu paaudze liekas vēl sevišķi nelaikā dzimusi. Nu, bet mēs sataisīsim ceļu. Turies nu, mīļo, turies. Vai vasaru dabūsi atpūsties? Kā iet mīļiem mājiniekiem? - Mana adrese: Castagnola, Suisse. - Paliec sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts]. 22. P. DAUGEM Kastaņolā 1912. gada 5. martā Mīļo, labo, saņēmu Tavu vēstuli vēlu, esmu jau še. Varbūt šī karte Tevi sasniedz vēl Bernē. Labi, ka esi nu izveseļojies un varēsi atkal stingri strādāt. Man ar veselību atkal iet vājāk, pēc operācijas neatlabstu, esot par daudz zaudējis asiņu; to ārsts man ilgu laiku neteica. Elzai iet labāk, viņa palika vēl mēnesi Cīrihā; man jāsāk jau strādāt. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts]. 23. JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA KOMISIJAI Kastaņolā 1912. gada 6. martā 6. 2. 12. Cien. Teātra komisija! Siltais apsveikums «Ug. u. N.» jubilejā mani sirsnīgi aizkustina. Tik mīļš draudzības pierādījums dod labāko liecību par mūsu līdzšinējo kopdarbību un drošāko cerību par viņas jo sekmīgu turpināšanu. Visu mūsu demokrātisko skatuves darbinieku un iestāžu, preses un sabiedrības, un sevišķi strādnieku šķiras līdzdalība ir nepieciešama, lai sasniegtu kopējo mērķi: nostiprinātu demokrātisku skatuves mākslu, jo tikai tautas māksla ir īsta māksla, kurai nākotne. 24. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 7. martā Manu siltumiņ, dzīvībiņ, dvēselīt! Cik labi ir atkal, kad Tu esi mīļa! Tā ir arī zīme, ka Tu sāc atpūsties, un es arī atkusīšu. Gan tad Tev nekādas peles neko nespēs padarīt. Garajā brīnummīļajā vēstulē no šārīta Tu mani pūlies mierināt par Teodora kritiku, lai viņš [1 nesalasāms vārds] sev! Es jau sāktu mazāk erroties, tikai vēl tāds riebums ir un bailes kā no operācijas. Man tagad lielākas rūpes, ka pabeigtu partijai dzeju un varētu ātrāk tikt pie Jāzepa. Liecies Tu atkal pie sava labā darbiņa; strādāsim abi labie pūkas. - Tavi sapņi tiešām pareģi: pēc Tavas vēstules Bertoglio sāk stāstīt, ka sestdien Giusepina fuggita ar kādu tedesco, laikam to, par ko stāstīja agrāk. Tad viņa pie Tevis domājusi. - Nupat bij še kāda Svirlovska kdze no Ektera, apciemot, - rīt brauc tālāk. Nožēloja, ka Tevi nesatikusi. - Andr[eja] Up[īša] kritika tiešām ļoti laba, un es ļoti priecājos. Tu jau visu izmeklē priekam, Tu mans prieciņš, bez Tevis jau es nemaz nezinātu, kas prieks ir. Bet nu es zinu. - Avīzes es Tev sūtīšu un Ivanovam, lai tūliņ izgriež piestrīpoto. - Esi vesels un mīļš, mans prieciņš, mana dzīvība. Lido, lido. 25. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 9. martā Manu sirdsziediņ, tie jau ir visi mūsu zvirbuļi, tik svētku apģērbā kā jau konservatorijā. Tad tāds tas vecais Diamantkehls, un, kas pie auss klāt, tas ir Goldstimchen. Tiem jau nu iet labi, ne tā abiem pūkiem. Man tik tas labums, ka neerrojos, bet vēl nevaru strādāt, tāpat kā mazais sirdsdimiņš. Izskraidies nu vien, gan jau sāksi ar labu dūšu strādāt. Aizsūtīšu Tev «Dzīvīte» un Cielenietes kartiņu. Sūti man tāpat «D[ienas] L[apu]» un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» ar to pašu bandroli. Atnāca liels dubultvezums siena - avīzes; izrādīšot «Gunu» un 2 reiz «Faustu». Paulīne raksta, ka tur, Nervi, istabas dārgas - 25-30 fr., cits kā Lugānā , pansijas 6 ½ fr. - Vecene dod kaut tūliņ augšējo stāvu; gaidu dikti Tevi. Mūsu istabās bij, nupat iziet kāds vācu rakstnieks Tentenberg, izbankrotējis Casa Rossa, kauj sievu, kam tā maksājusi Terezai par darbu; paliek vecenei parādā 30 fr., un tā jau 2 naktis neguļ. - Rīt gribu braukt uz Agno «lielo sasmiešanos». Kopies, mīļo, dārgo draudziņ, ņem vannas, esi labs, stiep un velc, ņem darbiņu, manu mīļo dvēselīt, lido. 26. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 9. martā Manu mīļo sirdsactiņ, gaidīšu Tavu kasti arī, kā vēstnesi, kas viena pate negrib palikt [pakūzī?], kā tas mazais pūks arī. Neiet jau vēl abiem, šodien pavisam noslinkoju, aizvadājās kaimiņi un atstāja vecus žurnālus, kurus nu skatīju cauri. - Par Tavu kartiņu bij jāpiemaksā 5 santīmi, jo esot rakstīts par daudz uz malu, drīkstot tikai līdz strīpai. - Vai Tu ņem vēl bādes? vai cepli un masāžu arī? - Ar ēšanu man iet labi, tikai augļu nau. Man sāp auss, zobi un vaigi, jo te velk cauri. Onkuls izbrauca te cauri, es par vēlu dabūju ziņu un nevarēju tikties. Kopies, mīļumiņ, lido, lido. 27. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1912. gada 10. martā Mīļā Anna! Saņēmu Tavu kartiņu un redzu, ka Elza vēl nau Tev rakstījusi, laikam viņa nau vēl apēdusi Tavu saldumu. Viņa veseļojas atkal Cīrihā, te ir ar par karstu. - Kad atbrauc Brencis, tad paziņo ekstrā, izrunāsimies tad par satikšanos. Daudz par maz gan viņam ir tās nabadzīgās trīs nedēļas par tik daudz darba. Paliekat abi ar Pauli sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts]. 28. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, pēc 10. marta Manu mīļo sirdsiniņ, saņēmu Tavu vēstulīti līdz ar pielikumiem; še Zeltiņa vēst[ule] iet atpakaļ. Atbildi viņam par fotogrāfiskiem uzņēmumiem ātrāk; Tu redzi, ka viņš, kā veikalnieks, ķeras pie lietas nopietni. - Āronam jāraksta pašam, un laikam arī Kalniņam. Raksti Tu arī; neiejauc politiku un pēdējos strīdus, - avīžnieks un personisks draugs no «D[ienas] L[apas]» laikiem. - Avīzes man pienāk, bet ne sevišķi kārtīgi, pēdējais otrdienas N. - Sveicini dakterieni un, ka es apprasos par veselību. Uz Agno negāju, vakar nebij laba dūša, un šodien līst. Ar nerviem mocās arī Rita; ēd insalatus ar limoni, bet gulēt negrib; visu māju ceļot nemierā. - Āboļus beigās atnesa: maziņi un 50 cent[ime] kilā. Vai Cīrihā nau lētāki, tad Ivan[ovs] varētu atsūtīt. - Uzmeklē un atsūti man tās pamācības par kefīru un jogurtu; es še neatrodu. Kefīrs nerūgst, laikam ir par aukstu. Šodien līst arī lietus. Arī rūgušs piens nau vēl sarūdzis līdz šim. - Vai Tu dabon vannas? Manu sirdsiniņ, pumpūkiņ, lido. 29. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 11. martu Mīļo sirds pinekliņ! Te būs tā vēstule Āronam, 3./16 martā viņam ir tā jubileja. Uzraksti no savas puses, bet itin īsi, Tev jāatturas, raksti tikai oficiālu apsveikumu. - Es arvien vēl netieku vaļā no visvajadzīgākām vēstulēm, un maija dziesma jādod jau rīt parīt, man vēl nau nekā. - Te tas svarīgākais notikums arī ir ķirurģisks, kā dakterienei: divas vistas klibo pa pagalmu, vienai kājās arthritis, otrai kājas no žurkām nograuztas. Žurku ir ar ģifti nomaitāts 150, pāri vēl 3 lielas, kuras no ģifts vairs nesprāgst. Tās tikšot šautas ar revolveri, bet nau vēl tāds sadabūts no ārpagasta. Citādi viss labi. Lido, sirdspūkiņ,. lido. 30. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1912. gada 12. martā Mīļo Matīs, veco darba biedri! Vienu cilvēka mūžu Tu esi cītīgi, cītīgi nostrādājis latviešu rakstniecībā un avīžniecībā, - kas to spēj, tam tik var vēlēt: sāc nu reiz spirgts un vesels vēl otru mūžu! Kur tie laiki, kopš mēs kopā veselu gadu piecatni sastrādājām pie «Dienas Lapas»? Nu ir arī jau 22 gadi, tepat klāt jubileja, bet tad Tu biji jau strādājis pusjubilejas laikmetu šinī nežēlīgajā darbā. Latviešu avīžniecība tas vārds skan labi, kā gaisma un kultūra, bet viņas darbiniekiem tas nozīmē puslīdz to pašu, ko mocība. Es biju laimīgs, Tevi toreiz iegūdams par palīgu: Tu biji ideāls avīžnieks - gandrīz neaprobežota darba gatavība un spēja strādāt vai no miega trūkstoties, neatlaidīga uzcītība un mīlestība uz šo rijīgo, nekad rokrakstiem nepiebarojamo zvēru - avīzi. Kad mēs visi citi pa reizei grēkojām, nokavējāmies vai nemaz neatnācām redakcijā, mūs uz to pavedināja arī apziņa, ka avīze taču iznāk - pate no sevis, to pa nakti pierakstīs viens rūķis - vārdā Matīss. Tu esi palicis uzticīgs savai jaunībai un viņas ideāliem, un, kad uznāk cita jaunība un sāk darboties plaši slāņi, tiem jāatzīst tautībnieku paveiktais kultūras darbā, uz kuru arī tie balstās. Kad [vakar?] arī esam aizgājuši katrs savu ceļu, es ar sirsnību pieminu pagātni. Cik ir runa par labākiem pēctečiem Taviem, ne velti iemīļotiem Valdemāram un Kronvaldam, tik domā uz Tevi. Tu esi bijis darbīgākais un pašaizliedzīgākais, Tu krāji mūsu kultūras dokumentus (jāatminas tik «Dienas Lapas» etnogrāfiskais pielikums), bet Tu ar savu tautas dziesmu izdevumu darīji tos arī pieejamus tautai, un to Tev nekad neaizmirsīs, jo Tu veldzēji tautu ar viņas pašas saldo dzērienu. Visur Tu palīdzēji un atsaucies; jo neredzamāks un klusāks kāds darbs, jo naskāk Tu viņu darīji; Tu darbojies biedrībās, Tu rakstīji grāmatas un avīzes. Kur Tu to visu paspēji? bet ne velti Tu esi Āronu Matīss. Sveiks savā goda dienā! Tavs [paraksts]. C[astagnola] 12.3. 12. Uz atsevišķas lapiņas ar zīmuli rakstīts: Par citu rakstīšu Tev vēlāk, neesmu labi vesels, bij man operācija (bet neliec to avīzē, [2 nesalasāmi vārdi]). Avīžnieku valodām par Tevi es neticu, es Tevi pazīstu no citas puses un daudz tuvāk un labāk. Sveiks un sveicini savējos! Tavs [paraksts]. 31. ASPAZIJAI Ruviljanā 1912. gada 12. martā Manu mīļo sirds uguntiņ, šodien saņēmu reiz lielo kurvi un pūralādi, bija jāpiemaksā vēl labi par stiepšanu freilenei. - Avīzes arī dabūju. - Krāmēju kurvjus, sakāru skapī, ko mācēju. Nu atkal pilna istaba kā piebāzta. - Liels paldies par krādziņiem; izliekas lieli, bet būs labi. - Ar saimnieci šodien bij pirmais rēķins: ir dārgāka par 3 frankiem. - Atsūti kefīra un jogurta pamācības. - Vakar lija, šodien saule, bet mitrs. Nedaru neko, jo krāmēšana ļoti nogurdina. - Vai dakterienei pirkstus jāgriež nost? Tas jau ir briesmīgi. Man operācijas tagad liekas dikti barbariskas. Par kādu piemaksu Tu raksti? Sirdsmīļumiņ, lido. 32. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 13. martā Manu mīļo zeltapumiņ, esi mierīga, nebēdā nekā. «Ziedu klēpis» ir brīnišķs darbs, Tavs vislabākais, un tādas skaistas sievietīgas poēzijas vairs otras nau pasaulē, Tu esi še pati sevi atradusi. Ka nau pietiekošas atzinības, tas viegli izskaidrojams. Rakstīšu par to plašāk vai šovakar, vai rīt. Man pēdējais termiņš maija dziesmai. Nupat no Jansona un rīdziniekiem lūgums: teātrs sarīkošot man jubilejas izrādi, bet visu ienākumu lai es dodot partijai priekš vēlēšanu fonda. Ienākums būs liels, un, otrkārt, citas jubilejas man vairs nevar tad būt. Kad mēs varētu dabūt vismaz Bisnieka fondu. Atraksti, sirsniņ, ko domā, lai daru. Un nu, mīļo dārgumiņ, sirds dvēselīt, nebēdā par sevi, viss ir labi; man Tu vari ticēt, es to zinu. Lido, sirdsactiņ, lido. 33. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 13. martu Mīļo sirdsiniņ, es priecājos, ka esmu Tev atkal vajadzīgs un varu Tev palīdzēt. Un ir tik viegli palīdzēt: atdot tik to, kas ir tavs. Kā šorīt rakstīju: «Z[iedu] kl[ēpis]» ir labs darbs, Tavs labākais un Tavs īstais ceļš. Tu saki, viņu neatzīst pietiekoši: prēmija izpaliek, - bet tikai tādēļ, ka vēstnešnieki domā, Tu atsakies no viņiem tanī lielajā polemikā. Tomēr tagad, pēc manas apsveikuma vēstules Āronam, arī tas viss būs labi. Varbūt pat prēmija vēl nāks. Tad: avīzēs netiek dzejoļi pakaļdrukāti, - bet atkal tik tās polemikas dēļ, jo neviena puse nezin, kurp Tu iesi, un pretnieka dzejoļiem taču netaisīs reklāmu. Tad vēl: Duburs nesarīko vakaru, - bet faktiski viņš ir sarīkojis vakaru un deklamējis Tavus dzejoļus; viņam kritikas vēl pārmeta, ka to taču viņš nespējot un viņa skolniece deklamējot tos labāk. Tikai sarīkojums šoreiz bij Izglītības biedrībā, un ne uz paša Dubura vārda, tādēļ nau tā izcelts kā Tavs vakars, jo bij arī citi (mūzikas) priekšnesumi. Tie ir tie Tavi punkti. Tad vēl kritikas: no Niedras, kam svars, bij ļoti laba, es priecātos, ja man tāda reiz būtu bijusi vai varējusi būt. Neraksta viņš, kā solījis, tālāk tādēļ, ka ir nupat slims un bij nepatikšanas ar dēlu (ģimnāzistu), kurš sašāvis kādu skolnieci. Atveseļosies, viņš rakstīs. Upīts pats jau nožēlo, ka nau rakstījis diezgan labi. Bārdam ir tikai romantikas arods, un, kad Tu viņam to atņem, tad viņš ir gluži bešā, Tev ir vēl cits, viņam nau. Kā tāds lai raksta par Tevi labi. Un tad viņam sīkumos ir arī taisnība. Taisni tur, kur Tu pati biji par sevi šaubījusies. Tas nu ir tas svarīgākais, ka Tu pati atzīsti fiasco. Bet kas tas par fiasco? Kad ir fiasco di Chianti, nau nelaime, nopērc vēl kādu. Es varu jokot tādēļ, ka tie fiasco iemesli, kādus Tu atrod, nau pareizi. Vispirms, Tev nau jāturas pēc manām darba un citām regulām, bet pēc savām. Nichts umkommen lassens atmet nākotnē, dod tikai labus dzejoļus, - kaut gan šoreiz nebūt nau kaitējuši neizstrādātie dzejoļi, viņi piedod fonu, pret kuru atceļas labie, un saskaņu kritika ne meklē, ne atrod. Piemērs - «Tie, kas neaizmirst», kur taisni saskaņojums ir galvenais, vēl vairāk izstrādāts nekā «Z. klēpī», un kurš izkrita cauri vēl daudz vairāk nekā «Z, kl.». Tātad pēc saskaņojuma dzīties nau vērts un, man liekas, nau arī Tavā talantā. - Otrais iemesls jau svarīgāks, - ka Tu strādāji kā Handwerķi. Nedari vairs tā, tā ir mana, ne Tava regula. Turies pie savām: strādā pa nakti, ja nevar citādi, visādā ziņā: strādā ne tik sistemātiski; ka var saukt par Handwerķi, nestrādā kā drāmu. Priekš Tevis Handw[erķis] ir bezbēdība. Arī es to labāk būtu pielicis pie lirikas, jo prasa pārāk lielu koncentrāciju, kura nokauj spēkus. - Bet arī tad pie «Z. kl.» Handwerķim nau liela vaina, izņemot tik dažus sīkumus, kuriem varēja pieķerties Bārda. Nelabāks jau ir ievads ar polemiku, kurš nesaskan ar krājuma garu, bet arī tas nekait tik daudz, piem., atkal «Tie, kas neaizmirst», kur ievads pilnīgi organiski saskan ar saturu un taču izkrita cauri. - Galvenais iemesls ir Tava lielā polemika, tātad blakus apstāklis. Un tas pats varbūt visā klusībā palīdzēs pie grāmatas reklamēšanas un ātras izpārdošanas. - Par iekšēju lūzumu ļaunā ziņā Tu nevari runāt, ja ir lūzums, tad uz labu: Tu esi uztikusi uz jaunu un uz savu ceļu. Tādus darbus nemēdz tik aši atzīt, tas būtu pret labi nodibinātām vecām parašām. Gaidi, manu sirsniņ, Tev laika diezgan, - gan Tu tiksi cauri. Saņemies vien un strādā, un laid jaunus asniņus. Un, kad Tu jel gribi likt svaru uz blakus apstākļiem un kritikām, tad liec vispirms svaru uz lielo pūku, un tas saka labu. - Tu priecājies, mīļo prieciņ, par Induli: labi, tad jau taisni man pašam nau jāpriecājas; es esmu laimīgs par katru darbu, ko man kāds noņem, jo esmu pārāk apkrauts un paša spēku nepietiek. Mans prieks ir citāds nekā Tev. Bet to tā grūti izteikt. Viens prieks būtu, kad man būtu vairāk palīgu, kas man noņemtu to, kas nau tiešs radošs darbs. Bet tā vēl nau un laikam arī nekad nebūs, un tātad nau arī vēl prieka priekš manis. Man būs jāliekas uz sevis paša stiprāku izmantošanu, kad tikšu reiz vesels. Bet ar to nu ir kā ir. Nupat ir briesmīgas zobu sāpes, un tādēļ neiet labi rakstīšana. Tātad tik vēl to vienu: nebēdā, mīļo dvēselīt, nau par ko. Kopies labāk un veseļojies un tad sāc mierīgi strādāt. Ies. - Tagad iešu uz pilsētu; - neesmu vēl bijis -, pirkšu Tev veronāli, lai būtu pēc šī garīgā miera pulvera arī miesīgs. - Ābolus sūtot, apprasies pirms pastā, kādas maksas ir par kādiem svariem; laikam par 5 kiliem viena un, ja pāri, tad tūdaļ tik liela kā par 10 kil. Nemaksā par velti naudu prom, kā, piem., par kurvi un lādi, kur lieki maksāti 8 franki. - Kad ģīmetnē esmu vecs, tur nau vainīgs Rufs, bet mazais pūks, kura dēļ toreiz kreņķējos un visu laiku; tur ½ gads bagātīgi atsver 10 gadus. Bet nu taisīšu tiem kreņķiem arī galu. - Andrejam Upītim rakstīšu, bet esmu pārāk aizņemts, neesmu pat Ķeniņietei atbildējis un vēl 10 citiem. Nu vēl partijas darīšana. Un ar partijas maija dziesmu arī netieku galā. Bet tā mēdz iet, tiklīdz vienā vietā aizņemts, tad saskrien darbi no visām malām virsū. Li nu, mīļo sirdsziediņ. Lido. Vēstules sākumā pierakstīts: Nosūti tūliņ Āronam vēstulīti, lido. 34. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 15. martā Mīļo sirdsprieciņ, te Tev būs Tava tašiņa atpakaļ un iekšā dzeltenītes uz 4./17. martu ar lido. Būtu sūtījis īstā termiņā, bet svētdien pakas neiznēsā pasts. - Zobs man vēl sāp, bet jau parādījies uztūkums, un tātad laikam drīz pāries. Un vēl labāk, ka tā mana garā vēstule ar zobu sāpēm nau Tev darījusi ļaunu. Celies, mīļo dvēselīt, gan jau ies. - Vai Tu avīzes dod priekš izgriešanas projām? - Drīz rakstīšu viņam ar. - Jubileju, kā liekas, iekustinājusi partija, un, ja viņai nedod naudas, tad varbūt nebūs arī jubilejas. Man priekš partijas tagad jāraksta maija dziesma, un es nevaru tiem vēl atbildēt. Raksti man aši savas domas. Lido. Atklātnes malā rakstīts: mīļo sirdszelta ziediņ, mimiņ. Lido. 35. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 16. martā Manu mīļo dzīvības dvēselīt, kur Tu tik dziļu mīlestību nes iekš sevis, tādu lielu laimi un spēku, kā tur lai varētu vēl noskumt vai rūpēties, vai kā rēķināties. Ir tikai viens liels labums un mīļums. Neuztraucies, nebaidies, esi mierīgs, kad tā ir, tad mēs gan uzvarēsim. Dabūsi Tu arī savu ērtību; mēs pēc dabas esam ļoti savādi, tipiski sieviete un vīriets, tas daudz ko izskaidro, tādēļ grūti saprasties. Bet tad vienīgais, kas dod saprašanu, ir mīlestība. Tā nu ir, tad arī būs. Ar «U. N.» naudu ir tā: es biju pārskatījies, nosaukdams to par jubileju, laikam tāpat teātrs izrādi dotu kā dāvājumu man. Varbūt tomēr paliek iespēja uz jubileju. Jāraksta teātrim, lai tā iekārto, citādi neiet. Sāp gan tas viss, ne tās naudas dēļ, bet tās lielās pārestības dēļ, kas notiek caur to Tev un man. - Zini ko: šorīt atnāk no manas Doras 100 fr.! Tā atkal izlīdzina pārestību kaut cik. Manu sirds augstumiņ, cik Tu liels un skaists, un labs cilvēks. - Jā, kas tā par hipnotizēšanu? Tu par to nebiji nekā teicis. Atraksti. Kad būs drusku vairāk vaļas, par vienu atbildēšu uz Tavu mīļo vēstuli [1 nesalasāms vārds], esi mierīgs, lido. 36. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 17. martu Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, tik skaista atkal T[ava] Feurbach kartiņa! Es jau nu pavisam apkaunējies, ka man tik švakas. Vismaz nu gribēju kārtīgi nolikt Tavas skaistiniņas. Sen jau mani nospieda, un es nevarēju strādāt, ka neesmu izpildījis Tavu uzdevumu: ierīkot albumu. Kopš svētdienas tad nu pie tā strādāju un pabeidzu, tikai vēl tās svešās nē. Tad arī šodien tūliņ pastrādāju kādu gabaliņu. - Aizsūtu Tev to pases kvīti un arī mazo rokas tašiņu. Atraksti, vai sūtīt arī raibo tašu un čemodānu? Varbūt būs taču vieglāk, un arī vešana izmaksā mazāk nekā ar tiem lielajiem kurvjiem un kastēm vien. - Man jau nu liels prieks ir, ka Tev cilājas tie spārniņi, - bet auksts te arī ir, 12°. Lietus nau, bet apmācies. Tavai istabiņai maziņa krāsnīte, tikai rores pārlabotas, ka var regulēt un aizslēgt. Augšā ir atkal kokiene un klepo. Pusdienas jau ir pie Armidas un Šmita; es ēdu tik pienu un augļus. Man atkal briesmīgi bail, kā Tev te ies. Un, kad Tev jāceļas būs projām, atkal kavēsi laiku, kamēr iedzīvosies citur. Ak, nabaga sirsniņ, kā lai es Tevi izturu? - Dakterienei izrunā to beletristiku, par daudz nežēlīgs amats. Par jaku nebēdā, bet aizej un paņem; viņa tiešām aizmirst vien. Manu mīļumiņ, mīļumiņ. Strādā labi. Lido. 37. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gada 18. martā Mīļo, labo, nupat nosūtīju to maija dzejoli, raugi nu Tu, ka viņš netiek aizturēts. Aizkavējos tādēļ, ka neiet ar veselību nekādā jēgā, organisms no asinszaudējuma laikam vēl lieki vājināts un nu pret visiem nelāgumiem jo ieņēmīgs. Varbūt nāksies kādu laiku atkal likties uz gultas. Rakstu Tev tagad tik šīs rindiņas. Uz Rīgu arī neesmu vēl atbildējis, bet tam jau nau steigas. Naudu jau es došu, kā arvien esmu devis. Paliec vesels, mīļais, un sveicini mīļi savējos! [Paraksts.] 38. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 19. martā Mīļo zelta sirdslabumiņ, priecājos Tev līdzi Tavā vārda dienā un vēl šodien arī nestrādāju.. Nosūtīju nu reiz to maija dziesmu, kura rakstīta pašā marta lietū. Līst jau trīs dienas no vietas, šodien pat sniegs parādījās uz Salvatora; izskatās gan smuki, bet auksts: ne ārā iet, ne istabā sēdēt. Krāsns nau. Rīt likšos pie vēstulēm, kuru nu atkal pāris desmitu. Gaidu Ķirpja vēstuli. Viņi taču iznīcinājuši Bisnieka fondu, ko Tu nu domā darīt? Visas viņu vēstules publicēt? Neviens neraksta, ne Hertels, ne Krepliņš. Teātrs arī nesūta naudu, bet jubileju lai es atdāvinu. - Zobs varbūt mitēsies, bet otrs grib atkal sākt. Lido, sirds zvaniņ, sēkliņ, lido. 39. ASPAZIJAI Ruviljanā 1912. gada 20. martā Mīļo zelta āboliņ ar dimanta sēkliņu, tas Tu esi; tiec tik vēl labi sarkaniem vaidziņiem, nebrauc šurp, kamēr neesi vesels izmērcējies. Par to lielā miera sasniegšanu nepareģosim nekā, mēs esam diezgan tur ņēmušies, lai nu viņš pats redz, kā tiek galā. Nesteidzies arī ar šurpbraukšanu; Tu esi vēl uztraukta, kaut arī laba, bet uztraukta, un mieram vajga miera. Paliec vēl tās 2 nedēļas līdz galam. Es priecājos ļoti par to Liliju, - ne drusku vien, bet gluži patiesi viņa Tevi mīl. Tāpat bij ar [Sēju?], ar Mariju. Tā ir liela lieta, ka sievietes Tevi mīl. - Antons atsūtījis 3. «Druvu», Teodors saka, ka neesot nebūt gribējis Tev pāri darīt. No Dubura ir par Induli. Laikam Tev arī «Druvu» būs aizsūtījusi Lilija. Kad nē, tad nosūtīšu šo. - Man ir tik 2 pāri vasaras zeķu, 4 pāri būs palikuši Cirihā; palūko, pūkiņ. - Zobs sāpēja 6 dienas, tagad angīna un klepus, kādas 4 naktis stipri svīdu, nespēks. Labi, ka Tu mazgājies silti. Lido, lido. Atklātnes malā rakstīts: Vai varbūt Tev atsūtīta nauda no Upīša vai teātra? Lido. 40. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 20. martu Manu sirdsmīļo zeltiniņ, te nu Tev nosūtu atslēdziņas no čomiem, un čomi paši arī reizē iziet. Te arī tā maija dziesma, kurā manāms viss marts. - Bet nu nesteidzies, mīļo sirsniņ, neuztraucies, izvannojies vēl labi, izkopies, un tad redzēs. Ar steigšanos Tu būtu pat 26. izbraukusi, un kur tad paliktu visi abcheni? Te vēl ir samērā auksts, jo krāsns nau. Vakar gan bij saule, bet šodien atkal līst, un priekš tam lija no vietas 3 dienas. Kad Tu iebrauksi mitrumā un vēsumā, Tu jutīsies ļoti nelaimīga. Peski arī vēl gan gaidīs, tikai viens ir jau kopš 2 nedēļām ziedos, citi vēl nogaida; tā arī Tu dari. Kad dakteriene paliek turpat vēl līdz jūlijam, varbūt Tu arī, paciemojies še, brauksi atkal pie viņas atpakaļ. Visādā ziņā dari un apdomā lēnām, neuztraucies. Tā Tu nupat uztraucies, kad nedabūji kartiņas, un manas slimības arī visas, lai arī daudzas, Tev zināmas. Tevi būs uztraukusi Huberiete ar savu hipnozi; to gan dakterienei nevajdzēja atļaut. Nu Tu visu pārspīlē. Nebaidies, palēnām viss būs labi. -- Antons par Jansonu laikam būs jau nodrukājis, jo 3. burtnīca iznāks 6./19. martā. Bet es viņam arī tā rakstīšu tūlīt, jo viņš atsūtīja «Druvu». Raksti arī Tu Lilijai. -Marku noņemšanu un izgriešanu, cik ļoti mīļi tas arī ir, Tu tomēr esi pārspīlējusi, - Tev jāzin, ka tas ir ļoti nogurdinošs darbs, mīļo sirdsiniņ. - Kur Tu liksi grāmatas, kas ir pie Tevis? Atstāsi Ivanovam, tāpat bez paraksta? Un kad nu gaist? Tu zini, ka grāmatas neskaita par mantām, bet Tev viņas būs taču ļoti mīļas. Vai nu saraksti pati, vai lai viņš sataisa katalogu. Bet no viņa taisīšanas es daudz neceru; viņš par lēnu, izgriezumus nau vēl paspējis. Varbūt Tu liec visas šurp sūtīt, vismaz tās, kas Tev vajdzīgas; ja domā pie dakteriem palikt, tad atstāj tur. - Fotogrāfijas noņemt no visām nau vērts, jo II taču gluži nesmuka; ņem no tās tikai priekš sevis vienu, zināšanas dēļ. Tāpat no I tik sevim vienu. Citas liec visas taisīt no III; neizdali arī pats, bet aprunāsimies, kam jādod. Kolonijai tiem, kurus es minēju, vai vēl kam? Manai Dorai arī būs jāsūta. - Jāsteidzas uz pastu. - Neuztraucies, mīļo sirsniņ, kopies un li. Lido. 41. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1912. gada 21. martā Mīļo, dārgo, ļoti priecājos, saņemdams Tavu vēstuli, biju baidījies, vai arī neesi nevesels, jo atklātībā par Tevi avīzēs neko nedzirdēju; labi, ka tik mazāka saaukstēšanās bijusi. Man bij tā: no «Induļa» biju ļoti nostrādājies, iegāju sanatorijā atpūsties; pret beigām man lika priekšā izgriezt to bumbuli pie kakla, būšot 15 min. darbs. Bet izrādījās, ka strādāja apkārt 1 ½ stundas un es zaudēju daudz asins. Nu nevaru labi atspirgt, visas kaites; nervi, reimatisms tiek stiprāks. Nevaru labi strādāt. - Atraksti man, ko nu darīs tālāk ar B[isnieka] fondu? Vai tā it vienkārši nolaupīs tos 800 r.? Vai nekāda gandarījuma nebūs? Kugam dod prēmiju 200 rbļ., un man jau piespriesto atņem? Lai nu līdzi strādāju pie «Domām». Man arī teātrs nedeva «Ug. N.» benefici, bet Kugam gan. Es ar mieru dot pēdējam, bet lai man nu arī kas tiek, jo no gaisa nevar dzīvot, lai man vēlāk sarīko. Paliec mīļi sveicināts no [paraksts]. Atklātnes malā rakstīts: Man teātrs nesūta naudas, apprasies Krepliņam, kas tas ir. 42. ASPAZIJAI Kastaņolā l912. gada 21. martā Manu mīļo zelta silverziediņ, aizsūtīju Tev vakar čomus, un bij iekšā arī divi mimiņu zariņi un hiacintes no saimnieces. Viņa gaida un cerē lielas lietas no Tevis, taisa jaunu ūdensvadu. - Man zobs sāka pa otru lāgu sāpēt. Laiks ir mainīgs, pēc dienas saule, nāk atkal lietus, un tad tūliņ reims un zobi. Ko Tu te tādā laikā darīsi? Tu tik vārīgs un smalciņš, Tu gluži nonīksi. Arī pie Millera vai Šmita liels glābiņš nebūs, jo viņi savu centrālkrāsni nekurina, tikai parāda, ka ir rieres. Ar to vāciešiem pietiek, Tev nē. - «Druvu» aizsūtīšu, neesmu vēl lasījis. - Vēstuļu man sakrājies tāds daudzums, ka steidzīgo vien ir 20, un nevar vēl pārvarēt pretīgumu pret rakstīšanu. Taču šo mēnesi 20 ir jau rakstītas. Nez kas ir, ka teātrs nesūta naudas. Rakstīju Ķirpēnam.- Šodien saulīte, iešu ārā. Ko dara Tavi gailīši? Kopies un barojies pats arī, mīļo baltumiņ, lido. 43. A. UPĪTIM Kastaņolā 1912. gada 21. martā Cienīto darba biedri un  mīļais draugs! Es domāju, ka varu Jūs tā uzrunāt pēc Jūsu «Induļa un Ārijas» kritikas, jo tā ir ne vien, kā parasts, spīdoša un literārisks notikums, ne vien atzinīga, bet - es jūtu - arī draudzīga un sirsnīga, un tas mani aizkustina. Es vēlējos Jums to izsacīt tūliņ, atbildēt vismaz tūliņ uz Jūsu laipno uzaicinājumu līdzstrādāt rakstu krājumā, bet mani aizkavēja neveselība. Lai šīs rindiņas tagad apliecina Jums, ka Aspazija un es ar prieku piedalīsimies Jūsu izdevumā; visādā ziņā termiņā, jūnijā, Jūs jau būsat saņēmuši mūsu sūtījumus, laikam gan jau aprīļa sākumā. Novēlu visu labāko Jūsu jaunajam pasākumam un Jūsu pašu tik spilgti vestai rakstnieka gaitai. Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 21.3. 12. 44. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 23. martā Manu mīļo sirdsnākumiņ, šodien atkal saule pēc vakarējā lietus, un tad var atpūsties; kad tur arī līst, tad jau viss viens, kur ieaukstēties. Izārstējies ar labi karstām vannām un tad brauc. - Par zīda blūzēm priekš saimnieces nemāku nekā prātīga teikt; viņa Tevi dikti gaida, tā ka būs laba visādā ziņā. Bet, tā kā Tu ēdīsi ārpusē pie Šmita un liela peļņa no Tevis viņai nebūs, tā kā arī no manis nau lielas pelņas, jo ēdu maz, tad labāk pērc gan kādu krietnu dāvanu. 5 franki jau vismazākais. - Ar tām pastāvīgām laika maiņām es nekā nevaru strādāt; kad nāk saules diena, tā iziet, atpūšoties no lietus dienas. Ko Tu saki uz Ivanova projektu atdāvāt viņam tiesību uz pastkartēm? Mums taču savā ziņā pārdots Slavinskam. Jāsarakstās ar brāli: Lido, manu sirds gabaliņ, - lido. 45. A. PRIEDKALNAM Kastaņolā 1912. gada 24. martā 24. 3. 12. Mīļais draugs un biedri. Saņēmu ar lielo paldies Jūsu ievērojamo Baltijas guberņu pašvaldības projektu. Gribēju Jums tūlīt un plašāk atbildēt, bet arī tagad vēl nāku tikai ar šīm nedaudzām rindiņām; savas neveselības dēļ. Jūsu projekts izsaka gaišā formulācijā vispārējos vēlējumus un prasības; man simpātiski, ka ievērojat arī seno demokrātu prasību pēc divgubernības un ka Jūs nostādat pareizā gaismā mūsu muižniecības kulturālo zemumu (savā laikā Šillingam netika pietiekoši atbildēts). Projektam ir liela vēsturiska nozīme un literāriskas īpašības, un Jūs izpelnītos plašu aprindu pateicību, ja šo un citus darbus un runas likumdošanas laukā izdotu kopotus grāmatā. Jūs ar tiem esat pierādījuši savas tiesības uz tautas deputāta amatu; atliek tik vēlēties, lai Jūs nākamā sesijā nākat atpakaļ, uz ko, kā dzirdu, esot labākās cerības. Novēlu Jums visu labāko. Sirsnīgākos sveicienus Jums un mīļai kundzei tāpat un vēl sirsnīgu darbošanos zinātnēs, un abiem izturīgu veselību. Uz pieprasījumu no Rīgas atbildēju apstiprinoši; Jūs varat to paziņot. 46. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 24. martā Mīļo sirdsdraudziņ, dārgumiņ, taisījās šodien atkal līt, bet vēl noturējās. Norunājām ar saimnieci, ka liks krāsnīti Tavā istabā, kurā es tagad dzīvoju; to izdarīs jau rīt. Saimniece ļoti laimīga; it sevišķi viņa pateicīga par mazām piemaksām. Es maksāju tagad par apkopšanu, ēsttaisīšanu 20 sant. par dienu, par zābakiem vēl ik svētdien pa 20 s. Tas patīk visvairāk. - Šorīt beigās atnāca no teātra nauda, bet tikai 300 r., un nu taču ir jau 20 izrādes bijušas. Man nemaksā, bet es lai dodu jubileju citiem. Tā nu ir. Mani tā netaisnība, par kuru neviens nebrīnās un neuztraucas, uztrauc gan; par nozagto Bisnieka fondu arī neviens nemin ne vārda. - Es staigāju šīs dienas tāpat, darbs neiet, kad nospiestība. - Izbarojies un izpeldies krietni un tad brauc. Lido, sirdspūkiņ, lido. 47. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gadā, ap 29. martu Sveiks! Te būs pāris pantiņu. Baidos, ka tik nau par vēlu, jo tās 10 dienas tepat jau apkārt. Tie panti ir no agrāka laika, ja atzīstat par vajadzīgu, tad nolaižat nost 2 un 3 pantus, es tā jau dažus pats nolaidu un lūkoju visu pārtaisīt. - Citādi dzejoļi būtu man, bet taisni uz 1. Maiju nau, un arī nepatīkas runāt par vielu, kurā nekā jauna vairs nevar atrast; pārgrozītos pate maija svinēšana, tad cita lieta. - No Freiligrāta man pašam nau tulkojuma, bet ir cits tulkojums no Nātres. Kad domājat, ka es drīkstu to dot bez viņas ziņas, tad jums aizsūtīšu. Par citu visu vēlāk, tagad tik daudz sveicienu visiem. [Paraksts.] Dzejolis iet bez vārda vai pseidonīma. 48. Ž. PĒRKONAM Kastaņolā 1912. gada martā Ļoti cienīts sekretāra kungs! Ar šo atbildi nokavējos tādēļ, ka man tika taisīta operācija. - Klāt pieliktā vēstulē teātra direktoram īsas piezīmes par «I. un Ā.» lomām. - Daudz paldies t[eātra] komisijai par līdzekļu netaupīšanu inscenējumam un rūpību, ar kādu stājās pie «I. un Ā.». - Mani ļoti apmierina t. k[omisij]as un sabiedrības smalkās takts jūtas savstarpējā satiksmē, kas droši liecina par turpmākas, vēl sekmīgākas kopdarbības iespējamību. Kad tik vienmēr varēs saskaņot vadību ar sabiedrību, tad par J[aunā] teātra nākotni nekādos apstākļos nebūs jābaidās, bet tikai jāpriecājas. - Vai izrādījās par ekonomiski pareizu ņemt paaugstinātas cenas «U. un N.» atkārtojumos? Vai publika spēj tās samaksāt? Vai teātrim nau kādi statistiski novērojumi, no kādām šķirām ir apmeklētāji? Vai to nevarētu izdarīt? - Vēl jautājums: kad man šovasar nāk gatava jauna luga, vai tad būtu teātrim ērti izrādīt jauno lugu līdzās «Ug. un N.» un «Ind. un Ār.» (kuras laikam arī vēl ies) reizē tikai sezonas otrā pusē, kā tagad notiek ar «U. N.» un «I. Ā.»? 49. T. AMTMANIM Kastaņolā 1912. gada martā Ļ. c. direktora k.! Nosūtu Jums dažas īsas piezīmes par galvenām lomām «Ind. un Ār.»; dot pilnīgus raksturojumus ļoti grūti, jo šinī acumirklī man liekas, ka viss vajadzīgais jau izteikts pašā tekstā. Turpret es ļoti labprāt dotu paskaidrojumus uz Jūsu vai lomu tēlotāju pieprasījumiem par vietām (raksturos vai situācijās), kuras saceļ šaubas. Bez Jūsu aizrādījumiem es paskaidroju varbūt to, kas Jums jau tā ir skaidrs, un atstāju bez atbildes neizprasto. - Es ļoti priecājos, ka Jūs pats esat uzņēmušies samērā mazo, bet man ļoti mīļo Uģa lomu, kura jaunības pilnumā Jūs ieliksat ļoti daudz sava. Privātas un lietpratēju atsauksmes par Jums kā mākslenieku - aktieri un režisoru man rakstītas vislabākās, un Jūsu lielo rūpību pilnam atzīst komisija. Kad īsts mākslenieks ņem lietu ar visu sirsnību, tad nau jāšaubās par spožiem panākumiem. Es Jums esmu jau pateicīgs par sveicinājumu teātra mākslenieku vārdā, es būšu vēl vairāk pateicīgs par Jūsu mākslas darbu: šīs lugas izrādi. Sveicinat sirsnīgi manus biedrus aktierus un līdzstrādniekus. Induls domāts kā jauneklis, ap 25 g., humāns raksturs, garīgi daudzējādi apdāvināts. Viņa spēki gaidījuši uz raisīšanu, stipru dvēseles iekustinājumu; to dod reizē tēvijas pametums un mīlestība. Viņa garīgā spēkā viņa pārākums par visām citām lomām, arī Ārijas un Mintauta (kas aktierim jāizceļ III, rsp., IVc.), bet arī viņa traģika: viņa jaunība, gars, parastā tikla nespēj tik piepeši attīstīties, lai panestu garīgo spēku eksploziju. Šī loma prasa no aktiera visvairāk: ne vien stipru iedziļināšanos ar jūtām, bet arī ar inteliģenci, aktierim jāsaprot daudzējādās I. domas un tieksmes. Indulim jāuzvar elementāri spēcīgais Mintauts ar jūtu un prāta smalkumu un domu tālumu; jo vairāk viņš atšķirsies no Mintauta, jo vieglāk būs to uzvarēt arī skatītāju priekšā, arī IV c., neprasot Mintauta tēlojuma pavājināšanu. Bet visādā ziņā ir vajadzīga šāda uzvara. Ārijas raksturā jāsargas no sentimentālības. Straujība, vaļība, patvarība, dēkainība (Abenteuerlichkeit), uzvarošs humors. Grūti pārvarams un pārvēršams raksturs. Jāizceļ šī pārvēršanās un augšana. Mintauts - elementārs lieliskums pretī Induļa garīgam. M. raksturs spilgts, tā ka viegli tēlojams un pateicīgs, kad aktiers spēj izcelt šo lieliskumu. Indulim reizē pretspēks un atspulgojums; praktika pret teoriju, reālisms pret fantāziju. Viņa traģika, ka nevar saprast brīvību un atduras kā Napoleons pret [iluminatoriem?] un Eiropas vispārības domām. Pudiķis grūti iekustināms vecs pīlārs, apaļš raksturs. Tipiski latvisks. Bagātam izvedumam derīga loma. Vizbulīte, ap 16 g., jāsargas izrādīt no bērnišķuma, vientiesības. Dabas bērna liela veiklība, gudrība, sirsnība, pusneapzināta mīlestība. Viņai būtu jāmirst, ja pilnīgi apzinātos, tādēļ viņai nāve nau iekšējs gadījums. Uģis līdzīgs un pretstats Indulim. Aizturēta sirsnība. Jaunības pilnums, lomā var ielikt ļoti daudz. 50. P. DAUGEM Kastaņolā 1912. gada 2. aprīlī Mīļo, dārgo, priecājos, ka Tu ar pilnu sparu esi atkal sācis strādāt, bet baidos, vai būsi diezgan sasmēlies veselības priekš sevis, lai varētu to atkal izdot atklātības darbā. Atraksti atkal kādas īsas rindiņas, kā Tev klājas ar veselību un kā kundzei. - Man liels prieks, ka Saša taisās šurp braukt: Monte Brē sanatorijā ir ļoti daudz viesu, cauru gadu vaļā, katru gadu paplašina telpas, atsauksmes ir labas. Cena 7-8 fr. par dienu; speciālmaksa par vannām, elektrisk[ajām] vannām, saulesbādi, masāžu u. t. t. Maijā un jūnijā ir ļoti jauki; nau karsts, tas nāk tikai jūlijā. Bez tam Monte Brē ir augstāk par Castagnolu un tātad vēsāk. Diloņu slimnieku tur nau. Ja taptu par karstu, var uziet vēl augstāk pašā kalna galā. Sirsnīgi sveicini Sašu un teic, ka gaidām viņu; paliec pats mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts]. 51. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1912. gada 2. aprīlī Sirsnīgi sveiki, saņēmām mīļo vēstuli un naudu. Esam tagad atkal Castagnolā, un lūdzu turpmāk visas vēstules un sūtījumus adresēt tikai uz Castagnolu, jo Cīrihā (Dr. Farbstein) ir jau zudušas dažas vēstules, tur laikam neņem pretī mūsu korespondenci, tā kā mēs aizbraukuši. Mums še bija pašlaik ciemiņi, tādēļ novēlojamies atkal ar rakstīšanu. Par veikalu rakstīšu drīz vēlāk, tādēļ ka Gulbis izdod manus kopotus tulkojumus. Par mūsu norunu pārmaiņu es Jums taču būtu vispirms rakstījis. - Asp[azijas] veselība tagad labāka. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti. 52. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastaņolā 1912. gada 2. aprīlī Bērziņ[am]. 2. 4. 12. Uz Jūsu laipno vēstuli pagūstu atbildēt tikai tagad, man pa to laiku tika izdarīta operācija, un es biju nevesels. Ka Jūsu plānu labprāt pabalstu, par to rakstīju jau agrāk Vecozolam. Jauno rakstnieku darba krājumi ir Baltijā iznākuši jau vairāki, un tā arī Jūsējs, bez šaub[ām], atradīs sev izdevēju. Krājuma raksturs - emigrantu un jauno rakstnieku - tiešām vislabāk tiek noturēts, kad to neapgrūtina un nesaraibina par daudz ar veco darbiem, ņem no šenes tikai tik, cik nepieciešams; citās literatūrās jaunie mēdz uzstāties pat gluži patstāvīgi. - No mūsu laikrakstiem tagad «Strādnieks» stipri paplašinājis savu feļetonu, laiž pie vārda gandrīz vienīgi jaunos; tāpat «J[aunajā] L[aikā]» sastopami jaunie vien. Un arī šis drīz paplašināsies. Abos es redzu tikai Jūs; b. Vecoz[olam] varbūt ir personiskas grūtības; bet b. Straujāns varbūt tikai kautrējas, kas būtu nepareizi. Visādā ziņā arī tā krājums papildinās rakstīšanas iespēju, ir ļoti vēlams arī no publikas stāvokļa, un tam var novēlēt tikai vislabākās sekmes. Sv[eiki]! 53. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gada 3. aprīlī Mīļo, labo, aizrakstīju Tev un aizsūtīju uz drukātavu maija dzejoli, vai ir saņemts? Atbildi par to visādā ziņā, un, kad drukā, lai atsūta korektūru. Vārdu lai neliek apakšā. - Tad: es Tev rakstīju, ka dodu «Ug. u. N.» izrādi priekš partijas vēlēšanu fonda, vai Tu par to paziņoji uz Rīgu? Man nau nekādas atbildes par to ne no Tevis, ne no Rīgas. Tik daudz laipnības taču varētu parādīt tam, kas arī priekš jums ko dara. Tagad varu vēl ko darīt priekš tā paša vēlēšanu fonda vai «C[īņ]as». Cīrihieši grib pagatavot A[spazijas] un manas ģīmetnes un cerē tā dabūt līdz 250 fr. Varbūt es vēl kaut kā varēšu palīdzēt, bet lai nedara man to pārāk grūtu, sevišķi mūsu Rīgas ļaudis neliekas apdāvināti ar takta jūtām vai ar citu, jā, to es neesmu manījis. Politika tur neredzas. «Cīņas» 120. N. dabūju. Varu saprast, ka Tevi arī sarūgtina diezgan. Kā iet ar veselību Tev un tavējiem? Man vēl vāji. Cerēsim. Sirsnīgi sveiks! 54. Ž. PĒRKONAM Kastaņolā 1912. gada 4. aprīlī 4. 4. 12. Cienītais sekretāra kungs! Jūsu paziņoju[mu] un aprēķinu par j[anvāra] un febr[uāra] mēn. saņēmu ar daudz paldies. Labi, ka neatliek ilgāk «Ind. u. Ā.» izrādes, bet taisa vienu dekorāciju šimbrīžam mazāk; nākamu sezonu var skaitu papildināt. - Nākamgadam būs visādā ziņā viena jauna luga, varbūt divas; bet, vai tas būs «Imanta», vēl nevaru pateikt, jo arī citas ir darbā. Par «Uriel Acosta» tulkojumu tiks tūdaļ rakstīts L[atviešu] biedrībai; bet vai tikai tur nesadega teātra arhīvs un tulkojums līdzi? Ibsena «Brands» ļoti labs, vai tik nebūs grūtības un dārgums? Prieks gan būtu, kad varētu tos pārvarēt. Vieglāk un lētāk ietu «Svētki Solhaugā», lai palūko teātrs to. Tolstoja triloģija gāja pie krieviem viena sevišķa apstākļa dēļ, vai pie mums būs tai tādi panākumi, par to jāšaubās, bez tam 3 lugu dārgums un risks, un vēl tulkojums. No maniem tulkojumiem varētu aizrādīt uz «Salameas tiesnesi» (Kalderons); tagad cenzūra to laidīs cauri. - Teicami, ka par direktoru paliek T. Amtmanis [starp rindām rakstīts: par kuru derētu vislabāk] un režisors A. Mierlauks; izsaku arī še vēlreiz sveicienu uz viņa godadienu, kuru apstākļu dēļ nepaspēju ievērot, kā gribēju. Vai Jelgava nebūtu jau tik tāļu attīstīta, ka spētu saņemt veselu mūsu teātra nedēļu? Man liels prieks dzirdēt, ka doma par teātra namu sāk pieņemt reālāku veidu; tā labākā liecība par viņa panākumiem. Beigās vēl: esmu pilnā mierā, ka «U. u. N.» viena izrāde manā vārdā tiek dāvāta labdarīgam mērķim. 55. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1912. gada 4. aprīlī Mīļo, dārgo, saņēmu Tavu vēstuli ar labām ziņām un sirsnīgo draudzību. Saņēmu arī naudu no Krepliņa. Esmu tagad atkal vecā vietā. Arī Asp[azija] atbrauca atkal šurp, un mums bija še jau viena viešņa, kuras dēļ būtu gandrīz pilnīgi palaidis garām Mierlauka benefici, jo nepaspēju avīzes izlasīt pa to laiku. Man žēl, ka nu aizsūtīju tikai telegrammu, ne vēstuli. Par manu benefici es esmu laikam Tev neskaidri rakstījis; tur ir cēlies kāds pārpratums: patiesībā, kā Tu būsi Rīgā dzirdējis, ir priekšlikums, lai teātrs vienu «U. u. N.» izrādi it kā dāvā man, bet nauda ies par labu kādam labdarīgam mērķim. Es ar to esmu ar mieru, tikai piezīmēšu to pašu, ko Vilis, ka neveikli būs rīkot benefici. Lai iet labāk tā, kā Tu saki: lai noliek tikai vienas izrādes ienākumus priekš tā mērķa. Tad arī iet runa ne par «Ind. un Ār.», bet par «Ug. u. N.». Man pašam arī tā ir labāk, kad nerīko tagad tam labdarīgam mērķim manu benefici, jo tad jau man nevarēs vairs dot otru benefici, piem., «Ug, u. N.» 100. izrādē, kura varētu notikt vai šoruden, vai nākamu pavasaru. Bet, kad nerīko taisni benefici tagad tam labdarīg. mērķim, tad mums abiem ir labi. Kad Nik. Alunāns grib benefici no «Ug. u. N.» (kam es principā piekrītu, aizrādīdams tik, ka nau vēlams blakus «U. u. N.» un «Ind. un Ār.» izrādes) un dabujuši jau Mierlauks, Kuga, koris un skat[uves] biedrības biedri, tad jau man arī tādu varētu dot; arī vēlāk no «Ind. u. Ār.». Bet tagad vispirms ir jautājums ne par mani, bet par labdarīgo mērķi; palīdzi, mīļais, to pareizi nokārtot. - B[isnieka] fonds nu ir iznīcināts un jau piespriestā prēmija nolaupīta. Kā nu Gustavs, kuram visā tanī kauna lietā ir iniciatīva, domā savu stāvokli pret mani? Vai nekāda gandarījuma nebūs par A[spazijas] atklātu apvainošanu? Un Gustava «Domās» Pīpis sludina mūs par viņa līdzstrādniekiem, pēc tāda apvainojuma. - Kā Tev, mīļo, stāv ar veselību? Man neiet visai, nu vairāk vārgstu es, bet jāstrādā atkal; šoreiz gribu agrāk beigt lugu, lai varbūt vasarā jau varētu izcenzēt. Ir divas puslīdz vienādi gatavas. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts]. C[astagnola] 4.4. 12. 56. R. IVANOVAM Kastaņolā 1912. gada 6. aprīlī Mīļo, labo, saņēmu visas labas lietas: ka ar pastu viss ir kārtībā, saņēmu izgriezumus, saņēmu fotogrāfijas, par visu liels paldies. Bet uz lieldienām nu vēl mums lūgums: dod mums mūsu dienišķu maizīti! Aiztec pie Loritz`a, Zeughaustr. 65, un nopērc, un atsūti šurp: Munschener Roggenbrot vienu prāvu kukuli. Tās būs tās lieldienas še, un Tev un biedriem vēlu vēl labākas lieldienas. Sveiki! 57. J. BUŠEVICAM Kastaņolā 1912. gada 8. aprīlī Skabarg[am]. 8. 4. 12. Sveiciens uz atjaunoš. politiku un nodod to arī tam, kurš negrib tikt minēts un tomēr min, kurš tik skaisti domā un tik skaisti izteic domāto. Tu zini viņu un zini arī, ka viss skaistais ir traģisks. Katra dzīve top traģiska, kad viņa grib tikt skaista. Tāds vēl ir mūsu laiks. Visstraujākā dzīve traģiķim, kas vienmēr nodarbojas ar skaistumu. Viens tik mierinājums, ka viņu mīl tie, kas negrib tikt minēti, un otrs, ka traģiķi, nevarēdami būt bez traģikas, tomēr grib viņu lauzt un darīt citu laiku, kas nau mūsu. 58. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gada 8. aprīlī Mans vecais draugs, Tava mīļā vēstule mani dziļi aizkustināja; gandrīz par maz teikts, ka der Freiheit Dienst ist ein schwerer Dienst, šī kalpošana ir gandrīz traģika. Visā viņa smieklīgumā tas fakts taču ir briesmīgs, ka jāizlabo tas pats raksts, kurš mūs apvaino. Un tas tā ir visur un visiem. Tie diletanti slēpj savu nespēju aiz lietas, un lieta tomēr parādās tikai viņos. Tā ir arī traģika, bet tā vismaz pāries; mūsējā nepāries. Nu lai! Mēs tomēr esam optimisti, tikai es šķiru: optimismu priekš lietas, traģismu priekš darbiniekiem. - Kā mani arī aizkustina: tā jau ir tā atpūta, kad Tu aizbrauc turēt priekšlasījumu! Turies, veci! - Mana izrādes darīšana ar rīdziniekiem padarīta. Es jau neņemu ļaunā formas jautājumu, bet pašu saturu. -Bet ļaudis pāriet, un lieta paliek. - Kad Tev vēlāk būs vaļas, atraksti par sevi, es nekā nesaprotu. - Par naudu vēlēšanu fondam lūkošu vēl gādāt. Visu labu un veselību. Tavs [paraksts]. 59. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 9. aprīlī Mīļo brāli, pirms runāju par veikalu, gribu vēl vienu vārdu teikt par to Upītu, par kuru jau Elza minēja. Tas nau tas pretnieks, ar kuru var runāt objektīvi, ar filozofiju un humanitāti. Tie jēdzieni priekš viņa neeksistē, kā jau priekš mūsu dienu modernista. Polemika tagad nenozīmē domu noskaidrošanu un pārliecināšanu, vārdiem nau vairs kvalitatīva, bet tikai kvantitatīva nozīme. Tev laika pagaidīt, kamēr tādi apnīk publikai; Tev ir liels pozitīvs darbs, dari to. Neļaujies no viņa novilkties uz blakus lietām, viņam jau patīk un priekš viņa veikala vajadzīga tāda polemika, kā reklāma. - Bet nu lai tas paliek. Man viens liels lūgums: uzmeklē vecos «Zelteņu kalendāros» manu tulkojumu no Heines «Nordseebilder», laikam 2 gadagājumos, un atsūti man šurp. Tāpat man vajdzēs, bet vēlāk, «Bimini», kurš laikam ir iekš «Mēnešraksta». - Tad parunā ar Slavinski, vai viņš izlaiž arī jaunas skatkartis? Tagad še ārzemēs izlaidīs vairākas mūsu jaunas ģīmetnes; ar varu noturēja, lai nelaiž tās iekšā Rīgā, jo Slavinskim it kā pārdota tiesība uz tām. Bet kad Sl[avinskis] pats nemaz nerūpējas, tad jau citi viņam noņem, kur es varbūt nekā nevarēšu padarīt. Tagad laiks būtu, ka viņš izdod ko jaunu. - Un nu lielo paldies par Tavām visām padarīšanām, rēķiniem un ziņojumu, un atbildes: ar «Kapitāla» tulkošanu šogad laikam vēlēšanu dēļ nekas neiznāks, jo nebūs brīvas naudas. Vispār, laikam no visa nekas neiznāks: nesadzīs naudu un, otrkārt, var arī cenzūra aizliegt, tā kā «Sievieti», kura taču mazāk kaitīga. Tātad nogaidīsim. - Par «Mariju Stuart» laikam ar godu nekā nedabūsim, būs man jāraksta caur Tevi Brigaderam vēstuli. Tagad vēl otra vajadzība pie viņa: lai Vec[ais] teātrs atdod atpakaļ Elzas «Uriel Acosta» tulkojumu un manu «Zalameas tiesnesi». Varbūt ka Tu varētu arī par tiem viņam personiski pieprasīt. - Lūko, mīļo brālīt, arī citur iekasēt naudu, kas vēl nākas; es jau zinu, cik tas grūti, bet labi būtu, kad kas nāktu, jo Jaun[ais] teātrs šogad līdz šim ir mazāk izrādījis un tātad arī maksājis nekā pērn, bet izdevumi mums šogad bij daudz, daudz lielāki tās sanatorijas dēļ. Mana operācija izgāja gan ļoti labi, bet es zaudēju daudz asins un atspirgstu ļoti lēni. Elzai arī neiet nebūt kā vajdzētu: nervi neklausa labi un klimatu še nepanes. Ceram nu uz labošanos no ceļojuma, bet viss lielā nezināšanā. Tāda mūsu būšana, un līdz ar to maza strādāšana. [Speries?] Tu tikai ar savu «Rīgu» jo sparīgāk; tā būs labākā atbilde uz visiem pretniekiem, ar to Tev ies labi. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts]. 60. P. PEKMANIM Kastaņolā 1912. gada 11. aprīlī Adata. 11.4.12. Mīļo biedri! Rakstīju «U. N.» izrādes lietā b. J[ansonam] un teātrim, ne tieši minēdams, vēlēš[anu] fondam, bet tik «labdarīgam mērķim»; bet, kad tas Jums vajdzīgs, tad še pielieku zīmīti. Es domāju, ka Jūs lietu uzskatāt par nesteidzamu tādēļ, ka, rakstīdami ar gariem aplinkiem un ne tieši, kā otro vēstuli, nokavējāt varbūt kādu mēnesī. - «Sēklu» labprāt pabalstu un nosūtīšu kādu dzejoli itin drīz šinī ceļā. Ar A[spaziju] par to nevaru runāt, jo ar viņu «J[aunais] L[aiks]» pārrāva visas saites visnaidīgākā veidā ar pilnīgu apziņu. Pie manis tanī lietā negriezās, un rezolūcijas līdz šim vēl man atsūtītas nau; parūpējieties, lūdzu, lai to izdara. Tagad man rūgtuma vairs nau, es zinu, ka ļaudis pāriet, bet lieta paliek. Man ir cerības, ka varēšu vēl sagādāt kādu pabalstu v[ēlēšanu] fondam. Man patiktu zināt, vai «Sēkla» nodomāta aši, vai cenzūrai piemērota. Kad es varētu vēl kaut ko pakalpot, paziņojat man. Vislabākās sekmes «Sēklai» un vēlēš[anām]! Vai Jūs esat tas pats biedrs, kuru pazīstu tik labā ziņā no literatūras? 61. H. GREILIHAM Kastaņolā 1912. gada 11. aprīlī 11. 4. 12. Cienījamo biedri, atļaujiet pievienot savu nokavējušos sveicienu tiem tūkstošiem, kas Jūs gavilēdami apsveikuši Jūsu 70. dzimšanas dienā. Izjūtu lielu cienību pret Jums kā pret cīnītāju. Jūsu mīļais paraksts, pašrocīgi rakstīts uz kādas atklātnes, man ir visdārgākā piemiņas velte un arī mīļš atgādinājums - visiem spēkiem ņemt no Jums priekšzīmi. 62. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1912. gada 24. aprīlī Dārgo Jānīt, rakstu Tev diezgan steidzamā lietā - par to nodomu dāvāt no J[aunā] teātra puses labdarīgam mērķim (Tu taču par to zināsi visu tuvāko) vienas «Ug. u. N.» izrādes ieņēmumus uz manu vārdu. Es esmu ar mieru. Es par to jau vairāk nekā 2 nedēļas atpakaļ rakstīju uz dažām pusēm, bet ne no vienas vietas neesmu saņēmis atbildi, vai dabūts manas piekrišanas izsacījums. Tā ir gan savāda rīkošanās tik svarīgā lietā. Jau pats lietas ievadījums bija man nesaprotams savu lielo aplinku dēļ, jo varēja visu izdarīt ērti un bez liela laika tēriņa caur Tevi. Tagad rakstu Tev un lūdzu Tevi izvest to lietu galā, jo «J[aunais] L[aiks]» bieži stājas un maina adreses un es negribētu, ka vēstule zustu, un, bez tam, es Tevi pazīstu - savā ziņā un vislabākā ziņā - personiski. - Vajdzēja, lai teātrs zinātu manu piekrišanu: par to es aizrakstīju sekretāram. Tikai man neoficiāli no teātra kāds saka, ka nebūtu ērti nosaukt par benefici; labāk tāpat nodot vienas izrādes ienākumu tam labdar[īgam] mērķim. Man arī liekas, ka tā būtu ērtāk teātrim, tam mērķim un arī man; man tad varētu vēlāk, nākamu sezonu, sarīkot tiešām benefici, kas vairs nebūtu iespējama, ja šo sauktu par benefici. Bet tā ir rīdzinieku pašu lieta. Novēlu labas sekmes. - No «J. L.» redaktora neesmu saņēmis nekādas vēstules, ne rezolūciju, kaut gan man būtu labi paticies zināt rezolūcijas A[spazijas] lietā. - Pret «J. L.» administrācij[u] tagad pavisam ārkārtēji sparīgi uzstājas, tā vēl laikam nau līdz šim bijis. Vēlēšanas ir tuvu. Bet tad taisni jāpabalsta «J. L.». Žēl, ka neesmu un neesmu vēl vesels, nevaru nekā laikam piemērota jauna uzrakstīt, bet sūtīsim ko vecu - gatavu, rīt vai parīt. - Uz dzejoļiem administrācija sevišķi skatās, tur vajga ārējo mēru prast; to pāris dzejoļu dēļ nebija vērts «J. L-am» nest tik lielu sodu; vajdzēja drusku koriģēt. - Es redzu, ka ar lielu sajūsmu met naudu dienas avīzes dibināšanai, es arī labprāt piedalītos, bet vai tagadējos admin[istrācijas] apstākļos jel maz iespējams dien[as] avīzi riskēt? Zaudējums taču daudz lielāks. Viss spars tagad jāpieliek vēlēšanām, «J. L.» var to līdz šim veikt gluži pietiekoši, tik cilvēku daudz jāupurē. - Pētersonu es pazīstu kā taisni skaistu un mīļu cilvēku vēl no veciem laikiem, sirsnīgākais sveiciens viņam. Es tik nezināju, ka redaktors ir viņš. - Par «Lāstu» man teica, ka uzvedīšot. - A propos, vajadzētu arī «J. Laikam» aizrādīt uz «Ind. u. Ār.», tā luga taču visa rakstīta no partijas gara un stāvokļa, tas ir vēst[uriskais] materiālisms, pielikts vēsturei un drāmai. «Ug. u. N.» bij vēst. materiālismā vēstures teorētiska uzbūve. «Ind. Ār.» ir konkrētā laikmetā teorija, praksē izvesta. - Palieci nu daudzreiz mīļi sveicināts, dārgo Jānīti, un nebaraties Jūs abi savā starpā, Jūs zelta cilvēciņi. Sveiks! 63. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 26. aprīlī Mīļo brālīt, aizvakar mums pienāca no Doriņas telegramma, ka mamiņa esot ļoti slima, lai Elza braucot. Šodien pēc divkāršiem pieprasījumiem saņemam atbildi, ka «vājas cerības». Elza uzreizi nevar dabūt vajadzīgos papīrus, un katru acumirkli var pienākt ziņa, ka nau vairs jāsteidzas. Turklāt pati Elza ir visu laiku, kopš pārbrauca šurp no sanatorijas, vārgusi vien un bij jau sataisījusies braukt atpakaļ uz Cīrihu, kad nāca ziņa par mamiņu. Tādos apstākļos mēs nu dzīvojam. Darbu nestrādājam ne viens, ne otrs; arī par darbiem jāiztur pašlaik uzbrukumi mums nu abiem. Prieks nau liels, bet, lai aizmirstu tās pārestības, jāstrādā kāds mehānisks darbs, jātulko tas «Kapitāls». Visā drīzumā paziņošu Tev par termiņu, kad aizsūtīšu sākumu, un Tu atkal paziņo par naudas apstākļiem. - Uzbrukumi Tev tagad tāpat jāiztur, visi melnie spēki apmetušies sarkaniem mēteļiem un nu pamāca mūs, kas ir sarkans. Pēc Tavas vēstules saņemšanas es pilnīgi piekrītu Tavai taktikai pret Upīti. Tikai lasījis es Tavus tāļākos rakstus neesmu, jo Hermans vai Pīpis nepiesūta man no 1. aprīļa vairs «D[ienas] Lapu». Apstellē viņu no 1. aprīļa par naudu, un lai atsūta numurus, no 1. aprīļa sākot. Ka Upīts, tepat uzbrukdams Tev, aicina atkal Tevi līdzstrādāt, tas Tev, mīļo brāli, kā godīgam cilvēkam ir liels brīnums. Tagad, liekas, tas ir kas parasts. Tāpat partijas ļaudis aicina Elzu līdzstrādāt, kad to izlamājuši. Upīšam biju solījis uz viņa lūgumu līdzstrādāt jau labi sen atpakaļ, laikam 5 nedēļas. Bet nu nezinu. Man visa tā tagadējā paaudze, tie sēnalu un padibeņu ļaudis līdz kaklam apriebušies; visi, kas bija spējīgi un godīgi, tie izvētīti un izsijāti, un tie ašķugali saucas par graudiem un grib no sevis izcept maizi. - Tu saki: protestēt. Labi; tas nozīmē ielaisties garās polemikās ar visādiem mēsliem, samaitāt sev visu vēl atlikušo nervu spēku - Tev jāzin, ka es pa šiem gadiem esmu ticis diezgan slims -, un kur tad paliek pozitīvais darbs? To es vairs nevarēšu vismaz gadu. Vai tas ir vērts? Tu nupat pabeidzi tik liela darba I daļu, Tu turi vecu, pelnītu, izstrādātu slavu, es vēl tiklab kā neko neesmu devis no sava darba. Mēs esam pozitīvi cilvēki, un mums jāuzvar ar pozitīvu darbu. Man pat ir plāns: strādāt klusībā un nekā nelaist vairs klajā, - tad nevajdzēs slāpt no tagadējās sabiedrības nelabās smakas. - Tavs plāns par sava paša rakstu krājuma izdošanu ir ļoti labs; raksti par to plašāk. Mēs esam līdzi. Tur reiz būs skaidrs gaiss. - Bet lai nu paliek visas tās neķītrības. Viņas saraujas pret lielām bēdām, kuras tagad mums uznākušas dēļ mīļās mamiņas: Elza Tev jau vakar aizrakstīja kartiņu. Aizbrauc turp, mīļo brālīt, apraugi, kā stāv, palīdzi Doriņai apkopt, lai kā beigtos. Izzini tuvāk par slimību. Naudu es aizsūtīju 40 rubļ., dod vēl, kad Doriņa prasa. Paliec mīļi, mīļi skūpstīts Tu, mūsu mīļais, labais, vecais brālīt, līdz ar mīļo Emmiņu. Sveiks! Vēstules malās rakstīts: Saņēmu nupat «Zelt(eņu) kalend[āru]» no 1904. g., bet tur ir «Nordseebilder» tikai II cikls. Man vajga arī I cikla, tas būs laikam 1903. g., atsūti, mīļo brālīt, arī to un tūlīt. Sveiks! Kāda slimība ir mamiņai? Atraksti! Sveiks! 64. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 26. aprīli Mīļā, dārgā draudzene, Jūs ar savu smalko būtni un mākslinieces dvēseli, ar cēlo un reizē uzticības pilno satiksmi, ar saviem darbiem, vēstulēm, ar visu esat man tikusi tik tuva, ka katra parādība no Jums ir man draudzība, ka es visu varu no Jums pieņemt. Tās dārgās, ar tādu gaumi izvēlētās mantas, tās mīkstās zīda segas ir tikai zīmes draudzībai, kurā es tik mīksti un silti tinos. Un, ak, mums vajadzīga tāda draudzība, mūsu amats mūs dara vārīgus, un mēs esam tik laimīgi, kad rodam tādas jūtas kā Jums, dārgā draudzene. Šo pat brīdi mums atkal liels apmierinājums, ka varam Jums rakstīt par savām bēdām. Lūk, tik tuvu es Jūs skaitu, ka varu Jums arī sūdzēties. Elza ir atkal nevesela, viņa še vārgo visu laiku, un nu jābrauc atkal uz Cīrihu ārstēties. Bet vēl tas nav viss. Dabūjām telegrammu, ka mammiņa, kuru Elza tik ļoti mīlē, ir «ļoti slima», lai Elza braucot. Jūs varat iedomāties, mīļā draudzene, to uztraukumu. Papīri nav kārtībā, slima ir, kā lai es laižu? Ziņas ir grūti dabūt no mājām. Bet Jūs esat tik mīļa un tik sirsnīgi laba, apprasāties pie sava kunga, cik bīstams ir nieru iekaisums, kurš esot, pēc ārsta teikuma, mammai, un ko nozīmē sāpes labajos sānos un gūžā. Varbūt Jūs par to aizrakstītu arī Elzas māsai Doriņai (mammiņas adrese: Jelgavā, Dobeles ielā 10, sētā) un paziņojat arī mums šurpu. - Te nu Jums mūsu bēdas. Bet Jūs strādājat tik dūšīgi tālāk, neņemat plašus jaunus tematus, bet lūkojat vispirms izsisties cauri ar drāmu. Ņemat to sabiedrisko vielu no strādnieku dzīves. Esat mīļi, mīļi sveicināta no mums abiem. Jūsu R. 65. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gadā, ap 26. aprīli Deglavam priekš Doras. Drosmi. Palīdzēsim. Nagliņš. 66. A. LŪKlNAI Kastaņolā 1912. gada 2. maijā Mīļā, dārgā draudzene, saņēmu nupat Jūsu dziļas mīlestības pilno vēstuli Elzai, līdz ar dārgo matu piemiņu no māmiņas. To varēja iedomāties tikai tik sirsnīga dvēsele kā Jūs. - Rakstu es, jo Elza jau kopš vakardienas atkal Cīrihā, sanatorijā tā pati adrese: Turner Str. 22, Dr. Farbstein. Elza krīzi še pārlaida, bet jūtas tik vāja, ka aizbrauca lietot atkal mehāniskus līdzekļus, kas viņu padarītu stiprāku bez psihikas un nervu spēka piepūlēm. Jo tāda saņemšanās - būt stipram - maksā ļoti daudz nervu un nogurdina. Elza baidījās ļoti, ka neaprok māmiņu tik pamirušu; rūpējaties par to, dārgā, ka apraktu tikai tad, kad nepārprotamas nāves zīmes, pūšana. - Es arī vēlētos, lai māmiņu nofotografē; es domāju, arī Elza to gribēs. Tātad darat to vien. - Man ļoti, ļoti rūpētu, ka Elzas pēdējo vēstuli māmiņai norakstītu un atsūtītu kopiju. - Mīļu, lielu paldies par visu, visu; arī tas mūs ļoti apmierinās, ka varat pie sevis uzglabāt mūsu mantas, kas bij pie māmiņas. Man sevišķi rūp grāmatas; tās Jūs varētu mums atsūtīt vai nu pie vienas reizes šurp, vai aizvest pie sevis un sūtīt tad man, kad mums būs paliekošs dzīvoklis, laikam Bernē. Paliekat daudzreiz mīļi, sirsnīgi sveicināti no Jūsu Jāņa. 67. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1912. gada 2. maijā Mīļais draugs, rakstu Jums pirmajam ziņu, ka Asp[azijas] māte nomirusi. Aspazija viņu ļoti mīlēja, un šis zaudējums viņu tā satrieca, ka viņa, pavadījuse Castagnolā vienu mēnesi, atgriezās vakar atkal uz sanatoriju Cīrihā (adrese tā pate). - Viss šis laiks aizgāja vienā sirgšanā un uztraukumos, tā izskaidrojat un atvainojat arī manu ilgo klusēšanu. Uz Rīgu sūtu šinīs dienās caurskatītos rakstus; sen jau bija rakstīts arī jauns priekšvārds, piem., «Vētr. sējai», bet vienmēr gadījās nopietni traucējumi. Paliekat mīļi sveicināts un esat vesels! Jūsu [paraksts]. 68. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 2. maiju Mīļo sirdsiniņ, sūtīšu Tev šo kā ekspresvēstuli, ja vien tā ies: es gribu, lai Tu nepaliktu visu dienu bez ziņas; jo vienkārša vēstule laikam nonāks tikai otru rītu. Gribēju izlaist kartiņu jau ½ 7 vakarā, bet pārnācis atlikos drusku atpūsties un biju aizmidzis un aizgulējis laiku. Tā gāja man pirmo dienu. Toties atkal biju pie Mazza, evvivanno i piselli! laipnība bija, bet runāšanās nē, norādīja tikai ar pirkstu uz cantinu. Nopirku arī vēl 1. maggio kartes - ir tas pats maggio, kas 5 gadus atpakaļ -, noklausījos Agliati garu un steidzīgu nostāstu par 86 g. vecu veceni, kas pate taisījusi tā Carlo Cattaneo gultu, kuru Romolo nopircis - una cosa famosissima, tutt' il mondo parlera -, konsuls devis jau 1000 lire, bet tas vēl nekas. Viņš bij sajūsmināts līdz apreibumam, steipuļoja un oda pēc nostrano. - Ko nu es vēl izdarīju? Piekopu istabu, ienesu sev garkāju galdu un nu pēc mangiāšanas iešu gulēt mazā pūka gultiņā. Kā nu tik ies tam mazajam pūkiņam? Vai konduktors būs palīdzējis pārstiept tās mantas? Vai tik nebūs auksti bijis? Vai būsi tūliņ dabūjis siltu vannu? Turies, mans mīļais dārgumiņš, lieto tos mehāniskos līdzekļus, zini, ka lielākais ļaunums jau pārgājis, nu nāk tik noviļņojums, un tas ies aši uz labo pusi. Domā tikai uz veselību, cits viss nāks par sevi. Ni trau, mēs li, mīļo dvēselīt, lido. 69. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 2. maiju Mīļo sirdsdziļumiņ, sūtu Tev šo arī «ekspres», Tev jāatbild Lilijai. Viņa raksta ļoti mīļi, un vēstule arī nopietnāka un skaidrāka. Skaistas iedomas viņai: atsūtīt matu šķipsniņu - es arī paņēmu mazu drusciņu - un ielikt mamiņai līdzi «Ziedu klēpi» un Tavu vēstuli. Tavu vēstuli vajadzētu norakstīt, kad tik nu nebūtu par vēlu. Lilija arī neko neatbild uz to, ka jāgaida un jāpārliecinājas, vai tiešām mirusi. Fotogrāfiju vajdzētu likt noņemt; taču ir piemiņa. Vai par to Tu netelegrafētu Doriņai? Vismaz fotogrāfijas dēļ. - Ļoti apmierinoši, ka Doriņa tikai ar telegrammu atsaukta un tātad nau vainīga. - Lilija raksta, ka paglabās arī pie sevis mamiņas mantas; varbūt atsūtīs arī grāmatas, vai nu šurp, vai jūlijā uz Berni, kad tur būsim noņēmuši paliekamu dzīvokli. - Es Lilijai aizrakstīšu īsu kartiņu tikai ar pateicību, bet raksti Tu drīz viņai pate. Tas Tevi arī novilks no domām, manu mīļo dvēselīt. Kad tāda novilkšana Tev dara labi, tad nopērc un liec atsūtīt man šos Reclamus. Arī 2 mazākus kartu albumus pa 1 frankam vari man atsūtīt, kad Tev patīk pastaigāties pa pilsētu. Un nu ņem kurvi un vannas, un masāžu, pilnu kūri kā pērn. Turies, mīļo sirdsziediņ; par mani nebēdā, man iet labi; rakstīšu vēstules. Lido, lido. 70. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912, gada 3. maijā Manu mīļo zelta sirsniņ, es nedomāju, ka Tev būtu tas brauciens tik grūts, ka vajdzēs likties gultā. Nebūtu Tevi vēl laidis. Kurvja un vannas Tu arī neesi vēl dabūjusi, jā, kādēļ tad Tu turp brauci? Izgulēties Tu varēji arī še; paliek tik vienīgi tā sabiedrība. Izskatās, it kā es būtu gribējis tikai no grūtībām tikt vaļā. - Es brīnos arī, kādēļ Tu neesi vēl saņēmusi nevienu manu vēstuli, kuras bij sūtītas express, pirmā vakar, 2. maijā, pulkst. 8 pr[iekš] pusd[ienas] un otrā 11 pr. psd. Neaizmirsti atzīmēt, kad Tu viņas saņem, lai zinātu, par cik ātrāk noiet expressa vēstules; maksā viņas 40 santīmus. - Še vēstule no Lilijas, un iet arī vēl karts. - Manu vēstuli brālim Tu laikam paņēmi līdzi; aizsūti viņu vienu, arī bez savas vēstules, kuru Tu vari rakstīt vēlāk. - Labi, ka dakteriene Tevi apmierināja meningīta dēļ; biju rakstījis tās dēļ arī Lilijai, lai gaida ar glabāšanu. - Es tagad rakstu vēstules. - «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī» Līgotnis vēlreiz iztirzā un konstatē, ka «Induli» uzņemot vēsi, vaina esot: «traģēdijas filozofiski rezignējošais raksturs, Indulis prāto uz katra soļa, uz skatuves prasa ne tikai notikumus, bet cēlonisku dramatisku darbību». - Gulbis raksta, ka esot slims, izmaksājis ārstiem par mēnesī 300 r., naudu sūtīšot man tikai no Rīgas jūnijā. Turies, mīļo sirdsiniņ, lido. 71. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 4. maijā Manu mīļo sirdsdzīvībiņ, kā Tu vēl vienmēr ciet un vārgsti! Tev nedod mehāniskos līdzekļus grūtuma noņemšanai, ne kurvju, ne vannas! Kas tā par briesmīgu bezbēdību no dakterienes! Vai tas ir skopums, vai vienkārši vienaldzība? Izturēt Tu kurvi varēsi labāk nekā tās briesmīgās bēdas, tā tik izruna, lai Tev nedotu, kas vajdzīgs. Atstāj Tevi gluži vienu, arī tā Paulīne aizvelkas prom. Varēji tad labāk palikt še, vairāk jau es būtu Tevi izkopis. Bet uzstājies taču un ņem ar varu kurvi! Kad man rīt nebūs ziņa, ka tas izdarīts, es telegrafēšu dakterienei, ja nelīdzēs, braukšu pats. - Express vēstules, kā redzu, nonāk pat vēl vēlāk nekā parastās; arī to švindelē. Atzīmē, kurā stundā saņemi. - Doriņa ielikusi «D[ienas] L[apā]» mamiņas nāves ziņu. Apraka 20. apr[īlī) (v. st.) pulkst. 6. Ko nu velti nokaujies ar pašpārmetumiem Somijas dēļ, labāk pielūko, ka dabū vannas. Turies, mīļo sirdsiniņ, lido. 72. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 5. maiju Manu sirdssaulīt, dabūju Tavu kartiņu, bet nepaspēju atbildi šodien svētdienā, kad pasts iet retāk. Še būs līdzi arī Lilijas vēstules, kuras rakstītas agrāk, un Doriņas sludinājums «Dz[imtenes] V[ēstnesī]». - Lilijas sirsnība liekas taču īsta, tik ilgi viņa uzturas un tik patīkami nomierinoši to lasīt. Labi, ka Tu viņai gribi aizrakstīt. - Bet Tava dakteriene - vai tas pieder pie ārstēšānas metodes, ka Tevi atstāj vienmēr vienu? Nu beigās sāk dot vannu, kad Tu jau nomierinājusies, un vannai vajdzīgs pašai būt nomierināšanas līdzeklim, lai Tu nemocītos tik daudz ar psihisku pārvarēšanos, kas taču prasa lielu nervu tēriņu. Manu sirdsdārgumiņ, man tik žēl, ka nebraucu Tev līdzi, būtu Tev ceļā vieglāk bijis un būtu tūliņ dabūjusi vannas. Es Tevi noturēju par stiprāku, nekā Tu esi, un man gluži nelabi ap dūšu. Darbu jau es arī te neesmu nekādu pasteidzis, kuļos ar tām briesmu vēstulēm, vēl 20, kārtoju un lasu «Imantu», nodomāju izgrūst episko, bet publikai tik patīkamo līgošanu un staigāšanu laukā iekšā garākā prologā vai priekšspēlē, gluži ārpus drāmas, pat ārpus skatuves. - Simsons atrakstījis mīļu karti, Biruta un līdz ar viņu ducis aktieru. Citā nau nekā ievērojama. Šodien gran festa, no plkst. 4 [Gigia?] iet pa augšu ka rīb vien, tutti a Munt Brē. - Kurā istabā Tu dzīvo, mīļo sirsniņ? Vai esi jau bijusi savā priežu mežā? Lido, sirdsiniņ, lido. Vēstules malā rakstīts: Gulbis prasa pēc «Nordseebilder», jādod būs. Lido. 73. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 6. maijā Mīļo brāli, uz Tavu vēstuli atbild Elziņa par visu, kas attiecas uz mamiņu. Es runāšu tikai par blakus lietām. No «Zelteņu kalendāra» man atsūtīti vēl IX gadagājumu 1901. g., kur ir «Nordseebilder» I cikls. - Ar Brigaderu izdarīšos pats; neej ar pie viņa. - «Kapitālu» nevar spēt izdot pirms vēlēšanām - drukātavas dēļ un arī manis dēļ, jo es tik ātri ne domāt nevaru sasteigt manuskriptu. Bet var varbūt izdot burtnīcām, pa 2-3 loksnes, kā bij arī mans pats pirmais plāns. Tad vienu burtnīcu varētu gan izdot pirms vēlēšanām, kas būtu no svara. Ja tā esat ar mieru, tad atraksti aši. Tādā kārtā būtu arī daudz mazāks risks konfiskācijas gadījumā un arī pārdošanā. Pēc pirmām burtnīcām redzētu, kā pirks. «Taur[ētājs]» nau piespiežams viens pats sagāzt visu savu kapitālu vienā grāmatā, kura varbūt ilgi gulēs, pa kuru laiku «T[aurētājs]» nevarēs izpildīt savu kultūras darbu, izlaižot bieži mūsu teorētiskās grāmatas. - Bet man ir vēl cits vārds sakāms: «Kapitāla» tulkošana nau pielīdzināma kaut kuras, lai cik zinātniskas, grāmatas tulkošanai. «Kap[itālam]» ir priekš mums vienīga, vēsturiska nozīme; tā necieš, ka viss tiek izdarīts ikdienišķā kārtā, sasteigtā, savazātā, kaut kādā veikala tulkojumā, kā diemžēl arī «Taur.» tulkot[ās] grāmatas, piem., K. M[arksa] ekonomiskās mācības. Un nu pašreiz Marksa grāmatai tuvojas vēsturiska diena: viņa Vācijā top brīva no autorlikuma un vācu partija [tai?] reizē izdod 1. janv. 1914. «Kapitāla» Volksausgabe, tautas izdevumu, populāru, papildinātu ar ievadiem un reģistriem. Es nu varu stāties sakarā ar vācu Volksausg[abe] izdevējiem, dabūt viņu manuskriptu pirms drukas un izlietot to pie latv. tulkojuma, lai tādā kārtā 1. janv. 1914. gadā nāktu klajā līdz ar vācu V[olks]A[usgabe] arī mūsu latv. «Kapitāla» tautas izdevums! - Te būtu reizē svarīgs vēsturisks moments un tanī parādītos tautu solidaritāte vienlaikus «Kapitāla» izdevumos daudzās valodās. Tas sajūsminātu arī mūsu publiku uz naudas samešanu darba izdošanai un uz pašas grāmatas pirkšanu! - Kad izlaistu iepriekš vienu burtnīcu, tad tas būtu sagatavojums uz lielo darbu, - ievadā minētu par 1. janv. 1914. g. Liec šo priekšā, mīļo brāli, un atbildi aši. - Vai Vigdorčiks nau bīstams cenzūras ziņā? Vai līdz tam nebūtu labāk izdot tikai mazākas grāmatas, kas aši atmaksājas? Es ieteiktu tā rīkoties. - Atbildēt Upītim un galīgi viņu nostādīt īstā gaismā man pēc Tavas vēstules izlikās taču tas pareizākais; arī tagad, kad Tu saki, ka neatbildēsi, man liekas taču, ka reizi vēl būtu galīgi izrēķināties labāk. Bet dari, mīļo brāli, kā zini; pozitīvais darbs tas augstākais. Priecājamies, ka Tava «Rīga» sokas labi. - Ar «Induli» darīju nelabi, likdams to uzvest šo pavasari; labāk būtu pavasar' gājis tikai «Ug. u. N.», un rudeni tad «Induls». Citādi teātrs nekad neuzved manas lugas, kad ļaudis vēl iet teātrī, bet tad, kad pavasarī visi jau sēd dārzos un ne ar pātagu nau iedzenami teātrī. Tā man zūd nauda un reklāma. - Beigās vēl: neļaunojies, mīļo brālīt, par to naudas sūtīšanu no šenes; es tagad pats redzu, ka tā bij muļķība; es tik gribēju, lai Doriņai ir ātrāk ar ko rīkoties; gribēju sūtīt pa telegrāfu, bet nepieņēma, tad laidu tāpat. Paliekat nu abi mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts]. Vēstules malā rakstīts: Kad nu ar Raņķi aprēķinājāties, tad lai maksā vien; man tagad naudas izgājis un iziet ar tām slimībām briesmīgi daudz, bet šogad pelnu daudz mazāk, no teātra arī ienāk mazāk par kādiem veseliem 1000 rubļiem. Tā iet, mīļo brālīt. Sveiks! 74. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 6. maiju Manu mīļo saulīt, ir man Tava garā mīļā vēstule. Tu vēl mocies ar problēmu, ka saule var mehāniski, nekā nedomādama, panākt, ko Tu nodari ar visu mīlestību. Es ar to nomocos, tur nevar nekā darīt, nau mūsu arods, kā politika vai veikals, kā es nevaru sev nopirkt kreklu. Mamiņai Tu esi visu labu darījusi, ko varējusi, ne velti viņa pamirusi mirkšķināja vēl ar aci, ka grib rokā turēt Tavu mīļo vēstuli. Un mēs viens otram arī nevaram nekā pārmest par bijušo. Man cits problēms, kā darīt un veikt to, ko mēs gan spējam. Mēs viens otram pāri daram katrs ar savādu patvarību. Tu ar savu mātes egoismu un es ar straujumu. Bet tā ir labi, kā Tu šinī vēstulē neuzspied savu padomu, bet arī neatrauj. Jo arī Tu mācīji - ko Tu man pārmet -, jā vēl vairāk, vai apsīki gluži. Un es ar savu straujumu esmu Tevi nomocījis visu mūžu, vienmēr bez apstāšanās rāvis un rāvis uz priekšu, pirms pa savu ceļu, tad Tevi tikpat strauji dzinis pa Tavu ceļu. Un tas nau bijis untums vien vai skaidrs nolūks. Pus mūžu biju sevī audzis un rūdzis, nu sāka muca pāri iet no nestrādāšanas. Ka es noputojies staigāju un visu plēšu un rauju, - tas ir stīpas tai mucai. Man visur vajga tādu apstākļu, ka varētu strādāt, es pats un Tu arī, tikai apstākļi. Un ies pušu abi divi, kad netiks ārā tas sakrājies rūdzējs - spēks. Tev nau tādas nelaimes steigas kā man, Tu nevari sekot tik ātri, kā man vajdzētu, un, kad Tu beigās atnāc turp, kurp Tevi vilku, tad man jau ir par vēlu. Tā mums bijis visu laiku, bet tam tā nau jābūt, - tas ir mans problēms. Un, kad es ar to netieku drīz galā, tad man nau labi un Tevi es saplosu galīgi. Ka Tu neredzēji pērn mamiņu, tur galā es vainīgs. Izeja tā - ka man vairāk jāstrādā. Pašam darbam spēka laikam būtu - visi darbi taču rakstīti pa pāris mēnešiem vien -, es varētu laikam pat divas lielas lugas veikt vienā gadā, kad tik varētu ierīkot blakus apstākļus: veselību, mieru, kopdzīvi. Āras uzbrukumi man nevarētu tik daudz padarīt, kad mēs paši nesagraustos. Tādēļ man vajdzīgs, ka Tu tieci vesela, nāc uz savu ceļu un topi pate sava. Tikai tas pats savs nepastāv ārējā un svešā aiziešanā. Tās gan tik manas domas. Dari pats savu prātu. Tu ņēmi ļaunā, kad teicu: Tu piederi pie manis. Es domāju, ka bez šīs piederības vai saderības zūd kopības ideja, tad gan paliek vēl divi patstāvības, bet kopspēks tas nau. Arī tās tik manas domas. Ej, kad Tev vajdzīgs, gluži pats savu ceļu, lai tas kur aizvestu. Es vairs neaizturēšu, neaizrādīšu uz kopību, ar to es Tev esmu tāpat pāri darījis kā ar mācīšanu. Man laiks ar prātu apraut savu straujumu, kad arī temperaments vēl nau norimis. Es Tevi aizlauzis, un tas nau tā, it kā būtu sevi aizlauzis. Manas jūtas pret Tevi Tu sauc par mīlestību; man nau vārdu, tas man liekas par mazu. Es Tevi turu kā sev līdzīgu, kā sevi, un jūtas pret sevi nevar saukt - mīla; tās ir vienkārši dzīvības spēks. To nevar lauzt. Es domāju, ka var locīt; Tu saki, arī to nē. Ej savu ceļu, Tev taisnība. Arī no zara atplēš pusi un iedēsta, aug abi. Es Tev, mana mīļā, dziļā sirds, negribu pāri darīt; es gribu, ka Tu augtu. Es Tev nepārmetīšu nekā, ne mācīšu, ne dzīšu. Kad prasīsi, došu padomu un palīdzēšu. Tev jau vairs otra tik tuva cilvēka nau kopš mamiņas. Tā apziņa lai Tev paliek, ka Tu velti sev pārmet, it kā man nebūtu devusi laimes un spēka. Tu man esi devusi. Tik pie manis tā neredzas kā pie citiem; tā vārda laime es arī nesaprotu, jo tā, man liekas, pieder pie dzīvības spēka tāpat kā enerģija pie matērijas. Un dzīvs es esmu. Bet es gan Tev nebūšu devis laimes, kā Tu to saproti, un tas man sāp. Varbūt šī rakstīšana Tev ko līdzēs. - Es piekusu. Bet viens paliek: lido, liels siltums no pašiem dziļumiem, kad uz Tevi runāju vai domāju. Lido. - Paulīne ir slinka un zoss. Es viņai rakstīju joku: «Wer seinen eigenen Vater mit «F» schreiben kann, der ist zur allem fāhig, - nur nicht zum Gedruckt werden.» Es arī teicu, kad viņa tūliņ nesāks mācīties vāciski, tad es nekā negribu vairs zināt. Un viņa prasa: vai drukāt to grāmatu, vai pārrakstīt? - Zoss! - Lai viņa parāda Tev manu vēstuli. 75. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 6. maiju Manu mīļo spožumiņ, manu sirds dārgumiņ, ar to garo rakstīšanu aizmirsu Tev atbildēt uz vajdzīgo. Pasprūk vaļā reizēm spunde. Par «Imantu» uzraksti gan, ko Tu domā par sākumu, un tad, kā solījies, to dramatisko galu. Neesmu vēl visu Merķeli izlasījis un būvējis pa cēlieniem. Pēc pāris dienām tik varēšu Tev par to ko teikt. - Atsūti man Heines «Buch d. Lieder», jātulko Gulbim «Nordseebilder». Bet drīz. Tad paņem Reclama reizē; Fingal 168, Temora 1496, S. Pierre 309, Dainos 3694. - Arī: Inez d. Castro 3814, Jul. Caesar 9 un 2495-6, Perikkles 170, Demetrius 3438. - Kurā istabā Tu dzīvo? Vai biji jau savā priežu mežā? - Vai tik Tev pašai nau jātaisa pusdienas? Kur ēdat, un kā ir? - «Indulim» iet tā, ka laikam uzvedīs tikai 19 reizes. Brigaderietei vismaz neiet labāk, arī jau beidz izrādīt, jo nāk sludinājumos jau cita luga. Eglīts «Vēstnesī» teic, ka es esmot uz pareizā ceļa lielā drāmā. - Romolo nopircis Carlo Cattaneo gultu par 30 fr. no bagātās Rosa Polletti; visi par Polletti smejas, ka esot pārdevusi savu slavu tik lēti, būtu labāk dāvājusi muzejai. Romolo rakstot uz visām pilsētām, piedāvājot muzejiem, solot 1000 fr. - Man ar ēšanu iet labi; gaļas neesmu pircis, lūkošu rīt ar pienu vien. Man tikai krusts sāk atkal sāpēt, sēdēju ārā. Lokos un vingroju kā tārpiņš. Divas dienas lija, varbūt nu iestāsies saule, tad būs labi. Lido. Vēstules malā rakstīts: Manu sirdsmīļumiņ, manu nesamo klēpīti, saudzies, manu dārgumiņ. Lido. 76. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 7. maijā Manu mīļo sirdszaļumiņ, sidsāboliņ, neesmu šodien vēl dabūjis Tavas kartiņas. Nosūtīju Tev avīzes. Pūlos ar vēstulēm un ar materiālu lasīšanu «Imantam». Neesmu vēl izšķīries, ko ņemt: Imu vai Īlu. Gribu pirms pārredzēt Ima plānu. Jālasa Alunāns un briesmīgi negribas. Grūti saskaņot Merķeļa pagātnes notikumus ar Pumpura nākotnes cerībām, fabula gluži nederīga nākotnes cerību tēlošanai. Varbūt taču ņemu Īlu. Ims tik būtu īsāks. - Vai Tu nu dabū visas bādes un cepļus? Vai tik Tev nau jātaisa pusdiena? Atraksti par to. - Pašlaik priecīgi svilpo Betina: sempre allegra. Šodien visi puikas visā kantonā ir brīvi, neviens nezina, par ko. Laikam iemesls būs svarīgs, ka tāds noslēpums. Tad es svinu līdzi citiem puikām. Ka Tev arī izrakstītu tādus svētkus, manu mīļo, mīļo sirdsiniņ! Lido. 77. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 7. maijā Manu mīļo sirdsdziļumiņ, manu zelta stariņ, dabūju Tavu mīļo garo vēstuli un atbildēju jau vakar, bet nepūlies tik gari rakstīt, Tu vēl nogursi, pastaigājies labāk pa savām priedītēm, apraugi baltos gailīšus, pastaigā uz pilsētu. Aizsūtu arī avīzes, kad izlasi, saliec pakā un sūti man atpakaļ. Izgriezīšu pats, Tevi nogurdinās. No Līgotņa bij smuki, ka ielika par mamiņu avīzē. Brālis atkal kroni nolicis arī manā vārdā, arī ļoti skaisti. Tu redzi, mīļo sirdsiniņ, ir tiem cilvēciņiem arī savs labums sirdī, tikai maziņš un bailīgs, kā viņu sirds arī. Netaisni būtu prasīt no viņiem vairāk. - Es priecājos, ka ar saimnieci tiku galā bez kādas runāšanas, es esmu pats savā pansijā; to dara krāsns, otrā, mazajā istabā man nebūtu kur vārīt un vajdzētu ņemt Asuntas pansiju. Vienu dienu ar Asuntu aprunājām visus pa kārtai: Carolina ha la lingua lunga, pat Milleriete ir no viņas stanca. Signor Romolo ē come un avvocato; par vienu lettera uzrakstīšanu Teodoram ņēmis 5 franki, ma era scritta forte - forte. La Dacci ē come un diavolo, ņemot nost skroderēšanu, bet gan par to viņas casetinai pie pirmā lielākā lietus gadījuma uzbrukšot virsū akmeņu gruvums no Munte. Līdz tam vēl viss labi. Lido. 78. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 8. maijā Mīļo zelta brālīt, Tu esi mīļas un labas sirds un visu tik skaisti izrīkoji, aizvadīdams mīļo mamiņu un teikdams vēl mīļos, aizgrābjošos piemiņas vārdus. Arī par vainagiem no mūsu puses esi domājis un visu izpildījis, ko mamiņa bij vēlējusies un ko mēs nevarējām. Esat abi ar Emsīti mīļi, sirsnīgi skūpstīti. - Rakstu šim brīžam es, jo Elza ir jau atkal Cīrihā, kur sanatorijā ātrāk atpūtīsies. Vēstuli aizsūtu viņai. Es Tev rakstīju jau kopš nedēļas, bet Elza laikam Tev nebūs vēl nosūtījusi. Galvenais: 1. janv. 1914. g. iznāk jubilejas izdevums, Volksausgabe, no «Kapitāla». Reizē varētu tad izdot latviski un lūgt jauno tekstu iepriekš. - Grāmatas un skapi ved pie sevis; kad Tev nau vietas un ir laiks, tad grāmatas visas sūti man šurpu. Ja nē, tad noliec pie Dr. Lukin kdzes. Viņai telpu esot daudz, un gan arī laika priekš sūtīšanas. Sīkāk Tev rakstīs Elza. Esi mīļi sveicināts un tūkstots paldies par visu. Sveiks, mīļais! [Paraksts.] 79. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 8. maijā Mīļo zelta iniņ, še būs brāļa un Doriņas vēstules ar aprakstiem par bērēm un rēķinu. Brālis ļoti mīļi pūlējies, es viņam līdz ar šo aizrakstu karti. Bet raksti Tu arī viņam tūliņ un neaizmirsti, pieliec klāt manu viņam rakstīto vēstuli, kuru Tu paņēmi līdzi. Es rakstīju tagad tikai, lai grāmatas ņem vai pie sevis, vai noliek pie Lilijas. Par citu, par gultu, kažoku, sudraba spoguli, raksti Tu, lai tos ar uzglabā, sevišķi spoguli, kā piemiņas. - Bēres ir bijušas skaistas, un mīļai mamiņai vismaz tas ir dots, ka viņa pēdējos gadus nodzīvoja, uz augšu ejot, manam tēvam, mātei bij jāmirst, uz leju ejot. Vienu tik Tu nepaspēji - redzēties; tā būtu kā ārēja zīme apliecinājusi, ka Tu viņu labi turējusi, bet Tu jau pate nenēsā sēras drēbes, arī ārēju zīmi. Nebēdā un nedari sev grūti. - «Buch d. Lieder» un Reclamus no Tevis dabūju. Tulkojumu brālis atsūtīja; tie drukātavas sušķi nekā nespēj izdarīt. Tagad nu tulkošu. Atsūti «Balticas» vēstuli. - Satiekos ar augstiem vīriem, vakar ar Gorkiju, šodien ar Anunzio, sapņos tikai, bet man pilnīgi pietiek. Pie tām krievietēm vēl neesmu bijis. Jāiet jau ir. Lido. Vēstules malā rakstīts: Atsūti man Iniņberga vēstuli, tur bij pieprasījums arī par maniem kop. rakstiem. Lido. 80. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 9. rnaijā Mīļo sirdsiniņ, šodien tik vien, jo vakar bij garāka ar brāļa un Doriņas vēstulēm un gan jau nāks atkal kas sūtāms, tad rakstīšu garāk. Tu ļoti nopūlējusies, tik dikti gari rakstīdama 18 lpp. Lilijai. Vai tas bij vajdzīgs? Atsūti man to solīto «Balticas» adresi, Iniņb[erga] vēstuli; aizsūti brālim manu vēstuli. Visas Tavas kartiņas esmu saņēmis. Sirdsmīļumiņ - lido, lido. V[ēstuļu?] vairāk Tev nau. 81. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada 10. maijā Mīļā draudzene! Saņēmu Jūsu vēstuli, kuru Jūs nobeidzat ar šaubām, vai es atbildēšu. Jūs redzat, es atbildu un lietoju arī agrāko uzrunu. Nevar skaisties uz to, kuras mute pārmet man divdabību, bet kuras viena roka dod dāvanu, kamēr otra rāda dūri, - it sevišķi vēl, kad dāvana tik mīļi domāta un dūrīte tik maza un no baltpiena saspiesta. Bet neņemat arī Jūs lietu pārāk nopietni un esat pārliecināta, ka draudzība nebūt neuzliek tik smagu nastu - spriest un palīdzēt arī tur, kur apstākļus nepārvalda. - Kad es atbīdu nost zariņu, kas man karājas acīs, tad par dusmām to nevar saukt. Paliekat daudzreiz sveicināta no Jūsu C[astagnola] 10.5. 12. 82. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 10. maiju Mīļo sirdslabumiņ, še iet līdzi Zeltiņa vēstule; atnāca vēl viena vēstule no Lilijas, bet to sūtīšu Tev rīt, kad būšu uz viņu atbildējis. Viņa pārmet, ka es Tevi atturot pie sevis un nedodot brīvības. Puslīdz tas pats, ko Tu arī šinī vēstulē saki, ka manis dēļ nebraukusi pie mamiņas. Kad ar Tevi runāju, tad Tu to noliedz un runā par citiem iemesliem. Tā es nezinu, kuram Tavam vārdam ticēt. Tas būtu lielākais pārpratums, ja Tu manis dēļ nebrauktu. Un es atkal iedomājos, ka Tevis dēļ palieku Šveicē, jo man taču, kā Tu zini, ir gluži citādi plāni uz Ameriku vai vismaz uz Romu. Tā mēs aiz tām lielām labdarībām nelabu vien panākam. Saprašanās tā visādā ziņā nau. No Tavas vēstules jādomā, ka es Tevi tagad citādi saprastu, labāk nekā senāk. Bet es to citādumu nemaz neapzinos. Atsūti man manu vēstuli, lai es tieku skaidrībā. - Ja Tu domā, ka Tev labāk braukt jau šo vasaru, brauc; drīz jau būs Skubiķis, tas gādās pasi. Ja labāk vēl palikt, paliec, un kur vien Tev labāk tīk. Visādā ziņā zini to vienu: ka esi gluži brīva darīt, ko gribi. Tikai viens man nepatiktu, ka Tu darītu man labu, tā Tu darītu man pāri. Tur vēl var pienākt klāt tas, ka kāds rupjš cilvēks jaucas iekšā. Ka taču labāk norakstīšu Lilijai tūliņ un pielikšu viņas vēstuli arī še klāt, lai Tu nemocītos velti, nezinādama, ap ko runa. Par Imu Tu raksti ļoti li, tikai manas domas sākušas iet gluži uz citu pusi. Bet tagad es nedomāju nemaz uz lugām. Man ļoti jāsteidzas ar Heini, un tas man patīk, jo novada domas. Tas ir ļoti skaisti, ka atradi tādu mīlestību pie tās vecenītes, taisnība viņai ir, li, [būs?] li, un lido. Vēstules malā rakstīts: Mīļo iniņ, mīļo iniņ, ko lai es vēl priekš Tevis daru? Saki skaidri Tu pate. Es varu visu. Lido. 83. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 11. maijā Manu mīļo, mīļo galviņu, kas tad tas ir, ka nogurums no Tevis arvien vēl neatstājas, ka Tu netiec nemaz vairs vesela? Man tas briesmīgi sāp. Es nezinu nemaz, kur likties, ka, manis dēļ še palikdama, Tu to slimību dabūji un nu netieci vairs vaļā un aizej postā. Vai tad Tavs posts man vajdzīgs? Kad Tev Cīriha arī vairs nepalīdz, dabon tūliņ pasi, kādu ārzemnieces, kā, piem., dakterienes, lai kolonija Tev sagādā, tas viņai jādara, lai studentienes dod, ar varu vajga dabūt, un brauc tūliņ uz Somiju vai ar savu pasi uz Zviedriju; padzīvo tur, tā pate Rīgas jūra arī tur, klimats līdzīgs, pilsēta smuka, tāpat apkārtne. Kalnu gaiss arī tuvumā sasniedzams. Tur Tu atspirgsi, būsi brīva no uztraukumiem, varēsi sākt strādāt. Nebēdā par mani, man iet labi, un, kad atkritīs uztraukumi, ies vēl labāk un es arī varēšu sākt strādāt. Tagad pat tulkojums nepalīdz labi, pat vēstuļu sakrājies tik daudz, ka nesaiet mapē. - Šodien no ārpuses priecīga parādība: tiek svinētas lielas kāzas, piena vīra meitai, 60 Munte Brē vīri ēdīs vakariņas, tādas mantas, kādas nau ne sapnī redzējuši. Mūsu cuoco vāra par 12 fr. no paša rītus. Piedeguma smaku jau še manām. - Iniņ, Iniņ, mīļo dvēselīt, lido. 84. ASPAZIJAI Ruviljanā 1912. gada 13. maijā Mīļo sirdsiniņ, mīļo sirdsiniņ, vai Tu arī zini, ko Tu dari, tā aizsviezdama projām dziedēšanos, priekš kuras mēs tik daudz rūgtus gadus esam upurējušies? Vai tiešām mūsu divu dzīvību vērts dakteriene? Un pat viņa jau neprasa Tavas dzīvības, viņai vajga tik bezmaksas dienestnieces, tātad vienkārši piemaksā viņai klāt par dienestnieci 3 stundas pa 30 sant. Negribi Tu maksāt, es to daru. Es nevaru izdomāt, kādēļ Tu tā nedarīji tūlīt? Kādēļ Tu man slēpi tik ilgi un ļāvi man tā ciest? Kādēļ Tu nestrādā labāk savu darbu? Un tulkojumu? - Visu dienu rakstu Tev vēstuli, kamēr pilnīgi nokusu, un nu runāju mierīgi. Ilgi es tā gan vairs nevarēšu. Vai Tu vismaz tagad neņemsi savā vietā meitu? Vai man atbildēsi un paziņosi, kā Tu ierīkojies? - Atsūti man atpakaļ Lilijas vēstuli un manu 6 lpp. garo vēstuli! - Skaidrības dēļ man vajdzētu Tev sūtīt arī manu šodien rakstīto vēstuli, bet Tu esi nokususi. Turies vesela! nevaru Tev vairs teikt. Ko lai saku? Lido. 85. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 13. maijā Mīļo zelta dzīvībiņ, saņēmu Tavu mīļo kartiņu, bet nesaprotu, par ko Tu tā uztraucies, kas tas [par?] rūgtumu, naidu un saltumu pret visu cilvēci? Es biju domājis, ka Tevi pārvalda lielas sāpes par mamiņu un Tev vajga tik atpūsties, bet ir vēl kādas citas, lielākas sāpes. Tās Tevi būs nomākušas tā, ka Tu padevies pirmam labsirdības instinktam un sāki dakterienei palīdzēt ķēķī, neapdomādama, ka viņai labāk būtu paticis, ka Tu būtu 250 fr. vietā maksājusi 300, lai tura meitu. Dari tagad tā un noņem man tās lielās bažas Tavas veselības dēļ, kas man neļauj strādāt. Un man taču jāpelna. Tu laikam nedabū vēl masāžas, ne kurvja. Tu man nekad par to neraksti kā agrāk. Vai Tavs krams atkal ieradies un ir kārtīgs? Nekā es nezinu, kā vistāļākais svešnieks. Vai tad arī [ar] jautājumiem par veselību es apspiežu Tavu savpatības garu? Es varu atteikties arī no tā, bet labāk saki man to pate; minēšana ir tik grūta. Bet es nesteidzinu Tevi, raksti, kad neesi nogurusi, kad gribi. - Vakar pasta Berta, nabadzīte, lauzusi kāju; būšot jāguļot 3 mēneši. - Lido, mīļo dzīvībiņ, lido. 86. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 14. maijā Sirdsdraudziņ, zilo ziedu putniņ, tas, kurš grib pašlaik laisties, - tik skaista kartiņa, taisni kā priekš mazā pūka taisīta. Redzēs, ko teiksi par šo Lugānas kartiņu. Kāds prieks, iniņ, ka Tu raksti drusku spirgtāki, man arī atkrīt nost lielās bēdas. Kad pieņemsi savā vietā meitu, tad gluži atspirgsi un varēsi atkal tur dzīvot un veseļoties. Kad Tu atbrauktu šurp paciemoties, tā jau būtu skaidra laimīte; bet nu jau te karsts, 18°. Pāri dienas pabūsi, brauksi atkal. Izrunāsimies, varbūt tomēr es varu Tevi kaut kā pamierināt. Piena sieva meitas kāzās dikti ēdusi un raudājuse, kas nu govis slaukšot. Bet znots bagāts, lai ņemot dienestnieci. Jā, bet tad vajgot vairāk govju; beigās nodomājusi pirkt daudz govju, ņemt dienestnieci un meitu arī likt pie govīm. Pastarpām asarām vienmēr uzēdusi nepazīstamus saldumus. - Mācītājiņu - kuratiņu uzrunāju, krievietes pazaudējušas jakas, lai sludina baznīcā; bij ļoti mīlīgs un sirsnīgs vecīts. Lido. Mīļo laimesziediņ, gāju putniņ zelta spārniņiem. Lido. 87. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 14. maiju Mīļo zelta dzīvībiņ, manu sirdsspožumiņ, nosūtīja Tev saimniece šodien puķes, pēc pāris dienām laikam mana neļķe būs tik tālu, ka varēšu Tev vienu ziediņu aizsūtīt; Callas jau noziedēja, bet kamēlija, ko Tu man dāvāji, laiž jaunas zaļas lapiņas. «Saulainais stūrīts» iet labi; Upīts prasa jau pēc II izdev.; atbildi viņam, vai ko pārlabosi. «Ziedu klēpis» tāpat ļoti labi, publika neskatās uz kritikas muļķībām, ir viņā taču rokām taustāmi daudz vairāk nekā «S[aulainā] st[ūrītī]» un lielāka, skaistāka māksla. Strādā tik atkal vien, laid III krājumu, kad Tev jau tik daudz gatava. Pa starpām arī vari spēt biogrāfiju. Kā būs ar tulkojumu? Es varu palīdzēt. Up[īša] vēstuli atsūti man atpakaļ. Vai brālim aizsūtīji manu vēstuli? - Es nogaidu, ko Tu teiksi par tām 2 Lugānas kartiņām, kad patiks, aizsūtīšu Tev visu sēriju, 6. Man patīk ļoti. - Manu zelta stariņ, manu iniņ, iniņ, gaidu, ko Tu rakstīsi, kā es varu Tev palīdzēt. Ar visu garu Tev palīdzēt, bet man bail, ka nepadaru ļauni, ka neaizskaru, neaizrauju atkal kā tramīgs zirgs, kurp Tu negribi. Es nesaprotu nekā, jo nezinu pat, ko kartiņā [esmu] Tev labu rakstījis. Saki man, ko, un es darīšu visu. Bet, kad Tu nogurusi, neraksti, es varu gaidīt. Iniņ, lido. Doriņai es biju aizrakstījis un arī teicis, ka Tu esi Cīrihā, tad labāk sūti pate S. Petersbourg, ???????? N 2, ????. ???. ?. ?. ??????, bet galvenā adrese: Mme D. Stoutschka. Mīļo dārgumiņ, lido. 88. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada maija vidū Iniņ, dzīvībiņ, dvēselīt, nau šorīt Tavas kartiņas! Vai Tu atkal apslimusi? Vai es Tevi aizskāru? Vai pārstrādājies? Kad vakarā vēl nebūs kartiņas, tad telegrafēšu. Vakar atlabu un atlaidu vaļīgāk nervus pēc lieliem uztraukumiem, un šodien viss atkal klāt. Vai tad nau nekādas iespējas tikt pie miera, dot Tev mieru? Vai Tu gribi, lai es Tev nerakstu nemaz? Es esmu minējis tanīs kartiņās, ka Tevis dēļ, Tavas veselības dēļ uztraucos, - varbūt tas dara Tev ļaunu? Kā iejaukšanās Tavā patstāvībā? Es nespēju piepeši visu veco sajūtu atmest, kas rūpējās par Tevi un cieta līdz, kad Tu cieti. Es apjūku, jo vairāk tādēļ, ka eju pa tumsu, nezinu vēl, ko Tu prasi no manis, ko darīt, kā palīdzēt. Saki, es varu visu. - Šodien nau arī nekādu citu ziņu. No «D[ienas] L[apas]» izgriežu un pielieku še klāt brāļa rakstu par mamiņu. Beigās arī «D. L.» uzņēmusi, es jau biju stipri uztraucies par necilvēcību, ka nemin nekā. Bet nu labi, ka ir. - Zeltiņš atsūtījis antoloģiju «Jūtu pasaule», vai sūtīt to Tev turpu, jeb vai pagaidīt? - Mūsu dakterīts Solari ir nopircis to dārzu, kuram ejam garām uz spico kalniņu, un salicis iekšā vienu govi, vienu veceni un 40 vistas, un pats vienmēr tur sēd; kad slimniekam vajga, tad neiet pie ārsta mājās, bet govs stallī. Iniņ, mīļo dvēseles kodoliņ, lido! 89. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 18. maijā Manu mīļo sirdsspožumiņ, manu skaistumiņ, atnāca parastā laikā Tava zilputniņu kartiņa, ko Tu ar mīļām; čaklām kājiņām uz vakzāli nesi, manu zelta dārgumiņ. Sūtu Tev telegrammu, lai gaidi, nau jau Tev tā ko steigties, pāris dienas ilgāk neko nekaitēs, nogaidi brāļa atbildi. Nauda jau mēdz iet ilgāk nekā vēstules. Rakstu tādēļ vēl šo kartiņu, Tu viņu saņemsi svētdien no rītus. Paliec vien, kamēr saņem to naudu; lielais Pūks gaidīs. Sirdsdraudziņ, nebēdājies un neuztraucies nu atkal Tu, es mierīgs. Sirdsdziļumiņ, lido. Atklātnes malā rakstīts: Exp. A. Naglin, Castagnola, pr. Lugano. 90. H. un V. DERMAŅIEM Kastaņolā 1912. gada 25. maijā 25. 5. 12. J. Derm[anei]. Jūsu tik sirsnīgi pasniegtās ziņas mūs dziļi aizkustināja. Katra mūsu mīļo sāpe sāp mums tagad jo vairāk, kad jau nervi no gadu ilgās turēšanās sākuši atlaisties. Nu atkal Saratova. - Mēs varam iedomāties arī Jūsu ciešanas par visu to laiku. Kad es biju cietumā, vēl ne pilnu gadu, man visgrūtākais bij zināt, kādu briesmīgu nastu nes A[spazija], kurai vajdzēja par mani gādāt; ar to salīdzinot, mans stāvoklis izlikās man apkaunojoši viegls. Un cik daudz, daudz grūtāks un gadiem ilgāks ir bijis Jūsu uzdevums. Bet Jūs nesat to ar tādu vienkāršību un stiprumu. Jūsu mums tik dārgās vēstules ir tik spirgta gara, ka atliek tik apbrīnot sievietes kluso varonību tādā pat klusībā, kādā viņa to izrāda. Es arī tagad nebūtu to teicis, kad nebūtu tā aizkustināts, iedomājoties Jūsu abu stāvokli. Kad slogs noveļas, tad tik jūt īsti viņa smagumu; to mēs nomanījām paši, kad beidzās mūsu laiks. - Tagad Jums būs mīļš uzdevums - atdot atkal visu fizisko spēku atpakaļ mūsu Vilim, lai viņš mūs varētu apdāvināt ar s[aviem] garīgiem sp[ēkiem]. Viņš tik ļoti vajadzīgs mūsu laikam, kurš palicis sekls un vājš. Viņš vajadzīgs, lai atvērtu atkal avotus, kas aizsērējuši. - Kad mēs runājam par cerībām, tad skatāmies, vai atvērsies drīz tie mūri. Aiz tiem tagad vairāk garīgi strādā nekā ārpus viņiem. Laba griba daudziem ir, bet nau to spēju. - 1000 ilgojas pēc mūsu Viļa; es neesmu viens tanīs jūtās, es tik esmu laimīgs, ka Vilis tik mīļi min arī mani. Sakat to viņam, manam dārg[ajam] draugam, kurš teicis man vislabāko, ko var teikt: ka es viņu sapratis. Un viņa saprašanu atrast nebij tik grūti: vajdzēja tik meklēt cilvēku vislabākās jūtas. Ceru, ka mēs arī Tevi satiksim M[askavā?] un kopā ar Tevi dosimies tālajā ceļā, lai Sibīrijas ziemā Tev atgādinātu dienvidu vasaru un karsto draudzību, kura karstāka par dienvidu vasaru. Domās visus šos gadus bija pie Tevis tie, kuri Tevi mīl; Tavā šaurajā, vientuļajā cellē iespiedās mūsu cerības un domas, un mēs bieži bijām pārliecināti, ka tajā ir vairāk patiesas dzīves nekā ārpus tās. Dzīve atvaļinājumā arī aizritēja Sibīrijas vasarnīcā. Es dzirdēju, ka Tu, kurš tik daudz bēdu panesis stiprs miesā un garā, pēdējos mēnešos biji stiprs vairs tikai garā, bet es zinu visu Tava gara spēku, es zinu, ka tas no jauna radīs sev miesu, tāpat kā tas radīja jaunu garu tur, kur tā nebija. Tu kļūsi atkal možs ķersies pie sava lit. darba un darbā atradīsi spēku. - Tur Tevi jau kā saule sagaida Tavas draudzenes mīla, bet no nakts Tev sveicienus sūta zvaigznītes - draugi, klusi izdzisdamas. Bet Tu zini, ka šī izdzišana ir tikai šķietama; mēs vienmēr paliekam savā vietā, tāpat kā arī neizmainās mūsu mīla. - Vēl biežāk Tevi apciemosim vēstulēs. Aizsūtīšu arī savus darbus un plānus. 91. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1912. gada 26. maijā Nupat pienāk Tavs mīļais, skaistais dzejolīts, un, cik viņš arī skaists un kādu prieku man deva, man tomēr žēl, ka es Tev pāri darījis un Tevi spiedis nekaunēties. Man tik bieži sevi jāsastop, kur es ar savu straujumu citiem pāri daru, taisni tiem, kurus mīlu. Bet taisni Tev es vismazāk gribu pāri darīt ar varu, Tev nebūs baidīties no manis, tad vien es varēšu Tev ko palīdzēt. Tu esi tik laba, kā es saku, es to zinu; Tev arī te nau jābaidās. Kad Tu domā, ka neesi tik laba, tad tā ir tikai zīme, ka Tevī ir stipra dziņa uz priekšu, un tas, man liekas, ir tas visulabākais dzīvē, jo ved uz lielumu, mana mīļā Rūtiņ. Sveiki! 92. V. PLŪDONIM Kastaņolā 1912. gada 1. jūnijā 1. 6.. 12. Mīļo, cienījamo kolēģi! Saņēmu šodien Jūsu laipnās rindiņas kā dārgu sveicienu no dzimtenes. Jūsu nodoms izdot daiļliteratūras hrestomātiju vidusskolēniem ir ļoti teicams; tāds darbs taisni nepieciešams, un Jūs viņa labākais veicējs. Par Jūsu darba principiem - sniegt nevis daudz īsu izvilkumu, bet divus trīs sacerējumus pilnīgā veidā -, es neesmu kompetents spriest. (Man tur liekas grūtības. Kad vāciets grib iepazīties ar Goethi, tad viņam būtu jādod viss «Fausts».) Kā ir tad, kad rakstniekam raksturiski nau īsi rakstiņi, bet gari vien, kurus nevar ielikt hrestomātijā un kuri zaudē no saīsināšanas? Man Jūsu vēstulē ļoti simpātisks vēl arī tas, ka Jūs kā pirmais pieprasāt pēc atļaujas nodrukāt kopizdevumā kādu A[spazijas] un manu darbu. Tik reizi senāk gadījās arī pieprasītājs, bet tas nodrukāja pretī neatļaujai. Jums atļauju došu ļoti labprāt, tikai lūdzu paziņot man, kurus darbus esat izvēlējušies. Ja Jūs, piem., nodrukātu visu kādu rakstu, kāds iznācis atsevišķā izdevumā (piem., «Ave sol!»), tad iznāktu man konflikts ar izdevēju, jo tad būtu visas grāmatas pakaļdrukāšana. Jūs, mīļais kolēģi, pratīsat novērst [mums?] nepatikšanas un paziņosat par savu izvēli. Vislabākās sekmes darbā un sirsnīgus sveic[ienus] no tālumniekiem. Visā cienībā Adrese: Uz saul[aino] tāli. 93. R. IVANOVAM Kastaņolā 1912. gada 1. jūnijā Mīļo Robi, daudz paldies par sūtījumiem, abus saņēmu. Zaļais albums ļoti patīk. - No Baloža neprasi atpakaļ priekšlasījumu par «U. N.», jo es jau biju domājis uz to pašu Baku Birznieku kā izdevēju Bal[oža] un Tavam rakstam. Par «Ind. u. Ār.» es gan labprāt lasītu. - Nu par Asp[azijas] pastkartīm. «Buku šāva» «J[aunais] Laiks» un «D[ienas] L[apa]», uzbrukdami Asp-ai, bet arī visa Cīrihas kolonija piedalījās pie šaušanas. Kad nu vajga naudas priekš vēlēšanām, tad atzīst, ka greizi nošāvuši; lai tagad nu dod naudu un, vēl vairāk, lai dod reklāmai arī vārdu. Kad būs pārgājis vēlēšanu laiks un nauda un reklāma saņemtas, tad varēs atkal šaut, un tad jau gan trāpīs itin pareizi, tā, ka jutīs gan. Tā, ka jutīšu es arī, kā jau jutu šo pusgadu. - Bet tagad nauda tiks dota, A[spazijas] vārds reklāmai vairs nē: A. ir demokrāte. Kad viņas vārdu izlieto oficiāli s. d. reklāmai, tad sagroza patieso stāvokli. To viņa negrib. Kam tad arī vajadzīga tāda oficiāla sludināšana? Iekš kā viņa pastāvēs? Atraksti man aši, kāds būs tas rakstiskais paziņojums pulciņu sekretāriem. Vai tur būs teikts, ka ģīmetnes izplatītas ar autoru atļauju? Tas varētu A-ai kaitēt. Viņa grib vēl šogad braukt mājās, un oficiāla iestāšanās par labu vēlēšanām to darītu neiespējamu. - Eka man nupat atrakstīja, ka pēc trim nedēļām būšot mājās, Cīrihā. Atsūtīja uzņēmumu no mana bij[ušā] dzīvokļa Slobodskā, Vjatkā. Novelc vēl uz pastkartīm Tau[riņa] uzņēmumus no mums Cīrihā, tos, kuri vēl nau novilkti. - Daudz mīļu sveicienu no mums abiem. Tavs [paraksts]. 94. B. FARBŠTEINAI Kastaņolā 1912. gada 6. jūnijā 6. 6. 12. Ļoti cienītā doktora kundze! Kā atbildi uz Jūsu vēstuli es Jums līdz 1. jūlijam aizsūtīšu 500 fr. Varbūt Jūs varat šo ciparu pieņemt kā mātes vērtības pārbaudītu mērauklu pretī sievas vērtībai un pielietot šo mērauklu, lai Kellera kungu tā īsti novērtētu, viņš to ir pelnījis. Elza šeit piemetina kalendāra aforismu, kas attiecas tieši uz Kellera kungu. To redzot, es par Kellera kungu priecājos. Mani iepriecināja, redzot, ka tas, kas Jums ir augstākā nicināšanas pakāpe, mammai - lūgums viņam. Nesāpinieties tik ļoti, mājās dzīvojot, doktora kundze. Ļaujiet labāk savam īgnumam parādīties atklātībā. Vēstuļu rakstīšanu es šeit neskaitu, bet gan brošūru rakstīšanu. 95. A. ĶENIŅAI Kastaņolā 1912. gada 6. jūnijā 6.6.12. Ķeniņ[ai]. Ļoti cien. kundze! Jūs varat iedomāties, kā es priecājos par Jūsu sirsnīgo piemiņu, par draudzīgām jūtām, kas Jums iztēloja it kā par pienākumu rakstīt man par «Induļa» izrādi, par Jūsu laipniem spriedumiem, par cerību Jūs varbūt atkal redzēt. Kuga, no kura es ar vairāk tiesībām varēju gaidīt kādas ziņas par lugas dekorācijām, pat fotogrāfijas, - bija arī solījies -, nau nekā rakstījis. Es apmierinājos ar to, ka viņš nau rakstura cilvēks, un arī tagad palieku pie tā, kaut gan tagad nu būtu domājams arī cits izskaidrojums, jo, pēc mūsu ziņām, daži sakot, «cik K[uga] stāvēja augstāk un R[ainis] zemāk». Man šis izskaidrojums liekas neticams tādēļ, ka man neticams, ka rati varētu būt augstāki par braucēju. Man jau arī rati nau nepieciešami, varu iet kājām vai braukt ar mašīnām; mašīnu meistari dramatiķiem vienmēr bijuši vajadzīgāki par dekoratoriem. Žēl, ka ļaudis, kas nekur nekā nejēdz, jaucas še iekšā. Es Kugu, personiski tiekoties, ļoti iemīļoju, un jūtās es esmu liels konservators. Viņš man palīdz, bet, ka aktieri nesparojas, to esmu dzirdējis no visiem. Tādos apstākļos es izlaižu savus darbus kā apaļus bāriņus bargos kungos. Kas lai par viņiem rūpējas? Es nekā nevaru darīt, lai viņus glābtu. Es zinu, ka arī labus darbus var nogremdēt, cerība tikai, ka tad tie nāks uz augšu pēc ilgiem laikiem. Ja man dzīve koncentrētos manos darbos un viņu panākumos vien, kā Jūs sakat, dārgā kundze, tad es būtu gluži nabags. Varbūt tikai 1 % dzīves var pārvērst darbos. Es gan gribu panākumus, jo tie var veicināt manu idejas uzvaru, bet ideja neatkarājas no šiem panākumiem vien un es arī nē. Bet, lai kurinātu darba krāsni, pietiek ar drusku riebuma par laiku un ar mīļiem vārdiem, kādus dzirdu šad tad no draugiem, kā no Jums. 96. P. DAUGEM Kastaņolā 1912. gada 14. jūnijā Dārgo Pauli, saņēmu Tavas rindiņas ar ziņu, ka ieradīsies še Tavs brālis Emīls. Mēs viņu saņemsim tik mīļi kā vecu paziņu un draugu. Laiks visu gabalu bija diezgan vēss, 15°, tagad sāk iet uz siltumu, un gandrīz visi viesi pansijās ir projām. Bet sanatorija, kā jau rakstīju, paliek atvērta visu vasaru. - Tavs plāns dzīvot ārpus pilsētas man liekas ļoti labs, derēs visiem veselībā. Tiksat visi atkal uz kājām. Es rakstīju uz Tavu veco adresi vēstuli b. J. D[ermanei?]. Tu par saņemšanu nekā nemini. Ja nebūtu saņēmis, tad visādā ziņā tūliņ to paziņo. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu visiem no mums abiem. Sveiks! 97. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1912. gada jūnija vidū Mīļo, labo, mums pa šo laiku bij bēdas, Elzas mātes nāve, par ko jau būsi lasījis avīzēs. E[lza] atkal palika vājāka pēc otrreizējās ārstēšanās, un nu jābrauc trešo reizi uz Cīrihu. Visu laiku ne viens, ne otrs netikām pie strādāšanas, bet nu ir pēdējais laiks un vismaz man jāstrādā, lai apstākļi būtu kādi būdami, lai arī priekšā stāv man tāda pārstrādāšanās kā ar «Induli». Žēl man gan, ka ar «Ind[uli]» negāja labi; es biju gan to zinājis, kad strādāju, bet vēlāk labās kritikas lika man cerēt, ka publika arī sapratīs. Nu vilšanās dod zināmu smagumu un nepatiku uz nākamo darbu. Tā, ar ārējiem un iekšējiem šķēršļiem, tomēr jāstrādā, lai parauj velns, bet es jau nepadošos. - Nu jau runa uznākusi uz teātri: Tavas ziņas man vienmēr vajadzīgas, lai arī visi citi rakstītu, faktiski jau es dabonu maz ziņu, un tik aiz gadījuma. Tādēļ raksti vien, mīļo. - Vai zināmā izrāde ir jau notikusi? Kur un kāda? Vai bijuši labi panākumi? Man nekas nau ziņots. Teātrs varēja dot vienu no agrākām izrādēm tādējādi, ka visu ienākumu, arī manu honorāru, dod prom. Vai: var sarīkot ekstrā izrādi pa vasaras laiku, piem., uz Jāņiem vai pa Zinību komisijas sapulcēm, vai pa koru koncerta laiku; ienākums tam mērķim būtu labs. - Atraksti ko par šo lietu tālāk. - Kas tas ir, ka teātrim atkal sāk aptrūkt dzīvības? Sēdes reiz par mēnesi ir par maz. - Aktieri prasa pārāk lielas algas un pāriet uz veco teātri, bet, kā daži raksta, «Indulī» visi, izņemot tik direktoru Amtmani un Birutu, esot spēlējuši vāji. - Jelgavas izrādes nebij avīzēs aizrādītas, un arī pēcāk nebij korespondencēs ziņots, kā izrādes izdevušās. Tāda neminēšana ļoti kaitē nākamām izrādēm. Tā ir nolaidība. - Šoruden ceru tikt galā ar «Imantu», otra luga būs jāatliek, jo traucēkļu bij un laikam būs vēl pārāk daudz. - Atraksti nu Tu, mīļais, par teātri to, kas avīzēs nemēdz būt lasāms. Kā tika salīgti aktieri? Kuri aiziet? Vai Kuga paliek cietā algā, vai dabū maksu no cēliena? Kādas lugas ir nodomātas uz nākamu sezonu? Kā iet ar ienākumiem? Kas darīts teātra nama būves lietā? Vai tāds nams jel maz iespējams bez lielām naudām? Vai Arveds Bergmans viesosies? - Vai tas ir tas pats «Lāsta» Roberts, kas man uzbrūk «Domās»? Un kādēļ Pīpis uzņem tādus uzbrukumus? - Vai Hertels rīkojas vēl tāpat kā sākumā? Viņam taču būtu laika, jo veikals vēl jau nevar aizņemt pārāk daudz laika? - Vai rakstu krājums, kas esot iznācis, ir no Filistru biedrības? - Pastāsti arī par sevi pašu, kā labi iet, kādā amatā tagad esi? Paliec vesels, mīļo, labo, un esi sirsnīgi no mums sveicināts. Vēstules malās rakstīts: Ir laikam kādas fotogrāfijas vai pastkartis no «Induļa un Ārijas». Teātrim vajdzēja man atsūtīt, lai es jel cik zinu par savu lugu. Ja teātris nau izdevis pats, tad atsūti, lūdzams, Tu pats. Sveiks, mīļais! Vai par «Ind. Āriju» bij kādas kritikas krievu un vācu avīzēs? Atsūti! Sveiks! 98. JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA KOMISIJAI Kastaņolā 1912. gada 19. jūnijā 19. 6. 12. Cien. Teātra komisijai. Man jāraksta par lietu, kuru ļoti nožēloju. Mēs bijām ar teātri vienis prātis, ka autoram pašam jāatbild par savu lugu, tātad arī par strīpojumiem. Es aizsūtīju teātrim rūpīgi izstrād[ātu] strīpojumu, piesolīju vēl strīpot uz viņu pieprasījumu, bet, atbildes nesaņemdams, lasīju avīzēs, ka izrāde būšot ar strīpojum[iem] un pārgrozījum[iem] no autora. Ar to apmierinājos, bet nu izrādās, ka tā nau un es esmu ticis maldināts. Caur gadījumu man bija iztrūcis viens «J[aunās] D[ienas] L[apas]» N. (tik vāji referē citas avīzes) - dabūju tikai nupat zināt, ka «Ind. u. Ār.» izdarīta veselu cēlienu pārcelšana: abi vilku gravas skati (IV un V cēl.), kuri ar nolūku ir šķirti, izrādē tikuši savilkti kopā, tā ka nu iznāk viens pats pārmērīgi garš un nogurdinošs, turklāt vēl beigu cēliens, kurš varbūt ka top pārtraukts uz dažām minūtēm no priekškara, varbūt arī nē. Katrs nelietpratējs vien jau varēja pateikt, ka tā ir nepiedodama kļūda, nemaz nerunājot par to dramatisko neveiklību, ka pēc III c, pārtrauc intresi par galveno personu, aizejošo Induli, nerāda viņa tāļāko darbību, bet otrās personas - Ārijas. Ārijas darbību varēja rādīt bez intreses pārtraukuma gan tad, kad Induls nogrimst domās [starp rindām rakstīts: (t. i., bezdarbībā)] IV [cēliena] 1., ainas beigās. Kad pēc šī Ārijas skata Induls tad parādās V c. tanī pat vietā un pozā, tad ar to izteikta viņa garā domāšana, kura nu arī redzami izrādās dramatiska, jo skatītāju acu priekšā Indulī doma pamazām izcīnās pret apstākļiem, novērojot dabas parādības (lietu), atrod, kā šo dabu pārvarēt un kalpināt savam mērķim. Laikam šī domas augšana un cīņa cilvēkā, visvairāk iekšējās darbības radīšana, būs izrādē izlaista, kā to jau izlaida Duburs, jo tāds dramatisks problems vēl nekad nau ticis risināts un ir par jaunu. Teātrim šo nevar ņemt ļaunā, bet gan to, ka cēlienus pārcilājis pret autora un pa autoritātes (Dubura) prātam. Radošam autoram savā darbā jābūt arī autoritātei, pretim visām citām. Par šādu lielu lugas pārgrozīšanu vajdzēja autoram vismaz paziņot. Tad es būtu paskaidrojis stāvokli un teicis, ka 1) skatuves tehniskie iemesli, uz kuriem aizrādīts «D[ienas] L[ap]ā», nekrīt pret drāmas tehniskiem iemesliem; 2) un ka 15 minūtes varēja ietaupīt arī citā, nekaitīgā vietā, kuru es būtu līdzi pūlējies atrast, un, ja tas nebija iespējams, tad labāk bij zaudēt 15 min. nekā publikas pacietību. «V[ilhelmā] Tellā» ir divtik ainu kā «Indulī», un tomēr J[aunais] teātrs tehniski tiek galā. Nevajga par zemu domāt par J. teātra tehnisk. spējām. Tātad galā. Lai man būtu iespēja kaut cik iepazīties ar savu lugu, lūdzu man paziņot, kādi strīpojumi ir vēl izdarīti. Tāpat tad lūdzu atsūtīt fotogrāfijas vai skices no Kugas kostīmiem un skatiem «Indulim», jo tādi man būs vajdzīgi arī «Imantā». Un pašā galā - pēc lielās sūdzības man jāizsaka vēl lielāka pateicība teātrim un režijai par lugas spožu inscenēšanu un direktoram vēl par masu skatu izveidošanu, kas no visiem top atzīti par teicami izvestiem un kas man ir no lielākā svara. Arī «Imantā» masu skati ieņems lielu lomu. Bet par «Im[antu]» rakstīšu vēlāk, varu sūtīt ainu un cēlienu sarakstu - kad būs bijusi sapulce un pārruna par reāliem nodomiem nākamai sezonai. Kādas lugas nodomātas? Vai uzvedīs manas arī? Sūtu [sveicienus?]. 99. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 21. jūnijā Mīļo dvēselīt, sirdsprieciņ, nosūtīju Tavas mantiņas, samaksāju 10 fr.; Tu kurvi sapakāji ļoti smagu, labāk būtu bijis ņemt divas vai trīs mazākas pakas. - Farina neatnāca. Vēl man ir mājās, ko ēst. Pārnācis nogulēju 1 ½ stundas. Nogurums, tā ka pēc atkal aizlasījos, nenosūtīju nevienas vēstules. Tev, nabadziņam, būs gan karsts bijis, jo istabā 20°; lai nu dakteriene Tevi salāpa. Gan jau ies atkal uz labu, nebēdā, mīļo iniņ. Lido. l00. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 22. jūnijā Mīļo sirds zaļumiņ, rakstu, Tavas kartiņas vēl nedabūjis, drīz iešu viņu pārnest, kā spīgulīti. Vakar vairākus redzēju, bet kāzu dancošanas pa gaisu ar svecītēm vēl nau, laikam vēl nau diezgan silts. Es vakar saulē izmēģināju to bādi, izlikos uz Tava lielā papīra tik garš kā ievadraksts, bet visādi kukaiņi, skudras un mušas nāca brīnīties, sievas gan nevienas neizbiedēju kā matto danese. Bet pēc pusdienas sāka stipri niezēt, domāju, ka skudras noēdušas, bet tā bij saule; gluži sarkans nodegu. Žēl būtu, ka Tavs skaistais baltumiņš nodegtu arī sarkans. Bet varbūt Cīrihas saule nau tik kodīga. Saņēmu Tavu kartiņu. Turies, mīļo, mīļo dārgumiņ, lido. 101. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 23. jūniju Manu mīļo sirdsprieciņ, dabūju šorīt Tavas mīļās kartiņas. Nebiju vēl nemaz gaidījis. Laikam Tu būsi vakar iemetusi vēl pirms 8. Ar visu lielo nogurumu Tu taču paspēji vēl uzrakstīt lielajam pūkam. Labi, ka Tu taču vēl tik stipra izrādījies, jo vakar karstums pēc pusdienas bija pirmo reizi 20°. Es atkal nekā vakar nepastrādāju. Šodien eju laukā. Šo kartiņu gribu nodot vēl pirms 10, lai Tu dabūtu šovakar. Atraksti, kad Tu saņem šo karti un kad vakarējo. - Vienas tējkarotītes trūkst: vai Tu varbūt paņēmi līdz? Vecenei teicu, tā gluži bailīga palika, tātad nau vainīga. - Tavu ziņu liels pulks un visas labas diezgan; man nau tādu, tikai šodien redzēju curato un Miķelsons atsūtīja savas dzejas, bet man negribas baudīt. «Domas» atnāca. Manu mīļo zelta dvēselīt, kopies un lido. 102. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 24. jūnijā Manu mīļo dim[anta) kodoliņ, kādēļ Tu nedabū kārtīgi manas kartiņas? Katru dienu esmu rakstījis, saņemu no Tevis visu. Farinai neraksti! Ierīkošu piecdienu sistēmu un iešu uz Cassarati vai Lugānu reizi pa nedēļu. 5 dienas darīs labu. Tagad neiet tādēļ, ka bij atmesta labā kārtība. Tad arī vēl ir diezgan karsts, 20° istabā. Tikai šodien sāk līt. Tas arī dara nogurumu. Bet gan jau tiksim abi vaļā no sliktuma, un tad ies. Nebēdā, sirdsprieciņ, ej pa pilsētu bodēs paskatīties, izklaidējies, un tad sāksi strādāt. Es pāris dienas aizlasījos tik briesmīgi, ka ne izgāju vakarā staigāt, ne ēdu. Tagad jau sāku vēstules. Tās mani vairāk moca nekā viss cits. Kad nogrūdīšu tās, tad ies darbs. - Vai Tu neatradi rakstāmā mapē kādu puķīti? Spīgulīši liek sveicināt. Lido. Atklātnes malā rakstīts: Atsūti man Homer «Ilias» Reclam! Lido. 103. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 24. jūniju Mīļo sirdsspožumiņ, saņemu Tavas kartiņas kārtīgi katru rītu; nez par ko manas nenonāk laikā. Te izgriežu līdzekli priekš miega. Plūdoņa vēstuli atsūti atpakaļ. Varbūt Tu «Zeltīti» varētu dot par velti, bet «Ave sol!» bez Upīša ziņas neiet, un nelaimīgais «Zirgs» lai arī tagad otrreiz iet par velti! Varbūt likt viņam priekšā, lai tulko tos abus gabalus krieviski, tas mums būs tas honorārs. Izrādes tiesības paliktu mums. - Ar ēšanu tagad esmu apmierinājies, nau vairs apetītes; ja vajdzēs, ņemšu vairāk piena; sviestu un sieru var dabūt še, pēc augļiem aiziešu reizi nedēļā uz Cassarati. Tātad Farinai neraksti! Atraksti, vai Tu paņēmi līdz vienu tējkarotīti, citādi jādomā, ka vecene noņēmusi. Nebēdā, ka neesi vēl atpūtusies, gan jau ies. Es arī vēl nevaru strādāt. Pie mums ir istabā 18-20°. «Domas» aizsūtu. Lido. 104. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 25. jūnijā Manu mīļo sirdssiltumiņ, saņēmu Tavu vēstīti un Plūdoni atpakaļ. Man taču dusmas par to Pl[ūdoni]; viņš pats ņem gan naudu par saviem darbiem, bet mēs lai viņam savus dāvinām. No Gulbja šodien ir klāt vēstule un nauda, 400 r., vēstule ļoti mīlīga, tātad viņam iet labi. - Ļoti labi,ka apraksti visas savas darīšanas. Reimatisms gan jau nāk no šī dzīvokļa, un redz, kur aši. Es arī jūtu galvā, citur gan ne visai stipri, jo vingroju. Gan Tev dakteriene izdzīs visus nelabumus. Rokas turēšana virs galvas arī ir nervozības zīme. - Pūlos tagad ar vēstulēm melnās miesās, bet nevedas. - No J[aunā] teātra nau vēl naudas. - Lietus še bija tik vienu pusdienu, nu ir vēss un saule. Es neeju uz kalnu, bet sēdu mājās ar vēstulēm. Lido, sirdsiniņ, lido. 105. R. PELŠEM Kastaņolā 1912. gada 25. jūnijā 25. 6. 12. Mans mīļais draugs un biedri! Jūsu sirsnīgo vēstuli turu rokā kā pārsteidzošu dāvanu, viņa mani dziļi iepriecināja, daudz dziļāk, nekā mani bija bēdinājis tas raksts. Un šis pats no manis pārprastais raksts jau tādēļ vien man bij tik sāpīgs, ka es biju paradis Jūs turēt par savu mīļu draugu. Jo tik dziļu saprašanu, kādu Jūs izrādījāt savā spožajā rakstā par «U. u. N.», spēj dot tikai īsta draudzība, kura ir gaišredzīga un kura Jūsu plašās zināšanas vēl padziļinājusi. Es rakstu Jums tūdaļ ar visu nevaļu un neveselību, lai Jūs ne acumirkli ilgāk nesāpinātu. Nelaimīgo pārpratumu mēs darīsim par laimes gadījumu: viņš mums netīši rādījis, cik sāpīgi mēs abi sajutām draudzības trūkumu, un viņš mūs savedīs personiskā sakarā, kas savstarpējo intresi un draudzību darīs vēl dzīvāku [1 nesalasāms vārds]. Jūs, kas nupat iesākat vilka dzīvi, varat man, vecam vilkam, ticēt, ka sirsnība un draudzība ir reti atrodamas, ka es viņas protu cienīt. Bet mani Jūsu raksta I daļā aizskāris bija taisni tas, ka Jūs - likās - apvainojat varonību un uzupurēšanos vispār un 1905. g. sevišķi, [starp rindām rakstīts: neskaitīdami to līdzī[gu?] 1789. [jā, pat?] 1848. [gadam]] un mums, trimdiniekiem, tas ir visdārgākais un augstākais. Mēs viņu nesām, un mūsu uzupurēš[anās], mūsu gribas pilnīga atdošana lietai (kā Antiņš) tagad uzvar, jā, pat attaisno mūsu būtību. Mūs sarūgtina, ka jaunā paaudze jau pēc 3 gad[iem) runā ar līdzcietīgu smieklu par to gadu, kurš arī latviešu vēsturē paliks dārgākais un augs[tākais]. Jau grāmatā «T[ie], k[as] n[eaizmirst]» es sāku vairāk cerēt uz 3. paaudzi nekā otro, un Jūsu raksts diemžēl apstiprina, ka es nemaldos. Otrā paaudze sāk cildināt mierīgas ikdienas un [paplātīšanās kustības?] vīrus par ērgļiem un lauvām un atsaucas uz Spīdolu, bet Sp[īdola] ir tā pati varonība kā Antiņš, tikai cita daba. Bet visu manu rūgtumu un šaubas noņem Jūsu sirsn[īgā] vēstule. Kad sirds laba, tad viss var iet uz labu. Par mani maz, ko teikt. Man tikai dīvaini, ka Jūs izsakāt man kā pārmetumu, ka es cēlies no mazpilsoņ[iem]. Dīvaini tādēļ, ka Jūs pats no mazgruntniek[iem], un vēl tādēļ, ka es atkal neesmu mazpilsonis dzimis, es dzimis lielgruntnieks un aristokrāts, kā tanīs pat «Domās» bij rakstīts. Tomēr es nebūt nenicinu ne , ne viņu psiholoģiju. Man svešādi nicināt kuru katru kārtu, ne vēl savu, ne vēl tos, kas izauguši no savas un ieauguši progresīvās strādnieku šķiras ideoloģijā. 106. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 25. jūniju Tu manu mīļo zelta dzīvībiņ, es vēl priecājos par Tavām vakarējām kartiņām, šodienas vēl neesmu saņēmis. Vakar nestrādāju, biju Lugānā naudu saņemt, tad reizē arī iepirkos netto par veseliem 7 frankiem un visai nedēļai. Vai Tu esi jau nolikusi savas mantiņas bankā? Kad atspirgsti, aizej nolikt, būs Tev pašai mierīgāks prāts. Pamēģini gan ar tām skujiņām, viņu smarša Tev taču patīk un ļoti var būt, ka palīdz arī iemigt. Mana mamiņa lika sev pagalvjus no visādām smaršīgām zālītēm. Ar saimnieci dzīvojam mīlīgi; puķes atnesa uz Belgiano, bet kāds tad es būšu? Iešu uz lēto istabu. Otrs posts vecenei, ka 27 vistas par dienu izdēj tik vienu olu; es atkal ņemu ļaunā, kad tā, un tad es atkal tā. Piena vecenei arī nelaime, govs izspērusi pienu. Meitene ar vienu aci bēdīga, šodien tik puspiena, ar otru smejas, ka tas gadījies pašai vecenei un nau uz ko bārties. - Tie ir tie vislielākie notikumi; Lina bēdīga, bet tas jau parasts, no si puo trovare. - Šodien vēsāks, 16°. Lūkošu atkal rakstīt vēstules. - Nupat saņēmu Tavu kartiņu. Neuztraucies, mīļo sirdsiniņ, darīšu visu, ko gribi. Lido. Groziņu arī dabūju, dikti li. Lido. 107. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 25. jūniju Mīļo zelta sirdsprieciņ, pie mums nu arī bij lieli prieki, nolija krietni lieti, apmetās auksts laiks, vecene noteica, ka tāds nu, paldies dievam, būšot visu vasaru, pate un visa māja stipri nošķaudījās, sagulēja ar reimatisma gambēm un tad sāka priecāties, sarīkoja tādu mielastu, ka pie galda bij 19 personas, bērnus un skuķus nemaz nerēķinot. Vēršu onkuls Bertoglio atnesis gaļu, bet īrnieki vēl nau atnākuši. - Es arī esmu sev iztaisījis puslīdz vacances, jo no teātra nau vēl ziņas, vai vajdzīga jauna drāma, vai nē. Vienīgam pelēnam Līnai neiet labi; māte vēstules grib bruciat un pašu likt pie zemes darbiem par lauku peli. - Ar visu to ar nevienu neiet tā, kā vajdzētu, dažreiz nevar saturēt; bet tad atkal pāriet. - Še lūkošu ielikt neļķes nupat iznākušu ziediņu. Un divas kartiņas priekš man atrakstīšanas; es stipri kārtoju albumus, un tādu man trūkst īstā vietā. l08. A. ROLAVAM Kastaņolā 1912. gada 26. jūnijā A. cien. A. Rolav! Daudz paldies par «Strādnieka» 22. N piesūtīšanu un par A[spazij]as lietas aplūkošanu labvēlīgā garā. Daudz labu dienu! [Paraksts.] C[astagnola] 26. 6. 12. 109. R. IVANOVAM Kastaņolā 1912. gada 26. jūnijā 26.6.12. Ivanov[am]. Kad pa laikam un ilgam laikam cauri viss apriebjas un apnīkst no mūžīgās nesaprašanās un no maziskās adatudūrēju politikas, tad viens labs vārds var piepeši atdzīvināt. Tev tādi vārdiņi bez vēlēšanās, katrs vārds tāds, jo Tu esi mans draugs. Man Tevis ļoti trūkst, kad Tu nu aizej tālāk; ne tik vien palīdzības dēļ, tāpat patīkami, kad Tevi šad tad redzu. - Ej pastrādā, drusku papelnies, darba pārmaiņa darīs labi. Pārrakstīsi. Vajdzēs sekretāru. - Tu mani iepazīstināji ar Balodi, par to Tev liels paldies, tas ir reiz sapratējs, liels darba spēks un, galv[enais], gluži patstāvīgs domātājs, kurš nebaidās ne no jaunuma, ne skaistuma. Tāda mums gandrīz nemaz nau; turklāt tik jūtīga drauga sirds. Kad man atriebsies atkal šis un tas, es domāšu uz viņu un būs labi. Sveicini viņu uz sirsnīgāko. - Par pēterb[urdzniekiem] bijusi taisnība rakstīt[a] «D[zimtenes] V[ēstnes]ī», man kāds biedrs raksta privāti. Man ņemot ļaunā to, ka es apsveicu Āronu un O. Ezerlauku jubilejās. Nu jāzin, ka Ār[ons] ir mans ilgu gadu šmoks, apakšredaktors pie vecās manas «Dien[as] Lapas», tāpat O. Ezerl[auka] «D[ienas] L[apas]» toreizējā līdzstrādniece, A[spazij]as draudzene, vēlāk J[aunā] teātra aktrise, tad pārgājusi uz v[eco] teātri. Abi godīgi cilvēki, tikai citas pārliecības. Un tādēļ lai es viņus nesveicinu? Tie pārmetēji sveicina katru blēdīgu bodnieku, kas dod viņiem uz parāda, lokas priekš katra neģēļa, kura dēlam dod stundas, bet, kad es sveicinu savus bijušos apakšniekus, tad vai! Apakšniekus var nicināt. Karš tas pats pret mani kā savā laikā pret Freiligrātu, kuru nu pēc viņa nāves partija grib pieskaitīt sev, kā lūko dabūt arī Strindbergu. Tas pats bij pret Gorkiju. Te nu atkal ir tas riebums par jaunās paaudzes nekultūrību un domu nepastāvību. Lai, nāks cita paaudze ar Balodi un Tevi, un draugu būs daudz. 110. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 26. jūnijā Ak, Tu mīļo, mīļo dvēselīti, kādas skaistas mantiņas Tu man esi atsūtījusi! Nupat, mājās pārnācis, attaisu un apraugu, un rakstu ar pilnu garšu; bet Tu tik rīt dabosi kartiņu. Tavas kartiņas arī tik brīnumskaistas. Šo paņēmu vakar, Lugānā būdams, Gandria, bet Tev tie mūri gan nepatiks. Aizsūtu arī «Domas» un «Str[ādnieku]» no Berlīnes; ir tur par Tevi, labi. Aizsūti pēc atpakaļ. Es jau aizrakstīju un pateicos. - Piezīmes pie Antona raksti vien. Viņš laikam dara to aiz muļķības; bet ļoti nelabi priekš manis, ka mana paša biogrāfs mani tā nomelno. Kas tad vēlāk lai mani nomazgā baltu? - Vai braukšu pie Tevis ārstēties, vēl nezinu; norakstīšu vēstules un lūkošu vēl strādāt, varbūt ies. - Atsūti, mīļumiņ, Reclam, Homer, Ilias: gribu izlasīt Hektora-Andromahas atvadīšanos, varbūt man derēs. - Šī kartiņa iet ārpus skaita, sajūsminājos pie albikokiem, un no pārpilnības arī kartiņu skaits pārpilns. Lido, manu sirdsiniņ, nebēdā, neuztraucies, lido. 111. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 27. jūnijā Manu mīļo sirdszeltumiņ, manu dārgumiņ, visas mantiņas dabūtas un iesmeķētas, un drīz kurvīts nāks atpakaļ pilns ar garšīgām pateicībām. Kartiņas esmu rakstījis ik dienas, šī jau ir devītā, bet freilenes kāja vēl nau vesela, nevar aši aizklibot. Vakar sarīkoju vienu pārēšanos ar albikokiem, bet ar to vēl nepietika, netīšām uzdūros uz veciem kartupeļiem, izvārīju un pārēdos. Nu, zināms, cita darba vairs nevarēju darīt. - Es savus papīrus nolikšu bankā nāk. pirmdien; labi, ka Tu noliki. - Cik Tev aši atkal resnā zarna satūkusi! Vajdzēja ātrāk braukt. Vai korteli jau sameklēji? Ivans solās palīdzēt. Dabūju no dakterienes vēstuli, sveicini viņu sirsnīgi, es drīz rakstīšu. Manu mīļo sirdspūkiņ, manu ziediņ, lido, lido. 112. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 28. jūnijā Manu mīļo zelta dvēselīti, kādu mīļu un skaistu kartiņu atkal Tu man atlaidi. Tādi dziļi vārdiņi paliek, un viņu krājas arvien lielāks pulks. Cik Tu tāļi kombinē un tomēr tik pareizi, kā nupat par manu ārējas saules mīlēšanu aiz iekšēja prieka nepazīšanas dzīvē. Bet Tu jau esi mana otrā saule, un tā iesilda līdz pat galējam dziļumam, kur pirmā nevar iespiesties ne lielākā saules bādē, ne ar skudru un mušu palīdzību. No Tevis, mīļo saulīt, sāk jau augt prieciņš kopš tā laika, kad Tev teicu. Es sāku arī ārēji mazāk bēdāties. Li, mana dvēselīt. Nu tik Tevi jādara veselu un jāuztura veselu. - Šodien saņēmu vēstuli no Ķeniņiet[es], ir muižu pārdevuši; un no Nīnas tēju ½ mārciņas un saldumus. Versohnungsthee. Daugis arī jau kopš nedēļas te sanatorijā, bet tik vakar atradis. Netraucēs mani. Homēru dabūju. Kopies, mīļo dvēselīt, lido. 113. A. PRIEDĪTEI Ruviljanā 1912. gada 28. jūnijā Mīļā Anna, saņēmu Tavu rūgto vēstuli un nupat Tavu saldo sūtījumu. Nobaudīju, un tiešām tas saldums, un vēl no tēvijas, pārsver. Žēl tikai, ka Elza nau še, kas līdzi nobaudītu; sūtu viņai tos ciema kukuļus uz Cīrihu, Turnerstr. 22., un Tev sūtu lielos paldiesus un sveicienus. Atraksti, kā klājas ar veselību! Daudz labu dienu [paraksts]. 114. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 29. jūnijā Manu dārgo dvēselīt, es gribēju nebaidīties par Tavu kājiņu, bet vai tik nau taču nopietnāk, nekā domāju. Man gandrīz jau bail domāt, ka Tu brauc ar tramiem. Es arī tā jau sāku bez iemesla baidīties; un nu vesela Tu arī netieci ar visu dakterienes rūpību. Te vēl dabonu vēstuli no Gulbja, būs Tev jāraksta Voišeliem vai man Plātesam. Plātesa firma aizliedz caur notāru Gulbim drukāt manus tulkojumus un draud ar tiesu. Nekad neesmu Plātem pārdevis savus darbus uz visiem laikiem; kontrakta viņam nau. - Hadlaub iela ļoti skaista un klusa, un tuvu. Tur Tev būs labi. - Vakar bij Daugis; tas nau nācējs, kas traucēs; laikam vairāk nemaz nenāks. Tur es velti baidījos. - Aizsūtu Nīnas kukuļus. Iniņ, manu dzīvībiņ, manu laimīt, kopies un turies! Lido. Atklātnes malā rakstīts: Atraksti savu un dakterienes jauno adresi! Lido. 115. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 30. jūnijā Manu mīļo sirdsprieciņ, manu draudziņ, to Tu labi darīji ar dzīvokli Hadlaubā, kad turpu pāriesi? Rakstu šodien vēl uz dakterienes adresi. Pie manis pašlaik kopš vakardienas ciemiņš, dakterienes milānietis; domāju, dakterienes dēļ, bet, izrādās, tāpat tik: neesot neviena, ar ko parunāt. Ļoti piekļāvīgs, maigs cilvēciņš. Vakar tomēr izputēja man diena, bij jāraksta Gulbim. Es gan kreņķējos, bet taču drusku mazāk nekā agrāk citām reizēm par to Plātesa nekaunību. Labi, ka Tava šodienas kartiņa apmierina kājiņas dēļ. Hadlaubā Tev patiks, quisisana, lido, sirdsprieciņ, lido. 116. A. GULBIM Kastaņolā 1912. gada 30. jūnijā Dārgais draugs, es taču stipri uztraucos par to Plātesa veikalību un nekaunību. Tā ir tā firma, kura sevi reklamē taisni ar lielu literatūras pabalstīšanu, ar «Fausta» izdošanu kā ar varoņa darbu, un nu man tas varoņdarbs jāsamaksā. Taisnība Tev, ka taisni man ar Aspaziju bija jāiznes «M[ājas] V[iesa] M[ēnešraksts]» uz saviem pleciem, un nu Plātess mani izsūks arī pēc tam un visu mūžu cauri. Vēl ilustrācija: mēnesi atpakaļ Plātesa firma lūdza A[spazi]ju pēc Carlyla «Arbeiten und nicht verzweifeln» tulkojuma; A. atteicās slimības dēļ. Faktiskais ir tā: par maniem tulkojumiem man ar Plātesu nekāda līguma nau; viņš nevar pierādīt, ka es viņam esmu pārdevis visas tiesības uz tulkojumiem, bet tikai nodrukāšanu «M[ēneš] Rakstā». Par «Faustu» bij taisni līgums par izdevumu grāmatā, kas jau norāda, ka viņam arī citi tulkojumi bij doti tikai nodrukāšanai «M. Rakstā» «Fausts» arī pārdots ar to līgumu tikai vienreizējai nodrukāšanai grāmatā. Tātad to drukāšanu U. B-ā viņš nevar aizliegt. Liec sev rādīt šo līgumu (piem., ar to man bij jāuzņemas segt visi izdevumi par ilustrācijām, tātad es pats samaksāju jau toreiz «Fausta» izdošanas varoņdarbu!). Kad nu nau sevišķa līguma, ka es pārdodu visas tiesības uz saviem tulkojumiem, tad paliek spēkā likums, un tas atļauj man pēc zināmiem gadiem, man liekas - 2, izdot savu grāmatu no jauna. Bet no periodiskiem izdevumiem, kāds bij «M. V. M. Raksts», laikam ir brīv autoram pārdrukāt tūliņ bez kāda termiņa. Aizej pie kāda advokāta, draugs man ir Čikste Marijas ielā Nr. 10, bet nezinu, vai viņš šos jautājumus labi pārzin. Apklausies pie citiem arī. Un visādā ziņā nopērc jauno likumu par autoru tiesībām - man liekas, tas jau ir spēkā -, apskaties pats, kā ir ar termiņiem, un vienu likuma eksemplāru, vislabāk ar komentāru - tāds ir jau iznācis - atsūti man. - Kad Plātess uzsācis pret mani tādu laupīšanas karu, tad ļoti var būt, ka to pašu dara arī Derīgu grām[atu] nodaļa, kaut gan viņai nau veikalisku intrešu un tie tulkojumi, kurus viņa izdevusi, ir jau sen izpārdoti. Ja viņa arī gribētu aizliegt, tad tā būtu tikai šikane; es biju viņai solījis «Wallenstein», bet vēl neesmu paspējis dot. Tomēr vari teikt, ja nāk par to runa, ka es došu gan. Bet arī pret Nodaļu man taisnība, jo ir jau pagājuši 2 likumā prasītie gadi un viņa nevar man aizliegt izdot otrreiz un turklāt vēl «Kopotus rakstus». Tā ieruna der arī pret Plātesu. - Kontraktu es uzrakstīju, bet, vai Plātess ar to apmierināsies, par to šaubos. Tev vajdzēs laist, lai lieta, iet līdz tiesai. Tomēr ej vispirms miera ceļu. Runā ar Puseli - veikalvedi, bet, ja vien var, arī ar pašu Plātesu un ķer viņu aiz goda jūtām. Tā lieta jau ir kliedzoša, ka viņš tā grib aplaupīt rakstniekus; piemini viņa veco nelaiķi tēvu, kurš pats veicināja rakstniecību, - viņš no nelaiķa tura lielas lietas Un nu dēls grib caur tādu aizliegumu rakstniekus materiāli iznīcināt! Es ceru visu no šādas izrunas. Viņš nevar gribēt vēl tagad, pēc tik daudz gadiem, kā dēle sūkt rakstniekus. Tad viņš jau nau aizliedzis otrā izdevumā, grāmatā, nodrukāt J. Asara rakstus, kuri arī bij pirmo reizi drukāti «M. V. Mēn. Rakstā». Es ceru, ka ar to lieta mierā izbeigsies, ja nē, tad paliek pāri preses cīņa pret tādu izsūkšanu, un tad Plātesa firmai visi sakari ar latviešu publiku ir beigti uz laiku laikiem. Kad šī preses cīņa nelīdzētu, tad paliek vēl tiesas prāva. Bet preses cīņa panāks visādā ziņā mūsu morālisku uzvaru; arī uz vēlēšanām (pils. domē) tas darīs iespaidu. Tur Tev vispirms būs jāgriežas pie H. Asara un «Dien[as] Lapas». Un varbūt Tu pats raksti pirmo artiķeli; Tev ļoti labi izdevās cīņa pret Pīpiņu Asp[azijas] lietā. Tavam vārdam liels morālisks svars. H. As[ars] visādā ziņā mūs pabalstīs ar prieku. Arī Ārons «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī». - Bez tam es rakstīšu Deglavam, tam ir vēl tagad sakari ar Plāt[esa] firmu, un Asp. rakstīs Pl[ātesa] veikalvedim, ar kuru nupat bij runa par Carlyle. (Tā ir grāmata, kura labi ietu arī U. B.) Es esmu pārliecināts, ka Pl. piekāpsies un ka mēs visādā ziņā uzvarēsim. Varbūt Pl. lūgs, lai Tu viņam piemaksā ko par atļauju izdot; ja niecīga summa, tad vari pieņemt, citādi nē. Būsi jau dzirdējis, ko saka likums un advokāts. Lieta ies. - Ja būtu zaudējumi, tos nesīsim uz pusi. «Ziemeļjūra» ir jauntulkojums, tātad gar to Plātesam nau daļas nemaz. Plātesa bijušos tulkojumus tagad nedrukā tūliņ, ņem tos, kuri bija citur: «Dantona nāve», «Zalameas tiesnesis», Gētes darbi. - Ies, ies. - Tu izgāj[ušāļ vēstulē baidījies, vai jel maz uzņemt U. B-ā tāļākus darbus no manis, tādēļ ka paliec pakaļ ar maksāšanu. Tā lieta nau tik bīstama. Pirmkārt, parāds sakrājies visvairāk caur «Induli», ne caur tulkojumiem. Tad: es varu gaidīt, tad, ja nevari maksāt, beigās nauda var palikt veikalā iekšā kā dalības nauda, atmini, mums reiz bij plāns kompānijā strādāt. Par naudu nebaidies, bet turpini tulkojumu izdošanu, citādi izskatīsies savādi, it kā Tu negribi vecos klasiķus un dzenies pēc modernības. Bet U. B. nevar būt cits pamats kā vien klasiķi, kā jau Reclamam; neizārdi pats ēku, kurai liki labu pamatu, Tu redzi taču, ka publika pērk labi arī klasiķus, kad par 1 gadu iziet 6000 eks.; tātad publika nau nemaz tik traka uz modernību, kurai arvien ir bazara un lētas fabrikas preces piegarša. Neļaujies novilināties nost no savas drošas pozīcijas ar modernības pārāku uzsvēršanu; līdz šim nau par daudz modernības, drusku vairāk var. Tu vari aši vien iebraukt bankrotā un jau agrāk izglītotu cilvēku zemākvērtēšanā. - Man ir vēl lieli plāni ar U. B., par to vēlāk. - Vai nelaidīsi savu Merķeļa «Imantu» U. B.? Tikai Būmaņa tulkojumi neiespējami vāji. Bērziņam labs tulkojums. - Ko saki - pēc 2 gadiem «Kapitālu» izdot? - Vari ņemt tūliņ manu «Zelta zirgu». Tāds gadījums: kamēr Plātess laupa no vienas puses, no otras lūgšus lūdzas, lai dod par velti Golta-Plūdoņa hrestomātijai «Zelta zirgu». Lai ņem viņš, bet tad arī Tu, un mans pirmais izdevums tad ir beigts, jāatdod kā makulatūra. Redz, kāds ir rakstnieka materiālais stāvoklis. - Par citiem no Asp. un maniem oriģinālrakstiem, kuri varētu iet U. B-ā, runāšu nāk[amajā] vēstulē. Uzdod tik savu nāk. adresi. - Remiķi satiec un runā ar pašu. Viņš baidīsies laikam, ka nau tikumība aizskarta, ka nau Potivarienes temats, apmierini, ka par to nemaz nebūs runa, ka temats gluži cits, un tad, man liekas, viņš laidīs cauri. (Temats būs: attiecības starp Jāz[epu] un brāļiem.) - «Imantu» sāku jau rakstīt, bet labprāt atpūstos, kad tik man būtu nodrošināti tie paši ienākumi no teātra arī bez jaunas lugas. Teātrs man pašam par to nau nekā teicis; man jādomā pat, ka viņš gaida jaunu lugu. - 400 r. saņēmu ar lielu paldies. - Vēl īsumā atbildes uz Taviem jautājumiem: Plūdoņa un Skalbes minētos rakstus ņem, labi. Bet Kronvalda «T[autiskie] c[entieni]» nopērc gan, bet nedrukā šogad. Pārmest ar tiesību jau neko nevarētu, bet slepens ienaids būs, un Tev nevajga to tagad uzņemties. Tu redzi, ka man ņem ļaunā pat to, ka es apsveicu savu vecu apakšredaktoru Āronu. Un viņiem no viņu stāvokļa sava taisnība, kaut gan es protestēju pret tādu nekultūrību. Tava doma par pretējo rakstnieku savienošanu vienā sērijā ir laba, bet pagaidi drusku. Ar laiku viss būs labi. Kopies veselībā, tas vissvarīgākais. A. tagad arī kopjas Cīrihā, iet vēl ļoti lēni uz priekšu. Paliec vesels, mīļais, neuztraucies arī Tu, ies vēl viss labi. Sveiks! No ????????? paziņojuma atsūti man kopiju, gribu uzglabāt kā dokumentu literatūrā, bet pats šodien nepaspēju norakstīt. Sveiks! 117. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1912. gada jūnijā [Vēstulei nav sākuma] runāt vienaldzīgi. Uzraksti viņus, kad viņi nāk, neatraidi ziediņus, ko Tev sniedz Tava pati daba; nebaidies arī še ne no sevis, ne no manis. Visu sevī vajga kopt, kas vien ir no apdāvinājuma; katram mēdz būt daudz apdāvinājumu, un prāta uzdevums audzēt visus, lai cilvēks taptu plašs un dziļš, apspriest visus, cik kurais dos dzīves pacelšanai, cik izdaiļošanai, cik savas dabas dziļākai un tiešākai izteiksmei. Un te nu es domāju, ka Tev dziļākā un tiešākā Tavas dabas izteiksme ir skatuves māksla. Pārbaudi pati sevi vienmēr un ļoti nopietni, un, ja Tu atrodi arī joprojām kā līdz šim, ka man taisnība, tad kop šo mākslu visvairāk, dari visus savus citus apdāvinājumus par palīgiem šai mākslai, i dzeju, i mūziku, kuru Tu arī labi spēj. Ka Tu pati dzejo, tas Tev ir jau palīdzējis izprast tik labi dzejnieku domas, kā citi aktieri nespēj. Tu vari sava dzejas dziļuma dēļ izjust un izprast raksturus tik labi kā neviens cits; to es zinu no Tavām vēstulēm, kur Tu analizē Vizbulīti un citus. Ka Tu sevišķi mani tik dziļi saproti, tur ir vēl cita vaina, - Tu mīļā Rūtiņa, to Tu zini -, bet arī Tavas dzejas dāvanas. Un, galu galā, dzeja pati nau nekas cits kā simpātijas jūtas, kā mīla, kā draudzība. Un šīs simpātijas jūtas dod dziļāku saprašanu i prātam pašam, asina prātu vai aptver bez viņa. - Tu redzi, es esmu aizrakstījies, tik daudz man būtu ko teikt uz katru Tavu veikumu. Te tik vēl to: piekop vienu dāvanu sevī, kuru Tu laikam nemaz neesi manījusi: Tu vari ļoti skaisti un dziļi apspriest savus skatuves mākslas jautājumus ar mākslas prātu. Raksti esejas par teātra lietām, piem.: ka ar jūtām un acumirkļa iedvesmu nevar tēlot, ka tas ir diletantisms, bet ka vajga sevi pašu pārvaldīt un zināt, kā izsaka savas jūtas. Kad gribi, es Tev aizsūtu tās Tavas vēstules, kur, piem., par to tik skaisti runāts, ka žēl būtu, ja tās guļ un es tik vēlāk to laižu klajā ar Tavu ziņu. - Atbildi man uz šo! Te Tev arī būtu gara laika darbs un labs. Žēl, ka man tagad jāstrādā pie «Imanta», citādi es Tevi nelaistu tā mierā un pats liktos klāt. 118. A. GULBIM Kastaņolā 1912. gada jūnijā Dārgais draugs, nupat saņemdams Tavu mīļo vēstuli, redzu ar lielu nožēlumu, ka Tu atkal esi slimojis. Tev gan vajaga reiz saudzēties, Tu vari tā galīgi pārpūlēties, un kur tad latvieši lai ņem sev vairs Reclamu, vairāk nekā Reclamu, jo Tevis veiktais un vēl veicamais kultūras darbs priekš mūsu tautas nesamērojami svarīgāks nekā Reclama darbs priekš vāciem. Tāda jau ir mazo tautu traģika: maz viņai rodas ideālistu darbnieku, tiem tad ir jāpārpūlas, un tā zūd arī tas pats mazais skaits. Bet ir daudz ekonomiskāk priekš mums un priekš Tevis, ka Tu strādā lēnāk un neizdodies uz ārstēšanos - lāpīšanos. Kad jau ārstēties, tad atkal ņemt sev laiku un izdzīt pamatīgi visus nelāgumus. Ļoti Tevi gaidu, varbūt Tev izdodas šurp atbraukt. Mēs še nodarbojamies jau pusgada tikai ar ārstēšanos, un vēl nau tai gals. Apstākļi no āras arī pārāk nelabvēlīgi, uztraukumi visu ziemu un nu atkal A[spazijas] mīļotās mātes slimība un nāve. Mira 30. aprīlī. A. bij jālaiž atkal uz sanatoriju, laikam būs tur ilgi jāpaliek; maksā gan daudz mazāk nekā Tev Krievijā, bet tomēr grūti mums ir tas, bet galvenais: nevar tikt pie darba. Arī es vēl neesmu ievilcies darbā, tomēr līdz rudenim jau jātiek gatavam; baidos, ka arī es steigdamies tad nepārpūlos, kā jau bij ar «Induli». Mūsu mīļais «Induls», tas Tev jāzin, ir puslīdz izkritis cauri. Es negribēju viņu rakstīt jau tagad, baidījos, ka izkritīs; tad labās kritikas mani samulsināja un es devu viņu uzvest. Būtu bijis jāgaida gads. Tagad man publikas vēsums maitā sajūtu, nevaru labi izšķirties, kuru nu rakstīt; būs jāņem «Imanta», bet varbūt arī tas nepatiks, jo ir vienkāršs. - Es Tev jau reiz prasīju, un Tu atbildēji ar nē - par Jāzepa tematu. Bet vai nevarētu šo bībeles tematu pārcelt uz Ēģipti, pārmainot tikai ebreju vārdus pret ēģiptiskiem? Ja tad dram[atiskā] cenzūra laistu cauri, tad es rakstītu vislabāk to vielu. - Ikgadējā jaunā luga, kā «Induls», nāks Tev; «Dzirciemniekiem» būs no mums diezgan citu rakstu. Arī «Jāzeps» vai «Imanta» būs Tev. - Par U. B. aši uz priekšu iešanu man lieli prieki. Zeltiņš man piesūta, bet pēd[ējo] «Līru» atsevišķā izdevumā nē. Ir taču iznācis? - «Kopotus tulkojumus» Tev vajga arī sludināt kā tādus, atsevišķi. - Uz U. B, vāka vajdzētu N būt redzamākā vietā un augšpusē. - Par «Nordseebilder» man nau sūtītas ziņas no tipogrāfijas, rakstīju arī citam uz Rīgu, bet rīdzinieki vispār laikam lepni tikuši. Dabūju rokās tikai «Bimini» un «Nordseeb[ilder]» II ciklu, I vēl nau. Speršu vēl soļus, sper Tu arī, kam pienākas. Adresi «Hanza» dabonu arī tikai še no Tevis zināt. Vēstules malā rakstīts: Priecājos, ka Tu nodomājis skaistus vākus no savas firmas. - Teodors kritizē U. B., grib vairāk oriģinālu; neliecies no nemākuļiem mulsināties; nedzenies arī pēc modernitātes un dienasslavenām grāmatām. Paliec vesels, saudzies un esi mīļi, sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts]. 119. ASPAZIJAI Lugāno 1912. gada 2. jūlijā Manu mīļo sirdsdimiņ, nu saņēmu uz reizi visus Tavus sūtījumus, 2 kartiņas, 8 Lumieri, 4 [1 nesalasāms vārds] un 1 jaunkundzi. Tiku Tev jau vakar rakstījis uz jauno dzīvokli, ja neesi saņēmusi, tad pameklē. Es redzu, ka esi saņēmusi pakiņu un tēju, bet manu kartiņu nē, te paskaidroju, ka tas nāk no Nīnas kā izlīdzināšanas upuris. Viņai aizrakstīju, bet, ja gribi arī Tu rakstīt, tad adrese: Dr, Wolfers Sanatorium, Davos-Platz. - Ja laika, raksti Voišelim vai Plātesam, jo Tu jau biji viņu līdzstrādniece. Es rakstīju Gulbim un rakstīšu brālim. - Kādēļ milāniets bija, nezinu, bet zinu, kādēļ apnika man, Eju tagad uz Lugānu iepirkties un pavadu reizē P[olītes] jkdzi. Vai Tu kuponus izņemt neaizmirsti 15? Sirdsiniņ, lido. 120. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 3. jūliju Mīļo sirdsdvēselīt, rakstu, vēl nesaņēmis Tavu kartiņu. - Gribēju jau sākt baidīties, ka Tu nekā neraksti par saviem raustītājiem, drebinātājiem, mādzeniekiem un kājlaužiem, bet P[olītes] j[aunkundze] stāsta, ka Tu izskatoties itin vesela, drusku vājāka nekā mājās; laikam būsi bijusi sasarkusi no pukošanās. P. j. paliek še trīs dienas un taisīs 3 ceļojumus pa 3 ezeriem. Tas ir mīlīgs bērns, kas neapgrūtinās; stāsta gluži neticamas lietas, ka Konrāds esot bēdīgs. Bēdīga arī mana saimniece, bet tas ir ticami, una famiglia disgraziata, atstāj mani tanī pat istabā un nolaiž cenu uz 20 fr.; es atkal piepelnu viņai ar saviem viesiem par istabu. - Vai šo dzejoli dot Upītim «Vārdā»? Jeb vai sataisīt tādu vairāk, lai netaisītu tūliņ pakaļ? Tas ir tikai uzmetums. «Imantu» neesmu nemaz strādājis. Gulbis saka, lai es nesteidzoties, teātrs uzvedīšot I sezonas pusē manas vecās lugas. Bet vai tas būs? Labi jau gan būtu, un uz tā labuma es tagad slinkoju. Redzēs, kā būs. - Nupat saņēmu Tavu mīļo kartiņu. Cerēsim, ka Paulīnei nekas neko nekaitēs. Viens nu gan, vajdzēs vairāk strādāt. Savu ciemiņu aizlaidu uz Como uz visu dienu, vakar gan vadāju apkārt. Ar Konrādu esot sabārušies. Skaisto Tomasa enģelīšu kartiņu dabūju, bet Tu neesi dabūjusi manas kartiņas, kur ziņoju, ka Nīna sūta saldumus kā izlīdzināšanu. Lībknehta sarkano kartiņu arī dabūju jau vakar reizē ar eņģeļiem. Lido. Lido. 121. ASPAZIJAI Lugāno 1912. gada 4. jūlijā Manu mīļo sirdsgaišumiņ, rakstu Lugānas pastā, nesaņēmis Tavu kartiņu. Nupat aizvadīju P[olītes] jkdzi; vienu nevarēju laist, tādēļ ka vakar, kad bija viena Lugānā, nomaldījās. Vakar visu dienu lija lietus, palika mājās, un tā nu traucējums iznāca uz 3 dienām atkal. - No Tevis tagad gaidu ziņas, kā ierīkojies ar masāžām u. c., cik reizes par nedēļu eji uz dakterieni un cik maksā. Un tad, kādi panākumi? Ko dara kāja? Te pa šo laiku nekas nau noticis. No J[aunā] teātra saņēmu naudu. - Tagad eju mājās uz lielu gulēšanu, jo jau vakars, tāpat šorīt bij agri jāceļas. Lido. 122. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 5. jūlijā Mīļo sirdslabumiņ, saņēmu Tavu vakarējo un šodienas kartiņu. Manu zudušo karti pameklē turpat, kur saņēmi paciņas; laikam daktere būs nozaudējusi. - Upītim («Vārdam») jāsūta itin drīz; dod no biogrāfijas, kad ir gatavs, ja nē, kādu dzejoli. - Kurvīti aizsūtīšu rīt. - Avenarius «Balladu» krājumu vari atsūtīt man palasīt. - Strādāt es vēl nevaru, bija arī daudz traucētāju. - Saulītē neesmu vairs gozējies, jo netieku galā ar vēstulēm, kuras jāraksta mājās. - Gulbis raksta, ka Ķemeros labi atpūties, Univ. bibliotēka ejot ļoti labi, esot pārdotas jau 100000 mazās grāmatiņas. Mani tulkojumi būšot jau nākamgad otrreiz jāizdod. - Raksti arī par savu ārstēšanos, cik reizes ej pie dakterienes, ko ņem: kurvjus vai masāžu. Es Tev esmu uz visu atbildējis. Lido. Atklātnes malā rakstīts: Tavas kartiņas ļoti skaistas. Lido. 123. ASPAZlJAI Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā Manu mīļo sirdsavotiņ, rakstu, Tavu kartiņu vēl nesaņēmis. Kad būs kas svarīgs jāatbild, tad pastā vēl piemetināšu. Šodien aizies kurvīts, vakar aizkavēju. - Nīnas adresi biju Tev uzrakstījis, bet tā karts nozudusi: Dr. Wolfers Sanatorium, Davos-Platz. - Ķeniņi savu muižu pārdevuši, avīzēs teikts, ka vinnējuši 60 000 r. Raksta, ka ruden braukšot uz ārzemēm. Kuga gribot vasar precēties. - Mana Dora braukšot šovasar uz Angliju pie Kundziņiem. Esot Pēterburgā ļoti karsti. Še diezgan vēss, 16-18°. - Vakarnakti ieraudzīju gaišumiņu zem savas gultas: mazs spīgulīts tur iekortelējies. Laukā viņu diezgan maz, viņš palikšot te. Lido: Visas kartiņas saņēmu. Lido, sirdsiniņ, lido. 124. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā Līgo! Liels paldies par Jāņu sveicieniem, tas man būs par iemeslu svinēt otrreiz Jāņus, jo savu Belgiano jau nosvinēju uz saimnieces iniciatīvi un ar viņas puķu palīdzību. Ja būtu laikā atminējies, būtu paturējis vēl dienu še savus latviešu ciemiņus, kas vakar aizbrauca. Bet man tagad kas cits jāatminas, man lūgums: vai nevar Davosā kaut kā protežēt vienu diloņnieku, divkārt diloņnieku: latviešu dzejnieku un skroderi. Apdāvināts cilvēks, bet sevi ārstēt bez naudas neprot. Vai varbūt var kaut kā aizlikt par viņu labu vārdu? Kad ir iespējams, aizrakstīšu tuvāk. Esat abi mīļi sveicināti no Jūsu R. 125. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā Mīļo brālīt, te būs tā vēstule, kuru Tu vēlējies; tā jau ir otrā. Labi būtu, ka varētu ko priekš vēlēšanām izdot, ko īsāku. Par «K[apitālu]» nebēdā, lai arī nāk vēlāk, būs ļaudis toties labāk sagatavoti uz saņemšanu. - Man gluži negaidot gadījās arī personiska lieta: Plātess aizliedz man pārdrukāt mana paša darbus, tulkojumus; kuram viņš piedūries, tas piederot viņam uz mūžīgiem laikiem. Turklāt viņš tik bezkaunīgs: izdara to manis aplaupīšanu gaišā dienā un tanī pat laikā lūdz Elzu itin draudzīgi, lai tulko Carlyli. Parunā taču Tu ar viņu vai ar Puseli, kas tā par traku lietu? Pēc likuma man brīv jau pēc 2 gadiem izdot savus darbus no jauna, un viņš grib liegt pēc 5-10 gadiem. Turklāt konsekvences nau nekādas. Asara darbi ir izdoti atsevišķā kopotu rakstu izdevumā, kaut gan arī bij agrāk drukāti «Mēn[eš]Rakstā». Mans «Ug. u. N.» arī bij agrāk drukāts «M. R-ā», bet toreiz nekā Plātess neprasīja. Man viņa tagadējā rīcība jo nepatīkamāka, ka es Gulbim pārdevis savus tulkojumus, un nu tas domā, ka tiešām es blēdis un ne Plātess. Ar Plātesu man nekādi kontrakti par tulkojumiem nav bijuši. Tikai «Faustu» izdodot ar ilustrācijām, man bij jāparaksta, ka es pats uzņemos visu ilustrāciju samaksu. Liec, lai Tev parāda to kontraktu, un noraksti to, un atsūti man. Ja Plātess, tas reklamētais literatūras pabalstītājs, literātus tā domā izsūkt, atņemot viņiem viņu darbus, tad tur prese necietīs klusu un visa latv. publika viņam zudīs. Parunā ar viņu mierā. Gulbim jau rakstīju. Es ceru, ka tur Plātesa veikalā būs izdarīta kāda muļķība un ka viss izskaidrosies un nokārtosies labi. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts]. Vēstules malā rakstīts: Elza ir atkal Cīrihā, Hadlaubstr. 15, Frau Michel. Jūtas vāja, nevar panest šenes karstumu. Sveiks! 126. KOMANDITSABIEDRĪBAS «TAURĒTĀJS» DARBINIEKIEM Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā Dārgie biedri! Taurētāji! Es tiku rakstījis jau labu laiku atpakaļ, bet tā vēstule būs nogājusi neceļu. - Manu priekšlikumu izdot «Kapitāla» tulkojumu pēc vācu jubilejas izdevuma Volksausgabe, 1914. g., Jūs atraidījāt, baidīdamies, ka sindikālisti un cenzors nepārmet «Kapitāla» viltošanu. Bet, vienkārt, mans vārds jau varēja galvot, ka es nebūtu viltojis, bet devis īsto tekstu, kurš man vienmēr bijis dārgāks par visiem paskaidrojumiem; es būtu tikai izlietojis paša autora papildinājumus un jaunākos datus. Otrkārt, mans uzskats, ka, labu darbu darot, nau jālūkojas, ko teiks ļaudis, bet gan, ka darbu padara labi. Un taisni tas šoreiz nau viegli, jo Marksa valoda nau lēto brošūru valoda un nau katram pa spēkam. Es tulkojumu uzņemtos ne viegli, un mans galvenais noteikums būtu: dot pietiekoši laika. Es uz tautas izdevumu nepastāvu; lai iet pirmizdevums, būs arī cenzoram vieglāk ap dūšu. Tikai termiņš ne pirms 1914. g. Tas tādēļ, ka varu tulkot tikai blakus saviem oriģināldarbiem, no kuriem man jādzīvo. Ja tie man nau jāpārtrauc, tad es varu honorāru ņemt no Jums itin lētu, man neparasto, Jūsu parasto (laikam 15 r. par loksni); varbūt pat iztieku bez. Pirmo burtnīcu šogad izdot būs, vienkārt, par agru pirms visas grāmatas iznākšanas, otrkārt, šogad ir citi, steidzamāki uzdevumi: vēlēšanas. Izdodat kaut ko, kas zīmējas uz vēlēšanām; tas būs jo labāks darbs tādēļ, ka nau pašlaik legālas patstāvīgas strādnieku preses. Ja negribat naudu velti mājās turēt, izdodat nākamgad ko citu, kas Jums bij jau agrāk nodomā; «Kapitāls» nenovecosies. Man tik vajdzīgs, ka kaut kādā ceļā krājas drošība, ka «Kapitālu» varēs izdot. Daudz sekmes Jūsu labajā darbā! Ar mīļu biedra sveicienu Jūsu [paraksts]. 127. V. PLŪDONIM Kastaņolā 1912. gada 7. jūlijā 7. 7. 12. Mīļais draugs, Jūs esat dzejnieks - vairākā ziņā, nekā Jūs domājat, Jūs dzīvojat svešā pasaulē, ja Jūs būtu s[ociāl]d[emokrāts], es teiktu - nākotnes valstī, jeb vai Jūs pat esat ne Plūdons, bet Prudons, un neatzīstat īpašumu. Es noskatījos vien, cik eleganti Jūs izvedat manu Zelta zirgu no manas sētas un ievietojat to Golta vai savā. Un mans zirgs taču brāļu starpā vērts vismaz 300 r., jo ir zelta. Jūs gan sakāt, ka zirgam Jūs ar to sagādāšot reklāmpušķi uz galvas, bet ko līdz man pušķis, kad pats zirgs nau vairs mans? Kad zirgu ieliktu Jūsu hrestomātijā, manu grāmatu taču vairs nepirks, un ka viņa nau vēl izpirkta, to Jums pateiks visskaidrāk pats Golts. Kāda man intrese vai pienākums atdot savu darbu Goltam par velti? Tik bagāts kā miljonārs Tolstojs es neesmu, ka varētu savus darbus dot par velti, un, kad es tāds būtu, i tad es nedotu vien Goltam, bet visai tautai. Jūs dzīvojat no skolotāja algas un līdzi «Sprīdīša» mātei, kura arī ir pārtik[usi] ne no rakstniecības, nevarat iedomāties, ka rakstnieks ņem naudu par savu darbu, lai no tā dzīvotu. Tomēr arī Jūs, kā es dzirdējis, ņemot naudu par savu darbu, varbūt pat par to pašu hrestomātiju, kurā zirgs ies par velti. Darīsim tad tā: Jūs brīnum skaisti tulkojat krieviski, es gluži sajūsmināts par Jūsu «??? ????», tik ļoti sajūsmināts, ka Jums jātulko arī «Zelta zirgs». Kā honorārs «Zirgs» nāk hrestomātijā, un lai Golts Jums samaksā honorāru, kurš būtu nācies man. Bez tā Jūs dabūsat parasto daļu no mana honorāra, kas nāktu no krievu izrādēm. Vai Jūs tā ar mieru? Tulkot vajdzētu gada laikā. «Zeltīti» hrestomātijā dabū par velti, kad jau Zeltiņš pats to ļauj. Arī to Jūs varētu tulkot. «Ave sol!» pieder «Dzirciem[niekiem]», vēl nau izpārdots, tātad nau dabūjams. Kad izpārdos, varēsat drukāt hr[estomātijas] otrā izdevumā. 128. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1912. gada 8. jūlijā Mīļais draugs, saņēmu Tavu vēstuli ar ziņām, daudz paldies par tām, jo citādi dabonu maz ko zināt. Vai taisnība, ka nevarēs nākamu sezonu II pusē uzvest lielu dekoratīvu lugu? Man to stāstīja kāds draugs. Ja tā, tad es «Imantu» tagad neturpināšu, vismaz kamēr dabūšu ziņu no paša teātra. Lai R[ītiņš] atraksta. Vai reāla luga bez dekorācijām būtu iespējama? Vai vecās lugas, «U. u. N.» un «Induli», uzvedīs arī sezonas I pusē vai tik II? Tad man mazāk ienākumu nekā parasts. - A[spazija] nepanes še karstumu un ir C[īrih]ā. Par sapulci atraksti atkal. Paliec mīļi sveicināts no [paraksts]. 129. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. jūliju Manu mīļo sirdsdieniņ, mans dzīvais ūdentiņš, es taču baidos par Tevi, Tu tik maz raksti par savu veselību, tā kājas vaina arī būs lielāka bijusi, nekā es domāju. Un tad, kādēļ Tu vēl nesāc strādāt, - vai krams vēl nau atkal iesācies? Tas laikam neļauj nākt pie veselības? Man ir cits iemeslis, tās nebeidzamās, nolādētās vēstules; to dēļ nevaru iet ārā. Un, kad parakstu cik necik vairāk, tad jūtu, kā pārstrādājos. No darba nekad tik ātri un stipri nepārstrādājos kā no šīm. Tagad nu laidīšu, lai iet pārstrādāšanās. Kad tik jel vienu reizi topu brīvs. Kad no viņām tikšu slims, tad braukšu uz Cīrihu. Es sapnī dzirdēju, ka Tu mani stipri sauci, pamodos un vairs neaizmigu. - Tavas kartiņas, tik skaistas un izmeklētas, man ļoti patīk; apskatu ik dien un priecājos. Man trūkst albumā: 2 guļu, vienkāršu ainavu kolorētu un 1 melnas stāvu karts. - Vakar beigās aizgāja kurvīts ar magnoliam, Agleatiene deva par velti, būs jāiet, jāatdzēš parāds. Lai Tev iet labumā, mīļo sirsniņ. Par Zinību kom[isiju] ir «D[ienas] L[ap]ā». Teodors: ka Tu atmetusi demokrātiju un tendenci; vislielākā parādība lirikā. Krūza: ģeniāla, bet «Ziedu klēpis» ne tik labs kā «Saul[ains] stūrīts». Bruža: «D. L.» esot pieņēmusi «Induļa» programmu un partijā esot lūzums? Zin. kom[isijā] maz intreses, vēl mazāk nekā līdz šim. - Sūtu Lilijas vēstuli atsevišķi. Kartiņu nodod Amālijai Ritter. Tantiņai atbildi, viņa gluži bēdīga; iepriecini. Lido, mīļo sirsniņ, lido. 130. R. PELŠEM Kastaņolā 1912. gada 9. jūlijā 9. 7. 12. Mīļais draugs, mēs tik aši sapratāmies, kaut gan, pēc Jūsu vārdiem, mēs lielākie pretstati, Jūs[u] dabā esot naids un dusmas, man esot vairāk sirds. Un tomēr mēs draugi esam un būsim, un taisnība manam instinktam, man lasot Jūsu «U. N.» (tāpat tagad Jūs) kritiku, teicu, ka Jūs sirdscilvēks. To liecina atkal Jūsu tik cilvēcīgā atklātā vēstule, kādas raksta tikai īsti, t. i., sirdscilvēki, Jūsu ilgošanās un meklēšana pēc sirdīm, Jūsu uzskats, ka ievērojamam literātam jābūt arī sirsnīgam jeb viņš nau ievērojams. Jūsu naids nau Jūsu, nāk no āras, no dzīves, varbūt tikai no politikas, kad Jūs 4 gadus viņu sējat, kamēr viņš ieauga Jūs pašā, tā ka Jūs varat runāt tik naida valodu. Šī naida valoda ir arī tā, kas daudziem lika pārprast Jūsu «A[ntiņš] v[ai] Sp[īdola]» rakstu, viņi tik man uz to aizrādīja. Un šī naida lietošana par vienīgo ieroci politikā un dzīvē ir arī tā, kas dara naidīgus un rūgtus arī pašus biedrus, arī sava paša satiksmē dod tik vērmeles. Negatīvo naida spēku vērtē par augstu, pozitīvo un humanitāti - par zemu; tas atriebjas, sevišķi nākotnes partijai, kura grib augstāko humanitāti. Es arī biju naidenieks aiz parašas, bet, jo prāts man attīstījās, jo aizgriezos no tās. - Jūs minat dusmas, bet tās nau naida, tik temperamenta zīme, dusmīgs arī es esmu ļoti. - Jūs sakāt, mums vēl daudz starpību, varbūt Jūs kādreiz tās minēsat, labi ir zināt. - Ka Jūs no mazgruntniekiem, zinu no Jūsu lugas «Lāsts». - Jūsu par «Ind[uli]» man viss patīk, taisni pārsteidzošs, mīļi, ka uzsvērta sirsnība, vai varu runāt izdevēju par viņa izdošanu kādā krājumā? 131. ASPAZlJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 9. jūliju Manu mīļo sirdszaļumiņ, rakstu Tev atkal pirms Tavas kartiņas saņemšanas, tā tagad ir tā kārtība. Kad saņemu Tavu kartiņu, tad vajdzīgāko piemetinu atbildei še klāt un citu nākamā vēstulē. Šī kartiņa iet par uzmudinājumu «Rutei». Vēl ir tādi žīdiņi, bet nau stāvenieki. Tad vēlāk sūtīšu Tev kartiņas vienmēr sērijās, pa četrām kopā saderīgām; esmu tā jau četrniekus sakārtojis. - Šo klāt pielikto nodot Līvam, kā atbildi uz kolektīvo sveicienu karti; pie Līva jau viņi visvairāk tiekas, bet nezinu adreses. - Sūtu arī izgriezumus par Zin[ību] kom[isijas] sapulci; izlasi un atsūti atpakaļ. Neaizmirsti! - Saņēmu nupat Tavu mīļo, skaisto kartiņu. Kā tur nu ir, ka mēs abi divi, katrs savā kartiņā, bēdājamies par otru. Par mani nebēdājies nemaz, mīļo sirdsdraudziņ, Tu jau man tik tāli esi palīdzējis, ka es tagad varu tikt galā viens pats. Tā ir tik nervozitāte, kura kavē aši pabeigt tos blakus darbus, un tad patiešām ir arī liels darbs tā vēstuļu rakstīšana, nau nemaz iedomāta grūtība vien, es esmu ikreiz taisni noguris no vēstuļu rakstīšanas; arī pēc rindu skaita iznāk daudz. Labi, ka Tev magnolija patika, nu būs man parāds jāatdzēš pie Romolo. - Tur tev bij prieks tas pušķīts no mamiņas. Uzņem to ne kā bēdas, bet tikai kā prieku. Manu mīļo sirdsdraudziņ, lido. 132. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 10. jūliju Mans mīļais sirdsprieciņ, ko tad Tu gribi man vēl prieku darīt, kad Tu jau pats esi mans prieks; es cita prieka nemaz nepazīstu, kas nāktu no āras, un iekšējs prieks man vēl nau pieaudzis. Tādēļ es Tevi nevaru tik labi turēt, kā gribētu, nevaru Tev vēl atmaksāt to prieka un mīlas parādu, kas pie Tevis sakrājies. Arī pat šo iekšējo prieka uzņēmēju Tu man esi audzinājusi un ik rītu aplaistījusi kā kamēliju. Un nu jau es sāku pamazām priecāties. Jau šo garo nestrādāšanu es šoreiz nesajūtu tik rūgti kā agrāk; slimības vīrus es tā neuzņemu ar nepacietību, nu jau vairāki saradušies: pirmais nāca sliecenieks, tad topenieks un neguļnieks, tagad ir jau klāt galvasdūrējs un mutesneģēlis. Tikai to lielo vēl nau, ne nogurdnieka, ne krustlauža. Gan jau ar visiem tikšu galā, kad tās vēstules reiz nogrūdīšu; un jau iet uz to pusi, gan ies. - Nupat pienāk Tava mīļā kartiņa un tie albumi, viens taisni pārdabiski skaists un visi dikti mīļi. Kartiņas beigās pienāca visas 21. Neraksti garu vēstuli, nepūlies, sirdsiniņ, - neapdrošini - būšu tāpat mierīgs un dikti li. Lido. 133. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastaņolā 1912. gada 11. jūlijā 11. 7. 12. Ļoti cienīt[ais] biedri un draugs. Jūsu vēstule man ir draudzības un uzticības zīme, un tādas man vienmēr patīkamas, es arī to vienmēr ievēroju, kad apsveru, ko darīt. Tas labākais veids saprasties un zināt. Man ļoti žēl, ka Jūs atsakāties no sava krājuma izdošanas. A. Upīša «Vārds» gan būs labs, bet taču ne tas, ko gribējāt Jūs vien un jaunie rakstnieki, un par to ir žēl. Izdevēju dēļ vien nevajadzētu atteikties, jo krājums nau pārāk liels, es domātu atrast izdevēju; tad Jums darbs arī atmaksātos, tikai Jūsu veselība? Man žēl. Un tik agri krietnam jaunam strādniekam jāsūdzas par nervu pārpūlējumu, to vajdzētu atstāt mums, veciem. Paziņojat man, lūdzu, kādi raksti Jums jau ir un cik liels viņu apmērs? «Tautu biedr[ība]». «Annales des Nationalites» un viņu orgānu «Annales» es uzskatīju par tiešu pēcteci no Biernsona «Courrier Europien», kurā tika izteiktas tās pašas idejas par tautu apvienoš[anos] un viņu tiesību aizstāvēšanu; daudzi līdzstrādnieki tie paši. Lieta ir liela un laba, mērķis iet mūsu virzienā. Es domāju līdz ar dažu [1 nesalasāms vārds] izlietot mūsu labā, sevišķi «Annales» un kongresu, un iedabūt tur mūsu elementu. Bet, kā liekas, lieta nau īstās rokās, konference nerāda nekā ievērojama, un, kā Jūs sakāt, visu apņēmuši politiķi un baņķieri, kas grib vest reakcionārā garā. Korespondence ar Office des Nat[ionalites] man gāja caur Simsonu. Nacionālisms mūs nebaida - mēs jau abi s. d. biedri esam nacionāli rakstnieki -, bet gan, kad tas iet reakcijas garā. Tas še ātri izrādīsies; vienas saites ir itin īsiņas, 6 burtu garumā. Par tālāko Jums paziņošu. Viņa ideja nodibināt tiešus tirdznieciskus sakarus ar Franciju un no turienes arī dabūt kapitālu, kurš vajadzīgs Latvijas rūpniecībai, kas gluži plausible. Antiestētisms mūsu kritikā un arī literatūrā man ir pretīgs, bet mani nepārsteidz; viņš bij sen priekš «Vec[ajiem] elk[iem]» un ticis un tiek neatlaidīgi piekopts no mūsu aprindām, jo neprasa daudz garīga spēka. Man bij gadiem cauri jācīnās pozitīviem līdzekļiem, lai dzejai un dzejniekam atzītu jel maz būtības tiesības, atminaties, kā Jansons apkaroja Aspaziju, kā vēl «Ug. u. N.», kā nupat atkal pret A[spaziju] bij vesels kara gājiens no visas preses, no visiem biedriem, kā vēl tagad katru darbu apspriež tikai pēc viņa propagandiskās un dienas vērtības; nau lieluma un ilguma mērauklas. Roberta «Ant[iņš] v[ai] Sp[īdola]» kā šāda gara kritika man arī ir pretīga, un es ilgus mēnešus gaidīju, vai tad neviens neizteiks citādus un pareizākus uzskatus, bet tādas cerības atmetu arī šoreiz, nevienam partijā nau citādu uzskatu. [Starp rindām rakstīts: arī Jūs vēl nesen «T., k, n.» pārmetāt nepietiekošu propag[andas] [stāvokli?].] Nu Jūsu vēstule mani priecīgi pārsteidz, ir taču cerības. Pa to laiku man Roberts pats atrakstījis sirsnīgi un draudzīgi un ir man draugs, bet viņa uzskati un viņa «A. v. S.» caur to nau grozījušies: Jūs darīsat labu un jauku darbu, atbildēdami un apkarodami pretestētisrmu partijā. Vaina tā, ka nau pie mums sajūtas priekš lieluma nekur, arī mūsu pašu lielajā lietā nē, visu piepilda sīki dienas jautājumi un strīdi. Pats sociālisms nau vairs filozofija, māksla, ētika, bet tikai politika, un katra politika ir maza. Kas liels, tas jau tādēļ vien tiek uzlūkots par neproletārisku un nemarksistisku, visi ir aizmirsuši, ka proletariāts un Markss taisni ir lieli. Es par to daudz esmu runājis, no tā varētu grāmatu sarakstīt; bet nev[iens] no man[iem] klausītājiem to nau darījis. Rakstat Jūs kādu apcerējumu, lieta ir svarīga, cieš partijas loma kultūras un humanitātes priekšstāvībā. Par kādām problēmām Jūs neesat skaidrībā? Uzzīmējat, es Jums atbildēšu īsumā. Es galu galā arī tomēr rakstīšu, tikai tie nebūs gari apcerējami; priekš tiem man nau vaļas. Es mierinu sevi ar to, ka pozitīvi darbi - tikai par ilgāku laiku - izdara arī to, ko kritika un teorija. Manus uzskatus dažā ziņā izsaka F. M[ērings] brošūrā par Fr[eiligrāta] un Marksa sarakstīšanos. 134. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 11. jūliju Manu mīļo sirdsprieciņ, Tavs lielais albums man ļoti patīk, nevaru noskatīties vien tanī rozē, un tad tāds lepnums - balts papīrs. Viena nelaime, sāku tūliņ likt iekšā un aizlikos tā, ka pagāja visa priekšpusdiena. Tā man gadās, kad esmu noguris vai nepatīkams darbs, tad gribas atpūsties un izdaru to neviļus un nevietā, un iznāk pēc vēl lielāks nogurums. Vēl man ir desmit grūtas vēstules jāraksta, tad tik varēšu nākt pie darba. Redzēju šodien reizē sapni un izskaidrojumu: nodegušas mājas, un it kā Līziņa teica, tas esot zaudējums. Bet tad atkal puķes. - Lai neaizmirstu: nupat nomiris vecais Ād. Alunāns. - Atnāk smaršodama Tava mīļi garā vēstule, bet, mīļo sirdsdvēselīt, nepūlies vairs, gari rakstīdama, man gan ļoti mīļi visu zināt, kā Tev iet, bet aiz garām vēstulēm Tu netiec pie darba. Liels žēlums, ka Tavs skaistais dzīvoklis tomēr ar caurvēju un mitrumu tāpat kā šis un padara Tevi tikpat slimu. Ko nu domā darīt? Ilgi tur nevarēsi palikt, lai taču Ivanovs Tev pagādā citu, vai aizej un apskaties, kā ir Alkoholfrei uz Cīrihberga. Tur mežs vēl tuvāk un māja jauna, nebūs no sosiem. Jaunu māju taču arī tik daudz turpat ap Hadlaubi, vai tad nu nau kur bez mitruma un caurvēja. - Dabūju Avenarius un vakar visus albumus, pārdabīgi skaistus. Mīļo, mīļo dvēselīt, kad jau nu Tu tiktu reiz pie miera un veselības. Manu sirds medutiņ, lido, lido. 135. D. un P. STUČKĀM Kastaņolā 1912. gada 12. jūlijā 12. 7. 12. Nu, mīļie ziemeļnieki gulētāji, - slinks esmu es rakstītājs, pārāk daudz man ir jāraksta, - bet kāds tad ir Jūsu slinkums! Un nu vēl Paulis! Ak tu, Leviatana gulēšana, viņš tik pusrindiņas piemetina klāt pie Jūsu kartiņas, tikai ar vienu muguras spuriņu pakustina par apsveikumu! - Sāku jau gaidīt, kad nu nāks tā solītā garā vēstule, bet tas jau viss velti. Jāatbild vien uz šo Jūsu kartiņu, jāņem tā par pilnu. Un tad nu tūliņ ar lielu mīlestību jāatzīst tas drauga prāts, kas mani brīdina nesveicināt vēstnešniekus. Būtu tā Paulis kādu vārdu ieminējies pērn, pēc pārbraukšanas mājās, kad redzēja, kāds garastāvoklis ir mūsu ļaudīs, tad visas A[spazijas] lietas nebūtu bijušas un viņa tagad sen jau būtu tik vesela, cik viņa tagad ir slima. - A-s slimība nu nāk pilnīgi uz partijas nekultūrības rēķina. Ka toreiz bij tāds garastāvoklis mūsu aprindās, to mēs, normāli cilvēki būdami, nevarējām iedomāties, jo rēķinājāmies tikai ar prāta, ne ar neprāta apstākļiem. Kas līdzīgs ir tagad ar manu lietu. Nu vēlēšanu laiks ir vēl tuvāk, un nu Jums ir laiks atkratīties arī no paša pēdējā drauga. Bet vai nebūtu ekonomiskāk saņemt pirms dažādus labumus no manis (tādi tiek gatavoti diezgan reālā skanošā veidā) un tad tik laist mani pa ratu? Jāpiezīmē, ka pat veikalā tagadējie vadītāji ir galīgi neveikli; vajadzēja notikt beneficizrādei priekš lietas, mēnešiem cauri viņi aplinkiem rakstīja, kaut gan zināja tieši rakstīt, un, kad nu reizu reizēm es biju devis visādas rakstiskas oficiālas un neoficiālas atļaujas, beigās, kā nupat dzirdu no malas, izrādes nau nemaz bijušas! Ko nu par tādiem rīkotājiem lai saka? - Nu tā apsveikuma lieta. Jūs, visādā ziņā Paulis, un visi, kas pazīst veco, t. i., manu «D[ienas] L[apu]», zina, ka Ārons bij visus gadus mans šmoks, apakšredaktors, tāpat O. Ezerl[auka] - līdzstrādniece. Un es lai nesveicinu savus bijušos apakšniekus, kad viņiem ir vēsturiska diena? Kāda morāliska nejēdzība to prasīt no izglītota cilvēkal Jo, kaut gan es esmu s[ociāl]d[emokrāts], tomēr es palieku izglītots, un, pēc mana prāta, s[ociāl]d[emokrātij]a ir taisni kultūras un izglītības partija, lai tagadējie nemākuļi kā pūlas pierādīt pretējo ar savu personu demonstrēšanu. Viņu personu neizglītība nepierāda neko pret partiju, jo šīs personas pāries, bet p[artija] paliks. Tos tagadējos ļaudis es gan saprotu, tas nau grūti izzināt, no kurienes nāk viņu garīgā līmeņa zemums: no krievu dekadentās partijas. Tā tik izčākstējusi, ka nemaz vairs neskaitās par dzīvu, un tāpat vēlēšanas! Savu tiesu darījusi tā mēslu māksla - tie Andrejevi un Arcibaševi, kuri tika izcelti no pašu partijas laikrakstiem. Pēdējā laikā jau zīmju bij diezgan daudz: A. lieta bij taču domāta pret mani, jau toreiz bij runa par boikotu, tagad atkal vismaz runāja «Induļa» dēļ. Mani boikotē kā kaut kādu drēbnieku meistaru! Pats pēdējais laiks viņiem boikotēt Marksu, jo tas tagad nevarētu būt par biedri. Nē, ne sveicināšana vien vainīga. Vainīgs tas, ka es esmu kultūras cilvēks un eiropiets un turu partiju par kultūras partiju un darbojos tādas labā. Karš pret mani ir tas pats, kas savā laikā bij pret Freiligrātu, kuru nu oficiāli dievina, kad ir par vēlu. Bet M[arkss] zināja jau cienīt Freiligrātu un Heini pretī toreizējās partijas nekultūrībai. Nu pietiks. Apnīk par to gari runāt, kad visa mana darbība to liecina. - Še pielikti panti - nododat jaun[ajam] žurn[ālam] [«Sēkla»?] jeb kā viņu sauks; man bij adrese, bet tā tagad laikam neder, kā lasu avīzēs. Bet neaizmirstat nodot. - Un nāk[amo] reizi, pēc gadiem, kad rakstat, tad pastāstat arī, kā iet savējiem, kā Paulim. Līdz tam paliekat visi veseli! Veselību vēlu labi daudz, lai pietiktu ilgam laikam, jo drīz jau nerakstīšu. - Kad nu visas dusmas izkratītas, tad redzu, ka arī jūsu jūtas ir saprotamas un saudzamas, es viņas saudzēšu, es atturēšos no visa, kas jūs varētu sāpināt un aizskart, man jau jūsu jūtas ir manējās un tuvas un dārgas. Bet saprotat un saudzat arī manas jūtas un to kultūrību, bez kuras visai mūsu lietai nau uzvaras. Gribēju atbildēt mīļajam Pētersonam, bet - vai nevar caur jums nodot viņam vismaz manus sirsnīgākos sveicienus. 136. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gada 12. jūlijā Mīļo, labo, dabonu nupat tik, un tad arī no malas tikai, zināt, ka tā beneficizrāde priekš vēlēšanu fonda nemaz neesot notikusi! Ko nu par to lai saka? Mēnešiem ilgi viņi aplinkiem rakstīja man, kaut gan zināja manu adresi, un; kad nu reizu reizēm es biju devis visādas rakstiskas neoficiālas un oficiālas atļaujas, tad viņi - neizrāda! - Lai tagad vismaz prasa tāpat no teātra pabalstu, lai tas dod no kādas izrādes ienākumu līdz ar manu honorāru, es domāju, teātrs arī tagad vēl būs ar to mierā. Būtu laba nauda, un, man liekas, vajadzīga ir un pārāk daudz nau. Atraksti, vai labi ienāk vēlēšanu fondā un cik jau ir, un cik vajga! Es arī atsūtīšu kādu drusku. - Arī šo dzejoli varbūt vari kur izlietot. - Atraksti, kā pašam iet! Es strādāju pie «Imanta», kā Tev patīk tas temats? Vai biedriem tāda drāma patiktu, un vai Tev? Vai Tu ar «Uguni un Nakti» esi jau samierinājies, vai arvien vēl izturies negatīvi? Un ar «Induli»? Paliec sveiks un sveicini savējos; daudz labu dienu no Tava [paraksts]. «Cīņas» N. saņēmu. 137. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 12. jūliju Manu skaisto dvēselīt, manu Lididi, cik skaistu vārdiņu Tu atradi tam skaistajam dimiņam un reizē lido; lielajam pūkam tad gan jāņem lidido. Lielais pūks bieži sēd, un uznāk tāds silts vilnis, gluži aizraujas no li uz iniņu ar skaidro lielo sirdi, it sevišķi tad tas notiek, kad kas labs gadās, tā tagad atkal, kad sāku just kā brīvību no vēstulēm - vēl jau visas nau galā, bet vismaz jau redzas gals. - Bet tad atkal reizē ar prieku nāk bēdas, ka Tu arī vēl nestrādā, ka Tev dzīvoklis tomēr nau labs, ka Tu tomēr neesi un neesi vēl atspirgusi. Es jau gan sevi visādi mierinu, bet iekšā paliek taču bailes. Iniņ, manu zelta iniņ, uzturies no dieva puses; tās jau taisni briesmas, ka tāds cilvēks kā Tu, vienīgais pasaulē, kāds nau vēl bijis un diezin vai būs, ka tas nevar atrast sev vietas un iespējas dzīvot un attīstīties. Tagad nu atkal nau jau nekas noticis, vēstule no Tevis tikai nau laikā atnākusi, un taču bailes. No bēdām ēdu tās gardās kūkiņas, lai dievs uztura to cepēju, bet vēl vairāk to atradēju un atsūtītāju. - Vakar mums bij liels notikums: visa ģimene bija cirkā skatīties cavalli, vecais Giuseppe no prieka rekšina vien, neko nesaka, bet acis spīd. Vecene proprio bello, bet quanto costa, quanto costa. - Upīts prasa manuskriptu. Lidido. 138. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 13. jūlijā Mīļo, mīļo sirdsgaišumiņ, saņēmu Tavu kartiņu un nu gaidīšu uz to rundrundes Korbchen. Kā nu izgāja Tev ar to koncertu? Ko darīsi ar savu dzīvokli? Vai neiesi uz Jakobsburg, vai baidies, ka tur nedabūtu Ungeziefer? Es atkal baidos, ka tur man nebūtu miera tāpat kā no Unņgeziefer. Vai Tu varbūt neietu atkal pie dakterienes dzīvot tur lejā? Ar tramu jau var aši tikt uz Cīrihberģi, arī Utliberg ir tuvu. Varbūt tur labāks dzīvoklis, bez caurvēja un mitruma. - Es nu jau sāku drusku paredzēt galu tām vēstulēm. Vai Tu savus zobiņus esi no jauna likusi ielikt? Ja nē, tad dari to aši. Mīļo sirdslididi, lido. 139. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 14. jūlijā Manu mīļo sirdsputniņ ar pilno knābīti, kā krauklīts, kas baroja Eliasu; man tikai skaistāks, pats Lididi. Visas mantiņas jau saņēmu un apsmeķēju vakar vakarā, būs dikti jāsteidzas ēst, lai nemaitātos. Maitātas nekam nevar dot: Līna aizgājusi par cavallo, Dante par fabbro, par riktīgu kalēju, kas pelna par dienu veselus 15 santīmus, Rita ir padrona un caur to tikusi vesela. - Lielais pūks tagad ņemas ar vēstulēm un sapņiem: šorīt redzēju, ka rāda «Rīg[as] Av[īzes]» feļetonu ar karikatūrām, un tad redzēju Līziņu, par galvu lielāku par mani, izpucētu, un viņa un Doriņa, un mamiņa nesa ceriņus; ar mamu bučojos. - Es Tev jau prasīju par zobiņiem: ej, liec tagad vasarā ielikt, reiz taču būs jāliek. - Kur paliec dzīvoklī? Kad izej un kurp? Atraksti arī dakterienes adresi, kad nobeigšu vēstules pēc pāris dienām, gribu aizšauties pie Lididi. - Vai Tu priekš And. Upīša ko sagatavoji? nu jau būs jāsūta. - Pie manis ir tagad 20° istabā. - Manu mīļo zelta Lididi. Lidido. 140. P. SĒJAM Kastaņolā 1912. gada jūlija vidū Mīļo Mārtiņ, ko Tu kā āpsis ievilcies savā alā? Ne ziņas no Tevis, ne miņas. Lai Tu iznāktu ārā, paķircināšu Tevi ar vienu jautājumu: es strādāju pie «Imanta», Merķeļa teikas. Ar Tevi reiz par to runājām. Saki man savas domas, ko Tu turi no tā temata? Vai tas der mūsu idejai un kā apstrādājams? Kādas mūsu idejas tur var ielikt? - Vai biedriem tāda drāma varētu patikt? Es gribu rakstīt ar biedru ziņu. Atraksti man savas domas labi drīz, tas man būs sevišķi intresanti. Sveiks! 141. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 16. jūlijā Sirdsiniņ, dārgumiņ, vai vēl gaidīt uz vakzāli, es Tev rakstīšu skaidri, kad, un telegrafēšu arī vēl, kad izbraukšu. Neej tagad velti tik lielu gabalu; Tu jau tā esi nogurušām mazām kājiņām, kad nu vēl iespriežās kādā sliedē, pieduras pie kāda akmentiņa. - Saņēmu šodien tik abas kartiņas reizē, citādi Tev laikam šodien būtu jau veronāls. Nu iešu pakaļ tagad. - Tās saldās muļķību banānes man ļoti smeķēja, bet bij jāēd ar [1 nesalasāms vārds], tā nu pārēdos. - Vakar pārvadājos mazajā istabiņā, vecene izīrēja lielās kādai milānietei. Uz tiem priekiem visi bij cavallos skatīties un Edoardo ar veci pat aplaida giro ap Vareses dievmāti. - Tev atnāca nauda no Upīša un vēstule no Zeltiņa, ka arī izsūtījis [80?] rubļ. Lidido. 142. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada 16. jūlijā Mīļā draudzene, daudz paldies par ziņām, kā ierīkoties Davosā; to pašu raksta arī man no citas puses. Davosā mani mazāk pazīst nekā Rīgā, no Rīgas man ieteikšanas raksts nepalīdzot. - Brauciens uz Ēģipti būtu gan ļoti jauks, bet pat uz tuvāko Romu netikām vēl aizbraukuši, kaut gan to vēlējāmies arī. - Mums vēl ir laika diezgan. - Elza pašulaik atrodas Cīrihā un laikam būs Jums jau rakstījusi. Daudz labu dienu no Jūsu R. 143. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 17. jūlijā Mīļo zeltiniņ, ko tad viņi no Tevis grib? Kad Tu dzīvo policista mājā, tad jau viņi redz vislabāk, kā Tu dzīvo, ko tad viņi vairāk dabūs zināt, ar Tevi runādami. Ko tad Tev prasīja? Atraksti arī par to. Par braukšanu rakstīju Tev jau vakar, kad vēl nezināju neko par streiku. Vēl neesmu galā ar vēstulēm, jo jāsūta arī daži dzejoļi: Upītim, «Domām» laikam arī, Amerikai visādā ziņā. Tā aizies vēl nākamā nedēļa. Gribu pie Tevis justies gluži brīvs un drusku paārstēties. Bet nu Tev kūre pārtraukta. Kas tad tas ir ar to daktereni? Vai tad beidzas visa viņas prakse un viņa liksies tikai uz mīlestību? - Veronālu aizsūtīju vakar. Tie emigranti ar svilpšanu izdarījuši atkal lielu barbarību. Tā iet. Mīļo sirds lididi, lido. Atklātnes malā rakstīts: No kartiņām atsūti vienu sarkanu magonīti. Lidido. 144. A. UPĪTIM Kastaņolā 1912. gada 18. jūlijā Godāto darba biedri! Še būs solītās dzejas. Nokavējāmies dažu neparedzētu gadījumu dēļ - bij nāve mūsu ģimenē. Arī neveselība vainīga, bet tā nebij neparedzēta. Tik iznāca, ka nevarējām pasteigt nodomātos darbus, tādēļ ņemat par labu šos. - Jūsu apcerējumu es ļoti vēlētos redzēt, bet, tiem dzirciemniekiem ļoti lēnas tās dzirnas, toties ļoti godīgas. Daudz labu dienu no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 18.7. 12. 145. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 18. jūlijā Mana mīļā sirdsdzīvībiņ, mans sirdsilgumiņš, kamēr vēl nau atnākusi Tava kartiņa, pastāstīšu par jaunākiem šejienes notikumiem: vecene arvien vēl dzīvo hosianna, šonedēļ jau divas reizes kafija vārīta; bet tas dzīvotājs diezin vai nāks, tik 10 fr. rokas naudas. Cūkas arī bij izlaistas pastaigāties pa nedēļas vidu, kas citādi gan nenotiek. Terēza aizdota kostē pie resnā miesnieka, un vietā Asuntai atkal jābaro 2 miesnieka bērni, kas zog bumbierus. Rozālija no ausu sāpēm vaļā, bet nu sēd mājās ar stomaco, pārstrādājusies; ārstējas ar badu. Bet nu būs diezgan jaunu ziņu, citādi Tev galva sāks rūkt. Jā, - Biruta 5 nedēļas nerakstīja, nu ir gluži satraukta: es biju teicis, lai labāk spēlē, ne dzejo. - Naudu Tev streika dēļ labāk nesūtīšu, bet aizvedīšu pats. - Par pusdienām bij pareizi rēķināts. - No teātra dabūju 780 fr. - Vai Tev netrūkst naudas? Vai sūtīt? - Lidido. 146. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 18. jūliju Mans mīļais sirdsziediņš, mans zelta sirdslididiņš, Tavas mīļās kartiņas mani gluži apmierināja. Nu varu vieglām kājām skriet pēc miega zālēm arī priekš Tevis. Norakstu šo mājās un tad skreju. Es nezināju, ka Tu sev atļaujies vacanze, cik ļoti es Tev viņas novēlu pēc visiem tiem lielajiem uztraukumiem un spēka tēriņiem. Un, kad Tu būsi cik necik atpūties, tad uzpūtīsi to biogrāfiju gan; bet varbūt taču labāk «Ruti»? Kā Tev gribēsies. Es par «Ruti» tādēļ runāju, ka es pie viņas nerakstīšanas vainīgs, ka viņa bij man sveša, bet es ar nodomu pie viņas pieradinājos un tagad varēšu palīdzēt. Ar tām vakancēm man pašam neiet daudz labāk nekā Tev. Gribēju arī lielu ko pastrādāt, bet nekā. Tagad ņemu sev par iemesli to, ka teātrs - kā Gulbis saka - nevarēšot nākamu pavasar izrādīt «Imantu». Tad es varētu atpūsties un dot kādu citu grāmatu Gulbim vai Upītim. Ko vieglāku. Tādēļ arī domāju braukt pie Tevis uz Cīrihu, tikai baidījos, vai Tu jau būsi pietiekoši atpūtusies no manis. Tādēļ arī nerūpējies tā par istabu, es kaut kā iztikšu, un nezinu, cik ilgi palikšu. - Vēl jau vēstules arī nau galā; gribu kādus dzejoļus nosūtīt And. Upītim un «Domām» arī, jo esot divi pretraksti pret Roberta rakstu. Dzirdēšu, ko Tu teiksi, ko dakteriene, - man gan topi ir nelabi un citas nervozitātes zīmes. Varbūt uz augustu, ir tik 2 nedēļas. Bet lido, to es zinu, sirdsiniņ, lidido. Vēstules malās rakstīts: Sūtu divas porcijas. Lidido. Zeltiņa naudu aizsūtīšu Tev tieši, Upīša aizvedīšu. Lidido. 147. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 18. jūliju Lieka lapiņa. Viss vajadzīgais veikaliskais izteikts lielajā lapiņā, te tikai li. Šodien man atpūtas diena. Lieku Tavas kartiņas albumā, vecais pilns. Pēc vakarējās lielās iebarošanās gribēju sākt ar lielu makti strādāt, bet nu Tu esi atkal trau, un tad es arī. Mēs abi labu gribam viens otram, bet katram sava domāšanas kārtība un arī sava valoda, tā mēs nesaprotamies un ejam vienās sāpēs. - Turpinu šodien arī ēšanu; nu tik redzu, ka vēl viens liels li no mazā pūka: visas mantiņas izmeklētas pēc garšas un vēl visas apsmeķētas! Tu mans mīļais, labais pūkiņš! - Bildītes visas tik skaistas, un kādas tad es esmu sūtījis! Ja nu varētu spēt aiziet uz Lugānu nopirkt. - Mans mīļais sirdsavotiņ, sirdslodziņ, no Tevis nāk tas prieks, pa Tavu lodziņu vien skatos uz viņu. Kad nu lodziņš cieti? - Lido, mīļo sirdsdraudziņ. 148. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 19. jūlijā Mans mīļais zelta ķekariņš, vai Tu nu būsi dabūjusi procentus no bankas? Kad Tev tik netrūkst naudas. Te ir Tava nauda no Upīša un laikam drīz būs arī no Zeltiņa, negribēju streika dēļ sūtīt. Kad Tev iznāk deficīti mēnešu rēķinos, tad es gada galā viņus visus samaksāšu. Tādēļ Tev nevajga sašaurināt izdevumus; dzīvo itin ērti, mīļo sirdsiniņ. - Man te šonakt uznāca liels lietus, laikam līs visu dienu, varbūt turpināsies. Un jau šodien sāk sāpēt arī mugura, tas mugurlauzis, kas bij kavējies, arī ierodas. Tad jau nu vajdzēs bēgt pie mazā pūka. - Kad Tev nu tik daudz to ciemiņu no laukiem, tad jāpagaida ar braukšanu, kur Tu visus liksi. Tikai, ka es par teļiem nerunāšu, izņemot [koloniju?]. Lidido. 149. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 20. jūlijā Manu mīļo sirdssiltumiņ, visu dienu vakar sēdēju ielijis, šodien būs saulīte, bet auksts, 16°. Tad neko nevar strādāt. Vakar kārtoju albumus un nopriecājos par mazā pūka sūtījumiem,. ir gan pārdabisks skaistums. Bet nu es Tev neesmu nekā skaista sūtījis, var labu sūtīt tikai vēstulē, un neiznāk ikreiz vēstuli rakstīt. Par [pastu?] tāpat ik dienas priecājos. - Kā nu Tu būsi tikusi galā ar saviem viesiem? Kā tad tādi iesēdēti ļaudis sākuši kustēties un vēl tik tāli - līdz pašām ārzemēm? Kas tā par parādību, kad kāposts pats noraujas no saknes un sāk staigāt? - Vai Tu kūri neturpini? Naudas dēļ? Bet es taču ņemu to uz sevi un sūtīšu. - Es zinu, ka Tev ir nauda, bet Tu baidies izdot uz kūri.- Dabūju mīļo kurvīti. Li, mīļo zelta pūkiņ, lidido. Atklātnes malā rakstīts: Dzejoļus nosūtīju. Ļoti skaisti. Lidido. 150. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 20. jūliju Mīļo iniņ, mīļo sirdslabumiņ, es neesmu Tev nekā pārmetis, piesolīdams Tev sūtīt naudu. Es nezināju, cik Tev naudas ir, domāju, ka esi papīrus pirkusi. Tā nauda jau arī ir Tava. Es būtu uzņēmis izdevumus tik tādēļ, ka Tu neturpini kūri, laikam taupīdama. Dzīve Tev mācījusi gadiem atsacīties un krāti un taupīt, Tu saki. Bet nu jau panākts, ko es gribēju ar šo taupīšanas spaidu. Nu Tu taču esi brīva. Tev nau jātaupa un nau jāatsakās. Un Tu taču katru vārdu ņem tikai kā pārmetumu izsķērdībā. Tavs budžets jūnijā jau arī nau pārkāpts, jo Tev ir izdodami 200 fr. mēnesī. Bet, kad Tu visu uzņem kā pārmetumu par taupīšanu, kura vienīgā mūs glāba, tad tās ir vēl jūtu atliekas, tikai zini pate, ka Tev nau vairs jātaupa. Neuzbudinājies un nemeklē pārmetumus, kur viņu tagad nevar vairs būt. Tu vispār par daudz uztraucies un jūties nebrīva. Tev vajadzētu gan vēl turpināt kūri. Un kā es Tevi vēl apspiežu, kur Tu taču esi viena un gluži brīva? Vai manas vēstules vainīgas? Tur jau var līdzēt. - Tu tagad esi atkal uztraukta par to viešņu, kas runāja par mamiņu. Nekādas, ne Tavas, ne manas vainas tur nau, darījām, ko varējām, un jāsaņem, kas ir. Nau vietas Tev pašpārmetumiem. - Dikti li ir aprikozes un Bauernschübli, bet aprikozēm jau laiks pāri, bija maitājušās; Schübl. ir 9, tātad es varu braukt tikai pēc 9 dienām. Lidido. 151. A. LŪKINAI Ruviljanā 1912. gada 22. jūlijā Dārgā draudzene, esmu Jums daudz pateicības parādā par Jūsu ziņām un aizrādījumiem, kurus visādā ziņā ievērošu. Es viņu gan turēju pēc vēstulēm par fantastu un par [teksta bojājums] neko tamlīdzīgu kā Jums viņš [teksta bojājums] visa lieta man jau kopš [teksta bojājums] no citas puses man, ka [teksta bojājums] patīkams [turpinājuma nav]. 152. J. JANSONAM (BRAUNAM) Ruviljanā 1912. gada 24. jūlijā Mīļo, labo, saņēmu nupat Tavu kartiņu un reizē vēstuli no Žvinguļa, kurš prasa pēc Pētera adreses, gribot dot viņam kādu prāvu. Tā kā es Pētera adresi nezinu, tad paziņo tūliņ uz Angliju, ka Žvingulis dzīvo: Düsseldorf, Höherweg, 278; lai Pēters pats sarakstās. Reizē ar šo rakstu arī Žvingulim. Vari man arī paziņot Kundziņa adresi, kad rakstīsi, kā solījies. Bet es Tevi nesteidzinu, jo saprotu, ka taisni tagad Tev darba pārpārim. - Varbūt vēl ātrāk būtu, ka Tu pats paziņo Žvingulim arī Pētera adresi. - Paliec mīļi sveicināts un sveicini tāpat visus draugus no Tava [paraksts]. 153. A.PRIEDĪTEI Ruviljanā 1912. gada 25. jūlijā Sirsnīgus sveicienus vārda dienā no Jāņa. 154. B. PRIEDĪTIM Kastaņolā 1912. gada 26. jūlijā Manu mīļo zelta Brenci, te nu Tu esi, mans nabadziņ, slimāks neka biji, un mēs, toreiz redzēdamies, domājām, ka nu Tu tiksi, bez šaubām, uz augšu un pilnīgi vesels. Bet tas negantais darbs Tevi ir atkal salauzis. Bet cerēsim nu visi kopā, ka ies atkal labi, cerības nekad neatstāj kaunā, ja viņas ir stipras. - Es pašlaik esmu vēl Castagnolā, bet 1. augustā braukšu uz Cīrihu, kur Elza atrodas jau tagad veseļodamās. Arī man vajga veseļoties, bet reizē strādāt pie šī rudens termiņa darba, lugas, kurai jābūt gatavai novembrī. No Cīrihas rakstīšu atkal, tad redzēsim, kādā veidā satiksimies. Cīrihas adrese; Hadlaubstr. 15 b/Fr. Michel, Esat visi mīļi sveicināti. 155. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 27. jūlijā Nu Tu, mans mīļais mazais Pūks, mana dzimchen un heimchen, būsi jau ticis labi vietā. Kā likās, Tavi līdzbraucēji bij godīgi vācieši. Kad tik Tu nebūtu par daudz cietusi un nogurusi no karstuma, kad nu varētu ātrāk atpūsties un tās dakterienes slinkumu pārvarēt, lai viņa kārtīgi dod to kūri. Es gribu sākt šodien jau strādāt, kad tik tās vēstules vēl veiktu. Vakar visu dienu gulēju pēc mīļā pūkiņa receptes, un bij labi. Trau ir tukšā istabā, bet lai labāk še tie trau nekā pie Tevis. Tu par mazu priekš tiem trau. 156. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 28. jūlijā Manu mīļo sirdsheimiņ, es vakarējā kartiņā atstāju vietu priekš pāris rindiņām, kuras mēdzu vienmēr pierakstīt klāt; nu nekā nebij, ko pierakstīt, un nu es aizmirsu pielikt lido un lidido. Man tā žēl un tāds kreņķis. - Vakar norakstīju teātrim vēstuli, Glomenim vēl ne. Lūkošu šodien. Gaidu, vai nu Tu būsi bijusi pie dakterienes un vai sāksi kūri. Sāc gan, mīļo zelta draudziņ. - Pie mums apstākļi bija no sākuma sarežģījušies, bet nu man tika bumbieri doti no paša koka, un ar tiem ieripojām vecās sliedēs. Par palmu vēl nau bijusi runa. - Broccolo vakar izvārīju, labs gan ir, bet es nespēju tik daudz ēst. Ar briesmām vien domāju, ka pie Tevis būs daudz jāēd, un es neesmu vingrinājies ēšanā. Ak, Tu mīļais lididi, cik Tev lidināšanās bij grūta, un tomēr brauci pie lielā pūka. Lidido. 157. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 29. jūlijā Manu mīļo sirdsvārgulīt, vai nu būsi atpūties no tā grūtā brauciena? Vai nemaitāja stipri actiņas tie tabakas dūmi? Lai nu dakteriene izdzen ašāk visus ļaunumus, lai mazais mīļais Pūkiņš sāk atkal spīdēt. - Mums vakar bij nepatikšanas, tās izdarīja viena milāniete, projām braukdama; bet šonakt atkal uzlija lietus, un viss būs labi. Galu galā, viņa jau tutto pagaro, un nevar viņai nekā padarīt. - Zeltiņš atsūtīja Univ. Bibl.; citas svarīgas ziņas nau nekādas. - Schönfelds Rīgā ticis no kāda vājprātīga nošauts. - Kā izgāja Tavai slimniecei Amālijai? un ko dara Paulīne? - Es vēl neesmu galā ar vēstulēm, bet ir jau cerības. Tagad eju uz pastu un pierakstīšu vēl to rindiņu, kad būs kas jāatbild. - Lidido. Par Vermögen saki gan, ka Tev ir 5000, tad būs drošāka dzīve, jo viņi baidās no tiem, kam nau naudas. Lidido. 158. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 30. jūlijā Mīļo sirdsiniņ, lididi, še vakar lija visu dienu, vajdzēja mājās sēdēt, bet, tā kā nakti priekš tam nebiju gulējis, pateicoties lielam vējam un runčiem, tad nesēdēju, bet gulēju. Tev, kā redzu, nau daudz labāk gājis. Arī aizmirsusi Tu esi vagonā burku, labi, ka nebija tašiņa ar naudu. -- Es nu baidos, vai Tu būsi pareizi izdarījusi, teikdama, ka Tev ir nauda; citādi Tevi ieskatīs par Ungeziefer no Jakobsburgas un kā tādu arī tramdīs katru reiz, kad būs kāds skandāls. Es gan vakar par to piezīmēju, bet kad tik nebūtu par vēlu. Te nau kā Krievijā, kur grib izzināt, cik naudas, lai varētu tad spaidīt. - Šodien te ir atkal saule, bet nepaspēs viss nožūt. Lidido. 159. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 31. jūlijā Mīļo sirdsgaišumiņ, dabūju vakar telegrammu no Upīša, prasa manuskriptus, un nau vēl atbildes no Lilijas. - Vakar bij man rēķini ar saimnieci: pusdiena maksā gandrīz topat, ko pie Armidas, l fr., tātad 4 fr. kopā. Palmu taisās sūtīt ik dien, bet vēl nau. Būs man te jānogaida tik ilgi, kamēr izsūtīs, citādi skaidri redzams, ka viņu nomaitās vai paturēs. - Savai saimniecei par manu istabiņu Tu vari samaksāt tos 27 fr., lai viņa ir mierīga. - Mīļais pūkiņš būs nu laikam sācis kūri, un tad es arī būšu mierīgs. Man pašam ir topi, nu jābrauc arī uz kūri. - Tavs broccolo šodien tika galīgi apēsts; ļoti smeķēja. Iešu nu uz pastu pēc labām ziņām no lidido. Lidido. 160. H. ASARAM Kastaņolā 1912. gada 1. augustā 1.8.12. M[ans] [1 nesalasāms vārds] un m[īļais] draugs, mazā politika mūs vienmēr šķīrusi, lielā ideja abus mūs vienojusi, lai aiz lielās neredzama mazā un viņas šķēršļi. Būsim draugi atkal un turpmāk, kā bijām viņos gados, kad redzējāmies. Veca draudzība priekš manis vienmēr ir bijusi neaizmirstama un stiprāka par vēlākām pretībām. Kaut arī tādēļ nākas ciest uzbrukumu no biedriem kuru stiprums lielāks politikā nekā kultūrā, kā nupat Ārona lietā. Te taisni Jūs bijāt tas, kas novērsa no manis nepatikšanas jūtas, kuras tā traucē darbu. Bet, lai es to skaitu ļoti lielu, tā tomēr ir tik sīka daļiņa no tā laba un tās lutināšanas, kādu es no Jums baudu jau tik ilgi. Ar laiku Jūs esat nostājušies arvien vairāk manā pusē. Jūsu kritikas izsaka visagrāk un visdziļāk manas domas, Jūs esat viens no visdārgākajiem un stiprākajiem spēkiem lielajā darbā, kurš ir arī mans darbs. Mēs esam strādājuši kopā bez saziņas, abiem nau bijis laika, es priecātos, kad tas būtu. Viens vārds praktisks: man ļoti patiktu, kad Jums būtu iespējams salasīt savas kritikas par maniem darbiem, - «Dzirciemnieks» gatavs tās izdot (protams, arī honorārs tiks maksāts). Tā būtu daudz gaišāk izceltas Jūsu šinī laikā tik nepieciešamās un ievērojamās domas par daudziem lielajiem jautājumiem, uz tiem tiktu daudz spilgtāk griezta tautas vērība. Ir laiks steidzams. «D[ienas] L[apa]» vispār cilā daudz lietas, kuras partijas šaurā presē top aizmirstas. Tuvāk nekā nevaru rakstīt ne par to, ne par citu, kas man prātā, nau laika, jābeidz divi lielāki darbi. Klāt pielikts pantiņš lejasciem[iešiem] - vai nu nodrukājat tāpat, kā viņi bij darījuši, vai aizsūtat viņiem arī oriģinālu. Es ļoti priecājos par to, sveicin[ājumu] un atzinību, Jūs, m[ans] dr[augs], laikam rāsaties un runāsat atkal par kāri pēc glaimiem un slavas, kā viņreiz. 161. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 1. augustā Nu tu mīļais mazais pūks, drīz jau nāks tā braukšana. Šodien vēl nevaru, jo palma nau iepakāta; grūti dabūt viņu no mājām ārā. Es draudēju, ka likšu iepakāt tam dārzniekam, kas viņu pārdeva. Saimniece rūgti nosmējās, ka tam visas saites ar palmi pārrautas, bet es domāju, ka ar naudu var tās atkal nodibināt. Veša arī nau vēl izmazgāta. Redzēsim rīt. Par Taviem augstiem grādiem, ko Tu esi sasniegusi, nebaidies; asins nupat ieviļņota no masāžas, no tā arī nāk tie murgi. Tas drīz vien pāries. Labi taču, ka ir atkal miegs, сон дороже. - Policija laikam grib, lai mēs pierakstāmies par Šveices pavalstniekiem. - Vakar sabijos, kad no rītus nedabūju Tavas kartiņas; bet atnesa vakarā. Lidido. 162. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 1. augustā Tā, nu Tev būs tā palma, mīļo sirdsdārgumiņ, tagad tik vēl trūkst no Tevis telegrammas, tad nāks lielais pūks arī. Vešu arī vajga vēl dabūt. Pakots vēl nekas nau, jo nezināju, kas būs ar palmi. - Lilijai netelegrafē, iztikšu tāpat un negribu tiem apgādātājiem uzbāzties. - Giulia slima, kā liekas, difteria, baidās, ka Carolina nenoģiftē; viens brūtgāns atkal atteicies un licis samaksāt par apgādātiem papīriem. Lidido. 163. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 2. augustā Mīļo sirdsiniņ, šī būs laikam pēdējā kartiņa, kas Tev noiet. Varbūt nonākam pat reizē - es ar Venēru. Gaidīju un nesagaidīju Tavu telegrammu. Tā man būtu bijis mazs atvieglojums, kuru Tu man solīji, bet gan iztikšu arī bešu. Vakar jau aizgāja palma, un šorīt laikam Tev jau viņa ir istabā. Varbūt saņemšu kādu ziņu no Tevis šo rītu. Lidido. 164. LAIKRAKSTA «JAUNĀ DIENAS LAPA» REDAKCIJAI Kastaņolā 1912. gada 20. augustā A. c. red.! Laipni ludzu nodot šos sveicienus lejasciemniekiem līdz ar sirsnīgu atzinību Golgovskas Dzied[āšanas] biedrībai. Dārgajiem garā tuviem no Lejasciema - L. Bērziņ, O. Bērziņ, K. Kaņep, L. Elgažniek, K. Aizupietim, M. Aizupietim u. c. Kur, draugi, tauta klus',-tur dzeja bālē, Bet Jūsu miņā sirds man priekā celta. Kāds skaistums ir Jums mežā, zīda zālē Un latvju dvēslē! Tur man doma smelta - Priekš Jums. - Kā sveikt Jūs? - Es še svešā tālē. Pie Jums tik aiztiek burvja zirgs no zelta Nu tec tad, zirdziņ! Loms tev mazs: - šis pantiņš Pilns mīļu sveicienu; lai ved tos - Antiņš. J. Rainis. 165. A.GULBIM Cīrihē 1912. gada 28. augustā Mans dārgais draugs, nosebojos šoreiz ar atbildi tādēļ, ka esmu pašlaik Cīrihā; rakstu tikai uz labu laimi uz Maskavu, pielikdams arī Pēterburgas adresi. Labi, ka nau vēl šoreiz nekas īpaši svarīgs sakāms. - Tev es nekad un nekā neņemu ļaunā, kur nu vēl nokavēšanos. Tev jau darbu vienmēr par daudz, un draugam ņemt ļaunā būtu neprātība, jo draudzība jau nozīmē iespēju pilnīgi paļauties kā uz sevi pašu. Man tik žēl par Tavu veselību, tā ir tik dārga ne man vien. Plātesa lieta laikam izbeigsies mierā, jo viņš vienkārši pārskatījies, likums dod man pilnu tiesību pārdot savus darbus pēc 5 gadiem, un te jau 10 gadi. Tad nevajga viņam nekā maksāt. No Deglava man nau nekādu ziņu; es nesaprotu, par ko tā. - Plāns par jaungada vizīšu ziedošanu rakstniekiem labs. Tikai man personiski nepatīkami pieņemt; es tādā gadījumā dibinātu kādu fondu priekš laba mērķa, kurā tad ietecētu tamlīdzīgas summas. - Ar jauniem oriģineliem mums ir tā: Asp[azija] raksta savas memoāras un grib tās dot «Dzirciemniekiem». Man šogad jānāk gatavam «Jāzepam», un tas ir nodomāts priekš Tevis. Bet tad man tiks vēl agrāk, varbūt jau pēc 2 nedēļām, gatavs dzeju krājums, ap 12 lokšņu liels, un priekš tā man nau vēl izdevēja. «Dzirc[iemnieki]» laikam nevarēs izdot, jo tie jau izdos manus kopotus rakstus. Tev laikam arī nebūs ērti ņemt no manis 2 grāmatas. Saki, ko man darīt? Un nu gaidīšu uz Tevi pašu ar lielu prieku; turies tikai vesels, mans dārgais draugs. Esi no mums mīļi sveicināts. Atklātnes malā rakstīts: Retour: Zürich IV, Hadlaub 15, Naglin. 166. H. ASARAM Cīrihē 1912. gada 28. augustā 28.8.12. Herm[anim] Bet slava jau nenāk man kā personai, bet tikai lietai, un noder tai priekš lielākas izplatīšanas kā katra propaganda vai reklāma. Un glaimi? Vai pēc pēterb[urdznieku] uzbrukumiem ir nevietā galgovskiešu atzinība? Vai katrs draudzīgs solidaritātes, mīlas pierādījums ir jānopaļā par glaimiem? Vai Jūs, atzīdami tik ļoti manu darbu, arī glaimojat? nevis izteicat savu pārliecību? Tad jau būtu ļoti žēl priekš lietas un manis. Nē, m[īļo] H[erman], es ticu, ka Jūs tiešām labi domājat par manim, es zinu, ka draudzība un mīla, un arī laipnība ir vismaz tikpat stiprs spēks kā ienaids, arī praktiskā dzīvē. - [Dom.?] dzejoli - Gulbis [1 nesalasāms vārds] jaungada vizīt[es] un ziedošana rakstniek[iem]. Jūs arī tam piekrītat. Man nau nekas pretī, kaut gan man nebūtu simpātiski, ka man ko ziedotu. Bet es tad ņemtu tādu izeju: es dibinātu savu fondu, kurā iemaksātu arī no savas puses dažu lieku naudu, un nodotu visu kādam labam mērķim, kuru noteiktu kopā ar publiku. Jo tā kā tā, kad jau man būs reiz manta, tā nepaliks manai ģimenei, jo tādas man nau, bet tautai. Kā vislabāk izlietot to mantu, grūti pateikt [man?], lai palīdz pati tauta. 167. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1912. gada 29. augustā Lasīju, ka es «Pusideālistu» esot nosaucis aiz kautrības par «joku lugu» un ne par «komēdiju», kura augstāka par pirmo. Patiesībā abi vārdi apzīmē to pašu un komēdija nau augstāka par joku lugu. Otrā izdevumā es «Pusid[eālistu]» tad arī nosaukšu par komēdiju, lai neizceltos pārpratumi, kaut gan labi zinu, ka sveši vārdi neapzīmē augstākas vērtības. 168. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1912. gada 30. augustā Mīļais draugs, reizi nu esmu tik tāli, ka varēju dot kustību kopotu rakstu lietai. Slimības, braukšanas uz Cīrihu un atpakaļ, un darbi, kuri aizvelk laiku un sajūtu tik stipri uz savu pusi, ka pretī atturēties nevar ne ar visu spēku. - Asp[azija] vēl nau vesela un paliks arī joprojām Cīrihā, es braucu jau pēc nedēļas uz Castagnolu, kur jāsteidz divi termiņa darbi. Bet par to vēlāk. Ar koprakstiem ir tagad tā: apstākļi gluži pārgrozījušies, tādēļ bija jāgroza arī plāns. Vispirms es nespēju sameklēt pa Rīgu vecos rakstus, kas avīzēs izkaisīti - ievadi, eseji, humors, satīra, aforismi u. t. l. Otrkārt, Plūdons man noņēma «Zelta zirgu» kādam savam kopizdevumam, tad atdevu to arī Gulbim. Nu man jādod Jums veco rakstu vietā vērtīgāki, tik labāk ejoši jauni. Tātad došu I daļai drāmas: «Pusideāl[istu]», «Ug. u. N.», «Zelta zirgu» un «Ģirtu Vilku», kopā 30 drukas loksnes. Visi drukājami līdz ar Andreja Up[īša] ievadu un ģīmetni (kura jau agrāk aizsūtīta) vienā sējumā ar vienu lapu numerāciju. Tagad arī pārliecinājos no Iniņberga skaitļiem, ka .«U. u. N.» vēl neizpirkts (1800 eks.), t. i., dārgākas grāmatas neiet, - tātad jādod šis kop. rakstu izdevums pēc iespējas lēts, kā Jūs jau gribējāt no paša sākuma: neliels formāts, tikai druka plata un skaidri lasāma, bez liekas greznības, tikai ģīmetne, varbūt pat bez vāka zīmējuma, nedaudz eksemplāros, nekādā ziņā ne vairāk par 2000. Cenu arī nelikt lielu - 5 kap. par loksni. II daļa būtu apm. tikpat liela, 30-35 loksn., bet, kā liekas, būs par vēlu uz svētkiem dabūt gatavu. Jā, mums ir jaunas grāmatas priekš Jums: Asp. dod savas memoāras, pirmo daļu 6 loksnes, ap to publika rautin rausies. Ja paspēs, būs arī fotogrāfijas no A[spazijas] dzimtenes mājām u. t. t. To grāmatu var izdot grezni, atmaksāsies. Tad jāizdod arī uz ziemsvētkiem otrā drukā «Saul[ains] stūrīts», varbūt arī «Ave sol!», varbūt, pat «Tie, kas neaizmirst», ja ir izpirkti (bijuši pāri pavasarī tik ap 300-400 eks. no katra). Kopā būtu: 35 loksn. (kop. r.) + 6 (memoār.) + 6 («S[aulains] st[ūrītis]») + 4 («A[ve] s[ol]!») = pāri par 50 loksn. Vai to Iniņb[ergs] spēs? Un nāk vēl tur klāt II daļa kop. rakstu, tā ka būtu pāri par 80 loks.? Tad man arī ir jauna grāmata dzejas (2 ½ loksn. greznā izdevumā kā «T[ie], k[as] neaizmirst», maksā l rubli). Gatavs krājums ir pēc 2 nedēļām. (A. memoāras - novembrī.) Ja Jūs tās dzejas nespējat ņemt šogad, tad man jādod būs citam. Labi būtu, ka varētu Jūs. - Jūs runājāt reiz, ka varētu izlaist sēriju no kritikām un apcerējumus par maniem darbiem. Jūsu Baku ir Bal[oža] k., kurš sarakstījis ļoti ievērojamu rakstu par «Ug. u. N.». Tad ir jau drukāti, bet nekopoti apcerējumi no H. Asara, Roberta, Skabarga; tos visus varētu izdot pāris brošūrās. Pirktu laikam ļoti labi, kad būtu kopā dabūjami sērijā; es pats ļoti vēlētos tādu izdevumu, kurš parocīgs orientēšanai. Tur arī vēl A. Up. Ko sakāt tagad par to plānu? Par to Jums vajdzētu atrakstīt, kā arī, protams, par koprakstiem un jaunām mūsu grāmatām. Aizrakstīju par to Iniņberģim. - Naudu saņēmu kārtīgi ar lielo paldies. Paliekat sirsnīgi, mīļi sveicināti. [Paraksts.] 169. RĪTIŅAM Cīrihē 1912. gada 31. augustā Cien. sekretāra kungs! Referātā («J. D. L.») «Skat[uves] b[iedrības] darbības pārskats pag[ājušā] gadā» lasu, ka man izteikts diezgan tiešs pārmetums: [starp rindām rakstīts: apslēpts (žēl, ka nau dūšas bijis tieši teikt)] es līdz ar aktieriem un mūziķiem esot saņēmis gandrīz visus ienākumus no «U. N.» izrādēm, tā ka Sk. b. palikuši tikai 100 r. Tas nesaskan ar visu, kas vien līdz šim bij avīzēs rakstīts par «U. N.» reķin[iem], nedz ar tiem skaitļiem, kas man atsūtīti. Sk. b. izdabūjusi savā pārskatā skaitļus, laikam salikdama «U. N.» izdevumos arī tādas rubrikas, kuras citādi nemēdz tur likt. Tāds paņēm[iens] varbūt labs veikala dzīvē, bet biedrība viņu tomēr nemēdz izlietot; viņa arī nemēdz pārmest aktieriem un mūziķiem kā uzņēmēji saviem strādniekiem, ka tie apēd visu veikala peļņu; nemēdz arī noklusēt ziedojumus no šo strādnieku puses, minot varbūt ne tik lielus ziedojumus no avīžu puses (brīvi sludināj[umi]). Bet varbūt šie pārmetumi nau, neatrodas nemaz pārskatā, tādēļ lūdzu man to atsūtīt. Varbūt arī ir tikai gadījums, ka, uzskaitot nāk[amai] sezonai nodomātās lugas, nau minēti ne «U. N.», ne «I. un Ā.»; ja nē, tad es Sk. b[iedrībai] nekādā ziņā negribu par nastu būt, ko jau agrāk tiku teicis. 170. H. ASARAM Cīrihē 1912. gada septembra sākumā Carissimo, es tiešām ilgi nebiju Jums rakstījis, bet neliekat vainu uz ļaunu prātu, manu un citu. Vislielākā vaina ir manas darba spējas ārkārtējā pārspīlēšanā, un to atkal rada psihika, ar prātu neatraidāma dziņa izrauties laukā no sensenu darbu, projektu un domu nastas. Tā sakrājusies pamazām gandrīz ar jaunekļa gadiem, tādēļ ka ar tik vēlu, tikai ar 30 gadiem, sāku strādāt un norakstīt sev no kakla to smagumu. Tagadējā jaunā paaudze, arī jau Jūs, esat laimīgi, ka sākat strādāt ļoti agri un no katras domas un projekta tiekat tūdaļ vaļā, to izgrūzdami ārā kā darbu. Mana paaudze to nevarēja, viņai vispirms vajdzēja atbrīvot ceļu darbam, un pa to laiku viņas sula sarūga. Es vismaz esmu sapratis, ka man vienīgā izeja darbā un tūlītējā, nepārtrauktā darbā, lai neaizmirstos; ir bažas, vai veselība izturēs tādu darbu, bet dilemma: vai lūzt vai satrunēt - taču labāk riskēt lūšanu, jo var izdoties arī laimīgi, kamēr otrā gadījumā nevar nekas izdoties. Tā nu redzat, ka rakstu ik gadus pa grāmatai, šogad pat divas: dzeju grāmatu un lugu, - un tā jāiet vēl 2-3 gadi, tad jau tiktu cik necik cauri tam putras kalnam. Un ceru arī [sevī?] spēku veikt i darbus, i neveselību, i vēl vairāk. Darbiem ļaudīs ceļu sataisa mani draugi un Jūs kā dedzīgākais viņu starpā, un, kad masa pati man palīdz darbā, kurš ir viņas pašas darbs, tad taču ies. Un lielākais iekš Jums, nevis priekš manis vien kā drauga, bet priekš lietas pašas, ir, ka esat reorganizators un ar Jaunu atziņu. Tiešām, arī pie mums jau sāk nodibināties dogmatisms, labāki sacīt - šablonisms. Tam nebūs būt. Cīņā sevišķi dārga ir pastāvīga draudzība, uz kuru var palaisties katrā gadījumā, arī domu starpībās; un nepietiek ar to draudzību uz laiku vien, kura rodas kopīgu interešu vai domu gadījumā. Man kā tāleniekam no svara. ka nedabonu dūrienu no muguras puses, bet ka mani draugi mani pie laika dara uzmanīgu, lai neatkārtotos, piem., tādas kā A[spazijas] lieta, kur arī «D[ienas] L[apa]» nāca ar «proletārisku» tikumu naidu. Man tādēļ no svara, ka mani patiesie draugi uzrāda, no kādiem neīstiem man jāsargājas. - Nu par Jūsu skaisto projektu: nedēļnieku. Labs un vajdzīgs tāds ir, bet par viņa iespējamību varat spriest vienīgi Jūs un mājenieki. Pie jauniem publicistiskiem talantiem Švāb[es] un Knoriņa varētu pieskaitīt vēl gluži oriģinālo kritiķi Krauju; arī Roberts, kurš man rakstīja personiski un ar kuru esam tagad draugos, attīstīsies uz mūsu pusi un būs klāt. Varbūt būs vēl. No Šv[ābes] man nepatika arī tas, ka viņš apkaroja Asp[aziju], pats būdams viņas pakaļdarinātājs dzejoļos. Bet uz sīkumiem nevar skatīties. - Mēs divi še strādātu un laikam vairāk nekā dzejoļus vien. - Tagad, kā lasu «D. L.», vecie pūlas mani atšķelt no partijas, laikam aiz vēlēšanu nolūkiem. Atsūtat man, lūdzu, «Druvas» to burtnīcu, kur raksta par mani un par Plūdoni (laikam 9. burtn.). - Še būs pāris dzejoļu no jaunizdodamās dzejoļu grāmatas. - «Urielu Acosta» ar mieru tulkot par jaunu, bet pēc jaunā gada, tagad jāsteidz oriģinālluga. - «Pusideālistam» aizsūtīju Rītiņam kādu prologu no seniem laikiem; ko sakāt. par to? Liekas, būtu reklāma «Pusideālistam». Krauja sarakstījis kritiku un jau drukā «Dzirciemn[iekos]». Tā palīdzēs lugas izrādēm. 171. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1912. gada 3. septembrī Mīļais, labais draugs, saņemu nupat Jūsu karti no augusta m[ēneša] un redzu, ka Andr. Upīts nau saņēmis mūsu vēstuli un dzejoļus. Rakstīju viņam uz Skrīveriem jau 5./18. jūlijā, bet arī no viņa atbildes neesmu dabūjis. Šodien rakstu arī viņam, lai tiktu skaidrībā un vajadzības gadījumā varētu viņam vēl otrreiz aizsūtīt manuskriptus. - Tāpat esmu rakstījis jau Iniņbergam uz Rīgu un Jums uz Balakhaniem. Tāpat tiku arī atbildējis uz telegrammu, kuru saņēmu trīs reizes ar katru reizi nesaprotamu saturu, bet taču izburtoju tās drukas kļūdas. - «Arī Antiņš» ļoti brangs; rakstīju Jums arī par «kritiku» izlaišanu. Gaidīšu Jūsu solīto vēstuli. - Asp[azija] arvien vēl nejūtas īsti labi. Es arī biju še vienu mēnesi veseļoties un drīz braucu uz Castagnolu. Paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Sveiki! 172. A. UPITIM Cīrihē 1912. gada 3. septembrī Ļoti cienītais draugs un darba biedri! Brīnum skaisti Jūs rakstāt par mani, un visam cauri es jūtu kā pirmo un paliekamo iespaidu: Jūs esat taču mans draugs, Jūs asais, ērkšķainais cilvēks, ērkšķainākais starp mūsu ērkšķainiem latviešiem. Jūs esat gan cīņas cilvēks, laikam jau dzimis kā tāds, kamēr es sevi par tādu [tikai?] izaudzēju pats, jo citādi nevarēju dzīvot. Es apbrīnoju Jūs, ka Jums tur laika reizē vest sīvu literārisku cīņu, sekot visai mūsu rakstniecībai un apspriest to, nogremdēties psiholoģijā un ražot savus lielos romānus. Bet es redzu, ka iestiegu tematā, kurā var tikai aizrauties, un man bij Jums jāraksta par ļoti steidzamu lietu. Nupat dabonu no E. Birznieka vēstuli, ka Jūs «Vārdam» neesot saņēmuši rokrakstus no Asp[azijas] un manis, bet ka esot vēl laiks līdz augusta beigām. Bet nu es esmu izsūtījis Jums uz Skrīveriem poste restante vēstuli līdz ar dzejoļiem, pāri par 200 rindu, - jau 5./18. jūlijā. Ja neesat saņēmis, tad vai telegrafējat, vai rakstat man (Castagnola, Suisse un mans vārds), un es tūliņ izsūtīšu otrreiz. Man šāda vēstules nozušana un vēl šinī gadījumā ir ļoti nepatīkama, un es apmierināšos tikai, kad dabūšu no Jums ziņu. Vispār, mani korespondenti no Krievijas kvitē tūliņ, par saņemšanu, jo [2 nesalasāmi vārdi] - nau tādu baiļu par vēstuļu nesaņemšanu. Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu [paraksts]. Z[ürich] 3.9.12. 173. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1912. gada 15. septembrī Mīļo, dārgo, tas bij ļoti mīļi no Tevis, ka atsūtīji man sveicienu no manas bijušās vasarnīcas un ka biji tur ieskrējis, mani minēdams. Negribējām gan pārdot svešam, bet, cik es arī nerakstīju un nerunāju (piem., Hertelim), neviens paziņa negadījās pircējs. Piedāvāju, piem., arī Krepliņam. - Tagad, kad Tu uzturies tur, piedomājam vairāk pie bijušām mantām. Nebēdājies arī Tu, mans mīļais, beigās atliek taču pieminēt bijušo, un laime vēl ir, kad var pieminēt kopā ar vecu mūža draugu. - Tagad abi ar Asp[aziju] strādājam ļoti dikti, jo nāk virsū ziemas termiņi. Šogad man jābūt gatavām divām grāmatām. Esi mīļi, sirsnīgi sveicināts [paraksts]. 174. E. BIRZMEKAM-UPITIM Cīrihē 1912. gada 16. septembrī Mīļais draugs, saņēmu Jūsu abas mīļās vēstules. Līdz ar šo izsūtīšu Jums A. Kraujas kapitālo kritisko darbu par «Pusideālistu». Tagad tikai «Pusideālists» ceļas augšā, modināts no pirmā sapratēja; «Pusid[eālistam]» ilgāk bij jāgaida nekā «U. u. N.», Jūs varat saprast, ka man par to prieks. Bet lielāks prieks, ka latv. literatūrā ar Kr[aujas] darbiem arī kritika reiz nostājas modernas kultūras augstumā, Kr. ir gluži oriģināls talants. Man prieks arī tas, ka jaunu ceļu kritikā sāk iet manas partijas biedris, viņa ir tas dzīvinošais avots. Sveicinat Kr. jo sirsnīgi un sakat viņam manas domas par viņu. - Ļoti labi būtu, ja Kr. «Pusid.» kritiku spētu izdot vēl pirms izrādes; bet nozīme viņai ir arī pēc. - Asp[azijas] memoāras top steigtas; tāpat ilustrācijas. - Mūsu darbi bij jādala starp abiem mūsu vecajiem, dārgajiem draugiem: Jums un Gulbi, tātad manas dzejas būs jādod Gulbim, kas jau sen kliedz. - Ar priekšlikumu Kop. rakstu dēļ esmu pilnā mierā: 3000 eksemplāru un honorārs, pacelts par 50%, t. i., 40 r.; kad Jūs vēlāk redzēsat, ka ienākums ir liels, tad jau varat paaugstināt honorāru līdz pusatlikumam. Par nodomāto «Induļa [un] Ār[ijas]» grāmatu varu tik priecāties, un, man liekas, tāda labi ies. - «Saul[ains] stūrīts» tiks drīz sūtīts; pēc pāris dienām es braucu, atpakaļ uz Castagnolu, tad aizsūtīšu A[spazijas] eksemplāru. - Liels lūgums: Jūsu patronam Benkendorfam esot muiža. Vai nevarētu tur ielikt studētu agronomu, ļoti attīstītu cilvēku, pazīstamu rakstnieku, žurnālistu? Tas cilvēks mums ir ļoti dārgs. Arī kantora vietu viņš labprāt ņemtu. Prot grāmatvešanu. Man ļoti būtu pa prātam, ka varētu viņu tur ierīkot, ļoti pa prātam. Vajdzīga vieta būtu nākampavasaru. - Atrakstat par to. Un par sevi. Daudz mīļu paldies par skaistiem stāstiņiem, kas tik aizgrābjoši; Jūs mīļais, labais cilvēks, Jūs īstais dzejnieks. Sveicieni no abiem. Sveiki! 175. A. LŪKINAI Cīrihē 1912. gada 19. septembrī Mille grazie, dārgā draudzene, par sirsnīgajiem sveicieniem, kurus Jūs protat ietērpt tik siltā reālā veidā: zaļajā cerības sedziņā un tās mīļās meitiņas priecinošās rindiņās. Tā Jums agri attīstīsies un būs Jums liels prieks. Darat sev arī prieku ar saviem gara bērniem, laidat jel ko klajā: grāmatā vislabāk un vislabāk vienkārši. Jums pašai jāredz sevi. Paliekat sirsnīgi sveicināta no Jūsu R. 176. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 20. septembrī Manu mīļo sirds dvēselīt, esmu atkal siltumā; pārbraucu labi, vienos žīdos - krievu un rumāņu, un amerikāņu, gluži kā Cīrihā, no žīdiem vairs netiekam laukā. Assunta sasauca visus cālēnus un pelēnus uz saņemšanu, tanti saluti, come sta, sera, viva u. t. t. Mucci ar savu māti Cocca ir atkal klāt; palikšot visu ziemu, tātad augšistabas ir aizņemtas. Arī lielā istaba ir vēl aizņemta, brauc laukā nākampirmdien. Arī camerino ir aizņemts. Tātad problēmi atrisuši paši. - Atradu tūliņ. uz pirmo rāvienu «Stūrīti» un nosūtu Tev. Atslēgu biju piemirsis kabatā, nodod saimniecei. - Atsūti avīzes, kas pienāk, šurpu. - Callas ir vēl dzīva, viena itin liela lapa. - Saimniece ienesa arī ciclameni. - Steidzos, lai noķertu vēl ar šo pastu. - Izkaro nu, nabaga pūkiņ, ar savu saimnieci un ej savā kostē. - Skaties, ka mazais mīļpūks būtu vesels, strādā vienmēr, bet pa mazam. Es jūtos gan noguris, bet iešu gan tūliņ pie darba. Li nu, mīļo zelta pūkiņ. Lido. 177. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 21.septembrī Mīļo sirdsspožumiņ, nākam ar jauno runču paaudzi; tie tikai forestieri, sūta savas ģīmetnes līdz ar sveicieniem. Sveicienus atsūtīja arī Resnevic no Romas; es aizrakstīju, ka Tu nevesela un strādā. Man ar strādāšanu vēl neiet tik labi, kā gribēju un domāju; vakar visu dienu līņāja, un arī šodien vēl ir apmācies. Māgs man ir piepeši ticis gluži ciets. Paraksti, kā Tevi baro Tava Mikelene. Lido. Lido, lidido. 178. A. GULBIM Kastaņolā 1912. gada 22. septembrī Mīļais, dārgais draugs, Tavu sirsnīgo, sajūsmināto vēstuli saņēmu drusku pavēlu un varu atbildēt arī tikai pavēlu, tādēļ ka bij veseļošanās dēļ jābraukā šurp turp starp Cīrihu un Castagnolu. Bet ceru, ka dabūsi vēl laikā. Še klāt saraksti par Asp[azijas] tulkojumiem un piedāvājums no kāda paziņas, kuru lūdzu ievērot. Tā kā viņa nodomātā grāmatiņa ir tikai 4 loksnes, tad Tu darīsi man patikšanu, to uzņemdams U. B-ā, un, ceru, sev un lasītājiem arī. Tev vajdzīgi labi tulkotāji, kuri arī pārzin savu arodu; ļoti daudz Tev tulko ļaudis, kuri nepārzin nekā, ne latv. valodas, ne jebkāda aroda. Tāds, piem., ir Būmanis. Viņa Merķela «Imanta» tulkojums taisni briesmīgs. Arī izvēlēt rakstus viņš neprot, jo H. Manna «Skol[otājs] Mēsls» ir no viņa izmeklēts un nelaimīgi izmeklēts; lai «R[īgas] Av[īzes]» uzbrukums ir muļķīgs, bet tādiem skatiem, kādus «R. A.» min H. Manna rakstā, nevajdzētu būt U. B-ā. U. B-ai ir cits un augstāks raksturs nekā vispārējai., t. s. modernai beletristikai. U. B-ā der tikai klasiski raksti arī no moderniem, citādi U. B, būtu līdzīga kaut kurai reklāmnieku grāmatu virknei. H. Manns nau klasiķis, bet gan viņa brālis Tomass Manns. - Tev vajdzētu būt kādam lietpratējam redaktoram, kas Tev izvēl rakstus un kas apsver no speciālistiem arodniekiem piedāvātos tulkojumus. Tāds speciālists dabas zinātnē, piem., varētu būt Bušs. Bet par visu šo jautājumu pārrunāsim plašāk, kad atbrauksi. - Tagad par svarīgākām lietām. Asp. memoāras ir jau atdevusi «Dzirciemn[iekiem]». Bet nebēdā nekā, ka Tev nau no viņas, ko izdot, - mēs abi esam pašos darba gados, un, es domāju, būtu Tev gandrīz vairāk jābēdā, vai Tu tikai spēsi izdot visus mūsu abu rakstus. Drīz vien nāks arī no Asp. kāds oriģināls priekš Tevis. - «Dzirciemniekiem» ir jādod arī pa grāmatai, - tas tādēļ, ka B[irznieks] ir mūsu draugs, mums daudz palīdzējis ar izdošanu tanī laikā, kad mums grūti klājās, un starp Tevi un viņu mēs dalīsim savas grāmatas. Varbūt Jūs abus savienosim vēl tuvāk - bet arī par to vēlāk izrunāsimies satiekoties. Ārpus Tevis un «Dzirc.» mēs tagad neizdodam nevienas grāmatas, un tā tas arī paliks, kad tikai Jūs abi tā gribēsat. - Arī savu jauno dzeju krājumu es negribēju dot citam, bet piedāvāju Jums abiem. «Dzirc.» bij ar mieru, solīja pat vēl lielāku honorāru, - bet «Dzirc.» jau ir no Asp. memoāri un no manis kop. raksti, tātad lai iet Tev arī divas: dzejas un «Jāzeps». Dzejas nosūtīšu «Hanzai» jau šonedēļ, tā ka Tu varēsi atvest jau gatavo eksemplāru. - Jums ar «Dzirc.» ir katram savs stils. - Pie Tevis man. ļoti patīk Tavs plašums, drošums un lielums, kurš parādās arī visur uzņēmumos, arī sīkumos, kā, piem., maksāšanā: Tu solies uzreiz samaksāt 2000 r.! Tas ir imponējošs liels stils! «Dzirc.» maksā ik mēnešus, pa mazām summām, bet pedantiski kārtīgi un reizēm pat vairāk. (Neuzskati to kā pārmetumu. Es ar Tavu honorāru vienmēr esmu bijis ļoti mierā. Tu izdod daudz, tā ir gluži cita lieta.) -. Tā ir vecmodīga, solīda, neliela firma; Tev - jaunmodes lieluma darbība. Es zinu pilnīgi cienīt veco soliditāti, bet Tava modernība stāv man tuvāk. Es pats mīlu darboties ar lielām lietām un skaitīt ar lieliem skaitļiem. - Bet nu: es arī gribu savu spēku saturēt, neizlaist savu tvaiku velti gaisā, jo lielas lietas sasniedzamas tikai tad, kad neizklaidējas, bet zin kopot spēkus uz vienu vietu. Tu saki, ka es esmot radījis latv[iešu] garīgu kultūru un gadu desmitiem to kopis. Te Tu reizē saki: lielas lietas un ilgu gadu pieturēšanās pie viena mērķa. - Pareizi! Dari Tu arī tā! Kad visu Tavu garo un lielo kultūras darbību pārskata, tad Tu arī galu galā esi tāpat darījis kā es, tikai Tu esi pa laikiem aizrāvies, izlaidis par daudz tvaika, izdevies uz blakus lietām, un tā Tev pa laikiem ir izgājis tvaiks, Tev vajdzēja apsīkt, un tā zuda ilgi laiki, kur būtu varējis daudz padarīt, kad būtu sevi pieturējis pie viena mērķa. - Nu, bet mums vēl ir daudz spēka un laika, un mēs vēl pastrādāsim, bet sargāsimies no tvaika izlaišanas. Īsti es nu tikai gribu sākt strādāt, un Tev būs vienmēr jābūt gatavam, lai spētu izdot manus rakstus. - Viss tas nu ir garš ievads īsai lietai: Neuzņemies citus lielus apgādību uzņēmumus, nejaucies iekšā krievu apgādībā, bet paliec pie U. B. un mūsu rakstiem. Nedomā pāri par U. B., no viņas var iztaisīt vēl nesamērojami daudz vairāk, nekā Tu tagad domā; Tev jau tagad ir viņa plašāka tapusi nekā no sākta gala, un es Tev gribu viņu taisīt vēl plašāku. Par to vēlāk. Tātad atstāj Dauges rakstus krievu un vācu izdevējiem; viņam tādi jau bijuši un būs, un tie maksā viņam vēl vairāk, nekā Tu spēj. Mēs, latvieši, esam maza tauta; mēs nespējam samaksāt. zinātniskus pētījumus, kuri tā kā tā nāks par labu citām, lielākām tautām. Mums jāsaņem visi spēki, lai varētu pacelt savu tautas masu līdz Eiropas līmenim, nevis jau tagad jāceļ šis līmenis. Mums zinātnēs jādzīvo no tulkojumiem, jo jāpiesavina tas, ko Eiropa jau ir izpētījusi; mēs vēl jaunu ienest Eiropas zinātnē nespējam. Aprobežosimies ar literatūru un palūkosim, vai tur spējam teikt ko jaunu, izrādīt sevi pašus. Tas tad arī ir mans uzdevums, kā es to saprotu. Tādēļ es gribu palikt pie literatūras; vismaz tik ilgi, kamēr ir vēl kas, ko teikt. Un es Tev nupat sacīju, ka man liekas, ka es nupat tikai sākšu teikt savu teicamo; visa līdzšinējā darbība tikai priekšdarbs. Tā. - Tu vēl saki, ka «Visp[ārīga] lit[eratūras] vēst[ure]» palīdzētu noskaidrot mūsu garšu un ka to tulkotu arī citās valodās: manas domas, ka garšu noskaidro vairāk pozitīvs darbs - pati literatūra, ne negatīvs - literatūras pārrunāšana, kritika u.t.l. Un tad: labāk tulkosim mēs no citām valodām, tas mums iznāks lētāk, un labums būs tas pats. Piedāvā D[augem], ka ņemsi viņa darba latvisko tulkojumu, arī viņam būs labāk, jo dabūs lielāku honorāru par oriģinālu un brangi vēl klāt par tulkojumu. Saki Daugem, ka es ļoti priecājos par viņa lielajiem plāniem. Viņš tiešām skaitās par lietpratēju savā arodā. Paliec vesels, sveicini D, un esi pats sv[eicināts]. 179. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 22. septembrī Manu sirdsdvēselīt, atnāca Tavs Segantiņš līdz ar Doras kartiņu; avīžu šorīt vēl nebija. Uz Doras kartiņas mīlestību atbildēsim ar to pašu; nesaka, kādas viņai tās studijas. - Vai Hermanim jau aizsūtīji? Es neesmu vēl rakstījis. Vai uz Davosu aizsūtīji manu karti? - Vai pie dakterienes gāji tikai ciemā vai kurvja dēļ? Vai nejūties labi? - Labas pusdienas nozīmē, lai Tu paliec ilgāk; es biju jau atteicis, tādēļ bij sliktas. - Šodien strādāju, bet tikai priekšdarbus. Tad vēl ir vēstules un jānobeidz dzejoļi. Nu, Tu, mazais pūks, turies nu vesels, lido, lidido. 180. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 23. septembrī Manu mīļo sirds saldumiņ, saņēmis šodien Tavu kartiņu līdz ar piedevu, aizgāju uz narcisu kalniņu, lasīju kartiņu un skatījos pēc spīdeklīša; salasīju uz Tavu rēķinu buķetīti un atnācu beigās mājās uz slinkošanu. Likšu nu kartiņas albos, varbūt uzrakstīšu kādu karti. - Avīzes vēl no Tevis nau pienākušas. - «Dz[īvē]» teikts, ka kāds Mordvinovs tulkojis mūsu dzejoļus krieviski. - Vakar Lugānas ezerā pulks laiviņu, kāds 1000, naktī brauca divās garās līnijās, ieslēdza visu Lugānas līci, tad stiepās pāri uz Caprino. Bija ļoti smuki. Visas raibos uguņos. - Tagad vienmēr daru tā: norakstu Tev kartiņu gatavu, kad eju pastu saņemt. Tā Tu ātrāk dabū. Lido. 181. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 24. septembrī Manu mīļo sirdsasniņ, vakar, kā liekas, esam abi noslinkojuši. Un man šodien negrib labi vesties. Errojos arī, ka nevaru atrast bībeles. Nopērc Tu man veco testamentu ar apokrifiem, vai visu, vai kādu vienu daļu, tik drīz, un atsūti pa pastu; negaidi, kamēr pati brauksi. Atsūti arī avīzes un vēstules, kas man pienāk; vajga tikai adresi pārrakstīt. Vai Tu esi saņēmusi «Saul[ainu] stūrīti»? Vai karti Vecozolam? Vai aizsūtīji? - Vakar tikai Gulbim aizrakstīju. Liku kartiņas un kā jau vienmēr dikti noguru no tā. Šodien saņēmu to kartiņu ar tiem diviem oriģināliem večiem, tie ir ļoti skaisti. - Mani saimniece šodien pārceļ uz lielo istabu, un man izput visa pēcpusdiena. Manu mīļo sirdsiniņ, lido. 182. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 25. septembrī Mīļo sirdsiniņ, dabūju Tavu skaisto Feuerbach kartiņu līdz ar Nīnas karti un tūliņ viņai atbildēšu. Man gan žēl, ka Tu arī vēstuļu gauso atbildēšanu uzskati par nežēlību un ļaužu nicināšanu. Tu zini, ka man diezgan daudz jāraksta, šo mēnesi jau esmu 40 rakstījis. - Tu solies arī mācīties būt nežēlīga, - es no Tevis to neprasu, tas asums jau vispirms griežas pret mani. Tu ieskati par nežēlību jau to, ka es gribu strādāt un tādēļ bēgu no sabiedrības. Es tai visu esu upurējis, atliek tik vēl darbs. Reiz bija laiks, kad Tu neliki man upurēt sava darba. Vakar aizsūtīju Tev tašiņu. Še šodien saule. Lido. 183. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 26. septembrī Manu mīļo sirdsatslēdziņ. Man žēl, ka vakar Tevi varbūt uztraucu ar savu kartiņu; man jau šodien atkal viss labi, bet nu varbūt Tu sāksi? Es neko labu neparedzu, jo Tu raksti, ka vēl nau nemaz griba uz strādāšanu un nelaba dūša. Un taču Tev istabiņa laba un ēšana, tik labas jau ne tuvu nau te. Es ar briesmām vien domāju, ka Tev te viss atkal riebsies un Tevi spiedīs. Ko lai nu dara? Tava istabiņa jau aizdota. Sūtīšu Tev tad tos čomu un tašu. Vai Tev ar to naudu tiks? Varu Tev aizsūtīt, te tas maksā lēti. - To bībeli atstāj arī, nopirkšu Lugānā. Bet nu Tu teātrī neesi nemaz bijusi; ko nu palīdz, ka paliksi ilgāk Cīrihā. Te jau jāiet nakti kājām mājās. - Nīnai vakar aizrakstīju, Paulīnes adresi nezinu. Es jau sāku strādāt. Liddo, mīļo sirsniņ, lido. 184. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1912. gada 26. septembrī Mīļā, labā Anna, Tavu kartiņu saņēmu tikai šodien, jo esmu jau kādu laiku Castagnolā, lai strādātu. Kad vēl Brencis bij Cīrihā, bijām noņēmušies visi kopā Tev rakstīt, bet visi lieli nodomi neiznāk. Tu, mīļais cilvēk, žēlojies, ka mēs Tevi vairs negribot, un es biju pārliecināts, ka Tu negribi mūsu vienkāršās latviešu sabiedrības, jo tik nicinoši rakstīji par mūsu netīro, patapināto ūdeni. Es tad arī domāju, ka Tev tiešām der vairāk kulturālākā, smalkākā vācu sabiedrība, uz kuru Tevi veda Tava audzināšana mājās. Un katrs atgriežas reiz pie savas jaunības. Jaunstrāvība Tev jau nāca daudz vēlāk un no ārpuses, kā sveša. Es Tev nekā ļaunā neņemu, es Tevi mīlu tāpat kā agrāk, tikai vairāk saprotu. Man ļoti gribētos Tevi vēl kādu reizi redzēt. Tava slimība man iet ļoti tuvu. Es biju cerējis Tev ļoti spožu karjeru; es palieku pie tās cerības, un paliec Tu arī. Esi stipra arī pret slimību, tad gan ies labi. Esi mīļi, mīļi sveicināta un skūpstīta un paliec vesela. Tavs [paraksts]. 185. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 27. septembrī Manu mīļo sirdsdvēselīt, nosūtīju Tev šorīt čomu ar tašu. (tukšs viņš maksā pus tik dārgi kā pilns). Viss jau nu gatavs priekš braukšanas, bet kas tad Tev, iniņ, par sliktu dūšu? Vai neesi bijusi pie dakterienes kurvī? Tu neesi nemaz labāka palikusi no kūres, nau Tev arī vēl patikas uz darbu. Kas tas nu būs, mīļo dvēselīt? Kā es Tevi spēšu labi izturēt, kad pats tik aizņemts ar savu darbu? Kad te visi apstākļi priekš Tevis tik nelāgi? Es tik vienu varu teikt, ka godīgi pūlēšos visu labu darīt, ka sargāšos no pārpratumiem, nepielaidīšu nekādus uztraukumus. Varbūt Tu liktu jau tagad sameklēt Tev rezerves korteli, kā man stāvēja še rezervē. Tu nabaga, nabaga iniņ, kad Tu nu varētu atrast sev miera vietu! Laiks še samērā labs, drusku līst, bet tad tūliņ atkal saule. Lido, mīļo [1 nesalasāms vārds], lido. 186. A. JESENAM Kastaņolā 1912. gada 29. septembrī Ļoti cienītais Jesena kgs! Jūsu vadītās «Jaunības Tekas» ir jau priekš pieaugušiem īsti intresants laikraksts, bet priekš bērniem viņš taisni nesamaksājams. Un taču viņa maksa tik zema! Man liekas laimīgi tie bērni, kuri aug, viņu lasot, un laimīga tā tauta, kurai tik pašaizliedzīgi un krietni jaunās paaudzes skolotāji. Prieks te līdzi strādāt. Saņemat še pāris dzejoļu, kuri varbūt būs piemēroti Jūsu nolūkiem. Varat aizrādīt, ka tie ir no drīzumā iznākošās grāmatas. Vēlu Jums labākās sekmes. Jūsu J. Rainis. C[astagnola] 29.9.12. 187. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 30. septembrī Mīļo sirdsdārgumiņ, rakstu vēl šo sīko kartiņu, vai nu Tevi satiek vēl, vai nē. Varbūt vēl, no rīta braucot, paņem līdzi. Pastā, Hauptpostamt, liec pārmainīt adresi uz Castagnolu, lai kāda vēstule neaiziet postā. Otrdien pulkst. 2,45 min. būšu stacijā. Istabu saimniece sagatavo. Ēdamo nopirksim Lugānā. - Labi, ka dabūji bībeli. - Es rakstu vēstules, lai būtu tīra māja, kad pārbrauc. Laidies, [mans?] Lididi. Lido. Atklātnes malā rakstīts: Absender A. Naglin, Castagnola. 188. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1912. gada 30. septembrī Mīļais draugs, nupat lasu «J[aunajā] D[ienas] L[apā]», kādā pārrunājumā par «Domām», aizrādījumu Jums, lai Jūs nedodat savā skicē par mani tik daudz faktiskā materiāla, bet vairāk pārspriedumus. Tamlīdzīgi vārdi dzirdēti arī citur. - Es gribu Jums teikt, ka tie ir pilnīgi aplami, tipiski seklā žurnālisma teicieni. Šī seklība nekad netura par vajadzīgu ko zināt, bet tikai runāt, nerūp lieta, bet pačalojums par lietām. Nesekojat tam, bet paliekat pie gluži pareizā līdzšinējā ceļa: dot faktisku materiālu. Gan vēlāk spriedīsat Jūs un kas vien gribēs, kad būs materiāls, par ko spriest. Es Jums saku to tādēļ, ka pazīstu Jūs kā smalkjūtīgu, vārīgu dzejnieku, kā cilvēku, uz kuru viss dara tūlīt iespaidu. Izg[ājušo] reiz Jums tādēļ aizrādīju uz būtisko kļūdu, kuru Jūs bijāt pielaiduši arī tik sveša iespaida dēļ. - Rakstnieku petīcija 1905. g. ir no manis vien sastādīta. - Esat drošs, neļaunojaties nekompetentu laužu kritikām. Paliekat mīļi sveicināts. Atklātnes malā rakstīts: Šis ir itāliešu mākslas paraugs. 189. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1912. gada septembra beigās [Vēstulei nav sākuma.] arī viņu līdzi; Tev jāspēj visas stīgas, arī sausās. - Svaistas es gan nezinu vācu literatūrā. Bet ņem Mariju Stuart pašu, ne Elizabeti. Arī «Tella» kādu sievieti. Tad Hebela Brunhildi vai Krimhildi. Grillparcera Medea, bet varbūt arī «Jüdin v. Toledo». Vai no gluži jaunajiem: Paul Ernsta traģēdijām. - Man ļoti patika, ka Tu nesalīdzinies ar citām skolniecēm, Tu esi māksliniece. - Bet tas Cezars Flaišlens man nepatīk, nau īsts dzejnieks. Möricke gan. «Schöne Rohtraut» ir brīnum skaista. Vai Tev netīk balādes? Tās vairāk drāmu stilā? - Bet nu jau ir pārāk vēlu. Rīt jāstrādā. Ļoti mīļi tās divas papardītes koplapiņas. Adrese ir vienkārši: Suisse Castagnola, Naglin. 190. A. DAUGEM Kastaņolā 1912. gada 1. oktobrī Mans mīļais, vecais, labais! Kāds prieks man bija saņemt Tavu beidzamo vēstuli pēc tik ilgiem gadiem! Es vairākkārt esmu Tevi meklējis, bet nekad nevarēju sadzīt. Tu saki, lai es nedomāju, ka Tu mani aizmirsis, - labi, ka Tu to saki, es citādi tiešām būtu to domājis. Bet lai nu, man tagad patiesi prieks, ka Gulbis mūs tik netīšām savedis kopā. Man tiešām bij doma rakstīt literat[ūras] vēsturi, jau sen bij runa ar Gulbi. Kad mira J. Asars, Gulbis atkal lika man priekšā turpināt Asara darbu. Tagad viņš atkal, bez manas ziņas, uzņēmis to domu un, runādams ar Tevi, būs piemetinājis arī mani. Man te tūlīt jāsaka: Tavs plāns ir ļoti labs. Viņš priekš mūsu žurnālistiskā domāšanas veida, teiksim labāki - šablona, ir kas gluži jauns. Un gluži vajadzīgs, un pretsvars līdz pelavām izžuvušai literatūras kārtībai un visai mūsu purvju dzīvei, kura samaitāta no seklā feļetonisma un diletantisma jau no laika gala. Uzplauka viņa gan 90. gados, bet nu jau visi 90. un 1905. gadi ir paši tā novazāti un dogmatizēti, un diletantizēti, ka pulvers vien palicis pāri un ne šaujamais, jo nekādu efektu vairs nevar taisīt. Pret visādām seklībām es visu mūžu esmu karojis ar saviem ieročiem, ar pozitīviem darbiem, un tādēļ man tik liels prieks, ka atradu netīšām Tevī darbinieku, kam ir tādi pat mērķi, tikai citi ieroči. Bet man ir vēl lielāks prieks - es Tevi pirmoreiz dzirdu dzīvu cilvēku (neskrūvētu), kas tiešām no visas sirds - bez skaļuma nolūka - runā tik skaisti par dzejnieka dzīvu dvēseli, par laimi uzņemt to, kas šinī dzejnieka dvēselē mīt, par augšanu un pārvēršanos kopā ar dzejnieku, caur dzejnieku! Es pirmo reizi dzirdu Tevī dzejnieka [1 nesalasāms vārds], kā patstāvīgu garīgās dzīves virzītāju, ar saviem īpatnējiem līdzekļiem. Tas ir vārds, ko es no laika gala esmu vēlējies dzirdēt pie mums, nu es dzirdu. Es zinu, Tu runā par citiem dzejniekiem, par savu iemīļoto Gēti, bet katra dzeja ir dzeja. - Un nu pēc visa tā Tu, mīļais draugs, redzi, ka es nejūtos kompetents jaukties iekšā Tavā lielajā darbā ar savu līdzdarbību. Kā jau teicu, Gulbis pats uz savu galvu piedāvājis Tev manu līdzdarbību, kuras Tev nemaz nevajag. Tad raksti to lielo darbu tieši tūliņ krieviski vai vāciski; krieviem tāds pats feļetonisma laikmets kā mums, un tā grāmata tikpat vajadzīga un jauna. Tāda liela tauta kā krievi varēs Tev kaut cik pienācīgāk atlīdzināt darbu. Mēs, latvieši, spēsim samaksāt tikai tulkojumu no Tava darba, un to tad lai izdod Gulbis. Jeb vai izdod reizē tūlīt trijās valodās. Izdevējs krievu valodā Tev jau ir tas, kas izdevis mazākos sagatavošanas darbus. Tu man darīsi lielu prieku, atsūtīdams man visas brošūras: [Идеаль?] Исскуство и Творчество, un kad iznāks. Lielā kopdarbā mēs tiešām būtu sapratušies vēl daudz tuvāk nekā jau tagad, bet i tagad es redzu pat no sīkumiem, kāds Tu esi liels sapratējs, es tiešām kopdarbībā būtu labāk ņēmis Šekspīru nekā Gēti, no kura pamazām esmu attālinājies; es, kā liekas, eju uz grieķiem, bet gluži savādā ceļā. Man jāuzņem partijas un Gētes jeb Tava pasaule un jāiet trešā, kura arī nau paši grieķi. Tik daudz tagad īsumā varu Tev teikt, pašlaik esmu ļoti aizņemts ar kādu liter[āru] darbu. Par trim mēnešiem man vajaga būt beigtam tam darbam, bet jau agrāk, novembrī, tikšos ar Gulbi, un tad pēc šiem termiņiem varēšu teikt ko pilnīgāku un noteiktāku. Es viņam esmu rakstījis tādā pat veidā kā Tev. Kad Tev ir vaļas, tad nogaidi vēl, varbūt ceļas kāda kombinācija, ja ne, tad sāc vien savu lielo darbu priekš lielās krievu tautas, gan mēs arī saņemsim viņa atspulgu. Novēlu visu labāko Tev un Taviem darbiem. Paliec sveiks! Tavs C[astagnola] 1.10.12. 191. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1912. gada oktobra sakumā Es taču priecājos par Tevi, mīļā Rūtiņ, lai cik Tev bēdu un jūtu spaiļu un neskaidrību: Tu esi viena un vēlies būt viena, kaut arī jūties nosalusi; Tev ir darbs un Tu viņu mīli, ieskati viņu pat vairāk par prieku nekā pienākumu pret sevi; Tev ir talants, bet par to es nupat izgājušo reizi rakstīju, talants līdz ar visām vajadzīgām dekorācijām. Un to es Tev arī teicu, ka Tu esi. pēdējā laikā brīnišķi attīstījusies (tādēļ nebrīnies, ka es Tev rakstu citādi), - kas ir vēl laimīgāks grūtā brīdī nekā Tu? Tu arī zini pareizo ceļu, kā tikt laukā no spailēm; ļaut visam iet savu gaitu. Tu tiksi cauri arī še. Nepiespiedies par daudz pārdomāt (tā ir mana kļūda), bet tikai strādā daudz un ņem savu mākslu briesmīgi nopietni - tas ir vienīgais briesmīgais -; labi arī ir, ka Tu esi un paliec gluži viena, - sabiedrība tādā laikā izklaidē un padara seklu. Un gan tad Tava Unterbewusstsein, t. i., prāts, par kura darbību mēs neapzināmies, bet tomēr prāts tas pats, - pats tiks pie pareizā slēdziena, t. i., pie pilnīgas brīvības sevi pašā. Es tik daudz palaižos uz Unterbewusstsein tādēļ, ka sieviete domā vairāk ar jūtām un tās ir vairāk tanī Unterbewusstsein (es viņu sev saucu: neapziņa un zemapziņa). - Es kā vīriets paļautos vairāk uz prātu (t. i., apzināto un rokās tveramo), es Tev varētu zināšanas pēc rakstīt, kā es skatos uz visiem Taviem jēdzieniem: kā pienākums, grēks, piedošana, - priekš manis tādu jēdzienu nau, - bet ko Tu, īstā sieviete, ar to iesāktu? Teikšu Tev tik galvenos vilcienos, lai Tu nedomā, ka es Tev nesaku visu, tāpat kā Tu man saki. To es ieskatu par augstāko, ko divi cilvēki var viens otram dāvāt. Tātad: grēks man būtu tik tad, kad būtu dievs, bet tas, pēc Nīčes ziņām, jau miris. Pienākums ir tikai pret sevi un pret citu prasībām, kuras pats atzīst par taisnām. Piedot priekš manis nozīmē citu cilvēku skaitīt par zemāku nekā sevi, un es nenicinu neviena cilvēka. Bet Tevi es cienu, un es nekad nedomāšu par Tevi ļauni; kad es esmu bijis ļauns uz Tevi, tad tikai tad, kad es domāju, ka Tu pati necieni diezgan sevi. Par meiteni es Tevi neturēšu un Tevi nežēlošu kā tādu, bet kā cilvēku, man liels prieks, ka Tu teici; še tas iemeslis, kādēļ Tu no manis bijusies. To es sajūtu kā lielu mīlu, ka Tu man to saki. - Bet nu vēlreiz par Tavu jautājumu: visgrūtāk arī man ir slēpt, t. i., klusuciešot melot. Bet tā, galu galā, nau melošana, bet neskaidrība iekš Tavām pašām jūtām. Tiec par to pāri, tad viss cits atrisīs. Neprovocē tagad ar varu izrunāšanos, kur Tu varbūt pate nezini, ko teikt. Ļauj laikam vaļu. Bet izlieto katru iespēju darīt sevi, savas prasības saprotamas un pūlies dziļi saprast otra prasības, - zināt ir viss. Tik briesmīgi viegli ir pārprasties, bet tad saprasties grūti. Varbūt ļaunums nau nemaz tik liels un starpības prasībās arī ne. Bet par visu zini, ka pienākumu pret sevi izpildīt ir daudz grūtāk nekā pienākumu pret citiem. Un nu nebēdā, mīļā, mīļā Rūtiņ, tikai strādā. Es arī strādāšu. Jautā, es Tev par itin visu atbildēšu. 192. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 5. oktobrī Mīļo zelta brālīt, esmu lielā, steidzamā darbā - divām grāmatām termiņā uz svētkiem jābūt gatavām: dzeju krājumam un lugai -, bet abu neveselības dēļ bij vēl jābraukā šurp un turp un jākavējas. Še nu viens dzejolīts, ceru, ka nebūs par vēlu. Citām reizēm jāsāk jau labāk agrāk domāt uz Tavu «Ausekli». - Gulbja lietā jāsaka, ka man atsūtīja likumu tekstu un tur skaisti teikts, ka pēc 5 gadiem rakstnieks var izdot visus savus darbus otrreiz, neskatoties uz pinuo izdošanu laikrakstā vai grāmatā. Zināmos gadījumos pat to var darīt jau pēc 2 un 3 gadiem. Protams, Tu vari izdot tāpat savas pie Plātesa drukātās grāmatas. Plātesa firīa tikai gribēja mūs aplaupīt. - Tava gādība, mīļo brālīt, par «Ausekli» Tev atkal reiz atnesusi zaudējumus. Ko lai tur saka? Neba tie Tev pirīie, ne pēdējie zaudējumi lietas labā. Neba Tu lietas labā vien spēj upurēties, arī atsevišķām personām Tu esi vienmēr palīdzējis. Nevar Tevi brīdināt, lai Tu nedod, bet var tikai vēlēt, lai Tev vairāk ienāktu, ka būtu vairāk, ko dot. - Tava luga laikam tiks tagad cauri reizē ar citām J[aunā] t[eātra] lugām, jo Hertels, kas aizbraucis Pēteros par to rūpēties, nupat no turienes raksta man, ka viņam esot ļoti labas izredzes dabūt lugas cauri, jo teātri laikam atzīšot par plašāku nekā народный театр, kuram vien ir atļaujams šaurs repertuārs. Tātad ir cerības. - Upītim man bij jādod, jo «Dzirc[iemnieku]» firīa ir mana un E[lzas] apgādātāja kopotiem rakstiem. Tādēļ tik ilgi novilcinājās kopotu rakstu izdošana, kad jau kopš ¾ gada bij iznākusi ievada burtnīca. Bet solīts bij jau agrāk, un es nevarēju atteikties «Dzirciemniekiem». - Nupat lasu «D[ienas] Lapā» par Vintena priekšlasījumu par Up[īti], kur ir uzbrukums. Kas tas par Vintenu? vai tiešām no partijas puses? Un kas tas par Švābi, kas U[pīti] aizstāv «D. L-ā»? Man tās personas visas ir svešas, un es nevaru no tālienes labi orientēties. - Kas par lietu ar Amt[mani]-Briedīti un kontrakta laušanu? Man liekas, ka Herīanim taisnība. No Skatuves darbinieku biedrības pie manis jau vairāk nedēļas atpakaļ griezās ar piedāvājumu: uzņemties mūsu lugu honorāru piedzīšanu no laukiem. Es atbildēju piekrītoši, domādams Tev darīt vieglumu, un noraidīju tikai pie Tevis, ka man pirīs ar Tevi par to jāpārrunā, jo Tev tad vajdzētu nodot tai biedrībai cenzūras eksemplārus. Bet nu nezinu, vai tā biedrība tiešām pastāvēs un vai maksās mums iekasētos honorārus, vai neizputinās cenzūras eksemplārus? Vislielākās šaubas man uznāca nupat, kad tās biedrības sekretārs, ar kuru sarakstījos, V. Segliņš, piepeši, kontraktu lauzdams, atstājies no Jaunā teātra. Ar tādiem elementiem nepatīkamas veikala darīšanas. Atraksti, mīļo brālīt, savas domas un vismaz šogad uzņemies vēl joprojām tās iekasēšanas pūles. Viņi saka, jāpabalstot atklātības lieta, bet vai tiešām būs arī atklātības lieta un netaps par dažu personu veikalu? Atraksti nu par to. Un nu neesi ļauns, ka tik ilgi nerakstīju, un saņem līdz ar Emiņu mūsu mīļos sveicienus un skūpstus. [Paraksts.] 193. P. ĻŪĻAM. Kastaņolā 1912. gada 8. oktobrī 8.10.12. A. cien. Ļūļa kungs! Jūsu vadītās biedrības priekšlikums sarakstīt lugu un prologu uz viņas jubileju ir priekš manis ļoti pagodinošs. Lūdzu tādēļ visā drīzumā paziņot man visu vajadzīgo par biedrības dzīvi, darbību un virzienu, un dažiem atsevišķiem piemēriem, par kuriem minat; tāpat par to nozīmi, kādu biedrībai pieliek biedri paši un plašākā publika. Man šie apstākļi diemžēl sveši. Gada pārskati laikam nebūs vajdzīgi, bet gan darbības vispārējais pārskats, kādu biedrība varbūt izdod atsevišķā brošūrā. Ka lugas saturs netop saistīts pie paš[as] biedr[ības] dzīves, dara iespējamu lugas izrādīšanu arī citās pilsētās. Vai dekorācijas var tikt jaunas taisītas priekš lugas? Jeb vai jāpiemērojas vecām un kādām? Vai personu skaitā nau kāds aprobežojums? Cik cēlienu vēlams? 3, 4, 5. Kādā termiņā darbam vajga būt Pēterburgā? Cik garam, apmēram, jābūt prologam: 1-2 lpp.? Vai varbūt prologā ievest personu un viņu izrādīt kā priekšspēli lugai? Tad luga tiktu īsāka un abu nozīme būtu vairāk vietēja. Lugas satura izvēli Jūs atstājat man, tas ir patīkami, bet es tomēr ievērotu arī Jūsu aizrādījumus. Kāda satura viela ir vairāk patīkama biedriem un publikai? Iz tagadnes reālās dzīves, ģimenes un sabiedr[iskie] problēmi? Pēterburgas vai dzimtenes? Vai vēsturiska vai teiku viela? Vai ir kāds vēsturisks notikums biedrības pašas dzīvē? [Taču?] honorāru noteikšanu atstāju Jums, jo Jums ir zināma mēraukla - biedru svētkiem atvēlētie kredīti un, otrkārt, nezinu, kādas tiesības uz lugu biedrība vēlas paturēt sev. Laikam vienīgi tiesības uz latviešu izrādēm Pēterburgā, atstādama man tiesības uz izrādēm citur; uz to norāda satura nesaistīšana pie biedrības dzīves. Par honorāru varu piezīmēt tikai tā, ka par lugām Rīgā dabonu 10 % no bruto ienākuma, tā saņemat nu sirsn[īgus] svei[cienus]! Lapiņas otrā pusē rakstīts: [1 nesalasāms vārds] tad jautāj[uma] uzzināš[anai] es vēlētos J[ums] vēl izteikt, cik patīkami man bij saņemt šo priekšl[ikumu] taisni no Pēter[burgas], kura jāskaita par mūsu otro garīgo centru un ar kuru mani personiski saista tik skaistas atmiņas - par jaunības gadiem; bet [dramatisk] jāmin vēl pats svarīgākais: galvaspils[ēt]nieku smalki izkoptā mākslas gaume, - viņa mani reizē baida un vilina. 194. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastaņolā 1912. gada 10. oktobrī 10.10.12.                                                      Bērziņ[am]. Mans mīļais, godājamais draugs. Uz Jūsu laipno un plašo vēstuli es vēlējos atbildēt tikpat plaši, un mūsu starpā būtu izcēlusies jau tūliņ, cik paredzams, gara un ilga draudzīga pārruna par daudziem jautājumiem, kuros jau saskanam un kuros vēl neesam tik tāli. Bet, jo plašāki bij šie jautājumi un jo vairāk laika prasīja, lai saprašanās [lietu?] ar īsumu nenovestu pie pārprašanas, jo vairāk tika atlikti uz brīvāku laiku, bet darbi un neveselība paņēma sev arī fizisko brīvo laiku, un nu priekšā pats steidzamākais termiņa darbs, un es varu nākt tikai ar īsu karti. Domāju, ka Jūs atrodaties tādā pat stāvoklī, kā jau viena amata biedris. Dažus varbūtējus pārpratumus tomēr es gribētu jau novērst: Jansona nopelniem kritikā es biju pats pirmais atzinējs un būšu arī pēdējais, bet taisni polemika viņu padarījusi šauru, kā Jūs sakāt; un ar šauru nepietiek, to vien arī es gribēju teikt. Asp[azijas] incidentā Jums nau viss zināms, kā es biju domājis; tam tātad tagad jāpaliek. Nevar saukt par «politiku» strādnieku kustību, tā ir nesamērojami vairāk, Marksa cīņa pret Kinkeli, Fogtu u. t. l. ir politika, bet tas ir liels zaudējums, ka viņš izšķērda tik daudz enerģijas niekiem, tikpat liels kā Gētes [izšķiešanās?] uz Festzug u[nd] Singspielen. - Ja estētika ir atkarīga no politikas, tad viņa nau estētikas, bet politikas daļā, vai ar to esat ar vienis prātis? 195. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1912. gada 11. oktobrī Mans mīļais, labais draugs, rakstu Jums ārpus mājas. To gabalu par avīžniecības laiku pārlasīšu vēlreiz un aizrakstīšu Jums. Ka Jūs nepolemizējat, ir labi - tā arī mana metode. Pozitīvais darbs taču svarīgāks nekā negatīvais. Es priecājos, ka Jūs gribat uzsvērt taisni manu filozofiju un estētiku, es pats arī skaitu, ka tas mans svarīgākais. - Lūdzu gan man atsūtīt Švāba brošūru. - Krauja ir gluži oriģināls talants mūsu kritikā, viņš liekas vēl gluži jauns, bet iegremdējas lietā ar tādu nopietnību un sajūsmību, taisa tik pārsteidzošus slēdzienus, ka uz viņu jāskatās ar lielāko cerību. Roberts man rakstīja, viņš stāv pašlaik attīstībā, mēs jau tagad satiekam it labi. - Ar prieku lasu, ka esat dabūjuši arī Tadenavas skatu, to es pats vairs neatminos. Atklātnes malas rakstīts: -- Ar druku «J[aunības] T[ek]ās» esmu pilnīgi mierā. - Manas mātes vārds: Grikovski. Šis ir viens no mūsu skaistajiem kaktiņiem. Mīļš sveiciens. [Paraksts.] 196. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 16. oktobrī Mīļo, labo brālīt, vispirms nodod «Auseklim» mūsu laimes vēlējumu uz 20 gadu jubileju un saņem pats sev sirsnīgākos sveicienus uz tiem pašiem svētkiem kā ilggadējs, nenogurstošs biedrības priekšnieks, kā viņas orgānu izdevējs, kā atturības idejas neatlaidīgs propagandists, mūžīgs rūķis biedrības labā, bez kura «Ausekli» gandrīz grūti iedomāties. Uzturies Tu arī vesels vēl ilgus gadus līdzi savam mīļajam «Auseklim»! Rūķa un gādnieka amatu Tu jau izpildi ne pie «Ausekļa» vien, arī mums Tu esi tāds pats rūķis un gādnieks. Tad nu runāsim pēc «Ausekļa» arī par sevi. Pirmā ir lugu honorāru lieta. Tur Tev taisnība, ka uz jauno aktieru biedrību arī nevar daudz palaisties, viņi arī nekā nau runājuši par jebkādām garantijām, ka samaksās piedzītos honorārus. Tātad, mīļo brālīt, paliec vien Tu mūsu gādnieks kā līdz šim, kad Tev Tavā mīlestībā nau par grūtu nest tos pūliņus. Es Tev negribu to nastu darīt vēl smagāku ar nepatikšanām, ar tiem starpeniekiem, kā Tu viņus sauc. Ar Kovaļevska lietu ir;- kā Tu jau zini, - viņš mans vecs, labs draugs, un savus draugus es nekad negribu apbēdināt; es pie draugiem turos tik stipri, ka mani ļaudis nemēdz saprast, .jo viņiem draudzība nau liela lieta. Tā man visi ņēma ļaunā, ka es apsveicināju Āronu, savu vecu draugu un apakšnieku. Tā man arī ņēma ļaunā, ka es neatstāju Kovaļevski, arī manu bijušo šmoku. Viņš Liepājas aktieru honorāru (20 rubļ.) atsūtīja. Bet tādas pilnvaras viņam nebij no manis dotas: iekasēt naudu no citiem. Es viņam rakstīšu, lai to turpmāk vairs nedara; ļauni jau no viņa nebij domāts, ka viņš man atsūtīja to naudu, un Tev spītēt viņš arī negribēja. Viņam ir tik tiesība naudu par sava Liep[ājas] Latv[iešu] teātra izrādēm sūtīt man tieši. Ja Tu, mīļo brālīt, uz to pastāvēsi, es jau varu viņam atņemt i tās tiesības, bet tad naudu gan mēs dabūsim - es nezinu, kad - un vai jel maz dabūsim, jo caur tiesu piedzīt es negribu. No Kovaļevska sākot vien, es esmu dabūjis honorāru par Liepājas izrādēm. Ja Tevi tas neapgrūtina un neapbēdina, tad atļauj Kovaļevskim sūtīt man tieši par savām izrādēm, viņam tas ir vairāk no svara nekā man, tā tik draudzības parādība. - Es zinu, tādas ņem ļaunā, bet es zinu, man ņems ļaunā i to, ka es «Auseklim» sūtu apsveikumu. Vai tādēļ es lai atsakos no vecās draudzības ar «Ausekli»? Jūs tur Rīgā dzīvojat par tuvu kopā, tā ka grūti Jums nošķirt savas svara lietas un personas. Mēs atkal par tālu nost un nesaredzam Jūsu attiecības. Labāk runāsim par reālām lietām: ar lugu honorāriem gan vislabākais un drošākais būs: ņemt tūliņ uz priekšu honorāru par izrādes atļauju. Kad jau viņi var sadzīt naudu citiem iepriekšējiem izdevumiem, policijai, drukai, atļaujām, tad lai sadzen arī vēl tos pāris rubļus autora atļaujai; kādēļ lai policija par savu atļauju dabū honorāru tūliņ un autors nē, pie lugas jau vairāk daļas autoram. Arī par cenzēto eksemplāri var ieturēt zalogu, kad citādi nedabū atpakaļ. Tad gan mazāk reizes izrādīs lugu, bet ienāks varbūt tas pats. - Nu par Upīti. Tā cīņa ar viņu jāved mājās, pie Jums, ne no ārzemēm, kuras par tālu nost no dienas jautājumiem. Visi ieroči pret viņu ir tikai Jums, ne man. Pat lielajos cīņas jautājumos es nevaru iemaisīties, pat no lielās politikas es esmu tā tāluma dēļ atsacījies; pat no sevis paša aizstāvēšanas es esmu atsacījies tādēļ. Tu redzi, ka visa mana darbība tikusi tikai literāriska, nekā vairs nau no publicistikas; pēdējie bija mani «Virpuļa kalendāri», un tie arī bija lielās lietas dēļ un arī, galu galā, nedarīja tāda iespaida, kāds būtu bijis no tuvuma. Tagad pat esmu aizņemts ar diviem darbiem, kuriem jātop gataviem uz svētkiem, bez tam jādod arī kopoti raksti, kuriem Upīša brošūra ir ievads, - pret manu gribu, bet ir. Un tur U[pīts] man draudzīgi uzstājas bez manas ziņas, tā ka aizkavēt to nevarēju, kas Tev izdevās ar draudzīgo kritiku «Domās». Otrais Upīts, kurš gandrīz tikpat tāli nost kā es un no Up. nesaprot nekā, redz tik to, ka es uzstājos naidīgi pret viņa «Dzirciemnieku», nedodams rakstus «Vārdā». Mums jau vairāk nekā pusgada sakari bij pārtraukti, bet, tā kā kopraksti ar «Ug. u. N.» bij iesākti daudz agrāk, tad neturpināšana būtu viņam nodarījusi lielus zaudējumus. Te nu ir tāluma sekas: viss jau sen ievadīts, un nevar to uzreiz saraut; kad vēl būtu manas intreses vien. Lietas politiskā puse tikpat sajaukta. Strādniekos tagad tik daudz to frakciju, ka es tālumā nemaz nevaru tām sekot, jo ļoti bieži visas starpības ir tikai personiskas. Lai pirms izrunājas paši rīdzinieki un Vintens no «Domām». Kāds Tev ir «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» stāvoklis? Ar to taču mēs tagad atkal esam labā līdz zināmam mēram, viņa pati pieņēmusi «Induļa» programmu, kā bij teikts Zinību komisijā. Vai tur lai es arī jaucos iekšā kā publicists? Bet es negribu būt publicists, es negribu ļaut sevi nobīdīt uz to darbu, kuru es še nevaru darīt. Es redzu, ka Up. lietā es tāpat esmu ieticis nepatikšanās kā ar tiem pāris atklātiem apsveikumiem. Es redzu no tā atkal, ka vienīgais miers un glābiņš man ir - nemaz un nekad nereaģēt uz Jūsu mājas dzīvi, nepiedalīties nevienā laikrakstā, ne kopizdevumā, neviena ne sveicināt, ne kam atbildēt, - pret mājeniekiem izturēties pilnīgi kā pret gaisu - tas ir pareizais. Tu runā, ka man tās slavas vajgot. - Nu tik daudz Tu vari ticēt, ka nevienam: ne «J. D. L.», ne «Domām», ne «Vārdam», nevienam laikrakstam vai izdevumam neesmu piedāvājies, visi mani lūguši un pierunājuši, ka laba lieta jāatbalsta, tās slavas vajadzējis viņiem, ne man. - Mīļo, labo, zelta brālīt, man tik viena vienīga tagad vajga: miera, strādāt savu darbu, norakstīt sev no kakla senos darbus, kas mani gadiem spiež. Slavas man pietiek, [paēšanas?] arī; trūkst vēl drusku veselības, un tad trūkst, ļoti trūkst tikai laika strādāt. Tu mani varbūt sapratīsi, kad iedomāsies, kā Tev bij pirms Tava lielā darba - «Patriotiem». Savs darbs taču galā ir viss, un sevišķi tam, kas tik vēlu ticis pie strādāšanas kā es. - Es nu esmu aizrāvies atkal ar to lietu, kas man rūp, un noklīdis no Up. jautājuma. Raksti Up. jautājumā par visu, lai es tur orientētos, un paziņo man, kas man tagadējā nepatīkamajā stāvoklī ir darāms un ko Tu gaidi, lai es darītu. Paliec nu vesels, mīļo brālīt, un esat abi mīļi sveicināti un skūpstīti. [Paraksts.] Vēstules malā rakstīts: Elza sūtījumu saņēmusi un Tev par to jau esot sen atbildējusi. 197. ATTURĪBAS BIEDRĪBAI «AUSEKLIS» Kastaņolā 1912. gada 16. oktobrī 16.10.12. «Auseklim» uz 20 gadu pastāvēšanas svētkiem izsakām mūsu sirsnīgākos laimes vēlējumus. Laimes vēlējumi jo vairāk vietā, jo ir pilnīgs laimes gadījums, ka biedrība ar tik progresīviem, jā, strādnieku šķiras labklājības mērķiem spējusi nodzīvot tik ilgus gadus un nodzīvot, neatkāpdamās no mērķa un neatlaizdamās no darba. Un, jo sirsnīgāki ir mūsu vēlējumi, jo tuvāk mēs stāvam biedrībai. Kā goda biedri, kuri nevar izstāties, neatteikdamies no goda, un kuri grib būt par godu biedrībai un pārliecināti, ka biedrība viņiem būs par godu. 198. R. KALNIŅAM Kastaņolā 1912. gada 17. oktobrī 17.10.12. A. c. R. Kalniņa kgs! Aktieru biedrība nodomājusi uzvest beigu cēl[ienu] no «U. un N.», laikam parastais gadījuma savirknējums no lugu un citas priekšnesamas vielas nolauztiem gabaliem. Vai tas būs mākslinieciski? Un aktieriem pašu sarīkotā, ne no citiem atkarīgā izrādē vajdzētu taisni uzsvērt sava mākslas gaumi un izvēlēt vai saskaņot dažus mākslas darbus, kuri citur aizmirsti vai nevar parādīties. Jūs griežaties pie manis, tad varu aizrādīt uz Goethes «Brālis un māsa» vai uz «Ģirtu Vilku»; vienā kritikā lasīju iekustinājumu «Tālo noskaņu» tēlus rādīt dzīvās ainās. Daudz tamlīdzīga jauna būs iespējams, un man liekas ieteicams, jo mākslas atrašanā jau arī aktieru attaisnojums. Bet mistrus pabalstīt nau man prātā. No aktieru izrīkojuma es neņemšu honorāru, jo gribu viņus sekmēt arī šādā ziņā. Es ņemu dzīvu līdzdalību aktieru labos centienos un vēlu lielākos panākumus. 199. A. GULBIM Kastaņolā 1912. gada 22. oktobrī Dārgais draugs! Lieta ar pirkšanu nau steidzama. Ar «Hanzas» drukātavu Tu vari iztikt, un daudz lielāki labumi Tev nenāk no Ozola veikala. Ārkārtīgi lēti O[zola] veikals nau, laimes gadījums priekš Tevis nau. Ja Tu gribēsi pats savu drukātavu, Tu varēsi to iegādāt sev par to pašu cenu, vairāk piemērotu saviem apstākļiem (Ozolam būs daudz nevajdzīgu lietu, vecu mašīnu, vecu grāmatu, vecu rīku un materiālu), un bez tam pirkt tādā laikā, kad Tev pašam gribēsies; tagad Tev laiku nosaka cits, un, viņam piemērojoties, Tev jāatsakās no savas labās vietas un tūliņ jāuzsāk apgādn[iecība] Baltijā. Un Tu pats taču vēl tagad negribi pārcelties galīgi uz Baltiju. Tādu drukātavu kā Ozola Tu vari arī vēlāk dabūt katrā laikā. Drukātava Cēsīs nau ērta priekš Tevis. Pārvest uz Rīgu maksās ļoti dārgi, tad labāk pirkt jaunu. - Es, protams, nevaru spriest, vai drukātava savas cenas vērta, bet to laikam Tu arī skaidri nezini. Vislabāk to var zināt Zeltiņš, bet tas pats nepērk. Pēc tā fakta Tu vari spriest par drukātavas derīgumu. - Kad Z[eltiņš] arī piedalās pie pirkšanas, tad taču viss risks paliek uz Tevis. Es varu gan piedalīties tā, kā Tu saki, arī ar 2000 bez parāda, bet vai Siliņš piedalīsies, par to es ļoti šaubos, jā, es pat esmu pārliecināts, ka nē. Viņš arī pašlaik nau mājās, bet ceļojumā. - Tātad galvenā kārtā būtu Tev un Zeltiņam kopā jāņem. Un pārvaldītu Z., jo viņš ir tuvāk nekā Tu. Tu tik ņemtu rokā, kad atstātu savu veikalu. - Bet vai tūliņ darīt? Es būtu tam ļoti pretī. Tad Tev vajdzētu būt drošam, ka drukātava nesīs Tev arī tos 5000 r., ko Tu atstāj. Bet no Tava rēķina redzu, ka Tu ceri ieņemt tikai tos 4000, ko maksā «Hanzai», un varbūt vēl 1500 r. kā % no 25000 r. Bet veikalu ar pagastskrīveriem Tu nebūt nevedīsi tik ienesīgi kā Ozols, jo vajga prast kukuļot skrīverus u. t. l. Vai Tu pārliecināts, ka ar jaunu drukātavu Tava apgādniecība atnesīs tos 4000+1500+5000=10000 r. skaidra ienākuma? Es domāju, nē. Vēl U. B. un cits apgādiens pārāk jauns, lai nestu tik lielu peļņu. Un taisni tādēļ es domāju, ka Tev vēl būtu jāpagaida ar Kirhnera atmešanu un pāriešanu uz Baltiju. Bet pēc pāris gadiem, ja daudz - 3-4 gad., apgādiens tiešām Tev var atnest tādu peļņu. Tad Tu vari atstāt atspaidu, kas Tev vēl nāk no algas, un pilnīgi nodoties apgādienam. Tad vari domāt par apgād. priekšzīmību, kad esi tam devis drošu materiālu pamatu. Un tad- es esmu pārliecināts -, arī tiešām ies un Tu dabūsi noteicošo lomu savās rokās. Bet tas nāks caur Tavu ilgu, mierīgu, apdomīgu darbību, ne caur pārsteigtu, no cita uzspiestu drukātavas pirkšanu. Par Zeltiņu es nevaru nekā teikt, bet Tu pats agrāk ne vienmēr biji ar viņu mierā, un viņš taču Tavs konkurents, no vecās zortes apdomīgiem ļaudīm, kuriem pašiem nau domu iniciatīvas, kuri nevar jaunus lielus plānus izdomāt, bet kuri toties prot nogaidīt, lai jaunie domātāji veikalnieki riskē un izput, lai tad paņemtu viņu veikalus. Par drošu finansistu - palīgu aiz savas muguras labāk neieskati viņu. Tāds varētu Tev būt Siliņš, ļoti drošs un godīgs cilvēks, bet Tev viņš ir jāiegūst, viņš, kad runāju personiski, bij ar Tevi nez par ko nemierā. Kad būtu mēs trīs, Tu, Siliņš un es, un Zeltiņs kā komisionārs un arī ieguldītājs, tad būtu ļoti labi. Siliņam - nauda, Tev - visa praktika un vadīšana, man - iniciatīva, - tad ietu. Bet tā kombinācija paliek arī vēlāk, un pēc pāris gadiem būs vēl drošāka, kad tad viss ir nokārtots un drošs, tad var pirkt, arī drukātavu. Agrāk es neieteiktu - piemini «Progresu» -, un arī nepiedalītos. - Mums ir plāni ar U. B. un arī citu daudz, bet par tiem vēlāk, kad varbūt atbrauksi. Tad arī par drukātavas lietu izrunātos tuvāk. - Pa šo laiku negāja mums labi ar veselību. Tādēļ arī tikai rīt nosūtu savu dzeju krājumu uz «Hanzu». - Kas tā par biedrību Pēterburgā Latv[iešu] labd[arības] biedr[ība] ar priekšnieku Ļūļas kgu? Vēlējās no manis lugu un prologu uz biedrības jubileju nākamu gadu. - Paliec nu vesels, mīļais, labais draugs, un atraksti, vai Tev ir cerības atbraukt uz ārzemēm. Sveiks! 200. F. BAGINSKIM Kastaņolā 1912. gada 27. oktobrī Augsti cienīts Baginska kungs! Man nekas nau pretī, ka Jūs savā «Dēmona» operas tekstā izlietojat dažas mana «Dēmona» tulkojuma vietas, kuras Jūs savā vēstulē tuvāk apzīmējat. Ja savu tekstu drukājat, tad minat aizņēmumus no manas grāmatas. Novēlu Jūsu darbam vislabākos panākumus! Kad tas iznāks drukā, tad ļoti Jūs lūdzu atsūtīt man vienu eksemplāru. Jūsu vārdu esmu sastapis latviešu literatūrā diezgan bieži, sevišķi agrāk. Tagad nespēju vairs visam sekot. Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu [paraksts]. Castagnolā 27. 10. 12. 201. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1912. gada 27. oktobrī Mans mīļais, vecais Matīs! Viss ir labi mūsu starpā tāpat kā bijis. Tavu vēstuli no marta mēneša es neesmu saņēmis; laikam tādēļ, ka toreiz daudzreiz mainījām adresi, bijām drīz še, drīz Cīrihā; tanī laikā ir zudusi vēl viena vēstule, par kuru to skaidri zinu. No sīkiem gadījumiem netaisi slēdzienus par mani. No mums tik maz dzirdas, ka tālumā pie Jums varbūt katrs sīkums izliekas raksturīgs; patiesībā sīkums ir tikai sīkums un nejaušība. Tā arī A[spazijas] dzejols. Mēs abi visu šo laiku daudz slimojam (tādēļ arī braukājam) un daudz strādājam, tā ka neatliek nemaz vaļas politikai, pat avīzes lasu tikai pavirši. Protams, savas partijas orgāniem šad tad dodu ko, kā jau agrāk arī. Bet aktīvi es nekur nepiedalos un nedarbojos. Visa mana darbība ir tikai literāriska. Un man literatūrā ir tik daudz, ko teikt, viss nesacītais, kas manī par gadiem sakrājies, tā mani spiež, ka es ne domāt nevaru uz citu darbību. Mana veselība tikko iztur šo literārisko darbu daudzumu; pie literatūras man jāpaliek. Tagad nupat nobeidzu vienu dzeju grāmatu, nu ar lielāko skubu jāstrādā atkal pie lugas nobeigšanas. No dzeju grāmatas Tu redzēsi, ka viņa ir pilnīgi personiska. Ar šiem darbiem izskaidro tagad visu. Bet neko neizskaidro ar to, it kā es dusmotos uz Tevi. Ja būs kas, es tiešām, kā Tu pats atzini, labāk pabārtos ar Tevi, nekā bez runas nogrieztos no veca drauga. Tu jau redzēji, ka es labāk [panesu?] visas nepatikšanas, nekā aizmirstu Tavu godadienu. - «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī» gan ir daudz, kas man nepatīk, bet tas jau it dabiski kā cita virziena orgānā un uz Tevi neattiecas. Bez tam man nau tāds uzskats kā daudziem, ka liberālisma piekritēji vai pat savi biedri būtu jāapkaro niknāk nekā ienaidnieki. Visplašākā humanitāte un tolerance ir man dabā un principā, un to jau Tu redzi arī darbos. Nu, mīļais, vecais Matīs, no visa Tev būs skaidrs, ka Tev nau ko uztraukties: daba un pārliecība man tik ātri nemainās, un abas iziet tikai uz vēl lielāku cilvēcību. Un mūsu starpā ir un paliek tāpat vecā, uzticamā draudzība. Tici tai arī baigā pusnaktsstundā, kad Tu raksti vēstules, kā šo pēdējo man. Paliec vesels, dārgais draugs, līdz ar visiem mīļiem savējiem. Sirsnīgas labdienas no mums abiem, Tavs [paraksts]. C[astagnola] 27.10.12. 202. A. GULBIM Kastaņolā 1912. gada 27. oktobrī Dārgais draugs, 22. oktobrī aizrakstīju Tev garāku vēstuli par to pirkšanas jautājumu. Es domāju, Tev labāk nepirkt; vari to dabūt katrā laikā, bet tagad Tev būtu kaitīgi atstāt vietu un pārsteigties ar pārcelšanos uz Baltiju. Rakstu to tādēļ, ka mana vēstule laikam aizgāja bez markas un var zust. Paziņoju Tev arī, ka 25./12. okt. izsūtīju uz «Hanzu» jauno dzeju grāmatu; 14 loksnes, tātad cena būs jāliek augstāka, laikam 1,25. Paziņo man, kad sāks salikšanas darbu un kad var tikt gatava. Korektūra būs jāsūta, bet ikreiz atsūtīšu to atpakaļ par 6-8 dienām, cik ilgi iet pasts. Paliec sirsnīgi sveicināts no mums. [Paraksts.] 203. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1912. gada 28. oktobrī Nupat pabeidzu dzeju grāmatu «Gals un sākums». Grib to drukātava dabūt gatavu jau pa mēnesi. Ja deklamējamie dzejoļi ir cenzējami turpat Rīgā, tad būs laika Tev izvēlēties, kuru gribi, no drukātās grāmatas. Še es Tev varu aizsūtīt tikai nedaudzus, kuri man jau gatavi kā bruļons. Tos, kas apzīmēti ar zilu krustiņu, visādā ziņā gribu atpakaļ, jo man mājās nepaliek bruļona. Arī tos, kam datums klāt, ja vien vari, atsūti man atpakaļ. Būtu Tev visus norakstījis, bet nau laika - jāraksta ar lielāko steigsmi «Jāzeps un viņa brāļi». Pašlaik esmu pie Tavas lomas, mana mīļā, kā man izdosies? Atraksti man mīļu mazu vārdiņu, lai izdotos labāk. 204. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1912. gada 31. oktobrī Mīļo, cienīto biedri, protams, dodat to naudu tam biedrim, kuram pašlaik vajga. Tikai še atrast kādu naudīgu vīru man nau iespējams. Sezona pāri, un man ciemiņi nebrauc. Bet vai Jums neizdotos ko nokniebt no tās pašas Priedīt kdzes? jo viņai taču nu paliek makā tā nauda, ar kuru būtu varējusi braukt šurp. Varbūt viņai «naudas nebūs žēl», kad jādod kādam biedrim. - Mēs še tiešām strādājam diezgan stipri, tā ka Asp[azija] jau sāk justies nelabi un drīz laikam brauks uz Cīrihu. Es palieku še, kur vairāk miers strādāt.- Pie mums ir īsti silts, un sniega ir tikai tik daudz, cik uz šīs kartiņas. Nu arī to aizsūtu Jums. Vēlu Jums labu atpūtu pēc tik neganta darba. Sirsnīgi sveiki! [Paraksts.] 205. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1912. gada 31. oktobrī Mīļie zelta ļautiņi, steidzos ar savu apsveikumu un ceru nonākt reizē Sosnovicē ar pašu atbraucēju Maimi. Mēs priecājamies, šodien saņemdami Annas vēstuli, ka viņa jau tiktāl vesela, ka var uzņemties ceļojumu. Pieliktā ģīmetne rāda, ka tiešām ir jau uz kājām, vairāk nekā visi tie sēdētāji un tupētāji davosieši. Žēl ir, ka šoreiz netikāmies ar abām Jūsu ģimenes daļām, bet ceram, ka nākamreiz tiksimies toties veselāki. Mums ar veselību arī neiet diez kā. Elzai jābrauc atkal uz Cīrihu. Abi strādājam. Latviešu radu raksti ir slaveni: līdzīgi radi vāciem un slāviem, bet vēl tuvāk senindiešiem. Paliekat abi mīļi, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti. 206. A. GULBIM Kastaņolā 1912. gada 6. novembrī Mans dārgais draugs, no Tevis ilgi nebij nekādas ziņas. Tad «Hanza» paziņoja, ka manas dzejas gan drukātu tūliņ, bet neesot papīra. Bet par papīru Tu bijis agrāk teicis, ka ņemšot to, kas bij nodomāts antoloģijai. Nu es kombinēju, ka tas būs tomēr izdrukāts antoloģijai un Tu nu vairs nepaspēsi šoruden drukāt manas dzejas. Kombinēju arī, ka būsi nopircis drukātavu. Un pa to laiku es no Siliņa saņēmu ziņu, ka viņš nevar piedalīties pie drukātavas. Man bij žēl, ka Tu neiekristu, un, lai dabūtu jel kādu ziņu, telegrafēju Tev. Šodien saņēmu vēstuli un ļoti apmierinājos. Raksti vienmēr, kad kas svarīgs gaidāms, tā itin īsi, vaļējā kartī, lai velti neuztraucos; Tu redzi, ka es ņemu dzīvu līdzdalību pie Tevis kā pie tuva drauga. Paliec sveiks, vesels, mīļais. Tavs [paraksts]. 207. P. BLAUAM Kastaņolā 1912. gada 25. novembrī P. Blau[am].                                                  25. 11. 12. Ļoti godāto kolēģi! Katram uzaicinājumam uz līdzdarbību demokrātiski progresīvos izdevumos priekš plašākām aprindām esmu labprāt paklausījis. To pašu daru arī šoreiz ar «Tagadnes» uzaicinājumu un jo labprāt, pazīdams Jūs personiski un no literatūras kā krietnu cilvēku un ievērojamu progresīvu dzejnieku. Jūsu pēdējā laika darbībai neesmu spējis sekot, bet ceru, ka viņa saskaņā ar to laiku, kura dēļ Jūs arī bijāt reiz trimdenieks. To pašu liek Jums teikt arī Aspazija. Saņemat no manis sirsnīgus sveicienus un «Tagadnei» labu sekmju novēlējumus. Jūsu [paraksts]. 208. V. DAMBERGAM Kastaņolā 1912. gada 25 novembrī V. Damberg[am].                                                                                                      25. 11. 12. Ļoti godāto kolēģi! Jūsu laipno piedāvājumu par vidutājību «Induļa un Ārijas» tulkošanā pieņemu ar prieku. Īsti jau Jūs būsat ne vidutājs vien, bet pats tulkotājs, ko es skaitu par sevišķu pagodinājumu no tik ievērojama latviešu rakstnieka. Man vēl vislabākā piemiņā Jūsu labvēlīgā kritika par «Kluso grāmatu», - uz Jūsu ieteikumu rakstu arī personiski G[intera] kungam. Noteikumu uzstādīšana par tulkošanas tiesībām man jāatstāj viņam, kā jau vecam tulkotājam; man pašam no tiem nau ne jausmas. Es pieturēšos pie tā, kas vispār parasts par tiesībām uz varbūtējām izrādēm, un nākšu viņam pretī vislielākā mērā kā jau kolēģim no līdztautiešiem, ar kuru diemžēl esam bijuši tik lielā svešumā un vajdzētu būt tuvākā tuvumā. Kad G. k. stāsies pie «Induļa un Ārijas» pārstrādāšanas vāciski, es gribu vēl aizrādīt uz strīpojamām vietām. Man vēl liels beigu vēlējums ir redzēt gatavu tulkojumu un papriecāties par jauno d[arbu], jo spožāku lugas tērpu. Kad Jūs man paziņojat G. k. noteikumus, ceru, ka Jūs būsat tik laipni iebilst arī kādu vārdu par sevi un saviem darbiem. 209. J. GINTERAM Kastaņolā 1912. gada 26. novembrī Ļoti godātais J. f. Gintera kungs! Jūsu man tik godpilnais piedāvājums tulkot vāciski manu drāmu «Ind. un Ār.» pilda mani ar prieku un gandarījumu. Tā man ir dārga zīme par to, ka sākas tuvināšanās starp tām divām vienas dzimtenes tautām, kuras taču tik ilgi tik svešas stāvējušas viena otrai pretim. Šī tuvināšanās ir kopīgs īpašums, kuru vācieši uzglabājuši un tāpat kā latvieši mēģinājuši celt, bet tas [izdosies?] tikai tad, kad vācieši atkal līdzi pieliks savu roku. Mana drāma ar savu objektīvo pagātnes attēlojumu gribēja arī šo mērķi tuvināt. Un, ja šis kopīgais kultūras īpašums palīdzētu izveidot kultūras kopīgumu, tad arī šīs teikas nelielais dārgums varētu būt nenovērtējams. Manas pūles lielo vācu klasiķu latviskā tulkošanā bija priekšdarbi šinī pašā virzienā. Brīvā izvēlē un sliecībā vācu kultūrai jākļūst mums dziedinošai, uzspiestu mēs to nevarējām pieņemt. Jauno vācu rakstnieku simpātisko pretimnākšanu mēs no sirds apsveicam. It sevišķi es apbrīnoju Jūsu enerģiju, kura neļaujas iebaidīties pat no tik lielām grūtībām kā tikšana galā ar latviešu valodu. Visu, kas vien varētu rasties sakarā ar Jūsu tulkošanas uzdevumu, es labprāt gribu darīt. Juridisko nosacījumu izlemšanu es atstāju Jums, jo Jūs kā tulkotājs esat ar tiem iepazinies, kamēr man tie pilnīgi sveši. Katrā ziņā Jūs esat nodrošināts ar manu pretimnākšanu it visur. Es atsakos no sava honorāra par grāmatas izdošanu un tulkošanu. Patiesā cieņā. 210. P. ĻŪĻAM Kastaņolā 1912. gada 27. novembrī 27. 11. 12. Ļoti cienītais Ļūļa kgs! Ar komitejas visiem vēlējumiem esmu pilnīgi vienis prātis, tikai termiņš līdz 1. jūl. dara man raizes. Es nesen pabeidzu vienu darbu, un nupat esmu atkal pie darba, kuram arī ir termiņš. Kad manā veselībā notiktu traucējumi - kas ir ļoti iespējams -, tad es nevarētu Jūsu termiņu ieturēt. Jau šī atbilde nokavējusies aiz manas neveselības. Honorāru par .uzvedumu mēdz noteikt procentus 10 % no bruto ienākuma. Tā kā Jūsu biedrība, kas kārtīgā un priekšzīmīgā [1 nesalasāms vārds] mēs vēl [1 nesalasāms vārds] veidā grib svinēt savas goda dienas ar jaunas lugas un prologa izrādi, kā tāda pieder gan pie pašām lielākām un bagātākām latv. labdarības biedrībām, tad man viņai nau jāizrāda labdarība, kā man citādi parasts, un, kad honorāru par prologu nolieku 150 r., tad tas Jums laikam neizliksies daudz. Strādnieku biedrība gan nau P[ēterburgas] L[atviešu] l[abdarības] b[iedrība]. Izrādes notiks laikam lielākās telpās un dos bruto ienākumu ap 1000-2000 r. Atrakstat, lūdzu, par gaidāmo summu. Un par visu ātrāk lūdzu atsūtīt materiālu prologam, lai es sāktu lielās lietas pārdomāšanu. 211. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1912. gada novembrī Mans mīļais, dārgais draugs! Saņēmu Jūsu abas mīļās vēstules un paziņojumu, ka Jūs nu beiguši savu lielo darbu, tas ir tik pilns mīlestības un skaists kā ziedošs puķu dārzs; man jāpieliek visi spēki, lai varētu izpildīt jel daļu no tā lielā uzdevuma, kuru Jūs savā draudzībā man pieskaitāt jau kā darītu. Bet to gan es varu teikt - pretī visām parastām domām -, ka uzslava nekad nau darījusi uz mani kādu iemidzinošu iespaidu; es vispār neticu tām domām. Mīlestība ir vienīgais dzinuls uz darbu, un viņas iegūšana - vienīgais mērķis darbam. Mīla ir tāds pats radošs spēks kā darbu radošs talants. Un šo radošo pozitīvo darbību es jo tālāk, jo vairāk stādu pirmā vietā, pretī negatīvai kritikai, polemikai u. t. l. Jūsu darbs ir pozitīvs, jo kritika, kas top nesta no draudzības. - Bet es padevos savai domai - un man jāsaka Jums sirsnīga pateicība par visu, man jāatbild uz Jūsu jautājumiem. Savs paldies par Tadenavas fotogrāfiju. Vēl par burtnīcām un Švābes brošūru, kuru, kauns sacīt, neesmu vēl lasījis, tikai šķirstot redzēju, ka mēs abi ar Plūdoni nevarot prozu rakstīt, bet Švābe gan. Un Plūdons sarakstījis lielu literatūrvēsturi prozā, un manu prozas valodu vecajā «Dienas Lapā» vēl tagad raksta pats Švābe. - Mana ģīmetne «T[ālu] n[oskaņu]» 1. izdevumā ir no 1893. vai 94. g., II izdevumā no 1903., «Jaunā spēkā» - no 1905. - Kādu dzejoli vēlaties kā autogrāfu? vismaz cik garu? Tūdaļ aizsūtīšu. - Mana 9 rindiņu strofa nau atkarīga no Göthes; tam jau arī gluži citā ritumā, citā garumā, citā iekšējā satura iedalījumā, ar citu krāsu, skaņu, arhitektūru. Shelley un J. Alunāna vēl tagad nepazīstu. Rindiņu skaits vismazāk var noteikt strofas raksturu. Arī sonetai nau nekā kopēja ar manu strofu, arī stancei nē. Tādu jūtu kā Göthes dzejiņā manā strofā nemaz nau iespējams izteikt, viņa pārtrūktu. 212. K. FREINBERGAM Kastaņolā 1912. gada novembra beigās Ļoti cienīts Freinberga kungs! Ar atbildi uz Jūsu laipno vēstuli nokavējos aiz A[spazijas] slimības gadījuma. Es Jūs pazīstu no vispatīkamākās puses kopš Jūsu raksta par «U. un N.» un par «Pusideālistu». Pēdējo skaitu Jums sevišķi augsti, jo kritika un publika kā no vecā reālisma laikiem izturas vēl vienaldzīgi pret šo komēdiju un Jūsu raksts ir pirmā zīme no mostošās intereses kritikā. Būtu arī par agri jau pēc 11 gadiem prasīt interesi komēdijai, kad tikai pēc 8 gadiem iegādājās traģēdiju («U. un N.»), jo komēdija vienmēr ir prasījusi sevišķi augstu kultūras attīstību, bet mēs esam latvieši. Tomēr arī tā pietiekoši liela daļa vainas par šoreizējo «P[usideālista]» neveiksmi paliek uz teātri, jo viņš izdarīja neveiklību, likdams lugu uz repertuāra, bet aiz bailēm no seno gadu atsauksmēm atsacīdamies pabalstīt savos biroja aizrādījumos. Šaubīšanās ir vienmēr nejēdzīga un kaitīga, tad jau labāk bija nelikt lugu uz repertuāra. Luga mierīgi var gaidīt uz savu laiku. Jūs, teātri atvainodams, sakāt, ka aizrādījumi nevelk, bet, kad uz visām lugām aizrāda vairāk un uz vienu mazāk, tad tas ir ar to aizrādījums, ka šo lugu pats teātrs tura par neglābjamu. Tas arī nau atvainojams, ka Jums pa .grūto slimības laiku nedod vietnieku; vai ar to arī izskaidrojas, ka «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» bieži ir aizrādījumi no vecā teātra, bet no jaunā nau. Bet jau gaidīšu ar nepacietību par savu lugu. Par savu jauno lugu varu teikt tik daudz, ka pēc mēneša ceru viņu pabeigt. Par viņu aizrādot šimbrīžam tik daudz; top tēlota jauna dzīve un viņas reprezentantu cīņa pret veco; jaunās idejas nesējs sajūt sevi kā vecās dzīves pārlabotāju aiz mīlestības pret viņu un prasa pretī mīlestību, bet iegūst naidu kā traucētājs. Viņa vaina un traģika ir šinī humanitātes un algas prasījumā. Lai ideja izceltos skaidrāki, viela nau ņemta no tagadnes sīkum[ainās], mulsinošās burzmas, bet no lielās līnijās pārredzamās pagātnes. Tomēr tāda viela, kas klausītājiem pilnīgi pazīstama un ieaudzēta apziņā kā jau «U. u. N.» un «In. un Ā.», kas pieslēdzas mūsu laikam un vēsturei. Uzvest šo lugu pavasara sezonā teātris gan vairs nespēs; vainīgi slimības gadīj[umi] ir, ka man bija jāatsakās no «Imanta». Bet tagad es ceru, ka varbūt tomēr būs iespējams arī «Imantu» Jaunajā teātrī, kad izdarītu kādas tehniskas pārgrozības. 213. E. SKUBIĶIM Kastaņolā 1912. gada novembra beigās Tu mans mīļais, labais draugs, kā Tu mani pārsteidzi ar saviem mīļiem sūtījumiem! Reti nāk Tava vēstule, bet jo sirsnīgāka viņa ir, to es zinu, es Tevi pazīstu, Tu man vienmēr esi bijis labs. Un kā nu lai Tev pateicos par to skaisto piemiņas albumu no Slobodskas! To es ieskatu kā lielu mīlestības darbu. Lielu prieku man arī dara, ka Tava mīļā draudzene Klāra, kura arī mums ir tik tuvs cilvēks, ar tādu cienību un mīlestību pavadīta no Slobodskas. Tā labam un īstam cilvēkam tā lielākā alga, un tādu es vēlētos sev arī iegūt. Jūsu abu draudzība rāda, ka mēs esam uz īstā ceļa. - Žēl, ka Tavam darbam ir arvien vēl šķēršļi; bet gan jau ies. - Ar veselību mums neiet visai labi. A[spazijai] vajdzēs atkal uz Cīrihu braukt. Es nebraukšu, man riebjas kolonijas dzīve, kurā tāda netaisnība. Paliec sveiks, Tavs [paraksts]. 214. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 4. decembrī Mīļo zelta sirdsiniņ, pārnācis mājās, atradu priekšā grande pulizia un una famiglia disgraziata. Tava istabiņa tiek līdz dibenam tīrīta, un saimniece gluži nelaimīga, ka Tu aizbraukusi. Izstāstīja atkal, cik pāru kurpju un grembiali vajgot, visa nauda viņai izejot par slimībām. Toagniettai jātaisot atkal deguns. - Mimozas zariņu Tu atstāji, es ejot pacēlu un rīt aizsūtīšu arī Tev. Turies nu vesels, mīļais, mīļais sirdspūkiņ! Lido. 215. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada 5. decembrī Dārgā draudzene, Elza ir slima un atrodas Cīrihā ārstēšanai. Viņa darīs pēc Jūsu padoma: pirms kādu laiciņu paliks pie pazīstamās ārstenes, kur ārstēšana un kopšana ir pilnīgi individuela un personiska. Tad liksies izmeklēties ilgāku laiku pie Sahli. Tagadējā adrese: Usteri str, 14., Dr. Farbstein. (Rīgas izturēšanās darīja savu iespaidu uz Elzu. Ka Elzas jubileju grib ievilkt partiju sīkajos dienas strīdos un intrigās, tas rāda, cik zems attīstības stāvoklis t. s. politiķiem. un visai mūsu atklātības dzīvei, kuru pārvalda kliķu intrigas no šādiem politiķiem.) - Jūs negribat, ka es atklātībā vairos pret neslavas cēlējiem par 5000 un 10000; vai tad Asars tā nav teicis? Ja ir, tad es tām baumām, kuras nu jau vairākkārt atkārtojas, gribu reiz darīt galu, tagad, kur ar viņām grib kaitēt ne vien man, bet arī Elzai. - Mīļai Silvijai sakat, ka onkuls aizmirsis labu rakstīšanu pa ilgu laiku, bet. gan jau ies atmācībā. - Uz sava romāna izlasīšanu Jums pacietīgi jāgaida, tā ir vienmēr redaktora atbilde; viņam daudz darba... Paliekat mīļi sveicināti. R. 216. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 5. decembri Mīļo zelta sirdsdārgumiņ, nokavējos ar pastu, tādēļ tik pāris rindiņu. Atnāca šī vēstule no V. Albertenes. Še būs arī mimina zariņš. No Lilijas karts, ka kreisie boikotējot  un labie atturoties, nezīmējot pilnu vārdu, bet tik pirmos burtus. 22. nov[embrī] ir «Guna»», 25. nov. «Vaidelote» - Jaunā teātrī, bet bez kādas piezīmes, ka būtu jubilejas izrādes. «Dzirciemnieki» sludina jau «Saulaino stūrīti», tātad otrā druka iznākusi. - Kvīti no «Dz[imtenes] V[ēstneša]» izgriežu un pielieku klāt. - Atraksti, vai labi aizbrauci un kā ierīkojies. - Turies vesela, mīļo sirsniņ. Man vakarējais lielais nogurums pārgāja, jālūko rakstīt vēstules, ir jau gaidītājas 15. Mīļo sirdspumiņ, lido. Vēstules malā rakstīts: Dakterienei sveiciens! 217. E. SKUBIĶIM Kastaņolā 1912. gada 6. decembrī Dārgais draugs, kur Tu nu esi? Atbildes no Tevis neesmu saņēmis, - rakstu uz to pašu pansiju -un uz labu laimi. Man ir lūgums. Tu zini, ka mans papīrs beidzas janvāra beigās, jāgādā cits; vai Tu to vari izdarīt? Atbildi, lūdzams, tūlīt, lai es zinu rīkoties. - Tas fotogrāfs, pie kura Tu noņēmies, taisa ļoti labi, [kaut?] gan nau tik pazīstams. Bet varbūt arī lielākā tiesa nāk uz Tava paša kontu - vismaz Tu izskaties ļoti stalts un brangs. - Vai nau ziņu no Roberta? Liec viņu sveicināt, kad raksti. Tāpat citus paziņas. Atraksti tūlīt! Paliec mīļi sveicināts. Kad Klārai raksti, neaizmirsti arī no manis sirsnīgākos sveicienus. Sveiks! Tavs [paraksts]. 218. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 6. decembrī Mīļo zelta sirdslabumiņ, saņēmu nupat Tavu pirmo vēstuli - Ifigēniju. Vakar aizsūtīju Tev Albertenes vēstuli un kvīti, ir jau 1004+70 no Lepska, tātad 1300. Vēl jau nāks. Šodien avīzēs nau kvītu. - Manu mīļo nabadziņ, kā Tu atkal ciet no pārbraukšanas! Labi, ka vismaz dakteriene laipni uzņem un rūpēsies. Ar vēstulēm tīk pārāk nesteidzies, atpūties papriekšu. Pīpiņam un Lilijai es vakar jau aizrakstīju un teicu, ka Tu slims. Kad Tu nāc pie spēka, tad vispirms dabon dzīvokli, lai vari nomierināties un kārtīgi sākt kūri. - Par sapņiem daudz nebēdā, tie ir noguruma sapņi; es atkal redzēju, ka braucam karietē. - Es jau vakar sāku rakstīt vēstules, vēl ir jāraksta šodien un rīt. Tad svētdien sākšu darbu. Lido. 219. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 7. decembrī Manu mīļo sirdsdvēselīt, rakstu, vēl nesaņēmis Tavu kartiņu, mājās; pastā tomēr nau tik ērta rakstīšana. Manu mīļo sirdsdraudziņ, kā nu Tu būsi atpūtusies? Tu gan neļauj rūpēties par Tevi, un pat sapņos to sajūtu kā nelabumu, bet es taču rūpējos. Man pašam arī, nezinu par ko, vakar negāja, kā gribēju un biju cerējis; vēstules varbūt pat šodien nebeigšu. Man arī bija caureja. Šī istabiņa būtu laba, bet mēs abi ar jogurtu nevaram lāga satikt; viņam par aukstu, nerūgst, un man par siltu, rūgstu. - Notikumu nau nekādu svarīgu: runcis no tālienes ņaud. Tuņeta nes degunu uz dakteri. Nau vēl kāzu. - Teātrs grib dibināt prēmiju fondu uz Tava vārda, tā godinājot Tavu jubileju; prēmijas tiks dotas labākām lugām. Lūdz Tavu atļauju. - «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir kvīte par 120 r., kas ienākuši caur Vīgnerieti (pate ir devusi 3 r.), un «D[ienas] Lapā» ir bez tam 25 r. Tātad kopā 1200+200. Iet, mīļo sirsniņ. Kvītes nosūtīšu. Lido. 220. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. decembri Mīļo zelta dvēselīt, saņēmu telegrammu un paturu mantiņas mājās. Rakstu uz labu laimi uz jauno adresi. Nogaidīšu solīto vēstuli. Še tikai Lilijas vēstule: un kvīts «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» 1303 r. Ir arī «D[ienas] L[apā]» kvitēts. Ko darīt ar Asaru? vai rakstīt atsaukumu? Vai Pīpiņam rakstīto vēstuli saņēmi un viņam nosūtīji? - Vēstuli no Pērkoņa atsūti man atpakaļ. - Vai teātrim sūtīt, kā prasa, 1 un II cēlienu, kamēr nau vēl viss gatavs? Tad būtu jāpārraksta un aizkavētu III un IV cēlienu, bet toties es varētu tad tos rakstīt janvārī. - Es nesaprotu, kas ir ar to Blutdruck? Tu saki, nau bīstami, - ko tas nozīmē? Tātad varēja domāt, ka var tapt gan tas bīstamais? Gan jau tanī solītā vēstulē būs kas tuvāki. - Cita ievērojama nekā nau ne vēstulēs, ne avīzēs. No kvītēm sūtu tikai vienu; nezinu, vai šī vēstule adreses dēļ neaiziet bojā. Rakstu taču labāk uz dakterienes adresi, palaižos labāk uz dakterieni nekā uz laimi. Lido, mīļo sirdspūkiņ, lido. 221. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. decembri Mīļo sirdsdārgumiņ, sūtu tūdaļ pakaļ kvītes un Pīpiņa vēstuli. Tā ir ļoti laba, no šejienes to nevaru nosūtīt, jo jau aizvakar viņam rakstīju, ka Tu esi Cīrihā; izskatītos, it kā kontroles dēļ sūtīta šurp man, jeb vai Tu nemaz neesi aizbraukusi uz Cīrihu. Vaina arī nau liela, ka kavējos par 1 dienu, jo es jau viņam aizrakstīju. - Kvītē ievēro, ka arī viena kase ir devusi 10 rubļ.! Tu, mīļā dvēselīt, nevari panest uztraukumus, un tie ir vainīgi pie slimības. Nu Tu, viena būdama, atkal atspirgi. Arī «D[ienas] L[apas]» lieta sāk griezties uz labu, jo Pīpiņš tomēr referē arī «Dz[imtenes] V[ēstneša]» kvītes. - Arī teātra sekretārs Pērkons raksta, ka godalgas dibināšana uz Tava vārda ir tik starp citu Tavas jubilejas atzīmēšana. Tātad viņi gan izrādīs kādu Tavu lugu kā jubilejas lugu. - Aicina piedalīties «Skatuves un Dzīves» viņu žurnālā. - Es atbildēšu Pērkonim, Tavā vārdā pateikdamies. Bet, kad Tu gribi, raksti. Vēstules malā rakstīts: Pērkoņa vēstuli atsūti atpakaļ, lido. 222. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. decembri Par Jāzepu. Par ilgo starpbrīdi es aizmirsu: 1) kas bija jāuzsver I c. pašā pēdējā Jāzepa monologā? Pāris rindiņās. [Šo tekstu Rainis ar zīmuli pasvītrojis un pierakstījis: Tu jau atbildēji.] 2) Varbūt atmini, ka es biju izdomājis II cēl., ka izvilkšana no bedres un pārdoš[ana] midianitiem tiek izdarīta uz Jāzepa paša iniciatīvu, tā ka tas nau gadījums, bet Jāzepa uzvara. 223. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī Mīļo, labo Matīs! A[spazija] liek Tevi sirsnīgi sveicināt un pateikties par Tavām lielām, mīļām draudzības un vecu dienu piemiņas parādībām. Viņa pati nespēj tagad visu paspēt, slimo, aizbrauca uz Cīrihu ārstēties; kā es manu, būs man jābrauc lūkot, jo ziņas nau apmierinošas. Neļaunojies, ka šoreiz tik pāris rindiņu. Mūsu starpā personiski ir viss labi. - Avīzē par slimību neziņo nekā, to uzskatītu tūdaļ par reklāmu, un tas šinī brīdī būtu nepatīkami, gan jau vēlāk, kad pāries naudas vākšana, varēs. Paliec mīļi sveicināts līdz ar visiem savējiem no Tava vecā [paraksts]. C[astagnola] 9. 12. 12. 224. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī Tu mana visa sirds, visa dvēsele, cik Tu mīļa un laba, un kā es Tevi esmu slimu padarījis! Tev mieru vajga visvairāk. Nebrauc šurp, Tu nogurtu no braukuma. Brauc labāk uz Degersheimu, Tev būs klusums. Dakteriene varēs vienmēr turp aizbraukt. Tevi tagad nomoca, ka Tev nau savas vietas, savas istabas. Kad dakteriene pate Tevi turp sūta, tad Tev laikam kurvja un masāžas tagad nau vajadzīgs, tik miers. Es arī turp aizbraukšu Tevi apraudzīt. Es nogaidīšu tikai Tavu un dakterienes atbildi - rakstu viņai arī, lai izspiestu kādu pamatīgu ziņu no viņas, viņa jau nekā nesaka, un vai rīt, vai parīt braukšu Tevi apraudzīt, mīļo sirdsdvēselīt, lidido. Atklātnes malā rakstīts: Pīpiņam sūti uz Elizabetes ielu 16, tas Jaunais ir |blakus?] nams. Mantiņas sūtīšu, kad Tu telegrafēsi. Kad vajga, es ar varu Degersheimā palikt. Lido. 225. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī Manu dārgo sirdsmantiņ, es domāju tagad arvien uz Tevi un pūlos Tevi saprast un tā būt, ka Tev būtu labi. Nosapņoju nupat, ka mēs un vēl citi sēdējām kalnā, saulītē un klausījāmies cīruļus dziedam. Gaidu uz Tavu vēstuli. - Nupat saņēmu, mīļo zelta dārgo prieciņ, sirds draudziņ, sirds dziļumiņ. Paturēšu vēl mājās tās pakas, laikam Tev nepatīk Tavs jaunais kortels. Uz Degersheimu varētu Tu gan braukt, tur laba kopšana un miers. Še, Castagnolā, lai arī slimnīcā, Tev taču būs grūti, manu mīļo dvēselīt, manu augstumiņ. - Tu esi gan ļoti slima, lai dakteriene taču vairāk papūlas. Ja nevar citādi, tad labāk es aizbraucu turp, apraudzīt, kā Tev iet, un varbūt palīdzēt iekārtot. Lido, lido. 226. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī Dārgā draudzene, daudz paldies par «Burtnieka» atsūtīšanu; Jūsu asprātīgās piezīmes labi uzjautrina, un tas ir jau kas šinī laikā. Bet tas nau īstais «Burtnieks». Ar tādu nosaukumu nupat iznāca rakstu krājums, tanī par Elzi raksts, kuru gribējām redzēt, jo tur esot uzbrukums. Sūtat to, lūdzu, man, ne Elzai pašai. Viņa nupat itin slima, Cīrihē, es braukšu apraudzīt. Sakat to mīļajam Āroniņam, lai nedusmojas, ka viņam nau atbildēts un mīļš paldies pasacīts. Adresējat visu šurp uz Castagnolu. - Paliekat mīļi sveicināti līdz ar savējiem no Jūsu R. 227. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī Mīļo brālīt, Tu ļoti skaisti esi izturējies A[spazijas] jubilejas lietā, - pieņem sveicinātājus un Tavā teātrī sarīko jubilejas vakaru. Tie ziedotāji jau jubilāram nau nekas cits kā sveicinātāji, atzinēji par visa mūža darbu; bez viņu naudas varētu vēl iztikt, bez viņu mīlestības nevar. Un to liedz taisni tā demokrātija, priekš kuras A. upurējusi visu savu dzīvi un upurē vēl tagad. To liedz tādēļ, ka paši demokrāti bija aizmirsuši jubileju un ka to iegādājās cita, neitrāla puse - latv[iešu] sievietes. Dusmas par savu vainu izgāž uz jubilāri. Varbūt arī to ņem par iemesli, ka A. nau visos jautājumos vienis prātis ar vadoņu domām, un nepaklausīt vadoņiem, lai arī tie būtu kādi, domāt citādi nekā parasts, nekur netop tik nikni sodīts kā tur, kur vienmēr kliedz pēc domu brīvības. Kopš 1905. g. visā mūsu dzīvē iestājusies pagrimšana, un nekur tā nau tik manāma kā tur, kur vajdzētu būt pacelšanai. Bet par sevi demokrātija nekaunas, jo visu viņu tagad reprezentē tikai laikraksti, un tie ir papīrs, un papīrs nesarkst. Bet, kur jau vairs nau nekādas plašākas idejas un gara dzīves, tur nau arī humanitātes, un tur, galu galā, viss jālūko izskaidrot ar sīkām personu intrigām. Tā arī A. lietā viņas vajāšana iziet no intrigām, no viena partijas pulciņa un no «D[ienas] L[apas]» bankas, kura negrib naudu samaksāt. Tu pats to laikam zini vēl labāk un pareizāk. Lai tas paliek. Jāsaka tas, ka rakstu Tev es tādēļ, ka A. ir slima, jāsargā no darba un no visiem uztraukumiem. Jā, vēl Rīgā esot tikušas no demokrātu puses izplatītas baumas, ka es par daudz pelnot, gandrīz jau tik daudz, cik viduvējs dakterels vai advokātels. Un tā jau nekaunība, ka rakstnieks savu darbu grib pielīdzināt vērtības ziņā amatnieku darbam. Tādi uzskati tanīs aprindās, kuras pašas dzenas tikai pēc sava stāvokļa materiālas uzlabošanas. - Es esmu aizrāvies, kā redzu, bet ar Tevi jau esmu paradis runāt arī uztraukumā, un viss uztraukums jau arī neko negroza manā pārliecībā. Paliec sveiks, mīļais veci. [Paraksts.] «Dzīve» taisni šinī brīdī stāsta par brīnumainiem rakstnieka honorāriem senatnē, nemanīdama, ka pate sevi izjoko, boikotēdama A. jubilejas balvu, jo tāda balva jau galu galā ir tikai honorāra veids. Sveiks! C[astagnola] 9. 12. 12. 228. F. ADAMOVIČAM Kastaņolā 1912. gada 10. decembrī Ļoti godāto kolēģi. Nodaļai sen atpakaļ solīju «Vallenšteina» tulkojumu, saņēmu arī 100 r. uz honorāra rēķina, bet citi darbi, kuri katrs savu reizi likās steidzamāki vienmēr aizkavēja tulkojuma pabeigšanu, tā ka tagad var skaitīties par puslīdz gatavu tikai «Lager». Es Nodaļai agrākos gadus biju cītīgs līdzstrādnieks kultūras darbā, viņa man izpalīdzēja toreiz, darbus pienācīgi samaksādama, viņa arī tagad necēla nekādas ierunas pret manu tulkojumu otrreizēju nodrukāšanu un[iversālajā] Bibliotēkā (ko citi gan lūkoja darīt). Tas viss man dara pienākumu izpildīt solījumu, kaut arī vēlu. Man viss nākošais pusgads ar darbiem aizņemts, un es varētu solīt tikai uz rudeni. Ja Nodaļa dod atraidošu atbildi, es tūdaļ atmaksāju saņemto honorāra tiesu, kura mani saistīja mazāk nekā mans solījums. Un tad es vēlētos tikai, lai tas lielais darbs tiktu paveikts no cienīgāka, no Jums, godāto kolēģi, kas mūsu tautai dāvāja tik daudz skaistu kultūras darbu, kuros es Jūs ieskatu par mīļu un augsti atzītu darba biedru, ne sāncensi, jo darba ļoti daudz. 229. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 10. decembrī Manu mīļo zelta draudziņ, saņēmu Tavu mīļo vēstuli ekspresi p. 8. no rīta un rakstu tūliņ. Nu var atkal uzelpot, kad Tu sāc palikt veselāka. Raksti tagad tikai visā īsumā kartiņu, vai iet atkal labāk; tad, vai paliksi Cīrihā, vai brauksi uz Degersheimu. Mantas rīt sūtīšu. Par partiju neuztraucies, tagad mūsu stāvoklis pret ienaidniekiem ir taču labāks nekā agrāk. - «Jāzepa» II cēl. pabeigšu un tad Tev aizsūtīšu. Rakstīju teātrim, ka nelabprāt sūtu pusi. Varu arī norakstīt I c. un viņiem aizsūtīt. - Tagad «Hanza» sāk jau korektūru laist, tātad drīz iznāks. - Lepskis rīko Liepājas teātrī Tavu vakaru. Es šodien aizrakstīju viņam jau vēstuli Tavā vārdā; tāpat Āronam teicu, ka Tu slima, arī Lilijai. Tātad Tu pate vairs neraksti Lepskim un Āronam. Tikai pāris vārdu tai Albertienei. - Es svētdien visu dienu šuvu bikses un pogas un vakar rakstīju vēstules. - «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir kvīte par 6 rubļ. «D[ienas] L[apā]» Zelma Birkhān 100 r. Lido, sirdsiniņ, lido. 230. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gada 10. decembrī Mīļo Janci! Nupat man tiek teikts, ka Bāzeles kongresā Tu atklāti pasludinājis svēto karu pret - mani! Tu man pārmetot, ka es nerakstot artiķeļus partijas orgāniem. Tiešām, es rakstu tiem dzejas; un, tā kā artiķeļu rakstītāju ir mums vesels tūkstots, bet dzejnieku vēl ne pilns simts, tad es domāju, ka partijai derēs no manis vairāk dzejas nekā artiķeļi. - Bet vairāk nekā šis pārmetums, kurš vēl ir saprotams no tik veca un slavena avīžnieka kā Tu, mani pārsteidza pats karagājiena fakts, jo Tu uzaicinājis taisni uz karagājienu pret mani. Pirms pāris mēnešiem man bij dibināts iemeslis skaitīt Tevi par savu draugu, un iemesla uz naidu es Tev neesmu devis nekāda. Vai te kāds pārpratums, vai valodas, ar kādām partijas aprindas mēdz baroties? Vai Tev teikts, ka es neesmu vairs dzīvs? Varu Tev uz noteiktāko apgalvot un pierādīt, ka esmu dzīvs. Labāk būtu no Tevis bijis man pašam taisni teikt. Bet tagad paskaidro man draudzīgi, kas noticis. Un tikpat atklāti, kā pasludināji, tā atkal atsauc šo karu, - tātad caur presi: ka Tev nau bijis nekāda nolūka ne man uzbrukt, ne aicināt citus uz uzbrukumu man; ka viss ir tik pārpratums. Un tiešām, man liekas, ka te pārpratums vien ir pēc tām draudzīgām vēstulēm, kādas Tu man rakstīji. Tavu ilgāku klusēšanu es izskaidroju ar darba daudzumu. Bet, ja Tu tagad neatbildi, tad man jāieskata, ka vajga rēķināties ar Bāzeles faktu. Daudz labu dienu no Tava [paraksts]. C[astagnola] 10.12. 12. 231. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī Mīļo sirdsiniņ, manu draudziņ, mantas aizsūtīju jau vakar. Tu tagad ar to gavēšanu būsi ļoti nogurusi, Tev tas tik neparasts, nez, kā Tu panesīsi. Lielās bailes par Tevi gan jau atlaidās, un varu sākt atkal kustēties, bet drošības jau vēl nau. Es Tevi arī redzu arvien sapnī, vakar Tu raudāji, tas uz labu. Ko Tu raksti pēdējās rindiņās, nevaru salasīt. Āronam nevajdzēja rakstīt, jo es taču biju rakstījis, nu jau iznāk, ka nau taisnība, ko ziņo par slimību. - Rakstu ļoti aši, jo ir jau vēlu, un nu aizmirsu, kas bij jāsaka. Galvenais jau, lai Tu turies vesela, «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir jauna kvīte, nu jau kopā 1369. Bet, kā liekas, tad tur «D[ienas] L[apas]» kvīte par 100 r. nau ieskaitīta iekšā; varbūt viens otru kvītes vairs neatstāsta. Lido, sirdsiniņ, lido. 232. A DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī Mīļo zelta brālīt, Elza ir slima, aizbrauca uz Cīrihu, kur no sākuma palika vēl vājāka. Šodien no dakteriem dabonu ziņu, ka krīze pāri, bet vēl jāsargājas. Nu varu Tev rakstīt. Par pārmetumiem Tev nebēdā, Tu labi zini, ka tie nau smagie, un es viņus nekad arī par tādiem nebūtu ieskatījis. Ja ir rūgtums, tad gan pret citiem, kuri paši neatminēja, un, kad sāka citi, tad dusmas izgāž pret jubilāri. Jūsu sīkās Rīgas intriģeles un politiķeles mums tiešām svešas, bet A[spazijas] vārds varētu gan būt pazīstams arī Rīgā. Bet nebūtu jau arī šis rūgtums, kad nebūtu tik Elzu tā uztraukuši. Vai kreisie tiešām gaidīja, lai Elza pate iesāk kustināt jubilejas jautājumu? Tiešām, man nesaprotama Rīgas politika. - Par U[pīti] es Tev visu esmu izteicies. Atraksti, ko Jūs esat darījuši tanī lietā? Tu pats strādā kopā ar U. daudzos izdevumos: «Mūsu Domās», «Domās», «D[ienas] Lapā». No tādas kopā strādāšanas diemžēl nevar izbēgt. Es gan ar laiku izbēgšu, kad nekur nestrādāšu. Dari Tu arī tā. Nau cita ceļa. Ir daudz citi, ne mazāk nepatīkami ļaudis, ar kuriem arī jāstrādā kopā. - Par «Patriotiem» bij laba kritika «Dz[imtenes] V[ēstnesī]», un tas ir pretnieks. Tu vari priecāties. Paliekat nu abi divi sirsnīgi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts]. 233. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī Mīļais draugs, G[ulbis] netika atbraucis uz ārzemēm, bet palika veseļojoties jūrmalā, pie Rīgas. Pēc 5. dec. (v. st.) viņš būšot atkal Pēterburgā, kur viņa adrese ir šāda: Kazanes iela 8, dzīv. 40. - Daudz paldies par «Dzirciemnieku» balvu! A[spazija] diemžēl jūtas nevesela, ir Cīrihā, nepatikšanas jubilejas dēļ uztrauc. - Atrakstat tūliņ. kādas rindiņas, kas ir ar vietu priekš Sk[abargas]. Atrakstat arī tad, ja vēl nau nekā. Man ļoti nepatīkami ka es nekā nevaru atbildēt. Paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no Jūsu [paraksts]. 234. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī Mīļie, labie draudziņi, nupat saņēmu Annas kartiņu ar jūrmalas smaržām un māju sveicieniem, tāda dzīvības zīme, lai arī pati ir verkältet, bet viņa erwärmt. Un labas ziņas arī, ka papiņam iet reiz labāk ar veselību, lai tā paliktu par parasto ziņu! Pie mums Elzai neiet tik labi; bija nevesela, kamēr vajdzēja aizbraukt atkal uz Cīrihu ārstēties. Vienu laiku bij itin vārga, nu sākot iet uz labo pusi. Es še esmu viens atstāts priekš strādāšanas, bet neiet arī man darbs. - Sūtu Jums šo skūpstu, tas lai noder arī ziemsvētkiem un jaungadam un, vispār, visiem gadījumiem. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti. 235. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 12. decembri Mīļo sirdsdārgumiņ, Tava kartiņa mani atkal apmierina, sāku jau strādāt. Negribu neko teikt par to, kā Tu ierīkosies, Tu vēl neko nevari panest un uztraucies. No Lilijas vēstules (kuru še pielieku klāt un kuru atsūti man atpakaļ, jo tur dati, kas man vajdzīgi) neliecies arī uztraukties un steidzināties uz to Lozannu. Es viņai atbildēšu. Pēc viņas vēstules spriežot, vajdzētu gan man dot izskaidrojumu, kaut gan viņa atrunā. Tad te vēl citi pielikumi: Lepskis rīko Tavu vakaru. Bet es par to esmu jau viņam rakstījis un pateicies, atsaukdamies, ka Tu slima. Tātad Tev nau jāraksta. «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» Selonija devusi 50 r.! - «Dadzis» rīko vakaru reizē Tev un Skalbem! Tātad tā nebūtu jubilejas balva, bet pabalsts slimībā, un tas pats piemetināts pie Skalbes klāt! Tas ir jau gandrīz apsmieklis. Ko Tu saki par tādu atbildi, kādu še uzmetu. - Te būs arī jau pirmie pavasarnieki; lai kā tie ienaidnieki karo, Tu taču ziedēsi pašā ziemā. - Un nu pastāsti, kā tad Tev bij ap dūšu badojoties. Vai juti arī ko, vai nekā kā es, tikai nogurumu? - Par tiem sapņiem nu izlasīju: tiešām topi man ir ļoti slikti, kaut gan es gaļas nemaz neēdu. Tātad te vainīga psihika. Kā Tu to nosapņoji? -Šurpu Tev nau vērts braukt nekādā ziņā, kur Tu tagad tik vāja. Es jau arī tikai tādēļ gribēju braukt, lai Tu nebrauktu. - «Jāz.» I Tu taisni atrakstīji man to, ko es biju jau uzrakstījis Tev kā jautājumu; jo biju aizmirsis. Tagad ņemšos norakstīt. Un, kad Tu gribi vēl redzēt I cēl. - varbūt taču salaist kopā un izstrīpot, kur vajga, to strīdus skatu -, tad atraksti, es aizsūtīšu. Un tādā reizē sākšu pārrakstīt II cēl. Pabeigts II c. vēl nau. Mani pārāk uzbudina tās Rīgas intrigas un žēl arī, ka Hermanī es tā esmu vīlies. Varbūt rīt, kad saņemšu Tavu kartiņu, vēl ko pierakstu klāt. Lido, sirdsiniņ, lido. - Atbildi tai Amālijai, viņa Tev raksta ar tādu mīlestību. - Nīna arī atrakstījusi mazu kartiņu. 236. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada 13. decembrī Man taču jāsaka viens vārds: Jūs sakat: Elza šaubās. Tā nau; Elza tikai nemaz nau politisks cilvēks, kā, piem., nebija Goethe. Elza tikai aizrāvās no skaistuma idejas pacēlumā, kad tā nau, viņai arī nau vairs intreses. Viņai Rīgas partijas it visas ir gluži vienaldzīgas. Un jūs jau esat tāds pat cilvēks. Jūs arī, piem., vēlēšanās te bijāt par latvieti, te par krievu. Jūs vienkārši nezinājāt un neinteresējāties ar savu prātu, tikai ar citu. - Es pēc dabas esmu jūtu cilvēks, bet kopš bērnības tik stipri attīstījis arī prātu, ka es pārvaldu politiku; es varu skaitīties par politisku cilvēku, es esmu pirmais latv[iešu) s[ociāl]d[emokrāts] pēc laika un palikšu arī pēdējais. Bet, saprotat labi, tā politika, par kuru es intresējos, ir tikai lielā, var viņu labāk saukt par politikas filozofiju; dienas politika man pretīga. Pirmā ir radoša un pozitīva, otrā izpildoša, bieži negatīva vien: komponists un vijolnieks. Un nu neņemat ļaunā manu garu rakstīšanu. Jūs tik skaistu vārdu teicāt: ka negribējāt Elzu mīlēt, bet tiklīdz atnāca no viņas kāds vārds, Jūs visu piedevāt. Man ar veselību iet kā jau sen: ļoti grūti viņu turēt rokās, sevišķi tagadējos uztraukumos Elzas dēļ; darba arī laikam drusku par daudz. Bet, kad šo beigšu, tad ārstēšos un tikšu vesels, un dzīvošu simtus gadus. Paliekat mīļi sveicināta un sveicinat tāpat savējos. [Paraksts.] C[astagnola] 13. 12. 12. 237. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 14. decembri Manu sirdsmīļo zelta pumiņ, tik skaistu kartiņu Tu vakar atsūtīji, tikpat skaistu kā tas čeķu Amors un Psihe - ieliku viņus starp puķēm -, bet, mīļo dvēselīt, braukt Tu nevari, Tu ļoti novārgtu, un man atkal bēdas būtu par Tevi. - Es vēl kaujos ar to jubilejas lietu. Še klāt pielikta mana vēstule Lilijai. - Atsūti to tūliņ atpakaļ, - tur Tu redzēsi, kādā garā es gribētu rakstīt to izskaidrojumu jubilejas lietā. Saki, vai tā varētu un vai vajdzētu? Man liekas, vajdzētu noraidīt to pabalstu un prasīt, lai publika izpilda pienākumu un dod Tev godu. Lilija saka, man pārmetot, ka es pats nevarot dot naudas sievas ārstēšanai, kaut arī mums būtu šķirta saimniecība. Te tad būtu atbilde. - Tāpat ar Skalbes vakaru. Varētu es arī dot 5 r., tā ka par mums abiem 10 r. Ko teiksi? Un, kad jau dod izskaidrojumu, labāk tagad, kad vēl nau beigta jubileja. - Kvīts te klāt - jau ir 1400 r. Varbūt sanāks ar visu līdz 2000 r. Tad te sapņa nauda 80 jeb 8000 ar vēl nepilna. Redzēsim. - Citādi nekā svarīga nebij. Kuga atrakstīja, gribot palikt Parīzē studēt 2 gadi, lai es dodot «Imantu» izlasīt, priekš tā gleznošot. Varbūt šodien pienāk uzņēmumi no «Induļa», solīja vēstulē. Tad tos arī pielikšu. Varbūt vēl pierakstīšu kādu rindiņu, kad pienāks Tava kartiņa. Tagad lido. 238. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 15. decembri Mīļo zelta sirsniņ, šodien atkal aizvēlinājos. Aizsūtīju vakar Kugas zīmējumus un gailenītes, bij pa tiem uztraukumiem novītušas. Kugas zīmējumus atsūti atpakaļ, tāpat manu Lilijas vēstuli. Gulbis saka, ka vajgot izmest dažas rindiņas no dzejoļa «Darbs», gluži nevainīgas, esot atkal pārāk reakcionārs laiks. - Lai par Tavu lietu neuztraucoties, bet pats līdzi intriģējis, ka es pats pelnot pārāk daudz! - Te ir atkal. pāris kvītes 1450. Arī «Dzīves» burtliči ir sametuši 7 r.! Bez tam vēl no «Dz[īves]» 12 r. Lepskim Asp[azijas] vakars sestdien bijis un ir jau pirmdienas N, bet, cik ienācis, vēl nezina, tik daudz, ka par divām dienām nau varējusi saskaitīt. - Cita ievērojama nau avīzēs. - Atsūti sava jaunā dzīvokļa adresi. Šo vēl sūtu uz dakterienes adresi. - Dikti li, ka atmeti veronāli. Vai jogurtu vari vēl panest? Kad pēc nedēļas vai divām nesāk pretoties, kā man agrāk mēdza būt. Ja varētu panest, būtu ļoti labi. Lido. 239. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada decembra vidū Vai 1000 r. pa gadu ienākumu priekš rakstnieka ir jau tik pārmērīgi daudz, ka publika uztraucas par to kā par bezkaunību? Vidējs strādnieks pelna vairāk, un vidējs ārsts vai advokāts pelna 7, 8 reiz vairāk. Tik daudz apdāvinājuma man jau laikam būtu kā vidējam advokātam (esmu cand. jur.), un tad neviens nebrēktu, ka man gadā būtu ienākumu 1000 r. Asars sarēķinājis man ar izdevēju piepalīdzību 5000, bet nu izdevējs par grām[atu] taču nemaksā visu summu uzreiz, bet ļoti labprāt paliek paradā, Gulbis vien par visiem gadiem man ir parādā līdz 4000 r. Vai vispār kāds cilvēks ir manījis, ka izdevēji pasteidzas ar ātru maksāšanu. Un tad jāatzīstas taisnībā: mums ir paradums ēst ikkatru dienu, neizņemot pat svētdienas, arī drēbes mēs valkājam kā citi, arī grāmatas mēs pērkam, kā citi gan nē. Arī teātris, māksla, koncerts mums jāredz, kā citiem gan nē. Bet tik muļķis gan reti kāds ir, ka viņš to pats nezinātu. Tikai rakstniekam nepieklājas palaisties ikdienas ēšanā; teātros iet viņš var. Un, kad paliek slims, nu, mēs jau arī nebūsim suņi, pa 25 kap., pa 1/2 rubļam jau atmetīsim. Bet tad viņam arī vajag būt īsti nopietni slimam un pierādīt to ar miršanu kā nelaiķim Blaumanim. Tas ir goda vīrs. Rakstnieks tikai badodamies, slimodams un mirdams var iegūt godīga cilvēka slavu. Bet tādas slavas es negribu un nevēlos arī Elzai. Publika grib dot tikai pabalstu un tikai slimam un tā izrādīt savu žēlastību, bet es saku, ka te runa ne par žēlastību, bet par publikas pienākumu. Lai Elza būta cik slima, tad tas nau tas iemesls, kādēļ top nauda viņai vākta, un tas nau pabalsts, bet tā ir balva. Tā ir publika pabalstu un slimību ņēmuse par apsegu savai maksātkūtrībai; viņa grib gan saņemt preci - Asp[azijas] darba spēku pa 25 gadiem, bet grib nokrāpt algu, negrib dot jubileju, ne pensiju, kā pienāktos kuram katram strādniekam, ko tagad dabū pat lauku skolotāji. Vai rakstnieka darbs priekš viņa tautas ir mazāk vērts nekā laukskolotāja darbs? Vai rakstnieks nemāca vairāk un augstāk? Gluži praktiski runājot: jubilejas aktieriem, māksleniekiem, rakstniekiem nau itin nekas cits kā pensijas strādniekiem., nau cits kā algas veids, jo grāmatas mums ienes tikai grašus. Ja Jūs gribat zināt, cik Asp. pelnījuse no visiem saviem darbiem, no strādāšanas redakcijā, no lugām, no itin visa kopā, tad še ir - vēl ne pilni 5000 r. pa 25 gadiem, t. i., par gadu laikam 450 r., pa mēnesi 40 r.! Tikai pēdējos 3 gados mums sāk vairāk ienākt. Bet tad Asars sauc: rokas augšā! - Un, lai tā lieta beigtos, tad viņa ir tāda: ka top svinēta jubileja ne Asp. slimībai, bet Asp. ģēnijam, un tas ir vesels un dara veselu visu tautu, un līdzīgu ģēniju sievietes nau vēl bijušas. To derētu latviešiem reiz saprast. Tas ir viss. - Un par maniem ienākumiem es arī došu [1 nesalasāms vārds] pēc laiciņa, kad būšu pabeidzis tagadējo darbu un drusku atpūties, un mana rēķinu nodošana būs publikai nepatīkamāka nekā man, tādēļ ka viņa būs patiesība. - Jā, runājot, ka mums ar Elzu ir dalīta saimniecība, - tā taisnība, un tad mēs redzējām., cik Elzai pa visu mūžu ienācis. - Bet nu diezgan par tiem ļaudīm un runāsim par Jums un sevīm, par skaidrāku atmosfēru. Jums, mīļā dvēsele, taisnība, ka manu vārdu tur izmanto, es nevaru ne zināt, ne ko darīt. Un tomēr man jāpabalsta tā demokrātija, piem., viņas žurnālos. Lieta ir liela, tikai ļaudis ir mazi. Jūs minat Upīti. Ir arī vēl nepatīkamākas lietas, viņa sašķēlusies kliķēs, ienācis veikalisms, un nu ēdas savā starpā kā vilki. Ar Upīti ir tā, ka viņu - aiz skaidra ideālisma vien - protežē «Dzirciemnieku» Upīts, pats godīgākais, augstsirdīgākais cilvēks, kāds vien var būt. Es tur nevaru atteikties, un viss iesācies jau sen atpakaļ, tā, piem., mūsu piedalīšanās «Vārdā». Degl[avs] gan mani brīdināja, kad jau bija par vēlu, bet arī pats D[eglavs] strādā kopā ar Upīti i «D[ienas] L[apā]», i «Domās». Tad vēl jāievēro, ka Up[ītsJ nu jau ilgāku laiku strādā par labu s[ociāl]d[emokrātijai]; personiski pret mani viņš arī izturas korekti. Es nevaru piepeši pārtraukt saites ar demokrātiju. Es tikai varu raisīties vaļā no līdzstrādāšanas laikrakstos, ko esmu jau labi sen iesācis. Bet naidīgi uzstāties pret personām, pret kliķēm, pret partijām es nevaru, man [taču?] nau laika, jo tas prasītu visas .personas nodošanu publicistikai, un es domāju, es varu ko vairāk nekā publicistiku. Es gribu pozitīvu, ne negatīvu darbu. Tādēļ es arī neuzstājos pret «Dz[imtenes] V[ēstnesi]», tādēļ es neatsakos no draudzīgiem, seniem sakariem, no mīļā Āroniņa, ko no manis otra puse tāpat prasa kā Jūs, piem., par Upīti. Elzi tā varbūt arī nevajātu, ja es uzstātos pret «Dz. V.». Bet es vēlreiz saku: man ir citāds darbs nekā sīkā ikdienas politika ar viņas ienaidu. Man ir pozitīvs darbs, un pie tā es palikšu, un es ceru, ka Jūs, tik mīļš cilvēks, īsti sieviete, kas spriež tik ar jūtām, kas saprot arī Elzi, ka Jūs sapratīsat arī mani un būsat man arī tādam draugs. 240. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 16. decembri Manu mīļo zelta prieciņ, nu varbūt tiešām Tu varēsi braukt mājās! Zemgals ir priekš fantasta par daudz resns un smags; laikam viņš netīšām būs aprunājies ar kādu no žandarmērijas, un tur šimbrīžam laikam tā domā, ka Tu varētu braukt. Tad arī tiešām labāk, ka jau še ar Bernes konsulu izdarās, citādi uz robežas arestē. Par to zinās laikam Skubiķis pateikt. Un tad arī labāk braukt priekš manifesta, lai tiktu ieskaitīti noziegumi. Rakstīšu vēl Zemgalim, varbūt vēl ko dabonu zināt. - Ar Bisn[ieka] prēmiju arī tā var būt, kā Lilija raksta. Kase tā meklē sev labu izeju. - Braukt man uz 2 nedēļām uz Cīrihu ir plāns, ar kuru es arī varu būt mierā. Tie kreņķi tiešām mani ļoti nogurdinājuši. Vai var dabūt korteli uz 10 dienām? - Pēterburgas biedrība maksā ar prieku 100 r. Jansons arī atrakstīja, draudzīgi. - Te vēl kvīts. Sūti atpakaļ manu vēstuli Lilijai, nu šodien Tavu karti vēl neesmu saņēmis. Lido. 241. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 17. decembrī Mīļo zelta stariņ, varbūt taču, taču varēsi braukt. Es gan pa starpām arī šaubos, vai būsi tik ātri jau vesela; bet varbūt priecādamās vien paliksi vesela. Lielākais prieks, kas Tevi turp vilka, gan Tev jau laupīts, bet viss cits un visa dzīve vēl paliek pāri. Es Tev rakstīju, lai Tu steigtos ar konsula pasi, bet tas gan velti. Vai par tām formalitātēm nezinātu vai nevarētu dabūt zināt Kellers? Viņu pat varētu aizsūtīt uz Bernu kā pilnvarnieku. Skubiķis ir briesmīgi tūļīgs. - Labi, ka dabūji savu korteli, nu varēsi ātrāk atspirgt. Vai vēl vari panest jogurta? Es nezinu, no kā man kopš pāris dienām bāls tops palicis? Vai no jogurta? Priekš tam bij pabrūns. - Schacht atsūtīja 50 fr. - Ko Lilija runā par tiem priekšlasījumiem, tas no sākuma neies, jo tad Tevi ņemtu cieti. Tev pat būtu labi pirms padzīvot kur uz laukiem. Lido. 242. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1912. gada 17. decembrī Mīļo, labo, nu viss ir atkal labi. Tā bij pareizi, ka Tu tūliņ atbildēji tikpat tieši un draudzīgi kā es, tūliņ griezdamies pie Tevis paša ar pilnu uzticību. Baumas paliek baumas, es tiešām dzīvoju pārāk vientuļi un tādēļ uztraucos ik reizes; bet dzīvot tā pašā burzmā, kā Tu saki, es varētu vēl mazāk. Šoreiz laikam pat tie paši teicēji ir pārpratuši un atstāstījuši bez ļauna nolūka, bet ar jūtām; baumas man ar nau no pirmās rokas. Un pārprast varbūt varēja Tevi tā, ka Tu, griezdamies pret pārāk daudziem manas dzejas iztirzātājiem, nevēlies vispār, ka par dzeju tik daudz tiek runāts; to varēja vest sakarā ar tādiem dzejai un man nelabvēlīgiem rakstiem kā no Roberta «Domās», kur uzbrūk man par nepietiekošu marksismu. Varēja vest sakarā arī ar to, ka Tu pats atzīsti tikai daļu no «Tāl[ām] noskaņām» un pret «Uguni un nakti», piem, vēl tagad izturies negatīvi. Varētu to pārprast arī tā, ka Tu griezies ne pret visu dzeju, bet atzīsti kā «J[aunā] D[ienas] L[apa]» labāk Poruku, Akurateri, Skalbi, kā, piem., L. Andrejevu. Varbūtību un pārpratumu te var būt bez gala, bet nu jau ir labi. - Kad es runāju par karu pret mani, tad es nedomāju par ekonomiskām lietām, kā Tu ieminies. Jo tiešām tur es mazāk esmu atkarīgs, piem., tas pats Roberts tur nau darījis nekāda manāma iespaida, pat Tavas domas par «U. u. N.» nē, jo to visvairāk pērk. Es ekonomiski esmu ticis patstāvīgāks, man vairāki sakari, pa daļai tie, kas Tev, pa daļai citi; trūkst viens, paliek pārējie. Bet vai tad mums arī ekonomiski būtu jālūko vienam otram kaitēt? Vai tad, kad jau par to reiz ir runa, taisni otrādi, es nevarētu Tev varbūt līdzēt? Kā es to labprāt daru, Tu zināsi no tuvākā piemēra Šlosa, kurš nevarēja beigt brīnīties, ka es viņam iegādājis izdevēju (Marx «Ōkon. Lehren» tulk[ojumam]). - Bet es nerunāju par ekonomiskām, bet par sentimentālām lietām, - es tiešām tieku vientulīgāks ar katru gadu, un pats to arī jūti; visa mana paaudze izmirst, un tad ir žēl un uztraucos par katru gadījumu, kur kaut no tālienes būtu jābaidās, ka: lūk, atkal viens draugs pazūd. Par citu es nebūtu tā uztraucies, par Tevi gan, jo mēs bijām agrāk un pašā sākumā tuvi. Te Tev labākais izskaidrojums visam šim uztraukumam. Bet nu jau viss beigts. Tik tas vēl man nepatīk un jāsaka: kādēļ tad tā lai ir kodīga ironija, kad es Tevi saucu par vecu un slavenu žurnālistu? Vai tad tā nau vienkāršākā, skaidrākā patiesība? Un vai par to spriest es neesmu kompetentākais? Tu taču mūsu pirmais kritiķis kopš «Domām pat latv[iešu| literatūru», un tas jau ir sen. Kad Tevi nevar saukt par slavenu, jā, ko tad? Tu vai nu esi pārāk kautrīgs, jeb baidies arī no manis kā no žurnālistiem, esi arī vientuļš un uztraucams? Nē, es par slavenu avīžnieku runāju gluži vienkārši un tādēļ, ka katrs mīl savu amatu un Tu, kā vecs un slavens publicists; vari gan turēt savu amatu par to labāko un pārmest man, ka es atstājis tik labu amatu un pārgājis uz citu, uz dzeju. Jo vairāk vēl tādēļ, ka es pats to sev slepeni pārmetu; varbūt tiešām es būtu partijai vairāk laba darījis kā publicists? Bet nu es atpakaļ vairs nevaru. Un labāk vismaz tanī ziņā, ka nu mēs nekonkurējam un varam viens otru atzīt, ko konkurenti grūti varētu. Daudz strīdu partijā ir uz šī pamata. Bet nu mēs esam izrunājušies un būsim skaidrībā. Žēl, ka nevarējām tikties Bāzelē. Bet gan jau būs gadījums. Paliec nu mīļi un sirsnīgi sveicināts. Kā Tu turies ar veselību? Man neiet vēl labumā. Sveiks! Tavs [paraksts]. C[astagnola] 17.12.12. 243. A. LŪKINAI Kastaņolā 1912. gada 17. decembrī Dārgā draudzene, «Burtnieka» dēļ nepūlaties; bija sludinājums un redakcijas aizrādījums, bet varbūt nav vēl iznācis. Par «Iedz[imto] grēku» vispirms praktiski: dodat «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» tikai tās 2/3, kuras Ārons ir ar mieru uzņemt. Tad liekat romānu tūliņ novilkt sevišķā izdevumā (tas pats burtu salikums, kas iet «Dz[imtenes] V[ēstnesī]», tiek salauzts grāmatas formātā, tā ka grāmata top lēta, jo aiztaupīts jauns burtu salikums). Par šo novilkumu samaksājat pate drukātavai. Jeb vai lai viņi dod Jums šo novilkumu honorāra vietā. Viņi daudz labprātāk drukās, kad nebūs honorārs jāmaksā. Un tad Jūs klajā laidīsat novilkumu no 2/3 romāna līdz ar nedrukāto 1/3. Par to sludināsat avīzēs, un tas taisīs lielu reklāmu, tā ka daudz pirks, un tur Jums ienāks honorārs. Jums taču galvenā lieta nu nākt klajā ar savu darbu. Gleznas gan labas, bet bez 10-23 rbļ. katra glezna nebūs: nebūs vērts. Vēl cita praktiska kombinācija: laidiet romānu pa burtnīcām, mazāk riskējat; nav uzreiz viss jāsamaksā. Varbūt Jums patei iekrīt prātā vēl kāda kombinācija. Esat nevainīga kā dūja, bet viltīga kā čūska, kurai jau bij vistuvākais sakars ar iedzimto grēku. - Un nu par lietu pašu: mākslas vērtībai ar drukājamību nav nekā kopēja, nedrukājamība nebūt nenozīmē nevērtību, gandrīz otrādi. Tātad, par visām lietām, nesakat, ka «bleķis», kad nedāboniet izdevēja, izdevēji taču nav kritiķi, bet veikalnieki, arī avīžnieki. No mākslas centieniem tādēļ Jums nav jāatsakās. Un otrādi: tādēļ Jums nav arī jāatsakās no mākslas, ka nav tai nevienas partijas, pie kuras piederētu. Jūs teicāt, ka Elza šauboties, kur piederot. Nu Jums tas pats gadījums. Kur nu Jūs piederat? Jūs piederat pati sev un tur arī paliekat. Kad Jums jau pie paša pirmā šaubīšanās gadījuma «pagurst enerģija», tad kas būs vēlāk? Jūs labi darat, ka nevainojat ne Āronu, pat ne Līg[otni] un Ant[bnu], - viņi nav vainīgi. Klausaties uz viņu mākslas spriedumu - priekš savas pašapziņas un dvēseles miera -, bet arī, uz viņu veikala spriedumu - priekš sava darba izvešanas klajā, t. i., pašu veikalu. Un trešais: Jūs skandinat jauno mācību pret veco un brīnaties un gaužaties, ka vecā, kuru Jūs apkarosat, neuzņem Jūs atplestām rokām. Ja jau tik vienkārši būtu tā sludināšana un cīņa, tad jau cīņas vārds būtu nevietā; tad tā būtu līdzi tecēšana. Bet Jūs tīšām peldat pret straumi. Jeb vai - grib kaķītis zivis ēst, negrib kāju slapināt. Tik mazas pēdiņas - tās ātri nožūs. Bet Jūs negribat laikam nekā zaudēt, ne materiāli, ne morāliski. Tad atliek tikai sūdzēties. Bet labāk rīkojaties. Es esmu diezgan apbrīnojis Jūsu enerģiju, dodat man atkal jaunu gadījumu. Bet, par visām lietām, paliekat sirsnīgi sveicināta un turaties vesela. - Silvijai sūtu reizē gluži patstāvīgu karti, arī ar atsevišķu adresi. Daudz labu dienu, Jūsu R. 244. ASPAZJJAI Kastaņolā 1912. gada 18. decembrī Mīļo zelta sirdsziediņ, dabūju trešo Ēģiptes karti, ir gan brīnumskaistas, tādas Tu tik proti atrast. Ir pāris kvītes «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» - jau 1485 r, «D[ienas] L[apā]» caur E. Šteinberg jkdzi 36 r. 50 k. (varbūt, ka bija jau «Dz. V.»). Lepskim ar «Zeltītes» vakaru izgājis plāni, «trūcīgi apmeklēts»; nebijušu nekādu krietnu spēku, ne priekšlasītāja, ne deklamētāju. - Siliņš raksta, ka L. V. (laikam Vaguls) gribot «pavilkt strīpu savai dzīvei». Vai tas būtu iespējams? Vai nezini viņa adresi? Varētu apprasīties Keltenstr. 40, kur viņi tagad. Tad es rakstītu. - Uz kūri es gandrīz gribēju braukt, jo liels nogurums no tiem uztraukumiem. Vēstuli Lilijai atsūti atpakaļ, aiz pārskatīšanās ieliku kuvērā. - Tavas kartiņas visas pienāk. Tikai ievēro, ka atbildi saņem tikai 3.-4. dienā. Par Zemgaļa ziņu es ļoti priecājos. Būs labi, mīļo zelta sirsniņ. Lido. 245. V. DAMBERGAM Cīrihē 1912. gada 28. decembrī Ļoti cienīto kolēģi! Mēnesi atpakaļ atbildēju uz Jūsu vēstuli, pieņemdams priekšlikumu un atstādams Jūsu ziņā sīkākos noteikumus. Pēc tam no Jums nekādas ziņas neesmu vairs saņēmis. Baidos, vai tik mana vēstule nau nozudusi. Apmieriniet mani ar pāris rindiņām. Visā augstcienībā, Jūsu [paraksts]. Adr. Zürich, Dr. B. Farbstein, Usteristr. 14. 246. D. STUČKAI Kastaņolā 1912. gada 28. decembrī Priecīgus svētkus, sirdsmīļo dārgumiņ, un visu mīļu un labu no mums abiem! Vai ar veselību nu iet labāk? Daudz mīļu skūpstu un [labdienu?]. [Paraksts.] 247. K. HIBŠMANEI Kastaņolā 1912. gada 28. decembrī Priecīgus svētkus un laimīgu jaunu gadu! Izturētību jaunajā darba laukā, kurš gan nau tik pateicīgs kā vecais ziemeļos, bet nesīs vēl lielāku svētību. Jums, kā norūdītai darbonei, jāiekaro sievietes darbam un spējām cienīga vieta pirmās rindās; kas ar tādām sekmēm gatavojies, tam izdodas vairāk, nekā cerēja. Jūsu sveicieni mūs ļoti iepriecināja. Vēlam vislabākās sekmes veselībā un darbā un sev mīļu piemiņu. Asp[azijai] sāk iet uz labo pusi, liek Jūs sirsnīgi sveicināt. Jūsu [paraksts]. 248. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gada 28. decembrī Manu dārgo dvēselīt, esmu nu labi pārbraucis un atradis visu pa vecam; lielas salūtes top Tev sūtītas līdz ar visādiem laimes vēlējumiem. Puķītes ir laistītas tikušas. Es pirmo dienu tūdaļ esmu dikti aizgulējies līdz pat ½ 9 un nu tikko paspēju uzrakstīt šo kartiņu, ne ēst, ne vingrot nau vairs laika. Toties naskākam jābūt turpmāk. Gribu nu ietikt atkaļ darba strīpā, tad jau iet arī ar veselību labi. Pūties un kopies nu Tu, mīļo sirdsdraudziņ, ka vari arī tikt uz augšu. - Še daži izgriezumi par kvītēm, kas bij palikuši pēdējā, neaizsūtītā vēstulē. - Pasta freilene Tev ir visu aizsūtījusi; man sūtītās vēstules atsūti atkal šurp. - Še vakarā 8 bij 6 grādi silts, bet bij lijis. Manu dārgumiņ, manu sirdsdvēselīt, lido. 249. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 29. decembri Manu mīļo, dārgo iniņ, nosūtīju Tev no rītus vēstuli ar kvītēm un Pīpiņa vēstuli. Atbildi viņam. Pavakarā nosūtīju rukzaku ar kafijkanniņu un bībeli. Ja vēl kas vajdzīgs, tad atraksti. Bet rukzaku sūti atpakaļ. - Piezīmē kad lai Tev labāk rakstu. Tā ka Tu saņemtu rītā vai vakarā? - Hīnhedes grāmatas nosaukums klāt pielikts. - Atraksti pēc sapņu grāmatas, kuras laimīgās dienas un kuras nē. - Pīpiņš pēc bāriena ir ļoti labs. Gan jau viņi rīkos i priekšlasījumus, i vakarus, i vairākas teātra izrādes, i dos naudu. Pīpiņš kases nama iesvētīšanas svētkos teicis, lai nepiemirstot arī tos, kas «D[ienas] L[apai]» agrāk devuši virzienu un nu esot svešumā! Izgl[ītības] biedrībai novēlēti 300 r., tie laikam būs Tev. Tā nu sāk iet uz labu. - Te klāt 8 kartiņas, citas nosūtīju no šenes viens. Tad nu vēstules visas nost un sākšu pārrakstīt I cēlienu. Varbūt pierakstu vēl ko klāt rīt, kad saņemšu pastu un Tavu kartiņu. Lido, sirdsiniņ. Mīļo, mīļo dārgumiņ, manu dvēselīt, grūti ir bez Tevis, notiek kā pārestība, kad jābrauc projām. Lido, lido, lido. Saņēmu Tavu vēstuli un pielikumu. Lido. 250. E.BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1912. gada 30. decembrī Jūs, mīļais draugs, prasāt pēc Gulba adreses: Gulbis pašlaik brauc uz ārzemēm, un es viņu satikšu; laikam viņš ir jau ceļā. Tātad varat tagad adresēt man uz Castagnolu. Kad es zināšu citu viņa adresi, es paziņošu. Te man gadījums Jums izteikt manu vienu senu domu: par Jūsu abu savešanu kopā, beigās par abu veikalu savienošanu. Abi Jūs ideālisti, abiem mērķi vienādi. Tikai vienu: savienošanai būtu jānotiek vēlāk, kad Gulbis nāk uz dzīvi uz Rīgu, par 2 gadiem. Gulbim vajga spēka, kas viņu satura un attura, viņš ir ļoti straujš projektnieks un bieži pārsteidzas; tā jau reiz bankrotēja. Viņa straujums varētos Jums kaitēt; tas nekādā ziņā nau pielaižams. Varbūt pēc 2 gadiem arī Aspazija var būt Rīgā. Tā to bremzes lomu lai uzņemtos. Tāds ir mans projekts. Varbūt Jūs esat domājuši ko līdzīgu. Visādā ziņā veikalisks spēks Gulbis ir lielisks, un ar viņu kopā varēs paveikt tādus kultūras darbus, ka ļaudis vēl ne sapņot nesapņo. Es gribu arī būt pulkā. Tas viss ir turams klusumā, atrakstat man par to savas domas. - Tad pastāstat, kāds gals patiesībā bij tam vecim, kurš no mājām negribēja iziet. Laikam taču patiess stāsts. Man varētu varbūt derēt par drāmas vielu. Tad visādā ziņā atrakstat un gādājat, ka Skabarga dabū kādu muižkunga vai citu vietu uz pavasari. Es Jums rakstīju, bet Jūs uz to vēl neesat atbildējuši. Mani steidzina; esat tik labs, mīļais draugs. - Tad: kādas grāmatas Iniņbergs šogad domā paspēt izdošanā: vai «Saul[ainu] stūrīti», jā? Un cik no Kop. rakstiem? Neaizmirstat nodot Kraujam [lapiņu?].- Asp[azija] jūtas atkal vājāk, jābrauc šonedēļ atkal uz Cīrihu veseļoties, tādēļ nokavējos ar atbildi Jums. Paliekat mīļi sveicināti. [Paraksts.] 251. V. KROPAM Kastaņolā 1912. gada 30. decembrī Ļ. c. redakt[ora] k. V. Krop! «J[aunu] Z[iņu]» Nr. 2 Jūs pasniedzat piezīmi par Priedkalna atbildi latgaliešiem. Man jābrīnās un žēl par tādu atb[ildi]. Ja dota rakstiski, tad lūdzu atsūtīt man norakstu no tās, ja mutiski, tad paziņot, kādām personām un kādos vārdos viņa teikta. Ja piezīme dibinājas uz fakta, tad ceru, Jūs neliegsaties izpildīt manu lūgumu. Visā augstcienībā 252. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 30. decembri Mana mīļā sirds un dvēsele, ir pārestība vien, ka tā jādzīvo šķirtiem, arī palīdzēt maz palīdz, viens par otru nobēdājas, un tas kavē. Kad nu tiktu pāri par šo strīpu, tad gan jārauga pareizāk ierīkoties. - Man šodien, svētdien, gadījās ciemiņš - Kains, kurš brauc cauri uz Nicu uz darbu; paliek par nakti, šorīt .jau prom. Noskaņoju viņu uz miermīlību. Upīšam rakstīšu un apmierināšu par naudu; lai nepārraujas, viņš pārāk labs. - Ierunājies dakterienei, vai tik es aiz pārskatīšanās neesmu viņai iedevis ne 40 fr., bet tikai 30 fr. Tas būtu briesmīgi nepatīkami. - Sāku jau pārrakstīt. - Pielieku par «Ur[iels] Akosta», liela sajūsmība, tas būs uz Tavas jubilejas rēķina. - Steidzos uz pastu. Lido, sirdsvieniņ, lido. Polemikas vecās lai «D[ienas] L[apa]» nemin. Par līdzstrādnieci Tevi tikai «Domās». Lido, sirdsiniņ, lido. 253. ASPAZIJAI Kastaņolā 1912. gadā, ap 31. decembri Manu mīļo zelta sirsniņ, saņēmu visu rupzaku, pilnu ar jauna gada mantām, jau no paša rīta, bet kartiņu tikai vakarā. Izmeklēju un izārdīju visas mantiņas pēc kartiņas, nesmeķēja, domāju, ka nu būsi nostaigājies pa pilsētu un pārāk noguris. Nu otrreiz nosmeķēju mantiņas, ir gan ļoti. labas. - Vai Up[īša] naudas sūtījumu jau saņēmi? - Kad es izņemšu procentus, es samaksāšu Tev savus parādus līdz ar %. - Še iet līdzi daudz izgriezumu, dažus sūti atpakaļ. Balva jau pāri par 2000 r.! - Laba kritika no Klaustiņa! No draugu biedrības arī labi. Līgotnis daudz sliktāk iztaisījis! «Dzīvē» laikam Ivanovs ļoti mīļi minējis. - Vaguļi ir dzīvi, Tev laikam būs jāaicina pie sevis. - Es šodien arī aizlasījos; bibliotēka stāv tagad manā priekšā atklāti un vilinoši. Bet ar jaunu gadu nu gan nopietni sākšu strādāt. Bet viena doma: kad to sezonu kā Tavu jubilejas gadu varētu izvilkt cauri ar Tavām lugām, «Atriebi» u. citām, un es rakstītu Festspiel par Tevi un Taviem darbiem, ko arī uzvestu vairākreiz? Ko saki, iniņ? Lido, sirdsiniņ, lido. 254. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1912. gada decembrī Mīļo brālīt, pēterburdznieku lieta ir jau nokārtota - labvēlīgā garā. - Bet ne Segliņš, ne Brigaders man nau ne ko rakstījuši, ne maksājuši. Un es zinu, cik nepatīkami Tev pie Br[igadera] iet. «Nogrim[ušo] zvanu» negribu viņam dot. - Tavu «Spēku un vielu» ņemu, protams, labprāt. Kad Tu domā papildināt ievadu, tad ļoti labi. Gan tad vēlāk sekos citi Tavi darbi. Daudz mīļu sveicienu. RAINIS Vēstules Šveices periods (1912. - 1914. VIII) 1913. gads 255. BETINAI Kastaņolā 1913. gada 1. janvārī Cienītā Betinas kundze! Jūsu dārgās vēstules saņemšana sagādāja man lielu prieku, tas bija kā gada visskaistākais iesākums. Mēs vienmēr atceramies Kastaņolas dziedātāju un gaidām to dienu, kad viņa būs pasaulslavena dziedātaja. Sirsnīgākie novēlējumi. 256. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 1. janvāri Še Tev, mīļo sirdsiniņ, laimes vēlējums no Kijevas latviešiem, tas ir pirmais, gan nāks citi. Žēl, ka pienāca tikai pašā vakarā ap 8. Citādi būtu nosūtījis, lai Tu saņemtu pašā jaunā gadā. Varbūt ar rīta pastu pienāk vēl kas. Šorīt atnāca no dziedātājas Betinas garš laimes vēlējums, ļoti naivs un ļoti sirsnīgs. Tas ir par to, ka uzmudināju uz dziedāšanu. Tā zīlīte, kas iztecēja no manas vēstules, arī ir laimes nesēja. - Rupzaku dabūju, viss neaiztikts un smeķīgs, tikai jau pārēdos. - Vakar aizsūtīju smagu vēstuli ar izgriezumiem un plāniņiem. Atbildi drīz, sirdspūkiņ. - Saimniece sāka šodien dot atkal insalatas un uova. Kur nu es paspēšu visu apēst? - Vai Tu pusdienas ēd vēl pie dakterienos vai mājās? Kad kūru metīsi? Kad Tev labi dara gulēšanai masāža, turpini vēl. Lido, sirdspūkiņ. Tā karts ir Ekterim un Klārai, pieliec klāt sveicienus un nosūti: Majorenhof, Jomenstr. Dr. P. K. Lido. Atklātnes malā rakstīts: Šo kuveri uzglabā markas dēļ. Lido. 257. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada janvāra sākumā Mīļo sirdsiniņ, Freinberģim solīšu priekš «Skat[uves] un Dzīves» I burtnīcas: 1) kādu ievada īsu pantiņu (prologu, kā viņš sauc); 2) aforismus par drāmu, arī maz, piem.: «Atriebējas» spēks tāpat kā Sillera «Laupīt[ājiem]» ir valodā; 3) varbūt fragmentu no «Jāzepa». Tev vajdzētu dot atmiņas par «Atriebeju». Tad «Atrieb[ēja]» pilnīgi noturētu sezonu. «Skat. un Dz.» varbūt iznāks vairāk NN, tad varēs vēl ko reklamēt par Tavām lugām un «Atriebēju». «Dzīvē» šodien nodrukāts Tavs vecais dzejols «Glābējs», Ziemsvētku N!!! Turpat gara un laba kritika no Rob[erta] par brāļa «Rīgu». Freinberģim aizrakstīju atbildi, tādēļ še viņa vēstule klāt, - bet sūti tomēr vēlāk atpakaļ. Vai Tu jogurtu vēl ēd, un kā iet ar to? Vai saimnieces pusdienas vēl ir labas? Vai vingro? Vai vannas dabū? Lido, lido. Saņēmu izgriezumus, lido. 258. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 2. janvārī Priecīgus svētkus un laimīgu jaunu gadu! Un veselību un spēku, un daudz panākumus Jūsu skaistajos darbos! Par visām lietām veselību. Tur Jūs esat mums brangs paraugs, tik aši pārvarēt slimības, to mēs vēl nespējam, bet Jums pakaļ centīsimies. - Paldies par naudas sūtījumu (50 r.), ko saņēmu dec[embra] pēdējās dienās. Tāpat A[spazija] savus 50 r. Jūs, mīļais draugs, runājat, ka nu apmēram būtu nolīdzināti Jūsu veci parādi, - man liekas, ka Jūs esat jau labi pārmaksājuši. Klāt pielikšu apm. rēķinu. Pārmaksādami Jūs darīsat pāri savam veikalam, tas nebūt nau mans nolūks. Es gribu gan labus honorārus, bet es gribu arī, ka veikalam tas nekait un ka veikals var plaukt. Taisni šogad, kā man raksta Gulbis (es nosūtīju Jums viņa adresi), esot vājš gads, esot bankrotējušas 4 firmas. Viņš domā, ka arī «Dzirc[iemniekiem]» ejot pagrūti. Tādēļ jo vairāk, mīļais draugs, saskaņojat maksājumus ar izdevumiem, - man no pārmaksājumiem tagad jāatsakās, un pārmaksātais lai iet uz Kop. rakstiem no jauna. - Man prieks, ka «Ave sol!» un «T., k. neaizmirst» arī jau izpārdoti; laidiet vien otru izdevumu. Pārgrozīt es nekā negribu. Bet Iniņberģim par to rakstīt, vai jel ko rakstīt, ir gluži velti. Ne viņš ievēro rakstīto, ne viņš atbild. Pat «Saul[aina] stūr[īša]» II izdevumu viņš nau atsūtījis, nedz Kraujas brošūru par «Pusideāl[istu]». Arī citus «Dzirc.» izdevumus varētu mums piesūtīt, tie mūs tāpat interesē, jo «Dz[irciemniekus]» mēs skaitam par savu apgādību. Bet ne vēsts no tā. Iniņberģim laikam ir pārāk daudz darba bankā, to es saprotu. Bet, kad viņš mums ne raksta, ne sūta, tad ļoti var būt, ka viņš ar citiem dara tāpat, un tas nau labi priekš veikala. Taisni ziemsvētku laikā, kad vislielākā tirdzniecība, viņš galīgi apsīkst. Es domāju, veikala neveiksme liekama pa lielākai daļai uz šo vainu. Pērn jau mani šāda veltīga vienpusīga sarakstīšanās tā nogurdināja, ka es visu vasaru vairs neatbildēju uz I[niņberga] priekšlikumiem. Nu es sāku atkal veikala sakarus, bet atkal tā pate In[iņberga] apsīkšana. Tur vajga kaut ko darīt. Vai nu pieņemt lieku cilvēku uz svētkiem, kad I. aizņemts ar bankas noslēgumiem, vai citādi līdzēties. - Palūkojat, kā Gulbis rūpējas par savu veikalu. Ikkatra lieta prasa pilnu nopietnību un darba spēku, tā arī apgādiens. Citādi Jūs naudu vienmēr liksat iekšā, un nekas nenāks atpakaļ. Tas nau veikals. Un cik ilgi tad Jūs to izturēsat? Es Jums reizu reizēm par to rakstu. Jums varbūt top garlaicīgi, bet lieta ir nopietna. Iedomājat arī man rekomendēto drāmas vielu: trūkums vecumā! Es par to vienmēr esmu domājis, ne kā par drāmas, bet par dzīves vielu. Tas viens motīvs, kādēļ spiežos tagad daudz pelnīt, otrs, galvenais, lai jau spēka gados tiktu neatkarīgs priekš sava īpatnēja darba. Apstrādāsat šo vielu vien, Jums viņa izdosies; drāmu var jau ņemt no Jūsu vielas apstrādājuma, jo drāma tā kā tā katru, arī jau apstrādātu vielu izjauc kā namu. - Kraujas «T[ālu] n[oskaņu]» kritikai labprāt dodu ģīmetnes: I lai ņem Zīverta ofortu, tas ir no 1903. g., un II aizsūtīšu tūliņ. - Priecājos, ka Kr[auja] ieinteresējās par manas biogrāfijas rakstīšanu. - Muižkungu, veco kņazu, protams, liekat mierā; nemaz nerunājot par to jautājumu. Bet, ja gadās cita kāda vieta, tad paziņojat man gan; ap martu tam biedrim vajdzētu vietas. - Paliekat nu daudzreiz mīļi, sirsnīgi sveicināti no Jūsu [paraksts]. Uz atsevišķas lapas rakstīts: Saņemts 1907. g. - 275 r. 1908      - 100 - 1909      - 525 - 1910      - 550 - 1911      - 575 - 1912    - 1400 - _______________ 3425 r. Asp[azijai] vēl sūtīta ekstrā summa, kas te nau ieskaitīta. Rakstīts Kopums                                          - 50 r. «Ug. u. N.»                                     225 - _________ «Spoži sapņi» 5 loks.                      125 r. «Saul[ains] stūrīts»     6 -                 400 - «Ave sol!»                  3 ½ -            175 - «Laupītāji»                  9 -                 135 - «Tie, k[as] neaizm[irst]» 9 -              450 - (Verte!) «Ug. u. N.»                 9 loks.           450 r. «Ziedu kl[ēpis]»         11 ½ -            600 - ________________________________________ tātad                          53 loks.           2610 r. 3425 - 2610 _______ 815 r. Jūs laikam rēķinat daudz lielāku honorāru, kad Jums iznāk līdzi. - Mēs bijām domājuši, ka šie 815 r. iet uz priekšu, par Kop. rakstiem, otriem izdevumiem u.t.t. 259. A. un B. PRIEDĪŠIEM Kastaņolā 1913. gada 2. janvārī Laimīgu jaunu gadu, mīļie zelta lautiņi! Saņēmām kartiņu Cīrihā, kur arī es biju uz 10 dienām ciemā; nu es jau atkal Castagnolā, bet karts nostaigās vēl no Cīrihas, lai laimes vēlējumi no abiem nāktu reizē. Ar šo «dievu dzērienu» iesākat jaunu gadu, tad ies. Mīļi sveicieni un skūpsti no Jūsējiem. 260. E. SKUBIĶIM Kastaņolā 1913. gada 2. janvārī Laimīgu jaunu gadu, dārgais draugs! Sasniegt visus Tavus karstākos vēlējumus: aukstāko ziemeļpoli un ledus lāčus, un mamutus, un citas aukstas lietas! Bet gan jau Tev gribēsies arī silta ciemojuma dzimtenē, - to arī! Un visu labu un mīļu! Kl[ārai] jau aizrakstīju mīļus sveicienus. Paliec vesels, mīļais. Daudz laimes no Tava [paraksts]. 261. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. janvāri Manu mīļo sirdsziediņ, es pilnā domāšanā, ko un kā rakstīt par Tevi Tavā jubilejā. Es pielikšu par to lapiņu klāt. Bet saki Tu arī, sirdsiniņ, ko un kā; neesi atkal tik noslēdzies un pārāk maigs kā toreiz, pirmoreiz ar to kroni, kur Tev zuda ilūzijas. Es gribu to par labu vērst, bet ar Tavu ziņu. - «D[ienas] L[apā]» lai nemin vecas 1894. g. polemikas. - Tāpat lai nemin Tevi «D. L.» līdzstrādniekos, Tu slimo, jāsargājas no uztraukumiem, un tad nāktu polemikas. Tā es rakstu arī Pīpiņam. Vislabāk tagad Tev palikt gluži neitrālai; tikai «Domās» lai min. Un tad, kad pieprasīs arī «Druvā» un kad arī tur būs jubilejas numurs. - Kad dakteriene nemasē, tad es viņai aizrakstīšu un sadrāzīšu drusku. Tev taču labāk vēl drusku paārstēties un tad tik pauzēt. Varbūt arī vainīgi tiešām tie aizmirstie 10 fr. Kaut gan es neesmu pārliecināts, ka aizmirsu. Es vakar dabūju grāmatplauktus un tūliņ iekrāmēju; pazaudēju dienu, bet ļoti nopriecājos. Man tāds siltu jūtu uzplūdums priekš Tevis, manu mīļo dārgumiņ, manu dvēselīt, lido. 262. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. janvāri Manu sirdsdziļumiņ, sirdssiltumiņ, saņēmu visas Tavas skaistās kartiņas, arī to laimeskartiņu, to bēdīgo dzīvībiņu, kura gan arī reiz sāks smieties. Neesi arī Tu bēdīgu sirdi, viss jau iet labi, redzi, kā visi Tevi mīl, kā kijevieši Tevi piemin, arī Klaustiņš saka, ka Tu gan daudz cietusi, bet uzvarējusi. Ko Tu gribi vairāk, mīļo sirsniņ. Labāk smejies kā par to sapņa piepildīšanos. - Mierlauka piezīmes sūtīju Tev kā materiālu «Atriebējai», var būt vajadzīgs. - «Ur[iels] Akosta», pēc Mierlauka kritikas un cita spriežot, būs laikam liels vilcējs, savus 100 rbļ. honorāra jau dabūsi. - Te arī ziņa, ka A. Krauzes jkdze lasīs par Tevi referātu. Uz laukiem arī tagad itin bieži uzved Tavas lugas. Atraksti drīz par maniem Tavas jubilejas lugas projektiem, lidido. Līdz ar jaunu gadu kamēlija zied. Lido. 263. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada 3. janvārī Mans mīļais, dārgais, priecīgus svētkus vispirms un laimīgu jauno gadu! Vairāk atpūsties Taviem pārpūlētiem nerviem, drusku dzīvesprieka un daudz spēka uz lielajiem darbiem! Par visu - atpūtas, atpūtas! To Tev visvairāk vēlu, jo pats pēc tās dzenos. Būs atpūta, neuzņemsim uztraukumu tik dziļi, nebūsim rūgti un tā tiksim spēcīgāki. Es jau tagad, drusku atpūties, tā priecājos, ka no Tevis novērsīšu boikotu, un tā priecājos arī par Tavu sirsnīgo atzinību, ko izsaki man uz «Gala u. sāk.» iznākšanu. Grāmatu vēl gaidu. Esi vesels un stiprs, un priecīgs! Tavs [paraksts]. 264. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 3. janvārī Mana mīļā dziļā dvēselīt, Tu jau viena mana dzīvība, kā es Tev nebūtu rakstījis? Tagad tikai pa svētku laiku, uz jaungadu, pasts apkrauts ar darbiem; gan jau dabūsi visas manas vēstules. Vienas man būtu sevišķi žēl, tur bija izgriezumi, draugu biedrības referāts un arī mani plāni par Festspiel uz Tavu jubileju. Uz Tavu atbildi uz tiem es jau nepacietīgi gaidu. - Antonam toreiz visu aizsūtīju. - Kad dakteriene aizbrauks, Tu varēsi vairāk atpūsties. - Es atkal redzēju sapnī it kā Niedru un Andr. Upīti, it kā Up[īts] būtu ko sliktu par mani rakstījis. - Vai Ekterim manu karti aizsūtīji un pierakstīji klāt? Resnevic atrakstījusi ļoti sirsnīgi, rīt sūtīšu, lido, lido. 265. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. janvāri Mans dārgais sirdsavotiņš, aizrakstīju Tev vakar divas kartis, mani uztrauc, ka Tu nesaņem kārtīgi. Es «Domas» dabūju un aizsūtīju Tev «Jaun[ības] Tekas». Te jauna kvīts - jau ir pāri par 2000 r. Pēc mana sapņa vajga 3000 r., jo bij 8000 fr. - Te turpinājums no Klaustiņa raksta. - Tavas lugas tagad izrāda ļoti bieži uz laukiem un Rīgā, priecājies Tu arī, mīļā sirds. - Resnevicienei es jau atbildēju, ka Tu slima un Cīrihā, bet viņa tik mīļi raksta, ka Tu arī vari pāris vārdu aizrakstīt: Roma, Via XX Settembre, 68. - Avīzēs nekā svarīga nebija. - Kamēlija zied atkal, tas uz labu mazam pūkam. Tava zvaigznīte arī ļoti jauki spīd vakaros man logā; Tu viņu arī redzi savā logā. Te izgriezums, kā Andr. Upīts taisa sev reklāmu. Latv[iešu] biedrībā Veinberģis esot uzvarēts. Manu sirdsdziļumiņ, lidido, lido. 266. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. janvāri Manu mīļo sirdsdārgumiņ, Tu esi tikusi vēl vājāka pēc mana apciemojuma; vai dakteriene Tevi nokausējusi vai pats apciemojums, vai kāds cits iemeslis. Tava jubileja un balva, kura arvien vēl aug, Tev arī nedara vairs prieka. Nu jau ir 2100+Liepājas 200+Fonda 200 =2500, vēl nāks abi teātri ar 500 r., tā ka 3000 var jau skaitīt par pilnu. Vēl jau arī tie progresīvie ļaudis, kuri slepeni krāj un uz reizi nodos, varbūt sanāk 4000 r. - Kad Tu negribi, ka es par jubilejas lugas projektiem runāju, tad es to arī nedarīšu, kaut gan man bij arī vēl citi. Īsas biogrāfijas gabaliņš man tagad ir grūtāk rakstīt nekā kas lugasveidīgs, jo izsviež mani no sajūtas. Bet var arī to. Tas nu viss, un vairāk es par to jubilejas lietu nerunāšu, esi mierīga, mīļā sirsniņ, ļauni tiešām nebiju domājis. - Teātrs uz svētkiem izrāda tikai 1 reizi «Vaideloti» un «Pusideālistu» un 2 reizes «Urielu». No mums vairāk nekā, viņš priekš mums sevišķi nepūlas. - Skubiķis prasa 200 fr., es solījos 100 fr. dot; var pat gadīties, ka atdod. - Veinberģis par sapulču vadoni nau ievēlēts. «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» lieliski priecājās. Manu sirdsdvēselīt, lidido. Iesāku atkal pārrakstīt «Jāzepu», lido. 267. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. janvāri Manu mīļo sirdsspožumiņ, manu dvēselīt, labi, ka nu reiz dabūji tās vēstules, nu varēsi atspirgt; cik dikti tuvi mēs taču esam, kā tās jaunmodes precīzijas mašīnas, kas tūdaļ maitājas, kad tik krislīts iekrīt. Dakteriene nu arī būs prom, tad atpūtīsies. Vai. ēd mājās? augļus vien? Man saimniece no majales svētkiem uznesa gaļu; laba bij, bet nepanesu labi. Bet zvirbji gan pēc viņas stipri dzinās, tikai laikam bīstama, ka tik garšīga. - Lasīju Antonu, - cik Tu brīnummīļi esi par mani rakstījusi, tāda liela visu aizdodoša mīlestība. Kad es tagad varētu Tev rakstīt to Festspiel, es kaut cik arī varētu justies kā parāda atzinējs, tā būtu tikai tāda Schnldschein. Tu tik daudz aizdevi, nu Tu esi vāja un nevari atspirgt arī no tā, arī no māju zaudēšanas, ka nevarēji mamiņu redzēt, arī no mājudarbu darīšanas, no visa. Atdot to visu vairs nevar patiesībā, bet varbūt piemiņā? - Gaidīšu atbildi, sirsniņ, bet tikmēr jāēd atkal majale. Majalei bij grūti ēst, majali arī ir grūti. Vaguļi dzīvi, dzīvi, dzīvi, kad tik nenāk Tev virsū, lai māci dzejot. Lido, lidido. 268. A. UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 7. janvārī Ļoti godāto kolēģi, saņēmu Jūsu laipno karti; «Vārdu» vēl nē, grāmatas mēdz pienākt lēnāk (piem., «Galu un sāk[umu]» es vēl neesmu dabūjis). Daudz paldies jau tagad par «V[ārdu]». Novēlu priecīgus svētkus un jauno gadu! [Paraksts.] Atklātnes malās rakstīts: Nupat saņēmu arī «Vārdu», tas nau vārds, nau grāmata, - tā ir vesela bibliotēka! vesels kritikas parlaments un turklāt [teksta bojājums] asambleja, jo te ir taisni dzīvā kritikas doma, kas dzīvai mākslai nodibina pastāvēšanas un attīstības kārtību. Imponējoša sapulce. Paliekat sirsnīgi sveicināts no [paraksts]. 269. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 7. janvāri Manu mīļo sirdsiniņ, tad nu ir pirmais saules stariņš, ko no Tevis šodien sagaidīju. Cerēšu, ka neapdzisīs atkal, rokās turot, bez ziņas, bez iespējas ko darīt. Kamēlija gan zied, tur zinu, ko darīt; un viņa vēl laiž citus pumpurus. Par mani Tev nau ko bēdāties, es jau zinu, es tikšu vesels, es dabūšu izeju, un Tava vēstule jau nemaz nevar sabēdināt, viņa jau mīļa un laba. Tikai Tu pati esi vārgāka tikusi nekā biji, tās tās vienīgās bēdas. Bet neraksti tādēļ plašāk, nelūko neko izskaidrot, kopies tikai un atpūties. Ar ēšanu Tu esi ierīkojies labi, saimniece godīga, varbūt tās saknes Tev palīdzēs. Ar vēstulēm nepārņemies; vismaz es Tev vairs nesūtīšu tādas, kur jāpieraksta klāt. Biruta atsūtīja savu ģīmetni, vai gribi redzēt? - Vai Damberģim uz Jelgavu nosūtīji? - Atsūti man atpakaļ izgriezumus, es viņus uzglabāju. - «Gals un sāk[ums]» iznācis kā sludināts; bet es vēl neesmu eksemplāri dabūjis; kā tad es Tev nebūtu sūtījis? «Jaun[ībasj Tekas» Tev aizsūtīju. - Te ir kvīte, «L. A.» paša N nau vēl: tur būs teikti vārdi. - Kijeviešiem labāk neatbildēt; kad liksi «D[ienas] L[ap]ā», tad «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» ņems ļaunā. Varbūt «Domās». Manu sirdsmīļ[umiņ], lido. 270. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 7. janvāri Mīļā sirds, gribēju priekš Tavas jubilejas ko rakstīt un lasīju «Ziedu klēpi», izlasīju visu cauri un sabijos. Kā es to nebiju ieklausījies, kad Tu lasīji priekšā? Tas jau ir lielākais, ko jel kad esmu lasījis! Kā to neviens nau redzējis? Es visu nakti negulēju. Mana sasodītā nelaime, ka es nelasu nekā, ne Tava, ne sava. Kad būtu lasījis, daudz kas būtu citādi. Tas ir, ka es netieku pie sevis, nau laika. Nebūtu vajdzējis nemaz rakstīt «Galu un sākumu». Un te Tu visa esi. Tikai brīvības! no tā viss iztek. Tev vajdzēja gluži citādi dzīvot. Tu rādījies man tādos uzskatos, kas Tev pretī, un nu tik es redzu, ka tie bij putekļi no maniem uzskatiem. Tu nebūtu arī slima tikusi. Bet nu Tu drīz atspirgsi un tad sāc pa jaunam. Bet par to nau jārunā vēstulē. Es tik tā aizrāvos. - And[rejs] Up[īts] atsūtījis «Vārdu», par mums ļoti labi; Herm[anis] par «Ziedu kl[ēpi]» labāk nekā līdz šim; bet viss pavisam nepietiekoši. Labi bij, ka piedalījāmies. Par brāli vāji. Bet varbūt nākamreiz varēsim nepiedalīties, jo viņš rakstīšot vēl pret «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» un aizskaršot arī Tevi. - Sākšu Tev maksāt savus parādus, procentu briesmīgi daudz salasījies. Nopērc par % īstu malagu. Atsūti arī man skaistas kartiņas priekš Tevis. - Tu man raksti ļoti skaistas. - Vītolam balva ir tik 3500 r., Tev ar būs. - Tev jaunsgads sākās ar negaršīgu vīnu, man sākās bez piena, col la fame. Bet lido, lidido. 271. L.KALNIŅAI Kastaņolā 1913. gada 8. janvārī Priecīgus svētkus, laimīgu jaunu gadu un visu labu labajiem draugiem! Daudz paldies par mīļajiem sveicieniem. Jānis. 272. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada. 8. janvārī Priecīgus svētkus un daudz, daudz laimes jaunā gadā! Vispirms veselību Jums abiem, zelta ļautiņi, tad - mazāk darba un vairāk ienākumu, un Tev, mīļo brāli: tikt par pilsētas domnieku un galvu, tās ir tās važas, ko Tev varu novēlēt. Atklātības darbinieks Tu arvien esi bijis, un Tava darbība vistuvākā sakarā ar pilsētas saimniecību, tātad tik uz priekšu! Savu lielo romānu laimīgi nobeigt. Publiku viņš jau ir iekarojis un iekaros vēl vairāk. A[ndreja] U[pīša] kritika nāk no konkurenta un nekrīt svarā. Turies pie Klaustiņa. Par A. U. Tu laikam nezināji, ka viņš ir «Domu» redaktors, jo Tu uzskaitīts līdzstrādniekos. Redz, tā iet, nevar izbēgt; jābēg vien pašam. Tas būs man arī jādara aiz cita iemesla: ar veselību neiet, kā vajdzētu, jāiet atpūsties. To pašlaik Elza dara. Tādēļ Tev arī tā lieku pie sirds veselību: jo Tev daudz darba priekšā, visā nopietnībā Tev jāiet pilsētas pašvaldībā. Kādā kasē Tev Jābūt par direktoru vispirms. Bet nu daudz skūpstu no Tava [paraksts]. 273. A. BALABANOVAI Kastaņolā 1913. gada 8. janvārī 8.1.13. Dārgais biedri! Jūs daudz esat nodarbojusies, teorētiski un praktiski, ar jautājumu par laukstrādniekiem, sevišķi labi Jūs pazīstat Itālijas apstākļus. Griežos pie Jums ar lūgumu norādīt man literatūru par darba sagādes birojiem, ko būtu organizējuši paši laukstrādnieki. Vislabākais manam mērķim būtu bijis praktiskie šo biroju statūti. Tādi droši vien eksistē, un ceru, ka tos izmanto. Es, kā redzat, arvien vēl dzīvoju Lugānā. Ceru, ka Jūs esat vesela un ka Jūsu nenogurstošā, slavenā darbība vēl tikai nostiprina Jūsu spēkus, kuri man vienmēr imponējuši. 274. V. DAMBERGAM Kastaņolā 1913. gada 8. janvārī 8.1.13. Ļoti cienīto kolēģi! Saņēmu Jūsu laipno vēstuli. Viņa izklīdināja manas šaubas par dzimtenes pasta labām īpašībām un nes labas ziņas, ka mūsu jaunie talanti no inteliģences ir uz pareiza ceļa: uz literatūras lielo darbu sagatavojas ar pamatīgām studijām. Tas agrāk tā nebija un palīdzēs daudz mūsu kultūras attīstībā, sevišķi formālā ziņā. Jūs mīlat formāli pilnīgo Puškinu un sevišķi raksturiski Danti - to mīlot, vajga daudz spēka -, esat labi izvēlējušies klasiskas studijas, vai Jūs nevilina arī studēt latv[iešu] valodu, kura vajdzīga mums kā pirmā forma, no Jūsu dzejas jau var nojaust, ka Jūs tiecaties pēc kultūras arī dzejā, un jo vairāk tad, kad neliek tik daudz svara uz veidojamo vielu. Šī gara virziena talanti mīl būt mākslas apspriedēji mākslas garšas dēļ - mums viņu tik maz -, pie Jums es to redzu arī, un Jums te īsti dāvanas, viena jau, ka Jūs rakstat īsi un dzīvi no vajadzības izteikties. Novēlu Jums labākās sekmes arī turpmākā darbībā, kurai sekošu ar vēl lielāku intresi, kad nu Jūs pazīstu personiski, un gaidu uz Jūsu atsauksmi arī par manu grāmatu. 275. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 8. janvāri Mīļā sirds, Tu raksti tik gari un tik mīļi un visu skaidro, tas ir li, bet par daudz. Pirmais un pēdējais Tev ir: kopies un taupies. Nekur nepiepūlies. Es jau vainīgs, ka negribot aizkustināju, bet es nedomāju, ka Tu uz tām pāris rindiņām atbildēsi. Tā es vakar arī aizkustināju, neatbildi uz to. Mums jāraksta tikai schreiben Briefe. Par to prieku man tik jāatbild pāris vārdos: es jau domāju, ka arī, pēc sava veida, Tev rādu, kā prieks jāsajūt; bet, kad Tu sajūti, ka nau, kas par Tevi priecājas, tad lai paliek. Bet Tu jau no visa vairies, noli me tangere, tikai brīvība, kā Strindberģis visur redzēja tikai uzbrucējus. Kad tiksi veselāka, gan nebūsi tik vārīga. Tad kop pozitīvi savu lielumu - tas Tev ir -, nevairies vien negatīvi. Pēc «Ziedu kl[ēpja]» lasīšanas es redzu, kā Tu nāksi uz augšu. Tu vari jau tagad priecāties, arī jubileja tur palīdzēs. - Kalendāru es saņemu, li. - Ģīmetnes nemeklē, es aizrakstīju Ekbergam, lai pagādā. - Tev aizsūtīju vakar 100 fr., no tiem 50 priekš prieka eksperimentiem. Skubiķa 50 fr. - Iemet pastkastītē vēstuli Damb[ergam], vajdzētu viņa rokrakstu likt apspriest grafologam, Cīrihā ir; brālim un tantiņai pieraksti klāt. Tantiņa šodien atsūtīja sveicienu. Lidido. 276. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 11. janvārī Mīļo sirdsiniņ, lielais kamēlijas zieds vēl ir pilnā svaigumā, un nāk jau otrs uz ziedēšanu. Vēl būs 2 lieli un 2 mazi. Tas tagad tas galvenais. Saņēmu abas mīļās kartiņas un izgriezumus par draugu biedr[ības] referātu. Sūti arī vakarējo Freinberga vēstuli atpakaļ un ja vēl kas būtu no izgriezumiem. - Apskaitīju savus pērnos izdevumus: ir 3800 fr.! un briesmas! Agrāk mums abiem kopā nebij ne pilni 3000. Krāj nu mantu, ko kodes neēd! Neesmu vēl izrēķinājis, kā tas lēcies un kas aizlēcies. Kāds tad ir Tavs rēķins? Arī būs labais. Labi, mazākais, ka ir, no kā izdot. - Šodien nau avīžu, rīt arī nebūs, mājās ir ziemsvētki. Vai brālim aizsūtīji karti, pierakstīdama klāt? - Man nau vairs Tavu kartiņu. Kad nebūs citu, ņemšu Lugānas Kunstmotive un, ja to netiks, tad Natale Pisoni, ir gluži jauna sērija no vecām, gabals tre ghei. Lido, lidido. 277. H. ASARAM Kastaņolā 1913. gada 11. janvārī 11.1.13. Mīļo Herman, es tomēr nevaru ilgi dusmoties uz Jums, veca draudzība taču pārvar Tikai tā labā vēstule, ko biju Jums norakstījis pirms tā incidenta, to gan nenosūtīju. Un, kad Jūs tik mīļi runājat maniem vārdiem kā «Saules griežos» un turpat lasu no Š[anteklēra] mīļus sveicienus Asp[azijai] un man, tad rakstu atkal. To nelaimīgo incidentu jau galā var saprast kā pārpratumu, jo Jūs uzskatījāt Asp. jubilejas balvu kā pabalstu slimniecei, kamēr īsti tas ir godinājums mūsu tautas lielākai sievietei. Jūs dusmojaties, ka sievietes bij aizsteigušās ar iniciatīvi priekšā, kamēr «D[ienas] L[apa]» bij aizmirsusi, un ka «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» tūliņ izlietoja to savā labā, kā jau izg[ājušo] reizi arī. Jūs sākat izskaitīt manas bagātības - un vēl ar ziņu nepareizi -, kas bij jo mazāk smalkjūtīgi, tādēļ ka kādā vēstulē biju Jums rakstījis par savu uzskatu uz mantu kā uz tautas mantu (savā laikā par to runāšu atklāti). Bet, pazīdams Jūs kā godīgu cilvēku no seniem laikiem - jo tikai tādu es turu par savu draugu -, es ceru, ka arī šinī reizē pie kļūdīšanās ir vainīgs [1 nesalasāms vārds]. Jūsu prāts un takts, bet ne sirds. 278. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913.gada 12. janvārī Mīļo zelta ziediņ, saņēmu projekta lapiņas un 2 ģīmetnes, un mīļo mazo kartiņu. Tev vajdzētu uzrakstīt pašai kādas 5 rindiņas par to leļļu spēlēšanu fantāzijā vai atsūtīt to nodaļu, ja ir gatava. - Āronam vari gan tā rakstīt, Līgotnis to dara aiz bezkaunības, un lai to ievēro. - Birznieks-Upīts prasa ģīmetni, bet, kā nu atceros, tad šī viņam jau [ir], laikam grib vēl citu. Man ir tā Rufa, kura Tev sevišķi patika, en face, bet tai tikai viens eksemplārs. Apstellē pie Rufa, varbūt Tev arī nau. Varbūt pie tā paša gadījuma Tu arī pati liksies noņemties, būtu ļoti li, un jubilejas gadījumā arī vajdzēs; laikam Pīpiņš drīz vien pieprasīs, varbūt arī Jesens. - Pastāsti, kā Tev iet ar veselību, ar bādi, ēšanu, vingrošanu, jogurtu. Lido. 279. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1913. gada 12. janvārī Mīļais, cienījamais draugs! Vispirms laimīgu jaunu gadu ar tikpat sekmīgiem darbiem un ar vēl lielākiem panākumiem! Ar intresi gaidīšu uz rakstu par m[arksisma] filozofiju. - «Vārdā» man patika ļoti tā jaunā definīcija; universālisms. Viņa iet ne vien uz kosmismu, kas pilnīgi pareizi (piem., «G[als] u[n] s[ākums]»), bet arī uz visām šīs dzīves parādībām, vēsturi, psihiku, mikrokosmosu, sevi. Metode impresionisms, labāk pointilisms, kur impresijas punkt[os] izvēlēt[as] dialektiski. Tas ir plašs temats. - Par grafoloģiju gribēju teikt: tā nau zinātne, bet māksla, piem., kā ķirurģija. Principi varbūt pareizi (vēl maz izpētīti!), bet jāmāk viņus piemērot. Grafoloģija vēl nebūt nevar būt mehāniska mēraukla psihiskai dzīvei; vēl jāpūlas vairāk citiem līdzekļiem izpētīt psihiskās parādības. - Kādā Liepājas kalenderī kāds raksts par mani, lūdzu to arī atsūtīt. Mani viss intresē, ko jūs rakstāt. Sveiki! [Paraksts.] 280. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1913. gadā, ap 13. janvāri Mīļo veco Matīs! Kādas nu lietas dara Tavs «Dz[imtenes] V[ēstnesis]»? 301. N top spilgti nosodīti «kādas literāriskas kliķes darbi» - Upīša «Vārds». Bet - no šis kliķes līdzstrādniekiem ir vai vesela 1/3 daļa «Dz. V.» līdzstrādnieki! Pats «Dz. V.» redaktors Līgotņu Jēkabs ir arī apkarotās kliķes līdzdalībnieks! Jā, vēl vairāk: apkarošanas raksts ievietots paša Līg[otņu] Jēkaba vadītā nodaļā, feļetonā! Līg. J. pats sevi izper. Par «Dz. V.» līdzstrādniekiem es ieskatu vēl: Jaunsudrab[iņu], Ieviņu, Vainovsku, Leonu Paegli, Antonu (laikam arī «Dz. V.» redaktors), arī Asp[aziju], kura nau aizgājusi, bet tikai nostājusies neitrāli. Un nu - kam «Dz. V.» izsaka pārmetumus par piedalīšanos pie «Vārda»? Viņam vajdzēja īsti sapulcināt visus savus līdzstrādniekus un redaktorus, vainīgos redaktorus atlaist no amata un citus apdraudēt, - bet «Dz. V.» - uzbrūk man! un vēl neitrālai Asp.! Kā visu tādu izturēšanos lai sauc? Ir tikai viens vārds - liekulība, un to pieļauj mans vecais Matīss? - Viens izskaidrojums vien ir tādai parādībai - mūsu avīžniecības dziļā pagrimšana. Mūsu vecos laikos, strīdos ar «B[altijas] V[ēstnesi]», tas tādas lietas taču nedarīja. Tikai F. Veinberģis to ieveda praksē, un visa avīžniecība no viņa mācījusies. Nelabu mantojumu viņš sev atstāj, bet nelabi arī esat jūs, mantnieki, kas to pieņem. Nepareiza jau ir šī mākslas ievilkšana sīkās kliķu intrigās, kuras Rīgā sauc par politiku. Garīgi nespējīga politika uzmetas par visas kultūras dzīves noteicēju, kā senāk reliģija, un šķiro mākslu, kuru var šķirot tikai filozofija - pasaules uzskati, kā. tagad mēdz teikt. Nejēdzība jau ir šī zvejošana pēc rakstniekiem, kā pie Berga bazara bodniekiem. Bet, taisni riebjas, kad visi laikraksti sludina stingru nošķiršanos rakstniekiem un paši par līdzstrādniekiem pievelk un pieņem arī pretēju uzskatu rakstniekus, un uzbrūk tiem, kas nenāk. To tāpat dara arī tie laikraksti, kur sakās stāvam par mākslas neitralitāti, kā, piem., «Dz. V.» - Asp. un mani dzejoļi nenozīmīgi, kad viņi «Vārdā», bet, kad būtu «Dz. V.», tad būtu nozīmīgi. Mēs lai apkarojam diletantismu! Bet vai tad rakstnieks var noteikt iepriekš, kādi raksti un rakstnieki būs žurnālā un nu vēl kādā rakstu krājumā? Pārmetējs pats to labi zina un tomēr pārmet, - tā ir liekulība atkal. - Ar liekulību un pagrimšanu izskaidrojas viss karagājiens pret Asp. toreiz, un nu. «Dz. V.» dara taisni to pašu. Nē, nau vairs mums avīžniecības, kur godīgs cilvēks varētu strādāt līdzi, ne žurnālu, ne rakstu krājumu. Atliek tikai palikt gluži vienam, lai paliktu skaidrs. Vai ja būtu kāds mākslas žurnāls? Bet kur? Politika viņu apēdīs, publika grib tikai politiku. Mēs vecos «D[ienas] L[apas]» laikos gribējām kultūru, arī mūsu politika bij kultūra. - Nu paliec vesels, mīļo Matīs, turies Tu pretī tam pagrimšanas garam, palikdams arī pie sava politiskā virziena, kā es palieku pie sava. Sveiks! Līg. J. referātā par draugu biedrību nostāda pirmā vietā F. Bārdu, kamēr Gross - Asp. Vai to lai sauc par nepatiesību, vai par politiku? Vai tagad «Dz. V.» politika prasa uzbrukumu Aspazijai un man? 35 gadu jubileja jau sen pagājusi. Nu vesels, mīļo veci, sveiks. 281. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 13. janvāri Mīļo sirdsiniņ, pašlaik jaunais mēness un Venēra gluži tuvu; vakar vēl bij tālu. Mēness iet ļoti ātri uz priekšu. Te būs arī viena balta puķīte. - Tās Ēģiptes kartis raksti man, lai būtu visas vienkopus Tavā albumā, kur tā vairāk nekā otrā albumā. - Te arī ziemsvētku dāvana no Lepska, tā būs laikam otrā, tātad kopā kādi 150 r.! Pateicies ar' Lepskim, kaut gan es jau pirmo reizi darīju to. - Uz laukiem arī rīko Asp[azijas] vakarus. Tā nu ir jauna parādība, viss iet uz Tavu birku. Lielajās avīzēs nau kvītu, jo pašlaik svētki. - Freinberga projekts ir domāts uz šo Jaungadu, un no manis paša viņam iestāstīts. - Tam nau daļas ar Festspiel. Freinberģim ½ loksnes nemaz nevajga, var mazāk, viņš laikam honorāra nemaksās; vismaz par to nerunā. - Cīrihā nau vēl jaunas kartiņas, nāks tikai martā, bet Pisoni Natale ir jau gluži jaunas sērijas no salāpītām vecām, la dozzina 40 ghei! - Birutai nabadzītei laikam gājis vāji ar izrādi; bij priekš svētkiem, un tad jau vienmēr ir tukšs. - Neraksta vairs nekā. - Kad Tev šīs Lugānas nepatīk, es izmeklēšu no Pisoni. - Kā tad Tev gāja ar tām viešņām? Vai Lerch paliks Cīrihā, kur taču viņai nepatika labi? - Lido. 282. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 14. janvāri Mīļais, spožais kamziediņš, labi, ka Tu nu taisies līdzi tai kamēlijai - viņai otrais zieds stipri vien jau veras. Kad Tu 6 stundas guli, tad tas jau jāskaita par normālu. Piena panešana liela lieta; nez tik, vai būs ilgi, jo man agrāk arī tā bij uz kādām pāris nedēļām. Vai jogurtu vēl ņem? Un kā ar bādēm? Tās nepalaid. Krama atgriešanās gan vislabākā zīme. Bet nu nesāc atkal aplam taupīt; es jau Tev aizrakstīju savu izdevumu skaitli, lai Tu būtu taisni drošāks izdot, jo arī es daudz esmu izdevis. Kad Tu sāksi ierobežoties, tad Tava veselība to arī darīs. - Še līdzi «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» pret Up[īša] «Vārdu». Es uzmetu reizē vēstuli Āroniņam, lai viņu drusku iebaidētu Līgotņa dēļ un uzturētu citādi labā prātā priekš Tavas jubilejas. Izlasi un atsūti vēstuli un N atpakaļ, un saki, vai lai sūtu to vēstuli. - Citādi avīzēs nau nekas ievērojams. Vai Tu «Dz. V.» dabū pate arī? - Es apstellēju «Druvu». - Bij jāmaksā Sibīrijas Sarkanam krustam arī 20 fr. un būs vēl ik mēnešus jāmaksā kaut cik. Vakar no saimnieces dabūju Schlagsahne. Lido, ziediņ, lido. Atklātnes malā rakstīts: Labi, ka Tev vakar aizsūtīju Ēģiptes kartis, Tev sāk nākt tādas kā Pisoni, Lido. 283. MERKERAM Kastaņolā 1913. gada 15.janvārī Ļoti cienītais Merkera kungs! Jūsu adrese man uzdota priekš B. Dambekalna kundzes. Esmu nosūtījis divas pastkartes uz šo adresi, bet neesmu saņēmis nevienu atbildi. Laipni lūdzu pāris rindās sniegt man izziņu, vai D[ambekalna] kundze nav vēl ieradusies jeb vai adresē ir kļūda. Pēdējā gadījumā lūdzu atgriezt man atpakaļ manas pastkartes. Šveice, Kastaņola                                                                      Augstcienībā, A. Nagliņš. 15.1.13. 284. ASPAZIJAI Kastaņolā 1813. gada 16. janvārī Mīļo sirds Veniņ, līdz ar mīļo sampuķīti bij arī izgriezums par «Urielu». Vai tad Tu to negribi uzglabāt? Par Tavu tulkojumu, un tās ovācijas jau nebij domātas Guckovam, bet Tev. Tādēļ būtu Tu pate uzglabājusi. - Ar tām sērijām es nu esmu skaidrībā: vai nu Pisoni, vai Veronesi. Šī ir Veronesi. Sastādīsim tādus albumus: bellissimo un necessario. Šodien nau avīžu un nau ko pastāstīt. Atraksti par tām fotogrāfijām - vai Tu neiesi pie Rufa noņemties un reizē pastellēsi divas no manām, no tās, kura Tev patika, en face (ne tā niknā un ne tā, kura no partijas izdota). Upīts prasa priekš izdevuma. Lielais prinzeschen Šorgenfrei ļoti skaists. Lido. 285. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 16. janvāri Mīļais sirdsziediņ, Tavu skaistu kartiņu! To pašu skaistāko Tu atdevi. Un man tik Pisoni Natale. Bet jāatbild: izgriezumus, kas uz Tevi zīmējas, protams, paturi Tu. Te par «Urielu» iet atpakaļ. Vēl man ir pāris no veciem laikiem: par «Šķidrautu» un «Düna Zeit[ung]». Gribi, aizsūtīšu. - Soldati aizrakstīju, lai aizsūta veronāli taisni Tev. Kapseles lai pērk pats. - Karti Kugam paraksti un aizsūti: bij atsūtījis jaungada sveicienus. - Birutas karti atsūti man atpakaļ. Par to deklamāciju vakaru Cīrihā es rakstīšu pats Līvam, lai Tu nezinātu; saproti. - Es vēl šaubos, vai sūtīt to vēstuli Āronam; rakstīta pirmā uztraukumā. Nogaidīšu vēl, ko Tu sacīsi rīt. - Tavus sūtījumus, kurus Tu mini, esmu visus saņēmis. - «Vārdu» paturi, tas jau ir Tev dāvāts. Man arī ir cits. - «Druvu» nupat tik. apstellēju, jāgaida vismaz nedēļa. - Avīzes Tev sūtīšu. - Vēstule Damberģim būs arī zudusi, kreņķis. - Rufs laikam vēl dabūs to fotogrāfijas negatīvu. Citādi nezinu, ko darīt, jo man šis ir tikai viens un no drukātavas atpakaļ nesūta. - Ja Tev netīk Rufs, tad ej pie cita fotogrāfa, bet ej gan. - Ar bādēm posts, visas saimnieces dod par aukstām, taupa naudu. Prasi, lai dod heisses japanisches Bad «42°». - Tev ir liels ielūgums uz Academia Sociale con Concerto e Ballo. Tas nu būtu tas. Lido, lidido. 286. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 18. janvārī Mīļo sirdsiniņ, aizsūtīju Tev vēstuli ar pulka pielikumiem; tur ir atzīmēts, kas jāsūta atpakaļ. - Ja nu kolonija varēs vien, tad jau laikam rīkos Tavu vakaru; rakstīju Līvam kā priekšniekam, lai Skabarga tura to priekšlasījumu par Tevi un Biruta deklamē. - Man sapņi arī bij nepatīkami: zaldātu vesels pulks man dzinās pakaļ, iebēgu mežā. «Новое время» redzēju un pareģotāju, u. t. l. - Te ir tādi notikumi, ka resnais Beppo aizgājis no mātes un dzīvo pie Pultonchi. Dinlias brūtgāns apprecējis citu. - Tavas blakusistabas jau ir labas, bet ir taču jau izīrētas. Labi, ka Tu nu ar ēdienu iztiec labi. Lido. 287. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 18. janvārī Mīļo sirdsdārgumiņ, Tavas kartiņas vienmēr kārtīgi. Aizvakar aizsūtīju Tev vēstuli ar vairākiem pielikumiem. Avīzes tagad arī sūtīšu (jau 2 dienas sūtīju), tikai «D[ienas] L[apu]» ne tūlīt, jo tur adrese ir Herrn N[aglin]. Šodien «Dz[īvē]» ir 2 Asp[azijas] vakari, abi Tev par labu. Naudas bij jau līdz 2400 r. Un «vakari» nu tik sāks nākt, būs vēl daudzi. Tev arī prieciņš. Liepājā publika atkal vēlējusies visvairāk Tavas lugas. Raksti vien tik jaunas, gan tad redzēsi, kā Tev priecīgi ies. Bet tikai kopties Tev pašai jākopjas un daudz jāuzmanās, lai māgu nemaitātu kā nupat atkal ar to karbonādi. Bet tādas lietas jau atkal ātri pāriet; gan jau tiksi gluži. vesela. Kad dakteriene pārbrauks, varēsi vēl kādu kūri paņemt. - Par manu veselību un ēšanu nau ko bēdāties. Drusku ģīmī sāpes, bet es tās izspaidu. Ēst ēdu gluži kārtīgi. Es tagad esmu ar lieliem eksperimentiem iekārtojis savu ēšanu; bailes man bij tad, kad es pērn piepeši paliku nenokārtotā ēšanas jautājumā. Nu es esmu gluži neatkarīgs no citiem - ēšanā. Es ceru tagad, kas man izdevās te, tas izdosies arī citur. Pamazām jau iet, bet tomēr iet. - Šodien būs annale Academia. Mūsu māja arī taisījās iet, bet vakar vecim atkal notika nelaime ar kāju: iecirta ar cirvi. Bet ir sīksts vecis, izdilis, bet šodien vaina jau labi apdzijusi, nau sarkana. Man pat tik ātri nedzīst. Atlabsti nu Tu, mīļo sirsniņ, lido. 288. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 19. janvārī Laimīgu jaunu gadu! Mīļais draugs, saņēmu abus Jūsu naudas sūtījumus ar lielo paldies! Bet no Iniņberga neesam saņēmuši vēl nevienas grāmatas - ne «Saul[aina] stūrīša», ne Kraujas «Pusideāl[ista]». Gaidīšu arī no Jums vēstuli. Še tā solītā ģīmetne. Viņa man ir tikai šī viena pate. Pakaļpastellējumu fotogrāfs neesot uzņēmies izdarīt. Labi būtu, ka šo varētu uzglabāt pēc drukāšanas. Ģīmetne uz pastkartis ir tā pate, kuru sūtīju jau Iniņbergam priekš Kop. rakstiem. Bet, vai viņš to saņēmis, nezinu, nau rakstījis. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti. Sveicinat tāpat Krauju. Vai viņa raksts par Asp[azijuJ drīz tiks drukāts? Sirsnīgi sveiki! Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 19.1.13. Vēstules malā rakstīts: Atbildat, lūdzu, pāris rindiņas par šīs vēstules saņemšanu, tās ģīmetnes dēļ. Sveiki! [Paraksts.] 289. A. LŪKINAI Kastaņolā 1913.gada. 19. janvārī Dārgā draudzene, vēlreiz laimīgu jaunu gadu! pēc dzimtenes veida. Vēlu Jums tur mājās nāk tas jaunais gads, bet atnāks arī dzimtai. Daudz mīļu paldies sveicinātājiem! Kurš tik droši izsaka savu nepatikšanu, tas man patīk. Var jau vēl būt, ka viņiem nepatīk šķiras reprezentanti, bet pate gan. Tā apmēram man iet. «Dz[imtenes] V[ēstneša]» prospektā, mīļā draudzene, neredzu Jūsu romāna. Nolaižat vien, izlaižat vēl kādu gabalu, bet lūkojat nākt laukā. Arī pate varat drukāt vienu daļu, lai iznāk lētāk. Grūts ir tik sākums. Daudz mīļu labdienu Jums un visiem vēlē R. 290. ASPAZIJAl Kastaņolā 1913. gadā, ap 20. janvari Mīļo zelta sirdsdraudziņ, saņēmu tās mīļās kartiņas ar visiem pielikumiem, ar skaistām bildītēm un skaistiem vāciņiem par to resno diloņa vīru. Sūtu Tev atkal «Gals un sākums», - pēdīgi taču atnācis, skaisti svārki gan ir, gandrīz kā no Heferkampfa Vēverielā. Sastādījums nau pietiekoši izstrādāts, - tad «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» un «(Dz[īve]»; «D[ienas] L[ap]as» vēl nau. Kad Tev atliek laiks, tad izgriez piestrīpotos gabalus; kad nē, tad atliec tos numurus īpaši, es izgriezīšu vēlāk. - Tad trīs veci izgriezumi par Tevi; sevišķi to «Silber Schleier» glabā labi, tas ir vēsturisks! - Birutas aicināšanas dēļ rakstīju Līvam vēl to pat dien un pieteicu, lai viņi rīko slepeni no Tevis! - Ekteri raksta mīļi un labi. Par «Dien. Lapu» tā teikts; «D[ien]lapisti iniciatīvu iznīcināja līdz ar Bisn[ieka] fondu. Cik tur sirsnības un cik pienākumu sajūtu pie visas tās naudas vākšanas, to grūti pasacīt. Lai kā, viņi var! Strādnieku laikrakstam salasīt pāris simtus iet daudz grūtāk.» Tātad viņš ar Hermani nau ar mieru. Bet, lai būtu viss labi, es likšu, lai brālis izmaksā priekš strādnieku laikraksta 10 rubļus. To Pisoni Tu negribi zināt, bet kādu dien netīšām Tu taču dabūsi vienu. - Par tiem kritiķiem neerrojies tagad pa sīkumiem, errosimies uz reizi lielumā. Švābe par Apsesdēlu vēl nau iznācis, tikai «D. L,» prospektā minēts. Tāpat prospektā, ka brālis rakstīs par Tevi. - Āronam vēl nesūtu, gaidu, varbūt «D. L.» viņam atbildēs to pašu. - Fotogrāfiju sūtīšu Upītim. - Kamēlija zied. Zvirbuļi ēd mazāk nekā Tavs kaimiņš. - Tops ir gandrīz labs. Lido, sirdsiniņ, lido. 291. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 21. janvārī Mīļo sirdsdārgumiņ, dabūju tās abas ļoti skaistās kartiņas ar visiem li un labiem sapņu tulkojumiem. Šonakt atkal redzēju, ka pases dēļ garas klapatas (Merķelim rakstīju, bet gaidu vēl no Skubiķa), tad mūsu pašu istabā bij briesmīgi daudz mušu. - Nosūtīju Tev vakar «Gals un sāk[ums]», «Jaun[ības] Tekas», šodien brāļa romānu un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» (tur ir 1 kvīts, jau 2400; raksts par igauņu drāmām, tas jāizgriež). Pieliku klāt Freinberga vēstuli, uz to atbildi man drīz un atsūti arī Freinberģi atpakaļ, jo es viņam neesmu vēl atbildējis. - Par to Damberģi es vairs neuztraucos. - Ko Tu bēdājies par mani; es Tev teicu, ka esmu vesels, ar ēdienu iztieku labi; tops gandrīz pilnīgi labs, nau nemaz tumšs. - Te arī laiks bij vienā saulē, tikai šodien snieg. - No Līva vēl nau atbildes. Lido, sirdsiniņ, lido. Atklātnes malā rakstīts: «Jāzepa» I cēl. pabeigšu šinīs dienās, II c. gribu pabeigt janvārī, Lido. Atsūti man Dinas skatu. Lido. 292. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 21. janvāri Vai Freinberģis un teātrs grib to Festspiel, man arī liekas jautājums. Ļoti var būt, ka. Freinberģis pats grib ko tamlīdzīgu sarakstīt, un es tad būtu viņam tikai konkurents. Ir viņš taču jau aranžējis Tavas dzejas personās, jaungadā. - Teātrs tagad arī liekas vājš ar aktieriem: visas lugas, arī «U. u. N.» un «Ind. un Ār.» ir no jauna jāiestudē, un kas spēlēs; Muciniece - tā - muciņa būs Spīdola, un, kad viņa teiks «es esmu visskaistākā!», kas tad ticēs? Un Smiļģis - Lāčplēsis! - Ko viņi ņēma to Blaumani un tik daudz ar to iekrita? Tie ir vēstnešnieki, kas ir tagad ietikušies Jaun[ajā] teātrī. - Kad tā ir, tad es taču nepūlēšos ar to Festspiel, var viņu taisīt arī vēlāk priekš citiem gadījum[iem], piem., Liepājā var uzvest, arī vecais teātrs u.t.l. Un Tev darba tiešām ir, jo vajga no Tavām galvenām lugām taisīt mazus drāmu konspektus, ko Tu pate vislabāk būtu varējusi. Es būtu to kopumu aplicis un saaudis kopā. Bet, kad viņiem tik grūti iestudēt, tad tur nekas neiznāks. Arī «Jāzepu» viņi nepaspēs. - Es tagad pārrakstīju I cēl. - Atsūti Dinas skatu, tad es II c. nobeigšu vēl janvārī. Un, ja tad ar Festspielu nekas nesanāk, tad taisīšu pa februāri un martu «Jāzepu» un tad prozas lugu priekš Pēterburgas. Kopies un priecājies, lido. 293. V. HERTELIM Kastaņolā 1913. gada 22. janvārī Hert[elim]. 22. 1.[13.] Gribēju sūtīt jaungada sveic[ienu], nu jāsūta līdzjūtības vārdi. Bet cilvēka krietnība dod spožumu līdzi viņa dzīvei, kā nāvei, un abas ierosina pāri palicējus uz vēl lielāku centību vispārības labā. Tu būsi divkārt aizkustināts un mudināts, un tā Tev arī var vēlēt laimīgu jaungadu. 294. ASPAZIJAI. Kastaņolā 1913. gada 22. janvārī Mīļo sirdslabumiņ, šodien nosūtu Tev lielu pulku avīžu, arī Tavu «orgānu». Lepskis vareni strādā, uzved 2 reizes «Gunu» un no teātra un kolektēm aizsūtījis 140 r.! Kvīte ir «Dz[.imtenes] V[ēstnesī]», izgriez pati. Tad Jaun[ais] teātrs atsūtīja naudu, bet nau rēķina; tagad būs lielākā daļa Tev, jo tagad daudz izrāda Tavas lugas. Arī uz laukiem bieži vien. Naudu Tev aizsūtīšu, kad būs rēķins. Veronesim ir tikai stāvu kartiņas; Pisonim ir arī gulenīcas, bet Tu jau to negribi. - Es otrreiz prasu par kādu lietu, kad nau vēl dabūta atbilde; iegādā, ka uz vēstuli dabūjam atbildi ne otrā dienā, bet trešā vai ceturtā. - Vaguļus nevajdzēja kaitināt, varbūt tiešām ir bēdīgi. - Mums šodien būtu bijis notikums: aizdegās sturstens. Citu notikumu vēl nau, bet gaidām. - Atsūti man Dinas skatu un nekreņķējies, ka es par to rakstu atkal otrreiz, tas tik ir neaizmiršanas dēļ. Lido, sirdsiniņ, lido. 295. H. SIMSONAM Kastaņolā 1913. gada 23. janvārī 13.1.13. Jums ir, aiz man nezināmiem iemesliem, vajdzīgs mani nesaprast, un tad tas ir viegli. Jūs ieskatat par garīgu spēju zaudēšanu - turēšanos pie demokrātijas, tas pārsteidzoši no bijuša s[ociāl]d[emokrāta]. [Starp rindām rakstīts: tāds uzskats būtu saprotams no naiva konservatora, bet Jūs] Vai Jūs toreiz sevi turējāt par garīgi nespējīgu, vai tagad domājat, ka toreiz bijāt? 1. Es neesmu kopš vakardienas d(emokrāts] un s[ociāl]d[emokrāts], bet jau veselu cilvēka mūžu. 2. Un kad tad nu es īsti esmu zaudējis savas garīgās spējas, vai priekš 20 gadiem, vai tagad? 3. Un Jūs to zinājāt, kad sākāt sakarus ar mani, un visu laiku, kad tos turpinājāt. Ko tad Jūs tagad brīnaties? Kā Jūs prasat no manis atstāšanos no Demokrātijas, piedraudēdams mani citādi izskaidrot par garīgu nespējnieku. Vai es Jums prasīju, lai Jūs atsakaties no saviem [1 nesalasāms vārds] konservatīviem uzskatiem, un lai es atsakos, būdams pats s[ociāl]d[emokrātijas] pirmos nodibinātājos, viņas tēvs. Un lai atsaku taisni tagad, kad viņiem ir grūti laiki, kad tik daudzi aiziet no viņiem. Es nēsājot s. d. livreju? - Neaizmirstat,. ka, to var dot tikai valdošās šķiras, ne nospiestās, kāda ir strādn[ieku] šķira un viņas reprezentants - s. d. Es nekad neesmu lūkojis Jūs iebaidīt un Jums draudēt. Palasat manas vēstules, tad redzēsat, kā es teicu; [Ass?] ir personiski spurains cilvēks, t. i., satiksmē neērts, bet darbā derīgs. Tas ir viss. Es Jums arī vairākkārt tiku teicis, ka man rūp ne personiskais, bet tas, ka komitejā nāktu ne tikai konservatīvi kungi, bet arī brīvprātoši cilvēki vai demokrāti, toreiz es nezināju, ka Jūs tos tagad saucat par garīgi nespējīgiem. Kā lai es Jums to daru vēl saprotamāku, kad Jūs līdz šim neesat sapratuši? Tagad man jādomā, ka Jums ir iemeslis nesaprast, un Jūs runājat vēl, ka latv. s. d. ir nopirkta no vācu valdības, tāpat kā 1905. g. reakcionāri teica, visa krievu revolūcija esot taisīta ar japāņu naudu. Tāda vērtība vienam laikam, kā otram, tikai mani pārsteidz, ka to [1 nesa!asāms vārds] un to nesaprot lielo pasauls kustību cilvēks, kuru es skaitu par izglītotu. 296. H. SIMSONAM Kastaņolā 1913. gada 23. janvārī Mīļais draugs! Ieskatat par manas draudzības zīmi arī šo, ka neatbildu uz Jūsu vēstuli; viņa ir apvainojoša priekš Jums vairāk nekā priekš manis. Jo par netaisnību aiz nesaprašanas un nezināšanas man ir tikai žēlums. Es par Jums esmu labākās domās nekā Jūs pats; nekad Jūs neesmu apdraudējis, ne Jums ko pārmetis, ne ko netaisnu no Jums prasījis. Ticēdams labam Jūsu dabā, es arī tagad ceru, ka reiz Jūsu ceļš atvedīs Jūs atpakaļ arī pie manis; es arvien vēl esmu un palikšu tas pats. Vēlu Jums visu labu. Esat sveiki. [Paraksts.] Castagnola 23.1.13. 297. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 24. janvārī Mīļo sirdsziediņ, man visa sirds stāv kā atvērusies, ka Tu esi slima. Un varbūt esi pārstrādājusies Pīpiņa dēļ? Nelasi vismaz vairs to Dinas skatu, man viņš taču tā kā tā jāizstrādā. Kad Tev nau, kā pavadīt garos vakarus, tad ej biežāk uz teātri vai koncertu, tagad jau dakteriene var pavadīt. Izgriezumus netaisi, tur Tev atkal jālasa. Var ierīkoties agrāk celties un agri gulēt iet, lai vakari īsāki. Vairāk staigāt. - Günthera vēstule nau vēl pienākusi. - «Jaunības Tekas» iemaksājušas «D[ienas] L[apā]» 100 r.! bez tam vēl citi 40 r. Tātad ir jau 2500 r. - Kad es vakar gāju itin bēdīgs, ka Tu slima, es nejauši ieraudzīju Tavu zvaigznīti lielu un spožu. Tas bij sveiciens, lai nebēdā, lido. Atklātnes malā rakstīts: To vēstuli dabūju, laba, lido. 298. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 24. janvārī Mīļo sirdsvieniņ, Tava neveselība negrib nemaz mitēties, Tavas kartiņas ir tik bēdīgas, ka nevar nemaz vairs izturēt. Es nogaidīšu vēl rītdienu, un, ja nekas priecīgāks nenāk, tad es rīt braucu Tevi aplūkot. Šo kartiņu Tu dabūsi rīt no rītus, un vakarā es varbūt esmu jau pie Tevis. Pretī nenāc, jo var jau būt arī, ka nebraucu. - Günthera vēstule ir laba, noteikta, bez izplūduma. Bet kāds lai būtu prieks, kad Tu esi slima un pārstrādājies taisni pa slimības laiku. Sirdsmīļo zelta dārgumiņ, manu dvēselīt, lido. Nebaidies, ka es Tevi traucētu ilgi. Lido. 299. J. GINTERAM Kastaņolā 1913. gada 24. janvārī 24.1.13.                              Ļoti godātais J. f. Gintera kungs! Tikko kā saņēmu Jūsu dārgo vēstuli un gaidu, kad piesūtīsit līgumu. Kam Jūs dodat drāmu tulkot, katrā ziņā ir Jūsu darīšana. Esmu ar mieru noslēgt ar Jums ģenerāllīgumu par visu manu drāmu tulkošanu un lūdzu man rakstīt par turpmāko. Par šo sastrādāšanos es patiesi priecājos. Visā augstcienībā, Jūsu 300. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 25. janvārī Mīļo zelta sirdsiniņ, rakstīju Tev vakarvakarā un šorīt, un šovakar atkal, lai Tu dabūtu vēl svētdien no rītus. Es būtu braucis pie Tevis, bet nevaru saprast, kāds Tavs stāvoklis, jo, kad Tu jau gulēji uz gultas, Tu man rakstīji tikai par melanholiju. Tagad es gaidīšu līdz pirmdien no rītus, un, ja Tu tad neraksti, lai Tevi netraucēju, tad es braucu pie Tevis. Laikrakstus vairs nesūtīšu. - Līvs varēja man arī tā atrakstīt, lai es varētu atbildēt Birutai; ir nesmuki viņai neko nerakstīt. Ko tad ir nolēmuši rīkot? Bet gan jau sadzirdēšu no Tevis. - Lido, mīļo sirsniņ, turies, turies, lido. Atklātnes malā rakstīts: Kartiņas Tu man esi sasūtījusi brīnum skaistas, lido. 301. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 26. janvārī Mana dziļi dvēselīt, saņēmu Tavu kartiņu, bet tur nau vēl atbildes, kā man darīt ar braukšanu. Gaidīšu rīt no rīta un tad jau gan braukšu. Lido, sirdsiniņ, lido. No Pēterburgas biedrības Tev arī vēl atsūtīšot 50 r., tā raksta Ļūļa. Ecco! Lido. 302. A. LŪKINAI Kastaņolā 1913. gada 27. janvārī Dārgā draudzene, tas ir labi, ka Jūs Jūsu rūgtumu norakstat nost. Es arī tā mēdzu darīt. Jūs sakiet [1 nesalasāms vārds] nesapratīs un uzpūtīsies; Jums taisnība, bet tās jau ir normālas parādības. Un, ja rakstītu tiem, kas saprot un neuzpūšas, tad nevajaga nemaz drukāt, pietiek ar rokrakstu vien. Bet Jums nav taisnība domās par noveles mazvērtību: mazu stāvu grūtāk uzcirst nekā lielu ēku. Man tikai prieks, ka Jūs aiz pārskatīšanās un aiz dusmām sacerējāt tik lielu darbu, un ar ceru, ka Jūs aiz dusmām par šīm rindiņām atkal sacerēsat labu novelu. Žēl gan, ka es nezināju Jūsu pavārdu, un nu man iesākuma nav vairs. Bet laimes novēlēt Jums var arī tā, un viss mans darbs jau darīts ar to ierosinājumu došanā, bet nopelni ir Jūsu. Paliekat mīļi sveicināti, R. 303. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 27. janvāri Mīļo sirdsiniņ, biju jau visu sarīkojis uz braukšanu; vēl mani iebaidīja un apbēdināja, ka no rītus nebij no Tevis kartiņas. Tad dabūju telegrammu, lai nebrauc. - Šo tagad rakstu, nesaņēmis vēl Tavas solītās vēstules. - No pielikumiem atsūti atpakaļ tikai to, kur par to piezīmēts. - Papriecājies nu, ka nauda Tev birst kā spaļi. Ļoti mīļa Pēterburgas biedrība, tā, kurai solījos to lugu rakstīt. Tā laikam ir atmaksa par solīšanos. - Naudas rēķini tādi: man nākas no brāļa 335 franki, kas pie Tevis; Tev nākas no manis, par teātri, 380 fr. Tātad es Tev nosūtīšu tos 380-335=45 fr. līdz ar 133 fr., kas nāk no Pēterburgas. - Noliec savu naudu atkal uz conto corrente. - Ja līdz ar savu šodienas vēstuli neesi vēl izsūtījusi Dinas skatu, tad sūti tūliņ pēc šīs manas vēstules saņemšanas; nelasi viņu, man tā kā tā pašam jāpārstrādā. Bet, ja varbūt būtu nozudis, tad nebēdā, jo man jau ir bruļons. Es no tā būtu varējis arī tagad tūliņ norakstīt, bet tur vairāk pūliņu. - Es tagad Tev rakstīšu labāk tikai vēstules; kartiņas tik, kad nau nekā, ko ziņot. Uz kartiņām, gribēdams visu vajadzīgo sarakstīt, sarakstu par bieži, tā ka Tu nevari lasīt. - No Lilijas dabūju vēstuli: ļoti laimīga, «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» uzņēmis viņas romānu. Es nebiju nemaz pamanījis, nezināju arī viņas pseidonīma - Ivandes Kaiju. Nu man nau pirmo numuru, laikam pie Tevis. Kas man tagad pienāks, no tiem sūtīšu Tev to romānu. - Tiktāļ bez Tavas vēstules; eju uz pastu; kad būs vēl kas jāatbild, tad pastā pierakstīšu klāt. Lido! Labi, nu taču esi atkal vesela, mīļo sirsniņ. Lido. Kad raksti brālim, teic: lai atraksta, cik eksemplāru vēl ir nepārdotu «Tāl[u] nosk[aņu]» un «Vēja nestu lapu». Vēstules malā rakstīts: Nau atnākusi Tava vēstule. Laikam rīt. Tad atbildēšu arī rīt. Lido. 304. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 28. janvārī Mīļo sirdsiniņ, šorīt dabūju abas reizē - Tavu karti un vēstuli, arī «Domas» un Dinas skatu, li. Nu būs mierīgāks prāts, ka Tu neesi slima. Kad tik Tu atkal nepārstrādājies. Sargies nu, nu slimība pate Tevi brīdināja. Lido. 305. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 29. janvārī Mīļo zelta sirsniņ, labi, ka Tu nu esi atkal vesela, kā pati saki. Es tātad velti uztraucos, bet es jau nezinu par Tev spriest nekā, tādēļ vienmēr tie uztraukumi, kamēr apradināšos. - Kvīts ir jau par 2660 r., tātad īsti jau pāri par 3000. Avīzes sūtīšu rīt. - Mani brīdina, ka Šveicē ieradīšoties kāds avantūrists no Parīzes, ar visiem pazīstams, arī ar Robertu; gribot naudu izspiest. Tātad piesargies i Tu un brīdini citus. Günthera vēstuli atsūti man atpakaļ. Rīt garāk. Lido. Atklātnes malā rakstīts: Ļoti li par to Dinas skatu, tik žēl, ka sapūlējies un slima tiki, sirdsmīļumiņ, lido. 306. A. LŪKINAI Kastaņolā 1913. gada 30. janvārī Dārgā draudzene, Jums liela pateicība par Jūsu mīļo gādību. Izgriezumu aizsūtīju uz uzdoto adresi. - Jūsu uzskats tanī jautājumā drusku šķiras no mana. Jūs vispār, pēc latv[iešu] veca paraduma, mēdzat daudz izskaidrot ar piespiešanu un bailēm; pie manis ar to nekā nevar - izskaidrot. Arī visa tā pasaule, kurā es dzīvoju, ir uzcelta uz citām jūtām: pašnoteikšanos un nebēdāšanu. Mājās tikt es gan gribētu, bet ne tādā ceļā, un es nebēdāšu, ka mana ceļa nav tagad; gan jau būs. Vai tas arī nav iemeslis nebēdāt, kad ir tādi mīļi cilvēki kā Jūs, kas tā rūpējas? Ir citi, par kuriem vairāk jārūpējas nekā par mani, un atkal Jūs, dārgā draudzene, esat tā, kas tur ir jau rūpējusies. Paliekat sirsnīgi sveicināta. R. 307. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1913. gada 30. janvārī Mīļo, labo Kristap, cik es priecīgs, ka dabūju Tavu vēstuli. Būtu jau es rakstījis Tev, bet domāju, ka pa to garo laiku būsi adresi mainījis un ka arī pasta N maina ikgad. Ak, tu mīļais, Tu domā, ka redzēsimies. Man gan nau vēl nekādu cerību. Un darba daudzums neļauj arī daudz domāt par to. Vairāk jau ceru Tevi še redzēt. Man tik mīļi dzirdēt nostāstus par Rīgas dzīvi. Es Tavos uzskatos par boikotu. Nau teātrs šaura lieta un nau politika; to vajga izkarot citur. - Kā nu viņi neuzvedīs «Uguni un Nakti»? Kad nau priekš tā aktieru, tad jau lugu nevarēs ne tik. Un kā tad būs? Lai uzved taču «Ug. N.» arī ar vāju Lāčplēsi; to vairs nevar izgāzt cauri, bet: jaunu lugu var izgāzt vāji aktieri. - Tev gan vajdzētu līdzi darboties; tie darbinieki jauni. Kad ar labu aktieru atlaišanu nenoved teātri gluži postā. Nesaprotu no tāles, kur tā vaina. Šoreiz tik daudz. Sirsnīgi sveiks. 308. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 30. janvāri Mīļo zelta draudziņ, dabūju Tavas abas mīļās un skaistās kartiņas līdz ar zilo ziediņu, noglabāju to pie pelēkā, samtainā, dikti li. Pērkoņa vēstule arī ir, atsūti vēl arī viņa rēķinu atpakaļ, un tad Güntheram rakstīto manu vēstuli; nosūtīšu no šejienes. - Te klāt kvīts par 2660 r, un vēl jau nāks; arī no Pēterburgas vēl gaidu solītos 50 r.; Tu redzi, iet. - Nosūtu arī Lilijas romānu un Bārdas kritiku par «G[alu] u[n] s[ākumu]». Lilija atsūtījusi izgriezumu par amnestiju; tā kā es domāju. Teroristus un laupītājus nē, bet ko par tādiem ieskatīt? Tev jau nu gan būs pēc iespējams braukt. - Bija dikti li un liela palīdzība tā Dinas skata caurskatīšana, nu arī man būtu mīļāk bijušas Tavas veselās actiņas un Tava strādātspēšana nekā Dinas darbs; būtu Tu gan varējusi man klausīt šoreiz, kad es veselu nedēļi cauri lūdzu, lai nelasi, bet sūti tūliņ atpakaļ Dinu. Es taču nomanīju, ka Tu neesi vesela. Tā, redz, no Tava lielā li ceļas vienmēr tie pārpratumi: Tu dari labu, bet pēc sava prāta, un nekad neklausi lūgumu. Otrs jūtas pazemots no labdarības un nedabū palīdzību, kādu viņš gribētu, kāda vien nodibina kopdzīvi, kompromisu, savstarpēju palīdzību un cienīšanu. Bet, kad Tev to saka, Tu nekad nesaproti ne vien teikto domu, bet pat teicēja labo gribu. Tu rūgti žēlojies, kad to sauc par uzbāzību un labdarību, un nejūti, ka otrs grib, lai viņu saprastu un cienītu arī viņa gribu. Tu mani sauc par lielu bērnu, - tur daudz taisnības, jo man grūti gādāt par savām sīkām saimniecības lietām; bet tā tikai puse taisnības. Jo es apzinos arī šo savu trūkumu un zinu pats, kā tur izlīdzēties, vismaz domāju par iespējamām izejām. Bet Tu vari saprast tikai pirmo pusi no šīs patiesības un domā, kad jau ir bērns, tad arī pilnīgi neapzinīgs. Un nu Tu mīļi rūpējies par mani, bet nemaz neklausies uz maniem lūgumiem, priekšlikumiem, ierunām un protestiem - it kā manis paša nemaz nebūtu. Tā ar Tevi apgājās Tava māmiņa, par ko Tu gan nebeidz rūgti žēloties pat vēl tagad. Bet, ka Tu pati dari tāpat ar mani un arī ar visu citu dzīvi, to Tu nemani. Tas Tev ir ieaudzēts, tādēļ nemani. Bet citi gan to mana; sevišķi tie, kas ir paši brīvi auguši vai sevi brīvi audzējuši un kas atzīst visur otra personību un pašnolemšanos. Es straujš esmu, gribu Tevi pārliecināt par sava uzskata pareizību aši, bet no tā jau Tu redzi, ka es gribu Tevi pārliecināt, tātad atzīstu, ka Tev ir savas domas un ka man ar tām ir jārēķinājas. Par savu vainu es atzīstu šo straujumu (man ir briesmīgi daudz, ko teikt un strādāt, un tik daudz laika esmu zaudējis), bet Tava vaina ir: nesaprašana, ka otrs ir arī persona, kura nolemj pate par sevi un ar kuras gribu jārēķinājas. Tava vaina ir Tavs mantojums no dzimšanas un audzināšanas, no veciem despotisma laikiem, no patriarhālisma, no Tava negantā vectēva. Tu viņu nolādēji: nicht gedacht soll seiner werden, bet arī nepieminēts viņš ir un Tevī pašā iekšā. Mīļā sirds, mīļā dvēsele! Tā ir tā nebrīvība, par kuru es Tev runāju izg[ājušajā] vēstulē, pret kuru es esmu karojis tūkstots veidiem. Tas vecais, neminamais vīrs ir mans lielākais pretnieks. Mirdams viņš ticis vēl stiprāks. Un no tā man Tevi jāiznīcina. Divdesmit gadus es jau karoju, un vēl viņš veic. Es viņu nepazinu, tas bij nelabums. Mans labums, ka es attīstos un topu stiprāks. Bet arī viņš attīstās, jo Tavas jūtas dabūjušas jaunu formulējumu: neklausīt nekur citam, ienīst katru mācību kā tādu nau nekas cits, kā zināma attīstība tai nekustamībai, t. i., nocietēšanās vēl lielākā nekustamībā un patriarhālībā. Tas vectēvs grib, lai Tu ar viņu saplūstu ķīmiski, tagadējais modernais reakcionāro ideju laiks ir viņam pilnīgi pa prātam, Tādēļ Tu tā pretojies ķīm[iskai] saplūšanai ar mani, viņu pārprazdama pašā pamatā. Un es redzu, ka sava ideāla es nevaru panākt, par agri; dzīvot vīrietim ar sievieti kā gluži līdzīgiem. Līdzības nevar vēl būt, tādēļ ka sieviete vēl uzskata sevi par nupat vaļā atlaistu vergu un visur vēl baidās no kunga. Draudzība un līdzība varēs būt tik tad, kad sieviete būs jau pieradusi pie savas brīvības, būs jau arī strādājusi pie savas būtnes attīstīšanas patstāvībā. Līdz tam arī vectēvs būs vēl dzīvs. Varbūt Tu, kā gudrāka un lielāka sieviete, sāksi agrāk griezties pret savu vectēvu; varbūt es Tev varēšu palīdzēt tikt no viņa vaļā. Esi tad pati sava. Tā, mīļā dvēselīt. Te Tev nu ir viens pavediens uz saprašanu; varbūt to, ko Tu gadiem cauri nesaprati, Tu sapratīsi piepeši un netīšām. Tas jau bieži tā bijis ar Tevi. Lai nu notiek. Tu vēl šinī kartiņā mini, ko arī citkārt bieži, lai es paciešos ar Tevi: kas divdesmit gadus pacieties, var jau arī vēl vairāk, jo ir paradis. Tikai pacieties Tu arī, kad es sākšu pie sevis strādāt. - .Nu, kur garās runas uzrakstītas, man paliek žēl Tavu actiņu. Bet ko nu, darīts ir, tik drīz jau nu vairs nebūs. - Vēl veikala lietas jāpārrunā: teātrim Tev nau vairs jāatbild (vēstuli Tev sūtīju tik zināšanas dēļ); - tāpat Pēterburgai es jau esmu pateicies Tavā vārdā; - godalgas lielumu teicu Teātra komisijai noteikt pašai: naudu tātad nesūtīšu. Par braukšanu: viens iemesls braukšanai atkrīt nost, kad Tu esi vesela. Ir vēl viens: Festspiel vislabāk būtu taisāma abiem kopā, tad par nedēļu būtu gatava. Tev būtu vieglāk nekā man izmeklēt vajadzīgās, raksturiskākās scēnas no drāmām, es vērptu to starppavedienu. Ja īsā laikā var to padarīt, tad būtu vērts. Aizrakstīju Freinberģim: kad viņš pats grib tādu sakonstruēt, tad lai dara; jo būs viņam savi ienākumi no tā, kurus mēs varam pieciest. Kad Tu šurp brauktu, būtu ļoti li, bet Tev ceļš vienmēr dara lielas grūtības un pēc tam Tu tik ātri neatpūties. Bet te taisni būtu jāstrādā pie Festspiel, vai vismaz nogurdinoša runāšana, no kuras jau mēs nevarētu izvairīties; visvairāk es jau nenociestos un par gluži vienaldzīgām lietām sāktu vērpt savas domas. Ar zvirbuļiem mums visi sakari pārtraukti, ir jauna paaudze, ar kuru nevaram saprasties. Kamēlija vēl vienmēr nes to pašu lielo ziedu, nevar ne atlauzt: vēl divi lieli pumpuri un daži mazāki. - Tātad varētu es braukt, bet pases laiks notecējis, un, kad jāguļ viesnīcā, tad būs nepatikšanas. Tātad: ja pie Tavas saimnieces var apmesties un ja Festspiel gribi un spēji taisīt līdzi, tad braucu es. - Te klāt divi liblingi. Lido. No kartiņām man sakārtojuma dēļ vajdzētu: vienu Ēģiptes gulenīcu (kādu Tev aizsūtīju), vienu no itāliešu būvēm, brūnām, un vienu no foto reljefiem (alegorijas: kā laime, pasaulsradīšana u.t.l.), lido. Vēstules malā rakstīts: Vajga lasīt tikai 1, 3a un 4, citas lappuses priekš vaļas laika, lido. 309. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 31. janvārī Manu gaismiņ, tā labi teikts, saņemu Tavu kartiņu un to nelaimīgo vēstuli Güntheram, kura arvien vēl nau aizsūtīta. Gaidu tagad uz Tavu atbildi, kuram braukt, jo Tu jau pati zini, kāds man šķērslis, un varēji to iedomāties un tūliņ atbildēt, vai ir man istaba pie Tavas vecenes uz pāris dienām. Pierakstīšu klāt rīt no rītus (1. febr.), kad saņemšu no Tevis ziņu. Lido, mīļo gaismiņ, lido. Nauda no Pēterburgas atnāca. - Birznieks gribot precēties. - Brauc tad Tu, mīļo gaismiņ, lido. 310. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 31. janvārī Mīļo zelta dzīvībiņ, vakar aizrakstīju Tev garu lasīšanu un Bārdas kritiku par «G[alu] u[n] s[ākumu]»; šo sūti atpakaļ. Še līdzi iet vēstule no Antona, kur viņš stāsta, kāds Tev lielisks iespaids uz jauno paaudzi. Li priekš melanholiska laika. To vēstuli arī sūti atpakaļ. - Hermans arī raksta, draudzīgi, būtu licis klāt arī viņa vēstuli, bet ļoti grūti lasāma, Tev acis maitās, un nau arī tik svarīga. Viens tik, viņš grib līgt mieru - un piedāvā: Tevi iecelt par godabiedreni viņa biedribā «Ideja». Labi jau ir, bet, man liekas, jānogaida, lai «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» pret Tevi nesāk karu pašā jubilejas laikā. Atbildēšu, lai atliek to iecelšanu uz aprīļa mēnesi, kad būs lielākas svinības. - Ķirpēns raksta, ka teātrim neesot, kas spēlētu Lāčplēsi, un tādēļ «Ug. u. N.» nevarot uzvest. - «Dien[as] L[ap]ā» ir kvīts par 2670 r., bet tā laikam tā pati, kas «Dz, V.». - Konstantinopolē maza revolūcija, kara gribētāji nogāzuši ministriju. Bet naudas nau ne kara, ne miera gribētājiem. - Tas nu viss no zvirbuļa ziņām. - Prieks, ka nu Tu sāc atkal atlabt un strādāt. Par braukšanu rakstīju vakar, nu jāizšķir: vai ir man istaba pie saimnieces un vai Tu vari izturēt ceļojumu un nenogursi no manas runāšanas. - Dinas skats labi strīpots, bet ar viņu nenodarbojos, jo bij jāiesāk gaidot kas cits, tas nu jānobeidz. Te Tev jauni pūpolīši. Lido. 311. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada janvārī Mīļo brāli, Tavi darbi pa mazam nāks visi iekšā. Es domāju iesākt ar to Amerikas lugu, - kā viņu tagad sauc? Cik lappuses liela? Raksturo viņu arī īsos vārdos, lai man kāds jēgums; varbūt pat kāds raksturojums būs vajdzīgs prospektam. - Tad sastādi savu satīrisko rakstu krājumu un vai nu atsūti šurp, vai raksturo. - Tad: cik liels būs Hartmans? «Spēks un viela» laikam nāks pats pēdējais. Vai tie 150 r. par «Zirgu» nāk visi no Golta? - Par izrādēm no «Z[elta] zirga» turpmāk lielām biedrībām jāņem pēc viņu spējām līdz 5% no bruto ienākuma; vismazākais honorārs lai būtu 10 r. Tikai, ja lūdz pamazināt, tad tas jādara. Par «Pūt, vējiņi!» tāpat 10 r.; tikai, kad lieli ekstrā izrīkojumi, tad 5%. Kad runās par «Pūt, vējiņi!» Dambekalns vai Bošs, tad saki, kā ir nolikts citiem; bet viņam, kas grib izrādīt veselu sēriju no «Pūt, vēj[iņi]!;» pa vasaru, laid tā, kā viņš grib maksāt: pēc viņa paša ienākuma, jo var būt, ka viņiem nekas neienāk. Vai aktieri, kas izgāj[ušo] vasaru izrādīja pa Kurzemi «Nogr[imušo] zvanu» un laikam vēl ko, ir Tev maksājusi, vai nē? Bija T. Amtmans un Jaunā teātra trupa. Vēl ko veikalisku: cik ir pāri «Tālo noskaņu» un cik «V[ēja] nestu lapu»? - liec norakstīt Zinību kom[isijas] manu referātu par 1903. g. visu. - Tad Plātess nemaksā nekāda honorāra par «Quo vadis» pārdrukājumu, ko Gulbis gan dara. Parunā par to. Lai atsūta novilktos romānus: «Monte Kristo», «Quo vadis» un laikam arī «Kola Rienci». Tad atsūti man Plātesa katalogu no viņa vecām grāmatām, bet tūliņ, es laikam no tam varēšu ko ņemt, un viņam būs tā vieglāk honorāru samaksāt grāmatās. Nu vēlreiz mīļi skūpsti no Tava [paraksts]. Vēstules malā rakstīts: Atsūti, pārskatu par teātra izrādēm uz laukiem un pilsētās, lai es redzētu, kā iet ar lugām. Daudz mīļu sveicienu un skūpstu. 312. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1913. gada 1. februārī Mīļā Rūtiņ, Tavas lielākās bēdas, ka Tu neuztici pati sev, tad Tu nevari arī. ļaut citiem Tev palīdzēt. Bet. dari tik daudz, ka pacieti mani, kad Tev rakstu; varbūt Tu sev ko atrodi tur, kas Tev der, varbūt kaut citu, nekā es domājis. Bet vispirms nepārproti, ka es gribu Tevi izaicināt uz «visa teikšanu», dari tik, uz ko Tev pašai prāts. Man pietiek, ka man pāris rindiņas atraksti, ka atbildi uz kādu blakus jautājumu. Bet zini tad arī, ka Tu pārproti pati sevi, domādama, ka «sava posta teikšana» būtu jau lūgšanās, lai pažēlo. Es neesmu tāds pažēlotājs, un Tu un Tava būtne un gaita man par daudz tuvu, lai varētu tik piegludināt vien. Kas savu dzīvi ņem tik dziļi, liek visu vainu uz sevi un. tik stipri meklē pēc izejas, tas ir pilns cilvēks; par tādu es Tevi turu. Turi mani arī par tādu, un Tev nebūs jābaidās, ka es pažēlošu. Ka es teicu: pēc saprašanas vērtīsies viss par labu, tā nau pažēlošana. Es vēl tagad domāju, ka viss vērtīsies par labu un ka es pie tā varētu palīdzēt, kad varētu visu izskaidrot, ko es domāju. Galvenais, protams, būtu arī tad jādara Tev pašai; palīdzēt var tikai pats sev, cits var dot zināšanu, pašam, tā jāizdara. Tikai neatraidi zināšanu no cita, Tev jau rokās viņu pieņemt vai nē. Kad es arī nepareizi spriestu, manas domas var Tevi pavedināt uz pārdomāšanu un uz pareizām domām. Es nebūt nedomāju, ka Tevi visu saprastu, Tu atminies, ka vienmēr Tev esmu to teicis. Bet es daudz par Tevi domāju. Arī to, ka Tu pate sevi nesaproti. Tikai tagad, kad Tu jūties it kā tālu no sevis un vari uz sevi noskatīties kā uz svešu, es ceru, ka Tu sevi sapratīsi un iemīlēsi. Tev tagad laikam ir arī pārejas laiks uz dzīves gatavību. Tu kaunies no sevis un manis, tā ir zīme, ka Tev nepietiek agrākā dzīve. Tikai tici man, kas ir tam laikam jau pāri: par savām vislabākām jūtām nau ko kaunēties, tikai nevajga viņas izšķērdēt. Mīla var pacelt sevi un citu. Tā vienīgā neļauj palikt «mierīgam» un «sastingt», kā Tu saki; un tiešām ir bez gala daudz sastingušo un nelaimīgo, - bet zini, ka tikai sastingušie ir nelaimīgi. Bet Tu nesastingsi nekad, par to ļauj man galvot. - Tagad Tu jūti, ka dzīve Tevi svaida bez Tavas gribas. Bet nebēdā un dari tikai savu. Gan Tu redzēsi, tā pati dzīve uzreiz sāks iet pa Tavu ceļu. Tikai nesabaidies un nebēdā arī par savu bēdāšanos, ka Tev it kā slimas domas. Nau slimas, katram viņas bijušas. Ieskati to par palīgu sev un par laimi, ka Tev noteikts dzīves darbs, - Tava māksla. Kas to nau atradis, tam daudz grūtāk, tik nu strādā tikai un mācies. Tu nāksi atpakaļ pašā laikā un vai tur vai citur tiksi par lielu mākslenieci. - Tik daudz Tev varu teikt, pielūko, vai Tev kas der. Un, ja uztici manai tādai runāšanai, jautā bieži, varbūt es Tev varu ko derīgāku atbildēt. Un, ja arī es nekā nespēju, raksti taču, vieglāk būs arī tā. Palasi manu grāmatu, varbūt atrodi ko priekš sevis, varbūt pati sevi kur pazīsti. - Man Tava ģīmetne (nopietnā profilā) ir vienmēr klāt, ļoti skaista. Tāds cilvēks nevar zust, tas ir par daudz vērts. Jānis. Vēstules malā rakstīts: Atsūti man atpakaļ norakstus no manām dzejām, man vajdzīgi. 313. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 1. februārī 1.2.13. Manu mīļo sirdsgaismiņ, saņēmu Tavas mīļās, skaistās kartiņas no 31. 1. 13. Bet es redzu, ka mums vajdzētu tā ierīkoties, ka saņemam atbildi jau par 24 stundām. Iespējams ir: kad es rakstu no rītus ½ 10, tad varu atbildēt uz Tavu vēstuli, kuru rītā saņemu ½ 9; Tu manu dabū vakarā ap 7 vai 8. Ja nu Tu raksti vēl tūliņ to pašu vakaru (var jau pusi no kartiņas uzrakstīt agrāk, jo atbildei pa lielākai daļai pietiek puskartiņas, pat pāris rindiņu) un iemet pasta kastītē līdz ½ 9, tad es to dabonu otru rītu. Sevišķi vari tā atsūtīt atpakaļ tās lietas, kuras es apzīmēju par sūtāmām. Caur šādu atbildes dabūšanu pa 24 st. ceļas lieli labumi. (To pašu var ierīkot arī ar Tavu rīta pastu; palūko tikai, kā Tev ērtāk. Man abi labi.) Tagad vairāk reizes rakstām par vienām tām pašam lietām un kreņķējamies, ka otrs bieži atkārto, vai atkal gaidām un nesagaidām. Un tad jau arī daudz vairāk li, kad aši var sarunāties. - Tā gāja ar Dinas skatu: laikam es tiešām pirmoreiz nebiju teicis, lai Tu nelasi, bet vēlāk es nevaru sagaidīt un briesmīgi bēdājos, ka Tu sev maitā actiņas ar to smalko un neskaidro rakstu un ka kavē arī savu darbu. Un tādas lietas vienmēr atkārtojas. Tāpat es ilgi nevarēju saprast, kas ar Tavu slimību un vai man braukt, un tā nesaprašana jau vienmēr savienota ar lielu bēdāšanos. To varētu novērst. Darīsim vēl tā: uz katras vēstules atzīmēsim, kad viņa rakstīta (tā Tu jau dari) un uz kura datuma vēstuli ir atbilde. - Uz šo vēstuli atbildot, piezīmē, kurā stundā viņu saņem, lai mēs varam reiz noprast. - Nu, mīļo sirsniņ, par Tavu mīļo izskaidrošanu. Galvenais man nau Tava piekāpšanās un piemērošanās - viņa pat kaitīga, kur Tu manis dēļ no sevis atkāpies. To es negribu, bet tikai, lai atzīst manas tiesības, t. i., mani kā personu. Tā es turos arī pret Tevi. Nu ir taisnība, ka Tu sāc pieveikt to briesmoni ciltstēvu, - bet lai neceļas un lai izput vecie pārpratumi: man nau pretī, ka Tu mani biksti un baksti, Tev tik jāpārliecina mani, ka man tas der. Piem., es tagad pat veselu mēnesi briesmīgi cīkstējos ar sevi pret aizlasīšanos ar avīzēm un grāmatām, jo man nebij Tevis, kas man mehāniski ar bikstīšanu palīdzētu tikt pie darba. Tā esmu tikai ar mokām pārrakstījis I cēl. un nobeidzis (vēl nepārrakstījis) II cēlienu, kur taču varēja būt beigti arī III un IV. Te man Tevis trūka, un tā Tu man esi pie daudz darbiem palīdzējusi ar bikstīšanu («Ug. N.» bez Tevis vēl tagad nebūtu gatava). Bet Tu arī esi kavējusi, kur nebijām sarunājušies un sapratušies: tā «Gals u[n] s[ākums]» nāca par vēlu gatavs un «Jāz[eps]» nau vēl tagad, jo Cīrihā mani kavēja un, te atbraukusi, Tu arī kavēji, tā ka es biju gluži pie izmisuma, kad pērn nenobeidzu. Es Tev teicu, ka man personiski vajdzēja «Jāz.» nobeigt pērn; bet - nesaprašanās vainīga. Un cēlās nesaprašana visvairāk, kad Tu pate par sevi tiki neskaidrībā. Nu Tu noskaidrojies, un nu atkal varēs saprasties. - Te vēl viens teikums Tavā kartiņā: «Visu, ko vien zinu, to daru.» Ļoti li, bet, kad Tu zini, ko es vēlos un lūdzu, tad dari arī to, un vien to, ko pati zini. Un tā es Tev darīšu, kas Tev patīk un Tev vajdzēs. Ēdienu kastīte būtu ļoti li, bet es iztieku ar savu ēdienu, gaļas nemaz nepērku, augļus pārnesu no Mazzas, pienu sievas nes, - kad nu nāktu vēl no Tevis, tad man būtu grūti jāpūlas ar ēšanu, un zvirbuļi vairs nepalīdz. - Bet man atkaļ ir tādi pat mazi lūgumi, kurus izpildot, man būtu ļoti li: tā, piem., ka Tu katrreiz to pat dienu nosūtītu vēstules, ko Tev sūtu nosūtīšanai, ja vien Tev nau, ko man par to piezīmēt, vai Tev liekas, ka labāk nesūtīt. Tā bij labi, ka teici savas domas par Günth[era] vēstuli. Bet nu nosūti to viņam tūlīt. - Lietas, kas ir atpakaļ sūtāmas, var vislabāk tā atminēt (tā es daru), ka tura jau gatavu kuveru nākamai vēstulei un tur tūliņ sabāž iekšā visu sūtāmo; tad neaizmirstas un nenosvaidās. - Kad Tu man tādus mazus li darbus kā vēstuļu tāļāk nosūtīšanu nevari izdarīt - es zinu, Tu lielos li darbus vienmēr izdarīsi, bet mazos aizmirsti -, tad man jāgriežas pie cita, un tas nebūtu smuki. Pie citiem tādiem maziem darbiem man cita izeja: es lūkoju vai nu iztikt bez viņiem (tādēļ. es ar ēšanu tā sašaurinos), vai pieradinu un piespiežu sevi viņus tomēr darīt (piem., iet bodēs pirkt). Es Tevi tā arvien mazāk apgrūtināšu, bet pilnīga brīvi tikšana iet lēni. Tas tādēļ, ka es te tāpat kā lielās lietās esmu sevi sistemātiski pieradinājis pie kopdzīves, koppārspriešanas un palīdzības pieņemšanas. Mājās gan arī par mani gādāja, bet pēc bij gari laiki, kur man pašam tas bij jādara. Un tātad būs iespējams atkal, kaut gan citādā veidā. - Tavu lielo li es vienmēr esmu atzinis, arī kad protestējis pret stariem kaltētājiem, un es vienmēr viņu turēšu lielu, tikai man liels žēlums arī, ka Tu tur esi ielikusi par daudz sava spēka, pati caur to tikusi vāja, varbūt savu krīzi caur to paasinājusi, varbūt sevi apspiedusi, un nu tomēr nekas neiznāk no manis? Jo tālāk es eju, jo redzu, ka man jāsāk no paša gala sistemātiski pie sevis strādāt, tagad tik viss gadījuma darbs. Priekš tā jātop veselam un skaidrībā par sevi un Tevi. Vai to visu varēs? Un, kad varēs ievadīt darbu, tad vēl atliek jautājums, vai man ir tās pašas pamata spējas. Es sevi vēl necik nepazīstu. Viens apmierinājums, protams, darīt, ko var, un strādāt ar to kapitālu, kas ir. Kad Tu pārspīlē, tad to var saprast, ka katra māte ir tā pate irbīte. Man, piem., no ārzemēm taisni bail; pat vislabākā gadījumā ilgi jācieš, kamēr tiek cauri, un man vēl nemaz negribas no jauna ciest. Tā Tu, mīļais pūks - irbīte. Labāk liecies nu uz sevi; tagad Tu tiec par sevi skaidrībā, noveic ciltstēvu un. tiec vesela, tad sāksi atkal strādāt. Tevī jau viss rūgst uz strādāšanu, un tik skaista vaira nau nekā cita. - Lai nu šoreiz tās garās runas. - Kad Tu nu reiz gribi Pīpiņam nobeigt šonedēļ, tad nobeidz. Festspiel taisīsim nedēļu pēc tam; vēl jau ar Freinberģis nau atbildējis, varbūt taisīs pats. Ķirpis raksta, ka neesot Lāčplēša un neizrādīšot «Ug. N.». Tas nu man būtu liels zaudējums. Bet, kad viņi nevar vecu lugu, kā tad jaunu? «Jāzepu» tad viņi izgāztu tūliņ cauri. - B[ārdas] kritika saka pat, ka nau vairs formas pilnības, kā tad viņa laba? Viss tonis tik labvēlīgs pret mani pārāk nekā naivo (t. i., muļķi), un tas jādzird no kāda mēsla. Atsūti atpakaļ to izgriezumu. Es gribu pieprasīt Āronam. - Te klāt ir viens pūpolīts. Lido. Vēstules malā rakstīts: Atbilde uz 31. 1. 13. Simsona vēstules sūti man atpakaļ. - Vai tā atbildēt? lido. Kādas ir februārī tās liktens dienas? li. 314. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 2. februārī 2. 2. 13. Tavu skaistu zariņu, ko Tu man atsūtīji, mīļo sirdsiniņ, un Tavu jauku valodiņu ap to zariņu apkārt! Kas Tu par mīļu pūkiņu! Bet nu liela atrakstīšanās man ar tām vēstulēm. Kas svarīgākas būs, tās Tev aizsūtīšu pārlasīt. Tev gan darbs jāsteidz, bet Tu jau pate prasi, piem., pēc Hermaņa vēstules. Kad Tevi kavē, tad tūliņ paziņo, un es nesūtīšu. Še iet līdzi Hermaņa un Freinberga, un Lepska izgriezumi (ļoti pūlas Lepskis). - Vēstulē var likt daudz pielikumu, jo brīv 250 gramu, t. i., pusmārciņas! - Man jau ir liels prieks dot Tev lasīt visas ienākošās vēstules un arī manas rakstāmās, vairāk kopības. - Damberģim atbildēšu tāpat laipni. - Āronu gribu drusku saņemt par Līgotni un Bārdu; ja rakstīšu, tad nosūtīšu pirms Tev. Tāpat projektu Hermanim. Simsona vēstuli ar atbildi vakar aizsūtīju Tev. - Vēstuļu iznāk man tā daudz rakstīt; janvārī vien 116, kopā ar Tavām. Vēstules malā rakstīts: Atbilde uz 1. 2. 13. Bet top iemesta pastā tikai 3. 2. 13., jo šodien svētdiena. 1. 2. 13. aizgāja 2 2. 13. no rītus. Tavu 1. 2. 13. dabūju 9 no rītus 2. 2. 13. 315. A. BIRKERTAM Kastaņolā 1913. gada 2. februārī Dārgais draugs, rakstu Jums uz labu laimi uz veco adresi, jo tagadējo Jūs esat aizmirsuši uzdot. Man žēl, ka Jūs esat uz ilgāku laiku atrauti no sava darba. Bet kā vecs praktiķis varu Jums teikt: «Domās» drukātam darbam jāparādās grāmatā vēl šo pat pavasaru vai vasaru. Citādi grāmata zaudē ļoti daudz pircēju, visa no «D[omām]» saceltā interese pēc gada ir zudusi, un jāiesāk no jauna. Labāk laist viņu tagad, kaut arī, pēc Jūsu domām, nepilnīgu, nekā gaidīt gadu. Par gadu tad Jūs varētu laist jau otru druku. Es runāju no piedzīvojumiem. - [Saņēmu?] Jūsu ļoti mīļo spriedumu par iespaidu; der gan par to rakstīt. Rakstiņš par satīru īss, bet labi informē; viss pareizi. Ja saņemat šo karti, tad atsūtat jauno adresi. Sirsnīgi sveiki. [Paraksts.] Absend[er]: A. Naglin Schweic, Castagnola. 316. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. februāri Vai Tev šitādas lielas lapas ar lieliem burtiem iznāk ērtāk lasāmas? Tad es tā turpinātu. Atbildi uz šo. - Güntheram strīpoto eksemplāri nevar sūtīt: iet caur krievu cenzūru un kavējas mēnešiem. Nezinu, kā darīt. Lai strīpo pats pēc Dubura recenzijas, un strīpoto grāmatu sūtīt uz labu laimi. - Vēl ko pastāstīt: Hertelim esot nopirkta Rīgā grunts par 58 000 rubļ. un celšot namu. - Rozanovs no Slobedskas liek sveicināt caur Baku Ozolu; esot dakters un darbīgs! Nu varēs ēst vēl vairāk nekā 3 mārciņas maizes uz reizi. - Birznieks (Glomens) pārvedis sev ļaudaviņu, t. i., laikam precējies. - Gianini pārdevis visus briķetus, un taisni tagad uznāca sniegs, kamēr visu laiku bij labs laiks. - Saimniece vienu pumpuru kamēlijai nolauzusi. Paliek vēl viens liels. - Šonakt redzēju - papus ar mamu bij atbraukuši ar motorlaivu istabā un atveduši man lielu, smuku dzeltenu galdu uz ritentiņiem, tad nošu pulti un glīti iesietu grāmatu, it kā Bādekeri, un papus vēl deva gabaliņu zīda lentas - zils-zaļš un balts, piekodinādams, lai tanī turot to grāmatu. Tad gribēja mani bučot, bet papriekš nobučoja mamu. - Nu būs diezgan stāstīšanas. Šodien nekā nedaru, tikai lasu avīzes. - Kad būs vēl kas rīt no rīta, tad pierakstīšu klāt. Lido. 317. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 3. februārī 3.2.13. Atbilde uz 2. 2. 13. noiet 4. 2. 13, no rītus. Tu dabū - 8 vakarā. Mīļo sirdsdārgumiņ, atkal Tev tik ļoti skaistas kartis, un man i tās pašas Veronesi jau izbeidzas. Bet es ceru vismaz, ka acīm Tev būs šitā labāk. - Tātad no braukšanas nekas neiznāks. Pēc 9. februāra to nedēļu es lūkošu to Festspieli taisīt. Protams, ka Tev jāpabeidz Tavs iesāktais darbs, es zinu, cik briesmīgi ir nebeigt, jo tas lāsts: nepabeigt un saraustīt darbu, ir taču mani vajājis visu mūžu un vēl tagad nau atlaidis. Es tikai biju domājis, ka Tu Pīpim varētu būt devusi kādu jau gatavu gabalu. Jo labi būtu, ka Festspiel nāktu ašāk; to Tu redzi no vakarējās Freinberga vēstules. Bet reiz Tu esi iesācis, tad strādā arī priekš Pīpa un nenorauj darbu pusē. - iet līdzi: «Druva», kuru biju apstellējis. - Pēterburgas vēstuli glabā Tu, jo sveiciens uz jubileju. .- Izgriezums no «Dz[imtenes]: V[ēstneša]» (atpakaļ sūtāms), kur Duburs makšķerē priekš vecā teātra pēc mums. Vec[ais] teātrs arī nau parādus samaksājis. Man ir savs plāns gatavs, bet to vēlāk. - Izdevumi man nau specializēti, bet lieli gan, 303 fr. Visvairāk ir uz citiem - 162 fr. (uz priekšu samaksāts par dzīvokli 34, vecs rēķins par pusdienu 16 fr., «Druva» 19 fr.), tā kā uz pašu: par dzīvokli, pastu (20 fr.), vešu, ēšanu un visu kopā ir tikai 70 fr. Tik daudz uz citiem es gan nevarēšu. Es jau atraidīju Vecozola lūgumu pēc 150 fr. - Tu teātrī esi bijusi 3 reizes, ko tad Tu redzēji? - Tev ienāks it labs veikals par nosapņoto summu: ir jau tagad kvitēts 2700, Pīpim 500, Pēterburga 50=5300. Tad vēl nāks abi teātri ar 500; būs kādi 4000 kopā. - Ka amerikāņi atraida, ir saprotams, jo pieprasīja pilsoņi. Tur vajdzēja pieprasīt Pīpim, bet tie par kūtriem. Nebēdājies, mīļo sirsniņ, tur vēl daudz jākaro. Priecājies, ka tauta pate atzīst Tevi; grupas un partijas krīt mazāk svarā, kad Tev ir lielums. Tā. Lido, sirsniņ, lido. 318. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 4. februārī 4. 2. 13. Atb[ilde] uz 3. 2. 13., kuru laikam rakstīji no rītus, bet pienāca tikai otrā rītā. Jāiemet Tev laikam pirms 8 no rīta, citādi vakarā nepienāk. Mīļo zelta dārgumiņ, dabūju Tavu smuko kartiņu, bet nu Tu atkal pārstrādājusies! Vai tiešām Pīpiņš bij to vērts? Un Tavs priecīgais prāts nu arī neiznāks, Tu nabaga vārgais Pūkiņ! Es jau gan daudz ceru uz daktereni. Raksti katrā kartiņā, kā iet, lai nau velti jāgaida. Še iet līdzi «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» Klaustiņa vēl viens raksts, kas Tevi lai iepriecina. Uz laukiem arī atkal bieži uzved Tavas lugas. Piem., pat «Ragana» uzvesta. Duburs arī ieteic vec[ajam] teātrim atkal Tevi uzvest. Ozoliņš uz to nekā neatbild; laikam viņš negriezīsies pats pie Tevis, bet varbūt Duburs pieprasīs, ko Tu darītu, kad viņš būtu direktors. Izlasi un atsūti atpakaļ - Klaustiņa rakstu paturi, tāpat vakarējo Pēterburgas vēstuli. Kas Tev baķeniešu naudu sūtīja? Vai Upīts vai biedrības priekšnieks? Par Upīša precēšanos man rakstīja mazais Baku Ozols. - Upīts varbūt likvidēs visu savu «Dzirc[iemnieku]» firmu, jo Iniņberģis vairs nekā neatbild par koprakstu izdošanu. Upītim bij jau arī pārāk lieli zaudējumi Iniņberga dēļ. - Siliņš man atsūtīja daudz brolīšu literatūras. - Avīzēs nau daudz jauna. «D[ienas] L[ap]ā» Ducmans gāna Švābi, un Šv[ābe] atriebdamies mani saved kopā ar Apsesdēlu (tikai pats sākums artiķelim). Kuverā nevar šoreiz iebāzt, jau pilns. - Bet atraksti, mīļo iniņ, kā iet ar kūri un ar darbu. Lido. Cielenietei gan aizraksti kādus mierināšanas vārdus, lāga cilvēks un Tevi ļoti mīl; es arī aizrakstīšu. Lido. Dēla vēstuli sūti man atpakaļ. Lido. 319. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1913. gada 4. februārī 4. 2. 13. Mīļā, dārgā draudzene, tik daudz tagad dārgāka, cik nelaimīgāka pēc šī jaunā, briesmīgā piemeklējuma. Bēdu ziņu saņēmu no Fēliksa, un šis mīļais un krietnais jauneklis, kas ir spirgts un vesels, lai ir Jūsu pirmais mierinājums. Un visas Jūsu zaļās atvases dvesīs Jums tagad jo saldāk savu dzīvības dvašu, kad viens ziedošs zars, lai varbūt arī pats mīļākais, nolūza. Un viss Jūsu draugu pulks, kas kā zaļa zāle stāv ap Jums, priecēs jo vairāk Jūsu acis. Jums ir vēl tuvāks Jūsu mūža gaitas draugs, un, kad arī tas no piepeša sitiena satriekts, tomēr Jūs neesat viena un par abiem un par visiem kopā ir tomēr vieglāk nest, un ir beigās panesams arī tas, kas citam liekas nepanesams. Briesmīgi gan liktens Jūs pārbaudījis; pēc visām ciešanām un tiem lielajiem miršanas gadiem tagad atņemdams Jums mīļāko meitiņu, kad jau likās viss negaiss pārgājis, kad jaunais, skaistais cilvēku zieds bija jau pārvērties par augli un kad nu paliek vēl vairāk raudošu pakaļpalicēju: jaunais vīrs un mazais puisīts! Nupat tik vēl dzimis un jau bārenis, kā mēs, veci cilvēki. Ko tik lielās bēdās lai saka un kur lai ņem mierinājumu, kad nekas nedod mieru? Viens Jums vēl paliek: Jūs esat cīnītāja no sākta gala, Jūs esat izturējusi dzīves briesmas un nepadevusies un, kas likās visvairāk nospiedoši: arvien un arvien jaunas ciešanas, tas pats vēršas par labu stiprajam, kas cīnās par cēlumu. Vairāk nekā viss Jūs cels šis cēlums un Jūsu labā sirds. Manu dziļāko līdzjūtību Jums un visiem Jūsu dārgajiem. 320. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. februāri Mīļo sirdsiniņ, saņēmu Tavas 3 pakas sūtījumu: avīzes, «Induļa» skatus un izdevumu rēķinus, - visas pakas lielas, pēdējā vislielākā. Tur tūliņ jāsaka, ka par tualeti un par kultūras izdevumiem (kopā 600 fr.) ir vēl maz; tāpat par veselību 780 nau nebūt daudz; arī citiem 250 ir tā vien. Visas šīs 3 rubrikas var augt un augt. Bet ceļi- 300 fr. - un Cīrihas dzīve 1800 fr. ir daudz, apm. 4 reiz dārgāk nekā agrāk. Tur vajga atrast izeju. Dārgums, ka Tu pate nesaimnieko; pēc tā var apspriest, cik naudas ienāca no Tavas saimniekošanas: 1450 fr. par gadu! Tas ir mazais pūks kā saimniece, katra saimnieces acs ap 300 rbļ. vērtība par gadu! - Nu Tu saki: iešaurināties. Tas nekas nebūs. Bet Tev būs apm. 1000 .fr. par gadu % vien. Nu nāk arī ienākums, jo, vesela tikusi, Tu strādāsi; jāpiepelna tikai 1000 rbļ., un tas ies viegli. - Man arī šis gads vēl būs dārgs, jo vajdzēs veseļoties; bet tad es pēc gan ierīkošos lētāk. Man vēl nau rēķins specializēts. - No Ārona vēstules redzu, ka es savu viņam nevaru sūtīt; atsūti man to atpakaļ. - Te vēl kvīte, jau ap 2300 r. Tur Kijevas sievietes un Bruņenieks. Varbūt varētu pateikties caur Bruņenieku, ģimnāzijas [skolotāju?]. «D[ienas| L[apā]» brālis rakstīs par Tevi! Švābe mani salīdzinās nu jau ar Apsesdēlu! drīz gan ar Jakobsonu Kārli! Knoriņš pārmet «Sēklas» priekšlasījumā, ka mēs abi nedodot proletāriešu tipus. Tas nu būtu tas. Lido, lidido. Atklātnes malā rakstīts: Vai Tavu rēķinu sūtīt atpakaļ? Lido. 321. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 5. februārī 5. 2. 13. Tu mīļo, mīļo sirdsdraudziņ, tā Tava vēstule, kuru Tu sauc par bēdinošu, tā jau ir ļoti laba. Arvien labāk un vienīgi labi teikt visu, kā ir. Tie skaistie kumiņi ir labi, ka nāk kā mierinātāji, bet labi bij i tā; kur Tu tādus [joslainīšus] dabūji? Un tās abas kartiņas: lirika un drāma arī ļoti skaisti izmeklētas - jā, tādas man ir. - Bet pirms atbildēšu: abas Tavas vēstules atnāca vienā laikā, rītā 8. Pamēģini varbūt vēl, kad Tev tā ērti, - rakstīt tūliņ vakarā, kad ½ 8 saņem manu vēstuli un ½ 9 (laikam) noiet pasts. Tad es saņemšu 8 nākamu rītu. - Ja tā nevar, tad jāatstāj viss pa vecam, un nevaram iedzīt ātrāk atbildes par 3 dienām. - Antonam Tev nau jāraksta. Visas tādas oficiālas kartis, kā, piem.,. bakeniekiem, es Tev labprāt noņemšu, atsūti tik man šurp, teikšu - Tavas slimības dēļ rakstu es: tā jau es atbildēju Pēterburgai, Freinberģim, teātrim u, t. t. Es tai oficiālā stilā esmu ielauzījies, man tas tik viegli, kā Tev bodē iet. Izmainīsim tā tos grūtumus un vieglumus. - Cielenietei Tev gan ir jāraksta, kaut ar es jau vakar aizrakstīju. - Freinberģim Tev nau jāsūta nekas šoreiz, dosi nākamam N. - Un Festspielu taisīsim tad, kad Tu būsi pabeigusi tam resnvēderam Pīpiņam. - Es Günth[eram] sūtīšu, kā Tu māci. - Es nezinu, kur Tev tik daudz vēstuļu? Laikam Lilijai? Tev taču viegli atkratīties, jo Tu slima. Kādēļ Tu tur velti pūlies tāpat kā priekš Pīpiņa? - Man Tev nau jāraksta gari; pietiek puskartiņas ar vajadzīgām atbildēm un itin īsām ziņām. Šodien saņēmu 3 garas kartiņas - tas ir par daudz. - Simsona vēstule stāv sakarā ar Jankava kritiku par «Vārdu»: es slikts un ticis bez talanta, un pārāk naivs (Bārda), tādēļ ka esmu «Vārdā» un dāvāju «G[alu] un s[ākumu]» pamatšķirai. Jankavs bij «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» reiz izrēķinājis, ka s. d. pabalstot vācu imperiālismu. Tāds sakars. Bet nenormāls Simsons laikam arī bez tam vēl. - Tādēļ es Āronam gribu rakstīt par Bārdu, kurš sakarā arī ar šo lietu; nau man tas cienības stāvoklis vien prātā, bet politika. - Amerika un Jelgava neko nedod, nau no svara, ir viegli saprotams. Vislielākā atzinības zīme, kas visu noteic, ir taisni kolonijas un lielā, tumšā publika: Tu esi tautas dzejniece, un nu piepildās labā ziņā tas, ko ļaunā teica par Tevi Švābe: līdzīga Lapas Mārtiņam. Tu tapusi tautas dzejniece labā ziņā, un par tik, cik Tu esi pāri Lap[as] Mārtiņam, par tik ir augusi arī mūsu tauta. Tā, mīļo pūkiņ! No šejienes sākot, ir par mums, to vari lasīt vēlāk. - Nu vēl par irbju māti: es Tavu atzīšanu, saukdams par irbju mātes acīm, daru to labā ziņā. Irbju māte ir laba māte, un tādas man vajga. Un samaitāt ar savu slavēšanu Tu mani nesamaitāsi, man tik pašam jābūt vaļā acīm. Bet labu Tu gan man dari ar to, jo arī tā man ir tikai bikstīšana, kura man vajdzīga. Kad es pret bikstīšanu reaģēju un daru Tev to grūtu, tad tā jau taisni viņas labuma atzīšana. Kad gulētāju agri ceļ un viņš spārdās pretī, tā taču nau celšanas neatzīšana. Un, kad Tu mani esi arī kavējusi, tad arī tā nau neatzīšana Tavai gādībai. Nē, es - sekodams savam uzskatam par kopdzīvi - esmu sevi nesamērojami stingrāk piespiedis pie viņas nekā Tevi. - Un viens piespiešanas veids bij arī šī paļaušanās uz Tavu bikstīšanu. Kad Tu nu uzreiz aiz kaut kādiem iemesliem vai bīdamās no manas pretspārdīšanās, vai no noguruma - mani vairs nebikstīji, tad Tu kavēji mani darbā. Jo nu man šie bikstuļi un dzenuļi bij jāmeklē citur, iekš sevis paša un ārienē. Tas ir tāpat, kā man bij jāatrod sava ēšanas sistēma, kad uzreiz pusdienas apsīka, un vispār jāmeklē, kā tapt neatkarīgam no ārpasaules. Tas ir tā: man visi spēki par daudz nodarbināti ar domām, un es nespēju gādāt pats par savām materiālām vajadzībām. Pie tādām es skaitu arī bikstīšanu. Jo cilvēks, kurš nau pārāk nodarbināts, tas var savu enerģiju vērst arī uz savu gribu, var pats sevi bikstīt. Es nē; jeb vai man atkal jāatrauj spēks no domāšanas un darba. Piem., es tagad rakstu pa 100 vēstulēm mēnesī, bet tad darbs atkal neiet tā! - Un, kad man nau no āras, kas gādā par manām materiālām vajadzībām, tad man viņas ir jāiešaurina: to es saucu par neatkarību no ārpasaules. Bet visgrūtāk man iešaurināt vajadzību pēc bikstīšanas. Tādēļ es tā atzīstu Tavu bikstīšanu, esmu no viņas tik atkarīgs tapis (aiz sava kopdzīves principa), un nu, kad Tu saki, ka es to tikai nupat atzīstot, kad Tu pat prasi: vai lielāks ir plus (t. i., bikstīšanas labums) vai mīnus? - Tad es esmu gluži apjucis, kā no miega uzrauts. Jā, vai tad maz var būt runa par mīnus? Kad māte devusi bērnam dzīvību, bet pēc dzīvē viņu ierobežo un kavē, vai tad var būt runa par plus un mīnus? Protams, plus; jo dzīvība taču ir plus, lai viņu cik daudz ierobežotu un kavētu. Jautājums nau par plus vai mīnus, bet par to, kā ierīkot, lai mazāk to mīnus. Un mums: kā ierīkot, lai Tu vēl vairāk varētu mani veicināt? vēl mazāk kavēt? Un kā es Tevi varētu veicināt? Kā veseliem tapt? Kā to kopdzīvi labāk ierīkot visās lietās? - Zināms, pirms tā: kā saprasties? Kā pārspriest par kopdzīvi, par viņas iespējamību, vēlamību, mērķiem un izredzi? - Te nu Tev, mīļā sirsniņ, atkal viens pavediens nošķetināts. Varbūt palīdzēs tikt pie skaidrības? Bet arī pēc skaidrības paliek grūtības, jo mēs tiešām ļoti dažādas dabas. Viens piemērs; Tu tagad dzenies visvairāk pēc straujuma iznīdēšanas pie sevis un pie manis. Un es domāju, ka nebūtu iznīdams, tikai saskaņojams ar maigumu, kas ir mums abiem. Tev pat asa straujuma gluži maz, man viņš neriebj. Un, ja Tu man iznīcināsi visu straujumu, tad būs beigta arī visa darba spēja. Jau tagad viņa ir manāmi cietusi, jo es visur baidos: kad tik nau atkal par strauju? Tā es topu vienpusīgs un sentimentāls arī darbos. Un tās ir briesmas. Aiz tām tūliņ stāv beigas visam. Tu, nepieņemdama manu straujumu, dzen mani pilnīgā vientulībā un vēl tālāk tanī adeptībā, par kuru Tu smejies. Man var iziet kā Jāzepam. - Tu redzi nu, mīļo sirdsdraudziņ, cik daudz es Tev saku, un. viss labā; nepārproti to. - Kad es tik daudz rakstu, tas nau li vien, ir vēl vairāk. Un, kad taisni šinī laikā tā gadās, kad Tu aizņemta ar darbu, neņem ļaunā, - man arī tā gadījās, vēlāk varbūt ne ar lielu piespiešanos es nevarētu to uzrakstīt. Un nau Tev viss tūdaļ jālasa, var lasīt vēlāk. Par to sākumā piezīmēju. Li nu, manu mīļo dvēselīt. Lido. Vēstules malās rakstīts: Antonam tas pastrīpotais vārds ir temats, t. i., par mūsu iespaidu tautā viņš gribētu rakstīt. Lido. [Vēstule?] bija garāka, bet citu atstāju mājās, lido. Veronālu sūtīšu. Lido. 322. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. februārī Mīļo sirds kodoliņ, sirds dvēselīt, es tās garās vēstules vairs nerakstīšu; vakar jau aizturēju no vēstules vairākas lapiņas. Es aizrāvos un aizmirsu, ka Tevi ar to garumu tik traucēju darbā. Arī izgriezumu vairs nesūtīšu, tikai šodien vēl brāļa priekšlasījumu par Tevi. Strādā visa mierā, sirsniņ, lai tiktu galā ar iesākto darbu.- Veronāls aizies - vakar nepaspēju. - Kad es arī gari rakstīju, es jau Tev teicu, ka man uz tām atbildes nevajga. Neraksti arī tagad gari. - Ar braukšanu dari, kā pati zini. Man bij tik viens iemesls par to, ka tad mēs kopā būtu varējuši ātrāk pabeigt Festspiele. Bet Tu arī pēc sava darba pabeigšanas taču būsi nogurusi un nevarēsi stāties atkal pie jauna darba. Tev der pēc tam atpūsties un iet kūrē pie dakterienes, nevis braukt un vēl strādāt. Tās manas domas. Bet dari Tu, kā pate zini. - Tev no Cielenietes karts. Turies, ka tiec atkal vesela. Lido. 323. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1913. gada 8. februārī Ar lielu prieku saņemu Jūsu cienījamās kundzes un Jūsu sveicienus un nodošu tos Aspazijai, kura pašlaik veselības dēļ uzturas Cīrihā. Jūsu nodomu komponēt «Ug. u. Nakti» vai «Induli un Āriju» uzskatu par mūsu mākslu skaistu draudzēšanos, kādu vienmēr esmu centies pabalstīt. Kad Kuga ar savu spožo dekoratīvo mākslu piebiedrojās drāmai, bij man pirmais gandarījums; un, kad nu Jūs visu vēl pacelsat skaņu vieglumā, tad es nešaubīšos, ka latviešu mākslas trijotne varēs sniegties pēc necerētiem panākumiem priekš mūsu. tautas. Bet es sāku jau aizrauties, un mēs esam tikai pašās priekšsarunās: - «Ug. u. Nakti» jau ilgāku laiku (vai ne tik 2 gadi?) pieprasīja man Melngailis kā operas tekstu, un sāka jau pie operas strādāt («Jūrnieku dziesma» jau drukāta); tagad gan kopš kāda gada man no viņa tālāku ziņu trūkst. Es apjautāšos. Bet līdz M[elngaiļa] atbildei «U.u.N.» jāuzskata par darbā ņemtu. «Ind. un Ārija» pilnīgi brīvs, un es ar prieku pārstrādāju viņu par mūzikas drāmu un lūdzu Jūs tūdaļ: vissīkākās instrukcijas, jo mans uzskats, ka operā komponistam jābūt pilnīgam saimniekam par tekstu - īsti viņam pašam vajdzētu to sastādīt. Komponists vien zina, kuras vietas der mūzikai izcelt un kādā formā. Tātad Jums jānosaka: termiņš, kad pirmai un pēdējai daļai jābūt gatavai. - Cik rindu garam jābūt tekstam? - Kādā ritumā jāraksta, un vai vienā caur izturētā ritumā vai ar iemaisītām liriskām dziesmām, kā agrāk bij parasts?-Kādas ainas un personas jāpiepatura?- Vislabāk varētu darīt tā: Jūs izlasat drāmu pamatīgi cauri un pastrīpojat 2 eksemplāros tās vietas vai situācijas un ainas, kuras vajdzīgas operai. Vienu eksemplāri tad atsūtat man šurp. Bet labi drīz, jo, kā redzu, Jūs sāksat strādāt jau pus maijā, un līdz tam jābūt I cēlienam gatavam. Man arī laikā jāzina iedalīties ar savu darbu. Un nu esat sirsnīgi, mīļi sveicināti abi ar cienījamo kundzi no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 8. 2. 13. 324. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1913. gada 8. februārī Mīļie draugi, saņēmu ar lielu prieku Jūsu garo vēstuli un aizsūtu to Elzai uz Cīrihu, kur viņa pašlaik veseļojas. Ļoti mīļš ir Tavs padoms tulkot «Vaideloti» vāciski. Tu zini, ka es to notulkoju jau 1896. gadā Jelgavā, bet, kā redzi, tik viegli nau ar izrādīšanu. Tu sajūsminājies par «Belindi», lasīju, ka viņa ir godalgota, bet pašu lugu neesmu redzējis. Kad Tu vari, atsūti to šurp izlasīšanai. «Alles ums Geld» nepazīstu. Lugas ir dažādas: lasīšanai un izrādīšanai nodomātas, un tāpat kā Tu uz viņām skatās arī citi. - Par latviešu vēstures izdošanu domā jau vairāk .nekā 50 gadus, ne vien atsevišķi cilvēki, bet arī veselas komisijas. Izdošana neveicas tādēļ, ka nau vēl atrasta pati vēsture. - Tavu sajūsmu par Mansirevu var saprast, jo visi īstie latvieši sajūsminājas par neīstiem latviešiem vai par īstiem nelatviešiem. - Briesmīgi žēl, ka gadiem un gadiem cauri Tu netiec vaļā no savām kaitēm; labi, ka vismaz viens uzturas pie veselības. Ak, Jūs nabaga mīļie zelta cilvēciņi, kad jau nu reiz no visiem viens izkūņotos par veselnieku! Paliekat mīļi, mīļi sveic[ināti]. 325. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 8. februāri Mīļo sirsniņ, nebēdā par manu uztraukšanos un slimošanu; lai lēni, bet es tikšu galā ar sevi. Pielūko tikai Tu, ka Tu ar tiec; labi, ka ej atkal pie dakterienes, labi, ka strādā lēnām, bez dzīšanās. Neko nevajdzīgu Tev nesūtu un nerakstu. Še Nīnas vēstule, bet tā tāda pļāpāšana, kāda Tevi atpūtinās. Viņa domā labi ar visu savu muļķību, un tā jau pilnīgi pareiza doma, ka «Vaidelote» ietu ļoti labi vāciski. Bet lai nu tagad iet iesāktais ceļš ar Güntheri un «Induli», ko viņš pats izvēlējies; gan jau tūliņ pēc tam viņš varēs iet pie «Vaidelotes». - Es rakstu Nīnai un lieku, lai atsūta to Eulenberga «Belindi» (godalgota, tādēļ arī Nīnai patīk). Tad Nīnai nau jāatbild. Antonam arī nē. - Brāļa referāts Tevi neuztrauks. Bet Tu vari priecāties, ka krievi lasīs par Tevi. Ir taču kas. - Un par matiņiem teicis kāds angļu ārsts, - arī neuztrauks, bet li. - Tas tad arī viss. Tā labi, ka Tu neraksti man gari. Par braukšanu jau rakstīju: vienīgā vajadzība, ka Tu atpūties turpat arī pēc Tava darba pabeigšanas. Vajadzība mani apraudzīt nau, jo esmu vesels. Bet traucēt Tu mani arī netraucētu, jo es nestrādāju, tāpat atpūšos, kad jau reiz «Jāzepu» šogad nevarēju. Un Festspiela dēļ braukt Tev arī nevajga; kad jau rakstīšu, tad norakstīšu arī viens. Tagad es rakstu vēstules. - Labi, ka Cielenietei raksti, bet slikti, ka raksti Paulīnai vai tantiņai (nevaru saburtot); tā Tu pati sev aiz nepārdomāšanas atkal kaitē, jo vēstules nau vajadzīgas. - Tavā kartiņā smuks bērniņš. Atsūti man atpakaļ Hermaņa un Cielēna vēstules, arī izgriezumus par Dubura referātu. Es varu braukt; labāk, nekā Tev braukt. Lido, sirdsdvēselīt, lido. 326. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 9. februārī Mīļo sirsniņ, es biju sagatavojis visu un varēju jau braukt šorīt, t. i., piektdien. Nu pēc Tavas kartiņas saņemšanas braucu pirmdien rīt, esmu Cīrihā 5 pēc pusd[ienas].Kleitas paņemšu. Mans brauciens ērtāks nekā Tavs, jo Tu jau vēl slimo. - Šo rakstu pastā. - Tātad nu tikai atliek vēl li un lido. 327. K. FREINBERGAM Cīrihē 1913. gada 15. februārī 15. 2. 13. Jūsu vēstuli saņēmu tikai še, kad atbraucu apraudzīt A[spaziju]. Man Jūsu vēstules vienmēr ļoti simpātiskas ar viņu ašumu un īsām, bet pilnīgām atbildēm uz maniem jautājumiem. - Darīs labu iespaidu, ka teātrs uz A. jubilejas laiku uzved viņas drāmu ciklu, žēl, ka Jums neklausīja un nu būs vēlu un sasteigtas izrādes, - izrādēm J[aunajā] teātrī jau vajdzēja būt taisni priekšzīmīgām, jo, piem., «Neaiz[sniegts] mērķis» nekad vēl nau izrādīts mākslas izrādēs. Nu materiāli panākumi arī lieli nevarēs vairs būt. Tāpat liela kļūda, ka «U.N.» un «Induli» uzved tik pārāk vēlu. Nu par abām lugām kopā būs varbūt tikai kādas 20 izrādes, kur pērn bij 54. Manas lugas noliktas nu tikai par glābšanas riņķiem sezonas tukšajam galam teātra kasei, bet kas tad lai glābj tukšumu manā kasē? «Zelta zirgs» nemaz vairs nau izrādīts. Un sezonas naudīgajā pusē nekad nau bijušas manas lugas. Kad man reiz gadās, ka es nepaspēju laikā pasteigt priekš Jums jaunu lugu, tad es varu lūkot, ka lai pats tieku galā. Es taču gribu vēl redzēt, kā teātrs rīkosies šo rudeni: vai uzvedīs kādu manu lugu jau sezonas sākumā, lai varētu segt robu, kas man ceļas no pavasara. Tagad strādājamā būs gatava laikam jau martā. Ja rudenī mani apcirkņi paliks tukši, tad būs jāpiekopj vairāk citi literatūras zari. Jūsu žurnāls ierosina uz dažādām kombinācijām. Prologs lugām gatavs man nau, vai paspēšu - atbildēšu tikai pēc dažām dienām. Jo ar veselības stāvokļiem nestāv tik labi, kā vajdzētu. Vai no pašas A. kas būs, tāpat vēl nevaru tūliņ noteikt. Bet visādā ziņā griba mums ļoti laba. - Portreja būs. - Ka «Atriebēja» nau taču vēl atļauta, mani ļoti nepatīkami pārsteidz. Kad tās trūkst, tad nevaru nekā vainot teātri, tad tikai jānožēlo, ka es pats nepaspēju savu darbu laikā nobeigt. - Portreju varēs sūtīt pēc kādas nedēļas. 328. ASPAZIJAI Lugāno 1913. gada 17. februārī Manu mīļo sirdsiniņ, te nu es esmu Lugānā. Tūliņ gāju un izdarīju veikala darīšanas: noliku un apstellēju Cīrihus, kurus solījās pēc dažām dienām pagādāt itin lēti. Kvīte ir man. Tas nu būtu tas. Nez kā nu ir ar Tevi, mans nabaga pūkiņš, Tu biji dikti nosalusi. Arī še Lugānā šodien ir auksts. Kad sūti manas mantiņas, tad pieliec klāt arī manu veco spalvaskātu, kurš palika uz Tava galda; tas kātiņš ir man no mazā Pūka dots un vēl no vecās Slobodskas laikiem. Es jau vairs nezinu, ko visu solījos Tev aizsūtīt: eks[emplāri] «Induļa» un itāl[iešu] gramatiku, bet citu neatminu. Izgulies labi un atpūties, mīļo iniņ, nekreņkējies par tiem partijas knišļiem. Rīt rakstīšu kā arvien. Lūkošu vēl ko iepirkt, lido, mīļo iniņ, lido. Atklātnes malā rakstīts: Pastu saliec kuverā vai pakiņā un atsūti man, lido. 329. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 18. februārī Manu mīļo zelta draudziņ, aizrakstīju Tev kartiņu no Lugānas, bet nu tik redzu, ka velti liku Tev nomeklēties; tas vecais spalvaskāts atradās pie manis un ar viņu šo rakstu. Še līdz ar manu atbraukšanu iesāka mesties auksts, pat drusku sniegs padancoja. Atradu visu pa vecam; tikai puķes nelietas un drusku pavītušas; Lina arī drusku bēdīga, atdevusi savu negribēto Teodorīno Tuņetai, bet no aprīļa brauc arī tad projām. - Istaba diezgan mitra, nevaru nemaz lāga iekurināt. Rīt rakstīšu vēstules, - ir jau atkal desmit. Tev es rakstīšu šādas kartis, kad Tu negribi skatus un vēstules. - Vannu būsi laikam ņēmusi, uz to es ceru un tad par saaukstējumu neuztraucos. - Ja Tev Gulbja Univ. Bibliotēkā N. 80-88 ir atsūtīti dubulti, tad atsūti arī man. - Gulbis šorīt atsūtīja naudu 1800 f. Lido. 330. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 18. februārī Mīļais draugs, es pieprasīju Jums (vēstulē Kraujam), vai Jūs nevēlētos uz «Tālu nosk[aņu]» 10 gadu jubileju izdot lētu izdevumu, tāpat kā gribat izdot Kraujas pārspriedumu. Atbildes neesmu vēl saņēmis, bet laiks jau tuvojas, jo «T[ālas] n[oskaņas]» iznāca laikam maijā. Izdevums varētu būt mazāka formāta, ar to pašu pirmā izdevuma vāka zīmējumu, un cena uz pusi lētāka. Atbildat, lūdzu, labi drīz, jo, kad Jūs neņemat, tad varbūt es pieņemšu kādu citu piedāvājumu. - Jūsu pilsētā, kā liekas, ir izplatījušās baumas, ka Jums esot apnikusi vecpuiša dzīve: laiks būtu, un mēs novēlētu Jums labākās laimes. - Naudu nupat saņēmu ar lielo paldies. Daudz, daudz labu dienu, pasveicinat Krauju. Sirsnīgi sveiki! [Paraksts.] 331. J. GINTERAM Kastaņolā 1913. gadā, ap 18. februāri Ļoti godātais J. f. Gintera kungs! Kāds ceļojums ir vainojams par to, ka mana vēstule Jūs aizsniegs vēlāk, nekā es gribēju. Jūsu tehniskie padomi man visaugstākajā mērā patīkami, esmu Jums daudz pateicības parādā, un es gan biežāk Jūs apgrūtināšu. Iespēja izrādīt manu lugu man, zināms, ir galvenais, un, ja tādēļ puse jānosvītro, tad tam tā jābūt. es biju pieradis novērtēt rindu skaitu , un tā ir liela starpība, vai personu apzīmējumu novieto virs teksta vai tam blakus. Ar mazāko iespiedtelpas izšķērdēšanu manai lugai būtu apmēram normālais skaits - 140 lappuses, un tomēr es esmu pārliecināts, ka tā ir daudz par garu. Tai ir 4000 rindu kā «Marijai Stjuartei» (Reklāma izdevumā 140 lappuses). Es par normālu uzskatīju 3000 rindas, Man būtu ārkārtīgi patīkami, ja Jūs man tagad pasacītu, kādu tagad pieņem par normālo rindu skaitu, jo darba laikā man ir ļoti grūti rēķināties ar iespiedlappušu garumu. Savus svītrojumus es mēģināšu paziņot divējādi: es aizsūtīšu grāmatas eksemplāru, 332. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 19. februāri Manu mīļo zelta sirdsiniņ, manu vārīgo kamziediņ, es gan negribu baidīties un uztraukties, bet tomēr tāds nemiers, ka Tu tik neesi saaukstējusies, mani pavadīdama; Tu jau žēlojies par aukstumu. Es taču ceru, ka influence nebūs atgriezusies atpakaļ, ka Tu būsi ņēmusi tūliņ vannu un ka viss būs atkal labi. Nemiers tik drusku, ka nau vēl no Tevis ziņas; varbūt rīt no rītus būs, kad iemetīšu šo vēstuli. - Šī Ēģiptes kartiņa ļoti smuka, to atraksti man. - Es šodien rakstīju kartis, pavisam 10, tad nu atliek tikai vēl 2 vēstules, un rīt varēšu sākt darbu. Atteicu jau svētku lugu Freinberģim un braukšanu Birutai. - Man bailes arī, ka tik Tu, mīļo sirdslabumiņ, nepārstrādājies ar «Induļa» caurlūkošanu. Izskati tikai I un II cēlienus, tiem citiem ir laiks. Un, galu galā, var likt, lai viņš viens pats izdara strīpojumus. Man tagad, kad esmu viens, paliek .gluži nelabi ap dūšu, ka uzliku Tev atkal tādu lielu darbu. Apmierini labāk mani un nestrīpo. Ir gluži nelabi par otru bēdāties, un nu vēl, kad pats esi vainīgs. Jāpastāsta labāk par saimnieci: mūsu bijusī lielā istaba uz pāris mēnešiem izdota; ar augšas izdošanu mani ļoti apdraudēja, bet vēl neviens nau paņēmis: būšot francūzis, bērni būšot, fracasso būšot, lai apdomājot pie laika. Mīļo, mīļo sirsniņ, lido. Vēstules malā rakstīts: Dabūju Tavu kartiņu un rupzaku. Dikti li, ka nau saaukstējies mīļais zeltiniņš. Lido. 333. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 20. februārī Manu mīļo sirdsdārgumiņ, saņēmu vakar visas mīļās mantiņas, pulkstens vesels. Vakar kartī minēju, ka saņēmu. Dikti li no mazā dimpūkiņa, ka piesūtīja pilnu māju lielam ar sava paša gājumu un pirkumu. Lielais arī mācās pirkt, te šī kartiņu sērija par pierādījumu. Biju šodien Lugānā saņemt Gulbja naudu. - Tev vajdzēja gan bādi ņemt tūliņ, mājās pārnākot, jo Tu biji ieaukstējusies. Bet labi nu arī tā, ka nau influences; es jau ar visu pretī turēšanos tomēr sāku baidīties. Bet «Induli» gan neskaties cauri, Tu esi par daudz vāja, lai iet tāpat. Man tik dikti bail, ka. Tu atkal neapslimsti. Tava kartiņa: zelta pils[ēta] gan brīnum skaista. Lido. Atklātnes malās rakstīts: Man tās bonbones kā brūnas pupiņas, ko Cīrihā pārnesi, ļoti gardas. Lido. Ak, cik li, ka nu jūties labāk, lido. 334. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 22. februārī Mana mīļā, priecīgā prieka devējiņa, strādā vien ap «Induli», Tavs darbs jau man tas lielākais, un tas prieks, ko Tu dod, tas skaistākais. Kad tik Tu esi veselāka, tad viss labi. - Strīpojumu principi arī pareizi. - Pareizi arī, ka manām kartiņām zagļi pakaļ neraks, bet Tavas gan pārāk skaistas. Pīpiņš dos «Domu» III kā Tavu numuru: būs Krauja par «Atriebēju», tad vēl divi raksti par Tevi, sevišķā pielikumā ģīmetni; tad grib Tavu jaunības ģīmetni - aizsūti to. No manis arī grib; kad nu neiznāk jubil[ejas] luga, tad vajga kādu dzeju. Tāds dzejolis no Tevis, kā Tu teici, «Jaun[ības] Tek[ām]» vai kā prologs lugai būtu ļoti labs. Laikam, pat vajadzīgs. Es varbūt ņemšu to no jubilejas lugas prologa. - Saimniece ņem līdz šim par 3 augšistabām 240 fr. Bet ko tad dakterene te darīs, kad mēs te nebūsim? Atklātnes malās rakstīts: Teodors Tevi aicina strādāt pie «Druvas» un tūliņ sūtīt ģīmetni. To Tu varētu darīt. Lido. Zivs bij ļoti garda, bet spītīga, neļāva man gulēt. Lido. 335. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 22. februāri Manu mīļo sirdsdziļumiņ, dikti li, ka Tev nu iet atkal labāk; varbūt vēl kādu reizi ņem vannu, tā laikam tā labdare pret saaukstēšanos. Nu jau šinī kartiņā ir humchens; kā jūs aprunājat to nabaga aristokrātu Mārtiņu, kuram viss spēks ir ūsu fixativā. Bet kur tad Līvam tas spēks: tikai lielā ēšanā, bet to Mārtiņš arī spēj. Ļoti smējos par tiem vīriem-darītājiem; bet Tu nekādā ziņā nevari izdarīšanu ņemt savās rokās, jo Tava pašas godinājums. Manā vārdā vari tikai zīmēt pie to 3 vīru 30 fr. vēl 20 fr. vai 30, lai zāle būtu samaksāta. - Birutai es jau aizrakstīju, ka par ceļu un uzturu nemaksās un tātad, domājams, viņas sajūsmība drusku apslāps. Mantiņas visas dabūju ar lielu li un vakar visu dienu ņēmos ar ēšanu, tā ka gluži jūtos pēc uzskatiem kā mazinieks. Viss bij atnācis labi, tikai siļķei bij ielauztas ribas un mugurkauls pušu, un kūkas formu varēja sazīmēt tikai pēc paklāja papīra. Bet man še lielākā svarā vielas un ne formas jautājums. Un vielas bij dikti li, gluži kā vecos laikos ancien regime. - Te no manas puses izgriezumi, to par teātri sūti atpakaļ. Redzi, kā publika Tevi mīl, lasa pat vairāk nekā brāli, pašu pirmo. No kolonijām arī Tev naudas nāca visvairāk. - Papīrus Tev nopirku par 98%, tā ka peļņa 80 fr., par 4000 fr. būs Tev obligācijas, un aizmaksāti tikai 3920 fr.; bez tam % 22 fr. 70., tā ka pie manis paliek Tavas naudas 57 f. 70. Papīrus es neierakstīju savā uzglabājamā grāmatā, bet atstāju bankā; atraksti tūliņ, un es viņus aizsūtīšu Tev, lai Tu tur pieliec klāt pie citiem savā bankā. Tev jau tā patīkamā jūta, ka vari pie sevis turēt savu mantiņu. Atraksti aši, mīļo [teksta bojājums]. - Upīts atsūtīja 130 f., laikam Tu arī būsi saņēmusi. - Pie mums šodien uzsniga. Vakar bij auksts: Lugānā pat 7 grādi, Cassaratē 6 un Castagnolā 4. - Es jau drusku sāku strādāt, un, kad Tu turēsies vesela, tad ies vēl labāk. Lido. 336. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 23. februāri Nu, Tu mans mīļais pūkiņš, še būs atkal vēstule, bet tik gara jau nē, ka nevar izlasīt, lieliem burtiem, bez prātojumiem, ar veikala lietām vien. Vēstules Tev jau nekad nau bijušas tās, kas mani nokavē, - tagad nevaru pie darba tikt aiz avīzēm, jo nau vairs dzinēja spēka, mazā pūka. Bet gan jau ar laiku ies arī tā. - Te nu būs Teodora vēstule: ģīmetni vari sūtīt, to no Brunela Lugānā, nau vēl drukāta. Darbus Tu vairs nepaspēj, un lai pāriet jubileja, Tu jau esi slima vēl. - «Jaun[ības] Tekas» atnāca, vai Tev sūtīt? Ir Līgotņa gabaliņš par «Gal[u] u[n] sāk[umu]», labs. Ar «Domu» sūtīšanu nesteidzies. - Par Švābi daudz nebēdājies, [teksta bojājums] «D[ienas] L[apa]» un tie paši ceļ Tevi par goda biedreni «Idejā». - [Teksta bojājums] ļoti laimīga, ka sola īrnieku, bet vēl labāk paturētu mūs. Lai es ņemot augšu tā: kad Tu arī, tad lai maksājot 55 par mēnesi, kad es viens, tad 20. T. i., tikai 3 fr. par mēnesi dārgāk par mazo istabiņu. Tātad es eju labāk augšā. - Ir viņai vēl divi īrnieki: Chauffeur un tā slepenā giovanotto 4 māsas. Bet vēl nekas nau noteikts. Arī dakterienei viņa negrib dot tagad atbildi, bet marta vidū. - Kraukšīši gan gārdi, bet tad pūliņš ar sūtiņu un man ar ēdiņu, kad nāk atkal kāda zivtiņa līdz. Kad nestrādā un nekreņķējas, tad jau varu panest i lielu ēšanu, bet tagad man spēciņš par mazu. - Naudas papīrus itin ērti var sūtīt, itin droši, labāk es Tev sūtīšu, būs Tev prieciņš. Nu, [teksta bojājums] banka atsūtījusi piedāvājumu uz 4%, bet Tavi papīri arī labi. Lido. Tā gan mīl [teksta bojājums] ka raksti tūliņ, dabonu otru rītu; bez [teksta bojājums]. Vēstules malā rakstīts: Caur sūtīšanu nokavējas divas dienas vien. Lido, mīļo sirdsiniņ, lido. 337. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 24. februārī Mīļo sirdsdārgumiņ, ja Tu neesi šurp izsūtījis «Induļa» strīpojumu, tad nesūti arī, - patiesībā es jau nedz ko labošu, nedz visu lasīšu. Sūti vien projām Güntheram. Cēlienu skaitļu pārstatīšana man liekas nevajdzīga, kad grib savilkt kopā IV un V c., tad jau ar to pietiek, ka IV c. torņa skats top viens pats par IV c. un II c. nau nemaz 2 ainu. III pirmā aina nevar labi izpildīt visu III c., jo ir par īsu. Tātad lai III c. paliek 2 ainas. Pārāk liela skaitļu pārstatīšana dara arī nelabu iespaidu. Abas vilkugravas ainas ar Dubura strīpojumu kopā par IV cēlienu nau par garu. - Tā nu, mīļo iniņ, esi briesmīgi lielu darbu nostrādājusi, būsi atkal slima, un tās ir briesmas, lido. Par Izglītības biedrību nekreņķējies, viņi jau Tev devuši. Atklātnes malās rakstīts: Izgl[ītības] biedr[ībai] ar veco teātri nau nekāda sakara. V[ecajā] teātrī būs. Korektūra ar 2 r[eizēm]. Kad ir krams, tad jau labi. Lido. 338. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 24. februāri Manu mīļo sirdsdārgumiņ, tik pāris rindiņas, ļoti steidzos ar dzejoli «Domām». Izlasi, un, ja esi ar mieru, tad nosūtu Pīpiņam, - «Induļa» strīpojumu sūti Güntheram. Tu, mīļo, debestiņ, pastrādāji tādu darbu, kādu es laikam nekad nebūtu paspējis; kad nu tik nebūtu par daudz nopūlējusies un neapslimtu. Bet krams ir laba zīme, - Pīp[iņa] adrese: Suworou 14. - Teodoram dzejoļus nē, bet ģīmetni. - Papīrus Tev neesmu vēl sūtījis, nebaidies. - Dabūju vienu dienu divas kartiņas. - Par cēlienu iedalīšanu Tev rakstīju: III paliek pa vecam. IV 2. aina top par visu IV, un IV 1. aina un V - kopā savilkti - par V c. Lido, mīļo sirdsiniņ, lido. 339. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 24. februāri Ak, Tu manu zelta pūkiņ, fröhliches Leben, lai tad iet arī «Induls» pasaulē no Tavas mīļās rociņas laists; strādā vien; man tik bij žēlums, ka Tu nepārstrādājies. Sūti vien J. v. Günter, Mitau, Constantinstr. 8, tā būs ātrāk. - Dabūju abas Tavas skaistās kartiņas. - Pīpiņš prasa Tavu ģīmetni no 16 gadu vecuma. - Lido. 340. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 25. februāri Mīļo draudziņ, man sirds uz Tevi tā pārplūst visiem mīļiem vārdiņiem, visus papīrīšus aprakstītu, bet Tu vēl tik vārga, neko nepanes, un tagad vēl tā nostrādājusies lielā pūka dēļ. Man bail par vakarējo dzejoli, ka es nebūtu izteicis, kas Tev nepatīk. Ar steigšanos aizmirsu uzlikt kādu virsrakstu. Steigšanās vienmēr ļoti nogurdina, es šodien tādēļ nekā nestrādāju. Tev, sirdsspožumiņ, vajdzētu gan pāris dienu atpūsties pēc tik dikti liela darba kā tā strīpošana. Ak, Tu mīļumiņ, to nu Tu gan esi veikusi, lielajam atņemdama briesmīgu pūliņu, un pašai vēl [teksta bojājums] krams! - Man ar «Induli» būs vēl līdzīgs darbs priekš Kalniņa; atsūtījis eksemplāru ar piezīmēm, negrib jambu, strīpojumos turēšos pie [teksta bojājums]. - Te dažas izgriezumu mantiņas. Brālis brauks apkārt ar priekšlasījumu par Tevi. Šv[ābe] nau tik bīstams, kā izlikās no tālienes; pats jau ir anarhists (kritikā par Apsesdēlu) un spriež no marksisma stāvokļa; viņa romāns arī «Dzīvē» nogānīts. Bet tāda meitiņa Mačiņ ar pilnu krūti likusies par Tevi, - jaunība Tavā pusē, lido! - Papīru dēļ neuztraucies; es nebiju nemaz rakstījis, ka ir jau izsūtīti, tikai Tev apgalvoju, ka ir droši sūtīt; guļ vēl bankā. - Kam un kā lai es prasu kolonijā, vai pietiek mana devuma un ko grib darīt? Vispār jau ir neveikli, ka pats priekš sevis dod. - Ka Izgl[ītības] biedrība negrib rīkot Tavu vakaru, nau vis tik labi, kā domāju, jo nupat lasu, ka viņa rīko Alunāna vakaru. Tur jau var vieglāk iekrist nekā Tavā vakarā, - vai nau taču atkal kāds Misstimmung? Pieprasi Lilijai. - Tavas kartiņas dikti skaistas. Mīļo iniņ, kartiņā no šorīta Tu atkal uztraucies par papīriem. Tu būtu labāk mierīgi izlasījusi manu karti, nemaz nesacīju, ka esmu izsūtījis, Tu dzīvo par daudz savās fantāzijās, neredzi nemaz ārpasauli. Ir viss labi. Neuztraucies, atpūties. Sirdsiniņ, lido. 341. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 27. februārī Manu sirdszvaigznīt, manu gaišumiņ, kā nu es Tev atkal esmu izdarījis uztraukumu bez savas gribas un taisni darba laikā, un taisni gribēju Tev prieku darīt. Tā ir fantāzijas cilvēkiem, vajga viņu attīstīt, un tad viņa dzīve atkal aizrauj un uztrauc. Nākamreiz tos papīrus pērc labāk pate; jāmācās tas ir tā kā tā, un, kur vien es pieskaros, Tev tikai sāp. Es baidos arī par to dzejoli, un taču arī tas bij labi domāts, bet Tu esi vārīga tikusi un tagad vēl nostrādājusies. Varbūt aiziesi pie dakterenes pasviedrēties? Daudz staigāt tagad labi, laiks labs laikam arī pie jums. Lido, sirdsdārgumiņ, lido. Saņēmu Günthera vēstuli. Ka Tev patīk dzejolis, ir ļoti li. Lido. 342. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 27. februāri Sirdsmīļumiņ, sirdslabumiņ, man arī atkrīt smagums, kad Tu nu esi apmierinājusies to papīru dēļ. No Pīpiņa dabūto taču laikam atstāji turpat Federālē uz conto corrente; labāk, nekā nesot pie sevis. Nu, kur Tev pastāvīgi darīšana ar Federāli, Tev jau arī nebūs vairs tik grūti pašai nopirkt papīrus. Nupat viņa bij izsūtījusi [1 nesalasāms vārds] kantona 4 ¼ %, bet šodien pēdējā cliena parakstīties; es parakstījos uz 5. Tādi piedāvājumi nāk bieži arī Tev, un, ja būs kas jauns, es arī tad tūliņ aizrakstīšu. Šoreiz Tev vēl nebij atnākusi Pīpiņa nauda. - Par Günthera prasību, 2000 rindu, neuztraucies. Lai rīkojas viņš pats, un tā prasība man arī liekas nepareiza. Pat «Nogrim[ušais] zv[ans]» drusku garāks, un taču arī tas par īsu. Ar kinemu sacensties drāma nevar tāpat kā glezniecība ar fotogrāfiju. L. Andrejevs sajūsminājas priekš kinema, bet viņam jau arī nau drāmas. Günthers liekas no tās pašas puses laudīm. Viņš dramatiķis - bet dzirdēts nau; vai viņam pseidonīms? Jeb vai neiet uz viņa īsuma teorijas? Man sāk par viņu celties šaubas, kad tik nau lielāka stila Jēkabsonu Kārlis? - Drukai viņš negribēja ņemt strīpoto tekstu, bet pilno. Laikam taisīs divus grāmatu izdevumus. - Labi, ka Tev patīk Pīpiņa dzejolis, bet uzliec kādu virsrakstu, piem.: Uz Asp[azijas] jubileju. - Dakterienei dzīvokļa dēļ dos atbildi Assunta ap marta vidu. - Dabūju Tavu kartiņu, li; Kalniņam sūtīšu pa cēlieniem, tik atsūti man strīpoto eksemplāri. Lido, sirdsiniņ, lido. 343. J. GINTERAM Kastaņolā 1913. gada 28. februārī Ļoti godātais J. f. Gintera kungs! Ļoti pateicos par Jūsu aizrādījumiem, tie ir ļoti vērtīgi, bet arī šausmīgi: kinematogrāfs kā mūsu laika ritma mēraukla! Strīpotais (arī samocītais un četrās daļās sadalītais) «Indulis» ir aizsūtīts divos sūtījumos (25. un 27. 2. 13.) kā korektūrloksnes. Lūdzu, paziņojiet man, kad tās nonāca galā. Vēl viens lūgums: neļaut nonākt latviešu presē nekādām ziņām par tulkošanu. Un nu man vēl ir tikai viena vēlēšanās: lai grūtais darbs Jums nekļūtu apnicīgs. Patiesā cieņā Jūsu Nagliņš. C[īrihē] 28. 2. 13. 344. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada 28. februārī Mīļo brālīt, Tu tagad ņemies ar priekšlasījumiem par Elzi, kas ir ļoti mīļi. Atraksti man pāris rindiņas, cik eksemplāru vēl ir pāri no «Tāl[ām] noskaņām». Tai grāmatai jūnijā būs desmit gadi, un «Dzirc[iemniekos]» Krauja grib izdot uz to laiku apcerējumu, - līdz ar to arī jaunu, lētu pašas grāmatas izdevumu. - «Dzīv[es] Balsij» Tev vajdzēs iemaksāt 10 rbļ., bet tam ir vēl nedēļas laiks. No Roberta bija ļoti laba kritika par «Rīgu», arī Dermanis nau taisni naidīgs, un bibliotēkas visas pērk. Paliekat mīļi skūpstīti no Jūsu [paraksts]. 345. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada februārī Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, kas tas ar Tevi; ir, ka Tu netiec un netiec spirgta? Nu taču Tev veselībā vairs nekas nekait, krams ir kārtīgi, ierīkojies Tu ar esi labi ar ēšanu, ar gulēšanu, ar dzīvošanu. Tu esi viens un netraucēts, jāsteidzas Tev nau ne ar darbu, ne ar citu ko. Lielajām bēdām Tev arī jau ir pārgājies pats asums. Kas Tevi vēl spiež, Tu mīļo, mīļo sirdsiniņ? Vispārējais stāvoklis mums tagad ir labs, izredzes arī labas. Un Tev, mīļo dārgumiņ, tagad īsti nāk Tavs pļaujas laiks: ko Tu tik daudz gadus esi cietusi strādādama un dzīvodama - un dzīve un darbs jau visur ir tas pats, kas ciešanas -, tas tagad sāk dot sekas, un sekas ir labas no katras kustības un pūliņa, veikaliska un psihiska. Tas, ko Tu sajūti visgaišāk: tā naudiņa un atzinība no visas tautas, tas vēl ir tas vismazākais - un es to nebūt neturu zemu -, bet vairāk ir taču, ka pats darba darītājs, ka Tu pati esi tikusi tik daudz lielāka un labāka. Es zinu, ka to nesajūt gaiši, bet taču tas ir. Tu jūties tagad vēl stipri nogurusi, tādēļ Tu to neredzi vēl tā. Bet nāks arī tas. Es Tevi nedzenu, lai Tu to ar varu pūlētos just. Es Turpinājums uz otras atklātnes: tikai mierinu Tevi: ir! Nebēdā un nedomā, ka bēdām ir kāds pamats, bet zini, ka viņas ir tikai noguruma zīmes, kā izsitums ir ne slimība pate, bet zīme par asiņu neveselību. Gan Tu nāksi pamazām uz augšu ar veselību, tad Tu to redzēsi tāpat kā es. Es varu to saredzēt ātrāk un gaišāk, tādēļ ka mana specialitāte domāšana un izprašana. Esi gluži klusa, ievāc savu pļauju un zini, ka pēc nāks jauna sēšana. Tu tik dikti esi pieradusi, ka ciešana un nebrīvība ir tas normālais, ka nesaproti, ka nauda Tev var piederēt. Ir vēl cits, lielāks, ko Tu tādēļ nesaproti: ka cits ir brīvs un tura Tevi par līdzīgu un brīvu. Tev iekšēji jātop par brīvu, tad Tu nedarīsi citam pāri. Un tas ir tas, ko Tu iegūsi ar ciešanu, par ko es runāju. Varbūt Tu mani arī tagad nesaproti. Bet arī tad nedomā, ka es Tev ar šo saku ko ļaunu un gribu Tevi pamācīt savā labā. Tava brīvība jau pirmā kārtā nāk par labu Tev un tad tikai var nākt par labu arī citiem, arī man. - Un nu par nopietnām darīšanām: labi, ka Brigaderu Anna sāk jau tagad to naudu sūtīt: tad Tev ir rokā, ir prieks un redz, ka Tev vajga. Raksti labāk Pīpiņam, ne maksas dēļ, bet reklāma. Freinberģim vari arī nekā nedot. Es arī viņam došu itin maz, ½-1 lpp. - Nestrādā pāri par spēku Freinberģa dēļ, tā būtu muļķība. Taupies sevi un veseļojies tanī atpūtas un jaunā prieka apziņā. 346. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 1. martā Mīļo sirdspamiņ, vakar aizsūtīju Tev Günthera vēstuli, nosūti uz Jelgavu. Izgriezumi ir priekš Tava jubilejas arhīva. «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir arī saīsināts aizrādījums uz A[spazijas] ciklu J[aunajā] teātrī; sūtīšu rīt, kad būs vēl kas vairāk. Naudas nu jau ir 2800 r., bez tam vēl no Pīpiņa, Baku, Pēterburgas u. c.; es jau vairs nezinu, cik visa kopā. Vēl nāks no teātriem, tad būs 3-3500 r. Neturi naudu mājās, noliec savā bankā uz tekoša rēķina. - Atpūta Tev būs jātaisa ilgāka par dienu, es, piem., pēc mazā dzejoļa, steigšanās dēļ vien, nevaru vēl tagad labi strādāt. - Atsūti man strīpoto «Induli», man jātaisa priekš Kalniņa. - Man Gulbis atsūtījis caurskatīšanai vienu manuskriptu priekš Un. Bibl. - Lido. Mīļo, mīļo zelta iniņ. Kartiņu dabūju. Li, ka atmin, no trama kāpjot. Vai Günth[eram] aizsūtīji? Lido, lido. 347. E.BIRZNIEKAM - UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 1. martā Sirsnīgi sveiki, saņēmu Jūsu vēstuli; nu apmierinājums, ka martā iznāks kopraksti. Tad jau arī reizē varēs dot lētu novilkumu no «Tāl[ām] noskaņ[ām]». Jūs gan vēstulē par to neminat, bet tā var saprast. - Par projektiem ar Gulbi paziņojat man; es arī mīlu taisīt projektus. - Kad Jūs ielikuši «Dzirc[iemniekos]» 10 000 r., vai dabūnat vismaz 6%? Ja nē, tad nau iespējams to veikalu vest. - Ar veselību vēl neiet labi, bet taču, ja jau grozās, tad uz labu. - Ziemas dzīvoklis tiešām slikts, bet Asp[azija] jau visu ziemu bij Cīrihā un vēl tagad tik uz pavasari taisās šurp. Es arvien vēl ceru tikt vesels. Saņemat daudz mīļu labdienu no [paraksts]. 348. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. martu Mīļo mēnessmeitiņ, nākt Tu vari kopš aprīļa sākuma, kad vien gribi. Augšējās istabas es noņemšu, kā jau Tev rakstīju, un maksāšu 20 fr. mēnesī, kamēr dzīvoju viens; kad atnāc Tu, tad maksa ir 55 fr. mēnesī. Kad Tu nu noliec termiņu uz maija sākumu un jūlijā taisies atkal projām, tad apdomā labi, vai pārkravāšanās un 2 braukumi nedarīs Tev vairāk nelaba nekā 2 mēneši šejienes laba. Visādā ziņā savu istabu pie Šrepferienes paturi uz visu laiku, uz gadu; ja ņem uz gadu, varbūt būs arī lētāk. Ar manu Cīrihas braukšanu ir tā: kad biju pie Tevis ziemā, janvārī, tad es būtu labprāt paņēmis inženiera istabu, bet baidījos, vai Tev būs labi. Kad nu biju atkal februārī un Tev prasīju, vai man ņemt to istabu, Tu izvairījies, un es redzēju, ka Tev gribas ilgāk palikt vienai. Tagad nu Tu noliec termiņu uz maiju. Bet varbūt maijā Tev vēl gribēsies būt vienai; to Tu tagad nevari vēl pateikt, redzēsi, kā jutīsies. Tad jau ar savu saimnieci nerunā par to istabu priekš manis. Gan jau vēlāk ierīkosies, un, kad man citur nebūs vietas, tad jau pie Assuntas vienmēr. Varbūt atbrauc arī vēl Dravnieks un iznāk kāda cita kombinācija. Tad nu gādā, ka atpūties labi un tiec vesela. Žēl, ka nu kavē Tevi tie zobiņi. Vai noiesi pie zobārsta? Reiz Tev taču tas jādara, ko tad palīdz vilcināšanās? Un, kad zobiņi būs kārtībā, būs laba arī māga, un tad arī nervi, un tad varēsi strādāt, un tad būs labi: no zobiem viss karājas. To Tev dakteriene varēja arī teikt un zobus piekodināt; laika nu viņai ir, kad klientu nau un kad laikam aizies arī Kellers. Lai viņa nu taču iet uz citu pilsētu un sāk strādāt, tas novilks viņai domas un izklaidēs bēdas par savu stāvokli. - Es šodien netīšām biju uzkāpis uz Brė: tas virsīts, bērziņš un dzeltīte nāk no turienes. Palūko, vai bērziņš laidīs lapiņas. Saņēmu «Ind[uli]» un «Domas» - lido. - Tavas kartiņas ļoti skaistas un ļoti patīk - li. Nupat dabūju Tavu mīļo vēstuli. - Güntheram nesūti, uzrakstīšu citu. - Dikti li, ka par visu izrakstīji. - Es redzēju šorīt skaistu sapni: narcises uzliku uz mazā pūka kastiņas. Lido. 349. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. martu Mīļo sirdsiniņ, es negribēju Tev pāri darīt, prasīdams, lai Tu atsūti man strīpoto «Induli». Es nezināju, ka Tevi staigāšana tā piepūlē; domāju arī, ka to izdara mazā Hedviga. Es uz priekšu sargāšos vēl vairāk. - Vēstuli Güntheram pārrakstīšu, kaut gan man liekas, ka tā ir taisni laipna; viņam jau es nelaipnību tā kā tā nebūtu izrādījis, kā jau svešam, un kaut gan Tu pate ieteici man būt atturīgam. Ko es viņam teicu par kino, bij domāts kā joks. - Uz manām vēstulēm nepūlies sevišķi atbildēt, jo Tev maitā acis, to sīko rakstu lasot otrreiz. Nau jau arī nekas bijis, uz ko man vajdzētu atbildes. Acis Tev tagad, pēc darba, būs sevišķi vājinātas. Un, kad Tu nogurusi, tad neraksti nemaz vai piezīmē tikai, ka nogurusi. - Par naudas operācijām es arī nerakstīju, Tevi dzīdams, bet tikai teikdams, kā var rīkoties. - Galvenais jau ir, ka Tu tiec atkal pie spēka un tad pie sava darba. - Arī tāds liels darbs kā «Induļa» strīpošana Tevi nogurdina un uz ilgu laiku atvelk no Tava pašas darba. Ar to darbu nākamībā es gribu tikt galā pats, t. i., ierīkoties tā, ka viņš man nau vajdzīgs. Tu man saki, lai es nenicinot prasto darbu: es visu mūzu viņu esmu darījis: i redakcijā visas korespondences lasīdams, i vēlāk tulkojumus darīdams, i tagad es jau 1 ½ gada viens pats sevi apkopju visās lietās, - tas rāda, ka es nenicinu zemo darbu. Kad Tu būtu vērību griezusi, Tu pati būtu to redzējusi un būtu pareizāk apspriedusi manu raksturu. - Bet, kā labs režisors nevar reizē spēlēt arī lomu, tā arī man pietrūkst spēka priekš abiem darbiem. Mans spēks nau iedzimts, bet paša darināts, un es zinu, cik maz es viņam varu uzlikt. Tādēļ es ierobežoju t. s. zemos darbus, nevis aiz nicināšanas, tādēļ es neēdu pusdienas, tādēļ gērbjos slikti, tādēļ atradinos no siltuma, - lai būtu neatkarīgs no zemā darba un no cilvēkiem, kas citiem noņem šos darbus. Un šā vai tā, reiz es tikšu uz sava ceļa. - Neņem nu [ļaunā?], ka Tev tik gari rakstu: tā ir tik atbilde uz Tavu garo vēstuli. Vairāk jau tā nerakstīšu. - Ziediņus biju aizmirsis ielikt, jo tie bija vāzē, ūdenī. Atraksti, ko dara zobiņi. - Sapnī noliku narcises uz Tavu kastiņu. - Izgriezumos ir labas ziņas. Lido, sirdsiniņ. Kartiņas no Tevis nāk ļoti skaistas. Lido. Vēstules malā rakstīts: Šodien no Tevis kartiņas nau, cerēšu, ka neesi apslimusi. Šonakt Lugānā slimnīcā nomirusi Giuseppina, augons bijis gūžā; 5 dienas tik sagulējusi. Lido, sirdsiniņ, lido. 350. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. martu Mīļo sirdsdvēselīt, šorīt nepienāca Tava parastā kartiņa. Uz vakaru nau ko cerēt, jo tad būtu bijis jāiemet pirms 8 rītā. Kombinēju vēl visādi uz labu, bet var jau arī būt influence atjaunojusies, kad jau zobiņi sāpēja. Bet labāk jau nekombinēt. Pastāstīšu par mums: vakar ienāca jauns īrnieks, kāds krievs, runā itāliski. Paņēma mūsu agrāko lielo istabu, otru pusi ķēķi patura tranquillo, un viņa māsa iet camerino. Saimniece laimīga. 27. martā brauc no augšas prom Madame; tad tur balsinās, un 30. martā vai aprīļa 1. es jau varu ievadāties augšā. Saimniece nesen atradusi vēl vienu labu īpašību augšai: tur 2 egles vairāk smaržojot nekā stāvu lejāk, un no tām 2 eglēm Albīnas Oresta tikusi vesela. Par nabaga Giuseppinu nerunā labi; to jau šī tūliņ teikusi, ka labs gals nebūšot, turējusi sevi par daudz smuku, bet bez stingrības audzēta, tālab slima vien bijusi; par savu stingri audzēto meitu slimībām šinī reizē neminēja. Carolina atkal precējas, viņai visas lietas iznāk par labu, kur citam nelabi, - no Nägli viņa mantoja vairāk nekā meita, un no Giuseppinas viņa arī gribot mantot māsas daļu, kādus 3000 fr. Tādēļ vienmēr nīdusi Giuseppinu. Tai nabaga meitenītei savā mūža tik vien bij tā prieka, ka Carolinu izkāva ar lielu rabbia, tēvu sabāra un ar vācieti pabēga. Tēvs gan stipri žēlojot viņu. Tā bij pēdējā reize, kad viņu redzēju ar vienu brūtgānu stāvam, - tad vēl Tu biji, būs pusgads atpakaļ. Glabāšot laikam še. - Ko nu vēl? Ceļus pie mums stipri poš. Pastnieks ceļ savai mājai stāvu augstāk. Laiks vienmēr skaists, arī tas sniegs bij tik pus dienas. - Izgriezumi atkal ir, ir naudiņa, tādēļ rakstu ne kartiņu, bet vēstuli, lai Tev to prieciņu tūliņ aizsūtītu. Pāri par 3000 r., cits saņemtais laikam jau līdz 300 r., kad nu teātri dos vēl, tad jau sanāks pilni 4000 r. Tas ir vairāk nekā Vītolam. Un amnestija galu galā varbūt būs taču, kā es domāju, arī par presi, tad jau Tu mierīgi vari braukt, kad vien iegribas un ir veselība. Tā nu, mīļo dvēselīt. Ja atnāks vēl kas no Tevis, tad pierakstīšu klāt. Labi gan būtu, ka Tu, dabūjusi šo, paziņotu ar telegrammu par veselību, arī tad, kad viss ir labi. Lido. Vēstules malā rakstīts: Paulīne jūtas bēdīga, neesot arvien vēl vesela. Lido. 351. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 4. martā Mīļo, mīļo sirdsdārgumiņ, dabūju Tavu kartiņu tomēr vēl vakar vakarā, kad biju jau aizsūtījis Tev otro vēstuli. Labi, ka ir tikai kāda pasta kļūda. Tā arī par pasta nolaidību var priecāties. Tas vakars bij Interimteātrī, un no turienes Tev arī tā lielā telegramma. Nu Tev taču prieciņš - visi Tavi veci paziņas un biedri, un draugi nāk nu Tevi apsveikt. Kā Tu nezināji par to izrīkojumu? Es Tev tik daudz reižu biju sūtījis izgriezumus. Vai Tu tos nelasi? Lasi gan un pievieno pēc saviem jubilejas arhīviem. - Ko tad nu darāt ar Mārtiņu: sievietes viņu atstāja un partija met ārā! - Günth[era] vēstuli sūtīšu rīt. Lido, sirdsiniņ, lido. 352. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 5. martā 5. 3. 13. Mīļo sirdsdvēselīt, dabūju abas kartiņas un rēķinu, un arī telegrammu (adresē pietiek Naglin, Castagnola. Te jau zina, kas tas ir Ticino.). Kartiņas no Tevis tagad nāk tās skaistās vien. Es šodien rakstu atkal vēstuli, tādēļ ka ir izgriezumi. Arī «D[ienas] L[apa]» ielikusi pēdējo kvīti 3040 r. Pēdējo lielo summu, 100 r., atkal sadzinusi A. Krauze! lasa arī priekšlasījumu «Ziemeļblāzmā»! Tev liela cienītāja. - Ar Alunāna vakaru «Izglītība» iekritusi, maz publikas bijis. - Lasi izgriezumus, tad Tev būs labāks pārskats par jubileju un nebrīnīsies par apsveikuma telegrammām. V[ecajam] teātrim nepatikšana: pieķerts, ka izlietojis svešu (Jaunā teātra ) tulkojumu no kādas joku lugas: noņēmis pastniekam, cenzēto eksemplāri. Mierkalns «D. L.» saka, ka tā bieži rīkojoties. Kā bij toreiz ar «Fausta» tulkojumu? Atraksti man. Tā viņi arī nesamaksā man par «Mariju Stjuart» u. c, lugām. Nu liels skandāls. Tādēļ laikam pret Tevi jo laipnāki. - No Freinberga ziņas: pirmā Tava izrāde, kaut gan trešdienā, bijusi labi apmeklēta. Tavu lugu cikls laikam vilkšot labi. 4. martā gan nebūšot. - Bet pēc izrādīšot arī Tavus dram[atiskos] fragmentus, dialogus un garākos dzejojumus. Tas ir labi. Tagad tos cenzējot. - Nožēlo, ka nau jubilejas lugas, būtu bijis kases gabals. Bet, kad es rakstīju par to, tad atbildēja ļoti vēsi! Mierlaukam no «Atrieb[ējas]» neesot nekā. Varbūt Tev pašai ir bruļons. Grib priekš žurnāla «Skatuve un Dzīve». Grib arī Tavu ģīmetni. Tā Tev jāaizsūta (Romanowstr. 25). Grib arī kādu rokrakstu. Es atbildēju, ka tāda nau. Žurnāla II burt. būs Tev nolemta! ! - Nu Tavs rēķins: tie 28 fr., kas par mani izdoti, iet uz manu rēķinu. Tad ir še pie manis 50 fr. un 20 fr. Tu aizmaksāji par savu vakaru = 28 + 50 + 20 = 100 fr. Krastiņu 5 fr. es pieņemu kā dāvanu; bet, ja vēl ko esi izdevusi priekš manis, tad tās arī novelkamas no tiem 200 fr. - Tie 300 fr. būs jāieskaita par Tavu normālizdevumu. Kur tad Tu ierobežosies? Citiem (13 fr.) ir ļoti mazs devums. Vienīgi no dakterienes vari noknapināt. Bet ap 300 fr. mēnesī Tev jau arī ienāk, un tos Tu vari izdot. - No jubilejas Tu rēķini par maz, ir: 3040 + Fonds 100 + Izglīt. 100 + Pēterb. 50 + Baku 60 = 3300 r. Tad no abiem teātriem sanāk līdz 700 r., kopā būs ap 4000 r. - No citām ziņām: Ance grib braukt mājās un meklē no manis pases! Eju pēcpusdienā pavadīt Giuseppinu uz kapiem. Vakar zvanīja, šodien tik maz, ka gandrīz nepamanīju. Balts, zeltīts zārks. Skaists kronis no Brinkmanietes. Ļaužu maz, asila bērniņi, dažas skuķes, Assunta bij pate, bet savas meitas nebij laidusi. Bij arī pāris jaunu cilvēku, nepazīstamu, varbūt kāds no amantiem. Caroline viena pate uzturēja raudāšanu. Ārsti nezinājuši, kas par slimību; slepu uzšķērduši. Oficiāli teikts, ka reimatisms. Bijis stiprs drudzis, lēkusi no gultas ārā, 41?. Noņemtas rokas nau bijušas. Nezinādama nāca, nezināma un nezinādama, kā un ko, nodzīvoja un tā nomira, nevienam nezinot un neredzot, nezinot, kāda slimība. Nabaga dzīvībiņa, kā kaķēns. Lido. 353. T. ZEIFERTAM Kastaņolā 1913. gada 5. martā Mīļais, vecais draugs un darba biedri! Tas Tu man esi kopš viņiem seniem laikiem, un tas arī palieci; es savas draugus nemainu, to Tu būsi pats nomanījis. Tātad lai paliek arī vecā uzruna. - Un nu tas jautājums par mākslu un šķiru. Tev taisnība, ka mans darbs neaprobežojas ar vienu šķiru, viņš grib šķiru iznīcināšanu. Visam vajdzētu būt kultūras, bet ir tikai politikas jautājums, jo šī pārvalda tagad garīgo dzīvi. Pēc gadiem, kad vēsture uz mums noskatīsies,. viņa redzēs te atkal tikai kultūras jautājumu. - Arī jau tagad politika zīmējas ne tik daudz uz pašu mākslu, kā uz veidu, kādā tā parādās. Avīzes, žurnāli un [iestādes?], kur viņu izdod, sašķirojas pēc politikas; tā ar «Druva» un «Domas» reprezentē katra savu politiku. Mākslenieks tikai kā persona ir padots politikas, sabiedrības, modes un visiem citiem laika iespaidiem, kā katrs cilvēks. Bet, ja viņa darbā ir jūtams radītāja spēks, tad tas ir mākslas darbs, lai iespaidi uz pašu darītāju būtu bijuši, kādi būdami. Un tas ir jāizjūt mākslas kritikai un jākonstatē. Publicistiskā jeb politiskā kritika gan tad izdarīs daudz vieglāko uzdevumu - noteikt mākslas darba virzienu u. t.l. Bet mākslas darbs kā tāds pieder visam šķirām, jo pieder kultūrai. Tikai tiktāl politikai ir taisnība vai vara, ka garīgi vadošā šķira nosaka, kādu mākslu vēlas. - Pilsoniskā prese tādu uzskatu gan neatzīst un runā par brīvo mākslu, bet faktiski pate vēl sīvāk nekā proletāriskā apkaro mākslas brīvību; man tuvākais piemērs mana paša: «Gals un sākums» no F. B[ārdas], kas pats skaitās par mākslenieku, tika «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» apskatīts tikai no politikas stāvokļa, no mākslas nemaz nē, no filozofijas diletantiski. Proletāriskā prese to arī nau vēl darījusi. - Tu, kā mākslas kritiķis, pratīsi ieņemt pareizo stāvokli. - Beigās jāmin arī par sevi pašu. Kā Tu redzi, esmu sev izvēlējies šauru darba arodu; publicistikā nemaz neeju un savus darbus izdodu tikai grāmatās. Tagad, pēc lielākas dzeju grāmatas, arī dzejoļi man gadīsies retāk, un Tu jau zini, cik reti vispār dzejoju. Esmu arī stipri savārdzis - bārda man jau gluži balta, un jāstrādā daudz; tātad solīt nekā nespēju. Bet vienu zināsi, ka arī tā nau nelabvēlīga zīme ne pret «Druvu» (es jau pats viņu abonēju), neba vēl pret Tevi, manu vecu draugu, kas arī pret mani ir draudzīgs. Tātad paliec pa vecam sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts]. C[astagnola] 5. 3. 13. 354. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 5. martu Manu mīļo sirdssvētdieniņ, saņēmu šodien trīs kartiņas un telegrammu, dikti li un la. Aizsūtīju Tev vēstuli ar izgriezumiem un Günth[era] vēstuli, un atbildēm uz šo 3 kartiņu jautājumiem. Ar papīru pirkšanu ir tā, ka tūliņ jāpieteicas, bet samaksāt var vēlāk - līdz pat aprīļa beigām. Samaksu vari izdarīt, kad es nobraukšu Cīrihā uz Tavu jubileju. - No telegrammas gan drusku sabijos, jo nevarēju iedomāties, kas varētu būt noticis. Bet labi ir, ka biežāk sūtām telegrammas, lai pieradināmies pie laika gara sekošanas. Šoreiz gan pasts bija tiešām otrā dienā jau atnesis Tavu atbildi, kas ir ļoti patīkami. Tātad tā var darīt, tikai bieži pasts pats novēlo. Tā Tu manas ekstrā rakstītās vēstules esi dabūjusi tikai vienreiz par dienu, līdz ar parastu vakara pastu, un ne rītā, kā es biju cerējis. - Es papīrus parakstīju kopā par 5000, Tu varēsi ņemt, cik gribēsi; labi viņi ir. - Ar izgriezumu pārpratumu bij tā: Tu nesaprati, ka V[ecais] teātrs Tevi sveicina, un es biju Tev izgriezumus sūtījis ar ziņu par gaidāmo izrādi Vec. teātrī. Es nodomāju, ka neizlasīji, neturēji par svarīgām tās ziņas. Bet nu Tu lasījusi esi, tikai samainījusi teātrus. Sūtīšu visu, kas kaut cik attiecas uz jubileju, saliec kopā; vēlāk ielīmēsi sevišķā grāmatā un būs Tev arhīvs un skaista piemiņa. Arī kolonijas «paziņojumu» uz Tavu vakaru, un, ja būs, arī programmu u. c. visu sakrāj tanī arhīvā. - Par «Zaud[ētām] ties[ībām]» nebij recenzijas; tikai Freinbergs rakstīja, ka labi apmeklēts, kaut gan trešdiena. - Freinb[ergs] gan traucē, bet būs Tavs jubilejas numurs, tad dod gan, kas vieglāk pataisāms, arī «Rute» laba. Tu nu pate sajūti, cik briesmīgi ir, kad pārtrauc darbā, un tomēr memoāras daudz vieglāk var pārtraukt, jo tās neprasa tik lielas konstrukcijas vienības kā drāma. Man nabaga «Jāzepu» rausta pušu nu jau gadiem, un viņš vātīm apklāts vairāk pēc Ijaba izskatās. Tādēļ man tik grūti pie viņa iet. - Fotogrāfiju liec vien noņemt; novārgšana nemaz tik. daudz nekait; piem., mana pie Rufa ir diezgan laba, un novārdzis es toreiz biju arī. Gan jau Tev iznāks smuki, līdz šim jau visas bijušas labas. Pēc, kad pilnīgi atspirgsi, varēsi iet atkal lieku reizi. - Te jau arī nau runa par to, ka Tev nau ģīmetnes eksemplāru, bet te prasa jaunu ģīmetni. - Lepskam rakstīt nevajga; viņš visu darījis, vairāk viņš nespēj. Un atbildējis un pateicies es jau esmu Tavā vietā. - Par Antonu arī nebēdā: viņš labi domā par Tevi, bet, kā liekas, viņam ir kāda gluži privāta lieta, kādēļ viņš neraksta tagad un nedod arī savas adreses; viņš pat neizdod šogad jau puslīdz gatavo manu biogrāfiju, kura viņam taču būtu naudu devusi. Viņš jau tagad solījās rakstīt Tavu biogrāfiju, to viņš arī darīs. Lido. 355. J. GINTERAM Kastaņolā 1913. gada 6. martā 6. 3. 13. Svītrotais «Indulis» nu beidzot ir nosūtīts kā korektūrloksnes divos sūtījumos. Kaut nu Jūs tās arī laimīgi saņemtu! Ir tomēr nosvītrots vēl vairāk par norādīto apjomu - 2000 rindām, bet nosvītrojiet vēl Jūs, kas ir par daudz. Es Jums atļauju pilnīgu rīcības brīvību, līdz viss nevajadzīgais tiek prom. Jau īsinājumiem vajadzēja būt noteicošajiem, bija tikai jautājuma zīmes, par viņa darbu parasti var spriest tikpat maz kā par viņa personu. Bet Jūs turklāt esat dramatiķis un pārzināt. skatuvi, kā pierāda jūsu man tik dārgā vēstule. Es skatos, ka neesmu Jums vēl nemaz tā īsti pateicies par Jūsu padomiem, bet. Jūs jau no mana prieka par šo sastrādāšanos būsit izlobījuši manu paldies. Man sev par lielu kaunu jāatzīstas, ka es vēl nepazīstu Jūsu drāmas. Mēs, Baltijas draugi - kaimiņi, savā starpā nepazīstamies, tomēr Jūsu darbi man nozīmēja daudz, un es tagad tos lasītu ar lielāku prieku nekā, visu pārējo, kuri man tomēr šeit ir sveši. Es tādēļ rakstīšu Damb[erga] kungam. Man jau ir tas sliktais stāvoklis neredzēt pašam savas lugas, kā mūziķim, kas nedzird savu mūziku, kā Kleistam. Tā nu es tagad priecājos par visu, kas vien mani veicina, un tagad man kā vislabākais ir Jūsu padoms. Bet vēl vairāk nekā Jūsu padoms mani iepriecina Jūsu personība. Esiet sirsnīgi sveicināti. Tikai viena piezīme: man jau gan liekas, ka 2000 r[indas] būtu par maz, piemēram, «Zvana [dziesmu]» mūsu publika atzīst par pārāk īsu. Kinematogrāfija man šķiet drāmai tikpat līdzīga kā fotogrāfija glezniecībai. Bet, kas attiecas uz Jūsu īsinājumiem, tad [turpinājuma nav]. 356. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. martā Mīļo sirdsiniņ, dabūju Tavas iztrūkušās kartiņas, arī «Eilende Wolken»; atnāca vakarā. Es Tev par to rakstīju. Pēc tam dabūju arī Tavu telegrammu. - Pasi vēl nedabūju. Giuseppinas māte gribējusi Tev paziņot, G[iuseppina] ļoti priecājusies par Tavu kleitiņu un taisījusies to nēsāt pēc slimnīcas. Negribējusi mirt; dakteri laikam esot izdarījuši kādu kļūdu, vai kopējas. - No Cīrihas bankas piedāvājums: Cīrihas pilsētas jauns aizņēmums 4 ¼ % un kurss 99. Es ņemšu. Ja Tu arī ņem par 1000, tad atraksti tūliņ to pašu vakar, kad saņem šo karti, jo termiņš pieteikties ir tikai līdz 10. martam; jo vēlāka diena, jo mazāk pieskaita. - Vakar Tev nosūtīju izgriezumus. Lido. Maksāt var līdz 30. aprīlim. Lido. 357. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 6. martu Mīļo sirdsiniņ, saņēmu Tavu vēstuli no 5. 3. 13. līdz ar Günthera karti; rakstīšu atbildi un pielikšu še klāt. - Es Tev neesmu nekārtīgi rakstījis: ik rīt' iet viena vēstule. Visa nekārtība laikam būs tā, ka es kādas divas reizes rakstīju vienā dienā divas vēstules. Apskaiti, vai neesi dabūjusi vairāk nekā ik dien' vienu. Te izgriezums ar apsveikuma telegrammu Tev. Savādi jau bij, ka V[ecais] teātrs deva tulkojumu un ne oriģinālus, pa cēlienam. Varbūt ar nodomu, lai nevajdzētu Tev daudz honorāra maksāt. - Hermanim neesmu vēl rakstījis, bet dēļ goda biedrenes teicu Pīpiņa vēstulē, lai pasaka Hermanim. - Tu prasi, vai taisu Kalniņam tekstu vai «Jāzepu». Nē, es nevaru tikt pie strādāšanas, kā jau Tev rakstīju. Jau labu laiku nau īstas strādāšanas, visi 1 ½ pēdējie gadi aizgāja tādēļ, ka vecā dzīve izputēja un jaunā es nevaru lēti ietikt iekšā: biju par daudz pieķēries tās kopdzīves idejai pusmūžu cauri. Pašā pēdējā laikā gaidīju no Tevis atbildi par dzīves vietu. Agrāk Tu teici, ka šķērslis tas, ka es negribu iet uz Cīrihu. Bet tad pēdējā C[īrih]as ziemā pie Tevis es nojautu, ka Tu pate negribi, ka es nāktu uz C[īrihu] dzīvot blakus istabā. Tagad, 5 dienas atpakaļ, atbildēdams uz Tavu vēstuli par dzīves vietu, es teicu, lai tad Tu arī neņem priekš manis blakus istabu, jo varbūt es Tev taču būšu par apgrūtinājumu. Uz to vairs neatbildēji līdz pat šai dienai. Laikam tātad Tu negribi, ka es nāktu, bet tik svarīgā jautājumā es negribu minēt vien, tādēļ atbildi itin noteikti: vai man ierīkoties tā, ka es vasaru brauktu dzīvot Cīrihā vai paliktu Castagnolā viens? Atraksti vienu rindiņu, bet drīz. Lido. Mīļo sirdsspožumiņ, mīļo dvēselīt. 358. H. ASARAM Kastaņolā 1913. gada 7. martā 7. 3. 13. Carissimo, mūsu satiksmē tiešām liekas tas likums, , saskaņoti tikai lielumā, ilgi draudzīgi. Sīkumos mēs ātri šķiramies, starp vēstules saņemšanu un atbildi gan nevarēs vairāk likt starpā kā dienu. Vaina laikam mūsu raksturu nevienādībā, jo Jūs īsts žurnālists un es politiķis; tas pēc mūsu laiku politiķu uzskata laikam neīsts, jo manas intreses ir priekš tā par plašām. Otra, varbūt vēl lielāka vaina tā, ka Jūs esat garīgais «D[ienas] L[apas]» vadītājs un dvēsele, es Jūs pilnīgi identificēju ar «D. L.», kā es savā laikā sevi ar to identificējis, un nu par visu, ko tā grēko, lieku atbildību uz Jums. - Bet pret visām vainām mums ir viens līdzeklis: pilnīga atklātība savā starpā. Es par to Jums esmu sevišķi pateicīgs; tā ir informācija, un tās jau man visvairāk trūkst. Turaties arī turpmāk pie sava teikuma; izteikt savas domas draugam pierāda vairāk draudzības jūtas nekā tās slēpt. Un man jo vairāk var teikt tādēļ, ka man nau ko slēpt, un visa mana dzīve pate ir atklāta kā uz delnas, un dzejnieka uzdevums ir atklāt sevī visdziļāko cilvēku, ko prozaisti nedrīkstas. Nedraudzīgas izteiksmes veids gan sāpinās, bet Jums jau ir draudzīgs veids. Draudzīgi likvidēsim nu savā starpā vecās starpības. Protests pret Asp[aziju] bija kļūda formāli tādēļ, ka d[emokrātij]u reprezentēja ne viņas izglītotākie priekšstāvji, bet nemākuļi skolnieki (tādi taču tagad jau ir). Pirmie būtu protestam devuši pēc form[as] un satura izglītotu un cienīgu veidu, bez lamāšanās par «morālisku pagrimšanu». Pirmie būtu arī iepriekš brīdinājuši, jo uzbruka taču ne atklātam pretniekam, bet atklātam draugam. Varēja to sagaidīt sevišķi no «D. L.» puses, jo tur protests gulēja pirms klajā nākšanas veselu mēnesi. Bet nu Jūs atzīstat, ka tas bij jādara, un ar to viss izlīdzināts. Materiāli protests bij kļūda tādēļ, ka visa demokrāt[iskā] prese dara pate to, ko pārmeta A[spazij]ai. «D. L» un «Domas» pulcē ap sevi un - uz manu aizrādījumu - neparko neatlaižas no tādiem atklātiem demok[rātijas] ienaidniekiem kā Akuraters, Skalbe, Līgotnis, Vainovskis un vesela virkne citu. Pret Plūdoni nekad nau bijis protests, «Domas» pasludina anketā par savu principu «stāvēš[anu] pār partijām», «Dzīve» tāpat, un «Dz[īves]» darbinieki laikam ņēm[uši] dzīvu dalību protestā pret A. Viss jautājums, galu galā, dem[okrāti]jas presei nau nemaz principa, bet sīks avīžu konkurences jautājums: tik zemu nu dem. prese nonākusi, te gan «mor[ālā] pagrimš[ana]». Publika pate tagadējā A. jubilejas gadījumā nostājās pilnīgi uz A. pusi, tā ir pēdējā atbilde uz protestu un sver smagāk nekā visi pussimts skolnieku kopā. Te nu esmu pie jub[ilejas] lietas un pie demokrātijas otras kļūdas jeb kļūdas turpinājuma. Demok[rātij]ai vajdzēja ņemt iniciatīvi. Jums taisnība: demokr. un «D. L.» nevarēja iesākt naudu vākt, [starp rindām rakstīts: «D.L.» kases vīru naudas ņem], bet tas nau vienīgais veids godināš[anai]. «D. L.» vajdzēja lietot citu demokr[ātisku] veidu. Bet viņa tikai protestēja pret naudas vākšanu, nekā cita nedarīdama. Tagad nu arī tas izlīdzināts. Viņa arī naudu vākusi, par ko liels paldies no A.; bet jo lielāks paldies Jums, ka Jūs iekustinājuši citus īsti demokrātiskus veidus: godalgu fonda dibināšanu pie teātra un iecelšanu par godabiedriem «Idejā». Ka A. to pieņem ar prieku, rakstīju jau Pīpim, bet viņš varbūt Jums to nau teicis. Tāpat par «Gals un sāk[ums]», Jūs man rakstāt, ka arī Bārda un Klaustiņš dziedot man sirēnu dziesmas. Tāds uzskats mani pārsteidz. Kl[austiņš] taču kopš garā uzbrukuma «Rīg[as] Av[īzē]» priekš dažiem gadiem vienmēr mani apkarojis laikam kā sīvākais pretnieks («Latviju» un «R. Av.» kritikas neesmu lasījis); «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» lasu, tur nau. No B[ārdas] arī neesmu lasījis nekādu atzinību, A. viņš apkaro un apzog «Zied[u] kl[ēpi]», un par «G[alu] un s[ākumu]» viņš mani nosauc vienkārši par «vairāk nekā naivu», t. i., muļķi, par to, ka esmu s. d. un dāvāju grām[atu] pamatšķirai. Vai tā ir sir[ēnu] dziesma? Ka taisni gribēju un cerēju arī no «D.L.», lai mani aizstāv pret tādiem nekvalificējamiem uzbrukumiem, jo vairāk tādēļ, ka viss referāts par «G. un s.» ir tikai politisks un ne mākslas kritika. Bet aizstāvēšanas vietā «D.L.» pate netura mani par cienīgu patstāvīga referāta, bet saliek kopā ar - Apsesdēlu, izbijušo savienībnieku un tagadējo anarhistu. Kuru ieceļ par savu «specialfaustu», arī speciālfamulu Vāgneri - Švābi blakus sav[am] «speciālkorespondentam». V[ai] «D. L.» neskata sevi vairs par s[ociāl]d[emokrātisku]? Jūs Švābi saucat par «ideālistu», bet man bij jau šaubas, kad viņš uzbruka Daugem, tad A[spazijai], kurai reizē pakaļdarina, un «Inteliģ[enti]» rāda taisni morāliski neveselu cilvēku, kuru viņš rekomendē kā varoni. Jūs te pārskatāties. - Bet es biju par «G. un s.» gaidījis taisni no Jums, jo Jūs bez visām anarhist[iskām] tendencēm saprotat s[ociāl]d[emokrātiskā] pasaules uzskata paplašināšanos, ko redzēju no Jūsu skaistajiem rakstiem par «Induli», «G. un s.» to ved tikai tālāk, iekaro s. d-ai jaunus aplokus, kuri bij atstāti pilsoņiem, bet kuri pieder mums, jo mums jāieņem visa pasaule arī garīgi. B. nekā nau sapratis, runādams par Fehneri; te nau tas (tādas domas jau daudz agrāk grieķiem, pat indiešiem), te ir pamatšķira pate kā pasauls dvēsele. Jāatkratās no uzskata, ka mūsu cīņa tikai materiāla (tāda tagad ir pilsoņiem), viņa vairāk ir garīga, un mūsu lielākais ierocis gars, ne dūre. Mēs esam noklīduši no Marksa. Es vienmēr domāju, ka taisni Jūs to saprotat. Jums vajdzētu būt ne žurnālistam vien. Priedkalna adresi. Ka nesaprot «G. un s.», nau laba zīme, inteliģence sāk mazināties, pāriet pie pilsoņiem. To vajga vērst par labu jau tādēļ vien, lai uzsvērtu, ka A. pieder d[emokrātij]ai. Nu A. aizgāja no pilsoņiem (pašā vēlēšanu laikā), bet dem[okrātija] nebij diezgan gudra to pieņemt. Protests no stud[entiem] bij nepareizs. 1) Demokr[ātija] jāreprezentē cienīgākiem vīriem, ne nemākuļiem skolniekiem, nau vairs tie senie laiki, kur nebija izglītotu cilvēku demokrātu. 2) Protestam vajdzēja būt izglītotu cilvēku cienīgam pēc satura un formas, ne prasta lamāšanās par «morālisku pagrimšanu». 3) Vajdzēja no partijas kā draugu brīdināt, ka protestēs. Gulēja mēnesi pie Jums protests, bet Jūs, draugs, nekā nerakstījāt mums. 4) Liekulība no preses bija tāds protests, jo pati tā dara, ko pārmeta Asp. Dem[okrāti] neparko neatlaiž[as] no tādiem atklātiem demokr[ātijas] ienaidn[iekiem] kā Akuraters, Līgotnis, Skalbe u.t.t. Jūs liekat saprast, ka Asp. pate, sarakstīdamas ar kādu kundzi, ierosinājusi jubilejas lietu. Ja gribat zināt patiesību, tad: tā nau. Asp. dabūja par balvu zināt no avīzēm, tad viņa sāka arī intresēties par šo lietu un parādīja to tā, ka rakstīja Pīpiņam par pirmā dz[ejoļa] nodrukāšanu «D. L.». «Gals un sāk.». Nau cien[īgs] atsev[išķa] referāta Nabaga Taur[enīts] Speciālfausts «D. L.». Nau vairs s. d., bet anarh[istiska] Šv[ābe]. Nabaga taurenīts 1899. rakstīts 359. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 7.martu Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, mīļo sirdspūkiņ, šodien saņēmu abas (visas trīs) kartiņas, dikti li. Atbildi nu vēl nākamreiz, kā būs ar mūsu dzīvošanu; es ļoti gaidīju, tas ir grūti. - Te atbilde: papīrus tātad ņemšu. - Vec[ajam] teātrim vari pateikties, bet vajdzīgs nau un, pēc mana prāta, labāk būtu nē; ja citam nevienam Tu neesi ekstrā pateikusies, kādēļ tad tiem? - Dod Freinberģim to, kas Tev vieglāk; kad vieglāk gabalu no «Rutes», tad dod to, Antonam nevar atbildēt, tādēļ ka nau adreses, man arī nau. Viņš esot Jelgavā. - Cīrihiešu jubilejas programma atnāca. «Zeltīti» arī, lieliski! Vai «Druvu» dabūji? Nu, manu mīļo draudziņ, li, lido. 360. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 9. martā Ak tavu pārplūstošu, nepārredzamu bagātību! Vai tad vienā pašā pilsētā var būt tik daudz labu mantiņu kā tanī kastiņā? Vakarrīt jau tikai kvitēju par kastiņas saņemšanu, satura vēl nebiju redzējis, un nu, kāda tur acu mulsināšana un prāta reibināšana! Tur man tiktu diviem mēnešiem, un, kad jābrauc jau pēc divām nedēļām pie mazā pūka, kur tad lai spēj? Visi spēki pagurst, noskatoties vien, un nu vēl zobs arī sāk sāpēt, it kā paredzēdams darbu. Lai nu tam mazam pūkam nāk tāda pat pārplūstoša bagātība ar visām labām mantiņām! Nāk jau, nāk uz to jubileju un vēl nāks, nupat aizsūtīju brāļa vēstuli, ka gatavojas visi sievišķi ar uravām un sveicieniem, tikai nevar sadzīt tik lielas zāles, kur sapulcēties, un tik stipru griestu, ka negāztos no saucieniem. Naudas vākšana laikam būs apstājusies, nu [teksta bojājums] izrīkojumiem; laikam būs vēl vairāk nekā no abiem teātriem vien. Gaidu tagad pilnas sapulces referātu par Amatn[ieku] kasi; - varbūt kaut kādā veidā būs Bisn[ieka] prēmija. Bērziņa-Zeltiņa kase nupat J[aunajam] teātrim devusi 300 r., un vēl kāda summa, kas vēlāk nosakāma, - varētu būt, ka dod Tev; bet nepriecājies vēl, nezinu. - Izgriezumi še tikai izrādu saraksts, ievēro: kamēr Vec[ajam] teātrim 21. febr., t. i., Romanovu jubilejā, ir «Dzīv[ība] priekš cara», tamēr J[aunajā] teātrī ir «Guna», kura ir «nedzīvība pr[iekš] cara». - Līgotais reklamē Lilijas «Iedz[imto] grēku». - Hermans aizstāv P. Ozoliņu pretī Podniekam! - Rakstu Hermanim vēstuli, varbūt pielikšu še klāt, bet sevišķas intreses to lasīt nau, kaut gan par Tevi runā. - Tavas kartiņas viena par otru skaistākas un vairāk li. Tavu kartiņu, kas iemesta 9 vakarā, dabūju otrā rītā! Tātad tā var ļoti labi. Un es varu uz to atbildēt to pat rīt, tā ka Tu dabū to pat vakar, t. i., par 24 stundām Tev ir jau atbilde uz Tavu rakstu. Ideāli! - Žēl, ka nau pierakstīts, ko nosapņoji par Giuseppinu. - Par «Induli» pārrunāsim, kad būšu pie Tevis Cīrihā, nu taču jābrauc būs. Atsūti, kā vakar rakstīju, lapiņas par «Ind[uļa]» strīpojumiem. Tagad iešu atkal pie «Jāzepa», varbūt divās nedēļās pabeigšu III cēlienu. Līdz šim ar svaigiem spēkiem lasīju avīzes. Pulkstens guļ kā gulējis, nau [roķētāja?], un tādēļ neiet. - «Skatuve» gan nemaksā, bet arī citi [teksta bojājums] darbus starp visām trim: Skatuv. [teksta bojājums] Vēstules malā rakstīts: Bet mans prāts, lai Tu tagad atpūstos vien; dod tikai «Skatuvei» gabaliņu, mazu, 2-3 lpp. no «Rutes» vai no «Atriebējas», kas Tev vieglāk, jo Tev arī publikas priekšā nau jāizliekas par veselu! Pagaidi tikai vēl 1 mēnesi, tad sāc. Nu, Tu mans mīļais Pūks, li, Tava darīšana, lido, sirdsdraudziņ. [Teksta bojājums] mums ir istabā vaļējiem logiem, nekurināts 10-12°. 9. 3. 13. Strādā vien savus darbiņus, nemeklē korteli, par to vēlāk, kad būšu Cīrihā. Lido, sirdsiniņ. Vakarējais zariņš ir no bumbieres. Manu sirdsmīļo zelta saulīt, lido. 361. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 9. martā 9. 3. 13. Mīļo zelta dārgumiņ, manu dvēselīt, galvenais tagad ir, ka Tu atpūstos un nāktu atkal pie spēka. Pēc Tavām vēstulēm es domāju, ka Tu jau esi tik tāli, jo Tu nu gribēji jau sākt strādāt. Arī nupat (8. III. 13.) Tu runā par darbiem Pīpiņam, «Druvai» un Freinberģim. Un tomēr turpat atkal saki, ka jūtoties vāji. Bet, kad jūties vāji, tad taču Tev nau tik daudz darbu jāuzņemas. Tad vari visus nogrūst un tiešām atpūsties tā, kamēr esi gluži spirgta, lai tad varētu tiešām spēcīgi strādāt. Citādi tikai neigerēšana iznāk, Tu raujies visvairāk strādāt tad, kad jūties visvārgāka. Tagad Tev nau it nekādu termiņa darbu: Pīpiņam esi jau devusi «Domām» 8 lap., Teodoram ir dota ģīmetne un solījums, un nau nebūt gudri steigties ar darbiem «Druvā» tūliņ, kur demokrāti jau tā griež zobus. Ir taču zināms, ka Tu slima, ko tad Tu pate apgāz savu teikumu par slimību, vai atkal izstiepies līdz pēdējam priekš birģeļiem. Pāris mēnešu Tev nau jādod nekas «Druvā». Tad Freinberģim Tu vari dot, bet vajdzīgs nau. Es domāju, ka «Atriebējas» fragments Tev ir bruļonā. Kad nau, var iztikt, Freinberģim nedevusi. - Tātad nestrādā nekā, bet atpūties. Publicistikas darbi (par «Zirgu» un «Ug. N.») nemaz nau steidzami. Ja Tu jel maz gribi nodarboties, lai nesēdētu dīkā, tad raksti memoāras, bet ne priekš laikrakstiem, kur tūliņ nāk steidzīgs termiņš. - Ja Tu ar maziskām bailēm sev vienmēr izpostīsi atpūtu, tad jau Tu nekad netiksi vesela un spirgta un izpostīsi sev arī darbu, tos lielos, skaistos darbus, kas Tev vēl jāraksta. Apdomā taču to. Nedari to pašu kļūdu, ko es darīju, kad aiz maziskām bailēm par ienākumiem taisīju tulkojumus. - Par dzīvokļa jautājumu arī nebēdājies. Kad nu es redzu, ka Tu neesi nemaz vesela un gatava uz strādāšanu, tad es Tevi nesteidzināšu, bet piemērošos ar dzīvošanu Tev, kā slimākajam. Paliec savā tagadējā dzīvoklī, cik ilgi gribi. Vienīgais, ko Tu vari savai saimniecei paprasīt, vai viņa eventuāli dotu man to inženiera istabu? Tuvāk izrunāsimies, kad es aizbraukšu uz Cīrihu uz Tavu jubileju. Jau februārī es Tev tiku teicis, ka Tu velti tā šmertējies priekš Pīpiņa. Tad Tu atteici, ka Tev pašai priekš sevis jāuzrakstot tas gabaliņš biogrāfijas. Kāds tad nu tagad ir iemesls, ka Tev Pīpiņam jāraksta, kaut gan Tev labāk vajdzētu atpūsties? Nekāda. Tikai nervozitāte vien. Vislabāk Tu atpūties un izlieto brīvo laiku tā, ka lasi ko labu priekš savas izglītības. Nu ir garākas gaišas dienas. - Šonakt arī še lija, bet tagad ir jau saule, tikai arī vējš. Lido. Atpūties, atpūties, mīļo zelta sirdsiniņ, citādi es nevarēšu braukt ciemā pie Tevis un būs atkal grūti. Manu mīļo draudziņ, lido. Esi atkal laba, mīļā sirsniņ; tās pāris dienas es atpūtos, bet gribas vēl atpūsties. Neesi ļauna, ka es Tev pasūdzēju savas bēdas. Es jau redzu, ka tā nevar, un vajga Tevi saudzēt, kā Tu mani saudzi. Tikai nepasaki pēc, ka es noslēdzos sevī. Es Tev arī nepārmetu nekādus aplinkus, bet saudzēšanu. Bet esi nu atkal laba, lai mēs abi atpūšamies vēl drusku; es jau pa šīm atpūtas dienām taisījos atkal sākt strādāt arī. Lido, mīļo zelta sirdsdraudziņ, li. 362. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1913. gada 10. martā Ļoti godājamo, mīļo kolēģi! Saņēmu Jūsu vēstuli un «I[nduļa]» eks[emplāru] ar Jūsu strīpojumiem, bet i tā ir vēl daudz par maz strīpots. Priekš skatuves izrādes būs sastrīpots uz pusi (2000 rindiņas), bet arī no tā Jūs varat lietot tikai ¼. Darīsim vēl tā: 1) Atrakstiet man, kas Jums liekas no personām: varbūt lieki - Parbus un Karguts, Alda, Svaista, Augstākais brālis, Zuks, Valters? Varbūt citi vēl? Tad sakarā ar to var nolaist vai īsināt skatus, kur tie darbojas. - 2) Ņem[sim] I cēl. tūliņ. Vai sievu skati mežā (prozā) jel maz vajdzīgi? Varbūt no visa tā tikai uztraukts troksnis: Ah - kas tas? Saistat! Sitat nost! Kādas rindiņas 20, un tūliņ Uģis kā glābējs līdz ar leišiem? 3) Vai no paša sākuma 2. lapp. (Uģis ienāk) līdz 7. lapp. (kur ienāk Ārija) visu nost? 4) Vai cīņā starp Induli un Āriju neatstāt tikai to, kas no Jums tieši apzīmēts? - Es sūtīšu vispirms I cēl. Kas par garu, to atlaižat nost. Un kur Jums liekas priekš mūzikas kas jauns vajdzīgs, to atrakstat, - lūkošu pataisīt. Tā, piem., lūkošu II cēl. taisīt sieviešu kori no svētnīcas, tikai atrakstat, ko lai ņemu par saturu? Es domāju apmēram to, ko runā Tuše ar vergu vai vēlāk ar Āriju, tā kā tas tad varētu atkrist nost. - Nu vispārēju: es arī domāju, ka bez dziesmām nevar iztikt opera tāpat kā glezniecība bez līnijas; dziesma ir kondensēta meldija un jūta, rečitatīvs - izplūstošs apraksts. II c[ēliena] mīlas skats būs garš duets. - Es redzu, Jūs uzsverat liriskās vietas; tur ar tekstu viegli. Bet kā dialogos un ansambļos? - Laikam atstāt tikai dramatiskas pacilu vietas un arī tikai svarīgākās, jo fabulai jātop arī īsākai. (To visvieglāk izdarīt, kad izmet blakus personas un fabulu, kura no tām top kuplināta.) Bet nu man šaubas. vai dramatiskās pacilo vietas ir tās pašas, kas muzikāliskās. Varbūt mūzikai citas vietas svarīgākas, varbūt liriskās? Tas arī Jums no tālienes un raksta būs grūti pateikt. - Kā paliek ar pantmēru? Vai jambs Jums der? Ja neder, vai tad nevar viņu pašu lauzt? Tad būtu puslīdz ritmiska proza. - Jautāju to tādēļ, ka visu pārcelt jaunā ritmā ir liels darbs. Vai 5 pēdu jambs nau par smagu? Operu teksti mēdz būt 3 un 4 pēdu jambā, ar atskaņām. Vai. Jums atskaņas vajdzīgas? Domāju, nē. - Līdz maijam visādā ziņā nosūtīšu Jums 1. - 2. cēl., - kaut gan tiešām grūts darbs, un es te pilnīgs nemākuls. - Man jāsaka tāpat kā Jums: šaubas vien ir, bet jāmēģina. Nu, par Jūsu šaubām es gan daudz nebēdāju, kam tādi vareni priekšdarbi, kas tāds meistars un kad nu vēl prieks uz darbu, tad jau iznāk vienmēr labāk, nekā domā. Bet cienīt es cienu ļoti Jūsu šaubas un saudzēt es viņas saudzēšu; no manas puses neviens nedabūs zināt par Jūsu nodomu. Ka avīzēs ietika ziņa par Melngaili un «Ug. N.», tur neesmu es vainīgs; laikam M[elngailis] arī nē, bet viņa Rīgas draugi. - Par «Dēmonu» lasu avīzēs; tur Baginskis ņēmis manu tulkojumu, un labi tā; man būtu tas darbs maz patīkams. Ar «Induli» ir citādi, - tā pārstrādāšanu ieskatu kā cienības zīmi Jūsu mūzikai. Sirsnīgas, mīļas labdienas cien. kundzei un Jums. C[astagnola] 10. 3. 13.                                                                                 [Paraksts.] 363. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 11. martā Mīļo sirdsdārgumiņ, nu jau Tu esi atkal laba, un tad jau viss labi. Laiks bij te arī vienu dienu lietains, bet nu jau labi; laikam arī pie jums būs labs laiks, tad jau drīz pāries arī Tavs saaukstējums. Tev nu, sirdsiniņ, aši vien jātiek veselai: būs Tev jābrauc taču mājās uz savu jubileju! Vēl ir nedēļa līdz dzimumdienai; var svinēšanu par nedēļu atlikt. Amnestija, kā šodien lasu, preses noziegumus nesoda, tātad Tevi nemaz i neapcietinās, nedz ko izmeklēs. Tu vari braukt droši. Man laikam būtu trešā daļa no soda atlaista. Tev jābrauc, ja vien veselība, jubileja būs nesamērojami spožāka. Satiksme ar abām partijām, kā tagad redzams, būs Tev arī iespējama. Tātad taisies vien, mīļo sirsniņ, manu dvēselīt. Man būs liels prieks, ka Tu mājās atspirgsi. Lido. Atklātnes malā rakstīts: Tavas lugas teicot ļoti labi apmeklētas. Vai saņēmi «Druvu» un «Skatuvi»? Lido. 364. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 11. un 12. martā 11. 3. 13. Mīļo sirdslabumiņ, esi nu atkal laba, nau Tev ko uztraukties tik daudz. Es jau Tev tikai pasūdzējos, kad Tu pate jautāji; nebūs tas arī vairs. Es pats nemaz nesaprotu, kādēļ Tu uztraucies tagad. Kad par kartiņu priekš tam - tad mana vaina bij, ka es aiz nepacietības ieprasījos Tev par dzīves vietas jautājumu, par kuru Tu - neturēdama to par svarīgu - nebiji atbildējusi 5 dienas. Bet pēc tam es nemaz nezinu, ko es būtu ļaunu darījis. Tikai stāstīju varbūt par sevi. Bet ko tad lai es daru? Ne katrreiz ir kas labāks, par ko runāt. Lielākus jautājumus par mums Tu nemaz nepanes. Es neprotu vēl, ko varu rakstīt Bet gan jau ies, iemācīšos. Varētu jau tā, ka neko par sevi vai par mums nerakstu, bet bailes, ka Tu tomēr to arī neiztulko ļaunā, un bieži jau veikaliski jāraksta par sevi. Bet nu esi atkal li. Nekas cits Tev nau jādara, tikai neuztraukties. Nekāds siltums Tev nau jāizstaro, nekas pozitīvs nau jādara, tikai nau jādomā ļauns. Nu Tev atkal sāp galva, un kas man no tā labs? - Par Taviem tagad strādājamiem darbiem es Tev rakstīju jau 4 reizes; nevaru iedomāties, ka Tu līdz pirmdienai vēl nevienas no tām vēstulēm nebiji dabūjusi; laikam ir vairākas vēstules zudušas. Es rakstīju vairākas liekas (virs ik dien' viena); es sūtīju Günthera un Hermaņa vēstules, tad «Druvu», tad brāļa vēstuli, - bet Tu no visa tā neesi vēl pirmdien nekā saņēmusi; tikai par «Skatuves» saņemšanu Tu mini. (Li, ka Tev patika prologs.) Nupat ziņa, ka Herm[aņa] vēst[uli] Tu esi saņēmusi. Atliek Günth[era] un «Druva». Tagad pēc amnestijas es domāju Güntheram vispār rakstīt taisni no šejienes. - Nokausēja Tevi gan laikam arī Skubiķis, un tā buķete, ko viņš Tev dāvāja, maksā man vairāk nekā 6 fr., jo es viņam dienu iepriekš aizsūtīju 50 fr. - Viņš šmugulē pat saharīnu pār robežu! - Labi, ka nu ej pie fotogrāfa. - Še nu būs pulks izgriezumu. Arī briesmu stāstu pieliku klāt: kā automibilistam nogriezta galva! Es vispār varēju jau agrāk Tevi informēt par visiem svarīgākiem avīžu notikumiem. - Tavi cīrikieši Tavu lietu nostāda tā, ka viņi īsti ir Eiropas reprezentanti Tavā priekšā un ka viss Tavas jubilejas smaguma punkts atrodas Cīrihā, Platengartena restorācijas zālē, par 60 fr., kuri īsti būtu man jāsamaksā. Ja nē, tad lai no Baltijas biedrības sūta viņiem balvas. Reklāmu viņi prot, ja citu nē, t. i., godu. - Izgriezumos ir arī kritikas no Līg[otņa] un Arnolda Priedīša, - Līg. skauž. Visus izgriezumus liec savā arhīvā. Un nu, mīļo sirsniņ, par svarīgāko .- par Tavu varbūtēju braukšanu. No Lilijas liela urrā! vēstule par braukšanu; laikam Tev būs jau agrāk bijušas. Tu teiksi pirms: vājums. - Atpūties nedēļu; varbūt arī paņem kūru, bet jaunās māju jūtas dos Tev jaunu spirgtumu, un mājās, pie Lilijas, kura Tev tik ļoti pieķērusies, pie daudziem citiem mīļiem cilvēkiem Tu ātri vien atpūstos. Jubileja gan nogurdinās, bet Tu vari rādīties tikai pāris reizes, starpā atpūsties; personiskus sveicinātājus vari pieņemt vēlāk. Un arī tā lielā sajūsmība, kas saceltos Tev par labu, dotu vietā savu spirgtumu Tev arī. - Tad: Tu esi tik daudz cietusi, ka jubilejas sajūsma Tev būs atmaksa. Kādēļ Tu lai neizbaudītu to, kas Tev likumiski nākas? Un kas tādā mērā būs Tev tikai pašai klāt esot un arī tikai tagad, marta vai aprīļa mēnesī. - Tā būs Tev tāda piemiņa, kādas tiks priekš visas dzīves; ne bieži tādas nāk. Arī Tu otrreiz uz tādu vari grūti cerēt. Palaidīsi garām aiz vājības, aiz nepatikšanas, rūgtuma, - teiksim taisnību - aiz nervozitātes, - vēlāk būs žēl, un atkārtojot zūd svaigums, kā drāmā nevar labi ko atkārtot. G. Herwegham bij tāds gadījums, nepalaid savu garām. - Nu par drošību. - Man liekas, ka tāda ir. Es Tevi tiku līdz šim sargājis, kad Tev pašai gribējās braukt. Tagad es saku, vari braukt. Amnestija par literāriskām lietām ir pilnīga. Mani laikam arestētu, jo tā spiega liecības būtu jāpārbauda, un priekšizmeklēšanā var noturēt gadiem; to neskaita viņi līdz, bet mani kauli to gan skaitītu līdzi. Kad to piespriestu, tad man pēc amnestijas atlaistu 1/3. Bet man te atlaiž visu. Un tad man jānoskatās: kā rīkosies ar citiem; varbūt vēlāk varēs. Lilija runā ko, ka pārbraukšanas termiņš esot 21. febr. 1914. gads, bet to es nesaprotu. Un ja, tad tas zīmētos tikai uz mani. - Policijas apliecība jāizņemot, - bet Tu jau še dzīvoji uz sveša vārda: varbūt taču derētu arī tāda. - Nu Tu, mazais pūks, vēl teiksi, ka es palikšu viens, un es teikšu: bij tā jau Slobodskā; tad: es mācījos būt viens arī tagad še Castagnolā, kamēr Tu esi Cīrihā, starpība tik tā, ka vēstules pienāks no Rīgas drusku vēlāk nekā no Cīrihas. - Es vāji varēju še strādāt tos l ½ gadus, bet: tur vainīga vairāk neskaidrība nekā šķirtā dzīvošana. Būs skaidrība, sākšu pamazām arī strādāt. Un es jau arī vēl veseļošos un ceru, ka pēc tam varēšu labāk strādāt. Tad: man būs viens liels apmierinājums, ka Tu reiz atspirgsi. Jo, lai ņem visvisādas citas vainas, tā taču paliek aizvien tā lielākā, ka Tev trūka Rīgas un māju. Es zinu, ka tur Tev nebūs vairs pilnas mājas, mamiņas nau, bet mājas i tad ir mājas. Un Tev vajga taču, kā vajadzēja arī daudz agrāk, kad vēl bija mamiņa, taču vajga māju un visas mājas atmosfēras. Nu man būs tas apmierinājums un gandarījums, ka taču Tu dabūsi atkal mājas. Es būšu daudz mierīgāks, kad zināšu, ka Tu esi reiz mierīga. - Nerakstīšu tagad vairāk. Garā lasīšana Tevi nogurdina, un man nau iepriekš dota buķete, kas atļauj 4 stundu runāšanu. - Kad Tu būsi atbildējusi uz šo vēstuli principiāli: vai runāt tālāk par Tavu braukšanu, tad gan sazināsimies, kādā ceļā visu tuvāk pārrunāt. Tad varbūt es aizbraucu pie Tevis agrāk. Tad būtu jāraksta Nīnai, lai gādā pasi, ar ko pārbraukt pār robežu. Daudz vēl lietu būtu; ko pārrunāt un izdarīt. - Nu Tu, mazais pūks, nu nekreņķējies vairs par vecām lietām, bet domā par šo laimi. - Šo rakstu 11. 3. 13. dienā. Rīt, 12. martā, no rītus saņemšu Tavu kartiņu, tad varbūt piezīmēšu vēl ko, kā atbildi uz Tavu kartiņu no 11. marta. Un nu, sirdsiniņ, mīļo dvēselīt. Mans bērzazariņs sāk plaukt, lido. Ko dara Tavs? Man viens zobs sāp un viens šodien izkrita, apakšā priekšā. Tavs gan būs jau pārgājis un labs. Brāļa vēstuli atsūti, man vēl jāatbild. 12. 3. 13. Dabūju šorīt tādu mīļu, mīļu kartiņu. Nu jau gluži labi; nu tik uzkopies atkal, ka nebūtu trau, un pārdomā stipri par braukšanu, tad atraksti, un redzēsim, ko darīsim. Li, lido. 365. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1913. gada 12. martā C[astagnola] 12. 3. 13. Tu, mīļā, gudrā galviņ, Tu, zelta meitiņ, esi īsts cilvēks un īsta sieviete, reizē gudra un laba. Un labs nozīmē to: darīt un vēlēt visiem labu, un gudrs to: izvairīties, ka paša labo sirdi nesamin ar zābakiem par agri, kad nau vēl paspējis neko labu just, ne ļaudīm laba padarīt. - Negribējās man agrāk rakstīt, nau labs prāts, nejūtos labi jau sen, bet Tu tik mīļi raksti, un Tavas likstas puslīdz tās pašas, kas manas, - varbūt es Tev kaut kur palīdzu ar savu rakstīšanu, varbūt agrāk tiec galā ar sāpēm un agrāk nāc pie tās pašas gudrības, pie kuras jānāk visiem īstiem cilvēkiem. - Nesmalkjūtīgi ir mūsu ļaudis visi, ne aktieri vien; neietura un neatzīst robežas personai. Tas vēl ir sava veida pirmatnējais komunisms jeb barbarība. Toties mūsu ļaudis lieli uz savu sirsnību, kuru samaina ar rupjību. Saugrob bin ich, aber was ich sage, kommt vom Herzen. Es no šīs rupjās sirsnības esmu cietis visu mūžu un vēl tagad; bet šīs ciešanas jau pieder pie mūsu mākslenieku - jūtenieku amata, kā aklās acis veļas šuvējām, kā kurlās ausis katlukalējiem. Še ārzemēs barbariskās rupjības vairs nau, ietura robežas pret cita personu, bet arī tā noslēdzas visšaurākās robežās, ka no āras redz tikai naudas rāvēju, un no sirsnības nu nau vairs ne miņas; to sauc jau par sentimentalitāti vai Tölpelei. - Tie divi kultūras ekstrēmi; vēl nau īstās kultūras, bet viņa nāks, kā it visās dabas parādībās nāk pēc tēzes un antitēzes - sintēze. Būs reiz smalka sirsnība un būs reiz laba patpersona, kura nenoslēgsies pret citiem, kam vajga dvēseles palīdzības un kopības, būs tik laba un stipra sirds, ka viņu ne smagākie zābaki nespēs samīt. Varbūt pat būs reiz tā, ka nenēsās vairs nemaz smagus zābakus, - bet uz to cerības ir daudz vēlākas. Tu jau man uz to atbildēji, ka es pārāk labi skatoties uz cilvēkiem, ka viņi nau visai gudri (jā, tiešām gan!). Bet arī Tu pate saki: dzīvot var tikai, kad domā, ka reiz būs citi ļaudis. - Nu, mēs taču gribam dzīvot, tad ticēsim ar. Un, kamēr nau vēl to «citu laužu», mēs taisīsim paši sevi par tādiem citiem, t.i., īstiem cilvēkiem. Un, kamēr mēs paši sevi neesam vēl tādus iztaisījuši, kādi mēs gribētu būt, tamēr taisīsim tos domās mūsu mākslā. To vien jau nozīmē māksla: radīt jaunu pasauli un jaunus cilvēkus. Kad es izfantazēju savas Laimdotas un Spīdolas, un Vizbulītes un kad Tu viņām dod dzīvību, tad tas nau nekas cits, kā darbs pie jaunas pasauls radīšanas. Un mums vēl atlec tas labums, ka mēs paši sevi arī radām līdz ar to fantāzijas tēlu radīšanu un pēc viņu vaiga. Šī labuma nau tiem, kuri ir talanti-tehniķi vien; tie netop paši labāki caur savu darbu, jo viņi ir noslēgušies kā pret līdzcilvēku ārpasauli, tā arī pret fantāzijas ārpasauli. - To visu Tu, gudrā galviņ, zelta sirsniņ, būsi tāpat jutusi, tikai būsi izteikusi ne tik kaili un sausi kā es; bet vīriets dzenas pēc pilnīgas, kailas skaidrības. Bet nu pāris vārdiņu par to, ko Tu tagad citādi domā un kas, man liekas, Tev ir vēl ilūzijas; kas ļoti augsti kāpis mākslā, tam neiedrošināsies vairs nepratēji balamutēt - Ilūzija: nepratēji visu iedrošinājas, tikai pratēja cienī otru pratēju. Tu domā, ka ikdieniekiem tikai prātā neiekrīt pašiem no sevis mācīties un izdomāt, nē: tikai «pats» atšķir īsto no neīstā! Es ļoti ilgi domāju gluži tāpat kā Tu, bet nu es zinu, viņi nespēj nemaz būt paši savi. Ārzemnieki un krievi būs viņiem vienmēr paraugi. Man, piem., liek vienmēr par paraugu to nelaimīgo Verharnu, godīgo oberlēreri, tādēļ ka viņš ārzemnieks. Tas visās lietās tāpat. - Un nu pēdējo un svarīgāko: nebēdā, ka Tev viss mūžs jāgaida uz lomām, - man gāja tāpat: es tikai 30 gadu vecs iesāku strādāt. Uzturies jauna, tad gaidīšana nekait. - Un nu sveika, mīļā Rūtiņ. Vēstules malās rakstīts: Ļoti skaisti, ka Tu par Vītiņu gribi gādāt un līdzināt viņai grūtumus, kas Tev pašai bija. Cerēsim visi uz to Lessingtheater. Tā, mīļo Rūtiņ. 8. 3. 13. rakstīju Tev karti, vai dabūji? Paziņo. - Man liels prieks, ka Tev patika mans prologs. 366. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1913. gada 12. martā Mīļo, dārgo, kas tās par briesmu ziņām, ka «C[īņa]» draud apstāties? Un to ziņo tik klusi, bez nekādiem paskaidrojumiem par cēloņiem un iemesliem? - Bet vispirms steidzos Tev teikt, ka, protams, rakstīšu maija dziesmu, nu jo vairāk. - Kas tad īsti noticis? Vai no mājām neienāk vairs naudas? Un par ko? Vai represijas par daudz lielas? Jeb vai arī iekšēji cēloņi? Vai tur jūtas rūpniecības uzplaukšana tik stipri? Vai organizācijas savā starpā pārāk sarējušās? «C.» pate diemžēl savstarpējo ienaidu veicināja ar pārāk pamatīgu un gluži nemitīgu polemiku. Tur nebija gandrīz vietas kādam pozitīvam rakstam, viss tikai matu plēšana un, labākā gadījumā, matu skaldīšana. Ienaids bij jau savests gluži teorijā un sistēmā un nostādīts par katra apzinīga biedra pirmo pienākumu. - Saki, cik maksā «C.» N? Viņi bij arī daudz par plašiem. - Nesen tikai dabūju naudu no vācu partijas biedriem, un nu beigas! Vai sīkiem līdzekļiem nevar līdzēt? - Viena liela politiska kļūda bij, ka mūsu mazajos apstākļos netika cīņa nemaz vairs vesta pret kapitālismu un viņa ideoloģiju. «Dz[imtenes] V[ēstnesis]», piem., neapkūst, uzbrukdams sociālismam, bet nau nevienas atbildes!! Mēs pierādam tā savu garīgo bankrotu agrāk vēl par materiālo. Spilgts gadījums kā, piem., «Dz. V.» nosauc mani par muļķi, ka es ticu s[ociāl|d[emokrātijai] un dāvāju pamatšķirai grāmatu, - neviens nereaģē uz tādu. s. d-jas apvainojumu. J. H. nau dabūjis itin nevienas idejiskas atbildes! Ar nicināšanai taču nepietiek. - Man prieks, ka Tu «Domās» izsaki ļoti pareizas domas par kritiķiem (tikai drusku vēlu), un es brīnos, ka man laikam šo rakstu iztēloja toreiz kā uzbrukumu, tā ka es pat Tev rakstīju. Raksts ir ļoti labs. Un man jo lielāks prieks par to tādēļ, ka Tu pats agrāk biji apmēram tādos nepareizos uzskatos kā P. Roberts. Man tiešām liels prieks, ka Tu attīsties uz manu pusi un mēs nākam tā arvien tuvāk arī garīgi. - Tas, ko Tu pārmet Kraujam, ir arī pareizi, bet ievēro tik to, ka Krauja no visiem jaunajiem kritiķiem ir vienīgais ar patstāvīgu un nešaubāmu apdāvinājumu; viņš tikai vēl jauns. Vismazāk apdāvinājums no visiem ir Švābem, kurš velk pilnīgi uz anarķisma pusi. Žēl, ka nerakstīju vēstuli, nu grūti saspiest visu, ko gribētos teikt. Bet drīz jau atkal rakstīšu. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu abiem. Sveiks! Atklātnes malās rakstīts: Ko Tu saki par Piemiņalmanahu, ar to esmu pilnīgi vienisprātis, bet arī skaitļi ļoti vajadzīgi. - Atraksti, mīļais, kā tad nu ierīkosaties ar personisku dzīvi? turpat? Briesmīgs žēlums, ka Jums ar veselību tik grūti! Cerēsim, cerēsim! - Atsūti man Roziņa adresi un sveicini no manis, kad raksti. Gaidīšu. 367. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 14. martā Nu Tu, mans sirdsdraudziņ, izraudies nu, izbēdājies, izdomājies, izlasi manu vēstuli un tad raksti man. Es arī redzēju un ievēroju, ka jaunais mēnestiņš ar Veniņu bij galvas kopā sadūruši; tad mēness meitiņa aši aizgāja, bet viņa jau nāk atpakaļ. Varbūt Tevī notiks otrs lūzums, un varbūt Tava jaunā dzimtene un mana vecā kopdzīve savienosies. Man jau nau nekādas dzimtenes, ne pirmās, ne otrās, bet varbūt Tavā otrā būtu man arī vieta un viņa taps par manu. Nu es domāju, ka Tava «sirds vadāšanās» neiznāks pilnīga un skaidra, kad Tu nepārbrauksi noskatīties vecajā, tukšajā dzimtenē. Tu saki: kam to zuti vedīsi un lāpāmās lietas? Mātes vietu nevar piepildīt ne viena persona, bet vairākas: ved lāpāmās lietas Annai, bet mamiņai aizved puķes un pie viņas ciemā aizej ar visu zuti, un spuras atsūti man. - Tā nu, mīļais, dārgais vārgulīt. Es nu atkal gaidīšu uz ziņām no Tevis. Lido. Atklātnes malās rakstīts: Tik vienu nepārproti: es Tevi nepierunāju braukt. Te Tev jābūt vispatstāvīgākai. Lido, lido. 368. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 15. martā Mīļo zelta sirdsiniņ, dabūju šorīt Tavu kartiņu, ka jābrauc uz Cīrihu 19. martā. Atraksti vēl, ar kuru vilcienu. Kas pienāk Cīrihā 5 pēcpusd. vai 11 naktī? Es tad braukšu. Pie Alb[ertas] būsi aizgājusi, labi. Tikai izprasi dakterienei, kas jādara, lai izvairītos no šarlaka pielipšanas, - Labi, ka biji arī pie Rufa un ka ej uz teātri. Gintera vēstule nu nosūtīta, arī li. - ir pāris izgriezumu priekš Tevis, bet sūtīšu rīt, kad atbildēšu uz Tavu vēstuli. Nau unli un nedomā unli. Viss ir labi. Neuztraucies lieki. Tagad Tev daudz jāpārdomā un jāpārjūt, un jāsatura spēki kopā. Li, manu sirdsmīļo iniņ, lido. «Induli» uzvedīs 12./25. martā. Vai nedot viņiem strīpoto tekstu? Lido. 369. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 15. martā 15. 3. 13. Tu atnāc ar divām zilām puķītēm, Tu pati skaistā zilā puķīt. Nu, ko Tu uztraucies velti par sīkumiem, par to Cīrihas komiteju, ka viņa izdarījusi muļķību. Nau jau tā lieta tik briesmīga, un Tev nau viņai jāpieliek tik liels svars, ka nu Tu viņas dēļ nevarētu braukt mājās, ka to nu ieskatītu kā otras vilnas cirpšanu, kā Alunāns darīja. Žēl tik, ka Tu tai komitejai uzticējies un nelasīji pate iepriekš to lielisko sludinājumu, tad Tu būtu tūliņ redzējusi, ka viņi grib uzstāties par visas Tavas jubilejas reprezentantiem un darīt sevi ievērojamus un slavenus. Tu būtu to aizliegusi. Bet viņi jau to dara aiz savas lielās muļķības, negribēdami Tev ļaunu, bet tikai sev reklāmu. - Nu Tu neuztraucies. Tev nau jāatsauc komitejas rīkojums; to neņems nopietni. Bet arī aizbraukt pirms 22. marta Tev nau vajdzīgs, nedz arī iespējams. Tikai to Tu dari, ka aizraksti pāris rindiņas Lilijai, ka Tu te Cīrihā nebūt negribi svinēt savas jubilejas galveno daļu, ka tā tik Cīrihas komitejas reklāma. Ka Tu pate gribi braukt mājās. Lilijai aizraksti gan, jo viņa pate ir karsta putra un varētu pārprast Cīrihas rīkojuma nozīmi. Tu pate avīzēs nevari atsaukt. Tava loma jubilejā ir pasīva. Tu vari tikai Cīrihas komitejai teikt, ka brauksi mājās pēc 22. marta. - Tikai neuztraucies, viss tas Tev nevar neko kaitēt. - Mierīgi pārdomā par braukšanas jautājumu, par un pret; paārstējies pie dakterenes; neraksti vēstules cienītājām - viņas taču var saprast, ka Tu šādā reizē, kur Tev pienāk tik daudz vēstuļu un apsveikumu, nevari katram atbildēt. Arī «Ruti» Tu par velti tagad taisīji; bet nesūti šurp, jo es taču 19. martā būšu pats Cīrihā. Labāk dari visu, lai atpūstos un atkoptos; arī fotogrāfija būtu labāk iznākusi, kad būtu atpūtusies. - Es dabūju Damberga vēstuli un laipni atbildēju; dabūju atpakaļ no Tevis Upīša un brāļa vēstules. - Šo nosūtu jau vakarā, lai Tu svētdien rīt dabūtu. Pirmdien dabūsi divas, rītā un vakarā. Nu lido, sirdsiniņ, lido. 370. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 16. martā Mīļo sirdsiniņ, šo rakstu pastā. Vakar vakarā nosūtīju Tev vēstuli, kuru Tu dabūsi svētdien rītā. No Tavas kartiņas redzu, ka nu jātaisās uz dienu vēlāk, ceturtdien, 20. martā. Atraksti vēl, vai 20. martā un vai jāiebrauc Cīrihā p[ulksten] 5 vai 11 vakarā. Nu Tu vari sūtīt arī «Ruti» un ģīmetni, dabūšu vēl laikā. Lido, sirdsiniņ, lido. 371. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 16. un 17. martā 16. 3. 13. Mīļo sirdsdārgumiņ, norakstīju Tev vakarvakarā vienu lielu vēstuli, šorīt kartiņu, un šo nosūtīšu 17. 3. 13., pirmdien no rīta. Uz Tavu svētdienas kartiņu, to skaisto rozīti, jau atbildēju šorīt. Rīt no rītus pielikšu še klāt, kas būs jāatbild uz Tavu rīt sagaidāmo kartiņu. - Kartiņas neraksti pāri par strīpu, citādi jāpiemaksā man soda nauda. - Par dzīvokli Tev nau vērts runāt ar savu saimnieci; nospriedīsim, kad aizbraukšu turp. - Gaidīšu uz Tavu ģīmetni un «Ruti», - kāds tad nu ir tas mazais pūks jubilejas laikā? Še pāris izgriezumu priekš jubilejas arhīva. Rīt rakstīšu tālāk. Lido. Tas ir tas bērziņš, kas glāzē uzziedējis. 17. martā. Kad neesi vēl Lilijai rakstījusi, tad telegrafē, ka neieskati Cīrihu par galveno jubilejas vietu, bet Baltiju, lai to paziņo. - Es nebiju domājis, ka ņems cīrihiešus tik nopietni. Galvenais, lai Lilija paziņo «Dz[imtenes] V[ēstnesim.]», citi jau nesūtīs korespondentus. Apsveikumus lai saņem laikrakstu redakcijas, un kā galvenā rīkotāja lai uzstājas tā pate dāmu komiteja no Izglītības biedrības, kura jau visu lietu iesāka. To aizraksti vēstulē, bet tūlīt. - No partijas opozīcijas nebaidies; neuztraucies tagad, bet izdari aši ar paziņojumu. Lido. 372. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 17. martā 17.3.13. Mīļo sirdslabumiņ, šorīt saņēmis Tavas kartiņas - skaistas vien tik nāk -, aizrakstīju Tev tūliņ, lai telegrafē Lilijai, bet nu redzu, ka pats esmu velti uztraucies un ka Lilija pēc telegrammas varētu sacelt vēl lielāku jukumu. To jau Tu esi ziņojusi, ka brauksi mājās, un es viņai arī par to rakstīju, - tad jau «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» uz to būs sagatavots. Un kaut gan nesmuki bij, ka Cīriha uzņēma sev tik lielu lomu, bet nu nevar vairs neko grozīt. Te ir izgriezums, ka «Dz. V.» izlicis jau adreses parakstīšanu, tātad laikam visi jau rīkojas uz sveicināšanu Cīrihā. Varbūt tikai korespondenta sūtīšanu varētu apturēt, jo tas redzētu, cik smieklīgi maza te ir tā rīkošanās. - Bet Tev jau par visām mazām lietām un nepatikšanām nau daļas. Tev daļas tikai par lielo lietu: Tavu jubileju. Liela viņa iznāk arī tā; sevišķi būs kas gluži nepieredzēts adrese ar tiem tūkstošiem parakstiem; naudas devēji jau arī jāskaita par parakstītājiem. Nauda arī vēl ienākusi, jau pāri 3200 r. - Tu vari būt mierīga un laimīga un mazu brītiņu atpūsties. Bet var jau saprast, ka taisni tagad Tu meties uz strādāšanu, uz «Ruti», - Tev pašai liela sajūsma, un publikas uzmanība griezta uz jauniznākošiem rakstiem, labākā reklāma. Strādā vien, mīļo sirdsdārgumiņ. Lido. Sūtīšu jau vakarā, tā ka Tu dabūsi otrdien no rītus, 18. martā; bet vakarā (dabūsi otru karti, kā atbildi uz Tavu, kuru sagaidu 18. marta rītā. Lido. 373. A. ĶENIŅAI Kastaņolā 1913. gada 18. martā 18. 3. 13. A. Ķeniņ. Jūsu laipnās, atzinīgās vēstules vienmēr esmu saņēmis ar lielu prieku, un nu šī nāk ar paziņojumu par skaisto un man tik mīļo balvu un ar glaimojošo, zīmīgo motivējumu; un es drīkstu saukt balvu par skaistu un man mīļu, kuru neesmu vēl saņēmis, jo vairākas mana drauga Kugas gleznas no «Induļa» man ir fotogrāfijā no paša Kugas sūtītas un taisni šis I cēl. mežs man ļoti patīk. -Tas ir gan pavasara sveiciens no dzimtenes, kurš pašu skaisto pavasari spēj padarīt vēl skaistāku. Izsakat visiem, ļoti cienītiem dāvinātājiem, kundzēm un kungiem, manu dziļi sajustu sirsnīgāko pateicību man personiski pazīst[amiem] un nepazīst[amiem] un saņemat tādu pati līdz ar savu kungu. Jūs mīļā piemiņā uzdodat man, lai rakstu kādu rindu par sevi pašu,- ak, tas ir neinteresants temats, jo rakstnieks jau ir kā ķīmiska viela, kas intresē ne pate ar sevi, bet tik ar savu parādību, un nu vēl es - vilks savā alā. Cik par mani pašu, ko teikt, tik izteikts «Galā un sākumā», un tas mums pierāda šo uzskatu. Jūs teiksat, tā ir incantevole Castagnola, bet ala tomēr. Ar veselību nevaru lielīties, bet nabaga Elza vēl mazāk; ceru tikai, ka viņai varbūt palīdzēs mājās braukšana un man vilka sīkstība. 374. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 18. martā Mīļo zelta sirdsiniņ, es braukšu ceturtdien un visādā ziņā iešu uz «Gyges Ring», tātad pērc biļeti. Bet, ja nepērc, nau nelaime, jo tukšs jau būs. - Man pašlaik ir viesis - Masters, - šodien brauc projām. - Lai tad nu arī Cīriha iznāk par to galveno vietu, kad Rīgā policija neļauj. - Ķeniņiete solās man sūtīt Kugas gleznu, kuru vairāki kopā nopirkuši. - Tev esot izsūtīta dāvana no manas Doriņas; vēl nau atnākusi. Lido. 375. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 19. martā 19. 3. 13. Mīļo sirdsiniņ, saņēmu vēl Tavu mazo kartiņu. Aizsūtīju Tev šorīt vēstuli ar pulka izgriezumiem, visi par jubileju. Iet lieliski, mazais pūk! Ķeniņietes vēstuli arī, bet viņas sakta nau vēl atnākusi. Atnāca gan šorīt no manas Doriņas papīru nazis, perlamutra, ļoti glīts maksā 22 rubl.; ar iniciāļiem. - Dabūju arī no [1 nesalasāms vārds] dokumentu. Bet no Skubiķa vēl nekā. Ļoti lēti, tikai 13 franku. Es gan gribu pārmaksāt, lai nedara kaunu citiem taisītājiem, kas daudz dārgāki. - Šo kartiņu nosūtīšu šovakar, tā ka Tu dabūsi vēl 20. martā no rītus. Lido. Nu Tu, manu sirdsmīļo dārgumiņu, nu jau tūliņ būs [1 nesalasāms vārds]. Lido. 376. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 29. martu Nu Tu, mazais pūks, esmu atkaļ mājās. Ierīkotas ir trīs istabiņas, bet izskatās maziņas. Ārā peski jau pa daļai noziedējuši. Silts, tā ka nosvīdu kāpjot. Kā redzu, būs daudz jākrāmē, kamēr tikšu atkal savā kārtībā. Ceļš bij labs, tik viens Nino bij tik kustīgs un nerātnis, ka māte raudāja vien. Ar mani apgājās godīgi, iekoda pīrāga gabaliņā un deva man atpakaļ. Lugānā sapirku pārtiku uz veselu nedēļu - pusduci limonu, kad Kirhners to zinātu! Tev arī nopirku pārtiku - veronālu. Izgulies nu labi un sāc strādāt. Eju vēl uz pastu, varbūt pierakstu kādu ziņu vēl klāt. Ja nē, tad lido arī tā, lido. «Druvas» 3. N. atnāca un iet Tev. - «D[ienas] L[ap]ā» šoreiz kvītes nau, bet «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir, - še klāt. Nu jau būs 10 000 fr.! Lido. 377. A. LŪKINAI Kastaņolā 1913. gada 30. martā Dārgā draudzene, rakstu pašā jubilejas uztraukumā, ko Jūs noredzēsat jau no nekārtīgā papīra. Jūsu abu mīļās vēstules saņēmu un nu esmu Jums sirsnīgi pateicīgs par lielajām pūlēm, kuras uzņēmāties. Es viņas esmu paredzējis drusku netīšus, jo biju īsti domājis, ka Jūs man referēsat visu par to, ko Jūs dzirdat no malas, gadījumā, bet Jūs, mīļā dvēsele, esat tieši pate gājuse apklausīties. Lai nu G. pameklē pa vecām guberņas avīzēm, vai ir bijis sludinājums par mani; es nezinu. Tālāku soļu gan nekādu tagad nesperat; viss paliks bez tiešā rezultāta un tikai Jūs nogurdinās. - Par Jūsu radinieku jāsaka tas: tiešām par preses noziegumiem ir amnestija, par runas noziegumiem nav. Tātad uz Jūsu radinieku amnestija neattiektos. Bet - viņš nav soc[iāl]dem[okrāts], tātad atkrīt nost 103.§, un par agrārnemieriem intresējās ne valdība, bet vācu muižnieki. Ja nu viņš ar sava pagasta baronu stāv labi, tas pat viņa krusttēvs, tad viņam nau ko baidīties. Tādas lietas ir bijušas simtām un visur, kur neuzstājās kā pretnieki baroni, tur vainīgie top vai nu attaisnoti, vai sodīti tikai ar maziem sodiem, piem., aresti. Tādas visas t. s. rīcību komiteju lietas, un viņa lieta ir līdzīga. Tātad mans padoms, lai izzondē savā pagastā baronu un varbūtējus liecniekus un lai brauc mājās saņemt to mazo sodu un tam sekošu tiesību brīvi dzīvot Baltijā. - Par Jūsu grāmatu; es neteicu, ka viņu konfiscēs, ja vien lietpratējs, kā, piem., L[īgotnis], viņu izlasīs. Bet i tad Jums nevajaga laist 2000 eks., bet tikai 300-500 eks. Ja konfiscē, tad zaudējat mazumu: ja iet labi, tad varat izdot otru druku un to laist vairāk tūkstošos. Tātad arī maksa 1400, tad tie droši nāk atpakaļ. Tā kā Jūs man neminat, cik romānam lokšņu, tad nevaru Jums sīkāki izrēķināt. Bet pēc skaita - 1400 [lpp.] - jādomā, ka lokšņu būs 30-40. Tad varat arī izdot pirmo tikai to daļu, kura jau drukāta «Dz[imtenes] V[ēstnesī]». Kad no tās ienāks honorāra nauda, tad varat laist pārējās daļas ar šo naudu un arī maz eksemplāros. Bet cik necik jāriskē taču tam, kas savu rakstu sauc par «dumpenieku». Tikai tas nebūt nav labi, kā Jūs domājat, ka aizbraucat prom taisni tad, kad Jūsu grāmata iznāk: Jums tad taisni jābūt tur, lai zinātu, kas draud un kā vairīties. Veinberga kritikas diezin vai kaitēs pie cenzūras, - viņš pārāk notrulinājis savus ieročus, tie negriež vairs. - Ja Jūs paziņotu man vairāk sīkumu, tad es varētu Jums arī vairāk ko teikt. - Elza būs Jums jau pati rakstījusi. Netaisās uz mājām, bet paliek Cīrihā strādāt. - Asaru Jūs velti uzskatāt par s[ociāl]d[emokrātu] un proletārieti; viņš ir demokrāts, kurš ar mieru zināmās reizēs iet kopā ar s. d., tas ir viss. Es viņu no veciem laikiem turu par draugu, viņš mani laikam vairs ne, - ir jau drīz astoņi gadi! Bet man tāda paraža vecus draugus nekad neskaitīt par nedraugiem, lai viņi attiektos pret mani, kā grib. Draudzība atkaras no manis, ne no citiem. - Šo vēstuli sāku Cīrihā un nobeidzu Castagnolā, savā jaunajā tēvijā, jo uz gadu īrēts dzīvoklis ir surogāts tēvijai, labāks nekā cikoriņš kafijai. - Es ļoti priecājos, ka Jums patīk mans dzejols «Domās». Daudz mīļu sveicienu no Jūsu Raiņa. C[astagnola] 30. 3. 13. 378. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 31. martā. 31. 3. 13. Mīļo sirdspūkiņ, rakstu pastā un nosūtu kvīti no Ances un rēķinu no teātra - Tev tur nāk liela summa naudas, un bez tam vēl sola Tavu benefici pēc lieldienām: izvēlēti gabali arī no nedramatiskiem, pārstrādātiem rakstiem, kā apm. Jaungadā. Tur atkal būs lielāka summa naudas. Tā kā nu Tu nevari vairs žēloties. - Vakar jau dabūju Tavu to pašu dienu pakaļ sūtīto kartiņu, un šodien atkal ir otra. Man šī ir trešā vēstule. - Pie mums laiks bij silts un sauss, šodien sāk līt. Man māga pilnīgi laba, toties atkal zobs sāp un nu arī piemetās iesnas. Laikam pārmaiņa uz caurviļķi istabās, kuras turēju vaļā. Tev jau dzīvošanas te nebūs, ne uz nedēļu. - Šovakar nosūtīšu Tev mazo ādas rokas tašiņu. - Avīzes drusku pārskatīju, bet nekā ievērojama neredzēju, kvītes nau. - Teātrs sūtīs Tev arī uzņēmumus no Tavu lugu izrādēm; tās bildes būšot Izgl[ītības] biedrības albumā. Lido. 379. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1913. gada 31. martā Mīļo, labo, nupat saņemu Tavu vēstuli un priecājos, ka dzejols vēl laikā nonācis un ir par īsto tematu. Tev man jāpateicas par labām informācijām par partijas vispārējo stāvokli. Kaut gan esmu dabūjis pāris vēstules par to, tomēr man Tava orientēšana jo patīkama. Man liekas, ka būtu jāsargājas pat no tā vārda: pārtraukt uz laiku «C[īņu]». Tā būtu tradīcijas pārtraukšana un vēsturisks lūzums; pirmais nopietnais solis uz «likvidācijas pusi». Izdodat «C.» mazāku, kaut 2 lapiņas, tikai oficiālo daļu, bet izdodat visādā ziņā līdz kongresam. - Nevaru šoreiz neko garāk rakstīt, neesmu labi vesels un tiku visu laiku saraustīts ar blakus darbiem un pārbraukšanām; tagad esmu atkal Castagnolā. Teic arī Ogrietim, ka nevaru vēl garāk rakstīt - Man priekšā steidzīgi termiņa darbi, un tie aizņems laikam visu vasaru līdz augustam. Rudeni varbūt mēs varētu tikties. Sveicini mīļi savējos un esi pats tā sveicināts no Tava [paraksts]. Atklātnes malā rakstīts: Kur tas x, tur es dzīvoju. 380. P. DAUGEM Kastaņolā 1913. gada 31. martā Mīļo, dārgo, Tavas mīlas pilnās vēstules atkal un atkal ir priekš manis kā pārsteigums: es jūtos tik ļoti viens, ka brīnos par katru labu vārdu, ko man saka. Tava filozofija iet uz to pašu kopību un mīlu kā mana. Es priecājos, ka Tevi jau sāk minēt un atzīt kā filozofu. Ļeņina naida mācība ir tikai pēdējā konsekvence no mūsu garās cīņas ar ienaidniekiem un ar - draugiem. Katrai idejai jāizdzīvojas kā organismam līdz savam galam. Tad viņa pārvēršas savā noliegumā. Es jau gadiem uz to gaidu: nu Tu, mīļais, man esi līdzi gaidītājs. Diviem būs vieglāk. No telegrammas A[spazijas] jubilejā manīju, ka esi pie Pētera un Doriņas; vēlāk pienāca arī Tava vēstule. Man žēl, ka nevaru Tev garāk rakstīt; tiku šo laiku šurpu turpu raustīts, biju Cīrihā, bij jāstrādā blakus darbi, un nu esmu noguris. Paldies par villas fotogrāfiju, - tāda villa arī mans ideāls, tur var fiziski pastrādāt. - Ar veselību vēl man neiet labi. Šovasar ļoti daudz steidzama termiņa darba. Nezinu, kā būs. Esat visi mīļi, mīļi sveicināti. Tevi skūpsta Tavs Jānis. 381. A. LŪKINAI Kastaņolā 1913. gada martā Mīļo zelta draudzenīt! Jūsu prieks un gādība, un cerība mani gluži aizkustina. Kur bēdas urravā, tur jau nevar palikt bez atbalss. Laidīšu Elzu, lai brauc. Sadūšinu viņu, lai neskatās uz savu vājumu, gan jau mājās gādās, ka viņa atspirgs. Preses lietas tiešām top pilnīgi likvidētas, un arī tur jau viņai īsti nebija, ko pārmest. Tiktāl sniedzas līdzi mana sajūsma un mana cerība, ka Jūsu zelta sirds un rociņas, kas tik lielu mīlu izrādījušas Elzai, viņu arī mājās pie Jums pasargās. Bet tālāk nāk savās tiesībās jurists, un diemžēl es ar esmu tāds. Jūsu minētie paragrāfi man neder. S[ociāl]d[emokrātus] mēdz piesaukt pēc citiem - 102., 126. Un taisni šie abi paragrāfi izslēgti no saraksta. Palaist taču var tikai jērus, bet ne vilkus. Pat slimus un mirstošus vilkus nelaidīs vaļā, kaut gan tādu ir lielākā daļa no politiskajiem spaidu darbiniekiem. Tundrā arī var mirt, nav jāpūlas vilkties uz dzimteni. Te mans rūgtums sākas un beidzas. Par mani pašu es jau sen zināju, sāktā galā. Londonā mana lieta tā ir vadīta, ka pret mani bij izvests spiegs, toreiz tās bankas lietā. To pašu metodi var lietot ar otrreiz, un, kad man arī nav nekādas lietas, ne banku, ne citas, ne toreiz, ne tagad, - tad taču to var iztaisīt katru acumirkli pēc vajadzības. Nupat vēl «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» konfiscēja raksta dēļ, kas vests sakarā ar manu pantiņu! Jo vairāk es saprotu, jo dziļāk es cienu Jūsu mīļo sirdi, tādēļ ka viņa laužas darīt ko arī tur, kur viņa nespēj. Jūsu šaubām taisnība: «Vai tas var būt? vai tas var būt?» - Tas nevar būt. Teikšu kā augstāk: vismaz tagad nevar būt. Nākotnē var jau laiki grozīties, taisni tuvākā nākotnē, pēc nedaudz mēnešiem, šogad. Es noskatīšos, kāda ir praktika amnestijas piemērošanā, jo praktika ir svarīgāka nekā kailais burts. Bet cik necik tālākā nākotnē ir vēl mazāk cerību nekā šinī acumirklī, jo laikam otra reakcija ir pieņēmusies; es tā esmu spriedis pēc lielām līnijām. Bet arī sīkumos man raksta, piem., no Pēterburgas, ka sabiedrībā un aprindās gaidāma vēl lielāka reakcija. - Par vienu es nezināju, jurists būdams, un lūdzu Jūs paskaidrot, ko tas nozīmē: pārbraukšanas termiņš ir 21. 2. 1914. gadā? Es amnestijas tekstā par to vēl neesmu pamanījis. Lūdzu rakstat par to tūliņ.- Un nu jāsāk atvadīties no mīļiem cilvēkiem. Jūs vēl prasat, kādi, piem., mēs abi izskatīsimies? Ģīmetnes ir diezgan pareizas. Elza šinīs dienās ies vēl pie fotogrāfa, tad jau Jūs redzēsat. Arī mani dzen vairāki izdevēji, bet esmu kūtrs, un tad jau visi grib savus izdevumus «pušķot» ar ģīmetni, bet man tādam mērķim nav noderīgas. Un nu paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti visnotaļ. Un,. kad Jūs, mīļā draudzene, saklausat kaut ko par amnestijas piemērošanu un izvešanu praksē, tad atrakstat. Skalbe esot vaļā; Jūs laikam «Dz. V.» redakcijā esat bieži, tad liekat viņu sveicināt un vēlat labas laimes. Daudz labu dienu no Jūsu R. Tiklīdz iznāk «Iedz[imtais] grēks», atsūtat. R. 382. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 1. aprīlī Mīļo zelta inpūkiņ, saņēmu nu pirmdien vakarā tašu ar visām labām mantiņām pilnu un izsūtīju pretī tukšu rokastašiņu. Pirmdien no rītus aizsūtīju pastā rakstītu vēstuli ar teātra rēķinu. Avīzēs nekā nebija. Bet no teātra nāk Tev liela nauda: honorārs vien jau 200 r. un benefice būs arī savi 200 r. Tātad visa kopā būs pāri 4500 r. Tātad no tautas dabū tikpat, cik no manis. Tā, sirdspūkiņ. - No šārīta sākot, es pastu saņemšu tikai ½ 10, tā ka nevarēšu vairs to pat rīt atbildēt uz Tavām kartiņām. - Tas ir jauns ierīkojums. Kas grib saņemt pastu, aizejot pats uz kantori, tam jāmaksā 1 fr. par mēnesi. Bet lieta nau tik svarīga, ka būtu vērts maksāt.- Vai man rakstīt Tev uz šīm kartiņām, vai pirkt citas? Lido, sirdspūkiņ, lido. 383. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 1. aprīlī 1. 14. 13. Mīļo zelta žēlotājiņ, kad jau tik lieli panākumi no zobu sāpēm, tad pažēlošos vēl: biju tūliņ otrā dienā izgājis uz narcisu kalniņu un sasēdēju tur visu priekšpusdienu, -nu sāk nākt sekas: tas pats zobiņš, tad iesnas, tad tops un vēl daži citi. Cik ilgi varēšu tā žēloties, nezinu, bet cerības ir, jo kopš vakardienas stipri līst un laikam garvilķis. Tātad par Tavu braukšanu un klātsēdēšanu nau ko runāt. Labāk nu runāsim par Taviem prieciņiem: tas ļoti skaisti bij, ka Tev atsūtīja palielinātu to jaunības ģīmetni, - kas tad bij tas sūtītājs? - Še vēl nāk naudiņa. Jau 4000 tepat pilni. Par teātra naudu un benefici Tev jau rakstīju. Te nu ir izgriezumi: «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» vēl nau referāta par Cīrihas jubileju, bet «D[ienas] L[apā]» jau sākas un, kā redzams, ies gari un ilgi. Tanī pat N ziņa no Liepājas, ka Marika Celmiņ režisē «Zaud[ētas] ties[ības]». Ja Tu gribi «D. L.» un «Dz. V.» NN ar jubilejas aprakstiem visus, tad aizsūtīšu; viņu uzglabāšu nesagriezis. - Jauns avīzēs tas, ka latvieši Rīgas pilsētas domes vēlēšanās ir pazaudējuši, vāciem vēl liels pārsvars - 700 balsis vairāk. - Cita sevišķi svarīga nau. Kopš šodienas neatbildēšu vairs uz Tavām kartiņām tūliņ to pašu rītu, jo pastu saņemšu tik vēlu, ka nepaspēšu. Tādēļ Tev ziņas no manis pienāks vēlāk, bet laikam Tu avīžu ziņas tā kā tā dabon turpat Cīrihā vēl agrāk. - Kādēļ Tu vēl nogurusi? Vai ik nakti ņem pulveri? Lido. 384. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 2. aprīlī Mīļo zelta pūkiniņ, saņēmu Tavu kartiņu pēc pasta aiziešanas, un mana kartiņa nonāks pie Tevis 3. 4. 13. no rītus ap 8. Bet tik steidzama jau nau nekā. Ar korteli nau arī daudz, ko rūpēties; gan jau es dabūšu, kad aizbraukšu; varbūt to pašu, par kuru runāja dakteriene, varbūt citu. Var jau dabūt tuvu pie Granitweg, un tā varbūt būs vēl ērtāk nekā pie Tavas saimnieces, tas mazais, par kuru es taču nekā nevaru teikt, jo ne es, ne Tu neesam viņu redzējuši, ne ar zinām cenas. Gan jau viss iekārtosies. Še arvien vēl līst un nu jau tikai 9°. Lido, sirdsiniņ, lido. 385. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1913. gada 3. aprīlī 3. 4. 13. Šorīt. pienāk vēl Tava kartiņa - ak mīļā, labā, ko Tu sagrauzies, ko bēdājies? Ko baidies? Tie tikai spoki vien ir, nāc skaidrā saulītē, un visi būs beigti. Gan jau tad arī vēl paliek diezgan, ko bēdāties, var vēl diezgan sadilt no bēdām (Tu jau to redzi no manas dzeju grāmatas, kuru nupat lasi), bet bēdas tur, mazākais, ir skaidras miesas un sava paša liktas, ne no spokiem iedvestas. Tu esi dzīves un darba, un veselības skaistums, Tev nebūs baidīties no spokiem un citu ļaužu meliem. Meli Tev nespēj neko padarīt, tie Tev sveši, lai viņi sarūgst paši savā niknumā. Tu ej tālāk. Tev ir sava, īpatnēja, liela māksla, tur Tava dvēsele; Tev savs mazais Rainītis, un arī savs lielais. Kur Tev jābēg? Kur Tev gals? Tev tikai pats, pats sākums! Jo māksla ir liela, Tu viņu tikai sāc, kad topi viņā individualitāte. Nepadodies tā nekustoties meliem; tas nau cienīgi Tevis, Tu esi pārāk liels spēks, no Tevis jānāk pasaulē jaunam skaistumam. Paliec sev uzticīga, nebēdā par citiem. Ja necieni citus, cieni sevi pati un sevī cilvēci. Tas ir mans ceļš, un tas paliek, kad nau neviena cita ceļa. Viņš briesmīgi grūts, jo pašam sevi jāpataisa cienīgu priekš tik lielām lietām, un tur gandrīz vienas dzīves nepietiek, un iet šo ceļu tie, kam cita vairs nau, - bet tā taču labāk, nekā padoties, un varbūt Tu esi lielāka un labāka, nekā Tu domā, es pat domāju, ka Tu daudzreiz nepareizi sevi uzskati (tas gadās katram, arī sevis zinātājam), bet Tava zināšana ir tik izstrādāta, ka man taisni respekts. Es sevi esmu vienmēr pētījis kopš jaunekļa gadiem, Tu laikam ne visai sen, bet es sevi tā nepazīstu, kā Tu sevi. - Un nu man ienāk prātā praktiska doma: vai Tu šo zināšanu par savas mākslas būtību nevarētu izlietot pretī režisoriem un direktoriem, viņiem ieskaidrodama, iekš kā pastāv Tavas mākslas savādība. Viņi visi ir šabloniski gudri, bet pret īstu talantu viņi apjūk kā muļķi; viņiem jāpaskaidro. - Es jau nu gan nojaušu, ka Tu par to tik smiesies, kaunēsies sevi reklamēt; bet labi tas būtu, un patiešām te nau reklāma. - Ko lai še saku, mīļā zelta sirds? Tava traģēdija tā, kas katram īstam un īpatnējam talantam: Tevi nesaprot, un Tu paliec vientuļa. Tās ir briesmas. Viņas mazina tikai apziņa, ka Tev ir taisnība, ka Tev arī tiesība būt tādai, kāda esi, ka taisni šī patstāvība un vientulība pierāda apdāvinājumu un gluži jaunu spēku mākslā, kas var radīt neredzētus skaistumus, - bet ko tas palīdz: briesmas un vientulība paliek. Es Tavas jūtas pazīstu, tās arī manas: ļaudis sēd apkārt kā sastinguši, nesaka ne vārda, kā viņiem patikusi mūsu spēle: atdzīvojas tikai, kad savā starpā un pie parastās, banālās resnu bluķu mākslas. - Tu saki par savu mākslu, ka tā sīkumaina, bet nau sveša salasīta mozaīka, bet Tava. Es to zinu. Tā ir tā jaunā māksla arī dzejā, tāpat kā skatuvē: viss mākslas progress iet uz arvien lielāku dziļumu, t.i., detaļu aptveršanu dvēseles dzīvē un arī ārējā dzīvē. To Tu sauc par sīkumainību. Mēs nevērpjam vairs viengabala, bet daudzkārt saliktu diegu. Un nu pienācis laikmets, kur no daudziem sīkumiem jāsavērpj liela un spēcīga māksla kopā: ne vairs viengabala, kā senā klasiskā, bet simtkārtīga un tomēr viena. Taisnība: šo lielumu un vienību dod mums paraugā klasiķi, tādēļ tik no viņiem var mācīties lielo mākslu. Modernie dod tikai sīkus diedziņus un veltas komplikācijas un raibināšanas. - Tev Tava sīkumainība un Tavs dziļums ir tikai priekšdarbs uz vienkāršo lielumu: Tevī sen, laikam no laika gala, dziņa uz lielumu, bet Tu ne velti uzņēmi savā bagātā dvēselē visus sīkumus - Tava māksla tiks kā gotu doms: bagāts sīkumiem un tomēr liels un visumā vienkāršs. Tas arī mans ceļš un mērķis. - Tava māksla līdzīga Rembrantam: viss no sākuma tumšs, ilgi jāieskatās, - Tu saki: deģenerāta! Tādēļ, ka smalki saproti otru. - Nieki. Smalki saprot otru katrs liels talants. Un tas ir vesels. Un Tu esi vesela, pats veselības simbols. Tu ieradīsi stāvēt laukā, un Tu būsi saulē. - Kad es Tevi redzēšu? Atraksti, kad Tu vari braukt, lai es jau laikus varu uz to ierīkoties, atraksti, mīļā, atraksti par to. - Abi Raiņi, mazais un lielais, vēlētos būt pie Tevis, - Tu neesi viena. Jānis. 386. J. JANSONAM (BRAUNAM) Kastaņolā 1913. gada 3. aprīlī Mīļo, labo, nupat saņēmu un nosūtīju korektūru - taisni uz H. Mommensa drukātavu, lai būtu ātrāk. Palūko, vai ir saņemta. Ceru, ka nu noies pie Jums vēl līdz nedēļas galam, kā Tu pieprasīji. Vienīgā kļūda 4. pantā ir «pušu karu», jābūt «pašu karu». Var arī pārstatīt pantus 2. un 3. Kā Tu domā? - Reizē saņemu arī «Dz[īves] B[alsi]» 9. N. un lasu Tavu interesanto, kā vienmēr, rakstu par «brīvo vārdu». Arī tur Tavs vecais, mākslai naidīgais uzskats: lielā aizrautība no mākslas, diletantiska tērzēšana, mākslai var ierādīt - labākā gadījumā - tikai kādu stūrīti strādnieku laikrakstā! Vai P. Roberts nu nau tikai Tavs skolnieks? - Nu, man liekas, ka str[ādnieku] prese, «Dz. B.» nekad nau mākslai devusi vairāk kā vismazāko stūrīti, tikai šad tad nabadzīgas teātra recenzijas. Vai arī tas Tev jau šķiet par daudz? Vai tiešām lai par J[auno] teātri itin nekā neraksta? Par mākslas grāmatām nemaz nau recenziju; arī tad nē, kad tās dāvātas proletariātam, kā, piem., «Gals un sākums»! Arī tad nē, kad šo grāmatu apkaro «Dz[imtenes] V[ēstnesis]»! Sistemātisku noklusēšanu Tu vēl sauc par «aizrautību no mākslas». Un tad Tu turpat saki, ka nedomā uzstāties pret mākslas intresi! Kā to lai saprot? - Jeb vai Tu domā «J[auno] D[ienas] L[apu]»? Bet tā jau nau s[ociāl]d[emokrātiska], un samērā arī tā tik pārāk neaizraujas ar mākslu. Jeb vai Tu domā «Domas» un «Vārdu»? Bet tie jau taisni saucas mākslas žurnāli, un, kad tur nedrīkstēs runāt par mākslu, tad jau viņa galīgi būs izskausta pēc Tavas programmas. Kur tad vairs sociāl[istiskā] pasaulsuzskata plašums, kad izdzēš mākslu (un zinātnes tiešām pie mums arī nau daudz) un zinātni? Nu paliek tikai kailā materiālā politika un runas par pilnīgiem sīkumu Kokovc[eviem] un Miļukoviem? Bet man liekas, arī mākslai ir nozīme mūsu lielajā cīņā, arī J. teātrs, izrādīdams «Ug. u. N.», ir aģitējis pilnīgi politiski un man saka lietpratēji, kas stāv praktiskā cīņā, ka tā pate «Ug. u. N.» iespaida ziņā var sacensties ar avīžu ievadrakstu. - Tu saki, ka ieviesies diletantisms literatūrā, - bet kad viņš nau bijis? Un kad nebūs? Un vai diletantisms nau arī avīžu ievados? Pat pārrunās par Kokovceviem? Diletantisma ir tik daudz pasaulē, un viņu neizskaudīs, apkarojot mākslu. - Žēl, ka Tev nebūs laika uz to atbildēt un ka mums nau gadījuma izrunāties. Bet varbūt kādreiz būs. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināta no Tava [paraksts]. 387. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. aprīli Mīļo sirds dārgumiņ, te būs turpinājums no «D[ienas] L[apas]» referāta, ies vēl ilgi, varbūt visu nedēļu cauri. Te arī mazs izgriezums no «Dz[īves]», kā Sanders (dēls) karo pret Tevi Liepājā. Citu ziņu nebij avīzēs: «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» vēl nau referāta. «Dzīves Balsī», Rīgas partijas orgānā, apsveic Tevi, bet to nesūtu, jo Tev to N būs jau laikam pienesuši cīrikieši paši. - Par istabu tā jau es vakar rakstīju: lai nerūpējies, gan dabūšu, kad pats nonākšu Cīrihā. Tas plāns: dot man tagadējo ēdamistabu, nau slikts, jo traucēšana liela nebija arī tagad. - Bet, kā teikts, a tempo, un uzņem kādu istabu jau tagad nau vērts, gan dabūšu vēlāk arī. - Mums tagad Lugānā ir slikts laiks, bet lieli viesi; pats Saksijas ķēniņš ar trim meitām un pats Fredis ar diloni. Fredis ieradās pie manis vakar (2. martā) un meklē kur pansiju, bet visas viesnīcas pilnas; redzēsim šodien, ko būs dabūjis. Tikmēr laiks taisni neģēlīgs, kopš pirmdienas līst ik dien, vakarnakt uz Caprino snidzis, šodien auksts. Tātad Tev nau ko braukt, lai brauc ķēniņi, tiem jau pēc likuma jābrauc. Man iesnas nepāriet. - Tagad, kur tik daudz forestieri, pastu saņemu tikai pulk. 11 no rīta un rakstu Tev ar pulk. 6 vakara pastu. Kad Tu nebiji, pēc savas kartiņas, vēl dabūjusi 2. marta vakarā manu karti, tad Tev viņa jādabū 3 marta rītā, 8 p. Tāpat šo vēstuli dabūsi 4. marta rītā p. 8. Lido, sirdslabumiņ, lido. Vēstules malā rakstīts: Nupat atnāca Tev no teātra 588 fr. 388. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. aprīli Mīļo sirdsspožumiņ, te nu būs atkal avīzes; nauda vēl nāk, jau pāri 4000 r. No valmieriešiem 50 r. Tur Tev veci cienītāji, kas ik gadus uzved «Vaideloti». Ir arī vēl «D[ienas] L[apas]» N pāris rubļi; ievēro jubilejas aprakstu otrā pusē! Pēterburgas avīzē «Русск[ая] мольва» arī esot minēta Tava jubileja! Citu svarīgu ziņu nebija. Bet laikam arī «D. L.» Tu dabū turpat Cīrihā un es Tev to velti sūtu. «Dz[īves] B[alsi]» es jau tādēļ nesūtīju. Varbūt tas Tevi arī traucē darbā. - Šodien nosūtu Un. Bibliotēkas dažus sējumus. - Vakar paspēju vēstulē ierakstīt, ka no Jaunā teātra pienāca Tev 588 fr. un šorīt vēl 27 fr.; šie pēdējie varbūt būs no «Skatuves un Dzīves» kā honorārs par «Ruti», bet vēstules no teātra par to vēl nau. - Par Tavu šurpbraukšanu nau ko runāt, līst taču lietus. Un tā arī ir labāk, Tevi tikai iztraucētu vien. - Fredis vakar nau bijis. Bet var notikt, ka pienāk Tavi Berģi; bet varbūt viņi arī nesteidzas pienākt, jo gribēja palikt sanatorijā, tātad var pienākt arī vēlāk. - Laiks gan nau patīkams, bet arī par to Municipalité liek man samaksāt 18 fr., kā pirmo iemaksu. Lido. 389. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 5. aprīlī 5. 4. 13. Mīļo sirdsdārgumiņ, sūtu Tev atkal lielu paku izgriezumu: «D[ienas] L[apā]» turpinājums par svētkiem un tāds pats apraksts no «Dzīves». Tu kartiņā pieprasi no «Dz[īves]», bet nupat šodien tik pienāca. Laikam Tu domāji «Dz[īves] Balsi» N 9? Es nesaprotu, vai Tev to cīriķieši nau aiznesuši? laikam taču būs viņu pašu rakstīts. Ja gribi, tad aizsūtīšu arī to. - Šodienas NN un naudas kvītes nebija. - Freinberga vēstule iet Tev atpakaļ. «Skat[uve] un Dzīve» man arī tiek piesūtīta. Šis II N jau arī pilnīgi būs Tavs vien, jo nāks tur atkal Tava ģīmetne un Tavs raksts. - Fredis nau vairs otrreiz bijis pie manis un Berģi arī vēl nē. Varbūt pāries. Par Tavu veselību Tev nau ko uztraukties, ar visu negulēšanu Tu taču_ izskaties tik ziedoša kā jauna meitene. Ne velti Tev arī Ārons taisīja komplimentus, ka Tu labāk izskaties tagad nekā jaunībā - pēc fotogrāfijām vien spriežot, un Tu patiesībā esi labāka nekā fotogrāfijā. - Un dakteriene Tev taču klāt, gan jau ar to kramu izdarīsies. Tu sūdzies, ka nevari tik daudz strādāt, cik gribētu, nepaspēj rakstīt i «Skatuvei», i «Domām» - es jau saprotu, ka Tu gribi izlietot gadījumu un kalt dzelzi, kamēr vēl uguns liels, - bet gan jau tur arī dakteriene palīdzēs, viņa taču Tevi veselu pataisījusi, un Tava paša nebēdāšana. - Labi, ka gadās inženierim atkal izbraukt, tad man ērti tur padzīvot. Drīz tad braukšu, bet vai pirmdien, to vēl nezinu; tādēļ nestaigā velti uz staciju. Es iepriekš aizrakstīšu. Lido, sirdslabumiņ, lido. Vēstules malā rakstīts: Šonakt snidzis pat līdz pus Salvatoram. 390. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. aprīlī 6. 4. 13. Mīļo zelta sirdsiniņ, vārgulīt, saņemu netīšus Tavu kartiņu šorīt un rakstu pastā. Kad Tev vajga, tad es braucu, - tātad pirmdien pulksten 5 būšu Cīrihā. - Līdz šim nekādu svarīgu ziņu nebij, un, kas būs avīzēs, to pārvedīšu rīt pats. Lido. 391. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. aprīlī 6. 4. 13. Mīļo zelta sirdsiniņ, es Tev šorīt no rītus atbildēju tūlīt, jo netīšām dabūju Tavu kartiņu tik agri, ka paspēju vēl ar to pašu pastu. Es teicos braukt tūliņ pirmdien, bet, mājās pārnācis no staigājuma, dabūju zināt, ka kāds bijis manis meklēt. Vēl līdz šim nau ieradies. Bergs laikam nau, tas būtu ar sievu. Laikam būs tas krievs, kāds [s. d.?] pazīstams darbinieks, kuru man ļoti rekomendēja Masters, tas pats, kas Gorkiju bij piedabūjis Tev telegrafēt. Nu es esmu piespiests viņu uzmeklēt Lugānā, un tā man braukšana neiznāks rīt, bet tikai parīt, t. i., otrdien, tāpat 5 pēc pusd. Cīrihā. Es bez tam Tev rīt vēl telegrafēšu, jo varbūt Tu šo vēstuli nesaņem pirmdien rīt un tad velti nogaidies stacijā un uztraucies. Labāk lai mazs uztraukumiņš par telegrammu. - Reizē nosūtu arī izgriezumus: «Dzīve» un «D[ienas] L[apa]» nu Tavi orgāni, - Lepskim tiek uzkrauti arī mācītāja Sandera grēki, kamēr «māmuļnieki» taču gluži citādi rūpējās par Tavu jubileju nekā «Dzīvnieki». - Naudas vākšana nu jau liekas apstājusies, nu ir labs kušķis: atklātā vākšanā 4000 un pāri; tad 1000 Lit[eratūras] fonds, 100 Izglīt[ības] [biedrība], 50 Pēterburga, 70 Baku, un vēl nāk J[aunais] teātrs ar kādiem 200 r. Arī tos 250 r. honorāra no J. teātra var labāk skaitīt par jubilejas naudu, jo bez jubilejas nebūtu publika tā apmeklējusi, teātrs jau gadiem cauri liedzas uzvest Tavu lugu ciklu. - Tad nu, mīļo sirsniņ, būšu vai nu otrdien, vai varbūt taču jau pirmdien, kad izrādīsies, kā ar to viesi ir. Lido, lido. 392. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1913. gada 7. aprīlī Ļoti cienīts kungs! Te būs I cēliens: izskatat aši, pierakstat to, kas būtu plašāk uzvedams, nostrīpojat, kas vēl tagad lieks, - tad pārskatat pats vai palūdzat savu cienījamo kundzi, ja vien viņa var salasīt manas gaiļa kājas, un atsūtat man manu rakstu tādējādi pārlabotu atpakaļ. Es tad vēlreiz galīgi sakārtošu un pārrakstīšu, un tad Jums būs I cēliena teksts gatavs. Tas tad man būs paraugs citiem cēlieniem. Tādēļ lūdzu to izdarīt labi aši. - Rīkojos es tā; atstāju jamba ritumu, tikai 4-3 pēdām, noņemdams visur piecpēdim nost pieciešamos adjektīvus u.t.l. Tā Jums nu būs tomēr viss pārlikts citā ritumā, lēkājošā, kā gribējāt; vēlākus pārgrozījumus, sīkumos, varat izdarīt arī Jūs, piemērojoties mūzikas prasībām, jo stingrais piecpēdis lauzts un nu ir pilnā rituma brīvība. - Īsināt Jums vajdzēs vēl daudz - visur tur, kur mūzika nevar neko spilgtu izteikt; varēsat īsināt arī vēl pēc tam, kad teksts būs jau noteikts otrā pārrakstā. Tagad galvenā noteicēja mūzika. Kad jūtat kaut kur vajadzību pēc garāka teksta, pēc dziesmas vai kaut kā līdzīga, - atrakstat, es pataisīšu. Tagad tas vairs nau «Indulis», bet operas teksts, - I cēl. nu ir 200 rindiņas, t. i., pusrindiņas, tātad 100 rindiņas piecpēdu jambu, bet īstais mērs laikam būs arī šo pusrindiņu tikai 100-180. Atrakstat par to. - II cēl. še ir divas variācijas koru dziesmai: pirmā vairāk sader ar situācijas bārgumu, otra vairāk ar Jūsu nodoma maigumu (koka pūtēji, stīdzniekī, arfas). II cēl. esat 95. lapp. piezīmējuši; sieviešu koris. Kādu tekstu gribat? Varbūt ko līdzīgu leišu t. s. raudu dziesmām? Atbildat uz to. - Vēl sīkumi: anapesta latviski nemaz nau; ir gan pirihiji, bet arī reti. Anapestus kā tādus mēs nesajūtam, jāpietiek ar daktiļiem, ar priekšzilbi kā I variācijā. Četras īsas zilbes no vietas man pašam ļoti patīk, bet publika viņas jau aizmirsusi taut. dziesmās un no jauna nau iemācījusies mākslas dzejās. «Sīki mazi putniņi» tagad runā ne: < < < < / ±> >, bet ± > - >/ ± > >, kas īsti gluži nepareizi. Kad Jūs kur vēlaties kādā dziesmā īstos, es palūkošu. Mūzikā tādai vieglai, sīkai tecēšanai kā pa puķu galiem vajdzētu iznākt ļoti skaisti. - Un nu vēlreiz: Jums kā komponistam jāpalīdz pie teksta sataisīšanas ar vissīkākiem aizrādījumiem, visur jāsaka, vai to spējat iztaisīt, vai nē, un, ja nē, es pataisīšu tā, kā Jums vajga. Ir nepareizs uzskats, ka gatavu, negrozāmu tekstu mūziķis izkomponē, - tad viņš ir tikai ilustrators tekstam, bet viņam jābūt līdzradītājam. Sevišķi šinī gadijumā tas būto nepareizi, jo še bij drāma, kas par sevi nobeigta, bet no tās mēs taisām patstāvīgu jaunu mūzikas tekstu. - Nu lai nu iet labumā Jūsu darbs. - Lielu lielo paldies par lielisko balvu Asp[azijas] jubilejā! Paziņojumu saņēma publika ar gavilēm. Un man liels un mīļš prieks, ka Jums patikušas «Pļāvēja diendusa» un «Kad nakts» un gribat tās komponēt. Sirsnīgus, mīļus sveicienus cien. kundzei un Jums no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 7. 4. 13. Vēstules malā rakstīts: Savu «Induļa» eksemplāru saņemsat vat nu ļoti vēlu (cenzūras dēļ), jeb vai caur «Liep[ājas] Atb[alss]» redakciju kā «korektūras loksnes»! Sveiki! 393. A. LŪKINAI Kastaņolā 1913. gada 8. aprīlī Saņēmu nupat Jūsu vēstuli, dārgā draudzene, un rakstu pastā. Pašulaik braucu uz Cīrihu. Ka Jūs manam padomam nevarējāt klausīt, iznāk vēl tagad Jums par labu: panākumi materiālā būs tūliņ, ne pēc laika vien. Saņemat daudz mīļu labdienu no Jūsu R. 394. A.PRIEDĪTEI Cīrihē 1913. gada 10. aprīlī Mīļie zelta draudziņi, saņēmām Jūsu vēstuli še, kurp arī es esmu atbraucis drusku paārstēties. Man iet tāpat kā Tev: braucu no vienas pilsētas uz otru, meklēdams veselību. Ar mājās braukšanu turpret Elzai nekas neiznāk. Un no Tavas vēstules redzams, ka tiešām caur Jūsu malu nevarētu braukt; ir jau itin ērti caur Somiju. Pie Jums tad tiešām nopietni taisās uz karu, kamēr Pēterburga ne domāt uz to nedomā. Austrijā esot bailes no kara vēl lielākas, kā te stāsta daži pazīstami austrieši. Mēs nosmējamies par to gubernatora meitu, kura no paša tēva tikusi aizdomās turēta par kara spiegošanu. - Vai Sašam Maskavā būs labāka vieta? Lai Jums izdodas pasmelt veselību [1 nesalasāms vārds]. Daudz mīļu, sirsnīgu labdienu no mums abiem. Sveiki. 395. J. GINTERAM Cīrihē 1913. gada 21. aprīlī 12. 4. 13. Ļoti godātais Gintera kungs! Jūsu ierosinājums rakstīt komēdiju ar nemainīgiem tipiem ir visai lielisks, un Jūs domājat, ka man tam vajadzētu izdoties. Tas ir bijis mans ideāls jau ļoti ilgu laiku, gandrīz kopš jaunības, es tikai vairāk pieturējos pie grieķiem. Mani vienīgi pārsteidz tas, ka Jūs domājat, ka man tam vajadzētu izdoties, es tomēr domāju, ka atbilde uz to ir tikai viena: ak vai! Esmu to jau izmēģinājis, bet cietis nožēlojamu fiasko. Par ievērojamu sasniegumu sauc manu sākotnējo jokulugu (smieklu vietā uzmanība). Ļoti daudz par to tika rakstīts, bet ļoti maz tā tika sociāli aplūkota. Es arī vērsos pret atziņu, ka to nevaru, ar apsvērumiem, ka tēma nebija pareiza, ka pie mums nav vēl kultūras, viss tomēr nekā nelīdzēja: pēc 10 gadiem tika uzvests «Pusideālists» ar tādu pašu neveiksmi. Man ir bail vēlreiz pie tā ķerties. No kā Jūs secināt, ka es varētu uzrakstīt komēdiju? Varbūt no traģēdijas «Indulis»? 396. V. SKARREM Cīrihē 1913. gada 20. aprīlī Labi, ka izrāda solidaritāti. 20. 4. 13.                  C. Zaueram Mīļo biedri, saņemu nupat Jūsu vēstuli un protesta tekstu. Tā lieta ir itin nopietna un ir vairāk partijas nekā Jansona lieta, kas nau viens un tas pats. Jūs un Jūsu biedri, kas parakstat protestu, esat pirmā kārtā partijas reprezentanti un viņas goda un lietas aizstāvji. Jums vajga tātad iet parasto demokrātisko ceļu; nevajdzēja tā steigties, jo tā var celties pārsteigšanās un var nākt ļauns partijai. Galvenā kļūda Jansonam tā, ka viņš, un viņam līdzi arī Jūs, runājat tikai par incidenta ārējo formu un ne par pašu kodolu. Kodolā taču viss, kas teikts «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» atstāstītā dokumentā, ir patiesība; tie ir Jans[ona] paša izteikumi par viņa darbību, ka savu darbību viņš tur pareizi attēlojis. J[anson]a attaisnojums ir vienīgi viņa vēlākā darbībā. Es viņam pašam rakstīšu tādā garā un arī Jums atbildēšu garāki. Pagaidat labāk ar protesta klajā laišanu. Arī protesta ārējā forma par daudz sasteigta un neveikla. Paliekat sirsnīgi sveicināts. 397. A. KALNIŅAM Cīrihe 1913.gada 21.aprīlī Ļoti cienītais, mīļais Kalniņ kgs! Jūsu karti (no Sp[inga] kga rakstītu) saņēmu ar novēlojumu, jo uz laiku atrodos Cīrihā, - adrese man paliek vienmēr Castagnola. - Jūsu grūtā slimības lēkme mani ļoti uztrauca, bet visa mūsu tauta cerē uz Jūsu drīzu atveseļošanos, un, ko vēlas visi, tam jānotiek. Mani dziļi aizkustināja, ka Jūs pat tik grūtā slimībā negribējāt aizmirst sūtīt paziņojumu: jā, Jūs esat īsts darba cilvēks, un tas ir augstākais vārds, kāds priekš manis eksistē. Jums jānāk atkal drīz pilnā spēkā, un tad Jūs brīnumus padarīsat, un tādu mums vajga, lai mēs kā tauta dzīvotu. Saņemat manus sirsnīgākos, labākos vēlējumus! Un cien. kundzei izturību grūtā brīdī un sirsnīgas labdienas. Jūsu [paraksts]. 398. J. JANSONAM (BRAUNAM) Cīrihē 1913. gada 29. aprīlī Mīļo Janci, Tev tagad pienācis grūts brīdis, un tad jāstājas savās tiesībās draudzībai no tiem seniem laikiem, kad viņa vēl nebij lauzta un apvainota. Tās pirmās jūtas ir tās labākās, griezīsimies pie viņām, lai viņas palīdz. Un šī pirmā skaidrā draudzība man saka, ka viņa cēlusies no kopējas lielas sajūsmas uz lielu lietu un ka tikai lielumā var pastāvēt viņa un lieta; un lielumā jāņem arī par labu vēršana, kad viņām ir pāri darīts. Tādēļ es Tev teiktu: neuzskati arī savu grūto brīdi par mazu, neizturies pret to, kā pret kuru katru parastu avīžu polemiku vai frakciju ķildu un intrigu. Tur ir parasts pierādīt ar apgalvojumiem, atbildēt ar noliegumiem un ar sadošanu. Te vajdzīgs lielāks stils, lai Tu palīdzētu sev kļūt pie skaidrības un - kas vēl vairāk - partijai, kura kā tāda nau nekur vainīga un kurai tomēr ir jācieš. Un, lai arī cik grūts būtu Tev šis brīdis, jo lielāku Tu viņu ņemsi, jo pilnīgāk Tu viņu pārvarēsi. Tu zini pats, ka viss, kas teikts dokladā, ir patiesība; Tu atminēsies, ka labāko jūtu uzliesmojumā Tu man cietumā pats rakstīji un atzinies, ka prokurora priekšā visus apvainojumus grūdis uz mani; ka Tu to darījis, kaut gan es bijis Tavs skolotājs un vadītājs; ka ne vien pats izteicies pret rnani, bet arī citus pierunājis to darīt, - visu to tādēļ, ka es neesot vairs tā kā tā glābjams. - Kas Tevi dzina tā darīt, to Tu arī vēl atminēsies. Tu biji ar savu draudzību pārgājis uz Pēteri, un pa daļai 1894. un visu 1895. g. pret mani no tās puses tika strādāts, lai atņemtu man redakciju un nodotu Pēterim, ko arī panāca. Toreiz vajdzēja mani pilnīgi iznīcināt, un arī 1897. g. Tavas liecības prāvā bij tikai turpinājums no šīs darbības. Es nedomāju, ka Tev bij citi motīvi tā liecināt, kaut gan Tavs sods bij samērā ļoti mīksts. Es runāju te tikai par dokladu, cik tas ir nodrukāts un man zināms, - un tur visvairāk Tu liecināji pret mani, mazāk pret citiem. Par citiem še nevaru arī tādēļ runāt, ka to tik skaidri nezinu, kā par sevim. Bet cik Tu liecinājis pret mani, to es Tev sen esmu piedevis; tā jau arī nebij ne pirmā, ne pēdējā ienaida parādīšana pret mani, no citām es vēl vairāk psihiski tiku cietis nekā no šīs. 1903. g., kad es pārnācu no trimdas, es uz Tavu lūgumu Tev izteicu savu piedošanu un redzēju, ka Tu partijā darbojies tālāk pa vecam. Es neturēju sevi par kompetentu protestēt sevis dēļ, zinādams, ka Tu tikai aiz personiska naida liecināji pret mani. Tad Tu vēlāk - arvien vēl palikdams naidīgs pret mani, kas, piem., spilgti parādījās 1905. g., - darbojies partijas labā kā veikls žurnālists un arī dažādos uzticības amatos ilgus gadus. Šī darbība atrada daudz pelnītas atzinības un daudz veicināja lietu. - Un te nu ir manas domas, kā Tev palīdzēt: ņem visu, kas bijis, lielumā; maziski nenoliedz, ko esi darījis, un par attaisnojumu sev liec visu vēlāko darbību partijas labā daudz gadus cauri. Tā Tu ārēji vēl cietīsi, bet morāliski uzvarēsi, un tā dosi gandarījumu mūsu taisnai lietai un vēsturei, kura bij liela. - Mans padoms nāk no viņas senās pirmās draudzības un labākām jūtām; kad es Tavu vājo raksturu biju sāpīgi iepazinis, es vēl nepārstāju augsti cienīt Tavu talantu un darbību partijas labā. - Uzņem šo visu tik labi, kā viss ir domāts - no sena drauga. - Protests būs laikam jau publicēts; es būtu gribējis, ka viņš top pārgrozīts šādā veidā. Bet Tev vienmēr paliek laiks personiski runāt sava lietā. Kad Tu uzņem manas rindiņas labā, atsūti tad arī man, kā Tu esi atbildējis savā lietā, un atraksti, ko Tu domā darīt. Uz visu, ko Tu prasīsi, es Tev atbildēšu pēc savas labākās pārliecības un zināšanas. - Man vēl jāraksta biedriem no Ā[rzemju] k[omitejas], bet es neesmu tik vesels, ka spētu visu uzreizi (es še atrodos kopš aprīļa sākuma ārstēšanās nolūkā); tā arī nokavējos ar šo atbildi. Saņem nu sveicienus kā no senās draudzības. Tavs [paraksts]. C[īri]hā. 29. 4. 13. 399. V. SKARREM Cīrihē 1913. gada 30. aprīlī Mīļo biedri, mana atbilde Jums aizkavējās aiz manas neveselības (es uzturos še kopš aprīļa sākuma ārstēšanās nolūkā un šonedēļ braucu atpakaļ uz Castagnolu). Vakar aizrakstīju b. J[ansonam], bet šodien saņemu «D[ienas] L[apu]», kurā nodrukāta J[ansona] atbilde uz «Dz[imtenes] V[ēstneša]» rakstu. Tas pārgroza visu, ko gribēju Jums pateikt plašāk par projektēto protestu. Šī izeja: J-a paša atbilde legālā presē - ir vislabākā, - labāka nekā projektētais protests, jo tā J. lieta tiek nolikta viņa paša rokās un arī netiek identificēta ar partijas lietu. Partija tad var brīvi rīkoties, jo nau saistīta ne ar kādām iepriekšējām manifestācijām pirms visa noskaidrošanas. Protestā arī tas bij pareizi, ka viņs neizgāja no pašas oficiālās iestādes - Ā[rzemju] k[omitejas], bet tikai no dažiern biedriem. Bet tagad, kad J. pats atbild, ir vēl labāk. - Blakus minot, man bij prieks, ka lielā vajadzības gadījumā klusēja frakciju starpības un visi jutās kā biedri. - Savus uzskatus, ko darīt b. J., es izteicu b. J., un viņš laikam manu vēstuli darīs zināmu arī Jums, tādēļ par to vairāk nerakstīšu. Partijai vislabāk nogaidīt lietas norisināšanos un tad ieturēt parasto demokrātisko rīcības veidu. Man nekādas ziņas par lietas tālāko gaitu nau pienākušas, un tādēļ arī neko noteiktu, nekādu priekšlikumu nevaru izsacīt. - Blakus piezīme; protestā bij minēts līdzās J. vārdam arī «Brauns», to nevajdzēja darīt. - Ja «Savienība» sarīkojusi visu J. lietu, tad viņa tūliņ pašā sākumā darījusi kļūdu, publicēdama to «Dz. V.» un neuzturēdama par s[ociāl]d[emokrātijas] savstarpēju biedru lietu. Nu lieta sāk norisināties kā avīžu polemika. 400. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1913. gada 3. maijā Sirsnīgi sveiki! Man Iniņb[ergs] raksta, ka «T., k. neaizmirst» un «Ave sol!» esot jau izpārdoti, un vai drukāt tos no jauna? Griežos arī pie Jums ar šo jautājumu. Man liekas, ka vajdzētu tūliņ no jauna drukāt, jo nau labi, ka publika ilgāku laiku nedabū kādu izdevumu, tad zūd intrese. Un jaunizdevumam vajdzētu būt lētākam par pirmizdevumiem, apm. «T., k. neaizm.» 45-40 kap. un «Ave sol!» ap 30-25 kap. Eksemplāru skaits ne liels, apm. 2000. Tad ātri izpārdotu un līdz Kop. rakstu II daļai, kur nāktu iekšā dzejoļi, būtu varbūt jau šī jaundruka izpārdota vai paliktu pāri tik maz, ka nekaitētu Kop. rakstu II daļai. Rakstīju par to arī Iniņb. Rakstat arī Jūs viņam labi ātri vai arī man. - Vai Kraujas brošūra par «Tāl[ām] nosk[aņām]» tiks drukāta? jeb vai drukās viņa brošūru par Asp[azijas] drāmām? Saņemat daudz mīļu sveicienu no [paraksts]. 401. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1913. gada 8. maijā 8. 5. 13.                          Cielēn[am]. Par Br[aunu] Jūs tiešām pareizi dzirdējuši, ka viņš izdevis (ne nodevis) citus. Doklads, kas bij «Dz[imtenes] V[ēstnesī]», atstāsta pareizi to, kas tiešām bijis un ko Br. teicis. Es tādēļ atteicos parakstīt protestu no Merķ[eļa], Č[ipus] un J. Arī Jūs esat solījušies parakstīt pr[otest]u, vai parakstījāt? - To Br. sev tad ņems par aizsegu, jau tā viņš lūko identificēt savu lietu ar partijas lietu, bet abas vajdzētu šķirt. Kad es neparakstīju to pr[otest]u un vēstulē viņam ieteicu labāk teikt, kā bij, un atsaukties uz savu vēlāko darbību, tad saņēmu no viņa neticami necienīgu lamu rakstu. Tātad viņš jūtas pilnīgi vainīgs un lūko nu novērst uzmanību no sevis, uzbrukdams man. V[iņš] to raksta man privāti, bet laikam man aiz muguras ved intrigas pa savam vecam paradumam. Slapstīdamies aiz partijas, viņš nedomā uz vienīgi pareizo ceļu: prasīt pēc goda tiesas un atteikties pagaidām no oficiāliem amatiem. Vismaz atteikties pagaidām viņam vajadzēja un neievilkt partiju savā lietā. Ā[rzemju] k[omitejai] vajadzētu rūpēties par sava sastāva labo slavu ne ar J[ansona] mazgāšanu un protestu, bet ļaujot vaļu, lai lieta noskaidrojas. - Savas domas par Br. nebūt neslēpšu, nau viņš tik bīstama persona; velti Ā. k. viņu ieskata par tādu. 402. F. BAGINSKIM Kastaņolā 1913. gada 9. maijā Ļoti cienīts Baginska kgs! Saņēmu Jūsu «Dēmona» libretto; daudz paldies! Darbs Jums izdevies ļoti teicami, un atliek tikai vēlēties, lai operai ir vislabākie panākumi. Jaunais uzņēmums nāk pašā laikā un ir brangs ievads gaidāmai latviešu oriģināloperai. Pēc avīžu ziņām spriežot, arī materiālie panākumi ir spoži. Labākās sekmes Jūsu turpmākā darbībā! Saņemat daudz labdienu no Jūsu [paraksts]. 403. V. DERMANIM Kastaņolā 1913. gada 10. maijā V. Derm[anim]. 10. 5. 13. Pienācās to lietu noskaidrot pašai partijai, tagad viņa iekustināta no Savienības, kas nau pareizi. Bet vismaz tagad pašam Br[aunam] pienācās pieprasīt biedru goda tiesu. To viņš nedara, bet meklē pēc protekcijas. Tā lieta nenoskaidrota ir spiedusi partiju visus gadus; nu viņu vajga likvidēt, es prasīju, lai ieceļ biedru goda tiesu. Tā vietā top sarīkota uzticības izsacīšana. Pretniekam ar to dod rokās stiprāko ieroci. Tā arī citur rīkojas; neko neatspēko, bet tik lamājas. Mūsu politika tikusi pārāk līdzīga birģeļu politikai: apslēpt, bet ne pārlabot. 404. J. BUŠEVICAM Kastaņolā 1913. gada 11. maijā 11. 5. 13. Skabarg[am]. No Br[auna] saņēmu kā atbildi uz rnanu vēstuli, kuru Tu lasīji, gluži neticami apvainojošu rakstu ar «nicināšanu man» un «spļaušanu uz piedošanu». Tātad viņš laikam vairāk vainīgs, nekā es domāju, un mazāk apdāvināts, nekā es domāju. Aizsūtīšu Tev viņa vēstuli. - No māj[ām] atrakstīja majornieks, bet vēl diezgan nenoteikti. Es Tev arī jautāšu, kā man izturēties pret šo J[ansona] vēstuli, kā pret privātu? 405. J. OZOLAM Kastaņolā 1913. gada 15. maijā 15. 5. 13. J. Ozols. Dārgo biedri, Jūsu vēstule un tie mīļie vairāku jaunatnes strādn[ieku] [1 nesalasāms vārds] un cerību vārdi, un oriģinālu lapiņu sveiciens mani sirsnīgi iepriecināja. Zaļas ir mūsu cerību [lapiņas?] un sarkani mūsu nākotnes ilgu ziedi. Un kad Jūs [starp rindām rakstīts: interesējaties par «U. u. N.»] mani jautājat par dažu lugas personu nozīmi, tad man vispirms jāsaka, ka «Ug. u. N.» ir izplūdusi no šīs cerības un nākotnes ilgām, un, ja vispār proletāriskai dzejai un tā arī nu šai lugai kāds mērķis, tad tas pats lielais mērķis, kas mūs vada mūsu darbībā tās audzēt, par tām priecāties, tās izprast, jo līdz ar to mēs aptveram savu dzīvi un pagātni, un nākotai, [tad?] topam spēcīgi paši izvest strādnieku atsvabināšanas cīņas viņu pašu spēkiem. Ņemat tad arī lugas nozīmi viņas visumā un garā vairāk nekā daļās, kaut tās arī paliktu neskaidras, tāpat kā (lietojot lielu piemēru mazās lietās) strādnieki ne visur izprot «Kapitāla» sīkumus, bet gan izjūt visur pilnīgi, viņa lielo garu. Es saprotu dzeju kā visaptverošāko, tātad visīsāko izteiksmes līdzekli jūtām un domām: visa dzejas attīstība gājusi uz vienmēr plašākas un dziļākas aptveršanas pusi; drāma ir tā dzejas forma, kura dod iespēju aptvert vislielākos plašumus un [dziļumus?]. «U. N.» piemērā Jūs redzat vairākus slāņus no aptveramās vielas: vēsture, daba, cilvēku sabiedrība un psiholoģija, visas ņemtas viņu attīstībā (kas man šķiet galvenais likums), un visi slāņi attiecināti vieni uz otru un savā kopībā. Visām no Jums min[ētajām] personām līdz ar to var būt vairākas nozīmes. Sabiedriskā ziņā A[izkrauklisļ, K[oknesis], L[ielvārds], K[angars] reprezentē dažādas šķiras un nošķiras tanī vēsturiskā laikmetā, bet attiecas līdzībā tāpat arī uz mūsu laiku šķiru starpībām. Tanī pat sabiedr[ībā] varoņi zīmējas uz tautu atmošanos caur sociālismu. [1 nesalasāms vārds] norāda uz dzejnieku nozīmi šinī procesā. Uzņemat šīs manas īsās piezīmes ne kā autoritatīvu spriedumu, bet kā komentārus līdzās citiem koment[āriem]; jo arī priekš paša autora viņa darbs paliek patstāvīgs dzīvs organisms, kā priekš tēva dēls, un nedrīkst ne autors, ne tēvs nolemt par šo patstāvīgo dzīvību, var tikai lūkot pats viņu saprast. Jo dzejas radīšana ir reizē apzinīga un neapzinīga. «U. N.» ir daudz ļoti saprātīgu un dziļu komentāru, sākot no A. Upīša, Skabargas («Pr[ogresa] kal[endarā]»), Roberta («L[aika] B[alsī]»), H. Asara un d. c., līdz pat jaunākiem un visplašākiem no Kraujas. Pieturoties šai punktā pie [iepriekšējām?] rindām, Jums būs viegli nākt pie patstāvīga uzskata arī par sīkumiem. Es strādnieku izprašanas un izju[šanas] spējas esmu aizvien stādījis ļoti augsti, man liekas nepareizi pastāvīgie aizrādījumi, ka viņi ko nesapratīšot (tā nupat atkal par «Gals un sāk[ums]»), un es arī turpmāk paļaušos uz viņu saprašanu, jo tā šķira, kas spēj saprast lielo cilvēces atsvabināšanas cīņu, spēj saprast arī ceļus, kas uz to aizved. Izsakat visiem [saviem?] biedriem sirsnīgus sveicienus. 406. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada maija vidū. Dārgais draugs, saņēmu ar lielu prieku Tavu vēstuli, priecājos par Taviem panākumiem un priecājos, ka Tu braucot uz Ķemeriem drusku atpūsties un stiprināties. Steidzos Tevi satikt vēl Jaltā ar šo vēstuli. Ar maniem darbiem ir tā: visu izgājušo gadu saslimoju, arī tagad vēl neiet, kā vajadzētu, tādēļ daudz darbus apsāku, bet vēl neviens nau galīgi gatavs. Jūlija mēnesī jābūt gatavai vienai drāmai (priekš Pēterb[urgas] biedrības oktobra m. 35. gad. svētkiem), saturs būs vispārējs, spec. latvisks un derēs ne vien Jaun[ajam] teātrim, bet arī laukiem. Sauksies laikam «Pūt, vējiņi!». - Bet tad gribu vēl uz rudeni dabūt gatavu «Jāzepu», no kura jau uzrakstīts vairāk nekā puse, izstrādāšu vēl 2 cēlienus. - Par U. B. Es neatsakos līdzi strādāt ar Klaustiņu, Tev taisnība, ka es neesmu šaursirdīgs, Tev piemērs, ka es neatsakos arī palikt par goda biedri Union des Nationalites. Es izpalīdzu visur, kur labi nodomi, lai darītāji būtu arī mani pārliecības vai personiski pretnieki. Klaustiņš ir i viens, i otrs, ir pārliecības, ir personisks pretnieks man (es gan nezinu, kādēļ viņš mani personiski nīst, es visādā ziņā viņu nenīstu); bet viņš nau ne viens, ne otrs Asp[azij]ai. Tātad lai [1 nesalasāms vārds] strādā vien U. B-ā, kura taču ir kopdarbs un nolemta visām tautas šķirām. Ka Jansons skatās uz lietu citādi, ļoti var būt, bet Jansonam nau cietas un pastāvīgas pārliecības, un citā vietā viņš atkal pilnīgi mierā strādāt ar visiem kopā, ar kuriem negrib būt kopā Tavā U. B-ā. Ja viņš atsakās no līdzdalības U. B-ā, tad Tev tiešām nau iemesla viņu turēt ar varu, ar ubagošanu «pēc [rakstiem?]», kā Tu saki. [Viņa?] maksā Tev ļoti daudz, un, kad Tu pievelc gadījuma spēkus (bez kuriem taču Tu nevari iztikt ar pastāvīgiem tulkotājiem vien), tad bez viņa vari gan iztikt. Bet nu tam ir cits āķis. Varbūt būsi lasījis avīzēs, ka savienībnieki cēluši gaismā veco Jansona lietu. Es nevarēšu atturēties no liecības došanas, kad mani aicinās; mana liecība nebūs viņam par labu. Jau tagad man vajdzēja likt priekšā goda tiesu, jo J[ansons] mani privāti arī aizskāra. Un nu Tu redzi, ka tagad es viņa līdzstrādniecības lietā pie U. B-as nevaru Tev vairs dot nekāda padoma, jo negribu viņam materiāli kaitēt. Tātad rīkojies, kā pats zini. Redzēs vēl, kā viņa lieta tālāk attīstīsies. - No Tavas vēstules nomanu, ka Tu esi uztraukts par atsauksmēm un piezīmēm par U. B. Velti. U. B. ar visiem - taisnību sakot, nesvarīgiem - trūkumiem ir liels un labs darbs. «Domu» 5. b[urtnīcā] laba un prātīga kritika. Galvenais: pareiza ir sistēma rakstu izvēlē. To arī «D[omas]» atzīst. Tu jau dosi aizvien vairāk arī no modernās literatūras, bet pamatiem jābūt klasiskiem, citādi būvēts uz smiltīm. Nu Tu klasisko pamatu esi jau devis un dosi vēl - lēnākā tempā; pavairosi zinātnisko literatūru, bet arī to nepārspīlēsi, likdams visvairāk uz zinātni. Tas padarītu U. B. publikā mazāk populāru. Beletristikai būs vienmēr jābūt galvenai nodaļai. Vēlreiz: Tava sistēma ir pareiza, neļaujies no viņas novirzīties nost, izturi, un Tu redzēsi, ka arī publikā uzvarēsi. Taisni tāpat gāja Reclamam: uzvarēja ar labu literatūru, ar klasisko, ne ar pārspīlētu dzīšanos pēc modernības. Tanī laikā, piem., «modernība» bija Butzenscheiben Lyrik un epigoņu romāni, kuri tagad gandrīz vairs i pie literatūras neskaitās. (Vairāk nekā pat Dukur un [1 nesalasāms vārds] tika laikam [1 nesalasāms vārds] lasīts! Diezgan apkaunojoši, ka «D[ienas] L[apa]» atgriezās pie tā.) Reclam tos modes modernos rakstniekus neuzņēma savā U. B-ā un taisni tādēļ uzvarēja. Esi mierīgs, tā uzvarēsi arī Tu. - Par nodomātiem darbiem U. B-ā: [1 nesalasāms vārds] atsūti man; viņš tiešām paviršs, kaut labs strādnieks ar labu valodu, kad tik vien saņemas. - Flobēra stāstus vajdzētu dot kādam tulkotājam ar dzejiskām jūtām un māksliniecisku sajēgu. Jansonam tā trūkst pilnīgi. Un Flobērs ir frančiem varbūt pats lielākais stila mākslinieks; no Flobēra darba paliks pāri tikai gruži un pelni, kad tulkotājs nepratīs izcelt skaisto stilu. Nākošā reizē ņem tādiem darbiem labāk kādu no jauniem rakstniekiem - dzejniekiem. Skalbe tulko labu valodu; tam var uzticēt biežāk. - Vairāk par tagad nodomātiem darbiem nevaru teikt, jo viņi jau gatavi un tur nau nekas grozāms. Nāk[amā] reizē liec man priekšā prospektus par tālākiem nodomiem, kad es - gadījumā - varētu vēl ko grozīt. - Galsvorsi «Cīņa» man atsūtīta; bet «Cīņa» ir jau drukāta [otrreiz?] «Strādniekā»; varbūt to Tu dabū nopirkt lētāk. Kaut gan šis tulkojums ir labs. Tulkojot arī Roziņš «Cīņu». - Par «Ratklifu» Tu velti uztraucies telegrammā, «Hanzā» laikam nebij aprēķinājuši, ka no Rīgas šurp un atpakaļ uz Rīgu pasts iet ne mazāk kā 7-9 dienas, un bij gaidījuši agrāk. Es to pašu dienu izskatīju «Ratklif» un «Bimini» un to pašu dienu izsūtīju uz Rīgu. - Paliec nu mīļi, sirsnīgi sveicināts un atkopies drīz Ķemeros. Tad jau atkal gaidīšu Tavu vēstuli. Daudz, daudz labu dienu, Tavs [paraksts]. 407. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1913. gada 16. maijā Liels prieks, ka nu reiz esat laukā no slimības gultas, kaut arī uz dažām stundām. Kad tik nepārstrādāsaties amata darbā, tad saule Jūs gan izdziedēs. Sirsnīgus, mīļus sveicienus no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 16. 5. 13. 408. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 19. maijā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu nupat Jūsu vēstuli un vakar abus sūtījumus; daudz paldies. - No In[iņberga] k. nāk jau kārtīgi korektūras koprakstiem, pašlaik «U. N.» pēdējā loksne dabūta un aizsūtīta viņam atpakaļ. Grūtības vēl tās, ka es nevaru dabūt atbildes uz saviem jautājumiem, kas pieder pie veikala. - «Ave sol!» un «T., k. neaizmirst:» var tikt drukāti bez grozījumiem. - Par «Tāl[ām] noskaņām]» dabūju zināt no Deglava, kurš arī ļoti lēns rakstīšanā, ka esot vēl nepārdotu gandrīz 1000 eks.; tātad nevar laist otru izdevumu. - «Vētr[as] sēju» varēs gan pārdrukāt, bet vēlāk, kā novilkumu no koprakstu II daļas. - Pārdrukājumus no «Ave sol!» un «T., k. neaizmirst», Jūs domājat, nevarētu pamazināt cenā, tādēļ ka daudz grāmattirgotājiem taču paliek nepārdoti eksemplāri. Vai tur nevarētu līdzēties tā, ka līdz ar jaunizdevumu pazemina arī vecajiem cenu, paziņo par to sludinājumos. Tad ienākums drusku mazinājas, bet nevajga velti gaidīt uz izpārdošanu. Kādās tālākās pilsētās nekad visu neizpārdos, un Rīgā tad iznāk tā, ka nau grāmata dabūjama tiem, kas vēlas. - Es rakstiju arī In. un pieprasīju, par cik būtu man jāpamazina honorāra mērs, kad, piem., «T., k. neaizm[irst]» liktu cenu 50 k. un «Ave sol!» - 30 kap., redzēšu, vai viņš atbildēs. Es būtu ar mieru pamazināt honorāru, ja otro izdevumu maz pirks, ja būs cena tā pati. Tā gāja ar «U. u. N.» III izdevumu. - Man vienmēr kremt sirdi, ka Jūs tik daudz naudas ielikuši apgādībā un nekas neienāk. Man liekas, ka tur varētu ko darīt, bet no tālienes jau nē. - Vai satiekaties ar arkitektu? Sakat viņam, lai man atraksta, ko domā par Jansona lietu. Arkitekts bija toreiz pašā vidū; vai lasījis dokladu. Vai J[ansons] viņu toreiz arī netika aicinājis, lai visus grēkus grūž uz tiem, kas tā kā tā nau glābjami, piem., uz mani. Jans. tagad ved intrigas pret mani, un man jāaizstāvas. Vai arkitekts nezin arī ko par J. dzeršanu pie prokurora? Par J. lietu Jūs arī laikam būsat lasījuši avīzēs, un, ja arkitekts nekā nezinātu par avīzēm, tad dodat viņam tās palasīt. - Kraujas raksts par «Ug. u. N.» ir Jaun[ajā] teātrī, laikam pie K. Freinberga. - Žēl, ka tik spējīgam cilvēkam kā Kraujam tā ir jākaujas ar stundām; cik viņš apmēram pelna? Vai viņam ilgi vēl vilksies tāda katorga? - Kā Jums pašam gan iet un kā Jūsu dzīves biedrenei? Ceram, ka labi, kad nerakstat. Sirsnīgas, mīļas labdienas. 409. LSD ĀRZEMJU KOMITEJAI Kastaņolā 1913. gada 20. maijā Ā[rzemju] k[omitejai]. Mīļie biedri, b. Br[auna) lietā esmu atturējies no sava uzskata plašākas izteikšanas, lai nedarītu nekādu iespaidu no savas puses. B[iedram] Merķelim īsumā tikai paziņoju, ka nevaru parakstīt projektēto protestu par labu b. Br. un ka vajadzētu šķirt partijas lietu no Br. lietas. Tagad nu ir parādījies bez paša b. Br. raksta vēl raksts no vecās lietas zinātāja b. P. St[učkas] «J[aunajā] D[ienas] L[apā]», un Int[ernacionālais] birojs ir devis b. Br. savu uzticības apliecību. Ar pēdējo ir atzīta b. Br. darbība ārzemēs pēc vecās lietas. Bet, tā kā veco lietu pašu Int. birojs nau izmeklējis un tik īsā laikā to arī nevarēja izdarīt, bet ir tikai pats «pietiekoši iepazinies ar lietu», tad šī vecā lieta paliek joprojām tādā pat nenoskaidrotā stāvoklī kā agrāk. Int. birojs saka, ka atkal izplatījušās ļaunprātīgas valodas par b. Br.; žēl, ka I. birojs jau pirmo reizi nedarīja tām galu ar lietas izmeklēšanu. Nupat atkal - neskatoties uz I. b. apliecību - pilsoniskā prese («Dz[imtenes] V[ēstnesis]») nāk klajā ar dažiem jauniem faktiem (kuri arī man nebij zināmi), piem., ved b. Br. sakarā ar b. Krumberga pašnāvību. - Tagad redzams: ja vecās lietas noskaidrošana netiks izdarīta no pašu biedru puses, tad ļaunprātīgās valodas un uzbrukumi b. Br. un viņa dēļ arī partijai ne vien atkārtosies, bet tad tāda atturēšanās no lietas noskaidrošanas varēs sacelt nesaprašanu arī plašākās aprindās un kaitēt partijai. Legālā presē lietu noskaidrot nau iespējams. Vienīgais ceļš izbeigt visas baumas un uzbrukumus ir jau minētais demokrātiskais: lietas izmeklēšana no biedru goda tiesas. To prasīt vispirms bij personiska tiesība b. Br-am savā labā un arī pienākums partijas labā. Ja b. Br. atsakās no šīs tiesības un vispār no demokrātiskā ceļa, izvēlēdamies labāk birokrātisko: meklēt pēc uzticības apliecībām, tad Ā[rzemju] k[omitejai] vajadzētu izlietot šo tiesību un uzņemties iniciatīvu biedru goda tiesas iecelšanā. Citi šo iniciatīvu nevarēja un nevar uzņemties, vismazāk tie, kas personīgi ieinteresēti, kā savā laikā cietušie. Tā ir nācis, ka lieta nepareizi iekustināta no agrākiem biedriem, tagadējiem pretniekiem: savienībniekiem. Bet pareizi ievadītā lietas izmeklēšanā no biedru puses visi dos labprāt savus paskaidrojumus, un tā tiks panākta lietas likvidēšana. Privāti no manis jau tagad prasa, lai es sekojot b. P. St[učkas] piemēram un legālā presē dodot savu paskaidrojumu; bet man liekas vēl pareizāk to darīt goda tiesā. - Goda tiesa nemaz nerunātu pretī 1. biroja atsauksmei, bet to vēl papildinātu. Arī sodīšana nebūtu goda tiesas uzdevums; jo tas ir politikas, ne morāles jautājums. - Visa lieta grozās ap politiskas morāles jautājumu, un ignorēt to partijai nederētu, jo viņa, kura nau veikala partija, vismazāk var pieciest visus idejiskos faktorus, jo taisni tanīs pastāv viņas lielais garīgais pievilkšanas spēks arī ārpus proletariāta. Mūsu cīņa neiet ap politiku vien, bet ap jaunu pasaules uzskatu. Un proletāriskā politika arī atšķiras principiāli no pilsoniskās politikas ne vien ar zinātnes, bet arī ar darbības skaidrību; mūsu politiskiem līdzekļiem jābūt vienmēr visplašākai atklātībai un demokrātismam. Jums, kas darbojaties ikdienas politikā, mans priekšlikums un uzskats varbūt izliksies savāds un dzīvei svešs. Tiešām, es stāvu tāli nost no ikdienas politikas un politiku saprotu tikai vēl kā darbības filozofiju, bet es esmu pārliecināts, ka šādu attālu skatu nevajadzētu zaudēt arī ikdienas politiķiem un ka tāds der sevišķi mūsu partijai, kura nerēķinājas ar īsa laika vērtībām, bet kuras mērķi ir vistālākie cilvēces mērķi. Es esmu arī pārliecināts, ka, uzskatot i šo lietu, kura tik nospiedoša, no augstāka stāvokļa, partijai būs vairāk līdzēts nekā ar maziem līdzekļiem; partija tā viegli pāries pāri i šai lietai, un tā vēl būs uz labu. Ar biedr[isku] sveicienu [paraksts]. C[astagnola] 20. 5. 13. 410. J. JANKAVAM Kastaņolā 1913. gada 21. maijā 21. 5. 13. Ļoti cienīts kungs! Jūsu vēstuli no 19. 5. 13. saņēmu un uzskatu viņu tādā pat cienīšanas garā, kādā viņa man liekas rakstīta, kaut gan no politiska pretnieka, bet ar labu nolūku. Manas attiecības lietā ir jau izteikušās pirms Jūsu vēstules saņemšanas, varbūt būsat par to dzirdējuši, visādā ziņā dzirdēsat vēl drīzumā par manu prasījumu pēc goda tiesas par viņu. 411. J.BUŠEVICAM Kastaņolā 1913. gada 25. maijā 25. 5. 13. Skabarg[am]. Vienīgais, kas vajdzīgs, ir noskaidrošana, ne tiesāšana. Juridiskā tiesāšana ir neiespējama, jo lieta noilgusi; morāliski sakrīt kopā ar noskaidrošanu, akmeņu ceļš tā arī nau; tikai noskaidrot un reiz likvidēt. Ā[rzemju] k[omitejas] stāvoklis būtu vieglāks, ja viņi nejustos par ierēdņiem. 412. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1913. gada 27. maijā Mīļie, dārgie draudziņi, nu šoreiz es vainīgais, ka tik ilgi nedzirdējām viens otra. Slimošana, vārguļošana. Biju trīs nedēļas Cīrihā pie Elzas. Tagad abi še, Castagnolā, kopš maija sākuma. Bet jau liekas Elzai par karstu; varbūt vajdzēs atkal uz Cīrihu. Un braukšana Elzu ļoti nomoka. Visu laiku neesam tikuši pie strādāšanas; Elzai jāizguļ arī vēl paģiras no jubilejas svētkiem. Viņai laikam šogad neiznāks atkal Vidzemes braukšana. Drīz jau viņa solās pate Tev rakstīt; tagad vēl jāatrakstās jubilejas dēļ. - Atpūtušies nu Jūs visi krietni jūrmalā; un par Rīgas vēlēšanām nebēdājaties vairs; es Jums apsolu, ka nākamās vēlēšanās uzvarēs latvieši. Būvējat arī Jūs un palīdzat. Par 4 gadiem būs latv[iešu] pārsvars, tagad jau līdzīgs skaits balsu. - Un uz Rīgu braukšana saglābj Sašam mazo puisīti. Man liels brīnums, ka Paulis atsvešinājies no tehnikas, likās dzimis tehniķis. - Vaguļi ir dzīvokli mainījuši, velti rakstīts. Mīļie zelta lautiņi, nekaujaties ar sliktu dūšu, labāk norakstat, izkratāt - par visiem kopā tiks tomēr labāk. Esat visi mīļi skūpstīti no mums abiem. Sveiki. 413. A. UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 28. maijā Mīļo darba biedri, saņēmu Jūsu karti un līdz jūnija beigām ko pagādāšu, ja ne citu, tad kādu gabalu no jaunā darba, no kura sūtu arī «Domām». Esmu ziņkārīgs, ko Jūs par to teiksat. «D[omās]» jubilejas atzīmējums bij ļoti skaists un [asprātīgs?] ar visu atvasināšanu no viena celma. Tikai nebrīnaties vēlāk, kad varbūt redzēsat vairākus celmus: Jums tomēr taisnība, jo arī visi celmi un atvases nāk no vienu sakņu kopas, kas slēpjas zemē. Jūsu doma ļoti oriģināla un laimīga. Kad tikai pakaļdarinātāji nepataisītu to atkal banālu, kā viņi dara visi, arī mani pakaļdarinātaji (Jūs minat [2 nesalasāmi vārdi]). Ne sevišķi laimīgs viens jauns kritiķis Lapiņš «D.» III burtnīcā, kurš, kā jau jubilejas gadījumā, nostāda Asp[aziju] par manu skolotāju un mani par skolnieku, kur patiesība taisni otrāda. Bet tā jau iet ar jauniem kritiķiem - tiem grūti būt oriģināliem, un top par oriģineļiem. - «Dzirc[iemnieks]» nu saspēries ar kop. rakstiem, vajdzēs Jums palīdzēt ievadīt otrreiz publikā. Daudz priecīgu labdienu no Jūsu [paraksts]. 414. P. DAUGEM Kastaņolā 1913. gada maijā Tu mīļā, skaidrā dvēsele, mēs bijām tuvi sen; mēs tuvinājāmies vēl vairāk, kad personiski tikāmies. Bet Tava pēdējā sirds atklāšana devusi visam kā apskaidrojumu. Tikai sirds, kas spēji dzenas pēc pilnības, var tik dziļi rakties, lai tik augsti paceltos. Nu Tev būs miers iekš sevis, un, kam tas ir, tas būs mierā ar pasauli un pats viņai nesīs mieru. Kas pārdzīvojis traģiku un nau lūzis, tas būs īsts cilvēks. Tagad Tu varēsi ar visu nedalītu sirdi piederēt savam garīgam darbam, un tauta drīz jutīs viņa auglus. Dīcgenam būs vēl grūta cīņa, bet izredzes labākas. Arī materiāli Tu tiksi mierīgāks savā namā un neatkarīgāks. Tikai, vai Tev nebūtu labāk nopirkt grunti? Vai īre vismaz ir uz ļoti gariem gadiem, 90? Tavu namu ieskaitīs par kustamu mantu, un Tev vajdzēs viņu nojaukt. - Bet visādā ziņā visi apstākļi iet uz labu. Tev būs arvien vairāk laika Tavam garīgam darbam, un ej tad nu strādā, mīļais draugs! Tavi vienkāršie, sirsnīgie atzinības vārdi mani ļoti aizkustina. Arī darbā mēs tiksim tuvāki. - Man pašulaik Elza atkal jūtas vājāka un brauks uz Cīrihu. Tādēļ Tev rakstīju tik vēlu. Paliec nu mīļi, sirsnīgi skūpstīts. Sveicini mīļi savējos un saņem tāpat sveicienus no Elzas. Sveiks. 415. A. RAŅĶIM Kastaņolā 1913. gada 8. jūnijā 8. 6. 13. Dārgo biedri, saņemdams J. J[ankava] brošūru, Jums tūliņ pateicos par draudzīgo izturēšanos, to piesūtot. - Žēl, ka negriezu agrāk uz brošūrām vērību, jo biju un esmu ļoti aizņemts ar darbu ap lugu. Savā atbildē aizmirsu piezīmēt, ka es nezinu, vai citāts no manas vēstules ir jel maz pareizs. Literāriski arī nau tiesības izlietot svešu rakstu savā grāmatā, un nu J. J. pat sāk no manām vēstulēm taisīt sev labi ejošas, ienesīgas jaunas brošūras. - Es steigdamies varbūt vēl dažu ko piemirsu minēt savā atbildē. Būtu Jums ļoti pateicīgs, kad Jūs man aizrādītu, par ko man vēl vajdzēja runāt atbildē. «Kliķe» un intrigas, protams, nezīmējas uz partiju, bet uz Jansonu un viņa lietu; to taču biedri pārprotot, kā man nupat viens raksta. Jūsu aizrādījumus izlietošu tad vai nu atbildē uz J. J. atbildi, vai citādā veidā, uz kādu Jūs aizrādīsat. «R[īgas] A[vīzē]» jau priekš mēneša esot arī kas bijis par mani, bet tā Nr. man nau. Vai Jūs arī to neatsūtītu man? 416. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1913. gada 9. jūnijā Manu mīļo, dārgo, es tikai nopriecājos vien, kad dabūju Tavu mīļo vēstuli. Kā lai es Tevi turu par vainīgu rakstāmās kūtrības dēļ? Es jau pats kūtrs tai ziņā. Un kad vēl pienāk klāt kādi uztraukumi vai traucējumi, tad jau visa rakstīšana apstājas - visvairāk vainīga nervozība un vispārēja neveselība. Es tā nekurp netieku ar darbiem, daudz iesākts, nekas nau pabeigts; vienmēr strādāju, nekad ar labu sirdsapziņu neatpūšos, un tā jau gadiem. Tagad gribu izvest galā vismaz divas lugas, varbūt vēl trešo; tad dažus sīkākus darbus, tulkojumus u. t. l. un tad likties uz lielāku, godīgu atpūtu. Aizbraukt kurp tālāk projām, kur mani neviens neatrod;. lūkot galīgi izveseļoties no nervozības, un tad - redzēs, kas būs tālāki. Tāda man dzīve. Tu uzteic Herteli par nasko vēstuļu rakstīšanu! Tad zini, ka viņš nau nevienas rindas šogad atrakstījis, pat uz kādu vajdzīgu karti neatbildējis. Tas, kā liekas, ir vairāk palaidies nekā mēs abi. Viņš pa lauku sapulcēm, kā lasu avīzēs, daudz strādā. Laba lieta, izskauž melnos, varbūt arī drusku pabūvē namus. Solījās sakratīt filistru biedrību, bet tie laikam neļaujas kratīties. Tā tur darbīgam, sabiedriskam cilvēkam, sevišķi, kas intresējas par maz ienesīgām kultūras lietām, kā Tev, jāpaliek arvien vientulīgākam. Nu tur mums garīgi jāturas vairāk kopā, lai mūsu centieni un darbs paliek arī klusi, bez spēka viņi beigās nebūs tomēr un arī ne bez iespaida. Tādēļ neskumsti arī Tu, mans mīļais, vecais draugs; strādāsim tikai tālāk katrs savā vietā; ir bijuši arī agrāk laikmeti, kad vajadzēja klusi strādāt un nebij nekādas izredzes pret veikalismu, kā pēc 1897. gada. Tagad veikalisms tikai citāds, citas personas, un arī plašāks; arī partijā valda veikalisma gars, zināms, citāds nekā tirdzniecībā un rūpniecībā, bet tāds pats kāds birģeļu politikā. Un tam nevajdzētu būt. Mūsu politikai vajdzētu būt ētiskai, ne veikaliskai. Tad arī grozītos visi paņēmieni un līdzekļi. Piemērs ir Jansona lieta. Tu zini pats, ka J[ansons] visu to darījis - un vēl vairāk -, kas teikts tanī dokumentā, - un kāda viņa taisnošanās? [Turpinājuma nav.] 417. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada 9. jūnijā Mans mīļais, dārgais draugs, Tava sajūsminātā vēstule arī uz mani darīja dziļu iespaidu. Lai es dzīvoju kādā klusībā še, tomēr uztraukumu daudz un es sajūtu visu ļoti stipri, vienkārt, jau nervi vāji, bet, otrkārt, pats darbs ir jūtu darbs un prasa, lai jūtība būtu sevišķi attīstīta. Bet reiz nu jūtība ir liela, tad jūt pārāk ne vien par darbu, bet arī katrā sīkumā. Un tuvs draugs, ar kuru var saprasties un kurš nāk pretī ar uzticību un mīlestību, ir nomierinātājs un remdētājs katrā uztraukumā. Esi Tu mani arī bieži nomierinājis, kur es biju velti uztraucies, piem., Asp[azijas] uzbrukuma lietā. Un, kad es Tev esmu spējis palīdzēt, tad tas ir dzīvē viens no labākiem gandarījumiem: otram palīdzēt pie dvēseles. Un pie Tevis lieta vēl labāka: Tu esi nepieciešams mūsu visai tautas dzīvei. Nu man ir lielākas rūpes: kā Tevi piedabūt, lai Tu nopietni veseļotos Ķemeros. Tas darīs labu, un tas jau ir [prieks?], bet, arī darbā esot, Tev vajadzētu vienmēr ievērot veselību. Vajdzētu Tev ar prātīgu ārstu izrunāties, kā Tu varētu veselību saudzēt arī darbā. Un Tavs darbs man liekas ļoti neveselīgs. Atraksti man arī par šo. - Nu par U. B. «Nogri[mušo] zvanu» nosūtīju, līdz ar papildinājumu no G. Hauptmaņa (varbūt par to var minēt titulī?). Rudenī nāk «Salam[eas] ties[nesis]» un kāds itāliets (no jauna). - Dr. Martin ir ļoti intresanta grāmata; esmu šad tad ielasījies, vedu jau ar dažiem sarunas par tulkošanu. - Klaustiņš darbu veiks ar panākumiem, par to es nešaubos. - J[ansonam] un L[īgotnim] atsaki pats. Protestu atstāj. Es par to telegrafēju uz «Hanzu». - Jā: to papildinājumu «Nogr[imušajam] zv[anam]» .es nezinu labi, kurā vietā ielikt, jo man nau vācu teksta un Lugānā nevar to ātri dabūt .Salīdzini pats ar vācu tekstu. (Mans papilld[inātais] tulkojums taisīts sen atpakaļ.) - Tagad rakstu tās divas lugas. Rudenī, kad būšu brīvs, rakstīšu par dažādām kombinācijām priekš U. B.: tulkoj[umiem] un citiem arī no Asp. - Ļoti. esmu apmierināts, ka gribi pārrunāt ar mani katru jaunu darbu un sūtīt vienu kopiju no korespondences ar rakstniekiem. Tā es daudz vairāk varēšu Tev palīdzēt U. B-ā, un gan jau tad ies vēl daudz labāk. Tikai turies vesels! Sirsnīgi sveiks, Asp. liek sveicināt. Tavs [paraksts]. 418. P. KALNIŅAM Kastaņolā 1913. gada 11. jūnijā Ekt[erim]. 11. 6. 13. Es aizrakstīju Ā[rzemju] k[omitejai] garāku vēstuli, aprādīdams, ka nepieciešams vēl tagad nodot visas lietas noskaidrošanu un izmeklēšanu - biedru goda tiesai. Ka nekādas birokrātiskas I[nternacionālā] bir[oja] un Ā. k. apliecības nespēs to lietu likvidēt, bet vienīgi lietas izmeklēšana. Tas ir vienīgais ceļš, kas partijas cienīgs; noklusēšana un apliecību došana ir birģeļu sistēma, kuru mēs taču tik sīvi apkarojam. J[ansons] gribot sarīkot Parīzē parakstu lasīšanu kādai jaunai apliecībai. Tie pulciņi, kas to parakstīs, taps taisni smieklīgi, jo karos par to, lai paši no lietas neko nedabūtu zināt, jo to jau rīko taisni kā pretstatu pret goda tiesu. J. J[ankavs] gribot pieprasīt, lai lietu likvidē caur noskaidrošanu, bet tuvāk es vēl nezinu. Vismazāk iemesla arī tagad vēl noslēpt J[ansona] lietu ir mājeniekiem, kuri grib jaunu, jaunai dzīvei piemērotu virzienu; tiem jātura savs ceļš skaidrs, jāatkratās no pagātnes nastas un jāatņem ienaidniekiem viņu ļaunākais ierocis: mūžīga aizrādīšana, ka p[artij]a nevar un negrib atkratīties no kaitīguma, ka tas viņas organiska sastāvdaļa. Rādat, ka tā nau. Ja tagad atkal noklusēs lietu, kā visus tos gadus, tad taisni šis jaunais virziens taps līdzi noslāpēts, pareizāki gan, piepeši nožņaugts. Ā. k. ļaudis to, kā liekas, nemaz nesaprot, vezdami tālāk noklusēšanas politiku. Bet tas arī vēl nau ļaunākais. Jau visus pēdējos gadus mūsu partijas garīgais pievilkšnas spēks ir mazinājies, mēs gandrīz vairs neesam garīgi vadošā šķira. Vaina tā, ka ne uz kādiem birģeļu uzbrukumiem mēs neatbildējām ar pozitīviem pierādījumiem, bet tikai atlamājāmies pēc nodilušās J[ansona] receptes. Nekādu pozitīvu darbu aģitāc[ijā] un propagandā arī nedarījām, jo bij jāstrīdas. J[ansons] un viņa skolnieki arī nau īsti spējīgi uz zinātniski popularizatorisku darbu. Mums vēl bij «Cīņā» demokrātiska metode atklāti par visu izrunāties un visu izmeklēt un noskaidrot. Agrākā vadība gan vairākkārt noklusēja J[ansona] lietu, bet toreiz bij tik daudz darba, ka darba troksnī to daudz nedzirdēja. Nu klusums. Un, ja nu arī paliekam pie vecām metodēm: tikai atlamāties, tikai noklusēt, tikai negatīvi strādāt, - tas nāks, kad J[ansona] lietā uzvarēs nenoskaidrotāji, birokrātiskie apliecībnieki - , tad pozitīvais darbs vēl vairāk atslābs; tad jaunais virziens novītīs, bet tad tas p-jai kaitēs daudz vairāk nekā agrāk. Apdomājat, ka te cīņa īsti starp veco un jauno virzienu, ne starp personām, lai arī sākumā tā būtu bijis. Neļaujaties arī maldināties, ka lietu iesākuši savienībnieki. Protams, tas nepareizi, vajdzēja uzsākt pašiem; bet reiz iesākto, kaut arī nepareizi, nu jābeidz pareizi. Te ir jau b[iedr]i, kas to saprot (Sk[abargs]), bet vēl maz. Cerēsim, ka tiks daudz. Vai Kristaps S. ir kaut kā jau atsaucies uz šo lietu? Rakstat vien, es nezinu adresi, atsūtat. Vai gribat, es varu aizsūtīt Jums manu vēstuli Ā, k.? Kādēļ neatsūtījāt man «R[īgas] A[vīzes]» N? Es taču nekā nezinu un tā nespēju nekādas baumas atspēkot. Atsūtat vēl tagad. 419. R. IVANOVAM Kastaņolā 1913. gada 12. jūnijā 12. 6. 13. Mīļo Rubi, nerakstīju Tev tik ilgi, vienkārt, tādēļ, ka manu uzskatu Br[auna] lietā Tu puslīdz zināsi no Žv[inguļa], kuram tiku rakstījis jau labi sen atpakaļ, un 2) tādēļ, ka man pārāk daudz savu paša darbu: līdz 15. jūl[ijam] jātiek gatavai vienai lugai (uzdots darbs), un es varu strādāt tikai ar pārtraukumiem, jo veselība nau laba. Br. lietā man arī visu to nācies tik daudz privāti rakstīt, ka gluži apriebies. Bet Tev, kā vecam un patiesam draugam, gribu tomēr atbildēt. Tavas domas ar manām sakrīt ļoti pilnīgi kopā. Galvenais mums abiem ir: nepieciešamība iecelt biedru g[oda] tiesu jeb komisiju, kura izmeklētu visu Br. lietu, dokumentus un liecības un taisītu par to lēmumu, kura tāpat izmeklētu Br. lietu iepriekšēji publicēš[anai], kas bija liela kļūda no savienības, jo tā lieta tika izņemta no biedru sfēras un pārnesta uz birģelisko ārpasauli, pirms vēl p[artij]a pati bij par to skaidrībā. No p-as vadības, no Ā[rzemju] k[omitejas] tagad atkal ir taisīta otra liela kļūda; nobīdīt katru izmekl[ēšan]u pie malas, kā jau vairākkārt, nobeigt visu ar birokrātisku uztic[ības] apliecību un tā laupīt lielam partijas vairumam iespēju pašiem iepazīties ar lietu. Caur to Br. lieta paliek nenoskaidrota joprojām, joprojām nāks uzbrukumi partijai viņa dēļ un joprojām uz partijas paliek tas, it kā viņa visa baidītos no lietas izmeklēšanas. Izmeklēšana tātad, arī pēc manām domām, nepieciešama un vienīgā izeja. Goda tiesai vajadzētu būt biedru tiesai, tādēļ ka vispirms taču biedriem jātop par to skaidrībā, jo starp biedriem viņa norisinājās. Es tādu pat priekšlikumu par goda tiesu, kā Tu darīji, aizrakstīju arī Ā. k., man nupat atbildēja, ka tāds no Ā. k. atraidīts, jo Ā. k. ieskata visu lietu izbeigtu ar Int[ernacionālā] biroja un Ā. k. apliecībām. - Ko nu darīt tālāk? - Ā. k. izliek tā, it kā man būtu sevišķa personiska intrese pie goda tiesas. Man personiski tā vienaldzīga, bet partijai tā gan vajadzīga. Tā stiprinātu partijas autoritāti lielā mērā, kamēr atraidīšana un birokrātiski lēmumi var tikai kaitēt partijas vadības autoritātei un beigās arī partijai. Pašās pēdējās dienās pienācis klāt vēl savāds uzbrukums man no J. Jankava, kurš grib izsist sev kādu labumu no Br. lietas un atsaucas kādā brošūrā uz savu bijušo sarakstīšanos ar mani. Tiešām, es esmu sarakstījies ar Jankavu, kad viņš vēl bija revolucionārs, «Veco elku» izdevējs, bet kopš gadiem visi mūsu sakari pārtraukti. Tagadējais reakcionārs Jankavs nu piedraud man, ka publicēšot manas viņam kā revolucionāram rakstītās vēstules, - ja es neuzstāšoties pret Jansonu! Vai nu tas vīrs izdarījis lielu muļķību, vai grib taisīt veikalu ar manām vēstulēm, jeb vai kaut kā salīdzis ar Jansonu un grib darīt tā lietas izmeklēšanu neiespējamu. Visādā ziņā komplikācija. Redzēs nu, kas iznāks. Bet augšā minētā nepieciešamība pēc Br. lietas izmeklēšanas paliek tā pate. Paliec nu mīļi, sirsnīgi sveicināts, un, kad brauc uz Ameriku, atraksti arī no turienes. Tavs [paraksts]. 420. LAIKRAKSTA «DZĪVES BALSS» REDAKCIJAI Kastaņolā 1913. gada 16. jūnijā 16. 6. 13. J. Jankavs savā brošūrā «Kad pusnakts pāri, maskas krīt» min arī citātus no manām viņam 1907. un 1908. [g.] rakstītām vēstulēm. Uz to man jāpiezīmē, ka vēstules bij privātas, un, ja man būtu bijušas aizdomas, ka tās tiks izlietotas kādiem politiskiem nolūkiem, tad viņas nebūtu tikušas rakstītas. Bet galvenais: manas vēstules bij rakstītas cīņas biedrim, sociālistam un revolucionāram, kurš bij nemierā ar tā laika s. d. kustības vadību kā pārāk mērenu, ne diezgan sociālistisku; kurš svērās uz sindikālismu, visādā ziņā uz vēl kreisāku pusi. Ar biedri, un turklāt vēl radikālāku biedri, es varēju ar pilnu uzticību sarakstīties arī par personām, arī par soc[iālism]a teorētiskiem un praktiskiem trūkumiem (esmu sarakstījies un sarunājies ar ļoti daudziem un dažādu virzienu biedriem tikpat vaļsirdīgi), jo biju un varēju būt pārliecināts, ka šādu trūkumu izzināšana un pārspriešana mūs pašus novedīs tik pie dziļākas viņa izprašanas un pie ciešākas pieķeršanās viņam.- Arī citi tanī laikā tā domāja par J. J[anka]vu, piem., Priedkalns. Bet uz vēstulēm, kas rakstītas revolucionāram J. J-am, nevar atsaukties reakcionārs J. J-kavs, it kā viņam rakstītām; ar reakcionāriem, manas partijas pretniekiem, es neiešu pārrunāt manas partijas trūkumus. Vēl mazāk taktiski man liekas, ka J J. «Dz[imtenes] V[ēstneša]» «Paskaidrojumā» draudē man ar kādām liecībām, kas viņam ir no manis, t. i., ar manu vēstuļu drukāšanu. Šāds cīņas līdzeklis pie mums ir gluži neparasts un netiek skaitīts par lietojamu; mēs uz to neesam sagatavojušies un nesargājamies runāt ar draugiem vaļsirdīgi. Bet, tā kā manas vēstules var tiešām paskaidrot manus tā laika teorētiskos uzskatus par dažiem s. d-jas jautājumiem un sevišķi dot skaidru ainu .par manām attiecībām pret J. J-u, tad viņām ir sava vēsturiska nozīme un es viņas, cik man ir saglabājušies melnrakstu, varu laist klajā. 421. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada. 17. jūnijā Mīļo brāli, nauda saņemta (1127 fr.), daudz paldies. Tu atvainosi, ka nevaru rakstīt plašāki, jo zini, ka man tagad bez gala vēstuļu rakstīšana; turklāt man 1. jūlijā jāpabeidz darbs, kurš tikai vēl bij līdz pusei gatavs, kad uznāca lielā vēstuļošanās. - Br[auns] protams rīkojas aiz vājības raksturā, bet Tu jau zini visu toreizējās kliķes darbību, un mēs bijām par to vienis prātis. Vai Tu tagad domā par to citādi? - «Auseklim» sūtīsim manuskriptus. - «Tāl[as] nosk[aņas]», kā redzi, nau iznākušas, jo Tu teici, ka vēl daudz nepārdotu eksemplāru. - «Zelta zirgu» man noņēma Plūdons par velti savā hrestomātijā. Es tad jau toreiz nevarēju vairs cerēt uz pirmā izdevuma pirkšanu. Tad es to atdevu vismaz Gulbim. Tagad, kad Tu gribi par to intresēties un Tev būtu laika, tad varētu pamazināt pirmizdevuma cenu, piem., uz 30 kap.; varbūt tad vēl pirktu, jo ir greznāks izdevums, ar zīmēj[umiem]. - «Kapitālu» šogad nevaru dot, biju arī agrāk solījis tikai 1914. g. sākumā. Tā kā Jums ir iespējams cits tulkojums, tad izdodat vien to. Es būtu rekomendējis V. Dermani vai P. Robertu. V. D[ermanis] laikam aizņemts ar Darvinu. Elzas veselība bij itin laba, bet šejienes karstumu viņa nepanes, un tātad vajdzēs jūlijā atkal braukt uz Cīrihu. Man darba dēļ jāpaliek še, jo pēc jūlija darba man ir jāsteidz cits līdz rudenim. - Kā Tev iet ar darbu? Vai drīz laidīsi klajā turpinājumu no lielā romāna? Ievēro, ka P. Roberts bij par to rakstījis ļoti labu kritiku. - Atraksti nu Tu ašāk nekā es, - nevaļā mēs līdzīgi, bet man vēl neveselība. Paliekat abi no mums abiem mīļi sveicināti un skūpstīti. Tavs [paraksts]. 422. J. BUŠEVICAM Kastaņolā 1913. gada 17. jūnijā 17. 6. 13. Dārgo biedri, tas ir ļoti mīļi un draudzīgi, ka Tu man atrakstīji Jankava lietā; to es Tev augsti pierēķināšu. Vakar atsūtīja man Raņķis J[ankav]a brošūru un šorīt atrakstīja tādā pat garā kā Tu. Arī «Dz[imtenes] V[ēstneša]» 122. nr. dabūju vakar. - Uz to es vakar vakarā pat paspēju norakstīt še pielikto paskaidrojumu un nosūtīt to Raņķim, lai ievieto «Dz[īvesl Balsī», jeb, kad tas būtu vēlu, tad «J[aunajā] D[ienas] Lapā». Manā paskaidrojumā nau tikai teikts, ka «kliķe un intrigas» zīmējas uz Bisnieka-Stučkas-Jansona kliķi, man likās, ka tas saprotams par sevi arī no Jankava brošūras. Kad Tu domā, ka to tomēr pārprastu biedri, tad es varētu par to dot vēl papildinājum[u]-paskaidrojum[u], - bet kādā veidā? - C[entrālai] K[omitej]ai vai «D[ienas] Lapai»? - Atraksti arī, ko domā par manu paskaidr[ojum]u? Vai pietiekošs? un tad: vai pēc tā vajdzīgs vēl motivēts pask[aidrojums] C. K-ai? Kad jā, ko tad tur lai saku? vai tēlot manas attiecības pret J. Jankavu, jeb vai paskaidrot tur, uz ko zīmējas «kliķe un intrigas»? Un vai tas viss būtu vajdzīgs plaši? - Jautāju to tādēļ, ka man ļoti neērti rakstīt tagad plaši: man pašlaik darbā ir termiņa darbs - 5 cēlienu luga, kurai jābūt pēc līguma gatavai 1. (15. jūlijā), un man ir gatavi tikai 2 cēlieni. Kad es netiktu traucēts no blakus darbiem un nebūtu nevesels, es to veiktu; it sevišķi es nebiju rēķinājies, ka nāks šāds traucējums. Bez tam arī negaidot man pieteikti viesi uz jūlija pirmām dienām, - tādi, no kuriem nevar atteikties: J[aunā] teātra direktors Amtmans un dekorators Kuga, kuri nāk jaunās lugas dēļ! - Kā te nu tikt galā? Jātiek tomēr! - Par Jansona lietu: atnāca atbilde no Ā[rzemju] k[omitej]as, rīt vai parīt aizsūtīšu Tev līdz ar manu atbildi. - Ka mans pieprasījums pēc goda tiesas būtu akceptēts - es nezinu; Ā. k. no tā puslīdz atsakās: jautājums esot jau izšķirts ar Int[ernacionālā] biroja atzinības lēmumu. - Man personiski Jankava izturēšanās iet tuvu; es par viņu labi domāju: mūsu šķiršanās bij laba, jo viņš ap to laiku piepeši man atrakstīja, ka pārtraucot visus sakarus ar mani, lai varētu netraucēti pats un mani nekompromitēdams iet to ceļu, kāds viņam vajdzīgs. Es toreiz nodomāju, ka viņš grib tikt par anarķistu un gatavojas varbūt uz kādu atentātu vai ko līdzīgu. Tādēļ neticēju arī, kad viņu vēlāk apvainoja par «Rīg[as] Av[īzes]» līdzstrādnieku. Tad vēl kāds gadījums man deva par viņu ļoti labas domas: tas bij laikam drīz pēc šķiršanās: es Simsonam pieprasīju kādu lētu izdevumu no J. Chenier lugas «Gracche», - un man atsūtīja - ar Jankava roku norakstītu eksemplāru! Simsons paskaidroja, ka nekāda izdevuma no tās lugas vairs neesot (es biju domājis, ka frančiem ir arī sava Reclama Un[iversālā] Bibl[iotēka]), tikai eksemplārs Parīzes bibliotēkā, un to no laba prāta ņēmies pārrakstīt Jankavs. Ko Tu nu saki? vai tas nau lielākais draudzības pierādījums, arī pēc šķiršanās! Mani katrs pateicības gadījums pret mani, katra laipnība dziļi aizkustina, pie saviem draugiem es turos briesmīgi stipri, - kā lai es aizmirstu tādu gadījumu? - Un, kad nu tomēr šāds cilvēks lauž uzticību, - tad tas iet tuvu. - Ar Jansonu mēs ļoti veci draugi; viņš draudzību vienmēr lauzis, bet vienmēr es to sācis no jauna, kad viņš atgriezies pie manis; viņš vāja rakstura. Šis citāds. - Nu, lai kā, jātiek ar visu galā! Aizsūtu Tev arī Jankava brošūru; kad Tev pašam viņa ir, tad atsūti tūliņ atpakaļ; arī izlasāma viņa aši, par stundu. Man būs varbūt vajdzīga, kad būs jāraksta C. K-ai. Atbildi arī aši. Daudz mīļu labdienu. [Paraksts.] 423. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 18. jūnijā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu Jūsu vēstuli un naudas sūtījumus; daudz paldies. - Par Kraujas brošūru «Tāl[as] noskaņ[as]» Iniņbergs priekš ne visai ilga laika man rakstīja, ka tā neesot atrodama; par «Ug. u. N.» esot dabūjis pie «Skatuves un Dz[īves]». - Kopotu rakstu I daļu nu esmu galīgi saņēmis un aizsūtījis korektūrā. Kad trūka vēl 2 lokšņu, pēdējo, tad piepeši iestājās pauze sūtīšanā; bet pēc divām nedēļām arī tā pārgāja. Nu īsti būtu Kop. rakstiem jāiznāk šinīs pat dienās. - Nu - redzēsim. - Asp[azija] ir pate Jums rakstījusi par šogad izdodamo savu biogrāfiju, dos Jums šoruden apmēram 10 loksnes. Man laikam būs šogad drukājamas divas lugas, abas grib Gulbis. Vai Jūs paspētu un gribētu arī vienu? Es kalkulēju, ka Jums būs daudz naudas ieliktas Kop. rakstos un Asp. biogrāfijā un Jūs tādēļ neņemsat vienu manu lugu. Galīgi man nau vēl norunāts, tādēļ atrakstat, kā gribat. - Uz arkitekta atmiņām esmu ļoti ziņkārīgs: tās būs ļoti intresantas, jo viņš daudz strādājis un pieredzējis savā laikā. Vai Jūs tās izdosat? - Ar veselību neiet visai labi. Asp. ir še par karstu, brauks drīz uz Cīrihu. Man ir pārāk daudz darba. Mīļi, sirsnīgi sveicinu. [Paraksts.] 424. R. EGLEM Kastaņolā 1913. gada 18. junijā Ļoti cienīts kungs! Man bij liels prieks par Jūsu vēstuli. Klasiķu tulkošana sākumā atrada skaļu piekrišanu pie publicistiem un klusu un auglīgu pieņemšanu pie dzejniekiem-rakstniekiem; pēc visu laiku mūsu kritikā valdošais «reālisms» pūlējās iznīdēt «pārdzīvojušos» klasiķus, viņu tulkošanu un vispār valodas kopšanu (visskaidrākā veidā tāda parādās tulkošanā). Tagad redzu, ka jaunā paaudze sāk atkal piegriezt vērību latv. valodai, viņas padziļināšanu un paplašināšanu atzīst par svarīgu lietu un katra pienākumu un atraida tādu viņas kropļošanu kā pie veciem reālistiem, piem., Jansons U. B. 33. - Šie centieni, bez kuriem nekāda dzejas attīstība nau domājama, atradīs manī vienmēr karstāko piekritēju. Atbildēšu vienmēr tāpat kā šoreiz uz visiem Jūsu jautājumiem un būšu palīdzīgs, kur un kā varēdams. - Rokrakstu caurskatīšana U. B-ā. gan nau mans pienākums, - man kā redaktoram tik būs jāpārzin galvenā vadība. Bet valoda man tik svarīga un P. Altenbergs tik valodas smalks dzejnieks, ka nevarēju atteikties no viņa caurskatīšanas. Manas piezīmes nolūku Jūs varbūt esat pārpratuši: Jūs ļoti pareizi darījāt, pieturēdamies pie rakstnieka stila un lūkodami to attēlot. P. A[ltenbergs] tiešām prasa neparastību un svešvārdus, un es, arī neprotestēju pret jauninājumiem un svešvārdiem, kā tādiem, bet pret viņu nepareizību - atminos, kā piem., blenst, ko Jūs lietojat «skatīties» nozīmē, kamēr «blenst» ir parasts: vāji redzēt Arī daži sv[eši] vārdi bij nepareizi lietoti Rakstu šo tādēļ, ka bieži sastopu pārpratumu, it kā mūsu atjaunotā valodā un jauninājumos nebūtu nekādas likumības. Ja mēs varbūt arī nerunājam par likumiem, tad visādā ziņā par normām - humānākām, mūslaiku dzīvei piemērotām normām, bet normām. Lielākā, starpība starp veco un jauno valodnieku tā, ka viņi sarga un reģistrē šo radīto tautas valodu un likumus, tātad liek lielāko svaru uz uzturēšanu, kamēr mēs - uz radīšanu. - Haufa pasakas labi derēs U. B. Bet Jūs esat tik pārliecināts labas valodas cienītājs un tik kautrs tulkotājs, ka jāieteic Jums stāties pie valodas mākslenieku tulkošanas. Varbūt ko no Novalis, K. F. Meiera, «Mich. Kohlhaas» vai man tik mīļā Hölderlin. Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 18. 6. 13. 1. Gandris var teikt; biežāk lietots literatūrā; labāk nekā starks, kas vācu. 2. Zeļļi, skroderzeļļi, jo jēdziens un vārds tieši no vāciem. 3. Meistars, arī mestris. 4. Cienījamā jaunkundze. Kundzene lietoja agrāk, bet arī reti. Tagad vairs ne. 5. Leib - jāpiepatura; ne mūsu jēdziens. 6. «Faustā» lietoti: ukrits, steps, pundurs. «Nogr[imušajā] zvanā» arī vēl dvārgis. Vislabāk pundurs. 7. Sabiedrībā - pircējs. Kad grib izteikt vecmodību - kunde. 8. Jā. Bet arī burmestris, .ko vēl tagad lieto dzīvā valodā Kurzemes Ķoniņos. 425. LSD ĀRZEMJU KOMITEJAI Kastaņolā 1913. gada 18. jūnijā Ā. k. Mīļie biedri! Jūsu vēstuli saņēmu. Jūs tanī atraidāt domas par izmeklēšanas vajadzību b. Br[auna] lietā kā nesvarīgā, celtā no partijas ienaidniekiem = savienībniekiem (toreiz tie bij vēl biedri) un dibinātā uz baumām (tagad tie pieved kādu dokumentu). Bet taisni biedru izmeklēšanas atraidīšana un visas iztirzāšanas pārcelšana no paša b. Br. uz birģelisko presi padarīja lietu svarīgāku, visādā ziņā apmēros pārāk plašu, un deva - par nožēlošanu - iemesli birģeliskiem reportieriem ievilkt iekšā personas, kā b. Ozolu - pret kuru nebij celtas nekādas aizdomas. Tā es vēl tagad domāju, ka no partijas redzes stāvokļa lietas izmeklēšana būtu vislabākā izeja. Jūs jautājat, kādu tiesu es domājot? Tur bij gaiši teikts - biedru goda tiesa, jo biedriem vispirms jātiek par lietu skaidrībā. Jūs aizrādat man apelēt pie kongresa, bet tas, man liekas, piederētu labāk Jums; jo man pie lietas nau īpašas intreses, bet partijai gan, un partijas labā vien es Jūsu uzmanību vērsu uz izeju, kura man liekas visderīgākā. Tagad aiz b. Br. izaicinājuma man Jūs jālūdz publicēt manu minēto vēstuli, pārpratumu novēršanas dēļ, kas būtu arī partijas labā. 426. CĪRIHES NODOKĻU KOMISIJAS IECIRKŅA INSPEKTORAM Kastaņolā 1913. gada 19. jūnijā Ļoti godātais Nodokļu komisijas iecirkņa Inspektora kungs! Saņēmu šeit Kastaņolā manas sievas Nagliņas-Hertingas Amālijas iesniegumu Nodokļu komisijai un varu pēdējai uz to paziņot, ka mana sieva jau kopš ilgāka laika ir atstājusi Cīrihi, kur viņa garāmejot, 4 mēnešus ilgi, uzturējās ārstnieciskos nolūkos. Nodokļus par sevi un savu sievu es maksāju jau kopš daudziem gadiem regulāri mūsu pastāvīgajā dzīves vietā Kastaņolā. Ar to es ceru būt atbrīvots no aplikšanas ar nodokļiem Cīrihē. 19. 6. 13. 427. R. EGLEM Kastaņolā 1913. gada 20. jūnijā Ļoti cienīts kungs! Aizvakar aizrakstīju Jums garāku vēstuli, kā atbildi uz Jūsu pirmo. - Krievu pastmarkas pielikt vēstulē ir velti, jo, no šejienes rakstot, vajdzīgas šveiciešu markas. Tie Jums tik lieki izdevumi. - Jūsu nodoms izdot «Jaun[ības] liter[atūras] almanahu» ļoti labs, bet ne tik viegli būs izvedams tā, kā Jūs to gribat; princips Jums pareizs. - Par Poruka rakstu pārdrukāšanu Jums jāsarakstās ar viņa mantiniekiem, jo pārdrukāšana tagad aizliegta. - Kurā laikā Jums vajdzīgs rokraksts? Labprāt piesūtīšu ko īsāku. Vai tam būtu jāpiemērojas vai jāattiecas uz Poruku? Kad visa burtnīca zīmētos uz vienu rakstnieku, tur Jūsu princips būtu vēl spilgtāk redzams. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 20. 6. 13. 428. H. ASARAM Kastaņolā 1913. gada 29. jūnijā Carissimo, Jūsu vēstule mani sirsnīgi iepriecināja ar savu draudzību un uzticību, un tāda man vajadzīga šinī laikā, kad jāuzņemas cīņa pret mūsu partijas birokrātiju un visu samaitāto morālisko atmosfēru partijā. Ļoti nelaikā nāk man tā cīņa, jo draud atņemt man laiku un spēku priekš pozitīva darba: man viena luga jānobeidz līdz jūlijam un otra līdz oktobrim, un nevesels es arī esmu. Vispār publicistika izposta produktīvu darbu uz ilgu laiku, un man no tā jāsargās. Es tādēļ aprobežošos tikai ar visnepieciešamāko. Publika, kā redzu no Jūsu vēstules arī, ir pilnīgi demoralizēta un patstāvīgu domāšanu ne pazīst, ne atzīst; no nevēlamiem elementiem, pēc valdības priekšzīmes, nau vis jāatsvabinās, bet tie ir jāaizstāv, kā Jūs esat novērojuši un rakstāt savā vēstulē. Ko tādai publikai palīdz atklāts patiesības vārds? Tai ir ik dien' jāiekaļ ar publicistisku āmuru cik necik cilvēciski uzskati. Šī publicistiskā cīņa ir jāved Jums, un es teikšu savu vārdu. Tad redzēsim, vai panāksim skaidrāku gaisu. - Tad nu atrakstat, kā domā šinī lietā izturēties «D[ienas] L[apa]». Līdz šīm viņa gājusi par Jansonu. Viņa pat ievietojusi Jansona piezīmi, kurā uzbrukums ar viltu man; to piezīmi «Dz[īves] B[alss]» nebij uzņēmusi. Vai to lai ieskatu par ienaida zīmi pret mani? Man uz to pat neērti atbildēt «D. L-ā», bet būs jāgriežas pie vairāk draudzīgās «Dz. B.». Bet kā tad lai mēs kopīgi cīnāmies? Parunājat par to ar Pīpiņu. Viņam būs jāizšķiras, kurā pusē grib stāvēt i «D. L-ā», i «Domās». - Atrakstat man arī visā īsumā, bet visā drīzumā, kādu stāvokli Jūs gribat ieņemt pret Jansona atsaukšanos uz Jums kā liecinieku, itin kā Jansons būtu nevainojami izturējies pret Jūsu brāli? Ja Jūs neatsaucaties, tad klusu ciešanu iztulkos Jansonam par labu. Jau tā Jansonam tā laime, ka pie viņa netīrās lietas muļķis Inozemcevs piepina Ozola tīro lietu: nu publikas domās tīrs būs arī Jansons. Viņš cenšas novērst uzmanību no sevis arī uz manu pusi, izlietodams Jankava brošūras manu vēstuli, kur runa par to pašu J[ansona] lietu. Es pieprasīju tagad, lai publicē manu pieprasījumu pēc goda tiesas, jo arī to J[ansons] pūlas sagrozīt. Pēc tam un pēc maniem paskaidrojumiem vai nederētu Jums laist rakstu ar tādu pat domu gājienu kā Jūsu vēstule, kura ļoti asi un pareizi apgaismo visu jautājumu? Man liekas, ļoti vajadzētu. Bet visādā ziņā esmu Jums ļoti pateicīgs par sirsnīgiem un dziļi justiem vārdiem. Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 29. 6. 13. 429. J. BUŠEVICAM Kastaņolā 1913. gada 29. jūnijā 29. 6. 13. Skabargam. .Jansons ir īsteni laimīgs cilvēks: visi apstākļi sagadās kopā, lai tikai novērstu uzmanību no viņa lietas uz blakus lietām: te uznāk Jankavs un novērš ar saviem draudiem uzmanību uz mani, te atkal Inozemcevs sava muļķībā (kura nebūt nau mazāka par Jankava muļķību) piepin klāt gluži nevainīgo Ozolu. Un nu, kad izrādās par nevainīgu Ozols, - publikai jādomā, ka nevainīgs arī Jansons. Pats J[ansonsJ piepalīdz savai laimei, mēģinādams piepīt mani pie Jankava lietas un tā nodabūt no ceļa liecinieku. Biedri paši izturas savā lietā gluži indiferenti, un taču kauns krīt uz visu partiju, kad tā bēg no patiesības izmeklēšanas. Mana personiskā intrese lietā stāvējusi 16 gadus nomalis, un arī tagad nau iemesla citādi būt, - bet, ko teiks par partiju? - Es tagad gribu vismaz pieprasīt, lai Ā[rzemju] k[omiteja] publicē manu vēstuli; jo, Ā. k-u saudzēdams, es ļauju Jansonam pret mani celt neslavu. J. Asara lietā man arī no zinātāja teikts, ka J[ansons] izteicis visu par Asaru, bet - tas zinātājs nu tagad no bailēm cieš klusu. Ekters arī nekā neraksta, kaut gan 2 reizes solīja. Man vienam pašam jāaizstāv partijas labā slava arī publicistikā, un man taču ir cits darba lauks - literatūra. Lai. 430. LAIKRAKSTA «JAUNĀ DIENAS LAPA» REDAKCIJAI Kastaņolā 1913. gada 30. jūnijā «J. D. Lap.» 11. Jūnija d. pārdrukāta ar dīvainu piezīmi J. Jansona vēstule, kura «D[zīves] B[alsī]» bij nodrukāta 8. jūnija d. - bez šīs piezīmes. Viegli saprast, ka «Dz. B.», kā nopietns laikraksts, turēja par sev nepiederīgu nodrukāt to piezīmi; bet grūti saprast, aiz kāda pārpratuma «J. D. L.» to darīja, jo viņa tāpat ka «Dz. B,» no drukā līdzās manu vēstuli, kurā jau pirms J[anson]a piezīmes lasīšanas es uz to biju atbildējis. (Par materiālu došanu no manas puses kaut kam Jansona lietā, protams, nevar būt runas - tik intresanta J-a lieta priekš manis nau, - mani intresē gluži kas cits.) - [Raksta autors?] Jansons uzskata tagad, kā redzams, par savu augstāko pienākumu - izvairīties no savas lietas izmeklēšanas un noskaidrošanas caur biedru goda tiesu, - bet tā viņš nonācis neapskaužamā un reizē komiskā stāvoklī: būdams pats nožēlojams, viņš «no visas sirds, nožēlojot» - mani; piespiests taisnoties pret šaubām par viņa paša morāli, viņš nebeidz visus uzmudināt uz morāli (viņa raksts saucas «Nemelot!») un nu arī mani; nevarēdams noliegt pieprasījumu pēc biedru goda tiesas, viņš pašu goda tiesu liek šaubu zosu pēdiņās un lūko iegalvot, ka tā prasīta - starp viņu un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]»! - Uz to varu tikai piebilst, ka lietas skaidrības dēļ man tagad jāprasa pēc tās manas vēstules nodrukāšanas, kurā es rakstīju, lai partijas labā biedru goda tiesa izmeklētu J. lietu, ar ko tās likvidācija tiktu drošāk panākta nekā ar apliecību došanu. - Ja izrādīsies, ka nau iespējams manu vēstuli nodrukāt citur, tad viņai, es ceru, neliegs telpas «Dz. B.». - Te vēl, kaut arī nevietā, piemetinu to, kas saprotams par sevi: ka citātā no manas vēstules Jankavam 1908. g. vārdi kliķe un intrigas zīmējas uz to personu, uz kuru tie tur ir zīmēti, t. i., uz Jansonu un uz 1897. g. notikumiem, un nevis uz partiju. Saku to tādēļ, ka daži draugi domāja, ka viens otrs to tomēr varētu nesaprast i tos skaidros vārdos. 431. E. PĪPIŅAM Kastaņolā 1913. gada 30. jūnijā 30. 6. 13. Pīpiņ[am]. Esmu pārliecināts, ka ievietojāt bez kāda nedraudzīga nolūka pret mani, jo vēl pašā pēdējā laikā, Asp[azijas] jub[ilejas] gadījumā, Jūs izturējāties ļoti sirsnīgi pret mani. Un, galu galā, es domāju, mēs tādi varēsim palikt arī turpmāk. Atrakstat par saviem uzskatiem uz to un par J[anson]a lietu vispār: viņa jau nau personiska lieta, bet lieta par partijas politiku un demokrātismu sevišķi. Es domāju, arī pēc Jūsu uzskata jauna birokrātisma nodibināš[anās] nau vēlama. 432. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada 1. jūlijā Mīļo brāli, ir radies uzņēmums, kurš grib izdot krieviski latv[iešu] rakstus - grib tulkot Tavu «Lielo Lavīzi», - atbildi man tūliņ, vai Tu ar to ar mieru. Bet tūliņ. Tad atbildi reizē arī uz manu karti no 17. jūnija. - Ar veselību mums atkal neveicas. Elza nepanes šenes karstumu un brauc uz Cīrihu. Man jāpaliek vēl še, jo jāsteidz pabeigt darbu. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no mums abiem, [paraksts]. 433. R. PELŠEM Kastaņolā 1913. gada 1. jūlijā Robert[am]. 1. 7. 13. Jūs jautājat, vai man zināmi draugi, kas vajadzības gadījumā spētu teikt vārdu man par labu. Jūs paši zināt, ka nau, jo partijā taču pazīst ne cilvēciskas jūtas, bet tikai disciplīnu un šablonu. Vai man vienam būšot viss jānes? Protams, jo es jau vienmēr visu viens izcīnījis un draugus redzējis tikai pēc panākumiem un pirms cīņas uzsākšanas, - Jūsu vēstulē bij solījums man paziņot par Parīzes pulciņa spriedumu - bet, kad nu Jūs paši parakstījāt uzticības apliecību, tad Jums celtos nepatikšanas. 434. A. RAŅĶIM Kastaņolā 1913. gada jūlija sākumā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu Jūsu laipno vēstuli. Brošūra, kādu Jūs liekat priekšā, būtu gan ļoti laba, bet viņa jāraksta stipri koncentrēta un pagara tomēr, un tas prasītu daudz laika, kāda man acumirklī nau: man steidz[īgi] jāstrādā pie divu lugu nobeigšanas. Jūsu vārdi par savstarpēju izskaidrošanos un sīku intrigu nobeigšanu teikti vislabākā nolūkā, un es viņiem tikai varu uz pilnīgāko piekrist, jo pēc amata un dabas man kā dzejniekam pretīga katra polemika. Tikai, vai otra puse, Br[auns], teiks to pašu? Arī tagad es esmu klajā nācis tikai uz izaicinājumu, jo pēc manas atbildes Jankavam Br. piezīme ir tiešs izaicinājums pret mani. Jeb vai tur vainīgs būtu kāds cits? - Arī mans priekšlikums izmeklēt lietu caur goda tiesu ir tikai paša Br. un partijas labā, kā Jūs redzēsat no manas vēstules par to, kad tā tiks publicēta. Ja mani neprovocēs, es nekādā ziņā neuzbrukšu arī turpmāk: man personiski nau nekas pret Br.; manas intreses ir gluži citā laukā; viss tik sabiedrisks jautājums. Uz katru izskaidrošanos tātad kā vienmēr un visās lietās, tā arī še esmu pilnīgi gatavs. Saņemat sirsnīg[u] rokas spiedien[u]. 435. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada jūlija sākumā Mīļo sirdsiniņ, te klāt divas vēstules no Hermaņa Jansona lietā. Tās tu dosi izlasīt Mārtiņam un Skabargam, lai viņi redz, ka Hermans grib goda tiesas priekšā liecināt par Rozena lietu. Vēstules viņiem dot nevar, tādēļ, ka Hermans vēl negrib uzstāties tagad, bet tik pie goda tiesas. Arī Hermaņa vārdu lai nemin. Norakstīt viņš var to pastrīpoto vietu, ko H[ermans] grib liecināt. Rakstu šo ekstrā tādēļ, ka Mārtiņš man pieprasīja. - Parīzes Bērziņš, «Biļetena» redaktors, pats nau parakstījis protestu pret mani! Kur nu konsekvence, kad neaizstāv pats savas pārliecības! 436. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 5. jūlijā Mīļo zelta ziediņ, saņēmu Tavu mīļo kartiņu; žēl, ka vēl neguli, bet taču bez pulvera. Atspirdzinies nu, ej pa kiniem; te aizsūtu arī Blēru. Tagad nenopūlies ar lielā korteļa meklēšanu, tikai pate atpūties. - Es sāku strādāt, bet iet vēl grūti. Rīt rakstīšu Raņķim. Sūtīšu III c. Bokumam. - Kuratiņš esot negants un kaujot bērnus ar baznīcas atslēgu. - Vecpiebalgā lasa par Tevi. Smiltenē «Vaidelote». Jansons rakstot iekš [«Речь»?], labprāt «D[ienas] L[ap]ā». «Dz[imtenesj V[ēstnesī]» nau nekas atbildēts. Tavas kartiņas dabūju, Lido, sirdsiniņ, lido. 437. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 5. jūliju Manu sirdsmīļo sirdsdārgumiņ, nu Tu būsi sācis kūri un nu jānāk arī miegam; tas ir par maz Tev līdz 1/2 5. Kad tik pāries nogurums no ceļa, tad gan drīz atspirgsi; i pa tām 8 dienām būs labums. Es sāku strādāt; šodien jau penss ir, bet vāja kvalitāte. Te arī līdzi vēstule Raņķim; atsūti atpakaļ. - Tev ir pāris lugas uzvestas: Smiltenē «Vaidelote». - Lilija top diezgan šimpēta «D[ienas] L[apā]» no V. Knoriņa, - bet nekaitīgi. Aizraksti viņai! - Laiks mums labs, tikai vienu nakti lija līdz 10 no rītus. - To Rohseide tikai nedod atkal šūt Līvenei, ņem labu skroderieni. Pastāsti, kā bij «Quo vadis». - «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» vēl nau nekādu rakstu, Hermans arī neraksta «D. L.». Še viena puķīte: ir krūms, smaržo. Rakstu jau sestdien vakarā, lai Tu rīt dabūtu. Lido. 438. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. jūlijā Mīļo sirdsdraudziņ, šodien aizgulējos, un zīlīte nu bez apstājas dzied: dzi, dzi, tārpot, vīrs; bet taisni šodien līst. Tārpošu tepat istabā. Viss būtu labi: ar brūtgāniem nau nekāda gala. Līna sačerkājusi, tas grib braukt mājās sākt savu veikalu. Māte neļauj, papriekš vecākām jāprecoties. Nu tad arī Ritai šodien nāks fidanzato, giardiniere no Lepoi, uz ašu roku sacerēts. - Šorīt Hermans raksta, ka liecināšot pie goda tiesas. Fonds piespriedis pa 100 r. «Gundega un Brusubārds», Skalbes dzejām un «Gals un sākums» man, - tādā kārtā. Lido, ziediņ, lido. 439. H. ASARAM Kastaņolā 1913. gada 6. jūlijā Herm[anim]. 6. 7. 13. Labi tā! Jūsu stāvoklis skaidrs, lai nu lieta nāk. Bet Pīpiņa neitralitāti es nesaprotu; ja vēl «D[ienas] L[apa]» būtu bezpartejiska neitrāla avīze, kā, piem., «J[aunākās] Ziņas», bet «D. L.» taču radikāli demokrātiska, un kā tādai viņai jāieņem noteikts stāvoklis šinī jautājumā, kurš savā kodolā (un par to vien ir runa) ir demokrātijas pamatjautājums: vai demokr[ātiskas] pārrunas, vai birokrātiska slēpšana? Vai progress, vai šabloni? Bet varbūt. P[īpiņš] pats pa to laiku būs man par to rakstījis. 440. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 7. jūlijā Manu mīļo zelta zirdziņ, nu maza rakstīšana, bet liela ziņošana: nupat atbrauca Kuga ar sieviņu, mazu ģimnāzistenīti; noliku viņus Villa Eden. Tev nau jāsteidzas mājā viņu dēļ, atpūties, cik vien spēj: būs pēc liela runāšana; bet ēst viņiem nedosim, tātad saimniecība atkrīt. - Tad vecā Röderiete nomirusi, Karlīne laimīga. - «Domās» ir smuks artiķels par Tavu drāmu no Kraujas. - Avīzēs vairāk nau nekā svarīga. Es varēšu strādāt un IV cēl. nobeigt. Lido, sirdsiniņ, lido. 441. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 8. jūlijā Manu mīļo zelta dzīvībiņ, ar Kugu vakar vakarā gan par daudz sarunājos, bet tomēr pastrādāju arī šodien, tikai nepaspēju norakstīt un jūtos arī nervozāks. Šodien viņš nāks tikai 5 pēc pusdienas. Nebēdā Tu, sirdsiniņ, un neuztraucies, gan jau ies. Par to prēmiju arī nau, ko uztraukties: no viņiem taču ir liela pārvarēšanās, ka vispār deva, jo man taču dāvāts partijai. Es domāju tos 100 r. dāvāt «Arodniekam» un latgaliešiem, lai partija nesaka, ka mani grib nopirkt. - Atrakstījis Ekters samierinošā garā. Arī brālis, bet tas par Jansonu nemin. Kuga grib mani portretēt. Abi paliks vēl kādas 10 dienas. - No Amtmaņa nau ziņu. Lido, sirds mīļais. 442. A. LŪKINAl Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā Dārgā draudzene, atļaujat Jums teikt pāris vārdu kā biedrim, kas līdzīgā stāvoklī un nav tomēr, man tad ir tāda doma; pēc mēneša, pēc divi trīs nebūs ne miņas par nejaukumu, vai tad to mēnesi nepaciest? Vai mēs paši nepaliekam ilgāk par to mēnesi? Un pēc ir tikai labi vien. Pēc lielās dušas paliks pāri tikai - Jūsu grāmata, kritikai. Un, kad es tagad palūkojos tanīs kritikās, - uzbrūk tikai tendencei, ne romānam, bet galvenais taču romāns. Nu Jūs esat tikusi rakstniece ar lielu aplombu, tas paliek vēlākam darbam kā reklāma un sataisa ceļu. Strādājat atkal. - Elza veseļojas Cīrihā, ir ļoti nogurusi; neņemat ļaunā, ka neraksta. Es strādāju ar divu zirgu spēkiem jau kopš mēnešiem; atliek laika tikai īsiem sveicieniem, bet tik lai jo sirsnīgiem. Jūsu R. 443. R. PELŠEM Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā 9. 7. 13. Rob. Pelše. - Kā redzu, tad mums arī faktisku starpību nau b. Br[auna] lietā un kongress varēs to galīgi nobeigt un izņemt pilsoņiem no rokām pēdējo ieroci, atdodot arī b. Br. partijai atpakaļ - skaidru, - nevis caur liecībām, bet caur patiesību; tad arī viņš tiks vesels un būs reiz pasargāts no uzbrukumiem. 444. P. KALNIŅAM Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā 9. 7. 13. Ekters. Jūsu izsmeļošā vēstule saņemta; ar visu esmu vienisprātis un tajās pat domās, ka lieta tuvojas nobeigumam. Kongress var to pilnīgi likvidēt (izbeigt), tā būtu vislabāk. P. uzstāšanās bija ļoti neveikla un rada iebildumus, - bez šaubām, tai var piesieties. Iespējams, Tu lasīsi manu vēstuli; ja nē, es viņu Tev aizsūtīšu. 445. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā Mīļo brāli, par «Lielo Lavīzi» aizrakstīju, teicu, ka laikam ir jau tulkots un lai viņš pats raksta Tev. Tad jau Tu varēsi ierīkoties, kā gribi. - Tā «Zelta zirga» dēļ nau vērts pūlēties, tāds vecs klepers lai zinās pats, kā tiek uz priekšu. Kad cenas pazemināšana ir tik komplicēta, tad lai paliek. Tikai lai paziņo, cik eksemplāru vēl ir pie viņa un cik ir ieņēmis. - Ar «Kapitālu» Jūs negribēsat vairs gaidīt un tātad dodat prom. V[ilim] D[ermanim] pieprasi, . vai viņš spēj ar veselību tikt galā; Darvins viņam neesot tā jāsteidz, tātad varbūt viņš varētu ņemt šo. Roželis ātrs strādnieks, un Jūs jau viņu pazīstat no agrākiem darbiem, tātad laikam dosat tam arī šo. Roberts arī labs strādnieks, un vajadzība viņam arī ir diezgan liela (precējies, bērni ir; pelnās ar roku darbu!); viņš tikai gribētu avansu no 30-40 rbļ. un tikdaudz arī ik mēnešus sūtītu. Nez vai Jums ir liela nauda? Bez avansa viņš neiedrīkstas mest savu māldera darbu. Apprasaties pie Rožeļa, cik liela viņam vajadzība. Tad salīdzinat, kuram vairāk vajga un, protams, arī kurš spēj labāk. Roberta adrese ir: R. Pelsche, Sceaux (Seine) 34 rue Fontenay, France.-Viņš ir tas, kas gribēja tulkot «Lielo Lavīzi». - Par «labām famīlijām» palīdzēju, kā varēdams, kaut gan rakstot diezgan grūti. Pastāstīšu varbūt Mierlaukam un tas Tev. Tagad stipri strādāju. Vēlāk plašāk. Tu neminēji, kāds tagad Tavs stāvoklis Jansona lietā. Sirsnīgi sveicin[āts] un skūpst[īts] no [paraksts]. 446. ASPAZIJAI Lugāno 1913. gada 10. jūlijā Manu mīļo zelta iniņ, šorīt nedabūju Tavu kartiņu; rakstu šo, kuru dabūsi vēl šovakar vai rīt no rītus, tad laikam jau laidīsi aidi mājās. Nupat esmu Lugānā un pelnu 1 fr. 50 s. kā liecinieks Roeschlim, kuram aizbēdzis maizespuika. Bez tam bij vēl kāds Teodors Kūla, par beņķu laušanu un itāliešu kaušanu ielikts karcerī un no turienes caur policiju atsūtījis man vēstuli; tagad policija man saka, ka esot jau izlaists un samaksājis sodu par posta darbiem 15 frankus. Teicu, ka nepazīstu; nu tad lai neiepazīstoties arī! teicu, ka nedarīšu, jo neprotu beņķus lauzt, un citas kopības man nau. Rīt tad nu 2 un 40 min. būšu pretī vakzālē. Ja satieci vēl kādus kolonistus, apprasies, kas tas par T. Kūlu tāds ir; varbūt kāds viņu pazīst. Šodien man tās tieslietu darīšanas izjauca strādāšanu, būtu laikam pabeidzis IV cēliena. Lido, sirdsmīļumiņ, lido. 447. PĒTERBURGAS LATVIEŠU LABDARĪBAS BIEDRĪBAI Kastaņolā 1913. gada 10. jūlijā Laipni lūdzu uzdot Jūsu cien. biedrības priekšnieka P. Ļūļas kga adresi, rakstot uz Castagnolu, Suisse, Mr. A. Naglin. Mana karte, adresēta uz Podoļskaja Nr. 9, kv. 36, laikam nau sasniegusi mērķi, jo ir pagājušas 3 nedēļas. Visā cienībā [paraksts]. Castagnola 10. 7. 13. 448. A. LŪKINAI Cīrihē 1913. gada 11. jūlijā M[īļā] d[raudzene], saņēmu ar prieku Jūsu laipno vēstuli. Elza tagad ir še, C[īrihā], kurp atbraucām abi paveseļoties, jo pēdīgā laikā es biju drusku vairāk strādājis. Man drīz būs atkal jābrauc atpakaļ - atkal drusku vairāk strādāt, bet Elza paliks un pagaidīs Jūs še. Paliekat mīļi no mums abiem sveicināta. R. 449. R. EGLEM K.astaņolā 1913. gada 22. jūlijā Cien. R. Egles kgs! Man ļoti ērti, ka Jūs sarakstāt jautājumus, uz kuriem man atbildēt: 1) Tulkojumu varētu sūtīt arī man tieši. 2) Ostwalda «Mühle des Lebens» varēs laist vienu N, tātad varat pie tā strādāt, bet drukā tas nevarēs nākt drīz, jo ir jau bijuši daudzi dabas vēst[ures] raksti, un publika, kā izrādās, tos maz pērk. 3) Labāk «Dzīves dzirnas»; «sudmalas» ir provinciālisms. 4) Творчество - radīšana. «Bērna dvēseles mākslinieciski radoša audzināšana.» 5) Labāk būtu «vednieks», bet jēdziens pieder praktiskajai dzīvei, un tai literatūra nespēj uzspiest savus vārdus. Laikam «ormans» nekad netiks izspiests no «vednieka», bet paturēs grožus vienmēr rokās. 6) «Nau» es arī rakstu. Bet «duris» ir provinciālisms; lielākā daļa izrunā skaidri «durvis», cirvis, purvs. Saka gan «durtiņas», jo 3 konsonanti būtu grūti izrunājami. 7) «H[aufa] pasakās» labāk netaisīt pārgrozījumu. H. ir romantiķis, un viņa stāstu kārtība pieder pie romant[iskā] stila (salīdz., piem., Immermana «Münchhausen»). 8) Šķirt var «H. pasakas» vairākās daļās, tas pat būs U. B. vēl ērtāk. 9) Manas valodas studijas bij diezgan plašas: leišu valoda, sanskrita sākums, leišu augš- un lejas izloksnes, latgaļu izloksne, baltkrievu valoda. Tautas dziesmas, kuras pats krāju, ierašas. Stendera u. c. senais leksikons un senie raksti. Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu [paraksts]. 450. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada 22. jūlijā Mīļo brāli, pašlaik man viesi no teātra. - Stērste zin arī vairāk par Aizupa lietu, jo bij viņā, man liekas, par aizstāvi līdz ar Eversu. Es to lietu nemaz nepiedzīvoju, nezinu arī apsūdzības raksta, bet no St[ērstes] varbūt pat oriģinālu dabūsi. Garāk Tev par to rakstīt nevaru, kamēr neesmu nobeidzis steidzīgākos darbus, divas lugas. - Par «Zelta zirgu» lai tikai atsūta ziņas, cik eksemplāru vēl ir. - Tavs stāvoklis J[ansona] lietā noteikts. - Pašlaik še arī Elza, bet mūs abus nogurdinājuši viesi. Paliekat abi mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts]. 451. H. ASARAM Kastaņolā 1913. gada 22. jūlijā. Sirsnīgi sveicieni. [Paraksts.] Arī Mierlauks kalnos nāks klāt. 452. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1913. gada 24. jūlijā Visu labu un skaistu, un mīļu mīļajiem cilvēkiem uz viņu goda dienu! Esat sveiki un jautri! Laikam esat pašlaik dzimtenē. Leonhardam ies labi, nau ko šaubīties. Dzīvojat veseli, mīļie, labie ļautiņi. [Sirsnīgi sveicieni?]. 453. TIPOGRĀFIJAI «HANZA» Kastaņolā 1913. gada 25. jūlijā Saņēmu telegrammu un atbildēju, ka «auggeschickt». Nākošu reizi izsūtat man agrāk, jo vienkārši pasta sūtījumi iet bieži i 4, i 5 dienas, bet caur muitu sūtījumi vēl ilgāk, tad arī bieži jāgaida uz deklarāciju, kura, kā šoreiz, pienāk vēlāk par pašu paku. Nosūtu: Vidiņa «V[ai] kust[oņiem] ir jēga?», Zvingēviča «M. u. l. saimniecība», Skalbes «T[autas] dz[iesmu] izlase», Akuratera «P[ērs] Gints», Laimnieka «Dzimtene un ticība». «P[ēru] Gintu» vajdzētu dot 2 grāmatās. Arī citus varat šķirt 2 grāmatās, ja pēc aprēķina iznāktu par garu. Vispār ieturēt kā normu: pēc iespējas daudz viennumura grāmatiņu. Ko likt tagad pirmā sērijā, ko otrā, atstāju Jūsu noteikšanai, jo man šimbrīžam nau ziņu par tehniskiem apstākļiem, piem., cik lokšņu iznāk sērijā. Vēlāk lūdzu man uz sūtāmiem rokrakstiem piezīmēt, cik lokšņu apmēram iznāktu drukā zināmā grāmata. - Nākamo sūtījumu es izsūtu pēc pāris dienām, un vispār lūkošu visu Jūsu pirmo sūtījumu aizsūtīt Jums atpakaļ ašāk, lai Jums būtu priekšā lielāks daudzums rokrakstu un nekavētos druka. Bet sūtat man visu aši, jo vēlākos sūtījumus es skatīšu pamatīgāk cauri un gribu uzlabot arī valodu. [Paraksts.] Atsūtat Gulbja adresi! 454. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1913. gada 26.-29. jūlijā Mīļo Matīs! Man bij pašlaik viesi no teātra, ar kuriem kopā vajadzēja stipri strādāt; es noguris un nevesels (braucu uz Cīrihu ārstēties), bet tomēr man vēl priekšā īslaika termiņa darbs - luga, - lūk, tādēļ atvaino manas vēstules nokavēšanos. - Tu savā vēstulē gribi visu labu un lai arī mēs ar Jankavu izdarītos miera ceļā. Es vienmēr esmu miera ceļu labāk gājis un arī šoreiz tikai atbildēju uz Jankava provocējumu; mana atbilde pate ne pēc satura, ne formas nau provocējoša. Un ar bijušu draugu, kurš lauzis draudzību, katra polemika sevišķi grūta. - Tu saki, kādēļ es ļāvis viņu ķengāt? - Tas jau nestāv manā varā, tik liels nau mans iespaids. Un tad jau viņš pats aizstāvējās, pārgāja uzbrukumā un, kopš pārtrauca sakaru ar mani, aizgāja uz gluži pretēju pusi; tapa par tiešu s[ociāl]d[emokrātij]as pretnieku, kamēr es biju un paliku socd. un kā tāds tikai centos labot viņas trūkumus un attīstīt to tālāk. Nu J[ankavs] aizgājis tik tāli prom, ka pats saucas par reakcionāru un neuzskata savu darbību vairs par tādu, kas nāktu par labu s. d-ai, ko es gan daru. Kad mēs abi bijām revolucionāri un draugi, mēs gribējām strādāt par labu s. d-ai tā, ka viņš, kurš pēc dabas ir kritiķis un polemiķis, darītu negatīvo darbu: kritiku, un polemiku, es, pēc dabas dzejnieks, darītu pozitīvo: ietērptu tēlos s. d. idejas, esošās un nākošās. Tā arī gāja kādu laiku, tad viņš «Vec[ajosJ elkos» apkaroja s. d-ai pretējo dekadenci un gribēja vērst uzmanību uz «Ug. u. Nakti», aizstāvēdams to pret s. d-iem, viņš bij pirmais, kas atzina «U. N.». Bet tad viņš, kritizēdams s. d-u, uzbudinādamies no viņas veida, iegāja arvien vairāk naidā pret to, atmeta interesi par literatūru, līdz pārtrauca sakarus arī ar mani. Es palieku pie sava pozitīvā darba tās pašas idejas labā - Mana vaina nu tā, ka es biju cerējis, ka viņš atvairīs no manis uzbrukumu no dekadentu un s. d. puses un tā darīs man iespējamu ražīgu pozitīvu darbu, tā bij tā «draudzīgā roka», par kuru es runāju vēstulē un kurai viņš tagad piedod tik neglītu nokrāsu, it kā es viņu būtu gribējis izmantot. Ka tā nebij izmantošana, pierāda jau tas, ka viņš pats vēl pēc tam bij draudzīgs pret mani. Un visā vēlākā laikā es nekā cita neesmu darījis, kā tikai savu politisko darbu, ar to pašu veco nolūku: s. d-ai, progresam, tautai par labu, cik es saprotu. - Kad viņš man uzbrūk tagad, kur man pašlaik jāatvaira uzbrukumi no Jansona draugu puses, kad sauc pie izmeklēšanas ne Jansonu, bet mani (kam par to ir jau paziņots), tad es to izskaidroju tikai ar Jankava sarūgtinājumu no garām polemikām. Viņš grib publicēt izrautus gabalus no manām vēstulēm, kur es asi kritizējis s. d-u. Lai Jankavs to dara. Es s. d-u. esmu asi kritizējis vienmēr arī citādos veidos, arī pozitīvos darbos, viņas labā, viņu tālāk vezdams. Tagad to vēstuļu publicēšanu pieprasa arī Ā[rzemju] k[omiteja], un, kaut gan es gribētu s. d. saudzēt (sevišķi tagadējā, priekš viņas grūtā brīdī), tomēr es tagad tās publicēšu. Viņš var uz laiku darīt nepatikšanas partijai un man, celdams augšā mūsu domstarpības, bet nopietni kaitēt lielai partijai, kāda ir s. d-ja, un vēl lielākam pasaules uzskatam, kāds ir sociālisms, to viņš nespēj. Un arī es ceru izturēt uzbrukumus, visādā ziņā tādi spaidi negrozīs manus uzskatus, jo īstenībā jau pret mani sūta kā stiprāko pretnieku mani pašu, un es gan sapratīšos ar savu pagātni, jo neesmu to un sevi tā noliedzis kā Jankavs savu pagātni. - Varbūt arī Jankavs kādreiz atminēs savu pagātni un varbūt pat pie tās atgriezīsies. Paliec nu vesels. Tavs [paraksts]. 455. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada 28. jūlijā Mīļais draugs! Es nekad neesmu Deglavam teicis, .ka gribu viņu uzaicināt sev par palīgu U. B. Nedz arī viņš man jel kad izteicis tādu vēlējumu. Es līdz ar šo rakstu viņam pieprasu izskaidrojumu par tādu dīvainu stāstījumu Tev. Vispār jau tādas domas vien ir muļķīgas: kāda tad man vajga palīga pie U. B.? Ko tad tāds palīgs lai darītu? Literatūru es pats pārzinu un jau nu visādā ziņā labāk par Deglavu. Iekš kā tad pastāvēs tas, ka viņš būs visa darītājs? Viss tas ir tik pilnīgi nesaprotami, ka brīnums vien. Bet viens man jāsaka Tev: kad Tu jau ziemu dzirdēji tādu aplamību, kādēļ tad Tu man tūliņ par to neziņoji? Tu taču esi man draugs, un drauga pirmais pienākums ir visu teikt savam draugam; neticēt nekādas neslavas, bet pirms apjautāties pie paša drauga. Es jau nevaru zināt, kādas visādas baumas iet apkārt par mani, kā veikalnieki grib iedzīvoties uz mūsu rēķina, kā grib mūs paķert. Kad Raņķis uzstājās pret Tevi, es abas reizes aizstāvēju Tevi un neklausījos uz baumām. Kad Tu būtu man tūliņ teicis par Deglava stāstu, tad būtu arī sev aiztaupījis veltas šaubas par mani. Bet; kad Tu nu reiz biji pats pārliecinājies par baumu nepatiesību un nodevis man U. B. redakciju - bez kā es būtu Tevi pēc tā lūdzis -, kādēļ tad Tu nu atkal sāc šaubīties? Tādēļ vien, ka es Tev atbildēju uz vēstuli drusku vēlāk, nekā Tu vēlējies! Vai tiešām vienas vēstules mazs nokavējums (jo es uz viņu esmu jau atbildējis kopš trim dienām) sver tik smagi, ka Tu sāc atkal ticēt baumām, par kuru pareizību Tu pie manis neesi apjautājies? Vai draudzības saites ir tik vārgas kā zirnekļa audums, ka tāds mazs krislītis rauj viņas jau pušu? - Šo pašu nokavējumu es Tev jau izskaidroju, un Tu viņu zināji arī pats no avīzēm: pie manis bij atbraukuši J[aunā] teātra divi direktori un dekorators, un mēs stipri strādājām divas nedēļas. - Ievēro arī to, ka ļoti vēlu atnāca «Hanzas» rokrakstu sūtījums un ka es metos ar lielu sparu uz to lasīšanu; jo man likās svarīgāki, ka laikā nonāks drukātavā rokraksti nekā vēstule Tev. Neņem aiz tā iemesla ļaunā, ka vēstule Tev ir daudz īsāka par piezīmēm par pašu U. B. Es darbu vienmēr skaitu svarīgāku nekā personu un viņas ērtības. Es redzēju, ka Tu pats arī sevi netaupi darba dēļ, un, kad es nu arī tā daru, tad Tu uzreiz sāc šaubīties. Ievēro arī vēl to, ka man divi termiņa darbi - lugas, ka man arī reizē jāved polemika. Ievēro, ka es neesmu īsti vesels. Nu, negribu Tev vairāk neko teikt, jo negribu Tevi uztraukt. Es jau labi saprotu, ka Tu tā varēji domāt un rakstīt arī tikai aiz savas neveselības: Tu neesi atpūties un esi ticis nervozs. Tev būtu vēl jāpaliek Ķemeros. Tev būtu ilgāk jāstāv mierā, jāraksta «Kasp[ars] un Biruta», un tad Tavs gara stāvoklis taptu atkal dzīves priecīgs un Tu neuztrauktos par niekiem. Bet nu zini vienu par visām reizēm, ka es esmu un palieku Tavs draugs, ka Tev jāsaka man, kad ko uztraucošu vai nelabu dzirdi, es visu izskaidrošu, un es palīdzēšu, cik varēdams. Palīga U. B. nevajga nekāda, un Tu jau esi vairāk nekā mans palīgs, jo Tu esi pats U. B. saimnieks. - Tev arī nebūs turēt mani par muļķi vai šaursirdi, kas ar neuzticību skatās uz U. B. tādēļ, ka tai šimbrīžam neiet spīdoši. No kuras lietas es esmu atkāpies tādēļ, ka viņa neiet spoži? Un vai mans stāvoklis tagad nebūtu spožāks, kad es būtu atkāpies no nepraktiskām idejām? Es no U. B. redakcijas tagad, kad U. B. iet vājāk, nekādā ziņā neatteikšos, kamēr Tu pats mani gribēsi. Kad Tu manis negribi par redaktoru, es aizeju to pašu acumirkli. Atteikties es varu gan ne no redakcijas, bet gan no algas par redakciju, un to es daru, kamēr Tev neies labāk. Nu Tu zini, kā ir, un nu neuztraucies vairs. - Un nu vēl par darbu vai veikalu, kas mums abiem tas svarīgākais: tas uz sevišķas lapiņas. Uz atsevišķas lapas rakstīts: Veikala piezīmes 1) Rokrakstu nokavēšanās notika ne aiz manas, bet aiz drukātavas vainas: drukātava nebij zinājusi, ka iešūtās pakas iet caur muitu daudz ilgāk par vienkāršiem pasta (manuskripti) sūtījumiem, - iet pat līdz 2 nedēļām! To lai drukātava turpmāk ievēro! 2) Rakstniekus, kuri dabūjuši avansus, es ievērošu pie darbu izdalīšanas. 3) Lai rakstnieki raksta kritikas, esmu pats Tev licis priekšā pēdējā vēstulē. 4) Lai Jansons tulko [2 nesalasāmi vārdi] minētos darbus. Bet tad zinātnes arī uz laiku pietiek. 5) Ar Jansonu un Bērziņu mēs stāvam pašlaik polemikā; viņiem tādēļ būs grūti rakstīt man, lai tad raksta Tev, un Tu man atsūti. Jā, vēl 6) «Kop[otus] tulkojumus» neturpini vairs, kad publika tos nepērk. Vēl tik tālu nau mūsu kultūra. Vai Tev rakstīt garas veikala piezīmes, jeb vai Tev viņas nau no svara? - Čeku 355 r. saņēmu ar daudz paldies. Norēķinā strīpo tos 30 rbļ., kurus Tu esi uzlicis kā % no parāda. Es jau neesmu naudas aizdevējs Tev. Un nu šoreiz lai paliek. Es rakstu lielākā steigā un nevaļā, darbi līdz pilnai galvai. Esi sveiks, atkopies un neuztraucies, tad būs viss labi. Tavs [paraksts]. 28. 7. 13. 456. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada 29. jūlijā Mīļo brāli, atraksti man tūliņ, kas tas ir par pārpratumu, ko Tu esot runājis ar Gulbi par viņa Universālbibliotēku. Kad es būšot tai par redaktoru, tad es aicināšot Tevi par palīgu un Tu būšot visa darītājs. Uz ko tas zīmējas? Jo es Tev nekad tamlīdzīga neesmu rakstījis un arī no Tevis neesmu saņēmis tāda apgalvojuma. Es nemaz nevaru iedomāties, kā tādas baumas cēlušās un ko Tu patiesībā esi teicis. Bet redz, kā baumas rodas no tukša un tomēr dara iespaidu, tā man tagad arī nepatikšanas no tā. Esi tik labs un atraksti tūliņ, lai es varu izklīdināt tos pārpratumus. Tu to esot teicis šo ziemu. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no [paraksts]. 457. A KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1913. gada 29. jūlijā Mīļais draugs, varbūt iznāk tā? Es braucu 1. augustā uz Cīrihu, kur Asp[azija] paliks ilgāk, bet es varbūt līdz 10. augustam. Tad vai nu tiksimies, kad Jūs braucat uz Davosu, vai es aizbraucu taisni pie Jums uz Thunu, kad to var izdarīt vienā divās dienās un ar mazu maksu. Varbūt braucam abi. Bet visādā ziņā nu ir taču izredze uz tikšanos. Tūliņ 15. aug. man jāsāk atkal strādāt. Sirsnīgi sveiki. [Paraksts.] 458. H. ASARAM Kastaņolā 1913. gada jūlija beigās Carissimo, sūtam Jums sirsnīgus sveicienus visi kopā, Mierlauku palaižot mājās. Drīz braucam arī mēs uz Cīrihu. Tad rakstīšu Jums arī garāki. Mana adrese paliek vēl šepat. Daudz mīļu, sirsnīgu labdienu. [Paraksts.] Kopš 1. jūlija nesaņemu «D[ienas] L[apu]» un nezinu, ko labu darāt. [Paraksts.] 459. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada jūlijā Mans mīļais, dārgais draugs, Tu neesi pietiekoši atpūties miesīgi, tādēļ Tavs nospiestais gara stāvoklis. Es Tev katru reiz rakstu, lai Tu atpūties, dari to, mīļais, labais, taupies, taupies, tas kapitāls, kas atmaksāsies. Es tādu drūmumu pats labi pazīstu. Agrāk es briesmīgi no tā cietu, tagad mazāk, kaut gan strādāju daudz. Man palīdzēja ārstēšanās Cīrihā. Un pēc oktobra mēneša gribu arī vēl atpūsties. Dari Tu arī tā. Tas ir viens, miesīgs līdzeklis. Otris, garīgs, ir - sava paša oriģināldarbi. Raksti «Kasparu un Birutu». Ja Tavs drūmums būs panācis, ka Tu atkal pieskarsies savai drāmai, tad viņš būs Tevi svētījis. Iznāks labi, būs liela traģēdija. - Par kara gājienu no Raņķa puses daudz nebēdā. Es jau rakstīju, un vairāki biedri gādās, ka uzbrukumi U. B. neatkārtojas. - Par labām ziņām, ko Tu man raksti, daudz paldies. - «Jāzeps» būs gatavs apm. 1. oktobrī (j. stila). - Man pašlaik viesi no Jaunā teātra, un mēs stipri [kavējam?] 2 nedēļas. Es diezgan noguris un šoreiz nerakstīju vairāk. - Atpūties un ārstējies, neaizmirsti! - Še klāt par veikalu uz atsevišķām lapiņām. Paglabā tās, lai vēlāk varētu būt pie rokas, kad es uz tām atsaucos. - Piekodini «Hanzas» sekretāram, lai man vienmēr ātri atbild. Esi vesels, turies spēkā, raksti savu lugu, - daudz mīļu, mīļu labdienu. [Paraksts.] 460. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada jūlijā Pāris praktiskas piezīmes U. B. - sludini arī lētāki mazākā apmērā, neuzskaitot visas grāmatas. Ievāc ziņas no Zeltiņa u. c., kādas U. B. grāmatas vairāk gājušas. Labi būtu, ja par visu grāmatu pirkšanu pa gadiem vestu statistiku. - Tev tas palīdzētu ļoti pie grāmatu izvēles. 461. P. DAUGEM Cīrihē 1913. gada 4. augustā Mans mīļais, dārgais, rakstu tikai šo mazo kartiņu, kaut gan vajadzētu Tev daudz, daudz teikt pēc Tavas tik sirsnīgās, dziļās vēstules, kura man tik labi darīja. Bet esmu pašlaik diezgan noguris un nevesels; atbraucu uz Cīrihu drusku paārstēties, tūliņ jau jāiet atkal pie steidzīga termiņa darba. Tikai nezinu, vai jel maz spēšu to veikt. Tu esi jau tik laimīgs, ka vari drusku atpūsties, es vēl neesmu tik tāļi. Kā man gribētos arī būt Tavā miera mājiņā! Un sākt savu darbu, jo līdz šim tikai es kratu nost vecos nerakstītos darbus un pagātni. Skaisti, ka Tu atkal sāc celt gaismā savus iemīļotos filozofus, sniegdams tos tautai. Lai nu Tev šoreiz sekmējas labāk nekā ar Dīcgena darbiem! «Domās» raksti gan par Müller-Lyer idejām, lai arī mums kas tiek. - Tu ļoti mīļi un pareizi saki par «Gals un sāk[ums]»; man no lielākas intereses būs dzirdēt Tavu spriedumu, kad būsi vairāk ielasījies, - tur tiešām liels manas dzīves gabals. - Jansona lietā mans uzskats pilnīgi tāds kā Tavs. Paliec mīļi, sirsnīgi skūpstīts no Tava [paraksts]. Atklātnes malā rakstīts: Sirsnīgi sveicieni no mums abiem Tavai mīļai kundzei. Sveiks! 462. A. GULBIM Cīrihē 1913. gada 4. augustā Mīļais draugs, saņēmu Tavu kartiņu tikai šodien, jo esmu atbraucis uz Cīrihu paārstēties. Ilgi gan laikam nebūs, varbūt 10 dienas, jo priekšā ir īsa termiņa darbi. 28. jūl[ijā] rakstīju Tev garāku vēstuli; adresēju uz «Hanzu». - J. Buševics man raksta (Tev viņš arī par to esot rakstījis), ka «Kosmoss» prasot par autora tiesībām (Weltschöpfung) 40 markas, jāņemot arī viņu klišejas. Es domāju, vajadzētu to pieņemt. Varbūt varētu pat stāties tuvākos sakaros ar «Kosmosu», ir krietna biedrība. Tad varētu dibināt ko līdzīgu pie mums, un arī iznāktu lētāk. Viens tik jāapdomā, ka zinātniskas grāmatas maz pērk, viņas jāuzskata U. B-ai tikai kā reklāma. - Kritiku un referātus par U. B. varēs ierīkot, bet paliek vēl tas, ka publika maz vairs klausās uz kritiku, kura tik ilgi ir kompromitējusies. Statistika par «Induli» ļoti zīmīga, jo «Indulim» labu kritiku netrūka, kamēr «Gals un sāk[ums]» bij bez kritikas, un tomēr «I[ndulis]» negāja, bet «G. u. sāk.» iet. Sveiks! [Paraksts.] 463. A. GULBIM Cīrihē 1913. gada 5. augustā Mīļais draugs, «Stepju karalis Līrs» ir jau izsūtīts. Tāpat Plūdoņa «Vācu lirika». Farina stāsts labs un paraugs no itāliešu valodas, no kuras maz vai nemaz nau bijis. Renesanses noveles arī sūtīšu, bet tur dažas būs jāstrīpo; tādēļ vēlāk. - Tālākie rokraksti man nau vēl atsūtīti no «Hanzas»; pielūko, ka tie tiktu izsūtīti laikā! kā vienkārši manuskriptu sūtījumi, kas iet ātrāk. «Kop[otus] tulkojumus» nepārdrukā, tad nepērk. Jeb, kad Tu negribi, tad drukā tikai 50-100 eksemplāros. Bet labāk būtu nobeigt. Papīru var izlietot citur, piemēram, «Jāzepam» vajdzēs u. c. - Par sēriju sastādījumu augustam un tālākiem mēnešiem paziņo man, - sastādījumu izdari Tu, bet man jābūt orientētam. - Paārstējies nu vēl Rīgā vai jūrmalā pirms braukšanas darbā. Pastāsti, kā iet ar «Kasp[aru] un B[irutu]». Sirsnīgs sveiciens. 464. A. DEGLAVAM Cīrihē 1913. gada 6. augustā Mīļo brāli, saņēmu Tavu kartiņu un redzu, ka Tu pats prasi skaidrību no manis. Man Gulbis atrakstīja to, ko es Tev paziņoju, lūgdams Tevi, lai Tu man paskaidro. Kādu skaidrību lai es dodu Tev? Vairāk es nekā nezinu nekā to, ko Gulbis raksta. Man še Cīrihā viņa vēstules nau līdzi, citādi es Tev vārdu pa vārdam norakstītu, ko viņš saka. Atkārtošu tāpat un no atmiņas: Šoziem sarunā ar Gulbi Tu esot teicis, ka tad, kad viņš nodošot man U. Bibliotēkas redakciju, visu darbu darītājs būšot Tu un visa U. B-a nākšot Tavās rokās. To Gulbis ņēmis ļaunā, jo viņš esot U. B. nodibinājis, tā esot viņam pieaugusi stipri pie sirds un viņš nevienam to negribot atdot. Tādēļ, ka Tu tā teicis, viņš neesot man nodevis redakciju ziemā, bet tikai tagad, kad pārliecinājies, ka man neesot ļauni nolūki. - Tu prasi, kādas man nepatikšanas cēlušās caur to? - Nu, tādas, ka es tieku nepareizā stāvoklī pret Gulbi, it kā es gribētu viņam atņemt viņa U. B. - Tu prasi, kādi pārpratumi? Tādi, ka Tu taču nevari būt tā runājis uz Gulbi, jo Tevis un manis starpā nekad nau pastāvējis tāds plāns Gulbim atņemt U. B. vadību. Tur,. pēc manām domām, vajga būt kādam pārpratumam; Gulbis kaut kādu Tavu vārdu būs citādi sapratis, nekā Tu domājis, t. i., būs pārpratis. Un es nu gribēju zināt, ko Tu īstenībā esi viņam teicis, lai es varētu Gulbim šo pārpratumu noskaidrot. Es Tev rakstīju labā nolūkā, bet Tu, kā lasu, esi dusmīgs. Atraksti nu tagad kādu labu vārdu izskaidrojumam. Un. paliec mīļi sveicināts un skūpstīts. [Paraksts.] Cīrihā 6. 8. 13. 465. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1913. gada 21. augustā Mīļais draugs, daudz paldies par sūtījumu, kuru pareizi saņēmu. - Kopoti raksti iznākuši skaisti, tikai baidos, vai nau par dārgu. Sludināt vajadzētu vēl vairāk. Nau arī vēl pietiekoši aizrādījumu laikrakstos. - Nosūtu reizē karti priekš Kraujas, še man nau viņa adreses. Lūdzu nosūtīt. - Atrakstat kādas rindiņas, kā Jums klājas. Mēs veseļojamies šimbrīžam Cīrihā. Daudz [teksta bojājums] Atklātnes malā rakstīts: Vai negribat izdot Mihelsona, dzejas? 466. A. DEGLAVAM Cīrihē 1913. gada 25. augustā Mīļo brāli, še būs priekš «Ausekļa kalendāra». - Tava plašā un pamatīgā vēstule lietu ar Gulbi pilnīgi noskaidro. Pēc tādas lietas gaitas gluži nesaprotami, kur viņš ņēmis tādu izdomājumu?! Viņš laikam daudz ļauna dzīvē pieredzējis un visus tura aizdomās arī par niekiem; baidās par sevi, ka viņu neaizskārtu, un no bailēm nemana, ka pats citus aizskar. Man ļoti žēl, ka Tev iznāca tādas nepatikšanas, bet nevarēju neko citu darīt, vajadzēja Tev teikt; slēpjot Tev, būtu varējis iznākt vēl nepatīkamāk. Labi, ka Tu nu ar viņu izrunājies pats. - Kad pārbraukšu mājās, Castagnolā, aizsūtīšu Tev norakstu no viņa vēstules, kas palikusi tur. - Mēs abi vēl esam še un veseļojamies; es drīz braucu atpakaļ uz Castagnolu. Paliekat no mums mīļi sveicināti un skūpstīti, Tavs [paraksts]. 467. ASPAZIJAI Lugāno 1913. gada 31. augastā Te nu es esmu, mīļo zelta graudiņ, sveiks, vesels kā runcis pēc kaušanas. Pārbraucu labi, t. i., snauzdams, uzmodos no šejienes karstuma. Kā nu Tev iet, mīļo sirdsdraudziņ? Kad Tu nebūtu par daudz nokreņķējies. Atsūti pirmdien mantiņas, labi izgulies, un tad jau ies atkal. Atraksti, kāds bij cālīts vakzālē. Atsūti mūsu rēķinus. Rīt no rītus eju uz banku - Tavus papīrus sakārtot. Rakstu šo Lugānā, lai Tu vēl rītā dabūtu. Lido, sirdsdārgumiņ, lido. 468. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 1. septembrī 1. 9. 13. Manu mīļo zelta pūkiņ, dabūju Tavu kartiņu, bet aizlijušu; visu laiku bija sauss, vakar vēl 20° ap 6 vakarā, un nu līst, silts gan ir, 18°. Nodevu bankai, lai pērk Tev Lozannas papīrus. Nokusu no gājiena un nekā nepastrādāju, tikai smagi pieēdos. Pārgrozības te tādas, ka trams maksā nu 15 santīmu par braucienu; un man par pasta kastīti jāmaksā, kaut gan es nebiju nemaz mājā; tas tādēļ, ka atslēgas nebiju atdevis. Pie Tevis ir divas atslēgas ar zīmi: 6000, redzēju kādā mazā kastītē. Atsūti tās tūliņ, pielikdama pie vēstules kuvērā. - Tavu kartiņu ar Jāzepiņu dabūju šorīt no rīta. Aizsūtīju Tev «Druvu». Met vien iekšā pie Lindi, neskrej tik tāli uz bāni, saslapēsi kajiņas. Lido, pūkiņ, lido. 469. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 2. septembrī 2. 9. 13. Manu mīļo diminiņ, saņēmu jau šorīt čumu ar visām mantiņām, bet tik tagad izkrāmēju un noliku savā vietā; arī aizgāja labs laiks - visa priekšpusdiena. Izmeklēju vēl pantiņus Dombrovskim, negribas taisīt jaunus. Pēcpusdien tad strādāju, nosūtīšu «Laivenieku». - Te klāt pielikts arī lakatiņš, kurš atradās bufetē! - Sveiciens no Resnevic. - Rēķins Tev ir liels, bet man vēl lielāks - 345 fr.! - Tu man esi ļoti lēti rēķinājusi: piens bija man vien; mancia dosi meitai 2-50, braucieni, u. t.t., tātad palieku Tev parādā pilnus 60 fr. - Vai aizsūtīt? - Tad vēl pieliksi klāt, cik būs, ja pirksi orologio par 7-10 fr. - Atbildi, kuru pantiņu lai ņemu priekš Dombrovska, vai no šiem, vai citu? Un kādu Tu pati ņem. - Par Līvu jau rakstīju. Vai Tu varēsi mašīnu ņemt nost? Vai nau jau puslīdz solīta, kad dosi Līvam (bet ne agrāk kā oktobrī, kad viņam vajga), vai tad sūtīt Tev turp tos 50 fr.? - Atsūti man pasta kastītes (6000) atslēdziņas, pieliekot klāt vēstulei. - Vai dakteriene varbūt nebrauc aiz naudas trūkuma? Tad vajdzētu taču viņai dot par abiem līdz 100 fr. - Vai Tu Lidijai rakstīji; kad viņas vēstule ir samierinoša (es aizmirsu izlasīt), tad raksti. - Vakar sastrādāju pie «Laivenieka» 6 stundas, bet beidzu arī. - Čumiņu saņēmu un iet jau šodien Tev atpakaļ. Jāglābj tā nabaga mādziņa. Turies, sirsniņ, lido. Atklātnes malā rakstīts: Pie Ellenbogen vari arī neiet, varbūt Tava saimniece būs lētāka. Lido, lido. 470. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 2. septembrī Mīļo sirdsdārgumiņ, rakstu, Tavas kartiņas vēl nedabūjis. Vakar biju noguris un izskatīju tik cauri «Laivenieka» 2. cēlienu. Šodien gribu pabeigt un nosūtīt. Nekādu jaunu ziņu vēl neesmu ievācis no Līnas. Vecenei tikai ejot labi ar uovam un pomidoriem. Vakar Lugānā nopirku labus ābolus, 40 sant. kils, toties bumbieri slikti. - Lietus pārstāja vakar, jauks un silts; un forestieru pilns. - Dabūju Tavu skaisto kartiņu. Bankas lieta jau gatava, šodien atbilde no bankas, pietiek naudas. - Tātad 50 fr. palieku Tev parādā. Līvam vajga naudas tikai oktobrī; lai pats prasa. - Kartiņas abas saņēmu no rītiem. - Karti no Resvenic aizsūtīšu rīt. Lido, mīļo sirdsiniņ, lido. 471. R. EGLEM Kastaņolā 1913. gada 3. septembrī A. cien. kungs! V. H[aufa] pasakas jau aizsūtītas uz Rīgu drukātavā, kad nāks klajā, nezinu vēl. - Izdod 2 daļās pa 2 Nr katrā. - Katra pasaka sāksies ar jaunu lappusi. - Virsraksta lietā Jums taisnība: «V. H[auf]a pasakas». Vai: V. H[aufs]. «Pasakas». «No» nau tik labi. - Laba Jums valoda, bet neapmierinājaties - jāpapildinājas arvien. Predikāts vēl bieži teikuma galā, kur nau viņa vieta; ir daži provinciālismi un vecmodības: ir «mēs», bet ne «mūsi» (ir gan «mūsējie»), akuzatīvs «mūs», nevis «mūsus». - Jā, tulkošana arī savas valodas izprašanas līdzeklis. - Romantiķi visi grūti tulkojami: samērā vieglāk noveles no Arnima (Tolle Inv[alide]), Brentano (G. H. G., bet tā atkal pasaka), Tieka (Aufruhr i. d. Cevennen). - Nabla «Nart» nepazīstu; neder tikai pornogrāfija. - Halbe «Jugend» ir uzvests, bet, vai tulkojums pietiekošs, nezinu. Pārliecinājaties. No Rozegera ļoti daudz tulkots. Andrejeva «7 pakārtie» arī tulkots. G. Kelleri derētu tulkot, tāpat K. F. Meyer. Es cerēju, ka no Jums attīstīsies mākslinieks tulkotājs, bet liela steigšanās tur kaitēs. Arī viegli ņemt māksl[iniecisko] tulkoš[anu] nevar. Vai Jums nau kāda cita ienesīgāka maizes darba? Tulkošana maz atmaksājas, un U. B. nevar daudz uzņemt. Vai Jums, tik jaunam, jau jāpelna maize? Un slims Jūs arī esat? - Es no Jums vienmēr labprāt uzņemšu darbus. Paliekat drīz vesels un esat sirsnīgi sveicināts. [Paraksts.] 472. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada 3. septembrī Mīļais draugs! No «Hanzas» nupat saņemu atbildes par Unoldu (nau visai vērtīga grāmata, maz pirks; bet, kad Tu biji uzdevis tulkot,. tad lai drukā, tikai vēlāk, pēc jaungada, kad redz, kā gājis ar tirgu); «Nozieg[ums] u[n] sods» - aizrakstīju tulkotājam, lai tulko otrreiz (es biju gribējis lētumu ar vecā tulkojuma pārdrukāšanu); kad K. H. ir Tev valodas labotājs, lai paliek; man visu labot būtu pārāk liels darbs, es tik noteikšu, vai valoda nau pārāk slikta. - Verharns Virzas tulkojumā esot pie Tevis. Labi, ka pats lasi. Man še ir Štrāla «Евген[ий] Онегин», diezgan nepietiekoši tulkots, bet metriskā un atskaņotā tulkojumā jau svešs nevar neko labot. Gandrīz vienāda labuma ar Akuratera tulkojumu, tātad būs jāuzņem. Saki, kāds Tavs uzskats par Štrālu, un varbūt, kādi sakari. - Jauns iesācējs Mihelsons atsūtījis caur Zeltiņu savas dzejas. Tev daži ir bijuši iesācēji, varētu arī šo. Kaut gan vispār es negribētu U. B. dot iesācējam. Par K. H.. piemirsu teikt; lai viņš nelasa Buševica darbus, - B[uševics] ir vecs rakstnieks, un lai pats atbild par savu valodu (ir laba). B. liek arī jautāt, vai no «Kosmosa» ņemsi klišejas viņa darbam? Citādi honorārs «Kosmosam» augstāks. - Ko domā darīt ar manu jauno lugu «Pūt, vējiņi!»? Vai drukāsi pats? Jeb vai Tavs veikals aizņemts? Oktobrī jau nāks «Jāzeps»; vai divas grāmatas reizē nekaitēs? Kad gribi pats apgādāt «Pūt, vējiņu», tad atraksti tūlīt pēc šīs karts saņemšanas, jo viņa jau stāv gatava un jau septembrī vai oktobrī taps uzvesta. Labi būtu, ja reizē būtu jau drukāts. - Kad Tev atliek laika, atbildi visā īsumā arī par citiem jautājumiem, par kuriem agrāk rakstīju - par tehniskiem U. B. jautājumiem. - Ar Degl[avu] būs Tev jāsalīgst, viņš ņēmis ļoti ļaunā Tavas aizdomas par viņu; nekā tāda šis neesot teicis. Vai Tu esi cik necik atpūties? Vai pie «Kaspara un Birutas» domā un strādā? Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu, Tavs [paraksts]. Atklātnes malā rakstīts: Austriņš tulk[ojis] Брюсова noveles U. B., labi neder: ir pornogrāfiskas. - No maniem tulkoj[umiem] netaisi novilkumus, kas par labumu, kad veikalam tikai zaudējumi ceļas. Sveiks! Exp. A. Naglin, Suisse, Castagaola. 473. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada 4. septembrī Dārgais draugs, vakar aizrakstīju Tev karti un šodien saņēmu Tavu vēstuli. Bet, tā kā vēstules iet 4-5 dienas, tad rakstīju un rakstu arī šo uz Kijevu. And[rejam] Upītim rakstīšu. - Es nedošu tulkot tiem, kam Tu nevēli, bet nu es nevaru salasīt to vārdu - vai Kroderis? Atraksti to ar mašīnu. - Austriņa tulkotie Брюсов stāsti ir visi pornogrāfiski, man kauns viņus uzņemt. Ko darīt? Vispār man domāt, mums būtu jāturas pie Reclama U. B. virziena: tur arī neuzņem neko pornogrāfisku. U. B. ir priekš tautas. Un pornogrāfisku beletristiku jau izdod citi. Arī Tu pats vari to izdot, bet labāk ne U. B. - Tev jau rakstīju, ka viena luga gatava; tātad es to nosūtīšu «Hanzai». Drukāt tikai 2000 eks. - Jā, nedrukā novilkumus no maniem tulkojumiem, zaudējums vien ir. To es negribu. - Brošūru par J[ankavu] tagad nelaidīšu. Tu mani pārliecināji. - Ar sēriju iekārtojumu esmu mierā. - «Kurp eji?» nedrukāt, Dermaņa Darvinu nesūtīt man, rakstīju jau «Hanzai». - Manai lugai «Pūt, vējiņi!» ir 2500 panti, gandrīz uz pusi mazāk par «Induli», laikam 6 loksnes. - Laikam nu būs viss. - Ļoti priecājos, ka Tu atkal strādā pie «Kasp[ara] un Birutas». Daudz mīļu sveicienu. 474. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 4. septembrī Manu mīļo zelta ziediņ, Tavu skaisto kartiņu nu atbildu jau šovakar, lai Tu rīt rītā dabon. Man bieži tā gadījies, ka vienā dienā iznāk divas kartiņas no manis. Lido. Čoms ir še dabūts un Tev aizsūtīts, un nu jau arī Tu būsi viņu dabūjusi. Man liekas, es biju tūliņ atbildējis par saņemšanu. Kad jau nu esi tik daudz uzrakstījusi tām sievietēm, tad nobeidz arī. Tev jau miera citādi nebūs. Iztaisīt grāmatu no Taviem artiķeļiem par sievietēm ir ļoti labi, un Univ. Bibliotēkā to nodrukāsim. Kādēļ lai es kautrējos uzņemt labu grāmatu tādēļ vien, ka viņa Tava. Es to muļķību agrāk darīju, un izrādījās, ka ir muļķība neuzņemt: «Uz priekšu būšu gudrāks», kā teica Kūlis. - Kā Tev izgāja ar mādziņu? Vai izgāja? Laikam gan viss labi, ka Tu neraksti. Ļoti labi, ka nu 2 naktis bez pulvera guli. Lido, sirdsiniņ, lido. 475. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. septembrī Mīļo sirdsdvēselīt, dabūju kartiņas līdz ar atslēdziņu; atslēdziņu sūtīšu atpakaļ, nau īstā, kartiņas īstas, lai nu viens sievišķis pliks, citas jo vairāk apģērbtas. Ņem vienu istabu, es jau varu palikt pie Lindi, kad atbraucu; ko velti maksāsi divkārt. - Es zinu, ka par čomiņu prasīji tik aiz rūpības, bet Tev jau viņa vajdzēs, kad brauksi uz Lozannu, - tā es domāju sūtīdams. Un naudu arī tik tādēļ būtu sūtījis, ka Tev atliks maz, kad varbūt šo dosi dakterienei un Līvam. Lido, nau [bosiņ?]. - Dombrovskim nevarēšu nemaz sūtīt: man atsūta 70 vīri protestu pret mani, arī dēļ apsveikuma Āronam. - Plātess izdevis otrreiz Tavu «Quo vadis?», pieprasi, lai samaksā honorāru, kā Gulbis, pa 15 rbļ. par loksni. Atpūties labi, mīļo sirdsdārgumiņ, lido. Atklātnes malās rakstīts: Brauc vien šurp, sirsniņ, mani Tu tagad netraucēsi. Kad ne Lilija, tad es brauktu pie Tevis. Lido. Lido. 476. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. septembrī Manu mīļo, dārgo vientulīt, varbūt Tu pārej uz kādu istabu augšstāvā, lai nebūtu pa naktīm jābaidās? Pa vakariem ej vairāk uz kiniem un koncertiem, ņem līdzi, kad baidies, Paulīni vai kādu no kolonijas vīriešiem; aicini tos pie sevis pa garajiem vakariem, būs Tev ko pasmieties un nepiepūlēsi actiņas. Kad citādi nevari, brauc šurp; tagad Tu mani netraucēsi, jo notiek ar mūsu kopēju ziņu. Kad Lilija atbrauc, vari atkal braukt uz Cīrihu; mantas atstāj pie Stachler saimnieces. Vienīgais nelabums, ka nogursi no diviem braukumiem. Biļeti ņem retour. - Man nau tik labi braukt, jo Lilija traucēs. - Dombrovska dēļ es rakstīšu Kreicberģim un aizsūtīšu Tev. Tavs pantiņš skaists, bet par daudz. Labāk pataupi to citai reizei un raksti kādu savu citātu. - Šrepferiete varbūt arī nau ļauni domājusi; Tu esi nervoza. Tu taču viņai uztici savas mantas, ne viņa Tev. Bet nekreņķējies, mīļo dvēselīt, tā sieva par mazu priekš tā. - Lidijai raksti. Pusdienām neskopojies. Nebēdā, nebēdā, mīļais draugs, sirdsiniņ, lido. Atklātnes malā rakstīts: Atslēdziņu 6000 atradu. Lido. 477. A. GULBIM. Kastaņolā 1913. gada 6. septembrī Mīļais draugs! Rakstu Tev atkal, jo par veikalu jāsazinās uz ātrāko. Divas kartis nupat arī adresēju uz Kijevu, būsi laikam nupat; saņēmis. 1) Andr[ejam] Upītim aizrakstīju, uzaicinādams to kā U. B. vadītājs. 2) R. Kroderim, kurš šodien atrakstīja, atbildēšu atraidoši; ka es viņu pazīstu tikai no Tavas rekomendācijas un tā nau laba. Jeb vai arī: ka nau darba. Pagaidīšu, kamēr Tu man atbildi, kā teikt. 3) Vai principiāli uzņemt pornogrāfiskus un stipri erotiskus rakstus? Tādi ir Брюсова (pornogrāfiski) un Renesanses noveles (naivas, stipri erotiskas). Tulkojuši Austriņš un Akuraters, abi parādnieki. Bet es domāju, Tev vajdzētu turēties pēc Reclama, tam nau ne Bocaccio, ne citu. Un, ja tiešām šis seksuālais laikmets nau vēl pārgājis (man liekas, jau ir beigts), tad izdod tos rakstus, bet citā izdevumā, ne U. B. Renesanses novelēm ir arī literāriska, visvairāk gan vēsturiska nozīme. Atraksti par to plašāk savas domas. - Es Брюсов'u aizsūtīju «Hanzai» ar rezolūciju: par izdošanu nolems A. Gulbja k[ungs]. 4) U. B. grāmatu tukšās beigu lappuses izlieto: grāmatu sarakstam, specializētam, un kritiku atsauksmēm par U. B. vispār un dažām grāmatām atsevišķi. Es Tev to jau rakstīju; ievēro, tas ir svarīgi. 5) Nau vajdzīgs, ka kādas lielākas grāmatas II daļa nāktu drīz pēc I daļas. 6) Plūdoņa «Vācu lirikā» izmet visus gabalus no «Zaratustra», jo tas tāpat U. B-ā ir viss izdots. Pircēji, kas pērk abas grāmatas, to ieskatīs par krāpšanu, tas nau labi, 7) Kā darīt ar atdrukājumiem? Es neesmu principiāli pretī, jo U. B. kā rezervuārā jāsatek visai tulkotai literatūrai, arī agrākai, kura tad neietu zudumā, kā Reclams arī dara. Šo U. B. raksturu nesaprot, kad prasa tikai jaunu, kliedzošu, modernu. Kaizerlinga «Viļņi» - es teicu: var drukāt, kaut gan valoda Dālei ir vāja. 8) Tu arvien prasi, lai es dodu U. B. no saviem oriģinālrakstiem. - Kā būtu ar jauno lugu «Pūt, vējiņi!»? Cik Tu vari maksāt par loksni U. B-ā? Atraksti par visiem jautājumiem, arī agrākiem, itin īsi, bet atbildi. - Cik tāli esi ar «K[asparu] un B[irutu]»? 9) Galsvorsi «Cīņa» izdota no Roziņa, - vai mums izdot arī? Ir viens cits tulkojums. 10) Izlaid katalogus kā Reclams. Sirsnīgi sveiks. Tavs [paraksts]. 478. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 7. septembrī Mīļo zelta draudziņ, gaidu nu no Tevis ziņu, ko darīsi. Vai brauksi šurp? Vai Lilija ir jau rakstījusi? Man Tavs braukums tagad būtu ļoti pa prātam, kaut arī uz īsu laiku; tikai tas, ka Tu nogursti, un krams. Vai krams ir laba zīme? Par Dombrovski rakstīju: tas pantiņš ir par daudz patētisks priekš viņa. Es rakstīšu Kreicbergam vēstuli un sūtīšu vēlāk, pēc svētkiem, kad prasīs. - To 70 vīru protestu pret mani aizsūtīšu, izlasi Skabarg[am] Mārt[iņam] un Līvam un atsūti atpakaļ. - Aizsūtīju Doriņas kartiņu. - Kā nu Tu, nabadziņ, ierīkosies ar istabu, tik nogurusi un jāmeklē. Varbūt atkal atspirgsi, jo laiks noskaidrojas. Mīļo, mīļo sirds dvēselīt, turies spirgta, lido, lido. 479. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 8. septembrī Mīļo sirdspūkiņ, dabūju Tavas svētdienas kartiņas pirmdien rītā: mazais pūks ved dzērāju mājās un tad guļ uz kušetes. Tā labi, ka ierīkojies pa nakti savā augšistabā. Tā jau es domāju, ka Tu nebrauksi šurp. To dzīvokli pie Ellenbogen ņem vien, kad Tev patīk, pie Šrepfer iznāca jau gandrīz tā pati maksa 40+45, jo te jau pilna pansija, tātad arī rīta kafija, varbūt arī vakariņas. Tad jau 100 fr. ir vēl lēti. Ko nu vairs meklēsi, un ko velti kaulēties ap 20 fr. starpības. - Atsūti šurp tūliņ no avīžu pakas manuskriptu: Unolda: «Cilvēces mērķi un uzdevumi». Vajga sūtīt uz Rīgu. - Ja tur vēl būtu citi manuskripti, tad atsūti, arī tos.. Lido, sirdsiniņ, lido. 480. J. KREICBERGAM Kastaņolā 1913. gada 9. septembrī 9. 9. 13. Ļ. cien. kungs! Man par nožēlošanu jāpaziņo Jums, ka nevaru nosūtīt albuma lapiņu ar piemiņas vārdiem sirmajam Dombrovska tēvam viņa goda dienā. Partijā ir nodibinājies uzskats, kas tādu, lai arī no privātpersonas nākošu, lai arī cik pelnītu godināšanu iztulko kā nepieļaujamu politisku demonstrāciju, šāds uzskats izteikts un vēl nupat. Es Jūs, mans kungs, lūdzu privātā kārtā izteikt manus labākos vēlējumus godāj[amam] gaviļniekam, kura lielos upurus latv[iešu] mākslas un literatūras, izglītības un labklājības labā es pilnam atzīstu un augsti cienu. Ne velti viņam par to bijis jācieš no reakcijas puses, viņš nau licis atturēties no sava apgaismības darba turpināšanas, un viņa darba augļus bauda jau tagad plašā aplokā. 481. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 10. septembrī Mīļo sirdsdārgumiņ, šorīt nedabūju Tavu kartiņu, bet tikai Unolda paku. Nu ir arī mīļā kartiņa, vakarā. Tā jau domāju, ka Lilija neatstās Tev laika ne atpūsties. Pa šim dienām tad nestrādā vismaz nekā, lai par daudz nenogurtu. Ilgi jau nebūs, un gan jau atkal atpūtīsies; viņai, nabadzītei, jau arī gribas ar labu cilvēku redzēties un parunāties. Varbūt kopā aizbrauksit uz Lozannu un tur, pansijā, Tev būs arī atpūta. Lido, sirdspū[kiņ], lido. 482. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 10. septembri Mīļo sirdspūkiņ, saņēmu Tavu kartiņu ar li. Nepūlies rakstīt gari, Tu jau tā nogurusi no skraidīšanas un runāšanas ar Liliju, Tev vajga kaut arī mazas atpūtas. Atsūti tādu īsiņu li kā šorīt, un tad pietiks. - Ar šo vēstuli no Eidgenössiche ej uz to banku, aiznes Bernas hipotēku kases pagaidu zīmes, kas Tev ir, un Tev dos vietā īstās, paliekošās obligācijas. - Man arī nau šoreiz ko garāk rakstīt. Lido, zelta pūkiņ, lido. Samaksāju šodien imposta 27-75. Lido. 483. V. DERMANIM Kastaņolā 1913. gada 11. septembrī 11. 9. 13. Dermanim. Tavs uzskats Br[auna] lietā puslīdz tas pats vispārējais. Pret mani protests no kādiem 70 biedriem; kad tiem atbildēšu, tad lasīsi arī Tu. Bet vēl man nau laika atbildēt. Es tātad tieku uzlūkots no mūsu birokrātijas par «nevēlamu ārzemnieku», un tad nepalīdz nekāda «tuvuma apliecināšana», kā Tu saki; tas arī būtu savādi, ka tēvi apliecinātu dēliem savu tuvumu. 484. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1913. gada 11. septembrī 11. 9. 13. F. Cielēn[am]. Žēl, ka man šinī laikā nau iespējams veicināt dien[as] avīzes izdošanu, jo mana palikšana partijā top atzīta par nevēlamu - ir protests pret mani no pāri par 100 biedriem - tādēļ, ka es neesmu mierā ar «izdevēju» Jansonu un ar Ā[rzemju] k[omitejas] tagadējo birokrātiju, bet partijai tagad ir piemēroti un vajadzīgi taisni tādi «izdevēji» un birokrāti. - Nu labāk runāsim par grām[atu] izdevējiem, tie, kaut veikalnieki, tomēr ir tīrīgāki. 485. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 12. septembrī Ak tu mīļā, nabaga, nabaga sirsniņ, nau Tev miera un atpūtas bijis arī tur vienai! Kad pārlaid Liliju, tad nebrauc uz Lozannu, bet brauc šurp: es katrā laikā ceļams. Tagad netraucēsi, mēs abi līdzi to gribam, tad var. - Par korteli. Ņem visādā ziņā to par 100 fr., es jau tā Tev tiku rakstījis; nau tas daudz, un tai Ellenbogenietei vajga arī ko pelnīt. Še līdzi arī Melngaiļa vēstule; cik zīmējas uz Skabargu vietas dēļ, tik palasi viņam priekšā. Pašu vēstuli tūliņ atsūti man atpakaļ. Günther raksta, ka nu esot nobeidzis «Induļa» tulkošanu. Vecais Džons atrakstījis, lai pieņem par tulkotāju pie Gulbja, esot atlaists no Lepska slepu. Tas nu būtu tas. Manu mīļo zelta dvēselīt, turies, turies vesels, lido. 486. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 12. septembrī Mīļo sirdsdraudziņ, rakstu šo kartiņu tā tik priecas dēļ, kā dzimumdiennieks, jo no rītus jau aizsūtīju Tev vēstuli ar pielikumiem (Melngaiļa vēstuli atsūti tūliņ atpakaļ, jāatbild). - Vēl tas jāpiezīmē: pasaki Mārtiņam, ka Vaguls esot savu pasi dokumentu iznīcinājis; tā saka V. Siliņš, bet solās vēl likt pašam Vagulim rakstīt. - Günthers nesaka nekā par «Induli», kā patīk, bet tikai, ka iesniegšot Verlagam. - Šurp braukt Tu vari droši tādēļ, ka mēs saskaņā par to, nu es esmu arī darbā iekšā, un tad jau iet. Tikai laiks arī še apmeties aukstāks, šad tad arī palīst, pa nakti pie vaļēja loga 13°. Zini pats par sevi, vai Tu vari, mīļo sirsniņ, lido. 487. J. GINTERAM Kastaņolā 1913. gada 12. septembrī 12. 9. 13. Ļoti godātais Gintera kungs! Ar lielu prieku es saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs paziņojat par «I[nduļa] un Ā[rijas]» tulkojuma pabeigšanu. Ja nu Jūs manuskriptu sūtītu uz šejieni, tas prasītu vairāk nekā nedēļu laika. Vai mums ir tik daudz laika? Ja Jūs man atsūtītu tikai mazu gabaliņu paraugam, varbūt vienu skatu, man pilnīgi pietiktu, lai par to papriecātos, bet visa luga pa to laiku jau varētu ceļot uz ārzemēm. Ja Jums būtu vairāki noraksti mašīnrakstā, tad vienu aizsūtiet tūlīt uz Berlīni un otru man, ko es tad studēšu, lai mācītos no Jums strīpojumus un grozījumus. Es jau tūlīt sāku priecāties uz Jums kā viesi Kastaņolā. Ziemā šeit ir tiešām skaisti. 488. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 13. septembrī Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, man šodien ir brīvdiena un rīt arī, kad nu Tev būs atpūta? Nepūlies tagad ar garu rakstīšanu, tikai lūko atpūsties. Un, kad redzi, ka tur Tev nau iespējams, tad brauc šurp. Bet pirms tur labi izgulies. Dari pilnīgi pēc savas vajdzības. Tikai ar partiju izdari, kā rakstīju, lai Mārtiņš un Skabarga izlasa Herm[aņa] vēstuli un Parīzes rezolūciju (vēl neesot galīgi pieņemta), un tad atsūti abas man atpakaļ. Arī Melngaiļa vēstuli. «Dzīves mērķus» saņēmu. No Lilijas bij sveiciena karts un no Silvijas. - Šodien iešu bādē. - Vai salīgi jau korteli pa 100 fr.? Dari to gan! - Gaidīju, vai pastā nedabūšu vēl kādu ziņu. «Jaunajā Dienas Lapā» slavas raksts Jansonam un uzbrukums Skalbem no A. Upīša. Tik ir. Lido, sirsniņ, lido. 489. R. PELŠEM Kastaņolā 1913. gada 13. septembrī Dārgais draugs, vai nebūtu taču labāk, ka es pats publicēju to brisel[iešu] vēstuli? Jūs jau tā esat ar darbu apkrauti. Es liktu vēlreiz pārrakstīt to vēstuli un savu vēstuli. Es arī varu «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» publicēt, tā ir mana tiesība atbildēt tur, kur bij Ā[rzemju] k[omitejas] uzbrukums. Kad «D. L.» drukā pēc atraidīšanas «Dz[īves] B[alsī]», tad tā nau vairs tiesību, bet patversmes lūgšana. Jums bez visa tagad vēl ir bažas un laika tērēšana ar Arīti. Lai izšķiraties sūtīt uz Cīrihu vai Davosu, ceļa naudu es varu sūtīt. Jums bez tā arī jāsteidz savs eseju krājums U. B. Jau tagad uz nāk[amo] gadu ir paredzēti 65 raksti. Man jāsūta tur laikā, lai nāktu iekšā janvārī, citādi būs tik februārī. Es ļoti labi saprotu, ja Jūs topat pārpūlēti, bet pēc būsat brīvāki atpūtai. Sveicināt sirsnīgi savus mīļos un esat pats mīļi sveicināts. [Paraksts.] 490. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 14. septembrī Mīļo zelta iniņ, labi, ka nu vari atpūsties no Lilijas, un programma uz nākamu nedēļu lai paliek, kā Tu raksti: noraksti rakstu sievietēm un - un vēl vienu mazu atsauksmi pret Upīti, ka Tavas pirmās drāmas nau Jansona «Domu» iespaidā rakstītas. Patiesībā viņas sarakstītas agrāk par «Domām», kas jau arī Upītim bija zināms no Tavu Kopoto rakstu ievada - tātad viņš ar apziņu vilto faktus par labu Jansonam (to saki). Bez tam reālisms latv[iešu] literatūrā nenāk no Jansona, bet no vācu un krievu literat[ūras] - pa daļai no Zūdermaņa. Kritiķi nekad nerada literatūru, bet literatūra kritiķus, un iespaidus literatūra dabū arī ne no kritikas, bet no literatūras citās valodās. Arī Zvārg[uļu] Edv[ards] nau atkarībā no Jansona. Pat Paļēvičs nē, bet gan no Zūdermaņa. Kamēr Tev bij «Zau[dētas] ties[ības]» uzrakstītas pirms «Goda» parādīšanās pie latviešiem. Jansonam vispār it nekāda iespaida nau uz literāriskiem darbiem; viņš tikai bija politisks feļetonists un noliedza literatūrai patstāvīgu dzīvi; arī tagad vēl apkaro visu mākslu «Dz[īves] B[alsī]». Tavas reālistiskās lugas Jansons nau ierosinājis, bet taisni Tevi uz neģēlīgāko apkarojis jau tanī pašā 1894. g. (kalendāri), kad reālisms cēlās. Visu to And. Upīts zina un tomēr raksta pretējo; bet, ja viņš, kaut gan pēc amata būdams literatūras vēsturnieks un kritiķis, to nezina, tad tas arī nau diezin cik labi. - Tā apmēram uzraksti, un labāk vēl pirms raksta par sievietēm, citādi tie mēsli ieviešas uz ilgāku laiku. Un nu par savu brīvlaiku es gribu arī piedalīties cīņā pret to reālisma reakciju, kura arvien vēl lielās par progresu un grib apturēt visu dzīvi tā politikā ar šablonismu un birokrātismu, tā literatūrā ar dogmātismu. Mēs būsim tur no sākuma vieni paši, jo ne Roberts, ne Krauja neuzdrošināsies tūliņ nākt laukā pret Jansonu, bet, kad mēs būsim rakstījuši, tad nāks pēc citi arī pakaļ - kā jau vienmēr. - Tas nu būtu tas. - Ja atradīšu, tad pielikšu še klāt arī manu vēstuli Āronam priekš partijas. - Atsūti atpakaļ arī Melngaiļa vēstuli - Tu redzi, kāds viņš jocīgs vīrs, rupjš, bet godīgs. - Vai uzņēmi korteli par 100 fr, pie Ellenbog[enietes]? Darī tā. Es tad 1. novembrī iešu uz Cīrihu. Tur kopā atpūtīsimies, iesim uz teātri, rakstīsim to literārisko polemiku, mācīsimies un būs li. - Tagad, kad Tev iznāk labi, atbrauc šurp līdz 1. oktobrim vai kā Tev iznāk (biļete uz 45 dienām saucas Lustlahrtbillet un maksā 22 fr. 80 s.) Tikai pasaki Ellenbogenietei, kad Tu pārbrauksi, varbūt iemaksā rokas naudu. Varbūt es arī braucu agrāk par novembri. Bet arī tad li. - Dabūju tikai pirmrakstu Ārona apsveikumam, lai to izlasa vai noraksta. - Šodien rakstu 8 vēstules, tāda man tā atpūta. Lido. Manu mīļo sirdsdraudziņ, lido. 491. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1913. gada 14. septembrī Mīļo brāli! Gulbja vēstulē tie teikumi bij šādi: «Varbūt, ka Tu esi stājies ar Deglavu sakarā un to sev par palīgu uzaicinājis. Vismaz man Deglavs ziemā ieminējās, ka tanī gadījumā, ja es redakciju atdodu pilnīgi Tavās rokās, ka tad viņš būšot visa darītājs. Šī klajā atzīšanās bij arī tam par iemeslu, ka es Tev jau ziemu visus manuskriptus neiesūtīju, jo nevienu citu palīgu Tev kā vienīgi sevi pašu es nekādā ziņā nevaru pielaist, un galīgi no šā sava sirdsbērna es [starp rindām rakstīts: tā ir Un. Bibl.] nekad neatsacīšos, - tas ir pārāk dziļi laidis saknes manā dvēselē.» Tad tālāk iet citas lietas, bet uz šo šur tur atgriežas, tā, piem., viņš nevēlas tagad par manu redakciju atklāti minēt (to viņš vēl nau darījis līdz šim). Šī Gulbja vēstule ir rakstīta 12. jūlijā 1913. Rīgā. No visa redzams, ka viņš rakstījis lielā uztraukumā. Es viņam aizrakstīju Tavu atbildi, bet uz to viņš nekā nau rakstījis, laikam kaunas par savu pārsteigšanos. - Ko Tu domā darīt, mīļo brāli? Es viņam ieteikšu Tev rakstīt, tikai viņš tagad ir garā ceļojumā un grūti viņu sastapt ar vēstulēm, Tev jau taisnība ir, un Tu vari justies aizskārts, bet viņš citādi nau ļauns cilvēks, un Tu varētu viņam piedot. Darbs jau U. B. būs vienmēr, un par cenu gan salīgsi, jo tagad jau es esmu U. B. redaktors un kā tāds es Tevi uzaicinu uz līdzstrādāšanu oriģināldarbos un tulkojumos. Paliec sirsnīgi sveicināts un skūpstīts no [paraksts]. Vēstules malā rakstīts: Atraksti tūliņ, kādus darbus Tu tulkotu no jauna, «Sp[ēks] un v[iela]» arī kad nāks. 492. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 15. septembrī Mīļo sirds pūkiņ, saņem šorīt, pirmdien, atpakaļ visas vēstules, Herm[aņa], parīz[iešu], Melng[aiļa]. Dikti li, ka Tu tā ieturēji savu termiņu. Vakar es Tev aizsūtīju darbu: rakstīt atbildi Upītim; man liekas, tas vajdzīgs Tev pašai, un pēc maniem uzzīmējumiem būs viegli Tev uzrakstīt. - Melngailim un Günthļeram] atbildu, protams, laipni. Günth. jau aizsūtīju, Melng. Tev aizsūtīšu. - G[üntheram] liku sūtīt uz Castagnolu. «Jāzepu» es laidīšu tagad - un priekš teātra vēl pēc strīpošu un labošu. Lido, sirdsiniņ, lido. 493. E. MELNGAILIM Kastaņolā 1913. gada 15. septembrī Mans ļoti cienītais draugs! Saņēmu Jūsu mīļo, rupjo vēstuli. Jūs man pārmetat slinkumu, Jūs pats līdz šim nebijāt man sacījis, ka šo tekstu nedrīkstētu iepriekš dot nevienam teātrim, un tā es cerēju no tām lugām, kuras Jums patika, piem., «Zelta zirgs», izveidot Jums tekstu grāmatiņas. Jūs taču arī esat šādās domās, jo esat taču jau sākuši strādāt pie «Zelta zirga». Bet, ja Jūs gribat kādu tekstu tikai sev, arī labi, es to varu, tikai nezinu, vai termiņš man būs pa prātam; esmu, proti, noguris un mazliet saslimis ar iesnām. Darīsim tā: lūkojiet, vai nav atrodams kāds labāks dzejnieks tekstam, un es lūkošu, vai līdz maijam nevar ko izdarīt. Jūs runājat par maksāšanu pa daļām. Nosauciet man noteiktu summu. Jūs žēlojaties, Jūs esot manas vēstules saņēmuši vēlāk, man tiešām ļoti žēl, esmu Jums jau apsolījis (tūlīt no visa mazliet piesūtīt un apstiprinu to vēlreiz. Arī dziesmas es būtu sūtījis mašīnrakstā, bet pats es būtu ticis galā tikai ļoti vēlu un manu mašīnrakstu vairs nevarētu nodot ekspedīcijā.> 15. 9. 13. 494. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 16. septembrī 16. sept. Mīļo sirdsdārgumiņr saņēmu Tavu vēstuli šorīt, kā parasts; tātad Tu vari mest iekšā tamā laikā «pie Lindi». - Saņēmu jau vakar atpakaļ vēstules. Te Tev atpakaļ brāļa vēstule un rēķins; cedelīti pieliec klāt, kad brālim raksti. Te arī Melngailim: izlasi un, kad labi, tad nosūti no Cīrihas adreses: Mr. Melngailis. Taschkent, Russie. - Šodien pienāca nauda no Upīša, bet, tā kā Tev no brāļa atsūtīta, tad es Tev tagad nesūtu. - Labi, ka Tu raksti atsauksmi pret Upīti. - Man tik spīdoši nemaz neiet; sevišķi tad, kad svētdienas brīvdienu uztraucos par Upīti un visu dienu rakstīju vēstules, pirmdien un arī šodien strādāju ļoti vāji un ar lielāko piespiešanos, topi un grūtsirdība ir atkal klāt un gluži nelaikā, «Jāzeps» man pilnīgi izplūst, nemaz nespēju koncentrēt, būs jādod negatavs un jālūko vēl drusku labot un strīpot grāmatas izdevumā, laikam oktobrī vai novembrī. Tas nu būtu tas. - Aizmirsu Tev pateikt, ka sestdienā bankas ir slēgtas, agrāk gan Tev teicu, bet Tu biji aizmirsusi. - Brālis uz 300 r. atsūtījis tikai 790 fr., parasti mēdz iznākt 800 fr.; laikam banka viņam dārgi norēķinājusi. - Vai Tu neesi noņēmusi korteli pie Ellenbogenietes? Taču biji ar visu mierā? Un termiņš bija arī jau? Vai atsacījies? Jeb vai par Kanclerietes korteli raksti tikai zināšanas pēc? - Vakarā, kad nonesu šo uz pastu, pierakstīšu klāt, kas būtu vēl jauns. Lido. 495. R. PELŠEM Kastaņolā 1913. gada 17. septembrī Robertam. 17. 9. 13. Labi, ka viss iziet ārā no kancelejas piesmakušās istabas, kancelejā vien varēja no manas sarakstīšanās ar Jankavu iztaisīt «dokumentus» un «konspirācijas laušanu». Visi mani «dokumenti» taču ir tikai tās pašas manas vēstules, kurās es kritizēju partiju. Nu tagad Ā[rzemju] k[omiteja] visas cerības liek uz Jankavu, kurš publicē manas vēstules. Un tur ir tas pats teikts, ko simtām reižu esmu teicis, ka partijā ieviešas kliķes gars un birokrātijas gars (kā arī citādi nau domājams pie autoritātu piekopšanas un biedru izslēgšanas no visas noteikšanas), ko saku arī tagad un pret ko karoju. Un «konspirāc[ijas] laušana»? Tā ir tad, kad birok[rātij]u sauc par birokrātiju. Jo kaut kādus partijas noslēpumus es nekad neesmu zinājis. Un birokr[ātij]ai atkal tas ir liels noslēpums, ka partija ir demokrātiska. 496. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada 17. septembrī Mīļais draugs, ar lielu paldies saņēmām Jūsu grāmatiņas! Tie mīļie veco laiku ļaudis, tie aizgrābjošie notikumi! Un cik dzidri, skaidri Jūs rakstat, kā glāze svaiga avota ūdens pēc visiem tiem noputotiem un lipīgiem, saldajiem un novadētiem mākslīgiem dzērieniem. Šodien saņēmām arī naudas sūtījumu ar pateicību. Ceram, ka Jums klājas labi. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no Jūsu [paraksts]. 497. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 17. septembrī Mīļo zelta pumiņ, Tevi nu gan traucē, bet taču no mājām ciemakukuļi, tā Jesseniete lāga sieva. Neuztraucies, ka to protestu vēl nenosūtīji, gan jau šonedēļ norakstīsi, un tad arī pietiek. Tām sievietēm gan arī drīz beigsi. - Man banka arī atsūtīja pārmaiņai pagaidu papīru pret īsto, bet, tā kā Tev ar to ir liels pūliņš, tad pagaidīšu, kamēr pats būšu Cīrihā; tam ir laiks. - Brāļa rēķinu Tev aizsūtīju, arī vēstuli, lai vari viņam atbildēt. - Majoros ir stipri dedzis, bet ne Ekters, ne Gulbis nau cietuši. - Es ņemu nu no kartiņām, kas bij noliktas. - Pie mums 3 dienas vējš, lietus un saule, bet vēl silts, forestieru vēl Castagnolā 40. - Lido, mīļo sirdsiniņ, varbūt vakarā vēl ko pierakstu. Lido. Parīzieši pieņēmuši visi, bez 2, to rezolūciju un sūtīšot citām grupām. Lido. 498. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 18. septembrī Mīļo zelta iniņ, ko nu Tu velti uztraucies? Tāda nelaime jau nau, tikai nau arī tik labi, kā Tu priekš tam biji domājusi. Vai no kreņķa vai no kā cita sāka arī māga maitāties, cietība, kuru nevaru vēl pieveikt ar saviem līdzekļiem. Ērmoti ir, jo es visu laiku ēdu tikai rūgušu pienu, maizi, vīnogas, svaigas vīģes. Visas «labi ejošas» lietas. - Manis dēļ tātad nau ko uztraukties, nau arī ko agrāk braukt. Vai pat maz Tev braukt? Jo laiks arī sācis maitāties, šodien pat laikam līs visu dienu, un tikai 12 1/2° pie vaļēja loga. - Kādēļ neņēmi pie Ellenbogen? Vai tikai to nedaudzo franku dēļ? Tad Tu darīji nepareizi. Es Tev daudz reizes rakstīju, lai netaupi, bet ņem Ellenbogen, kur taču Tev patika dārzi. Kam Tu neklausīji? Vai pie Kanclerietes ir labas krāsnis? Tev tas ļoti no svara. Iesāc vien to medus kūri, gan jau es arī dabūšu, un man jau bez tam mārciņš. Lido. Atklātnes malās rakstīts: Pretī Lindei ir aptieka, paņem caurejas pulveri un pieliec klāt vēstulē, nebūs par smagu. Lido. 499. KAUGURU IZGLĪTĪBAS BIEDRĪBAI «DARBS» Kastaņolā 1913. gada 19. septembrī 19. 9. 13. Kauguru Izglītības biedrībai «Darbs». Sirsnīgs paldies, ka piesūtījāt man «Zelta zirga» izrādes progr[ammu] (21., 22. Sept.). Programma ļoti zīmīga, zelta burtos un puškota kraukļiem. «Darbs» nau taupījis pūļu un lielus izdevumus, ne režijai, ne māksliniecis[kai] inscenēšanai (jaun[as] dekorāc[ijas] no māks[linieka] Brencēna), tā ir īsta izglīt[ības] biedrība un tas ir īsts kultūras darbs, kurš augļus nesīs ne biedrībai vien, bet arī sabiedrībai. Latvija var būt lepna uz saviem laukiem un saviem lauku strādniekiem un darbiem. Labākās sekmes un mīļi sveicieni. 500. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1913. gada 19. septembrī C[astagnola] 19. 9. 13. Ļoti cienīts kungs, saņēmu nupat Jūsu vēstuli. Kad Jūs dodat termiņu 3 nedēļas, tad varu apņemties Jums dot tos tulkojumus;. citādi būs grūti, jo es pašlaik ļoti steidzu laikā nobeigt «Jāzepu» un Asp[azija] nejūtas vesela. Bārdas dzejoli vislabāk dodat pārtulkot pašam autoram; viņš vāciski prot un izdarīs to labprāt un labāk nekā cits. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no Jūsu [paraksts]. 501. ASPAZIJAI Brē kalnā 1913. gada 19. septembrī Mīļo sirdsiniņ, kā redzi, rakstu no paša kalna gala. Vakar vakarā pabeidzu «Jāz[epa] » III cēlienu un sev atļauju šodien uzkāpt augšā. Tev būtu šī kartiņa jādabū sestdienas rītā. - Uzraksti Tu vēl polemiku un, ja sievietēm nevar, uzrakstīs te, un tad, kad tā sadomā, brauc šurp. - «Jāzepu» aizsūtīju jau Bokumam pārrakstīt, - Tūliņ tad nu ķeršos pie IV cēliena, tas laikam ies vieglāk, jo jātaisa jauns. Lido, sirdsiniņ, lido. 502. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 19. septembrī Mīļo sirdsdraudziņ, pampūkiņ, šodien rakstu Tev otru kartiņu: vienu uzrakstīju kalnā, uz paša Munte Brä, bet nezinu, vai tā jel maz noies pie Tevis. Vakar pabeidzu III cēl. «Jāzepu», šorīt aizsūtīju Bokumam pārrakstīt, bet uzlēcu kalnā. - Ar to Dišleri diezin vai kas ir, es jau nevaru vairāk steigties, nekā tagad steidzos, IV dažs kas jauns jāraksta, ies gan ātrāk, bet uzpūst jau nevar. Un tad vecais Remiķis jau arī laidīs cauri. Brauc tad nu svētdien ar medu un [1 nesalasāms vārds], bet pats nogrūd līdz tam polemiku. Sievietes var arī vēlāk. - Pie Kanclerietes jau arī būs smuki, bet pie Ellenbogen būtu bijis dārzi un lauki, kas Tev tā patīk. Lido, lido. 503. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada 20. septembrī Dārgais draugs! Labi, ka atrakstīji no Odesas; es gaidīju no Tevis atbildi jau tepat 3 nedēļas. Bet par to vēlāk. - Tavi projekti ļoti labi, stājies pie izvešanas! Es sirsnīgi apsveicu Tevi ar pirmo, galveno projektu: Tavai nākošai kundzei jau tagad nodod manus vislabākos laimes novēlējumus un Tev pašam vēl vairāk, jo Tu no tās laimes būsi lielāks ņēmējs. - Tavs laikraksta projekts tāpat labs. Cik varu spriest par veikalisko pusi, jāiet labi; labāk nekā savā laikā ar «Rītu». Šis jau būs domāts kā turpinājums «Rītam». - Viens liels labums Tev tagad, kad redaktors būs Dišlers, pats cenzors! Protams, Tu varēsi brīvāk rakstīt, un laikraksts būs jo interesantāks. Tad Dišlers ir arī izglītots cilvēks, ar profesora tituli, un tas ir liels trumpis! Līdzstrādnieki Tev ir, tikai neceri, ka laikrakstā varēs visu savienot, kā U. B. U. B. nau virziena, laikrakstam tāda vajga, un te tūliņ šķiras līdzstrādnieki. Bet paliek jau pietiekoši, arī bez visiem. Virziens jau Tev arī nebūs pārāk noteikts, lai varētu vairāk savienot. Tātad laid vien vaļā un drīz. Nu par Tavu ilgo nerakstīšanu. Man ļoti steidzamas lietas. Jaunā luga «Pūt, vējiņi!» guļ «Hanzā» jau kopš 2 nedēļām, kur tagad laiks tik dārgs. Dod tūliņ ar telegrammu instrukciju par drukāšanu. Biji rakstījis, vai nedrukāt «Pūt, vējiņi!» U. B., bet nu vairs nau laika Tev uz to atbildēt, tātad drukā sevišķā izdevumā. - Uz Maskavu Tev rakstīt bij jau par vēlu, «Hanza» uzdeva Tavu adresi Kijevā, bet Tu turp nemaz neaizbrauci un neliki vēstules pakaļ sūtīt. Es rakstīju 4 kartis, tās visas guļ. Sirsnīgs sveiciens. Tavs [paraksts]. Atklātnes malā rakstīts: Man ļoti neērti un citiem jau arī, ka Tu neierīkojies pareizi ar pastu. Tā ir pilnīgi neiespējami. Nu, ceru vislabāko. Sveiks! 504. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 20. septembrī Mīļo zelta labumiņ, saņēmu Tavu vēstuli un pulveri arī. Pretrakstu neesmu vēl lasījis. Bet, kad Tu biji nodomājusi braukt, kad vari tepat strādāt, tad brauc vien. No manas puses nau šķēršļu, es nobeidzu III cēl., un IV ies vieglāk. Tādēļ rakstu Tev šorīt, sestdien, no rītus, lai Tu sestdien vakarā saņemtu. Brauc pulkst. 9, jo 10 vilciens iet lēni, pienāk tik 5; toties gan atkal nešūpo. Vakzālē vari man dot telegrammu; «Warte 3» vai «Warte 5». Un nu li, manu mīļo sirdsdraudziņ, mīļo dvēselīt, lido. 505. J. MEDIŅAM Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī 25. 9. 13. Mediņš. Ļ. c. k[ungs]. Par «U. u. N.» kā par operas tekstu esmu sarunās jau ilgāku laiku, bet vēl bez galīgas atbildes. Tādēļ varu ievērot arī Jūsu priekšlikumu un lūdzu atrakstīt man Jūsu noteikumus: kādā mērā «U. u. N.» teksts jāgroza un jāīsina, kad tādējādi apstrādātam operas tekstam jābūt gatavam un kādu honorāru Jūs maksājat, jeb vai kāds ir parastais honorārs (pie krieviem) par operas tekstu. 506. J. KĀRSTENIM Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī C[astagnola] 25. 9. 13. Ļoti cienīts Kārsten kgs! Nosūtu Jūsu «Jaun[āko] krievu liriku» uz drukātavu priekš uzņemšanas U. B-ā. Ievadā Jums diemžēl ļoti daudz svešvārdu, pat pilnīgi nevajadzīgu; tas dara vienkāršam lasītājam lasīšanu puslīdz neiespējamu. Un U. B. taisni ir nodomāta plašajām aprindām. Tulkojumā daudz nepatīkamu atskaņu, rituma un valodas kļūdu, - dažas atzīmēju. Vai Jūs nevarētu tās ievērot korektūrā? Citādi tulkojums - kas še arī īpaši grūts - veikts brangi. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. 507. E. TRĒZIŅAM Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī 25. 9. 13.                                          Trēziņš Valmierā. Ļ. c. T[rēziņa] k., saņēmu Jūsu laipno vēstuli, lai es aizrādītu, kas vislabāk varētu sarakstīt apcerējumu par «Z[elta] zirgu», - diemžēl nespēju dot tādu aizrādījumu, esmu par tālu no dzimte[nes], varu lūgt tik vienu: uzticēt apcerējumu kādam no progresīvajiem rakstniekiem. Arī citi, cik zinu, apsprieduši to lugu labvēlīgi, bet viņi, kā manu uzskatu tālāk stāvoši, neizteiks visu, uz ko es lieku svaru. Mums ir daudz spožu kritiķu, kas apskatījuši arī «Z. zirgu», piem., Antons, H. Asars, Krauja, Knoriņs, Roberts, Švābe, A, Upīts. No progresīv[ajiem] rakstn[iekiem] mums ir daudz sp[ējīgu] kritiķu. Jums vajdzētu ar vēstuli griezties pie tiem, tad redzētu, kuram ir laiks [un] izdevība uzņemties apcerējumu un priekšlasījumu. Kā liekas, uz laukiem visbiežāk lasa par literāriskiem tematiem un atrod lielāku piekrišanu Švābe un Krauja. Bet ir jau ļoti maz laika. 19. 9. 13. rakstīju karti Izg[lītības] b[iedrībai] «Darbs» uz Valmie[ras] [Общ. Собр.?] un pateicos par laipno progr[ammas] piesūtīšanu, par ko man bij liels prieks, kā arī izteicu savu apbrīnošanu tik priekšzīmīgai kultūras darbībai, kādu attīsta [darba laužu?] biedrība [1 nesalasāms vārds]. Ceru, ka manas rindas būs sasniegušas biedrību «Darbs». 508. K. FREINBERGAM Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī Ceru, ka aktieri mākslas mīlā un pašcienībā nepadosies intrigām, nestādīs augstāk materiālās intreses par teātri un ka direkcija jāievēro taisnām prasībām. Neaizmirstat kopību kultūr progresu. 509. A. FREIMANIM Kastaņolā 1913. gada 26. septembrī Ļoti cienīts kungs! Jūs īsti dziļi un pilnīgi pareizi apsverat «Zelta zirga» idejas un aizrādāt sevišķi uz Antiņa izaugšanu par vīru. Arī šo «trešo» brāļu muļķība ir īsti tikai ideālisms materiālā pasaulē, kura ideālismu nesaprot. Ideālisma nesējam jābūt īstam vīram, šinī reizē jauneklim un šīs lomas reālam tēlotājam tamlīdz jāizrāda arī ārējs smalkums, bet arī spēks. Stalts, labi .noaudzis jauneklis būs īstais tēlotājs Antiņam; vismaz viņam jābūt samērā lielākam par Saulcerīti, un īkšītis viņš jau nekādā ziņā nevar būt. Tikai viņam nau jābūt arī Lāčplēsim, jo Antiņš uzvar ar morāles, ne miesas spēkiem; īkšītis turpret varētu būt varonis, kas uzvar ar gudrības vai viltības spēku. Tā kā Jūs traucē tās divas rindiņas I cēlienā par Antiņu (Spēks vājš [u.t.t.?]), tad gluži mierīgi liekat tās nerunāt. Atļaujat man vēl izteikt savu prieku: par Jūsu cītību pie «Zelta zirga» iestudēšanas un Jūsu patieso iedziļināšanos lugas un lomu idejās - un novēlēt labākās sekmes un kuplākos panākumus visiem izrādītājiem! Sirsnīgākos sveicienus! Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 26. 9. 13. 510. R. DUKURAM Kastaņolā 1913. gada 26. septembrī R. Dukurs. 26. 9. 13. Es redzu [virs rindas rakstīts: aizkustina] Jūsu nopietno cenšanos pēc [1 nesalasāms vārds] dzīves, kur pasauls uzskats pārietu darbā un kur gars aptvertu ne vien tuvāko partijas darbu, bet visu jaužamo pasauli vienā kopībā. Jūs esat viens no ļoti retajiem biedriem, kas iet šo ceļu: jo lielāks mums prieks par Jums. Bet es zinu, un zināt arī Jūs to, ka mūsu skaits drīz vien taps lielāks un [1 nesalasāms vārds] un ka tam jānāk, jo partijas atdzimšana var nākt vienīgi šinī ceļā: p[arti]jai un viņas mērķiem, un viņas atsevišķiem locekļiem jātop garīgi labākiem. Tas ir mans uzskats kopš senām [dienām]. Kādā ceļā kurš nāk pie šīs pārliecības, ir vienalga. Jūs, piem., nākat no Bogdanova, vairāki nāk no Dīcgena, - es ne no viena, ne otra, bet tikai no saviem grūtiem piedzīvojumiem par p-ju, kura sāk jau dogmatizēties, šablonizēties, birokratizēties, ar vienu vārdu: sāk sastingt. - Tulkojat ar lielāko rūpību, jo darbs būs Jūsu pārliecības darbs. 511. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 1. oktobrī Mīļo zelta sirdsiniņ, kā nu būsi labi pārbraukusi? Vai nesāpēs galva un nebūsi nogurusi no tiem tuneļiem? Tad jau vēl tūliņ nāk virsū lielais krāmiņš. - Tavu vienu labo muteslakatiņu atradu še, aizsūtīšu pēc vēstulē. - Par Asti ne velti tik ilgi neņēma naudu, nu bij jāizmaksā ne 150, bet 200 par pusbutelītēm. Kopā 5 fr. vairāk, nekā nācās. Sākšu nu strādāt. Lido, sirdsiniņ, būs saule. Lido. 512. P. ROZĪTIM Kastaņolā 1913. gada oktobra sākumā Mīļais draugs, labprāt dodu Jums atļauju izlietot mana «Fausta» tulkojuma izvilkumus savā Mečņikova grāmatā. Vai jūs esat ar Gulbja kgu jau sarunājušies par Jūsu tulkojuma izdošanu? Ir ieteicams katru reizi, pirms sāk lielāku darbu, būt skaidrībā par viņa tālāko likteni. Daudz sirsnīgu sveic[ienu]. 513. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1913. gada 2. oktobrī Dārgo Kārli! Neuztraucies pārāk par aktieru streiku; Tu esi nervozs, un Tev tas varētu kaitēt. Pats konflikts - par streiku to grūti saukt, jo te nau nekādas organizācijas, nekādas kopības elementu; aktieri taču pēc dabas un amata ir izteikti individuālisti, neatzīst nekādu sabiedrisku, ne goda tiesas, ne majoritātes, ne atklātības un morāles prasījumu -, nu tāds konflikts var beigties vienīgi ar aktieru zaudējumu. Velti daži spēlējas ar streika vārdu, pielīdzinādami aktierus strādniekiem, kuri taču ir sabiedriski cilvēki. Aktieri nekad nebūs sabiedriski. Viņu attiecības pret sabiedrību ir tīri veikaliskas, kamēr strādnieku - ideālistiskas. Skatuves biedrība gribēja izaudzināt arī aktierus par sabiedriskiem cilvēkiem, deva tiem Jaunajā teātrī tādu līdzsarunāšanu un spriešanu, tādas pašnolemšanas tiesības, kādas nau nevienā citā teātri, un iznākums: aktieri neatzīst ne pašu Ska[uves] biedrību, ne pilnas sapulces. Varbūt par paaudzēm izmācīs arī aktierus par sabiedriskiem cilvēkiem, bet par gadiem nekāda ziņā nē. Vecajā teātrī, kur aktieri iespiesti dzelzs disciplīnā, bez jelkādām pašnoteikšanas tiesībām, tur viņi «nestreiko». Pie mums, latviešiem, vēl tā nelaime, ka vispār sabiedriskā attīstība ļoti zema un aktieru izglītība sevišķi zema; Vācijā aktieri arī ir pretsabiedriski, bet vispārizglītotāki, un tādi nejēdzīgi konflikti tur nenotiek. Cita nelaime J[aunajā] teātrī ir tā, ka nau neviena direktora ar augstāku aroda izglītību un ar autoritāti. Vajdzēja priekš gadiem man klausīt un pieņemt kādu ārzemes direktoru, piem., Šlismani-Brandu. 1914. gadā visādā ziņā darat to, citādi tādi pārsteigumi atkārtosies, aktieri tiks aizvien drošāki un ies vēl tālāk. Ievērojiet, ka viņi jau tagad pārliecināti, ka viņi vienīgi tura teātri, ne sabiedrība. Tas arī saprotams, jo cilvēks neizglītotāks, jo vairāk viņš no sevis iedomājas. Tu saki, ārzemes direktors ir dārgs. - T[eātra] direkcija izdarīja vairāk kļūdas, nenovērsa konflikta laikā, neatlaida suflesi, neparedzēja sekas, varbūt bij arī birokrātiska. Ar vārdu sakot, neprata apieties ar aktieriem, kuri ir sirdscilvēki, līdzīgi bērniem un sievietēm, ar untumiem un pārmērībām, nervozi uztraukti, bet arī ātri apmierināmi. Viņu amats prasa nervu pārmērīgu piepūlēšanu, tad nau viņiem jāpārmet, ka ir šaudīgi. Ar viņiem ir saudzīgi jāapietas, viņiem daudz jāpiedod, jo no viņiem daudz prasa. Viņu amats arī prasa, ka viņiem katram jābūt spējīgam ar visu savu personu uzstāties un izrādīt dažādu citu un augstāku individualitātu dzīvi; tātad viņiem jābūt vienmēr indivīdu dzīvē (un augstu), un viņi nevar attīstīt sevī sabiedriskas dzīves saprašanu; viņiem jābūt individuālistiem. Tātad, kad viņi izrādās pilnīgi sabiedrības un viņas morāles nesapratēji un noliedzēji, neatzīst ne šķīrēju tiesas, ne majoritātes, tad arī tas jāsaprot. Tās ir sekas no viņu darba un dzīves. Skatuves biedrība gribēja viņus par aši izaudzināt par sabiedriskiem. Viņi uzķēra no visa tikai vārdu «streiks» nejēdzīgā, neiespējamā nozīmē, bet par to viņus nevar sodīt. Ko nu darīt tālāk? Labi, ka slēdzat teātri. Slēdzat nu jaunus kontraktus, neatriebjaties nevienam, uzņemat visus 21. Pagaidām atstādinat Amtmani no direktora amata, ja atlaist: būs jums jāmaksā sods, un kur tad ņemsat tūdaļ citu aktieri? Iztiekat laiku bez direktora. Kad Mierlauks būtu palicis neitrāls, viņš varētu atkaļ nākt par direktoru, bet viņš tāpat aizrāvies. Direkcija, piem., Tu, var mierīgi paši atkāpties, ne Tavs gods, ne Tava ērtība no tā necietīs, taisni otrādi. Jūsu darba spēks būs jo vērtīgāks teātrim nākošu sezonu. Un, kad teātrs atkal atvērts, tad komisijai un sapulcei jāizstrādā pārlabota satversme, un ka tādas lietas vairs neatkārtotos vai nedarītu tādu [sajukumu?] teātrim. Jo tas jāzina, ka arī šis konflikts ceļas aiz vispārēja liela ienaida pret demokrātiju, kura grib kultūras darbu veikt. Laikam arī šoreiz nau bez intrigām no vecā teātra un «Dz[imtenes] V[ēstneša]» puses. Bet visādā ziņā visi kraukļi tūliņ kājās, lai demokrātijai uzbruktu: visi Benjamiņi u. t.l. Katrs, kas domājas cietis no J. teātra, nu lūko atriebties, tā arī B. Skujeniek. Labi, ka vismaz strādnieki šoreiz izturas neitrāli vai labvēlīgi, jo redz pārāk lielo aktieru nesabiedriskumu. Strādnieku starpā vienmēr bijusi un paliek zināma strāva, kas ir vispār pret mākslu un liela mākslas teātra vietā gribētu daudz mazu diletantu izrādītes. - Mierlaukam aizsūtu telegrammu, kaut gan neceru nekā, jo viņam nau nekāda iespaida. - Freinberģis man garā telegrammā nebija teicis, ap ko iet konflikts. Es nevarēju citādi atbildēt. Bet arī tagad domāju, ka intrigas ir vainīgas, tātad nebija pārpratumu. - Un nu sveiks, mīļais, labais draugs, neuztraucies Tu, un lai neuztraucas neviens teātra draugs; teātrs un kultūra ir jau par stipru, lai varētu barbarība uzvarēt. Sveiks, un nu turpmāk tomēr būs tās varenās sekmes, kuras es teātrim vēlēju. [Paraksts.] Vēstules malā rakstīts: Tu šo vēstuli neiznīcini, jo varbūt konflikts ies tālāk, un tad varbūt būs jāraksta atklāta vēstule. Vislabāk, atsūti man šo vēstuli atpakaļ. Sveiks! 514. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 2. oktobrī Manu mīļo zelta draudziņ, saņēmu jau Tavu pirmo kartiņu, skaista Ēģipte. Biju bādē. Daudz gulēju, pēcpusdien 3 stundas, arī nakti daudz, tikai nemierīgi. Mazā pūka gultiņā. Dikti negribas strādāt. Atrakstīja Ķirpis, lai es darot iespaidu uz Mierlauku. Par teātra jukšanu nerunā, bet ka būšot lielās cerības beigtas; sūdzas par Birutu. - Šodien tad rakstīšu Mierlaukam un Birutai, varbūt arī aktieriem vispār kopēju vēstuli, kaut gan būs viss jau par vēlu. No tāles taču nevar paspēt. No Assuntas dabūju rēķinu; nau tik liels. Līdz 20. Septem[brim] tikai 7 fr., tad par 20.-30. sept. 15 fr. Pate nau vēl bijusi naudu saņemt: vergogna. - Man žēl, ka Tev katra braukšana tik grūta un vēl nevari atpūsties, bet ir jākrāmējas. Mana mīļā dzīvībiņa, atpūties nu, cik varēdama, tad 15. Okt[obrī] ej pie universitātes rektora un izrunājies. Pašai daudz labāk. Lido, sirdsiniņ, lido. 515. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 2. oktobrī Manu mīļo sirdsnabadziņ, Tu esi nobeidzies vēl vairāk, nekā es domāju, Tev vienmēr tik grūtas tās pārmaiņas. Kad Tu vismaz varētu labi izgulēties, tad ātrāk pārciestu. Vai Tev miega pulvers vēl ir? - Vakarējo kartiņu būsi vēlāk saņēmusi, es biju aizmirsis, ka 1. okt[obrī] ir pasta kursa pārmaiņa. Tagad vakaros iet jau 6, ne vairs 7.-No teātra vēl nau labu ziņu; aktieri nu jau neatzīst ne ģenerālsapulces, ne skatuves biedrības; uz laiku ir slēgts. Tas ir visprātīgāk; padzersies, pabadosies un sāks strādāt. Sirdsmīļo dārgumiņ, lido, lido. 516. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 3. oktobrī Manu mīļo sirdsprieciņ, labi, ka nu Tev spīd saulīte, tad jau Tu drīz atpūtīsies no ceļojuma. Man kopš vakardienas ir arī saulīte, bet vēl ne visu dienu cauri. Sāku prologu, bet neiet labi. Lūkošu šodien arī polemiku caurskatīt. Ar teātri daudz rakstīšanas: Ķirpim, Mierlaukam, Birutai. Varbūt derētu atklāta vēstule «D[ienas] L[ap]ā»? Tagad nospriests rīkot teātrī koncertus un priekšlasījumus. Aktieru muļķība jau pārāk liela. - Saimniece par Tavu viesošanos negribēja nekā ņemt, tad nu samaksāju viņai pa 1 fr. par dienu, t. i., 10 fr. Tā dāvana laikam tomēr laba bijusi. - Masters atsūtījis kādas 20 rindiņas «Induļa» krievu tulkojuma; nekas, ir labs. Rīt aizsūtīšu. Mīļo, mīļo sirdspumpuriņ, lido. 517. A. GULBIM Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī Dārgais draugs, es uz Tevi nekad neesmu dusmojies. Nu Tu esi atbildējis, nu atkal viss labi. - Par avīzes lietu es runāju tikai principiāli. Tā kā Tu biji teicis, ka materiāli avīze būtu apdrošināta no Tavas kundzes puses, tad es par to vairs neminēju. Protams, man personiski lielas bažas, es domāju, ka ienesīga avīze Tev nebūs, bet prasīs varbūt vēl upurus. Un upuri visādā ziņā vēl kādu laiku vajadzīgi priekš U. B-as. Un man U. B. stāv tuvāk un liekas svarīgāka par avīzi. Ja Tu liec runāt arī par materiālo pusi, tad es saku: lai avīze vēl paliek. Avīze tad vien arī atmaksāsies, kad būs kas gluži oriģināls. - Sēriju sarakstu U. B. atstāju nepārgrozītu. Paziņo tik drīzumā, kāds plāns uz janvāri un februāri, tad es gribu līdzi spriest. - Es biju vēlējies, lai Tu no maniem klasiķu tulkojumiem netaisi vairs novilkumus. Ja Tu domā iespējamu modināt priekš viņiem intresi, tad pamēģini arī ar glītiem sējumiem, bet pamēģini arī ar aizrādījumiem vai kritikām, kad iznāk tie glītie sējumi. Līdz šim nau vēl bijušas nevienas kritikas par maniem kopotiem tulkojumiem, un tie taču arī ir mani kopoti raksti! Par visiem kopot[ajiem] rakstiem ir bijušas tūdaļ kritikas, par maniem nau vēl! Pamudini kādu no saviem draugiem rakstniekiem, lai uzraksta tādu kritiku; tas ir vienkāršs taisnības prasījums, un citādi nebūs arī nekādu panākumu glīt[ajiem] sējum[iem]. - Tavi atzinīgie vārdi par «Pūt, vēj[iņi]!» mani ļoti iepriecina; tie rāda, ka Tu pats esi dzejnieks. Ko dara «Biruta un Kaspars»? Sirsnīgi sveiks. [Paraksts.] 518. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī Manu mīļo sirdsdārgumiņ, tas jau ir brīnumskaists, gatavs, svaigs raksts pret A. Upīti! Nogurums redzams tikai ortogrāfiskās kļūdās. Dod viņu pārrakstīt Bokumam; tas to izdarīs vienā dienā (adrese: Sonneggstr. 46 I, aizraksti, viņš tūliņ atnāks). Ja. negribi, tad sūti arī tā tūliņ projām, Hermanim («Jaunā Dienas Lapa», Suworowstr. 14). Man ļoti žēl, ka nespēju saņemties un pārvarēt riebumu tūliņ, kad Tu atvedi to rakstu šurp; bet arī tagad viņš būs tikpat labs. - Skaties gan «Pompeji», - vai zini, ka «Quo vadis?» būs Lugānā un es tātad to tomēr dabūšu redzēt. - Gulbis «Jāz[epu]» nedrukā, lai dodot Upītim, tātad laikam neiet labi. Aktieri vēl nepiekāpjas. Aizrakstīju Mierlaukam un Birutai. Teātris atbild aktieriem itin prātīgi. Cita jauna nau daudz. Lido, sirds dziļumiņ, lido. 519. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī Mīļo zelta spīgulīt, šorīt uzrakstīju Tev vēstuli, aizsūtīju Tavu rakstu pret A[ndreju] U[pīti], - ļoti labs. Dabūju Tavu skaisto, mīļo kartiņu. Labi, ka nu vari sākt atkal strādāt, bet nepārpūlies uzreiz atkal, paskraidi arī, un rīt, svētdien, iesim abi uz kinu: Tu uz «Pompeju» un es uz «Quo vadis?». - Istabas pārmaini vien, - es no nakts trokšņa tā neciešu kā Tu. - Man vēl darbā nau nekādu sekmju, jāraksta daudz teātra un partijas strīdus dēļ. Esmu arī par daudz ēdis šo nedēļu, vēl ir rītdienai cālīts. Tad ar vieglāku sirdi un māgu varēšu strādāt. 520. R. PELŠEM Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī Robert[am]. 4. 10. 13. Darbs vēl vislabāk noslāpē uztraukumu un bēdu partijas dēļ; darbs arī vislabākā atbilde man[iem] pretniekiem. Tur izteikti mani pozitīvie uzskati, un tie paliek ilgāk nekā neauglīgās, tik negatīvās polemikas. Tad - tā, ar poz[itīvo] darbu es gribu strādāt soc[iālism]a un p[artij]as labā; to es darītu arī tad, un vēl sekmīgāk, pat kad es no ofic[iālās] p-as būtu spiests atteikties, jo, pēc m[anām] domām, polit[iska] p-a nau vienīgā, pat ne galvenā soc-a reprezentētāja - tās ir s[ociāl]d[emokrātiskās] zinātnes: marks[isms], s[ociāl]d[emokrātiskā] māksla un s[ociāl]d[emokrātiskā] filozofija, par kuru pie tagad[ējās] birokr[ātijas] pat nedrīkst runāt. 521. R. PELŠEM Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī Rob[ertam]. 4. 10. 13. Es vēl ļoti maz esmu pastrādājis, tikai 10 gadus, jo es par daudz vēlu iesāku strādāt. Nu sen senie darbi spiež kā nasta, ne nervi, ne gars nevar tikt brīvs, pirms neesmu norakstījies. Jaunas domu strāvas riet klāt, un tām nau telpu, tās mani plēš pušu. Atliek tikai daudz, varbūt par daudz strādāt. Lūzt, tā kā tā lūzt - Viens man tik ir - sīkstība un liels darbu daudzums priekšā (es nesaprotu, kā dzejnieki var meklēt pēc vielas; viņas ir par daudz) - tas arī uztura pie spēka, piem., vec[ais] Bēbels, kurš arī bij vājas veselības. Un tad vēl: tie visi taču, taču ir biedri un negrib ļaunu, bet tik nesaprot un baidās paši domāt, un pēc paraduma domā, ka ar ļaunu var panākt labu, nezina, ka ļauns paliek vienmēr ļauns, kaut arī būtu domāts līdzeklis uz labu. Nau jāprāto, ko pārmest, kad paši tāpat lieto ļaunu kā līdzekli uz labu. 522. LIEPĀJAS LATVIEŠU SKATUVES BIEDRĪBAI Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī Sirsnīgi sveicieni! Saņēmu nupat ar lielu prieku [pacilājumu?] vakara programmu, parakstītu no mīļa biedra un vakara veicinātajiem. Sevišķi paldies vēl J. D. par laipniem vārdiem recenzijās. Daudz labu dienu M. Skujeniek[am] un liepājn[iekiem]. 4. 10. 13. 523. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1913. gada. 4. oktobrī Dārgais draugs! Jūs bijāt vienmēr vēlējušies uz ziemsvētkiem vai jaungadu kādu jaunu grāmatu no mums, Asp[azija] raksta pašlaik savas atmiņas, bet bieži slimo, un tā darbs lēni virzās uz priekšu; uz jaunu gadu Jūs to visādā ziņā saņemsat. Nu man šogad iznāca divas grāmatas, tādēļ ka pērn Asp. jubilejas dēļ neizlaidu drāmu, un viena drāma «Pūt, vējiņi!» jau gatava un pašlaik top drukāta pie Gulbja. Otra luga «Jāzeps un viņa brāļi» būs gatava šinī oktobrī. Es nu Gulbim rakstīju, vai viņš grib abas izdot, vai vienu novēl Jums. Viņš pašlaik atbild: ««Jāz. u. v. brāļi» dod «Dzirciemniekiem». Kaut arī mans budžets atļauj šo Tavu darbu izdot, bet es negribu būt monopolists uz Taviem oriģināldarbiem. Mums visiem jāstrādā roku rokās, un nesavtīga saprašanās lai ir mūsu mēraukla.» Jūs redzat: vārdi, kas nāk no krietna cilvēka un izdevēja - ideālista. - Nu es lūdzu Jūs tūdaļ man atbildēt, vai Jūs varat ņemt «Jāzepu»? Un kurā laikā varētu to drukāt? Varbūt Jūs atbildat pat telegrāfiski: Castagnola, Suisse, Naglin - un vienkārši «jā» vai «nē». Ar to pietiek. Eksemplāru labāk nedaudz, apm. 2000. Honorārs pēc Jūsu noteikum[iem]. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti. [Paraksts.] Rakstu arī In[iņberga] kgm, vai spētu un kad apmēram. C[astagnola] 4. 10. 13.                                              [Paraksts.] 524. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 5. oktobrī Manu mīļo sirdsavotiņ, manu iniņ, cik Tu nu tiešām esi vāja, ka nogursti arī no steidziņa uz pilsētu, kas taču ir Tava atpūta! Es esmu tad stiprāks ar visiem kreņķiem un mazo strādāšanu. Šodien sev taisu atpūtu un kā Hertels sev atļaujos: vārītus kartupeļus un kinu. Iešu pulkst. 3 un iemetīšu šo kartiņu. Nez par ko nu manas kartiņas iet tik nekārtīgi: es iemetu vienmēr tanī pat laikā, vakarā; tikai šad tad arī vēl liekas kartiņas no rītus. - Bokums lūdz 120 rbļ. priekš studijām, es jau apsolīju. Viņš man var norakstīt. Kad arī ar to neatmaksās, bet varbūt centīsies vairāk. - Man vēl prologs nau gatavs. - Mīļo sirdsdraudziņ, turies Tu labāk kājās, kādēļ esi tikusi tik vāja? Manu sirdsiniņ, lido. 525. R. PELŠEM Kastaņolā 1913. gada 5. oktobrī Robertam. 5. 10. 13. Es redzu, b. Stļučkam] ir svaigs, pārplūstošs fanātisms un ka tā sajūsmība ir laba un var mūsu lietai derēt, ka tikai sajūsminātais zina, ko viņš dara. Bet St. nezina, viņš u. c. biedri top rupjā kārta mānīti no Ā[rzemju] k[omitejas] vadītājiem. Es esmu A. k. oficiāli pieprasījis b[iedru] g[oda] tiesu b. Br[auna] lietā jau maija mēnesī. Šīs m[anas] vēst[ul]es saturu slēpj A. k. ne vien no plašākas atklātības, bet arī no ārz[emju] biedriem, kaut gan es atklāti esmu pieprasījis, lai to publicē vai ļauj man publicēt. Manu pieprasījumu pēc goda t[ies]as slēpj no b[iedr]iem un tad saka, ka es nemaz neesmu g[oda] t[iesu] pieprasījis. Tāds jezuītisms ir ieviesies partijas praktikā un vēl augstākā iestādē. Tā ir s[ociāl]d[emokrātijas] pagrimšana un birokrātisma iesākuma zīme. Paziņojat par to b. St. un [citiem?], kā atgaiņāties pret tādu A. k. rīcību. Atkal atliek tikai «anark[iskais]» ceļš - pašam publicēt to vēstuli un teikt atklātībai, kāda ir mūsu augstākā iestāde. Man ir brīnums, ka b. St. sauc katru nezināšanas birokrātiju par anarkiju, - katra pašaizstāvēšanās jau ir anark[ija], katra nepatiesības atklāš[ana], katra patstāvīga domāš[ana] - anarkija! Tāda ir tikusi s. d., kad sajūsmināti, pārliecināti b., kā St., sajūsminājas par mutes aizbāšanu tiem, kas akli nepadodas birok[rāti]jai. - Ja tieši izslēgs vai arī tik lūkos izsl[ēgt] no partijas parīziešus, tad gan valdīs visā p[artij]ā kliķe un tad aiz riebuma es gan vairs nevarēšu palikt p-ā. Jau tagad man ar visiem spēkiem jāvaldās, un kas tad mani tura? Tikai sentimentalitāte, kā tēvs nevar atstāt savu dēlu. Es esmu māksl|inieks], kas man vairs daļas gar politiku? viņa mani tik atvelk no darba ar savu priekšstāvju neķītrību. Jā, es būtu laikam arī vesels bez viņas. Un taču - varbūt es varu kā palīdzēt? Man jau par «Biļet[enu]» bij domas, vai tik tas nekaitēs partijas vienībai? Bet, ja jaunais žurnāls esot taisni uz vienības nodibināšanu, atbīdot kliķes un autoritātes, kuras ir lielākie šķēršļi vienībai, tad ir labi. Tieši tagad nau nekur vietas, kur izteikt domas, kas ir pretī šablonai, - kad pat man, vecam b[iedr]im, neļauj ne aizstāvēties, ne kritizēt p-u, kuru es pats nodibinājis. Un taču vajadzētu pastāvīgi kritizēt un tīrīt ne vien sīko ikdienas politiku, bet pašus pamatprincipus, pašus s. d. un soc[iālismu]. Tas neko nekaitēs, jo soc[iālism]s un p-a par daudz pareiza pamatos. 526. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 6. oktobrī Manu mīļo zelta ziediņ, tā nu mēs abi vienā dienā un vienā pēcpusdienā vakar kā svētdienu esam bijuši kinā, tur pat Itālijā. Tas «Quo vadis?» ir gan smuks, lielās romiešu būves un dabasskati, tikai ātri paiet, kamēr skatos uz notikumu. [Chilners?] spēlēja ļoti labi. - Par «Jāzepu» es Upīšam aizrakstīju un teicu, ka dodu. Gan jau maksās arī vairāk par 100 r. par mēnesi, un, ja nē, tad piesolīšu Zeltiņam vai Raņķim. - Parkera «Jāzepu» dabū gan un liec kolonijai man atsūtīt arī to «Volksrecht» N. - Gulbis laikam atstās to avīzi un paliks pie Univ. Bibliotēkas, bet arī tā laikam viņam iet vāji; redzēs. - Gan jau Tu norakstīsi savas vēstules, atpūtīsies un varēsi sākt strādāt. - Aktieri raksta pretrakstu jau drusku nolaidušies, vecā teātra aktieri izsaka viņiem simpātijas. Pilna sapulce būs nākamsvētdien. Lido, sirdsiniņ, lido. Atklātnes malā rakstīts: Vai Tev ir paris simtu franku lieku, ko dot Bokumam? Ja nē, es izņemšu še no bankas. Lido. 527. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 7. oktobrī Manu sirdsmīļo dārgumiņ, Ko lai dara, nekreņķējies tomēr. Tu jau esi nogurusi un nevari vēl atspirgt. Tā ekspluatācija gan ir, izmanto mūs ļaudis garīgi un mantīgi; mūs neviens nau savā laikā pabalstījis, bet ko tad lai dara? Kam ir, no tā taču ņem. Tu kreņķējies tagad par to pašu, par ko es Tev sūdzējos: ka no labā par daudz prasa, ka viņš taču arī cilvēks, arī jāpabalsta. Tad Tu atbildēji, ka no liela var visu prasīt, ka tam jābūt labam, lai ko viņam nodarītu. Tagad ir tas pats, tikai mazāka lieta, jo to naudu, ko man atņem tie lūdzēji, es nopelnīšu citur. Tev taisnība: lielam viss jāpanes. - Panesīsim arī naudas došanu. Līvs jau pieprasīja, es solīju 50 fr. Kad Tev ir, dod viņam uz mana rēķina. Citādi es varu arī no bankas izņemt; šovakar viņš nonāks pie Tevis. - Bokumam varbūt pagādāšu aizdevumu no Rīgas kases, tad man atmaksās. - Bet Tu, sirds dārgumiņ, netaupi pie sevis. Lido. 528. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 8. oktobrī Manu mīļo sirdsdvēselīt, saņēmu Tavu mīļo, skaisto kartiņu un rēķinu, un Tavu trau. Nekreņkējies, sirdsiniņ, nau tik svarīgas tās nepatikšanas, arī tā naudas došana nau tik liela, Līvam tikai 50 fr. un no Bokuma pati dzirdēsi, cik viņam tūliņ vajga, visādā ziņā dod viņam ne vairāk kā 100 r. Es jau vakar aizrakstīju uz Rīgu, lai Bisnieka kase aizdod Bokumam uz manu galvojumu 200 rbļ., es neļaušu kaitēt, lielais mērķis - tikt pie materiālas neatkarības - nau aizskārts. Ko es šiem ļautiņiem dodu, to es pats sev notaupu, un tas man nedara pūļu. Bet Tev tādēļ nebūs iešaurināties un taupīt; Tev citāda psihika, un Tu arī esi miesīgi vārīgāks, Tu esi sieviete. Tādēļ jau Tev ir nodalīta sava manta. Lielo peļņu es taisīšu, es arī taupīšu, Tu dzīvo savā vaļā. Tā, mīļo sirdsiniņ. Man sept[embrī] izdots - 75 fr., imposta 30 fr., citiem 10 fr. = 115 fr. Un nu, nebēdā vairs, mīļo pūkiņ, labāk lūko gulēt; gan jau ies. Lido. Man vēl zobi nau pārgājuši, lido. 529. ASPAZIJAI Lugāno 1913. gada 9. oktobrī Manu mīļo sirdsvienumiņ, li vien, neesi nemaz trau; nau tik ļauni, kā Tu domā, un būs vēl labāk. Tu tagad uztraucies tik ātri tādēļ, ka esi viena, ka neesi dabūjusi krietni atpūsties un atkal bij jāstrādā, ka laiks slikts. Tas viss labosies. Nu esi Krauzes darbu nogrūdusi, nu atpūties un sāc domāt uz universitāti. Nepārņemies tur uzreiz par daudz, tad tur arī ies. - Ar naudu ir tā: ka Tev nau nekam un nekur jādod; Tev ir daba, kas prasa saules, un tā Tev jādabū. Tava nauda visa ir tikai priekš Tevis un Tavas ērtības un drusku skaistuma. - Un nebaidies, ka es, citiem dodams, atkāptos no sava mērķa: nākt pie materiālas neatkarības. Tagad es zinu, es to panākšu, Bokumu noraidīju uz Rīgas kasi, bet tagad jādod viņam 100 fr., tos es pats nosūtīšu. Tu viņam nemaksā, citādi iznāks dots divas reizes. Bet Līvam gan Tu iedod 50 fr., tos es Tev vēlāk atdošu. - No Alfr. Kalniņa, komponista, saņēmu 67 frankus, - Vakar pabeidzu un nosūtīju prologu. Vakar liels pērkons un lietus, šodien skaidrs un saule. Tā ies arī diviem pūkiem, vienā saulītē un li. Lido. 530. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 9. oktobrī Manu mīļo zelta zvaigznīt, aizsūtu Tev pusduci podiņu ar saldumiem un mediem, uz katru kreņķi un sāpīti pa vienam podiņam, lai tad nu zūd visi nelabumi. Laikam arī pie Tevis laiks būs atmeties labs, gailis dzied: tur tik ir labs. Sataisies nu tik uz savu universitāti, ap 15. oktobri jau sāk rīkoties ar pieteikšanos. Tu zini, kur Hirschengraben, tur t. s. Rechberg, gluži netāļu no univer s[itātes], lejā; tur ir kanceleja rektoram; tur aizej pēc 15. okt. un izrunājies pate. Lido. - Es šodien atļaujos sev brīvdienu un vannu. Biju Lugānā pēc A. Kalniņa 25 rbļ. Nu es pats aizsūtīšu Bokumam 50 fr., bet Līvam dod Tu. Šodien brīnum skaists laiks. Es atļāvos sev arī 5 vārītus kartupeļus. Lido, saulīt, lido. No rītus šodien jau aizrakstīju kartiņu; šī ir otrā jau, lido. 531. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 10. oktobrī Manu mīļo sirds gaišumiņ, saņēmu tās divas visskaistākās kartiņas, dikti li; un šodien atkal to jūriņu. Vakar aizsūtīju saldos podiņus, vai būs labi pienākuši, jo pakāšana bij ļoti grūta. - Tavu mācību par zobiem, skalot ar boru, ievēroju; tā vien tik var izturēt, bet iet pārāk ilgi, nu jau 1 ½ nedēļas. - Mēs abi puslīdz vienā laikā esam beiguši tos blakus darbus, Tu polemiku un sievietes un es prologu. Šodien man jāiesāk «Jāzepa» IV c., negribas. Atsūti man atpakaļ tūliņ «Induļa» krievu tulkojumu no Mastera, jāsūta viņam. Karš gan iesākas īsti nelaikā, jo «Jāzeps» vēl nau gatavs un Tev atkal jāiet lekcijās, bet ko bij darīt? Jāturas nu ir. - Vakar man vanna neiznāca, meita aizmirsusi pataisīt, Manu mīļo sirdsdraudziņ, lido. 532. J. MEDIŅAM Kastaņolā 1913. gada 11. oktobrī 11. 10. 13. Mediņam. Ļoti cienīts kungs! Saņēmu Jūsu vēstuli 25. 9. 13. un «U. N.» eksem[plāru]. Varu būt mierā ar Jūsu priekšlikumu, tikai nevaru Jums šodien dot vēl galīgu atbildi, kā jau pirmoreiz rakstīju, man jānogaida, kāds iznākums būs sarunām, kuras sāku vest jau agrāk ar citu kungu. Ceru no turienes saņemt atbildi pēc kādām 2-3 nedēļām. Tad vēl: pie «U. N.» teksta saīsināšanas es nevaru stāties agrāk par 2 mēnešiem; pašlaik man jāsteidz kāds steidzīgs termiņarbs, kas aizņems oktobri, un tad ārsti man liek atpūsties vismaz vienu mēnesi. Jūs, domāju, būsat ņēmuši atpūtu, jo es tādu jau gadiem neesmu baudījis. 533. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 11. oktobri Mīļo sirdsiniņ, šodien nedabonu no Tevis kartiņu. Kas tad nu tāds uznācis, ka mūsu vēstules sāk nekārtīgi pienākt. Tu neesi saņēmusi zaftes podiņu sūtījumu un vairākas manas kartiņas, un vienu vēstuli, kur bija Mastera «Induļa» tulkojums. Bez tam, es rakstīju ne vien pilnīgi kārtīgi ik dien, vakarā, lai Tu saņemtu rītā, bet vairākas reizes (laikam trīs) esmu arī rakstījis vēl lieku kartiņu no rītus, tātad divas dienā. Freilene zvēras, ka visu kārtīgi nosūta, un es jau vakaros esmu pats klāt, kā nodod pasta ratos. - Še Kļava vēstule, - dod to atļauju, lai maksā arī. - Aktieri vēl piektdien, no Dubura un Rudzīša sagumdīti, atraidījuši arī izmeklēšanas komisiju, kura bija jau sākusi darboties ar pašu Dub[ura] un Rudz[īša] līdzdalību kā komisijas locekli. Svētdien, t. i., vakar, vajdzēja būt ģenerālsapulcei. - Pat «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» nau vairs uz aktieru puses, tikai vēl «Dzīve». - Man ar darbiem neiet sevišķi. Šodien gribu atkal sākt. - Ēķa adresi atsūti un paziņo, vai Bokumam un Līvam esi devusi naudu un cik. - Pie mums atkal uz laiku saule. Rīgā jau bijis sniegs. Še vējš norimis. Lido, sirdspūkiņ, lido. 534. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 12. oktobrī Mīļo sirdsdārgumiņ, kādēļ nu Tu atkal nekārtīgi dabū pastu? Es nosūtu pilnīgi akurāti vienmēr 6 vakarā, tā ka Tev vajga saņemt Cīrihā otru dienu p[ulksten] 8 no rītus. Arī medus un zaptes kurvīti Tu neesi dabūjusi; vismaz neesi atbildējusi, kaut gan es pieprasīju pēc atbildes. Arī vienu vēstuli laikam neesi saņēmusi, jo tur bija kā pielikums «Induļa» krieviskā tulkojuma paraugs, Tas man jāsūta atpakaļ, bet no Tevis nevaru dabūt. Kad vēl rīt nebūs atbildes, tad es Tev pieprasīšu ar telegrammu, nesabīsties. - Kad tik dakteriene pate laimīga, ko tur citu var teikt? Tikai viņa agrāk lepojās, ka precēšot strādnieku, un nu pate tā kaunas un pārtaisa par žurnālistu. - Šahts man atsūtīja pēdējo sūtījumu, un es aizsūtu atpakaļ parāda zīmi, - Mums laiks sāk atkal maitāties, vēl gan ir saule.. - Šodien teātrī spriež sapulce. Lido, sirsniņ, lido. 535. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā, ap 13. oktobri Manu mīļo zelta dzīvībiņ, dabonu šodien atkal no mazā pūka ļoti skaistu kartiņu, ar lieliem li. Labi, ka drusku atpūties, arī pēc divu dienu sistēmas, gan jau ies arī strādāšana. Vai Tu tagad rakstīsi atmiņas? Kad Tev kāda nodaļa drīz būtu gatava, vai nevarētu joka pēc pamēģināt to Mastera priekšlikumu: viņš pārtulkotu krieviski kādam krājumam, un tur tad maksātu pilnu honorāru kā par oriģinālu 100-125 rbļ. par loksni, kad tas raksts vēl nekur nau parādījies latviski. Pamēģināt var. Es došu pāris dzejas; varbūt Tu varī tās dot, ko Krauzei sūtīji?- Nu, nekreņķējies, mīļo iniņ, arī par Ēķi nē. Tu viņam pat esi pāri darījusi, jo viņš nau to protestu parakstījis, tādēļ ka vispār nau iestājies pulciņā. Man būs pie viņa jāatvainojas. Kā apmēram Tu viņu atraidīji? Būs jādabū viņa adresi no Līva. Turpinājums uz otras atklātnes: Līvam gan jau iedosi to naudu, kad vēlāk, tad laikam vēl nau vajdzīgs. - Es vēl neesmu sūtījis ne Līvam, ne Bokumam, nogaidīšu, lai mēs viņiem nesamaksājam divreiz. - Te pieliku sludinājuma izgriezumu no «Dz[imtenes] V[ēstneša]»: Tavs pantiņš sēru vēstī ielikts; ļoti smuki noder. - Brālis atkal braukā apkārt ar priekšlasījumu par Tevi. Vienā vietā «Dz. V.»: korespondents saka, ka par daudz īsi runājis; «D[ienas] L[ap]a» par to pašu vietu saka, ka runājis 3 stundas! Redz, kas ir īsums! - Es savu vannu vakar tomēr dabūju, bet, tā kā bij jau darba diena, tad mani nogurdināja. - Man kāds Mediņš (viņam bij kādas kompozīcijas) prasa «Ug. u. N.», bet no Melngaiļa vēl nau un nau atbildes. - Tas nu būtu tas. Un nu li un neesi ne trau, ne kre! Vai saldumu podiņus vēl nedabūji? Atraksti. Lido, sirdspūkiņ, lido. Atklātnes malā rakstīs: «Induļa» krievu tulkojumu atsūti! Lido. 536. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 14. oktobrī Mīļo sirdsiniņ, dabūju Tavu vēstuli līdz ar «Induļa» tulkojumu vakarā. Rakstīšu tagad no rītiem, varbūt tad saņemsi kārtīgāk. - Bokumam es pats sūtu no šejienes 300 fr.; Tātad par Līvu Tev palieku parādā 50 f. - Žene bij pie Tevis ciemā, un tā ir taču parakstījusi protestu pret mani, bet Ēķi Tu aizdzini, un tas nau parakstījis. Sadabū no Līva vai citur Ēķa adresi, es viņam rakstīšu. - Zafti esi dabūjusi. - Tad nu drīz Tu sāksi savu universė, lai nu iet labumā. - Kad kortels tā kā tā jāņem no 15. nov[embra], tad man vienalga braukt, tad braukšu arī pie mazā pūka. Lido. 537. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 14. oktobrī Mīļo sirds dārgumiņ, dabūju šorīt, otrdien, Tavas pirmdienas kartiņas. Nu viss li izstāstīts un atbildēts. Es jau no rītus atbildēju par braukšanu: kad Tev tā kā tā jāmaksā par istabu jau no 15. oktobra, tad viens iemesls še palikšanai atkrīt nost. Kad nu Tu varētu iztikt bez kolonistu sabiedrības vismaz 2-3 nedēļas, tad es varētu arī tūliņ, t. i., 16. oktobrī, braukt uz Cīrihu un tur pabeigt «Jāzepa» IV cēlienu. Atbildi tūliņ. - Bokumam es šorīt aizsūtīju 100 fr., tātad Tev viņam nau nekas jādod. - Aktieriem svētdien bij ģenerālsapulce. Visa komisiju dibināšana bij tik komēdija, aktieri tik joku figūras. Tā laikam skatīsies arī sapulce. Kad nu patrakojušies 3 nedēļas, tad saies atkal visi stallī un sāks strādāt - pa vecam, jo vajadzēja viņiem tikai iztriekties. - Programmas dabūjamas Rechberģī, pirkt laikam pat nevar, un Rechberģī laikam par velti. - Lido. 538. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 15. oktobrī Mīļo zelta dārgumiņ, Ko nu esi tik ļoti uztraucies? Ženes dēļ taču nau vērts. Neko nedari pret viņu. Tāpat viņa taču bija Tavā jubilejā pret Tevi aģitējusi, bet vēlāk gluži mierīgi nāca mājās. Tā bij ar Miķelsonu. Tādi viņi taču visi. Es tikai teicu, ka ar Ēķi nevajdzēja bārgāk apieties, jo viņš mazāk vainīgs, nebija parakstījis protestu. Tas ir viss. Tu laikam uztraucies tā uniņa dēļ, varbūt neguli labi. Nez vai Tu īsto rektoru esi redzējusi. - Kā nu būtu, vai mana atbraukšana darītu Tev labi, vai arī uztrauktu? Kad Tu domā, ka darītu Tev labi, tad atsūti man čumiņu vai zaļo tašu, man nau nekādu koferu. Un nu neuztraucies, nau jau nekas ļauns, ej mierīgi lekcijās un turies veselībā. Lido, sirsniņ, lido. 539. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gada 15. oktobrī Manu mīļo sirdsdvēselīt, viss jau ir li, esi mierīga, nau ne domas man bijušas uz unli. Mēs vēl, še abi būdami, runājām par Ženi, un jau es Tev teicu, lai nekādu naidību, neizrādi pret viņu. Viņi visi ir par daudz neievērojami, lai es justos no viņiem apvainots. Ko Tu ļauj viņas dēļ sev sirdi sāpināt? Ej gluži mierīgi uz savām lekcijām, neļauj sev apriebināt Cīrihu no viņiem. Atlaid vienu lekciju nost, kad ir par daudz. Vēlāk, kad izrunāsies divatā mierīgi, draudzīgi ar rektoru vai dekānu, gan tad Tev atļaus izņēmuma dēļ klausīties arī vairāk lekcijas. Būs jau viss labi. - arī tādēļ Tev nau ko uztraukties, ka vēstules gāja nekārtīgi, nu jau būsim kopā Cīrihā, kad atsūtīsi man čomu un paku. Varbūt 17. oktobrī. Lido, li, sirsniņ, lido. Kartiņas nāk no Tevis dikti skaistas. Pulverīšus dabūju, li. Lido. Nupat dabonu telegrammu; rīt 11.17 min. braucu pie mazā pūka. Lido. 540. A. KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1913. gada 28. oktobrī Mīļais draugs, esmu uz laiku atkal še, Cīrihā, tanī pat namā. Tas jau liels prieks un panākums, ka Jums grib dot līdzekļus tālākai izglītībai. Žēl, ka atraidījāt pabalstīšanas veida dēļ. Tur, Rīgā, viņi tagad visi lieli nacionālisti un lepni uz Jūsu pētījumu par tuberkulozi; viņi būtu naudu devuši tiešām kā «atzinības balvu», un tas nebūtu nemaz bijis nepareizi, kā Jūs domājat savā lielā kautrībā. Ir jāpabalsta mūsu pētnieki! Protams, ir labi, ko Jūs runājat par fondu pie Izgl[ītības] biedrības, bet, kad tāds vēl nau, tad Jūs varējāt tagad pieņemt arī bez fonda. Ka Jums ir domu starpības ar Beld[avu] un But[uli] un varbūt citiem devējiem, vai ka būs starpības, nau nekādā svarā, jo neņemat naudu no domu pretniekiem, bet no ārstniecības un zinātnes aroda darbiniekiem, kuri varēs Jūsu nopelnus atzīt arī, kad nau ar Jums vienis prātis. Varbūt var to izlabot? Varbūt es tur varu ko palīdzēt? Bet laikā, arī kā aizdevums nauda būs laba, un visādā ziņā ir laba atzinība. Un promociju nu nekavējat, neņemdami naudu disertācijas drukai. Lauks[aimniekiem] bija pienākums to darīt, ko dara sveši cilvēki, bet Jūsu pienākums ir tapt par pētnieku. Cerēsim, ka lauks. darīs savu un Jūs - savu. - Lūkin kdze ir vēl Lozannā un palikšot tur visu ziemu, - adrese: Villars sur allou, Pension Lasoldanelle. Viņa savā grāmatā tiešām nau tik ļauni domājusi, kā viņai pārmet, bet viņa ir gribējusi visu uz reizi un par daudz izteikt, tā viņu pārprot aiz lielā daudzuma. Es neceru, ka viņa ies grēkus sūdzēt; polemikā neielaidīšoties. Labi jau tas, ka viņa nu sākusi rakstīt, tad viņai taps vieglāk. - Par svētkiem vēl neko nezinu, jāsaved atkal veselība drusku kārtībā. Daudz mīļu sveicienu Jums abiem. [Paraksts.] 541. A. DEGLAVAM Cīrihē 1913. gada 28. oktobrī Mīļo brāli, rakstīju Tev aizvakar par Gulbi. Te īsumā atbildes par veikaliem: aprēķins par «Tālām noskaņām» u. c. grāmatām lai ir uz decembri. Vekseli jau tagad nevajga diskontēt. Goltam par «Zelta zirgu» rakstu skubinādams. Vec[ais] teātrs lai gaida vēl, lūkoju reiz dabūt caur Dravnieku, bet arī nekas neiznāca. Gan jau kādu reizi. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts. [Paraksts.] 542. A. KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1913. gada 29. oktobrī Mīļais draugs, nupat saņēmu Jūsu vēstuli. Tiklīdz būs Jums atbilde no Dr. Beldava, atsūtat to man, un es viņam rakstīšu. Ceru gan, ka viņš būs labi sapratis Jūsu vēstuli, bet kurināt tālāk viņa iejūsmu par zinātni vienmēr derēs. Citādi mūsu pilsoņi gan naudu dod ļoti nelabprāt, bet, kad var ierosināt viņu reklāmas kāri: mēs pabalstām zinātni! - varbūt ies arī pētnieku pabalsta fonds. Personiski un labā ziņā man pazīstams tik Beldavs, Butuli es arī pazinu reiz, bet nebijām nekādi draugi. Vēl pazīstu jauno Berģi. Bet to pazīst vēl labāk Lūkin kdze, un, kad lieta attīstīsies tālāk, lai arī viņa raksta Berģim. - Bet nebēdājaties Jūs, ka nu tiksat nebrīvībā, t. i., zinātniskā darbā, to brīvību: nekā nestrādāt vai visapkārt diletēt un to otro brīvību: nekā neēst un gurķus zagt - tās abas brīvības Jūs varēsat arī turpmāk iegūt katrā brīdī, ja viņas tad Jums vēl patiks, Jūs esat jau tā ievilkušies zinātniskā darbā, ka es ceru, paliksat nu pie viņa. - Par Jūsu aizrādījumiem veselības ziņā daudz paldies, es viņus pa daļai esmu jau ievērojis, piem., norīvēšanos, un arī pārējos izmēģināšu. Kādā veidā un proporcijā ieņem jodu? Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. 29.10.13. 543. J.KĀRSTENIM Cīrihē 1913. gada 7. novembrī Mīļo kolēģi! Saņēmu Jūsu vēstuli un «zīmējumus ar ogli». Palasīju kādu desmitu lappuses - valoda Jums ļoti tekoša, veikla un precīza. Vēstulē Jūs runājat par vārdu kārtību, uzsverat, ka īpašas nokrāsas dēļ liekat kādu vārdu galā, - tas viss pareizi, un, lasot Jūsu skices, redzu, ka praksē Jūs šo uzskatu arī pareizi izvedat un Jūsu valoda paliek latviska. Bet mūsu jaunākā literatūrā bija ieviesusies maniere lietot nelatvisku vārdu kārtību, bez spiedošas vajadzības, - sevišķi predikātu lika arī gara teikuma galā. No tā jāvairās, un to Jūs darat. Sīka nepareizība bij: grāmatu lapot, kur jāsaka: šķirstīt. Lapot - ir lapas laist, зеленеть. - Pārmetums no Jansona (par Altenberģi) nepareizs divkārt; pie Jums nau manāms Altenberģa iespaids, un 2) Altenberģa iespaids nau nebūt peļams. Es uzņēmu Alt[enberģa] skices arī Un. B-ā. Jūsu «Šalc[ošā] gaitā» noder Un. B-ai, iznāks varbūt tik drusku vēlāk, jo no Jums ir jau «Krievu lirika». - Jūsu skices ļoti dzīvas, katrā zināms notikums, kas ir it kā līnija gleznojumā un, pēc manām domām, nepieciešams: izplūstošā, netveramā «Dzeja prozā» nau ne dzeja, ne proza. - Jūsu sirsnīgos vārdos par viņiem laikiem klausījos kā mīļās atmiņās, arī Jūs pašu Jūsu darbos atminu ar lielāko prieku (arī Asp[azija]). Esat sirsnīgi sveicināts kā vecs jaunības draugs. No Jūsu [paraksts]. 544. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1913. gada novembra vidū Mīļo, dārgo, mūsu teātra lieta bij itin viegla, nu viņa tikusi smaga, un tagad pacelt grūti. Žēl, ka Tu neievēroji manu vēstuli pašā sākumā: lai ņem visu viegli, lai Amtmans pats pagaidām atsakās, lai neceļ direktoru. Tā kā visa lieta no sākuma bij tikai intriga un personiska lieta un vērsta pret Amtm., tad vajdzēja virzīt tā, ka Amt. pats uz laiku atsakās. Kad Jūs nu visu to izdarījāt, ko, apm., es biju arī ieteicis, tad bij jau gluži citi apstākļi un tā rīkoties vairs nevarēja. Jūs Amtm. atlaidāt pēc 6 nedēļām ne vairs brīvprātīgi, bet spiesti no aktieriem. Sākumā atlaižot A[mtmani], būtu Jūs uzvarējuši, tagad uzvarētāji ir aktieri. Jūsu prestižs zudis ne vien pie aktieriem, bet arī pie publikas, vismaz sašķobījies. Zināms, arī tā lielākā vaina nau jūsu, bet partiju, kuras atstāja demokrātiju un aiz personiskiem iemesliem sāka pabalstīt antidemokrātiskos aktierus, kā īsti demagogi pieķerdamies vārdam «streiks». Šī partijas daļa (visvairāk lielinieki) pabalstītu arī «ministru streiku», kad viņiem būtu tik kāds personisks labums. - Bet lai kā, nejūties Tu pats apvainots; arī izgājušo reizi es Tev personiski nekā nepārmetu. Tu esi darījis visu, esi diezgan upurējies, un es neiešu Tev par to vēl pārmest. - Nu, ko nu darīt tālāk ar teātri? Tagad, redzams, neiet publika, bet iemesls laikam vecas lugas un neiespēlējušies aktieri. Bet vai drīz būs labāk? Aktieri būs tagad lieli un strādās bez prieka; neko viņi aši un labi neiestudēs. Jums naudas nau, tas arī viņu darba prieku nepavairos. Kad tā ies tālāk, aktieri driz paši jutīs, ka par velti ir uzvarējuši, ka paliks bez maizes un ka ir aiz muļķības un intrigu kāres, klausīdami demagogiem un atpakaļrāpuļiem, paši savu pajumti nodedzinājuši. Bet arī aktieru nožēlošana neko nepalīdzēs. Teātri var aši nopostīt, bet ne uzcelt. Jums tagad divi lieli projekti, taisni tagad, kur jums nauda maza: 1) būvēt teātra namu. Bet, kad aktieri ir tie paši, kuri, pret jums streikodami, jūs pieveica, tad jaunā namā būs kungi viņi, aktieri, un ne jūs, nama cēlāji. Ja ņemsat arī dažus jaunus aktierus un vecos paturēsat: vecais raugs samaitās jaunos. Bankrotēs jaunais teātra nams, tad tik ātri vairs nau cerību jebkad pacelt teātra lietu. 2) Jūs gribat pacelt šo sezonu ar jaunām lugām un labām dekorācijām un izlaist atkal kā «Ug. u. N.» laikā uzaicinājumu uz naudas vākšanu! - Bet neviena lieta neatkārtojas. Otrreiz vairs tik daudz nedabūsat. Un tad: publika taču tagad ir apjukusi un no demagogiem saskaldīta un pret teātri, jā, arī pret mākslu pašu sacelta. Vai tāda publika dos naudu? Jūs, man liekas, piedzīvosat tikai blamāžu un iegūsat ne naudu, bet pazaudēsat vēl vairāk publikas. Ja gribat dabūt naudu, tad lūkojat varbūt no demokrātiem, kas gribētu arī teātra namu celt. - Jūs gribētu izrādīt šo sezonu vēl abus, «Pūt, vējiņi!» un «Jāzepu». Es domāju, tas neies, ne naudas dēļ vien, bet arī dēļ aktieriem. Tie nespēs cik necik pienācīgi samācīties. Mierlauks «Jāzepu» nau arī klausījies, jo viņš domājis, ka vadīs Amtmanis, un tādēļ maz par lugu interesējās. Kāds nu «Jāzeps» iznāks. Mierlaukam esot jauks uzskats uz «Induli», varbūt to viņš vadītu pēc sava uzskata. Varbūt jūs tagadējos apstākļos aprobežotos tikai ar «Pūt, vējiņi!», uzvezdami to pēc jaungada, un «Jāzepu» atstādami nāk[amam] rudenim? Man, protams, no tā celtos tikai zaudējumi, bet varbūt jums būtu tā labāk. - Manas domas par teātra likteni tālāk man Tev arī jāsaka, kaut gan zinu, ka jūs, rīdzinieki, ar tām nebūsat mierā. Jo man liekas, ka teātra lieta ir tik pamatīgi samaitāta, publika ir tā demoralizēta, aktieri garīgi nobeigti, ka ar tiem elementiem vispār nekas krietns nau vairs sasniedzams. Ļoti iespējams, ka viss teātrs sabrūk, ka Skatuves biedrība likvidējas. Bet nu es saku: ka no šīs nelaimes vajga un var iztaisīt laimi: jādibina jauna teātra biedrība (kopā ar teātra nama biedrību), jauns nams, jauni aktieri, jauns direktors, ar autoritāti, ārzemnieks, ne krievs, jo tie nau enerģiski, vāciets, varbūt soms, čeks u.t.t. Varbūt Šlismans-Brands. Jaunais direktors lai jaunos aktierus iedīda gluži no jauna; tad būs demokrātiski aktieri (var arī ņemt no lauku teātriem), un visi vecie aktieri ar māmuļnieku psiholoģiju un antidemokrātiskiem uzskatiem lai iet pie vecā teātra. Tad arī publika būs atjaunojusi savus uzskatus, būs redzējusi, ka demagogiem nevar klausīt, kad grib mākslu. Tad var nākt teātra atdzimšana. Es zinu, jūs lūkosat glābt, ko var glābt. Lai jums iet labi, kad jums tur vajga mana palīga, es palīdzēšu, bet diemžēl man liekas, ka mans uzskats būs pareizais. - Te nu redzi, mīļo, labo, ka man nebij prieka Tev agrāk rakstīt; no tālienes jau arī nevar daudz palīdzēt; es pat nezinu, cik es še varu palīdzēt, - Nu vēl personiski: ļoti labi, ka atsūtīji man norakstu no manas vēstules. Liec arī šo vēstuli norakstīt un atsūti man. Un liec visas manas Tev rakstītas vēstules tāpat norakstīt un atsūti man, es gribu savas vēstules ar laiku laist klajā. Laiks prasa noskaidrošanos arī atklātībā. Liec vislabāk norakstīt ar mašīnu. Un nu paliec sirsnīgi sveicināts, mans mīļais. Tavs [paraksts]. Vēstules malās rakstīts: Man jāraksta arī K. Freinberģim, bet negribas otrreiz pārrakstīt; izlasi viņam labāk šo vēstuli priekšā. Es viņam likšu aiziet pie Tevis. Jums tā kā tā kopā jāstrādā. Sirsnīgi sveiks. 545. A GULBIM Cīrihē 1913. gada 18. novembrī Mīļais draugs, rakstu reizē arī uz Rīgu, «Hanzai», plašāk. Te tik īsumā. «Velni» nebij nemaz nodomāti tulkošanai, bet gan «Noziegums un sods». - «Kapitālu» «Taurētājs» uzdevis tulkot Fr. Roziņam un izdos jau janvārī. - Prospekts labs, tik piemetini, ka atstāj sev tiesību saraksta dažu ko grozīt. Kad esi saņēmis lielāku summu novembra sakumā, tad atsūti man, kā biji solījis šurp - man vajdzīgs, un man bail, ka Tu neizdod līdz braukšanai šur tur, kur mazāk vajadzīgs. Uz braukšanu es ļoti priecājos: būs par daudz ko jāizrunājas par veikalu un mēs tiksim arī garīgi tuvāki. Neļauj iebaidīties no malas, neļauj uz sevi darīt iespaidu, kas mums svešs: mūsu lieta laba un ies. Sirsnīgi sveiks. Tavs [paraksts]. 546. A. GULBIM Cīrihē 1913. gada 18. novembrī Dārgais draugs, saņemu Tavu vēstuli tikai šodien, jo esmu pašlaik pārbraucis pagaidām uz Cīrihu. Palikšu še līdz jaungadam ārstēdamies; te Tu mani arī sastapsi, kad braucot uz ārzemēm, piebrauksi, adrese: Zürich 6, Rigistr 4. Man žēl gan, ka Tev pēdējā laikā tik maz bij vaļas un mūsu korespondence tapa diezgan reta, kas kaitēja arī veikalam, kurš prasa pastāvīgu un ašu sazināšanos. Nu vispirms par Un. Bibl-u: P. Rozīts man rakstīja, ka gribot tulkot «Преступл[ение] и наказание», nevis «Бесы», tāpat Tu vari būt mierā Gorkija raksta dēļ, kaut gan klasiķus var tulkot arī pretī visiem neklasiķu protestiem. Tev nau tik daudz jāklausās uz visādiem apsaucieniem un uzsaucieniem no malām, - tie pāriet, bet Un. B-a nepāries. - Marksu tulkos «Taurētāja» firma, t. i., A Deglavs ir uzdevis Fr. Roziņam, kad man bij dots termiņš tikai līdz 1. janv. 1914, ko es nespēju solīt. Vai Fr. Roziņš šo termiņu ieturēs, to es nezinu. Bet, kad Tu nu dosi tulkot arī vēl trešam, J. Jansonam, tad iznāks drusku par daudz. Vispār U. B-ai vajadzētu būt tikai vienam centram, kas reizē i pieņem tulkojumus, i uzdod tulkojumus. Es vienmēr labprāt pieņemu Tavus aizrādījumus, kas būtu jātulko; bet, kad uzdodu es tulkot un Tu arī uzdodi, par ko es dabonu zināt tikai tad, kad jau esi uzdevis, tad ceļas neērtības un visādā ziņā zūd rīcības vienība un centrs. Nāk[amam] gadagājumam Tu esi atzīmējis vairākus darbus, kurus es nepazinu, un atstājis vairākus, kuri bij jau aizsūtīti drukātavā. Kad tie nenāks iekšā visā nāk. gadā, tad sūdzēsies tie, kas agrāk nākuši, bet vēlāk dabū malt. Starp tiem ir K. Zvingevičs, kuru Tu pats rekomendēji, tad Melnalksnis (Oligera «Viesis»), Dāvids (Šolom Aleih[ems]), J. Gulbis (oriģinālstāsti), Kārstenis (oriģinālstāsti); tad Cinis («Imperiālisms»), dienas jautājumi. Sevišķi «Imperiālisms» vajdzētu nākt itin drīz, jau janvārī. Tad P. Roberta (literāriski eseji), arī itin drīz. Nāks vēl dažs labs raksts, kurš drīzāk uzņemams, piem., jau tagad man nodoti Buševica («Literāriski eseji») u. d. c. Prospektu Tu esi sarakstījis ļoti labu. Tad tur tik būtu jāpiezīmē, ka paturi sev tiesības sarakstu pārgrozīt. - Še viens projekts, kuru vajdzētu jau tagad izvest: kad ir iznākuši jau 1 ½ simta Nr. Nr., tad vietā ir katalogs; var papildināt ar negarām atsauksmēm pie atsevišķiem darbiem. Man vēl daudz projektu par labu U. B-ai, bet, tā kā Tev nau vaļas tos ievērot, tad runāšu par tiem, kad atbrauksi šurp. - Uz šo Tavu atbraukšanu es ļoti priecājos, jo ceru, ka viņa mūs abus, kas darbā tikuši nervozi, atkal nomierinās un tuvā satikšanās tuvinās mūs arī vēl vairāk garīgi, kas sevišķi vēlams šinī uztrauktajā laikā, kur katram par sevi un citiem, un visu jātop skaidrībā. Tagad Rīgā uz Tevi tiks darīts iespaids no visām pusēm, varbūt ir jau bijuši mēģinājumi, un varbūt mūsu korespondences retums ir zīme par to. Varbūt arī tā ir zīme, ka Tu šogad, novembra sākumā, kad saņēmi lielākas summas un kad mēdzi man atsūtīt, - ka Tu nu tagad neatsūtīji solīto summu. Es Tevi nekad neesmu ne ar mazāko piezīmi steidzinājis uz naudas sūtīšanu man, es to vienmēr esmu atstājis tikai Tavā ziņā, bet šoreiz es Tevi lūdzu, atsūti man solīto summu tagad pat no Krievijas. Jo Tevi Rīgā apstāv no visām pusēm, Tu esi viegls maksātājs un izmaksāsi visu naudā, kas Tev ir, tā ka varbūt i nevarēsi uz Šveici atbraukt. Atsūtīšana būs man zīme, ka mēs esam vēl labā saskaņā. Un, kad mēs būsim saskaņā, tad jau Tu zini manu agrāko piedāvājumu par piedalīšanos pie U. B. un Tava veikala. Par to es Tev plašāk nerunāšu, ka ārstēšanās maksā daudz naudas un ka man izpalika ienākumi no Jaunā teātra. Asp[azija] klausās lekcijas; viņa liek Tevi sveicināt. Paliec nu no manis sirsnīgi sveicināts. [1 nesalasāms vārds.] Vēstules malās rakstīts: Reizē aizsūtu karti uz Pēterburgu. Sveiks! Vēlreiz: neļauj iebaidīties no malas, neļauj uz sevi darīt iespaidu, kas mums svešs, lieta laba un ies. Sveiks! [Paraksts.] Andr. Upītim ir otrreiz atbildēts no Asp. Sveiks! 547. J. KĀRSTENIM Cīrihē 1913. gada 18. novembrī Sirsnīgi sveiki! Izlasīju visu «Šalcošā gaitā». Labas kā ogļu skices, bet nu stājaties pie pilnas gleznas gleznošanas. Te dažas piezīmes: «Zirneklis un muša» labāk būtu izlaist, vecmodīgs erotisms. Jums glīts humors citur, bet «Mana kaimiņiene» tā ir maz, tāpat «Kāda nakts»; poante: atvērtā skapī skatīties it kā logā ir pazīstama anekdote. «Kādas nakts» temats labs, pārstrādājat drusku citādā veidā, bez šī gala efekta. «Veca dziesma» konvencionāla, tā tikai mazinās krājuma oriģinalitātes iespaidu. «Zirneklis un muša» es gribētu strīpot, par pārējām nolemjat paši un, kad atrodat par labāku tās izlaist no krājuma, tad aizrakstat paši par to «Hanzai». Sevišķi man patīk Jūsu humors: «Zemes dēls», «Uz ceļa», «Pļuškins» un maigā dabas lirika gandrīz visās skicēs. Daudz mīļu labdienu. [Paraksts.] 548. ŽURNĀLISTU UN LITERĀTU BIEDRĪBAI «IDEJA» Cīrihē 1913. gada 19. novembrī 19. 11. 13.                                      «Ideja». Ļoti cienīts priekšnieka kungs! Avīzēs lasīju par Asp[azijas] un manu lielo pagodināš[anu] no «Idejas» puses, par mūsu iecelš[anu] goda biedros. Gribējām tūliņ izsacīt savu prieku un pateicību bet, tā kā paziņojums bija tikai avīzēs no ziņotāja un ne no biedrības, tad nevēlējāmies tai aizsteigties priekšā. Tagad redzam, ka Jūs nekādas formalitātes neturat par vajdzīgām - kā arī pieder rakstnieku biedrībai -, un tādēļ izsakām tagad, kaut gan vēli, bet ne mazāk sirsnīgi savu dziļi izjustu pateicību par mums parādīto lielo godinājumu. Ļoti cienītai biedrībai «Ideja». Mūsu iecelšana «Idejas» goda biedros mūs dziļi iepriecināja. Mēs izsakām savu sirsnīgāko pateicību, ka mums piešķirtas tiesības saukties līdzi par savējiem tur, kur progresīvie rakstnieki pulcējas savā vidū. Jo pulcēdamies Jūs nenoslēdzaties savā vidū, bet liekat tikai spēkus vēl sparīgākai darbībai uz āru: veicinot tautas kultūru un nemitīgu progresu tās šķiras garā un labā, kura mūs visus apņem un kura ir visas demokrātijas atbalsts. Viņa vismazāk var noslēgties šaurumā, viņai jāiet arī [gara laukā?] mākslā un literatūrā un jāizstrādā jaunais pasaules uzskats, te Jums darbs, te uz Jums cerības. Ir sacīts, ka viņa pati neatzīst vēl mākslas vajadzību pēc visa tā un to apkaro, bet mēs zinām, viņa izaugs, un Jūs tās atvases. Šis ir noskaidrošanās laiks, demokrātijai jāuzvar, ne demagoģijai. Darat mākslu un literatūru populāru un saprotamu, apkarojat viņām naidīgas tendences, neļaujat mulsināt sevi un citus: jo māksla un literatūra tautai ir vajadzīgas, jo tās ir viņas garīgais spēks, un izšķir tas, bet ne fiziskais. Mums ir sevišķs prieks par pagodinājumu no Jums šinī laikā, kad demokrātijai nu jānoskaidro [1 nesalasāms vārds] spēki un kad mēs stāvam jau cīņā. Darat savu darbu tik krietni kā līdz šim, darbs ir labs. 549. E. TRĒZIŅAM Cīrihē 1913. gada 27. novembrī Ed. Trēziņ[am]. 27. 11. 13. Atļaujat man reizē izteikt savu pārsteigumu par dažu Valm[ieras] biedru uzskatiem. Es esmu pārliecināts - saskaņā ar visu kulturālo pasauli un arī mūsu biedru lielāko daļu -, ka kultūras darbi nāk par labu taisni darba tautai, ka pie šāda kultūras darba pieder arī māksla, un sevišķi demokrāt[iska] māksla teātrs, ka par kult[ūras] darba piekopšanu nevar vainot, vismazāk vēl tieša speciālu «kult[ūras] biedrību», - un nu lasu «Dz[īves] B[alsī]» garu uzbrukumu «Darbam» taisni par mākslas piekopšanu! Es biju Jums rakstījis, ka par maz griež vērības presē uz «Darba» teicamiem centieniem un lieliem panākumiem, un nu no tās pašas Valmieras jādzird tāda mežonība, kāda sastopama tikai vistumšākos apvidos. Vainīgs būs laikam arī pie Jums frakciju gars un dogmātisms, kurš savā garīgā sastingumā nesmādē arī demagoģiskus līdzekļus. Raksta «nepaēdušais», - bet patiesībā vairāk paēdušas ir kulturālās tautas nekā nekulturālās, kuras nepazīst vēl mākslu un teātri un kuras gara pacilājumu meklē krogā. Bet esat droši «Darba» biedri, mūs vairs neatspiedīs atpakaļ uz nekultūras stāvokli. Turpinājat droši kultūras darbus par labu darba tautai! Jūs varat šo manu privāto vēstuli izlietot arī atklātībā, presē, publicējot kā atbildi uz uzbrukumu, kurš arī nāca atklātībā. 550. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1913. gada novembrī Mīļo Kārli, vienu es gribu Tev vēl teikt, lai Tu nepadodies pilnam pesimismam un nedomā, ka es arī izmistu. Es tikai domāju, ka tūliņ neko lielu nevar darīt. Bet taisni tādēļ es domāju, ka mums visiem jātaupas un jāgatavojas uz vēlāko, un varbūt drīz jau mēs spēsim gan panākt arī lielo teātra lietā. Tu esi daudz pūlējies un upurējies, šoreiz par velti. Bet, kad publika būs cik necik noskaidrojusies, tad būs jāsāk no jauna. Uz Tevi es tad ceru, kā uz vienu no pirmajiem un stiprākiem darbiniekiem. Uz Freinbergu tāpat var palaisties. H. Asars ir gan straujš un bieži pāriet pār mēru, bet darbīgs un lietpratīgs. Rikveils vēl ļoti dārgs spēks priekš kultūras darbiem. Tu no tuvuma, protams, zināsi labāk, kādas personas ir derīgas. Jums būs no jauna jāiesāk. Nu vēl vajga noskaidrot. Tagad nāks arī legālā presē Jansona lieta; nāks arī visas partijas birokrātiskās tieksmes; partijai būs jāpārbauda sava taktika, pat visa sava psiholoģija, - un tad nāks skaidrība. Darat, ko varat, vēl tagad ar teātri, bet vairāk sagatavojat nākamo. - Ko nozīmē Benjamiņa u. t. l. plāni par Jauno teātri? Kādas viņiem izredzes? Vai tad viņi, būdami interima vīri, gribēs ar interimu konkurēt, un vai spēs? Ko domā darīt strādnieki (Straujāni, Liniņi u. t. l.)? Vai grib iztikt bez teātra, ar kaktu skatuvītēm, ar krogiem? Tas ir Jansona ideāls. Atraksti, tad es varēšu Tev atbildēt un varbūt palīdzēt. Daudz mīļu labdienu no Tava [paraksts]. 551. A. KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1913. gada 8. decembrī Mīļais draugs, še bija A. Gulbis. Labi, ka nu nokārtoti rēķini ar Jūsu brāli. Es brālim uz Pēterburgu aizsūtīju 40 fr. Še ar gleznu pārdošanu laikam nekas neiznāktu. Cīrihā man jau tā maz pazīstamu, tagad ar tām Jansona jukām vēl mazāk. Bez tam te ir kāds gleznotājs Metuzalis, kurš piedāvā savas gleznas un kurš še personiski var rīkoties. - Tāds iznākums, ka Beldavs liks priekšā ārstu biedrībai, ir vislabākais; Jūs nesaista un neapgrūtina. Gan tad pēc ies arī labāk ar izredzēm. - Vai es pa svētkiem būšu še, vēl nezinu, bet šaubos. .Nu jau te nekā no draugiem, kas mani turētu, tikai mana neveselība; tā man uzticama draudzene, bet tā jau mani pavadīs arī citur, kurp vien eju. Jūs sakāt, no citiem draugiem s[ociāl]d[emokrātiem] man uzbrūk visniknāk tie, kas no manis tikuši pabalstīti; tā ir taisnība un man zināma, arī Jansons pieder pie šiem par agri samaksātiem draugiem. Es gan uztrauktos par to, bet diemžēl man nau laika, jāstrādā pie sava gabala. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. 552. M. VALTERAM Cīrihē 1913. gada 9. decembrī 9. 12. 13.                                  M. Valter[am]. Mans mīļais draugs! Tavas skaistās grāmatas dāvinājums ar gluži savādu prieku mani pārsteidza: atnāca vienā pašā reizē ar niknāko uzbrukumu, kāds man jelkad bijis (no Jankava)! Tas man ir labākais simbols: lai cik nepilnīgs un kļūdains bijis mans darbs, man būs draugi, kas atradīs, ka es esmu labu gribējis, un pieskaitīs man to. Cik nepilnīgs bijis darbs, to īsti sajūt tik tad, kad saņem par viņu pateicību. Un aiz šiem sirsnīgiem vēlējumiem stāv ne abstrakcija, bet viens mans jaunības draugs, kas vēl tagad, kur tik daudz gadu un notikumu mūs šķīruši, piemin mani labi. Tas reti gadās dzīvē. Tu saproti manu prieku. Tavu lielo grāmatu varu šimbrīžam tik pacilāt un pašķirstīt, nostādīt viņu pretī mazai uzbrukumu brošūriņai, lasīšanu vēl jāatliek. Redzu ar patiku, ka Tu mini manu jaunības zemi Latgali. Spirgtākā garā varu iet pie sava darba, kura nobeigšana novēlinājās tik ilgi neskaidrās, nelabvēlīgās atmosfēras dēļ. Sirsnīgi sveiks, mīļais draugs. 553. Cīrihē 1913. gada 10. decembrī Kastaņolā 1913. gada 10. decembrī Ļoti cienīto, mīļo kolēģi, man ļoti jāatvainojas par ilgo nerakstīšanu, bet vismaz varu Jums paziņot, ka Haufa III saņemta - nāks šo pusgadu, laikam aprīlī vai maijā, «Minna Barnhelm» saņemta, ir jau drukātavā, tāpat nāks šo gadu vēlāk. Es redzu, ka esmu uzrakstījis šo gadu, kas domāts 1914. g.; nupat bija še A. Gulbja k., un sastādījām sarakstu. Ar lielu prieku dzirdu, ka gribat būt arī Šveicē un Castagnolā, tā ir Lugāno priekšpilsēta. Cürihē ir paliela kolonija, 50 personas, arī maza bibliotēka lat[viski]. Lielāka kolonija laikam ir tikai Berlīnē un Parīzē. Pasta satiksme 2 dienas. Ļoti priecāšos Jūs še satikt, kaut uz laiku. Sirsnīgi sveicieni Jums un brālim un uz priecīgu redzēšanos. Rainis. 554. M. KALNIŅAI Cīrihē 1913. gada 19. decembrī M. Kalniņ[ai].                                                                                                      19. 12. 13. Darbs kā līdzeklis pret visām kaitēm, nemieru, šaubīšanos, pat neveselību - tas ir gluži vīrišķīgs līdzeklis, un sievietēm tas palīdz tik tad, kad viņas atrod šinī līdzeklī jūtu stīgu un personisko. Un nu man liekas, ka Jūs esat to atradusi darbā, un par to es priecājos visvairāk. Sieviete ir jau pilnīgi gatava ap 15 g.; vēlāk nevar vairs izvēlēties, pa kādu ceļu iet. Atliek tik izprast, pa kuru ceļu esi iesācis iet, un tad apzinīgi, lai tālāk tiktu. Pirmā ceļa izvēle notiek bez mūsu apzinātas ziņas, un tikai gluži retiem izdodas bez liela zaudējuma pāriet uz citu ceļu. Vai cilvēks drīkst būt valdnieks lepnā apziņā? Jā, bet īsts valdnieks tā nemaz nejautās; tas tāds jau būs. Un, kas nau valdnieks, tas vēl nebūt nau niecīgs. Cilvēka vērtība nau apspriežama pēc varas un dāvanu daudzuma, bet pēc viņa īstuma. Pilnīgs cilvēks ir tas, kas savu īpatnējo vietu pasaulē pilnīgi izpilda. Darat to, un Jūs varēsat lepni iet arī klusumā un visur būs Jums svētnīca. Niecīgs tik tas, kas pats sevi par tādu dara. Bet arī [nebūs nevienu?] nicināt, jo sevī pilnīgs var tapt katrs. Un, kas sevī pilnīgs, nau arī vientuls, lai arī būtu gluži viens. Neattālinaties no cilvēkiem, gan redzēsat, ka var arī niecīgu mīlēt. 555. A. DEGLAVAM Cīrihē 1913. gada 20. decembrī Mīļo brāli, atsūti man no vecā «Mājas Viesa» 1903. gada tos NN, kuros ir pārdrukāts mans referāts par tā gada Zinību komisijas vasaras sapulcēm. Vēl labāk būtu, ja Tu varētu sadabūt to pašu «Dienas Lapā», bet to Tu laikam nespēsi. - Tad esi tik labs un iemaksā «Arodniekam» un «Dz[īves] Balsij» katram pa 10 rbl. Un, kad tiek izrīkoti mani vakari, tad honorārs lai iet par labu, «Dz. Balss» avīzes fondam, kad nau taisni cits atklātības mērķis. - Ar veselību neiet visai labi ne vienam, ne otram, jo laiks miglains un mitrs un sāk salt. Paliekat abi mīļi sveicināti un skūpstīti. Jūsu [paraksts]. Atklātnes malās rakstīts: Nupat atnāk Tava vēstule: labi, ka ar G[ulbi] salīgsi. Elza raksta plašāk. Naudu sūti [vien?]. Daudz labas dienas. [Paraksts.] 556. K. AUGENBERGAM Cīrihē 1913. gada 30. decembrī Kas par skaistām gleznām! un cik sirsnīgas! Un tās nu ir tikai biedru kartis! Sirsnīgāko paldies no mums abiem; kolēģiem, cienījamiem «Idejas» biedriem par šo lielo tik glaimojošo un tik skaisto pārsteigumu. Arī tāpat mīļš paldies māksliniekam gleznotājam! Vai šo mākslas darbu «Ideja» nedarīs arī pieejamu publikai, piem., savā žurnālā to publicējot? - Vēlreiz daudz paldies un sirsnīgu sveicienu uz svētkiem un laimīgu jauno gadu! 557. R. EGLEM Cīrihē 1913. gada 31. decembrī Priecīgus svētkus un laimīgu jauno gadu! Rakstīju Jums kartiņu 9. 12. 13. «M[ūsu] l[aiku] varonim» man jau ļoti daudz piedāvājumu, bet ceru, ka Jūs visvairāk pūlējaties ap to klasisko grāmatu, un tātad tulkojat viņu Jūs. Gaidīšu ziņas par Jūsu ārzemju braukšanu un gaidīšu Jūs pašu. Līdz tam daudz mīļu labdienu Jums un brālim no Jūsu [paraksts]. 558. LSD 4. KONGRESAM Cīrihē 1913. gada decembra beigās L. S. D. kongresam. Dārgie biedri, apsveicu kongresu ar lieliem uzdevumiem, kuri viņu gaida, un ar lieliem darbiem! Lielākie būs vienības uzturēšana partijā un to pretdemokrātisko tendenču atraidīšana, kas arvien klajāk parādās partijas dzīvē kā mēģinājumi aprobežot demokrātismu, atklātību, masas pašdarbību un kopot vadību nedaudzās rokās, stādīt frakciju intereses augstāk par partijas lietu, kas novedis pie tik bēdīgām sekām krievu partijā. Ā[rzemju] k[omiteja] man paziņo, ka kongresā taps pacelti jautājumi attiecībā uz b. Braunu un mani. Atļaujiet man tad teikt atkal kādu vārdu, es saku «atkal», jo pie manis griezās ar lūgumu parakstīt uzticības apliecību b. Braunam, kas lai atspēkotu to dokumentu. Es no tā atsacījos un īsi aizrādīju, ka tur minētie fakti ir pareizi un ka labāk vajga lietu izmeklēt. Kad presē parādījās Burceva dokuments par b. Brauna izturēšanos 1897. g., es ieskatīju par savu pienākumu part[ijas] labā paskaidrot savus uzskatus un griezos pie Ā. k. ar garāku vēstuli, kurā aprādīju, kādēļ būtu partijas interesēs nepieciešama b. Br. lietas vešana demokrātiskā ceļā, izmeklēšana un noskaidrošana caur biedru goda tiesu. Ā. k. nekādus soļus nespēra šai virzienā, turpret atzina, ka tā lieta izbeidzama birokrātiskā ceļā ar vienkāršu uzticības izteikšanu b. Br. no partijas iestāžu puses, un Ā. k. savos ziņojumos noliedza pat, ka būtu jel maz prasīta lietas izmeklēšana un biedru goda tiesa no manis un no citiem; nedarīja manu vēstuli zināmu plašākai biedru masai, aizliedza man to publicēt un aizstāvēties pret apvainojumu legālā presē, kaut gan pate lietoja vienmēr legālās demokrāt[iskās] preses palīdzību, tāpat kā b. Br. to pārpludināja ar rakstiem savā lietā. Ā. k. pat aizliegumu man rakstīt legālā presē izsacīja tanī pat legālā presē, atkārtodama tur man rakstītas vēstules saturu. Tādas nekorektības par labu b. Br, Ā. k. pielaida visā lietas vešanā. To redzēdams, es neatbildēju uz Ā. k. uzaicinājumu stāties ar viņu sakarā b. Br. lietā, bet, ievērodams viņas pieprasījumu, neatbildēju arī legālā presē un cerēju, ka izcēlušais konflikts tad pieņems kulturālāku veidu un tiks izbeigts tā, ka Ā. k. uzņemsies iniciatīvu b. Br. lietas izmeklēšanā. Bet cerībās vīlos, jo taisni pa manu klusēšanas laiku un aiz manas muguras, lai man atriebtos, mazinātu manu vārdu svaru, tika vesta uz aizkulišu mājienu intriga, kuras iznākums bij emigrāciju un Ā. k. apkaunojošā briseliešu vēstule pret mani - tukši apvainojumi, kuru bezpamatību pilnīgi saprata arī paši apvainotāji. Un šo vēstuli parakstīja paši Ā. k. locekļi pilnā sastāvā, varbūt no viņiem pat izgāja iniciatīve uz to. Uz šo briseliešu vēstuli atbildēja dažas ārzemju grupas, kuras partijas godu turēja augstāk par paklausību mūsu kancelejai, un atspēkoja apvainojumus Ā[rzemju] gr[upu] birojam un Ā. k-ai. Parīziešu grupa uzaicināja atsaukt to vēstuli vai apvainojumu uzturēt atklāti. Bet no atklātības jau bēga mani apvainotāji, izrādīdami tā savas pretdemokrātiskās tendences. Uz to parīzieši publicēja i briseliešu vēstuli, i savu atbildi uz to. Bet tad notika kas gandrīz neticams visdemokrātiskākajā partijā: atklātā apsūdzība pret mani tika nostempelēta par konspirāciju un parīzieši dabūja rājienu, ka bij biedru plašākai masai dzimtenē darījuši iespējamu zināt un līdzi spriest par partijas lietām. Draudēja pat izslēgt no partijas. Man gribēja ņemt tiesību atklātībā aizstāvēties, atklātības priekšā gribēja aizbāzt muti ar kancelejas papīriem un paskviļiem un dzimtenes biedriem gribēja ņemt tiesību līdzi zināt un spriest par partijas lietām: to der ievērot īpaši jums, dzimtenes biedri, kongresa locekļi! Visā b. Br. lietas vešanā no Ā[rzemju] gr[upu] biroja un Ā. k. puses ir sistēma - demokrātisma noliegšana: pusotra simtiņa emigrantu, kas top turēti stingrā disciplīnā ar konspirācijas pātagas palīgu, lai ir vienīgie lietas pārzinātāji un tātad arī īstie lēmēji. To lietu varētu klusībā izbeigt. Un tā pēc vestu un izbeigtu arī citas lietas bez dzimtenes biedru masas līdzzināšanas un līdzdarbības. Tādēļ cenšanās iegūt lēmēju balsstiesības ārzemēm un vispār vadības smaguma pārcelšana tālāk no dzimtenes. Cenšanās tik stipra, ka pat nebaidās no partijas šķelšanās. To pat redzam Krievijā; arī bēgšana no atklātas izmeklēšanas tur tāpat parādās. («Pravdas» līdzstrādnieku incidenti.) Šinī pat intrigā vienas grupas mazāk apdāvināts un tādēļ netīšām atklāts runātājs rezolūcijā tieši izteica pret demokrātiskā virziena ideālu: «Ar goda tiesu s. d. partijas iestādēm un biedriem nau lietas izšķiramas un nevar izšķirt» Tātad gan ar negoda slepeniem birokrātiskiem rīkojumiem. Un visādā ziņā lietām jānotiek bez dzimtenes biedru masas zināšanas, to nepieļauj konspirācija jeb kancelejas noslēpums. Un sakiet paši Jūs, dzimtenes biedri, kādi konspiratīvi noslēpumi tad nu ir izpausti ar briseliešu un parīziešu vēstuļu publicēšanu? Jūs redzat, ka Jūs tikai māna, ka katrs biedrs dzimtenē to arī drīkstēja zināt. Bet Jūs, kongresa locekļi, reprezentējat dzimtenes biedru masu un jūs stāvēsat par viņas zināšanām un spriešanas tiesībām. Tādas pašas ir arī tās citas konspirācijas, kuras izlieto Ā. k. un Ā. gr. b. saviem mērķiem; kad vajga slēpt vienu un uzbrukt otram. - Lai mazinātu manu iespaidu, lai aizēnotu, aizkavētu un varbūt pilnīgi novērstu b. Br. lietas izmeklēšanu, cēla lietu pret mani briseliešu vēstulē par konspirācijas pārkāpšanu, par sakariem ar Jankavu, par materiālu un dokumentu izdošanu Jankavam, par neuzticību un kaitēšanu partijai. Pierādījumu briseliešiem, protams, nebij nekādu (nebij arī vajdzīgs), jo Jankavs solījās viņiem tos piegādāt, publicēdams no manis viņam izdotus «materiālus un dokumentus». Tagad nu ir iznākusi Jank. brošūra pret mani. Nu - un? Nekādu no manis izdotu konspiratīvu materiālu un dokumentu tur nau! Par tādiem viņš nemaz nerunā; viņš citē tikai no sakara izrautus, pēc viņa nolūkiem sagrupētus gabalus no manām privātvēstulēm, kurās runa par privātām un personiskām lietām. Un tad šos citātus iztulko pēc savas vajadzības. Un kāda šī vajadzība? Izgāzt pār mani savas sirds dziļāko naidu par to, - ka neesmu viņam devis nekādus materiālus, ka neesmu pārkāpis nekādu konspirāciju, ka neesmu partijai kaitējis, bet taisni saudzējis, ka esmu bijis pārāk uzticīgs partijai un ka neesmu partiju pazudinājis, kaut gan to spējis. Un es taču esot bijis nemierā ar daudzām sociālisma mācībām un gribējis apkarot kliķi partijā; es esot tā ticis sev neuzticīgs. Jankavs tāpat kā dažs nesaprot, ka var būt nemierā ar trūkumiem un aizstāvēt tomēr lietu pašu. [Kā?] nu paliek briselieši un mūsu jaunbirokrātijas pārmetumi man? Jankavs, jauns cilvēks būdams, toreiz taču bij vēl revolucionārs, kas redzams arī no manu vēstuļu fragmentiem, viņš gribēja s[ociāl]d[emokrāti]ju atjaunot, gribēja pat «Kapitālu» kritizēt, - tagad viņam jānoliedz sava pagātne, mūsu sarakstīšanās galvenā tiesa bij par literatūru, par dekadenci, kuru viņš apkaroja «V[ecajos] elkos», mani aizstāvēdams un solīdams mani arī aizstāvēt pret man naidīgo kliķi, par «Ug[uni] N[akti]», kuras pirmais atzinējs un izdevējs bij viņš, par manu biogrāfiju. Kādi nu bijuši mani sakari ar Jankavu un kā es tos esmu izlietojis? Mans vienīgais noziegums, ka es, vecākais biedris, neesmu prasījis pēc atļaujas satikties nedz iestāžu jauniem kungiem, nedz 106 jauniem cilvēkiem, maniem biedriem. Viņi jau savā vēstulē sastādījuši mazu listīti no personām, ar kurām es nedrīkstu satikties, starp tām mans vecais kolēģis bijušais man padotais redaktors un mūsu slavenākie mākslenieki. Viņi solījās ar lūgt kongresu, lai tas turpina šo listi, jo citādi es varētu atkal kļūdīties pret maniem 106 skolotājiem, kurus citi sauc par maniem skolniekiem. Es prasu jūs, biedri kongresa locekļi, kas nākat no dzimtenes un no svaigas dzīves, vai tieši partija nevar ļaut biedriem brīvību privātā satiksmē? Vai nevar ciest patstāvību ne uzskatos, ne dzīvē? Arī ne no tāda biedra, kas jau diezgan pieaudzis un pat vecāks par pašu partiju, kura varētu skaitīties par viņa meitu. Kad man neļauj pilnīgas domu un personiskas dzīves brīvības, kuram no jaunākiem biedriem tad to ļauj? Un tiešām še emigrācijā biedri galīgi reglamentēti, disciplinēti un šablonizēti. Mēs esam pār žogu aiznestas nokaltušas lapas, - vai pie jums, pie dzīvā zaļā koka, arī nau manāmas tādas dziņas pēc dzīves šablonizēšanas, pēc sastingšanas, pēc frakcionisma un zaru noskaldīšanas? Par to lūkot arī būs jūsu uzdevums šinīs sēdēs. Bet man vēl varbūt jāmin daži sīkumi manā lietā. No augšā teiktā un no manu vēstuļu citātiem, arī no paša Jankava brošūras «Soc[iāl]d[emokrāti]ja kungu partija» redzams, ka tā nau rakstīta manā uzdevumā, nedz viņas dati nāk no manis; visu partiju es nevarēju saukt par kliķi, aiz tiem pašiem loģiskiem iemesliem, aiz kuriem piepi nevar saukt par ēku, bet var tik teikt, ka zināmā ēkā iemetusies piepe; kliķe, par kuru ir runa manās vēstulēs Jankavam, zīmējas uz b. Br. un viņa draugiem pirms 1903. gada; dažu biedru uzdzīve ārzemēs pēc 1905. gada zīmējas uz b. Br. Es nezinu, kādus sīkumus man minēt un lūdzu man paziņot par tiem. Man atliek vēl lūgt Jūs, biedri, nolasīt manu vēstuli Ā. k., kurā es lieku priekšā goda tiesu b. Br. lietā, lai Jūs pārliecinātos par to, kādēļ es turu par vajadzīgu tās vecās lietas izmeklēšanu, un redzētu, ka nebij nekādu konspiratīvu iemeslu aizliegt to publicēt, jo b. Br. lieta ir atklāts noslēpums, tikai partijai līdz šim nebij laika vai enerģijas to izbeigt. Es varu piemetināt tikai vēl to, ka, nenolemdams izmeklēt b. Br. lietu, kongress sankcionētu katru izdošanu; tas būtu sevišķi bīstami, kad ievēro, ka izdošana še tik gaiši redzama, netop pat noliegta no b. Br. aizstāvjiem (b. § raksts par labu b. Br. «J.D.L-ā») un ka izdarītājs ieņem tik redzamu reprezentācijas vietu partijā, kur tik uzbāzīgi sprediķo morāli citiem. Nolemdams neizmeklēt šo lietu un neizteikdams nepiekrišanu tai rīcībai, kongress dziļi kaitētu demokrātisma, atklātības un politikas morāles principiem mūsu sabiedriskā dzīvē, kur jau tā draud nodibināties dziļi nemorāliskais birokrātiskais uzskats, ka noziegums nau vis darīt noziegumu, bet atklāt noziegumu; iespaids uz strādnieku masu, sevišķi uz neorganizēto, bet organizācijai pieejamo lielo daļu, tāpat uz mums simpatizējošām mazpilsonības aprindām būtu nospiedošs, demoralizētu visu mūsu dzīvi, sagatavotu ceļu visādai demagoģijai un slāpētu masas pašdarbību. Bet es zinu, jūs būsat modri par tās masas intresēm, kas Jūs šurp sūtījusi, jo jūs iegādājat, ka par kongresa augstāko instanci ir šī masa, pie kuras griezties es paturu sev tiesību tāpat kā Jūs. Es lūdzu tātad kongresu: nolemt b. Br. lietas izmeklēšanu, kuru pieprasa no daudz pusēm, pamatojoties uz Burceva dokumentu un uz liecinieku izteikumiem pār biedru izdošanu, vainas velšanu uz zināmiem biedriem un citu pierunāšanu uz to, par dzeršanu pie prokurora pa nopratināšanas laiku un par izdošanas atkārtošanu 1905. gada barona Rozena lietā. Izmeklēšana pate, kura kā tāda nau kongresa darīšana un prasa ilgu laiku liecinieku nopratināšanas labā, uzdodama ieceļamai biedru goda tiesai, kurai arī es nodošu savas liecības. Beigās es lūdzu vēl atzīt augšā minēto rājienu, kas izteikts parīziešiem, par pretdemokrātisku un to atcelt, jo citādi es ņemu to uz sevi un būšu spiests rīkoties, paturot sev pilnu brīvību. Es esmu pārliecināts, dārgie biedri, ka Jūs arī šinīs lietās pratīsat nostāties un noturēties idejas augstumā un aizstāvēt s[ociāl]d[emokrāti]jas lielākos demokrātiskos principus, domu brīvību un atklātību, kuras vien var attīstīt proletariāta pašdarbību un kurai ceļu līdzināt esat aicināti jūs. 559. JAUNAJAM RĪGAS TEĀTRIM 1913. gada beigās Daudz mīļu, siltu sveicienu un daudz paldies par garajām, labajām vēstulēm! Dabūtas visas ir, bet diemžēl vienmēr atkal apslinkstu ar [to savu?] neveselību; jātura sevi dzelzs disciplīnā, bet pasprūk gali. Tā nupat biju atkal palaidies: neesmu aizrakstījis A. Deglava kgam par lugu pāriešanu J[aunā] teātra apgādībā, un līdz tam var sludināt tikai, ka Asp[azijas] un manu lugu izrādes tiesības dabūjamas arī J. teātrī. Sludinājat tātad tagad tā; kad būšu D[eglavam] aizrakstījis, tad paziņošu arī Jums. - Kad ar «P[ūt], vēj[iņi]!» gribat sākt sezonu, tad varbūt tiešām var atrast pamatu tam, ko man [turpinājuma nav]. 560. LSD CĪRIHES GRUPAI 1913. gadā Dārgie biedri, uz Jūsu oficiālo karti man nau nekā, ko oficiāli atbildēt, jo, kad būs kāda interese oficiāli zināt manus, kā bezpartejiskas personas, uzskatus par sekcijas ķildām, tad es tos izteikšu Ā[rzemju] k[omitejai]; Jūs jau tā kā tā tad zināsat no mūsu sarunas. Bet draudzīgi un privāti man ir gan, ko teikt, jo es draugs sekcijai un tāpat Jūsu frakcijai, ko es pierādīju, pūlēdamies un arī panākdams, ka tās locekļi top uzņemti. Ka Jūs tagad neuzņemat taisni b. Kainu, kas visvairāk pūlējies tanī lietā, tā ir nelaba jūsu politika, kura nevar panākt cerēto mērķi, mieru sekcijā. To es gribēju sekcijai vēlreiz teikt draudzīgi un ar uzsvaru. Es ceru, ka sekcija pati ieskatīs savu kļūdu; labs solis uz to ir, kā jau aizrādīju, statūtu grozīšana, kas darītu neiespējamu tādu neuzņemšanu kā K[aina] gadījumā. Vedat nu šo lietu galā tādā pat miermīlīgā garā. Jūs sakat, ka K. nepareizi darījis, izlietodams manu privātu karti, jā, jo es biju viņam rakstījis, ka no privātās kartes gan neatsakos, bet savu uzskatu izteikšu pats oficiāli Ā. k., kā augšā izteicu arī Jums. Bet arī tas nau pietiekošs iemesls K. tagad neuzņemt. Arī man ar privāto karti nebij nolūks apvainot man personīgi pārāk vienaldzīgu vienu sekcijas daļu, bet man nolūks ir apvienot abas frakcijas vienā organizācijā, un man nau vienaldzīga vienīgā šāda organizācija un nau vienaldzīga Cīrihes sekcija ar savu slaveno pagātni. Esat šā vārda cienīgi, ka Jūs vada vienas jūtas: solidaritāte; uz tās dibināta politika ir prāta politika. - Rakstu tik vēlu tādēļ, ka Jūsu karti man vēlu piesūtīja no Castagnolas un es pats neesmu diezgan vesels, lai ieturētu Jūsu sēžu laiku, man ir jāietura cits laiks. 561. A.GULBIM 1913. gadā Plūdoņa «Mod[ernā] vācu lirika». 1) Uzturēt vienību rakstnieku ģim[enes] vārdu rakstībā, rakstīt tā, kā vārds rakstīts vāciski. (Tagad ir drīz Otto Julius, drīz Birbaum, kas vai nu: Attis Julija Birbaum vai Otto Julius Bierbaum. Tāpat ir Stef. Cueige (vāc.), bet Frid. Nitče (latviski); labāk visus vācu rakstībā!) 2) Sastādīt galā rādītāju par latviešu tulkotiem rakstniekiem. 3) Drukāt vecā ortogrāfijā! (Jaunā nepirks; ja Tev līgums dot jaunā, tad dari tā.) 4) Bez Plūd[oņa] ievada var iztikt. 5) Drukāt kā Reclams, dzejas visas vienu pakaļ otrai, nevis katru savā lappusē. Tikai katru rakstnieku sākt ar jaunu lappusi. 562. A. GULBIM 1913. gadā Veikala piezīmes. 1) Lai drukātava, sūtot man rokrakstus, uz katra piezīmē, cik apmēram lokšņu liels tas būs drukāts. 2) Kad drukā vācu modernās lirikas antoloģiju, tad tāda vajadzīga arī latv. lirikai. Priekšlikums no Arvīda Peine liekas itin labs. Rakstīšu par to vēlāk. 563. A. KIRHENŠTEINAM 1913. gadā Ļoti cienījamo biedri! To pašu dienu, kad saņēmu Jūsu vēstuli, aizrakstīju uz Rīgu vienam pazīstamam advokātam, lai man paziņo, kas darāms tanī dokumentu lietā. Jums pašam rakstīt mani atturēja. steidzams darbs. Dokumentus dabūt, kā man, bijušam advokātam, liekas, būs diezgan grūti; daudzās formalitātes viņiem tagad taisni pa rokai, lai apgrūtinātu vēl vairāk emigrantus. Es zinu vienu gadījumu, kur viņi likuši, lai nāk pats saņemt. Vai nevarētu varbūt mēģināt dabūt še Šveices veterinārdiplomu, un varbūt šenes eksaminācijas komisija pate pieprasītu vai dotu zīmi uz pieprasījumu caur Bernes sūtni Rīgā, vai tur atrodas tādi dokumenti? Viens arī tā ir darījis, bet iznākumu es vēl nezinu. Vai neprasītu pārāk daudz laika un pūļu nolikt še jaunu eksāmenu? - Ar rakstniecību, sevišķi zinātnisko, ko pelnīt ir ļoti grūti. Pie mums tulko ģimnāzisti par 2 rubļi loksni katru zinātnisku rakstu no sabojātiem krievu tulkojumiem, un pret tādu lētumu un ātrumu nespēj neviens oriģināls. Vienīgā vieta, kur pieprasa arī labas grāmatas, ir praktiski arodi, - vai nu Jūs nelūkotu sarakstīt vai sastādīt kādu veterinārijas grāmatu priekš praktiķiem-saimniekiem, kā, piem., labi ejošais «lielais māju dakters». - Patstāvīgas zinātniskas grāmatas, kuras vēl atkāpjas no pieņemtā šablona, latviešu publika vēl nespēj samaksāt. «Bērnu mirstības soc[iālos] cēloņus» Jūs, kas pārvaldat arī krievu valodu, varētu sarakstīt krieviski; to es Jums, paziņam, varētu ieteikt «Общ[ественная] польза» apgādībai. - Bet daļas no šī darba varbūt varētu ievietot «Izglītībā»? Tikai 3 loksnes ir tam žurnālam par daudz. Tomēr es ar prieku izlasītu to nodaļu no Jūsu grāmatas. «Izgl.» maksā 15-20 rbļ. par loksni, un pēc satura tas viņai derētu. Es tāpat labprāt to grāmatiņu nosūtu kādam izdevējam, bet vispār Jums jāievēro, ka tik klusi laiki apgādniecībā kā tagad vēl nekad nau bijuši. Daudz samaitāja tie lubuzinātnieki ar savu pārāk vājo un lēto preci; publika netic arī vairs, ka ir nopietna zinātne un ka tā viņai var atnest praktisku labumu; jo trumpis ir tagad «praktiskais», ļaudīm nau naudas. - Vēl vienu apstākli ievērojat: Jūs tagad ar grāmatu piedāvājumu nākat daudz par vēlu; pērk grāmatas tikai uz svētkiem, un Jūsējās varētu iznākt tik pēc jauna gada, kad vairs neviens nepērk. Es tam negribēju ticēt, bet rūgti piedzīvojumi man pamācīja.- Plātesa firmai A[spazija] labprāt minēs par Jums, sakat tik, kādi raksti Jums būtu piedāvājami. - Ar Eihmaņa firmu man nau nekādu sakaru. - A propos - viena biedra lielāka zinātn. grāmata, kuras dēļ es arī griezos pie dažiem izdevējiem, palika nepieņemta. Izdevēji vispār ļoti sarāvušies, un cenas arī pazeminātas, «Grām. apgād. biedrība» visvairāk gādā, ka honorāri tiktu pazemināti. Diemžēl nevaru Jums rakstīt nekā vairāk iepriecinoša, bet, ko spēšu, to darīšu. Esat. mīļi sveicināti, sveicinat tāpat savu cienījamo kundzi, kura mums tik simpātiskā atmiņā. Mēs nevarējām ne iedomāties, ka viņai uzbrucis tik bēdīgs liktens. Bet Davosa tiešām dara brīnumus, to mēs pieredzējām no saviem paziņām. Mēs stipri ceram, ka arī Jūsu cien. kundze atveseļosies. Mums ar veselību, sevišķi A., iet ļoti grūti. Esat vēlreiz mīļi sveicināti. 564. ASPAZIJAI Kastaņolā 1913. gadā Mīļo zelta ziediņ, eju tūliņ uz pilsētu pēc pulvera, 6 vakarā vēstule iziet un svētdien rīt Tev jau būs. Tos ziediņus pārnesu no liliju kalna. No rītus aizgulējos, nepaspēju uz pilsētu pēc pulvera, visu dienu nogulēju saulē; par nakti neguļu labi. - Labi, ka Tu nu sāc strādāt, es tik drīz gan vēl netikšu. Rakstu tomēr vēstules. Tavus papīrus apmainīju un nēsāju pie sevis; vai nu aizvedīšu, vai aizsūtīšu. - Komunālei aizmaksāju 20 fr., freilenei 5, Bertoglio vēl rīt došu 5; kad būs pie maniem rēķiniem Röschli, tad par maizi man būs jāmaksā 3 fr., citādi 10 fr. Vēl laikam būs kantonam jāmaksā. Tā man laiks paiet diezgan nemanot ar maksāšanām, un tad cita darba vairs negribas. - Kamēlijai ir 2 ziedoši pumpuri un vēl ducis jaunu. - Arī callas sāk laist no jauna lapiņas. - Jaunas ziņas vēl tādas, ka freilene tomēr precēsies ar papirosu, tikai par gadu. Pastnieku skuķis nevar iemākt pasta amatu; valdība draud ievest algotu pastnieku-iznēsētāju, tad Rezzonicam beigtas dzeramnaudas. Visur draudi un bēdas. Tikai vecā 100 gadu vecene sēd kā roze: man tiene la saluta, io lavoro, viņa man teica smiedamās, jo viņa redz, ka man nau lavoro. Lido, sirdsiniņ, lido. 565. NEZINĀMAI PERSONAI 1913. gadā Jūs mīļais, dārgais cilvēk, Jūsu rūpība un mīlestība uz Elzu ir gluži aizgrābjoša. Teikšu tūliņ, ka kopš pāris dienām viņa jau jūtas atkal labāk, bija uz gultas, domāju, ka kāda sirdskaite, bet laikam tikai vāja sirds un nepanesa vēl jaunus uzbudinājumus. Vēl viņa ir Cīrihā, nevajag tagad steidzināt un traucēt, gan jau tiks uz Lugānu. Ienākumi no «U. un N.» ir taču redzami Skat[uves] biedrības gada pārskatos, kas drukāti. Pa visiem 3 gadiem no 70 izrādēm nau vis 10000 r., bet vēl ne pilni 3000. Vai 1000 r. par gadu ienākuma priekš rakstnieka ir jau tik pārmērīgi daudz, ka publika uztraucas par to kā par bezkaunību. RAINIS Vēstules Šveices periods (1912. - 1914. VIII) 1914. gads 566. A. DEGLAVAM Cīrihē 1914. gada 1. janvārī Priecīgus svētkus un laimīgu jaunu gadu! Rakstu atkal tikai es un visā īsumā. Elzas vēstule nāks drīz. - Liec norakstīt visu to rakstu, lai arī būtu 2500 rind. un 10 rubļ., tā nevaru pateikt, kas vajdzīgs. Vai Plāt[esam] ir arī agrākie «D[ienas] L[apas]» gadagājumi, arī no mana laika? - Ar «Z[elta] zirga» izrādēm jādara būs tā, ka šķiros lielās, dārgās izrādes no mazām. Lai par mazām maksā 10 rbļ. no reizes, bet, kad ir lieli sarīkojumi, lai dod 5% no bruto ienākuma. Kad lūdz pazemināt honorāru, tad tas jāievēro. - Golts man nau nekā ziņojis par «Z. zirgu», laikam būs ar Tevi runājis. - Kad liec norakstīt ar mašīnu, tad lai taisa 2 eksemplārus. - Vai ar sludinājuma palīdzību nevarētu sadabūt vecus «D.L.» gadagājumus? - Plāt. īsteni ir parādā par «Quo vadis» pārdrukājumu. Vai viņš nedomā maksāt, jo Gulbis maksā par pārdrukājumu. Nu lai paliek veikali un lai nāk mīļi sveicieni un skūpsti abiem no abiem. [Paraksts.] 567. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1914. gada 6. janvārī Mīļo, labo, atraksti man tūliņ: vai teātris būtu ar mieru, ka «Guna» top dota izrādēm Rīgā Apollo teātrī T. Amtmanim? Es atbildēju viņam, ka bez teātra ziņas to nedarīšu, jo varbūt teātrim tas kait kā konkurence. Atbildi tūliņ, bet nerunā par to tālāk; rakstu tikai vēl Freinberģim. - Kuga pieprasīja, vai lai turpinot «Jāz[epa]» dekorāciju zīmēšanu, jo esot dzirdējis, ka es negribot «Jāzepu» uzvest šo pavasarī. Atbildēju, lai zīmē visādā ziņā, jo «Jāz.» uzvešana atkarāsies no teātra intreses un vajadzības. Kā iet ar apmeklētājiem? Vai būs labi ienākumi? Vai būs «Jāzeps» nepieciešams šo pavasari? Man bail, ka aktieri ir dezorganizēti. Atraksti aši par visu uz Zürich 6, Rigistr. 4. Simtu mīļu sveicienu no Tava [paraksts]. 568. V. SKARREM Cīrihē 1914. gada 6. janvārī 6. 1. 14.                      Dārgo biedri, sekretār Merķel! Uz Jūsu vēstuli no augusta beigām nevarēju atbildēt tādēļ, ka Jūs tur, Ā. k. vārdā aizliegdami man atbildēt uz apvainojumu legālā presē, pats publicējāt legālā presē tās pašas savas man rakstītās vēstules saturu. Tāpat Jūs tanī vēstulē pretī patiesībai noliedzat, ka es b. Br[auna] lietā licis priekšā goda tiesas iecelšanu. Tādas nekorektības b. Br. par labu bija no Ā. k. pielaistas vienmēr visā b. Br. lietas vešanā. Kad es neatbildēju Ā. k-ai, tad, ievērodams viņas prasījumu, neatbildēju arī atklātībā legālā presē un cerēju, ka tā cīņa pieņems kulturālāku formu, bet cerībās vīlos, jo taisni pa manas klusēšanas laiku aiz manas muguras tika vestas intrigas, kuras iznākums bij emigrāciju un Ā. k. apkaunojošā briseliešu vēstule. Arī briseliešu vēstule pret mani, kura ir parakstīta no Ā. k. pilna sastāva, arī no Jums, un laikam arī iniciatīva uz to pret mani iziet no Ā. k. Pēc visa tā es nevarēju Ā. k. uzskatīt par bezpartejisku instanci, ar kuru sarakstīties. Kad kongress uzņems savā dienas kārtībā jautājumus par b. Br. un par manu lietu (līdz šim izsludinātā dienas kārtībā šo jautājumu nau), tad uz kongresa uzaicinājumu es atbildēšu, tikai lai paziņo, par kādu īsti jautājumu Jankava lietā vēlas ziņas. 569. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1914. gada 13. janvārī Laimīgu jaunu gadu, mīļais draugs, un daudz paldies par sūtījumu, kuru saņēmu šomēnes agrāk! Es ļoti priecājos, ka Jūs stājušies tuvākā sakarā ar A. G[ulbi], tas nāks abiem un mūsu tautas kultūrai sevišķi par labu. Iniņberga kgm jau kopš trim mēnešiem (oktobrī) aizsūtīju Koprakstu II daļu, bet uz daudzkārtēju pieprasījumu neesmu saņēmis atbildes pat par to, vai Kopraksti II nonākuši viņa rokās. Atbildat, lūdzami, Jūs, vai tiks drukāta II daļa Koprakstu? - Novēlam abi Jums visu labāko jaunā gadā un sūtam Jums sirsnīgus sveicienus. [Paraksts.] 570. A. KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1914. gada 14. janvārī - Sveiki! Saņēmu no Jums sveicienu brošūras veidā, - daudz paldies! Varbūt esat jau Bernā, tādēļ no Jums nekādas tuvākas ziņas. Daudz labu dienu.                                          [Paraksts.] C[īrihe] 14. 1. 14. 571. A. GULBIM Cīrihē 1914. gada janvāra vidū Sirsnīgs sveiciens, mīļais draugs, un laimīgu jaunu gadu! Saņēmu Tavu mīļo un plašo vēstuli un nu liekos klāt pie atbildes, īsa nu nebūs. Vispirms: R. Pelšem un J. Masterim vajga tūliņ honorāru uz rokas, katram pa 50 rubļ.; esmu solījis un nevaru nekā darīt: abiem esmu jau pa tādai summai izsūtījis, tādēļ vari tos 100 r. labāk sūtīt man; citādi man būtu tādas summas jādāvā, un tik bagāts diemžēl vēl neesmu. Mana paša honorāru man sūtīt nau tik steidzami, vari to sūtīt februāra sākumā, kā soli, vai beigās, bet šo mazo summu atsūti tūliņ; manuskripti no abiem ir jau man atsūtīti. - Un nu pie lielās lietas. Nupat saņēmu arī Birznieka vēstuli. Man gan bija prāts laist vaļā tūliņ šoruden, bet Tavas un Birzn[ieka] ierunas ir ļoti pareizas. Tik viens: kā ir ar Nicmani, kad avīzi nesākam šoruden? Vai viņš tad nepieņems citu vietu, tā ka nebūs vairs dabūjams? un tad mums ar viņu zustu lielākais veikala atbalsts. Tas jāapdomā un jānokārto, citādi es nevaru piekrist avīzes atlikšanai uz 1915. gadu. - arī tas nerunā par labu 1915. g., ko Tu mini: daudz citas avīzes: lauksaimnieki ar V. Siliņu (tie mums nau nemaz konkurenti, literatūru un zinātni - vispārējo viņi nespēs dot, jo nau savienojamas ar lauku mēsliem, paši viņu abonenti blakus abonēs mūs, priekš savām garīgām interesēm; viņu avīze būs pilna ar pienu, [1 nesalasāms vārds], kazām un kasīšanos ar Bisnieku u.c. konkurentiem), tad Zemgals ar jaunu «D[ienas] Lapu» (tur par redaktoru laikam būs viņa svainis Pīpiņš, no tā nau ko baidīties; tad Zemgals un otrā «D.L.» abas būs tikai veikala avīzes, viņām pietiks kauties ar «Jauno Ceļu» un «Dz[imtenes] Vē[stne]si», un laikam arī trūkumu. Ar viņiem mēs arī gandrīz nekonkurēsim.). «Dz[īves] Balss» beigās arī nau konkurente, jo tai itin sava publika, tur konkurenti: «J[aunais] Ceļš», «D.L.». Mums vispār sava pašu publika, kurai līdz šim nebija savas avīzes. Birzn. pareizi salīdzina mūs ar «Русск[ие] Ведомости», vēl pareizāk: mūsu avīzei tā pate publika, kas mūsu U. B-ai. Tātad mēs varētu itin labi sākt jau šoruden, jo līdz 1915. g. būs varbūt vēl kādas jaunas avīzes pienākušas un varbūt arī kāda ar mūsu nolūkiem un ģīmi. Bet lielas bailes man arī nau par vēlāku sākš[anu] (1915), jo mums ir tas, kas nau citiem: tāds ciets pamats kā U. B-a. U. B-ai jāpaliek visādā ziņā. Un avīzi var laist tik tad, kad mums ir atlicīgs materiāls pabalsts. To dos Birzn. B[irznieks] saka pareizi: labāk mēs trīs kopā, nekā pieņemt vēl Zeltiņu, jo - mēs apzināmies kā godīgi cilvēki, neesam veikalnieki un ticam pilnīgi viens otram. Taisnība. Tāds uzticības pamats un tāds ideālisma-bezveikalības pamats ir tikpat daudz un varbūt vairāk vērts nekā kapitāla pamats. Nu un B[irznieks] sola kapitālu 10 000 r. tikai nāk[amajā], 1915. gadā. Ar to, man šķiet, jārēķinājas. Tas ir gandrīz vienīgais, kādēļ es piekrītu izdošanai 1915. B[irznieks] vēl pareizi saka, ka vajadzīgs lielāks pajs, 10000 r.; tad nau jābadējas [un] jābaidējas no paša sākuma; var tūliņ maksāt līdzstrādniekiem, var publikai imponēt ar noteiktību, nau atkarībā no papīra un sludinājumu veikalniekiem u. t. l. - Jā, vēl: kādēļ labāk bez Zeltiņa kā līdzīpašnieka? Z[eltiņ]am gan liela apgrozība, var labi izplatīt, bet viņa lielo apgrozību var arī tā saistīt pie mums, ka viņš ir kā ģenerālkomisārs uz %. Tad viņš rūpēsies tikai par izplatīšanu mūsu ceļā. Kad viņš līdzīpašnieks, viņš centīsies dabūt vēl lielāku peļņu un lūkos darīt avīzi veikalniecisku. Viņš to varēs, jo viņš atradīsies avīzei vistuvāk, mēs no tālienes, arī Tu, retam turp ieiedams, nevarēsim viņu visur atturēt un virzīt. Avīze nāks viņa rokās un tiks veikaliska, un zaudēs savu raksturu: būt zinātniska, lietišķa, bezpartejiska, bez atkarības no kliķēm, bankām, veikalniekiem u. t. l. - Tad nu vēl viens grūtāks jautājums. Es zinu, cik U.B-a Tev tuva, kā Tavs gara bērns; kā Tu baidies par viņas noturēšanu savās rokās; es atminu Deglava gadījumu. Nu Birzn. gribētu labprāt arī pie U.B-as piedalīties ar naudu - uz pusēm: vārds lai paliktu Tavs, redakcija mana, viņam «būtu tikai saldā apziņa, ka arī viņš upurējis savu artavu derīgai lietai». Tie, man liekas, nau vārdi vien, bet skaidra patiesība, tas ir vienīgais viņa motīvs. Tev nevajadzētu tūliņ sakausēt galīgi abus: U. B-u un «Dzirc[iemniekus]»; varētu, kā jau runājām, to darīt pamazām, kopīgas telpas, zināma dalības nauda no Birzn. iekš U. B-as. - Tad Tu pats arī redzētu, vai beigās sakausēt abus veikalus, vai nē. Es zinu tik to, ka B[irznieks] ir godīgs cilvēks un kā noteicējs par abiem veikaliem paliktu Tu, jo B[irznieks] ir tāli projām. Arī U.B-ā nevajdzētu ņemt iekšā ne Zeltiņu, ne kādu citu, piem., Goltu; ar tiem būtu grūtāk iztikt i Tev, i ideālismam. - Tas būtu galvenais par U. B-u un avīzi: citi jautājumi sīkāki. Birzn. liek priekšā «Dzirc[iemniekiem]» izdot latv. literatūru, tulkotu citās valodās, sākot ar tautas dziesmām. Lai viņš to dara. Es nesajūsminājos. Jo, kas tulkos? Tulkojumi būs ļoti vāji. Un, galu galā, mūsu uzdevums dot labu literatūru latviešiem, ne krieviem vai vāciem. Viņi uzskatīs to kā uzbāzīgu gādību par viņiem, kā mēs, piemēram, nepirktu no vāciem vai krieviem priekš mums taisītu literatūru. - Daudz svarīgāka lieta ir Tava ideja ievest grāmattirdzniecību uz nomaksu. Lieta laba. Mērķis - strādāt pretī pārkrievināšanai - arī labs. Vēlāk izdot konv[ersācijas] vārdnīcu arī labi, jo mums jau ir pamats U.B-a. Bet vai Tev pietiks naudas? Vēl ļoti labi, ka to varēsi nodot Nicmanim. Bet vai naudu neatrausi U. B-ai? Ja atrausi, vai tad lūkosi aizņemties, pievelkot klāt Birznieku vai varbūt Zeltiņu un Goltu? Un no abiem pēdējiem man būtu taču bailes. - Es pats mīlu tādu [plešanos?] un daudzu lietu savienošanu vienās rokās, bet piedzīvojumi rāda, ka arī ļoti lieli veikali, sevišķi krieviem, izput no pārliekas izplatīšanas. Var to darīt tikai tad, kad no galvenā veikala, Tev U. B-a, paliek pāri lieki spēki. Bet nu Tu raksti, ka gribi jau jauno nomaksas veikalu sākt taisni tādēļ, ka U.B-a neiet pietiekoši labi. Tas būtu jauns izplatīšanas veids U. B-ai. Ja tā vien, tad labi. Bet Tu taču gribi arī vairāk izdot kopotus rakstus, un tas prasīs lielākus kapitālus. Tātad U. B-ai Tu gan varbūt palīdzēsi, bet arī atrausi kapitālu, kura jau tā par maz. Ja nu jaunais nomaksas veikals varbūt tomēr neiet? Un jauns nekad uzreizi neiet. Apdomā, ka nomaksu veikaliem vēl ir pie mums tikai ļauna slava: Zingera mašīnas un tad Lodzes švindeļveikali, un prēmiju pārdevēji uz nomaksu. Apdomā arī par visām namu būvēm vēlāk. Izrādās, izdevumi daudz lielāki nekā iepriekš aprēķināti. Ja nu jaunais veikals prasa lielākas summas? un ja nu kait un atņem sulu U. B-ai? Automobils nau tik dārga lieta, to var, bet uz šo nomaksas veikalu, kurš gandrīz kā dzīvīb[as] apdrošināš[ana] prasa [aprēķinu?] un brīvu kapitālu uz gariem termiņiem, mīļais draugs, uz to es Tev labāk nedotu padomu. Es to lietu Tavā stāvoklī neuzsāktu jau tagad; vismaz ne pavasarī, jo vasaru nepērk grāmatas. Ja Tu sakausē tūdaļ savu U.B-u ar «Dzirc.» un dabū jaunu naudu, tad gan varētu. Bet vai tad avīze nebūs jāatmet? Vai nomaksas veikals nau pārāk liels? Es to skaitļos nepārvedu. Cik naudas tur vajdzētu? Galu galā, avīze var palīdzēt i U. B-ai, i nomaksas veikalam, bet tad vajga ļoti lielu kapitālu. Un tādu vēl nau - bez Zeltiņa un A. G[olta]. Atraksti man vēlreiz, atbildēdams uz jautājumu, un tad es Tev teikšu galīgi jā vai nē par nomaksas veikalu. Par sakausēšanu ar «Dzirc.» un Birzn. pieņemšanu uz pusēm es jau tagad saku: jā. Nu vēl sīkumi. Kā teici «virsredakcijā», labi, kaut gan tas ir tas pats. Bet neviens prātīgs un lietišķs cilvēks neatrausies tādēļ - «Jāzepu» laikam laidīšu tikai rudenī un došu Tev. Pat manu Kop. rakstu II d. Iniņbergs nespēj izdot: nodoti manuskripti jau oktobrī un līdz šim neesmu pat saņēmis ziņu par to saņemšanu. Tu redzi, ka vajga tur Tavas rokas. - Beigās atliek izteikt lielo paldies Tev un vecajam Remiķim, un visiem Pēterburgas draugiem par padomu nepolemizēt. Padoms draudzīgs un prātīgs. Es tā puslīdz esmu līdz šim turējies un ceru, ka varēšu arī turpmāk. Man riebjas polemizēt. Ja nevarēs citādi un man pārāk uzmāksies, es atmetīšu visu latv. literatūru. Man arī citur būs darbu diezgan, un mani pretnieki un varbūt arī visa latv. rakstniecība jutīsies bez manis brīvāki; es redzu, ka esmu tiešām visus dzinis uz turieni, kur viņi negrib un laikam arī nevar. Lai top atkal miers. Paliec nu mīļi, sirsnīgi sveicināts un atraksti drīz. Tavs [paraksts]. 572. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1914. gada 20. janvārī Sirsnīgākos laimes vēlējumus uz jaunu gadu no mums abiem! Nesen aizrakstīju Jums kartiņu un pēc tam saņēmu Jūsu garo un sirsnīgo vēstuli. Man liels prieks, ka mans senejs vēlējums tuvojas piepildīšanai: Jūsu un Gulbja veikali savienosies. Nenotiks tas tūliņ. Gulbis, kā vairāk veikalnieks, redz labāk tehniskos šķēršļus, bet pamazām viss iegrozīsies. Arī Un. Bibl-ā es vēlētos, lai Jūs abi ietu uz pusēm, un tā es ieteicu Gulbim, nupat viņam rakstīdams. - Avīzes lietā es viņam rakstīju, lai atliek visu uz 1915. gadu, tādēļ ka Jūs tā vēlaties. Es arī gribu, ka mēs būtu trīs vien, bez visiem Zeltiņiem - veikalniekiem, kas varētu pazemināt avīzes līmeni. Tai jābūt neatkarīgai, lietpratīgai, noblai lapai priekš īstas demokrātijas un kultūras, kreisāk par «D[ienas] L[apu]». - Bet Gulbis ir ļoti darbīgs un pārāk nemierīgs cilvēks, viņam jau cits projekts: grāmatveikals uz nomaksu, izdodot sevišķi kop. rakstus un dārgas grāmatas, arī konvers[ācijas] vārdnīcu. Es viņu no tā atrunāju, jo jātaupa un jāsatura nauda, lai paliktu U. B-ai, «Dzirc[iemniekiem]» un avīzei. Atrunājat arī Jūs no pārsteigšanās. To varēs darīt, kad būs vēl vairāk naudas. No Jūsu plāniem es vienīgi nepiekristu latv. literatūras tulkošanai citās valodās. Tulkojumi būs vāji, jo tulkotājam jābūt dzimušam tanī valodā, kurā tulko; krievu un vācu, kas pietiekoši prastu latviski,. vēl nau. Tad: nevajga uzbāzt savu literatūru; mēs neciešam, ka mums uzbāžas, piem., draugu biedrība. Tad ne vāci, ne krievi nepirks: vāciem izputēja ļoti labs žurnāls: «Aus fremden Zungen», nelasīja. - «Dzirc.» būtu diezgan sava darba priekš latvju kultūras tieši, nepiekopjot mūsu reklamēšanu citās tautās, kam mēdz pielikt, man domāt, pārāk lielu svaru. Mūsu iekšējā kultūra jāpaceļ un labi aši, citādi nebūs, ar ko lepoties citu tautu priekšā. - Tagad drusku sūdzības par Iniņberga kgu: II daļa no kop. rakstiem pilnīgi gatava atrodas Iniņberga kga rokās jau kopš oktobra mēneša, un viņš Jums par to nau ne vārda teicis, tā kā Jūs man rakstat, lai es sūtot II K.r. sakārtojumu! Kvīte no sūtījuma man ir, bet no Iniņberga paša es gan uz trim pieprasījumiem neesmu saņēmis atbildes, vai sūtījums pie viņa nonācis. Kad nu man tagad viss tas caurlūkošanas darbs pie II Kopraksta jādara otrreiz, tad man gan nepatīkami par lielo laika tēriņu. Varbūt viņš visu sūtījumu aiz nevīžības būs kur nometis. Pieprasat Jūs viņam, lai vismaz uz to atbild. Bet redzat, ka tā grūti kopā strādāt ar viņu. Tādēļ es jau par «Jāzepa» izdošanu vairs nerunāšu. - Krauja gan Jums nodos laikā savus darbus; ļaujat viņam laiku, viņa daba prasa, lai darbi labi ilgi gatavotos viņa sirdī un galvā un tad tikai kļūtu noplūkti kā ienākušies augļi. Toties saldāki tie tad būs. Man liekas, es viņa dabu saprotu; viņa man ir ļoti simpātiska. Arī Jūs esat puslīdz no ilgaudžiem. Kad Kraujam ļaus mieru, nedzīs iekšā žurnālistikā, no viņa iznāks vēl ļoti lielas lietas. - Beigās mums jāizsaka liels prieks, ka Jūs paspējat izlaist savas skaistās grāmatiņas un reizē padarīt lielu veikala darbu. Tā ir priekš manis lielākā krietnības zīme: spēt abus. Un Jums, kā godīgam cilvēkam un ideālistam, jātop bagātam, lai varētu darīt labus kultūras darbus. To pat es vēlu arī Gulbim un gribētu arī pats. Gan tad mēs izdarītu brīnumus. - Par mūsu veselību sakāms maz, laba vēl mazāk. Sēdam abi Cīrihā un paārstējamies. Darbi veicas maz. Aspazija uzraksta pa dzejolim nākamam krājumam un drusku memuāru; bet jāraujas ar polemikām. Man no «Jāzepa» jau kopš pusgada trūkst tik kāda viena skata, bet ļaudis nepielaiž pie darba. Lai nu Jums iet labāk. Saņemat mūsu abu sirsnīgākos sveicienus un vēlējumus. Jūsu [paraksts]. Vēstules malā rakstīts: Vai negribat «Dzirc[iemniekiem]» Bogdanova «Введение в полит. экономию (в вопросах и ответах)», 128 lapp. Man piesolīts, bet, liekas, Jums derētu labāk; ja nē, ņemu pats priekš U.B-as. Atbildat tūliņ! Mīļi sveiki. 573. A. KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1914. gadā, pirms 29. janvāra Mīļais draugs, ļoti žēl, ka Jums bij jāšķiras no Špenglera; viņš jau pats lāga vīrs, būtu vēl palikuši laboratorijā. Bet cerēsim nu, ka Jūs drīz dabūsit citu darbu Davosā. Berģim es gan varu rakstīt, bet cerību man nau gandrīz nekādu: es, piem., reiz rakstīju uzdevumā priekš kādas atklātības lietas (ne s. d.) pēc 15 rbļ. - un viņš tos pašus nedeva. Citādi jau viņš laipns cilvēks. Vai Lūkin kdze nevarētu labāk izpalīdzēt? Rakstat vēlreiz Beldavam un sakat, ka palīdzība ir steidzama; viņi to ievēros. - Policijai gan nekādā ziņā nesūdzaties. - Manu adresi nedodat. Kā to kungu sauc? Varbūt es pazīstu. - Turaties nu tikai pie veselības, gan tad visas grūtības pārvarēsat. Daudz mīļu labdienu. [Paraksts.] 574. A. KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1914. gada 29. janvārī Sirsnīgi sveiki! Es taču neatmetu cerības, ka arī no Beldava plāna kas iznāks. Pie mums gan ļaudis ir pārāk nekulturāli un tādēļ šabloniski, pēdo arī tikai pa labi iebrauktām sliedēm, bet ir šur tur arī kulturālāki cilvēki, un, kad tik trīs četri vēl ziedotu, tad būtu arī pakaļteči. - Ko Butuls domā, nevaru atminēt, varbūt no literatūras fonda, kas būtu ļoti pareizi. Ja Jūs varat iesākt savu praktiku un no tās iztikt, tad tas vislabākais. - Es Cīrihā palieku vēl apmēram līdz 4.-5. februārim, tad uz Castagnolu. Pašlaik briesmīgas zobu sāpes un ārā raušanas. Daudz mīļu sveicienu. [Paraksts.] 575. K. ĶIRPĒNAM Cīrihē 1914. gada janvāra beigās Mīļo, dārgo, visu laiku, kādu mēnesi, nebiju vesels, noguris un apātisks, nerakstīju ne vēstules, tikai ārstējos te, Cīrihā; nu sāku rakstīt vismaz vēstules. Šodien rakstu arī garāku vēstuli Freinberģim par teātra tehniskām lietām. Galvenais jāprasa Tev, kā nu būs ar jaunu teātra direktoru? Teātrs izrakstīja pieteikšanos (vai 3 nedēļas nau īss termiņš?). Vai nu ņemsat nopietni ārzemnieku un mākslas pratēju tehnikā, vai lūkosat taču ar kādu latviešu kombināciju, piem., ar Amtmani vai Mierlauku? - Amt[manim] dota benefice, vai tā zīme, ka viņu gribat paturēt? «J[aunā] D[ienas] L[apa]» liekas arī aizstāvam Amt. kandidatūru? - Bet vai tad konflikti necelsies no jauna? Un vai tad var cerēt, ka mākslas tehnikā teātrs pacelsies? Amt. jau arī tāpat kā Mier[lauks] tikai praktiķis - diletants. (Vai Amt. nebija intriģējis pret Mierlauka «Induļa» izrādi, ka otrā izrādē piepeši nokrita apmeklētāju skaits uz 1/5?) Aktieriem vajdzētu labas un jaunas skolas un autoritātes - vadītāja. Manas domas vēl tagad, ka jāņem būtu ārzemnieks, un paliktu kā palīgi un specifisku latv[iešu] lietu pārzinātāji vecie režisori. Uz naudu nevajdzētu sevišķi skatīties. Ja jau nemaz nebūtu iespējams ārzemnieks, tad vēl labāks Mierl., pie kura vismaz nau streiku. Mierl. labi pratis uzvest «P[ūt], vēj[iņiJ», sajūtas radīšana ar mūziku u. c. bij laba doma «U. u. N.» laikā, taču Mierl. nopelns. - «Ug. u. Nakts» prologu došu citu; tas bij rūgtumā rakstīts, un rūgtums man ātri pārgāja. - Honorāri lai iet par «Pūt, vēj.» tāpat kā par citām lugām - 10 %. - «Ug. N.» bij rēķināts 5 % man un 5% no manis dāvātas teātrim atkal, es nebiju to gaidījis, bet lai nu iet tā arī turpmāk, tā tomēr ir vistaisnāk. Un 100. izrāde tad lai ir mana benefice. - «Jāzeps» drīz būs. Kad Kuga negrib tam taisīt dekorācijas un ieteic Cimermani, ņemat vien Cimermani. Es ar mieru, lai nāk jauni spēki, tie spēs to pašu, un man būs tas labums, ka nebūs jādzird pārmetumi. - Amtmaņa parādu es neiešu piedzīt no viņa, kad viņam nau diezgan smalkjūtības pašam likt to novilkt no viņa algas.- Man ir prieks, ka teātrs grib «Pūt, vēj.» izrādīt arī vēl citās pilsētās bez Jelgavas. Tā būs laba reklāma teātrim un ienesīs arī labi, ja vien transports nebūs neērts. - Varbūt «P., vēj.» izrādīs arī uz laukiem, - vai tad J[aunais] teātrs nevarētu uzņemties atļauju izdošanu un honorāru iekasēšanu, jo teātrim plaši sakari? Izsaki par to savas domas. - Vai nevarētu izzināt aplinkus no cenzūras: ļautu vai nē vēsturiskas lugas no franču revolūcijas, piem., «Charlotti Corday»? - Par «Pūt, vēj.» man nau kritiku no «Latvijas» un «Dzīves Atbalss», vai Tu tās nevarētu man atsūtīt? Ļoti savādi ir, ka «Dz[īves] Atbalss» man netop vairs sūtīta šogad taisni pēc tam, kad es iemaksāju viņai 10 rbļ. pabalsta. - Paliekat nu abi divi ar savu kundzi mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums. Tavs [paraksts]. 576. J. BUŠEVICAM Cīrihē 1914. gada 3. februārī 3. 2. 14. Mīļo Skabarga, Tu raksti, ka vajadzētu Br[auna] lietu pa godam izbeigt priekš partijas, bez kā ieinteresētās personas paliktu nemierā. To arī es vēlos. Bet kādā ceļā tas izdarāms, par to Tu nekā nemini. Es ar mieru piedot un salīgt, es to jau reizi tiku darījis, bet Br. lauza salīgumu toreiz. Tagad es pat neredzu nekādas pretīnākšanas no viņa puses. Lai viņš atraksta man, ka atsauc savus uzbrukumus man, savu vēstuli man un intrigas pret mani,. kas izsacījās briseliešu vēstulē. Tas ir vismazākais, ko varu prasīt. Tu raksti, ka, likvidējot Br. lietu, raudzīšot likvidēt arī parīziešu lietu; bet briseliešu kauna vēstule pret mani? Vai Tev un Z[auer]am neliekas nepieciešami, ka tā arī jālikvidē ar nosodīšanu pret rakstītājiem? Kad Jūs tagad Br. lietu likvidējat bez kāda gandarījuma man, tad es palieku vainīgais un nosodītais. Ja Jums tā labāk der un veiklāk iznāk, tad tā, protams, Jūsu darīšana, bet no Jūsu vēstules es neredzu, ka pat Jums būtu kāds pretlabums par to, ka Jūs Br. pakalpojat pie uzvaras. Vispār mani pārsteidz tas, ka Jūs nekā neesat ne domājuši, ne runājusi, ne man rakstījuši, kādā veidā, ar kādu formulu Jūs gribat apmierināt abas puses. Tu gribi ņemt atpakaļ savu sūdzību pret Br. un tā pats atzīties par vainīgu. Tā ir garšas lieta, par kuru es nevaru spriest, jo nezinu, kādas kompensācijas dabū frakcija. Un ja nu galu galā nedabūnat neko pretī? Pat ne solījumu. Jūs sakat kā motīvu: varētu pazudināt Br. Pazu[dināt] Br. es arī negribu, bet arī partiju nē, un Br. pret partiju jāpiekāpjas un jādod tai gods. Formula tiešām var būt vismīkstākā, bet viņa nevar būt. atzīšana Br. apsūdzētās darbībās (vecā un Rozena lietās) un nosodīšana man. Formula var būt apmēram tāda - kongr[ess] atzīst kā nosodāmu, ka vēl kādā no s. d. aprindām tika pacelta b. Br. vecā lieta. K[ongress] atzīst kā neciešamu tādu rīcību, kādu b. Br. pielaida I s. d. prāvā, izdodot biedrus, pierunājot biedrus vainu velt uz zināmiem biedriem un kopā dzerot ar prokuroru, kā arī pēc prāvas ar vietējā pulciņa ziņu strādājot pie oficiālām guberņas avīzēm. K. atzīst kā nepareizu partijas iestāžu rīcību, kas izgāja uz trūkumu slēpšanu un neizmeklēšanu partijas dzīvē un personiskajā, kas deva iemesli uz Br. trūkumu gaismā celšanu bez partijas ziņas. K. atzīst kā [motiv.?] - nepareizu tādu rīcību, kāda parādījās briseliešu vēstulē Rainim un [1 nesalasāms vārds] publ[isku] šīs vēstules un atbildes publicēšanu no parīziešu grupas par pretsoli, kas izsaukts no spilgtām goda jūtām. 577. R. EGLEM Cīrihē 1914. gada 3. februārī Mīļo kolēģi, man tiešām ļoti žēl, ka Jūs nevarējāt tikt uz ārzemēm. Žēl Jūsu dēļ un arī sevis dēļ. Taisni tādiem cilvēkiem kā Jūs vajdzētu izbraukt jaunos iespaidos; tas būtu Jums varbūt arī atraisījis pašprodukciju. Es Jūs gan cienu kā tulkotāju un gribētu, ka Jūs to nekad neatmestu, bet nevajaga sevī apspiest nevienas spējas. Un mājas dzīve laikam ļoti nelabvēlīga ar savu smacīgo garīgo atmosfēru. Par to varbūt kādu vārdu pēc, kad atliks telpas un laika. Nu Jūsu jaunie nodomātie U. B-as darbi. Bet pirms to: Ja vien Jums ir kāda cita iespēja pelnīt maizi, tad ņemat to; tulkošana un pašrakstīšana ļoti cieš no tā, ka viņas reizē arī izlieto par peļņas avotu; bet vēl vairāk cieš peļņa, jo samaksa arī vēl tagad ir ļoti zema. Bet tā ir lieta, ko Jūs zinat labāk nekā es. Nu jaunie tulkojumi:«Горе от ума», ļoti labi, ņemat. «Евг[ений] Онегин» man ir no K. Štrāla, nau gluži pietiekošs, man guļ jau ilgāku laiku. Es to turu par ļoti grūti tulkojamu. Tulkojat tik tad, kad tas Jums ir pavaļas un prieka darbs. Lilienkr[ona] «Kriogsnovellen» ļoti labas, bet latvieš[iem] laikam nepatiks. Es tomēr ņemšu. M. Halbe «Freiheit» nepazīstu, tikai no kritikām. Arī temats, kas mums svešs, un viņu sajūsmība mūs neiekarsēs. To Jūs labāk neņemtu. Labprāt turpret es ņemu Tiecka noveles. Jums patiks tā romantika. Arī Ostvaldu - jā. Bet Haufa III apgaidat, publika ne visai labprāt pieņem; lai kādu laiku aprod. - Ar visiem tiem darbiem nesteidzaties, visātrāk vēl «Горе от ума». Jo lēnāk, jo pilnīgāk būs. Te vēl paliek telpas, un tātad pār[is vārdus par?] mani: mana nelaime, ka jau no bērnu die[nām] esmu bijis viens, un tādi aptver vai visu pasauli, lai nebūtu vieni. Es ne vien dzejnieks, bet arī kultūras darbinieks un politiķis. Man nau viegli atstāt s[ociāl]d[emokrātiju], jo es viņas iniciators, kā Alunāns teātra tēvs, tā es s. d-jas tēvs. Bet cīņa dzimtenē nau vairs kulturāla, un man vajdzēs taču labāk aiziet kā Zaratustra, tā es mazāk izšķiežu spēkus. Bet Jūs kaujaties vien, jo spēka daudz. Un par to nešaubaties, katram iet, kas dara darbu, arī Jums ies. Sirsnīgi sveiki no Jūsu [paraksts]. 578. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 6. februārī Mīļo sirdsiniņ, esmu nu atkal mājās, aizsūtīju telegrammu teātrim. Še liela disgrazia Assuntai, pazaudējusi bankā 5000 fr. Es apskatījos un redzu, ka man arī bijusi obligācija no 2000, tā nu arī ir beigta. Tā mums kopīga nelaime. Citādi visu atrodu kārtībā. Un kā atmaksa par tiem 2000 fr. zied kamēlijai 2 pumpuri. Eju tūlīt uz Lugānu, redzēt, ko var darīt ar to obligāciju; saka, ka pusi dabūšot atpakaļ. Par citu rakstīšu vēlāk. - Zaļo papīru es nosūtu pats uz Kreisbureau. Lido, mīļo sirdslabumiņ, lido. 579. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1914. gada 6. februārī Mīļo brāli, esmu atkal Castagnolā, Elza palika Cīrihā. Saņēmu še Tavu vēstuli ar aprēķinu; vēl Cīrihā «11. stunda» un Victor «B. Masken». Daudz paldies! Arī «J[aunā] D[ienas] L[apa]» jau nāk. «11. stundu» varu Tev sūtīt atpakaļ, bet es taču gribēju to dot U. B-ai un sūtīt tūliņ «Hanzai». Jo to gribu izdot vispirms. «Sp[ēks] un v[iela]» ir ļoti garš, dārgi maksās un var nākt tikai nāk[amo] gadu. Tev jau gribēsies viņu visu vēlreiz skatīties cauri un pārlabot, kur atrodi par vajadzīgu; Tev viņš būs jānodod gatavs līdz jūlijam, lai nāktu nāk[amo] gadu. Tāpat Tev pašam jāsalasa kopā, jāsakārto pēc savas gribas un jāpārskata cauri satīrisko rakstu krājums; to var izdarīt tikai autors pats, no cita tā būtu patvarība. To arī izdari līdz jūlija mēnesim. Tāpat sagatavo Hartmani līdz jūlijam; kad tas tikai 5 loksnes, tad ir iespējams, ka nāk vēl šī gada otrā pusē. - «Filozofijas lekciju» 4 loksnes ir par maz 1. burtnīcai; Tev laikam nāks klāt vēl kāda lekcija, tad varēs visas trīs likt kopā. - Ja es par U. B-u nebūtu uz visu atbildējis vai Tev vēl kādi priekšlikumi, tad atraksti. - Nu par maniem veikaliem: Paegļa kdzi liec sirsnīgi sveicināt, tāpat kungu; un izprasi arī, kādā kārtā mēs esam radi. Mani tas ļoti intresē un iepriecē, jo es esmu tā gandrīz bez radu cilvēks. Apprasies arī, vai Rīgā dzirdēta māksleniece Seegebauer jkdze (bija laikam III latv. izstādē izstādījusi)? Tā arī man esot radniece, reiz redzēju, bet tad atkal pilnīgi nozuda. - Plātesam rakstīšu pats. - Ar Arn. Priedīti nokārto rēķinus un samaksā visu, kas viņam nākas. - Es biju še Lugānā lielāku naudas summu nolicis bankā, bet divas bankas bankrotēja, un es arī pazaudēju. Viss kantons sajūt tos banku krahus - 30 miljoni. Elzai nosūtu Tavu vēstuli, un viņa Tev atbildēs atsevišķi. Daudz mīļu labdienu un skūpstu no Tava [paraksts]. 580. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 7. februārī Sirsnīgi sveiki! Esmu atkal Castagnolā un še saņemu Jūsu vēstuli. Vēl jau visas cerības nau izgaisušas, un Jūs jau lielu svaru uz viņām nelikāt. Neļaujat tagad sevi sarūgtināt ar pašpārmetumiem: Jūs neesat nekā izdarījuši, kas to pelnītu. Nogaidat vēl, kas nāks no Butuļa. Es arī Beldavu neturu par vainīgu; pazīstu viņu kā goda vīru no seniem laikiem. Strādājat vien mierīgi tālāk, pamazām viss vērtīsies par labu. Man tagad sevi jāmierina arī tādā veidā, jo šejienes banku krahos cietu arī es zaudējumus. Tagad atliek tik jo dūšīgāk strādāt un pielūkot, ka ar veselību var tikt cauri. Man ar to vēl neiet labi, bet gan jau ies, un ceru, ka Jums arī ies uz labo pusi. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts]. 581. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gadā, ap 7. februāri Mīļo zelta iniņ, saulīte ir mīlīga, ap pusdienu 30° Celsius, bet istabā ar vaļēju logu gan tikai 12° C, no rītus bij 10° C, t. i., 8° Reaumura. Siltāk jau ir 2-4° nekā Cīrihā kurinātā istabā no rītus; bet par dienu atkal še nekurinātā istabā trūkst 3-4°. Tad arī manās caurvējš, jo visas durvis un logi uz trepēm stāv vaļā. Tātad priekš Tevis te nau dzīves. Arī man pa ceļu (logi abās pusēs vaļā) sāka sāpēt cits zobs. - Biju Lugānā Cantonal bankas dēļ; nodevu piedzīšanu Popularbankai; ieteica Rezzonico. - Pēc miega pulvera iešu rīt, šodien bij jau aptieka slēgta. - Pārredzamās mantas ir visas: siltās kurpes, šļipse vasaras zīda kreklam, ziemas mantels u. t. l. Visu neesmu vēl apskatījis. - Assuntai iznāk tā nelaime divkārša, jo nauda beigta un Tereza taču jādod pie Nino. Tava istaba aizņemta ar pūru. Papīru neesot vēl, un tātad kāzas būšot martā. Esot jau noņemts savs dzīvoklis Cassarā. - Vecais Kūns, kas bija, pa kalniem skrejot, jau nometis resnumu un slimības, laikam atstājis skriešanu un nomiris; daudzas mūra dāčas neko nelīdzējušas. - No banku kraha visa tirdzniecība cietusi. Conza bijis pārzinis un nau nekā zaudējis, bet vinnējis, kopā zogot. Viss Tesins cietis, kopzaudējums 30 miljoni; daudzi mazi ļautiņi esot nonāvējušies vai traki tikuši. No Milānas ar vezumiem pieveduši naudu, tā glābušās citas bankas, jo sākuši ņemt naudu ārā no visām. Popolare un Sviz. - Italiana pelnījušas tā, ka atmaksājušas naudu tūliņ, ko nevarot piespiest darīt, bet par to nemaksājušas procentus. - No brāļa ir vēstule un rēķins. Tev par darbiem nākas vēl 20 rbļ. (53 fr.); man 52 r., bet man uz sevi jāņem 28 r. izdevumi, tā ka man vēl nākas 24 rbļ. (64 fr.). Tu vari brālim likt atsūtīt tos 20+24 r.=44 r. Tad būs rēķini skaidri, un viņam priekš izdevumiem vēl paliks 350 rbļ. - Viņa politika ļoti maziņa: viss labs, kam Tu Upīti slavējusi? Nu Tu vari atmest visus savus dzejas darbus un rakstīt literatūras vēsturi, kas gānītu Upīti un celtu brāli. Tu brālim laikam kādas nenozīmīgas frāzes būsi teikusi, un, lūk, ko viņš iztaisa: tādu Tavu pesimismu! - Varbūt paspēšu uzrakstīt atbildi, tad pielikšu Tev klāt viņa vēstuli; citādi rīt līdz ar pulveri. - Kirhenšteins sūdzas, ka Lūkini viņu atstājuši, it kā par to, ka viņš [1 nesalasāms vārds] pretnieks. Vēl naudas neprasa. Es teikšu viņam par saviem zaudējumiem bankā. - Vai negribi, lai Tev sūtu avīzes, jeb vai Tu labāk stingri strādāsi? - Es vēl kārtojos un rakstu vēstules, tad nāks U. B-as darbi u.c. sīkumi; opera «U. u. N.» u.t.t. Lido, sirdsiniņ, lido. 582. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 8. februārī Mīļo sirdsiniņ, dabūju Tavas dubultkartiņas ar visiem bārieniem. Vakar aizsūtīju pulveri, to tad dabūsi svētdien rīt; vienu dienu tiešām nokavējos ar sūtīšanu, jo, banka esot, palika par vēlu aptiekai un to pašu vakaru biju par slinku otrreiz iet. Kad Tev jāmaksā ārstam 5 fr. par zāļu parakstīšanu, tad es jau tos ņemu uz sevi. - Vairāk zaudējumu man nau, nekā Tev rakstīju. - Tev nau jābrauc šurp aiz taupības, Tava veselība vairāk jātaupa, - Skabargam aizrakstīšu. - Upīša polemiku atsūti man, es izskatīšu un Bokums pārrakstīs. - Man kūres dēļ būs jābrauc vēl uz Cīrihu. Vai nebija pienākušas vēstules priekš manis? Lido, sirdsiniņ, lido. 583. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gadā, ap 8. februāri Mīļo sirds pūkiņ, man žēl, ka negribēdams esmu Tev padarījis tik daudz bēdu: nevajdzēja man apslinkt un iet to pat dienu otrreiz pēc pulvera uz Lugānu; es biju sevi atvainojis ar tām cerībām, ka, man aizbraucot, Tu tā kā tā gulēsi mierīgāk, jo mūžīgi jau nevar dzīvot no pulveriem vien. Tad - nevajdzēja man Tev rakstīt par to zaudējumu, jo Tu par to vairāk uztraucies nekā es; gan es to atkal iedzīšu ar darbu un taupību, un banka vismaz tagad, pēc citu banku krīzes, ir drošāka, jo bagātāka. Es Tev arī teicu to tikai aiz vecās parašas: Tev visu teikt; es vienmēr aizmirstu, ka Tu nemaz nevēlies visu zināt. Tad vēl - nevajdzēja man Tevi dzīt uz pastu ar tiem mantu sūtījumiem; es varu iztikt bez viņiem un vajdzības gadījumā ātrāk atkal uz Cīrihu braukt, jo zinu, cik nelabprāt Tu ej uz pastu. Nu es solos vairāk piepūlēties, gan tad atminēšu Tevi izsargāt no bēdām un visām nepatikšanām. Kas jādara, to jau nu es zinu; teikusi Tu man arī esi. - Par citām bēdām Tu velti bēdā: Tev nebūt nau obligātoriski šurp jābrauc, ne taupības dēļ, jo vairāk arī es taupu, kad Tu taupi savu veselību. Nupat runāju ar Teodoro sievu; arī viņai sāpot kāja, kā vēl daudziem še. Un viens viņas pusdienas ēdējs (pie viņas 3 ēdot) arī nepanesot šejienes klimatu: dabūnot žults [uzgrūšanu?] tikai še. Tātad Tev nebūt nau šurp jābrauc, uz ilgāku laiku jau nemaz nē. Varbūt ar 10 dienu bijeti atbrauc paskatīties, kā zied peski. - Kad Tev saimniece tagad iebiedēta un dod labu pusdienu, Tu varbūt varēsi pie viņas palikt arī pa vasaru. Varbūt rodas vēl kāda cita kombinācija. - Tagad vēl pēdējo reizi Tev vajdzēs laikam ko dāvāt Terezai uz kāzām: man izrādīja visu, ko citi dāvājuši. Es nopirkšu te kaut ko. - Un nu, mīļo pūkumiņ, nebēdā vairs, pulvers Tev jau ir, un te šie ziediņi par atvainojumu. Lido, Tavas kartiņas ļoti skaistas. 584. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 9. februārī Mīļo sirdsdārgumiņ, laba Tava kartiņa no svētdienas; tikai vienu es nesaprotu, kas Tev ir ar to temperatūru? vai krīt atkal? vai augsta tikusi? Vai esi atkal nopietni slima? Vajdzēs jau drīz atkal braukt uz Cīrihu. Laiks te arī sāk maitāties, kuratiņi par daudz dikti lūdz pēc lietus pa visām baznīcām. Dievs vairs nekā nevar padarīt. Preilenei liku izzināt, kādas dāvanas jādod Terezai, - Röschlim būs jāsamaksā otrreiz, jo nau rēķinu. - Lai Skabarga tūliņ atraksta, kad pārbrauc Cīrihā. - Man nu jau tepat atkal pilns otrs albums ar mazā pūka skaistām kartiņām. Lido. 585. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 10. februārī Mīļo sirdsiniņ, es redzu, ka velti atbraucu šurp, miera meklēdams; bet bija jau arī cits iemeslis: nokārtot naudas lietas. Varbūt Tu to man nepārmetīsi, kā to drusku saules - siltuma, kurš jau arī bij tik 2 dienas, jo nu ir auksts. Par pašu sauli arī pārpratums; es tiešām nerakstīju, Tevi pierunādams, es zinu, ka kurvis Tev dārgāks. Es tik stāstīju par sevi; nedarīšu tā vairs. - Vai Tavas mantas ir visas, nezinu. Tev būtu labāk visas jāved pie sevis. - Upīša kritiku neraksti pārāk asi, nerunā par to nodevību; atsūti labāk visu man, es nosūtīšu no šejienes. - Tavu sūtījumu ir. - No Valkas atnāca 60 fr. par zirgu. - Neesi vairs ļauna, sirdsiniņ, es braukšu drīz atpakaļ, lido. 586. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 11. februārī Mīļo sirdsdārgumiņ, rakstīju jau šorīt, tādēļ tik pāris mīļu vārdiņu. Nebēdājies un neuzbudinies, nelamā arī kolonistus, labāk tā, kā darījām ar Stelpi. - Š[ulca] vēstule ir ļoti mīļa un laba, tā ir pabalsts arī no āras. Es vēl neesmu rakstījis, bet atzīmējis tik dažas domas, izstāšanās būs, jāsaka, kā gala vārds tam rakstam. Nebēdājies, sirdsiniņ, gan jau ies. Lido. Atklātnes malā rakstīts: Es arī Skab[argam] aizrakstīju apmierinādams; ir jau viss darīts. Lido. 587. NEZINĀMAI PERSONAI Kastaņolā 1914. gada 11. februārī [11.] 12. 14. Lielākā lieta ne tā, cik Br[auns] vainīgs, bet tā, ka instances nevēlas viņu izmeklēt, arī ne pašu savstarpējā goda tiesa. Kaitīgs nau tik daudz viens otrs Br., bet gan kaitīgs gars, kurš ved uz birokrātismu, uz demokrātisma noliegšanu. Kad vesels kongress nevēlas ne zināt pats, ne darīt zināmu masai, tad tas ir viskaitīgāk. To es varu tagad vislabāk vienīgi pastrīpot, uz to visspilgtāk norādīt tikai ar savu izstāšanos. Tātad ir tagad otrās šķiras jautājums, cik kongr[ess] un demokrātija zin par Br. lietu. Par to var runa būt arī vēlāk. Pirmās šķiras jautājums ir: kurš princips mums ir? Vai slēpt masai lietu. jeb vai viņai ļaut par visu zināt un spriest? Viens no šiem ceļiem jāiet partijai, un es aizrādīju, ka pirmais ir kaitīgs un otrais derīgs. 588. NEZINĀMAI PERSONAI Kastaņolā 1914. gada 11.-12. februārī 11. 2. 14. Es atsakos tādēļ, lai nedomātu, ka man personiski iemesli, ka es gribu gāzt personas, lai nāktu viņu vietā. Lai nedomātu, ka visa lieta vispār ir personiska, lieta ir principiāla. Man nerūp Br[aunu] sodīt, bet ka atzītu, ka pašai vadībai jābūt skaidrai. Pazudināt Br. nē, jo ir diezgan daudz arodu darbam: teorētiskas brošūras lai raksta, to rakstīt vajga. Kādēļ nerunāju agrāk? Nebij dokumentu, nebij vārdu. Cik grūti pat tagad runāt, kur tas ir. Atsakos: es darīju savu pienākumu, aizrādīju partijai, visām iestādēm, līdz pat kongresam. Tas netiek ieskaitīts par ievērojamu, tad tā partijas darīšana. Es vairāk nevaru neko panākt ar oficiālu instanču ceļu, tad man jādara tas darbs, kas ir mans: literatūra. Nozīme manai ofic[iālai] piederībai tikai tiktāļ, cik varu būt noderīgs partijai ar savu vārdu un darbu. Mans vārds nau noderīgs, tad paliek mans darbs, kurš nau domāts ofic. partijai vien, bet tautai, t. i., tautas lielākai daļai, strādniecībai, vispārībai. 12. 2. 14. Es norobežojos no visām l[atviešu] s[ociāl]d[emokrātij]as oficiālām instancēm un priekšstāvībām, ar kuru antidemokrātisko garu un rīcību man nau nekā kopēja un pie kur[ām] es negribu ņemt nekādu daļu. Bet man ir viss kopējs ar sociālistisko proletārisko pasauls uzskatu, un gribu kā vienmēr, tā arī tālāk ņemt dzīvāko daļu pie latviešu proletariāta dzīves un attīstības, jo proletariāts materiāli ir latviešu tautas lielākā sastāvdaļa un garīgi viņas nākotnes vadonis. 589. ŽURNĀLA «DARBS» REDAKCIJAI Kastaņolā 1914. gada 12. februārī 12. 2. 14. God. biedri! Līdz ar šo nosūtu vienu dzejoli jaunajam žurnālam «Darbs». Tas lai rāda, ka, pieņemdams laipno līdzstrādāšanas piedāvājumu, negribēju nākt tukšam rokām, un lai reizē atvaino, ka atbilde dzejoļa dēļ nokavējās dažas dienas. Nezinot vēl neko tuvāku par «Darbu», jau tagad varu izteikt, ka man īpaši simpātisks ne vien marksist[iskais] virziens, bet viss viņa izdošanas veids: iekustināj[ums] no pašu organiz[ēto] strādn[ieku] aprindām, tad tālāk virzīš[ana] no strādnieku vidū sastādītas komisijas. Tā ir labākā liecība par Rīgas strādnieku pašdarbību, patstāvību un garīgo gatavību, un tā ir nepieciešama, jo proletariāta atsvabināšana arī garīgi- var notikt tik ar viņa paša rokām. 590. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 12. februārī Mīļo zelta draudziņ, ir jau viss atkal labi; neuztraucies, nebēdājies. Es rīt parīt braucu atpakaļ, gan tad visu noglaudīsim. Tavus sūtījumus visus saņēmu, arī vēstules, ko vakar sūtīji. Li vien ir un li vien būs, un paliek vecais lido, sirdsdārgumiņ, lido. 591. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1914. gada 14. februārī Mīļo brāli, nosūtu «Hanzai» Tavu «11. stundu» kā drukāšanai nolemtu, ar piezīmi «Drukāt». Tu varbūt paņemsi no «Hanzas» savu rakstu un izskatīsi to vēlreiz cauri, pārlabodams daudzas drukas kļūdas, jo šis raksts ir uzskatāms kā Tava polit[iskā] ticības apliecība un kā tāds viņš prasa jo lielāku cienību un rūpību. Pārdomā arī labi un varbūt aprunājies ar kādu - cenzūras ziņā; piem., «melnā sotņa», man liekas, neies; tās vietā varbūt «melnie»; arī krievu valodā Fedjka un [Kl.?], man liekas, būs par šķērsli. Tādu sīkumu dēļ vien varbūt arī aizliedza dram[atiskā] cenzūra. Daudz mīļu sveicienu un skūpstu no Tava [paraksts]. 592. E. VIRZAM Kastaņolā 1914. gada 23. februārī 10./23. 2. 14. Ļ. c. Virzas k.! Verharna tulkojumā liekat, ja vēlaties, dažas dzejas papildinājumu; tik saturā tās nevar būt tieši netikumiskas, kas neder U. B-ai. Tad tās dzejas nau vairs man jāpiesūta. Franču antoloģija, kura Jums jau gatava, (U. B. ļoti derēs, ja būs labs tulkot[ājs]. Arī klasiska drāma derētu, bet drukā viņa varētu nākt laikam tik citu gadu, kura sarakstā tad tās ievietotu. Vai Jūs tā ar mieru? Bez piedāvājuma U. B. Jūs piespraužat arī skaistu dzejoli. Bet nu par Jūsu skaisto dzejoli. - Ka Jūs labs tulkotājs, redzu no Jūsu V[erharna], ka labs dzejnieks, zināju jau agrāk, - dzejols rāda gluži ko jaunu, es zināju līdz šim tikai, ka man slepeni ienaidnieki, un nu es redzu, ka man arī slepeni draugi. Jūsu sk[aistais] dzejols rāda man gluži ko jaunu: mēdzu baidīties no slepeniem ienaidniekiem un balstīties uz atklātiem draugiem, un man viņš būs vairāk, nekā Jūs rādat, ka ir arī slepeni draugi. Tieši es sāku nojaust, ka viņu nau tik maz, kad nu eju pa tumsu, nau vairs bailīgi vien, bet arī priecīgi. Bet Jūs jau gaidāt, lai runāju par lietu. Atļaujat beigās vēl atgriezties pie Jūsu sirsnīgi domātā, tik formā pilnīgā dzejoļa. Skaistākā nekrologa, kādu varu vēlēties: izdzisusi pasaule, mēness, bet tumšie vulkāni vēl strādā, man liekas, ka nupat tik sākšu strādāt, bet cik mierīgi zināt, ka arī par tavu pagātni tik skaisti domā dzejnieks. Jums rūp: mana tālā nākotne, drupas un atlikušas kolonnas tik tālu, ka es par to vēl nemaz nedomā[ju], jo man liekas, ka es nupat tik sāku strādāt pie to kolonnu celšanas. Es jūtos mierīgāks, kad ar tādu sirsnību man [teikums nav pabeigts]. Jūsu sk[aistais] dz[ejols] man rāda, ka arī Jūs piederat pie maniem nezināmiem draugiem; viņi būs varbūt ne mazāk par maniem slepeniem ienaidniekiem, un to nau maz. Bet, kad nu es eju pa lielo tumsu, t. i., atklātības gaitā, tad ir ne bailes vien, bet arī atradēja cerība. Bet Jūs jau gaidāt, lai runāju par lietu. 593. J. VECOZOLAM Cīrihē 1914. gada 16. martā Mīļo biedri, no Davosas še bij biedrs, kurš solījās Jums rakstīt un minēt arī par Un. B-u. K. F. Meiers nau gandrīz nemaz vēl tulkots latviski, un U. B-ā viņš ļoti noderētu. Bet varbūt būtu labāk ņemt «Angela Borgia» kā mazāku gabalu. Tomēr arī «J[ürg] Jenatsch» var nākt visādā ziņā. Tātad tulkojat vien. Ar sirsnīgiem sveicieniem [paraksts]. 594. J.VECOZOLAM Cīrihē 1914. gada 17. martā Mīļo biedri, valodas grūtums būs vienāds «A[ngela] B[orgia]» un «J[ürg] J[enatsch]»; tas gan tikai gadījums, ka «A. B.» sākums ir grūtāks. Bet tulkotājam tas jāpārvar, un Jūs to pārvarēsat. - Heers tiešām stāv augstāk par Cānu, kurš tomēr publikai ir tuvāks. Es būtu ar mieru mēģināt Heeru likt priekšā mūsu zemniekiem: apstākļi un centieni gluži sveši, bet pamatā taču viena un tā pati zeme. - Jūs sakat, ka no Parīzes neesat saņēmuši nekādas ziņas, - es nezinu, kādas Jūs gaidat, tikai U. B-as vadībai ar Parīzi nau nekāda sakara. Daudz mīļu sveicienu. [Paraksts.] 595. A. DEGLAVAM Cīrihē 1914. gada 21. martā Mīļo brāli, laikam viena mana vēstule Tev ir zudusi, jo, piem., par T. Bangu biju Tev jau rakstījis, tāpat par «P[ūt], v[ējiņi]!» honorāriem. Noliec tos uz 10 rbļ. vai, kad izrīkojumi ir lielāki, tad uz 5% no ienākuma, kā, piem., man tika maksājuši par lieliem izrīkoj[umiem] Vidzemē, «Z[elta] zirgu». Nupat man caur «D[ienas] L[apu]» atsūta lūgumu, lai neļaujot «Z. zirgu» alojiešu saviesīgajai biedrībai, kura esot melna un pret atturību. Neļauj ar izrādīt, - G[ulbim] laikam iet pašlaik vājāk ar naudu; to es nomanu tieši un arī netieši no tā, ka U. B-ā iznāca tikai 3 grāmatiņas, 4 un 5 vietā. - Tad nu sveicini sirsnīgi to Paegļa kundzi un arī viņu pašu, jo nu arī es zināšu to radniecību; es to sevišķi cienu tādēļ, ka man tik maz to radu. - Mēs pašlaik esam abi Cīrihā un ārstējamies; bet drīz es braukšu atpakaļ uz Castagnolu, un pēc kāda mēneša arī Elza. Labi, ka Dorītei iet drusku labāk. Paliekat nu Jūs abi mīļi skūpstīti un sveicināti no mums abiem. [Paraksts.] 596. J. VECOZOLAM Cīrihē 1914. gada 30. martā Mīļo biedri, Gulbis honorāru ziņā, kā dzirdu arī no citiem, nepieturas pie avīžu praktikas, bet tiešām maksā, ko sola. Par prozas tulkojumu viņš mēdz maksāt 12-15 rbļ. Naudas darīšanās Jums būs jāgriežas pie viņa, uz priekšu viņš gan tagad nemaksājot. Pēdējā laikā grāmatniecībai vispār ejot grūtāk un gan arī Gulbis [1 nesalasāms vārds]. «J[aunā] D[ienas] L[apa]», kā dzirdu, maksājot vissliktāk un solot vislabāk. «Dz[īve]» esot labāka maksātāja. Daudz mīļu labdienu. [Paraksts.] 597. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Cīrihē 1914. gada 30. martā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu Jūsu vēstuli un kartiņas, un naudas sūtījumu; ar daudz paldies. Nu ir labi, ka Jūs Rīgā nolikāt sekretāru Rozes kgu, varēs bez šķēršļiem saprasties un lietu veicināt. Atsūtat man lūdzu K. Rozes k. adresi, lai varu sarakstīties tieši. - II d. kop. rakstu manuskripti aizsūtīti uz Rīgu pusgadu atpakaļ: «V[ētras] sēja» un «V[ēja] n[estas] lapas», jā, bet pavadu vēstulē bij teikts, ka citi raksti pārdrukājami bez pārgrozījumiem, un bij minēta rinda, kādā tie drukājami, un doti citi aizrādījumi. Tas nu viss zudis, un nu es dabonu dzirdēt, ka ar «V[ētras] s[ēju]» un «V. n. l.» vien nepietiekot, bet vajagot manuskriptu līdz 30 loksnēm. Ļoti pareizi. Bet, kad jau bija nozaudēts aizrādījums, kā šīs 30 l. pildīt, tad varēja arī tā iedomāties, ka līdz šiem 2 dzeju krājumiem nāks arī citi. Nu, kad sākuši drukāt «V. s.» un V. n. l.», iznāks juceklis, jo pirmam pēc kārtas jānāk «Tālas noskaņas», un nu būs lappušu skaitļi nepareizi. Bet es negribu, ka II d. iesāktu nepareizi ar «V. s.». Te uz lapiņas uzrakstu dz[ejoļu] krājumu kārtu; to pat aizrakstu reizē arī uz Rīgu. - Bet varbūt Iniņberga kgm ir labs iemeslis kavēt drukāšanu, - varbūt I daļa top vāji pirkta? Ir tiešām cena uzlikta par lielu. Tādēļ ļoti lūdzu atsūtīt ziņas par I d. pirkšanu. Ja I d. neiet, tad nau vērts izdot jau tagad II d. Arī pats izdošanas laiks, pavasarī vai vasarā, ir ļoti neizdevīgs. Tad jau labāk pagaidīt līdz rudenim un ziemsvētkiem. Kad druka maksā tagad lētāk, tad var klajā laišanu aizturēt. - Es dzirdu, ka vispār grāmatniecībai ejot tagad grūti, un tad man nekas nau pret I[niņberga] k. vilcināšanos; es būtu bijis pilnā mierā, kad viņš man būtu to klaji teicis pāris rindiņās. Arī tagad es nebūt nespiežos uz izdošanu. Tie skaitļi, ko Jūs minat, ka ieņēmumu nau ne puses no izdevumiem, dod taisnību I. brīdināšanai. Publikai uzspiest grāmatas nevar; nelaikā izdotās arī vēlāk nepērk, jo viņas jau ir vecas. Veikalā vajga tikai lielākas ātrības un kārtības, bet pārbarot viņu nevajga ar nesagremojamu barību. - Tādēļ man arī negribas runāt par III daļu. Bet, lai laikus uz to sagatavotos, tad pieliksim par to arī piezīmes še klāt. - Par «Jāzepu» jāsaka apmēram tas pats: vasara nau īstais izdošanas laiks, grāmatas vispār vēl neiet. No manas puses vēl viens iemeslis: uzvedīs laikam nāk[amajā] rudenī vai 1915. g. pavasarī, tad nau labi grāmatu izdot pārāk ilgi iepriekš izrādēm. - Par Asp[azijas] darbiem varu dot labākas ziņas. Biogrāfija («No atzīš[anas) koka») ir pāri par pusi jau gatava. Pašlaik Asp. strādā pie viņas, un labi strādā. Rudenī būs grāmata gatava izdošanai, un taisat, ka pirms ziemsvētkiem nāk klajā. - Tas būtu tas labākais, ko varu Jums teikt; vēl sīkumi: sīkās summiņas nau vērts sūtīt tūliņ. - Gulbja projekti laikam paliks projekti. - Un nu vēlreiz: lūdzu caur Rozes kgu likt sameklēt, aizņemties vai sapirkt vecās «Dienas Lapas» un «M[ājas] V[iesa] Mēnešrakstus», kas vajdzīgi III daļai. - Adrese še Cīrihā nau uz ilgu laiku, 20 dienām, sūtiet labāk Castagnola. - Sirsnīgi un mīļi sveicieni no mums abiem. Pirmais pielikums uz atsevišķas lapas: Kop. rakstu II daļa «Tālas noskaņas»     134 lpp. «Vētras sēja»           112 - «Vēja nestas lapas»  104 - «Tie, kas neaizmirst»140 - «Ave sol!»                  58 - --------------------- 548 lpp. = 34 loksnes Tikpat daudz, cik I daļā. Nevar drukāt citā kārtā, kā še minētā. Korektūra jāsūta man uz Castagnolu. Novilkumus var ņemt no «Vētras sējas» un «Vēja nestām lapām». «Tālas noskaņas» nē, jo tās nāks U. B-ā, tātad nebūs vairs pieprasījuma. No «Tie, kas neaizmirst» un «Ave sol!» varētu novilkt, bet tas jāizšķir Iniņberģim un veikalam, skatoties pēc tā, cik vēl ir neizpārdotu eksemplāru. - «Vētras sēja» jādrukā, kā aizrādīts; katrs dzejols uz savas lappuses. -Vai cenu: nebūtu iespējams vairs pazemināt uz 1 rubl.? Otrais pielikums uz atsevišķas lapas: Kop. rakstu III daļa Humors Kalendāri «Mazie dunduri» «Apdzied[āšanas] dziesmas» Epigrammas Burleskas Fragmenti «Susutis» «Spītnieks» Bērnu grāmatas Literāriska darbība 1903. gads Eseji Liter[ārās] polemikas Viss kopā 30 loksnes vai drusku vairāk. «1903. gads» es liku no «D[ienas] Lapas» veciem numuriem pārrakstīt Rīgā. Bet «esejus», «liter. polemikas», epigrammas, burleskas, tāpat «avīžnieka dienas grāmatu» u.t.t. es nevaru likt pārrakstīt. tādēļ, ka nevaru no tālienes uzrādīt, kur un kuri ir mani raksti. Man vajga priekš tā veco gada gājumu no «Dien. Lapas», no 1888. g. sākot, «Māj. Viesi», no 1895. gada sākot, un «M. V. Mēnešrakstu» visu. No «M. V. M.» vismaz satura rādītāju par visu laiku. - Sakat nu, kā lai es pie tā tieku? Vai Jums pašiem nau to mantu mājā? Vai kādā bibliotēkā? Jo man pietiktu arī ar aizņemtiem eksemplāriem. Es liktu tad no tiem izrakstīt, kas man vajdzīgs, un atsūtītu godīgi atpakaļ. - Varbūt K. Rozes k. var Rīgā apprasīties, aizņemties, uzpirkt? Vai Jums citi paziņas? Šis materiāls man jādabū visādā ziņā. No tā es varu iztaisīt pāris ļoti interesantas grāmatas arī šim laikam. Bez tam man vēl viens grāmatu plāns ar šo materiālu. Lūdzu man uz šo pēc iespējas plaši atbildēt. Sirsnīgi. sveiki! 598. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1914. gada 27. aprīlī Mans mīļais, cienījamais, darīšu, un varu jau tagad solīt, ka līdz termiņam nepaliksat bešā; termiņš ir labs, viņš dod fantāzijai un pienākumam cietu vietu, kur pieķerties. Nu un vēl labāks Jūsu solījums: mūs apciemot ar jau gatavo I cēl. Tas man vislielākais prieks, tā man būs garīga atpūta un spēcīgs ierosinājums no ģēnija, kurš gluži citāds un tomēr man tik tuvs un mīļš kā savs. Šāda garīga kopdarbība ir mazumā visas tautas kopdarbība kultūra. Tādēļ es priecājos, ka vispār ar mūziķiem saderam un ka arī citi ņem manus tekstus. Podnieka teksts esot no E. Vulfa un laikam nau sakarā ar manu «Induli». - Mediņam, protams, nebūs iespējams ņemt nestrīpotu «Ug. un N.», tas arī ir tikai izmisums, ka es nespēju pats viņam dot saīsinātu tekstu. - M[elngailis] nedod man nekādas atbildes. - Paliekat nu mīļi, sirsnīgi sveicināti abi ar kundzi, un uz redzēšanos. [Paraksts.] 599. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1914. gada 28. aprīlī 20 apsolītie uzvedumi paliek jums; monopola tiesības nevienam. Teātra personāla kolektīvais lūgums jāņem vērā. 600. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 28. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no Castagnolas, esam še jau kopš dažām dienām; še arī Lūkin kundze ar bērniem, bet viņa drīz braukšot projām. Saņēmu Jūsu karti un izgriezumus, daudz paldies, to artiķeli izlasīju ar intresi un uzglabāšu. Artiķelis par sufragetēm apstiprina pilnīgi manas domas, jo viņš prasa tikai Frauenwahlrecht, bet ne allgemeine Fr[auen]wahlrecht. Protams, viņas labprāt pieņems kā pabalstu arī strādnieču balsis, bet par labu dāmām - Damenwahlrecht. - Bernā laikam tādēļ dārgi dzīvokļi, ka nāk izstāde. Paliekat abi mīļi sveicināti no mums. [Paraksts.] 601. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1914. gada 29. aprīlī Mīļo Jānīt, saņēmu telegrammu no Birutas, tad no Tevis, gadījās taisni tanī dienā, kad vajadzēja notikt «Ug. u. N.» jubilejas izrādei. Atbildēju uz pirmo, ka rakstīšu vēstuli, un uz otro sekošu; Vcrsprochene 20 Aufführungen bleiben euch; Monopolrecht keinen. Theaterpersonal Collektivbitte muss beachten. Bet no telegrammām nekad nevar labi saprast visus apstākļus, tā, piem., šoreiz varēja pat domāt, ka Tu draudi man ar sūdzību par zaudējumu atlīdzību. Tādēļ es bez telegrāfiskas atbildes rakstu vēl šo. - Kad pirms pāris mēnešiem Biruta Tijas vārdā pieprasīja man 16, tad 20 «P[ūt], vēj[iņi]!» izrādes tiesības, es to apstiprināju. Viņa plašāk paskaidroja, ka Tijai daudz labāk būtu monopoltiesības uz «P., v.» izrādēm, - to es nesapratu un neatļāvu. Man gribējās pašam paturēt tiesību uz savu lugu un atļaut izrādes sevišķi arī lauku biedrībām, kas pēc monopola nebūtu bijis iespējams. Plašāk par to rakstīt Birutai mani aizkavēja mana neveselība un ārstēšanas Cīrihā. - Tad priekš pāris nedēļām man pienāca kolektīvlūgums J[aunā] teātra personāla vārdā no direktora Mierlauka, lai atļauj viņiem arī «P., v.» izrādes. Uz to es gan viņiem arī neesmu vēl atbildējis aiz tās pašas neveselības, bet man tāds kolektīvlūgums jāievēro, jo viss teātra personāls ir mani kolēģi, ar kuriem kopā man būs jāstrādā ne pie šīs lugas vien. Es tikai īsumā, atklātnē, aizrakstīju Deglavam par honorāru, lai ņem līdz 10 rubļ. vai 5%, skatoties pēc apstākļiem. - Mani ļoti pārsteidza, kad no Birutas pēdējās vēstules un arī no aktieru raksta redzēju, ka ir cēlusies viņu starpā dziļa nesaticība, jo Biruta taču pērnajā aktieru konfliktā bij stāvējusi pilnīgi uz aktieru puses. Man šīs pastāvīgās ķildas ir gluži nepanesamas un arī nesaprotamas, jo ķildojošo konstelācijas vienmēr mainās un es arī gribēdams nespētu tām sekot. Bet. es to nemaz negribu un negribu, ka mani velk viņās iekšā. Tagad, kā liekas, abas grupas prasa sev monopoltiesības uz «P., v.», tikai lai kaitētu otrai pusei. To es nevaru pabalstīt. Es domāju, «P., v.» vajadzētu iet uz laukiem, un ne vien abas trupas varētu to izrādīt, bet arī vēl lauku biedrības pašas; šāda konkurence tikai nāktu par labu izrāžu mākslas līmenim. Bet, lai nenotiktu tīši vai netīši vairāku trupu izrādes vienā vietā un dienā, tad vajaga atsūtīt man un pēc izsludināt katrai trupai savu nodomāto izrāžu sarakstu. Tātad lūdzu atsūtīt man jūsu sarakstu par tām 20 izrādēm, kuras atļautas no manis, tanīs vietās un dienās citiem netiks atļauts. Cik Deglavs atļāvis otrai trupai, es nezinu. Beigās lūdzu Tevi, mīļo Jānīt, un visus jūsu trupas dalībniekus nepielaist ķildas arī šoreiz; nesaticība jau diezgan kaitējusi visai teātra lietai, es vismaz negribu to darīt. Nau man vispār priekš negatīvas darbības tagad ne laika, ne veselības, bet stāv priekšā gaidāma strādāšana, ko es vienmēr esmu skaitījis par svarīgāku. Paliekat visi mīļi, sirsnīgi sveicināti un rakstat vai telegrafējat, kad kas neparedzēts. Daudz labu dienu. [Paraksts.] C[astagnola] 29. 4. 14. 602. A. MIERLAUKAM Kastaņolā 1914. gada 1. maijā Atļauju abām trupām - jums un Tijai. 603. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1914. gada 2. maijā Castagnolā 2. 5. 14. Mīļā Rūtiņ, šie garie uztraukumi gan grūti nesami, sevišķi tagad, kad pēc kūres man būtu vajdzīgs miers. Tu raksti, kad es aktieriem neatļauju izrādīt «P[ūt], v[ējiņi]», tad viņi boikotēs visas manas lugas, un tomēr Tu prasi, lai es viņiem neatļauju; jo, kad es atļauju, tad Tu atkal esi finansiāli un morāliski pazudināta. Tu pārliecināta, ka vienam no mums jātop pazudinātam, vai Tev, vai man, abi nevaram pastāvēt. Es nu savas lugas, esošās un rakstāmās, nestādu tik augsti, ka viņu dēļ vajdzētu ciest jel vienam cilvēkam, un nu vēl tādai māksliniecei kā Tev; vispār viņas nau rakstītas ciešanu, bet prieka dēļ. Jau reiz Tu mani liki tādā alternatīvā: vai zināmu lomu dot zināmai aktrisei, vai «Uguni u. nakti» neizrādīt. Toreiz Tu izšķīries priekš «U. u. N.», un to izrādīja nu 100. reizi. Tagad alternatīva vēl asāka: vai atļaut Tavai trupai vien izradīt, vai neizrādīt nemaz manas lugas, t. i., man nerakstīt lugas un, galvenais, kaitēt J[aunajam] teātrim un viņa aktieru personālam, jo es jau, nerakstot lugas, varu citu ko darīt. - Tev tagad, kur Tu esi pašā mutulī un Tev vienmēr jāsaduras ar nepatīkamām personām, izliekas, ka tiešām nau citas izejas kā tik šī alternatīva. Bet vai patiesi tā ir? Vienkārt, nezin vai aktieri mani tūliņ boikotētu, jo līdz ar teātri ciestu viņi paši; bet var jau būt, ka viņi to neapdomā un mani tomēr boikotē. Bet, otrkārt, vai Tu tiešām būtu pazudināta, finansiāli un morāliski, kad atļautu izrādes blakus Tavai trupai arī otrai? Vai Tu otro skaiti par tik pārvarīgu, ka pat Tu ar uzskaitītiem tiešām labiem spēkiem nespētu konkurēt? Tu pati saki, ka otrai ir visas galvenās lomas, pat Barba, koristu un iesācēju rokās. Tava trupa tiešām būs skolotāja lauku aktieriem, jūsu uzņēmums taisīts lielā stilā, to var un vajga arī tā publikā ievest ar piemērotiem aizrādījumiem, garākiem rakstiem avīzēs par turnejas kulturālo nozīmi, ar sludinājumiem. Man nesaprotams, kādēļ jūs baidāties no konkurences tiktāl, ka turat par gluži neiespējamu, ka izrāda abas trupas. Bet; varbūt bailes arī nau Tavs motīvs. Tu kopš atstāšanās no J. teātra esi sarūgtināta, uzskati visu ļaunāki, nekā ir (piem., «D[ienas] L[apas]» izgriezumā Tu ieskati, ka jūs nostādīti par blēžiem, kamēr tur tikai teikts; «ar šo trupu nesamainīt citu jauktu trupu»- jauktu no J. teātra un citiem aktieriem -, piezīme nevajdzīga, varbūt neveikla, bet ne ļauna). Bet, lai kā, dažu nepatīkamu personu dēļ kaitēt visam J. teātra personālam un tā reizē arī teātrim? Un vai lai es taisni palīdzu kaitēt, kur taču es aktieru biedris, ar viņiem strādāju kopā? Viņi lūdz, lai es ļaujot viņiem drusku papelnīties pa tukšo vasaru, un es lai to liedzu? Tad jau viņiem būtu tiešām iemesls kaitēt arī man tāpat. Jo vairāk tādēļ, ka, viņiem tieši kaitot ar aizliegumu, es ar to Tev neko nepalīdzētu, jo viņi jau Tev nau nopietna konkurence, kā Tu pati saki, un arī izrādāmo vietu pietiekoši abām trupām. - Vai tiešām varētu būt Tavs nolūks piepalīdzēt pie J. teātra iznīdēšanas? Viņš līdz šim mūsu labākais teātris, un, kad Tava trupa un Tu dosi ko vēl labāku, vai viņš tādēļ iznīcināms? Varbūt ka Tev ir labi plāni par citu [darināmu?] teātri, bet tos es nezinu. Tagad es tiešām nesaprotu Tavus motīvus, kādēļ Tu gribi iegūt vienīgās tiesības uz izrādēm. Tavs morāliskais un mākslas prestižs taisni paceltos caur konkurences pielaišanu. - Es izminējos vēl tā, ka Tev daba prasa pastāvīgus uzbudinājumus, ka sanāci naidā ne vien ar teātra vadību, bet nu arī ar aktieriem, ar kuriem tik nesen vēl kopā karoji pret vadību, - bet man tāds pastāvīgs uzbudinājums un naids ir taisni fiziski nepanesams, un nevienai lietai par labu tas nenāk. Es tā nekā nevaru strādāt un domāju tiešām labāk nerakstīt lugas. Tādēļ izšķir nu pate to alternatīvi: vai ņemt atpakaļ atļauju otrai trupai, vai atteikties no rakstīšanas. - Raksti Tu to pati. Manu vēstuli Jānīts būs jau saņēmis. [Paraksts.] 604. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1914. gada 5. maijā 5. 5. 14. Šo vēstuli biju norakstījis, bet nepaspējis nosūtīt, bija kavēkļi un nejutos pietiekoši labi. Nu man ir vairākas Jūsu vēstules un telegrammas. Bet es tikpat tāļi, cik bijis. Es nevaru arī tagad dot jums monopolu, es nevaru tā atstumt tā teātra trupu, ar kuru strādāju kopā, tā būtu pret viņiem netaisnība, un jums gluži lieka, jo kaitēt jums nevar konkurence. 20 izrādēs jūs dabonat atpakaļ visus izdevumus, un jūs varat izrādīt arī 30 un vairāk izrādes, to es ļauju. Tikai kaitēt teātrim un viņa personālam es nevaru ļaut Un vēl tagad es neredzu motīva, kādēļ jums vajga monopola. Arī citi to nesaprot, arī avīzēs («Dz[imtenes] V[ēstnesī]») lasu, ka varot vairākas trupas izrādīt, tikšot vietas. Brīvniekam dot atļauju gan nau nevienam interese, ne mākslai, ne man. Bet J[aunais] teātris jau savas firmas dēļ nevar tik zemu nolaisties, kaut gan pret jūsu sastāvu nespēj uzstādīt līdzīgu; vismaz nau to darījis. Uz to jums Mierlauks ir jāizaicina. - Jūs liekat priekšā, lai Mierlauks vienīgais rīko. Viņš tagad, kā liekas, pēc tā nedzenas un diezin vai gribēs uzņemties jūsu dārgos kontraktus. Es ar mieru, runājat par to ar viņu. Es telegrafēju šodien arī Deglavam, lai viņš palīdz vest sarunas par to, un, vispār, lai lūko samierināt abas puses. - Jūs sakat, ka es Tev, Rūta, devis vienīgās tiesības, atsūti man norakstā tās rindiņas; tur vajga būt pārpratumam, mana vaina, ka es nepiespiedos pa ārstēšanās laiku rakstīt plašāk, kas būtu bijis skaidrāk. Tev bij toreiz vienīgās tiesības tādēļ, ka nebij neviens cits pieprasījis. Aktieru kolektīvlūgums nāca vairāk mēnešus vēlāk, un arī par lauku pieprasījumu es nekā nezināju un nezinu vēl tagad. Bet aizliegt sava paša teātrim izrādīt to lugu, kā lai es būtu to darījis? toreiz tāpat kā tagad? - Par citiem jautājumiem tagad rakstīt nau laika, piem., par Freiluft izrādēm, par kādām runāja jau [pēc?] Amtmanis. - Gaidu nu no jums atbildi uz savu vēstuli, kuru saņēmāt sestdien. - Nesaprotu, ka varējāt pārprast manu telegrammu: Keinem Monopolrecht! tas taču skaidri teikts, ka nau nevienam vienīgas tiesības, tātad arī jums nau. Vēl ar motivējumu: ka man jāievēro teātra personāla kolektīvlūgums! Paliekat nu mīļi sveicināti un rakstat tūliņ. Un neatsakaties izrādīt. Sveiki! Vēstules malā rakstīts: Neatsakat izrādīt, kad izrāda arī Mierlauks, sakat vismaz motīvu. Sveiki! 605. P. SĒJAM Kastaņolā 1914. gada 6. maijā Mīļo Mārtiņ, 28. aprīlī rakstīju Tev karti un lūdzu, lai Tu man paziņo, vai Tev ir un kā sauc krieviski izdoto vēstures grāmatu par franču revolūciju (iznāca ap 1905. g.). Tad, vai Tev ir Cunova brošūra (no N. C.) par žurnālismu franču revolūc[ijas] laikā? Uz to Tu man līdz šim vēl neesi atbildējis; varbūt Tu aizceļojis. Bet varbūt Jums no biroja vai kancelejas pienācis jauns priekšraksts, kā pret mani jāizturas. Tad Tavs, mana veca drauga, pienākums ir man par to paziņot un tā ar labu nobeigt to, kas nu ir aizliegts. Daudz mīļu labu dienu. [Paraksts.] C[astagnola] 6. 5. 14. 606. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1914. gada 6. maijā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu no Jums laikā naudas sūtījumu ar daudz paldies. Tāpat saņēmu atbildes karti uz manu vēstuli. No Iniņberga turpret atkal nau atbildes, ne uz vēstuli, ne uz sūtījumiem; nezinu tātad atkal, vai nu kop. rakstu manuskripti un aizrādījumi ir saņemti. Arī Roze nau rakstījis. Nu sūtīsim visu tikai Jums; ies ilgāk, bet taču drošība, ka kaut ko dabūsat. - «D[ienas] L[apa]» man visa vajdzīga, sākot no1886. g. Bergmaņa redakcijas, izņemot tikai 1896. un 1897. g. g. «M[ājas] Viesis» vajdzīgs no 1898. - 1903. Es esmu arī citur pieprasījis un, ja kur dabūšu kādus atsevišķus gadagājumus, tad Jums paziņošu. Pieprasīju Zeltiņam, vai var dabūt pirkt, neatbildēja. Laikam vislabāk varēs dabūt uz laukiem, pie veciem abonentiem, pa draugam. Es jau visus gadagājumus dotu nemaitātus atpakaļ, ieliktu drošības naudu, samaksātu sūtīšanu turp un atpakaļ un vēl ekstrā maksu par atļauju. Man vajga tikai izrakstīt tos rakstus laukā, kas ir mani. - Nepatīkams jautājums ar «Vārdu»; jau pēdējais bij mums puslīdz naidīgs; tagad pēc Aspazijas polemikas ar Upīti nu jādomā, ka «Vārda» raksti būs mums gluži atklāti naidīgi. Bet tad mēs nevaram tur piedalīties. Uz labu laimi dot tur savus rakstus arī nevaram un arī negribam atteikties Jūsu dēļ, jo Jūs mūsu vecs izdevējs un tuvs draugs. Sakat par to savu vārdu. Asp[azija] laikam arī par to Jums rakstīs. - Gaidīšu Jūsu plašāku vēstuli par kop. rakstiem u. c. Saņemat no mums abiem daudz mīļu sveicienu. J. R. 607. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1914. gada 11. maijā Sirsnīgi sveiki! un daudz paldies par ātro korespondenci, kura tik ļoti patīkama, sevišķi veikala lietās. Par avīžu veciem gada gājumiem jau minēju izg[ājušā] kartī: es visus atdodu atpakaļ pēc norakstīšanas.-Par kop. rakstu dārgumu: Pēc Jūsu rēķina nau iespējams uzlikt lētāku cenu. Bet vai nebūtu iespējams izdot lētāk? Zeltiņš izdevis Aspazijas kop. rakstus tikpat lielus, un tomēr cena tikai 150 kap., un viņš taču vēl pelna, un vairāk nekā 600 rbļ.! Kā viņš to izdarījis? Honorārs maksāts par 300 rbļ. mazāk. Bet ar to viss nau izskaidrots. Vai toreiz cenas bij zemākas par druku un papīru? Jeb vai «Latvijas» drukātava ir par dārgu? Es domāju pēdējo. Varbūt Iniņbergs nau rīkojies diezgan veikaliski un praktiski, ir pārmaksājis; varbūt papīrs par daudz labs? Vajdzētu būt Jums lielākam ienākumam, jo Zeltiņš maksāja 900 r. honorāru uz 2000 eks., un Jums uz 3000 eks. vajdzētu spēt maksāt 1200 r. un vēl atlicināt vismaz tikpat daudz. Kad honorārs par lielu, var to samazināt, bet Jūs nekādā ziņā nedrīkstat zaudēt. - Atrakstat, kā ar to ir. Vai ir labi laist klajā II d. Koprakstu uz vasaras svētkiem? Tad maz pērk grāmatas. Daudz mīļi sveicieni no mums abiem. Jūsu [paraksts]. C[astagnola] 11. 5. 14. 608. A. GULBIM Kastaņolā 1914. gada 11. maijā Mīļais draugs, ņem vien 200. U. B. N. Asp[azijas] «Sudr[aba] šķidrautu», bet pēc tam, kad Zeltiņš to atļāvis, jo viņam varbūt būtu ar to konkurence. Ģīmetni lūkos pagatavot uz to laiku. - J[anson]a vēstuli izlasīju: es esmu to vīru taču pārtaksējis, ieskatījis viņu par gudrāku, nekā viņš patiesībā ir. Bet tā mana veca kļūda: cilvēkus ietaksēt par augstu. Vai J. honorārs tagad ir 150 r. par mēnesi? un par ko paaugstinājums?-Manuskriptu U. B-kai pienāk arvien vēl ļoti daudz, es neatraidu, bet visiem saku, ka uz drīzu izdošanu nau ko cerēt, ka izdošana taps iešaurināta. Lai rūpējas katrs par U. B. rosīgāku izplatīšanu. Rūpējies Tu, ka par to top rakstīts arī avīzēs. - Vidiņš (Nīcā, no Liep[ājas] [1 nesalasāms vārds]) pieprasīja, vai Tu neizdotu mazas vārdnīcas. Tādas ir arī Reklāmam un laikam labi iet. Vidiņš ir kompetents un padarītu to darbu labi. Honorāru prasa 50 rbļ. loksnē, kas nau daudz. Atbildi viņam. Es jau atbildēju ar jā. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināts. [Paraksts.] 609. R. IVANOVAM Kastaņolā 1914. gada 11. maijā Mīļo Rubi, redzēju, ka no Tevis ir man atkal vēstule; nu Tu esi kaut drusku pabijis dzimtenē, tomēr labāk nekā nekas. Vai nu esi savas personiskas darīšanas nokārtojis? Būsi brīvāks. Martā saņēmu Tavu kartiņu un domāju jau, ka Tu vari tur noturēties. Kad nu būs Tev izdevība atkal tur pabūt, tad palūko ar, ko var izdarīt ar veco gadagājumu sadabūšanu. Vispirms jau liec atsūtīt tos, kas Tev pašam ir. Vajdzīgi man visi gadi «D[ienas] L[apas]», sākot no pat 1886. g., bet sevišķi no 1890.-1895., kad biju es par redaktoru (feb vai no 1889. rudens?). No 1895.-97. nevajga. Tad atkal vajga 1903. g. «Māj[as] Viesis» no 1894. g. un tālāk man vēl būtu vajdzīgs, bet to es ceru sadabūt no citas puses. - Man iznākšot kopotu rakstu II daļa laikam šo vasaru, nu pieprasa manuskriptus III daļai (tur būtu publicistika) uz šo rudeni. Tad nu būtu labi, kad līdz vasaras galam viss būtu rokā. Bet, ja tas nebūs iespējams, tad lai III d. iznākšana pagaida uz nākamu gadu; man arī tā ir diezgan daudz darbu. Esi nu mīļi, sirsnīgi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts]. Atklātnes malās rakstīts: Aizmirsu ko ļoti svarīgu: visi gadagājumi man vajdzīgi tikai norakstīšanai, un es pēc visus aizsūtu atpakaļ. Tikai aizņemos! 610. A. PRIEDKALNAM Kastaņolā 1914. gada 13. maijā Sirsnīgākos sveicienus un simtu, simtu paldies par mīļo piemiņu simtā izrādē «U. u. N.»! Man Jūsu piemiņa jo dārga, un vēl šinī brīdī sevišķi, kad gribu atpūsties no ārstēšanās Cīrihā. Tad tikai sāksies atkal darbs. Un darbā domāšu uz Jums kā publikas reprezentantu, kuram gribētu pa prātam izdarīt. Gribētu pa prātam izdarīt arī mūsu dienas avīzei, bet tas man, kā redzu, nau izdevies, pat 100. «U. u. N.» izrādi viņa pilnīgi ignorēja, pat no sludinājuma izdzēsa, tikai dzīvē palika. Pat avīzi man 3 mēnešus nepiesūtīja, taisni pēc tam, kad biju samaksājis 10 rbļ. Un tagad atkal kopš 2 nedēļām man vairs nepiesūta. Es labprāt strādātu līdz uz Jūsu uzaicinājumu, bet no avīzes līdzšinējās izturēšanās man jādomā, ka es esmu nevēlams. Atrakstat man par to savus un viņu uzskatus. Paliekat abi sirsnīgi sveicināti. Mīļas, sirsnīgas labdienas Jums abiem no mums abiem. [Paraksts.] 611. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1914. gada 15. maijā Mīļo brāli, nu abas naidīgās trupas ir tiktāļ nomierinājušās, ka abas izrādīs «P[ūt], vēj[iņi]!». Vienīgās tiesības nebij dotas nevienam, bet B[iruta] bij pieprasījusi par 3 mēn. agrāk nekā M[ierlauks]. Tu beigās pats ienesi jucekli, kad manu tik skaidro telegrammu pārprati: «Apsolītās 20 izrādes paliek jums. Monopoltiesības nevienam. Jāievēro teātra personāla kolektīvlūgums.» Skaidri teikts, ka nevienam nau monopoltiesību, un Tu saproti, ka ir gan. Neveikls tad arī Tavs paskaidrojums, ka es pārgrozījis savu lēmumu; neko es negrozīju, tik Tu nesaprati. Un nevajdzīgs arī Tavs paskaidrojums. Jo nu man jāpaskaidro pret Tevi. Man gan nau nekādas patikas; bet, kad tomēr paskaidrošu, tad aizsūtīšu pirms Tev. - Atļauju dod visām biedrībām, neatkarīgi no abām trupām. - No Alojas bijis rakstījis pret Alaini kāds skolotājs [Pavārs?]. - Elza Tavu sūtījumu laikā saņēma un Tev par to paziņoja. Gaidu Tavu solīto vēstuli. Esat abi mīļi sveicināti un skūpstīti no mums abiem. [Paraksts.] 612. E. TRĒZIŅAM Kastaņolā 1914. gada 22.-25. maijā 22./25. 5. 14. Dārgo biedri, uz Jūsu nopietno un sirsnīgo vēstuli neveselība man neļāva laikā atbildēt; arī tagad vēl nejūtos pietiekoši labi, bet jāsāk jau strādāt. - Pēc draudzīgās sarakstīšanās ar Valkas biedr[ību] biju arī pārliecināts, ka paši nešaubīsaties par manu pilnīgu un labprātīgu pretimnākšanu visu lugu ziņā, jo ieskatu sev par lielu godu, ka uzved uz laukiem arī tik grūti inscenējamas lugas kā «Z[elta] z[irgs]» un «Ug. u. N.». Nu jau plašāk par to esmu rakstījis tagadējam biedrības priekšnieka kgm. Bet Jums gribētu vēl kādus vārdus bilst par jautājuma principiālo pusi. Es frakcionārs nekad neesmu bijis, kaut arī skaitījies pēc tradīcijas un temperamenta pie vairāk radikāliem; bieži jau ārēji mazāk radikālie ir radikālāki, kā arī, piem., pati s[ociā]]d[emokrātij]a ir radikālāka nekā, piem., [1 nesalāsāms vārds]. Abiem virzieniem jāpastāv blakus, paisuma laikmetos atrod izdevīgāku darbību pirmais, atbotēs otrais. Un mēs jau vairāk gadus esam atbotē. Tad pirmā vietā stāv kultūrdarbi, kuri, kā Jūs pilnīgi pareizi atzīstat, ir gluži nepieciešami, padara p[artij]u par kultūrpartiju, un tikai kā tāda viņa spēj uzvarēt. Arī es domāju daram pozitīvu kultūras darbu ar literatūru, un Jūs saprotat no tā, cik augsti es cienu Jūsu biedru kultūras darbu. Kad nau uzplūdu, tad katrs cits, tikai uzaicinošs darbs izskan bez atbalss un, pārāk uzsvērts, pat krīt. Izsaukt uzplūdus ar to nevar. Bet varbūt atkal tuvojas paisums? To Jūs uz vietas labāk jutīsat, un tad nāks pilnīgi vietā radikālāks virziens. Bet arī tad līdzekļiem nau jātop nekulturāliem (barbarība tikai ārēji ir radikālāk par kultūru, iekšēji ir otrādi). Un Jums, kultūras darbiniekiem, un mums, rakstniekiem, ir jārūpējas par to, ka arī asumā mēs paliekam kulturāli. Mākslai, zinātnei, literatūrai, ētikai arvien tas ir bijis mērķis: nest cilvēci gan ātrāk uz priekšu, bet uz cilvēcību, uz humanitāti un kultūru. To pie mums bieži aizmirst, pat noliedz visus ētiskos un estētiskos, un filozofiskos momentus un grib padarīt visu kustību par tikai veikala politiku, kāda ir pilsoņu partija. Taisni tagad tāds uzskats izplešas publicistikā, īpaši pārāki periodiskā. Bet nogrimt tur nozīmē zaudēt lielo lietu, kura nevar būt nedz bez ideālisma, nedz bez kultūras. Sveicinat sirsnīgi biedrus un paliekat pats tāpat sveicināts. Vēstules malā rakstīts: To mēs panākam ar savu pašu kulturālu un humānu izturēšanos pret visiem pretniekiem. 613. V. DAMBERGAM Kastaņolā 1914. gada 3. jūnijā 3. 6. 14. Mans draugs, pēc Jūsu sirsnīgās vēstules es varu Jūs tā uzrunāt. Un, kad es skatos Jūsu ģīmetnē, kuru man dāvājāt, - daudz paldies redzu Jūsu mazajā un vērīgajā, vienmēr drusku svinīgajā vaigā, es zinu, ka mēs, arī personiski tiekoties, būtu draugi. Jūs man saldi un sāpīgi atgādinat manu jaunību. Jūs varbūt tik, kā visa tagadējā jaunā paaudze, nākat laimīgākā laikmetā, kad arī kuslākie asni var atrast izeju uz sauli, - arī Jūs viņu atradīsat, esat Jau atraduši atklātā darbībā un [divjātā?] dzīvē, man bij jāgaida uz izeju līdz 30. gadam. Bet taisni smalkums - kas Jūs - ir man pievilcīgs, ar smalkumu un spēku kopā es skaitu par augstāko. [Starp rindām rakstīts: arī Jūsu skaist. Jūsu dzejols tā liecina.] Jūs to sasniegsat, Jūsu (tik laipnā) spriedumā par «P[ūt], v[ējiņi]!» es arī redzu, ka Jūs apmēram tādos pat uzskatos, arī V. Eglīts, par ko ļoti priecājos. Lasu viņa romānu, tas būs liels darbs par lielu laiku. Paliekat nu sirsnīgi sveicināti, kā draugs atvainojiet laipni manu ilgu nerakstīšanu, bija neveselība, bij riebums pret rakstīšanu, - es vispār esmu vājāks, nekā pēc rakstura varētu domāt. - Ņemat šoreiz par labu šo ģīmetni, šovasar gribu fotografēties, tad nosūtīšu citu. Un pieņemat kā no drauga vēl to mazo teikumu: «Jums būs uzvara dzīvē.» 614. A. GULBIM Kastaņolā 1914. gada 8. jūnijā Mans mīļais draugs, saņēmu nupat sūtījumu ar lielo paldies! Piezīmēšu tūliņ še: labāk sūti ar pasta pārvedumu. vai slēgtā naudas vēstulē, jo bankas aprēķina par sūtīšanu gluži nekaunīgu cenu, - šoreiz 30 frankus, t. i., gandrīz 12 rubļus. Lai šie 30 fr. labāk nāk man nekā bankai. - Uz jautājumiem atbildēšu pa rindai: 1) Tu biji rakstījis, ka Zeltiņš ļauj «Sudr[aba] šķidrautu», tādēļ es rakstīju «Hanzai», lai ar «Tāl[ām] nosk[aņām]» nesteidzas, jo mūsu prospektā bij solīts tik viens gabals, ne divi. Kad nu Zelt[iņš] neļauj, tad vienkāršākais, ka ņem 200. N U. B. tās pašas «Tāl. nosk.». Arī «T[ālas] n[oskaņas]» gan vēl nau izpārdotas, esot laikam vēl daži simti, tos nu nepirks, un es tur zaudēju gandrīz tikpat daudz simtu rubļu, bet cita man nekā nau, ko dot. «Ug. un N.» nevar, jo tad jau nepirks Kop. rakstu I daļu, un tad zaudēšu ne es, bet Birznieks. To es nevaru pielaist. Varbūt var dot mazu manu dzejoļu izlasi, 3-4 loksnes? no visiem maniem krājumiem. Taisni derētu zināmam noslēgumam kā 200. N. Tad «Tāl. nosk.» nāktu vēlāk. Izlases sarakstu es Tev tūliņ piesūtītu un «Hanza» vajadzīgos dzejoļos izgrieztu ar šķērēm no krājuma. Atbildi tūdaļ! 2) Ģīmetnes jaunas man nau: biju nevesels un negribēju tāds fotografēties. Aizsūtu šodien uz Frankfurti ģīmetni no 4 gadiem atpakaļ, kura nau nekur drukāta. Citas man še tad arī nau vairs nekādas. 3) «Jāzeps» Tev bij solīts un Tev paliek. Gatavs vēl nau, bet, tā kā šoruden ir jāuzved, tad pēc 2-4 nedēļām būs gatavs. Tu zini, kādi šķēršļi bij un kādi citi darbi starpā. 4) Upīša «Sievieti» ņem U. B-ai, darbs vērtīgs, un dari, kā rakstīji. 5) Oriģinālrakstu sēriju taisi kuplāku. Mans priekšlikums būtu, ka Tu tur liktu arī kādu savu rakstu iekšā. Varbūt jauno lugu. 6) Savu lugu visādā ziņā liec uzvest. Tu velti kautrējies, kamēr ļaudis bez talanta nāk droši klajā. Kautrēšanās ir talanta zīme, bet ļauj pārvarēt Tavu kautrību. 7) Tavs projekts dāvāt 200 komplektu no U. B-as ir taisni skaists! Taisīs lielu reklāmu veikalam, U. B-ai un nesīs lielu svētību laukiem. Kā to izdarīt, par to man gluži citādas domas nekā Tev, kas gribi lietu uzticēt kādai iestādei. Dāvāšana nau naudas saujas atmešana, bet darbs. Dari visu pats, uztici lietu tikai sev! Tātad: izsludini avīzēs, ka Tu dāvini 200 komplektu un uzaicini, lai nodibinājas 200 jaunas bezmaksas bibliotēkas; katra no tām dabūs kā pamatu vienu komplektu, t. i., 200 grāmatas! Basta! Vēl ko: dāvā arī bibliotēkām latv. kolonijās: Latgalē, leišos, krievos, Sibīrijā, trimdeniekiem. Kad pienāk daudz pieprasījumu, vari arī komplektus dalīt, šķirojot pēc satura. Tā. 8) «Zalamejas tiesnesis» vēl nau caurskatīts. Es nesteidzos ar to un nelieku arī citus savus tulkojumus, tādēļ ka viņi vāji tiek pirkti, un es negribu Tev darīt zaudējumus. Kritika pret klasiķiem izturas atraidoši. Skalbe pat domā, ka vecais Juris Alunāns labāk tulkojis, - un izsaka to pat mūsu U. B-as reklāmas aizrādījumos. - To gribu Tev pie gadījuma aizrādīt, cik nepareizi jūs esat sapratuši manu humanitāti: man pašam tiešām bij jādara pret savu partiju un pārliecību, kad uz Tavu lūgumu uzņēmu U. B-as līdzstrādniekos klaju reakcionāru R. Klaustiņu. Un viņš sapratis to tā, ka nu gadījums mani nonicināt mana paša mājās: U. B-ā, manā redakcijā. Daudz laba jau es nebiju no Klaustiņa gaidījis, bet tāda beztaktība mani taču pārsteidza. Nu man jāprasa, lai katrs raksts top atsūtīts man un lai reakcionāri nau vairs līdzstrādnieki. Vēstules malā rakstīts: To Tu labi dari, ka atpūties kaut mazu laiku Ķemeros. Atpūta nāk par labu ne vien Tev miesīgi, bet arī citam garīgi, jo tad jau Tu raksti beletristiku. Turies tik pie veselības un esi mīļi sveicināts. [Paraksts.] C[astagnola] 8. 6. 17. 615. A. GULBIM Kastaņolā 1914. gada 9. jūnijā Mīļais draugs, šorīt nosūtīju Tev garāku vēstuli, kurā arī atbilde uz Tavu telegrammu, ko dabonu nupat pēc pusdienas. Ģīmetni paspēju vēl no pasta atņemt atpakaļ - bija adresēta uz Frankfurti - un sūtu to te Tev uz Rīgu. Kad būtu bijis otrs eksemplārs no fotogrāfijas, būtu sūtījis tomēr vienu arī uz Frankfurti. - Nu iznāk i nokavēšanās, i nepatikšanas ar «Tāl[ām] nosk[aņām]», kas nebūtu noticis, ja laikā būtu man paziņots sēriju saraksts. Es uz to pēdējā laikā nebiju stingri raudzījies, biju atstājis sēriju sastādīšanu pa mēnešiem tikai «Hanzai», bet nu lūdzu man ik mēnešus paziņot, kāda būs nāk[amā] mēneša sērija. - «T. nosk.» es biju devis U. B-ai, domādams, ka Kop. rakstu II daļa (kur iekšā «T. nosk.») iznāks šā gada sākumā, un «T. n[oskaņas]» U. B-ā nāks pret gada galu, tā ka nekaitētu pārāk koprakstiem. Bet nu Kop. raksti novēlojas, un «Hanza» ar «T. n.» pasteigusies, un nu iznāk abi reizē: U. B-ā «T. n.» un arī Kop. raksti. U. B-ā pat agrāk, jo Kop. raksti nāks klajā tikai par 2 mēnešiem! Stāvoklis [priekš?] manis «Dzirciem[nieku]» priekšā ļoti nepatīkams. Bet nu Tu gribi to vēl pagrūtināt un kā 200. N. izdot «Uguni un Nakti»! no Kop. rakstu I daļas! Tad nu nepirks ne I, ne II daļu Kop. rakstu, jo tie ir dārgi izdevumi! - To nu nevar. Tātad «Ug. un Nakti» nekādā ziņā nevar dot kā 200. N U. B-ā! Es «Hanzai» nedēļu atpakaļ rakstīju, ka vajaga «Tāl. nosk.» drukāšanu labāk atlikt, bet, kā no Tavas telegrammas redzu, tad laikam ir jau nodrukāta. Es tomēr palieku pie plāna, ko vakar Tev rakstīju: dot «Tāl. nosk.» kā 200. N. Divus mēnešus varētu palikt neizlaista jau nodrukātā grāmata. - Kad Tu izlaid «Tāl. nosk.» jau tagad, tad par dzeju izlasi, protams, nevar vairs būt runa. Noturēt neizlaistu «Tāl. nosk.» gan Tu arī negribēsi, un tad Tev atliek pāri 200. N-am dot kādu citu grāmatu, kurai nau jau iepriekšējas reklāmas. Labāk tā arī ir, jo ar reklāmas grāmatām vien nevar izraut U. B-u cauri; ļaudīm pa mazam jāpierod pie U. B-as. Nevajga tā steigties ar NN izdošanu, tirgum vajga uzsūkt preci, un tur vajga laika. Nau nokavēšana vien vainīga, reizēm arī steigšanās. - Ģīmetne ir jau laikam 4 gadus veca. Kad nebūtu kādas divas ģīmetnes bojā gājušas (izdevējam sūtītas, bet neizlietotas), tad būtu divus gadus veca priekš Tevis. - Vakarējā vēstule bij adresēta uz Ķemeriem. Paliec mīļi sveicināts. [Paraksts.] C[astagnola] 9. 6. 14. Tad jāparunā arī par J. Iniņbergu (Kalkstr. 7) no «Dzirciemn.», ko viņš saka par «Tālu nosk.» pārdrukāšanu. Var jau būt, ka viņš tāpat negrib [kā] Zeltiņš. Sveiks! 616. A.GULBIM Kastaņolā 1914. gada 12. jūnijā Mīļais draugs, par mūsu jautājumiem es Tev rakstīju divas vēstules. Te par citu; no divām pusēm mani lūdz gādāt izdevējus 2 rakstu krājumiem, katrs apm. 10 loksnes. Raksti no pazīstamiem autoriem, publicistiski, kritiski, sabiedriski. Ja atļaus laiks, piedalīšos tanīs arī es ar kādiem sīkumiem, laikam arī Asp[azija]. Rakstu Tev par šiem priekšlikumiem, lai Tu zinātu, bet domāju, ka Tu neņemsi ne vienu, ne otru, jo Tu gribēsi un Tev vajga turēties neitrāli, bet šie Tevi varbūt nostādītu vienā pusē. Bez tam, Tu laikam būsi aizņemts ar citiem darbiem. Visādā ziņā atbildi, un, ja gribēsi, es Tev došu tuvākus datus. Gaidīšu nu atbildi uz manām vēstulēm un ziņu par Tavu veselību un par Tavu lugu. Paliec mīļi sveicināts. Es rakstīšu tad arī Birzniekam un varbūt Zeltiņam vai Goltam. Sveiks! Tavs [paraksts]. C[astagnola] 12. 6. 14. 617. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1914. gada 12. jūnijā Mīļais draugs, mani lūdz Jums pieprasīt, vai Jūs uzņemtos izdot šoruden vai ziemu kādu rakstu krājumu: publicistiski, kritiski, sabiedriski, arī beletristiski raksti; piedalās pazīstami rakstnieki, ne iesācēji. Apmērs ap 10 loksnes. Virziens būtu sabiedrisks, uzsverot jaunu ceļu meklēšanu. Piedalītos arī Asp[azija] un es ar īsākiem gabaliņiem, dzejoļiem. Lūdzu paziņot man visā drīzumā, vai Jūs principiāli būtu mierā un kādu honorāru varētu maksāt. Ar «Vārdu» konflikta nebūtu, jo virziens līdzīgs, tik nelūkotu aptvert visu literatūras lauku, bet ierobežotos un koncentrētos uz dažiem jautājumiem. Līdzstrādniekos, piem., būtu uzaicināts arī mūsu draugs Krauja. Atbildat tūliņ - jo tālums liels -, un es paziņošu Jums tuvāko, un ar Jums stāsies sakarā rīkotāji. Paliekat sirsnīgi sveicināti; daudz labdienu arī no Asp. Jūsu [paraksts]. 618. F. ERTNEREI Kastaņolā 1914. gada 15. jūnijā 15. 6. 14.                                              Ertner[ei]. Gribēju rādīt pilsētniek[iem] lauku skaistumu un veco dziesmu skaist[umu], kurus viņi sāk aizmirst. Luga pieder laukiem un laukos lai paliek, laucenieki ieliks savu garu un sajūsmu lugā, un tad tik viņa taps īsti dzīva. Jūs ielikāt iekšā savu; sirsnība ir lugas dvēsele. Nau tās spēlē, tad redz tik lugas ārējo uzbūvi - miesas. Ka «P[ūt], v[ējiņi]!» es nedomāju uzsvērt ārējo uzbūvi, to mana jau no uzbūves lielās vienkāršības: nau jau tur nekādu lielu notikumu, tā arī rīdzinieki saprata, - Baibas kautrīgais raksturs rīdziniekiem gluži nesaprotams; arī Andu viņi pārpratuši, tā nebūt nau precību kāra vecmeita, bet gražīgs bērns, kas spēlējas ar līgavaiņiem kā ar lellēm. Cik es tiku dzirdējis, tad Anda nemaz nau apprecējusi Didzi. Beigās runāsim par pašu sākumu: par uzrunu Jums jautājums likās grūts un savāds, un es tik viegli un vienkārši uzrunāju Jūs par to, par ko Jūs turu: par mīļu draugu. Man liekas pat, ka tas nemaz nau savādi, jo visa dzejas būtība ir: draudzība uz cilvēkiem un cilvēku tuvināšana cilvēkiem. Reiz man ir savs dzejnieka vārds Rainis, tad atkrīt nost visi ārēji tituli; nau ne godājams, ne kungs, ne kandidāts, ne dakters, ne diez kas vēl, kas karājas apkārt pilsoniskā dzīvē (un kam arī tur nevajdzētu būt). Raiņa kungs ir neiespējams vārdu savienojums. 619. J. DAMBEKALNAM Kastaņolā 1914. gada 15. jūnijā Mīļo Jānīt, te nu es nāku kā klients pie Tevis; vecais teātrs, Interims, ir izrādījis jau daudz gadus manis tulkotas lugas, bet honorāru nau maksājis. Bet nu es gluži skaidri nezinu, kuras lugas izrādītas, un nemaz nezinu, cik reiz izrādītas. Par «Vilhelmu Tellu», varbūt arī «Hanneli» (Hauptmaņa), ir jau samaksāts (uzreizi par izrādes tiesībām kādi 60 rbļ.). Bet nau maksāts ne par «Maria Stuart», ne «Nātanu Gudro», ne «Egmontu», ne «Nogrimušo zvanu». Vai Tev nu nebūtu lielas pūles, tad izzini kaut kā arī par «Tellu» un «Hanneli». Ja nevari citādi, tad iesūdzi par visām, un tiesā tad izslēgs tās, par kurām teātrs pierādīs samaksu. Izrāžu skaitu varbūt var izzināt no teātra darbības pārskatiem, kur atzīmētas arī izrādītās lugas. Tev būtu tad jāpārskata visi pārskati, no 1906. gada sākot līdz šim gadam. Honorāru pieprasi: vai nu 15 rbļ. no reizes, vai 150 rbļ. par neaprobežotu izrādes tiesību. Honorārs ir augstāks nekā citiem; Jaun[ais] teātrs maksā man tik 8 rbļ. par izrādi, bet vecais ir pilsētas subsidēts. - Ja Tu nu piedzen no Interima, tad man atkal būs jānomaksā savs parāds, 100 rbļ., Derīgu grām[atu] nodaļai. - Vēl man ir jādabū nauda no tiem veciem laikiem no kāda Jūlija Pētersona, Jaundubultos, Aleksandra prospektā N 2, uz pašas Karlsbādes robežām. Tur viņam. vasarnīcu grunts. Aizdevu viņam 320 rbļ. 1903. gadā. Dzirdēju, ka esot grunti norakstījis uz sievas vārdu. Izzini nu, mīļais, vai viņš tagad ir pārticis vīrs, vai nabags; kad nabags, nesūdzi, tad lai paliek zudusi tā nauda. - Tad nelaiķa Cēsu Ozola grāmattirgotāju firma man palika parādā par «Vēt[ras] sēju» 100 rbļ.; bija sarakstīšanās caur A. Deglavu, bet iznākums bij, ka mans parāds ietika vispārējā konkursa mesē un nekādu maksājumu es neesmu saņēmis. Vai nu Ozola mantnieki neskaitītu par savu pienākumu man paši samaksāt tos 100 rbļ.? Rakstnieka honorārs taču nau pielīdzinājams citām naudnieku-kreditoru prasībām, kaut gan nel[aiķis] Ozols bij man izdevis vekseli par 200 rbļ.- Tad beigās, lūdzams, saki man, vai nebūtu kāda iespēja dabūt honorāru arī par antoloģijās nodrukātiem dzejoļiem. Antoloģijas stipri nokonkurē atsevišķus dzeju krājumus, bet honorāru nekad un nekādu nemaksā, pat brīveksemplārus nesūta. Tik daudz šoreiz; par citām lietām, arī juridiskām, citu reizi. Bet nu daudz mīļu sveicienu no Tava [paraksts]. C[astagnola] 15. 6. 14. 620. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 15. jūnijā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu Jūsu vēstuli. Izgriezumu ar briesmīgo korespondenci aizsūtīju draugiem uz Cīrihu, lai dara, kas iespējams. - Lieta ar Jūsu parādnieku tad nu nau nekāda labā; ar likumu viņam netiksat klāt, tikai ar aplinkus spaidiem. Vislielākās cerības uz sievu, jo tā godīgs cilvēks. - «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» tādas 2 korespondences no Bernas nau bijušas. Bet gan viena, no «Observator», bija «Dien[as] L[ap]ā» 29. maijā (11. jūnijā), 120. N. Tā kā bez Jums citu [1 nesalasāms vārds] nebija, tad tas «Observators» laikam arī būs žīds un Jūs nokonkurējis, «Dz. V.» tagad esot visi savi ļaudis, seloņi, virziens palicis it labi melnāks arī. Labāk jau ir strādāt speciālos laikrakstos. - Franču Šveicē, bet sevišķi tavējā Francijā esot lētāka dzīve nekā vācu daļā, divi zaķi: valoda un lētums. Paliekat sirsnīgi sveicināti no Jūsu [paraksts]. 621. B.SKUJENIECEI Kastaņolā 1914. gada 16. jūnijā Birut[ai]. 16. 6. 14. Par valmieriešu cīņu pret teātri dzirdēju jau agrāk; viņu pārliecība esot, ka «Trīs klenderi» esot vairāk pabalstāmi nekā «Zelta zirgs». Laikam «Klenderi» top ieskaitīti par «proletāriešiem». - Ir partijas daļa, kura nemaz negrib kultūru. Barbarībai pie mums ir liela nākotne. 622. R. FRANCAM Kastaņolā 1914. gada 16. jūnijā Saņēmu caur R. Franca kgu honorāru no Jaunā teātra, 1184 rbļ. 66kap. 5. 6. 14. Castagnola. [Paraksts.] Ļoti cienīts Franca kgs! Daudz paldies par honorāra piesūtīšanu. Par sūtīšanas veidu vēl jāpiebilst: bankas arī ne visai ērtas sūtīšanai, aprēķina diezgan augstu maksu, piem., par šo sūtījumu pāri par 10 rubļ. (27 franki). Viena banka man reiz par pusi mazāku summu bij aprēķinājuse pat 32 frankus. Bez pasta pārvedumiem var sūtīt vēl slēgtā naudas vēstulē krievu naudu (papīra naudu ne mazāku par 100 rbļ..). Nākamu reizi varētu paraudzīt tā; līdz tai reizei daudz mīļu labdienu. [Paraksts.] 16. 6. 14. 623. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 16. jūnijā C[astagnola] 16. 6. 14. Sirsnīgi sveiki! Manim ļoti žēl sastapt tādu sirds nesmalkumu pie sievietes, un nu vēl L[ūkina] kdzes, kuru es tā cienīju. Ja jau mēs, emigranti, nespētu paši tikt cauri ar savu darbu, i tad nebūtu nemaz tik netaisni, ka mūs pabalsta bagāti radi; viņi varētu to pat ieskatīt par savu patīkamu pienākumu. Bet tiešām mūsu, emigrantu, psiholoģija nau tāda, ka mēs gribam dzīvot uz citu laužu rēķina; mēs, liekas, esam diezgan to pierādījuši; man pat liekas, ka emigrācijā ir mūsu tautas labākie un nevis nekrietnākie spēki. Jums jāapmierinājas ar šo apziņu vien. Pilsoniskās aprindas mūs nesapratīs. Arī viņu labākie elementi nepaliek bez iespaida no viņu vispārējās dzīves. Un tā top ik dienas melnāka. Jau vakar netīšām Jums to rakstīju par «Dz[imtenes] V[ēstnesi]». - Vai Jūs šoreiz tiksat pie sava, tiešām nezinu; kad jau viņi apgalvo, ka dēls nekad neesot noliedzis parādu, tad ir arī iespējams, ka viņi tagad tic vairāk dēlam nekā svešam un turklāt vēl emigrantam. - Lūkojat tagad ašāk atklāt savu peļņas laboratoriju un līdz tam rakstīt korespondences avīzēm. Vai tad ārzemju, vācu, avīzes un zinātniskie žurnāli nemaksā vairāk? Par savu arodu, bakterioloģiju, taču varat daudz rakstīt. Paliekat šimbrīžam sirsnīgi sveicināti. [Paraksts.] 624. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastaņolā 1914. gada 3. jūlijā Mans dārgais draugs, esmu briesmīgi aizņemts ar darbiem: nupat tik nobeidzu «Jāzepu» un rīt jau gaidu teātra direktoru Mierlauku, ar kuru tad kādas nedēļas 2 būs cieši jāstrādā, lugu sagatavojot izrādēm. Tādēļ rakstu tik vēlu un tik īsi un tādēļ neuzņemos arī sarakstīšanos krājuma dēļ. Tūliņ pēc Mierlauka gaida viens senāk solīts operas teksts, pa starpām jāizdod kop. rakstu II daļa, kurai jau kopš mēneša sūta man korektūras loksnes. - Te Jums divas atbildes no izdevējiem: izlasat un abas atsūtat to pat dienu man atpakaļ. Es domāju, Birznieku («Dzirciemnieku» izdevēju) mēs varētu piepaturēt un gatavot otro krājumu 1915. g. sākum[am]. Pirmam, šī gada krājumam, lūkošu sadzīt vēl kādu citu izdevēju. Par to tad rakstīšu, - Zeltiņš ir aizņemts: interesanti viņa kā praktiķa uzskati. - Vai Jums Parīzē nau kāds «Севера» (?) numurs, kur esot daži mani dzejoļi tulkoti krieviski? Pēc tiem man nupat pieprasa no Berlīnes. Es pats tādus tulkojumus neesmu redzējis. Ja Jums būtu, tad lūdzu atsūtat man; ja ne tos, tad arī citus krievu valodā; arī vācu varot derēt. - Tiku pārtraukts vēstules rakstīšanā. Mierlauks nu ir klāt, un sāksies vēl stiprāks darbs. Tādēļ visā īsumā: krājums varētu saukties: «Uz proletārisku kultūru» vai «Ceļā uz - -». Mēs gribam, lai partija top plašāka un dziļāka arī garīgi, lai iekaro visus kultūras laukus un atjauno tos, lai rada jauno, proletār[isko] kultūru. Mēs arī meklētāji, labāk teikt: iekarotāji un būvētāji. Partija lielā darba steigā bija spiesta atstāt nomalis lielāko daļu kultūras jautājumu, cīnīdamās tikai pēc politiskas varas un tanī nolūkā tikai organizēdama savus spēkus un vēl ar arodniecisko kustību atvieglodama strādnieku materiālo dzīvi. Vācieši, piem., savos kongresos vienmēr atraidījuši nost visus jautājumus: par sieviešu tiesībām, pretalkoholismu, reliģija pat pēc programmas ir atstāta privātai ziņai; viss, kas darīts, tikai zem dzīves spaida; pat pret arodniec[isko] kustību, tāpat pret kooperāciju sākumā partija izturējās noraidoši. Tas nau pārmetums, jo nebij laika: baidījās no spēku saskaldīšanas, bet pati noraidīšana skaldīja un postīja vēl vairāk spēkus. Un, tiklīdz kur sāka intresēties par kādu t. s. «blakus un privātu» jautājumu, tūliņ izrādījās, ka partijas spēks caur to auga: piem., sievietes stipri vien pabalsta vācu partiju pat skaita ziņā, un tas notika pāris pēdējos gados, kur atteicās no veco vīru šablonas. Tāpat ar jaunatnes organizēšanu. Tāpat ies ar mākslu, kuru pie mums, arī pie vāciem, cenšas nostādīt gluži par birģelisku lietu. Tāpat būs ar ētiku, kuru tik pamatīgi noraidīja mūsu birokrātija pēdējā kongresā, nevēlēdamas nemaz izmeklēt, vai ir kādi ētikas trūkumi bijuši. Bet partijai būs jāiekaro arī ētika, un arī tā stiprinās viņas, strādnieku kustības spēku, kā to dara un darīs māksla, sieviešu emancipācija, atturība jaunatnē u. t.t. - Uz kustības garīgiem iekarojumiem lai iet tālāk! Politiskā partija svin 10 gadu jubileju, lai viņa paplašina un padziļina savu programmu. Jaunais, ko mēs gribam, ir proletāriskās kultūras iekarošana, visas sastingšanas, visu čaulu un šablonu apkarošana. - Aizrakstījos; bet paglabājat šo vēstuli, vajadzības gadījumā atsūtīsat man to atpakaļ, lai norakstu sev te izteikto. - Vienības krājumā no sākuma mēs nevaram gaidīt, jo jāorientējas un jātop arī pašam par sevi skaidrībā. Tādēļ sākumā diskusiju raksturs. - Tas Jūsu draugs strādnieks un viņam līdzīgi būs sevišķi interesanti. - Plašāk rakstīt uzaicinājumus es tagad nespēju, darīsim tā, ka es uzaicinu un noraidu uz Jums, Kraujam, Dermanim, Daugem, Masteram aizrakstīšu īsumā. - Redaktora jautājums: kamēr ir diskusijas un orientēšanās raksturs, tikmēr redaktors nau vajdzīgs; kad noskaidrojas, arī tad vajdzīgs īsti tik tehnisks redaktors un idejiskās puses nokārtošanai: līdzstrādnieku sarakstīšanās. Ies darbi gausāk, disciplīna vaļīgāka, bet, kamēr nau žurnāla, tikmēr nevajga ātruma, un vaļība nekait arī tad. Lai par to jautājumu izsaka savas domas citi biedri, - Bet visādā ziņā nevajga darīt neiespējamu arī citiem virzieniem, arī maziniekiem, piedalīties še ar rakstiem, tā ir arī kultūras prasība, arī pie viņiem mums jāpiedalās, kad viņi aicina, - Par daudz ko vajdzētu vēl runāt, bet nevaru aiz laika trūkuma. Paliekat nu sirsnīgi, mīļi sveicināts. [Paraksts.] C[astagnola] 3. 7. 14. 625. E. BIRZNEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1914. gada 6. jūlijā Mīļais draugs, saņēmu Jūsu abas vēstules un kārtīgo naudas sūtījumu, daudz paldies! - Redzu, ka cenas tagad uz drukas darbiem un papīru, un visu citu ir tikušas dārgākas, tā ka nevar vairs izdot par agrāko lēto maksu; es biju domājis, ka oriģināldarbi iznāk vēl tagad par 3 kap. loksnē. - Kop. raksti II d. iet ļoti aši uz priekšu; korektūras top man kārtīgi piesūtītas, esam pašlaik jau līdz 260. lp., t. i., līdz pusei. Ziņas no Iniņberga kga arī dabonu kārtīgi. - «Vārdam» neesmu vēl sūtījis, bet darīšu to šinīs dienās. - Pašlaik esmu. aizņemts ar teātra direktoru Mierlauku. - To rakstu krājumu tātad ieteicu rīkot, kā Jūs liekat priekšā, uz nākama gada pavasarī. - Biju pieprasījis arī Zeltiņam, bet tas izdod savu krājumu: Studentu grāmatu. - Saņēmu ar lielu paldies Dišlera krievu artiķeli: ļoti labi un īsi informējošu, ļoti daudz saprašanas teātra lietās, liela zināšana, izlikta tekošā izteiksmē, ļoti glaimojoši runāts par maniem darbiem; es sirsnīgi pateicos viņam, aizrakstīju arī viņam pateicību. - Asp[azija] taisās arvien Jums rakstīt. Ar veselību mums vēl neiet labumā, brauksim drīz uz Cīrihu veseļoties. Daudz, daudz mīļu labdienu. [Paraksts.] 626. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 8. jūlijā Sirsnīgi sveiki, nu Jums taču arī laimes gadījums: dabūjāt atpakaļ savu naudu un labu mācību klāt par velti: miljonāriem naudu neaizdot! - Nu jau uz Parīzi aizbrauksat: tiem lauksaimniekiem pārdodat vien, tie var maksāt. - A. Golts Rīgā būs laikam bijis tikai vidutājs. - A. Golts ir grāmattirgotājs. - Tikšanās mums varbūt iznāks vēl tā, ka es pārbraucu atkal uz Cīrihu: roka sāp, jāārstējas atkal; varbūt braucam jau 15. jūlijā. Un Cīriha arī Jums būs vieglāk sasniedzama, kad varbūt kājas pastaipat. Tātad teiksim uz redzēšanos un daudz labu dienu. [Paraksts.] 627. K. ĶIRPĒNAM Kastaņolā 1914. gada 14. jūlijā Mīļo, dārgo, saņēmu nupat Tavu sūtījumu (213 fr.) ar daudz paldies. Un reizē ar daudz atvainojumu, ka netīšām esmu Tev varbūt nodarījis nepatikšanas. Es jau būtu gluži mierīgi nogaidījis, kamēr Tev gadās sūtīt, bet Mierlauks un tur pie jums mājās Šīmans abi bij ļoti vēlējušies, lai varētu man rādīt savu akurātību, un tādēļ bij Tev gājuši virsū. Nu jau viss kārtībā, un neņem Tu viņiem arī ļaunā. Mēs strādājam un rīt laikam beigsim. Man gribētos ļoti zināt, ko Tu domā: vai «U. u. N.» kā opera divās daļās varētu kaitēt «U. u. N.» kā drāmai Jaunajā teātrī. Vispār man no Tevis jau ilgi nau nekādas ziņas ne par Tevi pašu, ne par teātri. Atraksti kādas rindiņas, un paliekat abi divi no mums abiem mīļi, sirsnīgi sveicināti. Arī Mierlauks liek Tevi sveicināt. Tavs [paraksts]. 628. NEZINĀMAI PERSONAI Cīrihē 1914. gadā, pirms 1. augusta Ļoti godātais kungs! Augšējā stāva 3-istabu dzīvoklis Hochstr. 7 atbilst manām prasībām. No savas puses es paziņoju, ka Jūs mūsos atradīsit solīdus, akurātus maksātājus, ka mēs nevienu istabu neizīrēsim tālāk un ka esam kluss bezbērnu pāris. Ja Jūs vēlaties mums dzīvokli izīrēt, tad rakstiet slēgtā vēstulē A. Nagliņam, Rig. str. 411, pie Kanclera kundzes. Augstcienībā RAINIS Vēstules Šveices periods (1914. - 1920. III) 1914. gads 1. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 3. augustā Sirdsmīļo draudziņ, atbraucu labi, tikai bij vagoni pilni līdz pašai Lugānai. Tikai 5 stundas, bet nogurdināja. Ceļā stāstīja par Poincaré, franču prezidenta nonāvēšanu. Te Asunta vēl vairāk uztraukta nekā Cīrihas sievas. Tutte crescente, bet ne tik briesmīgi: maize 5 sant[īmi] kilā, cukurs 10 sant. kilā. Zaldātos aizgājis Nino un arī Nino tēvs; arī Bertas segretario ar papirosu. - Nīna dikti sabaidījusies un gribēja jau veļu mazgāt, - te no avīzes izgriezums: lai pieteicas pie Bund. Schweiz[er] Frauenverein uz biroja darbiem, tur maksās arī labi. Ja nē, lai tad pamēģina tulkot «Jāzepu»; vāciski viņa tiešām prot labi. Tu jau tūliņ redzēsi, ko viņa spēj. - Še pielieku arī aizmirstās nama atslēgas, ja Tev gadās no kina vēlāk pārnākt. - Te esot bankas slēgtas, par daudz metušies virsū ar naudas izņemšanu. Trami arī ierobežošoties vai slēgšot; arī [1 nesalasāms vārds] fabriku slēgšot. - Aiziešu šodien uz pilsētu, tad varēšu vēl ko pastāstīt. - Citādi te vismierīgāk un drošāk, jo Itālija jau paliek neitrāla. Kirhenšteins raksta, ka franču partija tiekot (Hervé) uzaicināta aizstāvēt tēviju, jo vācu sociālisti laikam neizsludināšot ģenerālstreiku. To pat vajdzētu arī mums. - Es skatīšu cauri «Jāzepu», tulkošu arī un pārdomāšu, ko mūsiem darīt, mani te netraucē Nīna un Brencis. - Atraksti tūliņ, vai Tev mādziņa laba. Ej pie dakteriem kūrā. Vēstules malā pierakstīts: Nu gan mēs dabūsim savu, jo ceru nu ātrāk nākt pie spēka. Li, li, li, manu dziļo dvēselīt. 2. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 3. augustā Manu mīļo, dārgo dvēselīt, rakstu Tev šodien otrureiz. No rītus aizsūtīju arī atslēgas. Biju pilsētā: tur tādu briesmu zinu nau. Bankas strādā, tikai īsāku laiku; naudu no tekošā rēķina izdod, tikai pa 100 fr[ankiem] ik piecas dienas. Tā kā man ir divās bankās, tad jau pietiek. Cenas arī nebūt nau daudz cēlušās: maize uz mārciņu 3 santīmi, cukurs 8. Itālija aizliedz ievest Šveicē labību; augļus var. - Vēstules un avīzes nepienāk no Krievijas, arī no Vācijas neesot. Šodien pastā atnākušas pavisam tik 3 kartis. - Poļu partija gribot sacelties. Vāci un austrieši iet brīvprātīgi karā pret Krieviju. Franči iet pret Vāciju. Visur seko tautībām. Par krieviem nekā nedzird. Izprasi Mārtiņu, tas varbūt zinās vismaz, ko grib Cīrihas partija. - Apprasies arī pēc kāda Apsīša adreses Genfē. - Mobilizācija būs trīs dienas. Varbūt pa tām arī Šveices vēstules ies ilgāk vai nemaz neies. Bet esi mierīga, mīļā sirsniņ. Es šodien guļu vien, bet rīt lūkošu ko strādāt. Li, li, li un lido. 3. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 3. augustā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu abas Jūsu kartiņas, bet, kā redzat, atbildu ar ļoti nepietiekošu adresi, jo īsto adresi esmu pazaudējis. - No mājām nau nekādu ziņu, ne avīžu, laižot cauri Vācijai laikam tikai vāciski rakstītas atklātnes. Tā vismaz darot Austrija. Par vācu partiju zinu tikai tik vien, ka viņi piekrītot savam «miera ķeizaram»; austrieši turpret taisni izteikušies, ka ņemšot dalību karā pret Krieviju. Franči, kas gaidīja un nesagaidīja vācu ģenerālstreiku vai citu protestu pret karu, protams, arī ies aizstāvēt savu tēviju. No koprīcības nekas neiznāk, un mums jāskatās, vai tiešām mums labāk zem vācu junkuriem vai krievu činavniekiem. Augšmalā ačgārni pierakstīts: Pēc Apsīša adreses rakstīšu. Daudz mīļu sveicienu. Rainis. 4. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 4. augustā Mīļo sirdsdārgumiņ, šorīt atkal nau vēl Tavas kartiņas. Šveices pasts ejot kārtīgi; no Itālijas arī pienāk. Tikai no Vācijas nākot retas avīzes. Nesaprotami, kādēļ Tavas kartis no Cīrihas nepienāca. Vakar aizrakstīju Tev karti un vēstuli, kurā iekšā arī atslēgas. - Itāliešu avīzes dod daudz ziņu. Izrunā vēl vairāk, ka esot jau vakar Vācija uzbrukusi Šveicei. Es vēl drusku atpūšos un sevišķi nepiespiežos, bet drusku parakstīju. Šodien eju atkal uz Lugānu. - Šorīt pat Metusala, gleznotājs, saņēma sūtījumu no Cīrihas; jo savādāk, ka es nedabūju. Ja nedabūšu vakarā, tad rakstīšu atklātu karti un vāciski. Dari Tu arī tā. Lido. Vēstules kreisajā malā virs pirmās rindas pierakstīts: Lai Brencis raksta atklātu vācu karti Sašam; tas var aizbraukt un piekopt papīrus Sosnovicā. Mīļo sirdsdraudziņ, lido. 5. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 5. augustā 5. augustā 10 no rīta. Nav vēl nekādu ziņu no Tevis, lai gan šeit pienākušas paciņas no Cīrihes. Tomēr dzird, ka paku sūtīšana tiks ierobežota, turpretī vēstuļu sūtīšana ne. Raksti pastkarti, varbūt ka saņemšu to ātrāk. Nosūtīju Tev mājas atslēgas. - Avīzes nedabūju, nācās samierināties ar itāliešu avīzēm. Šeit ir klusi un mierīgi, var strādāt. Pārtikas cenas maz cēlušās. Manu lido. 6. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 6. augustā Saņēmu telegrammu 5. augusta vakarā, vēstuli 6. augusta rītā, - tātad abas pilnīgi normālā laikā, bez mazākās nokavēšanās. Arī Tu esi manas pastkartes saņēmusi laikā. Tu neraksti, ka esi saņēmusi manu vēstuli ar atslēgām; apstiprini to. Raksti regulāri ka agrāk, katru dienu. - Krievu avīzes nepienāk, bet vaļējās kartītes un telegrammas krievu un vācu valodās gan. Mēs šeit dzīvojam pilnīgi mierīgi; arī cenas daudz neceļas. Esmu sācis strādāt. Šodien laiks nav labs, tas traucēs. Citādi esmu vesels un jūtos labi. Lido. 7. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 7. augustā Mīļo sirdsiniņ, es rakstu Tev vēl pa vecam paradumam ik dien. Bet Tu laikam vairs ne, kaut gan vakarējā vēstulē nemini par to; labāk tomēr būtu teikt, ka nu vajga citādi; labāk nekā telegrammas var apmierināt. Pasts Šveicē nu iet gluži netraucēts; tāpat uz Itāliju. - Jauna man nau ko rakstīt, - viss jaunais avīzēs, ko Tu arī zini. - Ar veselību iet, kaut gan pasāp roka un galva. Lasu Burkcharda «Renaissance», lai varētu to atdot Kelleram. Vielas no tā laikmeta būtu daudz, tikai viss par īsu. Jo ir arī pārejas laikmets un meklētājs pēc vienības, līdzi mūsējam. Atraksti, kā Tev ar veselību, vai ej pie dakterienes, vai pārgāja apakš sāpes. Mīļo zelta draudziņ, lido. 8. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 8. augustā Mana mīlā sirds, no Tavām 6 vēstulēm tikai 2 saņēmu un, tā kā 2. nebija nekas minēts, ka Tu ik dienas raksti, tad es domāju, ka Tu neesi rakstījusi. Nu esmu mierīgs, jo Tu ik dienas ārstējies. Turpini savas valodu studijas. Būtu jau labi iemācīties medicīniskās māsas amatu, tikai nezin, vai Tu to izturēsi. Tiklīdz Līvs vajadzīgo būs sagādājis, es atbraukšu. Lai viņš nesūta uz šejieni. Tu jau arī varētu atbraukt, jo te mūs mazāk traucētu. Bet Tu nevari izturēt braucienu un man tik un tā jābūt atpakaļ Cīrihē. - Es mēģinu gan strādāt, bet visu laiku jūtu vajadzību atpūsties. Neskatoties uz visu diētu, arī kuņģis nav labs. Bet gan jau būs labi. Iniņ, manu mīļo, lido. 9. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 9. augustā Manu mīļo, šodien man nav kartītes no Tevis. Atpūšos un veidoju plānus. Tava pamatīgā vēstule mani ļoti iepriecināja; mēs izmantosim visu, arī Daci. Labākais tas, ka Tev tagad ir cieša apņemšanās kļūt veselai. Parunā ar ārstes jaunkundzi, kas tie ir par rādija stariem. Es arī drīz atbraukšu, lai pastiprināti ārstētos. Nodarbojos ar vingrošanu. Lido, lido. 10. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 10. augustā Manu sirdsdraudziņ, nav jau viss tik regulāri, bet tomēr šad un tad saņemu Tavas kartītes, un ar to pietiek. Neuztraucies, viss būs atkal labi. Esmu pilnīgi mierīgs un vesels. Priedīši telegrafēja, ka viņi otrdien atbraukšot. Es viņus šeit iekārtošu un tad braukšu pie Tevis, mums daudz kas pārrunājams. Priedīši laikam no konsula nav dabūjuši nekāda padoma; lai tad viņi paliek šeit. Līdz 4. augustam konsuls ir ņēmis pretī krievu naudu. Ar savu Bernes ceļojumu Priedīši laikam ir nokavējuši. - Asunta žēlojas: daper tutto le bandiere rosse, tanto mir dispiance, bet par patate viņa ņem 40 ginejas un tā nomierinās. Mēs arī nomierināsimies. Lido, lido! 11. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 11. augustā Manu mīļo sirdsuguntiņ, visa mana dvēsele pie Tevis vienā labumā; mums vajga iet labi vien. Es redzu, Tu esi nospiesta un uztraukta tā laika dēļ; es atkal tādēļ, ka nekā nestrādāju, - bet es domāju, nau liela vaina, un, būsim kopā, būs viss kārtībā. Šodien saņemšu Priedīšus, ierīkošu te un tad tūliņ braukšu pie Tevis. Ar veselību man iet labi. Tavas kartiņas šodien nedabūju, bet ar to jāapradinās. Lido. 12. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 12. augustā Mīļumiņ, man jau no Tevis ir diezgan daudz kartīšu: no 4., 5., 7., 8. un tagad arī no 10. Ka tik Tu esi mierīga, tad viss ir labi. Priedīši vakar atbrauca. Es viņus iekārtošu un pats braukšu pie Tevis. Nogaidu vēl vajadzīgo no Līva. Tātad braucu svētdien vai pirmdien. Sestdien vajadzēja atbraukt Sahtam. - Mācies sportu, arī valodas, arī angļu. Arī medicīniskās māsas darbs ir labs. Es ļoti priecājos par laimes sapņiem un laimes puķi. Palma aug sevišķi labi. Lido. 13. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 13. augustā Manu sirsniņ, atkal saņēmu no Tevis kartīti, turklāt ļoti ātri. Tavi sapņi un kombinācijas saistās ļoti tuvu un arī pareizi tie ir. Es drīz atbraukšu, un tad mēs visu pārrunāsim. - Nīna šeit drīz iedzīvosies; ir gan uztraukta, bet tas nokārtosies, jo Brencis ir ļoti mierīgs. Viņi iztiek ar vienu istabu. Tagad es vedīšu viņus uz pilsētu. - Es sapņoju maz, bet palma kļūst ļoti skaista. Lido. 14. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 14. augustā Mīļo dvēselīt, vakar saņēmu Tavu kartīti un telegrammu no Bertolio. Neuztraucies, manu Iniņ. Es laikam divdomīgi uzrakstīju: gribētu braukt svētdien uz Cīrihi. Šodien Priedīši ir Milānā, un sestdien2 Dr. Šahts gribēja atbraukt šurp. Es no viņa uzzinātu daudz ko svarīgu. Priedīšiem daudz rūpju dokumentu dēļ, bet cerams, ka Milānas konsuls būs gudrāks. - Asunta biedēja ar augstajām tirgus cenām kartupeļiem. Es maksāju tikai 20 sant. par kilo. Gluži ļauna jau viņa nav. Esi mierīga, mijā, mīļā sirds, esi vesela, viss būs labi. Lido. 15. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 15. augustā Manu dvēselīt, atkal esmu Tev devis iemeslu pārpratumam: es braukšu uz Cīrihi, nevis iešu kājām. 11. augustā es vēl nevarēju izbraukt, jo Priedīši vēl nebija iekārtojušies, tāpēc ka viņi brauca uz Milānu un zēns palika viens. Turklāt es vēl gaidu Šahtu, no kura es šo to ceru sagaidīt. Priedīši Milānā nav nekā panākuši. Laikam jau viņiem būs jāpaliek šeit, - Mani sāpina tas, ka esmu Tevi uztraucis, bet Tu vari būt pavisam mierīga, manu dziļo sirsniņ. Varbūt es atbraukšu tikai pirmdien, bet arī tas nav pamats uztraukumam. Es telegrafēšu, kad izbraukšu. Esi mierīga, mīļo, mīļo Iniņ, viss iet labi. Lido. 16. ASPAZIJAI Kastaņolā 1914. gada 16. augustā Manu mīļo dvēselīt, nosūtīju telegrammu, ka pirmdien vakarā plkst. 9 būšu Cīrihē. Šahts atbraucis, un es nevaru braukt projām tūliņ. Priedītis esot uzrakstījis dažādas oficiālas vēstules, lai saņemtu savus dokumentus. Viņam jāsēž tagad šeit un jānogaida. - Šorīt agri saņēmu no Doras kartīti un nosūtu to Tev. Kartīte bijusi ceļā gandrīz 3 nedēļas. Arī divi avīžu numuri no Krievijas pienākuši visiem par lielu brīnumu. Varbūt arī vēstules no šejienes nokļūs līdz Krievijai. Nu gaidi mani, pēc 36 stundām būšu Cīrihē pie Tevis. Lido. 17. A. un B. PRIEDĪŠIEM Cīrihē 1914. gada 21. augustā Mīļie draudziņi, telegrammu nosūtīju, maksāja tikai 8 franki; iešot caur Franciju un kādas trīs dienas. Vai esat rakstījuši uz Berlīni savai fabrikas valdei? Pie mums Elza piepeši saslima, jau kādas trīs dienas, tagad ir labāk, iziet jau. Jaunās ziņas te tās pašas, kas Lugānā, tikai ar vācu nokrāsu. Atrakstat, kā Jums labi iet. Daudz mīļu labdienu visiem no Jūsu [paraksts]. Cīrihā 21. 8. 14. 18. A. un B. PRIEDĪŠIEM Cīrihē 1914. gada 22. augustā Mīļie draugi, es Jums aizrakstīju, bet aiz pārskatīšanās - latviešu valodā. Iespējams, ka šo pastkarti Jūs nesaņēmāt. No jums vēl līdz šim nav pienākušas nekādas ziņas. Es nosūtīju telegrammu, tā maksāja 8 frankus. Vai Jūs uz Berlīni aizrakstījāt? Elza vairākas dienas bija slima. Tagad viņa ir jau uz kājām, bet jūtas vēl vāja. Rakstiet, kā Jums klājas. Nagliņš. 19. A. un B. PRIEDĪŠIEM Cīrihē 1914. gada 24. augustā Mīļie draugi, tikko saņēmu Jūsu 22. 8. izsūtīto pastkarti un priecājos par labajām ziņām. - Vajag pievienot Romas konsula atbildi, lai motivētu to, kādēļ prasīta Bernes konsula iejaukšanās. Pirms brauc uz Berni, Bernes konsulam vēlreiz apjautājies par tulkojumu. - Telegrafējiet Sašam par naudu; nauda var pienākt, viņa vēstule diezin vai pienāks. - Kad Tu brauksi uz Berni, tad tur pie konsula vari iemainīt arī nedaudz naudas; līdz tam laikam Jūs vēl iztiksiet. Ja ne, tad sūtiet šurp krievu papīrnaudu, es to iemainīšu šeit, kaut arī ar nelieliem zaudējumiem. Neuztraucieties; strādājiet, tad Jūs arī varēsiet turēties. Labākie, sirsnīgākie sveicieni no mums. 20. A. KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1914. gada 25. augustā Mīļais draugs, Jūsu draudzīgo vēstuli esmu saņēmis un tūdaļ mēģināju likt lietā Jūsu padomus. Uz manu telegrammu vēl nav atbildes; arī nauda nav pienākusi ne caur Lionas kredītu, ne caur Anglijas banku. Vai Jums bija labāki panākumi? - Es, kā Jūs redzat, joprojām vēl esmu Cīrihē, taču domāju drīz atkal atgriezties, jo šeit ir visai dārga dzīve. Vai pie Jums dzīvo lēti? Tad varbūt es pārcelšos uz Jūsu apkaimi. - Par pārējiem jautājumiem, kurus Jūs ierosināt, atklātnē grūti rakstīt, šajā laikā par tiem vispār grūti rakstīt, - tādēļ labāk esat sirsnīgi sveicināti. Rainis. Exp.: A. Naglin. Zürich, Ottilserstr. 24. IV. 21. P. DAUGEM Cīrihē 1914. gada 27. augustā Mans mīļais draugs! es ļoti priecājos, saņemot vakar Tavu kartīti. Redzēju no tās, ka Tev veicies samērā labi. Bet nu Tev gribu tūliņ paziņot, ka ir radusies izdevība braukt uz dzimteni: Valsts domes priekšsēdētājs Rodzjanko organizē braucienu uz Odesu caur Ženēvu, I klasē - 430 fr[anki], II - 300 fr., III - 180 fr., jāiemaksā 20%. Cīrihē krievu Palīdzības komiteja iekārtojusi izziņu biroju. Tātad, ja esi nodomājis doties mājup, tad tūliņ raksti man uz šejieni vai arī Palīdzības komitejai - Cīrihē, Kulmana ielā 28. Kuģis iešot tuvākajā laikā. - No Dermaņa man nav zinu, bet, cik es zinu, viņš braukšot uz Ameriku; varbūt ir jau aizbraucis. Mēs abi jūtamies vidēji un pašlaik dzīvojam Cīrihē, Otikera ielā 24 IV. Ļoti sirsnīgs sveiciens no mums abiem. Tavs [paraksts]. 27. 8. 14. Uz atklātnes malām pierakstīts: Tikko dabūju zināt, ka pastāv vēl viena braukšanas iespēja: 22. septembrī no Venēcijas uz Konstantinopoli II klasē, 200 fr.; no turienes līdz Odesai - apmēram 100 fr. Pieteikties pie Kuoni Cīrihē. Labākie sveicieni - [paraksts]. Atklātnes apakšā pierakstīts: Pasteidzies ar abām iespējām; raksti tūliņ saņemšanas dienā. [Paraksts.] 22. A. un B. PRIEDĪŠIEM Cīrihē 1914. gada 27. augustā Mīļie draugi, kāda krievu tūristu komiteja Lucernā organizē braucienu no Ženēvas uz Odesu; II kl[asē] - 300 fr[anki], III kl. - 180 fr. Priekšsēdētājs ir Rodzjanko, Valsts domes prezidents. Šodien pat uzzināšu viņa adresi un rakstīšu viņam par Tavu pasi. Var būt, ka beidzot laimējas, jo viņš ir iespaidīga persona. - Šodien es vēl uzzināju par kādu citu braukšanas iespēju: Venēcija-Konstantinopole, II kl. - 200 fr. No turienes līdz Odesai - apm. 100 fr. Izbraukšana no Venēcijas 22. septembrī, bet jāpieteicas drīz, jo lielākā daļa vietu ir jau aizņemtas. Brauciena ilgums - 5 dienas. Jums jāinteresējas arī par savām personīgajām lietām un vismaz biežāk man jāpaziņo, ko esat darījuši vai kādas ziņas saņēmuši. Sirsnīgākie sveicieni no mums. 23. P. DAUGEM Cīrihē 1914. gada 29. augustā Mīļais draugs, Tu gribēji zināt V. Dermaņa adresi. Viņš nupat kā man atrakstīja. Viņš vēl dzīvo Berlīnē - Halensee, t. i.: Hektora ielā 11, priekšpusē, 1. kāpnes. Viņš jūtas labi, bet naudas trūkuma dēļ nespēj atstāt Berlīni. Varbūt Tu varētu izpalīdzēt viņam un viņa ģimenei. Vislabākie sveicieni Jums abiem no mums. Tavs [paraksts]. Cīrihē, 29. 8. 14. 24. A. un B. PRIEDĪŠIEM Cīrihē 1914. gada 29. augustā Mīļie draugi, nu jau drīz jūs saņemsiet braukšanai nepieciešamās pases, un jūsu garlaikošanās Kastaņolā izbeigsies. Tā kā jūs tur nespējat izturēt un, kā es skatos jūsu rīcībā ir plaši līdzekļi, tad brauciet vien tūlīt uz Cīrihi, un es atkal ievākšos brīvajā Kastaņolas dzīvoklī, kuru es atstāju tikai tādēļ, lai jums iznāktu lētāk. Šeit Cīrihē jūs tad arī varēsiet vieglāk nodibināt sakarus ar Dr. G. Volfera kungu. Pamatojoties uz krievu tiesībām, privātas personas apliecinājums nederētu; varbūt to pieļauj šveiciešu tiesības, bet tās es nezinu; tātad diemžēl nevaru dot nekāsu padomu. Tā kā konsuls beidzot ir izrādījis pretimnākšanu, tad viņš uz savu atbildību, uz privātas personas liecības pamata, varētu ierakstīt braukšanas pasē arī sievu un bērnu. Mutiskas pārrunas iedarbotos vislabāk. - Rodzjanko esot aizceļojis jau tanī pašā dienā. - Brauciens uz Odesu tiek organizēts ar valdības palīdzību. - Šveices kredītsabiedrība maksāšot 220 fr[ankus] par 100 rubļiem, konsuls - 250 fr. - Rakstiet tikai tūlīt, kad jūs esat nodomājuši atgriezties. Laiks ir uzlabojies; sezona drīz sāksies; koncertzāles jau iesākušas savus kārtējos koncertus, un teātri sāks savas izrādes 1. septembrī. Paliekat mīļi sveicināti. A. Nagliņš. 25. R. PELŠEM Cīrihē 1914. gada 4. septembrī 4.9. 14. Robertam. D[ārgais] dr[augs], es varu droši Jūs tā saukt, jo Jūsu draudzība parādās tādā laikā, kad visi 72 draugi tura par gudrāku saukties par ienaidniekiem. Arī par gudrāku man Jūs jāieskata, jo, kaut gan esmu nevesels un no darba nospiests (oktobrī man termiņš, un ne puse no darba nau gatava), tomēr kājās vēl stāvu. Nesakat tik nevienam par manu neveselību, to izlietotu pret mani. Priekš manis gudrs cilvēks bijis vienmēr tas, kas sirdskrietns, - ļaunprātība ir muļķība (cf noziedznieku tipus, deģenerātus). - Un nu lielo paldies par ziņu un dokumentu atsūtīšanu: arvien labāk zināt nekā nezināt. - Es neesmu par mutes aizbāšanu. Ā[rzemju] k[omiteja] man aizliedz runāt pret Jansonu, publicēt manu vēstuli; - bet es gribu skaidrību, lai ļauj runāt maniem pretniekiem un man. Es negribu birokrātisku kancelejas noslēpumu (konspirāciju mūsu vadītāji pārtaisījuši par kancelejas noslēpumu, tā darījuši visi birokrāti), kas visur ir nokāvis patiesību. Mēs taču esam demokrāti. Es atbildēšu uz dokumentu jo labprātīgāk, ka viņš ir biedru pulka raksts, vismaz pēc formas, un nau birokrātijas oficiāls papīrs. Tātad publicējat vien, m[ans] dr[augs], to dokumentu; es ceru vēl tos 72 nedraugus padarīt par draugiem. - Cik šīm grupām ir visu locekļu? Vai visi parakstījuši? V[ai] v[isi] parakstījušie ir lielinieki? Tas man būtu jo nepatīkamāk, jo es pats skaitījos pēc tradīcijas un temperamenta par lielinieku. Gaidu Jūsu rezolūcijas norakstu. 26. A KIRHENŠTEINAM Cīrihē 1914. gada 13. septembrī Sirsnīgi sveiki, saņēmu abas Jūsu kartis. Nebrīnaties par manu vācu rakstīšanu: no sākuma visas nevācu vēstules un kartis tika aizturētas kara cenzūrā, kāda bij arī šveiciešiem. Tagad vairs nemanāma aizturēšana. - Nerunājat par galvas zaudēšanu: Jūs esat gudrs cilvēks un latviets, tikai krievs iesāk katru lietu ar galvas zaudēšanu un reizēm atrod viņu atkal. Tagad lieta nopietna, daudz kas izšķirsies, galvai jābūt īstā vietā. Jāstāv par demokrātiju, kura ir Francijā un kura grib attīstīties Krievijā, bet ko grib nomākt vācu Strammheits, t. i., disciplīna, autoritātes dievināšana, junkurisms un militārisms. - Tiešu ziņu no mājām man nau; avīžu atnāca tikai 3 Nr. Bet no citiem dzird, ka revolūcijas neesot, tā būtu arī vācu junkuru pabalstīšana. Mums vajga no valdības koncesijas dabūt. Amnestija gaidāma katru dienu. Burcevs esot aizbraucis uz Krieviju. - Franču avīzes N. par latviešiem neesmu redzējis; pie Jums būs vieglāk to dabūt; tad atsūtat Jūs to man. Tāpat ar latviešu proklamāciju franču valodā. - Mēs nosūtījām vēstules uz mājām 7. sept. ar krieviem. - Nauda nepienāk arī caur Ārlietu ministriju, konsuls neizmaksā. - Man liekas, ka arī Jūs varētu laisties uz mājām; varbūt jau ar kuģi 15. sept. no Genuas; arī mēs domājam uz mājā braukšanu. Paliekat mīļi sveicināti. Rainis. 27. A. KALNIŅAM Cīrihē 1914. gada 30. septembrī Mans ļoti laipnais draugs! Es ļoti nožēloju Jūsu smago zaudējumu. ļoti apbrīnojams. Es tūliņ aizrakstīju glabātuvei un pašlaik gaidu atbildi. Es mēģināšu atrast libreta uzmetumu. Saņemiet abi ar Jūsu mīļo kundzi mūsu vissirsnīgākos sveicienus. Mēs bieži domājam par Jums. 28. K. FREINBERGAM Cīrihē 1914. gada septembrī Kā mūsu starpnieks publicējiet, ka mēs apbrīnojam krievu-latviešu aizsardzības karu par mūsu attīstību. Rudenī gaidām mūsu strādnieku brīvprātīgu līdzdalību pie ievainotajiem. 5% no katra mūsu honorāra. Nosūtīsim jaunu Iugu. Sirsnīgi sveicieni. Imanta dzīvos. - Rainis. Aspazija. 29. A. un B. PRIEDĪŠIEM Cīrihē 1914. gada septembrī Priedītim Kastaņolā. 15. septembrī 3 tvaikoņi uz Arhangeļsku caur Ženēvu. Cena 88 rubļi. Naudu varat saņemt pa telegrāfu Cīrihes Nacionālajā bankā. Pieteikties iespējams pie Bernes konsula šodien. Atbildiet tūlīt. Izbraukšana no Marseļas un Venēcijas, divreiz nedēļā braucieni uz Odesu. Nagliņš. 30. H. ASARAM Kastaņolā 1914. gada 11. oktobrī Mans dārgais draugs, ar lielu prieku šodien, 24 dienas pēc izsūtīšanas, saņēmu Jūsu pastkarti. Rakstu franciski, lai Jūs ātrāk saņemtu. Mēs Jums nosūtīsim nelielus manuskriptus latviešu valodā, bet pilnīgi droši Jūs varēsiet ievietot «Auseklī» Aspazijas biogrāfijas fragmentu, kuru es 16. maijā nosūtīju «Tagadnei» (V. Knoriņa k-gam), un paņemt fragmentu no «Jāzepa un viņa brāļiem», kas atrodas Jaunajā teātrī (Romanova ielā 25). Vai Jūs esat saņēmis manu vēstuli no 8./21. septembra ar latvisko manuskriptu laikrakstam «[Jaunā] Dienas Lapa»? Esiet tik laipni un atbildiet man nekavējoties, kad Jūs saņēmāt manu pirmo vēstuli un kad šo. Jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, atsūtīdams uz Kastaņolu Jūsu laikrakstu «[Jaunā] Dienas Lapa», jo mums nav ziņu no dzimtenes; samaksās A. D[eglava] kungs. - Mēs jūtamies labi, tikai veselība nav īsti laba. Saņemiet, dārgais draugs, mūsu ļoti sirsnīgos sveicienus. Vienmēr Jūsu rīcībā - A. Nagliņš. Kastaņolā, 11. 10. 14. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 31. K. FREINBERGAM Kastaņolā 1914. gada 11. oktobrī Daudz sirsnīgu sveicienu, ar lielu prieku saņēmu atkal ziņas no Jums; bij ceļā 24 dienas. Rakstu Jums bez šīs kartes vēl otru franciski; varbūt nonāk pie Jums ašāk. Priecājos, ka teātrim iet tomēr labi. «P., vēj.» nau laiks, bet gan laiks «Ind. u. Ār.», arī «Ug. u. n.». Man nau nekas pretī, ka laižat Plūdoņa lugu agrāk; bet tad arī Jums lai nau nekas pretī, ka es došu atļauju Latv[iešu] operai izrādīt «Ug. u. n.»; es tiem to tagad rakstīšu. 32. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1914. gada 11. oktobrī Mans dārgais draugs, šodien saņēmu ziņu no glabātuves, ka Jūsu koferis ir neskarts atradies Berlīnē un ka to tūlīt nosūtīšot man uz Kastaņolu. Šīs ziņas ir no 3. oktobra. Kad koferis pienāks šeit, nosūtīšu Jums Jūsu manuskriptu. Saņemiet, mans dārgais, mūsu vissirsnīgākos sveicienus. Viss Jūsu Rainis. Kastaņolā, 11. 10. 14. Adr.: Castagnola, Suisse. A. Naglin. 33. NEZINĀMAI PERSONAI Kastaņolā 1914. gada 11. oktobrī 11. 10. 14. Mūsu ļoti dārgie draugi! Ar lielu prieku mēs šodien saņēmām Jūsu pastkarti no 28. 8. 14., rakstītu franciski. Jūsu kara sākumā rakstītā pastkarte nav pienākusi. Mēs priecājamies uzzinot, ka jūs, mīļotie bērni, esat sveiki un veseli. Mēs esam veseli, 4. oktobrī atgriezāmies Kastaņolā no Cīrihes, kur vāciešu «urrā» patriotisms bija nepanesams. Mēs atkal priecājamies par civilizāciju, par atbrīvošanos no vācu militārisma jūga un Eiropas atdzimšanu. 34. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 26. oktobrī Castagnola 26. 10. 14. Mīļais draugs, nu jau būs vairāk nekā divas nedēļas, kopš es Jums aizrakstīju un uz Jūsu lūgumu aizsūtīju «Annales d'Union d[es] Nationalités», kuras prasīju man atsūtīt atpakaļ pēc izlietošanas. Nu es nezinu, vai Jūs esat grāmatu jel maz saņēmuši? Pāris rindiņas no Jums atņemtu man vismaz šīs šaubas, kad Jūs arī par sevi nekā negribat rakstīt, cik tāļi esat tikuši ar saviem aizceļošanas projektiem. Paliekat pa vecam sirsnīgi sveicināti no Jūsu Raiņa. Vai Jums ir kāds «Jaunās Dienas Lapas» N? Es Jums to aizsūtītu tūliņ atpakaļ. Sveiki! 35. M. VALTERAM Kastaņolā 1914. gada 1. decembrī 1. 12. 14. Valteram. Tūkstoš paldies, mans dārgais draugs, par Taviem dzejoļiem, tik maigiem un tik delikātiem, tos lasot, gribot negribot acumirklī aizmirstas kara briesmas. Tā kā nav vēstules no Tevis, tad Tava grāmata ir vispatīkamākā vēsts par Tavu labklājību. Mēs jūtamies labi. Ar sirsnīgiem sveicieniem. Nagliņš. 36. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1914. gada 3. decembrī Mans dārgais draugs, manuskripti, kurus es nosūtīju kādai Rīgas redakcijai, nav pienākuši. Arī latviešu avīzes atzīmē ārzemju manuskripta pazušanu. Bet nogaidīsim vēl mazliet. Mans itāļu saimnieks saka: «Tātad cerēsim! Katrā ziņā cerēsim!» Mani sirsnīgākie sveicieni, Rainis. Kastaņolā, 3. 12. 14. 37. E. URBANAM Kastaņolā 1914. gada 18. decembrī 18. 12. 14. Urbanam. Par Martova referāta domām es brīnos mazāk nekā par cīriķiešiem, kuri viņās atrod ko jaunu. - M. tādā pat garīgā vācu verdzībā kā visi citi un atrod priekš krievu pašizpēršanās to pašu atvainošanu, tikai drusku citiem vārdiem. Patiesībā Vācijas «nacionālais» kapitālisms uzvarot taps tikai spēcīgāks un vēl nacionālāks un apspiedīs citās zemēs nacionāla kapitālisma attīstību ar savu militārismu un despotisma palīdzību. Kad jau tagad bez uzvaras ir Deutschland über Alles, tad pēc uzvaras taču nebūs. Deutschl. unter Allem. Ir ērmoti domāt, ka uzvarētājs aiz cilvēkmīlestības vai internacionalitātes atsacīsies no savas varas. - Cietīs vispirms Krievijas attīstība, kura jau spēji sākās ar 1905. g. Nē, progress ir vienīgi gaidāms ne no uzvarošā vācu militārisma, bet no krievu revolūcijas, kura tiks gan galā arī ar uzvarošo krievu militārismu, vāju un iegraustu jau no 1905. gada, bet ne ar vācu militārismu, kurš jau pirms uzvaras ir sagrāvis savu vācu sociāldemokrātiju, tā ka tā seko viņam un nemaz nedomā uz revolūciju. 38. K. B. VANSAM Kastaņolā 1914. gada 23. decembrī Klujam Bertonam Vansam Parīzē, Pale Rojal. Profesora kungs! Ļoti priecāšos, ja Jūs atbildēsiet, uz kādu adresi varu nosūtīt honorāru par manu pilnīgu horoskopu. Ir vēl viena persona, kas arī vēlas saņemt savu horoskopu. Piezīmēju, ka neesmu vācietis, bet gan Krievijas pilsonis. Gatavs pakalpot. Esmu saņēmis Jūsu vēstuli 22. Jul. 14. Dikt. F. R. - 9. Lūdzu Jūs izstrādāt manu pilnīgu horoskopu un atbildēt drīz, uz kurieni sūtīt honorāru. 39. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1914. gada 24. decembrī Mīļie, dārgie draugi, mēs ļoti nopriecājāmies, saņemot Jūsu kartīti. Mēs arī nospriedām, ka Jūs esat labi darījis: serbi ir apbrīnojama tauta, pati lieliskākā no visām pašreiz karojošām tautām; es jau sen sajūsminājos par serbu tautas dzeju un eposu; šie darbi ir vēl augstāki par apdziedātajiem. Interesanti būtu bijis paskatīties uz viņiem. Atsūtiet man kādu viņu avīzi. Visvairāk es priecājos, ka Jūs tik enerģiski izrāvāties no emigrantu sīkumainības. Atrakstiet, kad atradīsiet brīvu brīdi. Apsveicu ar Jauno gadu. Cieši spiežu Jūsu roku. Rainis. Kastaņolā, 24. 12. 14. 40. NEZINĀMAI PERSONAI Kastaņolā 1914. gada 24. decembrī 24. 12. 14. Saņemiet mūsu sirsnīgākos laimes novēlējumus savā kāzu dienā cerībā uz priecīgu nākotni. Vienmēr Jūsu. 41. B. SKUJENIECEI Kastaņolā 1914. gada 24. decembrī 24. 12. 14. Liels paldies par laimes vēlējumiem Ziemsvētkos, kurus esam jau sagaidījuši. Saņem arī manus vissirsnīgākos novēlējumus. Vai mana atbilde uz Tavu pastkarti ir pienākusi? No sirds sveicinu Jancīti, kas tagad aizstāv taisnību, un manu mīļo krustdēlu! Kā viņš jūtas? Vienmēr Tavs. RAINIS Vēstules Šveices periods (1914. - 1920. III) 1915. gads 42. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1915. gada 3. janvārī 3. 1. 15. A. Cielēn[ai]. Laime jau nāks pēc šīs nelaimes, šī kara; pareizāki, pēc šo karu virknes, kas sākusies. Tikai vai nāk. gads visu beigs? Viena viņš nebeigs: žāvēt pāri palikušo asaras. Bet noskaidrot viņš gan noskaidros visas lietas. Arī par savu mīļo Latviju mēs tad zināsim, tad nebūs viņai ienaidnieku no savas pašas dēliem. 43. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1915. gada 3. janvārī 3. 1. 15. F. Ciel[ēnam]. Mani visstiprāk ķēra vācu biedru nodevība, kaut gan to varēja paredzēt; bet dzejniekam jau pēc amata vajag cerēt un ticēt, un es, to zinādams, tomēr biju cerējis, ka genoši kaut cik pretosies karam; viņiem būtu krievi un franči sekojuši ar klaju revolūciju. Vāci tapa par nacionālistiem, un no mums arī par tādiem jābūt šo laiku. Par dzimteni es nebaidos, vāci tomēr nau tik stipri to noņemt. Bet mums, latvjiem, jālūko pa šo laiku tikt pie patstāvības, garīgas un politiskas. Citādi vēl viens vai otrs mūs apēdīs. Un mums ir sava kultūra un savs uzdevums to glābt. S[ociāl]d[emokrātiskā] internacionāle būs atkal, bet uz citiem pamatiem; un internacionālē mums jābūt kā nācijai, ne kā baram. Jaunu republikānisku., federatīvnacionālu Krieviju varēs aizstāvēt pret Vāciju, jo būs raisīti jauni spēki. 44. J. BUŠEVICAM Kastaņolā 1915. gada 3. janvārī Mans dārgais draugs! Novēlu Jums priecīgu Jauno gadu, patīkamāku nekā pagājušo. Visi draugi Tevi sirsnīgi sveicina un priecājas, ka Tu jūties labi. Es saņēmu Tavu vēstuli, kuru esi rakstījis pirms kara sākšanās, un šodien pienāca Tava pastkarte (20. 11. 14.). Manu pastkarti Tu neesi saņēmis, tādēļ patlaban rakstu franciski. Mūsu izdevējs ir pārtraucis Universālas bibliotēkas iespiešanu. Bet viņš man nekā nav rakstījis. Kā jūtas un kur atrodas mūsu mīļā Guste? Vienmēr Tavs Rainis. 3.1.15. 45. R. PELŠEM Kastaņolā 1915. gada 12. janvārī 12. 1. 15. Robertam. Dārgais draugs! Visas Jūsu laipnās vēstules es saņēmu, bet bija sāpīgi Jums atbildēt. Jūs taču pats rakstāt, ka mēs pirmo reizi nesaprotamies svarīgā jautājumā. Jautājums man ir patiesi svarīgs, un es dotu priekšroku, ja mēs šķirtos bez kādām noskaidrošanām. Taču Jūs acīmredzot nepareizi iztulkojāt manu klusēšanu, un es ne par ko pasaulē nevēlētos Jūs apvainot. Pārāk stipri esmu Jūs iemīlējis mūsu neklātienes pazīšanās laikā; es uzskatīju un uzskatu Jūs par vienu no labākajiem un godīgākajiem cilvēkiem, par vienu no tiem nedaudzajiem, kas ir spējīgi uz augstākām jūtām un skaidrām, patstāvīgām domām. Ne velti es Jums sakarā ar Jans[ona] afēru rakstīju, ka nepieciešama mūsu partijas atdzimšana uz jauniem pamatiem, ka viņa ir disciplīnas, autoritātes, birokrātijas pārmākta; līdz aklai melu un nodevības atbalstīšana novesta, lai izpatiktu priekšniecībai. Šī atteikšanās no patstāvīgas domāšanas kļuvusi vispārēja, kļuvusi par dogmu pēc kareiviski organizētās vācu partijas pavēles. Tas tika atzīts par nepieciešamu, un mēs līdz šai dienai esam garīgā nebrīvībā. Bet īstenībā partijai jābūt demokrātiskai un brīvai. Vācu partija kara sākumā neizvēlējās revolūciju, bet gan brīvprātīgi kļuva nacionālistiska, kļuva par prūšu militārisma orgānu ar mērķi izcīnīt vācu strādniekiem labākus ekonomiskos apstākļus uz kaimiņu nāciju pakļaušanas rēķina. Taču šīs nācijas ir patstāvīgas dzīves cienīgas, demokrātiskas un nemilitāristiskākas dzīves nekā dzīve Prūsijā. Tas arī ir s[ocial]d[emokrātijas] mērķis. Mēs, krievi, tiksim galā ar savu militārismu, taču netiksim tik viegli gala ar vācu un savējo militārismu, kuru ņemtiem. Bet mums, latviešiem, tiklīdz nonāksim pilnīga vācu baronu jūgā, kā nācijai tūlīt nāksies iet bojā. - Lūk, man arī sāpīgi redzēt, ka latviešu partija pieņem 1905. gadā latviešu asinīm traipīto baronu roku un tagad gatavojas mūs pavisam nožņaugt. Aklā vācu disciplīna, mūsu partijas dzīves šablonizēšana, morāles un patstāvīgas domāšanas noliegšana noveduši mūs līdz politiskai pašnāvībai. Lūk, to man ir sāpīgi redzēt. Sāpīgi redzēt, ka arī labs un gudrs cilvēks nepretojas šai pašnāvībai. Lūk, es Jums izteicu visu pilnīgi vaļsirdīgi, riskējot, ka Jūs pēc tam vairs nebūsiet mans draugs. Jūs redzat, cik augstu es vērtēju Jūs, labāk vēlos Jūs pazaudēt nekā pielaist starp mums nepatiesību. - Vienu manu vēlēšanos Jūs varat vēl izpildīt: atsūtīt man to vēstuli, kurā es Jums rakstīju plašāk par jaunā žurnāla programmu un partijas jaunajiem pamatiem. Cieši spiežu Jūsu roku. Esiet laimīgi. 46. P. KALNIŅAM Kastaņolā 1915. gada 17. janvārī P. Kalniņam 17. 1. 15. Mans dārgais draugs, ļoti priecājos, saņemdams šodien Tavu pastkarti, un tūlīt rakstu atbildi. Rakstu franciski, tādēļ ka latviski rakstīta vēstule varbūt neaizietu uz valsti, kur šī valoda ir nezināma. Tavs kara ārsta stāvoklis nekarojošā valstī ir vēl samērā pieņemams, kaut arī Tev jāpamet dzimtene un Tava skaistā māja. Raksti, kā jūtas Tava ģimene un kurp Tevi nosūtīs. Mēs savā Kastaņolā jūtamies labi. 47. NEZINĀMAI PERSONAI Kastaņolā 1915. gada 17. janvārī Liels paldies, mans dārgais draugs, par Jūsu laimes vēlējumiem Jaunajā gadā. Saņemiet arī manus vissirsnīgākos sveicienus. Visi cer, ka mūsu varoņi nesīs atbrīvošanos, kas dos mums laimīgus gadus uz laiku laikiem. 17. 1. 15. Tikai pirms dažām nedēļām mēs saņēmām Jūsu pastkarti. 48. M. VALTERAM Kastaņolā 1915. gada 17. janvārī M. Valteram 17.1.15. Mans dārgais draugs, esmu saņēmis Tavu latviešu valodā rakstīto pastkarti, bet neriskēju rakstīt latviski, jo šī valoda visā Somijā ir nepazīstama. Tu šaubies, vai mēs, vecie, vairs būsim derīgi tēvzemes brīvības cīņām. Man liekas, ka derīgi ir visi, kas nešaubās būt derīgi, ja ne mūsdienu, tad vismaz nākotnes cilvēkiem, tagadējā laikmeta pēctečiem. 49. E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM Kastaņolā 1915. gada 8. februārī 8. 2. 15. Dārgais draugs, rakstu Jums otrreiz, jo neesmu saņēmis Jūsu atbildi: kā ir ar manu Kopotu rakstu izdošanu? Pirms kara sākuma es nosūtīju uz Rīgu pēdējo korektūras loksni, tā ka II d[aļa] būtu varējusi iznākt rudenī vai ziemā. Ir iznākusi tā paša apjoma Jaunsudr[abiņa] «B[altā] gr[āmata]», bet II d. neparādījās. Nupat saņēmu ziņu, ka I d. jau izpārdota, par ko In[iņberga] k[ungs] man neko nav ziņojis. Golts ar labiem noteikumiem piedāvā man izlaist otru metienu. Priekšlikumu nevaru pieņemt, kamēr nezinu Jūsu atbildi; pieņemšu tikai tai gadījumā, ka Jūs galīgi atteiksieties no otrā laidiena izdošanas. No otras puses es dzirdu, ka Jūs esat aizņemts ar avīzes izdošanu un vēlaties samazināt grāmatu izdošanu. Atrakstiet man tūlīt, mīļais draugs, kaut nedaudzas rindas. In. es lūdzu atbildēt man telegrāfiski. - Rakstiet vislabāk krieviski. Naudu tagad nesūtiet, jo šeit 38 vietā maksā 48. Vēlu Jums visu labu. Sveicieni no A[spazijas] un no Jūsu Raiņa. A. Naglin. Castagnola, Suisse. 50. J. INIŅBERGAM Kastaņolā 1915, gada 8. februārī 8. 2. 15. Ļoti cienīts kungs, kopš piecām nedēļām es rakstīju Jums karti, pieprasīdams par manu koprakstu izdošanu. Pa to laiku ir no Jums izdota arī diezgan liela grāmata - Jaunsudrabiņa «B[altā] gr[āmata]», tātad apgādiena darbība nau apstājusies. Nupat saņemu ziņu, ka kop. rakstu I daļa esot jau galīgi izpārdota, un man pieprasa pēc atļaujas izdot to otrā izdevumā. Es nekā nevaru uz šo diezgan izdevīgo piedāvājumu atbildēt un tā varu tikt spiests viņu zaudēt, kad man nau ziņu no Jums; jo vecam izdevējam, kā Jums, es neatraušu otro druku, kad Jūs pats no tās neatteiksities. Tātad lūdzu atbildēt man tūliņ telegrāfiski: (Adr.: Naglin, Castagnola) oui vai non. Atklātnes adreses daļā pierakstīts: Pa visu šo laiku neesmu saņēmis arī nekādas ziņas no B[irznieka] kga, kaut gan tiku viņam rakstījis. Rakstu viņam arī līdz ar šo. «J[aunais] Vārds» sludina viņu kā līdzizdevēju, - varbūt viņš būs aizņemts ar laikraksta izdošanu un ierobežos grāmatu izdošanu. Reizē ar telegrammu lūdzu man atrakstīt arī plašāku karti vai vēstuli. Paliekat sirsnīgi sveicināts no Raiņa. 51. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1915. gada 11. februārī Dārgais draugs, saņēmu Jūsu vēstuli un dažas dienas pēc tam pastkarti. Jūsu norādītas grāmatas Lugāno neatradu, veikalā man apsolīja pasūtīt, taču brīdināju, ka lieta var ievilkties. Izsūtu Jums šodien kartes, kādas man bija mājās, Cīrihē pirktas. Te ir tikai itāliešu izdevumi. Grīnbergam aizrakstīt var, taču, pēc manām domām, nav nekādu cerību, ka viņš kaut ko atsūtīs. - Jūsu grāmata, man liekas, tiešām iznāca rudenī. Baltijas avīzes nepauž nekādas cerības: jau tagad, pašā kara karstumā, latviešu pagastu un sētu nosaukumi tiek pārsaukti krieviski, bieži reizē ar vācu valodu tiek aizliegtu arī latviešu valoda, bieži tiek aizliegtas latviešu ģimn[āzijas]. Pirms Jūsu pastkartes saņemšanas es biju muitā, bet man paskaidroja, ka sūtīšanai uz Serbiju netiek pieņemtas nekādas preces; to pašu, ko teica Jums. Tāpēc nesūtu Jums bromural. Mēs Jums ieteiktu palikt Serbijā. Brīvdienās Jūs varētu apciemot arī dzimteni. Bez tam: no serbu dienesta daudz vieglāk nokļūt mājās: laba reputācija. Asp[azija] domā braukt mājās, es pagaidām palikšu. Franču avīzi mēģināšu nosūtīt. Cieši spiežu Jūsu roku. Sūtām abi Jums sirsnīgus sveicienus. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 52. K. B. VANSAM Kastaņolā 1915. gada 10. martā 10. 3. 15. Ļoti godātais kungs! Šodien es saņēmu Jūsu vērtīgo atbildi uz manu 19. 12. 14. pieprasījumu. Nekavējoties nosūtu Jums kopā ar šo vēstuli 15 frankus - kopējo summu, un lūdzu Jūs izstrādāt man pilnīgu horoskopu visai dzīvei un piesūtīt iespējami īsākā laikā kā atbildi uz manu pieprasījumu. Izmēģinājuma skaidrojumu, kas mani ļoti apmierināja, es no Jums saņēmu ar 1914. gada 22. jūlija vēstuli. Dikt. F. R. - 9. Ar visdziļāko cieņu. 53. A. KIRNENŠTEINAM Kastaņolā 1915. gada 15. martā Dārgais draugs, saņēmu Jūsu kartīti no Skoples, taču redzu, ka mans sūtījums Jūs Nišē nav sasniedzis. Es sūtīju Jums 8. februārī uz Niši trīs kartes: Francijas, Polijas un visas Eiropas. Kamēr nebūšu saņēmis no Jums atbildi par sūtījuma saņemšanu, nevaru sūtīt Jums neko citu. Grīnbergs neatbild. Kāds tagad ir Jūsu stāvoklis? Darba laikam kļuvis mazāk. Varonīgā Serbija izcīnījusi sev mieru. - Mēs strādājam un slimojam. Sūtām Jums sirsnīgus sveicienus. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 54. A. un L. KALNIŅIEM Kastaņolā 1915. gada 17. martā Liels paldies, mani dārgie draugi, par Jūsu apsveikumiem Jaunajā gadā! Saņemiet arī mūsu vissirsnīgākos sveicienus. - Jūsu pastkarti mēs saņēmām tikai pirms dažām dienām. - Mēs jūtamies labi. Vienmēr Jūsu rīcībā - Rainis. Kastaņolā 17.3.15. 55. R. PELŠEM Kastaņolā 1915. gada 4. aprīlī P. Robert[am]. D[ārgais] d[raugs]. Jūsu vēstule bij ceļojusi 2 mēnešus, kamēr atnāca pie manis. Pa to laiku es aiz riebuma par laiku biju sācis strādāt, un nu, kad esmu nevesels, varu Jums atbildēt. Īsti tā jau nau atbilde, jo kur nesaprotas, tādas nevar būt. Bet man gribas tikai Jums vēlreiz teikt, ka Jūs paliekat man dārgs draugs arī vēl tagad, kad mums nau vairs domu kopības. Jūsu vēstules forma nevar mani aizskart aiz tiem pašiem iemesliem, ka esmu Jūsu dr. un esmu citādā domu pasaulē. Jūs esat aizgājuši turpat atpakaļ, kur bijāt pirms mūsu tuvākās satiksmes, ar saviem biedriem pilnīgā saskaņā un zem viņu frakcijas pilnīga iespaida. Iespaids vēl jo lielāks, tādēļ ka visa vācu partija un visa vācietība spiež tanī pat virzienā. Es no šiem iespaidiem varu atturēties tādēļ vien, ka aizvien esmu no viņiem bēdzis. Nu es varu Jūs saprast; Jūs mani ne, - un arī sevi ne. Jūs, kas vēl gadu atpakaļ (pie žurnāla dibināšanas) bijāt pret šablonu, pret birokrātiju, dogmatismu, disciplīnu un nodevību, Jūs nu pats mācat man ābeces gudrību. Mēs, jau gribējām paši ābeci pārtaisīt! Jūs pat nesaprotat, ka es tagad tāpat esmu pret šablonu kā toreiz. Jūs pat nesaprotat, ka vācu partija nodeva internac[ionālo] s[ociāl]demokrātiju, iestādamās par karu un ķeizaru (ko atzīst pat daži vācu biedri, kā Lībknehts). Jūs cerat, ka vācu ķeizars atsvabinās no krievu ķeizara un ka tas būs solis uz miera valsti. Zem vācu garīgā spiediena Jūs saprotat visu s. d-ju kā kosmopolītiski vācisku, ne vairs ķā internacionālu, kura dibinājās uz atsevišķas tautiskas soc. dem. kopības: Tā Jūs nonākat pie mazo tautu, sevišķi latv. tautas, eksistences noliegšanas, it kā jau, pastāvētu kāds beztautības stāvoklis. Iznākums ir tikai tāda moderna «kārklu vācietība». - Mēs gribējām saprast vēstures reālos spēkus un esam nonākuši pie vācu diktētā šablona. Vācu s. d. disciplīna mūs aizvedusi pie kalpošanas vācu imperiālismam. Toreiz Jūs bijāt mierā, ka proletariāta pamatlikumam nevajaga būt disciplīnai, bet solidaritātei, t. i., brālībai, jo disciplīna ir birģeļu varas mācība, ar kuru satura kopā pulkus; mēs gribējām saturēt ne ar varu, bet ar garu. - Es to pašu toreizējo ceļu iešu tālāk arī bez Jums: - uz domu brīvību un patstāvību, un esmu pārliecināts, ka proletariāts pēc kara arī ies šo ceļu uz jaunu internacionāli. Ja uzvarētu vācu imperiālisms ar savu ķeizarisko, imperiālistisko soc. dem-ju, tad nebūs internacionāles, bet gan vācu kosmopolītisms, un tad nebūs arī proletariāta progresa uz ilgu laiku. - Vēl ko, jo mēs draugi: ja vēl rakstat, tad, lai nepārprastu, sakat ar jā vai nē: vai atzīstāt nodevību par politisku cīņas līdzekli? un vai atzīstat, ka latv. tauta ir iznīcināma? 56. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1915. gada 5. aprīlī 5. 4. 15. F. Cielēn[am]. Priecīgus lieldienu svētkus! Arī miera svētkus varēs drīz novēlēt, jo, kad arī sociāldemokrātijas biedri nesalīgs, tad salīgs ķeizari. Krievu ķeizars un viņa vācu sieva un valdošā vācu galma partija nedarīs nepatikšanas vācu ķeizaram, bet nodos Krieviju, kura jau tik pietiekoši sagatavota vāciem kalpot garīgi un miesīgi. 57. F. GULBIM Kastaņolā 1915. gada 23. aprīlī 23. 4. 15. Fr. Gulbim Liepājā. Dārgo b[iedri], man mīļi tik sirsnīgi sveicieni no dzimtenes un rūpes par mani no biedriem, kuri man pat personiski sveši. Es aizrakstu uz Rīgu, lai neizdod atļaujas tādos apstākļos, kādus Jūs tos tēlojat. Vai būs kādi panākumi, nezinu: pasta satiksme man ar Rīgu gandrīz pilnīgi pārrauta. Ja arī šinī gadījumā ir panākumi, tad daudzos citos, pareizāki sakot, visos citos, tādu nebūs, jo kas lai no publikas puses rūpējas tā, kā Jūs to darāt? Man, neredzot nekad savu darbu izrādes, jāklausās uz H. Kleista padomu: pielūkojat, ka rakstat labas lugas; par labām izrādēm lai pielūko citi. Arī paša Šekspīra lugas bij izķēmotas no diletanta, bet viņš nesūdzas. - Ko tad lai es sūdzos? - Es Jums daudzreiz pateicos par Jūsu sirsnīgo līdzjūtību. 58. N. ROBIŅAI Kastaņolā 1915. gada 13. maijā Ļoti cienītā jaunkundze! Še būs īsas atbildes un aizrādījumi uz Jūsu jautājumiem; Landera vēsture man ir, 3 lielas grāmatas, bet datus tikpat labi var dabūt no mazākas grāmatiņas «Baltische Bürgerkunde», kura izdota tieši no vācu partijas, puslīdz tanī pat garā. Jums tad pašai jāizprot no ienaidnieku raksta, cik tur patiesības. Ja vēlaties, tās grāmatas varu Jums nosūtīt, ar lūgumu pēc izlietošanas atsūtīt. - Tad viens mans biedris rakstījis garāku rakstu par Latvijas zemes apstākļiem un par baronu laupīšanas sistēmu kopš gadsimteņiem krieviski; ja viņam tas raksts vēl būs mājās un ja Jūs to vēlaties, varu viņam aizrakstīt, viņš Jums piesūtīs; tur būs ne vien dati, bet lietas apgaismojums Jums patīkamā garā. Tātad lūdzu drīzumā atbildēt. - Jā, man ir še arī vēl Indriķa kronika latīniski un vāciski, arī to varu Jums nosūtīt. - Te nu īsās atbildes: 1) Līdz bīskapa Alberta atnākšanai latviešu ciltis dzīvoja novados, kas tika pārvaldīti patstāvīgi no tautas sapulcēm un virsaišiem, kurus kronikas sauc par seniores, reges, Koniinge. Katrā ciltī valdnieku (patstāvīgu) ir lielāks skaits: liekas, ka tikai zemgaļiem bij virsvaldnieks, kurš apvienoja sevī visu cilti. Kā redzat, valdības veids gluži tāds kā tanī laikā Krievijā arī. Arī pārējā Eiropā, Vācijā, pat viskulturālākā Itālijā nebija toreiz vēl nodibinājušās nacionālas valstis, kas apvienotu kādu tautu visu. Bet Eiropas tautas šinī procesā bija labi tālāk tikušas nekā baltu tautas, arī latvji un leiši. Tur Eiropai palīdzēja romiešu kultūras atliekas un rodošās renesanse; arī viņu tautu lielāki skaiti. Tas pats sakāms par leišiem, kuriem, neskatoties uz vācu virsū spiešanos, izdevās nodibināt lielāku nacionālu tautu, apvienojot leišu dažādās ciltis. Latviešiem tas neizdevās (tālu no romiešu kultūras, mazs tautas locekļu skaits, pārvarīgs spiediens no vācu un krievu puses). 2) Tātad politiskā dzīve vēl maz attīstīta, laikam pirmatnējais komunisms; pastāvīga karaspēka nau, bet ir jau elementi, no kuriem tādu var sastādīt; kronikas min kara gājienu ikkatru gadu, tātad vajdzēja būt kareivjiem, kuri vienmēr gatavi iet un netiek atturēti no zemes darbiem. Bet lielākos karos zemkopji atmet zemes darbus un iet karā. Kara vadoņi laikam jau speciālisti; pa lielākai daļai tie paši reges, karaļi. Viņi tiek vēlēti, bet nau gadījumi, kur tie tiktu atcelti; tātad laikam vēlēti uz mūžu. Laikam lielāki zemes īpašnieki, kam savas pilis. Bet ir arī no citurienes atsaukti soģi un valdnieki un kara vadoņi pāris gadījumos minēti krievi - tā ir tā pati sistēma kā Krievijā, kur вече atsauca sev arī no citurienes князь. (Piem., Довмонт, leitis, tiek aicināts no Pleskavas вече un ir ilgus gadus ļoti iecienīts valdnieks, vēlāk pat atzīts par kristīgu svēto.) Rex pa lielai daļai gan bij reizē: administrācija, kara vadons un tiesa. 2a) Bīskaps Alberts iekaroja lībiešu un latviešu zemes ar vācu bruņeniekiem un vācu pilsoņiem un zemniekiem kā vieglāk apbruņotiem kareivjiem. Tie nāca uz Latviju kā svētceļotāji, lai izpirktu baznīcas uzliktos sodus. Tātad lielums šīs armijas bij noziedznieki, kuri atpirkās no soda; vēlāku gadu, kad lieta vedās, nāca arī citi peļņas dēļ: lieli laupījumi un zemes dāvinājumi, t. i., izdevumi uz lēņiem, vasalību, klaušiem. Katrugad Alberts brauca uz Vāciju un vervēja šos kareivjus. 2b) Pirms tika iekarots liels gabals Vidzemes: lībiešu zemes, tad gabali no Latvijas (Tālavas novads) un Vidzemes Igaunijas; Kurzemē vāciem bija panākumi vēlāk, jo pretestība no kūriem, bet sevišķi no zemgaļiem, bij lielāka. - Nau jāaizmirst, ka iekarošana izdevās beigās tādēļ, ka latvju ciltis bija reizēm karā savā starpā, bet sevišķi mūžīgās ķildās, laupīšanas karos ar igauņiem un arī ar leišiem. Lieli leišu iebrukumi zemgaļu un latviešu zemēs velkas pa visu laiku. Tikai pret beigām leišu iebrukumiem ir noteikts politisks mērķis: pievienot jaundibināmai leišu nacionālai valstij arī nacionāli radniecīgās latviešu ciltis: zemgaļus, kūrus un sēļus. Viesturs, lielais zemgaļu virsaitis, kurš valdīja 30 gadus, bieži ar vācu palīdzību atkaujas no leišu uzbrukumiem, bet arī leišus sauc palīgā pret vāciem. - Beigās, kad zemgaļu pretestība pret vāciem galīgi salausta, zemgaļi kā tauta izceļo uz radniecīgiem leišiem. 2c) Latvju lielākas pilsētas netiek minētas, bet gan ciemi un sevišķi stipras pilis, tikai ne no akmeņiem celtas. 2d) Verdzība tapa tūdaļ ieviesta no vāciem: saucās viņa par klausību, bij daļa no vasaļu-lēņu sistēmas, kāda toreiz bij visā Eiropā. Tikai zemniekiem bij brīva aiziešana no vietas. Bij jāmaksā messli un jāapstrādā zināms zeme gabals par labu kungam, kurus vāci iecēla par vasaļiem, dodami viņiem šo zemi lietošanā. Mesli un darbi bij nesamērojami lielāki par tiem, kuri bij doti [no] virsaišiem un soģiem, jo tie bij pašu ievēlēti, kamēr vācu kungi no iekarotājiem ar ieročiem ielikti. Pašu valdnieki šos meslus ar ieročiem nepiedzina, kamēr vāci to gan darīja. 3) pa vācu ordeņa laiku zemnieku stāvoklis bij tāds pats vergu stāvoklis, kāds bij arī Vācijā, kur zemnieki sacēla beigās zemnieku karu (1525). Zināms, iekarotā zemē Latvijā šis stāvoklis bij vēl grūtāks. Paši vācu kronisti apraksta šo stāvokli par nepanesamu. Zemnieks bij līdzīgs māju lopam. Te jāpiezīmē, ka formāli to nesauca par verdzību, arī par pierakstīšanu pie zemes, kaut gan stāvoklis bij ļaunāks par tādu. Formālā pierakstīšana pie zemes, kuru mēdz publikā saukt par verdzību, bij atvieglinājums. Tas nāca tik Katrīnas II laikā. Un mūsu vēsturnieki no vācu žēlastības, kā Roziņš («Latviešu zemnieks»), iztēlo, ka vācu iekarotāji nenesa mums verdzību, bet ka tāda nāk no Katrīnas II. 3a) Zviedru valdība lūkoja dot zemniekiem zināmas tiesības un brīvības, bet nepaspēja atcelt verdzību. Jāievēro, ka zviedru valdības pašas spēks dibinājās uz zviedru zemniecību, kur nebija nemaz tādas verdzības kā pie mums un Vācijā. Tāpat zviedri gribēja ievest brīvu zemniecību arī Latvijā. Pat poļi (Stefans Batorijs) lūkoja reiz dot tiesības zemniekiem vai tos vismaz uzklausīt, bet vāci sarīkoja «zemnieku deputāciju», kas lūdza atpestīt viņus no tiesībām, jo vācu kungi esot labi. 4) Krievi, iekarodami Latviju, pa lielai daļai mēdza līgt ar vāciem, zemes politiskajiem valdītājiem, ne ar latvjiem, un tādēļ mēdza atstāt vāciem visas viņu priekšrocības; jā, pat deva tiem lielākas tiesības pret zemnieku, nekā agrāk bijušas. Katrīna II mēģināja atcelt verdzību Krievijā un arī Latvijā, mēģināja ievest konstitūciju Krievijā, bet arī tas viņai neizdevās. 4a) Merķeļa «Latviešus» varu aizsūtīt, bet raksts diezgan speciāls. Varbūt labāk gribat O. Rūtenberga vēsturi; tā rakstīta baroniem pretīgā garā. Laba grāmata, sīkumos novecojusi. 4b) Baroniem bij visu laiku ļoti neatkarīgs landtāgs, kur sēd tikai vācu muižnieki un daži priekšstāvji no pilsētām. Aleksandra III laikā atņemta viņiem vācu policija, administrācija un tiesa. Bet vēl tagad landtāgā, kuram piekrīt visas ekonomiskās dzīves vadība, nau zemnieku un latvju priekšstāvju. Landtāgam tikai nau tiesības sazināties ar ārzemēm. 5) Baltijas civillikumi ir dibināti uz veco feodālo kārtību ar dažu ierobežojumu. Zemniekiem ir savi likumi; tie ir zemāki radījumi nekā muižnieki un pilsētnieki, priekš kuriem vien der civillikumi. Klausība (feodālisms) atcelts 1860. gadā, t. i., zemnieki maksā naudas renti jeb nomu muižai, bet nau spiesti personiski izdarīt muižas darbus. - Bet zemnieku zeme tika atzīta par muižnieku zemi, kad pašus zemniekus atlaida brīvus no verdzības (1817.-18. g.); toreiz zemnieki bija prece un personisks piederums muižniekiem: pierakstīti pie zemes. Bet arī «pierakstīšana pie zemes» bij atvieglojums pret agrāko verdzību, jo nu bij kaut kādi likuma noteikumi, kamēr agrāk, vācu ordeņa laikos, bij par zemniekiem - latvjiem - pilnīga vācu muižnieku patvaļa. 6) Sādžas mums bij ne visur un ne lielas; pat senlaikos kronikas nemin sevišķi, ka mēs būtu dzīvojuši ciemos. Pēc verdzības atcelšanas ciemus pa lielākai daļai izdalīja; baroniem bij interese vairāk naudas iegūt ar zemes pārdošanu un mazāk ražīgā kopīpašuma iznīcināšanu. 7) Māju pirkšana sākās, bet ļoti mazos apmēros, jau kopš 1817. g.; nebija vēl zemniekiem kapitāla, - vairāk pēc klaušu darba atcelšanas 1861. g. Bet arī tagad vēl liela daļa nomas zemes nau izpirkta (laikam tepat puse), tādēļ ka zemes cenas cēlušās. 8) Pārkrievināšanas politika sākās Aleksandra III laikā: 188~.-89. atcēla vācu admin[istrāciju], policiju, tiesas, skolas, - ieveda Baltijā vispārējo krievu tiesāšanas kārtību jeb procesu (Tiesu ustavus). 9) Mūsu literatūra, rakstītā, sākas ar bībeles tulkojumu 1585. g., bet pats pirmais sākums ir jau 1530. g. par latv. literatūru Jums jālasa Līgotņa «Latv[iešu] lit[eratūras] vēsture». Ir arī sīciņš krievu rakstiņš. Man ir abi, ja vēlaties. 10) Par mitoloģiju nau kopgrāmatas, tā jālasa pašam kopā: Bielenstein, Becenber[ger], Mannhard, Gubernatis, Фортунатов, Auniņš, Lerha krājumi. Izlasiet franču valodā «Annales des Nationalités», tur sevišķa burtnīca par latviešiem un leišiem. Par visiem jautājumiem ir diezgan daudz materiāla, kurš Jums būtu jāizstrādā cauri, kad gribat garāk rakstīt, - tās ir veselas studijas. Bet laikam Jūs gribat tikai dot īsākus avīžu apcerējumus, kuriem arī laba vērtība; tad varbūt Jums noder arī šīs piezīmes. Gaidīšu uz Jūsu atbildi: kādas grāmatas vēlaties. Tikai visas grāmatas es pēc lūdzu atsūtīt atpakaļ. Tāpat šīs piezīmes nenomest. Man vēl no 1906. gada mazs apcerējums krievu valodā par latvjiem. Varbūt arī tas varētu Jums derēt. Rakstīju Jums tik plaši - varbūt plašāk nekā Jums bij vajadzīgs -, jo man bij liels prieks par jūsu interesi: atmodusies latviete man simbols par atmodušos Latviju. Un varbūt Jūs man reiz būsat pat līdzstrādniece, jo darba daudz. Paliekat sirsnīgi sveicināta no Jūsu Raiņa. Castagnola 13. 5. [1]5. Lūdzu, atrakstat, kur Witte ir izteicis savas domas par latviešiem? Jūsu rakstā ļoti intresēts. Rainis. 59. N. ROBIŅAI Kastaņolā 1915. gada 24. un 30. maijā Castagnola 24.5.[ 1 ]5. Mīļā cienītā jaunkundze, atbildu pirms uz Jūsu jautājumiem: 1) Kettlera laikā bija jau tulkots Lutera katķisms (1586. g.), tad gribēja sākt rūpēties par baznīcām un skolām, kas būtu pretspēks jaunai luterticībai pret katoļticību. Bet skolas ieved īsti tik zviedru laikā (Vidzemē kopš 1621. g.). Tad Mancelius un 1685. g. Glücka bībeles tulkojums. Šinī laikā arī pirmais latvietis mācītājs un rakstnieks: Vijums Steineks Tukumā. (Kurzeme toreiz zem hercogiem un Polijas.) Zviedri Vidzemē tikai 100 gadus. Tērbatas universitāte celta no zviedriem, Gustava Ādolfa. 2) Vidzeme pieder Krievijai kopš 1721., Kurzeme kopš 1795. Kurzemes liktens caur to netiks labāks, ka viņa vēlāk piekrita Krievijai, jo Kurzemes patstāvīgie lielkungi (hercogi) bij zem po]u protektorāta un bez tam īstie valdnieki zemē bij Stände - kārtas, t. i., vācu muižnieki, pret kuriem lielkungi nespēja turēties. Kāds labums nu var būt zemei, kuru patvaļīgi pārvalda vācu muižnieki? Krievu valdība Vidzemei jau arī tādēļ vien bij tik grūta, ka arī Vidzemē īsti valdīja un valda vēl tagad baroni, ar saviem landtāgiem un privilēģijām. Pat visā Krievijā valdība tik grūta, ka faktiski valda vācu birokrātija un vācu pilsgalms. 3) Vācu ordens un bīskapi nodeva visus, arī poļus un zviedrus (Patkuls). Nodevība pret zviedriem bij jo neģēlīgāka, ka tie jau arī bij luteri, un ar to palīdzību nodibināja luterticību, uz kuru skatās baroni kā uz svētumu. Baroni visur pārdeva savu pašu valdību par jaunām saimnieciskām priekšrocībām. Krauzes rakstā plašāk par baronu nodevību. 4) No seniem latviešiem nau uzglabāti nekādi elku attēli (tos Jūs laikam domājat, runādama par «idoliem»?). Senprūšiem tādi bijuši, bet laikam tikai galvenā svētnīcā. Latv. mitoloģija visskaidrāk redzama vēl tagad mūsu tautasdziesmās, un tur - ir skaidrs dabas kults, tik daiļā un humānā, vispārcilvēciskā veidā, kāda nau visā pasaulē. Šīm t. dziesmu dievībām nau itin nekādu reliģisku un visādi izraibinātu piedēkļu, kādi ir pat tādiem skaistuma un vienkāršības cienītājiem, kādi bij senie grieķi, par ģermāņiem, babiloniešiem, ēģiptiešiem nemaz nerunājot. Visa latv. mitoloģija ir gandrīz tikai poēzija ar ētisku, tiklisku raksturu un dabas dzīvi kā pamatu. 5) Tā kā krustakarotāji uzņēmās kara gājienus uz Baltiju pa lielākai daļai aiz vēlējuma zvēresta (Gelübde) un viņiem par to tika dota grēku atlaišana, tad no viņiem nodibinātās Baltijas valstiņas var saukt par brīvprātīgām noziedznieku kolonijām. ______________ Indriķa kronika ir ļoti speciāla, aptver īsti tikai laiku no 1191. līdz 1227. g., bīskapa Alberta valdīšanu. Rūtenberga vēsture aptver visu laiku līdz 1561. g., līdz Baltijas patstāvības zaudēšanai un Polijas kundzībai. Bet abas Rūtenberga daļas kopā ir tāpat 1000 lpp. Labi gan citādi Jums noderētu. «Balt[ische] Bürgerkunde» ir propagandas raksts no vācu puses, tātad spilgti vāciem draudzīgs, bet daudz ziņu un datu tur varēsat smelties. Galvenais, grāmata īsa. Krievisks rokraksts ir no J. Krauzes kga Cīrihā (Hohlstr. 18). Aizrakstat viņam pati, ja vēlaties, citu i vēl īsāku rakstu no viņa par «igauņu dzimt[būšanas] jubileju». Un nu, atļaujat izteikt Jums manu galveno vēlējumu: rakstat tūdaļ rakstu, kas ir daudz steidzamāks; rakstat Lausannas avīzē, pēc Parīzes; vāci jau iegājuši Kurzemē un ieņēmuši kopš 2 nedēļām Liepāju; briesmas vislielākās, un visai zemei vajadzētu aizstāvēties un palīdzēt krievu karaspēkam, jo mēs visi zinām, ka pret nesistemātisko pārkrievošanu mēs atturēsimies, bet pret sistemātisko pārvācošanu, kāda piekopta Beļģijā, pret visas zemes izdedzināšanu, pret iedzīvotāju apkaušanu un izdzīšanu, mēs, maza tauta, neatturēsimies. Nu, un šinī briesmu brīdi krievi ne vien atstāj niecīgus spēkus Baltijā, bet uzbudina pret sevi vēl iedzīvotājus, taisni tagad pārkrustīdami latv. pilsētas krieviski (Jēkabmiests - Яковлево, Saldus - Богоявленск), aizliegdami latv. valodu Rīgas apgabala tiesā, aizliegdami latv. himnu, pielīdzinādami latv. valodu vācu valodas aizliegumam. Vācu virsnieki izlieto kara viltību: runā latviski, - krievi aizliedz latviski. Franču, draudzīgai, publikai un sabiedrībai jādara tas zināms, lai viņa dara iespaidu uz krievu valdību: tagad ir pēdējs laiks dot latviešiem tiesības, lai mums būtu kas ko aizstāvēt pret vācu uzbrukumu. Krievi pat atņēmuši ieročus latviešiem, kamēr vāci un baroni drīst tos nēsāt. Jāsauc no tāliem kara laukiem latviešu zaldāti atpakaļ uz Baltiju; gan tad vācus drīz izdzīsim. Tas no svara arī frančiem. Tādēļ rakstat tūdaļ par šo; rakstat spilgti un uztraukti, kā Jūsu pirmā rakstā, un iznāks spīdoši un darīs iespaidu uz frančiem. Redzams, ka Jums tiešām kultūra nāk no frančiem un vēl no W. Hugo, kuru es tā dievinu. Tāļākie raksti par latviešiem ir nepieciešami, bet šiem dienas jautājumiem ir priekšroka. Rakstat tūliņ. _____________ Manā krieviskā rakstā ir ļoti daudz nostrīpots, kas Jums būtu derējis; iesākums man bij vēl rokrakstā, to pielieku arī klāt. 30. 5. 15. Augšējā vēstule nebij vēl nosūtīta, kad saņēmu šodien Jūsu vēstuli līdz ar pielikumu. Še dažas atbildes uz Jūsu atsevišķiem jautājumiem. Atbildēt visādā ziņā vajga uz vācu pretrakstu, - . 1) Kurzemē un Vidzemē, tāpat Igaunijā, visa vietējā pašvaldība ir sakopota landtāgos, kuros valda neaprobežoti vācu baroni, jo pilsētu reprezentantu ir niecīgs skaitlis un zemnieku nau nemaz. Latvieša nau neviena landtāgā, jo arī pilsētas tur reprezentētas tikai no vāciem. Landtāgi līdzinās apmēram Šveices kantonu parlamentiem (no visiem iedzīvotājiem ievēlētām reprezentācijas sapulcēm), un lai nu šveicieši iedomājas, ka kantonā, kurā ir 6% vāciešu un 94% franču, šiem 94% franču nebūtu neviena paša priekšstāvja, bet visi būtu tikai vāci! Latviešu priekšstāvji ir tikai pagastvaldēs, un tad arī tikai tādēļ, ka pie pagasta pieder tikai zemnieki; bet arī te pagastos šogad vēl mēģināja pierakstīties vācu baroni, lai arī pagastos dabūtu noteikšanu. Zināms skaits latviešu priekšstāvju ir draudzēs, t. i., baznīcas pārvaldēs. Bet gandrīz viscaur mācītājus ceļ ne pati latviešu draudze, bet tos ieliek vietējais barons, - t. s. patronāta tiesības. Vislielākā daļa mācītāju ir vācieši - latviešu draudzēm! 2) Rīgā un lielā daļā citu pilsētu - domes (sapulces) un valdes (izpildu orgāni) ir vācu rokās tādēļ, ka pilsētu vēlēšanās pēc likuma var piedalīties tikai niecīga daļa iedzīvotāju - tikai bagātie, un tie ir vāci. Rīgā ar pusmiljonu iedzīvotājiem - vēlētāji ir laikam kādi 20000-50 000, tātad desmitā daļa! 3) Latviešiem līdz ar karu nau dotas it nekādas tiesības. Visas tiesības (valodas), kuras atņemtas vāciem, tiek dotas krieviem. Skolās, pat pagastskolās, kur mācās tikai latv. bērni, mācības valodai jābūt krievu; un latv. valoda top pielaista tikai uz pāris gadiem! Kad nupat pārdēvēja vācu vārdus pilsētām, tad neatstāja vis iedzimtos latv. vārdus, bet deva krievu vārdus: «Frauenburg» nepalika vis «Saldus», bet «Богоявленск», «Jakohstadt» - «Яковлево»; Jelgava paliek «Митава» - «Mitau», nevis «Елгава». 4) 1905.-7. gados latviešu mājas dedzināja vācu baroni, kuri vadīja un rīkoja krievu zaldātus un visur sastādīja listes par nodedzināmam mājām un nošaujamiem latviešiem. Tātad ne krievi to darīja, bet vāci, jo interese taču tikai vāciem aizstāvēt savas baronu tiesības un atriebt latviešu zemniekiem par agrārnemieriem 1905. g.; krieviem tādas intereses nebij, un bieži krievu zaldāti un virsnieki liedzās izdarīt sevišķi necilvēcīgus baronu atriebības darbus. Piezīmes par «Les Lettons». Lūdzu nopērkat sev to N un atzīmējat gar malu rindiņu skaitu (81), ik pa piecām rindiņām (5, 10, 15, 20). Piezīmes rakstīdams, uzrādīšu rindiņas skaitli. 5) Abas provinces tiešām latviešu, bet saucas viņas Deutsche Ostseeprovinzen visus gadsimteņus; vāci par viņām runā kā par dzimtu vācu zemi, tā arī šinī karā vācu karaspēks runā par «vācu provinču atsvabināšanu no krieviem». 9) Vāci - infime minorité, jo - 7%. 13) Arī šī atzīšanās ir interesanta, ka krist. ticība bij tikai praetextus iekarošanai. To liedz vēl tagad visi vāci. 26) Vāci nau cinquieme, tas būtu 20% no iedzīvotājiem; nē, viņi tikai 7% un, ja atskaitītu pārvācinātos latviešus vai tos, kuri aiz ekonomiskas atkarības no vāciem, bankām utt. pie tautas skaitīšanas uzdodas par vāciem, tad varbūt nebūtu i 5%. 27) Verdzība atcelta no krieviem, jā. Vāci vienmēr apgalvo arī vēl tagad, ka baroni paši būtu brīvībā laiduši zemniekus. 29) Krievu, pat absolūtā valdība, vairāk ieciesta nekā vācu. Tādēļ mēs negribam, ka mūs iekaro tagad Vācija. Krievi apspiež, bet ne tik sistemātiski kā vāci. Un patiesībā jau Baltijā valda vēl tagad vāci, un krievu absolūtā valdība ir dažā ziņā aizstāvētāja pret vāciem, tiem Kulturträgeriem. 30) Latviešiem tendence pēc demokrātiskas nacionālas autonomijas Krievijas valsts piederībā. Republikāniskas tendences tikai nedaudziem, un arī republika domāta kā sastāvdaļa no Krievijas republikas, par kādu domā krievi. Par patstāvīgu latv. republiku kopsakarā ar citām mazām Baltijas jūras tautām ir runa bijusi tikai literatūrā, bet bez jebkāda mazāka iespaida publikā. 35) Jā, latvji visizglītotākā tauta Krievijā. Manā krievu brošūrā Jūs atradīsat, ka latvji izglītotāki nekā Balt. vāci! 35-40) Arī tāļākais par universitāti taisnība. - Vāci citkārt noliedz pašu Bildungsfähigkeit latvjiem. 40-45) Arī taisnība! Ne vien gramatiskās formās, bet arī vārdu celmos latv. valoda no visām dzīvām valodām pasaulē ir vistuvākā sanskritam, izņemot, protams, dažas indiešu valodas. Mēs esam tātad visvecākā, visaristokrātiskākā cilts Eiropā, ar visvecākām ciltsgrāmatām. Arī dzīvojuši Baltijā mēs esam no visiem visilgāk: 6000 gadus, ko pierāda vācietis Becenbergers, slavenais valodnieks Karaļaučos. 45-52) Arī tie glaimi par ātri augošo literatūru ir pareizi, tautas dziesmu mums ap 40 000, ar variantiem kopā 200 000. Bet tur nau ieskaitītas teikas; teiku ir ap 6000. ___________ Es nebiju rakstu iepriekš izlasījis, bet rakstīju piezīmes reizē ar lasīšanu. Nu redzu, ka raksts «Les Lettons» nau nebūt no vācieša, bet varbūt no krieva, visādā ziņā no drauga. Tātad manas rindiņas vēstules sākumā par «vācu aģentu» šinī reizē nevietā. Raksta otra daļa turpret ir laikam no šveicieša, laikam vācu šveicieša, kurš dzīvojis tikai vācu aprindās un nemaz nau pazinis ne latviešus, ne Latvijas apstākļus. 1) Vācu baroni saucās par uzticamākiem krievu cara pavalstniekiem un ar to turas un valda Baltijā. Ar to viņi arī izlietoja krievu valdības varu, lai apspiestu 1905. agrārdumpi. Krievu valdība stiprā atkarībā no pilsgalmniekiem un vācu baroniem, kuri gadsimtiem turējušies krievu administrācijā un karaspēkā. Arī ķeizariene ir vāciete. Arī pate valdošā ģimene nau Romanovi, bet Hollstein-Gottorp; Romanovi ir izmiruši. Šis ķeizars vēl sevišķi vācu atkarībā, un vēl sevišķi 1906. g. revolūcijā pavadīja, glābiņu meklēdams Vācijā, Hessenā un Potsdamā. Kā lai vācu baroni nebūtu dabūjuši 1906. g. krievu zaldātus priekš latv. zemnieku apspiešanas~ Un turklāt Nikolajs II tik ļoti baidās no revolūcijas sava paša zemē. Viņš vēl salīgs mieru ar Vācijas ķeizaru tagad. 2) vācu baronu uzticība caram nebūt nerunā pretī tam, ka Baltija jāatdod Vācijai, ka Krievija tātad, jānodod. Cars pats varbūt Krieviju nodos, kā Louis XVI nodeva Franciju, arī baidīdamies no revolūcijas. - Ir vācu ģenerāļi, kas kaujas krievu karaspēkā, bet ir daudzi baroni, kas kaujas vācu karaspēkā; un ir daudzi, kas jau nodevuši krievu karaspēku: Rennenkampfs, Siewers jau sodīti, arī Miasojedovs, kurš patiesībā esot bijis vācietis, vārdā Stolz, no Volgas kolonistiem. Lielie krievu zaudēi Prūsijā, pie Mazūru ezeriem, tad Galīcijā, arī pie Lodzas izskaidrojas ar vācu virsnieku nodevību! 66) Netaisnības vāci necieš nekādas, jo tagad aizliedz viņu valodu un dažus pat izraida, tāpat kā žīdus no Kurzemes, tādēļ ka viņi nodod krievus un pakalpo ar spionāžu iebrūkošam vācu karaspēkam.- Tā nau netaisnība vai atriebšanās, bet kara nepieciešamība: novērst spionāžu un pakalpojumus ienaidniekam. 70) Sarkanam Krustam vāci un vācu landtāgi devuši smieklīgi niecīgas summas samērā ar nabago latviešu dāvanām. 73) Deutscher Verein aizliegts, tādēļ ka propagandēja priekš Vācijas. 71) Vāci paši neliedz, ka viņi apspieduši 1905. g. dumpi, - skat. viņu grāmatu «Lett[ische] Revolution». 60. K. EGLEM Kastaņolā 1915. gada 30. maijā Mīļais, tāļais draugs, saņēmu nupat Jūsu kartiņu no Persijas un rakstu tūliņ, lai izteiktu, cik ļoti es priecājos par dzīvības zīmi no Jums. Es biju Jums jau reiz rakstījis uz Harkovu, jo avīzēs bij ziņa, ka Jūs tur guļot slimnīcā, bet tagad jau daudz nejaušību. Lasīju arī, ka Jūs Persijā. Tagad nu zinām, kur Jūs domās meklēt. Novēlam Jums stipru veselību, Asp[azija] Jums arī sūta labākos vēlējumus, - mums, latviešiem, jau ir izturība, cenšanās un apzināta griba, vajga tikai drusku laimes, tad mēs sasniegsim lielas lietas, vispirms savu mīļo Latviju brīvu. Kā iet brālim Rūdolfam? Ja mīļie mājenieki lasa šo kartiņu, tad lūdzu arī viņus paziņot man par to un par Vidzemes dzīvi. Visu labu, daudz spēka un ticības uz labā uzvaru un daudz laimes. Sirsnīgi mīļi sveicina Jūs Asp. un Jūsu Rainis. Ar plankumiņu apzīmēta lejā mana dzīves vieta Castagnolā. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 61. A. KIRFIENŠTEINAM Kastaņolā 1915. gada 30. maijā Mīļais draugs, rakstu Jums tik vēlu tādēļ, ka ar to kopkomiteju bij grūti sadzīt galus kopā. Nu jau mēs skaitāmies kā sastādījušies, bet riteņi vēl nerit diez cik labi. Viss nokavēts un grūti salabot. Arī aplabināt grūti, īsti tas tas grūtākais, - sarūgtināto ir tik daudz; šodien pat aizrakstīju A. Ķeniņ kdzei: viņa tiešām bij jau pirms daudz strādājusi, bet nekā nevarēja saskaņot nesaskaņas, kad viņa būtu nākusi kopkomitejā; viņa beigās uzupurējās, un tad iznāca. Bet viņai rūgtums paliek pāri. Atrakstat kādu vārdu, kā Jums iet? Kā kundzei? Ko darat un ko nodomājat darīt? Vai pie mums arī piedalītos? Bet par visām lietām daudz sirsnīgu sveicienu. Rainis. 62. SIVRJĒ Kastaņolā 1915. gada 8. jūnijā Jūsu rakstu «dans les provinces baltiqus» (Le Matin, le 17 mai 1915) mēs, latvieši ārzemēs, lasījām ar prieku un pateicamies Jums, jo tā ir reta parādība franču presē, kur gandrīz [vienīgi] «Annales des Nationalités» sniegusi ziņas par mūsu zemi un tautu. Vajadzēja pienākt mūsu nāves stundai itin tuvu, lai Eiropa ieprasītos, kas tie tādi latvieši ir, kas tur klusībā mirst no vācu zobena? Eiropai agrāk neatlika laika painteresēties par tautu, kura visilgāk dzīvo Eiropā, kopš 6000 gadiem, un kura ir visaristokrātiskākā, jo visāriskākā tauta Eiropā, vistuvākā vēl dzīvā radiniece mirušai sanskrita tautai. Jūs, mans kungs, minat to pareizo, bet maz zināmo faktu, ka šī latviešu tauta ir devusi tagadējā karā Krievijas aktīvai armijai 400000 zaldātu, un labāko zaldātu, pa lielākai daļai gvardu, - tāda tauta nevar būt des serfs, kā dzird vācu avīzēs; nē, latvieši ir viena no augstākām kultūrtautām Krievijā, varbūt Eiropā. Un atļaujat nu jautājumu, vai šie 400 000 augsti kulturālie zaldāti, - kas ir skaita ziņā tikpat daudz, cik varonīgo serbu, kultūras ziņā daudz vairāk, - vai tie nebūtu varējuši atspiest atpakaļ visus uzbrucējus - vāciešus, tāpat kā serbi austriešus, ja viņiem būtu ticis ļauts aizstāvēt pašiem savu zemi kā serbiem? ja šie latvieši nebūtu tikuši izkaisīti pa visiem plašiem un svešiem Krievijas kaujas laukiem, kur tie varēja tikai varonīgi mirt, bet ne uzvarēt. Faktiski pat zemnieki - nezaldāti būtu spējuši turēties pret vācu priekšpulkiem, ja vien nebūtu šiem zemniekiem no krievu valdības atņemti ieroči, kādi tika gan atstāti vācu baroniem, iebrucēju - vācu ciltsbrāļiem. Un ja Jūs, mans kungs, un varbūt arī plašāka franču publika atzīstat, ka tiešām šis pusmiljons Krievijai uzticīga karaspēka būtu labāk noderējis, kaudamies Baltijā, - vai tad frančiem nebūtu laiks kliegt, lai Krievija dara to vēl tagad? jo Krievijas lieta ir arī Francijas un visas civilizētās Eiropas lieta, un tā prasa, lai Baltija netop atdota vāciem. Mums, latviešiem, kā tautai ir pārestība nodarīta: jāatzīst kaut pēdējā brīdi mūsu tiesība pastāvēt kā atsevišķai tautai un autonomai valstij, neatdalāmai jaunās Krievijas daļai! Pārestība, kas nodarīta mums, ir nākusi par ļaunu Krievijai un Eiropai, taisnība pret mums darīs labu Krievijai un Eiropai. Ir Krievijā lielākas un stiprākas tautas par mums, bet mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir vienīgs: mēs, latvieši - leiši, kā patstāvīga tauta un valsts, esam pēdējais un stiprākais cietoksnis, kas aizstāv Petrogradu un līdz ar to Krieviju; kad krīt Rīga un Latvija, tad krīt arī Petrograda un Krievija. Bet tām nebūs krist, to nevar piejaut civilizētā Eiropa. Bet mēs, latvieši, varam atturēties pret uzbrucējiem - vāciem tikai kā patstāvīga tauta un valsts vienība. Ja mums arī tad jāmirst, tad mēs mirsim ar apziņu par labu civilizācijai, kuras vecākā un reizē jaunākā atvase mēs esam. Un letton. 63. J. KRAUZEM Kastaņolā 1915. gada 22. jūnijā 22.6. 15. Krauzem. Lai Latvijā karš sveras arī par labu vāciem, visādā ziņā galvenā lieta paliek: izsaukt latviešos apziņu, ka viņi ir patstāvīga tauta, kurai nepieciešama arī patstāvīga dzīve, garīgi un politiski, jo, kad nau politiskas patstāvības, taps apspiesta arī garīgā dzīve. Mums jātiek vaļā no uzskata, ka spējam dzīvot tikai no vācu vai krievu žēlastības. Arī proletariātam un s[ociāl]d[emokrāti]jai vajadzīga tauta, un brīva tauta, proletariāts cieš visvairāk no tautas apspiešanas. Prolet. un s. d-ja var tikt pie sava mērķa tikai caur internacionāli, bet tā pamatojas uz tautību, nācijas pastāvēšanu. (Nokaut pāris miljonu taut[as] ir nokaut pāris miljonu proletariāta.) Kosmopolītisms ir utopija un vecmodība, beznācijas ļaužu nau, beznācijas stāvoklis ir tikai tāļš mērķis, bet ne līdzeklis uz mērķi. Kosmopolīti ir pūlis, ne organizēta masa, kura saslēgta nācijās; kosmopolīti ir skaidas un pelavas, ne lietaskoks un graudi. 64. J. GABRIM Kastaņolā 1915. gada 27. jūlijā Augsti godājamais, dārgais gara brāli! Nosūtīju Jums telegrammu, ka mana sieva saslimusi un ka es nevaru ierasties uz konferenci. Es rakstiski sagatavoju tai savus priekšlikumus rezolūcijas projekta veidā, ko nosūtīšu Jums. Ļoti nožēloju, ka neizdevās satikties un iepazīties ar Jums. Bet varbūt tomēr to vēl iespējams realizēt? Ja nu Jums būtu iespēja pavizināties aiz Gotharda? Brauciens ir brīnišķīgs, bez tam Jums ir tiesības uz atpūtu, neskatoties uz visiem neatliekamajiem darbiem! Varbūt Jūs finansiālā ziņā neesat gatavs tādam braucienam? Atļaujiet man tādā gadījumā būt par Jūsu baņķieri. Gadījumā ja mums tomēr neizdosies šoreiz sastapties, atļaujiet griezties pie Jums ar dažiem man ārkārtīgi svarīgiem lūgumiem! Norādiet man: lietuviešu gramatiku un vārdnīcu (Kuršats varbūt ir labāka un praktiskāka?); gramatikas es labāk pārzinu vecās, zinātniskās (Schleicheru, Neselmann), - bet vēlētos praktiskas pašmācībai. Es jaunībā runāju lietuviski, kā students mācījos lietuviešu valodu, bet tas bija pirms 25 gadiem. Tāpat man gribētos lasīt lietuviešu vēsturi un Jūsu rakstnieku galvenos darbus; es pārtulkotu šedevrus latviešu valodā (esmu diezgan daudz tulkojis). Īpaši mani interesē drāmas; tā kā man ir sakari ar latviešu teātri, es varētu sekmēt lietuviešu dramatisko darbu ievešanu latviešu teātrī. Esmu gatavs darīt visu, lai tuvinātu abas literatūras, un ceru uz Jūsu līdzdalību. Jūs man arī norādītu galvenos lietuviešu žurnālus un pa vienai galveno partiju avīzei. Lasot avīzes, visvieglāk iemācīties valodas, tā es, piemēram, iemācījos itāliešu valodu. Jums tikai vajadzētu man norādīt adreses, kur pasūtīt jūsu avīzes. Žēl, ka neizdevās sastapties, taču vēl redzēsimies. Cieši spiežu Jūsu roku. Jūsu Rainis. 27. 7. 15. 65. J. GABRIM Kastaņolā 1915. gada 28. jūlijā Dārgais, nepaguvis aizsūtīt savu vēstuli, saņēmu Jūsu telegrammu. Man liekas; vēstule un priekšlikumi satur visu, ko es varētu pateikt mutiski, iznāktu varbūt vienīgi plašāk. Ja tiks pieņemtas kaut kādas rezolūcijas, es tās parakstīšu tūlīt pēc saņemšanas. No maniem priekšlikumiem Jūs redzat, ka es piekrītu pilnīgai abu tautu saplūšanai. Deklarācijas ārzemniekiem būtu vēlamas, taču ar tām būs grūtības, jo franču cenzūra ir pārāk stingra; tas pats droši vien būs Anglijā. Šveicei nav sevišķa svara. Taču es piekristu arī tam. Ja žurnāla dibināšanai vai citiem izdevumiem būs vajadzīga kolekte, es nosūtīšu arī no savas puses. Ceru, ka Jūs reizē ar telegrammu nosūtījāt arī vēstuli. Visādā ziņā pēc mana priekšlikuma saņemšanas atrakstiet vai telegrafējiet, ja tomēr mana klātbūtne izrādīsies nepieciešama. Taču es domāju, ka tā nebūs, it īpaši tādēļ, ka tik kompetentā Ķeniņas kundze pateiks visu, ko vēl būtu vēlams dzirdēt no latviešu~ puses. Bet es pašlaik esmu nepieciešams šeit. Dziļi nožēloju, ka iznācis tā, ka es nesastapos un neaprunājos ar novadniekiem un brāļiem, kuri jau sen mani ļoti interesē, taču apsolu vēlreiz, ka sastapsimies. Sirsnīgs sveiciens visiem no Aspazijas un no Jūsu Raiņa. Sirsnīgs sveiciens A. Ķeniņas kundzei. 28. 7. 15. 66. J. GABRIM Kastaņolā 1915. gada 24. vai 29. jūlijā Ar lielu gandarījumu saņēmu Jūsu vēstuli. Jūsu nenogurstošā darbošanās mūsu zemes labā izraisa manī apbrīnu. Latviešu-lietuviešu konference šobrīd būtu ļoti vēlama. Atrakstiet man, kad Jūs braucat uz Ženēvu, es došos turp. Parīzē Jūs pēc pāris dienām saņemsiet atbildi uz Sivrjē kunga rakstu, un lūdzu Jūs mēģināt ievietot šo atbildi laikrakstā «Le Matin». Ar sirsnīgiem un brālīgiem sveicieniem Rainis. 67. E. MELNGAILIM Kastaņolā 1915. gada 11. augustā Cienījamais, mīļais draugs, saņēmu abas Jūsu vēstules, bet nevarēju savlaicīgi atbildēt, jo man bija steidzami jāpabeidz kāds darbs. Baidos, ka kara dēļ šī pastkarte Jūs vairs neaizsniegs, tomēr rakstu, jo tas, ko Jūs ierosināt, ir svarīgi. Esmu Jūs vienmēr uzskatījis par nopietnu, un Jūsu jaunās muzikālās ieceres manas domas apstiprina. To, ko Jūs gribat mūzikai, es gribu dzejai. Esiet mierīgs, Jums ir mākslinieciskais spēks un draugi, kas saprot Jūsu mērķus. Neatstājiet novārtā savu komponēšanu, lai arī cik nelabvēlīgi būtu ārējie apstākļi. Arī komponēšanā vienmēr jāvingrinās, citādi mākslinieciskais spēks nespēj augt. Un, starp citu, neuztraucieties: strādāsim un gaidīsim, kamēr paiet karš, tad sāksim īstenot savus plānus. Mākslai jākļūst plašākai. Ar vislabākajiem novēlējumiem - Nagliņš. Esmu nodomājis doties uz Londonu, tiklīdz vien būs iespējams. Abs.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 68. LAIKRAKSTA «JAUNAIS VĀRDS» REDAKCIJAI Kastaņolā 1915. gada 12. augustā 12. 8. 18. Cienījamā redakcija! Jūs man laipni piesūtat «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» Nr. 151, kur laikrakstu apskatā ar virsrakstu «Vācu parastais paņēmiens» pārdrukāts izgriezums no «Nov[oje] V[remja]», un tur ir runa par visas pasaules musulmaņiem, ko , kāda vācu komisija musinājot uz panislamismu un visas pasaules musulmaņu atdzimšanu un politisku neatkaramību, kuri pieņemot vācu priekšlikumus, tiem dodot pulka naudas un apsolot zelta kalnus. Pašā galā aiz visas pasaules musulm. aizslēptas pāris rindiņas par mani un sociāldemokrātijas ievešanu latviešos, - tiešām tās nebiju pamanījis, tādēļ pateicos par piesūtījumu. Kad 1892. g. vasarā toreizējais «D[ie]n[as] Lap[as)» redaktors taisīja savu ceļojumu uz Berlīni, pat Bēbels ņēmies viņam iestāstīt visus sociāldemokrātijas labumus, solīdams pat redaktora vietu avīzē «Vorwärts», gadījumā ja sociāldemokrātiskā virziena dēļ tam sava vieta «D. Lapā» būtu jāatstāj. Viss teksts vertikāli svītrots. Šīs denunc. rindiņas, kuras grib mani nostādīt par vāciešu nopirktu cilvēku no pašas manas atklāt[ības] darbības sākuma, top noslēgtas ar otru denunciāc. «V.» virsvaldības pieņemšana tad izrādās vienīgais glābējs tā vien[iem] (t. i., musulmaņiem), tā otriem (t. i., nopirktiem latviešiem). Ja jau pirmā denunc. ir bailīgi apslēpta (mans vārds arī nau minēts), tad otra ir gluži tumša, laikam «Dz. V.» gribējis neuzkrītošā kārtā norādīt, ka es esot pieņēmis vācu pavalstniecību, jo viņa ne sev[išķi] asprātīgi lasītāji varētu tā viegli iztulkot «virsvaldību». Nu - pirmkārt: es neesmu pieņēmis ne vācu pavalstniecību, ne virsvaldību, nedz arī to vēlu latviešiem, es esmu, kā jau dzimis, joprojām Krievijas pavalstnieks, kaut arī varbūt otrās šķiras, bez dažām tiesībām, jo kopš gandrīz 20 gadiem esmu trimdenieks, t. i., pirmais ceļmalā, kuru katrs var paplūkāt, arī pats pēdējais. Otrkārt: es nekad neesmu bijis «V.» redaktors, ne pirms, ne pēc «D. L-as» atstāšanas; man nau arī nekad pasolīta ne «V.», ne citas vācu soc. dem. avīzes redaktora vieta. Bet varbūt man vismaz Bēbels «iestāstījis visus soc. dem-as labumus»? Laikam ar «labumiem» «Dz. V.» savā valodā apzīmē: sociāldemokrātijas programmu un taktiku. Arī to Bēbels nau darījis; nebija vajadzīgs, jo es to mācību jeb tos «labumus» pazinu jau agrāk un «jaunā strāva» no manis piekopta «Dienas L.». Te nu es esmu atsaucis «Dz. V.» visas denunciācijas pret mani, bet nu man jāprasa, vai atsaukums jel maz ir vajadzīgs? Vai katram lasītājam, arī «Dz. V.», nebija tāpat redzama denunc. bezpamatība un smieklība? - Ka es būtu slepeni ticis par Vācijas pavalstnieku, kur «Dz. V-im» tik smalki speciālisti pat nebijušu lietu izzināšanā? Kā es būtu bijis par visas vācu soc. dem-as mācītāju un noteicēju, kāds bij «V.» redaktors? Un kur tad būtu likuši veco Liebknechtu? Vai pārcēluši uz māmuļas laikrakstu kā Rode-Ebelingu uz māmuļas teātri? Bet māmuļas laikrakstā «B[altijas] V[ēstnesis]» toreiz bij jau priekšā cits vāciets - A. Vēbers? Tad - šīs denunc., vismaz netieši, nāk no «Dz. V.» speciālista tādās lietās, no J. J[ankava], kurš top turēts, lai nomelnotu visu, kas nau galīgi reakcionārs un melns. Uz viņu latv. sabiedrība neskatās vairs nopietni un viņam neatbild; arī man nau bijis vajadzīgs to darīt, kaut gan viņš mani uz visu, kas ar mani sakarā, apkaro ar speciālista līdzekļiem, un nu jau vairāk gadus no vietas. Kādēļ man būtu jāatbild šoreiz? Taisnība - šoreiz denunc. ir bez paraksta un J. J. tagad nebūtu baidījies parakstīt, jo nu viņš ir uz visu spējīgs. Bet varbūt lieta arī viņam likās par daudz nelāga? Arī no tā viņš vairs nebaidās. Denunc. nāk no pašas «Dz. V.» redakcijas, - bet vai tagad uz «Dz. V.» pašu jāskatās nopietnāk nekā uz J., viņa runu? Vai «Dz. V.» jāatbild? Es nebūtu rakstījiss, bet ir viens apstāklis. Kad es biju «D. L.» redaktors, man padotais apakšredaktors bij M. Ārona k[ungs], tagadējais «Dz. V.» redaktors. Ā. k. toreiz mēdza izgriezt gabaliņus no avīzēm un piespraust savas piezīmes, taisni kā šoreiz; varbūt tas vēl tagad ir viņa darbs. Toreiz gan viņš izgrieza tikai no vācu avīzēm, jo neprata krieviski, bet tagad, ticis par «īstu slāvu», būs iemācījies arī krievu valodu, - kas tur ko neiemācīties valodas, kad ir spējīgs iemācīties nevalodas? Jaunajam «slāvam» tikai vēl palicis «ģermāņu» stils («taisīja ceļojumu», kur latvietis teiktu «ceļoja»), no tā viņu var pazīt. Tātad es domāju, ka Ā. k. pats rakstījis šo denunc., tādēļ tā tik bailīgi apslēpta. Ā. k. gan ir vēl bailes un zināms kauns. Šis ir apstāklis, par kuru runāju, kura dēļ es šoreiz tomēr rakstu. Par spīti visam, visai «Dz. V.» politikai (kuru «taisa» ne viņš), es tomēr Āronu Matīsu biju turējis par goda vīru, kaut arī pretnieku, savus bijušos apakšniekus un draugus es vismazāk varu aizmirst; kā tādu biju arī viņu apsveicis viņa jubilejā, zinādams, ka tādēļ man uzbrūk sociāldemokrātu partija, kura nepazīst jūtas. Tāpat Ā. k., kurš 1893. un turpmākajos gados bij pats «jaunās strāvas» līdzstrādnieks, ļauj savā laikrakstā apgānīt šo «J. str.», sava paša pagātni; tagad viņš drukā denunc. manā personā pret «J. strāvu», jo es tiešām - jāatzīstas - biju viņas iesācējs un vadītājs. Ka tā no vāciem nopirkta un sarīkota, ka vāci līdzi kā musulmaņi samusinājuši mūs uz «latv. atdzimšanu un politisku neatkarību», t. i., autonomiju, ko jaun. slāvs vairs negrib; tagad Ā. k. pats pārliecina mani, ka bijusi maldīga mana ticība un viņa godprātība. Es veco ticību nenožēloju, kad tik Ā. kgam nebūtu jānožēlo sava jaunā ticība, ko tam iedevuši viņa laicīgās un garīgās maizes devēji - «Dz. V.» jaunie īpašnieki un jankav[ieši]. Vai nu šī apstākļa dēļ bij vērts man rakstīt? Atspēkojuma dēļ visādā ziņā nē. Kopš atstājos no avīžniecības darba, man nebij laika vairs un es nemēdzu atklāti atsaukt, lai no kuras puses nāca neslava un denunc. Par šo dienišķo ģifti, kura man tika pasniegta bagātīgāk nekā dien. maize, tagad man - un varbūt arī latv. sabiedrībai - pāri tikai neskaidras atmiņas: vācieši savās vācu un latv. avīzēs (Puriņu Klāvs) atzinuši, ka es liels laupītājs un man vajadzējis īsti nodarboties ne ar dzejošanu, bet ar banku laupīšanu, - man tādu atzinību jāatraida, jo es nekad neesmu bijis pat ne banku direktors; «Rīg[as] Av[īze]», kā dzird, pat izpaudusi, ka es noņēmis Rīgas Pēterbaznīcas torņa gailim zelta piešus, - arī tas man jāatraida, kaut gan tiešām mani daudzi redzējuši pašā Pēt. bazn. tuvumā, Pl[ātesa] drukātavā; kaut kur bijusi pat ziņa, ka es jau miris, - vai arī tā man jāatsauc? Es jūtos dzīvāks nekā jebkad, neskatoties uz visām manām slimībām, un ceru pārdzīvot visus savus neslavniekus un denunciātus. To atvairīšanai un ceļa līdzināšanai manam darbam es cerēju uz darba darīšanu, meklēju drauga rokas, publicistus, kuru darbs ir noskaidrot dem[okrātijas] jautājumu. Par godu latv. demokrātiskai presei un ar lielu pateicību man jāsaka: bieži es tādus atradu, kaut gan reizēm arī rūgti maldījos. Arī tagad es varu droši palaisties uz latv. sabiedrības lielāko un dzīvāko daļu - uz demokrātiju. Tā man ļaus likt manus spēkus manā darbā, un ne atspēkojumos. Un aiz manis stāv mūsu lielais palīgs laiks, kas ir spēcīgāks par visiem tumšiem spēkiem. Beigdams es gribu vēlreiz teikt, ko jau teicu citā vēstulē: latv. demokrātijai, tautas lielākai daļai, jāņem savās rokās visas tautas lieta, latvietība! «Dz. V.» un reakcionāri visiem spēkiem un visiem denunciācijas līdzekļiem grib tautu padarīt par savu privātīpašumu. Pat šinī briesmu. brīdī, kad svārstās svari par mūsu tautu pašu eksistenci, «Dz. V.» pūlas pazudināt visu mūsu demokrātiju, lai sagrābtu savās rokās noteicēju varu un taisītu labu veikalu. Katras autoritātes zemīgs pielūdzējs, viņš veikala dēļ nebaidās blakus augstākas varas uzaicinājumam: uz visu partiju vienprātību, - likt savu uzaicinājumu uz demokrātijas iznīcināšanu. Izlikdamies par latvietības sargu, viņš veikala dēļ sludina, ka mēs neesam latvieši un ka mums jātop par īstiem slāviem. Neviens demokrāts nau teicis, ka mēs neesam latvieši un ka mums jātop par vāciem. «Dz. V.» bij vācu kalps, kad veikals to prasīja. Demokrātijai jāizglābj latvietība no šīm netīrām rokām. To dēļ daudziem bij apriebusies visa latvietība. Bet vainīga nau latvietība; tā mūsu augstākā manta; to lai sargā pate tauta, viņas lielākā daļa - demokrātija. 69. O. FORELAM Kastaņolā 1915. gada 27. augustā 27. 8. 15. Leitnantam Oskaram Forelam. Apvienotais kājnieku bataljons - 19/I. Gaidīsim ar prieku sestdien pēc pusdienas. Nagliņš. 70. LAIKRAKSTA «JAUNAIS VĀRDS» REDAKCIJAI Kastaņolā 1915. gada 6. septembrī Tēvija briesmās. Aizmirstiet manu jubileju, pieminiet Imantu! Rainis. 71. J. ŠUSTERAM Kastaņolā 1915. gada 8. septembrī 8. 9. 15. Šust[eram]. Visa vaina tā, ka cīrih[ieši] tikai pēc gada atminējušies, ka ir dzimuši latvieši, - tik maz mūsu biedriem ir pašapziņas un pašlepnuma, un par to man dusmas. Esi nu latviešu rakstnieks gadiem cauri! 72. P. DAUGEM Kastaņolā 1915, gada 9. septembrī Mīļo, dārgo, kas par prieku bija saņemt Tavu vēstuli pēc tik ilga laika! un vēl kādu? tik sirsnīgu un mīļu un ar tik pārsteidzošu un skaistu sveicienu! Tu taču un taču esi dzejnieks, lai Tu kā liedzies! Vai tad Tava jūtīgā un mīlējošā, un reizē straujā un maigā dvēsele nau īsta dzejnieka dvēsele? Un vai tad nedzejnieks var otru tā saprast un otram līdzi just kā Tu? Tu esi dzejnieks, lai arī savā veidā. Un taču skaisti ir tie trīs parauga dzejoli, sevišķi «Der verlorene Sohn», jo tas ļoti grūti tulkojams. Tāpat «Meine Freunde», «Zur Beruhigung» - es tekstā neesmu diezgan skaidri izteicies, tādēļ ir radies mazs pārpratums. - Gaidīšu tagad Tava raksta atnākšanu. Bet vēstuli Kautskim raksti pats visādā ziņā; man neklājas, un tad es viņu nemaz nepazīstu, kamēr Tu gan. Vēstuli Kautskim atsūti šurp, bez adreses, lai neceltos šķēršļi, es tad visu kopā nosūtīšu viņam. Un nu, paliec sirsnīgi, mīļi sveicināts un skūpstīts un paldies par visu Tavu lielo mīlestību. Lai Tu nu drīz nāktu galīgi laukā no darba spaidiem un varētu nodoties savam iemīļotam garīgam darbam. Es būšu tas, kas visvairāk priecājas. Sveiks, dārgais draugs! Sveicini savus mīļos no mums abiem. Tavs Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 73. D. STUČKAI Kastaņolā 1915. gada 9. septembrī 9. 9. 15. Dor[ai]. Manu mīļo dārgumiņ, Tavu sirsnīgo mīļo telegrammu saņēmu topat dien. Kāds man prieks! Ir tātad arī vēl man personiskas un asinssaites ar dzimteni, ne tik vien garīgas saites. Lai cik dzīvo nepersonisku dzīvi vien, ir tomēr it kā drošāk, kā aeroplānam, kurš var nolaisties reizēm arī zemē un nau jāpaliek mūžam, gaisā karājoties. Un, kad Tu atminies manis, tad taču arī dzimteni, jo es kā jēdziens no tās neesmu šķirams. Es jau tūliņ domāju, ka mūsu suga nau sausa koka, bet ar dzīvu sulu. Tu šinī briesmu brīdī savā vietā arī vari iziet no sevis laukā uz lielo kustību. Arī mūsu tautai tagad jāizšķiras, vai grib dzīvot vai mirt: inteliģence grib bēgt un tātad mirt, bet tauta izrāda stiprāko gribu dzīvot. Es esmu sev priekš dzīves, izšķiries arī Tu. Labāk dzīvosim! 74. J. OZOLAM Kastaņolā 1915. gada 16. septembrī 16. 9. 15. J. Ozols, Balahany. M[ans] d[ārgais] draugs, mani aizgrāba Tava apsveikuma telegramma: lielie tālumi un lielie laika sprīži nau spējuši neko padarīt Tavai senai draudzībai uz Tavu biedri. Neko viņi neiespēs padarīt tai lielai lietai, kas mūs vieno, un tai mīļai, tālai dzimtenei, kas mūs audzējusi. Laikam un tālumam būs jākalpo mums un būs jāsaved mūs atkal kopā dzimtenē, kura būs brīva. Līdz tam paliec sveiks. 75. A. BERTRĀNEI Kastaņolā 1915. gada 20. septembrī 20. 9. 15. Dziļi cienītā kundze, Jūsu sveiciens divkārt dārgs man, jo Jūs mani apsveicat kā latvju darbinieku; ka tās, tagad, šinī brīdī, sevišķi vajadzīgs latvju lietai, tās arī manas domas, tas šai lietai arī pats nāks par labu. To es zinu arī no Jūsu draudzenes. Jūsu sveiciens ir sajūsmas pilns izteikums. Tā var dzīvot Latvija un dzīvos. 76. L. FORELAI-UPENIECEI Kastaņolā 1915. gada 20. septembrī 20. 9. 15. Lokit[ai]. Veselu rožu dārziņu Jūs man atsūtījāt sveicienā, Jūs esat vai pati saulesmeita, kas kroņus pina sarkanrožu dārziņā. Jūs pielikāt arī kušķīti gailenīšu, kas atgādina man bērnību, kura nu tik tāli, kā to citādi grūti atcerēties. Jūs jau agrāk atsūtījāt mums «Les Etats-Unis de la Terre» - labāko grāmatu šim laikmetam un labākā cilvēka šinī zemē <Šveicē> (es gribētu Jums vēlāk par to rakstīt); Jūs atsūtījāt vēl agrāk savu mīļo, sirsnīgo kungu ciemā, kā Jums par visu pateikties? Tas ir tik daudz, ka pateicības vietā varam tikai lūgt pēc vēl vairāka - pēc Jūsu pates apciemojuma. 77. J. KRAUZEM Kastaņolā 1915. gada 20. septembrī 20. 9. 15. J. Krauze. Dārgo tautiet un biedri, sūtam Jums visi trīs še palicēji sirsnīgākos sveicienus. Mēs dzīvojam piemiņā par tām skaistajām dienām, ko kopā pavadījām ar Jums. Dzīve no piemiņām un cerībām, tā jau ir dzejnieka daļa, un kuru tagad sāpes par dzimteni nepadara par dzejnieku? Tagadnes mums visiem ir maz, bet daudz pagātnes un vēl vairāk nākotnes. 78. P. SĒJAM Kastaņolā 1915. gada 22. septembrī 22. 9. 15. Mārtiņam. M[īļais] d[raugs]. Te nu būs mana tik vēlā atbilde un paldies m[īļajiem] cīrikiešiem, Tik vēlu iznāca nezinu kā: kad jel es būtu godīgi slims kā Tu, - bet tikai tāds nepārvarams nogurums un slinkums! Palīdzi Tu, mīļais, izskaidrot maniem draugiem, lai neņem man jaunā. Varbūt mani c-ši vēl neteiks nekā, bet kas būs ar citiem, tālākiem? - Es tiklab kā nekam vēl neesmu atbildējis un pateicies, un visi taču bij nākuši ar pilnu sirdi. Šodien atsūtītais sveiciens ir atkal tik aizgrābjošs kā tas bez paraksta, kas par dēlu saucas. Nekad es viņa neredzēšu un nevarēšu pateikties, - viņš atsakās no visa, viņš tik mīl un izteic savu mīlu. Te ir īsts cilvēks, kā es to saprotu, no lielajiem, un taču nāk laikam no vismazākajiem. Tas ir mans dēls, kādu es gribētu. - Divas strādn. biedrības, kas man sevišķs prieks. atkal jaunatne, - ir tieši izaugusi paaudze, kādu mirs tikai cerējām, mēs, vecie, un ar tādu jaun. paaudzi var Latvija dzīvot un dzīvos! Un mēs, vecie! Labi, ka mēs arī spējam vēl rokas kustināt, kaut arī pamazām, darīsim arī savu darbu. Un Tu nu varēsi vēl daudz izdarīt, kad nāksi savā īstā vietā un darbā. Tev jūtīga sirds, to es vienmēr piedzīvojis un tagad sevišķi, bet tāda ir vajadzīga arī priekš katra liela darba. Tavs vecais. 79. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1915. gada 22. septembrī 22. 9. 15. Vecozolam. D[ārgais] b[iedri]. Jūs esat dzejnieks ne velti, tik skaisti ir Jūsu apsveik. vārdi un tik sirsnīgi izteikti, ka es, viņos lasot lielo slavu, tīri drusku nosarkstu. Un tiesām visi mēs tagad esam «krustā sistie», kāda tur starpība, ka viens drusku agrāk? Labie vārdi, ko es tagad dzirdu no Jums un no tik daudziem, ir teikti ne personai, bet principam. Un princips ir: izturēt, lai uzvarētu! Un tas cilvēks, kuru es gribu kā šī pr. nesēju, ir varons. Princips un nesējs bij zīmēti uz lielo sabiedr. pārvērtības lietu, uz cilvēces lietu, bet viņi tāpat zīmējās jau no sākta gala uz tautu, bez kuras nau ne cilvēces, ne lielās lietas. To mūsu biedri nesaprata, un lielais daudzums vēl tagad nesaprot - no turienes mani uztraukumi un dusmas arī kartē Jums. Bet, kad nu biedri grib arī latvietību un viņu autonomiju, tad mēs esam līdzi un gan atradīsim ceļus kā saprasties un kopā strādāt. Ka Jūs un biedri atminas, ka mēs esam tauta, tas man liek cerēt, kad tauta grib dzīvot, tad viņa dzīvo. 80. LATVIEŠU BIEDRĪBAI BAKŪ Kastaņolā 1915. gada 24. septembrī 24. 9. 15. Latviešu biedrībai Bakū. Dārgie, cienītie biedri un draugi, Jūs man tie esat bijuši jau kopš ilgiem gadiem negrozāmās laipnās jūtās, un daudz mīlas esmu piedzīvojis no Jums darbos un vārdos, par visu esmu Jums pateicīgs. Iekš Jums vienmēr izpaudusies sirsnība, latviešu dvēseles galvenā īpatnība. Bet latv. dvēsele ir tā, kas mūs turējusi kopā arī lielākos tālumos un saistījusi vienībā arī klaidā. Šinīs mūsu tautas visgrūtākās dienās, aiz kurām draud varbūt vēl grūtākas, kad mums nau glābiņa ne no vienas, ne otras puses, apzināsimies galīgi, ka mūsu vienīgais glābiņš iekš mums pašiem, Kad arī draud izraut mums no mutes latviešu mēli, nekad mums neizraus no krūtīm latviešu dvēseli. Tā mūsu sāpju māti Latviju darīs brīvu un ziedošu, kā Jūs cerat, - un piepildīsies Jūsu un visu latvju cerība. 81. N. BOKUMAM Kastaņolā 1915. gada 25. septembrī 25. 9. 15. Dārgais draugs. Priecājos, šodien saņemdams Jūsu ierakstīto pastkarti itāliešu valodā, pirmās divas nav pienākušas. Varbūt neesat saņēmuši arī pastkarti latviešu valodā, kuru Jums aizrakstīju? Tādēļ neesmu sūtījis arī drāmu. Nosūtu to tagad; pieliku vienu jaunu lapu par personām, Liekas, ka Jums vajadzēs visu pārrakstīt. Taču par uzvešanu, tieši otrādi, cerības šobrīd ir ļoti vājas, mēģināsim un cerēsim. Latviešu-lietuviešu sapulce ir laba lieta, bet nezinu, vai apvienošana izdosies, projekts gan ir nodots apspriešanai. Kā Jums klājas? Ko strādājat? Sirsnīgi Jūs sveicinu. 82. H. ŠAKAM-STEFENHĀGENAM Kastaņolā 1915. gada 25. septembrī 25. 9. 15. Ļoti cienītais Stefenhāgena kungs. No laikrakstu ziņojumiem es uzzināju, ka Jūs Tilzītē izdodat laikrakstu latviešu valodā. Ja ziņas ir autentiskas, es lūdzu Jūs sūtīt man laikrakstu abonementa veidā uz 1 gadu un 3 mēnešiem. Ja arī laikraksts neiznāktu latviešu, bet gan lietuviešu valodā, mans lūgums paliek tas pats. Abonementa maksa tiks nokārtota tūlīt. Augstcienībā A. Nagliņš. 83. V. VIDUNAM Kastaņolā 1915. gada 25. septembrī 25. 9. 15. Ļoti cienītais kungs. Sakarā ar J. Gabra kunga ieteikumu es griežos pie Jums ar laipnu lūgumu piesūtīt man Jūsu lietuviešu valodas mācību grāmatu. Es vēlētos mācīties lietuviešu valodu no tās vislabākajiem literārajiem darbiem un tādēļ lūdzu arī pēc Jūsu drāmām; par kurām pirms gadiem lasīju «Annales d[es] N[ationalités]». Kā vislabākā no vārdnīcām man pazīstama Kuršaiša vārdnīca, bet Šveices bibliotēkās to pasūtīt nevar. Tādēļ lūdzu Jūs mani informēt, kādā veidā es varētu to iegādāties. Visus izdevumus segšu tūlīt pēc Jūsu laipni piesūtītās informācijas saņemšanas. 84. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1915. gada 28. septembrī 28. 9. 15. F. Cielēn[am]. Dārg[ais] draugs un biedri, Jūsu sirsnīgie sveicieni ir tik laipni, tik pilni draudzības un mīlestības, ka Jūs - es varu cerēt - mani atvainosat arī par vēlo pateikšanos. Jūs jau diemžēl esat piedzīvojuši no manis vēlumu vēstuļu rakstīšanā; vienmēr tā pati vaina, ka mani nervi nestrādā daudz; tagad pēc šo svētku dienu uztraukuma jūtos atkal nelabāk. Mana veselība liek man samaksāt arī priekus. Un prieks man bij šinīs svētku dienās liels par Jūsu skaisto vēlējumu un lielisko dāvanu jo lielāks, kā negaidīts. Dante jau arī viens no maniem mīluļiem, kurš ar laiku top arvien tuvāks. Jūsu iniciatīva jau arī manāma berniešu sveicienā un lieliskajā dāvanā, kuri kā negaidīti aizgrāba mani jo vairāk. Izsakat visiem manu dziļu pateicību un atvainojiet mani par novēlošanos. Latvju lietā, kura mūs savedusi kopā, mūs arī tālumā un laikā saturēs kopā atmodusies Jūsu mīla uz Latviju, un tā ir mana labākā dāvana. Lūkosim nu visi visu darīt, lai Latvija dzīvotu. Es gribētu Jums un berniešiem vēl daudz ko tuvāku rakstīt par Jūsu lēmumu, bet, lai nenokavētu šo, tagad beigšu. Lai dzīvo brīvā Latvija! (Verte!) Vienu piezīmi par latv. valodu: tajā Dantes pantiņā taču visi vārdi ir latv. saknes - pilnīgi tie paši: segni=sekot, tuo=tavu, corso=correre=skriet (vecāka forma), lascia=laid, dire=tērzēt (cf A. Bielenstein), genti=gentis=ciltis, ļaudis. Vēl v[iena] iedoma man bij: saucat to par nepiederīgu, bet Jnms kā draugam gribu to teikt: vai nebūtu iespējams, ka es redzētu berniešu vārdus sev par dārgu piemiņu ierakstītus kopējās lapās ar cīrikiešiem? Tur ir jau ierakstījušies davosieši. 85. I. KIVINERAM Kastaņolā 1915. gada 28. septembrī Mans jaunais draugs, sirsnīgais sveiciens no Jums mani sevišķi aizkustina: jā, Jūs esat mans jaunais draugs, kā sakāt telegrammā. Jūs tā jaunā paaudze, kura var būt man visdraudzīgākā, jo Jūs, nepazīdami mani personiski, pazīstat un saprotat mani varbūt visdziļāk: mūsu jaunība ir līdzīga, un tā ir sakne visai tālākai dzīvei. Strādājat savu īpatnējo darbu, izkopjat savu īpatnējo dvēseli - saprotams, Jums priekšā liels darbs, - arī tas priekš latvju tautas nākotnes, bet tagad domāsim uz latvju briesmīgo tagadni, kā tur līdzēt ar saviem spēkiem. 86. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1915. gada 8. oktobrī Cielēn[am] 8. 10. 15. T. tagad latv. lietai Šveicē ir ļoti kaitējis un vienīgi aizraudamies no savām ne uz ko nepamatotām iedomām, it kā pilsoņi būtu iniciatori latv.-leišu konferencē. Viņam taču jāzina, ka pilsoņiem nau vairs iniciatīvas latv. lietās; ka latv. tauta ir demokr. tauta; ka tautības lieta ir tautas, tātad - sociāldemokrātijas lieta. Ja mēs gribam - jeb pareizāki: ja es gribu (jo līdz šim es esmu vēl vienīgais) savienoties ar leišiem uz kopīgu darbību kopīgas nacionālas autonomijas iegūšanai, tad es gribu to kā sociāldemokrāts, kurš stāv uz demokrātijas, t. i., tautas, pamata; kurš nau kosmopolīts, fantasts, bet internacionālists, reālists. - T. un Jūs negribat vēl, ka latv. sajauc ar tumšiem leišiem un dod kopēju izglītības normu 52% lasītāji, es arī ne. Bet abas tautas ir taču viena pēc asinīm, arī nabags un muļķis brālis ir tomēr brālis. Un kopota latv.-leišu tauta būs taču nesamērīgi stiprāka nekā mēs vieni paši. Vai neizglītības dēļ Jūs gribat atgrūst arī latgaļus, kuri ir [½] milj.? Ja skaitāt izglītotos vien, cik tad būs? Pāris 1000. Mēs leišus izglītosim. Es gribu taču lielu politiku, veselu tautu, ne saujiņu inteliģentu, kuru darbība izgaro runās. Man jāsaka kompliments Jūsu mīļai kundzei: viņas instinkts par labu leišiem ir pareizāki spriedis nekā Jūsu prāts, kuru es turu tik augstu. Mūsu biedri sociāldemokrāti aizmirsuši domāt ar sirdi, bet kur sirds nepalīdz domāt, tur prāts pats top sīciņš un visas domas un slēdzieni arī sīciņi. Tā mūsu oficiālā partija ir nonākusi līdz birokrātijai un nodevībai, bet mēs gribam lielu politiku: latvju tautu darīt lielāku, pievilkt brāļus; gribam atsvabināt abas tautas nozares un tad iet palīgā labā cīņā par visu tautu brīvību. 87. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1915. gada 9. oktobrī A. Cielēn[ai] 9. 10. 15. Labs vārds visiem vajadzīgs, arī tiem, kas necieš, bet no tāles noskatās, kā es. Kā lai palīdz tagad dzimtenei briesmīgās bēdās? Tikai turoties jo stiprāki kopā darbā un jūtās. Jums tagad gan briesmīgi ko ciest, tā izsvaidītiem uz visām pusēm! Un nu vēl kurzemnieki, kuri visu pazaudējuši: i mantu, i dzimteni, i savus dārgos. Jādzīvo tomēr, jāturas pie savas zemes, jāturas tuvumā, jāturas kopā svešumā, - un mēs tomēr dzīvosim kā cilvēki un kā tauta. 88. M. LIEPIŅAI Kastaņolā 1915. gada 9. oktobrī M. Liepiņ[ai] 9. 10. 15. Mīļus sveic[ienus] sūtu uz mājām - vai vēl ir mājas? vai vēl ir mājās tās skaistās sirsnīgās zeltenītes? Pēdējo sadzirdēju no Jūsu puses Jāņu līgošanu. Nu kara troksnis aizdzinis līgotājus; un vīri līgo kaujā, un zeltenītes kopj nelaimīgos mājās un svešumā. - Man vēl dzīva piemiņa no Jums - skaista palma. Tā aug un zaļo visam par spīti. Tā augs un zaļos latvju zeltenītes un latvju tauta. 89. L. VAGULIM Kastaņolā 1915. gada 9. oktobrī 9. 10. 15. L. Vagul[im]. Atgriezties dzimtenē! Jā, kā to izdarīt? Atverat durvis uz plašumu, ne uz šaurumu; mēs nāksim palīdzēt pret kopējo ienaidnieku, mēs neieskaitām to par atsvabinātāju. Bet vai mums ir vēl dzimtene? Kas to lai zina? Tik vienu es zinu, ka viņa mums atkal būs. 90. A. ĶENIŅAI Kastaņolā 1915. gada 12. oktobrī 12. 10. 15. A. Ķeniņ[ai]. Jūs, ļ[oti] c[ienītā] k[undze], nu atdodat ar atberu atberām par ½ labu vārdiņu, ko esmu Jums teicis mierinādams, kad Jūs bēdājaties par Latvijas likteni. Bij man tik pāris abstraktu sausu domu, ka neaiziesim postā, bij tik sausi žagariņi, un Jūs, proti, mani apberat ar svaigu lapu un ziedu saujām, - tāda ir sieviete un latviete, pilnu sirdi, dāsnu roku. Un vajadzīgi jau būtu no manis šinī briesmu laikā tie labie vārdi: vēl vakar rakstīju Jums karti, kur bij rūgtums par mūsu biedriem, kas liek atkal cerības uz vācu kungiem, kaut gan uz kungiem cerēt viss ir velti. Vēl vairāk man sāpēja, ka Austra Krauze arī taču tanī pulkā un pēc sirds un straujām jūtām ir taču latviete, nau sausa un sentimentāla vāciete, ko esmu diezgan manījis visā labumā. Un ir tik cienīj. latvju darbiniece. Jā, laikā nāk Jūsu sirsnīgais sveiciens. 91. A. LŪKINAI Kastaņolā 1915. gada 13. oktobrī 13. 10. 15. Lilijai. M[īļo] L[ilij], es viņu nakt sapņoju par Jums, un nu steidzos Jums rakstīt. Kad diena ar savām bēdām un dusmām aizplešas priekšā, tad sapnis atgādina, ka viena mīļa dvēsele tālumā bēdājas varbūt vēl vairāk, ka ir arī izrauta un aizmesta bez ziņas svešā malā un nau pieradusi. Jūs taču bijāt ko labi skaistu uzrakstījusi, un es klusi priecājos un glaudīju Jums galvu. Pēc parastās sapņuloģijas prieks nebūtu labs, bet man ir savi sapņi, kas runā tieši, - un labi. Pieņemiet to sapni kā pateicību; jo patiesībā es jau neiedrošinātos tā darīt, bet kā lai es citādi mierinātu Jūsu bēdas par tēviju? Un kā lai Jums pateiktos par mīļiem sveiciena vārdiem? Mūsu tautas bēdas ir lielākas par vārdiem, un arī katra latvja bēdas, jo arī kārklu vāci un spaļu slāvi kā nicinātu savu latvietību, sirdī arī viņi bēdājas, ka nespēj būt latvji. - Bet nebēdāsim ilgi; noraudat un ceļaties atkal kājās: Jūs esat dūšīga sieviete, kā jau latviete; pirmā uztraukumā Jūs sarausaties, bet tad darīsat, kas jādara. Mums, inteliģencei, taču vēl vieglāk; nebaraties tagad uz pamatšķiru, tā vienīgā var mūs glābt: saknes un stumbri, un zari der vairāk vētrā nekā ziedi. - Palīdzat tagad bēgļiem ar darbu; zemniekiem tagad visgrūtāk, tā ir vecā pamatšķira. Sakat, lai nebēg bez ziņas. Lūk, jau mēneši kopš Rīgai vajadzēja krist pēc vācu un bailīgo latvju aprēķiniem, bet vēl stāv. Un arī krisdama dzīvos Latvija, kad tik gribēs dzīvot, kad nesabīsies no pārdrošības eksistēt kā tauta; gars taču ir reāls spēks. 13. X l5. 92. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1915. gada 14. oktobrī Kas Jūs esat par brīnišķu cilvēku! Jūs mani gluži apkaunojat. Tas jau es neesmu, par ko Jūs mani iztaisat; tam es gribētu paka]censties, tādam vajadzētu būt, - un Jūs savas degošās sirds liesmās tādu jau redzat. Jūs uzliekat man briesmīgu pienākumu; kurš mirstīgais to varētu izpildīt, kaut arī sadegdams, bet Jūsu sirds degs arvien vēl tālāk. Jā, sieviete un latviete, kas jūt priekš lielas lietas! Man šinī laikā, lielajās briesmās tautai un mazajā prieku man, nācies bieži un biežāk domāt par tiem vārdiem: sieviete un latviete. Kāda dažādība un bagātība raksturos, un tomēr visas aizraujas no latvības lietas! Un aizraujas ne sausi un ne sentimentāli, un ne sistemātiski kā vāci. Mums, latviešiem, taču ir bagātāka dvēsele; varbūt tādēļ, ka jaunāka, varbūt tādēļ, ka izaug no divkāršas kultūras: no vispārējās eiropeiskās vīrietīgās un no latviskās, tautas dziesmu, sievietīgās. Mēs esam visvecākā un visjaunākā, vismodernākā tauta, jo šī divkāršā kultūra ir nākotnes kultūra. - Es gribēju rakstīt rāmā vīrietīgā garā, bet domāt par sievietību - ir aizrauties. Bet taisnība tomēr ir: reiz jau sievietes latvju tautai deva savu dvēseli maigumā, dziesmās, - vai nu nevaram cerēt, ka sieviete dos to otrreiz straujumā, briesmās! Ir iekustināta latvju sieviete latvju lietā, un, kad sāk plūst paši zemzemes dziļākie ūdeņi, tad plūdums neizsīks un dzīvos Latvija. Pate proza top par dzeju, mūsu mazie darbiņi top lieli un mūsu mazā ticība top liela. Man jāsūdz Jums arī savi grēki; arī pret Jums: kopš mūsu pirmās sarunas Cīrihā es biju Jūs turējis par niknu vācu draudzeni, kas priekš manis nozīmē gandrīz to pašu kā latvietības pretnieci. Man grūti savienot tos abus jēdzienus, bet es sāku saprast, ka citāds gars to var. Es biju pārsteigts no Jūsu sajūsmotiem vārdiem manā dzimumdienā, es tik tagad sāku tos saprast. Kad man ziņoja par Cīrihas 6.10.15. sapulci, ka atmests punkts par uzstāšanos pret vāciem, es redzēju tur atkal uzstāšanos pret latvietību. Es tagad redzu, ka Jūs ar visu to esat tomēr ne vien pārliecināta, bet sajūsmināta latviete, un tad man pietiek, un tik jākaunas, ka esmu par Jums sūdzējies kā vācu draudzeni. Tagad, lai arī kādi Jūsu ieskati par līdzekļiem un ceļiem, latviešu lieta ir labās un īstās rokās, kad Jūs esat kopkomitejas sekretāre. Jūsu organizatoriskās spējas top vienā balsī cildinātas, Jūs esat Cīrihu homo novus, bez ķildu pagātnes, Jums visi uztic, - darat tad to darbu, Jums tas izdosies. Kur vajga, pamājat man ar pirkstu, es būšu līdz. Viens mans padoms tūliņ, ko jau izteicu pirmā vēstulē: nevajga iesākt ar kompromisu, bet vajga tūliņ sākumā noteikti izteikties vai par Krieviju, vai Vāciju, - manas domas: par jauno Krieviju. - Par kopkomitejas oficiālo adresi bij domāta Lozana tādēļ, ka tur latvjiem draudzīga avīze «Gaz[ette] d[e] Lausanne», ka franču Šveicē intreses uz krievu, tātad arī latvju pusi, ka no turienes labāka garīga satiksme ar Franciju un Angliju, ar kurām (sevišķi Angliju) mums būs jārēķinājas tāļākā politikā kā ar draugiem un patstāvīgas Latvijas pabalstītājiem, jo Anglijai ir arī materiāla intrese uz mūsu patstāvību. Tomēr vācu Šveice nau atstājama novārtā, jo polemika taps vesta pa lielākai daļai vācu Šveicē, un labi, ka tur tad arī ir sekretārs. Naudas vācamai centrālei atkal labāk vieta fr. Šveicē. Kā to ierīkot, Jūs labāk zināsat. Arī Robiņ j-kdze par to Jums rakstīs. Vācamas vietas būs laikam katrā kolonijā Šveicē, varbūt vēlāk arī tālāk. Pat Lugānā varbūt var vienu ierīkot, jo tres faciunt collegium. - Vēl to: oficiālā amatā es nekādā negribu būt; es gribētu drusku savu darbu strādāt, uztraucies es nu esmu diezgan, nu varu mierā palikt, jo lieta ir īstās rokās. Bet es visur būšu, kur varu palīdzēt ar savu padomu vai vārdu. Esat sirsnīgi sveicināta no Aspazijas un Jūsu Raiņa. Castagnolā 14. 10. 15. 93. A. ROŽKALNAI Kastaņolā 1915. gada 15. oktobrī Cienījamo jaunkundz! Rakstu Jums, lai saņemtu kādas ziņas par Jūsu veselības stāvokli. Pēdējo dzīvības zīmi no Jums es saņēmu jūlija sākumā. Atsūtiet man pāris rindiņu. Dziļā cieņā - A. Nagliņš. Kastaņolā, Tičīnā, Šveicē. 15. 10. 15. 94. V. RIKVEILIM Kastaņolā 1915. gada 16. oktobrī 16. 10. 15. V. Rikveil[im]. D[ārgais] b[iedri]. Jūs es vienmēr esmu sevišķi cienījis, kaut gan mēs personiski nekad neesam redzējušies, Jūs man liekaties gluži pazīstams: tādu es sev tēlojos atklātības darbinieku, kādam vajadzētu būt; man sen domas tādu tēlot rakstos. Jūs esat apbrīnojams raksturs, jo visi, kas par Jums runājuši atklāti vai personiski, zinājuši tikai labu stāstīt. - Man ir vēl sevišķis iemeslis Jūs cienīt kā teātra draugu, kurš domās atzinis un darbos atdzīvinājis teātra sociālo un audzin. misiju, kurai nau līdzīgas. Priekš manis drāma ir skaidrākais un spēcīgākais ierocis mūsu lielajā cīņā, kura taču galu galos ir garīga cīņa. Kāds prieks man bij par atzinīgiem vārdiem no tāda gara cilvēka kā Jūs. Tā man ir labākā atmaksa. Paliek. sirsn. un mīļi sveicināts, tagad varēšu vēl drošāk cerēt uz uzvaru. 95. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1915. gada 17. oktobrī Mīļie draugi, kā nu Jums labi iet, ka nemaz vairs nau ziņu no Jums. Pēdējā Jūsu kartiņa ir rakstīta 14. majā; tur solījāties drīz rakstīt plašāki, bet nekas pēc nau atnācis. Laikam nabaga Brencim tagad daudz darba, bet vai nu maimiņa, vai Schön-Pauli varētu kādu rindiņu atsūtīt. Mēs dzīvojam pa vecam, drusku slimojam, tādēļ ka dārgi maksā braukt uz Cīrihu pie ārsta. - [Garāks nesalasāms svītrojums.] Paliekat visi trīs, un ja ir vēl kāds paziņa, mīļi, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 96. R. IVANOVAM Kastaņolā 1915. gada 25. oktobrī 25. 10. 15. R. Ivanov[am]. Mums jāturas kopā vairāk nekā jebkad. Un tad mēs pārvarēsim krīzi ne vien kā atsevišķi cilvēki, bet arī kā tauta. To mēs nekad nedrīkstam aizmirst, arī kā biedri ne, jo proletariātam tautiskums ir svarīgāks nekā buržuāzijai; tai ir diezgan naudas, lai iztiktu bez dzimtenes un tautas, bet proletariātam dzimtene un tās valoda ir tas dārgākais. Nevienam nav tiesības to anektēt. Mums vajag autonomiju; tā ir mūsu griba, jo tā vajadzīga mūsu nākotnei. Bet arī tā mēs nepazudīsim. Mūsu gars ir pārāk spēcīgs; mēs arī zem pelniem kvēlosim. Neskumsti, mums ir nākotne. 97. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1915. gada 25. oktobrī Lai Spīdola spīd, Pret dimantu zobens lai slīd. Kad Jūs nākat palīgā, tad Daiļums nāk mums līdz. Castagnola 25. X 15. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 98. A. ĶENIŅAI Kastaņolā 1915. gada 26. oktobrī 26. 10. 15. A. Ķeniņ[ai]. Leišu izturēšanās tiešām drusku varmācīga; pats protests arī bij nevajdzīgs, jo tad jau bij atcelta piespiesta evakuācija, pateicoties protestiem domē un citur mājās. - Mēs nevaram apmierināties ar kompromisu; mums noteikti jāzin un jāizsaka, vai gribam, ka mūs anektē Vācija, jeb vai gribam autonomiju Krievu valsts sastāvā; es esmu par pēdējo un par skaidrību, kura vienīgā der arī politikā. 99. P. DAUGEM Kastaņolā 1915. gada 31. oktobrī Mans dārgais draugs, mans labais Pauli, saņēmu visus Tavas īstās draudzības un mīlestības pierādījumus, Tavu vēstuli un Tavu lielo rakstu uz manu jubileju: tas raksts ir viena vienīga draudzības augstā dziesma. Slavas vārdus esmu dzirdējis diezgan, arī pajas, bet patiesību Tu man saki ar pilnu vaļsirdību, ar drauga un sapratēja tiesībām; un tas vien der i citiem, i man. Es vienmēr to esmu teicis: visdziļāk spēj saprast draudzība un mīla; naids neredz tāli un paliek pie ārībām, kuras asi uztver. Bet priekš lielas un dzijas saprašanas, ne vien kritikā, bet visās dzīves parādībās, vajadzīga mīla uz aplūkojamo priekšmetu. To es saku gluži bez sentimentalitātes. Tas ir ekonomisks likums dabā: mīla ir stiprāks spēks jeb kustība, jo netop novilkta uz personiskiem blakus mērķiem, kā, piem., naida spēks, kurš darbojas vairāk subjekta nekā objekta dēļ. Mīla nau vairāk nekas kā subjekta dzīvības spēka izstarošana uz citiem: personām vai lietām. Kā tāda viņa ir dzinējs spēks arī vēsturē; viņa tuva rada intelektam, garam, varonībai. Vēst[uriskais] materiālisms pareizs savās domās, bet neprata novērtēt šo garīgo spēku. Izskaidrojums dialektisks: v. materiālisms dzima kā pretstats vecam ideālismam; bet sintēzi viņš nespēja dot, tā var nākt tik tagad, kad redzam garīgo spēku. Šīs sintēzes attīstības gaitā esmu es: es izcietu agrāk nekā citi un briesmīgāk nekā citi šķelšanās un jaunsavienošanās procesu, tādēļ ka man no sākta gala bij vājāki un vārīgāki nervi un es biju viens kopš bērnības. Runā par manu talantu; es nezinu, kas tas ir, es redzu tikai to, ko citi negrib redzēt: aiz pārākas ticības sev, aiz liela spēka, lielas paļaujas uz savu vai citu agrāko spriedumu, aiz paraduma, arī kūtrības, aiz negribas sāpināt savus draugus un tuviniekus vai citiem iemesliem; es neesmu tik personisks jeb vai citādi personisks. Izsaku es to visvienkāršākā veidā, apmēram kā runāju ikdienas runā; tik skaisti kā citi es neprotu izteikt. Kad es tā teiktu, tas izklausītos neīsti. Gandrīz tā Tu arī esi mani sapratis; galvenās lietās vairāk nekā kurš cits. - Viens varbūt Tev izliksies nesaprotami, jo Tu turi mani par ļoti personisku, pat agresīvu. Taisnība, bet tas nerunā pirmam pretī. Es priekš sevis arī esmu tikai objekts, kas nodots manās rokās: es kopš bērnu dienu vientulības esmu vienmēr par sevi spriedis un vēlāk sevi audzējis un rīkojis kā kumeļu. Bet arī vienmēr spārdījies, kamēr domājis, ka lieta tāda, kā es viņu redzu, un ka tas der, ko daru vai lieku darīt. Piemēram, tas, ko nupat runājām par partiju. Es no sākta gala domāju, ka p., turēdamās pie v. materiālisma vien, atstāj neizmantotu lielu spēku: garīgo un ētisko. Partijai pēc mana uzskata vajadzēja būt ne vien saimnieciskai un politiskai, bet arī ētiskai un garīgai, un filozofiskai. Te mūsu nesaskaņu sākums jau kopš 95. gada. Jansona nodevība 97. gadā mani tik pastiprināja manā uzskatā, sevišķi pēc, kad redzēju, ka pret to nau iespējams karot. 1903. pārnākot man mājās, J. lūdza, lai aizmirstot bijušo; es to darīju, cerēdams, ka nu tiks atzīta un piekopta ētika arī partijā. Es maldījos, nekas negrozījās; protesti nelīdzēja. Man teica, es kaitēšot partijai. Tad es gāju citu ceļu: pozitīvi, savos darbos vienmēr uzsvēru ētiku, garu, varonību, tā gribēdams to ievest partijā. Masas to saprata un to pieņēma, ofic[iālā] partija pretojās un palika pie tikai ekonomikas un tikai politikas. 1905. gadā parādījās sekas abās pusēs: masas izdarīja sajūsmas darbus, of. partijā Jansons atkal nodeva, un of. partija atkal par to klusēja. Draudēja briesmas p-ai, ētiskā izvirtība. Ko bij darīt? Mēģinājumi celt gaismā veco lietu (no savienības u. c. puses) tika aizkavēti, viss, kas bij nelabi darīts agrāk un vēlāk, tika nevis atklāts un nosodīts, bet apslēpts pēc pilsoniskās politikas. P-a nesaprata, ka viņai vajadzēja darboties pēc jaunas ētikas, t. i., proletāriskās politikas, bez viltības un varas, jo pret to, pret pilsonību jau gāja cīņa. Vajdzēja propagandēt šādu uzskatu un uzstāties pret jaunumu p-ā. Es gribēju pats to darīt, bet es biju slims un man bij cits darbs: pozitīvi, ar literatūru tēlot jauno ētisko proletārisko politiku. Uzņēmās to darīt toreizējais savienībnieks, kreisais sociāldemokrāts Jankavs, un darīja to sākumā arī kreisākās pārliecības vārdā. Kreisākie elementi viņu sākumā pabalstīja, bet tad atkrita, un, viens palicis; viņš meklēja atbalstu labajos. Viņš arī bij laikam aizrāvies no cīņas un sācis uzstāties ne kā sociāldemokrāts reformētājs, bet kā pretnieks ne vien bezētiskam virzienam, bet visai partijai. Tur es nevarēju piekrist. Kad tika celta gaismā Jansona lieta, Jankavs ,jau bij vairāk pretnieks p-ai un man nekā J-am. Es domāju, nu partija sapratis bezētiskā virziena kļūdu, un, izmeklēdama Jansona lietu, ievērodama manu iesūtījumu, atzīs principā, ka J[ansons] darīja nepareizi, 2 reizes nododams, bet p. kongress sankcionēja nodevību, nemaz neizmeklēdams lietu. Tā bij pilnīga atsacīšanās no ētikas politikā; to darīja ne kāda frakcija, bet visa oficiālā partija. No tā laika man nau vairs nekā kopīga ar of. partiju. Bet jo tuvāka man tapa proletariāta lieta, kura nu bija atstāta novārtā un kuru nu vajdzēja glābt. Cik briesmīgas sekas ir gara un ētikas neievērošanai, rāda arī vācu partijas izturēšanās šinī karā, kur ofic. p-a izdarīja arī nodevību pret internacionalitātes principu, nekavēdama karu. Nu būs jānāk jaunai internacionālei un jādibinās uz garu, ētiku, domu brīvību. Te arī mans sintēzes darbs: pārvarīgs uzdevums, jo nu jau esmu vecs, bet jādara ir, jo tā ir mana dzīve. Sociālisms pats jāuzskata kā evolūcijas etaps: jārada jauns gars, jauna doma, jauni veidi, jauna sajūsma; tam jāizaug no vecām sulām, tām, kuras dzīves spējīgas. Te mans universālisms, vai kā to sauc. Bet lai kāds nosaukums: saturs priekš manis būs lielākas ciešanas nekā visas līdzšinējās - un Tu redzēji, ka tās nebij mazas -: augt ir - pārlausties un sāpēt, - bet, lai velns rauj, es taču iešu. - Un varbūt nāks dažs līdzi, kas būs ar mieru uzņemties sāpes, atteikties no draugiem un vispārējām domām - Varbūt mana iešana šoreiz būs tikai citāda, ne cīņa: es esmu redzējis, cik nevērtīga katra cīņa, ja tā ir tikai negatīva. Varbūt es varēšu palikt pie pozitīvas darbības; daudz kas ir pretī: pate cīņa, pēc tagadējās pasaules domām jeb dogmām (jo tās top uzspiestas), ir nepieciešama, pret pašu ciņu jācīnās; mēs paši audzinātāji uz cīnīšanos. Bet bez pozitīvas darbības, bez darīšanas nevar būt, jo nevar būt bez darba un bez atpūtas. Bet radīšana ir atpūta. To jau Tu arī jūti; jo tā ir brīva uzelpošana, patstāvīga nepiespiesta kustība, kā rotaļāšana. Man sevišķi daudz vajga vājo nervu dēļ. Šis briesmīgais laiks mani gluži nogurdinājis: mūsu tautu un tēviju nāvē nost - un viņā tik maza griba dzīvot kā tautai, tapt patstāvīgai. Tur arī partijas vaina, kas mācīja dzīties tikai pēc šķiras un indivīda labklājības, ne pēc dzīva organisma - tautas - patstāvības. Šķirām vajdzēja būt tautā jeb nācijā un tautām internacionālismā jeb cilvēcē, bet nu partijas ļaudis pie mums domā šķiras ārpus tautām kosmopolītismā, kuru nepareizi sauc par internacionālismu. Bet cilvēce nepastāv no indivīdiem, bet no tautām. Pārlēkt šo attīstības posmu nevar, kā nepareizi s[ociālisti] r[evolucionāri] savā laikā gribēja pārlēkt kapitālismam. Ja mēs, latvieši, to darām, tad mēs iznīkstam kā tauta, un nokaut latviešu tautu ir liels zaudējums cilvēcei, jo mēs tikko sākam dot pasaulei tās dvēseles bagātības, kas mums ir, - es tik zinu vienu: tautas dziesmās ir veca ticība, kas būs jaunā. Sāpīgi par to rakstīt, gribētos labāk pozitīvi rādīt. - Es redzu, ka esmu reizu reizēm aizklīdis par daudz tāli, bet, domājot uz Tevi un Tavu darbu, negribot nāk domas; tikai dziļš un īsts cilvēks jeb, kas tas pats - dzejnieks, ierosina. Tādā ziņā es arī Tevi saucu par dzejnieku. Un izteiksmes spēja Tev arī ir. Nevajdzētu Tev vis jaut ierūsēt talantam, vajdzētu izrauties šad un tad uz atpūtu, uz radošu darbu. Šinī brīdī tas grūti, jo jāpalūdz cietējai mūsu tautai, bet vēlāk lūko vairāk izrauties maizes darbam, kā Tu jau esi darījis: Tu esi dzejnieks. Arī tas to pierāda, ka Tu par spīti visām partijas dogmām un apkārtnei ej uzupurēties dzīvā darbā: glābt cietēju tautu. - Partija atsakās konsekventi no ļaužu glābšanas, jo neatzīst jūtu un garu, bet tikai materiālās šķiras intereses. Bet še atkal piemērs, ka ar tādu īsredzību kaitē pats sev. Tautas labā jāstrādā kapā visām šķirām, arī māmuļnieks ir latvietis un cilvēks. Negrib strādāt kopā tikai vēl galējie melnie, un arī aiz materiālām interesēm. Tava pozīcija ir pilnīgi pareiza principiāli, un Tava darbība ir uzupurēšanās ētiski. - Gribēju Tev rakstīt daudz par literāriskiem un biogrāfiskiem jautājumiem sakarā ar Tavu rakstu, bet neiznāk šoreiz. Nosūtīju, redzēs, kāds būs iznākums. - Sveicini Lepsku un saki paldies par norakstīšanu. Vēl ko, mīļais. Kad Tu tik skaisti vāciski tulko, vai Tu negribētu uzņemties vāciski tulkot kādu no manām drāmām? Kura Tev ērtāki. To var izdarīt palēnām. Pēc tad varētu no vācu tulkojuma tulkot krieviski, - un varētu uzvest. Še es netīši iepazinos ar veco Боборыкину (84 gadus vecs); tas solās rekomendēt mani Щепкина-Куперник un Яворская Maskavā - abas labi tulkojot, un Яворска'i vēl savs teātrs. Arī Немирович-Данченко viņam labs draugs. Tulkojumu izdarīt tā, ka lai es vārdu pa vārdam prozā pārtulkojot krieviski, un viņas tad tulkotu pantos krieviski. Bet nu viena nelaime, ka man nau laika, es gribētu ko jaunu rakstīt (daudz gabalu jau iesāktu), un tas būtu jāatmet, kad man jātulko krieviski. Griežos pie Tevis pēc palīdzības: vai Tev nebūtu kāds latvietis, kas prot labi krieviski un varētu uzņemties šādu prozas tulkojuma darbu. Tas arī varētu Яворска'i mutiski piepalīdzēt, kur viņa kādā nezināšanā. Tulkojumā jāatzīmē katras rindiņas gals, lai pantu skaits būtu līdzīgs oriģinālam. Varbūt Tu zinātu tādu tulkotāju arī Pēterburgā? Atraksti, dārgo, ko Tu par to domā. Esi mīļi sveicināts. [Paraksts.] Vēl pāris piezīmes: kas tā tāda kultūrbiedrība Maskavā, kuras priekšnieks esot A. Ķeniņš? Kādas tai biedrībai naudas? Kādiem mērķiem? A. Ķeniņ kdze grib no tām dot summas latv. lietas propagandai ārzemēs. - Lūdzams salasi un atsūti krievu laikrakstu NN, kuros minēta mana jubileja («Речь», «Утро», «Россия»). - Šodien pienāk Tava sirsnīgā telegramma, - izsaku siltu mīļu paldies visiem sveicinātājiem, arī tiem darbiniekiem un rakstniekiem, kuri mani pirmoreizi sveicināja: bēguļu apgādības biedrībai, komercskolu audzēkņiem, brālim Sašam, Akurateram, Annai Brigader, Ķeniņam, Dālem, Bērziņ[am?], arī Līgotnim un Birkertam, un visiem, visiem. Sāku jau pateikties atsevišķi, bet apguru, neiztur veselība, lai man ļaunā neņem. Daudz, daudz labu dienu, mans mīļais. Rakstu nosūtīju, bet atbildes vēl nau; pacietīšos drusku un tad rakstīšu vēl. Tulkojumi ir ļoti skaisti. Aspazija arī to saka. Vesels, sveiks. Tavs Rainis. Kāda Minna Veinberg kdze atrakstījusi Aspazijai vēstuli un gauži lūdz viņai tūliņ telegrāfiski sūtīt kādu palīdzību. Bet nu Šveices pasts nepieņem naudas sūtījumus uz Krieviju, tādēļ mīļi griežos pie Tevis ar telegrammu, lai Tu viņai palīdzi. Tu nu redzēsi pats, kas darāms. Daudz paldies Tev jau tagad no Aspazijas, un es zinu, ka Tu to ļaunā neņemsi, lai Tev cik daudz darba un uzupurēšanās. - Tu esi īsts cilvēks. Paliec sveiks un sveicinu visus savējos. Vēstules kreisajā malā pierakstīts: Man ļoti patīk, ka Tu savam dēlam dodi brīvību. Sveiks. Vēstules sākumā ar zīmuli pierakstīts: Šo vēstuli, lūdzu, uzglabā, par tiem jautājumiem vajadzēs rakstīt atklāti avīzēs. Sveiks. 100. R. A. BERŽJĒ Kastaņolā 1915. gada 3. novembrī 3.11.15. Ļoti godātais Beržjē kungs! Saņemiet manu sirsnīgāko paldies par tiem laipnajiem vārdiem, kurus Jūs man nosūtījāt ar Robiņas jaunkundzes starpniecību. Cik ļoti es ienīstu vācu dzelžaino dūri, tik ļoti es mīlu Gētes dūri - «Faustu», kas parādījās vācu gara ziedu laikā un pēc kura iesākās šī vācu gara noriets. Mēs esam izmācījušies «Faustu» un gribam iet tālāk. Jums ir vesela kolekcija no visiem «Fausta» tulkojumiem, atļaujiet man tai pievienot arī savējo. Par grāmatu «Buda» es būtu ļoti pateicīgs. Patiesā cieņā. 101. G. BROŠĒ Kastaņolā 1915. gada 3. novembrī 3.11.15. Augsti godātais Brošē kungs! Jūs pilnībā pārvaldāt krievu valodu, tādēļ es nesākšu Jūs apgrūtināt ar vācu valodu, kura ne Jums, ne man šobrīd nav patīkama. Vēl jo vairāk tādēļ, ka man Jums jāizteic mana neliekuļotā, sirsnīgā pateicība, bet vissirsnīgāk var pateikties krieviski. Mēs ar Aspaziju esam sajūsmā par Jūsu rakstu: «D. p. letton» un par tik glaimojošu uzmanību pret mūsu, Eiropā ne ar ko neievērojamu tautu. Mēs, latvieši, uzskatām sevi par laimīgiem, ka Jūsu personā mums radies drošsirdīgs aizstāvis un popularizētājs. Ar nepacietību gaidām parādāmies Jūsu latviešu literatūras vēsturi un tāpēc mēģināsim sekmēt Jūsu spožo un auglīgo darbību mazo tautu labā, bet jo sevišķi latviešu tautas labā. Vēlamās fotogrāfijas un dažus datus par latviešu literatūru Jums nosūtīs Robiņa. Esiet tik laipns un paziņojiet man, vai Jūs nebūtu ar mieru pārtulkot franču valodā latviešu lugu jambos (3000 rindiņu). Ir tulkojumi rokrakstā krievu un vācu valodās. Par honorāru mēs vienotos vēlāk. 102. A. ĶENIŅAI Kastaņolā 1915. gada 4. novembrī 4.11.15. A. Ķeniņ[am] Mēs esam aizraduši priecāties par tiem ilgiem gadiem: jau [30?] gadus es redzu, ka nemierīgi valstās no sāna uz sānu Imantai un grib mosties un celties, bet, cik paceļas, tik atkrīt. Diezgan viņš durstīts sānos, un, ja no šī pēdējā vācu cirtiena neceļas, tad varbūt no tā arī paliks uz vietas, un mums būs jāierīkojas uz citas sugas dzīvi. Tagad prieks jau ir vairāk nekā biju cerējis, bet vēl nepietiek. Dzīves gribu atspiež atpakaļ «Dz[imtenes] V[ēstneša]» melnie, kuri paceļ Imantu tikai, lai ērtāk nomauktu viņam ādu, ko pārdot. ½ milj. rubļu spiegu kompānijai Veinb[ergs] un Zanders izmangojuši no «aprindām» sev; denuncē pat Goldm[ani] un Zālīti, kad tie nepalīdz pie «Dz. V.» privātveikaliem. Tagad zagt ir taču drusku par daudz. - Jūs redzat: aizradis esmu priecāties, bet ieradis daudz redzēt, - arī tam ir savs labums. Un es domāju, par vēlu nekad nebūs priecāties. Bet toties man ir citādi prieki, un tādu es daudz esmu piedzīvojis šinī pēdējā laikā, es priecājos, piem., par Jūsu prieku un Jūsu un daudzu sajūsmu. 103. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1915. gada 7. novembrī Mīļo biedri, saņēmu nupat Jūsu privāto vēstuli un varu dot Jums no pieprasītiem datiem sekošos: «Uguns un Nakts» izrādīta 110 reizes pa 4 gadiem, «Induls un Ārija» 60 reizes pa 3 gadiem, «Pūt, vējiņi» - 80 reizes pa 2 gadiem, «Zelta zirgs» izrādīts 50 reizes pa 5 gadiem. Vēl šur tur nomales izrādes, tā ka visu izrāžu kopsumma - pāri par 300. Dzeju krājumi visi kopā, līdz ar pārdrukājumiem, neskaitot pakaļdarinājumus: izdoti apaļā skaitā 40 000 eksemplāros. - Fausta tulkojums piedzīvojis 3 izdevumus. - Vācu laikrakstos atsauksmes nedz par lugām, nedz dzejām gandrīz nau bijušas, protams, atskaitot denunciāciju rakstus; kuros krievu valdībai aizrādīts, lai jele reiz aizliedzot izrādīt sociālistiskas lugas. Bet ir gan bijušas atsauksmes Lettische literarische Gesellschaft ikgadus referātos par latv. literatūru; tur arī aizrādīts uz kaitīgo tendenci, bet arī literārisko vērtību. Ja sadzīšu kādu, nosūtīšu. - Saņēmu arī Jūsu oficiālo uzsaukumu un redzu, ka Cīrihas biedri Jūs nepiedodamā kārtā runājuši, noslēpdami Jums, ka jau veselu gadu atpakaļ uz manu iniciatīvu tika noturētas 2 konferences, kurās es izstrādāju rezolūciju ar latvju autonomijas prasību; tikai gadu atpakaļ Cīrihas biedri nebija vēl tik tāl aizdomājušies un baidījās no tādām lietām kā latvju autonomija. Kad nu man tagad pēc gada to pašu stāsta kā savu darbu, tad tas ir tiešs apvainojums priekš manis, jo vairāk tādēļ, ka saka, it kā nekas nebūtu darīts: paši cīriķieši nau gribējuši nekā darīt un domājuši veselu gadu par lietu, ko es viņiem teicu jau pašā kara sākumā. Bez tam: vai tad Cīrihā nekā nezin, ka Bernā no leišiem un latvjiem izstrādāta rezolūcija ar autonomijas prasību un publicēta jau sen franču un angļu avīzēs? Vai nezin, ka no Gabra un manis pieprasīta autonomija domei jau 1. augustā? Tāda noklusēšana ir arī apvainošana un nau pierādījums par politisku apķērību no viņu puses. Līdz ar to Jūs nostādīti neveiklā stāvoklī. - No Jūsu vēstules varu spriest, ka Jums ar veselību iet labāk. Atrakstat par sevi un esat mīļi sveicināti. Rainis. 104. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1915. gada 14. novembrī 14.11.15. F. Cielēn[am]. Vāc[iešu] uzvara tik liela nemaz nau: ne fr[anči], ne krievi nemaz nau sakauti, tie gaida tik pilnā spēkā savu laiku, atņemt - kad? Līdz šim angļi vāc. atņēmuši visu zemūdens floti. <Četri velni cīnās> tik pasīvi, vāc. aktīvo; tā v. izdodas, un, kad nāks aktivitāte no mums, tad v. jāzaudē. Ja mums nāktu revolūcija, tad v. satriektu ātrāk, bet es par revolūciju šaubos; tā būtu tik tad, kad vāci galīgi satriektu Krieviju, tad celtos jauns Минин un v. s[ociāl]d[emokrātija] bez šaubām ietu pret Kr. revol[ūciju]; v. s. d. ir veikala partija, kas 40 gadus audzināta uz veikalu un baidīta no revol. To pie it maz kas saprot. Vērojat arī tādas laika zīmes kā vācu pēc . Miers vajadzīgs tikai vāciešiem, ja nau miera, tad pēc gada vācieši ir . Bet arī tagad slēgts miers vācus vairs neglābs, ir jau viņi par daudz novājināti, lai drīz varētu no jauna uzbrukt. Kad v. pirmais tik ilgi, 40 gadus, gatavotais uzbrukums nepalīdzēja nodibināt vācu pasaulvalsti, tad tagad īsi sagatavots jau ne tik nepalīdzēs pie mērķa: jo nu taču citi arī bruņosies. Man šķiet, mēs krīzei esam jau pāri. 105. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1975. gada 14. novembrī 14.11.15. F. Cielēn[am]. Neesat tik bēdīgs, mans draugs, mūsu Latv. lieta ir pārāk laba un liela, ir pārāk vajadzīga visai cilvēcei, lai varētu bojā iet. Bez mūsu [tautas] dzejas cilvēce netiks pie miera - iedomājaties vien pats: pēc patstāvības un brīvības zaudēšanas dziļā verdzībā tik mierpilnas idilliskas, skaidras dziesmas, ar itin vieglu sērīgu nokrāsu, - vai citiem paradīzē ir mierīgākas dziesmas? Tai nevajga būt vergu bezjūtībai; to var pacelt par augstāku mierību, augstāku nekā nirvāna budistiem, jo tiem ir nāves mierība, un še dzīves mierība. Ievērojat vēl to, ka budistiem ir augstākā reliģija. Mēs, latvieši, esam pasaulei vajdzīgi, un tādēļ nezudīsim. 106. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1915. gada 16. novembrī Ļoti cienītā kundze! Ir jau mēnesis, kopš sāka dibināties kopkomiteja, bet ziņu par viņu vairāk nau. Tātad nau nodibinājusies, un cīrikieši vēl līdz šim nezina, ko viņi grib domāt. Bet Jūs zinat, ko domājat, un es lūgtu Jūs man to paziņot, - galvenais: vai Jūs cerat Latvijas atsvabināšanu ar vācu junkurības vai krievu proletariāta palīdzību? Par šo jautājumu vajga tikt skaidrībā reizi arī kopkomitejas dibinātājiem, tad panāks arī kopkomiteju. Tik ilga spriešana kā līdz šim nedara godu tam sabiedriskās attīstības stāvoklim, kāds būtu jāpieņem cīriķiešiem pēc viņu tradīcijām. Paliekat sirsnīgi sveicināti no Jūsu Raiņa. Castagnola 16.11.15. Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano. 107. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1915. gada 21. novembrī F. Cielēn[am] 21.11.15. Bern[iešu] uzsauk[ums] ļoti labs. I daļā ne vien viss pareizi, bet arī skaidri domāts un izteikts. Beigās polemika nevajdzīga un apjukusi, latv. bataljonu nozīme nepareizi uzķerta. Bet galv., kopā ņemot, ļoti labs, jo uzsvērta platformas vajadzība kopkomitejai. Emigranti uzsver šķirošo un domā neskaidri, bet tas pats arī mājās. Tur tas atvainojams ar steigu, te nē. - Neskaidri domāts arī kredīta liegums. Tur pat vācu ofic[iālie] s[ociāl]d[emokrāti] domā skaidrāk. Jācīnās uz divi frontēm, bet pret ārēju ienaidnieku šim brīžam vada - kaut arī nespējīgā - vecā valdība: jaunās vēl diemžēl nau. Tātad cīņas līdzekļi jādod tai valdībai, kura ir t. s. vecā, citādi nau cīņas pret ārējo ienaidn. un visa cīņa tik vārdu spēle. Cīņu pret iekš, ienaidnieku var gaidīt, pret ārējo nevar gaidīt. 108. ŅEUSIHINIEM Kastaņolā 1915. gada 23. novembrī 23.11.15. Ļoti cienītie dārgie biedri! Ļoti nožēloju, ka neredzējāmies ar Jums vēlreiz pirms Jūsu aizbraukšanas uz Lozannu. Mēs steidzāmies pabeigt lugas tulkojumu, kuru gribēja lasīt b. Ščetiņins, bet nokavējām. Cerams, ka bīstamā operācija beidzās labvēlīgi un ar teicamām sekmēm, tā ka pie pirmās tikšanās Jūs ieraudzīsim laimīgus un dzīvespriecīgus. Esiet tik laipni, piedodiet mums un uzrakstiet dažus vārdus par savu veselību. 109. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1915. gada 24. novembrī 24.11.15. A. Krauze. D[ārgā ?] c[ienījamā] k[undze]. Bet tā jau ir skaidrā un pilnīgā «Induļa» politika, ko lasu Jūsu vēstulē, gaišos un siltos vārdos! Ne tik vien mērķis tas pats: Latv. patstāvīga un pastāvīga, bet arī līdzekļi; tautas masa pate augstākais garīgais progress, entuziasms jeb revolūcija. Un vācu junkurs nau mūsu atsvabinātājs, bet paši. Tas nu ir prieks, daudz gadus runāju un gaidīju, bet nu ir. Un nau jau uzliesmojums vien: Jūs ļoti dziļi un tāli saprotat īsto latvisko politiku un viegli ironizējāt par vīriem, kas nespēj saprast vispār politiku. Jūs arī varat praktiski lēnā garā izvest politiku. Un sirds tomēr valda iekš Jums. Tā labi. Es nu gaidīšu mierīgi, kā attīstās kolonijas lietas. 110. G. BROŠĒ Kastaņolā 1915. gada 6. decembrī 6.12.15. Brošē. Kāds negaidīts prieks: tik godātā, progresīvā orgānā, visbrīvākajā franču domā atradis vietu tās latviešu tautas dzejnieks, kurai nedod vietu zemes virsū, kurai gatavojas pat zemi no kāju apakšas izraut. Slavena franču augstsirdība paliek sev uzticīga pat mūsu dienās, kad uzvaras nesēji vācieši pasludina zvēriskumu par augstāko spēku un kultūras gudrību. - No franču civilizācijas cilvēka vācieši mūs šķīruši gadsimtiem ilgi, bet mūsu tauta pat mirstot sniegsies pretī gaismai - L. P. I. balss, Jūsu balss lai uzsauc Eiropai, ka tepat tās acu priekšā, un nevis kādā Austrālijā, zvēri saplosa veselu tautu, vienu no visprogresīvākajām pašas Eiropas tautām. Mēs esam kļuvuši sveši latīņiem, mūs nesapratīs. 111. P. DAUGEM Kastaņolā 1915. gada 8. decembrī Mīļo, dārgo, uz Tavu vēstuli par lugu honorāru aizsūtīju Tev tūliņ telegrammu «Oui», jā. To Tu laikam būsi saņēmis un sapratis, ka esmu pilnīgi mierā ar aktieru priekšlikumu, par pirmo izrādi lai dod man tik 5%, tā mana speciāla pateicība. - No K. K[autska] bij atbilde, bet; esot gluži neiespējama lieta tagad to rakstīt drukāt. Tad es rakstīju, lai atsūta man rakstu atpakaļ. Bet, kaut gan rakstīju to vēl otrreiz, tomēr nau vairs ne atbildes, ne teksta atpakaļ. - M. Veinberg kdze nupat atraksta otru vēstuli, adrese tā pate: Малая Никитская N 20, ??. 30. Bet ne manu telegrammu, ne manu vēstuli viņa nau saņēmusi. Tagad rakstu, lai viņa iet pie Tevis. - Tev arī es rakstīju vairākkārt, sevišķi vienu garu vēstuli (8. lapp.), bet, kā liekas, tad Tu nekā neesi saņēmis. Tā nu iet ar pastu. No manis vispār reti pienāk kāda vēstule Krievijā, un daudzi sūrojas. Kaut nu šī aizietu. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 112. A. LŪKINAI Kastaņolā 1915. gada 8. decembrī 8.12.15. Lilija. M[ana] d[ārgā] dr[audzene], lasu Jūsu vēstuli un nemaz vairs nau bail un neticas, ka mums kā tautai būtu jāmirst. Vai tad tā tauta var mirt, kurai ir vēl sievietes, kas tik karsti mīl tautu? Lai zvēri nokož dēlus, būs jauni. Lai izrauj zemi zem kājām, tāda mīla ceļ spārnos gaisā visu tautu. Nesaturēs zeme mūs kopā, saturēs latv. tautas gars. Tas ir vissvarīgākais, kas jākopj visvairāk. Man bail gan no kārklu vāciem un spaļu slāviem, no veikalniekiem un kosmopolītiem, man bail par tautas gribu dzīvot, bet man nau bail par ārējām briesmām. - Nelabi jau ir, ka nespējam arī mēs neko tagad strādāt, bet varbūt saņemsimies. 113. R. PELŠEM Kastaņolā 1915. gada 8. decembrī 8.12.15. Robertam P. Es esmu vēl vienmēr tāds pats kāds bijis. Ko kādreiz esmu mīlējis, to neaizmirstu. Ja arī mūsu uzskati nesakrīt, mūsu sirdīm tomēr vajadzētu saprasties. Mani dziļi sāpināja, ka labs cilvēks nemīl mani pašu labāko: dzimteni un manu tautu. Bet es nerēķinājos ar mīlestību. Atrakstiet man, man tas sagādās prieku. 114. J. KARPAM Kastaņolā 1915. gada 9. decembrī Karpam. Dārgais draugs, Jūsu pastkarte , kura pavēsta to, ka Jūs esat iestājies itāliešu armijā kā brīvprātīgais, bija priecīgs pārsteigums, tā izraisīja mani apbrīnu un lepnumu par Jūsu lielisko drosmi. Jūs darāt godu mūsu latviešu tautai, upurēdams savu nākotni - spožo mākslinieka karjeru - un savu dzīvi šai taisnajai, lai gan svešajai, itāliešu tautai. Taisna un svēta ir jebkuras tautas cīņa par neatkarību, un mums visiem vajag palīdzēt cits citam. Cerēsim arī mēs, latvieši, ka vienīgi garīgās konkurences ceļā mēs izveidosim Latvijas autonomiju zem krievu ērgļa. 9.12.15. Uzvarām vainagoti un drosmīgi latviešu bataljoni aizstāv mūsu dzimteni, un, pateicoties vienīgi viņiem, Rīga līdz šim ir mūsu. Ir kritis Aspazijas brālēns, latviešu bataljonu virsnieks. Sirsnīgus laimes novēlējumus Jums sūta Aspazija un Jums uzticīgais Rainis. Nosūtu Jums latviešu laikrakstus, ja cenzūra pieļaus, vēlāk aizsūtīšu arī latviešu grāmatas. Kad būsiet atvaļinājumā, dariet mums to prieku apmeklējot mūs Kastaņolā. 115. A. ĶENIŅAI Kastaņolā 1915. gada 9. decembrī Ļoti cienītā kundze, kopkomiteja nu nodibinājusies, ko oficiāli Jums paziņoju. Bet atjaujat man vēl neoficiāli Jums pateikties par lielo uzupurēj. pašaizliedzību un prāta taktu, ar kādu Jūs no Komitejas ievēlētā amata atteicāties. Jūsu atteiksme tanī brīdī vienīgā darīja iespējamu Komitejas nodibināš. un darbu iesākšanos, kuri bij aizturēti veselu pus gadu. Jūs lietai bijāt jau pirms darījusi lielus pakalpojumus, šis bij vēl lielāks. Bet lieta prasa no Jums vēl un vēl vairāk: tagad neatteikties no līdzdarbības un apspiest rūgtuma jūtas. Liekat visu vainu ne uz lietu, bet uz mani kā vienīgo vainīgo, būs vieglāk lietai un varbūt arī Jums. Visu augstcienību Jums apliecinu. Rainis. 116. J. TONTEGODEM Kastaņolā 1915. gada 9. decembrī 9.12.15. Cienītais, dārgais biedri Tontegode. Uz Jūsu laipno vēstuli tūdaļ atbildēt mani aizkavēja mana neveselība, kā bieži vien. Šoreiz man pat tā sevišķi žēl, jo es ļoti priecājos, ka visi pārpratumi mūsu starpā nu ir izklaidēti un es varu Jums garā roku spiest, kā latvietības un Latvijas siltam aizstāvim. Viens lūgums: Jūs gan atvēlējāt Jūsu parakstu pievienot cit[iem] adresē, bet es ļoti vēlētos, ka Jūs ierakstītu tur ar savu roku - tas būtu kā paliekošs rokas spiediens. 117. Ā. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1915. gada 11. decembrī Ekspreša vēstule atnāca gandrīz tikpat aši kā parastās, stundu agrāk. Pastā man izskaidroja, ka nodota esot Cīrihā 10 rītā, bet laikam Hottingā un ne dzelzceļa stacijā: tātad aizgājusi nevis ar 10.28 vilcienu, bet ar kādu vēlāku. Vispār esot tagad tik 3 vilcieni. Visādā ziņā Lugānas pasta stempele ir 9 vakarā. Tātad Castagnolā nevarējusi būt agrāk par šorītu. - Tātad ekspresās jānosūta taisni no dzelzceļstacijas. - Lietā pašā Jūs jau būsat kādus izšķirošus soļus spērusi. Bet laikam šinī sēdē tik informējusies, nesūtīdama oficiālu latv. delegātu. Tas arī tas pareizākais. Es nebaidos, ka Jums trūktu mugurkaula un principiālas skaidrības. Principā nekas nau pret tādu Vereinigung, bet viss praktiski: laikam ir tie paši vēži, jo vāci tagad visiem spēkiem propagandē mieru, lai prūšu novājinātais militārisms dabūtu atpūsties. Kurā lietā reiz bijuši Auerbahi, tai nevar vairs ticēt, kad pārmainās personas. Naivi ideālisti, kas grib mieru par katru cenu, aiz principa lineālu mieru, tie mēs arī neesam. Tātad ne teorija, bet praktika liedz mums ielaisties ar to Vereinigung. Visādā ziņā, vismazākais, jānogaida, kādi elementi viņā koposies un kādu virzienu uzņems. Mēs, latvieši, nogaidīdami nekā nezaudējam, bet, nezināmā un stipri šaubāmā biedrībā ielaižoties, daudz varam zaudēt. Ja Vereinigung - pretī manai pieredzei - būtu tiešām godīgu vīru biedrība, ar virzienu, kuru arī turpmāk spēs noteikt šie godīgie elementi, tad jau tie nevarēs mūs ignorēt arī vēlāk. Bet tagad un vienmēr pirmā lieta: mums, latvjiem, pašiem jāvienojas ap savu latv. lietu: visiem virzieniem jāpārliecinājas, ka kopējā latv. lieta mums visaugstākā. Mums jāved latv. politika. Esat sirsnīgi, mīļi sveicināta un sveicinat biedrus. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. Nupat pienāk arī Jūsu karts. Sveika. 118. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1915. gada 14. decembrī M-me A. Krause. Zürich. 14. XII 15. Sirsnīgs sveiciens! Lūk, nu es nesteidzos, jo saņēmu Jūsu vēstuli jau aizvakar. Man ļoti pa prātam ašas un īsas ziņas un pieprasījumi, kā nāk no Jums. Jūs ļoti skaidri domājat un labi izsakāt savas domas. «Bund für M[enschheits] Interessen» ir gan labi vārdi: piem., A. Forel, Pey (Silva), bet arī baroni: Vrangels, kas gribēja Krieviju reprezentēt. Monistenbund gan izslēdz vienu biedri, bet pats prezidents Ostvalds ir lielākais vācu šovinists, Baltijas ēdējs, un 93 profesoru starpā tas nav izslēgts. Pat Bernhardi top aizstāvēti, netiekot lasīts!? Viņš viens no Viļuma II tuviniekiem. Tātad Foreļi un t[am] l[īdzīgi] var arī būt tik dekorācija. Svarīgākais ir tādas ziņas ka Berlīnes un Leipcigas (pēdējā) demonstrācijas. - Bet man cits prātā: Jums jānokārto emigrantu biedrība, un tad Jums lielāks darbs mājā, turienes koloniju tāpat apvienot. Daudz sekmes! Latvijai par labu! Liels paldievs cīriķiešiem par stingro un tautisko uzstāšanos pret Auerbahu. 119. G. BROŠĒ Kastaņolā 1915. gada 21. decembrī 21.12.15. Ļoti dārgais biedri! Esmu ļoti priecīgs, ka varu Jūs tā dēvēt, mūsu attiecības tas padara vēl tuvākas un patīkamākas, īsti biedriskas. Bez kautrēšanās es varu runāt arī par naudas lietām. Mūsu uzskati sakrīt, papildinot pat šo labo vārdu «biedrs». RAINIS Vēstules Šveices periods (1914. - 1920. III) 1916. gads 120. S. BOBORIKINAI Kastaņolā 1916. gada 13. janvārī 13.1.16. Ļoti cienītā S[ofija] A[leksandrovna]! Tikko kā saņēmu Jūsu laipno vēstuli ar tai pievienotajiem 30 fr. Honorārs ir pārāk augsts. Tā man ir pirmā un pēdējā reize, kad pasniedzu stundas. Saņemiet manu vissirsnīgāko pateicību, kas būtu vēl sirsnīgāka, ja tā varētu attiekties vienīgi uz Jūsu laipno vēstuli. Manu latviešu valodas stundu mērķis īstenībā bija daudz augstaks . Es domāju, ka spēšu ieinteresēt Pjotru Dmitrijeviču par pašu dzīvo latviešu tautu un tās likteni nākotnē, ne tikai par valodu, par vienu no divpadsmit valodām, , - viņam gan nenāktu par ļaunu kaut daļēji prast latviešu valodu: viņš raksta tik skaistus memuārus par vācu buršiem. Vai viņš neatcerētos arī mūs? Vai arī mēs neesam tik interesanti kā burši? Tie uzbrūk Krievijai, mēs aizstāvam to, tieši to, kurā cīnās latviešu bataljoni. Un tagad es novēlu P. D-am labu veselību un vislabāko veiksmi viņa darba sekmīgai pabeigšanai. Diemžēl mans novēlējums nav nesavtīgs, jo tad man atkal radīsies iespēja cerēt . . . Par manu veselību runāt nav interesanti: viens foro būs sadzijis pēc nedēļām divām, bet otrs jau gatavojas, taču šāda gatavība man nepavisam nav parasta. Mans sirsnīgākais sveiciens Jums un dārgajam Pjotram Dmitrijevičam. 121. P. BOBORIKINAM Kastaņolā 1916. gada 13. janvārī 13.1.16. Dārgais un ļoti godātais Pjotr Dmitrijevič. No sirds Jūs apsveicu ar jaunu un labāku gadu, ar civilizācijas uzvaras gadu. Jūs esat krievu literatūras Nestors divkāršā nozīmē: mūžsenās krievu literatūras pārstāvis un tās labāko, progresīvo tradīciju un gudrību sargātājs, bet reizē ar to Jūs esat Nestors - krievu civilizācijas divu gadsimtu hronists. Jums var novēlēt vienīgi to, lai Jūs vēl pieredzētu civilizācijas uzvaru pār tās pēdējo, lielo ienaidnieku un atzīmētu šo uzvaru savā smalkajā hronikā. 122. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 14. janvārī Laimīgu jaunu gadu, laimīgu jaunu Latviju, laimīgu jaunu dzīvi! novēl Tev no visas sirds Aspazija, Tavs Rainis. Vēstuli rakstīju garāku. Sūtījumu saņēmu ar lielu paldies. Sveicini sirsnīgi visus sūtītājus. [Paraksts.] Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 123. N. KIMMELAM Kastaņolā 1916. gada 14. janvārī 14.1.16. Kimmel[am]. Naudas sūtījumus uz Krieviju Šveicē nepieņem. Pie tam 14 kapeikas nav tik ievērojama summa, lai tās dēļ spertu kaut kādus sevišķus soļus vai justos kā parādnieks. Es nožēloju vienīgi to, ka nevaru pasūtīt pie Jums vēl dažas grāmatas. 124. E. BINJAMI Kastaņolā 1916. gada 17. janvārī 17.1.16. Cienītais Binjami kungs! Jūs esat tik stiprs vācietis, es - tik vājš itālietis, ka, lai izteiktu Jums savu sirsnīgāko paldies, labāk rakstīšu vāciski: grāmatas, kuras, pateicoties Jūsu laipnībai, tika nosūtītas uz Itāliju, ir jau saņemtas. Vēl lielāku pateicību esmu Jums parādā par man tik glaimojošās piezīmes ievietošanu «Corriere del Ticino» un par bloku pārsūtīšanu, kas mani tik patīkami pārsteidza. Mums, latviešiem, ir visdziļākās simpātijas un atzinības jūtas pret apbrīnas cienīgo šveiciešu tautu, kura tik augstsirdīgi viesmīlīga. Īpaši sirsnīgas jūtas man ir pret tičīniešiem un progresīvo civilizāciju, kas man radījuši otru tēvzemi. Patiesā cieņā. 125. J. KARPAM Kastaņolā 1916. gada 17. janvārī Dārgais draugs, esmu saņēmis no Jums jau trīs kartītes, divas no tām šais dienās. Viena, 8. janvārī rakstītā, ir atnākusi ļoti ātri, rādīdama, ka pasts Itālijā darbojas ļoti labi. Visas trīs kartītes rakstītas itāliski; latviski un krieviski rakstīto neesmu vēl saņēmis. Esmu poti priecīgs, ka Jums klājas labi, ir lieliska veselība un Jūs briesmās jūtaties labi. Mēs, latvieši, esam cietuši 700 gadus, izjuzdami briesmas nepārtraukti, mēs tagad esam pieraduši, sagatavoti pret vēl lielākām briesmām, ja aicinās tēvzeme, kultūra, taisnība. Esiet Jūs īsts latvietis, kas nozīmē to pašu ko varonis. Ja Jūsu pulka priekšniecība neatļaus Jums pāriet uz latviešu bataljonu, es nezinu nekāda padoma; zinu tikai, ka franču karaspēks pārcēlis krievu brīvprātīgo nodaļas uz Krieviju. Jums vajadzētu griezties itāliešu ģenerālštābā. Astotajā datumā, kad Jūs brauksiet pēc atļaujas, varbūt varēsiet mani atrast: šeit ir ļoti tuvu Lugānai, un Jūs man sagādātu lielu prieku. Astotajā datumā aizsūtīju Edoardo Bertoljo kungam uz viņa mājas adresi Milānā (Eustanija ielā 31) Jums domātu mazu sainīti ar adījumiem. Vai esat saņēmis? Ja Jums vēl vajadzība pēc kādas mantas vai arī pēc naudas, es varu aizrakstīt E. B., un Jūs tūlīt saņemsiet. Novēlu Jums vislielāko laimi Jaunajā gadā, gadā, kam jānes uzvara un miers, Itālijas atbrīvošana un atjaunošana, visu tautu, arī mūsu tēvzemes Latvijas tiesību un autonomijas izcīnīšana. 126. D. STUČKAI Kastaņolā 1916. gada 17. janvārī 17.1.16. Doriņ, mīļā sirdsmāsiņ, Tu nebiji atbildējusi uz manu pēdējo kartiņu, varbūt tā Tevi nebij sasniegusi; varbūt arī domstarpības starp mums bij pārāk lielas, jo es esmu latvietis un tāds palieku, kas tagad skaitās par noziegumu. - Kā es biju pārsteigts un dziļi aizkustināts, kad piepeši dabūju no Paula ziņu, ka Tu pati tulkojot «Zelta zirgu» un dzeju. Varbūt esmu pārpratis Tevi vai viņu, varbūt tā nemaz nau, bet tā doma vien jau mani aizkustināja. - Mēs esam divi vien palikuši pasaulē no tās pašas cilts; lai cik tāli būtu šķirti, taču vienība nau saraujama, arī gribošam nē. Taču Tu esi vienīgā ārpus manis, kas ir reizā iekš manis. Var arī sevim pašam tapt tāļš uz laiku, taču ir pie sevis. Mūsu vienība arī garīgi varēja būt bijusi tuva, var tapt tuva, tapt jauna parādība pasaulē. Bet es aizklīstu domās. Bet lai kā: tomēr man liels prieks par Tevi un sevi. Varbūt tā caur mani Tu atradīsi ceļu arī uz sevi pašu. Es ar ilgām vienmēr esmu uz to domājis un raudzījis Tevi mudināt, cerējis, ka Tev palīdzēs kursi, arī cita darbība. Varbūt tomēr, tomēr, mīļo. Skūpstu - Tavs Ženiņš. 127. S. BOBORIKINAI Kastaņolā 1916. gadā 24. janvārī 24.1.16. Ļoti cienītā un dārgā Sofija Aleksandrovna. Liels, kaut arī novēlots, paldies Jums par laikrakstiem. Mēs ar Elzu neesam īsti veseli - slimi nervi, un tas mums nozīmē: pazeminātas darbaspējas, kas atsaucas pat uz vēstuļu rakstīšanu. Novēlam Jums un Pjotram Dmitrijevičam stipru veselību un visu labāko, bet ar šo vēlējumu es nesaistu nekādas slepenas cerības: Pjotra Dmitrijeviča beletristiskā darbība ir svarīgāka par jebkuru publicistiku. 128. J. KRAUZEM Kastaņolā 1916. gada 24. janvārī Dārgo biedri, visu labu jaunā gadā, bet it sevišķi dūšu un pajauju uz mūsu labo latviešu lietu. Bez dūšas un paļaujas iekš mums pašiem viss labs nepalīdzēs nekā arī jaunā gadā. Es Jūs esmu pazinis un cienījis kā vecās paaudzes demokrātijas priekšstāvi. Kad bij runa pret baroniem un citiem apspiedējiem un par latviešu lietu, tad par Jūsu līdzdalību varēja būt drošs. Šo ideju galvenais prasījums ir autonomija - un ko nu lasu jau 2 Jūsu vēstulēs? Jūs kritizējat par sīkumiem berniešu autonomijas projektu un smejaties par to, ka viņi ieceļot jau ģenerāļus autonomijā. Vai tad Jūs nemanat, ka tā Jūs smejaties paši par savu galveno ideju! Izteikt skaidrās programmas prasībās, ko latvji grib, tas ir mūsu pienākums; citādi nezina, kurp ejam un ko gribam. Priekš tādas izteikšanas vajaga dūšas, vai Jūs, vecais vilks, nobijāties pat no sava plāna? Jūs sakat: 1905. gads jau runāja. Jā, bet ne to; tad nebūt neprasīja nacionālu Latvijas autonomiju, bet tikai teritoriālu, t. i., krievisku vai vācisku Baltiju, kur kungi būtu atkal citi, bet latvieši tie padevīgie pavalstnieki, bez savas kultūrās, bet valdošas latvju valodas. Kad tagad Cīrihā kādi muļķa puikas vai partijas ]audis smejas par latviešu kultūru un autonomiju, tad nesmejaties taču tūdaļ līdzi par savu pārliecību. Agri vai vēlu mēs gūsim savu latv. kultūru, un automija ir līdzeklis uz to. Nesen avīzēs bij poļu autonomijas projekts, tur bij vēl daudz vairāk sīkumu nekā berniešu projektā. Un to ņēma ļoti nopietni. Nu diezgan bārties, vecais draugs, neņemat man ļaunā straujumu, bet paliekat pie savas latvieša pārliecības, tas ir arī skaidrais sociālisms. Pram[šans] - pra amžus - mūžs. 129. M. ROBIŅAI Kastaņolā 1916. gada 24. janvārī 24. 1. 16. Milda Robiņ. Sirsnīgākos sveicienus dzimumdienā, mīļā, cienījamā jaunkundze! Es varu Jūs tā uzrunāt, Jūs jau mums esat kā savs cilvēks, kā Tāliņas māsa. Un vēl tuvāka tapāt ar savu kartiņu, kuru Tāliņa man deva lasīt. Jums liels sajūsmas spēks, kas grib strādāt, skaidrs un ass prāts, kā ierocis, un Jūs zināt ceļu: tikai mīlējot ļaudis var strādāt. Pamats darbam ir iekšējs cilvēks, tas jāizkopj; bet labākais līdzeklis uz to ir - darbs priekš citiem, - caur to pats aug visvairāk. Katrs darbs, ko dara aiz mīlas, ir labs; nebaidīties no maza darba, bet arī ne no liela. Vistuvākais darbs priekš savas tautas, tas nāk visvairāk labā cilvēcei. Un vēl ideāla izvešana aktīvi, tieši jāveicina; nepietiek ar pretī nestrādāšanu. Bet darbu tautā ir ļoti daudz un dažādi, vairāk nekā šķirā demokrātam jābūt, lai visiem nāk darba augļi. - Šinī mūsu tautas briesmu brīdī pirmie darbi: bēgļu kopšana un skola, tas prasa stipru veselību. Bet arī Jums ir tūdaļ darbs: mūsu tautas dzīve būs jāuzbūvē gluži no jauna; mums būs vidus[skolas] un augstskolas; tur būs jāsagatavo mācību grāmatas, jārada latviska zinātne, arī Jūsu matemātikā, astronomijā un c[itās] eksaktās zinātnēs. Tur vajga lielas sajūsmas, bet - saturētas, lai neizgaro, bet ir kā tvaiks mašīnā. - Es nezinu, vai es Jums atbildu uz to, ko vēlaties. Rakstat man tieši kā matemātiķis jautājumus. Jūs esat dārgs cilvēks, es būtu laimīgs; kad varētu palīdzēt Jums atraisīt Jūsu spēkus tautas labā. 130. J. BUŠEVICAM Kastaņolā 1916. gada 25. janvārī 25.1.16. Skabargam Internacionāles atdzimšana būs iespējama tikai uz jauniem pamatiem: ne uz šablona, autoritātes un nodevības, bet uz dzīva, cilvēciska gara. Uz pilnīgi jauniem pamatiem mums būs jāuzceļ arī sava dzimtene Latvija. Laba pazīme, ka manā jubilejā nepiedalījās abas no mūsu tautas atmetamās daļiņas, abas pārvācojušās «Dz[imtenes] V[ēstneša]» puses, kreisā un labā. Proletariāts pats sev izlauzīs ceļu ar tīru teoriju, bet aptraipīšanās ar šablonu izbeigsies jaunajā dzimtenē. 131. G. BROSĒ Kastaņolā 1916. gada 26. janvārī 26. 1. 16. Ļoti cienītais un dārgais biedri! Cik priecīgs es esmu, saskatot Jūsos domubiedru kā sociālisma, tā arī brīvdomāšanas un nacionālajā jautājumā. Nacionāli, kulturāli un politiski patstāvīga tauta kā bāze, sociālisms un brīvdomāšana kā ekonomiskais un garīgais attīstības līdzeklis - lūk, programma. Priecājos vēl arī par ko citu: Jūs un Jūsu cienītā. laulātā draudzene esat Jūsu augsto ideālu veterāni, Jums šie ideāli nav ar aukstu prātu pieņemts viedoklis, bet gan pati Jūsu dzīve. Mūs patiesi aizkustināja Jūsu laulātās draudzenes, skaidrās pašaizliedzīgās varones, kura visus savus spēkus veltījusi cilvēces atbrīvošanai, mums dāvinātās atmiņas. Ja vārdam «svēts» vēl mūsu dienās būtu bijusi nozīme, tad šeit, lūk, «svētā». Taču neapšaubāms ir viens: visos laikos bijusi kāda izredzēto ļaužu kopība, kura savu dzīvi velti nevis personīgajām interesēm, bet gan visas cilvēces augstākajām - intelektuālajām un ētiskajām interesēm, ļaudis, kuriem dzīve ir gaismas izstarošana no sevis, līdzīga mīlai. Grāmata «Souvenirs d'une morte vivante» nāk no šādas izredzēto sabiedrības, mēs ļoti pateicamies par šo grāmatu un lepojamies ar to un ar garīgo skaistumu, kas apmirdz tās brīnišķīgo autoru. Sirsnīgi sveicinām Jūsu laulāto draudzeni un Jūs. 132. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 26. janvārī 26. 1. 16. Austra Krauze. Sirsnīgi sveicieni jaunā gadā, cienījamā dārgā kundze! Un daudz mīļu paldies par skaisto gleznu, turklāt vēl Hodlers, īsts mākslenieks un īsti demokrātisks, vienkāršs šveiciets. To gleznu Jūs man kā lapu aizlikuse mutei priekšā, varbūt nezinat. Jo es gribēju kein Blatt vor dem Munde nehmen dēļ Jūsu bēgšanas no Cīrihas un kopkomitejas vadības. Tagad varu tik to teikt, ka velti Jūs sabaidījāties vai sariebaties no politiskiem sīkmaņiem un intrigantiem, vai pat izsamisāt par savu pārliecību: latviešu lieta netop izšķirta tādos vācu kaktos kā Cīriha, latviešu autonomiju mēs iegūsim, un latviešu tauta pastāvēs arī pret visiem viņas atkritējiem un atkritumiem. Un vienīgā politika uz to ir: autonoma tauta ar demokrātiju un sociālismu. - Induļa politika. Nealojaties, kad tik viss cits darbs nepaliktu neauglīgs. - Ja Jums riebjas sīkumi un intrigas, braucat mājās, tur darba lauks plašs. Še vajadzētu radīt lauku teorētiskai apsvēršanai. Bet tas jau būtu padoms, un to Jūs zinat pate. Tik vēl: kādēļ Jūs man nekā neziņojāt par savu bēgšanu, toreiz varbūt varēju padomu dot. Vēlreiz sirsnīgs sveiciens un esat, kas esat; gudra un sparīga organizētāja. 133. J. MASTERAM Kastaņolā 1916. gada 26. janvārī 26. 1. 16. Dārgais draugs, sūtu Jums vissirsnīgākos laimīga Jaunā gada un miera vēlējumus. Jūsu ierakstīto pastkarti saņēmu diezgan ātri. Ļoti pateicos b. Starkam par laipnajiem sveicieniem sakarā ar manas piecdesmitās dzimšanas dienas svinībām. Savu drāmu tagad nosūtīšu tieši b. Starkam, tādēļ ka, sūtot no šejienes uz Kapri, paietu vismaz 8 dienas, bet no Kapri uz Petrogradu - vēl 35, kopā pusotra mēneša. Pirmo cēlienu gribu nosūtīt arī Jums. Mani vissirsnīgākie sveicieni. 134. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 28. janvārī 28. 1. 16. Mīļā Austriņ. Jums sirds tik pilna mīlas kā kausēta zelta, tādēļ mūs arī tā iepriecinājāt ar dāvanām uz svētkiem. Daudz, daudz paldies! Uz Cīriķes koloniju es gan neskatos optimistiski! Viņa savu spožuma laikmetu pārdzīvojuse un pēc dabiska procesa pāriet sastingumā. Varbūt tāda jauna sirds kā jūsējā būtu vēl spējīga šos vecos brakus kausēt savā ugunī un iztaisīt jaunu vērtslietu. Es savā laikā neatkāpos, kaut gan man bij ar visiem velniem jākaujas. Prieks jau ir cīņa vien, uzvara ir tikai piedeva. Laimīgu jaunu gadu novēlu arī Jūsu brāļam: lai neviļņotos pie viņa tās dvēseles stigas, kas atskan visdaiļāk. Jūs abus sirsnīgi sveicina Aspazija. Rainis. 135. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1916. gada 1. februārī Dārgie draugi, ļoti nopriecājāmies, ka esat nu atkal sveiki un veseli atpakaļ. Pirmo karti dabūjām no Ženēvas. No Durazzo vēl nau nekas atnācis. Efads sakot, gan jau tas Kirhenšteins pats aizbraukšot, ko šis iešot viņam karti sūtīt; došot labāk saviem bērniem ko paspēlēties. Tik vienkārši un sirsnīgi apstākļi nau vairs še Šveicē; kad grib, lai Jūs dabū Ženēvā, tad jāraksta jau adrese, kādu Jūs neuzdevāt, paraduši Serbijas kārtību, kur laikam pietiek adreses vietā: молодому ветеринару из России, тому - с черненъкою бородкою, что ругается с сербскими дохтурами. Atrakstat par sevi un saviem laikam diezgan raibiem piedzīvojumiem, un tad liekaties atkal uz avīžu studēšanu, moderna cilvēka augstāko pienākumu. Daudz mīļu labdienu abiem no abiem. Mēs gaidām. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 136. R. ROKSROJAM Kastaņolā 1916. gada 1.-3. februārī 1.2.16.                                                          3.2.16. Ļoti godātais profesora kungs! Mana dzīves prognoze Jums brīnišķi izdevusies, galvenajās līnijās uztverta pilnīgi pareizi, kas nebija viegli pie maniem daudzkārt pretrunīgajiem rakstura vilcieniem, šī prognoze sniedz sīkumus ar apbrīnojamu asumu un dziļumu, kā, piem., to, ka es jo sevišķi mīlu visu topošu. Tas varbūt ir manas būtnes visdziļākais rakstura vilciens. Varbūt tādēļ, ka cerības uz īpašiem sasniegumiem apgrūtina tas, ka man ir Iniņa, vai arī tādēļ, ka dzīve man ielikta savās paša rokās, sākumā Jūs man piedēvējāt spriešanas spēju, daudz svētu dotību un piemērošanās spēju, arī temperamentu, kurš valda pār sevi, bet viena man trūkst, lai visas šīs spējas padarītu derīgas lieliem sabiedriskiem mērķiem: pastāvīga gribasspēka. Visu savu mūžu, kopš pat jaunības gadiem, es pūlos sev to radīt, tomēr mantotais nervu vājums izjauc panākumus. Aiz piesardzības Jūs man par to nekā nesacījāt, taču man Jūs jālūdz sniegt man padomu arī šeit: vai varu cerēt uz panākumiem, kad un pie kādiem nosacījumiem man būtu dota panākumu iespēja? Tā kā man vēl priekšā daudz darba, tad man vajadzīgs garš mūžs, pāri par 100 gadiem. Vai man ir iespējams to sasniegt? Es uzskatu, ka astroloģija zīmju tulkošanā ir atmesta un kļuvusi par zinātni, bet astrologs būtu jāieved par publikas padomdevēju pašaudzināšanā. Tā es biežāk Jūs traucētu, griežoties pēc Jūsu padoma. Īpaši gribu Jums jautāt, vai man šogad vajadzētu atstāt Šveici un mainīt nodarbošanos? Tomēr tas gan vislabāk būtu nosakāms Jūsu vadībā, kad Jūs sniegtu ziņas par gada laikā iegūtiem rezultātiem. Paziņojiet man noteikumus. Atsūtiet man arī katras dienas maksas likmi 1916. gadam. Teksta beigās latviski pierakstīts: <200 gadi> Ceļojumi ne. Nepieciešamība atpūsties. Kā saņemt enerģiju rokās, temperaments - jā. 137. K. BARONAM Kastaņolā 1916. gada 4. februārī Godātais un mīļotais Barona tēvs! Diezgan vēlu mēs dabūjām vēsti, ka Jūs pabeiguši savu mūža darbu - mūsu tautas nemirstīgo dziesmu krājumu un sasnieguši augstu Jūsu pašu mūža posmu. Bet nekad nevar būt par vēlu tiem, kas Jūs mīl un cienī, līdzi visai tautai izsacīt Jums savas jūtas. Jūs esat piedzīvojuši to reto laimi, ka varat rokas likt klēpī mūža svētvakarā un teikt: «Es esmu sasniedzis mērķi un savu piepildīšanos.» Mūsu tautas daiļuma trejkrāsainā saulīte ir līdz tam Jums virs galvas spīdējusi un atturējusi nost bargos negaisus, kuri tikai tagad visā niknumā izgāžas pār mūsu tautu. Jūs, mīļais tēvs, kas esat nākošās paaudzes priekštecis, tāpat kā pagājušās pēctecis un apvienojat viņas nemirstības loku, - Jūs zinat, ka šī tauta, kas pārcietusi 700 gadu negantākos verdzības un necilvēcības spaidus, tagad vairs nevar iet bojā. Mūsu mēli var likt klusēt un locīt to svešās valodās, bet mūsu ausīs skanēs Jūsu krātās dziesmas, un mūsu sirdīs viņas atbalsosies. Mums var visu atņemt, tikai ne mūsu mīlu. Tā glabāsies no paaudzes uz paaudzi, i tālās svešās malās, kā svētā uguns. Un nāks tā diena, kuru mēs Jums vēlam vēl piedzīvot, kura savā saulē izsautēs visas asaru un asiņu paltis. Tai diena steidzas jau nākt, - mūsu augšāmcelšanās diena. Mūžīgi jauna lai zaļo mūsu tauta! Mūžīgi jaunas dzīvos mūsu atmiņā mūsu sirmās tautas dziesmas! Castagnola 4. 2. 16. J. Rainis. 138. N. BOKUMAM Kastaņolā 1916. gada 4. februārī 4. 2. 16. Bokums. Mīļais draugs, es tātad Jums norakstu nesūtīšu; iznāk it labi i tā: man jau nau vēl pārrakstīts III cēl.; to es padarīšu pats un «P. J. Avīzei» būs tad diezgan manuskriptu drukai līdz tam, kad Jūs pēc 3 nedēļām varējat pārrakstīt i V cēlienu. - Te būs vēlēšanu liste. Kaut es neatsakos no ievēles, tomēr pats sev balsi nevaru dot. - Kur Kolonijas komitejai tik pietiekoši līdzekļi, ka var sūtīt frankētus kuverus? Vai kas aizdeva vai sameta? Varēja jau katrs pats savu vēstuli frankēt. - Vakar dabūju vēstuli no kāda nepazīstama, lai palīdzot 40 latviešu karagūstekņiem. Te būs komitejai tūliņ darbs. Citām tautām jau ir palīdzības komitejas, mums laiks jātērē ar šaubām un plēšanos. Vēlēšanas arī ļoti garumā vilktas, varēja jau pietikt ar uzstādīto kandidātu listi, no kuras būtu par ievēlētiem paturēti tie, kam visvairāk balsu. Nu, bet taču reiz iet uz beigām gatavošanās un nu jānāk ievēlētas komitejas darbībai. Berniešiem vismaz tas labums, ka viņi atzīst latviešu lietu un grib tai palīdzēt, un ne vāciem. Cerēsim, cerēsim, cerēsim. To vajadzētu pieskaitīt viņiem par labu, un tos neapkarot, kad tie arī kļūdās. Jo mums darba diezgan apkarot latviešu lietas pretniekus. Tie var uzvarēt, kamēr mēs savā starpā ķildojamies. Cerēsim, cerēsim, cerēsim. Rainis. Castagnola 4. 2. 16. 139. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 8. februārī Castagnola 8.2. 16. Mīļo, dārgo, esmu Tev parādā uz vairākām vēstulēm: es gluži nespēju strādāt, pat uz vēstulēm nevaru saņemties, un, kad ko uzrakstu ar lielu piespiestni, tad pēc ilgi jāgavē. Še nu atbildes uz jautājumu: K[autskis] atsūtīja atpakaļ Tavu rokrakstu: šinī laikā gluži neiespējami. - Tavai darbībai sekoju ar lielu interesi un līdzdalību, jā, mūsu pozīcijas vienādas. Tikai es atzīstu Latvijai un latvietībai ne vien eksistences tiesības, kā Tu, bet taisni gribu, lai mēs dzīvotu kā tauta, kā latvji. Mani sāpināja, ka Tu vienā priekšlasījumā (referāts bij pērn «J[aunajās] Pēt[erpils] Avīzēs») teici, ka nevajagot cerēt uz mūsu pastāvēšanu, nevajgot pārspīlēt, t. i., uzsvērt latvietību. Mēs tik maz esam pārliecināti par savu pastāvēšanu, nesen bijām kārkluvāci un spaļukrievi, nu esam vēl kosmopolīti, ka taisni tagad stipri jāuzsver ne vien sociāldemokrātija, bet arī latvība. Kad to nedara, tad arī sīkā politiskā un sabiedriskā darbība tūdaļ nāk ar sevi konfliktā. Tad ir pret palīdzību bēgļiem, pret pārnākšanu dzimtenē, pret Latves jaunuzbūvi. Un Latves jaunuzbūve ir nepieciešama; to nedarīt ir - nokaušana; ir vecā pretētiskā politika. Es taisni šo Latves jaunuzcelšanu gribētu veicināt visiem līdzekļiem. Tādēļ Tevi, dārgo, lūdzu pēc padoma: vai būtu derīgi, ka tos 1000 fr[ankus], ko saņēmu kā balvu no Maskavas, es dotu par pamatu Latv. uzcelš. fondam? Summa ļoti maza, bet demonstratīva, un varbūt sekotu citi. Atraksti man to. Ja neietu, tad es dibinātu citu fondu priekš Latves kultūras mērķiem. - Tavs projektētais laikraksts Maskavā būtu ļoti, ļoti vajdzīgs. Tāpat es dzīvi apsveicu «Darbu»; piesūti man to. - Tu saki, ka netrūks mums cīņas biedru. Vajadzētu palūkoties apkārt pēc viņiem; ir laiks, ka dara tagad skaidrību. Tu saki - pēc kara. Bet pareizāk ir tūliņ: jāstrādā ar zobenu un kaltu, jāatgaina un reizē jāuzbūvē. Tu arī gribi senu strīdus rakstu laist klajā. Pareizi. Viens tik runā pretī: vai būs diezgan spēka reizē atgainīt un celt jaunu? Bet jāspēj ir abi. Karalaiks dara taisni asus visus jautājumus; visi ir tūliņ jāizšķir. Pēc kara būs citādi neatliekami. Un, kad neizšķirsim tūliņ kara laika jautājumus, paliksim neskaidrībā par sevi un citiem, un lietu. Latvietība ir tūliņ jāizšķir; to nevar atlikt. Atlikt, būtu nokaut latvietību. Palūkojies apkārt pēc cīņas biedriem. - Arī Saša stāvēs garīgi mūsu pusē. Sveicini viņu mīļi, mīļi. Es ļoti priecājos par viņu; viņa man sen trūka manos draugos. - Vajdzīgs biedrus pulcināt, vajdzīga vienojoša programma, pēc vienojošs laikraksts. Dibināsim tūliņ tādu. Sauksies «Gājējs». Vai plašāk: «Daugava». - Atraksti man par iespējībām. - Man bij liels un priecīgs pārsteigums, ka gribot tulkot manus rakstus krieviski. Es nekā nezināju. Es Tev rakstīju par citu nodomu: man ir «Jāzepa» krievisks tulkojums (no kāda biedra) un vāciski no Aspazijas. Tos gribēju laist klajā un uzvest. Rekomendētājs būtu vecais rakstnieks Боборыкинъ. - Ko Tu raksti par Olgu Blumberg, mani dziļi aizkustina, sveicini vinu no manis jo sirsnīgi un mīļi. - Par vācu dzejnieku, kas būtu tulkojis «Uguni un Nakti», nekā nezinu, dzirdu no Tevis pirmoreiz. - Tautību Sapulce ļoti laba: vienoties varētu uz federatīva dibināšanas pamata. Ļoti mīļi, ka gribi tur propagandēt latvju kultūru. Paliec nu, mīļo, dārgo, skūpstīts un sveicināts. Mīļi sveicini Birutiņu. Sveiks. [Paraksts.] 140. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 11. februārī Vēl ko praktisku: vai Tu, mīļo, nevarētu uzņemties tiktāl mana pilnvarotā un kasiera amatu, ka Tu saņemtu to naudu, kas man top nodomāta. Piemēram, man atsūtīja no Maskavas 75 fr[ankus] (laikam Duburs?). Kursa zaudējums ļoti liels, tādēļ nebūtu labi tagad šurp sūtīt, bet varētu pie Tevis gaidīt līdz miera slēgumam un pareizam kursam. Ja Tu tā ar mieru, tad kaut kādā veidā par to pasludini. Es varu tagad vēl iztikt, jo mēs abi ar Aspaziju sēdam nu jau 2 gadus Castagnolā, kur īsti lēti. Elektriskās kūras Cīrihā vajdzētu gan atkārtot atkal, bet tad mēs neiztiktu. Varbūt Tev kāds pagādā V. Eglīša rakstu «Dzimtenes Atbalsī» par Falliju, tad atsūti to. Bija vēl kas sakāms, bet aizmirsu. Mīļus sirsnīgus sveicienus - Tavs Rainis. Castagnola 11. 2. 16. 141. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 16. februārī Ļoti cienītā kundze! Saņēmu nupat Jūsu telegrammu: teksts ir sabojāts, tādēļ atbildu, ka rakstu un gaidu arī no Jums vēstuli. Runa laikam ap Ķeniņ kundzes ievēlēšanu Komitejā un ap protestu pret to kā «pārāk patriotisku» (no Vecozola un «internacionālistu» puses). Vecozola kandidatūras noņemšana bij tiešām oficiālā paziņojumā, un par Stelpa grupas atteikšanos no līdzdalības man tika minēts. Jūs jautājāt laikam, kāds mans uzskats? Kopā strādāšanu ar visām progresīvām partijām, arī pilsoniskām, mūsu atsvabināšanas cīņā es aizstāvu, kā vienmēr. Tas nenozīmē priekš mums atteikšanos no proletāriskas pārliecības, nedz vadības nodošanu pilsoniskās rokās. Kur kopā strādāšana iet līdz kopēju organizāciju dibināšanai, tur priekšstāvībai jābūt proporcionālai spēku attiecībām. Demokrātisma princips nepieciešams, aristokrātisms neciešams. Nu mums Šveicē ir vecas kolonijas, kuru sastāvs gandrīz pilnīgi proletisks, pa vismazākai daļai pilsonisks. Pilsoņi pie koloniju dzīves ļoti reti piedalījušies; pret viņiem bijusi neuzticība; tikai pilsoņu ievērojamākās izcilu personas ar izteiktu demokrātisku garu, ar progresīvu kulturālu darbību jau dzimtenē (darbības raksturs dzimtenē ir noteicošais arī še) - tās iekarojušas uzticību. Es runāju par Jums. Bet tad tādas personas nau lūkojušas pates saņemt lietas vadību savās rokās, viņas ir aicinātas un lūgtas. Piemērojat šo visu pie Ķeniņ kundzes diezgan negaidītās ievēlēšanas vadošā komitejā, un Jūs redzēsat, kā var celties pretestība. Pilsoņiem tūliņ pašā sākumā vairāk vietu, divas, mums tik viena. Kad arī vēl 2 iztrūkstošās vietas kritīs mums, ij tad nebūtu pareizs samērs (2:3) ar pilsoņu skaitu. - No trim lielākām kolonijām 2 būs reprezentētas no pilsoņiem (Cīriha un Ženēva), vai atlikusē trešā (Berne) jelmaz dabūs savu priekšstāvi, ir vēl jautājums. - Savu priekšstāvi vajdzēja dabūt arī Stelpa grupai. Tad: Ķeniņa kundzes un kunga darbība dzimtenē literatūras, izglītības, sabiedrības laukos ir ļoti ievērojama un tāli redzama, to neviens i nedomā noliegt, es vismazāk. Bet tai darbībai ir arvien dota no viņiem pašiem un - vēl vairāk no viņu grupas - spilgta aristokrātiska nokrāsa: dekadence, saloni, bajārisms. - Pašlaik dzimtenē vai gadu jau iet cīņa no visu demokrātisko partiju, grupu, jaunības puses pret aristokrātiskām tendencēm Maskavā, kuras reprezentē A. Ķeniņa kungs. - Arī tur visvairāk protestē, ka A. Ķeniņa kungs ar savu grupu grib saņemt visas kultūrdarbības vadību savās rokās. Kādu iespaidu lai tas dara uz Šveices kolonijām? Te taču baidīsies, vai tik Ķeniņ kungs negrib arī mūs saņemt savās rokās? Veci biedri sāk varbūt atturēties, kad redz, ka viesi ar naigām rokām ņem pirmie lielās karotes. Ķeniņa kundzes smalkais sievietes takts viņai varbūt būtu teicis, ka viņas ievēlēšanu šādos apstākļos varētu pārprast un ka pārpratumu novēršana atkarājas no viņas; - būtu atgādinājis, kāds protests pret viņu bij jau leišu lietā. - Ar Ķeniņa kundzes iestāšanos komitejā tur iestāsies gan labs darba spēks, bet ne laba saskaņa. - Un viņas labais darba spēks ārpus vadošās komitejas nebūt nepazustu, bet taisni nestu vēl krietnākus augļus. Priekš visa priekšā stāvošā darba darīšanas vadošā komiteja būtu tā kā tā par mazu; vajadzētu pievilkt pēc iespējas visus darbiniekus; īsti vajdzētu strādāt visiem kolonijas locekļiem. Tāds ir mans uzskats. Ļoti lūdzu Jūs šo vēstuli nosūtīt izlasīšanai arī Ķeniņa kundzei. Gribu tagad nogaidīt Jūsu un Ķeniņa kundzes atbildi un vēlēšanu gala iznākumu, un, ja tad pēc tam izrādīsies, ka kolonijas saskaņa nau panākama, tad arī manai kandidatūrai nebūtu nozīmes un es to noņemtu. Bet es zinu, ka ar labu gribu un taktu ir iespējams arī še panākt visu. Manus sirsnīgākos sveicienus - Rainis. Castagnola 16.2. 16. 142. F. BURKMANAM Kastaņolā 1916. gada 19. februārī Ļoti godātais F. Burkmana kungs! Stefenhāgena izdevniecībā Jūs izdodat latviešu laikrakstu «Dzimtenes Ziņas». Tā kā Jūsu laikraksts iznāk divreiz nedēļā, tāpat kā lietuviešu «Dabartis», tad acīmredzot arī abonementa maksa būs tāda pati; tādēļ aizsūtu Jums maksu par 3 mēnešiem 1 marku 50 feniņus. «Dabartis» no Kauņas es saņemu samērā regulāri, tādēļ ceru, ka arī attiecībā uz «Dzimtenes Ziņām» nebūs nekādu traucējumu. Augstcienībā A. Nagliņš. Kastaņolā, 19. 2. 16. Adr.: A. Naglin. Castagnola, Schweiz. 143. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1916. gada 24. februārī 24. 2. 16. A. Kalniņ[am], komp[onistam]. M[īļais] dr[augs], tagad pasta dēļ nevajga vairs franciski rakstīt, tādēļ rakstu atkal latviski. - Man bij liels prieks par dzīvības zīmi no Jums pēc vairāk nekā gada laika. Bet laikam gan kādas vēstules būs arī zudušas; vismaz tā, kurā Jūs būsiet sūtījuši man sveicienus uz jubileju (kā no avīzēm redzu, Jūs tādas dienas mēdzat ievērot, tā, piem., M[alvines] Vīgn[eres] k[undzes] gadījumā). Citādi jau arī nebūtu izskaidrojama šī Jūsu nupat saņemtā karte, kurā Jūs man lūdzat III c[ēlienu] no operas teksta. Tam jau neizrāda necienību, no kā ko lūdz. Man ļoti intresē lasīt Jūsu zudušos sveicienus un pievienot tos manu draugu rakstiem; tādēļ lūdzu laipni to man atsūtīt. - Operas teksts II c. man vairs nau, un III c. nau vēl rakstīts, abi būtu jāraksta no jauna. Vai Jūs to vēlētos? un kad? Jūsu ceļa soma ir vēl še. D[audz] sirs[nīgu] labdienu Jūsu cienītai kundzei un Jums. 144. M. ROBIŅAI Kastaņolā 1916. gada 25. februārī 25. 2. 16. Milda Robiņ. Jums ir viss skaistais, kas dibinājas uz skaidrību, tāds Jūsu rokraksts, te prāts, te jūta, te dzejas izpratne. Jums tik daudz dota, tikai Jūs vēl neiedrošinājaties to lietot, un tādēļ vēl vingrinājaties un nerādat sevi darbam. Bet jau Jūs pate meklējat sistēmu, un tas ir vienīgais, uz ko es varēju Jums aizrādīt. Tieši aizrādīt uz grāmatu es nespēju; pedagoģiju nemaz nepārvaldu. Bet, kad Jūs nejūtaties kā pedagogs, kādēļ uz to piespiesties? Pētniecisks darbs Jums labāk derētu. - Jūs gribat atrast, ko lielie vīri nau atraduši: vai tas ir obligatoriski? vai vajga tos lielos pārspēt? Un man liekas, ka katrs meklētājs ir atradis; jo ir neskaitāmi atrodamie priekšmeti, ne viens vien. Viens tikai ir atrašanas un meklēšanas virziens. Tas ir visiem lieliem tiešām viens (bet arī maziem pieejams) - tas ir cilvēces labums. Meklējat Jūs arī to pēc savas dabas un savām spējām. Tā doma, ka Jūs nekam nederat, ir gluži neauglīga. (Aut Caesar, aut nihil - tas ir latvju censoņu nelabais teikums, ir lielība reizē ar gļēvību: patiesība tā, ka katrs lai dara savu darbu, darbu ir daudz, un vajdzīgi visi labi darbi. Bet mūsu censons grib tūdaļ būt pārāks par visiem, atrast to, ko neviens nau atrast spējis.) Iesākat tik darbu atklātībai, tas ir viss. Tad zudīs visas šaubas un ies. 145. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1916. gada 2. martā Dārgais Biedri, liels paldies par sūtījumiem! Nevaru pateikties Jums personīgi, saaukstējos, jau vairākas dienas guļu uz gultas, liekas, ka influence, un tai vajadzētu drīz pāriet, jāstrādā. Esiet tik laipns, paskatieties, vai nav izlaists Schillera 26. un 27. numurs, pēdējais ir 28. (Nr. 278)? Tāpat varbūt pie Jums atrodas II d. «Zur Frage der Ostseeprovinzen». Jūs bijāt tik laipns un piesūtījāt man I un III d. Ceru sestdien vai svētdien Jūs atkal apciemot. Laiks šodien ir jau labāks. Vēlu Jums visu to labāko, mīļais biedri. Vienmēr Jūsu Nagliņš. 146. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1916. gada 4. martā Saņēmu Jūsu pastkarti. Nevaru vēl šodien aiziet pie Jums; sliktā laika dēļ aizkavējas atveseļošanās. Ja ir iespējams, atsūtiet Mahabharatu, būšu ļoti pateicīgs. Vienmēr Jūsu Nagliņš. Šajās dienās tomēr aiziešu paskatīties, kā Jums klājas, Jūs taču arī ciešat no sliktā laika. Nagliņš. Castagnola 4. 3. 16. 147. E. BINJAMI Kastaņolā 1916. gada 10. martā 10. 3. 16. Ļoti godātais Binjami kungs! Sirsnīgākais paldies, ka bijāt tik laipns un atsūtījāt pastkarti no Florences un «Ligne des pays rentres» prospektu. No pastkartes piemēra es redzu, cik ļoti mēs, latvieši, esam pateicību parādā, jo žurnālā «Coenobium» pirmo reizi ir ievietots viens raksts itāļu valodā (un otrs - franču) par latviešiem, un ir jau manāma zināma interese par mums Itālijā. Varbūt tā būtu vēl lielāka, ja arī otrs raksts būtu parādījies itāliski, jo franču raksti jau agrāk vairākkārt skāruši šo jautājumu. Lai propagandētu «Coenobium», mēs dažiem latviešu laikrakstiem nosūtījām paraugeksemplārus. Reizē ar šo es ar pasta čeku pasūtīju «Coenobium» eksemplāru 1916. gadam. Visā augstcienībā A. Nagliņš. 148. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 10. martā Lasu pašlaik Jūsu atteiksmes rakstu: skaisti rakstīts, skaisti motivēts, gudri sastādīts, - bet skaistāk un gudrāk būtu taču nebēgt. Jūs esat kopkomitejas stiprākā vienības saite. Jūs visu garo grūto nevienības laiku izcietāt cauri tik dūšīgi un pašaizliedzīgi, ka nu Jums nau tiesības to visu no [bojāts teksts] ar bēgšanu. Es rakstu berniešiem, Cielēnam, tie ir p [bojāts teksts] tramīgi, citādi nevar nemaz saprast. Es ceru, ka viņi grozīs savu atteiksmes spriedumu. Nu ir panākta viena platforma, sta [bojāts teksts] kopkomiteja, tagad katra atteiksme ir neloģiska. Bet kad bi [bojāts teksts] atzīst notikušās vēlēšanas un piedalās latv. koporganizā [bojāts teksts] tad arī Jūsu atteiksme jāatņem. Viņa ir pāragra. Vajadzēja maz [bojāts teksts] nogaidīt, kamēr citā komitejā izsaka savas domas un komiteja sāk darboties. Juridiski arī Jūsu atteiksme nepareiza, jo juridiski pastāv jau kopkomiteja, tai bij jāiesniedz atteiks [bojāts teksts] ne vis [bojāts teksts] komitejā. Ņemat atpakaļ kā tādu. Un uz [bojāts teksts] saprasties ar berniešiem. Es biju visu laiku slims ar influenci, par agri cēlos. Arī tagad vēl slimoju [bojāts teksts] rakstat man labākas ziņas, un būšu vesels. Sirsnīgi sveic [bojāts teksts]. Arī A. Ķeniņa kundze rakstīs Jums. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 149. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1916. gada 18. martā 18. 3. 16. Dārgo biedri! es nogulēju ar influenci divas nedēļas; cēlos par agri un nu atkal rakstu gultā. Saņēmu Jūsu kartiņu no 14.3., vēstule no Jums nau pienākusi. - Jūsu kartiņa uz mani atstāj gluži savādu iespaidu: kopš kara mēs sarakstāmies, un pamazām Jūs sākat piegriesties tam uzskatam, ka vāci ir iekarotāji un ka ne krievu, ne latvju intresē nau vāciem par labu atteikties no savas valsts un tautas; ka tāda attieksme ne vien nedarītu mūsu proletības stāvokli labāku, bet pat daudz jaunāku. Šo domu tālāk izvedot, bij jāprasa, lai latvju tautai dod labākus attīstības apstākļus, t. i., bij jāprasa Latvijas autonomija. Viņam tam Jūs sekojat, un tā bernieši beigās bij tie, kuri izstrādāja Latv. autonomijas projektu. Bet Latv. autonomijas prasība un protestība pret Latvijas aneksiju no vāciem bij jau agrāk izteikta tanī platformā, uz kuras pamata visas Šveices latv. kolonijas pūlējās panākt kopsomitejas dibināšanu. - Nu pēc pusgada pūlēm visu kolonistu (55 no 65) vienība ir panākta un kopkomiteja ievēlēta uz tāda pamata, kādu prasa arī Berne, un nu: - Berne un Jūs atsakās! Jā, vēl ļaunāk: meklē izrunas un meklē novilcināt ar jauniem priekšlikumiem. Izrunas tādas: 1) it kā Bernes platforma izgāzta. - Atbilde: nau taisnība, visi vēlētāji un visi ievēlētās kopkomitejas locekļi atzīst taisni Latv. autonomijas un neaneksijas prasības. Kritizēts ir ticis tikai Bernes izstrādātais Latv. autonomijas projekts, bet ne pati prasība. 2) Bernieši un tāpat es atradām par nepareizu, neproporcionālu ar pilsoņu vēlētāju skaitu to, ka pilsoņiem kopkomitejā būtu divi priekšstāvji: A. Ķeniņ un A. Krauzes kdzes. Atbilde: es rakstīju par to A. Ķeniņ kdzei, un tagad tiklab viņa, kā A. Krauzes kdze ir atteikušās. Tātad šim brīžam komitejā ir tikai: Aspazija un Rainis, un - vajadzētu būt Cinim, bet - Cinis atsakās. Kādēļ? Pret ko nu protestē? pret Aspaziju un Raini? Ja tā, tad zināt, ka Aspazija un es no visiem kandidātiem visvairāk upurējam, uzņemdamies Kopkomitejas amatus, jo mums ir literāriski darbi jādara, kuri priekš mums ir nesamērojami svarīgāki nekā visi Komitejas godi. Mēs tātad visvieglāk atteiksimies, kad bernieši vai cits kāds to prasīs. 3) Bernieši vēl min kā iemesli apvainojumu no cīrikiešu puses; ņirgāšanos. Bet vai bernieši nebūs kritizējuši arī cīrikiešus? Kritikas tiesību nevar atņemt nevienā demokrātiskā kopībā. Un maza personiska ienaida dēļ neiet kopā lielā politiskā visas tautas lietā - ir politiski attīstītu cilvēku necienīgi, ir liela politiska kļūda. Bernieši liek priekšā jaunas vēlēšanas pēc jauna modusa. - Tā varēja darīt pirms vēlēšanām; nu komiteja galīgi ievēlēta. Nu tāds priekšlikums ir - novilcinums. Vispār tas ir lielākais pārmetums no cīrikiešiem pret berniešiem, ka bernieši rauga novilcināt. Un tiešām bij nepareizi, ka, piem., bernieši pieprasīja vēlēšanu galīgā termiņa atlikšanu un, kad pienāca viņu prasītais termiņš, tad atteicās no vēlēšanām. To vajadzēja darīt daudz agrāk, jo tas iemeslis, ka berniešu platforma izgāzta, bij jau daudz agrāk zināms. Bernieši liek beigās priekšā laikam pilnīgi atteikties no jelkādas kopā iešanas ar pilsoņiem Latv. autonomijas lietā. Bet, kad to dara tad, kad pusgadu ir jau gājuši kopā, tad viss šis pusgads ir bijis - tikai - novilcinums. Tāda taktika nau ne politiska, ne ētiska un nepieder pamatšķirai, kurai jāved nākotnes politika un taktika. Bet berniešu atteiksmei no kopdarbības ar pilsoņiem Latv. autonomijas lietā ir vēl nopietnāka puse. Kaut gan pamatšķira katrā valsti, sevišķi cerētajā Latv. autonomijā, ir iedzīvotāju lielākā daļa, tomēr valsti dzīvo arī pilsoņi, - tos nevar no valsts izraidīt, nedz ņemt viņiem tiesību līdzi spriest par autonomijas iekārtu. Uzskats, kas to prasītu, būtu pilnīgi aplams un nesaprotams sevišķi no proletu puses, kuru visa cīna iet pēc tām pašām tiesībām līdzi spriest par valsti. Ka tādas domas vispār var rasties, rāda, cik aplama bijusi politiskā audzināšana sociāldemokrātijā, ka noliedz pati savas pamatprasības. Tāda atteiksme no līdzdarbības var rādīt arī ko citu, - ka bernieši visu Latv. autonomijas lietu vispār nau ņēmuši nopietni, bet uzskatījuši visu kā smalku manevri to izmuļķošanai, kuri grib Latv. autonomiju. Tāds anarķistisks uzskats esot dažiem arī Šveicē. Es tomēr esmu pārliecināts, ka lielākā daļa arī berniešu nepiekrīt anarķistiskiem uzskatiem un negrib arī būt kārkluvācieši pēc jaunas modes, bet grib būt latvju pamatšķiras priekšstāvji un latvieši; grib Latv. autonomiju un negrib vācu aneksiju. - Visa vaina ir tikai tā, ka tāds uzskats par latvju pamatšķiru ir ticis aptumšots, un, kad nu Latvijas autonomija no kara tika pierādīta par nepieciešamu, tad lielākā daļa nespēja diezgan aši aprast ar jauno faktu, jo parastie un pieradinātie uzskati bij aizgājuši garām šim jautājumam. Latvju pamatšķira pati ir vēl ļoti jauna, viņai grūti aprast ar savu nākotnes lomu. Bet šī nākotnes loma ir tāda: latvju pamatšķira ir tautas lielākā daļa un reizē progresīvākā; kā tādai viņai piekrīt visu latvju tautu vadīt un reprezentēt. Visi lielie jautājumi, kuri zīmējas uz visu tautu, ne vien šķiru vien, ir jāizšķir taisni pamatšķirai, nau jāatdod pilsonībai. Tā līdz šim, viss, kas latvisks, tika atstāts pilsonības rīcībā, un\ no malas tikai žēlojas: cik nepareizi rīkojas pilsoņi! Šveices latvju kolonijas savā vienībā, kuru reprezentē kopkomiteja, būtu maza, bet parauga organizācija priekš latvju tautas lietas pārzināšanas no pamatšķiras puses. Es uzsveru šo domu, te jūsu, arī berniešu darbs. Nospriežiet tagad, ka, ievērojot pārmaiņu apstākļus, jāpiedalās kopkomitejā, kura šimbrīžam pastāv tikai no proletiskiem elementiem; deleģējot kopkomitejā Cini, kā savu agrāko kandidātu, kurā arī no citiem ievēlēts. Tad komiteja tūliņ sāks darboties pamatšķiras garā. No pilsoņu puses būs jāpielaiž priekšstāvis (varbūt A. Krauze ņem atpakaļ savu atteiksmi). Tad varēs kooptēt locekļus. Kopkomitejai varēs iesniegt aizrādījumus un protestus. Tad varēs mūsu koloniju kopkomiteja dot paraugu un mēģinājumu pamatšķiras politikai un taktikai lielās tautas lietās. To pašu berniešu Latv. autonomijas projektu varēs plašāk pārspriest. Varēs lemt par latvju tautas jaunuzbūvi, par vēlamo saimniecisku un sabiedrisku jauniekārtu, par kultūru un tautas audzināšanu - proletiskā garā. Principiāla visas dzīves jauniekārta būs tagadējā lielākā tautu krīzē tāpat pārspriežama un jaunradāma kā 1905. gadā. Nu nestāvat nomaļus, citādi visu to nolems pilsoņi vieni un pamatšķira būs palaidusi garām lielo izdevību. Tāda izdevība nenāks vairs otrreiz. Saprotat laiku un esat laika lieluma cienīgi. Sveiki, dārgais biedri un draugs! Rainis. 150. V. VERDARO Kastaņolā 1916. gada 20. martā Godātais Verdaro kungs! Pateicos par pastkarti, ko «Coenobium» redakcija N. Robiņas jaunkundzes aizbraukšanas dēļ atsūtījusi man. Būšu laimīgs, ja varēšu sagādāt Jums nepieciešamās ziņas. Pirmā latviešu sociālistu tiesāšana notika 1897. gadā. Apsūdzēti bija gandrīz 50 cilvēki, lielākoties inteliģenti: žurnālisti, advokāti, mediķi, skolotāji, studenti, daži strādnieki no lielajām pilsētām - Rīgas, Liepājas (Libau), Jelgavas (Mitau) - un zemnieki. Galvenie apsūdzētie, kas tika notiesāti ar izsūtīšanu no dzimtenes Latvijas, bija advokāts P. Stučka (5 gadi), J. Jansons, students (2 gadi), K. Šulcs, ierēdnis-telegrāfists (4 gadi), Driega, Pūce, Ozols, strādnieki (4 gadi); aizbēga: Fr. Roziņš, M. Valters, students E. Rolavs - uz Šveici, Bundža, Kļava, strādnieki, un citi - uz Ameriku, kur nodibināja sociālistisku žurnālu «Sociāldemokrāts». Bundža nomira Itālijā, kur viņš dibināja žurnālu «Auseklis» (pirmais latviešu sociālistiskais žurnāls ārzemēs); Kasparsons, Kalniņš, Hertels, Duncis, citus neatceros - man trūkst precīzu drukātu datu. Es kā sociālistiska laikraksta «Dienas Lapa» (toreizējais vienīgais sociālistu orgāns) vadītājs biju apvainots kā iniciators un notiesāts uz 5 gadiem trimdā. 1905. g. kustības priekšgalā bija Domes deputāts J. Ozols, dažādu sociālistu komiteju priekšnieks (pašlaik Amerikā, aizbēdzis pēc sociālistu deputātu notiesāšanas). Jānis Asars, labākais orators, propagandists un literatūras kritiķis, nomira Arigonā, vājprātīgo iestādē 1906. g. Vilis Dermanis, skolotājs, ļoti pazīstams orators, kritiķis. Brāļi Buševici - žurnālisti, notiesāti uz nometināšanu Sibīrijā, no kurienes aizbēga uz Ameriku. Pašlaik kustības priekšgalā ir Dr. med. Priedkalns, bijušais Domes loceklis, bet pašreizējie vadoņi ir tautai maz pazīstamas personas, tāpēc ka sociālistiskā kustība Latvijā, tāpat kā Krievijā, vēl nav legalizēta. Rietumeiropā latviešu sociālistu Ārzemju komitejas sekretārs bija J. Jansons, lielinieku frakcijas laikraksta «Cīņa» redaktors, ļoti pazīstams žurnālists, P. Roberts, Ziemelis u. c. no lielinieku frakcijas; mazinieku frakcija - Cinis, Skabarga, Čipus u. c. Amerikā (Ziemeļu) strādā J. Ozols - bijušais latviešu sociālistu partijas laikraksta «Strādnieks» vadītājs, Fr. Roziņš; sociālistu skolu darbinieks profesors V. Dermanis. Vairākām citām sociālistu frakcijām bija savi laikraksti, piem., «proletāriets», «Darba Rīts» un citi. Latvijā pašlaik ir aizliegti visi sociālistiskie laikraksti, dažreiz tiek izmantoti demokrātiskie laikraksti un proklamācijas. Ja Jums ar šiem datiem nepietiks, es meklēšu un sūtīšu Jums vēl. Lūdzu man paziņot, kā Jūs uzzinājāt par Krumberga lietu un kā sākāt interesēties par latviešu sociālistu kustību. Nobeigumā atvainojos par manu slikto itāļu valodu. Sirsnīgi sveicinu. 151. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1916. gada 22. martā 22. 3. 16. Dārgo biedri, man liels prieks par Jūsu vēstuli; nu būs viss labi. Aiztelegrafēju tūliņ, lai pirms sapulces vēl izklaidētu visas šaubas. Sie, Aspasie, ist genügt für Komitee. Kooptieren Andere. Erwarte Ihre Zusage. Tas ir tikdaudz, ka nu Kopkomiteja var sākt darboties, tiklīdz ir balsu vairums kopā: 3 no 5. Tādēļ mums vajga tūdaļ Jūsu piekrišanas un berniešu atļaujas, ka Jūs iestājaties Kopkomitejā, kura nu sastāvēs no Jums, Aspazijas un manis. Ķeniņ kdze atkrīt nost. Ne viņa, ne Ģenfes kolonija nevar protestēt, jo atteiksme bija labprātīga. Ģenfieši varēs tikai vēlāk likt priekšā izdarīt papildvēlēšanas pie jau pastāvošas mūsu kopkomitejas. Varēs vēlāk ieteikt citu vēlēš[anu] modusu, bet visu to jau pie pastāvošās mūsu Kopkomitejas. Tas vairs negrozīs kopkomiteju, kāda viņa tagad, proti, pamatšķiras. Kad Austra Krauze neņem atpakaļ atteiksmi, grib palikt ar Ķeniņ kdzi solidāri ārpus Kopkomitejas, lai paliek. Kopkomitejas pastāvēšana caur to negrozās. Bet es lūkošu A. Krauzi pierunāt, lai atteiksmi ņem atpakaļ, lai paliek kopkomitejā; bet, ja solījusies citādi, tad lai ļaujas kopkomitejā iekooptēties. Viņa būtu laba reprezentantene pilsoņiem, kurus mēs nevaram gluži atstumt no līdzdarba. A. Krauze savā atteiksmes rakstā taisni uzsver, ka stāv par demokrātiju un autonomiju. Viņas brālis ir soci[āl]d[emokrāts] katordznieks. - Redzat nu, tā mums labākā izeja: pamatšķira vada šo lietu un būs brīva no nevēlama elementa Ķeniņ k., kura izrādījusi antidemokrāt. tendences. - Rakstat nu tūliņ savu un Bernes piekrišanu, un tūliņ sāksim darboties. Bernei piekritīs loma nodarboties ar Latv. autonomijas jautāj., kuru viņa kā pirmā kolonijā cilāja. Vedīsim lietu lielā stilā, kā pienākas pamatšķiras locekļiem. Man vēl sevišķs prieks, ka Jūs saprotat lielās konsekvences; es baidījos Jums jau tagad par to rakstīt, bet Jūs pats to izdomājāt. Skaisti. Jā, būs 2 partijas: viena anarķistiska, otra strādnieku, t. i., pamatšķiras partija. Tie esam mēs. Še nedaudzi, tur mājās būs daudzi; to mana jau tagad no avīzēm, kaut gan rakstīts netiek par to. Tie būs visi tie, kas negrib labu veikalu, bet latvju tautu, kas grib dzīvot ne kā pārtikuši parazīti un anarķisti svešā tautā, bet kā tauta pati par sevi. Un daudz, varbūt lielākā daļa pat no štempelesturētāju ļaudīm atnāks pie mums, jo strādnieki nau vēl tik samaitāti no naudaskāres, kā to iedomājas štempelvīri. Protams, pamatšķira cīnīsies par sava materiālā stāvokļa uzlabošanu, bet neies to iegūt, pārdodot savu tautu, savu valodu, savu kultūru. Jo vairāk tādēļ, ka latvju kultūra jau tagad ir gandrīz vienīgi pamatšķiras kultūra, ne pilsoņu kultūra. - Mēs tagad būsim izstumti, labi. No kurienes? No s. d. kancelejas, no biroja, to var paciest. No tautas izstumti būs štempelvīri, un to nevar paciest neviena partija; tā top tad par grupu; tā gāja anarķistiem. - Jūs sakāt pareizi: Jūsu stāvoklis grūtāks nekā mums. Jā, bet es negribu nebūt uz Jums nokraut grūtības. Taisni otrādi, es visu grūtāko ņemu uz sevi. Man kauli stipri. Un tagad vienīgais arguments pret mums būtu: kopība ar A. Ķeniņas kdzi. Bet no tā nu mēs brīvi. Ies cīņa uz vairākām frontēm. Ies. Vienmēr iet tad, kad lieta ir taisna, skaidra un liela. Un te tā ir. - Vajga popularizēt Latv. Autonomijas jautājumu. Jā, labi! Biedrība lai iesūta prasījumu pēc autonomijas. Iroti labi. Tā darīsim. Tas būs mūsu pirmais darbs. Tas iet lielumā. Tas tātad iet labumā. - Kad nodibināsies kopkomiteja, tad izlaidīsim naudas vākšanas uzsaukumu, apgādāsim gūstekņus, vēstules uz Kurzemi u. t. l. citus mazus darbus, un tad tūliņ pie pirmā darba: Latv, autonomijas. Ailo! Sirsnīgi, mīļi sveicieni. Dažādās vēstules vietās pa rindiņai pierakstīts: Šo vēstuli vai norakstu arī atpakaļ. Kādu stāvokli Jansons ieņem? «Jaunās Pēterburgas Avīzes» aizsūtīju. Ir drusku vairāk. Pīpiņš ir liels Jansona draugs. Simts mīļu sveicienu Bernes biedriem. 152. N. BOKUMAM Kastaņolā 1916. gada 31. martā Mīļais draugs, saņēmu dzejoju pārrakstus ar lielu paldies. Būtu sūtījis vācu «Jāzepu», bet nau caurskatīts: neveselība, influence, kreņķi ar berniešiem (nupat saņēmu Jūsu hektografēto ziņojumu; rakstīšu vēlāk). Un nepārlabotu pārrakstīt nau vērts. Uztraukumi arī vēl tādi, ka Aspazija taisās braukt uz Lozanu, varbūt piebrauc arī Cīrihē; saimnieks mainās. - Nu. Bet man citi lūgumi: tagad šinī namā ievelk elektricitāti, un es gribētu ierīkot sev elektr. sviedrētavu «Elektrische Lichtbade». Elektriska bādes aparāta te Lugānā nau; Cīrihā pie dakt. Ostersetzeres es tiku tādus lietojis gadiem. Dārgs nau aparāts: stalaža no 4 koka stīpām, lokiem un 12 elektr. lampiņas. Maksājot ap 50-100 fr[anku]. Apmēram tikpat daudz es izdodu par vienu mēnesi kūras. Vai nu Jūs nevarētu man tādu «Korb für elektrische Lichtbäder» uzmeklēt un nopirkt; naudu aizsūtīšu. Man tāda svīšana vienmēr darījusi ļoti labi. Pašlaik jūtos atkal nelabi un gribētu uzlaboties. Visādā ziņā ļoti lūdzu, atrakstat man, vai būs iespējams Cīrihā tādu aparātu sadabūt. Tad arī to piezīmējat, cik spēka vienību ir tādās 12 lampiņās, laikam 36 sveces? Tas jāzina šenes elektriķim. - Un nu, mīļais draugs, daudz paldies jau iepriekš par piesolīto un gaidīto ģīmetni, tā man būs jauka piemiņa no Jums, kura draudzīgās jūtas pret mani es esmu aizvien turējis tik augstas un mīļas. Jūs paliekat man vienmēr neaizmirstams. Es domāju, vēl redzēsim darbā, jo Jūs esat darba cilvēks tāpat kā es. Visu labu Jūsu gaitā vēlē Jūsu Rainis. 153. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 31. martā Jauka diena šodien Lugānā, mēs varam drošāk gaidīt Jūs atbraucam. Ženēvieši cerē, ka nu pastāvēs labs laiks, jo veselu mēnesi lija. Un, kad Jūs atbrauksat, tad nevarēs citādi, kā būt jauks. Daudz mīļu sveicienu Jums un brāļam no mums abiem. Rainis. 154. G. BROŠE Kastaņolā 1916. gada 2. Maijā Ļoti cienījamais, dārgais biedri, saņēmu Jūsu laipno vēstuli, saņemu arī visus «Libre Pensée» numurus. Liels paldies. Nosūtīju uz «L. P.» paju 10 franku vērtībā, Jo vairāk es Jūs iepazīstu, jo interesantāks un simpātiskāks Jūs man kļūstat. Jums bija tik milzīga bibliotēka un Jūs to gandrīz visu atdāvinājāt! Attiecībā uz sevi es to uzskatītu par varoņdarbu. Arī es pēc nāves atdāvināšu savas grāmatas, bet man taču to ir tikai saujiņa! Taču to es neatbalstu, ka Jūs esat izkliedējis savu bibliotēku. Jums vajadzēja to saglabāt kā veselumu, viņai taču ir savs sevišķs raksturs, īpaši mazo tautu grāmatas vajadzēja apvienot un izveidot vienu kopīgu [mazo] tautu bibliotēku. Par Jūsu solīto dāvanu esmu Jums ārkārtīgi pateicīgs: arī es vācu mazo tautu grāmatas, arī revolucionārās. Ar nepacietību gaidīšu Jūsu sūtījumu. «Ann[ales] d[es] Nat[ionalités]» lūdzu pagaidīt vēl kādu nedēļu. Cieši un sirsnīgi spiežu Jūsu roku. Jūsu [paraksts]. Mana sieva sūta Jums īpaši sirsnīgus sveicienus. Viņa ir nevesela. Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano. 155. ASPAZIJAI Kastaņolā 1916. gada 6. maijā Manu mīļo sirdsdraudziņ, ies un ies, tā bij mūsu mierinājums, bet grūti taču. To tik tagad dabū manīt. Es visvairāk turos uz to, ka ievēroju sīko kārtību, vingriņu arī pēc neguliņa. Uz mani bij pārgājušas Tavas bailes. Ak, kur li bij, ka Tu atsūtīji telegrammu «Angekommen»; to būs Tev teikušas Tavas labās zīmes. Visi ļoti izbrīnījušies par Tavu piepešību, bet beigās nosaka, tā taču labāk. Lai nu iet labumā. Ies un ies. Tavs Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 156. ASPAZIJAI Kastaņolā 1916. gada 6. maijā Manu mīļo zelta dvēselīt, Tu man labi darīji ar savu telegrammu; es par otro gluži vientuļo nakti baidījos, bet varēju paciest. Es izdarīju arī vēl tā: atstāju visu nakti degot lampiņu Tavā istabā - taču dzīvības zīme, Tu tā priecājies par to gaismiņu. Strādāt vēl nestrādāju, bet man pārliecība, ka pirmdien varēšu sākt. Runājos ar komitejas dāmām, iet drusku labāk. Rīt grib braukt prom, un šodien laikam vēl kur izbrauksim kopā apkārtnē. Satiku anglietes, izbijās, ka Tu aizbraukusi, bet Tev vajagot atlabt, un drīz jau Tu būšot atpakaļ. Bij loti sirsnīgas pret Tevi. - Naudas Tev netiks sākumam, papīru mainīt nau vērts, daudz zaudē; es labāk sūtu. Sarunas ar Cielenēm, es domāju, darīs Tev labi. Ies un ies. Lido. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 157. A. ĶENIŅAI Kastaņolā 1916. gada 7. maijā Tā nu bija lemts šodien notikt, ne tā bij Jūsu, ne arī mana vaina. Es biju 1/2 3, un man teica Saalfräulein, ka esot aizgājusi. Tad biju otrreiz 4, bet atkal nebij Jūsu ne istabā Nr. 7, ne zālē, tik Saalfräulein atkal noteica, ka nepārnākusi. Tad aizgāju ciemā pie slimā krieva. Daudz mīļu labdienu. 158. ASPAZIJAI Kastaņolā 1916. gada 8. maijā Nu Tu, manu mīļo sirdsdraudziņ, nu es dabūju Tavu telegrammu, ka esi labi nonākusi Lozanā, nu lai iet viss labumā, tiksi nu drīz vesela un sāksi strādāt. Es arī tad vairs nebaidīšos; visus kreņķus un sliktu laiku likšu par novadītājiem no lielā smaguma. Ir taču grūti tā piepeši pārraut dzīvi pušu. Bet nu piespiedos un sāku šodien pārrakstīt «Muromu». Vakar izbraukums neiznāca: es biju 2 reizes villā «Elīza», bet dāmas bij izgājušas. Ķeniņ kdze ir, kā liekas, dusmīga, brauc šodien atpakaļ, uz Ženēvu vēl uz Cīrihu. Laikam nepiedalīsies Komitejā. - Pie mums stipri lija, kopš Tu aizbrauci. Runcene divas dienas meklēja Tevi. - Sūtu šodien naudiņu. Li, manu mīļo zeltiniņ, lido. Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano. 159. ASPAZIJAI Kastaņolā 1916. gada 9. maijā Manu mīļo, dārgo dvēselīt, saņēmu Tavu telegrammu no Lozanas un vēl kartiņu no Bernes, ka Tu bijusi ļoti nogurusi, stacijā nevienu nesatikusi, jo Tava ziņa nepienākusi laikā. Cerēšu, cerēšu taču, ka viss beigās izies labi un ka Tu drīz atlabsi. - Te vakar aizbrauca Ķeniņ kdze, līgām, ligām, kamēr zināmā mērā salīgām. Rīt brauc Austra, un tad nu varēs mierīgāk strādāt. Tiku vakar un šodien norakstījis «Muroma» sākumu. No Tevis vēl nau kartiņas, bet es izturos mierīgi, manu mīļo sirdsiniņ, šodien taču būs, iniņ, manu draudziņ, manu vienīgo; lai viss labums ar Tevi, lido. Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano. 160. ASPAZIJAI Kastaņolā 1916. gada 10. maijā Mans mīļais sirdsdziļumiņ, nu jau ir pirmā vēstule no Tevis vakar un šorīt otrā; nu lielākais grūtums galā. Otrā vēstule ir jau itin mierīga. Pirmā rakstīta nogurumā un uz maza papīra, divas lappuses nevaru salasīt. Kad būsi iekrāmējusies, pamazām apprasies, vai es varētu Lozanā dzīvot. - Naudu Tev aizsūtīšu, sapratu tā no vēstules arī, ka jāsūta. - Krauzes kdze brauc šodien vai rīt, tad es būšu brīvs, varēšu Tev garāk rakstīt un strādāt, Iesāku «Muroma» I cēlienu. - Par tiem noslēpumiem raksti skaidrāk, es it nekā nesapratu, un rakstīt jau var. - Man prieks, ka vārsti klavieres un deklamē, bet kā lai es topu par aktieri, kad nemaz neprotu runāt? Kādas mantiņas lai Tev sūtu? Vai kurvi ar ziemas lietām? Sūtīšu pirms veļas gabalus, ko sadzīšu. Dzīvo nu, zelta iniņ, lido. Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano. 161. ASPAZIJAI Kastaņolā 1916. gada 11. maijā 11. V 16. Manu mīļo sirdsdzīvībiņ, nu es esmu viens, nupat palaidu Krauzes k-dzi uz Cīrihu. Nu varēšu sākt strādāt, tikai vēl pulks vēstuļu stāv ceļā un Komitejas rakstīšanas. No Tevis šodien nau kartiņas, bet es domāju, ka vaina tikai pastā, ka Tu drīz atpūtīsies patīkamā apkārtnē un labā gaisā. Sāc arī klavieres pavārstīt, tas Tevi apmierinās un reizē ierosinās. Es šodien vēl gribu aiziet pie Krieviņa un aiznest Tavus sveicienus, Anglietes vakar satiku un sveicināju no Tevis; liek Tevi sirsnīgi sveicināt un gan jau Tu tur atlabšot. Satiku arī akmeņu vecenīti, la signora ha un gran spirito, no sākuma citā klimatā būšot grūti, bet pēc nedēļas labi. Lido. Lido, sirdspavasar, lido. 162. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1916. gada 11. maijā Castagnola, 11.5.16. Dārgais Biedri, saņēmu šovakar, 11.5.16., telegrammu no savas sievas, no Lozannas, ka viņa saslimusi. Braukšu rīt no rīta. Nosūtu Muhu, Nezinu, vai uz ilgu laiku, ceru, ka uz dažām dienām. Žēl, ka Jūs vēlreiz nesatiku, žēl arī darba, kuru vajadzēja sākt. Bet Jums tagad būs laba strādāšana, laiks būs labs. Es tieši atbrīvojos no vizītēm, bet, lūk, pašam jāaizbrauc. Neskumstiet, neslimojiet. Ceru, ka drīz redzēsimies. Vienmēr Jūsu Rainis. Adrese būs: Lausanne, 21 chemin des Clochetons. 163. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 17. maijā 17.5.16.                              Lausanne, 21 chemin des Clochetons. Sirsnīgi sveika, dārgā draudzene, nupat tik saņēmu abas Jūsu vēstules un rakstu lielā steigā. Aizbraucam otru rītu no Castagnolas. Par «Hilferufu» dzirdēju braucot, bet nevarēju sadzīt rakstu, teica, esot iekš «Frankf[urter] Zeitung». Jūsu atbilde ļoti laba. Es tomēr aizsūtu to arī Cielēnam pārlasīt, lai nesūdzas, ka mēs daram patvarīgi. Es būtu tūdaļ parakstījis. - Ir gan revolucionāri, kas saķēruši vēl asiņainu S. Brēdriha roku, kas viņus pašus, tos revolucionārus, kāvusi! - Citus rakstus aizsūtu Jums parakstīties. - Stokholmas biedrības adresi pieprasīju no Cielēna, bet vēl nau atsūtīta. - Ko cīrihieši saka par «Hilferufu»? Vai hilferufeji nau stelpieši? - Ja būtu kāda lielāka grupa, tad varbūt atkal vajadzēs atbildi laist pārspriest. Labi, ka protests pret kancleri tika nokavēts no berniešiem, - nu tik viņi sāk pārdomāt, vai nebūtu jāprotestē pret mūsu protestu. Bernē bijusi pirmdien sapulce, par kuru drīz dabūšu ziņas. - Mūsu sarakstīšanās no šenes ies ātrāk nekā uz Castagnolu. - Kā Jums iet ar veselību? Mums ne visai. Aspazijai būs jāsāk garāka kūra, kā teica ārsts. - Brālim rakstīšu rīt. Jūs būsit runājusi: vai viņš liekas ar mieru? Te arī solītā ģīmetne. Vai tā būs labi? Va bene? Va benissime? Jūsu [paraksts]. Daudz sirsnīgu labdienu. Jūsu Rainis. 164. R. A. BERŽJĒ Lozannā 1916. gada 21. maijā 21.5.16. Ļoti godātais kungs. Saņēmu no Jums vēl [1 nesalasāms vārds] vēsturi un kā dāvanu A. Levinsona grāmatu un Rosela drāmu. Jūsu labsirdība ir bezgalīga un tādai pašai būtu jābūt manai pateicībai. Lielisku iespaidu atstāj Rosela drāma; viņš aptver vielu ar tik lielu domu plašumu, ka tiek izsmelts viss iekšējais traģiskais saturs. Vispilnīgākajā veidā uztverts vietējais kolorīts un vēsturiskā patiesība, Rodēnas kantona varonis Davels ir atradis savu Rodēnas kantona dramaturgu - Roselu, kā Tells savu Šilleru. Pēc tik priekšzīmīgām drāmām mums par šo tēmu vairs nav ko rakstīt. Mani vissirsnīgākie sveicieni. 165. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 23. maijā 23.5.16. Lausanne. Sirsnīgi sveika! Še būs paraksti un lūgums pēc atvainojuma, ka nāk tik vēlu. Aspazija ir nopietni slima, nervozi uztraukta, un vēl uzlabojumi mazi, man maz laika. - Komiteja oficiāli saucas: Latv[iešu] bēgļu apgādāšanas centrālā komiteja. Es pieliku burtus «bēg]. apg.» klāt, nevis tādēļ, ka bez tiem būtu pārāk intīmi, bet tādēļ, ka krievu cenzūra varētu pieķerties un varbūt kaitēt Komitejai, kad to dēvē par «Latv. centrālkomiteju», it kā politisku iestādi. - «Baltijas latv. bēgļu apg. komiteja» ir cita, sastāv Rīgā un mums laikam nemaz nespēj palīdzēt. - Vislabāk būtu atstāt pirmo rakstu un tik pielikt klāt «bēg. apg.»; jeb vai otrā, šinī, pārgrozīt tā; «Baltijas» izstrīpot un likt «Centrālā». - Ar melnu kopiju papīru labāk, tā arī turpmāk. - Kļava ir jau izstājies, bet oficiāli man nau ziņojis. Kas nāk vietā: vai Vecozols, vai Sēja? Un vai piepaturēt tādu kārtību, jeb vai pagaidām rīkoties mums bez Kļavas un rīkot jaunas vēlēšanas, jo bernieši 5 esot atkrituši un paliek 7. - Hilferufa protests būs šodien vai rit franciski tulkots, tad aizsūtīšu Jums vācu atpakaļ. Tāpat kancleram protests, kas vēl angliski top tulkots, solīts parīt. Cik eks[emplāru] vajdzēs vāciski, zināsat Jūs, sastādītā liste pie Jums vai Cielēna. - Pēc Kļavas aiziešanas kas būs kasiers? Vai Jūs varētu? Ja nē, jālūdz Cielēns. - Kļava nebij neko darījis, lai pieprasītu kolonijām mēnešiemaksas. Vai neprasīt tagad pirms vienreizējas iemaksas, labprātīgas? - Tā bij mums runa. - Bij še nupat Ķeniņa kundzē - arī tā projektēja. - 166. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 24. maijā Sirsnīgi sveika! Šoreiz tikai pāris vārdu: tā apmēram Jūs varbūt saīsināt pretrakstu pret «Hilferufu»; tiešām viņš vēl drusku garāks par pretrakstu pret kancleru. Daudz labu dienu no Jūsu Raiņa. Lozanā, 24.5.16. 167. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 24. maijā Lozannā, 24.5.16. Te būs visi paraksti. Šorīt biju aizsūtījis Jūsu rakstu ar varbūtējiem strīpojumiem; pēc pienāca Jūsu vēstule ar gataviem vācu norakstiem, - sūtat tad tos kā jau gatavus. Pretraksts «Hilferufam» var nākt arī pirmais, jo ir avīžraksts, kādi mēdz steigties; pretraksts kancleram ir cita rakstura, kas prasa garāku spriešanu no kolonijām, kas vēl līdz šai dienai nezin, ko grib - cf berniešu atkrišana pēc garas domāšanas. Pavadrakstus uzrakstat Jūs pāris vārdos. Komiteja lūdz uzņemt pielikto rakstu. Virsrakstu laikam redakcijas liek pašas. Bet var arī likt tādu apm. kā «Zur Frage des Hilferufes . . .». Par kanclera pretraksta uzņemšanu runāju ar redaktoru; ir ar mieru, jo viņš neuzņēmis «Hilferufu», kaut gan personiski lūguši. Mūsu abi pretraksti laikam parādīsies rīt. - Arī Jums būtu personiski jāaiznes pretraksti «Neue Z[üricher] Zeit[ung]» redaktoram, tad mēs varbūt panāktu uzņemšanu. Tādēļ tad pielieku klāt arī «Kanclerprotestu». Pirmrakstu lūdzu atsūtīt man atpakaļ. Daudz labu dienu no Jūsu Raiņa. 168. F. CIELĒNAM Lozannā 1916. gada 26. maijā 26.5.16. Es latviešu autonomijas lietu iesāku jau pirms 11/2 gada. Par 1 gadu ar tām domām tik tāļu aprada kolonija, ka varēju sākt rīkoties uz kopkomiteju. Man lika priekšā, lai es rīkojos vien, arī ar mazu pulciņu līdzdomātāju, - es gribēju labāk vēl gaidīt, kamēr ar latviešu autonomijas ideju aprod lielākā daļa kolonijas. Tad faktiski sākās apmēram 1/2 gada periods, kurā kolonija organizējās, līdz nodibināja kopkomiteju. Tad kopkomiteja sabrauca kopā, bet izrādījās, ka domsvešības vēl ļoti lielas ap nesvarīgu teikumu kanclera protestā, debatējām dienu cauri. Beigās pieņēmām visi kanclera protestu, bet es redzēju, ka Kļava vēl palika neapradis ar latviešu autonomijas ideju. Lai jautu viņam iedzīvoties un panāktu pilnīgu kopību jaunās domās, es vēl nogaidīju. Un nu Kļava u. c. atkrīt no viņiem neparastās domas par latviešu aut. brīvību un pieslejas Bredricham un Roppam, visasiņainākiem vācu baroniem reakcionāriem. Verte! Nu viņi nākuši pie skaidrības pārliecībā, un mums nau vairs nekā kopēja ar viņiem. Turklāt atteikušies viņi no mums un latviešu autonomijas, nevis mēs viņus atstūmuši. Mēs viņus pieturējām tik ilgi, cik vien varējām, nekaitēdami pašai lietai. Nu ilgāk gaidīt uz viņiem kaitētu lietai. 169. DALL' ARTO Lozannā 1916. gada 30. maijā Cienītais Dall' Arto kungs! Bezgalīgi Jums pateicos par ziņām attiecībā par manu tautieti, krievu-latviešu brīvprātīgo - Jēkabu Karpu. Esmu dziļi aizkustināts par to laipnību un cilvēciskajām jūtām, ar kurām apveltīti itāļu armijas cīnītāji. Novēlu dižajai itāļu tautai slavas pilnu uzvaru turpmākajās cīņās. 170. ODESAS LATVIEŠU BIEDRĪBAI Lozannā 1916. gada 30. maijā 30.5.16. Ļ[oti] c[ienītai] Odesas Latv[iešu] sabiedrībai izsaku siltāko paldies par labu piemiņu, ko izrādīja, atsūtīdami man programmu un uzsaukumu priekš mūsu latv. bataljonu izrīkojuma. Es apsveicu 1. bataljonus kā brīvas Latvijas sagatavotājus, kā mūsu tautas gara patstāvības modinātājus, kā mūsu slavas paudējus, - aiz bataljoniem lai nāk jaunā latvju kultūra visā spēkā un spožumā! Labākos vēlējumus 1. kultūras kopotājai Od. L. sabiedrībai. 171. N. ŠČETIŅINAM Lozannā 1916. gada 31. maijā Dārgais Biedri, Jūs sapratīsiet, ka es priecājos, saņemdams Jūsu pastkarti, tā taču ir no Ruviglianas. Skaista šeit pilsēta, skaisti ļaudis, un pilsēta un ļaudis ir ļoti pieklājīgi, neatliek vairāk nekā ko vēlēties, kā vien Castagnolu. Es neko nestrādāju. Iespējams, ka tagad nodarbināšu domas ar Jūsu indiešu pasakām, jo budisti, jādomā, tikai pārstrādāja vecākās pasakas. Vai nav līdzība ar ēģiptiešu? vai babiloniešu? Nodarboties ar sanskritu būtu labi, bet viss jau ir ļoti izpētīts. Tad vajadzētu izvēlēties maz pazīstamas puses: pasaku valodu salīdzināšanu, aiziet līdz tam laikam, kad indiešiem nebija vārdos nosauktu dievu kā latviešiem. - Kas par žurnālu ir «30 Ant.»? Kādā valodā? - Man arī liekas, ka latviešu dziesmas ir vecākas par indiešu vēdām, tā iznāk pēc Jūsu teorijas. Sveiciens no Aspazijas. Nagliņš. Exp.: A. Nagliņš. Lozannā, Clochetons 21. 172. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 5. jūnijā Sirsnīgi sveika, steidzos tūliņ rakstīt un sūtīt. Visgrūtāk gāja ar stempeļiem, viens pat apgāzās augšpēdu, citi šā tā nostreipuļoja, citi nezināja, kur nosēsties, kur piespiesties šaurumā. Latv. avīzēm vajga īsa pavada. Kas par komiteju reprezentē visas Šveices kolonijas, soc. demokrātisks, sociālistisks un demokrātisks elements; kur šie protesti parādījušies. Kā tāda Šveices komiteja reprezentē noteiktāk un vairāk latv. tautu nekā deputāts Zālīts, kas ievēlēts no saujiņas kupču un vāciešu. Turpret Šveices emigranti ievēlēti no idejas, kas vada Latviju. - Avīzes, kur nodrukāti mūsu protesti, Jums priekš mūsu arhīva jāsakopo visas, cikās vien parādījies arī viens un tas pats raksts. Es viņas krāšu vēl privāti. 173. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 18. jūnijā - No Jums dzirdēt aizstāvam taupību arī mūsu rakstu tehnikā man: dara lielu prieku: Lugānā Jūs taupību dažā vietā neaizstāvējāt. «Baltija» ir laikam līdzīga Berģim: skaists, glīts, korekts viņš ir, bet tas taču laikam izslēdz spilgtumu. «Baltijas» lieta laikam arī tāda, un viņi sader labi kopā. - M. Skujenieks top ļoti pamācīts no kāda Freyvalda (korekts vācu «y»), kurš laikam pats ir jaunākā gadagājuma students. Olavam it nekā nevar pārmest: viņš visu apdomīgi apdomājis. Tikai patiesība pirms viņas izteikšanas likās vēl patiesāka. Korespondēt varētu jaunizdodamām «Laika Domām» Maskavā, - iznāks augustā, kultūrbirojnieki, Dauge laikam redaktors. Nupat mūs uzaicina. Caur Stokholmas komiteju būtu drošāk sūtīt, bet vai viņa Jums jau atbildējusi? Vai pati nelūko aizturēt, jo komitejas pie latviešiem mēdz konkurēt savā starpā? Kad nau atbildes un labas, tad sūtiet tieši. 18.6.16. 174. A. KIRHENŠTEINAM Lozannā 1916. gada 19. jūnijā Mīļo biedri, Lozannas nac. konferencē jāpieteicas līdz 25. jūn. Par maksu nekas nau minēts, tātad brīva. Turp taisās Ķeniņ kdze un grib turēt priekšlasījumu un reprezentēt komiteju, komitejas domas es vēl nezinu. Braucat vien šurp, būs gadījums parunāties. - Par mājām neko neesmu dzirdējis; no laikrakstiem maz kas redzams, bet laikam jau iet uz augšu reakcija. Tomēr es to pašu teiktu, ko še mūsu sarunā: Jums nau ko baidīties, un tur var taču vairāk darboties tautas labā. - Varbūt gadās Francijā Jums laba vieta, - lūkojat. - Jūsu rakstu lasu ar lielu interesi; dodat ar «Līdumam», bet visādā ziņā arī krievu un franču laikrakstiem, - nau nekā tamlīdzīga tanī presē. Jūs varbūt kautrējaties, bet bez pamata. Un darat to aši, nāk arvien citi jautājumi. - Piemirsu adresi, kur jāpieteicas nac. konferencei: Villa Messidor, Ch. de l'Elysée, Lausanne. Secretariat d[e] c[omitē] d[es] n[ationalités]. Daudz mīļu labdienu no mums abiem. Rainis. 175. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 19. jūnijā Sirsnīgi sveika! Kādas Jūsu domas par Congrés des Nationalités 27. jūnijā Lozanā? es apprasījos jau kādu nedēļu atpakaļ. Tagad Ķeniņ kdze raksta par to, solās reprezentēt Komiteju kā vienīgā, kas prot franciski, un izsaka nožēlošanu, ka mēs palaiduši «atgadījienu tikt dzirdētiem» «Hilferufa» lietā. Bet viņa jau būs Jums pati rakstījusi. Ja nē, es Jums aizsūtīšu Ķeniņ kdzes vēstuli. Ko nu Jūs sakat: vai mūsu Komitejai klājas oficiāli reprezentēties kongresā, kurš pa daļai strikti neitrāls, pa daļai vācu draudzīgs, jo mēs esam nostājušies Krievijas pusē. Oficiāli aicināta Komiteja nau, es tik personiski dabūju vēstuli. Jautājums par reprezentējošām personām, kurš likās jau izšķirts, būtu jāpaceļ no jauna. - Ar kongresu ir savienota nacionalitātes izstāde; tur piedalīties mēs nevarēsim, jo no Krievijas nekas nau šurp atsūtams. Piedalīšoties armēņi, ķīnieši, žīdi ar 3 komitejām, Triestas itālieši. No Genfes universitātes būšot 4 profesori. Lozanas sindiks atklāšot u. t. t. Es zinu, visas Jūsu simpātijas būs priekš tā: izlietot šo gadījumu, jeb vai Jūsu neatbildēšana jāiztulko, ka «nevar vis zināt»? Es stāvu vairāk uz Ciņa stāvokļa, par kuru vakar runājām. Vēl ko: vai nevarētu no Cīrihes vācu redaktoriem dabūt zināt, kas ir rakstījis par mūsu kanclera protestu Holandes «Allgemeen Handelsblad» Amsterdamā? Daudz mīļu labudienu - Rainis. 19.6.16. Nosūtu «Gaz[ette] de Laus[anne]» Nr. par anāc[iju] konf[erenci]». 176. P. DAUGEM Lozannā 1916. gada 22. jūnijā 22.6.16. Lozannā. Mīļo, dārgo, labs Tavs nodoms, šoreiz tik šos pāris dzejoļus, bet solīt solām, ko vien spēsim. Vispirms varbūt «No atzīšanas koka», Aspazijas biogrāfijas kādus gabalus; no manis varbūt kāds savirknējums no privātvēstulēm, kam kāda atklātības nozīme. Citu labāku laikam neko nevarēsim. Tā iet, ka Asp. gluži apslima; nervu pārkairinājums līdz nelabai pakāpei, tādēļ še esam pie ārsta. Man liels nogurums, neko nevar strādāt (dzejolis pērnējs). Lai nu vismaz Tev iet drīz labumā un Tu celies spirgts no slimības gultas. Atvaino, ka šoreiz vairāk nerakstu. Visu labu un mīļu Tev un Tavam darbam no Tava [paraksts]. Adrese: 21 Clochetons, Lausanne, Suisse. 177. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 24. jūnijā Sirsnīgi sveika un labu veseļošanos! Būs jānokārto ziņojums tautu konferencei tā, ka aizsūtam mūsu abus drukātos rakstus, kur mūsu stāvoklis izteikts, un ziņojumu, ka komiteja kā tāda konferencē nepiedalās. - Nupat no Ķeniņ kundzes saņēmu pārsteidzošu ziņu, ka esot komitejas locekle, kā tāda viņa pieprasa tūlītēju sapulci. Es esot nekorekti izturējies, nesasaukdams sapulci, kaut gan mēs lietu apspriedām lētākā veidā ar sarakstīšanos vien. Bet, kad Ķeniņ kdze tādā veidā ielaužas komitejā, tad viņa tā darīs arī konferencē un piespiedīs mūs pret to protestēt. Protests pret mūsu pretaneksijas rakstu ir jau no Kļavas puses parādījies «Berner Tagewachtā», 19 Juni, N 141. - Intrigās parādās latviešu spēks. - A. Ķeniņ kdzes vēstuli Jums nosūtīs Cielēns; lūdzu vēstuli atpakaļ man. - Mūsu pretraksts «Hilferufam» parādījies 2 holandiešu avīzēs, bet formēts korespondences veidā, ar dažiem maziem izlaidumiem (vāciem par labu): «Neuve Courante», 13 Juni un «Allgemeen Handelsblad», 14 Juni. - Jūsu laikrakstus sūtu atpakaļ. «Dzimtenes Atbalsij» spirgti raksti, bet Bankavs tiek no Šillera «Jaunajā Vārdā» garās polemikās saukts par denunciantu. Kas tas ir, es nezinu. Daudz mīļu labdienu un saudzaties un veseļojaties. [Paraksts.] Exp.: A. Naglin. 21 Clochetons, Lausanne. 178. N. ŠČETIŅINAM Lozannā 1916. gada 24. jūnijā Dārgais Biedri, es ļoti priecājos par Jūsu vēsti un indiešiem, un ēģiptiešiem, ar kuriem šeit nemaz neiznāk satikties. Saprotams, ka Jūs uzskatītu par laimi ieraudzīt vali, vienīgi, lūk, kas: Jūs Ruviglianā varat katru dienu redzēt resnus un piepūtušos vāciešus, īstus vaļus, uz kuriem tagad atdusas pasaule. Bet bēdīgi, dārgais biedri, Jūs kaut kad vēl ieraudzīsiet Krieviju, es - nekad. Un galvenais: Jūs arī priekš tā strādājat, bet es to nespēju. Mana sieva atspirgst lēni. - Paldies par Ņeusihinu adresi, aiziesim. - Vai Jūs lasījāt mūsu protestu pret aneksiju? - Manhartu es zinu. Sproģi būs grūti atrast, varbūt Petrogradā, akadēmijā, vai Maskavā - Daškova muzejā. Sirsnīgs sveiciens no manas sievas un Jūsu Nagliņa. Exp.: A. Nagliņš. Lozannā, Clochetons 21. 179. A. KIRHENŠTEINAM Lozannā 1916. gada 26. jūnijā Dārgo biedri, nemeklējat vairāk to holandiešu Nr. - man tepat solījās to dabūt viens holandiešu avīžnieks, nupat ir jau rokā! Konference notiks, sākies rīt, 27. jūnijā, - pēc Bokuma ziņām tātad varētu Jūs braukt mājās. - Ķeniņ kundze atteicās nupat no amata. Uz redzi rīt še Lozannā. Daudz labu dienu no mums. Rainis. 180. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 26. jūnijā Sirsnīgi sveika! nupat saņēmu no Ķeniņ kdzes vēstuli, ar kuru viņa izstājas no komitejas. Viņa neesot zinājusi, ka esot bez balss tiesības, tad viņa nebūtu nemaz iestājusies; viņai būtu aiztaupīta tā komēdija. Lai gan šķiršanās mums neiznāk bez rūgtuma, tomēr labāk, ka beidzas stāvoklis, kuru bij tik grūti uzturēt. Tas pats sakāms par Kļavu, kurš tikai formāli nau izstājies, būdams mazāk korekts nekā Ķeniņ kdze. Nogaidīšu Jūsu atbildi un tad tūliņ rakstīšu Kļavam galīgu pieprasījumu. Kas ir nākošie kandidāti? Arī Aspazija slima un grib izstāties. Tātad būtu galīgi jāpārbūvē un vairāk jāsaskaņo komiteja. Daudz mīļu labdienu! Kad Jūs jūtaties nevesela, palūdzat brālim kādas rindiņas par sevi, bet neatstājat mani bez ziņas. Rainis. 181. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 26. jūnijā Daudz mīļu paldies un sirsnīgs sveiciens! Tā es Jūs pazīstu: arī slimam izpildīt vairāk nekā pienākums, arī pusnaktī noskriet uz Lugānu. Ne velti Austra! Jūsu «Erklärung» un «Anfrage» jau top tulkoti. «Anfrage» derēja sevišķi labi, jo «Union d. Nationalit.», kas rīko visu konferenci, savā orgānā: «Annales d. National.» 4., 5. Nr., 1916., ir nodrukājuši «Hilferufu» (kodolā) ar visiem parakstiem, arī Bredriha un Roppa, bet mūsu protestu nau minējusi, kaut gan nostrīpots «Lettische Gruppe in der Schweiz». - Kļava prasa samaksu 45. fr. par Lugānu. Cinis aizsūtīs Jums Kļavas un Liepiņa vēstis. - Vai Liepiņu neaicinat par kasieri? Viņš uzņemas oficiālu atbildību par latviešu lietām. - Cinis proponē telegrammu Valsts domei ar prasību pēc autonomijas; būtu labi. Daudz, daudz labu dienu un daudz veselības. Rainis. Exp.: A. Naglin. 21 Clocheton, Lausanne. 182. A. ĶENIŅAI Lozannā 1916. gada 26. jūnijā 26.6.16. Ļoti cienījamā kundze! Saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs atsakaties no Komitejas, atsaukdamās uz pārpratumiem par Jūsu balsstiesībām; es paziņoju par to Komitejas locekļiem un piesūtīšu viņai Jūsu vēstuli oriģinālā, kā darīju ar divām pēdējām. Es ceru tā izbēgt vēl tālākiem pārpratumiem, kuri man ļoti nevēlami. Jūs rakstat ar zināmu rūgtumu, kuru es negribētu pavairot tagad ar veltiem rakstiskiem skaidrojumiem par pamata pārpratumiem, kad man tas jau neizdevās personiskā satiksmē. Tikai pāris vārdu par pašiem pēdējiem pārpratumiem: mēs nezinājām, ka Jūs tik lielu svaru pieliekat sapulces sarīkošanai; mēs gan par to domājām, bet vienmēr baidījāmies dārguma dēļ, jo komiteja nespēj samaksāt braucienus, un visi uz sava rēķina nebūtu braukuši (Kļava, piem., par savu braukumu uz Lugānu prasa 45 fr.). Jautājumu par piedalīšanos nacionalitāšu konferencē mēs tādēļ, un ne aiz manas nekorektības pret Jums, izšķīrām ar sarakstīšanos. Izšķīrām: nepiedalīties oficiāli, tādēļ ka konferences sarīkotāja Union des Nationalités savā orgānā «Annales d. Nation.» 4., 5. N, 1916 uzņem «Hilferufu» un Broederihus un Roppus, kamēr mēs pret tiem protestējam. Izstādē turpret mēs nevaram oficiāli piedalīties, tādēļ ka mums nau nekādu materiālu un vēluma dēļ tos nevarēja no Krievijas pasūtīt. 183. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 1. jūlijā Sirsnīgi sveika! Biju Jums adresējis šo vēstuli, bet apdomājos, ka Jums tiešām kā sekretāram jāievēro zināma oficiālība un formālība, un tādēļ pārtaisīju to par vēstuli Cīrihas kolonijai, lai Jums tā palīdzētu. Lūdzu tad nolasīt sapulcē. Bet, tā kā man nau spēka to vēl norakstīt vairākos eksemplāros, tad lūdzu tūliņ pēc sapulces nosūtīt to arī berniešiem, Cinim. Pieliku arī manu projektu par Castagnolas dienas kārtību, varbūt Jūs kā sekretāre varēsat kā izlietot. Redzat, kur tās grūtības man bez sekretāra, bet kā tad tur lai palīdz? Un Jums, mīļais draugs, arī tā neveselība! Bet ko Jūs runājat atkal par pārpratumiem? Vai ar mani? Jeb vai dēj konferences? Bet nu jau pat Ķeniņ kundze redz, ka konference bij vāciska un ka nevajadzēja gan mums piedalīties. Jeb vai Jums vēl kādas citas šaubas? Vai negribat par redaktoru tam Liepiņa projektētam «biļetenam»? Sakat vien, būs skaidrāk un labāk. Arī labs, kad dots dodams atdodas. Ar Aspazijas veselību neiet labi; es atkal galīgi noguris. Sirsnīgi sveiki. Rainis. Lozana 1.7.16. 184. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 6. jūlijā 6.7.16. Pateicamies par atbrīvojumu, izstājamies no komitejas. Rainis, Aspazija. 185. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 9. jūlijā 9.7.16. Telefonu es neiespēju panest, savā tagadējā neveselības stāvoklī vēl mazāk. Tādēļ, un ne aiz cita iemesla, atbildēju telegrāfiski. Atteikšanos paziņoju telegrāfiski, lai kolonijās ātrāk dabūtu ziņu un lai varētu rīkoties laikā uz komit[ejas] jaunorganizēšanu. Pašu manu atteikšanu C[īrihes] kol[onija] uzskata par pārsteidzošu, ko es nesaprotu. Jo kolon. pati man piesūtītā protokolā izsāka nepārprotamu neuzticību par manu negatīvo attiecību pret taut. konferenci Loz[annā], un, kam izsaka neuzticību, tam ir jāatkāpjas pēc veca un pareiza parlamentāriska likuma. Neuztic. izteikumu man apstiprinādama, Kol[onija] izsaka pateicību Ķeniņa kundzei par pozitīvo piedalīšanos tanī konferencē un ievēl viņu par komitejas locekli. Beigās Asp[azijai] izrauga vietnieku, kad viņa vēl nebija atteikusies oficiāli. Es visu to citādi nevarēju saprast, kā vien tā, kā esmu sapratis. - Tāds Kolonijas lēmums mani arī nevarēja pārsteigt, jo viņš ir viena zināma vairākuma domu izteiksme, nevarēja arī mani sarūgtināt, jo lēmums izteikts pilnīgi korekti; tikai par Aspazijas vietnieku varēja arī vēl neminēt. Tādēļ es ari izteicu telegrammā ne sarūgtinājumu, bet pateicību, jo man personiski atlaišana no amata ir liels atvieglojums. Kol. pilnīga taisnība, ka es par maz strādāju komit. darbu; priekš tiem es neesmu pietiekoši vesels, bet savus personiskus darbus es vēl varētu strādāt, un, kad kolonija man noņem kavēkli: komit. darbus, tad mana pateicība par to nāk no visas sirds. Un ar savu personisko darbu es jau arī gribu veicināt to pašu latviešu lietu, ko jūs, tikai citā veidā. Kolonija nu iebilst, ka mana atteikšanās šinī brīdī, kad uzbrūk komitejai vācu lietas veicinātāji - grupa berniešu, varētu kaitēt komitejai. To es ieskatu par iespējamu, jo arī visniecīgākie apstākļi tiks no tās puses izlietoti pret latviešu lietu. Es ar mieru atlikt savu atteikšanos, kamēr jāizdara atgaiņājums. Lai C. kolonija atkal uz to pašu laiku atliek neuzticības izteikumu man un Ķeniņa kundzes ievēlei varbūt tādā kārtā, ka šo lēm[umu] tanī sēdē visumā atliek. Paziņojat man par to tūlīt un atsūtat atbildes, kādas esat devuši presē tai berniešu grupai vai kādas projektējat dot. Man ir «B[erner] Tagew[acht]» Nr. 141, 179, - atsūtat man tālākos uzbrukumus (piem., «B. T.» no 7. jūl.) un kādus «Fr[ankfurter] Z[eitung]» un «B. Tagew.» Nr., kur tie izmantoti, un kas Volfa telegrammā ziņojis par to. Es tad lūkošu ari no savas puses uzmest pretrakstu un nosūtīšu to Jums pārlūkot. Visādā ziņā es oficiāli atteikdams paziņotu, ka palieku pie tās pašas pārliecības, kura izteikta mūsu 2. pretrakstā. To es arī teiktu personiskā atbildē uz uzbrukumu. Un es tāpat no savas puses ceru, ka tagadējais kolonijas vairākums un jaunorganizējamais komitejas sastāvs paliks pie vecās platformas un lūkos viņas mērķus tikai sasniegt pa citiem ceļiem, uz pilsonības labo pusi. Jau pašā sākumā nebij šaubu man, un laikam tāpat ari Jums, ka kopkom[iteja] nevarēs nodibināt kopību uzskatos, bet ka ceļi šķirsies, jo pat Latv. autonomiju mēs saprotam dažādi: mani draugi un es kā plašāku demokrātiju ar pamatšķiru kā vadošo, kamēr tas nevar būt pilsonības ideāls. Atgainīt uzbrukumus Latvijai mēs varam kopīgi, un to mēs darīsim. Un citur šķirties mēs arī drīz varēsim, jo nu ir nodibinājies zināms kompakts vairākums pilsonībai vismaz Cīrihes kolonijā un es tur neesmu vairs vajadzīgs, jo bez manis kopkomiteja būs iekšēji vēl stiprāka un varēs tāda arī uz āru būt. Sveika. 186. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 10. jūlijā Nupat lasu «J[aunajā] V[ārdā]», ka pēc zviedru avīžu ziņām «Hilferufu» esot parakstījuši sekoši latvieši: P. Auziņ, K. Egle, E. Baltkalns, R. Liepa, I. Kluga. - Pēc latviešu saraksta Šveicē tādu nau. Lūdzu, apprasaties pa kolonijām, vai tādi būtu tagad Šveicē, vai bijuši «Hilferufa» rakstīšanas laikā: Domājams, ka tādu latvju Šveicē nemaz nau; laikam tie būs Stokholmā. Par to jāpieprasa oficiāli Stokholmas biedrībai. Bet pēc negatīva apprasīšanās rezultāta jāpaziņo vācu - šveic[iešu] presē, ka pēc vārdu sludināšanas zviedru presē varam no Komitejas puses konstatēt, ka tiešām bijusi mistifikācija un tādu latvju Šveicē nau. Ka viņi varbūt, būdami Zviedrijā, nepareizi uzdevušies par Šveices grupu, rāda, ka viņiem ir bijis jāslēpjas un ka viņi ir atklātību maldinājuši. Bet varbūt tādu latvju nau arī Zviedrijā un tie brīvi izdomāti. Atrakstat, lūdzu, vai Cīr[ihes] kolonija ar mieru spert tādu soli. Daudz labu dienu - Rainis. Lozannā 10.7.16. Exp.: A. Naglin. 21 Clocheton, Lausanne. 187. J. KRAUZEM Lozannā 1916. gada 10. jūlijā 10.7.16. J. Krauze. Dārgo biedri, saņēmu Jūsu sirsnīgo un labi domāto vēstuli, kurā Jūs mani pamudinat atteikties no personības. Nu es vēl mazāk saprotu cīrihiešus un Jūs. Jūs esat vecs vilks, sociālists, turklāt vēl vēsturnieks, un ]aujat aptumšot savu skaidro prātu no pilsoniskiem uzskatiem un taktikas. Var būt sociāldemokrāts un neatzīt nacionālo jautājumu, kā, piem., Stelpa grupa, var būt sociāldemokrāts un atzīt nacionālo jautājumu kā pamatšķiras jautājumu (tāds mans uzskats); abi uzskati skaidri. Bet nevar būt reizē sociāldemokrāts un atzīt pilsonisko uzskatu uz nacionālo jautājumu kā, piemēram, dara visa Cīrihas kolonija. Tā ir galīga domu neskaidrība. Turklāt vēl šis pilsoniskais uzskats top reprezentēts no Ķeniņ kundzes, kurai nau politiski mērķi un uzskati. Viņai vajga reklāmas priekš dzimtenes, priekš Ķeniņ kunga pozīcijas Maskavā, kur viņš un melnie grib sagrābt savās rokās visu kultūrbiroju un atstumt demokrātiskos un strādnieciskos elementus; grib garīgu vadību, kura viņam atmaksājas. Tādēļ Ķeniņ kundze tā laužas tikt komitejā un dabūt ārzemju latviešu lietas vadību. Sociālisma un pamatšķiras interesē tas nau. Un es no paša gala esmu apkarojis, ka Ķeniņ kdze nāk komitejā. Jūs sakat: aiz personiskas godkārības iemesla. Tā Jūs saprotat politiku. Jūsu uzskati pilnīgi pilsoniski, jo tiem visa politika ir intrigas un veikals. Bet kas tad faktiski man par godkārību var būt? Vadīt kolonijas? Šveicē? Es taču esmu rakstnieks, dramatiķis, dzejnieks - mani mērķi iet daudz augstāk [nekā] Šveices kolonistu 60 vīrus vadīt. Rakstniecībā nekad neesmu konkurējis ar Ķeniņ kdzi, jo tas nau viņas arods. Un politikā atkal man loma gluži citāda: sīko ikdienas politiku vest es negribu un nevaru, man nepietiek, pat komitejas prezidenta amats mani nevilina. Es negribu nekāda amata, bet gribu skaidri saprast laiku un viņa virzienu un teikt, uz kuru pusi jāiet., Jums kā vēsturniekam vajdzētu to saprast; visi amati man par nastu. - Kamēr es biju Komitejā, es gribēju izvest savu skaidro uzskatu: brīvu, t. i., demokrātisku, autonomu, Latviju brīvā, t. i., demokrātiskā, federativā Krievijas republikā. Jānostājas vienā pusē. To es darīju, nepiedalīdamies Lozanā, kur bij vācu demonstrācija. Ķeniņ kdze ubagoja uz abām pusēm, darīja stāvokli neskaidru. Cīrihas kolonija to atzīst par pareizu; nu ejat jaunu pilsonisko ceļu, kad jums nau sava uzskata. Bet nelūkojat mani turēt komitejā kopā ar tās pelēkiem elementiem un viņu vadību. 188. L. FORELAI-UPENIECEI Lozannā 1916. gada 14. jūlijā Ļoti cienītā kundze, Jūsu telegramma, ka esat ar mieru dot savu vārdu Latviešu komitejas galvenai adresei, mūs ļoti iepriecināja, jo caur to mūsu lieta daudz iegūst. Bija dažiem zināmas bažas, vai tik uz Jums nedarīs atbaidošu iespaidu no kādas puses. Tagad mēs liksim izgatavot blanketes ar Jūsu adresi. Atļaujiet man visu vārdā Jums sirsnīgi pateikties un Jūs mīļi sveicināt kā biedri mūsu lietā Jūsu J. Rainis. 189. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 17. jūlijā Vispirms oficiālas lietas. Viss sāk iet uz labo pusi: Sēja izskaidro un noskaidro notikumus tā, ka es varu justies apmierināts: man piesūtītais protokols nau uzskatāms kā sapulces lēmumus, bet debatu saraksts; tātad arī nau man no sapulces izsacīta neuzticība, bet tikai kritika, pret ko es, protams, neprotestēju. Tātad arī sapulce nau ievēlējusi Ķeniņa kundzi par Kopkomitejas locekli, jo patiesi tāda tiesība piekrita pašai kopkomitejai. Un tātad man arī nau iemesla izstāties no kopkomitejas; es viņā palieku tik ilgi, kamēr augšējie divi punkti paliek spēkā, t. i., kamēr man nau izsacīta neuzticība un kamēr kopkomitejā nau Ķeniņ kdze. Kamēr kopkomitejas papildināšanas kārtība nau pārgrozīta, jāpaliek pie vecā veida, t. i., ka kopkomiteja pati ievēl locekli no kandidātu listes. Tātad Aspazija un es iztrūkstošā locekļa Kļavas vietā vēlam nākošo kandidātu P. Sēju. Bet varbūt Cīrihas kolonija, kura jau tagad gribēja ievēlēt locekli pēc citas kārtības, vēlas pārgrozīt pastāvošo vēlēšanu veidu, - tad vajdzētu par to iekustināt pārrunas. Līdz tam tad Aspazija paliktu kopkomitejā, kaut gan viņa tiešām vēlas izstāties aiz neveselības. - Aiz tās pašas veselības es arī lūgtu neņemt man jaunā, ka es nepiedalos daudz pie tehniskiem darbiem, jeb arī dot man kādu pagaidu atvaļinājumu, kurš visādā ziņā tiktu vajdzīgs, kad man būtu jāiet klīnikā. Kļavas izstāšanās no komitejas un vienas berniešu grupas klaja uzstāšanās pret komiteju un visu latviešu lietu dara arī ļoti vēlamu visas lietas jaunu noskaidrošanu Kolonijās un varbūt pārorganizēšanu, lai panāktu lielāku iekšēju drošību. Es gribēju neoficiālo daļu iesākt ar man parastu «sirsnīgi sveika», bet Jūs ari agrāk nekad nebijāt lietojusi to uzrunu, un jau kopš jūnija beigām es redzēju, ka Jūs pieturaties vairāk pie «nevar vis zināt» metodes. Jau uz manu vēstuli pirms 2. jūlija sēdes, kur sūtīju Jums pieprasīto dokumentu priekš referāta par kopkomitejas darbību u. c. ziņas, Jūs man netikāt atbildējusi, bet par atbildi es saņēmu protokola kopiju par Ķeniņ kdzes ievēlēšanu u. t. l. Kad es biju atteicies un 9. jūlijā nosūtījis Jums paskaidrojuma vēstuli, Jūs uz to arī neatbildējāt, bet rakstījāt man 4. jūlijā, ka gaidot no manis paziņojumu un paskaidrojumu. Arī uz manu karti no 10. jūlija Jūs neatbildējāt. Šī neatbildēšana un mana saslimšana ir vainīgas, ka es uz Jūsu vēstuli no 4. jūlija atbildu tik šodien un lūkoju darīt; kas vēl iespējams, lai varbūtējos pārpratumus izgaisinātu. «Nevar vis zināto metode ir ļoti kaitīga un kaitējusi arī še. Es domāju taisni otrādi, ka vajga visu zināt. - Jūs 4. jūlijā sūdzaties par Ciņa un Sējas nepareiziem ziņojumiem; es tos nepazīstu, bet zinu tik to, ka abi par Jums vienmēr runājuši ļoti labi. Šinī incidentā sevišķi Sēja ar saviem labvēlīgiem paskaidrojumiem visu par labu vērtis. - Jūs tad 4. jūl. sūdzaties par manu «nesaprotamo izturēšanos pret Jums» leišu-latviešu satikšanās lietā. Es tiešām nezinu, kur es tur nepareizi pret Jums izturējies? Es leišiem aizrādīju uz Jums un Ķeniņ kundzi kā personām, ar kurām lai viņi ved sarunas. Jūs atteicāties braukt. Tas ir viss; kur te mana kļūda? - Aizrādīdams leišiem uz Ķeniņ kdzi, es teicu, lai aprunājas ar viņu sevišķi, jo es sarunās neņemšu dalību, kur Ķeniņ kdze. Tā arī notika: Ķeniņ kdze ar leišiem satikās, es neaizgāju. Tad Ķeniņ kundze mūsu pansijā nogaidīja visu vakaru līdz nākošam rītam, lai vai leiši nenāktu ar mani satikties, bet tie neatnāca. Tā ir visa tā lieta. Es arī te nezinu īsti savu kļūdu, un nu vēl pret Jums? - Tad Jūs man pārmetāt, ka es atsacījies ar Jums runāt 8. jūlijā pēc manas atteikšanās. Pa telefonu es nespēju runāt un gari rakstīt tādā brīdī, kur es turklāt vēl biju slims, - vai Jūs kā pati slimniece, Jūs, kas zinat, cik grūti vispār man rakstīt vēstules, vai neatradīsat kādu piedošanu man? Es vainīgs, ka pirms atteikšanās uz brīdi padevos man svešam «nevar vis zināt» attiecībā uz Jūsu satiksmi ar Ķeniņ kundzi; Jūs jau arī vēl 4. jūl. pārmetumu man par leišu-latv. lietu dibinājāt tikai uz Ķeniņ kdzes ziņām, kuras skaitat par pilnīgi pietiekošām. Es Jūsu draudzībā pret Ķeniņ kdzi no sava stāvokļa neredzu nekā jauna, un tā arī skatījos uz 2. jūlija notikumiem; es tiešām priecājos, ka nu būšu brīvs un varēšu nodoties slimošanai un pēc tam savam darbam. - Visā šinī konfliktā man pret Jums nekas nau bijis ļauns; manas labās domas par Jums, kuras esmu izteicis Jums un citiem, paliek tikpat labas arī joprojām. Man tik agrāk un tagad bijis žēl, ka Jūs stājaties uz «nevar vis zināt». stāvokļa, kaut ari ne gluži noteikti. Ja Jūs turpret gribat «zināt», es no savas puses teikšu visu. Es Jūsu uzticību pilnīgi nekad neesmu varējis iemantot, mūsu dabas ir laikam par daudz nevienādas, kaut gan mums daudz kopīga; bet man ļoti žēl būtu zaudēt arī to mazumu. Bet lai kā mūsu satiksme tālāk attīstās, - vienu es Jums gribu uzsvērt: Jums ir dziļas dzejiskas dāvanas, neliekat tās novārtā, bet izkopjat; būs Jums lieli panākumi. Un nu tomēr paliekat sirsnīgi sveika. Rainis. 190. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 18. jūlijā Sirsnīgi sveiki, dārgie biedri! Viss ir atkal labi. Strādāsim no jauna, tikai sparīgāk. Sirsnīgi sveiki! Rainis. Lozannā 18.7.16. Exp.: A. Naglin. 21 Clochetons, Lausanne. 191. A. KIRHENŠTEINAM Lozannā 1916. gada 22. jūlijā Dārgo biedri, gaidīšu Jūs svētdien plkst. 9. Braucat vien, man jo patīkami, jo man pašam izkustēties no savas migas daudz grūtāk. Un redzēt Jūs vēl gribējās, jo mēs tiešām taisāmies tūliņ braukt uz Castagnolu. Ja es tagad nebraucu strādāt, tad es laikam nekad vairs nevarēšu strādāt. Tātad jāatmet viss. Man gribējās Jums vēl ko labu teikt. Daudz mīļu sveicienu no mums abiem Jums abiem. Jūsu Rainis. 21 Clocheton, Lausanne. 192. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Lozannā 1916. gada 22. jūlijā Sirsnīgi sveika! (Un šoreiz bez jebkāda «tomēra». Es nopriecājos par Jūsu joku, ka atkārtojat to «tomēru».) Es braucu no šenes prom un iebraukšu Cīrihā. Gribēju svētdien, kad cīrikiešiem vajas, bet jūtos par vāju. Tātad otrdien, 25.3.16., pēc pusdienas. Kad pārmainīšu dienu, tad telegrafēšu, ceru ari Cielēnu pierunāt braukt uz to dienu. Daudz labdienu un veselību no Jūsu Raiņa. Exp.: A. Naglin. 21 Clochetons, Lausanne. 193. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 4. augustā Sirsnīgi sveika! Tātad Jūs tomēr braucat mājās; es biju domājis, ka slimība Jums nejaus - nezinu arī tagad, vai Jūs nepārvērtējat savu veselību, uz kuru vispār griežat maz vērības. - Es ari Cīrihā, atvadoties, domāju, ka taču paliksat; tādēļ atstāju tur arī visu, kas ap sekretārību. Tagad nu būs man pašam jāuzņemas tā sekretārība, no kuras tā bēgu, kuru man noņemdama, Jūs man darījāt tik daudz laba. Lūdzu nu: atsūtat man atpakaļ, t. i., liekat no Cīrihas uz Castagnolu atsūtīt: rakstāmo mašīnu (mācīšos rakstīt); komitejas vēstuļu un dokumentu mapi; grāmatas un brošūras, kādas būtu Jums no manis un kādas attiecas uz latviešu lietu. - Še klāt pielikta A. W. vēstule A. Ķeniņa kundzei; daudz paldies kundzei par to, kā ari par gūstekņu vēstuļu piesūtīšanu. - Vai Stokholmā nesatiksat J. Zālīti? pēc avīzēm, solas braukt, vēlāk gan atsauc. - Un nu, daudz sirsnīgu sveicienu Jums un dzimtenei un labu ceļa vēju! Jūsu Rainis. Castagnola, 4.8.16. 194. A. FREIMANIM Kastaņolā 1916. gada 14. augustā Castagnola, Suisse 14.8.16. Ļoti cienīts Freimaņa kungs! Saņēmu Jūsu laipno vēstuli un steidzos Jums tūdaļ atbildēt. Lugas «Spēlēju, dancoju» man pašam nau skaidrā rakstā, aizsūtīju to uz bij[ušajām] «Pēterp[ils] Avīzēm», bet neesmu kopš tā laika saņēmis nekādas ziņas: nezinu pat, kur viņa atrodas: vai pie A. Gulbja, vai Pēterp. teātra, vai nozudusi. Man likās, ka tā taisni ļoti viegli izrādāma dekorāciju ziņā: istaba un pagalms (zemnieku) visur ir. Kapi viegli inscenējami, jo turami pustumsā; pārmaiņas izdarāmas ar pakāpenisku dekorāciju noņemšanu no priekšas uz dibenpusi. Grūtības tikai ar riju, bet arī tā grib pustumsu. Pārstrādāt es tagad nespēju. Un vēl nenodrukātu lugu nevar pārstrādāt arī režisors, jo tad zūd lugas oriģinālais raksturs. - Bet es domāju Jums citādi izpalīdzēt: uz rudeni būs gatava vai nu Aspazijas, vai mana kāda maza luga, kura neprasa ne sevišķu kostīmu, ne dekorāciju. Asp. gan ļoti slima, bet viena luga viņai bij gatava jau pirms gadiem, varbūt varēs paspēt sakārtot. - Tā kā Jūsu teātrs tagad nau atkarīgs no vecās Latv. biedrības, tad labprāt nākam Jums pretim Jūsu pūliņos pacelt Rīgas teātru līmeni; personiski man vislabākās atmiņas par Jums. - Atrakstat tad nu, vai Jūs varētu arī maksāt kādu honorāru un cik; man tagad tas jautājums nau vairs vienaldzīgs, jo apstākļi grūti. Atrakstat, lūdzu, arī, vai par jaunizrādītām lugām esat nolikuši honorāru, un atsūtat visādā ziņā sarakstu par mūsu lugu izrādēm. Sirsnīgus, mīļus sveicienus Jums un aktieriem no Asp. un Jūsu Raiņa. 195. A. VISKONTAM Kastaņolā 1916. gada 24. augustā 24.8.16. Lasu 77. numurā, ka Jūsu Ičam apsolīta plaša Lietuvas patstāvība. Par Latviju nav pat pieminēts. Tātad lietuvieši nedomā par apvienošanos ar mums un mūsu jūra viņiem nav vajadzīga. Jūs, liekas, domājat citādi. Taču tagad arī mūsu ceļam jābūt citam. 196. D. STUČKAI Kastaņolā 1916. gada 25. augustā 25.8.16. - sūtīts 7.9.16. Mīļo, labo, dārgo māsiņ, rakstu Tev šinī ceļā un tikai nedaudz rindiņas: cerēdams, ka nu viņas Tevi aizsniegs. Līdzšinējās Tu neesi saņēmusi. Es no Tevis saņēmu ziemsvētku un lieldienu sveicienu, it labi pēc vasarsvētkiem, bet tomēr saņēmu; arī Tava mīļā vēstule un «Летопись» ar tulkojumu pienāca. Bet ne manus sveicienus, ne manus lielos paldies, kā tagad redzu, Tu neesi saņēmusi. Paldies, paldies Tev un visiem, kas rūpējās, un it sevišķi pašam lielmeistaram - tulkotājam. Tie mani vienkāršie lauku un strādnieku bērni tik glīti nomazgāti un ieģērbti tik greznās drēbēs, ka grūti viņus pazīt. Par sevi pašiem mēs varam maz labu teikt: mēs dzīvojam līdzi gandrīz tikai dzimtenes grūtībām un piemetinam pie tām savas klāt, dzimtenes prieki līdz mums nesniedz. Sevišķi cieš Elza, bij gluži pie gala, bijām pie ārstiem Lozannā trīs mēnešus, nu atkal Lugānā, iet uz labo pusi. Es noguris, strādāt nevaru, pa starpām slimoju, ceru arī. Kad nu Tu arī atrakstītu, kā Jums klājas, kā ar veselību. No Elzas māsas nau ziņu jau tepat gads. Esi sirsnīgi sveicināta un skūpstīta no Ķeniņa. 197. K. IEVIŅAM Lozannā 1916. gada 22. jūlijā un Kastaņolā 1916. gada 26. augustā 22.7.16. Sirsnīgi sveiki un sirsnīgs paldies par mīļu piemiņu. Jūs darbojaties labā latviešu darbā, tas arī īsts dzejnieka darbs. Bet man zināt dzejnieku draugu, kaut arī aiz jūdzēm, ir zināt ritu tuvāku, kaut arī vēl aiz nakts. 2.6.8.16. Saņemat daudz mīļu labdienu un atvainojat par vēlo atbildi: vainīga pa daļai slimība (būsat varbūt laikrakstos lasījuši par Aspazijas saslimšanu), pa daļai iekšējas nesaskaņas komitejā. Sveicinu no sirds. Jūsu Rainis. 198. LATVIEŠU BĒGĻU APGĀDĀŠANAS CENTRĀLKOMITEJAS VALDEI Kastaņolā 1916. gada 26. un 28. augustā 26.8.16. Godājamai Latv. BAC valdei. Saņemam ar pateicību LBAC valdes apsveikumu un sekmju novēlējumu mūsu komitejas darbā un izsakām par to savu pateicību, kā arī par piesūtītiem manu rakstu izdevumiem, kuru piesūtīšanu izlūdzamies arī turpmāk, apņemdamies piesūtīt maiņā arī savus nākamos izdevumus. Mūsu komiteja bija citu starpā sev spraudusi par mērķi un uzdevumu kara bēgļu apgādāšanu, domādama uz privātu līdzekļu savākšanu. Tagad, kad tas izrādījās par neiespējamu un pabalsts varētu nākt tikai no valdības līdzekļiem, mūsu komiteja atsacījās no šā uzdevuma. Līdz ar to atkrīt mūsu lūgums LBAC valdei pēc pabalsta šim nolūkam, sevišķi vēl ņemot vērā valdes paskaidrojumus par tagadējiem likumu un priekšrakstu apstākļiem šinī jautājumā. Turpat piesolītie privātie līdzekļi (iemaksātājiem izsakām pateicību), par kuriem valde laipni min, varētu noderēt bēgļu sazināšanās nokārtošanai. Beigās mūsu komiteja, ievērojot sev spraustos mērķus, tur par savu pienākumu vākt un veicināt arī no savas puses LBAC valdes grūto un atbildības pilno darbu, izsakot savus vēlējumus un priekšlikumus latviešu lietā, kuras reprezentācija tagad šinī laikā guļ uz vienīgajiem oficiāl. Atklātām iestādēm, LBAC, viņas kultūras biroja un latviešu Domes deputāta un uz neoficiālās preses un biedrības. Visredzamākā vietā stāv LBAC, kuras rokās nodota gādība par bēgļu latvju materiālo [stāvokli] un par viņu atvešanu dzimtenē. Šī lielā gādība uzlikta no likuma, kurš jāsaprot jāpiemēro visā viņa plašumā un stingrībā, neierobežojot viņa spēku un nozīmi ar šauru iztulkošanu. Vai trešā daļa no visas latvju tautas ir bēgļos un svešniecībā, un pārējās divas daļas ir normālos apstākļos, tad LBAC ir jābūt aizstāvei visai latvju tautai tagad un vākā nākotnē pēc kara. Šis likums ne vien atļauj, bet uzliek par pienākumu LBAC atrast uzrādītu augstākā vietā ne vien, kādi sīkāki soļi sperami, bet kādas ir lielās prasības, lai ievadītu latvju tautas dzīvi pareizā ceļā (uzturētu latviešu tautas dzīvi). Šinī nolūkā Centrālkomitejai vajdzētu stāties pastāvīgi un dzīvā sakarā ar pašiem bēgļiem no visām latviešu šķirām un. aicināt Komitejā viņu priekšstāvjus un izzināt var[būtējos] priekšlikumus. 28.8.16. Vajdzētu valdībai aizrādīt sevišķu vērību piegriezt latviešu tautas garīgo interešu apgādībai, pabalstīt visas latviešu kulturālās iestādes, vispirmā kārtā kultūras birojam pabalstīt latviešu vidusskolu, vākt kapitālu latviešu augstskolu dibināšanai. Valdei šinī pat nolūkā tūlīt vajdzētu lūgt valdību likuma kārtā atzīt vidusskolu un augstskolu dibināšanu ar latviešu mācību valodu, ar valsts tiesībām un uz valsts rēķina. Pēc materiāla pabalsta sniegšanas bēgļiem šī ir pirmā un neatlaidīgā latviešu tautas prasība, jo latviešu tauta ir kulturālākā tauta Krievijā un no gara vajdzību apmierināšanas cieš vairāk nekā jebkura cita tauta, neizņemot i poļus; visādā ziņā vairāk nekā leiši, kuru tautas izglītība stāv nesamērojami zemāk (55% pret 93%). Latviešu tautas un bēgļu liktens nevar tikt galīgi un pareizi nokārtots, ja nezin pašas tautas vajdzības; tās var izzināt tikai tautas priekšstāvība plašā Latvijas autonomijā, un tikai šāda autonomija var atjaunot latviešu dzīvi - mieru dzimtenē Latvijā netraucējot, par svētību Krievzemei. Par plašu patstāvību prasīt ir kārt[ējais] Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas pienākums, ko prasa no viņas pareizi un stipri ievērots likums. 199. LATVIEŠU KOMITEJAI STOKHOLMA Kastaņolā 1916. gada 29. augustā 29.8.16. Latv[iešu] kom[itej]ai Stokholmā. Ļoti cienītais Trauberga kgs, ļoti cienītie biedri! Jūsu sirsnīgā, īsti latviskā atsauksme uz Šveices komitejas vēstuli mūs priecīgi aizkustināja un dod mums cerību uz labām sekmēm latviešu lietai, kura mūs kopo, liek mums priekš sevis strādāt arī svešniecībā un priekš kuras visi darbi un domas: Es no savas puses vēl sevišķi pateicos par man izteiktiem draudzīgiem, atzinīgiem vārdiem, kas šinī grūtā laikā sver jo vairāk. Jūsu komitejas vēsti lasām ar lielu interesi un varam iedomāties Jūsu izbaudītās grūtības, arī ar Centrālkomiteju. No mūsu vēstuļu sūtījumiem Jūs noredzēsat arī mūsu attiecības ar C. k-ju. Šveices komitejai turpat lielākās grūtības bija iekšējām nesaskaņām, kuras arī līdz šim nau beigušās, un ar līdzekļu trūkumu (piesolīts man pabalsts no Kultūras biroja). Pēdējais ir par iemesli, ka komitejai bij jāatsakās no dažiem saviem mērķiem, tā no karagūstekņu pabalstīšanas. Arī cittautu iepazīstināšanu ar latviešiem komiteja nau vēl paspējusi veicināt ar saviem izdevumiem, bet tas darīts no komitejas locekļiem un citiem privāti vācu, franču, angļu, itāļu, holandiešu laikrakstos. Arī periodiskais izdevums «L[atvieši] Ā[rzemēs]» ir privāta rakstura, kaut gan kr[eiss]. Nodomā turpat ir vairākas brošūras un lielāks krājums monogrāfiju par Latviju un latviešiem, pie kura savā laikā gribam aicināt talkā arī Skandināvijas komiteju u. c. ārzemju pulciņus un atsevišķus biedrus, kad izdosies mums iekšēji nostiprināties, mēs lūkosim nodibināt pastāvīgus tuvākus sakarus ārzemju latviešu starpā, un labprāt dzirdētu jau tagad Jūsu domas šinī jautājumā par pašu nolūku, kā arī līdzekļiem priekš tā sasniegšanas, piem., kopēju periodisku izdevumu. Vispār mēs gaidīsim ar lielu interesi Jūsu domas un uzskatus avīzē par latviešu lietas vajdzībām, par latviešu bezpolit[iskumu?] un solītos statistiskos datus par Jūsu Komitejas darbības rezultātiem (šos pēdējos ļoti derētu ievietot «L. Ā.»), arī par to, kā Jūs veicinājuši cittautiešu iepazīstināšanu ar latviešiem. Latviešiem, man domāt, sevišķi rūpēs atjaunot kaut šādā veidā kultūras kopību, sakarus ar zviedriem, kuru laiks mums bij viskulturālākais un solīja tik daudz. Saņemat mūsu sirsnīgākos sveicienus. Novēlam Jums, dārgie biedri, labākās veiksmes kopējā lielā darbā, priecājamies par satiksmes nodibināšanu mūsu starpā. Mūsu vēstules lūdzam pārsūtīt. Saņemat mūsu sirsnīgākos sveicienus. Vai zviedru avīzē bija mūsu protests? Vēl, mīļie biedri, privāts lūgums: vai nebūtu iespējams Stokholmā dabūt vai uzzināt kādā zviedru vēsturē par to laiku, kad Vidzeme bij zem Zviedrijas, vislabāk vācu, ne franču valodā. Tas noderētu man par pamatu kādai nodomātai drāmai. Jūs liekat priekšā dot pārskatu kolonijām, virzīt autonomijas jautājumu, izteikt, ka Latvijas jautājums ir internacionāls, viss ļoti labi, par to jau bij runa un jābūt vēl. Bet pašlaik svarīgāk izšķirt jautājumu par pašu kopkomitejas darbības iespēju. Es jau atteicos no priekšstāvības, nu jāiet vēl tālāk. 200. SARKANĀ KRUSTA KRIEVU SEKCIJAS LATVIEŠU NODAĻAI STOKHOLMĀ Kastaņolā 1916. gada septembra sākumā Mīļie biedri! Jūsu godinājošo uzaicinājumu, lai es uzņemos līdzredaktora amatu literāriski zinātniska rakstu krājuma izdošanā par labu partijas Sarkanam krustam, es pieņemu ar prieku un pateicību, ar jo lielāku prieku tādēļ, ka līdzīga krājuma izdošana mums jau agrāk bija prātā un es šo jautājumu nesen atkal biju licis priekšā biedru pulciņam. Plānu izvešana neatradīs pārāk lielus šķēršļus. Es tikai vēlētos, lai biedri izteiktu vēl noteiktāki savas domas par krājuma raksturu un mērķi, vai tam jānoder mūsu propagandai (jo nolemts, lai ir pēc iespējas populārs), jeb vai jau sapropagandētu biedru zināšanu padziļināšanai, kādu uzdevumu izpilda mūsu žurnāli, vai varbūt tekošo jautājumu zinātniskai iztirzāšanai, uz ko norāda nodoms uzaicināt mūsu labākos teorētiķus. Ja tie tiešām piedalās, tad visam krājumam būtu jāpaceļas uz vēl augstāku pakāpi nekā parastie mūsu partijas žurnāli, kuri kalpo pa lielākai daļai tikai biedru zināšanu attīstīšanai, un tas mums nenāktos viegli. Es vēl lūgtu pārrunāt šo priekšlikumu: ja mums ir teorētiķu raksti, tad tie derētu tāpat krievu un vācu valodās, un viss izdevums varētu - labākā gadījumā - iznākt šinīs valodās, ja vien latviešu rakstiem būtu tāds temats, kas interesētu arī šis tautas. Tāds temats ir - mūsu kustība. Eiropa un pat Krievija par mums zin pārāk maz un no vācu avotiem vien, tas būtu mēģinājums runāt pašiem savā lietā. Tas interesēs arī mūsu publiku, ja raksti iznāk tikai latviski vien. Teorētiķus arī varētu lūgt izteikt savas domas par mūsu parādībām, piemēram, par tautības jautājumu, mūsu cīņas veidu u. t. t. 201. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1916. gada 11. septembrī Dārgo biedri, nosūtu Jums drusku avīžu, bet tikai «J[auno] D[ienas] L[apu]», visas citas izsūtītas uz dažādām pusēm (es gandrīz bibliotekārs latviešiem Šveicē). Tos pašus «J. D. L.» Nr. lūdzu atpakaļ, būs citiem. Par Jūsu pēdējo kartiņu sevišķi priecājos, ka Jūs atkal optimistiskāks: arī uz Serbiju, uz Solonikiem varētu atkal braukt. Arī uz Franciju labi. Šveicē savus darbus beigt varbūt varētu, bet ar honorāru tagad būs grūti. Liepiņam nau arī nekādu sakaru? - Kamēr Jūs še rakstāt tās polemikas, es nespēju: man sava slimība un citi t. l. darbi. - Jā, no Dauges Maskavā saņēmu ziņu, ka viņa laikraksts neiznāks. Te nu bij. Es arī biju aizsūtījis rokrakstus. - Cik dzird, tad Krievijā reakcija nupat stiprāka. Cars bij mēģinājis līgt separātmieru. Nedod nekā Polijai. - Sirsnīgi sveiki abi. Rainis. 202. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 15. septembrī Mīļo, dārgo, aizrakstīju Tev līdz ar šo arī citā ceļā; redzēsi, kura karte pienāks ātrāk; tādā ceļā tad pēc rakstīšu. Man no Doriņas ir pienākušas vēstules pēc 3 1/2 mēneša. No daudziem nau ziņu kopš gada, piem., no Elzas māsas. - Mīļo, neatstāj savu darba amatu! Tas ir materiālais pamats. Bez tā dzīvot avīžniekam vai rakstniekam ir briesmīgi. Žēl, ka atstāji savu namiņu, žēl. 168 fr. saņēmu ar lielu paldies. - Mums tāpat uzbrūk no āras un iekšas. No Ķeniņ kundzes nevaram tikt brīvi; varbūt izdosies. Sirsnīgi mīļi sveicieni visiem biedriem un draugiem, un Sašam un Tev silti skūpsti. Jānis. Atklātnes augšmalā ačgārni pierakstīts: Tava vēstule pienāca piektā nedēļā. [Paraksts.] Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 203. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 19. septembrī Sirsnīgi sveika un sirsnīgu paldies par sveicienu! Kas tas ir, ka no manis baidās? Un nu vēl Jūs, kurai es nebaidos pat ne labu teikt! Es uz visiem turu labu prātu, uz lietu visvairāk, bet vai tas kait personām? Nevienam es neesmu atteicis draudzību; atteicēji bijuši citi. Sakat Jūs, kādēļ baidās? - Bet par svarīgāku! Skaisti ir tas «Un zin par ko». To varētu vēl plašāk izvest: pretnieki, vācu zaldāti nezin, par ko iet iekarot zemes priekš kungiem; mēs aizstāvam sevi pašus. Es vienmēr esmu teicis: nākat klajā ar saviem dzejoļiem! Te ir vieta un laiks! Dzejols labs. - Jūs mani tik mīļi pierunājat dot dzejoli, bet es esmu nevesels, laikam nekas neiznāks. - Lasu Jūsu rakstu, labs. Vēl pārlasīšu. - Vai tad tā Ķeniņ kdzes komiteja nau patstāvīga un šķirta no mums? Kā tas ir? Atrakstat. Un nedraudat ar braukšanu, vairs neticu. Ticu gan Jūsu darba spējai. Sirsnīgi sveika. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 204. LATVIEŠU BĒGĻU APGĀDĀŠANAS CENTRĀLKOMITEJAS KULTŪRAS BIROJAM MASKAVĀ Kastaņolā 1916. gada 19. septembrī Dārgie darba biedri! Jūsu vēstuli saņēmām kā laimīgu zīmi latviešu lietai - pamatšķiras un tautas lietai. Nupat pienāca arī solītais sūtījums un rāda, ka ceļa satiksme ar Jums ir tomēr iespējama arī šai kara laikā, kaut arī lēna. Saņemiet siltāko pateicību par Jūsu līdzdalību! Par brīvās Latvijas neaizmiršanu, par tik sekmīgo darbību viņas labā Jūs neaizmirsīs latviešu tauta un pamatšķira nekad, un latviešu kultūras krāšņa uzplaukšana jaunā attīstības posmā, - tā būs pateicība arī latviešu Kultūras birojam. Mēs vēl sevišķi priecājamies, ka atradīsim Jūsos pilnu saskanu un ka Latvija un pamatšķira mūs vieno. Jo mēs še tālā svešniecībā esam gluži vieni - ne vien sveštautiešos, bet arī latviešos, kuri ir latvieši tikai tikdaudz, cik vajga nonicināt latviešu lietu un Latviju, - Amerikā vēl vairāk nekā še. Visur valda lielais pārpratums - tiklab prāta, kā sirds pārpratums, - it kā Latvija un latviešu lieta nepiederētu pamatšķirai - kurai pieder trīs ceturtdaļas tautas, - bet pilsoņiem vien, it kā mēs būtu bez personības, bez individualitātes, bez tautības, bez atsevišķa rakstura, - ne cilvēki, bet skaitāmi kustoņi, par labu vienai vai otrai lieltautai. Apkaro pilsonību un atdod viņai rokās lielākās mūsu pašu mantas: mūsu kultūru, mūsu valodu, mūsu zemes vēsturisko likteni, mūsu autonomijas jauniekārtošanu, mūsu nākotni un latvietību. Ir arī kādi galēji nedomātāji, kas atzīst latviešu lietu, bet negrib līdzekļus, ar ko to veicināt. Bet pilsonība atkal lūks visur  iespiesties un visu saņemt rokās. Mēs stāvējām še vieni, apkaroti no visām pusēm, bet nu redzam, ka mūsu stāvoklis ir bijis pareizs; to saprot un ieņem to arī dzimtenē viņas labākie spēki. Izteiktais jau aizrāda, kādas ir lielākās grūtības mūsu šejienes darbībai; citas grūtības arī nau mazās. Mums, latviešiem ārzemēs, nau kā citām tautām atspaids lielākās emigrantu masās: leišu, piem., ir Amerikā vairāk nekā pusmiljons, poļu vēl vairāk, latviešu turpretī V[akar?] Eiropā ir tik daži simti, Amerikā tik daži tūkstoši, no tiem pašiem visi organizētie (9500) ir noteikti latvietības pretnieki. Mūsu komitejai tātad ir tikai teorētiska nozīme: nau iespējams ar ārzemju latviešu līdzekļiem ne politiska uzstāšanās, ne palīdzības sniegšana. Un cittautas pret tik mazām druskām no tautas, kas vēsturiski vienmēr bijusi nepatstāvīga, pat nepazīstama, izturas vienaldzīgi, nekāda iepazīstināšana viņas nespēj iesildīt. Aiz šīs vienaldzības laikraksti neuzņem labprāt apcerējumus par latviešiem (liels angļu laikraksts atsaucas arī uz to, ka viņam pazīstami tieši latvieši lieguši paši uzņemt kādu garāku apcerējumu). Angļu un franču prese gandrīz pilnīgi klusē par mums; vācu uzņem vislabāk to, kas mums kait (denunciācijas pret mūsu Komiteju, «Hilferufus» u. t. l.). Dibināt latviešu laikrakstu svešās valodās - prasa daudz līdzekļu. Tomēr ir daži laikraksti, kuri izturas pret mums labvēlīgi: Šveicē kādi 4 vācu, 4 franču, 2 itāliešu; ārpus Šveices šad tad parādās kādi raksti franču, holandiešu laikrakstos. Nodomātas un drīz mums iznāks dažas brošūras citvalodās. Traucē arī Eiropas sadalīšanās divās naidīgās daļās: tā, piem., t. s. tautību konference Lozanā, kā no vāciem un pat angļiem, krieviem un frančiem sarīkota, nebij labi izmantojama latviešu tautas interesēs; armēņi, čeķi, horvāti, poļi u. t. l. nepiedalījās, mūsu komiteja iesniedza savus protestus pret aneksiju, kuri "nozuda" savādā kārtā. No pilsoņu puses runāja privāti. - Turpret ievēroja mūsu protestus vecais internacionālais birojs Hāgā; ne tā Forda miera konference Stokholmā. - Tagad, kad mums līdzekļi pavairojušies, pateicoties sūtījumiem no dzimtenes, mēs V. Eiropas iepazīstināšanu ar latviešu lietu varēsim turpināt sekmīgāk. Gribam lūkot arī mūsu V. Eiropas un Amerikas latviešus iepazīstināt ar latviešu lietu, izdodot kādus rakstus. Tamlīdz tad mēs arī ceram, pēc jūsu lūguma un aizrādījumiem, piepalīdzēt pie priekšlasījumu izstrādāšanas priekš dzimtenes mērķiem. Ārzemju materiālu vākšanu, kas zīmējas uz latviešu lietu, mēs esam piekopuši līdz šim privāti; tagad darīsim to arī vēl no Komitejas puses. Ķeniņ kdze gan saņēmusi 25 rbļ., bet tie nau bijuši komitejas ziņā. Turpmākus pabalstus, ja tādi iespējami, lūdzam komitejai pašai. Esat nu, dārgie biedri, uz sirsnīgāko sveicināti. Visu priekš brīvās Latvijas! Komitejas un savā vārdā J. Rainis. Castagnola 19.9.16. 205. A. LIEPIŅAM Kastaņolā 1916. gada 19. septembrī 19.9.16. A. Liepiņ[am]. Es taču neesmu skaidrībā par «pro Lettonia». Vai tā būs pilnīga patstāvīga biedrība, arī kādā sakarā ar mums? Un kādā? Vai tie paši komitejas locekļi? Vai būs šķirti tik naudas vākšanas rajoni? Jeb vai divas komitejās vienam mērķim? Kam nāks uz listēm ievāktā nauda? Viss tas būtu pirms skaidri jāzina. - Tāpat man nau ziņu par «Latv. Preses Korespondences Lapām». Vai tas privāts izdevums? No kā? Jeb vai «pro Lettonia» orgāns? Jeb varbūt mūsu izdevums? 206. O. GRAIHENAM Kastaņolā 1916. gada 23. septembrī 23.9.16. Oto Graihen[am]. Mans zelta ent[uzi]ast, man neizsakāmi patīkami saņemt Jūsu vēstules un zināt, ka ir tik smalka un stipra, jauna dvēsele un ka Jūs manus mēģinājumus klausaties arī tur, Vācijā, tā, kā es mēģinu un mīlu. Ar tādu jaunību varam būt droši, ka mēs nākotni spēsim izcīnīt un veidot pēc šī ideāla. Spēku samēru maiņa Vācijā notiek strauji. Tas, ko mēs vēlamies, ir atteikšanās un upurēšanās priekš lietas, nevis savas dzīves upurēšana svešam. Nāve jau nekad nevar būt ideāls. Tik brīnišķs spēks kā Jūsējais nekad nepazudīs. Jūs uzvarēsiet, un Jūsu spēks uzvarēs, tā ir visu brīvo, lielo garu lieta, 207. A. LIEPIŅAM Kastaņolā 1916. gada 26. septembrī 26.9.16. A. Liepiņ[am]. D[ārgais] b[iedri], Jūsu vēstule ar savu draudzīgo un lietišķo runu man ļoti patīk. Diemžēl es nespēju gari atbildēt. Komitejā nevajga būt s[ociāl]d[emokrātijai] vien, bet arī demokrātu un starpšķirām. Bet n[acionāl]demokrāti ir mūsu reakcionārā partija, un ar to mēs še nevaram iet kopā. Tās dēļ jau ir atšķēlušies kļavenieki, bet arī citas grupas izturas pasīvi, un vispār kolonijas, kuras ierosināt taču gribējām, neņem necik dalības. Bet kad arī ne tagadējai s. d. oficiālai vadībai, bet pamatšķirai pašai gan jāņem visa lieta savās rokās. Pamatšķira, bez zemes un bez kapitāla, proletariāts ir mūsu 3/4 daļas. Tas reprezentē tautu, tas var runāt visas tautas vārdā. ķiras, arī sev naidīgās, kapitālistiskās. Pret kapitālismu iet cīņa. Kur runa par visas tautas likteni, tur jāklausās uz tautas lielākās un progresīvākās šķiras, uz pamatšķiras balsi. Pamatšķirai ir tiesības reprezentēt tautu, 1/4 kapitālistiem nau tiesības runāt tautas vārdā. Sociāldemokrātija nau pati pamatšķira, bet pamatšķiras organizēšanas veids. Kur s. d-ja nesaprot tautas un pamatšķiras vajdzības un lietas, tur jānostājas pret viņu. Kad viņa atsakās vadīt proletariātu šinī laikmetā, tad jārunā tiem, kas atzīst šo jautājumu. Bet nacionāldemokrāti to nevar. Tā arī es nevēlos, ka lietas vadība nonāk nac. dem. rokās. Kad jau «Pro Lett[onia]» būs vēl Informācijas birojs, tad viņa ir politiska komiteja, kura stāv blakus mūsējai un kuras virziens būs nac. demokrātisks. Tad mūsu komitejas locekļi nevar abās strādāt. Ja nac. dem. grib nošķirties no mums, lai dara to, bet tad lai saka to skaidri. Inform. biroju gribējām mēs paši dibināt, bet tad tas nebūtu nac. demokr-jas, kas dod virzienu korespondencēm, tātad ber. Ķ[eniņa] k[undaes]. Ķ. k. var strādāt tiešām nepolitisku darbu: palīdzību, ja nepietiek un grib rakstīt (viņa taču pazīstama rakstniece), lai raksta iepazīstinošas bošūras vai literāriskus darbus franciski. Bet, kad viņa darbojas še politiski, tad mūsu darbības sadursies, jo mūsu politika ir citāda. Ar Jums un Krauzes k. kā demokrāti mēs varam saprasties ātri un esam sapratušies, mēs vēlamies iet kopā, bet tas nezīmējas uz nac. dem. Tā īsumā, mīļo biedri. Atrakstat man itin aši, kā domājat ar «Pro Lettonia». Ja viņa nāk zem mūsu pārziņas, tad varētu, bet to viņi negribēs. Kā Jūs liekat priekšā? Kā izbēgt, lai nebūtu divas komitejas? Sirsnīgi sveiki. 208. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 20. un 29. septembrī 20.9.16. Sirsnīgi sveika un atvainojat par zīmuļa rakstu. Es domāju, ka saprašanās vislabāk panākama, pārrunājot lietas draudzīgi; tādēļ es lietoju tādu uzrunu un tādu runu. Jūs turpret, kā agrāk, tā šoreiz, pārejat tūdaļ uz publicistisko veidu. Bet arī tur Jums izlaužas cauri vienkārši, cilvēciski vārdi, un tad man vēl Jūsu vakarējā laipnā vēstule skan ausīs. Kad Jūs vēlēsaties pieklājības veidu, tad es pāriešu arī uz to. - Jūs neatrodat pārpratuma un nesaprašanās - tas ir žēl. Tāds ir visu laiku. Es kopš pašas Komitejas dibināšanas teicu tanī vēstulē, ka varam iet kopā ar demokrātiem un gribam, bet ne ar nacionāldemokrātiem. Cīrikas konfliktā es atteicos dēļ tā paša. Jūs zināt labi, ka es nestrādāšu kopā ar Ķeniņ, kdzi, un tomēr Jūs domājat, ka tas kaut kādā veidā iespējams. «Pro Lett[onia]» būtu tāds veids. Bet arī tas man nau iespējams. Jā, pie pirmā partijas iemesla pienākuši vēl citi: Lozannas konferencē, kā vācu sarīkotā, mēs negribējām piedalīties, Ķ. k. veda savu privātu politiku. Pienāca iemesli sabiedriski un vēlāk personiski. Ķ. k. vēstulē atteicās no jebkādas sakarā stāšanās ar mani. Bet Jūs domājat, ka ir iespējams. Te pārpratums, i politisks, ir personisks. No tā iztek citi pārpratumi: Ķ., nevarēdama būt mūsu k[omitej]ā, lūkoja citādi politiski darboties savas partijas labā: uzstāšanās Lozannā un tagad «Pro Lettonia» dibināšana. Jūs sakāt: «Pro L.» būs tikai naudas vācēja, ne politiska. Bet ar to taču Ķ. k. nevar apmierināties un top dibināts Informāc. birojs, kurš ir politisks. «Koresp[ondences] Lapa» dos ziņas no dzimtenes avīzēm, bet zināmā virzienā, tātad politiku Jūs pati paredzat. Virziens nebūs gluži tāds kā mūsu komitejai, un, jo vairāk līdzi strādās Ķ-a k., jo mazāk viņš būs gluži tāds. - Jūs redzat, kas strādā līdz Ķ. k., tur mūsu virzieni sadursies un jauks viens otru. «Pro Lett.» izvērtīsies ar savu orgāņu «Kor. Lap.» par komiteju, kurai būs tie paši mērķi kā mums: iepazīst., palīdzība, sabiedriski polit. uzstāšanās u. t. t. Vienam mērķim būs divas komitejas, katra ar savu politisko virzienu. Tas ir tas, ko es saucu par jaukšanos mūsu komitejā. Protams, mēs nevaram aizliegt otru komiteju un to arī nedarām. Bet gan es Jūs jautāju: kā varēs mūsu Komitejas locekļi reizē būt otrā Komitejā, kur otra ir cita virziena? Te ir nesaprašanās, kuru Jūs līdz šim neatzīstat; vismaz uz šo jautājumu Jūs neesat atbildējusi; un taisni uz šo es prasīju arī pēdējā kartē Jūsu draudzīgu atbildi. Atbilde būtu tam viegla un nepārprotama, ja Jūs ne vien būtu demokrāte, bet arī sevi par tādu turētu un patstāvīgi kā tāda uzstātos. Bet Jūs man rakstījāt un teicāt, ka nevarot Jūs šķirt no nacionāldemokrātes. Te Jūs atkal man varat gluži dibināti pārmest nesaprašanu; tā ir tā pati Jūsējā. Mēs abi ceram viens otru pārliecināt uz savu pusi. Es vienmēr biju domājis, ka Jūs, pēc prāta un tradīcijām būdama demokrāte, varat arī patstāvīgi kā tāda darboties, ka tas nekaitēs Jūsu politiskai karjerai, ka tas dos politisku skaidrību Jums un citiem par Jums un ka mūsu komitejai tad būtu nesaprašanās gads bijis daudz īsāks par 12 mēnešiem. Bet, kad Jūs ejat kopā ar Ķ. k., tad uz jautājumu, ko tagad darīt, ir grūti atbildēt. Gaidīšu nu no Jums savu atbildi. Priekšlikumi var būt ļoti dažādi: Cielēns domā tā, ka «Pro Lett.» stāv ar mūsu komiteju tādā sakarā, ka mēs pārzinām viņa darbību. Ka «Pro L.» netura savu patstāvīgu Inform. biroju. Priekšlikums labi domāts, bet es šaubos, vai Ķ. k. to pieņems. Ja nē, tad mēs atbildam par darbību, kuru nepārzinām. Iznāks faktiski divas komitejas. Jūs redzat: te taču ir konflikts un nesaprašanās. Nenoliedzat to velti arī sevis priekšā, bet pārliekat un sakat draudzīgi, kā to izšķirt. Es teikšu savus priekšlikumus pēc Jums. - Jūsu jūtas Jums varbūt teiks: pāriet pilnīgi uz Ķ. k. un nac. dem. pusi. Mums un visai demokrāt, lietai tas būtu liels zaudējums, kā es to Jums daudzreiz teicis. Tā būtu reizē demokrātijas nosvēršanās uz nac. dem., t. i., beigās uz reakcijas pusi. Mums tas ir ļoti nevēlami: ne velti es tik ļoti vēlējos Jūs pie mums noturēt. Bet labāk taču skaidrība un politiska šķiršanās nekā bezgala nesaprašanās un no turienes svārstīšanās un nesastrādāšana. Bet strādāt vajag. Uz dažiem sīkiem jautājumiem nevaru vairs atbildēt. Ķ. k. vajga dot darbu, jo viņai ir spēks. Jā, liels. Bet politiski mēs nevaram iet kopā. Ir daudz kultūras darbu. Lai Ķeniņa kundze raksta kādu brošūru par latv. lietām. Vai kādu literārisku darbu franciski. Viņa taču ir spējīga rakstniece un prot valodu. - Ar L[iepiņa] rēķinu par drukāto esmu pārpratis. - Ir grūti Jums. Bet man tā, ka nemaz nevaru strādāt. Jūs vismaz darat publicistisku darbu. 29.9.16. Mums viss gads un varbūt vairāk aizgāja priekš komitejas ne vien sīkos uztraukumos, bet arī nebeidzamā vēstuļu rakstīšanā. Man gribētos nu kaut cik labuma izdabūt no šīs lielās strādāšanas, salasīt savas vēstules un sastādīt no tām izvilkumus priekš publicēšanas grāmatā. Jārunā ir par atklāt[ības] jautāj. Nu tad es lūgtu Jūs tā kā citus savus korespond[entus] atsūtīt nu uz laiku manas Jums rakstītās vēstules; pēc izdarītā noraksta es sūtītu Jums visas atpakaļ, ja Jūs prasītu. Sastādītais izvilkums dotu Jums ieskatu, vai esat ar mieru, ka tās tā publicē. 209. A. VISICONTAM Kastaņolā 1916. gada septembra otrajā pusē Cienījamais novadniek! Liels paldies, ka Jūs man paziņojāt par markām. - Ziņas par autonomijas piedāvājumu lietuviešiem ar Kurzemes pievienošanu ir autentiskas, un mēs domājam par iespēju (desideratione). Bet tieši tas man liekas šaubīgi, jo lietuvieši nevarēja vēlēties Latvijas sadalīšanu arī sev par labu, diezgan smagi viņi pārcieš prūšu ciltsbrāļu atšķelšanu. Mūsu desiderato: Latvijas vienība un autonomija un apvienošana vienā nedalāmā. Tas ir vēsturisks uzdevums, kura piepildīšana reiz bija iespējama. Šī reize tika palaista garām, tagad nepalaist otru reizi. 210. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1916. gada 6. oktobrī 6.10.16. Dārgo biedri, es beigās arī apslimu; nervi neiztura to sīkumošanos un vēstuļošanos un galu galā neko nedarīšanu. Es ieskatīju pats uz savu galvu, ka ir mans pienākums latviešu lietu iekustināt ar še, dibināt komiteju, izteikt latvju uzskatus politikā ar protestu pret aneksiju, prasīt pēc autonomijas, - to es izdarīju. Bet komitejas darbību vest praktikā nau vairs mans pienākums, to var tikai kolonijas dzīva līdzdalība. 211. KRIEVIJAS TAUTĪBU BIROJA BIĻETENA REDAKCIJAI Kastaņolā 1916. gada 7. oktobrī 7.10.16. Ļoti godājamā Redakcija! Ar lielu prieku uzzināju no Jūsu laipnās vēstules par Krievijas Tautību biroja un Biļetena nodibināšanu. Šo tautu tuvināšanos un savstarpējo pazīšanos esmu vienmēr uzskatījis par ļoti vēlamu, tāpat kā šo tautu stāvokļa un mērķu noskaidrošanu civilizētās pasaules sabiedriskās domas priekšā. Esat droši par manu palīdzību uzdevuma izpildē un paziņojiet man norādījumus par programmu un taktiku, pie kādas redakcija ir nodomājusi pieturēties. Paziņojiet arī, vai Birojam ir kaut kāds sakars ar Nacionālo līgu Stokholmā un ar uzsaukumu ASV prezidentam Vilsonam? Ar nepacietību gaidīšu atbildi, būdams pilnīgā pārliecībā, ka mūsu ceļi sakritīs. 212. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 26. oktobrī 26.10.16. Sirsnīgi sveika un daudz paldies par piesūtītām vēstulēm. Un no manas puses par ģīmetni. Zīlējumā teiktos man svarīgākos gadus raudzīju saskaņot ar notikumiem manā dzīvē (ar svarīgākiem gadiem), un tieši saskan tiktā], ka svarīgs priekš manis bij man dzimšanas gads; citur nau tādas saskaņas. Dzejolis skaists, it sevišķi abi vidējie panti, ievietojiet vien «L[atviešos] Ā[rzemēs]». Žēl, ka Jūs netikāt atbildējusi uz manu vēstuli par mūsu komitejas konfliktiem, būtu vieglāk bijis tikt galā. Nu Sēja liek priekšā plenārsēdi Bernē vienā no tuvākām svētdienām; tur varētu tiešām visu izšķirt. Ciņa autonomijas projektu vajadzēja ievietot jau pirmā Nr. Tur ari pārrunāt sīkāk: kā virzīt autonomijas jautājumu u. t. l. Ciņa autonomijas projektu vajdzēja ievietot un galīgi pārrunāt svarīgāko - vai pilsoniskās un proletiskās grupas kopdarbība vēl iepējama. Ciktāl nedalīta komiteja aiz iekšēja konflikta, nevis aiz vasaras atpūtas, kā Jūs sakāt, nau varējusi strādāt Pilsoniskās grupas, dibinādamas savu privātorgānu «L. Ā.» komitejas orgāna vietā un tomēr runādamas bieži komitejas vārdā, piem., kasieris, padarīja kopdarbību vēl neiespējamāku. Būs jāpaskaidro, ka «L. Ā.» nau komitejas orgāns un domu izteicējs nau. Es likšu priekšā, arī juridiski jāatzīst faktiski komitejā pastāvošas divas grupas, no kurām tad sastādītos komiteja. No tām, kā 2 patstāvīgām daļām, tad varētu varbūt sastādīties komiteja. Tā kā Liepiņš Jums pārraksta, tad atsūtat atpakaļ rakstus mūsu «Balt. Büros I.». 213. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 28. oktobrī Manu mīļo, dārgo, saņēmu Tavu skaisto, sirsnīgo vēstuli. Asp[azijai] telegramma no Kult[ūras] biroja arī pienāca kā siltākās atzinības zīme; vēstule nau pienākusi. Asp. gaidīja uz to, lai pati pateiktos; nu liek man izteikt sirsnīgāko pateicību visiem sveicinātājiem un vakara rīkotājiem, un dalībniekiem, un īpaši Tev. - Kā redzu, tad Tevi arī nau aizsniegušas dažas manas kartis, piem., caur Stokholmas Sarkano Krustu sūtītā. Doriņai rakstu un rakstu, bet nekas turp neaiziet. - Aspazijas veselība sāka laboties pēc Lozannas kūres, bet nu ziema atkal dara nelabi. Gandrīz vēl ļaunāk sāk iet man. Ārstējos. - «Laika Domas», kad pāriet tik Tev tuvu stāvošā virzienā, tad labi; sūtīsim mēs arī turp rakstus. Žēl gan, ka Tev nau iespējams palikt; jo tālāk, jo vajadzīgāks būs tāds laikraksts. Bet arī katrā citā atklātības kultūrdarbā Tu būsi jo tālāk, jo vajadzīgāks. Es vienmēr par Tevi un Tavu attīstības gājienu esmu priecājies, tagad Tu esi vairāk piepildījis nekā pat es biju cerējis, un es daudz ceru. Tu vari būt lepns uz sevi. Kad latviešu kultūra noturēsies nenogrimusi šinī briesmīgā brīdī, kad viņai gatavosies nākotne, tad tur Kult. Biroja darbam ir vēsturisks nopelns. Un, ja tomēr nāk ļaunais, tad K. birojs ir darījis iespējamo. Tātad saudzies Tu pats un turi spirgtus visus tos skaistos cilvēkus, kas darbojas mūsu lielajā darbā. Nes viņiem manus siltākos sveicienus un sirsnīgāko pateicību. Lai viņiem lemts piedzīvot tos gaidītos brīvos laikus; kad tos piedzīvos cilvēki, kurus es pazīstu un mīlu, tad tas tikpat daudz it kā es arī piedzīvotu. Varbūt pat latviešu masa tos piedzīvos, varbūt pat latviešu tauta. Tu redzi, cik grūti es šķiros no savas fantāzijas, kaut gan redzu tagad, ka apzinīgā daļa negrib dzīvot kā tauta: partija atkrīt, pilsonība veikalo. Un masu mēs neesam izaudzinājuši par tautu, individualitāti. Es vairs neesmu vajdzīgs. Sirsnīgi sveiks. 214. E. TRAUBERGAM Kastaņolā 1916. gada oktobrī Ļoti cienītais Trauberga kungs! Nupat saņēmu Jūsu laipno un plaši paskaidrojošo vēstuli un tik godinošo uzaicinājumu ar prieku un pateicību. Principā pilnīgi piekrītu, ka tāds laikraksts nepieciešams un ka latviešu lietai varētu ļoti kaitēt viņa trūkums. Es tikai pašlaik esmu nopietni slims - nervu pārpūlēšana un uztraukums. -(Aspazijas ilgā slimošana.) Latvijas krīze, partijas krīze, nesaskaņas mūsu komitejā (pilsoņi ar Ķeniņa kundzi un A. Krauzi priekšgalā dibinājuši sev privātus politiskus orgānus: «Latvieši Ārzemēs», «Korespondences Lapu», Informācijas biroju, kaut gan oficiāli nešķiras vēl nost). Kad vēl, pēc Jūsu domām, man vajdzētu braukt uz Stokholmu un iesākt laikrakstu? Lūdzu man arī nākošajā tūlītējā vēstulē uz to vispirms atbildēt - būs grūtības un laika kavēkļi arī ar caurbraukšanas formalitāti caur Franciju un Angliju. Tad, vai biedri ir ar mieru ar manu politisko virzienu, kas izteikts protestā pret vācu aneksijas nodomu? Brīvā Latvija, t. i., federatīvā, tieši konstitucionālā, brīvā Krievijā, kur būtu iespēja attīstīties latviešu tautai un Latvijai patstāvīgā un progresīvā garā. Tātad labākie jautājumi nau krievu iekšējie, bet internacionālie jautājumi. Sasniegt brīvu Latviju, pēc mana uzskata, var tik pamatšķira, kuras piekritējs es esmu un kura vada visu tautu cīņā. Vai Jūsu komitejā ir saskaņa par galvenajiem jautājumiem, kādi viņā un viņu piekritēju virzieniem, un cik tie katrs stipri. Ja nebūtu labas saskaņas un man nebūtu cerību, , tad mani pūliņi būtu velti. Atvainojat mani, ka es jautāju arī pēc līdzekļu avota šinī laikā, kur par to dara atbildīgus darbiniekus, kur citkārt būtu jāatbild tikai par virzienu. Arī eksistences jautājums man nau vienaldzīgs, jo man būtu jāatsakās no sava literāriska darba, sava iemīlētā amata. Tad es ļoti baidos, vai spēšu izpildīt publicista uzdevumus, jo esmu kopš gada gluži no tā atsvešinājies un piegriezies tikai dzejas formām. 215. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1916. gada 3. novembrī Dārgais Biedri, es aizmirsu, ka Jūs pēc operācijas jutīsieties mazliet vārgāks un ka vajadzēs likt Jums mieru. Mēs aiziesim svētdien un turpināsim sarunas. Spiežu Jūsu roku. Nagliņš. 216. A. GULBIM Kastaņolā 1916. gada 9. novembrī 9.11.16. Gulbim. Petrogradā, Puškarskaja 14. Nekavējoties sūtiet atpakaļ uz Kastaņolu drāmu «Spēlmanis». Nagliņš. 217. L. FORELAI-UPENIECEI Kastaņolā 1916. gada 16. novembrī Mīļā, labā Lokit, daudz paldies par telegrammas piesūtīšanu. Atrakstāt tik, lūgtu, kad telegramma izsūtīta? Laikam no Petrogradas? Man tas no svara. Mūsu komitejas ķildas nau nomierinājušās, kā Jūs domājat, bet novedušas pie galīgas šķiršanās: soc[iāl]demokrātiskā grupa atteicās no līdzdarbības un es līdzi, jo pilsoniskā grupa ar Ķeniņ kdzi priekšgalā veda savu privātpolitiku. Ko viņa tagad tālāk dara, es nezinu. Tur es nepiedalīšos. Es no komitejas izstājos. Sakāt to arī vecajam kungam, kad viņš par to lietu interesētos. Kā viņam iet ar veselību? Ko dara acis? Vai spēj atkal strādāt? - Mums ar veselību neiet labi. Aspazija gan drusku atpūtās labā laikā, bet, tiklīdz uznāk nelaba diena, tad atkal ļauni. Arī mani nervi gluži nobeigti; ārstējos, bet vēl netiek labāk. Daudz veselības un visu labu Jums un visiem Jūsējiem - Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano. 218. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1916. gada 16. novembrī Mīļo biedri, no Jums tik sen nau ziņas. Atnāca laikrakstu paka atpakaļ, bet ziņas nebij. Vai esat jau projām? Atnāca no Dauges ziņa, ka «Laika Domas» iznākšot citā redakcijā un nezin kad. Nodevis Jūsu rakstu «Taurētājam», un tur tas nodrukāts Nr. 6. Ja Jums nau, es aizsūtīšu. Ja vajga, arī citus laikrakstas. Atrakstiet pāris rindu, kur esat. - Es no komitejas izstājos nesaskaņu dēļ. - Ķeniņietes privātpolitiku veda tālāk A. Krauzes kdze. Mani biedri neizturēja un atteicās. Kas nu tālāk? nezinu. Varbūt Jūs zināt? Daudz labu dienu Jums un Jūsu kundzei no mums. Rainis. 219. LĪDZJŪTĪBAS TELEGRAMMA POĻU RAKSTNIEKA HENRIKA SENKEVIČA BĒRU DIENĀ Kastaņolā 1916. gada 18. novembrī 18.11.16. Tautas sēro pēc viņa. Šis viens virs bija vesela tauta, jo viņš bija tautas dzejnieks un tautas dvēsele. Viņa miesas salauza nāve, viņa dvēsle, miljonkārt pavairota, pacēlās kā polu tauta un neatkarīga Polija, kuru nekāda nāve nelauzīs. Šo Poliju sveic kāds latviešu dzejnieks. 18.11.1916. g. 220. F. CIELĒNAM Lozannā 1916. gada 20. novembrī Dārgais draugs, saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs atsakāties no Komitejas. Jau kopš apmēram 2 nedēļām es biju atsacījies no priekšsēdētāja amata, un varu iet vēl tālāk, jo pilsoņu grupas komitejā ko lai daru? Par savu atkāpšanu, ko paziņoju Jums un Krauzes kundzei, teikdams, ka nododu Jums vadību; gribēdams, lai komitejā bez uztraukuma un spaida iekārtojas bez manis, un es tā beigās topu galīgi atbrīvināts priekš izstāšanās no Komitejas. Nu es to varu darīt. Es domāju, ka ievadīdams komitejas nodibināšanu un protesta izteikšanu pret vācu aneksiju, esmu izpildījis to, ko turēju par savu pienākumu, un nu man tiesības iet pie sava darba, kurš galā arī būtu nācis par labu tai pašai latvības un sociālisma lietai. uzskats. Es to atstāstu ne aiz gribas Jūs pārliecināt, bet lai Jūs ar mani saprastu, kā es Jūs. Jūs esat individuālists, paliekat tāds. Es Jūs vienmēr cienīšu un turēšu kā draugu. Jūs negribējāt vēlētu komiteju, bet sab. darbinieku un literātu sastādītu. To vai pilnīgi vienatnēju uzstāšanos man arī pašā sākumā ieteica, man visādā ziņā tā būtu bijis vieglāk un drošāk runāt draugu vai, vēl labāk, savā vārdā. Būtu atkritis nost man taisni briesmīgais darbs - vēstu]u rakstīšana pa 100 pa mēnesi, pēkšņi cilvēkus pārliecināt, kas bij vienaldzīgi vai naidīgi lietai, samierināt ķildas; gluži atteikties no sava lit[erārā] darba; ziedot tam pēdējos nervu spēkus, t. i., veselību (ne vien savu, bet arī Asp[azijas]). Būtu man vieglāk bijis. Bet es uzņēmu visas grūtības, jo domāju, ka jāļauj masai pašai darboties un nau viņai jāuzspiež sava garīga aizgādnība, ka viņu darbībai lielāka vērtība nekā manai, jo domāju demokrātiju kā jau sociālists. Arī komitejā bij nedemokrātisks uzskats biedros. Nu - un Jūs arī beigās ļāvāties ievēlēties. Pie vēlētas komitejas tad arī turējāmies. Pēc tā mēra apspriedu arī visus pēdējos soļus. Piem. Nu parunāsim sīkāk vēl par komiteju. Jūsu vēstulēm Krauzes kundzei un Liepiņam Sēja liedzas parakstīt, bet lika priekšā plenārsēdi. Vēstuli oficiāli tātad var nesūtīt. Tātad tie abi vēl ir komitejas locekļi. Es Jums un Sējam rakstīju (Krauzes kundzei ne), vai nebūtu izeja tāda, ka dalās divās grupās? Jūs to tagad atzīstat par piekāpšanos uz visas līnijas. Tā nebija domāts, bet demokrātiski un juridiski. Viņa jau arī nebija rakstījusi par priekšlikumu. 20.11.16. Komitejas ideja tomēr pareiza, kaut komiteja sākusi izjukt, jo, kur tautai nau valsts vienības, tur vajga to organizēt idejiski, lai tauta neiznīktu. Mans pienākums beidzas tik tur, kur beidzas mans spēks. - Pienākumu var uzlikt tikai pats sev. Vēstules malās pierakstīts: grupas vadīt viens palikt nevar. Ko lai daru?> 1. lpp. augšmalā pierakstīts: Rakstu Jums plaši arī par sevi, jo Jūsu vēstulē ir dziļas jūtas un patiesība, ko kā retumu es turu tik augstu un kas man dara personisku prieku. 221. F. CIELĒNAM Lozannā 1916. gada 21. novembrī 21.11.16. Brauciet Jūs vai Varkalis komitejas vārdā, kura vēl nav likvidēta, nolikt vainagu. 222. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 24. novembrī Sirsnīgi sveika un atvainojat par īso rakstu; uz garo būtu ilgāk jāgaida. Es nāku Jums visur pretī, ne vien uz Lugānu, ne vien ar kājām, bet ar draudzību. No Castagnolas uz Lugānu īsāks ceļš nekā no Lozanas uz Cīrihu, un es taču to mēroju, lai Jūs satiktu; citus neapmeklēju, un to pārmeta man. Bet visu komiteju es negribu Castagnolā, nespēju izturēt. Konferenci rīkojat vislabāk Bernē vai Cīrihā; lētāk arī. Šo svētdien diezin vai paspēs, vēl nau atbildes. - Par J. Zālīša braukumu: Tā kā Jūs pieprasījāt, tad es domāju, ka Jums arī pirmai ziņots; bez tam ziņa man nāca no Lozanas, kur Jūs pate bijāt jau toreiz. Biju pārliecināts, ka Jūs zinat. Par komitejas konfliktu Jums tik daudz reiz rakstīju: vaina ne mūsu bezdarbība, bet Jūsu atsevišķa darbība. Jūs vedat Ķeniņ kdzes privātpolitiku, kura to gribēja apsegt ar komitejas vārdu. Lūkojat tagad konferencē izšķirt; mans priekšlikums: katram rīkoties gluži patstāvīgi savā komitejā un, ja vajga, uz atsevišķiem soļiem vienoties. - Bij pa šo laiku Jums sūtami pāris rakstu, par to Jums minēju, Jūs nepieprasījāt, un Jūs tik daudz reiz taisījāties projām braukt, ka bij skaidri redzamas Jūsu šaubas un negribas. - Cielēna vēstuli pieprasu no viņa. Tās laikam būs svarīgākās un steidzamākās atbildes. Par citu vēlāk. Un nu, daudz mīļu labdienu no Jūsu Raiņa. Exp.: A. Nagliņ. Castagnola, Lugano. Sūtīju telegrammu Senkeviča bērēm komitejas vārdā. D. raksts ļoti labs. Laižat klajā. Nevienu netraucē. 223. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 7. decembrī Mīļo, dārgo, rakstu Tev līdz ar šo arī garu vēstuli, kā atbildi uz Tavu no 25.10.16. Pielieku tur klāt arī paskaidrojumu presei, ka «Latvieši Ārzemēs» nau bijis un nau Latviešu komitejas Šveicē orgāns, ne oficiāls, ne oficiozs. Par Kultūras biroja naudu 168 fr. pirksim Jums grāmatas par latviešiem. Dibināsim priekš tā komiteju un «arhīvu», kur nebūs iekšā vairs pilsoņu. Daudz mīļu sveicienu un skūpstu no Tava Raiņa. 224. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 4.-8. decembrī Manu mīļo, dārgo, saņēmu nupat Tavu sirsnīgo vēstuli no 25.10.16. Redzu, ka mana karte caur Stokholmu gājuse 7 nedēļas, tātad tikpat ilgi kā parastā ceļā. Bet nonākusi. Rakstīju Tev garāki 28.11.16. Man ir atpūta Tev rakstīt pēc neauglīgām ķildām mūsu komitejā veselu gadu cauri, kad šinī briesmu laikā domāju pilsoņus piedabūt pie nesavtīga, neveikaliska darba; neatstumt no kopdarbības ar mums, par ko vienmēr sūdzas. Bet arī šinī brīdī pilsoņi nespēj strādāt neveikaliski, un kopdarbību viņi saprot kā intrigas, segšanos ar mūsu vārdu un privātreklāmu un veikalu. Mani šis gads briesmīgi nogurdināja: es biju jau slims, nu esmu ticis gluži darbanespējīgs. Tagad komitejas likvidācija vēl atņem pēdējos spēkus. Esam nu tiktāl: no Jūsu Kult[ūras] biroja saņemto naudu 168 fr. gribam izlietot grām. un laikrakstu pirkšanai priekš latv. arhīva (viss, kurš rakstīts par latv.). To tad nodosim Kult. birojam. Atbildat, ka esat tā ar mieru. Lietu gribam nodot darīt kādai komitejai, kur nebūtu iekšā pilsoņu. Cielēns uzņemas sastādīt katalogu ar paskaidrojumiem par grāmatas saturu. Ja nebūs komitejas, tad grāmatas nopirks priekš jums viņš vai es. - Varbūt nodibināsies Arhīva komiteja (es tur arī būtu), kura neatkarīgi no jūsu naudas pate pirks tās pat grāmatas, otru eksemplāru; varbūt es to darīšu pats privāti. Jo man ir jau drusku grāmatu un es tās atstāšu priekš ārz[emju] atklātas bibliotēkas. Liels pulks grāmatu man noņemtas no lasītājiem un rakstītājiem, kuri pēc neatdod. - «Bern[er] Tagewacht» rakstā ir pārpratums. Nodrukāts tikai viens Tavs tulkots dzejolis, bet burti P. D. palikti zem visa raksta, kurš īsti ir no Cielēna. Tavs lielais skaistais raksts par mani guļ neizlietots. - Tur Jums Maskavā tā pati Ķeniņa kliķe, kas še arī. Reklāma viņu ierocis, veikals viņu mērķis. Es no komitejas atvairīju pašu A. Ķeniņ kundzi, bet vēlāk A. Krauzes kundze, kura bij demokrāte, pilnīgi izvērtās par A. Ķeniņ kundzes aģentu, dibināja «Latv[iešus] Ārz[emēs]» kā privātu Ķeniņas pašas orgānu, bet zem komitejas segas. Tā ka mājās domā, ka tas ir pulciņa orgāns. Tas viņš nau. Te arī iemesls šķiršanai komitejā. - Pie jums Maskavā nu viņi pūš reklāmu ar «Viskrievijas rakst[nieku?] biedrību», pie mums nu dibinās «Vispasaules, arī Eiropas, studiju biedrība». Bet nepareizi, man liekas, dari Tu un visa partija, kad šo smieklīgo veikalisko kliķenieku dēļ nosoda un atsakās no «tautiskās kultūras». Viņi ir tikai nederīgs līdzeklis labas lietas veicināšanai. Kad tautas vadoņi neīsti, smieklīgi, vainīgi, vai tādēļ jāatmet tauta? Šāda Tava un partijas kļūda ir traģiska ne vien priekš jums, bet arī priekš tautas. Kad jūs atsakāties no tautas kliķenieku dēļ, tad jau taisni jūs atstājat tautu viņu rokās! Vainīgi vadoņi, bet ne tauta, kādēļ sodat tautu? Tā atstāja tautu agrāk māmu]nieku rokās. Nē. Nevis apkarot tautu, tautisku kultūru, tautisku pašapziņu, bet ļaunos ganus. Izdzīt tos pašu darinātos «vadoņus» un glābt pašu tautu; ņemt tautas lietu pašas tautas, t. i., pamatšķiras, rokās. («Jo partija ir pamatšķiras reprezentante.») Darbos Tu to darīji Kultūras birojā, kādēļ Tu vārdos to noliedz? «Un kādēļ partija Tevi apkaro arī K[ultūras] b[iroja] dēļ?» Taisni tādi ķeniņieši un šī A. Krauze-Ozoliņ rāda, ka pilsoņi nespēj un aiz veikalošanas negrib vadīt tautu; arī mans pazaudētais gads rāda, ka nevar pievilkt klāt pie darba pilsoņus, bet pamatšķirai vienai pašai, ar savu reprezentanti partiju, ir jāņem lieta savās rokās. Kad partija atmet tautisku kultūru, tad top par pārkrievinātāju, jo bez tautiskas valodas un kultūras nau nevienas nācijas un tautas. Neesat jel akli, redzat jel loģisko kļūdu. - Es nevaru rakstīt, man sāp un riebjas, es redzu, ka latv. tautā, partijā vairs nau gribas dzīvot kā tauta, grib prostituēties, attautoties. Es ļoti priecāšos, ka Tu, mīļo, dārgo, lasīsi atkal par mani. Tu saki: ko lai jaunu saka? vari tik atkal teikt, ka mīli mani. Ak, tas taču ir tas augstākais pasaulē: mīlēt. Un man tā ir vienīgā laime, ka Tu esi mani mīlējis. Tā arī mana pēdējā, kad nu tauta grib mirt un no sevis atteikties. No šādas prostituētas tautas arī cilvēcei nebūs nekāda labuma, tāda cilvēce arī prostituēsies. Un tad man visas cerības ir ņemtas. Atliek tik domāt, ka tauta pati ir stiprāka un dzīves spējīgāka nekā viņas vadone partija un ka partija grozīsies. Jo pēc 2 gadiem karam darīs galu pates tautas. Sirsnīgi sveiks, Tevi skūpsta Tavs Rainis. Mīļus sveicienus no Aspazijas. Vēl jāturpina, jo man rūp lielais latviešu jautājums. Cik Jūs esat tur mājās sociāldemokrātu un īsto demokrātu, kas atzīst latviešu tautu par uzturamu? Kas nenodod viņu pilsoņu-veikalnieku, ķeninieku un reakcionāru rokās, bet tautas lietu atzīst par pamatšķiras lietu, kas arī negrib tautu padarīt tikai par ]aužu pūli bez individualitātes, bez valodas, piespiežot to pieņemt svešu valodu. Cik ir? Bez Kult. biroja aprindām es dzirdu tik par Liventāli Minskā. Cik ap K. biroju? Mani interesē tagad sevišķi, kad še uzveikuši ķeniņieši, jo s[ociāl]d[emokrāti] ir visi pretī. A. Krauze-Ozoliņ ir solidāra ar Ķeniņ kdzi, «neesot politiski no Ķeniņ kdzes šķirama». Viņām ir nauda, un tās izdod «Latv. Ārz.», aizsteigdamās priekšā komitejai, segdamās ar Kom-as vārdu, izdodamās par kom-jas orgānu. Pret to došu paskaidrojumu, tāpat par savu izstāšanos, bet vēl nau nobeigta kom. likvidēšana. Viņi vilcinās, sākumā arī it kā atsacījās no Ķeniņ kundzes iestāšanās kom-jā, bet tad lūkoja citādi viņu iedabūt. Tās intrigas nebija vairs izturamas. Tātad nu kom-jas vairs nau. «L. Ā.» nau komitejas orgāns. Nekādās A. Kr.-Ozoliņas dibinātās komitejās, ne izdevumos mēs neņemam nekādu dalību. Mask[avas] Kult. birojs esot sakaros stājies ar «Latv. Ārz.», tas ir nepareizs solis un dibinājas uz nepareiza uzskata, it kā komitejai būtu kas kopējs ar «Latv. Ārz.». Aizsūtīšu arī Tev drīzumā paskaidrojumu. Bet nu mīļi, mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava Raiņa. Vai Tu uzņemtos varbūt manu rakstu glabāšanu un kārtošanu un, resp., izdošanu. Man ar veselību kopš ilga laika neiet labi. Tu mani redzēji toreiz 1912.(?) gada. Tagad tāpat, Vajga domāt par visām varbūtībam. Bet nu vēlreiz sveiks sirsnīgi! Te vēl vēstule K. birojam, juku dēj aizkavēta. Kom. drīz uz tiks likvidēta, līdz tam vēl tehniski esmu tur. Kad būs beigas, Tev rakstīšu. Sveiks! 225. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1916. gada 9. decembrī 9.12.16. Rakstāmmašīna, kuru Jūs ziņojāt kā pirmdien nosūtītu, nau vēl pienākusi. Nagliņš. 226. ZVĀRGUĻU EDVARDAM Kastaņolā 1916. gada 9. decembrī 9.12.16. Treimanim Cēsīs. Sveicieni piecdesmitajā dzimšanas dienā. Rainis. 227. O. FORELAM Kastaņolā 1916. gada 13. decembrī 13.12.16. Cienījamais kungs! Atļaujiet man atbildēt tikpat paļāvīgi, kā Jūs esat rakstījis. Es neiestāšos «Comité d'Études». To zināja tās pašas A. Ķeniņas kundzes aranžētāja un tādēļ arī mani neielūdza. Neko tuvāk par šo lietu es nezinu. Arī «uzsaukumu» es neesmu lasījis; vienīgi A. Krauzes-Ozoliņas kundze man zināšanai ir piesūtījusi Dumerga kunga rakstu «Une des petits nationalités en souffrance». Bez tam es lasīju piezīmi A. Ķeniņas kundzes latviešu laikrakstā (Maskavā), kas plašāk paziņo par «Patronate Pro Lettonia» dibināšanu un to uzsāk. Situācija laikam gan ir šāda: franču (šķiet arī vācu) Šveices un Francijas slaveni vīri patiesi interesējas par apspiestajām tautām, starp citu, arī par latviešiem un būtu gatavi darīt to labāko viņu popularizēšanai un garīgai un materiālai pabalstīšanai. Mēs, latvieši, to uzņemam ar lielu pateicību un ar apbrīnu skatāmies uz Eiropas vēl dzīvo sirdsapziņu. Mūsu šaubas sākas tikai tur, kur ir runa par latviešu personībām, kurām vajag uzņemties šīs lietas organizēšanu. Te jāņem vērā latviešu īpašie apstākļi, jo šim organizācijas paveidam būs atpakaļejoša iedarbība uz latviešiem Latvijā. Organizācijas priekšgalā šeit sevi nostādījusi A. Ķeniņas kundze, - bet kāda gan ir viņas pozīcija Latvijā? Tur dāma un viņas dzīvesbiedrs nereprezentē vis politisku partiju, strāvojumu vai domu, bet gan pulcina ap sevi dažus latviešu māksliniekus, rakstniekus un viņu, Ķeniņu, nodibināto vidusskolu audzēkņus un mēģina ietekmēt sabiedrību. Pašreizējā laika jukas viņi izmanto vienīgi, lai taisītu politiku: patriotisms ar reliģiozu nokrāsu un antisociālisms, kā viņi agrāk darīja aristokrātiskajā un dekadentiskajā literatūrā, - arī veikalnieciskos pasākumos. Viņiem arvien ir lieli projekti, kuru īstenošanai viņi izmanto reklāmu un pazīstamu personību skanīgus vārdus. Pašlaik viņi Krievijā ir nodibinājuši «Latviešu mākslinieku un rakstnieku utt. Viskrievijas savienību», ko publika uzņem ar galvas kratīšanu. Buržuāziskās partijas un vadošie laikraksti visai asi nosoda viņu privātpolitiku, jo viņi kompromitē labas idejas un nolūkus. Materiālas un garīgas palīdzības akcijas organizēšana par labu latviešiem, ko piekopj šīs personas, Latvijā radīs zināmu pārpratumu. Protams, nekādā gadījumā nebūtu jāpārprot godāto Eiropas korifeju ideālisms un viņu neapstrīdamā vērtība; viņu palīdzība sastaps vienīgi auggstāko novērtējumu jebkuros un visos apstākļos un formās - bet, jo augstāk šī cieņa, jo vairāk tā Latvijā stiprinās reakciju un individuālo politiku, jo visus šos nopelnus tā prasītu sev; un tas nebūtu bijis šo ideālistu nolūks. Tā kā es esmu sociālists, man vēl ir īpašs iemesls, proti, Kēniņu privātpolitikas izteiktais antisociālisms. «Sadarboties ar labākiem pilsoņiem>?, kā viņi saka, - to es arī darīju, iestājoties «Šveices Latviešu komitejā». - Bet šajā gadījumā tā bijusi kļūda, jo es ar «labākajiem» pilsoņiem protu demokrātus, kuri nav naidīgi sociālismam. Visi bijušās «Latviešu komitejas» konflikti pamatojās uz atteikšanos strādāt kopā ar antisociālistiskiem elementiem, kā A. Ķeniņas kundze. A. Krauzes-Ozoliņas kundzi es pamatos uzskatīju par demokrāti, bet viņu ir ieguvusi savā varā A. Ķeniņas kundze, par kuru Krauzes kundze darījusi zināmu -, ka politiski ir no viņas nešķirama. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es izstājos no komitejas. Mana sadarbība ar antisociālistiskiem elementiem nav iespējama un nav arī nepieciešama, jo mēs liekam latviešiem un Latvijai visas cerības uz lielo revolūciju, kas jau ir itin tuvu. Man un mums ir liels prieks un lepnums zināt, ka arī Jūs, kuru mēs tā cienām kā zinātnieku un cilvēku, atzīstat sevi par uzticīgu sociālismam. Patiesā cieņā Jūs sveicina J. Rainis. Ar vislabākajiem sveicieniem ģimenei. 228. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1916. gada 14. decembrī Dārgo biedri, vakar vakarā nosūtīju vēstuli A. Forela kgam un nespēju vairs uzrakstīt Jums; es pašlaik ņemu elektrisko kūri, un tas nogurdina. - Es Jūs nebāžu Ķeniņ kdzes maisā, kā Jūs sakat, kad tik Jūs pats nelienat iekšā. Par stāvokli rakstīju F. vēstulē. A. Krauzes kdze pate skaitās par A. Ķeniņ kdzes nešķiramu politisku biedreni. Ja Jūs domājat kā aranžēt[āja], darat. Bet Ķeniņ kdzei kabatā visi profesori, un, kad neies pēc viņas prāta, viņa sabāž visus padusē un aiziet. Ko bez viņas izdarīs A. Krauzes kundze? Es tanīs kombinācijās nepiedalīšos. Nau mums Šveicē piemērotu ļaužu, tādēļ ka emigranti vien esam un partija atsakās piedalīties. - Kā Jums iet personiski? Vai rakstījāt uz pagastu? Vai iznāk Jūsu Davosas projekti? Mēs še abi nodarbojamies tikai ar slimošanu. Daudz mīļu labdienu Jums abiem un visiem Foreļiem, kurus es tik ļoti cienu. Jūsu Rainis. 229. O. FORELAM Kastaņolā 1916. gada 16. decembrī Cienījamais doktora kungs! Latviešu apstākļi, kurus es Jums izklāstīju, pilnīgi saskan ar negatīvo nostāju, un tas ne tikai pēc mana prāta, bet arī manu jūtu sprieduma. Vai šie apstākļi ir pietiekoši, lai noraidītu Jūsu šveiciešu viedokli, es gan neiedrošinos izšķirt. Viņa vienmēr atmetīs to, ar ko tā latviešu apstākļos nevar sadzīvot. Es varu izteikt vienīgi cerību, ka no tā būs kāds labums. Sirsnīgi sveicieni Jūsu cienījamai un mīļai ģimenei, par kuru es glabāju vislabākās atmiņas. Sevišķi dziļā cieņā J. Rainis. Castagnola 16.12.16. 230. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1916. gada 18. decembrī Dārgo biedri, tas ir liels pārsteigums un liels prieks, ka Jūs nu še nometīsaties. Sākam mēs, latvieši, pa pasauli izplatīties. Es esmu itin nevesels, bet ne uz gultas gulētājs. Būšu katrā ziņā Jums pretī Lugānas dzelzceļa stacijā. Todienu, kad izbraucat, stacijā telegrafējat, kuru dienu un stundu būsat še. Adrese: Naglin, Castagnola pietiek, un tad tik skaitli. - Mūsu Forelim aizrakstīju: latviešu stāvoklis: negatīvs, par šveiciešu stāvokli nevaru spriest. Un nu, daudz mīļu sirsnīgu sveicienu Jums un kundzei un uz drīzu redzi - Rainis. Castagnola 18.12.16. 231. P. DAUGEM Kastaņolā 1916. gada 19. decembrī Lielu lielo paldies! mīļo, dārgo: saņēmu nupat Tavu telegrammu un skaisto balvu. Tā laikam gan būs no Asp[azijas] vakara. Viņa liek Tev un visiem mīļajiem uz sirsnīgāko pateikties. Pāris dienas atpakaļ viņa saņēma arī apsveikuma adresi un aizrakstīja uz Tavu vārdu pateicību K[ultūras] birojam. Divas nedējas atpakaļ tiku Tev rakstījis garāki. Daudz, daudz sirsnīgu sveicienu un skūpstu no Tava Jāņa. Daudz labu dienu no Asp. Sveiks. Kur atrodas vecais draugs Lepskis? Rainis. 232. O. FORELAM Kastaņolā 1916. gada 22. decembrī Cienījamais kungs! Uz Jūsu paļāvīgo apvaicāšanos, ko es domāju par A. Ķeniņas kundzi, es atbildēju tāpat, nedomājot par plašāku sabiedrību vai pat tikai, piemēram, Bovē kunga ietekmi. Mans mērķis nebija un nav jebkādā veidā kavēt vienīgi pilsonisku organizāciju nodibināšanas, kā «Comitē d'Études», tā ka es nekādā gadījumā neuzņemos atbildību, ja A. Ķeniņas kundze griežas pie zinātniekiem no pilsoniskām aprindām. Runa bija vienīgi par Jums, pret ko man ir siltas jūtas. Es gribēju Jums kā sociālistam izskaidrot situāciju un vienlaicīgi attaisnoties Jūsu priekšā par savu nepiedalīšanos. Tas ir viss. Pāris rindu par ko citu, kas Jūs varbūt varētu interesēt: nosūtu Jums ar lūgumu drīz atsūtīt atpakaļ (ja lietas nav manas): «Ansiedlungshilfe» un 3. IV «Der Osten» numuru. Jūs redzat, Vācijai nepavisam nav miermīlīgi nolūki attiecībā uz Latviju, tā neatsakās no svešvalodās runājošo apgabalu aneksijas, bet gan visā nopietnībā dibina arvien lielākas organizācijas latviešu pārvietošanai un viņu zemes atsavināšanai. Pret to varētu protestēt tikpat labi kā pret avīzes rakstu. Ar vislabākiem novēlējumiem Jums un Jūsu cienījamai ģimenei J. Rainis. Castagnola 22.12.16. 233. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1916. gada 23. decembrī Dārgais, mīļais Biedri. Tikko kā saņēmu Jūsu atklātni, nevaru patlaban aiziet pie Jums. Būšu rīt ap 12, pēc ārsta. Toties es Jums rīt stādīšu priekšā jaunu personu: viens mans tautietis ir nozīmēts uz šejieni par ierēdni Tičīnā. Cik žēl, ka Jūs vēl pat strādāt nevarat! Visas strādāt nespējas šausmas es jau izbaudu vairāk nekā gadu. Stiprinieties, dārgais Biedri, nepadodieties. Saule taču atkal pagriezusies pret mums, cerēsim atkal, un mums būs gaiši svētki. Mūsu vislabākie novēlējumi. Nagliņš. 234. P. BOVĒ Kastaņolā 1916. gada 24. decembrī 24.12.16. Cienījamais Bovē kungs! Uz Jūsu laipno šā mēneša 21. datuma vēstuli, kuru es saņēmu 23., es atļaušos atbildēt vāciski, - pārliecībā, ka Jūs ciešamu vācu valodu uztversiet ar mazāku nepatiku nekā manu neciešamo franču valodu. - Šo franču apgaismoto garu un zinātnieku grupas augstsirdīgo sabiedrisko pasākumu latviešu tautas labā var uztvert vienīgi ar apbrīnu un pilnīgu uzticību, ko es arī skaidri uzsvēru savā vēstulē Dr. Forelam. Turpretim, kas attiecas uz līdzdarbību no manas puses, tā varētu būt vienīgi netieša un ietvert informāciju par manu viedokli latviešu lietās, jo ir paredzēta Comité, sastāvoša tikai no šveiciešiem. Bet nu jau grupa balstās uz A. Ķeniņas kundzi, un mana informācija iedarbosies vienīgi dezorientējoši, jo man ir cits partijas viedoklis, kas man neļauj iet kopā ar viņu. Franču grupas centieniem es novēlu vislabāko izdošanos. Mana iedragātā veselība diemžēl neatļauj man izmantot draudzīgo atļauju apmeklēt Jūs Ženēvā. 235. R. IVANOVAM Kastaņolā 1916. gada 25. decembrī 25.XII 16. Dārgais draugs, tikko saņēmu pastkarti no Freija, kurā viņš man paziņo Tavas mātes adresi: Vidzemes guberņa, Elvas stacija. Vienlaikus es rakstu Tavai mātei un paziņoju viņai to, ko Tu man rakstīji par tēvu. Rakstīšu arī Freijam, tāpat arī Fimberam Freija uzdevumā. - Uzraksti man kādā vēstulē dažas rindas savai mātei, Tavu vēstuli tad nosūtīšu viņai. Varbūt tā tomēr viņu sasniedz. Un es būšu ļoti priecīgs. Priecīgus svētkus un labāku Jauno gadu. Sveicini no manis mūsu mīļo Oto. Tavs A. Nagliņš. Abs.: A. Naglin. Castagnola, Tessino, Schweiz. 236. O. FORELAM Kastaņolā 1916. gada 26. decembrī Godātais biedri, atvainojiet par manu novēloto atbildi; pie visām manām neveselībām es vēl dabūju klāt influenci, esmu gultā. Jums pilnīga taisnība: «Ansiedlungshilfe» ietver sevī pārvāciskošanas plānu. Es rakstu, lai man to atsūta. - Pirms kara Kurzemē 90 % iedzīvotāju bija latvieši, - to Jūs droši varat ņemt vērā. H. fon Delbrika rakstu [laikrakstā] «Tag» mēģināšu dabūt. Tāpat vienu H. f. D. rakstu «Prūšu gadagrāmatās». «Ansiedlungshilfe» nav vienīgi raksts, bet gan tas, ko Jūs lasījāt, - lielas Vācijas savienības uzsaukums Kurzemes kolonizēšanai, t. i., pārvācošanai. Tā nepaliks tikai pie vārdiem, bet ķersies pie darbības. «Der Osten» izdod liela savienība vācietībai ārzemēs (pāri par 10 000 biedru), kas nodarbojas sevišķi ar Kurzemi. Virzošie spēki ir Baltijas baroni. Mērķis ir ne vien nacionāli vācisks: Latvijas pārvācošana, bet arī ievērojami praktisks, junkurisks: ar vācu zemnieku ieceļošanu Kurzemē [šie baroni] grib [bez] kara radīt sev sīkzemniecību, kas nevar eksistēt no lauksaimniecības vien, bet gan strādā par izpalīgiem junkuru lielsaimniecībās, tātad: stingru, pie zemes saistītu, lētu laukstrādnieku šķiru, bezzemniekus. Latviešu zemnieki lielākoties ir 100-150 hektāru zemes īpašnieki, viņiem nav vajadzīga blakus peļņa. Junkuriem vienmēr ir «ideāli mērķi»: neparocīgas tautas iznīcināšana, saistot šo iznīcināšanu ar personīgu labumu. Ir savādi, ka Jūs esat saņēmis Krauzes-Ozoliņas kundzei adresētās vēstules, arī es esmu saņēmis viņai domātos laikrakstus. Viņas adrese ir - Lausanne, 21 Chlochetons. Ar cieņu sveicina Jūs un Jūsu dārgo ģimeni Jūsu Rainis. Abs.: A. Nagliņš. Castagnola, Lugano. 237. O. FORELAM Kastaņolā 1916, gada 28. decembrī Kastaņola 28.12.16. Cienījamais doktora kungs! Mani dziļi skārusi Jūsu mīļā pašrocīgi rakstītā vēstule. Jūsu izteiktais priekšlikums diez vai drīkstētu būt labākā izeja Jums ar Jūsu mīksto sirdi. Jūs tūliņ nenoraidāt priekšlikumu iestāties Comité d'Études, bet gan uzstādāt sociālistiskus noteikumus un tad arī tur ienesat sociālistisku viedokli. Es no savas puses neņemu nekādu dalību pie Comité un nestāšos nekādās attiecībās ar to, par ko es jau Bovē kungam aizrakstīju, pirms pienāca Jūsu vēstule. Kaut arī Comité nav atkarīga no Ķeniņas kundzes, tā tomēr vadīsies pēc viņas informācijas, un tad informēšana manā izpratnē radītu vienīgi jukas. Turpretim Jums personīgi un gluži privāti, kā Jūs likāt priekšā, esmu gatavs dot jebkuru izziņu un brīvi vērsīšos pie Jums, jo latviešu lietai nepieciešama visplašākā demokrātija. Varbūt Jūs varētu šādā nozīmē ieteikt: publicēt tās vietas no žurnāla «Osten», kur runa par Kurzemes kolonizācijas savienību. To, ka arī vācu valdība grib mūsu Kurzemi «pārvāciskot», rāda Bētmanam-Holvēgam tuvu stāvošā Hansa Delbrika raksts laikrakstā «Tag»; tur ir rakstīts: «Kurzeme mums katrā ziņā stingri jātur.» Un turklāt Kurzemē pirms kara bija 90% latviešu un 6% vāciešu, tātad tā katrā ziņā nebija vācu zeme. Un līdz ar Kurzemes iegūšanu savā īpašumā visa Krievija Vācijai kļūs par ekspluatācijas apgabalu. Rātenaus ar savu «ekonomisko ģenerālštābu» jau tagad sagatavo Vāciju jaunam karam. Es piemirsu: Bovē kungs piedāvā braucienu uz Ženēvu, man tas nav iespējams manas veselības dēļ: mana nervozitāte ir tā progresējusi, ka esmu kļuvis gluži darba nespējīgs, tādēļ novēlojas arī manas vēstules. Priecīgu jauno - miera un darba - gadu, ar vispatiesākajām jūtām Jums novēl Jūsu padevīgais J. Rainis. 238. NEZINĀMAI PERSONAI Ap 1916. gadu Ļoti cienītā biedrene! Jūsu komiteja cītīgi rauga atrast palīgu latviešu lūgumiem un griežas uz Lozanu un Ženēvu; varbūt Jūs grieztos arī uz Zviedriju, Stokholmā ir latv. palīdzības biedrība. Es varu uzdot sīkāku adresi. Arī še Šveicē no pilsoniskās puses (A. Ķeniņ kdze) lūko nodibināt palīdzības biedrību gūstekņiem, bet par to Jūs jau zināsat. Vai Jūsu komiteja strādā ar privātiem līdzekļiem, vai saņem kādu pabalstu? Daudz labu dienu no Jūsu [paraksts]. Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano. RAINIS Vēstules Šveices periods (1914. - 1920. III) 1917. gads 239. A. VISKONTAM Kastaņolā 1917. gada 3. janvārī 3.1.17. (Viskont[am].) Ar laimīgu Jauno gadu sveicu Jūs, ļoti godātais un dārgais novadniek. Novēlu Jums visu labāko, bet man gribētos vēl jo vairāk no sirds Jums novēlēt labklājību, mieru un progresu Jūsu dārgajai tēvijai, kura man tikpat mīļa kā savējā. Mani ļoti iepriecināja Jūsu apsveikums. Mēs tomēr esam novadnieki; kaut arī pagaidām šķirti viens no otra, mēs nekad nebeigsim tiekties pēc apvienošanās, no kuras izaugs neredzēts kultūras uzplaukums. 240. P. BOVĒ Kastaņolā 1917. gada 5. janvārī 5.1.17. Cienījamais Bovē kungs! Man patiesi žēl, ka Jums liekas, ka es gribētu Jūsu Komitejai laupīt tik lielisku darbinieku kā Dr. Forela kungs. Īstenībā es viņa priekšlikumam iestāties šajā Komitejā un privāti sniegt vēlamo informāciju pilnīgi piekritu (28.12.16.-vēstulē), tā ka mans nolūks nav kaut kādā veidā stāties ceļā Šveices Komitejai. Šādējādi Jums paliek pilnīgi nodrošināta sadarbība ar Dr. Forelu. Par manu līdzdarbību nevar būt ne runas, jo šī ir vienīgi šveiciešu Komiteja, kā Jūs rakstījāt. Es parakstos ar vislabākajiem vēlējumiem Komitejai un Jums un atļaujiet Jums izteikt līdzjūtību par zaudējumu. 241. R. IVANOVAM Kastaņolā 1917. gada 5. janvārī Laimīgu Jauno gadu! Miera gadu novēlu Tev, mans dārgais draugs, un mūsu mīļajam Oto! Es rakstīju Tev apmēram pirms nedēļas, ka esmu saņēmis Tavas mātes adresi, un viņai tūlīt aizrakstīju. - Aizrakstīju karti Fimberam - Freija uzdevumā, bet mana karte nenosūtīta atnāca atpakaļ. Tādēļ atsūti man tūlīt Fimbera adresi. Sirsnīgi Tevi sveicina Tavs Nagliņš. 242. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1917. gada 5. janvārī Castagnola 5.1.17. Laimīgu jaunu gadu! laimīgāku nekā bijušais, kas tik daudz ņēmis un nekā nau devis. Un Jūsu sirsnīgā sveicienā lasu: ka man jau viss esot, ko lai man vēlot? Man nekā nau, man pat dzimtenes nau, man pat tautas nau, man pat tās mierīgās sirds nau, ka tā arī ir labi. - Jūs sakat: visi mūsu ceļi, kaut arī šķirti, turp aizved, - varbūt zem kādiem pelniem un zemēm ir arī dzīves instinkts, bet mani ceļi turp nau aizveduši, un es eju jau gadu 20. Un mūsu ceļi arī gluži nošķīrušies, paliek tik vēl personiska satiksme; man paliek vēl prieks, ka Jūs attīstīsaties kā dzejniece. - Tagad pat man būs jāraksta paskaidrojums par manu izstāšanos no komitejas, un ir grūti rakstīt, kad nevar bez jūtām. Bet runāsim labāk par personisko - Jūs esat jau pārbraukuši uz Cīrihu, kā raksta lozanieši, - vai ieguvāt Lozanā vairāk veselības? Vai strādājat bez veselības traucēkļiem? Man vēl neiet, nevaru strādāt, kaut gan jau ilgi turpinu savu kūri. Tagad Cīrihā būdama, atsūtiet man, lūdzu, manas vēstules, kā solījāt, varbūt no tām ko iztaisīšu. - Še jau nedēļu vairāk ļoti jauks un silts, runā, ka tā pastāvēšot kādu mēnesi. Daudz, daudz veselības un daudz labu dienu no Jūsu Raiņa. 243. V. DZIMIDAVIČAM Kastaņolā 1917. gada 6. janvārī 6.1.17. Dzimidavičus. Mīļais kungs un novadniek. Latviešu ģeogrāfiskās ziņas nav iespējams sagādāt uz 7. janvāri. Cerēsim, ka citi līdzekļi, ja jau Jūsu karte ne, palīdzēs mums iznīdēt uzskatu, ka Latvija it kā būtu vāciešu novads. 244. P. DAUGEM Lugāno 1917. gada 7. janvārī Mans mīļais, labais, dārgais, kāds pārsteigums man bij Tava sirsnīgā vēstule! Pienāca, turklāt vēl jaunā gadā kā laba zīme, kā netīšs laimes vēlējums. Mēs taču bijām domājuši, ka tā lielā balva nāk Aspazijai no vakara. Nu priecājamies vēl vairāk, jo nu Birojam nekas nebūs jāatrauj saviem cēlajiem mērķiem. Bet vislielākais prieks, ka mūsu tautā ir dzīvs tāds dziļš ideālisms, kurš meklē sev ceļu uz āru. - Es šo ziedojumu, kā visus citus, kurus jel kad esmu saņēmis, nodošu atkal tautai, tiklīdz mani apstākļi uzlabosies, dibinādams kādu fondu. Izsaki nu dāvātājam manu silti sajusto pateicību un nodod šo karti. Tavs prieks mani sirsnīgi aizgrābj. Sveicinu un skūpstu Tevi jaunā gadā. Tavs Jānis. 245. D. STUČKAI Kastaņolā 1917. gada 7. janvārī Mīļo, dārgo māsiņ - un dārgais draugs kopējā darbā, kā es Tevi tagad domās saucu, jo Tu, kārtodama un tulkodama manas dzejas, dari darba grūtāko daļu; pirmrakstu uzmest ir viegli un pat prieks. Es nekad neesmu atsacījies no cerības, ka Tu reiz sāksi pati rakstīt vai ka mēs kopā ko uzrakstīsim mūsu mīļajai piemiņai par veciem laikiem. Tikai tagad es pats nespēju neko rakstīt, kad atkal spēšu, gribu lugu par brāli un māsu, un to Tev dāvināt. Bet vēl nervi beigti, nekā nestrādāju kopš nu briesmīgi mocos! Rakstu Tev šis pāris rindiņas - apdrošinātas nez vai drošas -, jo kopš pusgada no Tevis nau ziņu, un manas kartis Tu laikam neesi nemaz dabūjusi. Lai jaunā gadā iet labāk. Atraksti varbūt caur Paulu, jo no tā es saņemu gan. Paliekat abi veseli un esat laimīgi. Atraksti par veselību - Tavu un Pētera. Pie mums Elzai vasar gāja galīgi vāji, nu drusku sāk atspirgt. Bij grūts klimaktērijs. Sveiki, sveiki. Tavs vecais Ženiņš. Mīļu skūpstu - Elza? Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 246. TRAUBERGAM Lugāno 1917. gada 7. janvārī 7.1.17. Trauberg[am]. Dārgais, cienījamais draugs. Ziņu par Jūsu lielo balvu saņēmu taisni uz jaunu gadu, kad pati balva bij jau laikus atnākusi. To es uzņemu kā jaungada laimes vēlējumu un kā labu priekšzīmi. Saņemiet manu dziļi sajustu pateicību. Jūsu skaistais darbs liecina par latviešu tautas skaisto ideālismu, un man tas ir pierādījums, ka mūsu tauta grib dzīvot kā tauta, jo, ieceroties savu dzeju, ieceras savu dvēseli, kas ir viena un kopēja visiem; savu personu es te sajūtu tikai kā simbolu. Un es gribu būt simbols ne vien saņemot, bet arī atdodot - gribu atdot ne vien dzejā, bet arī matērijā, kad man apstākļi uzlabosies, dibinot fondu latv. kultūras mērķiem. Vēlreiz siltāko pateicību un laimi jaunajā gadā. Vai es par Jūsu soli, kurš tik cienīgs atklātībai, drīkstu atklātībā minēt? 247. P. BOVĒ Kastaņolā 1917. gada 10. janvārī Castagnola 10.1.17. Cienījamais Bovē kungs! Šī mēneša 8. datumā Jūs rakstījāt, ka Dr. Forela kungs iestājies Jūsu Comité, lai tur reprezentētu latviešu Sociāldemokrātijas intereses. Jūs minat arī manu netiešo līdzdalību pie tās. - Tas ir pārpratums: es neesmu latviešu sociāldem. pilnvarotais un nevaru arī Dr. Forela kungam nodot mandātu, lai reprezentētu tās intereses Jūsu Comité. Dr. Forela kunga iestāšanās ir gluži privāta. Arī par netiešu, vēl jo mazāk - tiešu līdzdalību no manas puses Comité darbā nevar būt ne runas. Šis pārpratums spiež mani tagad atteikties arī no patikas privāti sniegt Dr. Forela kungam ziņas par latviešu lietām, jo es negribu sevi tā eksponēt, lai nonāktu nelāgā situācijā. Pieņemiet manas vislielākās cieņas izpausmi. 248. O. FORELAM Kastaņolā 1917. gada 10. janvārī Cienījamais doktora kungs un dārgais biedri! No pievienotās vēstules Jūs redzat, ar kādiem līdzekļiem A. Ķeniņas kundze nopūlas, lai mani slepeni iemānītu viņas nodibinātajā Comité, lai Latvijā varētu maskēties ar manu vārdu. Jūs nedrīkstat pat viņas Comité pārstāvēt latviešu Sociāldemokrātiju, kas man nav devusi nekādu uzdevumu. Tas taču būtu vēl vairāk, nekā ja es tieši iestātos Komitejā! To es absolūti nevaru piejaut, lai novērstu līdzīgus pārpratumus, ko šī dāma varētu atkal izmantot. Jūsu mīļā vedeklas kundze kā latviete arī diez vai ir visos latviešu jautājumos labi informēta un nepieciešamības gadījumā var viegli gūt informāciju arī Lozannā. Ar cieņu un biedrisku sveicienu - Jūsu J. Rainis. Castagnola 10.1.17. 249. O. FORELAM Kastaņolā 1917. gada 15. janvārī Cienījamais biedri! Jūsu vēstule un lēmums pildīja mani ar ļoti lielu apmierinājumu, jo tagad drīkstēšu izslēgt visas pārpratumu iespējas. Es ļoti nožēloju; ka tūlīt Jums nepaziņoju, ka neesmu latviešu Sociāldemokrātijas pārstāvis. Par laikrakstu «Osten» es rakstīju, un, tiklīdz pienāks NN, es nodošu tos Jums. Pastāvīgi godājot - Jūsu J. Rainis. Castagnola 15.1.17. 250. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1917. gada 17. janvārī 17.1.17. Cielēnam. No vēstulēm gribu izņemt ne vien politiku, bet arī visu par latvību, es varētu derēt šinī laikā publikai, kas tik daudz izsamist par savu tautu. Privātās vēstulēs rakstītais ir dzīvāks nekā ievados, uz pastellējumu. Tādēļ gribu izmantot savas privātvēstules. Es domāju, ka tas pat mans pienākums. Neko privātu, protams, nelikšu iekšā, pat adresāta vārdu neminēšu. Kad būs drukai sūtāmais gatavs, došu Jums pārlāsīt, lai varat pārlabot. 251. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1917. gada 19. janvārī 19.1.17. Pro Letl[onia]. Paldies par piesūtītām parauga markām. Solīto manu vēstuļu atpakaļ sūtījumu vēl neesmu saņēmis, bet dzirdu no vairāk pusēm, ka Jūs atklāti draudat tās manas vēstules izmantot pret mani pēc pazīstamā parauga Jankava. Vai lai es domāju, ka tādēļ Jūs tīšām aizkavējāt viņas jau kopš pusgada, jeb vai lai es Jūs arī turpmāk turu par skaidru cilvēku, ko es līdz šim esmu darījis. Vienīgā atbilde, kas iznīcinās visas šaubas, ir to vēst. tūlītēja atsūtīšana man ar nākošo pastu. Tā es gaidīšu. 252. P. SĒJAM Kastaņolā 1917. gada 19. janvārī 19.1.17. Dārgo Pēter, Tu neatbildi neko, nedz sūti projektu, nedz pastāsti, kur un kad tikies ar Cielēnu un ko nolēmāt. Cielēns raksta, ka tu bijis Bernē, arī par viņiem stāstījis, ka K[rauzes] kdze draudot ar manu vēstuļu izmantošanu pret mani, tad mēs uzsūtītu pret viņiem Ķeniņ kdzi. Vai taisni tā ir A. Krauzes kdze Tev teikusi? Tas ļoti ticami, jo to dzirdu nupat arī no citas puses. Vai Tu ar viņu satiksies arī Lozannā? Varbūt vēl rekonstruēt veco komiteju un dibināt jaunu. Atraksti pāris rindiņu. 253. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1917. gada 20. janvārī Castagnola 20.1.17. Dārgais Biedri, mati ir izžuvuši - mēs ļoti smējāmies par Jūsu humoru, un tas mūs nomierināja jaunajā nelaimē: aiz vēl neizžuvušajiem matiem sāka vilkties iesnas, aiz iesnām - influence. Un es jau vairākas dienas guļu uz gultas. Iziet vēl nevaram. Savā vietā aizsūtu biedru ar rakstu par Baltijas apgabalu. Izlasiet un tūlīt sūtiet žurnālu atpakaļ. Saules mītus varat iedot bērnam, kurš aiznesīs šo vēstuli. Cerēsim, ka saules iespaidā, kaut arī netiešā, drīz atspirgšu. Tad - tūlīt pie Jums. Esiet veseli. Jūsu Nagliņš. 254. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1917. gada 29. janvārī Dārgais Biedri, nosūtu Jums grāmatu ar čūsku, nenozīmīga, bet tomēr čūska. Lai viņa atvieto mani. Ja atradīsiet grāmatiņā «Bericht» kaut ko, kas Jūs interesētu, tad es Jums aizsūtīšu arī pārējās, vēl 5 grāmatiņas par Baltijas arheoloģiju, folkloru, vēsturi. Es vēl aizvien nevaru pats aiziet pie Jums, jāpiesargās pēc influences, arī vājš esmu. Mana sieva gatavojas Jūs apciemot un paskatīties, vai Jūs strādājat. Un vai ir pavirzījušies uz priekšu gnostiķi. Toties, bez šaubām, ir pavirzījusies uz priekšu mūsu revolūcija. Cieši spiežu Jūsu roku. Jūsu Nagliņš. Castagnola, 27.1.17. 255. P. DAUGEM Kastaņolā 1917. gada 6. februārī По латышски. Mans dārgais, Tu man dod šinī laikā lielu iepriecinājumu un mierinājumu ar savu lielo mīlestību. Tavs priekšlikums man noņem daudz rūpju. Pat mūsu prāta nesaskaņas man mīļas: kad tikai man pieder Tava sirds! Mūsu prāti gan tiks saskaņā, jo mēs abi nesavtīgi gribam labu cilvēcei. Man šķiet, ka es esmu galīgi vienkāršs, tāpat mana dzeja, mana politika, kura grib uzturēt dzīvu tautu. Bet es esmu vienmēr piedzīvojis, ka ļoti grūti saprast pa daudz gadiem pat manu dzeju. Laikam vispār vienkāršo saprast grūtāk. Civilizācija, ziniskošana nošķiro visu un ceļ aizspriedumus saprašanai; saprašana top nedabiska. Nau vēl sintēzes, nau dziņas uz dzīvi. Un es esmu dziļš dzīves draugs. Zinātne ir tik līdzeklis dzīvei, var tai palīdzēt, bet ne pretī stāties. Un līdz šai norobežai zinātne nonākusi. Bet es gribu dzīvi un dzīvu. Es pats gribu dzīvot normālos 200 gadus, tādēļ varu droši runāt par nāvi. Nu es laimīgs, ka Tu uzņemies manu darbu līdzi dzīvot, Tu esi sapratējs, arī mani agri saprati. Un citi, uz kuriem Tu ceri - Doriņa un Antons, un Saša -, visi mani mīļi draugi. Es varu būt mierīgs. Skaisti tā, iesāc tūliņ: uzaicini, lai Tev piesūta manas vēstules, rokrakstus u. t. l. Bet uzaicini Tu pats: man grūti uzrakstīt, un es to atliktu un atliktu, un varbūt nekad neuzrakstītu. Man pat vēstuli grūti rakstīt. Es guļu uz gultas; nau nekas nopietns, bet liels nogurums. Atvaino mani publikas priekšā ar manu neveselību. Es Tev tad arī sūtīšu, kad sameklēšu, darbu fragmentus, kurus es neceru drīz pabeigt; liec tos norakstīt 3 eksemplāros (vislabāk ar mašīnu un, protams, visu uz mana rēķina); tāpat tās vēstules. - Tad uzaicini arī, lai Tev piesūta «Dienas Lapu», visus gadagājumus kopš manas redakcijas 1891.-1895. Kad varēs, atsūti man, es izlasīšu tur savus rakstus. - Negribas man tālāk rakstīt, bez visa cita jānodarbojas ar tādām lietām kā influence (jau kopš mēneša), reimatismu un zobu sāpēm, un līdzīgiem salašņiem. - Skaisti, ka tos 100 rbļ. minēji kā dāvātus Maskavas Kultūras birojam. - Arī šie domātie vēstuļu izdevumi nāktu par labu Maskavas Kultūras birojam. Domāju uz tādu fondu uz savu vārdu. Pēc manis viss paliktu tādi priekš vispārības, es domāju atkal uz Kultūras biroju. - Arī tagad varbūt var tādu kombināciju, ka Kultūras biroja teātra nodaļa saņem honorārus par lugu izrādēm un patura sev zināmu procentu. Es gaidu atbildi no Deglava. Tagad es nezinu nekā par izrādēm, visādā ziņā es par tām nekādu honorāru nesaņemu nu jau visu kara laiku. - Vēl kas: par Kultūras biroja naudu 168 fr. nodibinājām šo «Latviešu arhīvu ārzemēs», pērkam literatūru par Latviju un gribam izdot kādas brošūras. Esam tikai partijas cilvēki, bez pilsoņiem. Bibliotēka nāks Kultūras birojam. Tad nu lūdzam: paziņot Liepiņam Bāzelē, Ahornstrasse 7, lai viņš tos 168 fr. nosūta man priekš «Latviešu Arh[īva] Ārz[emēs]». Mēs gribētu ņemt prieks «L. Arh. Ārz.» arī tos 345 fr., kurus atsūtīja bijušai Latv. kom[itejai] Šv[eicē] C[entrālās] K[omitejas] aprindas Pēterpilī, aizrakstījām, bet nez kad nāks atbilde. Vai Tu par to neparunātu ar A. Berģi vai Olavu un paziņotu man. - Gribējām arī «J[aunajā] V[ārdā]» laist uzaicinājumu uz ziedojumiem mūsu «L. Arh. Ārz.», bet, kad jau K. b. nedabū līdzekļus, kas tad. dos mums? Bet nu diezgan. Sveicini sirsnīgi, mīļi visus biedrus un draugus. Aizraksti Doriņai, ka es viņai daudzreiz rakstījis, bet laikam nau dabūjusi. Sveiki. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts. Mīļi sveicina Aspazija. Tavs Rainis. 256. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1917. gada 6. februārī Dārgo, godāto kolēģi, še būs pāris dzejoļu, nau labas veselības, nau labu dzejoļu, varbūt iznāk vēlāk kāds, kas būtu mūzikai vairāk noderīgs; tad nosūtīšu. II cēlienu vēl neiedrīkstos sūtīt. «J[aunajam] V[ārdam]» esmu ko sūtījis, bet vēl nezinu, vai pienācis. Tāpat «Taurētājam» - nezinu. - Vai tikāt lasījuši «J[aunajās] Pēterpils Avīzēs» sākumu no «Spēlēju, dancoju»? Vai tas Jums nederētu? Man liekas, gan. Un viegli pārtaisāms, tikai īsināms. - Tagad guļu uz gultas, kad celšos, lūkošu taisīt III c. «I. Ā.». - Nākamreiz vairāk. Tagad vēl daudz, daudz mīļu sveicienu no mums abiem Jums abiem. Rainis. Castagnola 6.2.17. 253. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1917. gada 7. februārī 7.2.17. Dārgajam Biedram N. Ščetiņinam. Satikt labu un gudru cilvēku - tā ir laime. Tā paceļ no ikdienības augstās, objektīvās sfērās. Pati daba un dažādās nelaimes Jūs izraudzījušas augstākai dzīvei un Jums jākļūst tajā par zvaigzni. Jūtos laimīgs, ka esmu Jūs saticis, un viss, ko varu Jums sacīt, ir: nepretojieties, nelieciet šķēršļus savai zvaigznei. 258. ĀRONU MATĪSAM Kastaņolā 1917. gada 22. februārī Mīļo Āron. Saņēmu Tavu vēstuli ar sveicienu. Diemžēl nevaru Tev atbildēt aiz Tavas avīzes praktikast. Bet labu es Tev vēlu un pieminu kā senos koplaikos. 259. N. ŠCETIŅINAM Kastaņolā 191?. gada 12. februārī Mīļais, dārgais Biedri, dodiet plašumu savai dvēselei un savam prātam, neierobežojiet tos ar skumjām un bēdām, priekšnojautām, pareģojumiem un citām sentimentalitātēm. Tas viss ir labi tikai tad, ja kāpina vitālo spēku. Šis spēks ir galvenais personības ierocis. Bet personība ir tāda vara, ka tai līdzinās vienīgi atoms - pasaules absolūtais valdnieks. Pretī personībai visi bargie imperatori un skorpioni ir smieklīgi. Saņemiet rokā savu personību, un Jūsu rokā būs Jūsu liktenis. Jūsu zvaigzne - skorpions. Virziet to pret savu nelaimi un jauno pasauli, uzveiciet apkārtējos ar zinātni. Ja Jūs nevaldīsiet pār skorpionu, tas valdīs pār Jums. Lūk, Lozinskis nebija valdnieks pār sevi un aizgāja bojā. Bet personība vai griba, vai dvēsele ir tik stipra, ka es nezinu tai robežu. Per aspera ad astra -, tā, lūk, bet vai tiešām Jūs gribat, lai viss Jums padotos bez pūliņiem? Pūliņi - tā ir kustība, un tas ir prieks. Vai traģēdija - vienalga. Aiziet bojā bez cīņas un bez darba, tas ir smieklīgi vai bēdīgi. Bet kliegt par savām sāpēm var. Grieķi no tā nebaidījās un mira kā varoņi. Ne vien uz barikādēm var nomirt kā varonis. Saņemt rokās savu personību un virzīt pret mērķi, nosargāt pret personīgajām sentimentalitātēm un svešiem uzbrukumiem - tā ir varonība. Kas spēj pats sevi ziedot lietai, tas pats būs stella mundis - pasaules zvaigzne. Šajā nozīmē es Jums rakstīju par zvaigzni. Jūs to varat. Jūs maz spēj novirzīt apkārtējā pasaule. Un tādēļ es gaidu no Jūsu čūskas svarīgas lietas. - Jūs, vai labāk - Jūsu sentimentalitāte -, varat iebilst tikai pret vienu; ka Jums varbūt maz laika. Bet varbūt arī daudz. Tas ir nezināms. Bet, ja tas tā, tad saņemiet sevi rokās jo drīzāk, lūk, viss. Žanna d'Arka mācījās rakstīt, kad bija jau notiesāta uz nāvi. Un, lūk, vēl kas: Napoleonam, pēc mediķu sprieduma, katrā ziņā bija jāmirst pēc kāda sasituma. Bet Napoleons negribēja, viņa lieta prasīja tā dzīvi, un viņš nenomira. - Ja būs Jums stipra lieta - personība, dvēsele, nenomirsiet arī Jūs, bet gan kļūsiet par zvaigzni. "! Jūsu Nagliņš. 260. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1917. gada 14. februārī Dārgais Biedri, Jūs esat spējīgs nodarboties ar jautājumu par misticismu, jā, bet iekams Jūs neesat pabeiguši savu darbu par čūskām, Jums nevajag ij domāt par citām lietām. Rakstiet tagad rakstu par gnostiķiem un atsūtiet, lūdzu, ziņu, cik jau uzrakstīts. Strādājiet pie gnostiķiem un čūskām 6 stundas dienā, pārējā laikā varat izdarīt atzīmes un lasīt par jauno jautājumu. Tēma būs laba, tādēļ ka Jūs esat gudrs cilvēks ar asu, kritisku pieeju, bet ar noslieci uz misticismu, tas darbam dos līdzsvaru un siltumu, bez siltuma nedrīkst nodarboties ar priekšmetu. Un tā: strādājiet un nemēģiniet aiziet no darba, t. i., no savas personības veidošanas. Saku Jums to ļoti nopietni. Jūsu Nagliņš. 261. A. PRIEDĪTEI Kastaņolā 1917. gada 10. martā 1O.III1917. Mīļā Anna! Saņēmu Tavu kartiņu un redzu, ka Elza vēl nau Tev rakstījusi, laikam viņa nau vēl apēdusi Tavus saldumus. Viņa veseļojas atkal Cīrihu; te ir ar par karstu, - Kad atbrauc Brencis, tad paziņo ekstra, izrunāsimies tad pie satikšanās. Daudz par maz gan viņam ir tās nabadzīgās trīs nedēļas par tik daudz darba. Paliekat abi ar Pauli sveicināti un skūpstīti. 262. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1917. gada 27. martā Mīļo biedri, daudz paldies par avīzēm un ziņām. Igauņi no jaunās valdības dabūs autonomiju un aizbraukuši tai pakaļ uz Pēterpili, latvieši, Zālīša personā, apmierinājušies ar ģenerāļa skūpstu autonomijas vietā. Latviešu galvenā rakstura īpašība esot sirsnība: tātad ir patiesība. Telegrammu tiku aizsūtījis. Bet labi, ka sūta vairāki. - Vai Jums ir kādas ziņas no mājām? - Daudz labu jauku dienu. Rainis. 263. P. SĒJAM Kastaņolā 1917. gada 27. martā 27.3.17. Mīļo Mārtiņ, saņēmu Tavas vēstules, bet grūti man atbildēt, kad Tu esi no manis aizgājis, vecs draugs būdams. Tā vecā draudzība tomēr man liek Tev rakstīt šo un novēlēt Tev visu labu Tavā jaunā gaitā un sevišķi veselību. Lielākais pārpratums man tas, ka es esmu laipnis bijis, atzinību izsacījis, pabalstījis, uzmudinājis visus un katru, arī tad vēl, kad tie jau sāka tapt par maniem pretniekiem. Bet, ka es esmu reiz bijis draudzīgs, ar to mani taču nevar piespiest turpināt draudzību arī tad vēl, kad es draudzību un cienību vairs nejūtu. Kad fakti mani pārliecinājuši, ka draudzība nevietā, jo zināmas personas to valkā nelietīgi. - Un pie laipnības un draudzības es turos ļoti ilgi un ļoti daudz paciešu un izlieku par labu; man domāt, labāk paciest nekā darīt pāri. - Bet, kad man tomēr top neiespējams turpināt draudzību, tad arī nau iespējams mani uz to piespiest. Bet arī nau iespējams likt man ]auni domāt un neatzīt arī pretniekus. Manas domas par cilvēkiem atkaras ne no tā, ko viņi domā par mani, bet ko no viņiem es. 264. N. ČHEIDZEM Kastaņolā 1917. gada 4. aprīlī Čheidze[m]. Petrogradas Domē. Apsveicam revolūciju, kas uzvarējusi iekšējo un ārējo kontrrevolūciju un kuru apdraud prūšu varmākas. Vēlamies Latviju politiski autonomu krievu federālajā republikā. Brīvā Latvija būs visspēcīgākās, vislielākās republikas balsts. Latviešu sociālistu grupa Šveicē. Rainis. 265. J. GOLDMANIM, J. ZALĪTIM Kastaņolā 1917. gada 4. aprīlī Goldmanis, Zālītis, Petrograd[as] Domē. Pateicamies par telegrammu. Līdz ar jauno revolūciju valdībai nekavējoties jāpasludina Latvijas politiskā autonomija, jāsasauc latviešu Satversmes sapulce, jāatbrīvo Vidzeme, Latgale un Kurzeme un jāaizstāv pret tuvajiem ārējiem ienaidniekiem. Mūsu cerība - demokrātiska, federatīva krievu republika. Sveicieni. Rainis, Aspazija. 266. LATVIEŠU STRĀDNIEKU LAIKRAKSTAM PETROGRADĀ Kastaņolā 1917. gada 4. aprīlī 4.4.17. [«Cīņai»?] Latviešu strādnieku laikrakstam Petrogradā Apsveicam mūsu laikrakstu. Lai dzīvo brīvā Latvijas republika, sociālisms. 267. O. FORELAM Kastaņolā 1917. gada 6. aprīlī Kastaņolā, 6.4.17. Ļoti cienījamais biedri! Saņemiet manu vissirsnīgāko, kaut arī manas neveselības dēļ nokavēto pateicību par Jūsu «Sentinell» rakstu laipno piesūtīšanu. Bet pateikties caram par to, ka viņš nebija gudrs, es nu gan nezinu, vai es to darītu. Krievijā domā, ka tiktu galā arī ar gudru caru. Mēs jau neesam monarhistiska nācija kā vācieši, kā to domā «Vorwärts», un mēs no tādiem labāk piesargāsimies. Sirsnīgākie Lieldienu sveicieni Jums un Jūsu cienījamai ģimenei. Nagliņš. 268. M. GORKIJAM Kastaņolā 1917. gada 7. aprīlī Sveiciens dzejniekam-burevestņikam. Nosargāt revolūciju pret ienaidniekiem: ārējiem, iekšējiem! Lai dzīvo federatīva republika! Rainis. 269. R. IVANOVAM Kastaņolā 1917. gada 19. aprīlī Mans mīļais Rubi, tikko saņēmu ierakstītu kartīti no Baku - no Uda. Rakstīta 191i. gada 25. februārī, pienākusi šodien, 1917. gada 19. aprīlī. Viņš raksta: «Svainis saņēma Tavu vēstuli, ko es pārrakstīju Kristapam. Mēs esam ļoti priecīgi, saņemot no mājām kādu ziņu. Kristapam iet labi, nauda viņam ir. Māte vesela un dzīvo vēl arvien Elvā. Droši vien viņai neiet slikti, citādi Kristaps būtu man par to rakstījis. Mēs arī visi esam veseli un gaidām ar ilgošanos, kad varētu braukt uz mājām. Par Kārļa radinieci es nevaru Tev nekā pastāstīt, bet es lūdzu Kristapam, lai viņš nekavējoši ievāc ziņas un Tev aizraksta. Ja Tev iespējams, atsūti manus vecos cigārus. Paliec vesels un pasveicini mūsu vecos; saki, lai viņi mūsu dēļ neraizējas. Es priecājos uz drīzu atkalredzēšanos. Tavs Udis.» - Tāda ir karte. Pirmā daļa līdz zīmei šķiet, rakstīta ar citu roku nekā otrā (domājams, Freijs). - Es ceru, ka tā jau ir atbilde uz Tavu vēstuli mātei. - Tagad raksti tūlīt, un es atkal pārtulkošu un nosūtīšu. Sirsnīgi Tevi sveicina Tavs Nagliņš. Pirms pāris dienām es aizrakstīju Tev un Oto. Tavs Rainis. 270. J. KRAUZEM Kastaņolā 1917. gada 22. aprīlī 22.4.17. J. Krauze. Saņēmu Jūsu vēstuli no -, kurā runājat par Emigrantu centra braukšanu uz Krieviju: cīriķiešu listē Jūs esat arī mani piemeldējuši. Atsūtat šurp to listi un formulārus, un kaut cik ziņu par to Centru, jo man visi Cīrikes notikumi nau pazīstami. Vai Jūs runājat tā Centra vārdā kā viņu oficiāls reprezentants? Līdz ar Jūsu vēstuli tika man nodota Jūsu vēstule (A. Kirchenstein), kurā Jūs pārmetat, ka es neesmu Jums ziņojis par naudas saņemšanu emigrantiem. Paskaidrojat man , vai Jūs esat oficiāla persona, kurai es biju spiests ziņot par naudas saņemšanu? Es Jūs kā tādu oficiālu personu nepazinu, zināju, ka Jūs nepiederat ne pie kādas organizācijas, un tādēļ ziņoju personai, kura pieder, lai to paziņotu tālāk. Tieši Jūs nu esat darījuši to ziņu. - Tanī pat vēstulē Jūs citas personas priekšā atļaujat sev izplatīt par mani nepareizas ziņas, it kā es «brauktu Ciņa un Cimmervaldes kamanās» . Cinis un es esam cimervaldinieku pretnieki agrāk un noteiktāk nekā Jūs, un Jūs to zinat, tātad paskaidrojiet savu izturēšanos. No tās pašas Jūsu vēstules redzu, ka Jums ir A. Krauzes kundzes orientācija, es to ievērošu. līdz Jūsu paskaidrojumu atsūtīšanai pastā nekādu grāmatu uz mana vārda nesūtīt, nenodot. 271. O. GRAIHENAM Kastaņolā 1917. gada 24. aprīlī 24.4.17. Mans dārgais, mīļotais Oto. Jūs tomēr mums esat palicis glābts, jau tas ir mierinājums briesmīgajā nelaimē. Dzīve, pilna sāpju, stāv Jums priekšā, bet Jūsu skaistā, entuziastiskā dvēsele ir vienmēr bijusi pilna visaugstākajiem ideāliem un spožākajām cerībām -~ vispārības labklājībai, arī tagad tā atžirgs. Un esiet droši - lielā Prometeja cerība sāk jau piepildīties. Vēl kādu brītiņu mēs pacietīsim netaisnību. Jūs, jaunie cīnītāji, pieredzēsiet uz augšu tiecošās šķiras, Jūsu šķiras uzvaru, un tā būs Jūsu uzvara. - Es tikko biju Jums uzrakstījis dažas uzmundrinošas rindas, tā pienāca šausmīgā vēsts no Ruba, bet mēs tomēr uzvarēsim. Tūkstoš sirsnīgu sveicienu un vēlējumu Jūsu labklājībai. 272. E. URBANAM Kastaņolā 1913. gada 26. aprīlī 26.IV 17. E. Urban[am]. Saņēmu Jūsu vēstuli no 24.4. Mīļo biedri, kā jau Jums, rakstīju, man Cīrihes emigrantu lietas pilnīgi svešas, tādēļ izpildīju Jūsu atsūtītās listes par mājbraukš[anu]. Nu izrādās, ka Jūsu reprezentētā C[entrālā] K[omiteja] ir antipatriotu (пораженцы) virziens un nodomājusi braukšanu caur Vāciju, kā Ļeņins. Es jau b. Turkin[ai], kuru teica par patriotismu izslēgtu no sekcijas, rakstīju, ka caur Vāciju es nebraucu. Tomēr kā patriots, pie kur[iem] es piederu, jo kā sociāldemokrāts atzīstu tautas pašnoteikšanās tiesības aizstāvēšanās [gadījumā] pret prūšu militārisma uzbrukumu. Tātad es nevaru skaitīties par piederīgu pie CK un ņemu atpakaļ iesūtītās listes, man būs tātad jāizpilda listes no otras komitejas (Орг. соц. обор.). Nau tikai saprotams, vai pases dēļ man arī turp vai pie Jums jāgriežas. - Ja Jūs pēc šī paskaidrojuma varēsat atbildēt, tad paziņojat, kādu lēmumu pieņēmusi braukšanas lietā Str[ādnieku] un Zald[ātu] padome. - F. Veisa brošūru nepazīstu, labprāt lasītu. - Mani pārsteidza Jūsu ziņa, ka bijusī L[atviešu] k[omitejas] sek[retāre] sūtījusi apsveikumu Pag[aidu] valdībai visu latv. vārdā, - es uz noteiktāko protestēju pret to, jo tā Komiteja neeksistē vairs un ne es, ne Asp[azija] pie tā apsveikuma neesam piedalījušies. Mēs abi esam atbildējuši dep[utātam] Goldm[anim] uz viņa apsveikuma telegr[ammu], kurā tas apsveic mūs un emigrantus. Tekstu sūtīja b. Turkin[a]. Es paziņoju to citiem biedriem. 273. P. DAUGEM Kastaņolā 1917. gada 29. aprīlī Manu mīļo, dārgo, Tu man esi kā prieks un atdusa; kad es gluži noguris, tad domāju uz Tevi. Tu man esi dots no āras, bez mana nopelna. Un labi ir, ka tagad Tu man esi, kur man tik daudzi trūkst un zūd. Tu mani vienmēr pārsteidz drīz ar mīlas pilnu vēstuli, drīz ar kādu sūtījumu. Šodien atkal saņēmu lielu balvu - 810 fr. Pateicos Tev telegrāfiski. Par pirmo reizi (4.4.17.) rakstīju tikai vēstulē. Tāpat arī Tev allaž rakstu un ceru, ka Tu vēl saņemsi manas vēstules un kartes. Taisāmies abi ar Aspaziju braukt mājās, baida vēl kuģu gremdēšana. Caur Vāciju nebrauksim. Ilgojamies būt pie Tevis, nomesties Maskavā, Tavā tuvumā, un atpūsties tur kādu laiku. Gribu jau pirms sūtīt Tev dažus savus rokrakstus, tiklīdz pasts būs drošāks. No sirds pateicos par Tavu priekšlasījumu. Siltu mīļu paldies par draugu un biedru piemiņu. Mēs ar esam drusku noguruši. Aspazija liek Tevi sirsnīgi sveicināt. Visā mīlestībā Tevi sveicina un skūpsta Tavs Jānis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 274. B. FEDERAM (?) Kastaņolā 1917. gada 29. aprīlī Mana adrese ir: Kastaņolā, Villa Stella («Zelta Zvaigznes») vasarnīcā, A. Nagliņš. Mani Lugāno zina arī «Lugāno Valsts banka». Vai Jūsu banka var pārsūtīt naudu uz Krieviju? Vai tas ir krievu Brīvības aizņēmums? Vai pēdējais aizņēmums ir saņemts? Gaidot Jūsu atbildi, sūtu Jums savus sirsnīgākos sveicienus. 29.4.17. 275. J. KRAUZEM Kastaņolā 1917. gada 1. maijā J. Krauzem 1.5.17. M[īļo] b[iedri], še Jūsu vēstule K[irhenšteinam] atpakaļ. Jūsu vēst. no 24.4.17. man rakstīta bij tik plaša, ka nekādu papildu paskaidrojumu nevajaga. Es redzu, ka Jūs ļauna neesat gribējuši. Jūsu rinda «ievērot», turēt aizdomās, ka aiz tā slēpjas šādu «soļu speršana». Tā nau. Vārds «ievērot» ir gluži nevainīgs, nozīmē tik daudz kā «zināt», un pret tiem, kurus esmu skaitījis par draugiem, es nemēdzu nekādus soļus spert. Tas ir jau mans zīmogs. - Vai pēc pāris nedēļām varēs jau braukt? Daudz l[abu] d[ienu]. 276. R. EGLEM Kastaņolā 1917. gada 2. maijā En letton. По латышски. Cienītais, mīļais Egles kungs, nupat tikai saņēmu Jūsu februāra vēstuli. Man liels prieks, lasot Jūsu rindiņas, zināt, ka Jūs nodarbojaties joprojām literāriski un gribat tulkot arī manas lugas krieviski. Es taisos braukt mājās ar pirmo iespēju, tādēļ visi svarīgākie nolēmumi jāatliek uz pārbrauktni. Līdz šim par savu darbu tulkojumiem zinu mazāk nekā jebkurš cits. Esot tulkots «Zelta zirgs», nezinu, kas, nezinu, vai iznācis. No malām dzirdu, esot tulkots «Indul. un Ār.» no diviem. Lasu, ka krievu tulkojumi esot vāji. Atļauju tulkot man prasīja tikai viens (pēc «Jāzeps un viņa brāļi») un nu Jūs. Salīgstat pats ar izdevēju un paziņojat man. Tuvāka nekā nevaru noteikt. Tas pats ar «Un[iversālo] Bib[liotēku]». A. Gulbja kungs man nekā nau runājis, vai izdos un kas būs redaktors. Viss izšķirsies dzimtenē. Un tikai sveicināt mīļi Balto kundzi un draugus un esat pats tāpat sveicināts no Jūsu Raiņa. - Vienu tik varu teikt, kur varēšu, tur būšu palīdzīgs. Sveiki! Rainis. A. Naglin. Castagnola, Svizzera. 277. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1917. gada 2. maijā Mīļo biedri, daudz paldies par skaisto maija sveicienu. Saņemat tāpat manu biedra sveicienu mūsu senajos svētkos! Pirmā Maija diena paliks par tādu, kaut arī viņa tiktu oficiāli atzīta. J. Krauzes vēstules jau viņam pašam aizsūtīju atpakaļ, atbildot uz viņa vēstuli man. - Kad A. Krauzes kundze Jums varētu būt rakstījusi par mani cienīgā tonī, to es labprāt ticu (es pats to arī daru), un tādēļ nevajga nemaz tās vēstules lasīt, Bet kādu izšķirošu nozīmi lai es pielieku izglītotu cilvēku starpā parastai pieklājībai, kamēr viņa pēc Jankava metodes ar draudu nolūkiem aptura manas vēstules, piesavinājas pat svešu, man uzticētu rokrakstu, kuru ļāvu villai lasīt, skaitīdams par skaidru cilvēku, - par manu darba grāmatu aizturēšanu nemaz nerunājot? Šādu līdzekļu lietošanu es saucu par intrigantu; diemžēl to pieredz arī pie izglītotiem un spējīgiem cilvēkiem, kas sevi ar to pazemina. - No Jums es nekā jankaviska neesmu piedzīvojis, jankavisms jau pastāv iekš izturēšanās un ne kādās viņa teorijās, - savu teoriju viņam nau, un kad par teorijam ir bijusi runa, tad ar to nau izteikts pārmetums Jums, kā Jūs domājat. Attakēt Jūs man nau bijis un nau ne mazākā nodoma arī turpmāk. Tamlīdzīgus uzbudinājumus mana daba neprasa, un tagad mana neveselība man taisni aizliedz katru uztraukumu un spiež uz mieru un vientulību. Daudz labu dienu no Jūsu Raiņa. Castagnola 2.5.17. 278. E. BINJAMI Kastaņoiā 1917. gada 3. maijā 3.5.17. Binjami. Ļ[oti) g[odātais] B[injamij k[ungs]! Saņemiet manu vissirsnīgāko paldies par laikrakstu piesūtīšanu. Es patiesi nožēloju, ka ilgākas neveselības dēļ neesmu vēl varējis Jūs personīgi apciemot, kā to vēlējos. Bet es ceru to drīzumā paspēt. Patiesā cieņā. 279. K. FREINBERGAM Kastaņolā 1917. gada 3. maijā En letton. По латышски. Esat sirsnīgi sveicināti ar brīvo Latviju! Nu jānāk Latvijas autonomijai, demokrātiskai republikai lielajā Krievijas federācijā. Esam jau saņēmuši drusku avīzes, bet vēl maz runas par mūsu autonomiju. Bet nu jānāk! - Jūsu vēstuli un «Taurētāju» saņēmu tikai martā, jau jaunajā laikmetā. Jūsu honorāra sūtījumu vēl nē, ja nu būtu varbūt tanī summā, ko saņēmu no P. Dauges? Vēstules nau, bet tās jau nāk lēni. Summa bij sūtīta pa telegrāfu. - Honorāru nosakat pats. - «Spēlēju, dancoju» atsevišķā grāmatā solījās izdot A. Gulbis, kuram es to arī devu jau pie pirmā drukājuma «Pēterburgas Avīzēs». Ar lielu atzinību jāmin latviešu kultūras vēsturē Maskavas Kultūrbiroja svētīgā darbība. Arī teātra lietā tā parādās, un, kā jau vienmēr teātrī, Jūsu nopelni nepārprotami. Mūsu teātra lieta var būt laimīga, ka atradusi vienmēr «darītājus», kā Jūs tik kautrīgi sakat. Lielisks projekts: braukt ar trupu uz Rīgu. - Vājš uzvedums tiešām var pazudināt lugu, kuru pirmo reizi uzved; vēlāk, kad nodibināts uzskats, nekait. - Gaidīsim ar ilgām Jauno teātri atpakaļ Rīgā. Kad tik nu netiktu uzbrukums. Ļoti varbūtīgs! - Žēl, žēl neizsakāmi, ka taisni «darītāji» izdod tik daudz no savas veselības priekš lietas. Kaut nu Jūs tiktu uzturēts teātra lietās! - Karjerisms nāk kā sekas no materiālisma; un tomēr jādarbojas, un jo vairāk tagad, kur jānodibina jauni pamati, kas nebūtu materiāli vien. Tik veselības, veselības! - Gribam pie pirmās iespējas braukt mājās. Kad nu ašāk salabotu veselību Asp[azijai] un man. Mēs jau taisamies. Daudz mīļu sveicienu un labdienu Jums un visiem draugiem. J. R. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 280. A. JANSONEI Kastaņolā 1917. gada 3. maijā 3.5.17. Madame Janson-Braun. Hiphgale, London. Dziļa līdzjūtība. Jūsu zaudējums ir visas latviešu Sociāldemokrātijas zaudējums. 281. T. LĪVENTĀLAM Kastaņolā 1912. gada 3. maijā 3.5.17. Liventāl[am]. Tas ir liels sāpīgs zaud2jums priekš latviešu Sociāldemokrātijas, kurā viņš bija viens no spējīgākajiem un vecākajiem cīnītājiem-žurnālistiem. Mūsu domas agri šķīrās, bet viņa spožās garīgās spējas varēja tikai atzīt un nožēlot, ka viņa spalva ar savu nenogurtību neaizstāvēja mūsu virzienu. 282. STRĀDNIEKU DEPUTĀTU PADOMEI RĪGĀ Kastaņolā 1912. gada 15. maijā 15.5.17. Strādnieku deputātu padomei Rīgā, Suvorova ielā 31. Saņēmu «Ziņotājus». Lai dzīvo Krievu demokrātiskā federatīvā republika, Latvija, revolūcija, sociālisms! Aizstāvēsim dzimteni! Latvieši pret prūšu militārismu. Rainis. 283. K. OZOLIŅAM Kastaņolā 1917. gada 19. maijā 19.5.17. Cienīts Ozoliņa kungs! Saņēmu no Jums ar pateicību 413 fr. 30 s. kā aizdevuma atmaksu no Jūsu māsas kundzes. Tā kā aizdevums bij 400 fr., tad (nezinu kā ieskaitīt tos liekos) par tiem 13 fr. 30 s, gaidīšu Jūsu aizrādījumus. Jūs sveicinu visā augstcienībā. 284. O. GRAIHENAM Kastaņolā 1917. gada 22. maijā 22.5.17. Mans dārgais, jaunais draugs Oto. Es nu nāku, lai pateiktu Jums pāris mīļu vārdu. Neiedomājos, ka spēju Jūs mierināt. Jūsu sāpēm par jaunu, cerību pilnu dzīvi, «tik agri un tik nežēlīgi salauztu», nekāds mierinājums nebūtu pietiekams. Bet vienkāršo mīlu un simpātijas, ko es Jums sniedzu, Jūs tomēr uztversiet par tādām, kādas tās ir. Jums jāzina, ka kaut kur svešumā Jums līdzi jūt un līdzi cieš. Un, ja arī tas vēl nav mierinājums, tad tas tomēr sagatavos mierinājumu. Jūs esat tik jauns un garīgi tik stiprs. Jums ir visstiprākais atbalsts, kāds vien dzīvē sastopams - augsts cilvēcības ideāls. - Gan Jūs vēl uzvarēsiet, par spīti visam. Vai Jūs lasāt skaisto Freiligrāta dziesmu? Kas zaudē fizisko spēku, iegūst garīgo. Mums mūsu cīņā vajadzīgi stipri gari. Vēl taču viss būs labi. Dzīvojiet vesels, dārgais draugs! Jūs lauzīsiet varu, kas Jūs salauza. 285. K. BUNGŠAM Kastaņolā 1917. gada 30. maijā 30.5.17. Bungšs. Petrograda. Ļesnoj Bolotnaja 5. Sveicinām atkārtoti. Pirmais sveiciens Jums par «Cīņu». Nosacījums mūsu kopējai sadarbībai - izslēgt Solowmender. Rainis. 286. A. CIELĒNAI Kastaņolā 1917. gada 2. Jūnijā En letton. По латышски. 2.6.17. Dārgā draudzene un visi mūsu dārgie draugi, esat sirsnīgi sveicināti un saņemiet mūsu siltu pateicību par brīvības un dzimtenes aicinājumiem. Jūs rakstat pašā brīvības ziedonī, bet aprīļa sniegs un sala maitā visus ziedus, kā mums vēsta telegrammas. Mums, kurzemniekiem, dzimtene atņemta, un partija negrib to dabūt atpakaļ, partija pat negrib būt latvieši. Ko lai es, latvietis, daru pie jaunvāciem un jaunkrieviem; Man riebjas būt kopā ar ļaudīm, kas atsakās no tēva - mātes. Paliekat sveiki, sveiki! Jūs, mīļie, kas esat uzticīgi savai tautai. Rainis. 287. L. KALNIŅAI Kastaņolā 1917. gada 2. jūnijā En letton. Mīļā, dārgā, Liepulapiņa un visi tik daudzie sveicinātāji un pavasara vēstneši un pavasara vedēji, - sirsnīgu paldies un sirsnīgi sveiki! Nākam jau i mēs mājās, mājās, bet mēs vāji tapuši, un galvenais darbs jādara Jums. Mēs tik nopriecāsimies par Jums. Un darbs Jums tapis divkāršs - ne vien pret uzbrucējiem-vāciem, bet pret iekšējiem vācu draugiem. Ļeņins atdodot Kurzemi vāciem, un latvieši sociāldemokrāti neprotestē! Man nau vairs dzimtenes, Kurzemes! Uz jums, kareivjiem, kas ir vēl latvieši, es ceru. Aizstāvat sociāldemokrātiju un Latviju. Tad uz redzēšanos brīvā Latvijā. Rainis. 288. ISKORADAM RĪGĀ Kastaņolā 1917. gada 4. jūlijā 4.7.13. Rīgā, Iskorad[am]. Vai Jūs nevēlaties publicēt bez honorāra manus aizliegtos dzejoļus? Vēstulē sīkāk. Rainis. 289. LAIKRAKSTA "STRĀDNIEKU AVĪZE" REDAKCIJAI Kastaņolā 1917. gada 4. jūlijā 4.7.17. Petrogradā. Latviešu strādnieku laikrakstam. Ņevas 96. Publicēt bez honorāra antoloģijā manas aizliegtās dzejas. Rainis. 290. G. BROŠE Kastaņolā 1917. gada 13. jūlijā Dārgo biedri! Ļoti priecājos par Jūsu vēstuli un rakstu. Tagad dažas piezīmes: 27+. 13. gadsimta hronikā Latvi ja saucas Lettia. Franči pieņēmuši nosaukumu Lettonie, mēs paši sakām: Latvija. Ir smieklīgi runāt par to (kā apgalvo daži lietuvieši), ka mēs it kā būtu uzurpējuši vārdu Lettonie. Lithuania arī gluži neatbilst tam, kā viņi paši saka, proti, Lietuva. Latvija vēsturiski radās tāpat kā Lietuva un Vācija - Deutschland. 27++. Ir hipotēze, ka latvieši-lietuvieši dzīvo pie Baltijas jūras jau 5000 gadus un ka ārieši nāk no Baltijas jūras krastiem, bet nevis no Irānas. 27+++. «Roir de Cour» [raksta], ka «privileģētie zemnieki», latvieši, ir brīvi zemnieki kopš 1840. gada. Kurzemes jūrmalā vēl saglabājušies lībieši - 2000 cilvēku. Meinhards bija miermīlīgs cilvēks, un rindas par Torkvemadu varu attiecināt tikai uz Albertu. Nosūtu Jums korektūru ar dažiem labojumiem, kas nepieciešami tādēļ, ka vācieši pastiprināti seko arī «Libre Pensée» un uzbruks arī «Russle Nouvelle». Ja labojumi vairs nav iespējami, tad labāk parakstīt rakstu ar pseidonīmu. - Jūsu raksts ir uzrakstīts lieliski un ļoti simpātiski, un būtu ārkārtīgi žēl, ja vācieši dažu neprecizitāšu dēļ samazinātu tā nozīmīgumu. - Es labprāt līdzdarbotos «Russie Nouv.», centīšos uzrakstīt rakstu, ne visai lielu, par latviešu teātri. Mani bieži kavē mana neveselība. Ar sarūgtinājumu lasu, ka nevesela ir arī Jūsu dārgā cienījamā laulātā draudzene un ka Jūs esat spiests tik daudz strādāt. Es būtu ļoti priecīgs, ja drīkstētu Jūs mazliet atbalstīt. Pie gadījuma atrakstiet man, kādu stāvokli patlaban ieņem ukraiņi? Vai viņi vēlas patstāvību un atdalīšanos no Krievijas? Vai autonomiju federatīvā krievu republikā kā mēs, latvieši? Tādā gadījumā mums būtu kopīgi mērķi. Mēs abi sirsnīgi novēlam Jums visu to labāko un spiežam Jūsu roku. [Paraksts.] Exp.: A.. Naglin. Castagnola, pro Lugano. 291. M. IDAŠKINAM Kastaņolā 1917. gada 20. jūlijā 20.7.17. Veselības stāvoklis neatļauj ne man, ne manai sievai nekavējoties doties grūtajā ceļā, par to es varu dabūt veselības apliecību. Taču 1917. g. 11. jūlija CK apkārtraksts paziņo, ka cerēt uz kaut vai niecīgu pabalstu pēc vispārējās aizbraukšanas var tikai ar sevišķi attaisnojošu iemeslu, nav zināms, vai par tādu tiks atzīts mans veselības stāvoklis. Bez tam no apkārtraksta nav redzams, vai personas, kuras atgriežas dzimtenē pēc vispārējās aizbraukšanas, saņems to summu - 600 fr. un ceļa izdevumus, vai arī šīs personas šādu pabalstu zaudēs. Šie apstākļi piespiež mani, neskatoties uz veselības stāvokli, nekavējoties pieteikties uz aizbraukšanu. Bet mana sieva, zaudējot pabalstu, pašreiz nevar braukt, t. i., riskēt tikt atstātai Anglijā slimības dēļ, vai pat pilnīgi zaudēt veselību. Te nu es lūdzu Jūs, godājamais biedri, sniegt man paskaidrojumu par ceļa izdevumiem pēc vispārējas aizbraukšanas un dot savu padomu, ko man darīt. Fotogrāfijas es saņemšu pēc nedaudz dienām, tāpat veselības apliecību no oficiālā vietējā mediķa, kurš tikai nupat atgriezās no karadienesta, tā ka agrāk dabūt apliecību es nevarēju. 292. A. DEGLAVAM Kastaņolā 1917. gada 2. augustā 2.8.17. Deglav[am]. Rīgā, Rumpmuižas 25. Pateicos par demokrātu sveicienu sociālistam. Tas dod drošību līdzdarbībai revolūcijas glābšanai. Esmu slims. Nākšu tomēr, kad tauta pilnvaros. Rainis. 293. KASTAŅOLAS PILSĒTAS VALDEI Kastaņolā 1917. gada 10. augustā un 3. septembrī 10.8.17. 3.9.17. Godājamai Kastaņolas pilsētas valdei. Lai izvārītu ievārījumu, esmu saņēmis sev un savai sievai 2 kilogramus cukura. Vienmēr pirms kara mēs šim nolūkam izlietojām piecpadsmit kilogramus. Lūdzu izsniegt man arī tagad tādu pašu cukura daudzumu. Ar sirsnīgiem sveicieniem. 294. P. DAUGEM Kastaņolā 1917. gada 3. septembrī (En letton. По латышски.) Mīļo, dārgo, no Tevis aizvien vēl nau nekādas ziņas, kaut gan jau esot atvērta krievu robeža. Līdz šim atnāca tikai daži izkaisīti avīžu NN. Rakstījis esmu Tev vairākkārt, laikam Tu tāpat nebūsi saņēmis. Tomēr rakstu atkal. Neesmu vēl braucis mājās, Elza un es, abi slimi. Būtu braucis arī tā, bet nau pēc manis tur vajadzības. Kaut tik es varētu te strādāt. Manuskriptus Tev neesmu sūtījis, pasts negarantē, daži pastkuģi grimuši. Esi sveiks, mīļo, dārgo, esi stiprs savās bēdās. Cerēsim tomēr! Mēs darījuši esam pēc pārliecības. Laba lieta tomēr augs. Mans mīļais, dārgais. Tavs Rainis. Exp.: A. Naolin. Castagnola, Suisse. 295. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1917. gada 20. septembrī 20.9.17. A. Krauzei. C[ienītā] k[undze]! Uz Jūsu laipno trešdienas vēstuli, kurā vēlaties atjaunot draudzīgu satiksmi, ir tik vien iespējams atbildēt; kamēr Jūs turat savās rokās ar izteikto drukas nolūku manas vēstules un Jums izlasīšanai uzticētos svešos rokrakstus, tikmēr satiksme - ne personiska, ne politiska - mūsu starpā nevar būt. Jums jāizšķiras. Ja Jūs arī šinī gadījumā tagad paliekat pie draudiem, tad atliek pāri tikai pārraut arī pēdējos (cilvēciskās) pieklājības sakarus un nosūtīt Jums atpakaļ no Jums agrākā laikā saņemtās lietas. Viss? 296. LUGĀNO ELEKTROSTACIJAI Kastaņolā 1917. gada 15. oktobrī 15.10.17. Godātai Lugāno pilsētas elektroenerģijas stacijai. Ziņoju Jums, ka esmu nopircis elektrisko plīti (ar vienu riņķīti) personīgai lietošanai. Lūdzu pieņemt to zināšanai! A. Nagliņš. 297. J. VECOZOLAM Lugāno 1917. gada 22. oktobrī Mīļo biedri, saņēmis Jūsu vēstuli, tūdaļ rakstīju paziņām, kuriem biju aizdevis Jums vajadzīgās grāmatas. Bet - līdz šim neesmu saņēmis atbildes ne no viena. Ilgāk gaidīt laikam būtu velti, un tā nu rakstu Jums vismaz šo. - Priecājos par Jūsu skaisto profesora karjeru un novēlu Jums labākās sekmes uz daktera grādu ar tik ievērojamu tematu! - No Lerha-Puškaiša teikām man pirmais krājums nekad nau bijis, kā liekas, tas ir tūliņ pašā sākumā izpirkts; viņam palicis vēl liels teiku materiāls pāri nedrukāts. Tas līdz ar Rīgu būs zudis. Ir mazāki drukāti izdevumi: Krēsliņa, Brīvzemnieka; arī vācu valodā dažs kas tulkots, bet tikai paraugi un vairāk teikas, kas attiecas uz vēsturiskām vietām. Šogad esot izdots kāds ļoti naidīgs pamflets pret latv. teikām iekš vācu Kriegs-literatur. - Teorētiski raksti ir no Auniņa (vāciski), latv. Zin[ību] kom[isijas] rakstu krājumi vairāki, tad vecos vācu Magazinos u. t. l., bet kur tos visus lai še būdams dabū? Tomēr ja L. Puškaitis ir, tad ar to pietiek, jo gandrīz viss cits ir tikai papildinājums un varianti; pārskatu dod pietiekoši L. P. Pameklējaties bibliotēkās, varbūt vēl ko atrodat. Daudz labu dienu un daudz labu sekmju. Rainis. 298. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1917. gada 27. oktobrī Dārgais Biedri, gribu rit pabeigt kādu darbu, kurš man jau krietni apnicis. Aiziesim pie Jums tūlīt pēc tā pabeigšanas. Ceram, ka Jūs pārak neciešat no sliktā laika. Mums arī ir zobu sāpes. Visu labu, bet pirmām kārtām labu laiku, novēl K[astaņolā] 27.l0.17. Nagliņš. 299. N. ROBIŅAI 1917. gada novembra sākumā Mīļo Tāliņ, rakstu atkal es, Aspazija liek tikai mīļi sveicināt un mīļi atvainot savu nerakstīšanu ar visādām kaitēm: visvairāk dažādi saaukstējumi, zobu sāpes un tā, Jūs jau zinat, ka mums rudens un ziema visgrūtākais laiks; un nu vēl kurināmais trūkst. Daudz paldies par Jūsu mīļiem pūliņiem tulkojumā: ar prieku gaidīšu pirmo cēlienu smalkākos franču svārkos. Tikai negaidat no manis kādu spriedumu: es nepārvaldu franču valodu vispār, kur nu vēl poētisko. Tātad ar tālāku tulkošanu rīkojaties tikai pēc kompetenta pratēja sprieduma un - savas veselības. Pirmo cēlienu, tāpat kā taut[as] dz[iesmas]; dodat vien A. Krauzes kdzei pers[oniski]. 300. KASTAŅOLAS PILSĒTAS VALDEI Kastaņolā 1917. gada 1. novembrī 1.11.17. Pirms mēneša tika iesniegts cienījamai pilsētas valdei pieprasījums pēc 15 centneriem ogļu šai ziemai. Tagad lūdzu izsniegt pilnvaru vismaz 3 centneru ogļu iegādei: antracīta, brikešu vai koksa novembra mēnesim. Cieņā. 301. R. IVANOVAM Kastaņolā 1916. gada 2. novembrī Mans mīļais, dārgais Rubi, esmu aizrakstījis Tev un mūsu mīļajam Oto un no visas sirds pateicies par tiem neliekuļotajiem sveicieniem, kuri dara tik labi šajā visgrūtākajā bridi. Es tiku gan pārāk impulsīvi rakstījis, tas bija pēc manas dzimtās pilsētas zaudējuma. Es tiku jautājis - vai tad Prometejs ir kļuvis par Epimeteju? - Dr. Strautzelam es tūlīt paziņošu. Bet vēstules tagad iet apmēram 3 mēnešus ilgi. - Septembra notikumi un arī tagadējie padarījuši mani slimu. Taču tas jāpanes un jācer uz Prometeju. Esi daudzkārt sveicināts no Aspazijas un manis. Tavs Nagliņš. Abs.: A. Naglin. Castagnola, Lugano, Schweiz. 302. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1917. gada 10. novembrī Mīļo biedri, jau vakar saņēmu Tavu laipno vēstuli; es guļu atkal gultā ar gripu; Aspazija sagulēja izgājušo nedēļu. Bīstami nau, bet nepatīkami. Tā Afelda sarkanā vēstule man nemaz nepatīk, tāds tumšs skats uz visiem; it kā vajāšanas mānija. Sarkanus rakstus es daudz esmu redzējis, nepatīkami kaitē. Raksti Tu viņam, lai viņš precīzi saka: kādi vārdi pa vārdam viņam faktiski ir teikti no Šv[eices] iestādēm par mūsu kolonistiem. Bez tiem pareiziem vārdiem visām aizdomām nau nekāda svara. Un vai A: ir uzdots ievākt par latviešiem ziņas pie Šveices valdības? Priekš kā? - Un kā A. še dzīvo bez līdzekļiem no valdības? Vai taisa lielus parādus, jo ar pāris simtiem nevar uzturēt biroju? Viņš ir bez darba un meklē kustībai izeju nevietā, kā liekas. - Priecājos, ka Jūs veseli un ka Tu strādā arī pie romāna. Atved. - Raksti Brodam: tā labi. - Romānu var gan uz Rīgu sūtīt - ir žurnāls «Taurētājs». Bez tam vēl «Latvijas Rīts». Daudz paldies par labo atsauksmi par «Jāzepu». Jā, kā viņu iedabūt pie Reinharda? Kā barons teic: «Iedod man to atsleķ!» Daudz mīļu labudienu Jums visiem trim veselajiem no diviem neveselajiem. Rainis. 303. R. IVANOVAM Kastaņolā 1917. gada 10. decembrī Mans mīļais, dārgais draugs, saņēmu Tavu pastkarti un tajā pašā laikā vēstuli no E. Freija. Viņš raksta; Kristaps ir rakstvedis kādā pulkā; kur viņš atrodas, nav zināms. Tava mamma ir vēl vienmēr Elvā, bēgļu namā. Tev jāaizrakstot uz Bēni, ka visi, arī Udis, ir sveiki un veseli. Freijs savu villu [Sidakā?] pārdevis un grib uz dzimteni. (Bet tas ir rakstīts 15. jūlijā.) Arī uz Dundagu, skolas namu, Klārai Liepiņai viņš lūdz Tevi aizrakstīt, ka visiem iet labi. Kopš kara izcelšanās viņam neesot nekādas ziņas no savējiem un viņš ir ļoti noraizējies. Pagaidām Freijs brauc uz Baku. - Ja ir pasta satiksme ar Rīgu, tad mēs Tevi lūdzam aizrakstīt arī manai sievasmāsai Dorai Rozenbergas kundzei (I pilsētas aptiekā Rīgā), kā klājas. Saņem tagad mūsu vislabākos novēlējumus. - Mēs gaidām, ka mūsu piemēram sekos! - Daudz mīļu sveicienu Oto. Tavs A. Nagliņš. Abs.: A. Naglin. Castagnola, Schweiz. 304. P. DAUGEM Kastaņolā 1917. gada 27. decembrī (En letton. По латышски.) Manu mīļo, dārgo! Rakstu Tev tikai kartiņu vien, jo nau nekādu cerību, ka saņemsi. Esmu daudz Tev rakstījis, bet no Tavas vēstules (7. oktobrī Maskavā) redzu, ka neko neesi saņēmis. Telegrafēju Tev par naudu, ka pienāca man aprīlī 800+800 franku. Bet Tavu oktobra sūtījumu - 300 rubl. - neesmu vēl dabūjis. Tik nekārtīgs tagad pasts, un kļūs laikam vēl ļaunāk. Bēdājamies līdzi par Tavām personiskajām bēdām, silti, silti sveicam Tavus mīļos. Varbūt Tu jau deputāts, būtu ļoti labi! - Minskas Līventāls bij vēl bez Tevis minētās summas sūtījis man 50 r. - tos es neesmu saņēmis; paziņo to. Visiem dāvātājiem - dziļi sajustu pateicību. - Mums ar veselību labāk. Strādājam literāriski. - Ak, manu mīļo, dārgo, labo, lai Tev iet labi. Sveiki visi! Tavs Rainis. 305. K. TIFENTĀLAM Kastaņolā 1917. gada 27. decembrī En letton. По латышски. Dārgie biedri un draugi, Jūsu vēstuli ar uzaicinājumu uz kandidatūru saņēmu tikai pēc vairāk nekā 4 mēnešiem, kad vēlēšanas bij jau beigtas. Es Jums par to telegrafēju, jo šī karte nez kad un nez vai jel maz nonāks Jūsu rokās. Jūsu telegrammas neesmu saņēmis nevienas. Viss noturēts tur, kur vajdzēja. - Pieņēmis es būtu, kaut Jūs arī tēlojat apstākļus ļoti drūmi. Jo vairāk tādēļ, ka drīkstētu palikt šim brīžam te: mana neveselība nelaiž vēl braukt ne mani, ne A[spaziju]. - Kad šo rakstu, tad jau ir viss noticis, cerību vecajā ceļā vairs nau nekādu, un laikam pēc pāris nedēļām Jums būs jau vecā monarhija, tikai varbūt citas tautības. - Ir cits ejams ceļš, bet, protams, par to nevaru še rakstīt, jo tad Jūs karti laikam nedabūtu. Bet Jums, mīļie biedri, pamatpārliecība pareiza, Jūs nenododat ne tēvu, māti, ne sociālismu un demokrātiju, kad Jūs tautā uzturat tikai šo ideālisma dzirksteli, tad šim brīžam arī diezgan. Jūs esat sargājušies no kompromisa starp savu pārliecību un visādu aizmaskotu un klaju nodevību, un tas ir glābiņš. Arī mūsu tauta ir dvēslē vesela un pilna ideālisma un dzīvesspējas; kad daži locekļi iepuvuši ar nelabām vātīm, tad tie tik atdalāmi nost, tad tik nau jāpielaiž kompromiss ar slimību, un glābiņš būs. - Praktisku padomu Jums dot nevaru, jo manas ziņas ir tikai no avīžu telegrammām, kas krāsotas. Bez tam, kad šo karti saņemsat, būs pagājuši mēneši un apstākļi galīgi citi. Bet to varu teikt: koncentrējat visus veselīgos spēkus, vienojat nācijas un viņās demokrātijas. Centrs nevarēs būt Petrogradā. - Cielēns ir izbraucis, un es saņēmu no viņa karti no Zviedrijas 23. novembra dienā. - Asp. Deglavam nau devusi nodrukāt dzejoli. «Парус» izdoto «Сборник» neesmu dabūjis un neesmu lasījis tulkojumus. Arī no «Str.» referāta par to pienācis tikai viens Nr. Vispār ļoti daudz NN iztrūkst, pienākošie ierodas pēc 2 mēnešiem. Nu jau sen nekas nau nācis. Nekādas pasta satiksmes man vairs nau ar dzimteni un Krieviju. Dzirdu, ka Paragrāfs esot miris 24. dec., ka arī mana māsa mirusi. Bet ziņu tiešu nau nekādu. Es tagad tā vien vēl uzturos, ka piespiežos ar visiem spēkiem pretī neveselībai strādāt literāriskus darbus. Bet nosūtīt uz dzimteni nekā nevar. Dažas vēstules atnāca atpakaļ. Jums sūtīju šo to, bet Jūs neesat dabūjuši. Nu sveiki sirsnīgi! Cīnīsimies. Jūsu Rainis. RAINIS Vēstules Šveices periods (1914. - 1920. III) 1918. gads 306. R. DEISONAM Kastaņolā 1918. gada 13. janvārī Cienījamais draugs, saņēmām Jūsu laipno kartiņu pēc četriem mēnešiem! Kad nu šī mana karte arī ies tikpat ilgi, tad Jums būs atbilde par 8 mēnešiem, kad vairs nau nozīmes ne atbildei, nele vēl kādiem tagad rakstītiem dzejoļiem. Bez tam man pa visu šo pēdējo gadu nau neviens raksts nogājis līdz dzimtenei (izņemot dažas privātas kartis). Sirsnīgu paldies par Jūsu labām domām par mums un labākos vēlējumus Jums un dzimtenei! Rakstu šo taisni jaunā gadā pēc vecā stila, un tādēļ saņemat arī laimīga jauna gada, labāka gada novēlējumu! Aspazija liek Jūs sveicināt. Visu labu - Jūsu Rainis. Exp.: A. Nagiin. Castagnola, Suisse. 307. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1918. gada 14. janvārī 14.1.18. Ļoti cienītais kungs! Jūs nākat kā manas tautas draugs, jo tā ir vislielākajās briesmās. Jūsu Jaungada sveiciens, izskaistināts un padarīts skanošs, dod man atkal to vārdu, ar kuru mēs gribējām mierināties. Tā man tagad ir laimīga zīme nākošajam gadam, kurš mūs nesīs tuvāk brīvībai. Paldies dižās franču tautas, jaunā laikmeta nesējas, slavenajai brīvības un cilvēces mīlai. Atļaujiet man šeit tomēr izteikt savu pateicību par to uzupurēšanos, ar kādu Jūs uzņematies mana darba tulkošanu, kas gandrīz turas tam pretī, jo ir tik svešs franciskajai izjūtai un franču valodas raksturam. Arī ar to Jūs pierādāt savas tautas augstsirdīgo gatavību palīdzēt. Saņemiet manus vislabākos novēlējumus un mūsu Jaungada sveicienu, kas ir aizkavējies kā pati Krievija. 308. PLESĪ Kastaņolā 1918. gada 8. februārī 8.2.18. Godātais kungs. Saņemiet mūsu vissirsnīgāko paldies par to, ka Jūs tik miji jutāt līdzi mūsu neaizmirstamajai nelaimīgajai tautietei. Mūsu pateicība Jums vienlaikus nozīmē arī saviļņojumu par franču izturēšanos. Tas ir patiesa, dziļa humānisma viskrāšņākais zieds, kā jau mūsu tauta to savā ciešanu ceļā sajutusi: Natālijas j-kdze arī bija savas tautas patriote, kurai bija jācieš un jānomirst svešumā. Mēs jau sen par viņu baiļojāmies, bet tieši pēdējā laikā viņa likās žirgtāka, strādāja daudz un vēl 26. janvār. 4 dienas pirms savas nāves, atrakstīja mums cerību pilnu pastkarti. Viņa bija gandrīz jau pabeigusi latviešu drāmas tulkojumu, Tagad tai gan būs jāpaliek nepabeigtai. Viņa ir sarakstījusi dažas jaukas noveles latviešu valodā, strādāja pie darba par reliģiju Latvijā, dūšīgi darbojās kā publiciste patieso zinu izplatīšanā par latviešu tautu un tās stāvokli pasaules karā. 309. R. A. BERŽJĒ Kastaņolā 1918. gada 20. februārī 20.2.18. Cienītais Beržjē kungs! Mūsu neaizmirstamās Natālijas Robiņas traģiskā nāve mūs visus dziļi satriekusi. Mēs saņēmām pastkarti, ko viņa rakstījusi vēl 4 dienas pirms savas nāves, mūsu sūtījums atnāca atpakaļ. Par viņas pēdējām dienām un stundām mēs diemžēl nekā tuvāka nezinām. Varbūt Jūs kā draugs un labvēlis varētu mums par to kaut ko tuvāku pastāstīt, varbūt varētu mums kaut ko paziņot dārgās aizgājējas piemiņai. Ja vien kādreiz rastos iespēja, viņa būtu jāpiemin latviešu presē. 310. E. BINJAMI Kastaņolā 1918. gada 20. februārī 20.2.18. Cienītais Binjami kungs! Domāju, ka Jūs jau būsiet dzirdējis par Natālijas Robiņas jaunkundzes nāvi. Man būtu sāpīgi pirmajam Jums par to paziņot. Nelaiķe bija arī Jūsu žurnāla līdzstrādniece, un labi būtu, ja Jūs publicētu nelielu nekrologu par viņu. Ja Jūs vēlētos kādas ziņas no manis, tad katrā laikā esmu Jūsu rīcībā, jo mana veselība ir pietiekoši uzlabojusies. 311. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1918. gada 20. februārī 20.2.18. Cien. Mobēra k-gam. Mūs smagi skārusi negaidītā šķiršanās no mūsu neatvietojamās dzejnieces Natālijas Robiņas. It sevišķi bargi šis zaudējums jāizjūt man, jo nelaiķe ar Jūsu tik laipno līdzdalību bija gandrīz pabeigusi manu darba tulkojumu. Es nu griežos pie Jums, lai saņemtu dažas labvēlīgas rindas par to, kādā stāvoklī atrodas tulkojums, un par Jūsu turpmākajiem nodomiem: vai un ar kādiem noteikumiem Jūs varētu to pabeigt? Kādas ir izredzes attiecībā uz tā laišanu klajā? 312. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1918. gada 27. un 28. februārī 27.2.18. Cienītais kungs! Ar lielu prieku saņēmu Jūsu patīkamo, skaidro un izsmeļošo vēstuli. Esmu sajūsmināts par Jūsu augstsirdīgo nodomu - ziedot savus drosmīgos pūliņus, lai modinātu Francijas interesi par nelaimīgo tautu, kuras vaina ir tās niecīgums. Ienaidnieki mums nolaupījuši visu: mūsu dzimteni, mūsu asinis, pat mūsu labo vārdu. Jūs gribat dot Francijas patvērumu vismaz mūsu literatūrai. Atbildu nekavējoties un sekodams Jūsu vēstulei. 1) Ar Jūsu atļauju rakstu itāliski, kaut gan arī šo skaisto valodu maz pazīstu. Latīniski neesmu rakstījis jau tik daudzus gadus kopš studijām universitātē. Franciski es lasu brīvi, bet esmu maz rakstījis. Ja Jums nepatiks mana itāļu valoda, mēģināšu mācīties. Es varētu iemācīties esperanto, ja to darītu arī Jūs. 28.2.18. II Darbus, grāmatas, dokumentus, kurus Jūs uzskaitāt, nav iespējams tagad saņemt kara, satiksmes pilnīgas pārtraukšanas un gandrīz visu mūsu tautiešu aizbraukšanas dēļ. Taču rakstiet, cik bieži vien gribat, es atbildēšu tūlīt, tanī pašā dienā. 1) Latviešu-franču vārdnīca neeksistē, vārdnīcu ir daudz ziemeļnieku valodās: krievu, vācu. 2) Grāmatu par latviešu mitoloģiju ir ļoti daudz, bet maz franču valodā, lielākoties latviešu, krievu, vācu, zviedru, somu, arī itāļu (Gubernatis). 3) Vienu daļu Barona latviešu tautasdziesmu varētu atrast Šveicē. Bet, tā kā Jūs neprotat latviski, es dziesmas Jums izmeklētu un pārtulkotu burtiski. 4) Pumpura poēmu šeit viegli atrastu. 5) Bibliogrāfisko ziņu nav nemaz. Šveices bibliotēkas ir nabadzīgas ar krievu grāmatām, un tāpat ar latviešu. 6) Latviešu literatūras vēstures latviešu valodā ir daudzas, ir arī tulkojums krievu valodā. Franču valodā viena ir uzrakstīta, bet nav vēl izdota. 7) Plašākas ziņas par manu dzīvi ir publicētas «Libro Tessino». Ja pieprasīsiet, aizsūtīšu Jums augšminēto grāmatu sarakstu. «Uguns un nakts» tulkojumam nebūtu nepieciešamas mitoloģijas grāmatas, jo drāma iecerēta mazāk mitoloģiskā, cik modernā simbolisma garā. III 4) Kas varētu atvietot neaizmirstamo Natāliju Robiņu? Varbūt māsa Milda Robiņa, matemātikas studente Lozannā (Verdei 6). Bet viņa tagad ļoti satraukta par Natālijas nāvi, saslimusi un atrodas slimnīcā. Lozannā ir mūsu tautiete Lokita Forela kundze, Ogista Forela dēla sieva, arī studente - medicīnas (Bettusy 26). Rakstīšu, bet nezinu, vai viņai būs laiks. Pretējā gadījumā darīsim tā: rakstiet Jūs man, ar vārdnīcas un to personu palīdzību, kuras runā franciski, es Jums sniegšu visus vajadzīgos paskaidrojumus, izdarot burtisku tulkojumu. IV Natālijas Robiņas j-kdzes manuskriptu man nav, iespējams, ka tie atrodas pie māsas Mildas Robiņas. Es ļoti priecājos par Jūsu priekšlikumu rakstīt franciski latviešu mitoloģiskās literatūras vēsturi. Latviešu dzeja, tāpat kā visu pārējo Eiropas tautu dzeja, nav vairs tikai mutiskā. Tādēļ netrūkst latviešu literatūras vēsturu, taču tagad kara dēļ trūkst cilvēku, kas spētu tulkot no latviešu, krievu un vācu valodām. Jums nebūtu grūti šo darbu uzņemties, ja Jūs prastu latviski. Ir vienmēr ļoti grūti tad, kad esam atkarīgi no kādas valodas prašanas. Nav pārāk grūti tam, kas prot latīņu valodu (sal.: uguns - ignis: nakts - noct[is]) un pēc saknes nosaka vārdu saistību. Latviešu nācija stāv pirmā rindā Eiropas nāciju vidū kultūras ziņā, jo tai ir pats minimālākais analfabētu skaits (pirms dažiem gadiem - 4%), tagad varbūt nav neviena, kas neprot lasīt un rakstīt, un tai ir arī visorganizētākā vadone - Sociāldemokrātija. Bet franči nelabprāt studē citas valodas, jo citas tiešām nav tik skaistas, elegantas kā viņu brīnišķīgā valoda. Rakstiet, cienītais kungs. Gaidīšu Jūsu laipno atbildi sakarā ar šo jautājumu. Citreiz atbildēšu ātrāk, jo jūtos mazliet nevesels. Varbūt Jūs arī uzrakstīsiet par visām savām finansiālajām prasībām, saistītām ar tulkojumiem. 313. N. ŠČETIŅINAM Kastaņolā 1918. gada 19. martā Dārgais biedri, apjautājos mūsu pastā, aizgāju pat uz Lugāno, atbilde: pasta satiksmes ar Krieviju nav; vēstules no Francijas robežas tiek sūtītas atpakaļ. No Rīgas caur Vāciju es arī neko nesaņemu. Tātad Jums nav vērts rakstīt. Mums atliek vienīgi gaidīt un nezaudēt cerību un spēkus. Vēlu Jums labu veselību. Nagliņš. 314. K. M0BĒRAM Kastaņolā 1918. gada 18. un 20. martā 18.3.18. Cienītais kungs, jūtos ļoti laimīgs, uzzinājis par Jūsu nodomu mācīties latviešu valodu, tā būtu novērstas vislielākās, citādi nepārvaramās grūtības, un es tiešām apbrīnoju Jūsu enerģiju un drosmi ziedot tik daudz sava spēka likteņa pamestas tautas lietai. Neiedrošinājos gan pat ieteikt tādu šī jautājuma atrisinājumu, bet patiesībā tas ir tā: 1) latviešu valoda nav pārāk grūta tam, kurš jau prot latīniski (uguns - ugni, ignis, nakts - nakto, noctis) un var salīdzināt saknes ar sanskrita valodu, kurai latviešu un lietuviešu valodas vēl dzīvo valodu vidū ir vistuvākās. 1) Šveicē, galvenajās bibliotēkās Cīrihē un varbūt arī Lozannā ir, piemēram, A. Fika salīdzinošā vārdnīca, āriešu valodu vārdnīca (A. Fick. Vergleichendes Wörterbuch der arischen Sprachen). Cīrihē ir arī K. Ulmaņa «Latviešu vārdnīca» (C. Ulmann. Lettisches Wörterbuch), latviešu-vācu vārdnīca. Tur atrodas arī A. Bīlenšteina «Latviešu gramatika» (A. Bielenstein. Lettisches Grammatik) (neliels izdevums). Maza A. Stērstes latviešu gramatika bija arī man, bet es to iedevu mirušajai Nat. Robiņas jaunkundzei, varbūt tā tur atradīsies. Bibliotēkas arī izsūta grāmatas uz māju pret drošības maksu: Vācijā, Leipcigā, droši vien varētu šis grāmatas nopirkt. Kaut arī tagad grāmatas no Vācijas saņem reti, Jums tomēr vajadzētu mēģināt. 2) Lietuviešu vārdnīcu man nav izdevies dabūt. Jums būtu izdevība tikt pie latviešu vārdnīcas, mums vajadzētu vienu izveidot mūsu pašu vajadzībām, bet tas prasa laiku. «Uguns un nakts» tulkojumā Jums nepieciešams liels vārdu krājums. Bet ir arī citas grūtības: tagad ne žurnāli, nedz izdevēji neinteresējas ne par ko citu, kā vien par kara un patriotiskajām lietām, nav gribējuši pieņemt «Uguni un nakti». Kur gan likt latviešu dzejas tulkojumus un plašās grāmatas, kuras Jūs gribat rakstīt par Antantei pilnīgi nepazīstamas tautas jautājumiem, tautas, kura pazīstama vienīgi vāciešiem, kuri grib to apēst? Mācīties latviešu valodu, pamatīgi studēt visu mūsu nācijas būtību, rakstīt plašas grāmatas, - viss tas Jums paņems daudz laika, varbūt nemaz nav vērts? Visādā ziņā - neparasts risks. Arī pirms kara lielās tautas, angļi un franči, maz interesējās par mazajām tautām un lielo slāvu pasauli, atstājot to vācu žēlastībai. Reizēm tikai uzrodas atsevišķas personas ar augstām, dižciltīgām jūtām un dziļu politisko izjūtu. Gaidīšu Jūsu galīgo lēmumu par latviešu valodas mācīšanās iespēju kara laikā. 4) Pievienoju šeit sarakstu par ievērojamākajiem zinātniekiem un viņu grāmatām latviešu jautājumos. Saraksts nav pilnīgs, rakstīju to pēc atmiņas. Manā rīcībā nav manai profesijai nepieciešamo avotu. Vēsture Madernieks G. Merķelis Matvejs Māksla, mūzika E. Dārziņš Andr. Jurjāns A. Kalniņš III Mitoloģija Auniņš Gubernatis Manharts Pr. Šmits Bīlenšteins V Kronika Indriķa Alnpekes rīmju hr. Preussische Ausgaben Нестора хро. Metrika-Poet. Kalniņš Bračs 20.3.18. Ko mēs varētu pārtulkot? 1) No tautasdziesmām, nelielu krājumu, 100 pantu apjomā - jā. Izlasei, kā Jūs sakāt, - tām visraksturīgākajām, mana sieva, Forela kundze un M. Robiņa izdarīs burtisku tulkojumu. Starp citu, divas tautasdziesmu grāmatas es biju nosūtījis mūsu Natālijai, tā ka māsa Milda un Forela kundze var nekavējoties Jums izvēlēties visskaistākās, lai gan tā nav viegla lieta: mums ir vismaz 200 000 dziesmu. 2) Aizsūtīju arī vairākus patriotiskus dzejoļus no savām grāmatām, uzrakstītus pēc 1914. gada, lai Jūs varētu izmeklēt tulkojumam piemērotus dzejoļus. 3) «Zinību komisijas rakstos» Jūs īsumā atradīsiet kopsavilkumu par manu darbu saturu un varēsiet spriest, vai kāds no tiem ir piemērots tulkojumam. Varbūt «Jāzeps un viņa brāļi» kā vislabāk saprotamais franču publikai? Varbūt «Krauklītis»? Drāma dzejā, kas balstās uz tautasdziesmām, simboliski patriotiska tēma: vācieši nolaupa latviešu līgavu. Uzrakstīta pēc 1914. gada, bet latviski vēl nav publicēta. Ja Jūs gribēsiet sīkāku rezumējumu, es aizsūtīšu no šejienes. 4) "Uguns un nakts" pirmo cēlienu varētu dot kādam franču žurnālam kā stila paraugu. 5) Esmu iecerējis drāmu prozā par aktuālo Latvijas un Krievijas krīzi, varbūt romānu, bet nav vēl uzrakstīts, jūtos nevesels un īpaši uz panākumiem neceru. 6) Vai franču valodā izdots kas no latviešu literatūras? Br[ošē?] kungs . Nezinu, vai literatūra ir pilnīga, šķiet, ka ne. Varētu pārtulkot Līgotņa «Latviešu literatūras vēsturi» ar lieliem īsinājumiem (vismaz tercu), bet ar piemēriem un izvilkumiem. Nobeigumā man Jūs jālūdz atvainot manas vēstules nokavēšanos: nejūtos visai labi, strādāju maz, lēnām un reti, tomēr darīšu visu, lai atvieglotu Jūsu grūto uzdevumu. 315. J. KĻAVIŅAM (?) Kastaņolā 1918. gada 22. aprīlī 22.4.18. Tas mani priecīgi pārsteidza - tik negaidīti satikt vienu no Birutas draugiem. Viņa tagad ir Rīgā. Viņas vīrs pēc Rīgas ieņemšanas tika aizsūtīts uz Vāciju kā gūsteknis. Neko tuvāku diemžēl nevaru pastāstīt, jo visa pasta satiksme ar Krieviju jau kopš ilgāka laika ir pārtraukta. Adresi Jūs varētu dabūt latviešu laikrakstā Rīgā, no Šveices uz Rīgu vēstules nepārsūta. Ja Jums izdodas dabūt no viņas kādu dzīvības zīmi, sveiciniet no manis. - Vai kaut kas no maniem darbiem tulkots vāciski? Nē, vācieši neinteresējas par dzīvo latviešu valodu, bet gan, kā šķiet, par mirušo. Pagaidiet vēl kādu laiciņu, tad to paspēsim. Sūtu sirsnīgus sveicienus. 316. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1918. gada 26. aprīlī 26.4.18. Cienītais, dārgais kungs. Liekas netaisni, ka sevišķi tiem ļaudīm, kuri karsti vēlas un ir spējīgi strādāt, trūkst pietiekošas veselības, - tik ļoti man žēl Jūsu ciešanu un zaudējuma, tā ir arī egoistiska līdzjūtība. Atbildu šoreiz vienīgi uz Jūsu jautājumiem: «Krauklīša» analīzi izdarīšu mazliet vēlāk. Šīs drāmas aktualitāte nav visai redzama, un tā drīzāk ir kādas senas tautasdziesmas iemiesojums. Kas attiecas uz «Krauklīša» tautasdziesmu tulkojumu, burtisku, arī pirmā cēliena (apmēram 500 rindām), es ceru uz Mildas Robiņas jaunkundzes palīdzību. Viņa man pirms dažām dienām atrakstīja par savu vēlēšanos būt par līdzstrādnieci. Tagad gaidīšu atbildi. - Tautasdziesmām izdarīsim atlasi, sekojot Jūsu norādījumam: vismuzikālākās, tautiski visraksturīgākās un visvecākās: kara un mitoloģiskās. Attiecībā uz mūziku, man šķiet, ir radies pārpratums. Barona krājums nekad nav saturējis mūziku, bet tikai dziesmu tekstus, tā nezināšana radītu nevajadzīgas inversijas. Tātad man būs jāatstāsta manas Vītola grāmatas saturs, šeit man ar mūziku ir vēl 30 dziesmas, bet vairāk Šveicē būtu grūti atrast. Man ļoti žēl, ka šeit nevar atrast vairāk, jo latviešu mūzika ir tiešām ļoti veca, tāpat kā valoda, un vēl maz pazīstama. Mūsu dziesmas ir ne tikai dziedamas, bet arī deklamējamas. Var dziesmas dziedāt un dziesmas teikt. Dramatiskajā «dziesmu karā» ir tā saucamās «teicējas». 317. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1918. gada 3. maijā Mīļo biedri, nosūtu Jums līdz ar šo K. Skalbes «Sapņi un teikas» un «Emigranta dziesmas». Man ir vēl viņa daži stāsti un «Ziemeļa naktis», kur dažādu dzejnieku dzeja. Tad vēl daži stāsti no Poruka un Niedras. No Plūdoņa ir «Rekviēms». No dažiem citiem dzejniekiem. Bet lielākās daļas trūkst. Manas grāmatas ir iznēsātas un atpakaļ vairs nenāk. Bet Bernā vajga būt sekcijas bibliotēkā, tāpat Cīrihā sekc. bibliotēkā. Man ir no b. J. Krauzes atstātas grāmatas, bet daiļliteratūras maz, visas partijas brošūras. Poruka dzejas bija ļoti izplatītas, tās gan atradīsat pie viena otra. Es Jūs labprāt redzētu še pēc ilgiem gadiem, bet grāmatu dēļ nau vērts braukt; man tik daudz nau, jo es ar kritiku nenodarbojos un nebiju piespiests pirkt. - Pēc pāris dienām sūtīšu Jums tulkotus dažus dzejoļus no Aspazijas un no sevis. Ilgāk ies norakstīt dažus fragmentus no lugām «Vaidelote» un «Zelta zirgs». B[iedram] Elanskim Asp. tiešām bij reiz aizsūtījusi fragmentu no «Jāzepa», bet Elanskis neuzņēma. - «Ind. un Ārija» ir tulkoti no kāda barona Günthera, bet nau drukā parādījies, un es to tulkojumu neesmu redzējis. Pirms kara 1913. g. piepeši tulkotājs, kurš bija ar mani korespondencē, pārstāja rakstīt un gatavu teikto tulkojumu neatsūtīja. Bijis īsi pirms tam pie G. Hauptmaņa. «Ug. un N.» vāciski nau tulkota, bet tikai franciski, arī neizdota. Tās lugas tulkot es nekādā ziņā neuzņemšos; es esmu nevesels un, kad atliks kaut cik spēka, tad rakstīšu labāk ko jaunu. - «Vaideloti» es tiku tulkojis ļoti sen atpakaļ. «D[ie] Gräber d[es] namenlos[en] Helden» ir mans tulkojums. Sūtot dzejoļus, varbūt vēl rakstīšu ari vēstuli. - Šim brīžam man patīkams pārsteigums dzirdēt, ka esat politiski manās domās. Ar daudz mīļiem sveicieniem - Jānis Rainis. Tāpat liek Jūs sveicināt Aspazija. 318. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1918. gada 8. maijā 8.5.18. Esmu ļoti apmierināts, ka Jūs esat stingri apņēmies mācīties mūsu valodu, neskatoties uz daudzajām grūtībām, kuras šobrīd stājas ceļā. Starp citu, esmu atradis pie kāda paziņas «Latviešu gramatiku». Trūkst tātad vēl vārdnīcas, bet ceru, ka varēšu visu nokārtot, varbūt arī atrast laiku «Uguns un nakts» tulkojumam. Par to rakstīšu tūlīt, kad saņemšu ziņas. Sirsnīgākie sveicieni. 319. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1918. gada 23. maijā Mīļo biedri, no A. Niedras man ir še «Bārenis un Brūnā», no Blaumaņa nau nekā. Bet viņa «Sestdienas vakars» būs kādā no «Druvas» gadagājumiem; tur laikam arī kādas viņa noveles. Bez Blaumaņa gan nevar; tas mūsu labākais mākslenieks prozaists. Bet, kad Jūs izdosat vairākas daļas, tad varbūt sadzīsat ko otrai daļai. Tad pirmā daļā mūsu prozu reprezentētu Poruks, mūsu labākais dzejnieks prozaists. Niedra ir vairāk romānists un rakstnieks. «Bārenis un Brūnā» patiktu varbūt sevišķi šveiciešiem, jo atgādina viņu Jer. Gotthelfu, arī G. Kelleru, tikai tas ir progresīvs un demokrāts. Par Rozentālu pameklējat viņa nekrologu «Baltijā», arī «J[aunajā] Vārdā», cik atminu, tur bij diezgan plaši. Lūkošu arī es pameklēt. Par mūziku un glezniecību būs «Druvā», varbūt tās ir [2 nesalasāmi vārdi] kundzei. Arī b. Liepiņam varbūt ir. Es lūkošu arī pameklēt še, bet neko nevaru solīt. Atrakstat: kur šķiras mūsu ceļi un kādus tiltus Jūs domājat celt? Vai esat par pievienošanos Vācijai? - Atrakstat arī, vai tas krievu sūtnis, kas atbrauca nupat Bernā, ir Bērziņš (Ziemelis)? Daudz labu dienu no Raiņa. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 320. PADOMJU KRIEVIJAS PĀRSTĀVNIECĪBAS ŠVEICĒ DARBINIEKAM Kastaņolā 1918. gada 25. maijā 25.5.18. Godājamais Biedri. Esmu Jums ļoti pateicīgs par man tik dārgo vēstuļu piesūtīšanu. Pasts jau vairs nesaņem ne korespondenci, ne laikrakstus no Krievijas, arī Šveices pasts nepieņem nekādus sūtījumus uz Krieviju, neuzņemas pat atbildību par telegrammu piegādi. Lūdzu Jūs tādā pašā veidā pārsūtīt pievienoto vēstuli, vēstuli Jums nosūtu vaļēju. - Vai būtu iespējams šādā pašā veidā nosūtīt ziņu arī kādai mātei par viņas dēla nāvi Lugāno? Es aizsūtīju telegrammu, bet tā droši vien neaizgāja. Esiet tik laipns un atbildiet man par to. - Apsveicu pirmo revolucionārās Krievijas sūtni Šveicē. Biedrisks sveiciens komisāram Bērziņam, ar kuru esam pazīstami no vēstulēm. Ar biedrisku pateicību un sveicienu - Jūsu A. Nagliņš. 321. D. STUČKAI Kastaņolā 1918. gada 25. maijā 25.5.18. Mīļā, Wrgā, zelta māsiņ, kāda man bij šodien liela diena, un laba vien, laba vien - saņemt no Tevis pirmo dzīvības zīmi pēc tik dikti briesmīgi ilga laika, it kā kopš pašas bērnības. Ne velti Tu mini par bērnību, kad viņa otrreiz nāk mums abiem, tad tā ir balta diena, un viņa nāk vien, tā mana mazā mīļā Pumpiņa, pavasara Pumpurīts. Viņa nāk pašā cilvēces pavasarī. Bērnība un cilvēces pavasars, tie mums ir kopīgi bijuši, kopīgi paliks, no tiem varam iziet uz lielāku kopību. Ar sirdi un prātu es piedalos pie Maskavas 1. un 5. Maija svētkiem, jaunie cilvēces pamošanās svētki jāsvin visiem līdz. Un taisnība Tev arī ar Freiligrātu - O, lieb, so lang du lieb[en] kannst - mīla lai ir pēdējā, jo viņa jau bija pirmā, un labi, kur viņa ir arī vidū; man uz viņu dibinājas arī politika, lai cik neticami un paradoksāli tas arī izklausītos, un te tam arī pierādījums. - Bet es aizraujos ar jūtām un prātojumiem un tāpēc laikam aprobežots. - Mēs ar Elzu esam slimojuši daudz, mēnešiem uz gultas gulējuši, vecās kaites tiek arvien stiprākas, arī nieru kaite; es arī sirms kā nabaga Pīters, tikai viņš var vēl tik dikti daudz strādāt kā jauneklis. Lai viņš uzturas spēkos! Pasaki arī viņam labu vārdu! bija jau mana pirmā mīlestība. - Mani materiālie apstākļi: kopš kara vairs neko nepelnu, aizpērn un pērn Pauls atsūtīja. Kopš gada saņēmu pabalstu kā slims emigrants, bet tam nu beigas. - Mājās agrāk vēl izrādīja, kaut gan honorāru nesūtīja, tam nu ari beigas. Vai krieviski izrādīja «Zelta zirgu»? bija ruņa avīzēs. Atraksti man par to. «Латышский сборник» un «Zelta zirga» tulkojumu neesmu saņēmis, ij ne redzējis. Atsūti lūdzama. «Jāzeps un viņa brāļi» gribējis krieviski drukāt Gorkijs (Mastera tulkojums) - vai ir drukāts? - Mans agrākais krājums pa šiem četriem tukšiem gadiem krietni pasīcis, jo še liela dārdzība. Izredzes: nau nekādas, jo Latvija un latviešu tauta iznīcināta, priekš kā lai vairs latviski raksta? Rakstīt citā valodā - grūti ielauzīties, paliek tulkot, t. i., 1/4 honorāra pašam. Bet man cita cerība: es ļoti maz izdodu, ēdu tik pienu un maizi, ģērbties še nevajga labi. - Un darbi: ieritējies ritens tek tālāk, kad arī mašīna apstādināta. Nevarēju strādāt, kad redzēju, ka revolūcija iet postā, bet varbūt viņu taču vēl var glābt, tad atmostas atkal darba griba: strādāju pie «Kaja Grakha» un «Marata triumfa». Tulkoju arī 1905. [gada] dzejoļus vāciski, varbūt kam noderēs. Viena maza luga nodomāta pašā uzbūvē kā Tev dāvināta (māsas un brāļa temats), ir kopš gada gatava. Tu redzi: es arī biju domājis to Freiligrāta vārdu, mans mīļais sirds dārgumiņ. Nu norakstu visas bēdas, paliek pāri tikai cerības; izdzēsts viss nelabais mūsu starpā, paliek pāri tikai viss labs, uz to būvēsim tālāk. Pavasars, arī cilvēces pavasars, taps taču par vasaru, lai arī nobirtu pāris skaistākie ziedi; un mēs personiski dzīvosim, kaut arī salauztiem kauliem, un, kad mēs būsim kam vajadzīgi, mūs sauks. Es tevi skūpstu, mazā Pumpiņa, un nesu Tevi uz rokas, kā toreiz skaidrā bērnībā. 322. P. DAUGEM Kastaņolā 1915. gada 27. maijā Manu mīļo, labo, dārgo Pauli, tāds pārsteigums, tāds prieks man bij, kad piepeši ieraudzīju it kā Doriņas rakstītu adresi. Tava vēstule un Doriņas kā divas mīļas skaņas ieskanējās no tālienes, kā atmiņas no dzimtenes, kura arī man reiz bijusi. Ja dzimtenes vietu kas var izpildīt, tad mīlestība, un to es no Tevis saņemu, un tā mani aizkustina katru reizi. Man jāsavaldās, lai arī tagad nepadotos jūtām, jāraksta īsi, un tas ir tik grūti šinī brīdī. «Vai es neskatoties uz Tevi citām acīm?» Tu šaubies. Nē, dārgo, kad man tik pieder Tava sirds, tad man pietiek, es Tev jau reiz rakstīju. Un Tava galva man arī nau sveša un pretīga, kā Tu domā, viņa taču liekas bieži vadīties no sirds. Tātad: nesaņēmi Tu no manis ziņas, tāpat kā es no Tevis ne, tādēļ ka Šveice nepieņēma nemaz korespondenci uz Krieviju, tā tas vēl tagad. - «Vecais Mōrs» nau še bijis un nau man nekā nodevis. Tavu sūtījumu, par kuru Tu pērn rakstīji, neesmu arī saņēmis; pēdējos Tavus 2 sūtījumus dabūju pērn aprīli. - Kad es domājot atgriezties uz mājām? Māju man nau, Latvijas nau vairs, latviešu tautas nau vairs, - kurp lai es atgriežos? kam es vajdzīgs? Kad būs pēc manis kam kāda vajadzība, gan mani sauks un es iešu, kā vienmēr esmu gājis, kur sauca pienākums. - «Patieso, pārliecināto, godīgo ideālistu ceļš», kā Tu saki, tas arī mans ceļš, jo es tāds esmu. Es arī domāju, ka mēs labāk un intīmāk saprastos, ja būtu kopā Krievijā. Es arī domāju, kā Tu, ka darītas neskaitāmas kļūdas Tavā pusē, bet es esmu pretnieks tikai šīm kļūdām (kā jau tiku Tev rakstījis sen). Es domāju, ka šīs kļūdas aizkavēja revolūcijas gaitu un sekmes un apdraudēja viņas uzvaru, bet es arī domāju, ka tomēr nau vēl viss galīgi samaitāts, ka var vēl daudz par labu vērst, un arī to: nekad ideāls tā nepiepildīsies, kā domāts, bet jāatzīst panākums; arī franču revolūcija tika pazaudēta un tomēr bij milzīgs ieguvums. Ir liela kļūda to neatzīt, un tāda ir arī, kad, kā Tu saki, mazinieki boikotējot 1. Maija svētkus. - Man še tālumā tas labums: stiprāk sajūtu sāpes par visiem notikumiem, bet, kad pārsāpējis, tad es tālāk un skaidrāk redzu nekā jūs, kas pašā mutulī iekšā; mutuli būdams, es domātu tāpat kā jūs! Ko es domāju, to Tu zini no maniem rakstiem un manām vēstulēm Tev. Kā liekas, pie jums par mani vairāk spriež pēc baumām. Uz savu spēju skaidri domāt, tāli redzēt un silti just es paļaujos arī tagad, tās man rādīs ceļu, un, ar vai bez manis, tam pieder nākotne. Jābeidz, bet varbūt būs iespēja vēl rakstīt un varbūt saņemšu no Tevis vēl ziņu un atbildi. Par dažām ziņām palasi Doriņai rakstīto vēstuli, es nevaru divreiz to pašu rakstīt. Un nu, mans dārgais, esi mīļi, sirsnīgi skūpstīts, uzturies vesels, Tava dzīvība dārga. Tavs Jānis. Mīļi sveicieni no Elzas. Nezinādams, vai esi vēl vecā dzīvoklī, pielieku Tavu vēstuli Doriņas kuverī. [Paraksts.] 323. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1918. gada 7. jūnijā Mīļo biedri, nosūtu Jums līdz ar šo Niedras "Bārenis un Brūnā". Atsūtat Jūs atkal man, lūdzu, Jūsu rakstītu interviju ar Bērziņu (Ziemeli). Preses nodaļā Jūs būsat savā vietā kā rakstnieks; kad Jūsu raksti parādās atklāti - tad, lūdzu, tos man arī piesūtīt. - «Ziņas no Latvijas» - vai ir laikrakstā? tad to arī lūgtu. - Par kuru «veco vīru», kas upurējis savu bārzdu, Jūs runājat? Vai par Fr. Veinberģi, vai par mūsu J. Krauzi? - Ar prieku un nepacietīgi gaidīšu dārgos viesus (kā viņus sauc? varbūt dažus pazīstu) no dzimtenes; tāpat ziņas no Ziemeļa. Mīļi sveicināt visus. - Es dabūju caur b. Dr. [Senklovski?] vēstuli no māsas Maskavā. Aizsūtīju b. [Senklovslsim?] atbildi - vai tāda saņemta un vai aizies šinīs dienās ar kurjeru uz Krieviju? Man viena miruša krievu biedra nāve jāpaziņo viņa mātei, - vai to varu arī caur kurjeru? Atrakstat, lūdzu, man par to. Ar daudz labdienām Jūsu Rainis. Abs.: A. Naglin. Castagnola pro Lugano. 324. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1918. gada 1. jūlijā 1.7.18. Mans dārgais un godātais kungs! Man ļoti žēl, ka Jūsu veselības stāvoklis Jums vēl neatļauj atgriezties Lozannā. Persona, par kuru es devu mājienu savā iepriekšējā vēstulē, ir palikusi Lozannā, kā rakstīju, un meklēja Jūs, un nav varējusi doties uz Montānu. Un Ozoliņas kundze, kuras vārdu Jūs arī citējāt, tagad gaida Jūsu atgriešanos Lozannā, lai Jūs satiktu. Arī Milda Robiņas jaunkundze gaida Jūs Lozannā, grib strādāt, bet bieži ir slima. Mēģinājums izpētīt Krievijas mazākumtautību apvienošanas iespējas mums, latviešiem, nozīmē tiekšanos atbrīvoties no ģermāņu jūga un panākt Eiropas demokrātiskā federālisma uzvaru. Kas nekalpo šim mērķim, tas mums neder. Demokrātijas uzvara ir ļoti tuvu, šajā cerībā esmu ar Jums vienis prātis, mans dārgais kungs. 325. M. NĪDERMANAM Kastaņolā 1918. gada 2.-4. jūlijā 2.7.18. Ļoti cienītais profesora kungs! Man ir sevišķs prieks ar Jums iepazīties un pie tam vēl tik patīkamā veidā: es sirsnīgi pateicos par negaidīto «Niedrīšu Vidvuda» piesūtījumu! Pēc sveiciena no [Inistas?] es pastāvīgi interesējos par salīdzināmo valodniecību un ceru no mūsu pazīšanās gūt jaunu ierosmi un stimulu, kam vajadzētu nākt par labu arī maniem literārajiem darbiem. Diemžēl šaubos, vai Jūs no manis gūsiet līdzīgu labumu, kaut arī es mēģinu papildināt manas trūcīgās zināšanas ar labu gribu. Un nu pie kartupeļiem un stārķiem! Sākumā - vispārīga piezīme: 1) abi vārdi ar savu bagātīgo tēlainību ir bijuši latviešu valodā kuplā skaitā, izplatīti ne vien šauri lokāli, bet gan plašos vai pat veselos valodas novados. Lielākā daļa no tiem gan ir pakāpeniski pazudusi kopš literatūras un vispār kultūras izplatīšanās, kopš dzimtbūšanas atcelšanas 1860. gadā. Literatūra - sevišķi laikrakstu valoda - ir reducējusi nosaukumu lielo skaitu uz nedaudziem, ne tieši labāk izvēlētajiem. Valodām gluži nevajadzīgi ticis uzspiests daudz sveša. Tā iznāk, ka, piemēram, jaunā paaudze pazīst vienīgi vēl svešvārdu starks, svētelis viņiem ir grāmatu valoda. I Kartupeļi. Bez Jūsu minētajiem ir vēl šādi nosaukumi: buļbas, buļvas, bulīši, bumbezi, bumburi, kartiņi, kankumi, kankani, tupuļi. 2. Runciņus var atrast arī Ulmanī, «Latviešu vārdnīcā», 1872, 230. lpp. I rinda no apakšas, bez tālāka paskaidrojuma, tātad kā nosaukumu, kurš vismaz Valkā (Vidzeme) bija pazīstams. Es neesmu nekur citādi sastapis kā vienīgi praktiskā pielietojumā. Arī literārajā valodā nē, bet šāds nosaukums ir visādā ziņā iespējams un nav noraidāms. 3. Tad man jāpiezīmē par izloksnēm, ko es pazīstu; es pats esmu cēlies no Augškurzemes (Ilūkste), esmu dzīvojis arī Latgalē (Inflantē), kas ar to robežojas, sevišķi Višķos, Jasmuižā, Preiļos; turpretim mana sieva pārvalda Dobeles izloksnes, jo viņa cēlusies no Zaļās muižas. Zināmā mērā es pazīstu arī Kokneses izloksnes (un Liepājas apvidus izloksnes Kurzemē). Bez tam rakstu valodu. 3) Literārajā valodā tiek lietots gandrīz vienīgi nosaukums kartupeļi, reti tupuļi, tupeņi. Nosaukumu kartiņi, kārtiņi, kā arī rāceņi saprot visā apvidū, kaut arī rāceni visbiežāk apzīmē kāļus. Āboļi - īstenībā zemes āboļi ir novecojusi grāmatu valoda, bet to visur saprot, tāpat kā zemes uobuļi ne vien Marienbuigā, bet visā Latgalē. Buļbi, retāk bulbas, buļbas, buļbes, buļvas ir parastais nosaukums visā Latgalē un Augšgalē, lai gan Ulmanis bulbas min tikai Koknesē. Mazbaltkrievu valodā бульба («Tarass Buļba»), iespējams, no tā cēlušies buļbi. - Buļļi, bulisi laikam gan atvasinājumi no buļbi. Bumbuli (Ulmanis min Lambertes muižu, taču izplatīts arī tālāk Augšzemē), bumburi, bumbezi (Kronvalds, tātad Piebalgā, Vidzemē vai Lejaskurzemē, Krote) - ir viscaur lietojams vārds, kas apzīmē bumbuli, izaugumu, - pārnests uz kartupeļu bumbuļiem. Par pampaļiem, pimpuļiem - cēlies no pampt, pemt, pumt - kad pampst, - tātad arī bumbuļi. Vārds pampaļi sastopams arī beletristikā. Ķepuļi no ķepa - pilna sauja ar kaut ko netīru, mitru - zemi, sniegu. Vārdu bumbuļi, pampaļi, ķepaļi izplatība man tuvāk nav pazīstama. Rāceņi - visur lietots Lejaskurzemē: Kuldīgā līdz pat Dundagai. Tupiņi un Tupiņš (Augšzemē, Ilūkstē) - pazīstamas lauku mājas un uzvārdi. IV Stārķis. 1) starks (biežāk šādi nekā stārks vai starķis). Starks - Latgalē, ziguris, garnis, karnis. Citi apzīmējumi man nav pazīstami. 2) Starks, starķis - visur tiek lietoti: svētelis - vēl gan visur saprot, kaut gan maz lieto, laikam gan ir bijis īstais apzīmējums, jo vēl tagad viscaur ir atmiņā. Visā Latvijā stārķis tiek uzskatīts par svētu. Lapas kreisajā pusē pierakstīts: Tautasdziesmās kartupeļi nav minēti, tāpat to nav mīklās. 326. R. BRODAM Kastaņolā 1918. gada 11. jūlijā 11.7.18. R. Broda. Skaista, humāna ideja ir «cilvēcībā» rast «tribīni cietējiem», kas apliecina Jūsu dziļo riebumu šausmu un Eiropas kara nežēlību priekšā, kara, kurā atspoguļojas kapitālistiskās saimniecības radītās starptautiskās pretrunas. 327. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1918. gada 1. augustā 1.8.18. Mīļo biedri, Jūsu laipno vēstuli saņēmu, Jūs pareizi bijāt nodomājuši, ka neveselība mani kavē Jums rakstīt un, redzot manu neves[elību], savā sirsnībā steidzaties man piedāvāt palīdzību, par ko Jums esmu ļoti pateicīgs. Nu esmu jau dabūjis pabalstu, kaut gan ļoti niecīgu no Amer[ikas] Sarkanā Krusta, un nevaru tādu pieņemt no misijas, tas būtu pret manu pārliecību, un to es nedarīšu, kā jau Jūs mani pazīstat. Nu Jūs runājāt tālāk, vai man būtu kādi darbi, ko varētu klajā laist izdevējs, un minējāt, ka izdevējs varētu būt Latviešu [lietu] komisariāts. Bet Jūs varētu man palīdzēt citā lietā: vēstulē (ko atveda man majā no Krievijas misijas) P. Dauge prasa, vai «vecais Moors» nodevis man sūtījumu no P. Dauges, t. i., ienākumus no kāda izrīkojuma pērn vasar par labu Aspazijai un man. Šo naudu es neesmu saņēmis un arī nezinu, kas ir tas "v. M.". Kad Jūs būtn tik laipni par to ko sazināt un man atrakstīt? Jūs vaicājat tālāk, vai man būtu kādi gatavi darbi, ko tagad izdot Krievijā. Tādi būtu gan. Izdot varētu, kā Jūs sakāt, Latv. lietu komisariāts. Un, kā man raksta P. Dauge (vēstulē, ko man atveda misija tagad majā), tad viņš strādājot komisariātā, tas laikam ir Latv. l. komisariāts. Tātad manu darbu izdošana būtu viņa roka. Tas man ir liels prieks, un es savus darbus tūdaļ varu dot, jo P. Dauge, kaut gan mēs tagad uzskatos nesaskanam, ir viens no maniem visvecākiem un visintīmākiem draugiem. Viņš man pāri nedarīs nekādā ziņā, ne garīgi, ne materiāli. Jūs varētu viņam rakstīt, ka es ar mieru savus darbus [izdot], lai viņš nosaka honorāru un avansi. Es tik brīnos, ka viņš man savā vēstulē par to nekā nerakstīja, bet tā vēstule steigā rakstīta un īsa. - Žēl arī, ka Jūs man par to nekā agrāk nerakstījāt, atrakstat tagad: kādas latv. grāmatas ir izdotas, un atsūtat man grāmatas pašas: varat iedomāties, ka tās mani visai interesē. Tāpat žēl, ka Jūs man neatsūtat, kā bijāt solījuši, savu interviju ar b. Bērziņu, kā arī savus rakstīts iekš «Russ[ische] Nachrich[ten]». Informēt par lielās Revol[ūcijas] notikumiem, idejām un ieguvumiem ir taču preses biroja nolūks, kā Jūs pats sakāt. Kad birģeliskā prese maz ziņu izlieto, tad vajdzētu taču vismaz vienu revolucionāru, kā mani un daudzus, informēt, neatstāt uz vienpusīga oficiāla telegrāfa aģentūras. Man liekas, tas būtu pat Jūsu pienākums. Tāpat man žēl, ka ar b. Bērziņu neesmu vēl saticies. Mēs uzskatos pretnieki, bet abi sociālisti <šķiras ne mērķis, bet līdzekļi>, un tiem nevajadzētu savā starpā vairāk šķirties, ne kā pilsoņiem. Es saprotu gan, ka viņam daudz darba, bet viņš arī nevesels, un pāris dienu atpūtas, jaukais ceļš un maigais dienvidgaiss darītu, dotu viņam pēc lielāku darba spēju. Kad viņš nodomājis braukt, tad tas būtu jādara itin tūlīt, lai nau par vēlu. [Viss teksts vertikāli pārsvītrots.] Vēstules malās pierakstīts: Nosūtīt «Vaidelotes» pirmrakstu būs grūti. «Jāzeps» arī nau skaidri pārrakstīts. Kādas būtu Jums izredzes, un vai man jāsteidzas ar pārrakstīšanu? 328. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1918. gada 27. augustā 27.8.18. Vecozol! Mīļo biedri! Par «Vaideloti» Asp[azija] like Jums sacīt, ka turpinās viena cēliena pārrakstīšana un drīz Jūs to saņemsat. Tāpat aizsūtīšu Jums vienu eks[emplāru] [emplāru] «Vaidelotes». Kad «Jāzeps» droši varētu tikt uzvests vēl šo sezonu, kā Jūs sakat, tad es likšos tūliņ klāt pie viņa pārstrādāšanas un pēc mēneša diviem Jūs viņu dabūsat. Jaunas lugas uzvest mēdz sezonā pavasara pusē, majā, jūnijā arī Latvijas pašnoteikšanos. Nu Latvijas reprezentēšana Maskavas akadēmijā man rāda, ka es alojies un Latvija top tāpat kā agrāk noliegta, jo vīrs ar cauro zeķi, Latvijas noliedzējs, kā ironija top iecelts par viņas reprezentantu. Brīvās Latvijas garam un dvēselei ir citi reprezentanti. Un, ja arī te ir pārpratums un gribēja teikt ne Latvijas, bet latviešu lielinieku - beztautībnieku, - tad i tiem ir tiešām cienīgāki reprezentanti, kas ko nozīmē latv. literatūrā un zinātnē, nevis šinī arodā pilnīgi nepiederīgais Daniševskis. Tas pa zeķes caurumu var tik izkrist ārā. Viņa iecelšanu Latvija var sajust tikai kā apvainojumu un citas tautas atzīt par Latvijas nabadzības zīmi. Un kad nu varbūt tiešām izrādās, ka šī nabadzība nepiemīt Latvijai, bet viņas noliedzējiem? Jo taisni revolūcijā ir visgrūtāk iztikt bez sajūsmas un bez garīgā elementa. Esmu nogaidījis Jūsu un Maskavas atbildi. Sakat, vai ir tiešām cerības, ka šis D. Maskavā izdod manus darbus? Kad literatūras un [zinātnes?] nicināšana atmaksājas viņas nicinātājam? Par viena darba izdošanu še ārzemēs man vēl būtu tāds projekts: sastādīt mazu krājumiņu no manām revoluc. dzejām vācu valodā un izplatīt tās Vācijā. Ko sakat par to? Man daži dzejo]i ir jau tulkoti. - Vai kārtīga pasta satiksme starp Krieviju un Šveici ir atkal atklāta? Vai tam ir zīme, ka man nupat pienāca daži NN latv. avīžu? Vai «C.» Jums jau pienāk? Bet tad man arī nupat atnāca atpakaļ vēstule, ko es rakstīju priekš 1 1/2 gada St[učkas] kundzei. Citas vēstules man nekādas kopš gada nepienāk. B[iedram] Bērz[iņam] daudz paldies par viņa pūlēm un daudz labu dienu. Broš[ē] vēstuli nosūtīšu. 329. O. FORELAM Kastaņolā 1918. gada 1. septembrī 1.9.18. O. Forels. Telegramma. 70. dzimšanas dienā lielajam vīram vislabākie novēlējumi ilgam mūžam un labklājībai par svētību cilvēcei un dzīvo taisnīguma jūtu saglabāšanai zemes virsū. 330. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastaņolā 1918. gada 2. septembrī 2.9.18. Cienīto biedri. Bērziņ. Nosūtu Jums še b. P. Bražes vēstuli, kura nodomāta pirmkārt Jums, jo viņš lūdz, lai dara viņam iespējamu pārcelšanos uz Šveici un sagaida pirmā kārtā palīdzību vispirms no Jums kā Krievijas sūtņa un misijas. Es viņa neesmu pazinis un viņa man sūtītās dzejas neesmu saņēmis! Uz šo viņa vēstuli esmu viņam atbildējis, ka rakstu viņa paziņam. Ar biedrisku sveicienu. 331. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1918. gada 3. septembrī 3.9.18. Dārgais kungs, tik ilgu laiku man no Jums nav ziņu, varbūt esat aizbraucis uz savu skaisto dzimteni vai saslimis? Kundze, kura gribēja Jūs satikt, ir saslimusi. Tas pats noticis arī ar Mildu Robiņas jaunkundzi, kura ar citām studentēm atrodas kalnos vasaras atpūtā. Arī es šobrīd ne jūtos pārāk labi. Pāris rindas no Jums mani uzmundrinātu. Sūtu Jums daudzus sirsnīgus sveicienus. 332. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastaņolā 1918. gada 5. un 6. septembrī 5.9.18. Bērziņam. Cienīto biedri! Jūsu laipno vēstuli ar Maskavas Latv[iešu] lietu komisariāta piedāvājumu izdot manus darbus saņēmu nupat un varu Jums tūdaļ atbildēt, ka man nau nekas pretī pret manu jau drukāto darbu jaunizdošanu, kad arī netiek maksāts honorārs. Pirms runāju sīkāki par maniem jauniem vēl nedrukātiem sacerējumiem, atļaujat man vienu vispārēju piezīmi, kura Jums liksies varbūt pašparsevisaprotama un nevajdzīga - jo labāk tā -, bet kuru gribu tomēr te minēt, lai nebūtu nekādu pārpratumu; un Jūs, es ceru, man to konstatēsat tikpat pašparsevisaprotami: izdodot manus rakstus, Mask. L. l. komisariāts mani nekādā ziņā nespiež atteikties no maniem uzskatiem un pārliecības, bet atzīst mani par patstāvīgu individualitāti, - citādu nosacījumu, sevišķi honorāra ziņā, man nekādu nau, - es paļaujos pilnīgi uz komisariāta nolēmumiem, viņš man pāri nedarīs, viņš vienīgi atraidīs rakstus, kuri viņam liksies nederīgi; ar šo darbu izdošanu ne komisariāts, ne es neuzņemam nekādu atbildību viens par otra darbību. Jauni darbi būtu man šādi. I Jau gatavi (tikai pārrakstāmi un pēdējo reizi apgludināmi): 1) krājums dzeju, agrāk ilegālu <1905>, pa lielākai daļai drukātu dažādos partijas izdevumos, kādas 4-5 loksnes. 2) luga «Krauklīts», tautas dziesmu motīvā, 5 cēlienu, apm. 2400 rindiņu gara, apm. 8 loksnes, īsāka par «Pūt, vējiņi», un 3) krājums dzeju, partijas dažādos svinīgos gadījumos drukātu, kādas 2 loksnes. 6.9.18. II Jau gatavi un jau tagad Krievijā guloši. 4) luga «Spēlēju, dancoju», no kuras laikam 2 cēlieni drukāti Gulbja «Pēt[erburgas] Av[īzēs]» un vēl «Taurētājā». Pārējie 3 cēlieni nekur nau vēl drukāti. Rokraksti atrodas vai pie A. Gulbja, [vai] nu [pie] K. Freinberga. 5) luga «Jāzeps un viņa brāļi», traģēdija 5 cēlienos. Rokraksts atrodas pie A. Gulbja; otrs rokraksts pie A. Mierlauka. III cēliens bija jau agrāk drukāts «Domās». «Иосиф и его братья» J. Mastera tulkojumā. Tulkojums atrodas pie Gorkija, kā Masters man savā laikā ziņoja. Pusgatavi darbi, kuri prasītu katrs vēl kādas nedēļas 2-3, būtu: 1) 1905. g. revolūcijas balādes, kādas loksnes 4, apm., 2) poēma no trimdas laika, apm. tikpat gara, 3) jaunības dzeju viena daļa, apm. 5 loksnes. Iesākti darbi, par kuriem es tagad domāju un strādāju un kurus varu nobeigt katru pa 2-3 mēnešiem, būtu: 1) traģēdija «Kajs Grakhs», 2) drāma «Marats» un 3) krievu traģēdija. 6.9.18. Aizsāktu darbu man vēl daudz citu, un, kad būtu uz tiem ierosinums no āras, piem., izteikts vēlējums no latviešu strādnieku puses, es tos aši nobeigtu un arī aši uzņemtu un izvestu citus, uz kuriem man aizrādītu, kopībā viegli strādāt. Man liekas, Latviešu lietu komisariāta arodā ietelp varbūt latviešu rakstu izdošana citās valodās, krievu un vācu. Tur es varētu aizrādīt uz manu rakstu tulkojumiem: 1) «Jāz. un v. brāļi»; 2) «Jāzeps un v. br.», vācu valodā tulkots no Aspazijas; 3) «Zelta zirgs» vāciski - no Asp.; 4) izlasītas dzejas no maniem krājumiem, vāciski tulkotas no P. Dauges, Asp. u. c. Pirmo «Jāz.» krievu tulkojumu varētu izdot Krievijas L[atviešu] l[ietu] k[omisariāts], kamēr vāciski tulkoju ārzemēs privāti. Es pats esmu domājis sevišķi uz revol. dzejoļu vācisko izdev[umu], bet mani līdzekļi to neatļauj. Šinī ziņā Vecozola mēģinājums ir teicams. VII Mēs katris domājam no otra, ka tas gājis nepareizu ceļu, un tas dara grūti sanākt kopā, bet jo grūtāka top cīņa proletariātam (pēc manām domām, nepareizā ceļa dēļ), jo kritiskāks top viņa stāvoklis, jo tuvāk es viņam jūtos, jo vairāk , jāatmet, jāaizmirst viss bijušais un jārauga palīdzēt tiem, , ar kuriem mani vieno gala mērķis; jauna proletāriska nākotnes iekārta. VIII Par sīkumiem varu runāt īsāk. Nekādu sevišķu nosacījumu honorāra ziņā man nau, es paļaujos pilnīgi uz komisariāta nolēmumu, viņš man pāri nedarīs. Tāpat es ceru, Latviešu lietu komisariāts nedarīs pāri Latvijai un man un izlīdzinās bijušos apvainojumus. Jūs man tad paziņosat, mani intriģē jaunais L. l. k. honorāru veids, vai pēc loksnēm, vai pēc visa darba, vai apgāds saistīts, vai brīvs pašapgāds un cit., vai izrāžu honorārs, vai citāds veids u. t. l. 333. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastanolā 1918. gada 8. septembrī 8.9.18. Latviešu lietu komisariāts piedāvājas ari manu jauno sacerējumu izdošanu, neminēdams nekādu noteikumu un atstādams man ar to pilnīgu brīvību pārliecībā un darbībā. Tas ir augsti atzīstams un pieņemams piedāvājums. Tāds uzskats, kas rāda tādu uzskatu plašumu bez šaursirdības, kāds vienīgi cienīgs proletariāta ar viņa plašo un dziļo pasaules nākotni. Tas rāda, ka proletariāts saprot instinktīvi galveno dzejā, bet it sevišķi savas dzejas proletisko būtību, dzīves iespēju, kura pastāv tikai augstākā brīvībā, kādu pilsoniska pasaule tur nekad nespēja dot, jo pate dibināta uz nebrīvības. Tas rāda, ka proletariāts sapratis arī, ka dzejas dvēsele ir individualitāte, t. i., arī tauta, un ka dzejas saturs pastāv laika garā, kas gatavo nākotni jūtās caur pagātni un tagadni. Jūs skaisti sakāt, ka latv. strādnieki gaida ziņas no sava dzejnieka, es varu atbildēt ar Jūsu pašu vārdiem: Rainis nāks viņiem talkā šinī grūtajā cīņu un pārbaudījumu brīdi, jo cita ceļa viņam nau pēc viņa pagātnes. No latviešu proletariāta es sagaidu, ka viņš dos man Latviju, kas man dod brīvību, kurā pastāv manas dzejas dvēsele, trešais - laika gars - mani pašā ir vēl dzīvs. 334. K. OZOLIŅAM Kastaņolā 1918. gada 8. septembrī 8.9.18. K. Ozoliņam. Jūsu kartiņu saņēmu. Redzu, ka bijis pārpratums ar manu telegrammu. Ar to es gribēju tikai apprasīties pēc Jūsu māsas kundzes veselības, ne pēc viņas uzturēšanās vietas, jo viņa laiku atpakaļ bija rakstījusi, ka pēc slimības tikko atgriežoties dzīvē un Bernē, es pieprasīju, kā iet ar izveseļošanos, un, ziņu nesaņemdams un baidīdamies, vai tik nau atgriezusies gripa (viņa še vājniekiem sevišķi bīstama), sūtīju telegrammu Jums. No Jūsu kartiņas visu pārpratumu redzu ar prieku, ka Jūsu māsa, par spīti visam, atkal sveika un naski darbojas. Ar to man pietiek. Mīļi pasveicinat un esat pats pasveicināts. 335. A. POĻAKOVAM Kastaņolā 1918. gada 18. oktobrī 18.10.18. Castagnola. Dārgais, cienītais Biedri! Sirsnīgs paldies Jums par man piesūtīto pabalstu no «Amerikas Sarkanā Krusta». Jūs mani agrāk brīdinājāt, ka pabalsta izsniegšana drīz izbeigšoties, un, tā kā divus mēnešus sūtījuma nebija, es pacentos šeit iekārtoties tā, lai eksistētu bez pabalsta. Tas man beidzot izdevās un tagad es varu atteikties no pabalsta, kas citiem biedriem varbūt vairāk vajadzīgs nekā man. - Starp citu, vācieši beidzot ir uzvarēti, un pēc mēneša demokrātiskās valstis noslēgs mieru, un tad beigsies mūsu mētāšanās pa pasauli, ja vien Vācijā neuzliesmos revolūcija. Izsaku Jums, dārgais biedri, vēlreiz savu dziļāko pateicību par pūlēm un laipnību. Ar biedrisku sveicienu [paraksts]. 336. D. un P. STUČKAM Kastaņolā 1918. gada 19. un 21.-24. oktobrī 19.10.18. Mani mīļie, dārgie, atkal atrastie, nu būs viss labi starp mums, nu atgriežas atkal jaunība. Lai notiktu kas notikdams, lai mūsu domas kur un kā šķirtos, mūsu sirdis paliks kopā. 21.30.18. Šīs neizsakāmi mīļās skaistās vēstules, kuras ir pildījusi Jūsu dvēsle, kas atkal tikusi tik balta un degoša kā jaunībā, tās ir arī priekš manis izšķirošs notikums: mana jaunība, kurai piederat Jūs, atgriežas atpakaļ, izsīkušais avots sāk atkal sūkties, lai lūko no jauna zaļot vecais, līkais, baltais bērzs! - Taisnība Tev, mīļo Pumpiņ: vecs, līks, pliks, balts. No savas jaunības vien jau var smelties spēkus, pie tās vienmēr jāatgriežas. Arī vēl tas jāsaka: labi, ka dzīvē ir kas drošs, uz ko palaisties, - par visu šaubīties dara stipru tikai uz laiku, nekur nebalstīties padara par putparlauku. Cik daudz nu uzreiz jāsaka, bet jāpietiek ar to vien, ka nu būs labi! Jo bez visa vecuma es jau pašlaik arī vēl slims: gripa, pa otru lāgu, nu jau mēness; ļoti novājina spēkus, sevišķi nervus; piecelies, pastaigā pāris dienas kā vesels un liecies atkal. Nevar garīgi strādāt. Gribēju jau rakstīt Jums tik pāris rindiņu, gribēja Elza rakstīt viena pati, bet bij kauns, un tā nu cits ļaunums, ka dabonat tik vēlu atbildi, un taču tikai īsu un fragmentārisku vēstuli: es arī nogurstu, jāraksta paņēmienos, sākta šī vēstule jau sen. Atbildēšu tikai visvajdzīgāko un īsi, neērti gultā rakstīt arī. Visas šaubas salauza, visu izlīdzināja un par labu vērta viens vārds no jums, no jūsu dvēseles paša dziļuma, no sievietes, no Doriņas. Katrai idejai pēdējs pamats un attaisnojums ir pie sievietes, pie jūtām. Doriņa teica, ja mums nebūs lemts kopā uzvarēt, tad mirsim kopā. Tas ir vārds, kuru es saprotu, ar to es esmu vienis prātis un ar to esmu jūsējs. Manas domas un uzskatus jūs zinat, manas jūtas ir vairāk, tur es esmu pats, t. i., mana dzeja. Mana darbība ir visa manos rakstos un atklātībā, citas darbības, aizklātas, man nau, kaut ari politiķi to nevar saprast un ticēt. Tādu pat atklātību un patiesību es arī prasu, jo tik tā ir politika. 22.10.18. Manu pārliecību Jūs zinat un, kā redzu, neņemat man jaunā: es gribu Latviju un brīvību; es nevaru iznīcināt tautu un individualitāti vēsturē, jo tie ir drīvi organismi, jo es pats tas esmu; un brīvība ir tas pats, kas dzīves iespēja. Šo brīvību tautu attīstībai es vienmēr esmu cerējis no sociālisma vai komunisma, kā Jūs sakāt, jo to nespēj vairs dot pilsoniskā jeb kapitālistiskā valsts un saimniecības iekārta. Kur izšķiroša cīņa starp kapitālismu un sociālismu, es varu būt tikai sociālisma pusē, kā es vienmēr esmu bijis, arī kad uzsvēris to, kas tika aizmirsts cīņas karstumā, - tautību. 20 gadu trimdas varētu pietikt kā liecība!! Tad priekš attīstības tautas vajga socialismēt; tad nebūs viņu starpā kara. Fecleratīveiropa, Federatīvpasaule, uz to Federatīvkrievija kā pakāpe ir sociālist, Formula: brīva Latvija brīvā Krievijā ir sociālistiska L. sociālistiskās Kr-as federācijā. To es ceru no jums; es nepiekrītu tikai, kur to neredzu. Un to es ticu: nedotu jūs, nākotne to dos visādā ziņā. 23.10.18. Proletariāta diktatūra kā katra diktatūra uz laiku ir vēsturiski nenoliedzams cīņas līdzeklis, viņš ir jāpieņem kā tāds. Sovetu organizācija no proletariāta diktatūras atvasināta, bet viņa nau domāta pārejoša, tātad te jānāk ar laiku attīstībai. - Vēsturē notiek liela pārkārtotne, jauni spēki sāk redzami darboties, viss pasauls izskats mainās, tad nevar sīkumus kritizēt, paļāt, smādēt, - vai nu jāpieņem viss, vai arī jāatraida viss. Jāpieņem viss arī tad, kad ritums nau gājis to ceļu, kurš bij domāts un cerēts agrāk. Jo bij iespējams arī agrāk domātais, pie kura ritumam būs jāatgriežas vēlāk, kā tas vienmēr bijis vēsturē. Es nezinu, vai es būšu īsumā visu izteicis, vai Jūs sapratīsat, kā es gribētu. Par citu var droši īsāk rakstīt: Sociāl[istiskās] akadēmijas locekļa godu es pieņemu ar lielu pateicību. Tā jūsu atzinība par maniem 20 gadiem trimdas un rakstu; būtu pieņēmis arī, kad jūs nebūtu manis prasījuši, domādams, ka jūs darat kā Perikls; arī tādēļ vēl, ka Jūs nepieņēmāt manu dāvājumu «Gals un sākums». Kā atzinībā par mūža cīņu sociālisma labā jums vajdzēja iecelt arī Gorkiju, neskatoties uz to, ka viņš vietām nau piekritis, viņš tomēr ir reta mākslas zvaigzne. Jums vēsturē nekaitēs, kad būsat lieli, lielu lietu nesdami. 23.10.18. Jūs tik mīļi, skaisti rakstat: braukt tūliņ mājās, jūs mums sagatavošot mājas citas . . . Nepieciešams būtu pašam redzēt, lai pats varētu spriest, pašam atjaunoties, un tad senās ilgas. Mēs bijām tūliņ spārnos, gripa apcirpa; vājums tagad, un jāsargoties vēl ilgu laiku, sevišķi no ceļa un sevišķi veceņi tiešām te mirst ļoti daudzi, un ko jūs ar tādu iesāktu, jums jau vajdzīgs dzīvs. 24.10.18. Ar ārsta ziņu varētu braukt tikai pavasarī, bez ziņas katrā laikā. Labāk vienu gadu nodzīvot ar savējiem un tad beigas, nekā desmitiem gadu ar svešiem. Bet pie kāda darba jūs mani liktu? Vai es jums noderētu arī kādā praktiskā vietā, jeb vai tik [ar] beletristiku? (Žurnālistiku es kā amatu nespēju.) Praktiski es labprāt darbotos, lai atpūstos no literatūras, bet vai jūs varēsat man ko uzticēt, jo mani miesas spēki tiešām vāji un arī garīgi es atsvešinājies no dzīves. Ja nu gribat no manis literatūru, tad varu palikt arī še. Bet tad nu jums jāraksta arī, ko lai es rakstu. B. Ziemelim es nodevu garu listi no darbiem, kas man pusgatavi; bet viņš man neatbild, kurus lai es sagatavotu, vispār nedod nekādu atbildi, nu jau mēness, redzējis es viņu arī neesmu, un es palieku kā zara galā. Viņš varbūt manu vēstuli sūtījis uz Maskavu, būtu ļoti labi, bet i tad jau varēja būt atbilde. Man tādēļ tas vajdzīgs, ka es svešs palicis dzīvei un jums. Man tādēļ vajdzētu būt arī mājās, lai es sasūktos jaunās dzīves, arī lauks nevar ražot, kad nedabū lietus. Es no sevis vien ražojis, kā rādijs izstaro mūžīgi spēku - bet mūžīgi mirdams. Taisnība gan arī tā, ka man būs grūti iet atkal dzīvē un pie cilvēkiem: es bijis kopā tikai ar sevi un vēstures un fantāzijas tēliem; es izlutinājies miesīgi ar maigo klimatu un garīgi ar maigu sabiedrību. Bet jāiet ir un jāatjaunojas ir. 337. J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM) Kastaņolā 1918. gada 28. oktobrī 28.10.18. Bērziņ[am]. Godājamo biedri! Daudz paldies par vairāku «Cīņas» NN piesūtīšanu; es to nodevu atpakaļ aizvešanai tam simpātiskajam jauneklim, kas bij še 2 nedēļas atpakaļ; ir prieks, redzot tādu priekš savas lietas sajūsminātu cilvēku, tas ar savu personību vien propagandē. Viņš atkārtoja man Jūsu nodomu atbraukt, par kuru Jūs arī pats rakstījāt, un es Jūs ar prieku - kaut velti - jau kopš 1 1/2 mēn. gaidīju, jo tiešām ir daudz kas pārrunājams, ja tikai arī es varētu būt lietai derīgs, rakstīt grūti, sevišķi man ar savu neveselību. Gaidu no Jums ziņas par saviem rakstiem, lai nekavētos strādājot un Jums nosūtot, . Jūs izrādījāt dzīvu intresi par tiem; atsūtījāt avansi un nu uzreiz - <1 1/2 mēn.) veselu mēnesi klusat. Gaidu ziņas, vai būs vēl kāds kopbrauciens. Gaidu turpinājumu no «Cīņas» NN. Man vēstules priekš māsas un svaiņa un P. Dauges Maskavā, - gaidu, kā un kad tās sūtīt, jo esot grūtības. Gaidu atbildes, protams, bet vislabāk Jūs [pašu], nu jau 1 1/2 mēneša; nebūt nepārprotu, ka Jums daudzums svarīgāku darbu un Jūs arī neveseli. 338. P. STUČKAM Kastaņolā 1918. gada 7. novembrī 7.11.18. Gorkija latv. krājumu dabūju, daudz mīļu paldies. Ko teikt - brangi reprezentējis latviešu literatūru svešā tautā! savs rakstiens un stils, mīlīgums un strauji uz priekšu dzenošs, velkošs spēks, bagātība, pilnība un vienība, dzīve, spēcīgs elēģisms kā agrs pavasars poēzijā. Var gan rādīties latvieši ļaudīm pasaulē, un tās tik jaunais koks cik košs balsts un pamats reizē - kā plašs zaļš lauks latviešu dzeja. Lielākais nopelns ir sastādītājiem, kopā lasot, tik var visu vienā laidā aptvert, cik liels nopelns sastādītājiem . . . Žēl tikai, ka ievadītājs ir tik pazemīgs un par atvainošanu ved mūs pa pakaļdurvīm, mēs varam iet pa lielajām. To sastādītāji labāk sapratuši. - Jūs taču esat gaiši literāriski cilvēki, ko liedzaties! Te ir liela saprašana un sajušana tautas būtībai un dzejai, tik īsā krājumā dot sajēgu par lielu organismu! Jūs esat vairāk spējās nekā izliekaties. Un ko liedzaties. Jūs esat arī vairāk jūtās! Jūs taču mīlat savu tautu! Arī Tu, P. t. d., tātad ar visu Tavu neģēlību, arī Tu mīli latviešu tautu, lai Tu kā viņu vajā un medī, un vari, un gribi pat nokaut, un aiz lielas puisīša kaunības zooloģiskā dārzā vai muzejā Tu gribi ielikt savus latviešu paraugus nākotnei. No šīs dienas es neticu Tavai latviešu nīšanai, aiz mīlas Tu nīsti arī, Tu slēpmanis, visi humoristi slēpj savas jūtas. Tu man daudz sāpes esi darījis, ne ikreiz es Tevi sapratu, drīz es arī pats būtu beidzies līdzi tautai. Bet nu neslēpies vairs, atklāj savu mīlu, lai var no kapa celties mūsu tauta un caur sociālismu dzīvot. Brīva Latvija, t. i., sociālistiska Latvija, un jauna, brīva, sociālist. pasaule; kā bij mana pirmā formula dzejā, ko jūs arī nesapratāt. No vairākām vēstulēm, ko Doriņai rakstīju, man pēc diviem gadiem atnāca atpakaļ kā nenododama mana karts, kurā biju rakstījis par Gorkija «Latviešu krājumu». 339. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1918. gadā Mīļo, dārgo biedri, kāds priecīgs pārsteigums! Necerēta, negaidīta Jūsu vēstule. Nu jau vairāk nekā gads, kopš nebij no Jums ne mazākās ziņas; pēdējā karte bij Jums no Zviedrijas aizbraucot uz Krieviju, tad Jūs priekš manis iekritāt kā akā. 7 Jūsu telegrammas neesmu dabūjis, nemaz nerunājot par vēstulēm; arī no Dziļlejas vai citu puses ne vārda. Tik stingra ir tagadējā cenzūra. Drīz pēc Jūsu vēstules saņēmu no A. jkdzes «L[aika] D[omas]» caur Stokholmu. Bet tad atnāca arī 10 N. «Str[ādnieku] Balss», tieši, laikam caur Vāciju (trūkst N 2, 6 un 8). Vēstules vēl nekādas caur Vāciju no Krievijas nau pienākušas. Šodien tik saņēmu atpakaļ mana paša pērn janvārī (1917.) uz Krieviju rakstītu apdrošinātu vēstuli ar franču piezīmi. Vai nu sāksies pasta satiksme starp Krieviju un Šveici? Būtu labi, jo citādi, kā lai nosūtu Jums, avīzei un «Laika Domām», un izdošanai rakstus? Pērn sūtīju grāmatiņu dzeju «Strādnieku Avīzei», bet neaizgāja, tāpat neaizgāja telegrammas un mazāki raksti. Kandidatūras uzaicinājumi uz Satversmes sapulci saņēmu, kad jau viss bij beigts. Tā viņi prata noturēt. Par «Laika Domām» ļoti priecājamies, tāpat par «Strādnieku Balsi». Ja iespējams, tad piesūtat arī citus savus izdevumus, arī raksturiskākos pretnieku rakstus, lai varam cik necik orientēties, jo veselu gadu nau nekādu oriģinālziņu. Nu, dārgo biedri, par Jūsu projektiem, jo par Jūsu veselību, par mīļo Majas kundzi Jūs jau nekā nerakstāt. Jācer, ka viss iet labi, lai gan Jums abiem labāk derētu Šveices klimats. Mums ar veselību gāja itin vāji, tagad nu atpūšamies palēnam. - Labi būtu, ka Jūs būtu še Šveicē arī - Jūsu projektu dēļ. Te vajga kustīga cilvēka, kas daudz satiekas un visur paspēj, kas aši projektē un kas spēj aši rakstīt. Vajdzēs tādu kā informācijas biroju. Un reprezentantu, kas visur aiziet un personīgi paskaidro. - Jūs domājat uz mani, bet ko tad es no visa tā spētu izpildīt? Tikai rakstīt un tad arī ne aši. Mana veselība ļauj man darboties tikai vēl klusumā un lēnumā, es citādi pagurstu, un nekas neiznāk. To man pierāda izbijusi Latviešu komiteja Šveicē. - Vislabāk ir, ka es strādāšu priekš latviešu lietas literāriski. Jūsu še trūkst Šveicē. Jo Sēja labs spēks, bet viņš tāpat maz kustīgs kā es. Varbūt ka viņš top aktīvāks tad, kad viņam liels uzdevums, jo viņu nospiedušas laikam tik personiskas rūpes. Un tās aizmirst darbā. Es viņu ieteiktu visādā ziņā. Bez tam viņš tagad bez vietas un var pārcelties kur grib, piem., uz Berni, kas, piem., man būtu ļoti grūti. Bet vajdzētu atrast iespēju, ka viņš ko pelnītu; naudas vajdzētu arī citiem biroja un darbības izdevumiem, un vai to varētu piegādāt no Krievijas? Jo še latviešu tik maz, ka nau cerības uz pabalstu. - Vēl būtu viena iespēja: informāciju (tehnisku vien, bez komitejas vadības) uzdot jau pastāvošam Liepiņa birojam, jo Liepiņš sanīdies ar A. Ozoliņ kdzi, atšķiries no viņas un uztura pats savu informācijas biroju, tā ka te Šveicē divi latv. biroji. Liepiņa saucas «Bureau Letton d'informations Basel» un A. Ozoliņ kundzes: «Bureau de Presse Letton-Lettische Presse Bureau Bern». Bez tam ir lieliniekiem «Russische Nachrichten», Bern. - Liepiņš ir bez kādas partijas pabalsta un karājas īsti gaisā; maz ari ko raksta. Viņš nu gan būtu laikam ar mieru, bet, vai ar viņu var būt mierā, nezinu. Nezinu, vai viņš agrāk bij lielinieks? Labums tas, ka viņš tehniku pārvalda; bet dzīvo nomalē - Bāzelē. - Tehniku laikam pārvaldītu arī b. Varkals. Abi ar Sēju Bernā būtu labi. - Komitejā, protams, es arī būtu iekšā; tikai es lūgtu, lai man atļautu še palikt Castagnolā. - Mums nu būs pašiem pagaidām viss jāizšķir, jo sarakstīties ar Jums ir tik grūti. Ar Liepu arī jau nau ātri sarakstīties; es nezinu vēl adreses. Vili Londonā nemaz nezinu, adreses nau. Rakstu Jums visu vēl bez saziņas ar Sēju un Varkali. Varbūt tie zinās arī naudā kādu padomu; varbūt no krievu biedriem maz[iniek]iem? - Ka Jums Petrapilī nau pārāk naudas, redzu jau no tā, ka Jūsu lielā grāmata («Payot») nau vēl varējusi iznākt. Tā būtu vispirmā vajadzība. Tāpat mazāki memorandi, par kuru, kā redzu no «Strādnieku Balss», ir spriests pie Jums Petrapilī. Tātad naudas ir ļoti maz, un Jūs runājat par manis pabalstīšanu! Protams, būtu labi saņemt pabalstu, jo šejienes pabalsts nau lielais, pēdējā laikā 80, 70, 60, 30, franku pa mēnesi, - bet kur tad Jūs pats? [Tālākā teksta trūkst.] RAINIS Vēstules Šveices periods (1914. - 1920. III) 1919. gads 340. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1919. gada 4. janvārī 4.1.19. Novēlu Jums laimīgu Jauno gadu, patiesa miera gadu, novēlu Jums pilnīgi atgūt veselību un jaunus spēkus auglīgam un tālejošam darbam, no kura mirdzuma ceram izmantot arī mēs. Tagad, pateicoties uzvarai, mana nabaga dzimtene, par kuras laimi Jūs tik sirsnīgi runājat, kopš 1 mēneša bauda tā gribēto neatkarību, bet nav zināms, vai tas būs ilgi. Mūsu liktenis ir vēl nezināms, no mūsu gribas tas atkarīgs vismazāk. Nelaimīga ir tāda būtne, kas vēl nav atkarīga pati no sevis. Bet visa nākotne cer uz Jūsu skaisto Franciju un Jums, un tas ir prieks un mierinājums arī mums. Jūs man rakstīsiet, kad [tālākā teksta trūkst]. 341. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1919. gada 24. janvārī Dārgo biedri, saņēmu Jūsu vēstuli ar projektu un gaidu no Jums solītās papildu ziņas. Bet, lai nekavētos, rakstu Jums jau tūliņ dažus jautājumus, kuri man ceļas. No kādas partijas nāk tā amerikāņu izdevēju biedrība? No sociālistiem? vai no kādiem reliģioziem? - Minat man, lūgtu, vārdā tos 6 latviešu darbiniekus, kurus Jūs uzdevāt amerikānim un ar kuriem man būtu jāstrādā kopā. - Minat tos desmit darbus, kādus Jūs un Forel k-dze apmēram domājat uzņemt. - Ja krieviem uz apm. 40 grāmatām doti apm. 20 000 fr., tad grāmatu (200 lpp. biezu) druka aprēķināta ļoti lēti, un laikam tad drukās ne Šveicē, bet varbūt Amerikā, jo še par 200 fr. tikko varēs nodrukāt loksni. - Kā cerē grāmatas iedabūt Latvijā? Jeb vai grāmatas nodomātas priekš Amerikas lasītājiem? Jūs jau pazīstat Amerikas apstākļus, tur laikam pietiktu lasītāju sociālistiskām grāmatām. Kad Jūs būtu jau izsūtījis papildu ziņas pirms šīs karts saņemšanas, tad lūdzu Jūs tomēr atbildēt vēl arī uz šiem jautājumiem, kuri man ir no svara. Daudz mīļu sirsnīgu labdienu no Jūsu Raiņa. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 342. P. SĒJAM Kastaņolā 1919. gadā, ne agrāk par 29. janvārī Mīļo, labo, ziņas no Liepājas man tik vien, kā vairs avīžu N., no Stokholmas sūtīts, izdots Liepājā «Ziņotājs», Liepājas strādnieku deputātu padomes orgāns, no janvāra 26. dienas, un otrs pilsoniskais «Kurzemes Vārds», tāpat 1. N. - Redzams, ka Liepājā būs Mendera kliķe. Tas sīkais ķepastiņš Menders atbēdzis pie pilsoniskās valdības Liepājā, pie vietējiem pilsoniskiem patriotiem un še ārzemēs liek lamāt sociālistus par patriotiem. Tā jau ir, kurš muļķāks, tas uzpūtīgāks un bezkaunīgāks. - Vai Tu biji telegrafējis uz Liepāju? un uz Tavu telegrammu atbildēja, ka viņi dod pilnvaru Kautskim? - Tie mazinieki jums tik mazi, un vēl šķeļas Mendera u. c. kliķes no tiem nost, tātad mendernieki būs tie sīcenieki. - Tev pilnvara ir no latviešu Sociāldemokrātijas partijas, ne no Mendera frakcijas, kura Tev nevar atņemt Cielēna un centrālās v-des doto pilnvaru; viņa var tikai no sevis nedot Tev. Uz Liepāju atsaukdamies, Tu nevarēji zināt, ka tur šobrīd naidīga frakcija. - Ko tur vairāk var darīt? Mums nau nekādas pasta satiksmes ar mājām. Tu jau pieprasīji, un Müllers jau atklāti atbildēja, ka vācu vairākuma sociālisti negrib anektēt Latviju, ko vairāk panākt gribat? 343. A. LIEPIŅAM Kastaņolā 1919. gada marta sākumā Mīļo biedri, saņēmu Jūsu vēstuli līdz ar pielikumiem ar daudz paldies. Latvijas provizoriskās valdības uzsaukumu netiku lasījis «N[eue] Züricher Zeitung»; vai tai Jūs nebijāt piesūtījis, vai tā nebija uzņēmusi? Lūdzu atsūtat man tos Bāzeles avīžu Nr. Nr. un Lozannas «Gazette», kur uzsaukums bij nodrukāts. Briesmīgi gan iet tai nabaga Latvijā! Daudz paldies par sveicieniem no E. Minkas! Feriera kgm es labprāt paskaidrošu latviešu un boļševisma sakaru, jo man negribas brīnēties, ka nelaimīga tauta var tik ātri zaudēt simpātijas. - Ļoti priecājos, ka Jūs tik naski strādājat Latvijas labā un gribat ņemt palīgā projekcijas aparātu. Naudas trūkums! Man ir tāla un maza izredze izdot kādus rakstus un ko ieņemt: labprāt Jums tad palīdzētu. Kad Jūs paturējāt Maskavas man nodomātos 160 fr., es Jums tos labprāt atstāju, jo Jūs gribējāt par tiem pirkt grāmatas. - Jūs tagad žēlojaties, ka A. Krauzes kdze Jums neatmaksā 200 fr. parāda. Tiešām tie varētu priekš aparāta labi noderēt, un viņa, es ceru, Jums arī maksās ar tādu motivējumu. Bet, kad Jūs viņu gribat pie tiesas sūdzēt, tad sakat, vai man ari tāpat bij darīt pret Jums par tiem 160 fr.? Vai tā skaisti izskatītos, kad latviešu atklātības lieta beigtos ar personiskiem franku un kapeiku rēķiniem? Vai ir vispār pietiekoši apspriest visus jautājumus no personiska stāvokļa vien, kā Jūs to darāt? Vismaz tā bieži var kļūdīties. Piem., Jūs kļūdaties, domādams, ka es Jums nerakstījis kopš oktobra Krau[zes] k. dēļ. Es nerakstīju tādēļ, ka biju slims ar gripu (vēl tagad neesmu vesels), un tādēļ, ka Jūs man neatbildējāt, jo es rakstīju pēdējais. Vispār Jums būtu bijis jāzin no manas darbības, ka es esmu cilvēks ar savu paša pārliecību. Arī tur Jūs kļūdaties, ka mans nolūks ieteikt Jums draudzību ar A. Kr. kdzi; tā Jūsu personiska lieta, man rūp un pietiek ar to, ka Jūs draugs latv. Atklātības lietai. Tāds Jūs esat, un to es Jums pieskaitu, un tādēļ es Jums draugs. Daudz mīļu labdienu. «Lauztās priedes» - tulkojums no Aspazijas. - Viņa tulko tagad arī «Jāzeps un v. brāļi», puse jau ir gatava. Ja jūs domājat sākt ar maniem darbiem, kādu tad Jūs ieteiktu? Sirsnīgi sveiki! Abs.: A. Naplin. Castagnola, Lugano. 344. A. KALNIŅAM Kastaņolā 1919. gada 6. aprīlī Dārgais cienītais draugs, šodien dabonu zināt, ka Jūs esat atkal Liepājā, ceru: līdz ar mīļo kundzi sveiki un veseli. Jūsu rokraksti un mantas glabājas pie manis. Kad Jūs šo vēstuli saņemat, tad es tādā pat ceļā nosūtīšu Jums Jūsu rokrakstus, mantas sūtīt vēl nau iespējams. Priecājos, ka pēc tik ilga laika atveras atkal izredze uz satiksmi, vismaz uz satiksmes iespēju. - Mēs še ar veselību kaut ne sevišķi labi, bet iztiekam. Sūtam Jums un cienītai kundzei visa laba sirsnīgākos vēlējumus. Jūsu Rainis. Castagnolā 6.4.19. 345. R. IVANOVAM Kastaņolā 1919. gada 24. aprīlī 24.4.19. Mīļo, dārgo Rubi, kāds prieks pēc tik ilgiem laikiem saņemt no Tevis pāra kartiņu! Nu varbūt varēsim kārtīgi sarakstīties, par 12 dienām pienāk vēstules. Līdz šim dabūju tikai ziņas no Otto, zināju, ka Tu esi Liepājā, rakstīju Tev, bet, kā redzams, Tu neesi nekā saņēmis. Kad nu nokārtosies lietas, laidīs cauri caur Vāciju, tad jau mēs brauksim pie mūsu mīļajiem. Sveicini visus vecos biedrus un draugus jo sirsnīgi, un sevišķi redakciju, lūkosim tūdaļ ko uzrakstīt un nosūtīt mūsu laikrakstam. Es vienu N dabūju no janvāra vēlēšanu laika. Lūkojat man atsūtīt arī laikrakstu. Daudz, daudz labu dienu, uz redzi, Tavs Rainis. Atklātnes augšmalā pierakstīts: Man ir nodotas vairākas vēstules uz Liepāju, kad šī pienāk, tad raksti tūliņ, es sūtīšu. 346. F. CIELĒNAM Kastaņolā 1919. gada 24. jūnijā 24.6.19. Cielēns. Parīze. Latviešu delegācija. Kamoēna 8. Esmu aizkustināts no Parīzes latviešu draudzības pierādījuma un mīlas pret Latviju, uz kuras augšāmcelšanos tie cer, lai gan Antante Latvijai piespriedusi nāves sodu. Vācu bende Rīgā jau slepkavo, un Latvijas līķis jau apsolīts Kolčakam. Mums paliek izmisuma spēks un cerība uz tiesību atjaunošanos un līdz ar to uz Latvijas atdzimšanu. Antante ir pieveikusi visus savus ienaidniekus un arī dažus draugus, bet cerēsim, ka ne tiesības. 347. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1919. gada 30. jūnijā 30.6.19. Latvijas delegācija. Sekretāra kungs! Pievienodams divas savas, kā arī manas sievas fotogrāfijas un izziņas ar mūsu parakstiem ārzemju ceļojumu pasēm (mēs gribam atgriezties Latvijā), es Jūs lūdzu, cienītais kungs, likt nosūtīt man pēc iespējas drīzāk vienu no šīm pasēm. Es Jums ļoti pateicos par «Mémoire sur la Latvia» un Latviešu Satversmes sapulces fotogrāfijām, kā arī vēlreiz no sirds pateicos par Jūsu 24. jūnija telegrammu. Saņemiet, cienītais kungs, manus vissirsnīgākos sveicienus. 348. E. BINJAMI Kastaņolā 1919. gada 6. augustā 6.18.1919. Ļoti cienītais Binjami kungs! Saņēmu Jūsu augsti godātā «Coenobium» pēdējo, 109. numuru un, lieliskos rakstus lasīdams, atradu nodaļā «Tribīne» R. A. Beržjē kunga iejūtīgās rindas par manu nelaiķa tautieti Natāliju Robiņu. Tas mani dziļi aizkustināja, un es rakstu, lai viņam, R. A. B., un Jums par to silti pateiktos. 349. G. BROŠĒ Kastaņolā 1919. gada 6. augustā 6.8.19. Brošē. Ļoti godātais, dārgais biedri! Par lielu nožēlu sev es uzzināju no L. P. I. ka Jūs esat atstājis Lozannu un apmeties Parīzē. Nelabvēlīgie apstākli, neveselība un pārējais pārtrauca mūsu sarakstīšanos, kas man bija tik dārga. Tās atjaunošana man būtu ļoti patīkama. Uzrakstiet man nedaudzas rindiņas par Jūsu un Jūsu cienītās dzīvesbiedres labklājību. Arī mēs gatavojamies mainīt dzīvesvietu un varbūt vēl šinī pat gadā doties uz dzimteni. 350. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1919. gada 6. augustā 6.8.19. Ļoti cienītais Grosvalda kungs. Šodien saņēmu jaunas pases, kuras gaidot, nokavēju Jums rakstīt. Daudz lielu paldies par tām un par honorāru par «U. u. n.» tulkojumu, bet sevišķi par Jūsu laipno gādību par «U. u. n.» tāļāko likteni, caurlūkošanu, par nodošanu P. Fora rokās, par izdeves un izrādes iespējas meklēšanu un visu labo līdzdalību. Tā nāk no mākslenieka un kolēģa un ir man toties mīļāka; es viņu novēroju ar klusu prieku jau sen, arī kad apsveicāt mani, bet tik tagad man gadījums izteikt Jums prieku arī dzirdami. Par «U. N.» honorāra (2479 fr. 35 c.) saņemšanu es rakstīju jau tūliņ Cielēna kgm, bez tam parakstīju 2 kvītes bankai, tā ka nesteidzos vairs Jums par to rakstīt. Vēl vienu pateicību es parādā par piesūtītām ziņām, kuras dod man skaidrāku pārskatu nekā še sasniedzamās vācu avīzes. Pases gadījumā gribu minēt, ka es esmu Pēterpils universitātes cand. juris no 1888. g., kas ir Vakar-Eiropti doktora grāds. Ortogrāfiju es lietoju atkal t. s. jauno, kura man ir vecā, jo jaunībā līdz pat «D[ienas] L[apas]» redakcijas laikam rakstīju vairāk tikai tanī, tagad, kur ceļš brīvs, atgriezos atkal pie viņas. Sev (privāti) lietojot, viņu vēl īsinu, tikai 11., ne 12. sept. Un darat mani tā par vienu dienu vecāku nekā tos, kas dzimuši šinī gadsimteni, tas man var būt tikai patīkami, jo manos gados jāskaita viens par priekšrocību. 351. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1919. gada 6. augustā Grosvalda kungs! Šodien saņēmu mūsu pases un nosūtīju Jums ierakstītu vēstuli latviešu valodā. Vienlaikus saņēmu arī honorāru par savu drāmu. 6.8.19. Kamoēna avēnijā 8. LXV I. 352. A. KIRHENŠTEINAM Kastaņolā 1919. gada 7. augustā Dārgais draugs, saņēmām Jūsu mīļo vēstuli jau kopš laiciņa, bet tik tagad liekas pasta satiksme nodibinājamies. Arī šo karti rakstu vēl tik uz labu laimi. Kad saņemta, atbildat tūliņ, lai zinam, ka satiksme nu ir brīva. Daudz, daudz mīļu sveicienu un paldies par labo piemiņu un labu laimi uz grūtību pārlaišanu. Mēs izkūlāmies arī šā tā cauri, visgrūtāk gāja ar veselību. Nu taisamies uz mājām, tiklīdz laidīs cauri caur Vāciju, jo Aspazija nevar braukt pa jūru. Daudz labu, baltu dienu, sveicieni visiem draugiem no mums abiem. Rainis. N.: A. Naglin. Castagnola, Suisse. 353. K. MOBĒRAM Kastaņolā 1919. gada 11. augustā Cienītais un dārgais kungs! Jūsu «Uguns un nakts» tulkojums, kā es uzzināju, beidzot ir drošībā, un varbūt arī Jūs esat par to saņēmuši ziņas. Adrese korespondencei tagad ir šāda: Dr. O. Grosvalda kungam, Latvijas delegācija, Parīze XVI, Kamoēna avēnijā 8. Viņi ir nolēmuši likt ievērojamā franču dzejnieka laureāta Pola Fora kunga priekšvārdu. Visu lietu kārtošana latviešu delegācijā iet ļoti lēnām, jo visi ir pārāk aizņemti un atrodas pastāvīgās bažās par vācu aneksijas tieksmēm. Vācu armija ir vēl mūsu zemē, negrib aiziet projām un no jauna draud Rīgai, mūsu galvaspilsētai. Arī mēs gribējām atgriezties dzimtenē, bet . . . Daudzi tomēr atgriezās, it sevišķi mūsu delegācijas diplomāti, tādēļ personālā bieži ir maiņas. Pirms kāda laika aizrakstīju Jums pastkarti, bet Jūs varbūt neesat to saņēmuši. Ar daudziem sirsnīgiem sveicieniem. Nagliņš. Kastaņolā 11.8.19. 354. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1919. gada 11. augustā Dārgo biedri, Jūs taisaties tūliņ braukt; mums biedri dod padomu vēl drusku pagaidīt ar braukšanu, tā ka varbūt neiznāk kopbrauciens; bet varbūt redzamies vēl tā: varbūt Jums būtu iespējams [uz] šo pusi atbraukt? Lai nu kā, novēlam Jums un Jūsu ļoti cienītai kundzei, - par kuras laipno vēstuli un drošsirdīgo un pašaizliedzīgo prātu mēs ļoti priecājamies - novēlam laimīgu ceļu uz dzimtenes pusi! - Ar rakstu izdošanas projektu tātad vēl nau nekas redzams; kā ar Jūsu grāmatu (latv. literat. tulkojumi) izdošanu? Vai tas ir šveicietis izdevējs? Ja viņš interesējas par mums, varbūt viņš varētu izdot arī manu «Jāzepa un viņa brāļu» tulkojumu? Izdevumus visus nestu es pats, viņam tik būtu jāuzņemas «Verlagi»? Atrakstat pāris rindiņu par to, ja vēl vaļas. Vai jums vēl kāds cits izdevējs? Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu Jums un mīļai kundzei līdz ar jauno paaudzi. [Paraksts.] Atklātnes malā pierakstīts: Vai Jūs nevarētu atsūtīt man to N «Volksrecht», kurā bijāt rakstījis par manu jubileju? Ļoti lūgtu. Rainis. 355. J. SESKIM Kastaņolā 1919. gada 11. augustā 19.8.19. Seskis, Parīze, Kamoēna 8. Latviešu delegācija. Dziļi aizkustināti pateicamies par mūsu dzimtenes aicinājumu. Steigsimies aizceļot. Sīkāk vēstulē. Rainis, Aspazija. 356. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1919. gada 27. augustā Dārgo biedri, priecājos par Jūsu līdzdalību «Jāzepa» liktenī un uz tā pamata nosūtu, diemžēl gan tikai - I cēlienu vien. Lieta tā, ka man ir tikai 2 noraksti un abi tagad darbā (top pārlasīti); no I cēliena turpret man ir 5 noraksti, no kuriem 3 brīvi. Varbūt ka varat ko iesākt arī ar šo I c. Man būtu ļoti patīkami, ka Jūs parunātu ij ar Francki, ir ar «12 Bücher», drukas izdevumus es uzņemos pats! Ar teātra direktoru varēs runāt tad, kad būs rokraksts nodrukāts, ar 2 eksempl. neko nevaru iesākt. Druku izdarat aši. Jūsu raksts «Volksrechtā» bij vajdzīgs kā materiāls ievadam «Ug. un Naktij» franču tulkojumā; labi būtu, ja kāds varētu franču rakstniekam dot datus, bet kas to lai dara? Vislabāk es lūgtu Jūs, bet Jūs jau taisaties braukt un Jums nebūs laika. Jeb vai tomēr? Tad es Jūs gan ļoti lūgtu un piesūtītu Jums viņa jautājumu lapiņu. Jūsu rakstu viņš tad minētu savā priekšvārdā? - Kalniņu netiku redzējis. - Gaidīju Jūs jau izgājušo svētdien, bet nu lai vismaz šīs rindiņas. - Kad domājat braukt? Mēs taisāmies uz septembra beigām, bet gribētu vēl «Jāzepu» apkopt, un dzimtenē jau arī vēl sēd vāci iekšā. Daudz sirsnīgu sveicienu Jums un Jūsu cienīgai kundzei un mazajam latvietim no mums abiem. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 357. GERKAM Kastaņolā 1919. gada 31. augustā 31.8.19. Ļoti cienīts Gerka kungs, Jūsu abas telegrammas no 16. un 18. augusta valdības uzdevumā ar tik laipniem un godinošiem priekšlikumiem pieņemt Mākslas aroda direktora vietu un atgriezties dzimtenē, tagad brīvajā Latvijā, mani priecīgi pārsteidza, dziļi aizkustināja: vecais gandrīz mūža trimdinieks redzēs atkal savu dzimto zemi. Garie gadi nau zuduši velti, jo Jūs mani aicinat uz darbu dzimtenē, ne uz dusu. To es skaitu par sevišķu laimi, ka es tiešām varu vēl strādāt un ka man mans mājbraukums nāk tik agri, ka sastop mani vēl darba spējīgu. Kamēr manas domas kustēsies, es gribu strādāt priekš Brīvās Latvijas. Arī darba lauku Jūs man atrodat pareizo: mākslas arodu, es turu mākslu par tautas spēku vadošo, un tātad visas kultūras pamatu, un brīvā Latvija var uzvarēt un dzīvot tikai ar augstāko kultūru. Es esmu laimīgs, redzēdams šo uzskatu Latvijas valdībā. Uz Jūsu telegrammu es atbildēju tūliņ apstiprinošā kārtā un ar lielu pateicību, visu sīkāko atstādams uz personālām pārrunām, jo sarakste ir tik gausa un nedroša, ka uz viņu nevar paļauties. Protams, ja ministru korpusa kungi varētu man vēl atrakstīt par direktora uzdevumu un pilnvaru apmēru, jo labāk. Mājbraukumu ceļu nu noteikt ir diezgan grūti, tādēļ arī vēstule nokavējas, beigās nolēmām braukt caur Kopenhāgenu un tad ar kuģi. Ceļa izdevumus apskaitīt mums vēl grūtāk, jo nevar apsvērt ne ceļa ilgumu, ne dārgumu, nedz arī varam izzināt, cik mantu varam ņemt līdzi. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Jūs paši noteiktu summu, jo Jums būs vairāk piedzīvojumu. Vēl otru padomu ļoti lūdzam: kā lai darām ar savu literāro darbu rokrakstiem? Ja viņus cenzē vienā vai otrā valstī, tad viņi var gadiem tur nogulēt, un mēs nevaram strādāt. Vai nevar tos pārvest diplomātiskā ceļā? Un jo vairāk šinī brīdī, kur Latvija ir vislielākās briesmās un cīnās uz nāvi par savu dzīvību un kur katra latvieša pienākums ziedot visus savus spēkus, lai dzīvotu Latvija. Un viņa dzīvos, to es zinu. Ar sirsnīgu latvieša sveicienu. 358. M. AFELDAM Kastaņolā 1919. gada 7. septembrī 7.9.19. Cienītais kungs! Paklausot Varkaļa kunga padomam, nosūtu Jums pases - manu un manas sievas, lai izgatavotu vīzas. Esiet tik laipns un pasakiet man, vai nebūtu labāk, ja es atpakaļceļu uz Latviju izvēlētos cauri Francijai? Telegrāfa sakari ar Rīgu ir jau pārtraukti. Liekas, ka vācu baroni uzbrukumu ir jau sākuši. Es telegrafēju savam izdevējam Gulbim un citām personām, bet telegrammas atnāca atpakaļ. Pirms nedēļas es Jums aizrakstīju vēstuli latviski, kurā bija sīkākas ziņas. Es izbraukšu pēc iespējas drīz. Tagad nosūtu Jums vēstuli arī latviešu valodā, garāku un saprotamāku. 359. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1919. gada 11. septembrī Dārgo biedri, saņēmu Jūsu vēstuli un Рубакина grāmatiņu ar daudz paldies. No grāmatiņas var redzēt, ka no tās filantropiskās amerikāņu biedrības top piekopta tautas izglītības veicināšana, apm. tautas universitātes veidā. Tāda darbība atzīstama. Tur Rubakins turpina savu agrāko tautizglītības darbību Krievijā. Top izdota arī klasiķu izvēle. Arī labi. Par izdošanas lietu aprunāties es Jūs ļoti labprāt redzētu še. Uz Berni es ar to pašu nolūku arī labprāt aizbrauktu, bet man pēc garas un atkārtotas gripas - influences ļoti jābaidās no saaukstēšanās, še pašlaik silts. Kad jūs būsat dabūjuši atbildi no Amerikas biedrības priekšstāvja, tad Jūs rakstīsat, kādā veidā mums vislabāk būtu satikties. Ka Young Man Christ[ian] As[sociation] izdod grāmatas sevišķi kara gūstekņiem un sakarā ar Sarkano Krustu, tas ļoti atvieglina izplatīšanu. - Tātad daudz labu dienu. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola - Lugano. 360. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1919. gada 13. septembrī Mīļo biedri, nepaspēju Tev vakar atbildēt: kopš svētdienas mokos atkal ar gripu - šinī karstajā laikā. Nu: Tavs atbildes raksts ļoti labs - iedevu viņu lasīt vienam vācu korespondentam (Bāzeles avīze), kurš pieprasīja man! paskaidrojumus par Latvijas notikumiem. Tavs priekšlikums uzsaukumam tāpat labs: izstrādājat projektu, un labi būtu, ka to parakstītu Tavi minētie šveicieši, varbūt piedalītos arī vācu šveicieši, jo zīmīgi ir, ka «N[eue] Z[üricher] Z[eitung]» rakstīja pate no savas iniciatīvas to labo, garo artiķeli par mums (Ansiedlung). Piem. Bāzelē es zinu dažus, kas parakstītu. Prof. Niedermans, piem. Tu varētu saturā attiekties uz agrākiem ženēviešu protestiem pret pārestībām latviešiem un prasīt no viņu puses, lai atzīst Antante mūsu neatkarību, lai negaida uz Tautu līgas vēl tāļo atzīšanu. Lai šveicieši sevišķi pieprasa no savas Šveices valdības, lai mūs atzīst par patstāvīgu valsti. Tas būs lielākais nosodījums baroniem un vācu reakcionāriem, kas mūs bendē nost. Jums taisnība: šis ir laiks, kur mums vairāk jākliedz par sevi. - Kādā veidā: vai appel à monde civilisé, vai Šveici? Es domāju to pašu abos veidos; tas atkarāsies arī no mūsu šveiciešu draugu domām. Kad mēs vieni to darītu, tad laikam būtu mazāks iespaids. Es domāju, nu steigu dēļ nebūtu jāatsakās no ženēviešu un citu šveiciešu palīga, jo vāci tik aši neies prom un tāpat tik aši neatzīs mūsu patstāvību. Novilku 200 eks. labi, naudu sadzīsim. - Vai Tu jau zini, ka M. Afelds iecelts par mūsu konsula aģentu Šveicē? Tur viņš der. Sveiks, mīļo biedri, neņem jaunā, ka sākumā uzrunāju Tevi par Jūs. Daudz mīļu labd[ienu] Tev un Tavai dārgai kundzei no mums abiem. Tavu «Jāzepu» aizsūtīju «Orell-Füssli». Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 361. S. LŪKINAI Kastaņolā 1919. gada 19. septembrī 19.9.19. Mīļā, dārgā Silvij, Tu esi vislabākā meitiņa, ka Tu iedomājies man, tālajam onkulim, atsūtīt tik skaistu dāvanu, ko Tu tik ilgi esi strādājusi. Man liels prieks par to zaļo tepiķi, un es ikdien viņu aplūkošu un piedomāšu pie Tevis, audējas, un Tavas labās sirds, un mīļām bučiņām. Tantei nodevu sveicienus, un nu abi ar tanti sūtam Tev un Haraldam, un Ivaram, un visiem Tavējiem sirsnīgākās labdienas un bučiņas. Tu jau proti rakstīt ļoti glīti, atraksti tad atkal kādu reizi onkulim un tantei. Tavs Onkuls. 362. P. SĒJAM Kastaņolā 1919. gada 24. septembrī 24.9.19. Sējam. Cīrihē, Plattenstr. 28. Vai Tu brauktu ar mums oktobra beigās, vai nebrauksi šogad nemaz? Nagliņš. 363. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1919. gada 24. septembrī Dārgo biedri, esam še jau pilnā braukšanas uztraukumā, laižamies projām laikam jau šonedēļ. Nau vairs miera kaut ko prātīgi apsvērt, bet tā Afeldtam, tā man liekas, ka mūsu uzsaukums šinī momentā būtu nelaikā miera sarunu dēļ. Ko teic šveicieši? Gadījumā var jau arī pēc laist, kad būtu arī aizbraukuši. Uzsaukums pats ļoti skaists, kā jau Tava stila. - Tāpat ar «Jāzepu», ja Tu vari vēl ko izdarīt, labi, - es vairs nekā nepaspēju un Rīgā nodošu visu lietu A. Gulbim kā speciālistam. Mums saka, ka «Jāzepu» arī neļautu Šveicē uzvest Bībeles temata dēļ. Kā ar Tavu braukšanu? Vai brauc un kad? Līdz sestdienai atbildi vēl. Varbūt braucam tomēr vēl reizē: vismaz līdz Berlīnei vai Kopenhāgai. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu Tev un cien. kundzei no mums abiem. Tavs Rainis. Abs.: A. Naglin. Castagnola, Lugano. 364. K. FREINBERGAM Kastaņolā 1919. gada 26. septembrī Dārgais draugs un biedri, nu drīz būsim kopā un strādāsim atkal mūsu darbus tālāk. Lai tik nu veselība dara savu pienākumu. Uz drīzu redzi. Daudz paldies par «Taurētāju»! Exp.: A. Naglin. Castagnola, Schweiz. 365. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1919. gada 29. septembrī Ļoti cienītais O. Grosvalda kungs! Pirms aizbraukšanas uz dzimteni nosūtām Jums vēl pēdējos sirsnīgos sveicienus no Castagnolas. Jūs gan esat tas, kas aizbraukšanu dara mums tik ērtu ar rekomendācijas rakstiem, ar naudas sūtījumiem (2000 fr. saņēmu), ar visu labu gādību. Jūsu laipnā un mīļā gādībā paliek arī «Uguns un Nakts», un tad es par viņu varu būt drošs. Man bij liels prieks satikt un baudīt Jūsu īsti latvisko sirsnību, un esmu Jums par visu ļoti pateicīgs. Daudz labu dienu Jums un Seska kgm un legācijas locekļiem. Pilnā augstcienībā Jūsu Rainis. Castagnola 29.9.19. 366. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1919. gada 27. oktobrī 27.10.19. Ļoti cienītais kungs. Pases formalitātes mani aizkavēja izbraukt termiņā, par kuru es Jums rakstīju. Vīzas laiks pēc latviešu teksta līdz ar to būtu notecējis, taču tas neattiecas uz Šveici, jo franču tekstā nav uzradīts nekāds termiņš, un Jūsu vīza līdz ar to nav no jauna jāpagarina. Ja tad nelaimēsies, es griezīšos pie Jums un lūgšu telegrāfisku vīzas atjaunošanu. Pirms savas aizbraukšanas es vēl gribētu izlūgties no Jums ziņas par «Uguns un nakts» tulkojumu. Mobēra tulkojumu es nosūtīju Jums. Kad tulkojums parādīsies iespiests? Un vai paredzama arī kāda izrāde? Ja radīsies naudas grūtības, tad es atsakos no savas ceļa naudas par labu lugai. 367. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1919. gada 24. novembrī 24.11.19. Ļoti cienīts Grosvalda kungs. Uz pieprasījumu Jūsu vēstulē, vai K. Ozoliņa kgs bijis pie manis par privātsekretāru, es nupat atbildēju telegrāfiski: Je n'ai pas secretaire privé qui pourrai parler ou agir en mon nom. Desire particulier. Tiešām bez tuvākiem paskaidrojumiem es nevaru nekā cita atbildēt. Laikam gan būs kas izdarīts vai izrunāts manā vārdā, kas tāds, par ko valdībai cēlušās šaubas. Tādēļ es vēlreiz še rakstiski protestēju, kategoriski izsakot, ka es atbildu tik par sava paša vārdiem un darbiem un ka es neesmu devis pilnvaras, nedz uzdevis K. Ozoliņa kungam, ne kam citam runāt un rīkoties manā vietā. Blakus minot, mani mantas apstākļi nau tādi, ka es varētu sev uzturēt sekretāru. Es gaidīšu drīzākā laikā paskaidrojumu, kas ir noticis, tā es varēšu tūdaļ un pilnīgāk lietu nokārtot un izklīdināt katras šaubas. RAINIS Vēstules Šveices periods (1914. - 1920. III) 1920. gads 368. I. KRESTANOVAM Kastaņolā 1920. gada 5. janvārī 5.1.20. Ļoti cienītais Krestanova kungs. Jūsu esperanto brošūru ar lielu pateicību saņēmu. Esmu interesējies par esperanto, uzskatu to arī par visaristokrātiskāko palīgvalodu, ar kuru salīdzinot, ido man izliekas surogāts, tomēr neesmu vēl paspējis esperanto pilnīgi apgūt. Lai Jūsu brošūru iepirktu latvieši, es to ieteikšu latviešu birojam, tiklīdz tāds būs izveidojies. Es pats neesmu atzīts par latviešu interešu aizstāvi Šveicē, kā Jums nepareizi ticis paziņots. 369. J. KĻAVAM Kastaņolā 1920. gada 8. janvārī 8.I 20. Kļava. Berne, Frohbergweg 6. Laipni lūdzu tūlīt man atsūtīt «Ugunsnakts». Tuvākas ziņas ar vēstuli. Sirsnīgi sveicieni. Nagliņš. 370. A. KRAUZEI-OZOLIŅAI Kastaņolā 1920. gada 8. janvārī 8.1.20. Osolin. Scharlottenburg, Kaiserdamm 115. Filmēšanai principā piekrītu. Teksta aizsūtīšana drīzumā iespējama. «Jāzepam» vajadzīgs noraksts. Vēstule sekos. Sveiciens. Nagliņš. 371. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1920. gada 23. janvārī Es gribu vēlreiz izteikt savu siltu pateicību par Ārlietu ministrijas tik sirsnīgo gādību: atvieglināt mūsu atgriešanos uz dzimteni. Jau 1917. g. es solījos pieņemt kandidatūru no latv. Sociāldemokrātijas puses. Oficiāla paziņojuma man vēl nau. Bet, kad es runāju par aicinājumu mājās un uzdevumu, tad arī nedomāju šo par vienīgo, bet kā vienu no pirmajiem. Es arī politiķa lomā gribu strādāt priekš Latvijas un uzskatīju savu līdzšinējo darbību lielā daļā par tādu. Ar prieku es atradu kādu uzsāktu rakstu sērijā no mūsu Vikt. Eglīša «Latv[ijas] Sargā». Viņš, kas ir latv. Tautas atjaunošanās lielās idejas pirmais karotājs (jau «Pelēkā baronā»), norāda man tik augstu uzdevumu, tik smagu, ka no tā ikkatrs nobaidīšoties. Viņa literāriski tik skaisto un spilgto rakstu es diemžēl nedabūju visu lasīt (iztrūkst 5.-8, turpinājums). Vai būtu kāda iespēja tos numurus no Parīzes dabūt? Slēdzot savu vēstuli, lūgšu Jūs izteikt manu pateicību mūsu cien. ārlietu ministra k-gam par viņa laipnību, kuru man varbūt nāksies drīz izlietot mājbraukšanā. Jums es palieku vienmēr pateicīgs par Jūsu sirsnīgo gādību. 372. V. EGLĪTIM Kastaņolā 1920. gada 25. janvārī 25.1.20. Jūs esat mūsu lielākais teorētiķis pēc dabas, varbūt jau tagad; visādā ziņā nākotnē; es neesmu kompetents to izšķirt, jo kopš kara laika nepārvaldu mūsu literatūru. Bet es redzu, ka Jūs esiet izaudzis un pāraudzis pār sevi neapskaitami, - pēc tā viena raksta par mani, kuru lasīju diemžēl tik sākumu un galu. Tik ātra attīstības spēja man bij nedzirdēta, viņa gan bij sastrēgusēs; sastrēgumu es saprotu. Tas pārsteigums man ļoti patīkams: mēs esam tuvāk nākuši, pretstati satiekas. Tas nozīmē, ka nāks laiks sintēzei. Jo sen, lasot Jūsu teorētiskās prasības, es nodomāju: tās tiks izpildītas gluži citā ceļā, tanī virzienā, kurā es eju. Un tomēr viņi satek uz vienu veidu, tātad tās paveidos. Un tomēr mēs esam tik dziļi pretstati, un tomēr mēs paliekam katrs uz sava stāvokļa - arī tagad. Mūsu literatūrā, varbūt pat tautā, mēs esam pretstati, par kuriem dziļāku laikam vairs nau. Un nu te es atzīstu Jūsu lielāko nopelnu tautā, ka Jūs, šīs pretešķības nenoliegdams, saprazdams viņu vajadzību un teorību, atrodat tomēr tautas vienības iespēju un viņu uzsverat kā eksistences nepieciešamību. Nepārprotiet mani, es atzīstu Jūsu dzejas un teorijas spēka parādības, bet man ir augstāka šo spēku lietā likšana pie tautas un cilvēces augstākiem mērķiem, kuri ir arī dzejas mērķi. Jo augstākā pakāpē saplūst dzeja un dzīve. Jūs ar teoriju saprotat, ka tautā tāpat kā indivīdā ir pretešķības, ieslēgtas vienībā, un ka jāattīsta vienības jeb dzīves instinkti, lai organisms neaizietu bojā, - tautā vēl vairāk nekā indivīdā, jo tautā pretešķības aug jau mehāniski līdz ar saimniecisko procesu. Es, ar praktiku steigdamies, neievērodams teoriju savos darbos, piekopu vienmēr šo centripetālo spēku sevī un, cik varēdams, tautā. Tā Jūs attīstījāt sevi tik augstas teorētiskās spējas, kuras Jums nau iemācītas vien, bet dabā; tā Jūsu stils tapa tik caurredzams un noteikts, Jūsu domas tik nokārtojošas, galvenā izceļoša un tā saprotama, iespaids tik skaidrs un spilgts. Un tā ir otra vieta, kur mēs satiekamies, jo skaidrums un spilgtums ir tas, kurp es eju, attīstība arvien plašums, - bet te jau Jūs brīdinat. Jūs mani esat sapratuši tā, ka vietām es gluži pārsteigts; es nebiju to cerējis jau tagad, tik agri; tā var saprast tikai simpātija, - lai arī ar pretstatu, - mēs jau bieži mīlam pretstatu vairāk nekā līdzību. Par Jūsu skaisto rakstu te runāt plašāk, par Jums un vēl par mani, te nau vieta, tik to piezīmi atļaujat, ka dažus asus faktus es nebūtu vēlējies minētus, jo laiks ir nomierināšanai, ne asumu izcelšanai, - tie asumi jau arī: diezgan aprūsējuši; daži fakti Jums doti nepareizā apgaismojumā, dažas personas neīstā raksturojumā, piem., P. Stučka nau baudu cilvēks vien, viņā ir stiprs garīgs spēks, organizatorisks, teorētisks. Bet apbrīnojama ir Jūsu kombinācijas spēja: no tik nedaudziem sīkumiem uzcelt ēku. Bet es negribēju tuvāk aplūkot, man būtu par daudz ko teikt. Tā jau es par daudz izplūdu. Bet nu mēs drīz satiksimies personiski, tad jau es Jūsu lielo bagātību izmantošu sevis pazīšanas labā un, es domāju, ne sevis labā vien, Jums un Jūsu spēkiem ir liela nākotne, t. i., liels uzdevums, - Jūs devāt man briesmīgi smagu uzdevumu ar to pārmērīgo lielumu, ij Jums būs tāds jāuzņemas, un man. Es atminu pārāk skaidri mūsu pirmo satikšanos, es gribu savu vainu par labu vērst, Varbūt to varēs, un kopā strādājot. Jūs esat daba, līdzīga Platonam un Nietschem, dzejnieks un teorētiķis, pēdējais pārvalda, Jums vajadzīgs liels darbs, arī līdzīgs. Varbūt es varu palīdzēt Jūs uz to vest. Mēs pārāk lielas pretešķības, mums jābūt draugiem, lai nekaitētu tautai. Es draudzīgi spiežu Jūsu roku. 373. R. IVANOVAM Kastaņolā 1920. gada 25. janvārī Manu mīļo, dārgo, rakstīju nupat Komitejai un Klubam un jūtos drusku noguris, Tava lielā mīlestība man piedos, ka šī vēstule Tev izliksies īsa. - Kad nolikts termiņš Satversmes sapulces vēlēšanām, tad paziņo man telegrāfiski. Mēs tad braucam. Citādi paliekam līdz pavasarim, lai vēl paveseļotos un nobeigtu še steidzīgākos darbus, jo tur jau nebūs laika strādāt. Dažās lietās, kuras tik pārrakstāmas vai pārlabojamas, Jūs man varbūt varēsat tur palīdzēt. - Vēstules klubam un Šveices Komitejai lūdzams liec pārrakstīt, jo man nau melnraksta. - Gada grāmatu jūs būsat laikam jau pērn izdevuši, Tavu vēstuli no decembra sākuma saņēmu tikai janvārī. - Nosūtu «bērnu grāmatas» mēģinājumu Kluba «Bērnu nodaļai», - pārspriežat, ja der, tad tā ir dāvināta klubam, un lai to izdod A. Gulbis, - jeb Jums ir citādas domas? Tad Jūs runājāt: pretī sūtīt kādu draugu, - skaisti, bet pārāk dārgi maksās, un tā jau mēs esam darījuši lielus izdevumus tautai. - Par braukšanas termiņu ziņošu Tev jau labi agrāk. - Par nama vai jūrmalas vasarnīcas vai māju dāvāšanu: tas atkal maksās pārāk daudz, un vai tik daudz sanāks? Mums personiskas vajadzības ļoti mazas: 2-3 istabas, kēķis un pieliekamās telpas - kad mums tās dotu par brīvu no valsts vai sabiedrības puses, kādā namā, kur daudz telpu, piem., pilī. Man tik grāmatām vajdzētu telpas liekas, labāk nekā guļamistabā. - Kas tie par intervjuviem bijuši drukāti avīzēs? Man nau atsūtīti. Man nepatīk, ka izvērš manā vietā manas domas citi, mani uzskati tikai manos rakstos; mana gara klubā, mana politika - l[atviešu] S[ociāldemokrātiskā] partija. - Kā Tev iet? No Otto man nau ziņu. Daudz mīļu skūpstu Tev no Tava Jāņa. 374. J. VECOZOLAM Kastaņolā 1920. gada 29. janvārī Mīļo biedri, kur Tu palicis? Solījies sen atpakaļ pienākt, un nu ne ziņas. Vai Tev iet labi? Vai saņēmi savu naudas sūtījumu? Vai Tu vari iztikt? Es, pārbraucis no Bāzeles, gribēju slimot, bet nebija laika: mācos mašīnrakstu, norakstīju divus cēlienus. Kad drīz no Tevis nebūs ziņas, tad brauksim Tevi apraudzīt. Līdz tam daudz labu dienu Jums visiem trim no mums diviem. Tavs Rainis. Vai Afelds vēl vienmēr gaida? Kādēļ nebrauc [1 nesalasāms vārds]? 375. R. IVANOVAM Kastaņolā 1920. gadā, ap 29. janvāri Mans mīļais, dārgais draugs, Tavas tik sirsnīgās rindiņas, personiskā un vispārības vārdā, mūs pilda ar siltu pateicību. Mums jāatbild pirmā kārtā vispārības jautājumos, nopietni un pacilāti, bet tā vien gribētos Jums visiem klāt steigt un Jūs apskaut, un jaut apskāvieniem un rokas spiedieniem izteikt, ko vārdi izdara tik neveikli. Nu, drīz jau mēs to varēsim, bet tagad vēl jāapspiež aizgrābtība. Jau Jūsu doma vien sagaidīt mūs aizkustināja mūs sirds pamatos, nu Jūs vēl gatavojat balvu, visas tautas dotu balvu, ar ko saņemt pazudušos bērnus! Un pazudušie bērni iegūst vairāk nekā viņi zaudējuši: visi piecpadsmit trimdas gadi ir kā nebijuši, visi 30 cīņas gadi ir kā sapnis, mēs atmostamies un esam pie saviem mīļajiem, un viņu vēl vairāk, un viņi vēl laipnāki nekā vakar, kad aizgājām! - Mums grūti nākas saturēt jūtas. - Tu jautā, kad mēs brauksim? Pavasari, februārī vai marta sākumā, bet, kad pēc mums vajdzība un mūs sauc, tad tūdaļ. - Avīzēs lasam: Jūs gribot pirkt mums namu vai māju, - tad man jāattēlo mans uzskats uz īpašuma jautājumu: man ir bijis savā laikā nekustams īpašums, cīņas dzīve neatjāva to paturēt un padarīja mūs par proletiem, kaut arī t. s. «baltā (ne diez cik balta) krāga proletiem». Cīņa nau beigusies, un nebeigsies ari mājās, jo katra atklātības dzīve ir cīņa, arī visniecīgākā. Mēs prasam ne atdusu, bet lielāku ārēju iespēju strādāt: būt netraucētiem no maizes rūpēm un darbiem. Nams vai māja prasītu daudz apkopšanas pūļu un izdevumu un saistītu pie vietas; veikala puse atņemtu daudz laika. Un vai mēs tā no proletiem un vispārības cīnītājiem netaptu par īpašniekiem un personniekiem? Kustama manta ir vieglāk pārvaldāma un ļaujas vieglāk izlietot vispārības lietām. Es uz savu mantu, tagadējo un nākamo, arvien esmu skatījies kā uz manis pārvaldītu tautas mantu. Bērnu, kas varētu mantot, mums nau, un, ja būtu, es arī bērniem neatstātu mantojumu, bet attīstītu, stipru patību. Tātad viss, kas man ir un būs, arī tautas balva, ko Jūs mums gatavojat, nāks atkal atpakaļ tautai. Tas mans testaments. Tikai, dzīvs būdams, es viņu gribu pats pilnīgi pēc sava prāta pārvaldīt, arī nolemt uz priekšu. Vajga būt arī personiskā iniciatīvā dažām tautas mantām, jo personiska iniciatīva ir dzīvāka. - Tautas kapitālu, ko Jūs taisāties nodot manās rokās, manā pārvaldībā, es gribu vairot ar saviem personiskiem darbiem, un varbūt to vairos arī citi, nododot turp ziedojumus vai mantojumus. Tautai es došu sīku atbildību. Mēs paši savām vajadzībām tērējam ļoti maz. Bet man būs tā dots līdzeklis veicināt vispārības mērķus, kuri citādi varbūt paliktu novārtā! Es arī tā gribētu būt derīgs tautai. Es šo rakstu ar ļoti pateicīgu sirdi Jums, ar lielu mīlestību, tie nau aizrādījumi. Jūsu sirsnība lems pati pēc sava prāta un katrā veidā mūs aplaimos. Esat visi sirsnīgi sveicināti. Rainis. Vēl vienu lietu gribu minēt, mīļais draugs, varbūt viņa paš par sevi saprotama, bet varbūt arī ne. Mēs vēlētos - pēc tik daudz gadiem nemiera un cīņu - pārnākt mājās ar mieru un bez naida un tā baudīt atpūtu kaut uz brīdi: mēs vēlētos, ka naids apklustu uz šo mazu brīdi, ka neviens netiktu atraidīts, kas gribētu mums mīlu parādīt. Cīņa pēc turpinātos, jo dzīve ir cīņa, bet arī mūsu cīņai būtu par mērķi miers un vienība, jo par tautas vienību nevar runāt mazas šķiras, bet gan lielā pamatšķira, tautas vairums ar vadošo ideoloģiju. Mūsu cīņa būtu par jaunu tautas vienību, kura parādījusies tik vareni kaujas laukā, bet kura miera laikā šaubās par sevi. Mūsu loma aktīvā dzīvē būtu tur, kur tautas vienība jāuzsver un jāizrāda. Sveiks, mīļais. 376. SIBĪRIJAS UN URĀLU LATVIEŠU NACIONĀLĀS PADOMES CENTRĀLAJAM BIROJAM Kastaņolā 1920. gada 31. janvārī Dārgie un ļoti cienītie tautas biedri! Jūsu «Brīvā Latvija» ir manā priekšā, un drīz mēs visi, no svešniecības un trimdas pārnākdami, redzēsim tiešā un spilgtā īstenībā mūsu Brīvo Latviju patstāvīgu, nedalītu, neatkarīgu un cīnīsimies, lai redzētu to arī laimīgu. Bet, ja viņa arī ilgi netiek vēl pie labklājības, kad viņa tikai brīva un neatkarīga, tad jau tā ir laime. No brīvības nāk labklājība, ne otrādi. To mēs, ārlatvijnieki, zinām vislabāk, un es nebrīnījos, ka mūsu Urāla un Sibīrjas, un Austrumkolonijas ņēma tik spilgti redzamu dalību Latvijas brīvības cīņā. Sevišķi acīs metās, ar kādu augstu politisku gatavību tiek vesta šī cīņa, kāda sabiedriska kultūra viņā parādās un kāds neatlaidīgs demokrātisks raksturs. Ne velti Sibīrija tik ilgus gadus bij uzņēmusi mūsu trimdiniekus, progresīvākos tautas elementus un mūsu aizgājējus, sparīgākos un kustīgākos, - un nu vēl tik liela daļa tautas tika aizdzīta uz šo pusi svešniecībā. Sib. un Urāla latviešu cīņa dos paraugu, kā citās kolonijās organizēties [ne vien] uz cīņu par patstāvību, bet arī uz mierīgu darbību, lai noturētu nepārtraucamu sakarību ar Latviju, kopodama latviešus un sargādāma viņu latvību, pārvesdama viņus no svešniecības mājās. Bet arī tad, kad visi tie pārvesti mājās, ko vien var pārvest, arī tad paliek vēl liels mērķis Latvijas labad: atlikušos apkopt un uzturēt arī tad latvībā, un nodibināt no tiem Latvijas austrumos gatavas kolonijas tirdznieciskiem mērķiem, jo Latvijai kā valstij nau kolonijas valsts nozīme, un tomēr vajadzīga satiksme un vajadzīgi gatavi tirgi. Valsts koloniju vietā jāstājas šīm kolonijām, un sibīrieši arī te būs mums par paraugu, kad tādas kolonijas mums organizēsies citur, piem., Amerikā, Kanādā u.t.t. Jau tagad S. un U. organizācija apņem faktiski Japānu, Koreju, Ķīnu un tālāku Austrumu piekrasti, viņa tā varbūt organizēsies arī juridiski. - Cik patstāvīga un attīstības spējīga ir politiskā domātne S. U. Nacionālai Padomei, rāda arī viņas instrukcija («Br. L.» 4. nr.) delegācijai uz Latviju ne vien 2., 3. un 5. punkti, bet vairāk 4., kur nolikts pamatā mūsu valsts organizācijai jauns princips: Sib. un. U. latviešus uzskatīt kā patstāvīgi sevi pārvaldošu Latvijas daļu, kura reprezentēta arī Vislatvijas parlamentā, līdzīgi topošai domīniju sistēmai, tikai pārcelta uz kultūras sfēru. Kā augsta politiska kultūra parādās tad arī S. U. N. P. orgānā, to kā pašu par sevi saprotamu minu tikai blakus: pārskati par Latvijas cīņas attīstību ir gandrīz gatava vēsture par mūsu valsts tapšanu. - Gribētos vēl daudz rakstīt un izteikt manu dziļi sajustu pateicību par man uzticēto reprezentāciju Parīzē; izskaidrot iemeslus, kādēļ man bij jāatsakās: pasta satiksmes trūkums, jo neviens mans raksts Jūs, liekas, nau aizsniedzis, bet šis iemeslis vēl pastāv, nezinu, vai šī vēstule līdz Jums aiztiks. Manus vissirsnīgākos laimes vēlējumus uz uzvaru. Kaut gan maz cerības, ka šī vēstule nonāks Jūsu rokās, tomēr gribu piezīmēt, ka lūkošu Jums nosūtīt kādus laikrakstus vai grāmatas, kas man pienāktu no mājām. Kopš Ziemsvētkiem arī man nau nekas pienācis. Bet, ja Jūs saņemtu šīs rindiņas, tad skaitat mani pilnīgi Jūsu rīcībā, un, tā kā mēs ar Aspaziju domājam pavasara sākumā braukt uz dzimteni, tad es ieskaitītu sev par pagodinājumu, kā Jūsu reiz vismaz domātais reprezents, darīt visu, lai veicinātu Jūsu man tik simpātiskos nolūkus un izpildītu Jūsu uzdevumus, ja Jums tādi rastos priekš manis. Jūs sirsnīgi sveicinu Aspazijas un savā vārdā. Jūsu J. Rainis. Castagnolā, 31.1.1920. 377. O. GROSVALDAM Kastaņolā 1920. gada 25. februārī Augsti godāts kungs! Jūsu lielais zaudējums mūs dziji satricināja: Jūsu brāļa nāve ir visas tautas zaudējums, bet Jūsu sāpes netop mazinātas ar to, ka zaudējums lielāks nekā parasts. Vienu tikai spēj dot tu liels zaudējums un tik liela, visas tautas, līdzjūtība, - Jums un sev, un visiem, kas to jūt: stiprāku apņemšanos katram savā daļā strādāt jo vairāk, lai robu izlīdzinātu, ja ne labumā, tad daudzumā. Mums kā māksliniekiem sevišķs žēlums par mūsu vērtīgāko, jau tā nedaudzo, spēku aiziešanu, jo daudzums taču neatsver labuma. Mūsu brīvības cīņa tomēr briesm3gi dārgi maksā. Bet atvainojat manus varbūt pārāk garos vārdus, kuri Jūsu sāpes spēj tikai paildzināt. Ikdienas darbi varbūt vairāk novērš uzmanību no tā, ko laiks tik dziedē. Es runāšu par pasēm. Aizsūtu līdz ar šo 30 fr. par pasu pagarinumu. Un lūdzu pasēm, kuras iet še līdzi, uzlikt vīzu, jo nu mēs pēc nedēļas, vai drusku vairāk, izbraucam uz mājām. Sūtam pases dēļ vīzas Jums, jo konsuls M. Afelda kungs vēl aizvien nau oficiāli atzīts Šveicē. Tāpat lūdzu Jūs: izsūtīt man vajadzīgo kurjeru certifikātu. Manuskriptu apzēģelēšanu ar valsts zēģeli varēs izdarīt M. Afelda kungs. - Mēs būtu braukuši varbūt caur Vāciju, lētuma dēļ un lai redzētu vācu mākslas iestādes, bet, tā kā nau vēl noslēgts miers, tad diplomātisks kurjers turp neies, un šis kurjera certifikāts man nepieciešams priekš maniem manuskriptiem. Seska kungs varējis izdarīt pases un certifikāta lietas, - bet tomēr nau zināms, kad viņš ieradīsies, un man nau laika vairs kavēties. Ceļa maksu es nevaru labi izzināt; saka, ka līdz Varšavai biļete 500 fr., tātad 1000 fr. Cik bagāža, nezinu. Cik no Varšavas līdz Rīgai, arī nezinu. Vai vācu nauda der arī Latvijā? Vai franču nauda Austrijā un Polijā? - Vai vieta direktus satiksmes vilcienā no Parīzes uz Varšavu jāizgādā Parīzē? Cik kilogramu bagāžas var ņemt līdzi? Cik dienas iet? Vai Jūs nebūtu tik laipni Mierlauka kgam paziņot, lai uzved vien «Jāzepu», jo «Krauklītis» man netop gatavs. Vai vēstules (15), kuras nosūtīju Jums uz Parīzi priekš tālāk sūtīšanas uz Rīgu, ir Parīzē pienākušas un jau aizgājušas uz Rīgu? Es vakar dabūju vēstuli no Rīgas, kas nākusi caur Vāciju (1). Rīgā manas vēstules februāra sākumā vēl nebij pienākušas. - Gulbja sūtīto naudu 800 (2000) fr. saņēmu ar daudz pateicības. Es Jums vēl paziņošu noteikto dienu, kad mēs izbraucam. Ar daudz siltas pateicības par Jūsu laipno gādību un ar dziļu augstcienību. Jūsu J. Rainis. Castagnola 25.2.20. Šī vēstule novēlojās tādēļ, ka mēs abi slimojām ar gripu; arī tagad neesam vēl galīgi veseli. [Paraksts.] 378. R. IVANOVAM Kastaņolā 1920. gada 27. februārī Mīļo, dārgo, saņēmu Tavu 5.2.20. vēstuli še 25.2.20. Mēs nu braucam jau itin drīz; pases jau aizsūtītas priekš vīzas. Laikam caur Varšavu, caur Vāciju būtu labāk, bet vēl nau miera stāvoklis. - Naudu no teātra man nesūti, laikam mani še vairs nesasniegtu. Sirsnīgi un mīļi sveicini visu mūsu dārgo. Par noteikto dienu, kad izbrauksim, ziņošu Tev ar telegrammu. Tāpat no ceļa. Un nu, uz drīzu un laimīgu redzi! Sirsnīgi sveicina Aspazija. Mēs abi nupat pārgulējām gripu. Aspazija vēl nau vesela. Sveicinu. Tavs [paraksts]. Nodod šo karti Kirhenšteinam. Rakstu Tev arī caur Vāciju līdz ar šo karti. Ceru, ka būsi saņēmis vēstuli no 25. 1. 20. 379. R FREINBERGAM Kastaņolā 1920. gada 28. februārī Mīļo biedri, vakar aizsūtīju Jums pa citu ceļu rokrakstus: vairākus dzejoļus no Aspazijas un no manis I cēlienu no lugas «Krauklītis» un 1 dzejoli; līdz ar pāris pavadrindiņām. «Taurētāju» I saņēmām ar daudz paldies! Šoreiz tikai šīs pāris rindiņas, jo drīz ceram redzēties. Daudz mīļu labdienu no mums abiem. Jūsu Rainis. Castagnola 28.2.20. 380. R. IVANOVAM Kastaņolā 1920. gada 28. februārī Rob. Ivanovam. Rīga, Pauluči 21. Castagnola 28.2.20. Mīļo, dārgo, nosūtīju Tev vakar karti caur Šveices kurjeru; reizē arī kodu manuskriptu Freinberģim. Paprasi, vai viņš dabūjis. Tava vēstule no 5.2. atnāca še 25.2., tātad lēni nāk, bet tomēr iet caur Vāciju. Atzīmē, kad Tu saņem šo manu vēstuli. Naudu no teātra nesūti man, neatnāktu vairs laikā, jo mēs taisāmies braukt, cik drīz varēs. Pases jau aizsūtītas dēļ vīzas uz Parīzi. - Mē slimojam abi divi, Asp[azija] vienu; es trīs nedēļas uz gultas ar gripu. Vēl neesam galīgi veseli. Braucam laikam caur Varšavu, jo tur man kurjeru certifikāts, ka varu ņemt līdzi visus manuskriptus. Caur Vāciju būtu lētāk, labprāt tur arī uzturētos, bet kā kurjers nevaru, un arī tā nez kā, jo miers nau vēl noslēgts. - Par noteikto dienu, kad izbraucam, ziņošu telegrāfiski. Nupat saņēmu telegrammu no Rīgas! lai es telegrafējot, ka pieņemot kandidatūru uz konstituanti. Telegrafēšu šodien pat, ka pieņemu. Apprasies Dr. P. Kalniņam, vai tad viņš nau saņēmis manu vēstuli (caur Parīzi) no 25.1.20., kur es biju teicis, ka pieņemu? Vai Tu pats saņēmi manas vēstules no 25.1.20.? Saki centrālkomitejai oficiāli, ka es pieņemu kandidatūru. - Par manu braukšanu janvārī es lasīju nupat avīzēs un izbrīnījos, kas to ziņojis, jo es pats nekad un nekam to nebiju teicis, tāda nolūka man nebij. Nu uz drīzu redzi! Sveicini jo mīļi un sirsnīgi visus mūsējos, sevišķi kluba draugus, un pats tai no mums abiem sveicināts - Tavs Rainis. 381. P. KALNIŅAM Kastaņolā 1920. gada 28. februārī 28.2.20. Rīgā. Kalniņ. Centrālkomitejā, Suvorova ielā 25. Es pieņemu Satversmes sapulces uzstādīto kandidatūru. Jau 25. janvārī nosūtīju rakstisku piekrišanu caur Parīzes sūtniecību. Nagliņš-Rainis. 382. E. LERTAM Kastaņolā 1920. gada 2. martā 2.3.20. Sirsnīgs paldies par Jūsu laipno vēstuli. Paliek tātad pie Jūsu atbildes - šīs rindas negrib pie tās ķerties, bet vienīgi novērst iespējamu pārpratumu. Jūs domājat, ka teātrim tagad vajadzētu domāt par naudas pelnīšanu un ne par pārāk māksliniecisku plānu. Tas bija prātā arī man ar «Jāzepu un viņa brāļiem». Tam vajadzētu ienest daudz naudas, ne daudz prasīt, iedarbojoties tieši ar spēli, . 383. R. MANTELAM Kastaņolā 1920. gada 2. martā 2.3.20. Cienījamais konsula kungs! Pagājušā gada oktobri Jūs man vizējāt Latvijas pasi caurbraukšanai caur Vāciju. Vai Jūs tagad dotu man savu vīzu, kaut gan formāls miers ar Latviju vēl nav noslēgts? Gaidot Jūsu labvēlīgu atbildi, Nagliņš-Pliekšāns. 384. M. AFELDAM Kastaņolā 1920. gada 13. martā Afeldam. Bernē, Schanzenbergstrasse 7. Atsūti tūliņ mūsu pases. Jārāda vācu konstalam. Pirmdien vakarā nosūtīšu atkal Tev. Nagliņš. 385. M. AFELDAM Kastaņolā 1920. gada 16. martā 26.3.20. Cienīts konsuls, Afelda kgs. Uz Jūsu pieprasījumu par Jūliju Vecozolu kā domātu kandidātu uz Latv. Konsuma savienības kooperatīva priekšstāvja vietu Francijā varu Jums dot sekojošu paskaidrojumu no savas puses. Jūlijs Vecozola kgs ir pazīstams Latvijā kā ievērojams rakstnieks: liriķis, romānists un dramatiķis, un kā veiklis laikrakstnieks arī svešās valodās. Personigi es pazīstu viņu kā izveicīgu un laipnu, spējīgu sabiedrisku cilvēku, kurš arī visās situācijās un apkārtnēs orientējas un piemērojas, un ar iznesību iekaro sev stāvokli. Viņš būtu strādīgs un apdāvināts atklātības darbinieks. Par viņa tehniskām zināšanām man kā nelietpratējam nau sprieduma, bet ceru, ka viņš arī iestrādātos un būtu noderīgs kā labs kandidāts nodomātā vietā. Jāmin vēl, ka arī Vecozola kgs prot vairākas valodas, starp citu, arī franciski, itāliski, vāciski, krieviski, kas arī krīt svarā domātai vietai. 380. J. VECOZOLĀM Kastaņolā 1920. gada 17. martā Mīļo biedri, ieteicamu vēstuli, garu garo, aizsūtīju konsulam, lai nu viņš apmierinās. Negribējās norakstīt Tev kopiju, varbūt to Tev atsūtīs Afelds. Nu par mums. Afelds šorīt atlaiž telegrammu, ka man viena vieta vilcienā uz Varšavu 23. martā, otra vieta Aspazijai 1. aprīlī. Neērti, ka jābrauc šķirtiem, bet tas ir īsākais ceļš. Gaidu no Afelda vēl solītu vēstuli. Un tad jātaisās ceļā. Kad veselība būtu drusku labāka, būtu ērtāk. Drīz jau Tu arī dzirdēsi par sevi. Afelds, lūk, izdarīgs ir. Sveicinām abi Tavu mīļo kundzi, ceram, ka būs labi vesela. Un uz redzi vēl līdz braukšanai. Daudz labu dienu Jums visiem trim. Rainis. Exp.: A. Naglin. Castagnola. 387. R. IVANOVAM Kastaņolā 1920. gada 18. martā 18.3.20. Ivanovam. Rīga, Pauluči 21. Braucam 23. martā caur Varšavu. Elza, Rainis. 388. ASPAZIJAI Cīrihē 1920. gada 23. martā Manu mīļo sirdsdzīvībiņ, es esmu nu Cīrikas viesnīcā, laimīgi atbraucu. Afelds varbūt iztēlojis manuskriptu grūtību lielāku nekā ir: liekas, ka var sūtīt viņam uz Bernu visus nolemtos rokrakstus. Liec arī savus klāt. Vislabāk audekla drāniņā, kurā bij iekšā mana vecā taša, kas tagad ir Lugānā. - Nopērc labi daudz diegu, tie mājās esot pārāk dārgi, kādu kilogramu. - Muitu izdarot vagonā, ērti; Sēja saka, ka ļoti pavirši skatoties, laižot visu cauri. - Grāmatas varot vest, cik gribot. - Meklējot īsti tik naudu, bet nedz izģērbjot, nedz sīki kratot. - Sējam Grosvalds arī raksta, ka esot mums naudu 12 000 sūtījis. Lai Sēja pavadot. - Nu Sēja saka, lai dodot viņam 450 fr. (Šveices), tad viņam pietikšot. Es domāju: atsūti tos 450 fr. Viņa adrese: Plattenstr. 28. Un bez tam Tev ir pasta kvīts. Viņš dos kvīti par 500 (t. i., klāt agrākie 50 fr.). - Afelds solās aizbraukt uz Lugānu un novest Tevi Cīrikā, es domāju - pieņemt to. - Tagad man liekas, ka varētu Afeldam sūtīt arī to, ko Tu gribēji Grosvaldam sūtīt. - Rakstīšu rīt atkal. Līdz šim, liekas, iet labi, - redzēsim, kā tālāk būs. Mīļo, dārgo dvēselīt, nebēdājies, ir taču mājās braukšana, lai nu kāda, Lido, lido, lido. J. Pliekšāns. Hotel Simpler. 389. ASPAZIJAI Cīrihē 1920. gada 23. martā Mīļo, dārgo dvēselīt, rakstu Tev še otru reizi no Cīrikas. Aizsūtīja Afelds šorīt telegrammu, ka viss iet labi. Tik briesmīgi nau, kā bijām iebaidīti: muitu šepat jau izdarīja, neko neskatīja, tik atvēra un aizvēra. Tātad var ņemt līdz visu, ko grib. - Šokolādi es arī še piepirku 1 kg. - Papīrus laikam arī laidis. - Manuskriptus Afelds arī, liekas, nau ļauni domājis, - tātad sūti viņam uz Bernu (Schanzenbergstr. 7) visus manus un savus rokrakstus. Grosvaldam sūti tik tos, kas ir duplikāti (noraksti). - Afelds nobrauks pie Tevis pavadīt uz Cīrihi, lai brauc, viņš visu apgādā: biļetes, muitas u.t.t. - Sēja grib, lai viņam Tu aizsūti (Plattenstr. 28, Zürich) 450 fr., tas vēlāk liksim uz Grosvalda rēķinu. Es domāju, dari to. - Tagad tūliņ braucu, vagons ļoti ērts, paņēmu guļamvietu. Nu, mīļo dvēselīt, nebēdā, ies laikam labāk nekā baidījāmies. Nebēdā, nekreņķējies, es vesels, turies tik Tu vesela, mīļo sirds mīliniņ. Varšavā tiksimies. Lido, lido, lido. 390. ASPAZIJAI Buhsā 1920. gada 23. martā Manu mīļo sirdsdraudziņ, oranžiņ, rakstu šo uz robežas Buhsā. Nekādu muitas nepatikšanu nau, rokas tašu pat nemaz neskatījās. Viens kaimiņš vedot 6 kili šokolādes, daudz siera. Tātad var ņemt, cik vien grib. - Nupat ēdu pusdienu vagonā kopā ar kādu Ļvovas diplomātu, maksāja 15 franču franki. Bet, kā liekas, var ari neiet ēst. Tad iznāk gluži lēti. Rakstīšu vēl no ceļa. Varbūt ķibelē Čekijā un Polijā. Bet līdz šim viss ļoti labi. Naudas paturēju 500 fr. (Šveices). Bet nemaz neviens ij neprasīja, vai vedu naudu līdz. Tātad mierīgi būtu varējis izvest arī zeltu. Papīrus arī neskatīja. - Mīļo, mīļo, dārgo labumiņ, nebēdā, esi jautra. Drīz redzēsimies. Lido, lido, lido. 391. ASPAZIJAI Varšavā 1920. gada 25. martā Labi pienācu, gaidīšu tevi. Pliekšāns. 392. ASPAZIJAI Varšavā 1920. gada 25. martā 25.3.20. Mīļo sirdsdraudziņ, manu zeltiniņ, šo jau rakstu latv. legācijas telpās. Iebraucu nevienam nezinot, Afelds bijis telegrafējis tik, ka es izbraucot, un viņi bij gaidījuši pēc nedēļas. Bet aši visu atradu. Nu jau redzēju gandrīz visu diplomātisko koloniju, visi smuki cilvēki. Traubergs ir še - tas, kas bij Stokholmā - izvadāja pa pilsētu, izēdināja Viktorijas viesnīcā, kur legācija apmetusies, - pusdienas 25 markas, kas esot ap 2 fr. 1/2, pie mums vismaz 5 fr. - Tad atnāca arī Ķeniņš pats - drusku vecāks, bet vēl brūni mati, tik bārdā divi sirmumiņi - šovakar vedīšot uz teātri. Rakstu šo pēc pusdienas atpūtā. No rītus aizsūtīju Tev telegrammu: labi pienācu, gaidīšu Tevi. Uzrakstīju arī kartiņu vēl vilcienā. - Ceļš maksā: biļetes apm. 300 fr., bagāža ap 100 fr., vēl ceļa izdevumi, dzeramnaudas, ēšana u.t.t. ap 30 fr., tā ka ar 500 franču franku var iztikt. Cits viss labi, aši iet, nekur nau jāpārkāpj, tikai 48 stundas, bet daudzreiz jāiet pirkt biļetes un bagāžas pārrakstīt: Buchā (bagāža - 1370 kronas - 86 franki, biļete 1723 kr. - 120 fr.) pērku austrumu biļeti, Lundenbergā biļete - 90 čeku kronas - laikam 22 franki (bagāža laikam 6 fr.), čeku, Oderbergā - poļu; še arī bagāža jāpārraksta un jāsamaksā: biļete 388 podu markas - 40 franki, bagāža 60 poļu m. - 9 franki. Pusdiena un vakariņas vagonā maksā 12-15 fr., labas, bet ļoti aši jāēd, lai tiktu līdzi citiem. - Dzeramnaudas visur dod, bet nelielas: austriešiem 1-5 kronas, kas ir tikai 3-15 santīmi; grāmatas var pirkt lēti, bet man nekas labs negadījās. Vīnē stacijā tura 1-2 stundas, bet nevar labi aiziet pilsētā. - Es Cīrikā liku Mārtiņam sapirkt 1 kil. šokolādes un 2 gabaliņus ziepes, viņš paturēja 20 franku. - Biļeti dabū Cīrikā kuverī un tur turi arī visas bagāžu kvītes. Es Tev nu rakstu, rakstu, mīļo debestiņ, un man pašam iet labi, tāds mehānisks ietiņš, truls, it kā man tur nebūtu daļas, bet ārēji labi, tikai varbūt izliekos nervozi uztraukts, jo jāpiespiežas pie runāšanas, bet, kā Tev iet, sirsniņ, sirdsiniņ, Tu tik bēdīga paliki un tik daudz Tev krāmēšanas un skraidīšanas, un tik nogurusi Tu jau biji. Viena tik man cerība, ka ceļš tiešām ātrs un viegls; brauc arī diezgan daudz sievietes un bērni. Publika pusdiplomātiska, pus šīberi, bagāti žīdi uzpircēji; diezgan pretīgi. Ak, mīļo, mīļo pūkiņ, drīz jau būsim atkal kopā, tad es Tevi izkopšu, - visas lietiņas: pirkstiņus, torci colli un kājiņas palaistas. Par mani nebēdā, ar veselību iet labi. Mīļo draudziņ, lido, lido, lido. 393. ASPAZIJAI Varšavā 1920. gada 29. martā Manu dārgo dvēselīti, rakstu Tev še otro vēstuli, kartis vairākas reizes rakstīju no Austrijas, Čeķijas un Polijas. Telegrammu sūtīju no Varšavas, kad pienācu še. Uzņemts tiku še sirsnīgi, dzīvoju pie Ķeniņa un pa reizei pie Trauberga, drīz būšot man arī sava istaba legācijā, kura ir «Victorias» viesnīcā. Tā bez istabas esmu arī bez miera un sāku jau zaudēt sakrāto enerģijas daudzumu. Biju aizvests teātrī, deva mielastu Ķeniņa dzīvokli legācijā, redzēju pāris valstsvīrus un profesorus, šodien satiksme ar poļu sociālistu partijas pulciņu, rīt varbūt ar Pilsudsku - poļu prezidentu. Būs jārunā un jānogurdinājas, Neguļu labi, ēšana laba, bet nekārtīga, jāiet viesnīcās un kafejnīcās un jādzer vīns, kas neiet labumā. Bet vairāk man bēdu par Tevi, mīļo zeltiniņ, kā Tu viena pati tiksi gala ar kramiņu, ar bankās iešanu un ar vientulību. Vismaz par vienu nebēdā: ceļš ir viegls, var ņemt līdzi, ko grib, un tikai divas dienas. Padomus es Tev esmu devis par ceļu visādus; ja Tu arī nesaņemsi vēstules, Tu iztiksi viegli cauri, kad paprasīsi līdzpasažieriem. - No mājām man ziņu nau nekādu, no avīzēm tik var nomanīt, ka ļoti rīkojas Zemnieku savienība, Par miera slēgšanu un līgumu ar Poliju še daudz runā, un es piekritu tuvošanai ar Poliju un nolīgumam. Vai nu šī vēstule Tevi vēl sasniegs Castagnolā? Nebēdā, mīļo sirdsdraudziņ, esi jautra un droša, drīz jau būsim kopā, un tad viss būs atkal labi. Lido, lido, lido. 394. R. IVANOVAM Varšavā 1920. gada 29. martā Mīļo, dārgo, sēdu pašlaik Varšavā jau piekto dienu (pienācu 25.3.), bet man jāgaida vēl līdz 1.-3. aprīlim, kad še atbrauks Aspazija, lai tad brauktu abi kopā uz Rīgu. Biļetes no Šveices nedabūjām citādi kā vien šķirti. Es Tev jau rakstīju karti un devu telegrammu uz Rīgu, bet šo ziņu Tu saņemsi laikam ašāk, jo tā tiek personiski aizvesta. No Varšavas mēs abi ar Aspaziju izbrauksim tūliņ pēc A. ierašanās, tātad 4. vai 5., kā dabūsim biļetes. Še man šodien vēl būšot satiksme ar P. P. S. biedriem. Un, kad ieradīsies Aspazija, tad laikam būs vēl satiksme ar poļu rakstniekiem. No Varšavas tad ceļš uz Viļņu un Daugavpili aizņemšot vēl 3 dienas un 3 naktis. Tātad galu galā Rīgā mēs varētu nokļūt ap 7. vai 8. aprīli. Neērti bij, ka bij jābrauc šķirtiem un ilgi jākavējas uz ceļa. Bet nu drīz visas neērtības būs beigtas un mēs redzēsim Jūs, savus mīļos. Sveicini sirsnīgi visus biedrus un draugus un esi pats mīļi skūpstīts. Tavs Rainis. Varšava 29.3.20. 395. RAIŅA KLUBAM 1920. gada sākumā Dārgie draugi un biedri. Kad ruden pirmo reizi lasīju par Kluba dibināšanu, es ļoti izbrīnījos un sapriecājos. Kāda oriģinela ideja! Jo tālāk es lasīju par Jūsu mērķu un darbības izveidošanos dzīvē, jo vairāk brīnījos. Tā nebija ne Gētes savienība, ne Dantes biedrības, arī ar lieliem kultureliem mērķiem, te bij kas gluži jauns radies latviešu tautā, vēl nebijis pasaulē. Tās ir dibinātas uz autoritāra un aristokrātiska principa, uz lielu patību un viņu darbu kultivēšanu - mēs teiktu: dievināšanu - tad, kad šīs personas jau mirušas un palicies tikai viņu darbs, kurš tikai pieņemams un izplatāms masai, kas nau viņu līdzi radījusi, kurai tas tikai paraugs un ideāls. - Jūsu ideja taisni pretēja: dibināta ne uz pagātni, bet uz nākotni, ne uz autoritāti, bet uz solidaritāti, uz līdzdarbību un pašdarbību, ne uz aristokrātismu, bet uz demokrātismu. Jūs patības spēka nozīmi nenoliedzat, kā mēdza agrāk darīt biedri, bet liekat šo spēku apzinīgi lietā priekš vispārības. Jūs strādājat līdzi dzīva organisma darbu, virzat un liekat virzīties, attīstat viņu un sevi, un vispārību reizē. Patības darbi caur Jūsu līdzdarbību, t. i., draugu, t. i., vairāku, t. i., tautas līdzdarbību, aug tūkstoškārt pilnībā, ražībā, iespaidā uz apkārtni. - Bet tas nebūt nau viss. Mēs visi kopā izbrīnīsimies vēl vairāk, kad nolūkosimies, kāda nākotne atveras klubu mērķiem. Iegādāsimies tikai, ka ideja varēja rasties dziļi demokrātiskā kultūras karā, jauna spēka tautā, laikā, kad ārēji pārgrozas pasaule, jāpārvar garīgi. Tauta jāorganizē, jārada garīgi centri, pamatšķirai sevi jāapzinās un jāuzņemas vadība, jārada jauntauta uz jauna principa un tad - tad sākas tik vēl īstais darbs, vecās pasaules garīga pārvarēšana visās tautās un jauna celtne - Jūsu darbībā es jau tagad redzu jaunas sociālistiskas filozofijas, praktiskas ētikas celšanu ar jauniem līdzekļiem: patības pētīšanu un patības aktivitātes attīstīšanu, darbību un pašdarbību kā pamatu visam. Kā dzīvības princips Klubam: izplatīties un padziļināties (nodaļas visapkārt, arī Latgali apņemt, arī bērnu nodaļa, arī sievietes). Viss tas man dziļi simpātiski, jo arī manā dabā. Jau tagad no Jums mani dzīvs ierosinājums. Bet vēl vairāk: optimisms - kā nu ies, atbalsts, uz kura varu paļauties, gandarījums, ka ne velti, ticība uz ceļu. - Galā redzu, ka vēl gandrīz nekā neesmu izteicis no tā, ko gribēju, kas vajadzīgs. Īsa vēstule un pirmā. Darbā redzēsimies un sapratīsimies. 396. A. KIRHENŠTEINAM 1920. gadā (?) Daudz labu dienu, mīļo biedri, ceru, ka būsat saņēmuši kādu no manām vēstulēm. Vedu Jums dažas Jūsu grāmatas. Daudz labu dienu un uz drīzu redzi! [Paraksts.] 397. R. PELŠEM (?) Šveices emigrācijas periodā, ne agrāk par 1916. gadu Mīļais draugs, Jūs pats man piedāvājāt savu draudzību, par ko es ļoti priecājos. Nu Jūs man kopš laika vairs neatbildat ne uz svarīgām vēstulēm. Vai Jūs savu prātu esat grozījuši? Jeb vai lai es to tā uzskatu? Es Jūs jautāju pēc cēloņa un manas vainas Jūsu priekšā, Jūs uz to arī neatbildējāt. Es tādu izturēšanos nesaprotu un, man liekas, arī nepelnu. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1920. gads 398. A. UPĪTIM Rīgā 1920. gada 6. maijā Andr. Upītim. 6.5.20. Ļ. god. darba biedri, saņēmu Jūsu vēstuli un sirsnīgi pateicos par lab[ajiem] vārdiem, ko man sakāt. Lieli gan bijuši pārpratumi, un es nevaru teikt, ka viņi mani nebūtu dziļi sāpinājuši. Tikai sarūgtinājuši gan ne, jo Jūsu talantu es stādu tikpat augsti kā agrāk un Jūsu personu skaitu par strauju un asu garu, kas bieži maina virzienu, kā zibens gaisu tīrīdams. Es zinu, Jūs tiešām tā domājat, kā izteicat: «Ko ar visu sirdi mīlē, tam grūti piedod un vēl grūtāk saprot»; bet es šo mīlu, kura tik tuva naidam, saprotu tikai teorētiski, un domāju, ka viņa ir tikai nepacietīga un vārga temperamenta izplūdums un nenāk no sirds, kura ir īsti mīlas sēdeklis. Es domāju taisni otrādi, ka vislabāk saprot otru un piedod mīla, un biju uz to cerējis arī sevis labad. Es pats tiešām saprotu viņu tur, kur es mīlu. Un, kaut gan nevēlamās parādības novērst es ļoti vēlētos, mans pirmais solis ir palicis diemžēl bez panākumiem, pat bez atbildes. Kā es dzirdu, frakcija taisās no savas puses ko darīt, par ko Jūs dabūsiet tuvākas ziņas laikam tieši. Paliekat sveicināti ar mūsu pilnu līdzjūtību no Asp[azijas] un no manis. R. 399. POLITIESLODZĪTAJĀM RĪGAS CENTRĀLCIETUMĀ Rīgā 1920. gada 30. jūnijā Cien. Redakcija! Lūdzu ievietot sekošas rindiņas un dot man tādā kārtā iespēju paziņot dažiem nelaimīgiem, kādēļ es nevarēju izpildīt viņu lūgumu. Annai Vinten, Ženijai Anson, Emmai Brandt, Emmai Balod, Otilijai Briģis, Annai Damberg, Annai Grodne, Matildei Krūmiņ, Helenai Kaminska, Marijai Lucen, Minnai Meletjerev, Elzai Neuland, Bertai Zemitan, Emilijai Reinfeld, Zelmai Stauer, Kristinei Siliņ, Zaprovsku Annai, Alinei Vilde, Alvinai Kalniņ, Matildei Ezergail, Annai Rode, Katrinai Krukovai, Ellai Ķelle, Ernai Grīslis - un viņu piederīgiem. 29.-30. jūnijā saņēmu no Jums Apgabaltiesas Prokurora kungam iesniegtos atsevišķos lūgumrakstus, kuros Jūs aicinat mani ierasties pie Jums Centrālcietumā, lai aprunātos par lietām, kas Jūs kā apcietinātās intresē, bet par kurām cietuma administrācija nevar dot paskaidrojumus. Uz to es tūdaļ, 30. jūnijā, dēļ atļaujas apmeklēt cietumu griezos pie Apgabaltiesas Prokurora kga. Mani noraidīja pie Palātas prokurora kga, un tas man atļauju - liedza. Iemesli liegumam bij tīri formāli. Ka likums atvēlot apmeklēt ieslodzītos tikai radiem un aizstāvjiem. Es iebildu, ka arī pēc formas es esmu Satversmes sapulces loceklis un tautas aizstāvis, bet ka še jāskatās ne vien uz formu, bet arī uz būtību. Būtība: pēc divām nedēļām tiks pasludināta amnestija (prokurora kgs domā, ka paies vismaz mēnesis), un tad visas apcietinātās (varbūt tikai ar retiem izņēmumiem, kurus varētu jau tagad vērā ņemt) tiks atsvabinātas. Nau iemesla tādēļ tagad liegt satikšanos, kurai nekādu kaitīgu seku ne priekš prāvas gaitas, ne priekš valsts drošības nevar būt, jo vairāk tādēļ, ka satikšanās būtu ne kolektīva, bet atsevišķa un nolikta iestāžu pilnīgā uzraudzībā. Satikšanās būtu varējusi noskaidrot kādus pārpratumus (dažas min, piem., ka ieslodzītas bez nopratināšanas u.t.t.) un visādā ziņā būtu devusi kaut mazu zīmi par to, ka brīvā un demokrātiskā Latvija atšķiras no cariskās Krievijas un ka pie mums cietumos netiek noliegta cilvēcība. Es piebildu arī, ka demokrātiskā valstī prokuroram jābūt nelaimīgo aizstāvim un ka nebūtu labi, ja Latvijā nodibinātos tāds uzskats uz prokuroru kā cariskā Krievijā, proti: ka prokurors visas publikas ienaidnieks. Latviešu Palātas prokurors no tāda uzskata nebaidījās, ne velti pie mums rīkojas pēc cara likumiem. Mana atsaukšanās uz cilvēcību, es redzēju, gan piederēja man kā dzejniekam un bijušam trimdniekam un Satversmes sapulces loceklim un valstsvīram, bet ne prokuroram kā ierēdnim, Prokurora kgs man noteica, kad ieslodzītiem atjaušot šodien izsaukt mani, tad rīt viņi izsaukšot muzikantu bandu. Es gan lūkoju atsaukties uz zināmu starpību starp mani un muzikantiem, bet prokurora kgs noraidīja mani: ka privātpersonas nevarot pielaist cietumā; arī viņš pats esot privātpersona, kad izejot uz ielas. Es mēģināju iebilst, ka Latvijā daudzi mani neieskaita par privātu, bet par atklātības personu. Man bij pat prātā, ka es vismazāk esmu privātpersona tad, kad es izeju uz ielu (te ir starpība starp prokurora kgu un mani), ka es nejūtos kā privātpersona pat ne savā māju dzīvē, bet iznākums bij tas, ka man kā privātpersonai tika liegta atļauja apmeklēt ieslodzītās personas, kuras pēc pāris nedēļām tiks tā kā tā atsvabinātas. Man atliek tagad tik noskatīties, vai vispārībai Latvijā uzskats būs tāds kā prokuroram vai tāds kā cilvēcībai. Jūs, politiski cietušās, atradīsat apmierinājumu apziņā par savām tiesībām, bet jūs, nelaimīgās mātes un piederīgie, kas Jūs mierinās? Es jums gribēju darīt mazu prieciņu, ij to ne. Smeļat sev mierinumu jūsu bērnu lielā mīlā uz jums un gaišākā nākotnē, kuru visi cerē. J. Rainis. 400. D. AKMENTIŅAI Rīgā 1920. gada 3. augustā Dacei Akmentiņai. Ļoti cienītā, dārgā kolēģe! Man deva vislabākās cerības, ka pensiju likums tiks pieņemts vēl šo mēnesi. Ja tā, tad pensijas apmērs būs līdz 900 rbļ. mēnesi. Jums, skatoties pēc ārsta liecības, būs augstākais apmērs, un bez tam Jums tiks izsniegta pensija, skaitot no aprīļa mēneša, tātad Jums nāktu lielāka summa uzreiz. Es ļoti priecātos, ja labās ziņas drīzāk tiktu patiesas. Daudz sirsnīgu vēlējumu un sveicienu no Jūsu J. Raiņa. Rīgā 3.8.20. 401. LIETUVAS IZGLĪTĪBAS BIEDRĪBAI Rīgā 1920. gada augusta beigās Lietuvas Izglītības biedrībai Ļoti cienīts Priekšnieka kungs. Jūsu laipno vēstuli no 20.8.20. saņēmu un pasteidzos Jums apliecināt savas senējās un negrozāmās draudzības jūtas pret lietuviešu brāļu tautu un savu dzīvo intresi pat visiem viņas kultūras centieniem un parādībām. Cik būs manā spēkā - un es varu arī teikt - cik būs latviešu tautas spēkā, tik taps pabalstīta katra darbība lietuviešu tautas kultūras labā, jo uz savstarpēju tuvošanos cenšas abas brāļu tautas. Palīdzēt Jūsu tautas dzejniekam Ļudam Giram mēs turēsim par savu patīkamu pienākumu; katrā gadījumā, kur viņam vajadzīgi kādi atvieglojumi vai aizrādījumi, lai viņš griežas pie mums, mēs viņam izpalīdzēsim ar pilnu gatavību. Arī visās citās lietās mēs esam gatavi Jums pretī nākt labprāt un nekavējoši. Saņemiet, cienītais Priekšnieka kungs, manus sirsnīgākos sveicienus un vislabāko sekmju novēlējumus Lietuvas Izglītības biedrībai. 402. P. DAUGEM Rīgā 1920. gada 27. septembrī Paulim. Mīļo, dārgo Pauli, te pāris rindiņu no manis, dzirdēju par Tevi visu labu, tikāmies ar Sašu, bet aiz manas vainas sabārāmies. Ar lielu aizkustību domāju uz Tevi un Tavu lielo, dziļo draudzību un mīlestību, ko Tu man uzglabājis gadiem cauri. Jūtas nepāriet, neatkarājas ne no kā cita, kā vien no labas sirds. Mana mīlestība Tevi pavadīs visur. Esi sveiks, paliec vesels. Elza Tevi mīļi sveicina un Tavs vecais Jānis. 27.9.20. 403. D. un P. STUČKAM Rīgā 1920. gada 27. septembrī Tas ir Doriņai un Pēterim. Mīļo, dārgo māsiņ! mīļo Pēter! rets gadījums, īss laiciņš pasniegt roku pāri par lielo plaisu. Mani mīļie, dārgie, varbūt taču redzēsimies vēl. Dzirdu, ka Jūs ar veselību abi turaties; mēs arī; es gan balts palicis, Elza labi noturējusēs. Bet vesels arī es esmu atkal pēc lielām krīzēm. Es kā bērns visu apskraidu, apskatu dzimtenē. Esat mīļi, mīļi sveicināti; vairāk nekā nepaspēju pateikt, veseli, sveiki no Elzas un vecā Ženiņa. 27.9.20. 404. J. MISIŅAM Rīgā 1920. gada 5. oktobrī Ļoti cienīts, mīļais Misiņa kgs! Esat tik laipni un atvēlat man vecos gada gājumus no «Dienas Lapas», pa vienam, izskatīšanai. Es ar zīmuli atzīmētu izrakstāmo, un Zeppes jkdze pārrakstītu. Daudz mīļu labdienu. Rainis. Rīgā 5.10.20. 405. E. SMIĻĢIM Rīgā 1920. gada 20. novembrī Dārgo biedri, ja Jums laiks atļauj, esat tik laipni atnākt pie manis, lai noskaidrotu kādus pārpratumus, kuri, kā man teica, esot cēlušies. Lūdzu tālāk noteikt kā līdz šim mēģinājumus un rīkoties pa parastam. Rīgā 20.11.20. Daudz labu dienu no Jūsu Raiņa. 406. J. RAPAM Rīgā 1920. gada 1. decembrī Ļoti cienīts Rapas kungs! Vai Jūs nebūtu ar mieru izdot no pazīstamā rakstnieka Švābes monogrāfiju par mani? Grāmata domāta diezgan plaša, apm. 10 loksnes, biogrāfija un darbu apskats; viņa pēc sava plāna galīgi atšķiras no Antona Birkerta grāmatas «par mani», kura pa daļai jau iznākusi, pa daļai vēl izdodama. Birkerta grāmatu izdod A. Gulbis, un viņam nau ērti apgādāt otru grāmatu par to pašu vielu, kaut arī citādi apstrādātu. Jums tādas neērtības nebūtu. - Švābe ar savu «Latv. Kultūrvēsturi» ir iestājies mūsu oriģinālzinātnieku pētnieku pašās pirmās rindās. Daudz mīļu sveicienu no Jūsu J. Raiņa. 1.12.20. 407. J. PLĀĶIM Rīgā 1920. gada 6. vai 7. decembrī Izgl[ītības] ministra kungam Ļoti cienīts kungs! Jūs ieceļat manā departamentā ierēdņus, manus līdzstrādniekus, pēc sava ieskata; kaut gan tā tiesība pēc paraduma piekrīt man kā direktoram. Tā man jāuzskata kā neuzticības zīme, un tas dara man neiespējamu ilgāku palikšanu departamentā. Tātad es lūdzu atsvabināt mani no Mākslas un kultūras departamenta direktora vietas. 408. NEZINĀMAI PERSONAI Rīgā 1920. gada 17. decembrī 17.12.20.                              Ļoti cienīts kungs. Mani lūdz no studentu kluba puses ievākt ziņas par mehāniskās fakultātes studentu Eriku Grünbergu. Tas esot ticis apcietināts apm. 20. novembrī un līdz šim laikam atrodoties Centrālcietumā, bet apcietināšanas iemesli neesot zināmi. Es Jums, godāts kungs, būtu ļoti pateicīgs, ja saņemtu no Jums kādu ziņu par minēto studentu E. Grünbergu. Atvainojos, ka griežos pie Jums rakstiski, esmu pašlaik saslimis. Uz laipnu atbildi gaidīdams, palieku visā cienībā. 409. LAIKRAKSTA «SOCIĀLDEMOKRĀTS» REDAKCIJAI Rīgā 1920. gada 24. decembrī Vēstule redakcijai «Sociāldemokrāta» Nr. 293 ievietots profesora Baloža raksts pret Stučku, kura beigu daļā apgalvots, it kā Stučka būtu 1897. gadā sociālistu prāvā denuncējis biedrus ar nolūku panākt sev soda mīkstināšanu. Tas nav noticis, un sods, kādu Stučka dabūja, bij tāds pat kā citiem prāvas dalībniekiem. 1897. g. prāvas dalībnieki: J. Rainis, F. Vesmans. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1921. gads 410. D. STUČKAI Rīgā 1921. gada janvāra sākumā Manu mīļo, dārgo zelta Doriņ, es rakstu, gultā gulēdams, nau nekas nopietns, tikai gripa vien, bet nomoca ilgā gulēšana, pāri par mēnesi. Līdzi iet mana grāmatiņa, tā lai pastāsta, kā man sviežas; gan jau Tu izburtosi, atradīsi arī daudz vecu laiku. Man pašam grūtāk pārstāstīt visu, kas pa tiem gadiem pārlaists. Otrs, kas runās manā vietā, būs Pauls, kurš, atpakaļ braucot, iešot caur Rīgu. Tavas mazās vēstulītes še saņēmu, pēdējā bij no septembra mēneša, bet dabūju to diezgan vēlu. Reiz man bij izredze braukt līdz uz Maskavu, kad es biju Mākslas departamentā un gāja no šenes mākslas darbu reevakuācijas komisija, kurā es būtu varējis piedalīties. Varbūt gadīsies kāda cita izdevība. Viens liels kavēklis ir man veselība, tie piecpadsmit gadi Itālijas nomalā darījuši mani diezgan vārīgu, katrs mazs saaukstējums ķeras man klāt. Citādi esmu diezgan stiprs, tikai galīgi nosirmojis. Elza ir vēl gluži brūniem matiem, un viņa arī klimatu panes daudz labāk nekā. es. Par Jums abiem dzirdu atstāstījumu diezgan daudz, bet pa lielākai daļai agrākus, visādā ziņā dzirdu, ka turaties labi ar veselību. Es jau projektēju pa ziemu braukt atpakaļ, bet gripa mani aizturēja. - Mēs dzirdam, ka Jūs gatavojaties uzvest «Atriebēju», un Elza priecājas, ka viņas jaunības darbs klajā nāks tādā tālumā laika un telpas ziņā. - Mana mīļā, dārgā, mazā Pumpiņa, cik tāļi mēs esam, un tomēr mēs esam tie paši, kas bijuši, sirds negrozās. Es nevaru Tev nekā teikt, es uzbudinos arī, bet vienu esmu ieguvis, ko redzu arī pie Tevis, neesmu vairs tik nepacietīgs; nu zinu, ka man vēl ir daudz laika, Manu mīļo dārgumiņ, manu dvēselīt, esi skūpstīta no manis un Elzas un apsveicu uz redzi nākotnē. 411. A. PRIEDKALNAM Rīgā 1921. gada 29. janvārī Mīļais draugs, varbūt Tu vari palīdzēt vai dot padomu šai jaunkundzei: viņa labprāt strādātu pie slimniekiem vai atkal bērnu dārzā. Esi tik laipns, ja Tev iespējams ko darīt. Daudz mīļu sveicienu Jums [un] abiem mūsu mīļajiem un mazajiem draudziņiem. Tavs Rainis. 29.1.21. 412. B. SKUJENIECEI Rīgā 1921. gada februāra sākumā Mīļā Biruta, par kluba izturēšanos būtu jāparunā pirms; tur būs kādi pārpratumi. Es palūgšu kādus no darbiniekiem atnākt un tad Tev tūdaļ paziņošu, un aprunāsimies, kas tālāk darāms. - Par studijas atnākšanu pie manis runājām. Tu zini, kā ar telpām; ja domā, ka var, tad lūdzu vien. Par visu citu pārrunāsim reizē, kad Tev ziņošu par manām sarunām ar kluba vadītāju. Daudz mīļu sveicienu. Rainis. 413. V. PURVĪTIM Rīgā 1921. gada 6. februārī Lielo meistar! Tavā goda dienā Tevi sveicina visa latviešu tauta un atskatās ar lepnumu uz nacionālās glezniecības nodibinātāju un lielāko darbinieku. Bet Tu, mūžam augošais, neatskaties, Tu ej vienmēr uz priekšu. Tagad Tev tuvākais mērķis: dot mums Mākslas akadēmiju blakus Mākslas muzejam. Bet aiz tā Tu liec savus tālākos mērķus uz mūžību, un, ja arī Tavas miesas lūzīs, tos nesniegušas, Tavs gars tos sniegs. Māksla ir dzīve un laime. Nes mums dzīvi un laimi, Tu - laimīgais. R. 6.II 21. 414. ASPAZIJAI Rīgā 1921. gada 26. februārī Mīļo sirdsiniņ, man še ļoti labi, 2 istabiņas, saule visu dienu, laipni ļaudis. Viss labs, tik es pats ne: tūliņ pārēdos, jo ēdu palaunadzi. Domās apstaigāju visus darbus, bet vēl neviena negribas. Ka iekristu prātā kas gluži jauns, varbūt tad ietu. Tagad atsūti no baltā gultas galdiņa: 1) «Kalevalu», 2) Kalendari, 3) biezāko vācu tulkojumu grāmatu (laikam orientāliskā), no rakstāmgalda pa kreisi: 4) «Feliksa aforismi» un 5) «Dzīves vētra» (?) luga; no grāmatskapja: 6) Bienemann. Liv[ländische] Sagen[buch] un 7) kādus 10 vāciņus un 8) dod man kādu jaunu tematu. Pasaki tad itin īsi, lai nebūtu daudz jāraksta, kas iznāca ar Turaidu, kā patīk mazais namiņš, kas lemts frakcijā un kad jāiet uz teātri? Vēstules, kas pienāktu, atsūti arī. Varbūt arī ko lasīšanai, kādu romānu? Goethes «Sprüche in Prosa» (I sējums), «Pūt, vējiņi!» (skapī). Prāts drusku pasmags un pelēks. Visi par Tevi priecājas, ka Tu labs izskaties. Man atkal vēl prātā vakarējā jaukā izrāde. Li, manu mīļo iniņ, lido. Vēl vajdzīgs: ķemmītes, šķērītes un spogulīts, un zobu birstiņš. Vēstules malā pierakstīts: Man istabās ieliktas ziedošas hiacintes un alkšņu pumpuri! 415. ASPAZIJAI Rīgā 1921. gada 27. februārī Mīļo sirdspūkiniņ, es nu atpūšos un slinkoju, un Tev nabadziņam vienam pašam tik neganti jāstrādā. Mani te visādi tura labi, tās hiacintes nau te audzētas, bet pirktas, ar lielu mīlestību apietas ar mani, prasa daudz pēc Tevis. Es vēl nekā nestrādāju, nau vēl gribas. Vajdzētu un varētu sākt kādu romānu, paņēmu Henricus, vajdzētu krāt materiālus arī par Bermonda laiku, bet vēl man nekas neiznāk. - Otrdien no rītus es iebraukšu Rīgā, varbūt taisni uz teātri. - Pasaki, kā gāja sieviešdienā, ko runā par Maskavu, lasīju - nekas. - Atsūti man vēl šķērītes, Lorand grāmata par Alteru (no Lilijas) ir manā skapī pa kreisai augšdaļas lejā. Manu mīļo zelta iniņ, lido. Atsūti arī «Jaunākās Ziņas», lido. 416. A. ZAPROVSKAI Rīgā 1921. gadā, ne agrāk par februāri un ne vēlāk par 14. martu Mans mīļais, labais draugs, Tu esi stipra un mierīga savā vēstulē, un tas man dara lielu prieku. Tā Tu mierināsi vēl mamiņu, kura būs no Jums visām visvairāk sagrausta, jo diezgan viņa ir izcietusi savā mūžā, un būtu laiks, ka viņa tiek pie garīgas atpūtas. Bet Tu esi vēl augošā spēkā, kaut gan ar vājinātiem nerviem, un kā es Tevi pazīstu: Tev ir liels nesalauzts spēks dvēselē, un tas tiks cauri visiem pretekļiem. Tev vēl skaista nākotne priekšā. Tavs darbs, Tava dzeja Tevi mierinās un tanī būs Tava nākotne. Tu baidies, ka Maskavā Tev trūks miera strādāt dzejā, - bet Tu taču vari cerēt aizkļūt uz Rēveli no Maskavas, paņem līdzi rekomendācijas no sūtniecības, un, kad Tu tikai pastāvēsi uz savu gribu, tad panāksi arī. Un, ja tomēr jāpaliek Maskavā, tad meklē darbu, kur paliek laika pāri priekš savas dzejas. Uzstājies paša sevī, ka Tu neatlaistos, griba panāks visu. To es saku Tev ar vājajiem nerviem, jo pats es arī esmu ar vājiem nerviem un tomēr esmu strādājis. Tas Tev lai ir atspaids: var panākt. - Savus rakstus Tu dabūsi atpakaļ, tad atsūti man jau gatavo. Un laikam taču būs iespējams arī vēlāk sūtīt, drīz jau arī tikšot nodibināta kārtēja pasta satiksme. Maskavā aizej arī pie manas māsas un atsaucies uz mani, viņa varbūt var Tev būt palīdzīga. - Pa telefonu piezvani man vēl un paziņo, kad brauksi 3 No turienes raksti, un es arī rakstīšu, kaut gan, kā Tu nomanīji, es nelabprāt rakstu. Dzīvo nu sveiks, manu mīļo draudziņ, turies tik stipra kā tagad, un, kad arī pāriet šis stiprums, kas nāk pēc pirmā uztraukuma, tad turies arī vēlāk, griba un dzeja Tev palīdzēs. Sveika. Tavs. 417. A. ZAPROVSKAI Rīgā 1921. gada 25. aprīlī Dārgo Anniņ, gadījumu izlietodams, nosūtu pāris rindiņas ar mīļiem sveicieniem! Itin nupat satiku mamiņu un Ainiņu, mamiņa izskatās laba, bet kā jau vienmēr - rūpēs; vēstules esot saņēmušas. Ainiņa kā vienmēr jautra un pilna cerību. Dzīve še negrozas uz labu. Man ar veselību arī kā vienmēr, un drīz es braucu uz ārzemēm veseļoties. Varbūt šī būs mana pēdējā vēstule no Latvijas. Es ļoti nožēloju, ka nevarēju Tevi vēl pēdējo dienu redzēt: kā vienmēr - te jāskrien vienā skriešanā. Es ceru ārzemēs drusku atpūsties un pastrādāt. Vai Tu arī vari pastrādāt? Vai esi iedzīvojusies turpat Maskavā, vai iesi uz Rēveli? Vai pie maniem paziņām biji? - Lūko par visām lietām strādāt pie savas literāriskās attīstības un pie kāda noteikta literāriska darba, tas Tev palīdzēs viegli panest visas likstas un bēdas, un Tu tiksi laukā i no nervozitātes. Es pats tā esmu no viņas un no melanholijas izglābies. Padomā arī uz tiem mīļiem vakariem, ko še kopā sarunājām, arī tas lai Tev palīdz tikt pāri par dzīvi: darbs un labas piemiņas darīs jaunu dzīvi. Esi mīli, sirsnīgi sveicināta no Tava Raiņa. 25.4.21. 418. D. STUČKAI Rīgā 1921. gada 12. maijā Manu sirds dārgumiņ, šoreiz atkal ir gadījums nosūtīt vēstuli caur mūsu kuzini. No Tevis ziņas un atbildes neesmu saņēmis, ne uz pirmo, ne otro sūtījumu. Šoreiz nupat dabonam vēsti, ka brauc, un nespēju nekā plašāk uzrakstīt. Ar veselību iet puslīdz, jo es jau 3 mēnešus ārstējos slimnīcā un tagad vēl tur esmu, bet katru dienu esmu arī Rīgā. Elza turas vēl, bet arī viņai vajga atpūtas. Ar citu var būt vēl mazāk mierā; Tev pastāstīs kuzina. Viņa arī atvedīs pareizākas ziņas par to, kā Jums abiem iet. Mazs sūtījums arī līdzi: Kurzemes desa un krējuma siers, arī sviests; no katra pa pāris mārciņu. Veseli ēduši un veseli palikuši. Daudz, daudz mīļu skūpstu no mums Jums. Tavs Ženiņš. 12.5.21. 419. D. STUČKAI Rīgā 1921. gadā, ne vēlāk par augustu Mīļā zelta dvēselīte, rakstu atkal steigā, vakar par lielu pārsteigumu satiku mūsu dārgo Pauli, un varbūt viņš jau šorīt brauc atkal proml. Es biju cerējis viņu satikt Vācijā, bet nu viņš atbraucis agrāk. Es vēl braucu turp, laikam šinīs dienās, un būšu Šveicē, Vācijā, varbūt arī Itālijā. Man ar veselību neiet tik labi, kā gribētos, pie klimata grūti pierast. Tad man arī viena cita vajadzība: manu «Jāzepu» izdod Gulbis vācu valodā, un Vācijā man varbūt izdotos dabūt viņu uz vācu skatuves, jāmēģina man pašam. Ir arī projekts tulkot viņu angliski. Bet vēl cits iemesls braukt: paliek bēdīgi ap sirdi, še dzīvojot. Iebraucu ar lieliem priekiem un cerībām, bet abi nu izbeidzās. Grūti par to runāt; Pauls par to maz interesējas, maz viņam stāstīju. Kad mēs tiksimies? Vācijā laikam ne, jo jums arī grūti turp iebraukt. Bet varbūt es pie Jums nobraucu. - Kad nu Tu, mīļo, mīļo draudziņ, ar veselību salabtu! Un mans nabaga Pēteris, kā iztura? Veselībai jau labāk, ka strādā literāriski. Cik tas bij cilvēciski mīļi, ka viņš mani aizstāvēja atkal, tiešām tās baumas ir nepareizas. Ko nu mums kaunēties, labi mēs tomēr esam viens otram, vecu iesēdušos mīlu nevar nekas izplēst; sveicini viņu tikpat mīļi kā agrāk, un kopjaties, kopjaties visi trīs, gan jau nāks atkal laiks kā bijušais. Paliekat mīļi, sirsnīgi skūpstīti no mums abiem. Tavs Ž. 420. D. STUČKAI Rīgā 1921. gadā, ne vēlāk par augustu Manu mīļo dārgumiņ, manu sirds ilgumiņ, pāris rindiņu atkal ar gadījumu. Kārtējais pasts jau ejot, bet negribas ļauties kontrolēties, kaut arī nevainīgus vārdus. Tev būs jau Pauls aiznesis rindiņas un ziņas, arī grāmatiņu, tagad pastāstīs atkal mīļš cilvēks, kā mums iet. Es visā drīzumā braucu uz Castagnolu paņemt savus rokrakstus, atpūsties no manas vecās gripas un no šenes dzīves un lūkot varbūt kādu lugu dabūt uz ārzemes skatuvēm. Es ilgi tam pretī turējos, bet, kad nu «Jāzeps» tulkots no Elzas vāciski, tad jālūko taču. Ārzemēs arī varēšu atkal drusku literāriski pastrādāt, tā prasās jau prāts pēc sava darba, nevar ļaut ierūsēt literatūrai. Kopš gadiem 5 neesmu vairs nopietni literāriski strādājis, bet izdevis tik dzejolīšus un tulkojumus. Varbūt es taču varētu vēl kādu īstu darbu pastrādāt. - Ar veselību citādi būtu labi, tikai liels garīgs nogurums un negriba, kura varbūt arī nāk no neapmierinošiem apstākļiem. Nu jau mēs gadu še, bet nevaram iedzīvoties. Tu to būsi jutusi arī no dzejoļu krājumiem, ja Tu tos būsi saņēmusi. Tātad nu es eju atkal strādāt darbu, kurš lai derētu. Elzai iet puslīdz tāpat, viņa tikai labāk panes šo klimatu un šo dzimteni, bet arī viņa jau sāk nogurt. Ko citu stāstīt ir grūti, nekas sevišķs nau noticis, un sīkumus labāk mutiski. - Es stāstu tik daudz par mums, tādēļ ka neesmu vēl saņēmis ziņas no Tevis; kas Jūs abus redzējuši, saka, ka ar veselību Jums tagad ejot labi. Sveicini manu mīļo veco Ž.t.d.sv.P.t.d., tās labās jūtas gan sēd dziļāk nekā visi prāta slēdzieni un atgriežas vienmēr uz veciem labiem laikiem, kuri cerē jaunus vēl labākus. Te mazi ciema kukulīši. Bet pēdējā acumirklī Marta saka, ka ar tām mantām mēs Jūs tikai apgrūtinātu. Ja tā un Jums ir visa papilnam, tad nododat tās lietas, kam nau, piem., A. Zaprovskai. Un tagad nu daudz mīļu siltu skūpstu abiem no abiem un paliekat veseli. Tavs Ženiņš. 421. J. MISIŅAM Rīgā 1921. gada 11. augustā Cienījamais draugs! Nosūtu še: Bienemann [2 nesalasāmi vārdi] paturu: Ungnad, «Dievs un velns». Grieķu vēsturi (neatminu autoru) nosūtīju Jums caur V. Zeppes jaunkdzi jau kopš 3-4 mēnešiem, ja nau dabūta, tad es pieprasīšu viņai (viņa pie manis vairs nestrādā). Vai Plutarha sējumus Jūs esat saņēmuši? Tos arī nosūtīju līdz ar grieķu vēsturi. Liels paldies par atļauju lietot «Cīņa par nākamību». Vai Jums ir «Jāzeps», vācu tulkojums, ja ne, tad to nosūtīšu. Še arī viens «Nemierīga sirds». Sirsnīgs sveiciens R. 11.8.21. 422. J. MISIŅAM Rīgā 1921. gadā, pēc 11. augusta Ļoti cienīts Misiņa kgs. Še būs atpakaļ Ungnads, Gilgamešs, un lūdzu dot man kādu krievu teiku krājumu, kur būtu Илья Муромеца un citas Kijevas teikas, arī Святогор. Bija pirms kara kāds skolu izdevums, kur bij visas teikas iekšā, bet nezinu, kā sauc. Vēstules kreisajā malā pierakstīts: Daudz mīļu labdienu. R. 1921. 423. ASPAZIJAI Lugāno 1921. gada 31. augustā M. s. i., esmu jau Lugānā un labu daļu no darbiem izdarīju. «Induls un Ārija» bija nolikts bankā. Paņēmu vajadzīgos rokrakstus, iznāk liela paka. Tavu naudu nevarēju izņemt, jo nebija pilnvaras; cena kritusi, bet ne sevišķi daudz. Paņēmu no savas naudas. Rinoldi tāpat nedod mēbeles un arī nepērk, jo neesot zīmes no Tevis un manis pat neesot redzējis. - Par transportu runāju Cīrikā; viņam jāraksta uz Stetinu, dabūs atbildi pēc 5 dienām. 90 fr. vēl jāmaksā. Biju Bāzelē, 3 dienas, nedabūju austriešu konsula. - Biju pie Saagera. Cerības nau lielas. - Ceļš izmaksāja maz - tikai 5000, Šveices naudā ap 75 fr. Rīt parīt braucu uz Milānu. - Būtu labi, ja es atrastu Rīgā namiņu nopirktus, kur varētu mierā palikt un strādāt. Lido, lido. Atklātnes malā pierakstīts: Daudz mīļu sveicienu Priedkalnam. 424. ASPAZIJAI Kastaņolā 1921. gada 2. septembrī M. m, s. i., rīt braucu uz Milānu. Nodzīvoju še vairākas dienas, apmeklēju vecos paziņas, izstaigāju visus vecos celiņus, izsēdēju visas vecās vietas, kur strādāju. Viss vēl tāpat kā bijis, ne cilvēki, ne ceļi, ne vietas nau grozījušies. Pilnīgs miers, pilnīgs skaistums, kas sasniedzis augstības pakāpi un vairs neiet nekur tālāk. Te labi atpūsties, labi apmierināties galīgi. Bet vēl es neesmu i ik tāļi, kad padomā vien uz to, top bailes. Man jāiet daudz tāļāk. Varbūt gluži, pa jaunu. Nu es esmu redzējis savu pagātni, visas atmiņas izbaudījis un atradis, ka mani še nekas nevar siet, ne vietas, ne cilvēki. Es priecājos tomēr, ka biju še, labi tā tikt galā ar savu pagātni. Man viņa bija sagatavojums, nu jāiet jaunā darbā un gaitā. Es nāku drīz atpakaļ, jo nau laika meklēt. Visi mīļi cilvēki, bet man vienaldzīgi. Lido, manu mīļo sirdsiniņ, lido. 425. ASPAZIJAI Milānā 1921. gada 5. septembrī M. s. i., esmu Milānā, teātris [lielais?] vēl nau atvērts. Iebraucu šodien, tikai maz varēju izdarīt. Toties austrieši ļoti laipni, deva man 50% ceļoju[ma] atviegloju[mam], jo es braucu uz Vīni, uz messi. Vīnē laikam daudz kur nebūšu. Varbūt braucu atpakaļ uz Milānu. Bet gribas mājās. Žēl, ka tomēr nebraucām abi. Lēti pirkumi. Sāc jau gaidīt. Drīz būšu mājās. Lido, mīļo iniņ, lido. 426. ASPAZIJAI Vīnē 1921. gada 9. vai 10. septembrī M. m. s. in., nupat izbraucu no Vīnes. Venēcijā sabiju vienu dienu - tas ir sapnis, kas patiesība. Vīnē nosēdēju 3 dienas, teātri, teātru izstāde, mākslas. Biju pie Burgteātra, solījās dot atbildi pēc nedēļas. Negribu gaidīt tik ilgi. Braucu uz Prāgu, tur es teātri skatīšu. Noguris esmu ļoti. Lido, lido. 427. ASPAZIJAI Prāgā 1921. gada 11. septembrī M. s. in. Atbraucu vakar Prāgā un ar lielām grūtībām sameklēju sūtni Šreineri. Uzņem mūsējie un čehi mani še ļoti labi un sirsnīgi; esmu ļoti noguris un nevaru pieņemt svinības un mielastus. - Bet nu dzirdu, ka Tu no manis vēl 30. augustā neesot saņēmusi nekādas ziņas un uztraucoties. Es Tev esmu rakstījis no visām lielām pilsētām: no Berlīnes pāris reizes, no Bāzeles, Lugānas, Milānas, Vīnes. Tu nu gan jau būsi dabūjusi. Neuztraucies, mīļo sirdsiniņ, man jau nekas nevar notikt. Turies Tu tikai vesela. Vakar aizsūtīju Tev no Prāgas telegrammu. Lido, Lido. 428. ASPAZIJAI Prāgā 1921. gada 13. septembrī M. s. in., šodien es braucu prom no Prāgas uz Berlīni. Tur vēl tikai lūkošu satikt Reinhartu un tad projām uz mājām. Še, Prāgā, mani saņēma ļoti labi. Avīzes visas ziņoja par manu iebraukšanu, atstāstīta mana saruna ar avīzes redaktoru (tas ir ārlietu ministra orgāns). Apmeklēju visus teātrus un direktorus, visur liela pretī nākšana. Bet nu jābrauc uz mājām. Citādi būtu vēl man par godu sarīkojuši mielastu u.t.l. Lido. 429. D. STUČKAI Rīgā 1921. gadā, ne agrāk par septembra beigām Mīļā zelta māsiņ, atkal piepeši jāraksta; nezināju, kad aizbrauks, un domāju, ka jau ir prom. Nu jau vakars, bodes visas slēgtas, nāk līdzi tikai tas, kas mums še mājās ir: 2 zaptes, sviests, bundžiņa piena, 2 tāfeles šokolādes, 2 butes un medus podiņš. Palūkošu, vai nebūtu iespējams arī kārtīgi sūtīt. - Veselība pavāja, Elzai sāp acis, man nervi sāk atkal bojāties, par daudz man še tās kustības, būs jāliekas uz miera un literatūru, komisijas un teātris aizņem visu laiku. Ārzemju ceļojums man iznāca pārāk sasteigts, teātra dēļ, neatpūtos, bet noguru. Daudz, daudz mīļu skūpstu. R. 430. LAIKRAKSTA "LATVIS" REDAKCIJAI Rīgā 1921. gada 30. novembrī vai 1. decembrī Uz pastāvoša preses likuma pamata lūdzu uzņemt sekošo: «Latvis» 30. novembrī, š. g., raksta, ka par viltotas naudas izplatīšanu apcietināta citu starpā Vilhelmīne Zeppe, kura esot mana sekretāre. Tā nau patiesība. V. Zeppe, kura bija Tautas augstskolas sekretāre, izgājušo ziemu man norakstīja dažus rokrakstus. Kopš vairāk nekā pusgada man nau bijis nekādu sakaru ar viņu. 431. J. JAUNSUDRABIŅAM Rīgā 1921. gada 19. decembrī 19.12.21. Dārgo, cienīto kolēģi, Jūs esat mākslenieks divās mākslās, Jūs dzīvojat divām dvēslēm, abas mums sirsnīgi mīļas un tuvas. Ar abām dzīvojat divus mūžus par godu un prieku mūsu mīļai Latvijai. Jūs sveicina Jūsu lielajā dienā. 432. D. STUČKAI Rīgā 1921. gada decembrī Mīļo zelta sirds-Doriņ, atkal gadījums aizsūtīt Tev pāris vārdiņu. Ciema kukuli šoreiz nevarēs, jo Pauls ir pārāk apkrauts pakām. Bet varbūt būs iespējams oficiāli ko sūtīt, ar muitas nodokli. Jūs esot pirms četriem mēnešiem bijuši veseli, cerēsim, ka arī tagad iet labi ar veselību. Mēs šogad vēlāk, bet tomēr sākam just ziemeļu klimatu; es sāku jau gripoties un laikam vajdzēs drīz likties galīgi gultā. Viņa citādi būtu panesama, tikai stipri novājina spēkus. - Uzveda nupat «Spēlēju, dancoju», bet diezgan neizdevīgi; uz svētkiem varbūt izlaidīšu mazu dzeju grāmatiņu, to tad Tev piesūtīšu. Vēstules malā pierakstīts: Mīļi, mīļi, sirsnīgi sveicieni un skūpsti, mīļo [dārgo?]. R. 433. D. STUČKAI Rīgā 1921. gada decembrī Mīļā, dārgā sirdsmāsiņ, atkal labs gadījums Tev aizsūtīt pāris rindiņas un sveicienus; varbūt pat izdosies kāds mazs ciema kukulīts. Mums pašlaik nevaļa tāda, ka pārejam uz citu dzīvokli, vakar un šodien. Tas mums ir jau ceturtais dzīvoklis īsā laikā; mums nau īsti vietas dzimtenē. Ar veselību iet mums ļoti vidēji. Pirmais laiks aizgāja ar iepazīšanos, nu tas ir panākts, un tie pienākumi, kas ar to savienoti, sāk jau it jūtami spiest. Gribēju atpūsties ārzemēs, bet iznāca tikai liela skriešana, visilgākais biju vienā vietā, savā Castagnolā, tikai 5 dienas. Itālijā nedabūju uzturēties; teātrs sauca atpakaļ. Nu atkal dienas darbā un ilgas tikt atkal reiz pie sava darba. Par Jums es dzirdu šad un tad, ejot labi: Jūs esot veseli. Es sajūtu dzīvi Jūsu lielo mīlestību. Šoreiz daudz labu dienu, man sola drīz atkal gadījumu. Mīļi, sirsnīgi skūpsti. R. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1922. gads 434. ASPAZIJAI Rīgā 1922. gada 5. janvārī Manu mīļo, dārgo sirdsdzīvībiņ, nu jau ir atkal viss labi, tikai nogurums būs mums abiem nn darbi tā neveicas. Nespiedies, mīļo draudziņ, uz darbu šis kongresu dienas! Pārlaid tās bez darba, gan vēlāk panāksi. Bet tagad ar lugu. Tu pārāk nogursi. Un tie kongresa darbi arī ir jādara. Nevar atturēties! Tas mums dikti kaitētu. Atliec uz pāris dienām lugu! Klausi zinātājam! Man arī uzdots darbs: atmiņas par soc. dem. presi; jāuzraksta līdz sestdienai. - Tātad Tu gatavojies nolasīt rit, Matīsielā Nr. 11/13 dzīv. 6, manu vēstuli un parunā arī pats kādu vārdu. Sestdien aizej uz Amatnieku biedrību, un var gadīties, ka Tev tur arī jārunā. Tad ir viss beigts, un svētdien Tu vari mierīgi atpūsties vai jau strādāt. Ar A. Brigaderietes listēm. Tu laikam esi pārskatījies. Tā liste, ko puika atnesa, bij tikai priekš dāvanas vai puķēm no teātra. Uz svētku komitejas listēm mums tā kā tā jāzīmē. - Mantiņas dabūju no Rijnieces, lido. Un nu, mīļo sirdsiniņ, upurē šis 3 dienas partijai un sāc pēc tam strādāt. Es uzrakstīšu «S[ociāl]dem[okrātam]» un tad arī strādāšu. Lido, lido, lido. Mīļo sirdsiniņ, Gulbja vēstulē ieliec to ģīmetni no Cimdina. - Pie Paula neej; es pārdomāju citādi. - Lido, mīļo sirsniņ. 435. ZELTMATIM Rīgā 1922. gada 5. janvārī Mīļais cienītais Zeltmata kgs! Ar izrādi par labu A. Brigader jkdzei tā ir, kā Jūs rakstat. Rapas kgs, nepazīdams mūsu apstākļus, pārpratis. Izrāde A. B. par labu ir domāta kā ārpus kārtēja, izdodot telpas; es tādēļ biju teicis, ka pirmdien, 9. janvāri, būtu atdodama jubilejas komitejai. 10. janvārī īstie svētki, tātad abas dienas sanāk kopā; tāpat kā jau bija ar Poruka svētkiem. Uz Poruka piemēru es arī aizrādīju komitejas sēdē. Es arī tiku minējis summu, 10000 r. kuri nāktu par teātra izdevumiem. - Lūdzu, man paziņojat, kā lieta nokārtojas. Daudz mīļu sveicienu un labāko vēlējumu uz jauno gadu! man žēl, ka nebiju vairs mājā un nesatiku Jūs. 5.1.22.                      Vēlreiz sirsnīgi sveiki - Rainis. 436. A. BRIGADEREI Rīgā 1922. gada 10. janvārī Augsti cienītai dzejniecei Annai Brigader. Latvijas rakstniecības saulaini skaisto, brīnišķo ziedu 25 gadu godasvētku dienā apsveicam no visas sirds un novēlam ilgus, laimīgus gadus vadīt darbā, sekojot pašfs izvēlētam talismanam, mātes vārdiem: «Augšā, laukā spoža saule!» Rainis. Rīgā 10.1.22. 437. T. NANEI Rīgā 1922. gada 30. aprīlī Jūs esat dziļi deprimēta un uztraukta. Tas nāk no pārpūliņa, skolu nobeidzot un kursos strādājot, un no pastāvīgām domām par nākotni un nepiepildītām cerībām. Kad Jūs zinat cēloni savai depresijai, tad Jūs varat viņu savaldīt un izklīdināt. Vai Jūs spriežat pareizi, kad sakat, ka Jums nau spējas būt par īstu skolotāju? To Jums iedveš Jūsu nospiestais garastāvoklis. Neticat tam. Jūs jau reiz maldījāties spriedumā par skolotāja uzdevumu un vēlāk atzināt, ka viņš skaists. Varbūt Jūs tagad no sevis prasat par daudz? Es zinu to, ka katrs mākslenieks ir īsts tikai tad, kad viņš par sevi šaubas. Un skolotājs ir arī mākslenieks. Jūsu šī un agrākās vēstules man rāda, ka Jūs esat meitene ar dziļu sirdi un prātu un augstiem ideāliem. Tādas taisni kā radītas tam ideālākam darbam, kāds mums Latvijā, - jaunās paaudzes sagatavošanai uz nākotni. Lai politiskā dzīve pie mums cik greiza, tautu un valsti var vēl glābt mūsu kultūra, un tai pamats - skola. Mērķis liels un skaists, tas lielākais un skaistākais, nesakat bez pietiekošas, pamatīgas pārbaudes, ka Jūs viņam nederat. Bet negribu liegt un Jums tas jāzin: tas arī tad grūtākais darbs, kas prasa vislielākos upurus, visu cilvēku un lielu cilvēku. Es gribu atbildēt arī uz Jūsu sīkākiem jautājumiem: lūgt augstskolā, lai atlaiž lekciju naudu - nau žēlastība, bet Jūsu tiesība, to prasīt nau jākaunas. - Skolotāju daudz vajga un vajdzēs, sevišķi uz laukiem un Latgalē; eksistence nespoža, bet kaut cik nodrošināta. Citur vietas dabūt, īpaši Rīgā, gandrīz neiespējami. Skolotājas amats būs Jums līdzeklis maizes pelnīšanai, bet no Jums atkarājas, ka netiekat šabloniska skolotāja, - un Jūs esat ideāliste. - Dzīve un skola nau ideāli nostādītas, - jā. Darat Jūs viņas ideālas! Tas ir arī Jūsu uzdevums. - Dzīve ir grūta; - kad dzīve nau eksistence vien, tad jau viņa daudz zaudē no sava grūtuma, jo Jūs viņu paceļat ideāla augstumos; tas ir prieks; tas ir pēdējais prieks, kad cita nau. Bet ir prieks. Es nezinu, vai esmu spējis Jums palīdzēt ar saviem vārdiem, ar kādiem es pats sevi mierinu? Vai esmu rakstījis to, ko Jūs gribējāt? Man tik likās, ka tam, kam pašam grūti, ir viegli palīdzēt citam. - Ja es Jums varu vēl ko līdzēt, rakstat. Esat nu sirsnīgi sveika un sveicinat tāpat savu draudzeni. Pagaidām nobeidzat kursus un ejat par skolotājām - gan jau gadīsies vietas kopā, - atpūšaties, un līdz ar atpūtu nāks atkal labāks garastāvoklis, un Jūs uzskatīsat dzīvi mierīgāk. Ja Jums citas dziņas, varbūt varēs arī tām sekot: augstskola. - Aspazija saka: jaunam būt., nekas nau grūt. Vēlreiz daudz labu dienu no Jūsu Raiņa. 30.4.22. 438. LATVIJAS UNIVERSITĀTES MĀCĪBU SPĒKIEM Rīgā 1922. gada 7. maijā 7.5.22. Ļoti cienītie, dārgie kolēģi! Avīzēs lasu, ka Raiņa bulvāri Augstskolas namam ielas nosaukumā nokasīts mans vārds. Tas jāuzskata kā naidīgs akts pret mani un kas dara man neiespējamu līdz incidenta noskaidrošanai tanī pat Augstskolas [namā] lasīt šodien lekciju, uz kuru Jūs bijāt mani laipni aicinājuši un ko es ar prieku apņēmos. Patiesā augstcienibā. 439. M. KUMSĀREI Rīgā 1922. gada 24. jūnijā Rīga, 24.6.22. Sirsnīgi sveika, mīļā jaunkundze, un daudz paldies par Jūsu izjustajiem sveicieniem Aspazijai un man! Kad lasu Jūsu sajūsmināto aprakstu par Kultūrsvētkiem un atminos visas publikas laipnību pret mani, sevišķi atceros mazās meitenītes, kas mani pavadīja, tad ar prieku vien domāju uz tām dienām. Nekas jauns uz ilgu neuzvar, tā ir mana pārliecība; nebaidieties par mūsu Latviju. Saņemat mūsu sirsnīgākos vēlējumus. Jūsu Rainis. 440. T. IVANEI Rīgā 1922. gada 28. jūnijā Ļoti, ļoti atvainojos, ka nerakstīju agrāk: bij darbs un biju un esmu vēl nevesels; tagad svētkus izlietoju slimošanai. Vēlu Jums svētkus izlietot labāk. Un ne vārda vairs par spēku izsīkšanu! Jūs pašos jaunības spēka gados. Es zinu, ap to laiku arī man bij vislielākās šaubas par sevi un ļaudīm: pārvarīgs daudzums iespaidu un spēki vēl nau vingroti viņu kārtošanai un aptveršanai. Nu pats sev liecies lieks; nu vārdi liekas frāžaini; nu netici ne sev, ne citiem. Ar laiku tik attīstās spējas saprast sevi un pasauli. Bet līdz tam var turēties pie droša vada: nevēlēt nekam jauna, nedarīt nekad varu un - radīt labu, no tā atvasinājas viss cits: sagatavot savus spēkus darbam priekš citiem, - mums speciāli: uzbūvēt jauno brīvo Latviju, - darbu ir tūkstošiem, tuvākais - sevi uzbūvēt. Es to visu tagad varu skaidri teikt, savā jaunībā es to nezināju un par to šaubījos. Jūs laikām tāpat darīsat, un es Jums nekā nevarēšu palīdzēt, un es Jums tā gribētu palīdzēt! Jūs sakat vēl: Jūsu intreses un Jūs pati saskaldītas. Tas nau saskaldījums, bet iespaidu vai intrešu daudzums, kas Jums pretī nāk. Jūs mācīsaties kārtot un aptvert, tikai zināt, ka to var mācīties; mācaties. Izglītības pārtraukšana tagad Jums būtu tiešām bīstama, bet arī būdama par skolotāju, Jūs varat un Jums jāturpina izglītība. Muļķības darīt liekas patīkami, bet var tās atriebties visu mūžu. Es nezinu, ko Jūs saucat par muļķībām? Dažas varbūt arī svētīgas. - Jums varbūt spētu palīdzēt ne spēks no āras, bet no iekšas. Jo galvenais palīgs ir katrs pats sev. Iekšējs spēks tik jāierosina. - Man ir tik skaidras, gaišas un mīļas atmiņas par Jums un Jūsu biedreni, tā diena kā dzīva manā priekšā, es nevaru citādi domāt: ka Jūs tiksat drīz cauri visām šaubām un būsat laimīga. Mīļi sveicieni Jums un Jūsu laipniem vecākiem un draudzenei. Vēstules malā pierakstīts: Kad jūtaties nelabi, atnākat; kad laimīgi, es no tāles priecāšos līdzi. 441. T. IVANEI Rīgā 1922. gada 1. septembrī Sirsnīgs sveiciens mīļajam saules bērnam, kas uzzied, tiklīdz atspīd saulīte, un nolaiž acis, kad pāriet mākonis pār debesīm! Mākonis pāriet, ziniet to: ikkatrs saākonis, pats tumšākais, ir vēl līdz šim pārgājis, bet saule paliek un paliks arī turpmāk. Nebēdājaties nekad. Jums jaunībā jāsasmejas prieks priekš visas dzīves; tagad pats priekalaiks, kad visi spēki zied. Un Jums ir daudz skaista spēka, tādēļ Jums tā pār malām pārplūst jūtas. Jūs pēc dabas esat dzejniece vai māksleniece; Jums jāatrod savām jūtām izteiksmes veids, tad Jūs būsat laimīga. Var dzejnieks pilnam izteikties arī nerakstot pantus, dzīvi darot par dzeju; tas ir augstākās dzejas veids. Tādu dzejnieku daudz, tik viņus nezina. Bet viņus apkārtne sajūt kā saules siltumu. Rahele Varnhagen bija tāda. Un vai beigās priekš mums Jēzus nau arī tāda patība? Jo viss dogmatiskais no viņa jau tagad atdrūp nost. Es nezinu uzrādīt piemērus, kuri Jums derētu, Visa grūtība tā, darboties un tomēr cilvēkus mīlēt. Un Jūs esat darbīga, un jūtas Jums spējas un dziļas. Savu draudzeni Jūs stipri mīlat; mīlat arī citus tāpat. Darbu gan atradīsat visur. Un neizbaidāties par savu pirmo lielo zaudējumu: draudzene Jūs mīl arī tagad vēl tāpat kā Jūs viņu, un mīlēs Jūs arī vēlāk. Bet zaudējums ir jau tas, ka Jūs to domājat. Tikai caur to Jūs arī iegūstat: sevi pašu. Jūs atdalīsaties arvien vairāk no apkārtnes par savu īpatnēju pasauli, - Jums tas sāpēs, bet vai ābolam arī nesāp atdalīties no ābeles un krist zemē; viņš tur izaugs par jaunu ābeli. Kas zin, kas no Jums izaugs? mūsu strādniecībā tik daudz skaista spēka. - DDabūt abām kopā vietas, tas ir laimes gadījums, uz laimi dibināt nākotni nevar, laime nau pamats, bet panākums. Tagad Jūs neatlaižaties vietcj meklēt, dabūsat, un pieņemat visādā ziņā: darbs Jūs nomierinās, Jūs atradīsat sevi un savu saskaņu ar citiem. Tad pamazām taps labi. Nebēdājaties nekad! Paskataties šodien saulītē kā es, un Jūs spīdēsat. Man ar saulītē jāskatās, jo es atkal reiz mocos ar savu gripu un guļu gultā; tādēļ Jums arī agrāk neatbildēju. Bez tam es pa šo atpūtas laiku strādāju, jo citādi darbam neatrodu laika. Un nu, nebaidaties, mīļo saules bērni. Mākonis pāries. Un, kam nau neviena cita drauga, tam es draugs. Bet Jūsu draudzenei uzglabājat arvien tās pašas siltās jūtas, būs siltāk viņai - ij Jums. Daudz saulītes! 442. FIRMAI «VALTERS UN RAPA» Rīgā 1922. gadā, starp 2. un 20. septembrī Cien. firmai «Valters u. Rapa». Ļoti godātie kungi! P. Ērmaņa antoloģijā varat ievietot arī manus dzejoļus. Mans facsimile še līdzi. Uz Jūsu laipno priekšlikumu nodrukāt kādu no maniem darbiem varu Jums paziņot, ka acumirklī galīgi gatava man nekā nau, bet šoruden, pēc pāris mēnešiem, var gan būt drukājami šādi raksti. 1) Dramatiskā formā izstrādāts un papildināts «Ave sol». 2) Bērnu grāmata: oriģināli un tulkojumi, kuri pa lielākai daļai parādījās izkaisīti dažādos Plātesa firmas izdevumos. Ilustrācijas pie dažiem bij toreiz klāt, un laikam būs iespējams dabūt klišejas vai akmeņus firmas noliktavās. 3) Mākslas tulkojums no slavenām un labi ejošām grāmatām: «Tao te king» un «Gilgameša eposs» (gabals no šī bij nodrukāts «Nemierīgā sirdī»). Jūs sveicina visā augstcienībā J. Rainis. 443. T. IVANEI Rīgā 1922. gada 29. oktobrī Sirsnīgi sveika, priecāšos Jūs redzēt še teātri, apm. no 1-3. Priekš Jūsu apgādājamā pūlēšos darīt, kas iespējams. Gribas dzirdēt, kādēļ Jūs atkal atmetat studijas; vai tik tas nau iemesls Jūsu, kā liekas, itin drūmam garastāvoklim. Jums vārdinš: «lai!», man «ies»; ņemt labāk manu. Daudz mīļu sveicienu - Rainis. 29.10.22. 444. T. IVANEI Rīgā 1922. gada 21. novembrī Sirsnīgi sveika, Jums taisnība, ka dzīve ir par daudz smaga; es redzu to ikdien no tik daudziem piemēriem, garīgi un materiāli. Bet pēdējais solis arvien vēl ir par agri sperts. - Jums straujš temperaments, Jums sevišķi jāsargās no ašuma. Lūkosim vēl vienu ceļu: atnākat uz teātri, es došu Jums vienu rekomendācijas vēstuli, Jūs aiziesat, un varbūt izdodas. Vēlreiz sirsnīgi sveika. Rainis. 21.11.22. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1923. gads 445. T. IVANEI Rīgā 1923. gada 7. janvārī Sirsnīgi sveika un daudz laimes jaunā gadā! Es neatnācu Jūs un Jūsu piederīgos personiski sveikt jaunā gadā, jo biju vēl slims. 2. janv. gan aizgāju sveicināt Blaumani, nelaiķi, bet tad vajdzēja atkal palikt istabā. Tagad gan jau staigāju apkārt, bet vēl ar negribu, Vai Jūs vēl neesat kustējusies no Rīgas uz kādu vietu! Daudz mīļu labdienu visiem un Jums no Jūsu Raiņa. 446. M. LANGEI Rīgā 1923. gada 12. februārī Sirsnīgi sveiki. Esat tik laipna atnākt Nac[ionālajā] teātrī kādā no tuvākām dienām ap plkst. 1 pēc pusdienas. Man būtu Jums darbs. 12.2.23.                                     Daudz labu dienu. Rainis. 447. A. BĒRZIŅAM Rīgā 1923. gada 22. februārī Ļoti cienīto kolēģi. Man atkal reiz gripa, un tad es varu priekš Jums izmeklēt un uzrakstīt kādu dzejoli; še būs divi, bet nāks vēl vairāki. - Man lūgums: vai nebūtu iespējams dabūt kopiju no pēdējās pērngada kvītes par maniem «J[aunākajās] Ziņās» nodrukātiem dzejoļiem: es tā varētu tos dzejoļus uzmeklēt pa veciem NN priekš jauna krājuma. - Ja man gadītos kas episks, kāda novelīte pa šo gulēšanas laiku, vai Jums «J. Ziņās» būtu tam vieta? Es allaž piedomāju arī uz romānu, bet vienmēr bailes iejūgties uz ilgu laiku, bet tad ir tā kā tā, ja neiejūgts, tad piesiets, tad tādas bailes varbūt pārvaramas. Pasakat man par to kādu vārdu, minat arī, kāds honorārs top maksāts? pa rindām vai pa loksnēm? Kāds temats Jums vairāk pa prātam - moderns vai vēsturisks? Cik garš varētu būt romāns? Cik NN ir iekš loksnes? 22.2.23.                  Daudz mīļu sveicienu no Jūsu Raiņa. 448. B. SKUJENIECEI Rīgā 1923. gada 2. martā Mīļā Birutiņ, daudz labāko vēlējumu Tavā goda dienā un sveicienu Tavas studijas bērniem! Es ļoti nožēloju, ka nevaru pats ierasties un noklausīties un noskatīties Jūsu panākumus, bet mana gripa jau nebūs mūžīga, bet Tava studija. Daudz labu dienu no Tava Raiņa. Rīgā 2.3.23. 449. J. MISIŅAM Rīgā 1923. gada 9. martā Ļoti cienīts Misiņa kungs, lūdzu man pāris vārdos paziņot, vai no Kult[ūras] fonda domes kāds ir ar Jums runājis par Zin[ātniskās] bibliotēkas lietu? Es biju ilgāku laiku slims un neesmu informēts. Man ir arī lūgums pie Jums: M. Langes jkdze grib priekš manis izdarīt dažus izrakstus no veciem laikrakstiem, Jūs viņai varbūt dotu to vajdzīgo darbu turpat uz vietas. Daudz mīļu labdienu no Jūsu Raiņa. 9.3.23. 450. D. STUČKAI Rīgā 1923. gada 7. aprīlī Mīļā Doriņ, gadījums ir, ka varu Tev aizsūtīt sveicienus, bet jāsteidzas, tā ka šie sveicieni vien iznāk. No malas šad tad dzirdu, ka Tu ar veselību turoties, lielākā daļa ziņu gan tāda, ka nezinot, ka Tu slimotu. Man ar veselību arī iet pamazām, tāpat Elzai, kura gan nupat mocās ar gripu. Rīt apglabājam Andreju Priedkalnu, un vecās paaudzes top jūtami mazāk. Daudz mīļu sveicienu - R. 3.4.23. 451. J. MISIŅAM Rīgā 1923. gada 28. maijā Pie mums ir no «Ģertrudes» lomu izraksti, pavisam 13 lomas. Paša manuskripta nau, bet no lomām var atjaunot visu lugu, ja tā ir tā vajadzība. Bet, ja Jums vajadzīgs pats M. Pēkšenas rokraksts, tad jāsaka, ka tas gan būs vai nu galīgi zudis, vai grūti atrodams. R[īgas] Latv[iešu] biedrībā, no kuras man pārnāca "Ģertrudes" lomas, manuskripts nebūs. Kur tālāk meklēt, nezinu. Daudz mīļu labdienu - Rainis. 28.5.23. 452. B. SKUJENIECEI Rīgā 1923. gadā, ap 18. augustu Mīļo Rūtiņ, Tavas skaistās dzejas palasījos, daudz jaunu, kuras nepazinu. Tu daudz esi klusībā strādājusi, kā Tu mēdz: vientuļā vasarnīcā. Acīs krīt vispirms lielā vienība dzejām ar personu, un es, kas pazīstu arī Tavus zīmējumus, brīnos, cik dzejas ir līdzīgas tiem. Dzeja un gleznas ir tieši Tavas portrejas. Šī vienība ir augstākais, ko var teikt par kuru katru mākslu. Kas Tevi un Tavus zīmējumus nepazīst, to pārsteigs tā spilgtā romantika, kas še uzliesmo fosforescējošā dekadensē un kāda pie mums nau manīta un sajusta tik krāšņās krāsās vēl nekad, kaut gan jau sen, sen mūsu dzejnieki dekadentē no visiem spēkiem un paspējuši jau neglāābjami atkārtoties. Izskaidrojums laikam tas, ka dekadense uzplaukst tikai uz vecas kultūras pamata un kultūra pie mums jauniņa un kulturālu cilvēku dzejniekos tik reti. Tas ir otrais labais, ko par Tevi var teikt: Tu kulturāla. Es pats šādu romantiku saprotu tikai teorētiski un literāriski, jo es apstrādāju pirmvielas, bet visu viņas krāsainību un vieglumu, viņas rotāšanos ar galējiem ekstrēmiem, līdz pat nedaiļumam un nāvei un reliģiozitātei, es varu sajust no kultūras stāvokļa. Tavas dzejas būs gluži jauna parādība senajās tekās. Forma diezgan stipri slīpēta, bet nau zaudējusi neko no sava piepešuma. Soneta pieguļ kā labi drapēti svārki. Negrozi nekā svarīgāka. - Kad Tu nāc ar dzejām klajā, - kas būs ar gleznām? Tām jāseko tūdaļ, vislabāk jānāk klajā reizē. Tad redzēs lielo vienību un pārsteigums būs vēl lielāks un tam līdz arī panākumi. - Pašlaik esmu ļoti aizņemts, jo teātris sācies un daudz blakus darbu atklātībā - un pašam arī savs darbs jāstrādā, jo jāizlaiž vairākas grāmatas un lugas jāraksta. - Jāparunā ar Tevi ir? bet kad būšu brīvs? Šodien vēl nespēju to pateikt. - Man prieks, ka Tu nu nāc klajā, ilgi diezgan Tu esi gaidījusi - nau labi, es zinu to no sevis. Bet nu apsveicu Tevi kā kolēģi, kas nāk no Trismegista valsts. Rainis. 453. NACIONĀLAS OPERAS BIROJAM Rīgā 1923. gada 25. septembrī Nacionālās operas birojam. Ar rakstu Nr. 635 no 25.8.23. Birojs man paziņo, ka man uz V[alsts] kontroles priekšlikumu jāatmaksājot atpakaļ no Operas par "Uguns un Nakts" izrādēm saņemto honorāru. Uz to man tas gods atbildēt, ka esmu honorāru saņēmis pēc līguma, kas man slēgts ar Operas bij[ušo] direktoru J. Zālīša kungu, un ka prasījums pēc atpakaļmaksas ir nevietā un nevar no manis tikt ievērots? 454. I. RĪTIŅAM Rīgā 1923. gada 25. oktobrī 27.10.23. Mans dārgais, vecais sirdsdraugs. Tavā goda dienā nāku Tevi apsveikt, kaut arī tikai ar pāris vārdiem, kaut arī no slimības gultas, es būtu nācis kaut arī no viņas malas. Šinī reizē, kad visi pulcējas Tevi sumināt, kad Tu nedrīksti pretoties un Tev jānoklausās visas atzinības un uzslavas izteiksmes, visi sirsnības pārplūdumi uz Tevi, šinī reizē ]auj arī man sacīt, ko Tev nekad neesmu teicis un varbūt arī nekad nebūtu teicis vārdos, bet tikai kaunīgos rokas spiedienos un apskāvienos: ka es Tevī cienu augsto, cēlo nākotnes Cilvēka tipu, kādu tikai iedomās un vēlēs ieceram un kādu dzīvē sastapt ir laime, kas reti gadās. Nesavtīgs ideālists, garīgs un progresīvs cilvēks, jūsmotājs un reizē priekšzīmīgs praktiķis un organizators, sirds un galva, un roka vienādā spēkā - tādam jābūt nākotnes cilvēkam, tāds Tu esi. Labi mums, ka tādi ir, un labi, ka tādi ir skolotāji, kas audzē mūsu tautu. Bet uz tiem dibināj[as] mūsu nākotnes cerības. Izteikts nu ir, un ņem to labā, m[īļais] draugs. Būs progress un Latvija. 455. F. NEIREITERAM Rīgā 1923. gada 6. novembrī 6.11.23. Ļoti cienītam Dr. Neureitera kungam, docentam L[atvijas] U[niversitātē]. Mans cienītais, dārgais Kungs! Jūsu tik laipnā vēstule un runa mani pārsteidza ar lielu prieku tieši slimības laikā, kad katrs gaišums visdārgāks; un es Jums no sirds pateicos. Jūsu runa un viņas priekšmets mani interesēja, kā jau bijušu juristu, un Jūsu uzskati, kas iziet uz mūsu dzīves humanizēšanu, man ir ļoti simpātiski un līdz tuvi; es nožēloju, ka nepiederu pie cildeniem pētīšanas un mācības spēkiem mūsu tieslietu fakultātē. Visā augstcienībā un pateicībā Jūsu J. Rainis. 456. ZELTMATIM Rīgā 1923. gadā, ap 23. novembri Cien. Zeltmata kungs. Jūs savu lugu diemžēl atprasījāt atpakaļ, un tā es paliku viņu neizlasījis, atsūtat viņu man atkal, principiāli piekrītu izrādīšanai, bet galīgi jānogaida. Vai naudas jautājumu nevar citādi izšķirt, kā aizdevumu? Vai kā vekseli, kuru es ar varētu parakstīt. Daudz labu dienu, Rainis. 457. J. RAPAM Rīgā 1923. gadu 5. decembrī Ļoti cienīts Rapas kungs. Pa telefonu saņēmu atbildi, ka Jūs šogad neizdosat manu bērnu grāmatu "Puķu lodziņš". Grāmata guļ nu pie Jums neizdota divus gadus, kas man nes materiālus zaudējumus, jo nevaru izdot pa to laiku citas. - Ja Jūs nevēlaties to izdot, es katrā laikā ar mieru kontraktu anulēt, ari tagad vēl: Jums tik jāatsūta atpakaļ mans manuskripts un kontrakts, un mana iemaksa. Mani tik pārsteidz, ka Jūs šādā, man gluži neparastā veidā dodat man saprast savu nevēlēšanos turpināt mūsu veikaliskus sakarus. Visā augstcienībā Jūsu J. Rainis. Rīgā 5.12.23. 458. ZELTMATIM Rīgā 1923. gada 6. decembrī Cien. Zeltmata kgs. Daudz paldies par Jūsu dāvāto grāmatiņu! - Ar Simsonu un Mierlauku ir daži sarežģījumi, būs jādara, lai vispār teātrī nenotiek tādas lietas.- Klaustiņ kdzei es devu svētdien pusdienas, ne vakara, kā zīmē rakstīts. Ja varēja dabūt 25 000 - tad var tagad ņemt vēl par blakus izdevumiem; bez tam šoreiz aktieri nau mūsu, bet pusizrādē, brīvi salīgti. - Par Sadovsku vēl jāparunā, nekādā ziņā nevar dot visas pirmdienas. Par kostīmiem no operas labi. Daudz labu dienu R. 459. A. GULBIM Rīgā 1923. gada 9. decembrī Dārgo jubilār, mīļais draugs! Skaista ir bijusi Tava gaita pa šiem daudziem gadiem, - pilna ērkšu un šķēršļu, ciešanu un vilšanās, un izmisuma pat, un vienmēr pilna pūliņu un darba. Tas ir ceļš, pa kuru iet uz panākumiem mūsu laikā. Nāks cita labāka paaudze - caur mūsu mokām, - tad būs arī cits ceļš uz panākumiem, bet Tev bij jāiet grūtais ceļš un - spoži Tavi panākumi. - Tā sēkla, ko Tu sēji, - tās miljons sauju! - zaļi izauga, gan to samina, bet tā atkal aug. Mēs, kas gājuši ar Tevi darbā roku rokā, kas jutuši Tevi kā dzejnieku dvēselē un gribējuši redzēt klajā, mēs varam tagad jo siltāk spiest Tev roku un, Tevi saprotot, apsveikt Tevi kā pirmo un lielāko latv. izdevēju, lielo kultūras starpnieku, kas kā praktisks izpildošs mākslenieks dara mākslu auglīgu, nesot to masā. Ilgu mūžu darbā un mākslā! Rīgā, 9.12.23.                              Rainis. 460. A. KURCIJAM Rīgā 1923. gada 29. decembrī Augsti godātam 2. Ārpusskolas izglītības kongresa priekšsēdētājam. Dārgo biedri Kurcij! Atļauj caur Tevi apsveikt kongresu viņa skaistās darbības sākumā un izteikt vispārēju un manu vissirsnīgāko pateicību par mums parādīto lielo godu. Slimība, kas mūs mēdz turēt pa mums neparasto ziemas laiku, aizkavēja mūs mums personīgi piedalīties kongresā. Kongresam lielisks uzdevums latvju tautai, un no viņa sparības, garīgas iniciatīvas līdzi attkarāsies, vai mums ir nākotne kultūrā un vai mēs kultūrtautu starpā ieņemsim goda vietu. Tas lai rāda, cik ļoti mēs vēlam sekmes kongresa darbībai. 461. K. EGLEM Rīgā 1923. gada decembra otrajā pusē Ļoti cienītais, mīļais Egles kungs, man liekas, te noticis pārpratums no manas puses: es domāju, ka Jūs izdodat biogrāfijas, bet Jūs bijāt domājuši "atziņas", t. i., konfesijas. Tādēļ še mazs ievadiņš, kas lai attaisno "datu" pasniegšanu. Dati laikam būs par plašiem priekš Jums, strīpojat, kā patīkas. Daudz mīļu sveicienu - Rainis. 462. STUKMAŅU ZEMES IERĪCĪBAS KOMITEJAI Rīgā 1923. gadā S[tukmaņu] Ze[mes] ie[rīcības] ko[mitejai]. Ļ[oti] c[ienītā] k[omiteja]. Ar lēmumu pērnā vasarā Jūs piešķīrāt man zemi S. muižā, kas domāta kā tautas balva mums, ko es pieņēmu ar pateicību. l3et tad izgā[jušo] rudeni grozījās komitejas sastāvs, un man tika teikts, ka tam līdzi tikušas citādas arī komitejas attiecības pret mums, tad es nu paklausīju uzaicinājumam un pieteicos uz Durbes muižas centru, kurš tika man ari piešķirts. Tomēr še nāca vairāki citi pieprasījumi un protesti. Ja tagad Stukmaņu Komiteja uztura spēkā savu pērn vasaras lēmumu par zemes piešķiršanu man St. muižā, tad es šo balvu pieņemu ar tādām sirsnīgākām atzinības jūtām un atsakos no Durbes muižas centra par labu Latv[ijas] Skol[otāju] sav[ienībai]. 463. D. STUČKAI Rīgā, ap 1922.-1923. gadu Mīļā zelta sirds māsiņ, manu mazo Pumpiņ, te nu nāku atkal ar mazu cedelīti un mazu ciema kukulīti. Šoreiz var gluži maz ko sūtīt, tikai nepilnas 5 mārciņas, jo vedējs neņem vairāk pretī. Ļoti aprobežots bagāžas skaits. Nesen bija gandrīz izdevība ko sūtīt, bet aizbrauca nepaņēmis nekā līdzi, jo nelaida liekas baģāžas. Tagad tik drusku laša un šķiņķīša: Viens mazākais gabaliņš speķa ir priekš mūsu apkopējas dēla Pēterpilī. Esat tik laipni, aizsūtat turp vēstuli un mazo paciņu. Adrese ir šī: Pēterpils, Rijniekam, B. O., 4 линия 57 кв. 8. Mēs pašlaik dzīvojam gaidīdami katru mirkli jaunas gripas sākšanos, nevaram panest šo klimatu; pašlaik gaidu arī iznākam vienu lugu. Daudz, daudz mīļu sveicienu un skūpstu no mūsu puses, esat veseli un atrakstat kādu vārdiņu. Sveiki, mīļie, sveiki! RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1924. gads 464. T. IVANEI Rīgā 1924. gada 12. janvārī 12.1.24. Jūsu solis pareizs, braucat uz Kokorevu, latgaliski iemācīsaties aši un visādā ziņā darīsat darbu - par labu vispārībai un sev. Jo ari Jūs tapsat darbā brīva no visām šaubām un nelabām sajūtām. Jums bija spēks sakrāts un nekur nelikts lietā, sulas kokam rūgst, lietā liktas dara zaļu visu apkārtni. - "Negribu no Rīgas braukt projām, bija tik labi, radās enerģija u. t. t." - visas tās tikai iedomas, jo vēstuli priekš tam Jūs rakstāt galīgi pesimistiski un paredzat, ka tiksat pat par "cienīgu dāmu". Tātad braucat vien, un netiksat par "cienīgu dāmu", bet par cienīgu cilvēku. Un zinat, ka "ar galvu var pret sienu skriet". Tā "mazs puteklīts" top par sauli. Ja ar Kokorevu neizdodas, meklējat citur vietu, bet tūliņ. Daudz labu dienu darbā. Rainis. 465. L. BERTOLJO Rīgā 1924. gada 15. aprīlī 15.4.24. Dārgie draugi, dārgā Lina. Esmu saņēmis visas laipnās vēstules, man ļoti žēl, ka neesmu varējis atbildēt. Es nepanesu savas dzimtenes skarbo klimatu, savos trimdas gados esmu pārāk pieradis pie skaistās Tičīnas maigā klimata. Tagad vienmēr ciešu no dažādām slimībām, nespēju atbrīvoties no gripas, kura mani pavisam nomoka. Arī ko strādāt vienmēr ir pietiekoši un brīžiem pat pārāk daudz, tā ka neesmu labā garastāvoklī. Vispirms saņemiet manus vissirsnīgākos novēlējumus māsas kāzās. Viņa sagādājusi lielu prieku, tik skaistai jaunkundzei dzīvē jākļūst ļoti laimīgai, un es esmu pārliecināts, ka liktenis ir sagatavojis tūkstoš dāvanu čaklajām, mazajām rokām, kuras tik daudz darījušas draugu labā. Esiet laimīga, dārgā Līna, ienesiet laimi sava vīra mājā, izveidojiet tur ligzdu visam labajam. Vēlreiz vissirsnīgākie novēlējumi! Tagad man jārunā par manas dzimtenes mazāk patīkamajām un mazāk laimīgajām lietām. 466. LAIKRAKSTA "LATVIS" REDAKCIJAI Rīgā 1924. gada 16. oktobrī 16.10.24. Cien. redakcija! Daži mani draugi uzaicina mani, lai es griežoties pie Jums ar šo paskaidrojumu Prūsas lietā. Jau kopš pusgada redakcijas avīzes esot atradušas jaunu cīņas ieroci pret mani, kādu visplašākās aprindās nepazīstamu rakstnieci Prūsu, kura apgalvo, ka es viņas lugu esot piesavinājies un izdevis par savu; viņa visu laiku pūloties izaicināt mani, lai es sāktu ar viņu polemiku, kas viņai būtu vislabākā reklāma. Bet kā lai lācis polemizē ar mušām un odiem, un citiem smičiem, kaut arī mušas būtu diez cik dullas? Lācis kaunētos no tādas "cīņas" un vai tā jel maz vajdzīga? Un itin savāda šoreiz būtu tā "cīņa", jo taču abas lugas, tiklab Prūsas, kā arī mans "Mušu Ķēniņš" ir klajā iznākušas, katrs var viņas nopirkt un pats pārliecināties, ka Prūsas luga nau mana luga un ka nau literatūrā diletantisms, un Prūsa nu nemaz nau Rainis. Kādas te vajga goda tiesas, ka katrs tāpat skaidri redz? Goda tiesa vajdzīga tikai diletantam priekš reklāmas: lūk, kas es par ievērojamu personu! ar mani jācīkstas vecam rakstniekam! Muša pret mušu ķēniņu. Uz rakstnieku biedrības jautājumu par goda tiesu es atbildēju: lai to rīko, es tur nepiedalīšos; biedrība jau var viena pati izspriest ar saviem ekspertiem, vai es noziedzies, un spert pret mani soļus, es pretī nerunāšu. Bet es esot kā teātra direktors Prūsas lugu pazinis, apspriedis un neuzņēmis repertuārā. Uz to man jāsaka: ka diletanta darbu jau var pazīt no nedaudziem skatiem, tā arī es izlasīju pirmo cēlienu un tālāk netiku, jo man pietika. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1925. gads 467. A. KALNIŅAM Rīgā 1925. gada 14. janvārī Mīļais draugs, pie Tevis noiet jauns cilvēks, Edvards Ruks; viņš sakās dziedātājs labs. Lūdzu, izmēģini viņa dziedāšanas spējas un paziņo vēlāk. Daudz labu dienu. Tavs Rainis. 14.1.25. 468. A. JESENAM Rīgā 1925. gada 30. janvārī Viņa ir studente un ierēdne un literāriski izglītots cilvēks, kas arī sevišķi interesējas par bērnu literatūru. Laba strādniece, kas firmai darītu godu. Sirsnīgi sveicina Jūsu Rainis. 30.1.25. Še pielikts klāt Lijas stāstiņš "Mazajām Tekām". Otrā "M. T." burtnīcā nodrukāts no viņas stāstiņš "Kā Zentiņa izglābās no precnieka". 469. J. KĀRKLIŅAM Rīgā 1925. gada 8. februārī 8.2.25. Ļoti cienīts redaktora kungs! "Jaun[āko] Ziņu" nr. Jūsu G. korespondents ziņo, it kā es būtu pieņēmis Saeimas priekšsēdētāja vietu. Tā zina dibinājas uz pārpratumu, jo jau izgājušu piektdien es atsacījos no piedāvājuma. Par to Jūsu korespondents varēja informēties vislabāk pie manis paša to pašu dienu. 470. G. RISAI Rīgā 1925. gada 9. aprīlī 9.4.25. Ļoti cienītā kundze! Jūsu tik mīļā vēstule mani radīja īstu Lieldienu noskaņojumu. Jūs nu esat pārtulkojusi angliski arī "Zelta zirgu" un pagodināt mani ar skaistiem, atzinīgiem vārdiem, kuri no Jūsu mutes mani divkārši iepriecina. Ar pukstošu sirdi un lielām bažām esmu uzdrošinājies spert soli no mūsu tālā nostūra lielajā angļu literatūras pasaulē, pieturēdamies pie Jūsu rokas, kura nu spīdoši pārjūgusi arī manu "zirgu". Uz "Jāzepa un viņa brāļu" pirmizrādi 1. maijā es baidos braukt. Ja drāmai būtu kaut kādi panākumi un to uzvestu uz kādas noteiktas skatuves, es mēģinātu savu kautrību pārvarēt. Tomēr man saka, ka angļu teātra cenzūra vispār nepiejaujot uz skatuves Bībeles tēmas, tā ka arī "Jāzeps un viņa brāļi" nevar tikt uzvests. Bet par "Zelta zirga" uzvešanu nevarētu domāt tādēļ, ka inscenējums izmaksātu pārāk dārgi. Man tad vispār vēl nebūtu nekādu izredžu uzstāties lielās angļu publikas priekšā. Tomēr tas nebūt netraucē manu Lieldienu noskaņojumu, jo es turos pie Jūsu mīļajām rindām. Vai es drīkstu Jums atļauties vēl kādu lūgumu: vai Jūs nebūtu tik laipna un neatsūtītu man laikrakstu kritikas par abām manām grāmatām un pirmizrādi? - Mana sieva liek Jūs sirsnīgi sveicināt un ir laimīga, ka Jūs apmierina viņas vācu tulkojums. Saņemiet manu vissiltāko pateicību par visu un esiet sirsnīgi sveicināta no Jūsu vienmēr padevīgajiem. 471. V. MEDNIM Rīgā 1925. gada 11. aprīlī 11.4.25. Mednim. Mīļais, cien. draugs, Jūs vakar aicinājāt mani līdz izbraukumā uz Mežu muižu, es atteicu, kaut gan man ļoti patīk. Šorīt man sajūta: izrauties no Rīgas nelabā gaisa. Vai nu Jūs braucat rīt? un vai atgriežaties atpakaļ 14. apr. līdz pēcpusdienai, ne vēlāk? - Tad es braucu līdzi ar lielu prieku: es būšu dažas dienas jaunā jaukā pasaulē ar skaistiem cilvēkiem un skaistu dabu, būs man gatavojums un priekšsajūta. 472. J. MISIŅAM Rīgā 1925. gada 27. maijā Ļoti cienīts Misiņa kgs! Lūdzu likt norakstīt no "Dienas Lapas" 1887. [gada] vēl šādus rakstus: Nr. 148 Mark Tvena "Kā vadīju zemkopības laikrakstu", Nr. 268 - Likumi par strādnieku apdrošināšanu, Nr. 230 - "Īrija un Gladstons". Kā manus liku jau norakstīt: Nr. 65 - "Ģeogrāf. biedrība", Nr. 209 - Sievietes-studentes, Nr. 251 - Voltera priekšlasījums, Nr. 276 - Ģeogrāf. biedrības darbība. Cik varēju, atzīmēju P. Stučkas rakstus. Lielākā daļa ievadrakstu ir no Fr. Bergmaņa. P. Birznieks gan ir P. Stučka. Vīgneru Ernsts arī rakstīja bieži. Lielākai daļai rakstu nevaru vairs pateikt autoru. Arī manus rakstus varu ļoti grūti pazīt; tas iespējams gandrīz tikai ar dažādām kombinācijām. "Dienas Lapas" 1888. g. arī nau daudz labāk. Nedaudzus zinu pilnīgi droši kā savus, jo par tiem ir citējādi aizrādījumi un atzīmējumi. Ļoti lūdzu "D. L." 1888. [gada] sestdienas feļetonu, jo tur būs daudz manu rakstu, kas bija strīpoti "Mazos Dunduros" un izdabūti cauri "D. L." feļetonā. "D. L." 1888. g. iet atpakaļ Jums. Norakstāmie man ir atzīmēti. Daudz labu dienu. 27.5.25.                      Rainis. 473. J. MISIŅAM Rīgā 1925. gada maija beigās vai jūnija sākumā Rakstiem grūti noteikt autoru, tādēļ neatzīmēju savu parakstu, kur neesmu pilnīgi drošs. Norakstīt lūdzu "D[ienas] L[apas>" 1888. g.: Nr. 63 - "Fabrik[as] str[ādnieku] dzīvokļi Francijā", Nr. 64 - Pol. part., Nr. 106 - "Grāmatu galds. M[azie] Dunduri", 118 - Balt. Vēstnesis, 121. - Balt. progresisti. Nenorakstīt. Neesmu. drošs, vai ir mani: Nr. 95 - Napoleons, Nr. 73 - "Tautība un tautības cienīšana", 105 - "Diplomāti un v[iņu] atbildība", 113 - "Domas par m[ūsu] rakstību", 130 - Bismarks, 133 - "Ausekļa raksti". 474. J. MISIŅAM Rīgā 1925. gada 19. jūnijā Ļoti cienīts Misiņa kungs, ir izrakstāmi šādi raksti no "Mājas Viesa Mēnešraksta": 1) Kultūrskati (no Vācijas?), 2) Jaunais Göthe, 3) Ļermontovs (ievadvārdi), 4) Godalgu izspriešana "M. V. M.". Nezinu tikai pateikt, kuros gadagājumos, laikam 1897-1903. Lūdzu man atsūtīt pārrakstīto, lai apmēram varētu noteikt, cik iznāks drukāto lokšņu. Man še vēl ir "Dienas Lapas" 1889 un 1890, pēc kurām varēs sūtīt pakaļ 25. jūnijā. Pēc tam es vēlētos "Mājas Viesi" un "M. V. M." izskatīt visu cauri arī no 1892.-1903. g. Daudz mīļu labdienu un priecīgus svētkus. Rainis. 19.6.25. 475. F. CIELĒNAM Rīgā 1925. gada 7. jūlijā 7.7.25. Cielēnam. Dārgais biedri, Tava līdzjūtības vēstule par manu aiziešanu no Nac[ionālā] teātra ir ļoti laipna. Bet patiesībā partija taču par to dabū pilnīgu kompensāciju, jo b. Fr. Menders top iecelts Latvijas Bankas padomē. Un katrs partijas cilvēks sapratīs, ka tomēr svarīgākas vietas ir pašiem. Aiz šī iemesla vien jau šī maina tiek izdarīta pēc norunas. 476. A. GULBIM Rīgā 1925. gada 7. jūlijā Mīļais draugs, Tu prasi man padomu, vai Tev pieņemt Nac[ionālajā] teātrī kādu direktora vietu. Es ļoti labi saprotu, ka Tu mani ar to tikai gribi godināt, un man nepienākas dot padomu Tev, kas jau agrāk zināja rīkoties bez manis šinī jautājumā. Tevi es biju licis priekšā jau agrāk un arī tagad to darīju jau dažas dienas pirms Tavas vēstules. Daudz paldies par kondolāciju mūsu māsas nāves gadījumā un par atsūtītām manām vēstulēm. Ar daudz labām dienām - Tavs Rainis. 7.7.25. 477. ASPAZIJAI Ķemeros 1925. gada 30. jūlijā Mīļo iniņ, saņēmu Tavu kartiņu ļoti aši, jau otrā dienā. Izdarīju jau, ko Tu teici, un aizrakstīju vēstuli. Gribēju rit braukt uz Rīgu, bet vannas dēļ varētu tikt tikai plkst. 2; tad Rīgā tikai 4. Braukšu piektdien 11, tā ka esmu Rīgā plk. 1. Vannas jaunajā namā vēl nau nokārtotas, tā ka ij traucē darbā, ij izbraukšanā. Strādāju pie 9. sējuma, grūti, bet veicas. Gan Tev arī ies ar Tavu darbu. Lido. 478. A. PRIEDKALNEI Rīgā 1925. gada 12. oktobrī Mīļā, dārgā, pie manis griežas partijas biedris Kempis, lai es par viņu aizrunāju pie Jums. Viņš ir ar lielāku ģimeni un trīs mēnešus bez vietas, bijis kara klausībā, arī par mantzini. Nu esot slimnīcā atbrīvojusies mantas pārzina vieta, un uz to viņš reflektē. Viņu rekomendējot arī b. Jagars. Daudz mīļu labdienu visiem no Jūsu Raiņa. 12.10.25. 479. P. DAUGEM Rīgā 1925. gada 15. oktobrī Sveiks, mīļais, dārgais, vecais draugs. Gadījums ir labvēlīgs, varbūt Tu saņemsi šīs rindiņas. Sūtu arī savu kopoto rakstu pirmo sējumu, bet nezin, vai to varēs aizvest. Pilnu komplektu nezinu, kā aizsūtīt, Tev tas pienākas, jo Tu tik tuvu par mani interesējies. IX sējumā kop. rakstos varēju ielikt daļu no Tev rakstītas vēstules. Nākošā sējumā, kur būs sevišķii vēstules, varēšu ievieto vairākas; ari Tavas, uz kurām atbildēju. Varu rakstīt Tev tikai dažus īsus vārdus, esmu pie Tevis šo laiku daudz domājis, kārtojot un cilājot savus vecos rakstus, kurus izdodu šogad. Tagad brauc saimnieciska ekspedīcija, varbūt sarīkos kādureizi arī literatūras, mākslas vai teātra izbraukumu, tad arī es varētu tikt līdzi, Gribētos ļoti redzēt Tevi un Tavu dzīvi. Šogad varbūt es braucu uz Šveici, jo esmu ļoti noguris no darba, un tur es varētu atpūsties. Esi mīļi, sirsnīgi sveicināts no Tava Raiņa. 480. D. STUČKAI Rīgā 1925. gada 15. oktobrī Mīļo, dārgo Doriņ, rakstu Tev tik pāris rindiņu, izlietoju gadījumu, kāds reti notverams. Sūtu Tev reizē savu kopoto rakstu pirmo sējumu, bet nezinu, vai to varēs aizvest. Ja būtu kāds gadījums, sūtītu Tev visus līdz šim iznākušos 8 sējumus. Skatot cauri vecos rakstus un rakstot ievadus, nāk vecās atmiņas, un vecā dzīve top atkal tuva. Arī sīkumos daudz bijis jādomā par pagātni, piem., no 1887., 88. gada izmeklējot avīžu rakstus, bieži es nevarēju īsti noteikt, vai tie manis rakstīti (piem., par Voltera priekšlasījumiem), arī "Mazos Dunduros" nezinu vairs, kas mans, kas nē. Tik ļoti viss kopīgs; nevar ne pēc stila izšķirt, bija taču kopīga dzīve. Tagadējo dzīvi nevaru iedomāties. Tagadējā braukumā piedalās tikai saimnieciski ļaudis, kad būtu literatūras, mākslas vai teātra ļaudis, tad varētu es arī aizbraukt. Varbūt, ka būs tāds gadījums, es ļoti priecātos. - Šogad vēl ceru tikt uz ārzemēm; gribu drusku atpūsties, par daudz nostrādājos ar tiem kopotiem rakstiem. Mīļi, mīļi divpus sveicieni. 481. K. EGLEM Rīgā 1925. gada 4. novembrī Sirsnīgi sveiki, mīļo kolēģi, un daudz paldies par Kārstena vēstulēm; vēl šinīs 10 sējumos nenāks vēstules, tātad laika diezgan. Kārstena vēstulēm vajga gan būt pie manis, bet ne tik viegli nāksies tās sadabūt, jo lielākā dala vēstuļu man ir atstātas Castagnolā. Es domāju braukt uz Castagnolu, kad pabeigšu Kopotos rakstus, tad atvedīšu vai atsūtīšu arī vēstules. Daudz mīļu sveicienu Jums un cienītai kundzei no Jūsu Raiņa. 4.11.25. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1926. gads 482. K. EGLEM Rīgā 1926. gada 11. janvārī Ļoti cienīts Egles kungs! Daudz laimes jaunā gadā un daudz paldies par piesūtītiem laikrakstiem - "Latvju Grāmatu." un "L[atvijas] Jaunatni"; varbūt kā mazu atmaksu Jūs ieskatīsat šos pāris dzejoļus jaunības laikrakstam no Aspazijas un manis. "Latvju Grāmatai" es ceru uzrakstīt kādu apcerējumu, kad spēšu cik necik vairāk strādāt. Mīļš sirsnīgs sveiciens Jūsu dārgai kundzei! Kā iet ar "Muromieti"? Visu labu no Jūsu Raiņa. 11.1.26. 483. BEĻĢIJAS SŪTNIM LATVIJĀ Rīgā 1926. gada 18. janvārī 18.1.26. Esmu sajūsmināts, ka man piešķirts Beļģijas Leopolda ordenis, kas domāts kā Beļģijas cienīgs kultūras pagodinājums Latvijai. Daudzreiz pateicos Jums par laimīgo ziņu un lūdzu izteikt Viņa Majestātei manu dziļāko atzinību. 484. K. HISMANAM Rīgā 1926. gada 24. februārī 24.2.26. Godājamo, dārgo biedri Hisman! Tikko saņēmu laikrakstu [N. R. C.?] ar lielo, man tik pagodinošo ceturtdienas rakstu par manu lugu "Jāzeps un viņa brāļi". Tā ir atkal Jūsu mīļā drauga roka, kas mani apveltī ar dāvanām. Gribētos sacīt: kā likteņa roka, bet liktenis jau nav tik mīļš kā draugs. Tūliņ pēc Jūsu ziņas saņemšanas par man piešķirto augsto Leopolda ordeni es oficiāli izteicu savu pateicību garākā telegrammā, gan diemžēl nepareizā franču valodā, bet ar patiesām latvieša jūtām. Bet tagad es to varu darīt pilnīgi oficiāli kā cilvēks un kā biedrs un jūtos no Jums it kā pārnests vecajos ideālistiskajos pirmo ilegālo cīņu laikos, kad Jūs sniedzāt mūsu partijai aizsardzību un palīdzību un mēs veidojām it kā lielu, garīgu "svēto ģimeni". Jūs esat tāpat kā toreiz tas pats brīnišķīgais ideālists un vēršat savu lielo mīlu kā "ģimenes" laimi pret mani, latviešu partijas reprezentantu. Es vēlreiz pateicos arī par mīļo grāmatu velti, no kurām dažas esmu pārtulkojis latviešu valodā. Šo vēstuli rakstu vēl slimības gultā, bet drīz, līdz ar siltāka laika iestāšanos, jau celšos, lai dotos uz Francijas dienvidiem, kur pavadīšu dažus mēnešus. Pa ceļam mājup es gribētu apmeklēt arī dārgo Beļģiju, kura mums mazajai, tālajai un izolētajai nācijai, šķiet kā jaunās kultūras visaugstākais priekšpostenis un ir mana otrā garīgā dzimtene. Tūkstoškārt Jums pateicos un uz redzēšanos, uzticamais biedri un draugs. Ar partijas sveicienu. 485. A. ŠVĀBEM Rīgā 1926. gada 2. martā Mīļais, dārgais draugs! Tu esi no liktens ievests konfliktos, no kuriem nau izejas; nez vai jel ij jaunā iekārtā tie būs izšķirami. Kam tas gadās, tam nevar palīdzēt ij ne labs vārds; uz to tik var noskatīties ar satricinājumu un dziļu līdzjūtību. Tev daudz draugu, kas Tev līdzi cietīs sāpēs; ij mēs esam viņu vidū. Tikai pavadīt uz Meža kapiem mēs nevarēsim aiz mūsu neveselības. Mēs klusi vērosim, ka Tu atkal celsies un pamazām atradīsi mierinājumu savā skaistajā darbā, kuram tā nozīmē nau nekā līdzīga; varbūt Tu jutīsies pat vairāk vilkts uz darbu, un tad būs galā arī prieks. Mans mīļais draugs, esi sveiks! Tavs Rainis. Torņakalnā, 2.3.26. 486. D. STUČKAI Rīgā 1926. gada 11. martā Mīļo zelta Doriņ, aizsūtīju Tev labi sen manu kopoto rakstu pirmo sējumu; pēc tam, kopš vairākiem mēnešiem, visu sējumu komplektu, ceru, ka būsi saņēmusi, atsūti man par to ziņu. - Es visu ziemu sagulēju slims ar gripu, arī sirds neesot diezgan laba, kaut gan mani sauc par labsirdīgu. Tagad, 16.3.26., braucu uz ārzemēm, kur palikšu līdz maja sākumam; būšu laikam Mentonā visu laiku. Kad Jums braukums iznāks? - Kā Tev ar veselību? Man stāsta, ka diezgan labi ejot. - Tik vien šoreiz tās vēstules. Sirsnīgi sveicieni no mūsu puses. R. 487. ASPAZIJAI Berlīnē 1926. gada 17. martā Lido, esam Berlīnē, viss laimīgi, rīt no rītus būsim Cīrihē. Turies vesels, lido. Rainis. 488. O. KLIĢEREI Berlīnē 1926. gada 17. martā Esmu Berlīnē, rit braucu tālāk - vesels un sveiks. To pašu ieteicu Tev. Daudz labu dienu - Rainis. 489. O. KLIĢEREI Cīrihē 1926. gada 19. martā Sveiciens no Cīrihes, kur bija jāpaliek divas dienas, šovakar braucu uz savu bijušo dzimteni un laikam caur Itāliju uz Mentonu. No turienes rakstīšu atkal; naktī gan neguļu, bet turos labi, ko varu ieteikt arī Tev. 490. E. VOLTERAM Cīrihē 1926. gada 19. martā Ed. Volterim. Ļoti cienītais dārgais draugs, sirsnīgākos sveicienus un vislabākos novēlējumus uz Jūsu lielo goda dienu! Jūs visu garo mūžu esat neatlaidīgi cīnījušies likt pamatu mūsu abu brāļu tautu pašai būtībai, kuras pirmā pavadība un simbols ir valoda. Jūs esat panākuši lielo mērķi, un jaunām audzēm atliek tikai izbūvēt un uzturēt Jūsu darbu. Es jūtos laimīgs, ka pašos sākumos varēju noskatīties Jūsu cīņā un darbā no tuvuma. Jo dziļāk un sirsnīgāk varu tagad līdzi just Jūsu priekam, kad atskataties uz noieto spožo gaitu. Lai gaita turpinājas jo spožāki! 491. ASPAZLJAI Lugāno 1926. gada 20. martā Esmu jau Cīrihē, nodzīvoju še pie dakterienes divas dienas, jūtos labi, veselībai nau neko kaitējusi ceļošana, klimats palīdz, laiks še labs, pilns pavasaras. Šovakar braucu uz Lugānu. Biju pie Fr. Adlera. Biju ari pie [Paulīnes?] Riemera, bet tas nekā nezina par viņas manuskriptu. Esmu vesels, turies Tu arī, mīļo i[niņ], un lido. 492. O. KLIĢEREI Lugāno 1926. gada 22. martā Rakstu Lugānā, antīku lietu pārdotavā, vīrs ir vecs castagnolietis; pazina viņš mani uz ielas. Viss še man pazīstams un mani visi vēl pazīst. Tomēr rīt jau braucam tālāk uz Mentoni. Braucu caur Itāliju. Grūti braukt prom, te tik liels miers un tik skaists, lai tad arī pats laiks apstātos. Apkārt viss zied. Tā būs darīt arī grūti. 493. ASPAZIJAI Mentonā 1926, gada 24. martā Mīļo draudziņ, esmu kopš vakar vakara Mentonā. Šorīt agri biju jau pastā un saņēmu Tavu kartiņu Nr. 1 no 18. marta; tas ir viss, kaut gan ir jau šodien 24. marts. No ceļa tiku Tev rakstījis: no Berlīnes, no Cīrihas, no Lugānas kartiņu un vēstuli, garāku. Dakteriene saņēma ļoti labi; paliku tur 2 dienas. Tāpat 3 dienas paliku Lugānā, tanti saluti no visiem. No Lugānas nosūtīs to kasti ar grāmatām, kura bij tur palikusi. Tad braucu caur Itāliju uz Mentoni; daudz lētāk, kaut gan bij jāņem vīza. Nu Mentonā būšu Villa Faraldo, bet laikam tikai nedēļu vai divas, jo maksā dārgi - 500 rbļ. Kaut gan bija domāts tikai 300 rbļ. Tad iešu tālāk vecās pilsētās Nimes, Arbes. Atklātnes malā parakstīts: Tava kartiņa gājusi 4 dienas. - Rīt atkal rakstīšu. Vesels esmu. Lido. 494. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 25. martā Mīļo iniņ, vakar rakstīju Tev kartiņu un saņēmu no Tevis, par "poste restante" še ir jāmaksā 20 santīmu. Biju trijās vietās kortelī, jo bija aizņemtas istabas. Rīt būšu paliekošā istabā, vismaz uz nedēļu. Tātad raksti nu uz adresi: Menton, Promenade Garavan, Villa Faraldo, De Hoop. Veselība turas, kaut gan līst un ir auksts. Lido, lido. 495. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 25. martā Sirsnīgs sveiciens jau no Mentonas. No Lugānas pa 12 stundām izbraucu visu Itāliju; bija jābrauc aši, jo sala. Salst arī še, kaut gan 6° siltuma. Skaisti ir, ir jūra un lielāks plašums arī pilsētā, bet pret Lugānu nau nekā gluži jauna. Ar veselību iet, ko vēlu arī saņēmējai. T[avs] Rainis. Atklātnes malā pierakstīts: Dzīve dārga, gribu drīz bēgt kalnos. 496. ASPAZLJAI Mentonā 1926. gada 26. martā Mīļo sirdsiniņ, šī būs jau sestā kartiņa un viena vēstule, no Tevis saņēmu tikai pirmo kartiņu no 18.3. Esmu nu pie De Hoopa pansijā; labi gan, bet pilns vāciešu un odu; gribu drīz bēgt. Neesmu vēl sācis strādāt, varbūt tomēr rakstīšu ceļojuma piezīmes. Še drusku saules un daudz lietus. Rīt gribam uz Monte Carlo "puķu kaujā". - Vai Cipariņš samaksāja par dzīvokļu kooperatīvu? Un vai iesniedzi nodokļu listi? - Avīzes izsūti, ja neesi to vēl darījusi. - Kā Tev iet ar veselību? Man iet labi. Lido, mīļo iniņ. Lido. 497. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 26. martā 26.3.26. Mīļo, dārgo dvēselīt, saņēmu pēc desmit dienu gaidīšanas Tavu vēstuli, - kas Tu par skaistu cilvēku, kas par skaistu vēstuli! Kartiņas Castagnolā nebiju saņēmis, biju tur tik 3 dienas, rakstīju nupat, lai man piesūta šurp. Tāds prieks man par Tevi un tāds par mani, ka Tu man dota! Tu esi īsts cilvēks un kas Tu vēl tiksi! Tu gribi būt stipra un gudra, - tas Tev stāv priekšā un to Tu sasniegsi; lai strādātu, tas ir vajadzīgs, bez tā top tikai par jūsmotāju. Sāc nu strādāt; Tev par apmieriņu varu teikt, ka es arī līdz šim neesmu strādājis, bet nu šodien sākšu; nevajga kreņķēties, ka nau sācis, bet vajga sākt, kaut arī vēlu. Ņem tūdaļ kādu priekšmetu un noliec eksāmeni, ņem civiltiesības. Es sākšu ceļojuma aprakstu. Nau labi padoties meklēšanas un neatrašanas jūtām. Vientulība jau paliek arī strādājot, bet pie vientulības pievienojas visa pasaule un viņa pieder Tev. Un mums, vientulniekiem, vajga ņemt pasauli, kas varam. Tev vajga ņemt arī Tavu Jurģīti un neatbaidīt, mums, vientulniekiem, vajga būt labiem. Tā tik mēs varam izpirkt savu vainu, ka esam vientuļi, t. i., nedodam sevi visu pasaulei. - Tu mini savā vēstulē, ka es Tev pārmetis noslēgšanos, un baidies, vai es arī tagad to nesajutīšot, - nē, manis priekšā Tu nenoslēdzies, Tu izteic savas jūtas bagāti, un izteic skaisti, tik mīļi Tu arī slavē mani, ka man pat nau kauns to klausīties. Tik daudz poēzijas Tavā vēstulē, tādēļ ka Tu pati sevi dodi tik pilnīgi un dziļi, kad Tu nu ietu soli tālāk un izteiktu arī Tevis uzņemto ārpasauli, piem., savu vēsturi, savu romānu. Raksti viņu man pa 2 lappusītēm katrā vēstulē. - Savu ceļojumu Tev neaprakstu, Tu varbūt lasīsi par to avizēs, kad man iznāks apraksts. Skaisti te ir, bet nekā tāda, ko nebūtu varējis iedomāties pēc Castaggnolas. Miers te arī ir, tika es neesmu diezgan viens un brīvs: mīļi cilvēki mani pavada, bet pavada uz savu pusi. Bet visumā es tomēr esmu mierā un kluss un atpūšos, un šinī virzienā ies vēl labāk, jo - jo esmu dabūjis Tavu mīļo vēstuli, t. i., mani ceļ jauns skaists spēks uz dzīvi; es vēl nezinu, uz kurieni, uz kādu mērķi, bet es dzimstu no jauna, mostos un redzu nākam dienu, neapzinīgi iepriecājos nezinu uz ko. Man labi, un ceru, būs vēl labāk. Bet nu Tu? Vai jūties arī labi? vai būs Tev vēl labāk? Pabalsti savas dziļās jūtas, savu gribu tapt stiprai un gudrai - pabalsti ar miesas stiprumu: vingro, mazgājies, elpo, topi ar stipra un gudra miesā. Ja jau jaunai dzīvei jāsākas, tad mums abiem jābūt labi sagatavotiem uz viņu. - Cik Tava vēstule ir iznākusi viegla un skaista, tik mana smaga, bet Tu jutīsi ij tā jaunu vieglumu vismaz mani pašā. Še drusku saules, daudz lietus un daudz nežēlīgu odu, es gluži raibs nokosts. Daudz vecas anglenes, bet daudz arī puķu, un es tagad sāku redzēt ij puķes. Tu man viņas rādi. Priecājos, mīļo dvēselīt. Tavs R. Vēstules malā pierakstīts: Atsūti jaunu savu ģīmetni. Drīz, drīz. R. 498. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 27. martā Mīļo sirdsdraudziņ, šī būs jau astotā kartiņa, ko Tev rakstu; bet saņēmis esmu tikai vienu pašu. Avīzes ar vēl nau atnākušas, kaut gan jau vienpadsmitā diena. Pie mums līst cauru dienu; gribējām uz Nizzas puķu svētkiem, neiznāca. Dzīve še lēta, produkti maksā bieži tikai pusi no mūsu cenām. Ar 10 000 rbļ. varētu še iztikt abi divi. Esot arī lētas īres, un pirkt villu arī varot jau par tik, cik maksā mūsu namiņi. Ar veselību iet labi, reti sāp roka, sirds nesāp; gulēt vēl neguļu labi. Nez kā Tev iet, jo pat Parīzē esot 10° aukstums. Žēl, ka nevarēji līdzi atbraukt. - Dakteriene ieteic, lai braucot uz Ēģipti, uz rudeni. Turies veselībā, lido, mīļo iniņ. 499. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 29. martā Mīļo sirdsiniņ, nu jau divas nedēļas, kopš esmu prom no mājām; esmu rakstījis desmit, kartiņas un saņēmis tikai vienu. Nu es rakstīšu vairs tikai tad, kad saņemšu no Tevis. Kur vaina, nezinu. Atnāk vēstule pa 4 dienām, kā Tava pirmā. - Paņēmu Lugānā savus rokrakstus, bet franču P. Fora ievada "Uguns un nakts" tulkojumam nebija tur. Nu nezinu, kur to vēl meklēt. - Te visu laiku līst, bet citādi silts. Tikai pa naktīm nevaru gulēt odu dēļ. Nez kā Tev nu iet ar veselību, varētu jau Tu arī ko atrakstīt. Tā kā nau citas, labākas izejas, tad sāku pa drusku strādāt. Lido. Atsūti avīzes. Lido. 500. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 29. martā Daudz sveicienu no Mentonas! Daudz te to ir, cita darba arī nau, kā tik sveicināt mājeniekus. Un gluži nesavtīgi šie sveicieni, jo atbildes nekādas nesaņemam, ne es, ne mani ceļa biedri. Sēdam vienā nepārtrauktā lietū, un lietus šalkšanai pievienojas odu dūkšama caurām naktīm, kā Čehova дачник'iem jādomā, kurš veids lētāks tikt uz viņpasauli. Citādi veselība laba un varu to ieteikt katram. Lietus dēj neesam vēl bijuši ne Monte Carlo, kur visādas labierīcības. Sveicieni, sveicieni! Varbūt Rīgā cik necik saule, atraksti. R. 501. ASPAZIJAI Montekarlo 1926. gada 30. martā Mīļo sirdsiniņ, saņēmu šodien pēc veselas nedēļas gaidīšanas Tavu otru kartiņu. Vai Tu saaukstējies? Man ar veselību iet nekas, kaut gan mums visu laiku līst. Šodien, kad dabūju Tavu kartiņu, atspīd saule un mēs braucām uz Monte Carlo, kur vinnēju 10 frankus. Sveiciens še no manas biedrenes. Lido. 502. O. KLIĢEREI Montekarlo 1926. gada 30. martā Daudz sveicienu no Monte Carlo. Mums šodien pirmā saulainā diena kopš Lugānas, saule būtu lētāka bijusi mājās. Skaistums liels, bet nau iedomājams pēc Lugānas. Daudz mīļu sveicienu un saulainumu. R. 503. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 2. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, rakstu Tev še 12. kartiņu, saņēmis esmu tikai 2 kartiņas. Sāku uztraukties, vai Tu tik neesi slima? Bet tad Tu būtu varējusi sūtīt telegrammu, un, ja vajdzīgs, es katru acumirkli varu braukt mājās. Dari ko nebūt, lai velti nemocītu. Avīzes Tu arī nesūti.. Te laiks nu iestājies labs un saulains. Drīz eju prom no šenes tālākā pastaigā. Es nu Tev arī nerakstīšu vairs tik daudz. Varbūt Tu nesaņem? Es nesaprotu. Kop savu veselību, lido, lido. 504. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 2. aprīlī Daudz sveicienu no tās pašas Mentonas. Biju Monte Carlo, būs vēl jāiet redzēt savādo Monakas valsti. Mums nu ir pilna saule. Rīgā laikam vēl labāks laiks, jo no Rīgas neviens neraksta; adrese nekrīt svarā, jo tā kā tā viss paliek poste restante. Sirsnīgi sveicieni. Rainis. 505. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 6. aprīlī Manu mīļo, mīļo zelta iniņ, saņēmu nu visu sengaidīto vienā reizē: i telegrammu, i divas kartiņas, 4. un 5. Trešās vēl trūkst. Tātad pasts noturējis, es Tev biju rakstījis 12 kartiņas un vienu vēstuli. Vēstule no 21. marta, vēl Lugānā rakstīta, Tev tātad vēl nau rokās nākusi. Tu, nabadziņ, tik ilgi un stipri slimojis, - es tā jutu, ka Tev nau labi; sapnī arī redzēju. Man bij labi no sākuma, bet tad arī saslimu un bij jāpaliek istabiņā, bet nu ir atkal labi. Un, kad Tev labi iet, tad arī man būs labi. Mīļo iniņ, raksti labāk vēstules, ne kartiņas. Vari jau rakstīt itin īsas vēstules, tikpat cik kartiņā. Gaidīšu nu avīzes. Turies vesela, mīļo draudziņ, lido, lido, lido. 506. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 6. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no jūras putām! Skaista te ir vētra. Tagad jau labu laiku saule vien, dzīvoju pa dārzu, staigāju pa palmām un rozēm un veseļojos. Ja rozes nelīdzēs, tad jau gan kas? Vēstules visas saņēmu; priecājos, ka Ihering patīk un sāksies darbs. Mīļas labdienas. 507. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 7. aprīlī Priecīgus lieldienas svētkus ar saules sveicieniem! Tikai sveicieni gan neatradīs vairs mājās, bet jau Kanniņās. Turp arī aizsūtīju sveicienu. Kartiņas saņēmu piecas, vēstuli vienu, solītās nenāk, jo neesot pietiekošas adreses, bet iemesls pietiekošs. Nu še jau pilna saule, ko novēlu saņēmējai. Sveic[ieni?] m[ājiniekiem?]. 508. D. STUČKAI Mentonā 1926. gada 7. aprīlī Priecīgas lieldienas, ar sveicieniem no saules krastiem. Esmu še jau kādu nedēļu un palieku vēl kādas pāris. Visu labu! Adrese: Menton, France. Poste restante. R. 509. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 10. aprīlī Mīļo zelta dārgumiņ, pa atrastiem manuskriptiem rokoties redzu, ka ir vesela grāmatiņa "Gefgeds". Tur ir 50 vācu dzejoļi un kādi 20 latviešu. Ko tur iztaisīt? Nāk vēl klāt mūsu vēstules, arī vāciski rakstītas, un ir vesela vācu grāmatiņa. Bet vai var vāciski izdot? Ja nē, tad var tulkot un līdzi dot arī vācu tekstu. Iznāks ļoti oriģināla grāmatiņa. Mums daudz vācisku grāmatu: divi tulkojumi ("Jāzeps" un "Z. zirgs"), "Vaidelote" un jātulko vēl "Saules meita". "Saul. meita" ļoti stipra un skaista arī vāciski. To mums abiem vajdzētu pabeigt tulkot; par Tevi minu tādēļ, ka Tev veiklāka valoda. - Mums arī vajdzēs drīz sagatavot uz izdošanu mūsu vēstules; ļoti labi ies tāda grāmata; būs pirmā sava veida. - Rakstīšu vairāk rīt, kad pienāks Tava ziņotā vēstule. Lido, lido. 510. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 10. aprīlī Mīļā sirdsiniņ, aizrakstīju Tev šodien apdrošinātu vēstuli, jo vēstuli no Lugānas Tu laikam neesi saņēmusi. Te atkal ir jauks laiks, un es esmu atkal vesels, tikai tāļos ceļojumos vēl neeju; ārsts nelaiž. Veseļojies arī Tu un ej pie ārsta. Lido, lido. 511. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 12. aprīlī Manu mīļo zelta iniņ, saņēmu Tavu kartiņu Nr. 6 un avīzes. Kartiņas pienākušas visas, izņemot Nr. 3. Bez tam vēl telegramma. No Tavām kartiņām tikai nau redzams, vai Tu esi saņēmusi manu garo vēstuli no 21. marta, kuru rakstīju vēl Lugānā. Kā liekas, nesaņēmi, jo nau atbildes uz tur minētiem jautājumiem. - Manu mīļo sirdsdraudziņ, labi, ka Tu nu esi drusku pievarējusi savu slimošanu, un labi, ka ziņoji ar telegrammu. Tavas kartiņas ir ļoti mīļas un skaistas, tikai žēl, ka visu Tu rakstījis kartiņās, kuras taču tiek lasītas no citiem, svešiem - mūsu pasta iestādēs. Tu kartiņās arī sūdzies un norūpējies par mūsu satiksmi, un: svešu ļaužu priekšā! Man tas ir briesmīgi tā ieaicināt svešus ļaudis mūsu lietās. Tu par to laikam nemaz neesi iedomājusi. Mīļo draudziņ, raksti vēstules, kad ir kaut kas sakāms mūsu veikala vai personas lietās. Kartiņās var teikt tikai to, ko visi var dzirdēt, kādus sveicienus, ziņas par veselību, par laiku. Vēstules jau neiznāk necik dārgāk un var jau rakstīt arī itin īsi, tāpat kā kartiņas. Dari gan tā, mīļo dārgumiņ; Tev kartiņas bija tik skaisti un dziļi rakstītas, un pastā, Rīgai, tās lasa sveši. - Atbildēšu nu uz Taviem jautājumiem pēdējā kartiņā (Nr. 6): nebaidies un neuztraucies, kad kādu dienu nepienāk mana kartiņa: pasts jau neiet tik kārtīgi; un tad jau es pēdējā laikā arī nerakstīju ikdien, jo no Tevis nedabūju. Ar veselību man iet labāk nekā Tev, kā redzu no Tavām kartiņām. Es biju vienu laiciņu vai nu saaukstējies vai pārpūlējies, un tops bij slikts; bet nu vairāk dienas paliku mājās un viss atkal labi. - Vai Tev bija atnācis ārsts, kad bija 40°? Tu neko par to nemini. Vajdzēja taču atsaukt; vajga ari tagad zināt, kas Tev īsti kaitējis. - Adrese ir pietiekoša šāda: Rainis, Menton, France, Villa Faraldo. Vārda dēļ nau bijuši sarežģījumi. Villoughby vēstuli atsūti man tūliņ; varbūt kas svarīgs. Es rakstīšu viņai no šenes, kaut gan nezinu labi adresi. - Mīļo sirdsiniņ, ko Tu vēl arvien uztraucies? Būtu Tu jel atsūtījusi to "bēdīgo" vēstuli, tad es vismaz zinātu, par ko Tu bēdājies. Vai tad Tu neredzi, ka viss ir labi? Ar savu veltīgo un nekad nebeidzamo bēdāšanos Tu tikai uztrauc sevi un mani un neļauj mums tikt veseliem. Vai tad mums dzīvē nau nekādu mērķu, kad mums jānosviež sevi, sava veselība, sava dzīve kādu "bēdu" dēļ? Mūsu starpā nekas nau grozījies, manas jūtas uz Tevi ir tās pašas, kas bijušas, - ko Tu meklē kādas briesmas? Atminies, ka Tev ir dramatiska daba, kas meklē un prasa sev uztraukumus, bet mūsu veselība vairs nepanes tādus uztraukumus: sirds kaites visvairāk cieš no uztraukumiem. Ļauj mums abiem taču dzīvot, nedzen mūs agrā, veltīgā postā! - Tagad pat, tūdaļ vai nebūtu labāk, ka Tu ļautu man tikt veselam un pati arī veseļotos. Darbs arī būtu jādara: Tev jāraksta Jesenam un man būtu jāraksta ceļojuma piezīmes. Es jau arī biju sācis rakstīt, bet nu nāk Tavas kartiņas viena par otru bēdīgākas, un es nezinu, kur likties no uztraukuma, protams, darbs jāatmet. Mīļo, mīļo inin, vai Tev nepietiktu jau divu mēnešu uztraukuma? Vai tiešām mums jāaiziet postā tik muļķīgā, smieklīgā kārtā kā kādiem tukšniekiem, kuriem nau nekāda cita darba un mērķa? - Labi, ka nupat: atnāk pasts ar Tavu Nr. 8 kartiņu. Nr. 7. un Nr. 3 trūkst; bet varbūt Tu pārskatījies numuros? Tu uztraucies atkal, ka neesi manas kartiņas dabūjusi, bet tas taču velti. Labi, apdrošini svarīgākās vēstules. Un raksti par personiskām lietām vēstulēs, ne pastkartīs. Apdrošinātu atsūti Villoughby vēstuli. - Tevi neviens neapmeklē, - bet varbūt Tu pati biji noslēgusies no pasaules? Mīļo, dārgo sirdsdraudziņ, neuztraucies, ej atkal ļaudis un strādā. Labi, ka Tu sāki vismaz "Zelta mākoni". Mums būtu jāpārrunā veikala jautājumi, bet Tu vēl neesi atbildējusi uz manu Lugānas vēstuli. Tev procenti pieauguši uz 5000 frankiem, t. i., 250 000 rbļ., man uz 6000 fr. Vācu nauda zudusi. - Še Mentonā var pirkt villu par 500 000 rbļ. Skaisti te ir tāpat kā Lugānā. - Kad Tu tik dikti uztraucies un gaidi mani - vai tad nebraukt man tūliņ mājās? Kad Tu vēlies, es braukšu. - Atbildi uz Lugānas un uz šo vēstuli un neuztraucies; strādā un esi li. Lido, lido, lido. Vai runāji jau ar Jurjāniem? - Vai Cipars samaksāja un atnesa kvīti no dzīvokļu kooperatīva? Es rakstu Tev reizē ar kartiņu, lai Tu negaidītu. Li, manu draudziņ, lido. 512. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 12. aprīlī Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, saņēmu nupat Tavu mīļo vēstuli. Labi, ka Tu nu atkal esi uz kājām un sāc strādāt. Es ar gribu sākt, bet vēl krietni neizdodas. No še atstātiem rokrakstiem sāku intresēties par "Gefgedchen" un mūsu senām vēstulēm. "Vaidelote" un "Saules meita" arī jāraksta, būs viegls un patīkams darbs. - Fora "Ug. u. N." te nau, meklē tur. - No skolotājiem nau telegrammas. - Sveicini Tu Antonu arī no manis, es nezinu dienas. - Prasi no Cipara kvīti par kooperatīvu. Būšu mājās pirms galīgas slēgšanas. Mīļo sirdsdraudziņ, lido, mani ļoti apmierināja Tava vēstule. Adrese: Rainis, Menton, villa Faraldo. 513. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 12. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no pēclieldienām. Saņēmu nupat vēstuli no Kaniņām, sengaidīto. Sākšu drīz atbildi, šī lai ir atbildes avanss. Pretī Kusas sniegam še visu laiku bij saule, nu nāks lietus, bet nu pretspēks. Priecājos par lielajiem panākumiem Kusā. Tie lai pamudina uz darbu. Sirsn. sveicieni. R. 514. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 13. aprīlī Manu mīļo zeltiniņ, rakstu Tev katru dienu un dabonu arī no Tevis tagad diezgan kārtīgi kartiņas; nedaudzas vēl trūkst. Pēc nedēļas jau izbraucu. Tāļā pastaigā negāju. Varēsim drīz būt kopā un - varbūt jūrmalā vai turpat mājās padzīvot un pastrādāt. Man arī ir daudz projekti par kopdarbiem, par dažiem Tev jau rakstīju. Par manu veselību nebaidies, man taču ir klāt ārsts; gādā tik Tu vairāk par sevi. Lido, lido. 515. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 14. aprīlī Mīļo zelta sirdsiniņ, līdz ar šo kartiņu rakstu Tev arī vēstuli, bet, tiklīdz pienāks Tava solītā vēstule, rakstīšu atkal vēstuli. Mēs izbrauksim no šejienes ap 22. aprīli un pa ceļam iegriezīsimies Parīzē, varbūt agrāk arī Marseļā. Es no ceļa rakstīšu, un Tu tā vienmēr zināsi, kur es esmu. Vajadzības gadījumā uzdošu adresi. Bet vēstulēs tiks man arī pakaļ sūtītas. Atklātnes malā pierakstīts: Mīļo sirdsiniņ, lido, lido. 516. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 14. aprīlī Mīļo zelta sirdsdraudziņ, nupat saņēmu Tavu kartiņu (Nr. 13) un telegrammu, kurā Tu jautā, kādēļ es Tev nerakstot? - Es Tev līdz šim esmu rakstījis 18 kartiņas (no tām 3 vēstules); visu dienu, kopš aizbraucu, ir 28; kad atskaita nost taisni braucamās dienas, kurās nevarēju rakstīt, tad es esmu Tev rakstījis ik dien pa kartiņai. Un Tu man ar telegrammu jautā, kādēļ es Tev nerakstot? Mīļo sirdsdārgumiņ, cik tad lai raksta? Par dienu divas kartiņas? Tā kā tā Tu arī dabūsi tikai ik dien. Ļoti var būt, ka pasts nekārtīgi iet, bet nevar būt tāds iespaids, it kā es nerakstītu. To pašu es Tev teicu, kad no sākuma es biju rakstījis Tev 8 kartiņas un saņēmis tikai 2. - Neuztraucies, mīļo sirsniņ, un neuztrauc velti arī mani. Varbūt Tev no manām kartiņām arī kas zudis. Vismaz Tu neesi nekad teikusi, vai esi saņēmusi manu vēstuli no Lugānas? Tā bija svarīga, un atbildi vēl tagad, vai Tu to saņēmusi. - No Tevis man iztrūkst Nr.3, 7 un 11. - Gaidīšu Tavu vēstuli rīt, esot kas svarīgs noticis Saejmē. - Sūtu Tev līdz ar šo vēstuli 2 dzejoļus "Soc. Demokrātam" un 3 "Jaun. Ziņām". Būs taču arī ceļa apraksts, kurš bija sākts, bet atkal atstāts. - Rakstu Tev šodien pat arī kartiņu. Un, kad būs no Tevis tās svarīgās ziņas, tad rakstīšu atkal. - Te pāris rožu lapiņu, rožu te ļoti daudz; viss zied, bet vakari vēsi. Tā arī biju saaukstējies. 8et nu jau ir labi. - Jāraksta būs Rozīšam, Jezupam Trasunam un Vilobi. Es Tev jau no Lugānas rakstīju, ka man Tevis trūka un ka labi būtu bijis braukt kopā. Izdarīsim to ruden. Manu mīļo dārgumiņ. Neuztraucies un veseļojies, mīļo zelta zirnīt. Lido, lido. 517. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 14. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no šī raibā krasta! Visas krāsas ir īstas, nau ko šaubīties. Saulē, vēlākā vasarā, viņas pat daudz spilgtākas nekā skatkartīs. Ne velti visa šī jūrmala saucas Côté d'azur. Viena daļa saucas Côté d'or. Saņēmu ar lielu prieku abas vēstules un rakstu atbildi, bet vēl nau gatava. Mīļas labdienas. R. 518. P. ROZĪTIM Mentonā 1926. gada 14. aprīlī 14.4.26. P. Rozītis. Mīļais, dārgais draugs, mēs visi, kas esam Tavi draugi, un mūsu nau mazums, mēs cerējām, ka liktens apmierināsies ar vienu skaistu dvēseli, neprasīs otras, kas ziedojas viņam; ka pasaudzēs palicēju grūto gaitu. Tagad es dzirdu jaunu briesmu vēsti. Ciešanas man labi pazīstamas. Varbūt tanīs ir kāda briesmīga likumība. Katra jauna psihika, pat katra jauna doma un jūta ir jau par sevi ciešana; kad vēl pietiktu ar to, ka cieš subjekts vien, bet kam jācieš citiem? Kam tā dara cietēju-subjektu vēl turklāt vainīgu? Kad beigsies šī tragika? Vai mēs to panāksim? Mans mīļais draugs, mani vārdi varbūt skan nevietā; es nezinu tuvāk Tavas problēmas, bet to es zinu, ka Tava lielā māksla un darbs Tevi glābs. Gribu Tev tik roku spiest grūtā brīdi. 519. J. TRASUNAM Mentonā 1926. gada 14. aprīlī Mentona, 14.4.26. Garavan, Villa Faraldo. Ļoti cienīto, dārgo kolēģi! Atļaujat ar šīm rindiņām griezties pie Jums kā mūsu neaizmirstamā Franča Trasuna tuvākā radnieka, lai izteiktu tās sēras, kuras es jūtu līdzi visplašākām Latvijas aprindām par lielo zaudējumu. Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām. Savā skaidrā un gaišā politiskā gaitā viņš vienmēr tuvāk nāca tautas plašai masai un viņas dvēselei, tika aizvien demokrātiskāks un progresīvāks. Tāda gaita dota tikai retam. Un viņš bija reta, stipri izteikta personība, kura spēja upurēties par saviem uzskatiem. Viņa piemiņa paliks ne vien Latgalē, bet arī Latvijā. Visā augstcienībā Jūsu J. Rainis. 520. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 15. aprīlī Mīļo, dārgo sirdsdraudziņ, saņēmu nupat Tavu kartiņu no 10.4. Nr. 14. Tu 5 dienas neesi saņēmis manas kartiņas, man reiz bija tā jāgaida 8 dienas; gan Tu saņemsi. Man no Tavām iztrūkst vēl 3., 7. un 11. Es visu laiku paliku tepat Mentonā, ārsts Lifšics nelaida tālāk staigāt un pats arī negāja. Nu jau par nedēju brauksim mājup, jāpiebrauc tik Parīzē un Briselē. Gaidu vēl solītās svarīgās ziņas par Saeimes notikumiem; avīžu arī nau vēl. Labi, ka esi mierīgāka. Lido, mīļo iniņ, lido. 521. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 15. aprīlī Manu mīļo, mīļo sirdsbaltumiņ, rakstu Tev dārzā, guļot saulītē, tādēļ raksts būs tāds izlaidies kā saules brālis. Saulīšu man daudz - pie Mentonas saules pienāca vēl Tavas trīs vēstules. Ak Tu mans spožumiņš, mans battumiņš, mana siltā, dziļā dvēselīte! Divas vēstulītes Tev nogurušas, trešā gandrīz bēdīga. Nebēdājies, mīļā sirds, kas ir tik skaista un mīļa un nes tik daudz laimes, tai pašai jābūt dziļi laimīgai. Man nāks vēl daudz bēdu, lielāku nekā bijušās, bet nekas man neko nevarēs padarīt, Tu man dod laimi un Tu man devi laimi. - Es redzu, Tu tagad arī spilgtāk sajūti bijušo un taisni bijušo laimi; es arī jauno maz atminu, bet labais, laimīgais ir tapis tik dzīvs, it kā tepat būtu rokām tverams, tikai liekas skaistāks nekā bijis. Tā var sev dzīvu darīt pagātni un dzīvot otru dzīvi. Trešā dzīve tad ir skaistā nākotne, kura vēl pilnīgi mūsu rokās un kuru varam izdaiļot vēl daiļāku nekā jaunu istabu, kurā pāriesim dzīvot. - Man liels prieks, ka Tu mācies dzīvot pagātni kā dzīvu tagadni. Vēl Tu, liekas, neproti nākotni dzīvot - "vai nekad vairs nebūs tik labi?"; "vai liktens nejaus vairāk laimi baudīt?" - Ļaus - būs vēl labāk, jo liktens mūs pašus prasīs: "Kādu jūs gribat nākotni? Iztēlojat sev paši, un es Jums to iztaisīšu!" Tu mīļi un skaisti saki, ka laime mums bijusi tik skaista un stipra, ka vajga izdomāt jaunus vārdus, lai to izteiktu. Tā ir, to es visvairāk sajūtu, jo sajūtu kā dzejnieks, nespēju to izteikt, pareizāk sakot: vajga ļoti liela spēka patēriņa, lai to izteiktu. Un es negribu tagad piepūlēties, bet atpūsties un sildīties Tavas dievišķās mīļās mīlas staros. Mūsu mīlas pagātne tagad auklē mūs un maigi silda bez mūsu nopelna tagadnē. Atpūtīsimies, bet domāsim jau uz jauniem vārdiem, kuri būs vajdzīgi jaunai, trešai - nākotnes dzīvei. Es redzu, Tu vēl esi nogurusi - Tavas divas vēstules no Kaniņām un pirmā pārbraucot to rāda. Trešā, no i. aprīļa, ir jau labāka, bet vēl bēdīga. Kad es slavēju Tavu pašu pirmo vēstuli, tad tādēļ, ka viņa spirgtāka, - bet Tu esi visur rakstniece. - Un nu es runāšu par to pašu, ko vienmēr: priekš trešās dzīves, nākotnes, vajga tapt pašam stipram: vingro, sāc mācīties savas studijas, noliec vairākus eksamus, pa manas prombūtnes laiku! Kad ari Tu jūties vēl nogurusi, studē tomēr, tas Tevi garīgi atspirdzinās un stiprinās, un tas vajdzīgs mūsu nākotnei. Dari to, mīļo sirdsdziļumiņ, es Tev skūpstu visas rociņas un kājiņas un visus 20 pirkstiņus u. t. t. Ja Tu, man pārbraucot, nebūsi nolikusi neviena eksama, es būšu ļoti bēdīgs. Es arī, kaut lēni, sāku drusku strādāt. - Es biju cerējis, ka Tu, rakstot man vēstules, uzrakstīsi arī daļu romāna; tas nu neiznāca. Uz Tavām vēstulēm ļoti gaidu. - Un arī uz Tevi: pēc nedēļas jau sākšu braukt mājās. Būšu pirms 10. maja. Varbūt tūliņ ap 1. maju. Tavas vēstules tiks man pakaļ sūtītas. - Vēl jāmin viens vecais temats: es tā priecājos, ka Tevi Kusā tik mīļi uzņēma, ka Tu apbūri visas sievietes ar savu runu, ka Tavas tantes Tevī iemīlējās, ka Tevi mīl visa radība, i sunīši, i kaķīši; Tu mīļā liktens dāvana cilvēkiem. Bet - bet tas uzliek Tev lielus pienākumus: Tev tas jākopj un jāattīsta sīkā un lielā dzīvē! Ar valdes dāmām un visur sabiedrībā Tev jābūt mīļai! Runas dāvanas Tev jāizkopj! partijai jāiestājas, vai no Ciemara dabūji apliecību? Gatavojies uz savu lomu! Dzirdi! Izlieto arī to, ka mēs uz īsu laiku šķiramies: stiprini vientulībā savu personu un ieņem vientulībā visu pasauli kā savu sastāvdaļu! - Manu mīļo zelta draudziņ, pietiek Tevi mocīt un mācīt, Tu tik skaista un mīļa stāvi vienmēr manu acu priekšā, es gandrīz rokas nenoņemu nost no Tavas rokas, drīz jau es būšu pie Tevis, atbraukšu dienu agrāk par likto termiņu pie Tevis, būsim atkal balti burvju dārzā. Skaisti Tavi vārdiņi, brīnišķa Tu pati, dievišķa Tava mīļā mīla, tik acu skati to izteic, tik skūpsti un glāsti, mana saulīte, mana laimīte. 522. ASPAZIJAI Monako 1926. gada 17. aprīlī Mīļo manu sirdsiniņ, rakstīju Tev šodien garāku vēstuli. - Šī kartiņa iet no Monakas - [nesalasāms teksts itāļu valodā]. Būšu arī Monte Carlo. Šovakar vēl okeāna muzejā jāpaskatās. Vakarā būsim atpakaļ. Lido, lido, lido. Atklātnes malā pierakstīts: Vajdzēja būt mums še abiem kopā, būtu vēl skaistāk. Rakstīju Tev viņu reizi no šejienes, vai dabūji? Lido, lido, lido. 523. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 17. aprīlī Labas saulainas dienas no Mentonas puses! Kā bija teikts vēstulē: Mentonā laikam tik skaisti, ka Rīga nāk prātā. Šodien braucam uz vēl skaistāku vietu, uz Monte Carlo. Bijām tur jau reiz, no turienes rakstīju, nez vai dabūta tā karts? Tagad atkal rakstīšu. Vēstule man ļoti patika, turēties vajga un labi. Tad tiksimies atkal, mīļumiņ. Daudz mīļu sveicienu. 524. O. KLIĢEREI Monako 1926. gada 17. aprīlī Mīļš sveiciens no Monakas valsts, tik ne no prinča, tas izgājis zvejot. Še ir savas markas, vai to ievēroji? Vienu reizi rakstīju arī no šenes - vai saņēmi? Šodien rakstīju arī uz mājām. Iesim vēl aplūkot okeāna muzeju. Bijām skatīties t. s. nokaru dārzus, kaktusi vien un opunti. No visa daudz mīļu sveicienu. R. 525. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 19. aprīlī Mīļo sirsniņ, padzīvoju še pēdējās dienas, liels vējš, tas aizpūtis drīz mūs projām. No Tevis man ziņu nau. Avīzes atnāca. - Es tagad sēdu lielā istabā, itāliešu patriciešu namā, visur marmors, plafonds augsts, izgleznots, mēbeles senas, grieztas, gulta ar baldahīnu pret odiem. Guļu un gaidu Tavas ziņas. - Mums arī savs motīvs braukt ašāk: še mājās sāk slimot ar influencu, dakters Livšics pats apslima, es vesels. Maja sākumā būšu jau pie Tevis, lido, lido, lido. 526. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 18. vai 19. aprīlī Mīļš sveiciens no dienvidu krasta, vakar bijām Monte Carlo un Monakā, no turienes sūtīju kartiņas ar sevišķu Monakas marku. Še mums jau vairāk dienas stiprs vējš un drīz aizdzīs projām. Jau vairāk dienu man nau ziņu. - Veselība man pietiekoši apgādāta, man savs māju dakters, ar kuru kopā atbraucām un visu laiku kopā dzīvojam; stipri barojos un visu daru, kas pienākas. Lai visi tā darītu. Sirsnīgi sveicieni. 527. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 20. aprīlī Manu mīļo sirdsdraudziņ, rakstu Tev katru dienu pa kartiņai, dažas dienas pat pa divām. Toties tagad no Tevis neesmu dabūjis ziņas jau četras dienas. Tā kā pēc divām dienām braucu jau uz māju pusi, uz Parīzi, tad dabūšu laikam tikai pakaļ sūtītas. Parīzes adresi es Tev aizsūtīju vēstulē. Še vējš un lietus, bet es vesels. Uz drīzu redzi, lido, lido, lido. 528. G. RISAI Mentonā 1926. gada 20. aprīlī 20.4.26. Ļoti cienījamā Risas kundze. Mūsu pasts mani jau dažreiz ir izjokojis. Tāpēc griežos pie Jums ar lūgumu. Vai esat saņēmusi manu Jums pagājušajā gadā uz Parīzi adresēto vēstuli? Jūs man izrādījāt lielu laipnību, tik lieliski pārtulkojot "Jāzepu un viņa brāļus" un uzsākot arī "Zelta zirga" tulkošanu. Tagad es gribētu Jūs lūgt paziņot man, cik daudz no darba ir veikts. No avīzēm noprotu, ka arī A. Gulbja lugu "Ērika Jonase" ir paredzēts tulkot angļu valodā, un, kā liekas, tas darbs arī tiks nodots Jums. Man ir Jums vēl viens liels lūgums: nodot klātpielikto vēstuli S. kundzei. Man šeit Mentonā nav viņas adreses, tāpēc iedrošinājos apelēt pie Jūsu labsirdības. Augstcienībā. 529. ASPAZIJAI Mentonā 1926. gada 21. aprīlī Mīļo, dārgo sirdsiniņ, šodien atkal nedabonu no Tevis ziņas; nu jau ir piektā ddiena. Zinu, ka pasts vainīgs, bet tomēr grūti tā gaidīt. Un taisni tagad vajadzētu dabūt ziņas, jo rīt jau gribam braukt prom no šenes; tad saņemt vēstuli varēšu tikai pēc 4-5 dienām. Kas noticis mājās, nezinu. - Še laiks tapis ļoti slikts, vējš un lietus; sāp galva un arī roka. Mans dakters ar sirdi mocās. Negribas še sēdēt un gaidīt uz Tavām vēstulēm. Avīzes arī neatnāk. Vēl 2 reizes še var pienākt pasts, varbūt taču. Atklātnes malā pierakstīts: Ceru, ka esi vesela un nu ies labāk, jo Tev arī pavasars, lido, lido. 530. O. KLIĢEREI Mentonā 1926. gada 21. aprīlī Sirsnīgs sveiciens, vēl no tās pašas Lugānas, kaut gan pats esmu Mentonā! Rīt jau braucam prom no šenes, uz Parīzi. Še laiks top slikts, vējš pūš jau 5 dienas un dara galvas sāpes, arī roka sāk sāpēt, mans dakters gluži apslima ar sirdi. - Saņēmu šodien vēstuli un kartiņu ar lielu prieku. Daudz mīļu labdienu. 531. K. VILLOUBIJAI Mentonā 1926. gada 21. aprīlī 21.4.26.                      Godātā K. Viloubijas kundze! Nupat kā saņēmu ziņu no Rīgas, ka man esot pienākusi Jūsu vēstule; bet vēstuli neesmu vēl dabūjis. - Ar vislielāko nožēlu es dzirdu, ka ar Jums noticis smags nelaimes gadījums, kas Jūs uz ilgu laiku atraus no Jūsu skaistās, pat bagātīgās darbības. Taču es ceru, ka nepaliks nekādas nelāgas sekas, un esmu Jums vislielākajā mērā pateicīgs par Jūsu laipno gādību, ar kādu Jūs gribat iestāties arī turpmāk par savu aizbilstamo "Jāzepu un viņa brāļiem". - Jūsu skaisto ģīmetni esmu saņēmis un tūlīt izteicis savu pateicību par to; bet vēstule, šķiet, nav Jūs sasniegusi. Tā atgadās šad un tad ar mūsu pastu. Vēstulē es priecājos, Jūs ļoti bieži sastopot līdzās V.; jau 16. gs. (10.5.1553); tad es Jūs sastapu Meredita [darbos] kā jauna vīrieša ideālu, un nu mēs, draugu tautas, to uzskatām par jaunas, enerģiskas sievietes ideālu, kurai mēs esam tik lielu pateicību parādā. Augstas laimes! 532. ASPAZIJAI Marseļā 1926. gada 23. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no Marselas, rīt esam Parīzē. 533. O. KLIĢEREI Marseļā 1926. gada 23. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no Marseļas. R. 534. ASPAZIJAI Parīzē 1926. gada 24. aprīlī Mīļo sirdsdārgumiņ, esmu jau Parīzē, bet rakstu Tev vēl uz Mentonas kartiņas. No siltiem dienvidiem iebraucām še aukstā gaisā un dziļā miglā, visa Francija bija miglaina. Es nekad negribēju braukt uz Parīzi; arī tik tuvu viņai būdami, mēs necentāmies viņu redzēt, bet tagad, kaut gan no miglas sarauts, varbūt tomēr iedraudzēšos ar viņu. Parīze ar visu lepnumu ir vienkārša; ļaudis arī vienkārši; pilsētā lieliskums un plašums, - tas viss ir manā garšā. Redzēsim. Tagad visu dienu staigāju. - Uz Briseli braukšu drīz. Vēstuli nevaru rakstīt, gribas redzēt. Lido, mīļo iniņ, lido. No Tevis jau sen nau ziņu, lido. 535. O. KLIĢEREI Parīzē 1926. gada 24. aprīlī Daudz skaistu labdienu no Parīzes. Rakstu vēl uz Mentonas kartiņas. Parīzē miglains un auksts pēc siltiem dienvidiem. Visu dienu viena staigāšana. Senā vēsture top visur še dzīva; redzēšu vēl šodien Napoleonu, Monu Līzu un Milosas Veneru. Notre Dame ir kā brīnums. Bet Milānas doma ir skaistāka. Drīz braukšu tālāk uz Beļģiju; daudz ciemu. Mīļas labdienas. R. 536. ASPAZIJAI Parīzē 1926. gada 25. aprīlī Manu mīļo sirdsiniņ, saņēmu šodien ziņu, lai braucot uz Briseli, H. pie sevis uzņemšot, audience pie karaļa būšot, vēloties satikties arī Fanderfelde. Tātad nu es drīzumā turp braukšu, lieku tikai sev te pašūt smokingu, bet, ja vajdzēs, tad viņi tur gan pagādās fraku; sūtīt nau vērts. Še es visas dienas vienā skriešanā, biju vakar operā "Boriss Godunovs", eju uz "Hernani" komēdijā, apskatu visādas būves. Žēl, ka Tevis še nau, lētas žīda mantas. Rakstīšu Tev ikdien, lido. Atklātnes malā pierakstīts: No Tevis man nau nekādas ziņas. Adresi Tev aizsūtīju, tā paliek visu laiku. Lido, lido, lido. 537. A. BIRKERTAM Parīzē I926, gada 25. aprīlī Mans dārgais un cienītais draugs, uz Tavu goda dienu kā sveicinātājs es no ārzemēm nāku vēlu. Bet agri un vēlu mēs esam bijuši kopīgā darbā, i sabiedriskā, i literāriskā, kopīgos uzskatos un virzienā, un mērķos, tad es ceru, Tu neskatīsies uz vēlu. Jo klusāka, jo skaistāka ir Tava gaita, un retais būs, kas nevēlētos viņu iet, labāk nekā kuru citu. Klusu Tu strādā un klusu Tu dzīvo, bet dziļš ir Tavs iespaids tautā, un kluss un sirsnīgs lai ir mans sveiciens un novēlējums strādāt Tev tā vēl ilgus gadus. Tavs vecais biedrs. J. Rainis. 25.4.26. Parīzē 538. A. GRĀVĪTIM Parīzē 1926. gada 25. aprīlī Mīļais draugs, neizdevās man vakar ar Jums satikties; mēs ar saviem paziņām - līdzbraucējiem - bijām man drēbes iepirkties, tad bijām Luvrā pusdienas un vakarā bijām operā uz "Borisu Godunovu". Šodien priekšpusdienas iesim staigāt ap Pl. Concorde un apkārtni. Plk. 1/2 2 ejam uz Comédie Fran?[aise] uz "Hernani", tad paēst, un vakarā jāiet pie krievu mākslinieka vecā Коровина; tur būs jāpaliek viss vakars. Pirmdien uzmeklēšu Certelli, un tad esmu brīvs. Vai mēs varam ko kopīgu iesākt? Varbūt pirmdien pēc pusdienas varētu pie Jums satikties ar Parīzes pulciņu? Otrdien būs jāiet uz sūtniecību, un trešdien vakarā es laikam jau braucu uz Briseli. Mums "Hôtel Centr[al]" ir telefons, varbūt būs tā man paziņojat, ko pirmdien iesāksim. - Saņēmu pulciņa pārskatu ar daudz paldies. Varētu būt, ka arī es pie Jums noeju šodien. Uz redzi līdz tam un daudz tabu dienu no Jūsu J. Raiņa. 539. O. KLIĢEREI Parīzē 1926. gada 25. aprīlī Šis putniņš ar meitenīti nāk no pašas Luvras; nosēdēju tur vairāk nekā pusdienu; redzēju abas, ij Milosas Veneru, ij Monu Līzu. Heinem nau taisnība, ka Venera nevarot palīdzēt, jo viņai neesot roku; var palīdzēt, un no viņas vien nāks palīgs. - Vēstuli saņēmu no 18.4.; rakstīt garāk tagad nevaru, visu dienu esmu uz kājām, gulēt un ēst nau laika, vakar no operas mājās pl. 12, gulēt 1. Daudz labu dienu. R. 540. ASPAZIJAI Parīzē 1926. gada 26. aprīlī Mīļo, dārgo iniņ, saņēmu šodien Tavu apdrošināto vēstuli jau plk. 7 no rīta, Skolotāji lai nebrauc pretī, man iet labi ar veselību un man līdzbraucējs ārsts. Tu esi tagad vairāk slima. Man dienvidi darīja labi. Pēc šīs kartiņas saņemšanas neraksti man vairs šurp, jo vēstules laikam mani vairs nesasniegs, būšu jau mājās. Parīt braucu uz Briseli, šodien biju pie Cereteli. Biju vakar Com[éddie Franç[aise]. Lido, mīļo iniņ, lido, 541. O. KLIĢEREI Parīzē 1926. gada 26. aprīlī Šis bērniņš ar ķiršiem nāk no Luvras, citur Parīzē ķiršas vēl tikko zied, auksts un slapjš un miglains. Parīt jau braucu prom no šenes. Šurp vairs nerakstīt, jo vēstules laikam mani vairs neatradīs ne še, ne Briselē. Visu laiku daudz staigājam, skatīdamies teātros, operā, baznīcās, parkos. Nogurstu, bet vairāk kājās, jo galva tikai uzņem, neko pati nestutē. Atklātnes malā pierakstīts: Bet citiem gan ieteicu strādāt. Daudz, daudz mīļu labdienu. R. 542. ASPAZIJAI Parīzē 1926. gada 27. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, šodien no Tevis nau nekādu ziņu; arī solītās avīzes nau atnākušas. - To vekseli samaksā, citādi ir vēl lielāki izdevumi, - vēlāk var no viņa kā aktiera piedzīt. - Bijām pie Korovina, lielā dekoratora, prasa manas protekcijas pie Mākslas akadēmijas. Šovakar vai rīt jāiet pie Raim. Dunkana. - Šis skats ir no visvecākās Parīzes baznīcas,- kas celta 12-tā gadu simtenī. - Parīt izbraucu uz Briseli, kur grib manu portreju izcirst skulptors Bija; vajdzēs tādēļ ilgāk tur palikt. Lido, lido. 543. ASPAZIJAI Parīzē 1926. gada 28. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, vakar saņēmu uz reizi divas Tavas kartiņas, viena ir pakaļ sūtīta no Mentonas. Tagad vairāk man neraksti, jo jau rīt braucu uz Beļģiju, kur būs laikam jāpaliek kādas dienas trīs skulptora dēļ. Esmu jau nokavējis audienci. Li, manu mīļo iniņ, lido, lido. 544. O. KLIĢEREI Parīzē 1926. gada 28. aprīlī Daudz labdienu no Parīzes, esmu še jau vairākas dienas, tieku raustīts uz visām pusēm, tomēr vēl turos uz kājām. Nedaudzās dienās nevar apņemt Parīzi, bet zināms vispārējs uzskats tomēr nodibinājas. Jau rīt braucu tāļāk. Sirsnīgi sveicieni. R. 545. ASPAZIJAI Briselē 1926. gada 30. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, vakar iebraucu Briselē un tūliņ tiku aizvests uz mielastu līdz plk. 12. Šodien plk. 10 nāks skulptors Bija. Plk. 11 jāiet uz audienci pie karaļa; tur palikšu apm. līdz 12. Tad nāk visādi ielūgumi, braukumi uz Antverpeni, uz Genti, uz Brigu. Tas tā iet līdz otrdienai, varbūt arī ilgāk. Ļoti laipni visi. Kad pārbraukšu, vēl nezinu. Atklātnes malā pierakstīts: "Jāzeps u. .v. br." tiks uzvesti flāmiski šogad novembrī. Ar veselību vēl iet. Lido, lido, lido. 546. ASPAZIJAI Briselē 1926. gada maija sākumā Mīļo sirdsiniņ, visu laiku tieku vadāts un lutināts, un mīļi turēts; vēl mani noturēs še pāris dienas vai vairāk, bet tad gan beigas ārzemju ciemojumiem; tad no Beļģijas braucu tieši mājās. Karalis ļoti laipns, stundu norunājām. Vakar un šodien mani autā apvadāja pa visu Beļģiju, apm. 400 kilometrus; operā un teātrī un rautos. Rīt Bruges retajā bīskapa procesijā. Tad par [1 nesalasāms vārds]. Es vairāk nerakstīšu, negaidi no manis vairs ne kartiņu, ne vēstuļu, bet mani pašu. Lido, lido, lido. 547. O. KLIĢEREI Brigē 1926. gada 4. maijā Sirsnīgas labdienas, esmu vēl vienmēr Beļģijā, kur mani ļoti lutina. Bet nu drīz braucu mājās. Ar veselību iet labi, kaut gan esmu noguris no pastāvīgā prieka un uztraukuma. No šejienes vairs nerakstīšu, bet no ceļa. Ļoti daudz redzēju, sevišķi pēdējā laikā. Daudz labu dienu. 548. E. JANSONAM Rīgā 1926. gada 17. jūnijā A[ugsti] c[ienītais] kungs. Esmu ar mieru samaksāt 40 l[atu], t. i., par P. Krastiņa operāciju, un lūdzu man piesūtīt rēķinu pēc operācijas. Visā augstcienībā Jūsu J. Rainis. 549. I. OZOLAI Rīgā 1926. gada 12. augustā Mīļā, mazā draudzenīte. Vispirms: dzīve nekad nau tukša, bet, kad mums tā tāda liekas, tad mēs pasi vainīgi. Un vienīgais, kas dzīvi piepilda, ir darbs. Strādājat, dzīve Jums būs pilna un laimīga. - Par Jūsu iesūtījumiem lai spriežu: - Jums sajūta dzejiska ir, bet par maz esat strādājusi pie formas izkopšanas. Palūkojat, vai Jums kāds cits mākslas vai darbības veids nau vairāk piemērots. Katra darbība ir laba, kad to tikai ņem nopietni. Savus pārējos darbus iesūtat, varbūt varēs izlietot arī "J. Cīrulītī". Še iesūtītais "Pērkons un Jods" mazāk padevies nekā sīkākie dzejoļi. Daudz labu dienu no Jūsu Raiņa. 12.8.26. 550. M. PLIEKŠĀNAM Rīgā 1926. gada 15. oktobrī Mīļo brālēn! Sastādot savu kopoto rakstu XI sējumu, gribu tur ievietot sarakstu par mūsu radiem. Jau pirmajā sējumā uzņemta Tava ģīmetne, bet man trūkst tuvāku ziņu, un nu lūgtu Tevi man atrakstīt sekošo: Tavs tēvs laikam bija Andreja Pliekšāna brālis? Kā sauca Tavu tēvu vārdā, kā viņa tēvu un māti? Vai bija vēl kādi brāļi un māsas Andrejam un kādi? Kā sauca Andreja sievu vārdā un meitas vārda? Vai Tev vēl brāļi un māsas? Kā sauc? vai dzīvi? vai precējušies? ar ko? vai ir bērni, kā tos sauc? Vai Tev bija dēli? Kā sauca? Kā meitas sauc? Un kā sauc meitu vīrus? Kur tie dzīvo? Kādā radniecībā ar mums ir Līze Cālīt kundze? Vai Jūsu apkārtnē ir vēl kādi Pliekšānu vai Grikovsku radi? Vai Valles pagasta Remansku mājās dzīvo kādi Lazdiņi un kā tie rada mums? Vai esi dzirdējis par Brikovskiem, un vai tie ir mums rada? Būšu ļoti pateicīgs, ja atrakstīsi man lūgtās ziņas. Kad pats iebrauc Rīgā, lūdzams pienāc pie mums, mēs tagad Rīgā, Baznīcas ielā Nr. 30. Daudz labu dienu visiem mūsējiem Tavs Rainis. Rīgā, 15.10.26. 551. A. GULBIM Rīgā 1926. gada 28. oktobrī Mīļais, cienījamais draugs, mēs sākam nu atkal kopdarbu, un man no savas puses jāsaka - es ar lielu prieku, jo tik lielu darbu es ne ar vienu nebritu paveicis tik aši un ērti, kā ar Jums kopā strādājot. Es turklāt ļoti labi apzinos, ka es biju tas, kas Jums uzlika vislielākās grūtības, kuras Jūs panesāt bez kādas kurnēšanas. Es Jums esmu ļoti pateicīgs, un tagad ar prieku sāku atkal to darbu. - Še būs plāns XI sējumam. Galīgi visi raksti nau gatavi, - pats pirmais: luga "Turaidene" nau vēl nemaz uzrakstīta. Sarkani pastrīpotie gabali ir jau gatavi galīgi arī ar ievadiem; citi pārējie arī gatavi, tikai bez ievadiem. - Viena liela grūtība varbūt būs dzejas svešās valodās, tur loti dažādas valodas - visu kopā 19. Vai būs iespējams tos nodrukāt? Es varētu Jums nosūtīt tās grāmatas, no kurām tie dzejoji ņemami. Viens labums tagad, ka es dzīvoju pašā Rīgā un varu Jūs ašāk aizsniegt. Jums laikam būs arī kāds sūtāmais cilvēks. Mana adrese: Baznīcas iela Nr. 30, dz. 2, augšā. Mans telefons: 27390. Es Jums sūtu tagad visu materiālu, kas man gatavs. Kas Jums tagad nau tūlīt vajdzīgs, atsūtat atpakaļ. Gaidīšu nu no Jums ziņas. Sveiki nu uz kopdarbu! Daudz mīļu labdienu Jūsu kundzei un Jums no Jūsu Raiņa. 27.1.28. 28.10.26. 552. E. VOLTERAM Rīgā 1926. gada 30. oktobrī 30.10.26. Lietuvju-latvju vienības biedrības Priekšnieka kungam Kauņā, Lietuvā Ļoti cienītais kungs un dārgais draugs, Jūs man paziņojāt, ka mūsu tautu Vienības biedrība Kauņā parādījusi man lielāko godu, ieceldama mani par savu goda biedri. Mani dziļi aizkustina augstais pagodinājums, ko brāļu tauta man piešķīrusi, un es izsaku savu izjustāko pateicību un apliecinu savu sirsnīgāko nodošanos Vienības biedrības mums visiem un man sevišķi tik tuviem mērķiem. Kur mums ir tagad brāļu tautu vienības biedrība, tur nākotnē jāizaug brāļu tautu vienībai pašai, visos tautu darbības laukos: kultūrā, sabiedrībā, politikā līdz galīgai vienībai; tanī ir mūsu visu spēku atraisījums un mūsu tautu nebeidzami dzīvā, ilgotā saules mūža cerība. 553. D. STUČKAI Minskā 1926. gada 18. novembrī Dorai Stučkai. Kremlī. Maskavā. Elza slima, sestdien jāatgriežas, atbrauc uz Minsku, telegrafē uz viesnīcu "Eiropa". Rainis. 554. P. DAUGEM Minskā 1926. gada 18. novembrī Mīļais, labais, dārgais, cik ļoti priecājos, saņemdams Tavu mīļo vēstuli! Tie gadi nau varējuši mūsu draudzībai neko padarīt, un nu jau mēs vairs netiksim sveši. Man te ir daudz jāredz un jādzird, tik daudz jaunu iespaidu, tik daudz jāskrien visur, ka nevaru neko plašāku Tev uzrakstīt. Galvenais: varēšu Tevi redzēt un pateikties arī personīgi tiem skaisti godinošiem un tik sirsnīgi domātiem apsveikumiem no Kultūrsakaru biedrības, - visu tikai nākamu pavasaru: šoreiz steigā izbraucu, nesagatavojies uz ilgāku palikšanu, mājās. man palika Elza slima, es tomēr viņu atstāju, lai neepalaistu gadījumu redzēt kau Baltkrieviju. Tagad nu jāsteidzas mājās: viņai sirds vāja, un katra lēkme var piepeši tikt bīstama un katastrofiska. Man tāpat bija pērn ziemu. Jāsteidz arī viena luga, lai to uzvestu vēl šogad, - "Turaidas Roze", jāizdod arī vēl visādā ziņā līdz ziemsvētkiem XI sējums kopoto darbu. Vai saņēmi I sējumu? Un vai Doriņa saņēma visus 10 sējumus? Kā liekas, nesaņēma. Pa tiem gadiem sakrājušās atkal slimības, arī manī: sevišķi baidos saaukstēšanos un negribētu atkal piedzīvot tādu krīzi kā pērn, kad dakteri jau noteica, ka būšot beigas ar mani: sirds, kura man bija stipra, sākusi neizturēt. Es redzu, ka Tev, mīļais, neiet daudz labāk, jo Tu raksti no sanatorijas; Tu sapratīsi arī manas bailes. - Bet pavasari, majā, es labprāt braucu, man apsolīts no jūsu puses, ka arī tad šķēršļu nebūs. Tā nu, mans mīļais, dārgais, paskaidro mūsējiem, kā ir ar mani, un saki, ka pieņemu dārgo aicinājumu. Es telegrafēju reizē Doriņai un Biedrībai - varbūt Doriņa varētu šurp atbraukt uz Minsku. Un nu mīļi, sirsnīgi skūpstu veco, dārgo draugu - uz redzi! uz redzi! Tavs vecais Rainis. 18.11.26. 555. P. DAUGEM Minskā 1926. gada 19. novembrī Mans mīļais, mīļais, nevarēju tomēr aizbraukt, esmu par daudz noguris, baidos par savu sirdi, man viņu ziemu bija jau kreisā puse noņemta ar tādu trieku, tas varot atkārtoties, un tad beigas: Vēl gribu strādāt! Celies, mīļais, arī Tu augšā, saņem veselību, pašaudzē sevi drusku, un varēsi vēl strādāt. Nākam pavasar aprīlī vai majā uz redzi! Sveiks, sveiks mīļais. Tavs vecais Rainis. 19.11.26. 556. MASKAVAS LATVIEŠU TEATRA STUDIJAS «SKATUVE» KOLEKTĪVAM Minskā 1926. gada 19. novembrī Maskavas Latv. teātra studijas "Skatuve" kolektīvam. Dārgie biedri, ar aizkustinātu sirdi saņēmu Jūsu tik mīļo aicinājumu. Es viņam sekošu un nākšu pie Jums ciemā vēl šo pašu pavasaru, lai redzētu Maskavas teātrus un Jūsu. Šo dienu es braukt nespēju, ne]auj ne mana veselība, ne manu mājenieku. Pavasara, aprīļa vai maja, mēnesī braucot, ceru atvest Jums līdzi kādu lugu. Esat tagad mīļi, mīļi sveicināti. Skaistākās sekmes Jūsu darbā un uz redzi! Ar sirsnīgu biedra sveicienu. J. Rainis. 19.11.26. 557. MASKAVAS LATVIEŠU GLEZNOTĀJU GRUPAI Minskā 1926. gadā, ap 18.-21. novembri Mask[avas] l[atviešu] gleznot[āju] grupai. D[ārgie] b[iedri], no visas sirds pateicos Jums par skaisto, mīļo aicinājumu! Es varēšu pie Jums paciemoties tikai nākamu pavasaru, tagad mana veselība ilgāku braukumu neizturētu, un mājās es atstāju arī slimnieku, kurš man rūp. Man liels prieks, ka taisni Jūs, gleznotāji, jaunie mākslinieki, mani tik mīļi pieminat; es Jums aiznesīšu pateicību personiski pavasarā, kad būšu spēcīgāks un stiprāks veselībā. Daudz sirs. biedrisku sveicienu un uz redzi! Jūsu R. 558. MASKAVAS PROLETĀRISKO RAKSTNIEKU ASOCIACIJAS LATVIEŠU SEKCIJAI Minskā 1926. gadā, ap 18.-21. novembri M[askavas] Proletāriskās rakstnieku asociācijas Latv. sekcijai. D[ārgie] b[iedri]. Man karsta pateicība par Jūsu mīļo apsveikumu! Jūsu tik godinošam aicinājumam varēšu sekot tikai pavasarī, apr[īļa] v[ai] m[aija] mēnesī. Tagad man veselība ne]auj, lielāku braukumu. Mīļie biedri un kolēģi, manus labākos novēlējumus Jūsu dzejas darbiem! lielo pateicību par man dāvātām grāmatām! Sveiki, sirsnīgi sveiki un uz redzi, mīļie biedri. Ar biedr[isku] sv[eicienu]. 559. D. STUČKAI Minskā 1926. gadā, ap 19.-21. novembri Manu mīļo, dārgo zelta Doriņ, te nu esmu, roku no tālienes jau varēju pasniegt un drīz varēšu pats acīm Jūs redzēt. Nedusmojies un nebēdājies, mīļā, dārgā, mana vienīgā! Neesi nepacietīga, neesi pārāk strauja, es vairs straujuma nepanesu, mana sirds neiztura, un Tev jau tā pati vaina. Bet, kad mēs kopjamies, tad varēsim vēl kādu laiku ģeibt. Redzi, man pērn bija jau lielāka lēkme ar sirdi, kreisā pusē bija tāda maza trieķele, bet tai varot sekot liela trieka. Un man gribas vēl pastrādāt, nekas nau pabeigts, un es gribu vairāk, es gribu jaunu sākt. Gars vēl klausa, tikai miesas taisās atsacīties. Gandrīz tas pats ir ar Elzi; es atstāju viņu jau slimu mājās, un man būtu grūti, ja viņai kas notiktu. Tā, mīļo Pumpiņ, Tu sapratīsi, ka gadi dara savu iespaidu uz miesām. Nākamu pavasaru, aprīlī vai majā, gribu braukt ari pie Jums ciemā, man ziemas grūtas, es visas pavadījis ar gripu un tad sirds vēl vājāka. Siltā laikā man labāk, tad es bez bailēm varēšu braukt. Nedusmojies, mīļā, un neuztraucies! Esi nu karsti, mīļi skūpstīta un sveicināta, un sveicini turpat! Drīz, drīz uz pavasari, uz redzi! Tavs Ženiņš. 560. ASPAZIJAI Vitebskā 1926. gada 22. novembrī Mīļo iniņ, saņēmu Tavu telegrammu, bet izrādījās, ka nau nekādas iespējas tūdaļ izbraukt, vilcieni iet tikai vienu reizi pa dienu. Aiztelegrafēju uz Rīgu, un sūtniecība apprasās par Tavu veselību un paziņo, ka es izbraucu sestdien uz Vitebsku. Tur laikam atkal nāksies gaidīt 20 stundas. - Es esmu ļoti noguris no veselas nedēļas skraidīšanas un negulēšanas. Ceru būt mājās svētdien vai pirmdien. Paliec sveika, mīļo iniņ. Lido. 561. A. KIRHENŠTEINAM Rīgā 1926. gada 13. decembrī Dr. A. Kirhenšteinam 25 gadu darbības jubilejā. Lielajam zinātniekam un mīļajam draugam uz darba svētkiem vēlē iespiesties dabas noslēpumu dziļumos un darbā atrast laimi. Vecais draugs Rainis. 562. E. KRASTAM Rīgā 1926. gada 28. decembrī 28.12.26. Ļoti cien. Čeku-latvju kultūr[as] biedr[ības] Priekš[niekam]. Augsti godāts kungs. Liels prieks man bija saņemt no Č.-l. k. b. apsveikumu, uzņemoties Latv. izglīt[ības] resoru. Kulturālie sakari starp mūsu tautām ir viena no tām parādībām, kas mūsu tautai dod visvairāk spēka un uzmudina mūsu centību ieņemt cienīgu stāvokli Eiropas kultūrtautu vidū. Čeku vīru koris, kas nesen atpakaļ viesojās pie mums, tika no mūsu tautas puses uzņemts ar vislielāko gandarījumu. Čeku māksla - tiklab mūzika, kā glezniecība, opera un teātris, kuras visas sasniegušas tik augstu pakāpi, mūsu tautā atradīs arvien skaļāku atbalsi. Ar lielu pateicību lasām, ka Č.-l. K. b. čeku presē piemin labi latvju kulturālos centienus. Novēlu mūsu Č.-1. kultūr. biedr, priekš mums tik svētīgai darbībai visspožākos panākumus. 563. K. VILLOUBIJAI Rīgā 1926. gada 28. decembrī 28.12.26. Ļoti cienītā kundze. Vispirms mani vislabākie novēlējumi svētkos un laimīgu Jauno gadu! Tas, ka Jūs mani tik mīļi atceraties, sagādāja Aspazijai un man daudz prieka un vēl vairāk cerību uz Jūsu drīzu ciemošanos Latvijā, jo tagad Jūsu veselība ir atkal atgūta. Kas attiecas uz "Jāzepu un viņa brāļiem", tad jautājums par Jūsu tik nopelniem bagātā pasākuma finansiālo atbalstīšanu atkal tiks apspriests valdībā, kas 17, decembrī no jauna tika sastādīta? un es ceru, ka to atrisinās pozitīvi. Ar patiesiem labklājības vēlējumiem. Visā padevībā. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1927. gads 564. K. HISMANAM Rīgā 1927. gada 7. janvārī 7.1.27. K. Hismanam. Godātais biedri un kolēģi! Vispirms mani visskaistākie novēlējumi Jūsu cienījamai ģimenei un Jums Jaunajā gadā! Sirsnīgākais paldies par Jūsu laipnajām rindām. Ilgu atbalsi manā sirdi radis Jūsu īsā vēstule; manī atkal svaigi uznirst atmiņas par tām skaistajām dienām, kad man bija tas gods būt Jūsu un Jūsu zemes viesim. Šīs atmiņas nenobālēs nekad, arī tad ne, ja Jūs savas zemes labklājības dēļ un apstākļu spiests ar laiku man pazustu. Man, protams, tagad jāpārtrauc būt par dzejnieku, tomēr tikai uz īsu laiku, un tad es atkal gribu mēģināt kļūt tā apbalvojuma cienīgs, kuru man piešķīra Beļģijā, un es ceru, ka, kā man apgalvo, es vēl speršu to tālo, izšķirošo soli, lai panāktu augstākā apbalvojuma piešķiršanu savai mazajai zemei. 565. A. ŠVĀBEM Rīgā 1927. gada 3. februārī 3. februārī 1927. g. Ļoti cienīts kolēģi un mīļais draugs! Daudz paldies par Tavu skaisto grāmatu "Pagastu vēsture", Tu esi attīstījies par mūsu pirmo senatnes pētnieku. Tavu grāmatu par mūsu kultūras vēsturi es skaitu par mūsu kapitālo darbu. Labi, ka tas nau Tevi novērsis no daiļliteratūras, bet tikai devis stiprāku vēsturisku pamatu tādiem lieliem darbiem kā "Darbs". Tevi sirsnīgi sveicinu un Tev pateicos. Tavs J. Rainis. 566. DĀNIJAS IZGLĪTĪBAS MINISTRAM Rīgā 1927. gada 21. vai 22. februārī Izglītības ministra kungam Kopenhāgenā, Dānijā. Georga Brandesa aizeja satricina dzijas sērās latvju tautu. Viņš piederēja ne vien. Dānijai un pasaulei, bet arī mums. Viņa gars veidoja mūsu deviņdesmito gadu paaudzi. Atļaujat, ministra kungs, izteikt manu patieso līdzjūtību. 567. ASPAZIJAI Varšavā 1927. gada 15. aprīlī Mīļo sirds pūkiņ, rakstu šo pirmo kartiņu no Varšavas. Še jāgaida 7 stundas. No mūsu sūtniecības sekretāri mani pavadā pa pilsētu. Tad braucu uz Vīni kopā ar mūsu Amerikas konsulu. Rakstīšu kādu kartiņu atkal, kad kur būs ilgāka apstāšanās. Lido, mīļo iniņ, lido. 568. ASPAZIJAI Varšavā 1927. gada 15. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, sēdu še Varšavā un gaidu vilcienu, kas ies tikai pēc pusdienas plk. 2. Satiku sūtni Nukšu, un sūtniecības kungi, sekretāri mani pavadā apkārt pa pilsētu. Viens Amerikas mūsu konsuls ir arī še, un ar to braucam reizē uz Vīni. Šis konsuls aicina mani uz Ameriku reklāmas braucienā; lai aizvedot kādiem amerikāņu lielvīriem, naudniekiem un politiķiem kādus mūsu triju zvaigžņu ordeņus, tie būšot ļoti atzinīgi. - Viļņā mani vagonā uzmeklēja baltkrievu delegācija. Vari par to paziņot "Jaunākām Ziņām" un "Sociāldemokrātam", apmēram šitā: Raini apsveica Viļņā baltkrievu delegācija, kādi 20 vīri no dažādām kultūras organizācijām, skolām un biedrībām. Studentu - baltkrievu divas delegātes savas organizācijas formas cepurītēs pasniedza Rainim puķes. Delegāti turēja suminošas uzrunas, uz kurām Rainis atbildēja, novēlēdams labākās sekmes gaišai, skaidrai, kulturālai baltkrievu nacionālai lietai. _______________ Braucot dabūju arī drusku gulēt, man iedeva vietu līdzbraucēji, no kuriem vairāki bija rīdzinieki un rēvelieši. Jūtos labi, tikai noguris, un stāv vēl priekšā trīs naktis braukuma. Raksti man uz Juan-les-Pins, kā Tu tiec galā ar savu reimatismu, un ko dara Anniņa ar vasarnīcu. Un nu lido, mīļo iniņ, līdz nākošai vēstulei. Lido. 569. O. KLIĢEREI Varšavā 1927. gada 15. aprīlī Daudz labu dienu no pirmās apstātnes, no Varšavas. Jāsēd še 7 stundas. Rīt ap šo laiku esmu jau Vīnē. Še jau pavasars ticis daudz tālāk nekā pie mums. Jāsteidzas turp, kur pilns pavasars. R. 570. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gada 19. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, esmu nu pēc četrām dienām ceļa nonācis franču rivjerā. Esmu drusku noguris, bet Livšici ir labi atpūtušies, un gan jau man ar tas izdosies. Palikšu še 2 nedēļas un tad braukšu uz Lugānu. Atraksti, kā Tev iet ar veselību, kā dara elektriskās vannas? Kā Anniņai iet ar vasarnīcu? Atraksti, kad kas svarīgāks notiek. Lido, es rakstīšu drīz, lido. 571. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 19. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no rivjeras! Šis otrs sveiciens, pirmais bij no Varšavas. Četras dienas braucu, noguru pietiekoši, tā kā būs tikpat daudz dienu jāatpūšas. Citādi jūtos labi, to pašu ceru no visiem labiem ļaudīm. Visi taču veseli. Rainis. 572. O. KLIĢEREI Antibinā 1927. gada 23. aprīlī Daudz labu dienu no Antibinas! Turpat tuvumā pie Juan-les-Pins. Citādi nekā Mentonā, drusku vienkāršāk, arī skaistums mazāk uzkrītošs, bet atpūsties un strādāt ērtāk. Vēl gan neko nevaru strādāt. Biju ar lielāku kompāniju augsti kalnos. Šī trešā kartiņa. Rit sākšu gaidīt atbildi. Visiem sveicienus un daudz labu dienu. R. 573. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 23. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, šī būs ceturtā vēstule. Esmu jau četras dienas Juan-les-Pins. Livšici bija jau priekšā. Še drusku vienkāršāka ij pansija, ij daba, ir savs skaistums - bet man še ērtāk atpūtai un darbam, varu sēdēt mazā birzītē un tālāk paiet jūrmalā, kur ari ir mazāk ļaužu. Tomēr strādāt vēl neko nevaru: miegainība un negriba. Apetīte te ir pa mazam attīstījusies. - Laiks visu gabalu jauks un saulains. Ābeles zied, mimozas sāk, rozes - tās paradušas ziedēt cauru gadu. Tomēr ari še vēl nau vasara, vakari ir vēsi, bet vakaros dzied vardes kaut kur tālumā ar skaistām balstiņām. Bijām lielā kompānijā autokarā izbraukuši augsti kalnos, 900 metru. Ceļā satiku Dzelzīti ar visu kundzi, ceļo jau sen un vēl ilgi grib ceļot. Rit jāiet pie viņiem ciemā; ir še pat tuvumā. - Drīz jau nu ceru dabūt no Tevis pirmo kartiņu; nez kā Tev iet ar veselību? Vai Anniņa bija jūrmalā un drīz turp varēsi iet? Vai Tu ko sāc strādāt? Es vēl nevaru. Vai taisies uz Ķemeriem? Sezona sākas majā, tad esot labāk nekā vēlāk. Savā panzijā esam tikai krievi vien, pa daļai partijas ļaudis; pats saimnieks bijis kādreiz esers. Ar krieviem var labi sadzīvot, nau tik sausi kā vāci. Ir še ari viena žīdu ģimene no leišiem un viena igauņu bagātnieku ģimene. - Cik īsti Tavas naudiņas pārvest? Procentu Tev jau ir 4000 franku, t.i., 200000 rbļ., - vai vest visu? - Es braukšu uz Lugānu atpakaļbraucot. Te pāris rožu lapiņas no mūsu dārza. Citroni arī gatavi karājas kokos. Nu lido, mīļo iniņ, lido. 574. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 23.-26. aprīli Mīļo sirdsiniņ, neesmu saņēmis vēl nevienas ne kartiņas, ne vēstules. Un nu jau arī neraksti vairs šurpu, jo pēc pāris dienām jau es braukšu projām no šejienes. Braukšu caur Itāliju uz Lugānu, kur izdarīšu Tavu uzdevumu un tad tāļāk. Uz Prāgu nau man jābrauc; dabūju vēstuli. Še laiks arvien vēl ļoti jauks. Lido, lido. 575. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gada 26. aprīlī Mīļo sirdsiniņ, rakstu Tev še sesto vēstuli, bet atbildes vēl neesmu saņēmis. Parīt būs taisni divas nedēļas, kā izbraucu. Avīžu arī nedabonu, tikai Livšici saņem "Сегодня". Taisos jau šonedēļ braukt uz Lugānu. Gaidu no Tevis Prandes adresi, jo ari viņš gribēja būt Lugānā. Livšici brauc 1. majā caur Parīzi uz mājām. Arī Dzelzīši brauc šonedēļ. Laiks še labs, baro labi. Bet vēl nevaru strādāt. Vai Tu tik neesi slima, ka neraksti? Atraksti drīzāk, lido, lido. 576. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 25.-28. aprīlī Daudz labu dienu no Žuanas, man pašam bija vakar, kad saņēmu pirmo vēstuli. Bet kas tas ir, ka raksts tik nervozs, tik saraustīts un nesalasāms? vai atpūtas nau bijis un vai kādas nepatikšanas, vai kaut kas aizņem uzmanību? Vai studijas iet, kā bija domāts? Še satiku Krievu un Dzelzīšus. Laiks še labs, sildos saulē, bet strādāt vēl nevaru. Daudz labu dienu manu mīl. R. 577. M. ĶEMPEI Žiānlepēnā 1927. gada 29. aprīlī 29.4.27. Rakstu Jums, kad jau esmu tāli prom, un taču Jūs man esat tik tuvu savā skaistā dzejā; bet te var mierā domāt uz Jums un visiem maniem nezināmiem draugiem, - tur tā miera nebija. Mani nezināmie draugi man dara labi, vajga vairāk būt projām, lai viņi vairāk rādītos. - Es būtu ļoti priecājies Jūs personīgi redzēt, bet varbūt tad nebūtu cēlusies šī mīļā un stiprā dzeja. Vai Jūs atklātībā esat ar dzeju rādījusies? Jūs esat dzejniece, un to vajag rādīt. - Bet es jau Jūs redzēšu; es braukšu mājās. Un Jums pie manis jāatnāk. Raksts ir tik auksts. Es gribu Jums silti paspiest roku. Esat sirsnīgi sveicināta! Rainis. Juan-les-Pins, Villa Chrysantheme, France. 578. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 30. aprīlī Manu mīļo sirdsziediņ, šodien saņēmu Tavu otro vēstuli, šī mana ir astotā. Pašās beigās Tu tā kā drusku pārmesdama saki: "Pēc Tava prāta tikai 2 kartis pilnīgi pietiekoši priekš manis?! " Nē, manu ziedu spilviņu, "nepietiekoši, nepietiekoši", bet ne mana vaina, pasta vaina: 24.4.27., kad Tu žēlojies, es Tev biju jau 4 kartiņas rakstījis. Man likās visu laiku, ka Tu man par maz raksti. Tā iet laikam mums abiem diviem, ka par maz ir tās rakstīšanas. Tev auksti tur, drīz braukšu mājās Tevi sasildīt ar dienvidu saulīti: krāju to savā ģīmī, kurš jau gluži brūns, un arī sirdī. To nakti jutu Tavu mazo pirkstiņu glaudam man vaigu, vai Tu ari juti mani? Šī Tava otrā vēstule ir jau drusku mazāk nervozi rakstīta, Tu esi jau drusku atpūtusies, bet, pārbraucot no mājām, Tu biji ļoti nogurusi. Tikai nu tas glaudītājs mazais pirkstiņš ir vesels, bet kājas pirkstiņš atkal apslimis! Ko nu?! Jābrauc ašāk mājās izārstēt. - Palikšu še varbūt vēl nedēļu, tad jābrauc mājās. Vēstules iet 4-6 dienas, tātad raksti vēl līdz 5. maijam. Ziņas, ko Tev pienesusi Muška, ļoti labas: Chrysanthem villu Deisons bija priekš manis vēl Rīgā paņēmis. Muška Tev saite ar pasauli - vai tad Tu nekur neej? Izklaidējies gan, draudziņ, vairāk kinu! un tad, kad visi striķi trūkst, noliec kādu eksāmenu! Pērn Tu to man neizdarīji, Tu parādā. - Vai aizsūti Ritiņai "Cīrulīti" un "Tekas"? - Vai Tu man neatsūtītu pati, - bet neies vairs. 6. vai 7. izsūtīta, Tava vēstule būs pēdējā, ko še saņemu. - Man vēl neiet ar veselību, sāku drusku strādāt, bet vajdzēja pamest, noguru. Romānu vēl neiesāku, tik padomāju. Pat "Turaidas rozi" nezin vai nobeigšu. Esmu taču vairāk noguris nekā biju domājis, varbūt tādēļ, ka nau mana baltumiņa. Kopies nu, mīļumiņ, kop mazo pirkstiņu un mazo sirsniņu priekš Tava R. 579. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gadā, pēc 28. aprīļa Manu mīļo sirdsiniņ, saņēmu šodien rītā Tavu pirmo kartiņu un tūliņ vakarā Tavu vēstuli. Ir jau pilnas divas nedēļas, kopš aizbraucu, un tikai nu pirmās ziņas. Es tā jau baidījos, vai tik neesi slima palikusi. Gribēju jau rakstīt Anniņaii, šodien pat. Bet nu ir labi. Mans dakters Livšics saka, ka tā gadoties no nepietiekoši uzmanīgas rīkošanās ar elektrību, bet tādas sāpes drīz pārejot un ļaunas sekas neatstājot? Tātad es par to nebaidīšos. Bet tas gan ir briesmīgi, ka tie ļaudis Tev nedod miera! Tā hipotēku banka gluži mierīgi varēja pagaidīt, un viņa var būt vispār priecīga, ka viņai nesamaksā uz reizi visu parādu, bet jauj iedzīvoties no procentiem. Tagad būs taču labāk tūdaļ viss jāsamaksā, lai nedara nepatikšanas. Ja kaut kas ir ar tiesām darāms, tad griezies vien pie Lauva, Buševica palīga; tas izdarīs. - Lai nu Anniņa uzkopj vasarnīcu! drīz jau vajdzēs izīrēt. - Avīzes nesūti man šurpu; drīz jau vajdzēs man braukt prom, un varbūt pat nesaņemu. Braukšu uz Lugānu, tur nepalikšu ilgi. Vēstules gan var pakaļ sūtīt; bet kad tad es saņemšu? Varbūt tik, kad pārbraukšu. - Lugānā es izņemšu no Tavas naudas vai nu pus- vai visus procentus (t. i., 100 000 vai 200000 rbļ.), varu ari runāt, lai Tev izsūta uz Rīgu uz pieprasījumu. - Kapitālu atstāšu tur. Man še laiks bijis labs, bet es vēl neesmu atpūties. Sāku drusku kādus dzejoļus rakstīt, tūdaļ noguru un palika slikts tops. Tad es atmetu un nekā nedaru. "Turaidas rozi" tā ir laikam nevarēšu uzrakstīt. Neesmu vēl ne mēģinājis. Nu tik redzu, ka esmu bijis taču stipri nopūlēts no ministrijas darba. Vari drusku pastāstīt reporteriem, Deisonam: še vienīgā vieta franču rivjerā, kur tāda jūrmalas smilts kā pie mums. Vieta skaista un klusa. Sanatorijā daudz krievu, ir arī veci biedri. - Satiku Dzelzīšus, abus. Nu, mīļo sirdsiniņ, kopies nu Tu, ka paliktu vesela. Parunā ar Nīmani, vai nebūtu Tev jābrauc uz Ķemeriem; vislabāk esot tur tūliņ majā. Lido, mīļo sirdsiniņ, lido. 580. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gada maija sākumā Mīļo sirdsiniņ, saņēmu līdz šim no Tevis 1 vēstuli un divas kartis. Manā pirmā vēstulē Tev bija ziņa priekš avīzes, vai tādu atradi? un vai nodevi avīzei? - Vai tā cena, ko dod Olga, ir tā pati pērnā? Sajūsmināts es neesmu, jo no viņām nebūs miera visu vasaru. Bet Tu jau pati labāk redzēsi, kā darāms. - No šenes izbraukšu 7. majā no rītus. Mazs saaukstējums bija, vēl nau labi pārgājis. Gan jau. Lido, lido. 581. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 2. maijā Sirsnīgs sveiciens! Pie manis šodien atlidoja četri skaisti tauriņi no Rīgas, vasara nu sāksies, - trīs vēst[ules] un viena maza kartiņa. Aizlaidušies no šejienes ir deviņi. Drīz es pats laidīšos uz Lugānu, laikam 7. majā. Vēstules iet parasti 4 dienas, bet arī 5 un 6. Es likšu pakaļsūtīt uz Lugānu. Atklātnes malā pierakstīts: Lugānā es palikšu, ja daudz, 3 dienas. Daudz labu. R. 582. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 3. maijā Sirsnīgi sveicieni no rivjeras, un nebēdā neko par otrādi apgriezto sajūtu! Nau tik jauni, visādā ziņā varēja gaidīt nelabāku. Ritiņai fotogrāfija jāsūta, kopēja, kā tiek prasīts: cik viņas jūtas patiesas, nevar zināt. Tikai nevajga bēdāt! Tā ir tā pati mācība, kas man tiek dota. Un, kad nelabs prāts, tad vajga strādāt. - Es mēģināju strādāt, bet nebija labi; tagad nekā nedaru. Lūkoju nekreņķēties. Rakstīšu tuvāk. Visu labu! R. 583. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 3. maijā Mīļo draudziņ, nu jau vairāk dienas, kopš nesaņemu nekādas ziņas; tie četri taurenīši bija pēdējie prieka un pavasara vēstneši; pie tiem tad arī turēšos. Šī būs mana desmitā vēstule, no Tevis man ir kopā četras. Tātad man jāpriecājas, jo vairāk par tām četrām. Tagad, kā jau Tev rakstīju, no Tevis vairs maz saņemšu, jo es braucu sestdien 7.5.27. uz Lugānu. Bet es Tev rakstīšu vienmēr kā līdz šim. Man ienāca prātā neprātīgs plāns: ka Tu atbrauktu man pretī uz Daugavpili. Es tur iebrauktu 14. majā vai arī dienu iepriekš, un Tu brauktu pretī vai nu sestdien no rītus, vienu dienu kavēdama, vai jau piektdien vakarā, ja ir tāds vilciens. Sestdiena un svētdiena tad būtu mūsu rīcībā. Tu varētu apmesties kādā viesnīcā un varētu nākt man pretī uz staciju. Mēs varētu daudz ko pārrunāt un apskatīt apkārtni. Atbildi Tu man vairs nevarēsi dot, bet es sagaidīšu stacijā, trešā klasē. Viesnīcā jāiet kādā no labākām, Rīgas ielā, mans vārds būs Pl... Tev labi jāapprasās, kad pienāk vilcieni. Varbūt iznāk. Es še netieku vēl pie darba; reiz sāku, bet tad noguru un vajadzēja atmest. Tagad tik šad tad uzrakstu pa mazam dzejolītim. Par romānu gan domāju, bet sācis neesmu. Es nebūtu domājis, ka no kancelejas darba arī nogurst. Man gan vairāk jāatpūšas. Trīs nedēļas, arī četras ir par maz. Apstākļi atpūtai te gan vislabākie: miers, ar ļaudīm maz satiekos, un tie paši ir puslīdz pazīstami, nau uzbāzīgi; ēdiens labs, gaiss labs, jūra ar smilšu krastu, bet neesmu vēl peldējies, pastaigāties arī var, vietas loti skaistas; laiks bija labs, saulains. Viss būtu. labi; kreņķu arī nau daudz, jo nelasu avīzes; reiz gan palasīju kādu numuru, un bij gan jākreņķējas. Nu nelasu. Nau Tevis, smagums tomēr. Bet pašā dzijumā tomēr zināms klusums: nu ko man var padarīt? Lai arī. būtu visjaunākais un nekas vairs priekšā, - nu kas par to? neko man nevar padarīt, es tomēr esmu savu ņēmis, esmu savu devis, un tā jau ir laime. Tātad visumā ar mani tomēr labi, un es varu Tevi mierināt, lai Tu arī nebēdā. Ļoti priecājos, ka Tava pēdējā tauriņu kartiņa tik labā omā rakstīta, lai tā oma Tev paliktu aizvien, to Tu esi pelnījusi ar savu būtni. GGribētos Tev daudz ko rakstīt un ko siltu teikt, bet mūsu vēstulēs jau to nnevar. Kad tiksimies, tad jau. Citādi man gan bailes, kad jādomā uz mājās braukšanu, gandrīz tāpat kā pērn, kad negribējās braukt. Tad es domāju uz Tevi un paliek labi. - Vai Tu būsi strādājusi uz eksāmeniem? jo Tev, mazākais, pa laikam bija laba sajūta. Dari gan visu, lai Tu tiktu ašāk galā ar augstskolu. Un nu mīļi, mīļi sveicieni un visu labu. R. 584. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gada 4. maijā Mīļo zelta iniņ, nu man jau vairāk dienu nau no Tevis nekādas kartiņas. Šodien aizsūtīju arī kartiņu ar dzejoli Kārkliņam "Jaunākās Zinās". - Nekādu ziņu nedabonu. Še bija šodien lietus un tad ir vēsāks. - Izbraucu no šejienes 7. majā uz Lugānu un mājās būšu ap 16. vai 17. maju. Lido, lido. 585. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 4. maijā 4.5.27. Mīļo zelta laimīt, saņēmu nupat no Tevis vēstuli un rakstu uz karstām pēdām, - karsti var tapt no tādas Tavas vēstules; bet es mocos jau daudz gadus, gandrīz kā mans dumjais Odums. Tava vēstulīte ir no 30. aprīļa, pēc skaita piektā, tātad Tu raksti vienu vēstuli par 3-4 dienām. Šī mana vēstule ir pēc skaita divpadsmitā, tad es rakstu ik par 2 dienām vienu, ja atskaita braucienu nost, tad es esmu rakstījis ikdien. Un tagad, kad tu vairs nerakstīsi, es turpināšu rakstīt tāpat ikdien. - Līdz 30. aprīlim Tev vajdzēja būt saņēmušai tāpat 5 manas vēstules. Ko Tu sūdzies, mīļo dzīvībiņ? Ko Tu man draudi ar nerakstīšanu? Vai es Tevi jel kad tā esmu apdraudējis? Mani iepriecina tikai Tava aizvakar saņemtā tauriņkartiņa; tur Tev "bija prieks dzīvot", un dienu pēc tam Tu baries! Un ar ko? - Esi nu atkal laba, mana taurenīte, saņemies, topi veselāka, ņem sevi un nervus rokā! Mums tas ļoti, ļoti būs vajdzīgs: Es Tev rakstīju vakar garu vēstuli un runāju plānu satikties Daugavpilī; kurp tu atbrauktu 14. majā. Pārdomā par to. - Un tad nekreņķējies velti, bet lūko kādu eksāmenu nolikt. Tas arī ļoti, ļoti vajdzīgs! - Tu kreņķējies, ka avizēs par mani kas rakstīts, ka es jūtoties spirgts u. t. t. Es avīzes nedabonu lasīt, nezinu, kur tas rakstīts un kas ziņas devis. "Сегодня" nupat šodien, 4. majā, lasu ko līdzīgu. Patiesībā nemaz nejūtos tik labi un neatspirgu, kā biju domājis; strādāt nevaru, mēģināju - neiet. Vienīgi pareizi, ka 17. Majā gribu būt mājā. - Te nu 2 lapiņas norakstītas un nekas nau pateikts. Ko lai dara? Kad jūties nedrošs rakstīt. - Te ir divi mazi bērni, kas man ļoti pieķērušies, jūt gan, ka man ar skolām darīšana. Tagad vairāk patīkami krieviņi aizbrauc, pienāk poļi un vāci, vienaldzīgi. Tu nekā nerakstīji, ka Ida iebraukusi; sveicini viņu ar Mīlīti. Esi nu mīļa un laba un esi tas labais gariņš, kas pasarga mani. R. 586. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 5. maijā Sirsnīgs sveiciens vēl no Žuānas. Še sākas jau prombraukšana: mani paziņas L. brauc jau rīt uz Parīzi un mājām. Es palikšu še nu viens pats bez kādiem paziņām; pēc dažām dienām braucu uz Lugānu. Nau vērts manim vairs šurp rakstīt. Es rakstīšu kā līdz šim. Turēties, veselību. R. 587. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gada 6. maijā Manu zelta iniņ, šodien es še paliku viens: Livšici aizbrauca uz Parīzi. Es braukšu tikai pēc dažām dienām uz Lugānu, esmu drusku saaukstējies; strādāt vēl nevaru. Varbūt tur arī bija vaina, ka mēģināju strādāt un aši noguru. Laiks še labs un tikšot vēl siltāks. Dari Tu, mīļo iniņ, ka paliec vesela. Lido, lido. Atklātnes malā pierakstīts: Rakstu karti arī Anniņai. Lido. 588. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gada 7. maijā Mīļo sirdsiniņ, es jau četras dienas kopš nedabonu no Tevis nekādas ziņas. Tava pēdējā vēstule bija no 26. aprīļa, un avīzes "Сегодня" ir še jau no 2. mmaja. Vispār esmu no Tevis saņēmis tikai 2 kartis un 1 vēstuli pa visu laiku, bbet es Tev esmu rakstījis 12. Vai tik Tu neesi atkal apslimusi? Nu jau es vairs nevarēšu no Tevis saņemt vēstules, jo parīt jau aizbraucu uz Lugānu, un tad mājās. Lido, lido. 589. ASPAZIJAI Žiānlepēnā 1927. gada 8. maijā Mīļo sirdsiniņ, es nu jau rīt braucu prom no šenes, šī ir mana pēdējā kartņa no Žuānas. Es rakstīšu Tev tikai no Lugānas. No Tevis es arī šodien nekā nesaņēmu, Tava pēdējā vēstule no 26. aprīļa, tātad veselu nedēļu Tu neesi rakstījusi, jo pasts tik ilgi nenovēlojas. No Tevis man pienāca tikai trīs vēstules, vairāk es še ārzemēs nesaņemšu, jo nu būšu tikai ceļā. Laikam Tu esi slima, bet es nekā nezināšu, līdz būšu mājās. Lido, lido, lido. 590. O. KLIĢEREI Žiānlepēnā 1927. gada 8. maijā Sirsnīgs sveiciens no Žuānas, pēdējais, jo rīt jau aizbraucu. Nesaņēmu vēstules šodien un nesaņemšu nu vairs nevienas, kamēr būšu ārzemēs. Veselu nedēļu nezināšu nekā, kā iet mājās. Tagad braucu uz Lugānu, kur neuzkavēšos, jo no Prandes nau ziņas. Ceļš caur Venēciju, Vīni, Varšavu diezgan lēni iet, un mājās būšu tik nākamu nedēļu. No šenes arī citi aizbrauc. Visu labu un [1 nesalasāms vārds]. R. 591. D. STUČKAI Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 19. aprīli-8. maiju Mīļo zelta Doriņ, esmu pašlaik še, Žuānā, un varu Tev nosūtīt sirsnīgus sveicienus. No šejienes braucu vēl uz savu bijušo Kastaņolu, kura varbūt būs arī nākamā. Daudz labu dienu no Tava Ženiņa. 592. ASPAZIJAI Lugāno 1927. gada 9. maijā Vai pazīsti mūsu Castag[nolu] no šīs puses. Te nu esmu jau Lugānā, mīļo sirdsiniņ, un, tā kā saņēmu telegrammu, lai steidzos mājās, tad šodien pat braucu no šenes prom, neko neredzējis. Aizbraucot no Žuānas, saņēmu vēl vienu. Tavu kartiņu no 3. maja, septiņas dienas starpā nebija nekas pienācis. Par nedēju būšu jau mājās. Lido, lido. 593. O. KLIĢEREI Lugāno 1927. gada 9. maijā Šī nes sveicienus no Lugānas, tičinnicte - lauceniete. Nupat iebraucu Lugānā, un mani dzen tūlīt laukā telegramma no mājām, kas atgādina budžetu. Tātad šodien pat, no rītus iebraucis, jau vakarā braucu projām. Žuānā nepaspēju sagaidīt vairāk kā 6 vēstules, tā jau viņu dēļ kavējos 3 dienas, bet taisni tad nekas nepienāca. Visu labu. 594. O. KLIĢEREI Vīnē 1927. gada 10. maijā Sirsnīgs sveiciens no Vīnes, drīz būšu mājās, Rīgā ap 16. maju. Visu labu. R. 595. O. KLIĢEREI Rīgā 1927. gada 24. jūlijā Manu mīļo zelta stariņ, saņēmu Tavas abas mīļās vēstulītes, ak, cik bēdīgi Tev iet! Dari visu, lai nu tie zobiņi Tev pārstātu sāpēt, lai Tu varētu veseļoties un atpūsties un sveiks un līgsms pārnāktu mājās. Žēl, ka par vēlu saņēmu Tavu vēstuli un nesatiku vairs Rīgā Muškiņu. Es pašlaik braucu uz Eleju, būšu pirmdien mājās. Biju izgājušu svētdien Ventspilī, svētki aizlija, bija tik 500 ļaužu, bet labi bija. "Jaun. Ziņas" neko neraksta vairs par mani, jo es nedodu dzejoļus tagad, kad viņi tapuši reakcionāri un uzstājas pret mums; viņi tad atkal mani nekur nemin. - Man Tevis ļoti trūka, un es trūkumu, kā jau arvien, izpildīju ar darbu. Pašlaik pabeidzu trešo cēlienu no "Rozes", tie divi pēdējie ies laikam ašāk. Darba daudz, lai vecos krāmus nokārtotu, un kur nu vēl jaunais? Taisi, ka Tu arī tieci uz priekšu, un Tev pirmā ir veselība. Man jūrmalā būt pa visu laiku iznāca tikai 3 reizes, daudz skriešanas. - Viktoriņa māte nau bijusi. Veseļojies, veseļojies! Visiem labas dienas! R. 596. O. KLIĢEREI Rīgā 1927. gada 25. jūlijā Manu zelta zvaigznīti, rakstu Tev atkal, tikko pārbraucu no Elejas, gāja labi, ļaužu daudz, puķes, gaisā cilāja, uz rokām ratos nesa. Nogurums, negribas strādāt, guļu. Rīgā pusdienas guļu arī. Pirmdiena, bet jāstrādā ir: vēl šonedēļ vajga nodot gatavu rokrakstu drukai, un man tikai trīs cēlieni. Kad Tu būtu, ietu ašāk. Bet nu man jāzin, ka Tu mocies ar zobu sāpēm, un laikam nau pārgājis, bet ļaunāk ticis. Muškiņa laikam pie Tevis, zvanīju viņai šodien, domāju dabūt ziņas par Tevi, neesot darbā atnākusi. Tātad Tev sliktāk; nu Muškiņa palika pie Tevis. Strādā nu ar tādu apziņu. Lūkošu taču, ja domā pastāvīgi uz to, tad vēl jaunāk. Man 1. augustā būs atvaļinājums, gribētu vēl Tevi redzēt, vai nu palikšu Rēžos līdz 1. aug., vai braucot piebraukšu pie Tevis. Atraksti, kad Tu iebrauc Rīgā. Visiem mīļi sveicieni un Tev. R. 597. O. KLIĢEREI Rīgā 1927. gada 31. jūlijā Mīļo, balto sirdsdebestiņ, rakstu Tev pašā nakts vidū, taisos jau uz braukšanu. Muškiņa būs Tev lielāko tiesu jau izstāstījusi, - mēs vairāk reizes satikāmies, un negāja tik gludi. - Man nu atvaļinājums skaitās no 1. augusta, bet tūliņ šķērslis, ka nau vēl klāt vietnieks, būšot tik 2. vai 3. Otrs šķērslis, ka neesmu vēl galīgi pabeidzis "Rozi"; nupat šodien pabeidzu 4. cēlienu, - jāveic vēl piektais; nezinu, vai spēšu par 2 dienām, kad ir vēl iešana darbā. Tātad varētu būt, ka es izbraucu. Tikai 4. vai 5., un tad - vai tad nevarētu Tu būt Rīgā un par 3 dienām agrāk? Mēs vēl tiktos. Es varbūt nekad neesmu tā ilgojies pēc Tevis. Es Tev rakstīju, ka pa ceļam iebrauktu pie Tevis, bet Tu uz to nekā neatbildēji, un tātad no tā jāatsakās. - Es biju ļoti daudz izbraukumos un daudz strādāju: divus cēlienus! - Šovakar bij "Vaidelote" uz esplanādes, liels panākums, kādi 10 000 skatītāju. - Es ceru, ka nu taču reiz būs Tev izbeigušās tās nekrietnās sāpes, visu brīvlaiku! Tās ir briesmas! Topi vesela, dārgā, mīļā. R. 598. O. KLIĢEREI 1927. gada 8. augustā Tik netīra stacija kā šī kartiņa. Mazgājos ceļā trīs reizes, bet tīrs nevaru skaitīties. Toties ne par ko nebēdāju, ko ieteicu visiem. Daudz labadienu no R. 599. ASPAZIJAI Varšavā 1927. gadā, ap 8. augustu Lido, esam nupat Varšavā, kur jāgaida uz vilcienu 7 stundas. Auksts, miglains, netīrs. Meklēsim ko labāku. Es biju aizmirsis paņemt līdzi "Joseph" un "Boasu un Ruti", Paegļa kdze pieies paņemt un nosūtīt uz Vīni. Atklātnes malā pierakstīts: Adrese: Wien III, Reisner str. 38 Q. 3. I. Birsen. 600. ASPAZIJAI Vīnē 1927. gada 9. augustā Mīļo sirdsiniņ, esmu Vīnē, palikām še vienu lieku dienu, apskatījām muzejus un pilsētu. Pašlaik ceļā uz Venēciju. Rīt no rītus Lugānā, no kurienes atkal rakstīšu. Lido. 6O1. O. KLIĢEREI Vīnē 1927. gada 9. augustā Sirsnīgi sveiki, rakstu Vīnes, kur palieku vienu dienu apskatīties, Rakstīju kartiņu no Varšavas; šī karts arī no Varšavas muzeja, No Lugānas atkal rakstīšu. Rīt jau tur būšu. R. 602. O. KLIĢEREI 1927. gada 10. augustā Vēl viens sveiciens no Austrijas, vagonā rakstīts, tātad neskaidrs, bet mīļš. No Vīnes sūtīto karti nedabūju pats iemest kastītē; to apņēmās izdarīt pārdevēja - jaunkundze. Nu izrādīsies, vai tiešām var uzticēties sievietei, es uzticējos pēc savas dabas un ceru, ka mani neliks kaunā. Līdz šim brauciens labs, tikai gulēt nedabonu. Var riskēt rakstīt uz Castagnolu poste restante. Atklātnes malā pierakstīts: Saceļas drusku strīdus, Prande dienu nezināja. 10. augusts. 603. ASPAZIJAI Lugāno 1927. gada 11. augustā Te nu esmu jau mūsu vecajā Lugānā; šorīt iebraucām un negribas nemaz domāt uz prombraukšanu. Brauciens bija pagrūts un vispirms drusku jāatpūšas. Rakstīju Tev no Varšavas un Vīnes, bet no Vīnes nodevu citam iemest un varbūt to Tu nesaņemsi. Drīz rakstīšu atkal, bet adresi, kur raksta man, nevaru noteikt. Lido, lido, lido. 604. O. KLIĢEREI Lugāno 1927. gada 11. augustā Pirmais sveiciens no Lugānas, nupat iebraucu, negulējis un noguris, bet atkal pārsteidz mana mīļā Lugāna. Palikšu še varbūt šo nedēļu cauri, tā ka varēs šurp man rakstīt. Kā ar veselību un sajūtu? - Nu sāksies ļoti liels un steidzīgs darbs, bet lai, darbs labākais līdzeklis pret visām nelabām dūšām, silti to ieteicu. Sveiks. Rainis. 605. ASPAZIJAI Lugāno 1927. gada 13. augustā Lido, rakstu no Monte Brē galotnes; tagad te ir stipri izbūvēts; mazā baznīciņa nojaukta un vietā uzcelta jauna augstāk. - Staigājam katru dienu apkārt, bet nevar tik ātri nobeigt, kā domājām. Vakar bijām pie Bertoļiem, liek sveicināt, vecais 72 gadi, ir vēl spējīgs staigāt. Piedāvā savu vecumu. Lido, lido. 606. O. KLIĢEREI Lugāno 1927. gada 13. augustā Daudz labu dienu no Lugānas! Pašlaik esmu Brē kalna galotnē. Staigājam daudz apkārt, bet nevarēsim tik aši nobeigt ceļojumu, kā domājām. Būs jāpaliek vēl dažas dienas. Skaisti ir, bet bēdīgi top, ko gan es uzrakstīšu? nezinu: vajga rakstīt ekstāzē, un tās man pašlaik nau kur ņemt. Vai nezinu? Sirsnīgs sveiciens. 607. ASPAZIJAI Kastaņolā 1927. gada 20. augustā Mīļo sirdsiniņ, rakstu Tev no vecās Castagnolas, sēdu vecajā Casa Carlo Cattaneo, palikšu še visu laiku, uz Grieķiju nebraucu. No sākuma biju domājis aši apskatīt Lugānu un parādīt Prandem, bet izrādījās, ka tik aši neiet. Prande gan visu laiku taisa skices, bet netiek galā, un es apdomāju, ka man taču še jāsaraksta visa grāmata, jo, mājās pārbaucot, ministrijā ejot, nau vairs nemaz laika. Kad nu es brauktu uz Grieķiju, es neuzrakstītu Castagnolas grāmatu, visu laiku aizņemtu ceļojums un atzīmes par Grieķiju, un tā es zaudētu abus. Tā nu beigās atsacījos no Grieķijas braukuma. Šā tā izmēģinājos visu laiku un tik tagad varu Tev noteikti rakstīt, ka palieku visu atvaļinājuma laiku še, Castagnolā. - Esmu Tev agrāk rakstījis, bet tikai pāris kartiņas, vienā gan minēju, ka vari rakstīt uz Castagnolu, bet no Tevis še nekā neesmu saņēmis. Tagad Tu vari droši šurp rakstīt: Rainis - Naglin. Castagnola-Lugano, jo še palikšu vēl pusotras nedēļas. - No mājām es nekā nedzirdu, avīzes nenāk, Prandem arī neraksta. Šejienes notikumi: skraidām pa kalniem, strādājam, tas ir viss. Jaunākās ziņas: vecais Teodoro nomiris nupat, kāpis pēc puķēm priekš forestiera un nokritis, bijušas tik lieliskas bēres kā vēl nekad. - Casa Carlo Cattaneo tagad pieder Taddeim, te ir ristorantepansione un saimniece ir bijusī skaistule Armida. Tā nabadzīte ir tikusi veca, resna, un skaistumu var ar pūlēm sameklēt ģīmi, tikai mīlīga ir vēl, par daudz Taddeis nostrādina. Vecais Taddeis miris, un Cimiterē liels piemineklis ar viņa reljefu ar visu lielo bārdu. Citi visi puslīdz tie paši palikuši, mūsu Bertoglio gluži salīcis, pārstrādājies un nu tikko velkas. Znots uzcēlis māju, bet parādi spiež; lai es pērkot; man ir jau. Pārāk neuzspiežas, jo kādi ceļotāji latvieši viņam stāstījuši ij par mūsu māju, ij par Durbes atdošanu. Visas meitas slimīgas, Rita neprecēta. Vislabāk uzturējusies māte. - Es tagad rakstu un dzīvoju pa vecām atminām. Bet nau atmiņu kavēšanās, bet riktīgs darbs: jāsaraksta 8 loksnes lielā formāta, kā kopoti raksti, un tas nau joks; nez kā tikšu galā. Ja Tev ar veselību iet labi un ja labs prāts, uzraksti arī kādu atmiņu joku. Varbūt varētu likt iekšā, ja vajadzēs, Tavu rakstu par mūsu iebraukšanu Vintertūrā, ko Tu agrāk biji uzmetusi. - Es domāju, ka Tev Dora Švīkule būs palīdzējusi, Tu aši varētu atpūsties. Vai Ķemeros biji un izrēķinājies ar Idelsonu? Atraksti kādu kartiņu, par savu veselību, tomēr būs drošāk. Es nu tagad rakstīšu biežāk, jo nu zinu, kas jādara. - Ar Prandi mēs satiekam diezgan labi, kaut gan viņš ļoti ietiepīgs un iedomīgs. Bet es jau tieku galā, Nu lido, lido, lido. 608. O. KLIĢEREI Knstaņolā 1927. gada 20. augustā Mans mīļais labumiņ, esmu Tev rakstījis dažas kartiņas, vienu no tām, no Vīnes, Tu laikam nebūsi saņēmusi, jo es pats to neiemetu kastītē. Garāki rakstu Tev tikai tagad, jo nu tikai noskaidrojās galīgi, ka palikšu še visu atvaļinājuma laiku un strādāšu; atpūtas un izpriecas ceļojumu nebūs. Lieta tāda: man ir tikai šis viens mēnesis, pēcāk, kad esmu ministrijā, nau vairs laika kaut ko rakstīt. Kad es nu brauktu uz savu Grieķiju, tad es grāmatu par Castagnolu pa to laiku neuzrakstītu, jo jauno iespaidu būtu tik daudz, ceļš tik grūts, ka iznāktu tikai atzīmes par Grieķiju. Grāmata netiktu gatava ne viena, ne otra. Un es esmu solījies dot Kastaņolas grāmatu, un Prande arī tās dēļ ir še. Mēģināju, vai taču nespētu, bet biju pārtaksējis savus spēkus; bija taču zināms nogurums no ministrijas darba. Tātad nu nolēmu strādāt visu laiku še pie grāmatas. Veselībai būs jāiztura, un, kas pietrūks, to dosi man Tu, jo Tu jau tikai sev neko nedod, rūpēdamās par mani. - Es palieku tātad uz vietas, un Tu droši vari man šurp rakstīt: Lugano - Castagnola, Schweiz. Rainis. Līdz šim es no Tevis neko neesmu saņēmis, kaut gan vienā kartiņā biju rakstījis, ka Tu varētu šurp adresēt. - Kā man še iet? Labi, ja tikai nebūtu jāstrādā pret savu gribu; atmiņas gan ir, bet arī tās melankoliskas un ne vienmēr labas; daudz kas grozījies. Grāmatai jābūtot diezgan lielai un jāraksta vairāk nekā biju domājis. - Veci paziņas ir jau retāki tikuši un arī svešāki, daba tikai tā pati skaistā, bet - tā nu nau vairs mana, un nākt šurp uz mūža palikšanu - arī vairs negribas: ja jau dzīvot vēl, tad vajga vairāk redzēt, tad nau miera, - mirt te gan labi gala mierā. Saules šoreiz dabonu pamaz, cik lai Tev aizvedu. Un Tev vairāk vajga nekā man, - es ar savu veselību tieku galā, Tu nē, ne Tavas mājas Tev nebij palīdzējušas. Bet Tu arī pati tā nerūpējies par sevi kā es. - Es pie sevis domāju, cik Tu būsi spējusi pārveikt šo grūto laiku? Vai būsi eksamējusies? vai atzīmējusies? Tu izgājušu reizi žēlojies, ka es par daudz pie Tevis piedomājot un Tu nenākot pie miera un darba. Tagad es no sākuma daudz skraidīju un rādiju Prandetn, tad daudz strādāju un tikai vakaros un naktīs domāju uz Tevi, - vai Tev nu ir vairāk miera? - Es ceru ar šo atmiņu grāmatu, kura ir arī biogrāfijas grāmata, tikt vajā no pagātnes un attīrīt ceļu uz nākotni; reizē strādāju arī pie grāmatas, dzejām, kas meklē tālāku ceļu, vismaz sagatavo man ceļu. Padomā vēl tālāka grāmata un tad vēl tālāka mācīšanās, - viss briesmīgi grūts un nospiedošs, bet varbūt tur taču tālumā redzas izeja. Ceru, ka pie Tevis tiks skaidrāk. Bet tad nu man vajdzīgs, ka Tu arī tiktu ar sevi un savu grūtsirdību galā. Vai Tu to zini? Vai to gribi? Mans mīļais sirds labumiņ, paliec vesela, vesela. 609. ASPAZIJAI Kastaņolā 1927. gada 24. augustā Mīļo iniņ, neesmu vēl nevienas kartiņas no Tevis saņēmis. Pēc mana aprēķina varēja jau būt, vai tik neesi slima. T3et es taču paļāvos uz Doru Švīkuli. Drusku tā savādi bailīgi ir, kad raksti vien un nesaņem atbildes. Mīļo iniņ, lido, lido, lido. 610. O. KLIĢEREI Kastaņolā 1927. gada 24. augustā Sirsnīgi sveiki! Saņēmu šodien pirmo kartiņu! Bija Rīgā kavējusies 2 dienas un arī še. - Jāizguļ slimība, nekad nebiju domājis, ka tik. jauni būs; laikam nekopts. Es gan kopjos, tikai viens; nez vai tikšu galā ar darbu. Daudz labu dienu. Rainis. 611. ASPAZIJAI Kastaņolā 1927. gada 30. augustā Mīļo sirdsiniņ, saņēmu no Tevis jau divas kartiņas no 24. un 28. augusta; solīta vēl bija vēstule. Bet nu neraksti vairs šurp! Mēs braucam jau pēc dažām dienām un nesaņemsim. Likšu gan pastā atpakaļ sūtīt uz Rīgu. Labi, ka Tu nu esi veselāka un labi, ka vēl saņēmu kartiņu ar to ziņu. Es še labi pastrādāju, raksts par Kastaņolas atmiņām ir gatavs. Lido, lido. 612. O. KLIĢEREI Kastaņolā 1927. gada 30. augustā Sirsnīgs sveiciens no Castagnolas, laikam drīz pēdējais, jo mēs jau pēc dažām dienām braucam. Saņēmu vienu kartiņu un vienu vēstuli un nopriecājos par priecīgo pārsteigumu. Nu tik vajga turpināt! Bet nu nerakstīt vairs šurpu! Likšu gan visas vēstules pakaļ sūtīt, bet tas ies ilgi. Savu rakstu par Kastaņolu jau nobeidzu, un tātad bāriens nāk par vēlu. Veselību un prieku, un labas dienas. R. 613. ASPAZIJAI Lugāno 1927. gada 31. augustā Mīļo sirdsiniņ, šī mana pēdējā kartiņa no Lugānas, rīt jau mēs braucam. Gribu piebraukt Cīrihē pie dakterienes. Nupat saņēmu no Lietuvas apsveikumu: "Lietuvas skolotāju kongress sūta Tev; neatlaidīgam kultūras veicinātajam, sirsnīgus sveicienus." Vari par to paziņot "Soc. Dem.". Skaisti te tagad ir; bet es no ašas rakstīšanas noguris, nau laba dūša. Lido, lido, lido. 614. O. KLIĢEREI Cīrihē 1927. gada 1. septembrī Sirsnīgas labdienas no Cīrihas. Esam kopš šā rīta ceļā uz mājām. Rīt no rītus esam Parīzē, no turienes pēc divām dienām tāļāk pār Berlīni uz mājām. Ceru būt jau pirmdien vakarā Rīgā: ap plkst. 9 vakarā. Daudz mīļu labdienu. Rainis. 615. K. BRĪVNIEKAM Rīgā 1927. gada 28. novembrī Nenogurstošam tautas skatuves darbiniekam Brīvniekam viņa darbības 50 gadu jubilejā izsaku pateicību par pašaizliedzīgo darbu un novēlu joprojām spēku un darba prieku. Izglītības ministrs Rainis. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1928. gads 616. O. KLIĢEREI Rīgā 1928. gada 3. februārī Mīļais sirdsdārgumiņš, saņēmu Tavas divas vēstules reizē un nu vēl arī trešo mazo, - man liels, dziļš prieks visās bēdās, kad tās lasu un pārlasu. Visa Tu esi savās vēstulēs ar savu skaidro, neizsakāmi mīļo būtību, - tas nepāriet, nekas mums tomēr un tomēr nespēj kaitēt. - Tu esi ari stiprāka par mani, es to nesaprotu. Es nu sāku šaubīties, vai mēs labi darījām; prātam vien nevar paļauties, tas spriež tomēr mazumā. - Es neredzu no Tavām vēstulēm neko par gaitu: vai vēl stāv priekšā vai noticis fakts? Es negribu Tevi necik vairs iespaidot, izspried pati, un labi vien jau būs. - Es nevaru bez aizgrābtības lasīt Tavas vēstules, bet še vispirms jāatbild uz tehniskiem jautājumiem: atraksti dzīvokļa saimniecei vēstuli, ka Tu paturi dzīvokli un maksāsi pārbraucot. Ich behalte mein Zimmer und zahle Ihnen nach meiner Rückkehr, - wahrscheinlich komme ich nach ? Wochen. Vēstuli ieliec manim rakstītā vēstulē; pieliec arī kuveri klāt. Tāpat pieliec vēstuli Aloa -, ka prasi atvaļinājumu uz 2 nedēļām, varbūt tas būtu vajdzīgs. - Ar augstskolu es nezinu, kā darīt: vai varbūt Muška var par Tevi aizmaksāt, vai kāds cits cilvēks, man būtu kāds ierēdnis, kas aiznestu turp naudu, - bet vai nevajga tur studentu biļetes vai lekciju grāmatiņas? Ja Tu arī brauktu atpakaļ bez tās gaitas, tad viena liela laba lieta panākta: Tu redzēsi savu jaunības zemi, tā kā es redzēju pērn savu. Tas bija man viens no motīviem, kādēļ Tev braukt, un nu man liels mīļš prieks, ka Tu tur jūties tik labi un staigā pa atmiņām. Tev tas arī palīdzēs pārvarēt Tavu pārāk lielo vientulību, kurā Tu netīšām biji še ieracies. Ceļojumi uz Tevi vispār darīja ļoti skaistu iespaidu, piem., Somijas brauciens. Varbūt es šovakar dabonu vēl Tavu vēstuli un ziņu par notikumu un par to, cik ilgi Tev būs jāpaliek. Es domāju, to varētu te nokārtot ar lūgumu pēc atvaļinājuma. Es neko nestrādāju; bet nevaru ari vēl atpūsties, neguļu pa naktīm. Bet, kad Tu tik stiprs, tad jau man ar jāsaņemas. Paliec nu vesela un nebēdā Tu arī, labi jau vien būs. R. 617. O. KLIĢEREI Rīgā 1928. gada 4. februārī 4.2.28. Mīļo, dārgo dvēselīt, rakstu jau otru dienu, no Tevis nesaņēmis ziņas; pūlos domāt vislabāko, kaut gan grūti nākas. Es citādi nemēdzu būt tāds traurīgs, bet laikam to dara negulēšana. Pēc Tevis pa telefonu apprasījās Muška, es teicu, ka nau man vē1 nekādu ziņu. Prasīju par lekciju naudas samaksu, - teica, ka vajgot matrikuli uzrādīt. Bet laikam jau tik aši ar izslēgšanu nebūs, gaidot lielas rindas maksātāju. - Pie mums jauns nekas nau, vesels esmu. Kad nu būtu šodien pasts no Tevis. Nevajdzēja Tevi laist. Kad saņemšu no Tevis ziņu, rakstīšu vēl šodien, citādi rīt. Visu labu, labu. R. 618. O. KLIĢEREI Rīgā 1928. gada 5. februārī 5.2.28. Manu sirdsdārgo draudziņ, rakstu šo trešo vēstuli, trīs dienas no Tevis nau vairs ziņu; no Tevis saņēmu trīs vēstules. Es dzīvoju nu uztraukumā, es nezinu, ko darīt, vai braukt Tevi meklēt. Vienmēr es gan saturos atkal, bet ir taču iemesls uztraukties. - Visu dienu sabiju jūrmalā, ir arī grūti tukšumā nogremdēties, kur bija reiz pilnums. Šoreiz grūtāk par visām reizēm. Bet kā Tev ir? Cik simtsreiz grūtāk, tad apmierinos uz laiku. Un atkal tas pats nemiers. Ceru rīt atrast kādu ziņu. Labu, labu, visu labu. Tavs Rainis. 619. K. ZARIŅAM Rīgā 1928. gada 1. martā 1.3.28. Augsti godātais, dārgais Zariņa kungs! Jūsu laipnā vēstule no 25. f[ebruāra] ar aicinājumu uz Stokholmu mani ļoti pagodina un iepriecina. Kad politiskie apstākļi izgājušu rudeni neļāva man ierasties pie Jums, tad es tagad braukšu ar jo lielāku sajūsmu. Nodomātam vakaram A. Gulbis izsūta tūliņ manas vāciski tulkotās grāmatas un "Lettische Lyrik"; viņš arī apņemas sagādāt kādu rakstu vācu valodā, kas zviedru publiku orientētu par manu personu un darbību, kā ievadu manam vakaram. Kādu no maniem mazākiem darbiem aizrādīt tulkošanai man nākas grūti, bet Jūs izvēlēsaties no vāciski jau tulkotiem un Jums piesūtāmiem. A. Bērziņa kungs atkal solījis sameklēt caur komponistu Zālīša kungu un aizsūtīt Jums manu dzeju kompozīcijas. "Vakarā" arī es varētu teikt dažus vārdus par zviedru-latvju kultūras kopību. Kad nu Jūs domājat šādu vakaru vislabāk sarīkot - vai pirms mana braukuma uz Oslo, vai pēc tā? Es esmu mierā abejādi. Uz A. Bērziņa kunga ierosinājumu es brauktu uz Oslo caur Somiju un Stokholmu, kamēr viņš pats brauktu caur Vāciju, un mēs satiktos tikai Oslā. Mani pamudina braukt caur Stokholmu bez visa cita arī šā ceļa lētums, jo man būs jābrauc, kā liekas, ar saviem līdzekļiem vien, jo kabinets no savām summām vēl nau neko atvēlējis šim nolūkam. Kad Jums ērtāk sarīkot zināmo "vakaru" pēc 20. marta, tad es braucu no Oslo atpakaļ uz Stokholmu. Bet, kad Jūs nolemjat rīkojumu pirms 20. marta, tad tas man vēl ērtāk, jo tad es braucu uz Oslo un no turienes pēc svētkiem tūliņ tālāk uz Vāciju un franču rivjeru, kur gribu uzlabot veselību. Saņemat manu vissirsnīgāko pateicību par Jūsu tik skaisto gādību un Aspazijas un manus vislabākos vēlējumus un sveicienus Jums un c[ienītai] kundzei. 620. ASPAZIJAI Bergenā 1928. gada 23. martā 23.3.28. Mīļo iniņ, nu jau drīz divas nedēļas dzīvoju vienos svētkos, rautos un viesos, tā ka māga galīgi beigta, miega vairs nau, acis pilnas ar visādiem skatiem, ausis džinkst no runām un trokšņiem, galva dulla, un to visu kopā sauc par izpriecu. Uzņem mani visur ļoti spoži un parāda savu laipnību visvairāk lielā ēdināšanā un lielā apkārtvadāšanā. Pieredzēts nu milzumi, nezin, kur to nu varēs likt, jo rakstīt par to "Jaun. Ziņās" nevarēs, jo Arturs Bērziņš būs tur jau visu aprakstījis un "S[ociāl] Dem[okrātā]" atkal neuzņems. Tā būs par velti visa lielā braukāšana un runāšana. Pašlaik esam Bergenā, no kurienes dzelzceļš vairs tāļāk neiet. Bet vēl visam nau gals, še vēl diena jāpaliek, tad Oslā un divas dienas Stokholmā un Upsalā kur vēl būs jārunā. Tad caur Somiju un Igauniju mājās. Mājās laikam būsim nākamu trešdienu vai ceturtdienu. Tu redzi, cik grūta ir rakstīšana, rokraksts gluži izjucis. Ceru, ka Tev iet labāk. Bija domāts šis braukums kā atpūta, nu no viņa vajdzēs atpūsties. Lido, lido, lido. 621. O. KLIĢEREI Bergenā 1928. gada 23. martā 23.3.28. Mīļo sirds draudziņ, esmu jau pašā tālākā stacijā, no kurienes rīt jau ies atpakaļ, tādēļ ka no šejienes dzelzceļš tālāk neiet. Dzīvoju visu laiku vienos rautos, viesos, svinībās, tā ka pavisam galva griežas, ne vairs ko redzu, ne dzirdu, ne jūtu, visi orgāni beigti, māga nestrādā, tikai mute mehāniski kustas un tura runas. Tu jau būsi šo to lasījusi avīzēs. Arturs Bērziņš raksta korespondences. Arī Leta, telegrāfa aģentūra, būs šo to ziņojusi. Tu redzi, ka rakstīšana ari vairs neiet, rokraksts vairs nau, tikai roka vēl karājas piedurknēs. Braukumam vajdzēja būt atpūtai, bet nu vajdzēs mēģināt cik necik atpūsties mājās, pie Tevis. Tu taču būsi pa to laiku cik necik uzlabojusies un atpūtusies no uztraukumiem manis dēļ. Varbūt mazais būs dabūjis vietu. Es būšu Rīgā laikam nākam trešdien vai ceturtdien. Varbūt būtu iespējams, ka atbrauc pretī Tartu? Es vēl rakstīšu no Igaunijas vai Somijas. Nu esi vesela un kopies, mīļo, dārgā. Rainis. 622. S. LOVĒNAM Rīgā 1928. gada maijā Godātais, ļoti cienītais Lovēna kungs! Tikko kā saņēmu Jūsu brīnišķo dāvanu ar laipno pavadvēstuli un esmu gluži aizgrābts no Jūsu mīļajiem vārdiem un Jūsu dārgās, smalkās, mākslinieciskās un tik nozīmīgi lielās dāvanas. Tas ir vecs, lielisks darbs ar augstu māksliniecisku un vēsturisku vērtību, ko Jūs man dāvināt no saviem mājas dārgumiem un kas man sagādā vislielāko prieku. Manu prieku vēl daudzkārt pavairo Jūsu smalkjūtīgā izvēle, jo radītā darba tēma ir: "Brāļi pārdod Jāzepu", kas ar atjautīgu laipnību norāda uz manu, līdzīgas tēmas, drāmu. Šis mākslas darbs rod manu un publikas dzīvu atzinību. 623. LATVJU-LIETUVJU VIENĪBAS BIEDRĪBAS KONGRESAM Rīgā 1928. gada 17. jūnijā Rīgā, Merķeļa ielā 13. Sirsnīgs sveiciens brāļiem lietaviešiem kongresa dienā. Rainis. 624. S. LOVĒNAM Rīgā 1928. gada 23. augustā 23.8.28. Godātais, ļoti cienītais Lovēna kungs! Saņemot maija mēnesi Jūsu brīnišķo dāvanu, es Jums tūlīt izteicu savu sajūsmas pilno paldies. Atļaujiet man tagad, godātais kungs, vēlreiz, kaut arī tikai īsos vārdos, atstāstīt, cik priecīgi Jūs mani pārsteidzāt. Dārgā un lielā, un tik nozīmīgā dāvana, turklāt Jūsu glaimojošā un laipnā pavadvēstule mani vienkārši sajūsmināja. Šis sudraba šķīvis, kuru Jūs man dāvinājāt no saviem mājas dārgumiem, ir sens, lielisks darbs ar augstu māksliniecisku un vēsturisku vērtību, Manu prieku par to daudzkārt vēl pavairo Jūsu smalkjūtīgā izvēle, jo izveidotā mākslas darba tēma ir: "Brāļi pārdod Jāzepu", kas ar atjautīgu laipnību norāda uz manu, līdzīgas tēmas, drāmu. Vispār mākslas darbs pie mums ir atradis visdzīvāko atzinību. Vēlreiz Jums, cienītais kungs, no sirds pateicoties, es ceru, ka Jūs savā laipnībā neņemsiet man to ļaunā, ka es Jums nosūtu savus Kopotos rakstus kā nelielu piemiņu. Atmiņas par brīnišķīgajām dienām Stokholmā un lieliskajiem laipnajiem ļaudīm paliks kā mierinājums visam man vēl atlikušajam laikam. Mani vissirsnīgākie sveicieni Jūsu kundzei un Jums. Pateicības pilnā cieņā Jūsu - 625. O. FORELAM Rīgā 1928. gada 1. septembrī 1.9.28. Ogistam Forelam. Ivorne - Šveice. Vislabākie novēlējumi 80. dzimšanas dienā lielajam cilvēkam un pētniekam, Eiropas sirdsapziņai. 626. B. SKUJENIECEI Rīgā 1928. gada 22. decembrī Mīļā Rūtiņ, lai šiem ziediņiem izdodas, kas man neizdevās: Tevi satikt un Tev pateikties par tiem mīļiem, mīļiem pantiņiem un tiem siltiem vārdiem, ko saņēmu no Tevis, gan drusku vēlāk, nekā Tu biji domājusi, Telefonēju Tev, bet bez panākumiem; lūkoju kādā dzeju ciklā ievietot Tavu skaisto dziesmu par ziediem, bet - arī tas vāji izdevās, jo cikls tika saplēsts un bij atkritusi arī piezīme, ka tas nau mans dzejols (vēlāk tika tas izdarīts); cerēju vēl Tevi satikt pie "suņiem un kaķiem", bet - Du bist nicht aut den. Hund. gekommen, kā es. - Tavs pēdējs dzejols, kas tik dziļi kavējas tumšās domās, arī beidzas ar gaismas staru, - pie tā es ari turēšos, jo pie mūsu dzīvības pieder taču ne vien tagadne, bet arī pagātne - un mēs taču varam teikt - arī nākotne. Man gribētos to Tev pateikt arī dzejā, varbūt kādreiz tas izdosies, bet tagad jau pie laika kā pirmais gribu novēlēt priecīgus svētkus un jauno gadu. - Rainis. RAINIS Vēstules (1920.V - 1929) 1929. gads 627. P. BEZRUČAM Rīgā 1929. gada 16. janvārī Ļoti godātais, mīļais kolēģi! Lūdzu Jūs mani atvainot, ka rakstu vāciski, jo jūsu skaistajā čehu valodā es vajadzības gadījumā lasu, bet diemžēl nevaru tajā rakstīt. Pēc Jūsu lieliskās grāmatas "Slezské p?sn?" saņemšanas nosūtu Jums divus manu drāmu tulkojumus vācu valodā, bet tikai tagad varu Jums izteikt savu sevišķo pateicību un lielo prieku, kuru Jūs man ar savu negaidīto dāvanu sagādājāt. Jauno tautu literatūra kopš ilgāka laika man ir sevišķi mīļa; vecākos čehu rakstniekus es pazinu no vācu tulkojumiem. Kad es lasīju Jūsu dzejas, Jūs pārsteidzāt un iepriecinājāt māni ar savu neparasto oriģinalitāti un tautiskumu; dažas es esmu pārtulkojis latviski. Tagad es mēģināšu vēl vairākas pārtulkot, jo mūsu publikā par tām var atmodināt interesi. Mūsu tautu kultūru tuvināšanos es uzskatu par sevišķi svarīgu Eiropas attīstībai un mieram. Jūsu sociālā līdzjūtība un Jūsu tiekšanās uz tautas pamatu, strādniekiem, šajā laikā Jūs izcēla. Varbūt arī tādēļ jūtos Jūsu dzejai sevišķi tuvs, ka mēs esam laikabiedri un piederam vienam laikmetam. Saņemiet, godātais biedri, manus labākos novēlējumus un sveicienus. Patiesā cieņā Jūsu J. Rainis. Rīgā 16.1.29. 628. K. RUDZĪTEI Rīgā 1929. gada 24. februārī Ļoti cienītā K. Rudzīt jkdze! Abas Jūsu drāmas ir skaisti uzrakstītas, es domāju visīsāk un pareizāk izteikt savu spriedumu par tām, kad sacīšu Jums: iesūtat tās uz sacensību Nacionālā teātrī! Termiņš ir septembris, bet iesūtat agrāk, lai nekavētu lasīšanu. NNosūtīšu Jums Jūsu drāmas, jo Jūs varbūt gribēsat vēl tekstu redzēt. Daudz mīļu labdienu! Rainis. 24.2.29. 629. J. ELIASBERGAM Rīgā 1929. gada 9. martā 9.3.29. Ļoti dārgais, mīļais biedri! Cienījamais jubilār, mēs visi esam nākuši, lai Jums apliecinātu savu cieņu un mīlu un lai Jums atnestu mūsu vislabākos novēlējumus Jūsu labklājībai un turpmākajam darbam. Visskaistākie mīlas un cieņas simboli ir un paliek jaukie ziedi un mīļie biedri, kas kuplā skaitā ir ap Jums. Ja Jūs šodien atskatīsieties uz savu bagāto dzīvi, kuru esat ziedojuši savu līdzcilvēku labklājībai, tad Jums šis tālais ceļš gan parādīsies ziediem klāts un saulains, un Jūs aizmirsīsiet dzīves nepatikšanas. Tikai tad, kad Jūs apskatīsiet ziedus vāzē, Jūs vāzes dibenā atradīsiet duļķainu ūdeni. Tās ir dzīves nogulsnes, kas netiek aiztaupītas nevienam. Tomēr Jums ir kaut kas, kas gribot negribot liek aizmirst visu grūtsirdīgo - tā ir tā lielā lieta, kurai Jūs esat atdevuši savu dzīvi. Šī lielā lieta ir kā lielā saule, kas visu apzelta un kas ziedoto dzīvi simtkārtīgi atdod atpakaļ. Jums ir otrs: jaunatnes cieņa, kura Jūsu lietu turpinās. Jūs sava lietā uzvarēsiet, Jums uzvara ir droša; Jūsu dzīve sniedz ne tikai ziedus, bet arī augļus. Priecājieties par savu dzīvi, tāpat kā Jūsu līdzbiedri par to priecājas. Jūsu novakars atmirdz skaistā, sārtā gaismā; sārtā ir mūsu lielās lietas krāsa. 630. O. KLIĢEREI Varšavā 1929. gadā, ap 25. martu Daudz mīļu labdienu un sveicienu no pirmās stacijas Varšavas. Vēl dienvidi nau jūtami, bet gan jau būs reiz. Taču izbrauce bij laimīga, lai tāda ir palice Tev. Apstāsimies tagad Vīnē, adrese: Wien III, Reisnerstr. 38 - Q.3. Herrn I. Birsen. 631. O. KLIĢEREI Vīnē 1929. gada 29. martā Sirsnīgs sveiciens no Vīnes, kur esmu jau trīs dienas. Rīt iet tāļāk uz Venēciju. Mana adrese še: Wien III, Reisnerstr. 38, Q. 3. I. Birsen; no turienes sūtīs man. Vēstules pakaļ. Venēcijā un Triestā paliksim vairāk dienas, tā ka es varētu vēl vēstuli no Rīgas saņemt. Mīļus sveicienus. 632. ASPAZIJAI Venēcijā 1929. gada 1. aprīlī Lido, esmu jau Venēcijā kopš divām dienām, rīt braucam tālāk uz Triesti un tad ar kuģi. Vēstules un telegrammas varēja sūtīt uz Vīni un tagad uz Triesti Palestinaamt; no turienes mūs sasniegs. Vīnē no Tevis vēl neko nesagaidīju; rakstīju Tev no Varšavas un Vīnes. Sapņoju par Tevi un Anniņu. Še ir pašlaik lieldienas, silts. Lido, lido. 633. O. KLIĢEREI Venēcijā 1929. gada 1. aprīlī Mums še pašlaik ir lieldienas, kuras svin ar lielu pompu. Esam jau divas dienas Venēcijā, - ir atkal kā sapnis, no jūras izkāpusi pilsēta. Rīt braucu uz Triesti; tur dažas dienas un tad tālāk. Priecīgas lieldienas un tādas pat citas dienas. Rainis. 634. A. PAEGLEI Venēcijā 1929. gada 1. aprīlī Priecīgas lieldienas un mīļus sveicienus no Venēcijas! Rītu jau braucam tāļāk. Visu labu Jums abiem! J. Rainis. 635. B. SKUJENIECEI Venēcijā 1929. gada 1. aprīlī Priecīgas lieldienas un mīļus sveicienus no Venēcijas! Saule še ir, bet vēl auksta, braucu meklēt siltāku. Sveicini savus mājeniekus, manu draugu Rainīti un abas "māsas" u. t. t. Rainis. 636. O. KLIĢEREI Lauranā 1929. gada 3. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no Lauranas. Tā ir slavena peldu vieta līdzās Abacijai dalmatiniskā rivjerā. Ļoti skaisti še, bet vēl par agri, tikko sāk ziedēt; jūra slēgta no salām, tā kā ezera iespaids. Palieku še 8 dienas, tā ka es varētu saņemt še vēstuli no Tevis, līdz šim vēl nekas nau pienācis. No šenes uz Triestu ar kuģi. Sveiciens no R. 637. ASPAZIJAI Lauranā 1929. gadā, ap 3.-4. aprīli Esmu jau sasniedzis Lauranu, tā ir blakus Abacijai, agrāk ļoti slavena, lieliskas villas un pansijas, bet vēl tukšas; laikam ari nekad tik pilnas nebūs kā agrāk. Maksājam par dienu 7 lati, tāpat kā Lugānā. Skaisti skati, bet vēl tikko sāk ziedēt. Būsim še 8 dienas, tad braucam ar kuģi. No Tevis vēl nau ziņas, kaut gan varēja jau būt. Vari rakstīt arī šurp tieši: Laurana, Pension Central. Italia. Lido, lido. 638. ASPAZIJAI Lauranā 1929. gada 5. aprīlī Lido, sēdam Lauranā un salstam, tikai 10 grādu siltuma, jo bora vējš. Bet avīzēs lasu, ka Polijā esot sniegs, tad laikam arī Rīgā auksts. Saule gan mums ir ikdien. Kad mēs no šenes aizbrauksim, tad adrese būs: Jaffa, Palestīna, Keren Kayemath; turp var arī telegrafēt. Kad kas svarīgs. Man drusku iesnas; ceru, ka Tu būsi atveseļojusies. Lido. 639. O. KLIĢEREI Lauranā 1929. gada 5. aprīlī Sveiciens no Lauranas. Še pašlaik liels vējš un paauksts, kaut gan saule; puķes zied, bet negribot; citkārt rozes jau februārī, tagad tikai narcises. Es viens pats rakstu, nevienas vēstules nesaņemu, pusvientulība. Visu labu. Rainis. 640. ASPAZIJAI Lauranā 1929. gada 6. aprīlī Lido, saņēmu šodien Tavu telegrammu, ka vēstules saņēmi un esi vesela, Vairāk telegrammas nesūti, ja nau kas sevišķi svarīgs; jo tas maksā diezgan dārgi. Tavas vēstules vēl nau še pienākušas. - Pēc 4 dienām mēs izbraucam ar kuģi un ap 21. aprīli būsim Jaffā. - Še laiks nelabs: vējš un lietus un ap 8° grādi silts. Ceram sasilt Palestīnā un Ēģiptē. Lido, lido. 641. O. KLIĢEREI Lauranā 1929. gada 8. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no Lauranas! Šodien saņēmu Tavu pirmo vēstuli. Nemaz nebiju gaidījis vēstules, domāju, ka viens pats rakstīšu, jo grūti izsekot manām mainīgām adresēm. Jo lielāks tagad prieks. Vēstule nākusi tikai 4 dienas; varbūt es saņemšu vēl kādu līdz aizbraukšanai, Izbraucam 11. aprīlī un būsim Jaffā Palestīnā ap 20. aprīli. Es rakstīšu no turienes, un vēstules. Visu labu. R. 642. O. KLIĢEREI Lauranā 1929. gada 10. aprīlī Mana mīļā, gaišā, mazā meitenīte, cik Tu esi brīnišķa! Es par Tevi vienmēr esmu brīnējies, bet tālumā varbūt varu vairāk sajūsmināties un saprast visu Tavu vienkāršību un skaidrību, noslēgtību un gatavību - varbūt labāk teikt - slēgtību, jo Tu jau reti man noslēdzies. Jāsmejas, ka es runāju mūžīgi par saprašanu - acis tik vajga vajā turēt un Tevi acīs uzņemt: viss skaidrs un caurredzams un patiess; tur nau ko gudrot. Tu pareizi bieži man pārmet: Ko tu urbies? Ko rocies? Un, kad es Tevi nelaižu mierā, Tu saki: es sākšu raudāt. Tur mana daba vainīga, kas vienmēr urbjas un meklē nez ko sevī un pasaulē. Un laime taču tepat ir: Tu esi laime. Es gaišā dienā meklēju sauli, un par ko viņa spīd? Vai es spētu Tevi attēlot, tā kā Goethe Grietiņu? Tas būtu lielākais uzdevums. Tikai augstāku, modernu, mūsu laika un nākotnes. Jo Tu esi gudra, darbīga sieviete, lietas koks un tomēr maza, gaiša meitiņa: bērna vienkāršība, patiesība, tiešība. Un tad Tu neesi sarūgtināta un pārgrozīta, Tu esi pilnīga kā no dabas nākusi; dzīve nau spējusi Tev neko padarīt. Piekususi Tu esi, tas ir viss. Man arī dzīve nau varējusi nekā padarīt, bet tikai līdz tam laikam, kad es izpildīju savu uzdevumu, - 60. gadā es to beidzu un tad arī beidzās mana dzīve. Bet arī tad es nezinu, vai tas tiešām bija mans uzdevums, ko es izpildīju, jeb vai tikai laika uzdevums un mans palika un izgaisa? Lai kā! - tagad šie pēdējie gadi man atvaļinums un dāvana, un Tu biji tā dāvana. Es to nebiju sapratis kā dāvanu, un beigās nu meklēju vēl, it kā man vēl kas priekšā. Tā es Tev bieži darīju pāri, no Tevis ko prasīdams un Tevi kurp dzīdams, priekš sevis. Bet ij tā gan es sajutu vienmēr dziju pateicību pret Tevi. Tagad tā ir ne vien dzija, bet skaidra un redzīga un aptveroša; laime nau mūsu nopelns, tā nāk no āras, atsaukt to nevar, noturēt to nevar, saule spīd, kad viņa grib. Bet ar cilvēciskām saulēm ir vēl sarežģījumi: to mūžs nau garš, - un tad tās gan var spīdēt tikai vienam un ar to savam uzdevumam aizspīdēt garām un izspīdēt visu savu siltumu un nepaturēt sev un savai laimei. Tā ir traģika šīm taisnām, skaidrām bērna dvēselēm un tām, kas ir meklētājas un sapratējas, tām vajga to saprast. "Tu es' neko padarījis, - Tu es' brīvs no visām strāpēm", tā apmēram bij teikts tanī vācu rotaļā par to ganiņu, kuru atlaiž brīvu. Nāks pavasars, un Tu izkūņosies kā dzeltens tauriņš un skriesi saulītē pa pļavām, Tu esi jauns. Es še skrienu loc pavasara, ne jauna, bet pagājuša: es gribu redzēt, kāda bija tā raibā pasaule un tas pavasars, kuri varbūt būtu bijuši mani, ja es būtu gājis citu ceļu. Mans dakters saka, jauni iespaidi likšot man atkal strādāt, bet tur vajga jauna uzdevuma, jaunas idejas, vienmēr jaunas lielas jūtas, un man palikusi tikai vienaldzība. Tu savā vēstulē raksti par sevi ko līdzīgu, bet tas ir Puškins, Bet, lai kā, lai kā! es esmu Tevi atradis un laimīgs bijis un pateicīgs un pieticīgs tapis. - Rīt no rītus, 11.4.29., izbraucu ar kuģi. Palestīnā būšu laikam nedēļu un Ēģiptē arī, un no Palestīnas braukšu atpakaļ. Varbūt vēl varētu rakstīt uz Keren Kajemath - Jerusalem, bet laikam vēstules turp iet ilgi un nekārtīgi. No Vīnes gan man pareizi pakaļ sūtīja un sūtīs arī turpmāk, bet tomēr tālumā ir jau risks. Es arī nemaz nebiju cerējis, ka saņemšu no Tevis vēstules še un taisījos uz lielu gaidīšanu līda mājās braukšanai, nu saņemdams ļoti priecājos. Tavas vēstules manim atgādināja Tevi tik spilgti, ka iespaids izlējās šinī garajā vēstulē, kura nu Tev jālasa. Tev arī jālasa parastās pamācības: gādā par veselību; labi, ka kopies mājās, bet nelabi, ka nepriecājies; noliec pāris eksāmenus, kamēr esi netraucēta; nebēdājies nemaz un nekad arī ne; nerūpējies par mani, man iet labi, dakters saka, ka es uzbarojies un nākotnē vēl vairāk uzbarošoties; no jūras slimības man arī neesot jābaidas, - laikam vienīgās bailes no augoša 1 iela - ne mēneša, - bet vēdera, - bet jau kāds, kas to vēdera lielumu nospārdīs kājām. Tātad Tu redzi: izredzes tikai labas. Un atrautība no visa bijušā, jauna apkārtne, jaunas sarunas, jauna ēšana - tiešām dara vienaldzīgu pret bijušo; Tu viena palieci tā zelta stīdziņa, kas sien vēl mani pie manis, Tu mīļā, dārgā, labā, Tu mazā gaišā meitenīte. - Tava otrā vēstule no 4.4.29. ir pilna ar maziem pabēdīgiem,- bet tomēr - smiekliņiem; turies, mīļo draudziņ, - nenoslēdzies priekiem un dzīvei, dzīvo savu dzīvi, ne uzdevumu! Tu redzi, kā man izgāja ar uzdevuma dzīvošanu. Esi tik gaiša, kā Tava daba to rāda, ej dabas ceļu. Man Tu būsi vienmēr gaiša, spoža zvaigznīte, kas nekad nenoiet no debesīm un kuru arī dienu var redzēt tas, kas iekāpis tumšā pagrabā. Nu sveicini vēl mājniekus, Idu, - gan jau viņa arī izies ceļā. Visu labu un mīļu Tev, mīļo draudziņ! Tavs Rainis. 643. ASPAZIJAI Triestā 1929. gada 11. aprīlī Lido, saņēmu no Tevis 6. aprīlī telegrammu, ka Tu vēstules saņēmusi, esi vesela un sūti vēstules. Lauranā, kur es sabiju 8 dienas, neviena Tava vēstule neatnāca. Domāju, ka saņemšu tādas Triestā, Palestinaamt, bet, kad šodien, 11. aprīli, še atbraucu un pieprasīju, tad nevienas vēstules še neatradās. Nu jau tādas man grūti tiks pakaļsūtītas, jo šovakar es aizbraucu ar kuģi uz Jaffu un vēstules turp tiekot sūtītas tikai reiz par nedēļu. Varbūt kur kāda pārskatīšanās notikusi. Es Tev rakstīšu atkal no Jaffas, t. i., Palestīnas, kur nonākšu apmēram pēc 5 dienām. Tur un Ēģiptē laikam paliksim 2 nedēļas, bet tuvāko Tev paziņošu. Ja ir kas itin svarīgs, vari rakstīt vai telegrafēt uz adresi: Keren Kayemath, Jerusalem. Es esmu vesels. Tava telegramma saka, ka Tu arī esi vesela, cerēšu, ka būsi arī turpmāk. Lido, lido, lido. 644. J. SUDRABKALNAM Fiumē 1929. gada 11. aprīlī Mīļais draugs, Jūs ļoti brīnēsaties, saņemdami šo kartiņu no Lauranas. Vēl vairāk brīnēsaties, lasīdami cēloni: es šodien pirmo reizi lasu Jūsu vēstuli no i7.10. 26. tanī nevajadzīgā incidentā. Man toreiz pietika ar saņemšanas faktu. Tagad priecājos, cik Jūs mīlīgs cilvēks, un gribu to Jums pateikt, - mīlīgāks nekā še man pavasars. Braucu meklēt citu pavasari Ēģiptē. Daudz labdienu no Jūsu J. Raiņa. 645. ASPAZIJAI 1929. gada 12. aprīlī Lido, pirmā diena jūras braucienā: klusa, saulaina diena, vējš gan ir, bet nemana kuģa šūpošanu - jūras slimībai nau vietas. Rīt vēl pēdējā piestātne Itālijā - Brindizi, tad Jaffa, Ceru, ka tālākais brauc[iens] labs. Lido. 646. O. KLIĢEREI 1929. gada 12. aprīlī Vakar bijām vēl Triestā, šodien visu dienu jūra; vēl piestātne, pēdējā, Itālijā: Brindizi, tad tikai jūra līdz Jaffai. Skaists brauciens, līdzena jūra, saules diena, inteliģenta sabiedrība: visas tautības un ticības, tik manas nau. Rakstīju Tev no Lauranas garu vēstuli. Visu labu. R. 647. ASPAZIJAI Haifā 1929. gada 23. aprīlī Lido, esmu jau piecas dienas Palestīnā, vienmēr mani vadā apkārt un ēdina, un viesina, un uzrunā tik bieži, ka nebija laika pat kartiņu uzrakstīt. Pašlaik esam triju dienu garā ceļojumā pa visu Palestīnu automobilī. Pirmās dienas bijām Telavivā, tad Jeruzalemē un pie Ģenecaretes ezera, un braucam vēlreiz uz Telavivu un Jeruzalemi. Uz Ēģipti paliks maz dienu. Še skaista zeme. Pašlaik lietus. Lido, lido. 648. O. KLIĢEREI Haifā 1929. gada 23. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no Ģenecaretes ezera malas, kur visas vietas vēsturiskas, jaunā derībā aprakstītas. Esmu Palestīnā jau piecas dienas, bet tik daudz nodarbināts, ka nespēju agrāk ne kartiņu uzrakstīt. Es esmu še valdības viesis, nupat trešo dienu mani vadā automobili pa visu Palestīnu. Skaista, tikai līst lietus. Nogurdina pastāvīgie rauti un vakari, kur jāēd un par atmaksu jārunā. Viss līdz pēdējam uz valdības rēķina. Uzņem ļoti, pat ārkārtīgi laipni. Visu labu. R 649. O. KLIĢEREI Jeruzalemē 1929. gadā, ap 25. aprīlī Sirsnīgs sveiciens no Jeruzalemes! Rīt brauksim apskatīt Raeles kapu un Betlemi. Visas dienas neganti aizņemtas, tādēļ arī apbraucām gandrīz visu Palestīnu 3 dienās, un tagad mazāki braucieni, kas aizņems kopā 10 dienas, Diezgan liels nogurums, mūžīga rautu ēšana un runāšana, bet ļoti daudz interesanta, še vēl entuziasms, kāda mums nau vairs; še dzīvot var labi. 650. ASPAZIJAI Telavivā 1929. gadā, ap 23. aprīli-1. maiju Lido, apbraucām lielu daļu Palestīnas trijās dienās; vēl brauksim uz Bētlemi un Nāves jūru, vēl uz Telavivas svētkiem, uz Makabi, un uz "Holinces" izrādēm, uz 1. Maija svētkiem un uz diplomāt[iskiem] raut[iem] un varbūt 2. majā tiksim uz Ēģipti. Lido. 651. O. KLIĢEREI Telavivā 1929. gada 6. maijā Sirsnīgs sveiciens no Gedeiras kolonijas, t. i., netāli no Telavivas "pavasara kalna". Divas nedēļas mūžīgā steigā apbraukāju visu Palestīnu, visur laipnākā pretī nākšana, rauti un runas, tā ka nu gribas reiz klusu ciest. Še meklējām klusumu, bet būs jāiet arābu kāzas un kolonistu ciemos. 7. majā izbraucu galīgi uz Ēģipti un uz mājām, Saņēmu vēl še vēstuli no 9. aprīļa. Visu labu. 652. ASPAZIJAI Telavivā 1929. gadā, ap 6. maiju Lido, pašlaik pāris dienas atpūšamies Gedeirā, tad otrdien, 7.5., izbraucam uz Ēģipti un uz majām. Še jau ir karsts, un Ēģiptē būs vēl karstāks, tā ka ilgi nepaliksim. No Tevis tās solītās vēstules tā ij nedabūju. Šodien jāiet uz arābu kāzām. Drīz būšu mājās. Lido, lido. 653. A. PAEGLEI Telavivā 1929. gadā, ap 6. maiju Sirsnīgs sveiciens no Gedeiras kolonijas, netāli no Telavivas. Ar lielu prieku saņēmu Tavu vēstuli, brīnījos, kur Tu dabūji adresi. Daudz paldies par fotogrāfiju. Biļetes krāšu, kaut še tramu nau, bet Itālijā. Še skaisti un daudz savādību. Šis ir žīds no Avebijas-demenes. Man Telavivā jārunā par Latviju, tad tūliņ prom uz Ēģipti. Ir jau kavēts, drīz būsim mājās. Varbūt tad Tu būsi jau tāli. Visu labu - Tavs Rainis. 654. O. KLIĢEREI Kairā 1929. gada 9. maijā Sirsnīgi sveiki, no Ēģiptes nāk labākie vēlējumi; pašlaik esmu jau Kairā. Šodien saredzējāmies ar veciem varausiem un skaistam mirušām ķēniņienēm. Viņi laipni pretī smaida, neviena nau briesmīga, arī tad ne, kad uzstājas uz ienaidnieka galvas. Biju pie piramīdām, jāju uz ēzeļa un kamieļa, runājos ar arābiem i-m bifeļiem, tomēr Ēģipte. Visu labu. R. 655. ASPAZIJAI Kairā 1929. gadā, ap 9. maiju Lido, esam jau kopš vakardienas Ēģiptē un Kairā; senā Ēģipte grūti atmostas, visapkārt modernā un bez tam tūristi; arī pavadoņi neļauj atrast sajūtu, Staigājam nu pa muzejiem, apmeklējām ari trīs piramīdas pie Kairas; rīt citas redzamības. Paliksim še 3 dienas, tad uz Aleksandriju. Lido, lido. 656. A. PAEGLEI Kairā 1929. gadā, ap 9. maiju Sirsnīgs sveiciens no Kairas! Daudz redzējām, daudz dzirdējām, pilns iespaidu braucu uz mājām. Rīt ar "Helonaru" uz Venēciju un drīz būšu mājās. Visu labu. J. Rainis.

RAINIS I. 1886 - 1903 VĒSTULE IZ PETRAPILS Latviešus tāļumā iepriecina katra ziņa par tautas brāļiem dzimtenē, viņi lepojas ar katru krietnu darbu tēvijā un noskumst par katru ļaunumu, kas draudē tautas labklājībai. Tāpat, domāju, latvietis dzimtenē labprāt klausās ziņas par saviem tāļiem līdztautiešiem, vai viņi dūšīgi aizstāv latviešu godu jeb vai viņi gļēvi, bezdarbīgi, citās tautās latviešiem neslavu ceļ. Latvieši sākuši apmesties uz dzīvi Pēterburgā jau no senlaikiem. Iesākumā latviešu kolonijas pastāvēja gandrīz tikai iz zaldātiem, kuri - šeit izpildīja savu, toreiz ne visai vieglo, kara dienestu. Ar gadiem latviešu skaits bij krietni pieaudzis, un tādēļ 1835. gadā tika priekš viņiem sevišķa latviešu draudzē dibināta. Četrpadsmit gadu vēlāk, 1849. gadā, uzcēla ar valdības piepalīdzību tagadējo Jēzus baznīcu. Tā kā šī baznīca nodomāta sevišķi zaldātu garīgām vajadzībām, tad mācītājs tika ieskatīts par karapulku mācītāju un viņa oficiālais tituls bij «gvardijas divīzijas mācītājs». Šim brīžam latviešu skaits, kuri pieder pie šejienes Jēzus baznīcas draudzes, sniedzas līdz 3500, šo starpā būs ap 800 dienestā stāvošu kara vīru. Bez šiem 3500 pie Jēzus draudzes piederīgiem latviešiem būs vēl ne mazāk kā 700 tādu tautas brāļu, kuri turas pie dažām šejienes vācu draudzēm. Iemesli, kādēļ ne visi Pēterburgas latvieši turas pie tās draudzes, kuras baznīcā viņiem ik svētdienas sludina dieva vārdus mīļā mātes valodā, ir dažādi. Pirmkārt: šejienes latviešu starpā nau nemaz tāļu un ilgi jāmeklē pēc tā sauktiem «kaunīgiem latviešiem». Kā zināms, visur, kur tik latvieši dzīvo, nau nekad tādu vīreļu trūcis, kā arī pēterburdznieku pulkā šie varonīši manāmi. Tomēr, šejienes biedrībai gada svētkus svinot jeb citu kādu piemiņas dienu izrīkojot, šie putni mēdz atlidināties un atminēties, ka tie latvieši. Bet, tiklīdz svētki beigušies, jau otrā dienā tie velk pavisam citu meldiņu. Otrkārt: daži šejienes latvieši apprecējuši nelatviešu (pa lielākai daļai vācu tautības) sievas, kas stipri palīdz vīrus atsvešināt latvju tautībai. Treškārt: dažu latviešu atdalināšanās no Jēzus draudzes ir notikusi ar nodomu panākt dažus materiālīgus labumus. Gandrīz visas Pēterburgas vācu baznīcas ir bagātas un spēj tādēļ nabagiem draudzes locekļiem sniegt it krietnu palīdzību. Bez tam pie katras vācu draudzes pastāv it krietnas skolas, iz kurām lielākai daļai ģimnāzijas mācības kurss un tiesības. Šinīs skolās top it sevišķi draudzes locekļu bērniem dažādas atvieglināšanas sniegtas, par piemēru, nabagu vecāku bērni tiek atsvabināti no skolas naudas u. t. t. Visus šos apstākļus daži latvieši ir iegaumējuši un tādēļ pieslējušies vācu baznīcu draudzēm. Šo rindiņu rakstītājam pazīstama viena latviešu pamīlīja, kuras galva turas pie šejienes Jēzus latviešu draudzes, bet sieva (arī latviete) līdz ar bērniem - pie bagātās vācu Pētera draudzes. ______ Sadzīves un izglītības ziņā Pēterburgas latvieši ieņem dažnedažādus stāvokļus, iesākot ar zemākajiem un beidzot ar jo ievērojamiem. Liela daļa šejienes latviešu ir atradusi vietas fabrikās un pelnās savu pārtiku vai kā strādnieki, vai arī kā uzraugi. Arī šejienes viesnīcās un restorānos, kā visulielākajos, tā arī vidējos, visur atradīsim latviešus. Vairāk izglītoti latvieši, kuri apriņķa skolas vai ģimnāzijas apmeklējuši, ieņem vietas gan tirgotāju kantoros, gan dažādās akciju biedrībās un dzelzceļu valdēs, Bez tam Pēterburgas vidējās privātskolās un pansionos nodarbojas ar bērnu mācīšanu ne mazāk kā 15 latvieši. Latviešu, kas baudījuši universitātu un citu augstskolu mācības, būs šim brīžam Pēterburgā kādi 25. Viņu pulkā atrodas 2 mācītāji, 7 dažādu zinību skolotāji pie ģimnāzijām, 1 inženiers, 1 ārsts, 3 advokāti, 3 veterināri, vairāk farmaceitu un ierēdņu. Latviešu studentu skaits sniedzas līdz 30; iz tiem kādi apmeklē universitāti; tie citi turpretim kara mediķu akadēmiju, mežu institūtu, daiļu akadēmiju, konservatoriju, pareizticīgo garīgu akadēmiju un skolotāju institūtu. Par Pēterburgas latviešu sabiedrīgo sadzīvi un sevišķi par šejienes latv. labdarīgu biedrību ziņošu nākošā vēstulē. VĒSTULE NO PETRAPILS Viņā vēstulē sniegtas vispārīgas ziņas par latviešiem Petrapilī. Tagad gribu sīkāki pārrunāt šejienes latviešu sadzīvi. Mērķis, kuru sev esmu spraudis, ir divējāds: 1) gribu iepazīstināt dzimteniešus ar šejienes dzīvi, 2) gribu šās vēstules arī izlietot šejienes sadzīves kritikai, ievērojot to, ka mums te nau pašiem sava latviešu laikraksta. Tātad rakstīšu ne vien to, kas te dzimteniešiem priekšzīmīgs un ievērojams, bet arī pārrunāšu vajadzības un kļūdas, kas vienīgi šejieniešiem būs no sevišķa svara. Zināms, pūlēšos nekad nepārkāpt apņēmumu skatīties vienumēr lietišķi un ne personiski uz katru jautājumu. Atgādināšu arī daudzkārt pagājušus notikumus, ievērojot pagātnes lielo svaru tagadnei un nākotnei; tas, domāju, atvieglinās kādreiz darbu latviešu vispārās vēstures sarakstītājam, kuram jāievēro arī latvieši svešatnē. Iekam nu sākam pārrunāt šejienes latviešu sadzīvi, nebūs, domāju, lieks drusku ievērot apstākļus, kādos šiem pienākas te mist, jo neviens gan neliegs, ka šie apstākļi dara lielu iespaidu uz šejienes latviešu sadzīvi. Jo, lai gan liela daļa šejienes latviešu nau še dzimuši, bet tik ienācēji, tomēr caur ilgāku dzīvi še, kā arī vēl vairāk še dzimušiem caur pilnīgu šejienes audzēšanu, viņiem daudz kas būs pieņemts no šejienes, viņu uzskati un sadzīve daudzkārt šķirsies no Baltijas. Tātad, ja gribam saprast pašu latviešu sadzīvi, mums jāaprauga vispirms šie svarīgie iespaidi. Apskatot Petrapils tuvos sakarus ar visu Vakareiropu, ievērojot dzīvo dažādu tautu mudžēšanu un ņudzēšanu še, kā galvaspilsētā, vien mēs varam saprast visas pilsētas garu. Tik daudz tautām vienumēr beržoties, tautībai ļaužu sadzīvē nepiekrīt tik svarena loma kā mazā pilsētā un tur, kur tik maz tautību blakus dzīvo. Un, ja nu vēl apraugām plašo pasaules tirgu še, kur lielajai daļai sveštautiešu ir savas personīgas intereses augstākas par tautiskām, mums pilnīgi tiesība saukt Petrapils sadzīvi starptautisku. Kad nu griežamies pie šejienes latviešu sadzīves, tad mums iten nejauši jājautā, kāds svars šiem apstākļiem šejienes latviešu garā? Grūti gan būs atturēties tādas lielas pilsētas vispārīgam garam, bet vai nau varbūt mūsu šejienes latviešiem sevišķs spēks, kas tos vienotu un dotu dūšu. Ja apraugām, ka šejienes latviešu lielā daļa nepieder pie viņu lielo veikalnieku un ierēdņu šķirām, kam nauda un gods pārāki par tautības jautājumu, ka pie tam viņi ir pa lielākai daļai še svešinieki, kam gan derētu pašu labā turēties cieti kopā, tad jāatzīst, ka tāds spēks varētu gan rasties. Un tiešām, latviešu tautība te ir savā laikā diezgan stipra bijusi. Apskatām tik 60. gadu sākumā «Pēterburgas Avīžu» laikmetu un vēlāk, 70. gadu vidū, šejienes latviskās literatūras plaukšanu! Sevišķi labs līdzeklis kopot, vienot tautiešus ir biedrības, ko ikkatrs būs novērojis, kam cik necik pārskats par mūsu latviešu, kā ar citu tautiņu tautisko kustēšanu. Ja apraugām tautas celšanos, tad redzam, ka viņa cēlusies caur mazu sabiedrību savienošanos lielākā (dzimtas, draudzes, ciltis, tauta). Tātad arī redzam, ka tautības uzturēšanai būs labākais līdzeklis mazu biedrību zelšana. Sevišķi, kur tautībai grūti cīniņi pret nomākšanu, tur vienīgais līdzeklis - cīnīties kopīgiem spēkiem. Ja tad nu te Petrapilī arī grūti cīnīties pret kosmopolītisko sadzīves garu, tad sevišķi te vajadzētu krietnas biedrības. Šādām biedrībām var būt divējāds nolūks: gādāt, pirmkārt, par līdztautiešu morālisko, otrkārt, materiālisko labklājību. Abi nolūki gan pilnīgi nekad nebūs šķirami, tomēr ir biedrības, kas vairāk kalpo pirmam nolūkam, gādādamas omulīgu sadzīvi un gara attīstību; vairāk otram nolūkam atkal kalpo labdarības un peļņas biedrības. Peļņu biedrības latviešiem sevišķi te nevajadzētu, jo tādas iten viegli atrast pašu krievu starpā, kur latvieši iten labprāt redzēti un cienīti. Atliktu 3 citi nolūki, un šie nu būtu te vislabāk savienojami vienā vienīgā biedrībā. Bet, ievērojot to, ka arī šos nolūkus tura daudz cittautiešu biedrības, latviešu biedrībai jābūt tādai, kas vismaz tikpat daudz sniedz kā šās citas. Jo daudzās biedrības, kurās latvieši visur labprāt par biedriem uzņemti, citādi atņems šos biedrus latviešu biedrībai, pie kam vēl daudzkārt atkarīgais stāvoklis pret cittautieti ieņem svarenu lomu. 1878. gadā augstā valdība apstiprināja Petrapils Latviešu labdarīgu biedrību, kuras nolūks gādāt līdzekļus priekš morāliskā un materiāliskā stāvokļa labošanas Petrapilī dzīvojošiem nabadzīgiem latviešiem. Tātad redzams, ka nolūks šai biedrībai īsti tāds, kādu mēs augšāk vēlējāmies. Iesākumā biedrība ļoti zēla, bija savs prāvs kortelis ar igauņiem vienu strēķi kopā, bet tagad jau pāri gadus kopš biedrība vairs netura savu pastāvīgu korteli, bet izrīko savus izrīkojumus ik svētdienas vakaros nomātā kortelī - traktierī. Jautājums nu ir, vai biedrība var atnest no viņas gaidītos labumus, ja viņai nau sava pastāvīga korteļa. Man šķiet, ka, sevišķi lielā pilsētā, tas neiespējams. Biedrībai jābūt kopotājai, vienotājai vienmēr. Viņai tādēļ arī jātura kortelis, kurā varētu kaut kurā laikā atnākt tautieši satikties, te vajadzētu būt laikrakstiem un bibliotēkai, kas tagad atrodas kāda biedra privātkortelī; vajadzētu būt bieži dažādiem izrīkojumiem, kā teātrim, jautājumu izskaidrošanas vakariem, priekšlasījumiem un citādiem jautrības un omulības vakariem. Ja nu aplūkojam biedrības beidzamo gadu darbību, tad mums, lai gan negribot, jāliecina, ka viņa acumirkli neizpilda savu uzdevumu. Jo vienīgie izrīkojumi sastāv iz dejas vakariem, un tie vien, lai viņi arī nezin cik derīgi, nespēj izpildīt manāmo robu. Kad nu atminam, ka visi augšā minētie ieteicamie izrīkojumi biedrības pirmos gados bija jo bieži un pievelkoši, ka pat iepriekš biedrības apstiprināšanas mums, pēterpiliešiem, kādreiz gadījās redzēt latviskas teātra izrādes, tad atkal jāliecina, ka esam atpakaļ gājuši. Kur senāk bieži atskanēja jaukas latviskas dziesmiņas, kur nereti redzējām un dzirdējām latviskas lugas, latviskus priekšlasījumus, tur tagad tik dejas, tās pašas vadītas franču valodas saucieniem. Un tomēr šejienes latviešu skaits jo dienas, jo vairāk aug. Man liekas, ka lielākais svars biedrības dzīvē pieder biedrības nama jautājumam. Tiklīdz biedrība atstāja, lai gan iesākumā tik uz laiku, savu korteli, te arī biedru skaits sašļuka. Bet, tiklīdz viņu rudeni un šopavasar atkal sāka vairāk runāt par biedrības nama nomāšanu, te arī biedru skaits ātri sacēlās līdz 130, par kuru skaitu daudz vairāk biedru ir biedrības ziedu laikā nau bijuši. Te nejauši sāka spriest, ka derētu biedrībai pašai pirkt savu namu, tika izgatavotas grāmatiņas, kurās lai varētu ierakstīties naudas dalībnieki pie biedrības nama pirkšanas, bet šādu dalībnieku ļoti maz radās, un ar to tā lieta apstājās. No tagadējā bez pajumtā stāvokļa pārlēkt uz savu īpašu namu būtu ļoti teicami, bet man tas liekas drusku neiespējams. Tur vajadzētu daudz kredīta, jo biedrības kapitāls nau liels; bet to var gan it viegli noprast, ka biedrībai, kas no dibināšanas laika atpakaļ gājusi, kam nau pašai ne sava pastāvīga korteļa, kredīts nebūs visai liels. Pēc manām domām, vienīgais līdzeklis atkal iemantot zudušo slavu būs krietna biedrības lokāla nomātava. Kad šis solis būs sperts, tad tik varēs raudzīt mēģināt tāļākus, lielākus plānus. Bet jautājums ir, vai biedriem pašiem apslēpt, ka šādi viņu biedrība nevar zelt? Nebūt ne. Cik man zināms, biedru vairākums vēlas sava lokāla nomāšanu; biedru ģenerālsapulces jau vairāk reizes nospriedušas, ka jāgādā kāds lokāls, bet līdz šim visi šie spriedumi neizpildīti. Un, ja mani kāds prasītu, par ko viņi nau izpildīti, es viņam tik varētu atbildēt: «Cilvēka mūžs ir raibs kā dzenis; cilvēks domā, un kučiers brauc.» - Bet - tagad pat nesenā sapulcē atkal reizi cieši nospriests gādāt no jauna gada savu mitekli. Redzēsim, kāds liktenis būs šim spriedumam. Bet kādēļ neņemt savu korteli? Taisnība, ka korteļi te ļoti dārgi, bet biedrība pirmos gados savā kortelī ļoti zēla un ne vien krietni izpildīja savu svareno uzdevumu, bet arī vēl ietaupīja grasi grūtiem laikiem. Biedru skaits arī šogad, cik man liekas, nebija necik mazāks par viņiem laikiem; biedru maksa ar palikusi vienmēr tikpat liela. Jā, bet teic, ka korteļam esot jāpieliekot klāt nauda, kuru varētu labi izlietot nabagu palīdzībai. Ja nu pieņemtu, ka biedrības vienīgais nolūks palīdzēt nabagu līdztautiešu materiāliskai labklājībai, tad vēl cik necik taisnības, bet tāds sajēgums ir par šauru un pret pašiem statūtiem. Biedrībai jāgādā arī morāliskā labklājība, un te nu līdzētu dažādie augšāk minētie izglītojošie izrīkojumi. Caur šādiem izrīkojumiem bez tā arī augtu krietnāk biedrības materiāliskie līdzekļi. Ja pareizi iegādājos, tad pēc pirmā bez korteļa pārdzīvotā gada tika minēti atvainojumi, ka biedrības darbība labdarībā bijusi ne tik izdevīga kā agrāk, jo neesot bijis korteļa. Augšāk redzējām, ka šejienes latviešu biedrībai vajaga sniegt tikpat daudz, kā to dara šejienes cittautiešu sabiedrības, tad tik viņa var zelt un pienācīgi kopot latviešus. Es domāju, tik caur šāda padoma neievērošanu notiekas, ka no vairāk par 3000 latviešiem nepilni pusotra simta piedalās biedrībā, un tie paši ne visai centīgi. P. S. Beigās nevaru atstāt neminētu ko jo ievērojamu. Šejienes latvieši, cik atminos, gadu 10 atpakaļ izsludināja goda algu par labāko latvisko vēsturi skolām, šī goda alga vēl līdz šim nau no neviena izpelnīta, un tādēļ atgādinu to visiem, kam tas rūp. Goda alga tikšot izmaksāta vai nu par labāko Latvijas vēsturi, vai ar par latvisku vispāru vēsturi, kur sevišķi ievēroti latvieši. Goda alga tagad būs pieaugusi, domājams, ap 250-300 rubļu. Būtu ļoti vēlējams, ka lai goda algas izsolītāji darītu pēc maskavnieku priekšzīmes, kas ar gandrīz reizē bija izsludinājuši goda algu par labāko grāmatu fizikā un ķīmijā un nule atkārtojuši izsolījumu. Tas pats būtu ievēlams pēterpiliešiem, jo tagad nau vairs labi atminami goda algas noteikumi, sevišķi jaunajai paaudzei, no kuras daži pat vai nemaz nezina, ka tāda goda alga ir pasaulē. Nau jau ar zināms, kam un kad piesūtīt. Ko gan palīdz izsolīt goda algu, ja to nekas nezina? Un kā lai izskaidrojam to, ka uz laikam jau nelaiķa «Balt. Zemk.» pieprasījumu šai lietā atsaucās tik maskavnieki? Lai nu gan goda algas izsludinātāji tāļu šķirti, tomēr, domāju, nebūs neiespējams atjaunot sludinājumu. ĢEOGRĀFISKĀS BIEDRĪBAS PĒTĪJUMI PAR LEIŠIEM UN LATVIEŠIEM Dzimtenieši, cerams, nejaunosies, kad viņiem pasniegšu itin īsu pārskatu par 1886. g. darbību ģeogrāfiskā biedrībā un sevišķi viņas Etnogrāfiskā nodaļā, cik daudz tā zīmējas uz leišiem un latviešiem. Zināms, ka Ģeogrāfiskā biedrībā, kas ar savu caurmērā 23 000 rubļu lielo budžetu uztura lielas ekspedīcijas Āzijā, nevarēs vienai mazai Krievijas daļiņai, kāda mūsu Lietava un Latvija, novēlēt visai daudz laika un līdzekļu; bez tam biedrības svarīgākais priekšmets ir un paliek ģeogrāfija. Savas plašās programmas izpildīšanai biedrība piespiesta turēties stingri taupības robežās, un, to ievērojot, viņa diezgan darījusi. Pašās sapulcēs dažkārt izteikts, ka ar tik maz līdzekļiem, kādi novēlēti dažai ekspedīcijai, grūti bijis cerams panākt tādus augļus, kādi panākti. Biedrība arī diezgan pūlējusies piedabūt pie etnogrāfiskiem pētījumiem vietējos spēkus. No viņas izdotās etnogrāfijas programmas gada laikā izsūtīti vairāki tūkstoši eksemplāru, izdoti ikkatram pieprasītājam, tomēr cerētie panākumi vēl neesot sagaidīti, jo atbildētāju vēl ļoti maz. Sapulcēs nereti izteiktas domas, ka dažā ziņā esot vainīgas guberņu ziniskās iestādes. Šādas iestādes kā pētījumu veicinātājas esot arī Ģeogrāfiskai biedrībai jāpabalsta. Pret viņām derot pieņemt arī to mācību, ka katra ziņa, kuru tās pašas nespējot drīzumā laist klajā, jānododot centrāliestādei, kas to spēj jo drīz darīt pieejamu plašākai publikai. Šāds pārmetums varētu gan pa daļai zīmēties arī uz dažām Baltijas ziniskām biedrībām, kuru šķirstos glabājas jau gadiem daža derīga ziņa. Bet uz latviešiem gan visvairāk varētu zīmēties tas, ka. par maz krāti šādi materiāli. Te nu jānāk palīgā vispirms tā, ka izdod latviešu valodā programmas, kā jākrāj dažādie materiāli, un to nu arī Ģeogrāfiskā biedrība nodomājusi darīt; sevišķi par to rūpējas viņas līdzstrādnieks-biedris universitātes leišu valodas docents Volters. Jau 16. okt. m. d. 1885. g. Etnogrāfiskās nodaļas sapulcē tika ziņots, ka Voltera kgs nodevis materiālus programmai, kā krāt ziņas par latviešiem. Pēc tam tiešām iznākuši no Voltera kga daži izdevumi, kas zīmējas sevišķi uz Lietavas izpētīšanu. Bet, kā jau agrāk redzējām, biedrības darbības lauks ļoti plašs, speciālists leišu-latviešu valodās biedrībā acumirklī vienīgi Voltera kgs; jo Kuzņecova kgs, kas senāk arī bij kādā ekspedīcijā leišos, acumirklī ir citā darbā. Tātad mums būtu vispirms jālīdzas pašiem ar krievu programmu pārtulkošanu un apgādāšanu latviski. Tas vispirms būtu cerams no Zinību komisijas un, ja šī to nedara, no - laikrakstiem; otrkārt, pašiem jāmēģina sagatavot sevišķas programmas latviešiem; Šo darbu no latviešiem, man domāt, vislabāk varētu izdarīt Brīvzemnieka un Barona kungi Maskavā. Jo priekš tādas programmas sastādīšanas vajadzīgs pašam cik necik būt tuvāk pazīstamam ar tautas savādībām, kā arī vajadzīgs būt jau agrāk strādājušam etnogrāfiskos darbos. Šās īpašības minētie cien. tautieši savieno kā Maskavas Dabas pētnieku biedrības etnogrāfiskās nodaļas ilggadīgi biedri-līdzstrādnieki un daudzgadīgi darbinieki ap latviešu tautas gara mantām. Gan arī Voltera kgs nodomājis izstrādāt šādu programmu, bet, pirmkārt, viņš ir pētījis sevišķi leišus un Vitebskas gub. (Inflantijas) latviešus, kamēr Baltijas latvieši viņam mazāk pazīstami; otrkārt, viņam atliekot maz laika, jo viņš patlaban aizņemts ar savu ekspedīciju materiālu izdošanu. Lielākiem palīgiem šai darbā, zināms, jābūt mums, pašiem latviešiem. Ja krievu zinātnieki tik ļoti interesējas par mūsu tautas gara mantām, nepaliksim mēs paši pakaļ. Mēģināsim pie laika sakrāt visu, kas vēl atrodams, jo katrs gads, katrs mēnesis varbūt aizrauj līdzi daudz jo daudz senlaiku atmiņu. Beigās, domāju, lasītāji neļaunosies, ka pievedīšu drusku plašāki kādu Voltera kga referātu šai biedrībā 14. apr. m. d. 1886. Šis referāts gan nerunā tieši par latviešiem, bet svarīgs ar to, ka aizķer mūsējiem līdzīgus apstākļus; arī cēlons, kādēļ viņš referēja, var mūs interesēt. Agrākais Liepājas ģimnāzijas skolotājs Vekenstets bij izdevis vācu valodā pabiezu grāmatu «Žamaitu (leišu) mītiski stāsti un teikas» un bij apsolījies laist klajā savu bagāto krājumu teiku un stāstu par latviešu mitoloģiju. Cik maz prieka nu mums būtu bijis no tāda izdevuma, to aprāda referenta kritika. Vekensteta kga grāmata grieza uz sevi daudz vērības, jo ievadā bij dzīvām krāsām aprakstīti grūtumi, kādus viņš izcietis, leišu purvos un mežos meklēdams materiālus, un pati grāmata bij pildīta dievu vārdiem, kādus vēl neviens nebij ne sapnī dzirdējis un kurus šis kungs bij izcēlis iz purviem un mežiem. Viņš min kā uzcītīgus līdzstrādniekus dažus skolniekus, bet šie vēlāk paši izsacījuši, ka, skolotājam pa prātam iztikdami un izlietodami viņa valodas neprašanu, paši sadomājuši teikas un dievus. Šai pašā laikā zinātnieki bij tikuši šaubīgi par grāmatas patiesību un prasīja leitiskus tekstus. Viņš gan izvairījās, ka Krievijā leitiski drīkstot drukāt tik krievu burtiem un šādi teksti tak nebūšot pieejami zinību vīriem; pēc tam teica, ka leišu teksti esot Rīgā izgaisuši vai pat noņemti. Lai gan Becenbergers un Brikners savās kritikās atspēkoja visas šās ierunas, tomēr V. kungs pats vēl nau atzinis savu maldību. Minēto kungu kritikām piekrīt arī referents un uzrāda ar saviem ekspedīcijā savāktiem materiāliem, ka tie esot īsti turpat salasīti, kur esot meklētas arī Vekensteta ziņas, un ka V. kunga ziņām nevarot ticēt, kamēr tas nebūšot izlaidis klajā leišu tekstus. Pret teikām vispār tagad. jāizturoties kritiski, ko referents pierādīja ar dažām Kauņas guberņā uzrakstītām teikām par Pērkonu, Vaidelotu u. c. Šādas teikas tiekot sevišķi daudz stāstītas par Pērkonu, bet maz no tām patiesas, oriģinālas, tiešām senlaiku atliekas. Lielums to izplatījies ar literatūras palīgu, jo daudz no šām grāmatās stāstītām teikām pārgājušas ļaudis, tā ka tagad sevišķi pusmācīti stāstītāji atstāstot tās vārdu pa vārdam, tik vēl ar savas fantāzijas pielikumiem. Referents galu galā domā, ka uzticami avoti mītiskām ziņām esot daudz un dažādas veclaiku lūgšanas, skaitīšanas, par piem., mūsu pūšļošanas vārdi. Sūdzība, ka leišu tautas dziesmās maz mītisku vārdu, izskaidrojama ar to, ka līdz šim tās lasītas apgabalos, kur zem literatūras un garīdzniecības iespaida iznīstas pagānu laiku atmiņas; jāgriež tādēļ sevišķa vērība uz baltkrievu robežām. Referāts, pamatīgi izstrādāts, atrada sapulcē uzmanīgus klausītājus. Vēlams, lai arī latvieši jo dzīvi pabalstītu Ģeogrāfiskās biedrības darbību. Kas vēlētos pabalstīt šo darbību, lai griežas pie biedrības, kur dabūs programmas. Adrese ir: В канцелярию Императорского Географического Общечтва, в С.-Петербург, у Чернышева моста, в доме 6-й гимназии. MAĢISTRA VOLTERA ZIŅOJUMS ĶEIZARISKĀS ĢEOGRĀFIJAS BIEDRĪBAS ETNOGRĀFISKĀS NODAĻAS SĒDĒ, 30. okt. m. d. 30. okt. m. d. Ģeogrāfijas biedrības Etnogrāfiskā nodaļa noturēja sapulci, kuras dienas kārtībā bija bez citiem kārtējiem darbiem Pēterpils docenta Voltera kunga ziņojums par šāgada ceļojumos salasītām leišu tautas dziesmām un meldijām. Pasniegšu te īsumā pārskatu par šīs sapulces darbību, cik tā varētu interesēt mūs, latviešus. Kārtējās sapulces darbos bij vispirms rakstvedēja ziņojums par iesūtītiem rakstiem un vēstulēm; šo starpā bija ievērojamākie: 1) Kauņas guberņas statistiskā komiteja, gribēdama dibināt etnogrāfisku muzeju, piesūta biedrībai muzeja projektu, lūdz to cauri skatīt un izteikt savas domas par vajadzīgiem pārlabojumiem. 2) Pēterpils augstskolas students leitis Šļupas, kam bij no biedrības šovasar ticis uzdots izdarīt antropoloģiskas izmērīšanas pie leišiem, bij iesniedzis par šo darbu īsu neferātu. Šļupas ziņo, ka viņš mērīšanu varējis izdarīt tik pa svētkiem, jo pa darbdienām ļaudis bijuši darbā, tā ka viņš paspējis izmērīt diezgan mazu skaitu, tik 25 cilvēkus, 20 vīriešus, 5 sievietes; no šiem 18 cilv. (14 vīr., 4 siev.) bijuši pilnīgi attīstīti. Savus mērīšanas rezultātus viņš mēģinājis salīdzināt ar Brensona un Sņegireva darbiem (pie rekrūtiem). Bet, tā kā izmērīts ļoti mazs skaits, tad arī tā ziniskā nozīme ļoti maza, un tādēļ es arī neturu par vajadzīgu pievest še kādus skaitļus. Šļupas lūdz biedrību, lai viņam arī uz priekšu izdotu vajadzīgos mērīšanas rīkus, kādi tam bijuši jau šogad. 3) Trusmans piesūtījis biedrībai savu 1885. g, izdarīto pētījumu panākumus par Pleskavas guberņas poluverciem, kas pieder pie somu celma. Šie materiāli satur vēsturi un etnogrāfiju, bez tam pielikumā: mīklas, vietu nosaukumus, vārdnīcu (tādus vārdus, kuru nau Vīdemaņa estu vārdnīcā vai kuri tur tulkoti nepareizi) un etnogrāfisku karti. Bez šiem biedrībai bij iesūtīti: Voinova apraksts par Minskas guberņu; caur Solovjevu kāda karte no Suome kole, kuru autors par velti atdod biedrībai, ja to nodrukā; Ždanoviča krievu tautas dziesmas no Grodņas guberņas, ar mūziku; kāds tautas dziesmu rokraksts no XVIII g, simt.; Gadriņcevs nodeva savu plašo aprakstu par Sibīrijas tautiņām bez atmaksas biedrībai drukāšanai; mākslas akadēmijas māceklis Polikarpovs lika priekšā biedrībai iegūt viņa lielkrievu tipu zīmējumus, kurus tas bij piesūtījis utt. Beigās nāca Voltera referāts par tā sauktās DeinovoSudavijas (Viļņas guberņā) leišu tautas dziesmu meldijām. Voltera kga pētījumi notikuši sevišķi tais apgabalos, kur leiši dzīvo blakus baltkrieviem, jo šī apgabala izpētīšana visinteresantākā, īpaši krieviem: te jāizpēta abu tautu satiksme, viņu iespaids vienai uz otru un beigās viņu statistika. Līdz šim sevišķi statistiskās ziņas ļoti nepilnīgas un neapmierinošas, jo ierēdņi, neprazdami leitiski, nau pareizi šīs tautas šķīruši, tā ka acumirklī nebūt nau zināms, cik īsti ir leišu. Minēto apgabalu referents nosauc par Deinovo-Sudaviju tādēļ, ka šai apgabalā dzīvojuši jatvjagi, par kuriem vēl zinātne nau devusi gala spriedumu. Jatvjagu zeme kronikās saukta par Deinovu un Sudaviju. Šie abi vārdi šai apgabalā bieži atrodami: vārdu Deinova viņš atradis kādos 20 vietu nosaukumos, un vārds Sudavija tautā bieži minēts; tas atrodams Juškeviča, Mikucka, referenta Voltera un citos leišu materiālos. Referents aizrāda, ka   l e i š u   m e l d i j a s   n e e s o t   n e b ū t   m a z ā k   o r i ģ o n ā l a s    n e k ā   b a l t k r i e v u. To pa daļai uzrādījis poļu rakstnieks Kolbergs, kas 60. gados nodrukājis Krakavas akadēmijā leišu meldijas un piezīmes par leišu mūziku, kā tā attiecas pret baltkrievu (gudu), poļu un vācu mūziku. Ar Kolbergu tas nevarot būt vienis prātis: Kolbergs sakot, ka leišu dziesmās maz oriģinalitātes, referents turpretim atradis, ka pat leišu baznīcas dziesmās zināma oriģinalitāte, pat tanīs, kas drukātas Vācijā, Tilzītē. Arī Krievijas leišiem tādas pat īpatnējas baznīcas dziesmas; viņš uzrādot tikai kādu dziesmu no leišu mācītāja   S t r a z d e l i s   (Drozdovska), kas tiekot dziedāta visā Lietavā. Vēl vairāk oriģinalitātes ir pasaulīgās dziesmās, un viņam, Volterim, izdevies sevišķi daudz tādu dzirdēt, jo viņš meklējis gar Ņemanas krastiem. Nemanas upe leišu tautas dziesmās bagātīgi apdziedāta, un tā esot leišiem, tā sakot, pati dzeja; nekur nedziedot tik skaistas dziesmas, pasakas un meldijas kā še gar Nemanas krastiem. Pat Žmudijā sveši iespaidi manāmi vairāk nekā te; tie tur ienākuši ar kultūru. Viņam izdevies ne vien pašam uzrakstīt kādas meldijas, bet arī dabūt tādas no citiem: p p., no mācītāja Burbenka kādas 21 meld.; no Svencjanu un Šauļu apriņķiem no skolotāja Zikusa, kas pastāvīgs biedrības līdzstrādnieks; no Volovas (Viļņas gub.) u. c. Referents atzīst, ka viņam visur daudz piepalīdzējuši; tā tam izdevies savākt krietnu tiesu materiālu. Kādas 6 dziesmas Voltera kgs nodziedāja priekšā, lai sapulce varētu drusku iepazīties ar leišu meldijām. Pirmā no tām ievērojama tāpēc, ka tekstā atskaņas; otra bij kāzu dziesma; trešā rekrūtu dziesma; par ceturto domājot, ka tur manāms baltkrievu elements; sestā atkal leišu kāzu dziesma. Referents liek priekšā biedrībai saņemt šās un jau agrāk sameklētās leišu meldijas un tās nodrukāt mazā krājumā, lai zinības vīri, kas par to interesētos, varētu iepazīties ar leišu meldiju savādībām. Turklāt viņš piezīmēja, ka    t e k s t s   j ā d r u k ā   l a t ī ņ u    b u r t i e m,   lai krājums būtu sasniedzams arī ārzemju zinības vīriem un arī pašiem leišiem. Cerams, ka tāds krājums tiešām iznāks. Kā šai lietā nepratējs neizteikšu nekādu domu par leišu meldiju vienādību un savādību ar latviešu meldijām; pēc krājumiņa nodrukāšanas tas būs interesants jautājums mūsu mūzikas māksliniekiem. Beigās referents grieza sapulces vērību uz to, ka drīz vajagot sākt izdot materiālus, ko par leišiem salasījis Volters, Kuznecovs u. c. biedrības līdzstrādnieki. Uz Voltera runu atbildēja garīgās akad. profesors Kojalovičs. Tas noliedza pavisam oriģinalitāti leišu baznīcas meldijām vispāri un arī tām pasaulīgām dziesmām, ko Volters te priekšā dziedājis. Viņš esot dzirdējis pazīstamo baltkrievu izpētītāju Šeinu dziedam baltkrievu meldijas un spriežot, ka referenta dziedātās dziesmās dzirdamas skaidri baltkrievu dziesmu skaņas; tātad iepriekš nodrukāšanas vajagot meldijas izsijāt, lai paliktu skaidri leitiskās. Otrkārt,   k r ā j u m i ņ š   v i s ā d ā   z i ņ ā   j ā d r u k ā j o t   k r i e v u   b u r t i e m,   jo krievu raksts esot ļoti labs leišu valodas skaņu apzīmēšanai. Vietējās valdes pie pastāvošiem likumiem varot tādu krājumu ar latīņu burtiem noliegt ievest leišos; un leišu bērni jau sen mācoties skolās krievu burtus, tā ka varot saprast arī tos. Tātad jālietojot biedrības izdevumos visādā ziņā ķiriļica, lai arī būtu jāpieliek daudz jaunu zīmju un lai arī iesākumā par katru vārdu sevišķā piezīmē būtu jāpaskaidro, kā tas lasāms. Kojaloviču pa daļai pabalstīja bijušais Viļņas kurators   K o r ņ i l o v s,   kas aizrādīja, ka 60. gados sākuši drukāt leišu grāmatas krievu burtiem; to atzinuši par labu Mikuckis, Pitkevičs (pats leitis), un Juškevičs licis tādējādi drukāt gramatiku un tautas dziesmas, bet 1867. g. šādu grāmatu drukāšana diemžēl apstājusies. Š i e m    a b i e m   r u n ā t ā j i e m   s t ā j ā s   p r e t i m   a k a d ē m i ķ i s   R a d l o v s:   leitiskā ķiriļica sastādīta tik priekš krievu, ne leišu publikas, un zinībai, izpētot kādu valodu, jāskatās vienīgi uz to, lai valoda tiktu pareizi apzīmēta, nevis uz kādiem citiem aprēķiniem. Volters atbildēja, ka Kojalovičs laikam neesot viņu pareizi sapratis. Šis licis priekšā izdot leišu tautas dziesmas un meldiju krājumus ziniskam nolūkam un tādēļ drukāt ar latīņu burtiem, lai tos saprastu arī ārzemju zinātnieki. Iz šāda krājuma, ja vajadzīgs, citi vēlāk varēšot izdot populāru izvilkumu krievu burtiem. Bez tam šim jāpiezīmējot, ka latīņu alfabēts leišu rakstos nemaz nenozīmējot poļu iespaidu. XVI gs. Daukša rakstījis savus rakstus arī latīņu burtiem, bez tam tas nebūt neņēmis savu rakstību no poļiem vien, bet kur tik vien varējis, pat no tālienes, p. p., čeķiem. Beigās tāds krājums pavisam nederīgs, kurā vai par katru vārdu izskaidrotos piezīmēs, kā tas lasāms. P r i e k š n i e k s   L a m a n s k i s   beidza pārrunu ar to, ka atbildēja uz Kojaloviča vārdiem. Viņš nemaz neatrodot par vajadzīgu priekš nodrukāšanas sijāt leišu t. dz. pēc oriģinalitātes, to varēšot darīt vēlāk zinību vīri. Par to, kādā alfabētā drukājams krājums, vēl esot agri spriest, pirms vēl neesot nospriests, vai tāds krājums jel maz izdodams,   š i s    d o m ā j o t,   k a   k r i e v i e m   n e e s o t   n e b ū t   i n t e r e s e   u z s p i e s t    k r i e v u   b u r t u s,   jo, ja arī pieņemtu ķiriļicu, tā nebūtu skaidra ķiriļica, bet sagrozīta un papildīta. Kad nu vēl Kojalovičs minējis, ka leišu literatūras valodas neesot, ka domāt par to velti, tad jo mazāk intereses pretoties, ka ziniskiem mērķiem kādas valodas izloksni drukā latīņu burtiem. Beigās jāpiezīmē, ka Voltera šā gada ceļojuma pilnīgs pārskats tagad tiek drukāts Pēterpils zinību akadēmijā. Pirmā loksne jau nodrukāta; tiklīdz viss būs gatavs, pasniegšu tuvākas ziņas. E. VOLTERA PRIEKŠLASĪJUMS PAR LEIŠU LITERATŪRU Iekam stājos pie paša ziņojuma par maģ. Voltera kga priekšlasījumu, sacīšu pāra vārdus par leišu alfabētu. Vai leišiem der vislabāk krievu vai latīņu alfabēts, šis jautājums iekustināts pirmo reizi 1865. gadā un otru reizi 1880. gadā. Tagad trešo reizi jautājums par derīgāko alfabētu priekš leišiem un vispārīgi par leišu literatūras turpmāko likteni, kurš stāv vistuvākā sakarā ar alfabētu, celts uz dienas kārtības. Spriežot pēc možās intereses pie publikas, jādomā, ka šoreiz jautājums, ja arī varbūt netiks galīgi izšķirts, tad taču manāmi uz priekšu bīdīts Uz izšķiršanai sagatavots. Interese tagad dzīvāka nekā jelkad; leišu alfabēta jautājums kļūst par modernu jautājumu. Avīzes viņu aizkustina pastāvīgi; dažās biedrībās un sapulcēs tas nereti saceļ dzīvas debates; visās aprindās, kas stāv sakarā ar leišu lietu, ar šo jautājumu nodarbojas jo nopietni. Šinī pusgadā sevišķi avīzē «Нов. Время» parādās daudz rakstu par šo jautājumu no Aleksandraitisa, profesora Kojaloviča u. c. Daži jo ievērojami raksti par to pašu lietu arī nodrukāti avīzē «Ст. Пегерб. Ведомости» un «Виленский Вестник» (Vruceviča, Voltera u. d. c.). Par to možo uzmanību, kāda mūsu jautājumam tiek piešķirta zinātniskos laikrakstos, kas nodarbojas ar valodniecību un sevišķi ar slāvu valodām, mēs še nevaram runāt. Ievērojams un nožēlojams fakts tikai ir tas, ka pie leišu alfabēta jautājuma izšķiršanas presē un atklātās biedrībās tik mazu dalību ņem paši leiši. Tā kā tiešām var sacīt līdz ar V. Kuliku, «ka leiši vēl nau teikuši sava vārda». Uz šo vārdu sen jau gaida, sevišķi tagad tas būtu pašā laikā sacīts un varētu iegūt ievērojamu svaru. Līdz šim gar mūsu jautājumu pūlas gan krievi, gan poļi, gan vāci un latvieši, bet tik pāris leišu. No biedrībām visvairāk piegriež vērību leišu lietai Ķeizariskā Ģeogrāfiskā biedrība un Filoloģiskā biedrība. Pēdējā, kā cien. lasītāji atminēsies, bij šopavasar priekšlasījums par latviešu literatūru no E. Voltera kga; šodien mēs varam atkal referēt par kādu priekšlasījumu šinī biedrībā, proti: apskatu par leišu literatūru - arī no E. Voltera kga. Ar šo īso apskatu par literatūru Voltera kgs gribēja pierādīt dažas tēzes, kuras viņš jau agrāk bij izsludinājis laikrakstos. Vispirms priekšlasītāja nolūks bija apkarot tās maldīgās, bet diezgan izplatītās domas, ka leišu literatūra pastāvot pa lielākai daļai iz akli fanātiskiem garīgiem rakstiem, kas kalpojot tikai katoļu garīdznieku interesēm. Tam pretim viņš aizrādīja uz to, ka leišu literatūrā pārsverot cenšanos pēc izglītības un attīstības un ka visi lielākie un labākie leišu gari svabadi no ticības fanātisma. Beigās šinī literatūras apskatā tika rādīti tie panākumi, kas sasniegti no 1865. gada līdz šim laikam ar krievu alfabēta ievešanu leišu rakstos. Runātājs apskatīja sākumā tos rakstus, kas attiecas uz leišu bibliogrāfiju un literatūras vēsturi. Šis lauks vēl gauži neizkopts; kā uz ievērojamākiem rakstiem un rakstniekiem var uzrādīt tikai uz akadēmiķi Kepenu, uz V. Kulika rakstu «Несколько слов о жмудских книгах», kas nepilnīgs tanī ziņā, ka runā tikai par jaunāku laiku garīgiem rakstiem, atstādams pavisam neievērotus Pēterburgas izdevumus, uz dažiem Šarafova rakstiem, sevišķi «Об издании жмудских книг русским шрифтом». Tālāk vajaga minēt Jāņa Karloviča (Krakovā) bibliogrāfijas mēģinājumu (viņš skaita tikai 208 leišu grāmatas), Tilzītes leišu literāriskās biedrības pūliņus, dažus rakstus Amerikas leišu avīzē «Lietuviszkas Balsas» (Leišu Balss), «Leišu rakstniecību» no J. Szl., un īpaši jāmin Bartolomaitis kga leišu bibliogrāfija, kas vēl līdz šim rokrakstā. Leišu literatūra nabaga grāmatām, visu izdevumu no 1553.-1885. gadam ir tikai 807, pēc Bartolomaitisa, bet viņa var lepoties ar saviem talantiem, ar savu Donalitiju, Daukšu, Dovkantu, Volončevski. Grāmatas izdalās pa gadiem šādi: 16. gadu simtenī 20 izdevumu, 17. gadu simtenī - 26 izdev., 18. g. simt. - 63 izd., 1800.-30. g. - 76 izd., 1831.-61. g. - 263 izd.; tad 1861. g. - 23 izd., 1862. g. - 21 izd., 1863. g. - 29 izd. u. t. t. līdz 1865. g.; visu grāmatu skaits ir 336. No 1880. g. ārzemēs iznāk ik gadus ap 8-19 grāmatu. Pie mums ar sevišķu atļauju iznākušas no 1870.-82. g. pavisam 15 grāmatas. Pārejot uz literatūras gājiena apskatu, runātājs iesāka ar aizrādījumu uz ievērojamo leišu literatūras savādību, ka   p i r m i e    d a r b i n i e k i   t e   n a u   b i j u š i   s v e š n i e k i,   k ā   t a s   c i t u r   i e v ē r o t s,   b e t   ī s t i   l e i š i,    ar ko izskaidrojas glītā valoda tūliņ pirmos rakstu sākumos. Tā Nikolajs Daukša, kas krievu Lietavā izdeva pirmo leišu grāmatu (1553. g.), ir Viļņas leišu muižnieka dēls. Daukša ir viens no ievērojamākiem leišu vīriem, un viņa lielākais nopelns ir tas, ka viņš deva leišiem patstāvīgu alfabētu, kuru viņš sastādīja pēc čeķu un pa daļai pēc poļu burtiem, turklāt ievērodams jo smalki visas leišu valodas savādības. Kas ar Daukšu grib tuvāk iepazīties, tam ieteicams Daukšas katķisms E. Voltera kga izdevumā, kur arī atrodams garāks apcerējums par leišu rakstu valodu. XVII gadu simtenī leišu literatūrā valda jezuīti, un šā laikmeta ievērojamākais vīrs ir   K o n s t a n t i n s   Š i r v i d s,   arī dzimis leitis iz Viļņas guberņas. XVIII g. s. Krievijas leišiem nav tādu ievērojamu viru kā divi minētie, tanī vietā Prūsijā no 1714. līdz 1780. g. dzīvo un strādā leišu lielākais slavenākais dzejnieks   K r i s t j a n s   D o n a l i t i j s;   viņa slava atbalstās uz viņa lielo dzeju «4 gadskārtas», kurā tiek tēlota leišu zemnieka dzīve vergu laikos. Pie mums, latviešiem, slavenais dzejnieks diemžēl gauži maz pazīstams, par viņu bij daži vārdi «Balt. Vēstn.» 70. gados un sen atpakaļ latv. lit. biedrības magaziņās pāris simtu pantu tulkojuma no Vatsona. XIX g. s. mums vispirms jāapstājas pie   k ņ a z a   G e d r o i t i s a   jaunā testamenta tulkojuma 1816. g., kas izdots bībeles biedrības izdevumā. Grāmata no pāvesta tika aizliegta, bet ar to tik jo vairāk izplatījās. Joprojām mēs sastopam ievērojamu vīru   S i m o n u   D o v k o n t u   (1793.-1864. g.). Dzimis Telšos, mācījies Viļņas universitātē, par maģistru kļuvis Tērbatā, Dovkonts iestājās Pēterburgā senātā un, atradis arķīvos daudz vēsturiska materiāla, kas attiecas uz Lietavu, sāka nopietni nodarboties ar leišu vēstures pētīšanu. Pēterburgā viņš arī iepazinās ar pēckārtējo bīskapu   V o l o n č e v s k i,   kurš 1845. g. tika pārcelts šurp līdz ar garīgo akadēmiju. 1849. g., kad Volončevskis aizgāja par bīskapu uz Vornu, viņš aizbrauca līdz ar Dovkontu, kurš te atrada laiku un jaunu materiālu priekš leišu vēstures. Ciemā mierīgi dzīvodams, Dovkonts nobeidza savu vēsturi (kura tagad vēl atrodas rokrakstā) un atlicināja diezgan laika priekš liela pulka pamācošu grāmatiņu izdošanas. Dovkonts ir viens no leišu ievērojamākiem rakstniekiem un lielākais zinības vīrs un strādnieks tautas attīstības un vispārīgā labā. Dovkontam līdzās jāmin viņa draugs   V o l o n č e v s k i s,    dzimis zemnieks un īsts leitis, ar leišu jautro un atjautīgo garu. Dedzīgs patriots būdams, Volončevskis daudz pūlējies leišu tautisko apziņu modināt un stiprināt gan rakstiem, gan personīgiem pūliņiem. No viņa rakstiem ievērojami «Palangos Juzia» (kurā daudz etnogrāfiska materiāla par leišiem) un daudzi pamācoši raksti ar garīgu saturu. Pēc 1861. g. lielāko vērību uz sevi griež   V i ļ e i š i s,    tagad kalnu inženiers Urālā. Kamēr abu pirms minēto vīru rakstiem bija pamācošs raksturs, Viļeiša raksti taisni apkaro vienpusīgus reliģiskus centienus un rāda jo dzīvi fanātisma tumšās puses. Viļeišis vispārīgi cenšas savu tautu pacelt garīgā un materiālā ziņā un griežas pret visiem kaitīgiem iespaidiem, p. piem., pret zemnieku izsūkšanu no žīdu puses. Minēt vēl vajag   l a i k r a k s t u   «A u s z r a», kurš, kaut gan tika izdots ārzemēs, tomēr bij nodomāts krievu leišiem, viņiem rakstīts un no viņiem uzturēts. Kā redzams, leišu literatūra ir veselīga, tautiska un būtu spējusi dzīvot. Grāmatas, drukātas ar krievu burtiem, ir izlaistas mazā skaitā.   U z    t a u t u   v a r   d a r ī t   i e s p a i d u   u n   r u n ā t   t i k a i   a r    v i ņ a i   s a p r o t a m u   v a l o d u    u n   a l f a b ē t u;   no tā lēti noskāršams, kādu lomu spēlē burti un kā tie var sacelt draudzību vai nedraudzību. Leiši, kuriem še nau grāmatu saprotamos rakstos, jūtas garīgi neapmierināti, meklē savas vajadzības apmierināt citur, padodas poļiem un tā tiek atsvešināti savai tēvu zemei. Lai tādai kaitei varētu pretī strādāt, vajadzētu vispirms ļaut leišiem brīvību burtu lietā; gan praktikā tiktu izstrādāts un nodibināts tāds alfabēts un tāda rakstība, kuri vispiemērīgāki leišu valodai, - varbūt krievu burti. Šis prasījums it nebūt nenozīmē to, ka skolās vai vispār būtu ievedams obligatoriski latīņu alfabēts; lai skolās pat paliek obligatorisks krievu alfabēts. Jautājums šinī sapulcē netika galīgi un vispārīgi pārrunāts un palika arī no sapulces puses neizšķirts. SIEVIETES PAR ĀRSTĒM ĀRZEMĒS Ne visai sen atpakaļ kāda vācu avīze uzaicināja lasītājus piepalīdzēt dibināt medicīnas akadēmiju, kur par ārstiem varētu izmācīties sievietes. Saka, ka avīze, dodama tādu padomu, izsacījusi troņmantiniecēs princeses Viktorijas domas, kas labprāt vēlētos, ka Berlīnē sievietēm dibinātu ārstu zinību akadēmiju. Avīze turklāt norādīja, ka Anglijā un Amerikā sievietes ārstes esot ieguvušas visai labu slavu un izpildot savus amata pienākumus ļoti apzinīgi un krietni. Amerikā un Anglijā jau visi atzīstot, ka sievietes ārstes, kā labas speciālistes, nepieciešami vajadzīgas sieviešu slimībām. Kādēļ slimai sievietei griezties pēc padoma pie ārsta vīrieša, kad tikpat labi varētu līdzēt ārste sieviete? Amerikā slimas sievietes brauc nereti desmitām jūdžu pie ārstes sievietes, kaut gan tuvumā ir krietni ārsti vīrieši. Amerikas Sabiedrotās valstīs ar ārstēšanu nodarbojas kādas 560 sievietes ārstes. Ņujorkas pilsētā vien ir 34 sievietes ārstes, kuras ieguvušas pilnu publikas uzticību. Amerikā dažas sievietes pārvaldot lielas slimnīcas, un dažos sieviešu slimību atgadījumos pēc padoma pie tām griežas pat slavenākie ārsti vīrieši. To jau katrs nopratīs, ka slima sieviete drīzāk pēc padoma griezīsies pie sievietes, ne pie vīrieša. Dažas slimības var itin viegli izārstēt, ja palīdzību meklē jau pie laika. Bet sievietes savas iedzimtās kaunības labad mēdz nereti novilcināt ilgu laiku un uzmeklē ārstu tikai tad, kad slimība jau ievecojusies un dažreiz nau pat vairs izārstējama. Gluži citādi ir tur, kur sieviešu slimībām ir ārstes sievietes. Cik bieži ar sieviešu slimībām pēc padoma jāgriežas pie ārsta, var redzēt iz pārskata Berlīnes klīnikā, kas tiek vadīta no ārstēm sievietēm. Pēdējā gadā šinī sieviešu slimnīcā ārstējušās vairāk nekā 4000 sievietes, pa lielākai daļai strādnieces un rokpelnes. Lielākā daļa no slimniecēm pavisam izveseļojušās. No 560 Amerikas sievietēm ārstēm 135 ir apprecētas. Amerikas «dakterienes» ir visai praktiskas sievietes, kas prot ar saviem pūliņiem nopelnīt labu pārtiku. Viņas nebūt nelepojas ar savām mācībām, bet ar piemīlīgu izturēšanos iegūst slimnieču uzticību. Nereti atgadās, ka vīrs un sieva abi ir ārsti. Tādos gadījumos katrs pieņem savus slimniekus; vīrs ārstē tikai vīriešus un sieva vienīgi sievietes un bērnus. Bieži piedzīvots, ka sieva nopelna daudz vairāk nekā vīrs. Lai sievietēm ārstu zinības nebūtu jāmācās kopā ar vīriešiem, Amerikā Filadelfijas pilsētā sievietēm vien dibināta sevišķa medicīnas akadēmija. Tāpat arī citās lielākās pilsētās sievietēm dibinātas medicīnas skolas. Ievērojot to, ka sievietes ārstes savu amatu izpilda ļoti apzinīgi, vajadzētu gan gādāt par to, lai sievietēm būtu iespējams ārstēties pie ārstēm sievietēm. Sievietes sākušas mācīties ārstu zinības ne visai sen. Pirmā, kas nolika daktera eksāmenu 1848. gadā, bij Elizabete Blakvila. Bet arī šinī īsā laikā sievietes ārstes pratušas Amerikā iegūt lielu ļaužu uzticību un pat lielu slavu kā krietnas un izveicīgas ārstes. Tas laiks vairs nau tālu, kad arī Eiropā sievietes iegūs kā ārstes pienācīgu darba lauku sieviešu un bērnu slimnīcās. Itālijas karaliene, kas sev par ārstu pieņēmusi sievieti, gribot gādāt par to, ka visās bērnu slimnīcās par ārstiem būtu tikai sievietes. Šinī laukā, kas pēc patiesības pilnīgi pieder sievietei, sievietes ārstes var strādāt jo svētīgi. Arī Francijā sievietes ārstes pamazām iegūst arvienu lielāku darba lauku. Vēl it jauna «dakteriene», Benuā kdze, ievēlēta Parīzē par virsārstu pie visām pilsētas skolām. Lai gan šinī svarīgā amatā tā darbojas īsu laiku, tomēr dažās skolās viņa panākusi ļoti lielus pārlabojumus. Tāpat Anglijā sievietēm ārstēm laba slava un dažas no viņām sapelna prāvas naudas summas. Tas zīmējas sevišķi uz tām «dakterienēm», kas atrodas angļu kolonijās. Kingstaunas jkdze trīs gadu laikā Kalkutā, Indijā, nopelnījusi 200 tūkst. mārciņu sterliņu (ap 2 miljoni rubļu). Bombejā ietaisīta sieviešu slimnīca, kuru pārvalda trīs sievietes ārstes. Katrai sievietei nepieciešami vajadzīgs zināt vissvarīgākās medicīnas aroda mācības. Organisma darbību pazīdama, sieviete spētu kā savu, tā savu tuvāku dzīvi padarīt labāku un patīkamāku. Cik daudz bērnu nenomirst tādēļ vien, ka mātei nau ne jēgas par veselības priekšrakstiem; cik daudz sieviešu neaiziet bojā tādēļ, ka tās neprot sargāties vajadzīgos brīžos. Tādi ļaunumi ļoti mazinātos, ja sievietēm atvērtu durvis medicīnas mācīšanai, ja meiteņu skolās pasniegtu visvajadzīgākās mācības par miesas un veselības kopšanu. It īpaši lielu svētību tas atnestu lauciniecēm, kam tuvumā nau neviena padomdevēja un kas tik neapradušas ar ārstiem, ka pat ļoti svarīgos atgadījumos nemeklē palīga pie ārstiem, bet pie dažādām sieviņām, kas nodarbojas ar pūšļošanu un «aprunāšanu». ĪRIJA UN GLADSTONS Divu gadu laikā Anglijā tikai viens jautājums ne vien nau apklusis, bet gan dienu no dienas kļuvis vārīgāks - tas ir īru jautājums jeb, pareizāki, jautājums par iru pašvaldību. Visi citi jautājumi paliek neizšķirti, kamēr šis vēl atronas uz dienas kārtības. Parlamenta pēdējā sesijā, kas piederēja pie visilgākām, pirmo vietu ieņēma īru spaidu likumu apspriešana, un, kā paredzams, vēl diezgan daudz sesiju vajadzēs, lai nostiprinātu un nodrošinātu valdības soļus šai lietā. Īru jautājums ir tas slogs, kas smagi guļ uz valdības pleciem iekšējās politikas jautājumos; tas ir tas slogs, kas kavē viņas soļus arī ārējā politikā. Ar katru cīniņu, ko valdība izkaro īru jautājumā, tā zaudē spēkus un piekritējus. Pēdējās sesijas laikā - to atzīst valdības labākie draugi - zeme zem valdības kājām nereti sāka līgoties. Vairākums parlamentā sastāv no diviem spārniem, konservatīvā un liberāliem unionistiem. Pēdējie pabalstīja gan konservatīvos ar balsīm un parlamenta runām, bet atsacījās iestāties ministrijā. Tātad vairākums ir sabiedrība, bet ne partija. Partija strādā kā viens vīrs, bet no sabiedrības tas ne katru reiz gaidāms. Valdības vairākums bez tam pazaudēja dažus visai derīgus spēkus, tā, p. p., pašā sesijas iesākumā aizbēdza Randolfs Čerčils un pēc kāda laika sers Treveljans. Tātad valdības piekritēju vairākumam, kam nebija nekāda slavena vadoņa un kas īru lietā prata tikai sacīt nē un atkal nē, stājās pretim liberāļi ar Gladstonu priekšgalā, kas mācēja sapulcēt savus ļaudis ar vienkāršo paroli: katrai tautai, kas spēj uzturēt sevi pašuzturēšanās cīņā, ir tiesība uz pašvaldību. Valdības stāvoklis bija ļoti grūts: spaidu likumi tikai tādēļ tika pieņemti, ka valdība iepriekš bija sagatavojusi dažus pārgrozījumus debatu kārtībā, tā, p. p., tā izveda cauri likumu par debatu slēgšanu un dažus citus. Vēl jāievēro , ka spaidu likumi, kā jau katra apspiešana, nebija īsti nevienam pa prātam, pat tiem ne, kas aiz politiskas pārliecības tos pabalstīja. Pēc sesijas beigām, spaidu likumiem spēkā stājoties, iesākās jauna cīņa. Tagad visi ziņkārīgi lūkojās, vai valdībai izdosies pārvarēt iru tautisko līgu, vai tā paspēs visus pretiniekus notiesāt, visus mītiņus izklīdināt, vārdu sakot, vai valdība uzvarēs vai paspēlēs? Ja valdība tiek pārvarēta, tad, zināms, tai nenieka neatliek, kā, apzinoties savu nespējību, atkāpties. Ja viņa pati uzvar, tad ronas jautājums, vai tā ar to jel vienu soli mērķim tuvāku būs nākusi, vai tā varēs pasludināt pasaulei, ka tā atradusi līdzekli izšķirt īru jautājumu? Gladstona stāvoklis ir pavisam savāds. No viņa abiem likuma projektiem nau nekas atlicis. Vienu likumu, proti, to, kas nosacīja, kādējādi no rentnieka var kļūt par gruntniekiem, viņš pats atņēma atpakaļ. Par otro likumu, tā dēvēto «home rule» jeb iru pašvaldības likumu, jāsaka, ka Gladstons atkāpies pamazām no vairākiem šā likuma nosacījumiem, tā, p. p., viņš sākumā pieprasīja, ka īru deputāti darbotos tikai īru parlamentā Dublinā, bet tagad viņš mierā ar to, ka šie deputāti piedalās pie angļu parlamenta sēdēm. Tālāk iru pašvaldības lietā viņš tiktāļ atkāpies no saviem principiem, ka pamet īru tiesas un policiju zem angļu valdības kontroles. No visa tā redzams, ka īru pašvaldības piekritēji un pretinieki nezina vairs šimbrīžam skaidri, ko pabalstīt un kam pretoties. Tagad debates negrozās vairs ap zināmām lietām un pieprasījumiem, bet ap vispārīgiem staipīgiem teikumiem. «Vai īriem nākotnē būs vai nebūs parlaments?» tas ir tagad galvenais jautājums. Šis vārds: parlaments ir arī tas, kas visvairāk pievelk Gladstonam piekritēju Īrijā. Kādējādi šo parlamentu nodibinās, ar kādu pilnvaru tas sāks darboties, kādas būs viņa varas robežas, par to, izņemot pašu Gladstonu, laikam neviens vēl īsti nezin un arī nevīžo pārdomāt. Diezgan, ka īriem ir savs kara sauciens, ar kura palīdzību tie sagādā saviem deputātiem vēlēšanu laikā vajadzīgo balsu vairumu. Varētu domāt, ka Gladstons ar to, ka tas no saviem projektiem pa daļai atkāpies, zaudēs savu popularitāti, bet tas nebūt tā nau. Mums šķiet, ka sevišķi tādēļ Gladstons jūtas stiprs, ka viņa projekti kļuvuši tik nenozīmīgi. Pirmkārt: Gladstonam, kā jau sacīts, nau stingri noteiktas programmas, bet totiesu viņa pretiniekiem nau it nekādas. Tie runā arī par pārlabojumiem un reformām Īrijā, bet nau vēl līdz šai dienai priekšā cēluši nekāda priekšlikuma. Iru tauta atrodas tādos saimnieciskos apstākļos, kas ilgi nemaz vairs nau panesami, to katrs atzīst. Kādus līdzekļus tad nu valdība domā izlietot, kādus pārgrozījumus vietējā valdībā tā domā izdarīt? Ne konservatīvie, nedz liberālie unionisti nau varējuši atbildēt uz šo jautājumu, un tādēļ jādomā, ka tiem padoma šinī lietā pietrūcis. Rietrumu valstis vispārīgi neder rīkoties ar spaidu likumiem. Konstitūcijas svabadības gars tur tik tāļu jau iesakņojies, ka tāda valdība, kas bez redzamas vajadzības rīkojas apspiešanas garā, pati vājina savu stāvokli. Lai valdība darītu ko darīdama, vēlētāji Anglijā aizvien simpatizēs vairāk Īrijas neatkarības centieniem nekā valdības apspiedēju rīcībai. Pēdējais un, pēc mūsu domām, vissvarīgākais apstāklis, kas Gladstonam un viņa ieskatiem iru lietā nāk par labu, ir tas, ka angļiem mūžīgie nemieri Īrijā līdz kaklam apnikuši. «Kaut jel šī iru lieta reiz beigtos!» tādas ir valdošās domas angļu politiskās aprindās. Viena lieta tomēr varētu izjaukt šo kustību īru labā, proti, Gladstona nāve. Šis gadījums sašķobītu pilnīgi partiju stāvokļus, tas laupītu īru lietai tik svarīgu pabalstu, ka nemaz nau paredzams, kādu virzienu īru jautājums ņemtu pēc liberāļu vadoņa nāves. Vispēdīgi jāpiemin, ka viena Īrijas daļa, Ulsteras grāfiste, arī turpmāk vēlas palikt ciešā sakarā ar Angliju, ka tā nevēlas pievienoties tai Īrijai, kuras īstais vadons un valdnieks būs Parnells. Tā vismazāk apgalvojis Čemberlens, kas Ulsterā apkārt ceļojis un drīz vienā, drīz otrā vietā turējis runas. Ja viņa vārdi ir dibināti uz patiesības, tad jāsaka, ka ēkā, ko Parnells ar Gladstonu lielām pūlēm mēģinājuši uzcelt, jau pašā pamatā radies neaizpildāms robs. LIKUMA PROJEKTS PAR STRĀDNIEKU APDROŠINĀŠANU VĀCIJĀ Projekts par strādnieku apdrošināšanu pret vecuma nespēku un darba nespējību ir viens no pēdējiem locekļiem garajā likumu virknē, ar kuriem Bismarks cenšas pretim strādāt sociālisma izplatīšanai. Bismarks, kā lielā aģitatora un tautas saimniecības pratēja Lasāla domu mantinieks, ieskata palīdzību strādnieku dibinātām vajadzībām pirmā ziņā par valsts pienākumu. Bez tam daudz zinību vīri, kas pamatīgi izpētījuši strādnieku dzīvi fabrikās un plašākos rūpniecības veikalos, allažin griezuši valdības vērību uz strādnieku likteni tanīs atgadījumos, kad tie kļūst aiz vecuma darbam nederīgi vai arī nelaimes brīžos zaudē tiktāl veselību, ka vairs nevar pārtiku pelnīt. Strādnieku apgādāšanas ziņā Vācija būs laikam gan Eiropas pirmā valsts, kas pēdējos gadu desmitos izdevusi dažus it teicamus likumus strādnieku šķirai par labu. Arī tagad Vācijas valdība izstrādājusi par strādnieku apdrošināšanu jaunu likuma projektu, kas daudzmaz apdrošina strādnieku vecuma dienās vai arī tādos atgadījumos, kad tas kļūst nespēcīgs. Nupat izsludinātais likuma projekts pieder pie vissvarīgākajiem darbiem, ko vācu valdība pēdējos sešos gados darījusi par labu strādniekiem. Jebšu gan arī līdz šim pastāvēja Vācijā likums, kas apdrošina strādniekus pret nelaimes atgadījumiem, tomēr nupat izdotam likuma projektam ir daudz plašāka nozīme pie palīdzības sniegšanas. Jaunais likuma projekts, tā sakot, aizņem visu rokpeļņu šķiru un dod strādniekiem   p a s t ā v ī g u   pabalstu. Ja vecais likums apdrošina strādniekus tikai pret nelaimes atgadījumiem, tad jaunā likuma projekta ideja pastāv iekš tam, piešķirt palīdzību. visiem nespējniekiem, kam jāpelna uztura ar savu roku pūliņiem. Jaunais strādnieku apdrošināšanas projekts zīmējas uz 12 miljoniem Vācijas iedzīvotāju, kuri vai nu nodarbojas uz laukiem ar zemkopības darbiem, vai arī kā rūpnieki, sīktirgotāji un tamlīdzīgi ļaudis. Tikai tādiem nenāks nodomātais likums par labu, kas dabūn 2000 markas ( 1000 rbļ.) gada algas vai arī vecuma vai nespēcības gados apdrošināti citādā ziņā, piemēram, ar zināmu pensiju pēc kroņa dienestā izdienētiem gadiem u. t. pr. Pēc jaunā strādnieku apdrošināšanas likuma projekta, visiem apdrošinātiem strādniekiem, kas sasnieguši 71 gadu, ir tiesība dabūt 120 markas (60 rubļu) gadā, vienalga, kāds arī nebūtu viņu veselības stāvoklis. Ikkatrs strādnieks, kas kļuvis nespēcīgs, lai tas arī būtu jaunāks gados, dabū par gadu pensijas, mūsu naudā rēķinot, 90-125 rubļus. Pensijas lielums atkarājas no tam, cik gadus tas strādājis. Pēc rūpīga aprēķinuma, apdrošināšanas naudas vajadzēšot ap 156 milj. marku (80 milj. rubļu) gadā. Šo summu projektēts sadabūt šādā kārtībā: vienu trešdaļu no minētās summas izmaksās valsts kase un divas trešdaļas jāsamaksā darba devējiem un strādniekiem; valsts izmaksā savu daļu tad, kad atnāk laiks strādniekiem izmaksāt pensijas. Turpretī darba devējiem un strādniekiem būs jāsamaksā zināma daļa jau tad, kad nāks spēkā jaunais apdrošināšanas likums, pie kam apdrošināšanas kasei par labu atvilks strādniekiem zināmus procentus no vinu algas; darba devējiem, kā fabrikantiem u. t. p., būs maksāt pēc tekošā rēķinuma. Strādniekus apdrošinot, turēsies pie jau iepriekš nosacītas kārtības, katrs rūpniecības zars būs, tā sakot, ipaša sabiedrība (Berufsgenossenschaften). Tāda kārtība der jaunajam likumam par pamatu. Kas zīmējas uz algotiem kalpotājiem, kuri nau amatnieki un kuri nepieder pie rūpniekiem, kādēļ arī tiem trūkst sevišķu apdrošināšanas sabiedrību, tad par viņu apdrošināšanu gādās draudzes un valdība pati. Visiem tiem strādniekiem, kas piedalīsies ar savu algu pie apdrošināšanas, likums piešķirs tiesību piedalīties arī pie kases pārvaldīšanas. Ja ievēro dažus nosacījumus projektā, tad jādomā, ka reihstāgs nebūs vis pilnīgi mierā ar izstrādāto projektu, un var būt, ka pat strādnieku reprezentanti gribēs dažas vietas projekta papildināt, bet tomēr var cerēt, ka projekta idejas pamati paliks tie paši. Projekta izgatavotāji jau pa daļai atzinuši, ka gada pensija no 120-250 markām ir maza, bet tie nau drīkstējuši nosacīt lielākas pensijas, būdami pārliecībā, ka, augstas pensijas izmaksājot, par daudz apgrūtinās pašu rūpniecību. Otra vārīgā vieta projektā ir tā, ka strādnieks var zaudēt pensiju bez paša vainas, proti, tanī gadījumā, ja tam uzbrūk darba trūkums. Likuma projektā gan sacīts, ka strādnieki, kas darba trūkuma dēļ nau spējuši laikā iemaksāt pienācīgo naudas daļu, var savu parādu deldēt arī vēlāku, taču tāds piezīmējums ne visai praktisks, jo, tiklīdz strādnieks kritis parādos, tam vēlāku nākas ļoti grūti parādu nomaksāt un bieži vien redzami tādi atgadījumi, ka pie vislabākās gribas nespēj deldēt parāda. Jādomā, ka tamlīdzīgus robus ievēros reihstāgā un atradīs vajadzīgos līdzekļus, kā viņus labot. Likuma projekts nosaka    s t r ā d n i e c ē m   tikai divas trešdaļas no pensijas. Nevar cerēt, ka arī šis nosacījums dabūs likumīgu spēku. Pat pilnā pensija ir tik maza, ka no viņas atlec maz labuma, un, zināms, divas trešdaļas spēj vēl mazāk apmierināt strādnieka ikdienišķās vajadzības. POLITISKĀS STRĀVAS UN LIELVALSTU BRUŅOŠANĀS Nesen angļu ministerijai tuvu stāvošais laikraksts «Standard» pasniedza kādu rakstu, kuru Bismarka lapa «Norddeutsche Allgemeine Zeitung» un citas vācu avīzes pasteidzās uzņemt arī savās slejās. Raksts pats par sevi nebūtu nekāds ievērojams, ja tas apstāklis, ka Vācijas valstkānclera lapa viņam it mīļi devusi paspārni savās slejās, nepiešķirtu tam īpašu svaru. «Standard» bija griezis vērību uz franču nemitošos bruņošanos un beidzot sacījis, ka šī bruņošanās nekādi neesot iztulkojama miera ziņā. Eiropas mieru neviens tagad negrasoties traucēt. Ja nu kāda valsts visiem spēkiem un līdzekļiem bruņojoties, tad tā taču bruņojoties pret citu kādu valsti, un neviens taču neteikšot, ka franču tauta uzkraujot sev milzīgās nastas karaspēka ziņā aiz vieglprātības. Šie «Standard'a» un vācu avīžu izsacītie pārmetumi pamudina mūs sacīt kādus vispārīgus vārdus par bruņošanās nozīmi zem tagadējiem politiskiem apstākļiem Eiropā. Pilnīgi nepareizi ir sacīt, ka kāda tauta tikai tad bruņojas, sagatavojas uz atgaiņāšanos, kad tai briesmas draud. Katrai valstij uz to ciešāko jāraugās, ko viņas kaimiņi dara. Tāda tiesība ir tiklab Vācijai, kā Francijai vai Krievijai. Francijai, par piemēru, tagad ne vien stingri jāskatās, ko vācieši dara, bet arī, kādus soļus sper Itālija. Šimbrīžam katra lielvalsts nebruņojas tikai tādēļ, lai atbaidītu citus no uzbrukšanas, bet bruņojas arī tādēļ, lai būtu sagatavota uz sarežģījumiem, kas varētu celties caur ķildām starp citām lielvalstīm. Krievija un Austrija, p. p., gādā, ka viņu karaspēks nepaliktu citu tautu karaspēkiem pakaļ, vai tad tādēļ tūdaļ jādomā, ka Krievija tiek apdraudēta vai ka tā grasās kādam no saviem kaimiņiem uzbrukta? Lai paskatāmies, ko angļi dara. Cik tintes viņu avīžnieki izrakstījuši, brēkdami par angļu flotes trūkumiem, cik nau runāts par to pašu lietu angļu parlamentā utt. Jaunlaiku lielvalstis, nodibinādamas savu militārisko spēku, nebūt nedomā pie tam, ka šis spēks katrā ziņā izmēģināms uz kara lauka. Karš ir un paliek   p ē d ē j a i s   līdzeklis, pie kura ķeras tikai tad, kad visi citi izrādījušies par veltīgiem. Taisnība jau ir, ka valstu sakars savā starpā dibinās beigu beigās uz apbruņotā spēka, ko valstis var uzstādīt, un ka šis apbruņotais spēks ir īstenībā tas pamats, uz kā atbalstās diplomātu lēnākā vai bargākā valoda, bet tāpēc vien vēl neviena lielvalsts tik drīz vis neķeras pie šā spēka lietošanas. Pat stiprākais bīstas no nenovēršamiem izdevumiem, no milzīgajiem naudas un asins upuriem, ko tāds solis pieprasa. Gribot negribot katras valsts diplomātija rīkojas pēc tiem ieskatiem, kurus tā mantojusi no otras valsts pretošanās spēkiem. Citiem vārdiem, katra tauta tikai tad bauda cienību un drošību, kad tā ix neatkarīga, un neatkarību nevar citādi uzturēt kā tikai tad, kad valstij ir spēka diezgan piespiest sevi cienīt un bīties. Jautājums, kas, piem., Francijai pēc vācu-franču kara bija tas svarīgākais, nepastāvēja vis iekš tam, vai viņai no jauna draud uzbrukums jeb vai tā mēģinās atriebties, bet iekš tam, vai viņai izdosies uzturēt sevi lielvalstu šķirā jeb viņai būs jānoslīd Vācijas paklausīgas kalpones stāvoklī. Ja gribam pareizi apsvērt lielvalstu tagadējās brunošanās nozīmi, tad mums jāiegaumē un jāapcer   p ā r g r o z ī j u m i,   k a s    E i r o p ā   n o t i k u š i   p ē c   f r a n č u-v ā c u   k a r a.   Šā kara augļi bija sekošie: Eiropā nodibinājās jauna valsts un, proti, valsts, kuras stiprums atbalstījās uz milzīga, ļoti labi iedīdīta karaspēka. Šij valstij piederēja, kā pats par sevi protams, pārsvars Viduseiropā. Un kādi tad nu bija tie apstākļi, kas no šāda stāvokļa radās citām valstīm? Pēdējās bija piespiestas atzīt šo pārsvaru un vai nu atsacīties pa daļai no patstāvīgas rīcības, vai atkal censties pēc līdzsvara nodibināšanas, pavairojot savus apbruņotos spēkus. Priekš lielvalsts, kas saprata savus uzdevumus, izvēle šinī gadījumā nevarēja būt grūta. Francijai pār godu jāsaka, ka tā pirmā apņēmās netaupīt nekādus upurus, lai iznicinātu šo Vācijas pārsvaru, un šai ziņā tai no Eiropas tautām nākas tikai pateicība, tāpat kā Krievijai nākas pateicība par to, ka tā izstājās no triju valstu sabiedrības un rīkojās pilnīgi patstāvīgi savā politikā. Lai katrs, kas pārmet vienai vai otrai no minētām abām lielvalstīm neattaisnotu bruņošanos, pārdomā,   k ā   g a n    E i r o p ā    t a g a d   i z s k a t ī t o s,   ja Francija un Krievija nebūtu izturējušās tā, kā mēs patlaban aprādījām. Kas notiktu pat ar tām valstīm, kuras kā Austrija padevušās Vācijas iespaidiem, ja Eiropā nebūtu valstis, kas spēj uzsaukt Vācijas visspēcībai: līdz šejien un ne tālāk! Kas notiktu ar Angliju, kurai gaidāmi grūti pārbaudījumi, kurus tā savā lepnībā, kā liekas, nemaz nevar ieraudzīt? Tas viss jāpārdomā un jāapcer, iekām izsakās par vai pret tagadējo vispārīgo bruņošanos. FRANCIJAS REPUBLIKA Visa pasaule ar lielāko ziņkārību gaidīja uz 2. decembra m. d., gaidīja ar bailēm uz to, kas šai dienā notiks Francijā, it kā šī diena būtu tā, kurā jāizšķiras visas Francijas un sevišķi viņas valdības formas liktenim.   V a l d ī b a s   p r e t i n i e k i   ar visu sparu gribēja izrīkot šai dienā pretestības parādījumus pret pastāvošo valdību un valdības kārtību un mēģināja visādiem līdzekļiem sakarsēt ļaudis pret valdību caur to, ka uztiepa radikālai ministerijai neticamus nodomus, ka izplatīja ziņas: tā partija, no kuras vadītājiem skaidri zināms, ka tiem brīvība tuvu pie sirds pieaugusi, pati ķeršoties pie nedzirdētiem brīvības apspiešanas līdzekļiem, caur varas darbiem mēģināšot atsvabināties no republikas pretiniekiem.   Ā r z e m ē s   visi bija tais domās, ka republika nopietnās briesmās, un tādēļ no ārzemēm tika uzdots, lai no Versaļas sūtot telegrāfiskus ziņojumus par Parīzes notikumiem, jo visi domāja, ka no Parīzes telegrāfa stacijām nevarēšot dabūt ziņas. Bet šādas cerības un bailes bija veltīgas, 2. dec. m. d. pagāja mierā un kārtībā, un visus svētkus var ar pilnu tiesību nosaukt par lielu demonstrāciju republikai par labu, caur kuru republika var justies stiprināta, ne vājināta. Parīze palika viss mierīgi, viesnīcas bija vajā kā ik dienas, pat dažas pārdotavas palika neslēgtas, publika, kura nepiedalījās pie demonstrācijas, it mierīgi gāja pastaigāties pa jauko laiku. Paši   k o n s e r v a t ī v i e   un    b u l a n ž i s t i   sajuta, ka šoreiz nekas nau izdarāms; pirmie pasludināja, ka atsvabināšanas diena vēl neesot atnākusi,   b u l a n ž i s t i   turpretī piesita pie ielu stūriem lielus plakātus, kur uzaicināja tautu, lai nepiedaloties pie šīs demonstrācijas; to vīru, kas priekš brīvības, republikas un tēvijas pret diktatūru bijis ar mieru savu dzīvību upurēt, arī viņi (bulanžisti) cienot, bet valdība gribot šos svētkus izlietot brīvības apspiešanai, un tādēļ viņi negribot piedalīties; lai dzīvojot Francija, republika! Bet iespaidu, ko Bulanžē bij cerējis, šis raksts neatstāja, jo bulanžisti vēl nekad nau varējuši caur klusu ciešanu izteikt savas domas, viņi, ja vien netrūcis kliedzēju, caur kliegšanu izpildījuši to robu, kas manāms viņu partijas programmā, un šo kliedzienu šoreiz maz dzirdēja. Valdība bija ļoti gādājusi par drošību un kārtību, visās malās bija noslēpti zaldāti un policisti, bet pašā svētku gājienā redzēja daudz ja 100 kārtības sargu, bet ar šim mazumam nepietika darba. Bulanžē pats neiedrošinājās piedalīties pie svētku gājiena, viņš, negribēdams dzirdēt sevi lādam, izbrauca iz Parīzes, ar žēlumu raudzīdamies atpakaļ uz to pilsētu, kur viņa zvaigzne vispirms bija uzlēkusi, kur viņš senāk nevarēja uz ielas parādīties bez slavas kliedzieniem un kur savā laikā tauta, negribēdama viņu projām laist, kārās pie dzelzceļa mašīnas riteņiem, - tagad tur viņa slavas laiks garām, slavas saucienu maz dzirdēja, bet totiesu vairāk lāstu. Toreiz visa Parīze raudzījās uz Bulanžē kā uz valsts glābēju, kas dāvājis republikai Lebel plintes un jaunu pulveri, un no Parīzes viņa slava pamazām izplatījās pa pārējo Franciju; tagad liekas, ka galvas pilsēta priekš viņa pagalam. Visas šķiras ir pret viņu, ap viņu salasīti tik dažādi godkārīgi vīri, kas paši par sevi nekādu lomu nespētu vilkt un tādēļ pieslējās Bulanžē vai vismaz to mēģināja izlietot sev par labu. Turīgās šķiras nekad nau atzinušas Bulanžē par savējo, un tagad arī strādnieki ieskatījuši, ka vienīgi republika dod iespēju attīstīties sociālai dzīvei dabīgi; ka diktatūra savādi izturēsies pret zemāko šķiru pieprasījumiem nekā radikāla valdība, to katrs sajēdz. Katram prātīgam cilvēkam pašam jāieskata, cik grūti Bulanžē slēpt ar «tautiskās republikas» vārdu savus diktatūras nodomus. Bet Bulanžē nau vienīgais republikas ienaidnieks. Nerunāsim par   m o n a r ķ i s t i e m,   kuru svars pamatojas vienīgi uz vēstures un lieliem naudas maisiem, no viņiem, domājam, Francijai nau jābaidās, jo caur pašu nevienprātību, kas nau izlīdzināma, viņiem jānīkuļo, un bez tam viņu starpā nau nevienas partijas, uz kuru tauta varētu raudzīties ar uzticību. Lielākais naidnieks ir paši republikāņi ar savām nebeidzamām ķildošanām un naidošanām par niecīgiem iemesliem. Radikālisms acīmredzot augtin aug, un tādēļ arī būtu laiks, ka oportūnisti sekotu laika garam un pieņemtu iz radikāļu programmas to, kas nenovēršamas attīstības auglis. Viņiem derētu ievērot, ka valstīs ar konstitūciju, un jo sevišķi republikās, no lielākā svara ir spēcīga valdība, kas var dibināties vienīgi uz spēcīga vairākuma. Mēs nešaubāmies, ka tauta pati pamazām jo vairāk un vairāk piekritīs radikāļiem, ka caur to pats no sevis nodibināsies radikāļu vairākums, bet tas ies lēni, un pa to laiku republikai draud daudz spēcīgu pretinieku. Ka vienīgi reformas varētu iznīcināt šos republikas naidniekus, to oportūnistiem vajadzētu drīzumā atzīt, un tomēr viņi ar īgnumu min radikāļu projektus ievest Francijā nodokļus no ienākumiem, decentralizāciju jeb pašvaldību u. c. tām līdzīgas reformas, kas citur daudz vietās jau pastāv. Bet nevar liegt, ka mērenie to pamazām nesāktu atzīt, viņi jau caur to, ka pabalsta radikālo ministeriju, pierāda, ka sākuši nopietnāki raudzīties uz lietu; bet sevišķi gaiši tas bija noredzams 2. dec. m. d. Lai nu gan oportūnistu laikraksti un deputāti oficiāli nepiekrita šim galējo radikāļu izrīkojumam, tomēr svētku gājienā, var ar pilnu tiesību teikt, bija visas tautas šķiras, uz vairāk acumirkļiem bija aizmirsts savstarpīgais ienaids, un visi vienojās skaļos saucienos: «Lai dzīvo republika!», «Nost ar Bulanžē!». Lai gan demonstrācija nebij tik liela, kā to gaidīja, - gaidīto 200 000 vietā sanāca, pēc tādu ziņām, kas paši klāt bijuši, tik 50 000 - tomēr jāliecina, ka šis svētku gājiens stipri tuvinājis dažādas partijas un ka tādēļ valdība var priecīgāka raudzīties nākotnē. MAZIE DUNDURI Divpadsmit gadiņi būs aiztecējuši, kopš no ziemeļiem atskrēja uz Latviju pirmais Dunduru bars. Vecās bizes Baltijā pavisam iztrūkās: tavu brīnumu! saltumā zem 60. platuma grāda perinājušies dunduri. Vēl tās nebija paspējušas pilnīgi atmosties, kad jau dunduri sāka durt un dūca, ka bizēm gali vien cilājās. Velti bija visi protesti, veltas tās vaimanas: tikko tās no viena bara puslīdz bija atkratījušās, te spruka otrais, trešais un ceturtais virsū. Tie bija brīži, par kuriem daudzi labprāt nemaz nerunā, kuru atmiņa vien jau modina «neizsakāmas sāpes». Bet tad nāca laiki, kur likteņa un attīstības vesers satrieca vecos «milžus uz māla kājām», un dunduriem atlikās tikai klusumā noskatīties un nopriecāties par izsamisušo bizošanu un kārpīšanos. Toreizējiem Dunduriem bija cits uzdevums, viņiem vēl nevarēja prātā nākt, ka arī pie latviešiem var parādīties tas gars, kuru tie toreiz ņēmās graizīt un šaust. Laiki pārgrozās. Kamēr toreiz vēl nevarēja būt runas no satīras, kas zīmējas uz latviešu pašu sadzīvi, tamēr tagad šī sadzīve radījusi dažu labu bizi, tranu, augoni un nebūšanu, kuriem krietns dundura dūriens ir tikpat veselīgs kā sinepu plāksters uz pampuma. Nupat izlīdis Rīgā pie dienas gaismas pundurs (pūlis) mazu Dunduru. Kā jau īstiem pasaules klejoņiem un viegliem putniņiem, viņiem nau pases. Nezināms, kas viņus perinājis, nezināms arī, no kurienes tie nākuši. Jauni viņi ir, tas noģiedams arī no tam, ka tie dažkārt sīvāki iedur, nekā šajos «mērenības un zelta caurmēra laikos» ļaudis var panest. Negribēdami aizsteigties lasītāju spriedumam priekšā, sakām šoreiz tikai to: pārbaudiet. - un, kas labs, paturiet! LIELPILS PAGASTA VECĀKIE (KRITISKS APCERĒJUMS PAR ĀD. ALUNANA LUGU) Alunāna kga jaunā 5 cēlienu luga ir vislabākā luga mūsu literatūrā; kā tādai viņai pilna tiesība prasīt vispārēju ievērošanu - no visiem, kas tik vien interesējas par latviešu skatuvi. Un kurš īsts latvietis to nedarītu - lai viņam arī būtu citādi uzskati par mūsu teātra attīstību nekā cien. Alunāna kgam, latviešu skatuves tēvam, kurš ar šo savu jauno lugu atkal pierāda, ka viņš tāda vārda cienīgs. Mūsu luga pelna daudzpusīgu un daudzkārtīgu pārrunāšanu, un es nešaubos, ka mūsu prese pratis izpildīt savu pienākumu. Tāda luga grib, ka arī pirmais - varbūt vēl paagris - kritisks pārskats būtu plašs un cītīgi izstrādāts. Ievērojot vācu slavenā kritiķa Lesinga padomu, ka pret iesācēju jāturas glaumi un pamudinoši, pret pratēju stingri, cien. A. kgs neļaunosies, ja viņš varbūt vietām manis tādu stingrību; no Alunāna prasa vairāk nekā no kaut kāda iesācēja. Mēs jūtamies piespiesti vēl kādu vārdu minēt par mūsu, tā sacīt, kritiku jeb, pareizāk, mūsu preses izturēšanos, pārspriežot jaunus literāriskus ražojumus. Pie mums «kritika» tik bieži ir bijusi partejiska, ka tagad puslīdz parasts domāt, ka katra kritika var būt vienīgi partejiska. Gluži naivi, bet ar lielu un teicamu vaļsirdību, kura būtu vēlējama arī citās vietās, Ingas kgs «B. V.» izsaka tādus uzskatus uz kritiku, pārspriezdams šā gada Baltijas kalendāri. Viņš par šo grāmatu dodot vienīgi savu domu un prātojumu ekstraktu, jo spriedumus pierādīt nemaz neesot vajadzīgs, viņa lasītāji ticēšot, ka viņš tos prātojumus neesot iz gaisa sagrābstījis. Ingas kgam varbūt pilnīga taisnība tādējādi kritizēt grāmatu, jo viņam vajaga būt pietiekošu iemeslu paļauties uz «B. V.» lasītāju lēticību. Mēs, diemžēl, nebaudām tādu aklu paļāvību no savu lasītāju puses, kas mūsu darbu dara ievērojami grūtāku. Bez tam mēs arī nevaram piekrist tām domām, ka kritikai tiešām jābūt partejiskai, un tātad mums neatliek nekas cits, kā jauno lugu lūkot izprast, cik varēdami pareizi, un nosvērt viņas vērtību vienīgi iz viņas pašas, neskatoties uz kaut kādiem ārējiem apstākļiem, visus savus spriedumus pierādīdami neticīgiem lasītājiem. Cerams, ka mums nepārmetīs partejību, ja mēs atzīstam lugu par labāko mūsu literatūrā. A. kga vārds - kā mūsu krietnākā dramatiskā rakstnieka - mūs no tam pasargās. A. kungam nevajaga ieteikšanas kā kaut kādam diletantam, bet jāsaka taisnība. Presē jau sen nopietni žēlojas gan par jaunu oriģināllugu trūkumu literatūrā, gan par jau sarakstītu oriģināllugu neizrādīšanu. Izsludinātās prēmijas par oriģināllugām netiek vairs atjaunotas, un visas balsis par šo lugu izrādīšanu paliek par saucēja balsīm komisijas tuksnesī, jo komisija arvien vēl domā, ka varēs iekārdināt mūsu publiku ar tādiem kārumiem kā alpu sārtums un šūplatles. Visi, kas ņem dalību pie latviešu skatuves plaukšanas un kas jūtas izmocīti no mūžīgām lokalizācijām, ar prieku apsveicinās jauno tautisko lugu, kura līdz šim, diemžēl, bija diezgan maz pieejama plašai publikai. Tā kā luga, kā cerams, tiks daudz izrādīta arī uz laukiem, tad mēs atgādinām, ka šī luga ieskatāma par    m a n u s k r i p t u   un Ādolfa Alunāna kga īpašumu, kas izrādāma «vienīgi ar viņa vai ar viņa mantinieku atļauju», kā Alunāna kungs piezīmējis savā grāmatā. Vispirms lai mums ir atjauts darīt dažas piezīmes par valodu lugā. Tādas piezīmes gan pa lielākai daļai mēdz uzlūkot par sacerētāja ķircināšanu, kad grib pie viņa darba kādas vainas atrast un nemāk ne pie kā cita pieķerties; bet žēl, ka pie tik laba darba paliek ij mazākais puteklītis, kas nepatīkami duras acīs. Alunāna kunga valoda vispār pazīstama par īsti latvisku, un šinī rakstā ar sevišķu prieku manām, ka Alunāna kungs valodas ziņā pastāvīgi attīstās, ar labu izvēli pieņemdams tā sauktos jaunos vārdus un atmezdams vecos, tapinātos. Viņa izvēli varētu saukt par piemērīgu sevišķi tagad, kad parādās ekstrēmi centieni: vai nu rakstīt vienīgi jaunos vārdos, tā ka valoda tiek pilnīgi nesaprotama, vai pieslieties vārdos un stilā kādai svešai valodai. Sevišķi pret pārmērīgiem pūristiem - valodas tīrītājiem - A. pats griežas kādā piezīmē, kur izskaidro, ka šis bijis piespiests vietām lietot nelatviskus, pat nedaiļus vārdus, gribēdams karakterizēt dažus tipus Kurzemē. Aiz bailēm no tādiem pūristiem mūsu oriģinālu rakstnieki daudzkārt liek savos tēlojumos visām personām runāt tā kā grāmatām; tas kavē pareizu raksturošanu. Uz dažām valodas kļūdām (p. p., ģermānismiem tur, kur viņi nau vajadzīgi) gribam aizrādīt, lai varētu vienoties par ikreizējām pareizām formām. A. kgs saka: Graudiņa (Graudiņa sieva); vispār gan būtu pieņemtas formas: Graudiņiene, Graudiņiete, svešo valodu vietā: prastība, glupība varētu likt latviskākus: rupjība, muļķība. A. raksta: tempo'a, - vienkāršāk - tempā. Nevajadzīgu svešvārdu ievērojami maz, mēs minam tikai: harmonēt, lekcija. Turpretī atkal ar jauku izruņu valoda piemērota katrai personai, - mēs atgādinām veco Graudiņieni, kura vienā cēlienā izlieto 5 sakāmus vārdus. Šur tur vēl atgadās konstrukcijas, kuras liekas svešādas, p, p.: bija mans pienākums; nebūs Lielozols vairs amata - tad - Tā kā mūsu lugas saturs lasītājam tikai pavirši pazīstams iz kādiem pāris ziņojumiem avīzēs, tad nebūs lieki to te vēlreiz aplūkot; tāda atkārtošana it labi atvieglinās lasītājiem saprast mūsu spriedumu un to kontrolēt. Luga notiekas Lielpils pagastā - Kurzemē. Pagasts nepieder pie visvairāk izglītotiem. Bet, kaut gan viņā rodas tādas personas kā pūšļotājs Līdiņš, svētulīgā jaunava Veinštein, 15 gadus pagasta veča amatā kalpojis vecu laiku draugs Lielozols, tad tomēr viņā ir arī augsti izglītoti pagasta bērni, Dr. Briedis un Milda, un visā pagastā manāma cenšanās pēc attīstības. Dr. Briedis dzīvo L. pagastā, iepirktās mājās, bet saimniecību atstādams savai radiniecei, vecajai Graudiņienei, plaši nodarbojas ar ārstēšanu, tomēr naudas no slimniekiem neņemdams. Viņš iemīlējas pagastveča Lielozola meitā Mildā, kura atklāj viņam savu pretmīlestību, kad viņš izglābj no nāves briesmām mazo krustdēlu Auseklīti. Bet mīlētāju savienošanai ceļas šķēršļi. Mēs atrodam otrā cēlienā, ka Mildas tēvs, līdzšinējais pagastvecis, gribēdams visādā ziņā paturēt arī turpmāk savu amatu, ar visiem līdzekļiem aģitē pret jauno kandidātu Dr. Briedi. Briedis precē pie tēva pēc Mildas, bet tiek rupjiem vārdiem atraidīts - un nosolās nejaut Mildai bez tēva atļaujas nākt viņa mājā. Tomēr Milda, Briedim nezinot, atnāk un tiek dzīvā skatā no tēva uzmeklēta. Tikmēr atnāk ziņa, ka par pagasta vecāko izvēlēts Briedis, un Lielozols liek priekšā dakterim atteikties no amata un ņemt meitu. Pienākuma jūta pret pagastu uzvar dakterī, un Milda atsakās no viņa. Apmierināšanos meklēdama, Milda nometas pie kādas radinieces, kur svētulīgā H. Veinštein jkdze māk viņu atsvešināt Briedim, kamēr tas ir aizceļojis amata darīšanās, un pierunāt, lai dodas uz Ameriku, kur atradīšot mieru savām bēdām. Tādējādi Veinštein jkdze, kura senāk Briedi mīlējusi, grib viņam atriebties. Gauži aizgrābjošā skatā tēvs jau atvadījies no Mildas, te Veinštein jkdzes dzīvoklī, kur beidzamais skats notiek, parādās Briedis, pakaļdzīdamies Līdiņam, Lielozola senākam aģitatoram, kurš nodedzinājis Brieža mājas. Briedis attur Mildu no aizceļošanaš, izskaidro dažus pārpratumus, un mīļotāji atkal salīgst. Šis cīniņš starp Briedi un Mildu ir lugas galvenā darbība, bet blakus viņai iet otra darbība: karš starp Briedi, gaismas draugu vadoni, un Lielozolu un viņa piekritējiem; karš parādās gan vēlēšanu cīniņā, gan māju ķildā (kad Briedis precē pēc Mildas un tiek no tēva atraidīts). Šīs abas darbības nau diezgan saistītas, un, stingri pēc tiem drāmas likumiem spriežot, kuri vēl līdz šim valda teorijā, nau izpildīts viens no galvenajiem prasījumiem - darbības vienība. Tā spriežot, gandrīz viss otrais cēliens, kurā tumsoņu aģitācija zīmēta tik dzīvi un patiesi, būtu nevajadzīgs, jo viņš galvenās darbības attīstīšanos neveicina, bet gan kavē. Lugā gadās arī citā ziņā skati, kuri nebūtu īsti vajadzīgi, tā sevišķi gribam piezīmēt beidzamos skatus pirmā cēlienā, kur Dr. Briedim jāizglābj ar paša briesmām mazais Auseklītis,. lai Mildas mīlestība pret varoni parādītos pilnās liesmās; nabaga varonim tā jau diezgan bēdu, un Mildas sirds nau tik ļoti cieta, ka viņu iekarot vajadzētu tādu varas līdzekļu. Drāmas sarežģījums ir ļoti veikls, bet ne mākslots. Tikai tas mums neliekas diezgan pārliecinoši un patiesi, ka tādi lieli konflikti ceļas iz tēva liegšanās dot meitu zināmam vīram; tēva atļauja tik svarīga pavisam nau, ja meita tik cieši mīlē savu izredzēto un ja šis nelūko uz pūru. Drāmas tehnika, kā tas no A. kunga citādi nau domājams, teicami izveicīga, dramatiskā darbība, izņemot 2. un 4. cēlienus, iet ātri uz priekšu, skati visi dzīvi un pievilcīgi. Drāmas sarežģījums labāks nekā atrežgījums, kur Līdiņš un Briedis parādās diezgan piepeši par visu juku izšķirējiem. Vietām arī nedibināta personu uznākšana uz skatuvi, tā, piem., 2. cēl. 8. skatā, kur Milda ienāk kroga dārzā. Savā drāmā A. kgs parādās par ievērojamu raksturu tēlotāju. Raksturi visi patiesi, iz dzīves ņemti, labi izlasīti un kopoti, tikai kalpa Dāva raksturs ir mākslīgi taisīts. Personas ar zināmu raksturu vienumēr darbojas savam raksturam piemērīgi, un, ja kur atkāpjas no tā, tad tāda atkāpšanās pilnīgi dibināta apstākļos. Gan galvenākās personas manāmi vāji raksturi, bet dabiski viņi ir un labi zīmē savu laiku. Tādus raksturus, kādi te tēloti, katrs pazīsti, jo viņi tagad pie mums spēlē lielu lomu. Jānožēlo tikai, ka varonim, jauno gaismas centienu reprezentantam, nau dots drusku stingrāks un sparīgāks raksturs, kaut gan jāatzīst, ka lielā, varbūt pat lielākā daļa no tagadējiem jauna laika vīriem ir vairāk vārdu nekā darbu vīri. Dr. Briedis daudzkārt atgādina tādus raksturus, kādi krievu literatūrā nereti tēloti, piem., Turgeņeva Rudins, Gončarova Raiskis, un arī latviešiem tādi Dr. B, nau sveši. Briedis diezgan pārspīlēts, nepraktisks cilvēks, ko pierāda jau tas, ka viņš, uz zemēm dzīvodams, palaiž saimniecību un nodarbojas ar ārstēšanu - par velti. Viņš lūko veicināt izglītību pagastā, bet aiz pārliekas godprātības nedara nekā priekš tam, lai tiktu pagastveča amatā, kas viegli varētu novērst vecās nekārtības. Viņš nereti runā ar pilnu muti, skanošiem vārdiem, piem., skatā, kur prasa tēvu pēc Mildas rokas. Viņš tiek arī nereti sentimentāls un raksta dzejas. No Mildas tēva atraidīts, viņš bīstas mīļāko precēt bez tēva atļaujas, jā, pat aizliedz viņai savas mājas, un, kad viņa tomēr, mīlestības dzīta, nāk pie viņa un meklē patvērumu pret tēvu, kurš viņu grib vest mājās, viņš to raida no sevis projām pie kādas radnieces. Viņam labāk patīk, atraidījumu dabūjušam, kūkot: «Kaut es varētu mirt,» viņš žēlojas Graudiņienei. Viņš var upurus nest savai pārliecībai, bet viņam patīk nest upurus arī tur, kur tas pavisam nau vajadzīgs, viņš ar to lielās. Arī Mildas raksturs ir mīksts, kaut ar viņa dažreiz izrāda enerģiju, kā, piem., atteikdama Augstkalnam un sevišķi pie daktera patvērumu meklēdama pret tēvu; bet pēcāk viņa diezgan viegli padodas Veinštein jkdzes ierunam. Viņa ir ātrs un neapdomīgs meitēns, bet īsti par to tik mīlējošs, ka klausa vairāk sirds nekā prāta balsij. Viņa grib papriekšu ir pret tēva gribu iet pie Brieža, bet pēc aiz dusmām un tiepības neiet arī ar atļauju. Mildas tēvam ir dažā ziņā līdzīgs raksturs: viņš tiek no lepnības tāpat pārvaldīts kā Milda no mīlestības. Viņš savai augstprātībai gatavs upurēt bērna laimi, dodams viņu pie Augstkalna dēla un pēcāk piesolīdams to ienīstajam Briedim. Viņš ir nepastāvīgs un lielīgs, bet no dabas godīgs cilvēks; lai savu kaislību apmierinātu, viņš pulcina ap sevi visus pagasta ļaunākos elementus. Pēc pārliecības viņš ir vecu laiku cienītājs, no grāmatām, laikrakstiem, skolām viņš neko netura. Viņš to amatu, kurā tik ilgi sabijis, uzskata it kā par savu īpašumu, «viņa svētais un augstais amats esot saaudzis ar viņa personu, visi citi šim amatam nederīgas personas». Viņš žēlojas, ka senāk viss pagasts bijis, tā sakot, «viena sirds un dvēsele un nu atkūlies kāds nelietīgs pravietis (jaunais pagastveča kandidāts Briedis), kas grib mūs padarīt uz vienu reizi pārāk gudrus un kas nodibinājis partijas garu mūsu starpā». Vilks aitas ādā, pagāns, t. i., neticīgs cilvēks, viņš esot. Pagasts jauno kandidātu nekad neuzlūkošot par savējo. «To mieru un saticību, kas valdīja mūsējos gadu simteņos, jūs izpostījāt. Jūs sarāvāt tās saites, kas mūs vienoja ar mūsu dabiskiem vadoņiem un kungiem, un tā sēkla, ko jūs izsējāt ar savām grāmatām; paliks par lāstu visai tautai.» Cik tas viss dabiski izklausās; tādus vārdus un apvainojumus dzird visur no atpakaļrāpējiem, veciem veclaiku draugiem, kuri izsamisuši skatās uz sava goda un varas zušanu un skaudībā nezina, ko padarītu jaunajiem spēkiem. Arī mēs tādus vecu varmaku gaudu un dusmu vārdus varam pastāvīgi lasīt. Lielozola labā roka, bez kā padoma un palīga viņš nevar iztikt, ir kalējs Līdiņš, mūžīgi veikls intrigants un nikns fanātiķis, vecās gara tumsas piekritējs. Viņš nodarbojas ar ienesīgu pūšļošanas veikalu un tādēļ tiek sīvākais pretinieks Briedim; nodedzina pat viņa mājas, kad tas apkaro viņa tumšo amatu: aizliedz kā pagastvecis viņam ārstēt un pats ar savu ārstēšanu dara konkurenci. Lidiņš ir zināmo avīžu izplatītājs un draugs un palīgs pie nekrietniem darbiem svētulīgajai Veinštein jaunkundzei. Lidiņš viscaur vada un pabalsta Lielozolu, kurš viņam netraucē pūšjošanu; «ar jums caur dubļiem un panckām» - ir viņa vadošais vārds. Centīgi blakus stājas Līdiņam svētulīgā jaunava, privātskolotāja Helene Veinštein. Ar lišķēšanu un mēlnesību viņa sarīda Lielozolu pret Briedi, kurš savā laikā bija atsacījies no viņas mīlestības; viņa ir, kā pati saka, viņa ļaunais gars. Viņa strādā tāpat kā Līdiņš, tik gudrāki un aiz cita cēloņa. No citiem raksturiem atliek vēl minēt Puscepuri, kurš caur Brieža grāmatām atgriezts no kroga dzīves un nu karstākais jaunā virziena piekritējs. Gauži labi maz vaibstiem te zīmēti daži tādi ļaudis, kas ne cepti, ne vārīti, nepieder ne pie vienas partijas vai nau pārliecināti piekritēji, kuri ātri lokāmi. Jauks komisks karakters vecā Graudiņiene, mīļa un godīga, ikdienišķa, prātīga vecene; ļoti labs patīkamais un atjautīgais mazais Auseklītis. Bez jebkāda rakstura ir komiskais Dāvs, kas «visu grib izmēģināt». - Savu aprakstu, kurš tā jau dienas avīzē nevar būt pietiekoši pilnīgs, mēs beidzam, aizrādīdami uz lugas vienkāršību un patiesību, un sevišķi tautību ne vien valodas ziņā, bet arī saturā un vielā, raksturos, notikumos, centienos, kaislībās, darbībā. Šinī ziņā luga var derēt par ceļa rādītāju mūsu nākamiem dramatiskiem rakstniekiem. Mūsu teātriem aizrādām vēl sevišķi uz to, ka luga viegli izrādāma un neprasa nekādu lielu izdevumu priekš dekorācijām. MŪSU LUGAS K A S   T I E   T Ā D I,   K A S   D Z I E D Ā J A?   J E B:   K L A U S Ī B A S   L A I K O S.    SKATU   LUGA   5   CĒLIENOS.    LATVIEŠU   SKATUVEI  SARAKSTĪJIS   Ā D O L F S    A L U N Ā N S.   MŪZIKA   NO  J U R J Ā N U    A N D R E J A.   JELGAVĀ, DRUKĀTS   UN    APGĀDĀTS   ZĪSLAKA   DRUKĀTAVĀ. 1888. Šinī vienā gadā Alunāna kgs apdāvina mūsu rakstniecību jau ar otru oriģināllugu. Visi latviešu teātra īsti draugi var tikai priecāties par tādu viņa rosību, kaut gan arī mēs nebūtu mazāk priecājušies, ja mums būtu bijis ilgāk jāgaida uz beidzamo lugu; mums grib izlikties, ka viņa būtu iznākusi latviešu tautai vēl mīļāka, nekā viņa tagad ir. Priekšmets lugai izvēlēts ļoti laimīgi, jo kas varētu vairāk aizgrābt nekā stāsts par mūsu grūtām dienām, kuras vēl tik dzīvā atmiņā; iz šī priekšmeta var daudz ko iztaisīt. A. kgs savu lugu nosaucis par skatu lugu, kaut gan pareizāki viņu varēja saukt par bēdu lugu, jo varone savu mērķi nesasniedz, bet iet bojā cīniņā pret aizspriedumu. Luga īsti vēsturiska, jo viņa tēlo notikumus iz mūsu tuvākās pagātnes. Kurzemē gadus 30 atpakaļ dzimtbūšana atcelta, ļaudis vēl klausībnieki. Kādas muižas īpašnieks, jaunais grāfs Konrāds, iztrakojies ārzemēs «lielpilsētu vieglprātīgā dzīvē», pārnāk savā muižā, kur viņš iepazīstas ar Skaidrīti, sava saimnieka Baltauna meitu, un iemīlējas viņā. Tuvāka iepazīšanās ar savu klausībnieku grūto dzīvi, Baltauna vārdi un sevišķi mīlestība pret Skaidrīti pārvērš viņu par zemnieku rūpīgu gādnieku. Par spīti visiem aizspriedumiem viņš nodomā precēties ar Skaidrīti. Konrāda un Skaidrītes mīlestība modina Skaidrītes mīļotāja Ģederta greizsirdību; viņš, uzkūdīts no nelieša muižkunga, kura senējā vara no jaunā grāfa aprobežota, mēģina pat noģiftēt Konrādu, bet Skaidrīte izjauc viņa nolūku. Nopietnāki pretinieki precībai ir Baltauns un grāfa māte; grāfiene gan ar viltu, gan ar varu rauga Skaidrīti atturēt, un viņai ar izdodas viņu pierunāt. Skaidrīte, baidīdamās, ka varbūt pēc nebūtu Konrādam par nastu, uzupurējas pati sevi un ieņem nāvīgas zāles. Ideja - rādīt, ka klausības laikos varēja rasties arī labi kungi, ir jau krietna, bet, ja sacerētājs gribēja tēlot "bargu kungu klausītāju" dzīvi, tad viņa nemaz nebija vajadzīga. Raksturošana šinī lugā nau tik pilnīga kā "Lielpils pagasta vecākos"; pie lielākās daļas personu nau manāma nekāda noteikta rakstura. Ar mīlestību ir zīmēta lugas varone Skaidrīte, kura ar joni iegūs visas publikas labpatikšanu. Skaidrīte ir pirmos cēlienos jautrs, asprātīgs un nebēdīgs, bet arī labsirdīgs un naivs skuķis, kā tas parādās jaukos skatos, kur viņa ķircina Ģedertu, runājas ar jauno grāfu, vecīšu vietā grib iet klaušos u. c. Vēlāk mēs redzam viņu nopietnu, dūšīgu jaunavu, kura stipri turas pie Konrāda, bet arī dziļi nopietnos acumirkļos viņu neatstāj gara jautrība un asprātība, kā, piem., skatā, kur viņa Konrādam noņem Ģederta pasniegto saģiftēto dzērienu. Žēl tikai, ka viņas galējā atsacīšanās no Konrāda nau diezgan motivēta. Vai tādu dūšīgu meiteni lielmātes diezgan tukšie draudi un tēva nespēcīgie vārdi varēja piespiest piekāpties? Gauži izdevies sacerētājam veco dūdiņu pārītis, Labrencis un Margrietiņa, vecie lakstotāji, 80. gadu vecīši, kuri vis vēl brūtgāns un brūte un mīlas, kā paši saka, "patiesīgā, debešķīgā mīlestībā". Labrencis, vecs, omulīgs tētiņš, mīl jokus, ķircina savu "sirdsmagonīti", par "veceni" saukdams, uz kā šī bārdamās atbild, ka vecs esot tikai velns, lielās ar savu iepazīšanos ar Napoleonu Rundālē, kur no viņa ticis sakauts, jo, kā Margrietiņa saka, kā tad citādi lai iepazīstas ar augstu vīru? Viens no jaukākiem jocīgiem skatiem ir, kā viņš par šo iepazīšanos stāsta. Daudz citu brangu un jocīgu vietu ir izkaisītu pa visu lugu, piem., kur abi veči pakaļ taisa Ģederta lakstošanos, Labrencis sarunājas pa vāciski ar muižkungu Harderi u. c. Šis Harders, bijis piķieris, nelietis muižkungs, kas, iemantojies grāfienes uzticību, ļaudis plēsa, kamēr grāfa nebija mājās, ir viens no tiem viltīgiem ļauniem raksturiem, kādus mēs vairāk atrodam A. kga lugās. Šis raksturs ir drusku pārspīlēts. Piem., tur, kur Harders, atriebdamies par atlaišanu no vietas,   n o ģ i f t ē   g r ā f a   p i ķ i e r i   un noglabā suņus, kad grāfs grib iet uz medību. A. kgs gan saka piezīmē, ka šo lomu nedrīkstot kariķēt, bet vai sacerētājs pats negrēko, ja viņš liek viņam vairāk reizes rādīties sadauzītam. Senākais varmāks muižkungs, kurš nu pats žēlojas, ka ļaudis viņam pāri dara, sacels visātrāk ne līdzcietību, bet smieklus. Citi raksturi nau ievērojami. Baltauna runas par klausībnieku grūto dzīvi un citas runas tautiskā garā ar iepītām tautas dziesmām neizklausās diezgan dabīgi. Visā lugā darbības it diezgan maz; pirmie divi akti būtu pat no mazas intereses, ja tur nebūtu tik daudz dziedāšanas un diešanas, jo lugas darbība iesākas tikai trešā skatā. A. kgs šinī lugā mazāk svaru licis uz darbību nekā "Lielpils pagasta vecākos", par to viņš ar piespiests bijis ķerties pat pie raibām ugunīm (2. cēliena beigās). Mēs jau uzrādījām, ka pēc lugas gājiena Skaidrītes pašnāvība nāk negaidīta, kaut gan bija pareizi izvēlēt tādu lugas galu. Raksturu un viņu darbības motivēšana vispār šinī lugā nau diezgan pilnīga; tā Konrāda pārvēršanās no trakuļa zemnieku gādniekā nau pārliecinoši izrādīta. Tāpat nemotivēti ir daži skati, piemēram; 1. cēliena 7. skatā lielmātes parādīšanās linu talkā, kur viss viņas uzdevums ir izsacīt pāris tirādu par zemnieku nepaklausību. Šī luga mums visādā ziņā jāatzīst par zemāku nekā "Lielpils pagasta vecākie". Ar to mēs negribam teikt, ka viņai nelaimēsies pie klausītājiem, varbūt viņa pat tiks vairāk iemīlēta nekā pirmā, jo viņas priekšmets ir laimīgi izmeklēts, viņā daudz jauku gan jautru, gan aizgrābjošu skatu, viņa bagāta ar dziedāšanu un dejām, viņā skaistā Skaidrītes loma, kura viena pati dod lugai ievērojamu vietu mūsu labāko lugu starpā. Bet mēs nevaram piekrist domām, ka viņa labāka un sevišķi "tautiskāka" nekā pirmējā. A, kgs, kā rādās, gribējis pats sevi pārspēt mūsu jaunājā lugā, viņš gribējis sarakstīt ko it sevišķi tautisku, un šinī centienā viņš mums rādās maldījies; viņš pārspīlējis lugas tautību. Lai būtu īsti tautiska, lugai nevajadzēja vairāk nekā, kā tik būt vienkāršai un patiesai; nevajadzēja nemaz pastāvīgi pēc senčiem saukāt, vietā un nevietā tautas dziesmas minēt un sevišķi izrādīt kalpošanu veciem dieviem vai vismaz viņu cienīšanu. Tāda veco dievu cienīšana 40 gadus atpakaļ ir gan anakronisms. Viņām laikam nepiekritīga ir arī vietām lugas valoda, sevišķi svešvārdi, kuri tik jaunākā laikā mūsu valodā ieviesušies; nepatīkami krīt acis, piem., melankoliski, poētiski, kreatūra, magnēts u. c. Valoda nau visur piemērota runājošām personām, piem., (15. lp.) diezgan savādi izklausās, "ja vecā Margrietiņa runā tik smalkas frāzes". Šur tur atduramies pret kādiem ģermānismiem, piemēram, "jauks rīts, vairāk nekā vārda vienā ziņā" (33. lp.), "vienu sirsnīgu vārdu, vienu atzīstošu: ir labi, mans bērns" u. c. Nau labi noprotams, kas ir "romantika noslīcināta lielpilsētu vieglprātīgā dzīvē". Vai nāras ir arī meža dievietes? Vai Labreneis un Margrietiņa, kuri saukti "zemnieki B. mājās", nau cilvēki? Sacerētājs raksta "latvietis" ar lielu sākuma burtu, kamēr vairāk parasts rakstīt ar mazu. Tādas mazas kļūdiņas sacerētājam varbūt laika trūkums neatļāva pārlabot. Jaunā A. kga luga pēc "Lielpils pagasta vecākiem" jāpieskaita pie mūsu labākām, īsti tautiskām oriģināllugām un jāvēlas, ka viņa drīzā laikā tiktu plašāki apspriesta mūsu mēneša un nedēļu rakstos. Vēl sevišķi jāatzīst A. kga rūpība par to, lai luga būtu jo viegli izrādāma arī lauku skatuvēs. Daudzās piezīmēs viņš dod krietnus padomus režisoriem (piem., 44. un 48. lp.), un, tā kā arī šī luga neprasa nekādu sevišķu ierīkojumu un dārgu dekorāciju, tad viņa, kā paredzams, uz laukiem daudz tiks izrādīta. Luga ir manuskripts un izrādāma tik ar A. kga atļauju. "BALTIJAS VĒSTNESIS" izgājušās sestdienas numurā lūdzās piedošanas no saviem lasītājiem, ka šis vairs nespējot "D. L." atgaiņāšanās rakstus nedz atstāstīt, "nedz uz tiem ko atbildēt". Tomēr viņš arī šoreiz bija "varonīgi sapurinājies". Mēs priecājamies, dzirdot par viņa tādu nespējību, jo nu varbūt ir cerība, ka viņš beigs savus pastāvīgos uzbrukumus "D. Lapai". Otrkārt, mums patīkas "B. V." redaktora ievērojamā vaļsirdība, ar kādu viņš izteicas, ka tas apzīmējot "savādu loģiku", ja kāds sakot, "ka redaktoram neklājoties spriest par saviem nopelniem"; mēs pilnīgi pārliecināti, ka "B. V." redaktors neturas pie šīs "savādās loģikas", bet gauži labprāt spriež par saviem nopelniem. Arī tas mums patīkas, ka brālis māsai acīs neknābj, bet mēģina ar visu savu nespējību arī savu māsiņu aizstāvēt. MŪSU LAIKRAKSTI "Balss" pēdējā numurā Vīgneru Ernests raksta par "mūziku jaunajā un vecajā gadā", pie kam viņš izsaka dažādas diezgan ievērojamas domas. Aizrādot uz lielajiem III dzied. svētkiem, V. E. kgs min šo svētku panākumus: "Ne   vien   t a u t a s   d z i e s m a s    t u r   s k a n d i n ā t a s,   bet   arī    p a t s t ā v ī g i   m ā k s l a s   r a ž o j u m i,   puspiemirstas   a p d z i e d ā š a n a s   d z i e s m a s   i z g l ā b t a s   n o   pazušanas caur to, ka uzsākts tās krāt, bet svarīgākais ir tas, ka   a t m o d u s i e s    a p z i ņ a,   k a   m u m s   j ā c e n š a s   t i k t   p i l n i g ā k i e m.   Tādēļ arī diriģenti nosprieduši dot svētku atlikuma trešo daļu mūsu mūzikas veicināšanai, pie kam, ja negribam būt vienpusīgi, zem vārda "mūzika" jāsaprot ne vien dziedāšana, bet arī instrumentālā mūzika. Tātad mums šai jaunā gadā būs izdarāms uzdevums vēl jo grūts, pēc nolikta dziedāšanas svētku darba mums tagad    j ā n o k ā r t o   u n   j ā i e r ī k o   s a v s   d a r b a   k a t a l o g s   p r i e k š   n ā k a m i e m   3-5    g a d i e m. Kas tad nu būtu darāms? Mums 1) jāgādā par   t a u t i s k ā s   m ū z i k a s   m a t e r i ā l a   i e k r ā š a n u;   cik drīz iespējams, jāsakrāj   t a u t u   d z i e s m u   -   it īpaši   a p d z i e d ā š a n a s   d z i e s m u   m e l d i ņ i   u n   d e j u   m e l d i ņ i;   tas jādara, laika un naudas upuru netaupot, cauri 3-4 gadi vai vairāk, kamērviss sakrāts, kas vēl dabonams; 2) jāizdod   ž u r n ā l s   vai   b r o š ū r a s    a r   n o t ē m   un visādiem lietderīgiem, uz mūziku zīmējošiem. rakstiem; 3) jāgādā par   i n s t r u m e n t ā l a s   m ū z i k a s    piekopšanu un izplatīšanu Baltijā; 4) jāsniedz palīdzība mūsu apdāvinātiem tautiešiem uz augstākas izglītības sasniegšanu mūzikas arodā. Visu to panākt un izdarīt apmierinošā mērā nav iespējams   b e z    i e s t ā d e s   a r   p l a š u   d a r b ī b a s   pamatu, nav iespējams bez lielākiem   n a u d a s    l ī d z e k ļ i e m,   kas atrastos šās iestādes pastāvīgā varā un lietošanā. Bet, kad nu pie mums vispāri sajūtama un sajusta vajadzība pēc mūzikas pamatīgākas izkopšanas, tad cerams, ka mūsu tautas ievērojamākie spēki, vienalga, vai viņi dziļāki mūzikas pratēji vai ne, labprāt piedalīsies pie tādas iestādes nodibināšanas un caur to radīsies diezgan līdzekļu uz mērķa sasniegšanu. Tagad nospriests pie Rīg. Latv. Biedrības dibināt   M ū z i k a s    K o m i s i j u,   kurai na vispār. dzied. svētku atlikuma piešķirta ap 3½ tūkstošu rubļu liela naudas summa. Vai šai Komisijai būs iespējams apmierināt augšā minētās vajadzības, tas atkaras no tam, uz kādiem pamatiem un zem kādiem sīkākiem nosacījumiem minētā Komisija pievienosies pie Rīg. Latv. Biedrības. Cik paredzams, tad nedz minētās biedrības telpas, nedz citi apstākļi tai atvēlēs pienācīgā plašumā rīkoties; tātad Mūzikas Komisija uzskatāma tikai par   p a g a i d u   i e s t ā d i,   par sagatavojumu turpmāk ceļamai   p a t s t ā v ī g a i   m ū z i k a s   b i e d r ī b a i. Tie kungi, kas 29. dec. m. d. vispārīgā diriģentu sapulcē aizstāvēja projektu pierīkot pie Rīg. Latv. Biedrības Mūzikas Komisiju, laikam bij   p ā r l i e c i n ā t i,   ka tāda Komisija l a b ā k a par patstāvīgu mūzikas biedrību (jo kā cita dēļ viņi tad tādu projektu būtu izstāvējuši?). Pēc tam, kad Mūz. Komisijas kārtības rullis būs izstrādāts un no Biedrības apstiprināts, izrādīsies, cik tāda pārliecināšanās dibināta." "Balss" redakcija pie šī raksta pielikusi piezīmi, ka viņa, visur nevarēdama piekrist V. k. spriedumiem, rakstu uzņemot lietas aizkustināšanas dēļ un apsolas turpmāk izteikt savas domas. Mums še vispirms jāizsaka nožēlošana, ka viena daļa latviešu preses pret šo svarīgo jautājumu agrāki, kad tas tika aizkustināts citā preses daļā, izturējās pilnīgi vienaldzīgi, jā, pat pretīgi, vai nu klusu ciezdama par šo lietu, vai pietikdama ar īsām, paviršām piezīmēm un pat zobošanām "par kādu Rīgas kungu plāniem", kaut gan šie kungi bija Rīgas dziedātāju biedrību diriģenti. Caur šādu vienaldzību laikrakstos tad arī iznāca savādais diriģentu stāvoklis pret jautājumu. Mums pašiem gadījās klāt būt 29. decembra m. d. diriģentu sapulcē, un tur nu redzējām, ka daži kungi, kas iepriekš bija aizstāvējuši projektu nodot apspriežamā atlikumā trešdaļu patstāvīgai biedrībai, pie balsošanas aiz pārpratuma balsoja pret šo projektu, kā domājams, vienīgi tādēļ, ka jautājums iepriekš nebija diezgan pamatīgi apspriests. Par jaundibināmās latviešu mūzikas iestādes darbību runājot, būtu vēl jāaizrāda, ka tai no paša gala tūliņ jāuzstājas kā tai iestādei, kura savā laikā būs jaunu dzied. Svētku rīkotāja un vadītāja, un sevišķi nošu izdevumos vienmēr jāraugās uz to, ka izdodamos nošu krājumos lai būtu viena daļa tādu dziesmu, kas derētu taisni nākošiem dzied. svētkiem. Beigās mums jāpiezīmē vēl tas, ka nemaz vēl nau pie malas mests jautājums par patstāvīgas mūzikas biedrības dibināšanu, lai nu gan tagad šādai biedrībai būs daudz grūtāki nodibināties nekā ar pabalstu pirmajiem soļiem. . . . "M ā j a s   V i e s i s", kā zināms, ir viens no tiem mazlatviešu laikrakstiem, kas šais "prozaiskos laikos" ievēro arī dzejas, sevišķi "jauno talentu" ražojumus. Viņā arvienu var atrast vēl nekur nedzirdētu dzejnieku vārdus, kā Peņģerotu un Pogu Jāņus, Putniņu Krišus un c., un, kā mēs jau vairāk reizes apgalvojuši, mūsu sirdi tas ļoti ielīksmo, bet šoreiz viņš šai kaislībā tomēr iet par tāļu, atļaudams savam pilsētniekam izteikt nepiedodamu uzmudinājumu jaunekļiem nevis "krogā plītēt un trumpes cirst", bet "labāki palikt mājās un rīmes kalt", un šo savu "ļauno" uzbudinājumu "M. V." motivē ar to, ka latvju tauta esot "dziedātāju tauta". Mums jāatzīstas, ka arī mēs principā esam pretim "plītēšanai un trumpu ciršanai", bet kādēļ tad jaunekļus grūst vēl dziļākā bezdibenī, paskubinot uz dzejošanu. Kas par daudz, tas par daudz. Bez tam atgādājam lasījuši, ja nemaldāmies, "Mazajos Dunduros" iz Budenbroka izņemtu, vēl spēkā pastāvošu likumu, kas nosauc dzejošanu (mit Carmina herumolasen) par sodāmu noziegumu. "M. V." vajadzētu sargāties no šādas uzmudināšanas uz noziegumiem un citiem "ļauniem" darbiem. "M. V.", kā. arī senāk "Latvietim", esot savi skauģi, un, lielāka nelaime, tādi, kuros "pamodusies paslēpta skaudība". Jā, kam gan to skauģu šimbrīžam trūkst! "M. V." kādā dzejā tik drusku pazobo par citu laikrakstu "lielīšanos" un uzbāšanos, un -, te tūliņ rodas skauģi. "Hanba", kā čeķi saka, jeb kauns latviešu skauģiem! "L. Avīzes" tagad no baterijām noņēmušas savus žīdu lielgabalus, ar kuriem, košeru kartečām pielādētiem, uz mums šaudīja, un tur to vietā uzlaidušas Pokala kungu ar mazu, mazu spēlstiķīti. Tā kā šā spēlstiķīša bumbiņa nebija saprātīgi mērķēta, tad arī viņa aizskrēja garām, un mums vairs šai ziņā nau daudz ko raizēties. Bet par to "L. Avīžu" redakcija savā jaunākā numurā izšāvusi ļoti oriģinelu priekšlikumu, kuru gan no tādas puses nevarēja gaidīt, ne cerēt. Runa ir par mācītāju vēlēšanu. "L. Avīzes" stāsta, ka viņas šo jautājumu jau valstījušas tos laikus, kad vēl neesot bijis neviena cita latviešu laikraksta, un arī atzinušas, ka patronāts savā ziņā esot smādējams, jo ceļoties daudz nekārtību caur to. Uz jautājumu, kā visus jaunumus novērst, esot radušās divas atbildes: pirmā - kuru devusi tagadējā "L. Avīžu" redakcija - ir, ka konsistorija tikai varot izšķirt, kurš mācītājs kurai draudzei vislabāk derot. "Otra atbilde saka" - tā turpina "L. Avīzes" - "ka vienīgi draudzei vajadzētu dot tiesību savu mācītāju sev ievēlēt. Bet katrs, kuram mūsu pagasta vecāko un citu pagasta ierēdņu (sic!) vēlēšana daudzmaz pazīstama, zina, cik riebīgas un nepatīkamas lietas tādās vēlēšanās notiek un ka tas tāpat arī pie mācītāja vēlēšanas notiktu, proti, ka īstenais balsotājs būtu -   b r a n d v ī n s.   - Tomēr, ja nu tak draudzēm šāda tiesība tiktu dota, tad, pēc mūsu domām, to vajadzētu dot visai draudzei un nevis, kā līdz šim to zināmie musinātāji vēlas, vienīgi pusdraudzei, t. i., ne tikvien vīrišķiem, bet arī   s i e v i š ķ i e m   b ū t u   j ā v ē l ē.    Kādā ziņā tad, sakiet, vīrišķi ir labāki mācītāja vēlētāji nekā sievišķi? . . . Vai sievišķi caurmērā nav dievbijīgāki nekā vīrišķi? Vai sievišķu prātus varēs tik viegli caur brandvīnu locīt un nogrozīt no taisnā ceļa? Nebūt ne! Tamdēļ, ja draudzēm tiek tiesība dota mācītāju vēlēt, tad šī tiesība pienākas pirmā kārtā arī sievišķiem. Jo viņas balsos ar gaišāku prātu un siltāku sirdi." Kas to nu būtu domājis! "L. Avīzes" un sieviešu emancipācija! Divi sajēgumi, kas tikpat mi)i saietas kā ūdens ar uguni. Un tomēr tas tā ir, jo brīnumi notiek arī vēl šos laikos. Bet lūdzam lasītājus tikai nepārbrīnēties, jo viss minētais priekšlikums vairāk nekas nau kā ņirgāšanās par citiem laikrakstiem, kas aizstāvēja draudžu tiesības. To jau gaiši pierāda tai pašā rakstā iesākuma teikums: "Šo mūsu lapas spriedumu (ka patronāts dažā ziņā smādējams), kas viņai savā laikā darījis diezgan pretestības, vēlāk jaunāki laikraksti uzņēmuši un mēģinājuši   p ā r t r u m p ā t;   tāda pārtrumpāšana viņiem nu gan izdevusies, bet nevis lietai par labu" - - - Tāda "pārtrumpošana" nu "L. Avīzēm" sirdi grauztin grauž, un tādēļ tās šo "pārtrumpošanu" vēl augstāki pārtrumpē, caur sava priekšlikuma, kas tīri kā loģisks izliekas, neiespējamību pierādīdamas citu laikrakstu bezprātību. Draudzei nevarot dot tiesību mācītāju vēlēt tādēļ, ka īstenais balsotājs esot brandvīns. Hm! Ko gan uz to sacīs Bismarks kā teoloģijas doktors? Mēs no savas puses nemaz negaidījām, ka "L. Avīzēm" par mācītājiem tik ļaunas domas, ka jel maz varētu nodarboties ar aģitācijām, zināms, tikai caur saviem draugiem un pazīstamiem. Bet par to lietu mēs nekā nevaram spriest, jo neesam ar mācītājiem tik tuvu pazīstami, nau nekad bijis izdevības ar tiem privātā dzīvē satikties. - Vai nebūtu derīgāki, kad "L. Avīzes" uzstādītu atkal lielgabalus uz savām baterijām un grieztu tos pret vēlēšanu "īstenajiem" vadoņiem - brandvīna žīdiem, un pie tam pa starpām saviem lasītājiem pasniegtu bez "pieniņa" arī vēl citu spēcīgu barību, kura radītu latviešos lielāku dzīšanos uz prāta gaismu un uz to nopelnu atzīšanu un cienīšanu, kurus "L. Avīzes" ieguvušas, sieviešu emancipāciju aizstāvēdamas? Ir dažreiz ari itin patīkami, ka laikraksta ekspedīcijā "rodas" kāda maza nekārtība, kā mēs to tūliņ pierādīsim. Viņu nedēļ' mēs nedabūjām Nr. 1 no šī gada "Latvieša" un bijām par to ļoti noskumuši, bet mūsu skumjība pārvērtās jo lielākā priekā, kad šonedēļ atnāca uz reizi 2 numuri, jo citādi mums būtu šonedēļ jāiztiek bez parastā dzejolīša, un tas būtu. nepatīkami, ļoti nepatīkami. Viņnedēļ pasniedzām kādu dzeju, kurā kāds laikraksts pats apsveicina savus lasītājus; "Latvietis" pasniedz pirmajā vietā "dzejoli", kurā dzejnieks Hofmaņu Alfonss apsveic pašu "Latvieti". Jā, jā, dažādība uztur dzīvību. Taisnību sakot, mēs šī dzejnieka dzeju lasām pirmo reizi, un ar to laikam arī izskaidrojas, ka mēs vietām nepratām pareizi izlasīt viņa glīto "dziesmībiņu", nebijām vēl ielasījušies. Tā tūliņ pirmajā pantā: "Sveiks nāci pie mums, "Latvieti"! Sveiks savā astot' gadā! L a i   t a u t a s   l a b u m s   T e v'   v e i c ī g i (Neiznāk kā neiznāk pantmērs, lai gan jau viens burts nolēcis.) Šai jaunā gadā vada." Bet lai gan pirmā "dziesmītē", ko mēs lasām no H. Alfonsa, tomēr mūs sagrāba savādas jūtas, dzirdot šādus dīvaini burvīgi brīnumaini dižus vārdus: "Ak, nāci, ka lai tinamies Iz tumšiem māņu deķiem - (Šī ir tā saucamā "atsavīstīšanās" jeb "attīstenība", kā malēnietis teiktu.) "Māc' mūs, lai   n e p a l a i ž a m i e s U z b r a k š ķ ē d a m i e m   s t e ķ i e m!" Beigās "dziesmībnieks" (pēc "tiesībnieka" analoģijas) uzpurina "Latvietim" dūšu "viņa astot' gadā" šādos daudz apsološos vārdos: "Daudz skauģu Tavu mācib' liedz, Liedz nopelnīto loni: Bet, kamēr melu gari spiedz, Vij tauta tevim kroni!" Atļauj, "Latvieti", ka ari mēs savu asariņu birdinām par Tavu grūtu likteni, ka mēs 8 gadus vītā kronī ievijam ari no savas puses kādu puķīti neaizmirstelīti. Uz mums Tu vari paļauties, kaut visur skauģi būtu! Zini, ka mūsu t. i., laikrakstu apskatītāja, liktens, sevišķi viņa alga un nopelni, jā, pat viņa pastāvēšana ir tuvu saistīta ar Tavu pastāvēšanu. Tad vijam nu ij mēs ar joni Tev lielu lepnu kroni! "Šis kronis tevi pasargās No tautas dēlu bariem!" VĒSTULE NO VIŅAS (PAR VIETĒJIEM ARĶEOLOĢISKIEM DARBIEM) Šī gada maija mēneša beigās ieradās Viļņā Pēterburgas universitātes privātdocents, arī Latvijā pazīstamais E. Voltera kgs, mūsu tautiets, kurš nu jau vairāk gadu no vietas pa vasaras brīvlaiku apbraukā Viļņas un pa daļai kaimiņu - Kauņas un Suvalkas - guberņas, krādams materiālus leišu mitoloģijai, valodas pētīšanai un etnogrāfijai. Beidzamā laikā, sākot no izgājušās vasaras, viņš savam darba laukam pievienojis arī arķeoloģiju un šogad rūpējas arī par dažu statistisku ziņu savākšanu, sevišķi tādu, kuras attiecas uz Viļņas leišu apdzīvoto apriņķu etnogrāfiju. Jau pērn viņš bija izsūtījis pa pagastiem minētos leišu apriņķos listes ar dažādiem jautājumiem, sevišķi pēc pagastu iedzīvotāju ticības un valodas. Atbildes uz šīm listēm nebija visur bijušas pilnīgas; tās šogad tika papildinātas ar Ž. kga darbību, kurš pa daļai izsūtījis jaunas listes ar izskaidrojumiem, kā viņas izpildīt, pa daļai pats apbraucis dažus apgabalus, uz vietas sakrādams ziņas. Tāda rīkošanās ar Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas pabalstu bija itin vajadzīga, jo nebija kaut cik skaidru ziņu par leišu iedzīvotāju skaitu Viļņas guberņā. Ķeizariskā arķeoloģiskā komisija Pēterburgā, kas Voltera kgam pērn bija uzdevusi izpētīt un aprakstīt Viļņas muzejas senlaiku lietas un privātos vietējos arķeoltiģiskos krājumus, iepriekš izzināt par kapu kopām un vispār vietām, kurās cerams atrast senlaiku lietas, Viļņas guberņas Lidas un Troku apriņķos un izdarīt rakumus minētos apriņķos. Par V. kga darba panākumiem pērnvasar bija minēts ari "D. L.". Šogad V. kgs tās pašas arķeoloģiskās komisijas uzdevumā pabeidza minētos darbus, izpētīdams, aprakstīdams un pa daļai nofotografēdams ievērojamākās senlaiku lietas Viļņas muzejā un Troku un Lidas apriņķos izdarīdams arķeoloģiskus rakumus ar bagātīgiem panākumiem. Šiem V, un citu kungu arķeoloģiskiem rakumiem Viļņas guberņā ir sava interese. - Iesākumā rakumi bija diezgan neizdevīgi, tā, piem., Olavas muižā Troku apriņķī pie muižtura V. Keistuta-Gedimina uzraka 5 akmeņa kapus, atrodot tikai vienā sieviešu kapā pie ģiltenes labās rokas nazi un uz krūtīm bronzas rotu; citur (Dumblē, Lidas apr.) atrada dzelzs cirpi; 5 zviedru kapos netāļ no Oļkenikiem nekā neatrada, jo kapi gan bija jau agrāk izrakņāti. Turpretī jo bagātīgi panākumi bija Bēniškos, pie Pomuses, Rosokaka kga muižā, kur izpētīja vairākas senlaiku leišu kapuvietas. Šo leišu kapu kopu, kas te sabērtas uz kaulu atliekām, dažādiem dzelzs ieročiem un bronzas rotas lietām, pēc skaita ir līdz 100, no kurām 97 uzzīmētas plānā no šejienes arķeoloģijas cienītāja muižtura V. B. Zukeviča; no viņām tika no Voltera un Žukeviča kgiem izpētītas 25. Šīs kopas ir apaļā veidā, 35-40 soļu apmērā, 2½-3 un vairāk pēdu augstumā. 3 pēdu dziļumā ir ogļu klājiens, virs kura atrodas kaulu čupas, dažādas senlaiku lietas un mālu podi, kuri, domājams, nau bijuši urnu vietā (urnas ir trauki priekš sadedzināto līķu pelnu uzglabāšanas), jo viņos neatrodas ne ogļu, ne pelnu, nedz kaulu. Šie kapi bagāti dažādām bronzas un dzelzs lietām, kuras, kā redzams, pārcietušas stipru karstumu. Dzelzs lietas tādēļ brangi uzglabājušās; šķēpu asmeņi, āķi, cirvji naži, dunči, adatas un sprādzes uguni pilnīgi tīrītas; naži un zobeni gludi, cieti un lokani kā tērauds un tiek tamdēļ no zemniekiem bieži lietoti saimniecībā. Turpretī bronzas lietas nereti pilnīgi izkausētas un romiešu fibulas (sprādzes), kakla riņķus, aproces un auskarus pa lielākai daļai mēdz atrast, gabaliņiem sīku kaulu gubā. No māla un akmeņa lietām griež vērību uz sevi daudzums sprēslīšu, kuri atrodami kopā ar dažādām lietām un ieročiem. Lai varētu noprast, kas šinīs kapos vēl atrodams bez kaulu skabargām, pelniem un oglēm, pietiek uzzīmēt )ietas, kas atrastas dažās kapu kopās (kurgānos), - otrā kapā atrasts: 1 dzelzs adata, 1 akmeņa sprēslītis, 5 daiļa darba rakstītas dzelzs sprādzes, 1 dzelzs riņķis, 4 bronzas gredzeni; gabals bronzas riņķa, bronzas, riņķis, 2 bronzas fibulas un āķi, 4 dzelzs naži, 4 dzelzs cirvji un 3 šķēpi; astotā kapā uzieti: 2 cirvji, dzelzs "umbo" (nabiņa vairogā) ar nazi un šķēpu, 2 dzelzs vāles, bronzas piekaramais, 3 bronzas riņķi, dzelzs sprādzes gabals, 3 sprēslīši un dažādi bronzas gabali. Šīs kapu kopas, pa reizām akmeņiem apliktas, ir jau meža apaugušas. Pomuses kapu vietas jau agrāk bija Žukeviča kga izpētītas; tur tika atrasti citu lietu starpā: 1 zobens, 1 romiešu fibula, 1 strīķis un trīs daiļa darba dunči. Arī Pomusē dažas kopas bija jau agrāk izlaupītas un bija atrasti: bronzas kakla rota, 2 lielas bronzas aproces un citas lietas. Kapu kopās pie Jevjes bija maz lietu, tikai 3 kopās tika atrastas katrā pa dzelzs cirpei, kā Dumblē, Lidas apr. Pret jūlija m. beigām V. k, devās uz Lidas apr., kur pie Opanovcu ciema uzraka 21 kapu, atrazdams starp citām lietām bronzas krustiņu, auskarus, bronzas plātītes, cirvjus u. t. t., Prāgas 13. gs. graša gabalu, denaru no Aleksandra Jagela dēla laikiem un 1 denaru ar slāvu virsrakstu "печать" vienā pusē un "krusta un šķēpa" zīmi otrā. Šīs naudas atrodamas pa lielākai daļai līdz ar tēraudu un kramu pie nelaiķu galvas labās puses. Beidzamās jūlija m. dienās tika uzrakti kapi Venzovtišinā un Vorobju-Novinās, kur atrastas 2 senlaiku leišu naudas ar jātnieka zīmi. Šie kapi ievērojami atrodamo lietu daudzuma un savādā paglabāšanas veida dēļ, jo virs kaulu pulka un zemes kārtas nereti atrodamas ogles un virs kapiem - sārti. Šinīs kapos atrasti starp citām lietām: atslēdziņa ar siksniņas atliekām, dažādas galvas rotas iz bronzas plātītēm, 2 aproces, 10 lieli bronzas gredzeni, 1 krustiņš, nēsājams kopā ar stikla krellēm un bronzas pulkstenīšiem; starp dzelzs lietām: naži, jostas riņķi, cirvji un šķēpi; bez tam vēl sudraba lodītes, savērtas bronzas stigā ausu greznojumam. Šovasar, vienā jūlija mēnesī, V. kgs iesūtījis 11 arķeoloģiski ievērojamus vidus, no kuriem 3 jau pērn bija izzināti. Kapu kopu un kapu uzraktu 98; atrastu lietu skaits sniedzas stipri pāri par 20U numuriem un ir divreiz tik liels nekā pērnajā gada panākums. Viss tas bija iespējams tik ar izglītotu un uzcītīgu lēvijas pētīšanas draugu palīgu, kuru skaits, kā ar prieku jāatzīst, gads gadā arvien palielinājas. Vietējo arķeologu pulkā ievērojama vieta pieder V. B. Žukeviča kgam, kura darbība še jau vairāk reizes bija minēta un kurš iespējis savākt sev brangu senlaiku lietu krājumu. Šo krājumu, kurā atrodas it ievērojami gabali, sevišķi viens bronzas cirvis (jo senu laiku), pa daļai aprakstījis un nofotografējis V. kgs savā šīs vasaras izbraukuma laikā. Cits krājums, garīdznieka Žikinisa kga, mazāks par minēto, arī V. kga aprakstīts. Pamudināti no V. kga labās veiksmas un panākumiem arķeoloģijas laukā, arī citi šejienes senatnes mīļotāji, cik mums ticis zināms, taisās izdarīt uz savu roku dažus rakumus, sevišķi ap Jevji. Iesāktie arķeoloģiskie pūliņi Viļņas leišu apriņķos tiks turpināti arī nākošu gadu, un daži iepriekšēji izzināšanas darbi jau šovasar izdarīti no Ž. kga, sevišķi Troku apriņķī. Šāda arķeoloģiska darbība Viļņā, kāda pie mums, latviešiem, vēl pavisam nemanāma, blakus jo uzcītīgai tautas gara mantu krāšanai še vēl jo vairāk atdzīvosies, kad piepildīsies viļņiešu cerības uz arķeoloģiskas saeimas sarīkošanu tepat Viļņā tūliņ pēc tādas pat saeimas Maskavā, kura saaicināta 8. janvāra m. d. 1890. g. un par kuru, kā arī par leišu arķeoloģijas pētījumu panākumiem mums varbūt būs turpmāk gadījums kādus vārdus minēt. ĀRZEMJU ZIŅAS (NO VASARAS BRĪVLAIKA POLITIĶA) V ā c i j a.   Ķeizars Vilhelms II pazīstams tai ziņā, ka tas labprāt tura runas. Tas nu nebūtu nekas ļauns, bet diemžēl jaunais valdnieks ne katru reizi ir labi apdomājis, kas jārunā, un izmet dažreiz tādus teikumus, kas labāki būtu varējuši palikt neteikti. Katrs cits būtu varējis to runāt, bet tādas spēcīgas valsts kā Vācijas galvai katram izsacītam vārdam jābūt savā vietā un tam neder mētāties dažādiem tumšiem teikumiem. Ķeizara Vilhelma runās tad arī reti dabonamas pilnīgas. Viņa padomnieki tās stipri mēdz apgraizīt un oficiālās lapās nodrukāt no runās tikai to, kas vajadzīgs. Dažas privātas lapas turpretim allažin zin vēstīt citādu runu saturu nekā oficiāli rakstītais. Diemžēl tikai šīm nu arī katru reizi nevar ticēt, jo var jau arī ķeizaram likt mutē tādus vārdus, kādus tas nau teicis. Tomēr allaž gan privātie ziņojumi pamatosies vairāk uz patiesības nekā tie, kurus nes oficiālas lapas. Tā nesen ziņoja, ka Vilhelms II Dīrendorfā turējis runu, kurā teicis: "Es vēlos būt Vācijā vienīgais saimnieks, cita saimnieka necietīšu." Oficiālajā ziņojumā šo vārdu trūkst; ja tie ir teikti, tad tie ir zīmēti uz Bismarku, un viņi liecinātu to, ka ķeizars pret Bismarku ir pārāki iekarsējies. Kādā citā runā ķeizars atgādinājis kauju pie Corndorfas, kurā krituši līdz 11 000 krievu, un izsacījis, ka prūšu armijas vecā slava nebūt vēl neesot zudusi. Te ķeizars gribējis, acīmredzot, izsacīt draudus pret Krieviju. Arī šie Vilhelma II vārdi, protams, nau nodrukāti oficiālajās lapās, un viņi paliek neizprotami tādēļ, ka šim brīžam satiksme starp Krieviju un Vāciju nemaz nau tik jauna, ka jau būtu jāķeras pie tādiem draudiem. Jādomā, ka te ir iekarsējumā izmests neapdomāts vārds, kurš acumirklī iešāvies galvā. A u s t r o u n g ā r i j a.   Tirdzniecības līgums starp Vāciju un Austriju nu noslēgts. Vismazākais, abu valstu delegāti, kuri par šo līgumu Vīnē veda visu laiku sarunas, to parakstījuši. Pie parakstīšanas ministru priekšnieks Segieni turējis runu, kurā pateicies visiem delegātiem par viņu darbību un tad aizrādījis, kāds svars šim līgumam priekš abām valstīm kā ekonomiskā, tā arī politiskā ziņā. Vācu delegātu vārdā ģenerālkonsuls Jordans izsacījis pateicības ministram. Bet savā tagadējā veidā līgums nau vairāk nekas kā tikai projekts, vēl tam jānāk tautas vietnieku sapulču caurlūkošanā, pirms tas galīgi no abām valstīm taps pieņemts. Un te tam grasās vēl daudz briesmu. Vācu reihstāgā tam ir daudz pretinieku, un kņazs Bismarks laikam būs tas, kas šo nolīgumu vissīvāki apkaros, jo savās lapās tas ,jau vairāk reizes tam uzbrucis. A n g l i j a.   Mēs īsumā jau esam ziņojuši par notikumiem angļu Indijā un par angļu karaspēka sakaušanu Manipurā, blakus Asamas valstij. Par šiem notikumiem nāk šādas sīkākas ziņas. Manipura, kura pieder pie tām valstiņām, kas stāv zem angļu virsvaldības, piedzīvoja agrāki jau iekšējus nemierus un dumpjus pret valsts galvu, sauktu tur "radža", bet radža Surs Čandra Sings arvienu palika uzvarētājs. Beidzot taču dumpiniekiem izdevās to pārvarēt un aizdzīt Radža nu meklēja patvērumu un palīdzību pie angļiem, un šie bij gatavi nodibināt no jauna Manipurā kārtību un iecelt radžu atkal savā vietā. Angļu virskomisārs Kvintons ar diviem pulkiem zaldātu devās uz Manipuru, sasauca uz sapulci manipuriešu virsaišus un pavēlēja dumpinieku vadoni saņemt cieti. Naktī pēc tam dumpinieki uzbruka angļu lēģerim; divi dienas tie turējās pretim, bet tad tiem pietrūka šaujamā materiāla, un Kvintons nu deva pavēli bēgt. Manipurieši nonāvēja ap 460 Kvintona zaldātus, viņu pašu un vēl citus angļu oficierus. Dumpinieki lika tiem nocirst galvas un viņu miesas atdot suņiem. Angļu valdība Rīta Indijā sūtīja jaunus spēkus uz Manipuru, un šiem nu dumpinieki nespēja atturēties pretim un tapa pārvarēti, kaut gan dumpinieku spēks sniedzās līdz 30 000. Pie radžas pils angļi vēl atrada kārtīs uzdurtās nokauto angļu oficieru galvas. - Bet ar šo uzvaru angļi vēl nebūt nau panākuši mieru Indijā. Gandrīz tāpat kā Manipurā angļiem uzbruka Barmas valstī vietējie iedzīvotāji; arī Pendžabā, kā rādās, izcēlies plašs dumpis. Uz abām vietām Indijas valdībai nu jāsūta palīga spēki. Lai gan angļi, kuru pulki labi skoloti un apbruņoti, drīz tikpat vienā, kā otrā vietā dumpiniekus pārvarēs, tad tomēr viņu spēki ir niecīgi samērā ar Indijas lielo iedzīvotāju skaitu, un, ja vēl tādi paši nemieri parādās citās vietās, tad angļu pulkiem tā jāizdalās, ka viņi sava mazuma dēj arī vairs nekā nevar izdarīt. Un, ka Indijā visgāri ar augļiem ļoti nemierā, tas visiem labi zināms. Pēdējā laikā iedzimtos indiešus uzbudināja pret angļiem daži likuma projekti, ar kuriem angļi grib iznīcināt dažas vecas neprātīgas ierašas, piem., tādu, ka mazus bērnus salaulā vēl bērna gados. Pret šiem jaunievedumiem strādā indiešu garīdznieki, kuri stāsta ļaužu pūļiem, ka angļi grib sabojāt viņu tīro ticību ar šādiem pārgrozījumiem, un ļaudis ļaujas sevi fanatizēt. Lai gan nekādi atklāti pretestības darbi vēl netop pastrādāti, tad tomēr pie tādiem fanātiskiem bariem no vārdiem līdz darbiem ir tikai viens solis. Tādēļ angļiem arī tais Indijas daļās, kuras atrodas taisni viņu varā, nau vieglas dienas un, vismazākais, tiem jābūt katru bridi gataviem uz nopietniem atgadījumiem. Z i e m e ļ a m e r i k a.   Jaunorleānas augstākā tiesa atradusi par neiespējamu iesākt izmeklēšanu pret tiem, kas patvarīgi notiesāja ar nāves sodu itāliešu pavalstniekus, kurus apvainojot slepkavībā, bet kurus zvērināto tiesa attaisnoja. Augstākā tiesa šādu savu nolēmumu pamatojusi uz to, ka zvērinātie, attaisnodami itāliešus, neesot to nosprieduši vienbalsīgi, un daži no tiem bijuši patiesi nopirkti. Šāds iznākums ļoti nepatīkams Itālijai, kuras sūtnis tādēļ vien aizbrauca projām no Vašingtonas, ka Savienoto Valstu valdība liedzās iejaukties Jaunorleānas notikumos un atstāja visu lietas izmeklēšanu un izšķiršanu vietējām iestādēm. Un nu šis iestādes atzinušās, ka pret itāliešu nonāvētājiem nau iespējams iesākt izmeklēšanu un ka vispārīgi Linča tiesa te bijusi vietā. F r a n c i j a.   Tautas vietnieku sapulcē bulanžists Rošs pieprasīja izskaidrojumu no valdības, kādēļ pirmajā maija dienā Furmi pilsētā zaldāti šāvuši ļaužu barā un dažus nošāvuši, dažus ievainojuši. Minētajā dienā notika Furmi pilsētā vislielākās nekārtības. Strādnieku bars iesāka trokšņot un taisīt nekārtības. Kad policija tos uzaicināja izklīst, tad neviens nepaklausīja; pēdīgi vajadzēja saukt karaspēku palīgā. Ļaužu pūlis ari par to nekā nebēdāja un uzbruka tikpat policijas ierēdņiem, kā oficieriem un mēģināja pat zaldātu rindu pārtraukt. Tad trīs reizes visi tapa uzaicināti izklīst, un, kad tas nenotika, norībēja šāvieni, kuri dažiem trokšņotājiem maksāja dzīvību. Rošs bij paņēmis līdz uz tautas vietnieku sapulci un atklāja tās priekšā kāda nošauta strādnieka svārkus, cerēdams caur to panākt lielāku iespaidu. Kad tas bij nosaucis ministrus par slepkavām, palātas prezidents lika priekšā to izraidīt iz sapulces, ko sapulce arī nolēma. Pēc tam tautas vietnieki pieņēma ministerijas izskaidrojumu. - Kādai franču lapai telegrafē no vācu robežas, ka tur manāma dzīva kustība. Vācu armija, kas stāv pie franču robežām, tā rīkojoties, it kā rit parit būtu gaidāma kara pasludināšana. No tā uzbudināti, franči neturot rokas klēpi un darot arī visu, lai apdrošinātu sevi pret pārsteigumiem no vācu puses. Frančiem īpaši jāsargājoties no tā, ka viņus nepārsteidz vācu kavalērijā. Agrākie robežu strīdi esot pierādījuši, kā vāci grib rīkoties; viņi taisoties uz pirmo zīmi sūtīt savus jātniekus pār robežu, lai tie tur kavē franču spēkus pulcēties. Frančiem pie laika viss tas esot jāievēro un jāatrod līdzekļi, kā novērst to, ka taptu pārsteigti. B e l ģ i j a.   Beļģijā ogļu raktuvju strādnieki sāk arvienu lielākā mērā streiķot. Tagad jau streiķotāju skaits sasniedz vairāk simtus tūkstošus. Kā jau allaž, tā arī tagad līdz ar streiķiem aug nekārtības un varas darbi no strādnieku puses. Galvenākie strādnieku prasījumi ir algas paaugstinājums un darba laika aprobežojums uz 8 stundām. Bet bez tam Beļģijā piejaukti ari daži politiski prasījumi: strādnieki aģitē priekš tā, ka Beļģijā taptu ievesta vispārēja balsošanas tiesība, t. i., ka katram pilngadējam Beļģijas pavalstniekam būtu tiesība celt tautas vietniekus un tapt ieceltam par tādu. Līdz šim Beļģijā šāda tiesība pieder tādām personām, kas maksā kādus nodokļus, t, i., kam ir kāda manta. Beļģijā strādnieku nemieri jau agrāki ari piedzīvoti, bet nekad vēl tie nau pieņēmuši tādu plašumu un asumu kā šoreiz. Ir jau bijuši atgadījumi, kur strādnieki ķērušies pie dinamīta. Valdība šo notikumu dēļ atrodas nopietnās rūpēs, un viņiem piegriež vērību visa Eiropas prese. Lieta ir tā, ka Beļģija, atrazdamās starp abām vecajām ienaidniecēm Vāciju un Franciju, ieņem tāpat kā Holandija ļoti svarīgu stāvokli kara atgadījumā starp abām valstīm, un jau no seniem laikiem abas kaimiņienes kārīgām acīm lūkojušās uz šo mazo, pārtikušo valstiņu. Ja nekārtības Beļģijā pieņemtu par daudz lielus apmērus un grasītos pāriet pār kaimiņu robežām, tad viegli varētu notikt, ka viena vai otra no šīm lielvalstīm atrod par vajadzīgu iejaukties Beļģijas notikumos, lai tur nodibinātu mieru un kārtību; patiesībā, lai to sevim piesavinātu. Protams, ka otra valsts to neciestu, un tad karš būtu nenovēršams. Vispārējā miera labad tādēļ būtu vēlējams, ka Beļģijas valdībai pašai izdotos panākt izlīgumu starp darba devējiem un darba ņēmējiem. N o r v ē ģ i j a.   Norvēģija un Zviedrija, kā zināms, savienotas ar tā. saucamo personālūniju, t. i., ar to, ka abām valstīm katru reizi ir viens un tas pats karals; citādi abas valstis ir pilnīgi šķirtas, katrai ir savi ministri, katrai sava tautas vietnieku sapulce. Satiksme starp abām valstīm ir arvienu bijusi diezgan vēsa; zviedri ir arvien interesējušies tikai par Zviedriju, kamēr norvēģieši rūpīgi sargājuši savas intereses: Tomēr zviedri pēdējā laikā, kad uznāca valdē nacionālā politika, ir kārojuši pievilkt norvēģiešus, lai tos pārvērstu par zviedriem, tā ka ar laiku visā Skandināvijas pussalā būtu tikai viena tauta un viena valsts. Šādi zviedru centieni, kuri netapa arvien tik cieti apslēpti, ka norvēģieši tos nebūtu manījuši, padarīja pēdējos modrus un neuzticīgus. Un, kad jau ieviešas tāda neuzticība, tad nevajag daudz, lai rastos arī domu starpības. Domu starpības starp zviedriem un norvēģiešiem ir patiesi jau arī bijušas. Tā, piem., zviedri jau sen lūkojas neuzticīgi uz Krieviju un labprāt vēlas iedraudzēties ar Vāciju. Kad pērn vācu ķeizars Vilhelms II apciemoja Stokholmu, tad karalis turēja runu, kurā izsacīja vislielāko draudzību pret Vāciju. Norvēģieši pret visiem šiem draudzības pierādījumiem Vācijai izturas gluži auksti un no savas puses vēlas dzīvot mierā un labā satiksmē ne vien ar citām valstīm, bet arī ar Krieviju. Tāpat norvēģieši nebūt nepiekrīt tam, ka Zviedrija rīkojas un apbruņojas līdzīgi tām valstīm, kuras pieder pie triju valstu sabiedrības vai kuras pēdējai grib kara atgadījumā piebiedroties. Pēc norvēģiešu domām, Skandināvijas valstīm der atturēties no iejaukšanās lielvalstu strīdū un tādēļ tām arī nau vajadzīgs izdot milzīgas summas kara vajadzībām. Viegli saprotams, ka tādos apstākļos Norvēģijā darījusi dziļu iespaidu runa, kuru turējis zviedru tautas vietnieku sapulcē ministru priekšnieks Okerhjelms. Tas, starp citu, esot teicis, ka jaunais kara likums, kurš nosaka, ka armija ir reformējama un katru gadu uz 90 dienām jāiesauc uz apmācību rezervisti, esot griezts ne vien pret Krieviju, bet ari pret Norvēģiju; tiklīdz kā šis likums būšot ievests, zviedri būšot sākt runāt ar norvēģiešiem pa zviedriski. Šie draudi pret norvēģiešiēm, izteikti no ministru priekšnieka, sacēluši Norvēģijā vispārīgas dusmas, un ļaužu prāti stipri uzbudināti, Ministru priekšnieks gan izskaidrojis, ka viņa vārdus laikraksti esot sagrozījuši un citādi atstāstījuši, bet šim izskaidrojumam negrib īsti ticēt. Norvēģijā jau atskan. daža balss, kura saka, ka norvēģiešiem jāatkratās no zviedriem; ja būtu vajadzīgs, tad ar Krievijas palīdzību. Pēc pēdējām ziņām, ministru priekšnieks Okerhjelms esot iesniedzis karalim lūgumu, lai to atlaiž no amata. Vispirms karalis šo lūgumu atraidījis, bet tad vēlāk pieņēmis. Tomēr uzbudinājums norvēģiešos vēl neesot necik mazinājies. V ā c i j a.   Tautas cerības uz lētāku maizi nau piepildījušās. Veltīga bija stiprā aģitācija par labu pārmērīgi augsto labības muitu atcelšanai vai. vismaz pamazināšanai; veltīgi pūlējās kopīgi dažādu krāsu partijas, kur it sevišķi nopelni pieder saciāldemokrātu partijai un brīvprātīgajiem. Pat liela daļa nacionālliberāļu, Bismarka aklu piekritēju un tātad Bismarka protekcionisma politikas aizstāvētāju, jā, pat daži konservatīvie, kā, par piem., Kardorfs, bija izsacījušies pret labības nedzirdēto dārdzību un bija atzinuši, ka galu galā vajadzēšot pamazināt muitas; viņi uz tādu pamazināšanu ari bija sagatavojušies. Veltīgi arī bija iesniegta ķeizaram petīcija ar daudz parakstiem par labības muitu atcelšanu. Vēl pašā beidzamā laikā visi bija pārliecināti, ka tiešām tiks kaut kas darīts pret maizes dārdzību; un vēl piektdien pati prūšu valdība principā nebija pretim muitu pazemināšanai un tikai sestdien nosprieda piepaturēt augstās muitas, kad bija dabūtas no labības tirgotājiem ziņas par labības krājumu daudzumu. Prūšu deputātu namā kanclers Kaprivijs garākā runā izskaidroja, ka valdība nesniegšot bundesrātam nekāda priekšlikuma par labību muitu pazemināšanu, jo valdība esot pārliecinājusies un varot ar skaitļiem neapšaubāmi pierādīt, ka nevarot būt ne runas par maizes trūkumu tautas pārtikai; neesot vajadzība izlietot jebkādus ārkārtējus līdzekļus, jo šā gada raža, kaut ari nebūšot labā, tomēr vidēja un labības krājumu esot daudz, un beigās labības iztrūkumu it viegli varēšot papildināt iz ārzemēm. Šāds valdības solis pārsteidza visus, pat lielgruntniekus (agrārijus), kuri tik spožu panākumu nebij cerējuši. Izskaidrojums šādai rīcībai meklējams pa daļai draudzībā ar Austriju, ar kuru noslēgts līgums par pazeminātām labības muitām, pa daļai cerībā noslēgt ar Krieviju jaunu muitu līgumu, kurā Krievija atvieglinātu vācu preču (čuguna, ogļu, kokvilnas) ievešanu, pa daļai arī bailēs no Bismarka opozīcijas, kurai tagad izrādās atņemts svarīgs kaujas ierocis. Bet visi šie iemesli diezgan bezpamatīgi; Vācija bez krievu labības uz ilgu laiku nespēj iztikt, tas redzams iz ieveduma 1888. gadā, kad krievu rudzu bija ievests 88%, Austrijas tikai 1½%, krievu auzu 92%, Austrijas 3 ½%. Krievija it labi noprot, ka viņai nau par ko līgt ar Vāciju par muitām, jo drīzā laikā Vācijai pašai bez līguma būs jāatceļ augstās muitas. Kaprivija ziņas par lielajiem labības krājumiem Vācijā ir diezgan nepamatotas, kā tas varbūt pat oficiāli tikšot aprādīts no Krievijas puses un ko ari paši vācieši nomanījuši. Jo ir iemesls domāt, ka labības tirgotāju uzdotie skaitļi ir divi vai trīs reizes augstāki nekā patiesībā, tā ka šiem tirgotājiem īsti ir interese visiem līdzekļiem rūpēties par labības muitu piepaturēšanu. Veltas laikam būs arī Kaprivija cerības, ka viņš ar šādu politiku uzvarējis Bismarku, jo ar labības sadārdzināšanu viņš atkal zaudēs tautas piekrišanu. Labības cenas, kā bija paredzams, atkal stipri paceļas. - Vācijā bijušas divas ievērojamas partiju sapulces - nacionālliberāļu Berlīnē un brīvprātīgo Frankfurtē. Nacionālliberāļi ir grūtos apstākļos; viņi tagad ceļa jūtīs, un var gaidīt partijas šķelšanos, varbūt pat iznīkšanu. Nacionālliberāļi no paša sākuma 1866. gadā, kad viņi apņēmās cīnīties par vācu vienošanu un katolības apkarošanu, piebiedrojās Bismarkam un gandrīz visu laiku arī palikuši Bismarka padevīgie palīgi; izveduši tā saukto "kultūras cīņu", sekojuši Bismarkam muitas politikā un cīņā pret sociāldemokrātiem un biedrojušies ar konservatīviem "karteli", pabalstīdami Bismarka zaldātu un "junkuru" politiku. Sākot no kultūrcīņas beigām, no viņiem pastāvīgi ir atkrituši brīvprātīgākie elementi, un nu draud atkrist ari tie, kas grib vairāk ievērot zemāko šķiru labumu. Arī brīvprātīgo starpā ir cēlušās ķildas, bet te iemesli ir pilnīgi niecīgi, un ķildas rāda tikai vācu nepietiekošo politisko attīstību. A n g l i j a.   Londonā tagad visi runā par prāvu, kura pievilcīga vispirms ar to, ka izrāda ne visai patīkamā gaismā angļu visaugstāko aprindu dzīvi un paradumus, un kurā pats angļu troņmantinieks, Velsas princis, ir par liecinieku. Angļu apakšpalkavnieks sers Viļjams Gordons-Kemings bija apsūdzējis Vilsonu un citus, ka tie viņam klaji, avīzēs, neslavu cēluši par blēdīgu kāršu spēlēšanu. Sers Edvards Klerks, Gordona-Keminga aizstāvs, pieprasīja tiesai, kāda loma šinī lietā piekritīšot troņamantiniekam, kurš, tiesas sēdi atklājot, sēdēja līdzās tiesnešiem. Uz to tiesas priekšsēdētājs atbildēja, ka princis neesot aicināts par liecinieku, bet ka viņš esot ar mieru atbildēt uz visiem abu pušu advokātu jautājumiem. Velsas princis izteica, ka viņš ilgus gadus esot ar apsūdzēto lordu bijis tuvā draudzībā, bet atsacījies pēc no tās, jo esot ticis biedināts, ka lords spēlējot blēdīgi. Viņš gan nezinot, vai šinī gadījumā Gordons-Kemings esot viltīgi spēlējis, bet, ja spriežot pēc tā, ko viņš esot dzirdējis un ievērojis par lordu, tad viņam jādomājot, ka līdzīgs gadījums varētu gan būt noticis. Lords Kemings turklāt parakstīja zīmi, kurā atzīst spēles nepareizību un apsolās savā mūžā nekad vairs nespēlēt. Dažas angļu avīzes sīvi uzbrūk Velsas princim, ka viņš iemaisījies tādā nepatīkamā lietā. T u r c i j a.   Cik maz apdrošināta ir Turcijā personība un mantas neaizskaramība un cik vāja valdības vara, to gaiši tēlo atgadījums, kāds gan reti citur kur notiek. Četru stundu brauciena no pašas Konstantinopoles dienas laikā laupītāju banda izcēlusi dzelzceļa sliedes, apturējusi pasažieru braucienu, aplaupījusi pasažierus un pasta vagonus un vēl paņēmusi sev līdz 5 bagātākos pirmās klases braucējus, kurus tagad tura par ķīlām, līdz viņi tiks izpirkti. Viens no pasažieriem palaists vajā, lai sagādātu izpirkšanas summu - 200 000 marku. Tā kā sagūstītie vācu pavalstnieki, tad vācu sūtnis Konstantinopolē spēris pie turku valdības soļus, lai šī dotu vajadzīgo izpirkšanas naudu, ar ko turku valdība ari bija mierā. Nauda jau aizvesta uz laupītāju apzīmēto vietu, un drīzumā grib sūtīt karaspēku laupītājus gūstīt, tomēr ne agrāk, kamēr minētie pasažieri būs brīvā palaisti. Pie šīs laupīšanas, kā rādās, būs piedalījušies arī dzelzceļa ierēdņi. S e r b i j a.   Karalienes mātes Natālijas izraidīšana iz Serbijas robežām ar varu ir sacēlusi lielu kustību ne vien Belgradē, bet, kā domājams, arī visā zemē. Ar šo soli, kurš gan bija priekšā rakstīts no politikas vajadzības, bet tika izdarīts neīstā brīdī un gauži neveikli, tagadējā radikālā ministrija Pašiča vadībā ir padarījusi savu stāvokli ļoti grūtu. Iekšlietu ministrs Gpaja, uz kura krīt varbūt galvenā vaina, gan atlūdzās no amata, bet ministrija atlūgumu nepieņēma. Policijas priekšnieks Todorovičs, kurš tika atlaists, iesniedzis par to pārsūdzību, jo viņš esot vienīgi izpildījis augstākas pavēles; Todorovičam ir ari zināms svars radikāļu partijā. Pati radikāļu partija ir nemierā ar Pašiču un grib sasniegt, mazākais, dažas ministru pārmaiņas. Turpretī jo sīvi aģitē pret tagadējo ministriju un arī valdību progresistu partija, kura pat runā par ministru nodošanu tiesām par konstitūcijas un likumu pārkāpšanu. Turklāt šī partija mēģina biedroties ar liberāļiem, kuri, kaut gan nosoda ministrijas soļus, tomēr sargājas no pārākas draudzības ar progresistiem, kuru nolūks ir gaiši redzams, un negrib neko citu, kā pēc tautiskās ministrijas gāšanas piegriezt Serbiju atkal Austrijas varai. Diezgan savāds stāvoklis šinīs jukās ir karalienei Natālijai, kura tagad atbalstās pilnīgi uz Austrijas draugiem progresistiem un sludinājusi Garažaņina avīzē "Videlo" vēstuli, kurā pateicas belgradiešiem par viņu līdzdalību, bet ari Austrijai. Kaut gan karalienei Natālijai liela populārība, tomēr domājams, ka tauta pabalstīs savu pašu radikāļu ministriju un nejaus nākt pie valdības atkal liberāļiem vai pat progresistiem. F r a n c i j a.   Par franču valdības nodomiem nodarboties ar sociālām reformām mēs tagad varam pasniegt tuvākas ziņas. Zināmais priekšlikums par strādnieku pensijām ir izstrādāts no iekšlietu ministra Konstana, un ministru sapulce viņu jau vienbalsīgi pieņēmusi, tā ka drīzā laikā gaidāma viņa priekšā celšana palātai. Priekšlikums pa daļai līdzinājas vācu valsts priekšlikumiem šinī ziņā, tikai viņš daudz praktiskāks, plašāks, dod daudz vairāk labumu strādniekiem, bet turklāt apgrūtina arī vairāk valsts kasi un darba devējus. Kase tiek ierīkota priekš visiem strādniekiem pāri par 25 gadus veciem, kuri pelna ne vairāk kā 3000 frankus par gadu; jaunāki strādnieki tiek sevišķi ierakstīti. Strādniekiem pašiem jāmaksā 5-10 santīmu no ikkuras darba dienas, t. i., par gadu (290 darba dienas) 14½-29 franki. Maksājumi turpinājas 30 gadus, pēc kura laika strādnieks dabon ikgadēju pensiju no 300 līdz 600 frankiem. Valsts un darba devēji no savas puses piemaksā 2/3 no strādnieku iemaksātās summas. Visu apdrošināto strādnieku būšot apmēram 6½ miljona; valstij nāksies piemaksāt 100 000 000 fr. Strādnieki, kuriem jāaptura maksājumi ievērošanas pelnošu iemeslu dēļ, netiek vēl izslēgti iz kases. Vācijā strādnieki nedabūja tik lielu pensiju un ne 55. dzīvības gadā, bet tikai 70. Tomēr nau vēl paredzams, vai šis priekšlikums tiešām tiks pieņemts no tautas vietniekiem, jo vieniem viņš būs par maz apdrošinājis strādniekus, otriem būs par daudz apgrūtinājis darba devējus un citiem būs prasījis pārākus upurus no valsts. A n g l i j a.   Jautā jums par triju valstu sabiedrību ir tālāk attīstījies un iestājies jaunā stadijā, tā ka ir diezgan drošs pamats domāt - Anglija, kura palaikam lūkojas it laipni uz zināmo miera līgu, tagad pati domā stāties tuvākā sakarā ar šo līgu, noslēgdama šinī nolūkā līgumu ar Itāliju. Jautājumus par šādu sabiedrības noslēgšanu starp Angliju un Itāliju tika aizkustināts jau vairāk gadus atpakaļ, kad Itālijā bija vēl par ministru priekšnieku Robilans, Krispija priekšgājējs. Toreiz uz nolūku slēgt šādu sabiedrību grieza vispirms vērību franču avīzes; pēc tam angļu parlamentā pazīstamais tautas vietnieks Labušers pieprasīja par šo lietu ministrijai, kura izskaidroja, ka nekāds līgums ar Itāliju neesot noslēgts. Arī tagad parādījās pirmās ziņas par Anglijas pievienošanos triju valstu sabiedrībai franču avīzēs, īsti avīzē "Figaro", kur deputāts Milonā izsludināja, ka nesen mirušais bonapartistu galva, princis Napoleons, viņām atklājis no paša Itālijas karaļa Umberta dzirdēto ziņu, ka Itālija esot apdrošinājusies pret visiem Francijas uzbrukumiem no jūras puses, noslēgdama šinī ziņā līgumu ar Angliju. Šī ziņa no oficiālās puses gan tika nosaukta par nepareizu, bet ne Anglijas, ne Itālijas, ne arī Vācijas avīzes neliedz, ka ziņa varētu būt patiesa. Tādu Anglijas ciešāku piesliešanos trijām valstīm katrs varējis paredzēt un gaidīt, jo viņa pilnīgi sakrītot ne vien ar triju valstu, bet arī ar Anglijas interesēm. Itālijai vispirms Anglijas draudzība un palīdzība kara gadījumā ir no liela svara, jo citādi viņai nekādi nebūtu. iespējams atturēties pret Francijas pārsvaru, un, otrkārt, viņa domā ar šo draudzību ari nodrošināt savus nodomus uz Tripoli un varbūt pat uz Tunisu. Anglijai turpretī, palīdzot Itālijai, nekāds jaunums nevar celties, jo priekš viņas Itālija nekad nevar būt bīstams konkurents Vidusjūrā; turpretī, stiprinot un palīdzot Itālijai, viņa spēs ātrāk lauzt Francijas varu, kura vienīgā nejauj Anglijai tikt par pilnīgu Vidusjūras valdnieci un grib piesavināties Ēģipti. Kā dzird, līgums starp Itāliju un Angliju neesot noslēgts tik formāli stingri kā miera līgums; tas nau likts priekšā apstiprināšanas dēj parlamentam Londonā, un gan ar netiks likts priekšā, bet, kā Fergusons izskaidroja, Anglija esot apsolījusies Itālijai nepielaist nekādas pārmaiņas Vidusjūras valstu varu robežās. Sakarā ar šiem Anglijas nodomiem pieslieties triju valstu politikai stāv gan laikam arī ziņa, ka Vācijas ķeizars Vilhelms gribot apmeklēt karalieni Viktoriju Londonā, kurp tad arī nodomājis atceļot tanī pat laikā Itālijas troņmantnieks. Salisbrija orgāns "Standarts" tad ari uzaicina angļus godam saņemt augstos viesus, it īpaši ķeizaru Vilhelmu, "Eiropas miera pamata akmeni". - Slavenā prāva, kurā lords Kemings bija apsūdzējis Vilsonu un citus par neslavas celšanu, šinīs dienās iztiesāta, un Kemings ar savu sūdzību atraidīts. Ar ko aplinkus atzīts no tiesas, ka augstais lords tiešām viltīgi spēlējis kārtis. Prāvas iznākums it sevišķi nepatīkams kroņa princim, kurš pats bija atzinies, ka bijis ilgu laiku Keminga tuvs draugs, un kuram tika pierādīta nepiedodama vājība - izšķērdība un kāršu spēles kaislība. Visas avīzes vienbalsīgi dara pārmetumus princim, un daži deputāti pat sagatavo priekšlikumu parlamentā pamazināt kroņa prinča civilisti, t. i., maksājumus iz valsts kases. Daudz labāk ar kāršu spēli jau veicās bijušam Serbijas karalim Milanam, kurš divās dienās vinnējis 130 000 franku. Lords Kemings esot izslēgts iz armijas virsnieku pulka. - Valdība iesniedza apakšnamam priekšlikumu par bezmaksas skolu ievešanu. Visas tautas skolas dabū no valsts pabalstu ik pa 10 šiliņiem uz skolēna; tās skolas, kurās maksa nau augstāka par 10 šiliņiem, tiek pasludinātas par brīvskolām. Valsts pabalsts tiek dots vienīgi skolēniem no 5-14 gadiem. Kā zināms, šis priekšlikums būs konservatīviem stiprs līdzeklis cīņā pret liberāļiem, jo liberāļi nevar labi pretoties tādam priekšlikumam, kuru viņi vienmēr paši aizstāvējuši; viņi varēs tikai priekšlikumu vēl paplašināt. S e r b i j a.   Serbijā prātu uzbudinājums par karalienes izraidīšanu pamazām sāk norimt, vismaz prātīgākie sāk noprast, ka šāds solis tiešām bijis nepieciešami vajadzīgs, jo karaliene māte klaji izsacījusi, ka gribot gāzt tagadējo valdību, pabalstoties pie tam uz progresistiem, Austrijas draugiem. Serbijai diezgan daudz darba iekšējās lietās un turklāt vērīgi jālūkojas uz Bulgārijas rīkošanos, kura musina maķedoniešus un vecās Serbijas iedzīvotājus un pulcina karaspēkus Serbijas robežās. Var pilnīgi domāt, ka Stambulovs būs ar mieru uzsākt karu ar Serbiju, ja viņam paša mājās tiks pārāk grūts stāvoklis. Progresisti vēl ļoti sīvi uzbrūk valdībai un sāk izrīkot mītiņus uz zemēm, pret kuriem gan ari radikāļiem vajadzēs izrīkot pretmitiņus; liberāļi ir vairāk mierprātīgi. Pie pilnīgas ļaužu apmierināšanas daudz piepalīdzēs Melnkalnes kņazs. Nikolaja nodoms apmeklēt šo vasaru Belgradi, kur viņu saņems vaļējām rokām. Tālab Kaličs izlaidis populāru uzaicinājumu dibināt biedrību Balkānu pussalas slāvu tautu federācijas idejas veicināšanai, un ar tādu pat nolūku, drusku citādā veidā, arī Trikupis, bijušais grieķu ministru prezidents, taisoties ierasties Belgradē. CIENĪJAMIEM LASĪTĀJIEM Bez visa ievada gribam aizrādīt godājamiem lasītājiem uz pārmaiņu, kas notikusi avīzes vadībā; iecienītā atbildētāja redaktora P. Stučkas vietā šodien cits, svešs paraksts. Kāds svars šai pārmaiņai, ko no viņas būs gaidīt? Jau ilgus 6 gadus "Dienas Lapa" iet tautā, lai palīdzētu pie lielā darba, nestu brāļiem gaismu, labklājību, vadītu tautu pretim spožai, laimīgai nākotnei. Cienījamiem lasītājiem līdzi "Dienas Lapai" šie gaismas centieni pārgājuši asinīs; viņi nevar lāgā iedomāties "Dienas Lapu" bez šiem centieniem, un viņa ari tiešām nau domājama bez tiem. Nekāda avīzes vadības maiņa te nevar nekā mainīt. "Dienas Lapa" arī turpmāk centīsies visiem spēkiem izplatīt   g a r a   g a i s m u,   kura ir katras tautas augstākais mērķis, viņas lielākais spēks un viņas varenākais cīņas ierocis; kam stipri gara ieroči, tas nau pārvarams nekādās dzīves briesmās. Bet gara gaismai vajaga atspīdēt pār visiem, ne tikvien pār bagātiem, bet ari pār nabagākām un zemākām šķirām; jo plašāk sniedzas izglītība, jo lielāks tautai spēks. "Dienas Lapa" pastāvīgi centīsies vest tautu uz attīstīšanos, kura nešaubās nedz pa labai, nedz pa kreisai pusei, ir svabada no visiem liekiem iespaidiem un grib tik sasniegt gara gaismu un attīstību. Kas sasniedzis gara izglītību, tam nau vairs grūti sasniegt arī sabiedrīgu labklājību. Bet iegūt izglītību atkal visvieglāk bagātajam, un tādēļ ari šis mērķis nau jāizlaiž iz acīm. Lielajā darbā vajadzētu vienoties visiem spēkiem, bet, diemžēl, vienība nebija panākama. Maziski, patīgi labumi bija vainīgi, ka "Dienas Lapa" netika viscaur tā uzņemta, kā pienācās; savā možā, jaunā garā viņa bija par modinātāju un skubinātāju dažā labā vietā, un to viņai nekad nevarēja piedot; ari uz priekšu nevar nodoties cerībām, ka šāds stāvoklis grozīsies. Možs gars valdīs "Dienas Lapā" arī turpmāk, lai tad arī būtu jāuzņemas viņa sekas. Tautas gods, tautas labums, tautas manta iet pāri visam, gar šiem ir visiem daļa. Kur bija jāaizstāv tautas gods un labums, tur "Dienas Lapa" vienmēr bij atrodama pirmā vietā; viņas pagātne lai galvo par viņas nākotni. Nekādas jaunas programmas redakcijai šinī maiņas gadīju nā nevajag uzstādīt; viņa tik pūlēsies visiem līdzekļiem palīdzēt pie tautas attīstīšanās, sasniegt savus augstākos mērķus visjopilnīgākā un plašākā mērā. Ja cien. lasītāji manīs šur tur kādus pārgrozījumus, tad tie būs bijuši vajadzīgi avīzes mērķa un satura daudzuma paplašināšanas dēj, jo, kā "Dienas Lapa" līdz šim pastāvīgi augusi dižumā. un plašumā, tā viņa arī uz priekšu augs. Ar laiku izrādījies par vajadzīgu dažu nodaļu paplašināt, dažu no jauna ierīkot, uz dažām lietām griezt vairāk vērības pārgrozījušos apstākļu dēļ. Bet par to visu še nau vieta runāt, cien. lasītājus ar to iepazīstināsim vēlāk. PAR SPIRGTO GARU UN PĀREJAS LAIKMETU FRAGMENTS NO KĀDAS RUNAS Daudz jau runāts jaukiem vārdiem; cildinātas biedrības un vadoņi, cildināti spēki, kas zaļeniekus pulcinājuši biedrībās un kas tos vadījuši uz vienprātību; runāts gan par miesu, gan ari par garu, t. i., par šo namu un biedrību vadītājiem u. t. t. Bet tomēr nedz še cildinātās personas par sevi, nedz še pārrunātās miesas un dvēseles ir tie, kas zaļeniekus virzījuši un vēl virzīs uz priekšu; kas to darījis - tas ir pavisam cits kas; tas ir tas   s p i r g t a i s   g a r s,    kas nu sācis pa visām malām savu uzvaras ceļu. Šis gars ir pēctecis tam, kas savā laikā vadīja un darbināja mūsu nelaiķus censoņus Andreju Spāģi un Krišjāni Valdemāru, tas ir tas brīvais gars, kas toreiz gribēja atsvabināt tautu no visiem māņiem, kas cēlis mūsu tautas pašapziņu. Bet vai tad ar tiem panākumiem, ko viņš toreiz sasniedzis un pie kuriem vēl tagad daži it kā grib apstāties, vai ar tiem jau ir beigas? Nē, tie jāturpina. Un tas pats jaunais, censīgais gars tad ari iet tālāk un ceļ sev jaunu ēku. Tagad grūti laiki. Visi to atzīst. Pat lielākā daļa priekšrunātāju to darījuši. Tomēr atrodas ari mūsu starpā tādi. kas to negrib atzīt. Gan jau ari reiz atkal labības cenas pacelšoties - un tad būšot visam līdzēts. Bet, kas tā domā, tie domā ar plāksteriem izārstēt vispārēju slimību. Te jāiet tālāk. Un zaļeniekiem jāatzīst, ka arī viņi vairs nedzīvo šādā plāksterīšu laikmetā, bet īstā, nopietnā krīzes laikā. Arī mūsu, latviešu, līdzšinējais saimnieciskais pamats, mūsu lauksaimniecība, ari tā tapusi pavisam citāda: nelīdz vairs neko laukkopība vien - vajag pāriet arī uz citiem saimniecības zariem . . . visur cenšanās pēc plašāka darba lauka - un tomēr atkal visur neatturami spiežas virsū trūkums. Kā tas saprotams? Tas saprotams, pārdomājot mūsu tagadējo ražošanas kārtību! Mēs jau vairs neražojam mantas un lietojamas vērtības priekš savas lietošanas, - mēs esam iestumti, ierauti ar varu tajā lieliskajā visas pasaules sacensībā - tajā   p r e č u   ražošanas straumē, kura tagad visu pasauli apņēmusi. Mēs tagad esam tanī pašā stāvokli kā fabrikants, kas ražo preces un nevis mantas priekš sava paša vajadzībām, preces, par kurām tas naudu dabūs, kas tam vienīgi vajadzīga. Arī mēs, arī lauksaimnieki ierauti šajā pašā preču ražošanas straumē. Arī mēs nevis pašu lietošanai audzējam savu labību - bet naudas iegūšanas dēļ . . . Tātad arī mēs esam   p ā r e j a s   l a i k m e t ā,    un tas ir grūts. Konkurence savus upurus nelaiž tik viegli vaļā. Cilvēces attīstība iet uz priekšu pēc augstiem, lieliem dabas likumiem. Nevis plāksterīši te var līdzēt, ja cilvēce smok zem šo likumu cietsirdīgajiem cēloņiem. Tikai iepazīties ar viņiem visā viņu lielumā - tas var līdzēt. Tad tos mācēs pazīt un piemērot. PRO DOMO SUA Jau šodien "Dienas Lapa" saviem cien. lasītājiem un lasītājām stājas priekšā tādā veidā, kādā viņa iznāks no jaungada, 1895. g. janv. 1. d., lai ikkatrs pie laika varētu sev sastādīt pareizu spriedumu. Ar pirmo dienu 1895. g. "Dienas Lapa" uzsāk savu desmito gada gājumu; viņas panākumi dod viņai iespēju šo dienu iezīmēt caur to, ka viņa jo plaši pavairo savu saturu, izlietodama brīvās telpas it sevišķi zinātnisku praktisku rakstu ievietošanai. Nostaigātais gadu desmits bijis "Dienas Lapai" cīņas laikmets. "Dienas Lapai" bija jāceļas, un viņa cēlās, lai tiktu izsacītas un aizstāvētas intereses, kuras citādi draudēja apslāpēt. Apkarot vienpusību un kliķes garu, neļaut ņemt pārāku pārsvaru vienai, kaut ar stiprākai, bet mazākai daļai vienmēr bijis "Dienas Lapas" uzdevums visu šo laiku un būs ari turpmāk. Klaji runāt un nebūšanas gaismā celt "Dienas Lapa" nekad nau baidījusies, viņa vedusi pastāvīgu cīņu pret miegainību un atpakaļrāpulību, neļāvusi atdusēties uz iegūtiem lauriem, un viņai par to netrūka atzinības, gan brīvi izteiktas - vēl nesen pat presē, kura citādi mums naidīga, - gan piespiestas, kas, piem., nāca klajā kādā prāvā. Bet saprotams, ka pie tiem, kas jutās uztraukti miegainībā un kas bijās no klajas pārrunas, "Dienas Lapa" mantoja no paša sākuma niknāko naidu. Naids parādījās jau tad, kad tikko vēl taisījās uz "Dienas Lapas" izdošanu, un šis naids parādījies "Dienas Lapai" visā viņas gaitā, aizvien spēkā pieņemdamies. Sevišķi nepatikšanu sacēla, ka "Dienas Lapa" aizvien atklāja un uzrādīja, kad ideāli centieni, jauki skanoši vārdi tika izlietoti patīgiem nolūkiem, kad ar viņiem taisīja reklāmu un ideju pārvērta par veikalu, kad centās nodibināt atsevišķas, labākas šķiras un savākt visu labumu sevim un liegt citiem. Visi naida pierādījumi "Dienas Lapu" nenogurdināja, Viņa nekad nau bijusi pretim "spirgtai, jautrai cīņai" - einem frischen, frohlichen Krieg -, dzīvu domu izmaiņai par principiem un idejām viņa nekad nau bēgusi, jo caur šādu domu cīņu vien attīstība tiek uz priekšu. Atklātība, humors un viegla zobgalība "D. L." bija palaikam asākie ieroči, bet uz ta atbildēja pa lielākai daļai gluži citādiem ieročiem. Atklātība, patiesība un taisnība pie šiem ieročiem nepiederēja, saprast nelūkoja, bet gan pārprast. Jo neskaidrāki tika šie ieroči, kad bija aizskarta tā vieta, kurā beidzas omulība, pēc dzejnieka vārdiem: Geldpunkt, naudas lieta. Tad ķērās pie līdzekļiem, par kuriem zemākus vairs nevar iedomāties. Nevainīgākie no šiem līdzekļiem vēl bija dažādu nevaladu izplatīšana reizē par drīzu "D. L." nīkšanu un par viņas pārmērīgo peļņu, kuru tā negribot dalīt ar saviem dibinātājiem. Šo baumu izplatītāji gan nebija pārāk asprātīgi, jo avīze, kurai pārmērīga peļņa, ko tā neizmaksā kā dividendu dibinātājiem, bet izlieto avīzes labā, taču nevar tik drīz iznīkt, bet bija prese un publika, kur šādām tenkām ticēja. Patiesībā "D. L." nau centusies pēc peļņas un dividendēm, sekojat citiem slaveniem paraugiem, bet izlietojusi visus līdzekļus, lai kuplinātu saturu un paplašinātu savas telpas. Cīņu "D. L." ņebaidījās, bet reizēm gan pārņēma riebums, kad pret viņu tika lietoti neskaidrie ieroči, kad aiz tumsas segas no muguras uzbruka. Gan viņi ar to atzīst savu garīgo bankrotu, nespējību cīnīties gara ieročiem, bet viņi jau paraduši par to maz bēdāt. Kad šāds riebums saceļas sirdī, tad vienīgais, kas, var atkal pacilāt, ir plūstošā dzīvība, kas manāma visās malās, kur viļņo mūsu cerības mūsu jaunās paaudzes krūtīs, kas laužas uz āru un meklē pēc tēliem, kuros ietērpt savus augstos ideālus. Cenšanās pēc skaidrākiem ideāliem, kuri vēl nau sametināti ar skanošu labumu, jaunatraisītais spēks, aizgrābjošs sajūsminājums - aizrauj visu sev līdzi, un, ja var teikt, ka arī "D. L." savu daļu palīdzējusi pie šī spēka atraisīšanās, tad zūd viss riebums, viss nogurums, un prieks ir dzīvot - eine Lust ist es zu leben, dzīvot un tālāk cīnīties un censties, jo dzīvot ir cīnīties. Mūs nebaida, ka ideāls ir tālu un grūti sasniedzams, toties šis ideāls ir augstāks un cēlāks un vairāk vērts pēc viņa censties. Mums nau vajadzīgs un ari iespējams šinī vietā plaši izskaidrot mūsu centienus. Kas grib jaut katram brīvi attīstīt savus spēkus un izlietot visas savas tiesības, kas atzīst, ka nepietiek ar šo tiesību kailu dēvēšanu vien, bet ka jādod arī iespēja visiem viņas baudīt, kas kultūras panākumus negrib skaudīgi sagrābt tikai priekš dažiem, - tas cenšas pēc tā paša, pēc kā mēs cenšamies. Tik daudz ir pasaulē sāpju un grūtību, un, ja tik dažas var remdēt, ja tikai spēj aizrādīt, kas būtu darāms, kur meklējams palīgs, ja pat tikai modinātu snauduļus un vārģuļus un teiktu viņiem, ka viņiem nau no mūžības likts snaust un vārgt, ka viņiem jāceļas un jāsaprot pašiem sevi un apkārtne, ir tad būtu daudz darīts. Palīdzēt vājajiem gan caur gara pacilāšanu, attīstīšanu un izglītošanu, gan caur praktiskiem padomiem viņus stiprināt un mudināt uz tāļāku patstāvīgu darbību bijis aizvien "D. L." uzdevums. Par sevišķi svarīgu darbu šinī ziņā "D. L." aizvien turējusi to - palīdzēt paskaidrot jaunus jautājumus, kas spiežas bez žēlastības katram virsū, un aizrādīt uz viņu izšķiršanu. Gan literatūrā, gan sadzīvē šādi jauni jautājumi nau vairs izbēgami un noliedzami, ne ozoldēli, ne liepu meitas nevar vairs apmierināties tikai ar līgošanu, tautīgumu un citādu vecu mantu krāšanu; arī zeltenītēm būs jānoliek ziņģu grāmatiņas un jāņem rokā nopietnākas. Tādēļ ka "D. L." apkarojusi dažu pašdarinātu dižtautiešu pārmērības un nepietikusi ar tukšu tautības vārdu, viņai liekulīgi pārmet, ka tā apkarojot pašu tautību. Patiesībā viņa tikai prasīja, lai uz iegūtā tautības pamata iet tālāk un dara darbus - visu labā. Tautības ziņā mēs visu esam panākuši, kas bija vajadzīgs; ja tagad vēl tautību uzstāda kā nesasniegtu mērķi, tad tas ir neloģiski, nevar jau cilvēka galveno uzdevumu atrast mūžīgā arķeoloģijā un etnogrāfijā, kuras pašas par sevi jau teicamas un kurām par labu "D. L." caur savu etnogrāfisko pielikumu darījusi vairāk nekā visa cita mūsu prese. Beigās gribam vēl īsumā minēt kādus vārdus par jauno iekārtojumu avīzē. Pēc garākiem ievadrakstiem tiks ievietotas iekšzemju ziņas, kurām tad sekos ārzemju kronika līdz ar garākiem oriģināliem ziņojumiem iz ārzemēm par turienes sadzīvi. Tad aiz vietējām ziņām nāks sevišķa nodaļa "zinātne un dzīve" ar zinātniski praktiskiem rakstiem un sīkām ziņām iz zinātnes lauka, viņai līdzās būs paidagoģijas nodaļa. Šim nodaļām piesliesies otra - sīkāks feļetons, kurā tiks uzņemtas noveles, skices, sīkāki stāsti, dzejas utt. Tik daudz lai mums būtu teikt par sevi, pro tiomo sua, mūsu turpmākais darbs, tāpat kā līdzšinējais, pieder vispārībai; vispārība lai spriež. IESPAIDI UN ATMIŅAS NO BERLĪNES Ceļojuma iespaidi un atmiņas jāiesāk no paša pirmā gala - no atvadīšanās mājās. Tas jau tā parasts, un visi kolēģi - ceļojumu aprakstītāji - ar "ziņkārīgo ceļotāju" Nikolaju priekšgalā ņemtu ļaunā vecas parašas nicināšanu. Baltieši sevišķi mīl, ka visu, ko dara, dara "gruntīgi". Vecais rīmju kroniķis Alnpekas Dīriķis (N. B. ne "biedrs") iesāk savus nostāstus par Baltijas iekarošanu - ar pasaules radīšanu, t. i., vārda pilnā ziņā - no pirmā gala. Bet pie šī slavenā parauga nevaru pieturēties, tas man liekas taču drusku novecojies. Ar to būs vienis prātis laikam ir visvecākās modes piekritējs, "Jāseko laika garam", tā saka ari mans važonis, skatīdamies pulkstenī un steigdamies uz staciju. * No pavadītāju puses: "Ardievu, ardievu, ardievu! Paliec vesels! Uz drīzu redzēšanos!" No manas puses: "Ardievu, ardievu, ardievu. Paliekat veseli! Sveicinat tantes - tādas un tādas - un onkuļus - tādus un tādus" - še nāk sieviešu un vīriešu vārdu rinda - brīvi pēc kristāmu vārdu saraksta Ulmaņa vārdnīcā. Lakatiņu vicināšana. Cepures pieturēšana, lai vējš to nenorauj. Tad reiz brīvs no pavadītājiem. Bet nu nāk kratīšana. Dūkšana. Tabakas dūmi. Putekļi - "dienām cauri, naktīm cauri". Mažeiķi - vagonu pārmaiņa. Gaidīšana. Glāze tējas ar gaisējādu baltmaizi par 10 kapeikām. Kašedari - vagonu pārmaiņa, gaidīšana, glāze tējas ar gaisējādu baltmaizi par 10 kapeikām. Virtaļi, troksnis, nesēji, tatāri ar bifštekiem no neģērētas ādas. Eidkūņi, lieliskas telpas, ozola sienas, senvācu stils. Beigās - Berlīne. Vokzāls pilns trokšņa, tvaiku, dūmu, ļaužu. Nostumj pa trepēm lejā, uzstumj augšā, dara lielu iespaidu uz mani ar elkoņiem, beigās es uz ielas un viesnīcā. Tie ir visi mani ceļojuma iespaidi un atmiņas, un man šķiet, ka tādi vien var būt dzelzceļa ceļotājam. Kas sakās taisījis garum garus novērojumus, tas braucis ar iepriekš apdomātu jaunu nolūku uz lasītājiem, kā saka sodu likumi. "Tie ir visi iespaidi? Kas tad tas par ceļojumu aprakstu? Jūs neesat nekāds ceļojuma aprakstītājs!" Nē, neesmu speciālists. Ja jūs tāda meklējat, tad liekat šo avīzes numuru tūliņ pie malas un pasteidzaties līdzi Jūsmiņa kgm. Jūs viņu pazīsat pie "dāniskas" izrunas un atradīsat pie Baltijas vāciešu autoritātēm; nemeklējat to tik pie dahomietēm, tās nau diezgan smukas. * Ceļojuma iespaidi un atmiņas - nomazgāti, izgulēti; ausis atkal dzird ne. vienīgi vagonu klabēšanu, acis redz ne vienīgi putekļus, galva ir brīva. * Berlīne ir lielpilsēta vārda pilnā nozīmē. Visapkārt steidzīga, nerimstoša dzīvība. Viss ir lielisks, grezns, acīs krītošs. No visām malām kliedz pretim reklāma milzīgām figūrām un burtiem no citkārt kailām, plašām namu sienām. Uzbāzīgi spīdošas krāsas pārdotavu milzīgajos logos. Nami paceļas reibinošā augstumā plašo ielu rindās, - bet - kas sevišķi patīkami aplūkotājam - katram namam savs raksturs, katrs savādā stilā celts, neviens neatgādina vienmuļīgās, visur vienlīdzīgās kazarmas kā jaunsaceltie nami Rīgā. Berlīniešiem ir jau zināma mākslas garša, un tie sajūt zināmu vajadzību pēc mākslas un daiļuma arī ikdienišķā dzīvē. Rīga lepojas jau ar jaunu namu rindu gar teātri un kanāla malām, vēl vairāk varbūt ar "patriciešu" namiem gar strēlnieku dārzu. Bet cik maz rīdziniekiem arķitektūras ziņā patīkamu un ievērojamu namu, to viņi paši netīši atzīst, ja, piem., vācu avīzes sevišķi aizrāda uz nesen - pretim gāzes iestādei pie kazarmēm - celto namu, pie kura var ievērot zināmu stilu. Taisni šādi nami ar raksturu ir Berlīnē parasti, kaut gan berlīnieši ir ļoti veikalnieciski un skopi un kaut gan Berlīne pašā Vācijā nebūt neskaitās par sevišķi māksliniecisku pilsētu; priekš mums viņa tomēr tāda ir. Berlīniešus piespiež uz mākslinieciskām celtnēm šī "parastība"; visi tā dara, un piemēram jāseko, "nevar taču palikt citiem pakaļ". Smalka ārēja forma tiek tā par dzīves vajadzību, par to, ko angļi apzīmē ar standard of life. Bez zināmas dzīves ērtības jeb komforta, no kultūas dotu dzīves izdaiļojumu un pavieglojumu - dzīve nau vairs tik patīkama un vēlama dzīvot. Kaut gan tas izklausās paradoksāli un pārspīlēti, - tomēr zināmā mērā taisnība, ka kultūra dod arī dzīves laimi. Dzīvot glītā, veselīgā pilsētā, dzīvā materiālā un vēl vairāk garīgā rosībā un darbībā, biežā satiksmē ar garīgi augsti stāvošiem cilvēkiem, ar iespēju izmainīt domas pa telefonu un telegrāfa pat lielākā attālumā, ar iespēju baudīt mākslu gleznās, mūzikā, dzejā un teātri - vai tā nau arī dzīves laime un varbūt pat lielākā mērā nekā bezdarbīga, bezdomu un jūtu, gandrīz augu dzīve, kādu ved nekultūras tautas "brīvā dabā kā īsti dabas bērni", par ko tik ļoti mēdz sajūsmināties dzejnieki un dažādi piekusuši kultūras ļaudis. Es zinu, tūliņ pārmetīs, ka taisni lielpilsētās salasoties viss "cilvēces posts un vārgs", nabadzība un sērgas. Bet, ja tiešām posts un vārgs ārpus lielpilsētām būtu tik ievērojami mazāki, iz lielpilsētām visi drīz vien izstaigātu uz "laimīgām malām". Vidzemē, kā izrādījās pēdējā ļaužu skaitīšanā, iedzīvotāju skaits gājis mazumā, tikai Rīgā audzis. Vaina tā, ka daudzi aizgāja no "laimīgās lauku dzīves" projām. Ne visi aizgāja uz Rīgu, liela daļa nometās arī Krievijā, un nevar taču visus tos saukt par vieglprātīgiem ļautiņiem, kas aizgāja uz Rīgu. - Lielpilsētu dzīve vēl attīstīsies, un nau iemesla domāt, ka uz jauno pusi; tad kultūras panākumi tiks baudāmi aizvienu plašākās aprindās. Arī šo aprindu standard of life, dzīves vajadzību un prasījumu mērs tiks aizvienu augstāks un iespēja viņu apmierināt aizvienu lielāka. * Berlīniešu prasījumi kultūras ziņā ir jau samērā diezgan augsti; svešam aplūkotājam ārējās parādības vispirms krīt acīs. Berlīnē viss reprezentējas, sākot no pilsētas pašas. Pati pilsēta reprezentē Vāciju, tādēļ arī ilgāk uzkavēsimies pie Berlīnes; katrs pilsonis - berlīnietis reprezentē atkal Berlīni. Berlīne uzstājas lepni, lieliski, grezni. Viņa ir pirmā lielpilsēta Vācijā un ļoti mīl saukties par pasaules un par miljonu pilsētu. Viss viņas mērķis sacelt ievērību -- Vācijas valstīs un ārpus robežām. Viņa grib līdzi būt Parīzei; šī vācu tā sauktā Erbfeinda, "iedzimtā ienaidnieka", pilsēta visvairāk riebj Berlīnei, un tai viņa visvairāk cenšas pakaļdarīt, kaut gan ar diezgan neievērojamiem panākumiem. Berlīne grib līdzi būt arī Londonai, Ņujorkai, Pēterburgai. Berlīne gribētu imponēt: sacelt apbrīnošanu - visā pasaulē; ja tas neiet, tad vismaz Eiropā. Ja ari tas neizdodas, tad Berlīne apmierinājas ar to, ka vismaz imponē vāciešiem, izrāda tad   p r ū š u   sugas pārākumu pār citām vāciešu ciltīm, ja jau nau iespējams izrādīt   v ā c u   sugas pārākumu pār visām pasaules tautām. "Deutschland, Deutschland über Alles, ūber Alles in der Welt" - Vācija, Vācija pāri visam, pāri visam pasaulē - no Hofmaņa fon Fallerslebena laikiem arvien vairāk spoko vācu filistru - patriotu galvās. - Taisnību sakot, līdzīgus spokus redz vai visu tautu filistri - patrioti, bet laikam neizrāda tik klaji. Un otru "taisnibu sakot": vecais H. fon Fallerslebens pats šo Deutschland über Alles nebūt nebija domājis kā vācu pārākumu pār pasauli šovinistiskā nozīmē; Fallerslebens bija vecs 1848. gada revolucionārs. Viņa vārdu jēgumu sagrozīja "patrioti". Berlīnei ir svarīgs, praktisks iemesls imponēt. Veikala valodā varētu teikt, ka Berlīnei jātaisa reklāma Prūsijai un visvairāk jaunajai vācu ķeizara valstij, kura tikai divus gadus atpakaļ svinēja savu 25 gadu pastāvēšanu. Galvaspilsētai jāizrāda jaunās valsts varenība un bagātība. Pašu mājās, sevišķi Dienvidus Vācijā, ļaudis vēl nau pilnīgi pārliecināti, ka prūši ir visu vāciešu zieds. Tā laikam izskaidrojas berlīniešu naivi pieticīgais prieks, kad tie redz, ka Berlīnes brīnumi plati atpleš muti kādam provinciālim no laukiem. * Vislabākais līdzeklis imponēt, sacelt pret sevi respektu, bijību, ja arī ne cienību - ir prūšiem viņu karaspēks. Prūsijā un ari Berlīnē, kura taču negrib būt tikai prūšu pilsēta, bet starptautiska pasaules pilsēta, stipri var manīt visās dzīves parādībās militārisma, kara interešu un karaspēka valdīšanas iespaidu. Visur spīd pretim zaldātu dzeltenās misiņa pogas un metāla smailie gali uz kaskām, t. i., uniformas bruņu cepurēm. Virsnieku kārta sabiedrībā ir visvairāk cienītā; prūšu leitnantu lepnībai un pašapziņai gandrīz nau robežu. Uniforma un zobens arī rēgojas pretī pat iz mākslas un zinātnes. Gleznojošā mākslā kara un  dažādu parādu un svētku skatu tēlotāji gleznotāji ņem pirmo vietu, kaut arī tie mākslas ziņā nebūtu diezin cik ievērojami. Antons f. Verners, kurš sevišķi iemanījies parādu ainās, stāv ari mākslas oficiālās iestādēs pašā priekšgalā. Leitnanti uz skatuves tā tik vien spēlējas ar vācu jaunkundžu sirdīm un lauza tās kā spēles lietiņas. Pazīstamā figūra "Veilchenfresser", protams, ir leitnants. Pat nopietnu dramatisku rakstnieku lugās reti iztiek bez leitnanta vai vismaz cita kāda uniformēta varoņa. Dzejnieks Detlevs f. Lilienkrons par savu dzejnieka slavu pa lielai daļai var pateikties tam apstāklim, ka pats ir leitnants, turklāt iz iecienītiem jātniekiem, un viņa dzejas grozās ap leitnantu jokiem un nometņu dzīvi, "nau aizņemtas no domu bāluma", kā Heine saka; domāšana un idejas tiešām nau Lilienkrona darīšana. Arī visas zinātnes smagi sajūt šo militārisma iespaidu. Militārisms varbūt pa lielākai daļai vainīgs, ka pēc "lielā kara" un uzvaras 1870. g. pret frančiem - neskatoties uz lielisko sajūsmināšanos un patriotisma uzliesmošanu - nenāca vācu dzejas, mākslas, zinātnes un vispār visas garīgās dzīves atmošanās un pacelšanās, kuru gaidīja ar tādu pārliecību un tādām cerībām. Laikam īsta māksla un zinātne nemīl staigāt ar pikelhaubi, prūšu zaldātu cepuri galvā. Bet uzvaras priekā vācieši domāja, ka taisni uniforma visu pacels, jo Kleider machen Letite (drēbes dara cilvēku); un tā viņi uniformēja mākslu un zinātni. Tagad tad arī ir visur priekšgalā īsti viduvējības spēki -    d z e j ā   Ernsts f. Vildenbruhs, kurš uz pasūtījumu raksta vienu lugu patriotiskāku par otru;   m ā k s l ā   - A. f. Verners un tamlīdzīgi "mākslas profesori";   z i n ā t n ē s    atkal profesori, kuru lielākais nopelns dažādas goda zīmes - sarkanie un melnie ērgļu ordeņi uz krūtīm;   f i l o z o f i j ā   - E. f. Hartmanis, kurš zina un raksta sekli-viduvēji par visām lietām un "vēl dažām citām". - Bet arī tiešām ievērojami rakstnieki, kā, piem., dzejnieks filozofs Nīče (Nietzsche), nemanot savā domāšanā stāv zem prūšu militārisma iespaida. Nīčes "Uebermensch." (pārcilvēks) ir nofotografēts no 1870. g. kara uzvarētāja. Nīče pats bijis leitnants jātniekos. Militārisrms nomāc īsto, brīvo mākslu un zinātni, un vācieši taču agrāk bija tik lepni uz šo savu "freie Kunst und freie Wissenschaft". Māksla un zinātne gan arī tagad paliek viņas vajadzīgas vismaz reprezentācijas un dekorācijas nolūkiem. Nekur tik labi nenoprot šo patiesību kā taisni Berlīnē. Berlīne ņēmusi visas mākslas palīgā greznoties, un viņa ir lepna un grezna pilsēta, viņa spoži reprezentē Vāciju un militārismu. Tikai ja dziļāk ieskatās visā spožumā un lepnumā, tad var atrast, ka daudz kas še nau īsts, aiz dažas spīdošas čaumalas nau krietna kodola, ka viss it kā sarīkots uz ātru roku, it kā "fabrikas viegls darbs", kā pie mums saka pamatīgie amatnieki. Aiz dažiem vizošiem, milzīgiem logiem uz ielas ir sīkas, mazas bodelītes, kuru viss preču krājums izstādīts logā. Dažs lepns kungs un kundze uz ielas, pārnākot mājā, paliek par gluži trūcīgiem, izbadējušiem (autiņiem. Daža vaska dahomiete ir īsti pa garšai dažam "ceļotājam", bet, kad viņš ieiet iekšā, viņš ar rūgtumu nomana, ka velti zemē nosviedis 30 feniņus. "Mehr Schein als Sein" (vairāk izlikties nekā būt) - spīdēt - ir berlīniešu devīze. Spīdoši apzeltīta, bet ne skaidra zelta ir pat dzeja un zinātne, kā mēs redzējām. Roberts Kohs par saviem baciļiem dabūja miljonu marku, bet vispirms - ne viņš bija pirmais šo baciļu atradējs, bet gan mūsu tautietis, nelaiķis Helmanis, un tad - pret diloni taču vēl aizvien nau līdzekļa. * Pasaules pilsētas lomā Berlīne ir vēl gluži nesen ietikusi; vēl virza īsti nau pieradusi pie sava jaunā goda. Berlīne ir "parvenu" miljonu pilsētu starpā - puskokalēcējs, nesen ar lielisku spekulāciju bagāts un lepns ticis veikalnieks. Šī riskētā, bet laimīgā spekulācija bija vācu-franču 1870. g. karš. Parvēnija raksturs stipri manāms pašā pilsētā un viņas iedzīvotājos. Kā parvēnijs Berlīne un berlīnietis mīl sevišķi   z e l t u;   tas tiem vajadzīgs reklāmas dēļ, kā arī jauniem lieliem veikaliem, kuri nesen nodibinājušies. Zeltā laistās Berlīnes uzvaras stabā Viktorija (uzvaras dieve); zeltījumiem krustoti-šķērsoti jaunā valsts saeimas (Reichstag) nama jumti; zeltījumi iemīļoti pat privātās atklātās iestādēs: tā jaunais krāšņais Theater des Westens bagātīgi zeltīts. "Empire" stils tiek iecienīts kā pie Napoleona III, kuru arī mēdza saukt par parvēniju. Bet franči ir visvairāk kultivēta tauta, un ssvācu kultūru" noliedza lielākais vācu gars Gēte; Gēti tagad atkal ar niknumu noliedz šo laiku vācu lielākais filozofs Nīče. - Visātrāk izdodas pieņemt smalkas kultūras veidu - ārējā formā. Pēc tā vispirms cenšas Berlīne un berlīnietis. Jau agrāk minēju, ka Berlīnē ir zināma mākslas garša un vajadzība pēc mākslas; tikai jau šī garša vēl parupja, ne tālumā nevar stāties līdzi, piem., Parīzes garšai. Berlīnieši paši kā mākslinieki, piem., gleznotāji, neražo nekā sevišķi ievērojama; viņi drusku sekli, staigā iemītas tekas, saprot tik sīku sentimentalitāti, par ko vēl itin nesen atpakaļ žēlojās pašas Berlīnes avīzes, kad bija runa par berlīniešu gleznu izstādi. * Berlīnes vēsture un tagadējais raksturs spilgti attēlojas viņas iedzīvotājos. Berlīnietis jūt vajadzību reprezentēties. Viņš ģērbjas glīti, savu dzīvokli uzpoš glīti. Kaut gan ļoti strādīgs un paskops, tomēr labprāt bauda dzīves ērtības. Viņš mīl paskatīties un pats parādīties, apmeklē bieži teātri, koncertus, priekšlasījumus un runas. Satiksmē un sadzīvē viņš pārsteidz ar savām patīkamām, smalkām, neliekuļotām formām, sevišķi ja kāds ir iepriekš pie sevis izbaudījis visu bezgalīgo "prūšu rupjību", kuru pat pie labākās gribas nevar vairs saukt par mīļu atmiņu no dzimtenes ārēm un ielām. Turklāt šie prūši vēl visā nopietnībā apgalvo, ka viņi esot īsti "labsirdīgi". Ich bin sackgrob, aber was ich sage, kommt von Herzen. (Es esmu rupjš kā ogļu maiss, bet, ko es saku, tas nāk no sirds.) Tas atgādina bakalaureja vārdus "Faustā", ka vācietis melojot, ja esot pieklājīgs. Bet berlīnietis nau   p r ū s i s    vien, viņš ir kosmopolīts, pasaules pilsonis. Vācijā berlīnietis ir daudzināts un skaitās par bīstamu savu zobgalīgo piezīmju dēļ. Viņam daudz tā sauktā "veselā prāta" un humora, un īsts berlīnietis uz to ir lepns. Lepnība un liela pašapziņa vispār tūliņ ņomanāma pie berlīniešiem, bet tā tiek mīkstināta ar humoru un ir arī savā ziņā dibināta. Berlīniešiem tikai Berlīnē vien ir viss labs - kā īriem tikai Īrijā. «Es is ja Alles da, es is nich wie bei arme Leute» - «te viss ir, te nau kā pie nabaga ļaudīm,» saka lepnais berlīnietis. Pašapziņa un rosīga darbība dod berlīnietim patstāvību raksturā un pārliecību par savu spēku. «Was der Mensch braucht, muß er haben; kriegt's auch.» «Kas cilvēkam vajadzīgs, tas tam jādabū; dabū ar'» - tas ir raksturīgs berlīnieša teikums par viņa paļaušanos uz paša spēkiem. Bet, neskatot uz visu viņa laipnību un labsirdību, ar viņu veikala lietās acis jātur vaļā; berlīnietis to tura par patīkamu joku otru apmānīt. Ar savu pašapziņu un pašdarbību Berlīne arī tiešām panākusi, ko gribējusi. Viņa gribēja būt pasaules un miljonu pilsēta un ir arī; viņai kopā ar lielajām priekšpilsētām ir gandrīz 2 miljoni iedzīvotāju (ap 1 800 000). Was der Mensch braucht, muß er haben; kriegt's auch. Viņa gribēja imponēt un imponē. Uz svešnieku atstāj lielisku iespaidu jau tūliņ varenais riņķu dzelzceļš (Ringbahn), kurš stiepjas taisni caur visvairāk apdzīvoto pilsētas daļu un visapkārt pilsētai - apmēram vienas etažas augstumā, uz lielām velvēm, pa kuru apakšu iet ielas. Ne kājnieku, ne zirdzinieku satiksme netiek traucēta, un tāpat dzelzceļa braucieni nekavēti var riņķot. Ar apbrīnojamu akurātību ik pa 5 minūtēm un vēl biežāk atnāk braucieni ar pilnu sparu un bez satricinājuma uz vietas tiek apturēti; par minūti vagoni tukšojušies un atkal pildījušies, un braucieni atkal aizšņāc. Nelaimes gadījumi aiz pārskatīšanās vēl nau notikuši, kopš ceļš pastāv. Imponē varenās būves, kā reihstāga nams, daudzās greznās baznīcas - kā, piem., tikko pabeigtā dārgā baznīca par piemiņu ķeizaram Viļumam I, - teātri, atklātās iestādes, elektriskie dzelzceļi, lielie dārzi, daudzie kanāli, kas piedod Berlīnei līdzību ar Pēterburgu. Tikai Berlīnei cits raksturs, viņa nau tik oficiāla, vairāk veikalnieciska. Ja Pēterburgu var salīdzināt ar senas, bagātas dzimtas galma lielmani, tad Berlīni ar nesen cēlušos miljonāru - lielveikalnieku. Raksturīgas priekš Berlīnes ir divas lielākās ielas - lepnā un skaistā parādes iela «Unter den Linden», «zem liepām», līdzīgi Pēterburgas Nevska prospektam, tikai puškota 4 garām liepu rindām, - un Frīdriha iela ar savu apreibinošo veikala kustību. Svešniekam krīt acis lielais daudzums mākslas pieminekļu. Berlīne gribēja btīt skaista pilsēta un ir. - Es is ja Alles da, es is nich wie bei arme Leute! VĒSTULES NO BERLĪNES I Berlīnē 28. decembrī, 1896. g. Pašulaik ziemas svētki. Klusums valda visā Vakareiropā un aiz lielajām jūrām. Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Mūžīgi steidzīgais veikala darbs un drudžainais uzbudinājums maizes dēļ liekas uz mazu brītiņu mitējies; nogurušās rokas atlaižas, domu sakarsētās smadzenes veldzējas, tūkstoš sīko, grauzošo raižu izklīst par miglu un sīko, visai nepatīkamo lietutiņu Berlīnē, kas še izpilda mūsu noteiktās, skaidrās, saltās ziemas vietu. Pašās pēdējās dienās darbs bija visniknāks, nauda apgrozījās visātrāk; nu viņa kā dūņas samaisitā ūdens traukā nogulusies savās vietās, pievilkta visvairāk atkal tur, kur viņas jau līdz šim vairāk bijis. Ziemas svētku veikali visu cauru novembri un decembri izlietoja daudz darba spēka, tā ka stipri pamazinājās to roku skaits, kuras ir piespiestas atpūsties bez noguruma, neatrazdamas darba. Šie tūkstoši priecājas par negribētās atpūtas - kaut arī īso - pārtraukumu, bet jau janvārī un februārī atkal tūkstoši no viņām karāsies gurdeni pie sāniem, kad veikaliem pienāks pēcsvētku klusums. Un tomēr šie ļaudis samērā vēl laimīgi, jo ir vēl citi tūkstoši, kuri pašā svētku darba uztraukumā stāv nomaļu, kurus neviens neaicina talkā, pēc kuras nāk mielasts un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Šo tūkstošu Berlīnē vien, pēc oficiāliem skaitļiem, no 1 809 500 iedzīvotājiem ir 60 072; no tiem 40 000, kas bija darba spējīgi, bet darbu neatrada (trešā daļa atskaitāma uz darba nespējīgiem, slimiem, kropļiem utt.). Visā Vācijā to «darbaņēmēju» skaits, kuriem nebija darba, 2. decembra dienā 1895. gadā sniedzās līdz 771 005; no šiem tikai 217 356 nestrādāja aiz darba nespējības, kamēr 553 640 bija darba spējīgi. Šie   o f i c i ā l i e   skaitļi ir ņemti iz valdības izdotiem, pārskatiem par darba jautājumu. Tālāk par to runāt nau še vietā, jo mūsu priekšmets šinī reizā ir miers un labs prāts. - Ziemas svētkiem Vācijā ir lielāka nozīme nekā citās zemēs; še viņi ir tas, kas pie mums Jāņu diena, mīļākie svētki visā gadskārtā. Ziemas svētku eglīti arī mūsu dzimtenē dedzina dažā labā namā, bet šī ieraša ir no svešatnes ieviesusies un nau īsts māju bērns. Vācijā ziemas svētki ir tikuši par vispārīgiem bērnu svētkiem, bet vēl piepaturējuši veco dabas svētku nozīmi. Spīdošā ziemas svētku eglīte attēlo ziemas saules vērsumu, no jauna mostošos dabu un iestaro cerību uz jaunu dzīvi garajā ziemas naktī. Šī svētku nozīme dara viņus mīļus arī tiem, kuriem citādi nau iemesla priecāties par svētku atpūtu. Ja arī šo ļaužu pašu dzīvokli nemirdz eglītes simtu gaismiņas, tad ikkatra degoša eglīte svešā namā, kas pa logu ārā spīd, stāsta šiem ļaudīm par viņu garo ziemas nakti un par mostošos, jo drīzi mostošos dabu, jo saule jau vērsusies uz pavasara pusi. Nākošās pavasaras simbols rada viņos visos vienādas domas un cerības, liek viņiem pacelties pāri par ikdienību un sajust kopību ar sāpju brāļiem mierā un cīņā. Kas vēl pats nebūtu pacēlies uz kopības domu, to tekošā atklātā dzīve negribošu uz to velk. Sabiedriskā cīņā arī pašos miera svētkos nau miera. - Politikā vispārim svētkos iestājas klusums, un par teātriem arī nevar sacīt, ka tie būtu pasnieguši ko sevišķu un jaunu. Pa lielākai daļai tiek atkārtotas tās pašas vecās, pazīstamās lugas. Viņas neaizskar arī «pilno cilvēku dzīvi», kā saka Gēte, un tādēļ tām arī trūkst vispārēja, elektrizējoša iespaida, izņemot Hauptmaņa «Vēverus», kuri divu gadu laikā Berlīnē tā sauktā «Vācu teātrī» dienu pēc svētkiem piedzīvoja savu 200. izrādi un no izpārdota nama katrā cēlienā tika saņemti ar augošu sajūsmību. No tā paša rakstnieka nule iznāca drukā un tika izrādīta fantastiska, pantmēros sarakstīta drāma «N o g r i m u š a i s   z v a n s». - No nepanesami asās patiesības gaismas, kura viņa «Vēveros» un «Priekš saules lēkta» apspīd riebīgi šausmīgos dzīves skatus un no bada izvārgušus ģīmjus, Hauptmanis savā jaunākajā darbā iegriezies burvīgā teiku meža krēslā, kur mēness staru vizumā pasaku būtnes bez noteiktības vijas viena caur otru. Vai šis ir varbūt kāds atpūtas gabals, kurā rakstnieks, dzīves maldū noguris, meklē atveldzēties sapņu valstī un tādēļ saka: «Lai strautiņi cilvēkiem dzen dzirnas un mazgā veļu, kas tev pie viņiem jādara?» - Vai tas meklē vietu, kuru vēl nebūtu aizsniegušas vispārējas cilvēces sāpes un ciešanas, un tam jāpārliecinājas, ka šīs sāpes mīt dziļi zemes mātes krūtīs, tāpat kā nogrimušais zvans atskan jūras dzelmē? Man še nau nolūks dot kritiku par šo Hauptmaņa darbu, jo «Mājas Viesa Mēnešraksts» solījies par visiem jaunākiem literāriskiem ražojumiem pasniegt kritiskus pārspriedumus un tādēļ arī šo dzejas drāmu zinās pienācīgi apsvērt. Gribu tikai cien. lasītājus tuvāk iepazīstināt ar drāmas saturu, jo Hauptmanis ir viens no jaunlaiku galvenākajiem vācu rakstniekiem, ap kuru interesējas visa modernā literāriskā pasaule. «Nogrimušā zvana» ideja savienojas lugas galvenajā personā - zvanu lējējā    I n d r i ķ ī,   kurā piemīt fantastiska cenšanās pāri par ikdienību arvien pēc kā jaunāka, plašāka. Šaura ģimenes dzīve, bērni un sieva Indriķim nespēj dot apmierinājumu, kaut gan pēdējā nebūt nau nespējīga viņam līdzi censties un to saprast, ko viņa pati izsaka: «Tu mani no tumsas izrāvi, ar spēju roku tu manu pieri atgriezi pret gaismu.» Viņa arī mīl savu vīru vairāk kā savu dzīvību, bet viņš to atraida no sevis pie bērniem, norādīdams, ka tie esot sievas vienīgā pasaule. Tā viņš pats ar savu gribu paliek vientulis un nu pilnīgi nododas savai mākslai, zvanu liešanai, zvanos viņš ielej visu savu spēju, savu dvēseli. - Visi ir pārsteigti no brīnišķīgi tīrajām metāla skaņām un saka, ka viņa jaunlietie zvani skanot - «it kā viņos eņģeļu kori dziedātu». Vienīgi meistaru pašu neapmierina viņa darbs, viņš vēl nau īsto panācis, jo «zvans skan tikai lejās, viņš neskan kalnos». Kad jauno zvanu grib aizvest uz kalnu baznīcu, caur kādu nenovīdīgu meža garu iejaukšanos notiek nelaime, rati salūst, un zvans iegāžas ezerā, tūkstoš asu dziļumā, viņiem līdzi gāžas arī - vai nu ar, vai bez nolūka - pats meistars. Bet nāve viņam nau nolemta, krītot tam izdodas saķert kādu meža ķiršu zaru un tā izglābties. Bez spēka un jaudas tālāk streipuļodams, viņš nonāk nepazīstamā kalnu apgabalā, kur tas, zaudēdams samaņu, nokrīt. Šo apgabalu apdzīvo daiļā meža meita Rautendeliņa līdz ar savu vecmāti burvi. Bez viņām tur mājo arī vēl meža vīrs ar āža kājām un ūdens vīrs - vārdā Nikelmanis; viņi neieredz cilvēkus un meklē tiem darīt visādu ļaunumu. Ūdens vīrs tīko pēc skaistās Rautendeliņas, viņš vienmēr paceļas iz akas viņas durvju priekšā un izsaka tai kurkstošā varžu balsi glaimus, bet skaistā Rautendeliņa ir pārgalvīgs dabas bērns, kura tikpat ūdens, kā meža vīru tikai visādi izkaitina. Pa mežu ar citām biedrenēm rotādamās, viņa cilvēka nopietno dzīvi, tā sāpes un asaras nepazīst un pirmo, dziļāko iespaidu tikai dabon, ieraudzīdama bez samaņas guļošo zvanu lējēju; arī Indriķis, no ģīboņa pamozdamies un no viņas skaistuma aizgrābts, notur to par kādu sapņu parādību. Atkal tas slīgst ģībonī atpakaļ un tiek tad no sādžas mācītāja, kurš ar citiem kopā viņu meklējis, mājā pārnests. Kad Indriķis atkal atmostas, tas redz, ka jaukais sapnis ir izgaisis, un tumšais izmisums viņu sagrābj no jauna. «Ak, kam vēl elpoju!» viņš izsaucas, «viss mans mūžs ir it kā atvadējusies dzira, kura ārā lejama; lai es vēl spētu dzīvot, man vajadzētu otrreiz tapt jaunam!» - Un šī jaunība nāk tiešām Rautendeliņas veidā. Pārģērbusies par sādžas jaunavu, tā ienāk zvanu lējēja mājā, un, kamēr Indriķa sieva aizgājusi ārstu meklēt, Rautendeliņa vāra slimajam burvju dziru, no kuras tas, tikpat kā no viņas klātbūtnes, atgūst visus jaunības spēkus atpakaļ. Šinī atjaunotā dzīvē Indriķis pieder savai glābējai, viņš dzīvo pie viņas augsti kalnos; visas saites ar senāko dzīvi un viņa ģimeni ir sarautas. Rautendeliņas mīla tam visu atsver, tā gādā tam neizmērojamu garīgu un laicīgu bagātību. Visi dārgakmeņi un zelts, kas vien slēpjas kalnu iekšā, viņam pieder, mazie kalnu pundurīši gaida paklausīgi uz viņa pavēlēm, lai kaltu un veidotu metālu pēc viņa patikas. Karstā darbā viņa gars paceļas it kā spārnos, tēls pie tēla drūzmējas viņa fantāzijā, veids pēc veida plūst iz viņa dvēseles. Viņš grib uzcelt svētnīcu priekš visas cilvēces, kuras brīnišķie zvani lai vēstītu jaunas gaismas piedzimšanu pasaulē. Šinī sajūsmībā kā neskaņa viņu pārtrauc sādžas mācītāja ierašanās, kurš to nācis biedināt no jaunām ļaužu valodām. Mācītājs uzskata Rautendeliņu par visas nelaimes cēloni, «burvi un velna būti»; viņš atgādina zvanu lējējam, lai tas grieztos atpakaļ pie sievas un bērniem, un sludina, ka varētu reiz nākt diena, kur noklīdušais sāktu just nožēlošanu un nolādētu pats sevi, savu darbu un visu. Bet Indriķis atbild ar lepnu straujumu, ka tas tikpat maz varētu notikties, kā viņa nogrimušais zvans spētu vēlreiz zvanīt. «Viņš tiešām jums atkal skanēs; meistar, domājiet pie manis!» ar šiem vārdiem mācītājs no viņa atvadās. Indriķis turpina savu iesākto gaitu, bet ar laiku kā rudens šalkas iezīžas viņam kaulos; uzbudinājuma drudžainais pulss sāk sist lēnāki, un visa Rautendeliņs mīla nespēj aizdzīt nogurumu. Arī ārējie ienaidnieki, uzbudinātie sādžas ļaudis, uzbrūk viņu miteklim. Indriķim izdodas tos atsist; viņa spēks atkal uzliesmo, bet tikai uz īsu brīdī. Drūmie sapņi tam atkal mācas virsū. Iz tālienes tikko dzirdamas atskan kādas zvana skaņas, kas Indriķim liek nodrebēt. Balti miglas audi kāpj no lejas uz augšu, un viņos Indriķis ierauga savus bērnus, tie nes smagu trauku, pilnu ar - mātes asarām, kura pati guļ apakšā pie ūdensrozēm. Nogrimušā zvana skaņas pieņemas, skan diktāk un skaļāk, no dzelmes uz augšu plūzdamas, dun un dārd it kā tūkstoš pulksteņi . . . Kā bez jēgas Indriķis gāžas projām, atgrūzdams Rautendeliņu, kura viņu grib aizturēt . . . Paiet atkal laiks, un Indriķis griežas atpakaļ, bet jau par vēlu - Rautendeliņa savā izmisumā ir akā galu meklējusi un nodevusies ūdens vira rokās. Zvanu lējējs, satriekts miesās un dvēselē, pazīst tikai vēl vienu vēlējumu - viņu atkal redzēt. Rautendeliņas vecmāte tam šo vēlējumu grib izpildīt, bet tam iepriekš jāizdzer trīs glāzes, pildītas ar baltu, sarkanu un dzeltenu vinu. Pirmo glāzi tukšojot, atgriezīšoties viņa vecais spēks, ar otro glāzi - viņa gaišais gars, bet, - kas šis divas dzēris, tam jādzer arī trešā - ar nāves zālēm. Otro glāzi pie mutes likdams, Indriķis redz Rautemdeliņu, kura bālā mēness gaismā paceļas iz akas. Pēdējo reizi tā viņam vēl tuvojas, pasniegdama nāves kausu, - un, rīta blāzmai apvārsni krāsojot, Indriķis mirst viņas rokās. «Nogrimušais zvans» jau vairāk reizes izrādīts Berlīnes «Vācu teātri», galvenākās lomas - zvanu lējējs Indriķis un Rautendeliņa - tika tēlotas no slavenajiem māksliniekiem Jozefa Kainca un Agneses Zormas, kura arī Rīgas publikai pazīstama, piemēram, kā «Noras» tēlotāja. II Berlīnē 31. janvārī, 1897. g. Miglainais, pasiltais laiks, kāds bija priekš un pēc ziemas svētkiem, uzreiz pārgājis stingrā ziemā. Berlīnieši, kādā rītā atmodušies, ieraudzīja, ka Reomira grādu rādītājs no trim grādiem virs nulles bija kritis desmit grādu zem nulles; viņi iesāka lādēties: «Donnerwetter! Die grimme Kālte!» (Sasper veltls, kas par niknu salu!) Pilsētas dzelzceļa vilcieni pa stundas ceturkšņiem nosebojās, un vagonu logu rūtis bija no ledus aizvilktas, tā ka konduktoriem pret šejienes paradumu staciju vārdi bija jāizsauc. Lielais sniega daudzums, kurs sekoja salai; traucēja daudzkārt zirgu dzelzceļa braucienus un aizkavēja bieži vilcienu satiksmi starp Berlīni un provinci. Arī Sprejas (Spree) upe pārklājās ar biezu ledus segu, un slidotājiem par lielu prieku sākās slidu skriešana. Jo skaists skats redzams vakaros uz upes, kad neskaitāmas elektriskas ugunis atspoguļojas ledū it kā slīpētā kristālā un daiļās slidotājas, kuras pie mūzikas skaņām savos greznajos kostīmos viegli vijas viena caur otru, varētu noturēt par kādām teiku būtnēm, ja skats nejauši nevērstos uz viņu - kājām: Berlīnes nāras ir apbalvotas ar vareni lielām un platām kājām; arī pašas tās ir tāda skaistuma, ka mūsu Baltijas dāmas, salīdzinot ar viņām, varētu vai visas saukt par skaistulēm. Bet miesīgas nepilnības tās tiecas izlīdzināt ar spožām, kaut gan pārspīlētām tualetēm. Īpaši augstas kārtas dāmām slidotava ir uz laiciņu jo patīkama pārmaiņa pret gludo dejas zāles parketu, jo tās še var rādīties atkal savādos kostīmos. Vienīgi zemajiem ļautiņiem uzbrukušais saltums atnesis maz prieka. Būves darbi, kuri lielai daļai no tiem dod maizi, pavisam apstājušies. Gan to vietā pieradies cits darbs - ielu tīrīšana un sniega novešana, bet šāds darbs ir nepastāvīgs; tā, piemēram, vakar bez namiķiem tika vēl pieņemti kādi divi tūkstoši strādnieku, kurus šodien atkal atlaiž. No tā vien var nojaust, cik daudz dīkā stāvošu roku gaida, lai varētu pieķerties pie kaut kāda darba. Tādēļ arī nakts patversmes un sildīšanās vietas no apmeklētājiem ir pārpildītas. Jau stundām tie, garās rindās sastājušies, klabošiem zobiem gaida uz durvju atvēršanu. Daudzi no tiem pavisam nepilnīgi apģērbušies; zābaki bez zolēm, un zem kājas ar šņori piestiprināts kāds lupats vai papīrs. Dažiem pat ne krekla nau mugurā un caur saplīsušajām skrandām var redzēt kailas miesas. Bet telpu trūkuma dēļ tikai mazākā daļa no tiem var tapt uzņemta patversmēs. Nupat, kad kāda no lielākajām patversmēm pie Aleksandra laukuma tika atdarīta, to drīz pildīja 1200 apmeklētāju. Bieži sablīvētiem vienam pie otra - tā viņiem nakts jāpārlaiž spiedošā gaisā, un no rīta tie atkal tiek izraidīti ārā, saltumā - bez darba, bez maizes. - Izgājušā gadā pilsētas patversme tika apmeklēta no 283 487 vīriešiem un 13 433 sievietēm; skaitļi ņemti no oficiālām valdības statistikas ziņām. Kādas jaunas patversmes atvēršana nebūt nepamazināja apmeklētāju skaitu; tas vēl vairāk pieaudzis. «Diemžēl trūkst telpu visiem, kuri meklē patvērumu!» tā žēlojas berlīnieši, visi laikraksti un pat pilsētas tēvi; bet šie paši tēvi un gādnieki ņem 8000 marku (ap 3500 rbļ.) ikgada īres naudas par telpām pilsētas dzelzceļu velvēs, kurās sildīšanas namu biedrība ierīkojusi savas patversmes; tas taču nāk par labu tai pašai pilsētai, par kuru domnieki tik tēvišķi gādā. Tāda ir šīs lielpilsētas tumšā puse, bet jo greznāka un spožāka tā izskatās no otrās: pa tām pašām ielām, kur klaido noplīsušie sildīšanas iestāžu apmeklētāji, drūzmējas un steidzas lepnas eķipāžas ar galonētiem sulaiņiem un raibās livrejās izģērbtiem kučieriem. Ar saltumu reizā iesākušies īstā sezona. Balles, teātri, masku svētki un visādi izrīkojumi traucas viens pakaļ otram, meklē pārspēt viens otru greznuma un bagātības ziņā. Še aplūkotājs tiek pārstādīts pavisam citā pasaulē, kuru apzīmē Šillera vārdi: «Hier rauscht des Jammers trūber Strom nicht mehr» (Še vairs neplūst vaidu dūņainā straume) - bet šampanietis puto, zīds čaukst, dimanti staro un filistri ar pašpaticīgiem smaidiem iet, atgāzuši krūtis. Tā ir sava pasaule - «der satten Tugend und der zahlungsfähigen Moral» (paēdušā tikuma un maksāt spējīgās morāles pasaule). Vienīgās bēdas šai pasaulē ir rūpes, kā tikai aizdzīt garo laiku, vienīgās bažas - izdomāt jaunas pikantērijas un kairinājumus. Nupat kādi masku svētki, kuri tika noturēti «filharmoniju zālē» «zem liepām», nosaucās par «balli uz ziemeļa pola pie Nansena». Tiešām smiekli nāk. Bet nekas! Naudu netaupot, bija izdevies zāli tā dekorēt, ka publika atradās starp ledus kalniem un no zāles dibena viesiem viļņoja pretim Ziemeļu jūra. Ne vien balles cenšas būt oriģinelas, bet arī pašas maskas. Kādā masku ballē dažas augstas kārtas dāmas bija maskojušās par bada cietējām un noplīsušās samta kleitēs staigāja apkārt, lūgdamās pēc maizes, jo ciešot briesmīgi badu. Žēlsirdīgie kavalieri tām nedeva vis - kā jau daždien - maizes vietā akmeni, bet - šampanieti. Ziemeļa pola ballei par konkurenteni stājās pretim otra masku balle «Reihshalles teātrī» ar nosaukumu «Skaistā Itālija jeb Buhholca ģimenes izpriecas ceļojums». Jāpiezīmē, ka Buhholcs un buhholcēni ir īstie vācu filistru tipi Jūlija Stindes romānos. Zāle tad arī bija pārvērsta skaistajā Itālijā, gludais parkets bija tapis par zaļu mauriņu, uz kura pacēlās staltas palmas; smaržoja siltzemju puķes kopā ar oranžu kokiem, un tie bija pilni zeltainu augļu. Lai dabīgo iespaidu vēl papildinātu, tad spēlēja neapolitāniešu zvejnieku mūzikas kapele. Bet apmeklētāju skaits tomēr pierādīja, ka berlīnieši dod priekšroku ziemeļiem. Vispār tagad - kopš vācu ķeizara izbraukuma uz Nordkapu (Ziemeļu ragu) un Nansena ekspedīcijas ceļojuma - ziemeļi nākuši «lielā modē». * Kā senāk visi traucās uz Itāliju, tā tagad visi - «was da kreucht und fleugt» (kas vien rāpjas un laižas) - dodas uz ziemeļiem. Tādēļ arī kā viens no galvenākiem sensācijas notikumiem būs Berlīnei paša Nansena personiskā ierašanās, kura notikšot marta mēnesī. Šejienes biedrība «Gesellschaft für Erdkunde» to uzaicinājusi, un Nansens ielūgumu arī esot laipni pieņēmis. Jau priekš astoņiem gadiem, kad slavenais ceļotājs bijis atgriezies no ekspedīcijas ceļojuma pa Grenlandi, tas apmeklējis Berlīni un no minētās biedrības līdz ar bruņinieka ordeņa pasniegšanu ticis iecelts par viņas goda biedri. Lai lielo viesi godam saņemtu, ir sastādījusies vesela komiteja, kura apspriež izrīkojumu. Šimbrīžam Fritjofs Nansens atrodas Londonā, kur tas sagaidīts ar tādu godu, kāds pēc Āfrikas apceļotāja Stenlija līdz šim tur vēl nevienam pētniekam nau ticis parādīts. Ieejas biļetes zālē «Albert Hall», kurā Nansens nodomājis turēt savu priekšlasījumu, visas par lielu cenu iepriekš pārdotas. Karaliskā ģeogrāfiskā sabiedrība, gribēdama Napsenu pārsteigt, viņam pasniedzot priekšlasījuma beigās viņa raksta «Vistālākais ziemelis» angļu tulkojumu, strādājusi pie tā dienu un nakti ar sešiem tulkotājiem. Pirmajam izdevumam esot 35 000 eksemplāru. Angļi gribējuši pat viņa kuģi «Framu» pārvest uz Angliju, ja tikai Nansens pats tam nebūtu pretojies. Pie viesa saņemšanas bez citiem galma locekļiem bijuši Velsas princis un. Jorkas hercogs. Pati karaliene uzaicinājusi Nansena kundzi, lai tā viņu iepriecinot ar kādiem muzikāliskiem priekšnesumiem. Nansena kundzei esot laba balss, kuru izglītojis slavenais komponists Grīgs. Pati gan viņa neesot ļoti skaista, bet toties tā izskatoties ļoti simpātiska; viņa esot gaišmate un paslaika auguma. Personiskās sarunās Nansens par saviem nākotnes nodomiem izteicies, ka uz ziemeļa polu vairs nedomājot otrreiz ceļot. Pēc tam, kad tas Londonā, Berlīnē un Amerikā būšot noturējis savus priekšlasījumus, viņš pilnīgi gribot nodoties savu zinātnisko pētījumu izstrādāšanai, pie tā viņam savu palīdzību esot pieteikuši vairāki šā aroda speciālisti. Ar savu ceļojumu tas arī ieguvis līdzekļus atpirkt kādu daļu no sava tēva gruntsgabaliem, uz kuriem tas nodomājis celt sev jaunu māju, kaut arī viņa tagadējā māja esot ļoti skaista ar savu vaļējo jumtu, no kura varot pārskatīt lielisko fjordu un tumšos egļu mežus. Katram, kas viņam prasot, vai tas arī esot apmierināts ar sava ceļojuma panākumiem, viņš lepni atbildot, ka tas ar tiem esot pilnā mierā. Bet vai tiešām tā? Vai tas, kas gribēja sasniegt ko lielu, pār par ikdienišķo cilvēku mazajiem centieniem, iespētu apmierināties ar to, ka tikai ticis pusceļā, un varētu tapt par mierīgu, godīgu filistri? . . . No visas iepriekšējās Nansena dzīves un arī no paša lielā nodoma - sasniegt ziemeļa polu, kuru vēl neviens cilvēks nau sasniedzis, - var nojēgt, ka Nansens ir varena individualitāte, kura nevar pietikt tādiem darbiem, kas pieejami kuram katram «k r i e t n a m   censonim», dažādu zinātņu vīram, kas ar skudras rūpību nes un nes kppā materiālus visu savu mūžu cauri. Pēc ziemeļa pola sniegdamies, Nansens gan nevēlējās vienīgi «sakrāt krietnus materiālus», kurus vēlāk mierīgi mājās «sakopotu un sakārtotu»; viņš vēlējās darbu, kas aizņem visus vīra spēkus, - un nu šis darbs izrādījies pāri par viņa spēkiem. Viņš nu tomēr sēdēs omulīgi mājās un «kārtos materiālus». Bet vai starp visām spīdošām ovācijām un skanīgajām gavilēm tam nestāsies priekš acīm kā liela, plaša, bezgalīga aina tālais, nesasniedzamais ziemelis? - Un ja nu tomēr šo nesasniedzamo ziemeli sasniedz Andrē? Tad jau Nansens, kā daži citi, teiks, ka paša pola sasniegšana nemaz nau vajadzīga? Savāds jēdziens ir šī «spožā slava», «vicas pasaules atzinība», «vēstures vienīgi pareizais spriedums», «pasaules vēsture ir pasaules tiesa» - un kā vēl visādi izsaka to pašu domu. Nansenu, kurš nau sasniedzis savu mērķi, visa pasaule tūliņ atzīst un slavē, viņš arī naudas ziņā neiziet bešā, - un! taisni šodien, 31. janvārī, svin visā pasaulē un atzīst pēc nopelna «taisnā soģe», vēsture, citu «lielu vīru» - Šūbertu, kurš nu jau miris priekš gandrīz 70 gadiem un kurš gan sasniedza augstāko - savas personas pilnību - un augstāko, kas viņa laikā bija sasniedzams viņa arodā - mūzikā. Šis vīrs visu savu mūžu cieta badu un neatrada neviena cilvēka, kas viņa dzīves laikā to būtu pilnīgi sapratis un atzinis, tikai retas no viņa dziesmiņām atrada patiku, tā ka Šūberts pats izsaucās: «Liekas, ka tas, ko esmu visdziļākajās sāpēs radījis, ļaudīm visvairāk patīk. Kas gan notiks ar mani, nabaga muzikantu? Man gan savā vecumā būs kā Gētes koklētājam jāiet no durvīm pie durvīm maizes kumosa lūgties!» Taisnā soģe, vēsture, pēc 70 gadiem lūkojusi cauri savu spriedumu un redz, ka ir bijusi netaisna, un nu sarīko «spožas jubilejas» - «nemirstīgajam komponistam Šūbertam», bet tas jau sen nomiris kā nabags, nicināts skolmeisterītis. Viņa tēvs bija zemnieku dēls, viņa māte - ķēkša, viņš uzauga un lielāko daļu dzīves pavadīja nomaļā Vīnes priekšpilsētā - Lihtentālē, kura apdzīvota no nabadzīgāko ļaužu šķiras - plostniekiem, laivniekiem, malkas un slīperu cirtējiem. Tēvam bija vairāk nekā ducis bērnu, kuriem bieži nebija godīgi ko paēst. Tikai kādus pāri gadus, būdams par mūzikas skolotāju pie grāfa Esterhazija, Šūbertu «Francis» svabadāki uzelpoja. Bet tad sākās atkal cīņa maizes dēļ un klusā, noslēgtā iekšējā dzīve bez ārēju panākumu, bez īstas viņa saprašanas pat no draugu puses, - un šie draugi tomēr nebija neievērojami cilvēki - viņu starpā bija arī tikai vēlāk atzītais slavenais dzejnieks Grillparcers, dramatiķis Bauernfelds, gleznotājs Morics Švindts, mūziķis Francis Lahners un citi, kas visi vēlāk tapa slaveni. Šūberts bija augstāks par viņu saprašanu; viņa mūzika, kura mums tagad izliekas tik viegli saprotama un piemīlīga, bija tanī laikā vēl par jaunu. Pat Gēte, kuram Šūberts nosūtīja dažu viņa dziesmu kompozīcijas: «Erlkönig», «Heidenroslein», «Konig von Thule» un citas - nesaprata šo kompozīciju skaistumu un netika atbildējis niecīgajam skolmeisterītim, kurš viņa dzejas tik dziji sajutis un mūzikā attēlojis, kā neviens cits to nau spējis. Šūberts sevišķi bija iemīlējis Gētes «Faustu», iz kura viņš visas dziesmas komponējis. Bet visa nesaprašana un neatzīšana nenospieda Šūberta radītāja garu, viņš ticēja pats sevim, viņš apzinājās pats sevi un, kaut arī nomira rūgtībā, tomēr sasniedza savas personas attīstību un patika pats sevim vairāk nekā - - Nansens ar savu «bungu un bazūņu slavu». Bet lai nedomā liekulīgi gari, ka ar šo piemēru var pierādīt, it kā trūcība un pazemošana būtu tas tīrums, kurā var augt un attīstīties talanti. Īsti Šūberta piemērs pierāda pretējo. Šūberts varēja nodarboties ar mūziku tikai pa retiem, aizvien pārtrauktiem vaļas brīžiem, viņam bija jāgādā maize, bija jāpacieš pazemojumi, pat izsmiekls un naids. Viņa vienīgos laimīgos brītiņus, kurus tas vasarā ar saviem draugiem pavadīja ārpus Vīnes, zaļumos, iztulkoja citādi un teica, ka Šūberts esot dzērājs, kurš komponējot tikai dzērumā. Visi apstākļi bija pret viņu naidīgi un apspiedoši. Šūberts mira 32 gadus vecs, kad tikko spēki sāk pilnīgi attīstīties, - un kas drīkst  apgalvot, ka viņš nebūtu sasniedzis vēl lielāku augstumu? - Arī talanti nekrīt no debesim, bet aug un attīstās pamazām un prasa labu, auglīgu zemi. Nansens sev pratis sagādāt šo «auglīgo zemi», viņš prot reklāmu un veikalu, - kad tikai augs nenosmaktu par daudz treknajā zemē. Cik dažs ar pārāk labu veikala prašanu ir mācējis savu talantu attīstīt tikai līdz apaļam, ievērojamam vēderam. - Berlīnē gan nevienā vietā netiek tik sirsnīgi svinēta Šūberta piemiņa kā pie strādniekiem iekš «Arbeiter Bildungsschule». Šūberta nemirstīgās dziesmas dziedās kāda dziedātāja - latviete, Dzirnes jaunkundze. Bez šiem abiem minētiem svētku rīkojumiem vēl kāds trešais saista berlīniešu vērību - krievu gleznotāja Vereščagina gleznu izstāde, par kuru cien. lasītājiem gribu pastāstīt nākamu reizi. III Berlīnē 8. februārī, 1857. g. Vereščagins ir Berlīnē. Visa Berlīne runā par šo ievērojamo krievu gleznotāju. Vecajā reihstāga (tautas vietnieku) namā atrodas viņa pievilcīgā izstāde, kura tik dzīvi tēlo «lielā ķeizara» Napoleona stalto kara gaitu uz Krieviju 1812. gadā un viņas nejauki bēdīgo galu maziskumā un netīrumā «bez skaistuma un lieluma», kā nožēlodama teica Heda Gabler par sava varoņa Levborga galu. - Šī izstāde šinī vietā netīšām izskatās kā gandarījums tiem, kas cilvēka lielumu meklē augstāki nekā kara un viltīgas diplomātijas slavā, kas nelokās vēl pēc gadiem priekš tiem, kas viņiem bailes iedzinis un atzīst tik tādu par «lielu», kas spēj viņus un visu ap sevi izpostīt. Vereščaģins rāda ar savām krāsām un savu spalvu, kāds liels postītājs ir lielais Napoleons, kura vārdu vēl tagad tiklab franču, kā arī naidīgo vācu birģeri - filistri izrunā tik ar bijību, kā velna vārdu labprāt nemin vakarā. Lai suns arī diezin cik rietu pret vilku, viņš to tomēr uzskata kā kādu augstāku radījumu. Un pilsoņiem vēl sevišķs iemesls tagad apbrīnot tādus «lielus plēsājus» un pēc viņiem ilgoties, jo tiem ir radies ienaidnieks, ar kuru tie nevar labi tikt galā. Tam viņi labprāt uzraidītu virsū tādu «lielu vīru», lai tas to iznicina. Bismarks jau sen zobus atkoda pie šī pretinieka, un pilsoņi tagad klusām domā, ka Napoleons bijis «lielāks» par Bismarku un darbs būtu tik tādu uzlaist virsū «iekšējam ienaidniekam», tas to gan nokostu! Bet kur ņemt tik «lieku vīru» kā Napoleonu vai varbūt Čezaru Bordžiju, vai tiem līdzīgu «pārcilvēku», kas to iespētu? Vereščagins reizē izlaidis grāmatu franču valodā par Napoleonu Krievijā (Napol?on I en Russie) un sarīkojis izstādi par ilustrāciju savai grāmatai. Oriģinelas bija domas ilustrēt savu grāmatu nevis ar gleznām tekstā, bet ar veselu gleznu izstādi; un taisni pašā laikā nāca grāmata un izstāde. Napoleona cildināšana pastāv jau vairākus gadus un aug vēl arvien augumā. Plaša Napoleona literatūra iepazīstina katru ne vien ar Napoleonu pašu, bet arī ar viņa sievām un bērniem, tantēm un onkuļiem, svaiņiem un znotiem utt. - viņa dzīves sīkiem sīkumiem. Un te Vereščagins bez žēlastības tēlo, kāds īsteni bija šis lielais vīrs savas slavas visaugstākā augstumā un grimšanā. Var saprast, ka šāda grāmata un izstāde darīja lielu iespaidu Francijā. Vereščagins pats Parīzē ilgus gadus dzīvojis, viņš tur atzīts kā liels mākslinieks, pret viņu nedrīkst sacelties pat vispatriotiskākie pilsoņi. Šiem pilsoņiem tādās reizēs sava izruna: «Nerātns bērns - bet tomēr mīļš bērns.» Vereščagins ir vispirms gleznotājs - arī šinī savā grāmatā par Napoleonu. Te nau jaunu dokumentu ar vēsturisku spriedumu par 1812. gada karu. Te gleznotājs ar asi vērojošām acīm pēc aculiecinieku nostāstiem attēlo kā lielu kauju skatu visu Napoleona Krievijas gājienu. Cik pievilcīgi arī nau rakstīta grāmata, ilustrācijas pie viņas tomēr paliek galvenais. Ar savu grāmatu viņš nau lūkojis mēroties ar Tolstoja grāmatu par šo pašu karu, romānu: Война и мир (Karš un miers), bet gleznām viņš liek runāt priekš sevis. Galvenajos iznākumos abi lielie krievu mākslinieki satiekas un pareizi izprot vēstures gaitu un likumus, ja sludina, ka ģēniji ne vada, ne rada vēsturi. Kā Tolstojs sava romāna pēcvārdā un iekaisītos filozofiskos pārspriedumos meklē pēc īstajiem vēstures cēlējiem, noklīzdams neskaidros prātojumos, - par ko rakstīt nau vieta šinī vēstulē. Napoleons no abiem tiek tēlots cienīgi un vēsturiski pareizi, bet zūd vēstures vadītāja loma - un Napoleons ir tikai liels cilvēks citu starpā. Izstādē lielākās un mazākās gleznās redzam Napoleonu, vispirms kā slavas apbērtu uzvarētāju, 7 dienas pēc asiņainās Borodinas kaujas, spīdošu maršalu un ģenerāļu vidū, lepni nolūkojoties uz veco caru pilsētu. Viņš gaida nākot pazemīgas deputācijas, bet tādu Maskavai nau. Viņš ieiet Maskavā - tukšā Maskava sāk degt (3.), Napoleons ar saviem ģenerāļiem drūmi noskatās uguns jūrā, Napoleonam jābēg (4.), viņa ceļš iet caur degošām ielām, kuras apkaisītas ar saplosītām mantām un līķiem. Ar maršalu Davū viņš sēd zemnieku būdā un tur kara padomi (5.). Nejauši nāk prātā Tolstoja jaukais apraksts par kara padomi arī zemnieku būdā pirms Borodinas kaujas. Tālāk franču bēdīgā atkāpšanās; Napoleona slavas un lieluma zvaigzne aptumst. Napoleons sēd vientulis ar pašpārmetumiem ciema baznīcā, kura pārvērsta par viņa guļamo istabu (6.). - Vēl lejāk, vislejāk . . . pa sniega laukumu līdz ar armiju iet ķeizars; iz sniega it kā draudēdama izstiepjas kāda līķa sakniebta roka (7.). - Gleznās katram krīt acīs bez vadošās domas lielais dabiskums un dzejiskums; sevišķi jaukas ziemas ainas. Izstādē bez minētām 11 gleznām ir vēl kādas 145 skices un studijas, kuras arī ļoti pievilcīgas; tad vēl daudz etnogrāfiski ievērojamu veclietu. Vereščagins šinī izstādē parādās atkal kā spēcīgs, liels mākslinieks, kas spēj un grib aizvien tālāk attīstīties un apņemt visu glezniecības apvārsni. Šīs 1812. gada gleznas tomēr nevar uzskatīt par Vereščagina lielāko darbu, ja arī uzlūko vienīgi teķnisko pusi; idejas, mākslas un aizgrābjoša iespaida ziņā viņa ainas iz pagājušā krievu-turku kara, 1877.-1878. g., stāv augstāk par šo izstādi. Šīs izstādes ainas liekas būt remdenas, jā, pat aukstas, visādā ziņā mierīgas, tēlotas no daudzinātā «pilnīgi objektīvā aplūkotāja un spriedēja», kam nau īstenībā nekādas daļas gar tēloto priekšmetu. Krievu-turku ainās turpretim - ar tikpat daudz teķnikas un mākslas - rādās dziļi satricināts, līdzi jūtošs cilvēks. Vereščagins ir subjektīvs kā mākslinieks - visur, bet tādēļ nau nebūt jādomā, ka viņš būtu šaursirdīgs, manierēts speciālists savā nodaļā. Kā jau augšā teikts, viņš apņem visu gleznojošās mākslas aploku; viņam nau manieru, kā, piem., arī jo ievērojamam māksliniekam profesoram Aivazovskim, kas sastindzis savās poētiskās, bet vienmuļīgās jūras ainās. Vereščagins aizvien solo tālāk. Viņš saka, ka «jaunā» māksla nau zemāka, bet augstāka par «veco». Vereščagins nau mākslinieks vien, bet cilvēks vārda pilnā un augstākā ziņā. Viņš ar savu plašo individualitāti pielīdzināms tādiem māksliniekiem-dzejniekiem kā Ibsens. * Berlīnē šinīs dienās arī par Ibsenu bija daudz runas, bet tik lielu ievērību viņš še nau ieguvis, ka parastās teātra dzīves raksturs viņa dēd pieņemtu. kādu jaunu nokrāsu. Teātra lielākā interese pie publikas un preses saistās kā arvien pie sekliem, raudulīgiem gabaliem, «Rührstūcke», vai atkal pie rupjiem jokiem, pazīstamajām Berlīnes posēm, kuras franču netikumiskajām komēdijām nolaupa eleganto, citkārt tik patīkamo apsegu, tā ka tanīs paliek tikai nekaunība un rupjība; bet tā Berlīnes pilsoņu «stiprākai garšai» īsti pa prātam. Bez dažiem retiem jauniem gabaliem maļ vienmēr tos pašus vecos. Te jau izrāda vairāk simtām reižu «Veilchenfresser» (vijolīšu ēdāju) un pēc tā tūlīt «Menschenfresser» (cilvēku ēdāju), tā ka tos ne ēzdams nevari apēst un brīnies par Berlīnes publikas apetīti un garšu. Jādomā, ka būtu jaunu gabalu trūkums, - bet tā nebūt nau. Caurmērā te ik gadus tiek. iesūtītas lielākiem teātriem divitūkstoš lugu, arī savā ziņā lielrūpniecības pierādījums. Teātru vadoņi, redzēdami, ka nespēs visas izlasīt, labāk nelasa nevienas. Tad, saprotams, ļoti bieži gadās, ka starp daudziem nevērtīgiem gabaliem arī daudz vērtīgu paliek arķīvu galējā tumsībā, nekad neredzējuši lampu gaismu. Jaunam rakstniekam, ja tas nau kāds Zudermanis vai Hauptmanis, maz cerības tikt ievērotam. Uz priekšu domā šo jaunumu novērst, jo tiek runāts par kāda dramatiska institūta dibināšanu, kurā sastādīšoties vairāku lektoru kolēģijas no kritiķiem, dramaturgiem un citiem teātra arodniekiem, kas uzņemšoties visus iesūtītos gabalus caurlasīt un labākos izvēlēt priekš izrādēm. Vai tādam uzņēmumam, ja tas arī tiktu izvests cauri, būtu panākumi, par to vēl jāšaubās. Un kādas tad īsti ir tās lugas, kas nospiež tos tūkstošus «pārāk ražotu» lugu? Vai nospiedējas lugas ir no Ibsena, Hauptmaņa un tiešām ievērojamiem gariem rakstītas? Vai arī no rutinētiem, «vienas stīgas» māksliniekiem, kā no Zudermaņa un Fuldas? Ak, nē! Ibsena un Hauptmaņa dēļ viņas varētu nākt visas klajā, tie viņas nenomāc un no viņām nebaidās. Arī Zudermaņa, Fuldas u. d. c. lugām ir sava nenoliedzama nozīme, - bet nomācējas ir tiešām nevajadzīgās un kaitīgās «poses» un «rīrstiķi». Še, zināms, nau runa par zemākām šīs sugas lugām, bet augstākām. * Jau labu laiku atpakaļ pilns ļaužu līdz pēdējai vietai «Jaunais teātris», kur uzved Viktoriena Sardū «Marcelle». - Sardū, šis lugu lielrūpnieks, gadu gadā «lielā mērā pēc iespējas» raksta tādus pašus gabalus, kādus tas rakstījis priekš divdesmit gadiem, un it kā cieta klints ir pretī turējies attīstības strāvai; viņš tāpat vēl kā toreiz strādā ar tiem pašiem rupjajiem efektiem un mašinērijām, kaut gan jau viņa mūzai ir piemetusies it kā bāluma kaite un sirmais rakstnieks izskatās it kā kopija no sevis paša. Bet - «kas uzticīgs līdz nāvei, tas jau dabū to uzvaras vaiņagu», un tā arī Sardū teātru teātros tiek saņemts ar siltu piekrišanu, kura ved sev pakaļ naudu un atkal naudu, un ar to jau Sardū ir sasniedzis savu īsto mērķi. Cik aizgrābjoši ir noskatīties, kā kāda nabaga nevainība tiek vajāta un spaidīta visus četrus cēlienus cauri; tā ir tīri kā zostiņa pasakā, kuru apmētā kovārņi ar dubļiem, bet kura ,pamērcējas ūdeni un ir atkal balta. Viktoriena Sardū gabalos ir pastāvīgi divas sievietes: viena bezgala jauna, dziļi grimusi, kurā savienojas visas nelāga kaislības, - un otra atkal pati absolūtā nevainība; tāpat arī visas citas personas lugā ir iedalītas it kā šaha spēles kauliņi melnajos un baltajos. No «baltajiem» visbaltākā ir, zināms, pati lugas varone Marsela. Kas viņai viss nau jācieš, šai nabadzītei! Savu brāli no soda glābjot, tā izdodas par kāda palaidņa mīļāko un apliecina to pat pie tiesas, bet tad nāk īstais mīļākais, tik pārlieku godīgs jauneklis un turklāt vēl barons. Šis piedod lugai it kā sevišķu efektu un daudz piepalīdz, kā tā ar joni iegūst publikas labpatiku. Krietnais jauneklis - barons - grib Marselu precēt, kauču tā t i k a i guvernante, bet te nu izrādās āķis - Marselas pagātne. Viņai jāpierāda, ka tā nau vainīga, bet, lai publiku sevišķi kairinātu, nežēlīgais lugas sacerētājs pats iznīcina visus nevainības pierādījumus. Dāmu līdzcietība ar lugas varoni totiesu augtin aug, un visa publika gaida, kas nu notiks, - un te caur kādu izveicību - viltīgu sacerētāja ķērienu - nāk patiesība gaismā un pēc vecā paraduma labie tiek algoti un jaunie sodīti. Publika apmierināta ar sacerētāju, kas tik izveicīgi veda visu pie labā gala, ar Marselu un ne mazāk ar sevi pašu, kas taču juta līdzi vajātai nevainībai. Šī luga publikai jauns jo svarīgs pierādījums, ka tomēr pasaulē krietnība vienmēr tiek atzīta un ka nau jau vēl nebūt tik ļauni, kā izkliedz ļaunprātīgi ļaudis un rakstnieki. * Un te nu šādējādi sagatavotai un pietiekoši apmierinātai publikai pasniedz uzreiz Ibsena Džonu Gabrielu Borkmani - tik pesimistisku gabalu, pie kura vēl turklāt ir jādomā! Ja šī publika te tiešām ko domā, tad viņa domā, ka Ibsens jau ir pats viens no tiem ļaunprātīgajiem rakstniekiem, kas visu melnu tēlo, - ir tas krauklis, kas nelaimi atķērc, kas pats pie visas nelaimes vainīgs. «Borkmanis» pirmo reizi tika izrādīts janvārī Norvēģijas galvaspilsētā Kristiānijā; tad februārī pirmo reizi Vācijā, Frankfurtā pie Mainas un Hamburgā, un beidzot Berlīnes «Vācu teātrī». Šis ziemeļnieku dzejnieks it kā milzu koks sit lapu pēc lapas, kaut arī pēdējās no viņām jau krāsojas pesimisma rudens krāsās. Kādi viņam turpmāk būs panākumi pie publikas? Ibsens no paša sākuma grūti iekaroja sev vietu. Publika «Borkmaņa» izrādē skatījās un atkal skatījās, sajuzdama it kā varenu gara dvašu, kas viņu apņēma, - bet spriedumu neviens labprāt negrib dot. Ibsens attīsta savās lugās arvien jaunus problēmus, tur dziji jādomā, lai spētu tos sajēgt, tādēļ viņam arī ar katru gabalu publika ir jāiegūst no jauna, gluži citādi nekā Sardū; pie tā jau publika, pār teātra slieksni pārkāpdama, zina, kas jādara un kā jāspriež. Ka arī šinī vēstulē lasītājs neatrod sprieduma par Ibsena «Borkmani», par to neviens nevar brīnīties, jo korespondentam nau kritiķa uzdevums - un atstāstīt vien «Borkmani» nau labi iespējams. * Vēl mazāk nekā pie Ibsena «Borkmaņa» publika atrada patikšanu pie kāda cita ievērojama autora darba, - bet tas šoreiz var būt piedodams, jo publika bija - rezidences teātra apmeklētāji un uzvestais gabals - Frīdriha Hebeļa «Genoveva». No «Garā Prūša», «Meitu ģēģera» un Vildenbruha hurrah-patriotisma gabaliem pāriet uz Hebeli - būs laikam bijusi tikai kāda teātra direkcijas kļūda. Frīdrihs Hebelis ir Ibsena priekštecis: viņš apstrādā dziļi psiholoģiskus, varētu teikt, patoloģiskus jautājumus. It kā dabas pētnieks tas saplosa un sadala «dzīves skaistās puķes», lai izpētītu viņu attīstības likumus, bet viņam trūkst izveicīga mākslinieka spējas izārdītās daļas atkal savienot par veselu un kā patīkamu gleznu nostādīt publikas acu priekšā. Dzejnieks še nesedz domātāju. Viņa ražojumi ir kā lieli, rupji marmora gabali, kuri vēl nau galīgi izstrādāti par mākslas tēliem. Viņa personas ir visas abstraktas, kas it kā miglas ainas kustas pār skatuvi. Kurš gan no bērnu dienām nebūs lasījis mīlīgo tautas pasaku par grāfieni Genovevu un viņas ciešanām? Tautas pasaka atstāsta vienkārši gadījumu raibo gājienu; Hebelis prasa, kādēļ tas tā notiek, kur ir meklējams cēlonis, - un nejaušības vietā viņa rakstā stājas drūmais Golo kā stiprākais apstāklis, kurš lugā citus virza uz priekšu. Bet arī viņš tiek vadīts no citiem apstākļiem, un tā loceklis, siedamies pie locekļa, rada smago ķēdi, ar kuru cilvēki piekalti pie vergu galeras, «negrozāmās, spiedošās vajadzības». Viss tas vēl diezgan neskaidri domāts un izteikts, bet gaiši nomanāma cenšanās tēlot personu nebrīvu gribu. Hebelis rāda, ka cilvēks izvēršas par zvēru, un tomēr mēs nespējam šo cilvēku nosodīt. Kā romantiķis Hebelis mīl daudz raibu skatu, briesmas kraujas uz briesmām, negantības uz negantībām. No mīlīgas pasaciņu lejas mēs topam pārstādīti kalnos, kur pērkons grauj, un tā arī publika izturējās lugas izrādē - kā ganāmais bars pērkoņa laikā - bailīgi, sajukuši. Var būt, ka dažs būtu žāvājies, bet kāda nesaprasta bijība viņu no tā atturēja. Tiešām luga «Genoveva» ir Hebeļa paša sāpju bērns, it kā Genovevas dēls «Schmerzensreich» (sāpju pilnais). Hebeli vispār viņa dzīves laikā reti kāds saprata, un viņa «Genoveva» tikai tagad pēc viņa nāves tiek uzvesta «Rezidences teātrī». - Vispāri pirmo reizi Vācijā. Publika arī tagad lugu nesaprot, un paši recenzenti nezina, ko lai īsti saka. - Jā, ko lai saka - par recenzentiem? CĪŅA AP JAUNO LATVIEŠU VALODU GĒTES «FAUSTS» UN «BALTIJAS VĒSTNESIS» «MĀJAS VIESA» REDAKCIJAS IEVADS ATGAIŅĀŠANAS RAKSTAM PRET «BALT. VĒSTNEŠA» UZBRUKUMIEM Gētes «Fausts» Aspazijas un Raiņa tulkojumā iznāk «Mājas Viesa Mēnešrakstā» un tiek puškots labāko mākslinieku bildēm. Krievu prese (arī galvaspilsētas lielākās avīzes «Novoje Vremja» un «Novosti») izsacījās drīz pēc iesākuma īsti atzinīgi par šī lielā darba tulkojumu. «Latviešiem tagad jau pašiem savi mākslinieki. Latvieši jau pārtulkojuši pat Faustu,» izsaucās «Novoje Vremja», sava atzinīgā aizrādījuma beigās pat piebilzdama, ka būtu vēlējams, kaut arī labākiem krievu literāriskiem ražojumiem rastos   t i k p a t   l a b i    p ā r l a t v i s k o t ā j i   k ā   A s p a z i j a    u n   R a i n i s.   Bet latviešu prese cieta pilnīgi klusu līdz pat pēdējam laikam. Pirmais, kas uzdrošinājās spriedumu dot, ir «Baltijas Vēstnesis» 94. numurā,   f e ļ e t o n ā.   Spriedums par visu darbu skan īsi un aši: «Fausta» tulkojums esot pieskaitāms pie «sēnalām» un pie «n e l i e t ī g i e m» rakstiem. «Nelietīgs» pēc Ulmaņa vārdnīcas nozimē «nichtig», «nichtsnutzig», «verwerflich», «schlecht», «nelietība» pat «Vergehen»; tātad «Fausta» tulkojums esot: niecīgs, neģēlīgs. Tālāk: «Tulkojuma forma pa lielai daļai   v i s a i   n e i z d e v u s i e s», saturs «blēņas», vispāri - «sēnalas» un «nelietība». Tā spriež   t a g a d   «Baltijas Vēstnesis» par rakstnieci, kuru viņš pats pirmais nodēvēja par «ģ ē n i j u»; iemesls tam tas, ka viņa (Aspazija) raksta tagad «Baltijas Vēstnesim» tik nepatīkamos laikrakstos kā «Mājas Viesī» un «M. V. Mēnešrakstā». Jā,   t a g a d   «Balt. Vēstn.» pat pārmet rakstniecei, it kā tā būtu pati sev piesavinājusies «ģēnija» vārdu, un draudoši uzsauc: īstam ģēnijam vajaga būt «pareizam uzsvaram uz zilbēm», īstam ģēnijam nau apostrofu, īstam ģēnijam vajaga būt «puspēdu» atskaņām. Jūs neesat «īsts ģēnijs». (Vēlāk mēs redzēsim, ka Gēte pats nespēj izpildīt šos J. Pd. «ģēnija» prasījumus; tātad Gēte nau ģēnijs.) - Var iedomātiēs rakstnieces nepatīkamo stāvokli, ka viņai jācieš par «ģēnija» vārdu, kurš viņai no kritikas pielikts; «Baltijas Vēstnesis» un J. Pd. kgs gan nau bijuši tādā klizmā, ka tos kāds būtu nopietnā ziņā, nevis izzobojot nosaucis par «ģeniāliem», un - viņi arī tiešām ir brīvi no «ģenialitātes». «FAUSTA« TULKOTĀJA AIZSTĀVĒŠANĀS Viss bargais «Balt. Vēstn.» «sēnalu» un «nelietības» spriedums pamatots tikai uz «Mēnešraksta» 4. burtnīcas, pirmās 3 burtnicas nemaz nau ievērotas; atzinīgs vārds nau   n e v i e n s   t e i k t s,   nau pievests    n e v i e n s   piemērs, kur tulkojums, pēc viņa domām, būtu kaut cik izdevies. Reti gan būs dots tik ļaunprātīgs spriedums un no tāda nezinātāja, kāds ir J. Pd. kgs rakstniecības, valodas, jā, pat metrikas un poētikas ziņā, kurā viņš grib pamācīt un pārlabot rakstniekus; cien. lasītāji tad arī sapratis, ka ar nezinātāju jāapietas kā ar nezinātāju. Pierādījumi par viņa neprašanu še tūliņ. Pirmais un svarīgākais J. Pd. pārmetums «Fausta» tulkotājiem ir tas, ka tie: - «laikam lai vieglāki atrastu atskaņas - ņem pilnu pēdu, kur oriģinālā ir tikai «puspēda»». - «Ritums caur to paliek ļoti smags un neveikls.» - Un tādas lietas «B. V.» stāsta saviem lasītājiem! - Kas tās tādas par «pilnu pēdu un puspēdu» atskaņām? J. Pd. kgs kaut ko pa ausu galam dzirdējis par «pēdām» un atskaņām un sastīpojis abus jēdzienus kopā. Viņam tāpēc še paskaidrojam, ka metrika, mācība par ritumu, gan pazīst akatalektiskus un katalektiskus pantus, kuros beidzamā pēda ir pilna vai nepilna. Bet šie nosaukumi nezīmējas uz atskaņām; tās iedala vīrišķās un sievišķās, īsās un garās, vienzilbju, divzilbju un trijzilbju atskaņās. Tuvākas ziņas par šiem priekšmetiem J. Pd. kgs var smelties kaut kurā gramatikā un poētikā, kuras piemērotas viņa spējai. Ritums un atskaņa ir divas atsevišķas lietas, bet J. Pd. kungs domā, ka ritums no atskaņas tiekot viegls vai smags. Ir taču rituma panti bez atskaņām, kas gan tur nosaka panta vieglumu un smagumu? Tās visas ir lietas - līdz apnicībai pazīstamas, bet tomēr par viņām jārunā J. Pd. un «B. Vēstneša» nezināšanas dēļ. Ja nu tagad aplūkojam pašu pārmetumu «Fausta» tulkotājiem, tad negriboši jāsmejas: «Grūtāki esot atrast vienzilbīgu atskaņu nekā divzilbīgu!» Jā, bet par atskaņām taču skaitās mūsu dzejniecībā visas galotnes uz a, e, i, o, u vien- un trijzilbīgos vārdos! Kur tad ir vēl vieglākas atskaņas nekā taisni šis? Katrs bērns to zina, tik J. Pd. un «B. V.» ne! Tā tik būtu poēzija pēc J. Pd. un «B. V.» priekšraksta un parauga, ar īsām vienzilbju atskaņām vien: a-a, u-u, ai-ai! Bet nabaga «B. V.» un tā «kritiķis» J. Pd. laikam nemaz nezina, ka viņu pārmetums par sievišķām divzilbju atskaņām krīt visvairāk uz pašu Gēti, kuram, sevišķi «Fausta» II daļā, kura daudz mākslīgāki izstrādāta nekā I daļa, veselām desmitām lapas pusēm cauri ir tikai sievišķas - «pilnu pēdu» atskaņas vien. Tūliņ pirmajā skatā II daļā skaistās tercīnas tikai sievišķām atskaņām, tāpat tūliņ vai 1/3 no visa maskarādes skata u. t. t. «Gētes ritums caur to paliek ļoti smags, neveikls», un Gētem no «ģēnija daudz kā trūkst», sacīs J. Pd. - Bet J. Pd. kgs nau nenovēlīgs un nau kritiķis, viņš tūliņ parāda, kādām vajaga būt «vieglām un veiklām» «puspēdām», un izdzejo pats priekšā vienu pantiņu ar «diezgan parasto atskaņas ne vārdu, bet zilbi - g u». Un patiesi, cik tas «viegli» un «veikli» skan: gu? un atskan atkal gu! - gandrīz kā kuku! kuku! Še ir pievilcīgi ievērot, kā J. Pd. saprot kritiķu uzdevumu. Ja viņš kritizētu dziedātāju, viņš tam izdziedātu priekšā, baletam viņš izdancotu priekšā, kā veiklāk jācilā kājas. Bet tā nedara kritiķis, ja daudz, tad varbūt konkurents Proktofantasmists (sk. «Faustu» «Mēnešraksta» 5. burtnīcā), kurš grib palielīties, ka viņš «to lietu daudz labāk prot». Bet aplūkosim pašu pārlaboto pantiņu; «smagais» pants skan: «Mīļ' meitiņ! - Ļaujat! - Vai tu visi vaiņadziņu?» J. Pd. «vieglais» pārlabotais: «Ai, meitiņ! (Oriģinālā: Süß Liebchen!) - Ļaujat   j e l! - Tu vīsi vaiņagu?» Kritiķis un «īstais ģēnijs» sāk savu   p a r a u g a   pantu ar ielāpu vārdiņu «ai» un vēl ieliek ielāpu «jel», un beigās vaiņadziņu pārtaisa par vaiņagu! Kas nu še devis pantam vieglumu - nevajadzīgais balasts «ai» un «jel»? - Kas devis dzejiskumu - rupjākais «vaiņagu» mīlīgākā «vaiņadziņu» vietā? Latviešu valodu un tautas dziesmas visai raksturo deminutīvi, kuri dod daudz piemīlīguma un sevišķa jaukuma, bet J. Pd. kgs tur varētu atrast tikai «neveiklību un smagumu». Tāds bija pirmais un svarīgākais pārmetums; mēs redzējām, ka tas bija taisni jocīgs. Otra vaina «Fausta» tulkojumā esot tā, ka uzsvars uz zilbēm neesot viscaur pareizs, piemēri še divi: «Jā, un no visas sirds» un «Ak, nekas pilnīgs cilvēkam nau dots». Arī še J. Pd. tūliņ klāt ar savu uzbāzīgo «pārlabošanu», kura vienmēr iznāk par sabojāšanu. Vārdā «nekas» nevarot būt uzsvars uz «ne», vajagot teikt «veikli un pareizi» ar ielāpu vārdu palīdzību tā: «Nekas j o pilnīgs cilvēkam nau dots.» Bez ielāpu vārdiem nu reiz «pārlabotājs, salāpītājs ģēnijs» nevar iztikt. Bet «Flickgenie» varbūt arī še nemana, ka ar ielāpu «jo» pants dabūn gluži citu nozīmi. Tagad, pantu vāciski tulkojot, iznāktu: «Nichts   z i e m l i c h» vai «sehr Volkommenes ist dem Menschen gegeben». «Jo» un katrs cits pielikums pie vārda «pilnīgsu var tikai pavājināt iespaidu, «ļoti pilnīgs» nau nebūt vairāk nekā «pilnīgs». «Puslīdz pilnīgais» gan ir dots cilvēkiem; vai J. Pd. un «Baltijas Vēstnesim» arī tā nau? Niecīgās uzsvara kļūdas pēc taču nevar tā sašķidrināt saturu. Mūsu tautas dziesmas ļoti maz piegriež vērības šādai akcentu pareizībai, vai ne katrā trešā dziesmā būs nepareizs akcents: piem., «Latv. daiņās» Nr. 14. «Teic, māmiņa, tu dziesmiņas» u. t. t., kur visā dziesmiņā tikai   v i e n s    p a t s   vārds ar pareizu akcentu. Un kur ir labāka mēraukla mūsu dzejai nekā tautas dziesmās? Ja gribētu dzejas mērot ar tik mazisku un niecīgu mēru, kāds vienīgi saprotams J. Pd., tad Gētem pašam varbūt izietu visļaunāk, un Gēte jau savu tiesu dabūja no J. Pd. un «B. V.» par «pilnu pēdu» atskaņām. Šis pats pants pie Gētes skan: «O daß dem Menschen nichts Vollkomm'nes wird,» še tikpat nepareizi svars uz «daß» kā tulkojumā uz «ne», uz «O» ir visādā ziņā mazāk svara nekā uz «daß». Tad vēl , «Volkomm'nes» ir apostrofs, kas arī neesot atļauts pēc J. Pd. domām. Pāris pantu augstāk arī nepareizs uzsvars: «Kraft, sie zu fühlen, Wie in den Busen», lejāk: «Mich vor mir selbst, Habt ihr nun bald.» - «Te iet kā pa celmiem. Un tā tas iet viscaur», un Gēte nau «īsts ģēnijs», tā vajadzētu še J. Pd. kgm sacīt, bet par Gēti jau tā nedrīkst teikt. Tādus piemērus pulkiem var atrast visā «Fausta» oriģināltekstā un sevišķi arī no J. Pd. pievestos piemēros. J. Pd. kgs ņem piemēru «Und zwar von Herzen», skatā «Iela», bet tur ir tik nepareizi akcenti, kā: Definitionen, Sanctā u. t. j. un apostrofi viens aiz otra. «Zum Vater blickst du» (ko arī J. Pd. pieved) ir nepareiza atskaņa un 3. rindiņā apostrofs «Hinauf um sein' und deine Noth». - «Mich überläuft's», «Behalt's gewiß» - apostrofi, bet tulkotājiem nau brīv apostrofēt vārdu «vajaga», kuru šādā formā reti dzird, parasti «vajga» jeb «vajag». Turklāt vācu tekstā šinī pašā rindiņā ir arī apostrofēts «dran» un nepareizs akcents «Muß m?n», kur jābūt ccMūf3 man». Gēte tātad neizpilda arī trešo J. Pd. (un tam līdz arī «B. V.») «ģēnija» prasījumu. Tālāk J. Pd. nāk uz «blēņām» un atrod tās pantā: «Tam tā ir viegla spēle», bet vai tad viņš pats nesaka: «kritiku» sarakstīt, «tā man ir viegla spēle»? Vai vārds «spēle» viņam neizliekas diezgan tautisks? Tautas dziesmās spēle, spēlēt, spēlmanīts nāk bieži vien priekšā. «Spēlēju, dancoju visu cauru nakti» varbūt gan viņam būs pazīstams, bet citādi jau no viņa nevar prasīt tautas dziesmu pazīšanu, kad viņš nepazīst ne ikdienas valodu, piem., viņam sveši vārdi: gauži, laipni, dzidrs (sk. Ulmaņa vārdn.: dzīdrums, ģiedrs), auka šalc (sk. Ulmaņa vārdn.: rauschen, sausen, brausen - von. Wasser,   W i n d.   Wind ir pa latviski «vējš», un auka ir arī vējš), sirds lūst - das Herz bricht, šķēdēt (ir skaidrāka forma nekā «šķērdēt», jo celma vārds ir «šķiest», bez «r», sk. Ulmaņa vārdn.), slapt (tagadnē: slopu = es topu slapjš, tāpat kā tapt, topu), baisma (runā visā Kurzemes augšgalā, kur arī dzirdami vārdi baiss, bīme, bījas). Visi šie vārdi, bez vien varbūt «baisma», katram latvietim būs parasti, bet vai tad pēc J. Pd. prasījuma tiešām nebūtu atjauts lietot arī mazāk parastus vārdus? Ar to saujiņu vārdu, kas tiek ik dienas lietoti un kurus arī visus nepazīst J. Pd. k., taču nau iespējams pārtulkot tik domu un jēdzienu bagāto «Faustu». Par ko arī noliegt un neizlietot latviešu valodas kuplumu? Vai tādēļ vien, ka var nākt kāds «kritiķis» un teikt, ka viņš tādus vārdus nau dzirdējis un tādus jēdzienus nespēj saprast? Tādiem vīriem jāatbild, lai viņi mācās, ko vēl neprot. - «Aizcierējis» laikam būs teikts tādēļ, ka vāciski ir ironiski humoristiski lietots «abspaziert». - «Jauda» esot nepareizi lietots, jo nozīmējot tikai «spēja». - Nē, tie ir divi vārdi (sk. Ulm, vārdn.): 1) «jaust» viena celma ar «just» - fühlen (leitiski jausti, fühlen) zu vernehmen geben, nejauši - tik daudz kā nesamanot, nesajūtot, un 2) jaust, jaudāt - kōnnen, vermögen; tātad tulkojums še itin pareizs. Par ko viņa forma neveikla, to zina vienīgi J. Pd., jo viena iespraustā tezisa tikai padzīvina pantu. Nelāgi tulkots esot arī pants: «Zum Vater blickst du, Und Seufzer schickst du, Hinauf um sein' und deine Not». Ja attulko latv. tulkojumu («Uz tēva krūti; Tu nopūtas sūti, Lai viņa un tavam vārgam stāv klāt»), tad iznāk: «Zum Vaterherzen (Busen) schickst du Seufzer, daß er ihm (d. Sohne) und Dir in der Not beistehen (helfen) moge.» Kas te no oriģināla zudis? Tikai atskaņas ir labākas nekā oriģinālā, jo «blickst du» un «schickst du» ir vājas atskaņas. Vēl pārmetums, ka mīlestība rituma dēļ pārtaisīta par mīlu. Bet rituma dēļ vien, J. Pd., tas laikam nebūs darīts, jo šādā īsākā formā vārds jau dažus gadus atpakaļ bija lietots no Raiņa, un «Dienas Lapā» par to izcēlās polemika, kuru zobgals nobeidza ar to, ka paturēja sev «mīlu» un šī vārda pretiniekiem deva «stibu». Pēdējais pārmetums. J. Pd. atradis par visu tulkojumu tikai vienu neskaidru (viņš saka «netīru») atskaņu: rokās - sokas, bet arī še viņam nau laimējies īsti, jo vārdā «sokas» galotne tiek izrunāta drīz īsi, drīz gari, kā kurā pusē. Pie šādām galotnēm tad dzejniekam vajag dot brīvību lietot viņas, kā tīk, jo mūsu dzejniekiem jau tā maz brīvību un atskaņas mūsu valodai maz piemērotas; mūsu valoda tagad arī vēl nau tā izkopta kā vācu valoda Gētes laikā, un tomēr Gētem ir pat tik ļoti vājas atskaņas, kā: «Faustā» - Floh - Sohn, soll's - Holz, spat - Stadt, Restchen - Bestien; atskaņu pēc viņš saka genung - ne genug, von Weiten - ne von Weitem, begonnte - ne begann, eh'r - ne eher. Viņa slavenajā balādē «Fischer» pat tāda atskaņa kā ihm - ist, ihm - hin, bez tain vienā pantā 3 atskaņas uz ist, citā 4 uz icht. Jā, Gētem ir pat tādas atskaņas kā schleunig - heimlich, Büßerinnen - verschlingen. Par to visu var palasīties Gētes komentāros. J. Pd. svētās «kritika - lāpītāja» dusmās noteiktu: «Lai dabūtu atskaņas, bija jāteic tādas blēņas!», un tas savā nesaprašanā ņemtos tūliņ pārlabot «dzejnieku firstu» Gēti, ja tik varbūt vācu valoda viņam nedarītu grūtības. Ar to būtu atspēkoti un atraidīti visos sīkumos visi J. Pd. pārmetumi; atliek vēl tikai uzrādīt, ka viņš nebaidās, pievezdams tulkojumu, to sagrozīt un samaitāt, un tad sacīt, ka tas esot vājš, piemēram: «Jūs visu mūžu m a n neiziesat iz omas», kur jāstāv «neiziesat man» u. t. t. Līdz šim kritika, «Fausta» pētītāji un vispārība domāja, ka «Fausts» - viens no visievērojamākiem un dziļdomīgākiem literāriskiem gara ražojumiem, jā, daudzi pat tais domās, ka tas visievērojamākais un dziļdomīgākais literāriskais darbs, ko līdz šim cilvēka gars darinājis. Tāpēc tas arī tulkots visās civilizēto tautu valodās, daudzās pat vairākkārt, un izdots gan krāšņos un dārgos, gan arī vienkāršos un lētos izdevumos. Visi bija pārliecināti, ka šis ģeniālais gara ražojums iekustinājis un atrisinājis daudz svarīgu jautājumu un tik brīnišķi aizskar cilvēka dvēseles stīgas, ka, viņu lasot, ikviens saprātīgs, daudzmaz patstāvīgi domājošs un sajūtīgs cilvēks daudzko mantos, ka viņa prāts un jūtas tiks pacilāti. Par to liecina ļoti plašā un bagātā «Fausta» literatūra, par to arī liecina kritika, to zina ikviens daudzmaz izglītotāks cilvēks. Ikviena tauta Gētes «Fausta» pārtulkošanu viņas valodā uzskatījusi un vēl arvien uzskata par ko ievērojamu un sevišķu. Tiklīdz «Fausts» iznāk, vai pat tik tiek izziņots, ka tas iznāks, tūliņ arī laikraksti mēdz uz to aizrādīt. Un pie mums! - Latviešu laikraksti cieta klusu. Un kā nu ar ne! «Baltijas Vēstnesis» jau aizkļuvis pat tik tālu, ka mūsu attīstītā gadu simteņa beigas apvaiņago ar sekošo: «. . . «Fausts» nau īsti derīgs «Mēnešrakstam» kā famīlijas laikrakstam, jo, ja to pilnīgu grib dot, tad tajā atrodas daudz vietu, kuras pie famīlijas galda neklājas lasīt.» Te nu bija, un kā lai nu tas par tādu darbu būtu varējis ko labu teikt! - Taču. Viņš jau arī tur tā kā par garu laiku piebilst, ka, tā «vispārīgi ņemot», jau viņš «varot tikai priecāties, ka Gētes «Fausts» iznākot latviešu valodā». Nevar taču gluži izrādīt savu melno dabu, jo citādi vēl ļaudis sāks domāt, ka «Balt. Vēstn.» mūsu laikmetam gluži nomiris un tik noderīgs circeņiem aizkrāsnē un ne lasīšanai apgaismotā elektricitātes laikmetā. Bet J. Pd. un «Balt Vēstn.», vai Jūs nevariet pateikt, par ko Jūsu famīlijas jau īsti izvērtušās, ka tās vairs nevar pat lasīt Gētes «Faustu»? Nu - bet «Faustā» taču «daudz vietu, kuras pie famīlijas galda neklājas lasīt». Tā! Bet tīrajam un skaidrajam viss esot tīrs. Un Gētes «Fausts», pēc visas līdzšinējās kritikas un veselā prāta spriedumiem, tik izdaiļo un pacilā cilvēka garu. Tātad viņš lasītāju tikai labo. Jeb vai patiesi latviešu famīlijas būtu tik tālu, ka tām vairs nekā tīra nebūtu un tās no kā augstāka, garu pacilājoša un skaidra vairs nekā negribētu zināt? - Nē, mēs mūsu tautu par tādu neturam. Mēs zinām, tautā daudzi slāpst pēc kā nopietnāka un dziļdomīgāka. Mūsu tautas lielum lielā daļa famīliju vēl nesamaitātas, tām ir kas veselīgs, tajās mājo spēcīgs, pēc kā augstāka slāpstošs gars. Tiem «Fausts» nodomāts. Tur «Faustam» jānes gaismas stari un jāmodina un jāattīsta viņu gars uz patstāvību un visu lietu pārbaudīšanu no skaidrā prāta un piedzīvojumu stāvokļa. Ja «Balt. Vēstn.» «famīlijām» ikkatra kāre un ilgas pēc kā skaidrāka un dziļdomīgāka, pēc kā tīra un pamācoša jau gluži iznīcinātas un rimušas, nu - lai nelasa «Faustu». Priekš tādiem tad ar «Mēnešraksts» neiznāk. Ka «Fausts» «vienkāršam lasītājam», kā «Balt. Vēstn.» saka, «grūti saprotams», to arī mēs zinām. «Fausts» jau nau nekāds Marlitas vai Heimburgas romāns vai kādas nekādas «ielas noslēpums jeb noziegums». Tas nau lasāms, uz zofajiem atgāžoties, bet nopietni lasāms, jā, studējams. Marlitas un citu tamlīdzīgu romānu, gara izvirumu, drukāšanu mēs arī ar mīļu prātu atstājam «Baltijas Vēstnesim» un tā gara biedriem. Mēs nekautrējamies tautai pasniegt ij «Faustu». Mēs uzticamies mūsu tautas un mūsu lasītāju spējai un esam pārliecināti, ka tauta par «Faustu» priecāsies. Visādā ziņā pati tauta to sapratīs labāki nekā «Balt. Vēstneša» kritiķis J. Pd., kurš gan nau paspējis to kurmēr aptvert un saprast. Tātad nekāds brīnums, ka arī to «famīlijas» to nespēs saprast, jo līdzīgi taču saronoties kopā. Kad nu pie «Balt. Vēstneša» «famīliju» galdiem, kā viņš pats saka, «neklājas lasīt «Faustu»», tad mēs arī nebrīnēsimies, ka viņa «famīlijām» un to spējām nau piemēroti Zeltmata «Fräulein Mieze» un Poruku Jāņa «Mīlestības romāns». «MĀJAS VIESA» REDAKCIJAS PIEZĪME Kad nu J. Pd. reiz ņem «Faustu» un to apstrādā, tad viņš to arī dara pamatīgi un neatstāj gluži nekā sveikā. Tas ņem uz grauda arī «Mēnešraksta» «Fausta» ilustrācijas, kuru starpā esot «dažas, kas uzskatāmas kā ļoti neizdevušās»; neesot arī tiesa, ka «Fausta» ilustrācijas iznākot tik dārgas, kā «Mēnešraksta» redakcija to raudzījusi iestāstīt (skat. «Mēnešraksta» 4. burtnīcā - «Paziņojumi»). - Vienkāršiem ļautiņiem jau gan var iekaisīt tādējādi smiltis acīs, bet «M. V. M.» redakcija lai neaizmirstot, ka viņas piezīmes lasot arī daudz lietpratēju, kuriem esot zināms, ka ārzemēs dabūjamas; cik vien grib, gatavas klišejas, tik un tik kapeiku par 0-centimetru maksājot, un tad «Fausta» ilustrācijas iznāktu nevis vairāk tūkstoš rubļu, bet, jā daudz, tad dažu simtu. To lasot, tīri liekas, it kā J. Pd. kādreiz būtu bijis vai arī vēl tagad ir speciālists vācu klišeju apgādāšanā. Bet laikam gan tas arī šai ziņā būs izbijis speciālists vecu, nodrāztu klišeju sazvejošanā, jo citādi tas nebūtu piemirsis pateikt, cik tad īsti tādas klišejas maksā par 0-centimetru. Te nu šim speciālistam vecu klišeju lietās mēs iesim palīgā. «Fausts» taču nau nekāds Heimburgas «Siržu pārbaudījums» ar nodriskātām un izķēmotām figūriņām un tikko saredzamām bildītēm, kuras kā mazvērtīgas - kā J. Pd. to labāk zinās - gan būs par smiekla naudu dabūjamas, bet «Fausts» ir viens no lielākiem mākslas darbiem, un «Fausta» ilustrācijas nau vis mākslas ziņā neprašu, bet labāko mākslinieku darbs. Kā nu var mākslas darbus mērot ar mērauklu, kāda, piem., jāpieliek bildītēm «Siržu pārbaudījumos» u. t. t. - Vispāri jāsaka, ka mākslas gleznām ļoti grūti dabūjamas jau ,izgatavotas un lietotas klišejas. Būs daudz gadījumu, kur pavisam neiespējami sadabūt tādu gleznu klišejas, kādas vēlētos pasniegt. Mākslas gleznu klišejas arī netiek pagatavotas vienai dienai, to vērtība pastāv ilgiem laikiem. Un tādas no mākslinieku darbiem izstrādātu gleznu klišejas, ja ar kādreiz dabūtu, maksās dārgu naudu, ne visai liela klišeja desmitiem rubļu. Tad vēl ļoti krīt svarā izdevuma, avīzes vai grāmatas formāts, jo jāskatās arī uz to, vai nodomātā glezna nau par lielu, vai tā labi pieder formātam u. t. t. To visu ievērojot, ikviens nopietnāks cilvēks nopratīs, ka ar mākslas gleznu un citu ievērojamāku gleznu lietotu klišeju dabūšanu stāv vāji. Tāpēc ikviens ilustrēts žurnāls, kurš cik necik grib gleznu ziņā izpildīt dibinātus prasījumus, nevar un nedrīkst tā rīkoties un spekulēt uz vecām klišejām. Tāds laikraksts gan sadabūs un varēs pasniegt šādas tādas sultānu, šahu, turku pašā un citu tamlīdzīgu personu ģīmetnes, jo to vērtība, tā sakot, tik vienai dienai un viņu klišejas, reiz lietotas, zaudē savu nozīmi. Ārzemju avīzes tādas klišejas, zināms, atdos par lētu cenu, nopriecādamās, ka no tām tikušas vaļā. Ar šādiem niekiem žurnālu pildīt, zināms, smiekla lieta, un nereti pat pusducis vai ducis šādu gleznu maksas ziņā neuzsvērs vienas pašas kurmēr nozīmīgākas gleznas, kas lieluma ziņā ieņemtu «Mēnešraksta» vienu lapas pusi. Tātad galu galā ikvienam nopietnākam žurnālam, ja tas patiesi negrib ļaudis mānīt, atliek tikai viens ceļš, un tas ir, tam jākož rūgtajā ābolā un pašam jāliek par dārgu naudu izgatavot klišejas vai, vislabāk, ierīkot pašam klišeju izgatavošanu, kas, zināms, arī apris milzīgas summas. Un šo ceļu; J. Pd. kgs, «Mājas Viesa Mēnešraksts» gājis jau tūliņ no paša sākuma. Jau pašās pirmajās burtnīcās uz īpašām lapām drukātas mākslas gleznas, kuru klišejas izgatavotas redakcijas uzdevumā. Tikai trijās pirmajās pirmā gada «Mēnešraksta» burtnīcās starp šīm tekstā arī kādas, kur izlietotas vecas klišejas. Tas sākumā nebija gluži novēršams. Bet tūliņ 1896. g. gājumā jau visas gleznas priekš «Mēnešraksta» īpaši izgatavotas. Tas pats notiek arī tagad. Tātad, J. Pd. k., «Mēnešrakstā», izņemot tik pirmā gada pirmās trīs burtnīcas. Jūs lietotu klišeju nespējat uzrādīt. Tā tas arī ir ar visām «Fausta» ilustrācijām, un to izgatavošana un vispāri «Fausta» pasniegšana mūsu tautai žurnāla izdevējam maksā lielas summas. Ja pēc J. Pd. parauga gribētu rīkoties, tad   t ā   i l u s t r ē t s    «F a u s t s», kā tas ilustrēts «Mēnešrakstā», vienkārši nevarētu iznākt, jo 1) jau nebūtu tādu «Mēnešraksta» formātam noderīgu lietotu klišeju, 2) tās nekad nedabūtu par tādu cenu, kā J. Pd. saka, un 3) ja mēs gluži nemaldāmies, tad šo   k l i š e j u   pavisam nedabūtu. Bet, ja nu Jūs, Pd. k., domājaties, ka Jūs ij   š ā d a s   «Fausta» klišefas tāpat sadabūsiet kā «Siržu pārbaudījumu» nodrāztās, niecīgās klišejiņas, tad novēlam labas sekmes! Izdodiet arī Jūs «Faustu»I Pārtulkojiet to labāki un ilustrējiet ar vēl labākām bildēm! Pierādiet, ka arī Jūs ko nopietnu un krietnu paspējiet un dariet! Bet līdz tam lieciet mūs mierā! Mēs neesam varējuši dabūt ne labāka tulkojuma - esam ar to mierā, jo tas katrā ziņā nostādams blakus vislabākiem cittautu «Fausta» tulkojumiem, ne arī esam baidījušies nest lielos naudas upurus «Fausta» ilustrāciju ziņā, kuras no mums pēc labāko mākslinieku darbiem tiek liktas īpaši izgatavot. «FAUSTA» TULKOTĀJA PIEZĪME Beigās atstāstīsim cien. lasītājiem vēl joku, kurš brangi raksturo mūsu «kritiķa» garīgās spējas. Viņš itin   n o p i e t n ā   s e j ā    pārmet, ka «Fausta» tulkotāji esot pat saturu sabojājuši. «Kam jaudas, Kā šaudas Man sāpes caur dvēseli?» Še, pēc J. Pd. kga domām, esot samainītas miesu sāpes ar dvēseles sāpēm!!! Tātad Grietiņa (Cvingera skatā), izmisusi un satriekta bez gala, lokās neizsakāmās - vēdera sāpēs (Gebein jau varētu arī apzīmēt kaulus). «Kas še sirdi manim baida» - zīmētos laikam uz kādu Grietiņas sirdskaiti, varbūt arī uz bīstamo cukurkaiti, kuras dēļ viņai būtu jābrauc uz ārzemēm. Un līdz šim visi «Fausta» komentatori un prātīgi lasītāji domāja, ka Grietiņas aizgrābjošā lūgšana izsakot viņas dziļi sajusto nožēlošanu un bailes no gaidāmā kauna (skat. Düntzer). - Kā visi prātīgi cilvēki alojušies un J. Pd. atradis īsto vainu - vēdera sāpes! Dažus skatus tāļāk, «Baznīcā», Grietiņa saļimstot prasa kaimiņienei pēc pudelītes; tulkotāji, saskaņā ar komentatoriem, saka «ožamo butelīti», J. Pd. tiem varēja pateikt, ka tā ir Ksatura bojāšana» un jāsaka pareizi: «Kaimiņiet! Tilmaņa vēdera drapes!» - Beigsim ar J. Pd. vārdiem: «Ar to lai pietiek! Var redzēt, ka lielība naudu nemaksā.» - Ja cien. lasītāji brīnās, ka pie tāda nesaprašanas sakrikojuma tik ilgi kavējamies, tad lūdzam apdomāt, ka šo sakrikojumu pasniedz «Baltijas Vēstnesis», «vecākā un visuvairāk izplatītā dienas avīze», kā viņa pati mēdz saukties. «BALTIJAS VĒSTNEŠA» JAUNĀKĀ INDIĀNIEŠU KARA DEJA Lasot pēdējā laikā «Balt. Vēstneša» atkārtotos un nebeidzamos polemikas rakstus (viņš viņus tagad ņēmies numurēt, lai neteiktu, ka tie. «neskaitāmi»), kuri parādījās drīz neizdevušos humora, drīz tikpat maz izdevušos zinātnisku rakstu, drīz ļoti izdevušās lamāšanās veidā (šī pēdējā ir «B. V.» stiprā puse un viņa tā sauktā «specialitāte»), pat veci «Balt. Vēstneša» lasītāji, kuriem šī viņa «specialitāte» parasta, būs nobrīnojušies par viņa tagadējo sevišķi nikno «saspēkojumos» (kā «Balt. Vēstn.» saka). Netīšām arī nāk prātā indiāniešu kara dejas, vērojot «Balt. Vēstneša» dažādo - «cienīto» un necienīto - līdzstrādnieku fantastisko, jocīgo kūliņu mešanu, uzbrukšanu un atkāpšanos. Kā ilustrācijas pie savas indiāniešu kara dejas «Balt. Vēstn.» pasniedz sludinājumos mežonīgu apbruņotu kareivju noģīmes; nebūtu brīnums, ja šie «mežoņi» izrādītos par paka)taisītiem un būtu tikai pārģērbušies «leiborgāna» līdzstrādnieki; tagad jau tik daudz tiek pakaļtaisīts. Nopietni runājot, vai tā nau mežonība, ka «Balt. Vēstnesis», apskauzdams «Mājas Viesi» un gribēdams viņu visādiem līdzekļiem vai iz pasaules izēst - aiz kāda iemesla, par to tūliņ runāsim -, uzbrūk bez mitēšanās visrupjākā, taisni necienīgā un civilizētos ļaudīs neciešamā kārtā latviešu spējīgākiem, atzīti labākiem rakstniekiem un dzejniekiem, tādēļ ka tie raksta «Mājas Viesī»: mūsu pirmajam dramatiķim Ādolfam Alunānam, Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai; vājākos rakstniekus «Balt. Vēstnesis» laiž mierā un pat uzliela, tā ka viņa uzbrukumu niknums un daudzums var pat derēt par mērauklu rakstnieku spējībai. Alunāna goda vārds, kuru viņam 25 gadu jubilejā deva simtiem biedrību, - «latviešu teātra tēvs» - pārvēršas «Balt. Vēstn.» mutē par lamu vārdu! Katra jauna luga no Alunāna, tikko tā paspēj parādīties, tiek no «Balt. Vēstn.» puses saņemta ar t. s. «kritiku», kura pastāv vienīgi iz prastiem pelšanas vārdiem. Tā vēl līdz pat šai dienai nau pilnīgi apklususi trokšņainā kara deja, kuru «B. V.» uzveda ap lugu «Labie cilvēki». Nīst gan «B. V.» labus cilvēkus! Bet, lai tagadējais Rīgas Latv. teātris un viņa «leiborgāns» (tagad «B.V.» pats pieņēmis šo vārdu) arī diez cik greizi skatās uz Alunāna darbiem un panākumiem, pelnīto slavu viņi tam neatņems. Ar tādu mežonību «B. V.» prātīgu )aužu acīs kaitē tikai pats sevim. Tāpat arī dažus gadus izpelnījies «Balt. Vēstneša» skaudību Rūdolfs Blaumanis, kurš no viņa agrāk tika tik augsti cildināts. Blaumanis pret sevi vērsis vēl personisku «Balt. Vēstneša» redaktora skaudību (mēs nemaz neliedzam, ka pret citiem arī griežas šī personiskā skaudība), un nu viņš tiek nonicināts līdz pēdējam: «B. V.» viņu taisni nosauc par traku! un tad piezīmē teikumu, kurš dod ne visai labu liecību par «Balt. Vēstn.» spējām: «Dāvanas ir laba lieta, bet   m ē r a   u n   p r ā t a   g a n   a r ī    v a j a g a.» Ko «Balt. Vēstn.» ar to grib teikt? Ka cilvēkam nevajagot būt «bez mēra», t. i., pārmērīgi, apdāvinātam? Šāds izskaidrojums liekas ticamāks, ja ievērojam «B. V.» garīgo stāvokli - «Balt. Vēstn.» pats nau pārmērigi apdāvināts un tādēļ necieš šādu garīgu pārmērību arī pie citiem. Varētu arī teikt, ka «Balt. Vēstn.» domājis: dāvanas nau jau tik visai kaitīgas, ja tikai viņas nelieto bez mēra, piem., nedzejo par daudz. Arī šāds izskaidrojums būtu ticams no «B. V.» puses: - ja Blaumanis mazāk un arī drusku vājāk dzejotu, tad jau ar viņu varētu iztikt. Bet, ja «B. V.» ar to gribējis teikt, ka Bl-im trūkst prāta (dāvanas bez prāta nau labi domājamas) un bez kāda mēra (pantmēra?), tad ikkatris taču teiks, ka «Balt. Vēstnesim» pirmajam trūkst pieklājības mēra un vesela cilvēka prāta, kad viņš polemikā savu pretinieku nosauc par traku, tādēļ ka pats to nau sapratis. Visjaunākie un visniknākie «zinātniskie» uzbrukumi sarīkoti pret Aspaziju, kurai, kopš tā atgriezusi muguru «Balt. Vēstnesim», jau gadiem pastāvīgi uzbrūk. Šoreiz uzbrucējs ir kāds slepens «c i e n ī t s   v a l o d n i e k s»; kā «B. V.» vinu dēvē; tas parāda savu   c i e n ī g o   izturēšanos, apmētādams rakstnieci ar tādiem lamu vārdiem kā:   n e p r ā t ī g a    n e l g a,   s t u m p f e   T ö l p e l,   ā k s t s,   un savu   v a l o d a s   zināšanu, dodams pazīstamai rakstniecei pārāk nosebojušos padomu mācīties ābeci, kuru pats laikam    n u l e   būs atradis par lietderīgu, bet grūtu. Šie lamu un nicināšanas vārdi atrodas rakstā, kurš grib būt nopietns un zinātnisks, un lamas tiek pievestas par pierādījumu pret kāda ražojuma krietnumu. Kurā izglītotā sabiedrībā, kurā attīstītā tautā tik prasta un zema izturēšanās, gadiem cauri turpināta, ir pieredzēta - pret rakstniekiem, kuri jau tiek vispār atzīti un godāti!? «Mežoņi, mežoņi!» grimušai Francijai meta acīs Zolā, kad pret vinu auroja: «Nost ar Zolā!» pūlis, kurš savu sirdsapziņu pārdevis. Bet tur bija satracināts pūlis, še avīze, kura auksti apdomā, ko viņa dara; tur visā pūļa nejēdzībā bija kaut dūša klaji izrādīt savu mežonību un savu muļķību, še visnicināmākā gļēvība un bailīga slapstīšanās aiz «cien. valodnieka» vārda un aiz «zinātnisku rakstu» maskas, kur taču neviens nemeklē tik prastu lamu uzbrukumu. Pie mums ir atrodami īstie mežoņi! Grūti tikt pie attīstības tai tautai, kuras «lielāko avīzi» tādi vada. - Un kādēļ tad šis pastāvīgi atkārtotais tracis pret «Mājas Viesi» un pret visu, kas ar viņu kaut kādā sakarā? Pret rakstniekiem, lasītājiem (tie jau nekad nau tikuši taupīti, it kā arī būtu ko noziegušies), varbūt arī pret burtličiem, papīra apgādātājiem, varbūt pret pašām vielām, iz kurām tiek taisīts «Mājas Viesa» papīrs? Kādēļ tracis tagad visniknāks? «Balt. Vēstn.» pa daļai pats atzīstas, kur šī naida iemeslis. Kas «M. V.» un «M. V. M.» aiztiktu, ja viņam nebūtu labākas gleznas nekā draugu žurnālam, ja viņam nebūtu ārzemju korespondenti un ceļojumu aprakstītāji («B. V.» ceļojumu apraksti sniedzas tikai līdz Talsiem), ja viņa redaktors nebūtu doktors un «B. V-a» - tikai kursu nepabeidzis politeķnikas skolnieks, ja viņam nebūtu tādi līdzstrādnieki kā augšā minētie? - Tātad konkurences naids un redaktora personiska skaudība pret «M. V.» vadītāju doktora tituļa dēļ un pret minētiem rakstniekiem, kuriem viņš nevar tikt līdzi ne ar savām lugām, ne ar dzejām, kaut gan pats savā laikrakstā nau kaunējies noteikt, ka Puriņu Klāvs, t. i., viņš pats, līdzās Skujeniekam esot labākais latviešu dzejnieks. Ja «Māj. Viesis» būs pie malas dabūts - šim mērķim visi līdzekļi labi, «B. V.» studējis visu Jūdasu, Efialtu, Kaupo u. c. vēsturi, - ja arī «M. V.» līdzstrādnieki būs nonicināti un sariebts viņu ražošanas prieks (pēdējie gadi jau ir tik tukši oriģināllugām, ka Rīgas Latv. teātris pērn uzveda tikai divas oriģinālludziņas «aiz līdzcietības»), - tad reiz «B. V.» domā sasniegt to mērķi, pēc kura viņš tik karsti centās jau pirms otras dienas avīzes dibināšanas: nodibināt avīžu monopolu, tā ka «B. V.» būtu viens pats kungs presē; teorētiski viņš liedz, ka sīkkapitāls nīkst, bet praktiski viņš to gribētu izvest cauri, tad reiz arī viņa redaktors - «labākais dzejnieks» spētu brīvi uzelpot un tiktu ievērots. Bet - cerības ir vājas, nonicināt krietnākos rakstniekus neizdodas, un tādēļ tad zobus atņirdzošais niknums un bēdīgie «smaidi» - hinc illae lacrimae (tādēļ tās asaras). Kādā kārtā un kādiem līdzekļiem «Balt. V.» cenšas sasniegt šo monopolu un vienvaldību avīžniecībā un rakstniecībā, to vislabāk tēlo pēdējais un jaunākais no augšā minētiem viņa kara gājieniem, un, tā kā citi «B. V.» uzbrukumi ir jau tuvāk aplūkoti un pienācīgi atraidīti, tad pārejam uz šo. «Baltijas Vēstneša» kara deja šoreiz grozās atkal ap «Fausta» atdzejojumu, kurš «Balt. Vēstn.» vīriem neļauj mierīgi gulēt jau kopš vairāk nekā pusotra gada. Raksturojuma dēļ jāatskatās atpakaļ uz «B. V.» cīniņiem pret «Faustu». Nebija vēl sācis iznākt «F.» atdzejojums, jau «Balt. Vēstn.» vīri sāka daždažādās meldijās skandināt uzbrukumu uvertīru. Kad «Fausts» patiesi parādījās «Mājas Viesa Mēnešrakstā», «B. Vēstn.» bija pilnīgi pārsteigts un tikai pēc trim mēnešiem atjēdzās uzbrukt. Kautiņā tika sūtīts kāds milzens pērkoņa dēls (kā jau milži, stiprs miesās, bet vājš garā), kas uz vietas atdzejojumu pieskaitīja pie «sēnalām», «blēņām» un pat «nelietīgiem rakstiem». Viņš noteica «Faustu» par nemorālisku, bildes par pārāk dārgām un atrada tulkojuma kļūdas «puspēduu trūkumā, apostrofos, 3 neskaidrās atskaņās (kuras vēlāk izrādījās par itin skaidrām), neparastos vārdos (kā piem., gauži, laipni, dzidrs, šalc) un beigās vācu teksta nesaprašanā un sabojāšanā, jo Cvingera skatā Grietiņa ciešot ne dvēseles mokas, bet gan kaulu vai vēdera sāpes. Tamlīdzīgi nedz kaunīgi, nedz gudri uzbrukumi turpinājās pāris mēnešu un tad pēc pienācīgas atbildes piepeši apklusa: «Balt. Vēstnesis» beigās pat nodievojās, ka nemaz negribējis uzbrukt ne «Faustam», ne atdzejojumam, bet tikai bildēm. Pēc šīs lielās blamāžas «B. V.» vairāk nekā gadu turēja - spalvu, ar muti viņa vīri neapnikuši strādāja, bet viņi toreiz pļāva citā laukā. Pa to starpu pagājušā gada decembri Latviešu draugu biedrība bija ļoti atzinīgi izteikusies par «Fausta» atdzejojumu, ieskatīdama to «par   i e v ē r o j a m ā k o   l i t e r ā r i s k o   p a r ā d ī b u    1897.   g a d ā»,   p a r  d a r b u,    k u r a m   n e v a r o t   l i e g t   a p b r ī n o š a n u   u n   c i e n ī b u.   «Balt. Vēstn.» lūkoja aplinkus pret tādu atzinīgu spriedumu protestēt, bet māc. Hilners (Draugu biedrības spriedumu devējs) viņu apkaunoja, pastāvēdams uz to, ka «Fausta» atdzejojums   g a n   p e l n o t   a p b r ī n o š a n u    u n   c i e n ī b u.   Līdzīgi atzinīgi izsacījās vācu un krievu (arī galvaspilsētas) avīzes. Pusgadu pēc šiem spriedumiem un pēc «Faustau galīgas nodrukāšanas «Mājas Viesa Mēnešrakstā» kāds no «B. V.» nomāts slepens «cien. valodnieks» uzdrošinājās tulkotājus nosaukt par «n e p r ā t ī g i e m   n e l g ā m» un «ā k s t i e m» un likt viņiem   m ā c ī t i e s   ā b e c i!! Viss materiāls, uz kura pamatojās šī savādā slepencienītā valodnieka «spriedums», ir ducis formu un vārdu, kuri - kaut gan patiesībā itin pareizi - pēc viņa greizām domām atdzejojumā esot neparasti vai nepareizi lietoti vai «jaundarināti». Turklāt viņš - citu pamācītājs ābecē - izrādīja tādu valodas neprašanu, ka nosauc par «jaundarinātiem» vārdus, kuri jau gadu desmitiem mierīgi guļ iespiesti vārdnīcās. Ir jau arī ābeci vieglāk zināt nekā vārdnīcu, un «cien. valodnieks» līdz šim paspējis sevišķi «iedziļināties» tikai ābecē. Mēs turpmāk aplūkosim tuvāk šo «zinātnisko» uzbrukumu   v ā r d u    p a v ā r d a m   un tad redzēsim, masku paceļot, cik maz tur zinātnes un cik daudz ļaunprātības un varbūt skaudības un nenovīdības, ka «Fausta» tulkojums pabeigts un atzīts par apbrīnošanas cienīgu, kamēr Homērs izrādījās par grūtu viņa tulkotāja spēkiem. Pievilcīgi vajadzētu būt ieskatīties šinī «divdabī» (neveikls jaundarinājums! - bet darināts no paša «cien. valodnieka»), kurš reizē grib būt Homērs un Coils (Homēra pēlējs, arī savā laikā «cienīts valodnieks»). Mēs šo «divdabi» mērosim pēc teikuma: «Ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums tiks mērots.» II Kad «Balt. Vēstnesis» izgājušu gadu velti bija izsūtījis cīņā pret «Faustu» savu pērkoņdēlu, kurš gan nikni rūca un spēra, bet kura spērieni bija auksti un nedarīja ne iespaida, ne saukuma, kad vēl Draugu biedrība bija devusi savu atzinīgo spriedumu par «Fausta» atdzejojumu un Rīgas Latviešu teātris bija ieguvis «Fausta» izrādīšanas tiesības, - tad «Balt. Vēstnesis» pēc savas parašas grieza mēteli uz otru pusi, pasniedza ievadrakstu par «Faustu», kā jau minējām, un ieteica apmeklēt «Fausta» izrādes. Tādu «Balt. Vēstneša» apsviešanos uz otru pusi tanī pat laikā varēja ievērot arī viņa spriedumos par Zudermani, kurš gandrīz piepeši pārvērtās iz kaut kāda «zudelmaņa» par vīru, kas pieskaitāms pie vācu šī laika visspējīgākiem un uzcītīgākiem rakstniekiem («B. V.» Nr. 94.), - «Balt. Vēstn.» tiešām varēja būt drošs, ka par tādu viņa «apsviešanos» neviens nebrīnīsies. Emīls Zolā pat tiek vienā pašā nedēļā te nonicināts un apbalvots «morāliskiem spērieniem», te ievadrakstos cildināts. «B. V.» vispār savos spriedumos par darbiem un rakstniekiem neļaujas vadīties no iemesliem, kuri atronami darbos pašos, no viņu īpašībām, bet no iemesliem, kuri stāv ārpus tiem. Šis apstāklis «Balt. Vēstnesim» nācis par labu arī, attiecoties uz «Faustu». - Radās jauns rakstītājs, kurš bija ar mieru «Faustu» saplosīt, un «B. Vēstn.» plaši atver viņam savas telpas, jo pretiniekam uzbrukt un nevis viņa darbus atzīt ir īsti «lietderīgais jeb prātīgais virziens», pie kura pieturas arī nupat minētais rakstītājs, kāds «cien. valodnieks». Bet pirmais uzbrucējs - «referents» - bija skaudīgi blamējies, vajadzēja būt apdomīgākam. «Cien. valodnieks» nāk lēnām pa tiltu. Kādu pusduci numuru cauri viņš it nevainīgi notulko garus nostāstus: «Valodas pareizības virzieni» iz dažādu valodnieku (it sevišķi Norena) rakstiem; šie nostāsti ir tik gari, viss, ko viņi izklāsta, ir tik pazīstams, jā, pat «nodrāzts» (kaut gan «cien. valodnieks» pūlas visu stāstīt ar cienības pilnu zinātnisku ģīmi), - ka pat «Austrums», kurš citkārt nezin, kā viņu cildināt, nosauc šo «apcerējuma» daļu par «s a u s u», maz «pievilcīgu» un maz «praktisku»; esot tikai «skaisti piemēri» iz mūsu valodas. Bet tad «Balt. Vēstn.» 117. num. nāk pirmais un vēl diezgan nedrošais uzbrukums «Fausta» atdzejojumam - un te tūliņ «Austrums» ar paceltu pirkstu priecīgi aizrāda: lūk, lūk kādi «s e v i š ķ i   i e v ē r o j a m i,    s k a i s t i,   k o d o l ī g i,   l i e t p r a t ī g i» raksti («Austr.» VI. 491.). «Austrums» pat taisni un gaiši izsaka, iekš kā meklējama šīs rakstu virknes «sevišķā interese», un atklāj raksta nolūku, teikdams, ka «sevišķi interesants sāk palikt nupat 117. numurā iesāktais (uzbrukums «Fausta» atdzejojumam, iz kura ņemti pa lielai daļai piemēri. Red.) apcerējums par valodas lietderīgo virzienu . . . kurš liekas būt arī autora virziens». Lai tikai nekādā ziņā nepārprastu, uz ko viss zīmējas, «Austr.» vēl piemetina: «Īpaši mūsu rakstniekus darām uzmanīgus uz šo rakstu virkni.» Jā, vēl vairāk. Tūliņ zem šīs piezīmes tas dod garu pamācību «r a k s t u   t u l k o t ā j i e m», ka tiem vajagot prast abas valodas, nevajagot «verdziski» pārcelt u. t. t. «Var būt, ka tie viens otrs, šādu klaju aizrādījumu lasīdami, saņemas un parāda brīnumus.» Nu, pēc tik daudziem aizrādījumiem uz rakstniekiem un tulkotājiem un 117. numuru, mēs taču beigās noprotam, uz ko viss zīmējas. Bet mēs pēc šiem aizrādījumiem noprotam arī to, ka tas   n a u   z i n ā t n i s k s   raksts, kam tādi nolūki, kuri gan ir «g r a k t i s k i», skatoties no «Austruma» stāvokļa (ka konkurentam «Mājas Viesa Mēnešrakstam» sadod), bet nau savienojami ar «teorētiskiem» un «zinātniskiem» rakstiem. Tomēr «zinātniskais ietērpums» daudzējādā ziņā bija patīkams un pat vajadzīgs «Balt. Vēstnesim» un viņa aicinātam talciniekam: uzbrukumus daudz vieglāk apslēpt aiz šādas «zinātniskas» maskas, cirtienus var dot sāņis un negaidot; «zinātniskais ietērpums» pats par sevi jau dod zināmu autoritāti pie nedomātājiem lasītājiem, un šādu šaubāmu autoritāti vēl pastiprina «Balt. Vēstneša» apgalvojums, ka rakstītājs esot «cien. valodnieks». Ar sava vārda neminēšanu šis rakstītājs lūko sevi darīt vēl interesantāku un - varbūt arī izbēgt apkaunojumam. Bez tam jau arī nekādā citādā veidā nevarēja «Faustam» uzbrukt, jo «referāts» - uzbrukums, kāds bija pirmais, nebija vairs vietā: «Fausts» jau pusgadu kā bija nodrukāts «M. V. Mēnešrakstā»; «kritikas» uzbrukums arī nebija iespējams, jo sevišķā izdevumā «Fausts» vēl nebija iznācis. Un tomēr Zinību komisijas vasaras sēdes bija durvju priekšā, un, ka šogad atkal tāpat kā pērn «Fausts» tiktu tur godam minēts, to .nevarēja pielaist nekādā ziņā. Īstā laikā gadījās vai arī tika sadzīts kāds «cien. valodnieks», kurš prata «lietu aranžēt», sarīkot īstu polemikas maskerādi. Sekosim valodniekam viņa līču loču politikā. Kara deja sākās 117. numurā, kur viņš apgalvo, ka «Fausta» tulkotāji esot «lasītājus maldinājuši», nepārstatīdami rindiņas tā, kā «cien. valodnieks» vēlas, bet turēdamies tuvāk pie vācu teksta; tad viņam būtu labāk paticies «lūkoties» nekā «lūkot dejā», - beigās esot pulks viņam mazpazīstamu un jaundarinātu vārdu: vizma (Ulmaņa vārdnīcā: vizēt - glänzen, schimmern; vizma - jau sen un jo bieži latv. rakstniecībā lietots vārds. R.), virdze (skat. Ulm. vārdnīcā, 342. lpp.: virdze - grosser Hause; «cien. valodnieks» nau turējis par vajadzīgu palūkoties vārdnīcā, viņš iztiek ar vienu pašu «ābeci», kuru ieteic arī citiem. R.); spirdze (Ulm. vārdn. spirdzināt, arī - spirdzēt; katrs caurmēra lasītājs min. vārdu «pareizi sapratis un ātri bez lielām pūlēm iegaumēs», tikai «cien. valodnieks» ne. R.). - Še jau pirmo reizi parādās pārmetums, ka «Fausta» atdzejojumā esot «nelaimīgi jaundarināti» un «valodniekam» maz pazīstami vārdi; vēlāk šī «jaundarināšana» un tas apstāklis, ka «cien. valodniekam» ir «maz pazīstami» latviešu vārdi, tiek reizu reizēm pārmests «Fausta» tulkotājiem un ir, kā liekas, lielākais grēks, kuru tiem pieskaita; mēs viņu tādēļ vēlāk aplūkosim tuvāki, jo vairāk vēl tādēļ, ka šo pašu pārmetumu darīja arī tāda pērkoņdēla autoritāte kā J. Pd. k., pazīstamais «puspēdiņu» un «vēdersāpju» referents. Vispirms pāriesim uz nākošo, «B. V.» 120. numuru, kurā «cien. valodnieks» ir jau tik tālu sadrošinājies un, dzejniekus kritizēdams un savā «ābecē» pamācīdams, ticis pats «savās acis» par tādu dzejas mākslinieku,   k a   p ā r l a b o   t a u t a s   d z i e s m a s   u n    i z d z e j o   t a u t a i   p r i e k š ā,    k a   t a i   ī s t i   b ū t u   b i j i s   j ā d z e jo!!! Ir gan šis «cien. valodnieks» savā ziņā īsts «dublikāts» no «pēdiņu» referenta J. Pd. kga! Tas arī izdzejoja «Fausta» tulkotājiem priekšā «jaukus pantiņus»: gu-gu! gu gu! Un tāpat kā «pēdiņu» kga «pārlabojums» pastāvēja iekš tā, ka viņš maiga deminutīva vietā lika rupjāku vārdu un panta robus pildīja ar dažādiem ielāpu vārdiņiem, - taisni tāpat ar rupjākiem vārdiem un ielāpiem strādā arī šis «pārlabotājs» valodnieks. Pie šiem kungiem var īsti redzēt, cik tālu spēj iet «aiznaglots pedantisms», - mēs negribam lietot sīvāku vārdu, kurš būtu gan vairāk vietā. Dieva laime, ka tautas dziesmu izdošana nākusi Barona tēva lēnās rokās; «valodnieks» viņas visas bez žēlastības būtu graizījis un pārlabojis jo, kad viņas tika dzejotas, neviens vēl nepazina «cien. valodnieka» ābeci. «Cien. valodnieks» pārmet   t a u t a i,   ka viņa runā tā, kā tautas dziesmā teikts: (man . . .) saulītē cēlušai «iedod maizes gabaliņu»; viņš tad jau labāk ņem izloksnes formu «piesacēlušai», kuru lieto tāda autoritāte latviešu valodas ziņā kā «Baznīcas Vēstnesis», kas, zinādams garīgas lietas, zinās vēl labāk laicīgas un kas nesen tika drukāts pie «kunga Leiferta» un vēl šobrīd izķēmo latviešu vārdus pēc leišu vai židu izloksnes, piem.: Elizabete Kalnine, Jūlija Galdine, Alise Reinsone («Bazn. Vēstn.» Nr. 3.). Beigās «kungs cien. valodnieks» gan noteic, ka «vislabāki sacīt»: «saulē man ceļoties . . .», bet mums šķiet, viss viņa «sīvais cīniņš, kurš grasās vai pat pavisam izskaust iz latviešu valodas» («cien. valodnieka» vārdi) minēto tautas dziesmās lietoto formu, ir veltīgs darbs un turklāt «nedarbs» un varmācība; jo tauta bieži vien atmet šo refleksīva galotni un viņu neizmācīs pēc valodnieka ābeces runāt: klausītājies, vēlējumies, kur viņa runā: klausītājs, vēlējums. «Neder valodu iežņaugt stingros gramatikas likumos», saka tas pats «cien. valodnieks». Vēl nelaimīgāks būs «valodnieka» «sīvais cīniņš», ja viņš sekos augšā min. autoritātei, «Bazn. Vēstneša» redaktoram, kurš latviešu valodu arī gribēja pārlabot pēc leišu valodas un ieveda tādus vārdu centaurus vai sumpurņus kā: dukte, reik, viespatis u. t. t. Uz šī «pusleitības» jeb «latavības» ceļa «cien. valodnieks» arī atrodas, ja viņš nosaka latviešu vārda «ziegties, ziedzīgi» pareizību vai nepareizību, skatoties pēc tā, kā šis vārds tiek lietots -    l e i š u   valodā. Tanī pašā «Balt. Vēstneša» 120. numurā «cien. valodnieks» iet tāļāk. Savā latv. valodas pārlabošanas jeb «reformācijas» darbā tas ir ieracies tanī naivā pārliecībā, it kā viņš pats būtu aicināts (vai no «Balt. Vēstneša»?) reformators visai latviešu valodai, kā jau viņš bija drošu pieri uzņēmies «pārlabot» un «pārdzejot» tautas dziesmas. Tādēļ tad arī viņa «reformatora» dusmu ceras (visi reformatori ir dusmīgi) un lamu vārdu bagātība. «Jo pie mums dažs labs, pats vēl pat ne latv. valodas ābecē neielauzījies, ākstās tā, it kā viņš būtu aicināts valodas reformators», tā viņš nobeidz savu rakstu virkni, tikai pašā galā atklādams sava iekaisuma cēloni, kā veikls romānists uz beigām pataupa atrisinājuma efektu. Lūk, «mūsu valodas reformators» aizskārts savās vienvaldības tiesībās! Nu, tad sargājaties ar, jūs neprātīgie nelgas! No Norena «mūsu reformators» noraksta kādu «likumu», kurš viņam dod iespēju sodīt atkal «Fausta» atdzejojumu; «Sliktāks ir ikviens garāks teiciens, ja tas neko citu nenozīmē kā īsākais; p. p., trejāds, nevis trīsējāds, sadursme, nevis saduršanās.» «Valodniekam» ir liels piemēru trūkums, laikam tādēļ, ka «ir maz viņam pazīstamu» latviešu vārdu; mēs varētu šo skaitu papildināt: vizma, nevis vizēšana, spirdze, nevis spirdzināšana, uztice, nevis uzticēšanās, rība, nevis rībēšana, bez valda, nevis bez savaldīšanās (2 zilbes 5 vietā), mīla, nevis mīlestība u. t. t., un «cien. valodniekam», ja tikai viņš pats turas pie sava nupat izteiktā likuma, vajadzētu būt ar mums vienis prātis, jo tiešām: «sliktāks ir ikviens garāks teiciens, ja tas neko citu nenozīmē kā īsākais»! Un būtu arī bijis «cien. valodnieks» ar mums vienis prātis un pats varbūt būtu pievedis mūsu minētos piemērus, ja tik tie būtu ņemti iz kāda «patīkama dziesminieka» rakstiem. Bet tā jau, lūk, ir tā ķibele, ka piemēri visi iz «Fausta» atdzejojuma. Un nu neder vairs nekāds likums: der Jude wird verbrannt (žīds jāsadedzina!)! Nu visi šie piemēri pierāda nevis valodas likuma Nr. 6. («B. V.» 120. num.) ievērošanu, bet to, ka «Fausta» tulkotāji ir «nesapratīgi nelgas», «nemākuļi», «āksti» u. t. t.; cik šo piemēru, tik daudz grēku pret «cien. valodnieka» ābeci; par sodu viņš liek tulkotājiem ābeci mācīties! Lasītāji nobrīnīsies vien: kā tas tā iznāca; ka par likuma izpildīšanu dabūn tik bargu sodu un rājienu? «Cien. valodnieks» prot arī šo lietu «arangžēt», viņš uzstāda jaunu likumu, pēc numura 8.: «pavisam atmetams ikviens valodas parašas grozījums, kas nespēj noteiktāki un pareizāki runātāja domas klausītājam izsacīt nekā valodas parašā nodibinājušies teicieni»; «no diviem vienāda labuma vārdiem parastākais jāatzīst par labāko»; «valodā mēdzam uzlūkot to par jaukāku, ar ko esam apraduši». Uz šī likuma 8.   p a n t a   pamata nu tiek notiesāti visi augšā minētie piemēri, kuri tik pilnīgi izpildīja likuma 6.   p a n t a    prasījumus, jo izteica īsāki to pašu, ko garākie teicieni. Pēc 8. panta ir labāks un arī jaukāks tas vārds, kas parasts; «valodnieks» tad arī «ar mīļu prātu apsveicinās» «brūtganus», varbūt arī «spīsmanes», «porrīterus», «arķidaktus» (arķitekts), «denķelbukus» un «špicbukus» un biedrus; pielaiž; ja arī ne ieteic: jodkurmus, joda kājas, Salmiņ' Jēkabus (zalmjaks), un apstājas tikai pie: prāta kulēm, pīļu zobiem un vella pēdām (protokols, filozofs, velosipēds. R.). Šādi vārdi, viņš saka, «dara valodu saprotamāku»! «Neparastie» Qai, kā viņš agrāk mēdza teikt, «mazpazīstamie un jaundarinātie» vārdi ir īsti tie, pret kuriem viņš «sācis savu cīniņu», - jo šie vārdi parādās «Fausta» tulkojumā. Viņa likuma 6. pants ir tikai tādēļ vajadzīgs, lai varētu nosodīt par «aplamu» «Fausta» tulkojumā vārdu «slēpja» (Kalns . . . daudz neizkalta zelta slēpja). - «Sliktāks ir garāks teiciens!» Bet patiesībā šis 6. pants te nemaz nepiederas. Pareiza šī vārda konjugācija ir: es slēpju, tu slēpji, viņš slēpja. Ikdienišķā nevērīgā runā dzird sakām: tu slēp, viņš slēp jeb slēpj; bet tas ir tikai vārdu strupinājums, kuru tas pats «cien. valodnieks» par kādām pāris rindiņām tālāk («B. V.» 122. num.) nezina kā nonicināt un nolamāt par: «strupinājamu nedarbu, strupastēm un strupašķiem» u. t. t. Bez tam visi bieži vien lieto veco, pilnīgo formu; parastās īsākās vietā, piem., pazīstamā Ausekļa trimpulā: Kā Daugava vaida (tagad parasts «vaid») un staburags asaras rauda (tagad parasts «raud»). Gēte «Faustā» saka pat «begannte», «abestürtzt», kur jāsaka: begann, stürtzt. Pāriesim nu uz galvenāko pārmetumu: «m a z p a z ī s t a m i   u n    j a u n d a r i n ā t i» vārdi, kuri tiek sodīti pēc 8. panta; aplūkosim vispirms, kā «cien. valodnieks» izturas pret «jaundarīšanu» tur, kur viņš ar to sastopas savās paša vajadzībās. Tanī pašā 117. «B. V.» numurā, kurā izsacīts pirmais rājiens par vārdiem «vizma, virdze, spirdze», «cien. valodnieks» pats lieto «nelaimīgi jaundarinātus» vārdus: satiksmes vārds (kāda satiksme? lasītājs pirmāk vismaz tiek maldināts), izteiksme, «īstenības izteiksme» (kur pat ar «īstenību» «lasītājs tiek maldināts», jo te nau domāta «īstenība», bet kāda gramatikāliska forma); nākošā numurā viņš nokļūst jau līdz «salikteņiem», «atgriezeniskiem izteiksmes vārdiem» un pat «divdabjiem» (participiem), bet «divdabis» tikpat labi varētu apzīmēt daudz citas gramatikāliskas formas un «divdabis» var būt arī amfībija (abinieks), varde, kas kurc   d z i r n a v s t r a u t a   maliņā; jā, «divdabis» var būt arī «teorētisks» «cien. valodnieks», kurš kalpo «praktiskiem» uzbrukšanas nolūkiem. «Divdabis» tādēļ ir tiešām «nelaimīgi» - priekš paša darinātāja - «jaundarināts» vārds; šis pats «valodnieks» «jaundarina» arī tādus vārdus, kā: šķietami, dīdināt (parastajam vārdam «dīdīt» «cien. valodnieks» piekar asti klāt, kuru viņš vispār ļoti iemīļojis un sirdīgi aizstāv pret visiem «strupinātājiem»: ir jau arī viņa līdzi ar ragiem neatņemams piederums pie «B. V-ša» «simboliskā liellopa»), strupinājamais nedarbs (zīmējas uz astes nogriešanu) u. t. t. Tanīs pat «Balt. V-ša» numuros, iz kuriem dveš pretī stipra pārliecība, ka vārdu «jaundarināšana» ir liels grēks, un kuros par šādu nedarbu izsaka vissīvākos pārmetumus «Fausta» tulkotājiem, jā, pat lamas: neprātīgi nelgas, nemākļi, āksti, aplamības u. t. t., - tanīs pat «B. V-ša» numuros «nelaimīgi jaundarināti» vārdi mudžēt mudž, piemēram: vēstkārība («Balt. Vēstn.» 109. num.), kur parasti saka «ziņkārība», un nau ne mazākā iemesla šo vārdu «pārcept» un pārcepšanu uzticēt «nemākļiem»; panodaļas («B. V.» 112. n.), kur parasti saka: apakšnodaļas; saimotājas («B. Vēstn.» 117. num.), kur agrāk bija saimnieces; tur ir: biezokņi («B. V.» 106. num.), Dickicht, ir labs vecs vārds: biežņa; greznekļi («B. V.» 122. n.), vaibstieni («B. V.» 103. n.), parasti: vaibsti; še piekārta atkal aste, un vēlāk: piekritums («B. V.» 120. num.: «izpelnījās lielisku piekritumu un aplausu». No «cien. valodnieka» «B. V.» par to gan neizpelnīsies «piekritumu», ka atmetis asti un nesaka «piekrišana»); tad nāk: piespiedīgāki (?) («B. V.» 129. n.), lūgtava («B. V.» 129. n.), pienākošā (!!) vietā (turpat), piecgadu (!) laikmets un pat «gadu piecatne»! («B. V.» 130. num.) - Lai piemēru rinda neiznāk par daudz gara, minēsim tikai vēl «B. V.» 126. num.: «derdzīgs riebīgums», kurš sevišķi ievērojams tādēļ, ka «derdzīgs» pirmo reizi lietots «Fausta» atdzejojumā, iz kura to mācījies «Balt. Vēstnesis». It kā par apmierinājumu «cien. valodniekamn «Balt. Vēstnesis» tūliņ pasteidzas iz «Fausta» tapinātam vārdam piebiedrot vārdu: riebīgums, kurš ir apbalvots ar «cien. valodnieka» iemīļoto asti, jo parastais vārds ir «strupastis»: «riebums, rieba». Un nu pēc visa tā palūkosim, ko saka pats «cien. valodnieks» «B. V.» 122. num.: «Savu valodu labi pazīdami, atradīsim daudzkārt tur īsti vecu latviešu vārdu, kur valodas   n e m ā k l i s  lietos vai nu kādu svešvārdu, vai arī kādu neveikli jaundarinātu vārdu!» Kuri nu ir tie «nemākļi»? Vai ne «Balt. Vēstnesis» un pats «cien. valodnieks»?! III Polemikas lietā ar «Balt. Vēstnesi» pēdējā laikā daudz apstākļi pārgrozījušies; uz dažiem jau īsumā aizrādīts, uz dažiem jāaizrāda arī še, jo nu viss jautājums stāv gluži citādā gaismā. Galvenais «Balt. Vēstneša» mērķis, nonicināt «Fausta» tulkojumu ar kādu «cienītu valodnieku» un nosaucot tulkotājus par «neprātīgiem nelgām, nemākļiem, ākstiem, ābeces nepratējiem» u. t. t., lai Zinību komisijas vasaras sēdēs panāktu   n e a t z i n ī g u s    spriedumus par «Fausta» tulkojumu un tā atspēkotu Draugu biedrības spriedumu, - šis mērķis nau sasniegts, - ja taisni tam pretī izrādās, ka pats Zinību. komisijas priekšnieks pašā atklāšanas runā, īsi apskatot visu mūsu pagājušā gada garīgo darbību, ir turējis par vajadzīgu aizrādīt «k ā    u z   s e v i š ķ i   i e v ē r o j a m u    p a r ā d ī b u   l a t v i e š u   d a i ļ l i t e r a t ū r ā:   u z   l a b i   i z d e v u š o s    k l a s i ķ u   t u l k o j u m u:   G ē t e s    «F a u s t u». Pievilcīgā runa, kura ievērojama daudzējādā ziņā, nodrukāta «B. V.» 134. un 135. numuros. Viņš šim spriedumam, kurš nepaliek pakaļ Draugu biedrības spriedumam, vēl piemetina: «T a m l ī d z ī g i e m   t u l k o j u m i e m   d r o š i   v i e n   b ū s    p a l i e k a m a   v i e t a   l a t v i e š u    l i t e r a t ū r ā.» Kas pasniedz tādus   l a b i   i z d e v u š o s    tulkojumus, kuriem būs   p a l i e k a m a   v i e t a    m ū s u   l i t e r a t ū r ā   un kuri ir    s e v i š ķ i   i e v ē r o j a m a   p a r ā d ī b a,   tie nevar būt «neprātīgi nelgas» un «āksti», «nemākļi», jā, pat «ābeces nepratēji», kuri jāpamāca «ābeces zinātnē» no kāda «cien. valodnieka»; visi šie «zinātniskie termini», kuri ir «cien. valodnieka» amata rīki, mums jāatstāj viņa lietošanai sava paša personiskās vajadzībās, tur vini arī labāk piederēs. Augšā minētos «labi izdevušos tulkojumus» Zinību komisijas priekšnieks uzskaita šādā rindā: «Homēra Odiseja no K. Mīlenbaha, Gētes Fausts no Raiņa un Aspazijas, Šekspīra Hamlets no Svešā un Julius Cēzars no Fr. Adamoviča» u. c., - bet, tā kā nu daži, nedaudzi dziedājumi no Odisejas iznākuši starpā no 1890.-1895. gadam, bet neviens pagājušā gadā, tad Fausta tulkojums nāk pašā pirmā vietā un kā pabeigts liels darbs (nevis mēģinājums dažus dziedājumus tulkot), kurš sarakstīts atskaņās un nevis vienkārši metriski kā visi citi minētie tulkojumi, kādus uz pastellējumu pagatavo Rīgas Latv. teātrim, - tad «F.» tulkojums ir «ievērojama parādība» ne vien pērnā gadā, bet par daudziem gadiem, t. i., vispār latviešu literatūrā. Arī «speciālists» «referents par mēnešrakstiem», kura spriedums, protams, krīt daudz mazāk svarā, salīdzinot ar oficielo un vispārīgo paša priekšnieka spriedumu, saka apmēram to pašu, ka ar «Fausta tulkojumu latviešu lasītājiem atveroties jaunas izredzes (!)», kā viņš to ar prieku lasījis u. t. t. Bet prieku pie Fausta tulkojuma lasīšanas viņam liekas būt sarūgtinājis pērnā gadā «Balt. Vēstnesī» nodrukātais «pērkoņdēla» «sēnalu un nelietības» referāts par «Faustu», un no šī draudīgā «referāta uzbrukuma» iespaida «speciālists» nau arī vēl šogad atsvabinājies, jo pārmet (vismaz pēc «Balt. Vēstneša» vārdiem) oriģināla pārpratumus (vienīgais līdz šim uzrādītais ir tas, ka Cvingera skatā Grietiņa ciešot vēdera un ne dvēseles sāpes! Tātad «speciālists» nostādās ļaužu apsmieklā līdzi Pd. kgam!) un niansu neievērošanu (kādu? Pd. uzrādīto?). Pārmetumu par grūtām konstrukcijām un «nelietojamiem vārdiem» speciālists turpretī laikam būs ņēmis no «cien. valodnieka». Še varam minēt vēl vienu apstākli, kas pārgrozijies, - ka pa šo polemikas laiku («Balt. Vēstn.» priekš sevis piepatura labāk vārdu «lamāšanās», kurš viņam izrādās parastāks un tautiskāks) «cien. valodnieks» ir ticis no «Balt. Vēstn.» paaugstināts par «filoloģijas kandidātu» («B. V.» 137. num.), laiks būtu, ka «Balt. Vēstn.» redaktors arī tiktu paaugstināts par kādu «alķīmijas kandidātu». Bet arī šis apstāklis, kurš nāca gaismā tikai pēc Zinību komisijas sēdēm, nau «Balt. Vēstn.» par labu, un «cien. valodnieka» spriedums un viņa pesimistiskā filozofija», kurā viņš nonāk līdz «neprātīgam nelgam», arī tagad, kad «valodnieks» izkūņojies par «filoloģijas kandidātu», nepierāda nebūt Fausta atdzejojuma nederīgumu, bet vienīgi «kandidāta» uzbrukšanas kāri un nespēcīgas dusmas pret iedomātiem «reformatoriem», pareizāk, pret konkurentiem. Savu nespējību «Balt. Vēstn.» pats atzīst 137. numurā, teikdams, ka nevarot un (tādēļ) negribot polemizēt ar «Mājas Viesi» un «atstājot to mierīgi viņa liktenim un» bezzobainiem «Smaidoņa smaidiem». Bez šaubām, tas ir prātīgākais, ko «Balt. Vēstn.» savā nepatīkamā stāvoklī var darīt; kad viņš būtu agrāk apdomājies un līdzi ar saviem «pērkoņdēliem» un «filoloģijas kandidātiem» nebūtu ar   l a m ā š a n u    gribējis pamācīt pazīstamus rakstniekus, viņš nemaz nebūtu ieticis savā tagadējā ķibelē, kur viņam atliek tikai klusēt un - bērnišķi smaidīt. Nepalīdz «Balt. Vēstn.» nekā, ka viņš sūdzas, mēs nenākot viņam pretim «frakā un glazē cimdos», teikdami: «No suņa riešanas mēness neaptumšosies.» Bet malku cirst jau nemēdz iet «frakā un glazē cimdos». Jau no 1870. g. «Balt. Vēstn.»    p a t s   s e v i   mēdza nosaukt par zināmu lopiņu un tam arvienu godu darījis - tātad še nau nekāda apvainojuma un rupjības. Kas zīmējas uz otru teikumu, tad tas ir vispāri lietots un neapgāžams «zinātnisks fakts», jo tiešām neviena mēness aptumšošanās nau notikusi caur suņu riešanu, tāpat kā Ādolfs Alunāns aizvien paliks par latviešu teātra tēvu, kaut «Balt. Vēstn.» arī vēl niknāk tam uzbruktu un to zākātu. Pret šādiem zākātājiem griezās ar vārdiem: mežoņi, mežoni! (kanibāļi!) slavenais rakstnieks Zolā; šis sauciens ticis vēsturīgs un nepieder «Mājas Viesim», un «Balt. Vēstnesim» to vajadzēja zināt, ja viņš cik necik interesējas par lietām, kas notiek ārpus «mucas un tēvijas». Baiļu brīdī «Balt. Vēstn.» cerē atrast glābiņu pie kāda kursu beiguša «kandidāta», no kura viņam tik liels respekts, tādēļ ka pašā redakcijā «nebeiguļi» vien sēd. Savā pārmērīgā respektā no «mācīta grāda» viņš pat netura par vajadzīgu «kandidātu» saukt pie vārda, bet domā, ka visi sabaidīsies jau no šīs burvīgās skaņas vien: «filoloģijas kandidāts». Cik naivi ir tādi pusizglītoti cilvēki! Viņi izkar kandidāta cepuri un grib, lai priekš tās klanās kā priekš Šveicijas Geslera cepures! Vai šis «filoloģijas kandidāts» nau tikai «slavenais pētnieks» Longomanhambarls, kuru izdomājis humorists Marks Tvens? Tanī pašā runā Zinību komisijas priekšnieks, it kā papildinādams cita starpā arī savu spriedumu par Fausta tulkojumu un viņa likteni, saka: «Visi mūsu literāriskie darbinieki vēl nau apkusuši; bet, ja līdzšinējie Apstākļi vēl ilgi valdīs, tad arī viņi ar laiku pagurs.» Gadījums bija vēlējis, ka mēs tanī pašā dienā izteicām tās pašas domas savā polemikas rakstā. «Materielu labumu no saviem darbiem un pūliņiem tie nevar sagaidīt un, kā rādās, arī nesagaida, bet pat atzinības un uzmudināšanas tie nedabūn . . . Ja kāds atklāts latviešu darbinieks paliek nezākāts un neķengāts, tad tas var tiešām runāt par laimi. Lielākā daļa dabūn kā atmaksu par saviem pūliņiem dzirdēt ķengāšanas vārdus vai pelnīti, vai nepelnīti, gan biedrībās, gan avīzēs, gan sevišķās «brošūrās». Jāievēro, ka še runa tikai par «literāriskiem darbiniekiem», t. i., rakstniekiem un dzejniekiem; sevišķas ķengāšanas brošūras līdz šim izdotas tikai pret Aspaziju, un no avīzēm ar rakstnieku un dzejnieku nozākāšanu visvairāk nodarbojas «Baltijas Vēstnesis», kura redaktois N. Puriņš pats sevi atzīst par lielāko dzejnieku. «Tas nereti saceļ niknas ķildas, kuras izkaro ne vien pašu mājās, bet   p ā r n e s    a r ī   c i t ā   l ē ģ e r ī» - «šī citā lēģeri pārnešana» pieder arī pie «Balt. Vēstn.» specialitātes, un viņa rakstnieciskā nespēja ir diemžēl atradusi «citā lēģeri» saģiftētus ieročus. IV Griezīsimies nu atkal atpakaļ pie «cien. valodnieka», kurš, pēc «Baltijas Vēstn.» domām, kā «filoloģijas kandidāts» var tikai pavicināt ar cepuri, lai visi drebētu «reformatora» priekšā. Mūsu līdzšinējie aizrādījumi bija vajadzīgi, lai visi gaiši redzētu, ka «Balt. Vēstu.» ar saviem «kalpojošiem gariem» paliek viens pats, «Fausta» tulkotājus zākādams gan par «neprātīgiem nelgām», gan «ākstiem» u. t. t. Minētie ļoti atzingie spriedumi krīt jo lielākā svarā tādēļ, ka 1) tie nāk no abām vienīgām iestādēm, kuras referē par mūsu literatūru, t. i., no «draugu biedrības» un «Zinību komisijas», 2) ka ar un iestādēm ne mēs, ne tulkotāji nestāvam nekādā tuvākā sakarā un 3) ka vismaz «Zinību komisija» un viņas priekšnieks stāv taisni tanī «lēģerī», kura orgāns ir «Balt. Vēstnesis». (Ja nemaldāmies, tad Zinību komisijas priekšnieks pat ir vai bija «Balt. Vēstn.» pastāvīgs līdzstrādnieks.) Tātad paša «Balt. Vēstn.» lēģeris nau mierā ar viņa zākāšanas kāri, kura ar tādu niknumu griežas pret mūsu pazīstamiem rakstniekiem. Un, ka pat pretinieki (t. i., tie no viņiem, kuri ir godīgi un garīgi spējīgi) atzīst še «Fausta» tulkojuma krietnumu, ir lielākā uzslava, kāda vien iegūstama. Bet «cien. valodnieks» «Fausta» tulkotājus nonicina. Un tas tādēļ, ka tie lietojuši «jaundarinātus» vārdus un «strupašķus», kā daiļi saka «cien. valodnieks», «celdamies pareizi latviešu valodas apziņā»! Mēs agrāk jau redzējām, ka viņš pats «nelaimīgi darina jaunus vārdus», lai uz to būtu vai nebūtu vajadzība. Tātad «viņš pats sevi apēd», kā viņš arī mēdz teikt; protams, tas viņam daudz nekait, kā jau - «divdabim». Lielāko daļu no «jaundarinātiem vārdiem» «Faustā» mēs jau minējām un redzējām, ka viņi īsti sader ar «cien. valodnieka» pēc Norena uzstādītā likuma, ka: «sliktāks arvien garāks teiciens, ja tas neko citu neapzīmē kā īsākais»; pārējā daļa atkal ir literatūrā un tautā pazīstami vārdi, kurus tikai «cien. valodnieks» nepazīst. Izskatīsam nu tālāk līdz galam cauri visu sarakstu no «kandidāta» nepazītiem un tādēļ nosodītiem vārdiem «Faustā». - «Brīnus» - vecs vārds, Stendera vārdnīcas 29. lpp. «brīnulieta», «brīnigs» (nevis «brīnumīgs», tātad atvasināts no «brīnus» vai no verba); «saka, Sage, Erzählung», Stendera vārdnīcā 235. lpp. «Cien. valodnieks» arī šoreiz nau vīžojis palūkoties vārdnīcā, bet apmierinājies ar savu ābeces zināšanu; viņš arī zina tikai divas nozīmes vārdam «sakas»: rīki un dakšas, - bet «saka» nozīmē vēl daudz ko citu: linu sauja, tad Haspel, tad kādu Daugavas ieteku, - lai «cien. valodnieks» palūko atkal vārdnīcā, piem., Ulmaņa 245., 246. lpp., - «Fausta» tulkotāji varbūt ar nolūku ņēmuši šo vārdu, gribēdami izjokot pedantus - kritiķus un «valodniekus», no kuriem nu viens «cien.» tiešām sapinies «sakās» un nu nesīs savu «saku mūžu». «Ziegt», skaties Stendera vārdnīcas 245. lpp.: «ziegt, noziegt, mißhandeln, verschulden, Strafe verdienen, noziegties, sich vergehen, ziedzis, praet. no ziegt». Ulmaņa vārdn. 232. lpp. ziegt, ziegties, nur in der Composition noziegt gebräuclich, tātad «ziegt» bez prepozīcijas ir tikai vecāka un dzejiskāka forma, un «valodnieks», kas tik maz zina valodu un jau vārdnīcās atrodamus vārdus, spēj, ja daudz, tikai nolamāt dzejnieku, bet ne vadīt un mācīt. «Cien. valodnieks» atrod latviešu vārdu īsto nozīmi nevis mūsu vārdnīcās, bet leišu valodā un nu gudri prāto, ka «noziegties» esot īsti «nokāpt» un nevarot bez prepozīcijas teikt «likumu kāpt», bet «pārkāpt». Bet «cien. valodnieks» velti pūlējies prātot, jo nevar taču arī teikt ar prepozīciju «likumu noziegt», tikpat maz kā «likumu ziegt», jo iz latviešu valodas apziņas pilnīgi izzudis, ka «ziegt» nozīmē: «kāpt». Mēs nevaram leišu valodas likumos iežņaugt latviešu valodu, lai to arī vēlētos tādi «valodas reformatori» kā pats «kandidāts». - «Sprēg», infinitīvs «sprēgt», Stendera vārdn. 200. lpp. - «Risse bekommen, fein zerplatzen», Ulmaņa vārdn. 276. lpp. ar to pašu nozīmi: «sprēgāt», bet arī «sprēgt - sprāgt» 275. lpp. Bet «cien. valodnieks», nepazīdams «sprēgt» vai nemācēdams no tā atvasināt 3. personu «sprēg», sauc šo vārdu par «strupaški», un, ja «viņš negrib pats sevi apēst», viņam nu vajadzētu arī Stenderi un Ulmani saukt par «neprātīgiem nelgām», un viņš tad būtu vienīgais «prātīgais». - «Laulu pāris» - skat. Ulmaņa vārdn. 136. lpp. «laulnieks, ein angehender Ehemann» (celms - laul-), tāpat «laulājiņa, Braut» (celms laul-); Stendera vārdn. 134. lpp. «laulnieki Trauungsleute»; vārds «laulāt» nāk no igauniskā «laulataman. - «Spirdz» ir tik pazīstama forma un literatūrā, sevišķi dzejās, tik bieži lietota, ka tikai tādam valodniekam kā «cien. kandidātam» tā varēja palikt nepazīstama un izlikties par «Fausta» tulkotāju «jaundarinātu» vai «strupinātu». «iemākts» - skat. Stendera vārdn. 250. lpp. mākt - konnen, verstehen zu machen; «iemākt» tautā tiek pastāvīgi lietots kā «iemācīties» un nevar nekad atlīdzināt nojēgumu «iemācīt» (tranzitīvs); no «mākt» atvasināts arī «māklis» un «nemāklis», skat. Ulmaņa vārdn. 148. lpp.; līdz «nemāklim» arī pats «cien. valodnieks» ticis, jo lieto šo vārdu «Balt. Vēstn.» 122. num., bet «iemākt» viņam nau bijis pa prātam, viņš vārdam «mākt» zina arī tikai vienu nozīmi: «nospiest», bet ar citu «nospiešanu» vien nau nekas panākts, vajaga pašam arī ko «iemākt» un zināt - viņam kā «valodniekam» it sevišķi valoda un vārdnīcas. Gandrīz visa garā rinda nupat minēto vārdu, kā arī agrāk minētie «vizma», «mirdze» u. t. t. nau pazīstami «cien. valodniekam», un. viņš nosauc tos par «nelaimīgi jaundarinātiem» un nolamā par «strupašķiem», kaut gan visi šie vārdi ir vai nu rakstniecībā sen lietoti, vai tautā dzirdami, vai pat pa lielākai daļai vārdnīcās atrodami. Labi, ka šis «cien. valodnieks» nau tas pats, kurš rakstot «Latviešu vārdnīcu», kā tika paziņots Zinību komisijas sēdē 17. jūnijā. Tādam vārdnīcas rakstītājam vajadzētu būt diezgan nepatīkami, ka viņš līdz šim tik maz vīžojis ieskatīties Stenderī un Ulmanī. Mēs nebūsim tik nežēlīgi zīmēt uz pašu «cien. valodnieku» viņa paša vārdus: «pats vēl pat ne Latviešu valodas ābecē neielauzies, ākstās, it kā viņš būtu aicināts valodas reformators»; «cien. valodnieks» «latviešu valodas ābecē» gan varbūt «ielauzies», bet «vārdnīcā» vēl nau «ielikts», kā veci ļaudis saka. Vai «cien. valodnieks» tiešām ieskata sevi par «aicinātu reformatoru», kas mācīs visus jaunu «latviešu valodas ābeci»? Vai šī viņa rakstu virkne ir jau tā jaunā «ābece», jeb vai mums būs uz citu gaidīt? Norens saka, ka «v a l o d a s    p a r e i z ī b a s   c e ļ u   n o s t i g o t    n a u   i k v i e n a   c i l v ē k a   s p ē j ā.   T o   i e s p ē j   t i k a i   v a l o d a s   f i l o z o f s   u n   v a l o d a s   m ā k s l i n i e k s», un «valodas mākslinieki ir mūsu labākie rakstnieki», bet pie tiem taču sevi neskaita «cien. valodnieks». Viņš arī vietām pats apgalvo, ka nevajagot valodu iežņaugt stingros likumos, ka valodnieks nevarot rakstniekam un dzejniekam ceļu noteikt, bet, kad «vajadzība prasa», kad jāuzbrūk «Fausta» tulkotājiem, tad viņš visu teikto aizmirst un piedraud «nepatīkamos» rakstniekus mācīt ābecē un nolamā tos par «nelgām» un «ākstiem», ka tie nau turējušies pie viņa «ābeces», kura toreiz vēl nemaz nebija parādījusies. Tas neizklausās vairs pēc «reformatora», bet pēc «inkvizitora», kas neticīgos sadedzina. «Cien. valodnieks» gan liekas turot pats sevi par «aicināto valodas reformatoru» un par vienīgo, kas drīkst «darināt jaunus vārdus»; trūkst tikai vēl, ka viņš oficiāli liek izsludināties kādā komisijā par «jaunvārdu darinātāju» vai «vārdu darinātavas priekšnieku» un pagatavo vārdus uz pastellējuma. Ja tā, tad lai viņš pasteidzas, jo rakstnieki var tikt klizmā, tikt nolamāti par «ākstiem», nezinādami, vai viņu lietotais vārds ir atļauts vai ne. Tā notika ar «F.» tulkotājiem, kuri nekur nebija uzstājušies par «reformatoriem», nevienam ne mācījuši, ne uzspieduši savu valodu. Bet nu viņi ir krituši «valodas inkvizitora» «ērgļa nagos» (kā saka «Austr.»), kurš visiem grib uzspiest savu «valodas ābeci» un nepaklausīgos visādi nozākā un gribētu izēst iz mūsu literatūras. Līdzi «jaundarinājumiem» «cien. valodnieks» pārmet arī «strupinājumus» un min bez agrāk pārrunātiem piemēriem vēl, ka vārdiņš «ik» ticis lietots bez vārda «viens». Šis «valodnieks» tiešām iedomājas, ka «ik» nemaz nau lietojams bez vārda «viens» un ar to vien savienojams. Bet vai tad viņš nemaz nezina, ka ir arī vārdi: ikkatrs, ikkurš, ka «ik» ir patstāvīgs vārds (salīdzini leišu ēkas), kurš lietojams tur, kur grib izteikt, ka kaut kas atkārtojas? Ulm. vārdn. 85. lpp. teikts: ik, Vorsatzsilbe, die eine Verallgerneinerung andeutet; also ikdienas, ikgadus u. t. t. Vai pēc «c. val.» domām tiešām būtu jāsaka: ikvienas dienas avīze, ne - ikdienas avīze? Par nelaimi, tanī pašā «B. V.» 122., num. teikts: «uz ik 15 iedzīvotājiem viens telefona abonents», kur vajadzēja pēc «valodas inkvizitora likumiem» teikt: «uz ik vieniem 15 iedzīvotājiem». Ja nu pats pirmais «cien. valodnieka» «ābeces» skolnieks, «B. V.-sis», tanī pat numrā tā kļūdās, ko tad lai dara ar citiem? Vēl kā «strupinājuma nedarbu» «c. val.» pārmet «daudzināto mīlu», bet viņam, tāpat kā Pd. kgm, derētu atgādāt, ka ar šo pārmetumu izgāja jau reiz vāji arī «valodniekam» K. Milenbaha kgm, kurš, aizstāvēdams «mīlestību», dabūja - «stibu», kamēr viņa pretinieks Sirmais paturēja sev «mīlu». Labi, ka šis «cien. valodnieks» nau toreizējais Mīlenbahs. Bet arī šim «valodniekam» nederētu par Sirmo necienīgi runāt (skat. «B. V.»), jo viņš pats tik daudz ir mācījies no Sirmā; viņš saka tagad: «šaubāms», kur agrāk sacīja «šaubīgs», «līdzšinējs», kur bija «līdzšinīgs», «vietējs», kur bija «vietīgs laiks» u. t. t.; viņš no Sirmā arī mācījies «atronamais», kur bija «atrodošais», bet iemācīto nau labi sapratis, jo «jaundarina» tādus nevārdus, kā: «strupinājams nedarbs» un viņa «pakaļtecis». «B. V.» (129. num.) izdomā «audzinājamu komisiju», kura tomēr nevis pati ir audzinājama, bet citus audzina; «pakaķtecis» domā visur iztikt cauri ar «am, am, am». Ar «strupinājamo pārmetumu» «cien. valodniekam» nelaimējās arī tanī ziņā, ka viņš neviļus pats lieto «strupašķi» tur, kur pārmet «strupināšanu» citiem; viņš gari gaužas, ka «mīļā garā astes» galotne «-šana» tiekot atmesta, un saka, ka «valodu paīsināt un pastrupināt esot visjaunākā laikā manāma -   k ā r e». Viņam, garastes un visa garastaina mīļotājam, viņam taču vismaz bija jāsaka:    k ā r o š a n a,   bet ne jaunmodes, nicinātais «strupašķis» - kāre; kurš pat - «Faustā» tiek lietots. Nau brīnums, ka tad arī «B. V.» piekopj «strupinājamo nedarbu», bet ar parasto neveiklību, un tā tad viņam iznāk tādi vārdi, kā: «starptautu putnu izstāde» («Balt. Vēstn.» 112. num.), kas tais par «starptautām»? kas dzīvo citu tautu starpā, varbūt čigāni? Parasti taču saka «starptautiska putnu izstāde»; «tekniķu skolas paidagogu komiteja», «klasiķu ģimnāzija» («Balt. Vēstn.» 126. num.) - kurā mācās klasiķi? tātad Homērs, Cicerons? «Balt. Vēstn.» arī saka «kvēl», nevis «kvēlē» vai «kvēlo»; jā, viņš pat raksta: «zaud», «pazaud» («B. V.» 131. num.), kur taču neviens citādi nesaka, kā «zaudē, pazaudē». Tas viss tikai pierāda, ka pat «Balt. Vēstnesim» apnikusi «garastība». Garastības laiki arī valodā pagājuši, un velti «cien. valodnieks» žēlojas par «garastes neatzīšanu» un «strupašķu» un ieviešanos. Arī citas jaunlaiku valodas attīstās tādējādi, ka tiek lokanākas, pieglaužas vieglāk domām, vārdi tiek īsāki, atkrīt sugas, pat galotņu deklinācijas, angļu valodā vairums vienzilbīgu vārdu, un ir tendence sarunas valodā saīsināt vārdus: krieviski, piem., nemēdz vairs sacīt организировать, bet организовать u. t. t. Mēs šo piezīmi nebūt neuzstādām par likumu, pie kura būtu jāturas, bet aizrādām tikai uz valodas virzienu. - Un, ka latviešu valodā «strupināšana» arvien tālāk izplatās, to vislabāk zina un nožēlo «cien. valodnieks». Tanī «Austruma» burtnīcā (6.), kurā bija «aizrādāmais pirksts» uz «valodnieka» «praktiskiem rakstiem», pat ieviesušās «ilgas» un «gaidas», taisni nākdamas iz «Fausta» tulkojuma. Arī citi šinī tulkojumā lietotie «maz pazīstamie un nelaimīgi jaundarinātie» vārdi pamazām parādās mūsu rakstniecībā, un rakstnieki (it kā «Fausta» tulkotājus saudzēdami) tos izdod par saviem «jaundarinājumiem». - Bet viss jautājums galu galai nau nebūt valodniecisks, bet grozās ap to, vai tulkojums dzejisks vai ne. - «Cien. valodnieks» «Fausta» tulkotājiem vēl pazagšus pārmet, ka tiem trūkstot «atskaņu», jo atskaņas dēļ lietota forma: «slēpja» un «sprēg». Uz to ir tikai viena atbilde: kam netrūka atskaņu priekš 11 737 pantiem (tik daudz pantu «Faustā»), tas tās spēja atrast arī priekš 2 pantiem. -   L a t v i e š u    d z e j a s   l i t e r a t ū r a   t a g a d    i r   a t s k a ņ ā m   n e s a l ī d z i n ā m i    b a g ā t ā k a   n e k ā   p i r m s   «F a u s t a»   t u l k o j u m a. Svešvārdu lietošanu vēl pārmet «cien. valodnieks», kurš uz katra soļa pats lieto svešvārdus savos rakstos. Vai nu «cien. valodnieks» dod beigās objektīvu mērauklu, pēc kuras varētu bez šaubām noteikt, vai zināms vārds ir lietojams vai ne? - Nē, viss, ko viņš dod, ir tikai patvaļīgs, subjektīvs spriedums, un viņa tā sauktais «virziens» ir īsts «salašņu virziens», drusku «dabiskā virziena», drusku «paraugu virziena»: - jāraksta tā, kā parasts, bet jāievēro mūsu tagadējo labāko rakstnieku valoda («Balt. Vēstn.» 136. num.). - Kura puse no šī «divdabju tikuma» vairāk der katru reizi viņa «praktiskiem nolūkiem», vai «paraša» vai «paraugi», to viņš lieto kā mērauklu un droši nolamā apspriežamo rakstu. Bet tāda metode nau nedz godīga, nedz zinātniska. Īstenībā «cien. valodniekam», turoties pie sava likuma, vajadzētu atzīt, ka viņam piekrīt nevis pamācīt «valodas ābecē» Aspaziju, bet no tās mācīties,   j o   v i ņ a   p i e d e r,   b e z   š a u b ā m,   p i e   m ū s u   t a g a d ē j i e m   l a b ā k i e m   r a k s t n i e k i e m.    Visi sīkie - mazie duču dzejnieki tiek cildināti, tā, piem., arī kāds «cien. valodnieks» atrada latviešu «Heini bez Heines kļūdām» (labi, ja tas nau šis pats mūsu «cien. valodnieks»), bet tiešām ievērojamu dzejnieci nekaunas prastiem vārdiem nolamāt virs, kurš tiek saukts par «pētnieku», «valodnieku» un vēl «cienītu». Pat gluži neizglītots cilvēks tā nedarītu. Mēs, protams, šim savādajam «augstskolas audzēknim» negribam sarūgtināt prieku lamāties, bet to lai viņš izdara privāti, savējo starpā. Arī par valodu spriedelēt, par -šanām un -amiem, divdabjiem un atgriezeņiem, viņam neviens neliedz, bet lai viņš savus prātojumus nelūko uztiept citiem par «likumu» un sodīt ar lamāšanu tos, kas neievēro šos «likumus». Katra nebrīvība un apspiešana ir kaitīga un pretīga visiem izglītotiem cilvēkiem. CĪŅA PRET «FAUSTA» LATVISKO TULKOJUMU izgājušu gadu, t. i.,   v a i r ā k   n e k ā   p u s g a d u   a t p a k a ļ,   apklusa, kad Zinību komisijas vasaras sapulcē šis tulkojums bija no trim referentiem minēts ar   s e v i š ķ u    a t z i n ī b u   un no viena (L.   B ē r z i ņ a    k g a)   p a r   l a b ā k u   n e k ā    k ā d a   p a s a u l s s l a v e n a   d z e j n i e k a   (I. S.   T u r g e ņ e v a)   «F a u s t a»    t u l k o j u m s. Tad galvenais «Saucējs kaujā», kāds   a n o n ī m s   k u n g s,    kurš slēpās aiz burtiem J. Pd. un bija «Fausta» latvisko tulkojumu nopēlis par «sēnalām», izskaidroja - «Balt. Vēstnesi», ka viņš it nebūt negribējis teikt ko sliktu ar šo tulkojumu. Pēc tam mums tika piesūtīts p. g. augusta pēdējās dienās garš raksts no otra kunga, kurš līdzi J. Pd. kungam «Balt. V-sī»   a n o n ī m i   b i j a   u z b r u c i s   «Fausta» tulkojumam, nosaukdams tulkotājus un «dažus citus» par «neprātīgiem nelgām» (Stumpfe Tolpel), «ākstiem», «nemākļiem», «ābeces nepratējiem» u. t. t., un kuram mēs «Mājas Viesī» bijām atbildējuši. Šinī savā rakstā anonīmais kungs, kuru «B. V.» bija apzīmējis ar «cien. valodnieks», atklāja savu īsto vārdu: viņš saucas K. Milenbahs, - un izskaidroja, ka    v i ņ a   p i r m ā   r a k s t a   n o l ū k s   n e e s o t   b i j i s   «F a u s t a »    -   t u l k o t ā j u s   n o ķ e n g ā t,    b e t   t i k a i   a i z r ā d ī t   u z    k ā d ā m   5   v a i   6   k ļ ū d ā m.   - K. M. kgs, laikam zem «Balt. V-ša» iespaida, bija aizmirsis, ka arī ne uz 1000 «kļūdu» pamata zinātniskos rakstos nau parasts lietot tādus vārdus. Par šo savādo izturēšanos vien tik bija bijusi runa; M. kgs bija nostādījies vienā pulkā ar «Balt. V-ša» «darboni» J. Pd. kungu, un kā tādu tad mēs viņu arī rādījām publikai rakstā, kurš griezās vispār pret «Balt. V-ša» nepieklājīgiem uzbrukumiem «Māj. Viesim» un atzītiem rakstniekiem: Ā. Alunānam, R. Blaumanim, Aspazijai u. c. M . kgs bija «mitgegangen, mitgefangen» (līdzi gājis, līdzi ķerts). - Bet personiskā sarunā ar «M. V-sa» redaktoru septembra mēnesī K. Mīlenbaha kgs vēlreiz atkārtoja, ka negribējis uzbrukt «Fausta» tulkojumam, atļāva savu pretrakstu pēc patikšanas «mīkstināt». Bet še viņu pasniedzam nemīkstinātu - kaut arī pēc ilgāka laika (Mīlenbaha kgs toreiz atstāja raksta uzņemšanu vai neuzņemšanu redakcijas ziņā un teica, ka, ja arī «Mājas Viesis» raksta neuzņemtu, viņš to «Balt. V-sim» nedošot, lai gan viņš ticis uzaicināts pret «Mājas Viesi» rakstīt). K. M. kgs raksta sekošu: «Cien. redakcija! Jūs savā rakstā ««Baltijas Vēstneša» indiāniešu kara deja» uzstājaties arī pret manu «Balt. Vēstn.» nodrukātu rakstu «Par valodas pareizību». Es ceru, ka Jūs manai atbildei savā godājamā lapā telpas neliegsiet. Savu pārliecību vadīts un tieši pie lietas turēdamies, īsumā tikai aizrādīšu uz dažādiem jautājumiem, kuri jāpaskaidro. Jūs rakstiet, ka es Fausta tulkotājus esot nosaucis par «neprātīgiem nelgām» (stumpfe Tolpel), «nemākļiem», «ābeces nepratējiem» «u. t. t.» Man uz to jāatbild, ka es neesmu gribējis Fausta tulkotājus tā nosaukt. Pēc Jūsu raksta varētu domāt, it kā mana raksta nolūks būtu noķengāt Fausta tulkotājus. Bet es tur rakstu vispāri par virzieniem valodas pareizības jautājumā. Piemēri valodas nepareizības ziņā nau ņemti vienīgi no Fausta tulkojuma, bet no «Balt. Vēstn.», «Austruma», «Tēviņas», K. Kalniņa, Purapuķes, Vilibalda rakstiem. Par valodas strupināšanu (122. num.) runādams, es izrakstu vairāk piemērus arī no Fausta tulkojuma, tāpēc ka Fausta tulkojumā vārdu nostrupinājumi vairāk sastopami nekā kaut kur citur - cik man vismaz zināms. Man šķiet, ka valodu bez iemesla (bet Fausta tulkojumā tas arī nenotiek. Red.) strupināt tiešām nau teicami. Norens māca, ka no valodā pastāvošiem vārdiem sliktāks ikviens garāks teiciens, ja tas citu neko nenozīmē kā īsākais. Ar šo Norena pareizo mācību nekādi nevar aizstāvēt Aspazijas un Raiņa strupinājumus, p. p., «uztice» («uzticības» vietā), «ik» zobens («ikviens zobens» vietā) u. c.» (Par ko ne? - Un par ko var aizstāvēt M. kga paša «strupinājamos nedarbus» (piem., kāre) un jaundarinātus vārdus? Par ko tāds divējāds mērs? Red.) Tas ir viss, ko M. kgs zina teikt: «Nekādi nevar aizstāvēt.» Bet ar to taču nau pierādīts, ka tulkotāja lietotie vārdi būtu nederīgi. Savam uzskatam par labu M. kgs nespēj pievest   n e v i e n a   p i e r ā d ī j u m a,    n e v i e n a   a t s p ē k o j u m a   pret mūsu izteiktām domām, - un tomēr viņš taisni «strupinājumu» dēļ lietoja neminamos vārdus pret tulkotāju. Tad M. kgs pāriet uz tām «5 vai 6 kļūdām» «F.» tulkojumā, bet tur ir runa tikai par valodnieciskiem sīkumiem, par kuriem vispārējai publikai maz intereses. Mūsu polemikas rakstā bija arī runa par valodnieciskiem jautājumiem, bet tik ar nolūku - aizrādīt, ka M. kga pārmetumi «F.» tulkotājiem, tā sauktās «kļūdas», ir vēl strīdus jautājumi, par kuriem var būt dažādās domās un kurus M. kgs nevar izšķirt vienbalsīgi, nosaukdams tos par «kļūdām». Tad M. kgs raksta tāļāk: «Vēl man atliekas īsumā pārrunāt tos vārdus, kas pēc Jūsu domām, cien. redakcija, literatūrā un tautā esot pazīstami, tikai manis nepazīti («Māj. Vies.» 29. num.). Aspazijas un Raiņa «brīnus» («brīnumus» vietā) Jūs domājiet jau pilnīgi aizstāvējuši, aizrādīdami uz Stendera vārdnīcā sastopamo «brīnu-lietu». (Protams, jo «brīnus» pilnīgi patstāvīgs vārds un pretpierādījumu M. kgs nekādu atkal nepieved. Red.) Bet, cien. redakcija, tad Jums arī būtu jāatzīst tādi teikumi, kā, p. p., es aprakstīšu viņa dzīves «gāju» («gājuma» vietā) par pareiziem («gājuma» vietā ir gan brangs īsāks vārds: «gaita» - dzīves gaita. Red.), jo «gāju putns» jau ikvienam latvietim tāpat bez vārdnīcas pazīstams. (M. kga piemērs «gājuputns» nekā nepierāda, jo klibo uz abām kājām, pēc šī piemēra analoģijas M: kgam vajadzēja teikt: nevis dzīves gāja, bet gāju dzīve, un tad mēs to arī atzītu, jo «gāju dzīve» būtu apmēram klaidoņa dzīve. Bet M. kga jaundarinātais vārds «dzīves gāja» mums nebūt nau pieņemams. Red.) Tanī ziņā Jūs pareizi aizrādiet, ka vārds «saka» (Sage) atronams Stendera vārdnīcā; bet diemžēl pēc mūsu vārdnīcām nedrīkst rakstnieki akli rīkoties (tikpat maz kā pēc mūsu valodniekiem. Red.); jo mūsu vecajās vārdnīcās uzņemti gan īsti latviešu vārdi, gan pārpratumu ražojumi, gan neizdevušies jaundarināti vārdi, p. p., algādži = alga (!) Langes un Bergmaņa vārdnīcā, dzelzu velkamais akmens = magnēts (Stend.) [bet, kad «valodnieks» M. kgs saka: «pievelkamais spēks», tad tas ir labi!? Red.] u. c. Ulmanis, savu vārdnīcu sarakstīdams, dara itin pareizi, saviem priekštečiem akli neuzticēdamies, pat Stenderam ne, bet it pareizi izsaka savas šaubas par dažiem savu priekšteču vārdiem ar vaicājuma zīmi. Bet «saku» teikas nozīmējumā viņš pat savā vārdnīcā nemaz neuzņem, bez šaubām, domādams, ka «saka» jaundarināts vārds (vai, pēc M. kga domām, «pasaka» - tas pats vārds kā «saka», tikai garāks - arī ir jaundarināts? R.) tagadējās «teikas» vietā, kas Stendera laikos vēl nebija nodibinājies tagadējā nozīmējumā. Mūsu laikos, kur «teika» jau vispāri ieviesies vārds nozīmējumā «Sage», Ulmaņa neievērotā «saka», vismaz pēc manām domām, tiešām nau ievērojama. (No Ulmaņa neievērotais vēl nebūt nau neievērojams! Ulmanis, piem., neievēro tādus vārdus, kā steigšus, diedzēt, ņirbēt, sliept u. d. c. Tātad Ulm. nevar arī ņemt par mērauklu. Red.) Tāpat nevaru piebiedroties, cien. redakcija, kad Jūs Aspazijas un Raiņa lietotos vārdos «ziedzīgi» («noziedzīgi» vietā), «ziegties» («nozieglies» vietā), «ziegu (1) slepkavības lietas» atroniet poēziju. (Par poēziju lai M. kgs labāk nerunā; kas ir tā kā viņš atradis Heini bez Heines kļūdām, tas ir pazaudējis sajušanu priekš poēzijas. Par poēziju «F.» tulkojumā mums nāksies minēt kādus vārdus beigās. Red.) Arī še es tāpat kā Ulmanis un Bīlenšteins (Lett. Spr. I, 366) pārliecināts, ka minētos vārdos prepozīcija «no» nekādi nau atlaižama. Gluži kā viņš pavisam gājis» nevar apzīmēt to, ko nozīmē: «pavisam nogājis», tā arī nevar «ziegties» nozīmēt «noziegties», jo «Balt. Vēstn.» 122. numurā jau aizrādīju «noziegties» pirmatnējo nozīmi, es neticu (tas arī ir pierādījums?! Red.), ka «ziegt» Stendera laikā bijis lietojams blakus formai «noziegt», «noziegties». Stenders vai nu izlobījis «ziegt» no salikteņa «noziegt», «noziegties», vai varbūt arī atradis to kādā dziesmā izlietotu pareizā «noziegties» vietā. Šīs manas domas apstiprina Stendera raksti, kur sastopam (p. piem., vārdnīcas II d.) tikai noziegties, noziegums (Sünde), noziedzība (Mißhandlung), noziedzīgs (strafbar), nenoziedzīgs (unstrüflich, unschuldig), nenoziedzība (Unschuld), bet nevis: «ziedzīgs», «ziegums», «ziedzība», «ziegu» (!) lietas, «neziedzīgs», «neziedzība», t. i., Stendera rakstos nesastopam tās formas, kas Jums kā poēzija skan, bet man kā nepareizības ausīs griež. (Bet St. raksti taču nevar būt mēraukla mūsu poēzijai! - Stenders lieto vārdu «ziegt», bet vai, kā un kur šis vārds lietojams dzejā, vai tas dod poētisku nokrāsu, vai tas sparīgāki un īsāki izsaka to pašu, ko prepozīcijas ietītais, par to var spriest vienīgi dzejnieks un ne valodnieks, ne Stenders, ne Norens, ne vēl M. kgs. Un par dzejnieka vārdu izvēli spriedīs nākotne. To pats M. kgs atzīst, bet tikai gadījumos, kad tas viņam izliekas derīgi. Tad - mūzikas kritiķiem «grieza ausīs» Bēthovena, Sopēna, Lista, Vāgnera jaunā mūzika: kā mūzikas, tā, liekas, arī valodas kritiķiem reiz tā ir konstruētas ausis, ka viņās griež viss, kas vēl jauns. Red.) Pēc Jūsu domām, no latviešu apziņas pilnīgi izzudis, ka «noziegt» nozīmē «nokāpt». Savā ziņā (tikai savā ziņā!? Red.) Jums taisnība. Bet tomēr mūsu valodas apziņa arī vēl tagad sajūt prepozīcijas no svara pārrunājamos vārdos, pretodamās tādiem vārdiem, kā: ziedznieks (!), ziedzīgi, ziedzība u. c. Bet, ja vēl tagad latviešu apziņai prepozīcijas svars minētos vārdos sajūtams, tad jau tas nevarēja būt citādi Stendera laikā (par to, ka M. kgs tā saka?! Red.), kas, lai gan nebija tuvu, tad tomēr tuvāki nekā mūsu laiks apcerēto vārdu sākumam. Ja pat Stendera laikā «ziegt» tiešām būtu bijis pazīstams vārds, par ko aiz pārrunātajiem iemesliem (tā kā M. kgs tam «netic»!? Red.) vairāk nekā šaubas, tad tomēr tas nedotu mums tiesību tagadējo valodas apziņu ievainot (dzīvo valodas apziņu sargā rakstnieki un dzejnieki. Red.) ar tādiem vārdiem, kā: «ziegties», «ziedzīgi», «ziegums», «ziedznieks», «neziedzība» u. c. Jo ikviens lieks valodas grozījums ir nepareizs, saka it pareizi Norens. (Bet pareizi arī tas, ka labāki būtu, ja augšējie M. kga prātojumi būtu īsi. Red.). Es loku šitā: es sprēgstu jeb sprāgstu, tu sprēgsti vai sprāgsti, viņš sprēgst jeb sprāgst, bet nevis: «sprēg». Skat. Biel. Lett. Spr. I, 376. un 127. sek. 1. (Abas formas «sprēgst» un «sprēg» lietojamas Kurzemes augšgalā. Red.) Trešās personas ziņā Jūs arī citur ejat pa neceļu. Par «spirdz» Jūs sakiet, ka tā esot it pazīstama forma. Bet kam pazīstama? Vai tautai? Kur tā pazīstama? (Piem., Lauciešos: spierdz. R.) Te, cien. redakcija, Jūs redzat, cik nepieciešami ir sevišķi polemikā aizrādīt uz avotiem, no kuriem savu sprieduma pamatu ņemam. Ja Jūs būtu paši sev lūkojuši atbildēt uz jautājumu, kādā apgabalā «spirdz» sastopams, tad Jūs būtu pārliecinājušies, ka šo formu nekur Jūs tautā neesiet dzirdējuši. Jo tādas kļūdas tautā nau ne ar uguni sameklējamas. No «spirgt» ir 1) trešā persona «spirgst» (Biel. Lett. Spr. I, 376., II, 127. 1. p.), tāpat kā no «sprēgt» trešā persona ir «sprēgst», 2) «spirgt» latviešu valodā ir nepārejošs laika vārds, tāpēc nevar ar Aspaziju un Raini sacīt: gaismas rieti aizkusušas krūtis «spirdz», jo neviens latvietis .nesaka un nevar sacīt: ūdens mani «spirdz» («spirdzina» vietā), tāpat kā nesaka: viņš mani «vārdz» («vārdzina» vietā) [Bet «spirdz» jau nebūt nenāk no «spirgt», bet no «spirdzēt», kas ir tranzitīvs vārds; tiek lietotas formas: «spirdz» un «spirdzē», kā «iznīd», «iznīdē» (no «nīdēt», «iznīdēt», 3. pers. «nīst» no «nīst»); tā arī «remdē», «remd» no «remdēt». Red.] Jūs, cien. redakcija, apgalvojiet, ka pie mūsu dziesminiekiem apceramā forma «spirdz» (= spirdzina) esot bieži lietota. Lai gan neatceros šādu formu citur kur lasījis, tad tomēr jau var it labi būt, ka Jūsu apgalvojums pareizs. Ja Jūs šinī savā apgalvojumā nealojaties, tad tas pierādītu, ka Aspazija un Rainis pārrunāto kļūdu patapinājuši no citiem dziesminiekiem. Bet kļūda ir un paliek kļūda. (Ko M. kgs neatceras lasījis vai nau dzirdējis, tā ir vienkārši kļūda! «Der Jude wird verbrannt» (žīds ,jāsadedzina). Red.) «Slēpja» nepareizo trešo personu «noslēpt» Jūs lūkojiet ar vispārīgiem teikumiem par atskaņu bagātību latviešu valodā attaisnot. (Nē, to mēs taču neesam teikuši: latv. valodā ir atskaņu nabadzība, bet ne bagātība! Red.) Bet ar vispārīgiem teikumiem jau it neko neizteicam (tāds «vispārīgs teikums» ir sekošais no M. kga. Red.). «Slēpjau («slēpj» vietā) ir tikpat nepareiza forma kā «ģērbja» (!) no ģērbt, «kopja» (!) no kopt u. t. t. Nelūkojoties uz atskaņu bagātību, Fausta tulkotāji darinājuši formu «slēpja», lai iegūtu atskaņu uz «klēpja». (Ar vispārīgiem teikumiem nekas nau izteicams, bet vēl mazāk kaut kas apgāžams. Mēs bijām savā polemikā aizrādījuši, 1) ka šī galotne «a» 3. pers. ir vecāka, pirmatnēja forma; 2) ka šo formu lieto, piem., Auseklis: Daugava vaida, Staburags rauda, kur tagad parasti saka: vaid, raud, tā arī: ir, ira, nau, nava, tur, tura; 3) ka mazāk parastas un vecas formas ļoti bieži un bez bailības tiek lietotas Fausta oriģināltekstā. Uz visu to M. kgs nau ne vārdu atbildējis un lūkojis tikai attaisnoties ar «vispārīgiem teikumiem» un ar savu parasto: tam tā jābūt, jo es to saku. Red.) Formu «iemākts» = angelernt Jūs, cien. redakcija, domājiet aizstāvējuši, aizrādīdami uz Stendera «iemākt» = können, verstehen zu machen. Jūs piebilstiet, ka «iemākt» tautā pastāvīgi tiekot lietots kā «iemācīties». Bet kurā apgabalā (gan visā Kurzemē) tad Jūs šo vārdu tik bieži dzirdējuši? Ja tiešām Jūs šo vārdu tautā noklausījušies, tad nemaz nau izprotams, ka Jūs variet no šī vārda ciešamas kārtas divdabi jeb participu «iemākts» (I) par pareizu atzīt; jo, tāpat kā nau iespējams no tagad parastā laika vārda «mācēt» ciešamas kārtas jeb pasīva formas darināt, tā tas nau iespējams no vecā mākt = mācēt. (Bet iemākt nau nemaz liekams = mācēt, un, tāpat kā no saprast ir particips: saprasts un sapratis, tā arī no iemākt: iemākts un iemācis. R.) Pagātnes divdabis no «mākt», «nemākt» nau vis, kā Jūs domājiet, «mākts», «iemākts», bet «mācis», «iemācis», kā no sekošām tautas dziesmām redzams: «Visi ļaudis mani teica netikušu, nemākušu» (Büttnera t. dz. 1020), nevis «nemāktu» (!). Izmākušas tās meitiņas, kas ūdeņa maliņā; izmākušas laivu iet (Büttn. 1350), nevis «izmāktas» (!) Tāpat Büttn. t. dz. 969, 1185. Skat. Biel. Lett. Spr. I, 375 (mēs redzam, ka še atkal prātojumi gari, bet maz vajadzīgi, t. dz. pantiņi jauki, bet še pilnīgi lieki, jo pret «iemācis» jau nemaz neprotestē. Red.). Jūs redziet, cien. red., ka «iemākts» latviešu valodā citu neko nevar nozīmēt, kā vienīgi drusku māktu, nepilnīgi nomāktu, no «mākt» = nospiest, bet nevis no «mākt» = mācēt. Kā Jūs, c. red., iedomājaties, «laulu pāri» (laulāta pāra vietā) par pareizu pierādījuši, aizrādīdami uz vārdiem «laulnieks», «laulājiņa», «laulāt», tas man pavisam neizprotams. Pēc Jūsu pētījumu metodes tad jau varētum it labi runāt par «cepu» (!) gaļu (ceptas gaļas vietā), jo latviešu valodā sastopami vārdi «cept», «ceplis» u. t. t. (It naivi izklausās, ka M. kgs grib visu pēc vienas receptes cept! Nē, no katra vārda nevar katru formu atvasināt. Red.) - Tātad kļūdas, kuras esmu «Balt. Vēstn.» minējis, uzskatu arī vēl tagad par kļūdām.    B e t   u z   p i e c i   s e š i    k ļ ū d ā m   F a u s t a   t u l k o j u m ā    a i z r ā d ī t   n e n o z ī m ē   F a u s t a    t u l k o t ā j u s   n o l a m ā t   u n   n o ķ e n g ā t.   Par Fausta tulkojumu es neesmu nekur spriedis. (Par tulkojuma kļūdām plaši un gari runāt, tas taču ir - spriest. Red.) - Ja man nāktos par viņu spriest, tad droši mans spriedums nelīdzinātos noķengāšanai. (Savādi tikai izliekas, ka M. kga garu garajos rakstos nau iemaldījies itin neviens atzinīgs vārds par «Fausta» tulkojumu, kamēr 5, 6 kļūdu dēļ tulkotājs nosaukts par «neprātīgu nelgu, ākstu» u. t. t. Red.) Ķengāties un lamāties nau mans amats, jo domāju, ka ikviens, kas ķengājas un lamājas, pierāda, ka viņam lietišķu pierādījumu trūkst; esmu pārliecināts, ka ikviens, kas ķengājas un lamājas, apšauda pats sevi pašu negoda aptraipitām bultām. ,(Pareizi( Nedarat vairs tā! Red.) Augstcienībā    K.   M ī l e n b a h s 24. augustā, 1898. g.» Ar šo mēs polemiku turam par nobeigtu. Mēs savu mērķi esam sasnieguši: apvainotiem rakstniekiem gādāts mazs gandarījums, jo M. kgs izskaidro, ka viņa nolūks neesot bijis «Fausta» tulkotājus nosaukt rakstniecībā nepielaižamiem vārdiem. Mēs tikai vēl varam piemetināt, ka, ja jau «nau M. kga amats lamāties un ķengāties», tad viņš būtu labāk darījis neiet biedros ar J. Pd. kgu un «Balt. Vēstn.». M. kgs gan lūko attaisnoties ar to, ka vārdu «stumpfe Tölpel» (neprātīgi nelgas) pirmais lietojis Šopenhauers; bet Šopenhauers šo vārdu lietojis   n e v i s   p r e t   d z e j n i e k i e m,   b e t   p r e t v a l o d n i e k i e m.   Tad vēl: neatzīdami, protams, «F.» tulkojumu par bezkļūdainu, jo katram darbam, pat visu lielākajam, ir kļūdas, atgādināsim M. kgm viņa paša vārdus, ka «nevajaga iežņaugt valodu stingros likumos, ka   v a l o d n i e k s   nevar rakstniekam un dzejniekam ceļu noteikt», ka «lai rakstnieks    d r o š i   atvasina un lieto jaunu vārdu, ja tāds viņam vajadzīgs» u. t. t. Ja nu rakstnieki dara pēc šī padoma, tad nevajaga viņiem uzbrukt ar rupjiem vārdiem, kādi lietoti no M. kga. Valodas «likumu visa stingrība» griežas pret prozaiķiem, nevis pret dzejniekiem, ko arī atzīst pats M. kgs. Dzejnieks nau apspriežams pēc valodas krikumiem un «pieci seši kļūdām», kuras, kā mēs redzējām, tik ļoti «griež ausis» M. kgm, ka viņš nespēj aiz viņām atrast poēzijas. Bet par poēziju «F.» tulkojuma valodā, it sevišķi «jaunadarinātiem vārdiem», runā gluži citādi kāds kritiķis, kuram poēzijas sajušanas spēju nau izdeldējusi dzīšanās pēc valodnieciskiem krikumiem. Teodors raksta (Jauna raža I): «Vietas («F.» tulkojumā) ar sevišķu dzejisku nokrāsu patura arī latviski savu savādību. To panāk dažreiz ar vārdiem, ko latviešu literatūrā pirmoreiz dzird. Gan tur šis tas būs, kas neiederēs valodas dzīvajā organismā, bet   v i s p ā r ī g i   š i e   v ā r d i  u n   t e i c i e n i    a t v e r   v a l o d ā   j a u n u s,   l ī d z   š i m   t a u t a s   k l ē p ī   n o s l ē p t u s,   b a g ā t u s   j a u k u m u s.   N a u    a c u m i r k l ī   a p s v e r a m s,   c i k    l a t v i e š u   v a l o d a   u n   d z e j a   c a u r   š ā d u   «F.»   t u l k o j u m u   m a n t o.» Tālāk krievu lielākā avīze «Novoje Vremja» atzīst, ka latviešiem esot sava māksla un ka Fausta tulkojums mākslas darbs. Tikpat atzinīgi izsakās arī vācu avīze «Düna Zeitung», un «Rigasche Rundschau» pat izsaucas, ka Fausta tulkojums un izdevums latviešu valodā esot «z e l t a   b u r t i e m    j ā i e r a k s t a   l a t v i e š u   a t t ī s t ī b a s   v ē s t u r ē». R e d. PIEMĒRS SAIMNIECISKAI ATTĪSTĪBAS GAITAI «Ceļojot caur Somiju, it īpaši caur viņas austruma daļas novadiem, var novērot blakus zemām, apkvēpušām, no resniem, tikko aptēstiem baļķiem saceltām ēkām brangas, plašas un gaišas dzīvojamās mājas, necik tāļu no tām - priekšzīmīgas lopu kūtis augstiem griestiem, lieliem logiem, nereti vēl ar sevišķu piebūvi priekš sviesta izgatavošanas. Daudzos namos var redzēt caur logu priekškariem, gardīniem, kuri še viscaur sastopami, neveiklas vecmodes stakles, uz kurām auž ar rokām, - kamēr turpat tuvumā pie strautiņa malas ir uzcelta milzīga aužamā fabrika, kura strādā ar jaunmodes mašīnām. Tāpat pilsētās vienā rindā ar zemiem un šauriem koka nameļiem paceļas augsti gaisā stalti nami, kuri uzcelti pēc viena vai otra vēsturiska būvju stila parauga. Ar vārdu sakot,   v e c ā   Somija stāv blakus    j a u n a j a i  Somijai, kura tik ātri attīstījusies un vēl aizvien attīstās. Bet pamazām šī vecā Somija pazūd un tiek par priekšmetu vēsturei un teikai līdz ar savu maizi, kurai bija piemaisītas samaltas koku mizas, līdz ar savu mežu bagātību, dūmaiņām istabām, skaliem, pieticīgiem, pazemīgiem zemnieciņiem un sīkām, garlaicīgām pilsētām.» Tā kāda nesen krievu valodā iznākusi grāmata par Somiju tēlo vispārējo iespaidu no šīs zemes, kura pašu laiku atrodas pārejas stāvoklī no veciem uz jauniem laikiem un šinī pārejā apmēram sasniegusi to pakāpienu, kuru arī mēs nupat pārdzīvojam. Pārejas laikmets Somijā iesākās apmēram tanīs pašos gados kā arī mūsu guberņās un Iekškrievijā, t. i., 60-tos gados, bet, kamēr Somijas un Iekškrievijas attīstība nau noturējusies, blakus iedama, tikmēr mēs esam gājuši puslīdz vienādā ātrumā līdz ar somiem, un tādēļ šis piemērs no viņu attīstības gaitas var būt jo vairāk pamācošs un ne vien paskaidrot, kā romnieki mēdza teikt par piemēriem, bet arī dažu ko pierādīt. Somijas attīstība parādījās vispirms zemkopības un rūpniecības uzplaukšanā. Vakareiropa sāka pieprasīt lielā vairumā ražojumus, kuri še bija sastopami bagātīgā mērā - koki; nauda, kas ienāca par meža pārdošanu, Somijā saplūda zemnieku rokās, kuri nu varēja pareizi iekārtot savas saimniecības. Pie mums gan arī tirgošanās ar kokiem bija vēl dažus gadus atpakaļ brangi uzplaukusi, bet zemniekiem viņa neatnesa tik tiešu un lielu peļņu, jo tiem nebija pašiem meža, ko pārdot, un viņi piedalījās pie šī tirdzniecības un rūpniecības zara tikai, mežu cirzdami un izvezdami un kā dažādi uzpircēji un vidutāji. Mežu pārdošana Somijā līdzi ar lēto un brīvo ūdens spēku - jo Somija bagāta straujiem, priekš mašīnu dzīšanas derīgiem ūdeniem - spēcīgi pamudināja uz rūpniecības attīstīšanu: tika dibināts liels skaits koku zāģētavu, fabriku priekš koka masas izstrādāšanas u. t. t. It sevišķi koka masu, dēļus un citus koku izstrādājumus ārzemes pieprasa milzīgā daudzumā. Tāpat ātri vien attīstījās papīra ražošana iz koka, un tagad Somija apgādā ar lētu papīru Pēterburgu un pa daļai arī tuvākās Baltijas guberņas. Viena otru pabalstīdamas, sāka celties rūpniecība un attīstīta, racionāla (kārtīga, uz zinātņu pamata dibināta) zemkopība. Zemkopība un amatniecība sāka ražot priekš tirgus, ne vairs priekš pašu māju patēriņa. Tirdzniecībai kā vidutājai starp ražotājiem un pircējiem arvienu tāļākos tirgos piekrita arvien lielāka loma. Auga ienākumi, bet auga arī izdevumi. Dzīves vajadzības tapa arvien plašākas, tautas labklājība un turība pieņēmās tiklab Somijā, kā arī Iekškrievijā, ārzemju kapitāli sāka plūst Somijā, meklēdami sev peļņu jaunajā, plaukstošā rūpniecībā, kuras attīstības gaita caur to vēl labu tiesu tika paātrināta. Citi apstākļi darīja arī ievērojamu iespaidu, - mēs domājam: periodisko somu saeimas sasaukšanu, sākot no 1863. gada, un vispār apziņas celšanos garīgā un politiskā dzīvē, kas sāka parādīties arī presē. Viss tas vairoja saimnieciskās attīstības gaitas uz priekšu virzīšanos tik lielā mērā, ka Somija var jau stāties līdzās Eiropas attīstītām zemēm ar nodibinājušos jaunlaiku lielražošanu. Tam pretī varētu runāt, ka Somijā pilsētu iedzīvotāju skaits sasniedz tikai 10% no visa iedzīvotāju skaita; bet vispirms jau arī Somijā, tāpat kā pie mums, manāma stipra laucenieku plūšana uz pilsētām, un, otrkārt, zemais pilsētnieku procents nebūt nevar norādīt, ka Somijā būtu vāji attīstījusies rūpniecība kapitāliskā veidā, - jo pilsētās atrodas tikai drusku vairāk nekā puse no visām rūpniecības fabrikām un ietaisēm un no visa strādnieku skaita Somijā. Ļoti daudz fabrikas un dažādas darbnīcas atrodas uz laukiem, kas pa daļai izskaidrojas caur lēto ūdensdzinēju spēku. šo parādību, kaut gan daudz mazākā mērā, var ievērot arī pie mums, un nepareizs ir bieži sastopamais aizrādījums, ka tikai mūsu lielākās pilsētās - Rīgā, Liepājā, Jelgavā - koncentrējoties visas fabrikas un ka tādēļ pie mums nevarot būt runas no kaut kādiem lielrūpniecības ar viņu sakarā stāvošiem jautājumiem par ražotājiem. Somijā tagad skaita pāri par 6735 rūpniecības ietaisēm ar 60 000 fabrikas strādniekiem un amatniekiem. No šī skaita 8493 rūpniecības ietaises atrodas pilsētās un miestiņos; turpretim 3470 ietaises uz laukiem. Lauku fabrikās nodarbojas drusku mazāk nekā   p u s e   n o   v i s i e m    f a b r i k u   s t r ā d n i e k i e m.   Skaitļi, kas attiecas uz šo pašu priekšmetu mūsu guberņās, pierāda, ka arī še attīstības gaita ir tā pate un tikai pavadošās parādības uzrāda starpību, kura tomēr neattiecas uz pašas parādības, nele vēl attīstības virziena kodolu, bet tikai uz mazāku vai lielāku vairumu un izplatības mēru, un augšanas ātrumu. Mans nolūks še nau kaut cik plašāk attēlot Somijas saimnieciskās attīstības gaitu no veciem uz jauniem laikiem, no klausības uz brīvu ražošanu, no grauda saimniekošanas uz naudas saimniekošanu, no mājas patēriņa ražošanas uz ražošanu priekš tirgus, - es gribu tikai pie Somijas piemēra vēlreiz aizrādīt, ka šī pāreja no viena laikmeta uz otru notiek visās zemēs un ka viņas parādības noredzamais virziens un gala iznākums ir visur tas pats. Pie šī sprieduma nāk arī minētās grāmatas sacerētāji, kuri vairākās nodaļās apskata cita starpā Somijas lauksaimniecību, lauku iedzīvotājus un strādniekus un kuriem gan neviens nevar pārmest, ka tie vienpusīgi būtu ievērojuši tikai saimniecisko jautājumu un partejiski sprieduši, turēdamies pie jau iepriekš nodibinātiem uzskatiem. Taisni otrādi, var nomanīt, ka spriedums minētā jautājumā ir iznācis varbūt pretī agrākajiem sacerētāju uzskatiem. Viņi atzīst, ka velti būtu vēl tagad plaši pierādīt, ka Somijā, attiecoties uz rūpniecības arodu, notiek tās pašas pārmaiņas un parādības, tie procesi, kuri nomanāmi arī pārējās Vakareiropas valstīs. Še jāievēro, ka minētā grāmata rakstīta priekš krievu publikas; mūsu publikai vēl ir šī vajadzība. Somijā gan vēl tagad zemkopība un viņas zari ieņem pirmo vietu, un somos ar tādu pašu tiesību varētu saukt par «zemkopju un arājiņu tautu» kā mūs, latviešus. Bet nopietnam laiku novērotājam neko vairs nepierādīs šis iemīļotais vārds: «arājiņu tauta», un tikpat maz ko paspēs tik bieži dzirdamais piekodinājums: arājiņi mēs esam, un arājiņi mēs lai ar paliekam. Zemkopība pate tik ļoti pārgrozījusies pēdējā laikā un tik redzami pieņēmusi jaunlaiku ražošanas veidu, ka viņa nevar derēt par pretpierādījumu vispārējai saimnieciskas attīstības gaitai. Laukkopība, sevišķi graudkopība, pamazām tiek ierobežota no dažiem zemkopības zariem, lopkopības un piensaimniecības, dārzkopības u. t. t., kuri stāv diezgan tuvu rūpniecībai, apstrādādami pirmražojumus un prasīdami kapitālu un teķniskus ierīkojumus. Gan vēl līdz šim Somijā, kā jau minēts, oficiāli skaitās tikai 60 000 fabrikas strādnieku (patiesībā šis skaitlis būs jau tagad daudz augstāks) jeb vai 200 000, ja skaita līdz strādnieku sievas un bērnus. No visa Somijas iedzīvotāju skaita strādnieku būtu tātad tikai nepilni 2 ar pus procenti, kas, protams, nau vēl daudz, salīdzinot, piem., ar Vācijas strādnieku skaitu; tur, pēc pēdējām ziņām, uz 53 miljoniem visu iedzīvotāju skaita 6 167 584 rūpniecības strādniekus, kas līdzinātos drusku vairāk nekā 11½ procentiem. Bet arī šis samērā zemais rūpniecības strādnieku skaits Somijā nepierāda neko pret to, ka Somija ar pilnu sparu ierauta līdzi jaunlaiku saimnieciskā attīstībā. Šis skaitlis nau jāņem pats par sevi vien, bet jāsalīdzina ar skaitļiem par to pašu priekšmetu, tikai iz agrākiem laikiem. Tad mēs tūliņ redzēsim, ka tikai kādus gadus 30 atpakaļ rūpniecības strādnieku skaits bija tik neievērojams, ka varēja tikt zīmēts tikai kādām desmitdaļām procentu un par viņu gandrīz nemaz nebija runas; toreiz jau no pašas rūpniecības vēl labi nebija. runas. Bet 1875. g. jau skaita 18 700 strādnieku, 1894. g. - 58 200 un 1895. g. - 60 000. Nu iznāk, ka rūpniecības strādnieku skaita augšana pašā pēdējā laikā ir visai ievērojama un apstiprina domas, ka saimnieciskas attīstības virziens ir visur tas pats. Še varu pasniegt arī sekošus pāris skaitļus par pilsētu iedzīvotāju vairošanos, kas pierāda to pašu augšējo. 1805. gadā pilsētnieku Somijā bija 5½ proc. no visiem iedzīvotājiem, tagad to ir apmēram 11 proc. Kamēr no 1805. līdz 1860. gadam pilsētnieku skaits pieauga no 5½ līdz 6,3 procentiem no visiem iedzīvotājiem, t. i., pieaugšana 55 gados bija tikai par nepilnu vienu (pareizāki, 3/4 procentu), tikmēr no 1860. - 1895. gadam, t, i., 35 gados, pieaugšana sniedzās līdz 4½ procentiem. Viss tas gaiši norāda, kāda spēja pārmaiņa notikusi Somijas saimnieciskā dzīvē pēdējos gados. Bet ne tikvien vispārīgais saimnieciskais attīstības virziens iziet uz rūpniecību pēc pārgrozīta ražošanas veida, arī visa attīstības gaita norisinājas pazīstamajā kārtā, kuras likumi tika jau. priekš vairāk desmit gadiem noteikti pēc zinātniskiem novērojumiem. Tā mēs redzam arī pie Somijas piemēra, ka - parasti - rūpniecības iestāžu skaits aug daudz lēnāk nekā strādnieku skaits katrā no šīm iestādēm jeb, ar citiem vārdiem, ka lielākā rūpniecība aug ātrāk nekā sīkākā, ietaises pāriet no sīkkapitālistiem lielnaudinieku rokās. Tā Somijā 1875. gadā bija 6600 rūpniecības ietaises ar 18 700 strādniekiem, t. i., katrā ietaisē bija pa 3 strādniekiem; 1894. gadā ietaišu skaits pieaudzis uz 6940, t. i., tikai par 340 ietaisēm 9 gados, bet šinīs ietaisēs strādnieku skaits bija pa to pašu laiku pavairojies jau līdz 58 200, t. i., trīs reizes tik daudz, un nu uz katru ietaisi nāca 8 strādnieki. Tātad mazākās fabrikas bija nīkušas un lielās viņu vietā stājušās un milziski pavairojušas savu ražošanas spēju. Šī parādība iet pat tik tāļu, ka zināmā laikmetā ietaišu. skaits pamazinājas, kamēr viņu strādnieku skaits un ražojumu summa lieliski aug. «Kurzemes Guberņas Avīzes» to, piemēram, saka par Kurzemes brandvīna dedzinātavām un alusbrūžiem. Tomēr ir nenoliedzams fakts, ka Somijā šimbrīžam vēl zemkopība, un turklāt nevis lielgruntniecība, bet sīkgruntniecība, zemnieku saimniecība, mierīgi sadzīvo kopā ar rūpniecību (pēc jaunā ražošanas veida), ka zemkopība vēl attīstās un ka viņa vēl uz diezgan ilgu laiku paturēs vadošo lomu. Kā jau minēts, Somijas iedzīvotāji ir šimbrīžam vēl pa lielum lielākai daļai laucinieki. 1895. gadā, par kuru ir pēdējie statistiskie skaitļi, visu iedzīvotāju Somijā bija pāri par 2½ miljoniem, no kuriem tikai ap 27 000 ir pilsētnieki, kamēr visi pārējie 2 miljoni un 248 000 dzīvo uz laukiem. Tātad 89 procenti no visa iedzīvotāju skaita ir laucinieki. Zemkopība vēl ir galvenais peļņas avots Somijā, kas izskaidrojas caur brīvas zemes daudzumu ziemeļos, kā saka Somijas aprakstītāji, piebilzdami, ka «vēl nevarot noredzēt to laiku, kad lauku apdzīvotāji pazaudēšot savu pārsvara stāvokli». Zemes īpašums turklāt ir vēl sadalīts diezgan sīkās daļās. 1896. gadā 3,5% no visiem zemes īpašn. bija 100 hektāru un vairāk, 18,7% " " "                                     25-100 " 48,1% " " "                                      5- 25 " 29,7% "                        bija mazāk nekā 5 " zemes. Tātad lielum lielākā daļa zemes īpašnieku (77,8%) pieder sīkgruntniekiem, kuriem, visaugstākais, kādas 70 pūrvietas zemes. Par visu to nebūt nav jābrīnās, jo naudas saimniekošana ar visām viņas sekām neliekas caur sīkgruntniecību traucēties un attīstās visur tur, kur tikai ir brīva nauda, tirgus priekš ražojumu pārdošanas un brīvs darba spēks. Kā redzējām, tad Somijā nauda sāka vairāk parādīties pēc 1860. gada, tirgus atvērās jo plaši priekš somiem un viņi paši labi prata uzmeklēt tirgus saviem ražojumiem, sevišķi dažādām precēm un vēlāk sviestam. Pie šī pēdējā piemēra sevišķi skaidri var novērot lielrūpniecības iespaidu. Kamēr pie mums tikai kopš dažiem gadiem saimnieki sāka cītīgāk nodarboties ar lopkopību un sviesta ražošanu, domādami tur atrast īsto izeju iz grūtajiem laikiem, tikmēr Somijā šis laikmets jau liekas pārdzīvots un sviesta ražošana mājās, katrā saimniecībā par sevi, gandrīz pilnīgi izzudusi. Vinu vietā stājušās pa daļai sabiedrības no tuvākās apkaimes saimniekiem, kuri dibina kopēju piena rūpniecības ietaisi. Šinī ietaisē apkārtējie saimnieki saved savu pienu, kurš nāk separatoros; nokreimoto pienu ņem atpakaļ, kamēr iz krējuma pagatavo sviestu priekš izvešanas uz ārzemēm. Tādas zemnieku piena ietaises ir izplatītas Ziemeļjavoloksā un Karēlijā. Bet piena ietaises un sviesta uzglabāšana un izvadāšana uz ārzemēm prasa diezgan prāvus kapitālus, un tādēļ arī šis sīkās piena ietaises uz sabiedriska pamata pamazām tiek izspiestas no lielām ietaisēm, kuras ir dibinātas no lielnaudiniekiem ar plašu darbību, lielu kapitālu, visiem dārgiem teķniskiem ierīkojumiem un kuras tad arī atnes samērā lielāku peļņu nekā mazās. Pate sviesta ražošana, protams, caur to vēl paceļas, un, kamēr 1875. g. izveda uz ārzemēm apmēram 4 milj. kilogramu, 1895. gadā šis skaitlis bija jau pieaudzis uz 14 milj. kilogramu, t. i., par 3½ reizēm. Attiecoties uz trešo apstākli, kurš vajadzīgs priekš lielrūpniecības attīstīšanās, t. i., uz brīvo darba spēku, jāsaka, ka tas ir īsti labvēlīgs lielrūpniecībai, jo gandrīz trešā daļa no visiem iedzīvotājiem jeb 840 000 cilvēku ir ne tikvien bez zemes, bet arī bez droša un zināma peļņas avota un pārtiek no darba un peļņas, kāda taisni gadās. Tā arī izskaidrojas tas apstāklis, kurš varbūt likās visvairāk pretī runājam ražošanas veida un līdz ar to visur saimnieciskas attīstības pārmaiņai, t. i., lauku iedzīvotāju un sīko zemkopju lieliskais pārsvars par pilsētnieku un strādnieku skaitu. Kā mēs jau redzējām, tad lielrūpniecība še nebūt nau nometusies vienīgi pilsētās, bet puse no visām fabrikām atrodas uz laukiem, un, otrkārt, paši laucinieki it nebūt nau tādi zemes īpašnieki, kas var pārtikt no zemes, bet viena daļa no viņiem dzīvo no blakus peļņas, kāda kuru reizi gadās, un vesela trešā daļa no visiem iedzīvotājiem ir pilnīgi bez zemes īpašuma. Visa šī trešā daļa tātad nau, nekas cits kā arī strādnieki - algādži, viņi nau tikai oficieli pieskaitīti pie rūpniecības strādniekiem, jo viņiem nau pastāvīga darba pie rūpniecības. Pie šiem ļaudīm bez pastāvīgas nometnes un pastāvīga darba pieder visi vaļenieki, kuriem ar zemi nau sakara kā īpašniekiem vai nomniekiem, ļaudis, kuriem nau ienākumu no kapitāla, kuri nestāv privātā vai valsts dienestā, kuri nau amatnieki. Iz šī skaita nāk visādi apkalpotāji, algādži pie lauku darbiem, rūpniecībā, pie dzelzceļu būvēm, mežu ciršanas, kalnraktuvēs, pilsētās u. t. t. Viņu vispārējais procents priekš visas Somijas ir 32,63% no lauciniekiem; dažās vietās, kā Ņulandes guberņā, šis procents krīt līdz 25,4, citās turpretī paceļas līdz 35,5 (Kuopijā) un 39,4 (Üleaborgā). Dažās draudzēs pat puse no visiem iedzīvotājiem pieskaitāma pie šīs šķiras. Priekš lielrūpniecības attīstīšanās šīs šķiras lielais skaits, protams, no lieliska svara; līdz šim viņa spējusi nodarbināt tikai 200 000 cilvēku, bet vēl 640 000 gaida uz viņu, lai tā dod pastāvīgu darbu. Tātad Somijā jau tagad varētu būt ne tikai 2½% rūpniecības strādnieku, bet gan līdz 30%, ja tikai būtu diezgan kapitāla rūpniecības iestāžu celšanai. PAR STRĀDNIEKU AIZSARDZĪBAS LIKUMU DOŠANU KRIEVIJĀ NO DR. G. J. ROZENBERGA, LEIPCIGĀ, 1895. G. Ikkatrs speciālists, tiesu zinātnieks un praktisks tieslietu arodnieks, bet arī vispār izglītoti cilvēki, kas grib tagadni saprast un piegriezt vērību sabiedriskajiem jautājumiem, it sevišķi tie, kas vēlas tuvāk iepazīties ar Iekškrievijas un Baltijas strādnieku apstākļiem un jaunajiem fabrikas likumiem, būs laikam atdūrušies arī uz augšējo grāmatu, meklēdami pēc droša avota vai vismaz pēc gaiša vēsturiska pārskata par interesējošo jautājumu. Grāmata liekas to solām, un viņā var to meklēt jo vairāk tādēļ, ka viņas apcerētājam - tas iz grāmatas redzams - ir bijuši pieejami arī plaši materiāli iz arķīviem, kuri citkārt mēdz būt slēgti. Grāmata ir dāvāta mūsu tagadējam finanču ministram Sergejam Juljevičam Vites kungam, kuram sacerētājs sakās daudz pateicības parādā par viņa pamudināšanu un darba veicināšanu. Arī šis pēdējais apstāklis būs dažu pamudinājis ņemt rokā šo glīti izdoto nelielo, bet samērā diezgan dārgo grāmatiņu (3 markas - 150 kap.). Pēc nelielas, labi iekārtotas, gaiši un visiem saprotami rakstītas grāmatiņas par augšējo jautājumu, kura turklāt cenas ziņā būtu pieejama arī plašākām aprindām, tiešām sajūtama liela vajadzība. Fabriku likumi līdz ar fabriku inspektoru iestādi tika nesen kā pie mums ievesti, un tomēr virai tik ļoti svarīgi priekš visas zemes attīstības un aptver ar katru gadu aizvien lielāku un lielāku daļu no visiem mūsu iedzīvotājiem, tā ka nezināšana par šiem likumiem un sevišķi par inspektoru iestādi var saimnieciski vājajiem ievērojami kaitēt materiālā ziņā un noturēt mūsu tautsaimniecisko un sabiedrisko attīstību vecajā, lēnajā gaitā, kamēr citas valsts daļas aizsteidzas mums priekšā. Bez tam, man šķiet, noteikta zināšana un interese par sava stāvokļa, savu tiesību un tam līdz savu pienākumu likumisku nokārtošanu caur minētiem nosacījumiem dotu šiem saimnieciski vājajiem, kuri līdz šim nau daudz varējuši domāt, ka viņiem arī ir tiesības, pamudinājumu pašiem ar sevi un savu stāvokli iepazīties un sākt apzinīgi lūkoties uz apkārtni un saprast laiku. Krievijas likums nosaka, ka ar likuma nezināšanu nevar atrunāties, t. i., ka katram jāzina, kādas viņam ir tiesības, un jāprot pašam sevi un savas tiesības aizstāvēt. Valsts pate caur saviem tiesnešiem un ierēdņiem nevienam neaizrāda, kādā kārtā tam vislabāk jāsargājas pret savu tiesību aizskāršanu caur citām tiesībām, valsts aizsargā tikai pret noziegumiem. Lai varētu sekmīgi aizsargāties, katram jāzina savas tiesības. Iepazīšanās ar savām tiesībām tātad vispirms dod lielāku iespēju likumiski aizsargāties, un, otrkārt, kas man liekas esam pat no vēl lielāka svara, saimnieciski vājie, kuriem ir ļoti aprobežota izdevība izlietot savus likumiskos aizsardzības līdzekļus, tiek caur iepazīšanos ar savām tiesībām pieradināti vairāk gādāt paši par sevi un nepalaisties uz palīdzību no citām pusēm. Jo - kā jau nupat teicām - no citiem palīdzību gaidīt ir velti, ar likumu neprašanu nevar atrunāties, un katram jālīdzas pašam sev, kā to nosaka visu tagadējo likumu gars - ar sīkiem izņēmumiem. No augšējās grāmatas pēc tā, kur kas par viņu teikts, mēs, protams, nevaram sagaidīt, ka viņa izpildītu šos prasījumus, kuri būtu visvairāk vēlējami mūsu laikā. Bet sava nelielā apmēra pēc minētā grāmata neapmierina arī tos, kuri viņā meklē zinātnisku avotu par visiem mūsu strādnieku likumiskās aizsardzības jautājamiem. Vispār aplūkojamās grāmatiņas zinātniskā vērtība ir ļoti zemu liekama. Sacerētājs savā rakstā pamatojas uz prātojumiem, kuriem gar tautsaimniecisko zinātni nau ne mazākās daļas, bet kuri attiecas uz ētiku un vispār jau sen netiek atzīti par zinātniskiem un pielaižamiem. Par strādnieku tiesībām viņš nerunā un zina tikai to teikt, ka tie arī esot cilvēki, pēc dieva vaiga radīti un tādēļ saudzējami, par ko taču jau vergu laikos vairs nešaubījās; sacerētājs liekas neievērojis, ka pat mūsu valsts likumi jau sen uzskata visus pavalstniekus par līdzīgiem likuma priekšā un ka nau nemaz runa par «darba spēka zaudēšanu», lai tas būtu spējīgs atnest peļņu darba devējam, bet par ikviena tiesību aizsargāšanu. Izejot no šāda stāvokļa, sacerētājs tad arī atrod, ka, lai gan šis jautājums pie mums nenokārtots un še daudz netaisnības, viņu tomēr varot skaitīt par vēl neesošu. Tam pretim jāatgādina, ka mūsu valdība pat jau 1882. g. izdeva fabriku un strādnieku aizsardzības likumus, tātad atzina šo jautājumu par esošu. Līdzīgas domas, ka augšminētā grāmatiņa ir ļoti iemīļota no zināmas puses, kura savu peļņu interešu labā tiešām vēlētos, kaut šāda jautājuma nemaz nebūtu. Bet jautājums reiz ir uz dienas kārtības, likums pats turējis par vajadzīgu viņu nokārtot, un nekādas «mācītas» grāmatas nevarēs iestāstīt viņu par neesošu. Šādu grāmatu nolūks tad ir - bez noliegšanas un apmierināšanas - vēl nodarbošanās ar priekšmetu, kurš ir «nācis modē». Katrs interesējas par šo jautājumu un katram arī jāinteresējas, ja tas negrib pats sevi dzīvu aprakt vai tikt par pārakmeņojumu, kas mūžīgi stāv uz vietas. Bet tādas grāmatas kā augšējā, kas jautājumu apskata «modes» vai kādas personiskas intereses pēc, nenoderēs šim mērķim. Rozenberga grāmata bez tam vēl nau brīva no daudzām kļūdām, svarīgu faktu izlaidumiem un sagrozījumiem, tā ka nevar izpildīt praktiķa - tieslietu pratēja un zinātnieka - prasījumus. Līdz šim pie mums vēl katram vislētāk un vieglāk iepazīties ar interesējošo jautājumu, kā viņš šo brīdi nokārtots, ja ņem rokā taisni pašus jaunos fabriku likumus, kuri iznākuši arī vācu valodā. No lielākiem zinātniskiem darbiem varētu minēt Janžula rakstus, tikai tie ir diezgan vientiesīgi, turpret teicama ir profesora Tugana-Baranovska «Krievu fabrikas attīstības vēsture». Ar mūsu jautājumu nodarbojas arī Jurecka grāmata par «Strādnieku apdrošināšanu» un Mikuliča - «Par nelaimes gadījumiem rūpniecības iestādēs». VĒSTULES NO LATVIETIJAS PAR LATVIEŠIEM Latvietija ir zeme, kur dzīvo latvieši un kas atrodama latviešu nacionālistu iztēlē. Šo zemi Baltijas novadā atklāja latviešu dzejnieki tā sauc, «nacionālā jeb tautnieciskā laikmeta» sākumā - tautības laikmets. Vārds Latvija, t. i., Latvietija, nav latviešu tautas dabisks darinājums, bet veidots mākslīgi, nākot talkā latviešu filoloģijai un vārddarināšanas zinātnei, kas vēl nesen latviešu vidū bija modē un ļoti iecienīta. Latviešu tautai nebija jēdziena Latvietija, t. i., kaut kāda latviešu kopības jēdziena, kaut vai tikai teritoriāla. Dažos novados, piemēram, ap Aiviekstes upi, tauta vēl tagad lieto vārdu «Latva», taču ari šis vārds var būt svešas, konkrēti, lietuviskas cilmes. Krievu terminu «Латышия» krievu filologi un etnogrāfi sākuši daļēji lietot vēl krietni vēlāk, un ar to apzīmē Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas latviešus kopā kā etnogrāfisku jēdzienu. Ar Latvijas atklāšanu vien nebija diezgan, Baltijas novadā sāka atklāt arī dažādus šai Latvijai nepieciešamus īpašumus. Vispār ar Brēmenes tirgoņu vieglo roku un, pēc vācu hroniku nostāstiem, ar pašu Baltijas novadu «atklājušo» vācu bruņinieku smago roku šajā novadā tika izdarīti dažādi «atklājumi». Vācieši pirms 80. gadu reformu ieviešanas te atklāja «Dieva zemīti», Gottesländchen, kas, patiesību sakot, bija paradīze zemes virsū un kur viss bija tik labi iekārtots, kā nekas tajā nebija maināms; viņi to labi zināja, jo paši bija visu iekārtojuši atbilstoši savām vajadzībām. Vēlāk viņi, kā liekas, savus ieskatus mainīja. Katrs te atklāja, ko vien vēlējās, gluži kā tādā Āfrikas vidienē. Nejauši cauri braucoši galvaspilsētas avīžu korespondenti arī te izdarīja atklājumus katrs savā gaumē. Dažs atklāja, ka mūsu novads, salīdzinot ar iekšienes guberņām, kultūras ziņā aizsteidzies tālu uz priekšu, cits turpretī atrada, ka latvieši ir galīgi nekulturāla tauta, un salīdzināja viņus ar indiāņiem, kas greznojas ar spalvām. Viens brīnījās, ka latvieši, sapulcējušies skaitā 4000 dziedātāju, nav vis tūliņ sakāvušies, bet patiešām dziedājuši, bet otrs atklāja latviešu barbarisma pazīmes apstākli, ka latvietes slikti dejojušas. Arī pašā krievu sabiedrībā vēl nav izveidojies priekšstats par Baltiju un latviešiem. Laikam tomēr novads un tauta vēl nav pietiekami atklāti un visi «atklājēji» bijuši līdzīgi Nansenam, kas nesasniedza Ziemeļpolu. Mums šķiet, ka visi šie kungi velti piešķīruši tik lielu nozīmīgumu saviem nejaušajiem atklājumiem. Viņiem būtu vajadzējis ielūkoties vērīgāk, tad viņi pamanītu, ka šie atklājumi ir jau sen zināmi, un arī Brēmenes tirgoņiem nevajadzēja «atklāt» Baltijas novadu un pievērst kristietībai pagānu zemi. Šī zeme jau pirms viņu ierašanās atradās krievu kultūras ietekmē, un krievu misionāri tajā bija sākuši ieviest kristīgo ticību. Krievu sabiedrībai un presei arī tagad nenāktu par jaunu labāk iepazīt mūsu novadu, citādi korespondenti atbrauc šurp uz kādiem īpašiem svētkiem, paēd svinīgas pusdienas, kaut ko atklāj, uzrakstīdami dažas ne visai trāpīgas un patiesas piezīmes, kas toties ir drosmīgas un apliecina reportiera krāšņo fantāziju, un tad atkal it kā pilnīgi izbeidz interesēties par šo novadu - līdz nākamajai reizei. To viņiem pārmest tomēr nevar: Krievijā vispār ļoti maz pazīst Krieviju. Galvenie nopelni patiesi rosīgā, plašā precīzu un visai lietderīgu ziņu izplatīšanā par Baltijas novadu ir avīzei «Рижский Вестник», kas līdz pat šim laikam nepārstāj darboties šajā virzienā. Avīzes «Рижский Вестник» redaktors nelaiķis Češihins sevišķi daudz paveicis Baltijas novada vēstures izpētīšanā, viņš padarījis krievu zinātniekiem pieejamas Baltijas hronikas un šī novada vēstures avotus un devis pareizu ievirzi šis vēstures pētīšanai, atklādams vietējo vācu vēsturnieku secinājumu nepamatotību un melīgumu. Tagad avīze «Рижский Вестник» nemitīgi seko Baltijas dzīves attīstībai. Tāpēc šo rindiņu autors cer, ka arī šīs vēstules, kas nepretendē uz pilnību un vēl jo mazāk uz izklāsta zinātniskumu, dažs labs neieskatīs par liekām, bet varbūt kāds tajās atradīs kaut ko, kas viņu interesē un ierosina pašam savas domas. Šo vēstuļu mērķis - iepazīstināt sabiedrību ar vienu vai otru Baltijas, bet it īpaši latviešu dzīves parādību, kas varbūt nav tik visai pazīstama un pamanāma, norādīt uz latviešu tautas attīstības gaitu un pamudināt par mani kompetentākus cilvēkus patstāvīgi nodarboties ar šeit skarto parādību izpēti un izskaidrošanu un izdarīt secinājumus. Ja vēstules sniegs šai ziņā kādu palīdzību, tad to rakstītājs būs pilnīgi apmierināts. Šīs vēstules pamudināja rakstīt nevienam nevēlamā, tomēr katram jūtamā parādība, ka par spīti visiem pūliņiem, avīzes «Рижский Вестник» lielajiem nopelniem un nemitīgajai darbībai, iepazīstinot ar Baltijas novadu un tā iedzīvotājiem, bet, no otras puses, latviešu avīzes «Dienas Lapa» darbībai, iepazīstinot ar Krieviju un tuvinot tai, Baltijas novads tomēr vēl arvien dzīvo kaut kādu noslēgtu savrupu dzīvi. Visas trīs tautības - krievi, latvieši un vācieši - pat šaurajā guberņas lokā itin kā neko nezina cita par citu; pat tik lielā pilsētā kā Rīga, kas visā impērijā ir septītā ,pēc iedzīvotāju skaita, līdz pat šim laikam nav biedrības, kas apvienotu visas tautības, bet ir tikai atsevišķi pulciņi. Krievu klubi vēl nav sasnieguši šo apvienošanas mērķi. Arī dažādo tautību avīzes un žurnāli tikpat maz pazīst cits citu. Nav Baltijas biedrības, nav Baltijas preses, bet ir tikai atsevišķu tautību biedrības un prese. Krievu sabiedrībai vēl nav tādas ietekmes uz novada iedzīvotājiem, kāda tai būtu jāiegūst. Tam par iemeslu galvenokārt ir tas, ka krievu sabiedrība vēl maz pazīst vietējo dzīvi un apstākļus, un tālab tai nav līdzekļu, ar ko iedarboties uz vietējiem iedzīvotājiem, lai tos piesaistītu sev. Par to krievu sabiedrību nevar īpaši vainot, jo vismaz tās inteliģentā daļa pagaidām vēl lielākoties sastāv no kustīgiem, ienākušiem elementiem, kuri pirmajā izdevīgajā gadījumā atkal atgriežas iekšējās guberņās. Tiem nevar būt ar novadu daudz kopēju interešu. Taču ar katru gadu vairāk pieaug krievu pastāvīgo iedzīvotāju skaits, un tie tad arī aicināti veikt tos uzdevumus, kas augstāk pieminēti. I Pēdējoreiz par latviešiem mazliet vairāk tika runāts sakarā ar 1895. gada ceturtajiem latviešu dziesmu svētkiem Jelgavā un latviešu etnogrāfisko izstādi pagājušajā gadā Rīgā. Citādi krievu avīzes aprobežojas ar sīkām piezīmēm, piemēram, tādām, ka latviski pārtulkots Dostojevska romāns «Noziegums un sods» vai ka tiek tulkots Gētes «Fausts». Ceturtajos latviešu dziesmu svētkos un latviešu etnogrāfiskajā izstādē latviešu iedomība svinēja savu lielāko triumfu. Toreiz visos tostos un runās, visos neskaitāmajos latviešu avīžu rakstos, it īpaši «Baltijas Vēstnesī», «Tēvijā» un «Balsī», to vien dzirdēja kā «mūsu tautiņa, mūsu tautiņa», «mūsu tautas» savdabība, nez kāda latviska an und für sich «īpaša latvietība» (латышность), ja ir iespējams darināt šādu barbarisku vārdu, kas tika saprasts visšaurākajā nozīmē kā latviešu noslēgšanās sevī pašos, kā kaut kas līdzīgs pilnīgai pašapmierinātībai un atsvešinātībai no visas pārējās pasaules. Latviešu nacionālisti bija apmierināti paši ar sevi, ar savu triumfu, svinēja «latvietības» svētkus, katrā ziņā «komangos» krietni iedzēra un uzkoda, kas itin kā esot «latvietības» raksturīga iezīme. Vērotājam no malas pirmajā brīdī vajadzēja izlikties dīvainiem šiem tipiskajiem vārdiem «mūsu tautiņa», «mūsu tautele». Šī «mūsu tautiņa» patiesi raksturo visu latviešu, nacionālistu ievirzi, Galvenajos tautas svētkos, pilnīga triumfa laikā latvieši sevi godina par «tautiņu»! Viņi ieslēdz paši sevi visšaurākajās robežās, netiekdamies pēc plašākas dzīves kopā ar citām tautām, ar milzīgo brālīgo krievu tautu. Latviešiem nācies dzīvot savdabīgu dzīvi. - Daudzus gadsimtus virai atradušies svešzemnieku spaidā, visu laiku dzīvojuši it kā kaktiņā, un, kad krievu valdnieki viņus beidzot izveda no šī kaktiņa, atbrīvoja no dzimtbūšanas īstai, brīvai dzīvei, mūsu narodņiki «tautībnieki» sāka viņiem kā dzīves ideālu atkal tēlot kaktiņu, kaut arī vairs ne gluži tādu kā agrāk, sāka par ideālu dēvēt «laimi kaktiņā», tikpat nožēlojamu kā Zudermaņa nogurušā un izmisušā skolotāja «laimi kaktiņā». Taču latviešu tauta nav, ne nogurusi, ne arī izmisusi, bet pilna zaļoksnēju spēku un cerību; tā vēlas dzīvot vērienīgu, nevis Baltijas vāciešu šauro, novecojušo uzskatu iežogoto dzīvi, tā vēlas darboties līdzi plašajā krievu dzīvē, kur ir iespējams lielajai tēvzemei kalpot ar visiem spēkiem, kā to darīja, piemēram, nelaiķis Valdemārs, kam bija tik daudz nopelnu krievu jūrniecības attīstībā un jūrskolu dibināšanā. Patstāvīgu valsts dzīvi latviešu tauta nekad nav dzīvojusi. Latviešiem nav vēstures. «Toties ir nākotne plašajā Viskrievijas dzīvē,» - pauž jaunie, cerību pilnie spēki, kas augstāk vērtē vēl nerakstītu nākotni nekā jau uzrakstītu pagātni. «Nav vēstures, bet ir etnogrāfija,» saka latviešu nacionālisti un cilvēki, kas apmierināti ar mazumiņu un it īpaši paši ar sevi, kas nekur netiecas un netīko ne pēc kā cita kā vien noslēgtības. Ziņas par mums, latviešiem, sākas ar to, ka mūs atklāj, bet arī tad tikai tāpēc, lai mūs tūliņ atkal uz sešsimt gadiem noslēptu zem karotāju mūku mantijām un tirgoņu svārkiem. Vēsture mūs sastop kā tautu, kas vēl nav paguvusi organizēties par kādu politisku kopumu. Krievu tautības bija sākušas organizēties divus gadsimtus agrāk, ap to laiku tās jau bija paguvušas saliedēties visai spēcīgos valstiskos veidojumos - kņazistēs, pieņemt kristīgo ticību un kultūru, ar ko tās jau sāka ietekmēt radniecīgās latviešu un lietuviešu ciltis. Lietuvieši, kuriem bija izdevies panākt valstisku formāciju izveidošanos, kultūras ziņā tomēr pakļāvās krievu ietekmei, kas sevišķi spilgti izpaudās apstāklī, ka valsts valoda nekad nav bijusi lietuviešu, bet baltkrievu. Līdz pat šim laikam nav atrasts neviens vēsturisks dokuments, kas būtu rakstīts lietuviešu valodā. Vēlāk Lietuvā baltkrievu valodu nomainīja poļu valoda. Latvieši tolaik vēl atradās ģints iekārtas periodā. Vācu hronikās kļūdaini daudzinātie kņazi; priekšnieki, vecākie bija dažādi cilšu virsaiši. Jautājums par šī laikmeta latviešu cilts uzbūvi ir ārkārtīgi interesants, taču ir vēl pilnīgi neizpētīts, var pat teikt, vietējo vēsturnieku neskarts, - tiem patīk nodarboties ar dažādu bruņinieku dzīves epizožu aprakstīšanu un veco labo laiku apjūsmošanu; kaut paši tos nepazīst. Ar šo un tam līdzīgiem jautājumiem ļoti lietderīgi būtu nodarboties arī latviešu nacionālistiem, kuri tik daudz spriedelē par «mūsu tautiņu» un «latvietību». Tas nāktu par labu pat viņu izdaudzinātajai «etnogrāfijai» un palīdzētu viņiem izveidot sev daudz saprātīgākus un pareizākus uzskatus par Baltijas dzīvi, tās virzību un gala mērķi. Viņiem kļūtu skaidrs, ka gluži veltīgi, nevajadzīgi un pat smieklīgi ir viņu pūliņi kaut kādas vairs nelietderīgas, nosebotas patstāvīgas latviešu mitoloģijas veidošanā. Avīze «Рижский Вестник», kas pirms dažiem gadiem par šo jautājumu iespieda virkni rakstu, kuros latviešu nacionālistu mitoloģiskie pasākumi tika parādīti smieklīgā gaismā, ar to izpelnījās visu saprātīgo, reāli domājošo latviešu pateicību. Ka latviešu presē šādi raksti neparādījās, tas izskaidrojams ar cenzūras apstākļiem. Humora cienītāju atmiņā saglabājušies arī avīzes «Рижский Вестник» raksti par Rīgas Latviešu biedrības atklāto rūnu akmeni, kas vēlāk neattaisnoja uz to liktās cerības un kļuva par vienkāršu, bet manāmu piedauzības akmeni. Latviešu cilts bija izveidojusi tikai tā saucamo zemāko, bet ne augstāko dievību sistēmu. Vienīgais ticamais avots šī jautājuma noskaidrošanai ir latviešu tautasdziesmas, kas jau savāktas krietni lielā daudzumā - ap 40 000. Šis avots diemžēl ir ārkārtīgi vāji izpētīts, taču jau pašreizējā izpētes stadijā var apgalvot, ka nav pastāvējusi nekāda dievību hierarhija. Īstenās autoritātes latviešu-lietuviešu mitoloģijā Becenbergers (Kēnigsbergas profesors) un mācītājs Bilenšteins arī pilnīgi noraida nacionālistu pūliņu spožos mitoloģiskos rezultātus. Latviešu dievībais ir mirušo sentēvu dvēseles, lauku, mājas, meža, ūdens dievības u. t. t. Droši var apgalvot tikai to, ka latvieši ir ticējuši Pērkonam, Jodam jeb Jupim, Laimai, Dēklai u. t. t. Kā cilti, kas vēl atradās ģints iekārtā, latviešus it ātri sev pakļāva vācu ienācēji. Šī iekārta nebija piemērota kara vajadzībām, un tautas, kas atradās šajā iekārtā, visur tika pakļautas to tautu verdzībā, kurām bija augstāka iekārta, Bet jau pēc nonākšanas pakļautībā atklājās latviešu cilts pacietības spēks. Mēdz teikt, ka nedienas nomācot tikai vāju raksturu vai talantu, kamēr spēcīgs raksturs cīņā kļūstot tikai vēl stiprāks. Ja tas atbilst patiesībai, runājot par atsevišķām personībām, tad vēl jo vairāk - runājot par ciltīm. Latviešu cilts ne tikai pārcieta sešsimt gadu ilgu jūgu, bet šajā laikā pat kļuva stiprāka. Spēcīgās lībiešu un kuršu ciltis, kas, domājams, ir radniecīgas igauņiem un somiem, aizgāja bojā cīņā ar vāciešiem, un tās asimilēja latviešu tauta. Šai ziņā tai varbūt palīdzēja augstākā kultūra, kas bija pārņemta no krieviem - jau toreiz Latgalē bija daļēji ieviesta pareizticība -, taču to sekmēja arī vāciešu ietekme. Katrā ziņā pēc pakļaušanas latviešu cilts latgaļi, kas sākumā apdzīvoja tagadējo Inflantiju (Vitebskas guberņas Dvinskas-Režicas un Ludzas apriņķos, ko vēl līdz šim laikam apdzīvo latvieši) un nelielu Livonijas guberņas daļu, izplatījās tālu pāri savām agrākajām robežām un piepildīja visu apvidu līdz pat jūrai. Protams, tik ievērojams pieaugums bija iespējams, vienīgi pievienojot latviešiem lībiešus, asimilējot tos, - visa lībiešu masa, kas apdzīvoja novadus pie jūras, pārlatviskojās. Lībieši ir atstājuši pēdas latviešu valodā un zināmā mērā piejūras novadu iedzīvotāju ārienē un raksturā. No lībiešiem latviešu valodā pārņemta gandrīz visa jūrniecības terminoloģija. Tomēr jādomā, ka latviešiem miermīlīgā cīņa pret lībiešu valodu nav bijusi viegla, jo līdz pat šim laikam vēl sastopami ap simts cilvēku, kas runā lībiešu valodā. Šo pašu sešu grūto gadsimtu laikā latvieši panāca to, ko nebija paguvuši sasniegt, būdami brīvi, un proti: visu sīko latviešu cilšu apvienošanu vienā cilti, ko vienoja kaut vai tikai viena kopēja valoda. Saplūda kopā latgaļi (Livonijā), zemgaļi un sēļi Kurzemē un pēc tam vēl arī kurši - droši vien somu izcelsmes cilts - vienā latviešu tautā. Atsevišķi palika vienīgi inflantieši, kas bija nonākuši poļu kundzībā, un tiem vēl līdz šim ir saglabājies diezgan patstāvīgs dialekts. Acīmredzot šajā saplūšanā liela loma bijusi visām ciltīm kopējai vācu virsvaldībai, Šādai spēku apvienošanai un nostiprināšanai, kādu latvieši piedzīvoja 600 vācu kundzības gados, var atrast paralēles - tikai plašākā mērogā - krievu vēsturē gandrīz tajā pašā laikā, t. i., tatāru jūgā. Ilgajās ciešanās, briesmīgajā postā, ko atnesa ordeņa nepārtrauktie kari, visos pārbaudījumos latviešu tauta saglabāja savus spēkus, un, kad beidzot krievu valdīšanas veidā pienāca brīvība un krita dzimtbūšana, latviešu tauta itin kā uzreiz atspirga un uzplauka un sāka gatavoties vērienīgai dzīvei Krievijas tautu jūrā. KĀDI JAUNI PRIEKŠLIKUMI APDROŠINĀŠANAS JAUTĀJUMĀ Jauni priekšlikumi, uz kuriem īsos vārdos gribu griezt arī mūsu cien. lasītāju vērību, cēlušies Vācijā un pērnā gada beigās tikuši diezgan dzīvi pārrunāti. Viņi stāv sakarā un attiecas kā zināms papildinājums uz Vācijā jau vairāk gadus atpakaļ ieviestiem apdrošināšanas likumiem par labu nepastāvīgi nodarbojošamies personām: nespējības gadījumos un uz vecuma dienām, slimības gadījumos un sakropļošanas gadījumos. Šie trīs vācu valsts likumi, caur kuriem nepastāvīgi nodarbojošās personas tiek piespiestā kārtā apdrošinātas pret augšā uzskaitītiem nelaimes gadījumiem un uz vecuma dienām, zinātnieku, valstsvīru, tautsaimnieku vidū, kā arī plašākā publikā tiek jau sen uzlūkoti par vēl nepietiekošiem un nepilnīgiem, kaut gan jāatzīst, ka ar viņu ievešanu sperts liels solis uz priekšu sabiedriskas darbības virziena pareizā saprašanā. Šie likumi paši par sevi šimbrīžam vēl nau spējīgi kaut cik ievērojamā mērā pacelt minētu aprindu dzīves līmeni, bet viņu tāļāka attīstīšana un paplašināšana, kura visādā ziņā nau vairs apturama un tādēļ uzskatāma par pilnīgi nodrošinātu, maz pa mazam palīdzēs sasniegt arī šo mērķi un dos iespēju nostiprināties un pieaugt caur šādiem likumiem sargātai šķirai. Apdrošināšanas likumus tāļāk attīstot un paplašinot, vispirms nācās atdurties uz to, ka ar likumā paredzētiem nelaimes gadījumiem - slimībām, sakropļojumiem, darba nespējību - un ar trūkumu vecuma dienās vēl nebija beigta visu likstu rinda, pret kurām apdrošināšana ir iespējama un nepieciešama, - bija palikusi neievērota viena no pašām lielākām likstām, lielāka nekā darba nespējība, proti, darba neiespējamība, jo pret pirmo jau pirms apdrošināšanas likuma cik necik varēja cīnīties ar nespējnieku un nabagu apgādāšanu. Darba neiespējamība jeb pieprasījuma trūkums pēc viņa priekšstāvju spēkiem atkārtojas zināmos laikmetos, krīzēs, ar sevišķi sāpīgi sajūtamu asumu, bet arī t. s. rūpniecības un vispārējas ražošanas plaukšanas laikmetos ir pastāvīgi sastopams un atsevišķām personām un aprindām atnes ne caur ko nemīkstinātu un neatsargātu postu, un apdraud viņas ar nepārtrauktām bailēm un rūpēm. Šo likstu jau sen lūkoja novērst daždažādiem līdzekļiem, kuri tomēr palika bez sevišķiem panākumiem, jo likumiskā kārtībā bija daudzi šķēršļi. Pašpalīdzība arī še var uzrādīt sekmes, jo lielais daudzums dažādo savstarpējas palīdzības biedrību, pārtikas biedrību, kopējas ražošanas biedrību u. t. t. bija griezis savu locekļu vērību uz minētās likstas apkarošanu, vismaz mīkstināšanu, un pa daļai ievērojis tiešu palīdzības sniegšanu šinīs gadījumos un pilnīgi nokārtotu apdrošināšanu, pa daļai nodibinājis sevišķas iestādes jeb birojus vai nodaļas pie biedrībām vietu un darba apgādāšanai. Bet, tā kā visām šim biedrībām, kaut gan viņu skaits ievērojami liels, ir savi tuvākie mērķi, kuri prasa tūlītēju apmierināšanu, tad viņas bez valstsdraudžu un pagastu palīdzības nespēja patstāvīgi izšķirt šo apdrošināšanas jautājumu, bet varēja novērst tikai visasāko postu. Viņas un vinu locekļi aizrādīja, ka šis jautājums jāņem valstij apspriešanā un valstij jādod līdzekļi biedrībām šās apdrošināšanas ievešanai, jo šī apdrošināšana ir tikai atsevišķs veids no likumiski jau nokārtotām apdrošināšanām uz vecumu un pret nelaimes gadījumiem. Reiz principā atzīts, ka apdrošināšana no valsts puses pret nelaimes gadījumiem taisnīga un nepieciešama priekš nepastāvīgi nodarbojošos aprindu apsargāšanas un spēcināšanas, tad arī pret jauno apdrošināšanas priekšlikumu nevar celt nekādu pamata ierunu, domstarpība tikai var būt par to, kādā veidā šī jaunā apdrošināšana izdarāma. Šinī jautājumā manāmi divi galvenie ceļi, pa kuriem virzās priekšlikums un pie kuriem arī pakavēsimies tuvāk, kaut gan domas ir izsacītas lielā daudzumā un dažādībā, tā kā dalību pie jautājuma kustināšanas ņem ļaudis no dažādām politiskām partijām un bez tam dažādu skolu zinātnieki. Pirmais ceļš iziet uz to: nodot visas lietas nokārtošanu vai nu valstij, vai pilsētu un lauku draudzēm; tikai ar zināmu piedalīšanos no pašu ieinteresēto dalībnieku puses, un šinī ziņā jaunais apdrošināšanas nodalījums tiek tāpat rīkots kā apdrošināšana uz vecumu un nelaimes gadījumiem, kura pilnīgi nokārtota no valsts un padota viņas vadībai un tuvākai pārraudzībai; apdrošināšanas raksturs caur to top ierēdniecisks, padots šablonai, dzen visu pēc vienas mērauklas, nespēj piemēroties atsevišķiem gadījumiem un tā savu mērķi nereti nesasniedz. No šī virziena priekšlikumiem pelna visvairāk ievērības vācu jeb, pareizāki, dienvidus vācu pilsoniskās tautas partijas pieņemtais priekšlikums, kurš pēdējā kongresā tika atzīts par labu un ir izstrādāts no L. Gonnemaņa, «Frankfurter Zeitung» redaktora, - kā zināms, «Frankfurter Zeit.» skaitās par minētās partijas orgānu un vienu no ievērojamākām pilsoņu brīvprātīgām avīzēm. Priekšlikuma sacerētāji iziet no stāvokļa, ka nodarbošanās pieprasījumu un vietas trūkums noved pie pilsētu un lauku draudžu izdevumu lieliskas pieaugšanas, it sevišķi rūpniecības un zemkopības krīžu laikos, kur šīm draudzēm nākas uzturēt lielu pulku trūcīgu un nabagu, daudz lielāku pulku nekā rūpniecības plaukšanas laikmetos. Pamatojoties uz šiem novērojumiem, priekšlikums cenšas uz to: caur šinī laikā sniegtu palīdzību un vietu apgādāšanu novērst, ka nepastāvīgi nodarbojošos personu ģimenes kristu trūcībā un vēlāk pat nabadzībā. Tā kā šādi trūcības novēršanas un aizturēšanas soļi vispirms darīs samērīgu. iespaidu uz draudžu izdevumu summas pamazināšanu, t. i., tās summas, kura tiek izlietota nabagu apkopšanai, - tad priekšlikums atzīst par vispareizāku un taisnigāku lielāku daļu no izdevumiem priekš apdrošināšanas pret vietu un darba trūkumu uzlikt uz draudzēm. Šīs apdrošināšanas rīkotāju komitejām un priekšniecībai, pēc priekšlikuma domām, vajaga sastāvēt iz priekšstāvjiem un uzņēmējiem, darba devējiem un ņēmējiem; par priekšnieku šīm komitejām jāieceļ kāds bezpartejisks pilsētas vai lauku draudžu ierēdnis. Izdevumi priekš priekšniecības un pārvaldības uzturēšanas jānes vācu valsts kasei. Apdrošināšana piespiesta, tikai ar vienu izņēmumu; lai novērstu pretimdarbošanos no to savstarpējas palīdzības biedrību puses, kuras priekš saviem locekļiem jau ir ievedušas šo apdrošināšanu, priekšlikums atsvabina šo biedrību biedrus no piespiestas apdrošināšanās draudžu apdrošināšanās iestādēs. Šis priekšlikums pelna, bez šaubām, ievērību kā samērā diezgan lēts, jo viņš dod iespēju pirmā sākumā aprobežoties vienīgi ar draudzēm no desmit līdz divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Bet tomēr viņam ir daudz nepilnību, uz kurām pa daļai jau aizrādījām, sevišķi vēl jāsaka, ka palīdzības summas pie šādas apdrošināšanas būs diezgan sīkas. Pašā Vācijā minētajam priekšlikumam ir ļoti daudz pretinieku un turklāt taisni tādu pretinieku, kuri pašai šai apdrošināšanai pilnīgi piekrīt un jau sen cenšas pēc viņas sasniegšanas. Ierunas pret priekšlikumu. pamatojas uz to, ka tāda komunāla jeb draudžu apdrošināšana atņems nepastāvīgi nodarbojošos aprindu savstarpējas palīdzības biedrībām vienu no viņu galvenām pievilkšanas spējām, kas darīs jo lielāku iespaidu tādēļ, ka šim biedrībām Vācijā jau bez tam ir atņemti tādi ievērojami darbības arodi kā apdrošināšana uz vecuma dienām, pret slimībām un sakropļojumiem, kuri caur augšā minētiem apdrošināšanas likumiem pārgājuši uz valsti jeb kroni. Visiem, kas dzīvo tanīs ieskatos, ka spēcīgas sabiedrības (organizācijas) nepastāvīgi nodarbojošās aprindās ir nepieciešamas priekš mierīgas saimnieciskas attīstības jebkurā valstī, - visiem tiem izrādās tādēļ par nepareizu atņemt šo darbības arodu sabiedrībām un viņas tādējādi vājināt. Vislabākā izeja šinī apdrošināšanas jautājumā tātad būtu tā, kuru liek priekš otrais no sākumā minētiem virzieniem, - proti, pēc viņa apdrošināšanas nokārtošana būtu no pilsētu un lauku draudzēm un no valsts jānodod jeb, pareizāki, jāatstāj augšāk minētām sabiedrībām un biedrībām, kuras jau līdz šim nodarbojās ar šādu apdrošināšanu un kuru locekļi paši pieder pie tām aprindām, kuru apdrošināšana ir vēlējama un atzīta par vajadzīgu; tikai no draudžu un valsts puses būtu jāsniedz materiāla palīdzība šim biedrībām noteiktās summās, lūkojoties pēc viņu biedru skaita; jo, ja šo biedrību darbība apdrošināšanas ziņā līdz šim nebija tik pilnīga, ka varētu tikt uzlūkota par jautājuma galīgu izšķiršanu - kā augšā minēto -, tad vaina bija vienīgi meklējama nepietiekošos materiālos līdzekļos. Tomēr šīs savstarpējas palīdzības biedrības atvieglināja draudžu nastas priekš nabagu apgādāšanas, izdarīja tātad vispārderīgu, draudzēm pienācīgu darbu un var kā tādas ar pilnu tiesību prasīt draudžu pabalstu. Saprotams, ka šīs palīdzības biedrības, kas uzņemas savu locekļu apdrošināšanu pret darba trūkumu, var pabalsta summas no draudžu un valsts puses izlietot vienīgi šim mērķim. Kā jau minēts, pabalstam jānāk ne vien no draudžu, bet arī no valsts puses, jo, pirmkārt, ne vien biedrību vienu palīdzība ir nepietiekoša, bet arī draudžu līdzekļu nau diezgan, lai dotu kaut cik ievērojamu atlīdzību un pabalstu, kas palikuši bez vietas, un, otrkārt, valsts pate, tāpat kā draudzes, bauda labumus no apdrošināšanas pret darba trūkumu, jo caur apdrošināšanu mazinājas, bez šaubām, arī dažādu noziegumu skaits pret īpašumu un sevišķi blandonība, tātad mazinājas arī valsts izdevumi par darba namu, cietumu, dažādu patversmju un liela skaita tiesas un pārvaldības ierēdņu uzturēšanu. Šis pēdējais priekšlikums, kuru Iekškrievijā ieteic arī Pēterburgas profesors Hodskis «Tautas saimniecības» I burtn., sasniedz to pašu mērķi kā draudžu un valsts vadīta ierēdnieciska apdrošināšana, bet viņai ir dažas priekšrocības, salīdzinot ar pirmo priekšlikumu. Vispirms otrais priekšlikums ne vien nestāvēs ceļā nepastāvīgi nodarbojošos aprindu biedrību attīstībai, bet pat vēl veicinās vinu, - un, otrkārt, tādā kārtā būs ievērojamā mērā atvieglināta sarežģītā jautājuma atrisināšana par to, ko lai saprot zem vārda ««darba trūkums», kādos gadījumos atzīstams darba un vietas trūkums un kādos ne. Katra biedrība varēs izstrādāt sev - lūkojoties pēc tā, vai zināmā apgabalā vairāk darbu uz laiku, uz sezonu, jeb vai darbs izdalās vienlīdzīgi uz visiem mēnešiem gadā - sevišķu apdrošināšanas kārtību. Tad vēl jāievēro, ka valsts un draudžu piepalīdzības summas, kuras tiks iemaksātas - no valsts centrālās jeb vispārējās kasēs, no draudzēm vietējās kasēs, būs tikai viena   d a ļ a   no visiem izdevumiem priekš apdrošināšanas, kamēr pārējā daļa tiks iemaksāta no pašiem darba ņēmējiem ar darba devēju zināmu piedalīšanos. Bet nu visiem zināms, ar kādu īpašu uzmanību un apdomību savstarpējas šo aprindu palīdzības biedrības mēdz rīkoties, izdodamas savus līdzekļus, un tādēļ var jau no sākama gala katrs būt pārliecināts, ka apdrošināšanas līdzekļu neapdomīga izlietošana jeb izšķēršana būs ļoti reta parādība. Bez tam var jau vēl, protams, ierīkot kontroles iestādes iz priekšstāvjiem un darba ņēmējiem un devējiem, kuras pārlūkotu apdrošināšanas naudas izmaksāšanu. Savas īsās piezīmes par šo jauno apdrošināšanas arodu negribu nobeigt, neminējis vēl kādu vārdu par to, ka apdrošināšana, kuru profesors Hodskis tura par iespējamu piemērot krievu biedrību darbībai, jo vairāk būtu ņemama pārspriešanā no mūsu daudzajām lielajām un krietnajām savstarpējas palīdzības biedrībām, kuras, man domāt, ir pilnīgi pietiekoši attīstijušās, uzaudzinājušas daudzus tūkstošus šādu locekļu priekš apzinīgas vispārderīgas darbības un varētu ar drošu cerību uz svētīgiem panākumiem sākt paplašināt savu darba lauku. Taisni pēdējā laikā apdrošināšanas jautājumi tiek no visām pusēm iekustināti, ne vien no zinātniekiem un tautsaimniekiem, ne vien no biedrībām, bet arī no draudzēm un dažādām pašvaldības iestādēm un arī no pašas valsts puses, - jāatgādājas tikai, ka kronis pats vairākkārt jau pārspriedis jautājumu par strādnieku apdrošināšanu pret nelaimes un nāves gadījumiem, pret sakropļojumiem utt. un ka ministrija priekš dzelzceļu strādniekiem jau patiesi dzīvē ievedusi apdrošināšanu, kura līdz šim tikai vēl nau piespiesta. Uz mūsu savstarpējas palīdzības biedrībām, kuras jau darbos spīdoši pierādījušas savu spēju, arī lūkojas ar pilnu uzticību, un tādēļ varu cerēt, ka viņas sapratis savu laiku līdz ar viņa prasībām plašākā apmērā, kāds taisni ir viņu cienīgs. KULTŪRVĒSTURISKI SKATI IZ ZEMJU DZĪVES I Mēs dzīvojam pārejas laikā. Jau ilgi turpinājas uzbudinājuma stāvoklis. Kopš gadiem attīstītā pasaule sākusi to sajust un apzināties, kur meklējami cēloņi parādībām, kuru dēļ mūsu gadu simteni mēdz saukt par «nervozu» un sūdzēties par pastāvīgu uztraukumu. Pārmaiņas, kuras nojauš notiekam katrs, kam smalkāki prāti, izplešas vai nepārredzamā plašumā, bet vēl vairāk raksturisks priekš viņām ir viņu dziļums. Dzejnieks saka: . . . jūrā vēji Līdz pašiem dzijumiem vanda. Nekad vēl nau pieredzētas tik dzijas pārmaiņas kā tās, kuras mēs redzam gatavojamies. Nau brīnums, ka viņas paliek nesaprotamas pa vidu līdzi peldošiem ļaudīm, kuri nekad nau drošību ņēmuši patstāvīgi domāt; viņas izliekas pilnīgi neticamas un neiespējamas, un, kad viņas ar vara roku sagrābušas neticīgos un aizrauj tiem pamazām dzīvības dvašu, tad šie neticīgie, pārsteigti un bez gala izbrīnējušies, neprātīgā sastingumā nespēj ne glābties, ne piemēroties jaunajiem apstākļiem. Un jau tagad plašas šķiras sāk just šo vara roku. Bet ir viens valnis, kurš līdz šim aizvien visdrošāk atturējies pret visām straujām ūdens gāzām un uz kuru daudzi skatās kā uz Ķīnas lielo aizsargu valni. Vislēnāk un visgrūtāk visas kustības kultūras gaitā aizsniedz zemnieku dzīves dziļumus. Šos dziļumus var uzskatīt gandrīz par mērauklu kustību un pārmaiņu stiprumam. Uz viņiem tādēļ griežama sevišķa vērība; zemnieku šķiras stāvoklī slēpjas viens no nopietnākiem sabiedriskiem jautājumiem. Visi trokšņainie un straujie satricinājumi, kurus pasaule izbaudījusi garos gadu simteņos, jā, gadu tūkstošos, aizgājuši gar zemnieku dzīvi garām, tikai lēni viņu ieviļņodami; tūkstoš, divu tūkstošu, pat triju tūkstošu gadu ilga vēsture un kultūras attīstība atstājusi tikai paviršu un diezgan ārēju iespaidu uz to šķiru, kura liekas it kā zemē ieaugusi ar savām dziļām saknēm. Un tomēr jaunlaiku kultūras kustība būtu nepilnīga, ja viņa savā attīstībā neievilktu arī zemnieku dzīvi. Pat tik stipra garīga kustība kā kristīgā ticība nau spējusi pilnīgi pārgrozīt pēc saviem kultūras pamatiem zemes ļaužu dzīvi: kristīgās ticības ievedēji visur piemērojas šai sen nodibinātai dzīvei, un vēl tagad māņticība, kura nau nekas cits kā vecā (pagānu) ticība, veco dzīves pamatu garīgs atspoguļojums, visur ir stipra uz laukiem, arī izglītotās zemēs. Mēs velti brīnāmies par lielo, līdz šim nepiepildāmo un nepiepildīto plaismu starp izglītotiem un neizglītotiem: zemnieki dzīvo plašos apvidos vēl tagad tāpat, kā dzīvoja pirms 1000 gadiem, - mēs brīnāmies par to, ka laucinieku dēli, tiklīdz baudījuši zināmu izglītību, nesaprot vairs savus tēvus: viņi ir atdrupuši ķieģeļi no lielā Ķīnas mūra, un nekad viņus vairs atpakaļ nepielipinās. Bet taisni šī atdrupšana ir raksturiska, - lēna viņa ir jo lēna un gandrīz nemanāma, bet viņa ir zīme par iekšējās sadalīšanās procesu. Mūsu laiks ir tas, kurā vispirms lielo pārmainu iespaids spiežas līdz tam neaizskartos dzijumos, gluži kā ūdens pamazām, bet neatturami spiežas cietajā zemes čaulā un saēd un sadala par nesatriecamām turētās klintis. Par izlīdzinātāju mēdz saukt mūsu laiku sabiedriskā ziņā: viņš nolīdzina starpības starp šķirām un saēd vecās šķiras, celdams raibās dažādības vietā tikai divas šķiras. Ja mēs mūsu laika pārmaiņas saucam par tām, kuru iespaids visdziļāk satricina līdzšinējos dzīves pamatus, tad ar to nebūt neesam sacījuši, ka viņas mūsu laikā piepeši un negaidīti izcēlušās, kaut gan viņas plašām aprindām ir tiešām pārsteidzošas. Šīs kustības, kuru spēku sajūt pat Ķīnas mūri, ir radušās jau sen atpakaļ, pamazām augušas un attīstījušās vairākus gadu simteņus. Visjaunākā un visgaišāk redzamā pārmaiņa, kuras svars būs atausis apziņā arī tumšākās nomalēs, - verdzības un tad klausības atcelšana, kas sākās priekš apmēram simts gadiem, ir tikai attīstības stadija jeb mets šai kustībai, bet ne sākums. Viņas saknes meklējamas viduslaikos un nau atrodamas ārējās, garīgās strāvās, kā, piem., lielajā reformācijā, kuras laikā gan notika viens no stiprākiem saviļņojumiem zemnieku pasaulē, - viņas saknes ir izaugušas saimnieciskas dzīves pārgrozībās, attīstoties un mainoties ražošanas veidiem. Meklēt šos tālos cēloņus un rakt pēc šīm dziļajām saknēm ir jo pievilcīgi un nepieciešami, tādēļ ka, nepazīstot cēloņus, nespējam sev izskaidrot un saprast arī parādības. Un šiem jautājumiem un pētījumiem nau nebūt vienīgi teorētiska nozīme, kā varētu domāt, taisni otrādi - praktiska vajadzība prasa, ka mēs, laiku nekavējot, lūkojam tikt skaidrībā par to, kas ap mums notiek un kas gatavojas. Priekš mums, kur zemkopība vēl ieņem samērā tik plašu vietu, pirmā vērība griežama uz zemnieku dzīves attīstību viņas vēsturiskā gaitā un tagadējā pārejas stāvoklī. Ja mēs izejam no šīs dzīves saprašanas, kura mums stāv vistuvāk, mēs līdz ar to spēsim sev vieglāk izskaidrot arī lielās parādības un pārmaiņas pārējā saimnieciskā dzīvē, kuras cēlušās, ražošanas kārtībai mainoties, un dara tik dziļu un nezinātājam pārsteidzošu iespaidu arī uz zemkopību un zemnieku dzīvi. Kamēr koku galotnes mežā jau lokās, no vēja ķertas, tikmēr pazarēs vēl viss kluss. Bet labi tam, kas ir sagatavojies un zina, kas ir darāms. Grūtie laiki zinātājam vieglāk pārciešami. Jā, kāds vācu dzejnieks (Leopolds Jakobijs) pat domā, ka - Labāk ar apziņu mokās izģinst . . . un: - Šausmīgāka nekā viss cilvēces vārgs Ira - cilvēku neapziņa Par savu vārgu. Modināt apziņu «ir mērķis vēlējams uz sirsnīgāko» (ein Zeil aufs Innigste zu wünschen, kā saka Lasāls), es varētu pat vairāk teikt: ir vienīgais mērķis, pēc kura mēs tagad varam censties. Reiz būs ļaudīs modināta apziņa, viņi paši meklēs un atradīs līdzekļus un izeju. Šo kultūrvēsturisko skatu nolūks arī nau vairāk nekas, kā modināt un uzturēt jau modināto interesi, mudināt uz zināšanas iegūšanu un uz pārdomāšanu, tikai   p a t s t ā v ī g u   pārdomāšanu. Nekādas receptes te netiks pasniegtas, kā būtu vieglāk pārvarami «grūtie laiki»: reizi jāmācās arī mums saprast, ka «grūtie laiki» nau netīšām nokrituši uz mums no mākoņiem un ka viņi nepāries atkal tāpat netīšām; viņi ir parādība, kura pamazām izaugusi un stāv sakarā ar vispārējo ražošanas kārtības pārmaiņu. Lai saprastu tagadni, mums jāatskatās atpakaļ dziļā pagātnē uz feodālo kārtību, kuras pārvarēšana ilgos laika metos ir jaunās kārtības augšana, kas tad atkal savukārt sāk gatavoties uz tāļāku pāreju. Sekošie skati, kurus iesāksim ar tipiskās Markverfassung, kopuzemes, īsu raksturojumu, nāks vaļīgā rindā. Vācu zemnieku vēsture ir visplašāk un pamatīgāk apstrādāta, ne vien tās jaunākie, bet arī viduslaiki, un tai tad arī piegriezīsim sevišķu vērību, - galvenos virzienos kultūras attīstības gaita visur ir viena un tā pati; krievu kultūras vēsture Miļukova pazīstamajā apstrādājumā mums jau darīta pieejama «Mēnešrakstā» 1897. g. 4.-10, burt. Cik tāļi atjaus mums pieejamie avoti, lūkosim dot raksturiskus attēlojumus arī iz mūsu zemnieku dzīves - pret šo rakstu virknes beigām; latviešu kultūras vēsture vēl ir pilnīgi neizkopta, un tas dara neiespējamu ar viņu šinī vietā īpaši un vienīgi nodarboties; mūsu nolūks šoreiz arī nau dot speciālu pētījumu, bet aizrādīt uz raksturiskiem un noteicošiem virzieniem un parādībām kultūras attīstības gaitā, kā tie tēlojas zemnieku dzīvē. * «Vecā kārtība ir pagājusi, skaties, viss ir jauns tapis!» Šie bībeles vārdi nāk nejauši atmiņā, kad prātā mēs liekam sev paiet garām viduslaiku sabiedrības ainai. Bruņniecības laiks, pilns dziesmu un trokšņa, ir aizgājis. un nenāks nekad vairs atpakaļ. Galma poēzija ir izskanējusi, turnīra, bruņinieku cīņu spožums ir nobālis. Senāk bruņinieki dzīvoja stiprās pilīs, - ar stipru roku viņi sargāja klausībniekus zemniekus,. kuri bija pulcēti ap bruņinieku pili. Hohenštaufenes ķeizaru dienās bruņinieki bija vadītāja šķira, un, pateicoties viduslaiku valstu kārtības vājam tvirtumam, viņi baudīja ievērojamu patstāvību. Pat vēl vēlākos laikos viņi prātoja par lielu muižnieku demokrātiju, kuras priekšgalā stāvētu vācu ķeizars. Bet bruņniecības greznums un spožums izgaisa. Valdošie firsti tapa stipri, izpostīja bruņinieku pilis un pārvērta stūrgalvīgos muižniekus par paklausīgiem valsts locekļiem. Patvarīgajiem muižniekiem vajadzēja apmierināties ar   d i e n e s t u  pie galma vai karaspēkā. Ja kāds neiestājās valsts armijas rindās, tad viņš bija piespiests   d z ī v o t   s a v ā   m u i ž ā,   p i e m ē r o t i e s    k a p i t ā l i s t i s k ā s,   n a u d a s   s a i m n i e c ī b a s   p r a s ī j u m i e m.   Vai tika vai netika, vajadzēja mācīties sēt labību, audzēt aitas, ražot preces pārdošanai, jo pieaugušos izdevumus nevarēja vairs segt agrākā ceļā. Līdzi pārvērtās visi zemnieku šķiras dzīves apstākļi - pašos pamatos. Labajos viduslaikos zemnieku saimniecība plauka; nodevas nebija lielas, nekādas važas nespieda zemniekus. Zemnieku saimniecības atbalsts bija - plašās kopu zemes, visur saimniecībai vēl bija cieša organizācija. Zemnieku sabiedrības vēl visur pašas rīkoja savas vajadzības un nosprieda paši, kā jāizlieto kopējie tīrumi, pļavas, meži kopīpašnieku, kopzemnieku starpā. Bet patstāvīgās zemniecības un zemnieku saimniecības stunda bija nākusi. Iestājoties naudas saimniecībai grauda saimniecības vietā, saimniecībai pienāca grūti laiki. Kopējā zemes valdīšana, zemnieku šķiras stingrā organizācija iznīka. Zemnieks tika par klausībnieku, kuram nu nācās bez apstājas strādāt priekš sava muižnieka. Un, kad beigās priekš zemniekiem pēc ilga laika atnāca brīvība, kad krita klausības važas, tad viņu stāvoklis tā Vācijā, kā arī visur citur bija ļoti bēdīgs. Liela daļa zemnieku - saimnieku bija pārvērtusies par dienas algādžiem, kalpiem. Šaurs stūrīts zemes, sliktas būdas, pāris lopiņu - nereti bija Vācijā viss zemkopja īpašums. Viduslaikos pilsētās dzīvoja darbīga, spējīga nest ieročus amatnieku šķira. Nāca kapitālistiskās ražošanas laiks, un arī šīs šķiras dzīves spēja tika lauzta. Amatnieki sāka pārvērsties par strādniekiem, kuriem nau vairs pašiem darba rīku. Pamazām liela pārvēršanās līdz pamatam atjaunoja viduslaiku sabiedrību; kas nesaprot parādību cēloņus un sakarību, tam izliekas, it kā kādi pārdabiski spēki būtu darbojušies pie šis pārvēršanās. Bet kā pašas zemes čaulas attīstības vēsturē, tā arī še cēloņi darbojas nevis atsevišķiem, vareniem, satriecošiem spērieniem, bet neskaitāmiem sīkiem satricinājumiem, kuri tikai savā kopībā panāca lielo pārvēršanos. * Viduslaikos lauksaimniecības ražošanas pamats bija kopzeme un kopsabiedrība (Genossenschaft, община) ne vien Vācijā, bet visur. Kopsabiedrības sastāvā no sākta gala bija kopēja valdīšana pār mežiem, pļavām un ganībām, tīrumiem, ceļiem un stigām, strautiem, upēm un ezeriem. Kopsabiedrībnieki jeb kopzemnieki, kā viņus varētu saukt, ganīja savus lopus kopējās ganībās, kopēji lietoja malku iz meža, brīvi zvejoja zivis. Tiesība lopus ganīt un barot ar kopēju sienu, tiesība brīvi medīt un ķert zivis, tiesība brīvi cirst mežu - visas šis svarīgās tiesības savā laikā piederēja kopzemniekiem. Toreiz vēl ļoti daudz bija brīvas zemes, brīva meža; nebija nekāda iemesla liegt šīs brīvās mantas lietošanu katram. Kad kopzemnieki nodomāja celt sādžu, tad katram no viņiem tika ierādīta vieta, kur viņš varēja celt māju un ierīkot sētu. Tad zeme, kura bija derīga laukkopībai, tika izdalīta līdzīgās daļās. Labas un vājākas zemes katram tika pa līdzīgam gabalam. Tādēļ lauki izskatījās raibos gabaliņos saraiboti. Tāda zemes sadalīšana caur izlozēšanu laikam pastāvēja ļoti ilgi, vēl līdz šai dienai dažās kopsabiedrībās Vakareiropā atrodamas pēdas no viņas. Iekškrievijā vēl tagad nereti notiek zemes gabalu pārdalīšanas kopsabiedrībās (община). Ne visai sen atpakaļ - gadus 20 - pat Kurzemē, Augšgalā, pastāvēja vēl ciemu lauku sadalīšana «šņorēs»; arī atšķirtu māju īpašnieki, pa vecam paradumam, sadalīja savas mājas «šņorēs», ja bija vairāki dēli mantinieki. Leišu un Inflantijas ciemos vēl pilnīgi parasta dalīšana «šņorēs», kaut gan tur nau vairs kopsabiedrības un kopzemes. Maurers savā pazīstamajā grāmatā par kopsabiedrību uzskaita lielu pulku piemēru, kur zemnieki dala savu zemi caur lozēšanu. «Frikhofenā, Nasavā,» viņš raksta, «17. un 18. gadu simteni daudzi tīrumi piederēja vēl visai sabiedrībai kopēji, nedalīti, atsevišķi lauki tika izdoti vietējiem zemniekiem caur lozi. Hunsrikas kalnā, Mercijas apriņķī un dažās Otveileras un Sarlujas sabiedrībās pat tagad vēl arama zeme tiek izdota caur lozi uz 3, 4, 9, 12, 14 un 18 gadiem, skatoties pēc katrreizējas lauksaimniecības sistēmas. Tas pats notikās līdz pēdējam laikam dažos Bavārijas Pfalces apvidos un Kuzelas lauku komisariātā, kur, skatoties pēc apstākļiem, zeme tika pārdalīta katrus 9, 12 vai 20 gadus un tikai mūsu laikā pārgāja privātīpašumā.» Gadu simteņus cauri kopsabiedrība paturēja tiesību rīkoties un pārlūkot par izdalītiem laukiem. Tādā kārtā atsevišķi zemnieku zemes gabali vēl netika galīgi uzskatīti par atšķirtiem no kopu zemes, bija saistīti ar viņu tūkstots saitēm. Kopsabiedrība cieti stāvēja savās kājās un ar stipru roku valdīja un vadīja visas kopsabiedriskās darīšanas. Zemes dalīšana un izlozēšana notika atklātās sapulcēs, t. s. kopsabiedriskās tiesās, Märkengerichte. Tur kopzemnieki arī nosprieda par to, kad tīrumus apstrādāt, kad atstāt viņus papuvēs; tur nolēma laiku aršanai, sēšanai, pļaušanai; pārsprieda jautājumus par ganībām, par lauku iežogojumiem u. t. t. Sabiedriskās tiesās kopzemnieki sodīja par lauku apskādēšanu, noganīšanu un par visiem pārkāpumiem pret nolikto ciema kārtību. Savu pašu tiesās toreiz kopzemnieki vēl varēja atrast taisnību. Nereti šinīs tiesās tika spriests par dzīvību un nāvi. Šinīs senajos laikos kopzemnieki vēl prata nest ieročus. Holšteinā vēl 12. gadu simtenī zemnieks gāja karā, apbruņojies no galvas līdz kājām. Bet par sen seniem laikiem, kad kopzemniekiem vēl bija pilna brīvība, še nerunāsim, tie laiki ir pārāk tāli no mums aizgājuši; mums še no lielāka svara tuvāki vēsturiski notikumi. Ne vien senatnē, bet arī vēl mūsu gadu simteni dažas kopsabiedrības rīkojas Vācijā pilnīgi patstāvīgi ar saviem laukiem. Pēc Hanzena aprādījumiem, pat muižnieku ciemos «netikusi kavēta patstāvīga lauksaimniecības vešana». Daudzas atliekas no kopsabiedriskām tiesām vēl var uziet Saksijas lauku jeb ciemu likumos (ustavos). Ciemu likumi, kuri kopā salasīti no Klingera, satura noteiktus kopzemnieku jeb «kaimiņu» priekšrakstus par laukkopību. Šie likumi nereti attiecas uz sīkākiem sīkumiem kopzemnieku dzīvē. Kleinfeldenā vēl 1649. g. kopsabiedriskā tiesa bija pilnā spēkā, kas skaidri redzams no 1649. gada «Lauku ustava», kurš izdots no padomes Belģernā. Pirmais šī ustava pants pavēlēja visiem zemkopjiem ikgadus, pirmā svētdienā pēc Jurģa dienas, uz tiesneša uzaicinājumu sapulcēties - jauna tiesneša un četru piesēdētāju vēlēšanai. Šinī gadījumā tika izdzerta muca alus. Ciemu likumos jo sīki apzīmēts, kas ielej alu, kas iznēsā. Ir pat pilnīgs   a l u s    u s t a v s,   kurš šinī ziņā atgādina dažu studentu, t. s. korporeļu, «komangus», kuri arī nau gandrīz nekas cits kā alus ustavi. Pēc alus ustava noteikuma: tas, kas «muļķojās», alu ietecinādams, un pārlēja pāri, bija piespiests samaksāt par pusmucu. Kas «taisīja skandālu», tam tāpat vajadzēja «uzstellēt» pusmucu. Kauslis un dzērājs, kurš bez prāta izlaistīja alu, bija piespiests no jauna pildīt iztukšoto mucu. Vispār šinīs priekšrakstos ne mazums netīša humora, gluži tāpat kā «komangos», tikai ar to starpību, ka kopzemnieki dzīvoja tālos, tumšos viduslaikos, kamēr «komanga» klausītāji ir gaišā 19. gadu simteņa dēli ar -   a u g s t ā k u   i z g l ī t ī b u. Sen senās tiesas dienās «kaimiņiem» jeb kopzemniekiem vajadzēja pēc likuma pieklājīgi apģērbties. Kāds zemnieks, kurš bija sēdies pie galda kreklos, tika nosodīts uz naudas sodu - vienu grasi. Tiesas dienās tika arī aplūkotas papuves, robežas un ežas, robežu kupicas un akmeņi un ganības. Kopsabiedrība stingri noteica un nodalīja kopēju ienākumu un mantu. lietošanu un baudīšanu. Turpat arī nolika sodus, ja «kaimiņi» pārkāpa savas tiesības vispārējas mantas lietošanā. Dažreiz šī tiesība sodīt bija ļoti plaša. Tā, kādā sakšu ciemā pēc vietējā ustava tika pavēlēts sodīt par visu, kas pelnījis sodu, - «par Dieva zaimošanu, kaimiņa nepaklausību priekšniecībai un tiesai, bērnu nepaklausību vecākiem, slepkavību, nepamatotu trokšņa celšanu, lamāšanos, razbainiecību uz lielceļa, šaubāmu cilvēku slēpšanu, zādzību, nepareizu svaru un mēru». Tātad arī pēc tam, kad bija kritusi zemes kopsabiedrības lepnā neatkarība, kopzemnieki vēl ilgi paši rīkoja savu lauksaimniecību. * Bet apstākļi, vienā vietā lēnāk, otrā ātrais, noveda kop sabiedrību uz bojā iešanu. Maz pa mazam senās markas, kopu zemju apgabali, pār kuriem savā laikā valdīja viena cilts, saskaldījās un sadalījās ar jaunu ciemu dibināšana. Tādēļ daudzās vietās vecā lielā marka sadrupa par vairākām sīkām ciemu markām. Pa reizēm gadījās, ka veselas daļas no kopzemes markas tika atsavinātas, projām aizdotas. Bet tādi atsavinājumi bija saistīti ar ļaunām sekām priekš kopzemes kārtības pastāvēšanas. Piemēram, ja viena daļa no kopzemes nāca viena īpašnieka rokās, tad bieži atkarājās no viņa gribas un vaļas, vai šai markas daļai bija vēl skaitīties pie vecās markas vai tapt atšķirtai nost no viņas. Aiz veco lielo marku saskaldīšanas saimnieciskā dzīve vairāk un vairāk sašaurinājās. Agrākās zemes kopsabiedrības zaudēja savu iekšējo tvirtumu. Pretošanās spēja pret ārējiem, smagi nospiedošiem iespaidiem ievērojami tika vājināta. Bet šo ārējo naidīgo iespaidu saradās ļoti daudz. Vispirmā vietā uz kopsabiedrības kārtību darīja postošu iespaidu privātīpašuma cieta nodibināšanās. Laiku pa laikam atkārtotā lauku dalīšana caur lozi izzūda. Kopzemnieki, kuri agrāk bija dabūjuši laukus tikai uz lietošanu, tagad ieguva uz viņiem cietas tiesības. Tādā kārtā stingri noteiktas lietošanas tiesības pamazām pārvērtās par pilnīgām piederuma jeb īpašuma tiesībām. No jauna radušās īpašuma. tiesības pārcieta daudz pārgrozību, pateicoties atsavināšanai un mantošanai. Šīs drīz pamazinojošās, drīz pavairojošās īpašuma tiesības apdraudēja zemes kopsabiedrības tvirtumu, kura bija dibināta uz viņas locekļu tiesību vienlīdzību. Vēl asāku pārmaiņu kopsabiedriskās kārtības raksturā izdarīja tā nevienlīdzība, kura izcēlās, izdalot zemes pēc romiešu provinču iekarošanas. Lieli zemes īpašumi sakrājās laicīgu un garīgu augstmaņu rokās. Jau Kārlim Lielajam reiz nācās aizstāvēt brīvos zemniekus, uzstāties stingri pret lielajiem laicīgiem un garīgiem zemes īpašniekiem, kuri ar varu piesavinājās zemnieku zemi. Brīvie zemnieki, tā stāsta to laiku grāmatas, tik bieži tapa no ierēdņiem saukti kara klausībā, ka viņi gribot negribot atdeva tiem savas zemes un pēc dabūja tās atpakaļ lietošanai, bet par zināmu nodokli un atklausīšanu darbinieki. Bet Kārļa Lielā likumi nespēja atturēt brīvo zemnieku iznicināšanu un viņu zemes piesavināšanu no lielgruntnieku puses. Vēl agrāk nekā Kārļa Lielā laikā lielās dzimtsmuižas bija jau pieaugušas tik lieliski, ka draudēja pilnīgi noslāpēt un nospiest sīkgruntnieku zemes. Kārļa Marteļa laikā baznīcas zemes īpašumi tapa tik plaši, ka šis valdnieks bija piespiests ievērojamu daļu no viņiem atņemt jeb sekularicēt. 812. gadā Augsburgas bīskapībai bija zemes 1507 hufas, t. i., zemnieku gruntes jeb mājas, kā mēs tagad sacītu, jo hufa bija toreiz zemnieku saimniecības vienība (piem., krievu: крестьянский надел); Zalcburgas bīskapība dabūja reiz dāvātas 1600 zemnieku mājas jeb hufas. Tegernzejas klosteram bija 11 860 hufas, San-Gallenas klosteram turpret, kurš skaitījās par nabagu klosteri, bija 400 zemnieku mājas, no kurām viena daļa bija viņa pilnīgs īpašums, otra bija izdota uz renti jeb atklausīšanu. Klosteram Benediktbeirenam, tikko viņš tika dibināts, bija jau 5700 hufas uz renti izdotas (sal. Maureru). Svētā Bonifācija klosters Fuldā drīz pēc savas dibināšanas bija jau ieguvis 15 000 zemnieku mājas. Šo zemes īpašumu lielo plašību pierāda tas fakts, ka jau toreiz daudzi brīvi zemnieki valdīja tikai 3-4 hufas, kas skaidri redzams iz Kārļa Lielā nolikumiem par kara klausības iekārtošanu. Aizvien lielākiem un lielākiem pulkiem zemnieku vajadzēja atdot savas mājas lielgruntniekiem - muižniekiem, lai varētu nest lielos kara izdevumus (jo toreiz katram bija karā jāiet ar saviem ieročiem, zirgiem un pārtiku, kronis to toreiz nedeva); tā viņi tika atkarīgi no dzimtmuižām. Visapkārt, kā uzvaras gaitā, izplatījās par neizmērojami lielām platībām muižnieku - lielgruntnieku dzimtmuižas. Savā vācu tautas vēsturē pazīstamais vēsturnieks profesors Lamprehts saka: «Ja apskatām, ka lielo dzimtmuižu ziedu laikos baznīcu un klosteru lielās muižas bija parasti vismaz 9-18 000 morgenu (Morgen = apmēram pūrvieta) lielas, ka muižas no 30-60 000 morgām nebūt nebija retumis, ka laicīgās dzimtmuižas, vismazākais, bija 3000 morgu lielas, bet firstu (kņazu) zemes īpašumi vēl tāļi pārspēja baznīcu zemes īpašumus, - ja visu to apskata, tad vēl nebūt nau izteikts īstais lietas stāvoklis ar apgalvojumu, ka:   12.   u n   13.   g a d u    s i m t e n ī   v a i r ā k   n e k ā   p u s e   n o   v i s i e m   v ā c u   z e m e s    ī p a š u m i e m   a t r a d ā s   l i e l g r u n t n i e k u   -   d z i m t m u i ž n i e k u   r o k ā s.» Lielās, no jauna radušās muižas nereti tapa atšķirtas no vecām kopsabiedriskām markām un caur to atsvabinājās no visiem pienākumiem pret kopsabiedrību. Jaunie zemes īpašnieki, kuri nebija piespiesti padoties lauksaimniecības ustavu priekšrakstiem, kas tomēr palika pilnā spēkā priekš visiem kopsabiedriskiem zemes īpašumiem, varēja brīvi rīkoties ar savu zemi. Šie lielie, ne ar ko nesaistītie zemes īpašnieki tad satricināja un noārdīja stingro kopsabiedrisko kārtību. * Kaut gan kopzemnieki maz pa mazam pazaudēja daudzas no savām senām tiesībām, bet tas vēl no sākuma nedarīja dziju iespaidu uz viņu labklājību. Zemnieku saimniecība tanīs laikos atradās vēl labvēlīgos apstākļos, un lauksaimnieciska kultūra uzrādīja lielus panākumus. Šur un tur atslāba kopsabiedriskās zemes lietošanas saites, kuras turēja šaurās robežās zemnieku individuālo darbu. Bet šo saitu atslābšana nenozīmēja vēl zemes kopsabiedrības nīkšanu. Kopsabiedrība vēl pastāvēja uz priekšu kā saimnieciska sabiedrība, tikai zemniekam radās vairāk brīvības savā darbībā. Šī darbība atrada sev plašu lauku lielajās neapstrādātās zemes platībās. Vispār tanī laikā bija manāma pastāvīga lauksaimniecības ienākumu un zemes vērtības augšana. Un, tā kā klauši un nomas naudas vēl nevairojās, tad tādā kārtā krita mesli, kurus dzimtkungi ņēma no zemes. Klausībnieki - dzimtmuižnieku zemnieki - toreiz sastādīja stipras sabiedrības ar noteiktām tiesībām un pienākumiem. Pēc Lamprehta aprādījumiem (viņa jau minētajā vēsturē), «zemnieki bija gandrīz pilnīgi kungi par savu zemi un, neskatoties uz visiem klaušu pienākumiem, vismaz pa pusei brīvi rīkojās ar savu laiku un savu darba spēku. Maksāšanas bija arī nelielas. No sākuma, 9. un vēl 10. gadu simtenī, maksas un nodevas kungiem pēc sava augstuma bija līdzīgas nomas naudai par zemi. Bet šis uzskats uz nodevām vēlākā laikā pilnīgi izzūd. Pat jau 9., bet sevišķi 10. un 11. gadu simtenī zemes noma jeb rente lieliski pacēlās, tikai reizi par visām reizām noliktās klausībnieku klausības nemainījās; viņas tika par sastāvdaļu sevišķās klaušu tiesībās, un zemnieki sparīgi uzstājās pret katru mēģinājumu no muižnieku puses klausības paaugstināt.» Kamēr 14. gadu simtenī zemes vērtība Mozeles apgabalā pacēlās divreiz tik augsta, kā bija bijusi 12. gadu simtenī, tikmēr klausības palika aizvien vēl tās pašas. Bez tam arī pilsētas, kuras toreiz uzplauka un ļoti viesmīlīgi uzņēma savās zemēs klausībniekus zemniekus, atstāja labu iespaidu uz zemnieku stāvokli. Kad zemnieki, kuri pārgāja dzīvot uz pilsētu, pilnīgi atsvabinājās no klausības važām, tad uz laukiem atlikušie varēja brīvāk uzelpot. Viss tas pavairoja zemnieku patstāvību. Šie neatkarīgie zemnieki bieži izrādījās par darba spēku, kurš maz noderīgs milzīgajām kopsabiedrības zemēm. Ja šo zemju plašuma dēļ bija grūti piedabūt zemniekus pie viņu pienākumu izpildīšanas, tad līdz ar augošo zemnieku brīvību zemes īpašnieki pamazām zaudēja savu varu pār klausībnieku darba spēku. Lielie zemes īpašnieki allaž nespēja saviem līdzekļiem apstrādāt plašos zemes īpašumus un tādēļ sadalīja tos sīkās daļās un atdeva uz nomu pārvaldītājiem un zemniekiem. Tādos labvēlīgos saimnieciskos apstākļos zemnieki bija ieguvuši zināmu turību, kas spilgti parādījās viņu trokšņainos priekos un dzīrēs. Minezengers (dzejnieks) Nitharts kā drūms, skaudīgs vecis paļā zemniekus par vinu izšķērdību un negausību. Iz to laiku zemnieku dzīru, mīlestības un deju dziesmām skan pretī tautas dzīves prieks un možais gars. Un šis dzīves prieks radīja varenu, apbrīnojamu poēziju. Lūk, ko saka par šo tautas poēziju pazīstamais zinātnieks Gervinuss: «Tas, ko poēzija, neskatoties uz visiem pūliņiem no mūku, bruņinieku, amatnieku un mācītu vīru puses, nespēja panākt ne klosteru klusumā, ne pilsētu lepnajos namos, tas viņai nāca bez jebkādiem pūliņiem   t a u t a s   z e m ā k o   š ķ i r u   vidū. Tautas brīvība, neatkarībā, pat nevaldāmā pārgalvība deva poēzijai viņas greznāko daiļumu; ko nespēja viņai dot nedz vienas šķiras svētība, nedz otras asprātība un augstsirdība, to viņai deva vieglprātība, jūtu un kaislību pārplūdums, dedzība un neizsīkstošais humors tautas zemākās šķirās.» Tas ir liels pierādījums par labu tautas zemāko šķiru garīgai spējai. Par to šīs šķiras varēja pateikties savai materiālai, saimnieciskai labklājībai, kura ielēja svaigas asinis viņu dzīslās. (Raksts ir palicis nepabeigts.) ALEKSANDRS PUŠKINS Par gadu, maija 26. d., visa krievu tautas izglītotā daļa svinēs simtsgadu piemiņas dienu sava lielākā dzejnieka dzimšanai. Krievi no Puškina skaita savas dzejas un rakstniecības slavas laikmetu, viņa darbos lūko atrast dīgļus visiem vēlākiem literatūras virzieniem, kuri ir tikai kā kupli zari un atvases lielajā kokā. Līdz ar Puškinu krievu literatūra top īsti krieviska, bet reizā arī pasaules literatūra. Krievi sauc dzejnieku par savu lielāko dailnieku un spriež, ka daiļāku ražojumu nekā viņa neesot nevienas tautas literatūrā. Puškins ir dēvēts par krievu Gēti, un, ja lūko ne uz viņa gara dzijumu un plašumu, bet uz ražojumu iespaidu krievu rakstniecības attīstībā, tad šāds salīdzinājums nav nepareizs. Un tālāk - Puškins ir, kaut dzejnieks dailnieks, krievu reālisma sācējs, tā reālisma, kurš atrada tik slavenus sludinātājus kā - Gogolis, Dostojevskis, Ļevs Tolstojs. Viņa reālisms visjaukāk atspoguļojas dzejiskā, cēlā un rāmi ritošā drāmā «Boriss Godunovs». Beigās - Puškins bija ne vien liels dzejnieks, bet arī   l i e l s    c i l v ē k s,  kurš grūtā cīņā visu mūžu centās pēc cilvēciskas pilnības; - viņš pats par savu darbību saka; «ka viņš tautai ilgi palikšot mīlams ar to, ka ar savu kokli modinājis cēlas jūtas un aicinājis uz žēlumu pret kritušajiem». Ar to arī jaunlaiku uzskatiem stāv tuvu Puškins, kurš visā savā mūžā izrādīja aizvien «mīlestību uz jauno dzīvi, uz jauno paaudzi, kurai jāstājas senāko paaudžu vietā», taisni pretī snauduļu uzskatiem, kas nosoda katru jaunu paaudzi, kura uzdrošinājas iet tālāk nekā «vecie klasiķi». Bet cik mēs zinām par šo ģeniālo viru pēc simts gadiem? Mums ir tulkoti daži, nedaudzi dzejoji no viņa un sīkāki ražojumi, kā daži no Belkina stāstiem, «Dubrovskis», «Kapteiņa meitiņa», «Nāra» - (Kažoku Dāva jambos tulkota drāma jaukā valodā) u. c. Biogrāfisku ziņu par dzejnieku mums n.av tikpat kā nekādu zināmu. Diemžēl šimbrīžam telpas neļauj dot vairāk nekā īsu biogrāfisku skici, cik pievilcīgi arī nebūtu plašāk iepazīstināt lasītāju publiku ar dzejnieka darbiem, dzīvi un laiku, iz kura viņš izauga. Varbūt citā vietā būs gadījums vairāk par viņu un krievu literatūru vispār rakstīt, še «Mājas Viesa Mēnešraksts» pasniegs līdz ar vienu no viņa slavenākiem darbiem - «Borisa Godunova» tulkojumu - īsu dzīves apskatu, kā jau darīja pie Ļermontova un cerē darīt ar citiem krievu ievērojamākiem rakstniekiem, ievezdams viņus tādējādi mūsu dzīvē. * Puškinu vārds tiek minēts jau senajā krievu vēsturē; visslavenākais bija kāds Grigorijs Puškins, kurš no cara Alekseja tika sūtīts par sūtni uz Poliju; dzejnieks savā drāmā «Boriss Godunovs» ieved arī kādu Puškinu kā «nemierīgas, dumpīgas cilts» priekšstāvi. Vēl nemierīgākas un karstākas asinis nekā no saviem sentēviem Puškiniem dzejnieks bija mantojis no mātes puses, kura bija nēģera Hanibala dēla meita; pēc ārējā izskata Puškins arī atgādina nēģeri ar saviem sprogainiem matiem, izspiedušamies vaigu kauliem un meluksnējo seju. Arī šo savu senci nēģeri Puškins nav aizmirsis savos rakstos, jo sacerējis par viņu pat veselu romānu «Pētera Lielā nēģeris» un aiz godkārības Pēterburgas augstmaņu priekšā visādi izpušķojis Hanibala cilts slavu, paceldams to pat par kāda Abesīnijas kņaza dēlu. Hanibals, kā arī viņa dēls Osips, dzejnieka vectēvs, bija ātras, nežēlīgas un nevaldāmas dabas; Osips padzina savu sievu Mariju Aleksejevnu, Puškina vecmāti, un slepus laulājās ar citu, bet tika piespiests ņemt atpakaļ pirmo sievu. Marijas Aleksejevnas meitu Nadeždu apprecēja Sergejs Puškins, dzejnieka tēvs, tipisks tolaiku izglītots muižnieks, kurš veikli runāja franciski un bija uzķēris dažus gudrus un asprātīgus teikumus un vārdus no franču enciklopēdistiem un citiem rakstniekiem. Viņa brālis Vasilijs pat bija pazīstams literatūrā kā tolaiku jaunā virziena sabiedrības «Arzamasa» loceklis un kādas satīras sacerētājs. Abi viņi satikās ar toreizējiem slavenākiem rakstniekiem, un Sergeja namu Maskavā pastāvīgi apmeklēja Karamzina - krievu slavenā vēsturnieka - draugi un tādi vīri kā Žukovskis, Turgeņevs, Dmitrijevs u. d. c. Puškina tēvs izputināja savu mantu, bet vēlāk dzejniekam daudz palīdzēja šī literatūras atmosfēra un draudzīgā pazīšanās ar ievērojamākiem rakstniekiem. Aleksandrs Sergejevičs Puškins piedzima 26. maijā 1799. g. Zaharjinas muižā pie Maskavas. Kā bērns viņš bija neveikls, bailīgs, slinks, un vecāki pat baidījās par viņa gara spējām. Ne tēvs, ne māte viņu nemīlēja, kas viņu jau agri piespieda meklēt atbalstu sevī pašā. Viņa vienīgās draudzenes bija vecmāte Marija Aleksejevna, garīgi īsti ievērojama, sparīga un gudra sieviete, un uzticīgā aukle Anna Radionovna, kura zināja tik daudz tautas teiku un pasaku un mācēja viņas tik dzejiski un pievilcīgi atstāstīt. Šīm abām sievietēm dzejnieks pateicās par savas mūzas visvairāk poētiskiem elementiem: Anna viņam atklāja tautas dzejas bagātību, jo lielākā daļa no teikām un tautas dziesmām, kuru viņš zināja ļoti daudz, bija no tās atstāstītas. Marija Aleksejevna turpretī viņa fantāziju saistīja ar nostāstiem par senām slavenām dienām. Ar savu septīto gadu zēns piepeši pārvērtās iz lēna un neveikla - par jautru, jā, pat pārāk dzīvu bērnu, par ko vecākiem bija atkal rūpes. Iz vecmātes un aukles rokām viņš tika nodots dažādiem franču un vācu audzinātājiem, kuri viņa mācības vadīja ļoti nekārtīgi. Zēns mācījās nelabprāt, kaut gan viņam bija laba atmiņa, necieta aritmētikas un vācu valodas stundas, bet runāja franciski kā mātes valodu un mācījās itāliski. Jau ar desmito gadu viņš kaislīgi sāka nodoties lasīšanai, un šī kaislība viņu nekad nepameta. Tēva bibliotēkā viņš lasīja Homēru, Plutarku, franču 18. gadu simteņa rakstnieku erotiskos (mīlas dzejas) ražojumus, Voltēru, Ruso, enciklopēdistus, Moljēru. Lasīšana, tā laika mācītāko vīru sarunas tēva namā, kurās zēns mēdza klausīties, teatrāliski izrīkojumi - viss tas piepalīdzēja ļoti agri attīstīt zēnā garīgās un dzejiskās dāvanas, tā ka jau 12. gadā viņš sāka sacerēt dzejas pa lielākai daļai franču valodā, pakaļdarinājumus dažādiem franču rakstniekiem, Moljēram - komēdijas, Lafontēnam pasakas, Voltēram u. c. Pa to laiku skolas mācības gāja ļoti lēni uz priekšu uz zēna kaislā, nevaldāmā daba ne ar labu, ne ar ļaunu negribēja padoties ne skolotāju sausām, pedantiskām mācībām, ne nesapratīgo vecāku prasījumiem un rājieniem. Vecāki viņu turēja par izvērtušos nerātni, kuru gaida bēdīga nākotne, un, lai viņu varētu savaldīt, gribēja to nodot vai nu jezuītu kolēģijā, vai kāda katoļu garīdznieka pansijā. Bet tanī laikā atklāja Carsko Selā liceju, un ar A. Turgeņeva un citu draugu palīdzību vecāki izgādāja, ka zēnu uzņēma jaunajā mācību iestādē, kurai vajadzēja būt priekšzīmīgai gan skolotāju, gan mācekļu ziņā. Tikai nedaudzi skolotāji atstāja dziļāku iespaidu uz jaunekļiem. Drīz pēc liceja atklāšanas sastādījās kāds literārisks pulciņš, kurš izdeva rakstītu žurnālu un kura dalībniekiem vajadzēja pa rindai atstāstīt kādu pašsacerētu stāstu. Puškina biedrs bija še vēlāk arī pazīstamais dzejnieks Delvigs, kurš viņu pat pārspēja šinīs literāriskās rotaļās. Še Puškins jau sāka dzejot krievu valodā un ņēma sev par paraugu visvairāk Batjuškova plastisko, graciozo un harmonisko dzeju, bet vēlāk Žukovski. Tā sauktās «Liceja dzejas» runā visvairāk par mīlu un dzeršanu un ir diezgan seklas, bet Puškins jau no paša sākuma pasargājās no toreiz valdošā misticiskā, miglainā un sentimentālā romantisma, stādamies uz reāla pamata un tēlodams šīs zemes visiem pazīstamus priekus un bēdas. Par Puškinu sāka runāt Pēterburgas augstākās aprindās, kad viņš eksāmenā nolasīja slavenā dzejnieka Deržavina priekšā kādu savu sacerējumu, kurš vecajam dzejniekam ļoti patika; jauneklis par to bija tā nokaunējies, ka aizbēga un noslēpās. Jaunā dzejnieka slava samierināja viņu uz laiku ar tēvu, un tēva mājas draugi Žukovskis, Karamzins, Batjuškovs tika arī par dēla personiskiem draugiem; sevišķi viņu iemīlēja Žukovskis, kura slava toreiz bija visaugstākā pakāpienā un kurš bija ķeizarienes Marijas Feodorovnas mīlulis un vēlāk pat ķeizara audzinātājs. No paša sākuma Puškinam tika atvērts ceļš uz slavu, un savas dzejas un uzskatu dēļ viņam nekad nau bijis jācīnās kā gandrīz visiem jaunlaiku ievērojamākiem rakstniekiem; viņš bija pats muižnieks un rakstīja priekš augstākām šķirām. Licejā Puškins sarakstīja kādus 120 dzejoļus un sāka garāku dzeju «Ruslans un Ludmila», bet skolu nobeidza diezgan vāji. * Nobeidzis liceju, Puškins gribēja iestāties gvardes huzāros, bet tēvs nespēja samaksāt šādas dzīves izdevumus, un jaunais dzejnieks pierakstījās pie ārlietu ministrijas, kur darba nebija gandrīz nekāda. Viņš tika tūliņ uzņemts toreizējā jaunā virziena sabiedrībā «Arzamass» kā no visiem atzīts dzejnieks un lasija tur «Ruslana un Ludmilas» sākumu, kuru Žukovskis atzina par pārāku par saviem darbiem, dāvādams dzejniekam savu ģīmetni ar uzrakstu: «Mācekļam no pārspētā skolotāja»; šī dzeja pie literātiem sacēla dzīvas pārrunas savas jaukās, vieglās un poētiskās valodas un sava reālisma dēļ. Bet Puškins reti apmeklēja literāriskos pulciņus un rakstniekus, viņam jau no tēva mājām un vēlāk licejā bija iepatikusies augstmaņu dzīve; viņam bija taisni nepārvarama, no tēva mantota kaislība iespiesties augstākās aprindās, kuras viņu tomēr nekad neatzina par sev līdzīgu. Šī kaislība viņu neatstāja visu mūžu un noveda pie izsamišanas un pāragras nāves. Cik ļoti pārāks arī nebija Puškina ģēnijs par savu laiku, viņš nezināja un nespēja viņos tumšos laikos citur atrast dzīves pilnību, brīvību un gaismu kā vien augstākās aprindās, kuras tās bija sev it kā nomājušas. Tik kaisla individualitāte kā Puškins nevarēja viegli pietikt ar «dzejas apmierinājumiem» vien. Viņš un viņa liktens šinī ziņā līdzinājās Ļermontovam, kurš tāpat tiecās augstākās aprindās; tomēr abi skaidri noprata visu šīs dzīves seklumu. - Arī dzejnieka gars nejutās no šīs dzīves pilnīgi aizņemts, vaļas brīžos viņu dziļi nodarbina «Ruslans». Puškins satiekas arī ar vīriem, kādi Čaadajevs, N. Turgeņevs, Rajevskis, un ar ļaudīm, kuri nodarbojas ar sava laika sabiedriskiem jautājumiem. Viņš jūt viņiem un viņu progresīviem centieniem līdzi, bet vieglprātīgo jaunekli, seklo un rupjo augstmaņu draugu, neviens pulciņš neuzņem, kaut gan tie dara uz viņu dziļu iespaidu. Lai ietiktu šinīs pulciņos, Puškins sāk bērnišķi izrādīties par ļoti nemierīgu sabiedrības locekli, raksta daudzumu pamfletu un epigrammu šāda satura, kuri nesapratējā publikā ātri izplata viņa popularitāti, bet uzticību pie augšā minētiem vīriem viņš tomēr neiegūst. Vēlākos gados dzejnieks pats, zobodamies par savu iedomāto nemierīgo lomu, stāsta, ka par viņu izplatījušās baumas, it kā viņš par šiem epigrammiem būtu ticis aizsaukts un «tēvišķi» pārmācīts; viņš ar saviem 20 gadiem par šīm apkaunojošām baumām tā sašutis, ka gribējis duelēties vai pat sev galu darīt un beigās apņēmies vēl vairāk izrādīties, lielīties un plosīties, lai ar viņu apietos nopietni kā ar noziedznieku; viņš ilgojies soda kā goda gandarījuma. Bet, kad pēdīgi viņa ilgošanās pēc romantiskas mocekļa lomas gribēja piepildīties, kad bija uz viņu vērsta uzmanība, viņš izbijās un metās pie Karamzina, Čaadajeva u. c. draugiem, lai tie aizlūdzas par viņu, apsolīdamies vairs nerakstīt tādā garā gada laikā. Tomēr viņš tika «pārcelts uz dienestu Dienvidus Krievijā» - kādā kolonistu pārlūku komitejā Jekaterinoslavā, uz kurieni «steigšus aizbrauca» 5. maijā 1820. gadā. Še jāpiemin, ka viņš drošsirdīgi, uz sevi ņemdams vainu, izturējās grāfa Miloradoviča priekšā Pēterburgā. * Izbraukšana iz Pēterburgas neatļāva jaunajam dzejniekam pašam piedzīvot to troksni, kādu sacēla viņa dzeja «Ruslans un Ludmila», kura tanī laikā iznāca klajā. Dzejas parādīšanās bija līdzīga «lielgabala šāvienam vispārējā klusumā», kā kāds tā laika kritiķis saka. Kaut gan daudzējādā ziņā viņa bija pakaļdarinājums Žukovskim, Vīlanda «Oberonam», Ariosta «Niknajam Rolandam» u. c., viņa vispār tik ļoti atšķīrās no visiem toreizējiem krievu literatūras ražojumiem, no sausā, nedabiskā klasicisma, raudulīgā sentimentālisma un miglainā romantisma, ka visi bija pārsteigti. «Veco laiku pieklājības un omulības piekritēji» izbaidījās par dzīvo un veselīgo reālismu tēlojumos, jautrību un atjautību, vienkāršumu un dzejiskumu. Kāds sašutis kritiķis netīšām ļoti pareizi attēlo iespaidu: «Ja maskaviešu labāko famīliju sapulcē iespiestos nelūgts viesis prastos «mužika» svārkos, lielu bārdu un uzkliegtu skaļā balsī: «Sveiki, puiši!» - vai tad gan to paciestu?» Bet šis nelūgtais «prastais viesis» tomēr ieviesās krievu literatūrā, jā, mode pārvērtās tiktāļ, ka grāfs Ļ. Tolstojs tagad pats rādās smalkākās Maskavas sapulcēs «mužika svārkos». «Ruslana un Ludmilas» labo uzņemšanu publikā savu daļu paveicināja paša dzejnieka izraidīšana, kura vispāri jauneklim bija pa prātam; slavā, publikas līdzjūtība, ciešana par idejām (kuras gan viņš patiesībā labi nepazina), - bez tam jau viņš cerēja drīz griezties atpakaļ. Viņš jautrā garā izbrauca iz galvaspilsētas - sarkanā kreklā, garos zābakos, sajozies ar krievu jostu; par pāris nedēļām nonāca Jekaterinosiavā, bet še saslima ar drudzi un sagulēja divas nedēļas, turklāt vēl trūkumu ciezdams. Iz Jekaterinoslavas viņu aizveda atvaļinājumā uz Kaukāza veselības avotiem viņa draugi Rajevski. Pie Rajevskiem viņš ātri atspirga, un patīkamā ģimene un Kaukāza lieliskā daba darīja uz dzejnieku dziļu, apmierinošu un dzīvinošu iespaidu un deva jaunu virzienu viņa gara darbībai. Še viņš pārdomāja savu «Gūstīto Kaukāzā» (latvisks tulkojums no M. Kaudzīša). No Kaukāza viņš līdz ar Rajevskiem devās uz Gurzufu Dienvidus Krimā, kur tika draudzīgi uzņemts no pārējiem šis ģimenes locekļiem, no kuriem ar izglītību un gara dāvanām bija ievērojams dēls Aleksandrs un vecākā meita. Šo laiku Puškins nereti sauc par laimīgāko savā mūžā, un tas tika izšķirošs priekš visas viņa tāļākās garīgas un dzejiskas attīstīšanās, pateicoties tam, ka Rajevski viņu ievadīja Bairona poēzijā un pasaules uzskatos. Angļu lielais dzejnieks lords Bairons, kuru Gēte tik ļoti mīlēja un kuram uzcēla jauku piemiņu savā «Fausta» traģēdijā Eiforiona personā (II daļa., 3. cēl.), tanī laikā bija jau «visu domu un siržu valdītājs» izglītotā Eiropā. Aizgrābts no šīs lielās personas un dedzīgās dzejas, Puškins pārvērtās ne vien savā dzejiskā darbībā; bet arī savās pārliecībās, simpātijās, domās un visā dzīvē. Visa viņa agrākā izrādīšanās, ar kuru viņš gribēja iegūt idejas mocekļa slavu, bija vairāk jaunekļa pārgalvība nekā nopietna un pārdomāta nodošanās nopietniem centieniem. Tagad šī dziņa pieņem noteiktu baironisma krāsu. Baironisms Krievijā no paša sākuma parādās savādā veidā - ne tā kā Anglijā un Vakareiropā. «Baironisma politiskā puse pie mums pilnīgi zūd; pirmā vietā stājas visu - senparasto ierašu, aizspriedumu un dažādu «pieklājību» lepna un nicinošā atraidīšana un cenšanās pēc patības neaprobežotas brīvības, kas parādās dziļās, spēcīgās un dēmoniskās kaislēs.» Līdzīgi politiskai pusei zūd arī sabiedriskā; šī «lepnā un nicinošā senu aizspriedumu atraidīšana» un «dzīšanās pēc patības neaprobežotas brīvības» ir ļoti ierobežota toreizējā Krievijā un spēj maz ko atraidīt. Še nespēj rasties Ibsena drāmas, kuras mūsu laikos cenšas pēc patības atsvabināšanas no senās, liekulīgās sabiedrības valgiem. «Spēcīgās, dēmoniskās kaisles» parāda Krievijā «atraidīšanu» ne sabiedriskos, bet, ja daudz, - «saviesīgos» jautājumos, kā redzam arī no otra krievu baironista Ļermontova. Ārējie apstākļi palīdzēja Puškinam dziļi iedzīvoties un izdzīvoties tanī baironisma veidā, kāds Krievijā bija iespējams; dzejnieks tika par krievu baironistu ne vien dzejā, bet arī dzīvē, kad viņam bija jāpāriet «uz dienestu» Kišiņevas pilsētā ar viņas jautro, raibo un vaļīgo dzīvi. Še bija maisījums no visādām tautībām: krieviem, bulgāriem, žīdiem, turkiem, frančiem, itāliešiem, it sevišķi moldāviešiem un grieķiem, kuri bija šurp bēguši grieķu dumpja dēj; še bija civilizācija un austrumu barbarība, troksnis, dažādība un pilnīga tikumiska palaistība; valdība bija labsirdīgā Juzova rokās, kura namā dzīvoja Puškins, un visa kārtība Kišiņevā bija gluži patriarkāliska, - katrs darīja, ko gribēja. Še baironists neatrada gandrīz nekādus ierobežojumus savai individualitātei, Pēterburgas dzīve turpinājās, tikai daudz dzīvākā un plašākā veidā: izpriecāšanās, trokšņainas dzīres, mīlināšanās, strīdi, divkaujas, kārtis. Katrā sapulcē redzēja Puškinu ar neskūtu bārdu, nesukātu, turku fesu galvā, moldāviešu svārkos, samta biksās; viņa asprātīgie zobojumi deva pastāvīgu iemeslu ķildām. Labsirdīgais Juzavs tēvišķi bāra un sodīja ar karceru savu apakšnieku, bet sūtīja viņam atkal karcerī franču romānus lasīšanai; viņš viņam arī lika par sodu izbraukt uz guberņas nomalēm, bet vienā tādā reizē Puškins piestāja pie čigānu bara un ilgāku laiku klejoja tam līdzi. Toreiz viņš laikam iedomāja plānu dzejai «Čigāni», kuru pabeidza vēlāk Odesā. Bet visi Puškina biogrāfi apgalvo, ka viņš aizvien dzīvojis it kā divkāršu dzīvi, it kā viņā būtu savienoti divi cilvēki, viens - augstprātīgs, ķildīgs, tukšs dendijs; uzdzīvotājs, «švīts», kā saka rīdzinieku izloksnē, otrs - kaunīgs, strādīgs, laipns un labsirdīgs, ar augstu garīgu darbību! Vienkārši sakot, Puškinam kā lielai individualitātei vajadzēja alkt pēc lielākas «izdzīvošanās», pēc īstas darbības. Viņš visu laiku, kuru sadzīvoja Dienvidus Krievijā, kāri lasīja visas grāmatas, kādas tik vien viņam gadījās, un izdeva par tām lielāko daļu no savas naudas, beigās viņam bija prāva bibliotēka, kura liecināja par viņa daudzpusīgām zināšanām. Viņa draugs, slavenais poļu dzejnieks Mickevičs raksta par viņu, ka tas daudz lasījis un smalki pazinis sava laika literatūru un par poēziju viņam bijuši augsti un pilnīgi pareizi uzskati. Puškins mācās še arī angliski un itāliski; tā kā viņa izglītība bija bijusi ļoti pavirša, tad viņš cenšas aizvienam to papildināt. Bez grāmatām uz viņu darīja lielu iespaidu arī sarunas ar izglītotiem draugiem Kišiņevā, un ļoti bieži viņš apciemoja augšā minētos Rajevskus Kijevā un Davidovus Kamenkas muižā, kur visskaidrākā gaismā valdīja brīvas domas - bez aizspriedumiem, bez sīkām bailēm, liberālisms visās garīgas dzīves parādībās. Šiem draugiem dzejnieks daudz pateicas, še galīgi nodibinājās viņa brīvie dzīves uzskati, kuri darīja viņu par mīlamo dzejnieku un kuri tikai vēlāk sāka mainīties. Še viņš arī tiek dziļi aizkustināts no grieķu dumpja, kurš izcēlās 1821. g. un kuram juta līdzi visa toreizējā izglītotā pasaule, pat vecais «slepenpadomnieks un ministrs» Gēte; Eiropai toreiz grieķu sacelšanās izlikās kā vienīgā brīvākā dvesma smacinošā reakcijā, kura civilizētās valstīs bija iestājusies pēc Napoleona gāšanas un svētās «tiklības biedrības» celšanas. Puškina rakstnieciskā darbība šinī laikā bija ļoti ražīga; viņš sacerēja ne vien daudzumu lirisku dzejoļu, bet gandrīz visas savas baironiskās dzejas, 1821. g. «Gūstīto Kaukāzā» un «Brāļi laupītāji», 1822. g. - «Bahčisarajas fontāns», 1823. g. - pirmo nodalu no romāņa dzejas «Jevgeņijs Oņegins». Šinī laikā viņš arī sastādīja plānu politiskai traģēdijai «Vadims», kurā gribēja tēlot «slāvu tautību» sacelšanos pret sveštautu jūgu un ar šo lugu sākt krievu literatūrā drošsirdīgu traģēdiju laikmetu, kuras kā itāliešu Alfiērija lugas modinātu pilsonisku pašapziņu un izskaustu klasiskās, tukšās mīlestības lugas. «Vadimā» būtu rādīta tautas masu kustība un cildināti sabiedriski tikumi; viss būtu bijis alegorija, kuras īsto nozīmi ļoti viegli bija saprast. Puškinam kā reālistam grūti bijis tādu lugu rakstīt; tā noteic viņa biogrāfi par iemeslu, kādēļ viņš «Vadimu» nebeidzis; patiesībā bija citi iemesli. Tāpat netika pabeigta satīriskā dzeja iz sātana pilsgalma dzīves un voltērisku ideju dzeja, kuru viņš bija sācis šinī laikā. Kad 1823. gada vidū Puškins tika pārcelts uz Odesu dienestā pie Jaunkrievijas ģenerālgubernatora Voroncova, viņš cerēja tur turpināt Kišiņevas brīvo dzīvi izglītotā lielpilsētas sabiedrībā; bet še jaunais priekšnieks lūkojās uz viņu kā uz ierēdni un nevis dzejnieku; tika stingri prasīta ārēja «pieklājība» dzīvē, nodošanās dienestam un mērenība domās. No sākuma Puškins lūkoja noskūties, smalki ieģērbties un iesprausties pieklājības un mērenības žņaugos, bet tas šoreiz neizdevās viņa kaislai, brīvai dabai; - tas viņam izdevās desmit gadus vēlāk, bet tad viņš arī aizdvesās šinīs žņaugos, kurus viņš jaunībā bija gribējis izplest. - Pret Voroncova mērenību jaunais dzejnieks gainījās ar sarkastiskiem epigrammiem; kur vajadzēja reiz sastādīt lietišķu akti «siseņu lietā», viņš iesūtīja «raportu» (dienesta ziņojumu) pantos. Bet «siseņi» atriebās. Voroncovs lūdza, lai aizsūtītu dzejnieku uz kādu klusāku guberņu, kur tas varētu pasargāties no jaunām un kaitīgām idejām un viņa talants netraucēti attīstītos, barodamies pie veciem klasiķiem. Rūpes par dzejnieka talantu gāja tik tālu, ka tika uzķerta kāda viņa vēstule, kurā tas atzinās, ka nododoties šaubām un skepticismam, lasot sv. rakstus, bet dodot priekšroku Gētem un Šekspīram un mācoties ateismu. Tiešām, šinī laikā Puškins, kura darbos līdz tam valdīja tikai jūtas, sāka vairāk nodoties domāšanai, uz ko viņu it sevišķi pamudināja Gētes «Fausts»; viņš pats saka, ka bijis zem «lielā Gētes liedzēja gara» iespaida (viņš arī sarakstīja dramatisku skici «Fausts»). Tomēr Puškins nekad nau nodevies pārāk daudz šaubām un domām; šaubām viņa paraugs bija Bairons, kurš arī nebūt nau ieskatāms pār «domātāju». Bet nelaimīgās vēstules dēļ, kurā bija izplatījusies rokrakstā publikā, tika atzīts par vajadzīgu dzejnieka talantu glābt un viņu pašu izslēgt no dienesta un nosūtīt uz Pleskavas guberņu mātes muižā Mihailovskā - zem tēva uzraudzības. Un tiešām - visu liedzēju garu iespaids drīz sāk beigties; dzejnieka talants ir rūpīgi pasargāts un dziļi noglabāts tumšā nomalē. * Ne labprāt dzejnieks redzēja šo atjaunoto rūpību par viņa talantu. Grūtsirdīgi skan viņa atvadīšanās dzejas no dienvidus un iemīļotās jūras («Jūrai»), kurai tik līdzīgu viņš domājās savu brīvo, sabiedrisko un garīgo dzīvi un savu dzejnieka paraugu Baironu. Tā bija reizē arī atvadīšanās no agrākiem ideāliem un centieniem, cik nenoteikti tie arī bija; tā bija atraušana no brīviem domu biedriem, kura pēc tam pamazām top par viņa paša atraušanos. Taisnība - krievu baironismu Puškins pats pāraug bez ārējiem iespaidiem; viņš ir lielas spējas gars un saprot paša Baitona īsto nozīmi, kuru vēl agrāk noprata tikai Gēte. Bet Baironam un baironismam ir visā krievu garīgās attīstības vēsturē tāds svars, viņam it sevišķi Puškina dzīvē piekrīt tik liela loma, ka bez tā Puškins nebūtu saprotams. Puškins ilgus gadus stāv baironisma klausībā un vēlāk vai visu dzīvi cīnās pret to, līdz galīgi atsvabinājas; tādēļ nebūs lieki šini vietā drusku tuvāk apiūkot šo pievilcīgo jautājumu un pakavēties arī pie Bairona, par kuru mūsu. publikā nau it nekādu uzskatu, kaut gan es ar to negribu teikt, ka par Puškinu viņai būtu kāds uzskats. Bairons bija sava laika Zolā vai Ibsens, vai Tolstojs un Nīče, vai visi šie vīri kopā, ja ievēro to, ka viņa iespaids netika dalīts un atsvērts no citiem līdzīgiem, jo Gēte, piem., toreiz bija vēl maz saprasts. Bet tādēļ nau jādomā, ka Bairons bija sava laika lielākais gars. Caur to arī izskaidrojas, ka Puškins spēja izaugt iz viņa varas. Puškinā, kā krievu pazīstamais kritiķis Beļinskis saka, pilnīgi atspulgojies viņa laiks. Apdāvināts ar augstu poētisku jušanu un iespēju uzņemt sevī un atspulgot visādas jūsmas un iespaidus, viņš izmēģināja visas skaņas, visus veidus, visus sava laika akordus. Būtu nepareizi teikt, saka šis kritiķis, kurš dzīvoja vienā laikā ar Puškinu, ka viņš pakaļ dzejojis Andream Šenjē (Chenier), franču rakstniekam revolūcijas laikā, vai Baironam u. c. Bairons pār viņu valdīja ne kā paraugs, bet kā parādība, kā gadu simteņa domu pavēlētājs, un Puškins aizmaksā meslus katrai lielai parādībai. Bairons tiešām vislabāk saucams par «laika parādību», ja grib, par «laika slimību». Baironisms bija jau pirms Bairona; ne bez tiesībās tā var nosaukt iz augstākām šķirām izstumto vai izstājušos augstmaņu protestu un žēlabas. Bairons bija «domu pavēlētājs», bet ne «domātājs», kurš dod jaunas domas un pozitīvus ideālus; viņš varēja sacelt jausmās, kurās dzejot, bet ne rādīt jaunus ceļus, pa kuriem meklējama patiesība, kas galu galā ir arī dzejas beigu mērķis. Puškina līdzība ar Baironu parādās arī visvairāk ārējā dzīvē, formā un sajūsminājumā un ne domu attīstībā. Vietām pārsteidzoša ir šī līdzība dzīves gaitā. Abi bērnu gados ir vientuļi, kaislas dabas, lepni. Bairons - angļu lords, kura augstprātība nezina robežu; viņa vecāki ārišķi cilvēki, kas tiek nabagi caur lepnu dzīvi. Tāpat kā Puškins, lords Bairons ved no pašas, jaunības uzbudinājumu un muļķisku baudījumu pilnu, trakulīgu dzīvi, kurā, pēc toreizējiem vispārējiem uzskatiem, parādās «bruņinieku dūša un pārākums pār citiem». Arī Bairons lepns uz saviem augstajiem draugiem, kaut gan nekad nezaudē pašcienības kā nereti Puškins. Vispār Baironā ir cietāks un straujāks raksturs; viņš nicina visus zemākos, kas nesniedzas līdz lordam, tie priekš viņa ir fons, pret kuru viņš pats jo spožāk redzams. Še nau ne domu no cilvēku mīlestības un ciešanas kā sev līdzīgu, - tiek rādīta tikai «žēlastība». Viņš Napoleonu ciena tādēļ, ka tas nicina «lielo pūli» un prot tik «ģeniāli» «pūļa» kaulus izkaisīt pa kauju laukiem, ne acis nepamirkšķinājis. Aiz lorda lepnuma Bairons arī nemācījās skolā, tāpat kā Puškins, bet Puškins vēlāk cītīgi raudzīja papildināt robus savās zināšanās, kamēr Bairons palika pie sava lepnumā un tāda pedantisma un nemākulības, ka nekad nesaprata ne Šekspīrā, ne literatūras vispāri. Bet viņa lepnums bija dziļš un konsekvents, un bija skaidri redzams; ka tas «augstas aristokrātiskas sugas». Zemākas un lēnākas sugas Puškina aristokrātisms, vēl zemākas Heines, kurš arī dzīvoja tanī laikā un stāvēja Bairona klausībā. Gan Heine saka: «Es nebūt nerunāju alegoriski; bet vārdu īstajā nozīmē, kad saku: ja tauta man spiedīs roku, es roku vēlāk nomazgāšu,» - bet viņa lepnums ir, ja daudz, muižnieku kalpa lepnums, viņš lokās «ģēniju», jā; pat mazu «ministrīšu» priekšā. Kamēr Bairons nicina visus, šis ar savām kodīgām satīrām aizskar tikai filistrus, dažādus «padomniekus» un nekaitīgus; sīkus ļautiņus, - turklāt šis «roku mazgātājs» ir pats «tautā» dzimis, viņas «aizstāvis» un viņa rokas jau pašas par sevi diezgan «mazgājamas». Apspriežot šo liekuļoto «nedzimto» aristokrātību, kāda arī pie mums sāk parādīties, bieži aizmirst, ka viņa cēlusies iz pakaļķēmojumiem «iedzimtai aristokrātībai». Puškina «aristokrātība» reti krīt acis; nau tik noteikta, mīkstināta caur slāvu labsirdību; Pleskavas muižā dzīvojot, satiekoties tuvāk ar tautu uti ieskatoties viņas dzīvē, viņš vairāk sāk saprast tautu un prieks viņas interesēties. Izaugot iz Bairona varas, Puškins reizē izauga arī iz romantiskiem, mākslotiem un pārspīlētiem dzīves uzskatiem. Puškinu Bairons pievilka arī ar savas dabas divējādību, ar savu neapmierību, kuru Puškins pats juta. Bairons ir augsts lords, bet turklāt iz sabiedrības izstumtais, princis-ubags; aristokrāts-demokrāts. Tādi tēli vēsturē aizvien skaitījušies pie visvairāk pievilcīgiem; tāds - Korialans, augsti dzimis romiešu patricietis, kurš nicina plebejiešus, tiek izraidīts un apkaro pats savu tēviju. Uz sentimentālo vidus šķiru publiku aizvien dara sevišķu iespaidu lorda vai grāfa vārds, viņu visvairāk iejūsmina arī tagad romāns, kur viņa var - kaut arī tik domās - satikties ar labākām famīlijām un augstiem kungiem. Bet tanī tumšajā atpakaļrāpulības laikā pēc Napoleona I gāšanas nemierīgam, protestējošam, izstumtam muižniekam bija vēl sevišķa pievilcība. Toreiz gaidīja no augšas glābiņa pret atpakaļrāpulību; pārvēršanai vajadzēja nākt vienīgi nu ideāliem, sajūsminātiem «ģēnijiem», augstiem, cēliem vīriem jeb augstmaņiem, - vēlāk to vietā visas cerības lika uz «gara augstmaņiem», inteliģenci. Šāds politisks baironisms valdīja Eiropā līdz pat vēlākiem laikiem, - un vai pat šinīs dienās vēl neceram visu no inteliģences vien? Un ģeniālā lorda-izstumtā protesti skanēja tik lieliski un apburoši, tik nicinoši un noārdoši! Tikai Miltona «Pazudušā paradīzē» sātana protests vēl varenāks. Un tiešām - Bairons aizstāv indivīdu tiesības pret nekritisko, nesapratēju «veco» «pūli»; brīvību pret autoritāti, personas patstāvīgu uzņēmību pret parastību un aizspriedumiem, dabisku cilvēku cienību pret vēsturisku, iesakņojušos atkarību! Viņš dzied grieķu atsvabināšanu, un vācieši vinu jūsmīgi apsveic kā t. s. «brīvības karā» dzejisko sacensi. Viņš ir dzejnieks-sajūsminātājs, par kādu viņu arī apdzied vecais Gēte, kurš gan pats nebūt nesajūsminājās par vācu «brīvības karu.». - Viņa dzejā jūt spēji plūstam un raujoties cilvēka dabas mūžīgo dziņu pēc gaismas un brīvības. Šī dzeja, šis liesmainais protests aizrauj jo drošāk un neatturamāk sev līdz, jo iz viņiem dveš pretī jaunība un kaislība, kuras raksturo Puškina baironiskā laikmeta ražajumus un it sevišķi paša Bairona darbus; ne velti viņš tiek saukts par jaunības, mīlestības un skaistuma poētu. Jaunība un kaislība, krāšņas fantāzijas bagātības, - bet domu un mērķu neskaidrība, bezdomība, noteikta ceļa neatrašana, jā, pat nemeklēšana. Visi šie kaislie un dzīvi tik daiļi protestējošie tēli Puškina un Bairona sacerējumos ir kādreiz jutuši, ticējuši, mīlējuši, dzīvodami «civilizētā sabiedrībā». Bet šī sabiedrība ir pievīlusi viņu cerības, nau viņus pietiekoši atzinusi un cienījusi, ir viņu vaļu ierobežojusi - un nu viņi atstāja «sabiedrību», kuru dziļi ienīst, un izsamisuši meklē mierinājumu dabas klēpī, «necivilizētos ļaudīs», turkos un čigānos, utt. Izsamisums ved viņus pie jūtu aukstuma, laužu, t. i., pūļa, nicināšanas. Še tiek idealizēta individualitāte, lepna un varena, bet maziski patmīlīga, egoistiska. Še ir paraugs vēlākam vācu filozofa dzejnieka Nīčes «pārcilvēkam». Ar to neesmu teicis, ka Nīče būtu Bairona pēctecis, bet gribu aizrādīt, ka Puškina un Bairona gan protestējošie, bet tomēr izsamisušie un grūtsirdīgie varoņi, kuru vaļai netiek dota brīvība; pie vācu filozofa jau pārvērtušies, piemērojoties laika attīstībai, par «smejošām lauvām», kuras spēj bez nožēluma un zināmas sirds visu plosīt. Bet, kā Nīčes teorētiski ideālās «smejošās lauvas» praktikā tiek par prūšu «junkuriem» un prūšu «leitenantiem», tā arī Puškina un Bairona ideālie «dēmoniskie, titāriiskie vai fatālistiskie» varoņi, tuvāk aplūkojot, zaudē savu spožumu un viņu pievilcība parādās dažreiz tikai viņu maskētos romantiskos austrumnieku vai senlaiku apģērbos un skaistā dabas apkārtnē. Tiešām, darbs tikai vairāk iedziļināties šo Puškina un Bairona varoņu protestā pret «sabiedrību», un tūdaļ tiek redzams, ka ar šo «sabiedrību» domātas tikai tās ļaužu šķiras vai aprindas, kurās dzīvoja paši sacerētāji, kuru šķiru veclaiku aizspriedumi, modes un autoritātes apspieda šo ģeniālo dzejnieku individualitātes plašu attīstīšanos, pievīla viņu cerības atrast augstākās - darba un materiālās, veikaliskas cenšanās nekalpinātās šķirās dzīves brīvu gaitu uz pilnību un kuras toreiz pat nespēja un negribēja atzīt nekādu cenšanos pēc brīva ideāla un necienīja šos dzejniekus. Tanīs laikos vispāri vēl ar vārdu «sabiedrība», «tauta» apzīmēja tikai «labākās» šķiras; zemākās šķiras nemaz neskaitījās līdzi. Šie uzskati nevaldīja dzejā vien, bet tāpat prātniecībā, zinātnēs, jā, arī politikā. * Mēs tagad labi vairs nesaprotam, kādēļ šīs pasaules sāpes, šī izmišana par visu, neauglīga ironija par sevi un citu nicināšana? Ja tur nebija atrodams ideāls, ja dzīve tur bija par šauru, nedabisku, liekulīgu, tad tā bija meklējama plašajā tautā. Bet priekš Bairona cilvēks iesākās, pēc pazīstamās paruņas, tikai no muižnieka, un, tiklīdz Puškins sāka meklēt un atrast cilvēkus arī tautā, viņš sāka atsvabināties no Bairona iespaida. Bairons, neapmierināts savā šķirā, jūtas kā romnieks, kurš iz tēvijas izraidīts un «barbarus», mežoņus neatzīst par cilvēkiem. Tā tikai saprotamas šis sāpes. Bairona pakaļteči iz zemām šķirām nevarēja tik dziļi sajust šās sāpes, un tādēļ viņu gaudas ir mākslotas un tiek pat smieklīgas. Puškins (šinī laikmetā) un Bairons nepazīst tautas un tādēļ nevar viņu atzīt; pēc viņu domām, darbojas vēsturē tikai atsevlšķi indivīdi; ģēniji. «Tur tautas karo un   ģ ē n i j i   v a d a,» zobojas jau tanī laikā Gēte savā «Faustā», bet viņš ar savām domām, kuras tikai tagad atzīst par pareizām, toreiz stāvēja viens pats. «Pūlim» toreiz nebija nekādas lomas ierādītas; nepazina lēnas, pastāvīgas dabas attīstības lielumā, bet tikai indivīdu straujus; it kā vulkāniskus izverdumus. Pa daļai Puškina, bet it sevišķi Bairona dzejai ir asi individuels raksturs. Viņa tricinošais protests, viņa sāpes, ironija, izsamisums un nicināšana - ir skaidri individueli; - kāds kritiķis tos nosauc par «fizioloģiskiem», kuros nau manāmi humāni un kultureli instinkti. - Visa viņa dziņa pēc gaismas un brīvības; pēc neaprobežotas attīstības ir šaura tanī ziņā, ka šī brīvā attīstība tiek prasīta tikai priekš «sabiedrības», t. i., augstāko šķiru locekļiem, kā, piemēram, daļa sieviešu emancipatoru apmierinājās ar tiesību sievietēm augstskolās studēt, neapdomādami, ka nabagākām sievietēm ar šo tiesību vien bez materiālas iespējas nau līdzēts. Vispāri 1820. un 30. gadu centieni pēc brīvības literatūrā, mākslā un prātniecībā ir centieni pēc individuelas brīvības, ne masas, tautas vai «pūļa» brīvības. Caur visu rakstniecību iet cauri cīņa pret «filistrību», t. i., šaursirdīgiem indivīdu aprobežojumiem sabiedrībā, saviesīgā dzīvē, rakstniecībā. 1789. gads bija devis brīvības un varas iespēju trešajai šķirai, bet šī brīvība nebijā pilnīgi iekarota. Piemēra dēļ - sieviešu emancipācijas jautājums, kā viņu saprata toreiz, Žorž Zand laikā, bija arī tikai individuelas brīvības jautājums - «miesas emaneipācija», kurai bija maz daļas gar sieviešu politiskām, kur nu vēl ekonomiskām tiesībām, kuras tagad tiek prasītas priekš visām sievietēm vienlīdzīgi: - Tāpat 30. un 40. gadu politiskās kustības grib papildināt tikai zināmu augstāku šķiru brīvības, pie kurām nu jau skaitās arī pilsoņi, t. i., trešā šķira. Šis individuelais raksturs visā asumā manāms Bairona poēzijā. Viņš cīnījās priekš indivīda pret autoritāti un aizspriedumiem savā šķirā; viņš bija ģēnijs, kas saprata un izteica to sāpes, kas smaka zem šī sloga, viņam vajadzēja pret slogu un jūgu aizstāvēt visus apspiestos, kuru balsis nesen kā bija pirmo reizi pacēlušās. «Pūlis» cieta tāpat kā Kains un Manfreds, - pat vēl sāpīgāk, jo vairāk pie savām miesām, - te Baironam vajadzēja palīdzēt, bet viņš bija - lords. Tanī laikā pār revolūcijas postījumu bija jāuzceļ jauna ēka, - bet Bairons. nespēja nekā pozitīva dot, viņš nepiedalījās pie šīs ēkas uzcelšanas; Puškins to darīja, viņš ar to pārauga agrāko «domu pavēlētāju». Bairons to nespēja; ko Puškins, jo viņš nepazina citas pasaules, citas tautas kā tikai «labās famīlijas» ar viņu senlaiku šauriem; žņaudzošiem spriedumiem; gan viņš tika par demokrātu politiķi, bet šī «demokrātija» bija «žēlastības» parādīšana un ne demokrātu vajadzību saprašana, un lords drīz atmeta politiku. Viņš priekš sevis neredzēja citas patversmes kā dabā un vientulībā. Bet šo vientulību vajadzēja ar kaut ko piepildīt; kaut kāda darbība bija bez mērķa; atlika tikai bauda, un Bairons tika par donžuānisma dzejnieku. Spēji un vareni uzplauka Bairona ģēnijs, bet viņš nezināja, kur savu spēku likt, viņa spēks saskaldījās pret šaurām klinšu sienām; viņš, dzīvs būdams, novīta, un ģēnijs pamazām zuda, viņš nezināja, kurp iet brīvībā, viņš nespēja pacelties pāri savai šķirai un savam laikam; viņš nezināja, kurp vest savus piekritējus. Visu viņš izpirka tikai ar savu pēdējo soli; ar varoņa cīņu un nāvi par labu brīvībai - grieķu tautas brīvībai. Puškins un Gēte bija vienīgie, kas viņu saprata; Puškins raksta pēc Bairona nāves kādam draugam: «Tu sēro pēc Bairona, es priecājos par viņa nāvi kā; augstu priekšmetu dzejai . . . Bairona ģēnijs nobāla līdz ar viņa jaunību . . . Pakāpenības viņā nebija. Viņš uz reizi bija gatavs tavs un pilnā vīra spēkā, nodziedāja un apklusa, un viņa pirmās skaņas viņam vairs nenāca atpakaļ.» Bairons pats to bija jutis, viņš pie grieķu dumpja pieķērās kā pie pēdējā glābiņa un mira ka varonis, pats sevi atsvabinādamies un tomēr atrazdams mērķi un tapdams viens no pasaulslielajiem gariem. Bairona poēzijas spēks un patiesība bija viņa enerģijā, viņa patības varenībā, viņa sāpēs un ironijā, saka krievu kritiķis Apolons Grigorjevs. Bet taisni viņās, šinīs sāpēs un ironijā, bija arī viņa vājība, jo viņas bija - «rūgtas raudas par   z u d u š i e m    un   n e s a s n i e d z a m i e m   ideāliem. Puškins meklēja ideālus   n ā k o t n ē,   ne pagātnē, un viņa ideāli cilvēkiem mūžam nesasniedzami. Jau «Kaukāza gūstītā» un vēl skaidrāk «Čigānos manāms, ka Puškins it kā šaubās par savu varoņu izsamisuma īstenību un stāv ne uz kaislā, atriebīgā Aleka, bet uz rāmā, labsirdīgā sirmgalvja, Zemfiras tēva, puses. Puškins pārvarēja sevī Baironu.» * Priekšā rakstītos steidzīgos braucienos Puškins nonāca Pleskavā, vecāku muižā Mihailovska, - kur no tēva un mātes tika saņemts ar bailēm un apspiestām dusmām, jo viņš jau varēja samaitāt jaunāko brāli un māsu un visu ģimeni gāzt nelaimē ar savu briesmīgo noziedzību, bezdievību. Tēvs aizliedz jaunākām brālim runāt ar šo «izvirtumu» (monstre), «nedabisko dēlu» tiek dots cits pārlūks un - «garīgs vadītājs», kāds mūks. Kad Puškinam oficiāli jāstādās priekšā priekšniecībai Pleskavā, viņš pilsētā, par lieliem brīnumiem visiem mierīgiem pilsoņiem, rādījies uz ielas - mužika apģērbā. Tas vēl mantojums no baironisma laikiem, bet fantastiska krāšņuma vietā stājies rupjš vienkāršums. Rupjā un vienkāršā apkārtne Pleskavā dara uz «nogurušo atnācēju» dziļu iespaidu, nomierina baironiskās, aukainās jūtas, Ārā iz baironiskās romantiskās atmosfēras viņš vēl skaidrāk un dziļāk saprot baironismu un sāk apzinīgi pret viņu uzstāties un rādīt viņa neīstenību krievu inteliģences dzīvē, māksloto un neauglīgo izsamišanu; viņš par to vislabāk var spriest, jo pats visu izdzīvojis un izjutis cauri; viņa paša dzīves kārta Mihailovskā pilnīgi līdzīga Oņegina dzīvei, kā tā aprakstīta romāna IV nodaļā. Puškins še daudz strādā - it sevišķi rudeņos, kad viņam darbs aizvien veicas vislabāk, - satiekas ar apkārtnes lauku muižniekiem, vecmodes vienkāršiem ļaudīm, Osipoviem kaimiņu Trigorskas muižā, kurus vēlāk pa daļai tēlojis «Jevg. Oņeginā», - ved garas sarunas ar savu aukli Arinu, kurai lasa priekšā savus sacerējumus, un iepazīstinājas ar pašu tautu un viņas gara ražojumiem. Viņā neskaidri sāk aust apziņa, ka tautā slēpjas tā īstā dzīve, tas glābiņš, kuru viņš sen meklējis; nav jābēg no «civilizētas sabiedrības» mezoņos, bet jāpārliecinājas, ka tautā ir darba lauks. Puškins še uzraksta daudz krievu pasaku pēc Arinas nostāstiem, kuras pa daļai apstrādā dzejiskā formā, sakrāj pulku tautas dziesmu - kā viens no pirmajiem krievu «tautas gara mantu krājējiem», sevišķi viņu pievelk dziesmas par bargo zemnieku vadoni Steņku Razinu, kurš vēl tagad ir par baidēkli lielkundzībai. Viņš raksta arī krievu lirisko un episko dziesmu pantmērā, ko pēc viņa parauga vēlāk lieto arī Ļermontovs savā «Kalašņikova» dziesmā. Puškins tiek par «tautībnieku», bet tam toreiz bija progresīva un ne atpakaļrāpuļa nozīme; viņš domā par klausības atcelšanu, viņa centienu biedrs un draugs ir Mickevičs, ar kuru bija iepazinies trimdā, Mūsu vārds «tautībnieks» varbūt liksies še nevietā, jo pie tautas ar savu vēsturi, patstāvīgu politiku un sabiedriski dzīvi viņš dabū citu nokrāsu; tomēr abi jēdzieni vienas saknes, kaut arī pie mums šīs saknes atvase vārga un kropla un tikai siltumnīcas gaisā viņa varēja izstiedzēt. Vēlāk Puškins piestāj tā sauktiem slavofiliem un nokāpj arī līdz «urrājošam» patriotismam. Lauku klusumā Puškins citu studiju starpā ielasās vēl dziļāk Šekspīrā, kurš tagad izskauž pie viņa Bairona iespaidu. «Kas par cilvēku Šekspīrs!» raksta viņš Rajevskim. «Cik niecīgs pret viņu ir traģiķis - Bairons, šis Bairons, kurš no visa sapratis tikai vienu raksturu . . . (t. i., sava paša).» Dzejnieks še lasa arī Aristu (itāliešu dzejnieku), muhamedāņu korānu (iz kuriem dažas vietas tulko), bet sevišķu vērību piegriež vēsturei: Tacitam, Karamzinam, krievu gada grāmatām, Napoleona atmiņā, Valtera Skota vēsturiskiem romāniem. Šie tiek uzrakstītas arī 6 nodaļas «Jevgeņija Oņegina», «Grāfs Nuļins» (zem Šekspīra iespaida), «Ēģiptes naktis» un piezīmes iz viņa dzīves. Pamazām, pašam gandrīz nemanot, notiek pārmaiņa ne vien dzejnieka politiskos uzskatos, par kuriem varbūt vēl nāksies minēt kādu vārdu, bet arī estētiskos, kuri jau pie dzejnieka vispirms krīt svarā. No vizošā, skanošā romantisma un baironisma viņš nāk pie objektīva, nopietna   r e ā l i s m a,   un šis reālisms beigās ir pozitīvais ideāls, caur kura atrašanu viņš tik dziļi atšķiras no Bairona un viņu pāraug. Jo šis reālisms dzejā ir tuvu savienots ar tautas, «pūļa», dzīvi, dibinājas uz viņas atzīšanu un pētīšanu; viņš «modina cēlas jūtas un aicina uz žēlumu pret kritušiem», viņš cienī tautu un rauga aptvert viņas īstenību un varenību. Protams, pār savu šķiru arī viņš nespēj pacelties, «tauta» viņam ir tikai zemnieks-saimnieks, bet ne zemākās šķiras, bet viņš rāda, kurp jāiet uz jaunu dzīvi. Bairons to nespēja, un traģisks ir šā klaidošā ģēnija gals. Puškina ģēnijs ir reālistiska virziena no paša sākuma; jau licejas dzejas ir sacerētas zem dzīves tiešiem iespaidiem, tāpat baironistiskā perioda darbos visur manāmas tuvākas saites ar dzejnieka apkārtni, un šinīs darbos daiļākais, īsti paliekošais nau nebūt idejas vai varoņu raksturi, kori ir nenoteikti, māksloti, bet svaigi - krāsainie dabas apraksti un dzīves un ierašu patiesie tēlojumi. Studējot Šekspīru ar viņa ģeniālo vienkāršību un dzīves patiesību, ar vēsturiski objektīvo uzskatu uz dzīvi, Puškins galīgi un apzinīgi tiek par reālistu, kaut gan reālisma vārds toreiz vēl netika lietots. Pirmais darbs šinī jaunajā reālisma garā bija «Boriss Godunovs» jeb «Komēdija par caru Borisu» (kā viņa pirmāk saucās), kuru dzejnieks sacerēja klusajā Mihailovskā un kurš tik lielisku troksni sacēla vēlāk visā Krievijā. Cik derīga arī vientulība bija priekš Puškina darbības, viņš viņu panesa ļoti nelabprāt un pastāvīgi domāja iz viņas izrauties. Jau Odesā viņam bija nodoms bēgt un piedalīties pie grieķu dumpja, viņš vairākkārt veltīgi lūdza pēc atļaujas - braukt uz ārzemēm, tad gudroja bēgt caur Jurjevu. Bet nodomi palika nodomi. Te viņš Trigorskā dabūja negaidītu ziņu par 14. decembra notikumiem 1825. gadā. Trīcošā uzbudinājumā agri no rīta viņš dodas ceļā uz Pēterburgu, lai tur palīdzētu ar padomu un darbu, - bet, tikko izbraucot iz ciema, viņš ierauga garīdznieku, pabraucot tālāk - zaķis trīs reizes pārskrien pār ceļu, - un jaunais «tautībnieks», kurš pat līdz māņticībai iedziļinājies tautas dzīvē, liek zirgus griezt atpakaļ . . . Nodomi arī šoreiz palika nodomi. Puškins, no Pēterburgas braukšanas atgriezies, nodarbojās ar kompromitējošu papīru sadedzināšanu un dažādu aplinku lūgumu sastādīšanu, lai tiktu atsvabināts iz Pleskavas. Viņš diezgan raksturiski pieved sev par labu Alfiērija teikumu, ka rakstnieka šķira nododoties «prātošanai», bet ne darbiem, un noliedz, ka jebkad zinājis par jebkādām «biedrībām». Nu reizi nodomi nepalika nodomi vien, Puškins iz Pleskavas tiek izrauts. * «Jevgeņija Oņegina» 6. nodaļas beigās Puškins atvadās no savas jaunības; viņš jutās attīstībā pieaudzis Pleskavas vienatnē, izcīnījies līdz patstāvībai, sevī uzņēmis un pārstrādājis sava laika jūtas un idejas un sācis nodibināt savus oriģinelos uzskatus dzejā, kuri parādījās reālismā. Šinī laikā vai drusku agrāk viņā mostas līdz ar vīrišķās patstāvības sajušanu literāriskos ražojumos arī apziņa, ka viņš materialā, t. i., uzturas, ziņā spēj stāvēt uz savām kājām un iztikt no savu rakstniecības darbu ienākumiem. Bet liktenis Puškinam nebija vēlējis nākt pie šādas pilnīgas patstāvības. Līdzīgi Vergīlam vai Horācam, Šekspīram un Gētem viņš visu mūžu palika atkarībā. - * Septembra sākumā Mihailovskā ataulekšoja feldjēgers. Puškins bija vēlu no viesiem iz Trigorskas pārnācis un tikko paspēja uzmest uz pleciem mēteli un paņemt drusku naudas, kad feldjēgers, viņu līdzi vezdams, atkal aizaulekšoja. Par tālākiem notikumiem Puškins pats vēlāk stāstīja sekoši Homutovai; viya nostāsts ir pārāk raksturisks, lai to atstātu neminētu: «Feldjēgers izrāva mani iz manas uzspiestās vientulības un ar pastu aizveda mani uz Maskavu, taisni Kremlī, un mani, visu vienos dubļos no ceļa, ieveda kabinetā pie Viņa Majestātes Ķeizara, kurš man sacīja: «Sveiks, Puškin, vai tu esi mierā ar savu atpakaļatvešanu?» - Es atbildēju, kā pienācis. Viņa Majestāte ilgi runāja ar mani un vaicāja; «Puškin, vai tu būtu ņēmis dalību pie 14. decembra d., ja būtu bijis Pēterburgā?» - «Visādā ziņā, jūsu Majestāte: visi mani draugi bija sazvērēto starpā, un es nebūtu varējis nepiedalīties. Tikai mana klātnebūšana mani glāba, par ko es dievam pateicos!» - «Diezgan tu muļķojies,» atbildēja Viņa Majestāte, «es ceru, ka tagad būsi prātīgs un domu starpību vairs nebūs. Tu man atsūtīsi visu, ko sacerēsi; tagad es Pats būšu tavs cenzors.»» Pēc sešu gadu ilgas «piespiestas vientulības» un brīvas baironības Kišiņevas «barbaros un čigānos» Puškins Maskavā ar lielu dedzību sāka atkal nodoties saviesīgai dzīvei «sabiedrībā», t. i., «labākās famīlijās», kuras līdz ar Baironu bija tik asi nīdējis un apkarojis «pasaules sāpju» izmisumā; ne velti viņš bija jau «Kaukāza gūstītā» it kā šaubījies par šī naida un izsamisuma patiesību un īstenību. «Labākās famīlijas» uzņēma ļoti viesmīlīgi savos salonos slaveno dzejnieku - ar protestējoša un mocekļa oreolu, kurš galu galā nebija nemaz tik bīstams un taču savas šķiras cilvēks. Dažādi literātu pulciņi sacensās viņa godāšanā. Toreiz, kā stāsta Pagodins, bija dzīvs literatūras laikmets Maskavā. Nebeidzamos un neskaitāmos literāriskos vakaros tika apspriesti dažādie dienas jautājumi, literāriski un filozofiski, sakot no krievu rakstniecības likteņa līdz pašas Krievijas liktenim. Puškins draudzējās ar Homjakovu, Kirejevski, Pagodinu un citiem vēlākiem slalvofiliem un tautībniekiem, bet tuvinājās arī Mickevičam, kurš varbūt vislabāk no visiem draugiem viņu saprata. (Sudraba Edžus nopelns, ka viņš arī mūsu publiku rauga iepazīstināt ar šo ievērojamo dzejnieku.) Jaunie Maskavas rakstnieki, kuri toreiz dibināja «Maskavas Vēstnieku», saņēma ar lielisku sajūsminājumu «Borisu Godunovu», kuru Puškins lasīja divas reizes priekša slēgtos pulciņos. Lasīšana sacēla nedzirdētus piekrišanas parādījumus: «Mēs pēc lasīšanas beigām,» tā savās piemiņās saka Pagodins (tas pats, kas rakstījis par «Baltijas jautājumu»), «lukojāmies ilgi viens otrā un tad metāmies pie Puškina; sākās apskāvieni, cēlās troksnis, dzirdējās smiekli, ritēja asaras, negribēja beigties laimes vēlējumi... Kas tās bija par brīnišķām stundām... Laikam neviens negulēja to nakti, tā bija satricināts viss mūsu organisms.» It sevišķi aizgrāba mūka Pimena nostāsts, Borisa cēlā runa uz savu dēlu un dzīvie, reālistiskie skati iz tautas dzīves. Tik cēla un augsta poēzija, un tomēr tik dzīves patiesi, reālistiski tēlojumi, tik skaista un pacildinoša valosa un tomēr tik vienkārša, tik tuva zemo ļaužu runai, bez jebkādiem sevišķiem izpuškojumiem un mākslotiem greznumiem, tik caurredzami skaidra un saprotama - viss tas vēl nebija dzirdēts. Tā bija krievu reālisma pirmā lielā uzvara. Publikai ar nepareizi audzinātu un samaitātu garšu nereti taisni šī skaidrība, vienkāršība un saprotamība valodā un saturā izliekas bez jebkādiem sevišķiem nopelniem. Nau jau «Borisā Godunovā» nekādu raibumu un sarežģījumu, raksturi bez straujām, trokšņainām kaislībām, visa gaita tik rāma un mierinoša, kaut arī dvēseles dziļumos iekustinoša. Iz «Borisa Godunova» dveš pretī paša dr`mas sacerētāja dziļa cilvēku saprašana un visa piedošana un nesodīšana, plaša un visu aptveroša mīlestība. Un, neskatot uz visu to, «Borisa Godunova» raksturi nau idealizēti. Boriss caur noziegumu nācis tronī un ar neuzticību lūkojas uz katru, un arī cara dēla lomā Griška paliek Griška. «Boriss Godunovs» daudzējādā ziņā līdzīgs Gētes noskaidrotai «Ifiģenijai» vai «Torkvatam Tasam», bet viņš pārāks pār tām ar savu dzīves īstenību un vienkāršibu, tuvumu tautai. No «Borisa Godunova» krievi var skaitīt jaunu, spožu laikmetu - reālisma sākumu. Še dzejnieks jau pilnīgi brīvs no Bairona iespaida; kas vērojis viņa psiholoģisko attīstību, priekš tā šī drāma vēl sevišķi pievilcīga ar savu aso atšķiršanos raksturā no agrākiem aukainām kaislēm un kārēm, no neapmierības, meklēšanas, izsamišanas, - viņš atradis jaunu dzīvi tautā. Viņš «Borisā Godunovā» pāraudzis baironismu vairāk nekā pat «Jevgeņijā Oņeginā», jo še baironisms jau liekas vienaldzīgs ticis, kamēr tur viņš vēl cīnās pret krievu baironismu, rāda tā neīstenību un uzstāda tam pretī krievu tautas vienkāršumu un labsirdību kā ideālu, kurš jāsaprot un pēc kura jācenšas, ko vēlāk māca ar tādu dedzību Dostojevskis, Tolstojs u. c. * Bet lielais sajūsminājums par «Borisu Godunovu», kurš atlīdzināja dzejniekam visas ciešanas, tika viņam drīz sariebts. Dzejnieks tiek drūms, uzbudināts un nervozs. Viņš tagad ceļo no vienas vietas uz otru, nekur ilgāk par dažiem mēnešiem neuzturēdamies, nekur miera neatrazdams. «Sabiedrība» ar savām viesībām, baudām, dzīrēm un kārtīm nespēj viņam vairs atlīdzināt to patstāvības un plašas attīstības trūkumu, kuru viņš tik dziji sajūt; viņš netic vairs «sabiedrības» tikumībai, patiesībai un viņas darbošanās nopietnībai, viņš netic vairs, ka no «labākām famīlijām» nāks glābiņš un jauna dzīve. Bet šī atziņa vēl ar sāpēm vienota, viņam jāpārlaužas un jākaro vēl pašam pret sevi, kaut gan viņš «Borisā Godunovā» bija jau juties tik brīvs jaunā dzīvē. Drīz viņš it kā apreibinādamies metas galvas pilsēta5 dzīves atvarā, drīz noslēdzas kādā nomaļā ciemā; viņš žēlojas par savu palaistu, nelietotu jaunību. Tā bez mērķa klejodams, viņš piestājās krievu karaspēkam, kurš 1829. gadā karoja Kaukāzā. Tomēr šie gadi garīgas ražības ziņā ļoti auglīgi. Viņš 1827. g. sacer «Pētera Lielā nēģeri», piegriezdamies prozai, kura arī tagad no reālistiem visvairāk lietota; saraksta 13 dienās lielo dzeju «Poltava», nebeigto dzeju «Galubs», apraksta savu ceļojumu uz Kaukāzu un dzejo daudz lirisku dzejoļu, kuros atspoguļojas viņa neapmierība. Viņš sauc savu dzīvību veltu dāvanu, savu sirdi tukšu, savu prātu - lieku, viņš dusmās un riebumā bruņojas pret filistru pūli, kurš dzeju saprot tikai tad, ja tai visšaurākie praktiskie mērķi, un līdz ar pretību pret viņa apkārtni viņā aug pašapziņa (dz. «Poēts»). Viņš jūtas pārāks pār sava laika inteliģenci, kurā nebija nekas īsts un augsts, pat ne sāpes, izsamisums, kur nu vēl protests. Visasāk šī neapmierība un riebums izteikti ne sīkos dzejojos, bet lielajā romānā dzejas forma «Jevgeņijs Oņegins», kurš pabeigts pret šī laikmeta galu un uz kuru mēs jau vairākkārt aizrādījām. Romānā, kuram priekš krieviem ir augsta estētiska un sabiedriska nozīme, kurš atspoguļo visu tā laika krievu dzīvi ar Vakareiropas un slavofilu strāvām un kurā par ideālu uzstādīta garīgi augsta un cēla, bet vienkārša krievu meitene Tatjana (nesamērojami augstāks tips par vācu Grietiņu «Faustā»), Puškins tēlo kā galveno personu krievu baironistu Oņeginu, kādi toreiz bija tipiski priekš visas krievu inteliģences un vispār augstākām šķirām un kāds savā laikā bija pats Puškins, padodamies laika garam. Katrs toreizējs inteliģents mīlēja izrādīties par neapmierinātu lielu garu, dēmonu vai titānu, kurš vienīgi pareizi saprot pasauli un nicina katru citu uzskatu, dēmonu, kurš uz visu lūkojas skeptiski un pārsmejoši. Visu to varēja noredzēt jau no baironistu ārējā izskata: vaigs bija pēc iespējas drūmi un nicinoši saviebts; pat drēbēm vajadzēja būt neparastām un aizrādīt uz viņu valkātāju lielo nozīmi priekš pasaules visuma. - Puškins Oņeginā atklāj, cik neīsta un. mākslota ir šī izrādīšanās, cik nespējīgi priekš īsta, liela darba ir šie skanīgie inteliģences un kundzības varoņi, kuru visa runa sastāv iz tukšām frazēm, kuru lielākā nodarbošanās ir dzeršana un mīlināšanās un kuri mūsu laikā pie savas specialitātes var vēl pieskaitīt dzīvošanu uz sveša rēķina. Cik daudz augstāk Puuškins ar šo atzīšanu stāv pā savu laiku, var vislabāk noredzēt no arī ievērojamā dzejnieka Ļermontova piemēra. Tas, pakaļdarīdams Puškina «Oņeginam», rakstīja romānu «Mūsu laiku varonis» un tur tēlo baironistu Pečorinu - it nopietni kā pozitīvu ideālu, viņam līdzi juzdams un līdz ar vinu smieklīgs tikdams. Ļermontovs nebija nemaz sapratis, ka Puškins nokritizē «Oņeginu». Boldinas ciemā 1830. g., no kolēras ieslēgts, Puškins bez «Oņegina» pabeidz vēl veselu rindu stāstu (Belkina stāsti), dzeju «Namiņš Kolomnā»,- dramatiskās scēnas: «Mocarts un Saljerijs», «Don-Žuans», «Skopais bruņinieks» un tulko iz angļu valodas «Dzīres mēra laikā»; raksta vēl «Gorohinas ciema gadagrāmatu». * Bet šinī laikā Puškins iepazīstas ar 15 gadus veco, visur apbrīnoto skaistuli iz augstākām aprindām Natāliju Gončarovu, kuras augstā dzimta Puškinu ne tūliņ un ne labprāt pieņem. Pēc 3 gadiem tas skaistuli apprecē, kad no tēva dabūjis muižu un to bankā ieķīlājis. Precēšanās nozīmēja gan lielu pārmaiņu viņa dzīvē, bet ne tādā ziņā, kā viņš bija domājis: brīva iespēja attīstīties un darboties pēc saviem ieskatiem un pārliecības, nodoties priekšmetiem, kuri viņu pievilka, tika vēl vairāk ierobežota, dvēseles miers, kuru viņš tik kāri nemeklēja, kurš tik vajadzīgs bija viņa ģēnija pilnai uzplaukšanai un lielu garīgu darbu pastrādāšanai, tika traucēts un izbaidīts no jaunām, sīkām, bet tomēr visu pārvarošām rūpēm, par kurām viņš agrāk nebija ne domājis. Viņa sieva bija augstas kārtas, viņš bija piespiests vest plašu dzīvi, - bet viņa naudas līdzekļu nepietika. Dzīšanās iespiesties augstākās aprindās un baudīt viņu brīvību un plašību sāka atriebties pie dzejnieka. Sievas dēļ viņam vajadzēja vairāk piemēroties «sabiedrības» apstākļiem un beigās arī domām. Seši gadi dzīves Dienvidus Krievijā un Pleskavā un ilgā klaidošana vinu bija nogurdinājuši; turklāt viņš ar to neviena no saviem mērķiem nebija panācis. Puškins apmetās Carsko Selā pie Pēterburgas. Še Žukovskis, pie galma ļoti iecienīta persona, dara uz viņu zināmu iespaidu līdzi apkārtnei un visam tā laika garam. Puškins pamazām sāk atsvešināties no saviem agrākiem draugiem un domu biedriem. Atsvešināšanās pāriet uz publiku. Viņa agrākais draugs Mickevičs, kurš bija gandrīz vienos gados ar Puškinu un cieta tādu pat likteni, visagrāk nomanīja šo pārmaiņu. Puškins pārgrozījies savos uzskatos, viņš stāsta, ka publika tikusi vēsa pret savu mīlamo dzejnieku; ne aiz naida viņa aizgriezusies, bet neatradusi viņā atbalstu. Viņa gribēja, lai dzejnieks būtu viņas sirdsapziņas vadītājs, viņas iemīļoto ideju iztulkotājs un sludinātājs. Dzejnieka pirmos darbos bija skanējis protests, tad vēlāk izsamisums, skepticisms, karsušas fantāzijas atdzišana, beigās sajūsminājums par slāvu senatni. Bet ko nu tālāk? Puškinam nebija vairs ko teikt; viņš zaudējis drošsirdību jau no 14. decembra. Viņš sācis smieties par savu draugu entuziasmu, vinu filozofiskām idejām, viņu liberālismu. Un Puškins rakstīja dzejoli «Krievijas apmelotājiem» patriotiskā garā, cēla pārmetumus arī pret Mickeviču. «Krievijas apmelotājiem» sekoja patriotiskie «Borodinas gada svētki». Žukovska gādība un patriotiskās un tautiskās dzejas (pasaku pārstrādājumi) nopalika arī bez citām sekām nekā augšā minētām; dzejnieks tika atkal uzņemts dienestā ar 5000 rbļ. asignātu gadā un tiesību strādāt valsts arķīvos priekš «Pētera Lielā vēstures». Pētera Lielā varenā persona bija jau agrāk dzejnieku saistījusi («Pētera Lielā nēģeris», «Poltava»). Dzejnieks tagad lasa materiālus plašiem darbiem, ieinteresējas par dumja vadoni Pugačovu, raksta šī dumpja vēsturi un stāstu iz tā laika - «Kapteiņa meitiņa». Kā īsts reālists viņš brauc pats aplūkot notikumu vietu savam stāstam, ko tagad pieskaita par sevišķu nopelnu franču naturalistiem, piem., Zolā, kurš ceļo uz Lurdu un Romu, lai rakstītu romānus «Lurda» un «Roma». Par «Pugačovo dumpja vēsturi» viņš Liek iecelts par kambarjunkuru un dabū 20 000 rbļ. asign. šī darba drukāšanai. Viņš šinīs gados tiek iecelts arī par akadēmiķi un saraksta par to apcerējumu par «Krievu akadēmiju». No literāriskiem darbiem viņš nobeidz vēl «Dobrovski», «Nāru», tad «Vara jātnieku» (tēlots atkal Pēteris Lielais) un «Vakara slāvu dziesmas». Puškins tagad sasniedzis augstāko pakāpi goda parādījumos; no pilsoņa stāvokļa aplūkojot, viņu varētu saukt par laimīgāko cilvēku. Bet jau viņa drudžainā literāriskā darbība, kura viņu ved pie plašiem vēsturiskiem, viņa ģēnijam nebūt nepiemērotiem un tādēļ vājiem darbiem, lai tikai ātrāk sagūtu jo vairāk naudas, norāda, cik nenormāli priekš gara pilnības sasniegšanas bija nokārtojusies viņa ārēji spožā dzīve. Viņš domā dibināt avīzi, lai vēl drīzāk pavairotu savus līdzekļus, un beigās izdod mēnešrakstu «Современникъ», bet žurnāls atrod maz pieknitēju, publika sāk tikt vienaldzīga, naidīga kritika runāt par «izrakstīšanos». Smalkjūtīgais, viegli uzbudinājamais dzejnieks jūtas dziļi aizskarts no ļaunprātīgiem uzbrukumiem, kuri rāda dzejnieka gara pilnīgu nesaprašanu. No otras puses, atkal nemitējās neviena no agrākām nepatikšanām no pārlūku (cenzoru un policijas) puses un aizvien vairāk un vairāk attīstās riebums un dzīves apniknums. Un atkal dzejnieks bez apstājas aizņemts un sagrauzts no rūpēm par materiālo stāvokli; viena pēc otras tiek ieķīlātas muižas, pārdotas, parādi uzņemti. - «Es zaudēju laiku un dvēseles spēkus, metu pa logu grūti pelnīto naudu un neredzu nekā uz nākamību. Mans tēvs izšķērž muižas bez prieka un aprēķina; tavējie tāpat zaudē savu mantu. Kas no tā iznāks, dievs vien zina,» viņš raksta sievai kādā vēstulē; citā: «Man vajadzēja tevi precēt, jo bez tevis es visu dzīvi būtu bijis nelaimīgs, bet man nevajadzēja iestāties dienestā un, kas vēl ļaunāk, iestigt parādos. Laulības dzīves atkarība dara cilvēku tiklāku. Atkarība, katru mēs uzliekam sev aiz godkārības vai trūkuma, mūs pazemo. Tagad viņi uz mani lūkojas kā uz kalpu, ar kuru var apieties, kā viņiem tīk . . . Vieglāk nest nemīlību nekā nicināšanu. Bet tu neesi tur vainīga, es vainīgs aiz savas labsirdības, kura iet līdz muļķībai, neskatot uz dzīves mācībām.» Uz Trigorsku viņš raksta: «Es esmu pilnīgi satriekts un atrodos stiprākā uzbudinājumā. Ticat man, cik ļoti patīkams ieradums ir arī cilvēka dzīve, bet viņā ir rūgtums, kurš to pret beigām dara riebīgu. Sabiedrība - ir pretīga dubļu peļķe.» Un tādā garā ir rakstītas visas viņa vēstules pēdējos dzīves gados, it sevišķi sievai; iz viņām skan pretī it kā nemitoša, apspiesta vaidēšana. * Viss sagatavoja un veda uz katastrofu. Traģisks gals nebija novēršams, un Puškins pats varbūt visskaidrāk juta viņu tuvojamies. Viņa kaislā, uzbudinājamā, bet dzīves līgsmā un enerģiskā daba laikam lika viņam līdz galam cīnīties jau pazaudētā kaujā. Kādi bija tuvākie katastrofas cēloņi, nau vairs no sevišķa svara, es viņus minēšu tikai īsumā. Labās «sabiedrības» naids un skaudība nevarēja panest dzejnieka tiklisko un garīgo pārākumu, viņa to apkaroja ar viņai piemājojošu niknumu un liekulību. - Sabiedrība panāca savu prātu. Puškins izaicināja uz divkauju baronu Hekernu-Dantesu; tika panākts pamiers, kad Dantess apprecēja Puškina sievasmāsu, bet sabiedrībai ar to nepietika. - Turpinājās intrigas, un Puškins duelējās ar Dantesu un tika uz nāvi ievainots 27. janvāra dienā 1837. g. Nāvi acu priekšā, ievainots, pie zemes pakritis, Puškins vēl - paceļas un dusmu pilnu vaigu šauj uz savu pretinieku, - viņa nelokāmā dzīves enerģija gribēja iznīcināt īsto ienaidnieku - sabiedrību. Viena individualitāte par mazu priekš šī kara. Divas garas dienas vilkās nāves cīniņš; viņš to panesa ar apbrīnojamu stingrību, viņa gara lielums viņu arī še neatstāja. Nāves cīniņā viņš cauri riebumam un nicināšanai saprata, kā trūkst pasaulē, un atrada pats sevi un savā pilnībā mieru un mīlestību. * Līdzjūtība, kura parādījās visās šķirās, bija lieliska un aizgrābjoša. Pie bērēm jāva piedalīties tikai ar sevišķu atļauju. Februāra 3. naktī mironi aizveda uz Pleskavu un paglabāja netālu no Mihailovskas Svjatogorskas klosterī. 1880. gadā viņam ar lielu svinību uzcēla pieminekli Maskavā. FRANCIJAS JAUNĀKĀ LITERATŪRA I Par Zolā še nebūs runa - kas ir jāmin tūliņ, - kaut gan uz viņu vērsta tagad visas izglītotās un cilvēciski domājošās pasaules vērība - ne vien viņa lielā sabiedriskā darba, bet arī viņa jaunākā romāna «Parīzes» dēļ, kurš ir liels, dzejisks, domu pilns ražojums. Arī par pārējiem lielajiem un atzītajiem Francijas jaunlaiku rakstniekiem še nerunāsim: ne par nesen mirušo dziļo psihologu Mopasānu, ne par vēl dzīvo, bet diezgan nedziļo salonu un aristokrātijas psihologu Buržeju, kurš publikā tomēr vairāk cienīts nekā pirmējais savas piemīlības un rātnības pēc; ne par nelaiķi orleānistu Alfonsu Dodē, kurš bija palicis uzticīgs sensagruvušai franču karaļu valsts greznībai. Visu šo rakstnieku darbi tulkoti lielāko kultūras tautu valodās, viņi tiek uzskatīti par pasaules literatūras īpašumu un nebūs sveši arī latviešu lasītājiem, vismaz pēc saviem virzieniem un galvenām domām; mums ir arī diezgan daudz tulkojumu no šiem darbiem, diemžēl tikai ne no labākiem. Ja še runājam par franču jaunāko literatūru, tad domāti ir rakstnieki, kuri ir šo lielo meistaru pēcteči - tanīs pašos vai jaunos virzienos; rakstnieki; kuru slava vēl nau iespējusi tālu izplatīties pār viņu tēvijas robežām. Viņi pieder vēl pilnīgi Francijai, izsaka to, ko jūt un domā, uz ko cenšas, ko cerē un sagaida šodienas   F r a n c i j a.   Pēc viņu centieniem un darbiem var ātrāk apspriest tagadējo Francijas garīgo dzīvi nekā pēc tā sauktiem lielajiem meistariem, kuri nodibināja Francijas jauno literatūru ar reālo un drošo uzskatu uz dzīves tiešamību. Bet jāapradinājas reizi ar to, ka arī šie   j a u n ā s    literatūras meistari ar laiku tapuši veci; ka viņi aizvien vairāk un vairāk paguruši grūtajā dzīves un cīņas ceļā un nespēj vairs visam sekot, kas saviļņo jaunāko paaudzi. Viņi saprot vairs tikai dzīvē un gara ražojumos taisīt slēgumus no tiem centieniem un faktiem, kuri viņuš sajūsmināja viņu jaunībā, - bet pienākuši jauni fakti varenā straumē, tautas dzīvei pārgrozoties līdz pašiem pamatiem, līdz pašas saimnieciskas ražošanas kārtībai, - un šos jaunos faktus apsvērt un saprast viņu visumā, tas vairs nau darbs priekš pirmajiem jaunās literatūras ceļa taisītājiem. Tie, kas šo darbu darīs, varbūt vēl tagad mazāki par pirmajiem meistariem; viņi var vēl būt nedroši, neskaidri savos nodomus par līdzekļiem, bet viņiem sekos citi spēcīgāki, un viņiem pieder nākotne, jo jaunība ir viņu pusē. Viņi stāvēs uz pirmējo meistaru pleciem, bet viņi redzēs tālāk nekā tic. Līdz ar jauniem dzīves pamatiem, par kuriem nupat augšā minēts, pārgrozīsies arī domu. virzieni un literatūras centieni. Pārejas laiks ir aizvien pats pievilcīgākais, tā, piem., vēsturnieki, prātnieki, dzejnieki un mākslinieki nevar beigt atkal un atkal pētīt un tēlot Romas republikas grimšanas laiku. Aplūkojot tuvāk franču dienasliteratūru, katrs vispirms atdursies uz visu grāmattirgu pārvaldošo sensācijas literatūru, it īpaši uz gandrīz neizmērojamo romānu bagātību. Ražotās preces pieprasījums un piedāvājums še ir tik liels, ka mēs savos vienkāršos latviešu apstākļos to nemaz nevaram labi iedomāties; pie mums vēl nau attīstījies tirgus šai greznuma precei, kura zemē ar tik vecu kultūru kā Francija ir tikusi jau gandrīz par nepieciešamu vajadzību līdzīgi parastām miesas baudu vielām. Turklāt, protams, nevienu nepārsteigs tas ievērojums, ka taisni kaila sensācijas, t. i., briesmu romānu un laika kavēkļa, literatūra ir tā prece, kura vislabāk iet no rokas un visvairāk tiek patērēta, jo arī no miesas baudu vielām tiek pieprasītas visvairāk lētākās, brandvīns vairāk neka vīns, mahorka un bakums vairāk nekā Havannas cigāri. Jau šī lēto prece ir kaitīga, bet mazturīgās vidusšķiras nedz spēj nopirkt dārgāko un labāko preci, nedz pat savas neattīstības dēļ spēj izprast reizēm šīs labākās preces pārākumu. - Tāda spaļu literatūra kā «patiesība par Dreifosu» tagad vēl nebūs izskaužama ne ar kādiem godīgu ļaužu pūliņiem, un radīsies arvien ļaudis un pat avīzes, kas aiz neattīstības un peļņas nolūkiem ieteiks par labu un pabalstīs taisni šo nekrietno preci. Neturīgās šķirās šī prece dara mazāk posta, jo tām pat viņa ir vēl par dārgu, un, ja šis šķiras jau reizi pērk grāmatas, - kuras taču nau nepieciešamas, - tad arī labi apsver, vai grāmata derīga; tādā kārtā Francijā un Vācijā īstās tautas rokās nāk vairāk grāmatas ar zinātnisku, paliekamas vērtības saturu. Sensācijas un laika kavēkļa literatūras ražošana taisni pēdējos gados pieaugusi nepieredzētā mērā, un tas fakts ir raksturisks ne vien priekš tagadējās Francijas, bet priekš visām zemēm, kuras sasniegušas Francijas saimnieciskās attīstības pakāpienu. Tādēļ še arī plašāki aizrādījām uz parādību, kura principā it nemaz neatšķiras no vispārējās modernās, naudnieciskās lielražošanas; kas pazīst cik necik tuvāk šīs daudzpatērējamās literatūras fabrikveidīgo pagatavošanu, tas zinās, ka pat sīkumos šo baudu vielu izstrādāšana līdzinājas kaut kādu katūna vai bleķa preču ražošanai. Pie pārrunātās daudzpatērējamās lasāmās preces pieskaitāma arī otrās sugas literatūra, kura nestrādā ar uztraukumiem un briesmām, bet - taisni otrādi - ar omulību, mērenību, saldību un pat drusku ar idejām un domām, ja tikai šīs idejas jau tapušas pietiekoši vecas, gludi apdilušas un visiem parastas kā meldijas spēļudozēs. Ideologiem un pusizglītotiem šāds literatūras veids pat vēl lielākā cienā, jo viņš ir vieglāk aizstāvams un mazāk apstrīdams: še jau ir piejaukts drusku domu un pamācību, nau jau vairs fantāzijas kairinājumi, viss ir lēnīgs un nekaitīgs. Šie «amuseurs» pakavē patīkami laiku, nepiepūlinot domāšanu, un tāda prece arvien atradīs pircējus. Tādi «amuseurs» ir citu starpā Gabrbuljejs, Malo, Grevils, Žip (Gyp); pēdējā ir sieviete un iz augstākām šķirām: grāfiene Martel. Viņi pielīdzināmi, piem., tādiem vācu rakstniekiem kā Marlita, Heimburga, Heibergs, Dāns, Ekšteins, Vildenbruhs utt. Kad nu no raibajiem sensācijas un laika kavēkļa romāniem pārejam uz grāmatām ar nopietnāku un dziļāku saturu, uz tā saukto ideju literatūru, tad rakstnieku skaits jau stipri pamazinājas; vispār mēs varētu saskaitīt tikai kādus piecpadsmit rakstniekus, kuriem ir kāds zināms virziens vai tendence, kas iekustina dažus no laika jautājumiem. Minēto rakstnieku skaitu vispirms raksturo viņu raibais maisījums iz visām tautām, viņu kosmopolītisms. Gan lielākā daļa ir dzimuši franči, kā abi Roniji, Hervjē, Barē, Šaudplē, bet Rods jau ir franču šveicietis, Hismans un Meterlinks beļģieši, tāpat arī Rodenbahs, Vjelē Grifens ir pat amerikānietis. Vēl raibāki nekā šo rakstnieku dzimums ir viņu dažādie pasaules uzskati. Šādam dažādu elementu maisījumam nebūtu pie citām tautām, kuras labprāt padodas svešiem iespaidiem; nekāda sevišķa nozīme, bet priekš Francijas, kura lepni no citiem mēdz noslēgties, tā ir savāda parādība. Starp šiem rakstniekiem ir novērojamas trīs galvenākās strāvas: krievu rakstnieka Tolstoja iespaids, virziens pēc vācu filozofu Šopenhauera, Nīčes un arī pēc Vāgnera un beidzot Ibsena asās sadzīves analīzes novērojums. Bet, tā kā šie lielie meistari skarbi viens otram runā pretim, Šopenhauers un Tolstojs dzīves vērtību noliedz, pēdējais savā «Kreicera sonātē» pat iet līdz pēdējai konsekvencei - dzīvības pašas negācijai, Ibsens un Nīče turpretim grib iedvest dzīves enerģiju, tad viņu skolnieki un pēcteči, kuri paši tikko vēl atrodas attīstības stāvokli, raksta neskaidri un bez noteiktības. Viņiem trūkst dziļā skata iespiesties lietu iekšpusē, viņi aplūko tikai ārieni un iestieg tādēļ vēl lielākās jukās un pretruņās. Pie šiem ārpuses iespaidiem pievienojas vēl franču pašu rakstnieks Zolā un naturālisms. Zolā liek sevišķu svaru uz lietas ārpusi un apskata to pilnīgi pēc dabas; viņš nostāda cilvēku kā saaugušu un cieši kopā saderīgu ar savu apkārtni un apstākļiem. Kādam no saviem darbiem «Terēze Rakēna» viņš pat liek par moto pazīstamos vārdus, kuri savā laikā jau Tēnam ienesuši lielas nepatikšanas: «Tikums un netikums ir tādi paši ražojumi kā vitriols un cukurs», bet pats viņš, zināms, neaizmirst ideju un dvēseli. Zolā skolnieki turpretim ir piesavinājušies tikai viņa mācību pirmo pusi, lietu smalko ārējo aprakstu; tie mēdz visu novērot un, cik iespējams, atstāstīt pēc patiesības, bez kā tie izsacītu paši savas domas. Viņi aizmirst, ka mākslinieks nau tikai fonogrāfs vien, kuram smalki jāizdod visas skaņas, kādas tās ir patiesībā; citādi jau viņam trūkst taisni tas, kas rakstnieku īsti dara par mākslinieku: viņa pašu uzskatu savādība, jūtas un spējas veidot pēc sava paša individualitātes. Bet arī šis viens, ko jaunie rakstnieki ir mācījušies, - smalkā lietu ārpuses aplūkošana - nau nebūt nicināms ieguvums un ir solis uz priekšu, kas ļoti labi saietas ar mūsu zinātniskā laikmeta pētījumu un novērojumu metodi. Bez tam Zolā skolnieku skaits stipri sašļucis, viņam iet tāpat, kā senāk gājis lielajam mācītājam, kuru daudz no viņa mācekļiem atstāja, kad tas viņus bija uzaicinājis tam sekot un uzņemties krustu. Zolā, kuram vēl piebiedrojas Mopasāns ar savu augstāku šķiru graizīšanu, bija norāvis priekškaru no visas sabiedrības un rādīja tur tik daudz puvumu un netīrumu, tik daudz satrunējuša, ka tas reizē sacēla riebumu, bailes un apbrīnojumu; viņš bija noārdījis tiltus uz pagātni, tā ka viņa skolniekiem visādā ziņā vajadzēja iet tālāk, bet šis darbs bija par grūtu, tas prasīja tik daudz spēka, apsolīja tik maz piekrišanas un slavas, ienesa varbūt vēl nicināšanu, ka daudzi palika atpakaļ šai pusē - vecās pagātnes drošajās, iemītajās pēdās - vai atkal uzmeklēja kādus sāņu ceļus, kur tie sabiedrības jautājumiem varēja ar līkumu apkārt apiet. II Literatūras ražojumu skaits trešās republikas laikā vairojās pārāk nepieredzētā mērā, bet lielum lielākā daļa šo ražojumu ir sekli un, ja daudz, viduvēji - lēta laika kavēkļa prece lielā tirgus apmierināšanai; arī nopietni ražojumi, kuros ar apziņu tiek attēloti laika virzieni un centieni un kuriem ir mākslas darbu nozīme, nedod nekā noteikta un ,skaidra, tēlo izsamisušo Francijas stāvokli, meklē, bet nezina aizrādīt uz ideju, kas vestu nešaubāmi gaišā nākotnē. Tā franču pilsonība, kas tik lepna uz savu vadošo, lomu jaunlaiku attīstībā, kuras sākums ir Parīzē 1789. gadā, kas no svešām literatūrām necik sen ne dzirdēt negribēja, tagad pie visām tautām meklē sev glābēju vārdu, kuru pie sevis vairs neatrod. Tādas ir, kā mēs redzējām izgājušu reizi, raksturiskās zīmes šim pārejas laikam, kādēļ uz to vēlreiz aizrādām. Viņas atkārtojas tagad visur, kur tautas sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu jaunajā ražošanas kārtībā, kad tanī sāk tikt manāma sagatavošanās uz tālāku pāreju. Taisni Francijā šis izejas meklēšanas laikmets ir aplūkošanai jo pievilcīgs, tādēļ ka še sastopami nereti ievērojami talanti un no viņiem priekšā liktos lielās mīklas atrisināšanas mēģinājumos ir liela drošība un dažādība. Vienā ziņā visi šie pilsoniskie ideju rakstnieki un izejas meklētāji līdzinājas viens otram, cik ļoti viņi arī visās citās vietās izšķiras. Visiem viņiem liekas maz laika esam, visi raksta steidzoši, it kā baidīdamies; ka neuznāk Francijai galējs posts, ja viņi novēlosies ar saviem morāliskas vai sabiedriskas glābšanas priekšlikumiem. Šinī steidzībā, uz ko dzen viņus sacīkste, - kā visur, tā arī literatūrā pazūd agrākās franču literatūras formas daiļums un pilnīgums; jaunie rakstnieki neievēro pat vairs senāko prasību, ka grāmatas saturam vajag būt gaiši pārredzamam - skaidri un konsekventi domātam no paša sacerētāja un skaidri un pievilcīgi izliktam. Kā viņiem arī skaidri domāt, kad viņi paši meklē un nerod skaidrības? Kā viņiem vadīt noteikti citus, kad paši tikai tumši nojauš «laika tuvošanos», uz kuru gaidīja jau lielais franču filozofs Konts un Vācijā. filozofs Ludvigs Feierbahs? Protams, ne mūsu garšā ir žēloties, ka aiziet vecā, pārsmalcinātā un mākslotā formas cienīšana dzejā un citas dailēs, kura raksturoja franču klasicismu un arī vēlāko romantismu; mans nolūks ir tikai aizradīt, ka gadiem izstrādātai, smalkai formai vecā mākslas virzienā jāzūd, ja mainās literatūras saturs un priekšmeti. Katra ražošanas kārta atved līdzi savus gara virzienus, savas idejas, un šīs idejas mākslā un dzejā izlejas mainītās jaunās formās. Ne uzreizi, jā, pat ļoti lēni top atrastas un izveidotas šis jaunās formas; jaunais saturs parādās pirms vecajās formās un tad tik viņas pārgroza un piemēro sev, kamēr arī formas ir tikušas jaunas un tad nodibinājušās. Saturs visur mainās agrāk nekā forma. Pārejas laikmetos aizvien valda mākslā acis krītoša bezformība, nenoteiktība, pārmērība uz vienu un otru pusi, jā, pat katras formas un daiļuma nicināšana; tā tas bija Francijā 20. un 30. gados, cīņas laikā starp klasicismu un romantismu, tā vēlāk, reālisma un naturālisma virzieniem ceļoties; tā tas bija visur, piem., arī Vācijā ap «Sturm und Drang» (vētras un dziņu) laiku, kad Gēte rakstīja savu «Cecu» un «Fausta» sākumu un Klingers, Lencs un biedri ieskatīja ģenialitāti - pilnīgā izklaidībā. - Tā tagad franču reālisms vēl nau nodibinājies savās formās un pati jaunāko pilsonisko rakstnieku paaudze staigā pa pilnīgu pirmbūtības tumsu, izsamisdama, taujādama pie visu tautu praviešiem, pūlēdamās: saprast sevi un pārgrozījušos drūmo pasauli - meklēt izeju. * Cien. lasītāji atgādāsies, ka franču reālisma lielākais priekšstāvis kā uz izeju iz tagadnes aizvien savās varenās romānu dzejās norādījis uz dabas zinātnēm; pēdējā romānā «Parīzē» viņš kā galējo glābēju un mierinātāju slavē ķīmiju, kura - cik tas arī dīvaini neizklausās - izšķirot arī visus sabiedriskos sarežģījumus. Atzīstams vismaz ir tas, ka šis drošais vīrs, Zolā, nepadodas nevarīgam pesimismam, cerē uz spožu nākotni un grib tumsu pārvarēt ar vienīgi pareiziem ieročiem: patiesību un zinātni. Lai paliek neminēti rakstnieki, kas, nevarēdami tālāk sekot uz priekšu, krīt atpakaļ mākslas un dzejas vecā parastībā; mēs augšā runājām par tiem, kas gan cenšas uz priekšu, bet apmierinājas, ja atraduši kādu klusu sānu izeju, ja varējuši sevi apreibināties uz īsu laiku ar saldām fantāzijām, jauniem; nekad nejustiem baudījumiem, ja paslēpušies kaut kur tālā, iedomātā jūras salā no pasaules nejaukumiem un mokām. Savā dzejiski jaukajā «Princesse Maleine» Meterlinks ved projām tāli no tagadnes nekad nebijušā un neiespējamā pagātnē, dīvainā zemē ar noslēpumaini dzīvojošu dabu, ar miglainiem, fantastiskiem cilvēku tēliem, kuri darbojas ne pēc loģiskiem likumiem, bet pēc kāda nesaprotama likteņa. Viss tēlots mistiskā pustumsā un ārkārtībā. Bet šie mistiskie tēli sajūt vissmalkākos iespaidus no ārējās dabas, kādus cilvēki parasti ar saviem rupjajiem jūtekļiem nemaz nenomana; arī viņu jušana priekš psihiskām (dvēseles) kustībām ir smalkāka un vieglāk saviļņojama. Meterlinks lūko atrast un novērot visdziļākos un sīkākos dvēseles ietrīsējumus; viņš grib notvert un attēlot ātri pārejošās, tikko nojaušamās pusdomas un pusjūtas; viņš ieved un notura lasītājus un skatītājus - «Princesse Maleine» ir luga un ļoti spēcīga, dramatiska luga - fantastiskā, it kā ārpasaules ddzejiskā sajūtā un sev radnieciskus garus pacildina uz reti justām, smalkām dvēseles kustībām. Kas nau viņam radniecisks, tas atdursies pret Meterlinka uzkrītošām, ērmotām savādībām, pret māksloto misticismu un pārmērīgo daudzumu lieko krikumu un atradis viņa ražojumus par slimīgiem un smieklīgiem. Meterlinks arī tikai sagatavo ceļu dzejai, kura gribētu nokāpt dziļāk cilvēka dvēselē un attēlot smalkās dvēseles kustības, kuras līdz šim mākslā pieejamas tikai mūzikai. Līdzīgi centieni - paplašināt sava apcirkņa robežas - manāmi arī glezniecībā - pa daļai pie tā sauktiem impresionistiem, bet it sevišķi pie neoimpresionistiem un simbolistiem; simbolisti dzejā un glezniecībā stāv vieni otriem itin tuvu un cenšas pēc saviem mērķiem vienā virzienā. Pa citu ceļu nekā Meterlinks, bet uz līdzīgiem centieniem iznācis savās «Misterijās» arī K. Hamsuns Norvēģijā. Tomēr ne viens, ne otrs no viņiem un vēl mazāk franču dzejnieki - simbolisti - savos ražojumos nau tikuši manāmi tuvāk savam mērķim; pa daļai nomaldījušies pilnīgā nedabiskumā, meklētā neskaidrībā un pārkairinātā slimīgumā, kādēļ arī viņus mēdz pieskaitīt pie dekadentiem, t. i., izvirtības dzejniekiem, par kuru priekštečiem uzlūkojami Bodlērs un Verlēns. Bez simbolistiem še minami t. s. maģieši: Peladāns, Adams Boa u. c., kuri arī ir simbolisti dzejā, bet ar to savieno kādu mistisku, pārspīlētu maģiešu ticību. Ievērojams ir tas, ka arī tādi no jaunajiem dzejniekiem, kuri - kā Malarmejs, Moriss, Grifejs - ir itin apdāvināti dabas novērotāji, savā nespējībā atrast lielo izeju iz tumsas, sasniegt savu kāroto, jauno mākslu paceļ taisni šo tumsu un nespēju nākt pie domu skaidrības par savas mākslas pirmo īpatnību. Malarmejs taisni saka, ka poēzijā arvien vajagot būt mīklai (il doit y avoir toujours ènigme en poésie), ka dzejas īstais jaukums esot tas, ka vajagot uzminēt to, kas viņā izteikts. Jaunie miklu poēti tad arī pūlas savas dzejas padarīt tik jaukas, ka neviens viņas vairs nevar saprast un visa viņu māksla pastāv vairs tikai meklētu vārdu savārstījumos bez jebkādām domām; spējīgākie ar to vēl lūko iekustināt kādu dzejisku sajūtu, mazākie gari turpretī apmierinājas ar mīklu vien. Pret šiem mākslotiem dzejniekiem jaunākā laikā sacēlies īsts dzejas mākslinieks Ir. Tolstojs savā grāmatā «Kas ir māksla?» (Что такое исскуство?), kur arī pievesti vairāki piemēri šām mīklu dzejām. Tikai, it pareizi nosodīdams šīs dzejas nedabiskumu un mākslotību, kas iznāk uz domu neskaidrību un tumsu, viņš pats ieved mākslā pilnīgi svešu un nepiederīgu elementu, kurš arī iznāk uz nedomāšanu, atsacīšanos un tumsu. Tolstojs arī neizprot, ka šinīs vēl it ērmotos mākslas ražojumos ir sava tiesa īstas mākslas, cenšanās dziļāk sajust un saprast dabu un dvēseles kustības; viņš līdzi diezgan sekliem feļetonistiem uzķēris tikai tās ārējās un pārejošās zīmes, kuras ikkatram krīt acis kā ērmotas savādības, tā, piem., simbolistu glezniecībā - viņu pārvaldošās koši zilās un zaļās krāsas, zīmējuma neskaidrība un ērmotas alegorijas, trūkst tikai vēl, ka viņš minētu arī zaļos sejus un zilos zirgus. Arī tik liela mākslinieku kā Arnoldu Beklinu viņš nosoda reizē ar baru negatavu gleznotāju un nejūt poēzijas viņa ainās. Tikpat maz Tolstojs ir sapratis arī sabiedriskās parādības, uz kurām viņš tik bieži atsaucas, runādams par mākslu; viņu pašu ir novedusi uz sāpi celu kāda ideja, kurai viņš, liekas, pilnīgi nodevies, kaut arī par to var šaubīties, jo viņš nedaraa pēc saviem vārdiem, un kurā viņš gribētu atrast izeju. Bet arī šī ideja ved projām no dzīves un attīstības spējīgās pasaules, un tā Tolstojs pats nevar tikt tālāk par nicināto, nedabisko un sabiedrībai nederīgo dekadentu izvirtības mākslu. Kā simbolistu dzejas nopelnu varētu vēl minēt, ka viņa franču literatūru sākusi atsvabināt no pārāk sastindzinoša prosodijas un metrikas likumu jūga, ko nebija paspējusi ne romantisma skola ar visu savu straujību. Kaitēt - tautas lielākai daļai - uz ko parasts aizrādīt ar lielu citību, simbolistu dzeja nevar daudz jau tādēļ vien, ka viņa ir tik maz pieejama, ārēji nepievilcīga un nesaprotama. Simbolisti paši saka, ka viņi nerakstot priekš «rupjiem, neizglītotiem ļaudīm», t. i., priekš tautas lielākās daļas; viņi cenšas uz to un pieskaita to par savas mākslas nopelnu, ka «lielais bars» viņus nekad nesapratīšot; viņi dzejojot tikai priekš augstākām šķirām. Protams, ka viņi ar to negribot - atzīst mākslas uzdevuma nesaprašanu un - savu nespējību, bet toties mazāk viņi var kaitēt. Viņi pilnīgi aizgriežas no dzīvās tagadnes un negrib līdzi darboties pie izejas meklēšanas un pie sabiedriskiem jautājumiem; viņi savu lasītāju šķirai «īsina baiļu brīdi», kā saka Fausts. * Daudz vairāk kaitīgi Francijai ir tie viņas dzejnieki, kuri, tāpat nevīžodami, un nespēdami iedziļināties tagadnes parādību cēloņos, uzķer kādas paviršas, pa pusei saprastas domiņas un idejiņas vai arī tikai domu graudiņus un drupakliņas, kādus spilgtus, t. s. modernuš vārdus un teikumus, kuri zināmā laikā ikkatram mutē un spalvā, un tad domājuši jau sapratuši jēdzienus, kas šinīs vārdos izteikti, un skaitās par kāda jauna virziena piekritējiem vai pat veicinātājiem, vismaz sakās «līdzi peldam laika strāvai» un «ievērojam laika prasības». Stingra, metodiska domāšana, kāda vajadzīga, lai saprastu tiešām jaunlaiku pārgrozības, viņu nozīmi un iznākumu, lielajam baram šo franču t. s. «sabiedrisko» dzejnieku ir par grūtu, un, ja mēs vēl atgādājamies, ka viņi ir godīgi pilsoņi ar šauru redzes aploku, tad nebrīnēsimies par viņu dzejas omulību, taisni iemidzinošu saklību un domu tukšību. Visas dziļākās domas un visas cēlākās jūtas tiek no šiem dzejniekiem padarītas tik plānas un ūdeņainas, kamēr tie viņas var viegli uzņemt un attēlot. Ražošanas kārtības pārvēršanās pēc stingriem likumiem un cilvēku atkarība no viņas arī garīgā darbībā - šī dziļā doma tiek pie viņiem par kādu    s p o k a i n u,   f a t ā l i s t i s k u   «a p s t ā k ļ u   v a r u», kas visu aprij; cēlās un varenās jūtas, kuras tiek aizkustinātas no cilvēces sāpēm šinī ražošanas pārmaiņas laikā, jūtas, kuras taisnībā un mīlestībā gribētu apņemt visu bez izņēmuma, - tiek no šiem    a p s t ā k ļ u   d z e j n i e k i e m   p a z e m i n ā t a s   p a r   r e m d e n u   r a u d u l ī b u,    k u r a   n o d e r   t i k a i   p a g a s t n a b a g u   s k r a n d u   p l a š a i   a t t ē l o š a n a i,   b e t   n a u   s p ē j ī g a   n e v i e n u   m i e r i n ā t   u n   i e p r i e c i n ā t    a r   c e r ī b u   u z   n ā k o t n i,    n a u   s p ē j ī g a   p a l ī d z ē t   u n   c i l d i n ā t   u z   p a š a p z i n ā š a n o s,    u z   l a i k a   i z p r a š a n u   u n    d a r b u.   Viņi nesaprot, ka no skrandainiem nabagiem, t. i., patērētājiem, neviens nākotnes cerētājs negaida izšķirošo vārdu un palīgu, bet gan no patiesiem ražotājiem. Šādi dzejnieki ir   p l ā n i   i d e o l o g i   u n    t ā d ē ļ   d o m ā,   k a   s k r a n d u    n a t u r ā l i s m s   i r   ī s t ā   m ā k s l a   u n   s k r a n d u   n e s ē j i   -    t a u t a s   c e r ī b a.   Tā savā laikā krievu народники (tautībnieki) turēja par Krievijas ideālu un glābēju - mužiku. No visas idejas bagātības viņi saprot tikai skrandas, bet, jo mazāks viņu domu un jūtu rīcības kapitāls, jo vairāk viņi izgatavo dzejoļus, un, tā kā šie «sabiedriskie» dzejoļi ir tik ļoti vispārīgi, nevienu neaizskar, lieto tik vecus, visiem pazīstamus tematus, tad viņi arī ļoti daudz tiek patērēti un viņu dzejniekus uzņem un slavē visi virzieni un partijas. Tik ļoti nesimpātiskais franču sabiedrisko dzejnieku tips iz pilsoņu šķiras - ir arī raksturiska zīme mūsu pārejas laikmetam un tādēļ sastopams atkal visās attīstītās tautās; pat pie mums viņam ir savi priekšstāvji. Francijā šī pilsoņu sabiedriskā dzeja ir jau diezgan veca un sākusies 30. gados ar īstiem dzejniekiem: Beranžeju, Barbjeju, Žoržu Zand (rakstīja prozā); pat romantiskais Viktors Igo padevās šāda virziena iespaidam; viņu pakaļteču skaits ir leģions, bet ievērojamu talantu viņu starpā maz. Ar minētiem pilsoniskiem dzejniekiem, kuri ievēro sabiedrisko jautājumu kā modes lietu, nekādā ziņā nau sajaucami tie vīri, kas nopietni iedziļinājušies sava laika prašanā vai kas paši cēlušies ceturtā šķirā - iz tā ļaužu vidus un tiem apstākļiem, kurus viņi dzejās attēlo, un kuriem tādēļ vieglāk iztulkot laika zīmes. Mēs še varam aiz dažiem iemesliem tikai īsumā minēt kādus vārdus: Rišpēnu, Briānu, Žilu, Šatlēnu, kuri tomēr vēl nau jāuzskata par paraugiem. III Franču modernie pilsoniskie dzejnieki, kā mēs redzējām, nau ceļa rādītāji mūsu «pēdējo dienu» saplosītā dzīvē ar viņas tūkstoš šaubām un sarežģītu jautājumu jucekli, ar vienīgām rūpēm par dienišķas maizes kumosu; te viņi nejūtas omulīgi; materiālā dzīvē nespēj vairs atrast ideālismu un daiļumu, kas viņiem vajadzīgs kā gaišs, ko ieelpo. Tādēļ viņi bēg vai nu pilnīgi izdomātā sapņu pasaulē, vai «pie dabas krūts» un meklē patvērumu pie mecenātiem (labvēļiem): augstākām un vidējām šķirām, priekš kurām vienīgi dzied arī šie «sabiedriskie dzejnieki», kuri neatsakās no pasaules, bet pūlas «sekot laika garam». Tas mazais pulciņš zemākās šķiras dzejnieku un neideologu, kurš ir spējīgs atrast daiļumu, t. i., dziļāko ideju, arī sajauktos negaisa laikos, ir vēl pārāk vājš un grāmatu tirgū neievērots, lai varētu raksturot Francijas jaunāko literatūru. Bet taisni uz šo apstākli ir sevišķi jāaizrāda, jo iz tā gaiši redzams, kādas jūtas valda franču vidējās šķirās un kādas mazturīgās: simbolisti, dekadenti, sabiedriskās seklības dzejnieki tiek pirkti un lasīti no turīgajiem un izglītotiem un izsaka to dzejā, ko šie «tumši nojauš savā sirdī». Pārējā dzejnieku. pulciņa ražojumi netiek labprāt pirkti no turīgajiem, un mazturīgie to atkal nespēj. Vai nu nopietnu atbildi uz uzmācīgiem laika jautājumiem dod franču jaunākie prozas rakstnieki? Prozas beletristikā, romānos un novelēs vieglāk izteikt domas un vadošās idejas zināmam laikam un šķirai; dzejnieki jau parasti tikai vēro un tēlo kādas šķiras jūtas. Bet arī prozas beletristi ir dailes piekopēji un mākslinieki, un - «mākslinieki ir bijuši visos laikos kādas morāles vai filozofijas un ticības kambarsulaiņi», saka modernais vācu filozofs Nīče, kurš pats varēja tikt par lielu dzejnieku, ko pierāda viņa dziļi dzejiskais «Zaratustram, bet kurš turēja par augstāku piegriezties prātniecībai, kā jau senatnē fantāzijas un jūtu bagātais Platons bija ticis par filozofu. «Es nemaz negribu plašāk runāt par to, ka mākslinieki diemžēl pārāk bieži ir bijuši vislokanākie galminieki saviem piekritējiem un labvēļiem un okšķerējoši glaimotāji vecām vai nupat uznākušām varām. Vismazākais, viņiem vajadzīgs aizvienu kāds aizsargu valnis, kāds atbalsts, kāda jau nodibināta autoritāte; mākslinieki nestāv nekad vieni paši par sevi, stāvēšana vienatnē ir pretīga viņu dziļākiem instinktiem (dabiskām «dziņām). Tā, piem., Rihards Vāgners (pazīstamais komponists), «kad bija pienācis laiks», ņēma par savu priekšvīru filozofu Šopenhaueru, par savu aizsargu valni karali . . .» Tā spriež Nīče, un pēc šīm domām mums vajadzētu vispirms uzklausīties, ko māca modernie franču filozofi, lai apsvērtu laika garu, kas valda Francijā. Tomēr; pirmkārt, jau plašākā lasītāja publika vidējās šķirās uzņem prātnieku un citu autoritātu mācības nevis iz pirmās rokas, iz viņu rakstiem; kuri tai parasti mēdz būt nesaprotami - cieta, grūti sagremojama barība; cieto barību publikai sasmalcina un pašķidrina - mākslinieki un beletristi. Autoritātu mācības šādā ceļā nereti pilnīgi pārgrozās, un, ja mēs gribam saprast mūsu dienu Franciju un viņas pilsonības stāvokli un nākotni, - mums tomēr jāgriežas pie viņas daiļrakstniekiem un ne filozofiem. Un tad - tādu filozofu Francijai šimbrīžam gandrīz nemaz nau, ja neskaita varbūt Renānu. Tā arī ir «laika zīme». Francijas pēdējais lielais filozofs bijā Konts, kurš uz pozitīvu zināšanu dibināja savu sistēmu. Tagad ir modē pie franču pilsonības sentimentālais, brīvprātīgi atpakaļrāpulīgais Renāns, kurš prot savienot vienā personā izplūstošu reliģiozitāti un cienību priekš «pazemības» un atkal fantāzijas par «pārcilvēku audzētavām»; «jaunu Asgardu» (skandināviešu dievu pilsētu) utt., ko viņš, gan pus pa jokam, māca savos dialogos; turklāt viņš arī vēl ir zinātnisks pētnieks un tātad ar puskāju stāv uz reāla pamata. - Nenoteiktība, nespēja izšķirties par labu vienam vai otram dzīves principam, palīga meklēšana pie visiem, kas uzstājas par autoritāti ar noteiktām, lai arī nez cik paradoksām domām, - tā ir tagad redzama visā franču pilsonības garīgā dzīvē. Autoritātes šī pilsonība arī vairs nemeklē prātniecībā, kurai ar savām absolūtām,, bet nekādi nepierādītām teorijām vajadzēja atkāpties pret zinātnēm ar viņu uz mēģinājumiem un novērojumiem dibinātām patiesībām. Bet zinātnes atkal, ja viņās zīmējas uz dabu, ir par sausu un nopietnu pagurušās franču pilsonības daiļrakstniekiem un, ja viņas zīmējas uz sabiedrību, ir pat baidošas. Tādi izņēmumi kā Zolā, kurš atbalstās uz zinātni, ir reti; mēs par viņiem runāsim vēlāk. - Paliek par «aizsargu vaļņiem» un «atbalstiem» tikai otras sugas autoritātes; tie paši» kādas morāles vai filozofijas; vai ticības kambarsulaiņi» - fantāziju un jūtām, bet ne uz prātu runājošie mākslinieki. šiem atsacīšanās apustuļiem stājas pretim modernajā franču literatūrā kāda cita rakstnieku šķira, kura asi uzsver dzīves vērtību un enerģiju un runā par tagadējās sabiedriskās dzīves jautājumiem. Šās šķiras priekšgalā atrodas kāds ļoti sparīgs dienvidnieks - francūzis Moriss Barē, kuram ļoti krāsaina valoda un plaša fantāzija, kādas agrāk minētiem rakstniekiem trūkst. Barē, pats ir bijis iemaisīts politiskos gadījumos un tādēļ labprāt izlieto šo, tematu un apraksta visas cīņas un uztraukumus. Viņš runā skaistos vārdos un lieto skanīgas frāzes par indivīda brīvību, un dod saviem stāstiem bīstamus uzrakstus, p. p., «Asins», «Līksmība un nāve», «Zem mežoņu acīm». Bet, ja grib tuvāk aplūkot, kas īsti slēpjas zem šiem lielajiem vārdiem, un grib atrast īsto vadītāju ideju, tad mēs Barē darbos velti meklēsim pēc ciešas programmas, kurā tas noteiktu savus uzskatus vai vispārīgo cilvēces attīstību. Kā jau daždien runīgi ļaudis un sevišķi vēl dienvidus francūži, viņš rod patikšanu pats pie: savas tērzēšanas, un viņa pastāvīgais karasauciens ir: «Saņematies! Saņematies!» - Bet kā? kur? un priekš kā? - to Barē nesaka, varbūt arī pats nemaz nezin. Kā novēlojies reālists, kurš labprāt pēti cilvēka dvēselē, bet nemīl misticismu, parādās Lemonjē. Viņš agrāk - tāpat kā Zolā - rakstījis ļoti daudz un tā sauktās ideju grāmatas, p. p., «Pilsoņu gals»; arī tagad vēl viņš ir Zolā skolnieks, jo viņa pēdējās grāmatas uzraksts «Žarvē kundzes noziegums» atgādina Zolā «Abata Murē noziegumu», bet tikai virsrakstā. Grāmata pati ir rakstīta ļoti neskaidri, viņas priekšmets ir ļoti nepatīkams - tas pats bezgala nodrāztais laulības pārkāpšanas temats. Stāsts norisinājas kāda fabrikas zīmētāja mājās, un tanī spēlē galvenāko lomu mīlas kaislība, kurā nepazīst vairs nekādu robežu. Beigas; kur jaunā sieva atstāj savu bērnu un vīru ar pēdējā, pilnīgu piekrišanu, paliek nesaprotamas un dara pretīgu iespaidu. Lemonjē grib rādīt kādu ainu, līdzīgu Ibsena «Norai», bet mēs tam neticam un nepiekrītam; viņam trūkst iespējas mūs pārliecināt, viņa spalva nau tas asais ierocis, ar kādu lielais ziemeļu rakstnieks līdz pēdējai cīpsliņai izārda dvēseles sastāvdaļas un liek mums visu redzēt un saprast. Tomēr arī viņa grāmata pelna, ka tai piešķir ievērību: visai franču literatūrai un tāpat visai franču sabiedrībai iet cauri it kā liega rīta ausma, ka drīzā laikā notiks pārgrozības sievietes sabiedriskā stāvoklī. Diezgan ilgi publikas garša ir tikusi pārkairināta ar visādiem kaislību romāniem un laulības pārkāpšanas aprakstiem, diezgan ilgi sieviete ir tikusi uzskatīta par rotaļas rīku, slimu bērnu un vāju nervu saujiņu, kuru, neraugoties uz to, tomēr nicināja un kurai pārmeta enerģijas un goda jūtu trūkumu, - laiks sākties pretstrāvai. Vīrietis sāk sev likt priekšā jautājumu, vai arī viņš nebūtu vainīgs pie šādu lietu stāvokļa. Un, kaut gan daži virspriesteri, kā p. p., Renē Doviks, arvien vēl apgalvo, ka daba esot radījusi vīrieti priekš tiesībām un sievieti priekš pienākumiem un tādēļ laulības pārkāpšana vīrietim esot piedodama, bet pie sievietes esot pret dabu, tad tomēr dzird vairāk un arvien vairāk balsis, kuras prasa, lai sieviešu un vīriešu pienākumus, tikumus un tiesības mērotu ar vienādu mēru. (Raksts palicis nepabeigts). FŪRMANIS HENŠELIS GERHARDA HAUPTMAŅA SKATU LUGA PIECOS CĒLIENOS Spožā, gandrīz neredzētā uzvaras gaitā jaunā luga parādījusies uz vācu skatuves; telegrammas steidzās uz visām pusēm paziņot Hauptmaņa ārkārtējo panākumu. Sākumā aiz lielā ātruma nebija pat paspējuši noklausīties lugas pilnu nosaukumu un minēja kā viņas titulu tikai: «Fūrmanis». Iekšzemē un ārzemēs visi laikraksti cildināja Hauptmaņa pēdējo darbu kā: «ko jaunu», «neredzētu», «atkal soli uz priekšu». Luga, tikko drukā iznākusi, bija jau izpirkta, un vajadzēja to izdot otrā izdevumā. Visur slavēja jaunā ražojuma izstrādājumu «kā šausmīgi patiesu» un uzsvēra drāmas beigu «satricinošu iespaidu». Vācijā tādu uztraukumu ir sacēlusi pēdējā laikā varbūt tikai vēl Maskaņija reklāmvarenā viencēliena opera «Zemnieka gods» (Cavalleria rusticana) un tā paša Hauptmaņa «Nogrimušais zvans». Pat vecais, praktiskais franču lugu lielrūpnieks Sardū netiek līdzi «Fūrmaņa» panākumiem; un Sardū jau reizi prot ievērot publikas sentimentālo un kairumu kāro garšu, neko daudz neskatīdamies uz mākslas un idejas prasījumiem. Berlīnes joku lapa «Ulks» gan stāsta, ka ne vien «Vācu teātris» ar «Fūrmani», bet arī «Lesinga teātris» ar «Balto zirdziņu» (joku luga «Im weißen Roßl») labi braucot, - bet Hauptmanis nau salīdzināms ar kaut kādiem otras klases rakstniekiem, viņš ir un paliek šimbrīžam Vācijas pirmais dzejnieks - dramatiķis. Tomēr katram būs acīs kritusi tā ievērojamā parādība, ka šoreiz Hauptmaņa slavēšanā savienojas visas puses, visi uzskati, lai tie arī būtu diezin cik pretēji viens otram. Ne vien slavē «reālisti» un «naturālisti» Vācijā, kuri jau senāk bija sludinājuši Hauptmani par vienu no saviem galveniem vadoņiem, bet bija saīguši par viņa pusreāliem, pusfantastiskiem Hanneles sapņiem un vēl vairāk par viņu nogrimšanu pasaku valstī līdz ar «Nogrimušo zvanu». Tagad «reālisti» viņu ceļ atkal uz galda. Bet arī vārīgie «ideālisti» liekas pilnīgi apmierināti, it kā pieradināti pie «šausmīgās patiesības», kāda attēlota «Fūrmanī». Ilgi, sāpīgi ilgi Hauptmanis bija centies sasniegt šādu «vispārēju» atzinību un ievērību, kurai ir tik patīkamas materiālas sekas - teātra tantjemu (algas) veidā. Ja «meistars Gerhards», - kā viņu godā vācieši līdzi «meistaram Indriķim» iz «Nogrimušā zvana», - ja «meistars Gerhards» ar savām straujām un dziļām jaunības lugām: «Priekš saules lēkšanas», «Vēveri» un «Vientuļi cilvēki» nau vēl ticis īsti bagāts vīrs, tad tagad viņš par tādu tiks, bez šaubām, jo nu viņš ir atradis noslēpumu: kā iemantot «vispārēju» atzinību. Man te tūliņ jāpiezīmē, ka «Fūrmanis Henšelis» nepieder pie tiem milziski augstajiem dzejas darbiem, kuri pārdzīvo gadu simteņus un kuri aizrauj un pacilā un tādējādi «iemantojuši vispārēju atzinību»; to laikam neapgalvo pat ij karstākie Hauptmaņa piekritēji. «Fūrmanis Henšelis» nau pielīdzināms ne «Faustam», ne Šekspīra drāmām, un viņa ārkārtēju panākumu noslēpums nau meklējams, vismaz nau atrodams Hauptmaņa ārkārtīgi lielajā dzejas ģēnijā; tāds - mūsu dienās tik ir viens dzejnieks - Henriks Ibsens. Bet iepazīsimies tuvāk ar jauno lielo literatūras parādību un tad varbūt atradīsim arī noslēpumu, kas izskaidro viņas spožos panākumus. * Krāsainās, raibās dekorācijas iz «Nogrimušā zvana», «poētiskie» meži, kalna pļava un klintis, kuras tiek apdzīvotas no brīnum daiļām nārām, mežaiņiem un ūdens vīriem, un noburtām akas meitiņām ar gariem, zeltainiem matiem, - visi šādi vecās poēzijas piederumi un amata rīki (par «poētiskiem» Tolstojs sauc tos priekšmetus, kuri visbiežāk tikuši lietoti no senākiem māksliniekiem viņu ražojumos) - ir izzuduši pie «Fūrmaņa Henšeļa». Mēs tūliņ pirmā cēlienā tiekam ievesti zemnieku istabā, pagraba dzīvoklī, kur «dzelteni pulierētā, mīkstā koka» gultā guļ Henšeļa sieva - slima; mums pretī skan nevis jauki panti, bet rupja silēziešu zemnieku izloksne (visa luga rakstīta izloksnē). Priekškaram paceļoties, dažam labam vācu pilsonim top laikam tā baigi un šauri ap dūšu: kad tikai neatkārtojas tādi paši skati kā «Priekš saules lēkšanas» vai - lai pasargā, kas var, - kā «Vēveros»! - Apkārtne jau tiešām ir drūma diezgan, kaut arī ne tik drūma kā vēveru istabiņā; uz skatuves turklāt valda «ziemas pēcpusdienas krēsla», ap lielu krāsni izkārtas garas zeķes, vīstokļi; ūdens zābaki, - kad tikai Hauptmanis nenāktu atkal ar rupjiem sabiedriskiem jautājumiem! Bet priekškars atkal noveļas, un viss ir - paldies dievam. Negaiss pārgāja un nekur neiespēra. Pateicīgais skatītājs to Hauptmanim nekad neaizmirsīs, un te, man liekas, slēpjas pa lielākai daļai cēlonis «Fūrmaņa» lieliskajiem panākumiem. Priekškars paceļas un noveļas vēl četras reizes, un ikkatrs iet apmierināts un atvieglināts savās mājās, it kā grūts bažu slogs noņemts no viņa krūtīm. No šīs puses no Hauptmaņa nau neko ko baidīties - savi ļaudis. Nau jau vairs «Priekš saules lēkšanas», nau «Vēveru». Ar vārīgu jautājumu atrisināšanu Hauptmanis vairs nenododas. - «Vor Sonnenaufgang» arī rāda, ka viņš galveno jautājumu ir pārpratis, - un tādi vareni un aizgrābjoši saimnieciskas kustības attēlojumi, kādus viņš deva iz Silēzijas 40 gadu mājrūpniecības, viņam tagad liekas nevietā esam, kur viņa «lupatu princesīte Hannēle» ir tikusi pieņemta Berlīnes pirmajā teātrī: karaliskā skatunamā - Königliches Schauspielhaus. Diezgan protesta un cīniņa, «viss ienaids nu pagalam», bardzības vietā no «meistara Gerharda» . «gaitas tagad pretim dveš maigas vēsmas piemīlība». «Fūrmanī Henšelī» nau ne vien nekā tāda, kas varētu sacelt labākās publikas dusmas, īgnumu vai bažas, bet arī nau nekā, kas vārīgi aizkustinātu dvēseles smalkākās stīgas, to, kas sirdī mīt dziļi noslēpumains, neizprotams un pašam bieži neapzināms, bet tomēr reizē moca un slāpst; lai to atmin un izprot. «Fūrmanī» nau arī kā «Vientuļos ļaudīs» padziļinātu psiholoģisku tēlojumu un sīkākas raksturu izpētīšanas, nau arī tās sāpīgās ilgošanās pēc kādas lielākas, plašākās un brīvākas dzīves jaunā pasaulē, kas tik tālu no mierīgas, nodrošinātas pilsonības ostas. Ar šo ilgošanos neatraidāmi valdzina mūsu līdzjūtību Anna Mār un jaunais Fokerāts, kura vājais raksturs mūs citādi ievaino un apbēdina vai pat mums riebj. Savāds smalkums un sērīgs cēlums it kā lielām acīm raugās iz «Vientuļiem ļaudīm» pēc citiem vientuļiem ļaudīm, kas to saprastu un tiem justu līdzi. Lai «Fūrmani Henšeli» saprastu un tam līdzi justu, - tur nevajaga nekādu vientuļu ļaužu, ikkatrs viņu no sirds nožēlos, varbūt pat ar «asarotiem vaigu galiem», noskatīdamies viņa bēdīgajā liktenī, ka tas, savu pirmo, labo sievu iz labas famīlijas neklausīdams, precē ļaunu dienestnieci, kura to iedzen agrā kapā. Dažs varbūt tikai nesapratis, ka tāds stiprs «atlētiska auguma» vīrs, tāds «milzis», kurš arī vispār cienīts kā «saprātīgs vīrs», ļaujas tik ātri sagrauzties no sirdsapziņas un ļaunas sievas un meklē izeju iz savām bēdām - cilpā. Bet šāda sentimentalitāte Henšelim varēja būt kaitīga tikai dzīvē, uz skatuves un pie publikas viņš ar to mantojis daudz labpatikas. No mokošiem psiholoģiskiem jautājumiem, kuri aizskartu brūci, kās katram slepeni sūrst, publika šoreiz pasargāta, tāpat kā no sabiedriskiem problēmiem. Ne karsti, ne auksti top no Hauptmaņa jaunās lugas - jeb, ar Heines vārdiem sakot, viņš izglāba skatītājus no - Vor allzustarker Ueberhitzung, Vor allzuriechbarlicher Schwitzung. (No pārāk lielas sakarsēšanās, no pārāk ožamas svīšanas.) Ar to es nebūt neesmu teicis, ka luga būtu zemi liekama; viņa pieder pie labākām šī laika vācu lugām un vēl ilgi svinēs uzvaras uz vācu skatuvēm. Bet no Hauptmaņa - ja viņu mēro ar viņa paša mērauklu - varēja sagaidīt kaut ko vēl labāku, taisni darbu, no kura tiek: i karsti, i auksti vienā reizē. No Hauptmaņa bija parasts redzēt idejas lugas, nevis tādas, kuras sprediķo kādu sīku mācībiņu, bet kuras mūsu laiku lielās garakustības attēlo ainās, iz kurām mēs skaidrāk saprotam cēloņus un - sevi pašus. Tādas ainas mums nedod «Fūrmanis Henšelis» ar visu savu reāli patieso dzīvi, vienkāršību un aizgrābjošo dramatismu beigās. Pēdējo reizi tādu lielisku ainu Hauptmanis raudzīja gleznot «Nogrimušā zvanā», bet patstāvīga dailes ražojuma vietā, man liekas, iznāca Nīčes filozofijas popularizējums, un, lai darītu pievilcīgāku kailu prātnieka sistēmu, mākslinieks izlietoja «daudz, pārāk daudz» krāsas un «poētisku» piederumu. Tagad dzejnieks ļauj atdusu sev un īpaši publikai, kura taču par savu «sūri grūti pelnīto» naudu grib nopirkt savam garam uzjautrinājumu, nevis jaunus uztraukumus. Publika par to ir pateicīga «Fūrmanim Henšelim». * Viļums Henšelis ir diezgan pārticis virs, kurš prāvu naudas summu iekrājis ar preču un pasažieru vešanu 60. gados, kad vēl nebija sabūvēti tik daudz dzelzceļi. Viņš dzīvo kādā mazā Silēzijas peldvietā un noīrējis sev pagraba dzīvokli «Pelēkā gulbja» viesnīcā, kura pieder Zibenharam. Henšelis ir labsirdīgs, lēns un saticīgs no dabas un pavāja rakstura kā gandrīz visi Hauptmaņa lugu varoņi; viņš labprāt palīdz kur varēdams ar labu padomu, - un viņa padoms tiek no ļaudīm turēts kā likums. Arī ar naudu viņš nau kautrējies izpalīdzēt Zibenharam, kuram neveicas vairs tik labi kā agrākus gadus ar istabu izīrēšanu peldu viesiem. «Četrdesmit istabas viņam esot, trīs lielas zāles un iekšā vairāk nekā kā žurkas un peles; kur lai viņš tur sadzenot procentus?» saka par Zibenharu Henšeļa kalps Haufe. Arī pašam Henšelim ar savu fūrmaņa veikalu neiet vairs tā kā agrākus gadus; laiki ir palikuši grūtāki, viss ir dārgāks, peļņas ir mazāk, jo mazāk brauc ar fūrmaņiem un turklāt maksa par samērā retajiem braukumiem tikusi zemāka; peldētavas inspektors to pašu grib vēl nospiest. Visas šis laiku pārgrozības Henšelis ved sakarā ar kādu sevišķu nelaimes likteni, kurš uz viņu uzgulies kā slogs. Henšelis ir savu tiesu māņticīgs: «Te viņam krīt viens zirgs, te otrs sāk klibot, pašu svainis viņu piemāna, beigās vēl sieva tiek slima un nedēļām neceļas no gultas - tīri it kā nelaime gribētu taisni viņa dzīvi izpostīt.» Uz viņā jūtīgo raksturu atstāj manāmu drūmu iespaidu visas sīkās ikdienišķās nepatikšanas, no kurām viņu laikam izsargāja agrāk, vesela būdama, viņa mīļotā sieva. Viņš, pats neapzinādamies, tagad jūtas viens, bez cilvēka, uz kura varētu atbalstīties, un viņa māņticīgais gars tādēļ iztēlo sev, ka skaidrais gaiss pār viņu sāk apvilkties ar smagiem, draudošiem mākoņiem. Viņš tagad visu laiku atrodas nenorimušā stāvoklī. Kopš sieva slima, saimniecību ved kalpone Hanne Šēl, «jauna, stingra meita», lugā gan vislabāki zīmētā persona. Viņa nau samākslots literatūras produkts un īpašs jaunuma tips jeb «rakstura persona», kādas vēl tagad mēdz tēlot pēc vecvecajiem Šekspīra ļaundaru paraugiem par t. s. dramatisko pretspēli. Hanne lugā visas darbības virzinātāja, visu ļaunu seku cēlonis, un, cik nesimpātiska un pat riebīga tā arī nau, tomēr viņu nevar tiesāt, bet var tik mācīties saprast, ka pasaule nepastāv no labiem un ļauniem, bet no spēcīgiem un vājiem. Tikpat nejūtīgi kā daba (kurai pretī poētu apgalvojumiem - nau daļas gar cilvēka laimi) ir tādi tipi kā «sugas cilvēks», stingrā Hanne; tie piepildīti tikai no vienas dziņas - dzīvē telpu iegūt, izplesties ar visiem varmācības un viltības līdzekļiem, izskaust vājākos, kā nezāle pārmāc kviešu sēju. Henšeliene ar slimnieka pastāvīgi uz nedaudziem priekšmetiem koncentrēto uzmanību un paasināto novērošanas spēju ir jau nojautusi šinī kalponē savu pretinieci, kura tiecas ieņemt viņas vietu ne vien saimniecībā, bet arī Henšeļa dzīvē kā viņam trūkstošais atbalsts. Henšeliene, vēl jauna sieva, 30 gadu, mana, ka viņas dienas ir skaitītas; varbūt negribēdama atdot Hannei varu (Hauptmanis šo apstākli gan nau minējis), viņa bija pārāk agri cēlusies no slimības gultas un nu atkritusi atpakaļ. Tagad viņa klausās, kā vērpēju tārps sienā pie viņas gultas steidzīgi tikšina, - tas nozīmē nāvi. Nu viņai tikai vēl vienas rūpes: kas lai notiek ar viņas mazo meitiņu, kura guļ šūpulī blakus viņas gultai? Hanne ir nežēlīgas dabas un padarīs ko jaunu savas ienaidnieces bērnam; bērns jāpasargā no Hannes. Slimā Henšeliene arī ļoti dabiski tēlota; mūžīgās bažās, ar visu nemierā, sabozusies, par nastu sev un it sevišķi Henšelim, kuru gribētu pie sevis saistīt, bet tikai vēl vairāk atbaida. Un tomēr viņa ir ļoti mīlīgas un lēnas dabas, kā, piem., sentimentāli aizgrābjošā skatā ar mazo Kārlīti. Slepenā cīņa pret Hanni un slimība viņu ir darījusi niknu. Kas Henšelienei ticis jau par gaišu pārliecību, to vēl gandrīz nemaz nemana Henšeļa Vijums (vācu vecā izloksnes forma «Henschel Wilhelm» nāk ļoti tuvu latviskai formai). Viņš (aujas bīdīties no apstākļiem un cilvēkiem, pats sevi neapzinādamies. Kamēr viņam vēl aizvien liekas, ka viņš tikpat dziļi kā agrāk mīl savu sievu, viņš jau ir padevies Hannes stiprā rakstura un noteiktās gribas iespaidam. Gan viņš ar Hanni apietas rupji, kā jau ar kalponi mēdz viņa aprindās, bet, kad tā lūgusi, lai atved viņai iz pilsētas priekšautu, viņš to tomēr izdara, kaut arī baras, ka tam galvā citas darīšanas nekā sieviešu priekšauti. Šis atvestais priekšauts Henšelienei top par neapgāžamu pierādījumu, ka vīrs viņu pieviļ un mīlinājas ar kalponi, kaut gan viņas aizdomas pilnīgi nepareizas. Slimnieces šaubas aug milzu lielumā un pieņem visādu biedēkļu veidu: viņu gribot ātrāk apakš zemes dabūt. Priekš acīm viņai jau velkas nāves ēnas, bet lūpas aizvien murmina, ka vīrs priekšautu tomēr pārvedis. Henšelis piesteidzies rauga sievu mierināt un nu tikai dabū zināt, kādas sievai pret viņu aizdomas. Viņš to uzskata par joku, bet mirēja prasa, lai tas dotu ciešu apsolījumu, ka neprecēs Hanni, jo citādi tā savu meitiņu viņam neatstāšot un nākšot pēc nāves viņai pakaļ. Henšelim, kurš nekā jauna neapzinās, nenākas grūti visu apsolīt, Zibenharam par liecinieku klātesot. * Dramatiski nobeidzas drūmais pirmais cēliens. Otrā cēlienā tā pati pagraba istaba atspīd jautrā saules gaismā. Henšeliene jau dus kapā, viņas gulta iznesta, visi logi un durvis ir atdarīti, lai ielaistu svaigo pavasara gaisu. Nāves vietā valda dzīvība, slimās Henšelienes vietā - Hanne. Bet vēl Hanne nav galīgi sasniegusi savu mērķi, vēl viņa nau Henšeliene. Jāpārvar dažādi šķēršļi. Kalps Francis, agrākais mīļākais, negrib atstāties un pārmet, ka viņa esot nodomājusi uz Henšeli un tā naudas lādi. Puiša pārmetumus un raudas Hanne māk aši un asi atraidīt; viņai reālas domas uz precēšanos, un priekš mīlēšanās viņa drīz dabūs vietnieku Frančam. Hanne stāv dūšīgi visu puscēlienu pie veļas baļļas, «nākotneslīgsmi» mazgā veļu un saņem vienu pakaļ otram: pēc Franča vēl kroģeri Fermelskirhu, bijušu aktieri, tad jauno, frakoto ķelneri Žoržiņu, «bezdelīgas asti», kā viņu koķeti sauc Hanne un kurš viņai tūliņ ļoti iepatīkas; beigās parādās vēl sīkpreču tirgotājs; pauninieks Fabigs, bet tas nenes līgsmību viņas istabā. Fabigs atgādina viņai nepatīkamu pagātni; Hanne lai ņemot atpakaļ savu mazo meitiņu, kurai citādi būšot jābeidzoties, jo Hannes tēvs, kas to pie sevis uzņēmis, dzerot un vazājot bērnu sev līdzi pa krogiem. Hanne no tā ne zināt negrib: bērns neesot viņas, bet māsas, un, lai Fabigs neizplatītu ļaužu valodas, iespiež viņam saujā piecpimberi. Fūrmani arī jau dzird piebraucam, nu nau laiks minēt pagātni, ceļš jātaisa tīrs, ar steigām Henšelis jādzen uz precēšanos. Henšelis bijis nupat kapsētā apmeklēt nelaiki sievu viņas dzimšanas dienā; viņš tērpies melnos svārkos, cilindri un baltos adītos cimdos; grūtā nasta viņu vēl aizvien nospiež. Te Hanne viņu pārsteidz ar paziņojumu, kurš tiek pavadīts no pietiekošas šņukstēšanas, ka viņa turpmāk vairs nepalikšot še, ļaudis izplatot par viņu un fūrmani ļaunas valodas, jāejot prom, kaut gan diez kā žēl mazās Gusteles. Labi aprēķinātais uzbrukums nepaliek bez panākuma. Henšelis gluži satriekts: kas lai nu vada saimniecību pa vasaras laiku, kur tik daudz braukšanas? Kur paliek viņa atbalsts? Savas bēdas fūrmanis izsūdz Zibenharam, kurš dod viņam padomu precēties. Tās arī Henšeļa domas jau sen: saimnieces vajaga mājā un pie bērna, kapitāla tik daudz iekrāts, ka varētu braukšanu mest un uzņemt uz vecuma dienām kādu viesnīcu, bet tur atkal nevar bez sievas; visu laiku viņš mocījies, «it kā nemaz nebūtu pats pie sevis, naktis stundām nomodā pavadījis». Uz Hanni viņš nodomājis. Zibenharam gan Hanne riebjas, bet vai nu liegs, kad pats Henšelis grib. Tik vienas sirdssāpes Hēnšelim: nelaiķei sievai dotais solījums - neprecēt. Šodien pat viņš bijis kapsētā, prasījis kādas zīmes: vai tā atļautu Hanni precēt? - bet nesagaidījis. Zibenhars kā prātīgs vīrs, kurš negrib velti pats sev darīt ienaidniekus, ņem viņu pierunāt, lai nenododas slimīgām un māņticīgām iedomām, solījums nebijis nopietns un nevarot saistīt dzīvotāju, - bet pats viņš no šī laika ne soli vairs nesper Henšeļa dzīvoklī. Vājam raksturam īsti tik novelt atbildību uz citu; Henšelis pēc šī padoma priecīgi sāk slavēt uzveicīgo Hanni, kura pat «divus juristus kopā apmuļķotu», viņas mīlestību uz Henšeli un daudz nebēdā par Hannes nelabo slavu, ko Zibenhars atgādina, jo «pilnasinīga viņa esot un, kad ogas ienākušās, viņas krītot zemē». «Pirmo reizi pēc astoņām nedēļām» Henšelis iet šeņķī izdzert glāzi alus, lai tad galīgi nokratītu sēras pēc nelaiķes un bildinātu. Hanni. Kad Henšelis aiz durvīm, Hanne, tikko savaldīdama priecīgo uztraukumu, izsauc: «Es jums rādīšu, pagaidat vien!» * Un Hanne viņiem rādija arī; nebija nemaz ilgi jāgaida. «Bezdelīgas aste», ķelneris Žoržiņš, tūliņ sāk pastāvīgi, dienām un naktīm virināt Henšeļa durvis, kad fūrmaņa nau mājās; astoņas nedēļas pēc vecās Henšelienes nāves mazā Gustele viņai ar aizgājusi pakaļ, nevarēdama panest Hannes cietās rokas. Vecais fūrmaņa kalps Haufe, kurš dividesmit gadus sabijis pie Henšeliem un kalpojis jau Viļuma tēvam, tiek padzīts no vietas un panīkst, jo neviens veci vairs negrib pieņemt; ar Henšeli viņš būtu izticis, viņš pats vēlāk saka, bet viņš jau esot vecs tapis, «negribējis iet jaunās Henšelienes priekšauta jostiņā, un to taisni viņa gribot». Bet to visu trešais cēliens mums tik tieši netēlo. Tāpat kā jau otrā cēliena pirmā pusē, tā arī še darbība tek ļoti gausi un diezgan neveikli: persona pēc personas ienāk, norunā un aiziet, nevirzīdama notikumu uz priekšu, bet tikai sīkāk raksturodama apvidu. Personu vispār ievestu ļoti daudz, un dažas no tām pilnīgi liekas. Tā še, trešajā cēlienā, kalējs Hildebrands un viesnīcnieka Fermelskirha meita Franciska; tā, piem., arī varēja iztikt ar vienu kalpu pie Henšeļa. Hildebrands un Franciska tikai palīdz padarīt cēlienu garāku. Franciska - greznīgs, slinks un palaists skuķis, gadu 16 - nāk aizvien skatītājiem izdejot ko priekšā. Varbūt Hauptmanis viņā gribējis dot variāciju Hannes tipam (to parasti dara savās lugās Ibsens, bet pie tā šādi rakstura varianti ir   n e i z r a u j a m i   iepīti lugas sarežģījumā), jo viņa tāpat izmet savus tīklus pēc Zibenhara kā Hanne pēc Henšeļa un ilgojas, kaut kāds smalks peldu viesis viņu aizvestu sev līdzi par mīļāko. Drāmas uzbūvē viņa nau vajadzīga. Rakstnieks tikai tad ar panākumu iepīs lugā personas, lai tēlotu apvidu, kad iz viņām tieši izaug sekas, kā, piem., «Vēveros», kur personu ir apjucinoši daudz, bet kur viņas tomēr nau liekas. «Fūrmanī Henšelī» lielais personāls un sīkā apvida iztēlošana it kā balasts apgrūtina darbības atšķetināšanos, kura būtu daudz straujāka un vēl vairāk satricinoša, ja luga piecu cēlienu vietā būtu savilkta trijos cēlienos. Bet Hauptmanim vajadzēja lugas, kas pildīja visu vakaru. Kad ienāk pie Henšelienes ķelneris Zoržs, luga sāk virzīties uz priekšu; Hanne viņam pārmet, ar dūri uz galda sizdama, ka viņš vakar nebijis, sūdzas, ka vīrs aiz vien ātrāk pārbraucot, nekā solījies, un tiešām - arī šoreiz Žoržs vēl nau ne apsildījies un izbāries ar Zibenharu, kurš to grib izsviest ārā, kad atbrauc fūrmanis. Hanne negrib laist projām Žoržiņu, izrauj tam cilindri iz rokas, jo ko Henšelis varot teikt, «tam jāturot mute! dar hot zu kuscha!» - bet ķelneris noklausās vēl, kā Valters izstāsta, - Henšelis atvedis līdzi Hannes meitiņu Bertu, un tad aizsteidzas, «atlikdams izrunāšanos ar Henšeli uz citu reizi». Jau tā sadusmoto Hanni Henšelis ar savu pārsteigumu tā sanikno, ka viņa savu meitiņu saņem ar sišanu un raustīšanu. Nu Henšelim sāk acis atvērties. Viņš bija cerējis izdarīt Hannei prieku, atvezdams Gusteles vietā viņas pašas meitiņu, cerēja, ka «nākšot pie prāta» un ka viņš tā pārlabošot laulības dzīvi, kura nez kādēļ neiet tā, kā viņš to bija domājis . . . Iznāk sīva saruna abu starpā: «Tu mani gribi iz mājas izdzīt.» - «Es aizbēgšu, ja bērns paliek . . .» * Fermelskirhu šeņķa istabā pulcējas dažādas blakus personas, ar kuru priekiem un bēdām sacerētājs mūs pamatīgi iepazīstina, upurēdams šim mērķim atkal visu puscēlienu. Fermelskirhs - aktieris, kurš zaudējis balsi un «nederot vairs ne pērtiķu teātrī»; no šeņķa viņam nu ar drīz būs jāiziet, jo Zibenhars top izūtrupēts, nams nāk cita rokās, kurš, kā dzird, šeņķi gribot atdot Henšelim. Vecā Fermelskirhene, netīrīga vecene kā čigāniete, vaimanā par likteni un pārestību, ko Henšeliene darot viņas Franciskai. Par Henšelieni žēlojas arī atlaistais kučieris Haufe, kurš sācis uz vecumu no bēdām dzert; Zibenhars, kurš ienāk, ir arī bāls no izskata. Tikai Žoržiņam iet labi, tas staigā cilindrī un lakotās kurpēs, «kas maksā četrus piecus dālderus», Henšeliene «viņam ēd iz rokas», un viņš gandrīz gatavs pirkt Zibenhara namu ar Henšeļa naudu, ar savu jauno viesnīcas saimnieku viņš teju teju uz «tu». Kamēr Haufe dusmīgi un sērīgi stāsta, kā viņš pūlējies vai pusmūžu cauri, Henšeļa naudu sapelnot, ziemā un negaisā braucis, kājas, rokas atsaldējis un par to nu ticis uz vecumu izdzīts kā vecs suns, kā jau parasts darba cilvēkam mūsu laikos, - ienāk līdz ar Hildebrandu pats Henšelis ar bērnu uz rokas. «Tu jau tīri bērnu meita,» sauc viņam zobojoši pretī viņa svainis Valters, kurš nesen priekš Henšeļa ieradies un arī visiem līdz, bez vien Zibenhara, - palīdzējis aprunāt Henšeļus. Pauninieks Fabigs iemet, ka nu mazai Bertiņai tāpat pa šeņķiem jādzīvojot kā pie vectēva. Haufe savās dusmās rupji atbild uz Henšeļa jautājumiem un pārmet, ka viņa mājas esot neskaidras. Henšelis ar visu savu labsirdību izved Haufi pa durvīm laukā. Tas saceļ Valtera dusmas: Henšelis vēl neesot še krodzenieks; agrāk viņš gan ticis no visiem cienīts, bet nu neviens pie viņa neejmot viņa sievas dēļ, kura viņu dienu nakti apmelojot ar to šmurguli Žoržiņu. Henšelis vēl savaldās un liek atsaukt Hanni, bet piepeši no kāda vienaldzīga vārda izlaužas uz āru traks sašutums, viņš tiek zili sarkans ģīmī un kliedz, ka visus nositīšot. Viņu lūko apmierināt pārbijies Valters un Zibenhars, kurš atkal ienāk. Piepeši un aši iesteidzas Hanne: «Viss meli!» - un aizskrien projām, priekšautu priekš vaiga turēdama. Bet Henšelis stostās: «Mana sieva . . . mūsu Gustele...» - un «krācot jauj galvai nogrimt uz galdu». * Atkal Henšeļa pagraba istaba, gaiši spīd mēness pa logu; istabā ienāk ar sveci Henšelis, nostājas domīgs, atspiež zodu rokā un lūkojas mēnesī. Pulkstenis ir pusceļ divi. Pēc notikuma Fermelskirha šeņķī pagājušas tikai dažas dienas, bet Henšelis pilnīgi pārvērties; Hanne, iz gultas izcēlusies saukt viņu atpakaļ, skatās uz viņu izbrīnījusies un bailīgi kā uz ārprātīgu. «Tur augšā viņas ir!» rāda Henšelis uz mākoņiem. «Kur tad ir Gustele?» viņš uzprasa. Hanne, domādama, ka viņš pārrunājies, atbild, ka Berta guļot. «Nē, Gustele.» Hanne aizskarta sāk raudāt. Bet Henšelis mierīgi atbild: «Tev nau jāraud, ko tu tur vainīga. Mūsu debesutēvs un es: mēs abi, mēs zinām». Viņš apzinās pats vainīgs esus, bet - viņš ir vāja rakstura, un, kad Hanne ieminas, ka no Gusteles daudz tā kā tā nekad nebijis un viņa tai taču neesot neko darījusi, viņš neuzticīgi piezīmē: tas taču varētu būt. Un tūliņ viņam atkal rādās, it kā ārā nelaiķe stāvētu un mazgātos. Hanne pa tam izzagusies iz istabas un atsaukusi Zibenharu un Fermelskirhu. Zibenhars lūko Henšeli apmierināt un nenojauš vēl, cik tāli tas jau ticis savā klusā izmisumā, jo, kaut gan vāja rakstura, fūrmanis tomēr var sevi stipri savaldīt un viņa dzijā un smalkjūtīgā daba liedz viņam atklāt sevi un savas sāpes un domas. Zibenhars pats neesot viņu vairs apmeklējis kopš sievas nāves. Viņš, Henšelis, gan esot jauns ticis, bet viņš tur nekā nevarot padarīt, «uz viņu bijis nozīmēts, viņam bijušas cilpas liktas». Viņš lauzis solījumu savai nelaiķei sievai, un no tā laika viņam miera neesot: ejot viņš pie zirga - viņa tur stāvot, istabā viņa tam acīs skatoties, pie sienām dauzot, pie rūtīm skrāpējot, pirkstu viņa liekot uz viņa krūtīm; tad viņš gribot vai aizdvēsties. Zibenhars viņu lūdz pie sevis un viņam ierunā dakteri un zāles, Fermelskirhs trumpes un tasi kafijas. Henšelis nevar iet pie tā, «kas viņam devis to padomu un pirmais viņu nicinot». Viņa nelaiķe sieva ejot apkārt un sakot ļaudīm visu ļaunu. Hannei viņš varot gan piedot, - bet kad zinātu, kā ar Gusteli? Hanne zvēr, ka viņa Gusteli neesot nomaitājusi. «Jā, tā jau ir tā lieta: tā vaina paliek uz manis!» atsaka Henšelis. Fermelskirhs labsirdīgi joko, lai «tikai iegādājot savu pašu bērnu, tad būšot viss labi: tāds milzis, kāds viņš esot», un apmierinājušies aiziet abi mierinātāji. Henšelis, ārīgi pilnīgi mierīgs, grib noslēgt durvis, bet Hanne aiz bailēm neļauj; pēc vienaldzīgām piezīmēm piepeši Henšelis nosaka: «Vienam no mums abiem jāiet!» Ne Hanni padzīt viņš gribot, bet labāk pats iet. Tad jau Hanne labāk iet. «Bet kur paliek Bertiņa?» Henšelis iet guļamā istabā apraudzīt Bertiņu, bet Hanne prāto nopietni aizbēgt no «tādas dzīves». Ienāk vēlreiz Zibenhars un aiziet, jo dzird, ka Henšelis apgūlies; bet, kad Hanne sauc Vijumu, tas neatbild, Hanne kliedz, bet tikai bērns pamostas, - Zibenhars atgriežas atpakaļ, iet raudzīt guļamā istabā un iznāk ārā bāls kā nāve, Bertiņu uz rokām. «Ak, ļaudis, tas ir sev ko padarījis!» kliedz Hanne. Fermelskirhs vēl grib pēc daktera steigties, bet Zibenhars izskaidro, ka tas vairs neko nevarot palīdzēt. * Ar nodomu no manis plašāki atstāstīts jaunās lugas saturs - Hauptmanis ir pārāk liela un priekš mūsu laika raksturiska parādība, - bet tomēr visus viņa ražojuma sīkos smalkumus un daiļumus uzrādīt nau še iespējams. Daudz iespaidu un domu, kas sacēlušās, «Fūrmani» lasot, šoreiz tāpat jāapspiež, - es ceru, ka vēlāk būs gadījums uz viņu atgriezties. Pēc ceturtā cēliena veikli dramatiskām beigām un pēc aizgrābjošā, spēcīgā un tomēr smalkā piektā cēliena - nemaz neminot lētās sentimentalitātes - Hauptmanis apmierinājis lielo publiku, kuras simpātijas tik ļoti svarā krīt. Bet, kas ir meklējuši «Vientuļo cilvēku» vai silēziešu audēju dzejnieku, - tie viņu nebūs atraduši; priekš tiem viņš nebūs «uz augšu kāpis un nestāvēs, gaismas applūsts, brīnumainā augstākas poēzijas visumā». kā sacīja Šlenters pēc «Nogrimušā zvana» atskanēšanas. «Fūrmaņa Henšeļa» dzejnieks ir tomēr pilsonisks dzejnieks, nau pratis meklēt pēdējos cēloņus un cilvēku darbības virzinātājus, nau jutis, ka Henšelis būtu postā aizgājis ir bez jaunās sievas. Bet dzejnieks arī apzinīgi ir pretī nācis maksājošās publikas garšai, nau devis vienīgi to, kas viņa dvēselei dārgs. Tas nau pārmetums dzejniekam, bet sāpīgs ievērojums: pilsonisks dzejnieks nevar sev atjauties to lieku lepnību - dziedāt savu dziesmu pēc savas vaļas. Īsti brīvo mākslu dos tikai nākotne, kura nebūs saistīta ar materiālām rūpēm nenokārtota darba dēļ. Ne velti gandrīz visos Hauptmaņa darbos, cik dažādi tie arī izliekas pēc ārējas formas, ir viens dziļi skumjš motīvs, jā, pat viens līdzjūtību modinošs raksturs, labsirdīgs, bet ne diezgan stiprs, «aicināts, bet ne izredzēts», kurš jūt tagadnes šaurību un laužas pārvarēt viņas robežas, bet atkrīt atpakaļ un sagraužas veltās sirdsapziņas mokās. Šis raksturs ir pats Hauptmanis, simpātiskais, cēlais pilsonis-dzejnieks. Ir lēts vārds: «izrakstījies», kuru līdz šim vēl katram lielam dzejniekam, sākot no Eshila, metuši acīs ļaudis, kas nau spējīgi saprast ne apstākļus, ne iedomas, ne cilvēkus. Hauptmanis nau izrakstījies! Bet dažureiz jau guļot arī lielais Homērs, saka latīņu paruna. FRANČU PIRMAIS NOVELISTS Henrijs Renē Albērs Gijs de Mopasāns ir dzimis 1850. gadā augusta 5, d. Miromenilas pilī Normandijā: viņa dzimta cēlusies iz Lotaringijas muižniekiem. Viņš sasniedza tikai 43 gadu vecumu un mira 1893. gadā jūlija 6. d. Pasijā, netālu no Parīzes, - ārprātā. Literatūrā viņu ieveda Gustavs Flobērs, viens no slavenākiem franču rakstniekiem, franču reālisma tēvs, kurš diemžēl pie mums vēl gluži svešs. Gijs de Mopasāns vēlāk piederēja pie jaunās naturālistiskās skolas galveniem priekšstāvjiem līdz ar Emīlu Zolā, kura apbrīnotājs viņš bija. Mopasāns nepārspējami asi novēro un dailiski attēlo; viņa galvenais spēks un paliekoša nozīme ir tās liekulības atklāšanā, uz kuras pamatojas pastāvošā sabiedrība. Še viņš izrāda sabiedrisku tipu tēlošanā tādu psiholoģiskas analīzes sparu un dziļumu, kādu nesasniedz neviens cits franču rakstnieks: salīdzināt viņu, piemēram, ar «salonu psihologu» atpakaļrāpulības rakstnieku Polu Buržeju būtu apvainojums priekš Mopasāna. - Taisnība, lielai daļai publikas Mopasāns pazīstams tikai kā erotisma rakstnieks, un šī publika viņa erotiskos stāstos arī neatrod nekā psiholoģiska, bet tur vainīgs nau Mopasāns, - katrs lasītājs rakstnieka sacerējumos atrod to, ko viņš meklē. * Mopasāns ir problēmu uzdevējs, mīklas minētājs; viņš piederēja pie nelaimīgākiem cilvēkiem zemes virsū, līdzi Gustavam Flobēram, kā viņš saka savā novelē «Kuram taisnība?», jo viņš bija vientulis. Novele «Kuram taisnība?» tiks nodrukāta «Dienas Lapas» fejetona nākošos numuros. Red. Pret savas rakstniecības gaitas beigām viņš labprāt apstrādāja pārdabiskas, fantastiskas dzejas priekšmetus; viņa nervu sistēma bija tad jau satriekta. Viņa noveles arī pie mums diezgan bieži tulkotas, viens no viņa garākiem romāniem nodrukāts «D. L-ā». Mums turpmāk būs varbūt izdevība pasniegt garāku Mopasāna raksturojumu. Mopasāna novele, kuru še pasniedzam: «Ārprātīgais tiiesnesis», pieder arī pie pusfantastiskiem ražojumiem, bet, kas būs uzmanīgi sekojis pēdējās lielās prāvas gaitai Francijā, tam neizliksies šī novele fantastiska. Red. IEVADAM Vielu savai dzejai R. Hamerlings ņēmis iz senromiešu rakstnieka Apuleja romāna «Metamorphoses» («De asino aureo») un arī izstrādājumā pa lielākai daļai turējies pie senlaiku dzejnieka romānista, kuram tādēļ piegriezīsim drusku vērības. Lūcijs Apulejs (Lucius Apulejus) dzimis Ziemeļāfrikā, Madauras pilsētā, apmēram 125. gadā pēc Kristus piedzimšanas. Toreiz Āfrikas ziemeļpiekrastes, tagadējā Alžīra, Tripolisa u. t. t., bija vēl ziedošas kultūras zemes un viņu rosīgo garīgo dzīvi vēl it sevišķi pabalstīja tuvējā un pastāvīgā satiksme ar Romu un Grieķiju, kur Atēnas bija centrs zinātnēm un mākslām. Senlaiku Āfrika devusi slavenu vārdu vēsturē. Apulejs bija bagātu un ievērojamu vecāku dēls un kā tāds varēja baudīt tā laika smalkāko un pamatīgāko izglītību. Vispirms viņš smēlās savas zinības pie Kartāgas (Ziemeļāfrikā) mācītiem vīriem, tad pēc to laiku vispārēja paraduma, studijas Kartāgā beidzis, devās ceļojumos un apmeklēja zinātnes un mākslas galvenās mītnes, it īpaši Atēnas, kur iepazinās ar grieķu plašo rakstniecību un sevišķi nodziļinājās Platona filozofijā, kura ar savu dzejiskumu un vieglo virzienu uz pārdabību un misticismu, kas spilgti parādījās jaunplatoniķu mācībās, spēji pievilka jauno romānistu. Nobeidzis savas mācības, kuru starpā viena no galvenākām tos laikus mēdza būt retorika, daiļrunības mācība, kas bija nepieciešama romnieku atklātības darboņiem: aizstāvjiem - tieslietu pratējiem, ierēdņiem un politiķiem, Apulejs devās uz Romu, visas toreizējās pasaules galvaspilsētu, visas darbības, visu panākumu, slavas, bagātības, visas dzīves avotu. Še viņš ilgāku laiku nodarbojās kā juridisks aizstāvis, mēs tagad teiktu: kā advokāts, bet advokāta loma mūsu laikos maz vien līdzinājas senromnieku aizstāvju stāvoklim, jo dzīves saimnieciskie pamati bija toreiz gluži citi nekā tagad. Kad viņam piekrita bagāts mantojums no tēva, viņš atstāja savu nodarbošanos Romā un devās no jauna ceļojumos, kuros lūkoja iepazīties, sekodams savai mistiskai dziņai, kuru jau augšā minējām, ar dažādām mistērijām, slepenmācībām un slependievkalpojumiem; mistēriju sabiedrībās viņš likās uzņemties par biedri, kā toreiz darīja liela daļa no izglītoto šķiru, inteliģences piederīgiem. Ticība senajiem, mitoloģiskiem dieviem bija sen jau satricināta, katrs izglītotais bija līdz ar to arī jau neticīgs, skeptiķis, modes rakstnieki bija tādi lielie «smējēji un mēdītāji» kā Lukiāns iz Samosatas, kuram antīkā pasaulē piekrita dažā ziņā loma, kādu tik slaveni izveda Voltērs mūsu laiku sākumā, astoņpadsmitā gadusimteņa beigās. Filozofija, dzeja, māksla tanīs laikos tika pārvaldīta no skaidra, asa prāta, kurš sagrāva visas vecās gara izbūves, visus spaidus un aizspriedumus, taisīja brīvu ceļu uz jaunu dzīvi ar jaunu saturu. Bet, atbrīvēdami ceļu jaunai dzīvei, šie skaidrie, augstie prāta gari nedeva pašas jaunās dzīves un jauna satura priekš jaunas dzīves; viņi bija, tāpat kā citā laikā Voltērs, vairāk formāli, kārtojoši ģēniji, nevis jaunuradoši spēki. Un, ja astoņpadsmitā gadusimteņa izejā var stādīt pretī Voltēram, vecā laikmeta augstākai pilnībai un kritikai, jauna laikmeta priekšteci Žan-Žaku Ruso, kurš nesa jaunu saturu jaunai dzīvei, tad grieķu pasaulē tanīs laikos, pēc skepticisma un kritikas, sagaidīja jaunu saturu dzīvei no mistiskās filozofijas un kādas jaunas ticības; tikai patiesībā tas neatnāca tiešā kārtā no grieķu filozofijas, bet no austrumiem. Mēs redzam, ka Apulejs, līdzi tā laika izglītotai pasaulei, no skepticisma aizgriežas uz misticismu, no Lukiāna studēšanas, viņa asi satīrisko rakstu tulkošanas, pārstrādāšanas un izmantošanas (tas pie toreizējiem romnieku rakstniekiem bija itin parasts, tā jau Horāca slaveno dzeju liela daļa ir tulkojumi un pārstrādājumi no grieķu dzejām) pāriet uz tautas teiku romantisku apstrādāšanu, uz tik mīlīgu, maigu teiku, kāda ir teika par «Amoru un Psihi», kur nau ne jausmas no satīras asumiem. Neviļus prātā nāk Hauptmaņa patiesības sīvā ainā «Vēveri» un tai pretim maigā sapņainā Hannele, Zolā un Meterlinks vai arī kaut tik Rostana Širanos. Pēc atkārtoto ceļojumu nobeigšanas Apulejs atgriežas uz savu tēviju, Āfriku, un drīz apprecē bagātu atraitni. Āfrikas maleniešiem bagātas atraitnes nozvejošana tik īsā laikā no tāda pasaules klaidoņa, kurš tēva mantu izšķiedis veltīgos ceļojumos bez skaidriem tirdzniecības nolūkiem, gan izlikās par kaut ko ārkārtēju, un bagātās atraitnes radi apsūdzēja šo klaidoni pie tiesas, ka viņš caur burvību pievilcis skaistuli. Bet arī tā maleniešiem nelaimējās pieveikt šo jaunstrāvnieku, kurš ar savu pasaules izglītību tik daudz augstāk stāvēja pāri viņiem. Apulejs tiesas priekšā pats aizstāvējās pret burvības pārmetumu un tika attaisnots; vēlāk viņš savu prāvu atstāstījis savā rakstā «Apologija». Apulejs bija no dabas īsts afrikānietis, dedzīgs kā pusafrikānietis Puškins, bez noguruma darbīgs, bagātīgi apbalvots ar asprātību; bet turklāt, kā jau minējām, viņā bija stipra dzina uz mistiku un maģiju. No viņa darbiem nedaudzi ir palikuši pāri, un no tiem sevišķa interese viņa romānam «Metamorfozas» (Pārvēršanās), - Metamorphosen libri XI («De asino aureo» - Par zelta ēzeli); jau pate toreiz jaunā dzejas forma, romāns, kura uznāca tikai pēdējā senās kultūras laikmetā, var piegriezt mūsu vērību, jo pie mums romāns gandrīz valdošā dzejas forma. Apuleja minētā romānā, kurš smelts iz Lukiāna un iz daudziem citiem avotiem, vēl tagad lasītāju var saistīt viņa dzejas bagātība, atjautība un satīra. Vispievilcīgākā no šī romāna epizodēm ir stāsts par Amoru un Psihi Hamerlinga poētiskā apstrādājumā. Slavenais kritiķis Herders Apuleja «Amoru un Psihi» nosaucis «p a r   v i s m a i g ā k o   u n   v i s p u s ī g ā k o   r o m ā n u,   k ā d s    j e l k a d   t i c i s   i z d o m ā t s». Jaukā teika ir ne vien visās valodās tulkota, bet uz viņu pamatojas liels pulks dažādu mākslas darbu jaunākos laikos, tā, piemēram, šo vielu apstrādājis lielais gleznotājs Rafaels, vēlāk - dāņu slavenais tēlnieks Torvaldsens. No citiem Apuleja darbiem vēl ir uzglabājušies līdz mūsu laikam daži filozofiski un oratoriski (prātniecības un daiļrunības) raksti, kuru nozīme tomēr nau ievērojamā. Roberts Hamerlings, «Amora un Psihes» vielas jaunākais apstrādātājs, kurš tikai kopš nedaudziem gadiem miris, izgājušā gadu desmitā bija daudz cildināts vācu dzejnieks, kurš ieņēma vienu no ievērojamākām vietām tā saukto epigoņu dzejnieku (pēcteču) starpā; viņa visvairāk iecienītās episkās dzejas, kā, piemērām, «Āzvers Romā», «Gionas karalis», iznāca divdesmit, piecpadsmit un vairāk izdevumos («Amors un Psihe» tulkots pēc desmitā izdevuma). Tā kā par Hamerlingu un viņa nozīmi cien. lasītājiem būs vairāk pazīstamas, vismaz vieglāk citur pieejamas kādas ziņas, tad še aprobežosimies tikai ar nedaudzām biogrāfiskām ziņām: Roberts Hamerlings dzimis 24. martā 1830. gadā Kirhbergā, Austrijā, un miris 1889. gadā. Viņš bija nabagu vecāku dēls, kuri paši cieta trūkumu, lai dēls varētu apmeklēt ģimnāziju. Hamerlings beidza ģimnāziju un tika ievēlēts par «akadēmijas leģiona» līdzbiedri. Viņš studēja filozofiju, filoloģiju un dabas zinātnes un nodarbojās kā skolotājs Vīnes akadēmiskā ģimnāzijā; vēlāk tas tika aicināts kā profesors uz Triestas ģimnāziju. Slimība viņu tomēr piespieda atsacīties no katras praktiskas darbības, un viņš dzīvoja vienīgi tikai savai mūzai līdz savam mūža galam. Viņš arī ir sarakstījis daudz lirisku dzejoļu un tiek vispāri dēvēts par Makartu poēzijā. HENRIKS SENKJEVIČS Poļu jaunlaiku rakstniecībā ir tikai viens vārds, kura pasaules slavu neviens nenoliedz, šis vārds ir - Henriks Senkjevičs, «Quo vadis?» sacerētājs, kā romānu še pasniedzam. Senkjevičs ir arī vienīgais no rakstniekiem mūsu dienās, kurš cik necik tuvāk pazīstams arī mūsu lasītāju publikai. (Ar dažiem poļu rakstniekiem mūs iepazīstina Sudrabu Edžus «Mājas Viesa Mēnešrakstā».) «Dienas Lapas» cien. lasītāji ar sevišķu interesi tika lasījuši šī autora lielo vēsturisko romānu «Ar uguni un zobenu», kā arī sīkākas noveles, piem., «Muzikants Janko» un stāstu «Haņa». Arī citos latviešu laikrakstos ir parādījies viens otrs sacerējums no Senkjeviča. Citi poļu rakstnieki ir pašā pēdējā laikā turpretī gandrīz pilnīgi palikuši nepazīstami mūsu rakstniecības cienītājiem, jo tiem nau taisni iespējas lasīt tos svešās valodās. Tas ir jo vairāk nožēlojami tādēļ, ka īsti t. s. modernie, jaunākie poļu rakstnieki uzrāda daudz tādu, kas varētu ne vien mūsu vērību saistīt, bet mums būt par paraugu, kā rakstniecība iet jaunus ceļus no nesenējās, mierīgās un omulīgās pagātnes uz nākotni ar viņas dziļajiem, smagajiem jautājumiem. Bet Henriks Senkjevičs ir vēl tagad atzīts kā lielākais mākslinieks šolaiku poļu rakstnieku starpā, un viņa māksla, kura it sevišķi cēli un krāšņi attēlojas viņa romānā «Quo vadis?», aizkustina   k a t r u   i z g l ī t o t u   c i l v ē k u;   v i ņ a s   r ā m o   d a i ļ u m u   v a r   b a u d ī t   u n   a t z ī t   k a t r a   p ā r l i e c ī b a. Henriks Senkjevičs piederēja pie pirmajiem poļu reālistiem mākslā. Priekš 26 gadiem viņš nāca klajā ar mazām reālistiskām novelēm, kā «Haņa» (Anniņa), «Ogļuskices», «Muzikants Janko» u. c., kuras lika nojaust tādu jūtu dziļumu, tādu enerģiju un pastāvību, ka droši vien varēja cerēt, ka no viņa attīstīsies poļu pirmais noveļu rakstnieks. Negaidot no viņa parādījās drukā varenā vēsturiskā triloģija iz 17. gadu simteņa («Ar uguni un zobenu», «Grēku plūdi» un «Volodijevska kungs»), kura viņa vārdu uz reizi darīja pazīstamu visā tālaika beletristikā. Savā nesen klajā iznākušā grāmatā par Poliju Georgs Brandess Senkjeviču nosauc par daudzrakstītāju un Dimā vecākā pakaļdarītāju. Še katrā ziņā ir notikusi maldīšanās, un šādi Brandesa ieskati par Senkjeviču pieder pie dažiem nepareiziem un paviršiem spriedumiem viņa citādi interesantajā darbā. Drīzāk jāatzīst, ka no rakstnieces Georg Sand laika vēl pie neviena rakstnieka nau sastopama tāda plastika un dzīvība pie tēlojamām personām, tāda cēla fantāzija un tik jauka valoda kā pie Senkjeviča, nemaz nerunājot par dziļo sirsnību viņa no šovinisma brīvajās, patriotiskajās jūtās, kuras tikai dzimis polis iespēj pareizi cienīt. Šās vēsturiskās romānu triloģijas panākumi bija neparasti un ārkārtīgi. Bet dzejnieks, atstādams iemītās tekas, pārsteidza lasītāju publiku ar kādu drusku gari izstieptu, modernu romānu «Bez dogmata», kura varonis ir kāds vīrs, kuram daba piešķīrusi lielā mērā savas dāvanas, bet kurš, nespēdams nekādai ticībai pieķerties, iet bojā. Šis stingri psiholoģiskais romāns, kuram bija līdzība ar franču rakstnieka Buržē romānu «Disciplep, kaut gan tas no pēdējā bija neatkarīgs, neatrada vairs agrāko piekrišanu, tomēr vēl šo baltu dienu romāna traģiskais varonis Plošovskis tiek minēts kā piemērs, un grāmata pati ir atradusi daudz pakaļrakstītāju. Rakstnieka lielā ražība meklēja arvien pēc jaunām vielām, un tā viņš atkal sarakstīja romānu «Quo vadis?», kurā viņš Nērona laikus tēlo ar tādu dzīves patiesību, kā tas līdz šim vēl nau atrodams nevienā no daudzajiem romāniem, kuri apraksta kristīgas ticības vajāšanas laikmetu. Pēdējā laikā kādā Varšavas nedējas lapā parādījies Senkjeviča jaunākais romāns, kurš pieder pie viņa vēsturiskajiem romāniem un ar lielu meistarību tēlo Polijas asiņainās cīņas ar vācu ordeni un kurš pagaidām beidzas ar pēdējā šausmīgo bojā iešanu pie Grīnvaldes 1410. gadā. PAR POĻU JAUNLAIKU ROMĀNISTIEM I Par slavenāko no poļu tagadējiem rakstniekiem, Henriku Senkjeviču, mēs tikām pasnieguši apcerējumu, kad «Dienas Lapā» sākās viņa romāns «Kurp eji?» (Quo vadis?). Mēs ceram, ka apmierinām jau aizkustinātu interesi, ja lūkojam drusku tuvāk iepazīstināt cien. lasītājus arī ar citiem šīs tautas rakstniekiem, kuri ir cienīgi, ka viņiem piegriež vērību. Kā vispār mūsu dienās civilizēto tautu literatūrās, tā arī pie poļiem valdošo stāvokli daiļrakstniecībā ieņem romāni un viņas dažādie veidi un sugas, noveles, stāsti, skices u. t. t. Kamēr drāmā poļi nemaz nevar mēroties ar citām tautām, kā, piem., frančiem, vāciem, norvēģiem, tā saka kāds poļu rakstnieks pats, kuram mēs arī sekosim tāļākā apcerējumā, un kamēr lirikā viņi atrodas haosā un neskaidrībā, sagaidīdami kādu jaunu laikmetu līdzi citu tautu liriķiem, tikmēr poļu atstāstošā rakstniecība pēdējos gadu desmitos attīstījusies plaši un skaisti un spējusi jau uzrādīt pasaulslavenu vārdu - Henriku Senkjeviču! Apcerētājs polis atrod, ka šī parādība ir jo vairāk acīs krītoša, tādēļ ka poļu romāņus, neskaitot līdzi dažus sporadiskus, šad un tad bez pakaļtečiem iznākušus ražojumus, ir tikai drusku vecāks par -   s i m t s   g a d i e m.   Der tiešām ievērot, ka simts gadus vecu romānu sauc par gluži jaunu, kurš vēl nespējis, kā pienākas, attīstīties. Jaunākos laikos, pareizāki - jaunākā pagātnē, poļi savā ražīgajā romānistā Kraševskī (miris 1887. gadā) atrada vīru, kurš lasītāju publiku novērsa no franču laikakavēkļa literatūras un ar apbrīnojamu daudzpusību un ražību sagādāja poļiem veselu lasāmu bibliotēku, kura - piezīmēsim no savas puses - diemžēl daudz nepacēlās pār iznīdēto franču literatūru; arī visa Kraševska bibliotēka noderēja gandrīz vienīgi laikakavēklim un lētam, viegliņam patriotismam, - mākslas nozīmes viņai nau tiklab kā nekādas. No Kraševska sāncenšiem un biedriem dzīvo vēl daudz vīru, kuri nodarbojās ar lieliem vēsturiskiem romāniem iz poļu vēstures, novelistu pirms 1880. gada bija vēl ļoti maz. Bet visa šī paaudze sāk jau stipri izmirt, kas vēl dzīvo, tie vai nu cieš pilnīgi klusu, vai raksta neievērojamus, viduvējus ražojumus. No tā paša stāvokļa kā Kraševskis un viņa pakaļteči izgāja arī Senkjevičs, bet viņš zināja ievest jaunu spēcīgu strāvu gurdeni palikušā tautiskā rakstniecībā, «kuras ceļš tāļāk vairs neveda». Senkjevičā spirgtais, dzīvais reālisms pacēla atkal poļu literatūru un aizveda viņu  līdz ievērībai plašākā starptautiskā aplokā. Un tomēr arī Senkjeviča, tāpat kā Kraševska, slava dibinājās visvairāk uz vēsturiskiem romāniem iz poļu pagātnes. Mākslas priekšmets bija palicis tas pats, tikai uzskats un tēlošana bija pārvērtušies, tapuši jauni. Ar Senkjeviču, par kuru še plašāk vairs nerunāsim (aizrādām uz «Dienas Lapas» 12. nr.), tiek nereti salīdzināts cits poļu romānu rakstnieks: Boļeslavs Pruss, pseidonīms priekš Aleksandra Glovacka. Bet šāds salīdzinājums ir diezgan nevietā, jo abi izšķiras viens no otra, cik tik vien var izšķirties divi rakstnieki. Pie Senkjeviča pirmā vietā ir jūtas un fantāzija, Pruss turpretim vairāk mīlē prātu un tiešamību, jā, vistīkamāka viņam ir ar skaitļiem neapgāžami pierādoša statistika. Viņa humorā nau nekas no īsti poliskā, beži rupjā, bet nekad nemākslotā humora, kāds ir Senkjevičam; Pruss ir vairāk sarkastisks un labprāt pārspīlē, kariķē. Prusa novērošanas spēja ir ļoti pareiza un asa, viņa romānu sakārtojums jeb kompozīcija turpretī šur un tur izklaidīgs. Kamēr Senkjeviča lielākais spēks ir vēsturiskos tēlojumos, tikmēr Pruss saviem nostāstiem liek norisināties tagadnes apvidū. Viņa noveles un romāni ir vai nu humoreskas un karikatūras, vai nodarbojas ,ar sabiedriskām tendencēm, kuras tomēr jau krietni novecojušās. «Placowka» (Postenis), kur viņš tēlo poļu zemniekus cīņā ar vācu kolonistiem, vai «Lalka» (Lelle), kur aristokrātiskā sabiedrība tiek pretī stādīta uz priekšu ejošām tirdzniecības aprindām (kaut kas līdzīgs «Lellei» sastopams arī norvēģiešu literatūrā), tā arī romānā «Emancypantki» (Emancipētās), kur sparīga meitene, no visiem pārprasta, cīnās grūtā cīņā par uzturu. Prusa jaunākais romāns «Faraon» nodarbojas lieliskā un cēlā tēlojumā ar viņu mūžīgo cīņu starp garīgo un laicīgo principu, kurš jau ir ņemts par priekšmetu tik daudziem daiļiteratūras ražojumiem, sākot no Sofokļa Antigones līdz Vildenbruha Karalim Indriķim. Līdzās Prusam, kurš, tāpat kā Senkjevičs, pieder pie vidējās paaudzes, stāv rakstniece Elize Oržeško (Orzeszico). Viņa raksta gandrīz vienīgi iz mūsu laikiem romānus, kurus ar sevišķu labpatikšanu tēlo muižnieku sīkgruntnieku aprindas Lietavā; jāievēro, ka šie muižnieki sīkgruntnieki maz izšķiras no mūsu saimniekiem, skatoties uz zemes īpašuma plašumu. Pate Oržeško ir dzimusi Lietavā un sevišķu piekrišanu un mīlestību izpelnījusi pie izglītotām leitietēm un leišiem, kuri pieslejas poļiem, tādēļ ka tiem pašiem nau savas literatūras. Ne mazāk nekā Polijā un Lietavā šīs rakstnieces ražojumi ir iecienīti Krievijā, kur viņi tagad iznāk žurnālos vienmēr reizē ar poļu izdevumiem. Arī Vācijā viņa diezgan pazīstama. Bez sīko muižnieku aprindām viņa mīlē tēlot arī leišu žīdu dzīvi, kuru vietām nostāda drusku ideālākā veidā nekā patiesība, piem., ievērojamā romānā «Meiers Jozefovičs», kurš krieviski iznācis jau vairākos izdevumos. - Oržeško mēģinājusies arī tēlojumos iz Kristus laikiem un ieguvusi arī caur tiem daudz cienītāju. Senkjevičs, Pruss un Elize Oržeško skaitās par galvenākiem vecākās paaudzes poļu romānistu priekšstāvjiem. Viņiem ir daudz pakaļmēģinātāju līdzās arī ar tādiem, kuri iet tos pašus ceļus, bet neatkarīgi no viņiem. Ir divi veidi romānu, kuri Polijā īpaši tiek piekopti. Varbūt nevienā zemē vēsturiskam romānam nepukst pretī tik daudz siržu, nenododas tik daudz rakstnieku kā pie poļiem. Jau vecais Kraševskis bija nodomājis likt atdzīvoties tautiskai tēvuzemes vēsturei garā romānu rindā; mūsu dienās Senkjeviča piemērs atkal ir iekustinājis uz šīm domām dažus rakstniekus. Visvairāk apdāvinātais no šī virziena romānu rakstniekiem ir, ber šaubām, Adams Krehoveckis, kurš sacerējis arī labus šī laika romānus. Ļoti ražīgs rakstnieks, Jeske-Hoinskis, ir ieņēmis nodomu pasaulsvēstures galvenos laikmetus attēlot vēsturiskā ciklā (rindā) un raksta nupat romānu «Tiara (pāvesta galvas rota) un kronis» iz bieži mākslā apstrādātā cīņas laikmeta starp ķeizaru Ludviķi IV un pāvestu Gregoru VII. - Līdzīgu tautisku nodomu pie vāciešiem, kā zināms, ir izvedis arī ļoti ražīgais romānists Gustavs Freitāgs, sarakstīdams iz Vācijas vēstures gandrīz nepārredzamu, neizlasāmu romānu rindu, kura tagad gan mazāk tiek lasīta, bet totiesu vairāk slavēta patriotiskās tautiskās literatūras vēsturēs. Attiecoties uz otru romānu sugu, iz tagadnes dzīves, arī nepolim ir pievilcīgi novērot, kā šis romāns ir piemērojies Polijas sabiedriskiem apstākļiem. Lielākā loma poļu dzīvē un tai līdzi romānā, kurš ir tikai dzīves atspoguļojums, piekrīt zemturiem, tiklab lielgruntniekiem, kā mazgruntniekiem. Nevienā citā literatūrā gan negadīsies tik daudz romānu un noveļu, kuru notikumi norisinājas uz laukiem. Poļu - teiksim, vēl diezgan naivajā - literatūrā šis priekšmets parasti tiek apstrādāts ar zināmu, vairāk vai mazāk noteiktu pamācošu tendenci jeb nolūku, kurš, piemēram, iziet uz to, pamudināt lauceniekus muižniekus uz lielāku taupību, uz uzticīgu turēšanos pie zemes un t. j. pr. uz līdzīgām vispārīgi pazīstamām mācībām, kādas rakstnieki pasniedz un kritiķi ar varu meklē arī mūsu rakstniecībā. Reizēm gan tiek zemnieks arī tēlots bez visiem morāliskiem nolūkiem, vienīgi viņa īpatnējā, raksturiskā temperamenta dēļ, viņa sevišķo parašu un tikumu dēļ; bet tad šis zemnieks pa daļai tiek rādīts kā kuriozums, un rakstnieks netura par vajadzīgu un piederīgu dot arī šim savādniekam savas augstās, neapgāžamās mācības par taupību u. c. jaukām lietām. Visievērojamākais rakstnieks šinī arodā ir Severs Macejovskis, kurš laiž klajā sīkus, bet dzīvības pilnus, svaigus ciemu stāstiņus. Kā zināms, poļu dzīvē ieņem ļoti svarīgu vietu žīds, it sevišķi laucenieks žīds, kurš jau no sen seniem laikiem ir poļiem nepieciešams ticis kā krogu nomnieks, tirgotājs, modernieks un, beidzot, kā augļotājs. Šo poļu dzīves pusi ar sevišķu labpatikšanu tēlo izgājušu gadu mirušais rakstnieks Klemenss Junoša, kurš arī pie krieviem diezgan pazīstams. Par poļu rakstnieku jauno paaudzi runāsim nākošu reizi. II Izgājušu reizi tikām aplūkojuši poļu beletristisko literatūru, kāda viņa parādās vecākās paaudzes rakstniekos. Deviņdesmitos gados sāka nākt klajā ar saviem darbiem vesela rinda spirgtu, jaunu talantu, kuri, taisnību sakot, gan neizcēla nekādas lieliskas, pēkšņas pārvēršanās, bet pieveda rakstniecībai jaunas, ražīgas idejas, kādu viņai sāka ļoti aptrūkt līdzšinējās robežās. Šie jaunie rakstnieki bija pa lielākai daļai dabūjuši iespaidus iz ārzemju literatūras slaveniem ražojumiem, no vienas puses - no vecākiem lielajiem krievu meistariem, kā Dostojevska, Turgeņeva, Tolstoja u. c., no otras puses - no jaunākiem franču un skandināviešu, it sevišķi norvēģiešu, pa daļai arī no dažiem vācu rakstniekiem. Šinī vietā tūliņ jāpiezīmē, ka Emīla Zolā konsekventais naturālisms ir darījis tikai ļoti vāju iespaidu uz poļu stāstu literatūru. Iekam viņš aizsniedza poļus, viņa mākslas uzskats pašā Francijā bija jau sācis pārdzīvoties un netika aizstāvēts ar agrāko dedzību, tā ka svešā zemē spēja vēl mazāk ieviesties. Totiesu lielāks svars pieliekams divu citu franču romānistu iespaidam: Mopasāna, dziļā psihologa un meisteriskā stāstītāja, un it sevišķi Pola Buržeja, kura plašā izplūstošā, bet tamlīdzi seklā psiholoģiskā analīze, kurai turklāt vēl piejaukta stipra reliģiska garša, pie poļiem atrada lielisku labpatikšanu, īpaši pēc Senkjeviča romāna «Bez dogmata», kurš pieslejas taisni Buržeja muižnieciski klerikāliem psikoloģijas sprediķiem. Bet arī brīvāka gara skandināviešu rakstnieki, kā, piem., Peters Jenss Jakobsens, dāņu slavenākais romānists, kurš tēloja aizgrābjošu, maigu, bet cietu raksturi, kas negrib savas brīvās domas locīt spokainu mācību priekšā, ir atraduši piekritējus pie poļu rakstniekiem; līdzīgu piekrišanu atradis arī Hamsuns, kurš pēdējā laikā sāk piegriezties kādam īpatnējam misticismam, kam gan ar ticību ir maz daļas. Priekš šiem deviņdesmitiem gadiem un šīs jaunās paaudzes ir arī raksturiska noveles un sīko stāstu augsta uzplaukšana; plaši romāni vairākos sējumos no jaunākiem talantiem tiek tikai ļoti reti rakstīti. Sīko noveli turpret labprāt uzņem arī avīzes, izrīko godalgu sacenšanos, kā, piem., Krakovas (Austrijā) laikraksts «Czas» (Laiks) vai moderno rakstnieku orgāns «Życie» (Dzīve), un vesela rinda līdz tam nepazīstamu sacerētāju piedalās pie šīs sacenšanās. Vēsturiskie romāni paliek tagad pilnīgi nomalē, tikai mūsu laiku dzīve tiek reālistiskā veidā attēlota. Ja izgājušu reizi minētie rakstnieki iz vecās paaudzes savu ražojumu notikumiem lika norisināties pa lielākai daļai sabiedrības augstākās aprindās, tad jaunākie dzejnieki atklāj nereti šausmīgos noslēpumus nabadzīgajās zemnieku būdās, amatnieku darbnīcās un strādnieku dzīvokļos. Visur vecākās paaudzes diezgan plānais ideālisms un ne uz ko nepamatotais optimisms (pārliecība, ka viss ir labi tā, kā šobrīd pastāv) ir tagad pazudis līdz ar agrākiem nacionāliem jeb tautiskiem nolūkiem. Jaunākie poļu rakstnieki ir pa daļai pesimisti un savā mākslas reālismā grib palikt brīvi no jebkuras tendences vai cenšas pēc vispārcilvēciskām, starptautiskām idejām par aizsardzību darba ņēmējiem, sieviešu tiesībām u. t. t. Telpas neatļauj cik necik plašāk minēt katru par sevi šos jaunlaiku poļu rakstniekus. Visievērojamākais talents no viņiem ir Ignacs Dombrovskis; kurš pats ir cēlies iz strādnieku aprindām un vēlāk stājies viņām jo tuvu. Ar savu pirmo darbu: «Smierc» (Nāve), kurš satur kāda plaušu dilonī pamazām mirstoša jaunekļa uzzīmējumus, Dombrovskis sacēla lielisku ievērību, kaut gan šinī ražojumā redzams Hamsuna iespaids. Viņa otrais darbs «Felka», šuvējas dienas grāmata, ievērojams caur savu psikoloģisko dziļumu un nabaga ļaužu dzīves patiesiem tēlojumiem, bet publikā viņš neatrada tādas piekrišanas kā «Nāve», viņam pārmeta pārāk reālistisku tēlošanu. Kopš «Felkas», t. i., kādus gadus piecus atpakaļ, Dombrovskis, uz kuru var likt lielas cerības, nau ķēries pie lielāka darba; viņš dzīvo trūcīgos dzīves apstākļos. Nedzveckis (Niedzwiecki), kāds cits jauns rakstnieks, kurš ir viens no nedaudzajiem poļu noteiktiem naturālistiem, nau vēl līdz šim spējis pilnīgi attīstīties savā īpatnībā. Turpretim Sirko-Seroševskis ir jau atzīts talents, kurš sev izvēlējies darba lauku mazās novelēs iz Sibīrijas dzīves un tanīs dod tēlojumus, pilnus aizgrābjoša spēka un dziļa reālisma; viņa sibīriskās noveles poļi stāda blakus sava pazīstamā rakstnieka Adama Šimanska novelēm arī iz Sibīrijas. Līdzīgi Sirko-Seroševskim patiesi un aizgrābjoši prot tēlot dabu cits jauns dzejnieks Stefans Žeromskis, kurš ir īsts stila meistars un savus sīkos stāstiņus ietin dziļā pesimisma miglā. Viens no visvairāk apdāvinātiem jaunākās paaudzes rakstniekiem ir Vladislavs Reimonts, kurš dažus gadusatpakaļ laida klajā noveļu un stāstu virkni, kurā bija manāma asa novērošanas spēja, jauna sparība un nebēdība, noteikts reālisms un patikšana pie dramatiskām situācijām. Še jau viņš izrādījā dzīvu interesi par teātri un šo apkārt ceļojošo ļaužu dzīvi un pārmaiņu pilno likteni. Šinī apvidū darbojas arī viņa pirmā lielākā romāna «Komediantene» personas. Galvenā interese šinī romānā piekrīt Jankai, jaunai jaunkundzei ar retu garīgu patstāvību, patībai, kura negrib panest nekādas važas, kura pat necieš sava tēva varu, atstāj naktī viena savu dzimtu, piebiedrojas apkārtceļojošai aktieru trupai, izbauda cauri visus komediantu bēdīgās dzīves rūgtumus, redz sevi pieviltu savās ilgās pēc brīvības un mīlestības un beigās, garīgi un miesīgi salauzta, izdara pašslepkavības mēģinājumu. Otrā romānā «Fermenti» sacerētājs liek viņai tapt glābtai, atved viņu atpakaļ tēva namā, rāda, ka pēc Jankas rokas lūdz augstsirdīgs, vienkāršs cilvēks, kurš viņai tomēr ir pretīgs, kā Janka liedzas izpildīt viņa un tēva gribu, kā skatuves vizuļu un zvārguļu spīdums viņu atkal vilina, līdz viņa beigās tomēr piekāpjas un tiek par uzticamā vīra sievu. Apbrīnojams ir šinī ciklā Jankas raksturojums un viņas stūrgalvīgās sparības pretī stādījums tēva patriarkāliskai despotiskai varai. Pret galu ir šur tur roļi un nelīdzenumi tēlojumos. Pašā pēdējā laikā Reimonts laiž klajā kādā poļu laikrakstā jaunu romānu «Ziemia obiecana» (Apsolītā zeme) iz Lodzes pilsētas dzīves, kur, kā zināms, lieliski attīstījusies poļu rūpniecība. Iesānis no visām līdz šim pārrunātām beletristiskām parādībām stāv divas grāmatas, par kurām pēdējā laikā poļu laikrakstos daudz ticis rakstīts un poļu sabiedrībā vēl vairāk runāts. «Aniol smierci» (Nāves enģelis), tā saucas viena no šām grāmatām, kura sarakstīta no visvairāk apdāvinātā dzejnieka poļu jauno liriķu starpā. Kāds daiļnieks, šī romāna varonis, tiek no savas saderinātās atraidīts un nevar šo mīlestību aizmirst. Kad viņš dabū zināt, ka viņa bijusi saderinātā apprec bagātu vīru, lai tam aiz muguras varētu uzturēt neatjautu mīlestības sakaru, viņu sagrābj niknums un viņš atriebjas caur to, ka izcērt marmorā grupu, kura izrāda kādu sievieti ar viņa Marijas vaibstiem kā palaidni. Tēlam vajaga tikt izstādītam taisni Marijas kāzu dienā, bet mākslenieka darbnīcā nonāk jauna meitene, kura pate bez cerības mīlē mākslenieku, lai aizkavētu viņa zemo atriebšanos. Uz viņas lūgumu mākslenieks sasit ar āmuru tēlu, bet nokrīt arī pats nedzīvs zemē. Romāns pārāk izstiepts, varonis ir ļoti runīgs, vaimanā gluži kā sieviete; arī apvidus, kurā norisinājas romāna darbība, nau skaidri tēlots. Poļu ievērojamais liriķis caur šo ražojumu nau ticis par ievērojamu epiķi. Ja pirmā grāmata, «Nāves enģelis», sacēla ievērību visvairāk tādēļ, ka viņas sacerētājam bija pazīstams vārds, tad otrā grāmata, kuru augšā minējām, ir tikusi par literārisku «notikumu», kā saka franči, kaut gan viņas sacerētājs bija līdz šim gandrīz pilnīgi nepazīstams. «Żywot i mysli Zygmunta Podfilipskiego» (Zigmunta Podfilipska dzīve un domas) no Jāzepa Veisenhofa nevar īsti tikt saukts par romānu, tādēļ ka tur nau vienatnējas darbības, kas organiski attīstās. Sacerētājs tur atstāsta dzīves atmiņas no kāda vīra, kurš pats sevi uzlūko par rietuma kultūras priekšstāvi, bet pats saprot šo kultūru tikai sīkumos un ne visumā. Vieglā stilā rakstītā satīra ir pilna smalkas ironijas, kādas poļiem citkārt mēdz trūkt. Mūsu apcerējumā aprobežoto telpu dēj nebija iespējams cik necik pilnīgi aplūkot poļu jaunāko literatūru. Vismaz jāpārliecinājas, ka rakstniecības gaita visur attīstās vienādi, jo cēloņi, materiālie apstākļi un ražošanas kārtība, arī visur attīstās tanī pašā noteiktā, iepriekš paredzamā ceļā. Poļu rakstniecība to atkal reizi pierāda, un arī latviešu rakstniecība pierādīs to pašu, kaut arī vēl parasts tam neticēt. Iz augšējiem īsiem aizrādījumiem var jau noredzēt, ka poļu daiļrakstniecība neieņem pēdējo vietu civilizēto tautu literatūru starpā. Oriģinālus virzienus, kuros poļi būtu pirmie staigājuši, gan nevar uzrādīt viņu beletristika, ja negrib par tādu skaitīt augšā minēto tautisko tendences romānu. Bet tādēļ poļiem nau ko kaunēties, jo mūsu gadusimteņa otrā puse ir starptautības laikmets arī literatūrā. Bez tam poļiem ir daudz oriģinālu talentu, kuri patstāvīgi apstrādā romānu literatūras vispāri valdošās formas. Pēc tā arī aizvien ir centušies poļi: rietuma kultūras idejas piesavinājoties; uzturēt un attīstīt personisko patstāvību. Poļu literatūrā tas ir izdevies visspožāk Senkjevičam, glezniecībā Semiradskim; mēs še negribam atstāt neminējuši vēl vienu vārdu: dzejniece. Marija Konopņicka, kuras slava gan nau tik spoža, bet kuras dzeja jo siltāki apspīd tos, kuri tik ilgi tika aizmirsti. PAR E. VOLTERA ETNOGRĀFISKIEM RAKSTIEM Pērkoņa svētnīca un leišu upuru vai dievuakmeņi (Perkunastempel und litauische Opfer - oder Deivensteine). E. Volters. Dziesmas iz dzūkn un iz senās zudāniešu zemes apgabala un viena garīga dziesma iz Kupišķiem (Lieder aus dem Gebiete der Dsuken und des alten Sudauerlandes und ein geistiges Lied aus Kupischken) no E. Voltera. Par leišu burvjiem (žinazvimas) (Zur Geschichte des litauischen Zauberwesens). E. Volters. Leišu ziņas (Litauische Nachrichten). Pēterburgā, augusta 15. dienā 1897. gadā. N. Daukša, leišu tautas rakstnieks 16. gadusimtenī (N. Daukscha, ein litauischer Nationalschriftsteller des 16. Jahrhunderts). E. Volters. Visas augšējās brošūras ir parādījušās klajā «Leišu literāriskās biedrības» rakstu krājumos (Mittheilungen, Heft 22, Band IV, 4) un mums piesūtītas sevišķos novilkumos no mūsu tautieša Pēterburgas universitātes docenta maģistra Eduarda Voltera. Voltera kgs pazīstams kā leišu senatnes, mitoloģijas, arķeoloģijas, bibliogrāfijas un valodas pētnieks, kurš izdevis vairākas ievērojamas grāmatas iz šiem arodiem, izdarījis daudzas ekspedīcijas uz Lietuvas dažādiem vidiem, tāpat ari uz Inflantiju jeb t. s. poļu Vidzemes latviešu apgabaliem, gan ar arķeoloģiskiem, gan ar etnogrāfiskiem un citiem zinātniskiem nolūkiem, un pastāvīgi strādā līdzi valodnieciskos un etnogrāfiskos laikrakstos gan iekšzemes, gan ārzemēs, iegūdams sev lielus nopelnus caur nemitošu intereses modināšanu un uzturēšanu uz leišiem, viņu valodu, vēsturi un  etnogrāfiju un vinu neapskaužamo tagadni. Arī viena no latviešu avīzēm, «Dienas Lapa», varēja skaitīt cien. pētnieku un laikrakstu par savu līdzstrādnieku, kurš sevišķi uzcītīgi un ar ievērojamām sekmēm darbojās «D. Lapas» «Etnogrāfiskā Pielikumā» 90. gadu sākumā. Mēs, latvieši, Voltera kgm esam pateicību parādā it īpaši par viņa pētījumiem Vitebskas latviešu katoļu apgabalos; šo pūliņu auglis bija, kā zināms, liela grāmata iz inflantiešu etnogrāfijas nomalas latviešu folklora krājumiem. Diemžēl šī teicamā grāmata, kura sarakstīta krievu valodā, nau tikusi pieejama mūsu plašākai publikai; viņa būtu spējusi ievērojamā mērā modināt mūsu interesi par aizmirstiem inflantiešu brāļiem un veicināt mūsu iepazīšanos un sakarā stāšanos ar viņiem. Bet īstais Voltera kga darba lauks ir leišu pagātne un etnogrāfija, un, cik plaši un daudzpusīgi viņš še darbojies, rāda jau pat šīs nedaudzās brošūras. Blakus viņa arķeoloģiskiem pētījumiem ar sevišķu atzinību minams, ka viņš aiz pagātnes nau aizmirsis tagadni un ievērojami pūlējies - līdzās tik pazīstamiem slavofiliem kā profesors Vladimirs Lamanskis, P. Pagodins, daudzinātam publicistam kņazam Uhtomskim (avīzes «Peterburgskije Wedomosti» redaktoram un ķeizara Nikolaja II ceļojuma aprakstītājam) - par labu latīņu burtu ievešanai priekš leišu valodas; kas ir leišos jautājums no vislielākā svara, jo līdz šim nebija pielaistas latīniski, tautai saprotami drukātas grāmatas. Uz šo jautājumu tad arī zīmējas viena no augšējām brošūrām: «Leišu ziņas». Kā viens no galveniem, labākiem E. Voltera kga rakstiem būtu minams leišu tautas rakstnieka Nikolaja Daukšas rakstu jaunizdevums, kurš tika sastādīts un paskaidrots no mag. E. Voltera kga un drukāts uz Pēterburgas Zinātņu akadēmijas rēķina (1884.-1886. gadam). No šīs grāmatas, kura priekš leišu valodas izpētīšanas ir no ļoti liela svara, jo tā pieder pie visvecākām grāmatām leišu valodā, diemžēl ir novilkti tikai 100 eksemplāru, bet viņu vai dabūt pirkt kā otro daļu no 53. sējuma akadēmijas izdotos Записки, rakstu krājumos. Grāmatā atrodas arī īsti interesantas piezīmes no Voltera par leišu valodas tagadējām formām un par dažām ierašām. «Kathechismas arba Mokslas kiekwienam krikszczionii piiwalus» saucas Daukšas grāmata, kura iznāca Viļņā 1595. gadā un pēc 10 gadiem bija jau izpirkta. Daukša bija garīdznieks, canonicus et administrator Episcopatus Mednicensis, iz vecas leišu muižnieku dzimtas. Kad viņš dzimis, nau vairs zināms. Viņš bijis viens no dedzīgākiem kņaza Melhiora Ģedroica, Žemaitijas bīskapa, līdzstrādniekiem un domu biedriem, kuru iemīļotā ideja bija vēl toreiz patstāvīgas, no poļiem neatkarīgas Liellietavas valsts dibināšana. Šie vīri tika toreiz no poļiem nikni ienīsti par savu leišu patriotismu un savu leišu politiku. Šo leišu politiku veicinot, leišu kņazs Ģedroics piedalījās arī pie sūtniecības uz Franciju. Uzstādamies pret poļu pārvaldību, Ģedroics un Daukša jau toreiz pieprasīja leišu valodai līdzīgas tiesības ar poļu valodu. Daukša raksta cita starpā, ka nekur neesot tautas, kas būtu tik rupja un niecīga, ka tai nebūtu triju dzimtu un mantotu īpatnēju lietu: sentēvu zemes, dzimtenes parašu un savas valodas. Cilvēki visos gadu simteņos savu pašu valodu runājuši un kopuši, devuši viņā likumus un rakstījuši vēsturi. Kā uz piemēriem Daukša atsaucas uz grieķiem un romniekiem u. c. un uz pašiem poļiem. Leišu valodas novārtā likšana esot vainīga pie tautas zemā garīgā attīstības stāvokļa un pie mazās sparības. Ar nolūku izglītot leišus un izaudzēt iz viņiem derīgus locekļus Liellietavai Daukša sarakstījis arī savu katķismu un «Postilla Catholica» (1599. g.). Viņa valoda ir īsti leitiska un ļoti bagāta vārdiem un formām; viņš ir daudzējādā ziņā pielīdzināms mūsu vecajam Stenderam, kura mērķi un redzes aploks tikai nevarēja parādīties tik plaši. Augšējā brošūrā «Leišu ziņas» tiek plašāk atstāstīta šīs vārdnīcas drukāšanas bieži traucētā gaita. Jau 1887. g. bijušas gatavas 10 drukas loksnes, 1895. g. pirmais sējums, no burta A-Dž. Bet viņa darba uzsācēji nomira, 1896. g. mira arī Jāņa Jušķeviča dēls Vitolds, kurš bija darbu turpinājis. Turpināšanu uzņēmās bijušais Jelgavas skolotājs Jablonskis (laikraksta «Varpas» līdzstrādnieks 1891.-94. g.). Tagad no vārdnīcas 15 gadu laikā - 1897. g. - gatavas 420 lappuses, kuras tiks izdotas no profesora Fortunatova (Maskavā), par 1. sējumu 2 rbļ. 50 kap. Iz «Leišu. ziņām» pieminēšu vēl, ka laikā no 1864.-1896. g. Krievijā iznākušas pavisam 25 grāmatas ar krievu burtiem; tanī pašā laikmetā iznākušo grāmatu, laikrakstu un avīžu skaits ārzemēs ar latīņu un vācu burtiem sniedzas līdz 700. Dzīvu vēsturisku interesi modina arī piezīmes par leišu burvjiem trešajā no minētajām brošūrām, kur plašāki aprakstīta kāda raksturiska burvju prāva un atstāstīts Rīgas 17. gadusimteņa jezuītu raksts par luterāņu burvjiem, kuri noturējuši savas sapulces agrāk katoliskā Māras (tagad Doma) baznīcā. Mazāk vispārējas pievilcības ir piezīmēm par dievu un upuru akmeņiem, bet viņu svars ir tas, ka viņas veicina pareizu leišu mitoloģijas saprašanu, kuras vietā pie mums diemžēl pat vēl šobaltdien plātās kāds fantastisks, uz nekā nepamatots savārstījums. Turpret jaunās dziesmu meldijas iz dzūku apgabala arī nespeciālistam var būt patīkamas; pievilcīgi viņas salīdzināt ar latviešu meldijām. Visu meldiju ir 18; vairākas no viņām tika nestas priekšā 1887. g. Pēterburgā Ģeogrāfiskā biedrībā. IFIĢENIJA TAURIDĀ SKATU LUGA PIECOS CĒLIENOS NO VOLFGANGA GĒTES TULKOJUMS NO ASPAZIJAS UN RAIŅA IEVADAM «Ifiģenija Tauridā» savā pirmveidā bija sarakstīta prozā, ap 1779. gadu Veimāras laikā, kad Gēte savu jaunības «vētras un dziņu laikmetu» bija pārdzīvojis un bija sācis meklēt sev citur klusākus un mierīgākus ideālus, kurus viņš beigās atrada noskaidrotā klasicismā, sengrieķu mākslā un dzejā. Ka Gēte pats un viņa apkārtne jau toreiz pielika lielāko svaru šai drāmai, tas parādījās gadu pēc drāmas pabeigšanas, kad dzejnieka dzimšanas dienā tika atvērts hercoga Kārļa Augusta jaunierīkotais teātris Tīfurtā un uz skatuves bija redzams no kāda ģēnija nests Gētes vārds, kuram Minerva (mākslas dieve) uzlika vaiņagu; bet mākoņos spīdēja liesmu burtos Ifiģenija un Fausts, abi galvenie dzejnieka darbi. Vēlāk, savā Itālijas ceļojumā, Gēte pārstrādāja «Ifiģenijas» prozas tekstu, kurš vairs neapmierināja viņa daiļuma prasījumus, jambiskos pantos. Šādā veidā šī drāma vēl tagad skaitās par daiļāko Gētes dzejas darbu. Vielu savai «Ifiģenijai Tauridā» Gēte smēlis iz sengrieķu slavenā traģiķa Eiripida lugas ar tādu pašu virsrakstu; bet Gētes apstrādājums ir pilnīgi patstāvīgs, viņš senajā, skaistajā traukā ir ielējis gluži jaunu saturu. Viss lugas sarežģījums un atrisinājums, visi vadošie motīvi, idejas un domas, darbojošos personu raksturi ir pilnīgi  moderni un pat pretēji grieķu uzskatiem un toreizējiem apstākļiem. Tātad luga nau nebūt vēsturiska tādā ziņā, kā to parasti saprot, viņu daudz pareizāk varētu saukt par fantāzijas drāmu. Gēte viņā tēlo, kā mūsu laiku cilvēces ideāls izaudzis daudz augstāks un plašāks par grieķu ideālu un ka skaidrā cilvēcība tikusi par augstāko jēdzienu un mērķi visiem mūsu centieniem, atmetot nost mūžu aizspriedumus, kuri dibinājas uz iedomātām augstākām pavēlēm, bet patiesībā ir tikai augļi no mūsu vājās attīstības. Drāmas galvenās domas ir augsti pacildinošas un mieru nesošas sāpīgās šaubās: Alle menschlichen Gebrechen sühnet reine Menschlichkeit - visus cilvēka noziegumus un trūkumus izlīdzina skaidra cilvēcība, ko cilvēks noziedzas, to viņš arī var izpirkt; cilvēks nau tikai nevarīga, niecīga un pate sevi nicinoša būte, kura nespēj sev palīdzēties; cilvēks var stāvēt pats uz savām kājām un viņam jāstāv; ja viņš sasniedz pilnīgu, skaidru cilvēcību, viņš sasniedz arī sevis paša glābšanu. Kamēr Eiripida Ifiģenija ir viltīga un ļauna, modernā sieviete ir patiesīga, laba un tomēr darbīgi spēcīga. Orestu, kurš apkrauts ar briesmīga nozieguma lāstu, neglābj vairs dieves Diānas pavēle no augšas, bet apskaidro viņa dvēseles dziļumos modernās sievietes gara cēlums. Ifiģenija ir pie Gētes arī grieķu maigāko tikumu izplatītāja pie barbariem. Gētes luga formas ziņā turpretim pilnīgi piemērojas grieķu mākslas prasījumiem, cik tāļi tas iespējams mūsu pārvērstos apstākļos. Par visu sacerējumu it kā izliets dziļš noskaidrots miers, kurš jo neparasts izliksies katram, kas pazīst mūsu dienu lugas ar viņu kaislo, neapmierināto cenšanos un darbību. DZIESMA PAR ĒRGLI Še pasniedzam par jauno apdāvināto krievu rakstnieku dažas ziņas pēc viņa paša sarakstīta dzīves apraksta krievu laikrakstā «Semja» (Ģimene); mēs ceram, ka Gorkija gandrīz amerikāniskais, grūtais dzīves gājums iekustinās dziļu līdzjūtību priekš dzejnieka, kurš pats cēlies iz tās šķiras, kuras nospiesto dzīvi viņš tēlo un kuru viņš pats izbaudījis līdz padibeņiem. Raksturiska tomēr priekš viņa un viņa šķiras ir šī dziesma par ērgli, kurš tiecās pēc gaismas un vaļības; tā viņš atšķiras no mūsu «nabagu.» dzejniekiem, kuri prasa tikai līdzcietības un kuriem to arī nevar liegt - taisns kritiķis. «Es esmu dzimis 14. marta d. 1869. gadā,» raksta Gorkijs, «Nižņi-Novgorodas pilsētā, krāsotāja Vasilija Kaširina ģimenē, no viņa meitas Varvaras un Permas pilsoņa Maksima Peškova, pēc amata drapierētāja un tapsētāja. No tā laika ar godu un bez traipekļiem nēsāju krāsotāju cunftes piederīgā vārdu.» Zēns tika kristīts uz Alekseja vārdu. Šo krustāmo vārdu Gorkijs, pie pieņemtā vārda izvēlēšanās, pārmainīja pret tēva vārdu: Maksimu. Tātad īstais vārds un pavārds Maksimam Gorkijam ir - Aleksejs Maksimovičs Peškovs. Zēns drīz tika bārenis. «Tēvs nomira Astrahaņā,» - tā turpina Gorkijs savu dzīves aprakstu, «kad man bija pieci gadi, māte nomira Kanavines slobodā (lielāks ciems). Pēc mates nāves vectēvs atdeva mani apavu magazinā; tanī laikā es biju deviņus gadus vecs un ar vectēva palīdzību biju ielauzījies grāmatā pēc psalmiem. Iz magazinas «puikām» es aizbēgu un iestājos par mācekli pie daiļkrāsotāja, - aizbēgu atkal un iestājos pie svētbilžu krāsotāja meistara, tad uz tvaikoņa par pavāra mācekli, tad par dārznieka palīgu. Šādās darbībās es sadzīvoju līdz piecpadsmitam gadam, visu laiku uzcītīgi nodarbodamies ar nepazīstamu sacerētāju «klasiskiem» rakstiem, kā, piem., «Dujaks jeb nepārvarama uztīcība», «Andrejs Bezbailīgais», «Japantša» u. t. t., u. t. t.» (Apmēram tādi pat «klasiski» ražojumi kā mūsu diemžēl pazīstamās «tautas bibliotēkās».) «Uz tvaikoņa, kad es biju par pavāra mācekli, uz manu izglītību darīja lielu iespaidu pavārs Smurijs, kurš lika man lasīt svēto dzīves gājumus, Ekarthauzenu, Gogoli, Gļebu Uspenski, Dimā vecāko un daudzas brīvmūrnieku grāmatas. Lidz pavāram - es ne acu galā nevarēju ieredzēt grāmatas un vispār katru apdrukātu papīru, neizņemot ir pases.» «Pēc piecpadsmitā gada man uznāca nikna kāre mācīties; ar šo nolūku es nobraucu uz Kazani, domādams, ka zinātnes tiek mācītas par velti katram, kas vien vēlas. Izrādījās, ka tā nau parasts; tādēļ tad es iestājos kliņģeru ceptuvē par trim rubļiem algas par mēnesi. Šis bija pats grūtākais no visiem, kādos vien esmu mēģinājies.» «Kazanē es tuvu iepazinos un ilgi dzīvoju kopā ar «bijušiem ļaudīm»: lai lasītājs salīdzina «Konovalovu» un «Bijušus ļaudis». Es strādāju grīvā, zāģēju malku, nesu kuģu lādiņus un, piemetināšu vēl to, lasīju visvisādas grāmatas, ar kādām mani baroja labi ļaudis.» Cik grūta dzīve bija Gorkijam šinī laikmetā, var novērot no tā, ka 1888. gadā viņš izdarīja pašslepkavības mēģinājumu, kuram, par laimi, nebija gaidīto seku; lode noskrēja garām un aiztaupīja apdāvināto rakstnieku. «Noslimojis tik ilgi, cik taisni bija vajadzīgs,» - turpina Gorkijs, - «es sāku dzīvot priekš tā, lai nodarbotos ar āboļu pārdošanu.» Pēc nelaipnās Kazanas Gorkijs pabauda laimi Caricinā (arī uz Volgas krasta), kur ieņem dzelzceļa sarga vietu, un tad atkal parādās Nižņi-Novgorodā, lai izpildītu kara klausību. Bet zaldātos Gorkiju tomēr nenoņem - «caurumaini nau vajadzīgi» -, viņš kļūst še par bavāriešu kvasu pārdevēju. Beigās daudz likstu pārcietušais «mālderu cunftes» loceklis nez caur kādiem liktens lēmumiem ietiek par rakstvedi pie zvērināta advokāta Laņina. Tā ir Gorkija dzīvē svarīga pārmaiņa. Arī I. Laņins ir viens no visvairāk simpātiskiem cilvēkiem Nižņi-Novgorodā, kur viņš ir iemantojis cienīšanu. Pie Gorkija likteņa viņš izrādīja dalību, kāda var būt tikai tēvam. «Viņa iespaids uz manu izglītību bija neizmērojami liels» - kā paskaidro Gorkijs. «Viņš ir augsti izglītots un cēla rakstura virs, kuram es visvairāk pateicības esmu parādā.» Kaut arī Gorkijam nez cik labi bija dzīvot pie Laņina, kur viņš beigās atpūtās savā dvēseles dzīvē, bet viņu no jauna vilināja staiguļa dzīve. Ne mazumu viņš izstaigājies un izblandījies un izgājis krustiem šķērsiem vai visu Krieviju. Kur visur viņš gan nau bijis, kādus darbus nau strādājis, ko visu nau pieredzējis, nau dabūjis pārciest! Par to var dot liecību jau viņa noveles «Čudra», «Čelkašs», «Molva», «Pilajs», «Izergils», «Mans ceļa biedris», «Vazaņķis», «Par ērgli» u. c. Uz domām kļūt par rakstnieku viņu vispirms uzvedināja viņa pazīstamais A. M. K., «kuram», kā raksta Gorkijs, «es arī daudz esmu pateicības parādā». Pirmais viņa sacerējums, kurš parādījās klajā, bija stāsts «Makars Čudra», kas tika nodrukāts oktobra mēnesī 1892. vai 1893: gadā avīzē «Kavkaz». Staigulība tolaik Gorkiju bija novedusi uz Tiflisu, kur viņš strādāja dzelzceļa darbnīcās. Atgriezies uz savu dzimtenes pusi, Gorkijs sāka ievietot savus sacerējumus Volgas piekrastes avīzēs. Varbūt arī še, viņam vēl jaunā rakstniecības arodā, būtu sākusies priekš Gorkija vesela rinda - savā ziņā - klaidojumu, ja nebūtu bijis laimīgs gadījums. «Nižņi-Novgorodā 1893-94,» - kā stāsta Gorkijs, - «es iepazinos ar M. K. Koroļenko kgu, kuram man jāpateicas par to, ka iekļuvu «lielajā literatūrā». Viņš ļoti daudz priekš manis darījis, uz daudz ko man aizrādījis, daudz ko mācījis.» Pirmais Gorkija sacerējums, kurš tika nodrukāts lielā žurnālā (mēnešrakstā), bija «Čelkašs»; tas caur Koroļenko gādību ietika žurnālā «Ruskoje Bogatstvo». Šis stāsts izšķīra Gorkija likteni. «Ierakstat par to, visādā ziņā ierakstat» - saka pateicīgais māceklis - «ka Gorkiju mācīja rakstīt Koroļenko, un, ja Gorkijs maz pārņēmies no Koroļenko, tad tur ir vainīgs Gorkijs. Rakstat tā: pirmais Gorkija skolotājs bija zaldāts - pavārs Smurijs, otrais - advokāts Laņins, trešais - K., cilvēks, kurš stāv ārpus sabiedrības, ceturtais - Koroļenko.» Ar to beidzas Gorkija pašbiogrāfija. «Vairāk,» viņš saka, «negribu rakstīt. Es esmu uztraucies un aizkustinājies, atceroties šo. cēlo cilvēku.» Pieminēsim vēl, ka vairāki Gorkija sacerējumi tulkoti, arī ievietoti «D. L-as» sestdienas feļetonā. SKATI IZ ČIGĀNU DZĪVES HENRY MURGER: SCENES DE LA VIE DE BOHEME IEVADAM «Skati iz čigānu dzīves» ir viena no visvairāk lasītām grāmatām Francijā, kur iznāk tik daudz grāmatu un kur katra jauna grāmata atrod tik daudz lasītāju, ka mēs to grūti varam iedomāties. Un tomēr šis romāns jeb, pareizāki, šī jautro stāstu virkne nau vairs jauna grāmata - viņa pirmo reizi ir jau 1851. g. iznākusi, - bet aizvien jauni izdevumi no viņas nau pārstājuši iznākt līdz pat pēdējam laikam. «Skati iz čigānu dzīves» ir viena no pievilcīgākām un dīvainākām grāmatām, kādas jebkad tikušas rakstītas. Viņas humors ir apburošs. Viņa frančiem ir gandrīz tas, kas angļiem Dikensa «Pikviķieši» ar savu nemirstamo humoru. Viņa līdzinājas puķu dobei pavasarā: starp rozēm un neaizmirstelītēm šur tur rēgojas zāles kušķis, un pār visu pāri humoristiskās asprātības saule izlej savu žilbinošo gaismu. Miržejs ir jaunības dzejnieks, un viņa humors un asprātība, un joki nau izmocīts joku lugu ražotāju humors, kāds parādās franču vodviļos, kuri tiek ražoti lielrūpnieciskos rakstniecības veikalos. «Veikals» ir tas vārds, kurš katrai īstai «jaunībai», un Miržejam sevišķi, visvairāk svešs. Viņš savā mūžā nekad nau bijis veikalnieks nedz rakstniecībā, nedz dzīvē. Iz tā vien jau saprotams, kāds bija viņa mūžs - viņš pats reiz saka: «Mūsu eksistence ir līdzīga dejas dziesmai iz vairākiem pantiem: drīz iet labi, drīz iet jauni, šodien labāk, rīt jaunāk - bet gala pantiņš aizvien paliek tas pats: - «Vārgs un posts! Vārgs un posts!»» Un, kas danco pēc šādas dejas dziesmas ar negala gala pantiņu, tas nedanco pārāk ilgi. Tā arī Miržejam pienācās mirt tikai 38 gadus vecam, - liktens žēlīgi gādāja par to, ka «jaunības dzejnieks» lai nepaliktu pats vecs. Kaut gan Miržeja «Skati iz čigānu dzīves» rakstīti jau vairāk nekā pus gadu simteni atpakaļ, viņi tomēr liekas it kā iz vakardienas smelti. Šie dīvainie «čigāni», t, i., nabaga mākslinieki, gleznotāji, rakstnieki u. t. t., ir arī savā ziņā «baskājieši», gara baskājieši, - tuvi radi, piem., modernajiem Gorkija baskājiešiem. Bet, kamēr nemācītie rokdarba baskājieši pie Gorkija mīlē rādīties nereti romantiskā gaismā un grūtsirdīgi prātot, tikmēr Miržeja «čigāni» - mākslinieki un prātnieki nezina nekā no prātošanas un romantiskas ietērpšanās, viņi grūto dzīvi, kurā ir iespiesti, dzīvo smiedamies ar tik daudz humora, cik vien ir iespējams. Nau nevienas lapas puses, gandrīz nevienas rindiņas šinīs čigānu dzīves skatos, kura nesmietos, un tomēr Miržejs arī še ir stingrs reālists, viņa reālisms galu galā iznīcina visus poētiskos sapņus; viņš pats citos savos sacerējumos aiziet līdz pesimismam, bet ejot viņš smejas. Reāliem jābūt viņa skatiem jau tādēļ vien, ka viņš visus savus sacerējumus rakstīja pēc patiesas dzīves un patiesiem notikumiem. Viņš visus savus varoņus dzīvē tiešām pazina, bieži viņš pats sevi tēlo kādā no personām, tā, piem., Rūdolfs ar trejkrāsaino bārdu, ar slaveno zilo, t. i., melno, fraku - ir Miržejs pats. Visu čigānu galējo postu viņš ir pats līdzi izbaudījis lielākā mērā nekā jebkurš cits, nekad viņš nau kļuvis bagāts vai arī tikai pārticis, viņš mira bezmaksas slimnīcā «Maison Dubois», viņa pēdējā rakstu rindiņa bija: «Es būtu labāk vēlējies ietikt «Saint-Lauis» slimnīcā, tur es justos vairāk mājās!» Tiešām viņš tik bieži gulēja Saint-Louis slimnīcā, ka ieskatīja to par savām mājām. Miržejs bija ticis īsts «čigāns», viņš no čigānības nespēja atrauties kā krievu slavenais «baskājietis», kurš tagad laikam nekad vairs neies basām kājām, ja varbūt netiks par Kneipa cienītāju. Iz Miržeja dzīves gājuma minēsim tikai dažus nedaudzus skatus. Dzimis viņš ir 1822. g. martā vai aprīlī, - tādi gadījumi pie čigāna palaikam nemēdz būt skaidri zināmi. Viņa tēvs bija skroderis un reizē namnieks, kurš nekad no dēla rakstīšanas lielas lietas neturēja un galā padzina dēlu iz mājas. Miržejs izglītojās pats cik varēdams, bija par skrīveri, rakstīja, piem., kādā bērnu avīzē un badojās. «Čigānu dzīvi» viņš pirms apstrādāja kā drāmu, šī drāma un viņa dzejas palīdzēja viņam ielauzties lielākos laikrakstos. «Skati iz čigānu dzīves», sakopoti grāmatā, padarīja viņu par slavenu vīru ne vien Francijā, bet visā Eiropā. Daudz materiāla labuma viņš nemācēja sev iegūt iz tā. Viņš tāļākos darbos gan sāka attīstīties (piem., «Ūdens dzērājos»), bet publika viņu spieda atpakaļ pie viņa īpašā priekšmeta - «čigāniem», kā jau publika visur grib ar varu redzēt tikai «speciālistus». Miržejs paklausīja, un viņa galvenais darbs palika «Skati». Miržejs mira 28. janvārī 1861. g.; bēres bija neredzēti lieliskas: ministri, ierēdņi; zinātnieki, rakstnieki, studenti un neskaitāmi ļaužu pulki pavadīja jaunības dzejnieku iz bezmaksas slimnīcas uz kapiem - greznos līķa ratos. TZ GĒTES JAUNĀM DIENĀM LITERĀRISKS ATSKATS Gēte ir dzimis 1749. gadā Frankfurtā pie Mainas - 28. augusta pusdienā taisni pulksten 12 zem laimīga zvaigžņu stāvokļa, kā viņš pats pavēsta. Ar pilnu vārdu viņš saucas Johans Volfgangs. Viņa tēvs bija bagāts pilsonis, nēsāja titulu «ķeizarisks padomnieks» un piederēja pie ievērojamākām un augstākām ģimenēm, tā sauktiem patriciešiem. Viņa zvaigznes arī tiešām bija laimīgas, jo materiālu trūkumu dzejnieks Gēte visā savā mūžā nau pazinis. Viņš pieder pie laimes lutekļiem, kādi reti sastopami un mūsu laika dzejniekos jo retāk. Krievu lielākais un visvairāk daiļjūtīgais dzejnieks Fuškins, kurš tik daudzējādi un arī šinī ziņā Gētem līdzīgs, tomēr savu gaitu nenobeidza bez ciešanām. Viņš dabūja galā baudīt ir trūkumu, ir dvēseles neapmierību un dzīves apnicību. Viņš tika lauzts, un viņa harmoniskā dzīve izskanēja - neskaņā. Gēte ne velti tiek saukts par olimpieti; kā grieķu jautrajiem -un bezbēdīgajiem dieviem, viņa mūžs bija jautrs un spožs, pilns spēka un svabadas attīstīšanās spējas. Tik plaši un brīvi, tik vispusīgi un pilnīgi gan reti kādai individualitātei. ir bijusi izdevība attīstīties un izdzīvoties. «Daba gribēja redzēt, kā viņa izskatās, un viņa radīja Gēti,» saka Heine, un tiešām Gēte bija tik daudzpusīgs kā daba, kurai viņš tik kaisli līdzi juta, kuru viņš tik karsti mīlēja un kuru tik dziļi saprata. Par to arī daba saudzēja šo savu gluži sevišķo radījumu kā vēl nevienu citu, aiztaupīdama tam visas pārmērīgās cīņas, kuras cilvēku ne vairs paceļ, bet salauž. Dzejniekam savā mūžā nekad nau bijis pārāk daudz jācieš no pretinieku uzbrukumiem, jo tā saukto «Kseniju cīņu» (epigrammas pret tā laika neievērojamiem dzejniekiem un kritiķiem) nevar uzlūkot par ciešanu «idejas dēļ». Nekur tam nebija jāuzstājas par saviem uzskatiem un pārliecību. Augsti aizgādņi un aizrunātāji tam stāvēja visur pie sāniem; kur viņš gāja, viņš uzvarēja, zobena nepacēlis. Tikai to viņš uz mūža beigām grūti sajuta, ka mācītie vīri speciālisti neatzina viņa zinātniskos pētījumus, kad viņš paredzēdams staigāja tos nākotnes ceļus, kurus vēlāk atklāja Lamarks, Žofroā un galīgi angļu lielais dabas pētnieks Darvins. Citādi Gēte, ārēju apstākļu pabalstīts, varējis arvien attīstīties taisnā līnijā uz augšu, un tādēļ viņa persona un dzīves gaita ir tik pievilcīga. Reti par kādu jaunlaiku rakstnieku ir sarakstīta tik liela literatūra visās valodās kā par Gēti. Viens no ievērojamākiem darbiem par Gētes dzīvi un rakstiem arvien vēl paliek angļu Luisa darbs (vāciski: George Henri Leves Göthes Leben und Schriften). No citām daudzām biogrāfijām var aizrādīt uz Fihofu Gedeki, vēl uz Kuno Fišeru un Vitkovski, jo ievērojamiem rakstiem par «Faustu» un, visjaunākā laikā, uz Hermaņa Tirka apskatu par «Faustu», kurš šo literatūras problēmu mēģina aplūkot jaunā gaismā. * Gētes dzimtene - Frankfurta p. M. ar savu plašo tirdzniecību, bagāto un kustības pilno dzīvi, lieliem ikgadīgiem tirgiem, vēsturiskiem pieminekļiem deva mundrajam zēnam dažādākos iespaidus, modināja viņu uz novērošanu un pildīja viņa garu un fantāziju ar bagātu saturu. Vecā pilsēta paliek ar viņu cieši saaugusi; tā visai «Fausta» pirmai daļai un it kā dzejnieka dzīvei pašai dod pamata krāsu, Vecmodes drūmie, miglā tītie torņi un vaļņi, - zemā, šaurā istaba modina Faustā ilgas pēc dabas un ziedoņa. Tāļākos skatos mēs redzam Frankfurtas pilsoņus aiz pilsētas vārtiem pastaigājoties pavasara gaisā. Arī aizgrābjošā, savā ziņā vienīgā Grietiņas traģēdija «Faustā» norisinājās Frankfurtas mūros un priekšpilsētā. Grietiņa pati nau izdomāta persona, bet no dzives norakstīta īsta frankfurtiete. Gēte, vēl tikai 15 gadu vecs jauneklis būdams, iemīlējās kādā Frankfurtas jaunavā, ar vārdu Grietiņa, kura bija no zemākas kārtas nekā viņš un vecāka par viņu. Grietiņas tēls dziji iespiedās dzejnieka sirdi un apskaidrotā veidā dzīvo viņa «Faustā», kurš ne bez iemesla var tikt saukts par Gētes gara biogrāfiju. Arī Frankfartā vēl jaunās dienās tiek modināta nākamā dzejnieka attēlošanas dziņa, - to dara gluži ārēji gadījuma apstākļi. Septiņu gadu kara laikā Frankfurtā bija iegājis franču garnizons - un Gētes tēva namā apmetās «karaliskais leitnants» grāfs Torans, kurš bija liels mākslas un teātra cienītājs un daudzu ievērojamu gleznu īpašnieks. Viņa uzdevumā Frankfurtā strādāja mākslenieki, ar kuriem satikās jaunais Gēte; še arī tika uzvesti franču slavenāko dramatiķu darbi un mākslas saprašana, smalka garša, mīlestība uz daiļu tika iedvestas bērna dvēselē. Visiem šiem bagātajiem iespaidiem pievienojās vēl saprātīga un rūpīga audzināšana, sevišķi no tēva puses, kurš lūkoja modināt dēlā pašdarbību un lika lielāko svaru uz domāšanas attīstīšanu, lai tā uzturētu līdzsvaru pret fantāziju, kura kupli uzplauka apdāvinātā bērnā. Gēte tā bija jau agri sargāts no Helderlīna un Lenava likteņa, kuri aiz gara fantāzijas pārmērībām, neatrazdami savus ideālus dzīvē, beidza savas dienas gara tumsā. Kaut gan Zēna atmiņa netika mazāk darbināta nekā ražotāja darbība, tomēr viņš jau pašā jaunībā, piemēram, rakstīja septiņās valodās. Gētem nau bijis pašam ar pūlēm jāizglītojas, kā, piem., pat Puškinam, nemaz neskaitot rakstniekus iz zemām šķirām mūsu laikos. Vecāku aizgādīgā mīlestība, ārēji laimīgi iespaidi un apstākļi, tā laika gars bija tās grācijas, kas stāvēja pie viņa šūpoja un viņu loloja. Tās viņu sargāja kā tīrskaņotu instrumentu un padarīja par vīru ar to harmonisko visu spēku izglītību un individualitātes pilnību, kāda bija seno grieķu ideāls. Mēs pie Gētes bērnības pakavējāmies ilgāk, tādēļ ka šie jaunības laimīgie iespaidi manāmi cauri gandrīz visā tālākā viņa dzīvē. Minēsim še arī vēl kādu no viņa pirmajām bērnu atmiņām, kura neizdzēšami palika viņa dvēselē un atsaucās viņa lielākā darbā «Faustā»: vecmāte dāvāja viņam leļļu teātri, kurā starp citiem gabaliem atradās arī pazīstamā Fausta luga, sastādīta pēc angļu rakstnieka Marlova traģēdijas. Tātad jau no mazām dienām Gēte fantāzijā dzīvoja kopā ar Faustu, viņš ielēja viņā savas jūtas; pats attīstīdamies, kopoja viņā savas bagātās un dziļās domas un nemanot saauga kopā ar šo visa sava mūža darbu. Pēc teicamās mājaudzināšanas Gēte sešpadsmitā gadā (1765. g.) aizgāja uz Leipcigas augstskolu studēt tiesas zinātnes. Bet ne juridiskie, ne filozofiskie, ne vecā Gellerta literārvēsturiskie priekšlasījumi nespēja apmierināti viņa straujo, vienmēr pēc jauniem un stipriem iespaidiem tvīkstošo garu. Kā atmiņa iz Leipcigas viņam paliek prātā Auerbaha pagrabs ar savu Fausta gleznu un garlaicīgās un nedzīvās profesoru amata gudrības, kuras viņš vēlāk izzobo Mefistofeļa sarunā ar skolnieku, uzstādīdams tām pretī lielisko un plašo uzskatu uz zinātni, kas nešķiras no dzīves. Atgriezdams muguru sausajām zinātnēm un nodarbodamies tikai ar daiļniecības studijām, Gēte metās ar dedzību Leipcigas (toreizējās vācu «sīkās Parīzes») smalkajā saviesīgajā dzīvē, kura tika pilnīgi pārvaldīta no franču paraugiem. Pašulaik ir rokoko laikmets ar savu lokano piemīlību, māksloto, nedabisko garšu, savām parūkām un saskrullētām, sīkām jūtiņām - vecās feodālās kārtības atspulgojums. Gēte, kurš vienmēr ļoti viegli padodas ārējiem iespaidiem, ātri piemērojas savai apkārtnei un - pēc savas dabas: visu piedzīvoto, priekus un sāpes dzejā aptvert, sacer pēc franču paraugiem zem Vīlanda «Muzariona» iespaida divas drāmas (Laune des Verliebten, Mitschuldigen), kurās kā spoguli var redzēt viņa toreizējo seklo dzīvi un uzskatus. Gēte pats dēvē visas savas dzejas par «gadījuma dzejām» un «daļām no lielās atzīšanās». Leipciga būtu pilnīgi nomākusi visu faustisko Gētes dabā, un viņš pats sevi nekad nebūtu atradis, ja atkal ārēji laimīgi apstākļi nebūtu viņam piepalīdzējuši izrauties uz lielāku dzīvi. Slims miesās un dvēselē viņš pēc trim gadiem (1768. g.) atgriežas savās tēva mājās; viņš jūtas garā neapmierināts, nospiests, grūtsirdīgs un še mājās padodas kādas vecākas jaunkundzes f. Klettenberg iespaidiem. Viņi nogremdējas mistiskos reliģijas jautājumos; sāk nodarboties līdzi kādam ārstam ar maģiju; tic, ka tas viņus izdziedējis ar maģiskiem līdzekļiem; studē maģiķus Paracelzu, Helmontu; lasa noslēpumainas kabalistiskas un alķīmistiskas grāmatas un izdara dažādus eksperimentus, tā ka pat ar savu dzīvi tuvojas tautas teiku magusam, kuru vēlāk tēloja savā lielajā traģēdijā. * Jaunība tomēr drīzi pārvarēja šo slimīgo stāvokli, un 1770. gadā tēvs sūta Gēti uz Strasburgu nobeigt studijas. Še viņam atveras gluži jauna dzīve, kas modināja viņa īsto, spēka pilno, uz lielumu un plašumu izejošo individualitāti,- dzina to uz āru izlauzties un uzplaukt visā pilnībā. Še viņš atrada priekšā biedrus, kuri ar sparu līdzi jaunai dvesmai iz Francijas bija sacēlušies pret visu veco omulību un piemīlību - ar viņu nedabiskiem, dzīvi no: kaujošiem iespaidiem un žņaugiem. 18. gadu simteņa 70. gados saimnieciska attīstība viņpus Aeinas upes bija tik tālu aizgājusi, ka iesākās varena pārvēršanās arī visos no viņas atkarīgos gara darbības arodos: zinātnēs, mākslās, dzejā, audzināšanā utt. Bija izkūņojusies jauna ražošanas kārtība, un dzima naudniecības laikmets, kapitālisms, kurš veda gaismā un pie varas jaunu - t. s. trešo šķiru. Jaunais laikmets visu jaunināja. Gara darbībā un vispirms lielo prātnieku domās un rakstos ražošanas kārtības pārvēršanās attēlojās kā «varas» un «netaisnības» laušana (feodālisms jau dibinājās uz «netaisniem», piespiestiem klaušiem, un jaunai uzplaukstošai manufaktūrai vajadzēja «brīvu» roku, kas varēja strādāt viņas «brīvo darbu»); šo «roku» «brīvlaišana» bija pirmais sadzīves prasījums, kurš bija viens - ar klaušu kungu atcelšanu. Tiem līdzi vajadzēja krist visai viņu sistēmai, «visai ideju virsbūvei». Tas viss bija jaunai, plaukstošai kārtībai pretīgs, kavējošs, tādēļ «netaisns», «nedabisks». Vajadzēja atgriezties pie īstās taisnības, pie īstās dabas, jo dabā vien viss glābiņš. Šo dabu vajadzēja izlobīt iz visa laiku laikos no ļaudīm mākslīgi, pretdabiski uzceltā; to spēja izdarīt, pēc tā laika domām, vienīgi   p r ā t s,   kurš tad arī tika celts par vienīgo, galīgo soģi. Rusojs (J. J. Rouseau) pacēla savu vareno balsi: «Retourner ? la nature!» - «Atgriezies atpakaļ uz dabu!» Ar prāta palīdzību jāceļ dabiska satversme cilvēku sabiedriskai dzīvei,: ar prāta palīdzību «jaunā cilvēce» jāaudzina dabiskā kārtā uz dabisku sabiedrību (sal. romānu: Emīls). Rusojs atmet visu veco dzīvi, veco mākslu. un dzeju, jo tās nau dabiskas. Voltērs «pestī cilvēci no plēsīgā zvēra» (reliģiskās dogmas), kā pats saka, un brīnās; kad viņam iebilst: «Ko tad viņš dodot tās vietā?» Rusoja domas, pašas - laika produkts, top par dzenuli un cēloni: 1789. un 1793. gada darbinieki runā visi ar Rusoja muti. Lielā pamata doma: atpakļ uz dabu, taisnību un brīvību - iet cauri visās tā laika parādībās, tāpat kā vēlākos laikos evolūcijas un saimnieciska monisma domas. Arī Vāciju aizsniedza šis domas, bet, tā kā viņa saimnieciski nebija vēl tik tālu attīstījusies, tad tās parādījās pa lielākai daļai tikai zinātnēs, mākslā, dzejā un audzināšanā, sabiedrībā un politikā. Jaunās domas vēl neatstāja dziļāku iespaidu tautā, kura tikai pus gadu simteni vēlāk tik tālu nogatavojās. Bet mazākā mērā jau tolaik še norisinājās turpmākās attīstības cīņas piemērs, un Gētes persona un dzīve ir pilnīgi tipiskas priekš vācu trešās šķiras. Gēte ir it kā paraugs un viņas augstākais un labākais ražojums: viņa individualitāte savā pilnīgumā, noslēgtībā un skaidrībā ir it kā «pilsonības» personifikācija. Un šī viņas dzejnieka lielākais dzejojums «Fausts» ir arī visas trešās šķiras ideāls. Pēc viņas ideāla ir apspriežama viņa pati - un viņas pastāvēšanas tiesības. Gētes biedri Strasburgā bija aizkustināti no Aizreinas ideju lēna noviļņojuma un sacēlās dzejā pret veciem likumiem un parašām, atsaukdamies uz «dabiskumu», oriģinalitāti, brīvību, tāpat kā priekš mākslas jau agrāk Vinkelmanis un Lesings bija meklējuši jaunus likumus - «dabā». Pedagogi Bazedovs un Pestalocijs dibināja savas   a u d z i n ā š a n a s   m ā c ī b a s   uz Rusoja idejām un «dabu». Šis jaunais dzejas laikmets tika saukts par «Sturm- und Drangzeit» («vētras un dziņu laiks») pēc Klingera drāmas jeb par «oriģināl- un spēka ģēniju» laiku. Klingers, Lencs, F. Millers, Šūberts, tad Herders, vēlāk Gēte, Sillers bija viņa priekšstāvji. Patības neaprobežota brīvība, visu vecu aizspriedumu un spaidu apkarošana - dzejas, sadzīves, morāles laukā - bija viņu mērķis; Gēte pats šo laiku sauc par «prasošo laikmetu», «die fordernde Epoche». Toreiz bija trešās šķiras «jaunās dienas», un viņa vēlāk līdz ar «slepenpadomnieku» Gēti sprieda ļoti nelabvēlīgi par savām «jaunības pārgalvībām». Bet toreiz «bija ticība uz dabu kā jauna vēsts izgājusi no Rusoja ugunīgās mēles un bija darījusi uz visu toreizējo pasauli īsti maģisku iespaidu, kuru mēs tagad nevaram vairs ne iedomāties». saka Kuno Fišers. «Sacelšanās pret visas laika attīstības nedabiskumu Vācijā it kā vētra atrāva segu no censīgās paaudzes prāta un jūtām, un sāka plosīties lielais negaiss, kurā lielākais ģēnijs meta ugunīgākos zibeņus, sagraudams satrunējušo nespēku un skaidrodams pietvīkušo gaisu. Šis lielākais ģēnijs bija Gēte, un šis ugunīgākais meteors viņa «Fausta» pirmā daļa. Viņa ir ir visiem vētras un dziņu laika ražojumiem varenākā, lieliskākā un ugunīgākā dzeja. Te ir viņas svars un pastāvīgi dedzinošais iespaids.» Jaunības un spēka spars šinī dzejā aizkustina arī tagad vēl uz priekšu ejošo jaunību, kamēr vecai paaudzes viņa vairs «neder uz famīlijas galda». Fausta dzejas ideja zem Strasburgas laika uzskatu iespaidiem tiek iekustināta Gētes garā, pārdomāta un dažas dzejas dažas uzrakstītas. Arī dzejas priekšmets Fausts nau Gētes paša izvēlēts, bet tiek viņam dots no tā laika. Toreiz Fausts bija iemīļots temats, kuru apstrādāja arī Klingers, Fr. Millers u. c., vēl agrāk Lesings, «vētras un dziņu laika» priekštecis vācu literatūrā. No šī paša lielā laika tiek arī iekustināta Gētes «Geca» dzeja, kurā ievērojama persona cīnās par viduslaiku zemnieku tiesībām; še arī tiek nodomāts drošais «Prometejs» un «Satyros». Lieli, droši, jauni nodomi vispār ir šim laikam raksturiski. Šinī laikā sajūsminājas priekš lieliem darbiem un lielām personām, bet arī - priekš lieliem vārdiem. Lieli moderni darbi vēl nau iespējami sīkajos vācu apstākļos, saimnieciskā dzīve še vēl ir feodāla, tauta vēl nau modusies, - un tādēļ jaunā paaudze, «oriģināl- un spēka ģēniji» («Original- und Kraftgenies»), kurai atļauts tikai rakstniecības lauks, kura citādos apstākļos būtu metušies uz praktisko darbu, izkliedē savus spēkus «nevaldāmā izdzīvē», niecīgā protestā pret paradumiem saviesībā, meklētā oriģinālībā, meklētā skanīgā runā, jā, pat neparastā, mākslotā - apģērbā. Cik dīvaini pēdējā piezīme arī neizklausās, bet vēsturē apģērbs pastāvīgi parādās kā sevišķu ,pārliecību, centienu, partijas ārēja zīme, piem., Zviedrijā cepuru (demokrātu) un gardibeņu (aristokrātu) partijas. Puškins nēsā kā baironists austrumnieku kostīmu, kā tautibnieks - krievu zemnieku apģērbu. Uz Puškinu še sevišķi aizrādu, jo viņa laiks daudzējādā ziņā līdzīgs Gētes jaunības laikam. * Sīkie, nabadzīgie vācu apstākļi, kas jauniem spēkiem atļāva tikai aprobežotu darba lauku, - kas nospieda viņus nekustībā, bija vainīgi, ka šie jaunie spēki panikā bez laika, tika sīki un sekli. Tikai retām lielām, individualitātēm izdevās pretī atstāvēt, bet arī viņas   v i s a s   b e z   i z ņ ē m u m a,   ģeniālais Gēte, tāpat kā Herders un Šillers, galā tika tomēr pārvarētas no pelēkās ikdienības un vācu filistrības. Še ir griezīgs piemērs, kāda vara ir ražošanas kārtībai un cik maz «ģēniji vada vēsturi». Bet «vētras un dziļu laikam» tomēr savs svars, jo viņš deva paraugu un sagatavoja ceļu lielākai nākotnei. Gēte pats saka: «Manas titāniskās idejas bija tikai gaisa tēli, kuri parādījās iepriekš nopietna laikmeta it kā «spoki».» Jaunā Gētes biedri Strasburgā, kuru «nepiederīgās» domas bija it kā no zibens novadītāja novadītas un padarītas nekaitīgas, savā dzejas protestā atsaucās uz lieliem, ģeniāliem dzejniekiem pretī toreizējai vācu dzejas seklībai, omulībai un mākslotībai; lielie paraugi bija Šekspīrs un Homērs, kuru dzeja vistuvāk «dabai». Lesings pirmais uz viņiem bija aizrādījis savā «Hamburgas dramaturģijā»; un 1772. g. iznāca viņa drāma «Emīlija Galoti», kura bija~ sacerēta šo paraugu garā. Bet vēl lielāku sajūsmu uz jauno paaudzi atstāja Herders ar saviem fantāzijas un sajūsmas pilnajiem rakstiem un ar savu personu. Gētes dzīvē satikšanās ar Herderu Strasburgā bija, kā viņš pats atzinās, svarīgākais notikums, kurš viņa gara un rakstura attīstībai deva paliekošu virzienu. Herders bija tikai piecus gadus vecāks par Gēti, bet daudz piedzīvojis un patstāvīgi pārdomājis; ar plašiem un jauniem uzskatiem uz poēziju; mākslu, vēsturi, filozofiju. Herders atvēra ar saviem rakstiem īstas poēzijas saprašanu; rādīja, ka dzeja nau tikai t. s. izglītoto šķiru dzimtīpašums un rotāšanās priekšmets, bet visas tautas un visu tautību piederums; ka viņas avots ir tautas uzskatos un jūtās un ka īsta poēzija ir dabiska un raksturiska; viņš cildināja dabiskās tautas dziesmas pretī mākslas dzejai; vēlāk 1778. gadā izdeva «Tautu balsis dziesmās», dažādu tautu dzeju krājumu; ieteica Osianu (kādu dziedājumu Gēte tulkojis savā «Verterā»), austrumnieku, ebreju dzeju; Homēru, Šekspīru. Arī še visur ir pamata domas tās: daba pārāka pār mākslu, pirmdaba pret nedabiskumu! (Urnatur wider Unnatur), tas pats: «retourner ? la natureo kā 1793. g., tikai kluss sāņu noviļņojums. * Gēte uzņem sevi ar kāri šo lielo poēziju, un viņā pašā pamostas spēks un uguns. No šā laika sākot, viņš dzejo tikai to, ko garā pats piedzīvo. Starpsiena starp fantāziju un patiesību, dzeju un dzīvi krīt, un abas savienojas viņā kā reti kādā jaunlaiku dzejniekā. Viss, ko viņš redz, viss, ko viņš jūt, viņam top par dzeju; viņš pats par sevi varēja sacīt: «Man bija līdzeklis, kurš man ik reizes palīdzēja, tas bija: iespēja ārējo dzīvi pārvērst par poēziju.» Visi iespaidi stiprina viņa dzejisko spēku. Milziskā Strasburgas minstera (baznīcas) uzskats atver viņam gotisko būves mākslu, kurā viņš dziļi saprot lielo gara dziņu, kas pret debesīm sniedzas, un patieso . mākslu, kas meklē raksturisko. Tā ir tā pati māksla, tā pati dziņa uz lielumu un uz augšu, kura viņu aizgrābj Šekspīra poēzijā, «kurš viņa eksistenci paplašinājis par bezgalību». Šinī laikā viņu saista mīla uz Frideriki Brion, Zēzenheimas mācītāja meitu, un laimīgā idilla rada viņa visdziļāk sajustos dzejoļus; viņam nepiemīt vairs nekas no agrākām mākslotām jūtām, un brīvi un plaši izlejas dzejā viņa kaislība. Tagad dzejnieks ir pats sevi atradis un sajutis. Viņš ir atgriezies uz dabu kā uz savu dzimteni, it kā pazudušais dēls atnācis tēva mājās. Rasmīgākais dzejiskas darbības laiks Gētem tagad iesākas. Viņš Strasburgā ir pabeidzis savas juridiskās studijas ar doktora grādu un uz kādu pusgadu atgriežas uz Frankfaurtu; kur tomēr nodzīvo pilnus trīs gadus, nododamies vienīgi literatūrai; par dienišķu pārtiku viņam nau jārūpējas, viņš dzīvo un ražo laimīgos apstākļos, uz kādiem citi vēl tikai cerē. Pavasarī 1772. g. viņš dodas uz Veclaru, kur kādu pusgadu nodarbojas valsts kamertiesā, un tad atnāk atkal Frankfurtā. Iz Strasburgas pārnākot, viņš ir pildīts rūgstošām, tikumiskām idejām; viņu sagrābj radītājs nemiers, kurš iet papriekšu vareniem darbiem; istabu sienas viņam izliekas par šaurām, tikai «brīvā dabā» viņš jūtas patīkami. Bija vajadzīga krīze, kas savaldītu spējās dziņas; viņam vajadzēja savus spēkus dabūt savā varā, lai kā mākslinieks varētu ražot. «Ceļš gāja caur sāpju dziļumiem, caur kaislībām, kuras cīnās pret likteni un pasauli un kuras viņu sagrāba līdz ilgām pēc nāves,» kā viņš pats saka. Šī krīze nāca Veclarā un tika pārvarēta ar romānu «Jaunā Vertera ciešanas». Daudz palīdzēja Gētem nodibināties un savaldīties savā spēkā pazīšanās ar J. Merku (vēlāko Mefistofeļa paraugu), kurš ar savu aso kritiku atturēja viņu no ārišķas ccģenialitātes» un piespieda vinu savus darbus neatstāt nepabeigtus. * Šinī laikā iznāk klajā «Gecs no Berlihingas», kurš jau Strasburgā bija sacerēts, bet še tiek pārstrādāts (1773. g.), tad «Verters» 1774. g. Kā «Gecā» attēlojas «vētras un dziņu laika» nemierīgā dzīšanās pēc darbiem, tā «Verterā» sapņaina un slimīga jūtelība un sentimentalitāte, kura tāpat bija raksturiska šim laikam. Un šinī ziņā vētras un dziņu laiks nau izņēmums, to pašu gandrīz paradoksālo parādību mēs varam novērot, piem., arī mūsu laikā, kur Hauptmanis raksta cietos, spēka pilnos «Vēverus» un «Priekš saules lēkšanas», un atkal sapņaino, maigo «Hanneli»; jā, viņa «Nogrimušajā zvanā» dīvaini savienojas spēks un maigums, pārcilvēka cietsirdība un sentimentalitāte vienā Indriķa personā. Ar lielu sajūsmību tika uzņemts kā Gecs, tā Verters, un abi sacēla lielu pulku pakaļmēģinājumu. Pat Vertera kostīms nāca modē. Taisnība, jūtelīgai laika garšai vēl vairāk bija piemērots Mārtiņa Millera «Zigvarts, klostera stāsts», kurš tika vēl vairāk lasīts un slavēts nekā Verters. Gecam un Verteram ātri sekoja daudzi un dažādi darbi; kuri tomēr maz ievērojami; tā «Klavigo», kurš tika sarakstīts astoņās dienās un par kuru Merks sprieda: «Tādu nieku tev turpmāk nevajaga vairs rakstīt, to citi arī spēj!» - tā arī «Stella», kura ir vājš atkārtojums no Vertera, tāpat kā «Klavigo» neizdevies pakaļtēlojums Veislingenam iz «Geca». Bet šinī pašā laikā laimīgi apstākļi atkal Gēti skubina nodarboties ar Faustu, jo viņš še iepazinās ar veco tautas teiku grāmatu par Faustu un redzēja Frankfurtā pa tirgus laiku uzvedam Fausta lugu leļļu teātrī. Un tātad blakus tik vājiem darbiem kā «Klavigo» un «Stella» še tiek sarakstīts viss tas «Faustau fragments, kurš tika atklātībā laists 1790. gadā un rāda Gēti kā vienu no lielākiem dzejniekiem, kādi jelkad bijuši. Gēte tagad apzinās pats savā spēka kā dzejnieks; viņa ražošanas spēja sasniegusi savu augstāko pakāpi; «viņš jūtas atkal līgsms un brīvs kā pēc lielas bikts»; «viņa patstāvību apstiprina viņa ražīgais talents, kurš viņu jau dažus gadus neatstāj nevienu acumirkli», kā viņš pats saka; «es uzskatu iekš manis dzīvojošo dzejisko talentu gluži par dabu un ārējo dabu par viņa priekšmetu». Viņš ir Prometejs, kurš no sevis saka: «Še es sēdu, tēloju cilvēkus pēc sava veida, dzimumu, kurš lai ir līdzīgs manim.» Sabiedrībai tagad Gēte vairs neklausa verdziski, bet nostājas pāri pār viņu, atklādams drošā humorā visu sentimentālu, nespēcīgu un neīstu. Tā ceļas satīras: Satyros, Paters Brejs, «Dievi, varoņi un Vīlands» u. c. Bet minētie darbi neaizņem visu viņa garu, viņa dvēsele pildīta vareniem nodomiem: Prometejs, Cēzars, Mūžīgais žīds, Mahomets nodarbina viņu, visvairāk Fausts. * Visa Gētes individualitāte šinī laikā pieaugusi un uzplaukusi; viņš ar savu personu vien dara varenu iespaidu uz ļaudīm; no viņa slavas pievilkti, daudzi ievērojami vīri apmeklē viņu Frankfurtā, tā Klopštoks, tā laika slavenākais dzejnieks, Mesiādes sacerētājs, Lavaters, pazīstams rakstnieks teologs, grāfi Štolberģi, kuri toreiz vēl bija niknākie tirānu ēdāji un pavadīja Gēti pirmā Šveices ceļojumā; Fr. Jakobijs, rakstnieks un filozofs, un beigās arī Kārlis Augusts, Veimāras kroņaprincis. Lavaters par Gēti toreiz rakstīja: «Viņš ir skaists jauneklis 25 gadu, no galvas līdz kājām īsts ģēnijs un pilns spēka, ar jūtīgu sirdi; viņš ir gars, pilns uguns un ar ērgļa spārniem (kā tautas grāmata arī saka par Faustu).» Citā vēstulē atkal viņš saka: «Gēte ir pret vienu atklāts, pret otru aizsedzies kā aiz bruņām, viņš uzklausās kā bērns un vaicā kā gudrais; apņemas kā vīrs un izdara kā varonis.» Tikpat aizgrābts ir Jakobijs, kurš raksta Vīlandam: «Gēte ir patstāvīgs no galvas līdz kājām; jo vairāk es pārlieku, jo vairāk es sajūtu, cik neiespējami ir aprakstīt šo brīnišķo dieva radījumu; tas katram ir jāredz pašam.» Gētes gandrīz «maģiskais» iespaids izskaidrojas ar viņa daudzpusību, kura tomēr vienota ar retu dziļumu; viņš ar savu aso prātu un savām siltajām jūtām spēj aptvert visu savu laiku un viņš parādības; tikpat labi putojošo sparību, kā pārplūstošās jūtas, kā gļēvulību un raudulību, kā neskaidrās, debešus graujošās dziņas, kā, beigās, pašsvaldīšanos, mērenību, pat omulību, Viņš pats lēti padodas svešam iespaidam, tā Herderam, vēlāk romantiķiem, ar to jo plašāk attīstās, mīlē tēlot mīkstus raksturus un iegūst ar to varbūt visvairāk draugu, bet tomēr ir patstāvīgs. Turpretī, piem., Šillers daudzus atbaida ar sava rakstura lielu stingrību un konsekvenci. Praktiskais Antonio un sapņainais Tasso (drāmā «Tasso») bija naidnieki tādēļ, ka daba nebija iz viņiem veidojusi vienu vīru; Gēte bija šis viens vīrs. No Gētes dzejnieka tomēr sagaidīja ko ārkārtēju un varenu; viņš pats par sevi šinī laikā teica, ka no viņa varot prasīt, ko vien gribot, viņš esot vienmēr gatavs. Ārēji apstākļi likās viņu vēl pabalstot, jo Kārlis Augusts nāca Veimāras troni un tūliņ. aicināja Gēti pie sava galma. Gētes spēki bija savā ziedu laikā, un tie bija tik vareni spēki, kas tādā pilnībā un saskaņā nekad vēl nebija redzēti. «Volfgangs Apollons» viņš tika saukts, pats dzejas un daiļuma dievs. * No Gētes kā «vētras un dziņu» vīra sevišķi jaunā paaudze sagaidīja ko ārkārtīgu un varenu, vismazākais, tāļākiešanu jaunības un Rusoja garā, nenoteikto dziņu noskaidrošanos un laika vispārējā pamata virziena saprašanu. - Kā tika piepildīta šī sagaidīšana? * 7. novembra dienā 1775. g. savā 27. dzīves gadā Gēte nonāca jautrajā Veimāras pils galmā, kur diletantisms visādās mākslās tika uzskatīts par dzīves ideālu, un Gēte, Fausta sacerētājs, sāka sacerēt «mīlīgas ziņģu spēles», rīkoja visādus svētkus un - aranžēja maskarādes, t. i., - «dzejiski dzīvināja saviesiskos galma pajautrinājumus», kā saka vācu cunftīgie literatūras vēsturnieki. Kas uzskata Gēti kā pirmtipu trešai šķirai, tas nebrīnēsies par lielo starpību starp sagaidījumu un izmākumu, tas zinās; ka tāda pati starpība bija vēlāk starp 48. un 50. gadu, starp šīs šķiras varenajiem, skanīgajiem solījumiem un bēdīgajiem izpildījumiem. - Par savu šķiru nepacēlās pāri arī tāds gara milzis kā Gēte, kaut gan viņš it labi saprata sava laika niecību; viņš pats zemoja savās dzejas dāvanas, kaut gan to apzinājās un vēlāk grūti sajuta. Tagad Gēte atkal klausa padevīgi sabiedrībai. Bet galma godos viņš pa to laiku kāpa arvien augstāk un augstāk. Sākumā tikai kā viesis uzturēdamies Veimārā, viņš drīz pilnīgi iestājās hercoga dienestā, tika viņa tuvākais draugs un biedrs, pavadīja viņu (otrajā) ceļojumā pa Šveici; bija viņa pastāvīgais padomdevējs, tika iecelts muižnieku kārtā; dabūja slepenpadomnieka činu, tad tika par kameras priekšsēdētāju un sasniedza tā visaugstāko stāvokli visā valstī - tas ir: pāris kvadrātjūdžu lielajā Sakšu Veimārā jeb valstiņā, kura platības ziņā līdzinājās, piem., Dundagas muižai. Bet jau Cēzars labāk gribēja būt malienas sādžā par pirmo nekā Ramā pār otro. Pilnus divpadsmit gadus Gēte tā taisīja spīdošu karjeru, nodarbojās ar amatu kancelejas darbiem, rīkoja svētkus; aranžēja maskarādes un dzejoļa ziņu spēles un galma svētku dziesmas - divpadsmit gadus . . . no brīva prāta. Herkuls pie karalienes Omfales izpildīja galma vērpēja un uzjautrinātāja amatu, piespiests caur orākula spriedumu, un tad ar tikai trīs gadus. - Gētes mīkstais raksturs, viņa jaunie, pēc baudām slāpstošie gadi un visvairāk viņa pilsoniski praktiskais prāts izskaidro, kā viņš bezdarbībā pašos spēka gados pamazām novērsās no savām jaunekļa dziņām un meklēja iz viņu nenoteiktības izeju ne dziļākajā, uz nākotni vedošā virzienā, bet seklākos un omulīgākos sāņu ceļos. Ar savu praktisko, aso prātu viņš noprata, ka nepietiekoši izkūņojusies dzīve Vācijā vēl ilgus gadus tecēs rāmos strautiņos jeb; pareizāk, bezgalīgā seklā purvājā, ka arī viņas «pārmērīgas» dziņas nau nopietni domātas, ka viņas drīz izsīks un pāries omulībā. Viņš redzēja, ka vēl nau laiks pretoties šai omulībai un filistrībai; vēl nau šķiras, kas spētu uzņemties šo lomu; un,- lai netiktu samalts, viņš tādēļ izmeklējās sev siltāko no omulīgākām vietām pašā filistrības perēklī. Protams, tik spēcīgā raksturā nevar galīgi noslāpt jauno dienu pārgalvīgās dziņas arī vēlākos gados. Gētē nereti saceļas i pret omulību, i pret filistrību, bet tāda sacelšanās bija tik vispārēja un rāma, ka nekad nau viņam atnesusi ne mazākās nepatikšanas, kādas dabūja izciest daudz radikālākais un vairāk demokrātiskais Šillers, piem., par saviem «Laupītājiem». Gēte bija praktisks, un, ja jau bija jānes nastas un ķēdes, tad tās bija no zelta, nedārgos metālus viņš nelaida sev tuvumā. Par Gētes darbību un izturēšanas vēlākos gados dod dziļi pareizu spriedumu viņa līdzģeniālais tautas ekonomists Markss, kurš sabiedrības arodā pārvalda gadu simteņus tāpat kā Gēte dzejā. Gēte līdzās Šekspīram un Balzakam bija Marksa mīļākais dzejnieks. «Gēte savos darbos,» tā viņš raksta, «rāda divkāršus uzskatus uz sava laika vācu sabiedrību. Drīz viņš naidīgs pret šo sabiedrību, tā ir pretīga dzejniekam - un viņš cenšas tikt vaļā no viņas, - to redzam Ifiģenijā un vispār Itālijas ceļojuma laikā; Geca, Prometeja, Fausta personās viņš saceļas pret vācu sabiedrību, Mefistofeļa personā viņš aplej viņu ar šķērmākiem un kodīgākiem zobojumiem. Drīz atkal, taisni otrādi, viņš draudzējas ar šo sabiedrību, padodas viņai, - to redzam lielākā daļā no «rāmām ksenijām» un daudzos prozas rakstos; «masku gājienos» viņš to slavē, un visos savos rakstos, kuros runā par franču revolūciju, Gēte aizstāv sava laika vācu sabiedrību pret vēsturisku kustību, kura virzījās pret veco sabiedrību. Visbiežāk mēs redzam, kā Gēte pārdzīvoja dažādas sajūtas: viņā pašā notika pastāvīga cīņa starp ģeniālo dzejnieku, kuram rieba apkārtnes gara nabadzība, un starp Frankfurtas patriciešu, bagātnieku pilsoņu dēlu, pēcāk Veimāras slepenpadomnieku, kurš bija piespiests derēt mieru ar šo gara nabadzību un sadzīvot ar viņu. Tādēļ Gēte ir te kolosāli liels, te mazisks, te nepaklausīgs, pilns apsmiekla, pasauli nicinošs ģēnijs, te goddevīgs, ar visu pieticīgs, šaursirdīgs filistrs. Gēte nespēja pārvarēt vācu gara nabadzību; taisni otrādi, tā pārvarēja viņu, un šī gara nabadzības uzvara pār lielisko vācieti ir labākais pierādījums, ka vācu gara nabadzība nevarēja tikt pārvarēta «iz iekšienes» («iz pašu spēkiem»). Gēte bija pārāk universāls, pārāk aktīvs no dabas, pārāk - miesa, lai meklētu glābiņu no gara nabadzības kā Šillers zem Kanta ideāla pavēņa. Gētes temperaments, viņa spēks, viss viņa gara virziens bīdīja viņu uz īsteno dzīvi; bet īstenā dzīve, kuru viņš atrada priekšā, bija nožēlojami sekla. Šinīs spailēs - eksistēt dzīves sfērā; kuru viņš varēja tikai nicināt, un tomēr būt pie viņas piekaltam kā pie vienīgās, kurā viņš varēja darboties, - šādā dilemmā Gēte atradās arvienu. Un, jo vecāks tika varenais dzejnieks, jo vairāk viņš raudzīja slēpties aiz neievērojamā Veimāras ministra. Mēs nepārmetam Gētem, - kā to darīja Berne vai Mencelis, - ka viņš nebija liberāls, mēs viņam pārmetam to, ka viņš palaikam varēja būt arī filistrs; ne tādēļ viņš vainīgs, ka nevarēja sajūsmināties par vācu «brīvības kariem», bet tādēļ, ka viņš pilsoniskām bailēm no reālas un lielas vēsturiskas kustības upurēja savas reizēm izverdošās veselīgās estētiskās jūtas; tādēļ, ka viņš tai laikā, kad Napoleons tīrīja Vācijas lielos Augiasa staļļus, ar svinīgu nopietnību varēja nodoties tukšiem «menus plaisirs» pie viena no visvairāk sekliem un maziskiem vācu pilsgalmiem. Vispār, ja mēs izsakām pārmetumus, tad ne no morāliska un ne no partijas stāvokļa, bet - vislielākais - no estētiska un vēsturiska stāvokļa.» GRĀFS MONTE KRISTO Aleksandrs Dimā (Dumas, 1803-1870) bija savā laikā dieveklis visā grāmatas lasītājā Eiropā! Bet arī tagad viņš ir un paliek franču brīnumu un briesmu romānu nodibinātājs. Ko citi lielāki gari nesa kā tīru zeltu, viņš to izmainīja sīkā naudā visplašāko -aprindu laika kavēkļa vajadzībām. Tāpēc viņš krauj vienu lielisku notikumu uz otru, rāda vienas briesmas šaušalīgākas par otrām un. sarežģījumus saista citu ar citu nebeidzamā virknē. Šai ziņā, izdomāt dažunedažādus notikumus, kas, lai gan daži, tuvāk apskatoties, ir neiespējami, tomēr ir interesanti no viena gala līdz otram, šai fantāzijas spējā Dimā ir tiešām ģeniāls un nau vēl šobaltudien pārspēts, tāpat kā savā apbrīnojamā ražīgumā. Dimā mūžs bijis tikpat raibs kā dažs viņa romāns. Jau kopš ceturtā mūža gada pazaudējis savu tēvu, pazīstamu ģenerāli, viņš baudīja tikai ļoti paviršu un nepilnīgu izglītību. Kad nu pašam nācās pelnīt maizi, viņš, pateicoties savam skaistam rokrakstam, dabūja rakstveža vietu Orleānas hercoga (Lui Filipa) kanclejā Parīzē. Te viņam iznāca vaļas brīžu un gadījumu diezgan, lai caur pašmācīšanos pildītu savas izglītības robus, kur tad visdedzīgāki viņš studēja Francijas vēsturi. Un te pamodās arī viņa rakstnieka talents. Jau 1825. gadā viņš sarakstīja vairākus stāstus un lugas, un nākošā gadā iznāca vesels krājums noveļu. Bet pasaules ievērību ieguva tikai lielā drāma «Henri III et sa cour» (Indriķis III un viņa galms), ko uzveda 1829. gadā. Pats Orleānas hercogs izrādē autoram izrādīja visu savu atzinību un iecēla to par savu bibliotekāru. Drāmas triumfi izskaidrojas caur viņas romantisko nokrāsu, veiklo inscenēšanu, kaislīgo, straujo darbību, neizsmeļamo fantāziju un enerģisko valodu. Katrā ziņā panākumi bija tik lieli, ka 1830. gadā Dimā atteicās no vietas, lai pilnīgi nodotos rakstniecībai. Pēc jūlija revolūcijas viņš divus gadus sabija kara dienestā, un nu sākās tie grāmatu plūdi, kurus viņš gandrīz ar fabrikas mašīnas ātrumu laida tautās. Nekad gan cilvēka roka nebūs tik daudz sarakstījusi, nedz cilvēka smadzenes tik daudz stāstu un lugu izdomājušas. Bija laiki, kur viņš uzreiz strādāja pie vesela pusduča romānu un kur katru nedēļu iznāca drukā viens sējums. Un pie tam viņam atlika vaļas diezgan apceļot visu pasauli, vest mūžīgas prāvas ar laikrakstu izdevējiem, vadīt savas lielās vasaras pils «Monte Christo» būvi un dzīvot skaļi sabiedrisku un izšķērdīgu dzīvi, kura aprija milzu summas. Gan jāievēro, ka pie daudziem darbiem viņam bija tikpat daudz priekšstrādnieku un līdzstrādnieku, cik - viņa paša vārdiem runājot - Napoleonam ģenerāļu. Tā Dimā darbība bija tiešām kā liela fabrika ar daudz strādniekiem, tikai zem viņa firmas un vadības. Iznākuši taču zem viņa vārda romāni, kurus viņš ne vien nau rakstījis, bet pat nau izlasījis. «Je l'ai signe, mais je ne l'ai pas lu,» (Es to esmu parakstījis, bet neesmu lasījis) viņš pats reiz atzinies. Un pie kāda cita romāna viņam tik daudz bijis līdzdalības, ka viņš virsrakstam uzlicis aizmirsto i punktu. 1846. gadā Dimā pavadīja kādu hercogu uz Spāniju, apmeklēja arī citas pasaules daļas un izdeva plašus ceļojuma aprakstus. Par saviem darbiem viņš ieņēma neaprēķināmus. honorārus, bet daudz arī piepeši zaudēja; gan pie sava dibinātā teātra (Theatre historique), gan piedalīdamies pie citiem teātriem, avīžu uzņēmumiem un citādām spekulācijām. Reiz viņš pazaudēja tā pēdējo grasi un bēga uz Beļģiju no parādu devējiem. Tikai mūža beigās viņa zvaigzne sāka bālēt un dzist, viņa vēlākos darbus uzņēma arvien vēsāki, un sarūgtināts, tik no dēla, Aleksandra Dimā jaunākā, pabalstīts, viņš nodzīvoja pēdējos gadus līdz nāves stundai 5. decembrī 1870. gadā. Dimā darbu kopizdevums aptver kādus 300 sējumus, to starpā vairāk nekā 60 lugas. Lugas, kuras pelna ievērību un vēl tagad dažreiz tiek uzvestas, ir bez minētās pirmās: «Napoleon Bonaparte», «Charles VII», «Teresas, «Kean», «Les desmoiselles de St. Cyrb. Arī no romāniem minēsim tikai slavenos un tos, kuri tiešām ir paša Dimā darbi: - «La comte de Monte-Christor (1844-1845), «Les trois mousquetaires», «La reine Margot»; «Le chevalier de Maison Rouge». Dziļa kultūrvēsturiska un sabiedriska satura tiem nau. Dimā nolūks jau bija apmierināt plašo lasītāju publiku, un, šo nolūku viņš sasniedza kā vēl neviens. Ne velti viņu divi dzimumi godinājuši kā lielāko pasaules romānu rakstnieku, un' ne velti arī tagad viņu skaitā par fantāzijas ziņā visģeniālāko un visveiklāko stāstītāju. VIDZEMES ZEMNIEKU LIKUMI Pēc 1860. g. 13. novembrī Visaugstāki apstiprinātiem likumiem un tiem likumu nosacījumiem un noteikumiem, kuri vēlāk izdoti kā viņu pārgrozījumi un papildinājumi, Vidzemes gubernatora ģenerālmajora V.  D. Surovcova uzdevumā sastādījis Vidz. zemn. lietu komisijas past. loceklis īsts valsts padomn. G. V. Jakobi. Tulkojis cand. jur. T. Ore, E. Plātesa izdevumā un apgādībā. Rīgā, 1899. g. Vidzemes zemnieku likumi latviešu valodā ir visiem šis guberņas lauku iedzīvotājiem, bet it sevišķi mūsu pagastu amata vīriem tik nepieciešama grāmata, ka viņas izdošana tika jau labu laiku sagaidīta ar nepacietību (jo krievu izdevums parādījās klajā jau 1897. g.). Kā zināms un kā tulkotājs arī aizrāda savā ievadā, šie «Vidz. zemn. likumi» ir tā pate «Rokas grāmata priekš Vidzemes zemnieku lietu komisāriem», kura krievu tekstā bija jau I889. gadā sastādīta no G. V. Jakobija un kura latviešu valodā iznāca 1892. gadā cand. jur. T. Ores kga tulkojumā un apgādībā. Grāmatas nosaukuma pārgrozījums izskaidrojas caur to, ka jaunajā izdevumā uzņemti daudzi likumu papildinājumi un izskaidrojumi, kuri, kā tulkotājs aizrāda, iztaisot vairāk kā simts drukātas lapas puses, t. i., tādā kārtā grāmata būtu papildināta un palielināta par trešu daļu, jo viņa tagad ir pāri par 250 lapu pusēm bieza. Jaunais nosaukums pieņemts tādēļ, ka viss materiāls grāmatā sakārtots pēc vecajiem Vidzemes zemnieku likumiem, kuri tika izdoti 1860. g. 13. novembrī, piepaturot arī veco iedalījumu daļās, grāmatās un pantos. Sastādītāja G. V. Jakobija nolūks bija caur tādu piesliešanos vecajai likumu grāmatai atvieglināt mūsu lauku iedzīvotājiem un viņu administratīvas pārvaldības locekļiem lielo pārgrozījumu saprašanu un piemērošanos jaunai dzīves kārtībai, kāda bija ievesta ne vien caur tiesu reformu 1889. g., bet jau caur policijas reformu 1888. g. un vēl agrāk caur pagastu pašvaldību 1866. g. No sākuma viņa «Rokas grāmata komisāriem» - Справочная ккнижка для коммисаров по кр. дел. Лифл. губ. - bija griezusies gandrīz vienīgi pie administrācijas locekļiem, sevišķi komisāriem, «jaunajiem darboņiem», kuriem bija vajadzīgs vadonis, ar kura palīdzību tie varētu saprast jaunievedamo kārtību: tie nepazina vai nebij pieraduši pie veciem Vidz. zemnieku likumiem, un vinu vajadzībām pietika ar «Rokas grāmatu». Bet ar laiku, attīstoties jaunajai kārtībai, kura dibināta uz pašvaldības un personiskas atbildības pamatiem, kā visa lielā 1861. un 1864. gadu reforma, izrādījās, ka nepieciešami piegriezt vērību arī šīs pašvaldības zemākiem, t. i., pirmajiem orgāniem, pagasta amata vīriem, un līdz ar to arī visai pašvaldībai un pašatbildīgai pagasta sabiedrībai, visiem viņas pilntiesīgiem locekļiem, arī viņiem vajadzēja ņemt dzīvu un apzinīgu dalību pie visas pagasta sabiedriskas dzīves, pārvaldībā un tiesā, lai jaunā likumisks kārtība pilnīgi nostiprinātos un pareizi darbotos arī viņiem vajadzēja vadoņa, ar kura palīdzību tie varētu saprast jauno kārtību. Bet pagasta locekli un amata vīri bija pieraduši jau pie vecajiem 1860. g. likumiem, piepaturot veco likumu ārējo veidu (formu), viņiem bija vieglāk saprast jauno kārtību, - tā iz «Rokas grāmatas» izcēlās itin pareizi «Vidz. zemn. likumi». Par paraugu pie «Rokas grāmatas» pārstrādāšanas taisni tādā kārtā un pie piesliešanās vecās likumu grāmatas formai G. V. Jakobijam laikam noderēja bijušā Aizputes-Grobiņas miertiesnešu sapulces priekšsēdētāja A. A. Bašmakova sastādītā un izdotā «Satversme par Kurzemes zemniekiem no 25. augusta 1817. g., līdz ar pārgrozījumiem un papildinājumiem līdz 1892. gadam», t. i., vecie «Kurzemes zemnieku likumi» no pašas brīvlaišanas laikiem. Bašmakova grāmata iznāca pēc «Rokas grāmatas» izdošanas 1892. gadā. Tomēr nekādā ziņā nau jāaizmirst, ka Bašmakova «Kurz. zemn. likumi» jau sava plašuma un dārguma pēc vien (629 lapas puses, maksa 4 rbļ. 50 kap.) nekādā ziņā nebija nodomāta plašai publikai; bez tam viņos arī pārāk daudz skaidri vēsturisku materiālu bez praktiskas nozīmes. G. V. Jakobijam un viņa «Vidz. zemn. likumu» izdevumam priekš praktikas un it īpaši priekš zemākiem pārstāvniecības orgāniem ir vislielākie nopelni, jo grāmatā uzņemti tikai tie likuma nosacījumi, kuri vēl tagad pastāv spēkā, pie grāmatas lietošanas praktikā nau katru reizi jāapdomājas un jāizšķir; vai zināmais likuma pants vēl tagad ir piemērojams dzīvē, kā tas nereti jādara, Bašmakova grāmatu lietojot; grāmatas apmērs nau pārāk liels; tad arī vēl svarā krīt, ka Jakobija izdevums, kaut gan nau oficiāls, uz kuru var galīgi atsaukties tiesā, tad tomēr sastādīts paša gubernatora uzdevumā un kā tāds tiks par galīgi noteicošu atzīts Vidz. guberņas valdē un no viņas atkarīgās iestādēs, - vispār jau šī izdevuma galvenais svars atrodas nolikumos   p a r   z e m n i e k u    a d m i n i s t r ā c i j u,   n e   p a r   t i e s ā m. Paskaidrojot šo pēdējo teikumu, pievedīšu še, kā arī pats tulkotāja kgs savā ievadā saka, ka grāmatā it sevišķi ievēroti likumi, kas zīmējas uz zemnieku administrāciju, uz pagastu valžu un zemnieku lietu komisāru darīšanām; turpat viņš gan arī atzīst, ka grāmata pareizāki nosaucama par «Vidz. zemn. likumiem»; kas šī grāmata patiesībā arī ir, tāpēc ka viņā ievietoti 1860. gada Vidz. zemn. likumi. Uz to jāatgādina; ka G. V. Jakobija grāmatā trūkst daudz svarīgu daļu, kuras bija gan vecajā likumu grāmatā (un atrodamas arī Bašmakovā), un it sevišķi trūkst visu likumu par tiesām; tiesu satversmi, tiesāšanas kārtību jeb procesu, sodu likumiem, kādi pastāv priekš pagasttiesām, tad vairāku tamlīdzīgu vispārēju nosacījumu, kā, piem., par kroņa māju izpirkšanu. Ar G. V. Jakobija grāmatu vien lauku iedzīvotāji un it sevišķi pagasttiesas ne: var iztikt; jāiegādājas vēl vai nu t. s. «Stērsta likumi»: tiesu ustavi, kur arī ir pagasttiesu ustavs, vai Bašmakova krieviskais 1889. g. 9. jūl. likumu izdevums. No otras puses, atkal jāatzīst, ka «Vidz. zemn. likumi» stāv daudz augstāk praktiskā: vērtībā priekš tagadnes nekā t. s. «Mātera likumi», kuri satura tikai nosacījumus par pagastu valdīšanu un policiju Kurzemē. Vidzemnieki likumu latvisku izdevumu ziņā tagad nesamērojami apgādāti nekā kurzemnieki, un par to vienīgi jāpateicas iecienītai apgādātāja firmai Ernsts Plātess, uz kuras uzaicinājumu pārtulkoti «Vidz. zemn. likumi» no pazīstamā «Rokas grāmatas» tulkotāja un izdevēja tieslietu kandidāta T. Ores kga. Pie G. V. Jakobija krieviskā izdevuma būtu vēl jāpiezīmē, ka, neskatoties uz teicamo piesliešanos vecās likumu grāmatas formālam iekārtojumām, tomēr nau viegli atrast visu vajadzīgo, orientēties grāmatā, tādēļ ka ievesti tik daudz jauni likumu nosacījumi; turklāt bieži ļoti plaši, kā, piem., nosacījumi par pasēm, kuri pilnīgi sarausta nosacījumus «par kalpošanu līgumiem». Tomēr arī nebūtu iespējams pārcelt, piem., pases likumus uz pielikumiem, jo pielikumi tā jau ieņem vairāk nekā trešo daļu no visas grāmatas. Vaina še tā, ka lielais daudzums jauno likumu nosacījumu priekš Baltijas nau likumdošanas ceļā caur kodfikāciju nokārtots. Attiecoties uz latvisko izdevumu, aizrādu, ka tulkotājs pareizi darījis, satura un alfabēta rādītājus, kuri krievu trumā atrodas grāmatas beigās, pārceldams uz priekšu un atvieglodams tā grāmatas lietošanu; satura rādītājā un tekstā izlabotas dažas kļūdas un paviršības, kuras sastopamas krievu izdevumā, tā 81. lapas pusē, piezīmē pie 34. §, izlabota kļūda, kura krievu izdevumā nau pamanīta, 51. lapas pusē § 11 uzņemts izlaidums, kurš krievu izdevumā tāpat nebija pamanīts, turpat 50. lap. p. (266. pantā) un 70. lap. p. (§ 21) varēja izlaidumus, kuri bija uzrādīti krievu izdevuma drukas kļūdās, tūliņ uzņemt latviskā tekstā, neievietojot tos atkal drukas kļūdās. Valodā latviskā izdevumā ir veikla, tekoša un viegli saprotama, kas ir no liela svara taisni likumu grāmatā, kur viss ir izteikts pēc iespējas īsi, bez plašākiem paskaidrojumiem, un kur tomēr katris pārpratums var būt ļoti kaitīgs. Piezīmēt varētu tikai, ka veci, sen parasti tieslietu i, kā, piem., Stērsta nodibinātie: aizgādnība (опека) un aizbildnība (попечительство), ir pārmainīti daudz mazāk pareiziem: apgādība un aizbildība; tāpat: apgādātājs - aizgādņa vietā (ar «apgādātājs», «apgādība» parasti mēdz apzīmēt «Verleger», «Verlag», grāmatu apgādātājs, pats tulkotājs «apgādību» lieto taisni «Verlag» ziņā, jo nau taču jāšaubās, ka Plātesa kgs tulkojām ir tikai grāmatas apgādātājs un ne viņa aizgādnis). Arī no Stērsta «Tiesu ustaviem» diezgan parastais un grūti pārlatviskojamais «ustavs» visur pārmainīts bez sevišķas vajadzības pret «likumi», kamēr atstāti tādi svešvārdi kā «obligatorisks», kur viegli bija latviski teikt «piespiests». Viss latviskais «Vidz, zemn. likumu» izdevums ļoti glīts, druka īsti skaidra, papīrs labs, visa grāmata atstāj sevišķi patīkamu iespaidu, redzams, ka pūļu un izdevumu ir viņas nau taupīts, turklāt ar īpašu atzinību jāmin, ka viņas cena samērā ar lielo formātu un rūpīgo izdevumu ir neparasti zema, jo maksa nolikta tikai uz 2 rbļ. 50 kap., kaitonēta - 2 rbļ. 60 kap.; latviskais izdevums labu tiesu lētāks par krievu izdevumu, kurš kartonēts maksā 3 rbļ. Atliek tikai vēlēties, kaut tik nepieciešama; tik lēta grāmata, kura ir par godu un lepnumu mūsu tieslietu arodā un ievērojami kuplina un nokārto mūsu tiesu valodu, būtu drīzumā atrodama ne vien katrā pagastvaldē un tiesā uz galda, bet arī katrās mājās Vidzemē, kuru īpašniekus viņa izsargātu no daudzām nepatikšanām un grūtiem zaudējumiem, visur iedēstīdama tiesību, pašdarbības un pašaizstāvēšanās pamatus. Kurzemnieks būdams, es nevaru nociesties, neizteicis še savu nožēlojumu, ka Kurzemei vēl trūkst tādas grāmatas, jo Mātera izdevums ir novecojies un nepietiekošs un Bašmakovs nau tulkots un būtu arī pārāk dārgs. Tas mērķis vēlējams no visas sirds, ka Ernsta Plātesa iecienītā firma uzņemtos arī kurzemniekiem apgādāt tik nepieciešamos «Kurzemes zemnieku likumus», viņai, kura jau tik teicami veikusi pusi no lielā darba, visvieglāki būtu veikt arī otru pusi, caur to viņa iegūtu sev paliekamus nopelnus pie visiem latviešiem un ne vien pie vidzemniekiem. VECĀS STRĀVAS PĒDĒJS GADS . . . viņi nenojauda vecās pasaules milzumātro sairšanu. GOTFRĪDS KELLERRS, šveiciešu dzejnieks. SPIRGTS DZĪVĪBAS VILNIS RĪGĀ Nogurušajā, putekļainajā Rīgā vakar uzreiz bija ieplūdis spirgts dzīvības vilnis. Galvenajās ielās starp steidzīgajiem veikalniekiem un ikdienas ļaudīm varēja sastapt iebraukušos ciemiņus, īstus svētdienas bērnus ar svinīgām sejām, kurās bija lasāms iejūsminājums. Šī spirgtā vēsma bija nākusi no lauku puses, un tie bija latvieši, pa lielākai daļai laucenieki, kas pašā darba laikā bija atstājuši savus tīrumus un nākuši Rīgā, kārodami cēlāku barību savam garam. Tā iepriecinoša liecība par mūsu tautas ideālismu, par viņas spirgto, možo garu, kas vienmēr cenšas uz priekšu un prasa sev jaunu, labāku dzīvi. Ar bērna ziņkārību un jaunekļa dedzību tauta griežas pie garīgā tribunāla, pie latviešu «centra», vecās «māmuļas», un gaida, ko tā viņai sniegs; tā nāk kā citkārtēja romiešu Sibilla arvienu ar jaunām, lielākām sava laika prasībām. Vai Zinību komisijas vasaras sapulces arvien pavairotām un pieaugošām laika prasībām var gana darīt, par to runāsim turpmāk. Vispirms apskatīsim šā gada programmu. ZINĪBU KOMISIJAS VASARAS SAPULCES ATKLĀŠANA Sapulci atklāja Zinību komisijas priekšnieks Maldoņa kgs. Arī viņš aizrādīja uz sajūsminājumu, kas ļaudis ik gadus šurpu atved arvien lielākā skaitā. Ļaudis še rodas kopā, smejas idejas, dzird pārspriedumus un biedrojas uz kopdarbību. Daži gan, kas pērn še bijuši dzīvajo skaitā, vairs nau sastopami. Tika minēti mirušie: Pumpurs, Kārkluvalks, Lerhis-Puškaitis, Ceriņu Pēteris, Dāvis un PuraPuķe. Kā uz svarīgu pārgrozījumu mūsu saimnieciskajā dzīvē tika aizrādīts uz lauksaimniecības komisijām, pie kurām ņēmuši dalību arī priekšstāvji no latviešiem. Tika izteikta pateicība arī Vidzemes muižnieku Kredītbiedrībai. Bet arī daži nelabumi un šķelšanās notikuši pašu starpā. Par tādiem tika atzītas personiskās ķildas un uzbrukumi laikrakstu starpā. Tiekot aizskārti pazīstami vīri (zīm. uz Purapuķi?). Daži laikraksti dibinājušies uz citu iznīkšanu. «Apskats» gremdējis «Baznīcas Vēstnesi», kuram bijušas neliedzamas eksistences tiesības, jo tas apmierinājis daudzu garīgas slāpes. «Latviešu Avīzes» diemžēl atvirzījušās no sava parastā ceļa. «Pēterburgas Avīzes» esot mainījušas redaktorus. Senākā «Vārda» vietā nākot «Rīgas Avīze». Bez tam vēl no jauna iznākuši «Biškopības Vēstnesis», «Vērotājs», «Evanģēlists» un «Apskats». Nožēlojama parādība esot, ka «Austrums» ceļojot apkārt un vienmēr mainot savus saimniekus. Cik no laikrakstu izteiktiem virzieniem nomanāms, tad tie vairāk grupējušies ap «Rīgas Avīzi», kuru runātājs visai uzteica. Arī jaunas biedrības latviešiem pienākušas klāt. Tika aizrādīts uz   R ī g a s   L a t v i e š u   S a b i e d r ī b u   ar viņas jaundibināto teātri. Šī biedrība izredzējusies sev par mērķi būt otra latviešu «māmuļa». Vai tā savu solījumu izpildīšot, to pierādīšot laiks. Kā otra jauna biedrība tika minēta Valdemāra   J ū r n i e c ī b a s    n o d a ļ a.   Nožēlojami tikai esot, ka Rīgas Latviešu biedrībā nevarot nodibināties   m ā k s l a s   n o d a ļ a,    kāda tā jau esot apmēram Pēterburgā. Tomēr viņas nodibināšana esot tikai laika jautājums. Arī liels svinīgs uzņēmums stāvot durvju priekšā - nākamie dziesmu svētki, uz kuriem jau tagad notiekot plaša gatavošanās. Ar viņiem radīšoties jauna latviešu mūzika. Tālāk runātājs aizrādīja uz Zinību komisijas darbību pagājušā gadā: Komisija centusies nodibināt jaunu ortogrāfiju, kura turpmāk būtu ievedama kā valdošā mūsu rakstniecībā. Valodas pētīšanas uzdevumā volodnieki Mīlenbahs un Endzelīns apceļojuši dažus latviešu apgabalus. Arī   m u z e j a    neesot stāvējusi dīkā, un kā nasks darbinieks esot atzīstams viņas priekšnieks Siliņa kgs. Tālāk runātājs aizrādīja uz   k o n v e r s ā c i j a s   v ā r d n ī c u,   kura nepastāvēšot iz kompilācijām no vācu un krievu vārdnīcām, bet aplūkošot visu patstāvīgi. «Uzticēsim sev, ne Brokhausam!» runātājs teica. Literatūras fondam par labu tikuši sarīkoti vakari. Tikai jānožēlojot, ka labākās famīlijas tik maz piedaloties pie šiem vakariem. Viņu veicinātājas esot visvairāk vidusšķiras, un no šīm šķirām esot arī visvairāk sagaidāms latviešu nākotnei. Izteikdams savu paļāvību un ticību uz latviešu tautu, runātājs savu runu beidza un pārgāja uz dienas kārtību, neaizmirsdams piekodināt, lai parakstoties uz Lerha-Puškaiša pasaku krājumu un konversācijas vārdnīcu. I. LATVIEŠU CILTSTĒVI - NĒRI Tad uz Maldoņa kga uzaicinājumu kāpa katedrī M. Siliņa kgs, lai runātu par Hērodota «neriem», kurš vārds no priekšlasītāja tika izrunāts gari: «nēri». Garā un ļoti sīki apstrādātā priekšnesumā Siliņa kgs centās pierādīt, ka šie «nēri» neesot nekas cits kā senā latviešu cilts. Vispirms viņš tēloja līdzšinējo jautājuma stāvokli; aizķēra dažādas domas par latviešu cilts senām mītnēm; minēja Kostinena hipotēzi, kura izteikta vēl 1864, gadā; piesauca veco Homēru un vēl vecāko Hesiodu un cēla laukā iz tūkstots gadu dusas kapā vienu aizmirstu tautu pēc otras, lai tās liecinātu par seniem latviešiem vai vismaz par nēriem. Raibā rindā kā apakšzemes ēnas mums aizlaidās garām gan gutoni, gan ostaji, aiztunji un aistieši - kas lai atmin visus tos svešos vārdus? Jau Šillers nopūtās: «Wer zählt die Völker, nennt die Namen?» Pieci tūkstoši gadu latviešu ciltīm jau piederot gar Baltijas jūru dzintarpiekrastes, pa kurām tās izplatījušās, nākot no Ņemana jeb Mēmeles puses, - tā aprādot Krauze. Var būt, ka dzintarpiekrastē arī cēlušies visi ārieši. Ar zināmu īgnumu cien. runātājs atraidīja dažu zinātnieku uztiepumu, it kā senie latvieši bijuši «cilvēku ēdēji», - nē, tie bijuši miera mīļotāji ļaudis, visas apkārtējās tautas   t o s    k a l p i n ā j u š a s,   n e k ā d a s   a i z d o m a s   u z   t i e m   n e v a r o t   k r i s t    p a r   t ā d u   n e g a n t ī b u. Citu starpā tika godam un ar pateicību minēti arī Biezbārda pētījumi par seniem latviešiem; siltu sirdi Biezbārdis esot izrādījis, bet viņa uzskati esot pa daļai savādi, tikai viņa domām par Hērodota «skutiem» runātājs vietām piekrita, aprādīdams ar teiku par arklu, kas no debesīm nokritis, skutu sakaru ar leišiem, pie kuriem vēl tagad esot gluži tāda pat teika. Otru pierādījumu šādiem uzskatiem runātājs vēl atrada vārdā «oiropata», ar kuru «skuti» apzīmējuši amaconas: «oiros» esot tas pats «vīrs», un «pata» esot pati jeb kundze, tad iznāktu «vīrpate», «vīrkundze»; bet «vīrpate» arī varot nozīmēt vīru kāvēju, ja vedot vārdu sakarā ar «pātagu», t. i., ar jēdzienu «sist», «kaut». Pārpratumi cēlušies vietām tādēļ, ka pie skutu valsts piederējušas dažādas ciltis, kuras savā starpā nemaz nebijušas radnieciskas. Skuti bijuši ārieši, un viņiem neradnieciskās tautas salījušas vēlāk ar altaja tautām iz Āzijas. Kā tauta, kura altajiešiem radnieciski sveša, - «āraji» tuvu stāvējuši nēriem vai pat piederējuši tiem. «Melnsvārči» mituši ap Oku, kamēr nēri dzīvojuši ap Berezinu, Boristeni. Šie melnsvārči esot čuknas, tagadējie igauņi, tāpat igauņu ciltis esot arī agrākie cilvēku ēdēji. Pēc apmēram šāda ievada divās nodaļās runātājs pārgāja uz «nēriem» pašiem un aicināja Hērodotu, lai tas nodotu savu «liecību». M. Siliņa kgs uzsauc Hērodotu par liecinieku, ka nēri bijuši latviešu senči. Ko liecina nu grieķu pirmais vēsturnieks? Viņš uzskaita ciltis, kas dzīvojušas pie Baltijas jūras piekrastes, un min to starpā tautu «neuroi» jeb «nēri», tā saka Siliņa kgs. Tie dzīvojuši arī ap upi Eridanus jeb Daugavu, un «Eridanus» esot āriešu vārds, i Kurzemē esot upe Roja; vinu mītnes būtu meklējamas tagadējās Minskas, Viļņas, Graudņas guberņās. Tad paejot 500 gadu, un tikai Plīnijs atkal minot nērus un ģeogrāfs Ptolomejs, kurš vēsta, ka nēru zemē izceļoties Boristenes upe (jeb Berezina). Runātājs pieveda arī kā pierādījumu stāstu, ka nēri paliekot par vilkiem, un vilkači   l a t v i e š u  pasakās labi pazīstami; nēri arī aizejot dzīvot pie budiniem (tie esot tagadējie lielkrievi). Pēc romiešu Plīnija liecības tātad nēri būtu arī dzīvojuši tanīs pašās guberņās kā pie Hērodota: Minskā, Kauņā, Viļņā, ap Berezinas izteku; tagad vēl ap Berezinas izteku esot leišu vietu vārdi, kas pierāda, ka šie nēri bijuši latvieši-leiši. Tālāks pierādījums esot tas, ka, pēc Plīnija, nēri sadedzinājuši savus miroņus, ko čuknas nedarījuši: čuknu kapos klāt arī bronzas rīki, kamēr nēru-latviešu kapos ne, jo latvieši jau toreiz neesot bijuši tik greznības kāri kā čuknas. Jau tanīs laikos gan cīņās ar čuknām nēri atvirzījušies uz neapdzīvoto zemi, tuvāk pie Baltijas jūras. Pēc romiešiem liecinot par nēriem vēl slāvu kronikas rakstītājs Nestors; tas uzskaita ciltis, kuras maksā meslus krieviem, un to starpā ir, pēc viena rokraksta, Летигола, pēc citiem Нерева un Норова - Nerova un Norova, ar klātpielikumu сиречь (jeb) semoiti. Šo norovas cilti Kuniks vedot sakarā ar Muromu, bet ģeogrāfiski Muroma pārāk tāli nost; ģermānistiem nevarot uzticēties. Nerova varot būt tikai Nērava jeb tie paši Hērodota nēri. Tad runātājs meklēja pēc vārda «neris» nozīmes un atrada vēl līdzīgi skanošu vārdu «Kurische Nehrung», kā vācieši vēl tagad sauc Kuršu kāpas Prūsijā. Tad Vilijas upi (kura tek gar Viļņu) saucot leitiski par Nēri; tas pats vārds slēpjoties arī vēl Neretas upē (Kurzemē) un Neretas pagastā; arī ap Babītezeru esot atrodams tas pats vārds. Ko šis vārds varētu nozīmēt? Visur tas esot saistīts ar jēgumu: zems, purvains, ūdeņains. Latviešiem ir vārdi: nērst, nārsts, kuriem darīšana ar ūdeni, «nēra» esot «ūdens palieka»; šurp attiecoties krievu нырнуть - nogrimt zem ūdens. Nerova jeb Nērava tātad esot zeme zem ūdens, un tiešām: «nēru» mītne, jau pēc Hērodota un Plīnija, esot purvainās un zemās Minskas, Viļņas un Graudņas guberņās. Purvainība un ūdeņainība runātāja priekšnesumā ieņēma galveno vietu un bija par izšķīrējām viņa jautājumā. Bet, kad klausītāji bija garīgi izbriduši līdzi runātājam pa visiem bezgalīgajiem purviem un tīreļiem, pakaļdzīdamies neriem un meklēdami seno latviešu-leišu ciltis, un runātājs atstāja katedri, tad nāca valodnieks Endzelina kgs un itin īsos vārdos norādīja, ka viss garais pētījums esot līdzīgs nullei un mēs tātad velti maldījušies pa senču purviem. Endzelīna kgs vispirms brīdināja runātāju, lai nedomā, ka ģermānisti jau tūdaļ partejiski savos pētījumos vāciešiem par labu; Kunika spriedums esot gluži bezpartejisks. Siliņa kgs arī velti neizlietojis jaunākos pētījumus jautājumā par latviešu-leišu cilšu celšanos, Pagodins Siliņam esot nepazīstams, un tomēr viņš runājot tā, it kā arī jaunākā literatūra tam nebūtu sveša. Viss Siliņa kga darbs esot sastādīts bez kādas metodes; pētītājs esot rīkojies pārāk brīvi; tā rīkojoties, ar maz pūlēm varot pierādīt visu. Vispirms jau vārds «neri» esot gluži patvaļīgi uztiepts Hērodotam, kurš patiesībā saucot zināmo tautu par «neuroi», un tiem neesot nekādas valodnieciskas līdzības ar Nerova un Norova. Arī tos Siliņa kgs pārkristījis par «neuroi». Skaņa e nau skaņa eu. Un tātad klausītājiem bija jāpārliecinājas, ka no viņiem par velti mīlēti neri. Siliņa kgs gan tik barrgam spriedumam par savu darb pretojās; gribēja pierādīt, ka grieķi būšot šo u pielikuši burtam e klāt kā garuma zīmi, un taisnojās, ka viņa minētais zinātnieks Sabelins taču esot no jaunākiem pētniekiem. Bet Endzelīns īsi atteica, ka grieķiem taču esot burts eta garuma apzīmēšanai, tā ka Hērodotam nevajadzējis nemaz ņemt palīgā u. Uz to Siliņa kgs zināja tikai atteikt, ka Hērodots, grieķu vārdu rakstot, būtu gan lietojis eta garuma apzīmēšanai, bet, kad darīšana bijusi ar svešu vārdu, tad viņš «rakstījis tā, kā   i e g a d ī j i e s». Tātad mēs, latvieši, caur   g a d ī j u m u   būtu tikuši pie cilts tēviem neriem, ja vien Endzelīns nebūtu   g a d ī j i e s   sapulcē. Neapmierināti ar to, ka   g a d ī j u m s   mums bija laupījis prieku atrast un apsveikt savus cilts tēvus, mēs piegriezāmies ortogrāfijai, cerēdami, ka tā mums dos gandarījumu un ]aus reiz sevi nodibināt un ka mēs ar to atradīsim pamatu savai turpmākai dzīvei. Cik nopietni mēs bijām cerējuši uz ortogrāfiju, to pierāda jau tas vien, ka par viņu bija pieteikti veseli trīs priekšlasījumi. II. ORTOGRĀFIJAS KARŠ Kā pirmais par   o r t o g r ā f i j u  runāja   L a u v a s   kgs. J. Lauvas kgs uzstādīja kā mērauklu īstai ortogrāfijai šādu prasījumu: ar visvienkāršākiem līdzekļiem vispareizāk attēlot valodas skaņu savādības. Progress ortogrāfijā esot, ja tuvojoties šai mērauklai, regress, ja no tās attālinoties. Vajaga spēt uzrakstīt vārdus tā, ka tos var saprast tūliņ, ka nesamaisa viena vārda nozīmi ar otru, ka nau daudz pārprotamu vārdu. No šāda ortogrāfijas ideāla mūsu ortogrāfija vēl esot ļoti tālu. Mums trūkstot burta, kas apzīmētu skaņu ä; tā mēs, piem., rakstām gluži vienādi väci (старые) un veci (старики), äd un ēdu, bräc un brēc u. t. t. Tāpat celmos mēs neatšķirot lauztās un stieptās skanas. Ar vienu pašu burtu o mēs apzīmējam latviešu un svešo o skaņu, pārprast varot, piem., oderi (smaržas) un oderi (piem., pie svārkiem). Runātājs nebija pūles taupījis un bija Valdemāra krievu-latviešu vārdnīcā izskaitījis visus vārdus, kuru skaitu noteica uz 11 500; no tiem 560 vārdi būtu pārprotami (piem., kaķis un kāķis), samainot īsos ar gariem. Priekšlasītājs lūdza katru pārliecināties par viņa skaitļu pareizību, jo viņš savā vārdnīcā visus aizdomīgos vārdus apzīmējis. Bet neradās neviena, kas būtu iedrošinājies šaubīties un pārskaitīt: tātad piezīmēsim droši vien, ka vēl kādi būtu pārprotami, jo var samainīt īsos vokāļus ar lauztiem; bez šiem vēl pārprotami esot pāri par 200 vārdiem. Tālāk arī locījumi bieži izšķiroties tikai ar vokāļu garumu vai īsumu, un arī tur varot celties aizvien pārpratumi. Patskaņu garuma neapzīmēšana neesot pielaižama, un te nevarot atvainoties ar to, ka arī citās valodās esot pārprotami vārdi. Citām tautām esot vairāk dzīves spējas, tās pievelkot pie sevis arī svešus elementus, tām neesot jāpiegriež sevišķa vērība ortogrāfijai; pie mums turpretim priekšlasītājs ierādīja ortogrāfijai lielu lomu; tai jāsekmējot valodas tīrība un pilnība, jāpabalstot mūsu literatūra, jāstiprinot tātad tautība. Zinību komisijas ortogrāfija neesot atradusi piekrišanas, latīņu burtus gan tauta mīlot, bet nevarot iedraudzēties ar garuma neapzīmēšanu, kura kaitot valodas tīrībai. Garums jāapzīmējot, tikai vienkāršāk nekā tagad. Tagad patskaņa garuma apzīmēšanai lietojot trīs zīmes: h, pusjumtiņu un jumtiņu; vajadzētu atstāt garumam tikai divus apzīmējumus, grūstajiem vokāļiem un stieptajiem varētu lietot pa vienam apzīmējumam. No raibuma ortogrāfijā neesot ko baidīties, mums valoda esot bagāta ar vokāļiem, bet nabaga ar apzīmējumiem priekš šiem vokāļiem, - vāciešiem deviņi apzīmējumi, kamēr mums tikai pieci. Apzīmējumu nabadzība darot iespaidu arī uz valodu un sekmējot valodas nabadzību. Pēc Lauvas kga priekšlasījuma tūdaļ tika dots vārds   M e d ņ a    kgm, kurš nolasīja savu priekšnesumu arī par ortogrāfiju. Sacīkstes par Lauvas kga priekšlasījumu tika atliktas līdz visu darbu nolasīšanai par ortogrāfiju. Medņa kgm bija izstrādāts garāks priekšlasījums, bet, ievērojot aprobežoto laiku, viņš nolasīja tikai īsu konspektu par savu darbu, kurš izklausoties it kā kritika par priekšrunātāja apcerējumu, bet nebūt tāds neesot, jo Lauvas kga apcerējums viņam nebijis agrāk pazīstams. Medņa kgs sacījās nestrādājis tik apzinīgi kā priekšrunātājs, neskaitījis vārdus vārdnīcā; viņš toties bija raudzījis uzķert jautājumu dziļāk un atrast   o r t o g r ā f i j a i   p s i h o l o ģ i s k o   p a m a t u,   kas viņam arī izdevās. Jau no īsā konspekta varēja nojaust visu jauno laimīgi atrasto metodi, kura ir visai ievērojama un pelna, ka viņai tiek piegriezta uzmanība. Laikam nebūs ilgi jāgaida uz paša apcerējuma parādīšanos drukā nesaīsinātā veidā. Medņa kungs jau kādu gadu izdarījis priekšdarbus un novērojumus: viņš licis lasīt latviski tādiem vāciešiem, kuri nekad latviski nelasījuši, un atkal latviešiem, kuri nekad nelasījuši vāciski. Novērojumu iznākums bijis, citu starpā, tāds: viņš pārliecinājies, ka esot tikai ieraša, ja mēs savā ortogrāfijā turamies pie burta h kā garuma zīmes. Vācieši bieži vien neapzīmējot garumu; ar h tiekot apzīmēta tikai viena septītā daļa garo vokāļu, kamēr ar citām zīmēm 1/3. Mēs pieraduši pie garuma zīmēm i reiz vairāk nekā vācieši, un tādēļ bieži izteiktas nepareizas domas, it kā h mums uzspiests no vāciešiem. Vācietis, kurš prot latviski, bet nekad nau latviski lasījis; izlasa pareizi gari arī tos vokāļus, kuri nau apzīmēti ar garuma zīmēm. Te, kā redzams, katrs rīkojies tā, kā bijis paradis, un latvietis pieradis pie garuma zīmēm. Lasītājos tātad valodas sajūta ir ņēmusi pārsvaru pār rakstu zīmēm, auss ir pārāka pār aci, jo auss ir arī valodas orgāns, kamēr acs ne. Savos novērojumos piegriežoties diktātam, runātājs atradis, ka tas pierāda to pašu, ko augšējie lasīšanas izmēģinājumi. Ja latvietim liek rakstīt vāciski, viņš apzīmē ar zīmēm visus vācu vokāļu garumus, piem., Lehben (Leben), kamēr vācietis, latviski rakstot, atmet visas garuma zīmes, visus h. H tātad ortogrāfijā nau vajadzīgs, viņu var un vajaga izmest; mūsu ortogrāfijai jāpiemērojas vispārējai Eiropas ortogrāfijai, svešvārdus mēs jau arī tagad rakstām: Lucija, ne Luhcija. Arī bieži latviskos vārdos h atmetam, piem., cilvēks, runāt. Dundadznieki izrunā darbs, bet mēs rakstām darbs. H atmešanas iespējamību Medņa kgs pierādīja arī psiholoģiski, apskatot pašu lasīšanas procesu. Ir savā ziņā arī interesanti   c i t u   v a l o d u    ortogrāfijas mērīt ar latviešu ortogrāfijas principu mērauklu. Arī krievu valodā, par piem., ir izšķirami īsie un garie vokāļi, kaut arī ne tādā mērā kā latviešu valodā. Vārdos ива, нива un ив; нив, жизнь, вид i nau vienāda garuma. Ja latviešiem, kas gan pietiekoši labi prot rakstīt mūsu tagadējā ortogrāfijā, bet krieviski nemaz neprot, diktē vienu pēc otra šādus krievu vārdus, tad viņš raksta tā: ihva - if (fv), ņihva - nif, stahda - stad, tuhča - tuč u. t. j. pr. Skatoties no latviešu ortogrāfijas stāvokļa, tad nu iznāktu, ka arī krievu ortogrāfijā būtu lietojama sevišķa garuma zīme. Krievi gan šādu zīmi nekad neievedīs. Kas prot krieviski, zin bez kādām garuma zīmēm, kur vokāļi izrunājami īsi, kur gari. Spriežot par garuma zīmes vajadzību vai nevajadzību vārdu celmos, mēs zināmā mērā par paraugu varētu ņemt arī akcenta lietošanu krievu valodā. Kā krievs bez sevišķas zīmes zin, kura zilbe uzsverama un izrunājama garāki, kura nau uzsverama, tā mēs bez garuma zīmes zināsim (atskaitot izņēmumus), kur vokālis izrunājams īsi, kur gari. Uzstāties pret vienādi rakstāmiem vārdiem, kas celsies ar garuma zīmes atmešanu, būtu uzstāties arī pret mūsu tagadējo ortogrāfiju. Mums ir laba tiesa vārdu, kas savās dažādās formās ne tikai gluži vienādi rakstāmi, bet arī gluži vienādi izrunājami (loki - loks, locīt, gani - gans - tu gani), un tomēr nedzird sūdzamies, ka caur šādiem vārdiem celtos pārpratumi. Ir mums arī vārdi, kas vienādi rakstāmi, bet dažādi izrunājami, p. piem., putns zīle un ozola zīle. Kamēr vārds «zīle» stāv viens pats, mēs nezinām, ko viņš īsti nozīmē, tā arī izrunu. Tātad vārdu izruna ir zināmā mērā neatkarīga no burtiem. Viņa atkarājas arī no vārda satura, no viņa nozīmes. Kad raksts (burti) atstāj brīvību zināmu vārdu izrunāt vienādi vai otrādi, tad teikuma saturs nosaka izrunu. Burti jeb raksta zīmes reizām tikai    tā   n e n o t e i k t i   uzdod toni, jēdzieni to    g a l ī g i   noskaņo, nosaka skaņas niansi. Tātad gala slēdziens būtu tas, ka nau nemaz sevišķi vajadzīgs izsargāties no vienādi rakstāmiem vārdiem. Ja mēs divus vārdus vienādi rakstām, tad tas vis vēl nenozīmē, ka lasot mēs viņus arī vienādi izrunājam. Ja nu izrādās, ka ir iespējams pareizi lasīt vārdus, 1) kuros nau apzīmētas stieptās un grūstās skaņas (zīle), 2) kuros nau apzīmētas platās un šaurās skaņas (bährss, sehne), 3) kuros vokāļi, no fonētiskā stāvokļa skatoties, «nepareizi» rakstīti (пришель - пришоль, города - гарада), 4) kur vokāļi nemaz nau apzīmēti (vecslāvu un ebreju valodas), tad nu arī jādomā, ka mēs lasīsim pareizi, ja vokālis vispārīgi gan būs apzīmēts, bet tikai nebūs apzīmējuma, vai tas īsi vai gari izrunājams. Garo un īso vokāļu izruna ir atkarīga no   t i e m   p a š i e m   faktoriem; no kuriem atkaras stiepto un grūsto šauro vokāļu izruna, proti: 1) no burtiem jeb rakstītā vārda, bet tikai līdz zināmai robežai, 2) no dzirdes ieraduma jeb valodas sajūtas, 3) no vārda nozīmes. Vienādi rakstāmie vārdi, kas celsies ar garuma zīmes atmešanu, vieni paši par sevi ņemti, varēs tikt pārprasti, bet sakarīgā valodā būs pareizi saprotami. Lai lasītāji varētu redzēt, kā izskatītos tā ortogrāfija, kuru M. kungs liek priekšā, referāta beigas par viņa priekšnesumu pasniedzam šai ortogrāfijā. Svarīgu lomu ortogrāfijā uzņemas   a s o c i a c i j u    (sakarības) likums. Ja, lietojot ortografiju bez garuma zimes vardu celmos, mums būs jalasa viens pats par sevi vards «rit», mes nezinasim, kā viņš izrunajams (ritet, rīts). Bet, kad šis pats vards «rit» naks teikumā priekšā, tad gan zinasim kā viņa nozīmi, tā ari izrunu, p. p.: «Rublis apaļš» un «rit.» Te darbojas asociaciju likums. Jedzieni «apaļš» un «ritet» stav tik ciešā asociativā sakarā, ka gruti viens no otra šķirami. No daudzkārtejiem piedzīvojumiem mes zinam, ka apaļi priekšmeti rit, un mūsu apziņā tadēļ ir nodibinajusies cieša asociacija starp abiem šiem jēdzieniem. Ši asociacija dod mums iespēju vardu «rit» pareizi izrunat. Asociaciju likums, tā sakot, vilktin velk klat jedzienus, kas der iekšā teikuma jedzienu kompleksā. Jedzieni «apaļais rublis» it kā sniegtu rokas pretī jedzienam «ritetp, ar prieku uzņem to savā sabiedribā, jo šis jedziens palīdz viņiem pie zinamu domu izteikšanas; ar viņiem kopā kalpo zinamam mērķim. Bez asociaciju likuma ortografijā vel no svara ir   r a c i o n a l i t a t e s    j u t a s.   Viņas varetu nosaukt par prata harmonijas jutam. Kā dzirde nepanes skaņu disharmoniju, tā prats nepanes domu neskaidribu, jedzienu jucekli. Ja mums lasīs priekšā šadu teikumu un šadā izrunā: «Nepardod adu, kamer lacis vel mežā,» - tad priekš racionalitates jutam ta bus muzika, kas «griež ausis». Ja tulin pēc tam dzirdam šo pašu teikumu pareizā izrunā: «Nepārdod ādu, kamēr lācis vēl mežā,» - racionalitates jutas ir apmierinatas, kā apmierinata ir dzirde, kad pec violines saskaņošanas velkam ar lociņu pa stigam. Asociaciju likums un racionalitates jutas darbojas valodā kopigi. Vienu jedzienu un tamlidz vardu teikums var prasit uz   a s o c i a c i j a s   l i k u m a   p a m a t a.   Runājot gleznā, asociaciju likums izsuta    u z a i c i n a j u m u s   domu biedriem (jedzieniem) uz kopigu darbibu, racionalitates jutas   n e ļ a u j   tadiem, kas darbibu varetu tikai kavet, spiesties iekšā sabiedribā. Ja ortografija bez jebkadam garuma zimem gramatu un avižu izdevejiem varbut izliktos par parak radikalu, tad butu vismaz javienojas atmest h kā garuma zimi, bet viņa vietā visur lietot «pusjumtiņu». Ari ar to jau butu daudz panakts. Katrā ziņā, palikt pie musu tagadejās vokaļu apzimešanas sistemas nau iespejams. Musu tagadejās ortografijas lielakais ļaunums ir viņas inkonselcvence vokaļu garuma apzimešanā un dažadu garuma zimju lietošanā (h, «jumtiņš», «pusjumtiņš»). Jau tuliņ no paša iesakuma, kad berniem sak macit lasit, h ir par kavekli. Neapzimēdams skaņu un tātad nebudams burts, viņš tomer pastavigi maisas burtiem pa vidu. Pareizrakstibu macot, daudz Iaika un puliņa jaterē tik aiz ta iemesla vien, ka mums trijadas garuma zimes. Vietnieku vardi: mes, jus pec musu tagadejās ortografijas prasijumiem jaraksta ar h, bet vietnieku vardi: tās, šis, tām, šīm - ar «pusjumtiņu». Darbibas vardu nakotnē mums tagad jalieto gan «pusjumtiņš» (runās, redzēs, jutīs), gan arī h (sehs, lihs, buhs), un pedejais ta iemesla deļ, ka viņš varda saknē. Bet nau nekada pamata garos vokaļus vardu saknēs un vardu galotnēs apzimet ar dažadām garuma zimem. Ja nebus tik daudz laika, kā tagad, jaterē ar berniem, bradajot pa saknem un celmiem, pašiem pie tam kritot un klupot, tad atliks vairak laika vadit viņus pa ziedošām poezijas un literaturas pļavam un zinatnes druvam. Valodas macišana ar to ari tiks vairak veicināta nekā ar nodarbošanos ar gramatikas sikumiem un pareizrakstibas inkonsekvencem. Filologi priekš saviem zinatniskiem zaksfiem nodibinās, zinams, savu sevišķu dažadu skaņu un skaņu niansu apzimešanas sistemu. Trešais priekšlasījums   p a r   o r t o g r ā f i j u    bija no valodnieka   E n d z e l ī n a  kga, kurš uzstājās kā aizstāvis tai ortogrāfijai, kuru nesen pieņēma Zinību komisija. Tātad viņš siki aplūkoja šīs ortogrāfijas pretniekus, nosaukdams tos par «jaucējiem», kas postot grūti panākto vienību, kura nu gan - blakus minot - pastāvēja tikai uz papīra. Kā jau pastāvošās kārtības aizstāvis, Endzelīna kungs i2teica to principu, ka jābūtot stingriem: neesot jāpieļauj visiem maisīties lietas nokārtošana. Zinību komisija esot vienīgu iestāde, kam pienākoties dot vispārējus priekšrakstus, kurus visiem vajagot izpildīt: kas gribot vēl ko no jauna, tas esot no jauna! Jau Zinību komisija nevarot viegli izvest cauri savu gribu, kur tad cits, kāda privātpersona, varot iedomāties, ka pieņemšot tā ortogrāfiju. Un tiešām Endzelīna kungs ar lielu sparu un konsekvenci izved cauri savu «stingrības» principu, tā ka pat tāds vīrs kā Veinberģis, kura specialitāte ir «pamatu stiprināšana», ortogrāfijas lietā izrādījās par «jaucēju» un «vienības ārdītāju». Endzelīna kungs vispirms tēloja, kā Zinību komisijas ortogrāfija attīstījusies tautības atdzimšanas laikmetā, kad latvieši sākuši atraisīties no vācu iespaida; kā ilgus gadus turpinājusies ortogrāfijas cīņa, - kur, kā cien. lasītāji zinās, notika nikni kautiņi ap «h», ap «pusjumtiņiem» un «jumtiņiem» un kur kādas vienas mazas strīpiņas dēļ, kuras garums tikai kādu 1/30 daļu no colla, kaujā plūda straumēm tinte, - līdz beidzot šāgada janvāra un aprīļa mēnešos valodnieki un ortogrāfijas speciālisti likās panākuši uzvaru un ortogrāfijas mieru. Ortogrāfijas sapulces gan toreiz bijušas diemžēl vāji apmeklētas, daudzi nesajutuši vajadzību tās apmeklēt; bijuši skolotāji un advokāti, kas par mitoloģiju interesējoties, un tādi, kas nezinot, kur savu laiku likt. Bijuši pat tādi, kam rūpējuši vairāk jautājumi par pilsētas saimniecību nekā par ortogrāfiju. Bet tomēr sapulces darbībā tikusi panākta vienprātība. Gan Zeiferts gribējis gotu burtus piepaturēt kultūras veicināšanas dēj, bet viņu laimīgi pārbalsojuši un ar lielu balsu vairākumu nosprieduši ievest pamazām latīņu burtus un arī garuma zīmi priekš visām garām patskaņām, kaut gan tas dažiem nepaticis. Uzvara nu būtu bijusi rokās, te Veinberģa kungs visu izputinājis, jo liedzies pamazām ievest latīņu burtus «Rīgas Avīzē», baidīdamies, ka viņam neatkrītot abonenti. Jā, vēl vairāk: tūliņ pēc sēdēm «Rīgas Avīze» sākusi Zinību komisijai uzbrukt un, pati «jaukdama», nekautrējusies nosaukt Zinību komisiju par «juku cēlēju». Ja nu ticēt abām pretējām pusēm, tad interesanti ir atrast «jaucējus, juku cēlējus, jauna gribētājus» tur, kur tos gluži neparasts bija meklēt - pašos «kārtības pīlāros». «Rīgas Avīze» domājot, ka apzīmēt visus garos patskaņus ar garuma zīmi esot solis atpakaļ, raibinot ortogrāfiju, bet vienkāršība neesot ortogrāfijas ideāls pats par sevi, jāievērojot arī saprotamība. Ja atmetot garuma zīmes, tad jau varot izmest arī vokāļus, ironiski piezīmēja runātājs, kā to darījuši vecslāvi un ebreji. Rakstītājs gan aiztaupot laiku, bet lasītājs to zaudējot, un lasītāju taču vairāk nekā rakstītāju. Zinību komisijas rakstu krājumus, kuros atmestas garuma zīmes, maz lasot; paši latvieši nezinot, kur gara, kur īsa zilbe: garuma zīmes novēršot pārpratumus. Latviešiem jācenšas uz rakstu valodu, kura būtu svabada no pārpratumiem, piem., mūsu jaunie rakstnieki pēdējā laikā bieži lietojot mazpazīstamus vārdus, un tie esot ļoti pamatīgi apzīmējami. Lielas grūtības arī neceltos no garuma apzīmēšanas i celmā, i galotnēs; uz 850 konsonantiem nākot 680 vokāļu un diftongu, un starp tiem esot tikai ceturtā daļa garu. Vēlējama esot arī akcenta apzīmēšana, jo mums īsti 3 akcenti: stieptais, krītošais un lauztais; bet vietām tikai divi: krītošais un lauztais, citur atkal tik krītošais un stieptais, kā augšgalā; no akcenta neapzīmēšanas varot celties jukas. Vēbers aizrādot uz to; ka leiši iztiekot bez garuma zīmēm, bet patiesībā leišiem, kuriem vēl nau galīgi nodibinātas ortogrāfijas, esot sevišķi burti garuma apzīmēšanai. Tā y esot gari runājams, kamēr i īsi, o esot vienmēr garš, ė tāpat. Pārpratumi gan palikšot pie jaunās Zinību komisijas ortogrāfijas, bet tomēr lielākā daļa būšot novērsta. Beigās sparīgais Endzelīna kgs vēl polemizēja pret Vēbera, Veinberģa, Medņa kgiem, nesaprazdams, kā jel maz «drīkstot apkarot Zinību komisijas nolēmumus». Jāšaubās tikai, vai ortogrāfijas miers būs panākams ar tik stingru uzstāšanos pret nepaklausību Zinības komisijas nolēmumiem; praktiski piemēri vairāk palīdzēs sekmēt lietu nekā visstingrākās pavēles. Cik daudz ir nepaklausīgo, to tūdaļ pierādīja debates, kuras nu sākās par visiem trim ortogrāfijas priekšlasījumiem un kurās piedalījās bez pašiem referentiem vēl Veinberģa, Niedras, Bebra, Laimiņa un Miķelsona kgi. Veinberģa kgs atbildēja Endzelīna kgm apmēram tāpat, kā Endzelīna kgs Siliņa kgm: esot velti iztērētas pūles pie Zinību komisijas jaunās ortogrāfijas, kurai neesot nekādas nākotnes; ne vien «Rīgas Avīze», bet arī visas citas avīzes faktiski neesot ne mēģinājušas ievest pie sevis jauno ortogrāfiju. Praktiski to nekad nepieņemšot. Izdevēji meklējot tik savas peļņas pie grāmatu izdošanas; ja nu viņi neizdodot grāmatas jaunā ortogrāfijā, tad laikam tādas netiekot pirktas un lasītas, un jaunā ortogrāfija tātad tik izdarot jukas. To pašu izteica - tik vairāk vārdos un mazāk noteikti - arī Niedras kgs, sevišķi uzsvērdams vienu jaunu momentu: ortogrāfijas vērtību un nevērtību viņš apsprieda pēc tā, cik viņa noderīga nevis vienkāršam rakstītājam iz publikas, bet tādam rakstniekam daudzrakstītājam, kurš «raksta dienā 12 stundas, līdz pirksti top stīvi». Tādā kārtā gluži neuzkrītoši viņš aizrādīja, kāds svars pieliekams viņam pašam kā daudzrakstītājam. Vienkāršs cilvēks, kas par gadu sarakstot tik pāris loksnes, varot gan katru vārdiņu apsvērt ar lielāko rūpību, kur likt vienu zīmi, kur otru, bet 12 stundu rakstītājs ar stīviem pirkstiem gan ne. Un tiešām tādam daudzrakstītājam jau smadzenes var būt pagalam notrulinātas. B e b r a   kgs tam pretim sūrojās par avīžniekiem, kuri nejūtot diezgan silti līdz latīņu burtiem; ja tie tik gribētu vien, tad varētu drukāt visas avīzes latīņu burtiem un lasītājus ar varu piespiest, līdz tie pamazām arī iemīlētu jauno ortogrāfiju. Bet avīžniekus jau maks spiežot, tie upurējot labu lietu. Tomēr, kādēļ tautai, kura tik skaidri izteikusi, ka negrib jaunās ortogrāfijas, šī taču būtu ar varu uzspiežama, to arī Bebra kgs neminēja. L a i m i ņ a   kgs pieslējās Medņa kga praktiskos izmēģinājumos iegūtiem panākumiem un aizrādīja, ka garuma zīmes h izlaišana esot ļoti labi iespējama, kā bijis redzams iz Medņa kga raksta, kur h izlaišanu gandrīz neviens neesot manījis. Tātad praktiskos rakstos vajadzētu h izlaist, zinātniskos rakstos turpretim varot lietot jauno ortogrāfiju. M e d ņ a   kgs debatēs vēl pieminēja, ka nevienu nepārliecināšot pāris minūtēs un sapulcēs un sēdēs jautājumu neizšķiršot. Vispirms vajagot arī vienoties par burtiem: latīņu vai gotu, un tad par ortogrāfiju; gotu burtus būtu vislabāk piepaturēt; garuma zīmi h vajadzētu atmest jeb vismaz viņa vietā likt pusjumtiņu. Reformējot ortogrāfiju vien, t. i., atstājot gotu burtus, neceltos nekādas grūtības. Valoda dzīvs organisms un ne filologu preparāts, tādēļ vajagot praktiski stāties pie jautājuma. E n d z e l ī n a   kgs norādīja, ka tāda h izmešana bez lielas kaites esot gan iespējama prozas rakstos, bet dzejā ne, piem., «Fausta» tulkojumā vai Sudraba Edžus dzejas rakstos celtos pārpratumi bez garuma zīmes; tāpat esot ar zinātniskiem rakstiem. Raksturiski priekš visa ortogrāfijas jautājuma bija kāda laucenieka kunga    M i ķ e l s o n a   vārdi, kuros attēlojās, kā zemju ļaudis lūkojas uz šo lietu. Miķelsona kungs esot savā mūžā iemācījies jau kādas septiņas ortogrāfijas, kad beigās nākusi vēl visjaunākā Zinību komisijas ortogrāfija; visās septiņās viņš rakstījis, bet visas tās devušas iemeslus uz pārpratumiem, tā ka viņš juties piespiests izdomāt vēl astoto, savu pašu (par kuru laikam iesniedza sapulces vadītājam kādu rakstu). Bērni gan ātri iemācoties dažādas ortogrāfijas, bet, kad viņiem pirms jāielaužoties garīgu grāmatu ortogrāfijā, tad vienas, otras avīzes, tad beidzot Zinību komisijas ortogrāfijā, - tad iznākums esot tas, ka viņi galā nerakstot pareizi nevienā. Šim savā garajā mūžā esot gadījies tik viens vienīgs raksts, kurš bijis pareizā ortogrāfijā, bet tas tad arī nācis no paša Zinību komisijas rakstveža. Viņš vēl gribēja pievest kādu nelaimīgu gadījienu, kas viņam cēlies caur ortogrāfiju, jo viņš nevarējis atrast savu draugu, bet priekšsēdētājs runātāju apstādināja pašā interesantākā vietā, un tā mēs nedabūjām zināt visu postu, kāds var celties no mūsu ortogrāfijas jukām. Prāti tā gan palika neuztraukti, bet mēs arī netikām galīgi pārliecināti, ka ortogrāfijas jautājumi svarīgāki par saimnieciskiem un sabiedriskiem, un visiem citiem. Gala vārdā Maldoņa kgs piekodināja, ka jāejot pamazām uz priekšu, bet Zinību komisijai jāejot priekšgalā; turklāt viņš vēl atgādināja, ka galda kartis uz kopmielastu esot pie laika izņemamas. Tā iestājās laimīgs pamiers ortogrāfijas karā. III. LITERATŪRAS MIERS Pēc karstām, garām un nemierīgām ortogrāfijas cīņām nāca vēsā balsī nolasītais, mierīgā garā sastādītais   K a u d z ī t e s   kga priekšnesums par mūsu pagājušā gada   b e l e t r i s k i e m   r a k s t i e m,   kas iznākuši kā grāmatas. Nekādu debatu šis priekšlasījums nesacēla, neviena prātu neuztrauca, neviens nejutās dzīts nedz runātāja teikumiem sīvi pretoties, nedz tiem silti piekrist. Likās pat, ka literatūras jautājums nevienu neierosinātu uz domāšanu, neceltu nevienā jaunu ideju, itin kā pārrunātais priekšmets piederētu pie pašiem vienaldzīgākiem. Te tūliņ jāpiezīmē, ka priekšlasījums pats bij rūpīgi izstrādāts, runātājs nebija pūļu taupījis ar savu priekšmetu plaši iepazīties. Tā tikām dzirdējuši arī par tādiem rakstiem, par kuriem gan bez cien. runātāja palīdzības ne savu mūžu mūs nebūtu aizsniegusi jebkāda vēsts. Arī savus slēdzienus taisīja runātājs no mūsu beletristikas apskata; vienai daļai tie varēja būt pa prātam, kamēr citiem īsti būtu vajadzējis tos stingri apkarot, bet tomēr neviens nepacēla savu balsi, - piekritēji laikam drusku kautrējās un baidījās izteikt klaji savus ieskatus, apkarotāji neturēja vēl par vajadzīgu uzstāties, un plašākai publikai viss jautājums likās diezgan vienaldzīgs. Pie vienaldzības cēloņiem pieskaitāma arī apskata vēsā objektivitāte. Bet, lai cēloņi būtu bijuši kādi būdami, mums vēl vēlāk būs gadījums par viņiem runāt, - raksturiska un savāda parādība visādā ziņā ir, ka dzīvāku ievērību sacēla ortogrāfijas un ne beletristikas jautājums. Pārrunādams oriģinālos baletristikas rakstus, priekšlasītājs minēja. sevišķi Andrieva Niedras «Zemnieka dēlu», kurš agrāk bijis iespiests «Pēterburgas Avīzēs». Stāsta saturu īsumā atstāstot, tika uzsvērts, ka Niedra tēlojis «īstu studentu ar vīna pudeli rokās», un tiešām tas jau arī ir raksturiski: ja mēs, latvieši, tēlojam «īstu» studentu, tad «bez pudeles» tas nau domājams, un zīmīgi arī tas ir, ka tagad šī pudele, kura nešķirami pieder pie latviešu studenta, kā, piem., grāmata pie krievu studenta, nau vairs vienkārša   a l u s    pudele, kādas savā laikā tik jūsmīgi cildināja Aluskausa Jēkabs, bet ir -   v ī n a   pudele: mēs esam civilizācijā uz priekšu gājuši, mēs neesam vairs tik prasti kā agrāk, un mūsu progresa simbols varbūt ir šī vīna pudele. Viss Niedras stāsts, kurš saucas par teiku, ir taču simbolistiski saprotams; varbūt arī viņa studenta vīna pudelē vairāk slēpjas, nekā vienkāršs cilvēks var iedomāties. Stāstā tiek tēloti: garīdznieks, dabas pētnieks un strādnieks, un viņu darbība esot simbolistiska. «Zemnieka dēls» pats nozīmējot latviešu tautu, māte - esot mūsu pagātne. Visjaunāks pēc tēlojuma iznāk strādnieks, kurš cenšas tik saraust naudu; tā kā še nu strādnieks stāv kā tips, kā priekšstāvis vispār strādniekiem, tad gluži jocīga ir Niedras kga strādnieku centienu nesaprašana, jo tipiskam strādniekam jau nau nekādas cerības saraust naudu, tas ir ideāls pilsoņiem, kuri tādēļ arī ir niknākie sargi saraustam privātīpašumam; kamēr strādnieku intereses gluži pretējas. Ka Niedras kgs nau spējis uzķert pat šo pamata starpību starp divām šķirām, tas dod par viņu gluži savādu liecību. Ka strādnieki no Niedras kga tiek bez tam vēl noteikti par slinkiem un nolaidīgiem, tas nau nekāds brīnums, viņiem vajadzētu daudz naskāk priekš citiem «saraust» naudu. Runātājs Kaudzītes kgs īpaši cildināja rakstnieka spēju runāt vecu, vienkāršu ļaužu valodu un iedziļināties viņu garā. Jāsaka tiešām - jaunlaiku garā iedziļināties ir grūtāk un N. kgm jo grūti. Arī priekšlasītājs izteicās, ka «Zemnieka dēls» saceļot smagas domas par tagadni, kaut gan viņš varbūt domāja citas domas nekā mūsu lasītājs; bet smagi tiešām top, redzot, ka rakstnieks tā veselai šķirai ceļ neslavu, visjaunākai un dzīves spējīgākai šķirai, un viņas aizstāvji to nemana. No šī stāsta runātājs ar manāmu prieku pārgāja uz «J a u n ī b a s   a t m i ņ ā m»   n o   m ā c ī t ā j a   N e u l a n d a,   kurš, aprakstot savus bērnības gadus, kavējoties sevišķi pie Cimzes un Valtera, tēlojot skolotāju un mazgruntniecības stāvokli pagājušā gadsimtenī un kur vispār manāms veselīgs gars; šis stāsts jo patīkamāks un mīļāks tādēļ, ka tik reti tādus varot sastapt. Līdzīgi patīkami stāsti esot   Z e i b o l t a   J ē k a b a    «Zemdabis laimā» un «Garā diena», kur atrodami pushumoristiski novērojumi, tipiski, veseli raksturi, kur pat piedauzīgas lietas tiekot atstāstītas patīkami, ka acīs neduroties. Interesi sev piegriežot arī   P e n ģ e r o t a-S v e š ā    stāsti «Ceļi un tekas». Tā esot liela grāmata, 220 lappuses bieza; literāriskās vērtības tai neesot lielas, bet ikdienišķam lasītājam viņa esot diezgan laba, jo tur esot dažas pamatotas domas. Tā, piem., tur tiekot apkarots dzeršanas jaunums. «Emancipācija», kura taču citkārt tik bīstama, te ļoti patīkami tēlota, jo «emancipētā» varone esot atmetusi savu «amaconību» un «puisību» un, vecumam tuvojoties, jūtoties nelaimīgā viena pati. Interesants visādā ziņā, ja arī ne stāsts, tad pats stāstītājs, kurš tik visai vienkārši pratis definēt «emancipāciju» par «puisību»; viss sieviešu jautājums viņam liekas pastāvot tikai iekš cenšanās pēc «puisības»; sievietes agrāk gribēja tikt pie «puišu tiesībām un biksēm», kā teica Purapuķe, bet nu Pengerots-Svešais redz, ka visas briesmas pagājušas, puišiem paliek savas tiesības un bikses un vecas meitas paliek vientulīgas un dod atkal karaļvalsti par brūtgānu. Viņš nemaz nau manījis, ka arī emancipācijas kustība tikusi dziļāka un apņēmusi plašākas aprindas, kur tā nau vairs modes, bet dzīves jautājums. Bet taisni tādi rakstnieki, kas nekā nemana, ir patīkami, un tur priekšlasītājam taisnība. Vienu gan rakstnieks bija manījis, proti, ka baskājieši un viņu nožēlošana ir modē, viņš tad arī sauca tos par «cienījamiem vīriem», pie kuru nelaimes tikai citi vainīgi. Viņš neapķer, ka no «cienījamiem baskājiešiem» nekas labs nevar nākt, ka ne tie ir karotāji priekš nākotnes. Tomēr tas nebūt nau pārmetums Penģerota kgm, jo mode ir valdniece, un pie mums pat vēl neviens moderns kritiķis nau emancipējies no baskājiešu un Gorkija un Andrejeva dievināšanas. Ar īpašu prieku runātājs minēja   Ķ ē n i ņ a   k u n g a   «J a u n ī b a s   l i t e r a t ū r a s» teicamos II un III iespiedumus, kurus bez bailēm varot sniegt bērniem, kuri audzinot neaizskaramas goda jūtas un tiklību. Stāstu nodaļā izraudzīti raksti ar retu garšu, tiem arī esot literāriska nozīme, kā sevišķi Līgotņu Jēkaba, Saulieša, Upīša rakstiem. J ū l i j a   D i e v k o c i ņ a   «Bērnu raksti» esot arī labi, bet Karmen Silvas stāsta iespaids paliekot neskaidrs; sevišķi labs esot paša Dievkociņa stāsts. Vēl tika minēti   J e n d e s   kga raksti «Bērniem» I un II, kuri izdoti no Derīgu grāmatu nodaļas un vispār esot ieteicami. Tad runātājs minēja lielu garu reizi grāmatu, kurām, kā viņš pats teica, neesot    n e k ā d a s   l i t e r ā r i s k a s   vērtības: saturs esot romantisks, apstrādājums ne visai veikls - ar vārdu sakot -   s e k l a s   g r ā m a t a s.   Tomēr viņš visas piesauca vārdā, atstāstīja īsumā viņu saturu, tāpat kā literāriski vērtīgām grāmatām, izklāstīja viņu tendences: iesākt ar mazu kapitālu veikalu, tāpat kā Kārlis un Marija, lai tiktu turīgi; zemnieku dēlam mīlēt muižnieku meitu, lai tiktu godā; būt uzticīgam laulībā u. t. t., dziļdomīgas un nedzirdētas mācības. Par tādām grāmatām līdz šim nemēdza referēt, viņas pieskaitīja pie sēnalu un lubu literatūras un nevienam neieteica. Kaudzīša kgs ar šādiem pārāk radikāliem uzskatiem nau mierā, viņš gluži objektīvs un domā, ka arī seklas grāmatas nau nīdamas; viņa princips ir,    l a i   g r ā m a t a   a r ī   i r    s e k l a,   k a d   v i ņ a   t i k s    k a i d r a.   Runātājs pārliecināts, ka dziļas grāmatas nenoder visiem; ir dažādu lasītāju šķiras, un lielākai noder taisni seklās grāmatas, jo dziļas tā nesaprot un   d z i ļ a j ā s   n e r e t i   i r   a r ī   n e z ā l e s.   Nevajaga saukt seklās grāmatas par   l u b u   l i t e r a t ū r u,    bet par   ļ a u ž u   l i t e r a t ū r u.    Patiesībā mums arī nemaz neesot jaunas oriģinālas lubu literatūras, jo tikai tulkojumos esot ļauna un kaitīga literatūra, mūsu t. s. lubu literatūra esot bez kādām briesmām, - un patiesi, tas jāatzīst - seklumā jau neviens nenoslīks, bet gan dziļumā. Seklās grāmatas rādot arī nereti ceļu uz dziļākām. Derīgu grāmatu nodaļai arī vajadzētu dot pastarpām seklākās grāmatas, lai tā vēl vairāk iemānītu uz dziļajām. Tātad runātāja uzskats būtu tas, ka tauta jeb «ļaudis» vispirms sargājami no kaitīgiem iespaidiem; labāk lai viņi paliek sekli līdzi seklajiem rakstiem, bet lai tik viens otrs nesamaitājas pie dziļajiem rakstiem. Kas ir kaitīgs, tas tuvāki netika apzīmēts, varētu pat domāt, ka viss, kas iet pāri pār seklajām, banālajām mācībām sekli skaidrās grāmatās, kā, piem., par Kārli un Mariju. Tad apmēram viss būtu no «ļauna, kas ir no jauna», visi to «ļaužu» karstie centieni pēc gaismas, pēc tiesībām, viss nemiers ar pastāvošo. Nemiers vien ir visas uz priekšu iešanas dzenuls, bet seklās grāmatas dod tikai mieru, parasto ikdienību. Un, ja runātājs domā, ka būs aizvien šķiras, kas prasīs seklās literatūras, tad tā nekādā ziņā nebūs tā šķira, kuru viņš sauc par «ļaudīm», tā iet uz priekšu, un taisni tā prasa krietnu grāmatu. Ar šo uzskatu šinī vietā plašāk nodarboties nau iespējams, tikai jāpiezīmē, ka tas ir raksturisks un laika zīme; ko līdzīgu mēs atrodam tagad arī citur, uz ko vēl aizrādīsim. Jo rodas apziņa, ka ir šķiru literatūra un ka rakstniekiem jāraksta vai nu priekš vienas, vai otras šķiras. Runātājs tad pārgāja uz speciāliem jautājumiem literatūrā un nopriecājās, ka raksturu tēlošanai mūsu rakstnieki piegriežot vairāk vērības, viņš minēja Poruku, Blaumani, Niedru, Zeiboltu, Saulieti u. c. Arī valoda vispār esot tikusi labāka, tā ka varētu jau runāt par valodas jaukuma jautājumu; pat seklākiem rakstniekiem valoda esot tagad diezgan laba. No tulkojumiem runātājs minēja pašus svarīgākos, kam literāriska nozīme vai kas citādi ieteicami un pielaižami lasīšanai. Pašā priekšgalā visiem 1902. gadā tulkotiem romāniem vai stāstiem stāvot vecākā   A l e k s a n d r a    D i m ā   lielais trīs sējumu romāns «G r ā f s   M o n t e   -   K r i s t o», novilkums iz «Dienas Lapas». Romānā daudz sarežģījumu, Dimā nepārspēts meistars tēlošanā un tiešām ģeniāls fantāzijas spējā. Stāstā mācītā dzīves gudrība ir: nekad neizsamist un aizvien sākt no jauna. - «A s t o ņ i   g a d i   S a h a l ī n ā» no Dobroļubova bija nodrukāts «Pēterburgas Avīzēs», - aprakstījis noziedznieku dzīves bez pesimisma un tādā garā, ka lasītājs šos nelaimīgos nenotiesā. Savs svars esot arī romānam «Ledus māja». Melnais Alksnis tulkojis   T u r g e ņ e v a   slaveno stāstu «P i r m ā   m ī l e s t ī b a»; tad ievērojams G o g o ļ a   «V i j s»,   G o r k i j a    «M a k a r s   Č u d r a» un «Mans ceļa biedris» (Derīgu grāmatu nodaļas izdots). No vācu valodas tulkotie stāsti esot mazāk ievērojami, H e i m b u r g a s   «L i e k ē d ī t e», gari stāsti; Ešstrutas «Zalome» iz augstākām aprindām. Runātājs savu priekšlasījumu nobeidza ar īsu pārskatu par tulkotām bērnu grāmatām, sevišķi uzsvērdams tādas ar reliģisku saturu; aizrādīsim še tikai uz Melnā Alkšņa «Mazajo atpūtas», kurai valoda laba un kura pēc satura labākā. Arī citās grāmatās valoda esot laba, dažās pat skaista. Tātad pēc cien. Kaudzīša kga liecības mēs varētu teikt, ka mūsu rakstnieki nu reiz izmācījušies latviski rakstīt un ka nu, tulkotās grāmatās pārspriežot, nevajadzēs vairs vai vienīgi runāt par sīkiem valodas jautājumiem, bet atliks vairāk laika aizrādīt uz oriģināltekstu garu un nozīmi priekš mums. * V a i ņ a g a   d a n c i n ā š a n a   u n   e t n o g r ā f i j a s   v i e t a Pēc tam kad mēs plaši atstāstījuši priekš mūsu laika sprīža tik zīmīgo un interesanto M. Kaudzīša kga priekšnesumu, mēs varam īsi pieminēt   P ē t e r s o n a   kga apcerējumu par   v a i ņ a g a   d a n c i n ā š a n u.   Ko tuvāku par viņu teikt mums būtu neiespējams tādēļ vien, ka mēs, runātājam gluži klāt sēdēdami, tomēr nekā nevarējām sadzirdēt, - publika visu laiku izturējās tik nemierīgi un, kaut gan tika apsaukta no priekšsēdētāja, tomēr viņai prātā bija un palika pavisam cits nekā vaiņaga dancināšana. Jāšaubās arī, vai Endzelīna k., kurš uzslavēja runātāju par viņa čaklo etnogrāfijas ziņu krāšanu, būs spējis iejūsmināt publiku par vaiņagu dancināšanu. Iejūsmināsies tikai speciālisti, bet ne tautas plašākās aprindas par etnogrāfiju, kura, protams, tādēļ tomēr paliek ļoti simpātiska zinātne un viņas kopšana cienāma. Visas tautas sajūsminājums priekš etnogrāfijas pagājis; ar sēriem smaidiem mēs tagad varam nolūkoties uz savām jaunības pārmērībām un neuztraukties, ja kāds smejas. Šādā ziņā mēs varam reizē izsacīt pārliecību, ka tādi priekšlasījumi kā Pētersona kga ir nevajadzīgi Zinību komisijas vasaras sapulcēs, kurās jāpārrunā visu tautu interesējoši priekšmeti - un vainagu dancināšanai tika diezgan gaiši izrādīta vienaldzība. Tie der speciālās zinātnieku sapulcēs. Un reizē mēs varam arī vēlēties līdzi Endzelīna kgm, lai referents pasniegtu sakrātos materiālus, tautas dziesmas u. t. t. savā izloksnē, jo viņš tur pilnīgi kompetents un darbam būtu tā vēl lielāka etnogrāfiska nozīme. IV. LATVIEŠU LIRIKA 1902. GADĀ Pēc Pētersona kga lasīja   T e o d o r s   Z e i f e r t a    kgs par «l a t v i e š u   l i r i k u   1902. gadā», apskatīdams vispirms ražojumus un tad izsacīdams vispārējas domas par dzeju tautā kā slēdzienus iz mūsu lirikas attīstības gaitas pēdējā laikā. Dzejas grāmatu pagājušā gadā iznākušas veselas septiņas, bet tikai vienā esot tiešām dzeja:   K. S k a l b e s   «C i e t u m n i e k a    s a p ņ o s». «Aiz viņiem kalniem, tur saule spīd» būtu labs moto šiem dzejoļiem, kuri aizņemot kā mīlīgā mūzika un atraisot no nospiedošas apkārtnes. Dzīšanās tikt ārā iz šīs apkārtnes, galvenais, simpātiskais motīvs jaunajam dzejniekam, kurš jūtas še kā cietumnieks, kaut gan pats īstu cietumu vēl nau izbaudījis. Pār visām pārējām grāmatām varam ātrāk pāriet pāri. Cītīgi mēģinājoties dzejā  J.  P ā v i l s   («Papardītes un Ciesas»); pantiņi gludi, vārdi jauki, centieni krietni - bet viss sekls; Kaudzīša k. laikam turpretī teiktu: lai sekls, bet skaidrs, - «ļaužu literatūra». Aiz J. Pāvila dzejas strautiņš top vēl seklāks un nāk jau «Mīlestības un jaunības dziesmu kronis» un «Mīlestības dziesmu vaiņags». Otrā no šīm grāmatām iespiesta jau ceturtā drukā, un tātad tā prece tautā iet, kaut gan šīs grāmatiņas vērtība neievērojama. Runātājs apskatīja arī garīgo dzeju un atrada, ka arī garīgās dziesmās sākot parādīties vairāk izkopta tehnika; bet mums maz laika nodarboties ar dažādām «kapu mirtēm», «dvēseles nopūtām» un «paradīzēm». Tad vēl tika aizrādīts uz Freija izdoto «Par piemiņu», kur katrai dienai savi bībeles vārdi un dziesmu pants; grāmatiņa gan nodomāta baptistiem. Apskatot literāriskos mēnešrakstus, runātājs tur nebija redzējis liela kupluma. «A u s t r u m ā» dziļākās jūtas uzejamas kādā Mārtiņa dzejoli un Mārtiņa Greiga un Blau'a atdzejotā dziesmā; bež šiem dzejniekiem būtu mināmi vēl Paparde, Sauliets, uz gada beigām vēl Poruks, Skalbe u. c. «M ē n e š r a k s t ā» visražīgākā dzejoļiem bijusi Birznieku Sofija, kurai izdodoties izteikt jūtas, kas sakarā ar dabu. Tad plašas telpas bijušas novēlētas vēl Fallijam, kuram esot tāda pašapziņa jeb lielīšanās sērga, kāda līdz šim vēl nebijusi redzēta latviešu dzejās; vairāk oriģināla arī nekā neesot viņa dzejoļos. Kā jauns dzejnieks parādījies Rūdolfs Balodis, tomēr viņa īpatnība vēl palikusi nenoteikta. Ar parasto spēju dzejojuši Rainis un Aspazija. «J a u n ī b a s   d r a u g ā» tiekot rūpīgi piekopta dzejas nodaļa; lielākā daļa dzejoju gan esot jau agrāk bijusi citur drukāta, bet izvēle laba, un tiekot nopietni strādāts, lai jaunībā ieaudzinātu īstas dzejas sajēgu. Tas pats sakāms arī par «J a u n ī b a s   l i t e r a t ū r u», jo abu izdevumu dzejas nodaļu vadot kompetents lietpratējs dzejnieks A. Ķēniņš. Ķēniņam tomēr tika no referenta pārmests - un gluži nevietā -, ka viņš piegriežot pārāk vērības filozofisku domu pilnai, tendenciozai, paskubinošai dzejai, pat skolmeistariskai pamācīšanai. Filozofija un skolmeistarības neder bērniem, bet kā lai iz dzejas izdzen «paskubināšanu»? Tad Vilhelmu Tellu vajadzētu pirmo izdzīt. No paskubināšanas nau brīva arī tautas dzeja, un mūsu jaunībai taisni   t a g a d   vajaga paskubināšanas uz priekšu, nevis remdenas novērošanas. «Konkrētā» dzeja gan ir augstāka, bet ir laiki, kad bez paskubināšanas nemaz nevar iztikt, un - - kur nau tendences? Augstākā ziņā katrai labai dzejai ir tendence: «Nātanam Gudrajam» ir tendence, bet arī «Faustam»; laba dzeja aizvien modina zināmu nemieru, cenšanos uz priekšu, uz attīstīšanos - mazāk laba dod mieru un attura uz vietas; bet    m ē s   nevaram stāvēt uz vietas. Sava apcerējuma otrā pusē runātājs atkal reiz norādīja uz nožēlojamo faktu, ka grāmatas, kurām nau nekādas dzejas vērtības, izplatoties tautā pa tūkstošiem, kamēr labas grāmatas izdevēji neizdodot, jo tās netiekot pirktas. Tagadējā īstā tautas dzeja, kuru tauta tiešām lasa, esot «mīlestības gaudas» un «paradīzes ziedi», garīgā dzeja ar nejēdzīgo valodu, ja daudz - Dinsberģi un Lapas Mārtiņi. Labas garšas ziņā tauta tagad stāvot zemāki nekā priekš gadusimteņiem, kad īstas tautas dziesmas bijušas viņas garīgā barība. Mēs esot gājuši stipri uz priekšu, bet tautas lielākā daļa noslīdējusi lejā, jo spēcīgākie, vairāk attīstītie locekļi no viņas atšķīrušies. Tie ir tie, kas rada kultūru dzeju, un šādai dzejai tad jātop par šķiras, ne visas tautas dzeju; tauta šo dzeju nesaprot un neiejūsminājos priekš viņas. Jau Auseklis aizvien minot tautu, bet tautai viņa dzeja palikusi sveša. Īsta dzeja rodoties, nevis kāda stāvokli mākslīgi iedomājoties, bet tieši tēlojot tā stāvokļa jūtas, kurā pats dzejnieks atrodoties. Vilšanos vajadzētu reiz izdeldēt. No labākiem dzejniekiem nau gaidāms, ka tie sacerētu ko tādu, ko tauta labprāt lasa. Bet kā nu līdzēt? Lai konkurētu ar pātarniekiem un lubeniekiem, vajagot no tiem mācīties un labas grāmatas pienest vairāk tautai klāt. Tā būtu lietas tehniskā puse, un viņai, pēc mūsu domām, taisni vislielākā nozīme. Iekškrievijā, tanīs guberņās, kur ir zemstes, tiešām rīkojas ar lielu sparu un spīdošiem panākumiem, labas grāmatas darot tautai pieejamas, gan tās uz tirgiem pārdodot, gan pa laukiem iznēsājot, gan bibliotēkas dibinājot, un tauta tad tur arī lasa tiešām labas grāmatas (ko var ar dokumentiem pierādīt) un nejūt nemaz vajadzības pēc kādas atsevišķas «ļaužu literatūras», kura tik tuvu rada «lubu literatūrai». Šo svarīgo jautājumu mēs ceram citā vietā plašāk pārrunāt, ja vien negadās zināmie šķēršļi. Cits apstāklis būtu grāmatu dārgums, kā to novērst? Bez tehniskās puses uzlabošanas Teodors liek priekšā arī vēl citu līdzekli: pašu dzejas ražojumu uzlabojumu. Pumpura «Stāsti manim, Daugaviņa» tikusi par pilnīgu tautas dziesmu. Pumpurs nau ar nodomu tautas garšai piemērojies, bet izteicis jūtas, kas ari inteliģencei vienādas ar tautu. Kaut gan inteliģences garīgā pasaule plašāka, tomēr viņai nereti esot kopība ar tautas redzes aploku. Vajadzētu sakopot tos dzejas ražojumus, kuri saprotami abām pusēm un kuri nāk no īstiem dzejniekiem. Šādu dzeju krājumu mums vēl nau, vāciem turpretī ir lēti dzeju krājumi no Ludviga Jakubovska, pa 6 kapeikām katrs: jaunlaiku dzeja un Gētes un Heines izvēlēti dzejoļi. Kādu ar estētisku garšu sastādītu dzejoļu izdevumu varētu izlaist vismaz Derīgu grāmatu apgādniecības nodaļa; jaunības rakstu izdošana viņai ir jau labs pasākums. V. JAUNĀ TAUTAS DZEJA Pie debatēm pēc Teodora referāta bija pieteikušies vairāki kungi.   R. B ē r z i ņ a   kgs aizrāda, ka līdzīgs dzeju krājums, kādu vēloties Teodors, lai attīstītu tautas garšu, jau esot, proti, P. Bērziņa izdotais krājums «Neaizmirstelītes». Tad uzstājās V. Dermanis garākā dzīvā runā, kura atrada arī publikas piekrišanu - taisnību sakot, šo piekrišanu ar tiešām liecībām tagad vairs nau iespējams pierādīt, jo katra piekrišanas zīme tapa tūliņ pašā dīgli nomākta no prezidenta kga, kurš stingri izpildīja savu kārtības uzrauga lomu. Par nekārtību tika ieskatīts katrs publikas mēģinājums kaut kādā kārtā dzīvāk interesēties par priekšlasījumiem, - miers ir pirmais pilsoņu pienākums, un mēs tiekam no visām pusēm audzināti uz šādu pilsonību. Dermanis, kā arī dažs labs cits bij sapratis Teodoru tā, it kā tas būtu ieteicis atgriezties atkal pie senās tautas dzejas. Tam pretim Dermanis aizrādīja, ka tautas dziesmas cēlušās sensenos laikos, kuriem ar mūsu laikiem neesot vairs nekā kopēja, viņas izteicot tikai tā laika jūtas un domas, bet visi mūsu dzīves apstākļi esot lieliski pārgrozījušies, īpaši pašos pēdējos gadu desmitos pēc klausības atcelšanas. Mums esot sava, mūsu laiku tautas dzeja, kura attēlojoties dzejās no mūsu dzejniekiem: Raiņa, Aspazijas, Plūdona u. c. Šie dzejnieki izsakot tautas jūtas un domas, viņu vajadzības un ilgas, visu to, ko tauta neapzinīgi jūtot. Tauta pati tikai nespējot izteikt savus prasījumus un savas vajadzības gaiši aptvert. Atdzīvināt seno laiku dzeju neesot iespējams, un uzspiest mūsu dienu dzejniekiem, lai tie piemērojas tautas garšai, būtu nepareizi, jo, kā jau teikts, tauta pati sevis vēl pilnīgi neapzinās, viņas garša nau vēl pilnīgi attīstījusies šinī pārejas laikmetā, tauta nesaprot vēl moderno dzeju, kaut gan arī tā ir tautas dzeja, i. i., tautas neapzināto jūtu izteicēja. Papildinot Dermaņa k. uzskatu, jāsaka, ka tiešām tautas dzeja nau vienīgi tā, kura ir zināmā laikā tautas mutē, bet arī tā, kura izteic tautas slepenās jūtas; jā, pat šī pēdējā ir īstā tautas dzeja, jo viņas tautiskums pastāv ne vienīgi ārējā apstākli - ka tauta viņu lasa -, bet taisni saturā, tautas garā. Šādā ziņā mūsu laika tautas dzeja ir tā, kura pesimistiski un kritiski lūkojas uz visu tagadni un kura ilgojas un ar sparu cenšas salauzt tagadnes šaurumu. Pamatīgi apsvērt šo uzskatu, protams, nau iespējams kādā blakus piezīmē; arī runātājs to neizveda noteikti cauri un savā vēlākā priekšnesumā par latviešu drāmu bija no tā atkāpies, jo nespēja izskaidrot tādu tautisku parādību kā Aspazijas «Vaideloti». - Attīstīdams savas domas tāļāk, Dermanis atzina, ka piemēroties tagadējai tautas garšai būtu nolaisties no dzejas augstumiem līdz lubu literatūrai. Citas tautas saprotot Ibsenu, Hauptmani, Zudermani, mēs ne; tas esot pierādījums, ka nesaprašanas cēlonis neesot pašā dzejā, bet gan tautā, t. i., viņas neattīstītā garšā un zemā izglītības un sabiedriskās attīstības stāvoklī. Kā vienīgais līdzeklis atliekot tautu tālāk attīstīt, izkopt viņas gaumi, lai viņa varētu saprast modernās dzejas simbolus un alegorijas, pazītu pati sevi šinī dzejā un to iemīlētu. No šīs modernās dzejas, kura esot īsta tautas dzeja un par kuras reprezentantiem runātājs atzina augšā minētos dzejniekus, esot jāizšķirot daži moderni dzejnieki, kā Ķēniņš, Kleinberģis, Viktors Eglīts u. c., kuri piekopjot tikai t. s. «tīro mākslu» vien, tēlojot jūtas, kādas esot tikai viņiem pašiem un turīgām šķirām; priekš tiem tautas neesot, viņi tautu un tauta viņus nesaprotot. Tie esot tā saucamie dekadenti, viņi tapuši par šķiras dzejniekiem un mūsu tautas dzeju nevarot veicināt. Bet arī īsti moderno tautas dzeju tauta vēl tik drīz nesapratīšot, jo viņas attīstībai esot daudz kavēkļu, kuri ne tik ātri novēršami; ja tie būšot novērsti, tad nākšot zelta laiki arī mūsu dzejai, jo tauta to sapratīšot un iemīlēšot. Tad vērība tapa nogriezta no galvenā jautājuma, jo Niedras kgs uzstājās kā Fallija aizstāvis; mēs nezinām, vai Fallijs jūtas sevišķi laimīgs, ka nācis zem šiem apsardzības spārniem. Fallija vārds, tā runātājs izteicās, ticis bieži minēts, vairāk viņam bijis nosodītāju nekā aizstāvju, bet tas tomēr nepadevies. Kā rādoties, tad tas ticot pats sevim un savai nākotnei, un, ja vien neesot fanātiķis vai ārprātīgs, tad tas esot spēks. Kritikai jābūtot pret viņu objektīvai; neesot pareizi, ja Teodors viņam pārmetot lielīšanās sērgu, tas viņu aizskarot; to nedrīkstot. Niedras kgs, kā   d o m ā j a m s,   visā nopietnībā un stingrībā turas pie tā uzskata, ka kritika nedrīkst par rakstnieku izteikt brīvi savas domas; visiem vēl būs nelāgā piemiņā, kāds tracis tika celts no Niedras kga aizstāvjiem, kad Teodors bija iedrošinājies viņa ražojumus neslavēt, bet teikt par tiem patiesību; ko viņš domāja.   D o m ā j a m s   gan būtu, ka šāds ir N. kga uzskats, un tad par to, kā jau uzskatu, varētu runāt, - bet nu N. k. pats priekš gadiem iesāka sava rakstnieka karjeru ar to, ka līdzās kāda Liepājas vīra un citiem ķengāšanās rakstiem par Aspaziju - Liepājas rakstus pat Draugu biedrība atzina par neģēlībām - uzbruka šai mūsu pirmai rakstniecei «Austrumā» nedzirdētā kārtā, pūlēdamies noliegt viņai katru spēju un nozīmi. Tātad Niedras k. nebūt neturas pats pie sava uzskata, ka kritika nedrīkst nepamatoti uzbrukt rakstniekam. Uzskatu viņš var mainīt, cik vien grib; tas viņam ir tikai kaujas ierocis. Šis savādais bruņinieks Niedra, kas turklāt vēl slēpjas aiz pāris burtiem, uzbruka toreiz sievietei, tagad viņš tik bruņinieciski aizstāv Falliju. Nabaga Fallijs! Ja Fallijs esot saucies par pravieti, saka N. k., tad viņš to runājot ne savā vārdā, bet kā dzejnieks; varot teikt vienu un domāt ko citu. Šādās reizēs vajagot pielikt estētisku mērauklu. Arī par labu dzejas grāmatu izplatīšanu Niedras k. izsacījās: grāmatu lētums nekrītot svarā, vainīgi esot paši dzejnieki, ka viņus nesaprotot, jo viņiem esot «a k l a   f a n t ā z i j a», pat mūsu labākajiem. Kas šī «aklā fantāzija» tāda ir, to pats runātājs nemācēja pateikt, bet visādā ziņā viņa esot jāņemot par vienīgo objektīvo mērauklu pie dzejoju vērtības apspriešanas. Grūti tikai nāksies nabaga kritiķiem mērīt ar šo auklu, kuras garumu pats viņas atradējs nezin. Viņš gan pūlējās aklo fantāziju paskaidrot ar kādu citātu, bet neiznāca daudz vairāk par «aklas vistas dzīšanu» rotaļās. Skaidri bija tikai tas, ka Līgotnu Jēkabs neesot dzejnieks, tādēļ ka viņam kāds nepareizs salīdzinājums, bet varbūt pareizāk tādēļ, ka Līgotņu Jēkaba gars viņam nepatīk. Dzejniekam ar «aklu fantāziju» lasītāji nevarot izdzīvot līdzi viņa jūtas, tam esot savādas gleznas, kuras neesot domājamas; šiem dzejniekiem vajagot stāties laukā iz rindas, tad atlikušos tauta saprastu. Viss, ko runātājs ar savu jauno «aklās fantāzijas» mācību gribēja teikt, bija laikam sen pazīstama lieta, ka gleznām dzejā vajaga būt pareizām; bet pēc gleznu pareizības vien apspriest dzejas vērtību ir ērmoti, jo dzeja taču ir daudz vairāk nekā pareizu un skaistu gleznu pušķis. - Kritika arī daudz esot grēkojusi, nemērīdama vienīgi pēc «aklās fantāzijas», bet mudinādama dzejniekus uz ideju tēlošanu, kuras lasītāji nesaprotot šos lasītājus vajagot sistemātiski mācīt, kā jālasa dzejas pēc «aklās fantāzijas» teorijas; jāizdodot tādas mācības grāmatas, kādas ārzemēs jau esot. Kad   Ķ ī p e r a   kgs bij īsumā priekšrunātāja domām izteicis savu piekrišanu, kas publiku ne visai pārsteidza un uztrauca, tad uzstājās Teodors un vispirms atbildēja R. Bērziņa kgm, ka P. Bērziņa «Neaizmirstelītes» neesot izvēlētas pēc estētiska principa un tādēļ neizpildot viņa prasījumus. Tad Teodors paskaidroja, ka nemaz neesot to domājis, ko Dermanis apkarojis, jo negribot griezties atpakaļ pie senatnes un atdzīvināt seno tautas dzeju; viņš tik vēloties, lai tiktu sastādīts krājums no labākām dzejām priekš tautas, tā ka tauta iemīlētu jauno dzeju. Piem., mīlestības dzejas no lubu dzejniekiem esot sevišķi iecienītas tautā, bet varētu sastādīt tautai mīlestības dzejoļu krājumus no labiem dzejniekiem, jo tie taču arī mīlējuši. Tāļāk - atbildēdams uz pārmetumiem, ka referātā par mūsu liriku Fallijs aizskarts, Teodors saka: viņš nevarot atzīt par augstu, dzejas cienīgu priekšmetu pašdievināšanos; viņš pieved kā piemēru Heini, kurš gan arī pats sevi cildinājot, bet atkal citās savās dzejās tēlojis, kā jūtoties pazemots. Uz to, ka šī pašcildināšana jāsaprotot simbolistiski, kā dzejnieks, piem., domājot «tautu» un runājot par savu «es», Teodors neatbildēja, bet pārgāja uz jautājumu par normu jeb mērauklu pie dzejoju vērtības apspriešanas. Teodors noliedza, ka varot uzstādīt jel kādu   o b j e k t ī v u   mērauklu; arī «aklās fantāzijas» mēraukla tāda neesot. Ja šo mērauklu pieliktu vislielākiem dzejniekiem, tad arī atrastu nejēdzības, ja vien gribētu. Šī mēraukla esot patvarīga; esot turpretī jāievēro, cik tāli individualitāte izglītota, cik dzejnieks izsakot to, ko pats gribējis izteikt. Teodors še nostājās uz modernākā stāvokļa, no kura skatoties arī nevar noteikt nekādas vispār un visos gadījienos derīgas normas dzejai, tāpat kā nevar uzstādīt nekādus negrozāmus, vispār atzītus likumus daiļumam. Katrs mākslas darbs jāapspriež pēc tiem likumiem, uz kuriem dibinās viņa īpatnējā būtne, un tas ir pilnīgs, ja pats sev un šiem likumiem ir uzticīgs bijis. Tāļākās debatēs   V. D e r m a ņ a   kgs aizrāda, ka ar estētiskām teorijām vien vēl nekas neesot panākams. Ja arī ievērotu pie kāda dzejoju krājuma sastādīšanas visus prasījumus, lai tie nu saucas par objektīvām vai subjektīvām normām, tad tomēr tas necik nepalīdzētu lubu literatūras apkarošanā, ap kuru grozījās īstais jautājums. Ne vien daiļā literatūra neizplatās tautā, - tas pats liktens arī zinātnei, un nevar taču teikt, ka zinātne būtu nepareiza un ka tādēļ tauta viņu neuzņemtu. Vainīgs te pats tautas zemais attīstības stāvoklis. Runātājs ņēma piemērus un jautāja, vai gan Niedras teorijas prasījums neesot izpildīts Raiņa dzejojos vai Aspazijas, Plūdoņa, Poruka? Itin visur izpildīts, esot jāatbildot, un tomēr tauta viņus nesaprotot tā kā lubu literatūru. Ja izdotu dzeju krājumus, antoloģijas, kurās lūkotu pēc Teodora padoma piemēroties tautas garšai, izlasītu tikai to, kas tautai jau tagad saprotams, tad iznāktu krājums, kam būtu maz dzejiskas vērtības, jo būtu jāņem taisni sentimentālākie dzejoļi. No labāko dzejnieku ražojumiem tādā kārtā var ļoti maz ko izlasīt, jo tie nau sentimentāli, un tātad ar tādu izlasītu krājumu mērķis necik nebūtu panākts. Mērķis nau nebūt tik viegli un vienkārši sasniedzams, jo vienīgais līdzeklis ir - tautas gaumes izglītošana, kura savukārt sekmēsies ne tik daudz ar labu dzejoju krājumu vai estētisku mācību grāmatu izdošanu, kā ar tautas jaunās paaudzes estētisku attīstīšanu skolā. Tam pretim, protams, varot teikt, ka literāriskas gaumes attīstīšana pie bērniem esot varbūt gan iespējama ārzemēs, kur tautskolu kurss esot sešus vai septiņus gadus, bet ne pie mums, kur tikai trejgadējs kurss. Mūsu tautskola varot ar mokām dot tikai visnepieciešamākās zināšanas; ar labu gribu un lietas prašanu tomēr arī mūsu apstākļos varot vairāk ko darīt. Jānožēlojot, ka pats mūsu tautskolotāju personāls ne vienumēr esot pietiekoši literāriski izglītots, ne vienumēr rādot interesi par mūsu literatūru un tātad arī nevarot bērniem iepotēt mīlestību uz daiļliteratūru un ieaudzēt literārisku gaumi. Un tiešam jaunumam, literatūras atšķirtībai no tautas, ir ļoti dzijas saknes: mums jācenšas ar visiem spēkiem pacelt tautas izglītības stāvokli, paplašināt mācības tautskolās, gādājot par pamatīgāku un pilnīgāku pašu tautskolotāju izglītību; pēdīgi, darot pieejamu izglītību ārpus skolas plašākām aprindām. Galu galā, zināms, šo centienu izvešana dzīvē atkarājas atkal no tāļākiem apstākļiem, kuri ir jāgroza; to še pārrunāt nau vieta un nau iespējams, bet to atgādināt arvien der. Kā pēdējais runātājs šinī jautājumā uzstājās   E. M e d ņ a    kgs, kurš norādīja, ka vajagot noņemt vainu no dzejniekiem, kuriem tā tiekot nepareizi uzkrauta; ne dzejnieki esot vainīgi, ka tauta viņus maz lasot, bet daudz un dažādi apstākļi. Citu starpā vainīgi esot pie lubu literatūras arī sevišķi paši izdevēji, kuru garša pa lielākai daļai esot gluži neattīstīta. Tautai esot vajadzīgi izdevēji, kas būtu izglītoti vīri, kuri spējīgi daudzmaz patstāvīgi apspriest izdodamo grāmatu vērtību. - Tad runātājs griezās vēl pret to uzskatu, kurš bieži sastopams: it kā mūsu tautas dziesmas būtu novecojušās un nederētu literāriskas garšas attīstīšanai. Mēs še pilnīgi dalāmies runātāja uzskatos, jo mūsu tautas dzeja ir un paliek neizsmejams avots mūsu dzejas atjaunošanai; no tautas dzejas visur tikai ir attīstījusies mākslas dzeja. Iz tautas dziesmām jāizlasa pērles, tās noderēs kā lasītāju publikai, tā arī pašiem dzejniekiem. Tikai diemžēl mums jāsaka, ka par tautas dziesmu daiļumu un noderīgumu ir gan jau ļoti daudz runāts, bet gandrīz nekas nau darīts, lai šīs daiļās un noderīgās tautas dziesmas tiešām tiktu lasītāju publikai pieietamas. Milzīgais Barona tēva tautas dziesmu krājums ir monumentāls, tautisks darbs, - bet viņš vispirms ir milzīgs - kurš lai tādu nopērk? - un tad viņš ir skaidri zinātnisks ar saviem nepārredzamiem variantu un piezīmju klajumiem, kuri vientiesīgam lasītājam ir tuksneši. Nepieciešami ir vajadzīgi tautas dziesmu izdevumi priekš pašas tautas; no tautas salasīts viss bagātais krājums, - dodat nu tautai atpakaļ viņas dziesmas! Tauta jūt lielāku vajadzību pēc tautas dziesmām nekā zinātnieki, un, ja tam runā pretī, tad jāsaka: tautai ir lielāka tiesība uz savām dziesmām nekā zinātniekiem. Līdz šim tikai viens ir pretī nācis šai tautas vajadzībai - Āronu Matīss ar savu tautas dziesmu izvēli. Darīts še par maz un vismazāk no to puses, kuri savā laikā visvairāk runājuši par tautas gara mantām un apkarojuši visu modernāko literatūru. Toreiz ar sparu bija jāaizrāda uz modernās literatūras lielāko nozīmi. Jo no tautas dzejas gan jāiziet, tai jāiet pa priekšu vai vismaz līdzās, bet tad jāattīsta dzīva, spēcīga, moderna mākslas dzeja, kura ved uz priekšu modernā dzīvē. Lubu literatūra ved atpakaļ un tiešā pagrimšanā. Arī nekāda «skaidra sekla literatūra» neder, jo tā dara seklu, un, ja tautā izsīktu dzijums, uz ko tad lai mēs vēl cerētu? Tautai nepieciešama moderna mākslas dzeja, tāpat kā moderna zinātne; mākslas dzeja tiks par tautas dzeju, jo viņa izsaka tautas neapzinātās ilgas un vēlējumus, un prasības, kuras radušās un izaugušas, un domājamas tikai mūsu laikos. Senā tautas dziesma uz visiem jaunajiem tūkstots mocošiem jautājumiem nezin atbildēt, bet viņa uzglabājusi sevī nevīstošu spirgtumu, dzīves prieku, nelūkojot uz visu vergu jūga smagumu; pagānisku, veselīgu tikumības naivitāti, dzīves vienkāršību un šaurajās robežās pilnību un daiļumu. Mēs esam bieži paguruši un sarūgtināti; mēs tagad mazāk pazīstam dzīves prieku nekā pat viņos tumšajos neģēlīgajos vergu laikos; mēs ar tiesību jautājam, par ko tos vien sauc par jūgu laikiem? Mūsu dzīve sarežģīta, un grūti viņu pārredzēt un izprast viņas gājienu; te zūd maigums un piemīlīgums arī dzejā tāpat kā dzīvē; mēs esam tikuši pieauguši un ar žēlām ilgām noskatāmies atpakaļ uz «savu tāļo jauko bērnību»; atpakaļskatā mēs spirdzināsimies, bet nekad nopietnībā negribēsim tikt atkal par bērniem. Jau uzvelkot mūsu bērnības apģērbus vien, iznāk ne tautības veicināšana, bet maskerāde; tagad mēs jau visi esam to atzinuši. Mūsu dienas ir tikai pāreja; nāks laiks, kad tauta spēs saprast savu moderno tautas dzeju, gluži nepārredzamā tāļumā tas vairs nau, un tad zudis jautājiens, vai nedot tautai kādu īpašu, mazāk vērtīgu literatūru? Tad būs vislabākais priekš tautas tikai diezgan labs, - tas būs tas zelta laiks. VI. NEATNĀKUSI ZINĀTNE Otrās dienas darbi, 18. jūlija, sākās ar paziņojumu no priekšsēdētāja puses, ka referents par izgājušā gada zinātniskiem rakstiem, Alkšņa kgs, atkal reiz neesot atnācis uz sapulci un tādēļ sapulce pāriešot uz citiem priekšnesumiem. Tā mēs arī šoreiz palikām bez kādām ziņām par zinību gaitu pie mums no Zinību komisijas puses. Tas atkārtojas tagad vai jau desmito reizi; jau desmit gadus no vietas Zinību komisijas katrreizējais priekšsēdētājs, kad pienāk rinda pie zinības, izskaidro ar tiem pašiem stereotipiem vārdiem: «Referents par ziniskiem rakstiem sapulcē nau ieradies, tātad es lūdzu nākošo referentu celt priekšā savu apcerējumu.» Šī formula tikusi mums jau tik parasta, ka mēs laikam gluži satrūktos, ja reiz kāds priekšsēdētājs teiktu: «Šoreiz    i r   i e r a d i e s    Zinību komisijas sapulcē referents par ziniskiem rakstiem,» - mums izliktos gandrīz savāds šāds sakopojums: Zinību komisijā lasa par ziniskiem rakstiem. Vai tiešām nebija iespējams gādāt par to, ka par ziniskiem rakstiem kāds patiesībā arī referē, bet ne tikai   s o l ā s   v i e n    referēt? Vai šis mūžīgi «neatnākušais» Alkšņa kungs nau tikai mistifikācija? Vai tāds kungs jel maz ir pasaulē? Vai šis vārds apzīmē personu jeb ir tikai nosaukums bez kāda reāla satura? Gandrīz veselu gadu desmitu par ziniskiem rakstiem netiek nekas minēts Zinību komisijas vasaras sapulcēs, - un tad brīnās, ka cēlusies plaisa starp inteliģenci un tautu, ka tauta nelasa un nesaprot labas grāmatas. Parādība ir visai raksturīga. - Mēs negribam še izsacīt sevišķus pārmetamus Zinību komisijas vadībai, vainīga ir visa mūsu inteliģence, kura nau sapratusi, kas tai ir jādara, vai nevīžojusi to darīt: viņas pirmais uzdevums bija zinātni izplatīt tautā, tautu attīstīt un izglītot, neatsvešināties no tautas, bet to pacelt. Patstāvīgi zinātni virzināt uz priekšu, tas mums vēl gandrīz pilnīgi neiespējams, mums priekš tā par maz spēka; bet zinātni darīt pieejamu plašākām aprindām, tas mums iespējams, un tas ir nepieciešams darbs. Ja mēs še joprojām būsim tikpat nolaidīgi un nevīžīgi, tad sekas būs visbēdīgākās: nežēlīgā, modernā dzīves cīņā mēs kā tauta drīz vien pagrimsim un tiksim izdzēsti iz saraksta. Tikai ar nerimstošu garīgu attīstību mēs varam iekļūt un noturēties kultūras tautu starpā; mēs vai nu būsim augstas kultūras tauta, jeb vai mēs nemaz nebūsim. Atpakaļ rāpjoties un noslēdzoties no pārējās pasaules kādā tumšā senlaiku alā, mēs kādu laiciņu mitināsimies, līdz tumsa mūs noslāpēs; uzvarēt cīņā ar kultūras tautu var tikai kultūras līdzekļiem, - spēcīgākais no šiem līdzekļiem ir zinātne. Zinātņu izplatīšanu tautā mūsu inteliģence nau pietiekoši piekopusi, tam pat ir cēlušies atklāti pretinieki, kā, piem., Niedras k. Vai no Zinību komisijas nevarēja prasīt iniciatīvi, uzsākumu zinību popularizēšanas lietā? Vismaz apskatu par šinī jautājumā jau padarīto darbu? Teiks, ka nebija ko referēt par ziniskiem rakstiem, jo tādu bija pārāk maz. - Nu, lirisku grāmatu arī bija maz - tikai viena laba. Ar referēšanu vismaz būtu tikusi vērība griezta uz šo tik svarīgo lietu, un, ja arī maz būtu apskatāmā materiāla, tomēr apcerējums par to būtu interesantāks par dažu labu no priekšlasījumiem, kuros šoreiz noklausījāmies. Tas lai izskaidro, ja ne atvaino mūs, ka mēs pie nenolasītā priekšlasījuma pakavējamies ilgāk nekā pie daža nolasīta. Piemēram lai noder tūliņ pats pirmais priekšlasījums, kuru 18. jūlijā cēla priekšā neatnākušā Alkšņa kga vietā   D i š l e r a   kungs. Ne daudzi būtu noskumuši, ja arī   D i š l e r a   kgs šoreiz nebūtu atnācis. Viņš lasīja «p a r   s t i p r i e m   u n    v ā j i e m   t i p i e m   m ū s u   l i t e r a t ū r ā»,   un viņa nolūks bija pats labākais: pierādīt ar piemēriem iz mūsu rakstniecības, ka nederot tēlot vājus tipus un, arī ne modernus pārcilvēkus, bet vienkārši stiprus tipus. Kādi tomēr ir tie stiprie tipi, tas netika skaidri aprādīts. Runātājs par savu priekšmetu nebija skaidrībā, varbūt arī viņš pats par sevi nau galīgi skaidrībā, jo viņam liekas vēl savienojamas gluži nesaderīgas lietas: - viņš dievina mūsu Veidenbaunm, salīdzina to ar teiku varoņiem iz Olimpa un reizē sajūsminājas par atsevišķu «latvieša ģēniju», kuram nav brīv būt kosmopolītiskam jeb starptautiskam, - viņš aizmirst, ka Olimps ir ticis starptautisks - kosmopolītisks un - Veidenbaums ir kosmopolīts. - Sākumā runātājs pasniedza vēsturisku aprādījumu par vājo un stipro tipu celšanos pie mums. Seši simti gadu garā netaisnība, verdzības riebīgais lietuvēns mūs tā nospiedis, ka viss mūsu spēks varējis attīstīties tikai ciešanā; tad varējuši celties tikai vāji tipi, kuri no maizes raizēm nospiesti. Pēc verdzības un klausības atcelšanas - kura runātājam nepareizi likās nākusi tikai caur žēlastību un ne caur saimniecisko attīstību, kā tas bija patiesībā, - dzīvē radušies arī stipri tipi, kuri centušies pēc izglītības un pēc tiesībām, - viņš minēja piemēram Kronvaldu. Tad runātājs pieveda dažus piemērus iz mūsu literatūras, visur, tāpat kā augšā, savos aprādījumos un slēdzienos jaukdams kopā pareizu un nepareizu. Stiprs tips, piem., Brigader Annas «Visvaldis» («Austrumā» 1900. gadā), stipras sievietes tips Mare. Visvaldis gribot pasauli iekarot, tam par pierādījumu viņš cenšas pārvērst kādu ciemu par pilsētu. Bet šie abi piemēri, tāpat kā Vītols Poruka «Rīgā», esot starptautiski tipi, un tāpēc runātājs neatzīst tos par īstiem, īstiem jābūtot latviskiem. Vajagot modināt latviešu ģēniju. Tika vēl pārrunāti varoņi dažādos stāstos; romānos un lugās, it sevišķi Niedras ražojumos, bet gala slēdzieni ar to skaidrāki netika. Tik nenogatavojušos darbus runātājam, kurš tomēr nau bez ievērojamām dāvanām un uzcītības, nevajadzētu turpmāk celt priekšā lielai publikai, kura no Zinību komisijas priekšnesumiem drīkst sagaidīt ko pamatīgāku un ievērojamāku, vismaz taču ne mēģinājumus. VII. KARJERISMS UN MORĀLISKA KRIŠANA KĀ VARONĪBA Dišlera kgs, citu starpā, kā stipru tipu bija minējis Niedras drāmā «Zeme»    A k m e n i,   un ap šo jautājumu izcēlās dzīvas debates, jo pats rakstnieks A. Niedras kungs ņēmās aizstāvēt savu ražojumu un Akmeni, kuru    Z e l t m a t i s   aprādīja par vāju tipu. Akmens zaudē savu    i d e j u   un tādēļ vien jau nevar būt stiprs tips; viņš gan uzvar, bet tas notiek ar netīru līdzekļu palīdzību un caur gadījumu; tādi taisni ir vāji tipi, kuri upurē savu ideju savai personai par labu. Pretī šim norādījumam A. Niedras kungs izskaidroja, ka viņa bēdu lugu «Zeme» neviens neesot sapratis, un raudzīja nu pastāstīt, ko viņš lugā īsti gribējis teikt. Gadījumam neesot tādas lomas, kā ticis teikts, jo ceplis uzsprāgstot tad, kad tam vairs neesot nozīmes priekš Akmeņa. Akmens arī pats mirstot pēc savas atstātās līgavas nāves, tikai jāsaprot labi: nevis fiziski, bet morāliski; tas ir, vienkāršā valodā runājot: Akmens nemirst vis, bet tikai citu acis morāliski pagrimst, paši savās acīs tādi Akmeni pēc pagrimšanas top vēl īsti varoņi. Karjeristi, kā Akmens, kuri labprāt runā arī par tikumību un ideju, ir pārāk bieži sastopami un atriebušies. Šādi morāliski vāji un visādā ziņā mazvērtīgi cilvēki paši par sevi nu nau sevišķi interesanti, bet interesanti ir, ka rakstnieks šādu karjerista tipu tiešām domājis nostādīt par morāliski stipru, par varoni; vēl interesantāk, - ka rakstnieks   t i k   a u g s t i   c i l d i n a    m o r ā l i s k u   p a g r i m š a n u,   k a    n o s t ā d a   t o   p a t   p a r    a u g s t ā k u   n e k ā   s a v a s   d z ī v ī b a s   u z u p u r ē š a n u   p a r   l a b u    k ā d a i   i d e j a i!   «G r ū t ā k    ir nodot savu morālisko dzīvi nekā   f i z i s k o,»    teica runātājs vārdu pa vārdam, tā ka nemaz nevarēja šaubīties par to, ko viņš īsti domāja, vispār viņu arī tā publika saprata. Jaunais Niedras kunga princips, kurš atļauj ļoti patīkamā kārtā ar morāles atmešanu vien, bez kādiem sevišķiem pūliņiem un nāves briesmām kļūt par varoni un cīnīties par ideju, tomēr atrada pretiniekus, kuri nepadevās jaunā principa viļinājumiem un aizstāvēja veco principu, kuram pakaļ izdzīvot ir tik grūti, ka tikai reti to uzņemas. Jo tas prasa no varoņa arī viņa dzīvības, patiesas miesiskas dzīvības ziedošanu un vienmēr ir savienots ar briesmām un nepatikšanām. Tikko Niedras kungs bija beidzis atstāstīt savu principu, pacēlās   K a u d z ī š u   R e i ņ a   kgs no sava sēdekļa un, neklausot priekšsēdētāja uzaicinājumam kāpt katedrī, turpat pāris īsos, noteiktos vārdos, kuri totiesu darīja lielāku iespaidu, izskaidroja, ka   m o r ā l i s k a    k r i š a n a   e s o t   m o r ā l i s k a    k r i š a n a   u n   n e k a d   t o    n e v a r o t   s t ā d ī t   l ī d z ā s,    n e   v ē l   a u g s t ā k   p a r    v a r o ņ a   n ā v i;   s a v u   d z ī v ī b u   u p u r ē t   p a r   i d e j u   e s o t   a u g s t s   d a r b s,   m o r ā l i s k i    k r i s t   -   e s o t   z e m s   d a r b s.   N e d r ī k s t o t   s a š ķ o b ī t   u n    p ā r m a i n ī t   š o s   a b u s   g l u ž i   p r e t ē j o s   j ē d z i e n u s. Tādu asu un lietišķu protestu Niedras kungs nebija sagaidījis, un viņš pasteidzās tūliņ atkal reiz paskaidrot, ka esot ticis pārprasts. Bet viņa jaunais paskaidrojums nebūt neizrādīja, ka viņš ir tiešām pārprasts; viņš tagad izsacīja to pašu, ko pirmāk, bet tikai raudzīja savus uzskatus darīt pieņēmīgākus, neizteikt tos tik atklāti: «Nau progresa,» viņš tagad teica, «kur nau morāliskas krišanas», visa uz priekšu iešana vēsturē tātad ir panākta caur morāliski kritušiem jeb varoņiem, visaugstākā varonība ir morāliskā krišana. Tikai tagad runātājs paplašināja morāliskās krišanas jēdzienu un paskaidroja, ka   k a t r a   s a c e l š a n ā s   p r e t   k ā d u   v ē s t u r i s k i   n o d i b i n ā j u š o s   n e k ā r t ī b u   u n    n e t a i s n ī b u   i r   j a u m o r ā l i s k a    k r i š a n a,   j o   t a s   i r    n o z i e g u m s. Bet te runātājs sajauca divus šķirtus jēdzienus: morālisku krišanu ar noziegumu. Noziegums ir pārkāpums pret kuru katru likumu, pirmā kārtā pret juridisku un politisku likumu, kuriem ar morāli nau nekādas daļas, jo politiski likumi tiek celti nevis aiz morāliskiem dzinekļiem, bet lai nodibinātu un aizsargātu valdošās šķiras intereses, kuras bieži vien mēdz būt netaisnas, t. i., pretējas morālei, taisnības principam. Noziegums pret šādu likumu, kurš tapis netaisns, ir morāles, t. i., taisnības, aizstāvēšana, tātad nevar būt morāliska krišana. Niedras k. pirmā kārtā gribēja aizstāvēt savu Akmeni un pierādīt, ka viņa morāliskā krišana ir varoņa darbs. Bet nu Akmens nenoziedzas nemaz pret kādu   n e t a i s n u    likumu, bet lauž savu vārdu līgavai, prec aiz naudas aprēķiniem nemīlamu sievieti un izdara tamlīdzīgas lietas, kuras ir noziegums pret morāli,    p r e t   t a i s n ī b u,   pret godprātības jūtām, ar vārdu sakot, viņš morāliski pagrimst, nau varonis, jo uzvarē citus, ne sevi, nau stipris raksturs, bet vājš ikdienas cilvēks, karjerists. Niedras kgam atbildēja vēl   T e o d o r a   kgs, kurš pie Mozus kā stipra tipa piemēra apradīja, ka morāles princips augstāk turams un ar morālisku krišanu nau izdarāms varoņa darbs. Interesantas bija viņa piezīmes pie paša priekšlasījuma: vājie tipi neesot nemaz tā novārtā liekami, kā to darot Dišlera kgs, viņi bieži pat esot pārāki par t. s. stiprajiem, kuri darbojoties tikai uz āru. Vājie noslēdzoties sevī, dzīvojot vientuļi, bet tas notiekot tādēļ, ka tie pasaules dzīvē negribot aizliegt savus ideālus, tie kopjot un audzējot tos sevī, jo ārā šos ideālus nesaprastu. Tādi tipi esot Apsīša Jēkaba «Bagātos rados», Poruka «Sirdsšķīstos ļaudīs» u. c., tie izpildot sevī sava ideāla prasības, neskatoties ne uz ko. Tādi tipi esot kopjami arī no mūsu rakstniekiem. Tās pašas domas runātājs vēl paplašina, otrreiz stājoties katedri un aprādot, ka no šiem pašiem t. s. vājiem tipiem iznākot taisni stiprie: tie pirms bēguši tuksnešos, tur vientuļi sevī nodibinājušies un nocietinājušies ideālā un tad nākuši un strādājuši savam ideālam par labu ārējā pasaulē. Dišlera kungs vēl piezīmē, ka viņš minējis arī šādus tikai ārēji vājus, bet iekšēji stiprus tipus. VIII. KĀ LABAS GRĀMATAS TUVINĀT TAUTAI Dienas kārtība pārgāja uz A. Gulbja kga priekšlasījumu «Par reformām latviešu grāmattirdzniecībā», kurš jau «Dienas Lapā» nodrukāts. Pēc šī priekšlasījuma sacēlās dzīvas debates; tanīs ņēma dalību arī paši grāmattirgotāji un izdevēji, par kuriem tik daudz bija runāts un sūdzēts agrākos referātos un debatēs. Pirmais uzstājās V. Altberga kgs, vecs grāmatu tirgotājs un izdevējs, viņš piekrita priekšlasītājam, ka mūsu grāmattirdzniecība nenokārtota un ka no tā ceļas lieli ļaunumi; vajagot dibināt grāmattirgotāju biedrību, un Derīgu grāmatu nodaļai jāņemot lieta rokā. Bet, kādi īsti šie lielie ļaunumi, to tik vēlāk dabūjām zināt, proti: pie tagadējās nekārtības rīkojoties par jo lielu postu grāmattirgotājiem - Nodaļa;   t ā   m a k s ā j o t   r a k s t n i e k i e m   p ā r ā k   l i e l u s   h o n o r ā r u s   u n   t o s   v ē l   c i t ā d i    p a b a l s t o t.   Grāmattirgotāji to nespējot, tiem rodoties ļoti nepatīkama konkurence no Nodaļas puses, un peļņa zūdot. Nodaļā gan esot labi zinātņu speciālisti, bet lai tie nemaisoties saimnieciskā daļā, to lai vedot grāmattirgotāji pēc saviem parastiem principiem (t. i., taču izsūkt rakstniekus un pūlēties ievākt iespējami lielu peļņu), kurus esot grūtāk iemācīties nekā ārstu vai advokātu zinības. Šādā toni gāja tālāk sūrošanās, ka Nodaļa konkurējot ar grāmattirgotājiem veikalniekiem, atņemot tiem peļņu, dodot    p ā r ā k   l ē t i   g r ā m a t a s   t a u t a i.   Ka grāmattirgotājiem pienākoties liela peļņa, runātājs lūkoja pierādīt vēl arī ar to, ka pilsētu vēlēšanu kustība īsti esot izgājusi no grāmattirgotājiem, par ko līdz šim gan neviens nebija dzirdējis. Pēc šī oriģināla iz veco grāmatu tirgotāju paaudzes, kuru uzskatus mēs atstāstījām tik plaši viņu naivitātes un atklātības pēc, nāca runātājs aiz runātāja, kuri visi vai aizrādīja uz kādu trūkumu grāmattirdzniecībā, uz kādu iemeslu lubu literatūras zelšanai un krietnās literatūras nelasīšanai vai uz kādu līdzekli to novērst. L e i m a ņ a   kgs izsacījās, ka prese varētu daudz vairāk ko darīt pret lubu literatūras izplatīšanos, bet nereti laikraksti paši dodot līdzi pielikumos lubu literatūru, 2-3 loksnes nevērtīgu tulkojumu. Daudz grāmatu izplatot kolportieri, bet kāda esot tiem izvēle? Izvēlot viņi paši; liela daļa no viņiem neizglītoti un nespējot izšķirt krietnās grāmatas, tad viņi lūkojoties vairāk uz veikalisko pusi, - lubu literatūra dodot kolportieriem pat līdz 60 proc. rabata, kamēr krietnās grāmatas tik 25-33 proc. Ar sliktu preci kolportieri pat iedzīvojoties, ar labu ne. Grāmatu tirgotājs un izdevējs   O z o l a    k.    aizrādīja, ka šī lieta neesot vienīgi grāmatu tirgotāju lieta, bet stāvot sakarā ar visu literatūras uzplaukšanu. Vainīga esot prese, vainīgas laikrakstu ekspedīcijas, kur nevarot dabūt ašu un skaidru ziņu par jauniznākušām grāmatām. Ja arī tiekot sludināts par kādu grāmatu, tad tomēr grāmatu tirgotājs nevarot dabūt tik lēti to grāmatu, jāapstellējot pa pastu uz pēcmaksu, kas iznāk pārāk dārgi, nereti dārgāk par pašas grāmatas vērtību. Tad tirgotājs arī nezinot, kāda esot grāmata, vai laba vai nelaba. Laikrakstiem vajadzētu pastāvīgi par grāmatām referēt un aizrādīt uz labākām. Sakot, ka nesaprotot labākās grāmatas, piem., no Raiņa un Aspazijas, kā «Faustu», un tādēļ nelasot, bet grūti viņas dabūt; vācu vietējie laikraksti rīkojoties šinī ziņā labāk, pasniedzot arvien aizrādījumus, katalogus, sevišķi uz ziemsvētkiem. Pie mums paejot gadi, kamēr izplatot 2000 eksemplārus, dažas krietnas grāmatas guļot pat 25 gadus. Kas arī pērkot iz inteliģences vidus? Pa lielākai daļai pircēji esot nabagie. Vaina par grāmatu mazu izplatīšanos smagi krītot uz inteliģenci, kura ziedojot naudu daždažādiem mērķiem, tik ne šim. S i l i ņ a   kgs   atkal aizrādīja, ka vaina esot meklējama arī grāmattirgotāju nolaidībā, jo tie nereti tikai pēc 4-8 mēnešiem piesūtot pieprasītās grāmatas vai nu pirkšanai, vai aplūkošanai pirkšanas nolūkā. Un tiešām, mūsu grāmattirgotāji vēl gandrīz nemaz nelieto grāmatu izplatīšanas veidu, kurš arī pie vietējiem vāciešiem parasts un pazīstams ar nosaukumu «zur Ansicht schicken». Runātājs aizrāda vēl, ka esot veseli guberņas apriņķi, kur neesot neviena kolportiera, kā, piemēram, Ilūkstes apriņķis. Ja vien būtu pieejamas labas grāmatas, tauta tās pirktu ar prieku; kā piemēru tam viņš minēja, ka kāds skolotājs, kurš apņēmies būt par vidutāju pie grāmatu apgādāšanas, četru mēnešu laikā ieinteresējis pusi no saviem skolniekiem, ka tie priekš saviem mājiniekiem parakstījuši Der. gr. nodaļas izdevumus. To pašu apstiprināja kāds cits runātājs, kura vārdu diemžēl nesadzirdējām, - lasītāji esot kāri uz labām grāmatām, bet tās viņiem neviens mājā nepienesot tā kā lubu grāmatas; lai Nodaļa ņemot arī palīgā kolportierus un izplatot ar tiem savas un citas labas grāmatas. V. A l t b e r g a   kgs vēl piemetināja, ka Aizputē būtu labi, ja ļaudis lasītu i to pašu lubu literatūru, tur nelasot vēl itin nekā. Uz to kāds kungs piezīmēja, ka lubu literatūras lasīšana neesot nekāds labums, salīdzinot ar pilnīgu nelasīšanu; tādas mazpilsētas kā Aizpute taisni esot perēkļi lubu literatūrai, un tur viņa tiekot taisīta. V. Z e m ī š a   kgs tēloja, ka taisni to ražojot, ko pieprasot. Pat daži mūsu miljonāri vai pusmiljonāri abonējot tikai grāmatas, bet nepērkot, un arī abonētās grāmatas piederot pie lubu literatūras, kā, piem., « 10 gadi apakš zemes», «Skaistā verdzene Belinde». «Jauno Ražu» šie turīgie un bagātie ļaudis neņemot, labās grāmatas pērkot mazturīgie ļaudis. Runātājs arī aizrāda uz to, ka, grāmatas sūtot no vienas vietas uz otru pa pastu, neiznākot nekādas peļņas grāmatu tirgotājam. Vācu grāmatu tirgotāji ātrāk par mūsējiem piegādājot pieprasītās grāmatas, vismaz paziņojot, kad tās varēs dabūt. Vajagot grāmatu tirdzniecību organizēt, lai visas grāmatas varētu dabūt iz vienas vietas, nevajadzētu pa 20 vietām meklēt, kur grāmata iznākusi un dabūjama. Tāda centrālvieta varētu būt Derīgu grāmatu nodaļa. Tālāk   N e i k u m a   kgs pārrunā skolotāju piedalīšanos pie krietnu grāmatu izplatīšanas un atrod, ka uz skolotājiem gan bieži aizrādot, liekot šādu izplatīšanu viņiem par pienākumu un daudz no tiem cerot, bet patiesībā visiem tautskolotājiem neesot pietiekoša ieskata par literatūru. Semināros negādājot par to, ka skolotāji interesētos par latviešu literatūru, un ārpus semināra un pirms viņa apmeklēšanas nākamie tautskolotāji arī nedabūjot iepazīties ar tautas literatūru. Šo trūkumu vajadzētu visādi raudzīt novērst; laikrakstiem, piem., un arī grāmatu izdevējiem vajadzētu še nākt palīgā un dot laikrakstus skolotājiem vai nu par brīvu, vai par pazeminātu maksu, tā darot visi labākie krievu laikraksti, tā arī vietējais «Pribalt. Ļist.». Arī grāmatas no izdevējiem tur bieži tiekot tautskolotājiem un skolniekiem lētāki aprēķinātas. Vēl tika minēti dažādi līdzekli, kā palīdzēt pie labu grāmatu sekmīgas izplatīšanas un kā aprobežot sēnalu literatūru: vajadzētu, piem., ierīkot Der. gr. nodaļai savu grāmatu pārdotavu, vajadzētu rūpēties par zinisku literatūru pašizglītības nolūkā, kāda esot vāciešiem un krieviem, u. t. t. Še vietā aizrādīt uz to lielo lomu, kādu tautas izglītošanas labā uzņēmušas uz sevi pašvaldības iestādes Iekškrievijā: guberņu pašvaldības, vēl vairāk varbūt apriņķu pašvaldības ierīkoja no savas puses grāmatizdošanu un plašu grāmattirdzniecību ar filiālēm un noliktavām pa pilsētām un ciemiem, un arī uz laukiem. Tika izdotas uz pašvaldības rēķina krietnas grāmatas, lētos izdevumos drukāti krievu klasiķi; no jau tā lētām cenām tika dots vēl liels rabats; šīs grāmatas varēja pirkt ne vien pašvaldības tirgotavās, bet arī pie bibliotēkām pagastos. Grāmatas izplatījās tik sekmīgi tautā un bija tik lētas, ka veikalnieki grāmattirgotāji sāka brēkt, bet izglītības draugi priecājās. Tā kā Baltijā nau vēl zemstu pašvaldības iestāžu, tad mums šimbrīžam jāatsakās no šī spēcīgākā līdzekļa izglītības labā, bet jāaizrāda, ka tās nedaudzās pašvaldības iestādes, kādas mums ir, nau gandrīz nekā vēl darījušas derīgu grāmatu izplatīšanas ziņā, un tomēr arī viņas spētu ļoti daudz darīt, ja vien viņās varētu modināt jaunu, spirgtāku garu un izdzīt vecos aizspriedumus, ka ar pašu spēku mēs nevaram sev iegūt nekādas tiesības. Mūsu pilsētu valdes - kaut gan tiesības aprobežotas, tomēr pašvaldības iestādes - par tautas apgaismošanu rūpējas tikai ar skolu ierīkošanu un arī te ļoti nepilnīgi, jo visi pilsētnieku bērni obligatoriski vēl nedabū skolas mācību, kā tas ir uz laukiem, pilsētas pirmmācības ziņā palikušas pakal pat lauku pagastiem. Pilsētas bibliotēkas un lasītavas ir vēl ļoti reti kur ierīkotas, tās pašas ļoti grūti pieejamas. Iekškrievijas pilsētas šinī ziņā vairāk darījušas, skolas grāmatas, piem., tiek lēti vai par velti apgādātas, ir tikušas izdotas priekš tautas likumu grāmatas par darba aizsardzību un par muitniecību un rūpniecību. Vai pie mums vismaz nevarētu izdot pašus pilsētu likumus latviešu valodā, lai jel vēlētājā lielākā daļa varētu iepazīties ar savām tiesībām un pienākumiem; pilsētu valdēm vajadzētu pabalstīt dažādus priekšlasījumus, kursus u. t. t. Otrā šķira no mūsu pašvaldības iestādēm, pagastu valdes, arī pa lielākai daļai gādā tikai par skolām, - bieži pat viņas vairāk gādā par algu noknapināšanu skolotājiem - reti kur kāda pagasta valde kādu summu ir piešķīrusi Derīgu grāmatu nodaļai vai citām tautas apgaismošanas iestādēm. Pagastu valžu tiešs pienākums būtu ziedot ik gadus kādus desmit rubļus Nodaļai; maksātāji ar to netiktu necik apgrūtināti un Nodaļa varētu plašāk sākt strādāt, kas viņai līdz šim maz iespējams līdzekļu trūkuma dēļ. Iekškrievijas pagasti zemstu guberņās aizvien ziedo naudu bibliotēkas ierīkošanai un uzturēšanai u. c. izglītības mērķiem. Visu še aizkustināto un citu tamlīdzīgu jautājumu pārrunāšana ir no liela svara, bet mēs še nevaram ilgāk kavēties. Tā kā liela dala runātāju šinī jautājumā atsaucās vai aizrādīja uz Derīgu grāmatu nodalu, tad Nodaļas vārdā par šo lietu izsacījās viņas priekšnieka vietnieks   J. C ī r u ļ a   kgs. Viņš vispirms atspēkoja pārmetumus no dažādu grāmatu tirgotāju puses, it kā Nodaļa būtu nepareizi rīkojusies honorāru izmaksāšanas ziņā: Nodaļa gan maksājot reizēm augstus honorārus, bet daži raksti esot gluži par velti. Mēs tikai nesaprotam, vai jel maz vajadzēja aizbildināties, ka Nodala maksā rakstniekiem godīgākus honorārus nekā grāmatu tirgotāji? Viņa nau veikaliska, bet vispārīga iestāde, kuras uzdevums nevar būt nospiest vēl zemāk rakstnieka stāvokli. Tad runātājs aizrādīja uz kādu ļoti lielu ļaunumu mūsu grāmatu tirdzniecībā: labākās grāmatas, citu starpā arī Nodaļas izdotās, tiek   p a k a ļ d r u k ā t a s,   t. i., drukātavas, kur viņas drukātas, novelk lielāku skaitli eksemplāru, nekā nolīgts, un tad tos slepeni pārdod daudz lētāki nekā īsto izdevumu, no kā celas zaudējums izdevējiem un rakstniekiem. Izsargāties no šī ļaunuma, kontrolēt drukāšanu gandrīz neiespējami, un tikpat grūti pierādīt katrā gadījumā pakaļdrukājumu. Tālāk runātājs tēlo, ka Nodaļas grāmatas tiekot izplatītas pa lielākai daļai no veicinātājiem, kuru skaits ik gadus augot ļoti iepriecinošā kārtā. Kolportieri Nodaļas grāmatas ne labprāt ņemot, jo tās lētas un rabats nevarot būt liels; sēnalu literatūrai cenas augstas, bet rabats arī loti liels, turklāt briesmu saturs pievilcīgs. Grāmattirdzniecību nokārtot arī nespējot Nodaļa:   v i ņ a s    s t a t ū t i   e s o t   a p r o b e ž o t i    (bet vai nevarētu raudzīt   s t a t ū t u s   p a p l a š i n ā t ?), citas grāmatas nevarot ņemt pārdošanā un ierīkot grāmattirgotavu. Kas gribot veicināt Nodaļas darbību un uzrādīt līdzekļus, kā sekmīgi izplatīt grāmatas, tas jau varot rakstiski iesniegt savus priekšlikumus, un Nodaļa tos lūkošot ar prieku cauri. Nodaļai velti darot pārmetumus; viņas darbību traucējot visvairāk materiālu līdzekļu trūkums, jo visi viņas darbinieki strādājot gluži bez kādas materiālas atlīdzības, un darba esot ļoti daudz, bet darbinieku šādos apstākļos maz. Ja pieaugtu līdzekļi, Nodaļa darbotos daudz sekmīgāki. Tiešām, Nodaļas darbību jau tagad var saukt par vienu no vissekmīgākām, patiesībā arī neviens (izņemot kādu grāmatu tirgotāju) viņai nau nekādus pārmetumus darījis; visi tikai interesējušies par viņas darbību vairāk nekā par citām un raudzījuši ar aizrādījumiem un padomiem nākt viņai palīgā, paļaudamies uz Nodaļas iniciatīvi un pasākšanu visos jautājumos. Jo privāta iniciatīve, pajaušanās uz pašdarbību pie mums vēl nau pietiekoši attīstīta. Līdzīgas domas laikam vadīja arī   G u l b j a   kgu, kad viņš savā gala vārdā, priecādamies par dzīvo atbalsi iekustinātā jautājumā, atgādināja, ka grāmattirgotājiem pašiem jāņemot grāmattirdzniecības lieta savās rokās un jāizveidojot savs arods. Nodaļa esot patstāvīgs organisms ar savām atsevišķām interesēm, nevarot no viņas vien visu prasīt. Grāmattirgotājiem laikrakstos vajadzētu izmainīt pamatīgi savas domas un tad sanākt kādā sapulcē pārrunāt savu jautājumu. Īstā vieta Rīga, kura ir mūsu grāmattirdzniecības centrs, kā Leipciga Vācijai. Vēl to pašu dienu vairāki grāmattirgotāji sapulcējās un kopīgi nosprieda dibināt savu biedrību. IX. BRĪVBIBLIOTĒKAS Nākošais priekšlasījums no   G o l d m a ņ a   kunga par mūsu    b r ī v b i b l i o t ē k ā m   pieslēdzās ļoti piederīgi jautājumam par grāmatu tirdzniecību un modināja tādu pat dzīvu vispārēju interesi. Goldmaņa kgs vispirms apliecināja to faktu, ka tagad vēl bezmaksas jeb brīvbibliotēkām esot vairāk lasītāju nekā citām, viņām arī lielākas tiesības ienākuma ievākšanas ziņā un arī vēl citas diezgan plašas priekšrocības un brīvības. Bet kā būšot uz priekšu? Vai šīs brīvbibliotēkas ar citādi plašām tiesībām varēšot sekmīgi attīstīties? Par to tagad vēl jāšauboties, jo grāmatu skaits, kas atļauts viņās lietot, ir gluži niecīgs - tikai 146   g r ā m a t a s   v a l d ī b a   i r   a t ļ ā v u s i    i z d o t   l a s ī š a n a i   b r ī v b i b l i o t ē k ā s,   p a t   b ī b e l e   n a u   p i e l a i s t a.   Protams, arī mums jāsaka, ka šis sīkais skaits grāmatu drīz vien izlasīts, un tad lasītājiem nau vairs ko lasīt un bibliotēka netiek apmeklēta, guļ pēcāk gandrīz pilnīgi novārtā. Turpretim bibliotēkas, kuras ņem maksu par grāmatām, nau tā aprobežotas grāmatu izvēles ziņā; tās var sekot jaunlaiku literatūrai, var iegādāties visas krietnās jauniznākušās grāmatas, tā pievelk lasītājus un var uzplaukt un darīt izglītojošu iespaidu uz publiku. Bet netiek tikai sasniegts tas mērķis, kura dēļ dibinātas brīvbibliotēkas, t. i., attīstīt mazturīgās vai gluži neturīgās tautas aprindas. Vajaga veicināt bezmaksas vai gluži lētas bibliotēkas, kur arī mazturīgie varētu sekot jaunlaiku literatūrai, kura tiem citādi nepieejama. Un taisni šis pēdējais mērķis ir vissvarīgākais. Pārejot atkal uz Goldmaņa kunga priekšlasījumu, mēs redzējām, ka viņš liek priekšā dažus derīgus padomus šī jaunuma novēršanai un ir pārliecināts, ka brīvbibliotēkām vēl neesot galīgi laupīta iespēja tālāk attīstīties. Vajagot tikai iesniegt vairāk un pastāvīgi jauniznākušās grāmatas tautskolu direktora komisijai (pie mācības apgabala kuratora) dēļ caurlūkošanas un pielaišanas. Jautājums tikai esot, kas lai izdarot iesniegšanu? Vajadzētu īsti iesniegt grāmatas pašiem grāmattirgotājiem un izdevējiem, bet šie esot par kūtriem. - Patiesībā gan vaina nebūs kūtrums, jo grāmata, kas pielaista brīvbibliotēkās, var cerēt uz drīzu izpirkšanu, tātad izdevēju tieša interese ir censties pēc tādas pielaišanas, un izdevēji to arī darītu, ja nebūtu šķēršļi, par kuriem tūlīt minēsim. - Tā kā uz grāmatu izdevējiem un tirgotājiem neesot ko palaisties, tad pašām brīvbibliotēkām vajagot iesniegt grāmatas komisijai. Šinī ziņā gandrīz vēl nekas neesot darīts, daudzām brīvbibliotēkām, kā redzams, rūpot vairāk grāmatu skapji, kurus tūdaļ iegādājot, nekā pašas grāmatas. Vajadzētu iesniegt caurlūkošanai tās grāmatas, uz kurām Zinību komisijas referātos un laikrakstos aizrādīts kā uz derīgām. Vajadzētu rūpēties arī par lasāmu galdu (jo tāds ir atļauts brīvbibliotēkām) un lūgt minēto komisiju, lai atvēl vairāk laikrakstus uz lasāmā galda. Tagad esot atļauts tikai «Austrums», pat «Zemkopis» neesot atļauts, kamēr esot gan atļauti vairāki krievu laikraksti. Otrais priekšlikums bija, lai Zinību komisija no savas puses arī gādātu par brīvbibliotēku uzplaukšanu: viņa varētu komisijai stādīt priekšā grāmatas, viņa varētu likt tai priekšā nodibināt pie Rīgas Latv. biedrības jaunu nodaļu -    B i b l i o t ē k u   n o d a ļ u,   kura vestu   statistiku par visām mūsu bibliotēkām, maksas un bezmaksas, dotu padomu pie bibliotēku dibināšanas, izgādātu atļaujas, sastādītu katalogus pērkamām grāmatām, palīdzētu pie pašu grāmatu iepirkšanas u. t. t. Krieviem ir tamlīdzīga nodaļa pie Harkovas izglītības biedrības, un tādas nodaļas nozīme būtu taisni lieliska. Nau liedzams, ka   B i b l i o t ē k a s   n o d a ļ a    būtu priekš tautas daudz svētīgāka nekā   Š a h a    n o d a ļ a,   kāda mums jau pastāv pie Rīgas Latviešu biedrības, pateicoties tautas krietnāko spēku un izlasīto un izsijāto mūsu inteliģences priekšstāvju nerimstošiem pūliņiem. Pēc priekšlasījuma, kurš bija aizkustinājis ļoti svarīgus jautājumus, izcēlās dzīvas debates, kuras iesāka   V. D e r m a ņ a   kungs. Zinību komisijai nederētu uzlikt rūpēšanos par bibliotēkām, - šādi sīki darbi pārāk nomāktu viņas darbību; lietu vajadzētu turpretim ņemt savās rokās vietējām pagasta valdēm, kurām jādodot līdzekļi brīvbibliotēkai. Te, kā liekas, bijis pārpratums, jo Goldmaņa kgs jau nebija domājis, ka Bibliotēkas nodaļa pati vien ierīkos no augšas visas bibliotēkas un viņas uzturēs, nodaļai jābūt tikai bibliotēku garīgam centram, palīdzētājai, padomu devējai un statistikas vedējai, un tādu darbu varētu uzņemties arī Zinību komisijas Bibliotēkas nodaļa, ja nau cita patstāvīga centra. - Tad V. D. kungs ļoti raksturiski un pareizi tēloja pagastvalžu lomu šinī jautājumā: viņām jābūt naudas devējām priekš dibināšanas un uzturēšanas; tagad, ja daudz, pagasts dodot kādus rubļus 15 vai arī skapi, kurš tad paliekot bez grāmatām, vienīgi ar skaistu zeltītu uzrakstu: brīvbibliotēka. Laikrakstu pienākums esot ierosināt pagastus uz lielāku devību. Bet arī tad, ja brīvbibliotēkas materiālā puse būtu nodrošināta, mazattīstītā literāriskā gaume ļaudīs būtu par kavēkli bibliotēku plaukšanai; šī gaume jāattīstot jau pašā tautskolā. Tomēr tautskolas, kādas viņas esot tagad, maz varot līdzēt; triju gadu kursā nevarot paspēt griezt vērību uz gaumes attīstīšanu bērnos; kursam jātiekot četrgadējam, katrā klasē pa 2 gadi, tad varēšot cerēt uz panākumiem. Priekš tā atkal vajagot pavairotus naudas līdzekļus, kuri jāprasot no pagasta vai pilsētas sabiedrības. Atļauja pēc tādu četrgadēju skolu dibināšanas būtu dabūjama, ja vien pagasti pēc tādas lūgtu. Bet varētu iebilst, ka pavairoti naudas līdzekļi priekš tādām skolām būtu par grūtu nastu nodokļa maksātājiem. Tiešām būtu tā, ja piepaturētu tādu nodokļa maksāšanas kārtību, kāda ir tagad un kura ir ļoti nevienāda un apgrūtinoša mazturīgākiem; vajadzētu izdarīt nodokļa izdalīšanu samērā ar katra ienākumiem, kā tas jau notiekot dažos pagastos. Piem., Grīnvaldē visi nodokļa maksātāji esot sadalīti 15 šķirās, kuri maksājot par gadu no 15 rbļ. līdz 80 kapeikām, skatoties pēc katra ienākumiem. Tā kā turīgākie samērā nestu arī lielākas nastas, tad pagastam līdzekļu netrūktu arī priekš mācību pavairošanas tautas skolās; varētu ierīkot 4 gadu kursu un turēt 2 skolotājus. Pie brīvbibliotēkām esot īsti pieskaitāmas arī skolu bibliotēkas, bet tās vē1 reti kur ierīkotas, ar maz grāmatām un neatnesot manāma labuma izglītībai. Tā Jaunjelgavas apriņķī esot 27 tautskolas, bet tikai pusei - 13 - esot latviešu bibliotēkas, un tikai divās esot pāri par simtu grāmatām. P o r i t e r a   kgs piezīmēja, ka aprobežotais grāmatu skaits tiešām neļaujot attīstīties brīvbibliotēkām, bet, ievedot, piem., maksu par 10 kap. gadā, būtu atļautas visas grāmatas un zemās maksas dēļ arī mazturīgie neatrautos no lasīšanas. A v e n a   kgs aizrādīja vēl, ka sevišķs kavēklis brīvbibliotēku uzplaukšanai neesot vis naudas līdzekļu trūkums, bet aprobežotie statūti, kuri nedodot arī tiesību iegūt nekustamu īpašumu, tā ka bieži neesot telpu bibliotēkām. Statūtus šinī ziņā vajadzētu paplašināt. Lazdonas bibliotēkai, piemēram, naudas esot diezgan, bet maz atjautu grāmatu; viņa iesūtījusi vairākas grāmatas komisijai caurlūkošanai, bet panākumu nebijis nekādu, atļaujas nedabūjuši. Te vajagot nākt talkā Zinību komisijai. Ja atjauto grāmatu skaitu nepalielināšot, tad labāk esat maksas bibliotēkas. Derīgu grāmatu nodaļas vārdā   J. C ī r u ļ a   kgs aizrādīja, ka nepareizi uzkraujot vainu Nodaļai, ka neticis nekas darīts. Mums arī šoreiz likās, ka netika nebūt izsacīti pārmetumi Nodaļai, bet tikai priekšlikumi un vēlējumi, un Nodaļa taču tiešām nevar atbildīga būt par visām mūsu bēdām. Nodaļa jau 8 gadus atpakaļ nodrukājusi un plaši izplatījusi noteikumus par brīvbibliotēku atklāšanu, visādus formulārus un bibliotēku statūtus. Viņa arī nodibinājusi pie sevis sevišķu komisiju bibliotēku jautājumam, bet komisija iznīkusi, jo trūcis darbinieku. Nodaļa arī uzaicinājusi iesūtīt viņai grāmatas, kuras varētu iesniegt tautskolu direktora komisijai dēj pielaišanas brīvbibliotēkās; bet grāmatas tikušas iesūtītas pa lielākai daļai nederīgas, no 150 iesūtītām tikai 40 bijušas krietnas, kamēr citas krietnās nemaz netikušas iesūtītas. Iz saviem piedzīvojumiem pastāstīja   K r o d e r a   kgs, ka Aderkašu maksas bibliotēkai esot ļoti īsi, bet plaši statūti: grāmatas izdodot biedriem vien, bet tie maksājot tikai 25 kap. gadā. Grāmatas esot visas atļautas, un līdzekļu pietiekot. Brīvbibliotēkas, kur tās nodibinātas, arī plaukstot, pa daļai tādēļ, lai būtu iemesls izdancoties; tur stāvot tukši grāmatu skapji. Aderkašiem kapitāls bijis tikai 30 rbļ., bet visi sajūsminājušies, upurējuši, ko varējuši. Cits devis par velti dēļus, cits par darbu maksu neņēmis. Beigās viņš liek priekšā, lai bibliotēkas pašas savienojoties un dibinājot savu   c e n t r ā l i,   kura tad rūpētos par visām vajadzībām. Pēdējais vārds piederēja   G o l d m a ņ a   kgm kā pašam referentam; viņš vēlreiz apliecina, ka līdzekļu trūkums neesot galvenais kavēklis bibliotēku uzplaukšanai, 20 brīvbibliotēkām esot kopā kapitāls no 3000 r. Ja viņas pārvērtīšoties par maksas bibliotēkām ar mazu gada maksu, tad viņas zaudēšot savas plašākās tiesības un pastāvēt no šīm zemajām maksām arvien nevarēšot. Bet te jāiebilst, ka tā pati sabiedrība, kas tagad ar savu pabalstu uztura bezmaksas bibliotēkas, arī turpmāk tāpat pabalstīs lētās bibliotēkas; kuru mērķis paliek taču tas pats: gādāt par mazturīgo izglītību. Sabiedrība tās pabalstīs varbūt vēl labprātāk, ja redzēs, ka tām piekrišana lasītājos; galvenais jautājums taču paliek, ka bibliotēkas var izdot lasīšanai   v i s a s   g r ā m a t a s . . . Runātājs vēl piezīmēja, ka Baldones bibliotēkas piemērs pierādot, ka tām esat tiesība arī iegūt nekustamu īpašumu, minētā bibliotēka esot no domeņu valdes ieguvusi kādu bijušo krogu līdz ar 7 pūrvietām zemes. Beigās   M a l d o ņ a   kgs vēl paziņoja, ka vairākkārt minētā grāmatu caurlūkošanas komisija drīzumā spriedīšot par to, kādas grāmatas atjaujamas lasīšanai brīvbibliotēkās, lai tādēļ tagad pasteidzoties tai iesūtīt. Šo paziņojumu, kā cerams, ievēros pašas centīgākās brīvbibliotēkas, varbūt arī daži grāmatu izdevēji; vai Der. gr. nodaļa jeb vai Zinību komisija arī iesniegs komisijas caurlūkošanai kādas grāmatas vai uzņemsies kādu vidutājas lomu, tas netika teikts. Bet, ja arī kāda mūsu iestāde rūpētos par šo lietu, ja arī vairākas brīvbibliotēku priekšniecības izrādītos par tik sparīgām un centīgām, ka spertu vajadzīgos soļus, lai tiktu pielaists lielāks skaits grāmatu brīvbibliotēkās, tad tomēr uz lieliem panākumiem nau ko cerēt: atļaujas izdošana iet ļoti gausi kancleju gaitā, par visām iesniegtām grāmatām tiek plaši referēts komisijā no referentiem, tad referāti tiek gari un sīki pārspriesti kādās kopējās sēdēs, viss tas aizņem, protams, ļoti daudz laika. Gala iznākums pa lielākai daļai arī ir tas, ka krietnākās grāmatas daždažādu iemeslu dēļ netiek atjautas, jo neatļaušanas iemesli aizvien ļoti daudz atrodami. Pa daudziem gadiem tikai ļoti mazs skaits tiek atļauts un nāk klāt lasīšanai, tā brīvbibliotēkas no paša sākuma ir nolemtas nīkuļošanai. To pašu pierāda arī viņu vēsture Iekškrievijā. Tas arī bija jau paredzēts no sākuma, tam tā vajadzēja būt, jo princips jau bija, ka plašākām aprindām jādod tikai šaurāks aploks grāmatu, še nevar pielaist visas grāmatas, kādas pieejamas maksas bibliotēkās turīgām aprindām. Nau iespējams likt lielas cerības uz brīvbibliotēkām kā uz .tautas apgaismošanas līdzekli; kas grib strādāt priekš tautas izglītības, tie lai cenšas labāk ierīkot lētas maksas bibliotēkas, lai pabalsta tās ar naudas līdzekļiem, jo no abonentu maksas vien tās nevar pastāvēt, lai nabagiem lasītājiem uzgaida abonenta maksu vai arī pavisam atlaiž, - šāds darbs būs no lielākas vērtības, jo tad tautai būs pieejamas visas grāmatās, un tautai uz tām ir tāda pat tiesība, pēc tām tāda pat vajadzība kā inteliģencei. X. DRAMATISKIE RAŽOJUMI 1902. G. Par   d r a m a t i s k i e m   r a ž o j u m i e m    1902.   g a d ā   pasniedza referātu Fr.   V e i n b e r ģ a   kgs, pašā sākumā aizrādīdams, ka koncerta dēļ, kuram bija jānotiek tovakar tai pašā zālē, viņš savu referātu došot tikai īsumā. Mūsu dramatiskā ražošanas spēja atrodoties augšanā, jau 1901. g. tas bijis sakāms, to pašu varot atkārtot arī par 1902. g. Pārrunājamā gadā pārsvars bijis oriģināllugām, drukā iznākušas sešas: «Z a g ļ i» Rūd. Blaumaņa, «T r ī s    s o ļ i   u z   l a i m i» Zeiboltu Jēkaba, «P r e c ī b a s» Dubura - visas trīs lugas sarakstītas un uzvestas jau agrāk - un «S k r o d e r a   d i e n a s   S i l m a č o s» Blaumaņa, «Taisnības meklētāji» Akuratera un «T e i k s m u   v a l s t ī» H. Rītina, kuras klajā nākušas tikai pērn. «Z a g ļ i» - viens no Blaumaņa agrākiem darbiem; raksturi vēl nenoteikti, šabloniski, bez dramatiskas vienības, - šī luga atspiesta no Blaumaņa paša vēlākiem, daudz pārākiem darbiem. «T r ī s   s o ļ i    u z   l a i m i» - viela ņemta iz mūsu zemnieku dzīves, nau idejas, nau ideālu un raksturu, nau pat notikumu, tikai daži zemnieku tipi; tēlotie apstākļi šauri, bez dramatisma, tomēr runātājs nenoliedza dažu teicamu momentu lugā. Raksturi un sarežģījumi ikdienišķi: nabaga kalps gribot tikt pie mantas un cienības, līdzekļi uz to viņam vienaldzīgi, viņš izspiežot ar viltu agrāko īpašnieku no mājas. Valoda laba, reti frāzas. «P r e c ī b a s» - vecs gabals, stāvot zemāk par «Skroderdienām Silmačos»; tēlota tiekot arī laucinieku dzīve, bet netiekot runāta īsta latviešu valoda, situācijas neesot piemērotas lauku dzīvei. Idejas lugā neesot. «S k r o d e r d i e n a s   S i l m a č o s» nestāvot augsti literatūras ziņā, bet tomēr ne zemāku par vācu posēm; lugā neesot manāma tēlošanas spēja, viņa gribot panākt tik vienu nolūku: smīdināt klausītājus, lai tie arī galā redzētu, ka literāriskas vērtības gabalam nau. Luga tātad ir jāapspriež kā pose, dramatisku likumu izpildīšana rakstniekam stāvējusi otrā vietā. Smieklus sevišķi veicinot trīs žīdi, bez kuriem Blaumanis gandrīz nekur neiztiekot. Morāle paliekot sveika, visas personas esot dzīvi cilvēki, valoda esot tipiska. «T a i s n ī b a s   m e k l ē t ā j i» saucoties trīs cēlienu luga bērniem, bet «bērnu luga» viņa varot būt tikai tai ziņā, ka visas darbojošās personas esot bērni. Šie bērni runājot pieaugušu cilvēku valodu un attīstot pieaugušu domas. Tēlots tiekot nabagu bērnu grūtais stāvoklis; taisnības meklētājs aizstāvot kādu, kam pāri darīts, bet tiekot pats sakauts. Valoda esot skaista un, kā redzams iz īsā atstāstījuma, saturs un ideja simpātiski. «T e i k s m u   v a l s t ī» esot kopnosaukums piecām dramatiskām pasakām: «Sarkancepurīte», «Bārenīte un Sniega māte», «Mātes meitas un Pelnrušķīte», «Ērkšrozīte» un «Sniegbaltīte»; priekšmeti esot ņemti iz vācu pasakām, valoda dzejiska, un saturs labs. No tulkotām lugām referents minēja: «P a j a c i», teksts Leonkavala operai, kuras saturs labs un derīgs, tad   F u l d a s   «Trakās medības». Ludvigs Fulda skaitās pie slaveniem jaunlaiku rakstniekiem; šinī lugā tiek arī aizkustināts (piezīmēsim no savas puses: ļoti paviršā kārtā, kā no Fuldas citādi nau gaidāms) sieviešu jautājums: vai precība var atnest laimi slavenai sievietei! Atbilde esot: jā, kad tikai vīrs pats arī slavens. Trešā tulkotā luga, kura stāv nesamērīgi aukstāk par nupat minēto Fuldas lugu un arī apskata kādu pusi no sieviešu jautājuma, ir   B j e r n s o n a   «C i m d s», kura izšķir arī apstiprinošā kārtu jautājumu: vai sieviete var prasīt no vīrieša tādas pašas morāles ieturēšanu, kādu prasa vīrietis no sievietes? Šo krietno lugu referents nosauca par piedauzīgu. Nekādas debates par šo referātu vairs nenotika tā paša koncerta dēļ, un tomēr arī še bija runa par svarīgiem jautājumiem, kuriem vairāk tiesības uz pārspriešanu nekā dažam labam no sākumā pārrunātiem. XI. PEDAGOĢISKAS GRĀMATAS 1902. G. Par   p e d a g o ģ i s k ā m   g r ā m a t ā m    referēja   E. M e d n i s,   sevišķi minēdams šādas grāmatas: «S p o g u l i s   v e c ā k i e m», pēc Eh. G. Zalcmaņa, «Vēža grāmatiņas» no   Fr.   H u n h e n a,   Freija apgādībā. Šai grāmatā vecāki atradīs daudz labu, derīgu pamācību. Stils kodolīgs, interesanti piemēri. «M ā j a s   u n   s k o l a s   k a l e n d ā r s   s k o l o t ā j i e m   u n   v e c ā k i e m», V o l d e m ā r a   M a l d o ņ a   rediģēts. Apgād. Ozols, Cēsīs. Autoru vārdi: Ernsts Dinsbergs (autobiogrāfija), Poruks, Apsīša Jēkabs, Zeiferts, Vizulis liecina, ka šim kalendāram saturs bagāts, interesants. Tikai vienā stāstā Apsīšu Jēkabs zobojas par skolotājiem un jaunlaika progresa ticētājiem, tādiem tas negrib dot ne savus teļus audzināt - un mums jāsaka, ka progresa ticētāji tiešām arī neuzņemsies teļus audzināt, to darbu viņi labprāt atstāj regresa (atpakaļrāpulības) ticētājiem, kuri to arī labi pieprot: iz cilvēkiem izaudzināt teļus. Vielas gan tur vairāk priekš skolotājiem nekā priekš vecākiem. P. A b u l a  «L a t v i e š u   v a l o d a s   m ā c ī b a   p i l s ē t u   u n   l a u k u   s k o l ā m» - pieskaitāma pie labākām valodas mācības grāmatām. J. Baha «Latviešu valodas mācība   s k o l ā m» - par itin derīgu uzskatāms vārdu šķiru pārskats (29. l. p.). - Spriezdams par gramatikām Vispārīgi, Medņa kgs atrod, ka skolās arvien vēl par daudz nodarbina bērnus ar gramatiku un ka dalu no laika, ko tagad tērē gramatikas mācīšanai, varētu derīgāki izlietot latviešu valodai, ar bērniem kopā lasot un tos nodarbinot ar nelieliem rakstiņiem.   M e d ņ a    kgs to uzskatītu par nepareizu, ja skolotājs visas tās definīcijas, kas atrodamus Baha un Abula gramatikās, liktu skolniekiem mācīties no galvas. Nevar atrast tā labuma, kas skolniekiem atmaksātu laiku un pūles, p. p., vietnieku vārdu iedalīšanu visās 7 šķirās, uzskaitīt kādas 30 lietu vārdu atvasināšanas galotnes u. t. j. pr. Trūkst mums laba vadoņa rakstienos jeb domu rakstos.    K. A p ī ņ a   «Ī s t ā   p a r e i z r a k s t ī b a s   m ā c ī b a   e l e m e n t ā r s k o l ā m», tāpat kā    K.   O z o l a   jau agrāk iznākušie «R a k s t i s k i e   u z d e v u m i   l a t v i e š u   v a l o d ā», uzskatāma par derīgu līdzekli i pie pareizrakstības mācīšanas. Labi gan būtu bijis, ja arī pareizrakstības mācības grāmatu sastādītāji vairāk censtos ņemt priekš saviem pareizrakstības nolūkiem vērtīgākus teikumus (sakāmi vārdi, teikumi un gabaliņi no rakstnieku ražojumiem).   R.   C u k u r a    «R o k a s g r ā m a t a s   t a g a d ē j ā   l a t v i e š u   v a l o d a s   p a r e i z r a k s t ī b ā» trūkumi un inkonsekvences izskaidrojas ar tagadējās latviešu pareizrakstības trūkumiem un inkonsekvencēm. Grāmatiņa pelna, ka skolotāji viņu ievēro. Uz vārdu šķiramību pa balsieniem gan nevajadzētu likt tik lielu svaru, kā to dara Cukurs. Ja vārds tikai tā šķirts, kā to pareizi var izlasīt, tad ar to pietiek, un nau sevišķas vajadzības prasīt, lai, p. p., vārdu «vingrot» tikai tā šķirtu: vin-grot, bet ne arī ving-rot, tikai jau-ne-klis, bet ne arī jau-nek-lis u. t. j . pr.    A. L a i m i ņ a   «S k o l a s» II gan labāka par pirmo, bet arī te vēl diezgan stiprs sentimentālais elements. Pa starpām vērtīgiem gabaliem nereti arī mazvērtīgi. Grāmatu pušķo gleznas, starp kurām vairāki J. Rozentāla oriģinālzīmējumi. Grāmata ievērošanas cienīga. Pie dažiem lasāmiem gabaliem piezīmēts tulkotāja vārds, bet autora vārda daudzreiz trūkst. «K a l e n d ā r s    l a t v i e š u   l u t e r t i c ī g i e m   b ē r n i e m» - stāstiņi mazvērtīgi. Pašvalda «B ē r n u   k a l e n d ā r s» šogad labāks kā pērn.   B ē r n u   l u g a s   tika minētas trīs: 1) J. A k u r a t e r a   «T a i s n ī b a s   m e k l ē t ā j i» ar simpātisku saturu, bet vairāk derīga pieaugušiem nekā bērniem. 2) Fr. Krastiņa «S p o k i». Nolūks labs (apkarot ticēšanu spokiem), bet apstrādājumu nevar skaitīt par diez cik izdevušos. 3) H. Rītiņš «T e i k s m u   v a l s t ī», satura piecas dramatizētas pasakas. Saturs patīkams, panti gludi. Starp    j a u n ī b a s   r a k s t i e m   diezgan daudz labu un derīgu, p. piem: «J a u n ī b a s   l i t e r a t ū r a» II A. Ķēniņa sakopojumā, «R u l a m a n s», kultūrvēsturīgs stāsts, «T r ī s   s t ā s t i ņ i   b ē r n i e m» (Mamina Sibirjaka «Eglīte» un «Stādu cīņa»). Melnā Alkšņa «M a z a j o   a t p ū t a i». Jūlija Dievkociņa izdevumiem «Z v a i g z n ī t e s» un «B ē r n u   p a s a u l e» viscauri simpātisks, humāns saturs, bet pedagoģiskā jausma reizām gan tāda kā nedroša. Tāļāk derīgs un ieteicams ir: Lunkeviča «S t a r p   s t ā d i e m» (apskata stādus no bioloģiskā stāvokļa), «M ū s u   t a u t a s    p a s a k a s» II ar R. Zariņa zīmējumiem. A. Jendes sastādītās grāmatiņas «B ē r n i e m» I, II bērni pa lielākai daļai laikam lasīs ar labpatikšanu, bet tādas pasakas kā «Bubulis» varēja palikt neuzņemtas. Žurnāls «J a u n ī b a s   D r a u g s» tagad daudz vairāk apmierina pedagoģiskos prasījumus nekā savas iznākšanas pirmos gados. Tur daudz labu, derīgu rakstu. Trūkst mums laba dzejoļu krājuma jaunībai. XII. LATVIEŠU ORIĢINĀLDRĀMA Vēsturiski kritisku apskatu par latviešu oriģināldrāmu lasīja V. D e r m a ņ a    kgs, Šis priekšlasījums, viens no pēdējiem, bija arī reizē viens no pirmajiem, un viņam daudz jāpateicas, ja vasaras sapulces atstāja labu piemiņu klausītājos. Vispārējais spriedums, tā runātājs teica, esot tas, ka mūsu drāma atrodoties zemā stāvoklī, kamēr citi daiļrakstniecības veidi jau diezgan attīstījušies. Un tomēr drāmā izteicoties - pat visplašāki, kā runātājs domā, - katras tautas kultūras stāvoklis. To viņš lūkoja paskaidrot ar grieķu dramatiķu un Šekspīra, Šillera, Bairona, Ibsena, Hauptmaņa, Sortrija, Čehova piemēriem, tie visi ceļot gaismā savas sabiedrības raksturiskās parādības un tēlojot sava laika cilvēka dvēseli. Drāma turklāt esot arī ne vien kultūras stāvokļa parādītāja, bet arī pašas kultūras virzinātāja līdzi citiem daiļrakstniecības zariem. Viņas svars vēl pavairojoties ar to, ka savus tēlus vedot dzīvās ainās mūsu acīm priekšā. Šillera drāmas iedvesušas vācu jaunai paaudzei brīvības centienus, Hauptmaņa «Vēveri» nostiprinājuši darba cilvēkos cietu apņemšanos strādāt priekš tā, lai tiktu reiz iznīcināti drūmie apstākļi, kādi tos spiež; turīgo aprindu skatītāji šīs lugas turpretī sīvi apkarojuši. Latviešu drāma vēl neesot tik tāļi attīstījusies, ka varētu noderēt par spēcīgu kultūras veicinātāju; mūsu garīgās kultūras stāvoklis esot vēl par zemu, pati drāma vēl pārāk jauna, pat ne simts gadus veca. Pirmie raksti latviešu valodā parādās jau 16. gadu simtenī, un to nolūks ir kalpot tikai mācītāju vajadzībām. Tikai 18. gadu simtenī parādās laicīgi raksti no Stendera. Mācītāji, gribēdami paturēt savu varu. uz priekšu, bija piespiesti sekot sava laika brīvākam garam, rūpēties par zemnieku apgaismošanu. Pēc vecā Stendera sāk pamazām celties arī laicīgā latviešu rakstniecība un jaunais Stenders, vecā dēls, izdod pirmo latviešu lugu «Žūpu Bērtulis». Pa daļai luga ir tulkojums; izsmieta dzeršanas liga. Bērtulis dzērumā tiek pārģērbts par kungu. Kad atmodies, domā, ka ir paradīzē, un no priekiem atkal piedzeras; no jauna atmodies, viņš ir tas pats vecais Bērtulis. Ievērojama ir šis pirmās lugas diezgan labā latviešu valoda. Pirmo latviešu īstu oriģināllugu sarakstījis Elverfelds; viņa saucas «Tai dzimšanas diena» un rauga pierādīt baku potēšanas labumu; tipi labi zīmēti. Šiem jaunā Stendera un Elverfelda pasākumiem nebija gandrīz nekādu turpinātāju, nebija vēl skatuves, kur lugas izrādīt; vispār grāmatnieku vēl bija ļoti maz, tauta vēl nesajuta vajadzības pēc drāmas. Kad arī 1817. gadā nāca brīvlaišana, tomēr latvieši vēl palika pilnīgā saimnieciskā atkarībā no muižniekiem; gan viņi savu stāvokli vairākkārt lūkoja pārlabot, cēlās šur tur dumpji; viņu pusē arī stājās viens otrs brīvprātīgs vāciets, kā, piem., Garlībs Merķelis; bija cīņa starp veco varu un jauniem brīvības centieniem, kas dotu īstu dramatisku vielu, bet valdošā šķira nevarēja pielaist šīs cīņas tēlošanu, un latvieši paši nebija vēl pietiekoši apgaismoti. Tikai no 60. gadiem, kad sāk pieņemties tautas apgaismošana, sāk atkal pacelties arī rakstniecība un līdz ar to arī drāma. Kad 60. gados zemnieki ieguva tiesību pirkt zemi, nodibinājās latviešu mazgruntnieku šķira, kura stājās cīņā ar vācu lielgruntniecību. Latviešu gruntniecībai vajadzēja tikt patstāvīgai ne vien saimnieciski, bet arī garīgi, ko atzina tādi vīri kā Spāģis, Valdemārs, Biezbārdis, Kronvalds u. c., kuri savas idejas pa lielākai daļai attīstīja «Pēterburgas Avīzēs», jau agrāk «Mājas Viesī» un vēlāk «Baltijas Vēstnesī». Izglītība un biedrošanās tika atzīta par līdzekļiem, kas veicinātu latviešu agrārintereses: pašvaldību pagastā, skolu un baznīcu lietās. Latviešu tauta, t. i., gruntniecība, jutās par vienu šķiru. Toreiz saka nodibināties dziedātāju kori, vēlāk dziedāšanas biedrības un labdarības biedrības, tās jau cenšas sarīkot teātru izrādes, rodas lugas. Rīgas Latviešu biedrība, kuri nodibināja 1868. gadā, izsola godalgu par labāko oriģināllugu, tiek iesūtītas 11 lugas. Godalgu dabū Marijas Pēkšen «Ģertrūde». Bez M. Pēkšen šinī tautiskā pamošanās laikmetā vēl raksta lugas E. Dinsberģis, P. Pļavenieks un, it īpaši, Ādolfs Alunāns. Bet tā laika latviešu kultūra vēl nebija necik augstu pacēlusies un drāma nespēja izteikt tautiskā laikmeta vareno dzīvību un jaunās latviešu gruntniecības un pilsonības cīņas. Pretī šai «varenai dzīvībai un cīņām» runātājs gluži nepareizi ļoti zemu nolika mūsu dramatiskos rakstniekus, sevišķi Ādolfu Alunānu, piemēram ņemdams «Icigu Mozu» un pierādīdams, ka mūsu lugas esot bijušas toreiz mākslas un satura ziņā tik mazvērtīgas, ka vinu sīkāka pārspriešana nemaz nevarot interesēt. Patiesībā arī toreizējai «dzīvībai» nebija nemaz tādas «varenības» un par «cīņām» grūti runāt, kur viss bija dots un ne ņemts, un mūsu mazgruntniecības pacelšana bija tikai līdzeklis citās, stiprākās rokās. Lugas, mums domāt, bija pilnīgi piemērotas tolaiku «dzīvībai», ne mazāk, ne vairāk «varenas». Arī runātājs atzīst, ka viņām piekrīt zināma loma latviešu attīstības gaitā, jo viņas piemērotas skatītāju saprašanas spējai. Satura un izstrādājuma ziņā 90. gadu lugas maz atšķiroties no 70. un 80. gadu ražojumiem. Tiekot tāpat attēlotas vienkāršas parādības iz zemnieku dzīves ar nolūku zemniekus skolot; tehnika esot neizstrādāta, tukši joki bez kādas idejas; tomēr labākās lugās jau nopietnāks raksturs ar zināmu ideju. Drāmas esot vai nu romantiskas, vai tautiskas; romantiķis esot Esenberģis (bet viņš esot tikai tulkojis vien!), tautiskā virzienā rakstījuši Ādolfs Alunāns, Stepermaņa Krustiņš un Puriņu Klāvs, kuru tautiskums parādoties vielā iz latviešu senatnes, klaušu laikiem un teikām. 1887. gadā iznākusi pirmā latviešu vēsturiskā drāma «Zemgalieši» no Stepermaņa Krustiņa. Lugas nolūks: cildināt senos latviešus, modināt latviešu tautisko apziņu, nostādīt latviešu tautību vienādās tiesībās ar vācu tautību. Visgaišāki tautiskums parādoties Puriņu Klāva «Lielkungu pusdienās» un «Zviedrī», kurās tautības noliegšana nostādīta kā noziegums, kas esot sodāms. Šīs tautiskās lugas dodot liecību par latviešu kultūru tanī laikmetā; tauta vairs nebijusi nedalīta grupa, bet jau saskaldījusies, un katrai daļai savas samnieciskās un garīgās intereses. Tur ir jau studēti vīri, kuri jūtas tuvu vācu augstākai šķirai, pilsoņi, gruntnieki, bagātnieki; bagātnieki attālinājas no nabagākajiem, kā, piem., Alunāna «Pārticībā un nabadzībā»; latvietis, nonācis pilsētā, pieņem vācisku izturēšanos, kā, piem., Alunāna «Šneiderienēs». Puriņš un Stepermanis šinī šķiru plaismā redz ļaunu parādību un to apkaro, domādami, ka vēl uzturama vecā «vienprātība» un nedalāmība. Šī laikmeta lugas gan jau pilnīgākas par agrākām, bet vēl ļoti nepilnīgi mākslas darbi, kas sevišķi sakāms par Stepermaņa ražojumiem. Stepermanis gan gribējis tēlot varenas kaislības, centies pakaļdarīt Šekspīram, bet tas viņam necik neizdodas, iznākums nau motivēts, valoda pārspīlēta un frāžaina. Arī Puriņa lugās darbība maz motivēta. Visromantiskāka, t. i., visnedabiskāka, esot Alunāna «Kas tie tādi, kas dziedāja». Kociņa «Melnais Pēters» un Šveņķa «Draugi» neesot nemaz saucamas par drāmām. Šīs 90. gadu lugas nekādu iespaidu nespējušas darīt: tikai «Draugi» sarakstīti varbūt zem «Zviedra» u. c. tautisku lugu iespaida un Straumes «Vagars» zem Alunāna iespaida. No 90. gadu lugām nevarējuši rakstnieki nekā mācīties, ne tēlošanā, ne darbībā, ne valodā. Latviešu drāmu varējusi tālāk virzīt tikai cittautu modernā drāma. Saimnieciskas pārmaiņas mūsu dzīvē atveda sev līdz arī mūsu laikmeta moderno drāmu. Tautas sadalīšanās šķirās gāja aizvien tālāk, dažādo šķiru intereses tika aizvien vairāk pretējas viena otrai, un zuda vienprātība un miers. Līdz tam laikam visvairāk vērības bija sev piegriezusi gruntnieku šķira, tagad sāka celties pilsoņu šķira pilsētā. Latviešu gruntniecība savā cīņā pret vācu gruntniecību bija atbalstījusies arī uz tautību; bet, tā kā gruntnieku garīgais redzes aploks vispār nau plašs, tad arī viņu tautības sajēgums bija šaurs, sacīsim: ideoloģisks. Pilsons gribot negribot tika ierauts kapitālistiskā kustībā, viņš cīnās par savām materiālām interesēm, par patstāvību, pašvaldību, līdzdalību pilsētas lietās. Tautība viņam ir pilsonības partija. Tam pretim stājas cita šķira, kurai nau tādas intereses pie tautiskas cīņas. Darba cilvēkam maz tiek tieša labuma no pilsoņu šķiras ieguvumiem, viņam jau nau pilsoņu tiesību - pat juridiski ne -, viņš nevar nedz vēlēt pilsētas domniekus, nedz tikt ievēlēts, nedz piedalīties pie pilsētu pārvaldīšanas. Šī pēdējā šķira sāk attīstīties jau kopš brīvlaišanas, bet it sevišķi pēc 1860. gada agrārreformām, kad daudzi iepirka zemi un tie, kam nebija līdzekļu, sāka iet uz pilsētām par amatniekiem un rokpeļņiem. Jau 70. gados, sevišķi Rīgā, sāk celties šis šķiras savstarpējas palīdzības biedrības, kuras grib uzlabot darba ļaužu apstākļus, dot viņiem materiālu palīdzību un arī izglītību. Šis šķiras centieni pēc izglītības un labklājības atrod dzīvu atbalsi izglītotākā tautas daļā, inteliģencē, sevišķi augstskolu. beigušos mācekļos. No Krievijas augstskolām tiek atnesta sajūsmība priekš zinātnes, mākslas un sabiedriskām idejām. Modernā dzīve, zinātne un māksla atmet ideoloģisku, ārišķo tautību, kāda valdīja 70., 80. un 90. gados, un arī veikalisko, pilsonisko. Tautas lielākai mazturīgai daļai vajadzēja dot pie mums to izglītību, kāda bija no viņas sasniegta Vakareiropā, kur vecais romantisms bija gāzts mākslā no Zolā un Ibsena, kur zinātņu popularizēšana bija uz priekšu virzināta ar tautas universitāšu kustību, kur bija cilāts sieviešu jautājums un sabiedriskais jautājums bija pārgājis no teorētiskās pārspriešanas uz praktisku izvešanu un izplatīšanu. Visi šie jautājumi bija mūsu dzīvē ienākušies, visi spieda uz pārspriešanu un iztirzāšanu. Dibinājās jauns laikraksts «Dienas Lapa», 1886. g., kurš tūliņ kritiski uzstājās pret tautiskumu, kā viņu saprata 80. gados, un kura nolūks, kā runātājs teica, esot jau toreiz bijis: strādāt pie modernā virziena veicināšanas tautā. Pēdējā teicienā runātājam misējies, jo «Dienas Lapas» dibināšanas un pirmo sešu gadu pastāvēšanas laikā no kāda «moderna virziena veicināšanas tautā» nebija runas, viss šis minētais pirmais laiks aizgāja ar tautiskumu kritizēšanu, ar negatīvu darbību; pozitīvā darbība - moderno uzskatu izplatīšana sadzīvē, mākslā, sieviešu jautājumā - sākās «Dienas Lapā» tikai viņas trešā redaktora vadībā, kas tika atzīts arī pie redakcijas maiņas 1895. gada beigās. - Visasākās sadursmes starp veco tautiskumu un jauno virzienu notika 1894. un 1895. gados. Tā bija principu cīņa, personisku ķildu še nebija nekādu, personiska ienaida nekāda, «Dien. Lapā» nebija nekādas uzbrukšanas kāres, vienprātības jaukšanas un necienības parādīšanas. Viņa toreiz tikai izsacīja mostošās modernās dzīves prasījumus, kurus mēs tagad redzam visur izpildām arī mūsu mākslā, teātrī, literatūrā, pa daļai arī sadzīvē un sabiedriskos jautājumos. Toreiz viss tas, kas tagad liekas pats par sevi saprotams, rādījās svešs un bīstams; pa daļai tur arī bija vainīgi pakaļdarītāji, kuri, kā jau tādi, «visu rauga pārspīlēt, lai izliktos oriģināli», un piegriež vērību vairāk ārišķam. Ar to nebūt nau teikts, ka modernā kustība, atsvabinādamās no ārišķuma, tikdama mērenāka, būtu zaudējusi no sava svara; taisni otrādi, viņa tikai tapa dziļāka un nopietnāka, un vairāk noskaidrojās sabiedriskais jautājums, kurš visam ir un paliek par pamatu. - Runātājs tālāk izsacījās, ka «Ķildas» starp veco un jauno virzienu izcēlušās vispirms ap Zudermaņa «Godu» un tad pārgājušas uz Aspazijas «Zaudētām tiesībām», kuras izrādītas l895. g. Te runātājam atkal misējies, jo cīņa nebūt nesākās no Zudermaņa «Goda», bet gan no Aspazijas «Zaudētām tiesībām», un šī pēdējā luga arī uzvesta pirmo reizi ne 1895., bet 1894. gadā (aprīļa 3. d.). Ar šādu laikmeta sagrozīšanu izceļas arī visa uzskata sagrozīšana uz šo jautājumu, jo tiek gluži greizi uzsvērts, it kā mūsu reālistiskā rakstniecība būtu ievesta iz ārzemēm, no sveštautām, kamēr viņa izcēlusies gluži dabiskā kārtā pie mums pašiem, ar mūsu pašu dzīves attīstību.   M ū s u   r e ā l i s m s,   j a u n s    l a i k m e t s   m ū s u   r a k s t n i e c ī b ā    c ē l i e s   u n   s k a i t ā m s   n e v i s   n o   v ā c u   Z u d e r m a ņ a   «G o d a»,   b e t   n o   l a t v i e š u   A s p a z i j a s   «Z a u d ē t ā m   t i e s ī b ā m». «Zaudētas tiesības» arī sacerētas daudz gadus pirms izrādes 1894. gadā un bez mazākā iespaida no Zudermaņa, kura «Godu» Aspazija lasīja pirmo reizi tikai jau pēc «Zaudēto tiesību» izrādes. Mūsu jaunā progresīvā paaudze likusi maldināties no veco uzskatu aizstāvjiem. Viņa, kura pati nebija garīgi piedzīvojusi visu cīņas laiku ap moderniem uzskatiem, ap reālismu, ap sieviešu emancipāciju, ap zinātņu popularizēšanu un sabiedrisko jautājumu 1894. un 1895. gadā, ticēja, ka viss reālisms, visa dzīves nesaudzīga tēlošana mums mākslīgi pārņemti iz ārzemēm; viņa bez tālākas pārdomāšanas, bez faktu apskatīšanas runā pakaļ, ko teic viņu pašu domu pretī nieki. Priekšlasītājs še nau vienīgais vainojamais, jo lielākā daļa izrāda tādu pašu nezināšanu un nevīžošanu iepazīties ar mūsu nesenējo vēsturi. No priekšlasītāja tikai varēja gaidīt, ka viņš, dodams vēsturisku un turklāt kritisku apskatu, nebūs paļāvies tikai uz savu atmiņu, uz citu nostāstiem un uz dažās aprindās valdošiem uzskatiem, bet būs pats palūkojies tā laika vēsturiskos dokumentos - laikrakstos - un valdošos uzskatus būs kritiski iztirzājis. Tomēr galā arī šo viņam nevar pieskaitīt par sevišķu vainu, jo šis ir viņa priekšmetā tikai blakus jautājums un nekādu priekšdarbu viņš neatrada, jo nedz par mūsu drāmu, nedz par 90. gadiem pie mums nau nekas rakstīts. Visi mūsu jaunie spēki ir aizņemti ar citu, uz nākotni lūkojošos darbu, neatliek laika atskatīties atpakaļ tiem, kas iet arklam pakaļ. Šo piezīmju un aizrādījumu nolūks ir arī tas: dot jaunai paaudzei drošību un pašpaļāvību, noņemt viņai visas nepatīkamās šaubas par to, it kā viņas uzskati un modernais virziens būtu no ārienes ienesti, mūsu apstākļiem nepiemēroti un tātad uzspiesti; nē, modernais virziens visās savās parādībās ir izaudzis pie mums pašiem, iz mūsu pašu dzīves pārgrozījumiem, arī mūsu pirmā reālistiskā drāma «Zaudētas tiesības» nau scerēta zem sveša iespaida, nau pakaļdarinājums «Godam», bet ir visā ziņā īsti latviska, oriģināla drāma, tāpat kā mūsu pirmā modernā, kaut arī ne reālistiskā drāma «Vaidelote». Tūliņ no «Zaudētām tiesībām» cēlas lielas cīņas, kuras, kā runātājs tālāk tēlo, pārgājušas iz laikrakstiem uz mūsu Rīgas mazākajām, toreiz daudzā ziņā brīvprātīgākām biedrībām un uz laukiem. Jaunā virziena iespaidu gaiši apliecinājušas «Zaudētas tiesības», gandrīz katrā jautājumu vakarā bija iesniegti jautājumi, kas attiecās uz viņu un uz lietām, kas tur aizkustinātas: sievietes atkarību no sabiedrības, cīņu par uzturu un par personas brīvību un tiekšanos uz attīstību. Aspazijas «Zaudētas tiesības» un «Neaizsniegts mērķis» neinteresējušas tikai mazu daļiņu no latviešiem, bet visu attīstīto tautu, par ko liecināja tas, ka viņas tikušas izrādītas visur, kur vien bija skatuves, un tikušas uzņemtas ar entuziasmu un ovācijām. Tūliņ pēc «Zaudētām tiesībām» sāka parādīties liels pulks tulkojumu iz reālistiskās mākslas darbiem, no kuriem lielāku ievērību sacēla Zudermaņa «Gods» M. Valtera tulkojumā. Tad parādījās arī oriģināli, kā Zeibolta Jēkaba «Mājas naids», Zeltiņa «Saites» un «Apstākļu varā», pēdējās esot tikai savārstījumi no nedabiskiem skatiem. Arī Ādolfs Alunāns šinī virzienā sarakstījis savu satura ziņā nopietnāko lugu «Labi cilvēki», kurā tiekot izzobota birģeliskā labdarība un liekulība; bet arī šī neesot īsta drāma, bet prasta luga. Kā vismodernākā drāma parādījusies Poruku Jāņa «Hernhūtieši», kuru dienas gaismā aicinājuši ne sieviešu jautājums, ne naturālisms, bet «vismodernākā» filozofija: Nīčes pārcilvēka filozofija. Aleksandra, kura gribot būvēt fabriku un skolu, esot pārcilvēks; visu lugas iespaidu stipri sabojājot beidzamais cēliens, jo varones gals nākot piepeši, neviļus, nevis cīņā. Interesanti, ka priekšlasītājam liekas «pārcilvēks» jau tas, kas grib būvēt fabriku un skolu un iet pāri tēva līķim; tādu tiešām nau trūkums un katris cik necik naudīgs fabrikants to spētu. Interesanti arī, ka Nīčes filozofija runātājam liekas «vismodernākā», taču laikam ne tanī ziņā, ka viņa visjaunākā, jo ir jau vēl jaunākas, bet gan visvairāk piemērota modernajam garam, vislabāki mūsu dienās. Nīčes raksturiskākā mācība ir par viņa «pārcilvēku». Nīče ir jaunas morāles sludinātājs un tātad grib, lai viņa ideālam «pārcilvēkam» pakaļcenstos; «pārcilvēks» nebēdā ne par ko, bet, fabrikas dibinādams, iet pār līķiem pāri, - tā, kā rādās, viņu saprot arī runātājs, - un nu jājautā, vai šāda «pār līķiem pāri iešana», pār tēva līķi un citiem, saskan tiešām ar pārējiem priekšlasītāja uzskatiem? Vai Nīčes varas filozofija - kā viņš to saprot -, kura cēlusies Bismarka un spaidu likumu, un militārisma ziedu laikmetā, kura griežas pret «Gleichmacherei» (visa garīga un materiāla pārākuma nolīdzināšanu), pret «muļķo pūli», pret «suņiem», ir arī viņa filozofija, tā «vismodernākā»? Rādās, ka še ir vainīga tikai padošanās «valdošiem uzskatiem», jo Nīčes pārcilvēks vēl ir tiešām modē. Pajaušanās uz paša domām, patstāvīga nodarbošanās arī šinī jautājumā drīz vien pārliecinās, ka īsti modernajam garam ir taisni pretēja «pārcilvēka» mācība - kā viņu saprot «valdošie» uzskati -, nevis gluži neaprobežots individuālisms, bet gan sabiedriskums ir mūsu laiku virziens; Nīče nostāda individualitāti gluži pašu uz sevi vien, viņa tad var grozīt un izmantot sev jeb izvēlēto pulciņam par labu visu pārējo lielo pūli, tautu, cilvēci. Viņš negrib ievērot, ka katra individualitāte ir tikai visas sabiedrības maza daļiņa un ka bez sabiedrības, ārpus tās, viņai nau ne mērķa, ne būtības. Šāds sabiedrisks uzskats īstam, nepārspīlētam individuālismam nau nebūt pretējs, taisni otrādi: individualitāte var tikai sabiedrībā sasniegt savas īpatnības pilnu attīstību un tikai sabiedrībā atrast savus mērķus, kuri paceļ viņu, noderēdami sabiedrībai. Brīvība un taisnība ir sabiedrības principi, spaids un vara viņai pretīgi; nevar reizē dievināt Nīčes varas mācību un sekot modernam sabiedriskam virzienam, tas sajauc jēdzienus un kavē skaidru redzēšanu. Runātājs ar zināmu, kaut gan neizrādītu, nevērību skatās uz sieviešu emancipāciju un naturālismu; viņš neatrod nekā moderna Blaumaņa darbos, kuru atzīst par spēcīgāko dramatiķi. Un tomēr viņa nopietnās lugas ir tanī pat reālistiskā stilā rakstītas kā agrāk pārrunātie darbi, kaut gan tanīs nau uzsvērtas nekādas idejas; jo reālistiskais stils jau neatkarājas vienīgi no vielas un idejas, bet arī no apstrādāšanas veida. Runātājs, kurš vēl īsumā pārrunāja Blaumaņa joku lugas, nosaukdams tās par balagāniem, neatrada īstu mērauklu arī it sevišķi tādai - taisnība gan - ārkārtējai parādībai, kāda ir Aspazijas «Vaidelote». «Vaidelote» runātājam bija tikai mīlestības drāma, atskaņa no 80. un 90. gadu romantisma. Viņš tikai zina teikt, ka mīlestība latviešu dzejā nekad nebija vēl tik saistoši tēlota kā «Vaidelotē», un apbrīno Aspazijas talanta lielo lokanību, jo tā attēlojot vismodernākās, reālās lietas un dzejiski ietērpjot visromantiskāko vielu. Ja runātājs nebūtu jāvis sevī sajaukt divus gluži pretējus veidus, uzskatot dzīvi un viņas parādības, ja viņš būtu pieturējies pie modernā, sabiedriskā gara virziena un būtu raudzījis viņā patstāvīgi iedziļināties līdz galam, tad viņš būtu atradis mērauklu ārkārtējām, nešabloniskām parādībām, tad viņam arī nebūtu bijis jāaplūko «gluži atsevišķi» «Vaidelote», kura itin dabiski ieņem vietu pakāpeniskā modernā virziena attīstības gaitā. Ceturtā šķira sāka pamazām attīstīties un apzināties savas būtības. Tas bija pārejas laikmets. Visi centieni, visa tiekšanās vēl bija tikai apjausti, nenoteikti, bet tomēr spēcīgi, pilni sevišķa jaunības poētiska spara, sapņaini, visu cilvēka būtni apņemoši. Toreiz ļaudis, visa tauta - viņu sparīgākos un jūtīgākos priekšstāvjos - meklēja pēc jauna, nākotnes cilvēka; viņi juta, ka vecā kārtība tikusi netaisna un spiež jaunus spēkus, kuri gribēja pacelties; Mirdza ilgojas pēc šī nākotnes cilvēka, viņa to neatrod un iet tādēļ bojā. Mirdza un ne Asja ir šīs lugas varone, viņā izteikta lugas ideja, - tas nebūs lieki arī še teikt, jo vispār, pēc valdošiem uzskatiem, Asjai tiek piešķirta galvenā loma. «Vaidelote» ir ilgu drāma, ilgu pēc nākotnes cilvēka, kā viss viņš laiks bija ilgu laiks, ilgu pēc tautas jaunas pacelšanās, līdz ar kuru rodas modernais cilvēks. «Vaidelotes» viela ņemta iz kāda vēsturiska pārejas laikmeta. Visa drāma ir noskanota uz vienu visur cauri dzirdamu vadošu melodiju, «leitmotīvu», kurš izsaka ilgas; burvīga dziesma, kāda tik skaista nau dzirdēta: «Mēness starus stigo» nes sevī visu lugas ideju, apskaidro visu varones Mirdzas gaitu. Šī ideja varbūt katram ne tik viegli aptverama ar galvu, bet ar sirdi viņu katrs jutīs. Ja vārds «simbolisms» no pastāvīgās velti valkāšanas, no nepareizas lietošanas nevietā nau vēl zaudējis katru sajēgumu, tad «Vaidelotē» ir visaugstākais, plašākais simbolisms. Īsti   m o d e r n a i s   gars viņā parādās visskaistāk, tas modernais, kurš ir mūžīgs, jo izteic mūžīgo tiekšanos un ilgas pēc aizvien tālākas attīstības. Kā šis gars, kuru visaugstākā ziņā saucam par modernu, jo viņš vairāk nekā jelkas ir ticis par visas mūsu dienas dzīves noteicēju, - kā šis gars ir nemirstīgs, tā arī «Vaideiote», kura ir pilna šī gara. Runātājs tālāk vēl minēja tikai Aspazijas «Zeltīti», neaizrādīdams nemaz uz viņas «Raganu», kura ar savu augsto dzejisko vērtību, fantastisko dziņu un dziļumu, un psiholoģisko smalkumu stājas blakus «Vaidelotei». Še runātājs ne tik neatrada mērauklu, viņš pat nezināja, kur likt tādu lugu, kas nepadodas šablonizēšanai; bez tam jau arī Liesma, šī sieviete - Fausts, kā kāda svešniece bija nepazīta, tikusi aizvadīta, un pēc astoņiem gadiem vēl nebija atnācis laiks viņai atpakaļ griezties. Runātājs aplūkoja beigās divas šogad izrādītas lugas, kuras daudziem devušas labas cerības un arī stipru vilšanos, - šis lugas: Niedras «Zeme» un Raiņa «Pusideālisti». Pēdējā esot satīra par pārspīlētiem un liekuļotiem tautiskiem centieniem, kuru vietā lugā tiekot uzstādīti citi pozitīvi ideāli, kas pa daļai izsacīti vienas personas, Andreja, vārdos: nest gaismu tumšajam miljonam! Viskomiskākā stāvoklī atrodoties visideālākā persona, Ansons, kurš savu ideālismu un sajūsmību izlaižot vējā, gribēdams atdzīvināt pārdzīvojušos laikus. Pats runātājs atzinās savā nespējā noliegt, ka luga esot satīra, kas aicināt aicinot progresa draugus kalpot tagadnes kultūras ideāliem un nest gaismu tumšajam miljonam. «pusideālisti» esot pirmā nopietnā latviešu oriģinālkomēdija, sava dzejiskuma un dziņās sabiedriskās idejas dēļ. Šai komēdijai   N i e d r a s   «Z e m e» esot pilnīgs pretstats; tā gribot būt drāma par tautiskiem ideāliem: iekarot saimniecisku patstāvību. Tautiskums Niedram neesot vairs tāds kā 80. gados, bet ar viņu esot izteikts latviešu turīgo šķiru   s a i m n i e c i s k a i s   i d e ā l s,    a r   e n e r ģ i j a s   u n   k a p i t ā l a   p a l ī d z ī b u   p a n ā k t   t u r ī b u.    Visa cīna starp baronu Raffu un inženieri Akmeni grozās ap kāda ķieģeļa cepļa iegūšanu, t. i., ap naudu un mantu, un ne vairs ap kādu ideālu, garīgu dārgumu. «Zemē» esot ārkārtēji raksturi un dzīvība, atsevišķi skati krietni izstrādāti. Uz ņemto tematu būtu bijis iespējams uzbūvēt lielu drāmu, bet Niedras lugas darbībā iejaucoties gadījums un nejaušība, kuri izšķirot lugas gaitu: Akmeņa līgava noslīcinājoties, un ķieģeļa ceplis tiekot uzsperts gaisā. Vajadzējis rādīt, ka Akmens vai nu godīgā cīņā iet bojā, vai uzvar. - Še neviļus uzmācoties salīdzinājums starp ideāliem, kas izteikti abās lugas: kamēr Raiņa «Pusideālistos» kā ideāls tiekot uzstādīts:   n e s t    g a i s m u   tumšajam miljonam, Niedras «Zemē» tiekot mācīts kā ideāls: iegūt saimniecisku   t u r ī b u;   kamēr «Pusideālistos» vecais ideālists simbolizē savu ideālu ar   s e n č u   g o d i n ā š a n u   un   s i r m o   o z o l u   un jaunais ideālists ar   t a u t a s   g a r ī g o   n o    d i b i n ā š a n u   un   z i n ā t n ē m    tin abi, kā vecais tā jaunais, grib iet tautā, lai tai nesavtīgi nestu gaismu, kā viņi to saprot, tikmēr «Zemē» ideāls simbolizēts ar   n a u d a s   k r ā š a n u   un   ķ i e ģ e ļ a   c e p l i   un lugas varons Akmens   p a t s   s a v a s    k a b a t a s   grib pildīt ar naudu. Tiešām interesanti, ka vecie tautībnieki bija vēl ideālisti un varēja, kā Raiņa Andēls, sajūsmināties par ozolu, kamēr jaunie tautībnieki, kā Niedras Akmens, sajūsminājas tikai par - ķieģeļa cepli un prec lielu naudas kuli ar vecu sievieti kā piedevu. Šāds galīgi sekls karjerists ir tēlots arī Raiņa jaunajā tautībniekā: inženiers Upmals, bet rakstnieks tādus karjeristus nepaceļ par varoņiem un neliek tos no iztapīgiem kritiķiem saukt par stipriem raksturiem un «pārcilvēkiem». Tā ir dīvaina laika parādība, ka rakstnieks var cildināt kā ideālu varoni tādu liekulīgu karjeristu kā Akmeni un neviens par to nemaz nepabrīnās, kamēr turpretim tiek sīvi apkaroti taisni ideāli raksturi. Tas rāda, ka pie mums valda liels sajukums uzskatos tiklab mākslā, kā dzīvē. Abām pārrunātām lugām, tā turpināja priekšlasītājs, esot kļūdas, bet tās paceļoties pāri pār visām citām lugām, jo viņās atspoguļojoties plaši sabiedriski ideāli. Niedra tēlojot cīņu pret otras tautības (vācu) kapitālu, cīņu, kurā latvieši laikam drīz uzvarēšot. Rainis savā dzejā izsakot visprogresīvāko un šinī luga iztēlojot modernāko un cilvēcīgāko (humānāko) ideālu: strādāt priekš tiem, kuri līdz šim maz baudījuši saules; ne viņa vaina esot, ka šis ideāls neticis gaišāk iztēlots. Citiem kritiķiem arī tas jau bija par daudz, ideāls izteikts esot pārāk gaiši. Cits atkal bija «stipri vīlies», jo joku lugas, komēdijas vietā bija gaidījis traģēdiju, bēdu lugu, nemaz neapdomādams, ka ideoloģiskā tautības Don Kihota traģisms jau ir taisni tas, ka tas tiek komisks, un ka prasīt traģēdiju ir tikpat daudz, kā nesaprast tā laikmeta kodolu un drāmas nozīmi. Kāds nu esot mūsu drāmas stāvoklis, prasīja beigās runātājs, cik tāli viņa esot attīstījusies? Viņa neesot vienpusīga, tiekot tēlota lauku un pilsētu dzīve, atrisināti sieviešu un tiklības jautājumi, rādītas saimnieciskas cīņas, - vājības esot izstrādājumā. Trūkstot, piem., dramatiskās nepieciešamības, kā Blaumaņa «Pazudušā dēlā», «Ļaunā garā»; šinī ziņā atzīmējami esot tīri psiholoģiskie joki Zeibolta «Trīs soļi uz laimi», kur autors rīkojies pilnīgi patvarīgi ar saviem raksturiem. Runātājs aizrādīja kā uz paraugiem uz Šekspīru, Ibsenu un Hauptmaņa «Vēveriem», kuros vēveri tiekot uz savu darbību spiesti no saimnieciskiem apstākļiem. Tomēr runātājs tos pašus saimnieciskos apstākļus neredzēja pie Laimas (Zaud. ties.), kura arī no viņiem tiek: spiesta uz savu darbību; visa luga ir motivējums viņas solim, un tomēr, pēc runātāja domām, trūkstot motivēšanas. Par «Pusideālistiem» tika piezīmēts, ka kontrakta atdošana, kurai izšķiroša nozīme, notiekot pašā sākumā; patiesībā še ir tikai pārpratums no runātāja puses, jo kontrakta atdošana (kurai arī nemaz nau izšķirošas nozīmes) notiek pašā lugas vidū un viss iepriekšējais ir tam par motivējumu. Runātājs tālāk aizrāda, ka tiekot lietoti par daudz ārēji efekti, kuplejas, svepstēšana, lieki skati smīdināšanai, sevišķi pie Alunāna, Zeibolta, Šveņķa, Blaumaņa, gari monologi u. t. t., bet visi tādi pamācoši aizrādījumi nekādā svarā nekrīt. Svarīgāk turpretim ir, kā runātājs domā: latviešu dramatiķi neesot devuši cilvēku dvēseles dzīves drāmu, tas būtu apmēram tikpat daudz teikts, it kā tie nebūtu nekā devuši; bet mums liekas, ka runātājs aiz kokiem nebija mežu redzējis, jo ne vien «Vaidelote» un «Hernhūtieši» ir dvēseles dzīves drāmas, bet visas mūsu nopietnās lugas; bez dvēseles dzīves tēlošanas jau nau nemaz domājama moderna drāma. «Zaudētas tiesības», «Neaizsniegts mērķis», «Zeltīte» - lai ņemam piemēram tikai tā sauktās reālistiskās, tendenciozās lugas - visās problēmi ir taisni psiholoģiski; saimnieciskas pārvērtības un cīņas tiek taisni rādītas viņu pārveidojumos un atspoguļojumos darbojošos personu dvēselē jeb psihē. Vai tik še nau pārpratums? Vai priekšlasītājs nebija domājis skaidri psiholoģiskās drāmas vien, kurās darbība nau galvenā lieta? Bet tad atkal var jautāt, vai tiešām ir jācenšas pēc tādām nedramatiskām drāmām? Varētu arī būt, ka runātājs domājis drāmas, kuras tēlo cilvēka dvēseles dzīvi kā tādu, t. i., filozofiski, atšķirtu no viņas sakara ar reālo dzīvi, bet tad jau viņš arī tādu varēja atrast, ja nebūtu turējies pie «valdošiem uzskatiem», bet būtu vairāk paļāvies uz savu paša izšķiršanas spēju, - tāda drāma ir «Ragana». Galveno latviešu drāmas vājību runātājs atrada plašāku sabiedrisku ideju trūkumā: šādas tādas sīkas idejiņas tiekot nokladzinātas, kā, piem., pie Zeibolta; kad atskaitot Aspazijas, Raiņa, Niedras lugas, tad neesot tādu, kas ierosinātu uz plašākām cilvēciskām (humānām) idejām; mūsu kultūras stāvoklis vēl esot par zemu: mēs vēl nupat izkūņojušies iz tautiskā laikmeta un bailīgi sniedzoties pēc modernās mākslas, filozofijas, zinātnēm, - tikai tad, kad mēs būšot moderno kultūru piesavinājušies, mums būšot strauji ritoša sabiedriska dzīve. Pareizāk būtu sacīt, ka mums sabiedriskā dzīve rit pārāk gausi, ka viņas ritums jāpaātrina, tad gan ar viņu līdz mēs gribēsim un spēsim piesavināties arī moderno mākslu, kultūru, zinātnes, kuras nau nekas cits kā sabiedriskās un saimnieciskās dzīves zieds. Lielākie pūliņi un labākās spējas jāpieliek sabiedriskās un saimnieciskās dzīves nokārtošanai un ievirzīšanai pareizās sliedēs; jāmodina un jāattīsta tie tautas spēki, kuri līdz šim gulējuši, tās šķiras, uz kurām dibinātos nākotne ar savu darbu; tie jāved uz pašapziņu un jāstiprina cīņā, ko vispirms panāksim ar izglītības jo plašu izplatīšanu, ar izglītību katrā veidā un par katru cenu. Tautas plašo aprindu skološana, apgaismošana, izglītošana - lai sauc to, kā grib, - viņu uz priekšu vešana - tas ir lielais mērķis, uz kuru mums jācenšas visiem spēkiem. Mākslas un literatūras veicināšana ir arī līdzeklis uz šo lielo mērķi, bet ne vienīgais un ne tiešākais; māksla .ir visaugstākais garigais radošais darbs, kurš tiek iespējams tikai attīstītā sabiedriskā dzīvē: sabiedriskā dzīve ir pirmprasība. Mūsu spējīgākiem ļaudīm, sevišķi jaunai paaudzei, būtu jāiedzīvojas šinī uzskatā, tad mērķis, kurš taču ir dārgs katram un visiem, katrai partijai un pārliecībai, būtu lētāk sasniedzams; tad arī varētu svētīgi darboties priekš lielā mērķa daudzi spirgti spēki, kuri tagad vēl neziņā šaubās, kuri neatrod sev darba, kur parādīties un attist5ties, kuri tādēļ bieži metas uz dažādiem mākslas un literatūras zariem, izvērsdamies par neauglīgiem diletantiem, kas tikai pakaļ dara parastiem paraugiem un šablonai. Visi šie tagadējie diletanti un pakaļdarītāji katrs savā ziņā izrādīsies par ļoti spējīgiem un oriģineliem vīriem, ja tikai meklēs savām spējām piemērotu ideālu darbu priekš vispārības, ne pēc modes un šablonas aizrādījumiem visšaurākā aplokā, kādā mākslas un literatūras zarā, bet apskatīsies vaļējām acīm pa visu plašo dzīvi. Tur darba ir daudz, ideāla vispārības darba, tik daudz, ka šis darbs gluži nospiež nedaudzos nesavtīgos vispārības strādniekus: šinī darbā var pilnīgi ielikt savu patību, savu individualitāti, viņš to pat prasa vairāk nekā māksla un literatūra. Še var savai oriģinalitātei jaut vairāk vaļas; še vajaga sparības, spēka un vīra drošsirdības; še vīrs ir vai var tikt pilnīgi neatkarīgs no visiem sabiedriskiem un saviesīgiem ierobežojumiem un aizspriedumiem; tikai še var i2dzīvoties brīvi lielā, pāri kūsājošā, jaunā dzīvē. Vairāk nekā literatūrā un mākslā, kuras nekad nedod tādu brīvību. Bet kam tas liekas par daudz, tas arvien atradīs darbā priekš vispārības sev piemērotus mazākus uzdevumus, tur arī varēs pats sevi izteikt. Mēs uzsveram arī šinī vietā to, ka tautas plašāko aprindu attīstība ir lielais mērķis, kuram jāziedo visi spēki, un kā māksla un literatūra arī ir līdzeklis uz viņa sasniegšanu. Tādēļ ka valdošais uzskats liekas tagad tam pretējs, mēs esam nākuši no vienas pārmērības otrā: kā reizi māksla tika gluži novārtā likta un kalpināta praktiskiem nolūkiem, tā viņa tagad dažkārt tiek ieskatīta par gluži sakarā nestāvošu ar visu pārējo kultūru; mēs tā atsvešinājamies no tautas, tiekam par liekēžiem, dekadentiem; šo sakaru ar tautu, ar viņas kultūras visaugstākiem mērķiem nekad nevajaga iz acīm izlaist. Tā mēs visvairāk veicināsim kā pašas tautas attīstīšanos, tā arī īpaši mākslas uzplaukšanu pie mums: viss, kas priekš tautas tiks darīts, nāks par labu arī mākslai, par to nau jāšaubās. - vajaga censties, lai viss, kas veicina mākslu, nāktu arī par labu tautai, tas ir grūtāk sasniedzams. Mūsu drāma attīstīšoties, teica runātājs, kultūra jau spiežoties visās latviešu šķirās, arī tie knišļi tiecoties pēc varas, kas līdz šim bijuši tumsā. Viņš uzaicināja ceļu līdzināt mūsu drāmas un vispār mākslas attīstībai. Mums patīkami atgādināt, ka runātājs pats daudz darījis priekš tā, lai māksla par labu nākta tautai, viņš tautai mākslu tuvinājis, darījis saprotamu un pieejamu. To pašu mērķi viņš arī veicinājis ar šo savu interesanto apskatu par mūsu drāmu. Nesaudzīga kritika, runātājs saka, piepalīdzēšot pie šādas ceļa līdzināšanas; ne glaimot vajagot, bet aizrādīt uz kļūdām, pie šīs devīzes arī mēs aizvien esam turējušies, arī š.ini referātā, izsakot savus uzskatus. XIII. PIEZĪMES PAR MŪSU KRITIKU Mūsu piezīmes pie referātiem vietām aizņēmušas arī kritikas uzdevumus; mēs tos uzskatam par sevišķi grūtiem, no kritiķa tiek prasīts ne vien dzejnieka takts un garša, daudz smalkjūtības, bet arī vēl - un varbūt vēl vairāk - skaidrības, nešaubīšanās sava paša uzskatos, augstākas gara kultūras, vairāk izglītības, lielākā mērā nekā pat no dzejnieka, kurš var savu trūkumu apslēpt ar fantāzijas bagātību. Mūsu drāma neesot vēl sasniegusi pietiekošu, ne vēl augstāko pakāpi, sacīja runātājs, bet mūsu kritika, piemetināsim, stāv vēl daudz zemāk nekā mūsu drāma, ar gluži retiem izņēmumiem, kuriem pieder pats runātājs Dermaņa k. Un kritikas pakāpe var noderēt par vēl labāku rādītāju zināma laika kultūras stāvoklim nekā drāma tanī ziņā, ka kritika ir tiešāks zināma laika izglītības auglis, viņai tuvāks sakars ar tā laika zināšanu daudzumu, pie viņas pārsvarā pār fantāzijas darbību ir prāta darbība, uz kuru arī pa lielākai daļai dibinājas kultūra. Ja nu paskatāmies uz mūsu kritiku, tad vispirms redzam lielu sajukumu uzskatos; retais ir skaidrībā par sava paša pārliecībām mākslas, filozofijas, morāles, sabiedrības jautājumos, vēl retāk kam ir savs nenoliedzams, apjausts un apzinīgi attīstīts pasaules uzskats. Bet, ja kritiķim nau pasaules uzskatu, pēc kādas mērauklas viņš tad gan grib mērīt parādības vai nu literatūrā, vai mākslai, vai sadzīvē? Taisni tas, kas raksturīgs priekš kritikas; prāta attīstība, garīga kultūra - tā trūkst pa lielākai daļai mūsu kritiķiem. Ja nau pasaules uzskata, tad, zināms, nau nekur, skaidrības un vienības spriedumos; kritiķis vairs nespēj pareizi izskaidrot parādības, atrast viņu cēloņus, aizrādīt uz viņu gaitu. Kritiķi, kuriem trūkst pašiem savu uzskatu, trūkst garīgas vienības, nepalaujas uz sevi pašu, meklē visapkārt, pie visdažādākiem viens otram pretējiem elementiem pēc spriedumiem un domām, kuras sev piesavināt; tic visādām autoritātēm, bieži modes autoritātēm, top par eklektiķiem, kuri izmeklējas sev pa gabalam no katra un ņem no katra to, kas krīt visvairāk acīs, spilgtāko, āriškigo, nevis to, kas visvairāk piemērojas paša pirmuzskatiem un spēj ar tiem savienoties, tos papildināt un attīstīt, kā to redzam, piem., Gētes attīstības gaitā. Tas, kaut ar laiku mainījās savos uzskatos, bija arvien gaiši noteikta patība, kura pieņēma tikai to, kas viņai bija garīgi radniecisks. Protams, ar to nau teikts, ka tādas skaidrības un noteiktas patības būtu vajadzīgs tikai kritikā, viņas ir vislielākā svarā tāpat mākslā, kā dzīvē, visa kultūra iziet uz viņu radīšanu, un viņas ir kultūras spējīgākie ieroči, viņas virzinātājas, jā, vēl vairāk - visiem tautas locekļiem jātop par tādām noapaļotām patībām, īstiem vīriem. Visur mums vajaga lielu patību, visur viņu trūkst; vismazāk tādas vēl sastopamas mūsu kritikā, kur viņas varētu nest daudz svētības, līdzinādamas ceļu dzejai un rakstniecībai, audzinādamas tautu uz dzejas saprašanu, attīstīdamas viņas garšu, uz ko aizrādīja arī priekšlasītājs un daudz citi runātāji agrākos priekšlasījumos un debatēs. Vispārējais uzskats uz kritikas uzdevumiem pie mums tomēr ir citāds, sen novecojies; domā, it kā kritika ir soģe un spriedēja, kura izdala uzslavas un pajas rakstniekiem un dzejniekiem, kurus tā pamāca un audzina, vienu žēlo, otru soda no sava varas augstā krēsla. Lai arī cik jocīgs tāds uzskats, viņš tomēr turas, un paši kritiķi viņu nereti pabalsta nesaprastā egoismā. Bet kritika patiesībā nevar būt ne soģe, ne audzinātāja dzejniekiem un rakstniekiem; viņas uzdevums ir vispirms saprast parādības rakstniecībā un dzejā, atrast to cēloņus, tad darīt tās saprotamas plašākai publikai; ja jau kritika negrib atsacīties no audzinātājas lomas, tad viņa var audzināt publiku, bet ne dzejniekus un rakstniekus. Tos viņai vispirmā kārtā ir jāsaprot: kas viņi kā parādības, kādi viņu centieni un idejas, kurp viņu ražojumi var vest tautu vai zināmas daļas jeb šķiras no tautas? Tad, kādas viņu raksturiskās īpašības? Ar to jau ir prasīta no kritiķa filozofiska, vēsturiska, socioloģiska, literāriska izglītība; bet viņam jābūt arī estētiski smalki izglītotam, jājūt līdzi visos sīkumos dzejnieka sajūtām, kā vieglai spalviņai viņa dvēselei jātrīs no katras klusākās kustības dzejnieka dvēselē, kā skaidram spogulim viņam jāatspoguļo katra maigākā nokrāsa gleznotā daiļumā. Viņš ir vidutājs starp viegli iekustināmo dzejnieku un lēno, miera mīļotāju publiku, kurai katrs jauns iekustinājums ir jau miera traucējums. Kritiķim publikai jāpierāda, ka šāds miera traucējums nau no ļauna, ka tas attīsta publikas jūtu dzīvi, kurai jāiet roku rokā ar viņas prāta dzīvi. Dzejā pašā nau derīguma jēguma, kritika viņai piedod derīguma nozīmi priekš publikas. Kritikas loma tā top liela un plaša, un viņas nozīme tautas attīstības gaitā var tapt no lielākā svara un derīguma; no augstā soģa krēsla tad viņai gan jānokāpj, ja grib kļūt par svarīgu līdzstrādnieci svētīgā darbā. Ar prieku jāliecina, ka kritikas jaunā paaudze, kura spēj attīstīties, sāk saprast kritika lomu arī pa jaunam. Še atstāstītais un pārrunātais par mūsu drāmu to gaiši rāda. Viņa sacerētājs V. Dermaņa kungs ir viens no tiem jaunajiem kritiķiem, kuri dod vislielākās cerības, viņam ir savs pasaules uzskats un līdz ar to noteikta mēraukla; gan viņš vēl jauns savos pasaules uzskatos, bet ir tiem pieķēries ar dziļu sajūsmību un dāvājis tiem savas bagātās spējas; viņš tik ātri un spēcīgi attīstījies, ka jāgaida, ka viņš sniegsies pēc visgrūtākajiem uzdevumiem. Viņam sevišķas dāvanas kā kritiķim-popularizatoram; reti kādu plašākā publika tik ātri un pilnīgi saprot kā viņu, un reti kāds tālākas aprindas tā spēj iejūsmināt priekš jauniem uzskatiem kā viņš ar savu sparīgo garu, ar labākā nozīmē demokrātiskām runas dāvanām. Viņš ir īsts praktiķis, bet ideālists. Varbūt viņš arī atraida pakaļiešanu estētiskiem smalkumiem, bet totiesu pilnīgāk un vairāk pārliecinoši priekš klausītājiem viņš dod galvenos vaibstos savu zīmējumu. Mēs netīšām uzkavējamies ilgāk pie viņa sacerējuma, nekā nodomāts; cēlonis ir tas, ka šis priekšlasījums vairāk nekā visi citi ierosināja uz domāšanu un aizkustināja tik daudz svarīgus un interesantus jautājumus, par kuriem izteikt savas domas nezin vai tik drīz, vai jel maz kad man būs gadījums. Jau tas apstāklis vien, ka Dermaņa kunga apskats tik dzīvi ierosināja uz domāšanu, rāda, ka mums še darīšana ar vērā liekamu darbu, kurš turklāt pirmais apskata zināmu jautājumu. Jo savādāk izliekas, ka taisni pēc šī priekšlasījuma nevarēja darīt iespējamas debates: zāli vajadzēja uzkopt priekš vakara koncerta. Debates būtu bijušas jo pievilcīgas un būtu klausītājiem atnesušas vairāk labuma un gara atspirdzinājuma nekā visu ortogrāfijas noslēpumu iztirzāšana; daudzi mūsu labākie runātāji pieteicās pie vārda - bet visām interesēm vajadzēja apklust pret zāles sulaiņu slotām. Dīvaini bija arī tas, ka mūsu dienas avīzes neatrada telpu taisni šī priekšlasījuma atstāstīšanai, bet tikai apliecināja to faktu, ka tāds ticis nolasīts, līdz ar to apliecinādamas savu savādo izturēšanos. Vai avīzes jutās kaut kādi aizskartas no priekšlasījuma. Tas nau domājams, jo tik mēreni, bezpartejiski objektīvi raksti parādās latviešu presē diezgan reti, Priekšlasījums arī, bez šaubām, tiks nodrukāts kādā laikrakstā, un tad katrs varēs pārliecināties par viņa bezpartejību un objektivitāti. XIV. NEDĒĻAS UN MĒNEŠA LAIKRAKSTI 1902. G. Pēdējais priekšlasījums, kurš tika nolasīts, un arī tas tikai pa daļai, bija no    A. Ķ ē n i ņ a   kga: referāts par mēneša un nedēļas laikrakstiem.   N e   velti runātājs sūdzējās,   k a    v i ņ a m   d e s m i t   m i n ū š u   l a i k ā   j ā r e f e r ē j o t   p a r   500   d r u k a s   l o k s n ē m   l i t e r a t ū r a s;    protams, ka tā   i r   gluži neiespējama lieta, un tikai atliek jautāt, vai sapulču vadībai tiešām nebija nekādā ziņā iespējams iekārtot tā, ka svarīgākie referāti un priekšlasījumi tiktu noturēti netraucēti, bez liekas steigšanās, bez debatu aizliegšanas. Pie svarīgākiem referātiem visādā ziņā jāpieskaita arī Ķēniņa kga darbs, jau pats priekšmets pieder pie svarīgākiem. Bet, pateicoties tagadējai kārtībai, nau iespējams dot cik necik pilnīgu referāta atstāstījumu, jāaprobežojas ar dažām saraustītām, nesakarīgām piezīmēm iz referāta un jāapmierinājas ar cerību, ka referāts pārādīsies pilnīgā veidā kādā laikrakstā. Referents vispirms aizrāda uz to, ka mums šimbrīžam iznākot arī Amerikā trīs laikraksti, no kuriem labākais esot «Amerikas Latviešu Avīze». Tad pārgāja uz «P ē t e r b u r g a s   A v ī ž u» raksturojumu, kuras ierosinājušas daudz svarīgu jautājumu Olava k. vadības laikā, sevišķi attiecoties uz zemnieku stāvokli. «P. A.» literāriskā pielikumā parādījušies stāsti «K a d   m ē n e s i s   d i l s t» un «Z e m n i e k a   d ē l s» no A. Niedras; pēdējā ar veiksmi tēloti vienkārši cilvēki, bet parādoties misticisms un beigas esot nekonsekventas, nesaderot kopā ar visa stāsta gaitu. Pirmais stāsts esot vēsturiska satura, tiekot rādīta kāda laikmeta nodilšana, pūles uzcelt to, kas nau glābjams. Teodors pārmetis sacerētājam, ka tas izejot uz lasītāju ziņkārības kairināšanu. ar dažādiem raibiem sarežģījumiem kā lubu stāsti, Poruks turpretī uzstājies kā Niedras aizstāvis. Stāsts «Kad mēnesis dilst» tomēr esot neizdevies ražojums.    V i k t o r a   E g l ī š a   romāns «T i l t i    u n   p ā r i   g ā j ē j i» esot sarakstīts zem Niedras iespaida un arī neizdevies; literāriskas vērtības tam neesot. Tad tika vēl minēti stāsti no   K.   S k a l b e s   («Skaņas iz tālumiem»), kuram piemītot jaunības ideālisms un kurš arī kā liriķis pazīstams;    E z e r i e š a,   J. A k u r a t e r a   («V i s a    d z ī v e»), kurš devis vienu no skaistākiem romantisma un sirsnības paraugiem, un  A n n a s   Ķ ē n i ņ  kdzes, kura griežot uz sevi vērību ar interesantām ainām iz dienvidiem. Velti referents bija kautrējies vairāk par viņu minēt, viņa visādā ziņā to bija pelnījusi. «L a t v i e t i s» esot labākā joku lapa, literāriskas vērtības viņam neesot; pārgrozījumi pie viņa neesot nekādi notikuši. Tikpat nevērtīgs esot «B a z n ī c a s   V ē s t n e s i s». Turpretim izgājušā gadā bijis )oti augstu stāvokli sasniedzis «L a t v i e š u   A v ī ž u» pielikums, kā vēl nekad agrāk (par ko jāpateicas viņas vadītājam Līgotņu Jēkaba kgam, kurš gan nu jau atkal atstājies no šī pielikuma vadīšanas). Tanī laikā pielikumā bijuši tikai labi oriģinālstāsti, kaut gan ne daudzi; tikpat krietni bijuši tulkojumi, kuros bijusi nomanāma liela dažādība. Oriģināli bijuši no   S a u l i e š a,    A p s ī š u   J ē k a b a   («Par nelaimīgo skolotāju»),   L ī g o t ņ u   J ē k a b a   («Cilvēks bez mīlestības», sevišķi jāievēro),   Š m i d t a   un    Š t e i n a.   Īpaši ar atzinību tika minēta šī pielikuma kritiskā nodaļa, kur tikuši doti apspriedumi par gandrīz visām iznākušām grāmatām. «B a l s s» literāriskā nodaļā esot pa lielākai daļai bijuši lieli gari tulkojumi, trīs lieli romāni. Tulkojumu starpā krietni ražojumi, kā Pjēra Loti «Zvejnieki», Streiveļa «Nestundā», bet tulkojumu valoda esot vāja. Oriģinālu bijis maz, tikai trīs: to starpā no Jakobusa kāds vecs usminieks, pļāpīgs vīrs - lasītājiem liekot atgādināt stipri Lautenbaha ceļojumu aprakstus. Arī pārējie divi oriģināli esot bez literāriskas vērtības. «M ā j a s   V i e s ī» parādījies no Andreja Upīša stāsts «P a u g u r c i e m s»; stāstā visi pagrimstot izvirtībā; stāsts esot pārāk šausmīgs, bet tomēr laikam patiess. Šis stāsts esot labākais no A. Upīša ražojumiem. No citiem oriģināliem jāminot   I n d r i ķ a   stāsts «Gudrā nedēļa»,    T a u t m i e r a   «Gnešu kalns», kuriem tomēr maza literāriska vērtība. Labākie tulkojumi esot:   K o h a n a    «Ievestais brūtgāns»,   A u e r b a h a   «Pils pie Reinas» (tulkojis A. Deglavs). Par «A u s t r u m a» izgājušā gada gājumu neesot nekas daudz sakāms; Velme viņu pārdevis, un viņa liktens bijis raibs. Arī līdz šim «Austruma» stāvoklis vēl neliekas galīgi nodibinājies un viņa tāļākā liktenī var gadīties vēl daudzi pārsteigumu. - «Austrumā» bijuši ievietoti:   U p ī š a    stāsts «Mazie cilvēki», kurā esot diezgan neveiklis humors;    U p ī š a   stāsts «Mantniece»;   K l e i n b e r g a   divas fantāzijas, kurās viņš aiz skaistiem vārdiem noklīstot no loģikas;    Š l i p e n a   «Ugunsgrēks»; labs stāsts esot «K u p r ī t e»,   K a l n i ņ u   P ē t e r a;   R i e t e k ļ a,   kur «Murgi» esot pārprotami;   F r i d r i h s e n a    «Kaimiņos», kuru nevajadzējis uzņemt;   B r i g a d e r u    A n n a s   «Zem rīta zvaigznes»;   A p s ī š u    J ē k a b a   «Atmiņas iz bērnībaa»;   P o r u k a    «Dēmons», kurš atgādinot Viktoru Eglīti un krievu dekadentus;    S a u l i e š a   tirgus gleznas. Tulkojumos esot iz vācu literatūras romāni no   V. P o l e n c a   un   H ē g e l e r a. «M ā j a s   V i e s a   M ē n e š r a k s t ā» pagājušo gadu iesākot kāds «B r e n č a   b r a u c i e n s   u z   R ī g u»   n o   Z e i b o l t a   J ē k a b a,    kur esot maz humora.   N o   P o r u k a    stāsta «Siliņa Pētera piedzīvojumi dzejas laukā» lielas gudrības nevarot smelties, ka pie mums Pegazu jūdzot mēslu vezuma priekšā.   Z e l t m a t a  «Mīlestības infuzorijas» esot skaistas glezniņas.   B a l o ž u   J ē k a b  a   «L a u v a s   m ā t ē» tēlots tēvs, kas dzenot peļņu ar savu meitu.   S u d r a b a   E d ž u s    «Rozes ziedi» u. c. esot pačalojumi bez mugurkaula; «Rudens» arī neesot ievērojams; «Hohenhelmā» esot pārāk daudz sarežģījumu, romantisms, bet forma esot laba.   Z e i b o l t u   J ē k a b a   «Rūsa» esot labākais no viņa ražojumiem: referents atzina par oriģinālām beigas, kur viens otra sievu izārstējot ar pērienu, Nīčes filozofiju nelasījis; bet vai tiešām pēriens ir kas oriģināls un mūsu laikam noderīgs? un vai jau mūsu pērāji atsaucas uz Nīči kā uz pēršanas autoritāti?   P o r u k a   «Cīņa» un «Kas vēl uz sirds» labāk nevajadzējis uzņemt, tie esot rakstīti noguruma brīdī. Turpretī viņa «Māmiņa» un «Grēciniece» smalki tēlojumi. «Ceļojums uz Elbflorenci» palicis nepabeigts.   L i e p a   ceļojuma aprakstos esot labs stilists. Ļoti skaistas esot   A s p a z i j a s   fantāzijas «D z ī v e s    b r a u c i e n s» un «D a u d z i e,   p ā r ā k   d a u d z i e»; pirmā tiekot gleznotas ilgas un izmisums, spēka pilna dziņa pēc baudas un atziņas lielās gleznās; otrā izskanot tiekšanās pēc daiļuma, kurai pretī stādīts «daudzo, pārāk daudzo» filistru, nesapratēju pūlis. Trešā   A s p a z i j a s   skicē «Atēna» tēlots nesaprasts zēns ar mākslinieka dziņām, kurš, vajāts, no apkārtnes, veidojot sev daiķuma tēlus iz sniega un nosalstot mežā; stāsts esot pilns ideju un sajūsmības. Kad vēl bija minēta   A k u r a t e r a   skice «Gaiša nakts», kura esot skaists tēlojums, referents pārgāja uz   F a l l i j a    stāstu «Nellija», kuram ticis pārmests, ka tas esot cinisks raksts. Runātājs turpretim stāstā neatrodot cinisma. Tur tēlota kāda jaunekļa un ielas meitas mīlestība; kad to pašu rakstījis Niedra, tad neviens neko neteicis, bet Falliju nu apberot ar pārmetumiem. Tēlota esot tikai nelaimīgā patiesība; autors gribējis par to raudāt.   F e l i k s a   romāns «Nelaiķa piezīmes» esot gluži protokola grāmata; romāns esot par plašu iesākts; neesot nekas zaudēts, ja palicis nepabeigts, jo tanī esot tikai mēģināts sadot dažām personām.   E g l ī š a   «Antonija» esot viens no viņa labākiem ražojumiem, kurā sacerētājs gribot pierādīt, ka attālināšanās pavairojot mīlestības baudu; kāpēc mums vajagot ļauties kalpināties no dabas? Viņš gribot atvērt jaunus baudas veidus, moku un sāpju kaislību. Sacerētāja virziens un nodomi nau vēl skaidri izprotami; ja viņš izrāda reakciju pret līdz šim mūsu literatūrā pārāk piekopto, par šablonu tikušo seksuālismu, dzimuma mīlestības cildināšanu, tad tas būtu tikai ar prieku apsveicams kā katra atsvabināšanās no šablonas. Bet viņš, kā liekas, grib atmest   d a b i s k u   mīlestību («ne(auties kalpināties no dabas»), lai ar to vēl vairāk pavairotu baudu. Tā ir izvirtības un slimības zīme. Vienīgais apmierinājums un viņa atvainojums ir vēl tas, ka viņš nau oriģināls, bet pārņēmis slimīgās iedomas no citiem dekadentiem. Tie izvirtušie uzskati, kurus tagad pie mums grib ievest V. Eglīts, parādījušies jau gadus divdesmit un vairāk atpakaļ un literāriski un dzejiski nesamērojami pilnīgākā veidā. Nopietnu ļaunumu šāda izvirtība mūsu rakstniecībai gan nevar atnest, bet daudz jaunus, nepatstāvīgus spēkus viņa tomēr var maitāt, jo tie jau mēdz mesties uz visu ārkārtēju, mākslotu un ārišķi paviršu. Turklāt jāievēro, ka šī izvirtiba mēdz būt savienota ar domu neskaidrību un viņu virzīšanos uz nedabiskumu un tātad ved uz daždažādiem māņticības un tumsonības veidiem, uz visādiem misticismiem, okultismiem, dēmonismiem u. t. t. Tātad var atnest nopietnu sajukumu un apgrūtināt izglītības izplatīšanos. Uz šādiem tādiem dēmonismiem un misticismiem ir jau arī tiešām meties V. Eglīša kgs, kurš sācis pasniegt ne vien sava paša vairāk vai mazāk nesaprotamos rakstus, bet ņēmies arī tulkot cittautu mistiķu un tumsoņu ražojumus, laikam cerēdams ar to autoritāti sevi segt. Taisni mūsu dienās ir jo kaitīga šāda tumsonība, kura beigās nau nekas cits kā atpakaļrāpulība: atpakaļrāpulība visās dzīves parādībās, tiklab zinātnē un mākslā, kā dzīvē un politikā, kā literatūrā, tā filozofijā. Jo tumsība cenšas izplatīties tāpat kā gara gaisma. Arī morāle un ētika nevar palikt sveika no tumsības; misticisms aizgriež nost no nopietnas reālas darbības, un, kas gaida uz brīnumiem, tas pats nepieliks roku, lai sev palīdzētos, bet gaidīs to no citiem; misticisms ir kavēklis sabiedriskai sparībai un tātad attīstībai. Un taisni mūsu dienas prasa tik daudz sparības un nopietna darba, ka neatliek laika priekš «jaunu baudu meklēšanas». Dzīvam, spirgtam garam arī visas baudas nedod nekad tādu apmierinājumu kā sajūsmības cilāts darbs. Baudas apnīk ātri, tad viņas arvien tāļāk jāsmalcina līdz nedabiskumam un izvirtībai. V. Eglīts vēl jauns cilvēks, iespaidus viegli uzņemošs, jūtām pieejams - nevar būt, ka viņu nesagrābtu nekad sajūsmība arī - priekš kā cita nekā jaunām baudām, lai arī tās būtu nez cik estētiskas, - priekš darba un augstāka vispārības mērķa. Bet referents domāja, ka V. Eglīts gatavojot jaunu virzienu: simbolistisko, un tad, zināms, mums no savām cerībām jāatsakās. Simbolistiskais virziens Eiropā pašu laiku tiek nodziedāts un apglabāts, un tad, jau nau par agri, ka viņš līdz ar aizpērnajām cepuru modēm tiek pie mums cildināts par pašu vismodernāko. V. Eglīša līdzekļi, teica referents, esot vēl meklēti un neveikli, piem., nolasīdams kādu tēlojumu, ka «skeleta tukšās smadzenes atdūrušās pret stāstītāja pauri un viņš ticis no skeleta apkampts un norijis tā glumo, auksto mēli». Referents nu teica, ka V. Eglīts gribot «gleznot domāšanas procesu», bet vai priekš tā rakstniekam nebūtu vajadzīga pati domāšana jeb vai augšējo tēlojumu mums ņemt par viņa domāšanas piemēru? Referents uzaicina negriezties ar naidu pret jauno virzienu; jo, kas meklējot, to varot atpestīt, - mums arī liekas, ka še vietā ne naids, bet vienīgi humors, kas arī mūs atpestīs. Ar īsu uzrunu   R e i n h a r d a   kgs slēdza sapulces, un pēdēja uzruna nesaturēja, kā parasts, tikai kādus skaistus parastus vārdus, bet bija paziņojums par jaunu darbu vispārības labu: mūsu skolas veselības (higiēnisko) apstākļu izmeklēšanu, kuru veicināt Lika uz3icinīzii visi klausītāji. Tā sapulces ļoti zīmīgi nobeidzās ar uzaicinājumu uz jaunu ideālu, svarīgu darbu priekš jaunās paaudzes labuma. J. PORUKA KGS UN «ZAUDĒTAS TIESĪBAS» I God. redakciju lūdzu uzņemt sekošās rindiņas par kādu uzbrukumu Aspazijai no J. Poruka kga puses, «Balt. Vēstneša» 206. num. Gadījums ir tik raksturisks priekš pēdējā laika parādībām un aizskar Aspazijas personā tik plašas aprindas, ka nau iespējams par to klusu ciest; pati aizskartā būtu Poruka kga rakstam ar klusu riebjumu pagājusi garām, kā viņa to pastāvīgi darījusi ar līdzīgiem rakstiem. Poruka kga uzbrukuma raksts par «Zaudētām tiesībām» ietērpts teātra recenzijas veidā. Līdz šim «Baltijas Vēstnesim» priekš Rīgas Latv. teātra bija cits recenzents; gadījumu, kad uzved Aspazijas lugu, P. kgs izlietojis saviem nolūkiem; jeb varbūt viņš tagad būs pastāvīgais teātra recenzents «Balt. Vēstnesim», un tad jau viņš tūdaļ izrādījis, kas no viņa sagaidāms. Zīmīgi arī priekš «B. V.», ka viņš savā jaunajā vadībā, no kuras gaidīja un dažā vietā arī sagaidīja modernāku garu, uzstājas vēl tagad tik asi un naidīgi pret sieviešu emancipāciju (kuru pie mums. reprezentē «Zaudētas tiesības»), kur tā taču jau tik tālu dzīvē izvesta. Un atbildība nekrīt uz P, kgu vien, jo ne visai sen atpakaļ «Balt. Vēstnesis» bija uzņēmis arī kādu citu rakstu (no Stepermaļa kga) pret to pašu lugu. Kādā stilā P. kgs tura par iespējamu pārrunāt Aspazijas darbus, tās Aspazijas, kuru vispār min tikai ar cienību kā lielāko, ģeniālāko sieviešu rakstnieci, kurā, kā viņš pats saka, «pēc «Vaidelotes» parādīšanās   a p s v e i c a    l a t v i e š u   n ā k o t n e s   ģ ē n i j u», to rāda tādi piemēri, kā: te nāk «lieka bagāža», «viņu morāle tik smieklīga», Laima ir P. kgam «tirgus bāba», tādēļ ka izdzen Langartu, uzsaukdama «Laukā pa durvīm! Ārā!», beigās pat visa luga P. kgam «bleķis» ja vien nebūtu Sniedziņa. Kādēļ nu pret «latviešu nākotnes ģēniju» var tagad izturēties ar tādu neaprobežotu nicināšanu? Vai viņa nau vairs «n ā k o t n e s   ģ ē n i j s»? Vai viņa ved atpakaļ? Nē, nebūt ne! Taisni tā ir, pēc P. kga domām, tā vaina, ka viņa neved atpakaļ. P. kgs saka, ka Aspazija kā «modernu ideju izplatītāja, ļauno dzīves apstākļu tēlotāja», «kad tā atmetusi mākslas tradīcijas», bijusi pa prātam tiem, kas slavē Veidenbaumu viņa tendences dēļ, bet citi sākuši pēc «Zaud. tiesību» uzveduma lūkoties uz dzejnieci ar nožēlošanu, kura pie paša P. kga pārvērtusies par nievāšanu. Te reizi gaiši teikts, ka katram ir tiesība Aspaziju nožēlot un nicināt, tādēļ ka viņa ir moderno ideju izplatītāja, ļauno dzīves apstākļu tēlotāja! Te arī izskaidrojums, kādēļ tik nerimstoši, ar tādu kā neapslāpējamu niknumu, kurš nebaidās ne no kādiem līdzekļiem, mūsu dzejniece tiek vajāta: viss būtu labi bijis, ja tā tikai nebūtu aizkustinājusi ļaunos dzīves apstākļus, tagad nu viņa uz reizi «zaudējusi objektīvo pamatu»! Patiesībā dzejniece bija atradusi objektīvo pamatu: dzīvi un ideju. P. kgs vēl plašāk prāto pēc parastās šablonas par «moderno ideju» neplātību, ka tais gribot pielīdzināt «īso garajam» (kas laikam nozīmē: turīgo neturīgajām), ka tās strādājot pret dabas likumiem (t. i., nelīdzība starp cilvēkiem un šķiras jau no pašas dabas ieceltas un tādēļ nau grozāmas un atceļamas, «tie saucēji pēc maizes, taisnības un vienlīdzīgām tiesībām» strādā tikai pretim dabas likumiem, nau nekādu «vienlīdzīgu tiesību»). P. k. ir brīvs no visām tādām modernām idejām, kur tās ir, «tur nekas daiļš nevar rasties». Tādēļ, lūk, tādēļ vien ir «Zaud. ties.» «pilnīgi neizdevies darbs», tas ir tas, kas publikai nesagremojams, kas «izglītotam, ar mākslas garšu - pavisam nau baudāms». Tātad izglītots priekš P. k. ir tas, kam modernas idejas nau baudāmas!? Citi, taisni otrādi, par izglītotu mēdz saukt to, kas spēj sekot modernām idejām. Jau iepriekš zinādams, ka modernā ideju lugā   n e v a r   nekas daiļš rasties, ka tādēļ vien «Zaud. tiesībām» jābūt nelabai lugai, P. k. ņemas nu to pierādīt; bet te viņš top tik naivs un neveikls, ka žēl vien ir. Lugas morāle esot: «Tā cilvēka sirds prāts ir ļauns.» Morāle?? Tas taču tikai fakts, tas, kas ir, bet morāle ir priekšrakstā par to, kam   j ā b ū t.   Šo morāli Laima padarot smieklīgu! - Viņa neesot ideāla sieviete. Jā, kas tad tas ir, ideāla sieviete. F. k. to pasaka:   I d e ā l a   s i e v i e t e    i r   t ā,   k a s   r u n ā   k l u s u,   l ē n i,   r u n ā   m a z.   Visas ideālās prasības aprobežojas ar klusumu un lēnumu. Laima esot egoiste, iz viņas darbības izskanot mūžam «es», tātad pašapzinība, pašcienība ir īstais jaunums pie sievietes. Pasacījis, kā jātēlo ideāla sieviete, P. k. dod vēl dažas pamācības, kā drāmas jāraksta: Laimai vajadzējis Langartu   l a b o t    (P. k. nemaz nau sapratis, ka tādi raksturi nau labojami!). Traģēdijām jānākot klusām uz skatuves. Viņš pat pārmāca Šekspīru, ka tas «rīkojoties drusciņ par bargi». Jā, tiešām Šekspīra varoņi un varones neievēro P. k. ideālās prasības: klusumu un lēnumu, «tie rīkojas drusciņ par bargi» priekš P, k., tā katrs varons, kā Laima, kas ar visu dvēseli cenšas pēc savas brīvības, kas grib salauzt apstākļu važas. «Drusciņ par bargi!» P. k. tāds bīstams varoņu raksturs izliekas gluži neiespējams, tikai ikdienišķi tipi kā Sniedziņš viņam liekas daudzmaz saietamies ar dzīves patiesību. Nau nekāds brīnums par to; mieta pilsoņi aizvien nolieguši varoņus, kas varētu traucēt viņu nervus, nekad tos nau sapratuši, viņiem līdzi P. kgs. - Neviens lugas trūlsum5, kuru uzskaita P. kgs: modernas idejas, varone egoiste, jauna, nepieklājīga tirgus bāba, nerunā maz un klusi, grib attīstīt savu patību: «es», - neviens neattiecas uz   m ā k s l a s,    bet tikai   m o r ā l e s   prasījumiem - luga nelaba tādēļ, ka viņai priekš P. kga nepatīkama tendence un varone, kuru P. kgs nesaprot; - nevajadzēja tēlot ļaunos dzīves apstākļus un viņu iespaidus, nevajadzēja rādīt, ka ir varoņu raksturi, kas cīnās pret šiem apstākļiem, - un luga būtu laba un dzejniece; latviešu nākotnes ģēnijs. II Bet ar pamācībām vien P. kgm nepietiek (ja tām kāds klausītu, tas panāktu to pašu, ko F. kgs ar savu lugu: caurkrišanu); viņš redz, ka «Zaud. tiesībām» nevar nekā padarīt, nevar tām noliegt lielisko dzīvības spēju, atkal un atkal tās sajūsmina publiku, kur vien parādās, un tādēļ viņš gribētu ķerties pie vienīgā tiešām noderīgā līdzekļa pret tām un šo lugu, vienkārši - aizliegt. Ka rakstnieks ar tādiem līdzekļiem strādā pret otru rakstnieku, tas gan vēl nebija piedzīvots, bet pie mums daudz kas ticis iespējams, ko agrāk ne iedomāties nevarēja. Vispirms P. k. dod rakstniecei padomu «atvilkt lugu no repertuāra» (blakus piezīmējot, tas Aspazijai nau iespējams tādēļ, ka luga nepieder viņai, bet ir pārdota). «Diemžēl viņa to nedara,» viņš tad turpina, «un mēs esam piespiesti ņemt visu par labu, ja vien kas nāk no Aspazijas.» (Kas tad piespiež? Publika, kura nāk labprāt viņas lugās.)   V a i   t a s   u z   p r i e k š u    n e d r ī k s t ē t u   t ā   b ū t?   T a s   ir:   u z   p r i e k š u   j ā g ā d ā    p a r   t o,   k a   n e t i e k   p i e l a i s t a s   A s p a z i j a s   l u g a s,   vismaz tās ne, kuras gan patīk publikai, bet ne Poruka kgm. Kā P. k. grib izvest savus svētīgos nolūkus: glābt publiku no samaitāšanas? No cenzūras luga ir atļauta. Kā P. kungs grib viņu aizliegt? P. kgs vēl otru reizi runā par aizliegšanu un saka, «Zaud. tiesības» pelnītu, ka tās zaudē uz visiem laikiem tiesību parādīties uz mūsu lielākās skatuves. Tas ir: priekš pirmā sākuma pietiktu, ja Aspazijas lugu vai lugas aizliegtu R. Latv. teātrim uzvest! Arī jauks nodoms un konkurenta - rakstnieka cienīgs. Raksturiski priekš P. kunga: cilvēks, kuram nau nekādas pārliecības, kurš katru dienu turas pie citas puses, kurš raksta «D. L.» un uzbrūk «D. L.» līdzstrādniekiem «B. V.», kurš vakar svinīgi atsakās no «D. L.» un šodien nāk viņā rakstīt un kurš rīt atkal iet atpakaļ pie «B. V.», kurš. ar vārdu sakot, ir vienmēr tur, kur jūt naudu, tāds cilvēks, protams, par vislielāko grēku atzīst pārliecību, kur pārliecība, kur ideja, tur, pēc viņa domām, pat nevar būt poēzijas un daiļuma, un taču tikai iz dziļas pārliecības, iz karstas sirds var nākt poēzija. Un tad - kāda tiesība taču P. k. nonicināt par bleķi Aspazijas lugu? Kritiķis viņš nau. Viņa paša vienīgā, vienu vien reizi uzvestā luga izkrita cauri. Liela naivitāte, maza zināšana, niknums un rupjums, vai ar to pietiek? Ko saka Aspazijas luga P. kgam? «Gluži nekā,» viņš atbild. Ideja, Laimas altruisms un uzupurēšanās, viņas varoniskā laukā raušanās iz veciem apstākļiem viņam neko nesaka. Bet lai viņš neapspriež pēc sevis mūsu jauno un arī veco paaudzi. Uz mums vēl viss tas runā dzīvu valodu; mēs vēl prasām idejas, kas saviļņo visu dzīvi un spiež katra pārdomāt par sevi un apkārtni, mums vēl ir entuziasms, mēs nelasām tikai, garu laiku kavēdami. Jājautā, kādas labākas drāmas ir sacerētas pa visu šo garo laiku pēc «Zaudētām tiesībām»? Nekādas. «Zaudētas tiesības» nau zaudējušas savas dzīves tiesības un vismazāk zaudēs tās caur 10 gadus veco morāles pārmetumu uzsildīšanu no jauna. Jo visi pārmetumi no P. kga ir tie paši vecie, kuri tika izteikti pēc pirmās izrādes. «Zaudētas tiesības» pēc tam izradītas simtām reizu un simtām reizu modinājušas un modinās jaunās, jūtīgās paaudzes entuziasmu; viņa ir pilnīgi mākslas luga un kā tāda aizgrābj arī mazāk jūtīgo veco paaudzi. Bet jaunā lai neliek lielu svaru uz to, ka citkārt cienīts rakstnieks smejas par viņas centieniem un grib aizliegt viņu tēlošanu. Ideju rakstos ir spēks. Aspazijai bija tā jāraksta, viņa negribēja līdz ar jauno paaudzi garīgi mirt, jo garam jāmirst bez idejas kā miesai bez maizes. Aspazija atmeta «vecās mākslas tradīcijas». Viņai lielākā atlīdzība par to ir plašās publikas sajūsminājums, tie skaļie, sirsnīgie piekrišanas saucieni, kuri apsveica «Zaudētas tiesības» un rakstnieci vēl tagad tāpat kā priekš drīz desmit gadiem. Un luga dzīvos, kamēr vien vēl tādas traģēdijas būs iespējamas dzīvē. ATBILDE NIEDRAS KUNGAM «Austruma» 9. burtnīcā, rakstā ar rūgtības pilno virsraksaz; «Kā tās lietas tiek darītas», Jūs, Niedras kungs, sūdzaties, ka «Dienas Lapa» Jūsu lugai «Zeme» pāri darījusi, un ar šo sūdzību sakausējat kopā pārmetumus par lugas apspriešanu, it kā tā stāvētu sakarā ar «Dienas Lapas» rakstiem. Bet kāda man gar tiem daļa? Es atbildu tikai par to, ko pats esmu rakstījis, un, ko es rakstu, to parakstu ar savu vārdu. Jūsu pārmetums man nu ir tas, it kā es referātā par Zinību komisijas vasaras sapulcēm būtu nodevis spriedumu par Jūsu lugu «Zeme», pats šīs lugas neredzējis un nelasījis; turklāt tiek pierādīts, ka es nemaz nevaru būt lugu lasījis, jo esmu bijis ārpus Baltijas. Uz to man jāatbild vispirms, ka neesmu pat ne mēģinājis noliegt, ka esmu bijis ārpus Baltijas un neesmu lugu redzējis un lasījis, - pierādījums nevajadzīgs, jo katrs to varēja saprast iz mana referāta; otrkārt, nevietā pats galvenais pārmetums, jo   s a v a   s p r i e d u m a    p a r   «Z e m i»   e s   v ē l    n e b ū t   n e e s m u   n o d e v i s,   tas man jāatliek uz izdevīgāku laiku. «Austrumā» pievestajos vārdos iz mana referāta ir tikai salīdzināti divi tipi: jaunais un vecais tautībnieks kā tādi, bez mazākā salīdzinājuma starp to sacerējumu vērtībām, iz kuriem tie ņemti; mani interesēja abi kā laika parādības, un es izsacīju savu simpātiju vecajiem tautībniekiem, kuru vienīgais dzinulis bija ideālisms un vispārējs labums, un uzbudinājumu par jaunajiem tautībniekiem dēļ viņu dzīšanās pēc materiāliem labumiem priekš sevis vai nedaudziem. Šo jauno tipu es, Baltijā pārnākdams, redzēju sevišķi attīstījušos, lielā cienā pie publikas, un kā nevēlamu es vinu apkaroju. Literatūrā kā tāds tika man minēts Akmens (iz «Zemes»), publika viņā domājās atradusi «stipru tipu», «pārcilvēku», kas visu un visus ziedo savam mērķim. Tāds uzskats uz Akmeni tika arī izsacīts Zinību komisijas sapulcēs no visiem runātājiem, un arī Jūs paši, Niedras kungs, to nenoliedzāt, bet tikai lūkojāt attaisnot to, ka tāds «stiprs raksturs» atmet altruistisko morāli. Vai ar paša sacerētāja liecību nepietiek, lai būtu brīv spriest par kādu raksturu? Pēc tā, kas tika izsacīts tanīs sapulcēs par Akmeni, man kā referentam bijā sev jāsastāda uzskats, lasītāji negribēja un es nedrīkstēju gaidīt, kamēr luga tiks drukāta. Sacītais par Akmeni kā stipru tipu ir referēts «Dienas Lapas» 149. un 150. num., uz tiem es aizrādu lasītājiem; tur Dišlera kgs Akmeni uzstādīja kā «stipru tipu.», Zeltmata kgs to apkaroja, jo tas neesot stiprs, kas zaudējot savu ideju un uzvarot ar netīriem līdzekļiem. Jūs, N. kgs, teicāt, ka A. mirstot pats pēc savas atstātās līgavas nāves, tikai ne fiziski, bet morāliski. «Grūtāk ir nodot savu morālisko dzīvību nekā fizisko!» Jūs teicāt, nostādīdami tā morālisku krišanu par varonību. Akmeni par nemorālisku bija sapratis arī Kaudzīšu Reiņa kgs, kurš uzsvēra, ka morālisku krišanu nevarot likt līdzās varoņa nāvei. Uz to Jūs tikai sacījāt, ka neesot progresa bez morāliskas krišanas, jo katra sacelšanās pret netaisnību esot jau morāliska krišana. Iz šī redzams vismaz tas, ka Jūs visur lūkojāt atvainot Akmeņa morālisku krišanu, kuru visi runātāji pie tā atrada. Man tad arī bija jātic Jūsu varoņa morāliskai krišanai, kuru Jūs paši ne vien neliedzāt, bet ieskatījāt pat par varonību, tikai es tādu krišanu, līdzi citiem oponentiem, nesaucu par varonību: cilvēku, kurš ķieģeļu cepļa dēļ prec bagātu sievu, nāvē dzīdams savu mīļāko, kurš tā paša cepļa dēļ liek iet postā saviem vecākiem, to parasti sauc par karjeristu (ko arī es darīju), un liekulīgs viņš man likās tādēļ, ka viņš līdzi visiem citiem karjeristiem savu nolūku apsedz ar ideāliem mērķiem, kā, piem., Steinhofs Ibsena «Jaunības savienībā». Jūs paši, N. kgs, sakāt, ka daži klausītāji lugu pārpratuši, it kā Akmens beidzot atsakoties no saviem nolūkiem; bet, ja viņš atsakās no saviem   i d e ā l i e m    nolūkiem, tad taču viņš ir   k a r j e r i s t s,    jo cepli viņš patura. Tātad arī klausītāji bija Akmeni sapratuši par karjeristu, ne es vien, kā Jūs sakāt. Un arī Jūs paši jutuši, ka, ja luga nobeidzas ar Akmeņa uzvaru, ar cepļa iegūšanu un ja netiek rādīts, ka viņš iekaroto cepli tiešām atdod citiem, ka tad Akmens ir vienkārši karjerists, kurš panācis savu mērķi - cepli un ne kādu ideālu; Jūs to jutāt un sacerējāt klāt 5. cēlienu, kurā A. mirst, ne vien morāliski krizdams, bet ielec ūdenī. Tagad pēc 5. cēliena nu gan zudusi rakstura vienība Akmeni, šāda nāve nemotivēta (to atzinuši recenzenti), bet toties Akmens raudzījis no sevis nomest karjerisma pārmetumu. Caur pārstrādājumu un citādu galu visa luga tikusi citāda, un Jūs nevarat man turēt priekšā    d r u k ā t o   5   c ē l i e n u   lugu kā pierādījumu, ka es nepareizi sapratis   n e d r u k ā t o   4    c ē l i e n u   lugu. Pirmā luga 4 cēlienos bija pilnīgi gatava un skaists karjerista tēlojums, pasuga no Ibsena Steinhofa «Jaunības savienībā», otrā luga 5 cēlienos no tā paša karjerista iztaisījusi varoni, kuram nau rakstura vienības un kurš diemžēl atstāj neizlīdzinātu iespaidu. «Zemi» kā lugu es stādu ļoti augstu, bet ar viņas varoni Akmeni es nevaru iedraudzēties, tādi kundziski pārcilvēki man ir sveši, tiem nau nekādu kopības jūtu (cik rupji un nicinoši Akmens apietas ar nabaga zemniekiem, kuri taču viņa brāļi!), tiem nau nekāda dvēseles smalkuma, pie tiem tik grūti šķirt citu labumu no pašlabuma. Es gan arī saprotu, ka taisni Jūs kā dramatiķi varēja viļināt šāds stiprs raksturs ar savu apburošo; ne par ko nebēdājušo spēku, bet mums, latviešiem, tādi raksturi ir pretīgi. Mūsu sabiedriskā dzīve jau to rāda, kur taisni caur šādiem raksturiem (ka Akmens staigā vienkāršā blūzē, tā nau pretruna pret aristokrātismu) cēlusies plaisma starp inteliģenci un tautu. Viņu labākie priekšstāvji grib uzspiest tautai no āras labdarības, kuras tauta par tādām nemaz neatzīst, viņu mērķis nau pareizais: tautu attīstīt uz pašdarbību, dot viņai zinātni kā ieroci; Jūs paši esat izsacījušies pret zinātņu popularizēšanu. Mans dzīves uzdevums ir aizvien bijis karot par tautas attīstīšanu uz pašdarbību, un tāpat aizvien es esmu apkarojis pretējos uzskatus. Te ir cēlonis maniem pārmetumiem pret Akmeni, viņa pārcilvēka morāle, ka varonim visi līdzekļi atļauti, ir tas, ko es apkaroju. Nemaldāties paši, pārcilvēki idejā tiek dzīvē par gluži ko citu: lieli piemēri ir ārpus Latvijas, visraksturiskākais ir amerikāņu miljardieris Kernedžijs, kurš sākumā bija tikai pazīstams kā niknākais izsūcējs, asiņainākais spekulants un tagad, kur ar bibliotēku dibināšanu apmetis sev apkārt ideāla mētelīti, tiek dēvēts par cilvēces labdari - pārcilvēku. Bet vai tiešām pirms ļaudis līdz pēdējam bija jāizsūc, lai tad tautai atdotu daļu atpakaļ bibliotēkās? Un kādi ir tie citi pārcilvēki, šie Rokfelleri un Morgani ar savām milzu spekulācijām? Akmeņa «darbs» ir arī spekulācija, tikai nesamērīgi sīkāka pret Kernedžijiem. Vai spekulācija ir tā, kas visu tautu var pacelt? Vai tā ir pielīdzinājama darbam? - Domstarpības starp mums, N. kgs, nau estētiska, bet sabiedriska rakstura; estētiska sprieduma par Jūsu lugu es nekur neesmu devis, kā Jūs nepareizi apgalvojat; kad es to darīšu, tad iznākums var būt tikai Jūsu dramatisko spēju pilna nekavēta atzīšana, jo «Zeme» pieder tiešām pie mūsu labākām drāmām. Bet sabiedriskos jautājumos mēs, kā redzu, esam pilnīgi pretnieki: bet tādēļ vēl Jums nevajaga mani nostādīt par ļaunu cilvēku (es šaubos, vai daudzi Jums to ticēs); arī pretnieki būdami, mēs varam cienīt viens otrā ne vien mākslenieka spējas (ko Jūs darījāt, un par ko es Jums pateicīgs), bet arī pārliecības citos jautājumos, ja vien šīs pārliecības ir īstas, par ko mēs nešaubāmies. Bet mana pārliecība šinī jautājumā ir tā, ka mums vajadzīgi ne tādi kundziski varoņi kā Akmens, bet tādi kā mūsu simpātiskais, pašaizliedzīgais vecais Valdemārs: tie mums palīdzēs atvest jaunus laikus un visiem labklājību.

RAINIS II. 1905 - 1917 LATVIEŠU INTELIĢENCES DARBINIEIKU PRASĪBA PĒC PILSONISKĀM TIESĪBĀM LATVIJĀ Ap divisimt latviešu rakstnieki, mākslinieki, avīžnieki, aktieri, skolotāji, advokāti, ārsti un citi abēju dzimumu inteliģences priekšstāvji ir parakstījuši sekošo petīciju uz Visaugstāko vārdu un marta beigās to iesūtījuši ministru padomei. «Ar Visaugstāko ukazu Valdošam Senātam no 18. februāra 1905. g. ir pavēlēts ministru padomei skatīt cauri un apspriest uz Jūsu Majestātes vārdu no privātpersonām un iestādēm ienākušus priekšlikumus visos jautājumos par to, kā papildināt valsts kārtību un pacelt tautas labklājību. Pamatodamies uz to, mēs, apakšā parakstījušies latviešu mākslinieki, rakstnieki, avīžnieki, aktieri, skolotāji, ārsti, advokāti un citi brīvprofesiju un inteliģences priekšstāvji, esam sekošos pantos izteikuši to, kas, pēc mūsu domām, ne vien kavē kārtību latviešu apdzīvotās guberņās un nejauj pacelt mūsu tautas labklājību, bet arī dara neiespējamu mierīgu un sekmīgu saimniecisku attīstību un garīgu dzīvi, tā ka Jūsu Majestātes augstie nodomi, kuri grib atjaunot tautas garīgo dzīvi, nevar ar sekmēm piepildīties. Mēs esam dziji pārliecināti, ka pacelt tautas labklājību, papildināt kārtību, tāpat kā apspriest dzīves parādības, var tikai tad, ja pie tā   p i e d a l ā s   v i s a s   k ā r t a s   u n   š ķ i r a s,   visi, kam rūp vispārējs labums un valsts labklājība, kā jau tas uzsvērts Visaugstākā manifestā no 18. feb. 1905. Lai visi tie nodomi   v a r ē t u   piepildīties, ir nepieciešami vajadzīgs, ka šinī valsts kārtības reformu laikā atļautu   b r ī v i   p ā r r u n ā t    visus dzīves jautājumus tiklab avīzēs, grāmatās, kā biedrībās un atklātās sapulcēs un ka tūliņ atceltu visus tos aprobežojumus latviešu presei, kuri to nostāda vēl vairāk apspiestā stāvoklī nekā krievu un vācu presi, aizliedzot tai pārrunāt visus svarīgākos jautājumus, kā, piem., agrārlietas, baznīcas, skolu, strādnieku u. c. apstākļus, un atbildēt uz uzbrukumiem latviešiem no vācu avīžu puses. Lai katrs varētu aizstāvēties, izteikt savas vajadzības un dot aizrādījumus, tad tūliņ jānodrošina katram personas, prīvātdzīvokļa, biedrību telpu un vēstuļu neaizskaramība; jādzēš arī sods visiem, kuri cietuši par politisku pārliecību, un jāatceļ politisku lietu izspriešana administratīvā ceļā. Šīs tiesības nākas ar likumu apstiprināt uz visiem laikiem, jo, kā vēsture mūs māca, bez viņām tautas garīga un saimnieciska attīstība sekmīgā kārtā nau nemaz iespējama. Apspriezdami tuvāk mūsu sadzīvi un tās kavēkļus, mēs kavēkļu atrodam veselu virkni, no tiem visvairāk nejauj nodibināties labklājībai un garīgai dzīvei un uzņēmībai uzplaukt administratīvā aizbildniecība kā sistēma un administratīvā patvarība kā tās sekas; bet bez tam tagadējai ražošanas kārtībai vairs nepiemērotā vietējā pārvaldība ar vācu landtāgu un ar to sakarā šķiru nevienlīdzība likuma priekšā un dažu šķiru novecojušās priekšrocības ar publisku un privāttiesību raksturu. I. No administratīvās aizbildniecības vispirms cieš mūsu   a v ī ž n i e c ī b a,   kuru pārrauga sekošās personas un iestādes: sevišķais cenzors Rīgā; vicegubernators, policija ar sludinājumu un izkārtņu cenzūru, garīgā cenzūra, drukātavu inspekcija, policija kā iestāde, kura nepielaiž izrādīt pat lugas, kas atļautas izrādīt no dramatiskās cenzūras, un kuratora un tautskolu direktora cenzūra par atklātiem priekšlasījumiem. Šīs iestādes bieži vien dod viena otrai pretējus priekšrakstus, aizliedz vienai avīzei to, ko otrai atļauj, iznīcina tā taisnības jūtas un dara neiespējamu nostādīt faktus pareizā gaismā, apspriest tos un aizstāvēties pret uzbrukumiem. Cenzūra uzskata visus latviešu periodiskus izdevumus un grāmatas kā «tautas izdevumus» pēc viszemākās, «Сельский Вестник-а», mērauklas, kāpēc aizliedz pārspriest katru svarīgāku jautājumu: par agrārlietām, pašvaldību, zemstvām, strādniekiem u. c., neatjauj pat tulkojumus no krievu cenzētās rakstniecības un avīžniecības, dažreiz pat ne iz «Valdības Vēstneša». Un tomēr mūsu lasītāji nau zemnieki, kas tikko prastu lasīt, bet ir plašā inteliģence, brīvās profesijas, tirgoņi un rūpnieki, saimnieki-gruntnieki, vispār ļaudis ar tautskolu un pilsētskolu izglītību; turklāt mūsu drukas izdevumi pēc satura, lieluma un cenas, pēc ārējā daiļrakstniecības veida līdzinājas katrā ziņā krievu drukas izdevumiem un dažkārt pārspēj vietējos vācu izdevumus. Tādēļ visi šie cenzūras spaidi ir jāatceļ un mūsu avīžniecībai un rakstniecībai jādod tādas pat tiesības, kādas ir pieprasītas no krievu avīžniecības priekšstāvjiem. Vispirms jāatceļ iepriekšējā cenzūra un cenzūras daudzējādība. II. Tāpat mūsu   a t k l ā t ā   d z ī v e   ir gluži atkarīga no administrācijas maiņu pilniem uzskatiem: priekšlasījumus, koncertus, teātra izrādes, biedrību sapulces gan aizliedz, gan atjauj bez kādas noteiktas kārtības, pēc acumirklīgiem ieskatiem un zemāku, visbiežāk policijas nelietpratēju ierēdņu aizrādījumiem. Visgrūtākie šķēršļi ir   p r i e k š l a s ī j u m i e m   un   t e ā t r a   i z r ā d ē m    uz laukiem un pilsētās, kur pieprasa ik reizes cenzēto eksemplāru, arī kad luga jau daudzkārt izrādīta un var uzrādīt atļaujas numuru vai izrādes sludinājumu; bez tam policija pieprasa, lai vecās lugas liek pārcenzēt, prasa rakstisku atļauju no autora u. t. t. Dabūt atļauju uz priekšlasījumiem ir vēl grūtāk, tā, piem., nācās divus gadus lūgt, līdz atļāva referēt par grāmatu, kura izdota no Pēterburgas Zinātņu akadēmijas («Latvju dainas»). Dibinot lietderīgas biedrības, ir tikpat stipri šķēršļi. Visi šie aprobežojumi ir atceļami, un ir dodama domu un reliģiskās pārliecības brīvība, tiesība dibināt biedrības, sasaukt: sapulces, turēt priekšlasījumus, rīkot izrādes, izstādes u. c. III. Mūsu   s k o l a s,   to dibināšana un izglītības izplatīšana citādā ceļā, kā ar vakara-, mākslas- un amatniecības kursiem, svētdienas skolām, lekcijām, bibliotēkām, muzejām, lasītavām u. c., arī atrodas pilnīgi administrācijas pārziņā, kura apspiež katru privātu uzņēmību un tura tautu garīgā tumsībā. Otrs izglītības kavēklis ir tas, ka   t a u t a s    v a l o d a   tiek izskausta no tautskolām un citām izglītības iestādēm. Tādēļ: 1) atceļami tautskolu inspektoru un direktoru amati; tautskolas un vidējās skolas nododamas vietējo pašvaldības iestāžu rīcībā, kuras tās uztura; kur arī valdība piedalās pie skolu uzturēšanas, tur tai varētu būt arī pārraudzības tiesības; 2) tiesības dibināt visādas izglītības iestādes, arī vidējās skolas ar latviešu mācības valodu, dodamas katrai no tiesas neapvainotai abēju dzimumu personai, pēc vienkāršas pieteikšanas un ne atļaujas lūgšanas kārtības; 3) mācība tautskolās uz laukiem un pilsētās darāma par obligatorisku un par brīvu katram; 4) kā mācības valoda tautskolās ievedama latviešu, valoda ar krievu valodu kā obligatorisku mācības priekšmetu. IV.   L a t v i e š u   v a l o d a s   pilsonisku tiesību aprobežojumi ir vispār viens no svarīgākiem šķēršļiem uz tautas saimnieciskās labklājības un garīgās attīstības ceļa. Lai to novērstu, vajaga latviešu valodu visur tur, kur iedzīvotāju lielā daļa ir latvieši, ievest: I) ne vien par mācības valodu skolās, bet arī 2) par darīšanas valodu visās pagastu un draudžu pašvaldības iestādēs un pagasttiesās; 3) atjaut lūgumrakstus un izskaidrojumus iesniegt latviski visās guberņu pārvaldībās un tiesu iestādēs, kā arī dot personiskus izskaidrojumus latviešu valodā bez tulka un noslēgt visādus notariālus aktus šai valodā; 4) šai nolūkā visām administratīvām iestādēm, tā arī pastam un telegrāfam jāprot bez valsts valodas arī vietējā tautas valoda; 5) latviešu valoda jāpielaiž debatēs un paskaidrojumos visās komunāliestāžu sapulcēs, kā, piem., pilsētu domēs un valdes sēdēs; 6) latviski jāļauj izlaist visādus sludinājumus, izkārt izkārtnes, izlikt uzrakstus vietējā valodā uz ceļiem, ielām un kroņa ēkām. V. Pats lielākais kavēklis mūsu dzīves normālā gaitā un sekmīgā attīstībā ir nevienlīdzība likuma priekšā,   p a š v a l d ī b a s   t r ū k u m s,   nenokārtotā guberņu   p ā r v a l d ī b a   a r   l a n d t ā g u,   kas nodod visu saimnieciskās un kultūras dzīves vadību vienās, pēc skaita mazākās, lielgruntnieku kārtas rokās, kurai ir savas atsevišķas intereses un kura turklāt pieder pie gluži citas tautības nekā vietējo iedzīvotāju vairākums. Vācu muižniecība, balstīdamās uz landtāgu, kavē zemnieku saimniecisko attīstību ar pārmērīgi augstām nodevām, zemes nastu nepareizu sadalīšanu par labu lielgruntniecībai, ar visādiem lielgruntniecības pabalstiem uz sīkgruntniecības rēķina. Tāpat viņa kavē citu šķiru attīstību, viena pati savā kārtu sapulcē, landtāgā, pārvaldīdama visu guberņas saimniecisko dzīvi. Pat ja muižniecība pielaistu landtāgā arī citas kārtas, tāds landtāgs nebūtu vēlams, jo tas joprojām paliktu kārtu sapulce. Vienīgi vācu muižniecības un tās landtāgu rīcība, aizvien virzīta tikai no patīgām kārtu interesēm, ir novedusi mūsu guberņas tagadējā nenormālā stāvoklī; viņa atlaidusi zemniekus brīvus bez zemes, likdama tā pamatu lauku proletariātam, ar ko grib sev uzturēt lētāku darba spēku. Viņa vien ir vainīga, ka tagad ceļas ar varas darbiem un postījumiem savienotie zemnieku nemieri noverdzinātos, tumsībā noturētos ļaudis (tādi parādījušies taisni tukšākos un nabadzīgākos apvidos, kā ap Liepāju). Vienīgā izeja no šī nepanesamā stāvokļa ir tā,   k a   l a n d t ā g u   p i l n ī g i   a t c e ļ,   līdz ar to iznicina vācu muižnieku pārmērīgās priekšrocības, uzlabo sīkgruntnieku stāvokli, pielīdzina zemniekus tiesībās citām kārtām. Lai zemes saimnieciskās un garīgās intereses pareizi un taisni aizstāvētu, ievedamas   z e m s t u   p a š v a l d ī b a s   i e s t ā d e s,   kur v i s ā m kārtām ir japiedalās. Pašvaldības principam jābūt pilnīgi izvestam: visu kārtu, pagastu, draudžu, pilsētu, apriņķu un guberņu pašvaldībā uz vispārīgas, tiešas un aizklātas balsošanas pamata. Šo pašvaldības iestāžu rīcībā jānodod arī policija, kura līdz šim bieži nāca sadursmē ar pašvaldības orgāniem, apspieda to darbību un nokļuva faktiskā atkarībā no lielgruntniecības; tās intereses aizstāvot, tā neiespēja ar miera līdzekļiem nodibināt drošu kārtību zemnieku nemieru gadījumos. Tāpēc jāatceļ arī patronāta tiesības, kuras tik bieži bijušas par cēloni nemieriem. VI. Bez īstās pašvaldības trūkuma, pārmērīgas atbildības no administrācijas puses, kuras orgāni pa lielākai daļai ir vācu muižnieki, ir vēl   z e m n i e k u   n e v i e n l ī d z ī b a   t i e s ī b ā s    ar citām kārtām tā, kas visai nospiež zemniekus, kavē sīkgruntniecību un līdz ar to visas zemes labklājību. Zemnieku juridisko stāvokli vēl līdz šim noteic likumi, kuri izdoti 1817. un 1819. gados. kad vēl pastāvēja klauši. Zināma pašvaldība gan ievesta 1861. gadā, bet zemnieki nolikti tik stingri zem komisāriem un policijas, ka šī pašvaldība pastāv gandrīz tikai vārda pēc, noteikta pa lielai daļai no vācu lielgruntniecības locekļiem. Pat privāttiesībās zemnieki ir aprobežoti, kamēr materiālā ziņā tie nospiesti ar augstām rentēm, kuras netiek noteiktas ne no šķīrēju tiesām, ne no valdības iestādēm. Lai paceltu sīkgruntniecības un zemnieku stāvokli, vajaga: 1) no jauna pārlūkot visu zemnieku likumdošanu, atvieglināt kalpu stāvokli, dodot tiem tiesības biedroties un vienlīdzīgi piedalīties pie pašvaldības; 2) atcelt zemnieku lietu komisāru pārraudzību pār pagastu pašvaldību; 3) pilnīgi pielīdzināt zemniekus tiesībās citām kārtām; 4) novērst pārāk augsto rentu spaidus. VII. Tagadējās   t i e s u   i e s t ā d e s   mūsu guberņās, kaut būdamas liels solis uz priekšu, salīdzinot ar agrākām, pilnīgi no muižniecības atkarīgajām tiesām, tomēr nesasniedz savu mērķi tik labi, kā tām būtu iespējams, ja tās tuvāk pieturētos pie principiem, kas izteikti 1804. g., tiesu iestādes ievedot. Tiesas nau pietiekoši lētas, nau viegli pieejamas, nestāv tautas dzīvei tuvu, jo nau ievestas zvērināto tiesas, bet tiesneši ir valdības ierēdņi, kuri nepazīst pietiekoši vietējos apstākļus un tādēļ bieži ir spiesti skatīties uz lietām ar viņiem vieglāk pieejamiem vācu uzskatiem. Ar lietām viņi iepazīstas tikai no tulka nepilnīgiem un bieži nepareiziem paskaidrojumiem; pat miertiesneši oficiāli neprot latviešu valodu, un turklāt viņi nau no pašas tautas ievēlēti tiesneši, kādiem tiem bija jābūt pēc 1864. g. tiesu ustaviem. Tādēļ: 1) ievedamas zvērināto tiesas; 2) tiesnešiem jāprot vietējā valoda un jāpazīst vietējie apstākļi; 3) pusēm jādod tiesība pasniegt tiesai izskaidrojumus vietējā valodā; 4) miertiesnešiem jābūt ievēlamiem no visu kārtu locekļiem ar vispārīgu tiešu un aizklātu balsošanu. VIII. Lai novērstu dzīves traucējumus   p i l s ē t ā s   un, vēl sevišķi, lai darītu uz visiem laikiem neiespējamu dziļi nožēlojamo un nosodāmo rīcību, kurai krita par upuri tik daudz cilvēku dzīvību Rīgā janvāra mēnesi, tad būtu visām šķirām, arī   s t r ā d n i e k i e m,    jādod vienlīdzība likuma priekšā, jāatceļ aizliegumi sapulcēties un kopīgi apspriest savas vajadzības, kā arī jādod visas likumiskas privāttiesības, to starpā tiesība atstāties no darba, lai aizstāvētu savas intereses. Šai nolūkā: 1) jādod strādniekiem vienādas tiesības ar citām šķirām; 2) īpaši jādod sapulču un biedrošanās tiesība; 3) jāatceļ aizliegums streikot; 4) pilsētu policija jānodod pilsētu pašvaldības iestāžu rīcībā. Visus uzrādītos trūkumus un šķēršļus mūsu saimnieciskai labklājībai un dzīves atjaunošanai spēs novērst vienīgi Jūsu Majestātes reskriptā uz iekšlietu ministra vārdu no 18. febr. 1905. g. minētie nopelniem bagātie, ar tautas uzticību veltītie un no   i e d z ī v o t ā j i e m   i e v ē l ē t i e    ļaudis, kuri piedalīsies likumu iepriekšējā izstrādāšanā un apspriešanā. Tādēļ mēs ieskatām par vienīgo līdzekli dzīvi atjaunot un normālu kārtību nodibināt, ka tiktu sasaukta   s a t v e r s m e s   s a p u l c e   (Учредительное собрание) no tautas izvēlētiem aizstāvjiem uz vispārējas, tiešas un aizklātas balsošanas pamata.» MOROZOVAS PILĪ PIE ZEMSTU UN PILSĒTU DARBINIEKIEM I Grezna iela Maskavas lepnākā iecirkni. Grezna pils, kura diezgan manāmi grib izrādīt īpašnieka miljonu bagātību. Grezni ļaudis tur sabrauc pulkiem - Morozova devusi savu skaisto, balto, lielo koncertzāli «tautas priekšstāvjiem», kur apspriest tautas vajadzības. Varvara Aļeksejevna ir liberāla kundze, viņa pirmā brīvības un sajūsmības laikā savas telpas bija jāvusi visām tautas sapulcēm, un tad arī bija nākusi tik dažāda un savāda tauta, visādi sociālisti, revolucionāri un pat sociāldemokrāti, kuri runājuši tik savādas un pārmērīgas runas un pīpējuši tik lētu tabaku, ka Varvarai Aļeksejevnai nelabi meties. Viņa tādai tautai tagad vairs vietas nedod savā pilī, bet tikai savās milzīgās fabrikas darbnīcās; pili tiek tikai aicināti «tautas priekšstāvji» ar smalkām dzīves ierašām un bez pārmērībām, tādi taisni ir zemstu un pilsētu sabiedriskie darbinieki, kuri agrāk, kad Krievijā vēl nebija nekādu pilsonisku partiju, saucās kopnosaukumā «земцы» - zemstenieki. Zemstu sabiedriskie darbinieki ir krievu liberālās vai, kā viņi paši saucas - demokrātiskās inteliģences zieds, izglītoti, attīstīti ļaudis ar brīvprātīgiem, humāniem cilvēku mīļotāju uzskatiem, labām sirdīm, veselu prātu, ziedošu garu un - miesām; stalti stāvi, reti, reti kur kāds novārdzis, savām smalkām, mīkstām rokām viņi raksta smalkas, mīkstas rezolūcijas, viņi nevienām negrib pāri darīt, nevienu aizskart, ne ar savām rezolūcijām, ne ar savām spīdošām runām. Viņi īstenībā ir liberāļi; ja skatās pēc tām šķirām, pie kurām šie kungi pieder: tie ir vai nu bagāti, bet attīstīti muižu īpašnieki, izglītoti fabrikanti ar eiropisku civilizāciju, tirgotāji un baņķieri, namu īpašnieki, kuri «sekojuši t. s. laika garam», vai pārtikuši advokāti, inženieri, ārsti, ierēdņi zemstu iestādēs, literāti, kuri, taisnību sakot, paši nekādu trūkumu necieš, bet tikai kā cilvēkmīļotāji cieš līdzi īstajiem «trūkumcietējiem un sērdieņiem». Tomēr arī šie kungi paši nebūt nau mierā ar veco kārtību, viņiem ir daudz iemeslu vēlēties, ka tā tiktu pārgrozīta tādā kārtā, ka viņiem būtu dzīve vēl ērtāka, ka birokrātija ar savu aizbildnības kāri neierobežotu viņu atklāto sabiedrisko darbību, neiemaisītos viņu veikaliskos uzņēmumos un atļautu viņiem kā izglītotiem ļaudīm noteicēju vietu valsts dzīvē, kura būtu piemērota viņu stāvoklim un spējām. Viņi tātad aizstāv visas 17. oktobrī pasludinātās, bet no tautas jau daudz agrāk izkarotās un dzīvē lietotās brīvības, kā vārda, sapulču un biedrību brīvību un personas neaizskaramību, bet viņi baidās, ka tikai šīs labās brīvības netiktu velti valkātas no neizglītotās tautas, ka tikai tauta nesaprastu ļaunā nozīmē brīvību un neatļautu sev kādas pārmērības. Pārmērība un nepieklājība ir tas, kas liberāļiem visvairāk riebjas. Visvairāk viņi baidās par to, ka netiktu pārprasta streiku brīvība: lai nu jau arī strādnieki atstātos no darba, arī kopīgi, lielā pulkā, bet kad tik viņi, no dieva puses, dotu brīvību tālāk strādāt tiem, kas nevēlas piedalīties pie streika, t. i., vienkārši sakot, streiklaužiem; kad tik streikotāji nepieļautu pret tiem nekādus varas darbus, pret streiklaužiem jāizturoties tik pieklājīgi un saudzīgi, ka nedrīkstot uz tiem ne greizi paskatīties, ne nicinoši nospļauties, - tas jau būtu varas darbs, kad viņus kauninātu par biedru atstāšanu un nodošanu. Vispirms pieklājība - ir liberāļu devīze - un tad veikals. Liberālā inteliģence ir jau daudz radikālāka, viņai nau jābaidās tik daudz no brīvību nelieti valkāšanas no strādnieku puses; viņa liek pārgrozītā valsts kārtībā vislabākās cerības uz valdošām vietām administrācijā, kur līdz šim bija neapdāvinātas personas, kuras tikai prata labi līst. Šai inteliģencei būtu gan patīkamas cenza vēlēšanas, kur ievērots mantas un izglītības stāvoklis, bet nedaudz nekas viņai nau pretī arī pret pilnīgi demokrātisku konstitūciju: gan jau viņi ar savām zināšanām un dāvanām dabūs sev piemērotas vietas. Liberāļi inteliģenti nau vienpusīgi un nepielaidīgi, viņi prot piemēroties apstākļiem un satikt un izlīgt ar visādiem ļaudīm. Stingras programmas viņiem nau, to viņi atzīst par pedantiju un vienpusību; arī, kad liberāļiem būs jau pilnīgi nodibinājušās partijas, arī tad pārāk stingru programmu tie neturēs, lai varētu ievērot apstākļus un pakāpties vai soli uz priekšu vai atpakaļ, kā kuru reiz vajadzēs. Arī šoreiz zemstu un pilsētu darbinieku kongresā liberāļi būtu ļoti labprāt līguši ar to, kas neuzstāda pārmērīgas prasības un sola atkal mieru un kārtību, bez ārkārtējiem soļiem, kas pārāk strauji un dziļi satricina dzīves pamatus. Vislabāk būtu līguši ar grāfu Viti, kurš ir veikls kompromisa vīrs un pretinieks visādām pārmērībām, tiklab reakcionārām, kuras ar asinīm gribētu aizskalot projām visas iegūtās pilsoņu brīvības, kā arī revolucionārām, kuras līdz pašam pamatam gribētu pārvērst visas valsts un sabiedrības dzīvi. Reakcionāri šie kungi nau, bet arī ne revolucionāri, ne republikāņi, to viņi šinī kongresā atkārtoja reizu reizēm; gan viņi ar laipnu prātu izteica savu cienību pret brīvības cienītājiem un savu līdzjūtību sociāldemokrātijai, viņas noteiktai programmai un sparīgai un tālredzīgai taktikai, pat «roku rokā iet» daži bija ar mieru, bet paši viņi nau un nebūs revolucionāri, arī tad ne, kad atzīst, ka vieniem viņiem nau liels sabiedrisks spēks, bet tikai morālisks. Lai varētu noslēgt veikalu ar grāfu Viti, liberāļi saņēma visu savu veiklību, diplomātiju, smalkjūtību un pielaidību un uzstādīja prasības, kuru mērauklu grūti nāktos vairs pārspēt. Viņi bija pašā labākā garastāvokli, kur ar laipnību cerēja visu panākt, kad no ārienes nāca nelaipns uzsauciens bez kādas saticības un smalkjūtības no tās pašas tautas, priekš kuras vien viņi rūpējās, lai sagādātu tai mierīgu un laimīgu dzīvi. Tie bija ļaunie sociāldemokrāti, kuri stāvokļa ieņemšanu pret Viti nosauca rupjos vārdos par kandeli» un draudēja izjaukt katru kaulēšanos un tautas tiesības pārdošanu par lēcu virumu. No otras puses atkal Vites piekritēji brīdināt brīdināja paceltiem rādītāju pirkstiem, lai, no dieva puses, liberāļi neprasot pārmērīgas lietas, lai paciešoties un gaidot, gan Vite pats došot. Ko bija darīt nelaimīgiem liberāļiem cilvēkmīļotājiem? Šodien pat, kad rakstu šīs rindiņas, «Novoje Vremja» atkal brīdina kādu valdības vīru vārdā no pārmērībām: valdība gan piekrītot rezolūcijas prasībām, bet darīt nekā nevarot, lai «bruņojoties ar pacietību». Ak, tās bruņas sen cauras, ir citas, labākas bruņas. KAS IR SATVERSME? «Kas ir satversme valstij? Kāds viņas kodols? Par viņu runā tagad katrs no rīta līdz vakaram, visās avīzēs, visās biedrībās, visur par viņu vien interesējas, Un, neskatot uz to, ja vien uzstāda nopietni jautājumu par viņas kodolu un būtni, par viņas jēdzienu, tad jābaidās, ka no visiem, kas par viņu runā, pietiekošu atbildi spēs dot tikai nedaudzi,» tā saka kāds pazīstams politiķis itin pareizi un dod savu atbildi uz šo jautājumu, kurš ieviļņojis arī mūsu klusākās malas. Sekosim šim paskaidrojumam, tas ir īss, bet skaidrs un aptverošs. Daudzi griezīsies pie valsts likumu grāmatām un lūkos tanīs atrast atbildi uz jautājumu, kas ir valsts satversme. Bet tūlīt būs visiem redzams, ka tur nau atrodama atbilde uz mūsu jautājumu. Jo tas, kas rakstīts valsts pamatlikumu grāmatās, ir tikai vienas zināmas valsts satversme un nevar dot atbildi uz jautājumu, kas ir pašas satversmes būtnē un jēdziens. Ja šo jautājumu liek priekšā tieslietu pratējam, juristam, viņš atbildēs apmēram tā: «Konstitūcija (valsts satversme) ir līgums, kuru slēgušas savā starpā augstākā valsts vara un tauta un kurš nosaka pamatus likuma došanai un zemes pārvaldīšanai.» Bet, tā kā pastāv republikāniskas konstitūcijas, tad atbilde tiks varbūt dota vēl vairāk vispārējos teicienos, piemēram: «Konstitūcija ir kādā zemē pasludinātais pamatlikums, kurš nosaka tautu sabiedrisku tiesību nokārtošanu jeb organizāciju.» Bet visas šādas un tām līdzīgas formālas tiesiskas jeb juridiskas atbildes tikpat tālu nost no īstās atbildes uz mūsu jautājumu kā likumu grāmatās dotie nosacījumi, jo viņas dod tikai ārēju aprakstu par to, kā parādās satversmes un kādus nolūkus viņas grib sasniegt, bet neaizrāda uz to, kas viņas īsti ir pēc savas būtnes. Šīs atbildes dod pamatojumus, aprāda tās zīmes, pēc kurām tiesiski var pazīt konstitūcijas jeb satversmes, bet nerunā par šādu satversmju kodolu. Tādas atbildes atstāj mūs nezināšanā par to, vai kāda zināma satversme laba vai nelaba, vai tā vispār iespējama vai neiespējama, vai tai ilgs mūžs būs vai ne. Viss tas ir izzināms tikai no pašas satversmes kodola un būtnes. Vispirms ir nepieciešami, ka mēs saprotam vispār satversmes būtni, lai tad varētu nojēgt, vai kāda zināma satversme saskan ar šo būtni un vai, atkarībā no šādas saskaņas vai nesaskaņas, būs dzīvotāja vai nebūs. Par visu, kā teikts, mūs atstāj pilnīgā nezināšanā minētā tiesiskā atbilde; tas ir gluži ārējs paskaidrojums, kurš var tikt attiecināts uz katra papīra loksni, kas parakstīta no tautas vai no tautas un karaļa un nosaukta par satversmi, nemaz nelūkojoties uz šīs papīra loksnes saturu. Satversmes jēdziens - tas ir galvenais avots, no kura izverd visas satversmes māksla un gudrība it kā pati no sevis, par to katrs varēs pārliecināties, tiklīdz pāriesim uz šo jēdzienu. Jautājums ir: Kas ir satversme, kāda viņas būtne un jēdziens? Lai dabūtu atbildi, mums jāmeklē tādi līdzekļi, pie kādiem vispār jāgriežas, kad grib iegūt pareizu uzskatu uz kaut kādu parādību. Līdzeklis ļoti vienkāršs. Jāsalīdzina tās parādības, kuru jēdzienu grib dabūt, ar citām viņām līdzīgām parādībām un tad jānotver un jāapzīmē skaidri un noteikti viss, ar ko atšķiras šis parādības vienas no otrām. Izlietojot šādu līdzekli jeb metodi mūsu gadījumā, jājautā, ar ko atšķiras viens no otra satversme un likums? Abiem, satversmei un likumam, ir acīmredzot daudz kopēja. Satversmei vajaga būt likuma spēkam, tātad viņai vajaga būt arī likumam. Bet viņa nevar būt tikai likums vien, viņai jābūt vairāk un plašākai. Tātad ir zināma atšķirība. Ka tiešām pastāv tāda atšķirība, ka satversmei vajaga būt ne vien likumam, bet kaut kam vairākam, tas parādās daudzos apstākļos. Neviens, piemēram, nekurn, kad tiek izdoti jauni likumi. Katrs zina, ka katru gadu ir nepieciešama lielāka vai mazāka skaita likumu izdošana. Un taču neviens (likums netiek pasludināts tāds, kurš šādā vai tādā kārtā nepārgrozītu līdz tam pastāvošo likumisko kārtību. Jo, kad jaunais likums neizdarītu zināmas pārmaiņas agrākos likumos, tad būtu lieki viņu izdot. Tātad likumu pārgrozīšana neizliekas nevienam par nepielaižamu, taisni otrādi, viņā ierauga valdības tiešu uzdevumu. Bet, ja kāds grib pārgrozīt valsts satversmi, tad paceļas balsis, kas kliedz par briesmām visai valstij. Kā izskaidrojama tāda savāda, nevienāda izturēšanās? - Visādā ziņā šāda nevienāda izturēšanās gluži nenoliedzama, un dažās satversmēs tieši teikts: «Konstitūcija nevar tikt pārgrozīta.» Citur atkal noteikts, ka valsts satversme var tikt grozīta tikai tad, ja tam par labu izsakās nevis parastais balsu vairums likumdošanas sapulcē, tautas vietnieku namā, bet 2/3 balsu. Citās satversmēs atkal nosacījums tāds, ka izdarīt pārgrozījumus satversmē nau tiesības likumdošanas sapulcei pat ne kopā ar valdību, bet, ja nodomāts kāds pārgrozījums, tad priekš tā jāsasauc sevišķa jauna tautas izvēlēto sapulce, kurai vienai pienākas nolemt par vienu vai otru priekšlikumu, kā pārgrozīt valsts satversmes nosacījumus. No visa tā redzams, ka tautas ieskata satversmi par svētāku, negrozāmāku, augstāku nekā vienkāršie likumi. Mēs nu atgriežamies atkal pie sava jautājuma: ar ko izšķiras satversme no vienkārša likuma? Uz to mēdz atbildēt, ka satversme nau tikai likums, kā kurš katrs cits, bet kādas zemes pamatlikums. Tādā atbildē jau atrodas, kaut arī neskaidros teicienos, taču patiesība. Bet izteiksmes neskaidrā forma maz mums palīdz, jo ceļas tūdaļ jauns jautājums: ar ko tad izšķiras vienkāršs likums no pamata likuma? Tātad mēs tikpat tāli, cik bijām, tikai mums jauns jēdziens «pamata likums», ar kuru mēs arī nekā nevaram iesākt, kamēr nevarēsim noteikt starpību starp pamata likumu un vienkāršu likumu. Kāds nu jēdziens ir izteikts vārdos «pamata likums»? Jeb labāk izteiksim savu jautājumu tā: «ar ko vajadzētu pamata likumam atšķirties no kaut kāda cita likuma, lai viņš pelnītu savu nosaukumu?» Pamata likumam vajadzētu būt 1) dziļākam likumam nekā vienkāršais likums, uz to aizrāda viņa nosaukums: pamata likums, 2) viņam jābūt par pamatu citiem likumiem jeb, citiem vārdiem: viņam kā citu likumu pirmavotam pastāvīgi vajaga darboties viņos vai ar viņu palīdzību, 3) katra parādība, kurai ir noteikts pamats, nevar būt pēc iegribas drīz vienāda, drīz otrāda, viņai jābūt taisni tādai, kāda viņa ir, - pārgrozību nepielaiž viņas pamats. Tikai parādība, kurai nau pamata, kura tātad ir padota gadījumiem, var būt drīz vienāda, drīz otrāda. Piemēram, zvaigznes kustas zināmā veidā. Šī kustība nevar būt bez pamata un noteikta virziena. Šai kustībai nu var būt kāds noteikts pamats, virziens, jeb arī tā var būt bez pamata un noteikta virziena. Ja kustība bez pamata virziena, tad viņa atkarājas no gadījuma un katru acumirkli var pārgrozīties. - Bet, ja šīs kustības pamatā ir kāds spēks - dabas zinātnieki sauc to par saules pievilkšanas spēku -, tad ar to jau ir teikts, ka šī planētu kustība ir cēloniska un dibināta uz tāda pamata, kāds ir saules pievilkšanas spēks, un ka citādai būt, nekā šī kustība tagad ir, viņai nemaz nau iespējams. Tādā kārtā ar noģidumu par pamatu vai cēloni ir jau saistīta ideja par kādu vadošu nepieciešamību vai pastāvīgi darbojošos, virzinošu spēku, kurš neizbēgami, nepieciešami padara kādu parādību par to, kāda viņa ir. Tātad, ja satversme ir kādas zemes pamata likums, tad viņai vajaga būt - še mums pirmo reizi parādās īstās atbildes atspīdums, - tad viņai vajaga būt, kā nupat izskaidrojām, virzinošam, pastāvīgi darbīgam spēkam, kurš neizbēgami padara visus citus valstī izdodamos likumus un rīkojumus par to, kas viņi ir, tā ka citādi tie nemaz nevarētu būt. Bet vai nu valstī kaut kas tamlīdzīgs ir - ar šo jautājumu mēs aizvien vairāk tuvojamies savam mērķim - vai ir valsti kāds zināms virzinošs spēks vai cēlons, kurš dara iespaidu uz visiem valstī izdodamiem likumiem tādā mērā, ka tie savā ziņā ir neizbēgamas šā spēka sekas un nevar būt nemaz citādi, nekā tie patiesībā ir? Tiešām ir tāds cēlons vai spēks, - tas nau cits nekas kā kādā valsti faktiski pastāvošo sabiedrisko spēku savstarpēja attiecība. Šīs reālās spēku attiecības, kuras pastāv katrā sabiedrībā, ir tas pastāvīgi darbīgais, virzinošais spēks, kurš nosaka visus likumus un visus tiesiskus iekārtojumus kādā valstī, tā ka galvenās lietās tie nevar būt citādi, nekā tie ir. Lūkosim to pierādīt ar kādu piemēru iz dzīves. Tiesa, tādā kārtā, kādā piemēru pievedīsim, viņš ir neiespējams. Bet tālāk šinī rakstā izskaidrosies, ka tāds piemērs gan ir iespējams, tikai drusku citādā kārtā, - un galvenais jautājums nebūt nau, vai mūsu piemērs var tikt dzīvē izvests, vai viņš iespējams, bet tikai tas, ko mēs no viņa varam mācīties, izpētot to parādību dabu, kādu mēs atrastu, ja mūsu piemērs taptu par reālu faktu. Likumiskā valsti, teiksim Prūsijā, kā zināms, likuma spēks ir tikai tam, kas ir izsludināts likumu krājumā. Likumu teksts tiek drukāts valsts drukātavā. Oriģinālraksti no likumiem tiek glabāti valsts arbīvos, drukātas likumgrāmatas citos arhīvos, bibliotēkās un grāmatpārdotavās. Lai nu iedomājamies, ka izcēlies Prūsijā lielisks ugunsgrēks, kas aprijis visus arhīvus, bibliotēkas, pārdotavas visā valstī, ka tur nebūtu atrodams vairs neviens eksemplārs drukātu likumu. Zeme caur tādu nelaimes gadījumu būtu pazaudējusi visus savus likumus, un viņai neatliktu cits nekas pāri, kā izdot sev jaunus likumus. Vai nu būtu iespējams, ka jaunus likumus varētu izdot gluži patvaļīgi pēc viena otra gribas? Palūkosim. Varbūt kāds prūsis teiktu, mums nevajaga nekādu priekšrocību, nevienam lai nau pārmērīgas tiesības. Uz to būtu atbilde īsa: lai arī tanīs likumos nau nekam nekāda priekšrocība, bet patiesībā pastāv karaspēks, kurš klausa birokrātijai, pastāv tiesneši, kuri lemj tiesu viņu vārdā, pastāv ierēdņi, kuri izpilda viņu pavēles. Tas ir faktiskais spēks, un tas ievedīs tādu kārtību, kādu tam ir pa spēkam uzturēt. - Tātad, kā redzam, birokrātija, kurai klausa armija, ir daļa no - satversmes. Citi varētu runāt tā - mūs, prūšu, ir 18 miljoni (tas bija 60. gados), Šo 18 miljonu starpā ir tikai maza daļa dzimtu muižnieku - lielgruntnieku, tādēļ mēs nesaprotam, kādēļ tiem lai būtu tāds liels iespaids, kāds kopā visiem pārējiem 18 miljoniem. Kādēļ viņiem ir kāds kungu nams, likumdošanas iestāde, kura var pārraudzīt un atmest visus likumus, kuri ir izdoti no visas tautas izvēlētiem vietniekiem. Teiksim, daži tā runā un vēl piemetina: «Mēs esam visi kungi un negribam nekādas kungu sevišķas palātas.» Uz to muižnieki, protams, nevarētu pret tādiem ļaudīm raidīt savus zemniekus, būtu pašiem no tiem jāgaiņās, bet turpretī dzimtmuižnieki - lielgruntnieki vienmēr atraduši lielu atspaidu pie galma, kurš var viņiem par labu likt izbraukt no noliktavām artilērijai; tas viņiem izdarāms tikpat viegli, it kā šādi līdzekļi atrastos viņiem pašiem rokās. Tātad redzams, ka muižniecība, kurai ir iespaids uz galmu un viņa līdzekļiem, ir daļa no satversmes. Ņemsim tagad pretējo piemēru: teiksim, ka galms un muižniecība norunājuši atkal ievest viduslaiku cunftu iekārtojumu un turklāt ne vien priekš sīkrūpniecības, ko vairākkārt mēģinājuši darīt, bet cunftes tādā pat veidā kā viduslaikos, t. i., priekš visas rūpniecības vispār, tātad arī priekš fabriku lielrūpniecības un ražošanas ar mašīnu palīdzību. Visiem zināms, ka pie viduslaiku cunftu kārtības kapitālisma augšana bij neiespējama un nau domājama lielražošana, īsti ražošana ar mašīnu palīdzību, jo priekš visām, pat radnieciskām darbu nozarēm bija noteikti likumiski aprobežojumi, tā ka nevienam amatniekam nebij tiesības savienot iekš sevis divus tādus amatus. Štukatūrniekam, piemēram, nebija brīv aizķitēt šķirbas, tas bija cita amatnieka darbs, starp kalējiem un atslēdzniekiem tika vestas bezgalīgas ķildas par viņu amatu robežām, tapsētājs nedrīkstēja ņemt darbā krāsotāju. Bez tam cunftu sistēma likumdošanas ceļā nosacīja to ražojumu daudzumu, kādu bij brīv izgatavot un pārdot vienam amatniekam. Šāds mērķis tika panākts ar to, ka katrā amatā meistariem atjāva darbināt tikai līdzīgu, likumā noteiktu skaitu strādnieku. Katrs redzēs, ka jau aiz šiem diviem iemesliem mašīnrūpniecība pie cunftu sistēmas nevarētu pastāvēt nevienas dienas, jo viņa prasa, vispirms, visdažādāko darbu nozaru savienošanu viena un tā paša uzņēmuma un kapitāla rokās, otrkārt - ražošanu lielumā un brīvu sacensību, t. i., gluži neaprobežotu darbaspēka izlietošanu. Kas gan notiktu, ja, neskatoties uz visu to, tomēr muižniecība un galms gribētu ievest dzīvē atkal cunftes? Visi lielie kokvilnas, zīda, vilnas u. c. fabrikanti slēgtu savas fabrikas un atlaistu strādniekus, to pašu būtu piespiestas darīt arī dzelzceļa biedrības, jo trūktu preču pārvešanai, visa tirdzniecība un rūpniecība būtu beigtas. Arī daudzi amatnieki būtu piespiesti atlaist savus zeļļus, citi darītu to no laba prāta, jo nebūtu darba. Viss šis lielais ļaužu pūlis saplūstu uz ielām, prasīdams pēc darba un maizes, un aiz viņiem stāvētu un uzbudinātu viņus ar savu iespaidu, iedūšinātu ar savu svaru un pabalstītu saviem līdzekļiem lielā buržuāzija; cīņa, kas izceltos tādā kārtā, nekad nevarētu nobeigties ar karaspēka uzvaru. Tātad redzam, ka šie kungi - fabrikanti - ir arī daļa no satversmes. Iedomāsimies tagad, ka valdība gribētu ievest tādus nosacījumus likumā, kas atnestu lielus zaudējumus baņķieriem. Teiksim, valdība pasludinātu, ka valstsbanka nau priekš tam, lai tā, kā tagad, vēl vairāk palētinātu kredītu lielajiem baņķieriem un lielkapitālistiem, kuriem arī bez tam ir jau lēts, viegli pieejams kredīts, jo viņiem katrs labprāt aizdod savu naudu; kuriem ir lieli naudas līdzekļi un kuri var vienīgi ar savu vārdu parakstu izdarīt diskontu bankā, t. i., dabūt samaksu no saviem parādniekiem. Valdība pasludinātu, ka valstsbanka pastāv priekš tam, lai aizdotu naudu, t. i., dotu kredītu, nabagajiem un vidusšķiru ļaudīm, un tādēļ nodomāts iekārtot bankas darbību tā, ka viņa sasniegtu taisni šādu mērķi. Vai gan izdotos izvest tādus nodomus? Protams, ka nekādu dumpi baņķieri nesaceltu, un tomēr mūslaiku valdības to neuzdrošinātos darīt. Valdībai palaikam vajaga tik lielu naudas summu, ka viņa neiedrošinājas to sadabūt ar jaunu nodokļu uzlikšanu. Tādās reizēs viņa izpalīdzas ar aplinkiem un tērē savus nākošos ienākumus vai, citiem vārdiem: izdara aizņēmumus un izlaiž viņu nodrošināšanas dēj valsts vērtspapīrus. Te viņai vajadzīgi baņķieri. Taisnība, ar laiku lielākā daļa no šiem vērtspapīriem atkal nāk turīgo šķiru un sīko kapitālistu rokās, bet priekš tā vajadzīgs laiks, un reizēm ļoti daudz laika. Valdībai turpretī nauda vajadzīga uz reizi un ātrā laikā. Tādēļ viņai vajadzīgi vidutāji, kuri spētu aizdot visu prasāmo summu uz reizi un uzņemtos pienākumu izplatīt publikā no viņas saņemtos valsts vērtspapīrus; par to baņķieri dabū kā peļņas tiesu starpību pie kursa celšanās, kas tiek panākts māksliskā ceļā. Šādi vidutāji ir baņķieri, ar kuriem valdībai nau izdevīgi naidoties, kā nupat izskaidrojām. Tātad redzam, ka baņķieri un birža - ir daļa no satversmes. Iedomāsimies vēl, ka valdība, piemēram, vēlētos izdot tādus bargus soda likumus, kādi ir Ķīnā. Arī tāds likums nevarētu tikt izvests kultūras valsti, pret to saceltos visa atklātība ar saviem uzskatiem. Visa inteliģence, pat visi ierēdņi, jā, pat slepenpadomnieki, galu galā arī augšnama locekļi, arī tie būtu pretī. Kā redzams, atklātības apziņa, vispārējā, sabiedriskā kultūra - arī tā zināmā mērā ir daļa no konstitūcijas. Pieņemsim tādu gadījumu, ka gribētu apmierināt muižniecību, baņķierus, lielos rūpniekus un kapitālistus, bet atņemtu mazpilsonībai un strādniekiem viņu politisko brīvību, vai tas būtu iespējams? Protams, būtu iespējams, bet tikai uz laiku. Ka tas ir iespējams, tas ir izrādījies, un vēlāk būs vēl par to runa. Bet nu iedomāsimies, ka mazpilsoņiem un strādniekiem gribētu atņemt ne vien politisko, bet arī personisko brīvību, t. i., pasludinātu viņus par nebrīviem ļaudīm, par klausībniekiem, kā tas bija necik sen atpakaļ. Vai tas būtu iespējams? Nē, pat tad ne, ja uz to savienotos visi spēki valsti, muižniecība, galms un lielburžuāzija jeb lielpilsonība. Tādā gadījumā katrs teiktu: labāk ietu nāvē nekā tādā dzīvē! Ja lielrūpnieki arī neslēgtu savas fabrikas, tās tomēr apstātos; mazpilsoņi piebiedrotos, un viņu kopējo pretošanos nāktos grūti nomākt. Zināms, izņēmuma gadījumos arī še ir daļa no satversmes. Tādā kārtā mēs redzējām, kas ir kādas zemes satversme: tā ir kādā zemē faktiski pastāvošo sabiedrisku spēku attiecība. Kā nu saskan šāds uzskats ar to, ko parasti mēdz saukt par satversmi, par tiesiku valsts satversmi? Šo faktiski pastāvošo sabiedrisko spēku attiecības tiek sarakstītas papīrā, viņas tiek rakstā izteiktas, attēlotas, un tādā jaunā, rakstītā veidā satversme parādās ne vien vairs kā reāla sabiedrisku spēku attiecība kā agrāk, bet top jau par tiesību, par tiesisku iestādījumu, kuriem uzbrukt aizliedz ar soda piedraudējumiem. Tagad top pats par sevi saprotams, kādā kārtā tiek izdarīta šo reālo sabiedrisko spēku attiecību pārrakstīšana uz papīra, ar ko tiek reālās attiecības pārvērstas par tiesiskām. Uz papīra netop rakstīts: tādi un tādi fabrikanti, baņķieri, muižnieki u. t. t. ir satversmes daļas, tas tiek izteikts daudz smalkākā kārtā. Ja, piemēram, grib iekārtot tā, ka nedaudzi lielrūpnieki un lielnaudnieki varētu lietot lielākas tiesības nekā visi pilsoni, strādnieki un zemnieki kopā ņemti, tad baidīsies to izlaist tik atklātā, kailā valodā. Šinī nolūkā turpretī izdos likumu, kurš, kā prūšu vēlēšanas likums no 1849. gada, ievedīs treju klasu jeb šķiru vēlēšanas kārtību, pēc kuras visi vēlētāji top iedalīti trijās šķirās samērā ar maksājamo nodokļu lielumu, kas savukārt atkal atkarājas no viņu turības pakāpes. Pēc oficiālajiem sarakstiem 1849. g., kad Prūsijā tika izdots likums par trejklasu vēlēšanu, visu pirmvēlētāju skaitījās - 3 255 600, kuri trejās klasēs sadalījās šādi: Pie 1. klases visā Prūsijā piederēja 153 808 vēlētāji. " 2. " " " "                                        409 945 " " 3. " " " "                                      2 691 950 " No šiem skaitļiem redzams, ka 153 808 ļoti bagātiem vēlētājiem Prūsijā ir tikpat daudz politisku tiesību, cik 2 691 950 pilsoņiem, strādniekiem un zemniekiem visiem kopā; tālāk, ka šiem 153 808 ļoti bagātiem ļaudīm kopā ar 409 945 vidēji bagātiem ļaudīm ir divreiz tik daudz politisku tiesību nekā visiem pārējiem valsts iedzīvotājiem kopā. Te skaidri redzam, ka tādā kārtā iegūst to pašu iznākumu, it kā satversmē būta ierakstīts šāds atklāts, neapsegts nosacījums; bagātiem tiek dotas 17 reiz lielākas politiskas tiesības nekā citiem pilsoņiem jeb - tas būtu tas pats - vienam bagātniekam tikpat daudz, cik citiem 17 pilsoņiem kopā. Līdz 1849. gada likumam par trejklasu vēlēšanas kārtību ar 8. aprīļa 1848. g. likumu ievesta vispārēja vēlēšanas tiesība, kura atzina, ka katram pilsonim, vai nu viņš bagāts, vai nabags, ir līdzīga vēlēšanas tiesība, tātad arī līdzīga tiesība uz valsts gribas un mērķu noteikšanu. Še ir piemērs, par ko augšāk bij runa, ka atņemt mazpilsoņiem un strādniekiem viņu politiskās tiesības diemžēl ir diezgan viegla lieta, kā tas notika 1849. gadā, ja vien tiem neatņem taisni dzīvību, personisku brīvību, īpašumu. Ar vieglu sirdi tie taču atļāva sev 1849. g. atņemt vispārējo vēlēšanas tiesību, kas bija tik grūti iekarota 1848. gadā. Aplūkosim vēl to pašu jautājumu. Ja satversmē grib ievest nosacījumu, ar kuru nelielam pulciņam dzimtmuižnieku top dotas tikpat daudz politiskas tiesības, cik ir bagātniekiem, vidusturīgiem ļaudīm un neturīgiem, t. i., visu triju klasu vēlētājiem kopā, visas zemes iedzīvotājiem kopā, tad to nemūžam neizteiks tik nepieklājīgos izteicienos - jo tas vien par visām reizēm jāpatura omā, ka viss atklātais ir nepiek3ājīgs. Tādu atklātu teicienu vietā satversmē tiks ierakstīts: no lielgruntniecības priekšstāvjiem - ar dažiem nesvarīgiem izņēmumiem - top sastādīts augšnams jeb kungu palāta (likumdevēju iestāde), kuras atļauja ir nepieciešama pie to spriedumu izvešanas dzīvē, kurus nosprieduši visas tautas priekšstāvji, t. i., tautas vietnieku nams. Tas dod pulciņam dzimtsmuižnieku tādu politisku varu, kura pārsver vienbalsīgi izteiktu visas tautas, visu triju klasu vēlētāju vēlēšanos. Ja grib, lai galmam būtu tikpat daudz un vēl vairāk politisku tiesību nekā visām trim vēlētāju klasēm un dzimtsmuižniekiem kopā, tad tiek Prūsijas satversmē rakstīts 47. §., kurš skan tā: «Tiesība iecelt visos amatos armijā pieder karalim,» un § 108.: «Armija nezvēr uzticību satversmei.» Līdz ar šo pantu tiek uzstādīta teorija, mācība, kura patiesībā viņā atrod savu pamatojumu; mācība, pēc kuras, attiecoties uz armiju, prūšu karalis ieņem gluži savādāku stāvokli, nekā attiecoties uz citām valsts iestādēm, ka priekš armijas viņš nau tikai karalis vien, bet kaut kas gluži sevišķs un noslēpumains, priekš kā jāizdomā īpašs vārds: Kriegsherr - karakungs Ne vietnieku namam, ne tautai nau gar armiju daļas, ņem tikai jādod priekš viņas nauda. Caur to prūšu karalim ne vien tikpat daudz tiesību kā visiem zemes iedzīvotājiem kopā, bet 10 reiz vairāk; tas būtu pat tanī gadījumā, ja visu zemes iedzīvotāju būtu. 10, 20 vai 50 reiz vairāk par armiju. Cēlons tādai parādībai ir diezgan vienkāršs, jo armija ir organizēta; viņa atrodas pastāvīgi kopā, labi iedīdīta jeb disciplinēta; katrā acumirklī gatava stāties darbā. Tampretī spēks, kas ir tautā, kaut gan daudzreiz lielāks, nau organizēts. Viņas vēlēšanos un gribu, sevišķi viņas sparības lielumu, ne ikreiz viegli nojēgt no viņas priekšstāvjiem; neviens pareizi nevar zināt, cik viņam būs biedru. Bez tam viņai nau organizētu spēka līdzekļu, to svarīgo satversmes atbalstu, kādi ir armijai, - t. i., lielgabalu. Tie gan tiek ar viņas naudu ražoti un pastāvīgi pārlaboti ar tām zināšanām, kuras attīstās pilsoniskā sabiedrībā, kā fizika, tehnika u. t. t. Tie pierāda, cik tālu sabiedrības spēks virzināja uz priekšu zinātni, tehniku un visādus darbus un rūpniecības nozares, bet diemžēl še piemērojams Virģilija, romiešu dzejnieka, pants: «Jā, tas ir jūsu darbs, bet ne priekš jums pašiem.» Mazākais, bet organizētais spēks, kuram šie līdzekļi nāk par labu, tādēļ var ļoti ilgu laiku valdīt pār neizmērojami lielāku spēku, kurš nau organizēts. Mēs līdz šim esam aplūkojuši, kāda starpība starp abām satversmēm: īsto jeb reālo sabiedrības spēku attiecību un neīsto jeb rakstīto satversmi, kuru var izšķiršanas dēļ saukt par papīra loksni. Satversme vārda īstajā nozīmē, kā pats par sevi noprotams, bija katrā laikā katrai zemei, un gluži nepareizas domas, kuras plaši izplatītas, ka satversmes esot tikai jaunlaiku īpatnības; kā katram ķermenim sava satversme, stipra vai vāja konstitūcija, tā arī katrai valstij. Kad ilgi priekš franču revolūcijas, absolūtus monarhijas laikā, Luijs XVI (1776.) atcēla ceļutaisīšanas klaušus, kuri piespieda zemniekus bez kādas atlīdzības ierīkot un uzturēt kārtībā visus satiksmes ceļus, un šo klaušu. vietā ieveda sevišķu nodokli, kurš bija jāmaksā arī muižniekiem, tad franču toreizējais parlaments (pa lielākai daļai muižniecība) tam pretojās, atsaukdamies uz to, ka tauta, t. i., zemnieki, ir apkraujami klaušiem un nodokļiem pēc patikas, tā esot daļa no konstitūcijas, kuru karalis nevarot pārgrozīt. Šāda satversme jeb konstitūcija, uz kuru toreiz atsaucās muižnieki, nebija apstiprināta ne caur kādu rakstu, kurā būtu izliktas iedzīvotāju tiesības un galvenie pārvaldības principi, bet bija vienkārši viduslaiku Francijas sabiedrisko spēku grupēšanās attēlojums. Zemnieki toreiz tiešām bija tik bezspēcīgi, ka viņiem pēc patikas varēja uzlikt nodokļus un klaušus. Pamatojoties uz sabiedrisko spēku attiecību, kāda bija toreiz, sāka rīkoties tāpat arī vēlāk, kad spēku attiecības bija jau pārgrozījušās. Attiecoties uz t. s. precedentiem, agrākiem gadījumiem, kuriem vēl tagad tik liela loma Anglijā un bija vēl jo lielāka viduslaikos visās konstitucionālās valstīs. Toreiz faktiski tauta tika apkrauta ar nastām, un uz tā pamata sāka mācīt, ka viņu var apkraut. No tādām mācībām sastādījās tiesiski paradumi un vēlāk likumi. Apstākļi, kuri pamatojās uz reālu sabiedrisku spēku attiecībām, tika izlikti rakstos, tā cēlās t. s. brīvības, priekšrocības, dažādu šķiru, cunftu, pilsētu statūti u. t. t. Visas šis parādības, agrāki gadījumi, tiesiski paradumi, pergamenti, statūti, privilēģijas un priekšrocības, kopā saņemti, sastādīja kādas zemes satversmi, kas nebija cits nekas kā naivs izteikums šīs zemes reāliem pastāvošiem sabiedriskiem spēkiem. Tātad satversme vārda īstajā nozīmē bijusi katrai zemei katrā laikā. Priekš jaunākā laika raksturiskas turpretī - un tas ir pastāvīgi jāpatur atmiņā - ir nevis īstās satversmes, bet   r a k s t ī t ā s   s a t v e r s m e s,   papīra loksnes. Tiešām, jaunākos laikos visur redzami centieni pēc rakstītas valsts satversmes, kur būtu izlikti vienā dokumentā visi pārvaldības principi un iestādes. Kādēļ cēlās šādi centieni? Tas atkal svarīgs jautājums, jo vienīgi no atbildes uz to var izskaidroties, kā jāsasilda satversmes un kā jāvērtē jau izcēlušās, t. i., var iemācīties konstitucionālo mākslu un gudrību. Mēs tātad jautājam, no kurienes cēlās jaunlaiku centieni radīt valstssatversmi? No kurienes tā varēja celties? Acīm redzot, tikai no tam, ka tādā zemē sabiedrisko spēku attiecībā izcēlās kādas pārgrozības. Ja attiecības paliktu nepārgrozījušās kā agrāk, tad sabiedrībā neceltos vajadzība pēc jaunas satversmes. Kādā kārtā nu varēja celties šādas pārgrozības kādu sabiedrības reālo pastāvošo spēku attiecībās? Iedomāsimies kādu viduslaiku valsti, maz apdzīvotu, kādas tās toreiz bija gandrīz visas, ar karali un muižniecību, kura valdīja pār zemes lielāko daļu. Tādēļ ka iedzīvotāju bija maz, ar tirdzniecību un rūpniecību varēja nodarboties tikai neievērojama iedzīvotāju daļa, lielākā daļa bija piespiesta apstrādāt zemi, lai piegādātu vajadzīgās pārtikas vielas ar zemkopību. Tā kā zeme atradās pa lielai daļai muižnieku rokās, tad iedzīvotāji pie viņiem atrada darbu kā klausībnieki, vasaļlēņu ļaudis, cinša maksātāji un rentnieki. Bet vienā lietā visi savādie apstākļi līdzinājās; viņi darīja iedzīvotājus atkarīgus no muižniecības, piespieda viņus būt par klausībniekiem un viņus barot un apsargāt pret ienaidniekiem. Kas palika pāri no zemes ražojumu pārdošanas no muižām, to muižnieki izlietoja savas varas paplašināšanai, ieroču apgādāšanai un apbruņotu. vīna, karaspēka, pieņemšanai un uzturēšanai. Pret šādu muižniecības varu karalis no savas puses nevarēja likt pretī nekādu citu spēku kā vien to pašu muižnieku palīdzību, kuri atsaucās ar labu prātu uz viņa aicinājumu - piespiest bija grūti - un pabalstu no nedaudzām un ļoti vāji apdzīvotām, gandrīz gluži nesvarīgām pilsētām. Kāda varēja būt satversme tādā valstī? Viņas raksturs tiks noteikts no tām sabiedrisko spēku attiecībām, kuras nupat aplūkojām. Satversme tādā valsti būs ar   š ķ i r u   raksturu, muižniecība būs pirmā un visās vietās valdošā šķira. Bez šīs šķiras karalis nevarēs uzlikt ne mazākā nodokļa; ar muižniecība viņš satiksies kā līdzīgs ar līdzīgu. Taisni tāda bija satversme Prūsijā un citās Eiropas valstīs viduslaikos. Bet nu iedomāsimies, ka iedzīvotāju skaits aizvien aug un aug, rūpniecība un amatniecība sāk uzzelt, radīdamas labvēlīgus apstākļus vēl tāļākai iedzīvotāju skaita augšanai, kuri pilda pa mazam pilsētas. Kapitāls un nauda sāk lasīties buržuāzijas un pilsētas ģildu rokās. Kas tad gan notiks? Kad vairojas pilsētu iedzīvotāji, kuri no muižniecības neatkarīgi un kuru intereses daudzējādā ziņā tai pretojas, tad tas vispirms ir ļoti pa rokai karalim. Šāda iedzīvotāju vairošanās pavairo to personu skaitu, kuras var nest kara nastu un atrodas karaļa varā. Pilsētniekiem un amatniekiem ļoti bieži jācieš no muižnieku savstarpējām ķildām un uzbrukumiem; tirdzniecības un rūpniecības labā tie vēlas miera, kārtības un likumības ievešanu zemē un gatavi pabalstīt karali ar naudu un ļaudīm; tā karalis caur viņu pabalstu dabū iespēju katrā laikā vajadzības gadījumā sastādīt krietnu karaspēku, kurš daudz pārāks par viņa pretnieku muižnieku spēkiem. Tādā reizē karalis centīsies ierobežot muižnieku varu, atņems viņiem tiesību vest karu, nopostīs muižnieku pilis, ja tie neievēros karaļa izdotos likumus, un, kad beidzot zemes rūpniecība un iedzīvotāju naudas līdzekļi pieaugs tik tāļu, ka dos karalim iespēju uzturēt pastāvīgu karaspēku, viņš savus pulkus raidīs pret muižnieku priekšstāvju sapulci un ar Frīdriha Lielā vārdiem: «es uzcelšu patvaldību kā vara klinti» atcels muižniecības priekšrocības un atņems tai tiesību ņemt nodevas no zemniekiem. Te redzam: kā līdz ar sabiedrisko spēku attiecību pārgrozīšanos pārgrozījās arī satversme; izcēlās absolūtā monarhija jeb patvaldība. Karalim nevajaga rakstīt jaunu satversmi, monarhija ir pārāk praktiska, lai tērētu laiku; viņas rokās atrodas faktisks, svarīgs ierocis - pastāvīgs karaspēks, kurš ir īstā sabiedrības satversme. Muižniecība, atbīdīta pie malas, nespēja vairs sacensties ar karali, un tai jau vajadzēja atsacīties no patstāvīga karaspēka. Muižniecība aizmirsa savu ienaidu pret karali, aizmirsa, ka skaitījās agrāk tam līdzīga, iznāca laukā iz savām pilīm uz galvaspilsētu un iestājās dienestā pie karaļa ar algām un pensijām, vairodama karaļa spožumu un godu. Bet tirdzniecība un rūpniecība pa to laiku attīstās vēl vairāk, un līdz ar to vairojas arī iedzīvotāji. Varētu nu domāt, ka tas atkal iet uz labu tikai karalim, kurš dabūn tādējādi iespēju bez pārtraukuma palielināt savu pastāvīgo karaspēku un var sataisīties izrādīt pasaules lomu. Bet pilsoņu sabiedrība beigās pieaug tik liela, tik milzīga, ka karalis viens nespēj pat ne ar pastāvīga karaspēka palīdzību tikt līdz šai varenai pilsoņu spēku augšanai. Lai to paskaidro daži skaitļi. 1657. gadā Berlīnē vien 20 000 iedzīvotāju, ap to pašu laiku lielajam kūrfirstam bija armija 24-30 000 vīru stipra. 1803. g. Berlīnē bija 153 000 iedz., 1819. g., t. i., pēc 16 gadiem, jau tepat 240 000; armijā 1819. g. skaitīja 137 639 vīrus. Kā redzams, armija no lielā kūrfirsta laika bija pavairojusies   č e t r k ā r t ī g i,    bet Berlīnes iedzīvotāju skaits bija pavairojies   d e v i ņ a s   reizes. No tā laika iesākās vēl daudz lieliskāka augšana: - 1846. g. Berlīnē iedzīvotāju bija gandrīz 400 000, t. i., pa 27 gadiem 2 reiz vairāk nekā 1819. g., kamēr armija pa šiem pašiem 27 gadiem bija pieaugusi tikai no 137 639 līdz 138 810 vīriem, tātad armijas vairošanās bija apstājusies, nevarēdama tikt līdz iedzīvotāju skaita augšanai. Tik lieliska pilsoņu skaita augšana noved pie tā, ka pilsoņi sāk sevi uzlūkot par politisku spēku. Līdzi skaita augšanai iet arī sabiedriskās bagātības pieņemšanās, tāpat arī milzīga zinātņu attīstīšanās un sabiedriskās pašapziņas celšanās, kura, kā jau augšā aprādīts, ir arī satversmes daļa. Pilsoņi sāka sev teikt: mēs negribam vairs būt ganāms pulks, mēs gribam paši valdīt; karalis lai pār mums valda un ved mūsu lietas, bet piemērojoties mūsu vēlējumiem. Ar vienu vārdu sakot, sabiedrisko spēku attiecības ir pārgrozījušās jeb, citādi izteikts - iestājās 18. marts 1848. gadā. Patiesībā tātad noticis tas, ko mēs sākumā noturējām par gluži neiespējamu piemēru. Mēs toreiz pieņēmām, ka valsts zaudējusi visus savus likumus caur ugunsgrēku; patiesībā vecie likumi aizgāja bojā ne caur uguni, bet vētru: Das Volk steht auf, der Sturm bricht los. Pēc tam privātlikumi paliek spēkā tie paši, bet visi sabiedrisko tiesību likumi pārmainās vai pa ilgāku laiku tiks atjaunoti. Tā rodas vajadzība radīt jaunu rakstītu valsts satversmi, un pats karalis sasauc Berlīnē tautas sapulci, lai sastādītu šo no jauna rakstīto satversmi. Kādā gadījumā nu rakstītā satversme ir laba un ar ilgu mūžu? Protams, tikai tanī gadījumā, kā mēs redzējām visu laiku, kad viņa sakrīt kopā ar satversmi vārda īstā ziņā, t. i.: ar patieso, reālo spēku izdalīšanos. Kur tā nau, tur ceļas ķildas, kuras nevar izlīdzināt. Ko vajadzēja darīt tādā gadījumā? Vajadzēja vispirms radīt ne rakstītu, bet īstu satversmi, t. i., vajadzēja pārgrozīt pastāvošās spēku attiecības par labu pilsoņiem. 18. marta d. rādija, ka tautas spēks jau toreiz bija lielāks par pastāvīgu armiju, jo pēc ilgas, asiņainas cīņas pēdējai vajadzēja atkāpties. - Augšā jau tika aizrādīts uz starpību starp tautas un armijas spēku, caur kuru pēdējā, kaut gan vājāka, tomēr līdz zināmam laikam pārvar. Starpība ir tā, ka vienas spēki ir neorganizēti, otras turpretī organizēti, katrā brīdī uz kauju gatavi, un tā uzveic, jo tikai retos lielas sajūsmības gadījumos neorganizētie spēki savienojas. Lai 18. marta uzvara nepaliktu bez sekmēm priekš tautas, bija vajadzīgs izlietot šo sajūsmības acumirkli un pārgrozīt armiju tā, ka viņa nevarētu vairs noderēt par ieroci pret tautu. Vajadzēja, piemēram, aprobežot kara klausības laiku ar pusgadu. Šāds pusgada laiks tiek atzīts no vislielākiem karalietu pratējiem par pilnīgi pietiekošu priekš zaldāta pamatīgas iemācīšanas kara vajadzībām, un turklāt tāds laiks ir pietiekoši īss, lai nespētu zaldātos iesakņoties atsevišķas kareivju šķiras gars. Klausības laika īsums panāk to, ka karaspēks pastāvīgi tiek atjaunots ar tautas masām un tā pārvēršas no pretorianiešu un miesas sargu pulka par tautas zemes sargiem. Tālāk vajadzētu nolikt, ka visi zemākie virsnieki, līdz majoriem, netiktu iecelti, bet izvēlēti no pašas armijas. Tā novērstu to, ka virsniekos ietiek ļaudīm naidīgi elementi. No svara arī būtu, ka visi noziegumi, bez vien speciāliem, kas izdarīti no armijas locekļiem, tiktu izspriesti parastās pilsoniskās tiesās; tas pieradinātu armiju skaitīties par tautas piederumu un ne par atsevišķu kareivju šķiru. Tālāk vajadzētu visu artilēriju, visus lielgabalus, kuru uzdevums sargāt zemi tikai no ārējiem ienaidniekiem, nodot pilsētu pašvaldības iestāžu uzglabāšanā, izņemot tikai to daļu, kas vajadzīga mācības nolūkiem. Daļa atkal ietu uz artilērijas pulku sastādīšanu no zemes sargiem, lai tik svarīgas satversmes daļas kā lielgabali netrūktu tautai. Nekas no visa tā netika izdarīts 1848. gadā, ne pavasarī, ne vasarā, un ko tad ko brīnīties, ka tādos apstākļos visi panākumi izgaisa novembrī? Tās bija neizbēgamas sekas no tā, ka netika izdarīti nekādi pārgrozījumi faktiskā spēku izdalīšanā Prūsijā. Karaļiem arvien labi palīgi, nekādi daiļrunātāji, kādi bieži ir tautai; tie organizēti un iemācīti praktiski ļaudis, kuri nomana, kas ir no svara. Fon Manteifels karalim nebij nekāds daiļrunātājs, bet praktiķis. Kad 1848. g. novembrī nacionālā (tautas) sapulce aizgāja bojā un uz ielām uzveda lielgabalus, vai tad viņš rakstīja atpakaļrāpulīgu satversmi? Ne domas, priekš tam bij laika diezgan, viņš pats deva 1848. g. decembri diezgan brīvprātīgu satversmi. Nē, viņa pirmais darbs bija atbruņot pilsoņus; tam vienmēr jābūt uzvarētāja pirmajam uzdevumam pret uzvarēto, ja viņš negrib ik bridi cīņas atjaunošanu. Savu pārrunu sākumā mēs gājām uz mērķi diezgan lēniem soļiem, lai vispirms nodibinātu sev pareizu uzskatu par satversmi. Varbūt tas izliekas dažam par daudz lēni, bet par to mēs redzam, ka pēc šāda uzskata iegūšanas no viņa atvasinājas viens pēc otra gluži negaidīti iznākumi un turklāt pa lielākai daļai pretēji tam, kas tiek ieskatīts par vispār pieņemtu. Aplūkosim vēl īsumā dažus tādus iznākumus. Nupat redzējām, ka 1848. gadā netika izdarīts neviens no tiem rīkojumiem, kuri bija vajadzīgi priekš sabiedrisko spēku attiecību pārgrozīšanas, lai pārvērstu armiju par tautas daļu un piederumu. Mēģinājums izvest vienu no minētiem prasījumiem tika izdarīts tikai no Steina priekšlikuma veidā: lai ministrija izdotu armijai pavēli, ar kuru visi reakcionārie, atpakaļrāpulīgie virsnieki tiktu atlaisti no dienesta. Bet, tikko tautas vietnieku sapulce Berlīnē bija atzinusi par labu šo priekšlikumu, kad visa buržuāzija un puszemes sāka kliegt, «lai taču tautas vietnieku sapulce izstrādājot satversmi, bet neielaižoties sīkos strīdos ar ministriju: sapulcei nevajagot tērēt laiku un nodarboties ar lietām, kuras piekrītot pārvaldības orgāniem». «Dodat tikai satversmi, satversmi,» kliedza toreiz visi it kā aizdegušies. Kā redzams, visai buržuārijai, visai puszemei nebija ne jēgas par satversmi. Sastādīt rakstītu satversmi - tā ir nieka lieta, vajadzības gadījumā to var izdarīt trijās dienās. Tai vajadzēja būt pēdējā vietā, un, tā kā viņa parādījās priekšlaikus, tad ar to nekas nebija panākts. Vajadzīgs bija toreiz tas, ka tiktu pārgrozīti zemē pastāvošie sabiedriskie spēki, vajadzīgs bija, ka iemaisītos administratīvās, pārvaldības, varas nodibināšanā, lai tā nekad vairs nevarētu sevi pretī stādīt tautas vēlējumiem; tas bija vispirms izdarāms, tad arī rakstītā satversme būtu spējusi cerēt uz ilgu mūžu. Bet, tā kā prūšu tautas vietnieku sapulce to nebija darījusi laikā, tad viņai pat neatjāva laiku priekš rakstītas satversmes izstrādāšanas; viņa gluži vienkārši tika izkliedēta, aizdzīta mājās no nepārgrozītās, nesalauztās administratīvās varas. Tas bija viens iznākums, aplūkosim otru. Iedomāsimies, ka vietnieku sapulce nebūtu tikusi izkliedēta, bet paspējusi izstrādāt jaunu konstitūciju. Vai tas būtu kaut cik pārgrozījis lietas apstākļus? Nebūt ne. To pierāda paši notikumi. Kaut gan sapulci padzina, tomēr pats karalis uz sapulces atstāto dokumentu pamata 5. decembra d. 1848. g. pasludināja konstitūciju jeb satversmi, un lielākā daļa pantu pilnīgi līdzinājās tai satversmei, kādu varēja sagaidīt no tautas vietnieku sapulces. Tātad šī satversme bija labprātīgi dota no paša karaļa, kad viņš bija uzvarējis, nebija viņam uzspiesta. Liekas, ka tāda satversme varēja cerēt uz jo ilgu mūžu. Bet nē, tas nau iedomājams. Ja dārzā ir ābele un tai piekārts uzraksts, ka tas ir vīģeskoks, vai tad ābele tiešām pārvērtīsies par vīģeskoku? Nebūt ne. Ja ap ābeli sapulcētu visu. saimi vai pat visas zemes iedzīvotājus un svinīgi zvērētu, ka tas ir vīģeskoks, tad tomēr ābele paliktu, kas bijusi, un nākošu gadu nestu atkal ābolus un ne vīģes. Tāpat ir ar satversmi. Kad viņa rakstīta uz papīra, viņai nau nekāda spēka, ja vien tā nesakrīt ar patieso sabiedrisko spēku attiecību. Karalis uz papīra 5. decembra d. 1848. g. daudz pantos piekāpās, kas nesakrita ar īsto satversmi, jo īstenībā viņam palika rokā spēks. Tātad ar tādu pat nepieciešamību kā smaguma spēks īstai satversmei vajadzēja pamazām parādīties cauri caur rakstīto. Tā jau 1849. g. karalis izdarīja pirmo pārgrozījumu 5. dec. 1848. g. satversmē, ievezdams treju klasu vēlēšanas kārtību. Ar augšnama kungu palātas palīdzību, kura sastādīta uz šā likuma pamata, tika tad izdarīti citi ļoti svarīgi satversmes pārgrozījumi tikai tādēļ, lai karalis varētu to apzvērēt 1850. g., un, tiklīdz tas bija izdarīts, tad sākās īstie pārgrozījumi Katru gadu. Neviena karogs, kurš bijis simts kaujās, nevar būt tik sadriskāts un saplosīts kā prūšu satversme. Trešais iznākums būs šāds. Prūsijā ir partija, kuras orgāns ir t. s. Volkszeitung (tautas avīze); šī partija, kura saucas par konstitūcijas partiju, turas pie šī saplosītā karoga kāta ar drudžainām bailēm, un viņas sauciens ir tikai: «Atstājat mums mūsu satversmi, dieva dēj, satversmi, glābiet, degam, palīgā!» Ja nu redzam šādu partiju, kura kaujas organizācijas vietā liek tikai savu saucienu: «Pulcējaties uz satversmes aizstāvēšanu!» - ko gan par viņu domājam kā saprātīgi domātāji ļaudis? Nebūdami nekādi pravieši, mēs varam teikt ar pilnu pārliecību: «Šī satversme ir uz nāves cisām, viņa gandrīz beigta, vēl pāris gadu, un tā izdzisīs.» Iemesls ir ļoti vienkāršs. Ja vien rakstītā satversme saskan ar īsto reālo sabiedrisko spēku izdalīšanu, tad tādi bailīgi saucieni nemaz neatskanēs. Tādu satversmi neviens neaizskars, jo viņam varētu ļauni klāties. Kur rakstītā satversme saskan ar reāliem sabiedriskiem spēkiem, tur nau domājams, ka tāda partija sevišķi sauktu pēc satversmes; tāda parādība izskaidrojama tikai ar bailēm, kas atkal liecina par to, ka viss nesaskan ar īsto spēku samēru. Kur ir tāda nesaskaņa, tur rakstītai konstitūcijai jānīkst bez žēlastības, neviens dievs, nekādas vaimanas un saucieni tur nevar palīdzēt. Viņa var tikt pārgrozīta uz labo vai kreiso pusi, bet nepārgrozīta nevar palikt. Pa labi viņa var tikt pārgrozīta, ja to uzņemas darīt karalis, lai vestu saskaņā ar sabiedrisko spēku izdalījumu, ar   o r g a n i z ē t o   spēku samēru. Jeb vai atkal paceļas neorganizētais spēks un pierāda savu pārsvaru pār organizēto, tad satversme būtu pārgrozīta pa kreisi. Bet vienā un otrā gadījumā pirmā rakstītā satversme būtu beigta. Kas pārdomā visu teikto un pūlas izvest visus iznākumus no tā, tas piesavināsies visu satversmes gudrību un vinu sastādīšanas spēju. Satversmes jautājumi savā pamatā nau nemaz tiesību, bet varas jautājumi; īstā zemes satversme pastāv tikai reālo sabiedrisko spēku savstarpējā attiecībā un samērā; rakstītās satversmes ir vērtīgas un ilgu mūžu tikai tad, kad pilnīgi saskan ar reālo sabiedrisko spēku samēru, tas ir galvenais, kas jāatceras. Šinī rakstā izliktās pamata domās apgaismoju tikai apbruņoto spēku sevišķi tādēļ, ka armija ir tas svarīgākais un izšķirošais no visiem organizētiem spēkiem. Bet pats par sevi saprotams, ka lietas stāv tāpat arī ar organizēto tiesas ierēdņu, administrācijas u. c. spēkiem. Tie ir tāpat organizēti sabiedriskās varas ieroči. Ja taisa jaunu satversmi, tad jāievēro, ka nevar aprobežoties vienīgi ar papīra loksnes pierakstīšanu, bet jāpārgroza reālo spēku izdalījums. Bet līdz tam laikam katrs domātājs cilvēks pats, pamatojoties uz šī raksta paskaidrojumiem, bez kā tiktu doti vēl sevišķi aizrādījumi, var saprast un spriest, ar kādiem nolūkiem tiek ievesta armijas pastiprināšana, ierēdņu pavairošana un viņu varas paplašināšana, pašvaldības sašaurināšana u. t. t. Jāatceras, ka augstākai varai par kalpiem ir ne daiļrunātāji, bet darba darītāji, un tādi vēlami arī neorganizētam spēkam. IZ LIELO CILVĒKU MĀJU DZĪVES EMIGRANTU DOKUMENTI Lielo cilvēku lielie darbi stāv mūsu acu priekšā kā kalni, saviļņo mūsu ilgas pēc viņu augstumiem un aizrauj mūs beigās uz savu skaidro gaisu ar visu apņemošo lielisko skatu uz tālēm, - aizrauj mūs pret gribu pāri pār klintīm un bezdibeņiem, kur jau tūkstoši bojā gājuši. Lielo cilvēku māju dzīve liek mums viņus saprast viņu cīņās un dzinās - jo viss lielums ir cīņa -, liek līdzi just viņiem kā cietējiem cilvēkiem - jo visa cīņa ir ciešana -, un mēs redzam ar izbrīnīšanos, ka arī tie nesasniedzami šķietamie varoņi ir cilvēki kā mēs, kas padoti sāpēm un vājībām. Mūsu cienība un sajūsmība par viņiem ne mazinājas, bet vēl aug: jo, vāji cilvēki būdami, tie sasnieguši pilnību, kāda mums ikdienā izliekas kā teika. Vēl vienu viņi liek mums nojaust: mēs arī esam cilvēki un tādēļ spējam to pašu pilnību sasniegt, ja jaujam sajūsmināties kā viņi un no viņiem. Tie lielie cilvēki top mums tuvi, ved mūs līdzi uz savu skaistuma dzīvi; mēs jūtam viņu līdzcietīgo, labo, visu atdodošo sirdi - liels cilvēks ir labs cilvēks -, un mēs nevaram citādi, kā vien viņus mīlēt. Tas arī ir viss, ko viņi vēlējušies savos darbos, tā viņu vienīgā alga, - mīlējat viņus, jo viņi ir daudz mīlējuši: mīlējuši jūs un nākošās, vēl nedzimušās paaudzes. Mēs ejam ha kalnu piekāji, lūkojamies mīlīgos pakalnos un lejās, meklējam, kur kalnu saknes, pētām akmeņus, iz kuriem kalni uzcelti, raugāmies gruvumos, bet arvien redzam visam pāri paceļoties augstas virsotnes. Lielo cilvēku māju dzīve mums nekad neliks aizmirst viņu lielos darbus. Kas šo dzīvi labāk un pareizāk varētu attēlot kā vinu pašu izteikumi par sevi, vēstules un draugu raksturojumi? Tādēļ, še, kur maz telpas, negribu pasniegt ne pilnīgus dzīves aprakstus - laiks arī liekas par strauju, lai iedziļinātos šo lielo dzīvi un dvēselēs -, nedz vēsturiskus pētījumus, bet visvairāk dokumentus iz pirmās rokas, kā, piem., vēstules. Un par ko sevišķi emigrantu dokumentus? Cīņas laikā par mājas drīvi reti runā; bet emigranti ir no dzimtenes izdzītie, no lielā, karstā darba atrautie, kam paliek tik cīņa no tālienes, garas ciešanas, ilgas, bet arī garīga pagātnes un nākotnes aptveršana; tas ir pārbaudas laiks sajūsmas izturībai. Mēs stāvam lielā. nepārtrauktā cīņā, lielākā, nekā jebkad bijusi; mums vajaga viņas vairāk nekā maizes, jo bez maizes var gūt sajūsmu, bet bez sajūsmas ne maizi, - un sajūsmas paraugus mums dod tie varoņi, kuru garaliesmu nespēja apslāpēt ne ciešanas, ne pats visuvarenais laiks. Lielās cīņas iesākumā stāv vīrs, kas no sava augstuma apgaismo visu tālāko ceļu modernai sabiedriskai strādnieku kustībai: zinātnieks, cilvēces mācītājs, cīnītājs - un labs cilvēks; viņa vārdā lai sākam šos attēlojumus, tā lai arī ir ceļa zīme jaunajam «Auseklim». Pašlaik tiek klajā laistas Fr. Mēringa žurnālā «Neue Zeit» (Nr. 27, 28 u. t. t.) vēstules no Marksa, Engelsa, Marksa sievas u. c., kas rakstītas Joz. Veidemeijerim un H. un Z. Meierim; izgājušu rudeni atkal iznāca grāmatā to pašu vīru vēstules, adresētas F. Zorgem u. c. No šiem krājumiem ņemtas sekošās pāris vēstules, kurās gribēju rādīt, ka tas vīrs, «kura vārds» - kā saka Fr. Mērings - «aizvien skanēs kā kara un uzvaras sauciens modernā proletariāta atsvābināšanās cīņā», savā klusā māju dzīvē bijis sirsnīgs aizgādnieks saviem draugiem grūtā bēgšanas un emigrācijas laikā; ka viņš bez kādas jūtelības varonīgi nesis visas ciešanas un arī lielāko no visām, savas dzīvesbiedrenes nāvi. Kā pēdējo ievietoju viņa lielā drauga Fr. Engelsa vēstuli par viņa nāvi; šī vēstule tik skaista savā lietišķi īsā stilā, garīgā pilnībā un spēcīgā ticībā uz labās lietas uzvaru, turklāt tik raksturīga priekš viņas sacerētāja patības, ka viņai kaut ko līdzīgu grūti atrast. Pilnīga Marksa biogrāfija lasāma «Nākotnes» 1. burtn. Tiem, kas prot vāciski, ieteicams pašiem lasīt Zorges vēstuļu krājumu (Briefe und Auszüge aus Briefen von J. Ph. Becker, Dietzgen, Engels, Marx u. A. an F. Sorge u. A. Stuttgart, 1906. Dietz Nachf. 4. Mark.). - Piezīmēšu vēl, ka vēsturiski varbūt svarīgākas vēstules, kas daudzpusīgāk raksturotu rakstītājus, nevarēju pasniegt šinī sakarā; tam varbūt gadīsies citur vieta; arī šo dokumentu pasniegšanu ceru turpināt. Jozefs Veidemeijers, kuram adresēta sekošā vēstule (iz «N. Z.»), bija viens no tuvākiem Marksa draugiem, kādēļ arī viņam viss top tik atklāti rakstīts par paša autora nelaimīgajiem apstākļiem. V., bijis prūšu artilērijas virsnieks, ņēma dzīvu dalību 1848. un 1849. gadu kustībā Vācijā, izdeva avīzi, kuru drīz aizliedza, un 1851. g. bija piespiests bēgt, uzturējās slepeni Vācijā; tad nonāca Šveicē, lai būtu tuvumā, kad Vācijā sāktos atkal sacelšanās, uz kuru toreiz cerēja liela daļa emigrantu pretī Marksa pārliecībai, ka revolūcija nau vairs iespējama. Šveicē V. nespēja atrast uzturu, kādēļ aizbrauca uz Ameriku, kur vēlāk cīnījās vergu atsvabināšanas karā. Markss pats tanī laikā ar sievu un bērniem cieta lielu trūkumu, kuru apraksta viņa sieva ļoti raksturiskā vēstulē (ceru to pasniegt nākošu reizi); viņš bija emigrējis uz Franciju, tad Angliju un raksta no Londonas 2. augusta d. 1851. g. I Mīļo Veidemeijer! Nupat saņēmu Tavu vēstuli no Engelsa un pasteidzos Tev atbildēt. Es, protams, būtu ļoti vēlējies - ja vien iespējams - Tevi še turēt, vismaz Tevi priekš Tavas aizbraukšanas vēl redzēt un runāt. Bet, ja Tu jau ej uz Ameriku, tad šis laiks pats izdevīgākais, lai tur atrastu tiklab uzturas avotus, kā arī būtu derīgs mūsu partijai. Jo gandrīz droši, ka Tu atradīsi vietu kā redaktors pie «Ņujorkas Valsts Avīzes»; tā tika agrāk piedāvāta Lupusam. Viņš priekš Tevis pieliek še klāt vēstuli Reihhelmam, avīzes līdzīpašniekam. Tik daudz par veikalisko pusi. Bet Tu nedrīksti kavēties. Otrkārt: Heincena k. līdz ar cienīgo Ruģi katru nedēļu «Schnellpost`ā» pūš bazūni pret komunistiem, sevišķi mani, Engelsu u, t. t. H. ienīst «V. Avīzi», un viņa šim pretiniekam nespēj tagad atturēties. Lai kāda «V. Avīzes» amerikāņu politika, Eiropas politikā Tev būs la voix libre (brīva balss T.). H. tur lielās par lielu rakstnieku. Amerikāņu prese priecāsies, kad kāds pārnāks, kas šim lielmutim sadod pa pirkstiem. Kad Tu būsi redaktors, mēs Tev tavā departamentā sniegsim katru pabalstu. Tu vari iedomāties, ka mans stāvoklis ļoti drūms. Mana sieva ies bojā, kad tas vēl ilgi turpināsies. Pastāvīgās raizes, vismaziskākā birģeliskā cīņa viņu sagrauž. Un turklāt vēl manu pretinieku infamijas (neģēlīgi apmelojumi), kuri vēl nekad nau raudzījuši man lietišķi uzbrukt un par savu nespēju lūko atriebties, mani pilsoniski apmelodami un izplatīdami par mani gluži neatstāstāmas neslavas tenkas . . . Protams, es smietos par visiem tiem mēsliem; es arī neļaujos no tā traucēties savā darbā ne acumirkli, bet Tu saproti, ka mana sieva, kura slima un sēd nepatīkamā pilsoniskā vārgā no rīta līdz vakaram un kuras nervu sistēma bojāta, netop caur to uzjautrināta, ka katru dienu muļķīgi mēlneši pienes viņai demokrātiskās mēra kloākas izgarojumus. Dažu cilvēku beztaktība šinī lietā bieži kolosāla. Kad Tu esi Ņujorkā, tad aizej pie M. Dona no «Ņujorkas Tribīnes» un sveicini viņu no manis un Freiligrāta. Varbūt viņš Tev var kur izpalīdzēt. Kad Tu nonāc, raksti man tūlīt, bet arvienu uz Engelsa adresi, jo tas no mums vislabāk spēj samaksāt vēstuļu porto. Ja Tu vari palikt Ņujorkā, tad Tu neesi tāli prom no Eiropas, un, tā kā Vācijā avīžniecība ir pilnīgi apspiesta, tad tikai tur var vest preses cīņu. Tavs K. Markss. II Tikai gadu un pāris mēnešus M. pārdzīvoja savu dzīves biedreni; bet pa šo laiku viņam bija vēl jāpārcieš savas vecākās un mīļākās meitas Ženijas Longē nāve. Tā bija augsti apdāvināta sieviete un meitās bija tēvam daudz palīdzējusi zinātniskos darbos; viņas nāve bij smags sitiens slimajam tēvam. Pēc viņas viņš sadzīvoja tikai vēl divus mēnešus. F r.   E n g e l s a   v ē s t u l e   Z o r g e m. Londonā, 15. marta d. 1883., 11. 45 vakarā. Mīļo Zorge! Tava telegramma pienāca šovakar. Sirsnīgu paldies! Kārtīgi Tev ziņot par Marksa klāšanos nebija iespējams aiz mūžīgiem starpgadījumiem. Še īsumā vissvarīgāko: Īsi priekš savas sievas nāves, oktobrī 1881. g., viņš dabūja pleiriziju. Kad no tās bij atveseļojies, viņš tika no ārstiem februārī 1882. g, aizsūtīts uz Alžīru; ceļā bija auksts, mitrs laiks, un viņš nonāca ar jaunu pleiriziju. Nelāga laiks turpinājās; bet, kad M. bija izārstēts, viņš uznākošā vasaras karstuma dēļ tika sūtīts uz Monte Karlo (Monako). Nonāca atkal ar mazu pleiriziju. Atkal nelāga laiks. Beigās izārstēts viņš gāja uz Aršanteļu pie Parīzes, pie savas meitas Longē kundzes. Tur viņš lietoja kaimiņu Angienas sēra avotus pret sen iesakņojušos bronhītu. Arī tur laiks bija nelāgs, bet avoti palīdzēja. Tad uz 6 nedēļām uz Veveju (Šveicē), no kurienes pārnāca septembri, kā likās, gandrīz vesels. Viņam atjāva ziemu uzturēties Anglijas dienvidpiekrastē. Un viņš pats tā bija apnicis bezdarba klejošanu, ka jauna aizdzīšana uz Eiropas dienvidiem viņam morāliski būtu tikpat daudz kaitējusi, cik fiziski līdzējusi. Kad sākās Londonas miglu laiks, viņu aizsūtīja uz Vaitas salu. Tur pastāvīgi lija; jauns saaukstējums. Ap jaungadu es un Šorlemmers gribējām viņu apciemot, bet atnāca ziņas, kas tūlīt aizsauca turp Tosiju. Drīz pēc tam Ženijas nāve - tad viņš atnāca ar jaunu bronhītu. Pēc visa agrākā un viņa vecumā tas bija bīstami. Gadījās vēl daudz sarežģījumu, sevišķi plaušu augons un ļoti ašs spēku zudums,. Tomēr viss nogāja labi, un vēl izgājušo piektdien viņa ārsts, viens no pirmajiem jaunākiem Londonas ārstiem un viņam sevišķi ieteikts no Re Lankastera, deva briļantākās cerības. Bet, kas tik reizi izmeklējis plaušu audumus zem mikroskopa, tas zina, cik lielas briesmas, kad pie plaušu pūžņojumiem reiz tiek pārrauta asins trauciņa siena. Un tādēļ man kopš 6 nedējām, ikrīt ap stūri nākot, bija nāves bailes, ka logu aizkari varētu būt nolaisti. Vakar ap 2.30, viņa labākais dienas apciemojamais laiks, es aizgāju - visa māja asarās, liekoties, ka ejot uz galu. Es apklausījos, lūkoju izpētīt, mierināt. Mazs asiņojums, bet bij noticis piepešs sakritums. Mūsu vecā, krietnā Lienīte, kas viņu kopa, kā māte bērnu labāk nekopj, uzgāja augšā, nonāca lejā: viņš esot pusmiegā, lai es nākot līdzi. Kad ienācām, viņš gulēja kā aizmidzis, bet lai vairs neceltos. Pukstienu un dvašas vairs nebija. Pa tām 2 minūtēm viņš bija aizmidzis mierīgi un bez sāpēm. Visi gadījumi, kas notiek kā dabas vajadzība, nes sevī līdz mierinājumu, lai tie būtu cik briesmīgi. Tā arī še. Dakteru māksla būtu viņam varbūt nodrošinājusi vēl uz pāris gadiem veģetējošu dzīvību, - nevarīgas ārstu mākslas triumfa dēļ ne piepeši, bet pa collam mirstošas būtnes dzīvību. Bet to mūsu Markss nekad nebūtu izturējis. Dzīvot ar daudzajiem nepabeigtiem darbiem acu priekšā, ar Tantala iegribu viņus pabeigt un ar nespēju to izdarīt - tas viņam būtu bijis daudz rūgtāk nekā rāmā nāve, kas viņu pārsteidza. «Nāve nau nelaime priekš tā, kas mirst, bet priekš tā, kas paliek pāri,» viņš mēdza teikt līdz ar Epikūru. Un redzēt, kā šis varenais, ģeniālais vīrs veģetē kā drupa par slavu medicīnai un par apsmieklu filistriem, kurus viņš savā spēku laikā tik bieži bija satriecis, - nē, tūkstoškārt labāk tā, kā ir, tūkstoškārt labāk, ka mēs parīt aiznesam viņu kapā, kurā guļ jau viņa sieva. Un pēc tā, kas bija iepriekš bijis un ko pat ārsti tik labi nezina kā es, vienīgā bija, pēc manām domām, tikai šī izeja. Lai nu tas būtu kā būdams. Cilvēce ir par galvu īsāka padarīta, un par vissvarīgāko galvu, kāda vien viņai bija šinīs dienās. Proletariāta kustība iet savu gaitu tālāk, bet centrālpunkts ir beigts, pie kura paši no sevis griezās izšķirošos acumirkļos franči, krievi, amerikāņi, vācieši, lai katru reiz saņemtu skaidro neapstrīdamo padomu, kuru spēja dot tikai ģēnijs un pilnīga lietpratība. Vietējie lielie vīri un sīkie talanti, pat švindleri nu dabūs brīvas rokas. Galīgā uzvara paliek droša, bet lielie ceļi, laika un vietas nomaldījumi - jau tā neizbēgami - tagad vairosies vēl gluži citādā mērā. Nu, - mums vajaga to pārvarēt (durchfressen), priekš kā mēs citādi še esam? Un dūšu mēs tādēļ vēl nebūt nezaudēsim. Tavs F. Engelss LATVIEŠI Krievu literatūrā skarbi traktēta nacionālā problēma Baltijā, tāpat kā vispār skarbi ir runāts par šo novadu, kuru krievu sabiedrība gandrīz nemaz neuzskatīja par Krievijas, bet drīzāk gan par vācu vai pat Vācijas novadu un par kuru tāpēc tā arī neinteresējās. Pēc pirmā acu uzmetiena šajā novadā patiešām ritēja noslēgta garīgā dzīve, kaut arī tā ekonomiskie sakari ar kaimiņos esošām krievu guberņām un Pēterburgu bija diezgan rosīgi un kopīgo Krievijas budžetu patīkami ietekmēja tīrie ienākumi no Baltijas un tas, ka netika prasītas nekādas «bada» subsīdijas. Taču klusumā un šķietamā noslēgtībā kulturāli nobrieda latviešu un igauņu tauta un iesoļoja kopīgajā Krievijas dzīvē - kad atvērās durvis. 1909. un 1905. g. krievu sabiedrība ar neslēptu izbrīnu ieraudzīja, ka šajā šķietami vāciskajā Baltijā izveidojies inteliģents, sabiedriski izglītots līdzcīnītājs Viskrievijas atbrīvošanās kustībā, kurš skaidri apzinātās savus mērķus. Krievu sabiedrība aiz izbrīnas sākumā pat neticēja, ka šī latviešu kustība neesot Krievijas valstij naidīga, bet gan draudzīga; tik ļoti sveša garīgā ziņā Baltija bija Krievijai, kas sprieda tikai pēc šā novada pārstāvjiem - Baltijas vāciešiem. Iepazīstināšana ar latviešu nacionālo kustību, ar tās mērķiem - vairāk tuvoties krievu tautai, atbilstošiem slāņiem, vienā valsts organismā - šajā īsajā rakstā, kurā nevarēja skart daudzus jautājumus, varbūt tomēr palīdzēs izklīdināt vienu otru krievu sabiedrības aizspriedumu pret latviešu nāciju, jo vienā, krietnākajā, sabiedrības daļā manāmas savstarpējas saprašanās tieksmes. No otras puses, latviešu un igauņu nacionālā problēma ir spilgts piemērs, kur viena tauta cīnās par savu nacionālo dzīvi pret divu valdošo tautību divkāršo nacionālo jūgu. Turklāt nacionālo problēmu Baltijā vieglāk izskaidrot tāpēc, ka tās tautas ir skaitā nelielas, teritorija viengabalaina un noslēgta un vēsture īsa, jo tā sākas tikai ar 13. gadsimtu, kad Baltiju ieņēma vācieši; pēc šā piemēra zināmā mērā vieglāk vispār izpētīt nacionālo problēmu. Lai orientētos Baltijas jautājumos un pašos pamatos saprastu dažādās nacionālās tendences un to peripcetijas, nepieciešams īsi rekapitulēt Baltijas svarīgākos ģeogrāfiskos, etnogrāfiskos un vēstures datus. Baltijas ģeogrāfiskais stāvoklis. Pie Baltijas politiski un administratīvi pieder trīs guberņas: Vidzeme, Kurzeme un Igauni ja (ar platību 41 325, 23 750 un 17 791 kv. versts); ģeogrāfiski, vēsturiski un etnogrāfiski te vēl jāpieskaita Vitebskas gub. trīs latviešu apriņķi un dažas draudzes Kauņas guberņā, un igauņu apdzīvotie Pleskavas un Pēterburgas gub. apvidi Jūras krasta līnija samērā gara, ar diezgan daudzām ostām, kas aizsalst visai īsu laiku. Krievijai Baltija, tāpat kā Melnās jūras piekraste, ir visizdevīgākā izeja uz atklātu jūru. Daugava, kas ietek Rīgas jūras līcī, kopā ar savu upju sistēmu visai Krievijas rietumu un vidējai joslai ir visīsākais ceļš sakariem ar Rietumeiropu; pa Daugavu un Dņepru kopš seniem laikiem notikuši dienvidu tautu, bizantiešu un arābu, tirdznieciski sakari ar ziemeļiem un ziemeļrietumiem. Baltijā ir maz augstieņu, un tās ir zemas (līdz 1000 pēdu), Kurzemē (kvieši) un Vidzemē un Latgalē (Vitebskas gub. 3 latviešu apriņķi) zeme auglīga, turpretim Igaunijā akmeņaina. Augsnes un klimata ziņā Baltija līdzīga Lietuvai un Austrumprūsijai, tikai bargāka, no otras puses, tā līdzīga Vitebskas guberņai, tikai raksturs maigāks. Etnogrāfiskie dati. Tajā laikā, kad par Baltiju sāk rasties vairāk ziņu, t. i., 12. gadsimta beigās, šajā teritorijā, pēc hronistu ziņām, dzīvo šādas tautības: lībieši, igauņi, kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un viņiem līdzās žemaiši un leiši. Nacionālais jautājums tagadējā nozīmē tolaik neeksistēja, hronisti nedomāja par to, sniegdami savas ziņas, viņi bieži vien jauca nacionālos un ģeogrāfiskos nosaukumus. Par to vēl mazāk jābrīnās tāpēc, ka tolaik Baltijā nācijas vēl nebija noformējušās, nebija saslēgušās valstī un nebija izstrādājušas kopīgu rakstu valodu; neviena no šobrīd raksturīgām nacionalitātes pazīmēm vēl neizpaudās pietiekami skaidri, izņemot kopīgo izcelšanos un tikai pa daļai valodu. Mūsdienu filoloģija un etnogrāfija ir noskaidrojušas, ka igauni, lībieši un kurši ir (trīs patstāvīgas) somugru cilts tautības (lībieši un kurši tagad izmiruši.); droši vien vai nu karēļi, vai to tuvākie radinieki no Somijas, no Oņegas ezera atrodas starp igauņiem un somiem, taču visas trīs tautības - igauni, lībieši un kurši - valodas ziņā ir patstāvīgas, kaut arī atrodas ļoti tuvās radu attiecībās. Zemgaļi, latgaļi, sēļi, kā arī žemaiši un leiši un šobrīd izmirušie prūši sastāda atsevišķu patstāvīgu indoeiropiešu tautu grupas nozarojumu (tāpat kā slāvi, ģermāni un romāņi), tā saukto leišu-latviešu vai letu cilti. Šeit nebūtu lieki pieminēt, ka latviešu cilts nav slāvi; zināmu laiku šāds uzskats politisku apsvērumu dēļ bija valdošais, īstenībā latvieši un leiši ir tikai tuvāki radi slāviem nekā vāciešiem. Zemgaļi, sēļi un latgaļi - pretstatā pieminētiem igauņiem, lībiešiem un kuršiem - ir nevis atsevišķas tautības, bet tikai vienas latviešu tautības ģeogrāfiski nosaukumi, kas pa daļai atbilst izloksnēm. Hronisti nepiemin latviešus, tas pirmajā acumirklī pārsteidz, bet izskaidrojams ar to, ka tolaik vēl nepastāvēja šāds kopējs nosaukums, tāpat kā nepastāvēja arī kopīgas valsts organizācijas saistības; vēlāk kopē jās kultūras saites saliedēja šos nozaro jumus par vienu latviešu tautu. Kuršu jautājumu ilgu laiku atzina par strīda jautājumu. Vēl jāpiemin, ka kuršus ilgu laiku uzskati ja par latviešiem bet izrādi jās, ka kurši ir tie paši lībieši, neapšaubāmi somi, kas apmetušies . . . latviešu aizņemtā teritorijā, un ka laika gaitā kuršu nosaukums kļuvis vairs nevis etnogrāfisks, bet ģeogrāfisks un kā tāds pārgājis arī uz [1 nesalasāms vārds] latviešiem un tagad visu guberņu vēl sauc par Kurzemes guberņu, tāpat kā Vidzemes (Лифляндская) guberņas nosaukums cēlies no vārda lībieši. Etnogrāfiskie un vēstures pētījumi dod arī norādījumus par vissenākajiem Baltijas piekrastes apdzīvotājiem, par kuriem vēstures ziņu nav; pēc šiem pētījumiem un hipotēzēm, latviešu un leišu ciltis jau pieci tūkstoši gadu apdzīvo visu iepriekš raksturoto Baltijas un Prūsijas krastu un tādā kārtā ir viena no visvecākajām Eiropas indoeiropiešu tautām. Pa šo laiku šis ciltis bijušas dažādu tautu ietekmē, bet dzīvojušas uz vienas vietas. Ir diezgan noteikti pierādījumi tam, ka arī pirms kristietības šis zemes bijušas gotu ietekmē, kurus apmēram 2. gadsimtā izspieduši zviedri. Vēsturisks apskats. Baltijas ģeogrāfiskais stāvoklis, senais tirdzniecības ceļš, kas to šķērso, auglīgā, daudzu tautību apdzīvotā zeme izskaidro šī novada vētraino vēsturi un pastāvīgos karus, ko lielās kaimiņu tautas izcīnījušas Baltijas dēļ. Tas savukārt bija viens iemesls, kāpēc neviena tauta - ne latvieši, ne igauņi, ne vācieši - nepaspēja šeit nodibināt patstāvīgas valstis. Latviešu un igauņu ciltīm, vāciem ierodoties, bija pirmatnēji kopsabiedriskā iekārta, tāpat kā kaimiņos esošām leišu ciltīm: būdamas skaitā mazas un bez valsts organizācijas, virzas nespēja pretoties spiedienam un cīņas laikā izveidot šādu organizāciju. Leišiem, kuru bija vairāk, tas izdevās, tāpat kā krieviem, kas tomēr nokļuva tatāru jūgā. Taču vācu tirgotājiem un krustnešiem neizdevās šeit nodibināt patstāvīgu valsti, bet tikai trīs pa pusei patstāvīgas pilsētas (Rīgu, Tērbatu un Rēveli) un dažas tādas pašas bīskapijas. Iekarotāji atnesa sev līdzi lēņu sistēmu, taču kopsabiedrisko iekārtu atstāja neskartu, bet kopsabiedriskās iekārtas locekļus padari ja par vasaļiem, kļuva par to tiesnešiem, administratoriem, noteica meslus. No šiem karavīriem izveidojās zemes īpašnieku šķira, kas vēlāk kļuva tik varena. Pirmie kolonisti bija tirgotāji, kas zināmā vietā nodibināja Rīgas pilsētu, kopā ar viņiem Sāka ierasties arī krusta karotāji un misionāri, aizbildinādamies, ka esot jākristī pagāni, ko tomēr jau agrāk bija sākuši krievi. Kolonizāciju izdarīja gluži tāpat, kā vēl tagad to kaut kādā Āfrikā dara zaldāti un mācītāji. Kolonija pastāvēja iezemiešu pastāvīgo ķildu dēļ; ar viņiem stājās savienībās un pret viņiem vērsās koloniju karos, kuros iznīcināja veselas ciltis (piem., lībiešus un varonīgos zemgaļus). Tolaik «koloniju šausmas» nebija mazākas kā mūsdienās. Sākumā laiks paiet koloniju karos, un ļoti agri sākas arī ķildas, kas atnestas līdzi no Vācijas un kas notiek starp bīskapu un ordeni un starp viņiem abiem pret pilsētām. Beigās pārsvaru guva ordenis, kas - viens pats un apvienojies ar Prūsijas ordeni - nespēja radīt spēcīgu valsts organizāciju, bet paspēja tikai traucēt saimnieciski un politiski konkurējošo neaprobežoto pilsētas kultūras, tirdzniecības un amatu attīstību Rīgā u. c. pilsētās, kuras, kaut arī piederēja pie Hanzas savienības, tomēr nevarēja iegūt tādu pašu politisko nozīmi. Tiesa, ap 15. gadsimta sākumu parādās zemes sapulces, landtāgi, kuros apsprieda zemes kopīgās lietas, bet daudzās sīkās neatkarīgās organizācijas nekad neattīstījās tālāk par nejaušu un tikai uz laiku noslēgtu savienību. Kaimiņu valstis, piemēram, Polija, Dānija, Zviedrija, Krievija, attīstijās pirms Baltijas, un tām visu laiku bija liela politiska ietekme uz šo novadu un tā daļām. Pastāvēja arī pilsētu, prelātu seimi, un Vidzemes pilsētas piedalījās Hanzas seimos. Teorētiski tā ietilpa Vācijas valstī. Jau 15. gadsimta vidū poļi iznīcina Vidzemes politiskās organizācijas patstāvību, bet drīz vien atdod savu vietu zviedriem, kas valdīja vienu gadsimtu un 1721. g. atdeva šīs provinces Krievijai. Visā Baltijas patstāvības laikā varēja attīstīties tikai viena, kundzību izcīnījusī šķira. Tie ir gan ordeņa, gan bīskapa karavīri, lēņu, t. i., muižu, zemes un ciemu turētāji. Lēņi, ko Vācijā valsts atdeva īpašumā korporācijām, ordeņiem un bīskapam, ko vienīgi uz laiku atdeva karavīriem par dienestu utt., tikai pamazām kļūst par mantotiem (kopš 15. gadsimta sākuma) un galīgi pāriet lēņa turētāja īpašumā, karavīri kļūst par lieliem muižturiem, muižniekiem, kas pievāc savās rokās valdīšanu, tiesu, administrāciju, neļauj attīstīties citām, kulturālākām šķirām - pilsētniekiem - un galīgi apspiež zemniecību. Šī pati muižniecība viegli atteicās no politiskās patstāvības, tiklīdz iekārotāji viņai garantēja, ka tā varēšot netraucēti ekspluatēt savus zemniekus un valdīt pār tiem. Vienīgi Zviedrija ar savu attīstīto un politiski spēcīgo zemniecību mēģināja iejaukties muižnieka un viņu zemnieku iekšējās attiecībās, kamēr citi iekarotāji apstiprināja visas muižniecības tiesības un privilēģijas, t. i., neierobežou zemnieku ekspluatāciju, piešķirot Baltijas muižniekiem šai ziņā pat vēl vairāk tiesību [nekā] viņiem politiskās patstāvības laikā. Kopš 1780. g. latviešu zemnieki kļūst par lietām, kopš 1817. g. viņiem atņēma arī zemi. Bargā, nemitīgu karu un sīku intrigu pilnā Baltijas vēsture neļāva attīstīties kultūras pasākumiem un atspoguļojās valdošās muižnieku šķiras zemajā kultūras līmenī. Šī šķira līdz pat šim laikam turpina savu rupjā spēka un sīko intrigu politiku, pūlēdamās noturēties, ekspluatēdama zemniekus, bet nevis celdama sabiedrisko vai pat tikai tehnisko kultūru. Ar vēsturi izskaidrojams arī visa Baltijas vācu elementa atpalikušais pasaules uzskats, kas gadsimtiem uzturēts, valdot viņu despotiskajai muižniecībai, kura Krievijā ir visreakcionārākā, bet arī visvairāk saliedētā. Ir saprotama šis muižniecības loma un spēcīgā ietekme, kāda viņai zināmos laikmetos bijusi arī ārpus Baltijas.   Latviešu Igauņu Vāciešu Krievu Ebreju Poļu Lietuviešu Citu tautību iedzīvotāji Pavisam Vidzemē 563 829 518 594 98 573 69 614 23 728 15 132 6 594 3 301 1 299 365 % no iedzīvotāju skaita 43, 40 39, 91 7, 57 5, 36 1, 83 1, 16 0, 51 0, 76   Kurzemē 505 994 - 51 017 38 276 37 689 19 688 16 531 4 839 674 034 % no iedzīvotāju skaita 75, 07 - 7, 57 5, 68 5, 59 2, 92 2, 45 0, 72   Igaunijā 472 365 959 16 037 20 899 1 269 1 237 86 6 757 412 716 % no iedzīvotāju skaita 0, 11 88, 67 3, 90 5, 07 0, 31 0, 29 0, 02 1, 63   Pavisam Baltijā 1 070 295 884 553 165 627 128 789 62 685 36 057 23 211 14 897 2 386 115 % no iedzīvotāju skaita 44, 84 37, 08 6, 94 5, 39 2, 65 1, 51 0, 97 0, 61                         Baltijas galvenajās pilsētās tautību grupējums izteicams šādos skaitļos                       Rīgā 106 541 3 523 65 332 43 338 16 521 12 869 5 853 - 255 879 % no iedzīvotāju skaita 41, 64 1, 38 25, 53 18, 94 6, 45 5, 03 2, 29 -   Tērbatā 426 29 039 7 020 3 689 1 449 500 34 - 42 308 % no iedzīvotāju skaita 1, 01 68, 63 6, 59 8, 72 3, 43 1, 18 0, 08 -   Jelgavā 16 053 47 9 719 4 234 3 191 845 498 - 35 131 % no iedzīvotāju skaita 45, 69 0, 13 27, 67 12, 05 9, 08 2, 41 1, 42 -   Liepājā 24 918 238 15 353 7 731 5 488 6 015 3 587 - 64 489 % no iedzīvotāju skaita 38, 64 0, 37 23, 80 11, 99 8, 51 9, 33 5, 56 -   Rēvelē 250 40 501 10 382 10 318 1 058 1 000 63 - 64 572 % no iedzīvotāju skaita 0, 39 62, 72 16, 08 15, 98 1, 64 1, 55 0, 10 - Saskaņā ar 1897. g. tautas skaitīšanas datiem, Baltijas iedzīvotāji pēc tautībām sadalās šādi [skat. tabulu ]. Pēc šīs tabulas redzams, ka no visiem vāciešiem, kas apdzīvo Baltiju (165 267), lielum lielais vairākums (107 809) koncentrēti piecos centros - pilsētās, kopsummā izveidodami 5/6 no visiem vācu tautības pilsētu iedzīvotājiem šajās trijās guberņās. Baltijā 1897. g. ārpus pilsētām bija kopsummā 35 944 vācieši (Vidzemē - 17 619, Kurzemē 14 000 un Igaunijā - 4325). Tādējādi tikai trešā daļa no visiem Baltijas vāciešiem dzīvo uz laukiem. Viņu lielum lielā daļa ir muižnieki un muižturi, un augstākie policijas, administrācijas un tiesu resora ierēdņi. Līdz šim ļoti maza uzmanība pievērsta tai ārkārtīgi interesantajai parādībai, ka skaitliski vācu elements Baltijā ievērojami samazinās. Tomēr ir vērts pakavēties pie tā mazliet sīkāk un, lai labāk orientētos, garām ejot iemest skatienu pagātnē. Vēl 1771. gadā (vācu kundzības piektajā gadsimtā) vāciešu bija tikai 4,5% no visiem Vidzemes iedzīvotājiem (20 400, iedzīvotāju kopskaits 447 360). No šī skaita 2/3 dzīvoja pilsētās, tomēr nesasniedzot nepilnu pusi no visu pilsētnieku skaita. Kopš XIX gadsimta, otrās puses vāciešu skaits strauji aug, 1870. gadā tas sastāda 15% no visiem guberņas iedzīvotājiem. Bet, sākot ar šo gadu, vācu iedzīvotāju skaita augšanā, kas sasniegusi savu kulminācijas punktu, iestājas lūzums. Vērojama samazināšanās, sākumā ļoti krasa, - vāciešu procents pēkšņi stipri krīt un pēc tam slīd, pirmajā gadu desmitā no 15% (1871. g.) līdz 9,7% (1881. g.). 1897. gadā procents ir vairs tikai 7,6. Visās trijās guberņās šī pazemināšanās izpaužas šādos skaitļos: Vāciešu skaits Pēc 1881. g. skaitīšanas % no iedzīvotāju kopskaita Pēc 1897. g. skaitīšanas % no iedzīvotāju kopskaita Vidzemē Kurzemē Igaunijā 113 373 49 953 21 856 9,7 8,7 5,8 98 573 51 017 15 037 7,6 7,6 3,9 Baltijā 185 182 8,8 % 165 627 6,9 % Vāciešu absolūtais skaits šajos 16 gados samazinājies par 19 500 cilv. (pēc citiem datiem - par 14 800). Sevišķi stipri vācu elements sašaurinājies Igaunijā un Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, tad vāciešu absolūtais skaits audzis par 1000 cilv., bet relatīvi samazinājies par 1%. Pat Rīgā, kur koncentrēta gandrīz trešdaļa no visa vāciešu skaita un kur vācu elements ir visstiprākais, vāciešu skaits laikposmā no 1891.-1897. g. aug visai nenozīmīgi; vīriešu skaits pat absolūti samazinājies (1881. g. - 30 944, 1897. g. - 30 568). Šos straujos un pēkšņos lēcienus vācu iedzīvotāju skaita attīstībā nevar izskaidrot citādi kā ar latviešu pieplūdumu vācu rindās un ar atplūdumu no tām (vācu elementa emigrācija vai imigrācija šajā laikā nav novērota). Vācu elementa pēkšņā augšana pilsētās tieši sakrīt ar laiku, kad ievērojamā mērā izceļoja no laukiem latviešu zemnieki, kas bija zaudējuši savu zemi un devušies meklēt peļņu pilsētās. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados vācieši vēl bija vienīgais valdošais slānis; un dabiski, ka materiāla rakstura apsvērumi liek latviešiem ieskaitīt sevi vācu tautības kadros. Kopš 1884. g., tikko vācu ietekme kļūst mazliet vājāka, «pārskrējēju» vairums plūst atkal atpakaļ, atgriezdamies pie savas dzimtās tautiņas. Tādējādi vācu elements turas ne tik daudz, pateicoties saviem paša spēkiem, bet gan vairāk, pateicoties tam, ka nekad netrūkst nacionālu prozelītu, kuru pievilkšanai tiek izmantoti visi līdzekļi. Ja 1906. gadā vāciešu skaits atkal palielinājās, tad tas notika tieši reakcijas dēļ, vācu kaujas družīnu (tā sauktās «pašaizsardzības») terora dēļ, boikota dēļ, u. tjpr. Kas attiecas uz latviešu tautības iedzīvotāju skaitu Baltijā, tad pirmie samērā precīzie dati atrodami 1881. g. tautas skaitīšanā, kaut arī tā ieinteresēto vācu aprindu spiediena rezultātā neapšaubāmi parāda skaitļus, kas zemāki nekā patiesie. Saskaņā ar šiem datiem, latviešu skaits 1881. g, sasniedza 970 323 cilvēkus. Pēc 1897. gada skaitīšanas -- Baltijas latviešu tautības iedzīvotāji koncentrēti, kā jau iepriekš norādīts, vienīgi tikai Vidzemes un Kurzemes guberņā un viņu skaits ir 1 070 295 cilvēki. Baltijas vāciešu saimnieciskā dzīve visvairāk raksturīga ar to, ka, no vienas puses, viņu vidū nav zemniecības un pilsētu proletariāta un, no otras puses, ka milzīga, nesamērīga nozīme ir muižniecībai. Galveno ražotāju šķiru trūkuma dēļ, kuras patiesībā ir nācijas pamats, visam vācu elementam Baltijā piemīt zināma nedrošība, nestabilitāte. Un šo parādību vēl vairāk izceļ tas apstāklis, ka vācieši samērā ar visiem Baltijas iedzīvotājiem ir tikai nenozīmīgs mazākums. Visu Baltijas iedzīvotāju sociālo struktūru raksturo šāda tabula, kas rāda atsevišķu kārtu piederīgo skaitu procentos:   Dzimtmuižnieku Personisko muižnieku un ierēdņu Zemnieku Sīkpilsoņu Tirgoņu un dzimtu goda pilsoņu Garīdznieku Ārzemnieku Pārējo Vidzemē Kurzemē Igaunijā 0, 98 1, 15 0, 91 0, 53 0, 48 0, 52 84, 45 81, 54 89, 15 11, 86 15, 50 7, 66 0, 81 0, 36 0, 44 0, 19 0, 12 0, 15 0, 93 0, 62 0, 52 0, 25 0, 23 0, 65 Vācu tautības iedzīvotājos ietilpst dzimtmuižnieki, ārzemnieki, daļa no personiskajiem muižniekiem, garīdzniekiem, tirgoņiem un 3-4% no sīkpilsoņiem. Muižnieku ir apmēram 1/7 daļa no vācu tautības iedzīvotajiem. Šī septītā daļa tomēr guvusi noteiktu pārsvaru pār visiem pārējiem slāņiem; viņa uzspiedusi savu feodālisma zīmogu visai Baltijas vāciešu politiskajai, sabiedriskajai un kultūras dzīvei un līdz šim laikam atstumj pēdējā vietā visas citas kārtas un slāņus. Taču vācu muižniecībai izcili ietekmīgs stāvoklis nav tikai savu ciltsbrāļu vidū vien. Viņa tur savās rokās visu Baltiju, viņa saimnieko vietējā administrācijā, un viņas roku jūt visa sabiedriskā dzīve. Viņas rokās atrodas visas zemstes iestādes, piemēram, landtāgi, visāda veida konventi un kolēgijas, un tikai dažos gadījumos zemstes pašvaldības darbā un turklāt pavisam neievērojamos apmēros - pielaistas pilsētas un tikpat retos gadījumos - mācītāji un zemnieki. Visa apriņķu policija pilna ar baroniem, guberņu Policija - ievērojamā mērā; tā sauktās muižas policijas funkcijas izpilda viņi paši; no viņiem stipri atkarīga ir arī tiesa. Muižniekiem ir tiesības iecelt draudzēs mācītājus (patronāta tiesības); šis tiesības izmantodami, viņi milzīgos apmēros ietekmē visu draudzes dzīvi. Līdz pat pēdējam laikam viņiem bija monopoltiesības ražot spirtu un turēt krogus, un no tām viņi atteicās tikai par daudziem miljoniem, ko samaksāja valdība. Kopā ar pilsētas municipālajām iestādēm un biržas komiteju (Rīgā) viņi pēc savas gribas rīkojas mācību iestādēs - augstākās (Tērbatas universitātē, Rīgas politehnikumā), vidējās un, pa daļai, zemākās. Minētām skolām izsniedzamie pabalsti nāk no zemstes līdzekļiem, bet šos līdzekļus muižniecība ņem un izdod bez jebkādas kontroles. Viņas pašas rīcībā atrodas arī agrārās kredītbiedrības. Šī kārta, kas savās rokās koncentrē tik universālu varu, pat kopsummā ir skaitliski visai neliela šķira; tomēr arī viņas vidū viss spēks un visa ietekme pieder vēl ciešākai grupai - lielo zemes īpašnieku grupai. Un, lūk, šī skaitliski niecīgā grupa tad arī saimnieko Baltijā. Vācu muižniecībai Baltijā pieder lielum lielā daļa visas apstrādājamās zemes. Pēc 1897. gada datiem, visa Vidzemes platība, atskaitot ezerus, aptver 41 225,4 kv. verstis, Kurzemes 2371,2. No šās platības 1 735 114,66 desetīnas bija muižturiem piederoša muižu zeme; 267 912 des. tā sauktā kvotes zeme (ko ar zināmiem noteikumiem izmanto arī muižnieki); turpretim zemnieku zemes pavisam bija 1 331 194,57 des. plus 353 835,39 des. kroņa zemnieku zemes. Visa muižturu zeme sadalīta starp 1053 muižām, kas atrodas 800 īpašnieku rokās. Pēc Tobina datiem, 1906. gadā Vidzemē bijuši pavisam 985 pagasti ar 3 794 252 des. zemes; no tās muižnieku zemes (bez kvotes zemes) - 1 664 315 des. vai, atskaitot pārdotās mājas, - 1 597 288 des., turpretim zemnieku zemes pavisam 1 233 344 des., kas sadalīta starp 25 456 mājām, pie tam zemniekiem pilnā īpašumā pārdotas 22 272 mājas jeb 1 093 152 des. Kurzemē 1887. gadā bija pavisam 2 427 935 des. zemes, kas sadalās šādā veidā: muižnieku zemes - 979 705 des., zemnieku zemes - 898 249 des., kroņa zemes - 525 318 des., pārējās - 24 363 des. Muižturu zeme bija sadalīta starp 648 muižām; to vidū tomēr desmit muižām katrai ir no 10 000 līdz 67 000 desetīnu, kas kopsummā dod apmēram 220 000 des., t. i., gandrīz 1/4 no visas muižnieku un 1/4 no itin visas Kurzemē esošās zemes. Viņi to sasniedza tādā kārtā, ka prata traucēt citu šķiru attīstīšanos, it īpaši vācu pilsonības, tirgotāju un patstāvīgas sīkpilsonības un amatniecības izveidošanos, nerunājot jau par to, ka viņi turēja savās rokās zemniecību. Taču muižniecības sekmes šajās tieksmēs, dodamas viņai kundzību pār visu Baltiju, iedragāja arī viņas spēkus; veicinādamas attīstības bremzēšanu, tās sašaurināja pilsētu iedzīvotāju darbības robežas, neļāva pastiprināties vācu elementam, pārņemt arī laukus un varbūt izveidot Baltijā vācu zemniecību, kas Prūsijā un Prūšu Lietuvā Vācijas tuvuma dēļ noveda pie šo zemju pārvācošanas. Un, kad, kapitālistiskajam laikmetam sākoties, sāka izveidoties latviešiem vidējā šķira, tad vācu elements vairs nebija spējīgs noturēties pret tiem. Viņiem vairs nevarēja līdzēt arī kolonisti - vācieši zemes īpašnieki, kas pašā pēdējā laikā ieradās no Pievolgas apgabala un pat no Vācijas. Muižniecībai nebija politiska instinkta, tā nav bijusi tālredzīga arī pagātnē, tāpat kā tā nesaprot arī tagadējo momentu un nepareizi spriež gar nākotni. Viņa savu lomu ir veikusi un turas savā privileģētajā, ne ar ko neattaisnojamā pozīcijā, tikai izmantojot savus sakarus ar birokrātiju, turas ar rupju spēku, turklāt nevis ar savu, bet ar krievu. Kopā ar vācu muižniecību arī vispār vācu elements, ko muižniecība pārāk ilgi noturējusi bērnu autiņos, nevar ne sava mazā skaita dēļ, ne sabiedriskās atpalicības dēļ pretendēt uz valdošo lomu Baltijas tālākajā kultūras attīstībā. Mantojot muižnieku zeme netiek dalīta; manto gandrīz vienīgi tikai viens ģimenes loceklis (vecākais dēls), tā ka šī zeme pastāvīgi ir koncentrēta nedaudzās rokās. Pārējie muižnieku ģimenes locekļi atrod sev vietu Baltijas administrācijā, tiesā, policijā vai - kas gan notiek retāk - kļūst par advokātiem un mācītājiem. Viena daļa iekārtojas birokrātijas rindās centrālajā Krievijā. Tādā kārtā no lielo zemes īpašnieku rindām nāk visa vietējā birokrātija; pateicoties tam, muižniecība tur to savās rokās un turklāt ietekmē arī Pēterburgas ierēdņus. Baltijas muižniecība ar savu noslēgtību zināmā mērā atgādina lielu ģimeni: jo mazāk locekļu, toties vairāk labuma katram loceklim. No tā izriet, ka iekļūt Baltijas muižniecībā visai grūti ne tikai krievu muižniekiem, bet arī tiem vāciešiem, kas pie šās kārtas nepieder. Pavisam citādu ainu rāda latviešu sociālā un ekonomiskā struktūra, Šeit pārsvarā ir zemniecība. Un tikai kopš zināma laika vērojams, ka strauji attīstās arī citas šķiras, kapitālistiskā procesa raksturīgās pavadones. Pēc 1897. gada datiem, Vidzemē nodarbojās ar zemkopību 918 584 cilv. jeb 70,7% no visiem guberņas iedzīvotājiem. Visa zemnieku zeme sadalīta starp 43 864 mājām, 6370 sīkiem gabaliem un 1231 zaldātu zemes gabalu; Vidzemē tātad pavisam ir 51 465 atsevišķas saimnieciskas vienības. Ja ņemam vērā, ka šeit katrā saimniecībā dzīvo 4,6 cilv., tad ar zemi apgādāto zemnieku kopskaits dod skaitli - 236 739 vīrieši un sievietes. No tiem zemnieku - zemes īpašnieku ir 181 383 (39 518 saimniecības) un nomnieku - 54 956. Pārējie 681 835 lauku iedzīvotāji, atskaitot zināmu daudzumu pārvaldnieku, krona muižu un atsevišķu zemes gabalu nomnieku, veido bezzemnieku šķiru. Pat tad, ja šo skaitli samazinām līdz 600 000 - šāds skaitlis neapšaubāmi ir pārāk zems -, arī tad konstatēsim, ka jau 1893. gadā bezzemes proletariāts sastādījis 85% no lauku iedzīvotājiem. Tagad šis % pārsniedz 70. Vēl jāaizrāda, ka no 236 739 ar zemi apgādātiem zemniekiem (īpašniekiem un nomniekiem) pietiekams zemes daudzums (vidēji 37 des. katram) bija 43 864 saimniekiem, t. i., kopā ar ģimenēm - 201 774 cilv. Visi pārējie (babuļnieki, kam ir pa 4,4 des., zaldāti - 1,36 des.), kopsummā 34 965 cilvēki, jāpieskaita pie sīkzemnieku grupas. Kurzemē 1897. gadā ar zemkopību nodarbojās 518 273 cilv. jeb 76,89%. Katrā saimniecībā iznāk pa 5,6 cilv. Zemnieku zeme (pavisam 898 249 des.) sadalījās 26 864 saimnieciskās vienībās; no tām 1280 zaldātu zemes gabali (pa 1-3 des.) un 6210 babuļnieku zemes gabali (pa 3,66 des.). Sīkzemnieku grupai tātad pieskaitāmas 3490 ģimenes jeb 35 000 cilvēku. Pietiekami apgādātas ar zemi (vidēji pa 33,5 des.) bija 19 374 ģimenes jeb 106 557 cilv. Tātad pavisam ir bijuši 141 557 zemnieki - zemes īpašnieki un nomnieki. Visi pārējie lauku iedzīvotāji - 377 716 cilv. (vairāk nekā 66% no lauku un 50%, no visiem iedzīvotājiem) ir proletariāts, kam zemes nav itin nemaz. Te būs neliela salīdzinoša tabula par abām guberņām:   Iedzīvotāju kopskaits Laiksaimn. nodarbinātie iedzīvotāji Nodrošinātie zemnieki (īpašnieki) Muižnieki - īpašnieki Bezzemes proletārieši Vidzemē Kurzemē 1 299 365 674 034 918 584 518 273 181 783 106 557 800 648   650 000 377 000 Kopā 1 973 399 1 436 857 288 340 1 448 1 027 000 Tādā kārtā mēs redzam, ka šajās divās guberņās lielākā da)a no visas zemes platības - apmēram 2½ miljona desetīnu - pieder 1500 muižniekiem; mazāko daļu - 2 miljonus desetīnu - lieto 1 500 000 cilv. Katram muižniekam iznāk tikpat zemes kā 1000 zemniekiem. Citiem vārdiem sakot, vienai tūkstošdaļai no visiem lauku iedzīvotājiem, kura turklāt pati nestrādā zemkopja darbu, pieder puse no visas zemes. Tālāk, tikai vienai piektajai daļai lauku iedzīvotāju (288 340 cilv.) ir pietiekams daudzums zemes; divām trešdaļām lauku iedzīvotāju (apmēram miljonam cilvēku), kas īstenībā apstrādā visu zemi, tā nepieder nemaz. Tātad vēl 1897. gadā gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem latviešu tautības iedzīvotājiem nodarbinātas zemkopībā, un ne jau velti latviešus bieži vien dēvē par «arāju tautu». Tomēr «arāju tauta» jau sen vairs nav vienveidīga masa. Zemnieku noslāņošanās sākusies jau kopš 1804. un 1817. gada, t. i., no tā sauktās «zemnieku brīvlaišanas» laika (kas patiesībā sašaurinājās līdz vienas pašas personīgās brīvības piešķiršanai, nepiešķirot politiskās tiesības un, galvenais, - nepiešķirot zemi), pēc tam vinu stāvoklis kļuva vēl ļaunāks nekā dzimtbūšanas laikmetā. Baltijā zemnieki kļuva brīvi, bez bez pārvietošanās tiesībām, bez jebkādām politiskām tiesībām, viņi bija nodoti muižturu patvaļā, un viņu «brīvais stāvoklis» bija ļaunākas nekā krievu dzimtbūšana. Šis apstāklis vien ar visām savām sekām izskaidro gandrīz visu turpmāko Baltijas attīstības vēsturi, Baltijas kultūru, visas drausmīgās iedzīvotāju nelaimes, nemierus, pēdējo gadu notikumus, bez tā nevar saprasi arī Baltijas nacionālo problēmu. Zemnieki nomināli varēja pirkt viņiem pašiem atņemtās mājas, bet muižnieki tikai 60. gados sāka atzīt, ka šāda pārdošana tiem izdevīga. Muižnieki tik centīgi izmanto ja savu stāvokli, ka zemnieki beidzās nost aiz bada. Atbrīvoto zemnieku vairums tūliņ pat izklīstu ,pa visu Krieviju, ja tikai nebūtu pārvietošanās aizlieguma, viņi steigtos uz pilsētu. Zeme bija atņemta, uzliktas pārmērīgas «klaušas» un turklāt aiziešana no pagasta aizliegta («pārvietošanās brīvības» tiesības tika piešķirtas daudz vēlāk). Baroni, izdodami zemniekiem zemi, noteica nomas maksu pilnīgi patvaļīgi, jo zemniekiem nebija tiesību aiziet un viņi bija spiesti maksāt tik, cik no viņiem prasīja; tādā kārtā viņi bija pilnīgi nodoti muižturu varā. Tikai zemnieku bada dumpji 20. un pēc tam 40. un 50. gados beidzot piespieda baronus mazliet atvieglināt zemnieku stāvokli. Tomēr šie atvieglojumi nebūt neskāra bezzemnieku vairumu, tie veicināja tikai jaunas saimnieku-nomnieku šķiras rašanos. Turpmākā ekonomiskā attīstība 50. un 60. gados, labības cenu un zemes rentes krišanās, apstāklis, ka nebija vairs iespējams paaugstināt klaušas un obrokus, piespieda muižniekus ķerties pie savu māju pārdošanas. Lai zemnieki-zemes īpašnieki gūtu iespēju maksāt par mājām augstas cenas, vajadzēja viņiem dot vēl dažādus «atvieglojumus», dot viņiem iespēju pārvietoties, piešķirt dažas politiskas tiesības; tas viss izpaudās 60. gadu reformās. Ar reformām bez tam gribēja sasniegt vēl vienu mērķi: radīt konservatīvu turīgo zemnieku šķiru, kura varētu būt pretsvars bezzemes kalpiem un zināms aizsprosts, kas sargā no zemnieku dumpjiem. Muižnieki teica, ka, atbrīvodami zemniekus, viņi esot izdarījuši «gute Geschäfte», māju pārdošana 1869.-1884. g. viņiem deva, piem., vienā pašā Kurzemē 38½ milj. rbļ. Latviešu tautas diferencēšanās iet arvien tālāk, un aizvien lielākas iedzīvotāju masas koncentrējas pilsētā, atstāj laukus, kas nespēj dot pārtiku visiem zemniekiem. Ja atzīstam, ka cilvēkam nepieciešams pārtikai gadā vismaz 20 pudu lauksaimniecības produktu, un ja neņem vērā, ka Vidzemē vidēja raža dod katram zemniekam tikai 16,6 pudi produktu, tad skaidri redzams, ka arī turpmāk pusbadā dzīvojošie zemnieki muks uz pilsētu, uz centrālo Krieviju un uz Ameriku, ja netiks palielināta kultivētā platība un pacelta pati lauksaimniecība. Ka platību var palielināt, tas redzams pēc tā fakta, ka Vidzemē no 1 597 288 des. muižnieku zemes apstrādā tikai vienu trešdaļu jeb 551 835 des., bet Kurzemē, kur muižnieku muižas vidējais lielums 1512 des., aramzemes ir tikai . . . 200 - 300 des. Tas pats sakāms par kroņa muižām. Šo reformu sekas tad arī bija zemniecības un latviešu tautības iedzīvotāju vispār tālākā noslāņošanās. Izveidojas turīgo, lielo zemnieku - zemes īpašnieku šķira ar 100-200 desetīnu lielām mājām; pakāpeniski sarodas muižnieku muižu nomnieku šķira, parādās latviešu muižturi, lauku fabrikanti un rūpnieki (alus brūži, dzirnavas, kokzāģētavas) un tā tālāk. Masa - latviešu «arāju tauta» - saskaldījās, sāka diferencēties un nodalīt no sava vidus babuļniekus, bezzemes strādniekus, latviešu sīkpilsonību, amatniekus, tirgoņus, kapitālistus, namsaimniekus. Reizē ar to sākās darba roku atplūdums no laukiem uz pilsētām. Un līdzekļus tam, kā ekonomiskās attīstības spiediena rezultātā cits pēc cita krīta juridiskie žogi, latvieši arvien vairāk cirta sev ceļu uz «kultūras labumiem» - un roku rokā ar šo procesu arvien tālāk gāja saskaldīšanās process viņu vidū. Tādējādi no «arāju tautas» pamazām nošķīrās spēcīgs pilsētas iedzīvotāju slānis, kura rindās bija lieltirgotāji (ar miljoniem lielu apgrozību), rūpnieki, kuģu īpašnieki, namsaimnieki un visdažādāko brīvo profesiju pārstāvji - ārsti, advokāti, skolotāji, mācītāji. Sevišķi intensīvu un strauju tempu šī attīstība gūst pagājušā gadsimta 60. gados. Un, ja vācieši uzskata, ka «Baltijas kultūras» uzplaukums sācies XIX gadsimta vidū, tad šās kultūras nesēji bija tieši latvieši. Igaunijā tāda pati loma ir igauņiem. Tagad šī diferencēšanās gājusi vēl tālāk, jau 1897. g. vesela trešā daļa latviešu dzīvo pilsētās, latviešiem ir savi muižturi, lieli zemes īpašnieki, kam pieder diezgan ievērojams skaits muižnieku muižu, un viņi sāk izstumt vācu muižniekus. Latviešu inteliģencē ir apmēram 2000 personu ar augstāko izglītību, tās izpilda itin visus ārstu, aptiekāru, pa daļai mācītāju pienākumus, viņi ix skolotāji uz laukiem, pilsētās, visas latviešu inteliģences ir tik daudz, ka tā var sākt cīņu ar vācu konkurentu. Vēl stiprāka konkurence sākās starp latviešu un vācu tirgotājiem un amatniekiem. Sākās pilsētu domes latviešu pilsētās. Turklāt jau ir attīstījies spēcīgs latviešu pilsētas proletariāts. Latviešu kapitāli vēl koncentrējas vāciešu rokās, bet, ja saskaitītu kopā vidējos latviešu kapitālus, tad varbūt jau tagad latviešu kapitāla summa līdzinātos vācu kapitāla summai, pie tam latviešu summa arvien aug. Tiklīdz krita likuma žogi, kas sargāja dažādās cunftes un ģildes, tikko bija pasludināta amatu un tirgošanās brīvība, tūdaļ latvieši sāka spiesties iekšā amatos un tirdzniecībā un sāka izstumt vāciešus. Taču tikai kopš šā laika Baltijas guberņas tiek uzskatītas par kulturālām un par priekšzīmīgām, salīdzinot ar Krieviju. Baltijas kultūra, par kuru tik daudz runā un ar kuru tik daudz lepojas vācieši, tā ir latviešu kultūra, katrā zinātās nesēji, tās subjekti ir latvieši. Vācieši ir iniciatori un ne vairāk; viņi turēja kultūru, ko paši bija saņēmuši no citām agrāk civilizētām tautām, turēja to Baltijā aiz atslēgas. Latvieši šo kultūru atbrīvoja visas Baltijas un Krievijas labā. Par kultūras līmeņa mērauklu var būt elementārās izglītības pakāpe, skolu stāvoklis un iedzīvotāju prašana lasīt un rakstīt. Lai gūtu zināmu priekšstatu par latviešu tautības iedzīvotāju. kultūras līmeni Baltijā, minēsim dažus salīdzinošus datus par vietējo skolu stāvokli un par iedzīvotāju lasīt un rakstīt prašanu. 1905. g. 1. janvārī Vidzemē bija 1624 (pagastu, pilsētu, kroņa, pareizticīgo draudžu, sabiedriskas u. c.) pamatskolas, 159 privātas pamatskolas un 16 baznīcu pamatskolas. 1904. gadā pamatskolām izdeva 1 025 823 rbļ. Gandrīz pusi no visiem izdevumiem sedz zemnieki - latvieši un igauņi - 399 179 rbļ.; viņiem seko pilsētas, kas izdod 146 032 rbļ., un valsts - 110 397 rbļ. Muižniecība maksā desmitkārt mazāk nekā zemnieki - 39 450 rbļ.; beidzot paši skolnieki (atkal tie paši zemnieki) maksā 171 257 rbļ. Kurzemē ir 338 pagasta skolas, 19 ministrijas skolas, i09 pārējās skolas (pilsētās un laukos), pavisam 456 skolas. Nav jāaizmirst, ka vācu muižniecība vienmēr cēlusi lielus jo lielus šķēršļus zemnieku masu izglītībai. Turklāt muižniecība pūlējās panākt, lai tiktu atcelts noteikums, ka mācībām obligāti jānotiek krievu valodā, un cerēja, ka pamatskolas atkal nodošot viņu ziņā, stāstot, ka mācīšana skolās krievu valodā esot pastiprinājusi iedzīvotāju kriminalitāti un 1905. g. revolucionāro kustību, mēģinādami pierādīt šos smieklīgos apgalvojumus ar to, ka it kā 30% skolotāju esot piedalījušies kustībā, bet skolotāji taču ir tie paši trūcīgie zemnieki, kas sacēlušies pret muižnieku neciešamo «tiesisko» jūgu un pārmērīgajām izpirkšanas un nomas maksām arī tās pašas muižniecības labā. Šeit mēs nedomājam aizstāvēt krievu birokrātijas skolu, bet neapstrīdams, ka daudz daudz jaunākas bija vācu muižniecības skolas, kuras pilnīgi atradās retrogrado mācītāju rokās, kuru vienīgais mērķis bija latviešu pārvācošana un kurās mācīja tikai paklausību muižniecībai; 1905. gadā muižniecība lūdz tādu skolu, kas būtu «baznīcas iestāde». Vācu feodāļi vienmēr raudzījušies uz Baltiju kā uz koloniju, no kuras vajag tikai gūt pēc iespējas vairāk labumu, un šādā garā veidojās visa viņu kulturālā darbība. Paraudzīsimies uz tiem rezultātiem, ko latvieši pretēji visiem šķēršļiem sasnieguši izglītības laukā, pateicoties kapitālistiskās attīstības virzītājiem spēkiem un kultūras slāpēm, kuras raksturīgas agrīnajam, progresīvajam nacionālisma periodam. Baltijas iedzīvotāju lasīt un rakstīt prašana redzama pēc šādiem skaitļiem. Vidzemē lasīt un rakstīt pratēju skaits ir 77,7%, Kurzemē - 70,9%, Igaunijā - 79,2%; visās trijās guberņās kopā - 76 % (Krievijā - apmēram 30%). Citāda aina iznāks, ja nodalīsim skaitļus, kas attiecas tikai uz latviešiem. Vidzemē 1897. g. no latviešu tautības lauku iedzīvotāju kopskaita (nerēķinot bērnus, jaunākus par 10 gadiem, un vecos cilvēkus, kuriem pāri par 60 gadu) analfabēti bija tikai 8540 vīrieši un 7632 sievietes jeb 5,47% (vīr.) un 4,34% (siev.), - tas nozīmē gandrīz vispārēju lasīt un rakstīt prasmi. Analogi skaitļi ir arī Kurzemē: analfabēti ir 8892 vīrieši un 10 025 sievietes, t. i., 6,48% un 6,49%; šeit tātad ir 93,52% latviešu, kas prot lasīt un rakstīt. Tādējādi lasīt un rakstīt pratēju skaits latviešu vidū ir par 23-24% augstāks nekā vidējā lasīt un rakstīt pratēju norma visā Baltijā; igauņu lasīt un rakstīt prašanas līmenis ir apmēram tāds pats. Skaidrs, ka Baltijā lasīt un rakstīt prašanas procentu pazemina galvenokārt vācieši Vidzemē 1897. gadā vācu tautības lasīt un rakstīt pratēju skaits bija tikai 73% no vācu tautības iedzīvotāju kopskaita, t. i., par 3,7% zemāks nekā vidējā vietējā norma; vācu tautības lauku iedzīvotāju analfabētu vidū bija 1540 vīriešu jeb 27% (latviešiem 5,5%) un 883 sievietes jeb 13,7% (latviešiem 4,3%). Pēc vecuma: no 10 līdz 19 gadiem - 16,7% , no 20 līdz 29 gadiem - 36,5%, no 30 līdz 39 gadiem - 34,59% analfabētu. Bet vāciešu lielākā daļa dzīvo pilsētās, un cilvēks, kas nepazīst šejienes dzīvi, dabiski, gaida, ka te nu gan būs redzams vāciešu augstais kultūras līmenis. Izrādās, ka gaidas ir veltīgas. Vidzemē no 30 349 pilsētās dzīvojošiem vāciešiem (10 līdz 60 gadu vecumā) analfabēti ir 9752 jeb 32,13%. Šeit analfabētu procents ir pat lielāks nekā uz laukiem. Vecumā no 20 līdz 29 gadiem analfabētu % ir vēl lielāks - 38%. Kurzemē redzam gandrīz tādus pašus skaitļus: vācu tautības lauku iedzīvotāju analfabētu ir 25,35% (sieviešu 11,9%). Pēc vecuma: no 10 līdz 19 gadiem - 10,7%, no 20 līdz 29 gadiem - 29,7%, no 30 līdz 39 gadiem - 35,7%. Varētu gaidīt, ka vismaz muižnieku kārta dos ļoti augstu procentu lasīt un rakstīt pratēju. Bet īstenībā tas izrādās citādi. Kurzemes muižnieku vidū vecumā no 10 līdz 19 gadiem ir 17% analfabētu (latviešiem 6,77%), vecumā no 20 līdz 29 gadiem - 6,8%, no 30 līdz 39 gadiem - 4,5%. Muižnieku analfabētisma kopējais procents - 8,98 (zemniekiem 6,48%). Tā Kurzemes muižnieki, būdami labāki lasītāji un rakstītāji nekā viņu tautas brāļi pilsētās, tomēr lasīt un rakstīt prasmes ziņā ne tuvu netiek līdzi saviem latviešu tautības zemniekiem un kalpiem. Šo skaitļu valoda ir pārāk skaidra, Vācieši Baltijā ir viens no vismazāk izglītotiem elementiem; vēl zemāks lasīt un rakstīt prasmes procents atrodams tikai trūcīgajos krievu, lietuviešu un poļu slāņos. Augstākā mērā zīmīgs fakts: izrādās, ka šajā zemē valdošo šķiru kultūras līmenis ir zemāks nekā viņu «pavalstniekiem». Agrākie latviešu skolotāji šobrīd kļūst lieki, zaudē spējas kaut ko dot, jo feodālo tradīciju vidē paši iet atpakaļ, slīd lejup kulturālā ziņā. Vācu elements zaudē savu kultūras hegemoniju. Vāciešu kulturālā loma Baltijā. Nācijas lomu kultūras laukā nosaka sabiedrības slāņu spēku samērs. Baltijas vāciešu vidū pēc ilgas cīņas par valdošo šķiru tika lauku muižniecība, vēlāk, kļuvusi vēl birokrātiskāka, tā piešķir nokrāsu visam vācu elementam, un viņas intereses virza un izskaidro visu šī elementa politiku un lomu. Feodāļu interesēs nav Baltijas pilsētu, rūpniecības, tirdzniecības attīstīšana, tas darītu stiprāku pilsonību, ar kuru tad būtu jādala vara. Patstāvīgas zemniecības attīstība, t. i., viņas kultūras līmeņa celšana, izglītošana, lauksaimniecības uzlabošana arī nav feodāļu interesēs. Arī tā noteikti kļūtu tiem par konkurenti. Turklāt šī muižniecība vienmēr ir uzskatījusi, ka viņai vieglāk un izdevīgāk gūt savus ienākumus no dzimtcilvēkiem, no zemniekiem, kas pa pusei dzimtcilvēki un atkarīgi kā nomnieki, nekā no intensīvas saimniekošanas savās muižās, jo tad nepieciešams ieguldīt zināšanas un darbu. Feodāļu interesēm vajadzīgas tikai nenozīmīgas pilsētas, nenozīmīga tirdzniecība un amatniecība, un zemniecībā viņiem vēlama vienīgi akla paklausība un reliģiozitāte. To pierāda visa Baltijas vēsture, un šajā virzienā meklējama vācu kulturālā loma. Kad vācieši bija jau 300 gadu valdījuši Baltijā, galvenajā pilsētā Rīgā 1480. g, bija tikai 15 000 iedzīvotāju, no tiem 5000 vāciešu, 1770. g. tikai 20 000 iedzīvotāju. Muižniecībai bija vienaldzīga Baltijas ģermanizācija, jo tā iespējama, tikai pastiprinot vāciešu vidējo šķiru. Tas galvenokārt izskaidro, kāpēc prūši tika pārvācoti (vācu sīkpilsonības un zemniecības ieplūšana), bet latvieši netika pārvācoti. Vācu buržuāzija, kas cīnās pret šā novada letizēšanu, tagad pārmet muižniecībai, ka tā vainīga viņas nespēkā. Bet mēs atzīstam par svarīgāku atzīmēt, ka muižniecības «kulturālajai lomai» attiecībā pret zemniekiem bijuši visbēdīgākie rezultāti. Visu to laiku, kad vācieši patstāvīgi valdīja skolās, nevar būt ne runa par kaut kādu tautas izglītošanu. Skolas ierīkoja vienīgi zviedri, kad tie ieguva šo novadu, ta jā pašā laikā Kurzemē (Ketlers) tiek latviski pārtulkoti desmit baušļi un arī dažas lūgšanas (1586). Vācieši valdīja 400 gadus un audzināja tautu kristīgā garā, bet desmit baušļu latviski nebija. Bībele pārtulkota tikai 1689. g. Kultūras pamatus un zināmas cilvēciskās tiesības latviešu dzimtzemniekiem deva tikai zviedri, kam pašiem bija spēcīga un brīva zemniecība. Vācu muižniecība pazemoja zemniekus līdz mājlopu līmenim. Visa latviešu zemnieku vēsture, izņemot varbūt kādus 50 gadus (V. Pletenhergs), līdzīga vienai vienīgai agonijai ar konvulsīviem uzliesmojumiem, kurus apspieda ar visasiņainākiem un barbariskākiem paņēmieniem. Muižniekiem šai vajadzībai spēku nebija, bet viņi prata novirzīt šajā darbā valdības karaspēku (feodāļi bija kļuvuši par birokrātiju un nostājušies stiprā pozīcijā). Taču pēc ļoti īsā zviedru laika latviešu zemniecība sāka atdzīvoties, tikai kapitālistiskajam laikmetam iestājoties, bet te nekādu nopelnu nav nedz Baltijas vāciešu feodāļiem, nedz birokrātiem. Vācieši raudzījās uz Baltiju kā uz vācu koloniju, tā viņi savu lomu saprot arī tagad, kolonizācijas līdzekļi bija tādi paši kā šobrīd, kolonizējot Āfriku. Zināma līdzība ar Baltijas apgabala likteni rodama arī Somijā, kur zviedriem bija tāda pati kultūras nesēju loma kā vāciešiem te, tikai ar pavisam citādiem panākumiem: kulturālās attīstības ziņā Somija stāv daudz augstāk par Baltijas apgabalu. Zviedriem feodāli birokrātiskā muižniecība nebija dominējošā šķira. Baltijas vāciešu kulturālā loma tagad ir cauri; attīstoties citām sabiedrības šķirām, muižniecības nozīmi var uzturēt tikai ar rupju spēku un ar birokrātijas administratīvo aparātu. Feodāliem birokrātiem arvien grūtāka kļūst kapitālistiskās kultūras gaitas aizturēšana. Viņi labprātīgi neatteiksies un negrib atteikties arī tagad. Viņi pat domā, ka pašlaik esot pats izdevīgākais brīdis atkal sagrābt savās rokās tautskolas, aizbildinoties ar revolūcijas izskaušanu un reliģijas iesakņošanu. Lūgt, lai izmet no skolām valsts valodu, nedrīkst, viņi lūdz valodām vienādas tiesības, izliekas, it kā viņi nepretotos latviešu valodas ievešanai Latvijā, viņi prāto, ja jau skolas būs padarītas par «baznīcas iestādi», līdz ar to tās būs nodotas mācītāju un muižniecības rokās - un tad ar latviešu valodu varēs tikt galā. Kā gan krievu sabiedrībā līdz šim varēja pastāvēt ieskats, ka Baltijas vāciešiem esot augsta kultūra un ka Baltijā it kā esot vācu kultūra? Mēs jau redzējām, kā skaitliski maza nācija - Baltijas vācieši - varēja līdz šim turēt savās rokās visu Baltiju. Šis apstāklis izskaidrojams vienkārši ar to, ka valdīja nevis «nācija», bet lielo zemesīpašnieku šķira, tā pati, kurai arī valdošajā krievu tautībā nodota visa pārvaldīšana. Turklāt Baltijas baroni taču deva prāvu birokrātijas procentu arī Krievijai un atradās vistuvākos sakaros ar Pēterburgu. Tas tikpat vienkārši izskaidrojams ar to, ka krievu sabiedrība, kas līdz pat pēdējam laikam vispār tika maz interesējusies par dažādiem «cittautiešiem» un par nacionālo jautājumu, visas savas ziņas par Baltijas novadu un tā cittautiešiem smēlās no krievu birokrātiem, bet tie savukārt no Baltijas vācu birokrātiem. Itin visi zinu avoti bija vāciski. Uz laiku Baltijas apgabalā nonākušie krievu birokrāti, kas reti tur palika uz visiem laikiem, ar vietējiem latviešu iedzīvotājiem nekad neuzņēma tuvākus sakarus, un, ja kādus sakarus uzņēma, tad ar vāciešiem. Uz savām birokrātiskajām darīšanām un uz visu citu krievu birokrāti paraduši raudzīties ar savu draugu vāciešu, kompetentu cilvēku acīm, ja vien paši nebija pārkrievotāji, kas klausa arī vāciešus. Krievu tautības iedzīvotājiem, kaut arī skaitliski tie līdzinās vāciešiem (arī 6%), sabiedriskā ziņā bija nenozīmīga loma, viņu preses patstāvība bija niecīga, tajā lielāko tiesu valdīja pārkrievošanas tendences. Bet galvaspilsētā baroniem nebija grūti ietekmēt presi. Tikai pašā pēdējā laikā (1905. g.) arī krievu sabiedrībā ir radusies interese par cittautiešiem - un sakarā ar to grozījies arī uzskats par kultūras labumiem, ko devuši Baltijas vācieši. Pašā pēdējā laikā sākuši mainīties uzskati par savu kulturālo lomu arī vienā pašu Baltijas vāciešu daļā. Noticis kaut kas pavisam neticams, arī baltiešos radusies tā sauktā liberālā kustība, sākusi irt visu vāciešu konservatīvā apvienība, ko tik stipri bija saliedējusi muižniecība. Lielais muižnieku zemes īpašums kapitālisma spiediena rezultātā sāk zaudēt savu spēku, un, lūk, tā sauktie vācu liberāļi, t. i., vācu buržuāzija, sāk atbrīvoties no muižniecības jūga un sāk saprast, kāds īsti ir muižnieciski reakcionārais spēks un ka, iedama ar to kopā, viņa var zaudēt konkurences cīņā ar latviešu buržuāziju un citām nācijām. Pirmās pazīmes par latviešu nacionālās pašapziņas mošanos vērojamas, tikai sākot ar XIX gadsimtu. Ja līdz tam laikam arī pastāvēja zināmas kultūras saites, kas apvienoja visu tautu (bagāta folklora, dziesmas, pasakas), tad katrā ziņā šīs vienības apziņa vēl nebija nobriedusi tiktāl, lai gūtu kaut kādu sabiedrisku vai politisku izpausmi. Pirms apzinīgas nacionālas kustības vajadzēja nākt zināmiem sociāliem priekšnosacījumiem - bija jāiegūst elementārās tiesības un jānotiek pirmajiem mēģinājumiem regulēt ekonomiskās vai, precīzāk runājot, agrārās attiecības. Latviešu zemnieks gadsimta sākumā ieguva personīgo «brīvību», un viņa sabiedriskās pašdarbības pirmās izpausmes bija bada dumpji, mēģinājumi bēgt uz «silto zemi», uz Krieviju (20. gados), un pāriešana pareizticībā (40. gados). Tikai gadsimta vidū latviešu inteliģencē, kas nākusi no turīgākajiem pilsētnieku un zemnieku slāņiem, sāk laist zināmas saknes nacionālā ideja. 1848. gadā mēs jau sastopam jaunatnes pulciņus, kas nodarbojas ar latviešu valodu un vēsturi, strādā tautas izglītošanas darbu un pēti vācu publicista Merķeļa rakstus, kuram izcila loma 1817. gada zemnieku brīvlaišanas reformas sagatavošanā. Vācu muižniecība izturējās pret šiem pirmajiem nacionālās idejas pārstāvjiem ar dabisku neuzticību un ar bažām un tūdaļ nokristīja tos par revolucionāriem. Kāds latviešu dzejnieks bija pārtulkojis Heines dzejoli «Loreleja», bet Heine tika uzskatīts par «jaunvācieti» un revolucionāru, par «trakā» 1848. gada pārstāvi. Īstenībā šiem pirmajiem latviešu nacionālistiem, kas tolaik dēvējās par jaunlatviešiem, nebija nekā kopīga ne ar 1848. gada revolūciju, ne ar to tautu nacionālajiem ideāliem, kuras tiecās uz patstāvīgu nacionālo valstu atjaunošanu. Viņi sapņoja tikai par zināmas brīvības iegūšanu zemniecības kulturālai attīstībai un par latviešu valodas lietošanu kā šā mērķa sasniegšanas līdzekli. (Ka jaunlatvieši ļoti lielā mērā bijuši tikai kultūras darbinieki, to pierāda viņu vēršanās pēc palīdzības pie krievu reakcionāriem - slavofiliem.) Vācu muižniecība baidījās no šim tieksmēm, kuru nolūks bija izplatīt izglītību, baidījās attīstīt zemnieku apziņu. Zemnieku nemieri padarīja nepieciešamas reformas, bet tās varētu samazināt muižnieku ienākumus. 50. gados muižnieki vēl stiprāk cenšas turēt savās rokās zemniekus. Pilsētās arī vācu sīkpilsonība bruņojas pret «jaunlatviešiem», šo nosaukumu piedēvēdama no zemes atbrīvoto laucinieku masai, kuru saradās arvien vairāk un kuri kļuva par viņas konkurentu: amatnieki, tirgotāji, mājkalpotāji. Tikai Rīgas patricieši, bagātie uzņēmēji, fabrikanti jau sen veicināja laucinieku ieplūšanu pilsētā, jo šie latvieši viņiem bija lētāks darba spēks nekā ārzemju vācieši, ne tikai kā vienkārša darba strādnieki, bet arī kā meistari un sīkie uzņēmēji. Patricieši jau pirms 1817. g. brīvlaišanas labprāt pieņēma latviešu tautības dzimtcilvēkus, pārdēvēja tos par vāciešiem un tādā veidā glāba no muižturiem. Pie tam jaunlatvieši centās teorētiski formulēt savas nacionālās prasības. «National Bestrebungen Kronwald» polemizēja vācu valodā ar vāciešiem un centās viņiem izskaidrot savus mērķus: zemnieku kārtas, t. i., gandrīz vienīgi saimnieku zemes īpašnieku, vispārējās kultūras celšana, izplatot lauksaimniecības zināšanas, uzlabotus arklus, izskaidrojot mākslīgo mēslu derīgumu u. tml. Kā jau iepriekš teikts, zemnieku «atbrīvošanai» bez zemes un pārmērīgajām nomas maksām sekoja neveiksmīgi dumpji un pēc tiem - masveida aizplūšana no laukiem uz pilsētu un zemniecības noslāņošanās proletariātā un sīkburžuāzijā. No šī slāpa aprindām radušies jaunlatvieši tad arī bija sīkburžuāzijas ideologi, par ko skaidri liecināja mērķi, ko viņi sev izvirzīja. Līdzās uzdevumam pacelt zemniecības un līdz ar to visas Baltijas vispārējo kultūru jaunlatvieši formulēja, piemēram, tādus uzdevumus kā tehnisko lauksaimniecības zināšanu izplatīšanu, uzlabotu arklu, mašīnu un mākslīgo mēslu propagandēšanu; jaunlatvietis Valdemārs, Maskavas jūrniecības biedrības sekretārs, ieteica latviešiem nodarboties ar jūrniecību, un šajā nolūkā tika nodibināta pat speciāla biedrība. Latviešu valodu uzlūkoja tikai par izglītības izplatīšanas ieroci. Bet, lai tā varētu būt šāds ierocis, valodu vajadzēja attīstīt; tāpēc radās filoloģiski darbi un raksti par folkloru un literatūru. Lai izlietotu latviešu valodu kulturāliem mērķiem, valoda bija jāattīsta; tāpēc radās darbi par filoloģiju un folkloru, taču tauta bija jāieinteresē izglītoties praktiska labuma dēļ, tirdzniecības dēļ (te rodas preses, skolu utt. nepieciešamība), rūpnieciskās dzīves un karjeras dēļ. Tauta jāieinteresē par kultūras dzīvi, tādēļ - jādibina dziedāšanas un mūzikas biedrības, jācīnās pret žūpību utt. Vācieši, pret visu to jaunlatviešiem iebilzdami, argumentēja tā: latviešu valoda ir tikai idioma, to nevar attīstīt. To pētīt var tikai vācu zinātnieki. Katrs, kas guvis vācisku izglītību, līdz ar to jau kļūst par vācieti. Patstāvīgas latviešu sabiedrības, ne vidējās, ne augstākās kārtas, nevar būt. Baltijā iespējama tikai viena kultūra, un šī novada labklājība ir administratīvos amatos esošās muižniecības, bet nevis latviešu zemnieku darīšana. Latvieši var būt tikai zemākā šķira, zemnieki un vienkārša darba strādnieki, šī šķira nav jālaiž klāt pie augstākās, vācu kultūras avotiem, tas valdošajām vācu šķirām būtu bīstami. Pieeja vācu kultūras avotiem, pārvācojot turīgos latviešus, var tikt atļauta tiktāl, ciktāl nepieciešams un vēlams papildināt vācu rindas, lai Baltijai piešķirtu tādu izskatu, it kā tās kulturālie iedzīvotāji ir vācieši. Vācu muižniecība atbalstīja šos argumentus, daždažādi vajādama jaunlatviešus. Latviešu nacionālās idejas propagandas līdzekļi sākumā bija ārkārtīgi aprobežoti: pulciņi, kopīga lasīšana, brošūras un Pēterburgā viena avīze (ko vācu muižnieku intrigu dēļ pēc gada slēdza). Pirmā atļautā sabiedriskā organizācija bija Rīgas «Komiteja palīdzības sniegšanai bada cietējiem Igaunijā» (1868. gadā), kurai atļāva sarīkot pirmoreiz Rīgā latviešu valodā 5 lekcijas un vienu teātra izrādi. Tajā pašā gadā atļāva nodibināt arī vēl šobrīd pastāvošo «Latviešu biedrību», kas sprauda par savu mērķi izglītības izplatīšanu un kas kļuva par latviešu nacionālās kustības centru. Tās dibinātāji nāca no latviešu sīkburžuāzijas un pa daļai arī jau no lielburžuāzijas aprindām. Sākot ar šo laiku, kustība iet uz priekšu straujiem soļiem, neskatoties uz vācu baronu «neaprobežoto varu». Dibinās ļoti daudzas biedrības. 1871. gadā tiek saņemta atļauja sasaukt pirmo «latviešu lauksaimnieku kongresu» (514 dalībnieku); 1873. gadā sarīko pirmos latviešu «vispārējos dziesmu svētkus», pirmo latviešu skolotāju kongresu» (520 dalībnieku), otro lauksaimnieku kongresu. Visi šie kongresi iezīmē latviešu kustības svarīgākos posmus, pie tam sevišķa nozīme bija pirmajiem un turpmākajiem (1880., 1888., 1895. g.) dziesmu svētkiem. 1871. gadā saņemta atļauja sarīkot pirmo latviešu lauksaimnieku kongresu (524 dalībnieki). 1873. gadā notika pirmie tā sauktie vispārējie dziesmu svētki (1020 dziedātāju, 11000 klausītāju), pirmais latviešu skolotāju kongress (520 dalībnieku) un otrais lauksaimnieku kongress (500 dalībnieku). Šie kongresi un pirmie dziesmu svētki ir svarīgākie posmi latviešu nacionālajā kustībā, pie tam ir sevišķi pirmie un turpmākie dziesmu svētki (1880., 1888., 1895.g.) zīmīgi kā latviešu nacionālās vienības jūtu reāli paudēji. Latviešu sīkburžuāzija tolaik bija vadošā šķira, un tās ideoloģiju atzina par visas latviešu tautas ideoloģiju līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem. Latviešu nacionālisti cīņā pret vāciešiem visas savas cerības lika uz krievu valdību un slavofiliem. Nav nemaz jāteic, ka vācu muižniecība izturējās ārkārtīgi naidīgi pret latviešu kustību un centās to apspiest visiem spēkiem. Latviešu sabiedriskos darbiniekus, presi, organizācijas nepārtraukti vajāja, bet visvairāk cieta zemniecības pārtikušie slāņi. Muižniecība atzina - un ne bez pamata, ka tie esot jaunās kustības galvenais avots. Tikpat nikni kā muižniecība «jaunlatviešiem» uzbruka arī vācu birģeļi. Viņus biedēja daudzie lauku iedzīvotāji, kuri devās uz pilsētu un apmetās tur kā amatnieki, tirgotāji, kalpotāji un kļuva vācu birģeļiem bīstami konkurenti. Tikai Rīgas patricieši - lielburžuāzija, uzņēmēji, fabrikanti - nebaidījās no šīs konkurences un jau sen veicināja lēto darba roku, meistaru un sīko uzņēmēju pieplūšanu pilsētā. Konkurējošo latviešu ieplūšana pilsētās pirmoreiz radīja vāciešu nacionālo naidu pret latviešiem un visai krasu šovinistisku noskaņojumu. Interesanti, ka latvieši meklēja aizsardzību pret vāciešiem, kas viņus vajāja, pie krievu slavofiliem, «satrunējušo Rietumu» ienaidniekiem, atsaukdamies uz latviešu tautas šķietami slāvisko izcelšanos (un tikai šādējādi latviešu progresīvo kultūras darbinieku nacionālistu savienība ar krievu reakcionāriem kļuva vismaz teorētiski iedomājama). Tomēr šeit katrā ziņā jāpiemin tā instinktīvā tiekšanās uz Krieviju, tā nesaraujamās politiskās un sabiedriskās vienības sajūta, kas izpaudās jau 20. un 40. gados un kas kļuva arvien intensīvāka; buržuāzija pie tam cer uz Krievijas valdību, proletariāts - uz progresīvo sabiedrību. Kopš paša sākuma, tikko latviešu tauta sāk sevi apzinīgi parādīt, kopš jaunlatviešu laikmeta, latvieši sāk cerēt uz Krieviju, buržuāzija - uz valdību (mēs redzēsim, cik sekmīgi), proletariāts - uz sabiedrību. Bet pa to laiku attīstība gāja uz priekšu, atbrīvotā zemniecība sāka saskaldīties, rodas nodrošināto zemnieku-saimnieku, lauku buržuāzijas šķira, pilsētās modās latviešu sīkburžuāzija un arī jau lielburžuāzija. Latviešu jaunā buržuāzija pieņēma jaunlatviešu kustības ideoloģiju: nacionālismu, pie tam atbalsts jāmeklē pie slavofilisma un rusofiltsma. 80. gados latviešu sabiedriskajā un ekonomiskajā attīstībā sākās jauns periods, kas raksturīgs ar dzijām pārgrozībām. Mēs jau norādījām, ka līdz tam latviešu nacionālās kustības vadone bija sīkburžuāzija. Tajos gados (1873.-1881.) latviešu lauku buržuāzija neatlaidīgi nodarbojās ar savu pozīciju nostiprināšanu: pirka no muižniekiem lauku mājas (vienā pašā 1881. g. nopirktas mājas par 3½ miljoniem rubļu), cēla tehniskās kultūras līmeni. Bet tas izdevās tikai vienai, turīgākajai zemniecības daļai. Otra daļa, iepirkusi mājas par pārmērīgi augstām, baronu saskrūvētām cenām, izputēja un pārgāja bezzemnieku rindās. Tajā pašā laikā - 80. gadu vidū - Baltiju piemeklē valdības pārkrievošanas politika ar tās parastajiem pavadoņiem - varmācību un patvaļu. Taisnība, pēc 1884. gada senāta revīzijas izdarīja zināmas reformas: pārveidoja tiesas, policiju, skolu lietas, bet šīs reformas bija gauži nepilnīgas. Krievu tiesa tika uzņemta ar lielu prieku (bet tā nedeva tiesas piesēdētāju institūtu), tāpat arī krievu policija. Galvenajos jautājumos - agrārajā un vietējās pašvaldības jautājumā - bija pilnīgi nepieciešama atbrīvošanās no muižnieku aizbildniecības, bet šie jautājumi palika pavisam neskarti. Muižas policija joprojām bija baronu rokās. Bet krievu skola, ko iedzīvotāji sākumā uzņēma ar simpātijām kā glābiņu no pārvācošanas, izrādījās tikai rupjš pārkrievošanas ierocis. Cerības uz slavofiliem un uz «asinsradniecību» izrādījās veltīgas. Šis jaunais laikposms, kas ilga līdz pat 1905. gadam, latviešiem bija viens no vissmagākajiem tiklab ekonomiskā, kā arī kulturālā ziņā. Līdzšinējais vācu jūgs neizzuda, to tikai pastiprināja jauns - krievu carisma jūgs. Zemnieku masas progresējošā izputēšana, saplūšana pilsētās, divkāršais jūgs - viss tas pakāpeniski grozīja sabiedrības ideoloģiju. Latviešu sīkburžuāzija auga gan skaitliski, gan arī kļuva spēcīgāka, bet viņas vienu daļu proletarizēja, otra daļa ieķepurojās lielburžuāzijas rindās; noslāņošanās gāja arvien dziļāk, un vecā ideoloģija, kas «dziesmu svētkos» apvienoja visu tautu, zaudēja savu spožumu. 50.-60. gados nacionālā tautības ideja bija progresīva, kaut arī nerevolucionāra ideja, 70.-80. gados tā jau kļuva par sīkburžuāzijas lozungu, bet 80. gados sīkpilsonības trūcīgā daļa un proletariāts jau sāk šaubīties par tās vienojošo spēku. 90. gados proletariāts jau sāk apzināties sevi par šķiru, noraida nacionālo ideju kā politisku līdzekli, kā ideju, kas to apvieno ar viņam naidīgo kapitālistu šķiru, un apzinās savu internacionālismu, solidaritāti ar citu tautību proletariātu, tomēr neatteikdamies no savas tautības. Latviešu lielburžuāzija arī apzinās, ka viņas intereses ir tuvas vācu lielburžuāzijai, un nacionālā ideja viņai kļūst tikai par politisku līdzekli; vairāk nekā citas šķiras pie vecās ideoloģijas turas sīkburžuāzija. Ievērojamais 1905. g. ar spilgtu uzliesmojumu, ar masu nemieriem uz īsu laiku parādīja, ka Baltijā sabiedrisko spēku samērs un savstarpējās attiecības grozījušās. Lauku buržuāzija savā attīstības gaitā arvien stiprāk juta, ka muižniecības tiesiskais pārsvars, ko neattaisno nekādas kultūras prasības, ir viņai pats galvenais progresu šķērslis, bet tās pašas muižniecības ekonomiskie spaidi, augstā māju izpirkšanas maksa un ārende draud iznīcināt visu iegūto labklājību. Lauku proletariāts (kas neatrada savām rokām pietiekami darba nedz uz laukiem, nedz maz attīstītajā rūpniecībā pilsētās) juta šos spaidus vēl stiprāk. 1905. gada sākumā šīs prasības bija izteiktas tūkstošos petīciju, taču par tām nelikās ne zinis. Tad Krievijas notikumu ietekmē sākās instinktīvs uzbrukums šiem šķēršļiem. Nacionālajai kustībai nav ar to nekā kopē ja, galvenā prasība bija iznīcināt visu, kas savu laiku pārdzīvojis un ir antikulturāls; pašvaldība, agrārā jautājuma noregulēšana; otrā vietā nostājās latviešu valoda skolās, un te vēl svarīgāka bija skolu programmas paplašināšana un atbrīvošanās no mācītāju un muižniecības aizbildniecības. 1905. g. parādīja arī citu šķiru stāvokli. 17. oktobra manifests deva viņām zināmu legālu iespēju organizēties partijās, uz ko spieda pati dzīve, un nākošā dome jau rāda šo tieksmju rezultātus. Tā nebija, kā grib iegalvot vācieši - himēriska «latviešu nacionāla revolūcija» ar himēriskām 360 «latviešu republiku» prasībām, bet vienkārši zemnieku agrārie nemieri, vērsti pret pārmērīgiem muižnieku spaidiem un pret viņu apetīti. Kopā ar Krievijas pilsētu proletariātu arī Baltijas pilsētu proletariāts piedalījās atbrīvošanās kustībā, apvienojies ar lauku proletariātu, viņa kopīgās proletariāta prasības ir pietiekami pazīstamas. Neaizmirstamā 1905. gada agrāro nemieru spilgtajā gaismā skaidri kļuva redzams, ka sabiedrisko spēku samērs grozījies. Viskrasāk tas izpaudās jauno politisko partiju izveidošanās procesā. Agrāk un sekmīgāk nekā citas - kaut arī pilnīgi dažādu iemeslu dēļ - izveidojās, protams, abas Baltijas ekstrēmās partijas: vācu muižniecības partija vienā pusē un latviešu pilsētu proletariāta partija otrā pusē. Muižniekiem jau tāpēc vien bija samērā viegli noorganizēties, ka šis slānis veido skaitliski visai nelielu un turklāt valdošu grupu, kam ir pilnīgi vienādas intereses un kas jau sen saliedēta un zināmā mērā jau noorganizēta. Muižniecības ietekmēta, no vācu buržuāziskām grupām sastādījās tā sauktā «Baltijas konstitucionālā partija», - sastādījās tikpat ātri un gludi kā jebkura komisija muižnieku landtāgā. Kas attiecas uz latviešu proletariāta partiju, tad arī tā tūliņ pēc 1905. gada oktobra varēja piedalīties sabiedriskajā dzīvē un it īpaši vēlēšanu kampaņā kā iespaidīgs spēks, jo latviešu proletariātam jau no 90. gadiem ir sava organizācija. Visgrūtāk bija noorganizēties latviešu buržuāzijai. Tā ir saskaldījusies daudzās atsevišķās grupās, katra grupa tiecas realizēt savus atsevišķus uzdevumus, un katrai ir savas īpašas intereses. Visas šis grupas apvienoja tikai kopīgā nacionālā ideoloģija; taču kapitālisms sagrāva arī šo kopību, bet jauna saistība tās vietā nodibināties nepaspēja. Un tādējādi valsts domes vēlēšanu laikā latviešu buržuāzija, nebūdama spējīga apvienoties vienā partijā, drīz vien sašķēlās. Lielo zemes īpašnieku, bagāto saimnieku, rūpnieku utt. pārstāve Rīgas Latviešu biedrība petīciju laikā (1905. g. sākumā) lūdza tikai ievest zemsti, bet līdz zemstes ievešanai iecelt par gubernatoriem nevāciešus un nodibināt Padomi pretsvarā landtāgiem kā muižnieku un vāciešu pārstāvniecībai. Zemstes pašvaldībai jāpamatojas uz zemes īpašumu, balss tiesība būtu tikai īpašniekiem, kam vismaz 70 dālderu zemes. Lielajiem zemes īpašniekiem turklāt būtu tiesības ievēlēt no sava vidus vēl ¼ no visa zemstes sapulces locekļu skaita. Pilsētu pašvaldībai ieteica 1870. g. likumu, balss tiesības būtu «konservatīvajam, uzticamajam elementam» - nekustamās mantas īpašniekiem. Visiem pilsētu un lauku iedzīvotājiem, kam nav mantas cenza, pašvaldībā nebūtu balss tiesības, kas tiek motivēts ar to, ka tautas masas neesot sagatavotas politiskai darbībai, it īpaši politiskām vēlēšanām. Vispār šim pašām pašvaldībām, kurās ietilpst tikai lielburžuāzija un vidē jā buržuāzija, vēl bija paredzēts dot tiesības ievēlēt tautas pārstāvi, kas piedalītos visas valsts likumprojektu apspriešanā. Latviešu buržuāzija lūdz, lai tai dodot tiesības pārstāvēt visu latviešu tautu, kas esot nesagatavota, bet nacionālās idejas apvienota. Tā ir pirmā praktiskā nacionālās ideoloģijas prasība. Taču valsts domes vēlēšanu kampaņā latviešu buržuāzija nespēja apvienoties vienā parti jā un sašķēlās vairākās. Galējie konservatīvie - monarhisti nodibināja tā saukto «Latviešu tautas partiju», kuras galvenie postulāti: spēcīga monarhiska vara, visu latviešu apvienošana uz nacionālas idejas pamata (programmas galvenais punkts), reliģiskā principa kultivēšana, revolucionārās kustības izskaušana, pašvaldības reforma, lauksaimniecības attīstīšana utt. Vēlēšanu kampaņās Latviešu tautas partija nevarēja izvirzīt savu kandidātu, un vispār vēlēšanās tai nebija nekādas nozīmes. Apmēram tādu pašu programmu kā Latviešu tautas partija, bet tikai ne tik konsekventi realizētu un mazliet izpušķotu ar «liberālismu» izvirza otra konservatīvo grupā, kas konkurē ar pirmo: tā ir «Latviešu reformistu partija». Savā programmā šī partija izteic vēlēšanos mierīgiem līdzekļiem veicināt latviešu tautības attīstību, pamatojoties uz 17. oktobra manifesta, tā prasa «nacionālas tiesības» (latviešu valodu skolās, tiesās, pašvaldībā), sīkā un vidējā zemes īpašuma veicināšanu un lauksaimniecības kultūras celšanu, noliedz streiku brīvību un pašvaldības demokratizēšanu. Latviešu reformistu partijas formulējumiem ir raksturīga ārkārtīga nenoteiktība. Latviešu buržuāzijas trešā partijas organizācija bija «Latviešu konstitucionāli demokrātiskā partija», kuras programma pēc ārējā izskata līdzīga krievu kadetu programmai. Šis partijas galvenās prasības šādas: plaša vietējā pašvaldība, kas pamatota tomēr uz mantas cenza un komunālo nodokļu lieluma; latviešu valoda skolās u. t. jpr.; skolu uzraudzība koncentrējas pašvaldību rokās; zemnieku rokās jānodod visa zemnieku zeme; ar likumdošanu jānormē zemes izpirkšanas takse; jāatceļ dažas muižnieku privilēģijas un zemnieku tiesību aprobežojumi: strādnieku apdrošināšana, streiku brīvība utt. Latviešu konstitucionāli demokrātiskā partija, tāpat kā vēlāk Latviešu reformistu partija, cēlusies no tām pašām «Rīgas Latviešu biedrības» aprindām, uz kurām balstās arī Latviešu tautas partija. Latviešu buržuāzijas šās daļas uzskati vēl nav paspējuši stingri izveidoties; tiklab partijas programma, kā arī taktika svārstījās starp kadetismu un oktobrismu, skatoties pēc vajadzības un pēc ietekmes no augšas. Skaidrāk izkristalizējās latviešu sīkburžuāzijas (pilsētu un lauku) organizācija, turklāt laika ziņā tā ir pati pirmā latviešu buržuāziskā partija (programma publicēta 1905. gada 17. novembrī). Šās partijas programmā, kas dēvējas par Latviešu demokrātisko partiju, mēs atrodam demokrātiska rakstura prasības: jāgarantē personas un dzīvokļa neaizskaramība, sirdsapziņas brīvība (punkti, kādu nav nevienai no trim iepriekš minētām partijām); vispārējas, ar cenzu neaprobežotas vēlēšanu tiesības, tiklab kopējo valsts pārstāvniecību, kā arī pašvaldības orgānus vēlot; sīkā zemes īpašuma veicināšana; pašvaldības orgāniem ir tiesības šajā nolūkā pirkt, piespiedu kārtā sadalīt un sīkiem zemes īpašniekiem pārdot lielās muižas, tiklab sabiedrībai piederošās, kā arī privātās; šķīrējtiesas nomas maksas noteikšanai; zemnieku banka; streiku brīvība, strādnieku inspekcija; likumdošana pilsētu un lauku strādnieku darba aizsardzībai; skolas finansē valsts; baznīcas atdalīšana no valsts un baznīcas mantas nodošana pašvaldības orgāniem utt. Šī partija izvirza nacionālo ideju nevis tādēļ, lai nodibinātu garīgu aizbildniecību pār zemākajām šķirām, bet lai varētu konkurēt ar vācu sīkburžuāziju. Partija apvieno diezgan lielu latviešu sīkburžuāzijas daļu, un tai bija izcila loma domes vēlēšanās, kaut arī vēlēšanu likums atstāj aiz borta daudzus viņas vēlētājus. Apmēram tāda pati programma kā Latviešu demokrātiskajai partijai bija arī citām demokrātiskajām organizācijām, piemēram, «Progresistu» un «Radikāli demokrātiskajai partijai», kuras tomēr maz bija manāmas. Iepriekš minētā Baltijas konstitucionālā partija, kas nodibinājās 1905. g. 27. oktobri (tajā ietilpa: Monarhiski konstitucionālā partija Jelgavā, Liberāli konstitucionālā partija Liepājā un Konstitucionālā partija Igaunijā) un apvienoja visu vācu buržuāziju, mēģināja ievilkt savās rindās arī latviešus un krievus. Taču 1906. gada decembri tai bija 6500 biedru, kuru vidū tikai 189 krievi un 139 latvieši. Interesants ir šīs partijas sociālais sastāvs: tās rindās ir 400 fabrikantu, 1300 kalpotāju, ierēdņu, literātu, 560 tirgoņu, 1300 komiju, 500 patstāvīgu amatnieku, 1Š00 apakšmeistaru, strādnieku, mājkalpotāju. Muižniekiem ir sava īpaša pārstāvniecība, viņi šeit neietilpst, taču savās rokās tur visus pavedienus. Šī partija vistuvāk atrodas «monarhistiem», bet viņas programma (1906. gada augustā) sastādīta frāzēs, kas raksturīgas ar savu nenoteiktību (to vidū sastopami arī «liberāli» izteicieni), un līdzīga oktobristu programmai: «stingra» valsts vara un - sirdsapziņas, vārda utt. brīvība; administratīvo tiesu (Verwaltungsgerichte) ievešana un - pašvaldības orgānu patstāvība; pilsoņu tiesību vienlīdzība, bet ne vārda par muižnieku agrāro privilēģiju atcelšanu un par pašvaldības demokratizēšanu - par vissāpīgākajiem punktiem, kuru dēļ arī notika 1905. gada nemieri. Partijas programma nepieļauj pat tāda institūta kā patronāta atcelšanu. Ņemot vērā tos aplamos uzskatus, kādi pastāv attiecībā uz dažiem atsevišķiem latviešu kustības jautājumiem, pie tiem jāpakavējas mazliet sīkāk. Vispirms par tā saukto «latviešu revolūciju». Nepieciešams konstatēt, ka 1905. gada atbrīvošanās kustībā nav raksturīgu nacionālu momentu; nav bijis latviešu revolūcijas, bija zemnieku kustība, vērsta pret muižniekiem un muižturiem; nav runāts par «latviešu republiku» un vēl jo mazāk par kaut kādām «360(!) latviešu republikām», bet bija - apmēram tikpat daudzos pagastos - agrāri nemieri, pie tam tika izvirzīta prasība pēc demokrātiskas pagastu pašvaldības. Lai iebiedētu krievu birokrātiju un sabiedrību, baroni saukāja par «republikām» tos pagastus, kuros nodibinājās pašvaldība. Ļoti neasprātīgi izdomāts līdzeklis, bet baroni zināja, ko dara, un šim līdzeklim bija sekas, pie tam šausmīgas: - vairāk nekā 2000 apšautu zemnieku un nodedzinātu māju. Šī asiņainā sakarība darbojas arī vēl tagad, divus gadus pēc «latviešu revolūcijas», un vēl pagājušā 1907. gadā gandrīz ceturtā daļa no visiem nāves sodiem Krievijā - 350 no 1692 attiecās uz nelielo Baltiju, vairāk nekā Polijā, Sibīrijā un Kaukāzijā. Kopā ar baroniem 1905. gadā gāja arī latviešu lielburžuāzija. Tā ar vācu buržuāziju nodibināja savienību pret latviešu sīkburžuāziju un latviešu proletariātu. Tālāk jautājums par latviešu autonomiju. Arī diezgan nopietni vācu publicisti dažkārt saka (un viņiem līdzi to atkārto arī krievi), ka latviešiem esot tieksme atdalīties no Krievijas; «slavofili» savukārt saskata, ka līdzīgas tieksmes esot vāciešiem. Lieki teikt, ka par to nedomā neviens, pat ne vācieši. Nedz piederība pie Vācijas, nedz pilnīga valstiska patstāvība nevarētu dot muižniekiem lielāku iespēju ekspluatēt zemniekus nekā tagad; šajā ziņā tālāk nav kur iet. Latviešiem atdalīšanās no Krievijas, protams, būtu pašnāvība. Tādēļ latviešu buržuāzija vēlas zemsti, pašvaldību, gan demokrātisku, bet ar īpašuma un izglītības cenzu, lai nezaudētu vadību pār mazturīgiem zemniekiem un proletariātu; tā joprojām paļaujas uz krievu birokrātiju. Vācu muižniecība un buržuāzija un latviešu buržuāzija - abas grib autonomiju vai pašvaldību jautā jumos, kas attiecas uz tautas masu pārvaldīšanu; savus mērķus tās ietērpj nacionālā ideoloģijā, iededzina nacionālo naidu un konkurenci. Proletariātam viena alga, kādas nacionalitātes ir valdošā šķira tas nepazīst nacionālas pretišķības, tam svarīgi tikai tas, lai valdošā šķira būtu mazāk retrograda, viņi tikai cīnās par apgabala patiesi demokrātisku pašpārvaldi, jo, vienīgi tādai pastāvot, visas valsis pārvaldes konstitucionālās kārtības dēj ir iespējams pacelt kultūru un labklājību, un šī kārtība rada iespēju vieglāk [realizēt] oficiālo likumdošanu nekā vietējā muižniecības un buržuāzijas autonomija. Uz ko patiešām tiecas baroni, tas ir - uz Baltijas savrupību, uz veco landtāgu un privilēģiju atjaunošanu, uz krievu ietekmes samazināšanu; turklāt viņi vēlas, lai iespējami ciešāk saliedētos visas trīs guberņas, kurās viņi gribētu vienu kopīgu ģenerālgubernatoru, atsevišķu tiesu palātu un augstāko administratīvo resoru, cerēdami, ka tādā kārtā Baltijā vadošā loma piederēs vācu muižniecībai un vācu valodai. Baroni vēlas, lai noliktu atgriešanās atpakaļ pie 1886. un 1860. gadu laikiem. Latviešu buržuāzija un zemniecība, protams, nevar pievienoties šīm tieksmēm; buržuāzijai to realizēšana nozīmētu grūtāku konkurenci ar vāciešiem, zemniekiem - dzimtbūšanu. Latviešu buržuāzija drīzāk gribētu, lai trīs guberņas apvienotu divās - vienā latviešu, otrā igauņu iedzīvotājus, kas novērstu nepieciešamību lietot Vidzemē četras valodas, samazinātu izdevumus un atvieglotu konkurenci ar vācu buržuāziju. Praktiski latviešu buržuāzijas prasības nonāk nevis pie autonomijas, bet vienkārši pie zemstes. Kas attiecas uz latviešu proletariātu, tad viņam autonomijas jautājums ir jautājums par patiesu demokrātisku Baltijas pašvaldību, kas vienīgā var radīt kultūras uzplaukumam nepieciešamos apstākļus, ir jautājums par konstitucionālu iekārtu visā valsti, iekārtu, no kuras drīzāk varētu gaidīt sociālu likumdošanu nekā no vietējās autonomijas orgāniem. Ar autonomijas jautājumu sakarā arī trešais jautājums - par nacionālo naidu. Mēs jau redzējām, ka līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadiem vispār netiek runāts par nacionālo antagonismu: pastāv gan antagonisms starp zemniekiem un viņu apspiedējiem - muižniekiem. Tanī laikā vācieši vēl dod latviešiem iespēju iestāties vācu tautības rindās, kas tolaik ir vienīgais labklājības avots. Bet līdztekus tam, ka aug latviešu pieplūdums pilsētās un viņu vēlēšanās baudīt visus kultūras labumus, līdztekus tam, ka vācieši viņos sāk saskatīt konkurentus amatniecībā, tirdzniecībā, rūpniecībā, - iezīmējas tieksme celt viņiem ceļā šķēršļus; vācieši kļūst nacionāli agresīvi. Un tad nu jaunlatvieši nāk klajā ar latviešu nacionālo ideju. «Nacionālais naids» sasniedz savu apogeju 70. un 80. gados. Pieplūdums pilsētās tomēr turpinās, rodas visi nepieciešamie nosacījumi kapitālistisko attiecību attīstībai, izveidojas latviešu lielburžuāzijas šķira un pilsētu proletariāta šķira, un sakarā ar to nacionālais jautājums pāriet jaunā fāzē. Ja vācu buržuāzija joprojām saskata latviešu buržuāzijas šķirā savu konkurentu, tad proletariātā viņi abi divi redz savu kopīgo pretinieku; nepieciešama savienība. Ap 1905. gadu latviešu un vācu konservatīvie jau iet .roku rokā cīņā pret latviešu proletariātu un pret latviešu buržuāzijas progresīvajām grupām, pret viņu presi, sabiedriskajām organizācijām u. t. jpr.; 1905. un nākošajos gados viņi kopīgi «nīdē latviešu revolūciju». Pirmās domes vēlēšanās (kurās proletariāts nepiedalījās) un otrās domes vēlēšanas (kad viņi vēl arvien domāja, ka proletariāts nevarot gūt panākumus) viņi vēl strīdas par to, vai domē jāsūtot vācietis vai latvietis. Taču trešajā vēlēšanu kampaņā, pēc iepriekšējo vēlēšanu pieredzes pārliecinājušies par strādnieku partijas lielo spēku, viņi jau nodibina savienību, un šī savienība ne tuvu nav nejauša; galvenajā nacionālajā jaatajumā - par valodu - ir sasniegta zināma vienošanās. Vācu «Baltijas konstitucionālā partija» jau atzīst «valodas noteikšanas brīvību skolās atbilstoši vietējo iedzīvotāju vajadzībām» un «vietējo valodu pieļaušanu sabiedriskajā pašvaldībā un valdības iestādēs». Tomēr cīņa starp vācu un latviešu buržuāziju neizbeidzas. Cīņa notiek - ja ne uz nacionāla, tad uz saimnieciska pamata. «Nacionālo ideju», it īpaši vācu aprindās, izvirza tikai kā vadošo lozungu. Vācu un latviešu buržuāzija tagad cīnās lielāko tiesu par tirgu, par valsts pasūtījumiem, par ienesīgām mācītāju (strīds par patronātu) vietām, par ierēdņu un kalpotāju vietām pašvaldības orgānos, rūpniecības uzņēmumos un muižās, par ārstu, advokātu vietām u. tml. Šajā ekonomiskajā cīņā vācieši propagandē - kā izstumšanas līdzekli - latviešu boikotēšanu. Rīgas pilsētas dome (kas atrodas vāciešu rokās), piemēram, dod vietas gandrīz vienīgi vāciešiem; Vidzemes landtāga locekļi esot norunājuši (vismaz tā ziņo avīzes) nepielaist latviešus amatos, kur gada alga lielāka par 500 rubļiem, un tā tālāk. Vēl viens cīņas līdzeklis, ko praktizē baroni: vācu kolonistu - zemkopju, kalpotāju, mežsargu, pārvaldnieku - uzaicināšana no Pievolgas apgabala un no ārzemēm. Tomēr pagaidām tas tikai pa daļai devis vēlamos rezultātus; daudzi kolonisti, nesaņemdami apsolītās summas, bēg atpakaļ vai dzīvo nabadzībā. Kolonistu piegādāšanā aģenti nereti ir mācītāji. Bez tam sabiedriskā cīņa koncentrējas ap pilsētu domēm galvenokārt lielās pilsētās; sīkajās pilsētās domju vairākums jau atrodas latviešu un igauņu rokās. Bet nekādu sevišķu pārmaiņu valsts dzīvē no pārmaiņām domes vairākumā nav ko gaidīt, kamēr vēlēšanu likums nepielaidis plašākus sabiedrības slāņus pie vēlēšanām. Mēs redzam, ka tautības ideju tagad izmanto saimnieciski savā starpā konkurējošas buržuāzijas grupas, lai maskētu savus nolūkus, lai pievilktu piekritējus un mākslīgi uzkurinātu t. s. nacionālo naidu. Tomēr cīņā pret proletariātu abas buržuāzijas grupas - kā latviešu, tā vācu - izvirza tautības ideju kā svētumu, kam jāapvieno visa tauta buržuāzijas vadībā, un uzbrūk proletariātam kā šī svētuma pretiniekam. Buržuāzijai tātad nacionālisma ideja kļūst par līdzekli nostiprināt varu pār tautas masām, un tā jau zaudē savu kulturālo nozīmi. Patiesībā latviešu proletariāts nepavisam nav pret tautības ideju, gluži otrādi, viņš pat to atjauno tās īstajā cildenajā nozīmē kā līdzekli kultūras attīstībā. Kultūra visvairāk vajadzīga proletariātam, tautas masām, pēc tās viņš tiecas visiem spēkiem, bet to uzņemt viņš nevar citādi kā tikai ar savu nacionālo valodu. Tautas masai nevar atņemt tās dzimto valodu, to nevar pārvācot vai pārkrievot, var tikai aizsprostot tai ceļu uz kultūru, bet tas pazemina visu zemes kulturālo līmeni un labklājību. Nacionālajai idejai Baltijas novadā būs nozīme tikai kā kultūras izplatīšanas līdzeklim, un tikai par tik un līdz tam laikam, kamēr tā kalpo šim nolūkam, nacionālā ideja kalpo tautai, sagatavojot tautu vēl augstākajai idejai, kas bez nāciju atšķirības aptvers visu cilvēci. Pašā pēdējā laikā nacionālās cīņas gaitā Baltijā vērojama zināma pārmaiņa; cīņā sākas jauna fāze. Vāciešu vienotība, kas šķita tik stipra un nesaraujama, sāk irt. Vācu buržuāzija sāk apzināties, ka muižniecība nedz var, nedz arī grib aizstāvēt viņas intereses, kas ne tuvu nav identiskas ar feodālajām zemes īpašnieku interesēm. Vācu buržuāzija pamazām sāk atzīt, ka viņai izdevīgāk «dzīvot saderībā un mierā ar citiem baltiešiem», «kopīgi strādāt kopējai dzimtenes labklājībai»; viņai jau ir neērti kara un citi izņēmuma stāvokļi, kas izdevīgi baroniem, nomierinot zemniecību, izspiežot no tās augstās nomas maksas utt., bet kas bremzē tirdznieciskās un rūpnieciskās darbības attīstību un sašaurina kapitālistiskās apgrozības vērienu. Arī nacionālā jautājuma sfērā šis jaunais virziens vācu buržuāzijas aprindās izpaudās dažās samierinošās tendencēs. Jau 1906. g. parādās neliela avīze «Das freie Wort», kas nacionālo problēmu Baltijā traktē tieši šādā garā un iespiež vairākus rakstus, kuri pauž latviešu nacionālās prasības pašu latviešu formulējumā. «Īsto vāciešu» spiediena rezultātā avīze tomēr drīz vien apstājās. Taču pēc neilga laika parādījās tādā pašā garā izdota dienas avīze (Rigasche Neweste Nachrichten). Jāaizrāda, ka teorijā tagad gandrīz visas vācu partijas un gandrīz visa vācu prese atzīst, ka latviešu valodas lietošana esot pie)aujama pamatskolās (daži to attiecina arī uz vidusskolām), pagasta tiesās un pašvaldības orgānos. Praksē daļa šo prasību izpildīta jau sen; piem., pagastu darbvedībā visas sarunas ir notikušas un notiek latviešu valodā. Taču otra prasību daļa stāv ārpus vācu ietekmes sfēras; tāda ir, piem., latviešu valodas lietošana miertiesās un pārējās tiesās, apriņķu un guberņu administratīvajās iestādēs, latviešu valodas kā mācības valodas lietošana pamatskolās un vidusskolās u. tml. Bet arī tā latviešu nacionālo prasību daļa, kuras izpildīšana atrodas vāciešu rokās, arvien vēl sastop dažādus šķēršļus. Tagadējā laikā dažās latviešu sabiedrības aprindās izvirza jautājumu, ka pie Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātes jānodibinot latviešu un igauņu praktiskās teoloģijas katedra, lai sagatavotu mācītājus sprediķošanai draudzes locekļu valodā. Muižniecība šo nevainīgo vēlēšanos noraida, tāpat kā tā noraida prasību atcelt patronātu; viņa labi saprot, ka tādu mācītāju kadru radīšana, kuri labi prot draudzes valodu un labi pazīst draudzes vajadzības, un turklāt tiesību piešķiršana draudzei, lai tā pati izraugās savu sprediķotāju, nenozīmē neko citu kā daudzu ienesīgu vietu pāriešanu no muižniecības rokām latviešu un igauņu rokās. Otrs aktuāls jautājums, kas attiecas uz to pašu nacionālās problēmas sfēru un ko var atrisināt, vāciešiem un latviešiem vienojoties, - tas ir jautājums par latviešu pilsētas teātri Rīgā, kur jau pastāv vācu un krievu pilsētas teātri. Izrādījās, ka vācu buržuāzija šajā jautājumā vairāk tiecas vienoties ar latviešiem. Rīgas pilsētas dome principā atzinusi, ka šī nacionālā prasība ir taisnīga. Un šajā gadījumā tā, protams, bija tikai piekāpšanās pret latviešu buržuāziju, kuras atbalsts vācu buržuāzijai stipri vien vajadzīgs pēdējā laikā, it īpaši pirms pilsētas domes vēlēšanām, kad viņas pozīcijas sākusi apdraudēt demokrātiskā sīkpilsonība, kas rekrūtējas no visām tautībām. Pieminēsim vēl vienu nacionālu prasību, ko izvirza latvieši: uzrakstus latviešu valodā ielās, pilsētas piestātnēs, tramvajos utt. PIRMAIS IEROSINĀJUMS PAR 1905. g. REVOLŪCIJAS VĒSTURES RAKSTĪŠANU (IZ CIRIKAS SOC. DEM. PART. «SEKCIJAS» PROTOKOLA NO 17. II. 06.) ........... V. K a s   m u m s   d a r ā m s   š e    ā r z e m ē s? . . . . . R a i n i s :   Mums jācenšas savākt par revolucionārās kustības gaitu vispusīgas ziņas un statistiskus datus. Mums vajaga skaidru un plašu ziņu par kustību, piem., kad iesākusies kustība uz laukiem, kad tā griezusies pret mācītājiem u. t. t. Mums vajaga to pamatot un motivēt. Un še Cirikā mums tiešām būtu izdevība savākt pilnīgākas ziņas, jo še patlaban atrodas daudz cilvēku, kuri minētās kustībās ņēmuši dalību. Līdz šim mums ir tik «Düna Ztgas» ziņas. Ja mēs varētu šīs ziņas atspēkot, apgāzt ar statistiskiem skaitļiem un pareiziem datiem, pierādīt par nepareizām, - tad tas darītu vispārībā lielāku iespaidu nekā atsevišķi briesmu darbu apraksti, kuri bieži vien runā viens otram pretim. - Nedrīkst ieviesties un izplatīties melu ziņas par tik svarīgām parādībām kā, piem., Zemnieku kongress. Kaut gan viņš notika pilnīgi atklāti (un priekšzīmīgi), tad tomēr tāda avīze kā «Berliner Tageblatt» visā nopietnībā stāsta, ka latviešu zemnieku kongress esot proklamējis latviešu republiku. Tādas ziņas apgāžamas. Vajaga vākt ziņas un tad sastādīt lielāku dokumentārisku darbu, kuru vēlāk varētu izlietot vēstures rakstīšanai. - Bet lai tiešām materiālu vācēji nepalaistu dažas svarīgas ziņas un notikumus garām, tad vajaga sastādīt sevišķas jautājumu listes. K u r š e v i c s:   Proponē izraudzīties vairākus cilvēkus, kuri lai listes sastādītu. Sapulce izvēl komisiju, kurā tiek ievēlēti biedri: Rainis, Aspazija, Žvingulis, Rublis, Zeļenko un Kurševics. A s p a z i j a:   Apstrādājamam darbam jāpiedod arī zināma piemērota forma. Formai jāpiegriež stipri liela vērība. Šis darbs jāpārtulko vismaz trijās valodās: vācu, franču, krievu. Z e ļ e n k o:   Ja grib sastādīt Baltijas revolucionārās kustības vēsturi, tad vajaga daudz materiālu; tādus varētu dabūt no arķīva. Ž v i n g u l i s:   Jautājumu listes un materiālu vākšana jāuzskata tikai kā priekšdarbs. Č a u l e:   Materiāli dabonami arī no Bernes arķīva. A s p a z i j a:   Darbu vajadzētu pasteigt, un tas ir iespējams. Uz materiālu vākšanu var rēķināt 3-4 nedēļas. Uzrakstīt varētu 2-3 mēnešos. Jāraksta būtu Blosa franču revolūcijas vēstures apmērā. Tā viss darbs tiktu gatavs apmēram 5 mēnešos. Steigšana priekš mums no liela svara; jo ātrāki, jo priekš mums labāki. Priekš vēstures interese būtu diezgan liela. R u b l i s:   Materiālus jākrāj. Ja mēs to nedarām tagad, tad daudz aiziet bojā. Bet priekš vēstures, un sevišķi tik liela darba kā Blosa franču revolūcijas vēsture, vajaga daudz materiālu. Priekš lielākas vēstures mēs nevaram materiālu tik īsā laikā savākt. Tur vajaga daudz ilgāka laika. Bez tam šimbrīžam arī neieteicams tik lielu darbu rakstīt un tulkot, - tas neatmaksātos; ārzemniekiem tik pārāk liela interese priekš latviešu kustības nau. Tāpēc tagad ieteicams būtu rakstīt kādu brošūru un galvenām kārtām tik par pēdējiem notikumiem. To tiešām varētu tad visās valodās pārtulkot. Materiālus mēs, zināms, varam krāt jo plašus. Kad tie būs sakrāti, tad varēs rakstīt visu ko: gan vēstures, gan avīžu ievadrakstus. Z e ļ e n k o:   Šis laiks, kamēr mēs te esam, jāizlieto priekš vēstures rakstīšanas. Vēlāk, kad atgriezīsimies Krievijā, mums vairs laika nebūs. Par tik liela darba sarakstīšanu kā Bloss šaubos. Proponē izdot brošūru, materiālu vākt. A s p a z i j a:   Brošūru vai grāmatu rakstot, ļoti liela vērība jāpiegriež literāriskai formai. Stiprā mērā ar literārisku formu mums jāgriež uz viņu preses vērība. Nau jau teikts, ka, vienu grāmatu rakstot, mums jāizsmeļ viss materiāls. Rakstīt var par pēdējā laika kustībām. Bet jāraksta ne tikai brošūra. Brošūrai nevar piedot zināmu literārisku formu, un brošūrai piegriezīs maz vērības. M ī l e:   To nevar noteikt. Galvenais - materiālu vākšana. (IZ PROTOKOLA NO 20. II. 06.) ..... V ē s t u r i s k i   -   s t a t i s t i s k ā s   k o m i s i j a s   z i ņ o j u m s Darbi izrādījušies diezgan komplicēti, tā ka nau bijis iespējams uz šo sapulci vēl jautājumu listes pagatavot. - Pamatīgāki tiek pārrunāts jautājums, vai krāt materiālus tūliņ bez listēm vai gaidīt listes. R a i n i s un daži citi biedri proponē nevilcināties, negaidīt listes, bet rakstīt savus ziņojumus tūlīt. No svara ir notikuma gaita, kura mums jāapraksta, un tā jau nebūt nemainīsies arī pēc listu sastādīšanas. Katrs lai raksta pēc saviem ieskatiem, apraksta savus iespaidus etc. Uz listēm dos atbildes uz specieliem jautājumiem. Otra biedru grupa (Žvingulis, Rublis etc.) proponē nogaidīt, kamēr listes būs sastādītas, lai nebūtu divkārtējs darbs. Ar listēm rakstītājiem būtu dota zināma dispozija, iespēja tūliņ dot plašu un noteiktu notikumu un parādību aprakstu. Sapulcē no 7. III. 06. nolemj, ka jautājumu listes var dot arī «Savienībniekiem» kā privātām personām izpildīšanai. Sapulcē no 19. III. 06. Rublis ziņo, ka listes gatavas un dabūjamas apstrādāšanai. Zeļenko ieteic viņas piesūtīt arī «Cоюзу союзовъ», kas arī vācot ziņas par Baltiju. * (IZ PROTOKOLA NO 26. III. 06.) ..... S t a t i s t i s k ā s   k o m i s i j a s    z i ņ o j u m s R u b l i s  liek priekšā pēc iespējas ātri ķerties pie listu apstrādāšanas. Tā kā listu izdalīšana atrodoties šimbrīžam viņa rokās, tad viņš aizrāda, ka izsniedzis organizācijas listes tikai tiem biedriem, kurus tas personīgi pazīstot un zinot, ka tie darbojušies Baltijā kādā nebūt partijas organizācijā. Visiem biedriem tas listes nau izsniedzis tādēļ, ka nepazīstot dažus tuvāk un nevarot zināt, cik tie konspiratīvi. Organizācijas listes, kurās aizķerta partijas uzbūve, jātur pilnīgi konspiratīvi; līdz šim tomēr novērots, ka sekcijas biedru starpā ir arī tādi, kuri šo konspirāciju neievēro. No biedriem tiek aizrādīts, ka šī konspirācija ievērojama tik attiecībā uz organizācijas listēm, bet nevis uz statistiskajām, kā to jau agrāk, pārrunājot šo jautājumu, sekcijas sapulce nolēma. Daži biedri protestē pret to, ka listu izdalīšana atrodas tik viena biedra, Rubļa, rokās, kurš tak nevarot visus biedrus pazīt, kādēļ varbūt daži biedri nevar organizācijas listes dabūt. A n d r e j s   piebilst, ka šādas organizācijas listes var izdot vienīgi pati C. K. vai sekcija ar C. K. atļauju, jo tās aizķer tikpat partijas iekšējo dzīvi, kā arī tās ārējo uzbūvi. Sekcija kā tāda nevar tādas listes ne izdot, ne izdalīt. Ievērojot to, biedrs Rublis proponē: organizācijas listu izdalīšanu atstāt C. K. zināšanā, izņemot to pilnīgi no sekcijas pārziņas. Sapulce pieņem Rubļa priekšlikumu. * Pēc tam vairāk it nekas par šo jautājumu sekcijas protokoļos nau atrodams. Kā visa šī ziņu vākšana izbeigusies - paliek nezināms. P.S. EIROPAS KARA MOMENTĀ PROTESTS PRET VĀCU S. D. NOSTĀŠANOS KARA PUSĒ Ciriķē 4. un 6. septembri 1914. g. sanāca 24 dažādu grupu sociāldemokrāti un emigranti un pārrunāja, kā izturēties tagadējā kara momentā; pārrunas 6. septembrī notika uz sekošās rezolūcijas pamata. Tā kā īsā laika dēļ nebija iespējams viņu pēc sapulces aizrādījumiem pārstrādāt, tad ar balsu vairumu nolēma, lai viņas sacerētājs to publicē viņas tagadējā veidā. Tāpēc atbildību par rakstu uzņemos es, apakšā parakstījies J. Rainis. CIRIĶES SAPULCES REZOLŪCIJA Sapulce atzīst, ka visi kari top vesti tikai par labu valdošām kapitālistiskām šķirām, kuras rada starptautiskas pretešķības, kādu nau dažādu tautu proletariāta starpā. Cieš no kara vislielākā mērā karu vedēju valstu proletariāts un viņa organizācijas. Visu zemju un tautību proletariāts tādēļ kopš savu organizāciju sākuma un paša sociālisma parādīšanās vienmēr izsacījies pret visiem kariem, protestēdams gan ar kara budžetu liegumiem, gan ģenerālstreikiem, gan citiem protestā veidiem, un atzinis tikai revolucionāru sacelšanos proletariāta labā par vienīgo pielaižamo kara veidu. Sapulce atzīst, ka visu zemju un tautību proletariāts tāpat kopš savu organizāciju sākuma un sociālisma parādīšanās ir sapratis savu interešu pilnīgu kopību un starptautiskas vienošanās nepieciešamību cīņā pret kapitālismu visās valstīs un vienmēr uzturējis un centies jo plašāk izbūvēt starptautisku proletariāta solidaritāti un brālību, uzsvērdams, ka šis starptautiskums nebūt nerunā pretī dažādo tautību nacionālai, kulturelai un materielai patstāvībai, bet taisni prasa to kā soli uz priekšu vispārējā proletariāta progresā. Izejot no šiem atzinumiem, sapulce atrod, ka vācu sociāldemokrātija, kura visus minētos pamata principus visā savā pastāvēšanas laikā bija ne vien atzinusi, bet, kā vadoša sociāldemokrātija, no kuras arī mēs mācījāmies, plaši propagandējusi, - tagad šī kara gadījumā piepeši ir atkāpusies no s. d. principiem, atvēlēdama valdībai uzbrukuma kara budžetu; nesperdama nekādus soļus pret karu, nedz atsacīdamās no mobilizācijas, nedz rīkodama ģenerālstreiku, nedz turpinādama aģitāciju pret šo karu, kurš taču ir tiešs uzbrukuma karš no vācu imperiālisma un uzplaukstošās rūpniecības pret konkurentiem Angliju un Franciju un ar nolūku iegūt brīvus tirgus Krievijā un kavēt tur rūpniecības uzplaukšanu. Vācu s. d-ja attaisno šo karu ar tiem pašiem juridiskās diplomātijas pierādījumiem, ka jāatvairot krievu absolūtisma uzbrukums Vācijai, kamēr taču skaidri redzams, ka krievu absolūtisms tagad ir vājināts un nau uz karu sagatavots, kurpret Vācija no visām Eiropas valstīm ir visvairāk kara gatava, Vācu s. d-ja neievēro arī, ka Krievijā ir apzinīgs s. d. proletariāts, kuram kara briesmas būs grūtāk jānes nekā krievu absolūtismam; neievēro, ka krievu proletariāts jau sen un sekmīgi cīnās pret šo absolūtismu un cīņu izvedīs galā patstāvīgi; kamēr šis vācu uzbrukuma karš, kuru aiz patīgiem nolūkiem pabalsta vācu s. d-ja, var tikai traucēt cīņu pret krievu absolūtismu; vācu s. d-ja neievēro vēl to, ka vācu valdība uzbrūk ne vien Krievijai, bet pirmā kārtā Francijai un Anglijai, kur nau absolūtisma, bet gan daudz demokrātiskās režīms nekā pašā Vācijā. Būtu arī savādi domāt, ka prūšu junkurībai būtu nodoms gāzt Krievijā absolūtismu. Bez tam vēl Francijā un Anglijā ir spēcīgas sociālistiskas partijas, kas izsacījās pret karu un pret kurām nu karo vācu biedri. Vācu s. d-ja neprotestē pat pret kara briesmām un vācu karaspēka necilvēcībām neitrālajā Beļģijā pie Luvenes izpostīšanas un citur, kamēr viņa vienmēr protestēja pret necilvēcībām pie vācu zaldātu dresēšanas. Viņa aiziet pat tik tāļu, ka sūta deputāciju, lai musinātu uz karu Itālijas proletariātu. Vācu s. d-ja ne vien neizmanto izdevīgo kara gadījumu, neprasīdama no valdības nekādas lielākas politiskas tiesības un brīvības, bet pat savus kapitālus, kuri bija nolemti pabalstiem streiku gadījumos, ziedo kara un viņa seku nolūkiem. Vācu s. d-jas nesociāldemokrātiskā rīcība izskaidrojama vienīgi ar padošanos imperiālisma iespaidam un ar cerībām uz vācu rūpniecības pacelšanos pēc kara uz krievu, franču un angļu rūpniecības rēķina, līdz ar ko augtu vācu strādnieku algas. Bet ar to taptu nospiests zemākā stāvoklī proletariāts minētās kaimiņu zemēs un tā vācu proletariāts būtu izmantojis citus proletariātus, ar kuriem tas agrāk turēja brālību. Šāda vācu s. d-jas atkāpšanās no proletāriskās solidaritātes un iestāšanās par karu un šaurām nacionālām interesēm ar uzbrukuma tendencēm ir spiedusi franču un angļu proletariātus uz savas tēvijas un demokrātiskā valdības veida aizstāvēšanu pret prūšu junkurismu, un tādēļ pārmetums franču un angļu proletariātam, ka tas beigās arī vedot karu, ir nepareizs. Vācu uzvara būtu militārisma un reakcijas uzvara, kurai sekotu vēl lielāka bruņošanās un katra progresa aizturēšana visā Eiropā. Pamatojoties uz izsacīto, sapulce nāk pie gala sprieduma: 1. Ka nacionālām proletāriskām organizācijām ar visiem līdzekļiem jālūko nostādīt starptautisko proletariāta lietu atkal uz pareiza s. d-iska pamata, no kura to nobīdīja līdz šim vadošā vācu s. d-ja ar savu nepareizo un nepiedodamo rīcību. 2. Jāuzaicina tā vācu proletariāta daļa, kura vēl turas pie s. d. pamata principiem, lai viņa dara iespaidu uz savu vadību, ka tā atgrieztos pie pareiza s. d. stāvokļa ieņemšanas pret karu un par starptautisku proletariāta solidaritāti, kam ar entuziasmu sekos franču, krievu, angļu un arī latviešu proletariāts. Necerēdami uz šāda soļa sekām, mēs tomēr to darām aiz proletariāta solidaritātes jūtām. 3. Pretī vācu s. d-jas rīcībai krievu un latviešu proletariātam jāizmanto šis karš paša proletariāta labā, prasot no valdības sen prasīto un 1905. gadā izkaroto un apsolīto politisko brīvību dzīvē izvešanu un noteiktu garantiju došanu, ka tas taps izpildīts. Tātad jāprasa vispārēja politiska amnestija un personas, preses, runas, sapulču, biedrošanās u. c. brīvības un demokrātiskas pārvaldības sistēma visā valsts iekārtā, lai atraisītu proletariāta spēkus uz sekmīgu kulturelu un materielu attīstību, apkarojot absolūtismu iekšienē un atvairot vācu imperiālismu un militārismu no ārienes. 4. Jāizteic latviešu proletariāta uzskatus par viņa organisku piederību pie krievu proletariāta cīņas par jaunu sociālo iekārtu. 5. Jāizteic Krievijas mazo nāciju uzskatus, ka saskaņā ar vēsturisko attīstību, kura iziet uz Eiropas tiesisku nokārtošanos pēc tautību principa, arī Krievija jānokārto uz nacionālu autonomiju federatīva pamata, un Krievijas federācijai jātop par sastāvdaļu Eiropas valstu federācijā. PROTESTA REZOLŪCIJA PRET NODOMĀTO LATVIJAS PIEVIENOŠANU VĀCIJAI Reihstāga sēdē š. g. 5. aprīlī Vācijas valstskanclers paziņoja, ka neviens gan nevarot patiesi iedomāties, ka Vācija jebkad labprātīgi atkal nodotu reakcionārajai Krievijai Vācijas un tās sabiedroto atbrīvotās tautas starp Baltijas jūru un Volinijas purviem, vienalga, vai tie būtu poļi, lietuvieši, baltieši vai latvieši. Patiesībā Vācija pašlaik militāri okupējusi lielu Latvijas daļu, t. i., gandrīz visu Kurzemi. Šī ar atbrīvošanas ieganstu pieteiktā Latvijas daļas vai visas Latvijas aneksija ir atklāta nāciju pašnoteikšanās tiesību aizskaršana, un pret to visa latviešu tauta - visas partijas bez izņēmuma - ceļ visnoteiktāko protestu, turklāt ne vien latvieši krievu valstī, bet arī ārzemēs, kur brīvai ieskatu izpausmei nekādi ierobežojumi nav iedomājami. Latvijas sociāldemokrātija jau 1915. g. septembri protestēja pret aneksijas plāniem, kad tos propagandēja tikai vācu reakcionārā prese un kad tie vēl nebija guvuši sankciju no valstskanclera mutes. «Atbrīvošana» no reakcionārās Krievijas ar ne mazāk reakcionārās, tikai mērķtiecīgāk un spēcīgāk organizētās, ar savu (poļu, dāņu, elzaslotringiešu) nāciju apspiešanas politiku pazīstamās Prūsijas palīdzību nevilina mūs, latviešus, jo mēs zinām, ka arī Krievijā reakcija savus veiklākos organizatorus iegūst no vācu-baltu muižniecības. Mēs paši septiņus gadsimtus esam nesuši šis reakcionārās muižnieku kliķes jūgu, kura, kaut arī skaitā pavisam niecīga - 1% no visiem iedzīvotājiem, - ar savu organizētību pratusi līdz šim laikam saglabāt īsti viduslaicīgas privilēģijas. Šī vācu-baltu muižniecība un tās vadītā vācu pilsonība (vācu-baltu zemniecības nav), kopā tikai 150000 cilvēku jeb 3% no iedzīvotāju kopskaita, ir tie, kas sevi dēvē par baltiešiem un kurus valstskanclers maldīgi apzīmē par tautu. Mēs, latvieši, atbrīvošanu prasām ne kā atraušanu no Krievijas, bet gan kā brīvu nacionālu attīstību uz latviešu valodas un īpatnību pamatiem, kāda mums iespējama visas Latvijas (Kurzemes un Vidzemes, un Vitebskas latviešu daļas) politiskas autonomijas ietvaros un krievu valsts savienībā. Latvijai atraušana no Krievijas nozīmētu atraušanu no ekonomiskās dzīves nosacījumiem. No modernā attīstībā ierautas, kulturāli un saimnieciski augstu stāvošas zemes Latvija tiktu nospiesta līdz agrāram novadam, ko Vācija tikai ekspluatētu un kas turklāt vēl būtu pakļauts varmācīgai vācu kolonizācijai un latviešu zemes atsavināšanai. Krievijai Latvijas atraušana nozīmētu atgriešanu no jūras, t. i., Krievijas patstāvīgās saimnieciskās dzīves apslapēšanu. Eiropai tā nozīmētu ilgstošus kara draudus, jo nākošā, brīvā Krievija neļaus sevi noslāpēt. Ar visiem demokrātiskajiem elementiem vienoti brālīgā cīņā par šo nākošo, brīvo Krieviju, mēs, latvieši, jau 1905. g. panesām visas vācu-baltu muižnieku vadītās kontrrevolūcijas šausmas; un tagad, kad vācu valdība šīs, kā arī reakcionārās prūšu muižniecības centienus atzinusi par savējiem, mēs šo cīņu turpinām. No šīs cīņas, nevis no vienas vai otras valdības mēs ceram atbrīvošanu - brīvu Latviju brīvā Krievijā. 1916. g. aprīlī. PASKAIDROJUMS NO STOKHOLMAS IZGĀJUŠĀS INTRIGAS LIETĀ Šinīs dienās prese ziņoja par kādu no Stokholmas izejošu deklarāciju, kura saucas «Krievijas sveštautu palīgā sauciens». Šī deklarācija teicās runājam arī latviešu vārdā un ir parakstīta no kādas «latviešu grupas Šveicē». Latviešu Komiteja Šveicē, kā Šveicē dzīvojošo latviešu kopējā nacionālā organizācija, tura par savu pienākumu dot atklātībai šinī lietā sekošu paskaidrojumu: Latviešu Komiteja Šveicē paskaidro visnoteiktākā kārtā, ka ne Komiteja, ne cita kāda latviešu organizācija vai politiska grupa Šveicē nau ņēmuši nekādu dalību minētā Stokholmas deklarācijā. Šinī deklarācijā latviešus reprezentējošā «latviešu grupa» Šveicē ir tikpat pēc formas kā pēc satura pilnīga mistifikācija. Pret šādu latviešu vārda izmantošanu nepareizu uzskatu izplatīšanas un atklātības maldināšanas nolūkā Latviešu Komiteja Šveicē protestē asākā kārtā. Latviešu Komiteja protestē pret latviešu tautai ļaunprātīgi uzspiesto pārliecību, jo Stokholmas deklarācijas tendence stāv tiešā pretrunā ar visas latviešu tautas vienprātīgi ieņemto, deklarācijas inscenētājiem it labi pazīstamo stāvokli. Deklarācija nepārprotami cenšas Vācijas pēdējā laikā proklamētos, ar tautu pašnoteikšanās tiesību nesavienojamos aneksijas plānus morāliski attaisnot un nostādīt kā ar šo tautu gribu saskanošus kultūrdarbus. Ka tiešām tas ir šīs intrigas īstais nolūks, redzams jau no tā vien, ka tā parakstīta no ļaudīm, kuri (kā Silvio fon Brederihs), lai gan Krievijas pavalstnieki, taču pa kara laiku uzturas Vācijā un aģitē par Latvijas aneksēšanu. Šādu nodevības ceļu latviešu tauta neiet un negrib iet, nemaz nerunājot par to, ka latviešu tauta nekad neies kopā ar Baltijas junkuriem un vēl no tādas sugas kā deklarācijas parakstītāji S. fon Brederihs un F. fon Rops. Caur šiem tipiskiem priekšstāvjiem reprezentētie Baltijas junkuri bija tie, kas vienmēr Krievijā organizēja visvarmācīgāko reakciju un nacionālo apspiešanu. 1905. gadā Baltijas junkuri līdz ar abiem deklarācijas parakstītājiem uzstājās kā reakcijas goda kazaki un bestiālās pretrevolūcijas sarīkotāji. Tagad, kad viņi vairs nevar rēķināt uz krievu reakciju, tagad, kad viņi savu lomu izspēlējuši, kad viņiem no Krievijas demokratizēšanas sagaidāma viņu līdzšinējā stāvokļa galīga satricināšana, - tagad viņi redz savu vienīgo glābiņu prūšu aneksijā. Un, tā kā šī aneksija proklamēta tautas atsvabināšanas vārdā, tad arī Baltijas junkuri tagad izmēģinājas tautu atsvabinātāju lomā. Bet, kā līdz šim, tā arī tagad latviešu tautai nau nekā kopēja ar šo junkuru politiku. Latviešu tauta vienmēr cīnījās un cīnās arī tagad par savas šaurākās kā plašākās tēvijas brīvību. Latviešu tauta nekad neredzēja un neredz arī tagad sava nacionālā jautājuma izšķiršanu Latvijas atraušanā no Krievijas, bet gan vēl gūstamā plašā autonomijā Krievijas valsts savienībā. Latviešu tauta nekad nemeklēja un nemeklēs arī tagad savu nākotni pretstatā pret Krieviju, bet gan kopā ar demokrātisko Krieviju, kura vienīgā var nest brīvību Krievijai un Krievijas sveštautām. Katru aizdomu, it kā latviešiem varētu būt kas kopīgs ar Stokholmas deklarāciju inscenējušiem junkuristiem, «tautu atsvabinātājiem», latviešu tauta atraida kā apvainojošu apmelojumu. ATSKATS UZ KĀDU NEIZDEVUŠOS SABIEDRISKU MĒĢINĀJUMU «Jaunais Vārds» laipni uzņēma jau laikus paziņojumu par manu izstāšanos no «Latv. Komitejas Šveicē». Tagad - aiz neveselības stipri novēlojies - lūdzu telpas dažiem aprādījumiem, kuriem vajadzēja būt personiskiem un ietilpt vēstulē; bet, kad nu par Komitejas konfliktu faktisko pusi būs jau rakstījis b. Cinis, varēšu aizņemt arī dažus vispārējus jautājumus, gan ciešā sakarā ar Komitejas gaitu, - un tā nu te atskats. Komiteja izbeidzās aiz nesaskaņām s. d. un pilsonisko locekļu starpā. Tomēr galvenais mērķis tika veicināts: aizstāvēt še latviešu tautu kā patstāvīgu tautu ar savu valodu un kultūru un savu teritoriju Latviju - pretī uzmācīgam uzskatam, it kā tur būtu tikai vācu provinces ar vācu kultūru. Tika kā pirmais klajā laists protests pret Kurzemes aneksijas nodomiem (kas taisnojas ar to uzskatu), tad protests pret Brederihiem un Ropiem kā latviešu tautas aizstāvjiem, tika formulētas latviešu pozitīvās prasības Latvijas autonomijas projektā un īsā memorandā. Bet jau tūliņ pēc un dēļ aneksijas protesta uzstājās viens no s. d. locekļiem (J. Kļava), un arī autonomijas projekts netika tāļāk virzīts aiz iekšējām nesaskaņām. Otrā Komitejas mērķa veikšanai: iepazīstināt ārzemes ar latviešiem - nevarēja vairs ne tik saskanot domas ne par līdzekļiem, ne virzieniem. Bij nodomāti: laikraksts, informācijas birojs, brošūru izdošana. Brošūras sarakstīja b. Cinis un A. Krauze-Ozoliņ kdze; uz izdošanu vēl jāgaida. Citi nodomi tika aizkavēti, jo jau no paša sākuma pils. dem. loc. A. Krauze-Ozoliņ kdzes grupa veda pirms neredzami, tad arvien atklātāku savu privātpolitiku kopa ar izstājušos A. Ķēniņ kdzi un viņas uzdevumā, bet lūkoja segties ar Komitejas vārdu. Tā bij visa kopējā darbība, ja negrib skaitīt līdzi, kā es to daru, to lielo domu saviļņojuma darbu, kurš parādījās Komitejas mērķu pārspriešanā un vēlēšanās. Tagad katris var strādāt no Komitejas neierobežots, un jau manāmi nošķiras darbības virzieni: pils. dem. grupa ar bij. Komitejas sekretāri A. Krauzi-Ozoliņ kdzi priekšgalā savienojas pilnīgi ar A. Kēniņ kdzes grupu un darbojas šīs pēdējās vadībā un uzdevumā; dibina, kā lasāms avīzēs, naudas vākšanu un jaunu patronātu pār Latviju un tiecas ar kambarkungu un filiāļu palīdzību pāri pār Šveices robežām apņemt visu Eiropu. - Ne tādā lieliskumā, bet laikam uz vēl drošākiem, gluži tirdznieciskiem pamatiem nodibinājis nupat, kā raksta «Baltija», dep. J. Zālīts Anglijā komiteju un cerē, ka latviešu tirgotāji visvairāk veicinās Eiropas iepazīstināšanu ar latv. kultūru, protams, ar vecāko padomnieku uti profesoru palīdzību. - Bez visa lieliskuma turpretī daži biedri še, Šveicē, lūko nodibināt interesentu grupu ar politiski zinātniskiem mērķiem marksistiskā garā un meklēt saskaņu ar veca internacionāli. Beigās - oficiālā partija neņem nekādu dalību Latvijas un latviešu jautājumos. Tagad arī es varēšu skaitīties par atsvabinātu no pienākuma, kurš mani turēja un nelaida pie mana darba vairāk nekā gadu; varēšu brīvi uzelpot, cik jaus vēl veselība - strādāt mana paša veidā priekš lieliem latviešu jautājumiem un piegriezties atkal literatūrai. Bet pirms man jāsaka vēl par savu dalību kopējā Komitejas darbībā, un te nu jāatzīstas, ka es esmu piedalījies, tikai sacerēdams protestu pret Kurzemes aneksiju un tad pūlēdamies ar savām vēstulēm veicināt savstarpējo saprašanos - kā vēlreiz jāatzīstas - bez panākumiem. Bet, tā kā tiem jautājumiem ir atklātības nozīme, tad savas vēstules es laistu klajā, ja vien viņas man tiktu dotas ieskatam no saņēmējiem, kuriem nerūpētu viņu izlietošana citiem mērķiem. Man nau sekretāra, un pats es nespēju pārrakstīt savas vēstules aiz viņu daudzuma. Es runāju par savu «pienākumu», - to tā man paskaidroja arī visi, kas pie manis griezās, sevišķi - kad es jau reizēm biju atteicies. Un lai kā, lai cik maz - es pēc savas spējas esmu darījis savu pienākumu arī še - pret latv. lietu un vienības uzturēšanu viņas labā, esmu pūlējies pievilkt arī pamatšķirai nenaidīgo pils. demokrātiju, kas citkārt sūdzas par atstumšanu, esmu vienmēr un visur viņai draudzīgi pretī nācis, - bet, kad še pils. demokrātijas priekšstāvji labāki iet kopā ar pamatšķiras pretelementiem un viņiem drīzāk pieņemama to nekā pamatšķiras vadība, tad ilgākas kopā iešanas un vairāk vienības no manis nevar prasīt, - man cits ceļš: līdz ar pamatšķiru. Es varu tikai vienmēr aizrādīt, ka pa šo ceļu galā būs jāiet arī pils. demokrātijai, jo šis pamatšķiras ceļš aizved uz nākamo, arī latviešu tautas kultūru; bez visas latviešu tautas kultūras nau latviešu tautas kultūras. Bet, kad tik nelieli panākumu bij kopējai darbībai komitejā, vai tad tie jel maz attaisno Komitejas dibināšanu un kopā iešanu ar pils. elementiem, kuri tāpat saduras ar pamatšķiras pretiniekiem? Iepriekš atbildes jāatraida pārpratums, it kā Komiteja būtu mākslīgi dibināta šai kopā iešanai vai ka tā būtu tik mana ideja. Visas kolonijas emigranti - biedri ar itin maz izņēmumiem (no ap 60 - tik 5) sajuta instinktīvi apvienošanās vajadzību, un viņi, emigranti, ievēlēja Komitejas sastāvu tādu, kāds bij jāpieņem; viņi ievēlēja ar lielu balsu vairākumu pils. dem. A. Krauzi-Ozoliņ kdzi, kura tad arī palika par Komitejas sekretāri; un gandrīz ar pusi balsu arī A. Ķēniņ kdzi, kura tik uz manu ierosinājumu kā pretsociālistisks elements atteicās. Atbildot uz augšējo jautājumu, var teikt gluži vispārīgi: izšķirošs katrā lietā ir ne panākums, bet pienākums. Un arī kolonijas to sajuta, kad vienojās aizstāvēt latviešu lietu šinī brīdī, kad praktiski pilsoņi zin tik baidīties un brīdināt no romantiskas aizraušanās līdz latviešu valsts idejai un kad nepietiek ar tautiskas kultūras nicināšanu, bet viņai jātaisa ceļš, ko pilnīgi spēj vienīgi pamatšķira. Komiteja izauga dabiski laikā un dotos apstākļos un ir reizē interesanta parādība - pirmais mēģinājums, kaut arī cik sīks, kaut arī neizdevies mēģinājums izšķirt jautājumu par tādas tautas organizēšanu uz kultūras vienību, kurai nau valsts vienības. Jūtas dara interesantu šo sīciņo parādību, - valsts jūtas; tādēļ gribu vēl pie tās pakavēties. Pašā kara sākumā bij noprotams, ka pienācis izšķirošais brīdis arī Latvijai, kur viņai jātop par pieaugušu patību citu tautu starpā vai jānogrimst 2 miljoni lielā, nepatstāvīga un kulturāli mazvērtīga pūļa kārtā, kurš būtu tikai izmantu materiāls citām, lielākām tautām. Tad arī jau septembrī 1914. gadā tika noturētas divas sapulces Cīrihā, kur es centos pierādīt, ka nepieciešami latviešiem ieņemt stāvokli un izteikt savas prasības, kuras satecēja Latvijas autonomijas jēdzienā. Bet tad tāds latviešu jautājums bij vēl pārāk neparasts, un partija viņam nepiegrieza vērības. Savas rezolūcijā izteiktās domas es nevarēju laist klajā presē aiz neatkarīgiem iemesliem; varbūt viņas parādīsies vēlāk. Kad gadu pēc tam Kurzeme bij jau ieņemta, Cīrihā atkal tika pacelts šis jautājums un nu jau kā par koporganizācijas dibināšanu ar diviem augšējiem mērķiem: atstāvēt latviešu lietu un iepazīstināt ar latviešiem ārzemes. Tad arī vēl pagāja pusgads pārspriešanā un uzskatu noskaidrošanā, - ārēji neauglīgs, iekšēji viļņojošs un darbīgs domājošiem emigrantiem, citām aprindām pilns intrigu. - Šie abi mērķi prasīja demokrātisku darbības veidu: pirmkārt, vajadzēja pievilkt visus koloniju locekļus, arī pils. demokrātus, lai protesti un prasības būtu plašāki: latviešu dieta - var būt tikai demokrātijas lieta, un šī bij jāaizstāv visiem tāpat kā pamatšķiras vadībā 1905. g. piedalījās arī pils. demokrāti ne vien latviešu rakstnieku un mākslinieku sapulcēs un rezolūcijās par latv. autonomijas prasībām, bet arī skolu komitejās. Otrkārt, šie mērķi prasīja (tā saprata lielais vairākums un arī es), lai nodibinātos še, Šveicē, nevis atsevišķu personu grupa, bet visu koloniju koporganizācija. Man lika priekšā, un man tiešām būtu bijis daudz vieglāki, uzstāties kopā ar mazu grupu interesentu, literātu vai vienam pašam, - bet es, pēc dabas demokrāts, domāju, ka vienmēr labāk, kad masa pati darbojas, ka tam lielāks svars, ka nau nekad jāuzspiež viņai aizgādnība, arī ne garīga. Šinīs mērķos izteikts tas, kas attaisno Komitejas dibināšanu un dara saprotamu viņas iznīkšanu. Vainīga bez visa cita bij arī nepietiekošā sazināšanās starp Komiteju un kolonijām, - nodomāta viņa bij, bet prasīja par daudz laika un darba no sekretāra; tā atslāba koloniju interese, un Komiteja palika viena. Un taisni šī pastāvīgā sazināšanās, man vismazākais, likās jo svarīga: viņa būtu ierosinājusi arī joprojām latviešu kultūras domas mošanos un attīstīšanos kaut arī vismazākā ēnainākā stūrītī - emigrācijā. Un emigranti, lai viņi paši sevi mūžīgajā sarūgtinājumā kā noliek, tomēr ir mūsu tautas zieds, kaut arī norauts no zaļa tautas koka un aizmests prom tāļi; visi šie proleti ir tomēr ideālisti, kas visu ziedojuši priekš lietas, partijas, pamatšķiras, ko pilsoņi vis nevar teikt par sevi un savu lietu. Šie pamatšķiras cilvēki drīkst runāt arī savu vārdu. Un ir gan vērts, kad pūlas viņus pievērst latvības lietai, lai tie to uzskata par savu lietu, tā kā tā ir pamatšķiras lieta. Bij vēl trešais mērķis, kas attaisnotu Komitejas dibināšanu, - gan tas bij neizteikts kolonijām un pašai Komitejai varbūt neapzināts, varbūt pat neatzīts, bet man viņš bij galvenais un jau kopš sen: - latviešu pašu iepazīstināšana ar latviešu lietu, teiksim vairāk: latviešu tautas pašapzināšanās, tautas jušanās par patību, latviešu dvēseles pieaugšana uz vīrestību. Šis lielais mērķis man likās veicināms ar visiem līdzekļiem, arī ar šo vismazāko. Šis mērķis ir arī mūsu tautai un viņas pamatšķirai, lai arī neapzināts, jo viņš nau nekas cits kā pats dzīvības instinkts, kāds ir katrai organiskai būtnei. Un tauta ir organiska būtne, ne tikai ļaužu pūlis; - lai par to nemaldās, maldīšanās nestu rūgtus augļus. Lai man tādēļ atļauj par to minēt vēl kādu vārdu šinī vietā vai nevietā. Cilvēce ir organizēta organiski tautās, ne mehāniski pūļos. Pār tautu eksistenci nevar tikt pāri, viņas noliedzot. Cilvēces nacionālam attīstības posmam nevar pārlēkt pāri, ielecot beztautu kosmopolītismā. Tā ir tikpat neloģiska, t. i., nedialektiska un neevolucioniska, domāšana pretī attīstības likumiem, kāda parādījās savā laikā pie krievu narodņikiem, kas gribēja neiet cauri kapitālisma posmam un taisni ielēkt sociālisma iekārtā, - patiesībā viņi būtu ielēkuši tikai obščinā. Tā arī tagadējie kosmopolīti, atsacīdamies no savas tautas, ielēktu ne nākotnes beztautu valstī, bet tikai citā, apspiedējā tautā. Tagadējais attīstības posms prasa ne tautu pašiznīcināšanos, bet tautu nokārtošanos nacionālās valstīs, lai sasniegtu savu pilnīgu attīstību. Šīs nacionālās valstis vienotos arvienu lielākās federācijās, līdzi apņemtu kontinentus un cilvēci, un tur izaugtu varbūt jaunas, lielākas tautas ar jaunām valodām, varbūt ar vienu kopēju un citām individuālām valodām. Bet arī tas nebūtu mehānisks kosmopolītisms, bet organiskas būtnes un būtņu vienības. Tas ceļš ir garš, un viņš viss jāiziet cauri, nevar nolemt, ka šodien jau ir gals sasniegts. Tā nau loģiska domāšana, bet garīga kūtrība, kas māna sevi ar fantāzijām. No tā pamatšķirai kā progresīvākai visvairāk jāsargājas. Katrai, arī latviešu tautai ir šis dzīvības instinkts: neiznīkt, attīstīties, tapt par patību un augt uz vīrestību. Tā ir mana pārliecība, un to man pierāda pati pamatšķira un strādniecības un partijas lielās cīņas par sabiedriskās dzīves jauniekārtu, ar kurām latviešu tauta jau aug uz vīrestību. Šo dzīvības dziņu tautā veicināt - materiāli, kulturāli, garīgi - ir augstākā tautas politika. Kurai šķirai piekrīt vadošā loma tautā, tai jāved šī politika. Kura šķira interesējas par tautas lielām lietām un ne par saviem veikaliem vien, tā attīstās. Kura šķira spēj pacelt savu lietu visas tautas augstumā, tā uzvar. Bet kura šķira, būdama vadītājas lomā, atsakās no tautas lielo jautājumu izšķiršanas: uzturēt un attīstīt tautas kultūru, tautas patstāvību, tautas eksistenci, - tā šķira ne vien kaitē sev ar ideālisma trūkumu un zaudē vadītājas lomu, bet tā novelk lejā. arī visu tautu. Cita šķira nespēj uzņemties visu viņas vadītājas lomu (jo šī loma taču ir vēsturiski dota); cita šķira uzņemsies vairāk, nekā spēj nest, un galā izlietos šo atrasto priekšrocību tikai savu šaurāko interešu labā. Vai arī tautas lielo jautājumu pārzināšanu piesavināsies gluži sīkas privātpolitiķu kliķes, un tad traģēdijas gals top smieklīgs. Mūsu tautā un mūsu laikā vadītājas loma pieder pamatšķirai: viņa ir tautas lielākā daļa (3/4), un viņa ir progresīvākā daļa, kurai visvairāk dziņas uz attīstību, t. i., uz kultūru, un tamlīdz uz attīstības šķēršļu novēršanu, uz cīņu, uz dzīves jaunu un brīvu nākotnes iekārtu. Mūsu pamatšķiras priekšgalā stāv strādniecība un viņas organizētā ja partija: tām jāved visas tautas politika, jāreprezentē un jāaizstāv visa tauta, jārūpējas par tautas lielām interesēm; patstāvību, kultūru, valsts iekārtu - par latviešu lietu; tām jānāk skaidrība ne vien par šodienas interesēm, bet jo vairāk par tautas nākotni, par vēlamiem mērķiem un ideāliem, par līdzekļiem, par nākamo tautas organizāciju un viņas dzīves izteiksmes veidu valstī. Šis laikmets saprot dzīves izteiksmes veidu valstī - tik kā autonomiju, tātad būtu vispirms jāprasa autonomija. Mans uzskats šinī lietā izteikts manā protestā pret Kurzemes aneksiju, un ar brīvu Latviju brīvā Krievijā es domāju demokrātiski organizētu Latviju tādā pat demokrātiski un federatīvi organizētā Krievijā nemantojamu valsts vadības reprezentācijas sistēmu. Cīņa to tad var panākt, divdesmit gadus atpakaļ iesāktā, kura sāksies un jāsāk no jauna itin drīz. Strādniecībā, sevišķi partijā, bij tendences atteikties no latviešu tautas lietas, no kultūras veicināšanas; atstāt tautas lietu pilsoņiem, neprasīt nacionālu autonomiju, bet tikai teritoriālu, kur tad vadība piekristu citai lielai tautai; nedomāt par tautas nākotni, bet tikai par savu šodienu - tā bij šauro praktiķu un kūtru šablonistu reālpolitika, bet nepiedalīšanās pie jautājumu izšķiršanas un pie darba un gribēta īsredzība ir vienmēr smaga politiska kļūda. Šo kļūdu vismazāk drīkst darīt pamatšķira un vismazāk šinī laikā, kad jāgatavojas uz cīņām par jauniekārtu, kur atkal pamatšķirai būs jāvada visa tauta. Jo nau citas šķiras, kam būtu cīņas spars un vajadzība pēc dzīves iespējas. Pamatšķirai jākopo un jāvieno visa tauta, tā viņa kopo un vieno pati sevi un tā top stiprāka uz uzvaru. Bet jāsteidzas, ir laiks!

RAINIS III. 1922 - 1929 NO LATVIEŠU SOCIĀLDEMOKRĀTISKĀS PRESES BĒRNĪBAS Kad runā par mūsu presi, tad runā par viņas vajāšanu. Visur proletariāta cīņas par savu lomu vēsturē, jā, pat par savām cilvēktiesībām vien - ir sevišķi grūtas un prasa tik daudz upuru no viņa kā gan ne no vienas citas šķiras, kas uznāk uz pasaules skatuves. Šī cīņa niknākā no visām šķiru cīņām, jo viņa pēdējā; viņa grib iznicināt pašas šķiras un viņu iespējamību. Prese izcēlusies proletariāta cīņā tā kā nevienā citā cīņā, un tam līdzi arī preses vajāšana. Kapitālistiskā iekārta preses vajāšanu organizējusi un ievedusi kā sistēmu, sirdsapziņas un pārliecības izdeldēšanu un samaitāšanu. Tas ir viens no 19. gadu simteņa bēdīgākiem panākumiem. Lielā kapitālistiskā pasaules karā ļaužu apkaušana gan izdarīta nesamērojami lieliskākos apmēros nekā senos laikmetos, bet tas tik tādēļ, ka senatnē nebija tik pilnīgu izdeldēšanas ieroču un nebija arī tik daudz apkaujamo ļaužu materiāla: zemes virsus nebija vēl tik bieži apdzīvots. Oriģināls turpretī ir kapitālisms 19. gadu simteņa preses vajāšanā, t. i., sirdsapziņas izdeldēšanā, jo drukātais vārds tā nau apspiests ne tumšākos viduslaikos; līdz pat vēl franču revolūcijai bija preses brīvība; visasiņainākos giļotīnas laikos monarhisti un reakcionāri izdeva savus laikrakstus un rakstīja nesavaldītā uzbrūkošā valodā. Tagad visas valdošās partijas lieto preses spaidus, it sevišķi mazattīstītās zemēs. 19. gadsimteņa 90. gados dzimstošai latviešu sociāldemokrātiskai presei bij jāiztura trejkārtīgi spaidi: no krievu cariskās valdības, no vācu muižniecības un no latviešu pilsonības. Strādnieciskās šķiras apziņas psiholoģija arī vēl nebija necik nostiprinājusies. Tā var saprast, ka pirmie sākumi bij ļoti vāji un nedroši, un pirmās tapšanas laikmets vilkās diezgan ilgi. Sociāldemokrātiskā prese sākās kā nelegāla, aizliegta literatūra un parādījās nelielās lapiņās, «skrejošas lapiņas» viņas sauc vāci; viņas bija hektografētas, vēl nebija   d r u k ā t u   izdevumu. No šis paaudzes reti kāds viņas būs redzējis; savādi tagad izliksies strādniekam, ka ar tādām reti dabūjamām, grūti salasāmām lapiņām bij jāiztiek veselas lielas šķiras propagandai. To jau nemaz nevar iedomāties, ar kādām sirds trīsām, ar kādu laimīgu uztraukumu katra tāda lapiņa tika saņemta kā skrejošs evaņģēlijs! Un ar kādu uztraukumu un sajūsmu viņas vēl tika rakstītas un pavairotas ar visnepilnīgākiem hektogrāfiem! No lapiņu tintes rokas tapa zilas, tā bij jau nozieguma zīme. Un ar kādām briesmām šos noziedzības augļus ieraudzīja godīgi pilsoņi! Tie bij tiešām zili brīnumi! Tik pārsteidzoši jauna un negaidīta likās visa šī kustība strādniekos, kuri taču bij tik rāmi un mierīgi, un neizglītoti. Mietpilsoņi ar tādām bailēm skatījās uz šīm lapiņām kā Targaļa ļaudis uz Gunas burvja šķidrautu. No kurienes nāca šis pārsteigums? Te vajadzēja arī būt kādai burvībai? Tas būs ārzemnieku izgudrojums. Būs no ārzemēm uzpirkti aģenti, tik nez no kādām; tikai pēc desmit gadiem izrādījās mietpilsoņiem, ka strādnieki uzpirkti no -   j a p ā ņ i e m.   Tāda bij toreiz pilsoņu saprašana par Latvijas sociālām parādībām, kas bija nobriedušas, viņiem nezinot. Nelegālā sociāldemokrātiskā prese cēlās no «Jaunās strāvas» un «Dienas Lapas», kuras ap sevi pulcēja visus pēc izglītības un brīvības alkstošus garus, kas bija pieejami sajūsmībai un pašaizliedzīgam darbam priekš darba tautas, strādniecības. Šie darbinieki bija sākumā pa lielākai daļai intelektuāļi (aiz jocīga pārpratuma mēs pēc krievu parašas sakam: inteliģenti, - Eiropā par to smejas): skolotāji, studenti, vidusskolu skolnieki, - tikai reti strādnieki. Nelegālā literatūra pabalstīja tanī ziņā legāli izdota «Dienas Lapu», ka norādīja skaidri strādniecības centienus un mērķus, par kuriem legāli varēja runāt tikai aplinkiem. Kad parādās pirmais nelegālais hektografētais izdevums, ir grūti noteikt, bet visādā ziņā vēl 90. gadu pirmajā pusē. Pēc manām ziņām, tas bij «Хитрая механика» tulkojums. (Blakus minot, baltkrievu valodā tas bij izdots jau 1893. gadā.) Bet laikam vēl agrāki ir citi sīkāki izdevumi. Izlaidumi rokrakstos tad jau bij bijuši vairāki; visizplatītākais bija Ed. Veidenbaurna dzejoļu krājums. Hektografēti tika izplatīti: Sociāldemokrātiskās programmas noteikumi, dažas nelielas brošūriņas un, drīz vien, uzsaukumi sīkākiem pulciņiem, kuri arī toreiz sāka nodibināties. Bija arī mēģinājumi rakstīta laikraksta nodibināšanai. Darbīgākie pulciņi atradās Liepājā, Jelgavā (starp citiem sīkākiem - skolnieču pulciņš «Austra»), Rīgā; pārejoši pulciņi, kuri nespēja pārciest represijas, arī uz laukiem. Šo pulciņu audzinošais iespaids bija ļoti liels, tāli pāri viņu šauram aplokam; no viņiem iznāca arī pa lielai daļai mūsu vēlākie apdāvinātākie politiskie darbinieki un žurnālisti. Materiālie un teorētiskie palīga līdzekļi šo pulciņu preses darbībai bija galīgi nabadzīgi. Visi rakstāmie un pavairojamie ierīkojumi bija visprimitīvākie un tikai privāti iegādāti. Plātes, kurās bija šellaka un želatīna masa, bieži bija nama mātēm noņemtas pīrāgu plātes. Rakstītājs bieži bija pats arī «tehniķis», drukātājs un izplatītājs; gadījās arī tādi, kuri bija sava paša vienīgie lasītāji, kad nebij iespējams izplatīt. Bet, pēc mietpilsoņu nostāstiem, visiem bija milzu kapitāli ārzemju bankās. Ar «literatūru» nebija labāk nekā ar «tehniku». Nelegālas «literatūras» bij ļoti maz i no Krievijas, i Vācijas; lielās teorētiskās grāmatas tāpat nevarēja dabūt. «Dienas Lapa» izmantoja «Rigasche Rundschau» pretrakstus pret sociālismu un strādniecību kā materiālu zinām par šiem priekšmetiem. Tikai 1893. gadā, pārbraucot no ārzemēm, man laimējās ievest veselu ceļa somu ai literatūru, kura tad tika bagātīgi izmantota gan «Dienas Lapā», gan hektografētā nelegālā presē. Tad tikai arī Marksa «Kapitāls» tika pazīstams mūsu darbiniekiem. Bēbeļa «Frau» jau agrāk bij nākusi manās rokās un tikusi izmantota. Pirmatnējais mūsu preses laikmets vilkās diezgan ilgi; arī tad, kad jau bij bijusi pirmā konference 1894. g., presi nevarēja vēl nostādīt normāli, un pirmie kārtējie žurnāli varēja iznākt tikai pēc pirmās lielās latviešu sociāldemokrātu prāvas, - kad visas organizācijas bija sagrautas un visi dalībnieki sagūstīti. Tik tāli jau bij attīstījusies strādniecības šķira, un tik dziļas bij viņas prasības pēc viņas šķiras interešu izteiksmes organizācijās un presē, ka taisni pēc grautiņa spēja iznākt pirmais sociāldemokrātu laikraksts «Auseklis». Izdevējs bij prāvas dalībnieks Dāvids Bundža, kas bij emigrējis uz Ameriku. Toreiz bija piespiesti emigrēt vēl daudzi biedri, un, kad beidzās «Auseklis», iznāca «Sociāldemokrāts» Šveicē. Kustība tapa dziļāka un plašāka, nāca «Cīņa», nāca vietēji, slepeni izdoti orgāni, - sociāldemokrātiskā prese bija pārvarējusi savus bērnības gadus un gāja spožā gaitā kā proletariāta centienu un domu izpaudēja, bieži kā ceļa rādītāja. Lai tagad mūsu prese, pieminēdama savu bērnību, patura kā dārgāko mantojumu no savām jaunām dienām to neaprobežoto sajūsmību, dvēseles skaidrību, pašaizliedzību un spēju upurēties, kas bij tik raksturīgas tiem pirmiem laikiem! Tad mēs paveiksim lielo darbu. proletariāta un visas cilvēces labā. Es sirsnīgi sveicu savus šo laiku kolēģus, kam laimīgāka un spožāka gaita nekā mums! SVEIKA, «STUDENTU DZĪVE»! Kad jaunatnē atmostas progresīva doma un meklē sev izteiksmi, tad tikai sabiedrība sāk pārvarēt karu un kara sekas, dzīve sāk uzveikt nāvi, tad zīmes rāda, ka krīze ir pāri un tautas organisms sāk atveseļoties. Zīmēm ir jānāk no jaunatnes; vecā paaudze tikai uztura un sēj nākotnes sēklu. Pirmais solis jaunatnē uz garīgu dzīvi ir atziņa, ka karš samaitā ne vien miesas, bet ij garu un šis posts ir lielākais, jo gars top rupjš, tiecas uz varas darbiem, top nespējīgs augstākai un smalkākai gara darbībai; tautas garīgais līmenis pazeminājas. Cēlums ir tikai atbrīvošanas karam, kad apspiesta tauta un šķira nomet apspiedēja jūgu. Šī atziņa arī saka, ka nepietiek pārvarēt apspiedēju ar rupju varu, vajag viņu pārvarēt garīgi un atbrīvoties no viņa dzīves likumiem. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, tas taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas, un tās jānovērš jaunai paaudzei, kas sevi attīsta sevišķi garīgos spēkus zinātnē. Vecā sabiedrība netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai vēl rupjai varai; tā ir viņas sabrukuma zīme; jānāk jaunai sabiedrībai. Vēsture rāda, ka visās lielās maiņās izceļas kā paliekoša; jauna vadoša šķira jaunai sabiedrībai ar augstāk stāvošu cilvēku, - tā grieķos pēc persu kariem, tā lielajā franču revolūcijā. Jo pilnīgāk to apzinās un saprot jaunā uzkāpjošā šķira, jo vieglāka viņas cīņa un jo augstāk ies viņas ceļš uz cilvēces augšanu. Mūsu dienās šī loma piekrīt pamatšķirai. Bet, kas grib būt vadošā šķira, tai jāgrib aptvert visu garīgo kultūru, tai jābūt varonei bezpatībā un jāceļas pāri pār līdz tam esošo cilvēkvērtības mēru un jārada jauns, augstāks tips. Tāds uzdevums atkal ir likts mūsu dienās; garīgos spēkos rūdītai jaunatnei šāds uzdevums jāatzīst par vissmagāko, bet par savu; uzdevums ir cīņa, garīgā cīņā viņai jāstāv pirmā rindā. RAINIS PAR SAVU AIZIEŠANU NO NACIONĀLĀ TEĀTRA Ar šodienu aizeju no Latvijas Nacionālā teātra un manas lugas netiks vairs tur uzvestas, par ko iesniedzu paziņojumu, teātra direkcijai. Tagad varu dot dažus paskaidrojumus; agrāk tie būtu uzskatīti par pašaizstāvēšanos, un to es turu par manim nepieklājīgu. Es pūlēšos rakstīt pēc iespējas īsi. Kad man pēc manu kopotu rakstu nobeigšanas būs laiks un publikai interese, par mūsu teātra lietu principieli rakstīšu vēlāk. Cīņa pret mani tagad beigusies ar manu pretinieku pilnīgu uzvaru. Jāsaka jau še, ka šī cīņa bija vienpusīga, jo es viņā nepiedalījos, neatbildēju uz uzbrukumiem un liku runāt tikai darbam pašam. «Tēlo, māksliniek, nerunā!» pie tā es turos; es zinu, ka to mūsu modernie mākslinieki atzīst par vecmodību un runā un reklamējas uz visām pusēm, - un viņu panākumi nenoliedzami. Bet es vecmodīgs. Es tādās reizēs gaidu, ka mani aizstāvēs manu principu domu biedri; bet tādi šoreiz neradās, es biju viens pats ar teātri, un laikam tikai vēl publika uz mums skatījās labvēlīgi, bet publika jau ir mēma. Cīņa turpinājās 4 gadus, jo bija sākusies tūlīt, kad aktieri mani ievēlēja par Nac. teātra direktoru. Manas partijas biedri nekad nau gribējuši redzēt mani šinī vietā, kuru uzskatīja par nelaiķes reakcionārās «māmuļas» teātra turpinājumu. Un pilsonībai laikam bija tāds pat uzskats: es, sociālists, ielauzos viņas aplokā! Nelaiķis draugs vecais Ādolfs Alunāns būtu teicis: «Ko palīdz nu mans mazais dārziņš, kad citi tanī apkārt lien?» Es viens laikam uzskatīju Nac. teātra lietu par Latvijas lietu. Sākumā un aizvien sabiedrība mani brīdināja, ka mani nomākšot aktieru intrigas, bet es tādu nemanīju; ja bija bijušas, tad tās apklusa līdz ar manu atnākšanu, es miermīlīgs cilvēks, mēs ar aktieriem kā jau māksliniekiem sadzīvojām kā mīļi biedri. Intrigas bija gan, tikai no citas puses - no pašas sabiedrības, kurai, kā jau latviešiem, tas ir tradicionāls ij izpriecas, ij cīņas līdzeklis. Cīņa pret mani. tika vesta no preses pirmos gadus paslepeni, tad arvienu atklātāki. Kopš Celmiņa kga ministrijas cīņā pret mani piedalījās arī valdība un tiešām panāca uzvaru. Valdība varēja lietu nostādīt pilnīgi politiski, un partijas varēja pār manu galvu līgt ap kompensācijām un atalgojumu; bet presei bija jāatrod attaisnojumi šai cīņai, tāds bija, vienkārt, - Nac. teātrs manā valdībā pagrimis. Skaitļi gan rādīja pretējo, jo teātrs, kurš, man atnākot, bija tādā novārtā, ka mūs ar Aspaziju saņēma opera un ne teātrs, - tagad ir literāriski, dzejas vērtības ziņā, un materiāli, ieņēmumu ziņā,   p i r m ā   u n    a u g s t ā k a   skatuves mākslas iestāde Latvijā, Valsts piemaksas procents ir arvienu mazinājies, ne audzis, kā, piem., operā. Pēdējā laikā no teātra paša ietaupījumiem iegādāts miljonu vērtīgs apaļais prospekts, kas darīs nākamos inscenējumus daudz lētākus. Bet galvenais: ar lielām, neatlaidīgām pūlēm manā vadībā panākts noskaņots aktieru ansambls un tik augsti stāvošs personāla sastāvs, kāds nekad vēl nau bijis un nau nevienā latviešu teātri; visus labākos spēkus mēs esam kopojuši Nac. teātri. Tāda ir patiesība, un tādi ir skaitļi, bet kam patika un pacietība tos ievērot? Otrkārt, tika teikts: es gremdējis Nac. teātri ar to, ka uzvedis savas lugas un ļoti bieži: - tiešām, «Jāzeps» uzvests 80 reizes, - tik daudz kā nekad vēl šinī teātrī neviena luga, izrāžu skaitā pat ne tuvu. nenāk neviena cita luga, ļoti daudzas reizes uzvesta arī «Pūt, vējiņi», «Spēlēju, dancoju», «Krauklītis», «Mušu ķēniņš», «Fausts», katra no tām izturējusi vairāk izrāžu nekā citu autoru lugas. Es biju domājis, ka teātrus paceļ ar labi ejošām lugām, un pūlējos tādas rakstīt; un publika, liekas, arī bija tā domājusi, bet tagad es dzirdu, ka tas bijis noziegums no manas puses. Kad es tad solījos nedot teātrim savas par vājām atzītās lugas, tad radās asprātīgs avīžnieks, kas arī to pierakstīja man par noziegumu. Bet man saka, ka šis avīžnieks esot tas pats asprātīgais «La Manšas» junkurs, tikai ar to starpību, ka dons Kihots bijis godīgs bruņinieks. Abi augšējie pārmetumi man, kā liekas, tomēr bija tikai palīga cīņas līdzekļi pret mani. Galvenais bija tas: ka es nevedot Nac. teātri pa tiem ceļiem un tais mākslas augstumos kā Smiļģa kgs Dailes teātrī. Šinī pārmetumā visa prese bija vienisprātis, palaikam tikai «Jaun. Ziņas» ieņēma neitrālu stāvokli. Un tiešām, man atkal jāsaka mani principi bija gluži citi un pat pretēji Dailes teātrim, un es tos tiku izteicis arī pāris runās teātrī, Saeimā un budžeta komisijā, - bet gaiši tie bija redzami Nacionālā teātra darbībā. 1) Nacionālais moments. Nacionālam teātrim, pēc mana uzskata, jābūt nacionālam, t. i., jāveicina nacionālā māksla, uzvedot oriģināllugas, kuras tik paceļas pāri diletantismam; nau neviens latv. dramatiķis - nediletants, kurš nebūtu ticis uzvests; es uzvedu pat dramatiski mazvērtīgas lugas, ja to sacerētājs vismaz bija rakstnieks ar pazīstamu vārdu un pats varēja atbildēt par savu darbu. To man pārmeta, bet, kad es nu tādu nebūtu uzvedis, ko tad? Dailes teātrs neuzveda latv. oriģināllugas, ar maz izņēmumiem. - Nac. teātra repertuārī bez nacionālām lugām klasiskās un labākās modernās parādības, drāmas un komēdijas. 2) Reāli psiholoģiskais tēlošanas moments. Nac. teātrī, pēc mana uzskata, aktieri ar savu māksliniecisko personīgo izjūtu tēloja dvēseles notikumus dzīvos cilvēkos un gribēja klausītājus-skatītājus saviļņot līdzi savam un dzejnieka dvēseles trīsējumam. Aktieri runāja uz klausītājiem, bet nelika galveno svaru uz mehāniskām kustībām; viņi bija mākslinieki un patstāvīgas personības, kuras kopā darbojas, bet ne lelles režisora rokās. D. teātrs uzsvēra taisni šo ārējās kustības momentu un mehanizēja teātri. Ar šo sakarā 3) literāriskais moments. Nac. teātrim, pēc mana uzskata, bija jābūt garīgas,   n a c i o n ā l a s   u n   u n i v e r s ā l a s   kultūras izplatītājam; tam bija jādod tautai augstākās garīgas jūtu atziņu vērtības, kas krājas drāmās, t. i., augstākā dzejā. Dzejnieka darbs aktieram bija jāpārvērš otru mākslā: skatāmībā un dzirdamībā. Dailes teātrī šī literāriskā momenta nemaz nau; dzejnieks D. teātrī ir tikai «konsultants», palīga spēks kā mūziķis, dekorators, elektriķis utt. utt. Tautas garīgās kultūras pacelšanu D. teātrs nekad nestādīja par savu mērķi. Tādi principi bija Dailes teātrim un tādi man, abi ir nesavienojami. Bet avīzes ziņo, ka valdība domājot abus principus tomēr savienot - ļoti vienkārši tāda veidā, ka savieno vienās rokās abu teātru iestādes, protams, ļoti stingrās rokās, eža cimdiem. Un ir jau mums ļaudis, kas ne vien miesīgi stāv uz divām kājām, bet arī garīgi uz divām pārliecībām, ļoti apdāvināti, praktiski ļaudis. Un mūsu tagadējā valdība nau mazāk apdāvināta, un bez tam viņa jau pēc sava stāvokļa ir pāri visai saprašanai no «pavalstnieku aprobežotā prāta» puses. Man gan ir vēl cita cerība uz šī konflikta izlīgšanu miera ceļā pēc sīvām cīņām gadiem cauri; šī cerība dibinājas uz pārliecību, ka mūsu pilsonība ir ļoti veikla un gudra veikala lietās, sevišķi sīkās. Vai nevar būt, piem., tādas kalkulācijas? Dailes teātra princips mums bij vajad2igs kā ierocis pret sociālistu teātri; kad tas nu laimīgi ir izdzīts ārā, tad taču teātrī var palikt viss pa vecam; mēs varam pat neatzīt D. teātri, kurš taču mīt vismaz revolucionārā ēkā. Kas tā arī bija par iedomu - likt sociālistu nacionālā teātri? Tas gandrīz tas pats kā sociālistu nacionālā līga un klubi! Pilsoņi domā, ka Nac. teātrim jābūt par «nacionālu» teātri. Bet man ir vienas bažas, vai Dailes teātra principi tiešām būs uzturami spēkā ar valdības palīdzību? Beidzot savu paskaidrojumu, kurš tomēr iznācis ļoti garš, - īss tas tikai, kad ievēro, ka pa četriem gadiem tas ir vienīgais, - beigās man jāatzīmē, ka tag. valdība atradusi ļoti zīmīgu laika bridi manai atlaišanai: manu 60 gadu piemiņu: «moris savu darbu darījis, moris var iet,» saka Šillers. Izašars gudrais saka ko līdzīgu uz Jāzepu. Es paņemu šo atzinības balvu par darbu Latvijas labā, jo mans darbs līdz šim bijis tikai priekš Latvijas. Tagadējā valdība arī vēl tanī ziņā izvēlējusies sev ļoti izdevīgu laiku manai atlaišanai - jo nu man ņemta iespēja atvadīties personīgi no saviem aktieriem - vēl vienu mēnesi vēlāk, un 15. augustā būtu aktieri atkal sanākuši darbā, un mēs būtu varējuši spiest viens otram draudzīgi rokas pēdējo reizi; tādu jūtelību valdība aizstāvēja. Caveant consules, esat modrīgi, konsuli, ka valstij nenotiek ļaunums! Tad nu mīļie darba biedri, aktieri, koristi, darbinieki, visi mani dārgie draugi, saņemiet manu sirsnīgu pateicību par labo kopstrādāšanu, paliekat uzticīgi savai mākslinieciskai pārliecībai, esat cienīgi mūsu augstākās mākslas svētnīcas locekļi un nesat tautai labo garīgo kultūru! Mans pēdējais sveiciens varbūt jūs nesasniedz, jo jūs jau neesat mani politiski, bet tikai darba biedri; bet, ja jūs arī nelasiet «Sociāldemokrātā» šis rindiņas, esat tomēr sveicināti, jūs jutīsiet manu sveicienu no tālienes. No teātra es aizeju, par manu aizeju no Latvijas jāļauj spriest viņai, jo viņa mani bij aicinājusi pie sevis. Nu es mazgāšu rokas ar «kodīgām ziepēm», kā saka Baibe. * * * PATRUM INSTITUTA NON TEMERE DESERENDA Die dem Litauertum innewohnende Kraft wird weiterstreben. Und je edler und höher sein Ziel sein wird, desto höher wird seine Kulturbedeutung, desto sicherer wird seine Existenz bergründet sein. Aus dem Zusammenwirken aller beteiligten Kräfte wird sich die Zukunft des Volkes gestalten. W. ST. VIDUNAS, LITAUEN IN VERGANGENHEIT UND GEGENWART. 1916. Vai kāds latviešu lasītājs pazīst Vidūnu, kura teikums še likts kā moto? Varbūt tikai divi trīs; varbūt tikai speciālisti, kas nodarbojas amata pēc ar leišu valodu. Un taču V. Vīdūnas ir viens no visspilgtākiem un redzamākiem lietaviešu dzejniekiem un rakstniekiem. Vai mēs pazīstam Lietavu pašu un viņas vienkāršos, sirsnīgos, mīļos ļaudis? Katru gadu gan brauc vairākas ekskursijas uz Lietavu; par to pareferē avīzēs kā par braucieniem uz ārzemēm. Un taču lietavieši ir mums ciltsbrāļi un asins radi, kā to var dzirdēt katrā rautā, kas notiek satikšanās svinībās. Bet daudz tuvāk mūs nau savedušas ne ekskursijas, ne svinības. Svētkos mēs satiekamies un pazīstamies, bet darbdienās mēs esam sveši, - un darbdienu ir sešreiz vairāk nekā svētdienu. Man teiks: kā tā? Mēs darbdienās arī pazīstam lietaviešus, mēs ievedam lētos laukstrādniekus no Lietavas. - Bet vai tad mēs tos pazīstam kā   l i e t a v i e š u s?   Katrs latviešu saimnieks, kas ņems šādus lētus kalpus no Lietavas, taču teiks: tie ir   l e i š u   kalpi. - Un kas šos vārgākos no vārgajiem pazīst viņu māju dzīvē? Lietavas ainavas skatās gaišām, bet sērīgām acīm. Kas ieskatījies dziļāk šīs dabas acīs? Vēl kultūra maz pārgrozījusi Lietavas dabu, svaiga un spēcīga ir viņas dvaša un dara svaigu un spēcīgu. No šis ainavas, tikai vēl mežonīgākas, izgāja lietaviešu karotāji, kas iekaroja zemes un dibināja Lietavas valsti no jūras līdz jūrai. Tagad no šejienes iziet lētie strādnieki, kas tiek izmantoti vairāk nekā kaut kuri citi. Bet nerunāsim par lauku strādniekiem, - vai mēs pazīstam Lietavas garīgos strādniekus? Jūs teiksat, nau viņu daudz. Nu, tad jo vieglāk būtu viņus pazīt. Laikam vienīgo Petrausku mēs pazīstam tuvāk un mīlam, bet katru no viņiem pazīt tuvāk būtu tos mīlēt. Čurļonis, kam tik brīnišķa fantāzija, kas redzējis tādus skaistumus un tādas parādības, kādas neviens pravietis savos rēgos! - Un kas zin ko lietaviešu lirikas, kas pašā jaunākā laikā tik krāšņi uzplaukusi? Nedaudzi pantiņi latviski tulkoti. Mēs neesam ziņkārīgi; mēs neesam arī mantkārīgi pēc mantām, ko rūsa nemaitā un kodes neēd. Un te būtu tik daudz mantu, ko gūt. Lietaviešu daži darbnieki, kas dzīvo mūsu starpā, grib nākt mums talkā - nodomājuši sniegt latviešu valodā leišu beletristikas ziedus. Līdz šim tikai gluži reti leišu stāsti un noveles ir tulkotas un izdotas latviski, - lai šis izdevums ierosina vairāk mūsu kūtro interesi par Lietavu. Lietaviešu dvēsles ģīmetnes tiks sniegtas; maigās sirdis, kas reizē ir arī tik stipras; tautas cēlais raksturs parādīsies; tautas vēl gulošo nākotni varēs zīlēt. Nau vienaldzīgi mums, latviešiem, zināt tuvi lietaviešu dvēsli; liktens liks dvēslēm saplūst. Labi, ka tas notiktu miera un laimes laikos. Maz mēs esam palikuši šīs tautas sēklas, mūsu rokās dots, lai šī sēkla neaizietu gluži postā. Vidūnas saka: «Lietavībai piemītošais spēks centīsies tālāk. Jo augstāks un cēlāks būs viņas mērķis, jo augstāka būs viņas kultūras vērtība un jo drošāka būs viņas pastāvēšana nākotnē. No visu spēku kopdarbības izveidosies tautas tāļākā būtība.» Tie ir labi un spēcīgi vārdi un teikti grūtā laikā, 1916. gadā, kad tumši spēki draudēja iznīcināt visu lietavību. Tie paši draudēja arī mums tanī pat laikā. To ievērosim. Un sekmēsim arī šo mazo soli uz lielo kopmērķi. ATMIŅAS ZIEDI PAR JĀNI ASARU Pirmo reizi redzēju viņu laikmetu šķīrējā 1903. gadā. Tas bija «vecās strāvas pēdējos gados». Tanī gadā mēs ar Aspaziju pārbraucām no garas trimdas - no otrās - atkal dzimtenē. Bija vēl maija mēnesis, visa Rīga un jūrmala bija vasarīga. Un garīgā Rīgā un garīgā Latvijā bija pavasara gaiss un jūtas pilnā pirmā uzplaukumā. «Vecā strāva», garīgā ziema un maijs laidās pēdējā snaudienā, vissaldākā no visiem, bet pēdējā. Atmoda jau pieteicās. Šinī laikmetu šķīrējā gadā redzēju Jāni Asaru pirmo reizi. Laikam tas bija vēl pirms Zinību Komisijas toreiz slavenajām vasaras sapulcēm, kurās notika izšķirošās kaujas starp veco strāvu un jauno. Jānis Asars šinīs cīņās un kaujās vēl neņēma dalības. Viņš pats vēl nebija izšķiries, kurā pusē stāvēt. Viņam pašam šis gads bija laikmetu šķīrējs. Varbūt mana atmiņa mani viļ un velti piesaista pirmo satikšanos ar Jāni Asaru pie šī gada, bet šis gads pašam man šo tik spilgti, ka velk netīšām pie sevis visu. Plašāk par to esmu rakstījis kop, raksta IX sējumā, «Vecās strāvas pēdējs gads . . .». Par Jāni Asaru man bija stāstīts jau agrāk kā par apdāvinātu un centīgu jaunekli. Laikam stāstītāji bija «zemgalieši», jauno studentu savienība Rīgā, pie politehnikuma. Dibinājusies «Zemgalija» bija vēl manā «Dienas Lapas» redakcijas laikā, un mēs bijām arī visu plrlllā5 un otrās trimdas laiku palikuši tuvākos garīgos sakaros. «Zemgaliets» bija arī Jānis Asars, un zemgalieši cildināja viņu par viņa krietnām sekmēm ķīmijā un vispār dabas zinātnēs. Bez tam viņš ļoti interesējās arī par literatūru, vispārējo un latviešu, pats tulkojis no svešām valodām zinātniskus populārus rakstus un beletristiskus. Protams, kā latviešu literāts viņš bija arī dzejnieks, bet tanī paaudzē dzejnieki vēl bija kaunīgi, un arī Asars bija tāds. Tagad, kā dzirdu, šie bērnu autiņi jau sen nomesti. Bet Jānis Asars, kaunēdamies uzbāzties publikai kā dzejnieks, nodevās dzejai un literatūrai, un zinātnei, un mākslai, un beigās visas sabiedrības kritikai. Tas ir parastais ceļš. Arī filozofi un pat labi filozofi to ceļu gājuši. Nīče saka, ka katra filozofa slepenās sāpes esot tās, ka tas neticis par dzejnieku. Nīče ir patiess arī še kā filozofs, jo viņš ir arī patiess dzejnieks. Grieķu filozofs Platons nau tik laipns un, pats netikdams par dzejnieku, izdzina dzejniekus vismaz no savas ideālās valsts, kad nebija spējīgs izdzīt tos no reālās pasaules. Un pēc Platona esot diezgan bieža parādība, ka kaunīgs dzejnieks tiekot par mazāk kaunīgu kritiķi, protams, citam, ne sevim. Visu to, ko man labu stāstīja par Jāni Asaru, es atradu apstiprināmies, kad iepazinos ar viņu personīgi; to es atradu vēl vairāk un arvien vairāk, nekā man bija teikuši. Tad, kad es ar viņu iepazinos, viņš vēl maz bija rādījies un uzstājies atklātībā, bet drīz vien viņš ar savām spožām dāvanām iekaroja visu progresīvo sabiedrību. Kā pirmo satikšanos ar Jāni Asaru es atminu kādu gājienu pa Rīgas ielām saulainā dienā. Mēs sarunājāmies par dabas zinātnēm, kuras man arvien ir sevišķi interesējušas un kur es aizvien esmu meklējis cilvēkus, no kuriem varētu ko mantot šinī ziņā. Neviļus runa pārgāja uz sabiedriskiem jautājumiem, kuri toreiz tomēr bija visas dzīves degpunktā, un es ieprasījos, vai viņš arī ir sociālists? Toreiz tāds jautājums nebija uzkrītošs, jo toreiz katrs izglītots cilvēks bija progresīvs un katrs progresīvs cilvēks bija sociālists. Es nedomāju, ka tagad būtu citādi, tikai tagad to vairs nemēdz teikt. Toreiz to baidījās teikt aiz policijas, tagad aiz veikala, un tagad ir daudz vairāk to, kas baidās. Tas liekas parādām, ka par policiju ir daudz stiprāks veikals. Toreiz man Jānis Asars atbildēja, ka viņš mīl zinātni un mākslu, ar politiku nenodarbojas un pēc pārliecības nau sociālists, bet piekrīt vairāk V. Zomberta skolai. Es laikam būšu izteicis pārliecību, ka ilgi viņš nevarēs palikt ciemā pie neskaidriem domātājiem un ka vajadzīgs viņš nau tur, bet strādniecībai, kura arī vislabāk pratis cienīt viņa zinātniskās tieksmes un studijas un gūs sev no tām vislielākos labumus. Vēl to pašu vasaru Jānis Asars sāka uzstāties atklāti kā dabas zinātņu popularizators un kļuva par labāko runātāju šinī arodā, kura lekcijas pulcināja visplašākās publikas masas. Drīz viņš arī tika par ievērojamu sabiedrisku darbinieku un par labu, neatlaidīgu sociālistu. Laiks aizrāva visus līdzi, un Jānis Asars, pats aizrautais, tika par citu līdzaizrāvēju. Vēlāk kā runātājs Jānis Asars bija viens no publikas mīluļiem, sevišķi jaunā inteliģencē. Viņš runāja labprāt izvēlētā valodā un skaistos teikumos, bet nekad netika frāžu cienītājs. Tanī ziņā viņam bija pretstats cits publikas iecienīts runātājs - Jansons, toreiz pazīstams kā «students Jansons», vēl tagad populārais žurnālists un politiķis. Jāņa Asara stiprā puse arī kā runātājam bija viņa tiešo zināšanu pamats. Klausītājs juta, ka runātājs nerunā runāšanas un pārliecināšanas dēj, bet zina, ko saka, un saka to tādēļ, lai arī klausītājs to zinātu. Tas piedeva Asara runām vienmēr drusku pamācošu nokrāsu, bet mūsu publika labprāt gribēja, vismaz toreiz, ka viņu pamāca, un bija pateicīga. Jāņa Asara runātāja iespaids toreiz bija ļoti labs un ļoti derīgs; viņš ienesa strādnieku masās ne vien daudz zināšanas, bet darīja viņas arī kulturelākas un smalkākas. Ka 1905. g. latviešu revolūcija bija tik humāna, cilvēciska - kas sevišķi izcēlās pret necilvēcisko 1906. un tāļāku gadu vācisko reakciju -, tur savs nopelns arī Jāņa Asara darbībai. Personīgs iespaids no Jāņa Asara nebija tāds kā no runātāja. Jānis Asars bija neliels no auguma un sīciņš, kaut arī labi proporcionēts. Viņš, varbūt sevišķi vēlākā laikā, mīlēja labi ģērbties; sekoja pat apģērbu modei kā visam jaunam un modernam mākslā un literatūrā. Viņš bija, starp citu, arī «Ueberbrettl'a» cienītājs un propaģēts, - tas bija toreiz no Volcogena vieglas rokas palaists vieglas dabas pus lirisks, pus šansonetisks dziedājumu un priekšnesumu veids. Arī tā māksla Jānim Asaram patika tomēr kā augstāka. Šāda desmitās mūzas cienīšana savādi kontrastēja ar Jāņa Asara gandrīz vienmēr melanholisko sejas izteiksmi; reizēm gribējās pat šos vaibstus nosaukt par arkatiskām. Jāņa Asara nozīme nau man še jāuzsver: viņa darbs un viņa vārds pieder nākotnei. Latviešu strādniecība viņu nekad neaizmirsīs kā savas kultūras gaišu un spožu parādību un ceļa vedēju. Šie nedaudzie atmiņas ziediņi noberas pie viņa kapa pieminekļa, ko šodien atklājam. Paliekošu pieminekli latviešu strādniecība viņam sagādājusi klusībā savās sirdīs. CIEMĀ AIZPUTĒ DZĪVIEM UN MIRUŠIEM Divas skaistas dienas paliks man neaizmirstamas: skaistā un sirsnīgi mīļā darba tauta skaistajā pilsētiņā. Nekad nebiju bijis Aizputē un nebiju iedomājies, ka viņā atrodas tik skaistas vietas: ūdens malā vēsturisks pilsētas nams, veca pils, kur mājo kā jaunsaimnieks pats pilsētas galva, upīte Tebra, kurai jāpārgroza tikai viens burts, lai kļūtu par Romas Tibru, - jau tagad Aizpute ir galvaspilsēta kaut gan ne pasaulei, bet apriņķim. Visskaistākais ir Misiņkalns, pilsētas parks un lepnums, kurš no vienas puses sasniedzams tikai vairāk simtu pakāpeņu augstumā. Skaista, liela birze ar plašu skatu. Man rāda Rokas birzi, vēsturisko cīņu vietu, - tā deva man motīvu braukt; man rāda arī Zingberga bulvāri, Herteļa bulvāri, Mātera ielu; rāda arī manu bulvāri jaunajā, nākošā pilsētas daļā, kur iedalīti jaunapbūves gabali un kur darba tauta cels sev nākotnes pilsētu. Pašā priekšā jauns glīts namiņš ar vaiņagu un karogu jumta galā. Arī mans jaunais bulvārs deva man motīvu braukt un pateikties; nedēju atpakaļ biju braucis Daugavpilī pa savu ielu. Pie «dzīvajiem» Aizputē nodzīvoju vienu dienu, un, jāsaka, ļoti dzīvi ir Aizputes «dzīvie»: rosīgi, darbīgi, progresīvi. Ne velti pilsēta visus gadus atrodas darba tautas rokās, un darba tauta vada tās likteņus droši uz gaišu nākotni; nejauj pilsētai un vispārības lietām pāri darīt no privātām interesēm, kas gandrīz visur novērojamas, kur valda pilsonība. Visur spodrība ārēja, laipnība iekšēja. Tautības labi sadzīvo kopā; pārsteidz, cik skaidri latviski runā ebreji, kuru liels daudzums piedalījās lekcijās un koncertos. Aizputes lielās revolucionārās tradīcijas darbojas jaunās paaudzēs un nes nemanot gaismas dzīvinošo iespaidu . . . Liela darba tautas sirsnība un atsaucība; spēcīgi un vingri strādnieku jaunās paaudzes priekšstāvji - sportisti, kuru starpā tūdaļ jūties kā mājās un savējos, daudz jaunu draugu, kuri tik laipni nāk pretī, - daiļās aizputietes ar puķēm rokās, tik daudz puķēm, ka jādomā, vai nevajadzēs jaunas vasaras, lai papildinātu plūkto robu, un -- kur Aspazija tās visas novietos; daudz vecu draugu no seniem laikiem; beigās patriarhs no 1905. gada - tas atgādina, ka laiks piegriezties «mirušajiem» un domāt par varoņiem, kuri ar savām cīņām un ciešanām darīja iespējamu mūsu tagadni, mūsu «brīvo Latviju» un darīs iespējamu mūsu nākotni un jauno valsti. Nākošā dienā biedri mūs aizveda vispirms pie Zingberga, 1905. g. cīnītāja nāves vietā. Rokaišu gatve, netāļu no Lažas pagasta skolas, kur Zingbergs bija par skolotāju. Skolotāja nošaušanai vajadzēja iebaidīt un iespaidot jauno paaudzi: iespaidoja gan revolucionārā garā, bet neiebaidīja. Skaistas lapu gatves pašā sākumā paceļas piemineklis: iežogots granīta stabs ar Zingberga vārdu, nāves dienu: 6. II 1906. g., un skaistu piemiņas pantiņu (diemžēl man noraksts pašlaik nau pieejams); piemineklis celts no vietējiem cīņas pieminētājiem, Lažas biedrības. Stabs nolikts taisni zem tās liepas un tā zara, pie kura Zingbergs tika nonāvēts. Nonāvētāja vārdu vietējie vairs labi neatmin: vai pats Manteifels, vai kāds Korfs. Turpretim atmiņā palikuši vēl tādi vēsturiski sīkumi: Zingbergu zaldātu ekskorte vedusi kopā ar vairākiem citiem. revolucionāriem no Kuldīgas uz Aizputi. Nedaudz kilometru aiz Aizputes, Rokaišu gatvē, ekskorte apstājusies un notiesājusi Zingbergu vienu. Kad Zingbergu izveduši uz priekšu, atļāvuši atvadīties no dēla viņa vecajam tēvam, kurš bija sekojis, zinādams, kas dēlam ir gaidāms. Pie liepas pielikuši trepes. Dēls novilcis kažociņu, atdevis to tēvam un pēdējo reizi to apskāvis. Tēvs neizturējis un aizgājis aiz tuvējās klētiņas, kur paģībis. Dēls pakāpies pa trepītēm; tam uzsaukuši pa krieviski, lai kāpjot vēl augstāki, viņš atbildējis: «Es esmu diezgan augsti kāpis dzīvē. Kā jūs mani šodien sodāt, tā jūs no soda neizbēgsat!» Tad apmetuši viņam cilpu ap kaklu un uzvilkuši augstāk. Kad viņš karājās, uz viņu vēl izšāvuši vairākas reizes. Viss noticis uz barona pavēli. Vēlāk tēvam atjāvuši mironi nocelt un aizvest mājās. Zingbergs bijis jauns cilvēks, divdesmit divu gadu. Biedri nofotografēja vēsturisko piemiņas vietu, un mēs uzlikām puķes. Mēs atradām svaigas puķes priekšā uz pieminekļa. Darba tauta nau aizmirsusi tos, kas mira, lai viņa dzīvotu. Pa lielceļu uz Kazdangu, netālu no Zingberga nāves vietas, Zīles mājās tā paša 1906. g. janvāra mēnesi, tātad drusku agrāk par Zingbergu, tika nošauts skolotājs Pumpurs. Tā ābele, pie kuras viņš tika pakārts un tad sašauts, ir nokaltusi. Mūs laipni aizvada uz nāves vietu Zīles mājas saimnieks un pastāsta, ka nošautam skolotājam norauti vēl zābaki no kājām. Turpat pie otras ābeles, kas vēl stāv, pakārts kāds revolucionārs igaunis Klops. Leģenda par to stāstot, ka kāda veca sieviņa, kura pazinusi Klopu, trīs naktis no vietas viņa redzējusi sapnī, un tas lūdzies, lai viņu noņemot no koka un apglabājot. Vecīte to arī darījusi, tā kā mironim nebijuši tuvumā nekādu piederīgu, tad viņš tiešām trīs dienas bijis karājies pie ābeles. Pie lielceļa turpat nošauti Kazdangas Pāvulu Branševics, Kazdangas Čīču Grinvalds, muižas skrīvers Kronbergs, rēdnieks Mansfelds. Bet, vai šī vārdu identitāte pietiekoši noskaidrota, nevar šim brīžam teikt bez tuvākas apjautas pie vietējiem vecākiem iedzīvotājiem. Arī šī vieta no biedriem tika nofotografēta līdz ar ziņu sniedzēju. Tālāki brauciens mūs aizveda pie Valtaiķu kroga, kur nošauto skaits sasniedzis trīsdesmit divus varoņus. Tie bijuši tie paši, kuri tikuši vesti kopā ar Zingbergu, bet aizvesti tālāk un nošauti dienu vēlāk. Pa nakti visi bijuši iesprostoti Valtaiķu krogā, kur pirms nāves tikuši pagalam aplaupīti. Skumjo stāstu par 32 varoņu nāvi stāstīja kāds neviļus aculiecinieks, Indriķis Novickis. Viņa brālis Fricis ticis nošauts dienu iepriekš. Visi nošautie bijuši samērā labi apģērbti; tātad laikam saimnieku kārtas; tātad krievu zaldātiem bijis vērts tos aplaupīt. Bijuši vesti no Kuldīgas, - kuldīdznieki, pilsberģieši un citi. Komandējis zaldātus un licis šaut pazīstamais Silvio Brederihs. Bijis labs pulks zaldātu, kājnieku un jātnieku. No rīta Brederihs pavēlējis notiesātiem iet no kroga uz tuvējiem vītoliem, kuri vēl tagad redzami un stāv mazas, bet stāvas lejas malā. Gājējus zaldāti tad apšāvuši. Novickis šaušanu novērojis no smēdes, kura vēl tagad redzama un stāv labu gabalu atstatu no soda vietas. Novickis bijis kalējs un no vajātājiem atstāts sveikā. Viņš redzējis, ka, galvenām kārtām, šāvuši divi zaldāti, sevišķi nikni viens. No notiesātiem viens izbēdzis, pārskrējis pār leju mežā iekšā. Nošauto lielākā daļa pie vītoliem iekrituši gravā. Piederīgie viņus par laiku aizveduši un apglabājuši. Stāstītājs, kurš reizē ar mani nofotografējās, atnāca laipni izrādīt vēsturiskās vietas, atstādams savu darbu pie rudzu novākšanas. Tā katru, kas pats vai kura piederīgie bija cietuši lielajā revolūcijas gadā, neaizmirsa vēsture, bet labprāt palīdzēja vecās piemiņas celt gaismā. Tomēr nācās še, Valtaiķos, sastapties arī ar bailīgām dvēselēm, kuras «ne ko zināja, ne gribēja zināt» par «briesmu gadiem», kad zemāks izrēķinājās ar saviem verdzinātājiem - baroniem. Divas vecītes stāsta, ka nošauti gan zemnieki, kādi 27, bet - «kas to zin; tā jau kaut kur tas bija». Viens vecīts ir vēl gudrāks un gluži kā vecos kungu laikos stāsta: «Es te garām gāju pa tiltiņu un redzēju pie vītoliem guļam kādus 30 vīrus. Bet, kas tie bija, kā lai es to zinu? Es tikai garām pagāju.» Tas vecīts visur tikai garām pagājis; nau arī manījis, ka pienācis jauns laiks, ko atveduši tie nezināmie 30; nau arī manījis, ka nevalda vairs baroni mūsu zemē. «Kā lai es to zinu? Es neesmu vainīgs, laidiet mani vajā.» Šādi vecīši ir tie, kas nezina, vai tik baroni nenāks atpakaļ? Nenāks: augšā celsies tikai tie nošautie varoni; baroni guļ zem smagiem kapu akmeņiem un celties nespēj. Tādus kapu akmeņus mēs redzējām Kazdangas pilī. Mūsu pavadonis mums vē1 stāstīja, ka ap to pašu laiku ticis nošauts pie ceļu rādītāja kāds jauns zēns Hermans; negribējis iet, ceļos lūdzies, tad viņu nošāvuši un ar kāju ievēluši grāvi. Turpat Valtaiķos uz mācītāja lauka tikuši nošauti vēl Sieksates saimnieki Beņķīts un Ķipīts. Netālajā Kazdangā - brīnum skaista pils, lielisks parks, trīs lieli zivju dīķi, kur arī tagad zivju audzētava, pilī arodskolas - Manteifels uzcēlis «uz mūžiem» mauzoleju, kur salasījis visus apkārtējo Manteifeļu un radu miroņus - mēs saskaitījām vairāk par 40 kapu akmeņus. Uzcelta liela terase ar blakus miroņu pagrabu, tik liela, ka ļaužu fantāzija to iedomājusies par kara uzmetni priekš milzu lielgabaliem un pagraba augšlodziņus par šaujamiem lodziņiem. Liela dāma bijusi Manteifelim: sapulcēt visus mirušos ģimenes locekļus, lai tos pils paspārne aizsargātu pret jaunu laiku un revolūciju. Pati pils pēc tam, kad bijusi nodedzināta no revolucionāriem, tikusi no Manteifeļa uzcelta no jauna tikai no akmens un dzelzs, pat durvis un logi bijuši no dzelzs, un Manteifels teicis: «Lai mēģina pili nu nodedzināt!» Pils nu gan nau vairs degusi, tā jaunizbūvēta no Latvijas valsts, bet nelaiķus baronus neapsargā vairs ManteifeIs, un vinu kapa pieminekļus apsargās latviešu pieminekļu valde. Vecajam Manteifelim pie skolas nama uzcelts piemineklis 1901. gadā un pastāv vēl šobrīd, jo viņš «šo Skolas namu, pagastam piepalīdzot, 1876. g. uzbūvējis». No Kazdangas braucām atpakaļ uz Aizputi, pieminēdami, ka 1906. g. Kazdangā apšauti no Manteifeļa - 10 cilvēki, Vērgalē - 8, Zieģos - 9 utt. Aiz Aizputes, otrā pusē, tikai triju kilometru attālumā, atrodas slavenā «Rokas birze», kur cīņā krituši tanī pat gadā gandrīz simts cīnītāju pa: «brīvo Latviju». Tie bijuši lielās Aizputes kaujas dalībnieki - cīravieši, dzērvenieki, alšvangieši, ezerieši u. c. Viņi tikuši ielenkti no trim pusēm, kad bijuši nonākuši birzē; viņi bijuši nodoti. Baronu un krievu karaspēks atklājis uz viņiem uguni piepeši; uz Vietas palikuši kādi deviņdesmit. Daži glābdamies uzrāpušies kokos, un zaldāti jokojušies, ka šaujot putnus. Netālējās Aizputes pagastmājas nabagi piekopuši kādus 30 miroņus. Kaujas vietā ceļi krustojas un stāv ceļa rādītājs ar rokām, - varbūt tādēļ vārds «Rokas birze». Tagad visas četras rokas rāda uz nākotni, kuras liecinieki turpat guļ simtiem. Kādu puskilometru no kaujas vietas ir pagastskolas nams, - tanī paslēpās skolotājs Bazons pagrabā. Nams tika aizdedzināts, bet skolotājs izglābās. Mums stāsta par to un rāda glābšanās vietu nelaiķa Ādolfa Herteļa radnieks, arī Hertels. Ādolfam Hertelim piemineklis ir atklāts pagājušo gadu Rīgā, - kad pieminēs arī ar pieminekļiem citus kritušos varoņus? Aizputnieki grib izpildīt savu pienākumu un, es zinu, izpildīs. Viņiem sekos citi visās Latvijas malās. Mums ir divas strādnieciskas vēsturiskas biedrības, - tām te arī darba lauks. Piektā gada lielā kustībā piedalījās arī saimnieki, kas bij progresīvāki un saprata savu laiku, - vai tagad tādu nau? Vai līdz ar progresu pie viņiem izmirusi arī progresa piemiņa? Ja ir kur kopēja lieta visai latviešu pilsonībai, tad te ir tāda - jo no 1905. g. revolucionārās kustības cēlās mūsu kopējā Latvijas republika, Vai tas ar būtu jau aizmirsts? Aizputē ir Herteļa un Zingberga ielas, - arī Rīgā bija savi varoņi 1905. g., bet ārēji to manīt nevar Rīgas ielās. Nau arī Rīgā paša 1905. g. ielas, kaut gan tāds nams ir, kaut gan neatzīmēts. Parīze, Roma piemin savus lielos gadus, bet Rīga jau nau ne Parīze, ne Roma. DRUSKU ATMIŅU Divi zēni rotājās Randenes istabā. Tā ir vecā Rande nes dzīvojamā ēka; šauras telpas, zemi griesti, mazi logi, bet tas necik netraucē zēnu omulību. Reti satiekas zēni; ne viņu vaina; viņu vecākiem ir kādas domstarpības. Abēju vecāki it latvieši - muižu rentnieki, paraduši vien tuļu dzīvi, nepieraduši satiksmi. Pliekšāni aiziet no Randenes, Siliņi ienāk un iepērk muižu par dzimtu. Nu zēni ilgus gadus nesatiekas, aizmirstas, bet ne gluži: bērnības saites ne tik aši sarauj ij dzīve. Viens zēns, nu jau jauneklis, «Dienas Lapas» redaktors, saņem vēstuli ar lauku korespondenci no Augšgales un lūgumu to ievietot laikrakstā: bērnības draugi atkal satikušies, kaut gan viens palicis lauku dzīvē, otrs aizgājis no tās arvien tālāk un tālāk projām līdz pat Rīgai un avīžniecībai. Drīz aizgājējam ir ar to vēl nepietiek: viņš ieiet strādniecības kustībā un, kā sekas no tā, tiek aiziets projām uz dziļu Krieviju līdz Urāliem. Arī pārnākot mājās, viņam pēc īsas atpūtas jāiet vēl tālāk; nu jau par viņa aiziešanu nerūpējas neviena augsta valdība, - jārūpējas pašam un jābēg. Te satiekas atkal abi bērnības draugi. 1905. g. pašās beigās ierodamies Randenē pie Siliņiem mēs ar Aspaziju. Ilgi nevar uzturēties viesmīlīgajās mājās, jābrauc tālāk - uz ārzemēm. Bet vai nu šinī reizē - vai kādu gadu agrāk, kad pēc pārbraukšanas no trimdas arī vēl nevarēju justies drošs no žandarmērijas un meklēju patvērumu Randenes tālumā, - visādā ziņā šinī Randenē steigā sarakstīts «Uguns un nakts» pirmais cēliens. Pie tā paša kamīna laikam sacerēts arī «Ģirta Vilka» pirmais cēliens. Vai nu no kamīna izstarojis silts radošs spēks, vai no siltās viesmīlības, - lai nu kā: es dzejniekiem varu tik silti ieteikt šai zemes kaktiņā ierausties. Varbūt man arī palīdzējis dzimtās vietas un bērnības ģēnijs. Uz ārzemēm mūs izvada Vilis Siliņš pašā 1906. g. pirmajā dienā - zīmīgi sākas jaunais gads un jauna dzīve. Grīvas Kalkunu stacijā gaidām ārzemju vilcienu; ārā sniegota vētra. Sargs prasa: Kurp braucot? - Uz mājām! - lai nesaceltu aizdomas, sargs ar to apmierinājas. Vilis Siliņš vēl tagad atstāsta sīkumus, kurus biju jau piemirsis. Bet vēl mēs satikāmies, arī tik tālu aizbraukuši. Siliņam jāemigrē, kaut uz laiku. Cīrihē atkal redzamies un vairākkārt; dzīvi sarakstāmies. Viņš studē kooperatīvus jautājumus visā to plašumā un, kad pārbrauc mājās, ir kompetents speciālists. Joprojām sarakstāmies, bet rodas domstarpības, dzīve mūs atkal šķir, mēs stāvam pretējos lēģeros, mēs nesatiekamies. Šo vasaru apmeklēju tēva kapu - tēvs apmeties Daugavpili netālu no Randenes -, gribēju apmeklēt arī Randeni un atradu tur veco draugu Vili Siliņu viņa skaistā, laipnā ģimenē; redzēju arī veco kamīnu, bet tagad tas bija auksts. Šīs atmiņu rindiņas lai ir sveiciens Vilim Siliņam viņa mūža un darba gaitā. Man bažas, ka drusku pagarš ir iznācis sveiciens, bet drusku pagara arī jubilāra darba gaita. Otras bažas, vai būs diezgan kultūras abās pretējās pusēs uzņemt šo sveicienu labā. Atbalss atsaucas: labā! KAS ZTN, KUR ATRODAS TURAIDAS MAIJAS KAPS? Siguldas apkārtnē pirms kara veci ļaudis stāstīja, ka Siguldā vēl esot atrodams Turaidas Maijas kaps. Stāstīja pat, ka kādās mājās dzīvojot vēl kāds vecītis, kurš varot noteikti parādīt, kur kaps atrodas. Pēc veciem nostāstiem, Maijas līgavainis, Turaidas dārznieks Viktors, nogalināto Maiju esot apracis netālu no tās alas, kur viņi slepeni satikušies un kurā arī viņu mežonīgais polis nogalinājis. Sakarā ar šiem nostāstiem dzejnieks Rainis griežas pie sabiedrības ar sekošu aicinājumu: Turaidas Maijas kaps. Vai tāds ir jel maz vēl atrodams? Neiespējams tas taču nau, jo Turaidas Maija, Maija Greif, ir vēsturiska persona - un varētu ļoti būt, ka viņas kapa vieta būtu uzglabājusies vēl līdz šai dienai. Vairāki mani draugi teikuši, ka Turaidā tiešām ir vēl Turaidas Maijas kaps. Es to redzējis neesmu, bet brīnums ir, kā to nau redzējuši, vismaz meklējuši mūsu tik cītīgie un naskie avīžnieku - ziņotāju kungi. Visu viņi atrod, visu ievēro, ne vien redzamās, bet arī neredzamās lietas, viņi uzmin pat domas, kuras vēl nau izteiktas, - vai mūsu vēsturiski pieminekļi viņus neinteresētu? Tas nevar būt. Es vislabākos uzskatos par mūsu avīžnieku lielām zināšanām, spožām spējām un lielo gribu izcelt visu, kas mūsu kultūrā izceļams. Ja arī būtu tikai baumas, ka pastāv vēl Turaidas Maijas kaps, vai i tad nevajadzētu šīs baumas pārbaudīt? Vai nevarētu dot kādu attēlu no domātās vietas? Mums tik daudz fotogrāfijas darbinieku, kas visu attēlojuši un darījuši nemirstīgus ne vien slavenus skrējējus un lēcējus, arī noziedzniekus, lielus un mazus~ nelaimē. kritušos un nekŗitušos, ugunsdzēsējus un māksliniekus - vai Turaidas Maiju arī nevarētu ieskatīt vismaz kā nelaimē kritušu? Un, ja kapa vieta tiešām ir, vai tad nevajadzētu par viņu rūpēties? Maija Greif mūsu kultūras vēsturē ar savu varonīgo nāvi vien ir ieņēmusi ļoti spilgtu noteiktu vietu. Viņas cēlā persona - uz laiku aizmirsta, kad mēs paši sevi bijām aizmirsuši, - nezudīs vairs no tautas atmiņas. Maijas personā ikdienas cilvēks paceļas līdz varonībai, rādīdams, ka tautas pamatā ir visi augstie garīgie spēki un tikai bieži latentā, apslēptā stāvoklī. Ar šādu personu savā vēsturē mēs varam lepoties. Vai Turaidas Maijas kaps ir atrodams? VISNELAIMĪGĀKĀ TAUTA UN ZEME PIEZĪMES PAR ARMĒŅIEM UN ARMĒNIJU Kad biju ceļā pa Franciju, kura pārdzīvojusi briesmīgo karu, bet uzvarējusi, kura briesmīgi izpostīta, bet atkal atdzīvojusies, - tad vairāki gadījumi man lika atcerēties tās tautas un zemes, kuras vēl nelaimīgākas, kuras ne uzvarēja, ne atbrīvojās. Dzelzceļa vagonā nācās braukt kopā ar pusaudzi bāreni armēnieti, kura viena pati ceļoja uz nezināmo Parīzi pie nezināmiem cilvēkiem; Parīzē satikos ar gruzīņiem, ar kuriem runājām arī par Armēniju, un Beļģijā, atkal netīšām, nācās dzirdēt spriedumus par armēņiem, kur tie tika nevis nožēloti, bet bargi nosodīti un kur tika teikts, ka armēņi un Armēnija pelnījuši savu nelaimīgo likteni. Mēs paši, latvieši, neesam nekad bijuši laimes lutināti, mēs maza tauta, un ir dabīgi, ka mēs jūtam līdzi citām mazām un nelaimīgām tautām. Manī atmodās senās simpātijas uz Armēniju, nāca atmiņā senais biedrs armēnietis, ar kuru kopā pavadījām vairākus gadus trimdā tālā Krievijā, Slobodskā. Viņš saucās Humarjans un, būdams armēņu saciāldemokrāts, bija arī liels armēņu patriots; viņš ne vien daudz stāstīja par savu dzimteni un saviem tautiešiem, bet uz manu lūgumu uzrakstīja garāku rakstu par armēņiem un Armēniju, sevišķi par viņu vēsturi un literatūru. Šis apskats par Armēniju, kurš sacerēts 1900. gadā, bija. no manis nodomāts toreizējai «Dienas Lapai», bet es tagad. vairs neatminos - kādu šķēršļu dēļ tas netika iespiests un palika pie manis neizlietots līdz šim laikam. Reizē ar šo apskatu taisījos tulkot latviski arī kādu armēņo romānu, bet arī tas nodoms palika neizvests. Apskata izlietoti kā avoti. - Mozus no Horenas «Armēnijas vēsture», attiecoties uz vēstures datiem; literatūras nodaļā izlietota Aršaka Čobaniana grāmata «L'Armenie, son histoire, sa littérature, son r?le en Orient»; bez tam ziņas smeltas no dažādu armēņu laikrakstu un brošūru rakstiem, kas tanī laikā bija pieejami. Tāpat piepalīdzēja rakstu sastādītājam dažādie krievu izdevumi, it īpaši apcerējumi plaši pazīstamajā liberālajā avīzē «Ruskije Viedomosti», kur toreiz bija par līdzstrādnieku slavenais atklātības darbinieks G. Džanšijevs, pats dzimis armēnietis. Toreiz bija tumšākais Krievijas reakcijas laiks, un šo reakciju nācās izbaudīt arī Armēnijai. Bet diemžēl armēņi nevar teikt, ka pēc 25 gadiem, pēc pasaules kara pabeigšanas, viņi vai viņu zeme būtu tikuši laimīgāki. Nē, - «mūsu apgaismotos laikos», kad svinīgā un vissvinīgākā kārtā ir atzīts tautu pašnolemšanas princips, kad daudzas mazas, līdz tam apspiestas tautas ir tikušas vismaz pie teorētiskas patstāvības, kad daudzas nesaucas vairs par nelaimīgām tautām, - mūsu laika armēņi un Armēnija ir ne vien tikpat nelaimīgi kā agrāk, bet pat vēl daudz nelaimīgāki un ar pilnu tiesību   v a r   s a u k t i e s    p a r   v i s n e l a i m ī g ā k o   t a u t u    u n   z e m i. Diemžēl armēņi šo bēdīgo patiesību var pierādīt ar visneapšaubāmākiem pierādījumiem, ar skaitļiem. Agrāk visšausmīgākās turku varmācības laikā, 1895. un 1896. g., no armēņu tautas   t i k a   a p k a u t s    k ā d s   m i l j o n s;   tagadējā karā    t i k a   a p k a u t s   a t k a l,   k ā d s    m i l j o n s   a r m ē ņ u,   bet - ievērojat labi - tie nau karā kritušie, bet tie tika sistemātiski apkauti kā mierīgi iedzīvotāji. Virsuzraudzība pār Armēniju toreiz bija   v ā c u   karavadības rokās, bet apkaušana tomēr notika. Pēc tam atlikušie armēņi nevis dabūja politisko patstāvību, kā dažas citas mazas un izpostītas tautas - mēs par to arī ko zinām -, bet Armēnija palika sadalīta starp trim valstīm: Turciju, Krieviju un Persiju. Armēnijas lielās nelaimes izskaidrojas ar to, ka viņa ir vārtu sardze starp Āzijas un Eiropas tautām, ka viņa ir tranzīta zeme, kurai iet cauri tautu tautas, - un ka armēņi grib palikt tauta pati par sevi ar savu valodu un dvēseli; negrib atdot savu vārtu atslēgu citām, grib būt ne caurbrauktuve, bet apzinīga starpniece. Vai Latvijai nau līdzīgs liktenis un vēsture - un līdzīgs uzdevums? Vai arī mūsu nākotne nau starpnieces lomā starp rietumiem un austrumiem! Un vai šī loma nau jau allaž bijusi vēsturē? Vai Grieķija nau nesusi šo lomu un liela tikusi? Vai mēs pratīsim un vai spēsim šo lomu nest kā savu nākotni? Grieķija bija vislaimīgākā zeme, Armēnija ir visnelaimīgākā; Grieķija bija visizglītotākā, Armēnija pēc tā centās, bet nepanāca, - vai tur nau viņas nelaimes cēlonis? No vēstures piemēriem varam mācīties, saka vēsturnieki un atrod še vēstures zinātnei attaisnojumu. Varbūt kāds lasītājs jutīsies ierosināts un lūkos iepazīties ar tik tālo Armēniju., varbūt dažs palasīsies kādus pantus no armēņu lirikas un epikas, kuras tik svešādas un interesantas. Piemetinu, ka šim apskatam izlietoju armēņu dzejas franču tulkojumā. Anatols Franss vēl 1897. gadā teica par armēņiem: «Jāatzīst, ka šī gudrā un drošsirdīgā tauta, kura cenšas piesavināties civilizētās Vakareiropas augstākās idejas, tiklab ar savu ģēniju, kā ar savām ciešanām ir ieguvusi tiesības uz to tautu līdzcietību, kuras devušas sākumu taisnības un brīvības idejām . . . Mocekļu asinis nau velti lijušas . . . Spēks ir viņu pusē - spēks, kurš gan izklaidēts, bet varens: cēlu siržu un izcilu garu līdzjūtība.» Pašu pēdējā laikā, šogad, par armēņu bēgļiem sācis interesēties Fritjofs Nansens, nansenistu tēvs, visu kara bēgļu apgādātājs, - vai viens cilvēks vairāk panāks nekā visa savienotā un nesavienotā civilizētā pasaule - vismaz Eiropas - diplomātija? Cerēsim. Jo šim vienam cilvēkam ir sirds, un tai daudzkārtīgai diplomātijai tikai gudrība. I PAR ARMĒNIJAS VĒSTURI Kāds arī nebūtu armēņu liktenis - viņš bijis bēdīgs; kas viņus arī negaidītu nākotnē - viņu zemei vienmēr ir jāpaliek vienai no visinteresantākām uz visas zemes lodes . . . BAIRONS (1817. g.). Nevar būt šaubu, ka tagadējie armēni ir savu senču cienīgi, - ar savu cēlo garu, cenšanos pēc zinātnes un izglītības un ar savām daudzpusīgām spējām pelna visaugstākā mērā visas izglītotās pasaules simpātijas. PROF. HIBŠMANIS (1890. g.). P i r m s   v ē s t u r e s.   H i p o t ē z e s.    Armēnija, kādreiz liela un varena valsts, tagad zaudējusi savu politisko patstāvību un ap 1900. g. bija sadalīta starp trijām valstīm: Krieviju (Erivaņas guberņa, Karskas apgabals, daļa no Baku'as un Elizabetpoles gub.), Turciju (Erzeruma, Vana, Erzinkjana, Zeituna un Kilikija) un Persiju (Azarbeidžāna). Gluži īpatnēji veidojies šīs zemes vēsturiskais liktenis: tauta, kura bija daudz tūkstošus gadus pirms mūsu ēras varenākā Mazāzijā, kura sējusi vii2ā civilizāciju vēl pirms ēģiptiešiem un grieķiem, tagad atkarājas no citu žēlastības. Vecākais Armēnijas vēstures periods zūd laikmetu dziļumos un kā visām tautām apvīts dažādām teikām. Paši armēņi sevi sauc «Hai» - pēc ceturtā Jafeta dēla - Hai'a - vārda: Hais, pēc teikām, tad arī bijis armēņu ciltstēvs. Savu zemi armēņi arī sauc par «Haikastanu». Vārds «Armēnija» esot cēlies no Haika dēla dēla - Aramenaka, kura vārdā grieķi nosaukuši zemi par Armēniju. Tāda ir teika. Zinātniskie izskaidrojumi par armēņu izcelšanos ir dažādi:   J e n s e n s    domā, ka Hai ir hititu jeb hetitu atvasinājums. Šie hititi kādreiz apdzīvoja lielu impēriju, kura ne vienreiz vien apdraudēja arī Ēģipti. Viņi, starp citu, palīdzēja arī Palestīnai atbrīvoties no faraonu virskundzības.   B e i k s   izsaka domas, ka haikanu pāriešana uz Mazāziju ir vedama sakarā ar kimeriešu izceļošanu no Dienvidkrievijas; kimerieši tad arī, pēc viņa domām, ir armēņu senči, āriešu skitu izdzīti. Valodas ziņā armēņi ir pieskaitāmi pie āriešiem. Pēc prof. Patkanova domām (Patkanovs ir pats dzimis armēnis), armēņu valoda ieņem visur vietu starp ģermāņu un slāvu-lietuvju valodām un ir patstāvīgs zars indoeiropiešu valodu grupā. Jaunākie lingvisti armēņu valodu uzskata kā trāķiešu-frigu valodu atzarojumu, sekodami tādā kārtā Hērodotam, kurš armēņus uzskata par radniecīgiem trāķiešiem. * V ē s t u r e s   l a i k s.   A r m ē n i j a s   p a t s t ā v ī b a.    P a t s t ā v ī b a s   z a u d ē š a n a.   Sirmā senatnē Armēnija ilgu laiku bija zem Asīrijas, Babilones un Persijas virskundzības. Ir zināms, ka VI gadu simtenī pirms Kristus armēņi atkal atsvabinājās un dibināja patstāvīgu valsti, kuras valdnieks bija Tigrans I. Pateicoties savam ģeogrāfiskam stāvoklim, Armēnija vienmēr bija ķildu ābols starp Grieķiju un Persiju; karos viņu starpā Armēnijai vienmēr piekrita liela loma. Otrā gadu simteni pirms Kristus Armēnija sadalījās divās daļās: Lielā un Mazā Armēnijā. Pirmā drīzi dabū Aršakidu dinastiju (sānu līnija no persiešu Sasanidu dinastijas). Aršakidi valdīja ap četri gadu simteņus, apmēram līdz III g. s. pēc Kristus. Bagdādes kalifu karā ar Bizantijas imperatoriem Lielā Armēnija ne vienreiz vien tika izpostīta. Romas laikmetā armēņi ir Romas pilsonības ievedēji Kaukāzā un Persijā. Armēņi pieņēma kristīgo ticību 286. g., lai gan kristīgo starp armēņiem bija daudz jau mūsu ēras pirmā gadu simteni. Viņi ieveda kristīgo ticību visā Kaukāzā, deva labākos skolotājus un pazīstamās kristīgās «gnostiņu» skolas pārstāvjus, viņi galu galā radīja plašo vēsturisko Kaukāza literatūru. Ar savu Bagratidu dinastiju (IX-X g. s. p. Kr.) armēņi ieveda savu kultūru un mākslu visā Kaukāzā. Viņi arī kalpo ticības ziņā radniecīgai Bizantijas impērijai, dodot viņai veselu rindu juristu, valsts darbinieku un pat imperatoru. Juliāna Atkritēja laikā Romā bija slavens orators armēnis Proerezioss, kuram Mūžīgā pilsēta uzcēla pieminekli ar šādu glaimojošu uzrakstu: Regina regum Roma regi eloquentiae, t. i., «Karaļu karaliene Roma daiļrunības karalim». No armēnu imperatoriem (pavisam viņu bija 10) visvairāk ievērojams un pazīstams ir Joans Cimishrijs. XI g. s. izbeidzās Bagratidu dinastija un sākās, pateicoties Bizantijas politikai, dažādas nesaskaņas un ķildas, un zeme uz ilgu laiku zaudēja savu mieru. Turku-seldžuku sakauti 1522. g., armēņi savu patstāvību nespēj vairs uzturēt; viņu valsts sadalās. Kad Lielā Armēnija bija zaudējusi savu neatkarību, daļa armēņu līdz ar Bagratidu dinastijas pēctečiem pārgāja uz Grieķiju. Mazāzijā un Kilikijā no seniem laikiem vēl bija patstāvīga valsts - Mazā Armēnija, kurā valdīja Rubinidu dinastija no 1080.-1375. g. p. Kr. Pēdējais armēņu valdnieks no Rubinidu dinastijas Leons VI mira 1395. gadā ceļojumā uz Franciju, kur viņš arī ir paglabāts lielajā Notre Dame de Paris katedrālē Parīzē. Viņa pēcteči dzīvo vēl tagad. Krustkaru laikā Kilikija daudzkārt palīdzēja kristīgiem viņu cīņās ar neticīgiem. 1403. gadā Kilikiju iekaroja seldžuki, un no 1508. gada tā galīgi padota viņu varai. * V a j ā š a n a s,   c i e š a n a s,   i z c e ļ o š a n a,    m ē ģ i n ā j u m i   a t g ū t n e   a t k a r ī b u.   Tomēr, armēņu valstij izbeidzoties, viņu neatkarība vēl nebija galīgi zaudēta. Tā Ziemeļu Armēnijā vēl XIX gadu simteņa sākumā bija viņu patstāvīgas melikstes (kņazu valstiņas). Ne vienreiz vien arī armēņi mēģināja iegūt atpakaļ politisko neatkarību. Seldžuku un persu valdība drīz vien lika sajust savu smagumu . . . Musulmaņu fanātiskās varas iespaidota, sākās armēņu emigrācija, daudzi izceļoja uz Gruziju, Indiju, Krimu, Besarābiju un Ungāriju. Mazāzijā armēņu tauta, kura, akadēmiķa Abiha (1845. g.) vārdiem runājot, «labvēlīgi iespaidota no kristīgās ticības, agri sasniedza augstu kultūras pakāpi un vispār ir viena no ievērojamākām parādībām Austrumu vēsturē», - šī patiešām bāru tauta ir pārcietusi daudz varmācību, vajāšanu un visnežēlīgāko izkaušanu . . . Jau no dabas būdami mierīgi zemkopji - 90% no visiem armēņiem nodarbojas ar zemes apstrādāšanu -, slacīdami saviem sviedriem zemi, kurā atdusas viņu senču trūdi, smagi nopūzdamies pāri savam pirms ūdensplūdu laikmeta arklam, armēņi lūdza turkus saudzēt tikai viņus pašus, viņu sievas un bērnus, un viņu svētumus. Bet - arī to viņi nevarēja sasniegt! Tāpēc arī pilnīgi saprotams tas pievilkšanas spēks, kuru armēņi juta pret kristīgo Krieviju. Šis spēks daudz līdzēja Krievijai, iekarojot Kaukāzu. Krievijas kari ar Persiju un Turciju ir pilni armēņu tautas varonības pierādījumiem . . . Ne par velti kara vēsturnieks Gļinka saka, ka, «ieņemot Erivaņas cietoksni, krievu vislielākais spēks bija armēņu krūtīs . . .». Daudz vajadzēja spēka, izturības un kulturālās stingrības, lai varētu uzglabāt savu ticību, valodu un vispāri savu garīgo seju no karojošā musulmanisma spaidiem, īpaši, zūdot kristīgo Austrumu atbalstam Bizantijai . . . Neskatoties uz to, armēņi nekad nau zaudējusi cerību atsvabināties no musulmaņu jūga un ir daudzkārt mēģinājuši (vēl XVII g. s.) iegūt Armēnijas politisko neatkarību. Šādas domas un plāni bija arī viņu kaimiņiem. Tā vēl Katrīnas II laikā Potemkins un Zubovs sastādīja projektu par Armēņu-Gruzijas ķeizaristes nodibināšanu zem Krievijas protektorāta, bet šis projekts nekad netika izvests dzīvē. * A r m ē ņ u   n o   d a r b o š a n ā s,   i z g l ī t ī b a s   s t ā v o k l i s,   s k o l a s,   i n t e l i ģ e n c e.    Apskatīsim tagad armēnu pašreizējo stāvokli. Armēnija ietilpst arī tagad trijās valstīs: Krievijā, Persijā un Turcijā. Bez tam armēņi dzīvo arī citās valstīs. Kopā armēņu ap 1900. g. skaitījās 4,5 miljoni, no tiem Iekškrievijā dzīvoja 1,5 miljoni, Kaukāzā gandrīz viens miljons un t. s. krievu Armēnijā 845 667 armēņi, no viņiem 291 591 cilvēks dzīvoja pilsētās. Tātad Krievijas Armēnijā bija 69,6% no visiem Kaukāza armēņiem. Lielākā daļa armēņu tautas, ne mazāk kā 80%, dzīvo sādžās un ir zemkopji, kuri nodarbojas galvenā kārtā ar graudkopību. - Dārzkopība, kokvilnas audzēšana, zīdkopība un lopkopība ir tikai palīga līdzeklis galvenai nodarbošanai - zemkopībai. Armēņu zemnieki dzīvo vēl patriarhālu dzīvi. Viņi ne labprāt savu dzimtu sadala, tāpēc bieži var sastapt saimniecības, sastāvošas no 15, 20 un pat 30 cilvēkiem. Rūpniecība, īpaši fabrikas, ir vēl iesākuma stadijā; tai vairāk mājas amatniecības raksturs. Tautas izglītība Armēnijā nau zemāka nekā vispārējā Krievijā, bet pat augstāka. Tā, pēc statistiskiem datiem, skolās mācījās ap 19 907 zēnu un 824 meiteņu, pavisam 28 121 cilvēks jeb 3,8% no visiem Kaukāzā dzīvojošiem armēņiem; Eiropas Krievijā turpretī skolu apmeklējošo procents ir - 2,6. Agrāk mācības pasniedza armēņu valodā, bet no 1896. g. krievu valdība atrada par vajadzīgu slēgt ap 400 armēņu skolu, kuras bija garīdznieku pārziņā. Pirmskolas senāk bija garīdzniecības un draudžu pārstāvju pārziņā, pēcāk viņas nodotas Izglītības ministrijas zināšanā, bet reliģiski tikumiskā audzināšanas puse paliek garīdzniecības rokās. Kā senāk, tā arī tagad skolas uztur vietējās sabiedrības un draudzes bez jebkādiem valdības pabalstiem. Skolas varēja atvērt tikai ar noteikumu, ka programma ir jāmaina un visi mācības priekšmeti jāpasniedz krievu valodā, izņemot ticības mācības un armēņu valodu. Kas attiecas uz armēņu inteliģenci, tad viņa ļoti ātri vairojas un jau ap 1900. gadu bija ļoti daudz armēņu ar augstāko izglītību. Pēc oficiāliem datiem, Parīzes Sorbonnā, piem., bija vairāk armēnietes kā francūzietes. * A r m ē ņ i   P e r s i j ā.   T u r k u   A r m ē n i j a   -   s ā p ī g ā   v i e t a.   H a t i    -   H u m a j u n s.   N a c i o n ā l ā   k o n s t i t ū c i j a   u n   v i ņ a s   b e i g a s.    Persu Armēnija (Persijā armēņu ir ap 1 miljonu) - visnekulturālākā no visām Armēnijas daļām. Tikai pēdējā laikā, pateicoties jaunajai paaudzei, tur manāma mazliet dzīvība un cenšanās pēc kultūras, izraušanās no gadu simteņu tumsas un verdzības. Tomēr jāatzīmē, ka Persijā armēņi spēlē lielu lomu kā augstākā administrācijā, tā, īpaši, rūpniecībā un financēs. Jāsaka, ka - mahometāņu reliģijas stiprais fanātisko mullu un rupjo, māņticīgo dervišu iespaids ir panācis to, ka persu tauta ir vēl tumšāka nekā turki. Nau brīnums, ka tauta tur ir ārkārtīgi savvaļīga un naidīga jebkuram «jauninājumam», stingri turas pie senatnes un ir sveša kulturālai darbībai. Tāpēc arī, dabīgi, Eiropas kultūras ievedēji un pionieri tur ir armēņi un viņu rokās atrodas visa zemes tirdzniecība, pa daļai rūpniecība un finances. Turku Armēnija - tā ir armēņu sāpīgā vieta. No sen seniem laikiem armēņu stāvoklis Turcijā ir bijis ārkārtīgi bēdīgs. Neskatoties uz to, ka pēc Kučuk-Kainardžijas līguma 1774. gadā kristīgie Turcijas iedzīvotāji atradās zem Eiropas protektorāta, - patiesībā viņu stāvoklis bija ļoti smags līdz Krimas kara beigām, kad Napoleons III Parīzes kongresā piespieda sultānu izvest dažas reformas kristīgo labā. Šinī kongresā Eiropas valstis līdzsvara labā atrada Otomaņu impērijas pastāvēšanu par nepieciešamu un garantēja viņas teritoriju ar noteikumu, ka tiks izvestas reformas. Sultāns izdeva Hati-Humajunu, t. i., ediktu, 1856. g. februārī; tur viņš paziņoja par nākošām reformām. Ar šo ediktu tika izsludināta ne tikai personīgā drošība, bet arī visu pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā. Hati-Humajuns apsolīja arī radikālas reformas armēņiem. Un tiešām, liberālo Fuada un Ali-pašas ministriju laikā tika izdots likums par armēņiem, kurā viņiem bija dāvāta pašvaldība. («Azgain-Sachmadrutun», t. i., nacionālā konstitūcija, 1861. g. maijā.) Pēc jaunā nolikuma, armēņiem bija sava nacionālā padome, kura sastāvēja no draudžu pārstāvjiem un pārzināja vietējās lietas; vispārējās lietas pārzināja Centrālā nacionālā padome (arī izvēlēta), kura atradās pie Konstantinopoles armēņu patriarhāta. Šis nacionālās padomes pārzināja baznīcas, nodokļu un saimniecības lietas, tad tautas tiesas un tautas izglītību. Bet šī pašvaldība nebija uz ilgu laiku: Francijas un Krievijas sacensība, lielo reformatoru Fuada un Ali-pašas nāve, Francijas sakaušana 1871. gadā atņēma armēņu padomēm jebkādu iespaidu uz sultāna valdību; viss tas noveda pie reakcijas . . . Reformas pamazām iznīka, dodot vietu «vecai iekārtai», administratīvā patvarība apspieda ikkuru mēģinājumu atjaunot «nacionālo konstitūciju» . . . Pēc Midhata-pašas neveiksmēm (1876. g.) un krievu-turku kara ar San Stefanas miera līgumu (1878. g.) Turcijai atkal vajadzēja izvest Armēnijā reformas un dot autonomiju; kontrole par šo reformu izvešanu piederēja Krievijai. Bet Berlīnes kongresā, pateicoties Bismarka prasībām, San Stefanas līguma 16. punktu apmainīja ar Berlīnes traktāta 61. punktu, pēc kura armēņu liktenis tika uzticēts Eiropas gādībai . . . Kā Eiropa gādāja par armēņu likteni, to liecinās tālākie notikumi . . . * A r m ē ņ u   j a u t ā j u m s  t i e k   r a d ī t s.    A t k a l   a r m ē ņ u   i z k a u š a n a.    K o   s a u l e   v ē l   n a u   r e d z ē j u s i.   K r o n ē t a i s   s l e p k a v a.    P a s a u l s   k a r š.   «Armēņu jautājums neeksistē, bet mēs viņu radīsim,» sacīja kāds turku valdības virs franču sūtnim Kambonam 1890. gadā. Pareģojums piepildījās ātrāk, kā varēja domāt! Jau 1894. gadā Kambons rakstīja savai valdībai: «Armēņu jautājums jau ir radies. Gandrīz veselu gadu Armēnija un viņai tuvākās provinces ir svarīgu notikumu arēna. Mūsu konsuli ziņo mums katru nedēļu par arestiem un asiņainām sadursmēm starp armēņiem un valdību. Vienā no saviem pēdējiem cirkulāriem sūtņiem Porta (t. i., turku valdība) atzinās, ka Juzgatā tiešām tikušas izlietas asinis, un lielvezīrs paziņoja, ka Armēnija Portai ir tiešām lielu rūpju priekšmets . . .» Tātad armēņu jautājums atkal ir pacēlies . . . Kāds būs viņa atrisinājums?! Sultāna apsolītās reformas tikai mīts. Jā, un galu galos pilnīgi pareizi saka Kambons: - «Pirms Turcijā ievest reformas, tur vajaga visu reformēt.» Līdz ar armēņu tautas pašapziņas augšanu aug arī viņā kustība uz glābšanos. Nau arī brīnums, jo turku Armēnijā, neskatoties uz visām vēstures mācībām, nau vēl mūsu laikos mantas un personības drošības, apspiež katru cenšanos pēc izglītības, noliedz un vajā katru brīvu vārdu. Izkaušana un izsišana deviņdesmitos gados - tās ir šausmas, kādas vēl nau vēsturē redzētas. «Vēsture nezin,» saka Leruā-Boljē, «sacīšu vēl vairāk, pati saule, kuru - lietojot Vergīlija izteicienu - neviens nevar apvainot melos, - pati saule nezin vai ir redzējusi uz mūsu drūmās, daudzu noziedzību apslacītās planētas tik šausmīgus skatus, kādus bija jāredz nedēļām un mēnešiem cauri 1895. un 1896. gados armēņu augstienē.» Augusta slaktiņi 1896. gadā kā tumšs traips krita uz Eiropu un: «Turcijas pastāvēšana - ir kauns visām kristīgām tautām,» saka prof. Komarovskis. Taisnība, - nevar viņam nepiekrist! . . . Par nelaimi armēņiem, armēņu jautājums nau viegli atrisināms. Viņš nāk sadursmē ar kaimiņu valstu interesēm, kurās arī dzīvo armēņi. Turku Armēnija «vajadzīga» Eiropai, lai varētu uzglabāt status quo . . . Un «kronētais slepkava», kā Gladstons nosauca sultānu, izmanto savā labā izdevīgo stāvokli . . . Ar šīm šausmām tomēr vēl nebeidzās armēņu tautas mokas, - pasaules karš atnāca ar jaunu nelaimīgās tautas izkaušanu. Un karš strādāja sistemātiski, kaušana notika pēc iepriekš izstrādāta plāna, jo augstākā vadība bija vācu ģenerāļu rokās. Bet šī izkaušana, kura armēņiem maksāja vienu miljonu nokauto tautas locekļu, ir pārāk svaigā atmiņā, lai pie tās ilgāk uzkavētos. Mēs labāk pāriesim uz armēņu literatūru, lai aizmirstu šīs briesmas, un nobeidzam moku nostāstus ar armēņu vārdiem: «Bet, ticēdami armēņu tautas garīgam spēkam un dzīves spējai, mēs nešaubāmies, ka drīz pienāks beigas šīs daudzcietušās tautas mokām.» II ARMĒŅU SENĀ LITERATŪRA K a s   p a l i c i s   p ā r i   n o   a r m ē ņ u   d z e j a s.  N e r s e s s   «d a i ļ a i s».    Tas, kas tagad ir uzglabājies no armēņu senās literatūras, nevar būt pilnīgs šis tautas garīgās dzīves atspoguļojums. Tā ir galvenā kārtā baznīcas literatūra. Viņā nau tās dažādības un pilnības, kas grieķu literatūrā, nau tā straujuma, ārkārtējā fantāzijas lidojuma un krāšņuma, kurš tik raksturigs austrumu literatūrām. Viņa ir stingra un vienmuļa, Tāds ir mana drauga armēraa paša spriedums, bet mēs, ziemeļnieki, spriestu gluži pretēji - mums izliekas arī šī garīgā armēņu poēzija tik spilgta, krāsaina un fantastiska, ka mēs to nekad neesam dzirdējuši un nevarējām ne iedomāties. Salīdzināt to ar mūsu garīgo literatūru ir galīgi neiespējams, - mūsējā tad tā zaudē, ka viņas žēl paliek. Mēs par šiem rakstniekiem runāsim vēlāk. Še tikai mazs piemērs: R ī t a   l ū g š a n a,   ko dzied   N e r s e s s,    saukts «d a i ļ a i s»: Gaismas rīts, taisnības saule - lai tava gaisma uzaust manī! Celies, mans valdnieks, lai man stāvētu klāt; Cel mani, kas es esmu pilns žēlabu! Dari, ka es topu līdzīgs eņģeļiem! Topi dzīvība manim, kas es esmu miris; Gaisma manim, kas es esmu aptumsis; aizmidzini manas sāpes! Es tevi saucu ar savu balsi, es tevi lūdzu ar savām rokām, dod man tavas labās sirds dāvanu! Dod ūdeni manām acīm, jo es raudu karstām asarām, un dari mani brīvu no maniem grēkiem! Mīlas vārdā ar savu mīlu dari mīkstu manu akmens sirdi! Lej, Kungs, manā dvēselē tavas asins rasu, un mana dvēsele taps līksma! * T a u t a s   d z e j a.   K r i s t ī g ā   t i c ī b a   t o   i z n ī c i n a.   Mēs redzējām, cik bagāta un skaista dzeja ir armēņu literatūrā. Un tomēr jāsaka, ka armēņu literatūrai ir atņemta viņas oriģinālākā daļa: vecā pagāniskā episkā dzeja gandrīz gluži pazudusi, un maz viņas pieminekļu uzglabājušies līdz mūsu dienām. Kristīgā ticība apspiedusi armēņu tautas dvēselē to dzejisko radīšanas prieku, ar kuru vecie armēņu burtnieki un dziesminieki apdziedāja senās mitoloģiskās un varoņu teikas. - Arī pie mums kristīgā ticība darīja to pašu darbu, tik bez tik lieliem panākumiem: mūsu tautas dziesma izglābās. Sv. Grigors, kristīgās ticības sludinātājs Armēnijā, izpostīja ne tikai pagānu dievnamus, bet iznīcināja arī visus tos dzejas darbus, kuros tika slavēti senās Armēnijas dievi un varoņi . . . Spriežot pēc teikām, armēņu tauta vēl XII g.- s. beigās (p. Kr.) atminēja un mīlēja vēl dziedāt šīs vecās pagāniskās dziesmas. Cik niecīgas arī nebūtu vēsturnieku uzglabātās atliekas, viņas ir pietiekošas, lai pierādītu, ka pagāniskā Armēnijā bija gaiša, lepna un dzīvības pilna dzeja. Vienā no šīm atliekām, pašā svarīgākā, mēs atrodam mazu mitoloģiskas poēzijas paraugu. Viņā apdzied dieva valdnieka Vahagna piedzimšanu; Vahagns bija vīrišķības un saules iemiesojums. Radīšanas mokās brēca debess un zeme; Radīšanas mokās gulēja purpura jūra; Jūrai radās sarkaniņš niedrājs; No niedrāja kakliņa iznāca dūmi; No niedrāja kakliņa iznāca liesma; No liesmas izlēca puisēns: Viņa mati bija uguns, Viņa bārda bija liesma, Viņa acis bija divas saules. Otrs fragments, pilns naivuma un mežonīga skaistuma, rāda mums romantisku epizodi no valdnieka Artašesa I dzīves, kad viņš nolaupīja alanu valdnieka meitu. Vīrišķīgais valdnieks Artašess Lēca skaistā, melnā zirgā. Viņš izņēma sarkanas ādas arkanu ar zelta gredzenu, Viņš laidās kā ātrspārnains ērglis pār upi Un izmeta sarkanās ādas arkanu ar zelta gredzenu, Viņš apvija alanu valdnieciskās jaunavas stāvu, Radīja sāpes maigajam valdnieciskās jaunavas stāvam, Ātri aizvilkdams viņu savā nometnē. Līdzīgu dzejas darbu droši vien bija daudz. Armēnis pēc savas dabas un temperamenta tiecas uz lirismu. Viņš vienmēr dziji mīlējis dzeju, kura tad arī bija viens no galveniem elementiem viņa sabiedriskā un privātā dzīvē. Tautai bija savi dziesminieki un bēru raudātāji. Valdnieka galmā dzejnieki tika ļoti godāti un mīlēti. Bija pat karaļa dēli, kuri ar visu dedzību un ne bez talanta nodevās dzejošanai. Tā Tigrana Lidlā dēls Artavazds II, kuru romietis Antonijs aizveda gūstā uz Romu, uzrakstīja grieķu valodā dažas traģēdijas, kuras tika uzvestas ar lieliem panākumiem ilgāku laiku; pat vēl Plutarhs tās redzējis un mums par to atstāsta. Arī Vruirs, Artašesa I dēls, bija ievērojams vēsturē kā dzejnieks un mecenāts. Arī starp kristīgās Armēnijas valdniekiem bija daiļliteratūras aizstāvji, piemēram, valdnieks Vramšapuis un tādi prinči kā Saaks Bagratuni (Horenas Mozus, vēsturnieka, labvēlis), Vahagns Amatuni un Grigorijs Magistross. Šis Grigorijs bija vīrs ar lielu erudīciju un Platona filozofijas tulkotājs armēņu valodā. Arī īstā, nerakstītā tautas dziesma vēl tagad ļoti izplatīta visā Armēnijā. Vipa ir svaiga, naiva un cēla kā visas dziesmas, kas nāk no tautas sirds, un fantastiska kā austrumniece. Še maza šūpja dziesmipa: Es šūpļa dziesmu dziedu, lai tu dzirdi, Lai rāmi guli un lai saldi miedz! Gul tagad rāmi, gan tu tiksi lieliņš, Gan augsi, pieaugsi un izstiepsies, Gan tiksi garš un plats kā ciems un pilsāts Un šinī pilsātā pats lielākais; Gan tiksi liels un stipris tā kā mežs, Un saknes laidīsi gan dziļi zemē, Un tavi zari ēnu dos visapkārt. Un še būs pāris rindiņās aukles dziesma ar gluži savādiem, mums neparastiem salīdzinājumiem: Māte ir kā silta maize: Kas to ēd, tas jūtas sātnis. Tēvs, tas ir kā skaidrais vīns: Kas to dzer, tas jūtas ģirts. Brālis ir kā spoža saule, Kas dod gaismu kalniem, lejām. Vēl še vienu itin īsu gabaliņu no bēru dziesmas, kādas mēdz dziedāt bēru raudātājas. Raudātāja mierina māti, kuras dēls miris, - poēzija vien spēj mierināt: Viņš miris nau, tavs dēls, viyš miris nau! Viņš staigāt aizgājis pa savu dārzu. Viņš rozes plūcis, sev pie pieres licis Un iemidzis no viņu saldās smaršas. * K r i s t ī g ā   t i c ī b a   p ā r v ē r š   t a u t a s   p o ē z i j u.   V a r d a n s   M a m i k o ņ a n s.   D r ā m a s   v i e t ā   -   r e l i ģ i s k a s   c e r e m o n i j a s.   K r i s t u s   u n    A n a h i t a,   u n   u g u n s   d i e v s.    Ar kristīgās ticības ievešanu Armēnijā (301. g. p. Kr.) beidzas vecās Armēnijas vēstures periods un tautas garīgā dzīvē notiek svarīgas pārmaiņas. Kristīgā ticība vilka gluži jaunas līnijas tautas radošā un garīgā dzīvē, deva tautas ģēnijam, varētu teikt, gluži jaunu un citādu virzienu. Tautas priekšgalā stājas garīdzniecība; vada tautu, valda pār viņu, ved viņas dvēseli un saprātu jaunos robežojumos. Līdz tam laikam armēņu tauta dzīvoja vairāk instinktīvu, stihisku dzīvi: cīnījās, sapņoja, dziedāja savā veidā, kā prata un ko gribēja, - nebija viņai nekāda noteikta piemēra. Vienā vārdā sakot: garīgā tautas jaunradīšana parādījās kaut arī stihiski, bet par to brīvi. Baznīca ieveda kultūru, papildināja alfabētu (405. g.) un radīja rakstiskās literatūras sākumu. Viss tas notika IV un V gadu simteni. Kristīgā baznīca uzvarēja visur, un viņas literatūra bij pirmā un uzvarētāja visās zemēs un tautās, ne vien Armēnijā. Pirmie armēņu kristīgie apustuļi tanī pašā laikā arī ir pirmie civilizācijas dēstītāji Armēnijā. Izglītību viņi baudījuši Bizantijā, Romā, Atēnās vai Aleksandrijā. Visi viņi bija audzināti bībeles literatūras garā. Viņiem pieder svēto rakstu un svēto tēvu darbu tulkojumi armēņu valodā; patstāvīgiem darbiem, kuri radušies no viņu spalvas, ari ir reliģisks raksturs. Tā Sv. Grigors Apgaismotājs atstāja «Sprediķus un garīgas pārdomas», Jezniks uzrakstīja «Par uzvaru pār atkritējiem», Zinovijs Hlaks rakstīja par kristīgās ticības izplatīšanos armēņu provincē Taronā. Davizs, Neuzvaramais Agafangels, Korjuns, Saaks, Mesrops, Bizantijas Favets, Egiše - visi vairāk vai mazāk .pazīstami garīgi rakstnieki no IV-VI g. s. Zem šo garīgo rakstnieku spalvas vēsturiskie notikumi tika apskatīti no baznīcas viedokļa; augsta un bezpartejiska kritika bija sveša. Viss - stāvēja sakarā ar dievu . . . Pakāpeniski, garīdzniecības sprediķu un literatūras iespaidota, armēņu tauta piesavinājās jaunu viedokli, sāka raudzīties uz baznīcu kā uz savas tēvijas dvēseli, kā uz savas individualikātes dzīvu iemiesojumu. Tautas gars pakāpeniski pieņēma melanholisku, grūtsirdīgu virzienu šajā mistiskā tumsā, zaudēdams tur savu intelektuālo spēku - slimīgu spēku, pastrīpotu ticībā - grēku sūdzētāja un mocekļa spēku . . . Kad Aršakidu dinastija krita (428. g. pēc Kr.) un Armēnija pazaudēja savu neatkarību, - tauta pieķērās baznīcai. Nokļuvuši persu varā, armēņi tūlīt pacēla sacelšanās karogu, kolīdz Jazkerds, Sasanidu dinastijas valdnieks, gribēja viņus piespiest pieņemt Zoroastra reliģiju. Tā bija apbrīnošanas cienīga epopeja. Armēņi vīrišķīgi pretojās persu valdnieka pulkiem, un armēņu kņazs - Vardans Mamikoņans, daudzo pretinieku nomākts, krita kaujā ar saviem 1036 piekritējiem Avaraivas laukā . . . Bet viņa izlietās asinis glāba baznīcu: persi atkāpās, un armēņi bija uzvarējuši. Tā bija garīga uzvara, vājā uzvara pār stipro . . . Armēņu tauta vēl tagad nau aizmirsusi Mamikoņana varoņdarbu un godā viņu kā nacionālu varoni. Katru gadu meteņu ceturtdienā armēņi svin viņam par godu svētkus. Vēsturnieks Egiše, šī notikuma laikabiedrs un liecinieks, padarīja nemirstīgu šo epopeju savos darbos. No šo notikumu laika baznīca, tauta un literatūra sakusa vēl vairāk. Literatūra, kura sagatavoja šo savienošanos starp baznīcu un tautu, palika par ugunīgu šīs savienības izteicēju un pieņēma mistisku poēmu, garīgu pārrunu un reliģiski noskaņotu hroniku veidu. Bet ne tikai baznīcas nospiedošais iespaids kavēja tautas literārisko un intelektuālo attīstību, - tur daudz palīdzēja pastāvīgā armēņu tautas vajāšana no uzvarētāju tautām, kuras atkal un atkal nopostīja Armēniju. Armēnijā taču bija atklāts ceļš visiem iebrukumiem, viņa izturēja visšausmīgākās mocības, izjuta visu austrumu despotu un iekarotāju jūga smagumu. Pēc literatūras otrā ziedu laika X g. s., Bagraditu dinastijas laikā, un trešā «atdzimšanas perioda» - Rubinidu laikā - armēņu literatūra atkal atslāba un satura nabadzību aizsedza ar pārsātinātu formu. Literatūras valoda pagrima, - un, tā kā politiskā dzīve līdz ar armēņu valsts krišanu XIV g. s. gluži apstājās, tad sāka pamirt arī intelektuālā dzīve. Šis process turpinājās līdz «atmodas laikmetam», XIX g. s., vai, labāki sakot, līdz XVIII g. s. beigām. - Apskatot kopīgi kā ko veselu šo kristīgo (garīgo) literatūru, atzīstot arī, ka viņa ir vienmuļa, ka viņai daudzkārt trūkst mākslinieciskuma, - viņai tomēr piemīt kāds, kaut arī drūms, skaistums. Viņā izpaužas tautas gara vienprātība, viņa atbalstās uz varenu apziņu un kalpo kā bēdu izteicēja tautai, kurai ir bijis jāpārcieš vairāk kā jebkurai citai tautai . . . No šā viedokļa arī armēņu garīgā literatūra paliek liela savās skumjās un asiņainās skrandās . . . Šī perioda kristīgās Armēnijas literatūra ir vienkārša, skaidra un nopietna, mēs sacītu: reliģiozi askētiska . . . Viņā iztrūkst romāns, epopeja, drāma. Armēņu literatūra - tā ir vienīgi nepārtraukta himna. Viņas epopejas vietā stājas svēto cīņu stāsti. Viņas romāns - tā ir bībele, un drāmas vietu ieņem lieliskās dievkalpojumu ceremonijas. Abats Villefroy's, viens no pirmiem Eiropas rakstniekiem, kurš nodarbojās ar kristīgās Armēnijas pētīšanu XVIII g. s., raksta: «Nau nekas vairāk daiļrunīgs un aizkustinoša kā armēņu lūgšanas - un nekas lieliskāks kā armēņu dievkalpojumu ceremonijas.» Armēņu liturģija - tā ir vesela traģēdija. Garīgās ceremonijas izpildītājs, atsegtu galvu, basām kājām un izplestām rokām, bet tērpies spīdošā mantijā, stāv pie apgaismota altāra, kurš greznots ar zeltu un puķēm. Viņa uzskats - raugoties ar ceļos noslīgušo lūdzēju acīm - ir simbols cietējas cilvēces tieksmei pēc taisnības un skaistuma avotiem. «Cilvēki, kuri redzējuši dažādas liturģijas - Romā, Sv. Andreja Della Valle baznīcā, - vienbalsīgi apgalvo, ka armēņu liturģija kā vecākā ir arī vissvinīgākā,» saka Leruā-Boljē (skaties viņa «Conférence» 9. jūnijā 1896. gadā - Les Armeniens et la question Armenienne 11. l. p.). Drāma (t. i., dievkalpojums) mainās sakarā ar dienām un svinamiem vai pieminamiem notikumiem. Zaļā ceturtdienā visu baznīcu grezno baltā krāsā, un Lielā piektdienā to tērpj sērās. Zaļā ceturtdienā baznīcā izdzēš sveces, lai tumsā dziedātu skumjās himnas. Lielā piektdienā liels melns priekškars aizsedz altāri. Pūpolu svētdienas vakarā baznīcā simboliski tēlo Lielo Tiesu: bīskaps lūdz pie aizslēgtām ieejas durvīm atļauju tikt ielaistam Paradīzē. Dažreiz seno pagānu laiku atliekas ievijas šajā lieliskā, vienkāršā kristīgā drāmā. Kristus apskaidrošanas dienā, lielās procesijas brīdī, sekojot senai parašai, par godu dievei   A n a h i t a i   kaisa tautā rozes un palaiž brīvībā baložus, bet Marijas šķīstīšanās dienas priekšvakarā dedz ugunskurus baznīcu pagalmos, atceroties tādā kārtā seno ugunsdievu -   M i h r u.    Marijas debesbraukšanas dienā baznīca svētī vīnogas, vīģes un persikus. No vispārējā šīs literatūras fona spilgti izceļas dažas personības: tie ir rakstnieki, kuri ar sava talanta spožumu pauž savas tautas apslēpto spēku. Pirmais vārds, kurš mums minams, ir -   M o z u s   n o    H o r e n a s   (487. g.). Vājš vēsturnieks, rakstnieks ar nevienādu stilu, viņš tomēr ir īsts dzejnieks. Viņš savā ziņā ir armēņu tautas Homērs. Divi citi atzīmēšanas cienīgi vārdi ir - Lazars no Parbas un Egiše. Viņi abi apdziedāja armēņu reliģiskos karus ar persiem, kuri Armēnijā gribēja ievest Zoroastra mācību. Kā VII g. s. izcili rakstnieki ir atzīmējami: Joans Mamikoņans, Zinovijs Hlaks, Sebeoss, katolikoss Teodors un Saaks III, VIII g. s. redzamākie rakstnieki: Stefans Sinnears, Joans Odzernes - garīdznieks un filozofs, starp citu, rakstījis arī pret atkritējiem Eitihianu un Pavlikianu. IX, X un XI g. s. pazīstami - Toms Arcruni Levonds, patriarhs Joans III u. c. XII g. s., īsā starplaikā, kad armēņu tauta dabūja brīvāki atelpot Kilikijā, izcēlās divi liela rakstura cilvēki, divas lielas un tomēr pazemīgas dvēseles - Nersess no Lambronas un Nersess Šnorali (svētīgais), - viens no armēņu baznīcas lielākajiem dzejniekiem. Mēs jau augšā ievietojām viņa «Rīta lūgšanu». Par šo dziesmu izsaucas franču rakstnieks G. Murejs (Mourey): «Kāds ainu spožums, kāda izteiksmes skaidrība, kāds plašs ticības vēriens!» Un par armēņu Nersesa garīgo poēziju Murejs runā šādos teicienos: «Viņa reliģiozā dzeja ir salda, izmeklēti skaidra un spīdoša,» - «fantāzija ir silta un ziedoša kā austrumu tautā, bet ar asu psiholoģisku analīzi un dziļām jūtām, kurām līdzīgu var atrast tikai itāļu un flāmu mistikās četrpadsmitā un piecpadsmitā gadsimtenī.» Tomēr kā dzejnieks ir vēl vairāk pazīstams mūks - Grigors no Narekas. Viņš ir radījis daudz jaunu dzejisku tēlu, lai izteiktu «Dieva varenību», «Svētās jaunavas lēnprātību», bet visīpatnējāki viņš apdziedājis bailes no grēka un mūžīgā soda šausmas. Ar saviem darbiem viņš daudz ir piepalīdzējis pie armēņu literatūras izkopšanas. Grigors no Narekas ir ievērojamākais armēņu mistiķis; viņš darbojās jau desmitā gadsimteņa pirmā pusē. Viņa «Vaimanu» grāmata ir rakstīta ritmiskā prozā un ir viena no labākiem un visvairāk tipiskiem darbiem armēņu lirikā. Kā piemērs lai še ir viņa dziesma par pastara tiesu: Pastara tiesas stunda sit. Debess sagriežas un zeme sadrebas visā savā blozībā. Līdzīgi bēgošiem viļņiem sakustinātā jūrā. Abas divas, debess un zeme, triecas viena pret otru. Un apstājas nekustošas. Plašā zeme, satricināta līdz saviem dziļumiem, Dara plāknus kalnus ar spēju un tāli atbalsojošu savu iekšu sacelšanu. Akmeni grimst un aizdegas, un visi elementi izšķīst. Debeši grūst un sadalās savās sastāvdaļās. Radības apvelk jaunus veidus. Mūsu darbu noslēpumi atplīvurojas. Mūsu kaislību mistērijas top atsegtas. Mūsu iekšējā dzīves gaita attēlojas mūsu miesās. Debesu ķēniņš kāpj soļa krēslā un ņem savās rokās tiesas spriedumus. Briesmas tad, divkārt septiņreiz briesmas! Mērojot ar skaitli lejā, kas satura skaitli bezgalību! Ko es darīšu, mana nožēlojamā dvēsele, šinī lielajā briesmu dienā?!! Jo pat apgaismoto armijas un izvēlēto kori, kuri ir laimes gloriju segti, Jo pat tie trīso un sadrebinājas, un nespēj panest savas tiesāšanas briesmīgo skatu. Es, nabaga nāves dēls, kā lai es iedrīkstos tur rādīties? Lasot šīs šausmu parādības Grigora dzejā, jādomā uz Apokalipsi, Jāņa parādību grāmatu, uz svētās Terēzes rakstiem, uz Dziesmu dziesmu, uz Fra Angeliku, uz Van Eiku. Bet tas pats negantais Grigors raksta tik maigas, tik pilnas tīksmaina misticisma dzejas, kas atgādina pagānisma laika poēziju. Vai šī nevarētu būt arī Venēras parādība? Vai nenāk prātā Botičelli glezna «Pavasaris»? Un tā ir dziesma Svētai Jaunavai. J a u n a v u   j a u n a v a i Viņas acis - jūru jūra, viņas smaidi - neaprakstāmi; Viņas acis atveras rītā Kā divas liesmojošas saules . . . No viņas lūpām birst rozes; Viņas mēle kustoties dzied kā kokle; Viņas matu viļņotais krāšņums Vijas trijās vijās ap viņas vaigiem; Viņas starojošās krūtis pilnas sarkanu rožu. Viņas purpurotās rokas ir puķu pušķi. Dievišķās ugunīs kvēlo viņas skati. Salda balss izplūst stariem no viņas. Viņa ir tērpta skaistā tunikā, Kas atspīd zeltā un zilā, purpurā un karmazinā, Kas zvīgo kā safīrs, Kas rotāta smalkiem cizelējumiem. Kad viņa staigā savā pērļu skaistumā, No viņas kāju kustības krīt gaismas stari. * III ARMĒŅU JAUNĀKĀ LITERATŪRA E i r o p a s   i d e j a s.   P s e i d o k l a s i s k ā    d z e j a.   M h i t a r s   u n   t u l k o t ā j i.   A b o v j a n s,   j a u n ā k ā s   l i t e r a t ū r a s   c i l t s t ē v s.   G r a b a r s   u n    j a u n ā   v a l o d a.   A r m ē n i j a s    b r ū c e s.   P r o š j a n s.   R a f f i    u n   j a u n i e   l a i k i.   Jaunāku laiku armēņu literatūra ir jau XIX g. s. produkts. Viņai ir slavena priekšgājēja - bagātā vecā rakstniecība, kurā ietilpst četrpadsmit gadu simteņos uzkrājušies raksti, darināti skaistā, klasiskā literatūras valodā. Bet no vēsturiska darba, garīga satura traktāta, baznīcas himnas nau tiešas pārejas uz dzīvu, liesmainu liriku, māksliniecisku vai tendenciozu stāstu, asprātīgu komēdiju. XIX g. s. izcēla veselu rindu enerģisku, eiropeisko ideju piesātinātu kultūras cīnītāju, kuru darbība ir ļoti pamācoša. Viņi radīja jaunu literatūras valodu; deva pirmos paraugus dažādiem literatūras veidiem, kas armēņiem bija līdz tam nepazīstami; prata modināt savā tautā mīlu uz grāmatām un lika modernai rakstniecībai pirmos pamatus. Ar jauno spēku pieaugumu armēņu literatūra attīstās vēl līdz pat mūsu dienām. Galvenais garīgais centrs ir Tiflisa Kaukāzā un Konstantinopole. Jaunā armēņu literatūra daudzējādi pelna mūsu lasītāju ievērību. Viņā mēs sastopam daudzus apdāvinātus rakstniekus un īsti mākslinieciskus darbus, kuri darītu godu ikkatrai rakstniecībai. Bez tam katru domājošu cilvēku var ieinteresēt tās dažādās idejas un literatūras nokrāsas, kuras ir izteiktas armēņu rakstnieku darbos. Vieniem darbiem uzspiests it kā tautiskuma zīmogs, viņos izsaka līdzcietību lauku iedzīvotājiem un idealizē tos. Otriem ir satīrisks raksturs, viņos nesaudzīgi graiza tautas trūkumus. Lielākā daļā dominē tomēr nacionālā ideja, dziļa tradīcijas mīla, skumjas par viņas nelaimi. Gandrīz visiem literatūras darbiem ir raksturīgs reālais dzīves tēlojums, kurš noved dažreiz pat pie sīkumainības. Līdz ar armēņu brīvības zušanu sākās arī viņu literatūras pagrimšana. Pēc XII g. s. līdz pat XIII dzeja ir gandrīz izzudusi; tad tā atdzimst kā pseidoklasiskā dzeja. 1711. gadā armēņu mūks   M h i t a r s   n o   S a v a n a s,   vajāts ilgu laiku no armēņu baznīcas par opozīciju, pāriet katoļu ticībā un nodibina Venēcijā San Lazzaro salā klosteri, kuru zinātniska pasaule sauc par «Armēņu vēsturisko akadēmiju». Svētā Lazara jeb Mhitara ordeņa mūki pilnīgi ziedoja sevi literāriskai un zinātniskai darbībai un ir ļoti ievērojami zinātnieku pasaulē. Viņi tulkoja armēņu klasikus Eiropas valodās un - Eiropas klasiķus un pseidoklasiķus armēņu valodā. Viņi arī radīja pirmos armēņu pseidoklasicisma piemērus. Mūks   B a g r a t u n i  pēc Iliādas un Odisejas piemēra uzrakstīja epopeju «Haiks», kurā viņš slavē armēņu tautas mitoloģisko ciltstēvu; viņa laikabiedrs   H e v o n d s   A l i š a n s   ir daudzu populāru dzeju un vēsturiski ģeogrāfisku monogrāfiju autors. Vairāk gadu turpinājas šis armēņu literatūras atmodas laikmets. Skolu jaunatne arī sāk atgriezties no ārzemēm, galvenā kārtā no Tērbatas universitātes - mēs gribam to sevišķi atzīmēt - un no Vācijas. Jaunatne nāk ar jaunām laika idejām, un, protams, arī atgriezusies dzimtenē, viņa nesēž, rokas klēpi salikusi. Par jaunākās armēņu literatūras ciltstēvu droši var uzskatīt   H a č a t u r u    A b o v j a n u,   Bodenšteta, Parrota, Abiha, Vāgnera un Haksthauzena draugu. Nākošais armēņu dzīves tiešamības tēlotājs, pats cēlies no tautas, ir Erivaņas guberņas zemnieka dēls. Jau bērnībā Abovjans redzēja armēņu tautas grūto stāvokli persu jūgā, Tautas taisnība, pazemošanās un klusēšana, mūžīgās bailes par mantu un dzīvību - viss tas dziji iegula domīgā un liberālā zēna atmiņā . . . Pirmo izglītību viņš ieguva Ečmiadzinas klostera skolā, pēc tam Tiflisas seminārā, kuru beidza spīdoši.   S t e p a n s   N a z a r j a n s,   tagadējās armēņu žurnālistikas nodibinātājs un žurnāla «Ziemeļu Blāzma» redaktors, saka, ka Abovjans beidza semināru ar lielu zinātnes mīlestību. Varbūt viņam būtu bijis ar to arī jāapmierinās, ja ne gadījums - iepazīšanās 1829. gadā ar Tērbatas profesoru Parrotu, kurš bija atbraucis zinātniski izpētīt Ararata kalnu. Šī gadījuma sekas nu bija tās, ka Abovjans atstāja dzimto zemi un iestājās Tērbatas universitātē. 1836. gadā Abovjans atgriežas dzimtenē ar jauniem kultūras uzskatiem un kā vispār attīstīts Eiropas cilvēks. Bet ne Erivaņā, ne Tiflisā viņš nevarēja atrast sen sapņoto gaisinas nesēja darba lauku. Viņa plāns dibināt skolotāju semināru Tiflisā nepiepildās, tāpēc viņš ir spiests darboties kā skolotājs Tiflisas apriņķa skolā, kuras inspektors viņš kļūst no 1837. gada. 1848. gadā viņa nodomi gandrīz jau piepildījās, tikai nāve pārsteidza to . . .    V i e n r e i z   n a k t ī   v i ņ u   i z s a u c a   n o   m ā j a s   -   u n   v i ņ š   v a i r s   n e a t g r i e z ā s . . .   Daudz aizdomu ir radījusi šī noslēpumainā nozušana, bet noteiktu ziņu trūkst . . . Iekš kā tad īsti pastāv Abovjana kā rakstniecības darbinieka nozīme? Atgriezies dzimtenē, Abovjans rakstīja ļoti daudz, tikai tūkstots deviņsimtos gados varēja izdot pilnīgu viņa rakstu krājumu, kā dzejas, tā stāstus un noveles. Bet viņa slavas avots ir romāns «Armēnijas brūces». Šī romāna iznākšana bija notikums kā formas, tā valodas un satura ziņā. Ir jāaizrāda, ka šī gadu simteņa sākumā armēņiem vēl nebija ne jaunas literatūras valodas. Klasiskā armēņu valoda, tā sauktais   g r a b a r s,    kurai bija daudz formu, daiļskanīgums un spēks un kurā ir uzrakstīti vecās armēņu rakstniecības labākie filozofiskie, vēsturiskie un garīgie darbi, - grabars jau XIX g. s. sākumā bij pārdzīvojis savu laiku. Šī valoda bija palikusi par baznīcu dievkalpojumu valodu, zinātnisko darbu valodu, tauta viņu vairs nerunāja, pat labi nesaprata. Tautai bija pašai sava valoda, t. s.   a š h a r a b a r s,    kurš sadalījās vairākos dialektos, kā Tiflisas, Konstantinopoles, Erivaņas, Nahičevāņas, Astrahaņas, Agulisas, Kabardijas u. t. t. Vajadzēja izstrādāt kopēju literatūras valodu, un Abovjans bij šīs idejas ierosinātājs. Viņš sarakstīja savu romānu Erivaņas dialektā, kurš bija vistuvākais grabaram un tātad visiem saprotams, un beigās radīja tagadējās literatūras pamatu. Romāns «Armēnijas brūces» sākas ar meteņu aprakstu Kanakeras sādžā Erivaņas guberņā. Visi priecājas. Pa to laiku Erivaņas sardara (gubernatora) brālis sūta savus žandarmus, lai nolaupa priekš sava harēma skaistu meiteni, vārdā Gaguna. Notiek sadursme starp jaunatni un žandarmiem, kuri atkāpjas ar zaudējumiem. Bet Kanakeras iedzīvotāji par to dabū ciest; jaunajiem mājās neesot, gubernators sūta sādžiniekus sodīt. Drīzi sākās Armēnijā jauni notikumi, 1826.-28. g. Persijas-Krievijas karš. Romāna varonis Agasa ir maza partizānu pulciņa vadonis, kurš dodas uz seno Armēnijas galvaspilsētu Api. Tur viņiem notiek sadursme ar persu pulku, kurš, izlaupījis vairākas armēņu sādžas, dzīro pilsētā. Sadursme beidzas ar armēņu uzvaru. Gribēdams aktīvāki piedalīties cīņās ar persiem, Agasa dodas uz krievu nometni pie ģenerāļa Madatova (armēņa); tas viņu uzaicina krievu dienestā un ieceļ par virsnieku.. Līdz ar ģenerāli Krasovski viņš ieiet Erivaņā un dodas tūlīt uz Kanakeras sādžu, kur dzīvo viņa tēvs. Satiekoties ar dēlu, vecais mirst no uztraukuma ar trieku, bet pats Agasa krīt no slepkavas persa rokas . . . Tāds ir vispārējos vilcienos šī romāna saturs. Abovjana liktenis bija; - darboties pārejas laikā, kad armēņu tauta pēc vairāku gadu simteņu ciešanām tikko sāka tiekties uz gaismu un kultūru. Abovjana skolnieks un viņa darba tiešs turpinātājs bija   P e r č s    P r o š j a n s,   kuram pieder gluži īpatnēja vieta armēņu beletristikā. Viņš ir romānists etnogrāfs; viņa romāni iepazīstina mūs ar tautas dzīvi, ekonomisko stāvokli, ierašām u. t. t. Erivaņas guberņā, no kurienes viņš arī pats cēlies. Viņš ar tādu prasmi un tik sīki apraksta nemāksloto lauku dzīvi, tā prot nostāties uz vienkāršās tautas viedokļa, ka, izlasot viņa grāmatu, skaidri var iedomāties armēņu zemnieku dzīvi. Daudzi viņa darbi tulkoti Eiropas valodās. Viņa romāni «Soss un Varditers», «Dēļ maizes», «Strīdus ābols», «Šahengs», «Moļ» u. t. t. ir ļoti iecienīti pie armēņiem. Pagājušā, 1900., gadā armēņi svinēja viņa 40 gadu literāriskais darbības jubileju. Līdz ar darbu beletristikas laukā Prošjans daudz strādāja pie periodiskiem izdevumiem. Viņš bija viens no galveniem līdzstrādniekiem žurnālā «Armēņu zemes žurnāls» un līdzredaktors Arcruni avīzē «Mšak» (Strādnieks). Daudz viņš ir rakstījis «Arcagankā» (Eho), kuru 1898. g. cara valdība noliedza uz visiem laikiem, «Pordz» (Mēģinājums), «Taraz», «Agbirn», «Ararat» u. t. t. Kā Ābovjana pakaļtecis viņš turpināja izstrādāt, novedot līdz pilnībai, jauno valodu; viņš arī pārtulkoja evaņģēliju tautas valodā, iegūstot par to teoloģijas un armēņu valodas maģistra titulu. 60. gadi dod Armēnijai veselu rindu apdāvinātu publicistu. Prof.   S t.    N a z a r j a n s   un ievērojamais publicists un dzejnieks    M i h a e l s   N a l b a n d j a n s   izdod Maskavā žurnālu «Ziemeļu Blāzma», kurš ir krasi radikāls. Viņa iznākšana izsauca protestu armēņu garīdzniecībā, un tā darīja visu, lai panāktu šīī laikraksta slēgšanu, kas ar notika 1864. gadā. Nalbandjans, apvainots valsts noziegumā, pēc dažiem vientulībā pavadītiem gadiem cietumā mira ar diloni. Tai pūšā laikā Varagas klosterī (turku Armēnijā) pazīstamais morālists    H r i m j a n s   (vēlāk katolikoss, t. s. augstākais garīdznieks) sāka izdot žurnālu «Vaspurakana Ērglis», kurš ar saviem sprediķiem daudz piepalīdzēja armēņu atmodai (1860.-187O.g.). Šis laikmets vispāri dod ļoti daudz armēņu periodisku izdevumu un rada veselu rindu jaunu spēku, bet līdz ar to tas ir nacionālā šovinisma un klerikālo maldību laikmets. Šāds virziens bija redzams visvairāk 70. gadu sākumā. Tiflisā jaunais zinātnieks   A r c r u n i,    kurš beidzis Heidelbergas universitāti, dibina jaunu avīzi «Mšak» 1872. g., kas pastāv vēl tagad un pulcina ap sevi liberāli radikālo jaunatni. Šis pulciņš bija īsts antipods «Megu Aiastani» (Armēnijas Bite) pulciņam, kurš bija konservatīvs. Pēc tā nāca «Nor Dar» (Jaunais Laiks), vairs ne tik reakcionārā garā. Starp viņiem sākās cīņa, līdz «Armēnijas Bite» krita. Armēņiem jābūt pateicīgiem «Mšak» pulciņam par daudziem liela talanta rakstniekiem, kā beletristu    R a f f i   (Akops Meliks Akopjans), kurš ir visievērojamākais armēņu romānists, līdz ar to Arcrunija tuvs draugs. Viņš dzimis persu Armēnijā, bet jau agrā jaunībā pārgājis dzīvot Krievijā, kur arī pavadījis visu savu mūžu no 1832.-1888. g. Literāriskais mantojums, kuru Raffi atstāja savai tautai, ir plašs un daudzpusīgs, bet visievērojamākie ir tie viņa darbi, kuros viņš aizstāv turku armēņus, tēlodams viņu grūto stāvokli .un bēdīgo likteni. «Lai svētīti ir tie rakstnieki, kuri iedvesmotu mums jaunu garu, palīdzētu atgriezt agrākos spēkus un iepazīstinātu mūs ar patiesās dzīves prasībām,» saka kāds varonis Raffi romānā «Dželaledina», un šis ir arī paša rakstnieka ideāls. Vēl starp armēņu beletristiem nebija radies neviens, kurš aizskartu kādu mazliet degošāku armēņu jautājumu, rādot dzīvu tiešamības ainu; kurš grieztos pie tautas, modinot viņā dzīves prieku, izturību un enerģiju. Raffijam, kad viņš uzrakstīja «Dželaledinu», «Heptu» un «Dzirksteles», bija tikai viens priekšgājējs - Abovjans, bet Raffi viņa darbu aizveda daudz tālāk, jo bija apdāvināts ar lielāku un stiprāku beletrista talantu. Raffi saprata, ka īstais viņa laikmeta armēņu beletrista uzdevums ir tendenciozi aprakstīt dzimtās zemes dzīvi ar visām viņas bēdām un izstrādāt jaunus nacionālus ideālus. Vesela rinda smagu ainu, ņemtu no turku armēņu dzīves, parādās mums, kad mēs lasām Raffi darbus. - Novele «Dželaledina» stāsta par kurdu šeiha Dželaledina un musulmaņu fanātiskā pūļa kara gājienu 1877. g. Bēdīgas ainas seko viena otrai . . . Lūk, armēņu ģimene - tēvs, māte un viņu mazā meitiņa - bēg nez kur no savas kurdu nodedzinātās sādžas: viņi ir piekusuši, izsalkuši un ievainoti, bet viņiem ir jāiet tikai uz priekšu . . . Lūk, izpostītas sādžas aina, viss nodedzināts, sagrauts: šur tur dzird smagus, sirdi plosošus vaidus, redz sieviešu, bērnu un veceņu līķus, - jo kurdi neko nau žēlojuši . . . Bet visšausmīgākā aina redzama noveles beigās, kad armēņu gūstā aizvestām meitenēm jādejo kailām, lāpu gaismā, pie ragu un bungu skaņām, turku nometnē viņu mocītājiem par godu . . . Daudz šādu «armēņu brūču» mēs redzam notēlotu ar ievērojamu reālismu un talantu arī romānos «Hepti» un «Dzirksteles». No šiem romāniem mēs varam spriest par 70. gadiem un krievu-turku karu, kā arī par armēņu inteliģences darbības programmu. «Dzirkstelēs» redzam mazu ļaužu pulciņu, kuri uzstādījuši par savu mērķi kalpot dzimtenei (darbība norisinās turku Armēnijā). Pie šī pulciņa pieder romāna galvenie varoņi: Aslams, Karo, Sago un, galu galos, Fargats. Viņiem piebiedrojas arī jauna meitene, kuru uztrauc un skumdina dzimtenes nelaimīgais liktenis. Ko gan grib darīt šie cilvēki? Vispirms to grib iepazīt dzimto zemi, bet viņi neaprobežojas ar to vien: viņi grib modināt gulošo tautu un vest viņu pret ienaidnieku. Viņi bieži sarīko ekskursijas pa turku Armēniju: šo ceļojumu aprakstos, kuri ir arī gatavošanās uz sacelšanos, ir visa triju sējumu biezā romāna saturs. Bet jau minētiem romāniem Raffi uzrakstījis: «Dāvids un Dievs», «Zamuels», «Hačačneba dienas grāmata», «Zelta gailis», «Harēms» un daudz citu romānu; visur viņš rada vienus un tos pašus ideālus un cenšanās. Raffi laikabiedrs ir    R a f a e l s   P a t k a n j a n s    (pazīstams ar pseidonīmu   H a m a r s   K a t i p a),    ievērojams beletrists un dzejnieks (1830. līdz 1892. g.), ideju un tendenču ziņā līdzīgs Raffijam. Nau tāda armēņa, kurš nezinātu Patkanjana dzejas, nau tāda zemes stūra, kur armēņi nedziedātu viņa «Araksa asaras». Un tas nau brīnums. Rafaels Patkanjans ir dzejnieks patriots, sevišķi savos dzīves pēdējos gados. Viņš sūdzas Eiropai; viņš griežas pie Berlīnes kongresa 1878. g.; viņš raud par turku zvērību upuriem, un vienmēr ir redzama viņa mīloša sirds un dzimtenes mīlestība. Otrs viņa laikabiedrs ir pazīstamais dzejnieks   S. Š a h   -    A z i z s   - īsts pretstats Patkanjanam. Viņš atrodas zem Bairona «Caild Harolda» iespaida (sk. viņa «Leona skumjas»); viņš nosoda armēņu 60. gadu sabiedrību. 70. un 80. gadi dod veselu rindu ievērojamu rakstnieku. Pirmo skaitā tiek minēts Cerencs, pazīstamais satīriķis Paroņjans, dramaturgs Sundukjans, romāniste Tjusabe, Širvanzade, Agajans, Muracans, Leo. No dzejniekiem pazīstamākie ir: Juešiktanjans, «Maija mīlas» dziesminieks, Adamjans (ievērojamais traģiķis), Durjans u. c. 90. g. armēņu literatūra ieguva daudz jaunu spēku. Kā dzejnieki pazīstami: Lerencs (A. Nazarbergs), «darba ļaužu dzejnieks» O. Tumanjans, Atraeta, Manueljans, Agaronjans u. t. t. Armēņu literatūra XIX g. s. beigās, sekojot evolūcijas likumam, ir samērā plaši attīstījusies. Vēl 50 gadus atpakaļ viņas pavisam nebija tagadējā daiļliteratūras vārda nozīmē. Ieskatoties jaunlaiku armēņu literatūrā, mēs redzam, ka viņas pamatos atrodas tās pašas literāriskās tēmas, tie paši nacionālie motīvi, vienmēr «tās pašas Armēnijas brūces». Jaunais Papazjans ir devis veselu rindu noveļu no turku Armēnijas dzīves. Atrapets savos romānos «Atmait», «Sušan», «Vjukali Hahtnika» u. t. t. a raksta to pašu dzīvi. Ja arī ir izņēmumi, viņi ir reti. Tā Širvanzade savos romānos «Arsens Dimaksians», «Namuss», «Veltīgs upuris», «Haoss», vai atkal Manueljans, Leo u. c.; bet nacionālie motīvi arī viņiem nau sveši. Laikraksta slejas šaurums ne)auj apstāties sīkāki pie šī jautājuma. Ir jāpāriet uz armēņu presi. * B o d e n š t e t a   a t z ī m e.   P i r m a i s   p r e s e s   i z d e v u m s   1794. g.   P r e s e s    a t t ī s t ī b a.   S t u d e n t u   s k a i t s.    «Laikā, kad es biju Armēnijā,» (1844) - saka Frīdrihs Bodenštets, - «nebija nekādas armēņu daiļliteratūras, ja neskaita dažus tulkojumus ņo svešām valodām . . . Būtu viegli pārskatīt to apvērsumu, kurš noticis no tā laika, ja es sacītu, ka mūsu dienās (1880. g.) Armēnijai ir ne tikai sava ievērības cienīga beletristika, bet arī paši armēņi tulko savu ievērojamāko rakstnieku darbus vācu un vispār svešās valodās.» Pirmie drukātie darbi armēņu valodā ir no 1512. gada, un drīz pēc tam armēņu tālākās kolonijās, kā Venēcijā, Amsterdamā, Maskavā, Madrasā u. t. t., sākās armēņu grāmatu drukāšana. Pirmais armēņu periodiskais izdevums parādījās tālajos austrumos, Madrasā, Indijā 1794. gadā, viņu dibināja mācītājs    A r t j u n s   Š m a v o n j a n s,   un saucās tas par «Azdarar» (Vēstnesis). Tas nepastāvēja ilgi. Pēc šī apmēram 10 gadus nebija neviena periodiska izdevuma. 1812. gadā Konstantinopolē sāka izdot divnedēļu žurnālu «Kitak Vizantian» (Bizantijas Novērotājs). 30. un 40. gadi deva dažus jaunus izdevumus, no kuriem ievērojamākais bija vAršaguis Araratjan» (Ararata Blāzma). Pirmā. armēņu avīze «Bazmavep» izbeidzās 1886. gadā. «Polihistor» - Venēcijas mhitaristu zinātnisks orgāns - pastāv vēl tagad. 50. gadi Armēnijai deva šādas avīzes: «Aiastan» (Armēnija) Konstantinopolē, «Azgaser» (Patriots) Tiflisā, «Masis» (Ararats) Konstantinopolē. 60. gadi deva «Arcvi Vaspurakana» (Vaspurakana Ērglis) Varkā, turku Armēnijā; viņu izdeva katolikoss Mkratičoms I, saukts Aiziks (garīdznieks-Tēvs). Šī žurnāla virziens bija tikumiski reliģiozs, nodarbojās ar tautas ierašu, seno deju, etnogrāfijas un arheoloģijas pētīšanu. 60. gadu vidū minētais žurnāls pārtrauca savu darbību, bet drīz viņu atjaunoja bīskaps etnogrāfs Šrvanzintjans ar nosaukumu «Arcvik Taron» (Taronas Erglēns); tomēr arī šis izdevums izbeidzās drīz. Uzskaitīsim ievērojamākos armēņu laikrakstu izdevumus: «Masjac Agavni» (Araratu Kalnu Balodis) no 1855. gada Parīzē, Aivazoyska (ievērojamā gleznotāja brāļa) izdevumā, 1860. gados pārcēlās uz Teodosiju, kur iznāca vēl trijus gadus. «Megu Aiastani» (Armēnijas Bite) Tiflisā no 1858.-1886. gadam - konservatīva avīze. «Jusisapail» (Zieme)u Blāzma), 1858.-1864, gadam - Maskavā. «Krupk» (Dzērve), «Pordz» (Mēģinājums) Tiflisā, «Punč» (Buķete) Konstantinopolē no 1860.-1880. gadam. Sākot ar 60. gadiem, armēņu periodisko izdevumu skaits ātri pieaug. «Avīzes aug kā sēnes pēc lietus,» saka Arturs Lists. Kad turku armēņiem dāvāja pašvaldību, katrs armēnis uzskatīja par savu pienākumu izdot kādu laikrakstu. Visās Eiropas pilsētās, kur vien ir armēņu kolonijas, ir arī savs žurnāls. Tā, Bulgārijā izdod 2, Ēģiptē 2, Marseļā 2, Parīzē 3, Mančestrā 1, Londonā 3, Ženēvā 3, Ņujorkā 1, Bostonā 2, Kalkutā, Indijā; 1. Bez tam Krievijā izdod dažas grāmatas, kuras iznāk divas reizes gadā, ap 8. Šie skaitļi zīmējas uz 1900. gadu. Interesantus datus atrodam armēņu valodā iznākušā Eiropā dzīvojošo armēņu studentu savienības apskatā, kurš radās no trešās armēņu studentu konferences (neieskaitot Krieviju). No šī apskata redzams, ka Eiropā ir ap 250 armēņu studentu: Vācijā 59 (Berlīnē 26, Leipcigā 11, Minhenē 8, Darmštatē 6, Freiburgā, Jēnā, Hallē 3-4), Francijā, Parīzē 130, Monpeljē 10, Nansi 9; Šveicē 35 (Ženēvā 18, Lozannā 6, Cīrihē 6, Bernē 5), Beļģijā 5, Itālijā 2. No visa skaita 90-100 ir Krievijas armēņu, 120-130 Turcijas un 10 Persijas armēņu. Studenteņu Eiropā ir apmēram 25. Krievijas augstskolās ir apmēram 400-500 armēņu. * Par armēņu literatūras un kultūras tālāko attīstību man pašlaik noteiktāku datu nau pie rokas; kad būs kaut kur un kaut cik manāma interese par šiem jautājumiem un kāds ieminēsies vai par šīs cietējas tautas tālākiem likteņiem, vai par viņas skaistās dzejas gaitu, tad gan atrādīsies ij dati, un es varēšu vēl par to rakstīt un dot vairāk tulkojumu no oriģinālās lirikas; varbūt sastādīt mazu grāmatiņu. Kad bija kaut kur minēts, ka es taisos rakstīt par armēņiem, pie manis griezās viens laipns, inteliģents kungs, kurš man sniedza vairāk ziņu par armēņiem no viņa paša piedzīvojumiem. Viņš sevišķi aizrādīja uz to, ka armēņi ir indoeiropiešu rasas un viņu valodā daudz vārdu, kuru saknes rodas mūsu valodā. Vērtīga man bija sevišķi viņa interese par cietēju tautu: visas mazās tautas ir gandrīz vienāda likteņa, visas ir cietējas, un visām ir kopības sajūtas pāri pār tālumu un laiku; visas vienojoties ir tomēr spēks, kaut varbūt šodien tikai morāliski. Es gribu še beigās vēl dot vietu armēņu trimdenieku dziesmai, jo armēņi ir klasiska trimdenieku tauta. Trimdeniekam, kas mīt svešā zemē, Sirds ir slepkavota, dzīve beigta; Nolūkojoties uz drudzi viņa sirdi, Pašām cietām klintīm jānodrebas. Kurš grib smagiem lāstiem otru lādēt, Tas teiks otram: «Tapt tev trimdeniekam! Lai tev atveldzi dod kailās klintis! Lai tev jāguļ būtu baltās smiltis! Lai tev aizsāpētu visas miesas, Kad kāds piemin tavu tēva zemi!» * Mana sirds kā sadauzīta krūze, Lej, cik gribi, ūdens, netop pilna. Katrs putnis atrod savu biedri, - Es tik mūžam esmu viens un viens. Katrs akmens apgulst savā vietā, - Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk! * No visiem likteņiem mēs varam mācīties un mums vajaga mācīties. Nobeigšu šīs piezīmes ar kādu armēņu leģendu, varbūt no tās varēs mācīties vairāk nekā no visa cita. No gadu simteņa gadu simtenī nicināta, Armēnija, liekas, ir apbalvota ar kādu mistisku dzīvības spēku. Saka, ka senie rakstnieki savas tautas ciešanas ir pārveidojuši teikā par Grigoru Apgaismotāju. «Karalis Tiridats lika viņu uzvilkt pie augstākās sienas, sasietām rokām un kājām, āķi mutē, sāls saēstu muguru, - bet Grigors dzīvoja jau septīto dienu. Tad Tiridats lika viņu pakārt aiz kājām, galvu uz zemi, pavēlēdams viņam apakšā dedzināt mēslus un pērt viņu žagariem, - un arī tagad septītā dienā Grigors dzīvoja. Tiridats lika viņu sadauzīt un salauzīt visus kaulus, ar malkas pagalēm sitot, - Grigors dzīvoja. Tad viņu noguldīja zemē, svelmotā saulē ar seju pret debesīm, galvu saspiestu koka spailēs, barojot viņu ar sāli, salpetri un etiķi, - viņš dzīvoja. Tad iebāza viņa galvu degošu pelnu maisā, plēsa viņa iekšas ar dzelzs āķiem, aplēja viņu ar karstu svinu, - un Grigors dzīvoja. Tā vienmēr mocīta cauri gadu simtiem dzīvo Armēnija.» ATMIŅU UN PIEZĪMJU SKABARGAS Kad trimdinieki varēja griezties atpakaļ un mēs braucām mājās, tad braukšana mājās bija reizē braukšana parlamentā. Ar sajūsmu braucu abos. Mazs pārsteigums vēl bija jāpiedzīvo trimdas mājās: dzimtās mājās mūs gan gaidīja un negaidītāji klusēja, bet parlamentā - Tautas Padomē negaidīti runāja un pretojās, ka Aspazijai un man dod ar likumu tiesību iestāties par kandidātiem uz augstā nama godu. Pretbalsis bija gan tikai divas, bet toties tās bija divu dzejnieku balsis, kas sver jo smagāk. Dzejnieki negribēja redzēt dzejniekus atrautus no viņu tiešā dzejas darba. Mazo pārsteigumu izdzēsa lielā sajūsma par mājbraucienu; un drīz izrādījās, ka, darbojoties līdzi Satversmes Sapulcē, mēs nejutāmies atrauti no dzejas darba, kaut gan tas bija praktisks darbs. Vēlēšanu cīņā mēs metāmies ar pilnu, pacilātu sparu un ieplūdām lielajos, gandrīz nepārredzamos runas plūdos, kuri tad pirmo reizi tik plaši tad apņēma Latviju. Man, kas biju klusējis piecpadsmit gadus kopš 1905. Gada runu laika, izlikās no sākuma gluži savāda šī vispārējā, lielā gatavība runāt un runāt, un runāt. Kā pārrauts aizsargu dambis, man likās, ļāva pārplūst ilgi sirdīs aizturētām jūtām un runām. Kā vēli atnācis pavasaris lika uzplaukt reizē lapām un ziediem. Un tad drīz visas runas un domas sakopojās uz jaunradāmo demokrātisko satversmi un, varbūt vēl vairāk, ap zemes jautājumu, mūsu agregārreformu, ap muižniecības satriekšanu. Pārrunas par zemes atdošanu tautai man sākās vēl pirms ierašanās mājās, ceļa vidū, visinteresantākās Varšavā. Mani poļu un latviešu draugi bija man sarīkojuši uz ātru roku satikšanos ar pašu Piļsudski, kurš jau toreiz bija poļu domas pārvaldītājs. Piļsudskis pazina latviešu nodomus agrārreformā: zināja, ka sociāldemokrāti gatavo muižu pārņemšanu valsts īpašumā bez pilnas atmaksas baroniem; zināja arī, ka domātais jaunsaimniecību mērs bija domāts ap 20 hektāriem. Viņš paredzēja lielas briesmas no šādiem nodomiem un stipri brīdināja no to izvešanas. Sevišķi bīstama viņam šķita muižu ieskaitīšana valsts zemes fondā bez pietiekošas, t. i., pilnīgas, atmaksas; viņam bija prātā savi poļu apstākļi, viņš sacījās labi pārzinām šo jautājumu, jo pats esot muižnieks. Es to zināju, jo biju bijis draugos ar viņa brāli Viļņā, kad es tur biju apgabaltiesā par sekretāru. Uz Piļsudska bažām es iebildu, ka pie mums tauta izturas labvēlīgi pret šiem nodomiem un jautājums ir reizē nacionāls, jo muižniecība ir baroni - sveštautieši. Viņš tam pretim biedināja mani ar Krievijas piemēru: mēs dodot pārāk mazu zemes platību, tikai 20 hektāru un vēl mazāk, un šie jaunie mazie zemes īpašnieki izvērsīšoties par revolucionāru elementu, kas neļaušot valstij stabilizēties. Mēs turpretim bijām toreiz citās domās un baidījāmies, ka jaunie zemes īpašnieki būs pārāk konservatīvi; mūsu bažas sāk puslīdz attaisnoties; arī par Krieviju dzird ko līdzīgu. Bet Piļsudskis, protams, vēroja vairāk savus poļu apstākļus un vēlāk izdeva agrārreformu, kuru mēs sauktu par nepilnīgu. Pāris vārdos gribu to arī atzīmēt, ka Varšavas politiķi un zinātnieki, ar kuriem arī tiku iepazīstināts, skatījās līdzīgi uz agrārreformu, bet par Krieviju bija visvairāk tādos uzskatos, ka ūdeņi pārskries un nāks atkal vecā kārtība. Manam iebildumam, ka krievu zemnieks dabūjis zemi un to neatdos vairs muižniekiem, maz ticēja; vēl mazāk ticēja, ka krievu zemnieks politiski izaugs. Poļi vēroja savus zemniekus, un laikam viņos runāja vēl uzvaras prieks pār krieviem; tāds prieks lika pretinieka spēkus ieskaitīt zemāk. Tanī laikā es arī redzēju kartis, kurās poļu nacionāldemokrāti vilka nākamās Polijas robežas pāri ne vien Viļņai, bet arī Vidzemei. Toties ļoti dzīvs gars valdīja jau toreiz poļu intelektuālā sabiedrībā, zinātnē un mākslā, par ko es varēju pārliecināties poļu operā, teātrī, mākslas muzejos u. c. Un mūsu pašu mājās visi bija vēl kā spārnos, ar revolūcijas un brīvības cīņu atlikušo sparu aši iekārtoja mūsu valsts dzīvi; gan demokrātija netika vairs gluži tik stingri izvesta, gan agrārreformā tika atstāta iespēja viņu pasliktināt, gan bija vēl citi «gan», bet darba tauta bija tomēr likumos nodibinājusi sev tādas tiesības, kuras nebija vairs tik lēti atņemamas un kuras nodrošināja viņai tālāku attīstīšanos. Satversmes Sapulcē vēl bija darba sajūsmas laiks; tad arī tautu turēja vēl par vajadzīgu, ka valsti celt palīdz arī sieviete - parlamentā mums bija vairākas sievietes. Drīz izzuda sajūsmas vajadzība, darbs tika aizvien veikalnieciski praktiskāks, sievietes nebija vairs derīgas, kur runā par «praktiskām lietām»; praktiskās lietas tika par veikalu, un galīgi pilsonībā nostiprinājās uzskats, ka politika ir veikals un politiķis ir veikalnieks jeb latviski: spekulants un koruptants. Tikai darba tautai vēl atliek veikt «politiku», kura nau «veikals», bet kurai ir ideāli, tālumam domāti mērķi, ne sev vien, ne savai kliķei, bet pamatšķirai un visai cilvēcei. Un parlamentārisms kā politiska sistēma? Mums ir jau nu sava valstiskas dzīves un parlamentārisma prakse, kaut arī īsa. Un jāsaka: mūsu parlamentārisma gaita nau citāda nekā citur. Parlamentārismam ir savas vājās puses, bet absolūti pilnīga nau neviena valsts forma. Bet parlamentārismam ir visas demokrātijas izteikšanas veids. Ir pie mums personas un grupas, kas, kritizējot parlamenta trūkumus, tai pašā laikā noliedz un apkaro demokrātiju. Viņu nau daudz, bet viņi ir neatlaidīgi. Un, neatlaidīgi atkārtodami, ka «parlamentārisms ir ļaunuma», patiesībā viņi domā, ka demokrātija ir ļaunums. Un tāpēc negribēt parlamentārismu tagad ir - negribēt demokrātiju. Un negribēt demokrātiju - mūsu Latvijas apstākļos - negribēt Latvijas valsti. MANI DRAUGI Ar   Ā d o l f u   A l u n ā n u   pazināmies ilgus gadus un sarakstījāmies visvairāk manā «Dienas Lapas» redakcijas laikā, kad viņš bija cītīgs līdzstrādnieks. Bet arī vēlāk tikām sarakstījušies, visvairāk gan dažādās praktiskās teātra lietās. No viņa vēstulēm man tagad uzglabājušās tikai četras kartes; visas «Dienas Lapas»» laikā rakstītās būs zudušas. Par to ir žēl, jo Alunāns, kā jau dzimis humorists, rakstīja ļoti pievilcīgi. Ādolfu Alunānu es   p i r m s    i e m ī l ē j u,    tad tikai   a r   v i ņ u   i e p a z i n o s.    «Mazie Dunduri» tika viņam veltīti «kā kauls no viņa kaula un miesa no viņa miesas». Tas bija 1887. gadā, un gadu vēlāk tikai redzēju jau toreiz  «v e c o   Ā d o l f u», kurš bija jaunāks un jautrāks par mums visiem jaunajiem. «Vecais Ādolfs» bija un palika līdz sirmiem matiem un 70 gadiem mūžīgi opozīcijā un progresā. Nekad un nekur viņš nebija mierā ar «pastāvošo kārtību»» un viņas vīriem, līdz kamēr ar saviem smiekliem tos izsmēja laukā no tagadnes un iedzina atpakaļ pagātnē. Mūsu visu paaudze «veco Ādolfu»» cienīja un mīlēja. Daudziem tas tomēr nenācās viegli, jo personiskā satiksmē tas bija diezgan ass un nepatīkams. Es sev vienmēr esmu pieskaitījis par lielu nopelnu, ka no visiem trim «Dienas Lapas» redaktoriem - Bergmaņa, Stučkas un manis - es vienīgais biju tas, kurš nekad nebija sanācis ķildā ar «veco Ādolfu». Tikai taisnībai par godu jāatzīstas, ka es biju ar viņu ķildā sanācis, kad viņu vēl nepazinu. Ar to tad arī pietika visām reizēm. Es par šo ķildu esmu minējis jau savos kopotos rakstos: Alunāns bija man ļaunā ņēmis manu pirmo, pēc manām domām, ļoti atzinīgo pārspriedumu par viņa «Lielpils pagastā vecākiem». Kad «vecais Ādolfs» lasītu šis manas piezīmes par viņu, viņš mani pasauktu nomalis no jautrās kompānijas un ar mani divatā nodzertu visu honorāru, ko es par šīm piezīmēm būtu dabūjis. Tas nu nevar būt, jo viņš vairs nelasa un es vairs nedzeru. Savā laikā mēs abi divatā nodzērām manu honorāru par «Pusideālista»» izrādi Jelgavā, ko sarīkoja Alunāns 1903. g. Tikai nau jādomā, ka tā bija liela dzeršana ar vakariņām: viss honorārs bija viena pudele konjaka, ko man uzdāvāja «vecais Ādolfs». No šī 1903. gada ir visas še iespiestās pastkartes. «Vecais Ādolfs» iesniedzās vēl jaunajā revolūcijas laikā un savā veidā lūkoja tam iet līdz. Bet par jaunā laika sludinātāju no skatuves un deklamācijās tika mazāk opozicionels un nemaz revolucionārs vīrs - Duburs. Bet arī tā katrs jauns laiks atcerējās vecā, mūžīgā opozicionāra «vecā Ādolfa» vaigu, kurš jautriem un zobgalīgiem, uzmundrinošiem smiekliem noskatās no augšas un priecājas, ka vecie tiek atkal plucināti no jauniem. J ā n i s   K o v ļ e v s k i s   bija viens no maniem vismīļākiem biedriem un draugiem. Mēs iepazināmies, kad viņš studēja Tartū (toreiz Tērbatas) augstskolā un atnāca līdz ar citiem progresīviem studentiem pie manis «Dienas Lapas» redakcijā. Bija «jaunās strāvas»i laiks. Lielums un skaidrums Kovaļevski bija vienmēr aizrāvis, un tā viņš ar sajūsmu metās «jaunā strāvā». Kovaļevskis bija bezgala sirsnīgs un aizrautīgs, maigs un mīlīgs kā meitene. Es tagad tūliņ nevaru pateikt, vai esmu dzīvē sastapis otru tik mīļu un skaidru jaunekli kā viņu. Satiksmē viņš bija vienkāršs un atklāts kā tuvākais draugs. Viņš pats sevi mēdza saukt par   L e p s k i.   Laikam šāds viņa vārda saīsinājums iznāca tā, ka viņš, priekšā stādoties, mēdza savā vārdā uzsvērt pēdējās zilbes un divas pirmās izrunāt steidzīgāk un klusāk. Es arī biju viņu tā noturējis par Lepsku. Viņš tā arī palika Lepskis. «Jaunās strāvas» dedzīgās debatēs un runās Kovaļevskis nemēdza daudz piedalīties, viņš savas domas izteica aši un īsi un - nemīlēja garas kontraverzas, kuras viņam likās par ķildām. Viņš nebija pēc dabas cīnītājs un karotājs. Atceros, ka viņš kādā savā skicē vēlāk aprakstīja šādas pārrunas un attēloja, kā skices varonis, viņš pats, iziet klusi laukā, prom no karstām runām, ar mazu ironisku smaidu. Bet, kad viņam pārrunas patika, kad tika izteikti sajūsmīgi vārdi, kad tika rādītas lielās nākotnes perspektīvas un varbūtības, kad tika nodomāti lieli darbi, tad viņš klusām piegāja klāt runātājam, izveda to laukā, un, kad tas izbrīnījās, ko nu viņam teiks, tad Lepskis viņu strauji apskāva un noskūpstīja, un teica smaidīdams: «Ej nu atkal atpakaļ un runā tālāk.» Kā lai nu man bija tālāk runāt? Runāšana bija beigta, bet prieka man bija liels un paliekošs. Tā bija lielākā alga un mudinājums. Kad vēlāk nācās pārlaist cietumu un trimdu, tad gandarījums jau bija saņemts iepriekš. Prieks bija tik paliekošs, ka es to vēl tagad sajūtu atceroties un ka tas paliks arī uz visiem turpmākiem laikiem. Ir labi, ka dzīvo arī tādi skaidri un gaiši cilvēki. Kovaļevskim bija svešas visas intrigas un pašlabums otram par ļaunu, viņš arī nepiedalījās citu intrigās, kad tās apzinājās. Viņš laikam ir vienīgais, kurš neizgaisināja manas ilūzijas par sevi. No viņa nekad nebija jābaidās un jāsargājas; viņam varēja uzticēties; pret viņu nevajadzēja būt gudram. Citi gan visi, jo cītīgāki katrs savu reizi, mācīja man t. s. «dzīves gudrību» un atstāja rūgtumu. No Lepska nau man nekādu rūgtu atmiņu: norietējusi skaista zvaigzne. Es jau minēju, ka Kovaļevskis rakstīja skices un stāstiņus; tie man toreiz ļoti patika un bija domāti īstā «jaunās strāvas» garā. Es viņu vienmēr mudināju nodoties pilnīgi rakstniecībai, bet viņš, apstākļu spiests, tika tikai avīžnieks. Varbūt vainīga arī bija viņa lielā kautrība, kura priekš manis arvien ir talanta zīme. Ja vien būtu vēl iespējams: vajadzētu salasīt kopā Kovaļevska beletristiskos rakstus un tos izdot kā skaistākos dokumentus ««jaunai strāvai»». Kovaļevskis bija arī gleznotājs, un varbūt izdotos kur vēl atrast viņa gleznas. Es tās redzējis netiku, viņš kautrējās tās rādīt. Bet viņš bija tuvs draugs gleznotājam Romanam, un laikam taču gleznas būs bijušas vērtīgas. Ar Kovaļevski mēs draudzīgi sarakstījāmies vairākus laikmetus, arī tad, kad viņš rediģēja kādu Liepājas laikrakstu un bija jau atstāts no agrākiem biedriem. Šinī Liepājas laikā ir rakstīta arī viņa vēstule; kas še iespiesta. Tā skaidri tēlo viņa apspiestos apstākļus, tomēr ar humoru, kāds viņam allaž piemita. Viņš strādājis pie svešvārdu vārdnīcas, bet nau varējis to pabeigt. Viņš bija par maigu, un dzīve bija par rupju; un tā viņu sadrupināja kā rupjš dzirnu akmens - putekļi tika, ne milti. Kovaļevska vēstule ir bez datuma. Tā būs rakstīta tanī laikā, kad es pēc trimdas raudzīju kur nomesties par advokātu - protams, bez sekmēm - un biju griezies pēc padoma pie veca drauga. Man vajadzētu būt vēl vairākām vēstulēm no Kovaļevska, arī no manas otrās trimdas laikiem Šveicē, bet neesmu vēl paspējis izskatīt un izšķirot visas savas krātuves un «arhīvus». Ja mūsu publikā būs pietiekoša interese par šādām vēsturiskām atmiņām, tad publicēšana tiks turpināta, un tiks bagātāka ne vien mūsu īsā vēsture, bet varbūt arī pati lasītāju publika savā garīgā būtībā.

RAINIS IV. RAIŅA PRIEKŠVĀRDI SAVU DARBU IZDEVUMIEM TĀLĀS NOSKAŅAS rakstītas trimdā, Vjatkā, mazā pilsētiņā Slobodskā, tālu no satiksmes ar pasauli; laiks apmēram no 1898.-1903. gadam. Daļa dzejoļu sacerēti pirmā trimdā Pleskavā 1897.-1898. g. un dažādos cietumos 1896.-1897. G. Lielākā daļa cietuma dzejoļu nau uzņemti «Tālās noskaņās», - ievērojot cenzūras apstākļus -; tie sastādīs atsevišķu krājumu, kurš iznāks, kad pēc tā būs vajadzības. Zināms skaits dzejoļu uzņemti «T. n.» arī no vēl agrākiem laikiem, daži pat no maniem skolu gadiņiem - ģimnāzijas un universitātes. Arī šiem dzejoļiem vajadzēja sastādīt savu krājumu; par viņiem bija runa grāmatā «Tie, kas neaizmirst» - habent sua fata libelli (arī grāmatām savi likteņi). Laiks, kad radās «T. n.», bij smags un smacējošs: carisms bij savas varas augstumā, bet sāka just pretspēku augšanu un tapa nikns; līdzi cēlās modernais kapitālisms ar saviem spaidiem, un slogs bij fizisks, saimniecisks, morālisks un garīgs, - tikko izturams brīvam garam. Trimdas dzejoļos varbūt dažu pārsteidz dabas ainu spilgtums, kurš liksies nedabisks, - patiesībā atmosfēriskās parādības Vjatkas kontinentālā klimatā ir ļoti košas, un daba ar savu grūtsirdīgo skaistumu samierina ar cilvēku likto likteni. Skaisti tēlo šo dabu «Biarmijas» dzejnieks zirjāņu eposā, kurš modina man senas atmiņas. Atmiņas par Vjatku es ceru atzīmēt atsevišķā grāmatā. «T. n.» dzejoļiem man nau vairs atzīmju par sacerēšanas laiku, tādēļ paļaujos tikai uz savu atmiņu, kura var arī vilt. Jaunības dzejoļi no agrā krājuma, cik atminos, bija: «Agri no rīta», «Graudi akmeņstarpā», «Dziļākās domas», pa daļai «Filistris», «Karaļmeita», «Zemnieks», «Viņš to zināja», «Mūžība», «Telpas nau», «Viens». Dažādos cietumos sacerēti - «Pamazītēm», «Mūsu dienas», «Visu mūžu», «Patiesa dzīve», «Mūžības priekšvakarā». Vāciski rakstīta lielāka daļa cietuma dzejoļu - aiz cenzūras apstākļiem, jo vāciski prata žandarmērija, - arī «Vēls saules stars» un daži citi. Bet vāciski bija rakstīti daudzi dzejoļi arī pirms cietuma laika. Daudzie izlaidumi - cenzūras dēļ - tagad nau vairs atjaunojami, tikai rētā vietā tas izdevās. «T. n. » pirmais izdevums nes cenzūras atzīmi: Дозволено цензурую. - С.- Петербургъ. 10 марта 1903 года. Ka «T. n.» varēja parādīties samērā tik maz apcirptā veidā, tur lielākais nopelns manam dārgajam draugam, lielajam dzejniekam un cilvēkam Rūdolfam Blaumanim, kurš, būdams tanī laikā Pēterpilī, darīja visu iespējamo iespaidu uz cenzūru; par cenzoru Remiķi minēts «Klusās grāmatas»» ievadā. Kad minu Blaumani un Remiķi, jāmin godam arī visi tie, kas rūpējās par «T. n.» iznākšanas tehnisko pusi: tagadējais Saeimas deputāts Zemgals un sevišķi -tagadējais universitātes profesors Razums; priekšzīmīgs izdevējs bij mākslas mīļotājs, pats mākslinieks, tagadējais bankas direktors J. Brigaders. Vāku «T. n.» zīmēja jaunais mākslinieks ofortists E. Zīverts, kurš arī toreiz grieza varā manu ģīmetni. Vāka zīmējums tika no visiem atzīts par ļoti zīmīgu un skaistu. Pirmā «Tālo noskaņu» deklamētāja bija mana mūža biedrene Aspazija; tad Duburs rīkoja savus slavenos «Tālo noskaņu» deklamāciju vakarus. Aspazijai arī piekrīt nopelns, ka vispār izlaidu šo grāmatu; man būtu pieticis, ka viņa sacerēta. Aspazija man uzlika smagu pienākumu, ko tikai tagad varu nolikt kā izpildītu. «T. n.» iznāca labā laikā - vasarā, 1903. gadā, ap Jāņiem, uz Zinību komisijas vasaras sapulcēm, kad Rīgā bija sabraukuši daudz lauku inteliģentu - skolotāji, studenti, skolu jaunatne - un kad laiks bij jau aizkustināts no gaidām uz jauno, nezināmo. Silti uzņēma «T. n.» sevišķi skolotāji un skolu jaunatne, kura toreiz bija vēl visa progresīva un gaismas alkstoša. VĒTRAS SĒJA «Vētras sējā» sakopoti dzejoļi, kuri radušies jūrmalā priekšrevolūcijas laikā, 1903. un 1904. gados, kad bija nobriedis brīdis un visi dvašojām drausmīgi skaistā priekšsajūtā un gatavojām lielo 1905. gadu. Priekš Krievijas carības nelaimīgi, priekš brīvības laimīgi nobeigtais japāņu karš deva mums iespēju pirmoreiz brīvi uzelpot, un visus pārņēma nevaldāma prieka un gaidu sajūta. Kad es tagad pārlasu senos dzejoļus, tad mani pārsteidz, cik garš viņos ir jautrs un pārgalvīgi priecīgs. Man jābrīnās, kā cilvēks tik priecīgs spēj būt; bet tāds būtu viņa pienākums. Pirmā lielā ziņa toreiz pārsteidza mani jūrmalā un agrā pavasarā, un jūras un pavasaras ainas un domas visur spraucas vidū un aizrauj dzejoļus. Ārējie apstākļi «V. s.» iznākšanai nebija labvēlīgi: dzejoļiem vajadzēja klajā parādīties jau agrā 1905. Gada pavasarī, bet cenzūra, kura toreiz vēl pastāvēja un bija uzbudināta no grūti apslāpējamās brīvības kustības, nokavēja grāmatas atļauju visu cauru vasaru. - Cenzūras atzīme ir: Дозволено цензурую. С.-Петербургъ. 31. августа 1905 года. It kā cenzors būtu gribējis nogaidīt un atzīmēt ar to manu 40. dzimumdienu. Grāmatas iespiešana arī nokavējās, un «V. s.» ar revolūcijas   p r i e k š s a j ū t u   iznāca, kad revolūcija pret carismu bij jau gandrīz   p ē c s a j ū t ā. Jau 1904. gadā bija nodoms izlaist «V. s.» grāmatu kā pielikumu toreiz slavenajām visu progresīvo paaudzi sajūsminošām «Pēterburgas Avīzēm», redaktors toreiz bija Ducmanis un izdevējs O. Rāviņš. Iznāca arī «P. A.» dažas loksnēs, bet tad - es neatceros vairs, kādēļ, - apstājās. «Vētras sējas»» grāmata toreiz saucās «Laika šalkas»». Pirmoreiz - ja atmiņa mani neviļ - «V. s.» dzejoļus deklamēja lielā tautas sapulcē 1905. g. - toreizējā vācu teātrī, tagadējā Nacionālā operā, un deklamētājs bija visus aizraujošais, jau toreiz slavenais aktiers Rūdolfs Bērziņš. Vēlāk izcēlās kā «V. s.» un «Tālo noskaņu» deklamētāji Duburs un Biruta Skujniek. «V. s.» dzejoļiem man arī nau atzīmju par sacerēšanas laiku; lielākā daļa rokrakstu zuduši. Izlaidumus cenzūras dēļ nau vairs iespējams atjaunot. «V. s.» apgādāja un iespieda godam minamais J. Ozols, kurš vēl to pašu gadu, nedaudz mēnešus pēc «V. s.» izlaišanas, krita par upuri savai garīgu gaismu izplatošai darbībai - un tika nošauts no soda ekspedīcijas. Vāku «V. s.» zīmēja mākslinieks E. Vītols un izpelnījās lielu atzinību. Vēlākos, 1920. gadu, izdevumos «V. s-jā» ir daži grozījumi un izlaidumi pret pirmo izdevumu: vispārējais iekārtojums palicis tas pats, tik šur tur papildināts; pārlabojumi ir redakcionālas dabas, piem., cenzūras dēļ bija jāsaka: «Vecākiem   t o r ņ i e m   jumtus tie plēš,» kur bij domāti ne torni, bet    t r o ņ i. Izlaists ir pirmās nodaļas beigās garāks dzejols: jūras pavasaras glezna; tas ar savu pusbaladesko raksturu bij nodomāts lielākam balādu krājumam, bet, tā kā šī grāmata nau vēl laista klajā un nezinu, kad iznāks, tad šinī izdevumā atjaunota izlaistā dzeja un «V. s.» vēsturiskais iekārtojums tā vairāk sargāts. - II nodaļā «Aicinājums» pēdējā izdevumā ievietots dzejolis «Šķirti ceļi», kurš tanī laikā un tai grāmatai rakstīts, bet bij noņemts; tāpat klāt pienācis dzejolis «Tālas noskaņas», kas arī izsaka tā laika jūtas. «V. s.» ir arī vēl vairāki dzejoji no agrākiem laikiem, piem., «Garām!», «Tava laime» u. c. no Vjatkas trimdas; vairāki dzejoļi ir arī no «Uguns un Nakts», kura tika sacerēta tanī pat laikā. Vai minēt vēl, ka dzejolis «Vecais rupucis» bija zīmēts uz toreizējo Rīgas cenzoru Rupertu? Toreizējās dusmas pret cenzora personu man sen pārgājušas, bet palikušas pret cenzora amatu. Atmiņā man tikai, cik ļoti šis cenzors baidījās par savu amatu, un šīs raksturīgās bailes ne vien izskaidroja viņa niknumu pret brīvības rakstiem, bet atvainos viņu arī vēstures priekšā. Dažas dzejas, sevišķi pēdējā nodaļā, ar savu saturu liekas norādām uz vēlāku sacerēšanas laiku, rudeni 1905. gadā, ne pavasarā, - patiesībā viņās paredzēts vēlākais laiks, uz ko bija aizrādījumi, un, kas vēsturi jūt, jūt arī, ka visas revolūcijas zaudē, lai veiktu nākamais laiks. JAUNAIS SPĒKS ir dzejoju kopojums, ne organiska dzejas grāmata kā visas pārējās. «J. s.» nau arī sastādīts no manis, bet no J. Jankava tanī laikā, kad viņš vēl bija revolucionārs; viņa ir arī viss grāmatas iekārtojums. «J. s.» izdots, cik atceros, 1906. g.; grāmatā pašā nau atzīmēts gads; arī cenzūras atzīmes trūkst. Izdota grāmata no grāmatu apgādniecības «Spēks» Rīgā un iespiesta pie J. Baumaņa Aleksandra (tagad Brīvības) ielā 31; izdevējs bija līdz tam nepazīstams jauns uzņēmējs, kurš izlaida arī drāmas «Uguns un nakts» pirmo izdevumu 1907./8. gadā, bet grāmatapgādniecība tad saucās «Domas». «Jaunajā spēkā» ir ievietoti kopā 56 dzejoli, no tiem 22 vēl neiespiesti un 34 jau agrāk citās grāmatās iespiesti un izlasīti no «Tālām noskaņām», «Vētras sējas» un tulkojumiem. Še ir uzņemti tikai citās grāmatās   n e i e v i e t o t i e   dzejoļi. Pieci tulkojumi: Valta Vitmena, Albēra Žiro, Alkaja, Heines, Gorkija, kuri gan ir ļoti raksturīgi «Jaunā spēka» laikiem, nevarēja atrast še telpas un ir lasāmi grāmatā «Nemierīga sirds». Jāpiezīmē, ka dzejolis «Šķirti ceļi», kurš tagad lasāms «Vētras sējā», tur nebija uzņemts pirmā izdevumā, bet pirmo reizi parādījās «Jaunā spēkā». Neskatoties uz to, ka šī grāmata nau organiski izaugusi, viņa tomēr bija zīmīga parādība tanīs gados, un arī dažādu laikmetu dzeju maisījums tai piestāvēja, jo tie gadi bija pāreja no aktīvas cīņas uz pasīvu pret to pašu reakciju. Izteiksme vēl bij brīva, bet asiņaini zaudējumi un ciešanas jau bija jūtamāki un sāka rēgoties arī sabiedrības un cīnītāju psiholoģijā. Palika nepabeigts sauciens: «Lai dzīvo!» - brīvība; daudz sirdis aprima - no lodēm. Bet teiciens, kurā izsacījās jau tanīs cīņās sen turēto ilgu prasība, bija: «Tu mans brīvās    L a t v i j a s   z ieds!» Nevajadzētu aizmirst, ka šī prasība pēc brīvās Latvijas izteikta mūsu lielajā revolūcijā 1905. un 1906. gadā un izteikta ne no pilsonības, bet no pamatšķiras. KLUSĀ GRĀMATA Grāmatas sacerēšanas laiks: 1907. un 1908. gads, atzīmēts jau trešā izdevuma priekšvārdā. Sacerēšanas vieta ir atkal trimda, tāpat kā «Tālām noskaņām»; tikai šoreiz trimda nau ziemeļos, bet dienvidos - pa daļai Cīrihē, Šveicē, pa lielākai daļai Castagnola (Kastaņola, ne Kastanjola), pie Lugānas ezera, lielo Gothardu kalnu dienvidus pusē. Bet dienvidus trimda krita šais «Kl. grāmatas» gados daudz smagākā laikā nekā ziemeļu trimda. Laiks bij tik smags, ka vēl tagad, pēc gandrīz divdesmit gadiem, atceroties vien top drūmi ap sirdi un negribas ne atmiņās kavēties; laikam noderētu labi Hercena vārdi: «Nelabprāt minamais». Tik mocošs un neatlaidīgs, un garš bija šis laiks, ka no viņa nevarēja tikt vajā ar vienu nelielu dzeju, - es tagad lasu, ka man toreiz bija nodoms laist klajā lielāku darbu, kurš ietvertu sevī arī «Kl. grāmatu», bet ka reakcijas dēļ bijis jāatsakās no tā nodoma. Un tagad to lielāko darbu atjaunot - nau vairs iespējams. Tomēr pat 1907. un 1908. gados, un drusku agrāk un vēlāk, ir gan sākti un labi tāļi pavirzīti divi lielāki darbi, bet tie ai «Kl. grāmatu» bija tikai netiešā sakarā: abos atspoguļojās tas pats laikmets, tikai citos nospulgos. Viens darbs bija epus par 1905. gadu; dažas epizodes no viņa parādījās klajā laikrakstos un uzņemtas arī dzeju grāmatās, piem., «Vētras sējā» un še: «Zemes sapnis», «Karā kauta dvēselīte». Darbs toreiz netika nobeigts, bet rokraksti ir uzglabājušies, un, tā kā priekšdarbi ir diezgan plaši, tad ir iespējams darbu atjaunot un nobeigt, un es pie viņa stāšos, kad apstākļi to ļaus. Tikai tagad perspektīva sagriezusies un nāk ar savām prasībām vēsture. Toties laiks tagad nau vairs traģisks kā toreiz un tātad epum labvēlīgāks; ne velti toreizējais dramatisms nejāva man epu. Bet vai tad tagadējais laiks ir episks? Otrs darbs, kurš gāja līdztekus «Kl. grāmatai», ir mēģinājums aptvert 1905. gadu ne episki, bet liriski un tā arī saucās «1905.». Šis darbs ir pabeigts, tikai vēl apveidojams; viņā ietilpst pa daļai pašā uztrauktā gadā sacerētas dzejas. Tās tika toreiz priekšā celtas un dažas klajā laistas, bet netika uzņemtas manās vēlākās dzeju grāmatās; jo tām bija jau cits raksturs. - Laiks vēl nau atnācis izdot «1905.», un, kad atnāks, nezinu, - bet es jau esmu pieradināts ticis ilgi gaidīt, sevišķi tad, kad citu gaidītāju nau. Tāpat kā 1909. gadā es dzirdu; «Tas laiks pagājis; iestājusies ikdiena.» Mierinājums ir labi domāts, tikai man viņš maz noder, jo man būs vēlreiz jādzīvo cauri «briesmu pilnie drudža sapņi», kad būs jāraksta mans dzīves gājums. Ilgi vairs nevarēšu kavēties, jo nu jau sāk iznākt kā kopsaslēgumā «Dzīve un darbi». - Kur tā «dzīve»? man prasa. - Jā, kur tā dzīve? es prasu. - Vai viņa jau bijusi? Vai es viņu jau dzīvojis? - «Dzīve un darbi» ir man liels «Mene tekel!». Bet vai šis «Mene tekel!» ir tas pats, kas «Memento mori!» - piemini, ka jāmirst? Man liekas, ka viņš saka: piemini, ka jādzīvo! Un tam es gribu sekot. Šinī izdevumā - pēc skaita viņš ir ceturtais - uzņemti atkal trīs dzejoji no «Vēja nestām lapām», kuri bij izlaisti trešā izdevumā: «Vēlīns dzimums»,- «Negrozāms spriedums», «Dižtēva zēnam». Bez tam uzņemts dzejolis par piemiņu Ādolfam Hertelim - «Tas tēls, ko dzelžos saslēdzāt». Vairāki dzejoji, kas bija sacerēti šai grāmatai un tikai ārēju iemeslu dēļ netika toreiz še uzņemti, paliek tomēr arī tagad ārpusē, lai pārāk negrozītu grāmatas vēsturisko seju, kāda viņa izveidojusies pa daudziem gadiem un izdevumiem. Bet cik savādi pazīstama man izliekas šī seja, gluži it kā tas «pārejas laiks», kas tur attēlojas, būtu norakstīts no šodienas. Kā acis var vilt! Jeb vai neviļ? Bet, lai kā, - «Kl. gr.» ir dokuments par pirmām cīņām neatkarīgās, brīvās Latvijas valsts labā. PRIEKŠVĀRDS otram izdevumam. Izdevusi Komanditsabiedrība «Taurētājs» 1911. gadā, Rīgā. Šis izdevums saucas: «Vēja nestas lapas». Dzejoļu krājums. Ievadā bija nodrukāts priekšvārds no «Klusās grāmatas» 1909. gada izdevuma un, pēc tam beigās sekošās rindiņas: Gadu atpakaļ tas bija, kad es, to paredzēdams, rakstīju, un nu man pretī nāk mērenība, uz pirkstu galiem virzīdamās, brīdinot rokas pacēlusi, neatlaidīgi čukst: «Lūk, nu: ko es teicu? Tā nevar. Tas laiks pagājis; ir ikdiena!» Ar prieku rāda man, ka vaļējās dziesmu lapiņas aiznestas no vēja projām, ka grāmatiņa saplosīta; ka priedes nolauztas, ka laiks, bailīgi ierāvies alā, nekustas. Ar visām sērām man neviļus jāsmejas. Vai tad tas tur alā ir laiks? Tas jau ir gļēvums. Laiks neietilpst nekādā alā; viņš stāv brīvā gaisā, kalna galā, un griež savu lielo riteni, ka vaļējās lapiņas klīst vien. Vai nemanāt, ka ritenis pārvar nāves punktu? Ka lēni pārvēršas ikdiena par svētdienu? Lai klīst lapiņas vējā, lai cik maz jūs viņas uzlasāt - viņas ir zīmes no bijušās un - nākošās svētdienas. 1911. TREŠAIS IZDEVUMS Šoreiz tiek pārdrukāts pilnīgs «Klusās grāmatas» saturs, tāds, kāds bija 1909. gada izdevumā. Dažas epigrammas tikai ir drukātas pa divām uz vienu lappusi, kamēr pirmais izdevums bij drukāts ērti un mākslinieciskā iekārtojumā. Arī grāmatas formāts un papīrs ir šoreiz cits. Tekstā nekas nau grozīts. Ja Horāca vārds ir patiess, ka grāmatām ir savi likteņi, tad «Klusās grāmatas» liktenis ir sevišķi raibs. Viņa rakstīta reakcijas vissmagākā laikmetā 1907. un 1908. gados, kad mūsu zemi un tautu mīdīja un dedzināja vācu baroni un krievu birokrāti - tās saucās sodu ekspedīcijas - un mūs sodīja par to, ka iedrošinājāmies būt par cilvēkiem un runāt par brīvību. Nāves klusums bij noskaņa visam, kas vēl bij dzīvs; apdegušas miesas un asins tvans bij atmosfēra, kurā vajadzēja elpot visam, kas vēl bij dzīvs. «Klusā grāmata» atskan no šim briesmām, un tomēr viņai vajadzēja būt klusai. Lai viņas balss jel maz tiktu dzirdama Latvijā, vajadzēja lūkot rakstu laist klajā ārpus Latvijas, Pēterpilī, kur cenzūra bij tanī laikā tomēr vēl cik necik iespējama: galvaspilsētā cara valdība gribēja ārzemēm rādīt, ka ir Krievijā zināma eiropība. Bez tam par cenzoru Pēterpilī bij vecais Remiķa tēvs, kura vārds godam minams latviešu literatūrā tādēļ, ka viņš nebij preses bende. Lai še - kaut nevietā - ir atzīmēts tas fakts, ka viņš atļāva arī Aspazijas «Sidraba šķidrautu», kad šo rindiņu rakstītājs bij aizbraucis dot paskaidrojumus, atļāva arī «Tālās noskaņas», par kuru izlaišanu bij rūpējies Rūdolfs Blaumanis, ko ar pateicību. vēl tagad pieminu. Remiķa tēvs izlaida cauri «Kluso grāmatu». Bet - atbildīgā cenzora caurizlaisto grāmatu aizliedza neatbildīgie: tikko iznākusi, grāmata tika konfiscēta, un drukātavai izdevās paglābt tikai kādus 200 eksemplārus. Autors toreiz nesaņēma neviena eksemplāra; man vēlāk kāds draugs to iedāvāja. Grāmata bij tik reta, ka viens viņas cienītājs to pārrakstīja ar savu roku, - tā mīļā roka man sirdi veldzēja. Vēlāk pienāca ziņas, kādi dzejoji bijuši vainīgi, ka grāmata aizliegta; mani uzaicināja izdot «Kluso grāmatu» par jaunu, un tā iznāca ar nosaukumu «Vēja nestas lapas». Iekārtojumā bij daži pārgrozījumi; klāt bij pielikti trīs jauni dzejoļi: « Vēlīns dzimums», «Negrozāms spriedums», «Dižtēva zēnam». No cenzūras vainotie dzejoļi, kas nu netika uzņemti, ir sekošie: «Nabaga brālis», «Klusie kapi», «Savādā valoda», «Teiku ļaudis», «Dzīves sējējs», «Moderns ārsts», «Ceļš uz jaunu», «Uzvarā miers», «Zemes sapnis», «Patiesība», «Atkal nakts», «Darbu darbs», «Pirts», «Karā kauta dvēselīte». Es uzskaitu še visu rindu, jo raksturīga un pamācoša būs arī tagad vēl cenzūras psiholoģija. Tagad pienācis laiks izlaist pirmizdevumu pilnīgu; mēs nu varam uzelpot, bet man saka, ka grāmata neesot tikusi lieka arī šinī laikā. Laiks griezis savu riteni spējāk, nekā mēs to cerējām, darba tauta iekarojusi sev neatkarīgo Latviju un iet ierīkot jauno, brīvo demokrātisko republiku. Lai vecā miņa palīdz dot jaunu spēku! 1921. AVE SOL! Pirmie sākumi šai saules dziesmai meklējami ne dienvidos, kur saules daudz, bet ziemeļos, kur pēc viņas ilgojas. Ilgas pēc saules aizveda uz dienvidiem, tikai ne parastā kārtā un ne labu prātu: - trimda deva dienvidus, un dienvidi deva saulēs dziesmas nogatavošanos. Ne velti Mefists žēlojas, ka viņš ir spēks, «kas jaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes». Slobodskā cēlās pamatdoma par saulesdziesmu un tika uzrakstīti pirmie dziedājumi; toreiz viņa saucās «Dziesma par sauli». Atkal uzņemta tika dziesma Castagnol'ā 1906. gadā un turpināta 1907. un 1908. gadā, kā var redzēt no pirmrakstiem. Atsevišķi gabali tika iespiesti dažos laikrakstos. Mēnešrakstā «Auseklis» nr. 1 aprīli 1907. gadā parādās dziesma ar virsrakstu «Zem saules stariem»; - vai viņa tur tika nobeigta, nevaru šimbrīžam konstatēt, bet, tā kā uz dažiem rokrakstiem ir gadskaitlis 1908, tad laikam darbs bijis vairākkārt pārtraukts un nobeigts tik tanī gadā. Pēc «Ausekļa» apstāšanās «Zem saules stariem» tika iespiests žurnālā «Stari». Grāmatā dziesma izdota laikam 1910. g., (jo gads grāmatā pašā nau minēts); izdevējs ir «Dzirciemnieks» Birznieks-Upits; izdevums apzīmēts ar nr. 8. Gluži tāds pats ir otrais izdevums ar to pašu nr. 8, tikai ar piezīmi «otrais izdevums». Trešais izdevums parādās arī: pie «Dzirciemnieka» ar nr. 59 un ar gadskaitli 1914. Visos trijos izdevumos dziesmā saucas «Ave sol!». Abi pirmie izdevumi ir ļoti krāšņi, ar Jaunsudrabiņa vāka zīmējumu: stilizētu sauli, iespiestu zeltā uz zaļganpelēka fona un zilas krāsas burtiem. Tekstā ir Jaunsudrabiņa trīs melni zīmējumi nodaļu sākumos, un grāmata noslēdzas ar melnu saules ornamentu. «Ave sol! » ir viens no skaistākiem «Dzirciemnieka» izdevumiem. Virsraksts «Ave sol!» - «Esi sveicināta, saule!» - ir ierosināts no kādu svētku iespaidiem Castagnol'ā, kur tika atgādināts sensenais romiešu sveiciens. Vēlāks «Ave sol!» izdevums iznāk jau A. Gulbja apgādībā kā «Universālās Bibliotēkas» nr. 203 un ir apzīmēts nepareizi ar trešo izdevumu, kamēr viņš bija jau labi tālāks. Interesanta ir piezīme virs virsraksta: Zur Verbreitung und zur Ausfuhr zugelassen. Presseabteilung A. O. K. 8. - no vācu okupācijas varas, tātad vācu okupācija nevarēja apturēt latviešu apgādnieka kultūras darbu. «Ave sol!» teksts nau grozīts; cenzūras izlaidumus arī še nevarēja vairs izlabot, un tikai II nodaļā 13. un 14. dziesmā ir ielikti nedaudzi vārdi, kuri bija nepārprotami un atjaunojami pēc satura un salīdzinājumu raksturiem. Pēc sacerēšanas un klajā laišanas laika šai saulesdziesmai vajadzēja nākt jau otrā sējumā, bet hronoloģisko kārtību nevarēja visur ieturēt, sacerēšanas un publicēšanas laiks reti kad saskanēja, un bija jāievēro citi redzes stāvokļi, kamēr I un II sējuma grāmatas seko viena otrai tā, kā viņas iznākušas klajā. Pilnīga hronoloģiska kārtība jau bija lauzta ar to, ka tiek izdotas vienkopus lirikas un drāmas grāmatas, kamēr īsti viņas parādījās klajā maisītā rindā. «Ave sol!» rakstīta gan smagākos reakcijas gados, bet ar savu gaišo nokrāsu atceļas no tā laika drūmajiem rakstiem, un tā man šķita iespējams saulesdziesmu likt par ievadītāju gaišāka laikmeta grāmatām šinī, III sējumā: «gals» bija pārciests, kaut tikai politiskā ziņā, un vajadzēja nākt jaunam «sākumam», - «esi sveicināta, saule!». Drīz tam sekoja arī dzeja «Sveika, brīvā Latvija!». Pēc «Ave sol!» visas dzejas šinī trešā sējumā ir no viena laikmeta, izdotas un pa lielākai daļai arī sacerētās, dzimtenē esot; tikai ar Dagdas vārdu apzīmētās dzeju grāmatas izšķirtas laukā atsevišķā sējumā. Trimdas laiku lirika izbeigta, bet dzimtenes laiku sāk dziesma, kas izaugusi no divām trimdām un no divējādām: laicīgas un garīgas. Tas ir atspulgs no mūsu tautas, gaitas, tas ir atspulgs no pašas saules gaitas. Saule spēj nest daudzas trimdas, mēs ne. «Rādies, rādies, jaunā saule!» TIE, KAS NEAIZMIRST pirmā izdevumā iznāca 1910. gadā; dzejoļi sacerēti 1908., 1909., 1910. gados - gandrīz visi Castagnol'ā vai pa ceļojumiem Tičīnas kantona kalnājos, tādēļ dzejoļos tik daudz kalnu ainu un kalnu tēlojumu. Dzejoji tēlo laiku pēc niknās reakcijas pārskriešanas, kad jau miņas dzisušas, jau vātis dzijušas un dzimtenē sākas atkal ikdienas materiālā dzīve, atstādama   n e a i z m i r š a n u   trimdeniekiem. «T., k. n.» cerēja par saviem lasītājiem atraitnes un varoņus, un lasītāji viņai nāca laipni pretī; samērā īsā laikā parādījās klajā trīs izdevumi. Otrais un trešais izdevums nes atzīmi: «Dzirciemnieku» izdevums nr. 16 un 58; pirmā un otrā izdevumā Vinčenca Vela statujas «Sēras» attēlojums. Klajā nākšanas gadskaitli nau minēti pirmos izdevumos, bet trešais nes atzīmi - Rīgā, 1914. Aiz «Dzirciemnieku» firmas slēpās - tas ir jāzin - mūsu iemīļotais stāstītājs un jaunatnes rakstnieks Birznieks-Upīts Pastarītis, kurš reakcijas tumsības laikos pašaizliedzīgi strādāja, gādādams tautai garīgu gaismu ar labām, progresīvām grāmatām, izdodams vēl bez tulkojumiem Sudrabu Edža, Akuratera, Upīša, Ieviņa, Linduļa, Apsesdēla, Kraujas, Laicena, Kļaviņa u. c. rakstus. Aspazijai un man Birznieks-Upīts bija ilgāku laiku visu rakstu apgādātājs un ne vien apgādātājs, bet mīļš apgādnieks. Kad mūsu drauga A. Gulbja izdevniecība no nelabvēlīgiem apstākļiem vienu metu bija apstādināta, tad saule, kas man vienmēr bijusi laipna, no dienvidiem, no Kau kāza, lika nākt vēstij, ka var turpināt darbu. Mums bija prieks redzēt pie sevis arī personiski dzejnieku un kultūrdarbinieku. «Dzirciemnieki» izdeva garu rindu Aspazijas un manu rakstu - visi skaistos, mākslenieciskos izdevumos. «Dzirciemnieki» bija arī pirmie, kas izdeva manus kopotos rakstus divos sējumos. «T., k. n.» iznāca vēl ceturtā izdevumā, bet es tagad vairs nekā tuvāka neatminu. Visos izdevumos teksts nau grozīts. Šinī, piektā, izdevumā pielieku šur tur piezīmes un atmiņas pie dažiem dzejoļiem pašā tekstā, kur viņas ērtāk lasāmas. Pie tās pašas nodaļas «Fatamorgāna» lai ir atļauts man piezīmēt, ka viņa visa iet uz mūsu tautas, pareizāk, mūsu toreiz nākamās valsts, miņu; Fatamorgāna ir parādībā skatīta mūsu valsts nākotne ar viņas attiecībām. Jau tanī laikā - niknākā reakcijas kulminācijā un atslābē - dzejas grāmata «Tie, kas neaizmirst» izsaka latviešu politikas - arī tagadējās - pamatdomu pirms pašas Latvijas - mūsu vienību ar latgaļiem, brālību ar lietaviešiem un draudzību ar estiem - igauņiem: «Sadodas rokas ar savām māsām.» Dzejols «Mirkļa aina» izsaka arī to politisko domu, ka - sen sacerēta aina (t. i., ideāla prasība) «Ij ikdienu maina». Tiešām, ideja pārvērta ikdienu, un no Baltijas provinces tapa Latvija. Ko vēl lai minu? Vai to, ka grāmatas melanholiskais pareģojums, ka man nekad neredzēt dzimtenes lauka, - ka tas nau piepildījies? Es esmu viņu redzējis, es esmu laimīgs. Bet es jau esmu saules bērns, un saule man vēlē labu. Bet nau piepildījies arī cits pareģojums: dzejolī «Stiprā paaudze» izteikta pārliecība, ka   m i n ē s    stipro paaudzi,   k r i t u š o s    brīvības cīnītājus, bet - mēs viņu aizmirsuši ij likumā, ij tikumā. Vai mēs tomēr neesam tie, kas aizmirst? GALS UN SĀKUMS ir pirmo reizi izlaists klajā 1912. gadā. Nevienā izdevumā (arī ne otrā un trešā) gan nau minēts izlaišanas laiks, jo mūsu grāmatu iespiedēji turējās pie vācu viduslaiku drukātāju parašas; tikai tie vismaz atzīmēja uz savām grāmatām: «gedruckt in diesem Jahr» - «iespiests šinī gadā». «Galam un sākumam» man izdevās aprēķināt izlaišanas gadu skaitli ar vecā franču matemātiķa Blēza Paskāla palīdzību: dzejolim «Daba un dvēsle» moto ir ņemts no Paskāla, un reizē minēts, ka pašlaik ir 250. gada piemiņa pēc viņa nāves; tā kā viņa nāves gads ir zināms, tad tika zināms arī «G. u. s.» dzimšanas gads. Sacerēta lielākā daļa dzejoļu atkal Castagnol'ā un dažādos ceļojumos pa Šveici un Itāliju, laika no 1910. līdz 1912. gadam. Bet grāmatā ietilpst arī daudz dzejoļu no citiem laikiem un citām vietām, un citām, senām jutām, kuras negribēja rimt. Es manu še dzejoļus pat no tāliem, seniem ziemeļiem, no pirmās trimdas; ziemeļu drebuļi negribēja atlaisties ne siltos dienvidos. Viena drudža sajūta pat bijusi tik stipra, ka atsniegusies līdz dienvidiem un vīra gadiem no pašas manas bērnības un atbalsojusies «Drudža sapnī». Mana vaina un mans liktenis - kādēļ es ar esmu dzimis ziemeļnieks, bet pēc dabas dienvidnieks?! Vai nu es atkal vienotājs? un man liekas; mani plēš gabalos. Es drīkstu par to te runāt, jo šī ir mana intīmākā un personiskākā dzejma. Nekādu piezīmju viņai ar īsti nevajadzētu, jo viss, ko jūs gribat zināt, viņā ir jau izteikts. Līdz tam Man nebij laika bijis Pie sevis padomāt, Bij visi spēki jāliek Pie lielā darba klāt. Toties bērnībā un jaunībā es biju pārāk daudz pie sevis piedomājis, tā ka pietika arī vīrībai. Ap 1910. gadu «lielais darbs» bij atlaidies, manis pie viņa vairs nevajadzēja, es varēju iet pie sava darba, sirds varēja sevi sastapt, - un «G. u. s.» sākas ar tiem vārdiem, kuri skan «To, kas neaizmirst» beigās - «No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji . . .». Es varēju dziedāt savu dziesmu, bet tā nu jau iznāca - ziemas dziesma. Rudens dziesma bij nesen bijusi, pavasara dziesma bij sen bijusi - tikai vasaras dziesmas nebij ne sen, ne nesen. Vēlāk, kad pārbraucu mājās, es gan sāku vasaras dziesmu, bet tā tika drīz aizsaldēta: vasaras jau Latvijā nemēdz būt siltas, un tās pašas bieži aizlīst. Pārlasot tagad «G. u. s.», es brīnos par sevi: grāmatā ir tik konsekvents pesimisms, aizvests līdz pašam galam, kur tas lūst, - un es varēju to aizmirst! Tas nāk no tā, ka nelasu savas grāmatas. Prātīgam rakstniekam tas gan nekad negadās. Bet viens prieks man jāmin: kādai dvēselei bija palīdzējusi šī grāmata, un viņa bija to visu norakstījusi ar savu roku un sūtījusi citai. Es varbūt tomēr rakstīšu jums savu vasaras dziesmu, bet man tā pirms jādzīvo, un kad tas būs? DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS Dagdas skiču burtnīcas apņem piecas dzeju grāmatas: «Addio bella», «Čūsku vārdi», «Uz mājām»», «Sudrabota gaisma» un «Mēness meitiņa». Pirmās trīs grāmatas iznāca 1920. g. A. Gulbja apgādībā - atsevišķi un arī visas trīs vienā sējumā ar virsrakstu «Treji loki». Izdevums bij grezns ar profesora akadēmiķa V. Purvīša 4 vāku zīmējumiem krāsās. Māksliniekam bija dota brīva roka izmantot visu lappusi gleznai, jo tur nekāds virsraksts, ne citas tipogrāfiskas piezīmes nebij paredzētas; apgādība ar to bij uzņēmusi uz sevi neērtības, jo grāmatas tituls nu bij redzams, tikai atšķirot grāmatu vaļā. Kā ārēji visās tīs grāmatās bij vienība, tā arī iekšēji, kaut gan viņas nāca atsevišķi kā pakāpes vienas patības attīstības gaitā; tā kā tas nebij īpaši uzsvērts, tad arī uz to nau tikusi griezta uzmanība. «Sudrabota gaisma» iznāca kā «Dagdas skiču burtnīcu» otrā daļa. Tagad, kad visas burtnīcas tiek savienotas un pienāk klāt vēl grāmata «Mēness meitiņa», nevar vairs uzturēt veco sadalījumu, un viņas saucas par «piecām burtnīcām». Tagad arī uzsvērta visu šo grāmatu vienība kā Dagdas romāns. Šī vienība bija vispirms izjusta tikai kā iekšēja, kā Dagdas liktenis, kurš norisinājas viņa dvēseles attiecībās pret ārējo pasauli. Nebija arī domāta sākumā romāna forma. Izauga dzejoļi paši no sevis, kā zemei izaug zāle, bez dārznieka māksliskas izvēles. Dzejoļos kā dienasgrāmatā izsacījās dienu secenība un dvēseles pārdzīvojumi. Netīšām tie dažās vietās savēlās novelās un risinājās tālāk. Beigās, skatoties atpakaļ uz noieto gaitu un pametot acis uz priekšu, izrādījās, ka tas ir romāns par vienu dzīvi, organisks radījums. Par šī romāna formu sacerētājam jāatvainojas, jo viņš galīgi , atkāpās no visa, kas šādos darbos parasts. «D. skiču burtnīcas» varētu vislabāk apzīmēt par topošu romānu, jo lasītājs varēja novērot visas viņa tapšanas pakāpes. Labi vēl būtu, ja šo romānu varētu ierindot rubrikā «romāni pantos», bet arī tas neiet. «Romāni pantos» tēlo laika un vietas apstākļus un notikumus, tos atstāstot gluži episki, tāpat kā romāni prozā; še turpretī izsakās dvēsele tieši dzejoļos kā sajūtās un atmet visu apstākļu atstāstīšanu: romāns ne pantos, bet dzejoļos; ne nepārdrošas trauktā lēnā episkā plūdumā, bet atsevišķos, izceltos momentos. - Lai netraucētu šo romāna noskaņojumu, ievada piezīmes ievietotas pirms darba. Arī pielikumi - zīmējumi izraudzīti pēc iespējas tā, ka nejauktu darba koncepciju, kurš domāts kā Dagdas pašrakstīts autobiogrāfisks romāns. Šī autobiogrāfiskā forma daudzkārt tikusi pārprasta, jo viņa vēl neparasta mūsu attīstības līmenim. Dagdas vārds ņemts no Latgales. Ģenitīvā lietota galotne -as, kaut gan, pēc mana ieskata, pareizāk būtu -a; bet tautā visbiežāk dzird pirmo veidu, un tam es piemērojos. Sacerēšanas vieta un laiks ir pirmām trim burtnīcām Castagnola - ap 1918. un 1919. gadiem. «Čūsku vārdiem»» daudzi dzejoļi ir senāku laiku, daži pat sniedzas līdz pirmajai trimdai un pāri tai, izkaisīti pa visu garo laiku un tikai kopoti otrās trimdas pēdējos gados. Dzejā «Uz mājām» ir pirmās trimdas mājbraukuma atskaņas, kas bijā iespiestas jau tūliņ pēc pārbraukšanas 1903.; viņas savijās kopā ar otrās trimdas beigu cēlienu kā fantāzijas par trimdnieka sapni starp diviem ceļiem. «Sudrabota gaisma» ir sacerēts, jau pārbraucot dzimtenē 1920. gadā, Torņakalnā, jūrmalā un citās vietās Latvijā. Tā ir pilna sveicieniem un pati liels sveiciens jaunajai dzimtenei. Bet sēras skaņas drīz sāka jaukties priekā un lielais prieks pārvērsties par feju - Fata Morgānu; velta palika Leldes meklēšana kā Totam. «S. g.» rakstīta 1921. gadā un iznāca nākamā gadā skaistā izdevumā, ar S. Vidberga sudrabotu vāka zīmējumu. Dzejas veids bija neparasts, grāmatas iekārtojums neparasts, varbūt pat viņas prieks un sajūta neparasti, un tā viņu arī saņēma. «Mēness meitiņa» sacerēta 1923. gadā un varēja nākt klajā tanī pat gadā, bet aizturēta aiz sajūtas, kas attēlota Dagdas romāna ievada piezīmēs. ZELTA SIETIŅŠ Bērnu dzeju rinda sākās ar «Zelta sietiņu» - gluži netīši un negaidot man pašam. Pašlaik biju dziji iegrimis traģēdijas «Spēlēju, dancoju» darbā un stipri aizņemts un nopūlējies; vajadzēja ļoti steigties un līdz zināmam laikam paveikt nolikto tiesu, te piepeši ienāca prātā domas, kam nebij ne mazākā sakara ar nupat darāmo darbu un kuras varēja to tikai traucēt: ieskanējās jautras bērnības skaņas drūmajās mākslenieka liktens cīņās. Bet jautrās skaņas nebij atvairāmas, uzmācīgās domas nelaida vaļā, un nevarēja no viņām izbēgt citādi, kā vien viņas uzzīmējot. Par divām dienām bija uzrakstītas «Zelta sietiņa» dzejas, un bij jāsteidzas viņas salikt grāmatiņā un nosūtīt draugam A. Gulbim klajā laišanai, lai, aiztekot uz jauno paaudzi, dotu mieru man citam darbam. Kad es tagad atceros «Z. s.» vēsturi, tad nāk prātā, ka ierosinājums uz sacerēšanu varbūt tomēr ir bijis un nācis no ārienes, jo grāmatiņa dāvāta R. kluba bērnu nodaļai, un laikam tanī brīdī man būs atnākusi ziņa par bērnu nodaļas dibināšanu. Bet apziņā man gan toreiz nebij šāds sakars. Varbūt ir arī dziļāks un iekšējs sakars starp darāmo lielāko darbu, traģēdiju, un vieglo bērnu dzeju: dziļāki daba varbūt pretojās tā pret traģēdijas drūmumu un pesimismu, izteikdama ne domās, bet gleznās, ka dzīvei pašā pamatā ir tomēr gaiša nākotnes un bērnības sajūta. Daba jau domā ne domās, bet gleznās. «Zelta sietiņš» iznāca pirmizdevumā ar Jaunsudrabiņa zīmīgu vāka zīmējumu; gada skaitlis nau minēts. Šis izdevums ir nepārgrozīts, tikai pašās beigās pielikts mazs dzejolīts. Kā netīši nāca «Z. s.», tā viņš netīši iekaroja daudz mazas sirsniņas; izdevums tika atkārtots. «Z. sietiņš» pieveda man mazo draugu pulku, kurš ierosināja uz jaunu bērnu dzeju sacerēšanu: sekoja vēl trīs bērnu dzeju grāmatas, kurās pa daļai izlietoti veci materiāli no līdzīgām agrāku gadu grāmatām. «Zelta sietiņš» ir arī vēl trimdas grāmata, sacerēta Castagnol'ā. Trīs vēlākās ir visas sacerētas jau dzimtenē. Dzimteni atkaroja atpakaļ tagad jau vecā paaudze ar ieročiem un sagatavoja pērkli jaunai paaudzei - jaunai paaudzei pērklis jāizdaiļo un jāiekaro jauno dzimteni gara ieročiem mazajās rokās. PUĶU LODZIŅŠ Dzejoļi sacerēti Torņakalnā, Rīgā, 1920.-1922. g. un klajā izlaisti 1924. g. ziemā - Valtera un Rapas apgādienā. Izdevums grezns, ar mūsu slavenā jaunā virziena gleznotāja Nikolaja Strunkes ilustrācijām un krāsainu vāka zīmējumu; klāt pieliktas sešas gleznas krāsu reprodukcijās. Ilustratīvā daļa pagatavota ārzemēs, kas prasīja daudz laika, divus gadus. Liela daļa dzejoju bija agrāk iespiesti dažādos laikrakstos un žurnālos, un citos izdevumos. Maniem lasītājiem jādod daži komentāri: «čigānu skaitīšana» dibinājas uz manu čigānu valodas prašanu, cik es tās ieguvu satiksmē ar klejojošiem čigānu bariem un no mātes un tēva atstāstījumiem; šie čigānu valodas skaitļi rāda, ka viņa pieder pie t. s, āriešu valodām, kuru grupā ietilpst arī latviešu valoda; ar to es neesmu vēl teicis, ka visas valodas ceļas no mūsējās un ka čigāni ir aizmaskojušies tautieši. Vairākos dzejoļos atradīs tautas motīvus - es domāju, tautas mantas būtu izlietojamas un tālāk attīstāmas arī šinī laukā. Mīļiem maziem lasītājiem vēl lai ir teikts, ka sludinājums par nozudušo inci ir patiess notikums un incis tā tika atrasts un dzīvo vēl tagad. VASARAS PRINCĪŠI UN PRINCĪTES Grāmatiņas dzejoļi sacerēti arī Torņakalnā 1923. un 1924. gados un parādījušies klajā dažādos laikrakstos un žurnālos, visvairāk «Jaunības Tekās» un «Jaunākās Ziņās». Grāmatiņā dzejoļi izdoti no A. Jesena, pazīstamā jaunības drauga un «Jaunības Teku» izdevēja, ziemsvētkos 1924. g. Vāku zīmējis A. Kronenbergs, pazīstamais bērnu grāmatu ilustrētājs. Vāks iespiests vairākās krāsās. Šinī izdevumā teksts nepārgrozīts, bet pievienots viens dzejolis «Vasaras princīši - saules brālīši», kurš bij nodomāts šai grāmatiņai arī pirmā izdevumā, bet tur neatradis vietu. Latviešu tautas motīvi «Vasaras princīšos» izlietoti vēl konsekventāk; piegriezta sevišķa vērība arī lietaviešu motīviem, un laikrakstos un žurnālos nodrukātiem dzejoļiem pievienotas par to piezīmes. Dzejols «Meita un saule» ir tulkojums no serbu tautas dziesmas, kura mani pārsteidza ar savu skaistumu. Lai man atļauts arī šinī vietā griezt vērību uz serbu tautas dziesmu ritumu - piecu pēdu horeju; šis ritums ir valdošs ne vien garajās episkās dziesmās, bet arī īsajās liriskās; tātad episkais pants var arī saskanēt ar lirisko. Labprāt vēl teiktu kādu vārdu par dažiem bērnu literatūras jautājumiem un principiem, kas man gadījušies dzejas ceļā, bet te nau tam vietas. Vārds še un dzeja ne principiem, bet «princīšiem». LELLĪTE LOLĪTE Lellītes Lolītes dzīve un traģiskais gals piedzīvoti un aprakstīti Torņakalnā 1924. g.; grāmatiņu izdeva tanī pat gadā uz ziemassvētkiem A. Jesens savā bērnu grāmatu sērijā «Mazajiem lasītājiem»». Pirmajam izdevumam vāku zīmējis un grāmatiņu bagātīgi ilustrējis zīmētājs A. Kronenbergs; vāks krāsains. Atsevišķi dzejoļi bija agrāk iespiesti dažādos laikrakstos. Lellītes Lolītes dzīve un gals nepalika bez iespaida vismaz uz pašu sacerētāju: viņš sāka aprakstīt arī savu dzīvi, kaut gan vēl nelaikā, bez pienācīgā gala, un sauksies apraksts par «Saules gadiem». PUTNIŅŠ UZ ZARA kā bērnu grāmata tika izdota 1925. gadā A. Jesena bērnu grāmatu sērijā «Mazajiem lasītājiem», Nr. 35. Grāmatā uzņemti dzejoļi, kuri parādījušies tikai 1925. gadā, pa lielākai daļai «Jaunības Tekās» un «Mazajās Jaunības Tekās»: Sacerēti dzejoļi visi Torņakalnā. Ilustrējis izdevumu A. Kronenbergs. Daži dzejoļi, kuri bija nākuši klajā citos laikrakstos, bija tur ilustrēti tikuši no citiem māksleniekiem - piem., ziemsvētku pasaku «Rudais, baltais un zaļais» bija pušķojis zīmējumiem S. Vidbergs. Dzejolis parādījies «Jaunākās Ziņās?». «Jaungada pasaka» pirmoreiz iespiesta «Sociāldemokrātā»; «Sargu priede» K. Freinberga antoloģiskā žurnālā jaunai dzejai «Līra». Krājums «Putniņš uz zara» sadalīts divās daļās: «mazajiem bērniem»» un «lielajiem bērniem», lai būtu piemērots abiem augumiem; lielākā daļa dzejoļu bija gan iespiesti «Mazajās Jaunības Tekās». «Mazajiem bērniem» nodomāti trīsdesmit dzejoļi, «lielajiem» drusku vairāk par pusi, toties tie garāki. Bērnu vecākai paaudzei vairāk piemērots balādes un stāsta veids; balādes temati ņemti pa lielai daļai no mūsu tautas gara mantām, bet ir arī dažas ieskaņas no svešām tautām, piem., no grieķu pasaules. Kā vienmēr, vairāki leišu temati. Starp balādēm ir arī viena, kas runā pretī tautas motīviem, kuri vienmēr tik sirsnīgi un mīļi piemin kumeliņu un cildina to kā «staltoni», ja ne varoni. Še turpretī «Kumeliņa nākotnē» ir tēlots šis staltonis kā nožēlojams radījums, kura nākotne ir tik drūma un draudoša. Ko teiks laucenieku bērni? Pilsētnieku bērni gan vairāk sapratīs, ka kumeliņam nau nākotnes, jo tie redz ikdien uzvarošos automobiļus. Bet nožēlot nožēlos gan visi kumeliņu, kurš bija kā māju draugs, ar kuru varēja saprasties un kopā strādāt. Kas var sarunāties ar automobīlu? Bet Zolā romānā mašīnists sarunājas ar savu lokomotīvu, nez vai šoferi neatrod arī tuvākas personiskas attiecības ar savām mašīnām? Vai cilvēks nepadara visu cilvēcisku un dzīvu, arī nedzīvo? SAULES GADI nāca klajā 1925. gadā «Jaunības Teku» janvāra, februāra, marta un aprīļa burtnīcās. Rakstīti «Saules gadi» ir Torņakalnā. Pirmā dziesma sākta 2. novembrī 1924. g. un turpināta 3., 10., 15., 18., 19., 20., 21., 24. un 29. novembra dienās. Otrā dziesma sākta 26. decembrī2 1924. g. un turpināta 28. decembrī un 7., 8., 10., 11. janvārī 1925. g. Par trešo un ceturto dziesmu nau datu. Pirmie plāni par «Saules gadiem» attiecas uz 22. septembri 1922. gadu. Pirms tam bija gan domas par bērnības gadu atmiņām, bet tad atmiņas bija domātas tikai prozaiskā veidā, kā tas jau parasts. «Saules gadi», kā tie še iespiesti, atkāpjas pilnīgi no parastā veida un grib dot ko citu nekā epizodes no bērnības gadiem vai plašu bērnības aprakstu. Bērnība še top ņemta kā viela, kura apstrādāta dzejiskā formā. Varēja šo vielu ieliet idilles formā, jo te būtu zināms tālums no sabiedrības, zināma mākslas radīta parādība, cilvēki pirmatnējā mierā un laimē. Bet idille tomēr būtu piemērotāka vairāk epizodēm, neaptvertu dzīves arī viena posma visumu un, galvenais, nepieļautu nekādas katastrofas tēlošanu. Turpretī, pēc mana uzskata, bērnība nau idille, nau arī epizode dzīvē, bet vesels posms un tai ziņā arī svarīgākais posms, ka viņā kā dīglī ietverta visa cilvēka tālākā nākotne ar tās lūzumiem un katastrofām. Ar katastrofu arī beidzas katra bērnība pati. Epa forma šinī darbā man likās arī teorētiski iespējama tādēļ, ka tas atbilst galvenām šīs formas prasībām: vielas svarīgums, jo tā dīglis nākotnei; pilna pasauls aina un liela aina, jo bērnu pasaule ir gluži atsevišķa pasaule, kas noslēgta sevī un sveša un maz pieejama pieaugušajiem. Tālāk - bērnība rāda arī cīņu starp gribas virzieniem: bērnu pašu vidū un bērniem pret pieaugušiem; tad cīņu pret dabas pretekļiem, dabas noslēpumu; beigās pret likteni, kas samaļ bērnības laimīgo pasauli, jo bērnībai fatāli jābeidzas un «visam daiļam būs bojā iet», kad visu «pastāvošo pasauli»» lauž tuvojošās pubertāte kā kas briesmīgs un nesaprotams, kā liktens. Paliek tikai ilgas palikt ilgāk bērnībā un pēc atkal tapt par bērniem; mērķis novirzās aiz mums, ne cerība; bet neatgriežams zaudējums, un kā vienīgais glābiņš: tikt par bērniem citādā veidā un citā atmosfērā. Tā radās doma rakstīt savu bērnību kā epu. Tur nebūtu ticis uzsvērts šis liktens un šī gaita kā kas individuāls un kā gadījums, bet vairāk svara būtu pielikts domai par katru bērnības liktenīgo sākumu un galu. Nebija viegli iedzīvoties citā, atsevišķā dzīvē, kura tikusi varbūt mehāniski pārāk tāla, bet jūtās pārāk tuva, lai to varētu objektīvi, ar aukstu prātu, tēlot. Un, kad nu vēl pienāca ārēji traucēkļi, kad vajadzēja gatavot visu gadu cauri šo kopoto rakstu izdevumu, tad «bērnības epus» apstājās ritēt. Kad atkal būs laiks atgriezties pie iesāktā darba? Kas to zina? Ir tik daudz prasību pret dzīvi, un dzīve ir tik īsa. Kad vēl šīs prasības būtu - ars, māksla, bet cik daudzām tad ir daļa ar mākslu? Un nu vēl arī ars longa, un atkal vita brevis. «Saules gadi» ir palicis fragments, bet ir cerības to nobeigt. Mana biogrāfija, kura arī ir viena no prasībām pret manu dzīvi, šo «bērnības epu» sevī neietilpinās, - manas individuālās bērnības atmiņas gluži nopietnā prozā, bez kādiem blakus nolūkiem ievadīs manu biogrāfija - protams, ja es tiktāl tikšu, ja rakstīšu «mēness gadus» un «zvaigžņu gadus», kā sludina «bērnības epus», un ja neatnāk varbūt vēl agrāk un bez rakstīšanas «aizsaul - gadi». MŪZA MĀJĀS ir sveicienu un prologu kopums no dažādiem laikiem; viens sveiciens uzglabājies pat vēl no pirmās trimdas. Daļa šo dzeju rakstīta Castagnol'ā, tikpat liela daļa jau še, dzimtenē. «Mūza mājās» tika izdota grāmatā A. Gulbja Universālā bibliotēkā kā Nr. 244/45 1923. g. Tagad izdevums ir papildināts ar pēdējo gadu prologiem un personiska rakstura dzejoļiem, kuri sakopoti atsevišķā, grāmatas otrā daļā. Pārbraucot no ārzemēm, sakari, i sabiedriskie, i personiskie,   a r    m ī ļ a j ā m  d z i m t e n e s   d v ē s e l ē m    tika nesamērojami plašāki un dzīvāki; viss šķetinājās gan personiskā satiksmē, bet dzeja kā līdzeklis domu un jūtu izmaiņai un psihiskām attiecībām tikai vēl izauga kuplāk. Maza tiesa no tā visa atspoguļojas šinī dzejas grāmatā; arī tas, kas domāts gluži personiski, tomēr aizsniedzas uz kopumu. Modernā tehnika taisa stiprākās saites ne viengabalainas, bet no daudzām mazām daļām. Tūkstots vissīkākās zīda stīdziņas - katra saraujama, uzpūšot dzestru dvašu vien, - kopā tomēr ir tā stiprā saite, kas tura pie dzimtenes un kas nau pārcērtama ne ar nāves ieroci. MANI VĀCU DZEJOĻI rakstīti gandrīz visi agrākos gados: No jaunības laikiem man reti kas būs uzglabājies, un tas pats man šobrīd nau sasniedzams. Otrs posms vācu valodā sacerētiem dzejoļiem bija daudz vēlāk, manos cietuma gados. Tad bija ārēji apstākļi, kas spieda piegriezties vācu valodai: visi raksti, kas izgāja no cietuma sienām, tika stingri cenzēti. Un latviskie raksti cenzūrā vienmēr aizkavējās, kamēr vāciskie gāja ašāk cauri caur strojām. Tā mēs ar Aspaziju sākām sarakstīties vāciski, arī dzejoļi izteicās vācu valodā. No cietuma laika vāciskiem dzejoļiem man šo brīdi nau nekas sadabonams; tie atrodas Lugānā un tikai vēlāk varēs nākt klajā. Bet vecā kladē, starp latviešu dzejoļiem no «Tālo noskaņu» un agrāka laika, atradu kādus piecpadsmit vāciskus. Viens no tiem bija pat apzīmēts ar datumu 3.10.1897. g., un citi būs sacerēti apmēram tanīs pat gados. Pēc satura spriežot, tie attiecas uz laiku pēc cietuma un pēc trimdas; varbūt dažs arī būs radies Jelgavas laikā. Vēlākos gados reti kad vairs gadās kāds dzejolīts vācu valodā; ja ir, tad gan tikai tulkojumi. Arī krieviski un itāliski nekas negadās, visu pārņēmusi vienīgā latviešu valoda un valda kā vienvaldniece arī šinīs tik republikāniskos laikos. Pašā pēdējā laikā tiku pamudināts uz savu latvisko dzeju tulkošanu vāciski, kad bija jāizlaiž latviešu liriķu grāmata vācu valodā: «Lettische Lyrik». Tad arī A. Gulbis projektēja izdot atsevišķu manu dzeju krājumu vāciski; 1923. gadā tiku pie tā diezgan daudz strādājis. No šiem vāciskiem dzejoļiem neviens še netiek ievietots. Turpretim tiek še uzņemtas desmit latviešu tautas dziesmas vācu tulkojumā; tulkojumi rakstīti emigrācijā, pirmā gadā; daļa no tautas dziesmām tulkota svinīgam gadījumam - emigrantu sarīkotam muzikāli-literāriskam vakaram par labu trūcīgiem emigrantiem 1906. gadā. Man vēl ir uzglabājusies šī vakara programma: «Programm des im Rigiblick stattfindenden lettischen musikalisch-literarischen Abends». Vakarā tika dziedātas vāciski tulkotās latviešu tautas dziesmas, tika deklamētas vāciski tulkotās latviešu dzejnieku dzejas, tika no latviešu runātājiem vācu valodā attēlota latviešu 1905. gada revolūcija un jauniesākusies kontrrevolūcija ar savām šausmīgām sodu ekspedīcijām. Runāja arī šveiciešu vācu runātāji: populārais Pflüggers un pazīstamais pedagogs un dzejnieks šveicietis Roberts Zeidels; tika deklamētas vācu brīvības dzejas, un vācu strādnieku koris dziedāja savas dziesmas. Tas bija īsts tautu brālības vakars; piedalījās arī daudz cittautiešu emigrantu. Latvieši propagandēja emigrācijā savu mūziku un dzeju revolūcijas laikā, kad dzimtenē par līdzīgu propagandu nebija ne runas. Otra daļa tautas dziesmu tulkota arī vēl trimdas laikā. Tautas dziesma par lāču bērniem tulkota uz kāda latviešu skolotāja (ja atmiņa mani neviļ - Jirgensa) pamudinājumu, - šveiciešu berniešu bērni, kurus viņš mācīja; bija to lūguši pēc dziesmas par lāču bērniem, jo berniešos lāči ir ļoti populāri - lācis ir arī Bernes pilsētas ģerbonī, un Bernē ir slavenā lāču ala, kur vēl tagad uztura vairākus lāčus. Šai lāču uzturēšanai bernieši dod lielas dāvanas, tā ka lāči skaitās par Bernes bagātākiem pilsoņiem. - Latviešu dziesmu par lāča bērniem dzied vēl tagad berniešu bērni. HUMORS ieņem ļoti lielu vietu visā manā rakstniecības darbībā, sevišķi viņas pirmajos posmos. Jau manos jaunības dzejoļos parādās humors; un, ja arī paši pirmie dzejoļi, kādus vēl atceros no pamatskolas Grīvā, nau humoristiski, tad jau ģimnāzijā, Rīgā, liela daļa dzejoļu, varbūt pat lielākā, ir pilni zobgalības, asprātības un zināmas skepses, un kritikas. Pirmie iespaidi un paraugi, kas veicināja šo nosvēršanos uz humora un sevišķi satīras pusi, nāk laikam no mūsu latviešu, leišu un baltkrievu tautas dziesmām. Mūsu tautas dziesmas, kuru tik daudz zināja un kuras tik bieži minēja mana māte gandrīz katrā dzīves gadījumā, - mūsu tautas dziesmas mēdz bieži aplūkot parādības ar humoru arī tad, kad šīs parādības ir itin nopietnas. No lietaviešu tautas dziesmām man bērnībā nāca liela bagātība no Marčuļa, un dziesmu starpā bija daudz nebēdīgi un pārgalvīgi jautru ubagu dziesmu; dažas tiku uzrakstījis vēlāk no atmiņas, ģimnāzijas gados, un pāris pēcāk tika ievietotas dažādos kalendāros un ir uzņemtas arī «Nemierīgā sirdī». - Ģimnāzijas gados kopā dzīvoju pansijā ar kādu lietavieti, manu mīļo draugu Leonu Daraškeviču, kurš vēlāk tika par psihiatru. Viņš ļoti mīlēja savas leišu tautas dziesmas un viņu oriģinelo humoru. Tēva muižās bieži bija kalpi baltkrievi; no tiem mācījos viņu elēģiskās tautas dziesmas un asprātīgās, elēģiski satīriskās paruņas un pieruņas. Apspiestām tautām ir tik savāds - pazemīgs, bet tomēr satīrisks uzskats par sevi un kungiem; tāds sērīgs un naivs humors, uz kuru nespēj ļaunoties ij ļaunākais kungs. Dziesmiņa par trim brāļiem Vasiļiem un baltkrievu dūdu-mierinātāju man bija palikusi prātā vēl līdz šim un iezagusies manās bērnības atmiņās «Saules gados». Daudz vēlāk, jau trimdā ārzemēs, biju saticies un ātri iedraudzējies ar kādu baltkrievu kā ar vecu paziņu. Bet satīriskā dzīsliņa manī nāk no mana tēva, kuram raksturā esmu daudzkārt līdzīgs. Viņš bija visu sasniedzis ar savu spēku, sīvā cīņā pret zemi un zemes kungiem, un bija nodibinājis sev oriģinālu pasaules uzskatu, kas prata novērtēt   cilvēkus un apkārtni pēc viņu īstās vērtības; - iznākums bija, ka viņš varēja par visu smieties, visvairāk par kungiem, laicīgiem un garīgiem. Bet vecais liberālais mācītājs Svensons bija viņa draugs. Tēvs prata novērtēt ij idejas, ij cilvēkus un nebija vienpusīgs. Tautas jokus, dažādus humoristiskus nostāstus par kungiem, čigāniem, mācītājiem, vagariem un kalpiem, un visādiem ļaudīm - tautas anekdotes - tās atkal prata nepārspējami atstāstīt mans krusttēvs Apsāns, muižturis. Mans tēvs tādas anekdotes nezināja un nestāstīja; viņš bija vairāk satīriķis un garzobis, kurš prata cilvēkus, tiem gluži nemanot, smalkā veidā caur zobiem izvalkāt šurpu turpu. Bet savu draugu Apsānu viņš klausījās ļoti labprāt; kad Apsāns atbrauca pie mums ciemā - kas gan notika diezgan reti, jo mūsu muižas bij   attālu viena no otras, - tad visi, arī mēs, bērni, salasījāmies ap krusttēvu, kurš varēja stāstīt bez apstājas dienām cauri stāstus, vienu par otru pievilcīgākus. Žēl, ka no šīm bagātām mantām nekas nau palicis pāri. Tikai retas tautas anekdotes atcerējos un uzņēmu vēlāk «Mazos Dunduros». Humora uzņemšanai tā es biju no visām pusēm labi  sagatavots un ģimnāzijas gados tad interesējos arī daudz par humoristiem, sevišķi klasiskiem. Kaut gan Homērs un liriķi un traģiķi - šie gan vairāk tulkojumos - man bija vistuvāki, tomēr ļoti iemīļoju Marciālu un Lukiānu, vēlāk Teofrastu. Epigramma, sevišķi ar satīrisku nokrāsu, palika man no tiem laikiem kā viena no visvairāk lietotām formām. Gandrīz visās manās dzeju grāmatās vēlāk ielaužas arī epigrammas. No tēva mantotais un pēcāk pusneapzinīgi izkoptais satīriskais elements manā raksturā ir manā dzīvē bijis ne vien liels balsts visās grūtībās, kuru man liktens piešķīris labi  kratītu mēru, bet bijis stiprākais pretsvars arī liriskajam elementam manā raksturā. Abu maisījums ar tēva holērisko dabu būs ievirzījis dramatismā raksturu ar daudzējādām dziņām. Pēc pirmiem māju un skolas iespaidiem universitātes gados Pēterpils brīvais un plašais miljonu pilsētas gars pārnesa savā atmosfērā. Humora paraugi še bija progresīvie krievu rakstnieki, pirmā kārtā Ščedrins-Saltikovs, asais, nesaudzīgais krievu cariskās dzīves graizītājs; kurš man bija pēc dabas vistuvāks; viņam līdzās maigākais Antons Čehovs, lielais krievu novelists un vēlāk dramatiķis, kurš tanīs gados bija vēl plaši pazīstams humorists - Čehonte un rakstīja bieži Pēterpils humoristiskos žurnālos. Gogols gan man ļoti patika, bet tomēr atstāja mazāku iespaidu - viņa episkais stils man nebija tik tuvs; tad jau man bij draugi vairāk Puškins un asais Ļermontovs. Līdzās krieviem vērība piegriezās ar sevišķu intensivitāti angļu humoram, kur mani mīluļi tika Dikenss un amerikānietis Marks Tvens. Pie angļu humoristiem laikam biju ticis, nākot no Bairona, Šellija un Bernsa, no kuriem abi pirmie mani aizrāva ar neatvairāmu varu; Šellija spēks un smalkums mani vēl tagad apbur. Dikensu un Marku Tvenu daudz tulkojām toreiz; es biju iedomājies manus iemīļotos Dikensa «Pikviķiešus» darīt pieejamus arī latviešu publikai un sāku «Dienas Lapā» savā redakcijas laikā pasniegt tos feļetonā, bet tad lasītāji tik bargi protestēja pret tādu viņiem nodarītu pārestību, ka aši vien «Pikviķiešu» drukāšana bija jāpārtrauc. Latviešiem angļu humors bija svešs, laikam vēl tagad «Pikviķu klubs»? nau tulkots; arī Marks Tvens tikai pēdējā laikā pamazām tiek uzņemts mūsu literatūrā. Un es biju taisni iemīlējies šinī mums svešajā angļu humorā; varbūt arī mans humors tādēļ mums tik svešs. - «Mazajos Dunduros» sevišķi stipri - manāms angļu humora atskaņojums. Franču humors man bija mazāk tuvs; labprāt lasīju Klodu Tiljē un Labrijēru; visu Rablē nemaz nepazīstu, jo fragmenti, ko lasīju, mani atbaidīja ar savu vienmuļīgo rupjumu; Moljērs man bija mīļš, arī Lesāžs. Itālietis Džuzepe Džusti man iepatikās; pirmā grāmata, ko nopirku Lugānā, bija Džusti; bet drīz vērība aizvērsās uz citu pusi. Stiprāk un ilgāk mani ieinteresēja čeķis Neruda un vīnietis Pecls. Fricis Reiters neatstāja paliekošu iespaidu, un ar Vilhelmu Rābi iepazinos tikai daudz vēlāk. Toties Vilhelms Bušs bija un palika man kā māju draugs, vēl tagad lasu ar prieku viņu, Marku Tvenu un senos epigrammatiķus, arī Lesingu un Haugu. Tā esmu pārstaigājis gandrīz visus humora laukus, un pēc lielās un plašās skolas man vajadzēja īsti plaši darboties kā humoristam, bet patiesībā manā darbībā humoram bija maza telpa un vēl mazāki panākumi. Lielākā daļa darbu aizgājusi   sīkumos; rakstīta viena vien komēdija, gan labi konstruēta, bet neiekonstruēta sabiedriskā dzīvē. - Nodomāts bija liels komisks eps, bet laiks aizrāvis no tā projām. Kad tagad atskatos, kādi bijuši cēloņi šai parādībai, tad jāatgādina jau sacītais, ka mans humors palicis latviešiem svešs. Bet pašu latviešu agrākais humors palicis mums arī svešs, mēs taču esam attīstījušies, vismaz šinī ziņā, prom no sevis pašiem ne sev par labu. Mūsu humors, sevišķi tautas dziesmās, ir asi uztverošs un dziļš, un tomēr maigs - šīs īpašības tagad nau vairs mums raksturīgas, sveši iespaidi visas trīs aizēnojuši; dzīve aizbērusi dziļumu un notrulinājusi maigumu. Bet man liekas, ir iespējama, pat nojaužama atmošanās, tikai, protams, ne speciālistos, kuri, ja iet atpakaļ, tad uz alunānismu visļaunākā nozīmē. Bet es jau minēju, ka angļu humoru sāk pamazām pie mums pielaist un ciest. Varbūt. Pēdējā laikā šad tad man vēl ir gadījušās domas par kādiem humora uzņēmumiem; gribēju rakstīt kādu komēdiju, bija runa par «Valiti», bija arī citi projekti, bet vai ir taisnība Horācijam, ka grūti nerakstīt satīras? Viņa laiks bija gan samaitāts un prasījās pēc satīras, bet bija tomēr liels laiks, - mūsu laikam to neviens nevarēs pārdrošas mest; grūti par tādu sīku vielu rakstīt satīru. Viens no maniem neizvestiem projektiem bija - salasīt visas manas izkaisītās epigrammas kopā atsevišķā grāmatā, kur šo masu varētu apformēt pēc vēsturiskiem un vielas momentiem. Par manu humoru ir rakstījis laikam tikai Antons Birkerts; cik tagad varu atcerēties, bija rakstiņš par to kādā Liepājas kalendārī, kad es biju vēl Castagnol'ā, apmēram ap 1910. gadu. Lai man ļauts, kad runāju par epigrammām, aizrādīt beigās, ka mums vēl tagad ir skaists epigrammatiķis Zvārgulu Edvards, tikai mēs par maz par viņu zinām un minam. MAZIE DUNDURI iznāca klajā 1888. gada pašā sākumā. Grāmatiņa saucās «Mazie Dunduri», I. pundurs; ar moto no Marciāla epigrammām; drukāta tā bija pie M. Jakobsona, Vēverielā Nr. 5. Cenzūras piezīme bija: Дозволено цензурую - Рига, 5-го января 1888-го г. Sacerēta «dunduru» grāmatiņa ir 1887. g. beigās; priekšvārds ar V. Buša moto ir apzīmēts: Pēteros, ziemas mēn. 20. d. 1887. g. Sacerēti «Mazie Dunduri» ir kopīgi no P. Stučkas un manis (nepareiza ir mūsu lomu sadalīšana J. Misiņa bibliogrāfijā, kur teikts, ka dzejoļi ir no Raiņa, proza no Stučkas). Lielāko daļu rakstiņu var vēl noteikt pēc piederības vienam vai otram sacerētājam, bet viena daļa paliek nenoteikta vismaz šinī izdevumā, kuru izlaižot man nebija  iespējams sazināties ar otro autoru. - Bet ir arī vairāki artiķeļi, kuri nau pieskaitāmi ne vienam, ne otram, bet ir kopēji rakstīti, vismaz koncipēti. Šinī izdevumā uzņemti tikai tie raksti, kuri man likās nešaubāmi mans piederums; atlikti arī tie, kuri man likās cēlušies kopdarbībā: Tā «Mazie Dunduri» parādās še ne vairs pirmatnējā veidā; un, reiz jau zuda agrākais kopiespaids, tad nebija arī iemesla uzturēt agrāko iekārtojumu, kurš tam bija piemērots. Tādēļ sakārtoju atlikušo materiālu pēc dzejas un prozas veidiem. Ja būs sajūtams vēlējums redzēt grāmatiņu pilnīgu viņas pirmatnējā formā un nebūs šķēršļu, varbūt viņa arī tā parādīsies; vēsturiska interese gan būtu. Bet, ja arī būtu atjaunots pirmā izdevuma iespiestais veids, tad tā tomēr vēl nebūtu «Mazo Dunduru» grāmatiņa, kā tā bija domāta un iesniegta cenzūrai. Cenzors bija tik neganti izpludinājis sarkano tinti pa mazo brošūrīti, ka no grāmatiņas bija atlikusi sveika tikai trešā daļa, pilnas divas daļas bija izstrīpotas. Dažu ko lūkojām glābt tādā veidā, ka nodevām cenzēto eksemplāru Fr. Bergmanim, lai tas strīpoto uzņemtu «Dienas Lapā»; bet arī šim mēģinājumam bija maz panākumu, jo nežēlīgais sarkanais zīmuls strādāja ļoti nopietni iznīcības darbu. Tagad, šķirstot vecos «Dienas Lapas» gada gājumus, uzgāju gan daudzus pārdrukājumus no «Maziem Dunduriem», bet tikai pāris strīpoto. Tos tad ievietoju šinī izdevumā, piem., «No galējas Malienas». Še ievietoju arī vienu «M. Dunduros» neuzņemtu senu tautas anekdoti «Kurš māk labāk melot?». Man tā interesanta tanī ziņā, ka, pēc rokraksta spriežot, ir rakstīta ļoti agrā laikā, varbūt pat manos ģimnāzijas gados, un rāda, ka jau toreiz biju gatavojies uz tautas anekdotu krāšanu, ko daudz vēlāk pa daļai izvedu «M. Dunduros», t. i., jau studenta gados. Mūsu cienītais psihologs un tautas gara mantu jauns krājējs P. Birkerts šogad izlaida mazu, bet ļoti interesantu grāmatiņu, kurā sakrājis vairāk simtu latviešu tautas anekdotu. Tas ir jauns, pie mums vēl nepiekopts folklora krāšanas veids; uz grāmatiņu griežama nopietna vērība tiklab no zinātnieku, kā arī vispār lasītāju puses, jo šie mūsu tautas nostāsti lasās kā pievilcīgākās anekdotes. Autors priekšvārdā aizrāda uz manu mēģinājumu «Mazos Dunduros» krāt tautas anekdotes, un man še jāaizrāda ne vien uz augšējās rindiņās minēto, bet arī uz maniem plāniem studenta gados un daudz vēlāk - jau Castagnola's trimdā - izdot līdzīgu krājumu, kāds nu parādījies no P. Birkerta. Man bija liels prieks, ka nu neaiziet postā viens veids no mūsu tautas gara mantām un arī ka mani agrie nodomi par tādu krājumu nau bijuši aplami. Lai man ir atļauts še atgādināt, ka vēl tautā stāsta dažādas senlaiku anekdotes par kungiem, vagariem, čigāniem un mācītājiem; bet jau retāk un retāk gadās tādu anekdotu labi atstāstītāji. Man bija gadījums trimdā, Šveicē, kādā Bernes emigrantu sapulcē dzirdēt ļoti daiļrunīgu anekdotu atstāstītāju par seniem mācītājiem; mēs, visi klausītāji, locījāmies no smiekliem. Bet uzrakstīti šie nostāsti netika, kaut gan toreiz daudzi apņēmās to darīt. Varbūt jel šīs rindiņas pamudinātu kādu glābt šo skaisto tautas mantu. - Citas tautas gan prot ļoti cienīt savas folkloru anekdotes; daudz tiku lasījis, sevišķi «Jüddische Witze», kas arī nau nekas cits kā vecas tautas gara mantas. Daudzas no Bokačo anekdotēm ir folklors. Es nešaubos, ka anekdotes persu «tūkstots un vienā naktī» ir arī viņu tautas manta. - Dažas mūsu tautas anekdotes ir ietikušas mūsu pasaku un teiku krājumos un tā glābušās no iznīcības. «Mazajos Dunduros»» ir noskaņas ne vien no šī tautas humora; stipri dzirdami Marka Tvena amerikāniskie smiekli, sevišķi t. s. otrajā redaktorā. Ne velti abi sacerētāji tika drīz vien ij par pirmiem redaktoriem, neaizmirsdami arī tad tipisko «otrā redaktora» figūru. Vilhelma Buša jautrais sejs parādās paša priekšvārda pašā priekšgalā; Bušam gan nekad nebūtu ienācis prātā, ka viņa vārds būs kādreiz jānoslēpj aiz W. burta - cenzūras politikas dēļ. Bet tanī laikā svētulīgais Bušs (latv. grāmatizdevējs arī) bija persona, kuru apsargāja cenzors ar sarkanu zīmuli. - Pat senie grieķi un romieši bija celti augšā, lai nāktu par ceļa vadoņiem latviešu topošam jaunajam humoram. Lukiānam un Marciālam bija ierādīta goda vieta «M. Dunduros». Ideja bija toreiz tiešām: kopot visus humorus, laist klajā brīvi pēc Herdera jaunas Stimmen der Völker, tikai ne in Liedern, bet in Humoren, «tautas balsis ne dziesmās, bet smieklos». Un fantāzija bij, ka mūsu tautas humors visu tautu humora vidū celsies uz jaunu brīvu lidojumu. Tās divas daļas cenzūras izkauto dunduru būtu gaišāk parādījušas šo domāto ideju. «Mazo Dunduru» humora grāmatā varbūt dažam labam būs savādi izlicies sastapt tik daudz skaidras lirikas un vēl tulkotās. Man tas tagad tik pierāda, kāds neparasts uzskats man toreiz bija uz humoru, kura lidojums bij tik tuvs poēzijai; humors man būs bijis pacelšanās pār apkārtējo pasauli tanīs pašās sfērās, kurp laižas arī poēzija; abi vēl nebūs bijuši galīgi nošķīrušies. Tik tagad īsti sāku mācīties saprast, ka humors var būt ne vien debešķa, bet arī zemiska rakstura. A p   «M a z a j i e m   D u n d u r i e m». Šinī izdevumā «Mazo Dunduru» tekstam pievienoju arī mazu nodaļu «A p   M a z a j i e m    D u n d u r i e m», kur ievietotas kritikas par grāmatiņu un polemikas, kādas tā toreiz sacēla mūsu presē. «M a z o   D u n d u r u» klajā nākšana toreiz bija notikums, jo pirmo reizi parādījās satīrisks uzskats uz mūsu pašu latviešu lietām; kamēr līdz tam visa satīra bija vērsusies tikai pret vāciem un viņu kundzību. Diemžēl nevaru še ievietot pretinieku uzbrukumus «M. Dunduriem». «M a z o   D u n d u r u   l a i k a  a t s k a ņ a s» tiek arī pieslēgtas «Mazo Dunduru» grāmatai. Atskaņās ir uzņemts tikai viens raksts, kurš parādījās «Dienas Lapā» tanī pat gadā kā «M. Dunduri», bet nebija bijis rakstīts «Dunduriem». Stils šinī rakstā ir tas pats «M. D.» stils un atgādina Marka Tvena figūru, pārceltu mūsu apstākļos. «Neapmierinātais lasītājs» ir tipisks tam laikam; tikai idealizēts; tas bija kā radīts «stāvošai figūrai», bet nau ticis vēlāk izlietots. «Neapmierinātais lasītājs» parakstījies par «Bezdarbi», kāds toreiz tiešām bija sacerētājs, jo augstskola bija nupat nobeigta, bet nebija vēl iesākta darbība Viļņas apgabaltiesā un pavaļas kādi pāris mēneši tika pavadīti Rīgā, «Neapmierinātais lasītājs» varēja toreiz saukties ar lielāku tiesību par «apmierinātu rakstītāju», kas tam vēlāk vairs reti gadījies dzīvē. Aizrādu, ka piezīmes zem teksta, kas rakstītas šim izdevumam, apzīmētas ar burtu R. Agrākā izdevuma piezīmes dažādi parakstītas. APDZIEDĀŠANAS DZIESMAS tika izlaistas klajā 1888. gadā, vēlā rudenī; uz grāmatiņas atzīmēts 1889. gads, Rīgā; drukāta tā Bisnieka un Šneidersa drukātavā, Pauluči un Arķitektu ielu stūri, Nr. 15. Cenzūras piezīme saka: «Дозволено цензурую: Рига; 28 ноябра 1888 г.» J. Misiņa un P. Ērmaņa bibliogrāfija, kura ir tik eksakta un pilnīga un pie kuras datiem arī es vienmēr esmu pieturējies, daudzreiz nevarēdams nekur citur dabūt pareizus datus, še ir pielaidusi drukas kļūdu un apdziedāšanas dziesmas nosaukusi par «apsveikšanas dziesmām». Tā ir vienīgā kļūda, cik es, mazākais, atradis, un, ja man kādreiz būtu jāpelna maize kā korektoram, tad es to nostādītu par savu labāko rekomendāciju: es atradis kļūdu pat Misiņa bibliogrāfijā. «Apdziedāšanas dziesmām» priekšvārdā teikts, ka tās rakstītas Jasēnos, veļu laikā, 1888. gadā; kā dziesmu sakrājējs minēts «Jāns Jasēnu Plikšis». - Veļu laiks pēc agrākās terminoloģijas bija oktobra mēnesis; novembris bija zemlikas mēnesis; tagad tādi nosaukumi izliekas svešādi, kaut gan lietavieši vēl tagad lieto savus senos mēnešu vārdus. Sacerētas tika apdziedāšanas dziesmas pa lielākai daļai Vasiļevā un Jasmuižā, Latgalē, bet kāda daļa radusies arī Rīgā, - visas tanī jautrajā pavaļas laikā, kad pēc universitātes beigšanas kādu pusgadu pavadīju tēva muižā un ciemojos arī Rīgā. Tā laika jautrība un bezbēdība atspoguļojas gaiši grāmatiņā, par kuru jautrākas es laikam neesmu vairs rakstījis. Dante gan saka, ka neesot lielāku sāpju, atcerēties bēdās bijušu prieku, bet vai agrs prieks kā tāļa saule nesilda arī vēlās bēdās? Potifers saka par jaunību: «Vai jaunās dienas nau tev iepriekšalga? Tas zelt' un kristāltrauks ar ziediem piebērts.» Rīgā jautrā pulciņā būs radušies laikam arī tie pantiņi, kuri parakstīti ar dažādiem burtiem kā ne mani. Burts «W» un «W. J.» laikam apzīmēs Jāni Vidiņu, manu mīļu studiju kolēģi Pēterpilī, vēlāk manu pastāvīgo līdzstrādnieku, «otro redaktoru», kad es biju «Dienas Lapā» pirmais redaktors. Ko apzīmē burti «B» un «B. W.», es vairs nezinu, varbūt Birznieku Pēteri, tas tad būtu Stučka, vai Bergmani? Viegli ironiskais priekšvārds min dziesmas, kas vēstulēs piesūtītas, bet par tādām vairs neko neatceros. Es atceros turpretī citu ko: kā es pa Vasiļevas laukiem staigāju un kā visur atradu pa mazam vieglam pantiņam, kā no mātes pierunām ierosinājos un beigās braucu uz Rīgu ar gatavu mazu grāmatiņu. Arī to vēl atceros, ka aiznesu cenzoram, vecajam Rupertam, savu manuskriptu un pēc ne visai ilga laika dabūju to atpakaļ ar samērā ļoti maz strīpojumiem; - man jau vēl bija prātā, ka no «Mazajiem Dunduriem» cenzors bija atstājis sveiku tikai trešo daļu. Cenzors, kā no runas varēju nomanīt, nebija nekā sapratis no apslēptās ironijas un satīras un bija grāmatiņu noturējis par īstu tautas dziesmu krājumu; cara pantiņi bija arī ieguvuši viņa patiku. Man tad palicis atmiņā arī mans ceļojums pie izdevēja Pētera Bērziņa Suvorova ielā, kur man par manuskriptu solīja piecus rubļus. Tagad redzu, ka izdevējs grāmatiņā nau minēts un ir piezīmēts tikai, ka tā iespiesta Bisnieka drukātavā, - laikam tad būšu atdevis «apdziedamās dziesmas» Bisniekam par velti, jo maksāt viņš tā kā tā nemaksāja. Tad tikai vēl atceros, ka, būdams jau Viļņā par sekretāru, saņēmu no mājām paciņu ar desmit eksemplāriem «Apdziedāšanas dziesmām» un māsas vēstuli, kurā viņa ļoti brīnījās, ka es sarakstījis un izdevis tādas dziesmas. Mājeniekiem nebija ne jausmas par manu dzejnieka karjeru, no kuras toreiz tik ļoti kaunējos. Bet es, grāmatiņu saņemdams, ļoti raudāju, - par ko īsti? nezinu tagad pateikt; laikam gan pirmo reizi apzinājos, ka esmu ticis par dzejnieku, un instinktīvi paredzēju, ka tā ir liela nelaime, ka dzejniekam būt nozīmē nelaimīgam būt. Jāmin, ka manas apdziedamās dziesmas vēl vienu reizi atgādināja man par savu eksistenci - laikam gan nekad nedzirdētā, nevarbūtīgā gadījumā - sakarā ar cara žandarmēriju! Kad pirmo reizi Paņevežā soc. demokrātu prāvā izkratīja mani un manu dzīvokli, tad žandarmu rotmistrs pārmetoši man pierādīja, ka es taču esot jau senāk saņēmis nelegālas literatūras sūtījumus un stāvējis sadarbībā ar grāmatu kontrbandu, - tā kontrbanda bija 10 eksemplāri apdziedamo dziesmu! Un pierādījums bija - manas māsas vēstule, kurā viņa man ziņoja par šo sūtījumu; šī vēstule bija saplēsta, un man lika priekšā тридцать два куска - trīsdesmit divus gabaliņus papīra, - vai es tos atzīstot par man rakstītiem. Es nevarēju liegties un stipri smējos. - Tā manas apdziedamās dziesmas lika man vienu reizi stipri raudāt un otru reizi stipri smieties, - ko var vairāk prasīt no sava gara ražojuma? Pēc tam tās manām acīm izzuda. «Apdziedāšanas dziesmām» tiek klāt pielikta garāka rinda paskaidrojumu, kuri tagadējiem lasītājiem būs tā kā mīklu minējumi. šai paaudzei visi grāmatiņā minētie notikumi un norādījumi uz personām būs gluži sveši un nesaprotami - vecais laiks tik ļoti pagājis, ka laikam nepietiks pat ar šiem paskaidrojumiem un būtu bijis vajadzīgs atsevišķs garāks raksts par toreizi, bet tāds man šobrīd nau iespējams. «A p   «A p d z i e d ā š a n a s   d z i e s m ā m»»,    k r i t i k a s   u n   p o l e m i k a s   top še pievienotas kā atsevišķa nodaļiņa; uzņemta te tikai kritika «Dienās Lapā»; polemikas raksti no «Balt. Vēstneša» puses tagad nebija man īsā laikā sadabonami. «Apdzied. dziesmām» žēl par to ne bez iemesla, - bet laimīgs jau nekad nau prieks. SEPTIŅI MALĒNIEŠI bija domāti kā epus, kuram ņemti par vielu tautas daudzie nostāsti par dažādiem tautā bieži sastopamiem tipiem, visvairāk jocīgiem un uzkrītošiem ar izcilus savādībām. Tauta šīs savādības bija asi uztvērusi un attēlojusi pa lielākai daļai anekdotu veidā, nevis aprakstot, bet liekot darboties iezīmētiem tipiem. Ko gan visu nestāstīja: Gan par kungiem, mācītājiem; Muļķiem, dzērājiem un sliņķiem, Čigāniem un dienaszagļiem. Par tād[u] tautas anekdotu krājumiem biju jau minējis Kopotu rakstu X sējumā humora nodaļā (56. lpp.) un sevišķi aizrādījis uz Pēteri Birkertu kā šī folklora veida krājēju. P. Birkerts savā grāmatā «Latvju tautas anekdotes» (izdotas no L. Neimaņa, Jelgavā, 1925. g. kā «Skolu folklors») savācis trīssimts anekdotes un satura rādītājā uzskaita vēl, ka tās nodarbojas ar jokiem par bērniem, dažādām savādībām runā, fiziskiem un morāliskiem trūkumiem: muļķību, uzpūtību, skopumu u. t. l., smejas par precībām un preciniekiem, neveikļiem no laukiem, kas iebraukuši Rīgā, par vāciem un skalu vāciem, krieviem, žīdiem un, protams, čigāniem, lielkungiem, mācītājiem un vagariem. P. Birkertam krājumā esot ap 2000 anekdotu, - mūsu tauta plaši attēlojusi reālo dzīvi savās nerakstītās gara mantās tanī laikā, kad vēl rakstītā literatūra bija nespēcīga un nevarēja uzņemties šo lielo uzdevumu. Savā laikā tiku arī es krājis tautas anekdotes (vēl tagad man ir burtnīca ar virsrakstu «Latviešu joki»), bet ne tikai un ne tik daudz ar nolūku izdot krāto grāmatā, kā ņemt tautas doto bagātību par vielu un apstrādāt to episkā tēlojumā. Domas par komisku epu ir bijušas man vairākkārt. Kop. rakstu X sējumā, 154. un 155. lappusē, ir minēts projekts par komisku epu «Pērkoņa ceļojums»; tas attiecas uz ļoti agriem laikiem, varbūt pat ģimnāzijas gadiem. Tanīs pat gados bija arī citi plāni par komisku epu: komiska varoņa brauciens no Latgales, no Daugavpils apkārtnes, uz Rīgas «dziedamiem svētkiem» 1888. gadā. Laikam šis Latgales ceļotāja projekts ir vecāks par «Pērkoņa ceļojumu», kurš varētu būt pat ierosināts no pirm[ē]jā. «Brauciens uz Dziesmu svētkiem» ir uzmests plānā, kurš man vēl uzglabājies pa daļai. Ir vēl labs skaits atzīmju, uzrakstītu anekdotu, humoristisku vārdu un teikumu, kādi tiek lietoti Daugavpils apkārtnē; ir pat pāris manu zīmējumu, kuri būtu iederējuši viņa «brauciena» aprakstā; apraksts būtu bijis paša autora ilustrēts. Izvestu gatavu skatu «braucienam» vairs neatrodu vecos rokrakstos; ir tikai nedaudzi dzejoļi, kas būtu tur ievietojami. Tagad, kad radies plāns par tautas anekdotu izmantošanu komiskā epā, daudz kas uznirst no abiem agrākiem; epu projektiem, sevišķi no «latgalieša brauciena». Tautas anekdotes arī viņā būtu tikušas izmantotas. Senie nodomi pārgrozītā veidā prasās jaunajā projektā. Un, kur senāk bija domājis ceļot uz Dziesmu svētkiem viens klenderis - latgalietis, tur tagad to pašu ceļojumu taisās uzņemties «septiņi malēnieši», starp tiem tomēr arī tas viens klenders latgalietis, izbijis latgalietis, kurš nu parādās kā iniciators - ierosinātājs braucienam uz Rīgu un uz kopējiem latviešu dziesmu svētkiem, lai saistītu pie latviešu lietas arī cit[a]s tautas brāļus un cittautiešus, līdziemītniekus. Mums vēl nau vispār lietojama vārda šiem līdziemītniekiem, kuri, kaut gan nau latvieši, bet ir Latvijas pilsoņi - latvijieši. Viena no galvenām personām domātā komiskā epā būtu latgalietis, naivais Odums-Adams no Vucanu mājām. Vecais Vucans ir jau man sena paziņa no «Mazo Dunduru» laikiem un domāts kā stāvoša persona līdzās vecajam Brencim un Žvingulim; «Mazajos Dunduros» bija publicēta Vucana vēstule Brencim. Vecā draudzība un radniecība būtu nodomātā komiskā epā atjaunota. Odums, Vucana dēls, tiktu sūtīts uz Rīgu nostiprināt radniecības saites. «Septiņi malēnieši» parādās bērnu   ž u r n ā l ā   «J a u n a i s   C ī r u l ī t i s», N r. 7-9. «Septiņi malēnieši» še gan tiek doti tikai kā fragments, bet man ir cerības, ka viņu nostāsti varēs tikt turpināti, - Kaut vēl būtu krusttēvs Apsāns, Tas gan skaistāk izstāstītu, - Tagad ņemiet šo par labu, Tālu atbalsi no smiekliem. HUMORS LAIKRAKSTOS izsakās daudzās humoristiskās piezīmēs, prozā un dzejā, epigrammās, garākos dzejojumos un tēlojumos un visāda, ļoti dažāda veida izplūdumos; humors jau mīl kā Protejs rādīties visādos veidos. Pa laikrakstiem izkaisītie rakstiņi nekad nau kopā sakrāti bijuši; bija gan nodoms, par kuru augšāk minēts un kurš vēl tagad pastāv: dot visu epigrammu kopojumu, bet, kad tas tiks izvests, nevar tagad noredzēt. Bija arī cits nodoms: tos humora rakstus, kuri parādījās kādā cīņas gadījumā un atbalstīja polemikas, pievienot attiecīgiem cīņas rakstiem; bet arī šis nodoms nebija šoreiz izvedams. Liela daļa epigrammatisku un satīrisku rakstiņu, kuriem bija vispārējs raksturs un kuri nebija saistīti pie kāda sevišķa gadījuma vai pie kādas polemikas, - uzņemti dzeju krājumos, kad bija iepriekš iespiesti kādā laikrakstā. Tas attiecas īpaši uz sentencēm un maksimām. Tomēr daudzi sīki pantiņi būs palikuši nevienā krājumā, arī še, neuzņemti; grūti tos sameklēt. Raksturīgi šim humoram, ka tas nau mīlējis rādīties pastāvīgi un kārtīgi, bet te paspīdējis, te atkal uz laiku it kā apdzisis ārēji, kaut gan iekšēji vienmēr turpinājis degt. Tāda humora īpašnieks nekad nevar būt par profesionālu humoristu pēc amata; viņā humors gan var visbiežāk atmosties cīņas laikos, kad ir cienīgs pretinieks, pret kuru vērts griezt savas bultas. Humors un komiskais elements manos rakstos bija jau raksturots augšā; laikrakstos un it īpaši še uzņemtos paraugos tas parādās visvairāk no satīriskās un ironiskās, ne no humoristiskās puses, jo tas rotaļojies cīņas laikmetos. Vēl asāku raksturu pieņem humors 1905. g. un sekojošos cariskās un baroniskās reakcijas gados; tas koncentrējas ap «Virpuļiem» un tiek tur apskatīts. Puslīdz visos progresīvos laikrakstos atrodas pa pantiņam, bet visvairāk gan mans humors būs rādījies «Dienas Lapā», «Mājas Viesī» un «Pēterburgas Avīzēs», un daudzajos izdevumos ap 1905. g. un pēc tam. - Mans humors «Dienas Lapā»» «jaunās strāvas» laikā netiek še uzņemts, bet tiks ievietots citu tā laika rakstu kopējā izdevumā. Epigrammas un humoristiskās piezīmes še vispirms kopotas ap «C ī ņ u   p a r   j a u n o   l a t v i e š u   v a l o d u   u n   p a r   l i t e r a t ū r a s   f o n d u». Šīs cīņas notika ap 1897. un 1898. g. un tika vestas «Mājas Viesī» pret «Balt. Vēstneša», «Tēvijas», «Austruma» u. c. uzbrukumiem rakstniekiem un sevišķi progresīvākiem rakstniekiem - Ādolfam Alunānam, Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai, Dr. phil. P. Zālītim, «Fausta» tulkotājam u. c. Uzbrucējos izcēlās Puriņu Klāvs un Dravnieks no «Balt. Vēstneša», Graudiņš no «Tēvijas» un pazīstamais valodnieks Mīlenbahs; viņu nopelni tika atzīti, bet viņu uzmācība un vadošās lomas tika noraidītas. Vājās vietas bija: «Fausta» tulkotājam jauninājumi valodā, Dr. phil. P. Zālītim viņa toreizējs ārzemju doktora tituls, bet Puriņu Klāvam - viņa «mūžīgā studentība», «skolas nebeigšana» un viņa lugas; Dravniekam viņa notulkotā konversācijas vārdnīca; Mīlenbaham viņa neiecietība pret jauno valodu. - Literatūras fonds toreiz gribēja pabalstīt mūsu rakstniecību un tai piespriest līdzekļus arī no zinību komisijas, kura pabalstīja tikai studentus, sevišķi korporeļus; un jau toreiz valdošais uzskats bija, ka tie izlieto pabalstus ne studijām, bet izdzīvei. - Tika no mūsu pilsonības apkarota arī jaunā reālistiskā literatūra, tiklab mūsu, latviešu, kā arī vācu un tulkotā; tās bija jāaizstāv. «A t s e v i š ķ ā s   e p i g r a m m ā s» uzņemtas tās, kuras neattiecas uz kādu sevišķu dzīves posmu; arī tās rakstītas 90. gadu beigās un sekošos gados. «K ā d i   r a k s t i   i r   p r a k t i s k i?» ir garāks dzejojums burleskā stilā, pus žargonā rakstīts un parodē valodnieka Mīlenbaha garos polemikas rakstus ar viņu daudzām nodaļām un panodaļām; raksts attiecas uz «Fausta» polemikas laikiem. «M o d e r n u   ģ ē n i j u   l ī g o j u m s»   ir atskaņa no cīņas. pret diletantismu dekadencē mūsu rakstniecībā; dekadence pie mums nāca kā pretspars pret reālismu un revolūcijas laiku dzeju un iegāja otrā ekstrēmā. «B a l t i e š i e m» veltījums bija iespiests «Pēterburgas Avīzēs» tāpat kā «Modernu ģēniju līgojums» tanī laikā, kad Rūd. Blaumanis rediģēja tur feļetonu, apm. ap 1902. gadu. Dzejolī izteiktas latviešu patstāvības jūtas tanī agrā laikā, kad tas vēl bija gluži nemoderni vai priekšmoderni. Dzejols rakstīts distihos. Vēlāk parādās humors tikai vēl «Virpuļa» cīņā 1905. un sekojošo gadu laikā; tad pēc tam humorists vairs neaizstāvas, nau cienīgu pretnieku; darīts tiek pozitīvs darbs. Atbaidošš bija Heines piemērs: viņš izdevās negatīvā darbā, gan skaistā, bet viņš būtu daudz ko lielāku pastrādājis pozitīvi, viņš to spēja - nepabeigts palika brīnišķais - Bimini. «P ē r k o ņ a   c e ļ o j u m s» vai «Pērkoņa viesojums», no kura še top pasniegti tikai divi mazi iesākuma fragmenti, bija domāts kā lielāks komisks epus. «Mājas Viesa Mēnešraksta» prospektos tas bija reizi vai divas reizes minēts kā darbs, kas atrodas sagatavošanā un tiks publicēts žurnālā. Bet ne reizi šis prospekta solījums no autora nau ticis izpildīts, un arī še pasniegtie fragmenti parādās klajā pirmo reizi. Nodoms par šo komisko epu ir diezgan vecs un attiecas, spriežot pēc rokraksta, uz universitātes vai pat ģimnāzijas gadiem. Pērkons no saviem debesu tālumiem un seniem laikiem iedomājies aplūkot, kāda izskatās modernā Latvija. Ar laikiem viela vairākkārt mainījusies, ievērota gan literatūra, gan sabiedrība, bet forma palikusi tā pati un arī tagad vēl būtu izlietojama, ja būtu viela pieņemama. Episki temati, arī ne humoristiski, šad tad man uzmākušies; daži tikuši diezgan tāli apstrādājumā, bet neviens nau galīgi izvests; minēt varētu 1905. gada tematu un vēsturisku vielu, bet plašāk ko teikt vēl par agri. VIRPUĻI tika izdoti 1907. un 1908. gadam, bet 1909. gadam sagatavotais palika rokrakstā neizdots aiz tehniskiem iemesliem. Abiem izdotiem «Virpuļiem» bija pievienoti kalendāriji ar vispārējām kalendāru ziņām, un viņi tā arī saucās par «Virpuļa» kalendāriem. Kalendārijs ieņēma vienu, pirmo, drukas loksni, tai sekoja I. 5 un II. 4 loksnes teksta ar atsevišķu virsrakstu: «J. Raiņa Virpulī». Aiz teksta bija vēl divas loksnes sludinājumu. Grāmatiņas saucās: I. «J. Raiņa Virpuļa Kalendārs 1907. Pēterburgā. A. Gulbja apg. Druk. J. Ozols,   C ē s i s». Teksts bija citur iespiests: «Druk. Chr. Bredenfelda drukātavā,   P ē t ē r b u r g ā.» II. «J. Raiņa Virpuļa kalendārs 1908. gadam. Otrais gads. P. Jagara apgādībā, Pēterburgā». Drukāts Chr. Bredenfelda un biedru tipogrāfijā, Pēterburgā. - Abiem «Virpuļiem» vāka zīmējums, bet bez mākslinieka vārda; arī es neatceros mākslinieka. Savā bibliogrāfijā J. Misiņa k. piezīmē pie «Virpuļiem»: «Tā kā rakstiem nau autoru parakstu, tad nevar īsti noteikt, kuri izdevēja un kuri līdzstrādnieku darbi.» Patiesībā nekādu līdzstrādnieku pie «Virpuļiem» man nau bijis; ir tikai daži ar «A.» apzīmēti dzejoji, kuri nāk no Aspazijas, un «II. Virpulī» ir viens stāstiņš: «Kredīts». Humoreska no A. Deverota, tas ir sarakstīts no A. Deglava. Viss pārējais ir mans darbs, izņemot vēl kalendāriju un sludinājumus, kur pūlējušies man nepazīstami līdzstrādnieki. Bet pašā darba būtībā, ierosinājumā uz darbu un pastāvīgā līdzdalībā, kā arvien, tā arī še man jāpateicas Aspazijai. Bet kad «Virpuļos» man arī nau tiešu līdzstrādnieku, tad netieši tur strādājusi līdzi vai visa pasaules literatūra: diezgan daudzi ir tulkotu dzejoļu, bet gandrīz visi prozas stāstiņi ir tulkoti, un es domāju labi darījis, ievezdams mūsu literatūrā maz pazīstamus, bet pasaules literatūrā ļoti pazīstamus progresīvus rakstniekus, kā, piem., Multatuli, Ludvigu Berni, Ludvigu Tomā; arī Edgaru Po labprāt būtu propagandējis. Vēl viena vieta jāaizrāda, kur devu vārdu pasaules literatūrai: «Saucēju balsis». Tur ievietoti teikumi no pasaules lielākiem gariem, un visi runā par labu brīvībai; personas patstāvībai, līdzīgām tiesībām, jaunai pasaules iekārtai, kas dibināta uz taisnību. Tie man visi bija liecinieki par lielās brīvības cīņas pareizību un nepieciešamību. Es nezinu, kur viņi būtu piesaukti tikuši tādiem mērķiem. Tik tuvas attiecības ar pasaules literatūru neviens kalendārs laikam nau pielaidis un arī neviena humora grāmata; bet laikam tas taisni ir nācis par ļaunu «Virpuļiem». Parastie joku kalendāri še nebija, te bija par daudz nopietnības un par daudz literatūras; arī humora grāmatas nepanesa tik daudz smaguma. - Un pats « Virpuļa» humors, vai tas bija piemērots publikas prasībām? - Arī par daudz literārisks. Pēc šī literāriskā rakstura «Virpuļi» stāv vistuvāk «Mazajiem Dunduriem», kuri arī gribēja apņemt vispasaules humoru. Tikai «Virpuļos» nebija kā pretsvara tā tautas humora, kurš ieņem tik redzamu vietu «Maz. Dunduros». Arī pats «Virpuļa»» humors nau vairs tik jautrs un piemīlīgs kā «Mazos Dunduros», nele vēl «Apdziedāšanas dziesmās». Bija pats niknākais laiks, kad tika rakstīti «Virpuļi», - cariskā un baroniskā reakcija sasniedza savu augstāko varmācības pakāpi, viņas upuri skaitījās ne vairs simtos, bet tūkstošos; zemnieku mājas tika nodedzinātas; zemnieki, kas bij palikuši parādā baroniem nomas naudas tika vajāti; revolucionārā kustība tika asinīs noslāpēta, atriebšanās bija ilga un pamatīga. - Pret šādu pretnieku, kam cilvēcībā bija sveša, gāja «Virpuļi» ar savu humoru. Vai šis humors varēja būt maigs? Vai šinī cīņā varēja citādi uzvarēt kā vien ar visasākiem un visaugstākiem garīgiem ieročiem? Vai varēja saukt palīgā citādus spēkus kā vien visaugstākos cilvēces garus, kas liecinātu par cilvēces visaugstākām tiesībām? Tas bija visaugstākais gara starptautiskums, uz kuru tika liktas cerības nomocītās tautas vārdā. Cerība nau atstājusi kaunā, un arī nākotnē nau citas cerības kā šis; glābs garu starptautiskums un cilvēcība. Kritikai un publikai «Virpuļi» nepatika, kā jau augšā aizrādīts, kritikai tie bija par asiem, publikai par literāriskiem. Tomēr abi izdevumi tika pilnīgi izpirkti. Tad rakstīju vēl trešo izdevumu un nobeidzu to galīgi, bet izrādījās, ka mans otrais izdevējs man maksāt nebija ar mieru; es tikko izdabūju honorāru Aug. Deglavam par viņa stāstiņu. Par trešo izdevumu arī nebija paredzama maksa, un tā tas palika rokrakstā. Man vēlāk paskaidroja, ka 1908. g. reakcija jau bijusi tikusi tik stipra, ka izdevēji negribējuši uzņemties risku izdot grāmatu, kuru varētu konfiscēt; ja jau riskējuši, tad vismaz nemaksājuši honorārus. Izskaidrojums bija pieņemams, bet darbs tādos apstākļos man nebij pieņemams. Paskaidrojumus pie atsevišķiem faktiem un epizodēm «Virpuļos» neesmu devis tā kā pie «Maz. Dunduriem», «Apdziedāšanas dziesmām» un pie «Humora laikrakstos»; es ceru, ka 1905. gads un reakcija, kas tam sekoja, būs vēl pietiekoši dzīvā atmiņā. Fakti arī ir tik briesmīgi, ka vēl pēc divdesmit gadiem ne labprāt viņus pieminam. Tā kā «Virpuļi» aši bija izpirkti un nedabūjami, tad liela daļa dzejoļu tika vēlāk pārdrukāta manās dzeju grāmatās; tie tad šinī izdevumā netika vairs uzņemti; tāpat netika uzņemts A. Deglava stāsts un arī Aspazijas dzejoļi, kur viņi nebija taisni nepieciešami, lai uzturētu kolorītu. Garākie tulkojumi tāpat palika ārpusē. Kāda bij sajūta «Virpuļa» izdevējam tanīs gados, rāda daži pantu dāvājumi draugiem, kam piesūtītas «Virpuļa» grāmatiņas. Vienā dāvājumā ir teikts: Dienas, nedēļas, mēnešus, Debess zīmes un saulgriežus, Aukstumu, karstumu, slapdraņķi, Jautrus brīžus un saulgozi, Laiku, kad art un kad sēšanu sākt, Laiku, kad pļaut un labību vākt, Visus tos laikus mums kalendris rāda. Trūkst tikai tāda, Kad mājās mums nākt. Nebija mums, emigrantiem, toreiz ne mazākās izredzes uz atgriešanos mājās, un tomēr visas intereses bija tur, - Otrs novēlējums rāda, kad kalendāris rakstīts: Lietus laikā šis kalendris taisīts, Lietus ar negaisu maisīts, - Es Jums to nododu nedroši: Lai laiks Jums ir labāks par kalendri! Jā, lai mums visiem laiki ir labāki par šinī grāmatā tēlotiem! Jāpiezīmē, ka V. Zeltiņa še ievietotais vāka zīmējums nau bijis domāts «Virpuļa» kalendāram, bet kādam humoristiskam laikrakstam «Virpulim», kuru mēs abi gribējām izdot vēl 1905. gadā. Šim laikrakstam V. Zeltiņš bija arī zīmējis dažas karikatūras, kuras 1906. gadā bija palikušas Rīgā un pazudušas. Zīmējums ir raksturīgs tam laikam un māksliniekam. NEMIERĪGA SIRDS Grāmata iznāca 1921. g., komanditsabiedrības «Daile un Darbs»» apgādē. Sakopoti dzejoļi Torņakalnā, bet sacerēti ļoti dažādos laikos, gandrīz pa visu rakstniecības gaitu, uzlasot ceļmalā svešumā ziedus, no kuru piemiņas bija grūti šķirties. Ideja par šai līdzīgu grāmatu cēlusies jau ļoti sen, pašos bērnības gados, kad kā neaptverama smaršojoša un krāsās žiboša prērija sāka atvērties jaunai sirdij pasaules dzeja dažādo daudzo tautu valodās. Tad pārsteidza kā uzbrukums Herdera leģions: «Tautu balsis dziesmās». Mūsu un lietaviešu un baltkrievu tautas dziesmas izgāja skanēdamas pretī. Visa mana bērnība pilna brīnišķu skaņu un krāsu; visa peldējās kā lielā dzejas jūrā. Kad jaunā būtne lūkoja pacelt arī savu balsi, tā drīz jutās, it kā viņai elpa aizrautos no skaistuma un būtu tik jāklausās tūkstots gadus. Tā pasakā tas puisīts klausījās balto putniņu un aizmirsa sevi trīssimts gadus. Atjēgdamies tas laimīgais sakrita par pelnu kopiņu. Mums nebij ļauts atjēgties tik pilnīgi. Jaunībai plāni bij fantastiski lieli un, spoži; viņai vajadzēja pietikt ar fantāziju vien. Vismazākais un reālākais, jo visvieglāk izvedamais no visiem plāniem bija arī neizvedams: - «tautas balsīm dziesmās» likt atskanēt arī latviski. Nebija toreiz intereses par lielo dzeju; vai viņa tagad ir, neesmu manījis; arī nemierīgā sirds nau manījusi. Uz vēl mazākiem plāniem nekā šie vajadzēja sašaurināties šai grāmatiņai. «Nemierīga sirds» salasīja vienu otru tautas dzeju, liriku un epiku no seniem laikiem un līdzās arī senāku un jaunāku mākslas dzeju, nelūkojot ne sistematizēt, tie šablonizēt. «N. s.» grib tikai drusku pavērt pirtiņas vējlodziņu un pamest skatu uz ārpasauli: cik tā ir brīnišķi dažāda un bagāta. Šinī izdevumā no jauna uzņemta kāda Nīčes dziesma, kas iespiesta jau 1899. g. «Dienas Lapā», un somu Kārlo Kramsa dziesma par somu tautas varoni zemnieku Ilku. Somu dramatiķa Jerviluoma luga par «ziemeļnieku varoņiem» atradusi pie mums dzīvu atbalsi kā savēja, un, es ceru, arī viņu varonīgais Ilka būs mums mīļš. Atsevišķā grāmatā iznāks vācu pašas jaunākās, pēckara, lirikas izlase, no kuras daži dzejoļi iespiesti laikrakstos. «Dziesmas no visas pasaules» uzņemtas še starp paša dzeju grāmatām: viņas man tik tuvas jau kopš bērnības, es vēlētos viņas darīt arī par mūsējām un ievest mūs Herdera dziesmu starptautībā. «Nemierīga sirds» būtu ciemakukuls, pārvests no svešām zemēm, lai līdzi skanētu dziesmām, kas jau ietrīsējušas dzimtā zemē pēc garās trimdas; lai visas pasauls dziesmas noslēgtu mūsu dziesmu rindu skaistumā un lielumā. Dziesmās nemierīgi trīs visas pasaules sirds. SVEIKA, BRĪVĀ LATVIJA! Dzejas izdotas 1919. gadā, kā atzīmēts pašā grāmatā; rakstītas viņas Castagnol'a jau 1918. g. un vēl agrāk gaidās uz Latvijas patstāvību un brīvību. Tā viņas pieder vēl pie trimdas dzejām, bet viss viņu saturs ir pilns domu par atgriešanos mājās, par māju dzīvi; par pēdējām cīņām un priekšā stāvošiem uzdevumiem un darbiem. Dvēsele nedzīvo vairs trimdas dzīvi, bet visa viņas būtne izgaro cerības un ilgas, un jauno, nākošo dzīvi - neatkarībā un brīvībā; viņas dzejas iekšēji nau vairs trimdas dzejas. Dzejas griežas pie visas tautas, bet sevišķi pie pamatšķiras kā šo valsts neatkarības un brīvības ideju nesējas, un dāvātas jaunai «Izglītības» apgādībai, kura tās tad klajā laidusi, lai savu tiesu stiprinātu cīnītāju iespējas idejiski un materiāli. Grāmatā ir vairāki dzejoļi (12), kuri tika uzņemti arī «Daugavā», kas iznāca apmēram tai pašā laikā un kas pārplūst no tā laika gara. Še valda tas pats gars, tikai meklē sev citu izteiksmi. Pats virsraksts grāmatai ir sveiciens, un tā viņas domas tik bieži veidojas kā sveicieni. Tas bija par iemesli, ka vēlāk, 1923., daudzi dzejoļi - sveicieni tika ievietoti prologu un sveicienu grāmatā «Mūza mājās». Tagad še nau vairs uzņemti ne dzejoļi no «Daugavas», ne sevišķie sveicieni, kuri atrodami grāmatā «Mūza mājās», šinī III sējumā. Pāri palikušie dzejoļi, kas še sakopoti un citādi sakārtoti, lai dod kaut vāju atspīdumu no spilgtām jūtām, kas nau gaisušas vēl tagad mūsu tautā un kas gaisdamas vilktu aizmirstībā līdzi pagātnei arī nākotni; aizmirstot savas jaunības cīņas, mēs aizmirstu savu jaunību, bet mums, jābūt mūžam jauniem, lai mūžam dzīvotu. PUSIDEĀLISTS sacerēts trimdā, Slobodskā, 1901. gadā. Sākums idejai sniedzas atpakaļ līdz 1897. gadam, manam cietuma laikam Rīgā, kad es Jaunavas ielā izbaudīju ieslodzīšanu - visneģēlīgāko no visām man piešķirtām. Gandrīz neiespējamo varēja panest un pārvarēt laikam tikai ar humoru, un, labsirdīgi smiedamies par saviem mīļiem tautiešiem - cita nekā jautra tiešām nebija cietumā -, smiedamies aizmirsu savu apkārtni. Nopietnais Fausts man gan arī stāvēja sargādams klāt un būs klusībā pavīpsnājis par mūsu Andēlu, kurš gan ne gudrāks, bet dziļāks par viņa Vāgneri. Jāsaka, ka Andēlam jau ir augsti radi - krusttēvi: viņš sākumā bija nosaukts dona Kihota, augstdzimuša muižnieka, vārdā; par «pusideālistu» viņš pārdēvēts tikai vēlāk. Viela «Pusideālistam» vēl vecāka, no pirmcietuma, no maniem redakcijas gadiem; un viņu varētu saukt par «patiesu notikumu»: patiesi bija 90. gadu vidū vēl kāds «tautiets», inteliģents, laikam skolotājs, un saucās laikam Fridrihsons, kurš gluži nopietni propagandēja arī presē, ka vajagot braukt nekaltiem riteņiem, lai veicinātu «tautību», t. i., mūsu nacionālo īpatnību. Tikpat nopietni kāds Klusiņu Kārlis, toreiz ļoti cienīts un slavens rakstnieks, propagandēja, ka - aiz tiem pašiem nacionāliem cēliem mērķiem - vajagot ēst siderbikšus un barkšķus, ko prasot «pavārības pamatideja». Citi, ne mazāk slaveni vīri un tautieši, propagandēja vecus, fantastiskus saucamus vārdus, kuru saražoja tik daudz, ka pietika ne vien cilvēkiem, bet ij kustoņiem. Tādā fantastiskā pasaulē - nau brīnums - ka nejutu ne zemes zem kājām, ne blaktis zem salmu maisiņa. «Pusideālists» ir vecākā no manām uzrakstītām un izdotām lugām; pirms viņas ir t1kai vai nu neizdotas, vai pat neuzrakstītas lugas. Pirmā, pa lielai daļai uzrakstītā, luga bija «Imants», kura sacerēta vēl skolas gados, vislielākā slepenībā. Ilgi man glabājās noraksts, bet pa pārdrošas vērtību gadiem viņš nozudis. Vēlāk, pirmos redaktora gados, man gadījās cita luga, no modernās dzīves: cienīts vīrs, atklātības darbinieks, ieguvis ievērojamu stāvokli sabiedrībā, atsvabinādamies no saviem jaunības ideāliem; viņš sastop savu jaunības draugu, nabadzīgu, neievērojamu skolotāju, kurš pilnam uzturējis savus ideālus un tos izved dzīvē; cienītais vīrs sabrūk. - Luga bija pilna mana neaprobežotā pesimisma; es laikam būtu no tā ar šo lugu atraisījies un visa mana dzīve būtu ņēmusi citu, gaišāku virzienu, bet: luga tika izdomāta un sacerēta līdz galam visos sīkumos - Ibsens mēdzis izdomāt līdz galam savas lugas un tad tikai tās uzrakstīt -, bet mana līdz galam izdomātā luga - netika uzrakstīta. Es tagad zinu, ka man pietrūka nervu enerģijas, es biju mazasinīgs un nervozs, bet toreiz es sevi mierināju ar to, ka pilnīgi pietiek izdomāt darbu un nevajga to uzrakstīt, jo darbs ir sevis paša redzēšana un pietiek, ka redz pats sevi, nevajga citiem redzēt. Kāds mazs šo domu pārpalikums vēl tagad ir manī dzīvs, bet es zinu tagad, ka darbs nau gatavs, pirms nau uzrakstīts, jo daudz vēl nāk klāt miesas un asins; jā, darbs nau gatavs, pirms nau klajā nācis, - jā, nau gatavs, pirms nau tautas uzņemts un pārstrādāts. Tā bij toreiz mana vientulība ar savu filozofiju, no kurām es grūti un ar sāpēm atraisījos, galīgi gan nekad. «Pusideālista» sacerēšana ir izaicināta no gadījuma, tāpat kā jau bija ar «Uguni un nakti», kā ar «Zelta zirgu», ar «Pūt, vējiņi!» u. c. Viela ar saviem tēliem, ar savu sajūtu un nokrāsu radušies un dzīvo sen dvēselē, - ārējs gadījums izaicina viņus laukā no skaistās brīvības dzīves fantāzijā un novelk reālā dzīvē: robežās, saistībā, važās un - ak, cik bieži - nelabā sabiedrībā. Vai brīnums, ka tie tēli negribētu nemaz atstāt savu skaisto dzīvi un pāriet uz citu, neskaistu, negribētu dzimt, kā Materlinka bērnu dvēseles? «Pusideālists?», tāpat kā «Uguns un nakts»», tika iesniegts uz kādu konkurenci, kuru bija izrakstījusi atturības biedrība «Auseklis», - cik atceros, viņa jau toreiz tā saucās. Vielai vajadzēja būt ņemtai no reālās modernās dzīves un propagandēt atturības ideju: Konkurences izsludinātāji acīmredzot bija domājuši lugu, kurā būtu tēlots žūpības posts nabagu ļaužu dzīvē; bija gaidījuši kaut ko līdzīgu G. Hauptmaņa lugai «Priekš saules lēkta», kura toreiz bija ļoti populāra; pirms un pēc viņas tādu lugu bij simtām. «pusideālists» prēmiju nedabūja, tāpat kā agrāk jau «Ug. un nakts». Nosaukums «pusideālists» īsti dibināts uz pārpratumu, - vajadzēja lugai saukties «pusideālisti», jo pats Andēls ir īsts ideālists, tikai komisks; kamēr viņa aprindu ļaudis jau nespēj pacelties līdz ideālismam. Izrādīts «Pusideālists» tika pirmoreiz 1903. g. Jelgavā no Ādolfa Alunāna, un kā honorārs tika saņemta un kopīgi iztukšota butele konjaka. Vairākus mēnešus agrāk tika vestas sarunas ar Duburu, tika kopīgi izstrādāts teksts skatuvei un viss sagatavots izrādei Rīgas latviešu biedrības teātrī, bet es nezinu, kamdēļ izrādes nenotika. Tāpat, es atminu, nenotika «pusideālista» izrāde Jaunajā teātrī, kur luga bija jau iestudēta, - tur izrādi piepeši aizliedza policija, jo, par nelaimi, presē bija parādījusies ziņa, ka kāda strādnieku deputācija nodomājusi apsveikt autoru. Vēlāk Jaunajā teātrī gan luga tika izrādīta un   M a r i ņ u    t ē l o j a   jaunā skaistule   T i j a   B a n g a,   vēlāk tik slavenā aktrise; Andēls bija Tautmīls-Bērziņš un ļoti labs Andēls. Izrādēm luga tika atļauta 16. oktobrī 1902. g. Kā grāmata «Pusideālists» iznāca gadu vēlāk ar atzīmi: Дозволено цензурую Рига. 9 сентября 1904 г.; klajā to laida A. Gulbis Pēterburgā; skaistu vāku, Latvijas birzi, bija zīmējis mākslinieks R. Pelše. Grāmata saucās: «N e v ē s t u r i s k a   joku luga trijos cēlienos», tādēļ ka bija prasīta   m o d e r n a   luga; šobrīd viņa ir    v ē s t u r i s k a   joku luga, jo tur tēlotais nacionālais ideālisms ir aizgājis līdz ar Andēlu, varbūt arī tanīs laikos vienīgo ideālistu, kurš bija ņēmis nopietni savu ideju un gribējis to izvest dzīvē: Ap grāmatu un viņas vielu sacēlās polemika. Bet mīļais, jocīgais Andēls bija ieguvis sev dziļu cienītāju un skaistu aizstāvi: jauko un gluži jaunmodīgo, spožo kritiķi A. Krauju, kurš sarakstīja par «Pusideālistu» brošūru (Raiņa Pusideālists. Dzirciemnieku apgādē. 1912.) un pierādīja ar to, ka kritiķi, var arī skaitīt par savu uzdevumu - izprast mākslas darbu. Diemžēl A. Krauja ar savām gluži retajām kritiķa spējām un oriģinālo uztveri novirzījās uz citu, gan arī izcilus darbības lauku. A. Krauja sacerēja arī ļoti spilgtu «Uguns un nakts» iztirzājumu, bet tas tika nosūtīts Jaunajam teātrim nolasīšanai aktieriem un - pazuda; autoram cita noraksta neesot bijis. «Pusideālists»» iznāk trešā izdevumā un šoreiz pilnīgā, nesaīsinātā veidā, tā, kā luga bija uzrakstīta bez cenzūras un skatuves strīpojumiem; uzņemts arī pēdējais, agrāk atmestais skats. Tāpat uzņemts «prologs», kurš rakstīts vienā laikā ar lugu, bet aiz dažiem iemesliem bij palicis neievietots. Pie «Pusideālista» stila viņa sacerētājs varbūt atkal atgriezīsies, kad līdzīgs pesimistisks laiks prasīs viņa pārciešanai humoru. Jāatzīmē, ka «Pusideālistu» laiks pats sevi neieskaitīja par pesimistisku un pusideālistisku un nepieņēma humoru: Gēte saka, ka filistrs ir vienmēr nopietns. UGUNS UN NAKTS tika sacerēta 1903. un 1904. gados. dažādās vietās, vislielākā daļa Rīgas, jūrmalā, Jaundubultos. Visas ziņas, kādas še varēšu sniegt, ir smeltas gandrīz tikai no atmiņas; atzīmju par šo drāmu ir gan diezgan daudz, bet tās atstātas Lugānā. Bija domas sastādīt no atlikušiem materiāliem, atzīmēm un atmiņām atsevišķu rakstu par «Ug. u. N.» tapšanu, izveidošanos un tālāko gaitu tautā, uz skatuves un grāmatā, sabiedrībā, kritikā, tēlojošās mākslās, dzīvē. Raksts būtu saucies ««Uguns un nakts»» gaita», un mani būtu sevišķi interesējušas neapzinīgās un apzinīgās darba radīšanas pakāpes; «radāmās domas» tās būtu tikušas sauktas. Būtu tur meklēti pirmie nojaužamie sākumi jūtām un domām, un novērojumiem; kas aizveda uz gatavo darbu; būtu bijis mēģinājums izprast un noskaidrot darba radīšanas procesu, kuram ar tādu neatlaidību lūko tuvoties mans draugs psihologs Pēters Birkerts. Tādi pat materiāli tika krāti citu darbu «gaitas» atzīmēšanai. Bet tādiem materiāliem pie mums vēl nau intereses. No atmiņas varu atzīmēt, ka jau sen pirms «Ug. u. N.» mani dziļi un ilgi bija nodarbinājis problems par latviešu varoņu teiku sistematizēšanu un sagatavošanu dramatiskai iegūtnei. Par panākto sistēmu runāt nau še īstā vieta; minēšu tikai, ka meklējumu rezultāti drīz sāka izlieties dramatiskā formā. Jau pirmās trimdas laikā Vjatkā ir uzmesti plaši plāni lugām no šis vielas aplokiem un izstrādāts gandrīz gatavs viens cēliens no cikla, kurš grozās ap Kurbada teikām. No šiem skatiem dažs tiks uzņemts šī izdevuma fragmentos drāmu sējumu pēdējā daļā. «Ugunī un naktī» neviļus ir daudz kas ieplūdis no šīs teiku atmosfēras, pat no situācijām, raksturiem un pat no skatiem; tās studijas un sajūtas domātiem plašiem darbiem bija kā nepabeigtas piramīdu kraujas, kuras nu tika izmantotas citām celtnēm; viņu pašu pabeigšana tā tapa ar laiku arvien mazāk iespējama, līdz palika tikai simtiem atšķirtu pantiņu un viens lieks žēlums. Uz «U. u. N.» apstrādāšanu ierosināja sacensības izsludināšana operas tekstam 1903. gadā, kad tikko pārbraucu no trimdas. Minēšu tūliņ, ka šinī sacensībā es pazaudēju; uzvarētājs bija kāds kungs, kura vārdu es neatminu; citi to laikam arī neatmin. Temats bij dots: viela ņemama no latviešu teikām; bij aizrādīts sevišķi uz Pumpura apstrādāto Lāčplēša teiku. Manai iedzimtai dabai bija pa prātam, ka varēšu paveikt lielu darbu īsā formā, jo operas libretam jau jābūt īsam. Tā es stājos pie darba un pēc dažiem izkaisītiem skatiem, kuri sacerēti tāpat izkaisītās vietās: jūrmalā, Jelgavā, šur tur pa ceļam, visu pirmo cēlienu uzrakstīju itin aši, divās dienās - atkal citā vietā - šoreiz Daugavpilī. Pirmo laiku pēc pārbraukšanas mēs, bijušie trimdenieki, nebūt nevarējām justies drošībā savā dzimtenē - nevarēja jau izvairīties no sapulcēm un konferencēm, kuras visas skaitījās par aizliegtām. Tā nācās doties uz Daugavpili. Neviens laikam neiedomāsies, ka lepnā, skaistā Spīdola pirmo reizi parādījās netīrā, mazā, neuzkoptā viesnīcas istabiņā Daugavpilī; bet to varēs gan katrs iedomāties, ka mēs abi jau par divām dienām steidzāmies prom no šīs vietas. Otrais cēliens ir rakstīts Jelgavā, pēc ilgāka laika, un arī pabeigts dažās dienās. Tad viss darbs tika atmests, un tikai gadu vēlāk, kad bijām jau jūrmalā savā vasarnīcā, kur bieži tikāmies ar neaizmirstamo Emīlu Dārziņu, šis mans draugs mudināja atkal uz darba uzņemšanu. Bet arī tas vēl nebūtu spējis pārvarēt manu darba negribu un manu gribu nākt pretī simtiem draugu un paziņu, ja nebūtu bijusi viena, kas visu spēja, - Aspazija. Viņai lielākais nopelns, ja es tomēr pabeidzu šo darbu; viņa ne vien neatlaidīgi mudināja mani, bet neatlaidīgi atvairīja no manis visus ciemiņus un dzina mani dziļi mežā uz darbu. Viņa darīja vēl vairāk: viņa ar savu roku piecas reizes pārrakstīja visu lugu, - ies toreiz nebiju spējīgs pārrakstīt neko, nervi nebija diezgan izturīgi; tikai pašā pēdējā laikā esmu sevi tiktāl izaudzinājis, ka spēju ne vien uzrakstīt, bet arī pārrakstīt savus darbus. Pēdējos «U. u. N.» cēlienus sacerēju ar lieliem starppārtraukumiem, katru arī nedaudzās dienās, piekto cēlienu 10 dienās. Rakstīju šo cēlienu vēlā rudenī, vientuļā, aukstā vasarnīcā; ieradās tur pie manis kāds ārprātīgais, un savādais skats ierosināja domu par Aleksandru Lielo un ārprātīgo Babilonē, kas uzsēdies viņa tronī. Aleksandra Lielā traģēdija jau agrāk bija mani nodarbinājusi un tika vēlāk turpināta. Pirmo reiz «U. u. N.» nodrukāja - pirmo cēlienu - mans draugs, Līgotņu Jēkabs kādā, rakstu krājumā jau 1904. gadā. Visa luga 1905. gadā parādījās P. Zālīša vadītā «Māj. Viesa Mēn. r.». Grāmatā lugu izdeva divus gadus vēlāk «Jaunā Spēka» izdevējs. Vēl 1905. g. bija domas «U. u. N.» uzvest Jaunajā teātrī, un V. Zeltiņš bija uzņēmies gleznot dekorācijas; priekškara skici tiku vēl redzējis, - bija skaista simfonija sarkanā un zaļā. V. Zeltiņam jau toreiz tika izmaksāta samērā liela summa darba iesākumam, kas rādīja, kādas cerības tanī laikā lika uz šo lietu; vēlākais ir tikai turpinājums šim sākumam. Reakcija izjauca šos plānus. - Pēc sešiem gadiem Kuga gleznoja savas slavenās, vēsturiskās «U. u. N.» dekorācijas; bet man nebija vairs laimes viņas redzēt; kad pārnācu mājās, karš bija viņas izpostījis. Arī pirmās izrādes ar slaveniem tēlotājiem netiku redzējis; tikpat maz kā citas manas pirmās lugas. Man pārbraucot likās dīvaini redzēt to kā svešu uz skatuves, kas man bij pazīstams tikai garā. Tā arī tagad vēl man, tāpat kā Heinriham Kleistam, kurš arī neredzēja savas lugas izrādām, liekas dabiski, ka rakstnieka darbs un interese beidzas ar lugas sacerēšanu. Beigās lai man ir ļauts minēt «Ug. un nakts» franču tulkojuma autorus: darbā dalījās franču rakstnieks Kamils Mobērs (Camille Maubert) un jaunā latviešu patriote Natālija Robiņ. Tulkojums iznāca vispirms Parīzes žurnālā «La Nouvelle Journée» piecās burtnīcās un vēlāk grāmatā. Jaunā rakstniece Talija drīz pēc pabeigta darba nomira 31. janvārī 1918. gadā mazā klimatiskā veselības vietā Miežā (Mieges sur Sierre ct. Valais). Viņa bija līdzstrādniece vairākās franču avīzēs, sevišķi «Gazette de Lausanne» un «Journal de G?néve»; rakstīja arī itāļu Enrico Bignami rediģētā «Coenobium». Pa kara laiku viņa dārīja visu, lai izplatītu pareizas ziņas par mūsu Latviju franču presē un atspēkotu mūsu ienaidnieku apmelojumus. Latviski viņa bija rakstījusi kādu skaistu noveli, bet, kur tā palikusi, nezinu. Pēdējā laikā viņa strādāja pie raksta par garīgo dzīvi Latvijā. Avīzēs, kur viņa bij strādājusi līdz, parādījās viņas nekrologi. Viņas piemiņu Latvijā lai lūko uzturēt šis rindiņas, - viņas karstajam patriotismam nebija lemts piedzīvot valsts tapšanu. «Uguns un nakts» tulkota arī krieviski un izdota Ufā 1920. gadā: «Огонь и ночь», старая песня на новой лад. Tulkotājs Jānis Grunts, kā man teica, esot kāds jauns, sajūsmināts aktiers; pats netiku viņu pazinis. Viņš arī sarakstījis drāmai skaistu priekšvārdu. «Uguns un nakts» ir tulkota arī vācu valodā no jauna latviešu rakstnieka, bet grāmatas klajā nākšanai radušies šķēršļi. Tiek gaidīts cits tulkojums. Še «U. u. N.» iznāk septītā izdevumā. ĢIRTS VILKS rakstīts 1905. gada beigās Rīgā, pašas revolūcijas uztraukumu dienās, kad no ielas uz augšējiem namu stāviem viļņoja trokšņaino gājienu atbalsis un ļaudis caurām dienām, gandrīz arī naktīm, drūzmējās gaidās, bailēs un cerībās. Kā visa dzīve toreiz bij gabalos saraustīta, tā arī darbs: daļas no šīs lugas rakstītas arī jūrmalā un daļas Daugavpilī; pirmais cēliens, kurš še iespiests, nobeigts manā šaurākā dzimtenē, kur izdzīvots mana mūža pirmais posms, - Randenē, pie Daugavas. Un, kā visa dzīve toreiz palika gabalaina un revolūcija pret carismu nenobeigta, tā arī šis toreizējais dzīves sacerējums palika gabalains un nenobeigts. Lai nezināmo pieslēgtu klāt pie zināmā, drāmas notikumiem dotu pazīstamu un tādēļ vieglāk aptveramu izejas punktu, tad, turoties pēc dramatiskas regulas, uzmeklēju plaši pazīstamu vielu: Prospēra Merimē un Gustava Flobēra episki apstrādātos nostāstus par Korsikas varoni Mateo Falkoni. Viela bija plaši izplatīta arī mūsu publikas apziņā un viegli pieejama lētā 1899. gada krievu izdevumā, kurš maksāja tikai 5 kapeikas. (Издание М. Дорошенко, Маттео Фальконэ, Итальянский охотник. Разсказ Проспера Мериме.) Izdevējs tam bija piemetinājis ļoti populārā veidā rakstītu ievadu, kā jau tautas grāmatai. Kad biju ņēmis šo pazīstamo vielu un pārstrādājis to drāmā, radās kāds gudrs latviešu tebaniets, kurš atrada kādos vecos biezos akadēmiskos sējumos, ka viela esot man ņemta no kāda veca rakstnieka Prospēra Merimē, kurš dzīvojis senos laikos. Šādi gudri tebanieši un tebanietes pie mums, latviešiem, ir gandrīz normāla parādība arī tur, kur cerama literāriska izglītība. «Ģirtā Vilkā» pārcēlu notikumus latviešu apstākļos, kas prasīja arī visu raksturu grozīšanu; sevišķi pats Mateo kā raksturs nebija man lietojams, un viņa vietā vajadzēja nākt Ģirtam Vilkam. Gambas un dažus citus vārdus piepaturēju. «Ģirts Vilks» bija domāts kā traģēdija piecos cēlienos; Mateo Falkona notikumi sastādīja tikai pirmo cēlienu un deva ekspozīciju, līdz ar to nostādīja problemu, kas atrisināms. Ģirta dēls Valdis tiek no paša tēva nošauts par nodevību. Bet Valdis ir vēl zēns un ir ticis kārdināts un pavests uz šo noziegumu; vai zēna vaina tik liela, ka pelna nāves sodu? Vai tāda sodīšana un pārsteigšanās pat nau mežonība? Vai Ģirta motīvi ir pilnīgi skaidri, bez kāda egoistiska, varbūt godkārības iegansta? Un vai nau vairāk vainīgs nekā zēns viņa kārdinātājs? Un vai arī tas nau vainīgs aiz lielākas, tālākas vainas, par kuru nevar atbildēt? Vai nau vainīga pati dzīve ar savu iekārtu, kas liek mums tapt vainīgiem? Ihr, - Götter - lasst uns Armen schuldig werden, saka Gēte. - Te tikai cēlās īstais dramatiskais problems, kuru Flobērs un Merimē kā epiķi neņēmās apstrādāt. Šim problemam bija nodomāti drāmas pārējie četri cēlieni; «Ģirta Vilka» otrā izdevumā (kopoti raksti 1912. g.) beigās bija piezīmēts, ka nākošos cēlienos - kuri tagad nevar tikt laisti klajā - Ģirts izpērk pats savu vainu un norēķinājas ar dzīves briesmām. Priekšdarbi, scenārijs un daži skati tālākiem cēlieniem ir turpināti arī vēlāk; dažs kas varētu tikt publicēts. Luga nau pabeigta tādēļ, ka laiks, kas viņu saprastu, ir pagājis. Bet problems pats manim pašam tik interesants, ka es viņu tomēr kādreiz atkal uzņemšu, kaut arī pats priekš sevis vien. «Ģirts Vilks» man interesants arī vēl tādēļ, ka tur raksturi visi ņemti no toreizējās dzīves (tie nau vairs Falkona stāsta raksturi); tā man toreizējo 1905. gada cilvēku un varoņu piemiņa. Luga pirmo reizi izlaista klajā laikrakstā «Rīts» un iespiesta 5. un 6. Nr. 1907. gadā, marta mēnesi. Otru reizi tā iespiesta Dzirciemnieku izdotos kopotos rakstos 1912. g.; trešo reizi Gulbja izdotos kopotos rakstos 1920., arī atsevišķā grāmatā. Šis izdevums ir ceturtais. Tulkotas ir daļas no lugas vāciski un krieviski no autora; pabeigti tulkojumi nau. Arī «Ģirts Vilks» ir pārrakstīts ar Aspazijas roku; viens noraksts man vēl tagad uzglabājies. Ir iznācis arī krievu tulkojums no Grunta, kas tulkojis arī «Uguni un nakti», bet redzējis neesmu šo grāmatu. Kāds lugas scenārija uzmetums un uzglabājies skats no II cēliena tiek galā pielikts klāt. ZELTA ZIRGS iznāca drukā vispirms «Jaunās Dienas Lapas» pielikumos (sestdienās) 1910. g. sākumā. Tanī pat gadā lugu izdeva grāmatā Rīgas Politehniskā institūta studentu pulciņš (vēlākie. «Zemgalijas» biedri). Izdevums bij grezns, ar krāsainu vāku, ko bij zīmējis mākslinieks, vēlāk slavenais Jūlijs Madernieks; viņa ornamentālās spējas un tieksmes parādās jau še ļoti iespaidīgā veidā. Luga izdota pēc tam daudzas reizes gan A. Gulbja, gan Upīša-Birznieka izdevumos, gan atsevišķi, gan Universālā bibliotēkā, gan kopotos rakstos. Universālā bibliotekā 1923. g, rudenī izdotā grāmata ir apzīmēta kā septītais izdevums; tā ka šis, tagadējais, izdevums būs jau devītais. Tulkota luga «Zelta zirgs» tika vispirms krievu valodā 1915. un 1916. gados, kā redzams no priekšvārda «Latviešu literatūras krājumam», Сборник Латышской литературы, kurš parakstīts ar novembri 1916. Krājumā uzņemts liels skaits latviešu literatūras darbu, - viss krājums ap. 400 lappuses biezs. «Zelta zirga» tulkojums ir no Valerija Brjusova, agri mirušā lielā krievu dzejnieka; grāmatas tituls ir: И. Райнис. Золотой конь. Сказка в пяти действиях.. Kā otrais iznāca vācu tulkojums no paša autora: J. Rainis. Das goldene Ross. Ein Sonnenwendmärchen in fünf Aufzügen. 1922. Riga. Grāmata ir IV sējums no sērijas «Lettische Literatur». Rakstīts šis tulkojums ir 1920. un 1921. gados pa vairākam lāgam. - Angliski «Zelta zirgu» tulkojusi pazīstamā angļu dzejniece Grace Rhys, kura tulkojusi arī «Jāzepu un viņa brāļi». «Zelta zirga» tulkojums nupat nobeigts un tiek nodots iespiešanai. - Dzirdu, ka tulkota šī luga arī lietaviešu valodā; bija arī jau pērn sarunas par lugas uzvešanu lietaviešu valsts teātrī Kauņā, bet lielie izdevumi ir par nopietnu šķērsli. - Arī igauniski «Zelta zirgs» esot tulkots; bet man nau tuvāku ziņu; tāpat par čeķu un itāļu tulkojumiem. Vēl agrāk nekā laikrakstā un grāmatā «Zelta zirgs» parādījās uz skatuves: jau 1909. gadā ap ziemas svētkiem. Atzīmēšu arī še tūdaļ, ka panākumi kritikā «Zelta zirgam» bija visbēdīgākie: lielākajā avīzē «Baltijas Vēstnesī» bija maza piezīme «vietējās ziņās» (ne mākslas nodaļā), ka autors ķēris divus zaķus (t. i., gribējis rakstīt lugu ij bērniem, ij pieaugušiem), bet nenoķēris nevienu. Pārējā prese, arī draudzīgā, pilnīgi noklusēja lugu. Izglāba to publika; un, kad luga bija jau izrādīta piecpadsmit reizas - tas toreiz bija ārkārtēji liels izrāžu skaitlis -, tad «Jaunā Dienas Lapā» bija ledus lauzts, un parādījās atzinīgā un skaisti rakstīta kritika par «Zelta zirgu»; gribu godam minēt kritikas autoru - tas bija Arnolds Priedīts. Jāatzīmē reizē, ka viņš nebija un nau pēc amata rakstnieks; publika bija atzinēja; ne rakstnieki; tā tas gandrīz arī palika vēlāk. Līdzīgi piedzīvojumi bija un ir, un laikam taču arī būs nākotnē ar gandrīz visiem maniem darbiem, neizņemot ne «Uguni un nakti», kurai vajadzēja daudz gadu, lai izlauztos cauri. Tas rakstniekam nozīmē lielu un veltu enerģijas zaudējumu tālākam darbam, daudzas no iecerētām lugām būtu tikušas izvestas, kurām nu jāpaliek nerakstītām; bet ar to jārēķinājas. Grillparcers savas slavas augstumā, sarūgtināts no cenzūras, pārstāja daudzus gadus laist klajā savus darbus, kurus tomēr turpināja klusībās Gadījums tos izcēla vēlāk, viņam vēl dzīvam esot. Vai tā būtu pareizā izeja? Neviens to gan neteiks. Cīnīties pretī, - bet tas ir negatīvs, ne pozitīvs darbs. Gēte un Šillers to reizi darīja, bet tas viņus ilgi kavēja darbos. Un Heine - karoja visu mūžu un tik spoži kā laikam neviens, bet savu lielo darbu viņš nevarēja pabeigt, viņš to tikai sāka. «Zelta zirga» sacerēšana tika pabeigta tikai kādas divas nedējas pirms izrādes; lugai vajadzēja parādīties maz sagatavotā veidā, sevišķi dekorāciju ziņā, tā ka savu īpatnēju dekoratīvu ietērpu «Zelta zirgs» vēl nau sasniedzis. Vēlākos gados gan daži skati tikuši gleznoti no Nikolaja Strunkes, bet laikam nau uzglabājušās ne skices, ne paši skati, ne fotogrāfiski uztvērumi. Interesanti dekorāciju zīmējumi esot parādījušies dažos provinces un lauku teātru uzvedumos, bet tie palikuši nepieejami plašākai publikai. Gleznotājiem pie «Zelta zirga» varētu vēl būt atrisināmi problemi. «Zelta zirgu» parasti sauc par   l a t v i e š u   tautas pasakas apstrādājumu - neesmu nekur dzirdējis citādu ieskatu, - bet patiesībā vielu man deva    i g a u ņ u   pasaka Kreicvalda izdotā vācu tulkojumā. Tas lieku reizi rāda, cik tuvi ir pasaku motīvi visām tautām un cik tuvi sevišķi esam mēs ar saviem kaimiņiem. «Zelta zirgs», tāpat kā daudzi mani darbi, rakstīts aiz ierosinājuma, kurš nāca no āra. No «Jaunā teātra» man atrakstīja, itin vēlu, laikam oktobra vidū, lai es dodot kādu lugu uz ziemsvētkiem. Man gatavas lugas nebija, un, protams, tik īsā laikā nedz varēja ko uzrakstīt, nedz ko uzrakstītu sagatavot, - laika būtu ticis tikko lugas iestudēšanai. Uzrakstīju vēstuli, ka lugas man nau, un nesu vēstuli uz Lugānas pastu. Bet neviļus uzbudinātās jūtas strādāja tālāk, seni motīvi spilgtāk ieskanējās, iemīļotie raksturi tēlojās acu priekšā, un, pirms vēl bija pasts sasniegts, drāmas viela man jau bija galvā. Griezos atpakaļ, vēstuli nenodevis; pārrunājām jauno tematu ar Aspaziju, un to pašu dienu uzrakstīju otru vēstuli, kurā solīju jaunu lugu, aprakstīju vajadzīgās dekorācijas un noliku pats sev termiņu. Par četrām vai piecām nedējām luga bija sacerēta, pēc tam kad vēl kāda nedēļa vai vairāk tika pazaudēta; jo šķetinājumam vidū gadījās mezgls. Sēdēju viens un neziņā savā kalnā un sāku jau rakstīt kādu skatu «Jāzepā», kad man pārlaidās pār galvu septiņu kraukļu bars, pieteikdamies savām dziļām, melodiskām balsīm. Piepeši man pazibēja acu priekšā kraukļu skats, Antiņš bija glābts un jāja glāžu kalna virsotnē. Bija todienu spoža, silta saule; saule man vienmēr palīdzējusi. - Jāzeps un visi viņa brāļi toreiz tika atstāti atkal reiz uz ilgāku laiku. Tā «Zelta zirgs» sacerēts Castagnol'ā 1909. gada vēlā rudenī. Otram cēlienam bija nodomāti gluži citādi skati nekā tagad lasāmie; tie risinājās ap Antiņa tēva kapu. Bet tie bija vajadzīgi kādai citai lugai un tikai tai atdoti; vēlāk no tās lugas tika uzrakstīti tikai fragmenti. Tam pašam otram cēlienam bija sacerēti vēl daži skati, kuri tika atmesti, lai cēliens nebūtu par garu; ja šie skati vēl atradīsies, tie tiks še klajā laisti. «Zelta zirgs» sacerēts, kad jau niknākās reakcijas laiks bija pārgājis Latvijā, pašaizliedzīgais, visu ziedojošais Antiņš bija uzvarējis un sāka atkal rādīties cerības saule. Antiņam arī provincē, uz laukiem, visur pretī sniedzās laipnas rokas; «Zelta zirgu» uzveda krāšņos inscenējumos vairākos lauku centros, - sevišķi skaista bijusi izrāde Kauguros, kuru vadīja Biruta Skujeniek. Man dziļi atmiņā palikusi Golgovskiešu izrāde jūlijā, tanī pat pirmizrādes, 1910., gadā, jo daži izrādes apmeklētāji no Lejasciema bija mani tik miji sveicinājuši. Visiem maniem dārgiem garā tuvējiem iet vienmēr mani atbildes un pateicības sveicieni arī še un visur. Kur draugi, tauta klus, - tur dzeja bālē, Bet tautas miņā sirds man priekā celta. Kāds skaistums ir jums mežā, zīda zālē Un latvju dvēslē! - Tur mana doma smelta Priekš jums. - Kā sveikt jūs? Es še lielā tālē. - Nu tec tad, zirdziņ! Loms tev mazs: viens pantiņs Pilns mīlu sveicienu; lai ved tos Antiņš! INDULIS UN ĀRIJA Luga rakstīta Castagnol'ā un apkārtnē 1911. gadā. Pēc veciem rokrakstiem var uzzīmēt sacerēšanas laiku atsevišķiem cēlieniem: sākti darbi 4. martā, bet pēc pirmā cēliena uzrakstīšanas atkal atmesti un uzņemti no jauna tikai pēc pusgada. Par traucēkli bija ārēji naidīgi apstākļi. Otrais lugas cēliens tad uzrakstīts 12 dienās, augusta mēnesī, no 18.-31. dienai, un cēliens ir 1200 rindas garš. Trešais cēliens (pirmā aina) iesākts to pašu dienu, kad nobeigts otrais, un sacerēts astoņās dienās (no 31. 8. līdz. 7. 9.). Otrā aina tāpat bez starppārtraukuma rakstīta no 8. septembra līdz 28. septembrim. Arī ceturtais cēliens ar savām divām ainām pieslēdzies cieši klāt trešajam un ir veikts - pirmā aina no 28. 9. līdz 13. 10., otrā no 16. 10. līdz 19.10. Tad pirms piektā cēliena sākšanas tiek izlaista viena nepilna nedēļa, un cēliens sacerēts no 25. oktobra līdz 2. novembrim. Visa darba lielā daļa veikta gandrīz tikai divos mēnešos, strādājot ļoti intensīvi, jo luga aptver kopskaitā ne mazāk kā 4010 pantus. Pēc tam bija jāveic vēl otrs darbs - luga jāpiemēro skatuves izrādēm; šo darbu atkal uzņēmās Aspazija, kura visā lugas sacerēšanas gaitā bija to pavadījusi ar dzīvāko līdzdalību. Izrādēm pantu skaits bija reducēts uz 2730. Pilnā izdevumā panti pa cēlieniem sadalījās šādi: I - 600, II - 1200, III - 1000, IV - 360 un V - 450 p. p., - reducējumā turpretī bija šādi: I - 150 panti, II - 450 panti, III - 230, IV - 240, V - 210 p. p. Lugu izdodot grāmatā pilnīgā veidā, liku vadīties no pārdomām, ka grāmatas lasītājam, kurš neredz dzīvus cilvēkus uz skatuves, kas viņu ierosina, dziļāk jāiedomājas un jāiejūtas katrā situācijā un sajūtā. To var panākt, tikai katru vietu, uz kuru dramatiķis grib vērst lasītāja uzmanību, intensīvāk un plašāk izgleznojot. Drāmas notikumus rādot uz skatuves, skatītājs tiek daudz netiešāk un ātrāk ievests gaitas, personu, situāciju izpratnē un uzņēmē; viena pati aktiera kustība, kāds rokas žests var apgaismot visu raksturu un viņa attiecības un darīt dziļāk saprotamu pašu ideju. Te slēpjas attaisnojums prasībai, lai dzejnieka gara acīm skatītās ainas, kuras lasītājam tāpat skatāmas gara acīm, tomēr tiktu darītas redzamas arī miesas acīm un ainu skaņas dzirdamas miesas ausīm: redzamība un dzirdamība ir dramatiskās mākslas pirmprasības. Dzejai piebiedrojas citas mākslas, mūzika, glezniecība, plastika, dzīvā darbīgā cilvēka tēlošana un dzejas klusās domas un rēģus kā. vieglu mūzu deju šīs mākslas nes masā un to saviļņo; bet dzeja pati aiziet atkal vientulībā, «pie mātēm», saka Fausts, lai skatītu pirmtēlus, ka dot citiem. «Indulī un Ārijā».šis pārdomas bij man visgaišāk jūtamas; grāmatu izlaižot, tad tika lietots apzīmējums pilnizdevums, lai aizrādītu uz izšķirībām; vēlāk apzīmējums tika atmests. Par «Induļa un Ārijas» lugas sākumiem ir atzīmē no 28. novembra 1906. gadā, kur iet runa par vadošām idejām, tiek izcelta kultūras trauksme, novilktas vēstures līnijas, izcelti raksturi un galvenā sajūta un atmosfēra. «Viss svars uz skaistumu. Cauri caur pienākumu uz mīlas vienību. Visa dzinējs spēks mīla.» (4. 3. 11.) Vēlāk: jaunības traģēdija. Lielākā daļa darba atzīmju, uzmetumi un pirmraksti ir vēl uzglabājušies, bet tie ar savu daudzumu prasa lielu laiku kārtošanai un apstrādāšanai, kādēļ tos še nevar izmantot. Viela «Indulim un Ārijai» ņemta no pazīstamās vēsturiskās teikas, kura bija attēlota jau sen no Mirbaha (Briefe von und nach Kurland) septiņpadsmitā gadsimteni, pēc zemnieku nostāstiem, tāpat «Inland» 1859. g. un vēlāk no vairākiem apstrādāta episki vācu valodā, gan prozā, gan dzejā. Viela ir gluži episka un tikai pēc «Induļa. un Ārijas» drāmas parādīšanās tika no latviešu rakstniecības atzīta par dramatisku un vairākkārt apstrādāta. - Saīsinātā veidā «Induļa un Ārijas» viela tika pasniegta arī latviski kādā no tā laika A. Gulbja grāmatu prospektiem un ir atkal atkārtojama. - Interesanti; ka 1905. g. vācu «Düna-Zeitung» pasniedz kādu balādi «Indul und Arri» no vācu ārzemnieka dzejnieka Ludviga Brunsera, no viņa grāmatas «Ein kurländischer Liederstrauss». Pēc tam kad «Ugunī un naktī» bija tēlota   f a n t a s t i s k ā    gleznā jauna doma - toreiz vēl nedzirdēta - par Latviju kā valsti, tad bij jārada šis valsts pirmizveidojums un viņas idejas augšana   v ē s t u r i s k ā   ainā. Tas bija jādara vēsturiski pazīstamā piemērā, kurš tomēr ļāva zināmu brīvību domu izzarojumos un nepiesaistīja par daudz pie neatmaināmiem un neapejamiem vēsturiskiem sīkumiem. Induļa un vēl vairāk Mintauta pilnīgi vēsturiskā un lielā figūra, kā arī vēsturē minētās komturu personas bija kā radītas šim mērķim. Vēsture (Livonijas kronika) deva dažus faktus un pat tēlojumus, un teika, kura ne velti bija uzglabājusies kā viena no ļoti nedaudzajām latviešu vēsturiskām teikām, deva pat personu vārdus (arī ārkārtēja parādība mūsu teikās). Teika turklāt bija diezgan pazīstama un tādēļ derīga drāmai. Man likās, ka latviešu dzejniekiem bija pienākums izcelt mūsu tautas tik retos vēsturiskos un teiksmainos pieminekļus; tāpat kā es turēju par savu pienākumu izcelt un attīstīt mūsu puspasakaino, pusteiksmaino - arī pēc Pumpura aizmirsto - Lāčplēsi un ielikt viņā latvju tautas un valsts ideju; tāpat kā es aiz tām pašām pienākuma jūtām centos darīt dzīvas un ievest mūsu garīgā ietversmē mūsu pasakas un tautas dziesmas, piegriežoties mūsu bāreņu varoņu kultam («Zelta zirgā»), mūsu veļu teikām («Spēlēju, dancoju»), mūsu joku pasakām («Mušu ķēniņš»), mūsu dziesmām («Pūt vējiņi»; «Krauklīts sēd ozolā»). Bet, ko dzejnieki turēja par pienākumu, to rakstnieki - viņi visi reālisti un ļoti spējīgi izdomāt paši savas vielas - ieskatīja gandrīz par pārkāpumu, kaut gan vietām atvainojamu. Kas stāvētu ārpus mūsu sfēras un to uzlūkotu, tas gan nodomātu, ka viņš skatās kādā burvīgā ainā. «Indulis un Ārija» bija domāta kā atsevišķa drāma veselā latviešu vēsturisku drāmu virknē. Šinī drāmu virknē būtu attēlota visa latvju vēstures gaita desmit lugās, koncentrējot izcilus laikmetus ap lieliem, kaut arī aizmirstiem, notikumiem un personām, un šķiru un masu grupām. Induļa traģēdija būtu nākusi ceturtā vietā. Nodoms netika izvests, jo tas prasa līdzdalību un sapratni. Par toreizējiem plāniem plašāk runāt nebūtu tagad intereses; plāniem vajadzēja padoties pasīvam spaidam un grozīties. Nebija viegli rezignēt un atteikties no iemīļotiem tēliem - un iemīļotas dzimtenes jūtu idejas, bet dzimtene pati par sevi nesaprata, un - bija jāpadodas. Tūliņ pēc sacerēšanas «Indulis un Ārija» iznāca klajā uz ziemsvētkiem un jau drīz pēc jauna gada tika uzvesta Jaunajā teātrī - skaistās Kugas dekorācijās, kuras ievadīja atkal jaunu posmu: mūsu skatuves glezniecības mākslā. Šīs slavenās dekorācijas, kuras vēl tagad visi piemin ar sajūsmu, kara laikā diemžēl tikušas nelietojamas; man nebija lemts viņas redzēt, tikai mākslinieku un dzejnieku grupa ar dzejnieku ķēniņu priekšgalā atsūtīja man kā balvu meža skatu krāsainu skici, Kugas gleznotu. Arī lomu tēlotāji bija izcilus mākslinieki: Amtmans kā Induls, Tija Banga kā Āriju, Mirdza Šmithen kā Vizbulīte; tāpat citi. Vēlāk, 1921. gadā, kad pārbraucu, redzēju lugu jaunuzvedumā ar Tiju Bangu atkal kā Āriju un Smiļģi kā ļoti raksturīgu un skaisti spēcīgu Induli. Jaunas bija arī dekorācijas, atkal no Kugas, bet «pelēkais» jaunums un veca luga publiku vairs tā neiesildīja. Vēl Castagnol'ā - mums par lielu prieku - mūs apciemoja mūsu mīļais Alfrēds Kalniņš ar kundzi un ieinteresējās par «Indulis un Ārija» kā operas libretu. Sāku strādāt pie šī darba, un pirmo cēlienu komponists arī pārcēla mūzikā. Bet jau pie otrā cēliena, kuru es vēl nobeidzu, abi sākām apgurt, un darbs tā palika nebeigts. Pirmā cēliena mūzika, ko dzirdējām paša komponista uz klavierēm priekšā celtu, bija brīnum dzidra un skaista. Līdzīgs liktens jau agrāk bija piemeklējis «Uguni un nakti», par kuru interesējās Melngailis. Ne labāk gāja arī vēlāk «Pūt vējiņam» kā libretam. Izdots «Indulis un Ārija» ir četras reizes. A. Gulbis bija nodomājis uzsākt savu Universālo Bibliotēku ar «Induļa un Ārijas» pirmizdevumu, bet es kautrējos pieņemt to godu un liku priekšā atstāt to Gētem ar viņa «Faustu», ar kuru iesākās arī vācu Reclama «Universalbibliothek». Tulkojumi no «Induļa un Ārijas» ir vācu un krievu valodās. Vāciski lugu tulkoja vācu pazīstamais rakstnieks Johannes von Günther, teātra apgādes «Triju Masku» redaktors; kara dēļ grāmata nevarēja tikt izdota, un sarunas tika pārtrauktas; paredzēta izdošana sērijā «Lettische Literatur». Krieviski luga tika tulkota divas reizes; vienā tulkojumā, Kopmaņa, dabūju ieskatīties, otro neesmu redzējis. Par abu tulkojumu tāļāko likteni man nau nekādu ziņu; laikam būs izgaisuši pa kara laiku. Rokrakstos ir atsevišķi skati no «Induļa un Ārijas», kas nau ietilpuši izdotā grāmatā; viņi citā vietā tiks laisti klajā. PŪT, VĒJIŅI! «Pūt, vējiņ, dzen laiviņu!» Tās gari elstās sēri jautrās skaņas, Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nau, Man mieru nedeva tos garos gadus . . . Vajadzēja mieru rast un nokratīt no sevis tās sērās dzimtenes skaņas, kas tik neatlaidīgi seko tiem, kuri nau vairs dzimtenē. Kad visa būtne piesātināta ar kādu sajūtu, kura laužas uz āru, tad vajag tikai maza ierosinājuma no āras, lai sajūta izlietos darbā un atrastu sev izteiksmi; bet vajaga arī šī ierosinājuma, jo sajūta var arī neizlieties un sarūgt. Trimdas sajūta un ilgas pēc dzimtenes un viņas nākotnes atrada sev gluži necerētu ierosmi uz izteiksmi - kādā vēstulē no dzimtenes. Pēterpils Latviešu Labdarības biedrības priekšnieks Lūļas kgs 1913. gadā atrakstīja man, vai es nevēlētos dot biedrībai uz viņas 35 gadu pastāvēšanas svētkiem kādu piemērotu lugu vai prologu, kas atzīmētu šo svinīgo gadījumu. Vēstule man laipni atgādināja, ka es pats esot bijis šinī biedrībā par biedri, būdams students Pēterpili, aizrādīja uz biedrības cēlajiem mērķiem, kuri gājuši aizvien plašumā un izvērtušies par īsti demokrātiskiem un progresīviem; minēja, ka trimdenieki pēc lielā 1905. gada atraduši biedrībā palīdzību un atbalstu trūkumā; atstāstīja, kā biedrības vadība un progresīvā latviešu daļa cīnījusies savā aplokā pret nedemokrātisko veco raugu; atklāja arī humoristisko epizodi, kā cīņā pret progresu Aspazijas «Zaudēto tiesību» cenzūras eksemplārs ticis nozagts, lai kaitētu izrādei un liberālajam cenzoram Remiķim; ka pat aizliegts sludināt par izrādi vietējās baznīcas parastā sludinājumu vietā. Beigu piezīmēs došu tuvākas raksturīgas ziņas no biedrības protokoliem. Mīļā vēstule un aicinājums mani aši pārliecināja, un tādēļ atbildēju, ka man gan piemērotas lugas nau, bet es apņemos sarakstīt jaunu lugu, kuru varētu uzvest arī uz mazākām skatuvēm. Pa vasaru 1913. gadā uzrakstīju «Pūt, vējiņi!»; pats sevi atsvabināju no apriebušās sajūtas un devu visas savas sastrēgušās dzimtenes ilgas. Tā luga «Pūt, vējiņi!» tapa par izteiktu trimdnieku psiholoģijas lugu un dziesma «Pūt, vējiņi!» par trimdnieku ilgu dziesmu. Par lugu un trimdu jāmin vēl daži vārdi, jo arī citā ziņā luga ir trimdas atmosfēras auglis un viņas psiholoģijas atspulgs. Toreiz trimdnieku dvēseles atmosfēra bija tapusi tik smaga kā priekšpērkoņa gaiss, bet saule vēlēja man labu arī šoreiz, - atraisījums nāca ne no pērkoņa, bet no spirgtas, mīļas vēsmiņas, kas izkliedēja tveici un lika aizmirst negaisa smagumus. Bij smaga toreiz trimdnieku atmosfēra ne vien no vispārējām trimdas nastām, bet arī no biedru savstarpējiem konfliktiem un viņu citādas gara orientācijas un uzskatiem uz disciplīnas un ētikas jautājumiem; tas bija polemikas laikmets pret mani un prasīja no manis atbildi, un - cik neticami tas arī neizlikās - «Pūt, vējiņi!» bija polemikas raksts no manas puses. Protams, savāds. Jo es biju noģērbis no sevis avīžnieku un psihiski nespēju vairs polemizēt kā avīžnieks. Nekad, arī manā avīžnieka laikā, polemika nau bijuši mans dzīves elements, - cīņa -gan; bet to vienmēr esmu sapratis kā ko pozitīvu, jauna uzceltni, ne negatīvu: «Jaunā strāva»; piem., bija man jaunu ideju nešana, jauna satura došana mūsu dzīvei, - es saprotu, ka vecā dzīve to uzskatīja, kā ko naidīgu, kā cīņu un kā polemiku. Man tā nebija polemika. Lai šis viens piemērs ir daudzu vietā. «Pūt, vējiņi!» izteica ne vien manu negribu negatīvi darboties polemizējot, bet deva arī manu pozitīvu, jaunu uzskatu par dzimtenes kautro skaistumu kā vēlamu ideālu. Tanī pat laikā izauga arī «Jāzeps un viņa brāļi», arī kā sava veida polemikas raksts, bet, kamēr «Jāzeps» raksturo naida atmosfēru un iziet tieši uz viscilvēces gala mērķiem, tikmēr «Pūt, vējiņi!» tēlo tēvu māju daiļumu un grib gatavot to kā jaunu dzīvi uz lielo kopību - Nes citā apvārsni; kur top tā brīva, Kur pats top skaists un smalks, ved lēnā varā Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā. Luga «Pūt, vējiņi!» sacerēta visa 1913. gadā, bet katrs cēliens rakstīts savā mēnesī: pirmais cēliens - martā, otrais - maijā, trešais - jūnijā, ceturtais - jūlijā un piektais - augustā: Pirmās piezīmes par lugu ir atzinātas ar 2.3.13., pilnīgs plāns visiem cēlieniem uzmests 3.3.13., laikam tūdaļ to dienu, kad Pēterpils vēstule tika saņemta. Kad arī viss sacerēšanas laiks apņem 5 mēnešus, tad faktiskais darbs prasījis ļoti maz laika, tikai 34 dienas (resp. 41). Pirmais cēliens rakstīts 4 dienās (martā no 15.-19.), bet pārrakstīts cēlieens turpat tikai vēl maijā, n 11.-15. Otrais cēliens rakstīts 9 dienas (26. 29. maijam un no 2.-5. jūnijam); trešais 8 dienas (10. un 13. un 23.-27. jūnijam); ceturtais 8 dienas (3.-12. jūlijam); piektais 5 dienas (10. un 24.-27. augustam). Viss darbs pārrakstīts galīgā veidā 8.9.13. Apjoms ir 2335 pantu, ar prozu kopā apm. 2595 rindas (310, 660, 540, 510 un 316 pantu). Pirmais cēliens, cik atceros, sākumā bija sarakstīts ļoti īsā veidā kā libretto operai; uz Aspazijas aizrādījumiem to paplašināju. - Atceros vēl, ka par modeli Baibiņai man noderēja kāda serbu gleznotāja glezna: prātā man bija arī Gētes tulkotā serbu dziesma par Azan-Aga kautrīgo sievu un viņas traģiku; atminējos arī nostāstus par agrāku laiku smalkjūtīgajām un kautrīgajām latvju meitenēm. Luga tika izrādīta pirmo reizi Pēterpilī, Latv. Labdarības biedrības jubilejā 6. oktobrī 1913. g. Tad arī tika nolasīts prologs, kurš iespiests še ar izlaidumiem; viss viņš atrodams grāmatā «Mūza mājās». Pirmā izrādē Pēterpilī Baibiņas lomu tēloja Biruta Skujeniek. Rīgā «Pūt, vējiņi!» tika izrādīts nākošā, 1914., gadā Jaunajā teātrī. No sākuma lugai nelaimējās - tā man tika stāstīts - pat tik tāļi, ka aktieri vai režisori liegušies līdzi darboties; bet tad vēl to pašu pavasaru un vasaru sacenšas pat 4 trupas izrādīt lugu uz laukiem un mazākās pilsētās Latvijā; vislabākās izrādes, kā teica, devusi Birutas Skujeniek trupa. «Pūt, vējiņi!» ar laiku tikusi par manu vispopulārāko un visvairāk izrādīto lugu. To pašu 1914. gadu sākās pasaules karš, un, kad arī izrādes Rīgā un Latvijā bija jāpārtrauc, tad toties jo vairāk luga tika izrādīta pa visu Krieviju latviešu kolonijās un bēgļu nometnēs. Visu izrāžu skaitu nevar noteikt cik necik pareizi, - tās iet vairākos simtos, - jo netika vesta gandrīz nekāda statistika; vienīgais, kas plašāk interesējās par lugu reģistrēšanu, bija nelaiķis Tautmīls-Bērziņš, kurš arī izdeva kādu teātra žurnālu. Lugas tālākā gaita bija laimīga: dekorācijas gleznoja atkal J. Kuga un parādījās atkal no gluži jaunas, skaistas puses. Dekorācijas iekaroja publikas un kritiķu sirdis, un ar nožēlošanu toreizējie apmeklētāji tagad atminas vecos laikus; es nožēloju vēl vairāk, jo netiku tās nemaz redzējis. Tēlotāji bija arī izcilus spēki, Mirdza Šmithen bija Barbiņa un radīja atkal tēlu, kādu grūti pārspēt viņa sirsnībā un skaidrībā; es biju tik laimīgs, ka to redzēju pārbraucot. Uldi tēloja Smilģis; redzot to pēc fotogrāfijas vien, var iedomāties, cik skaists tas bijis; viņu es gan neredzēju šinī lomā, bet Švarcu un Amtmani-Briedīti, un abi paliek atmiņā. Didzi tēloja Koškins, kuru var apbrīnot raksturīgā fotogrāfijā. Vēlāk tā ir Podnieka spīdoša loma. Kā Gatiņš tiek slavēts par agri mirušais Hamsters. Grāmatā luga «Pūt, vējiņi!» iznāca vēl tanī pat 1913. gadā, kad sacerēta; iepriekš bija atsevišķi gabali iespiesti dažos laikrakstos un žurnālos. Pirmais grāmatas izdevums ļoti glīts. Otrā izdevumā luga iznāca kara dēj tikai 1918. gadā Universālbibliotēkā, kuru iespieda 6000 eksemplāros. Gribu te minēt, ka «Pūt, vējiņi!» pirmizdevums, kā arī daudzas citas manas grāmatas tanī laikā iespiestas «Hanzas» spiestuvē, kurai esmu pateicību parādā par glīto darbu, kurā savukārt atspoguļojas mūsu labās attiecības. Uzglabāju vēl tagad spiestuves darbinieku 1913. un 1914. gada apsveikumu kartis. Esmu arī vecs spiestuves līdzdarbinieks, kā avīžnieks, un dziļāk ieskatījies spiestuves darbos, kas mūs vienmēr ir tuvinājis un tuvina arī vēl tagad; es ļoti protu cienīt arī šī skaistā kopizdevuma klusos un nekad neredzamos darbniekus un viņu centību un mākslas garšu. Tikai mans nejaukais rokraksts dara rūpes burtličiem un man. - Bet, kad tik iedomājos «Pūt, vējiņi!» meldiju, tad negribu minēt nekādas rūpes, arī ne vismazākās - No dziesmām laivu, skaņām vēju taisām, Ar ilgu brāļiem kopā sasēduši, Uz tālām sapņu mājām aizlidojam. JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI rakstīti Castagnol'ā, pa daļai Magadinā pie Lokarnas un citās Tičīnas vietās, pa daļai Cīrihē un Lozannā. Arī sacerēšanas laiki ir dažādi. Pirmie vēl uzglabājušies datētie atzīmējumi par plāniem un izvestiem skatiem ir no 1909. gada. Kaut gan melnrakstos būs uzmetumi arī no agrākiem gadiem, tikai tie nau datēti; laikam jau tūliņ kopš 1906. g. domas būs kavējušās pie Jāzepa problemiem. Daļas no drāmas plāna ir uzmestas 7. 4. 9. g., pirms tam ir mazāka atzīme 21, 2. 9.; ar 18. 5, 9, apzīmēts Jāzepa un Jēkaba skata sākums I cēlienā. Ar 27. 4. 9. jau agrāk apzīmēti atriebes skati III cēlienā; tie ir diezgan plaši izvesti. Tāpat laikam tanī pat gadā būs rakstīti plāni pēdējiem cēlieniem; vispār arī vēlāk rakstīti skati no dažādiem cēlieniem vienā laikā; arī citu lugu starpā bieži vien iespraucas domas par Jāzepu un viņa brāļiem un tiek izvestas atsevišķas situācijas vai gleznas un sajūtas. «Jāzepa» darbus bieži pārtrauc citas lugas, nerunājot jau nemaz par liriku; «Zelta zirgs», «Indulis un Ārija», arī «Pūt, vējiņi!» tika sacerēti pa to laiku, kamēr «Jāzeps» arvien vēl gatavojās un kavējās. Kad reizēm. «Jāzepa» pavediens bija sācis raitāk tecēt, tas tika sarauts arī no ārējiem apstākļiem, tā «Zelta zirgs» pāršķēla pušu Juda skatu IV cēlienā. Visumā var teikt, ka lielākā daļa darba pie I cēliena būs 1912. gadā, pie otrā un trešā 1912. un 1913. gados; no ceturtā un piektā cēliena daļa sacerēta 1909. g., un tad atkal vairāk pie tiem strādāts 1914. gadā. Bet luga nobeigta nau 1914. gadā; bet gan daudz vēlāk, jo vēl 1919. gadā; kad tā iznāca klajā, tika paveiktas dažas daļas. Atsevišķi skati un cēlieni bija jau 6 gadus agrāk iespiesti dažos žurnālos; šāda daļu klajā laišana turpinājās arī vēlākos gados, 1914., 1915., 1918., un, cik es tagad saprotu, tam bija savs nolūks: piespiest sevi turpināt un nobeigt ar klajā laišanu jau solīto darbu. Pa darba laiku 1919. gadā lasīju «Frankfurter Zeitung'ā», oktobra mēnesī, ka Londonā tikusi uzvesta luga ar tādu pašu nosaukumu, «Jāzeps un viņa brāļi». Feļetonists, kas par to rakstīja, nebija minējis autora vārdu; es tikai vēlāk uzzināju, ka sacerētājs esot Viliams Bakers. Lugu pašu netiku ne lasījis, ne redzējis. Mani viņa tomēr pamudināja strādāt arī pie sava darba. Pa daudziem gadiem augdama, luga bija pieaugusi plašumā, gan ne tik daudz kā «Indulis», tomēr pārsniedza trīs tūkstošus pantus un bija jāīsina; to darbu atkal uzņēmās Aspazija. I cēlienā bija 926 panti, II cēlienā 720, III cēlienā 650, IV - 515 un V cēlienā - 395, kopā 3205 panti. Viegli nenācās turpināt un nobeigt lugu, celt vienmēr atkrītošo smagumu - iz sevis tik daudz izraut un pārvarēt. Negribas ne tagad par to minēt. Labāk minēt par «Jāzepa» laimīgām zīmēm. Aspazija nekad neapnīkst stāstīt, ka «Jāzepa» vēsture sākās daudz agrāk par 1906. gadu. Jau pirms revolūcijas laika Rīgas jūrmalā, mūsu vasarnīcā, esot bijis pirmais aizrādījums uz nākošo Jāzepu: kāds sapnis. Nākošais sacerētājs redzējis sapnī Memfisas pilsētu Ēģiptē; stāvējis augstā torni vai piramidē un pārredzējis visu zemi; tas nevarot zīmēties ne un ko citu kā Jāzepu Ēģiptē. Un, kad pāris gadus pēc tam mums nācās iet trimdā un beidzās viss esošais un varbutējais spožums, tad Aspazija redzēja tur tikai jaunu pierādījumu savam uzskatam, jo trimdā sākusies Jāzepa godība. Pirmā doma par Jāzepu radās gan 1906. gadā Castagnol'ā, augstā balkonā un skatā pāri skaistajam ezeram Čeresio. Kopš tā laika Jāzepa doma neatstājās vairs visus trimdas gadus cauri, pavadīja viņus un ievadīja atpakaļ dzimtenē. Un vēl dzimtenē pašā un pirmās izrādes dienā Aspazija redzēja labas zīmes ejam līdzi Jāzepam, jo visu izrādes dienu mēs vērojām no saviem logiem Muitas ielā piektajā stāvā - pie debesīm skaistu varavīksnu; un tomēr bija jau vēls rudens, novembrs, kad nemēdz vairs būt tādas dabas parādības. 17. novembrī 1920. g., dienu priekš otriem valsts dibināšanas svētkiem, «Jāzeps un viņa brāļi» tika uzvesti Rīgā, Nacionālā teātrī. Lugu bija iestudējis un vadīja režiju mūsu lielais mākslinieks Aleksis Mierlauks, kurš jau bija ievadījis skatuves dzīvē «Uguni un nakti» un guva jaunus laurus ar šo izrādi, kas stāvēja izcilus mūsu režijas mākslā, sākdama jaunu inscenācijas posmu. Aktieri arī bija izcilus tēlotāji; daudzi tikai še atrada un apzinājās savus spēkus. Jāzepa tēlotāju nebija viegli atrast; lomu iestudēja Vilis Segliņš, Amtmans-Briedīts un jauns aktiers, kuram līdz tam vēl nebija uzticēta tik liela loma, - Jānis Ģērmanis. Segliņš drīz atteicās no lomas, un to tēloja pārmaiņus abi pārējie; Amtmanim-Briedītim bija Paula Baltābol kā partnere - Asnate, Ģērmanim turpretī Lilija Ērika - Asnate. Lielu ievērību ieguva arī ar samērā mazākām lomām Osis kā Levijs; Švarcs kā Juda; Mārsiets kā Simons, Timma kā Jēkabs, Lejiņš kā Izašars; bet it, īpaši jāmin Mirdza Šmithen kā Dina, - lomu pēc tam grūti iedomāties citas aktrises tēlojumā. Citi aktieri tikpat skaisti attēloja savas lomas; saskaņa uzvedumā bija ideāla, sevišķi grupējumi dzīvi, pārliecinoši un dramatiski; Mierlauks un viņa aktieri varēja būt mierā ar sevi. Kuga, kas bija inscenējis arī jau «Uguni un nakti», parādījās «Jāzepā» atkal jaunā un spožā mākslinieciskā attīstībā. Jāzeps Vītols bija komponējis ceturtā cēlienā divas dziesmas, kas bija tik oriģinelas un skaistas, ka vēl tagad ik izrādē aizrauj klausītājus. Izrāde visās savās daļās toreiz likās man tik pārsteidzoša, kāda vien var būt pirmā izrāde: viņa tiešām bija pirmā manu lugu izrāde, kuru es pats noskatīju. Pārbraucot 1920. gada aprīlī es gan redzēju «Pūt, vējiņi!» izrādi, bet aktieri paši toreiz lūdza to neskaitīt līdzi. «Jāzeps un viņa brāļi» pirmā sezonā tika izrādīti piecdesmit reizes; tagad izrāžu skaits pārsniedzis 80 reizes. Sevišķi skaistā atmiņā man paliks vienmēr Jāzepa izrādes, kuras Nacionālais teātrs sarīkoja Lietavas pagaidu galvaspilsētā Kauņā, kur mūsu brāļi lietavieši, neskatoties uz mūsu valodu starpībām, sirsnīgi iejutās latviešu lugā. Kā grāmata «Jāzeps un viņa brāļi» iznāca pirmo reizi 1919. gadā Rīgā A. Gulbja apgādībā pēc tam, kad fragmenti no lugas bija jau agrāk parādījušies; arī šis izdevums nebija vēl pilnīgs, jo bija izkritis no II cēliena Dinas skats; lugas rokraksts pa kara laiku bija dažkārt maldījies. Gadu pēc tam, 1920. g. iznāca pilnīgs izdevums kā pirmais sējums trešajam kopotu rakstu krājumam un tūliņ pēc tam trešais izdevums; visi izdevumi bija lieli; vairākos tūkstošos eksemplāru. Piezīmju pie «Jāzepa un viņa brāļiem», tāpat veco rokrakstu un plānu ir uzglabājies liels daudzums, vairāki biezi sējumi, bet tos izmantot - taisni viņu plašuma dēļ - nākas ļoti grūti; ja atļaus telpas, tiks uzņemtas kādas piezīmes; varbūt arī viss Dinas skats pirmā redakcijā, jo priekš skatuves tas bija sevišķi stipri jāīsina. Viela Jāzepam ņemta no bībeles un nekur nau patvarīgi pārgrozīta. Bija izteikti tikai pārmetumi - cik atceros - no vācu kritiķiem, ka nesaskanot ar bībeli Jāzepa aiziešana neziņā, - es pārmetumus labprāt pieņemu, jo zinu, ka Jāzeps mira 110 gadu vecs Ēģiptē - ēģiptiešu parastais teikums bija: dzīvo 110 gadu! - bet, kad jau «nākošais ķēniņš Ēģiptē nezināja neko par Jāzepu», kā teikts Moz. 2. gr. 8, tad viņa neziņā aiziešana būs mazāk sajūtama kā nepieļaujama. Arī Ēģiptes tēlojumos un vēsturē esmu lūkojis nekur neatkāpties no dotiem dokumentiem. No angļu puses Kakhemna bija nosaukts par manu izdomājumu un vests sakarā ar Ahnatonu, bet kā Kakhemna tiek minēts kāds no seniem ēģiptiešu vezīriem un gudrajiem, un vārava Huni mācība tiek rakstīta Kagemni'm; autori lieto dažādu rakstību. Tāpat esmu centies pieturēties pie ebreju un ēģiptiešu izteiksmes. Ceru, ka mana iepazīšanās ar ēģiptiešu senatni noderēs man arī kādam tāļākam darbam no Ēģiptes aplokiem. «Jāzeps» ir tulkots vairākas reizes. Pirmais tulkojums bija krievu valodā - pēc mana uzskata, ļoti labs tulkojums -, bet iespiests tas vēl nau, vismaz es par to neesmu dzirdējis; varbūt, šurpu turpu sūtot, pa kara laiku būs nozudis. Otrais tulkojums ir vācu valodā no Aspazijas; tas var stāties pilnīgi oriģināla vietā; tanī ir pat pārlabojumi pret latviešu tekstu. Nevaru atstāt neminētu, ka Aspazija pielika pie darba vislielākās pūles un tulkoja lugu pa otru reizi, kad pirmais tulkojums likās viņai neapmierinošs. Tagad no ārzemes vāciem pašiem top atzīts, ka šis tulkojums atstāj oriģināla un ne tulkojuma iespaidu; tādai atzinībai ir nozīme jo vairāk tādēļ, ka vāci paši ir laikam labākie tulkotāji visās literatūrās. No Aspazijas vācu tulkojuma šī luga tulkota tad vēlāk angļu, somu un čeķu valodās; pieteikti ir tulkojumi ungāru, franču, itāļu un zviedru valodās. Lasījis esmu tikai angļu tulkojumu, kuru sacerējusi pazīstamā angļu rakstniece Grace Rhys (Grēsa Reis); tulkojums no angļu preses top slavēts kā ļoti tuvs oriģinālam (t. i., vācu tulkojumam) un ļoti anglisks; rakstniecē pievienojusi tulkojumam arī skaistu rakstu par Latviju un ieved autoru angļu publikā. Pateicoties mūsu ārlietu vadībai un mūsu literāriski izglītotiem sūtņiem Bisniekam un Vesmaņa kgm, un nenogurstošajam ģenerālkonsulam Biriņa kgam, luga tika izrādīta Londonā Skalas teātri 22. maijā 1925. g. un guva atzinību Londonas presē, kā «Times» un «Daily News». Pēdējā vārdā lai man atļauts minēt sirsnīgā piemiņā tās balsis no lasītājiem, kas, svešas un tomēr man tik tuvas, mani uzmudināja un mierināja, un lūkoja līdzi risināt Jāzepa problemus; šinīs apcerēs ir dažas ļoti gudras un dziļas domas, kurām būtu jānāk tik klajā, lai nestu svētību. SPĒLĒJU, DANCOJU saucās agrāk «Lietuvēns»; vecās piezīmēs atrodu arī minētu nosaukumu «Vampīrs»; apakštituli luga saukta arī par «veļu lugu» un par «velnu karaļa nakti». Parasti viņu mēdzam īsāki apzīmēt par «Spēlmani». Arī citām lugām bija īsāki lietojami nosaukumi, tā «Pūt, vējiņi!», piemēram, bija «Laivinieks»; tā bija projekts saukt lugu arī grāmatizdevumā. «Pusideālists» bija «Don Kihots», bet tur cenzūras dēļ bij jāmaina virsraksts. Sacerēta luga «Spēēlēju, dancoju» ir divu mēnešu starpā: janvārī un februārī 1915. gadā. Pirmās ļoti īsās atzīmes ir no 6., 9. un 11. decembra 1914., kad uzstādīts pagaidu lugas nepilnīgs plāns. Lugas I cēliens sākts janvārī 1915. un nobeigts četrās dienās 12., 13., 14. un 15. Citi cēlieni seko ātrā tempā: otrais sacerēts no 18.-22., 25., 27. un 28. janvārī - 8 dienās; trešais 29. janvārī un no 1.-5., 8.-12. februārim - 11 dienās; ceturtais no 15.-18. -4 dienās un piektais no 22.-27. februārim - 6 dienās. Luga aptver 2792 pantus (I cēlienā - 412, II - 632, III - 810, IV - 386 un V - 552); vairākas dienas ir rakstīti pāri par 100 pantiem; viss darbs pabeigts 33 dienās. Rakstīta tātad luga ļoti ātri, ar lielu intensivitāti, tā ka tūliņ pēc sacerēšanas iestājās nervu reakcija un enerģijas pietika tikai pirmo triju cēlienu norakstīšanai (II cēliens norakstīts 8. 3. 15. un III cēliens 22.3. 15.). Tad enerģija atslāba tā, ka pārrakstīšana bija jāpārtrauc uz vairākiem - laikam 4 - gadiem, un luga ar lielām laiku starpām parādījās klajā tikai no 1916. līdz 1919. gadam. Toreiz gan man visu laiku aizņēma neatlaidīga nodarbošanās ar «Šveices latviešu komiteju», bet es nekad, lai cik uzcītīgu, nodarbošanos neesmu saucis par «produktīvu strādāšanu»: Pārāk intensīvā produktīvā strādāšana man tādus nepatīkamus pārtraukumus, var teikt - pārsteigumus - sagādājusi daudz reizes arī agrāk un vēlāk. Šoreiz nepārrakstīšana bija sevišķi nepatīkama, jo lugas izrādīšana tā nokavēja savu īsto laiku - 1915. un 1916., gadus, un, kad viņa beigās parādījās uz skatuves 1921. gadā, tad viņai aktuelas nozīmes vairs nebija. Laika sajūta bija galīgi pārmainījusies, pat tikuši pretēja kara laiku sajūtai: pilsonība, kura bija ar lielu sajūsmu gājusi līdz tautas cīņā pret «mūža ienaidnieku» - vācu muižniecību, ap 1921. gadu, kad bija jau panākta valsts patstāvība, sāka izturēties vienā savā daļā ar lielu iecietību, pat līdzjūtību pret agrāko ienaidnieku - vācu muižniecību; viņai kā vēlams mērķis rēgojās acu priekšā jaunas muižniecības nodibināšana, kura varēja tikai stiprināt vācu muižniecību; dalīties varā ar šo veco ienaidnieku, padarīt viņu sev par draugu priekš kopīga mērķa, lai varētu noveikt jauno ienaidnieku - ceturto šķiru. Un luga «Spēlēju, dancoju» vēl uzskatīja par ienaidnieku veco un ne jauno pretnieku; «mirušais kungs» lugā nevarēja būt pa prātam tur, kur cerēja uz «dzīvu kungu». «Spēlēju, dancoju» ir sacerēta kā sava veida humora luga. Laiks mūsu tautai ar jauno valsts ideju bija tik traģisks, izejas nebija nekādas, no visām cerībām bija tik pilnīgi jāatsakās, ka garam palika pāri: visas lielā pārvarīgā ienaidnieka varas, tāpat kā visu dzīvi, ņemt tikai kā rotaļu: lielākās, augstākās būtības priekšā viss saraucas un top viegls. Tikai brīvs gars tā spēj skatīties uz visu, un šinī lielā humorā gars uzvar, bet pats aiziet. Pagātne un elle, un miroņu vara bija jāpārvar šinī laikā, un tautas gars tos pārvarēja šinī laikā; mēs ceram, mēs, vēlāmies un darām, lai tā uzvara būtu galīga un uz visiem laikiem. Mūsu pagātne lūdzas: Neļauj mocīt mūs vēl tagad! Pestī mūs! Izrauj mūs! Izdzen velnus no tās rijas! Domas par velna riju un par cīņu ar velniem un miroņiem nebija radušās pirmoreiz 1915. gadā. Paši sākumi šim domām ir ļoti veci un iesniedzas pirmā jaunībā, īsti bērnībā: velna nakts ar saviem miroņiem un briesmām iznāk laukā no Randenes muižas rijas. «Saules gados» par to minēts: Pļavā pūne, - skrej uz pūni: Pilna saldas siena smaršas! Pļavā rija, melni vārti: Pilna baigu noslēpumu. Dienas vidū visi guļ: Tīkam-baigi, draudam-maigi Vienam pašam tumšā rijā: Mēmi trokšņi, melni vēji - Mēmi trokšņi, melni rēģi - Nu tie spēlē, nu tie danco . . . - Ārā bēga; Saule smejas: Labāk saules birzē tec! Sudrablapas virinājas.» Domas par velna rijas brīnumiem vēlāk vēl pieauga, kad skolas un universitātes gados un arī pēc tam nodarbojos ar mūsu folkloru, tautas pasakām un teikām (īsti šī nodarbošanās nekad nau beigusies); tad arī bieži senās sajūtas un domas meklēja izteikties dažādos veidos, līdz izlējās drāmā, no jauna. iekustinātas no lielā laika. Tomēr arī tad vēl - kad jau bija plāni celti - personas un darbība, un krāsas un skaņas bija kā sastingušas un novītušas, nekas nevīžoja risināties, līdz kādā laimīgā dienā atskanēja arī no senas, senas pagātnes, no bērnības kāda meldija - dzērāja spēlmaņa dziesma, un no šīs burvju dziesmas viss piepeši atdzīvojās un salikās pats darbīgā vienībā, kā Amfiona pils akmeņi. Vainu par «Spēlēju, dancoju» klajā neizlaišanu tiku licis uz pārāk intensīvo strādāšanu un nervu reakciju; bet varbūt pats laiks arī bija vainīgs, jo viņš visus prātus un jūtas aizņēma ar savām lielajām briesmām. Arī mēs, emigranti trimdnieki, uztraukumā mētājāmies, pūlējāmies garīgi aizstāvēt tautas dzīvi un rast viņai pamatu valsts organizācijā; toreiz - Šveices latviešu komitejā - ļoti intensīvi strādājām ap sabiedrisku valstisku mēģinājumu, par kuru gadu vēlāk rakstīju tik pesimistisku atskatu («Jaunajā Vārdā» 1917. g.); garīgi mēs tomēr uzcēlām ij valsti, ij sevi tai valstij. Pirmie cēlieni no «Spēlēju, dancoju» parādījās atklātībā veselu gadu pēc viņu sacerēšanas, arī ne dzimtenē, bet «Jaunās Pēterpils Avīzēs»; vēl gadu vēlāk lugu sāka iespiest K. Freiberģa «Taurētājā», arī ne dzimtenē, bet Maskavā. «Taurētājā» parādījās arī skaisti zīmējumi pie lugas no N. Strunkes. Tikai 1919. gadā luga parādījās klajā arī dzimtenē, Rīgā, Gulbja izdevumā, pēc skaita otrajā. Drīz pēc tam nāca trešais izdevums Gulbja apgādātos kopotos rakstos. Izrādīta tika luga 23. novembri 1921. gadā Rīgā, Nacionālā teātri, ne īstā laikā, jo tas bija vēlēšanu laiks. Īstais, tas ir, pietiekošais, laiks nebija arī lugas sagatavošanai, jo tā tika izlaista par agri, kā visi apgalvoja vienbalsīgi. Režija bija atkal Alekša Mierlauka rokās, un dekorācijas bija zīmējis J. Kuga, kuru daudzi poētiskie skati - sevišķi kapu parādība, kalve, rija u. c. - iespiedušies dziļi atmiņā. Galvenie tēlotāji bija labākie teātra spēki, skaistule Lilija Ērika kā skaistule Lelde, Ģērmanis kā Tots, Osis kā Kungs - varens kungs -, Lejiņš kā vecais (un saka, ka viņš būtu vēl labāks bijis kā jaunais); atmiņā arī Kvēpa velna zēns un daudzi citi. Mūziku bija komponējis atkal Jāzeps Vītols savā parastā meistarībā, simtās variācijās «Spēlēju, dancoju» - Atbalss bija tava dziesma Tai dziesmai, kas aiz laika, Tā ij būs tavai dziesmai Atbalss cita, kas aiz laika. KRAUKLĪTIS Senie rokraksti man rāda, ka «Krauklītis» sacerēts tanī gadā, kas bija viens no ļaunākiem gadiem manā un - varbūt - arī tautas dzīvē. Pēc uzliesmojuma uzvarētājs ienaidnieks mūs nospieda, un nebija nekur nekādas cerības. Ko visi garie trimdas gadi nebija panākuši pret mani, to panāca šis viens - es nosirmoju. Es pretojos ar iedomām un ilūzijām, ka ienaidnieks tiktu pieveikts, un ilūzija uzvarēja tiešām. Doma uzvar aizvien, agri vai vēli. No seniem rokrakstiem es redzu arī dienu pa dienai, kā luga rakstīta; tā sākta un beigta taisni divos rudens mēnešos, septembrī un oktobri, 1917. g. Pirmie panti uzrakstīti laimīgā dienā - Gētes dzimumdienā, 28. augustā. Lugas cēlieni sacerēti šādās dienās: I cēliens - no 28. 8. 17.-8. 9. 17., II cēl. - 11. 9. 17.-18. 9. 17., III cēl. no 24. 9. 17.-8. 10. 17., IV , cēl, no 10. 10. 17. līdz 19. 10. 17. un V cēliens no 23. 10. 17. līdz 28. 10. 17. Pirmais cēliens beigts 10 dienās, otrais - septiņās, trešais 12, ceturtais 6 un piektais piecās dienās; visa luga rakstīta 40 dienās. Visu pantu lugā ir 2342, - pirmā cēlienā 460, otrā 406, trešā 640, ceturtā 440 un piektā 388, - apmēram tikpat gara kā «Pūt, vējiņi!» Man vēl ir uzglabājušies pirmraksti uz dažādiem ietinamiem papīriem: pasticceria Costanco Daminelli, kur tiek ieteikta Torta Paradiso-Helvetia, un Calzoleria Italo-Svizzera, kur tiek ieteikta specialitāte scarpe a mano. Kas vēl vairāk var sajūsmināt, kā domas uz paradīzes saldumiem un stipras, rokām šūtas kurpes, ar ko samīt pretekļus? Vecajā rokrakstu saikli ir vēl uzglabājušās arī sakaltušas ozola lapiņas, pat viena bērza lapiņa, viršu ziediņš, vijolītes, viss, kas atgādina dzimteni. Un nebija viegli sadabūt dienvidos kādas ziemeļu mantas, sevišķi pēc bērziņiem bija augsti kalnos jākāpj, jo tie aug tikai 900 metru augstumā, kur var vairāk sastapt arī ziemeļu puķes. Bet tādas ekskursijas padara sentimentālu, arī tad, kad ekskursijas tiek sarīkotas tikai atmiņās. No «Krauklīša» ir man pāri palikuši arī rokraksti, ar mašīnu manis paša rakstīti; to es minu ar nolūku izsacīt savu apbrīnošanu mašīnu rakstītājiem, kas spējīgi visu mūžu nodarboties ar šādu briesmīgu amatu. Mani mašīnrakstīšana tā nogurdināja, ka «Krauklītis» arī palicis mans pirmais un pēdējais noraksts un mani nostiprinājās pārliecība, ka daudz vieglāk uzrakstīt lugu nekā pārrakstīt. «Krauklītis» saucās sākumā «Brālis un māsa» un bija jau vairākus gadus atpakaļ ierosināts no mūsu skaistajām tautas dziesmām, kas tēlo savā aprautā, īsajā veidā brīnišķi maigās attiecības starp brāli un māsu, kādas gan nekur citur tā nau tēlotas, varbūt arī tā nau justas. Tās man bija kā no pašas dvēsles izdziedātas; tās varbūt ir manas pirmās stiprākās jūtas un būs arī manas pēdējās. Žēl tikai, ka «brālis un māsa» nedabūja izteikties skaidri un piejaucās klāt citas jūtas un domas, un aizrāva sev līdzi laiks. .. . Pirmās atzīmes par «brāli un māsu» ir no 15. 3. 13. gada. Luga saucās pēc arī «Krauklīts sēd ozolā», un par to ir uzmests plāns 1916, gada 26: decembrī. Šis plāns vēlāk piepaturēts gandrīz visu lugu cauri un tikai modificēts. Citādi gan ne 1916, gadā, ne agrāki, nau daudz strādāts pie «Krauklīša», ko rāda retās piezīmēs; viss darbs pieder 1917. gada pēdējiem mēnešiem. Daļas no lugas «Krauklītis» tika nodrukātas dažos žurnālos; 1920. gada beigās luga parādījās Jesena «Jaunības Tekās» un drīz pēc tam iznāca kā grāmata vairākos izdevumos un kopotos rakstos. «Krauklītis» rakstīts citādā pantmērā nekā «Pūt, vējiņi!», un tas atkal citādā nekā «Zelta zirgs». Šim lietots spāniešu trohajs, tam tautas dziesmu trohajs, un «Krauklītim» tautas dziesmu četrurindu pants. Gan redzu, ka mūsu literatūrzinātniekus tas neinteresē, bet varbūt kādu domīgu lasītāju. Skatuvē «Krauklītis» parādījās 1921. gadā, pašas sezonas beigās, 6. maijā Nacionālā teātri. Tas bija visneizdevīgākais laiks, jo maijā jau sezona beidzas un luga varēja tikt izrādīta tikai kādas 8 reizes. Bet nākošā sezonā luga nevarēja vairs skaitīties kā jauna luga; tomēr viņa iekaroja sev publiku un palika viena no iemīļotākām. «Krauklīti» Nacionālā teātrī iestudēja atkal A. Mierlauks; Magoni tēloja Mirdza Šmithen ar savu dziļo sirsnību un Lilija Ērika ar bravūru; Ģērmanis bija Vents; Svešzemnieks Rodrigo Kalniņš; arī mazākās lomās bija ievērojami spēki. - Dekorācijas bija gleznojis Cimermanis, un tās pieder pie viņa labākiem darbiem. «Krauklītis» pēc tam parādījās arī uz provinces skatuvēm; es pats noskatījos skaistā izrādē Valmierā, un, kaut gan pēc ceturtā cēliena nogāzās priekškars un nebija vairs uzceļams, tā ka publikai bija jānoskatās, kā viņa rinda tēlotāju noiet un pēc tam uznāk uz skatuvi, tomēr izrāde bija skaista un sajūsmināta. Bet - jau 1920. g. - visur, tā Rīgā, tā provincē, man likās, ka sajūsma nenāk vairs no patriotiskām jūtām lugā, bet no citām, no dailes vai no fabulas; arī šī luga bija par vēlu parādījusies uz skatuves. - Gēte saka: «Begeisterung ist keine Ware, die man einpäckeln kann auf manche Jahre». Man ļoti daudzi teikuši, ka es maldoties; es priecātos, ja es būtu maldījies un viņiem būtu taisnība. Bet man liekas, ka maigās jūtas, kas guļ pamatā tautas dziesmai un dziesmas cēlai noskaņai, ilgāk uzturēsies svaigas. Vēl vienu gribēju teikt: pirmā cēliena beigās tiek tēlotas žēlabas par zirgu sakropļošanu, - tās tiek tēlotas tik spilgti, ka izliekas jau nedabiskas un nesaprotamas mūsu publikai - vismaz es sajūtu izrādē, ka mūsu tagadējā publika še nespēj līdzi just. Zirgs mums nau vairs tāds draugs un biedris kā senos laikos, kā tautas dziesmu laikos; zirgs ir mums tikai darba rīks, kurš drīz tiks izspiests no labākiem un lētākiem darba rīkiem - automobiļiem. Zirgs mums ir tikai tik tāli dārgs, cik viņš ir lēts. Mēs neesam vairs sentimentāli. Vai dzirdi, zirdziņ? Vai dzirdi arī tu, krauklīti? Arī uz tevi tas var zīmēties, un tu, brālīti? DAUGAVA sacerēta trimdā, Castagnol'ā. Lielākā daļa rakstīta 1916. gadā, bet ir arī dzejoji no 1915. gada, piem., «Mēs un zeme», kas sākās ar Lai mūs glauda glaudi, Lai mums draudē draudi; tad arī no 1917. un 1918. g. Arī 1919. gadā sacerēta daļa dzejoļu, un darbs sakārtots un izveidojies tādā formā, kā viņš parādījās klajā 1919. g. rudenī. No veciem rokrakstiem, kuri vēl visi ir uzglabājušies, redzu, ka 1. 7. 16., t i., pirmā jūlijā 1916. g.; iekārtota burtnīca ar virsrakstu «Daugava». Galvenie dzejoji sacerēti 1916. g. Tā, piem., «Zeme, zeme, kur tā zeme?» ir rakstīta 11. augustā 1916. g. Pareģojums: Par diviem gadiem trešajā, Tad saies valstis lielajā - ir uzrakstīts 25. novembri 1916. g.; iespiests «Jaunā Vārdā» gadu vēlāk. Arī otrais pareģojums: Piecus gadus uguns degs, Sesto gadu pelni segs - ir rakstīts 1916. gadā 14. jūlijā. Tanī pat 1916. gadā sacerēti «Mēs ne pret vienu nejūtam naidu» - 12. 10. 16., «Ilgu vējš, cīņas laiva» - 14. 8. 16. Arī smagais protests un sūdzība saulei izteikti šinī gadā - 27. augustā. Kalns, Ko stājies man ceļā priekšā!? Ezers, Ko gulies, kur man ir jāiet? Un saule - viņa vienmēr bijusi man laba - saule paklausīja manu sūdzību: Latvija ir! Tikai kalns atkal ceļas priekšā, un ezers aizgulstas, un mākoņi kāpj debesis, - saulei būs otrreiz jāklausa - vai viņa to darīs? Bet es noklīstu neviļus atkal dzejā - atmiņas ir pārāk stipras -, un mans uzdevums ir taču tikai te dot datus un faktus. Pirmie sākumi «Daugavas dziesmām» - tā toreiz bij nosaukums - atrodami jau 1913. gadā; tad arī ir mēģinājumi piemērot seno apdziedāšanas veidu dziesmām par ozoliem un par sauli. - Dramatiskā forma «Daugavas dziesmām» uzpeld apziņā tikai labi vēlu, 1918. vai pat 1919. gadā. Arī tad nebija domas par šīs «dziesmas» izrādīšanu uz skatuves; tāda doma radusies neatkarīgi no manis, kam? es nemāku pateikt, - vai Birutai Skujeniecei, kas pirmā «Daugavu» inscenēja? Cik atceros, «Daugavas» rokrakstu 1919. gada vasarā pārveda uz dzimteni kāds draugs (Afelds), jo nebija diezgan droši sūtīt rokrakstu pa pastu; neatminos, vai tika sūtīts otrs noraksts pa pastu. Rokrakstā, kas uzglabājies pie manis, lielas daļas ir rakstītas ar mašīnu; es lūkoju tanī laikā pāriet uz mašīnas rakstu, bet velti. - Rokraksts tomēr bij nonācis A. Gulbja rokās un parādījās klajā tikai septembra mēnesī. Bet arī tā Daugavas «sērdieņu dziesma» bija nākusi īstā laikā. «Daugavai» tanī ziņā ir līdzīgs liktenis ar «Tālām noskaņām», ka tā nedz nokavēja savu laiku, nedz nāca par agri; reti tāda laime. Kāds iespaids bija «Daugavai», par to lai dod liecību no mūsu kareivju puses. Plašajā grāmatā «Daugavas sargi», kurā sniegts daudz rakstu un dokumentu no mūsu brīvības kariem un aizstāvēšanās laika pret Bermontu un kur ievietoti arī gabali no «Daugavas», redakcija piemetinājusi šādu piezīmi: «J. Raiņa «Daugavas» pirmais izdevums parādījās 1919. g. septembra mēnesi, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai; šo izdevumu izpirka    d i v ā s   n e d ē ļ ā s.   Daudziem kara vīriem, gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aizmugurē, varēja redzēt rokās «Daugavu», kur tie smēlās sajūsmu: sakarā ar to daži kara vadoņi bij izteikušies, ka Raiņa «Daugava» atsvērusi veselu pulku . . . Ja ņemam vērā, ka «Daugava» uzrakstīta   d a ž u s   g a d u s   p i r m s    Bermonta uzbrukuma, ka viņas saturā gandrīz uz mata atspoguļojas viss tas, kas notika Daugavas krastos 1919. g. oktobrī un novembri, ka dzejnieks tieši uzminējis lielo un izšķirošo notikumu   v i e t u,   ka, beidzot, šī dziesma nāca visīstākā laikā, tad mums jāatzīst, ka nemirstīgā sērdieņu dziesma ir gaišreģa   p r a v i e t o j u m s   visai tautai.» Kad pārbraucu mājās 1920. gadā, man daudzi jautāja, kā lai to izskaidrojot, ka es iepriekš varējis attēlot notikumus un vietu tā, kā tie vēlāk norisinājušies? Kā es to varējis zināt? Mēdzu atbildēt, ka var zināt nākotni, kad labi zina pagātni un tagadni; uz to jau dibinājas visa lielā stila politika. Un, otrkārt, dzejniekam, kad viņš ir īsts, jābūt iedvesmes spējām attēlot sev garā arī nākotni. Varu minēt vēl trešo avotu, no kura nāca man zināšana, bet par to runāt nau še vieta, jo būtu jārunā plašāk. «Daugavas» atsevišķi dzejoļi parādījās klajā jau gadus četrus pirms grāmatas iznākšanas, 1915. un 1916. gados, «Dienas Lapas» pēcniekos u. c. izdevumos. 1916. gada sākumā Maskavā iznāca K. Freinberga žurnāls «Taurētājs»», kurš «noteikti un atklāti sāka cilāt mūsu tautas un zemes pašnoteikšanās jautājumus patstāvības garā». Tur parādījās fragmenti no «Daugavas» un arī prasība pēc «mūsu valsts». Z e m e   u n   v a l s t s «Zeme, zeme, kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? - Zeme tā ir -   v a l s t s.» Tā laikam ir pirmā noteiktā politiskā prasība pēc latviešu valsts patstāvības, jo politiskas prasības iedrošinājās uzstādīt toreiz tikai dzejnieki un trimdenieki. Un ne bez iemesla, jo jau šī paša dzejoļa vidējo pantu cenzūra nostrīpoja un tas parādījās tikai pēc revolūcijas 1917. gadā. «Daugava» kā grāmata iznāca tikai, kā - jau teikts, 1919. g. Šī pirmā izdevuma man nau, jo viņš ticis izpirkts divās nedēļās. Pēc otrā izdevuma atzīmes, pirmais izgājis 4000 eksemplāros; arī otrais iespiests 4000 eksemplāros, kas arī drīz tikuši izpirkti; cena atzīmēta tā pati, 4 latv. rubļi. Otrais izdevums man ir; tas ir nepilnas piecas loksnes liels, uz vienkārša papīra. Trešais izdevums iznāca 1923. g. arī 3000 eksemplāros, ar ievadu un izvadu. J. Misiņa un P. Ērmaņa bibliogrāfiskos un biogrāfiskos materiālos («Kultūras Balss». Sabiedrisku un zinisku rakstu krājums. I. 1921. g.) «Daugava» ir vēl uzskaitīta «dzejas» darbos, ne «drāmās»; bet pēc tam, kad «Daugava» daudz reizes izrādīta, man likās tomēr vairāk piemēroti ievietot to kopotos rakstos starp drāmām. Tanī pašā 1919. gada rudenī, 18. novembrī (ja nemaldos), «Daugava» tika uzvesta uz skatuves Nacionālā teātrī; inscenējusi bija Biruta Skujeniece, un pirmizrādei bijuši sevišķi panākumi. Pārbraucot 1920. g. tiku vēl redzējis izrādi šinī inscenējumā, kurš tik klusi noskaņots un kuram vajadzēja būt uzkrītošā kontrastā ar izraisīto skaļumu. «Daugava» tika otrreiz inscenēta 1923. gadā un uzvesta pirmizrādē 18. novembrī. Šoreiz inscenētājs bija režisors Fr. Rode, dekorāciju gleznotājs Artūrs Cimermanis; muzikālo ietērpu bija veltījis Alfrēds Kalniņš. Līdzekļi inscenējumam šoreiz bija daudz bagātīgāki, un tā tika panākts lielāks spožums un plašums un piegriezta dzīvāka vērība tēlojumam. Neaizmirstama man paliks vecmāmiņa - Rūmniece un daudzi citi skaistie tēlotāji, arī mazākās un vismazākās lomās. Šis otrais skatuves uzvedums izlietoja arī drusku papildināto tekstu, jo grāmatas «Daugava» trešā izdevumā bija piemetināts prologs «18. novembris»; kas rakstīts oktobra mēnesi 1923. g. un dod atskatu uz pagājušām brīvības cīņām un paceļ visu dziesmu parādības nozīmē. Drīz jau viss tas laiks liksies pats kā tāla parādība un tā laika darītāji par uzbāzīgiem brīvības atgādinātājiem, protams, cik tāli viņi nau pārvērtušies par praktiskiem politiskiem un sabiedriskiem veikalniekiem. «Daugavai» piesprausts arī epilogs «Darba Daugava», kas runā par nākamiem darbiem un cīņām jaunajā valstī. Dēliņš saka: Lūk, nāk šurpu jaunā tauta, Jaunas dziesmas dziedādama! Nostājamies nomalis un klausāmies; bet pienāk stalti un skaļi Izašars un atbīda vēl tālāk nost, gluži projām, un saka: Tu dzīvoji, lai mums ir maizes, - Nu ir, - nu -mirsti! Tu vairs nevajdzīgs. Labi, - bet pielūkojat, ka Izašari nedara to pašu un nesaka to pašu arī - brīvībai. Izašaru ir daudz. ILJA MUROMIETIS sacerēts pa daļai Castagnol'ā, pa daļai Torņakalnā - reizē trimdas un dzimtenes darbs, domāts kā izlīdzināšanas darbs starp trimdu un dzimteni; bet, kāds izvērtīsies tā liktens, kas to pasacīs? Līdz šim dzimtene darbam gatavojusi ne gaitu, bet gaidu. Lugas pirmā un piektā cēliena daļas un viss trešais cēliens sacerēti vēl Castagnol'ā, - ceturtais cēliens un pirmā un piektā cēliena beigas turpretī dzimtenē. Starp abām darba daļām liels laika sprīdis - septiņi gadi - ieguluši starpā. Pirmais, pilnīgi izvestais lugas plāns sastādīts 11. un 12. augustā 1915. g., agrāk par to ir tikai uzmestas plāna domas. Šis plāns paliek cauri visam darbam; tikai nedaudzi pārgrozījumi. Pirmās atzīmes par Ilju Muromieti ir no 22. marta 1912. gadā; tās ir diezgan plašas un attiecas uz krievu varoņu teikām, uz vēsturi, valodu, pantmēru, raksturiem, filozofiju u. t. t. Cik tagad atminos, tanī laikā tika man no kāda drauga atsūtīta grāmata par krievu varoņu teikām; grāmata bija iesieta skaisti zilā gaišā vākā, un gaiši zilā krāsa ieaudās radāmās domās. Grāmata atmodināja senās atmiņas par seno varoni, veco zemnieka dēlu Ilju, par kuru biju interesējies jau pirmos ģimnāzijas gados. - Rīgā, ziemas svētku tirdziņā, rāts laukumā saceltās sīku pārdotavu teltis zēns bija no citām lubu grāmatiņām izracis сказку об Илье Муромице, крестянском сыне; atminos vēl vāka zīmējumu, kurš man likās ļoti skaists: melns zirgs - un melni zirgi man palaikam bija patikuši - sacēlies kājās pie liela zārka, grib tā vāku atkārpīt vaļā; krēpes zirgam plivinājas no vēja uz priekšu; tālumā lieli kalni. Lubu grāmatās tanī laikā tiku atradis arī Koļcova, nelaimīgā jaunā dzejnieka, dzejas, kuras man brīnišķi iepatikās. Vispār man jaunībā bija laimējies ar grāmatām: nevienas nelabas, samaitājošas grāmatas man nebija rokā nākušas; nekādas Izabellas vai Venēcijas asins nakts nekad netiku lasījis, pat līdz šim. Stāsts par varonīgo Wullenweberi arī nāk no lubām. Ilja Muromietis tādā ziņā, pats būdams zemnieka dēls, nācis man arī rokās no tautas lasītavas, lubu tirdziņa. Es varēju būt toreiz gadu 12 vecs. Pēc intreses atmodināšanas uz Iljas tematu 1912. gadā paiet tomēr vēl trīs gadi, - tad tikai stājos pie darba. Un darbs tiek sākts ne no pirmā, bet trešā cēliena - tūdaļ no pašas augstes, no lielākā sastrēguma un izšķirošās darbības, un no krīzes. Es tagad, pēc laika, to izskaidroju ar savu dabu, kura ķeras tūdaļ pie grūtākā un izšķirošā, iet in medias res. Bet varbūt tanī laikā bija citi ierosinājumi taisni uz trešā cēliena spēcīgiem notikumiem. Tagad atminu arī, ka gribēju eksperimentēt darba paņēmienos: vai nebūtu pareizāki sākt drāmas sacerēt, no krīzes, t. i., augstes, sākot, jo no turienes vislabāk pārredzamas abas lejas un nokāres. Protams, vispārējam plānam jābūt jau gatavam, pirms stājas pie darba; izņēmumi ir, bet ne sevišķi bieži, kad dzejnieks aizraujas no atsevišķām epizodēm. Tā nereti strādājis Gēte, un šis epizodes tad arī ir atsevišķa, aizraujoša skaistuma, bet drāmas kopceltne no tās cieš. - Vai «Muromieša» metode ir pareiza, to šis viens eksperiments nevar noteikt, jo pārāk garš laika sprīdis šķir šinī gadījumā drāmas atsevišķās daļas. Kad svaru liek uz kopceltni, tad pakāpeniskā sacerēšana būs vispareizākā; pie tādas pieturējies Šillers. Rakstot šis piezīmes un šķirstot senos rokrakstus, izdzeltējušās lapiņās izdzisušos zīmuļa burtus, uzduros uz datumu trešā cēlienā pirmam sākumam - un ar trešo cēlienu sāku visu drāmu. Sākums apzīmēts ar 30. 8. 15., t. i., 30. augustu 1915. g., - pa vecam stilam tā būtu mana piecdesmitā dzimumdiena. To atminu vēl, ka jau 11. septembrī visu trešo cēlienu pilnīgi gatavu devu lasīt kādam draugam, kurš bija ieradies mani apsveikt dzimumdienā - līdz ar itāļu ciema bērniem un puķēm. - To dienu saņēmu mīļus sveicienus no dzimtenes un kā atbildētājam liku iet pretī: Muromietim, kurš teikā vienmēr tiek uzsvērti dēvēts par «veco» varoni . . . Ilja sāk savu gaitu jau kā piedzīvojis virs, trīsdesmit gadus vecs; arī man bija lemts sākt darbu tanī pat vecumā, vai brīnums, ka Ilja man rēgojās kā paraugs? vai brīnums, ka grūtsirdīgi skan dziesma par bēdu: Kur tu radies, bēda? Kur tu izcēlies? Kad mēs sākām darbu, jau pusmūžā, tad mēs zinājām, kur bēda cēlās: jau mūža pirmā puse bija mums to teikusi. Bet otrā puse mums vēl daudz piemācīja klāt: mēs zinoši gājām pretī savam darbam un liktenim, bet tomēr gājām. Nevienā pasaules literatūras epā nau par galveno varoni ņemts vecis: tas ir zīmīgs raksturs Muromietim. Grieķu Ahils ir jauneklis pašos spēka gados; Edas nordiešu Sigurds, tāpat vācu Zigfrīds ir jaunekļi; igauņu Kalevipoegs jauns varons; spāniešu Sids Kampeadors iesāk savu gaitu kā jauneklis; tāpat indiāņu Haijavata. Vergīlija Enejs gan nau vairs jauneklis, bet dzejnieks arī nekur neuzsver sava varoņa vecumu, kā to dara krievu eps; Eneīda nau arī tautas, bet mākslas eps. Pirmais cēliens Iljam rakstīts 1917. gadā marta pirmā pusē, nelielas daļas 17., 12., 15, un 14. un 16.2.16., - kopā 10 dienas. Otrā cēliena nedaudzi panti sacerēti vēl 1917. g. decembri, lielākā daļa jau Rīgā 1922. gadā, laika starpā no 31. jūlija līdz 12. augustam - kopā 6 dienās. Trešais cēliens rakstīts no 30.8.15. līdz 4.9.15. - kopā 6 dienas; dažu dien', kā 1.9.15., pat 135 rindiņas dienā, vispār sevišķi aši un ražīgi. Ceturtais cēliens, izņemot nelielus gabalus, kas rakstīti 18.9.1918. gadā, viss sacerēts 1922. gadā; atzīmes ir no 21.8.22., 23.8., 24.8., 28.8. un 1.9.22., tātad sacerēts 5 dienās. Piektais cēliens rakstīts pa daļai jau 1918. gadā, - atzīmes ir no 10., 11., 16., 18. un 19. septembra; pabeigts cēliens pēc četriem gadiem, 1922. gadā, - atzīmes ir no 5. augusta un no 7., 11., 13., 14., 15., 19. un 23. septembra; strādātas kādas 14 dienas. Viss darbs, pēc atzīmēm, aizņēmis 41 dienu, bet nau vairs datu par to, cik laika prasījuši I, IV un V cēlienu pārstrādāšana; tāpat pārrakstīšana . . . Pēc atzīmēm pantu skaits lugā ir šāds: I cēlienā - 478 panti, II cēl. - 496, III cēl. - 496, IV cēl. - 460 un V cēlienā 407, - kopā 2357 panti. Pantmērs ir piepaturēts tas pats, kas varoņa teikā; pants ir ļoti brīvs, bet zinātnieki, kas ar tā pētīšanu nodarbojušies, sauc to par trohajisku. Teiku teicēji gan nebūs turējušies pie trohaju skaitīšanas, bet būs ievērojuši tikai uzsvarus, kā to līdzīgi dara arī vācu varoņteiku pants; mūsu latviešu liriskā pantā - episkais mums izzudis - arī vēl nomanāma tā pati sistēma, bet jau stipri pārveidota. Modernā dzejā bija jāpieturas pie metrikas, kas pie mums ieviesusies. - "Ilja Muromieša" pantmērs ir diezgan tuvs mūsu trohajiskam astoņpēdim, kaut izliksies tuvāks serbu sešpēdim. Uz skatuves runāt šo pantmēru būs diezgan grūti, - viņa nokrāsa būs sveša, - kad jau tik grūti nākas mūsu māksleniekiem runāt ij parasto jambu, ij trohajisko četrpēdi, kas no jauna ielauzies mūsu drāmā līdz ar "Pūt, vējiņi!". Vislabākā gadījumā vēl visi panti tiek runāti kā proza. Bet, protams, veltas manas bažas, sevišķi attiecībā uz šo lugu. "Ilja Muromietis" uz skatuves nau parādījies; skaistas dekorāciju skices zīmējis mākslēnieks Liberts, kura zvaigzne piepeši uzlēca mūsu mākslas debesis un spilgti tur liesmo jau vairāk nekā gadu. Dažās no šīm skicēm uzņemtas arī šinī izdevumā. Grāmatā "Ilja Muromietis" iznāca vēl 1922. gadā. MUŠU KĒNIŅŠ sacerēts 1923. gadā Torņakalnā un ir pilnīgi dzimtenes darbs; ar trimdu tam tikai tik daudz sakara, cik dod vēl uzglabājušās papīra atliekas no Castagnola's, uz kurām rakstīti daži "Mušu ķēniņa" skati. Tur vēl ir lapas no skolnieku burtnīcas, ko man bija dāvinājuši Castagnola's bērni; - bērnu luga uz tām gan rakstīta; bet nekad viņi to ne lasīs, ne redzēs un nezinās, kā es viņus pieminēju. - Melnrakstu atkal uzņēmušas dažādas ietiņas no calzoleriam un pasticceriam, un salumeriam, - arī tā vēl vijas tālāk atmiņu tievais diedziņš; bet nu jau sāk izbeigties viss uzglabātais krājums un būs jāiet pēc cita. "Mušu ķēniņš" rakstīts viss 1923. gadā; no agrākiem gadiem ir tikai pāri atlikuši atzīmējumi par tematiem, plānu uzmetumi un atsevišķi krāsu un noskaņu novērojumi no tiem laikiem, kad rakstīts arī "Zelta zirgs" un "Zelta sietiņš". Starp tematiem ir arī vairāki itin īsām bērnu ludziņām, kuras būtu uzvedamas no pašiem bērniem skolās vai mājā svētkos; bet izvests nau neviens temats no īsajiem; turpretī gan viens garāks, parastas lugas apmērā - "Skunduriņa prieks". Varbūt arī vislabākais ir, ka tādus īsus dramatiskas formas sacerējumus bērniem izdara pašas skolotājas vai skolotāji, bērnu dārznieces, kas stāv tuvāk bērnu acumirklīgām interesēm. Man ir bijusi izdevība lasīt un dzirdēt vairākas tādas mazas bērnu ludziņas, ar gadījuma raksturu un bez tāda, un man viņas ļoti patikušas; man liekas arī, ka tās teicami sasniedz savu mērķi. Ir bijuši arī mēģinājumi, kur bērni paši brīvi improvizē veselus skatus, attēlodami tad savus novērojumus dzīvē; tas izkopj novērošanas spējas un saskaņošanas kopdarbībā, un arī zināmu estētisku sajūtu. Uz bērnu lugu sacerēšanu mani visvairāk ierosināja tautas pasakas, mūsu un citu tautu. Tā arī "Mušu ķēniņam" ierosinājums nāk no pasakas, Grimma pazīstamā nostāsta par varoni skroderi, kas septiņus nogāzis uz vienu cirtienu. No sākuma luga arī tā saucās "Septiņcirtis". Skrodera figūra un apkārtne man turpretī nederēja, un es visu notikumu gaitu pārcēlu uz bērnu istabu un bērniem tēlotājiem. Visa luga ir dzejiski un fantastiski apdāvināta bērna sapnis, - un es esmu novērojis, ka tādu bērnu nau nebūt tik reti, ka vajadzētu viņus skaitīt par izņēmumiem, - tikai dzīve ar savu gudrību gan strādā tik pamatīgi pie šo dāvanu izdeldēšanas, ka vēlākos gados tiešām ar meklēšanu jāmeklē vēl atlikušie izņēmumi. Pa cēlieniem "Mušu ķēniņš" sacerēts šādos laikos: I cēliens sākts 21. septembrī 1923. g., kad uzrakstīti nedaudzi panti; tad 23. 9. 23. sacerēti 100 panti, un viss lielais vairums rakstīts 1. un 3. novembri; tātad viss cēliens 3-4 dienās. II cēliens sacerēts: 6. novembrī - 120 panti, 7. novembri - 145 panti un 8. novembrī - nobeigts ar 60 pantiem. Viss cēliens kopā aizņēmis - 3 dienas. III cēliens sacerēts 8., 9., 13., 14. un 15. novembra dienās, kopā 5 dienās. IV cēliens sacerēts 16., 17., 20. un 21. novembrī, kopā 4 dienās. V cēliens nobeigts 21., 22. un 23. novembrī, kopā 3 dienās. Visa luga uzrakstīta 19 dienās, divu mēnešu laika starpā. Pantu skaits "Mušu ķēniņā" ir šāds: pirmā cēlienā - 415, otrā - 442, trešā - 469, ceturtā - 485, piektā - 400 pantu. Visu pantu 2211. Caurmērā katru dienu rakstīti 110 panti. Gulēju tanī laikā ar savu parasto rudens un ziemas gripu, un sapņu noskaņa bija arī man pašam. Grāmata "Mušu ķēniņš" iznāca vēl to pašu rudeni 1923. gadā. To pašu gadu lugu uzveda uz Nacionālā teātra skatuves. Pirmizrāde notika uz ziemsvētkiem 25. decembrī. Režiju vadīja Fr. Rode, dekorācijas bija gleznojis "teātra galma gleznotājs" Cimmermanis; Alfrēda Kalniņa "mūzika ievijās kā zelta stigas sapņu ainās", kā gleznaini saka viens kritiķis. Galvenās lomas bija labās rokās: Mudīti tēloja Mirdza Šmithen, meistariski kā aizvien, Lidis bija E. Feldmanis, īsts nerātns, pārgalvīgs zēns, raksturīgi Parņickis, Osis, Valdšmits, Ludmila Špīlberg; visas pārējās lomas tāpat bija pilnas dzīvības. - Dejas, kuru bija diezgan daudz, bija iestudētas no N. Mircevas. Lugai bija labi panākumi mazajā un lielajā publikā. - "Mušu ķēniņš" tika izrādīts 26 reizes, - tikai tas pamudināja vienu "dullu mušu" sacelties pret "mušu ķēniņu" un to apsīkt ar odu baru kopīgi visu vasaru cauri. Uzbāzīgo mušu aiztrenca godīgs cilvēks, gan politiski man pretējā pusē stāvošs; un raksturīgi priekš mūsu sabiedriskās domas un sabiedriskās morāles presē un atklātībā, ka vajadzēja pilsoniskas dūšas un zināmas varonības, lai saceltos pret "dullu mušu" uzbāzību! Prese un sabiedrība neieskatīja pati par savu pienākumu aizstāvēt rakstnieku pret nedibinātiem un acīmredzot vieglprātīgiem apvainojumiem. Pēc viņu uzskata, rakstniekam pašam bija jāpolemizē ar mušām, lai tās arī būtu nez cik dullas. Vīrs, kam bija pilsoniska dūša un kas atzina, ka presei arī ir kādi pienākumi, ne tiesības vien, tas bija Līgotņu Jēkabs; reizē uzstājās arī mans biedris, pazīstamais literārvēsturnieks un kritiķis Dziļleja. Mušas un odu karš ar to piepeši izbeidzās. Lidis jau sev bija iztēlojis tās briesmas: Vai man! kādi briesmu vīri! Zaļi vari! Zili dzelži! Melni ragi! Balti dunči! Tēraudspārni! Liesmu acis! Mušas vien bij. Bet kādas pēdas tās atstājušas tīrajā istabā! MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI PĒCVĀRDS Še lugā tēlotie notikumi ir vēsturiski un kā tādi dokumentāriski pierādāmi ar tiesu aktīm Vidzemes hoftiesas arķīvā. Traģiskā nāvē mirusi jaunava saucas Maija Greif; viņas nāves diena ir 6. augustā 1620. gadā. Daži šī notikuma atstāstītāji jaunavu nepareizi nosaukuši par Rozi, tā laikam ieviesies vārds Turaidas Roze, bet varētu arī Maiju saukt par Turaidas rozi, kā Turaidas slavu un godu. Lugā lūkoju visos pamata vilcienos un pat sīkumos pieturēties pie vēsturiski dotiem faktiem, raksturiem un apstākļiem, tikai reti no tiem atkāpdamies. Mans draugs Antons piesūtīja man norakstu no raksta "Turaidas jaunava Maija" kādā žurnālā; pie šinī rakstā dotā es pieturējos un, tā kā artiķelis ir, cik man zināms, plašākais par šo jautājumu, tad pasniedzu to še lasītājiem, lai tos orientētu par visa vēsturiskā notikuma sīkumiem. Līdz šā gadu simteņa vidum Vidzemes Šveice bij maz ievērota un iekopta. Tāpat arī Gūtmaņa ala nebija nekādā lielā slavā. Zināja un ievēroja par alu tikai to, ka agrāk tanī vecie pagānu iedzīvotāji kalpojuši saviem dieviem. Arī tad vēl, t. i., 19, gadu simteņa sākumā, ala esot viena no ievērojamākām vietām, kurā latvieši vēl joprojām slepeni ziedojot saviem dieviem. Tikai nejaušs gadījums cēla alai tagadējo lielslavu. Kad ap šā gadu simteņa vidu pārbūvēja Rīgas pili, tad tās apakšzemes velvēs atrada bruģī un gružos vecus papīrus. Notīrīja satrunējušo kārtu un uzgāja vecās Vidzemas hoftiesas arķīva aktis. Starp tām atrada daudz raganu prāvu no zviedru laikiem un bez tam arī akti par kādu slepkavību Turaidas alā. Četrdesmitos gados Vidzemes hoftiesas asesors Magnuss fon Volffelds izdeva trīs sējumus biezu grāmatu par Baltijas soda lietām, un tad viņš šajā krājumā ievietoja dažas raganu prāvas līdz ar akti par Gūtmaņa alas slepkavību. Tā nāca gaismā notikums, kas vairāk kā 200 gadus bija pilnīgi aizmirsts. Aktis sākās ar Turaidas pils pārvaldnieka sievas vēstuli zemes tiesnesim, kurš tobrīd turējis tiesu N(urmišos). Volffelds šo vēstuli uzrakstījis pilnīgi, līdz ar vēstulē minētām sāņu lietām. Caur to viss notikums tuvāki apgaismots. Minētā kundze raksta: "Mans vīrs, ķēniņa pils pārvaldnieks Turaidas pilī, guļ jau kopš dažām nedēļām uz gultas, jo medībās pārlauzis kāju; tātad viņš pats nespēj rakstīt, un vecais pils skrīveris Greifs ir ļoti izmisis, jo sevišķi viņu tā lieta aizņem, kas man nu gribot negribot jāceļ Jums priekšā un Jūs jālūdz tūliņ šurp uz Turaidu atnākt. Tādēļ sūtu Jums savus vāģus. Kad še zemē vēl karoja, taisni tanī laikā, kad zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili - tagad ir 20 gadi -, vecais Greifs, kurš jau poļu laikos bij ilgus gadus dzīvojis Turaidā, pils apkārtnē nokautu vīru un sievu starpā bija atradis kādu nedēļas vecu, vēl dzīvu, pusbadā nomirušu bērnu. To viņš bij pieņēmis bērna vietā. Bērna vecākus Greifs ne pazina, nedz zināja; kādā ticībā bērns kristīts. Tādēļ ka viņš pats ir dedzīgs luterānis, viņš lika L(ēdurgas) mācītājam - jo še baznīca bij nodedzināta un ir uzbūvēta tikai pagājušā gadā - nokristīt bērnu luterticībā un tāpēc, ka tas notika ziedu mēnesī, - deva viņai vārdu Maija. Greifs bērnu audzējis kā savu, vēlāk pienācīgi skolojis un mācītājam licis uzaudzināt kristīgā ticībā. Jaunava bija Greifa sievai īsti pa rokai. Tādēļ ka Maija bij ļoti skaista (gar stattlich), viņai radās daudz precinieku; bet viņa tos visus atraidījusi, sev izvēlēdamās neilgi atpakaļ jauno Siguldas dārznieku Heilu, izglītotu jaunu ārzemnieku. Jaunieši ļoti mīlējušies un uz Miķēļiem pie manis būtu viņu kāzas. Brūtgāns ir ļoti apzinīgs cilvēks un iziet no dienesta tikai uz īsu brīdi. Tādēļ abi bij izvēlējušies satikties pusceļā starp Turaidu un Siguldu lielā smilšalā, kura atrodas ielejā zem Krimuldas. Še viņi pa vasaru ik vakarus satikušies uz kādu brīdi. Lai brūti pārsteigtu, brūtgāns bij pa kreiso roku pār lielo alu izcirtis mazāku un to koši puķēm izgleznojis. Šorīt Maija bij dabūjusi no sava mīļākā ziņu, ka viņš vēloties ar jaunavu tūliņ pēc pusdienas mazajā alā satikties, jo viņam esot vakarā pie laika jāir mājās. Tātad Maija līdz ar Greifa paša meitiņu, 8 gadus veco Lienīti (Lentie), tūliņ pēc pusdienas taisījās uz alu. Jau metās vakars, kad dārznieks Heils kā negudrs ieskrēja Turaidā un izmisumā izteica, ka Maija esot mazajā alā nokauta. Tad viņš atkal bij aizdrāzies prom. Mēs visi un sevišķi vecais Greifs ar savu sievu steidzāmies viņam pakaļ un atradām Maiju mirušu zemē guļam. Skaistais lakats, ko brūtgāns viņai bij dāvājis, bij viņai ap kaklu, un caur šo lakatu bij redzama kaklā briesmīgi liela vaina, tāda kā ar cirvi cirsta. Nabaga Lienīte nebij nekur atrodama. Viņu vēl meklē, kamēr mēs nokauto esam pārveduši uz Turaidu. Nu lūdzu tiesneša kungu manā un mana vīra, un visu vārdā īsti steidzoši tūliņ šurp nākt, lai gan jau ir nakts. Maija nav aplaupīta, bet viņas drēbes bij ļoti lielā nekārtībā un pa daļai saplēstas. Redz ari no zemes, ka viņa stipri turējusies pretī." Vēstuli 6. augustā 1620. gadā parakstījusi Turaidas pils pārvaldnieka, karavirsnieka Šildhelma sieva Hedviga. Zemes tiesnesis bij otrā rītā noturējis Turaidā sēdi un protokolā piezīmējis, ka steidzošas lietas dēļ un lai izpildītu ķēniņa priekšrakstu - proti, nodibinātu zemē pilnīgu mieru - pats meklēšot slepkavas. Tiesnesis piezīmē, ka vaina varot kaklā celties no cirvja un ka ap krūtīm jaunavai drēbes saplēstas. Lielajā alā nebij neko sevišķu atraduši, bet mazajā atrada asiņu peļķē iemītu mazu rokas cirvīti. Turaidas iedzīvotāji to apzīmēja par Heila īpašumu. Dārznieks to nēsājot aiz jostas un ar šo rīku strādājot dārzā. Kad tiesnesis, kā protokolā piezīmēts, apliecinājis, ka ar šo rīku varot būt iecirsta Maijas vaina, tad arī Greifs, gan šaubīdamies un brīnēdamies par Heila pārvēršanos pret savu mīļāko, licis saukt Siguldas dārznieku tiesas priekšā kā apsūdzēto. Divas dienas vēlāk protokols turpinājās un tiesnesis bij ņēmis palīgā divus piesēdētājus, tādēļ ka varbūt būšot jādod spriedums. Dārznieku Heilu sauca tiesas priekšā. Viņš atnāca ar gluži sagrauztu prātu. Cirvi Heils atzina par savu; teicās ari minētā slepkavības dienā nesis to sev klāt, bet Maiju neesot uz alu saucis. Par slepkavu apvainots, Heils izsaucās: "Labprāt gribu mirt, jo dzīvība bez mīļākās man nav nekā vērts; bet vissmagākais, kas mani var aizķert, ir tas, ka mani teic esam viņas slepkavu." Heilu izsūtīja laukā, un tiesneši gribēja aprunāties, vai dārznieks nebūtu jāmoka. Tomēr pie sprieduma tiesneši netika, un Heils palika nemocīts, varbūt tikai caur sevišķu gadījumu. Kamēr tiesneši aprunājās par mocīšanu, tikām slimais pils pārvaldnieks lika tiesu lūgt, lai tā ienākot viņa istabā, kur būšot protokols jāuzņem. Kad tiesa iegāja, tad Šildhelms stāstīja, ka viņš kādu gadu atpakaļ uzņēmis savā dienestā divus poļu armijas bēgļus, latviešus vai robežas leišus. Vienu saucot par Ādamu Jakubovski, otru par Pēteri Skudrīti (Skudritz). Abi runājot vāciski, labi izpildot dienestu, bet esot dzērāji, māņticīgi un palaidņi. Tādēļ Šildhelms viņus pēc gada gribot atlaist. Nupat Skudrīts pie virsnieka bijis un lūdzis, lai gādājot, ka par Heilu tiesa nedodot spriedumu, jo, sirdsapziņas mocīts, viņš pastāstīšot tiesai lietas īstenību. Atsauca Skudrīti, un šis gaudodams stāstīja: Jakubovskis esot poļu pulkos uzdienējis par standartjunkuru. Skolotāja dēls būdams un pats labi paskolots, viņš pratis lasīt un rakstīt un sagājies ar virsniekiem. Viņam bijuši lieli spēki un draiska daba. Gailumā viņš savam priekšniekam par dabūto rājienu iesitis pa ausi. Tādēļ no poļu pulkiem aizbēdzis un tad pat paņēmis līdz arī Skudrīti. Kad viņi abi iestājušies pils dienestā, Jakubovskis no pirmās dienas iemīlējies Maijas jaunkundzē. Trīs mēnešus atpakaļ Jakubovskis Maiju uzrunājis, bet viņa junkuru atraidījusi, teikdama, ka viņa jau citam apsolījusies. Tas Ādamu saniknojis; viņš apņēmies paņemt Maijas godu zināmā alā. Minētā dienā Skudrīts aiznesis jaunavai vēsti, lai viņa jau pusdienā ejot uz mazo alu sava mīļākā gaidīt. Alā Jakubovskis stājies Maijai ceļā un gribējis savu nodomu izpildīt. Jaunava visiem spēkiem turējusies grēkdariem pretī, tomēr būtu tikusi pārspēta, ja viņa nebūtu lietojusi viltību. Viņa norāvusi no kakla sarkanu lakatu, devusi to Jakubovskim un teikusi, ka lakata nēsātāju nevarot ne pīķis, ne zobens ievainot. Jakubovskis to neticējis, un Maija tad pati apsējusies lakatu ap kaklu, teikdama, lai polis cērtot viņai pa kaklu, cik stipri varēdams. Ādams paķēris no zemes zobenu, un, kamēr Maija saliktām rokām skaitījusi klusu lūgšanu, Ādams cirtis viņai. Nemaz neiekliegdamās, Maija saļimusi un bijusi uz vietas pagalam. Acumirkli Jakubovskis stāvējis kā apmulsis, tad viņš, briesmīgi gaudodams, izsaucies: "Tā es nedomāju! Viņa gribējusi palikt uzticama savam brūtgānam, un es biju lops, traks zvērs!" Viņš noskrējis lejā, iesviedis zobenu lielās alas strautā un kliedzis uz Skudrīša: "Nenāc man tuvu, citādi tevi nožņaugšu!" Tad Ādams aizskrējis uz mežu, un tikai šorīt Skudrīts savu biedri atradis zobena siksnā pakārušos. Tiesa lai nu dodot pār Skudrīti spriedumu. Par mazo Lienīti Skudrīts neko nezināja pateikt. Viņš tikai dzirdējis kliedzienu, kad Ādams cirtis. Vaicāts, kādēļ Skudrīts jāvis cirst, viņš teicās ticējis lakata burvja spēkam. Kad vēlāk no Krimuldas pārveda mazo Greifa meiteni (turp viņa savās bailēs bij aizskrējusi) un viņas izteicieni sakrita ar Skudrīša izteikumiem, kad alas strautā atrada Jakubovska zobenu, tad Heilu palaida vajā. Protokolā vēl uzzīmēts, ka Heils ar Greifu nonākuši tiesas priekšā par Skudrīti lūgt, jo viņi negribot Maijas asinis likt aptraipīt Skudrīša asinīm: Pielūdzis dievu pie savas mīļākās kapa, uz kura viņš bij uzlicis krustu, Heils, kā protokolā teikts, aizgājis atpakaļ uz Virtembergas zemi. Jakubovski līdz ar viņa zobenu apraka dziļā purvā uz N(urmišu) muižas pusi, bet Skudrīti izraidīja pār Vidzemes robežām. Šāds ir Gūtmaņa alas notikums. Tas izklausās vairāk pēc pasaciņas nekā pēc patiesības. Bet par patiesību nav ko šaubīties, jo grūti pieņemams, ka minētās aktis, kuras tiesnesis līdz ar diviem piesēdētājiem parakstījis, būtu viltotas. Aktīs bez tam ļoti daudz lietu sakrīt ar vēstures ziņām. Piem.: Šildhelma kundze raksta tiesnesim, ka priekš 20 gadiem, no 1620. gada rēķinot, zviedru pulki ieņēmuši Turaidas pili. Tiešām Kelhs un Gadebušs pavēsta, ka 1601. gada pavasari zviedri sakāvuši poļus un ieņēmuši pili: Tālāk minētā kundze raksta, ka toreiz baznīca Turaidā bijusi nodedzināta un uzbūvēta tikai pagājušā (1619.) gadā. Zināms, ka 1613. gada baznīcas revīzijā Turaidai nebij savas baznīcas, nedz ari mācītāja. Septiņpadsmitā gadu simteņa pirmos divu gadu desmitos Vidzemē bij īsts juku laikmets, tādēļ nekāds brīnums, ka Turaidas pils 1620. gadā atradās zviedru rokās, kaut gan trīs gadus priekš tam Vālens pili bij ieņēmis un sagūstījis 50 zviedrus. Jau Kārlim IX uz Vidzemi atnākot, šejienes muižnieki pa lielum lielai daļai pārgāja zviedru pusē, caur ko, zināms, viņiem klājās daudzreiz vāji. Kad poļi atkaroja Vidzemes pilis no zviedriem (līdz 1611. g.), kā to stāsta Rihters un Serafims, tad nav jādomā, ka pēc Kārļa nāves līdz 1620. g. Vidzeme pilnīgi piederēja atkal poļiem. Kā teikts, nekārtības bij lielas. Abas valstis bij nogurušas un iepītas citos karos. Zemē cīnījās divas pašu Vidzemes iedzīvotāju partijas: poļu un zviedru. Tādēļ nekāds brīnums, ka Vālens, uzbrucis Turaidai, to ieņēma un atkal tika padzīts no zviedriem, kuri tad pilī ielika savu pārvaldnieku Šildhelmu, caur, to izskaidrojas, ka poļu bēgļi atron nesodītu uzņemšanu Turaidā. Par pašu slepkavības vietu runājot, jāsaka, ka nevis pati Gūtmaņa ala ir aktīs minētā nozieguma vieta, bet kāds augstāk par lielo alu stāvošs, tagad piebrucis rievs, ko Viktors Heils esot cirtis. Tomēr še nevaram skaidri pateikt, cik aktīs minētai kundzei taisnības, jo alā atrod vārdus jau no 1602., pat 1590. gada (?). Domājams, ka Heils minēto rievi izkopis un nevis par jaunu cirtis. Ka Gūtmaņa alu vēl toreiz tā nesauca, par to aktis liecina; kā šis vārds alai cēlies, diemžēl nevarēju izskaidrot. Kā teicu, Maijas nāves stāsts izklausās vairāk pēc pasaciņas, tādēļ jau tai pašā gadā, 1848., kad Volffelds izdeva savu grāmatiņu ar minētām aktīm, kāds Baltijas dziesminieks, Adelberts Kammerers, sarakstīja vēsturiski romantisku ainu iz Vidzemes senatnes; kuru viņš dāvāja aktu izdevējam Volffeldam. Pēc Kammerera dzejas tad arī vēlākām paaudzēm šis Maijas notikums atstāstīts. Kammerera dzejas gabals pēc aktīm diezgan pareizi uzrakstīts, tomēr autors ievedis tanī arī savas dzejnieka brīvības. Viņš, piem., nokristījis Maiju par "Rosa Mai". Dzejiskas vērtības Kammerera darbam nav. Vēlāk (1862.) kāds Frīdrihs Bikers saraksta lugu "Das Röschen von Treiden". Arī šis gabals, kurš šobrīd guļ Rīgas vācu teātra arķivā nenodrukāts, nedarīja autoram godu. Jaunākā laikā vācu valodā Leovis of Menars un Bīnemanis, izdodami savu grāmatu par Cēsu apkārtnes pilīm un Šveici, tanī plašāki ievērojuši Maijas stāstu. Latvieši ar Maijas notikumu iepazinās jau 1856. g., kad J. Dauge pēc Kammerera stāstīja stāsta veidā minētās lietas. Šis ir vispareizākais latviešu valodā izdotais Maijas stāsts. Jau kādus 20 gadus bij E. Dinsbergs sen. glabājis un beidzot apņēmies laist klajā savu dziedājumu "Maijas Roze". Visi trīs šie rakstītāji (Kammerers, Dauge, Dinsbergs) vienā kopā liekami. Piem., Jakubovskis raksturots tā: Dienējis Drompovski un bijis In Schlachten Held, bei Frauen Sieger; An Krāften Leu, an Wuth ein Tieger! (Cammerer p. 66.) "Liels no auguma, spēcīgs kā lauva un dusmīgs kā tīģeris" (Dauge p. 19). "Uzvarēt karos - piekrāpt sieviešus, kā lauva stiprs, bargs kā tīģers plosīt" (Dinsbergs p. 78). Kammerers nosaucis Maiju nepareizi par Roza Mai; to pašu darījuši abi viņa biedri. Tāpat visi trīs liek Heilu mocīt torņa pagrabā, kamēr aktīs stāv, ka tikai spriedelēts, vai nederētu Heilu mocīt. Tādas piedevas minētiem trim rakstītājiem, zināms, vēl var piedot, bet pēc šiem trim latviešu un vācu rakstniekiem deviņdesmitos gados nākuši klajā divi latviešu valodā: Turaidietis un T. Hāns. Pēdējie Maijas notikumu pavisam sabojājuši. Turaidietis licis savam sarīmējumam uz vāka klišeju ar parakstu: Turaidas pils 14. gadu simtenī. Turaidietim nav tīri vai nemaz pazīstams stāsts par Maiju, kaut gan raksta uz iekšlapas: pēc kāda patiesīga stāstiņa saskandinātas atmiņas. Pietiks par Turaidieti, ja vēl aizrādīšu, ka virsraksts un cena (15 kap.) ar vai bez nodoma līdzinājas Dauges krietnākam stāstiņam; kura vietā pircējs var viegli nopirkt nekam nederīgus peršus. Grūti arī ko labu teikt par Hāna lugu «Roze». Še, dievamžēli, tik nežēlīgi samaitāta visa fabula, ka no tās ļoti maz atlicies, ja atskaita pašu meitas nokaušanu. Arī Hānam nav notikums bijis skaidri zināms, jo uz pirmās teātra afišas stāvēja: notiek 17. gadu simteņā vidū. Bez tam notikums apstrādāts kā romantiski dramatiska teika. Rakstīdams par Turaidas Maiju, nevarēju atturēties neminējis kādus vārdus arī par to, kas rakstīts par šo tikumisko jaunavu, kuru labprāt katra Baltijas. tauta gribētu pieskaitīt pie savu jaunavu pulka, bet kura paliek Baltijas jaunava, jo viņas dzimums mums nav zināms. Minēju kādus vārdus par zināmiem rakstiem tādēļ, lai lasītājam būtu vesela bilde par Maiju un viņas stāsta likteni. Citi dzejnieki, izņemot Jūsmiņa vienkāršo, bet patīkamo atstāstījumu (Līga II., Rīgā 1889. g. 149. Meitas gods), Maiju nav savos ražojumos dievinājuši. Bet, kā no visas atstāstītās tiesu aktes redzams, Turaidas Maijas stāsts ir tīri kā radīts priekš dzejniekiem un dramaturģiem. Līdz šodienai diemžēl vēl nav gadījies tāds, kas šo pateicīgo vielu būtu spējis apstrādāt, kaut ko krietnu no tās ražojot. Man vēl šodien jāatkārto tas pats, ko priekš četrdesmit gadiem kāds rakstītājs (Inland 3, 4, 5 1856.) sacījis, Gūtmaņa alu apskatīdams: «Nelaimīgais mīlestības upuris gan būtu krietnākas godināšanas cienīgs, nekā to dara tās sliktās peršas (uz Kammereru zīmējoties), kuras priekš dažiem gadiem uz tiesu aktes pamata tika apzinīgi kaltas.» FRAGMENTI no dažādiem nepabeigtiem darbiem še sakopoti vienā nodaļā; uzņemti tikai lielāki gabali, par mazākiem būs atsevišķs saraksts. Lielākā daļa fragmentu - pieci - ir no drāmām; tiem tiek pievienots viens filmas teksts un vienas episkas dzejas sākums. Bija domas dot arī tulkotu klasisko lugu fragmentus, bet telpu trūkuma dēļ tās domas bija jāatstāj. Uzņemtie fragmenti ir no ļoti dažādiem laikiem - kamēr «Kurbada» sākumi sniedzas 20 un vairāk gadus atpakaļ, tikmēr «Odiseja maldu ceļi» sacerēti tikai izgājušu gadu. Ļoti dažādi ir arī iemesli, kādēļ sāktie darbi nau tikuši pabeigti un jādod še kā atlikuši gabali. «K u r b a d s» ir visvecākais no še uzņemtiem fragmentiem. «Kurbads» bija domāts kā traģēdija piecos cēlienos un sacerēta tūliņ pēc «Pusideālista». Pirmās domas par šo tematu būs laikam daudz vecākas un varbūt radušās jau ģimnāzijas laikos, kad tika rakstīts «Imants»; - man vēl uzglabājušās dažas piezīmes no tā laika, kurās tomēr nau tiešu aizrādījumu. Visvairāk pie «Kurbada» strādāts Slobodskā, 1900. - 1902. gadam, ko vēl var konstatēt pēc dažām piezīmēm, kas rakstītas uz vēstuļu aploksnēm un kur uzglabājušies pasta zīmogi. Vispār jāpiezīmē, ka pēc visvecākiem uzmetumiem grūti noteikt laiku, jo tad vēl netiku katram rakstam pielicis datumu: Vecākās piezīmes rakstītas vācu valodā; pēc tā var arī noteikt sacerēšanas laiku. Visvecākā koncepcijā «Kurbads» saucas «Sonnenkind» - «Saules bērns». Vēlāk, 1900. gada sākumā, visur varonis ir saukts «Īliņš», un lielākā daļa še iespiesto fragmentu ir arī uzglabājuši vārdu «Īliņš», kurš tik tagad pārgrozīts par «Kurbadu». 1902. gadā apstājās darbi pie «Īliņa» un tiek uzņemti atkal tikai 1906. gadā jau trešā trimdā, Castagnol'ā. Kādēļ darbi apstājās, par to tagad nevaru runāt, bet kaut kad pie tā jautājuma atgriezīšos. 1906. gadā tomēr maz strādāts pie «Kurbada», tāpat 1907. g., bet diezgan daudz piezīmju un arī izvestu skatu ir 1908. gadā. Tad atkal apstājās darbs un līdz šim nau vairs ticis no jauna uzņemts. Pa daudzajiem gadiem piezīmju, materiālu un atsevišķu pantu «Kurbadam» ir sakrājies liels daudzums, kurš ietverts trijos pabiezos sējumos, kamēr parasti arī jau pilnīgi gatavas lugas ar saviem materiāliem mēdz ietilpt divos tādos sējumos. - Tāds liels un nenokārtots materiālu krājums kā piramīdas atliekas vai, pareizāki: neuzceltas piramīdas materiāls, pamudina to izmantot citām vajadzībām, - to piedzīvojis arī «Kurbads», no kura bagātībās ir barojušās dažas citas drāmas. Tomēr pati «Kurbada» ideja nau tikusi aizskarta, un šinī ziņā būtu iespēja viņas patstāvīgai izaugšanai - to Aspazija nebeidz man apgalvot -, bet ir citas ziņas, kuras stājas priekšā visām izredzēm. Tā «Kurbads» nonācis še - fragmentos. «Kurbada» viena maza daļa bija iespiesta šogad «Ritumā» un «Domās»; lielākā daļa nau vēl nekur drukāta bijusi. «I m a n t s» ir otrs fragments, kuram sava diezgan veca un gara vēsture. Ja ievēro, ka pirmais mēģinājums izteikt «Imanta» vielu dramatiskā veidā pieder jau ģimnāzijas gadiem, tad šī fragmenta gaita ir pat garāka nekā «Kurbada» gaita. Bet pirmais «Imanta» drāmas rokraksts, kurš ilgi bija uzglabājies un kuru vēl redzēja arī Aspazija, tagad pa pārmaiņu gadiem ir nozudis; atmiņā viņu atdzīvināt nevar. Jaunajiem mēģinājumiem izvest «Imanta» problemu nau organiska sakara ar senajiem; tā še iespiestā fragmenta vēsture top daudz jaunāka. Jaunie mēģinājumi bija divi: pirmais attiecas uz 1912. gadu, otrais uz 1917. un vēlākiem gadiem. 1912. gada «Imanta» rokrakstu nau man še, atminu tikai, kā bija uzrakstīts trešais cēliens. 1917. gada «Imants» ir še iespiestais fragments no pirmā cēliena. Šis pirmais cēliens sākts 1916. gada novembri, bet tālākā daļa uzrakstīta 1917. g. aprīļa mēnesī. Ir vēl izvesti daži skati trešā cēlienā, bet tie attiecas uz 1919. gadu. Tad drāma nau vairs turpināta, kaut gan šad un tad vēl cilāta, bet vienmēr atkal atmesta, jo patstāvīgajā Latvijā patriotiskas vielas vairs nespēja interesēt mūsu moderno publiku. Viela ir turpretī ļoti dramatiska. Bija vēl trešais mēģinājums vielu izveidot, bet tur problems ir daudz tālāk vests un ietverts patstāvīgā drāmā; tur ir izvesti skati un sastrādāts plašs piezīmju materiāls par ideju un uzbūvi. Saucās tā drāma «Imantas ausma». Tas materiāls nau man tagad pieejams. «Imanta» fragments bija iespiests «Ritumā» 1923. gadā, VII burtnīcā. «K a j s   G r a k h s» parādījās kā fragments «Ritumā» 1922. gadā, I un II burtnīcā. Tad bija iespiests viss pirmais cēliens un lielas daļas no otrā, ceturtā un piektā cēliena. Vēl pāri palikuši ir sīkāki skati, kuri netiek arī še uzņemti. «Kaja Grakha» pirmais cēliens sacerēts laikam 1918. g. vasarā, viena mēneša laikā. Noteikti to nevaru sacīt, jo pirmrakstu man še nau; dažas piezīmes rāda, ka sākumi nāk jau no 1912. gada, un uz vāka ir uzraksts: »Beigts 4. 3. 20.», kas laikam zīmējas uz darbiem pie citiem cēlieniem. Turpinājumi «Kajam Grakham» ir nākuši šad tad arī pēdējos gados, bet šo gadu gars nau labvēlīgs literatūrai, kur nu vēl progresīvai, kas norādītu uz nākotni . . . Jo Kajs Grakhs ar savām idejām iespiedās tālā Romas valsts gaitā, un, uz viņām balstīdamās, valsts izpildīja savu vēsturisku uzdevumu. «S t e n k a   R a z i n a» fragments sacerēts martā 1919. gadā, un tur tēlots skats pirmajā cēlienā. Pirmā cēliena ievada skats nau ticis uzrakstīts. Atsevišķi īsāki skati ir no dažiem tālākiem cēlieniem, sevišķi no trešā. Ir skati, kas sacerēti 1918. gadā; arī vēl 1920. gada sākumā. Luga «Stenka Razins» bija domāta piecos cēlienos, kā jau liela vēsturiska viela. Plāns par lugas uzbūvi sacerēts jau 1918. gadā; piezīmes un sagatavojošs materiāls krāts arī vēlākos gados, kad man bij izdevība ieskatīties lielākos vēsturiskos darbos par to laikmetu. Fragments še top iespiests pirmoreiz. I «L i e l a i s   z a g l i s   T u f a n h s» ir visvēlākās drāmas fragments. Luga visa rakstīta pērngad, vasarā; trešais cēliens viss nobeigts; otrais un ceturtais arī gandrīz gatavs; vairāki skati piektā cēlienā; visnegatavākais ir pirmais cēliens. Lugas stilā ir maiņa, kura ir jāizlīdzina. Viela ir senā; plāna uzmetumi ir no agrākajiem laikiem, bet gads nau nosakāms; agrāk izvestu skatu nau. Laikam būs nācis ierosinājums no Ēģiptes studijām priekš «Jāzepa un viņa brāļiem». Temats ir Rampsiita. - Še piezīmēju, ka Tut-anch nozīmē: «Skaista ir dzīve.» Drāmu fragmenti tiek še klajā laisti tādēļ, ka nau izredzes uz drāmu turpināšanu un nobeigšanu «mūsu laikā», kurš sevišķi nelabvēlīgs drāmai; nau arī izredzes, ka drīz beigsies «mūsu laiks». Tad jau drīzāk drāma. Fragmentos ievietoju arī   f i l m a s   tekstu, kurš man bij uzglabājies no 1920. gada. Sacerēts teksts ir 15 7. 20. uz latviešu filmas biedrības uzaicinājumu, bet, tā kā grozījās dažas tehniskas kombinācijas, tad teksts netika pabeigts. Cik atceros, apmēram tanī pat laikā sarakstīju arī otru tekstu, bet tur man nau ne rokraksta, ne pirmuzmetuma. «O d i s e j a   m a l d u   c e ļ i» ir grieķu epa atdzejojums latviešu pantos; domāts tas bija vecākiem bērniem, kuriem grieķu heksametrs būtu par smagu un svešādu. Še iespiests ievads. Atsevišķi skati ir no daudzām iesāktām drāmām; daļa šo skatu rokrakstos atrodas še; bet netiek še uzņemti, lai ietaupītu telpu. Lielāki skati ir no drāmām: «Aleksandrs», «Gilgamešs», «Zīles vēsts», «Rīgas ragana», «Maija», «Corday», «Gulbja dziesma», «Marts un Mirta», «Zilais kalns», «Trimdenieks». NOVELAS parādās še kopā pirmo reizi. Tās ir rakstītas katra savā laikā un savos apstākļos. Starp pirmo un pēdējo tepat divdesmit piecu gadu starpa. Vai viņās atradis ko kopēju? Nezinu, varbūt attīstību no vienas izejas? varbūt viena stila veidošanos? varbūt neko? varbūt daudz? Pirmā novela «Spītnieks» sacerēta 1900. g un tad arī iespiesta «Mājas Viesa Mēnešrakstā» 717.-726. lpp. Otrā sacerēta un iespiesta 1907. g. «Rītā». Trešā sacerēta gadu vēlāk, 1908. g., un ievietota «Virpuļa» kalendarī. Ceturtā novela rakstīta jau 1923. g. un nobeigta iepriekš ievietošanas »Ilustrētā Žurnālā» 1925. g. «S p ī t n i e k s» radies trimdā, spontāni, kad vajadzēja žurnālam manuskripta un kad tulkojumi bija pašlaik izsīkuši. Tas bija Slobodskā; bija vasara, īsa un karsta, 30 grādu; man tā ar savu skaistumu atgādināja manu bērnību, un, kad mana pastāvīgā ierosinātāja Aspazija ieteicās: nu raksti jel par savu bērnību un atstāsti, kā tā tev beidzās ar pirmo lielo traģiku, - tad es ar vieglu roku piesēdos pie rakstīšanas, vieglāk, nekā bērnībā piesēdos pie lasīšanas. Mani lasītāji tagad par to var pārliecināties, pāršķirstot «Spītnieku». Kad es toreiz bērnībā tik grūti pārlauzos un sāku mācīties lasīt, tad pēc tiku par lielu un labprātīgu lasītāju; bet, kad, jau vīrs būdams, pārlauzos un sāku mācīties rakstīt, tad arī pēc nekad neesmu ticis par labprātīgu rakstītāju. Un novelu jau rakstīju atkal tikai pēc septiņiem gadiem un arī to savādā veidā. Aspazijai un man vēlāk gan ir bijuši nodomi rakstīt novelas un romānus; cik atceros, trīs reizes šie nodomi gandrīz draudēja nonākt līdz izpildīšanai. Pirmo reizi trimdā, Pleskavā, bija mums jāizšķiras, no kā dzīvot: advokatūra man bija aizliegta, tāpat nodarbošanās kādā skolā vai stundu došana; atlika tikai literatūra, un tur varēju vai nu turpināt literārisko darbu tulkojumus, vai mēģināt pāriet uz stāstu vai romānu rakstīšanu. Mēs bijām izdomājuši kopā rakstāmu romānu, interesantu un labu laika ainu, kura būtu attēlojusi laiku maiņu ar «jauno strāvu»; bet uzrakstīšana būtu aizņēmusi vismaz gadu vai pat vairāk laika, un mēs nevarējām tik ilgi gaidīt - neēduši. Tā Aspazija aizbrauca uz Rīgu strādāt redakcijā, un es paliku pie tulkošanas. «Spītnieks», kurš uzrakstīts pāris gadus pēc šiem nodomiem, uzlūkojams kā lielā plāna atskaņojums. Otru reizi gribējām pāriet no tulkošanas un lirikas uz epiku jau ārzemēs, Castagnol'ā, 1906. un 1907. gados, kad mums bija izsīkuši visi eksistences līdzekļi, kad arī literatūra bija tikusi mums neiespējama, kad daudzmaz progresīvāki, brīvprātīgāki raksti netika vairs klajā laisti, bet valdīja reakcionārā t. s. dekadence. Pēterpilī vēl parādījās drīzi apstādāmi žurnāli, kur varēja ievietot dažus dzejoļus, bet no samaksas par pāris īsiem dzejolīšiem nevarēja dzīvot. Šinī laikā rakstīts «Susutis» un cēlies atkal romāna nodoms. Romānu klajā laist bija domāts ārzemēs un svešā valodā, vāciski. Romāns būtu tēlojis nesen pārlaistos priekšrevolūcijas un 1905. gada revolūcijas laikus. Bet arī šoreiz ārējie šķēršļi bija pārāk lieli, un pamazām atjaunojām atkal tulkošanu un lirikas grāmatu izdošanu. Šinīs gados krīt arī «Virpuļa» kalendāru klajā laišana. «S u s u t i s» sacerēts, kā teikts, šinī periodā, un tam būtu bijusi īstā vieta «Virpuli», tāpat kā tanī laikā rakstītam un «Virpulī» ievietotam «pabeigtam» stāstam »Ideāla disciplīna, un kas no tās iznāca». Bet «Susutis» parādījās jaunajā, progresīvajā žurnālā «Rīts», kuru izdeva toreiz (1907. g.) A. Gulbis Pēterpilī. «Susutis» tur ievietots pirmās žurnāla burtnīcās un saucās vēl «Suņa mūžs»; J. Misiņš savā bibliogrāfiskā apskatā par manu darbību atzīmē arī recenziju par šo stāstiņu Zeltmata «Rakstniecības almanahā» 1908. g., kuru diemžēl neesmu lasījis. «Suņa mūžs» rakstīts pārgalvīgā, viņa lielā laika nemierīgā stilā, pus simbols, pus reāla dzīve, bet abās pusēs sēras un ilgas pēc trešās, īstās dzīves. Stāsts līdz ar savu subjektu un sacerētāju gaidīs savu laiku. «I d e ā l a   d i s c i p l ī n a,   u n   k a s    n o   t ā s   i z n ā c a» še top izcelta no «Virpuļa» kalendāra un ievietota novelu nodaļā, tādēļ ka pēc rakstura tomēr mazāk piekļaujas satīriskām sīkām adatām, kādas ir «Virpulī», un līdzinājas «Susuta» novelu stilam, kurš, protams, arī nebūt nau bez ierunām ierindojams parastajās novelās. - «Ideālā disciplīna» parādījās 1908. g. «Virpulī», 7.-11. lpp. Trešā reize, kad grasījos rakstīt romānu, bija brīvības kara laikos; tad drāma nebija iespējama, lirikā nevarēja pietiekoši plaši izteikt savas domas. Toreiz vajadzēja pacelt mūsu vēsturi un ieinteresēt mūs par mūsu pagātni, lai mēs gādātu sev nākotni. Mani nodomi vērsās uz vēsturisku romānu, bet laiks nedeva laika. Ir pāri palikuši tikai nedaudzi fragmenti un lielāki priekšdarbi. Tanī pat laikā gatavojos arī uz epu saistītā formā, bet arī no šis gatavošanās atlikuši tikai fragmenti. Mana otrā dzimtene, skaistā Šveices Itālija, ar savu ilgstošo viegluma atmosfēru ari vedināja mani uz epiku; daiļais, aizrautīgais ļaužu raksturs, kurš pilns poēzijas ij ikdienā, ij pārdienā, ar savu vēsturi un teikām, un dzīvi, bija viena nepārtraukta episka dzeja, kura tik bij norakstāma, - vai brīnums, ka viņa aizrāva ari neepiķi? Jau Castagnol'ā uzrakstītās īsākas skices, bet, atmiņās kavējoties, še dzimtenē pabeigta novela «S i r d s   s o l ī j u m s». Divi gadi viņa nogulēja; bija solīta laikrakstam, kur parādījās arī mani dzejoļi, bet vienmēr gribējās vēl izkopt tās formu, un nu jāsaka: - patiesībā izkopu tikai savu vilcināšanos un gaidīšanu. «Sirds solījumu» beigās uz ašu roku ievietoju pašā pēdējā laikā, oktobra mēnesī, «Ilustrētā žurnālā», kad man pieprasīja manuskriptu burtnīcai, kurā būtu pieminēta arī mana jubileja. Temats šai novelai - vienīgai, kurā man izdevies ieturēt kaut cik parastu novelu stilu, - temats ņemts no kāda Castagnola's zemnieku nostāsta par itin kā patiesu notikumu; es nešaubos, ka tičīnietis spējīgs tā just un darboties. Vecās Tičīnas māmiņas, kas man stāstīja šo sēro nostāstu, pašas bija aizgrābtas no jaunekļa skaistās domas, bet zināja, ka arī citi jaunekļi tā būtu domājuši tanī laikā. Tagad man Aspazija atkal liek rakstīt romānus, jo drāmas sacerēt man nau vairs iespējamības: oficiāli pateikts, ka tās nevajadzīgas. Patiesi, es jau kādus gadus atpakaļ biju domājis pāriet uz epiku un solījis romānu laikrakstam, tagad būs jādomā uz solījuma pildīšanu. Bet šinīs dienās, kad rakstu šis rindiņas, man sešdesmit gadu svinībās solīti vēl gari mūži, un šinīs pat dienās solīts tūlītējs mūža gals un izdarīts mēģinājums izpildīt šo gala solījumu, - uz kūru solījumu lai nu paļaujos? Vai man jel maz iznāks romāns, vai tikai traģēdija? Kas vairāk derēs? SABIEDRISKA RAKSTURA DARBI še salasīti kopā gandrīz no visa mana rakstniecības laika. Ir ievietoti daži klajā nākuši raksti jau no paša manas gaitas sākuma, no 1887. gada, kamēr pēdējie raksti sniedzas līdz pat šim - 1925. gadam. Sacerēšanas laiks dažiem rakstiem ir datējams vēl pāris gadus atpakaļ; pats pirmais publicistiskais raksts sacerēts 1884. vai 1885. gadā, bet es to tagad vairs neesmu atradis vecos laikrakstos. Tā še būtu redzams hronoloģisks pārskats par gandrīz visu manu publicistisko darbību; iztrūktu tikai vidus cēliens: mana «jaunās strāvas» publicistika, kad es galvenām kārtām nodarbojos ar avīžniecību. Pārskats tādā veidā dotu iesākuma un beigu periodus; kad es gatavojos uz preses darbību un kad es jau no tās biju atteicies un piegriezos tai tikai retos gadījumos, pāriedams uz citu publicistikas darbības veidu - uz runu darbību. Arī šādam hronoloģiskam pārskatām bez vidus cēliena ir sava nozīme, jo tā tiek gaišāk saskatāmas rakstura un darbības virziena galvenās līnijas vienkāršākā sākuma un beigu gaitā; kamēr pašā plašākā un lielākā darbības laikā līnijas aiz sava daudzuma sarežģās un viss audums top grūti caurredzams. Par iemesliem, kādēļ še nau ievietots vidus cēliens, būs runa vēlāk. Tagad lai ir tik daudz minēts, ka tas ar savu pārāk lielo apmēru pārlauztu šī sējuma saskaņu. Pirmā publicistiskā darbība krīt universitātes gadu sākumā; poētiskā darbība sākusies daudz agrāk, jau ģimnāzijas laikos, pirmie mēģinājumi pat vēl agrāk. Cita atklātības darbība, kura tanīs laikos izpaužas dalības ņemšanā dažādās sabiedriskās organizācijās un kurai ir tuvs sakars ar publicistiku, sākās apmēram tanī pat laikā. Jau ģimnāzijas gados jauneklis piedalās toreizējos «lasāmos pulciņos», kur nāk klajā ar pāris apcerējumiem; cik atceros, viens bija par vācu dzejnieku Gellertu, otrs par kādiem mākslas jautājumiem. No šiem «lasāmiem pulciņiem» attīstījās, uz vienu pusi: «paukvakari» ar dzeršanu un «paukošanu», t. i., vingrināšanos rapieru cīņā, un, uz otru pusi: sākumi kādai «militārai» organizācijai ar patriotiskiem mērķiem. Šie mērķi priekš Manaseina revīzijas laikiem izpaudās zemnieku nemieros pret baronu valdības spaidiem, saimnieciskā un politiskā ziņā, un bija pazīstami zem «cāļu svilināšanas vai kaušanas» nosaukuma. Jauneklis piegriežas jau toreiz šim pēdējam virzienam, kurš skaitījās par bīstamu pretī mierīgajam un «bruņnieciskajam» paukošanas virzienam, no kura izgāja vēlāk studentu korporācijas. Pēc ģimnāzijas gadiem jaunekļa sabiedriskā darbība parādās universitātes studentu organizācijās un arī jau vispārējā pilsoņu sabiedriskā dzīvē. Studiju gadus no 1884.-1888. g. pavadīju Pēterpils universitātē, nododamies tieslietu zinātnēm. Krievu studentu revolucionāros pulciņos tiku gan ievests un biju jau agrāk ar viņu vēsturi sācis iepazīties, kā ģimnāzists vēl Rīgā būdams; caur Andreju Dīriķi, bet dzīvāku dalību tomēr neņēmu, jo interesi novilka uz sevi gan jaunās tiesu zinātnes nozares, gan filozofiski un vēsturiski problemi, bet visvairāk gan manas pašas tautas jaunā atmoda, kura sev meklēja zinātniskus pamatojumus un praktisku atrisinājumu mēģinājumus. Folklors un filoloģija, sevišķi baltu un slāvu valodu pētīšana, interese par indiešu dzeju un filozofiju - jo sanskrits skaitījās toreiz par mūsu valodas vai nu pirmcelmu, vai vecāko radu -; ar to sakarā arī vēsture, sevišķi ziemeļtautu, cik tā varēja attiekties uz latviešiem-leišiem, etnogrāfija, arheoloģija; no otras puses, atkal sabiedriskās zinātnes un visa juridika kā mācība par tiesu un taisnību, jaunā socioloģija - tās visas saviļņoja jaunās jūtas un prātus. Mēs jau visi jutāmies kā apspiestas, beztiesīgas tautas locekļi un meklējām ij šīs tautas vēsturi, ij tautisko būtību, lai pierādītu viņu tiesību pastāvēt kā tautai, ne vien kā indivīdiem. Mēs meklējām tāpat tiesiskās normas, kurās nokārtotos šo tautu pastāvēšana, un jau toreiz mēs atzinām un prasījām no citiem atzīšanu tautu pašnolemšanās tiesībām. Mēs meklējām un sākām saprast tautas pašas iekšējo nokārtošanos šķirās un vēstures un sabiedrības gājienu. Vienā dvēslē toreiz varēja savienoties un mani savienojās citādi tik šķirtās zinātnes, kā filoloģija un socioloģija, jo abas veda uz vienu mērķi, tautas apziņu par sevi, saviem mērķiem un savu gaitu līdz pat pāri sevim. Manā vēlākā darbībā «Dienas Lapā» un «jaunā strāvā», vēl vēlāk strādnieku kustībā, līdz pat pēdējam laikam, - man vienmēr nāca pretī nesaprašana, un tieši pārmeta, kā es, sociālists būdams, varot atzīt un piekopt etnogrāfiskas un filozofiskas studijas. Tas izskanēja arī tādos uzskatos, ka es tomēr neesot īsts šķiru dzejnieks, jo tautas visumu stādot pārāk pār savu šķiru, un ka es tomēr neesot īsts tautas dzejnieks, jo neatsakoties no savas šķiras. Bet es pats sevi nejūtu un neesmu nekad jutis kādu divējādību vai iekšēju nesaskaņu. Ij prāts, ij jūtas man stipri pamato mērķu un gaitas vienību, kuru plašais sazarojums vien tik var maldināt. Varbūt raksturīgi priekš šī mana garavirziena sākumiem bija pats pirmais publicistiskais raksts (1884. vai 1885. g.), uz kuru jau aizrādīju augšāk: tā temats, kā atceros, bija apskats par «mazo tautu» literatūru ap astoņdesmitiem gadiem, un raksts. gribēja uzsvērt, ka «mazo» tautu literatūra pēc būtibas šķiras no «lielo» tautu literatūras, ka «mazām» tautām visām ir kas kopējs gaitā un mērķos un ka tādēļ mūsu tautai būtu jāievēro sevišķi mazo tautu literatūra. Tā tad arī bija aprādīta savās parādībās. Atceros arī, ka bija izceltas čeķu un somu literatūras, kur bija jaunas vēsmas jūtamas tādās personībās kā Vrhlickis un Neruda, un Juhani Aho un Peiverinta. Raksta tendences bija reizē literāriskas un sabiedriski politiskas. Varbūt raksturīgi arī tas, ka šis apskats par mazo tautu literatūru netika nolasīts studentu pulciņā aiz kautrības, ka tik autorā neieskatītu literāriskas tieksmes. Apcerējums par Donelaiti, pēc autora domām, bija neapšaubāmi filoloģiska rakstura tāpat kā tulkojums. - Raksts par mazo tautu rakstniecību tika iesūtīts laikam. «Balss» vai kādai citai latviešu avīzes redakcijai, bet autors toreiz kautrējās painteresēties par tā likteni, un tas man palicis nezināms. Par še minēto Pēterpils studentu pulciņu sacīšu dažus vārdus turpmākā nodaļā. Pēterpilī studenta gados iestājos arī vietējā latviešu labdarības biedrībā par biedri; tā bija pirmā oficiāli reģistrētā biedrība, kurā piedalījos. Nobeidzot Pēterpils tiesu zinātņu fakultāti 1888. g. maija mēnesī, nodzīvoju mājā un Rīgā līdz pat 1889. gada sākumam. Še jāpiemin, ka universitāti nobeidzu ar tieslietu kandidāta (cand. juris) grādu, kas pierāda, ka daudzās blakus intereses dažādās zinātnēs - arī dzeja toreiz jau ieņēma manā dzīvē un darbībā lielu telpu - nekavēja nebūt galvenās studijas tiesu zinātņu fakultātē. Pirmā darbība sabiedriskā iestādē bija man Viļņas apgabala tiesā par sekretāru, kur iestājos 20. februārī 1889. g. Še un starplaikā starp universitātes beigšanu un tiesu aroda darbības sākšanu darbojos arī publicistiski krievu un latviešu laikrakstos. No Viļņas pārejot uz Jelgavu advokatūrā, arī neatstāju žurnālistiku un no turienes jau aizgāju uz Rīgu par «Dienas Lapas» redaktoru. Publicistiski raksti pa visu laiku līdz tam, kad uzņēmos «Dienas Lapas» vadību, sakopoti še nodaļā «Senču aizvējā», jo tā attiecas vai nu pozitīvā, vai negatīvā veidā uz mūsu dzīves veco iekārtu, kurai ārējo nokrāsu bija devusi senču kultūras meklēšana un cildināšana. Raksti ir no 1885. līdz 1891. gadam. Rīgā manā «Dienas Lapas» redaktora laikā bija diezgan plaši jāpiedalās arī biedrību dzīvē; jāiestājas par biedri, piem., Rīgas Latviešu biedrībā, Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrībā, Jonatāna, Amatnieku biedrībā; jāuzstājas jautājumu vakaros ar priekšlasījumiem un runām; jākopo jaunai, nupat topošai demokrātijai sava inteliģence - studenti, vecākie vidusskolnieki un nedaudzie intelektuālie strādnieki. Tas bija tā sauktais «Jaunās strāvas» laiks, kurš lika pamatu visai mūsu modernai dzīvei. Šī laika manu publicistisko rakstu kopojums būs ievietots nodaļā ar tādu pašu virsrakstu «Jaunā strāva», tikai nāks klajā ne šinī sējumā, bet vēlāk, «J. str.» nodaļā būs uzņemti raksti no 1891.-1895. gadam. 1895. gada beigās pāreju uz Jelgavu, kur darbojos atkal advokatūrā un notariātā un reizē žurnālistikā, sākot arī jau tulkot «Faustu». Arī Berlīnē, kur sabiju vairākus mēnešus, rakstīju vācu un latviešu avīzēs. Pārbraucot no turienes, iestājos advokatūrā Paņevēžā; kur tiku arestēts latviešu sociāldemokrātu pirmajā prāvā. Pa cietuma laiku turpināju nodarboties ar «Fausta» un citiem tulkojumiem; tāpat pirmā trimdā Pleskavā un vēlāk Slobodskā; publicistiski darbojos šinī laikā tikai paretam. Pārbraucot no trimdas 1903. g., ņēmu dalību «Dienas Lapā» un turpināju tulkojumus; 1905. gads deva politisku darbu ne tik daudz avīžniecībā, cik runās, bet šī runu darbība nau vairs fiksējama. Publicistiski raksti šinī periodā, no l896. gada līdz 1903. gadam, nes vairāk esejistisku raksturu. Tiem pievienoti arī daži vēlāka laika raksti ar līdzīgiem tematiem un līdzīgās nokrāsās. Visi tā turpina «jaunās strāvas» virzienu, tikai citos laika apstākļos, reakcijas laikā, pēc katastrofas, kura bija gribējusi nosprostot šo strāvu un kurai tā cēlās atstrāva. Sevišķa vērība man jāgriež uz cīņu ap jauno latviešu valodu; cīņu vedu pret veciem valodniekiem un ar to izkaroju un ievedu jauno latviešu valodu, kura bija nepieciešama tālākam tautas progresam. Šo rakstu kopojums tādēļ arī uzņemts nodaļā «Jaunā atstrāva». 1905. gada beigās emigrēju uz ārzemēm; žurnālistika manā darbībā atkāpjas vēl vairāk; šad tad parādās kāda man uzspiesta polemika, bet pa lielākai daļai gan atbildu uzbrukumiem netieši ar saviem literāriskiem darbiem. Sabiedriska darbība man izbeidzas galīgi; aizbraucam vientulībā uz Castagnol'u, lai strādātu citu savu darbu. Jauns žurnālistikas un sabiedriskas un politiskas darbības periods man sākas tikai līdz ar idejas mošanos par nākamo patstāvīgo Latviju un līdz ar perspektīvēm uz idejas realizēšanas iespējamībām. «Ugunī un naktī» Spīdola bija pirmā izteikusi šo ideju, un iet uz nākamo Latviju bija priekš manis tikpat daudz, kā iet uz Spīdolas valsti. Raksti, dokumenti un runas, kas attiecas uz šo laikmetu, tādēļ arī savienoti zem kopēja virsraksta «Uz Spīdolas valsti». Šis periods dalās divās daļās: no 1914. līdz 1920. gadam un no 1920. līdz 1925. gadam; pirmā daļā gatavošanās uz nākamo Latviju un cīņa par to un otrā - darbība pie jaunās valsts uzbūves. Kamēr pirmai daļai ir vēl sava publicistiska nokrāsa, ciktāl publicistika ietilpst politikā, tikmēr otrā daļā atklātības darbība sāk koncentrēties runās. Kā pēdējā nodaļa šinī sējumā uzņemti vēl mani raksti svešās valodās, pēc satura: folklors, daži Aspazijas darbu tulkojumi vācu valodā un daži mani dzejoji svešās valodās. Ir vēl garāks raksts krievu valodā ar skaidri publicistisku un politisku raksturu Latvijas popularizēšanai, bet tas atrodas ārzemēs un nau īsā laikā dabūjams. Šematisks pārskats par sabiedrisku darbību tiek še pievienots. SENČU AIZVĒJĀ Šī nodaļa aptver publicistiskus rakstus no pirmiem sākumiem Pēterpils universitātes gados līdz manam redaktora laikam «Dienas Lapā» 1891. gada pēdējā ceturksnī. Par «Dienas Lapas» redaktoru tiku oficiāli apstiprināts 17. decembri 1891. g., bet redaktora pienākumus izpildīju jau vairākus mēnešus agrāk, laikam kopš septembra sākuma. Tā arī šo mēnešu «Dienas Lapas» raksti tiek uzņemti ne šinī nodaļā, bet nākošā. Pirmie publicistiskas darbības sākumi, kā jau minēts šī sējuma ievadā, attiecināmi vēl uz ģimnāzijas laikiem, bet nau vairs reproducējami. Raksti, kas uzņemti šinī nodaļā, sacerēti jau Pēterpils universitātes laikos un apstākļos, raksturīgajā toreizējā garīgā atmosfērā, kurā plūda nacionālistiskas un socioloģiskas idejas. Pēterpils universitātē tanīs gados latviešu studentu bija jau prāvs skaits, varbūt kādi 50. No tiem laba daļa - varbūt kādi 20-30 - bija organizējušies pulciņā, kur nodarbojās ar dažādiem zinātniskiem jautājumiem, visvairāk tādiem, kas attiecās uz latviešu tautas pētījumiem un Latvijas tiesisko un sabiedrisko iekārtu. Es atceros, piem., Bērziņa priekšlasījumu par mūsu sīkgruntniecību. Bērziņš, kā ar prieku varu minēt, vēl tagad darbojas mūsu vidū Rīgā kā vecākais advokāta un zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs. Šinī pulciņā tiku lasījis referātu par lietuviešu dzejnieku Donaleiti līdz ar tulkojumu no viņa rakstiem, par ko būs plašāki minēts citā vieta. Mūsu pulciņa studenti sāka piedalīties arī Pēterpils latviešu pilsoņu sabiedriskā dzīvē un iestājās vietējā Labdarības biedrībā, kura bija dzīvākā no toreizējām Pēterpils latviešu biedrībām. Savāds labvēlīgs gadījums deva manās rokās oficiālu norakstu no biedrības protokoliem, kurā redzams, ka vairāki universitātes un citu augstskolu studenti, starp tiem arī es, tikuši uzņemti par biedriem. Labvēlīgais gadījums bij tas, kurš jau minēts piezīmēs par lugas «Pūt, vējiņi!» izcelšanos: biedrības priekšnieks Ļūļas kungs, vēlēdamies kādu jaunu lugu uz biedrības jubileju, bija griezies pie manis un, lai es neatsacītos, pierādīja, ka esmu bijušais biedrības loceklis; kā pierādījumu piesūtīja izrakstu no biedrības protokoliem. No Pēterpils latviešu studentu pulciņa man vēl ir uzglabājusies kā mija piemiņa liela kopfotogrāfija; trūkst viņā tikai nelaiķa Remiķa, kurš nebija varējis atnākt, visiem par lielu nožēlošanu. Turpretim vecākie studenti, Fricis Bergmanis - vēlākais «Dienas Lapas» pirmais redaktors - un Eduards Skujenieks - slavenais dzejnieks Vensku Edvarts - tanī laikā bija jau universitāti beiguši un aizbraukuši uz dzimteni. Fr. Bergmani tiku Pēterpilī vēl saticis. Skujenieku satiku tikai vēlāk Rīgā, kur viņš mūsu tautas garīgā dzīvē iekarojis ļoti redzamu vēsturiski atzīmējamu vietu kā viens no asprātīgākiem jaunās latvības aizstāvjiem pret apspiedēju baronisko vācietību: viņš rakstīja vācu opozicionelā presē. Lai man atļauts šinī vietā blakus minēt, ka mums toreiz bija vairāki latviešu rakstnieki, kas rakstīja vāciski un tika tā pazīstami: bez Skujenieka arī viņa kundze; Luize Skujeniek, bet it sevišķi mūsu mīļais Rūdolfs Blaumanis; arī Fr. Bergmanis rakstīja vācu opozicionelā presē; arī Ādolfs Alunāns. No agrākās paaudzes minami Dzirne un Linde. Par Pēterpils studentu pulciņa biedriem būs minēts vēl šo rakstu pēdējā sējumā, kur tiks ievietota arī viņu kopfotogrāfija. Pēterpils studiju laikā bieži satikos ar docentu Eduardu Volteri, kurš lasīja par leišu valodu un pētīja dažādus etnogrāfiskus un valodnieciskus jautājumus par leišiem un latviešiem. Drīz tiku par viņa cītīgu klausītāju un līdzstrādnieku. Še tika tulkots leišu Donalitijs un tika rakstīti referāti par Ed. Voltera priekšlasījumiem, par latviešu valodas, literatūras un rakstības jautājumiem. Referāti še uzņemti kā raksturīgi tam laikam un manām intresēm, tomēr autora identitāti neuzņemos tagad vairs konstatēt, kaut gan es Volterim stāvēju vistuvāk kā viņa līdzstrādnieks. Šie referāti tika iesūtīti bijušā kolēģa Fr. Bergmaņa «Dienas Lapai». Fr. Bergmaņa «Dienas Lapa» toreiz bija gluži jauna parādība latviešu avīžniecībā; tā prasīja eiropejisku izglītību, glītu stilu un progresīvu domāšanas veidu pretī vācu-baltiešu iedvesmotai gara stagnācijai. Tā Bergmaņa «Dienas Lapa» sagatavoja vēlāko «jauno strāvu», un no viņa daudz mācījās nākamais «Dienas Lapas» redaktors. Arī intresi par sabiedriskām parādībām un strādnieku jautājumu piekopa Fr. Bergmanis un uzmudināja uz to savu vēlāko pēcnācēju; viņš sarakstīja par šo jautājumu pirmo brošūru latviešu valodā. Lai dotu paraugu augšējām interesēm un stilam, tiek še ievietoti divi raksti (par Īriju un strādnieku apdrošināšanu Vācijā), kaut gan arī tiem nau konstatējama autora identitāte. Bergmaņa stils un virziens bija piemērs. - Raksts par «sievietēm ārstēm» aizķēra toreiz modernu jautājumu, un jaunajam studentam bija pie tā arī personiska intrese, jo māsa Dora pašlaik beidza ģimnāziju un brālis vēlējās arī viņu redzam studējam Pēterpilī. Par autora identitāti arī še nevaru atbildēt. Raksti, kas sacerēti un publicēti vēl 1888. g., kad beidzu universitāti, neattiecas tomēr vairs uz universitātes laiku, bet pa lielākai daļai uz Rīgu; Pēterburgā tika rakstīti pēdējos mēnešos «Mazie Dunduri». Latgalē, Vasiļevas muižā, kur uzturējos kādu laiku pēc studijām, un Rīgā, ciemā pie «Dienas Lapas» redaktoriem Bergmaņa un Stučkas, tiku ierosināts atkal uz publicistiku, bet vairāk gan uz humoristiskiem rakstiem (piem., «Apdziedāšanas dziesmas»). Tad rakstīta arī recenzija par Ād. Alunāna «Lielpils pagasta vecākiem» un daži sīkāki raksti un polemikas. Jāatzīstas, ka mans draugs Ādolfs bijis ļoti nemierā ar recenziju; viņam tad arī netika teikts, kas autors. 1889. gada sākumā ir vēl «D. L-ā» dažs gabaliņš no laikrakstu apskata un varbūt vēl citi raksti, kuru piederību nevar noteikt, bet tad iestājos 10. februārī Viļņas apgabalā tiesā par tiesamatkandidātu un sekretāru un «Dienas Lapai» varu tik sūtīt vienu otru korespondenci (kā, piem., vēstuli par etnogrāfiskiem darbiem) vai ievadrakstu, kurus arī tagad nevaru vairs uzrādīt. Rakstu vietējā krievu avīzē «Виленский   Вестник» par tiesu jautājumiem un interesējos par Viļņas vēsturisko arhīvu ar viņa patriarhu - Sproģa tēvu. 1891. gadā Jelgavā, būdams par zvērināta advokāta palīgu, tiku uzaicināts no pazīstamā izdevēja J. Dravnieka uzņemties līdzdarbību viņa izdotā konversācijas vārdnīcā tiesu lietu nodaļā. - Kad bija atvaļinājumā Jelgavas nedēļas avīzes «Tēvijas» redaktors Čakstes tēvs, uzņēmos uz īsu laiku rakstīt ārzemju kroniku. Kā piemērs toreizējai žurnālistikai un manai intresei par ārzemju jautājumiem uzņemtas še pāris lappuses. - Ādolfs Alunāns to gadu bija izdevis savu lugu «Mūsu pokāls», kura no pretējas puses («Baltijas Vēstnesī») tika nosaukta par tulkojumu, ne par oriģinālu. Tika aicināta komiteja jautājuma izšķiršanai, kur ņēma dalību pazīstamais sabiedriskais darbinieks un rakstnieks Andrejs Stērste; rakstnieks Jānis Straume, izdevējs un rakstnieks J. Dravnieks un es: Komitejas atziņa nebija vienbalsīga, un savus spriedumus izsacīja privāti Stērste un Straume par labu Alunānam. Šim spriedumam   a t k l ā t ā   vēstulē «Dienas Lapā» pievienojās jaunais advokāts, kurš tā iesāka savu sabiedrisko darbību ar apvainotā aizstāvēšanu. Šo pašu 1891. gadu jau vasaras beigās iestājos «Dienas Lapā» par redaktoru. Ar to nobeidzās manas sabiedriskās darbības pirmais posms. JAUNĀ STRĀVA Astoņdesmitos gados Latvijas saimnieciskā dzīve sāk straujāk attīstīties; patstāvīga zemniecība nostiprinājas, mostas rūpniecība, mēs pamazām topam ievilkti vispasaules dzīvē, laukā no savas noslēgtības. Lielās reformas, kas valsts tiesiskās un sabiedriskās dzīves vadību izņēma laukā no baltiešu-vācu baronu rokām, nocēla slogu no latviešu tautas. Nu viņa varēja sākt brīvi kustināt locekļus. Jauno tiesu un likumu ievešanā atņēma tiesai šķiras raksturu, no kungu baronu tiesas tā tapa par ļaužu, kaut arī vēl ne par tautas tiesu. Pagasti un pilsētas tika nodotas pašvaldībā jaunai zemniecībai un jaunai pilsētu pilsonībai, izņemtas no baronu un patriciešu rokām. Jaunā skola tika tuvināta tautai un drīz vien sāka modināt tautas dzīvi; jaunie skolotāji tautas garīgā un sabiedriskā dzīvē sāka darīt ļoti manāmu iespaidu un deva un sagatavoja vadošo jauno inteliģenci. Visa latviešu tautas dzīve sāka mainīties, plašākas masas sāka ņemt lielāku dalību sabiedriskā dzīvē, demokrātisms bija vispārējais virziens. Lielās maiņas gatavošanās tika jūtama garīgā dzīvē vēl agrāk nekā saimnieciskā. Ne visa tautas garīgā dzīve un psiholoģija jūtami mainījās, bet juta maiņu atsevišķas personas, grupas, viena inteliģences daļa; juta atsevišķas personas pat ar instinktīvu garīgu priekšnojautu, kas audzēta aptverošā izglītībā. Mēs jau minējām ievadā par «Senču aizvēju», ka Pēterpilī jaunā studentu paaudze prasīja pēc plašām zināšanām daudzās disciplīnās. «Dienas Lapa» no 1887. līdz 1891. g. gatavo kulturelā darbībā pamatu nākošai «jaunai strāvai», kura tad no 1891. g. beigām sāk izlauzties mūsu garīgā dzīvē arvien straujākā ritumā, līdz 1895. gadā sasniedz savu augstāko pakāpi. «Jaunā strāva» jau kopš 1894. g. paspējusi iekustināt dzīvāku strādnieku sociāldemokrātisku kustību kā viņas garīgā cēlēja un vadītāja un saplūst ar šo kustību. Tad pēc «jaunās strāvas» augstākās pakāpes viņa top nospiesta no cariskās valdības, kura ir sapratusi tās kopību ar strādniecības kustību, kas top politiska. «Jaunā strāva» kā tāda nebija politiska, bet ieplūda tādā. Viņa bija visaptveroša garīga kustība, kura savā sfērā ievilka ij socioloģiju, ij dabas zinātnes, ij literatūru un mākslas, ij sabiedrisku dzīvi, ij sieviešu kustību, t. s. sieviešu emancipāciju, ij filozofiju, ij jaunu pasaules uzskatu meklēšanu. Ij politikā viņa meklēja plašumu. «Jaunā strāva» izpaudās arī lielās, spirgtās, garīgās cīņās. Skaistākā pakāpe šinīs cīņās un sajūsmas uzplūdā bija Aspazijas uzstāšanās ar savām visus prātus uzbudinošām, visas sirdis aizraujošām drāmām un traģēdijām. Pirmā, «Vaidelote», visus sacēla kā spārnos ar savu nedzirdēti skaisto poēziju un savu brīnišķo, jauneklīgo jūtu brīvību un aizrautību. «Zaudētas tiesības» norādīja virzienu, kurp iet meklēt ar aizkustinātām jūtām un ar jaunasināto prātu. «Neaizsniegts mērķis» vēl tiešāk un spilgtāk pieskārās vecām sasāpējušām vietām sabiedrības ķermenī. Kritika no jaunstrāvnieku puses un polemika no vecstrāvniekiem piepildīja ar troksni citkārt tik klusās garīgās Rīgas ielas, un sākās liela mošanās. Līdzi sabiedriskām, dziļām pārmaiņām «jaunās strāvas» laiks lika pamatu visai mūsu modernai dzīvei līdz pat pēdējām dienām un pāri tām. Tā laika gars uztura sakarību mūsu dzīvē, sabiedriskos uzskatos un darbībā. Arī manos sabiedriska rakstura darbos tas pats gars ir visa saturētājs, un tādēļ runāju jau še par «jauno strāvu» un ierādu viņas ievadam jau še vietu, kaut gan pašus tā laika darbus nevaru še ievietot aiz tehniskiem iemesliem. Mana darbība «jaunās strāvas» laikā aptver pilnus četrus gadus (no 1891. gada beigām līdz 1895. gada beigām); kā galvenais redaktors rakstīju «jaunās strāvas» orgāna «Dienas Lapas» ievadrakstus un polemikas un sīki pārlūkoju visu avīzes gaitu. Ja tagad skaitu, ka pa nedēju rakstīju vismaz divus ievadrakstus, tad arī pa gada 52 nedēļām sanāk liels skaits - 100 ievadrakstu; pa četriem gadiem to rakstu būtu 400. Kad nu arī tiktu uzņemti krājumā tikai svarīgākie, ij tad to skaits būtu tik liels, ka viņi pildītu visu sējumu. Šinī, IX, sējumā «s a b i e d r i s k a    r a k s t u r a   d a r b o s» viņi kā nodaļa nemaz nevar tikt ievietoti, jo ar savu smagumu pārrautu sējuma uzbūvi. Visi «jaunās strāvas» raksti tātad ir atstājami vēlākam, atsevišķam sējumam. Šīs ievada piezīmes noder tikai aizrādīšanai uz to svaru, kāds pieliekams maniem «jaunās strāvas» rakstiem vispār manu sabiedrisku darbu vidū. Hutena moto «Ich hab's gewagt!» (Es iedrošinos!) bija mans moto tanī straujā laikā un reizē arī visas «jaunās strāvas» moto. Mēs jau gājām tādā pat niknā un briesmu pilnā cīņā pret cara varas tumšo spēku kā Ulrihs savā laikā pret pāvesta tumšo spēku. Šis moto, cik atceros, tika arī izteikts kādā manā rakstā. Un arī cits lielā bruņenieka, gaismas bruņenieka, vārds nāk atmiņā no «jaunās strāvas» laikiem - «es ist ein Lust zu leben! » (ir prieks dzīvot). Tagad, pēc gariem trīsdesmit gadiem, atskatoties jāsaka: lai arī pēc radīšanas prieka bija garas ciešanas, tomēr panākta ir daļa no cerētā un cīnītā un vēl nepanākto daļu arī panāksim kopā ar nākošām paaudzēm. «Ir tomēr prieks dzīvot!» JAUNĀ ATSTRĀVA man likās vienkāršākais un pareizākais nosaukums tā laikmeta sabiedriska rakstura darbiem, kas sekoja «jaunai strāvai». «Jaunā strāva» noslēdzās vai, tiešāki teikt, tika noslēgta pirmā sociāldemokrātiskā strādnieku prāvā 1897. g. ar cietumiem un trimdām. «Jaunstrāvnieki» tika gūstīti un salasīti kopā «drošās vietās» - kā cara laikos sauca cietumus - vai šur tur izkaisīti pa «attālākām un ne tik attālām vietām», kā cara laikos sauca trimdas. Tiešā legālā darbība dažādās biedrībās un redzamā strādnieku kustība tika apturētas. «Jaunā strāva» tika nospiesta; daudzi «jaunstrāvnieki» un piekritēji atkal atkrita no jaunajiem uzskatiem. Redzami bija jaunais uzplūdums pārskrējis, un vecā strāva atkal sāka droši rādīties. Bet neredzami jaunais uzplūdums turpinājās, un, ja ne vairs biedrībās, tad presē sāka atkal celties jaunās strāvas atstrāva - arī redzami. Izkaisītie garīgie spēki atkal pulcējās un darbojās. Vietu tie sev atrada arī Dr. P. Zālīša «Mājas Viesī» un «M. V. Mēnešrakstā», un «Dienas Lapā», kuri bija pilnīgi legāli, bet progresīva virziena laikraksti. Pirms cietumiem un trimdām un tūliņ pēc manas aizejas no «Dienas Lapas» bija viens gads pagaidas no 1895. g. beigām līdz 1897. g. sākumam. To mēs abi ar Aspaziju pavadījām pa daļai Jelgavā, pa daļai Berlīnē un tad Paņevežā. Še jau sākās «Fausta» tulkošana latviešu valodā un Aspazijas darbu («Vaidelotes, «Zaudētu tiesību» un «Saules meitas») tulkošana vācu un krievu valodās. Arī publicistika še top turpināta, tikai citādā veidā nekā «Dienas Lapas» rediģēšanas laikā, sāk vairāk aizsvērties uz esejistikas pusi; jau vēstules no Berlīnes runā visvairāk par literatūru. Pēc mūsu atgriešanās no ārzemēm 1897. g. mani paņem cietumi un trimda. Pa cietuma laiku bija iespējama tikai tulkošana, ne publicistika; trimdā piegriežos atkal vairāk publicistiskai darbībai, bet, kā jau teicu, jaunā veidā. Tā kā tieša līdzdarbība sabiedriskos dienas jautājumos nau iespējama, tad darbi pieņem eseju raksturu, kā garāki apcerējumi, sevišķi par literāriskiem jautājumiem; kuri ir vēl no cenzūras atļauti. Tā še sākās manas publicistikas trešais posms. Vispirms pirmā trimdā, Pleskavā, bija jāizcīna cīņa par jauno valodu, kā tā parādās «Fausta» tulkojumā; tad rakstu par Puškinu, par franču literatūru, par Hauptmani, par Gēti. Rakstu arī garāku eseju par sabiedrisku jautājumu, kurš toreiz bija dienas kārtībā - par bimetālismu un sudraba valūtas ievešanu rakstā «Zelts un sudrabs». Tāpat rakstu tieslietu paskaidrojumus «Mājas Viesī» pa visu trimdas laiku. Pie šī trešā manas publicistiskās darbības posma var pieskaitīt rakstus pēc atgriešanās dzimtenē 1903., piem., «Vecās strāvas pēdējs gads». Maiņu gados, 1904. un 1905. g., publicistiskās darbības raksturs gan jau grozās; rakstu rezolūcijas un uzstājos ar runām, bet raksts par «Satversmi» vēl pieskaitāms pie tā paša posmā. Arī atplūdu gados raksts par «lielo cilvēku mājas dzīvi» var tikt šurp attiecināts. Mainās sabiedriskas darbības raksturs spilgtāk cīņā par Latvijas būti un kultūrpolitiskā darbība jaunajā valstī, kur jau skaitāms ceturtais posms. Par «jaunās atstrāvas» katru eseju būs atsevišķi jāatzīmē daži dati un biogrāfiskas atmiņas, cik man uzglabājušās melnraksta vēstulēs vai atcerēs. I e s p a i d i,   a t m i ņ a s   u n   v ē s t u l e s    n o   B e r l ī n e s   rakstītas 1896. gada novembrī un decembri un 1897. gada janvārī un februāri Šarlotenburgā pie Berlīnes. Kādus trīs mēnešus mēs ar Aspaziju še sadzīvojām, kad bijām izrāvušies no Jelgavas un toreizējiem mūsu kļūmīgiem apstākļiem. Materiālā ziņā no sākuma laiks bija mums ļoti grūts, jo mēs nonācām puslīdz bez līdzekļiem gluži svešā pilsētā, bet toties garīgi jutāmies kā atdzimuši brīvajā Eiropas gaisā. Tulkoju še «Faustu» un rakstīju uz Rīgu «Mājas Viesim» «atmiņas un vēstules no Berlīnes»; rakstīju arī vācu avīzēs, devu stundas, izgatavoju dažādus tulkojumu darbus, piem., cik atminu, kādam lielākam patentu birojam. Tāpat naski strādāja arī Aspazija un reizē veda saimniecību. Beigās man piedāvāja redaktora vietu vienai nodaļai lielajā «Berliner Lokal Anzeiger» laikrakstā. Turpretī toreiz kādā Rīgas (vai citā?) krievu avīzē izplatītā ziņa, it kā es izdošot savu laikrakstu, nebija dibināta. Mūsu apstākļi, arī materiālie, tādā kārtā bija tapuši pilnīgi apmierinoši, pat labvēlīgi, un Berlīne galu galā solīja man spožas izredzes kā avīžniekam un varbūt arī rakstniekam. Šie nedaudzie mēneši garīgi dzīvā lielā centrā saucami par laimīgiem manā mūžā. Te piepeši saņēmām telegrāfisku ziņu, kā mana vecākā māsa Jelgavā mirusi; māte palikusi viena pati, - un rezultāts tas, ka tūliņ, to pat dienu, abi ar Aspaziju atvadījāmies no laimīgām nākotnes izredzēm un devāmies atpakaļ uz Jelgavu, uz nelaimīgām izredzēm; tās tad arī nekavējās piepildīties. Tagad Aspazija man dibināti pārmet pārmērīgu jutelību, kas nesusi neatmaksājamus zaudējumus. Šādos apstākļos rakstītas Berlīnes vēstules un atmiņas, kurās vēl atspoguļojas tā laika un vistas brīvais un jautrais gars. «Iespaidos un atmiņās» minēts «ziņkārīgais ceļotājs Nikolajs»; tagad laikam būs jāpaskaidro, ka tas ir vēlākais Krievijas ķeizars Nikolajs II vai, pareizāki - Nikolais Pēdējais. Kā trorņmantnieks viņš nesen priekš tam bija apbraucis pus pasaules, pabūdams, starp citu, arī Ēģiptē, Indijā un Japānā; še viņš saņēma zobena cirtienu pa galvu no kāda jāpāņu patriota, kurš pēc tam izdarīja hara kiri. Desmit gadu vēlāk Japāna sakāva Krieviju Mandžūrijā, un atriebts tika arī tālredzīgais patriots. Turpat minētais Alnpekas Dīriķis ir pazīstamais vēsturiskās Reimchronik sacerētājs Diedrich von Alnpeke, bet «Dīriķis un biedri» ir modernais, tagad jau varbūt ne visiem zināmais ilggadējais «Baltijas Vēstneša» izdevējs. Trešā Berlīnes vēstulē minēts Ibsena «Borkmans»; par to bija arī īsāks apcerējums «Mājas Viesī» tanī apmēram laikā, kad rakstīta III Berlīnes vēstule; bet šis raksts nau pašreiz atrodams. Ir uzglabājušās melnrakstā dažas piezīmes par Borkmani, bet tās grūti izlietojamas īsā laika dēļ. - Tāpat ir uzglabājušās melnrakstā domas par Ada Negri dzejām; arī tās tik vēlāk izlietojamas. Apcerējums par   A l e k s a n d r u  P u š k i n u   rakstīts 1898. gada sākumā Pleskavā, kur biju izsūtīts, lai nogaidītu spriedumu pirmā latviešu sociāldemokrātu prāvā. Puškins, kurš jau kopš skolas gadiem man bija ļoti tuvs, tika man ar šo pirmo trimdu vēl vairāk tuvināts arī ārēji, jo arī viņš bija izsūtīts savā laikā uz šo pašu Pleskavas guberņu; Mihailovskoje ir ne sevišķi tāli no Pleskavas pilsētas, kuras tuvumā tiku apmeties pie latviešu kolonista Ērgļa kga. Apcerējums par   F r a n c i j a s   j a u n ā k o   l i t e r a t ū r u   sarakstīts Pleskavā 1898. gadā un iespiests «Mājas Viesī» Nr. 49 un 50 decembra mēnesī. Man ir vēl uzglabājusies rokrakstā raksta pēdējā daļa, un pēc tās še būs iespiests; vienu raksta daļu ir pārrakstījusi ar savu roku Aspazija, kura man tik daudz ziedojusi sava laika. Apcerējums rakstīts īsi pirms aiziešanas otrā trimdā. uz Slobodsku, ļoti grūtā laikā, jo biju visu to gadu slims un bez tam visu gadu bija jāved polemika pret uzbrucējiem «Faustam». Gada sākumā biju rakstījis par Puškinu, daudz nodarbojos ar svešām literatūrām; domāju pievērsties pilnīgi literatūriskam esejam un palikt par literārvēsturnieku, jo priekšmetu diezgan pārvaldīju. Līdz ar to būtu laikam iegājis arī literāriskā kritikas darbā, uz ko bija sākums jau pirmā publicistikas posmā. Bet mana slimošana pasargāja latviešu rakstniekus no viena lieka kritiķa. «F ū r m a ņ a   H e n š e ļ a» apcerējums rakstīts 1899. gadā, arī vēl Pleskavas trimdā, tūliņ pēc raksta par «franču literatūru». Gerharda Hauptmaņa luga bija tikko iznākusi klajā: skatu luga piecos cēlienos, Berlīnē, S. Fišera izdevumā, 1899. g.; apskatīta tā tika «Mājas Viesī», literāriskā pielikumā Nr. 1, 3 un 4. - Aspazija to laiku strādāja «Mājas Viesa» redakcijā un vadīja literārisko daļu; viņa arī mudināja uz šādu eseju rakstīšanu. Bez viņas mudinājuma es arī še būtu gan maz uzrakstījis. - Šī 1899. gada vasarā bija jāpārbrauc uz otru trimdu Slobodskā, Vjatkas guberņā. E s e j s   «Z e l t s   u n   s u d r a b s» rakstīts nākošā, 1900., gadā un iespiests «Mājas Viesī»; tad arī sacerēti «K u l t ū r v ē s t u r i s k i   s k a t i   i z   z e m j u    d z ī v e s» un iznākuši «Mājas Viesa Mēnešraksta» maija burtnīcā (336.-342. lp.). Pretī manai parašai visu parakstīt ar savu vārdu, šie «kultūrvēsturiskie skati» ir apzīmēti ar šifru «Jasietis»; nosaukums ņemts no Jasmuižas (Latgalē), kur mēs ar tēvu dzīvojām vairākus gadus. Pseidonīms laikam pieņemts tādēļ, ka redakcijai varēja celties nepatikšanas no cenzūras puses, jo «Kultūrvēsturiskos skatos» bija diezgan asi manāma sacerētāja orientācija, un, ja raksts būtu vēl parakstīts ar notiesātā - trimdnieka vārdu, tad būtu vecais Ruperts, toreizējais cenzors, protestējis. Vēlāk pseidonīms Jasietis nekur vairs netiek atkārtots. «Kultūrvēsturisku skatu» beigās ir piezīme: turpmāk vēl. Bet patiesībā raksta turpinājums nau atrodams tālākās «M. V. Mēnešraksta» burtnīcās. Varbūt aiz augšējiem cenzūras iemesliem raksta turpināšana pārtraukta. L i t e r ā r i s k s   a p s k a t s   «I z   G ē t e s    j a u n ā m   d i e n ā m» parādās atkal par gadu turpat «M. V. Mēnešrakstā» 1901., 9. un 10. burtnīcās. Labprāt laikam netiku rakstījis tādus apcerējumus, kad tos raidīju klajā tikai pa vienam vai diviem gadā. Bet jaunais Gēte man gan vienmēr bija paticis un patīk vēl tagad; taisnību sakot, man gan patīk arī vecais Gēte un Gēte katrā stadijā. - Gētes «Fausts» bija nesen iznācis latviskā tulkojumā un saviļņojis latviešu kritiku; arī latviešu publika sāka pamazām interesēties par «Faustu» un viņa dzejnieku Gēti. Aspazija un arī es sākām rakstīt komentāru «Faustam», pieturoties pie Kuno Fišera darbiem; bet, kad jau bija daudz laika ziedots šim darbam, tad cenzors to aizliedza iespiest. Tad rakstīju vismaz par Gēti pašu un viņa jaunām dienām; arī še darba turpinājumam radās šķēršļi. Raksta drusku komentāriskais stils, vismaz sākumā, izskaidrojams ar tā informējošo nolūku. C ī ņ a   a p   j a u n o   l a t v i e š u   v a l o d u.   Tiklīdz abi ar Aspaziju pārbraucām no ārzemēm mājās, mūs dzimtenē saņēma uzbrukumi par mūsu darbiem, par «Fausta» tulkojumu; tulkojums nupat tik bija sācis iznākt un bija paspējis parādīties tikai četrās «Mājas Viesa Mēnešraksta» burtnīcās. Mēs atkal vēl tikai paspējām apglabāt Jelgavā manu māsu Līziņu un aizbēgt no Jelgavas uz dzīvi Lietavā, Paņevežas mazā pilsētiņā, kad vajadzēja tomēr atgaiņāties «Fausta» izdevēja Plātesa labā, kuram līdzi uzbruka par «Fausta» tulkojuma izdošanu. Tādā kārtā - pirms vēl sāku esejistisku literārisku un tulkotāja darbību - man nācās iztīrīt tai ceļu un izcīnīt pastāvēšanas un dzīvības tiesības pašai latviešu valodai viņas jaunā attīstības posmā. Cīņu par jauno valodu uzņēmu maija mēnesi 1897. g., kad parādījās «Mājas Viesā» pielikumā raksts «Gētes «Fausts» un «Baltijas Vēstnesis»». Polemika sākās un tika vesta galvenām kārtām ap «Fausta» tulkojumu, bet izvērtās par cīņu ap jauno valodu tādēļ, ka «Fausta» tulkojumā vispirmāk un viskonsekventāk bija ievesta un lietota jaunā latviešu valoda. Galvenie uzbrukumi no veco valodnieku puses tika vērsti pret «vārdu strupināšanu» - piem., ilgošanās vietā man bij - ilgas, gaidīšanas vietā - gaidas, mirdzēšanas vietā - mirdza u. t. t. Tad pret izloksnes un pa daļai arī leišu valodā lietotu vārdu pārnešanu uz latviešu rakstu valodu; beigās pret jaunu vārdu radīšanu, kaut arī piemērojoties valodas likumiem. Bet nu - jaunā valoda «Fausta» tulkojumā nebūt nebija patvarīgi un māksliski izdomāta un ievesta aiz kāda, rakstnieka viegla untuma un taisni šim «Fausta» gadījumam. Jaunā valoda bija manā apziņā un arī praktiskā darbā sen jau augusi un attīstījusies jau kopš ģimnāzijas un studiju gadiem. Laba daļa jaunradīto un īsināto vārdu, piem., «mīla», ir jau sastopama manos neizdotos rokrakstos un pirmos manos rakstos, kas izdoti 1887. un 1888. g., «Mazos Dunduros» un «Apdziedāmās dziesmās». Valodas īsums un vieglums (īsinātie vārdi) un brīvais plūdums ir jau raksturīgi pirmajam lielajam manu ģimnāzijas gadu tulkojumam, kurš gan daudz vēlāk nāca klajā - Puškina «Borisam Godunovam». No maniem biogrāfiem ir ticis atzīmēts, ka šis tulkojums «M. V. Mēnešrakstā» iespiests ap 1900. gadu gandrīz nepārgrozītā veidā pēc teksta, kas rakstīts apmēram ap 1880. gadu, tātad ap 20 gadu agrāk un ap 15 gadu pirms «Fausta» tulkojuma. Gribu aizrādīt arī uz to, ka bērnību un jaunību pavadīju Kurzemes augšgalā un Latgalē, kur izloksnes vēl dzīvas un kur liela daļa it kā manis jaunradītu vārdu tiek tautā lietoti kā seni latviešu vārdi. Arī leišu valodas radnieciskais tuvums tur ir stiprāk sajūtams nekā pārējā Latvijā. Tad - jāaizrāda arī uz to, par ko jau runāts šīs grāmatas sākumā: ka bērnībā un jaunībā un arī vēlāk daudz tiku nodarbojies ar folkloru, etnogrāfiju un valodas studijām. Vecās vārdnīcas, piem., Stenders, vecās dziesmu grāmatas bija no manis daudz lasītas grāmatas. Tā izskaidrojas, ka mana jaunā valoda mūsu valodniekiem, arī slavenajam un nopelniem bagātajam Mīlenbaham, izlikās gan kā sveša, jaunizdomāta no nejēdzīga un iedomīga jaunekļa, bet patiesībā un manā apziņā mana jaunā valoda bija tā pati senā tautas valoda, tikai dziļāk uztverta un saprasta un tālāk attīstīta. Jaunais rakstnieks tautas valodā dzīvojis dziļi iekšā ar visu savu būtni, kamēr vecie valodnieki valodu tikai zināja un pētīja teorētiski un nebija tanī laikā to vēl pietiekoši izzinājuši un izpētījuši. Raksturīgi, ka daudzi veci vārdi, kas atrodami Stenderi, pat Ulmani, mācītiem valodniekiem izlikās kā rakstnieka jaunizdomāti. Kā vispārēja piezīme jāsaka te: valoda kā dzīvs organisms aug un attīstās savos orgānos, savos lietotājos, t. i., tautā un rakstniekos, kamēr valodniēki uzņemas lielo valodas pētīšanas, reģistrēšanas, kārtošanas un sistematizēšanas darbu, kurš ir ļoti svarīgs un cienījams darbs. Bet savu uzdevumu valodnieki pārprot, kad grib uzņemties arī valodas jaunradīšanu un tālākattīstīšanu, ko izdara tautas dzīvais organisms pats. Valodnieku sastādītā un izdomātā valoda - tā ir mākslisks ražojums. «Gētes Fausts un Baltijas Vēstnesis» bija tas raksts, kas ievadīja aizstāvēšanos; sāka to īsti pati «Mājas Viesa» redakcija un izdevniecība, kuras runāja par «Fausta» tulkojuma iespiešanas tehnisko pusi. Par paša tulkojuma principiem, t. i., jauno valodu, bija man jāraksta. Tā šis raksts «G. Fausts un B. Vēstnesis» ir kopējs raksts, kur iesākums un beigu daļa nāk no Dr. P. Zālīša un vidus pēdējie vārdi no manis. «M. V. Mēnešraksta» redakcija un Plātesa izdevniecība bija ar «Fausta» tulkojumu izdošanu uzņēmušās lielu darbu, kuram tanī laikā bija ārkārtēja sabiedriska, literāriska un arī tehniska nozīme. Par literārisko pusi man nepienākas runāt, tas jādara vēsturei; bet sabiedriskā ziņā tā bija lielās vācu kultūras piesavināšanās no latviešu puses un līdzās nostāšanās vecai kultūrtautai. Tas pacēla latviešu tautas pašapziņu un pašsajūtu necerētā augstumā: mēs nu varējām skaitīties, ka piederam pie Eiropas; mūsu literatūrā ieplūda Eiropas plašums. - Tehniskā nozīme bija tikpat ārkārtēja, jo latviešu rūpniecība un tehnika parādīja pirmo reizi, ka tā spēj Latvijā pagatavot tikpat augstus mākslas izdevumus kā Vācijā. Mūsu rūpniecība ieguva pašapziņu un pašsajūtu, kas ievadīja jaunu attīstības posmu. Ar 1897. gadu cīņas ap jauno valodu nebūt vēl nebeidzās. Pirmais uzbrucējs bija P. d., aiz kuriem burtiem slēpās Pērkoņdēls, t. i., J. Dravnieka kgs, slavenais latviešu izdevējs, pirmās latviešu konversācijas vārdnīcas un daudzu krietnu rakstu apgādātājs, kuram ļoti lieli nopelni latviešu grāmatniecībā tanīs laikos un kurš bija vīrs ar plašu vērienu un liela stila plāniem (kā rāda jau konvers. vārdnīca). Uz polemiku viņu varbūt pamudināja zināms rūgtums, ka ārējie apstākļi viņam nebija tik laimīgi bijuši; viņš būtu citādi to pašu darbu padarījis. Kad P. d. uzbrukumi nepanāca savu mērķi un neapstādināja «Fausta» tulkojuma iznākšanu, tad 1898. gadā uzstājās pret to vīrs ar daudz lielāku autoritāti, īsti vislielākā autoritāte valodnieciskos jautājumos - Mīlenbahs, latviešu vārdnīcas sastādītājs. Ne velti «Balt. Vēstnesis» sauca «Fausta» oponentu par «cienījamu valodnieku». Cīņa turpinājās gandrīz visu 1898. gada pirmo pusi, tika vesta no M. kga bez sevišķas kautrības un bez sava vārda atklāšanas un tika nobeigta tikai augusta mēnesī ar pilnu «Fausta» tulkojuma uzvaru, ar M. kga vēstuli, kurā viņš atzinās, ka neesot gribējis «Fausta» tulkojumu «noķengāt», bet aizrādīt tikai uz pieci seši kļūdām. Cīņa ap jauno valodu ieviļņoja plašus aplokus, un tai arī paliekoša vēsturiska nozīme, tā ka īsti būtu vajadzējis attēlot to visā plašumā, t. i., vajadzētu dot ne vien atgaiņas, bet arī uzbrukuma rakstus; vajadzētu minēt arī tos humoristiskos floretu rotaļojumus, ar kuriem tika atsisti pērkoņdēlu un valodnieku smagie vāles sitieni. Tagad šie humoristiskie sīkumi var tikt ievietoti tikai X sējuma humora daļā. Plašāka, aptveroša grāmata par cīņu ap jauno valodu nodomāta tikai vēlākam laikam. Vēl varu minēt gluži personisku piezīmi, ka man nācās šo cīņu par jauno valodu vest visgrūtākos apstākļos: biju cietumā un pirmo gadu trimdā, visu 1898. gadu stipri slimoju, un nelaime gribēja, ka par manu slimošanu dabūja zināt mans oponents - valodnieks M. kgs, kurš nu jo drošāk gāja uzbrukumā. Mans draugs Rūd. Blaumanis bija gribējis mani saudzēt un novērst uzbrukumu pa šo slimības laiku, bet negaidot bija panācis pretējo. Kad es runāju augšā par jaunās valodas cīņu kā par vēsturisku, pagājušu un nobeigtu ar uzvaru, tad man tagad šis teikums jāierobežo un jānosaka noteiktāki. Jā, - mana jaunā latviešu valoda uzvarēja; viņa ir ne vien tagadējā literāriskā valoda, kurā raksta rakstnieki, viņa ir - arī tikusi par oficiālo valodu. Mani valodas jaunradīšanas principi, arī «strupināšana», ir palikuši par vadošiem principiem latviešu valodas pārbūvē un tālākattīstīšanā, kura bija nepieciešama, nodibinoties Latvijai kā valstij. «Terminoloģijas komisijas» radījušas visās zinātņu un dzīves nozarēs daudz jaunu vārdu pēc - toreiz apkarotiem principiem. Jaunā valoda ir noticis fakts, viņa ir uzvarējusi, - bet zaudējis ir tas, kas par viņu cīnījās, zaudējis pilnīgi pēc visiem traģēdijas likumiem. Cienījamā valodnieka pēcnieks lielajā monumentālajā latviešu vārdnīcā bijis tik objektīvs, ka pūlējies izdzēst pēdas par kādreizējo cīņu un tās vedēju un, arī uzņemdams vairākus no apkarotiem vārdiem, ierindojis tos bieži zem «M. V. Mēnešraksta» vai pat citu rakstnieku un ne kādreizējā cīnītāja markas. Lai uzturētu vēsturisko patiesību, paliek pāri sastādīt sevišķu vārdnīcu no vārdiem, kas lietoti manos rakstos un tulkojumos. Bet man pietiek ar to, ka uzvarējusi lieta - t. i., jaunā latviešu valoda, un to neviens vairs izdeldēt nespēs. Darbs ir darīts un paliks. VECĀS STRĀVAS PĒDĒJS GADS apņem veselu rindu referātu un rakstu par Zinību komisijas vasaras sapulcēm, kas tika noturētas 1903. gadā, priekš Jāņiem, 17., 18. un 19. jūnija dienās. Garīgi «vecā strāva» ar šīm sapulcēm izbeidzās, arī faktiski, cik atceros, šīs sapulces bija pēdējās Zinību komisijai, jo revolūcijas priekšsajūta un karš nejāva tām vairs sanākt. Bet vasaras sapulcēm Zinību komisijā līdz tam, 80-to gadu beigās un 90. gados, bija bijusi ievērojama nozīme mūsu tautas garīgā dzīvē. Rīgas Latviešu biedrība ar savām komisijām, sevišķi Zinību komisiju un Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļu, bija centrālā iestāde, kura pulcināja latviešu sabiedriskos darbiniekus; slēgtās komisijās pastrādātais darbs tika klajā laists rakstu krājumos, un plašākai pārrunai tika sarīkotas ik vasaru priekš Jāņiem, kad bija samērā brīvāks laiks lauciniekiem, tā sauktās vasaras sapulces. Te varēja piedalīties visa publika un noklausīties priekšlasījumos un, izsakot debatēs savas domas, varēja līdzi spriest par visas tautas garīgo dzīvi. Teorētiski bija iespēja šim sapulcēm izvērsties par tautas pašdarinātu parlamentu, kas vadītu tautu viņas centienos un mērķos, kas vismaz dotu tautai pārskatus par gada laikā padarītiem sabiedriskiem un garīgiem darbiem. Uz šo pusi dzina attīstību latviešu sabiedrības progresīvā daļa ar «Dienas Lapu» priekšgalā, prasīdama arvien lielāku plašo tautas slāņu piedalīšanos šinī sabiedriskā darbā. Arī šīm vasaras sapulcēm vajadzēja, pēc progresistu domām, tikt par latviešu vispārēju lietu un nenoslēgties t. s. augstākās šķirās. Bet kopš laika jau šī noslēgšanās tendencē bija manāma un sāka ņemt virsroku pār tieksmēm modināt garīgu dzīvi plašākā tautā. Nošķiršanās un noslēgšanās tendences jau ir pašā priviliģēto šķiru būtībā, bet vadošai šķirai jāprot uzturēt tautas kopošanas tendenci; tas tanī laikā būtu bijis iespējams ar Zinību komisijas vasaras sapulcēm. Bet pēdējos gados komisijas vadība lūkoja: aprobežot ij dalībnieku skaitu, ij sapulču laiku, ij referātu skaitu; kas darīja sapulces mamazāk pievilcīgas. Tomēr šī 1903. gada sapulce bija atkal kupli apmeklēta, jo parādījās jau īsti spilgti «jaunās strāvas» uzplūdums, - apmeklētāju lielākā daļa nāca no skolotājiem un progresīvās inteliģences. Tas lieku reizi rādīja, uz kuru pusi būtu bijis jāattīstās šo sapulču vēsturiskai gaitai. Kad pēc mūsu dzīves sastrēguma izraisīšanās 1905. gadā nāca reakcijas. gadi un mūsu pilsonība mēģināja atjaunot Zinību komisijas sapulces, tad tas vairs neizdevās, jo tautas plašākās masas meklēja jau pa citiem ceļiem izeju uz jaunu dzīvi un uz jaunu tautas kopību. Bet arī tā Zinību komisijas vasaras sapulces paliek ievērojama etapa mūsu tautas garīgā kopošanā; viņas ir savā ziņā priekšteces mūsu tautas modernām saeimām; tik mūsu pilsonība savā jaunībā nebija iedomājusies viņu būtībā. Līnija tomēr ir gaiši saskatāma. Lai mēs tagad skaidrāk saprastu, kāda nozīme ir tautas kopošanā mūsu tautas padomēm. Uz šādām pārdomām mani pavedināja pa daļai arī piezīmes, kuras pa 1903. g. vasaras sapulcēm bija uzrakstītas tanīs dienās, bet nebija tikušas uzņemtas manos referātos par sapulcēm laikam - cenzora dēļ. Cik lielu svaru es pieliku šīm sapulcēm jau toreiz, to rāda arī pašu manu referātu gluži neparastais plašums, jo tie parādījās 22 num. «Dienas Lapā», kamēr visas citas avīzes izsmēla visu sapulču gaitu vienā, divos numuros. Nedrukātās piezīmēs teikts: «Atstāstām ļoti plaši un objektīvi, lai pārliecinātu, ka ņemam lietu nopietni.» Es gribēju «vecai strāvai» ļaut pilnīgi izteikties un līdz ar to viņu pilnīgi saprast un pilnīgi pārvarēt. Visos svarīgākos jautājumos, es redzu tagad, ir plaši attēloti «vecās strāvas» uzskati un tiem līdzās visur izteikti mana paša kritizējumi, ij manas pozitīvās domas. Tā ir it kā liela norēķināšanās ar veco iekārtu un ceļa taisīšana jaunai. Manās 1903. gada piezīmēs, par kurām augšā minēju, ir trīs mazas lapiņas, kuras nezin kā vēl uzglabājušās rokrakstu starpā. Tanīs lasu sekošo: «Zinību komisijas vadība (Cīruls) visur atrod pārmetumus; viņai esot par daudz darba. Bet - Zin. komisijai jābūt centram, jākopo visi darbi; nebūs par daudz darbu, ja būs vairāk darbinieku, ja pieaicinās visus, neatstums, neatbaidīs ar neievērošanu; nedzīs uz atdalīšanos, uz kritizēšanu, no malas stāvot. Preses ķildas tiks mazākas un glītākas, jo darbinieku būs no abām pusēm un kopdarbā. Māju lietas pārrunās mājās un tikai ar svarīgām nāks atklātībā, kur tiešām visiem un vispārībai ir interese un daļa.» Tāļākās vēl īsākās piezīmēs minēts: «Zin. k-jā priekšlasījumi par ortogrāfiju, etnogrāfiju, literatūru, grāmatniecību u. t. l., bet kur par    s a i m n i e c i s k o   t a u t a s   s t ā v o k l i?    kur par rūpniecību, amatniecību? kur tautas statistika? statistika iz daudziem pagastiem un miestiem; aizceļotāji. Cik māju pārdotu? kur pilsētu vēlēšanu lieta? pilsētu saimniecība? pagastu saimniecība? skolu lieta? lauksaimniecība, dārzkopība, pienkopība - tikai apskati, statistika ar slēdzieniem. Speciāli temati apstrādāti speciālās sapulcēs, kuras noturamas tanī pat laikā. - Tieslietu, ārstniecības, pedagoģijas nodaļas visvairāk vajadzīgas nekā šahu nodaļas.» Tātad man toreiz bija domātas vispārējas kopsēdes un speciālas par atsevišķiem jautājumiem, kamēr faktiski notika tikai nedaudzas kopsēdes. Man bija domāts arī ilgāks laiks, ne trīs dienas vien, jo viena piezīme saka: «par daudz steidz, jau kopš Veinberģa sākot; daudz pieteiktie runātāji neatnākuši, ja būtu visi referāti ļauti, kas tad?» Apspriežamie priekšmeti man arī bij domāti daudz plašāki - aptveroši visu mūsu ne vien garīgo, bet arī saimniecisko dzīvi - kā tautas saeimā. Tagad varu tikai pabrīnēties par maniem toreizējiem lielajiem plāniem, kuri laikam gan arī man pašam toreiz nelikās diskutējami un klajā laižami, kur nu vēl izvedami. Domas par šiem plāniem laikam tomēr mani nau atstājušas arī vēlāk, jo, kad jau biju trimdā ārzemēs, bet vēl pirms lielā kara, esmu licis Rīgā pārrakstīt visus šos garos referātus par Zin. kom. vasaras sapulcēm 1903. gadā un taisījies tos izdot atsevišķā brošūrā; bet atzīmes par šiem izdošanas nodomiem nau vairs uzglabājušās. Pēc šī pārraksta tagad tiek klajā laists «Vecās strāvas pēdējs gads». Šie atskati uz Zin. kom. vasaras sapulcēm tika rakstīti Rīgas jūrmalā, kādā vecā vasarnīcā Jaundubultos. Aspazija brauca ikdien uz redakciju strādāt, man bij jāapkopj saimniecība, jāizmēž istaba, jāraksta šie referāti un jātulko «Egmonts» - visas labas lietas; istabu mēžot, iedomājos, ka mēžu vecus putekļus arī dzīvē. MAIŅU GADI apņem nedaudzos publicistiskos rakstus, kas sacerēti pēc otrās trimdas pa 1905. gada revolūcijas laiku un sekojošiem visspējākās reakcijas gadiem. Pa šo laiku manas sabiedriskās darbības raksturs mainās; mierīgākā esejistika izbeidzas, moments prasa darbību runās un īsos rakstos, kas uztver un noteikti izsaka prasības, kādas nobriedušas un grib izlauzties dzīves tecējumā. Saprast laiku tagad ir galvenais. Nau telpas plaši iztirzāt virzienus un atsevišķus jautājumus, pierādīt un atbildēt uz ierunām; jāizliek īsi, ko virziens grib, tikpat īsi jāmotivē šīs gribas pareizība un nepieciešamība. Šāda rakstura darbi neietilpst šinī nodaļā, tie uzņemti nākošā, kur sākas jau publicistiskās darbības ceturtais posms. Avīžniecībā šinīs maiņu gados netiku vairs strādājis, mani pilnam aizņēma literāriska darbiba - jo tad rodas «Uguns un nakts» - un politiska darbība, sagatavojot un pavadot jauno kustību. Pa starpām lielā steigā rakstu vēl «Ģirtu Vilku», kuru ierosina straujais laiks; laika noskaņas dzirdu gluži skaļi zem logiem, kur rakstu lugas skatus. Pa starpām arī rakstīts   a p c e r ē j u m s    «K a s   i r   s a t v e r s m e?» pēc Ferdinanda Lasaļa. Jautājums par satversmi bija dienas jautājums tanī brīdī; satversmi jeb konstitūciju pieprasīja tanī pat 1905. gada sākumā latviešu inteliģence savā petīcijā, kuru es tiku izstrādājis un kura ievietota nākošā nodaļā. Raksts «Kas ir satversme?» tika uzņemts no nelaiķa mūsu senatora Gaigala, kurš toreiz bija advokāts Jelgavā un saucās Konstantīns Hiršs; raksts parādījās viņa rediģētā kalendāri uz 1906. gadu (izdevējs Zīslaks). Tagad tas kalendārs nebija nekur citur vairs dabūjams kā vienīgi pie mūsu lielā «grāmatu rūķa» Misiņa, kurš arī to nedeva no rokām, bet lika pieprasīto apcerējumu norakstīt. «Cik grūti tikt pie veciem materiāliem!» saka Vāgners. Kā otro rakstu ievietoju «maiņu gados» 1907. g. sacerētos «emigrantu dokumentus» ar virsrakstu «I z   l i e l o   c i l v ē k u   m ā j u    d z ī v e s». Raksts parādījās mana nelaiķa drauga Augusta Deglava izdotā mēnešrakstā «Auseklis» 1907. g. 2. numurā. Tad jau carisma un baronisma reakcija bija pilnā spēkā, sāka viens otrs pagurt, - tad vajadzēja parādīt, kā lielie cilvēki pārcietuši grūtos reakcijas laikus un «baiļu brīžus», un smelties no viņiem drosmi un izturību. Jauki vārdi un nostāsti bija labi, bet, kad nu tiem neticēja - tad vajadzēja dot dokumentāriskus pierādījumus, un tā cēlās varbūt savādi skanošais nosaukums «emigrantu dokumenti». Bija domāts pasniegt autentiskas vēstules, izteicienos, raksturojumos un tiešos dokumentos. Varēja vēl būt iebildums: «Jā, tie bij senu laiku varoņi; citādas sugas cilvēki; lielos vēsturiskos momentos!» Tad vajadzēja rādīt, ka šie lielie cilvēki ir arī cilvēki kā mēs, - vajadzēja rādīt viņus ikdienišķā māju dzīvē, ne lielos vēsturiskos momentos; tā cēlās rakstu nosaukums: «Iz lielo cilvēku māju dzīves». - Šinī laikā, pirmos trešās trimdas gados, bija man arī nodoms tulkot Marķsa «Kapitālu», visu laiku gatavoju jaunu terminoloģiju saimnieciskiem un sabiedriskiem jēdzieniem, līdztekus sāku arī ievada tulkojumu. Bet beigās citi darbi mani saistīja pie sevis, un arī mani materiālie apstākļi neļāva man uz vairāk gadiem nodoties šim darbam un līdz ai to atsacīties no visiem ienākumiem, jo «Kapitālu» izdot latviski toreiz nebija iespējams. Apmēram ap šiem gadiem, varbūt drusku vēlāk, griezās pie manis kāds krievu profesors Kasteļanskis no Pēterpils ar uzaicinājumu sarakstīt priekš viņa rakstīt krājuma par mazo tautu saimniecisko un kulturelo stāvokli - kādu apcerējumu par latviešiem krievu valodā. Tiku sarakstījis un viņam piesūtijis vairāk lokšņu biezu brošūru; saņēmu arī un aizsūtīju atpakaļ izlabotas korektūras loksnes, - bet tas bija arī viss, ko es par to lietu zinu: nodrukātās grāmatas es nekad neesmu redzējis, tikai pēc gadiem par to lasīju, un kaut kur bija arī minēts mans artiķels par latviešiem. Artiķels bija apzīmēts ar šifru: R. Pētersons. - Korektūras lokšņu dublikātiem vajadzētu vēl būt manos rokrakstos Lugānā. Pie šī darba strādāju diezgan ilgi un ļoti uzcītīgi, jo domāju, ka tas palīdzēs krievu progresīvās aprindas iepazīstināt ar latviešiem. Pēc gan nāca iepazīstināšana, bet gluži citādā veidā. UZ SPĪDOLAS VALSTI jāaizved mūsu ceļiem kopš «vecās strāvas» beigām un «maiņu gadiem». Viss it kā gatavojās uz to. Mazāk abstrakti runājot: attīstības gaita veda mūs uz tautas organizēšanos valsti; dzejnieks kopš laika to paredzēja, Spīdola bija vadītājas simbols, augsta kultūra un humanitāte. Divkārt bija simbols: ilgām un cīņām ceļā uz mērķi un mērķa paša izveidošanai; bija jāpanāk valsts, bija jāmodina uz panākšanu, un - panāktā valsts bija jāizveido uz kultūras un cilvēcības, ne uz varas pamatiem. No garā ilgu un cīņu ceļa palikušas dažas, nedaudzas liecības, izkaisīti dokumenti kā šur tur nenopostīti atlikuši ceļa stabiņi: - rezolūcijas, petīcijas, priekšlikumi, aptvērumi, vēstules, runas, telegrammas, intervijas, īsi apcerējumi, gribas izteiksmes visādos veidos. Visi šie cīņas dokumenti dalījās divās daļās pēc aprādītiem diviem laikmetiem: cīņas pēc mērķa un sasniegtā mērķa izveidošanas. Pirmais laikmets sniedzās no 1905. līdz 1920. gadam, otrais no 1920. g. līdz pēdējam laikam, kurā mēs stāvam iekšā. Pirmā laikmeta dokumenti tiks še uzņemti līdzās īsām piezīmēm; tie uzskatāmi kā vēsturiskas atliekas, uz kurām var vēsi nolūkoties. Otrais laikmets turpret, kurš vēl nau nobeigts un aptver tekošos notikumus un centienus, tik labi šinī daļā neieder, nau vēl diezgan vēsturiski pagājis. Sabiedriska rakstura darbi šinī otrā laikmetā izpaužas visvairāk runās - mūsu likumdevējās iestādēs un dažādās sapulcēs un sabiedriskos izrīkojumos. Lielākā daļa šo runu attiecas uz laiku no 1920. līdz 1925. gadam, un, tā kā viņas visvairāk nodarbojas ar dažādiem kultūras jautājumiem un izšķirošiem momentiem mūsu politiskā dzīvē; tad viņu kopojums tika nosaukts par «p i e c i e m   g a d i e m  l a t v i e š u   k u l t ū r p o l i t i k a s». Tāpat kā šo darbu iekšējs raksturs, tā arī tehniski apstākļi prasīja to izdalīšanu no šī IX sējuma, kuram vajadzēja aptvert visus sabiedriska rakstura darbus. Runu kopojums būtu bijis tik plašs, ka būtu traucējis šīs nodaļas samēru; tāpat kā «Jaunās strāvas» rakstu apmērs būtu ar savu smagumu salauzis visa šī IX sējuma uzbūvi. «Pieci gadi manas kultūrpolitikas» tātad nāks nākošā, papildu sējumā. Paredzēt agrāk šo rakstu apmēru nebija iespējams. Pirmā laikmeta dokumenti no 1905.-1920. g. tiek še ievadīti no kāda vēl vecāka dokumenta, no 1894. gada   r u n a s   Z a ļ e n i e k u    s v ē t k o s,   kurā gaiši izlikta mūsu nākošā laika politiskā programma. Mans draugs A. Birkerts, minēdams šo runu, pēc manu toreizējo biedru nostāstiem attēlo tuvākos apstākļus; es tos būtu attēlojis gluži citādi, un arī mani toreizējie pretnieki, kā paši man atzinās, guva gluži citādus iespaidus, kuri man daudz labvēlīgāki. - Jāatzīmē, ka runa toreiz «Dienas Lapā» tika atreferēta ļoti īsi un nepilnīgi, bet arī tas jau bija toreiz kas neparasts, ka kādu runu samērā tik plaši atstāstīja. Runas referāts bija rakstīts no mana drauga Kovaļevska, kurš bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, rakstīja novelas un dzejas un gleznoja. Vai no viņa gleznām vēl kas būs atrodams, nezinu; viņa dzeju un novelas varbūt varēs cik necik salasīt pa vecām avīzēm. Viņš bija vēlāk Liepājas dienas avīzes redaktors un sava Mēnešraksta izdevējs. Viņa nāve bija traģiska, viņš krita Krievijā. Kovaļevskis bija viens no sirsnīgākiem un skaistākiem cilvēkiem, ko tiku pazinis; viņš bija starp maniem biedriem man īsts draugs. No 1903. un 1904. gada dokumentiem man nav nekas in uzglabājies, tikai no 1905. gada ir palikusi pāri   L a t v i e š u   i n t e l i ģ e n c e s    d a r b n i e k u   r e z o l ū c i j a.   Tā man uzglabājusies manā pirmrakstā krievu valodā, bet krievu laikrakstos iespiesto rakstu neesmu varējis nekur atrast. Cik atceros, rezolūcija parādījās vispirms kādā Pēterpils avīzē un tika laikam pārdrukāta arī Rīgas krievu presē. Latviešu tulkojums vispirms tika iespiests Rāviņa «Pēterburgas Avīzēs», kuras bija toreiz latviešu progresa un brīvības orgāns. Faktiskais redaktors, ja nemaldos, bija toreiz tagadējais mūsu priekšstāvis Dānijā Ducmaņa kgs. Rīgas latviešu presē laikam «rezolūcija» nevarēja parādīties. Man vēl glabājas saburzīts «Pēterburgas Avīžu» numurs, kur nodrukāta «rezolūcija», - tas ir Nr. 29, otrdien 19. (2. maijā) aprīlī; zem avīzes galvas lasāms: iznāk   b e z   c e n z ū r a s. Šai rezolūcijai, kura saucās tā, kaut gan īsti bija petīcija, bija tā nozīme, ka tā ir   p i r m ā   a t k l ā t ā   l a t v i e š u    p r a s ī b a   p ē c   a u t o n o m i j a s:    preses, biedrošanās un sapulču brīvības, latviešu valodas skolās, tiesās un administrācijā, landtāga, t. i., muižniecības varas atcelšanas, visu šķiru vienlīdzības, streiku tiesību u. t. t. Šī rezolūcija spilgti atcēlās no latviešu pilsonības lūguma, lai nedod latviešu tautai nekādas brīvības un tiesības. Var atzīmēt, to, ka latviešu inteliģence toreiz vēl bija progresīva, padodoties brīvā laika spiedienam. Tas bija toreiz. Tāļākais dokuments, kas še ievietots, jau attiecas uz emigrācijas laiku: 1906., Cīrihes emigrantu kolonijā tiku pacēlis jautājumu par   m ū s u    r e v o l ū c i j a s   v ē s t u r e s   r a k s t ī š a n u   un materiālu krāšanu tādai vēsturei. Emigrantu toreiz bija vienā Cīrihē kādi 300, lielākā daļa sociāldemokrāti un «savienībnieki» sociālisti revolucionāri. Priekšlikumu par vēstures rakstīšanu uzņēma ar sajūsmu. Daži, nedaudzi biedri tika man arī iesnieguši savas atmiņas, kuras man glabājas vēl tagad; bet lielākā daļā sajūsma tūliņ atslāba, tiklīdz vajadzēja sākt strādāt. Darbs netika padarīts un guļ vēl tagad nedarīts, bet gaida, kad tik nu ne - uz ierosinātāju kā darītāju. Bet darbs bija domāts jaunā veidā kā kolektīvs darbs. Varbūt atbaidīja šis jaunais veids, jo tā vēsture vēl nekad nau tikusi rakstīta, kā es viņu gribēju rakstāmu. Kad man neizdevās ierosināt uz mūsu revolūcijas vēstures kolektīvu rakstīšanu, vai nevajadzētu, vai nevarētu to panākt ar mūsu tautas brīvības kara vēsturi? Še vismaz ir daži priekšdarbi: izdoti dažādi vēstures dokumenti un rakstītas atmiņas. Atkal pēc vairāku gadu starpas ir daži dokumenti no lielā pasaulskara laika un viņa centieniem. Drīz pēc kara sākuma, 1914. g., Cīrihes kolonijā, kura nu bija jau sarukusi uz kādiem trīsdesmit locekļiem, sanāca uz sapulci un apsprieda   r e z o l ū c i j u   p a r   s t ā v o k l i   E i r o p a s   k a r a   m o m e n t ā,   izteikdama protestu pret vācu sociāldemokrātijas nostāšanos kara pusē. Domu starpības bija diezgan lielas, bet vienošanās tomēr tika panākta. Bija nodomāts rezolūciju publicēt, bet grūtības bija tik lielas, ka tā toreiz laikam nemaz neparādījās klajā; vismaz es netiku to nekur atradis. Rezolūcija pa dažādiem aplinkus ceļiem tika nosūtīta arī uz dzimteni un Krieviju, bet laikam līdz turienei nenonāca. Tā viņa varbūt še nāk pirmo reizi atklātībā pēc vairāk nekā desmit gadiem, kad ir tikai vairs vēsturisks dokuments. Par tiem pašiem un līdzīgiem jautājumiem, kā «Eiropas kara momentā», runā arī nākošie 1915. gada dokumenti,   d i v a s   v ē s t u l e s    -   d o m u   b i e d r i m   u n   d o m u   n e p i e k r i t ē j a m;   pirmā - par vācu biedru atkrišanu no agrākā teorētiskā stāvokļa, par latviešu politisko patstāvību, par jaunu sociāldemokrātisku internacionāli, par jaunu republikānisku federatīvu Krieviju. Otrā vēstule runā pret mazo tautu eksistences noliegšanu, pret disciplīnu un par solidaritāti kā jaunu morāli un par tam piederīgām matērijām. V ē s t u l e   C i v r i e u x   kgm ir arī no 1915. g. un cenšas pierādīt franču presei, ka latviešu tauta ir cienīga patstāvības. Vēstule ir paraugs toreizējiem latviešu emigrantu pūliņiem propagandēt latviešu lietu ārzemēs. Propaganda bija neatlaidīga, prasīja ļoti daudz laika (īsti sakot, visu manu laiku tanīs gados), izlietoja katru niecīgāko gadījumu tikt ārzemju presē. Pieejama izrādījās vācu neatkarīgā sociālistiskā prese, - visiem zināmi neatsveramie nelaiķa Haase's nopelni latviešu lietā; šad tad varēju izlietot arī Šveices pilsonisko presi, piem., «Neue Züricher Zeitung», «Freie Zeitung»; sevišķi pretī nāca franču Šveices laikraksti, kā «Gazette de Lausanne», «Tribune de Lausanne»; arī «Journal de Gén?ve». Kā lieli latviešu tautas draugi jāmin izcilus vecais pasaulslavenais zinātnieks Dr. Augusts Forels, kurš ne velti vēlāk tika iecelts par Latvijas universitātes goda biedri. Blakus var minēt, ka viņa dēls, arī zinātnieks, apprecēja latvieti, studenti Upeniek jaunkundzi. Tāpat izcilus minams Lozannas žurnālists, vecais Gustavs Broehet, kurš bija daudz ceļojis un pazina arī Krieviju, Kaukāzu; izdeva savu laikrakstu un ievietoja arī citos laikrakstos ziņas par Latviju. Minams arī «Gazette de Lauzanne» redaktors Davida kgs. - Francijā sevišķi nopelni latviešu lietā pazīstamajam Meiletam, Doumergam, Seignobosam u. d. c., un žurnālam «Annales des Nationalités». Par propagandu Francijā interesējās sevišķi Ķēniņ kdze, kurai šinī ziņā lieli nopelni. Vācijā lūkoja darīt iespaidu uz presi Austra Ozoliņ kundze, kura vēlāk darbojās mūsu Berlīnes sūtniecībā un līdzi parakstījusi mūsu miera līgumu ar Vāciju; viņa sarakstīja arī dažas brošūras par mūsu lietu. Pazīstamu brošūru «Der Krieg und die Baltische Frage» sarakstīja mans biedrs F. Cielēns (Cinis), kurš bija viens no centīgākiem darbiniekiem tanī laikā; par viņu būs jāmin vēlāk. Tāļākais dokuments «F r a g m e n t s   d` u n e   l e t t r e    d e   J e a n   R a i n i s   à   u n   a m i» tika publicēts jau minētā Gustava Brošē laikrakstā; tā pati vēstule, tikai pilnīgākā veidā, tiek arī še uzņemta. 1916. gadā tika nodibināta Šveices emigrantu aprindās Šveices latviešu komiteja, kura apņēma gandrīz visu emigrāciju; aprija mēnesī viņas orgāni salasījās Castagnol'ā un izdeva še    p r o t e s t u   p r e t   v ā c u   n o d o m i e m   p i e s a v i n ā t   s e v   L a t v i j u.    Protestu es sarakstīju vācu valodā, un tas tika nodrukāts daudzās ārzemju avīzēs: vācu, franču un holandiešu valodās; še tas ievietots kā    P r o t e s t   g e g e n   d i e   a n g e k ü n d i g t e   A n n e x i o n   L e t t l a n d s   un izņemts no jau minētās b. Cielēna brošūras. Ap šo protesta jautājumu cēlās polemika; daži latviešu emigranti un baroni protestēja pret šo mūsu protestu. Arī tāļākās še ievietotās vēstules un avīžu piezīmes attiecas uz dažiem jautājumiem sakarā ar latviešu politisko patstāvību, kamēr «A t s k a t s    u z   k ā d u   n e i z d e v u š o s   s a b i e d r i s k u   m ē ģ i n ā j u m u» atstāsta «Šveices komitejas» iziršanu un aizņem tautības un valsts jautājumus no filozofiska un vēsturiska viedokļa. Vispār jāpiezīmē, ka dokumenti, kas še ievietoti, nau nebūt pilnīgi; lielākā daļa no tiem zuduši, tā ka ievietošanai ir tikai gadījuma raksturs; pat visi raksti, kas avīzēs parādījušies, nau še uzņemti, jo viņu kopā salasīšana bija pārāk apgrūtināta un bieži neiespējama. Beigās ievietotā intervija ir sacerēta no Šveices rakstnieka un žurnālista Ādolfa Saager'a, kurš kara laikā ieņēma progresīvu stāvokli pret vācu ķeizarību un no sevis visādā veidā lūkoja sekmēt latviešu lietu. Viņš Vācijā un Šveicē pazīstams kā romānists un novelists. Ar viņu iepazināmies no avīžu darbības, sarakstījāmies un vēlāk tikāmies personiski, kad viņš pārgāja uz dzīvi Lugānā, Massagno priekšpilsētā. Lugānā toreiz bija vairāki vācu progresīvā (pilsoniska) virziena rakstnieki, piem., Borngrēbers, Stilgebauers u. c. No Lugānas paziņām un draugiem jāmin arī itālieši, piem., vecais Enriko Bignami, kurš pazīstams kā filozofs un žurnāla «Coenobium» izdevējs; «Coenobium» slejās bija ievietotas arī ziņas par Latviju. Tāpat latviešu ziņas uzņēma arī «Gazetta Ticinese» un ievietoja mūsu protestu pret Latvijas aneksiju no Vācijas puses; avīze atzīmēja arī manu 50 gadu piemiņu. Vispār Šveices itāļu prese nebija draudzīga vācu ķeizarībai, kamēr ar vāciem kā tautu, sevišķi ar šveiciešiem, sadzīvo labi. Pēdējā   v ē s t u l e   s i b ī r i e š i e m   ir paraugs diezgan dzīvai vēstuļu satiksmei ar latviešu kolonijām un ar dzimteni pa visu kara laiku, priekš tam un arī pēc tam. Kas gan cits trimdniekam un emigrantam palika pāri kā vēstuļu rakstīšana, lai nepārtrūktu sakari ar dzimteni? Katra vēstule bija kā sīka stīdziņa, kas saistīja ar mājām, vai tad brīnums, ka vēstules rakstīju pa simtiem? Ir laiki, kad tiku rakstījis 1000 vēstules par gadu, Un sīkās stīdziņas noturēja un aizvadīja uz dzimteni. DAUGAVPILS APRIŅĶA VIŠĶU PAGASTA KĀZU IERAŠAS Raksts par «Višķu pagasta kāzu ierašām» iespiests 1890. gādā Eduarda Voltera, Pēterpils universitātes privātdocenta; grāmatā «Материалы для этнографии латышского племени Витебской губернии». I часть: Праздники и семейные песни латышей. Grāmatas priekšvārdā Ed. Volters min arī par augšējo rakstu: «Мы считаем долгом своим изъявить свою благодарность всем лицам, принявшим близкое участие в печатание этих материалов, о особенности же многоуважаемому Ивану Яковлевичу Спрогису в Вильне, пастору Р. Аунингу в Сесвегене (в Лифляндии) и бывшеву моему слушателю, кандидату прав Ивану Христофоровичу Плекшану. Иван Христофорович принял на себя чтение весьма кропотливой корректуры латышского текста и обязательно доставил мне материал по этнографии латышей Вышковской волости Динабурского уезда.» «Mēs skaitām par savu pienākumu izsacīt pateicību visām personām, kas ņēma tuvāku dalību šo «materiālu» iespiešanā, bet it sevišķi: ļoti cienītam Jānim Sproģim (Viļņā), mocītājam R. Auniņam (Cesvainē) un manam bijušam augstskolas lekciju klausītājam Jānim Pliekšānam. - J. Pliekšāns uzņēmās uz sevi ļoti uzmanību prasošo latviešu teksta korektūru un laipni sniedza man materiālus par latviešu etnogrāfiju Višķu pagastā, Daugavpils apriņķī.» Še minētais J. Sproģis Viļņā ir - toreiz jau ļoti vecais - Viļņas vēsturiskā arhīva vadītājs, pazīstamais latviešu tautas dziesmu krājējs, kurš izdevis grāmatu par latviešu tautas dziesmām, rakstīdams latviešu tekstu krievu burtiem. Krievu burtus latviešu un leišu valodām toreiz ļoti centās ievest Krievu valdība; pūliņi latviešu valodai uzspiest šo nepiemēroto ortogrāfiju palika tūliņ bez panākumiem, jo iznāca laikam vēl tikai pāris grāmatu pēc Sproģa mēģinājuma. Lietavā šie mēģinājumi tika ilgu laiku turpināti un tika klajā laistas vairākas grāmatas šādā «kirilicā», t. i., krievu burtiem, - leišiem tika ar likumu aizliegta grāmatu iespiešana latīņu burtiem, un krievu valdība varēja turēt cerību uz uzvaru, jo lietaviešu literatūra tanī laikā bija tiešām vēl ļoti sīka, kamēr latviešu grāmatniecība bija jau tik tāļu attīstījusies, ka nebija izredzes to iznicināt. Šinī cīņā lietavieši tomēr uzvarēja. J. Sproģi pats tiku pazinis un personiski ar viņu saticies tanī laikā, kad pēc augstskolas beigšanas iestājos Viļņas apgabaltiesā par kandidātu uz tiesu amatiem un par sekretāru. Satiksmē Sproģa tēvs bija ļoti patīkams; viņš mani veda savā arhīvā un rādīja senos sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimteņu tiesu aktus un citus dokumentus. Man bija arī tiesība apmeklēt arhīvu, kur tika nodotas vecas aktis arī no mūsu krievu apgabaltiesas. Pats arhīvs atradās senā klostera telpās un tanī pat pagalmā, kurā bija arī apgabaltiesa. Sproģa tēvs bija pazīstams kā rūķis un grāmatu tārps un tā iemīlējies savā arhīvā, ka bija gandrīz no tā nešķirams. Arī svētdienās un brīvdienās viņš mēdza iet uz arhīvu, un par viņu jokoja, ka viņš ar šādu svētdienas darbu gribot visa arhīva sakārtošanu, kura aprēķināta uz simts gadiem, pabeigt par vienu mēnesi agrāk. Man vēl tagad glabājas manā bibliotekā viens sējums «leišu galvenā tribunāla dekrētu», t. i., modernā valodā runājot, apmēram - leišu tiesu senāta lēmumi. Grāmata saucas: Акты издаваемые Виленск. Археографич. Коммиссиею, Том XV. Viļņā 1888. g. Komisijas priekšsēdētājs bija J. Kračkovskis, pirmais loceklis J. Sproģis; grāmata ir 552 lpp, bieza, bet tanī tikai 298 dekrēti, no 1637. gada 7. oktobra līdz 1686. g. 9. jūlijam. Satiksme ar Sproģa tēvu, cik tā man arī bija patīkama, drīz izbeidzās: grāmatas mūs saveda kopā, bet   k ā r t i s   izšķīra - mana vaina, ka es negribēju iemācīties kārtis spēlēt, un krievu sabiedrība bez tām nebija toreiz domājama. Par valodas un etnogrāfijas jautājumiem vienmēr biju interesējies, arī tagad to interesi neesmu pazaudējis - un ar Ed. Volteri daudz tiku kopā strādājis ne vien pie viņa etnogrāfiskiem darbiem par latgaļiem, bet arī par leišiem; tiku norakstījis gabaliem un lasījis korektūru, piem., cik atminos, Daukšas «Postilla»; tur tiku lasījis arī senprūšu «Stas Dröffs», Stēn Druwin - As drowe an Deiwan, Thewan wismosing, kas ast taykowuns dangon bah semmin . . . Bet saveda kopā mani ar Volteri - mani latgaļi, par kuriem jau toreiz, 80. gadu sākumā, interesējos; - meklēdams latgaļu grāmatas, ietiku Pēterpils Zinātņu akadēmijas bibliotēkā; tur mani, kad es rakņājos pa vecām brošūrām, uzmeklēja Volters, kurš bija ziņkārīgs redzēt, kas rokas pēc tik aizmirstām grāmatām un ļaudīm kā latgaļi. - Tā izskaidrojas mans raksts par «Viskoniešu kāzu ierašām». SVEŠĀS VALODĀS ir rakstīti dažādos laikos ļoti dažāda satura raksti; šinī nodaļā uzņemti tikai līdz 1920. gadam sacerētie. Svešās valodās rakstīju jau ļoti agri, agrāk vēl nekā latviešu valodā, jo skolās mācības valoda nebija latviskā, bet vāciskā un vēlāk krieviskā. Tomēr jau skolas gados instinktīvi mācījos latviešu valodu pats uz savu roku; atceros, ka Bīlenšteina gramatika un Stendera un Ulmaņa vārdnīcas bija pastāvīgi cilājamas grāmatas; arī Andreja Stērstes gramatiku atceros. Latviešu valodā arī agri vingrinājos, rakstīdams, piemēram, «lasāmiem vakariem» ģimnāzistu pulciņos. Ģimnāzijā lika vingrināties arī latīņu heksametros. Agri mani ieinteresēja arī krievu valoda, sevišķi vecās biļinas, Ilja Muromietis un tautas dzejnieks Kojcovs, vēlāk Puškins un Ļermontovs. Par leišu studijām, kuras arī sākās jau ģimnāzijas gados un nekad nau atmestas, arī jau minēts agrākās manās piezīmēs. Tā es netiku vienpusīgi iegājis kādā vienā svešā valodā un tiku ar šo daudzpusību taisni aizvests uz latviešu valodu. Svešās valodās raksti no manis parādījās atklātībā pirmo reizi laikam Viļņā, kad tiku līdzstrādājis turienes avīzē «Viļenskij Vestņik», rakstīdams par tieši juridiskiem jautājumiem, jo tolaiku biju sekretārs Viļņas apgabaltiesā. Atceros kādu rakstu par kanclejas iekārtu un par tiesas ierēdņu satiksmi ar publiku; man ar ta bijā kā sekretāram ikdien darīšanas. Toreiz projektēju arī kādu instrukciju kanclejas ierēdņiem par šo jautājumu un pūlējos savākt paskaidrojumus pie likuma noteikumiem par kanclejām; šie noteikumi tad būtu tikuši izdoti līdz ar komentāriem. Plāni palika dzīvē neizvesti. - Šī darbība krievu avīžniecībā attiecas uz 1888. un 1889. gadiem. Gadu vēlāk, 1890. g., būdams uz laukiem Latgalē, tēva nomātās muižās Višķu Vasiļevā un Jasmuižā, sarakstīju krievu valodā uz prof. Ed. Voltera uzaicinājumu apcerējumu par kāzu ierašām Višķu pagastā. To pašu vasaru vai vēlāk apbraukāju arī tuvākos pagastus, zīmēdams vecos latviešu pilskalnus. - Jāatzīmē še, ka apcerējums par Višķu kāzu ierašām tiek še reproducēts fotogrāfiski gluži tādā pat veidā, kā tas iespiests Dr. Ed. Voltera grāmatā. Vairākus gadus vēlāk, kad jau biju bijis aizgājis no «Dienas Lapas» un apmeties Jelgavā, ap 1896. gadu, tulkoju vācu valodā Aspazijas «Vaideloti» un «Saules meitu». Tad arī gribēju rakstīt garāku apcerējumu par latviešu literatūru, lai līdzinātu tai ceļus vācu pasaulē. Vācu avīzēs Latvijā netiku strādājis līdzi; tikai būdams Berlīnē 1896. gadā, strādāju pie turienes avīzēm, sevišķi Lokalanzeigera; tuvāk par to laiku rakstīts augšāk. Vāciski rakstīju vēl vēlākā laikā, trimdā Slobodskā, kur biju uzņēmies tulkojumus priekš kādas vācu izdevniecības Berlīnē. Trimdas laikā Slobodskā iesāku arī rakstīt krieviski, tulkot Aspazijas «Zaudētas tiesības»; krievu biedri mani uz to mudināja, bet no tuvas puses apšaubīja manu krievu valodas prašanu kā nepietiekošu literāriskiem darbiem. Beigās šinī nodaļā uzņemtas vēl manas dzejas, kas rakstītas vācu valodā; tās attiecas laikam uz 1896. un 1897. gadiem. Pēc tam vāciski gan netiku vairs rakstījis līdz pašam pēdējam laikam, kad jau še dzimtenē uzņēmu atkal uz izdevēja A. Gulbja aicinājumu «Zelta zirga» tulkošanu un nobeidzu 1922. gadā. Aspazija man liek tagad tulkot vāciski «Uguni un nakti», bet mani baida darba lielās grūtības. Viņa pati man rādīja spožu piemēru ar savu «Jāzepa un viņa brāļu» tulkojumu, bet, kad man šim vāciskam darbam jācenšas tikt līdz, tad tas mani baida vēl vairāk. ASPAZIJAS «VAIDELOTE» UN «SAULES MEITA» tika tulkotas apmēram vienā laikā un vietā, cik tagad atceros, Jelgavā, pēc manas aizejas no «Dienas Lapas», 1896. un 1893. gados. Daži atsevišķi skati no «Vaidelotes» bija tulkoti jau agrāk no pašas Aspazijas un ļoti patika visiem, kas ar tiem iepazinās; vispār tika atzīts, ka vācu valodā panti izklausoties vēl jaukāk nekā oriģinālā. Vācu valoda Aspazijai un man, mūsu pirmā iepazīšanās laikā, bija parastā sarunu valoda; tanī laikā vācu literatūrā bija jauns, spēcīgs uzplaukuma laikmets, jaunais reālisms pārvaldīja visus prātus; vācu valodā arī nāca mums pirmās ziņas un mācības par sociālismu. Bet jaunais vācu literāriskais reālisms, gan mani valdzinādams, nespēja man aptumšot skatu un aizēnot jauno latviešu reālismu un skaisto poēziju, kura man bija tik tuva Aspazijas personā. Aspazijai jau agrāk par mūsu lasītām vācu reālistu grāmatām bija tik spilgta reālistiska luga no pašu latviešu dzīves kā «Zaudētas tiesības». Šī luga man bija zināma viņas agrākā versijā; kas bija daudz intensīvāka un dzīvei tuvāka nekā vēlākā, cenzūras dēj apstrādātā un palēninātā drāma, kāda tika beigās no teātra pieņemta un izrādīta. Kur nu vēl «Vaidelote», kurai nekā ne tuvu līdzīga vācu valodā nebija atrodama. Tādas poēzijas, tāda dramatiska spēka vācu jaunais reālisms neattīstija. Kas dabiskāks, kā tulkot šo darbu un laist viņu rindā jaunajā vācu poēzijas dārzā? Tulkojums tecēja aši uz priekšu, bet  uznira ideja šo to grozīt tekstā, raksturos un situācijās; tā apstājos sevišķi pie otrā cēliena. Tāļākie cēlieni gan tika tulkojumā nobeigti, bet laiks bija tik nemierīgs, ka ceturtais un piektais cēliens palika skaidrā nepārrakstīti. Tā viņi vēl šobrīd guļ nepārrakstīti; arī izdodot šo sējumu, nebija laika pārrakstīt visu lugu, un tā tulkojumam vēl jāparādās kā fragmentam. Tanīs pat gados, 1896.-97., bija priekšlikums no kādas vācu apgādes izdot vāciski «Vaideloti», bet sarunas - es tagad nezinu vairs kādēļ - apstājās, un tā «Vaidelote» vēl diemžēl tagad nau pieejama vācu lasītājiem. Par lugu interesējās ļoti arī nelaiķis vācu dzejnieks Viktors Andrejanovs, bet tanīs gados viņš mira. Uz tulkojuma nau atzīmju par laiku, kad tas rakstīts, bet pēc kādām izrīkojumu programmām, uz kuru muguras puses rakstīti daži tulkojumu panti, var spriest, ka tie sacerēti februāri 1896. g.; viena programma ir no 25. februāra, kad notiek Ādolfa Alunāna benefice, uzvedot «ar jaunām kuplejām pušķoto» lugu «Visi mani radi raud». «Pie šis izrādes piedalīsies kā viesis iecienītais raksturu komiķis Zvārguļu Eduarda kgs iz Rīgas.» - Tagad es domāju, ka «Vaidelote» tulkojama bez kādiem lielākiem pārgrozījumiem tekstā; tiklīdz būs pabeigti šie sējumi, gribu stāties pie «Vaidelotes» izdošanas. Varbūt tanī pat Jelgavas laikā, varbūt arī Slobodskas trimdā man tulkotas vāciski arī Aspazijas «Zandētas tiesības»; tulkojumā trūkst tikai ceturtā cēliena. Bet rekonstruēt šo tulkojumu nāksies grūtāk, jo manuskripta papīrs ir - aiz nezin kādiem cēloņiem - diezgan sabirzis un pieskaroties lūst; trimdas laikā jau nereti rokraksti un grāmatas tika norakti zemē, kur dažs labs raksts arī palika zemē kā kapā tiešā nozīmē aprakts. Jelgavā tika arī iesākts Aspazijas «Saules meitas» tulkojums, un pie tā tiku strādājis, kā redzu no atzīmēm, maija, jūnija un jūlija mēnešos 1896. gadā; bet arī tā ne pirmais dziedājums netika galīgi pabeigts, un tas bija jāizdara šo vasaru 1925. gadā. Bet tad arī es tā ieinteresējos par šo dzidro un spēcīgo dzeju, ka nespēšu to atstāt netulkotu, lai tas notiktu kad notikdams. Arī «Saules meitā» tulkojums dažās, gan nesvarīgās, vietās nesaskan pilnīgi ar oriģinālu pēdējā izdevumā, bet nesaskaņas laikam izskaidrojas tā, ka Aspazija pati bija vēlākos izdevumos šo to grozījusi pret pirmo, no kura es tiku tulkojis. Ja labi atceros, V. Andrejanovs bija gribējis tulkot «Saules meitu»; viņš par to ļoti sajūsminājās. Andrejanovs tulkojis vairākas latviešu tautas dziesmas un izdevis mazā grāmatiņā; viņa «Saules meitas» tulkojums būtu izcēlis visas dzejas skaistumus un būtu to nostādījis īstā gaismā, iecēlis Eiropas saulē, kur tai ir īstā vieta. RAINIS Skolas un studiju gadi 1882-1886 1882. gads DIENASGRĀMATA [Pirms 28. marta] [Trejāds var būt cilvēka dvēseles miers un nemiers, trejādā stāvoklī cilvēks var justies. Viņa dzīve rit mierīgi, un viņa dvēsele, tāpat viņa dzīvība nonāk trejādā dabiskā uzbudinājumā. Viņš jūtas, ja arī ne laimīgs, tad tomēr apmierināts. Raugoties savā iekšienē, tā viņam šķiet kluss, mierīgs ūdens, viņš redz sevi savu līdzcilvēku virzītu un spēj pa īstam arī saprast savus spēkus, panākumus, ko viņš ar tiem sasniedz, un savu stāvokli. Tā viņš redz sevi, ja arī ne paceļamies pāri visiem pārējiem, tad tomēr ir viens no labākajiem starp viduvējiem un ar savu vietu, ar visu pasauli ir apmierināts. Bet viņa dzīve var arī ritēt uz priekšu, viņš var arī ne vienmēr būt apmierināts ar tās ceļu, ja vien viņš iekšēji jūtas apmierināts, ja vien viņš reizē ar cilvēku nicināšanu iegūst arī uzmanību un goda parādīšanu un par savu rīcību nejūt lielus sirdsapziņas pārmetumus, arī viņš jūtas labs cilvēces pilsonis, un abi ir vienādi tajā ziņā, ka jūtas apmierināti baudīt tā saukto pasaulīgās pašapmierinātības laimi, tā pa īstam izbaudīt savu laisko omulību. Tie ir tie pirmās pašķiras cilvēki, kas, protams, nekad nav bijuši lieli talanti, nekad nav domājuši un veikuši kaut ko lielu, patstāvīgu, bet kuri tomēr, stāvot aiz gara un darba milžu muguras, kā kalpojoši rūķīši uzlasījuši vienu otru graudiņu no lielo priekšgājēju sēklas, dara viņu darbu, izvērš to un dažādos veidos noder talantam kā apzināti, pareizāk - neapzināti, darba rīki. Ir arī tādi gara drusku lasītāji, kas no tām, turklāt ar savām piedevām, izcep ko jaunu. Protams, viņu nopelni nav noliedzami, jo bez viņiem talantu ērkšķainais ceļš būtu vēl grūtāks, un gudrais Cicerons un Plīnijs jaunākais, nav atmetami un iznīcināmi. Bet viņi nedrīkstēja aizņemt ceļa sagatavotāja varoņa pakāpienus. Tāds būtu pirmais cilvēka dvēseles stāvoklis, mazo un viduvējo talantu stāvoklis.] Priekš lieldienām rakstīts. 82. (140634/1) Priekš lieldienām. 82 [Jautrs un priecīgs es vēl biju pirms mirkļa, pasaule likās ne tieši smaidām, tomēr arī ne pelēki ietīta. Dzīve ritēja tik klusi, vienmuļi tālāk; dažreiz uznāca priecīgas dienas, un viss tad atmirdzēja gaišāk, viss man likās tikpat priecīgs, cik priecīgs biju es, un, ja es šad un tad sastapos ar bēdām un nelaimi, tad uztraucās mana līdzjūtība, pats es bēdāju maz. Es jutos ar pasauli izlīdzis, es biju izpildījis savu pienākumu, biju apmierināts ar sevi, vārdu sakot, ar visu. Man likās, ka šis omulīgais stāvoklis nevarētu nekad mainīties, it kā pat nekas iedomājams nebūtu, kas varētu mani izraut no šī sapņa. Es biju brīvs, es varēju rīkoties pēc patikas, kā vien gribēju, likums man nebija barjera, jo es to izpildīju. Es nejutu cilvēku vājumu, jo es jau varēju sasniegt visu, ko gribēju, tādēļ, un kamēr es gribēju tikai to, ko varēju. (Es biju arī izlīdzis ar manis paša dievu, es varēju dažreiz ticēt arī kristiešu dievam, bet par atstatumu starp dievu un mani es nedomāju.) Es biju iekritis it kā saldā snaudā, kas man māžoja priekšā skaistus tēlus. Un, ja tad uznāca ļaunākas dienas, es sev palīdzēju tikt pāri arī tām, es bēdāju maz par tām, un viss nelādzīgais man nebija gandrīz nekas cits kā nelabs sapnis miegā. Tā bija apmierināta vīra dzīve, kaut arī ne gluži idilliski laimīga dzīve, tas bija ar sevi izlīgušas sirdsapziņas, apmierinātas dvēseles stāvoklis. Bet šis omulīgais (vēl vairāk), laimīgais stāvoklis nevilkās ilgi. Es neaizstaigāju tālu pa puķaino klajumu spožajā saulē. Domās, savā laimē nogrimis, es nemanīju dziļo purvu, pie kura es biju nonācis. Un pēkšņi man uzbruka nelaime: es satrūkos un paskatījos apkārt - pie debesīm šad un tad pacēlās tumši punkti - tā bija mana sirdsapziņa. Es nepiegriezu tai vērību, es vēlējos aizsapņoties atpakaļ skaistajā klajumā (bet es biju aizgājis jau pārāk tālu), aizvērtām acīm, prātā ieņēmis klajumu, es skrēju pretī purvam un grimu no jauna un jo dziļāk zemē. Krampjaini es mēģināju sapnī izjust laimi, bet arvien spēcīgāki kļuva sitieni, pēkšņi es atmodos no sapņa un atvēru acis, kad līdz kaklam atrados purvā un dubļos. Tagad, plaši ieplestām acīm, no šausmām bāls un sastindzis, es redzēju sevi guļam riebīgajā purvā, un tādēļ, ka es nebiju pamanījis pamazītnējo bojā eju, tā man šķita jo briesmīgāka, jo neizskaidrojamāka. Es pēkšņi biju nogāzies no mākoņiem un izraidīts pazemē - mans augstais, laimīgais stāvoklis ar vienu triecienu bija pagalam. Cilvēku cieņa bija pārvērtusies nicināšanā un izsmieklā, visur man pretī ņirdza riebīga karikatūra, miroņa galvaskauss rādīja kailos kaulus, un man likās, ka visi ar šausmīgu izsmieklu man uzsauktu: "Nožēlojamais muļķi, tu iedomājies sevi līdzīgu godīgiem cilvēkiem, tu gribēji, negodīgais, pacelties tik augstu, tādēļ tu tagad vārties dubļos un čūsku inde pil tev virsū." Viss mans vājums, ko agrāk tā noliedzu, ņirgādamies iznāca manā priekšā kā Herkuless, es padevos spēkiem un nespēju pakustināt ne locekļa. Un briesmīgs pērkons ar savu balsi likās mani pazudinām: viņš izgudroja visas manas vājības, radīja manus grēkus, kas nevarēja atrast nekādu žēlastību. Es pat neiedrošinājos cerēt uz piedošanu, uz piedošanu ne dieva, bet cilvēku priekšā, jo man likās negodīgi tagad, kas es biju nelaimē, atzīt dievu, ko agrāk biju nicinājis, un es to nedarīju. Bet arī tā man šķita lielība. Vai tu, nožēlojamais, drīksti noliegt dievu? Vai tu drīksti atstumt viņa žēlastību? Tūkstošiem šaubu, tūkstošiem pašradītu nolamājumu, klusu pārmetumu strāvoja caur manām krūtīm un šausmīgi grieza manā bezsāpju sirdī. Un, ja es gribētu nomierināties, es atkal visu izlabotu, es strādātu tāpat kā citi, tā man nebija nekādu cerību. Vai tad tu, nožēlojamais, vari atkal pacelties no sava purva? Un vai es gribēju atrast vidusceļu? Es it nemaz to neievēroju, ļauju tam iet, ]auju tam būt, kā tas grib, un tā tas ved tikai vēl dziļāk. Un tā nomierināties pats es taču arī nevarēju. Kā gan vīrs, kas iestidzis purvā, sacītu - nomierinājies? Ak, citi, varbūt, ir pavisam nogrimuši, es tikai līdz kaklam - vai varbūt lai tas paliek? Varbūt es no tā izkļūšu pateicoties kādam gadījumam? Bet pašam jau viņam nav spēka tikt tālāk. Izmisis es žēlojos un uzticos saviem spēkiem, ka tie mani atkal sagrābs, taču - vai tu, vaininiek, vari uz to cerēt, ar tiem jau tu panāci savu krišanu. Izmisis, briesmīgs kliedziens izlaužas no izmocītās dvēseles, man svešs, un tomēr es to zinu. Vai man bailīgi jāatsakās no savas lietas? Vai manai nožēlojamajai dzīvei jāizdziest, lai tikpat necienīgi, kā esmu dzīvojis, es arī nomirtu? Un es nebaidos no briesmīgajām sekām, es raugos tagad uz bildi pie sienas, un šī doma ir uzvarēta. Bet kas tad man jādara? Jautājumi un šaubas, pārmetumi un izsmiekls, nespēks un sodība - viss saplūst kopā par dvēseles elli, jo briesmīgāku par to nevaru iedomāties, kā vien šīs drausmīgās bezpalīdzības veidā.] (23103/15) [Pirms 24. jūnija] Priekš Jāņiem. 82., lasot Stavenova durch d. Zeitung. [Nav gan nekā riebīgāka un sevis pazemojošāka par rupju mīlu, kura pastāv vienīgi dzīvnieciskajā, zemiskajā iekārē. Meitene, kura skrien pakaļ klaidonim kaisles dēļ, necildina mīlu - viņu mudina rupjā, riebumu izraisošā dzīvnieciskā mīla. Ja viņa bezjūtīgajam tēviņam ļauj sevi sist tikai kaisles dēļ, tad viņa ir sasniegusi viszemāko cilvēcības pakāpi, jo dzīvnieciskais viņā ir tik ļoti apspiedis visu garīgo, krietno, ka viņa mums vairs neizraisa līdzjūtību, bet gan riebumu. Vispazemojošākie stāsti, visriebīgākie, nav tik atbaidoši kā šāda kritusī. Pat dēmoniskajam, pat visļaunākajam ir pašam par sevi kaut kas labs, saprotošs, pacilājošs, bet tas saceļ tikai riebumu un arī nekad nevar mūs interesēt.] (140634/1) Laiks priekš Jāņiem. 1882. [Vajag sevi pavisam objektīvi novērot, tad var daudz ko atklāt, daudz ko noskaidrot, daudz ko prasīt. Novērojot objektīvi tikai vienu, vienalga kuru rīcību, vienu izteicienu vai domu, ņemot pie tam palīgā savu "es" 3. personu, ļoti viegli var sevi pieķert. Man, piem., (visvairāk pie manis paša) tik bieži bija citu cilvēku uzpūtība, un tā daudzreiz es pats atjēdzos, ka to vai to sacīju vai darīju aiz tīras muļķīgas uzpūtības. Mana "es" 1. persona (pret kuru, tāds ir mans un visu pārējo pamata uzskats, strīdas citas personas, bet pie kuras tomēr neapzināti atgriežas atpakaļ, kaut arī tā nebūt nav tā cieņpilnā) ir gan tā vissliktākā, jo tā vienmēr ir vislabākajās domās par sevi, un, kaut arī 2. persona tai pierādījusi nepatiesību, tā tomēr klusībā saka: tik )auni jau nav, tu esi labs cilvēks. Un bieži vien šo 1. personu apkaro 2. (sirdsapziņa), kura grib patiesi tikumisko, bet kura diemžēl pārāk bieži tiek apklusināta un kurai tad vienīgi 3. persona dod perspektīvas un smejas par 1-ās uzpūsto muļķību un 2-ās tikumisko nespēku. Bet visļaunākais ir tas, ka šai 3-ai neklausa, viņa ir tā prātīgākā, jo pati neņem dalību, ir bezpartejiska un tātad var mierīgi apdomāt. Tikai šī 3. persona ir atklājusi daudz kļūdu, kuras tā cenšas labot. Par visām lietām tās ir: rakstura trūkums un rakstura vājums, slinkums, niecīgas darba spējas, nepatiesība un citas skaistas māsas. Bet viskaitīgākais ir gribas vājums, jo tas paralizē katru spēku. Tad šī nepiedodamā tieksme uz izmišanu, kas rada vienīgi slinkumu un nespēku. Bet "pietiek", saka 1. jau atkal, un ir neiespējami visu izlabot.] * [Kādēļ es vienmēr sevi apmeloju? Kādēļ es sev liekuļoju un apgalvoju, ka ir brīvība, tēvzeme, mīlestība un vēl citas tamlīdzīgas skaistas lietas? Es taču tām neticu, vismaz ne stingri un pastāvīgi. Es jau gan dažreiz apgalvoju, ka tikai uz gudrību dzīvē jāraugās, ka nav jābaidās ne no kādiem līdzekļiem, bet arī sliktus darbus nedrīkst darīt, kad tie der tikai acumirklim, bet vēlāk kaitē - nav gudri aizstāvēt savas tiesības pret stiprāko, nav gudri nogalināt, ja tiec tūlīt pieķerts, - un vēlāk man atkal izrādās muļķīgi un komiski visu savu eksistenci dibināt uz meliem. Tā dažreiz es daru vai saku kaut ko - bieži pilnīgi pret savu gribu, kas nav taisnība, lai atkal sevi ar izlikšanos maldinātu, un tad es atkal domāju, kādēļ šeit meli? Vai tad nekad tu nespēj sacīt īstu patiesību, arī tur, kur tu biji jau iesācis patiesību runāt?] ______________ [Nu jau es esmu pa daļai pārstājis uzskatīt pasauli un cilvēkus par neko, tagad es pats sev šķietos nekas, ienīstu sevi uz vispamatīgāko, jā, tik ļoti, ka pat nevaru to pasacīt vārdos. Brīžiem atkal (un tagad kopš Lieldienām tā ir pastāvīga doma, kurai dažreiz pāri paceļas citas nomierinošākas, bet kas vienmēr ir pirmais pavediens, tumšā aizmugure) es ticu, ka mani spēki kļuvuši vājāki un tādēļ neesmu ne uz ko spējīgs, bet, ja man atkal jāsaka patiesība, tad: nekad es vēl neesmu tā īsti savus spēkus izmēģinājis. Te vainīgs slinkums, tas nelaiž mani pie spēku izmēģināšanas. Es mierinu sevi un bēdājos, turklāt vienmēr saku - es jau nevaru, ir smieklīgi, ka es kaut ko mēģinu. Un vai visa šī fantazēšana nav mazdūšība?] ___________ Atēna beidza un aiztika viņu ar zeltītu zizli Tādi viņš teica un bučoja dēlu. [Priekš kā strādā? Priekš kā dzīvo? Lai vēlāk varētu ēst un gulēt? Un ēd un guļ kālab? Priekš kā dzīvo? Vai visu jaunības laiku negatavojas uz to, lai vēlāk kļūtu par aptiekāru vai tirgotāju. Vai kurpnieku? Un vai visi šie ļaudis negatavojas iegūt naudu, lai vēlāk varētu dzīvot, tas ir, atpūsties un gulēt, un nevarētu dzīvot? - Gulošais nedzīvo. - Ja tas būtu cilvēka mērķis, tā dēļ tiešām neatmaksātos dzīvot, jo būtu taču labāk novelt no kakla šo vieglprātīgo dzīvi. Vai varbūt ir pienākums dzīvot tādēļ, ka tas ir ieradums, tādēļ, ka reiz nu tu esi?] (23103/12-13) [Aprīlis-augusts] [Un turklāt notikums dārzā, un Arkādija izturēšanās, kurš savam tēvam dzejnieka vietā dod kaut kādu Bīhneru tikai tādēļ, ka arī tas ir praktisks. Tas ir smags trieciens tēvam, kas redz sevi dēlēna pamācītu. (Par atpalikušiem tas viņus sauc pat dēla priekšā.) Tikai tēvs ir par daudz vājš, un tāds pretinieks kā Pēteris atnes viņam vienīgi mieru. Tas viens ar pistoli, un tas otrs sapņo par klusuciešanu un padodas savam liktenim kā dieva zaimotājs. Viņš noliedz mākslu un poēziju, viņš satriec, bet neceļ, tā neesot traģēdija. Bet kas bez tā būtu pasaule? No māņticības (vistumšākās) viņi gribētu izraut tautu, bet apspiest tagad ticēšanu dievam nebūtu praktiski, pēc tā jau viņi cenšoties. Valstij un tautai palīdzēt ir ļoti slavējami, bet to tikpat labi var panākt, nebūdams nihilists, un arī, ja pats šo tautu neienīst, bet jūt tai līdzi un to mīl.] _________ Базаров [parādās kā atbaidošs, riebumu un nožēlas izraisošs ciniķis. Viņš uzsver cilvēku dzīvnieciskās īpašības, grib izraidīt no dzīves visu augstāko mākslu un zinātni {patieso, cildeno zinātni, piekopj tu saukto praktisko) un tikai cilvēka instinktīvās, dzīvnieciskās tieksmes atzīst par derīgām. Tikai dažreiz, kad viņš uzstājas ar zemākā (māņticības) nonicināšanu, viņa cinisms neiedarbojas tik riebumu izraisoši. Viņš nepiekrīt it nekam poētiskam jau tā diezgan tukšajā dzīvē un visriebīgāks parādās savā mīlestības uztverē. Tā viņam nav nekas cēls, bet [teikums nav pabeigts.] Ko lai es domāju par Bazarovu-nihilistu? Vispārējais iespaids man ir pretīgs (varbūt arī vainīga tikai mana mazdūšība un tieksme pēc vecām formām). Veco tikumu atmešana visumā taču ir uzdrīkstēta, un kļūst pretīgi, kad viņš drauga tēvu (un līdz ar to arī savu pašu) ciena ne tā, kā viņam to vajadzētu. Viņš esot labs cilvēks (bet bez galvas), viņš darījis pareizi, neapprecēdams Feņičku (viņš noliedz laulību), un daudzos citos gadījumos (saimniecībā vienmēr izcēlis slikto pusi). Vai viņš drīkst dēlam, bērnam (bez noteiktiem principiem kurš vadās pilnīgi no viņa), kurš viņam daudz ko neatbild, teikt acīs patiesību? Viņa māņticības un daudzo nesakarīgo formulu atmešana, viņa cilvēciskās dzīves nicināšana parādās gan kā lieliska, velnišķa, bet pilnīga poēzijas un visa augstākā, skaistā noliegšana un iznīcināšana, kas izdaiļo dzīvi, gan kā tāda, kurai neviens īsti negrib patikt. Un kurp gan tas arī novestu, ja atnestu katru blēņošanos, katru niekošanos? Vai tad nebūtu jāaizbēg arī priekam kā [Annai?]. Bērni un dzejnieki taču ir labāki, jo viņi ir gudrāki, jo arī viņi var pacelties līdz cēlajam, līdz šausminošajam un arī viņiem jāpārceļas uz šo briesmīgi praktisko un zemiski praktisko. Bet, ja viņam būtu jāienīst viss, pat radniecības saites - tās ir kaut kas cēls - varētu to darīt, bet no cēlā līdz smieklīgajam ir tikai viens solis. Un tā viņš visa cēluma dēļ parādās smieklīgs, viņš ir muļķis, kurš grib smieties par pasauli un dievu (tas ir tāpat, it kā suns gribētu ienīst savu kungu, tādēļ ka tas viņu per).] (23103/14) 31. aug. 82. Šodien atkal pats sevi mānīju un apmeloju, tik uz kādu mazu laiciņu rādījās, it kā nu patiess būtu, bet nu liekas, atkal būšu tik mānījies. Mani saprata un pārvaldīja laiciņu domas, ka es būtu sirds dziļumos ideālists, dziesminieks, kas dziļi jūt, kas var iekarst, dabu uzlūkojot, cilvēks, kas sāk ticēt, ka ir pasaulē arī kas jauks un labs ronams. Riebās man pārsmējumi par labo un skaisto, par dzejniekiem (kā mani dēvēja, jo es to brīdi biju un citād likos kluss, domīgs) un par dzejisko, kaut ar nevaru noliegt, ka arī citām reizēm man nepatīk skaistā un labā nicināšana, bet es tad tomēr ciešu klusu un - tā mana lielākā nelaime - nevaru vajadzīgā, beidzamajā acumirklī pārstāt smieties un teikt mana paša labāko pārliecināšanos, teikt, ka es nemīlu tādas nievāšanas, teikt, ka es pats ticu skaistumam un viņu cienu. - Tad atkal sāku baiļoties pats no sevis un no citiem, jo nu biju atkal melis, briesmīgs melis, kas pats savai nelaimei sevi apmelo, kas dziļi aizskarts no šīs bēdas, kas pats sevi nicina un melodams sevi ciena. Domāju visu dienu daudz un dažādu, īpaši pilsdrupās un Pērsē, un, mājās pārbraucis, radu vēstulē no mūsējiem piemēru saviem meliem, kritiku par Jurjānu. Skolā braucot, biju apņēmies mest kūkošanu un dzejošanu pie malas, līdz šim vēl pa druskam turējos, bet tagad viss pagalam, tas pats posts un tukšums, tā pati muļķība un melošana. (140634/2) 19. sept. 1882. vakarā Par ko es nevaru tā izsacīt savas domas, par ko man neiznāk dzeja iz manām sirdssāpēm? Es tanī laikā, kad šīs neticīgās dēmoniskās domas mani mocīja, nieka nevarēju rakstīt, viņas mani pārvarēja, nospieda, padarīja nelaimīgu, bēdīgu, beidzot muļķi un visgalīgi ikdienišķu cilvēku, kas glupā iedomā grib būt dzejnieks, un kam ikviena spēka trūkst. Šīs domas un mani nelaimīgie spēki un vēl tā griba dzīties pēc slavas, pēc dzīves, pēc prieka, tas mani izpostīja, tas izdzēsa ikvienu dzirksteli no prāta, ikvienu dzejas spēku, ja tāds man pavisam bijis, tas mani padarīja par nelaimīgu muļķi. Es domāju vēl tagad tos pašus spēkus esam, kas senāk bija, un, savas samaitātās smadzenes mocīdams un dzīdams uz domāšanu un dzejošanu, viņas daru galīgi vājas, un, ja tas tā tāļāk ies, es netikšu vis ārprātīgs, - jo tur vajaga būt stipram cilvēkam, bet tāds gļēvs nīkuls, kam labākās sulas un asinis izputējušas. Jau tagad ne tik vien iedomas spēks zudis, bet arī atmiņa, tā ka sacītais vārds otrā acumirklī jau nezināms. Ko man, muļķim, tur pretim darīt? Skumjošana esot nelaba, bet jautrība negrib īsti nākt un viņa arī izskatītos gauži muļķiska. Domāšana nelaba, bet uz to jau dzen mani paša iedoma. Kur te lai glābties? Muļķam man būs jāpaliek, kaut arī briesmīgi negribas. Viss jau uz tam ir gatavs, prāts zudis, domas nāk tās pašas, kas senāk bijušas, un, ja neiet uz priekšu, jāiet atpakaļ. Dažas no agrākām dzejas muļķībām sāk nākt atmiņā, un sāk gandrīz patikt, es apmeloju sevi pašu un citus vēl vairāk kā senāk, un no šīs nelaimes nevaru attikt vajā. Redzams, ka labi nevar iet, cerības nekur neredzēs. (Es, p[ar] p[iemēru], cerēju caur izbraukšanu Koknesē pajautrinā[ties], šādi iznāca.) Redz kā, par piem., vecās domas atgriezās. "Cik jauki senāk bija, kad vēl biju smuks, jautrs bērns, kādas cerības ļaudis turēja; cik jauki pēc bija, kad dzejoju īsti iz sirds, nepiespiests un nedzīts, kad domājos dzejnieks esam; un cik nejauki tagad. Jautrība pagalam, viņas vietā slinka skumība un palaikam muļ[ķiski] neizsakāmi glupa smiešanās, jeb paštaisīta nopietnība, ko ļaudīm izrādīt. Ja arī uznāk pa reizēm jautrākas domas, tad viņas vai nu drīz pāriet, jeb paliek vienas pašas citu līdz nevezdamas, tik ilgi, kamēr beidzot riebjas. Viss pagalam, kas bija, jauna vietā nerodās. Ir gan stipras sāpes, ir ar briesmīgas sāpes, kas moca nabagus cilvēkus; mātes sāpes pēc miruša bērna, mīļākās sāpes pēc sava izredzētā, dzejnieka sāpes, kas redz ar debess acīm pasaules bēdas un mokas, tās ir lielākas sāpes, ir ar citas tām līdzīgas, bet kas tas pret tām sāpēm, pret tām dvēseles mokām, ko tāds muļķis nīkuls izbauda. Māte un mīļā, un dzejnieks, un visi bēdunesēji cieš un skumjo ar to skaisto apziņu, kas visas bēdas uzsver, ka šīs sāpes nau par velti, ka viņas ir augstas, no dieva sūtītas, neizbēgamas, un kādi citi nosaukumi viņām vēl ir, visi dzejiski cilvēciski jauki. Bet šis muļķis, ar ko lai viņš mierinājas, vai viņa sāpes augstas, vai dieva sūtītas, viņš jau šai pasakai netic - viņš nīkst un nīkst, un viņa nežēlo, viņš pats sevis nežēlo, jo netura sevi vērtu - ar pilnu taisnību, - viņš smejas par savām sāpēm, - saviebtu ģīmi? - Kur nu papuli, ģīmis jautrs, nejautrs, bet ar muļķisku jocīgu izskatu, kas gan varētu pamudināt uz smīnēšanu un nožēlošanu. Uznāk labāks brīdis šim pusmiroņam, kas tārpiem saēsts, var īsti pasmieties, nemelodams par savām briesmīgām mokām, - bet ar tik senāk šie mani smiekli bija briesmīgi, tagad tie tik modina nicināšanu un smīnēšanu - arī tas jau viņa sirdi atvieglina; nu vēl vieglāk viņam paliek, kad izkrīt kāda asara vai nu pa acīm, vai pa degunu, viņā viss tak rāda, ka viņš vēl cilvēks un ne sapuvis sūds. Bet vienumēr jau tik briesmīgi nau, un tie brīži, kā teikts, ir jau tie labākie, kur viņš lokās kā tārps zem cilvēka kājas; citādi ejmu kā pa sapņiem apkārt, daru bez paša apdomas, jo prāts jau pagalam, - kas ierasts darīt, kā laba mašīna, un, ja gribu savu putru galvā pamaisīt, tad sāk smirdēt, ka jāliek nost un jādzīvo atkal tāļāk dienu pēc dienas. 19. s[eptembris] 82. Dzejnieks nekāds nēesu? Kur man glābties, man, muļķim, kā man tālāk dzīvot, kā kļūt vaļā no šīs pekles, kā tikt atkal par cilvēku? Tādas iedomas jau nāk, kā jau no seniem laikiem ierasts, un es, muļķis, negribu ticēt, ka tāds pats palikšu, ka sevi nenonāvēšu, jo par daudz gļēvs, ka es vaļā netikšu no savas pekles. Citi ]audis smejas par mani un manām "tumšām domām", un es biju tik muļķis, to kādam cilvēkam sacīt. Vajga kaut labo smaku pie ļaudīm uzturēt, jo šai mašīnei tak vēl jādzīvo viņu starpā. Citureizi vairs nebūšu tik muļķis un ieredzēšu, ka arī manas bailes no cilvēkiem šinī ziņā labas bijušas. Es jau gribēju nodomāt, ka šis viss nieki, bet ka redzēju, kas senāk biju un kas tagad, tad gan saprotu, ka tā briesmīga patiesība. Ai, kur glābšos!? (140634/3) 19. septemb. 1882. vakarā Menschenscheu, Unselbstständigkeit, Falschheit, Faulheit, Denkfaulheit, Nachlässigkeit, Willensschwäche, Einbildung. Šos vārdus reiz rakstīju Vasiļevā, viņiem tagad tik vajga pielikt "muļķības" klāt, un tad viņi zīmējās arī uz tagadni. Es lasīju toreiz "Stunden der Andacht" un biju stipri no viņām kustināts. Šos vārdus rakstīju smejoties, jo vajadzēja līdzi smieties Pumpiņai". Māmiņa ar klāt sēdēja, un tad šo vārdu iespaids bija vēl dziļāks. Šinī grāmatā - kā man pēc tam daudzreiz citur gadījies - lasīju tās pašas domas, kas man jau senāk bija. Ka egoisms augstākais, ka tikums tik viltus, jeb viltus īstais tikums, un glupība, nemanība - netikums. Pēc šīs domas tā pārgrozīju, ka gudrība tikums, jo īsti gudrais ar nemelos un nevils, jo katra viltība atriebjas, pa daļai ar vēl tagad tā ticu, bet ir daži aprādījumi pretim. Par laulātu ļaužu dzīvi lasīju šādas mācības, kuras gribēju pēc kādā rakstā izlietot(!). (Es ar tagad šīs anekdotu lasīšanas neatmetis.) (Atminos ar vēl, ka toreiz domas, kas lasot nāca drīz aizmirsu.) [Baudkārs cilvēks kļūst bikls; agra nāve vai apnikums pret visu. Nevērība no sievas puses. Jāvalda savstarpējai uzticībai; neviena no abām tik tuvu stāvošām personām nedrīkst dāvāt uzticību trešajai - laulātā drauga mīlas pilna apiešanās; pārmetumi sakaitina. Greznība, zemāks sievu izglītības līmenis, nespēja apprecēties, nesaticība, izkropļojums, jūsmošana, jūtelība, asprātība.] Vasarā (1882) Vasiļevā bija dažādas domas, tolaik vēl bija atliekas no nicināšanas laikiem, neatminu vairs daudz, varbūt pēc iegādāšos. 19. s[eptembris] 1882. Jau senāk pamanīju to netikumu, ka nevaru pārstāt vajadzīgā acumirklī smieties. Kaut ar tā lieta man izrādās laba un godājama, es viņu varbūt ar mīlēju, kad man ar tik grūti, grūti uz sirds, es smējos tikpat par viņu (tā dzeja un dzejnieki daudz cietuši no manis, un tik es viņus mīlēju - mana nepatstāvība), tur, kur vajadzētu būt nopietnam un patiesam, jo joki nau patiesi. Leons pārstāj runāt, kad viņa nieka pasakas izsmej. 19. s[eptembris] 82. Ai, cik jaukas senāk domas bija! Kas par jautājieniem! Kas par atbildēm! Tagad viss pagalam. * Vecos papīrus caurskatot, moca domas, vai nevarētu atkal tāpat būt. Pagalam. Pārcēlumu iz Puškina ieraugot, cerības auga, pašaudzētu ieraugot, krita. 16. okt. 1882. Visu šo laiku nieka nēsu rakstījis, gan par to, ka laika trūka, gan par to, ka negribējās spalvu ņemt rokā. Nelabi gāja senāk, tā ka dažreiz gribētu no sāpēm uzbļaut, bet nāca labāki brīži, pārgāja nelaime, un saulīte atkal paspīdēja. Bet tādi laiki kā tagad, patiesi, vēl nau bijuši, mākoņi vienumēr tumši par galvu karājas, nevar nekad no viņiem atkratīties, viss tik vienaldzīgi, nejauki pelēks, tik muļķisks, tik briesmīgs. Gribu es ko rakstīt, domāt, neiet, gribu mācīties, par slinku; nevaru vairs saņemties un ņipri strādāt, nekur neiet, uz vietas viss stāv kā nedzīvs, tik vēl pēc veca ieraduma kustos kā mašīna, visa griba, visa vaļa pagalam, gara spēki, kā rādās, aši vien zūd, atmiņa gluži vāja (tikko domātu domu jau nezinu otrā acumirklī), viss iet uz leju, muļķam man vajdzēs palikt, traku namā nākt. Viss jau tam sagatavots, prāts jau pusceļā projām, atturēties nekādi nemāku, un, ja tas vēl ķer tālāk laiciņu, tad beigts viss, tad, prātiņ', nāc mājās. Es pats visu vēl ātrāk dzenu uz galu, nobēdādamies, nodomādams savu laiku, un Pinka liktens drīz būs mans. Bet viņš, mazākais, var vēl mierināties ar to, ka labas lietas dēļ muļķis ticis, ir es muļķis tieku muļķības dēļ. Ko teiks gan mīļā māmiņa, kad man viņas dēliņu jāsamaitā. Eh, spēka, vaļas nau. (140634/4) 17. okt. 1882. Ko nu vēl mocos un viss rakstu un domāju, tikpat jau nekā neiznāk, muļķis drīz, drīz ka netiku. Vis vēl nevaru atmest tās glupās domas, ka rakstnieks, dzejnieks kļūšu; cik nelaimes viņas jau nau darījušas, cik vēl darīs, ja viņas neaizdzīšu projām, viņas var visu cilvēku postā iegrūst. Un cik reizes jau neesmu pats pārliecinājies, ka man šo dāvanu navaida, ikkatris pantiņš man to saka, un citam rakstītie un nerakstītie pantiņi arī ausis būtu pieklieguši, bet es neliekos nieka dzirdot. Salīdzina mani vai ar labu vai ar nelabu dziesminieku, viss iznāk, ka pats nieks esmu. Un tikpat man negribas atsacīties no šīs slimības, kas mani nespēcīgu un kropli darīja, kas man citu darbu lika aizmirst, kas mani mocīja un nekad nedeva mazāko cerību. [17. oktobris - 7. novembris] Nekad nevaru apmierināties, viss mani kas spiež, kas žņaudz un moca, drīz tas, drīz tas. Tad man nāk galvā, ka traks un muļķis esmu, ka atmiņa jau gluži zudusi, visādas zīmes tad redzu, ka labi vairs nestāv ar prātiņu, sāku bēdāt, vaimanāt un lādēt, un kad viss nieka nelīdz, kad nevar iekļūt citā gara sastāvā, kad arī izmišana nieka neder, tad gaidu, gaidu, kamēr tikpat uznāk kāds cits acumirklis. Dažreiz gan ir garāks, bet pa lielākai daļai vēl tumšāks, tik citā veidā, pie citas lietas. Un tik gaišs un labs acumirklis īsti nekad vēl nau uznācis, kas mani uzmodinātu no šī pusmiega, pusmurgiem, pusdzīves, tūliņ atkal nokļūstu kādā nejēdzīgā, bēdīgā domā un viss prāts, visa dūša atkal pagalam. Īsti šīs dūšas nekad nevaru saķert un satvert, kas mani izrautu no šiem mīkstajiem, šķīstajiem dubļiem, kas mani padarītu atkal par cilvēku, kam ir savs prāts un savs mērķis, kas ko nebūt dara un ko dara, kam dara, kā dara. Es garā tik vājš, ka nemaz nespēju izrāpties iz šī nejēdzīgā slinkuma, kas visus manus citus spēkus izposta niekam. Tā tad es kūkoju un lasu, bet nekāds labums man no tā neatlec, es viss nevaru saņemties un celties. Viss man tik bēdīgi izliekas, tik nekrietni, un es pats visu nekrietnākais. Kad šo neganto zvēru, šo rīmēšanu varētu nosist, varētu katru domiņu uz viņu iznīcināt, varbūt tad dabūtu mieru un varētu sākt patiesi dzīvot. Ai, velns tu, tu skumjība, tu kūkošana, kā lai kļūst no viņas vaļā, visu spēku manim ņem strādāt, visu prātu sagroza, ko lai es nabags iesāku, ko lai daru. Ja dievs būtu, viņu lūgtu, viņš žēlotu. Vajga man bojā iet, nau kur glābties. Galva sāp un rūc, viss tik riebīgs, tik briesmīgs, kur dēties, kur slēpties. (140634/5) 7. novembrī 1882. Mocos atkal bez atpūtas, viss, nekas neiznāk, klajā kā nevar; tā nevar tikt, viss vēl tāds sarūdzis esmu, nekad nevaru īsti papriecāties; domāju, domāju, un kad nenāku pie nekāda mērķa, tad atkal nedomāju, bet labāki no tam neliekas. Dzejošanas domas par pusei esmu atmetis, un dažreiz tik viegli, brīvi ap sirdi liekas, rādās, ka neesmu vis dzejnieks, bet tūliņ atkal paliek vēl nelabāki, domāju: ko tad? ja ne dzejnieks, kas tad lai es tieku? Viss pagalam. - Vai mācītājs un dakters tikt, vai kāds vēsturnieks u. t. j. pr. un tad mierīgi istabiņā sēdēt un domāt, un rakstīt? Bet vai tas būtu dzīve, īsta dzīve, kur ar kustos un dzīvo starp cilvēkiem? Suns lai parauj visas tādas domas, nieks tur neiznāk! Pēcāk tikpat muļķis esi kā bijis, un beidzot saki, lai iet kā iedams, redzēs, ko nākotne nesīs. Un, turklāt, pats pukojies par sevi, ka nieka nevari sadomāt. Vēl nelabāk metas ap dūšu, eh, tad sistu, dotu. Tad lamā, lād, ko tas palīdz? Un, kad pirmais uguns pārgājis, vecais slinkums, vecā kūkošana atkal klāt. Ko tur darīsi? Tagad vairs nenodarbojos ar augstām lietām, kas dievs, kas cilvēks? Gan ienākas tādi prasījieni prātā, bet tūliņ tos zemē noriju kā aptieķera piles. Kā man tagad dzīvot, kā pēcāk dzīvot? Vai es ar pavisam varētu dzīvot, es, tāds muļķis, prātā jucis? Vai varēšu būt cilvēks, vai varēšu būt tēvs un saimnieks? Nelabi, nelabi jau ar mani stāv. Nabaga galviņa negrib vairs turēt. Bailes man, ka [manus mīļos?] neapbēdināju pārlieku ar savām muļķībām; visnelabākais ir, ka es viņiem tādas atļāvu. Un nu, kad nieka neiznāks iz šim zelta cerībām? Kad nenāks labais, gudrais dzejnieks un dēliņš mājās, bet errīgs un kodīgs zeņķis, muļķis, pusprātā [lapiņa bojāta], aizmārša, sliņķis, nošļukušām ausīm un visu prastākais cilvēks? Ko tad?? Ka[d sāks?] raudāt, sāks dievam žēloties par tādu dēlu, kad viņi mani pašu sāks mocīt ar visādiem prasījumiem? Kad sāks klaušināt, no kam tāds, par ko tāds? 1Ko tad? Kad sāks prasīt, par ko nieka nesaka? Ko tad? Slīcināties nau vairs modē, un es ar par gļēvu tādam darbam. Eh, kad ar dievam ticētu, es nekaunētos viņu lūgt, tā lūgt, [kā lūdz?] svētie mocenieki, un es zinu - man labāk paliktu. Bet nu jau par tālu gāju, ko lai tādas blēņas līdz? Strādā, tad laiks grozīsies, un ar laiku domas. Bet kā lai to izdara? Spēka man trūkst visu no jauna uzsākt, tad vajadzētu celas revolūcijas, tā jau diezgan reižu esmu mēģinājis. Esmu mēģinājis visu, visu. Strādāt mēģināju, apmierināties mēģināju, priecīgs tikt, kaunību pārvarēt mēģināju. Spēka pietrūka, galviņa izsūkta, nespēju vairs ne nieka, visa dzīve pagalam. (140634/6) RAINIS Skolas un studiju gadi 1882-1886 1883. gads DIENASGRĀMATA [Pirms 9. oktobra] [Stādies vispirms sev priekšā absolūti tukšu telpu un iedomājies tad šo telpu bezgalīgi izstieptu uz visām pusēm. Pēc tam iedomājies visus pasaules ķermeņus, zemi un zvaigznes, un saules, kas piepilda šo bezgalīgo telpu, taču tā, ka starp atsevišķajām zvaigznēm vairs nepaliktu pāri tukša telpa (citādi zvaigznēm nebūtu iespējams noturēties savā postenī, jo caur šo absolūti tukšo telpu tām nebūtu nekādu sakaru un iedarbības vienai uz otru, caur ko tās vienīgi pastāv), un agrākā absolūti tukšā telpa tagad ir piepildīta ar pilnu - ar matēriju. Šajā visumā tad nu matērija jeb viela un gars, un dvēsele ir vicnc5ti, visums ir pats savs pirmcēlonis, pats savas sekas, savs gars, sava seja. Visums ir bezgalīgs, vienīgs, mūžīgs, nekas tajā nerodas jauns, viss tajā ir jau ietverts, nekas nevar no tā pazust, jo citādi mēl kaut kas te būtu ārpus šī visuma. Tikpat maz ārpus šī visuma var būt kāds dievs, kāds zemes pirmcēlonis, kāds visu lietu kustinātājs, meistars, pasaules uzturētājs, jo tam tomēr jābūt visumam, kas nepie[auj nekodu izņēmumu. Šim visumam nevar būt nekāda galīga iesākuma, jo to noteic mūžība, un, ja tā īsti pieņem, ka zeme pirmsākumā nebūtu bijusi tāda, kāda tā ir tagad, bet būtu attīstījusies, veidojusies, tāpat kā arī citas planētas vēl joprojām attīstās, lai sasniegtu mūsu zemes stāvokli, tad tas viss nepierāda, ka arī visa pasaule tā būtu joprojām veidojusies, bet tikai to, ka visumā veidojas atsevišķie pasaules ķermeņi, ir jau izveidojušies, pabeiguši savu veidošanās gaitu, sakrājušies un vienmēr vēl kustēsies šinī gaitā. Pat ja gribētu pieņemt, ka mūsu saule būtu pārmainījusies, kļuvusi citāda un līdz ar to visai saules sistēmai būtu jāaiziet bojā, tad uz to var arī sacīt, ka saule ir pārmainījusies tikpat lēnām un ātri, cik viņas planētas, un, ja šīs planētas ies bojā, tad tās citas saules sistēmas būs ievirzītas tā, ka tās varēs pastāvēt savā tagadējā veidā arī bez šīm planētām. Mēs tātad nepieņemam mūžīgo mieru, nemainību, bet pastāvīgo kustību un pārvērtību, kad, kā piemēram, šai saules sistēmai iznīkstot, tās sastāvdaļas kaut kur bez atlikuma piemērosies. Blēņas! Kālab tad šīs mazas pārmaiņas? Vai tad pasaulei tiešām jāpaliek tādai? Nē, viss attīstās.] 9. okt. 83. [Zeme, cilvēki katrā ziņā attīstās, tāpat, kā mēs to zinām, attīstās Venera, Marss, tātad attīstās visa planētu sistēma, saule, stāvzvaigznes - visa pasaule, un, ja tā attīstās, tad tai jābūt iesākumam. Otrkārt, ja tā attīstās, tad tās pamatlikumam jābūt: "Viss attīstās, kļūst labāks." Atavismam, pilnības un skaistuma likumam seko viss. Cilvēka tieksme un mērķis tātad ir brīvprātīgi, nepiespiesti ar savu spēku piepalīdzēt šai attīstībai. Ja viņš nepiepalīdz - ir nederīgs, лишний cilvēks. Ja viņš nespēj pastāvēt šī nežēlīgā, briesmīgi skaistā likuma priekšā, viņam jāaiziet bojā cīņā par eksistenci. Un, ja viņš arī nav baudījis, nav dzīvojis, nav mīlējis, viņam jāaiziet bojā bez žēlošanās, dažkārt liktenis viņam vēl piešķir jaunu spēku. Nieki vien ar teistu mīļo dievu. Un, ja liktenis jau dzīvē ir tik nežēlīgs, kādēļ gan vajadzētu sevi vēl muļķot ar cerībām uz nemirstību, uz kādreizējo atmaksu par visām ciešanām, vēlāk labākā gadījumā būs ko dāvināt atkal vienīgi nožēlošana.] (140635/1) 13. okt. 83. [Mans slinkums, trulums pret visu neļauj man izšķirties ne par vienu arodu, es vienkārši neinteresējos ne par ko, vismaz ne pietiekoši dziļi un neatlaidīgi. Tiku iecerējis daudzus īsus dzejoļus, bet man nebija vairs spēka tos izstrādāt tālāk, nemaz jau nerunājot par to nobeigšanu. Un šī letarģija mani vēl iznīcinās, jo tā ir tik stipra, ka ar visu gribas spēku es nespēju pret to neko izdarīt. Tam laikam jābūt arī fiziskam vājumam, kas neļauj manam garam tikt uz priekšu. Un tad šis nepatīkamais, dēmoniskais kautrīgums.] * [Leons it nemaz nenoņemas ar šādiem liktenīgiem jautājumiem, un viņš ir ne vien laimīgāks, bet viņam ir stingrs, augstāks dzīves skatījums par dzīves cerību, nākotni, mērķiem, nekādas garlaicības, nenoteiktības, nedrošības, rakstura trūkuma, viņš ir pat labāks cilvēks, labsirdīgs un ne tieši muļķis, vismaz labs savam postenim. Bet es mokos, izsamistu, un rezultāta nav nekāda. No kurienes tas rodas? Tam laikam ir stiprs pamatojums vecu vecajā ticībā Kristum? Bet es nevaru tajā atrast mierinājumu, un citu pamatu neesmu sev izcīnījis.] 13. o[ktobris] 83. [Ak, ir jau labāk nekad nenogrimt domās, nesapņot, bet visur rīkoties īsi, aši vai arī muļķīgi ap pareizām lietām, bet tikai rīkoties, nedomāt par šiem lielajiem jautājumiem.] (140635/2) RAINIS Skolas un studiju gadi 1882-1886 1884. gads DIENASGRĀMATA [12. marts] Marts 84. Šodien galīgi apņēmos dienas grāmatu vest. No rīta ap 8 pamodos un gaidīju pēc savas ierašas, kamēr nāks papiņš vai Līziņa celt. Šodien papiņš nedziedāja; "Ak, celies jel; lielskungs, ak, celies jel drīz, Tava meitiņa Anniņa pa logu ārā jeb - laupīta tiek." Bet tik "labrīt, labrīt", tagad man liekas nepieklājīgi, ka es pirmais neteicu labrīt. Tad viņš apsēdies sacīja, ka 0 grāds, es atkal: "Nu būs silta diena." Viņš: "Nē, dikti apmācies," un ar to ir diezgan, vēl pasēdēja, neteica kā citām reizēm - "nu, celies drīz, jau brokasts gatava" un aizgāja. Es vē1 pagulēju, ko nebūt padomāt, kā dzīvot, ko darīt. Pārdomāju, vai no vakarējām fantāzijām nevar kādas dzejas iznākt. I "Tūkstoš prasījienu man galvā veļas, par ko un kā? Vai ir kas nelabs un par ko? "Mērķis svētī ieroci" esot netaisni, bet tā visi lielie vīri darījuši, par ko lai mazie tā nedara? Vai ir kas jauks? Par ko viņš tik ātri zūd? u. t. t." II "Es sapnī redzēju sārtas, karstas, kārdinošas lūpas, un es viņas gribēju bučot un jau iepriekš visu vārīgo prieku jutu, bet te viss izzūd, un es viņu mūžam meklēju." Tad es jau vakar domāju un šorīt nospriedu kādu vēsturisku rakstienu gatavot, vai zinisku vai politisku (pēc Pogodina idejām), vai humoristīgu vai Puškina "Борисъ Годунов" tulkot (jeb pēc viņa un Šekspīra piemēra skatus iz latvju vēstures rakstīt). Apņēmos ar dzejot, kad uznāk prāts, nepiespiesties. Un savu dzīvesgājienu izfantazēju tā. Tiesnesis, zemkopis, latviešu - īpaši inflantu labdaris, leišu draugs, rakstīt rakstienus par sadzīves labošanu, ja ies, Petrapilī avīzi izdot un arī dzejot. Kā redzams, es daudz jau no saviem prasījumiem esu nolaidis. Īsts, liels dzejnieks pagalam, varonis, pasauls apgāzējs, - visi pie malas - mierīgs, prātīgs pilsonis mans ideāls, un pēc slavas ar vēl tīkoju. Šorīt vai varbūt kādus mājas niekus domāju, un tas viss. Uzcēlos, apģērbos, zilinošas zeķes, caurās bikses, aizgāju, paskatījos spogulī, šodien jautris, drusciņ ģeniāls. Papiņš atkal papriekšu "gūtmorgiņ", - es ar. Līziņa "zēr bēze", piegāju tur ar, viņa vērpa un neēda, paskatījos tik tāpat muļķī barometrī, ārā, kur upīte tek, papiņš atkal ko pa vāciski teica. Es gāju ātri nomazgāties - dvieli abās rokās paplātu, pārskatos vienā, otrā pusē, kur labāk degunu bāzt iekšā, tad izmeklējis bāžu ar iekšā un sāku trīt, pie tam sprauslodams un pūzdams. Noslaucījos, apvilku kreklu aiz priekškara, svārkus un vesti uz reizi apmaucu, nosukājos un tad - šoreiz ātriem soļiem - gāju pie galda. "Es Tev šķiņķi nogriezīšu. Tu nemāki; nu tad vajga mācīties, kas griezis, ja Jūsu nebūs. - Tauki tā kā sviests smeķē. - Ka viens un tas pats, es labāk sviestu jemu." - Ielēja čarkiņu. Gandrīz nekā nerunājām. Pēc Līziņa tēju dzēra. Es, šķiņķi paēdis: "Warum scheidest Du vorsätzlich d. Weisse ab?" - "Ist denn das Weisses?" - pie deguna turēdams. - "Ach, das ist schwarz!", - sviestarmaizi uzkodu; kad neviens nedeva tējas, pats gāju liet, koķetēju ar skaistām pozitūrām (Tekles nebija). Izdzēru un aizgāju, nieka neteicis. Ar Teklīti tik reizi pasalti saskatījāmies. Kad Teklīte apkopa manu istabu, es gāju turp. Miķelīšam bij tūliņ projām jābrauc, un man Doriņai jāraksta. (Neuigkeiten, vor. [Schwatzen?], Visiten, komm bald mit Ideen.) Līziņa vērpa un rakstīja Māmiņai. Kamēr rakstīju, Teklīte staigāja pie skapja, man bail bija, ka viņa neienāk - ko lai ar viņu dara, ko lai teicu? Papiņš pa tam jau bij tāļi apkārt bijis un nu atkal aizgāja. Es pēc vēstules rakstīšanas šo rakstīju, gribēju Ļeļukam rakstīt, apslinkojos. Man ar slinkojas šo ierakstīt d[ienas] gr[āmatā]. Man šodien gribas ārā iziet, tik jauks laiks. Nu es iešu uz otru galu apskatīties, vai tur nau kas jādara. Emīls Kitterhans "Im Kampf d[er] Meinungen". Pret lieko pļāpāšanu. Pret pretinieka apgānīšanu, nekaujies ar garu. laiku rotājoties, bet ar visu vīra spēku. Man kā latviešam nau nekas pret dueli jāsaka. Pie mums tik baroni duelējas un tādi muļķi, kuru dzīvība patiesi nau no liela svara. Pieklājības trūkums, satīra, varbūt mani ar kas nosunīs par to. Pasaka. Viņš grib dzīvot un baudīt, viņš ir dzirdējis - laime esot dvēseles miers, bet, kā lai es daru nedzīvojis, tad ar miers nau laime. Darbs tik dod mieru un laimi. Biju, bet, nekā nedabūjis, atnācu atpakaļ un šķirstīju pa "Gartenlaubi". Nu atkal iešu. Palasīju Pogodinu. Papiņš gribēja vācus izdzīt, palika pie tam, lai viņiem noteic māju maksu. Mēs runājām par blēdībām kā par ikdienišķām lietām. Teklītei devu 20 kap. priekš ķemmēm. Tagad būtn nejēdzība viņu bučot. Kas ir nejēdzīgs, ļauns, par ko viņš ir, ja to nelietot? Jeb varbūt ir tik labs un mazāk labs, kā silts un mazāk silts. Kā te nau robežas, tā ir tur. Tātad laba cilvēka pienākums būtu pēc labākiem līdzekļiem ķerties, bet ļaunie būtu ar atļauti. Vai cilvēks par to ir ļauns, ir velti dzīvojis, ka viņš ko ļaunu darījis jeb spēj darīt ko necienīgu? Neviens bez tā nevar iztikt, un kā lai vajadzīgu atmet. Jo mazāk kas ļaunu lieto, jo viņš labāks! Bet liels ļaundaris tuvāk labam nekā mazs tikuma vergs. Un kur tad paliek tie visi vēstures varoņi ķeizari, Napoleoni? Un tikpat tādi tikumnieciņi ir diezin gan patīkami. Kas cilvēcei saukumu dara, tas man jādara (kas aizskar cilvēka mantu, veselību), jo tas uztura cilvēci pie sava mērķa - attīstības dzīties. Bet tikpat visur pirmā roka apdomam. - Esiet praktiski, tas palīdzēs vairāk attīstīties nekā visa fantāzija, poēzija. Vecus papīrus - savus uzzīmējumus - caurlūkoju, - tik daudz laba no tam, ka apņemos būt praktiskāks, bet mana praktišķība iekš tam pastāvēs, ar politiku nodarboties, ar vēsturi, zemes vajadzībām, un viss atkal tas pats. Ar papiņu pie tējas runājām par papīra fabrikāciju. Līziņa bija saīgusi, es viņai tumsā uz kājas uzminu un pēc ierastas rupjības nieka nesacīju, viņa palamājās. Es apņēmos laboties, palikt patiesāks. Teklīte bija ienākusi, mīlīga, kairinoša, es nekā, - diem perdidi. Nu es manu drusciņ spēka, nožēloju, ka ar Teklīti nekā nedarīju, un tik, kad viņa aizgāja, fantazēju. (140636/1) 29. marta d. 84. Nezinu, par ko gauži raudāju. Man tā tīk skumjot un raudāt, tas mans vienīgais prieks, bet ir tas apnīk. Par ko es nēsu tāds kā citi, tikpat stiprs, gudris, laimīgs? Ja dievs būtu, viņš neļautu izmist pret viņu pašu, palīdzētu. Līziņa ar Teklīti pa tam mierīgi runājas, par ko es nēsu mierīgs. Tekl. pavisam laimīga, tik vēl es viņu nekutināju, un Līziņa ar puslīdz laimīga. Daudz ko jauku domāju, tik aizmirsu. Slinkums man ierasts (tagad mana liksta) un patīkams, nevaru atkauties. Ja atsvabinātos no slinkuma, varbūt būtu laimīgs. Iedomājos, ka Puškins, latīņi, vāci, anakreontiķi ieslavē slinkumu. Tagad ne tie laiki, kur slinko un prāto - strādāt! Bet man nau spēka. To piedzīvojums pierāda. Un vai var spēku iemācīties ar cītīgu. strādāšanu? Es jau ir iesākt nespēju. Es meklēju tik kā varētu sev vairāk piedot, un pret citiem ar esu tolerants. Es tāds dzimis un diezgan. Vai nevajadzētu no tās kūkošanas izrauties caur kaislību radīšanu? Nevaru piespiest sevi rakstīt dienasgrāmatu, jau šo lapiņu tik tikko izspiedu. Izmēģināšu to veco tikumu [2 nesalasāmi vārdi]. Varbūt ieradīšu būt stiprāks. Tagad par tikumiem vairs tā nerunā kā senāk un ar tā nedzīvo, daži tikumi izzūd, un par citiem savādi praktiski runā. Vai jezuītu "mērķis dara svētu līdzekli" nav Isoptera patiesība, augstākā ziņā un nākamībā? Es manu, es dziļi ienīstu vācu Gemütlichkeit und Ordentlichkeit, - nezinu par ko? Var būt, ka tas man vienīgi pareizs liekas. Es vēl nekā nēsu darījis, Stučka par taut. dz, daudz rakstījis, un viņš varbūt tikpat garīgi zem manis. Un vēl Celmiņš, tas t[autas] d[ziesmas] lasījis, prezidents pazīstams, avīzi izdod, dzejo tautiski, - viņam pilnas rokas darba, un viņš ar ko padara - un tas nu jau gan stāv zem manis. Spēks! Viņš tiks pazīstams, un es ar visām domām, ar savu galviņu aiziešu, izputēšu, sapelēšu (nekustošs viss pel). Par ko tas? Un turklāt es visu to zinu, jūtu, dziļi jūtu un esu nelaimīgs, izmisis, es, tā kā sv. mocenieki, tieku kapā ievests. Varbūt vēl tas viss pāries, tik es nezinu kā, un es būšu vienkāršs cilvēks, kā visi, bet par ko tad viss būs domāts, raudāts? Vai tik daudz bēdu, tik daudz daiļa un augsta vajaga, lai tiktu par tādu sūda nieciņu, kas ēd, guļ, paķepurojas? Kad es tik tāds niecīgs loceklītis ķēdē, tik maz palīdzu pasaulei attīstīties, kam tad mani tā izrīkot, ka es ko vairāk gribu? Par ko tad cilvēks, mazākais, domā, ka viņš liels, viņa spēki, prāts? Lai tad tiem maziem ir tādu domu nebūtu, kas viņus moca. (140636/2) 31. marta d. 84. Nu vēlreiz iesāku vest dienas grāmatu. Lai rakstītu mazākais kādu nedēļu, ne tik vienu dienu. Šai dienas gr. laiku klīdināt, darbu dot, ar darbu apradināt, izpestīt iz slinkuma, uzvešanās un kas vēl viss ar manu vājo gribas spēku stāv, sak, var līdzēt, bet man nau diezgan spēka un pacietības darbu darīt. Šās dienas uzzīmējums ar vēl nau pilnīgs, jo neatminu vairs, ko visu pa dienu darīju. Ir ar vēlu un es piekusis, tā ka griba vēl jo vājāka. (Vakar tādēļ vien nespēju iesākt rakstīt.) Gan nu iesāku rakstīt un apņēmos izturēt, bet manu, ka pats šaubos un diezgan dedzīgi neapsolos. Papiņš mani atkal izdziedināja 8 p. iz miega (sen jau nebij dziedājis). Pie galda biju nelaipns, nerunāju, it īpaši ar Līziņu, par kādiem niekiem, bet man spēka nebij pārvarēties. Mocījos ar zaļiem bifstiķiem, negribēju klausīties. Jau ilgi kā uz Teklīti maz domāju, viņu nemanu, viņa diezgan smalkjūtīga, man neuzbruka. (Šodien raudāja, vai Jānis bija aizskāris, par Jaška lakstošanos smiedamies, vai papiņš, ka maizīte pārplīsusi - Līziņa turēja pēdējo par īsto vainu - mēs daudz tā spriežam, nelabi domājot par citiem.) Kad ienācu mazgāties, viņai podiņš nesot pārlija, dzirdot lādēja, man likās manis dēļ. Man kreklu maucot uznāca - tik vien. Papus linus izdeva un šur tur strādāja, es gulēju un lasīju. Iepriekš fantazēju par savu niecību un par nākamību, par savu darba lauku. Lasīju Batteaux, spriedelēju, kura mācība pareiza - dzeja par pasauls lielumu, ko (audis tūkstošus gadus meklējuši, sākumu un iemeslu, un neraduši (šo nedēļu neesmu nekā dzejojis, nau jauna materiāla un pie vecā ķerties nau diezgan spēka). Pēcāk lasīju "Līru", viņš mani iekustināja līdz asarām, es manīju, ka raudu tādām pat jūtām, kā par savām skumjām. Vakarā otrreiz tik beidzu (ar sākumu). Iegribējās pašam drāmas taisīt. Raksturs - atkritis tautietis, bez goda, bez tautas, viltīga filozofija, pluts un ļauns. Linus svērām, es rakstīju. Jau vairāk dienu tas mans darbs. Pie skaitīšanas un maksāšanas ar papiņu drīz bārāmies. Es gribu tagad saņemties un pārvarēties. Pie galda domīgs sēdu, piciņas taisu. Kad ko prasa - atrūcu. Gribu tur ar pārvarēties. Uz labu laimi, kā Teklīte saka. Cik spēju - slinkoju. Vakariņās tējas nedzēru, tik sviestmaizi ēdu, gribēju piena dzert, bet man nedeva un man pašam grūti bij prasīt. Tā ir palika. Papiņš daudz vāciski un poliski runāja. Beidzām, papiņš kambertē aizgāja, es izgāju ārā. Iekšā nākot, gribējās teikt ar labu nakti; nebija spēka. Ienācu, bij tumšs, piestājos pie krāsnītes un man tika tik nelabi, tik sēri ap dūšu, ka iekliedzos, gribēju raudāt; aizdedzu sveci, rakstīt dienasgrāmatu. Bet tad iedomājos par Franci Mooru palasīt, izmisušās gaudas pārlasīt. Pēc atradu, ka Bernhards līdzīgs Kārļam, es Francam, [ka] viņu skaudu, ka viņu vēl tagad par ideālu cilvēku turu, par dzejnieku. Un es pats cik niecīgs tagad, šo rakstot, izskatos. Cik zema mana morāle, cik nestipra, kādas nejaukas domas, papiņu necienu, dažreiz izfantazēju briesmīgu atriebšanu par kādu netaisnību vai nemīlību no viņa puses; pēcāk briesmīgi kauns pašam. - Nodomāju vakarā tikt par tikuma varoni, pats pārvarēties, bet nau vairs pa(aušanās pašam uz sevi. Papiņš stāstīja (mēs pie meistara sēdējām, es skatījos, ko viņš strādā - es gribu tagad visu redzēt un mācīties, jo īstam zemniekam viss jāzin un tāds es varu tikt), ka māklers Sperķis apkrāpis Vērmutu ar 2 šķimeļiem. Dažu jauku ideju, ko neuzrakstīju, aizmirsu. Ar nemirstību ar neesmu galā, varbūt viņa tikpat vēl nau pieņemta. Es gribu, gribu būt labāks cilvēks, bet neticu vairs pats sevīm. Dievs piedodi! Bail rīt no T[eklītes], varbūt viņa nāks mani pūpoļiem izpērt. (140636/3) 1. aprīļa d. 84. Šillers saka: "Geistesarmut mässigt die Leidenschaften." Vai tas nau ar tā pie manis. Man nau vairs nekādas kaislības, ne priekš meitām, ne priekš slavas - viss tik vienaldzīgs. Gan es vēl cerēju šad tad, ka kāda kaislība, kas negaidīts, mīlestība . . . mani mudinās un tad es atkal varēšu strādāt, visus spēkus lietot. Bet ir šī bezpamatīgā cerība zūd un miglā vis vairāk slēpjas, un ar laiku es atkal būšu tik tāļu, ka vairs nevarēšu sevi ciest un tad būs viss, viss pagalam. Grūti man ir ap sirdi tā rakstot, bet ko darīt, tāda mana laime. Es nevaru nekas būt. Vai nevajadzētu tādu dzīvi b[eigt]. Bet man jau nebūs. diezgan dūšas. Ai, grūti, grūti! Bet pāries un tad es kā mašīna pus pa miegu kustēšos un tik pa laikam ar skumjām pieminēšu, ka es ar reizi cerēju. Nezinu, varbūt tā ar nebūs, bet no dzīves daudz negaidu. Обломовщина! Ne tas ir liels vīrs, kas ideju izdomā, bet kas viņu izdara, jo kāda liela ideja savā laikā, tā sakot, gaisā karājas, un kas viņu saķer, tas ir liels - ne gudrība, bet drošība dara lielu. Es lasīju šodien visu dienu Wallenstein u. d. 30.-j. Krieg. Teklīte mani aiz matiem plēsa, knaibīja. Man kauns, briesmīgi kauns, un tikpat es neko nespēju. Gribu sākt agri celties. (140636/3-4) 2. apr. rakstīts No rītus T[eklīte] ar pūpoliem izpēra, es viņas kaitināju, ka tik agri cēlusi. Nožēloju, ka negāju tālāk. Jauki pa sapņiem domāju un gaidīju, pēcāk līkos pirkstos vēl manīju mīkstos pupīšus; bet tikpat todien, ne 2. apr. tālāk negāju, tas pats - nevaru. Tanī pašā rītā dzejiskas domas modās. Bet nekas neiznāca un tālāk ar nau bijušas. Pēc liku kārtis. Vai ar T[eklīti] kļūšu tālāk, vai kutināšu, bučošu? Viņa mani kutināja, es nekā. Vakarā ilgi krāsnīti kurināja, pēc pie manis ienāca. "Ko tu teiksi?" "Nekā, atnācu ciemā, tas viss: ko tu teiksi?" "Kam tad tu kukuļus neatnesi, nebija? Salda pieniņa?" "Par daudz piebarosies." "Es tevi ar pēršu." "Bet ar tīri vāja palikšu." "Nu cik tad resna tu vēl gribēsi būt. Tad jau tevi vajaga arī kādu dienu apraudzīt." Viņa mani ķēra padusēs, aiz cekula kā leli, es nekā. Aizgāja piena dot; es izspruku no istabas, kā jau vienmēr. Man bija kauns tā no viņas plūkties un nekā nedarīt. (Es vairs nezinu ko teikt un par to neiedrošinos nekā darīt.) Vakar es jāju un priecājos, cik gluži jauks izskatos, jāju ar garām pisaram pa lielo ceļu aiz kroga, lai ļaudis mani redz, kāds es dzelzs jātnieks. Jāju tik pašā vakarā, kaut gan pap[iņš] visu dienu no tam runāja, bet es nevarēju saņemties un ātri izdarīt, ko apņēmies. (140636/4) 2. apr. 84. Šodien biju atkal pilnā izmišanā. Lasīju "Vallenšteinu", Ludviķi XIII, Haugwitc. Ilgi uz gultas gulēju un briesmīgi mocījos, domājot, kā īsti ar mani stāv un kā būs uz priekšu. Nu tā puslīdz [pie] patumša gala ticis. Vajaga savus spēkus izmēģināt un vingrināt pie paša sevis. Pārvarēt kūkošanu, būt vienmēr jautram, gatavoties uz nākamību, mācīties. Bet kā to darīt, vēl nejaudu. Vispirms gan būt laipnam pret visiem (bet man tik gauži ietikusi nelaipnība un viņa vienīgā liekas aiztura manu aktivitāti), man pašam tā ar būtu līksmāks prāts un es ātrāk pārspētu kūkošanu. Otrkārt, vairāk jāpalīdz papiņam un stingrāk jāmācās, jālasa ne laika kavēkļus, bet izglītībai. Treškārt, jālūko uz tikumības un vīrestības (nemelot), taisnību vien domāt un runāt. Tālāk nekad un ne zem kāda iemesla neslinkot - jo kad tik slinkumu pārvarēšu, tad viss ies labāk. Bet es pats sevīm neticu, es šo gan rakstu, bet vēl neesmu cieti apņēmies visu pildīt, nedomāju ar, ka kaut kad pildīšu. Mans jautrais gars tagad pazudis, kā lai es esmu jautrs. Cerības uz nākamību man zudušas, zinu, ka man spēku nava. Par ko tad lai es uz nākamību gatavojos. Cēlam un pilnīgam, taisnam man gribas tikt, bet nez cik tāļi spēki līdzēs. Vēl ar nezinu, kuru raksturu izvēlēties, nopietnu vai jautru, viņš tagad esmu, šāds bijis senāk. Un kas tas ir par cilvēku, kam nau īsta rakstura? Nu pastāstīšu, kādā ziņā un veidā biju izmisis. Vakarējās un sensenās domas par manu niecību, šodien nezkā atjaunojas ar lielu spēku. Neatminu vairs kā viņas pie gaismas nāca un ko teica. Viss, viss pie manis tik niecīgs izlikās, ka atkal nodomāju beigties. Kam man vajadzīgs dabai ļaut gavilēt, ka viņa visu spēj, ir tādu spēku radīt? Gribēju viņas prieku izjaukt, bet apdomājos, ka viņa man visu iespēju ņēmusi un tikpat gavilēs - vēl jo vairāk. Un vai tad man jau nekas vairs nestāv priekšā, varbūt vēl mazs malciņš prieka, varbūt ir vēl darbiņš - bet tas izklīda, apjaudu, ka mani gaida niecīga, nicināta dzīve, un nepamanīta, vienaldzīga nāve; un turklāt vēl es pats visu to zinu un ciešu pekles mokas - bet varbūt apradīšu un nemocīšos, un tad viss tas pats būs, kā kad tagad patvarīgi beigtos. Es redzēju, cik necienīgs, ļauns un zems viss, ko daru, ko domāju - un vai es domāju laboties, ne domāju beigt beigties. Es lasīju Ludviķi XIII un Haugvitsu un atradu, ka abiem līdzīgs, un apņemos būt pilnīgs mazākais vienā lietā, nebūt tik paviršs kā līdz šim. Vai nebūtu labi kādu nebūt rakstienu darīt? Dažreiz, kad ko gribu atminēties, nostājos vai noliekos (visvairāk gan gultā domāju), kur to domu prātoju, kuru nu piemirsis. Vecītei šodien visādā vīzē jāraksta vēstule. Es nu gan ar laiku visvairāk apņemos, bet slinkums tik mīlīgs, tik grūti viņu paveikt. (Es sevi salīdzināju ar Ставрогину un prātoju rakstīt romānu, kur varonis beidzas aiz vājības, kā viņš aiz spēka.) Ubadziņš ar visiem kruķiem ienāca istabā, kamēr mēs skābus (ar pienu sataisītus) kāpostus klusi ēdām. "Ko tu čorts," - kliedz papiņš, es (izpildīdams apņēmumu būt jautrāks): "Tas jau tik ubadziņš, nau jau čorts!" Es pametu ar roku. Ubadziņš izgāja. Līziņa lika meisteram maizi nogriezt. "Vai gribi kopustu?" "Dod, dūd!" Paskatījies, ka melni, nejem. "A mož tev ir pīna?" Atnesa pienu. Priecīgs abām rokām atdod kāpostu bļodu. "Še tavi kopusti! " Gāju uz klēti pēc naglām, Jēkapiņam ko skapi taisīt (kā retirada izskatās, tā jau 3 dienas) un gāju ātri, tā man vajagot. Ātri izlasīju un atnācu. Še atnācis, apskatīju zobu, tad (negribēdams slinkot) ilgi mēģināju, kura cepure labāk stāv. Gribēju tūliņ vecītei rakstīt, vēl esot d[audz] laika. Sāku atkal šo rakstīt. Šodien atkal reiz Līziņa uzcēla, runāja par savu saplīsušo kleiti. Senāk viņa mani ilgi mocīja, gribēja bučot. Biju vakar nolicis agri pacelties un beigt vakarējos uzzīmējumus, nespēju pārvarēties. Šodien jau teicu papiņam "morgiņ", papiņš runāja: "Vot šēne virtte, šlīpen cēn ūre." (Bija tik deviņi.) Papiņš tā mīļo jokot, ko nebūt pamelo un nekad jau taisnības nesaka, kad prasa, cik daudz kas maksājot, cik liels kas esot u. t. j. p. Šodien mocījos ar "oksenkochen", nau apetīta. Tad līdz pusdienai sēdēju (ne gulēju) un lasīju "Vallenšteinu". Papiņš ienāca lielajā istabā un bārgi izsauca, lai izdod linus. Odums Rozens man sacīja: "Slēdz mudrok," kad neslēdzu diezgan ātri klētiņu vaļā, dot viņam linus. Es: "Kuš, kuš!" Viņš: "Mun solti." "Nu apvelc kažoku". Un tad ar pavēlētāja ģestu: "Še lini, jem". Tas mani ar apstiprināja manā niecībā. Papiņš: "Kā tas nāk, es jau to sen domāju, bet nevaru saprast, katrai zemei vai valstei savi dienvidi, savi ziemeļi, Itālijai tāds liels siltuma gabals, aiziet līdz Amerikai, ne tur jūra priekšā - nesaprotu." P[apiņš] nezināja, ka no ekvatora, bet kad P[apiņš] sāka izskaidrot un ķīvēties, es neko nesa[cīju]. Tik daudz es šodien pierakstīju, un viss tikpat blēņas un muļķības, bet vis es manu, ka tāda rakstīšana līdz morālei. Kad rakstīju te par P[apiņu], tad man tik nepatīkami bija, ka viņu aizskāru. Kad sava paša muļķības rakstu, tad vis gauži kaunos, priekš burtiem vairāk bailes nekā priekš vārdiem. (Teklīte nāca krāsni kurināt. Mani nezināms spēks baidīja un dzina no viņas nost, un man tik viegli bija klausīt.) Papiņš daudz jautrāks, dzied, lamājas, stāsta, joko, kad pie darba. (Kaut gan grūti nākās, rakstīšu vēl šodien vecenei.) Depšiene vakarā ienāca un stāstīja Cīruļa notikumus, kam grāfs Mīlis naudu atņēmis. Papiņš, par Ziemelīti runādams, sāka Gubernatoru sunīt, vecīte raudāt. No viņas atsvabināties ienāca te un mēs pārrunājām to p [tālākā teksta trūkst.] [Sākuma trūkst] es spriedu, ka Cīrulis ko ieputrojis un nu balamutē. Papiņš tāpat domāja. Vecītei vēstuli iesāku, bet nebeidzu. "Molotovu" lasīju - Pamelovski, liels vīrs. Gribēju ar mūsu prozaisko dzīvi aprakstīt. Meklēju sev darba, kas būtu liels, grūts un derīgs (arī interesants). Statistiskas ziņas par Inflanti tulkot? Ko humoristīgu priekš avīzēm rakstīt? "Molotovu" lasījušam man daudz vieglāk palika. Daudz nieku esmu rakstījis, savus apņēmumus nēsu pildījis, domāju - diem perdidi. 3. apr. 84. Brīnums, ka vēl tik ilgi neesmu rakstījis; bet nu jau sāk ar apnikt. Domāju, nau tak nekā prātīga ko rakstīt, vai tad vis to pašu gremot. Manas mīļās domas nau jau pavisam tik jaukas un tik gauži svarīgas, ka viņas visas tūliņ pie astes tvert un uzzīmēt. Bet vēl turos, redzēs, cik tāļi spēšu. Šodien papiņš aizbrauca uz māmiņu apraudzīt, vai varēs jau art. Uz Dinaburgu gan nebrauks, kaut gan tur nauda gaidāma (citām reizēm katru nedēju brauca un palika no ceturtdienas - svētdiena tur, un pa tam es atkal varēju mājas apskatīt; bet man vis tā bail ir, kad es viens; nekā nezinu, runāju tik vispārīgi kā pilsētnieks, ierādīt, pārlabot, izbārt neprotu). Мещерска lasot ienāca prātā jaunatne. Vai nebūtu labi kādu reizi visu uzrakstīt, ko atminos. (Priecīgu mūziku klausoties man skumji liekas.) (Rīgā pie slidu bānes man tik skumji bija, ka pats nespēju līdz darīt un priecāties, ka aizbēgu uz pili, skraidīju pa Daugavu un mājās ilgi prātoju.) No rīta paagri modos, gribēju celties, bet aizbildinājos ar to, ka nau jau ko darīt, bet pus miegā pus nomodā domāju un meklēju sev labu lietderīgu darbu, bet neradu. Pagaidu papiņu, izdevu linus (nenāca visi reizē, viens pakaļ otram), lasīju. No vakar vakara "Molotovs" man labāk patika, nekūkoju vairs, bet nu garš laiks, nevaru darbu rast. Ar Līziņu jau šodien šo to parunāju, no T[eklītes] bail. Armadelī lasīju, ka pavisam nau vajdzīgs dienastmeitu aiztikt. Bet nu man atkal žēl labo gadījumu tā palaist garām. Gribas man tikpat viņu pabučot, pakutināt. Lūk man atkal nelabi palika, ka darba nerodu. Brauc zemnieciņš, rati kauc un smilkst kā nopērts suns; pats zemnieciņš vienā laidā: no! no! sauc un katram saucienam dod pienākošo svaru, ar pātagu šaudams; zirģeļuks, kas jau apradis ar tādu pavadošu mūziku un taktes sišanu, itin vienaldzīgs, kā daždien stoiķis brien savu dubļu ceļu un tik asti krusta, it kā aprādams braucēju: met jau mieru, ko nu tā mocies. Tu viņi lēni aizvelkas, viens pātagu otrs asti kustinādams, jo neviens negrib otram paklausīt; bet vēl tāļi dzirdas lēnā pēršana un žēlīgā smilkstēšana. Šie ļaudis mīlē roku azotē turēt un viņi pilnīgi ar mieru visu dienu tā stāvēt un skatīties, kā citi strādā. Vecīte ienāca un daudz, ko stāstīja. Kad mēs divi vien sākam ko runāt, tad viņai vis atrodas ar kādu stāstiņu atkal uzmanību uz sevi griezt. Uz siena guļot man uznāca domas, cik labi tagad un jautri ir ap dūšu. Prātoju tagad atkal pie tiklības turēties, bez viņas nau nekādu pamatu un ar cienība. Kā mēs sienā lēkājām - vai tas ar nau dzejiski, gan tik bērnu blēņas, bet viņās ir poēzija. Pižakam ir jau no Mihalīnas meitiņa un viņš M. jau bija pie Meldera aizvedis; ļaudis nekā neteic; nebrīnās, ne valodas taisa, ne dusmojas, tā ir Jasmuiža. 4. apr. 84. Teklīte agrāk pacēla linus izdot, Līziņa atkal romānu izstāstīja, ko bija lasījusi. Šodien mierīgāks. Daudz šur tur apkārt staigāju, domāt nebija ko. Celmiņš atrakstīja, lai sūtot ko. Nevaru nekā humoristīga sadomāt. Visas mokas, visas jautras un gaužas domas, kas man mieru nedeva - aizmirstas; es mierīgs, senējās bēdas kā pa sapņiem tik atminu. (140636/5) 8. apr. 84. vakarā Viss mans tik grūti iegūtais miers atkal vējā. Atkal esu tur noticis, kur kājām rokām jāsper, kur jāraud un jākliedz, un jākūko, tik vēl neraudu, bet nāks ar un varbūt mani atvieglinās. Un ko tad tas viss nozīmē? Kur tas ceļas? Vai neesu slims, nelaba māga? Bet es jau miesās palieku vis tuklāks. (Vēders gan man ar nau kārtībā.) Un cik tāļi tas tā ies? Vai tad tiešām gala neredzas, vai nau? Vai man nau pestīšanas? Varbūt tam jānozīmē - dzīvi? Un tad nāk visi vecie jautājumi, par ko tā, par ko man tā? Visi sen domāti, sen aizmirsti un atkal priekšā ņemti. Vai tad paties lai viss atkārtojās pa lielākam vai mazākam periodam? Lai ar uz vietas palieku? Lai ar nomocos, nogurstu? Bet vēl tiktā) nēsu, ka man tāda noguršana, vienaldzība spētu patikt. Lai tad nāk ir kaut viņa. Bet cik grūti nākas to rakstīt, cik gauži gribas ar pilnu samaņu būt, tik prāts vien man liek to domāt un rakstīt un es ar visiem spēkiem pretojos, ka tādas domas būtu mana vēlēšanās. Un vai tad man nau nekādu tiesību prasīt tādu dzīvi, pašam likteņam jeb dievam, ja tā grib kas teikt, nau brīv mani tā sodīt, tik par to vien, ka es esmu (jo mana griba nebija - būt), un ar to, ka es esmu. Dzīvību viņš man deva, bet nejāva dzīvot un tomēr tak ne no manis radīta ir to vēlēšanās dzīvot. Tepat jau sākās vecā litānija, simtu reižu dziedāta ... Vai viņa paties muļķiska, tagad mazākais viņa man tāda izliekās. Un tā es varētu vienā laidu 3 lapas pieskrīvēt un negribētos beigt. Bet tikpat ir ar drusciņ taisnības pie visām blēņām, man gauži gauži grūti. Visa putra no tam izvārījās, ka velti meklēju darba, vai arī spēka priekš tāda darba. Neradu, neradu un nu še sēdu un šo sprediķi rakstu par pasauls bēdu leju. Visu apņēmos un nekā neizpildīju, vai nu vēl apņemties, lai vēl reiz neizpildītu? Kā tad īsti paliks, kā būs? Vai nau muļķisks jautājiens? Vai nau muļķiska, gļēva dūša tik sēdēt un gaidīt, kas būs, kā paliks? Un tikpat - kā lai ar mani ir? Vai neietu tad, kad būtu, kas mani dzen un spiež izpildīt apņēmumus? Nau. Un kad tik tā tāļāk padomā, iznāk uz vecās fantāzijas - kaislības modināt. Un tas man neizdodas un mani tik nelaimīgu dara. Ko domā no sadzīves, no apkārtnes ātras maiņas? Kad vasarā braukšu uz Baldoni vai kur nebūt citur, tad varbūt kas pārmainīsies, bet uz cik ilgu laiku? Pamatīga pārmaiņa tā tikpat nebūs. Un ko tad līdz tādu darīt? Muļķim palikt no tādām mokām? Kā būs? Kā paliks? Varbūt tik pat ar laiku pats es uz priekšu tikšu, un laiks jau visu dziedējot. Kā būs? Kā jau iesāku, gribēju tālāk rakstīt, bet Pumpiņa nāk. (Divi dukāti, četri vērdiņi, bez mazā padrēviņa.) (Aizmaksāju vienu timpu, pusbļodas salda piena, divi siļķes un pus teļa ādiņas.) (Kad viņu dzirdu, man asins šaujas vaigā un prāti reibst, nau tik baisi un tik droši tiek, viņu tvert domāju un karsti bučot, un cieši pie sevis spiest un sidrabpupus miegt un atkal ceļos krist un viņu par dievi dēvēt, un neiedrošināties viņas sejas malu aiztikt un atkal bēgt, viņas it kā liela grēka baidīdamies, un tad es tik neveikls, kā mēms un stulbs, gribētu viņai patikt un manu, ka esmu smieklīgs, un tad gribētos atkal, ka viņa tāļi būtu projām.) (140636/6) 10. apr. 84. Dzejiskas domas nevaru izteikt jau visu šo laiku, kaut ar dažu reizi paslīd kāda laba, jauka doma. Bija visas jaukas cerības, nu viņas pretīgas, kad jāgriežas atpakaļ pie garlaicīgas snaušanas. Tāds spītīgs prāts šorīt bija, negribējās rakstīt, vecais sofisms (varbūt ar īsti nau sofisms, bet šinī ziņā visādā vīzē) mani aizbildināja: viss jau esot nieks, ko es rakstot. Nelabas, neģēlīgas domas vien nācā, fantazēju šādas tādas pusvaroniskas pusmuļķiskas un pušneģēlīgas scenas, ko ar papiņu darītu, kā viņam atriebtos par to, ka viņš mani nicinājis (varbūt ar tik necienījis). (Cik pašam nepatīkami savas neģēlības rakstīt.) Nereti es tiktā) eju tādās muļķībās, ka fantazēju lamāties un pat kauties pret papiņu; tagad tik sāku vairāk savaldīties. Bet gauži, gauži nejauki, ka es par to nejūtu nekādu sirdsprieku, nekādas atlīdzināšanas par maniem upuriem (jo tādas fantāzijas ar rada savu patikšanu). Tāpat tas ar bija, kad šodien negribēju rakstīt un tikpat pārvarējos. Tas ir gluži nelabi. Cik nejēdzīgi atkal ap dūšu, vai man nevarēja būt labāk pēc vakarējās balles; bet te Līziņas uti papiņa neuzticība un tā mani aizskāra, gribas atriebties. Man šorīt uznāca doma, ka es papiņu varot nicināt, kad viņš nevarējis pareizi 13 saskaitīt. Fantazēju tāļāk, ka viņš mani tik savā laukā pārspēj, un es pie viņa gribēju mācīties un viņš mani nicināja, ka vēl nekā nezinot, bet tas ir muļķība, skolnieku, kas vēl nau mācīts, nemācēšanas dēļ nicināt, un muļķība esot lielākais grēks un es tādā ziņā tīrs un bez vainas u. t. t. Tā bieži fantazēju, un man tas tīkas. Viņš vecs un veceņi mīlē lielīties, un sevi tik par pilnīgiem turēt; to varētu piedot un šo vājību mīļi panest, bet ja viņi pie darba nicina citus un paši to nemāk, tad tas ir muļķiski un viņi nau glābjami, un ja viņi cienījami veči, tad viņi tik naidu saceļ. Redz tik nēģēlīgi es māku pļāpāt un kas pie tam vainīgs? Gribēju vēl vakarā rakstīt, bet atradu iemesli, ka gosts esot. Tā ir palika. (140636/7) 14. nov. 84. Pot-pourri. Pusmurgi, pustaisnība. Sēdēju mierīgi un tulkoju Gogoļa "Mirušās dvēseles", te mans Pēters beidzis kādu tur darbiņu jem ar Gogoli otru daļu un sēstas aiz "Носа" ar tulkot. Nu vels manās miesās. Gribēju spļaudīt, sviest projām visus papīrus, bet ka jau mans miera prāts tāds, ar to vien pietika, ka aiztaisīju pusmierīgi grāmatu, pat itin mierīgi, mazākais visa vainenieks, uz ko demonstrācija zīmējās, no tam nenieka nemanīja, noliku spalvu, papīrus ne zemē, bet šūplādē guldīju, un nu tik speros pa istabu skraidīt; bet ar to nau jādomā, ka pārāks troksnis cēlās, pat P. būtu uzmanīgs ticis, vienīgais kas to manīja bija atkal tik es. Skraidīju labu laiciņu apkārt, gaidīju nepacietīgi, vai tad viņš reiz neuzmanīs, bet šis ir auss nekustina. Man stipri aizķēra viņa noziegums, tā ka es smalku adatiņu pakaļā iedūru. Naids, briesmīga greizsirdība tā ir uznāca, un nekādas prātošanas tur nelīdzēja, daba pārvarēja, maza cilvēciņa daba. Man sāpēja, ka viņš nu vienu gabalu ar mani tulko, nez par ko man tur sāpēja, mana dabiņa bijas no viņa, domāt ka viņš nu man visu godu, visu slavu noņēmis. Beidzot izgāju kambarītī, un ilgi, ilgi stāvēju, gribēju apmierināties, gribēju pie prāta nākt, bet tik viegli to mazo šķipsniņu prāta nesalasīsi, nostāvēju prātodams vienu, nostāvēju otru kāju. Man tik dusmas bija, tik žēl bija, vai [neturpināt?]. Bez jokiem jau ar tas nebeidzas, kā parasts, ja vēl pavisam te kur viss stāsts viens joks, grib sevišķu joku meklēt. Par ko viņš akurāt Gogoli ņēmis ("Нос" viņam no seniem laikiem paticis), tas esot smieklīgi, ka viņš tā man pakaļ darot (vai dzi?), sāku meklēt un uzskatīt, ka viņš man paka] darot, teicu ne pats sev par mierināšanu, ka tas esot mana pārākuma zīme, ka viņš pakaļ darot. Daudz ko vēl samurgoju tanī kambarītī. (Bet taisnību sakot, dažs nebija fantāzija vien, bet ar nejēdzīga patiesība,) Gribēju pārvarēt mūžam visu nejauko sevī, un domāju, ka rādīt, ka tas nemaz neiespējams vairs! Un mani dusmas pārņēma, ka varbūt pareizi domāju, un ņem ko tas tā ir, par ko es no tādiem nieka vīreļiem kā Saljēri? Dusmas un naids, naids briesmīgi un briesmīgi nāca. Par ko man labu, daiļu, taisnu jāmīļo, jāslavē, un jāmīļo tik labos baltos brīžos svēti, skaidri, un vienmēr pazemīgi, patim sevi nievājošam. Par ko es viņu atkal tā nīstu, ka man tas no viņa jācieš, jāpazemojas. Un mana lepnība, kam ne daļas ar viņu, cieš mokas, un sasperas pret viņu un iznīcināt visu gribētos, ne labāk valdīt pār viņu, kalpināt viņu tāpat, kalpināt visus, visus manus pazīstamus, visus, neviena nau, ko es nenīstu un ko es nenīstu tas nau. Ar viltu es viņus kalpinātu, pazemotu un valdīdams justu gandarīšanu, justos pārāks, kaut ar ļauno viltību pārāks par tiem eņģelīšiem. Mokas, ir tā domāt, murgot, un pašam valdot es tik mokas redzu, bet tik brangi tādas mokas, ka kaulos grauž kā sprakstēdama uguns un mazākais nau gara laika, zini, ka esi dzīvs, ka negul tādā svēto vienmulība. Naudu krāt tad man gribējās, ar viņu valdīt kā īstam materiālistam, daudz kā vēl gribējās, bet beidzot apklusu, palika garlaicīgi un nebija jau ar pieklājīgi kambarītī tik ilgi tupēt; tātad iznācu pusapņēmies (pie manis tā ieradums visu uz pusi darīt; ticams, ka aiz politikas, lai varētu vai nu vienu vai otru pusi ātrāk doties), nebūt greizsirdīgam, bet tikpat vēl nebiju nobeidzis domāt, ko īsti darīt, un tātad murgiem ir patiesība. Tagad, ko beidzu rakstīt, viss trakums jau pārgājis un atkal mierīgs miega prātiņš vietā. Kur nu stāsts, vai tas fakts, ka es viņu rakstījis. Dots 14. nov. 84. g. Šodien turēju ar filozofisku domi un pus nospriedu strādāt un tā glābties no manas nelaimes vienaldzības, no miega. Lai izdodas. Kādu laiku atpakaļ jau domas uzbāžas, it kā no likteņa jau tā nolemts, ka man viss pagrimst dziļāk, it kā es nekad spēkos nesaņemšos. (114193/1) RAINIS Skolas un studiju gadi 1882-1886 1885. gads DIENASGRĀMATA [Jūlijs] [Es krītu izmisumā no garlaicības un bezdarbības, un tomēr nekad es nenonāku līdz darbam. Cerējis nu esmu ilgi, ka kāds draugs mani no visa tā izrautu, dotu man mērķi, ierosinātu enerģiju, darītu mani laimīgu. Bernhards ir tajās domās, ka es esmu tas, ko sauc par pazudušu, Stučka - ar viņu es noslēdzu mūžīgu draudzību - pats ir par vāju, ar viņu es nevaru izskaidroties, priekš tā viņš nav pietiekoši nopietns, māsa, uz viņu es cerēju visvairāk, es apsolījos viņu iegūt par draugu - arī blēņas, - vecmeita, reizēm romantiska, uzpūtīga - daudzsološa, tomēr arī nepietiekoši nopietna, Leo - labs, godīgs, bet mazizglītots - to nesapratīs. Un tā es tad atkal esmu tur, kur biju, tātad (nekrist izmisumā, nekļūt laimīgam, bet vilkties tālāk) - it nekas. Kādu nakti man iešāvās prātā ideja (tā mani ir nemaz nepārsteidza, par ko es brīnījos) - es kļūstu ārpātīgs no melanholijas (Šolcs). Vai tas nebūtu pats labākais mīklas atrisinājums?] Ziemsvētkos 84, jautras sabiedrības laikā Kuļicki, Milleriene. Jūlijā, 85. (23103/4) RAINIS Skolas un studiju gadi 1882-1886 1886. gads DIENASGRĀMATA 23. marta d. 86. [Viss man ir tik negatavs, pat rokraksts, arī Clem. man sacīja ko līdzīgu; ir tik daudz ko darīt, lai manī izveidotu raksturu. Ir pie tam jāatrisina liels daudzums jautājumu, kurus man būtu jāsāk risināt un kuri varbūt uz visiem laikiem paliks neatrisināti manas vienaldzības dēļ. Un tomēr no šo jautājumu atrisināšanas ir atkarīgs viss. Šī nelaimīgā vienaldzība, šī ļaušana visam iet savu gaitu mani izpostīs. Es jūtu, ka es ar to arvien vairāk kļūstu filistrs. Bet šie jautājumi, tie taču jāatrisina. Protams, ja es pieļaušu iet savu gaitu arī tiem, viņi arī atrisināsies paši no sevis bez manas palīdzības, bet tās tad būs manas beigas. Vai tad es piederu pie huzāriem? Pie tā pieder viss iespējamais, tikai ne tas, ko es glabāju sevi. Aristokrātam jābūt, mazākais, vīram, kas prot pasaulē dzīvot, pie tā pirmām kārtām pieder asprātība, arī oriģinalitāte, ģenialitāte. Bez asprātības vai ģenialitātes nav neviena zaļa studenta dzīves, ne Verns, ne Rodēns, bet dumja, galīgi riebīga, ikdienišķa dzīve, lopiska žūpošana, prātu izdzēruša sevis aptraipīšana, jo tā nav izprieca, bet darbs, muļķīgs, nederīgs, veselībai kaitīgs, ne neapdomāta jaunības pārgalvība, bet apdomāts prastums un zemiskums, labākajos gadījumos - idiotiska pakaļķēmošanās.] Atmiņas spēks liekas man vājāks paliekot, kā es to manu mācīdamies. Fantāzija samaitāta, bet stipri vairojusēs un nelaiž vietas prātam, manā galvā tāpat izskatās kā šinī lapas pusītē - viss tāds sajucis, nepilns, paviršs. Daudzi tā dzīvo, ka nekad nesadomā sev plāna, principa, pēc kura dzīvot vai kādu darbu darīt, vai zināmos gadījumos izturēties, nele ar apdomā katru mazu darbiņu. Viņi dzīvo instinktīvu jeb dabas dzīvi. Viņi laikam priekšā netiek, pakaļā nepaliek, viņi paši ir laiks. Viņi ir īstais cilvēku dzimums, bet viņi ir allažnieki. Un viņiem ir taisnība. Nau tik daudz laika katru darbu pārdomāt; kas daudz pārdomā, maz dara. Slaveni tie ir, kas mācējuši sev tik daudz laika sakrāt, ka var pārdomāt par savu filozofiju (lielam pūļam savas filozofijas nau, viņš tic un tic cieši par to, lai viņam nebūtu pašam jāpadomā, jākritizē un tā grūts darbs jādara), par vadošiem principiem svarīgākos jautājienos, un mūžam laimīgs, kas vēl pārdomā sevišķus darbus un paspēj viņus vēl padarīt, - tie ir ģēniji; tie, kas nepārdomā katru gadījienu un dara, rīkodamies pēc sava rakstura, tie ir slaveni varoņi. Pesimists nevar būt darītājs, bet vienīgi optimists. (140637) RAINIS Darbs advokatūrā. Cietumā un trimdā 1896-1903 1896 DIENASGRĀMATA [Aprīlis] Liela pārvarēšanās, kamēr aizgāju pirkt šo kabatas grāmatiņu. Slinkums, varbūt arī bailes iziet ārā visu šo laiku Jelgavā. Itin nekā nevar strādāt, tikai lasu. "Erf[urtes] Pr[ogrammu]", brošūras, Volkslexikon, Frische, Martial, Haug, "Sturm Wind im Westen", "Gedichte in Prosa", Nirwana. Gribēju uzrakstīt naktdomas un šorīta grūtās jūtas, tādēļ apņēmos vest dienasgrāmatu, kurā arī ierakstīt visas gadījuma domas lasot, runājot, pārliekot. V. bija ar mieru 1./I, kad runāju par personas svaru, otrā dienā raudāšana, ka es neatsakos no lietas, es sev neuzticīgs. Vai Keuschheit vajadzēja mūsu starpā? Joki nelabi par mein schönes Gold, joks labs tik tad, ja viņam pamatā patiesība, še vismaz nevajaga būt tā. Vakar V. grib [svētdienas?], esot priecājusies; pārtrauc mana nopietnība. Skolotāja jau piedāvājusies pie viņa iet stundā. Es: baltās puķes lomas spēlēšana, var pēc ievingrināšanās izdoties labi, bet ir tomēr māksliska - nevari dzīvot to lomu, iedomāties. Katrreiz jāuzrāda kļūdas, pašam jānomana, takts jūtas ierodas pašas. Ārējā forma grozās pēc iekšējā patosa. Es tagad jūtu it kā dzīvību augot, spirgtumu, it kā varētu viegli uzrakstīt savus sprediķus par pirmo pasauls uzskatu, kā es to saprotu (tik garš nebūt neiznāktu). V. pārāk tumšs dzīves uzskats, vienmēr zārks acu priekšā (rakstot pārgāja patīkamā jūta), "Kraft und Stofā" (tas jālasa), mūki, no sāpēm bēgdami, dara sev sāpes. Gribot atņemt viņai visu dzīves prieku, gribot dzīvot, bet, ja vajagot, varot arī mirt. Es: nevar iet līdz; gribas varbūt tiktu, bet spēka ne, un nau tiesības pret sevi, nedrīkst sevi novest. Scēna. Saprot, ka es baidoties traucēt V. attīstību, raud, pateicīga rokas bučošana. Vai tur pret manim nebūšot šķērslis? Es: nau Losschlagen ir tikai Rettungsanker, vai arī citād darboties, kopā, lēnajā ceļā (nau pilnīgi pareizi, ir gan šķērslis). Runāju tikai no pēdējās konsekvences, nebaidos tās, tā ir jāpārdomā. Jāzina, cik tāļi viens otrs spējam iet. S.: nevari ne iedomāties pēdējo konsekvenci; tik briesmīga viņa T[ev] ir. Vai mums pietiek mīlestības materiāla, vai netiekam bankrotā, ja uzsākam lielo darbu ar šo vien kapitālu? Man šķiet kapitāla par maz. Vajag vairāk m[īlestības]. Nevis nicinu bijušo, bija jauki, bet vajaga vēl jaukāk. Vai es spēšu kurināt, iesildīt, vēl vairāk, piepildīt V. visu vēl vairāk? Vai V. spēj uzņemt? Neredzu nekādas pārmaiņas. Aizvien vēl mīļākā (5 kap., lielais rēķins 60 r., lai brauc izņemt naudu, kaut gan zina, ka daudz nau, brošu pirkt, ametista kukaini, ne vairs 10, bet 12 r., un pat 15, raudzīja "nebalto puķi" rādīt, aizkārt man c . . . pate atnāca šodien, kaut gan zināja, ka tas nebūs pareizi, tomēr vēl mēģina "iespiesties" lab. familijā); acis tagad neesmu ievērojis, liekas, ka tās sarkani dzeltenās maldu liesmas vairs nau viņās. Stāzes līdzība Paulam, simpātisks meitens, arī V. to saka, atšķiroties no citām - sievišķīgāka, piemīlīgāka; klusa, sirsnīga, ar viņu Vesm[anis] u. c. neapietas tik familjāri, kaut ar tomēr pēc manas garšas vēl daudz. Sāku lasīt, V. apvainota, turot par muļķi, esot augsts, prātīgs, V. tiešām domā, ka visu saprot un es tikai tiepjos, V. vispār neatzīst nemaz, ka ir ļauna. Tad lasījām, lai apmierinātos, "Sturm Wind im Westen". Projām ejot - pāri. 12 - es viņu velti sāpinot, vajagot būt ar priecīgam. Es: lidot kā tauriņam, nezināt par sevi, būtu egoisms, ja es gribētu viens visu izciest. Viņa neatbild, bet tik bučo. Tas tā vienmēr. Citād arī atrunājas, ka tūliņ nevarot atbildēt, jāpārdomājot. Īsti silti arī pie atvadīšanās netiekam. Durvis drīz aiztaisa, uz to V, mēdz atbildēt, ka nevarot aizvien vienādā karstumā just, tas tomēr neesot aukstums. Man turpret V. pārmet, ka es iekrītot aizvien ekstremā, kad labi bijis, tūliņ nākot reakcija (tikai pa daļai taisnība). Nau man silti ap sirdi aizejot. Nabaga P. manis gaidījuse, tik mīļa, arī L. to pamanījuse un izlieto tā - es lai stellējot alu, tad P. tūliņ iešot. Man uznāk jūtas, ka es pats esmu tikai fragments, negatavs, daru to, ko viņai pārmetu; es šīs jūtas ar varu apspiežu, lasīdams "St[urm Wind] im W[esten]". Grāmata pasekla, uz pastellējumu rakstīta, pus Elīna, pus Magd[alēna] Dornis, pēc "Alwing u. Norm." fabula pazīstama, "L'argent Sakers", tikai sīkāks izdevums. 9.4. no rīta beidzu, žēlums uznāk pašam par sevi. Viens es palicis, visus pazaudējis, Mazo, Janci, Pēteri, bet es neņēmu vainu uz sevi, jūtu sev pārestību, viss tas nācis tādēļ, ka pie V. turos cieši. Ne es no viņiem atraujos, bet viņi no manis. (Līze teica senāk otrādi.) Ja viņi manus nolūkus arī nespēj saprast, tad viņiem vismaz varēja būt līdzcietība. Bet viņi ir tie mazie Nīčes pārcilvēki, kuri nepazīst mīlestības. Kristus lielāks pārcilvēks nekā Napoleons vai Bordža. Vai Mazais tiešām mīl P[umpiņu], ja viņam nau labsirdības, man jau pirmie mīlestības dīgļi dara "Gūte". Tas taču nau pie manis vien, bet veca pazīstama lieta. Es neatrodu apmierinājuma arī pie V., es gribu tad ari būt pilnīgi viens. Es kaislīgi raudāju un tad apmierināts aizmigu. Šorīt viss atjaunojās. Es izskatos stipri bāls un novārdzis. (Visa šī rakstīšana izliekas man drusku bērnišķa - es advokāts, 30 gada vecs, nodarbojos gar šādiem jautājumiem; ko teiktu veikalnieki. Cik naivi jocīgs izskatās Ārons, kad runā par kādu veikala lietu.) Vakar vēl runāju par veikala un idejas cilvēkiem. Bisnieks arī veikala cilvēks. V.: Vai tu gribi badu mirt? Es: Nē, bet ne bagāts tikt, ņemt tikai nepieciešami vajadzīgo un būt gatavam uz Truka likteni. [2 nesalasāmi vārdi] Tu nevari būt muļķa, kā Truks. Vai nebūtu pats par sevi jauki, vienu dienu būt pilnīgi sev un ideālam uzticīgi?  Vai nau arī ideja - ar nodomu mirt badu caur to vien. ka netaisa nekur kompromisa? Temats skicei. Pācis atnāk, mēs garlaikojamies; viņš bijis veselu stundu, arī pie V. Nevaru strādāt. Lūkoju gulēt, neiet. 4. atnāk V. Mēs abi pabailīgi, V. paslima; vecā kaite un reimatisms. V.: veca vaina. Es: slikta dūša. Mums jāturas kopā. Neesam izrunājušies. Es neticot. Es: līdz absolūtai taisnībai, nebija arī absolūtas ticības. Es: palīdzi man pie tās tikt, pierādi ne vien vārdiem. V. to nedzird un neielāgo. L. atnāk. Sausa sasveicināšanās. V. noskumst. Es pāreju uz citu: lasīto grāmatu. Vai varu vēl drusku pasēdēt? labāk, brīvāk ir tomēr pie mums, kaut gan vakar Kristaps pār; steidza. Šķiramies it sirsnīgi; bet tomēr neiegūstam (es domāju arī par V.) īstas jautrības. Vakarā manu, ka gribētos aiziet pie V. Zināms tukšums. Tomēr es kādu laiciņu it kā apmierināts. Šaubas apklust. Vēlāk viņas atkal nāk. Bet es no viņām piekusis, viņas nesāp tā vairs, tāds pelēkums pārklājies par mani, kā miglains vakars. Nogurums no cīņas. Ļoti gribētos iet pie rakstīšanas, bet, kad iesāku, norakstīju vairāk nekā pirmo reizi. Es gribu būt patiess pret sevi. Pēc iespējas nemelot. psiholoģiski sevi aplūkot, sīkumos uzķert, varbūt vēlāk liter. izlietojams. Bet vispirms mācīties sevi pazīt, lai tiktu augstāk, un nemelot, vienam otrs vairāk jāatklāj un jāpārspriež. Še vēl iekšā arī visas piezīmes un grāmatu pārspriedumi. Es atplēsu V. vēstuli Olgai. V. sūdzas, ka slikti ejot, gribētu izraudāties, ne par sevi vien. Domājot, ka dažreiz spēka aptrūktu. Vai V. draugiem vairāk saka nekā man, un vai O[lga] zina ko, vai piepalīdz pret mani? Kauns bija uzplēst, bet tagad nenožēloju, varbūt tādēļ, ka ceru noslēpt. Gandrīz tikpat daudz, ne, bet tamlīdzīgu rakstīja N[īna]: Slikta dūša, bet es viņas vēstulei neatbildēju - slinkums, pats to nožēloju. Es tagad redzu, cik zemas man aizdomas un cik zemi līdzekļi. Ja es viņu varētu iegūt, ja viņa padotos virzienam uz augšu. 10/V 96. [Jau vakar es biju iecerējis uzzīmēt lielo krīzi, lai pats sev kļūtu skaidrāks, lai vieglāk izskaidrotos ar L. (jūtu zināmu apmierinājumu un spēku pieplūdumu, ka esmu iesācis šo rakstīt) un arī paturētu atmiņā. Jau vakar es gribēju rakstīt, domāju to nosaukt par atgriešanos pie sevis. Vakar pirmo reiz es tā pa īstam sapratu, ka tā tiešām ir šķiršanās. Līdz tam es vēl vienmēr biju cerējis un ticējis, ka tas būtu pamats, kā atrast dzīvinošo valgmi - to, uz kā varētu celt tālāk. Es biju arī vēl vienmēr cerējis, par spīti visam, ka L. - kaut arī savā skopajā veidā, - bet tomēr mani mīlēja. Es to turēju par ģimnazistu - vienas savienības sabiedroto mīlu, ieaudzinātu tieksmi uz blēņošanos, koķetēšanu, alkatību, seklu fizisku iekāri, kamēr no iepriekšējā stāstījuma redzu, ka viņai nau nekāda stipri jutekliska daba, vai arī vismaz viņas fiziskās tieksmes bija kļuvušas seklas un notrulinātas no to pārāk lielas izlietošanas, kas bija atņēmis pilnīga apmierinājuma rašanos, bija atņēmis vēlēšanos pēc pilnīga apmierinājuma. (Tagad es redzu, cik noguris es šodien esmu; uzrakstītais man šķiet nedzīvs, neinteresants, vājš.) Vienīgi labā izdevība, alkalīgums un arī garīgā attīstība būtu varbūt varējuši radīt kaut ko līdzīgu, ja jau L. pat dotību nebija lielajai mīlai. Bet nu izrādās, ka L. tiešām ir mīlējusi, vai vismaz uz to saņēmusies - ārējās pazīmes visas uz to bija: lieliskais (to atjaujošais) pirmais iespaids no viņas personas vien, atzinīgā izteikšanās par viņas ķermeņa skaistumu, dzīvīgums, ugunīgums (tieši dedzinošs, kvēlojošs), acis, patīkams skats, izturēšanās godbijīga, garīgi brīvi uzskati, atturība, koķetēšanas iorobežošana, pusaprēķināta, pussajusta atraidīšana tādēļ, ka ir aizņemta ar ko citu. Visas tās ir sajūtas, kas mūsu attiecībās neparādījās. Nevienu no dzīvajiem pierādījumiem viņa man nau devusi (pretēji Helmera nāves pierādījumam). Nevēlēšanos iejusties personās, nevēlēšanos palīdzēt, neieinteresētību L. izskaidro ar nepietiekošu saprātu, vēl nepietiekoši pilnīgu attīstību. L. jau līdz pat beigām neesot šo to aptvērusi. Bet vai tad es tik ļoti esmu priekšā? To es neticu. Vai esmu tik tālu aizsteidzies uz priekšu? Būtu taču zems lepnums to sacīt, lai gan bieži esmu to domājis un arī sacījis L.] (114128) RAINIS Darbs advokatūrā. Cietumā un trimdā 1896-1903 1897 DIENASGRĀMATA [Ap 5. jūniju] Mēs runājam tik izmeklēti augstos, lieliskos izteicienos par cilvēka piepildīšanos divos cilvēkos, par garīgu augšanu kopīgās domās, jūtās, kas atsevišķus spēkus pavairo. Dabai tas ir tikai ikdienišķs, pats par sevi saprotams notikums; atsevišķam indivīdam tas nozīmē atjaunošanos un tālāko radīšanu. Viss augstais, neizsakāmais un ideāla cenšanās viņai nav vairāk nekas kā tikai miesīga ēšana un dzeršana, un radīšana. Bet priekš mums tas tomēr nav nekas, bet tikai priekš dabas. Mūsu visaugstākais ir viņai tikai parastais, viņa to visaugstāko dara vienaldzīgi. Viņa stāv pāri par visu to: Tā ir indiešu stingrā Nirvānas poēzija. Viscēlākais, ko cilvēki ir domājuši. Ja jau zelts un dimanti ir tik vienaldzīgi kā oliņas, cik skaistam tad tam vajaga būt, kas tur tiek uzskatīts par ārkārtīgu un ievērojamu! Vai kaut kas līdzīgs nevarētu arī mums noderēt? Jaunai poēzijai? Vai viņa nevarētu mēģināt censties saprast šo cēlumu un vienaldzību? Vai šis cēlums nevarētu atvietot raibo skaistumu, kas tagad atspīd tūkstoš ideālos un ideāliņos un nav pat vēl sasniedzams. Šis cēlums, šis dabiskais izskaidrojums visām lietām ne ar pārdabiskiem cēloņiem, bet fiziskiem - ir jau īstā patiesība. Te cēlums ar patiesību sakrīt kopā. Bet vai skaistums arī? Vai cēlums ir skaistums? "Messiade", Eshila drāmas, piramīdas nav skaistas, bet cēlas. Bet skaistumam un pilnībai vajag būt ne tik vien lieliem un ievērojamiem, bet arī dziļiem. Ja lielumam un dziļumam trūkst cilvēku tuvuma, radniecības, piemērošanās, tad tas taču nav skaists. Piramīdas ir tik cēlas. Petrus baznīca pacilinoša un skaista, to dara viņas bagātībā, saturs un dziļums; un viņas radnieciskums ar cilvēkiem. "Fausts" nav nekāda utopija. Vajadzētu tagad tikt rakstītam "Faustam", jo gētiskais jau top vecs. Tad tā taps utopija. Jo mēs nedzīvojam skaistajā Gētes grieķu "samērā" - ne darbā, ne baudās; ne tagadībā, bet mēs dzīvojam nākamībā un pavisam bez robežu un samēru. Gētem bija pārmērība un faustiskums: visu zemi un cilvēci aptvert. Mēs turpretim liekam vietā bezgalību un visu būtību. Indivīda attīstība embrionālā stāvoklī iziet visus organiskās dzīves attīstības posmus cauri, un vispār katrs pasaules posms attīstās līdzīgs ar garīgo attīstību bērnā. Tam arī īsā laikā jāuzņem visa gadu simteņu garā cilvēcīgā attīstība. Tas tad arī iziet cauri visai vēsturei. Indivīdā tātad atkārtojas visa garīgā attīstība. Ja jau veco attīstību ņem kā pamatu, tad bērns skolas izglītībā un dzīvē uzņem visu līdz vīra vecumam. Kā vīrs viņš atskatās uz savu attīstību atpakaļ. Tad viņš dzīvo apzinīgā attīstībā un attīsta pats sevi. Ja arī kāds garīgi visu kultūru neatkārto neapzinīgi, tad viņš to dara pa lielākai daļai apzinīgi. Skolā, dzīvē un sabiedriskā darbībā. Vai tad nav iespējams, ka visu attīstības gājienu zināmā stadijā, pat cilvēka dzimuma vispēdējā atrisinājumā, varētu saprast tā, ka nebūtu jāņem palīgā Fausts un Pērs Gints. Vai būtu nepareizi vienā cilvēkā apvienot visu cilvēci? Vai tad nevarētu šo indivīdu par sevi kā vienpatību tēlot? Kā visi citi indivīdi arī šo attīstības gājienu izgājuši cauri, bet ka šis vienpatis indivīds, būtu piesavinājis visu pēdējā laika izglītību, visas idejas, visu laika kodolu, un ka katrs cits indivīds tas būtu, ko viņš aptver sevi un saprot. Tā būtu tad īstā patiesība. Individuālisms tādā ziņā varētu vai nu pievilkt, vai atbaidīt, tādēļ ka tas nebūtu vispārīgs. Mums nevajadzētu Fausta noziegumus atvainot un mazākus darīt, tie arī ir patiesi un rupji noziegumi. Viņš ar pilnīgu apziņu dod Grietiņas mātei indi un patiesi atstāj bikli Grietiņu un tad vēlāk velnu, uz kura vēlāk grib uzvelt savu paša vainu. Viņš patiešām ir neģēlīgs, gļēvs un mazisks - un tomēr viņš ir Fausts, centīgās cilvēces ideāls. Fausts mums ir tuvāks nekā Kristus, tādēļ ka mēs pie Kristus neatrodam nevienu vienīgu grēku, nevienu vienīgu vājību. Viņš ir par daudz dievs, viņam ir viegli svētam būt un svētam sprediķot. Mēs, nabaga cilvēki, ik dienas krītam un grēkojam pavisam zemi un neģēlīgi, un no mums prasa to, kas pat dievam bija grūti. Fausts ir viscaur cilvēks. Un ja viņš iespēja ar godīgu censību sasniegt augstāko cilvēcību, nu tad mēs arī varam sasniegt to pašu, neraugoties uz mūsu grēcīgumu un maziskumu. Fausts jau arī iesāka, kad bija drusku par vēlu, kad visi spēki jau izsmelti, un kad ar viņiem vairs nevar lūkot uzņemt sevī visu dzīvi un paplašināt sevi par personību. Bet Faustam viegli izkļūt laukā no klizmas, viņš liek vecai bābai sev noņemties trīsdesmit dzīvības gadu un atjaunojas. Tas mūsu gaišos laikos vairs nav iespējams. Te jāmeklē citādi un pavisam citi dabīgi atjaunošanās līdzekļi: dzīve brīvā dabā un mīlestībā. Fausts atmet pilnīgi savu dzīves filozofiju. Jūtas par vecu, lai jaunu saprastu. Pūlas, bet velti, un tad sabrūk. Vai tad tāpat nevar sabrukt arī veikalnieka dzīves gudrība, kas bez apdomas iziet uz peļņu? Kaut ko ideālu tas nespēj saprast, tādēļ ka nav to radis. Viss viņam izliekas altruistiska bezprātība. Viņš ir bijis mazs praktisks egoists. Lielo egoismu viņš nesaprot un bīstas no tā. Viņam nav izejas. Kas izmisas altruistisku ideālu dēļ, tam vismaz paliek mazais, ērtais filistru egoisms. Kā drāma "Fausts" ir bez satura. Dziļi subjektīvo, kas līdz šim tikai caur liriku tikusi tēlota. Bet tāda problēma lirikai ir atkal par lielu. Lirika attēlo tikai mazas atsevišķas jūtības. Ja daudz, domas, bet te ir vesels ilgs laiks un daudzums jūtību. Tas varētu būt dzeju krājums, bet tomēr arī nē, jo te patstāvīgs, ciešs saturs un kāpinājums. Dramatisks jēdziens. Priekšspēlē arī vajadzētu visām tautām iziet uz pirmpatiesības meklēšanu, vajadzētu pierādīt, ka visu šo tautu mantojums un centība satek indivīdā - jo visi cilvēki no dabas ir labi - relatīvi - viens vairāk, otrs mazāk. Un katrs var attīstīties līdz vislielākai pilnībai, un nevajadzētu ņemt tipu kā Faustu, bet tikai kādu indivīdu un dziļi analizēt. Šī priekšspēle attaisno un rāda vispārības sakaru ar vienpatību. 24. 7. 97. Atkal man ir dzenulis - vai lai to saucu par enerģiju (taču neķēros pie "Fausta", ko man vajadzētu, - vēlos atpūsties) - dienasgrāmatot. Neskaitāmas reizes uznāk tāda tieksme. Tikai žēl, ka tā arvienu uznāk tad, kad pašreizējās attīstības interesantais periods vai kāds cits interesants stāvoklis jau ir pagājis. Pirmais laiks manā tagadējā cietumā ar manu dziļo, garīgo depresiju būtu bijis ļoti interesants un varbūt pat būtu noderējis pie psiholoģisko mana "es" jautājuma atrisināšanas. Tagad tas ir gandrīz bez rezultātiem un bez kāda labuma man norisināsies. Paņevēžas laiks: attīstība kopā ar mīlulīti un cietums, par visām lietām - mīlas atzinumu laiks, un tad visas tās ciešanas. Jā, bet enerģijas, pastāvības nav, tās aizvien man trūks, jeb vai es viņas tomēr iegūšu? Viens kaut kas man cietumā liekas klāt nācis, bet garīgās spējas rādās mazinājušās. Kā bezgalīga rotaļa: ja ir spēja un viela kaut ko teikt, tad nekad nav spēka, bet ja spēks ir, tad izrādās, ka nav nekā ko teikt, teicamais izliekas novecojies un atdzisis, par piemēru novelē: "Divas pasaules" - vecas sentimentalitātes. Ietērpa vēl pavisam veca, bet varbūt tas viss atkarājas tikai no vingrināšanās. Ja mīlulītis saka, ka nav labi iznācis, tad ar manu uzņēmību šim darbam ir beigas. Nav laba zīme, ka pats es nekā sevišķa pie šis noveles neatrodu, pat tagad nē, kad tā ir uzrakstīta. Citādi es atzīstu vismaz vēlāk. Vai es esmu izšķiedis savus spēkus, jeb vai tādu man nekad nav bijis? Esmu pašlaik nelabā omā, sabiedēts un nospiests, baidos par nākotnes cilvēku. Tā tad visam psiholoģiski interesantam jātiek atzīmētam dienasgrāmatā, pēc iespējas sīki tam, kas vēlāk var noderēt. Lai būtu par noteikumu katru reizi, ja notiek kas interesants, pavisam īsi to atzīmēt, bet katrā ziņā vēl tai pašā dienā, lai nekas neaizmirstos. Nupat bija mīlulītis šeit, tik zeltaini mīļš kā vienmēr. Mīlulītis viss ir mīla, rūpība un ilgas. Viņai ir dziļa izjūta, to es redzēju, kad viņa tik nopietni uzņēma ticības jautājumu. Vai viņa ir Grietiņa, kas gribētu Faustu glābt? Mazliet ar varu. Apsolīja man. Vēstule arī gandrīz to prasa. Viņa domā īsto līdzekli atradusi. Tā ir pilna no sava atraduma un grib, lai arī es to mēģinātu. Tā ir straujā, neko neapdomājošā mīla, kas slimajam labprāt visas zāles uzreiz gribētu iedot. Saulīte raudāja, ka tūlīt nebiju ar visu uz mieru. Ak, kā nu tagad viss atkal būs? Un ja nu uznāk lielais posts, un ja nu patiešām man atkal jābūt bezgalīgi vientuļam un nav nevienas saprotošas dvēseles, kam varētu roku sniegt! Pats savā priekšā es gan izliekos drošs, ka tas nav nekas, ka viss noskaidrosies, ka tas ir tikai tukšs baiļu burbulis, jo mums abiem fantāzija ir tik tuvu pie rokas. Cik daudz tad trūka, ka es pats sev būtu palicis neuzticīgs, un taču ari trīcēju aiz bailēm un riebuma no nāves, jā, trīcēju varbūt īsteni nav pareizi teikts, tas ir riebums, absurds, netaisnība, kam nav līdzīgu, tā aizraut, īsti dabas gaumē. (Nu jā, es atkal izplūstu, nekādas domu disciplīnas, ko es ar lielām pūlēm iekaroju; mīlulītim tā ir pilnīgi dabīga, un viņa pati to nemaz neapzinās, pat vislielākā radīšanas darbā viņa pie tā nepiedomā, viņa tik vienkārši skatus uzraksta.) Bet tikai domājot vien, ka jāpaliek vientulim, top briesmīgi, un visur es ieraugu šīs briesmas. Tādēļ gribu labi drīz mēģināt uzrakstīt atspēkojumu Mopasāna "Kam taisnība"; es varētu tad izsamist, ka man ir taisnība; te būs arī gadījums pašam pārdomāt, savas domas pastiprināt, vai pašam atgriezties. Uz mani dara šausmīgu iespaidu vārds "atgriezties". Mīlulītis šoreiz patiesi domā nopietni. Man vajadzēja apsolīt vēlreiz par to nopietni pārdomāt no mana un tad no mīlulīša viedokļa. Tam arī būs notikt šai dienasgrāmatā. Es taču patiesi gribu mēģināt tik dziļi domāt, cik vien to spēju. Vēlāk to varēs tad izsijāt, kārtot un sakopot un tad nākotnes cilvēkam pievienot. Nākotnes cilvēks, jā, mīlulītis man apsolīja arī no savas puses vēlreiz pārdomāt, arī izejot no mana viedokļa - bet vai viņa to pratīs? Mīlulītis gandrīz vai nepazīst manu viedokli, jā viņš spēja tik ātri apgriezties. Mīlulītis arī apsolīja palikt uzticīgs nākotnes cilvēkam. Es arī teicu mīlulītim, ka es viņu pielūdzu. Par atbildi - viņa raudāja. Vai viņa saprata to kā zaimus, vai arī - ka es viņu tik ļoti mīlu? Viņa labprāt būtu redzējusi, kas ir īsta mīla vai kas tam līdzīgs, - es teicu, ka man ir īstā mīla un skatījos uz viņu; viņa atkal raudāja. Kas tas bija? Mīlulītis pat vairākkārt raudāja, kad es atbildēju, ka tik piepēži es nevaru ticēt, es nevaru lūgties, jo tad es liekuļotu, es kaunētos izlūgties palīdzību no kāda sveša cilvēka, kuru nupat noliedzu. Mīlulītis raudāja. Kamdēļ tas tā? Vai viņa mani tur par nelabu, pazudušu, ietiepīgu cilvēku, kam nav mīkstas un pazemīgas sirds, kurš negrib atzīt patieso patiesību, nevar to izturēt? Jeb mīlulītis raud tāpēc, ka nevar man tūlīt palīdzēt, ka es neieņemu rūgtās, bet labās zāles? Mīlulītis dziļi mani mīl, bet vai pārliecība nevar mainīties? Ja es tagad man dotās zāles neņemu, vai es neesmu ietiepīgs, maziski iedomīgs, es negribu dot godu lielajam, bezgalīgajam, visaptverošajam, gribu pielūgt tik savu mazo personību? Pat faktiski svarīgo uzrakstīt ir tik grūti, kā gan aptvert visu iepriekšējo - lai vēl varētu nākotnes iespējamības apspriest! Un tomēr man vajag taisni pēdējo. (Es sākumā pie tā īsti nepiedomāju, ka še jautājumu varētu izšķirt, es piedomāju tikai pie vienkāršas dienasgrāmatas.) Vēl kaut kas faktisks, ko es atminos. Ak, mīlulītis ir tik labs, tik mīļš. Taču galu galā jādomā, ka tā jau ir pārdomāta spēle. Mīlulītis ticības jautājumā nekad nav bijis skaidrībā. Viņa to tagad apgalvo, bet tas ir tik nesen atpakaļ - Panevēžā, kad viņa reiz runāja par lielo netaisnību attiecībā uz Kristapu. Bet man tagad vajadzēs ari par jums visu domāt. Jeb vai mani pretiemesli un mani ieskati lai tiktu tūlīt sevišķi izstrādāti, - tad vispirms vajadzētu viņas iemeslus un uzskatus atspēkot, kā es tos visdziļāk saprotu. Varbūt mīlulīša attīstības gaitu jeb, varbūt, labāk pašreizējo mīlulīša stāvokli, jo šinī jautājumā viņa nav attīstījusies. Tas uz mani atstātu mierinošu iespaidu, ja izrādītos, ka viņai noteiktu uzskatu nav. Bet ja nu tie bez manas piepalīdzības, bez manas ziņas, varbūt taisni naidīgi būtu agrākajam, t. i. nākotnes cilvēkam, ko tad? Tad es esmu pazudis. Tad tas nozīmē neizsakāmi sāpīgā cīņā viņai visu atkal atraut vai mīlulīti pavisam pazaudēt. Ak, man atkal paliek pavisam pretīgi un apnicīgi ap dūšu. Un viens, viens - tas vienmēr un arvien tagad man stāv acu priekšā. No tā man visādi jāizsargās. Tā tad atspēkojumu viņai rakstīt nākamai nedēļai. Bet ja nu viņa nelasa, ja tas neko nepierāda? Tomēr tas ir labāki, nekā kad viņa ir pilnīgi viena, pati ar sevi un sevi attīsta pret mani. (Noveles temats: ir apspiests vai ar varu vilkts uz augšu. Nejauša brīvība. Pamatīgi uzelpo pēc pastāvīgās garīgās apspiešanas, kas vēl saistās ar mocošām fiziskām sāpēm. Mīla, viņas laime tikai sāpēs. Jūtas sevi garīgi augušu, bet pilnu noguruma. Siltumnīcas augs, ar varu dzīts pretī lēnai, maigai saulesgaismai. Paliek gan skaidrs, bet nepiesiets. Nekādu mocošu mērķu. Nekādas morāliskas saistības ar idejām. Brīvība un izdzīve. Laime mazam būt. Nekādas morāliskas piespiešanās būt lielam un cēlam. Ikdienai no ieaudzinātā gara ir pārpilnībā. Var ar to lepoties. Var iegūt slavu un panākumus, jo publikai tas patīk. (Ai, ai, cik patiess tas ir viss, bet es būšu vientulis nelga.) Viņa var vēl izlietot savus jaunos gadus. Absolūti nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Viņai ar sevi vien pietiek. Aizvien sprediķojusi par savu pašvarenību, patstāvību. Vienīgais visulielais apmierinājums pašam sevi attīstīt un dzīvām miesām uzkāpt debesīs. Lai tas tik to dara. Bet tas ir tikai bezspēcīgs cilvēks. Ak, tādi varoņraksturi var visu pārvarēt, bet es vairs negribu atkal būt jūgā. Nepaliek pat neauglīgais apmierinājums, ka viņa galu galā nožēlotu. Viņa jūtas par daudz laimīga mazajā laimē. Vai tās ir pravietojums? Šausmīgi, šausmīgi, - viņš taču ir bijis tikai cilvēks un gribētu no viņas, no tās saprašanas, ko viņš viņā dēstījis, jaunus spēkus smelties. Bez viņas viņš tūlīt zaudē spēku, un tā kā viņš nav ikdienišķs, viņam vajag mūžīgās bezspēcības, bojā gājušās cerības un dzīves mērķa dēļ sev galu padarīt. Visu uzsākt no gala vēlreiz ir garlaicīgi, un tas jau novecojies. Drāmas temats. Vēl sieviete pēc savas kultūras un domām nav vienlīdzīga ar vīrieti un nespēj tam palīdzēt, bet velk to uz leju.) Viens gaismas stariņš. Mīlulītis domā, ka tas savienojams ar nākotnes cilvēku. Bet ja es viņai tikai nejauši pierādu, ka tas nav iespējams, tad viņa paliek pie svarīgākā, t. i., pie sava, un nākotnes cilvēku tad atmet. Mīlulītis pieķersies pie tā, ka viņš būs palīdzējis. Bet tam ar visu nav nekāda sakara. Ja viņš še ir palīdzējis, tad tas ir noticis caur ticību uz nākotnes cilvēku. Vēl kaut ko, pirms vēl pavisam satumst - tāpat juku jukām. Ko lai es daru, lai viņa mani mīlētu? Kādēļ mani Marija mīl? Kādēļ Olga vairs ne? Es nekā nesaprotu. Vai tad, kad es garīgi vēl vairāk padziļināšos, mīlulītis man spēs sekot, tagad, kur viņa pat atkal pie vecā atgriezusies? Tad tai kļūšu nesaprotamāks, varbūt vājāks saturā, un es vēl vairāk viņas acīs kritīšu. Jeb, ja labi - tad viņa no tā cietīs, ka nespēs man sekot, vai arī, ka viņai ir jāatmet savas, jau nostiprinājušās atziņas. Atkal un atkal uznāk domas, cik nejēdzīgi cietsirdīgi ir izbāzt galvu ārā, citā gaisā, kurā parasti nevar elpot, būt vienam pašam ar savu brīvību un lietu saprašanu. Tikai tagad es to spēju aptvert, cik Balzaks cilvēku dēj bija nelaimīgs: viņš saprata. Bet es taču domāju, ka abpusēji audzinoties nepaliek viens, bet ja nu viens šinīs centienos nespēj izturēt? Tad ir tūliņ Balzaka gadījums. (Vai es varētu uzrakstīt kaut ko tādu, ko mīlulītis mīl, saprot? Kas gan tas varētu būt? Šinī nedēļā tam būtu jānotiek. Katrā ziņā atbildi.) Savādi, bet tas kā parasts, es gandrīz nekā no visa tā neesmu uzrakstījis, ko gribēju. Mācīties stenogrāfiju. Aprakstīt manu jauno māņticību. 25. 7. 97. Vakar vakarā jau es apmierinājos. Piespiedu sevi auksti pārdomāt, un briesmas zuda, še es palikšu ne daudz ilgāki kā 1-2 mēnešus, un mīlulītis ir mīļš, un viņam nevar viņa ticība arī daudz kaitēt. Noteikti pamati tie ir tomēr, vismaz kā noskaņa. Šorīt atkal uznāk nemiers. Es šorīt vēl dūšīgi strādāšu. Vakars. Es taču gribu šodien ap plkst. 6 vakarā ķerties pie korespondences. Enerģija ir, bet manas vecās metodes: vilcināties un nosist laiku, kā parasts, to nomāc. Ja tik kaut cik var, izlietot katru gadījumu, kā tas nupat, enerģija stiprināsies. Es gan īstenībā nevaru nemaz tik daudz enerģijas ieraudzīt, samērā ar agrāko, pat ne tik, cik Berlīnē. Sāpes mīlulīša dēļ man nedod miera, un ja es tām nododos, viss kļūst nepanesams un uzmācās karstas asaras. Vai es viņu paturēšu? Vai es mīlulīti paturēšu? Viņai tas nav vajadzīgs, bet man - gan. Varbūt es taču rakstīšu atbildi, bet tas prasīs daudz laika. Un tagad es strādāšu. 27. 7. 97. Es tomēr 25-tajā neuzrakstīju korespondenci no Berlīnes, bet gan strādāju pie viņas tālāk, turpināju plānu. 26. jūlijā pasteidzu nokavēto "Faustu" un jau šai dienai to pastrādāju, lai šodien varētu mīlulītim rakstīt. Vakar es vēl dzejoju un pamatīgi izraudājos. Un šorīt arī vēl. Tagad es visu dienu līdz plkst. 5. par to vien rakstīju, un uz beigām man piepeši radās doma, ka mīlulītim nav taisnība, bet tomēr mani varētu pārliecināt. Ar savu pretpierādījumu es pats esmu sevi apstrīdējis. Pavisam savāds gara stāvoklis, varbūt pārāk liels nogurums. Varētu savienot dievticību un cenšanos; censties to atzīt - tā būtu ideja, panteisms. Bet personīgais, lūgšana nesaskan ar dievu kā ideju. Es varētu arī pie tā pierast. Kad es to pārdomāju, man rodas doma: ne domāt, tikai tā to pieņemt. Varbūt arī domāt, bet tas notiks pats no sevis. Nav iespējams visu to pareizi attēlot. Tas ir nogurums un neatlaidības likums kustībā. Bet es tomēr negribētu beigt domāt un rakstīt. Rokraksts jau ir pavisam noguris. Varbūt šādi arī mīlulītis ir pie lūgšanas nokļuvis. Visas domāšanas beigas jau tās nav, bet spars ir beigts. Ap 29. 7. 97. Pašlaik beidzu pie "Fausta" strādāt. Es sajūtu fizisku nogurumu, bet vēl vairāk stipru riebumu pret garīgu darbu. Viss tas sakāpinās pretīgumā pret sevi pašu. Viss man izliekas vienaldzīgs - darbs pie sevis pilnīgi veltīgs. No rīta it nekādi negāja ar tulkošanu. Līdz plkst. 12, t. i., 4 stundās, man bija tikko 30 rindas pārvarētas. Es jau izsamisu, domāju, ka esmu jebkuru garīgo spēku pazaudējis. Gara stāvoklis bija nospiedoši smags un sāpīgs. Bet tad, ap pusdienas laiku un pēc tam, gāja brīnum viegli un pat negribot pastrādāju nolikto daudzumu. Un tagad pretīgums. Bet tomēr kaut kas velk un velk strādāt. Bet pie noveles es nemaz nevarētu pieskārties. Man riebums pašam pret sevi, ka es esmu nespējnieks, kas garīgi gribētu radīt, bet nevar vismuļķīgāko, mazāko skici kārtīgi pārdomāt un nobeigt. Arvienu jaucas starpā citi plāni: patlaban divi tādi mazi temati, ko man sāpīgi atstāt, bet ko es nevaru rakstīt, ja skici rakstu. Vai tas tikai fizisks nogurums? Es gan esmu nežēlīgi novājējies. Arestantu apkalpotājs nožēloja mani patlaban un ieteica uzbaroties. Bet es jau arī agrāk nevarēju neko lielu, neko veselu radīt. Avīžu un lāpītāja cilvēks. Vai tad mīlulītis manī var ielikt to, kā nemaz man nav - radošo spēku, kas spēj lielu veikt? Viņa strādā pilnīgi naivi, pavisam neapzinoties. Mīlulītis nekad neizstrādā sev plānu, viss ir atkarīgs no tā - pirmo slinkumu pārvarēt. Viena scēna uzrakstīta, un pārējās virknējas kā pašas no sevis. Un turpretī es? Man vajag visu plānu izstrādāt sīkumos un pie tā turēties kā pie kruķiem. Un tad mans slinkums! Pat mīlulītis nogurst un raud, līdz tas viņu pārvar. Tā ir fiziska smagne, kas velk pie zemes. Nekad es neesmu ko lielu radījis, un nu lai es ar nākotnes cilvēku sāktu! Tas taču ir nieki. Tā, lūk, ir nejauka neiespējamība. Un tomēr! Galva taču vēl nestāv mierā, kaut kas nejēdzīgi sāpošs, smeldzošs laiku pa laikam pamostas, kad kāda doma izdzīvota un kad vēlētos izlietot iegūto patiesību mazajā dzīvē, nodoties mieram, nemeklēt vairs. Tas taču bija kaut kas jauns arī mazajās Panevēžas cietuma lapiņās, par šādu patiesības nozīmi es gan nekā vēl nezināju un taču, ja es šo domu tagad gribu pārstrādāt sīkā naudā - dzejās vai arī šai skicē, tad tā man liekas jau veca. Gribas ko ļaunu spēt. Īsteni, neatkarīgi no apstrādāšanas man jau vairākas dienas (vai nedēļas) pieteicas kaut kas ilgu pilns, mocošs. Kas tad lai būtu šis jaunais? Kas tad nu vēl? Vai tad nebūtu jau diezgan? Un atkal man liekas, tas līdz šim vispār nekas nav bijis, par ko būtu vērts runāt. No nāves es tomēr esmu baidījies. Dzīvības noslēpums paliek tumšs. Un mēs abi ar mīlulīti nepazīstam īsti. Vēl nav viss sacīts. Es vēl neizprotu sieviešu dabu. Es pats sevi nepazīstu. Es nedzīvoju pēc saviem likumiem. Vai tur arī Buda vainīgs? Ak, tie būs grūti laiki, arī tad, ja atnāktu laime. Manamnabaga, nabaga mīlulītim būs jācieš, vēl un vēl, bet mīlulītim nebūs ciest, tik mīļam un labam kā tas ir! Bet varbūt mīlulītis to pašu ir domājis. Vēstules to saka. Ak, svētlaimībai tad nebūtu gala, un tad mēs varbūt beidzot varētu bez sāpēm augt. RAINIS Darbs advokatūrā. Cietumā un trimdā 1896-1903 1898 DIENASGRĀMATA 12. III 98. [I[niņa] atkal pamudināja rakstīt dienasgrāmatu. Esmu to tik bieži mēģinājis. Фойницкий domā, ka to darot tikai eksaltēti ļaudis depresijas laikā. Depresijas periodi bija tik bieži - vai tad es neesmu diezgan eksaltēts? Jeb vai viņam nav taisnība? Vismaz es gribu tagad ar dienasgrāmatām kaut ko sasniegt, kas mani izrautu no eksaltācijas, t. i., no nervozas izklaidības. Jābūt kādam mehāniskam līdzeklim gribas audzināšanai, visi citi nodomi, kurus es gribēju ar to saistīt, vai arī kuri paši rodas, ir man pagaidām maz svarīgi, taču es jau zinu, arī šī rakstīšana izkopsies, ja vien priekšlaicīgi neapsīks. Bet tam tā nebūt. Un šeit pirmais audzināšanas uzdevums - šī rakstīšana jāturpina vismaz vienu mēnesi. Es ticu, tas ies.] (23090/105) 15. III 98. [Tomēr neiet tik gludi, kā es to domāju. Ja dienasgr. rakstīšanai vajadzētu būt gribas audzināšanas līdzeklim, jāraksta katru dienu. Es gan arī to gribēju, taču pēdējās divās slimības dienās - liels jutīgums un nepatika, kaut gan galva vairs nesāp. Nu jāraksta ik dienas: slimība, noskaņas, slēdzieni, reģistrēt faktisko, cik strādāts. Pensums veikts? jauni plāni, izvesti vecie utml., t. i , gribas un gara dienišķie izdevumi un ieņēmumi. [v. 12. III iedeva lasīt "Romu" franciski, tiku arī sācis. Jāsāk reiz stenogrāfija kā amatiera darbs. Pensumā atpalikts par 2 dienām. Kā sagatavotāju sitienu kaut ko satīrisku, ? la "Ata Trolls", pret gulošo laiku, uzelpojušiem filistriem un [piejaucēto?] Baironu. Vakarējā jutelība. Es neeju atdot grāmatu, lai sevi neuztrauktu. Tomēr uzbudinājums netiek mums aiztaupīts un ir drūma vakara pastaiga un noguris vakars. Mēs gan abi labi gulējām, taču abi esam ļoti noguruši no rītā. Mans apciemojums tiek atlikts no rīta uz pēcpusdienu un tad izdodas ar vienotiem spēkiem un daudziem labiem pamatojumiem to vēl atstumt tālāk uz rītdienu. Šodien pensums izpildīts, izņemot biogrāfiju. Noskaņojums ļoti nelāgs; bez spēka, bet ne tieši slims; mazliet galvassāpes. Daudz blakuslietas uzbudina: Valters Crainet raksta muļķības par ideālu mākslu pēc tam, kad Tolstojs šo jēdzienu atkal no jauna apliecinājis. Mopasāns sniedz tik garlaicīgi nodrāztu artiķeli par akadēmiju un mākslas atbrīvošanu no 3 gadu karadienesta. Šis sīkais mietpilsoniskais uzbudina un turklāt vēl pie Mopasāna. Es tagad panesu vienīgi nozīmīgo, kas dod ierosmi un dūšu. Laiks ir auksts un pelēks; tā viss zaudē savas krāsas.] (23090/106) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1906 DIENASGRĀMATA 10.5.6. Ierīkot kārtīgas dienas grāmatas. Vakar pirmoreiz galīgi, netīšām uzkāpām Monte Brē Nogurums. Nemierīgi gulēts. Gandrīz bez sapņiem. Nelabs prāts, bet apspiežu. Noberzējamies ar aukstu ūdeni; tiek siltāk. Dabūjam pastu, apdrošinātu, jāiet pakaļ, prasa pases. Vēstules no Onkuļa, raksta par savu studēšanu, piesūta savas vēstules no Sašas un māsas. Biruta: grib braukt mājās, prasa 10 markas, No Lauras: aproce, tā]skats un manuskripti: "Virpuļa", bet nau I. "Dievzemītes". I. sāp kājas kāpjot, maz staigājam. I. sāp galva no errošanās. Pusdiena uzsildīta, laba. Lasu: pavirši, iz vidus: "Makrobiotik", "Cid". P[ēc]pusd[ienā] kārtojam rokrakstus. Saerrojos. Sāku sev kārtot. Ierīkoju vākus: romāna, dz[īves] gaitai, epum, kom[iskam] epum, kr[ievu] drāmai. Priekš dz. gaitas sāku rakstīt šādas dienas grāmatas. Tām jābūt īsām kā rēķinu grāmatām. Jāraksta ar tinti un skaidri. Sēdam pēc pusd. mājā. Schl[affheit?]. I. aizvien vēl māga slikta no kāposta. (114466/6) 1.5.6. Noguruši. Saule. Drusku pastrādāju epu. Vakarā sabaramies dēļ malkas. Es gribu uzsvērt, ka nau jānoradinās. I. pierāda, ka mēs saluši vienmēr. Ta ne no radināšanās. Bet mēs mazasinīgi. Bet to nevajaga pastiprināt caur noradināšanos. Lietus līst visu vakaru, ari staigājot. Labi. Saprotamies. I. māga. Maz guļ. (11466/6) 12.5.6. Š[odien] no rītus. Saule. Kāpjam manā zaļā istabu per chiesas. I. ātrāk atpakaļ. Grib staigāt un ātrāki; citādi neatpūšas. Epum taisu plānus, nekā neuzrakstu. Vakarā viens eju pastaigāt, lietus, uzrakstu drusku epu. Pusdiena sildīta. Jūtos labi. I. noguriņ, žēlojas, ka netiek pie darba, daudz aizņem saimniecība, istaba pašai jātaisa. Nospriežam abi galīgi, kādi darbi jādara šogad ar nolūku, ka būs mūsu ieroči: 1.-2. mēn. 5-6 esejas, 1 m. 2 skices, 1. m. - romāns, bez tam "Dr[uvas]" kalendāram. Man: 1 m. - epus, 1 1/2 Spir., 1 "Gaismas pils", 1/2 "Falkone", 1 m. Rom[āns]. Prieks par skaidrību. Vakarā abi staigājam, lejā, tad Gandras, starumetējs meklē zagļus pa krastmalām. Kur tad tu nu domā atrast, vai ta tie taisni tagad ies laukā Vakaros maz ēdam. Es šodien vairāk. Nemierīga guļa. (114466/7) 13.5.6. Nelabi izgulēts. Zarņa vēstule un riebuma jūtas. Kā lai nu mierīgi strādā, ja arī pats es sūdzu pie goda tiesas. Tas viss vilksies cauru vasaru, kur nu darba atmosfēra. Te arī nau miera. Kā vakarējā sūdu smaka, nekur nevar izbēgt. Lasu iz vidus "Notre Dame", "Cid", tas ļoti skaists, īsts, skaidrs, viss teikts - lielas jūtas un raksturs, liela tauta. Nevaru "Spartaku" rakstīt, par bēdīgu, būtu jālasa pats gals, kas viņu nodod. Gribu kā Gēte to pašu tēlot, kas spiež, un tā to no sirds norakstīt. Noguris, fantāzija neklausa. Pārvaros, plkst. 2 sāku rakstīt, iznāk 20 r[indiņas] epum. Pusdienā rīsi, maizes pantagi, kotletes. Maz ēstgribas. Bieži, kad strādāju. Paguļam p. pusd. Lasām "Cidu", I. - "N. Dame". Uz feste di fiori neejam. Uz pastu lūdz noiet kaimiņiete; nau. Rakstu šo, drusku kārtoju papīrus. Gribu iet staigāt, jauks laiks. (114466/7) * Es liels biju, nu zems; viņš zems bij, zems palika, caur manu krišanu nau pacēlies. Vai mani neviens neaizstāv no tiem, kurus ēdināju un dzirdināju, kur palīdzēju, kad tie lūdza, kuriem palīdzēju slepeni, kurus par draugiem saucu. Kurus garīgi baroju. (114466/8) * Cilvēki īsti ir tikai lielie, tik priekš tiem nau liekas frāzes visi ideāli, labsirdība, cilvēcība. Tikai viņi cenšas pēc ideālas nākotnes. Mazie ir pilni visādas zvērības, kuru spēj saturēt tikai laimīgos sajūsmības acumirkļos; jaunībā vai vispārējā uztraukumā. Vajga būt ļoti veselam miesīgi un garīgi, lai izturētu visu mazo naidu un skaudību, radītu sev patīkamu mierīgu atmosfēru rakstīšanai, un lai vēl apgādātu sev pārtiku. Tasam abu pēdējo šķēršļu nebija jāpārvar. Tie jaunlaikos, kapitālismā, pienākuši klāt. Kāda ir mūslaiku dzejnieka traģēdija? (124733/1) 14.5.6. Nāk pērkons ar lielu melnu maisu, ko maukt kalniem galvā. * Mazie ļautiņi, zemie, jaunībā arī dabū ap savu misiņa, bleķa vai čuguna dvēseli plānu apzeltījumu. Dzīve ar savām rupjām rokām to ātri nobrauka, un tad top redzams šo mazo viss dvēseles netīrais metāls, kurš drīz aprūs un top melns un zaļš, un smird, un aptraipa katru, kas tai pieķeras, varbūt glābiņu meklēdams, varbūt vēlēdams spodrināt svešās dvēseles, ticēdams viņu labajam saturam. Bet kas nau pats zelts vai sudrabs, tas nespīdēs, lai to kā berztu, netaps par zeltu, ja zeltu klāt nejauks. Apzeltī. citus un izšķērd savu zeltu. (114466/9) 21.5.6. [No maniem iniciatīvu un projektu rakstiem, arī refleksiju, sataisīt grāmatas: piem., 3 burtnīcās būtu iekšā, tad 2 iepriekš sarakstīti, grāmata pa 2 mēn. iznāktu un tur būtu 5 b[urtnīcas] iekšā; no viņas atkal var nodrukāt kādu nodaļu. Savu autobiogrāfiju. Ceļojumu apraksti. Satīra un humors. Michlet, franču revol[ūcijas] sievietes. Lasāls par mākslu "Fr[anz] von Sikingen". Jāizraksta ne daudz, lai neizmanto tematus. Labāk sarunas; arī Lukiāns; objektīvi. Jāmācās lieliem burtiem, skaidri rakstīt, vai viss jāpārraksta! Liels laika aiztaupījums. Jāmācās pašam visu uzrakstīt, nepalaisties uz citiem, tātad daudz rakstīt!] (114466/11) ["Prātīgā, dzīvā kopībā sevi kā pēc iespējas vērtīgu locekli ierindot", kā Gēte prasa. "Gara valstij", ko Lesings pravietojis, ir jānāk.] (114466/8) 22.5.6. Lieli vīri dzīvo tikai pēc nāves, dzīvē viņiem par maz sapratēju un par daudz skauģu; tad skauž pat tādi, kuri nau tieši aizskarti, pat kritiķi skauž dzejniekus. Pēc miesīgās nāves viņiem piedod viņu lielumu, jo to var izlietot tad kā ieroci pret dzīvajiem, kuri tad sāk pacelties uz lielumu. * Ar lielām sāpēm atsacījos no praktiskās politiskās dzīves īsti tik tad, kad man visur deva saprast, ka man nau vietas un ka es neesmu vajadzīgs. To pašu noteica par manu rakstniecisko darbību. Es negribēju ne vienam, ne otram ticēt, jo redzēju ļaunprātību, bet lai ieņemtu sev vietu, vajadzēja lietot dūres, bet šī rupjā vara ir tik neģēlīga, un nekas man tā neriebj. Nekas nau tā samaitājis visu tautu, pat visas cilvēces raksturu, kā šī rupjā vara! Arī pretcīnītājus viņa samaitā. Visa attīstības gaita iziet uz viņas nelietošanu. Indivīdam vēl ātrāk no viņas jāatsakās, ja vien ir iespēja un viņa daba uz to ved. Es negribu varu nedz ciest, nedz lietot. Varbūt būšu šinī darbā tuvāk savam mērķim. (114466/12) 24.5.6. Man vajga mieru slēgt ar pasauli un sevi; ar tautu un partiju un sāncenšiem. Man savs pamats jāatrod, savs neatņemamais, jāstrādā tas, ko neviens cits nespēj. Ja katrs to dara, tad nevienam nau ko nīst un skaust. Un es vēl nīstu. Ja nau šī naida, tad nau nemiera cēlēja, tad dvēsele atpūšas, var visu savu strādāt un veikt, neskatās uz citu, var iegūt mieru un mīlēt. Negatīvie gari, lai cik lieli, nekad nevar izplēst visas savas spējas, un lai viņu darbi cik labi, nekad neradīs pēc nopelna atzīšanu: Bairons, Platons, sevišķi Heine. Tas arī vispār zīmējas uz politiskiem dzejniekiem, jo politika ir cīņa un cīņa ir naids. (Eckerm., I, 170.) (114466/13) 4.6.6. Man pašam sevi jāmeklē un jākultivē, lai svešie elementi, kas man radnieciski un var mani papildināt un tālāk attīstīt, dot arī veselus orgānus, būtu drošāk izmeklējami un uzņemami. Es pats sevi nemeklēju, atstāju, tādēļ arī neprotu tagad nekā ņemt no citiem, ko tik labi prata Gēte un I. Paša jaunīb. dzejas nerakstīt un strādāt pie "Zuk. M.". (114466/14) Konsekvence ir viss. Zināt, ko gribēt un ko darīt - ir princips un programma. Tie jāizved līdz galam. Ja viņi nepareizi, tad vismaz maldi izvesti līdz galam, izzināts, ka ceļš ved purvā, un var drošāk iet uz patiesību. Nepielaist nekad kompromisus aiz cilvēku žēluma, baidoties, ka nesauc par nehumānu. Principiāla, konsekventa nežēlība ir žēlīgāka, mazāk sāpīga nekā žēlīga inkonsekvence, sunim labāk uzreiz asti nocirst, ja jau atzīst, ka tas ir vajadzīgs. Ļoti daudz gudrības, visu gara spēku vajaga pie principu atvasināšanas un uzstādīšanas, vajaga pilnīgi pārredzēt un caurredzēt sakarus, sastāvdaļas un viņu attīstības virzienu. Programmas jautājumam lielais svars. Vai ir vajadzīgs, ka pastāv mazas tautas? Ja nē, tad konsekventi iznīdēt, bez žēlastības. Ja vajadzīgs, tad tāpat bez žēlastības audzēt, pretī nesaprastam sociālismam. Vai vāci spēj mieru turēt? Ja nē, tos visus izkaut. Ja latv. kā tauta dzīvības spējīga, viņa nesauks sevi par nevajadzīgu. Kas to saka, tam viņa jākauj. Ja to nedara, tad ir liekulis. Karot vajaga atklāti, visvairāk partijām, kas grib būt jaunas. (114466/15) 9.6.6. Kā šķiras Z. I no romāna. Z. I ir dzejnieka sēras, maigas jūtas par briesmīgo laiku un savu nevarību pret to; viss dzejots brīžos, kad asākās sāpes pārgājušas, kā atmiņas par briesmām. Briesmas nodzejo sev no kakla un iet laiku pārvarēt ar citādiem ieročiem, kad dzeja nespēj. Rom. radošs, dzejošs raksturs, kas tikai neatrod līdzekļus, kā likt lietā savu radošo spēju; nau tādas mākslas, nau mākslas līdzekļu un materiālu, kā attēlot to, kas viņi iekšā, kā radīt to, kas viņa sirdī guļ iekšā. Nerašana un radītāju jūtu neaprimšana. (Kā sieviete, kuras mīlestībā mātes, t. i., radīšanas jūtas neapmierinātas, piem. "Zaļojošs augumiņš" un "Gars virs ūdens lidinājas".) Dievs grib radīt, to izsaka Z. I dzejnieks, bet Rom. dzejn. to nespēj ne izteikt, ne saprot pats savas jūtas un ir dziļi nelaimīgs. Laiks nedod izdevības ko radīt, ir pārāk sekls un pašpieticīgs, nekā jauna nevajag. Viņš var radīt tikai domātājus cilvēkus, nākotnes cilvēkus (kā es jauno paaudzi, kas pie manām kājām sēdēja: Lepskis, Hertels, Olga, Brencis). Viņš tādas dabas kā Rahele (vecais Gēte). Viņa pašsaēšanās ir briesmīga. Brīnums, ka cilvēks var to izturēt 15 gadus cauri bez apstāšanās mokas. Bet mokās pats norūdījies, daudz ko izdomājis cauri, ir mīlestība un žēlums uz cilvēkiem, var labāk viņu mācīt, attīstīt savu īpašo mākslu: radīt nākotnes cilvēkus. Ir varbūt daudz mākslu, garīgas radīš. veidu, kuras neparādas, jo nau attīstījušies mākslas līdzekļi un veidi, arī ārēji apstākļi. (114466/17) II Rom. varons diletē visās mākslās, kamēr atrod savu mākslu. Izeja iz šaubām par sevi un savu spēju ir tā, ka nodibina pulciņu jaun. cilvēku, kurus garīgi attīsta. (Salīdz. Fleury Лень.) Tā pārvar arī nervozitāti. Daudz nezināmu mākslu: te arī atbilde uz briesmīgo jautājumu, ko lai dara, kāds augstākais dzīves mērķis ikdienas cilvēkiem: lai attīsta katrs savu darbību par mākslu: t. i., par garīgu radīšanu, nau tikai dzejoš., mūzika un gleznoš., un aktierība vien mākslas, ir citas un vēl lielākas: politika, zinātne, filozofija. Pat kurpnieks var būt mākslenieks, ja reformē savu amatu. (Mani projekti un atradumi visās dzīves nozarēs.) Māksla dod garīgu baudu, viņai nau cita uzdevuma. Viņa ir mērķis pati sev, bet tai baudai, ko viņa dod, ir jau mērķis ārpus sevis, jo baudai jāpaceļ tāpat kā priekam (Spinoza) viss garīgais cilvēka stāvoklis uz spēka sajūtu un pilnību. Tas ir tas vecais pārpratums par art pour art. Ikdienas cilvēka romāns. Jāapņem visa latviešu kultūra. Mērķis tas pats kas "Gaismas pilij": pacelt visu tautu. Tas ir izdarāms ne vien caur dzejošanu, avīžu rakstīšanu (tā arī tiks plašāka), atklātu biedrību darbību, bet arī caur mākslas, privātdzīves, praktisku laulības jautājumu, pedagoģijas u. t. t., tad sociālistiskas ražošanas un pārvaldīšanas jautājumu sagatavošanu un izšķiršanu. Katram vajga pašam sevi piepildīties. (114466/16) Sakārtot pēc uzrakstīšan. laika. Ievads. Ja arī tieši nekalpo šis darbs tam lielajam mērķim, kuram mana dzīvība aiziet, netieši viņš taču teiks tam, kas klausīsies, ka nav neviena vārga, nevienas indiv. personiskas bēdas, kuras nenogrimtu lielajā miera idejā un tur neizkustu un neizklīstu, kā jūrā visas lielās straumes un sīkās lietus lāsītes. Šī ideja, šī masa, visas cilvēces savienība un brālība cīņā ir simbols visumam, kurš mūs aptver un līdzi rauj zvaigžņu lokos, ir simbols nemirstībai un mūžībai. (114466/18) Priekšvārdā: kā daži jau drukāti dzejoļi labi noderēja. Tiesības ņemt jau gatavu, visvairāk savu, Gēte ļauj arī citu. Drusku pārgrozīta forma, vienkāršāka. Īsti gluži citādi šie dzejoļi un viņiem arī cita nozīme jaunā vietā un svešā apkārtnē - mana jaun. dzeja? (114466/19) Nākotnē došu Z. I citādu apstrādājumu, patiesāku, "IchForm"; kā izeja ir nedzejošana, bet praktiska, nedzejo 15 gadus, apspiežu sevī šo dziņu. Biogrāfijā? Priekšv. Negribu neko vairāk teikt, teikšu vēlāk, kādas savādas jūtas mani attura, tās ir vēl arvien tik stipras, ka es nekā neiespēju pret viņām. Dzejnieks var visu ņemt par vielu, arī patiesību, un visu var veidot, arī vēsturisko patiesību grozīt. Pat savu dzīves gājumu Gēte uzskata kā materiālu tematu poēzijai, un tas arī ir Dichtung un tikai blakus arī Wahrheit, vēsturiska patiesība. Biogrāfija nav vēstur. dokuments, bet dzeja, mākslas darbs. Es maz gribu izlietot no šīs brīvības apieties ar faktiem pēc dzejiskas vajadzības. (114466/20) 10.6.6. Vislielākais prieks strādāt, kad darbs vēl pašā sākumā, neskaidrs, daudz var fantazēt, nenokārtots haoss. Tad viss dzītin dzen pēc skaidrības, nokārtošanas, lai varētu darbu pārredzēt un tad patiesi nopietni strādāt. Pat dienas izliekas par īsām, nogurums vakarā un nakti ir traucējums, kuru ar varu gribētu nobīdīt. Bet kad nu panākta skaidrība, viss pārredzams, - tad piepeši darbs izliekas šaurs, sekls, mazs, nau vairs nekādas perspektīvas, kuras patiesībā bija iestāstītas tikai no necaurredzamā, tādēļ it kā plašā miglas apsega. Tomēr šāds izsamisums par darba maziskumu ir mānošs, tas palīdz aizsegt nogurumu vai slinkumu, jo nu tikai sāktos īstais darbs, piespiešanās. Fantāzija bija klaidošana. Fantāzija ir iniciatīva, ir māksla, ir mīlestība, darbs ir šablona, amats, dzemdēšana. F[antāzija] - vīrišķais, izvešana - sievišķais princips. Mūsu laiks Eiropā cienī tikai izvešanu; kultūra un uz vietas stāvēšana jeb pagrimšana; nau iniciatīvas, kāres pēc jauna, pēc briesmām, pēc varonības. (114466/21) Tagad nau vairs bailes rakstīt rudens romānu, kad jau sen pavasars un kāpoša cīņa. Bet agrāk viņu nevarēja rakstīt, tad bailes būtu bijušas lasītājam un rakstītājam, tad neviens nerunāja par briesmīgo, kas katru mocīja un draudēja. (Cf. Ievada projekts dzejo). "Tāl. Nosk.") Man ir brennendes Verlangen zu helfen vai šādā vai tādā veidā. Varbūt tas laika un tautas, un dzejnieka analīze, varbūt sajūta, vai pasauls jautājumi, varbūt tikai senas mīļas atmiņas, varbūt mana reliģija, - daudz kas cits vēl lielāks vai mazāks - lai katrs meklē un sev atrod. 12.6.6 Uzrakstīt manis turētās runas, kā jau Rom[ānam] Zaļenieku runu. Vecumā rakstīt romānus pēc uzglabātiem materiāliem. Tāpat biogrāfiju. (114466/22) Lai arī zūd viss: mani draugi, mana mīla, mana tauta pat, tik mans darbs lai paliek, un ja tas arī nākotnei nedzīvos, viņu darīt es gribu, tā ir mana dzīve. (114466/23) 13.6.6 Šim darbam ir gluži sevišķa nozīme priekš manis, es vārdos nevaru izteikt, cik liela priekš manis. Priekš citiem? Es nezinu. Bet es domāju, ko viens cilvēks jutis īsti dziļi līdz dzīvības pamatam (dzīvajam kaulā). Tas nevar palikt bez iespaida, bez noderības priekš citiem. Jo pašos dzīvības dzijumos visiem cilvēkiem jāsatiekas, lai izteiktais būtu arī cik personiski krāsots, un es esmu stipri personisks, atsevišķs, kas man dara tik grūtu saprašanos ar citiem un sevis paša saprotami darīšanu citiem, sevis attēlošanu. Es jūtu, es par agru priekš sevis sāku rakstīt šo rakstu, par agru priekš šī laika. Bet es arī nevaru gaidīt, es nezinu, cik man laika, jo tagad valda piepešība, kad sauks, ko viņa gribēs, tas notiks. Varoņu laiks, kad būs viņu laiks, katram būs jātop par varoni. (114466/20) Jo ilgāk esmu dzīvojis, jo jautrāks esmu ticis, jo labāki gan arī laiki tikuši, bet arī jaunos laikus labāk panesu. Gan arvien dziļāk ieskatījos ]aužu sirds zemumā, bet arī sapratis, cik briesmīgi daudz enerģijas aiziet pašsavaldīšanā un ka ļaudis vidusmērā nemaz nenāktu pie dzīvošanas un darbības, ja vienmēr savaldītos un attīstītu sevi cēlākas jūtas. Arvienu jo tālāk, jo vieglāks trauks arī tas tiks. (114466/24) 21.6.6. Dzejnieks var būt ari nesaprotams vai grūti saprotams, pat neskaidrs, kad pats nau skaidri domājis vai apzinājies savu jūtu. Runātājs, rakstnieks nedrīkst tāds būt. Pirmais 1) dod sevi kā individualitāti, kā mākslas ražojumu, nevien ražotāju, 2) jūtas, ko viņš dod, var būt arī neskaidras, kā arī neskaidri izteiktas, maziem dzejniekiem pat šī neskaidrība ir mākslas līdzeklis. Otrais dod 1) tikai objektu, ne sevi, ne subjektu, tam tātad jāizteicas tā, kā viņu saprastu, jāpiemērojas publikas saprašanai, 2) dod tik domas vai apzinātas jūtas, nekad ne neapzinīgas, un tās tad ir saprotami priekš publikas izteiktas. Tātad runāt zinātnieks un rakstnieks ir aprobežoti tematos un līdzekļos, bet viņu tēmi un līdzekļi augstāki, praktiskāki. Liels dzejn. arī jūtas un neapzinīgo darīs publikai saprotamu, tas viņa mērķis, ka nevar sevi uzstādīt par [1 nesalasāms vārds] izteikts neapzināti, lai apzinātos vai neapzinātos. (114466/24) Markss apstrādātājs, Eng[elss] atradējs, tanī pat laikā Darvins arī liels apstrādātājs. Tāpat Gēte, bet tas reizē arī atradējs. Apstrādātājiem nau fantāzijas - radītājas, tie tik lieli amatnieki. Tauta viņus stāda augstāk par atradējiem: dievs apstrādā velna atrastos lopus. (114466/27) 3.7.6. Gēte ir sievišķas dabas, uz viņa nevar dibināties progresīva kultūra, viņš par daudz pieticīgs ar ikdienu, t. i., ar visu pastāvošo; ikdienas sīkā dzīve ar sīkiem centieniem viņam ir viss, no tā filistrība, kaut gan ar plašumu reālās zinātnēs, tas der ikdienai. Uz priekšu ejošai kultūrai jādibinas uz varonību - pretī filistrībai, uz ārkārtējo pretī ikdienai, uz vīrišķību, uz filozofiju, uz ideju, uz Šilleri. (114466/28) 21.7.6. Esmu lūkojis dažas dzejas ievietot laikrakstos, bet bija par agru, viņu laiks varbūt arī vēl tagad nau atnācis. (Reinberģis Pegasus.) (114466/30) 4.8.6. Es tik daudz esmu strādājis, ka ļaudīm izliekas jau nedabiski un nesaprotami, ka es vien to visu būtu paveicis, un viņi sāk jau sev šo parādību darīt saprotamu tāda ceļā, ka izdala manus darbus uz citiem; it ko tie un ne es būtu tos pastrādājis. Ka es viens pats būtu "Faustu" tulkojis, liekas nedabiski, tātad tur palīdzēja Aspazija, un kad "Fausta" grāmatas izdevumā viņa pati izskaidro, ka tas manis viena paša darbs, tad to nelasīja neviens un visi palika pie agrākām domām, ka mēs abi "Faustu" tulkojuši. (114466/31) 1.9.6. Ne paša griba, ne patikšana liek man izlaist šo grāmatiņu. Še kopojums no visādiem veciem un jaundzejoļiem. Drauga roka to sastādījusi. Ne iekšējs dzinuls dzina uz grāmat. izdošanu. Tik maz jauna dzeja, jo nau laika dzejot, arī trimdā nau, nau patikas, nau miera, kad mājās kauj. Bet še vieta atbildēt uz uzbrukumu. Tagad visi reptīļi izlien no tumšām alām un nau nekādas iespējas gainīties no tiem riebekļiem. Visu latv. tautu apgāna, tādēļ nebūtu mm ko uztraukties. Bet tauta liela, un man uzbrūk tautas dēļ, tauta īsti dzina, tādēļ jāatbild. Es to tomēr gribu. (124733/2) 31.10.6. Ar vāc. cīnīties nevar dzejā, tas ir par daudz nežēlīgs, nau dzejas priekšrindā, nau gods cīnīties. (124733/2) À la Tolstoi 3 nāves - domas, sarunas ar sevi, tā notiesātā jaunekļa prātojums: vai vērts bija ziedoties, pūlis neatzīst, pārgrozību viņš pieņem un izlieto tikai priekš omulīgas miesīgas dzīves, top par filistri, apmierinājas un apkaro tālākos revolucionārus, katru progresu no zemākām šķirām. Bet šī ir pēdējā šķira, zemāku nau, cīņa priekš visas cilvēces. To teica arī 1787. g. un nebija taisnība. Kur paliek lumpenproletariāts (Iniņ. lai uzraksta, kas "[polit.?] soc[iālism]s, arī "Nau vērts"). Negribēt algas, nedz mīlas, dzīvot tik priekš sevis, alga nopelns pats sevī. Masa, tauta, zeme nekā paša nedara, iz viņas izaug lielie domātāji un darītāji, bet viņa pate nau domātāja, zeme dod augļus, bet viņu pašu nevar ēst. Katrs filistrs tikpat daudz vērts kā ģēnijs, ģēnijs atceļas tik savā apziņā, īsti gan sevi neuzskata par pārāku, par dievu. Bet no kurienes nāca šī pārplūsma, no materiāliem apstākļiem nē, tie bij laikiem pat vēl sliktāki, ne garīgi cēloņi: japāņu karš, Plēve, stiprāka strād. aģitāc. sāka celties kā cerība, tā visus sacēla, kā pie mums iedomājas jau esam brīvību un ierīkojas uz jaunu dzīvi. Tolstojs ar neatzīst varoņus, vadoņus (B. un M., Napol[eons]), darītāja ir tauta pate, un darbs pasīvs (kā īsti masai), viņa tiks galā gluži bez vadoņiem un arī bez darba, t. i., marksisma, gan jau mater. Ražoš. pati pārgrozīsies. (114466/33) Zeme runā tikai caur dvēseles sapņiem, viņai nau citas valodas. Tāpat tautai. Nau t. s. tautas balss, jo katrs tās neskaidrās skaņas, sajūtas un instinktīvos darbus un kustības iztulko citādi. Tauta runā tik caur vadoņiem. (114466/34) 1.11.6. Mēs esam kā miesas daļa no Krievijas, mēs esam labā roka, ko viņa sniedz uz Eiropu. Vāci ir svešs uzaugums, lieka gaļa. Ja viņi kur der, tad Vācijai, uz to tiecas, kā austriešu vācieši. (124733/3) 18.11.6. Agrāk cenzūras dēļ vajadzēja atlaist dz[ejas], kuras gribēja, tagad jāliek iekšā; kurus negrib. Cenzūra spiež uz ražoš. (124733/3) 20.11.6. Es ilgi šaubījos, vai rakstīt atbildi, jo tā manis apvainošana un ko man daudz par to bēdāt, ko par to runāt atklāti. Bet tad domāju, tā arī tautas lieta, es taču nostādīts redzamā vietā priekšgalā (nau nekāda pilnvara dota, tas pašam jājūt, ka nau skaidra pilnvara), daudziem būs par piedauzību, daudzus darīs šaubīgus. Es vilcinājos tādēļ, ka nau man skaidras pilnvaras, neesmu nekādu vadošu amatu ieņēmis, šaubījos, vai es neuzupurēju vietu, kas man nepienākas. Bet riebums jāpārvar. (124733/4) 22.11.6 -vs "M. L." 219. ne varoņi, bet masa, varoņi viņas balss un roka. Ar epu vajga dzelt tautu, lai atmostas no verdzības. Bija entuziasmēta, tika no vadoņiem nevadīta uz darbiem, neorganizēta uz darbiem, vadoņi viņas domas gribēja tikai brīvi izteikties, bet masa gribēja jaunu darbu. Tad atstāta atkrita pusapātija, puspasīvi pretojās, kā meža brāļi, bez vadības, bez plāna. Tauta simpatizē ar laupītājiem: itāliešu karbonari un bandīti, krievu Steņka un Pugačs, bulgāru bandīti, haidemaki. Šī tik uvertīra, priekšpulku kauja. (114466/34) 27.11.6. Dvēsele arī līdzi I cerēt, pareģot, gaidīt II līdzi strādāt, III līdzi ciest un atkal cerēt, tālu tik līdzi uzvaru svinēt, tērpties purpurā, to es nevaru, II mēteļa paklāšana nespēja lietot, kauns pacelties par citiem, nē, būsim visi vienādi; nau vairs kalpu un kungu, nau vairs Kristus un grēcnieku, nau vairs cilvēku un dievu, nau masas un ģēniju. Ģēnijs agrāk pārdabisks, dievišķs, mūsu laikos (Lombrozo) ārprātīgs, nenormāls. Bet es saku: ģēnijs ir normāls cilvēks, cilvēks savā pilnībā, bet citiem līdzīgs. Īstais cilvēks nau zemais vai viduvējais, bet pilnīgākais, kā īstais ozols lielākais, staltākais, īstā priede, ne ziemeļu pundnru priedītes (Goethe, Ekermans par ozolu). Gittenberger. Traģiska visa tauta, kad liela griba, aiziet bojā, lai gattungai labāk būtu, iekarotu nākotni. Ar cerību uz nākotni, iekarošanu jābeidzas arī epum, mīklas nau pēdējais, bet priekšpēdējais. Epa temats arī temats traģēdijai. Tāpat kā vēsturiski - zemgalieši. (114466/35) 10.12.6. Varoņu nau, bet visai tautai jātop par tādu. No masas izaugs varonība un glābiņš. Traģēdija žēlojas mūzim, ka labais un daiļais, t. i., varons,- mirst, bet masa, zemais uzvar. Traģēdijai jāizbeidzas līdz ar pesimismu, jo no masas, zemā izaug labais un daiļais. Kādēļ bēga vadoņi, kādēļ emigrēja? Kad prasīs manu dzīvību, galu, es došu to, kā es devu savu dzīvi; darbu. Ja nespēšu ar darbu un dzīvi, līgšu ar nāvi, tas ir pēdējais un spēc. līdzeklis. (114466/36) 11.12.6. Dzelzs skaidas. Priekšvārds: norēķināšanās ar ienaidniekiem, tiem lai arī uzkrīt dz. skaidas, kad esmu darbā. Līdz šim aiz lielā darba tos neievēroju, tagad ceļā sastājušies, jāaizmēž kā Lāčplēsis: kovārņi - velni, sauju karstu kvēlošu dzelzs skaidu virsū. Lielākais ienaidnieks - vācu filistrs - barons un kalps. Tad viņu kalps latv. lielais nodevējs, kas nāk ar niknāko apvainojumu: naudas zagš., ko viņš saprot; trešais: filistrības kalpi dzejā; miera sludinātāji, ģēniji un dievi. Es bezdievis. Es no Apsesdēla ņēmis, kad tā vēl nemaz nebija. Eglīša un Niedras praktika: nogānīt kritikā. (23286/9) Par 7 simts gadiem uzzied brīnumzieds Victoria regia - blaue Wunderblume. Iznāk pa 100 gadiem reiz apburta jaunava iz kalna, prasa: atmini, kā mani sauc. Brīvība. Min šā un tā: bezrūpība kunga gādībā; pieticības mazi atvieglojumi, žēlastības parādījumi; labklājība materiāla - tad beigās brīvība. Tad es vēl reiz nākšu? Nākotnes valsts, visas cilvēces laime. Tad arī uzplauks brīnumzieds. Uzplauka tagad. Mana dvēsele ir zieda smarža. * Es neesmu vadons, es esmu j. strāvas dvēsele. (114466/37) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1907 DIENAS HRONIKA 15.8.7. Labi gulēts, bet smagi kauli. Labi gulēts, bet sm. kauli, pat sāp. Gaidāma laika maiņa, mitrums, 5 vak. Sāk stipri līt. Sapņi: daudz bēgu ar biedri; sapnī: miruši radi pa istabām, pils, akmens kambariem. (Vakar: zelta kukainis uz rokas, spīd gaiši zili.) 10 r. beidzam brokasti. Nogurums. Lasu Мечников "Этюды о природе человека", bet tomēr kapitāli. Piezīm. "Īlā" 4 lp. Vēstules: Vasals pēc p. Priekš p. nau nekā, deprimé. Rakstu vēst.: Sējam karte, darbus. Runas: vai braukt uz Štutg[arti]: 1) daudz maksā, 2) pases jaut:, 3) novelk uzmanību, 4) var ievilkties darbi. Projekts: zoles, pieliekamas pie kurpēm, kā kalošas, var arī ar naglām. Katras dienas darbi noliekami vienā vākā, no turienes noraksti pēc vajadzības. 16.8.7. piektdiena Gulēts labi, 6 traucē, atnāk kāda kompānija. 7 zvana. Gulēts labi. Saule. Sapņi: saka: tu taču esi labi darījis, atradis ko. (Skalbi bildes skatam baznīcā. Kas daudz lasot, varot ne pats savu dot; ir nokaunējies, es gribētu ironiski atbildēt, bet žēl.) Pasta jkdzi. Mežā. Sapņi sajaukti (Zālīš.). 1/2 10 gatavi. Jūtos ļoti labi, bet pēc brokasts smagums, nogurums atkal. Pēc ēš. uzreiz slikti jūtas; rūgta mute (maize sīksta). Cassarate, ļoti noguruse atnāk. Lasu: Мечников, nodaļu beidzu. Izskatos noguris, kaut nestrādāju. Vēstules - Rakstu 10 rind. kalend., 4 lp. Pilina kalend. Epu piez. 2 lp. Proj. 2 lp. (Mazie tiesībnieki.) Runas: partijai, kā baznīcai, jāņem vien, neko pretī nedod, kā valsts; nekādus veikalus necieš sev blakus. Parlament. un arodu biedrības papildina viena otru, bet Vācijā 40 gadi bez panākumiem. Tādēļ action directe sindikālism. bez dārgiem un miermīlīg. vadoņiem: tā ir revolūc. darbība. 17.8.7. Gulēts labi, I. traucē, blusas. Nemieg līdz 1 dēļ blusām, māga. Tad līdz rītam guļ. Saule, 18°. Sapņi sajaukti. 10 gatavi. Neiet uz Kasarati. Pasts: 132 fr. no Dievavīra, Kurca karts. [2 nesalasāmi burti] karts. Jūtos labi. Lasu: [1 nesalasāms vārds] (Lassalle). Darbs: kārtoju kalendāri. Vēstules - Rakstu - Kal. 5 lp. Projekti: Reclam 4000 sēj. maksā 800 mark.=400 r. Mums tiktu ar 100 r. Par 1 stundu lasot (40 lp.) var pa 5 gadiem visu izlasīt, t. i., ik gadus izdot 20 r. Mums inteliģ. ap 1000, t. i., 100 000 rbļ. Jāaprēķina, cik maksā šo grām. druka. Izaicināt uz dāvājumiem. Up[īts] tāds dāvinātājs. Kl. P. izvēl sev zvaigzni Kasiopeju. Runas: bibliotēku dārzi. Sajūta: vajga lielas naudas dabūt. 18.8.7. sv. Gulēts labi, trauc. 5 - bērni. Labi. Saule, 18°. Sapņi sajaukti. 1-am iedurts, liek zilas zāles, neprasa dakter., errojos un raudu. Mir. radi, cepets. 10 gatavi. Pasts: Onk[uļa] karts, solās braukt. Jūtos labi, ilgi sēdam. Lasu Līvu Jurku, "Bērzu žagar." Rakstu vienu epigr. Vēstules: 4 kartis visu rītu. Projekti - Errojos par Onk[uli]. 19.8.7. Gulēts labi, bērns traucē 6. Maz gulēts, krams. Saule, 18°. Sapņi: Laura, bēdīga, meln. apģērbs. Brālis atsūtījis rakstu, esot otrā istabā. 9 gatavi; uz Kasarati. Uz Lugānu. Avīzes lasu. Jūtos labi, bet aiziet ar avīzēm. Lasu - Vēstules pienāk no Viļa un Vas[ala]; atbildu Vilim. Projekti: kantorī, bankā iegūt vadošu vietu, tad uz eksotisk. zemēm. Jāmācās: franciski, angl., itāliski un arābiski. Runas: visi Eiropas valdnieki sarunāsies uz soc. apspiešanu. Kriev. rāda, ka nau kliķe vien un nau mierīgi parlamentnieki: Austr., Somija, Franc., arī Angl. Var visas azila zemes slēgt. Internac. soc, un internac. buržuisms, un policija. Paliek kā labs līdzeklis literatūra un pārliecināšana. Literāti netop no soc. ievēroti, lai paši veicina soc. lietu, jo liter. ir īpašs spēks. Atbildu Vasalam: vesels ievads, jo viņa gadījiens tīpisks, visa radikālā inteliģence ir ceļa jūtīs, rādīt, ka frāzes nelīdz, ka jāiet līdz saknei un jāizšķiras, tur ir tas traģisms. Lai to zin jaunība. II 20.8.7. Мы, свободные, не поддадимся. Ģulēts labi, mazs trauc. no bērn. Labi, blus. Saule, 19°, vakarā lietus. Sapņi - Vasals sievišķ. ciena ar очищен. Brālim liels neesmu, virsā appušķota sieviete. Balod, [1 nesalasāms vārds] solch ein Kerl, liels ģīmis pie loga. 9 gatavi uz Lugānu. Pasts: Birutas mīlest., "Neue Z[eit]". Jūtos labi, bet aiziet ar avīzēm. Rakstu: 1 epigr., 30 r. kalend. Darba sarunas: ievada dzeju kalendārim var 1) ? la Justitia, viena liela bilde, 2) Leitartik.: mani uzskati uz pagātni un nākotni, 3) gluži īsu ievada dz., 4) "Virpuļa" glezna. Runas: cik varam draugiem uzticēties. Varbūt Brālim pilnīgi. Vajga ne vien jūtu, bet enerģiju. Nevaram no viņa prasīt, ko nespēj dot. Ne gausties, ne pavēlēt, bet zināt un katru likt lietā pēc viņa spējām. Visu prasīt tik no sevis: pasīvu gudrību, visur likt lietā: aktīvu gudrību. Resnais pārrēķinājās vienreiz sākumā, nu jācieš visu mūžu. Nu nevar iet atpakaļ, jo valdība neticēs. Paļāvās jūtām un domāja, ka var savienot veikalu ar partiju. Nu tas neiet. Būtu bijis labs kadetu vadonis kā Bergs. Viss izšķirošais atkaras no paša; jābūt zināšanām un jāgrib savs mērķis, tad var prasīt visu no sevis, bet arī citus likt lietā. Galvenais ir pats. III 21.8.7. Gulēts labi. Labi. Saule, 19°, liels vējš. Sapņi: es sekretārs, lielā vatētā mētelī, visi citi svārkos, lauru podos. Tantiņa dikti raudāja, Laura bēdīga. 1/2 10 gatavi. Jūtos pavāji. Pasta nau. Rakstu iev. dzej. kalendārim, nokūstu. Runas - Domas: sakrājas sirdī bēdu padibeņi, kā asinīs noguruma ģiftis. Iespaidi: skatam vecas bildes, [1 nesalasāms vārds] Glanzperiode. Pasts: no Kurca avīzes par Štutg[arti] un no māsas. Nepatīkamas jūtas, tās jāpārvar. 4 p. p. uz Lugānu, pēc avīzēm. IV 22.8.7. Gulēts vāji, iemiegu tik pēc 2. Vāji, nomodā no 2-4. Saule, 18°. Sapņi - Kurpes sašķīst. 1/2 11 gatavi, guļam līdz 9. Jūtos vāji. Pasts: Onk[uļa] karts, ka nebrauks. Lasu: "Frankfurter Zeitung" un Karned?i. Rakstu kartis Kurcim un Resnam. Markas noņemu no vēst. Runas: lai karjerā, bagātībā tiktu uz priekšu, ir jābūt līdējam, jo priekšnieks negribēs patstāvīgus raksturus. Napoleons prata atrast cilvēk. Mīlīg. raksturiem pie priekšniekiem būs vienmēr priekšroka. Izņēmums ir cilvēki, kurus mīl viņu taisnības dēļ, Ovens. V 23.8.7. Gulēts labi, trauc. vienu stundu. Labi, trauc. Divas stundas. Apmācies, 17°, pēcp. saule. Sapņi smagi. Cietumā, melna kleite. 1/2 10 gatavi, ceļos 1/2 9, bez mazgāš. Jūtos vāji. Nevesels, bieži ārā jāiet, ātri nokūstu. Pasta nau. Eju uz Miralago, kur lasu "Schwäb[ische] Tag[e]wacht". Rakstu 1 lp. "Gaismas pils". Pasts p. p. Grām. no Grütli, Freiligr[āts], "Jüd. Witze". Lasu Freil. Miralago. Iespaidi: ļoti skaistais skats un vientulība, kā jūrmalā, bet te vēl vairāk viens. Domas: projekti par villu. Runas: Marksa raksturs: sauss, smags, īsts kliķes vīrs. Stils līdzīgs manam: neskaidrs, daudz domu, sīkumu; es nevaldu par domu, tās nau izšķirotas, tik galvenās. In. vienkāršāk, skaidrāk, gan mazāk domu un sīkumu. Marksam bija daudz laika vientulībā strādāt. Lasālam ne. Man arī jādomā uz savas vientulības izlietošanu lielās domās: es jau esmu atradējs, iniciators. Bet jāgatavojas uz to: ilgi dzīvot, galveno ķert, neerroties, tad uzvarēšu. VI 24.8.7. Gulēts labi, trauc. pusstundu. No vakara negulļ, trauc. Saule, 17°. Sapņi - 1/2 10 gatavi, mazgāj. Jūtos pavāji. Pasta nau. Uz Miralago. Uz Lugānu. Lasu "Jüd. Witze" līdz 12, nogurstu. In. atmāk. Rakstu kal. 1. lapp., projekt. piez. par "Latv. joki". Vakarā lasu Freiligr[āta] biogr. Iespaidi: skaistais skats, miers, vientulība. Runas, kā mums ierīkoties. 3 ceļi, ja nevar uz mājām, kur literatūra un apgādiens. I Liter. turpināt, kamēr vien var. II Pāriet uz vācu val., kriev, liter. III Praktisks, amats: mācīties franc., itālisk. un man vēl angliski, rakstām. mašīna tā kā tā jāpērk. Grām. vešana ātri iemācāma. Latv. liter. var beigties, lasītāju aptrūkt, jo kam interese? Partija negrib latv. tautu, ļaudis lūkos pārbēgt, kur labāka karjera, pie vāc. vai krieviem; Veinbergs, piem., tautiets, un jauj, pat mudina apkaut no mazas tautas 2000, izdzīt uz Sibīriju, uz ārzemēm vēl vairāk, kā Galifē - 20 000. Man ideāls. VII 25.8.7. Gulēts labi, drusku masējos. Tāpat. Saule, 17°. Sapņi - 8 1/4 cēlām., gatavi 10. Jūtos vidēji. Pasts: vēst. no Resnā Doriņas ar atzinību (pirmo reiz). Uz Miralago abi. In. atpakaļ. Lasu līdz 12 Freiligrāta biogrāf., tad atkal lasu- 1/2 1. Rakstu kal, ievad. 20 rind. Ļoti gārda minestra. Ejam atkal abi uz Miralago. Grib nestrādāt, bet nogurst no pusd. taisīš. un lāpīšanas. Lasu "Lit[erarisches] Echo". Runas: Kādēļ Resnais rakstīja atzinību: vai pašam stāvoklis vājš, vai intriģē pret mani un manā priekšā laipni. Vakarā lasām "Jüd. Witze". Projekti: man izlietot savas amata zināšanas un tikt par profesoru. I 26.8.7. Gulēts labi, karsa galva, murgi. Tāpat. Saule, 18°. Sapņi: murgi, ziedoša tēja, kā pļava, bet ķeizari tur ēdot, gāja cauri - iet rindā pie daktera izmeklēties. Vecā Balodiene. In. ieplēties pie galda, es lieku galdu atgriest. Par mani labi. Ar foliandtheniem stāv uz tramv. sliedēm, gandrīz sabrauc. 8 1/4 ceļamies, izejam 1/2 11. Jūtos vidēji. Pasts: Resnais pats, uzaicināšot līdz[strādāt]. No Brāļa, "Mājas Viesis". Plātess uz mani atsaucas Nr. 62, 64. Uz Miralago, bez lektīras. Ļoti nogurusi. Gandrīz vai aizmieg, galva apņemta (vēlu gulēt iets). Sāku ātrāk strādāt, kal. iev. 30 rind. Piez. 1 lp. (par partiju un poēziju). Pusdienā runas: Tolstojs raksta romānu iz Baltij. 1905. g. Uztraukums: visu zinu un norunāju, bet neko neizdaru. Ne spēka trūkums, jo padarītie sīkie darbi prasa to pat darba daudzumu. Trūkst dūšas koncentrēties uz lielu darbu (romānu vai epu) un palikt bez ienākuma kādu gadu. Kopdzīve tik māņi, jo In. to nesaprot, un tomēr katrs [gaida] uz otru un pats nedara. Vakarā lasu Freiligr[āta] biogr., abi Miralago, labi, ka darbs gatavs no rīta. Staigājot - runas: uz Somiju iet, ir: saņemt visu rokās, savu kliķi dibināt, intriģēt, rakstīt, dabūt polemizētājus; vairāk gadus, visas kliķes iznīcināt un savienot atkal partijā - tikt pilnīgi par politiķi. Viņi gribētu, lai es tik dabūju naudu un tad atstāju visu viņiem, dodams tik dzejas, bet nu man "Kopums", kas iet. Lai es to atstāju un vadu viņu. Man jātura rokā viss. II 27.8.7. Gulēts vāji, vēlu migu, rītā 1/2 7 trauc., un I. uzklapē pa miegiem. Saule, 18°, no sākuma apmācies. Sapni: māns mētels top mazgāts un iznāk ļoti skaists. Jaunu zobu liek, viens sadrūp. Ceļamies 7 1/4 , izejam 9. Uz Lugānu. Jūtos rniegains. Pasts: "N. Z.", (Kurcis nesūta). Uz Miralago bez lektīras. Nestrādā, nogurums. Paguļu. Rakstu kal. iev. daudz, bet vāji. Miegains. Piezīm, projekt. 4 lp. Vakarā Miralago. Lasu Freil[igrāta] biogr.: viņa skaudība uz H[ervēgu], tas smalkāks cilvēks. Staigājot runas: izdot 1) 15 dienu ceļoj. piezīmes. 2) izdot Gefgeds - sensacionāli, tulkojis iz krievu valod. Par domi: 3. var būt melna. Uz otro pareģoja, ka nau vērts, būs reakcionāros, tā bij, bet bijušā s. d., ko es nebiju paredzējis (caur sīkiem āķiem, kurus es nevarēju zināt, bet otrreiz arī āķi nelīdzēs). Poļi konsekventi boikotēja. Mazin[ieki] gāja pedantiski līdzi, bet liel[inieki] šaudās. Tagad var būt, ka pēc domes sanākš. reakc. vēl vairojas. Tikai pogromu un skandālu, nāves sodu nebūs; tas teaucē kredītu. Man jāpaliek par dzejnieku, vairāk jāriskē lieli darbi; cerībā - sajūta tāda, ka es uzvarēšu. III 28.8.7. Gulēts vidēji, trauc., I. jāmasē. Neguļ no 2-5, māga no pārcelšanās, kurvi nesot no Lugānas. Saule, 21°. Sapņi: ieeju seminārā - internātā, kur nau brīv, izeju cauri, virsnieku istabā draugs paņem manu čemodānu, mēs četri bēgam atkal lejā, katrs savu ceļu. Iztiekam ārā, bet viens vēl palicis, es otrreiz iekšā un iztiekam caur meklētājiem laukā ar manām mantām. Ceļam. 8, izejam 11. Jūtos vidēji. Pasts: Vasals: part. nelabi. Rakstu Miralago, kal. iev. kārtoju, maz jauna. Piezīmes - 1 lp., 1 dzejols. Vakarā Miralago Freiligrāta biogr. - par 1 stundu 20 lp. Cik smieklīgi filistrojas, bez briesmām šī revol. Fr. Paliek 2 gadi mierīgi mājās! Dūšīgākais un smalkākais ir Hervēgs. Eju viens uz Kasarati pēc cukura; gājiens: lejā 10 min., augšā 12 m. Pasts: Kurcis, kongr., NN. Partijai klājoties ļauni. Nu Resn[ais] nāk, lai es līdzstrād., kad nezin vairs paši tālāk. Lasu I. priekšā kal. iev., esot labs. Vecis padzen uz 1. sept. muslīnus, lai raksta uz Weggisu. Bet tie nu nenāks. Uztraucos, ka I, drudzis bijis, ka pārrāvies. Saudzējis mani, bet tā nau kopdzīve. Ne laba darīt, bet visu kopā. Būs jāiet. uz lielāku pilsētu, kur gatavs ēdiens un var kopt veselību. IV 29.8.7. Gulēts labi, no vakara nemigu. Labi, drusku modās. Drusku mācies, 18°. Sapņi - No Konrāda trīsreiz olas pirka pa 6. Ceļos 1/2 8, izejam 1/2 11. Jūtos vāji, miegaini. Jūtas vāji, [1 nesalasāms vārds] ir nelabs, noguris, bet cer labošanos. Pasts: no Brāļa vēst. par vasarnīcu. Rakstu: kal. iev., maz (20 r.). Projekti: par vasarn. pārdoš. Nepārdot tagad lēti. Guļu bez domom ap stundu. Noguris, galva jāslapina. Pusdiena, vienmēr ministra raports. Vakarā Miral[ago] "Tagewacht" un norakstu dzej., un sāku kalen. iev. Pasta nau. Runas: dzīve pārlauzta. Bet ja priekš okt. būtu aizbraukuši, kā bij norunāts ar Nīnu, arī būtu izraidīti un būtu negods. Agrāk vajdzēja izšķirties, pirms 1894. g. Tad varēja tikt par tādu kā Poruks u. c. Projekti: iet ziem. uz Cīrihu. Bibliotēk., kur kurināts, var visu dienu sēdēt. Tur teātrs, gatavs ēdiens, grāmatvešana, stenogrāfija, grafoloģija, avīzēm rakstīt. Man studēt, tikt par profesoru. No Sašas atprasīt kontraktus, plānus un pilnvaru. Ja Brālis varētu būvēt, tā būtu vesela pārvērtība mūsu dzīvē, tā būtu laime. V 30.8.7., atpūta Gulēts vidēji, 2 un 3 modos. Vidēji, neguļ 1 stundu. Apmāc., 20°. Sapņi: abi ar I. ejam kā uz L., bet cits, grūts ceļš, beigās es baidos, gribu iet atpakaļ. I. ne. "Vajga pusd. pirkt." "Neatstāš. tevi te." Iešu. Labāk nositīšu uz vietas nekā laidīšu." Divas olas pāršķeltas kā bumbieri (vakarā ēdām bumb.). Ceļamies 1/2 9, ejam uz Lugānu 1/2 11. Jūtos vāji. Ļoti vāji. Pasta nau. Projektu - Raksti - Lasu "Tagewacht" (debates par militār. - nospiedošs iespaids). Vakara pasts: Birutas karts. Runas - Maksā biļete uz Cīrihi - 14, retūrb. - 19. 15 d. biļete - 40-45. Vakarā līst, pērkons, skaisti. VI 31.8.7., atpūta Gulēts labi. Labi, drusku mošanās. Apmāc., 18°, līst rītā. Sapņi: sajaukti: uz plosta, papum dodu salātus ost. Lieli koki, priedes, vairāki ērgļi, viens met bērniem citu putnu; skatāmies abi un vēl tantiņa. Ceļamies 1/2 9, 11 ejam abi uz Miral[ago]. I. no lietus atbēg. Neiet uz Lugānu. Jūtos vāji. Pasts - Projekts par norauj. kalend. Raksti: 1 dzejols. Lasu "Tagewacht". Vakara pasts: "M[ājas] V[iesis]", saņemta visa koresp., pie R[uperta], sarkans krusts. Runas: jābrauc uz Ameriku. Skroderēš.: tomoloģija un man valodas: māj., skolā, univers., tirdzniecībā. Par 5 gadiem jāsapelna 25000, tad mierīga literār. darbība. VII 1.9.7. Gulēts vidēji, peles. Vidēji, peles. (Vakarā šokol. ēsta). Apmācies, 20°, saule. Sapņi: abi ar Resno ejam blakus, man jauns līdz augšai pogāts mētels. Nerunājam. Slikts ceļš, muklājs, vedējs, tad es, tad Resnais - потонуть можно. Bet jūtas pamats zem kājām. Es noeju no ceļa, tad atgriežos. Rādu jauno izgudroj. grāmatu; ziedoša grāmata, divas lapas, zaļi zari un ziedi, ar punktīm. Tērauda stabu mākoņi pie debess, pārgājis negaiss un nākot jauns. Steidzas mājās pie manis. Ceļos 1/2 8, iet 1/2 9, palieku še, uzkāpju augšā, bet nesēdu, sagriežu papīru, izgriežu avīzes. Iet uz Lugānu. Nogurst. Aizmirst nopirktās kūkas un kafiju. Visu dienu errojas. Jūtos vāji. Pasts - Rakstu - Lasu "Baseler Nachrichten". Vakarā Miralago pārrakstu un kārtoju. Runas - Gribu iet uz Lugānu pēc kūkām, bet palieku. Gribu rīt strādāt. "Cuore" Amicis 372 000 eks., "Sekolo" - 100 000, tātad tas var no literatūras dzīvot. I 2.9.7. Gulēts vidēji, pāri mošan. Vidēji, mošanās, peles. Līst, 18°, p. p. saule. Sapņi sajaukti, daudz. Guļu uz kr. sāniem. Lidija gāja līdz gar lauku, nevarēja tikt vaļā. Ceļos 3/4 8, gatavi 10. Jūtos vāji. Līst, otrā istabā. Pasts: tantiņas mīļu vēst., "M[ājas] V[iesis]" no Brāļa. Rakstu kal. prozas joku. D Nogurums, kājas sāp reimatiski. Lasu "M. V.". Vakarā Miralago 1 kal. dzejoli. Runas: jāraksta daudz romāni, vieglāks darbs, tulkojumi, vāc. un krievu. Publika prasa, lai paliek pie specialitātes, man jau "Pusideāl." ne tas. Jokus nesaprot: "Labdaris" par 3 gadiem saprasts. Manu humoru popularizē Duburs; arī dzejas. Dostoj[evskis] raksta viskondensētāk. Tolst[ojs] nau dzejā. Zolā ir, bet mazdk. Dost. nevar pateikt: patiesība tik patiesa, ka ir jau dzeja. II 3.9.7. Gulēts vidēji. Vidēji, peles, pērkons. Līst, 17°, apmācies p. p. Sapņi: ar Volteri kopā, skatos viņa fotogrāf. pie sienas. Priekšā liels kalns Brē. Redzu koka tilta apakšu. Ceļamies 1/2 8, gatavi 10. Līst. Otrā istabā. Pasts: Štutgartes avīzes. Lasu avīzes. Noraksta. Rakstu - Vakarā uz Lugānu abi. Kūkas aizmirsās, atdabū. Pretī nāk bēru gājiens. Sāp rokas reimatiski, ciskas. Sāp galva (pakausis, reimat., nervoz.). Runas - Sajūta vāja, lietus nospiež. Jābrauc uz Vindonisu uzjautrināties. III 4.9.7. Gulēts labi, agri mostos - 6, atkal pusmiegu. Vidēji. Saule, 18°, vējš, skaidrs. Sapņi: Slobodskā esam atgriezušies, apsnidzis, bet zaļi meži, šķūni zaļi koki. I. esot kā nomirusi zeme. Es: tomēr zaļš un skaistums: tie lielie kalni, 2 reiz augst. par Brē. Man liekas: augstākie pasaulē. Man liels mētels. Izkrīt no trama. Pērk gaļu, pīle, kura izrādās cepta. Ceļos 1/2 8, guļam līdz 1/2 9. Gatavi 10. Pasts - Eju uz Miralago 1/2 11. Rakstu kal. iev. 50 rind. Noraksta. Lasu "Gleichheit". Vakarā Miralago - 1/2 6. Vēst. uz Bruggu. Jūtos noguris un nervozs, laikam par daudz strādāts. Sajūta: vajga darīt lielākus darbus priekš nākotnes. IV 5.9.7. Gulēts vidēji, agri mostos. Vidēji. Saule, 17°, vēji. Sapņi sajaukti. Sapnī slaven. dzied. Ada Negri. Ceļos 7, guļam līdz 8, gatavi 10. Noraksta. Pasts: Gulbīšu karts, ka turpin. "R[ītu]" un pats par rakstnieku. Noguris, tādēļ eju staigāt uz zaļo pili, liliju kalnu, kur sēdu līdz 1/2 2. Rakstu vienu dzejoli. Lasu Freiligr[āta] biogrāf. Vakarā Miralago. I. atnāk ar "Brīvo V[ārdu]. Runas: projekti par "Rītu", varbūt par redaktoru 2 no šejienes [1 nesalasāms vārds] būtu: saprotamība zinātnēs, dabas un sabiedr., lirika un tulkojumi: dzej. un beletrist. Trūkst latv. kultūras: Gulbis tik ātri apmierinājas. As[ars] - citus nonicināt. Resnais - intriģēt. Tauta ilgi bijusi verdzībā, nu tik nāk gaismā. V 6.9.7. Gulēju pavāji, G mostos, otrreiz guļu līdz 8. Vidēji. Saule, 17°. Sapņi sajaukti. Volters esot B. Kellermans. "Nākotnē" rakstījis (bija "Staros" K[ellermana] stāsts). Ceļos 8. Kaimiņi ceļ. jau 1/2 10 augšā, Miralago. Pasts: B[aumanis]: "D[omas]" nākšot drīz, dzejoļi novembrī, pērkat grām. pa 1 rbl. Ļoti noguris. Rakstu 3 lp. projektu par dzeju krāj. Uz Lugānu ar kaimiņu veceni, daudz runāš. Galva sāp, slapinu. Daudz skrieš. man uz ceļu sagatavot. Kreklu mazgāt, cāli cept. Rakstu 30 rind. kal. iev. Vakarā mājā, kaimiņiete bieži ienāk. Runas: raksturīga vecene, skopa. Es: "feiner, adeler Mensch". Rīt jābrauc uz Vindonisu. VI-V 7.-14.9.7., ceļojums. 14.-18.9.7. - atpūta, 1,5.9.7. - uz Mameti ar Gordoniem - liela ēšana, ēdieni labi. IV 19.9.7. Gulēju vidēji, logs vaļā, tik slēģi, modos 6, aizmigu vēl. Vidēji, neaizmiga, modās. Saule, 16°. Sapņi sajaukti, sega par siltu. Bučojas ar ķeizarieni; papus dabūjis no ķeizara šujmašīnu. 1/2 8 augšā; 9 uz Kasarati. Pasts: Cielēnietes, Birutas vēst., ļoti mīļi. Jūtos labi, gribu vēst. rakstīt, bet noguris, tad nāk avīzes no In. iz Kasarates. Rakstu vēst. Birutai un Vasalam. Runājamies ar [Giusepa?] māti. Staigājam vakarā mēnesnīcā. Runas par "Īlu". Visas trīs drāmas vienā dienā. Klajā laukā skatus atšķirt ar dūmu vai putekļu, tvaiku mākoni. III - liela dzeršana, vērša cepšana: Kalevipoeg, Gargantus. Kaut ātrāk tiktu pie "Īla". V 20.9.7. Gulēts labi, agri mostos. Vidēji. Saule, 15 1/2°, logs pusvaļā. Sapņi sajaukti, māga vāja. Mama nedod palīdzēt kurvi nest. Ceļos 7, guļam līdz 1/2 8, gatavi 9. Lasa "Kalevipoegu". Pasts: "M[ājas] V[iesis]". Jūtos labi. Rakstu 2 dzejoļus. Lasu avīzes, izgriežu. Vakarā staigājam uz Viganelo. Runas par "Īlu". IV - pasauls klaidonis, bet Kalevipoegs meklē pasauls galu, sudraba kuģis, zinātnes, tas arī man iespējams, bet kā lai to tēlo dramatiski? Iesākt ar haosa nakti, rītā "Vīrs", pusdienā "Īls", vakarā "S." un naktī: planētas saduršanās ar uguņošanu. Kā ar "Īla" gaismu efektiem? Vai tomēr slēgtās telpās? Temats prasa atklātību, brīvību, tautu. Ēdiens labs. VI 21.9.7. Gulēts vāji, iemigu grūti, jo I. kustas; agri mostos. Gandrīz nemaz negulēts, par daudz vakarā lasīts, maz staigāts. Saule, 15°, logs cieti. Sapņi: melni, jauni svārki mugurā. Ceļos 1/2 9, gatavi 10. Uz Lugānu ar Gordonieti, ļoti nogurst, pārnāk tik 1/2 1. Pasts: "Svari", Zalkind[era] karts. Jūtos labi. Rakstu vēst. Gulbim un Zalkind[eram]. Vāru pusdienu. Vakarā rakstu Kurcim. Rīt nodomāts gājiens ap M. Salvatori ar Gord[oniem]. Runas par braukš. ziemu uz Cīrihu: teātrs, mūzika, valod. lēti mācīties, stenogrāfija, grafoloģija, fotogrāt., Artik. Zürich Z[eitung], skroderība, bibliottēka, siltums, gatavs ēdiens. VII 22.9.7. Gulēts vidēji, neiemigu. Vidēji. Saule, 15°, logs cieti. Sapņi - Ceļos 1/2 6, augšā 1/2 7. Kramiņš. Jūtas tomēr labi. Izejam uz Morkoti un ap Salvatori 1/2 8, ar kuģi līdz Morkotai kalnā augšā, aplej pie bazn. ar ūdeni, vecenei nozūd binokls. Kājām ap kalnu Figino, skaista vieta, priesteru suns, automobils pārbrauc. No Paradiso tramā. Pasta nau. Nauda no U[pīša] nenāk. Nogurums liels. I 23.9.7. Gulēts vidēji, kājas sāp. Gulēts labi, modās, odi. Saule, 15°, l[ogs] c[iet]. Sapņi: daudz, sajaukti. Sajaukti. Ceļos 1/2 7 augšā 1/2 9. Nogurums. Uz Kasarati pēc gaļas, krams, bet grib staigāt, jūtas labi. Pasts: Up[ītis], ka nāks nauda. Brālis: bilžu grām. pr. Plāt[esa], maksa 20 r., no Vasala, lai iet uz Parīzi. Lasu avīzes: Vāru pusdienu. Vakarā rakstu: Onk[ulim], Vasalam, Zürich, Confection. Runas par Vasalu, vienīg., kas atraksta īst. ziņas par Nīnu, un kā [viņas] br. mūs aplaupa taisni tagad. Vai taisīt gr. Pl[ātesa] firmai? Par Gordoniem: krievu palaidnība drēbēs, nepas strādāt, taisīt sev pusdienu. Labi, ka mums tā krietnība. II 24.9.7. Gulēts pavāji, peles, laikam par karsti. Guļ labi. Saule, 16°, l[ogs] c[iet]. Sapņi: sajaukti. Mama man dodot augļus. Lielā kažokā uz Lugānu. Par Nīnu. Ceļos 1/2 7, augšā 1/2 9. Pasts: no U[pīša] 66 fr., Br[āļa] karts, "N. Z.". Lasu avīzes, vēlu ģērbjos, izeju 10 pretī I. Vāru pusdienu. Jūtas ne visai. Vakarā: vēst. Up[ītim]. Vakarā abi uz Kasarati. Kājas sāp reimatiski. Runas: ka mēs gan izpildām savus pienākumus: vairāk būtu liebedienere. Kādēļ runcis tik karsts. Asins ātrāk riņķo. Ilgi var bez ēšanas, kurina no savām paša miesām; cilvēks to aizradis, kā daudz ko, piem., pārošanos reiz par gadu. Jūtos ne labi: errojos Up[īša] dēļ. Runāju un aprimstu; atkal labi. Raksta bilž. grāmatu. Ēdam 2 olas. Runas ekonom. dēļ: bue, fegato, pesce, anitra tik pa svētdienām. III 25.9.7. Gulēts pavāji, karsti. Vidēji. Saule, 17°, l[ogs] c[iet]. Sapņi daudz, sajaukti (uz labās puses), griežu veselu vērsi, labi griežas. Sēžu sola galā, tieku nogrūsts no vīrieša, soli vēl telpas, es situ grūdēju. Pretī sēdētājs nenāk man palīgā, gribu nogāzt to zemē. It kā es būtu zemā stāvoklī, bet negribu to ierādīt: saimniekam saku, nu vērsis sagriezts, sālāt nu to. Izkauju puiku, kurš liekas mēdam. Redzu gaiš. un krāsain. uguns. Darīšan. ar sievietēm. Ceļos 1/2 7, augšā 9. Jūtas vāji. Kauli sāp. Pasts: karts no Confection. Lasu "Товарищь" un "Свободные мысли". Rakstu Brālim arī vakarā. Runas par villu, ka Brālis nevarēs turēt. Bet negribas pārdot. Gordoni arī šablonas cilvēki. Jūtos nelabi, grūtsirdīgi, laikam jūtu lietu nākam, tādēļ laikam arī slikta guļa. Kur paliksim? Vai uz Parīzi? Negribas vēl strādāt. Bilžu grām. Vakarā olas. Sāp galva, staigājam ar kaimi[ņieni] kopā. Mazgā sev galvu. IV 26.9.7. Gulēts vidēji, mazāk sedzos. Vidēji. Karsti sasegts odu dēļ. Lietus, tad saule, 17°, apmācies. Sapņi: es esot nošāvis augstu ierēdni, mani slēpjot kā slimnieku, es pats neatminot. Labi ieskatīta; tiekot ievēlēta par vadoni karā, bet atsakoties, neprotot zobenu turēt. Partija uzvar; dzīrēs Jansons, un māsu nepamanot. Ceļos 1/2 7, augšā 1/2 9. Jūtos nelabi, errojos, ka I. sapņos iedomājas vadone. Pasts - Lasu "Frank[furter] Z[eitung]". Ejam abi staigāt, es negribu līdzgājēja, ļoti dusmojos, atlaižu I. mājās pašā galā un palieku. Bet agrāk nesaku, ka gribu būt viens. Galva sāp. Man galva jāmasē. Rakstu 1 dzej. un vairākus sīkumus. Vakarā staigājam. Pēc 1 dz. sākums. Projekti: katrai dienai sava mape, uz dien. grām. Rakstīšu 2 stundas, vākā ielikt arī lasīto, izgriezto materiālu: pierādījums un palīgs artiķeļiem, ceļojumu aprakstiem, biogrāf. Šādas lapiņas sataisīt kā drukātus formulārus, kuri izpildāmi. Katrā dien. vākā būs sākums vismaz šis formulārs. Aprakstīt dien. notikumus, sarunas, runča novērojumus. Lasīt labākās biogrāfijas: Napol[eona], Bismarka, Gētes, Heines, Lasāla, Keizerlinga, Grillparzer, sevišķi pirmā Napoleona. V 27.9.7. Guļu vidēji. Maz guļ. No vakara nemieg un agri mostas. Laikam tādēļ, ka vakarā mazgājas visa. Lietus, 15°, drusku saules. Sapņi - Ceļos 1/2 7, augšā 8. Jūtos nelabi. Galva sāp. Pasts: Vasals par Resnā uzņēmumu un par savu grām. apgādu. Man nepaliek neviena apgād. "M[ājas] V[iesis]". Abi uz Kasarati pa lietu. Līdz pusdienai lasu avīzes. Pēc pusd. lasu Erasmus. Rakstu 1 dzej. un divus sāk. Vakarā staigāju viens uz chiesu gar zaļo pili, iekšā bēdīgs jūtos, tad uz Ruviglianu. Ilgi sēdu pie Suvigliana un skatos uz pilsētu. Projekti: nepadoties sēru jūtām. Savu kliķi, ja ne partiju, dibināt, bet par visu: beigt savus darbus. Vienam pašam būt. Neviens nevar palīdzēt, arī I. ne. Katram tikai savs egoisms. I. gluži naivs egoisms. Īstenībā I. no manis nekā netura. Man pašam no sevis viss jātura. Uz I. spriedumu nevar palaisties: uzslavai tikpat maz nozīmes kā dekadentu uzslavai savā starpā. Atkal naiva bez Jauna nolūka. Šogad vājāki dzejoji: esmu jau vecā stilā izrakstījies, jāatrod jauns stils. Tas nāks, kad atpūtīšos. Tagad vecā stilā jānobeidz vecie darbi, jālūko, ka es iepriekš nepagurstu. Tad pēc darba nobeigšanas varēšu sākt jaunu dzīvi. Errojos, bet staigājot lūkoju to pārvarēt, kas pa daļai izdodas. VI 28.9.7. Guļu labi. Guļ labi. Nomodā 2 stund. Lietus, 15°, nemaz saules. Sapņi: aizmirsu. Mostos 6, ceļos 1/2 8. Jūtos nelabi. Uz Lugānu; vada krievus. Pasts: "Jaunās Domas", Gulbis izdod "Rītu" tādu pat. Es viņu mierinu, un viņš iet atpakaļ pie tiem, kas viņu kājām minuši. I. uz Lugānu. Errojos. Staigāju pa eju. Rakstu 1 dzej., 1 iesākumu. Vāru pusdienu minestru. Norakstu. Ēdam visu laiku ļoti labi, bet māga rēc, laikam laika pārmaiņa, aukstas kājas, reimatisms. Vakarā lasu avīzes, izgriežu. Runas par Nīnu un Gulbi. Es nemāku ar cilv. apieties, viņi ciena vairāk tos, kas viņus nicina. Nenodoties tik daudz ar tiem, bet tos direktāk izlietot saviem mērķiem; viņi ir rupji un tā tos jāņem. Ar kriev. jārunā priekš veča cuginas. Vecis dod man, tad visiem Marsalla. Kur man meklēt jaunu stilu? Rilke - jauni salīdzinājumi, strādnieki - jauni temati un mērķi (piemēroties viņu prasībām un saprašan.), paša jaunīb. dzej. - jauna sajūta, forma. VII 29.9.7. Gulēts labi. Guļ labi. Naktī lietus. Dienu saule, l7°. Sapņi: braucu sporta drēbēs ar rukzaku. Aizmirsu savu koku, bet eju augšā pa trepēm un atrodu. Redz, jūra ļoti viļņo. Es novilcis pa nakti I. lakatu, kā toreiz, no gultas izsviedis. Es neatminu. ~ Jūtos nelabi. Jūtas labi. Mostos 7, ceļos 8. Pasts - Staigāju pa eju, dz. sākums. Pēc pusd. ejam ar Gordoniem staigāt, par vēlu uz kuģa, tad uz Lugānu, desolazione, baznīca. Paradiso. Pērkam itāl. lozes, tukšas: meitenes sarkanās blūzēs pārdod. Skaisti mākoņi. Satiekam Kasarates žīdus. Noguruši mājās. Rīt gribu iesākt kal. darbu. I 30.9.7. Guļu labi. Labi. Naktī lietus, dienu saule, vakarā lietus, 15°. Sapņi: pašā rītā - braucu dzelaceļā, sveicinu ārā Loniju no C. K., stacijā eju sportdrēbēs un baltās biksēs caur balles zāli, neatrodu, nāku turpat atpakaļ, tad pa dubļiem līdz ceļiem uz staciju (divi deķi uz kājām), lai dod istabu, kur pārģērbties. Vai vilciens jau projām. Jā, bet tukšs, ne pēdējais. Mostos 1/2 8, ceļos 8, mazgājamies visu miesu. Pasts: "M[ājas] V[iesis]", Plātess neaizstāv mani, kad "T" par bank. laupīt. nosauc. (Sapņ. izpildīš.?) Jāatsāk bērnu grām. taisīš. 1. negrib labi. Errojos visu dienu. Rakstu kal. 3 pantus. Atbilde Plāt., uzmetumi. Domāju par dzej., apsūdz. dz. Pēc pusd. vēst. Brālim, atpakaļ bērnu grām. Lietus. II 1.10.7. Guļu labi. Naktī lietus un pērkons, dienā lietus, drusku saules, 15°. Sapņi: ar draugu peldot ezerā, nesu meiteni, bēgam ar mamu un kādu biedri, tam izdodas, bet no nervozitātes sāk saukt; mēs bēgam tālāk. Mama apstājas ko pirkt. Esam Ilūkstē; procesija (Garibaldi sv. Lugānā), ļoti skaisti nami. Mostos 7, ceļos 8. Pasts: Cielēns un Masters, no Pilatus "N. Z.". Vecis aizgājis, nenokopj. Lasu "Товарищь" (tur raksta Плеханов, izdod vēl otru Nr.). Tā arī ir piespiešana, stimmungas došana. Errojos, ka runcim I. ļauj noēst gaļu. Veģetāriskā ēšana. Vakarā nobeidzu kal. dzeju 1908. Nu tik kal. jāpārraksta. In. neiet uz Lugānu lietus dēļ. Norakstīš. vēla (5-6). Kaist galva. III 2.10.7. Guļu labi. Lietus nakti un dien, nemaz saules, 15°. Sapņi - I; sapni: man cietums nospriests 3 gadi, 2 mēn. un 5 dienas; onkulis Fr. bučo un raud. Mostos 7, ceļos 8.- Pasts - Lasu "Secolo". I. iet uz Kasarati. Rakstu kal. 2 dz., pārrakstu., kārtoju. Projekti: kad svinēt man jubileju: 1915. g., pirmie darbi "Apdz. dz." un "M. Dund." tik iesākumi. "Fausta" jubileja. Līdz tam būšu 5 gad. atpūties un vēl 2 gad. pastrādājis. Tad ari man būs 50 gadi. Līdz tam jātop veselam un stipram, lai varētu sākt jaunu dzīvi. IV 3.10.7. Guļu vidēji. I. guļ labi. Lietus mazu brīdi pārstāj, tad p. pusd. vienā laidā, 14°, domāju, ka uz pārmaiņu. Sapņi - Ar Resno kopā, No Gulbja man atnākot 700 r., devis 2 fr. pr. vīna, 2 fr. kūkām. Mostos 8, ceļos 9. Pasts: Drav[nieks] sauc par "Tu". Gleichtun. Ejam staigāt uz zaļo pili, lasām kastāņu pilnu kilo. Pēc psd. norakstu kal. Lasu "Secolo". Projekti: lai Zihmans c. Drav[nieku] dod darbu. Kādu skol. grām. sarakstīt. V 4.10.7. Guļu labi, vakar bij schlecht. I. guļ pavāji, jūtas vāji, noguris. Par daudz staigāts. Lietus, tad skaidrs un paliek visu dienu, 14°, laikam pārmaiņa. Sapnis - Mostos 7, ceļos 8. Pasts: nauda, 66 fr. no U[pīša]. "M[ājas] V[iesis]". Ejam staigāt uz Gandriju, I. nokūst, 48 vācieši pretim. Pc. pusd. norakstu kal. Lasu "N. Z.". Projekti vakar: braukt uz Cīrihi par ziemu, tad uz Itāliju. Runčus lavandaja grib kaut. Vecis stāsta par fuoco un acqua, smejamies. Jūtos labi. VI 5.10.7. Gulēju labi, gulēt gāju 10. I. guļ labi. Lietus visu ritu, sausāks pēc p., 12 1/2 vakarā zibens. Sapņi: ar I. vāgūzī gultā mīlinājamies, ļoti balta. Mostos 1/2 9, ceļamies 9. Lugānā, nokususi pārnāk. Pasts: Вульфсон un Vār. I. Palīdzu pusd. vārīt [minestru?]. Rakstu p. p. kal. Pasts: B[aumanis], ka J[ankavs] cieti. Lasu avīzes. Klausāmies vakarā Kast. mūziku. Projekti: rakstīt runču stāstus no mūsu katra runča. Stāstu krāj.: "Susutis", "Mārt. Gīze". VII 6.10.7. Gulēju vidēji, migām 1/4 11. I. guļ vāji. Lietus visu dienu, pavakarē sausāks, zvaigzn, redz., zibens, 12 1/2 °. Sapņi: tantiņa. Jank. griežot gaļu. Mostos 5, vēl miegu līdz 8, augšā 9. Pasts - Lasu avīzes "Свобод[ная] М[ысль] " (seksuāl. un liberālisms). P. p. rakstu kal. Staigāju uz Ruviglianu. Projekti: dienā 9 st. gulēt, 8 atpūst., 7 strādāt: 2 rakstīt, 1 - vēst., 1 - memuārus, 1 - kalendāru, materiālu vākt (par mēn. 1000 rind.=2 loks., par gadu 10 000=20 - 2 kalendāri un vēl 8 loks., 2 kal.=400 rbļ.), 1 izgriezt un visp. materiāl. krāt., 1 mācīties valodas (avīzes lasīt atpūtā); par gadu: 10 mēn, strādāt, 2 mēn. atpūta, par mēnesi: 20 dienas strādāt, par nedēļu: 5 dien. darbs, 2 brīvd., par stundu: 25 rindiņas. I 7.10.7. Gulēju vidēji. Skaidrs, saule, 14°, vakarā līst. Sapņi: vecie svārki, gribu iet, skreju apvilkt jaunos sporta sv. Weibel, Lidija sēd pretī un skatās zvēra acīm. Mostos 6, ceļos 8. Pasts: "M[ājas] V[iesis]" un "Jaunas Domas". Lasu "Товарищь". Rakstu. kal. P. p. rakstu kal. Staigāju pa eju. Projekti: pārpeldēt kanālu, vai okeānu. Izdot grām.: "Suns" u. t. l. pārtaisīt stāsta veidā iz "Virpuļa". Tad minam visus radus, un kā citi tiek uz augšu. Baidos, ka nebūtu arī man robeža, līdz kurai saprotu, un sekoju, kā Celmiņš, Zāmels, Krišs, Dora. Tā arī mazie rakstnieki. Es gribu norakstīt un tad sākt visā ko jaunu. Šovasar manos dzejoļos nau nekā jauna. Tam jānāk, kad sākšu jaunu dzīvi. II 8.10.7 Guļu labi, velku segu uz kakla. I. guļ labi. Līst, 13°, drusku pārstāj ap 11. Sapņi: guļām ar Ozolu un Brāli, Ozols resns, Brālis iepakaļ. Vai tad Jūsu nervi iztura, tik smejas: "Jā." Skaidroja I.: Tu par daudz [verallgemeinert?], izzūd dzīvie viduspunkti. Redz, cik savadi, tomēr visa cilvēku domāšana ar tikai Verallg., tūkst, lietas bez sakara, domāšana atrod kopējo un caur to sakaru, kam der, kur likt, no kuriem nāk. Es prasot, lai pielaiž. Papus dodot kūkas. Pēc tam nomodā iedomāju: [čaumalas] arī riekstiem sprāgst nevis caur dzīvības spēku, bet no rudens lietus sabriest [1 nesalasāms vārds], spiediens. Aukstums to aptura, pavasars aug. Mostos 7, ceļos 8. Pasts; no Gordona karte. Lasu: "Secolo", par Bjernsonu. Eju pretī I, uz Kasarati. Rakstu Kal. Projekti: dzemd. aizliegumu pārtaisīt par stāstu. [3 nesalasāmi vārdi] un "Simplicissimus". Uzaicināt: dibināt. kompāniju priekš manu rakst. izdošanas: pirmais izdevums biedrībai, citi man un tie man par gadu maksā 1000 rbļ. III 9.10.7. Guļu vāji, 4 mostos, peles. Guļ vāji, 5 mostas. Līst, 14°, drusku sauss, naktī vējš un zibens. Sapņi: eju ar govi, kuru krāsni. Ceļos 8. Pasts: Onkuls uz Kanstanci. Staigājām uz chiesu. Rakstu kal. un 1 dzej, sāk. Peps, rakstu kal. Noraksta kal. Rīt brauks Gordoni. Mācas francisk. Vakarā vecis ienes nosviestu vēst. no Brāļa. Lidija apmelojot. Projekti - Domas: velti pazaudējis tik daudz gadu ar partiju. 1. Nr. "N. Z." Rol. Holst, ka [2 nesalasāmi vārdi] neesot poēzija. Poēzija tikai harmonisk. Partija arī zem birokļu šablona iespaida. Shakespeare's nau harmonisk. Whitmann ir dzej., tikai savādas, nau tādas starppakāpes: emhrione. Man vajadzētu sevi aizstāvēt, bet riebj un nau laika, gaida pozitīvs darbs. Bet es gribu tomēr uzvarēt. Un uzvarēšu! IV 10.10.7. Guļu vāji, uztraukums. I. guļ tik pāris stundu no uztraukuma. Dzer daudz baldriāna. Līst, 13 1/2 °, dienā sauss, arī saule, vakarā atkal līst. Sapņi: braucu ar laivu viens, būtu jāņem kāda veča meita. Braucu ļoti ātri un kā pa sausu ceļu. Piebraucu kā viesnīcā: spīd ļoti spoži zvaigznes un arī Orions, kaut gan ne pilnīgi pareiza figūra. Ceļos 8, augšā 1/2 9. Pletē visu dienu. Pasts: Brāļa "Ausekļa" kalendārs. Palai?am Gordonus. Viņu istabā atrodu itāļu gramatiku un gribu mācīties. Eju staigāt viens, uz zaļo pili, tad augstāk; skats jauks. Rakstu: 4 dzej. un sākums. Sāku mācīt. itāliski. Runas: kāda maza publika tie Mitläufer: pa prātam, kad nožēlo, cik bēdīgi iet, bet kal. draudi kungiem baida ļaudis. Lauzt ar partijas vadoņiem, t. i., atbaidīt visu publiku, kura aiz šablonas tik man piekrīt kā biedrim. Vajga man savas kliķes. Vajga būt kungam un pavēlniekam, neder laipnības. Jāraksta būs pro domo, un visi pretinieki jāsit uz reizi. Tad varbūt dabūšu uz reizi piekritējus. V 11.10.7. Guļu itin vāji, mostos 5. Guļ vāji; vēl uztrauk. Saule, 14 1/2 °, visu dienu. Sapņi: Volters esot par Odjeka redaktoru ticis, es errojos: visi tukšie cilvēki tiek tādās augstās vietās. Tad viņš atnākšot. Kā lai es saņemu savā nabadzīgā būdiņā. Prasu, kas viņš ir, ko dara, atteic nenoteikti. Arī Resn. esot lielā vietā. Mostos 6, ceļamies 1/2 8. Pasts: mama, aizstāv Dori. Ejam uz Kasarati. Francūzis prasa, kā sauc Kasarati. Lasu Bāsel. Zeit[ung], "N. Z.". Rakstu kal. Runas: ka talantus vajā, Dora nesaprot nemaz, ka mūs un mamu aplaupa. Viņas dēļ rakstu maizes darbu, kā kal. Kal. par labu part., man jānes visa atbildība, viņi raksta slepeni. Projekti: avīzē vai "Kopumā" pa starpām un ievadam sentences. Strādnieku "Ceļa grāmata" kalendārs. Par villu, par Mihalovski, par mantu sarakstu pie mamas, par saimniecību. VI 12.10.7. Guļu vidēji, mostos 7. Guļ vidēji. Jūtas vāji. Drudzis. Nāk krams. Saule, 14°, dienu 16°. Sapņi sajaukti: kalnā ar serbu meitenēm, ūdens priekšā, ciemā meitenes sabāzušas galvas klāt. Iespaidi no Cielēna kdzes. Ceļos 1/2 8. Pasts - Runas par Mihalovski, ka tas nekaitētu labai slavai. Pārbaudīt. Errojos, ka man atkal jāizpērk I. un famīlija. Labāk būtu palicis viens. Eju viens staigāt. Rakstu dzej. un kal. Projekti: tulkot Lasālu. Sava avīze ik dienas. Strādāju - nekas, bet ļoti nogurstu. Sāp galvā, spiež pierē. Domas: Gēte atpūtās 12 gadus, tādēļ varēja tik ilgi sadzīvot. Šekspīrs mirst agri, arī Šillers. Lasīt Tolstoja biogrāf. Man arī jāatpūšas, lai varētu lielu darbu veikt. VII 13.10.7. Guļu vidēji, mostos 7. Guļ vidēji. Saule, 14°, vakarā mācās. Sapņi - Gaļa, ar onkuli bučojas. Ceļos 1/2 8. Pasts: "Lit. Echo". Staigāju pa eju. Lasu "Lit. Echo". Pcp. lasu "B[aseler] Zeit[ung]". Izgrie?u. Ejam uz Suviglianu. Errojos, ka I. mani slepeni tura par muļķi. Nevaru palaisties uz viņas spriedumu: glaimi un nicināšana. Esmu un palieku viens. Projekti: Sagen u[nd] Geschichten iz mīļās Latv. Sāp galva. Jālūko neerroties. Turēt tik acu priekšā savu mērķi. Erroties ir - tērēt spēkus. Koncentrēt spēkus! I 14.10.7. Guļu vidēji, mostos 7. Vidēji. Līst visu dienu, jau nakti, 14°, nemaz nau saules, zibens. Ceļos 1/2 8. Pasts: "Rīts". Lasu "Lit. Echo". Rakstu: kal. Errojos aizvien vēl. Projekti: romāns ? la [1 nesalasāms vārds] im Glück zu Keller "Grün. Heinr.". Ārzemes rom. ar izņēmumu à la Turgeņev. "Дым". Arbeiterlesebuch. Kā Lasālam. Otru kalendāri priekš strādn. vai rokas grāmatu, vai lasāmgrām., skat. proj. lap. Nostiprināt savu stāvokli. Jātiek man neatkarīgam, patstāvīgam un uz savu roku populāram. II 15.10.7. Guļu vidēji, mostos 7, atkal miegu līdz 1/2 9. Guļ vāji. Līst ļoti stipri visu dienu, zibeņi, 13°. Sapņi - Gordoniete vai cita vecīte atnesusi man daudz pavasara puķu: krokosu. Vecis izklājis garu grīdsegu, pelēku ar zilām malām. Kurvis ar dzelt. kļavu lapām. (Castagn. Chiesa nograuta.) Part. siev. atbraukušas, es neļaujot runāt. Pasts: "N. Z.", "Cīņa", Sēja, Gordona laba vēstule, lab. ziņas: V. S. brīvs. Lasu avīzes. Kārtoju kal. Projekti: Buch. d. Witze des Jahres Štutgartē vai Berlīnē, arī franc. un itāl. Runas: kādēļ mākoņi liekas šķiramies: perspektīve, dzelzceļa sliedes. Projekts: uzaicināt uz naudas iemaksām priekš grāmat. izdoš. vai laikrakstam, vai Marksa tulk., vai priekš lielā grām. izdoš. plāna. Plāns, kur nāks nauda un kur es varu būt patstāvīgs. III 16.10.7. Guļu vāji, daudz mostos, sapņoju, augšā 1/2 8. Guļ vidēji. Līst, no rīta drusku pārstāj, tad visu dienu, vakarā vējš un sauss, 12 1/2 °, vakarā silts, 14°, pērkons, zibens. Sapņi: sapulce, mani godā, man vecā ziem. cepure. Lai liekot jaunu, ir liela caunas, augsta, bet būs uzkrītoši, palieku pie vecās (esot vienas pārmaina). Lidija iešot garām, E. esot palaists, bet nenāk garām. Pasts - Staigājam uz chiesu. Kastaņu neesot brīv lasīt. Rakstu kal. Palīdz man norakstīt kal. Ļoti ciešam no lietus laika. Projekti: izdot anekd. krājumu: I iz kapit. ģim. dzīves un II atklātas darbības. Izdot kopotos rakstus, arī manus vecos ievadus un ievadus no priekšrunas grāmatām, kā, piem., dažādiem krājumiem: anekdotu, latv. joku, zinātn. Rakstīt "Cīņā". Rakstīt ceļojumus un dzīves gājumu. Ieinteresēt par mani pašu. IV 17.10.7. Guļu vāji, liela vētra, arī vēlāk mostos, agri mostos, siekalas tek jau pāris dienas. Guļ vāji. Krams sākas. Ceļos 1/2 8. Līst nakti, rītā sauss, staigāju pa eju, 12 1/2 °, pcp. līst. Sapņi - Dzird klavieres spēlējam. Atvadās no manis, iet caur krūmiem uz Lugānu, krīt grāvī un atmostas (asins sakāpis galvā, pus dienu ausis kaist. Pasts: p. p. no Birutas laipna. Rakstu kal. un pabeidzu. Projekti: iz kap[itālistu] dvēseles dzīves. Par ko kap. smejas un raud. (Ievadā: gribēju pats pasmieties un citu par kap. tagad nedrīkst rakstīt.) Sāku tūliņ nāk. kalendāri. Rakstīt ceļojumu aprakstus un tur izlietot seno rakstu par Berlīni un vēstules iz Berlīnes. Pie kal. ik dien. strādāt, tad ātrāk veikt. V 18.10.7. Guļu vidēji, neaizmiegu, blusas. Guļ vāji. Ceļos 1/2 8. Saule visu dienu, kaut gan mācās, 12°, saulē 15°. Sapņi: mēs abi stundas dodam pie kāda mācītāja, nemaksā, prasu, vai I. pie viņa kantorī bijis. Nē. Ak vai, nu būs aizmaldījusies pilsētā. Abi jūtamies noguruši. Pasts: Brālis, ka "Hanele" pārdota. Errojos par Sašu, tad lasu no Skalbes, ka Poruks vienīgais, kas izgājis no Latv. robežas Eiropā. Staigāju pa eju. Lasu Erasmu. Projekti: man vajga atrast amatu, kur nau daudz rīku un kura ražojumus pats varu patērēt. Jāprot stāvēt vienam. No draugiem neko neprasīt, bet prast viņus rīkot un valdīt. VI 19.10.7. Guļu vidēji, mostos 1/2 7, neceļu I. augšā līdz 1/2 8, nogurstu nomodā guļot. Guļ vāji, naktī mostas. Saule, bet mācās, vakarā līst, vakar mēness ar dārzu, 12 1/2 °. Sapņi: Biruta. No ratiem izkāpj, pēcāk nau zirga. Pasts: "M[ājas] V[iesis]", errojos, ka visi strādā kopā ar Veinberģi. Vēst tantiņai. P. p. ejam uz Vulfsonieti. Nogurstam no runāšanas. Str. las. grām. sastādīt gribu. Staigāju pa eju. Vakarā runājam ar uztraukumu par mūsu stāvokli. Rakstu Brālim. Projekti: mācīties pavārību, taisīt pavārības un mājturības grām. priekš strādn. un ierēdņiem: maz maksāt, maz laika pagatavot, svaigu, arī kā mājas ierīkot, neturēt zāli. Garšas fizioloģija. [1 nesalasāms vārds] par str. barību. Mācīties grāmatiesiešanu, vajdzēs, kad būs savs bods un drukātava. Grāmatvešana, burtlicība, kuvēru fabrika, makulatūras izlietošana: siltas vestes neturīgiem, confetti jauni izgudrojumi. VII 20.10.7. Guļu vidēji, ilgi nemiegu, mostos, 1/2 8 augšā, taisos uz Lugānu. Guļ vāji. Apmācies, bet nelīst, p. p. saule, 12 1/2 °-14 1/2 °. Sapņi: pasta freilene rāda skaistu kalnu [1 nesalasāms vārds]. Sajaukti, gaļa, bet vēlu ēsts. Pasts - Eju uz Lugānu, I. uz Kasarati. Nokūstu. Lasu "Basel[er] N[achrichten)", "Revolut." Tetmayer. Projekti: rev. drāmu, tādu, ka var uzvest. (Dzej. kr. iev.: jaungad. dz., tad teikt: tā bij.) Epu tāpat kā Tetmayer. person. bez vārdiem, tipi. Jāizsmeļ revol. stimungas. Sajūta: nogurums, ka liels darbs padarīts, kad būts ciemā. Runas: par tautu raksturiem: angļi bez fantāzijas, bet bez bailīb., amerikāņu fantāz. vajga lieluma un plašuma. Mēs nevaram naivi kā grieķi, Homērs dod prozu, patiesība toreiz bija poētiska, jo primitīva, nepiemērota praktisk. nolūkiem. Mums jāmeklē poēzija dziļāk., prozas dibenā, vadošās idejās un vadošās kaislībās, un sajūtās. Mēs nevaram teikt pašas lietas, jo to tagad par daudz, jāsaņem tās kopā simbolos, t. i., idejās. Alegorija - viena jēdziena personifikācija, simbols vairāku reizē, klasifikācijas definīcija, pamatspēks, uz ko viss reducēts. Man jāatrod revol. dzejai jauna forma, tik es to spēju. I 21.10.7. Guļu vidēji, nemiegu tūliņ, mostos 1/2 8, masēju māgu, pakrūte sāp, 1/2 9 augšā. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 16°. Sapņi: sajaukti: braucu aši pa kanāli, t. i., trepido uz leju, jauni svārki, rakstu, sēdu dārzā. Papus un Herm. uz masku balli, prasts mantels, vāc. nelaiž iekšā. Es ēdu gaļu, ubags ar revolv. ņem nost. Pasts: Brālis: lai dod deklam. dz. Lit. fond. pr. Akur[atera], Plātess prasa, mans pagasts. Baku, Vasals, Leitis, kliš[eja] nelaba. Ejam uz chiesu un peskuleju, tur es palieku; puķes. Rakstu piezīmes. Lasu Erasmus. Rakstu karti Gord[onam]. Sajūta - vāja. Errojos, ka Resnais nāks domē, ka I. nau man palīdzējis izšķirties, palikt Slobod[skā], nenākt uz Rīgu. Tagad es nevaru būt mājās un man jārauga citādi tikt uz augšu. Jārauga errast. pārvarēt. Jābūt pie lēmuma vienam, bet prast otru sev lietā likt. Par 5 gad. Iegūt atpūtu, naudu un ceturtā gadā nākt klajā ar lieliem darbiem, divos paņēmienos. Uzturēties jaunam. Jogurt. Nesaēsties, auksti apsvērt un uzvarēt. II 22.10.7. Guļu vidēji, vēlu miegu, agri mostos - 1/2 7, augšā 1/2 8. Guļ vidēji. Saule, 16°. Sapņi sajaukti. Pasts: "J[aunas] Dom[as]", "N. Z.". Ejam uz Lugānu. Lasu avīzes. Rakstu 3 kartis. Liels nogurums. Sajūta ļoti nelāga, gandrīz kā Slobodskā; acīs ņirb. Laikam par daudz strādāts. Raudas nāk. Errastība neatstāj. Projekti - Runas - Jāraksta vēl daudz vēstuļu, netieku pie atpūtas. Gribētu ar vari izrauties no šī stāvokļa. Cilvēks ir gluži viens. III 23.10.7. Guļu vidēji, nemiegu, raudu, mostos 1/2 7, augšā 1/2 8, masēju māgu. Guļ vidēji. Cieš man līdzi. Vakarā I. viens pie Volfson. Saule, 16°, sausa migla, zibens. Sapņi sajaukti. Pasts - Jūtos nelabi. Uztraukta saruna līdz 1/2 12, liels nogurums. Taisu kuvierus. P. p. rakstu Dr[avniekam] un Konr[ādam]. Projekti - Rīt 4 vēstules. Nogurums liels, galva sāp, reimatisms, tomēr redzu, ka esmu gribā ticis stiprāks. Varu sevi vairāk piespiest, vajga sevi vairāk audzināt, tad nāks spēks un panākumi. IV 24.10.7. Guļu vāji, nemiegu, mostos 5. Guļ vāji. Ceļos 1/2 7, masēju māgu. Līst cauru nakti un dienu, 14°. Sapņi: braucu laivā kopā ar citiem. Roka sūdos. (Por. uzbruk.) Mostos līdzi 1/2 7. Pasts: grām. no Baum[aņa], Poruks "Staros" uzbrūk "Sidr[aba] šķidr[autam]". Rakstu Brālim un Baum[anim]. Lasu "Товарищь". Sajūtu lielu nogurumu. Projekti: vēst. literat. prostituē cilvēku, jātirgojas ar savu dvēseli, jāatklāj un jāpārdod, un jāļauj kritizēt, un paļāt, ko katrs cits var aizliegt. Ienāk, tomēr nepietiekoši. Tik tam, kas objektīvs, kas nau liriķis, nau dalības ņēmējs ar sirdi un dvēs. Tādam man jātop, ne no part. atmesties, ne vientulībā bēgt, bet tik aizslēgties aiz objekta. Tā ari cenzūrai pa prātam un dekadent. Arī part. tā vien saprot poēziju. Kas viņas rindās, tas nevar būt poēts. Šīs manas dzies. pēdējās pr. jums, ne laupīt. vajga, ne veikalu - politiku. Man jālasa savi piekritēji un jāiet savs ceļš. Ne vairs lirika. Sakarot vieglāk sev piekritējus, tautu. V 25.10.7. Guļu vidēji, mostos 4, tad 1/2 8, ceļos 1/2 9, masēju māgu. Guļ vidēji. Līst cauru dienu, nakti, 14°. Sapņi: mācos. Spuru, Dora, bet nau zobi kā perlmuters. Pasts - Lasu "Товарищь". Izgriežu "B. N.", taisu kuvērus, liels nogurums. Sajūta pa laikam labāka, bet ļoti trūvīgs, ātri uzbudinos. Pasts p. p. U[pītis], ka naudas laikam vairs nesūtīs, firmu ikvidē. Projekti fantastiski. Nospiež lietus laiks. VI 26.10.7. Guļu vāji, nemiegu līdz 12, mostos 4, tad 1/2 7, augšā 1/2 8, masēju māgu. Guļ vāji, no 1/2 5 nomodā. Līst cauru nakti un dienu, 12 1/2 °. Sapni: atbraucu ar dzelzceļu. Gaisa kuģis uziet augšā. I. dzied, es pauzē uzrunāju. Laikam arī Resnais. Radi. Pasts: U[pītis] 66 fr., [Torman?]. Ejam uz Kasarati pa lietu. Lasu "B. N.". Izgriežu: 6 lap. par 1 stundu. Projekti fantastiski. Rakstīt arī vāc. av.par M. Sternu, agrāk proletār. dzejn., tagad balt., tāpat Vildebr[ants] atpakaļrāp. dzejnieks. Nospiež cietumlaiks. Sajūta vāja. Gribu atmest ticību uz 26. un saņemt dūšu pret pretīgiem cilv. un apstākļiem. Palikt pie sava, pats vīrs. VII 27.10.7. Guļu vidēji, mostos 4, bet drīz miegu, augšā 1/2 8, ceļos 1/2 9. Guļ vidēji. Līst, bet skaidrojas, p. p. saule, 12 1/2 °. Sapņi: viesības, vai nožēlo, raudu, bet liek., ka smejos, eju sist, bet neīstais: pat tur neizdodas. Jauni svārki - rudzu vārpu vēdeklis. Pasts: Vecozols pēc vācu dzej. Ejam uz Ruviglianu, drusku līst. Norakstu dzej. (10). Izgriežu av. Projekti: izgudrot burtlicības mašīnu, pats savs uzņēmējs - pašam sadrukāt lēti grāmat., kas jau cenzētas, un sūtīt iekšā drukā laist pie cita. Jūtos labi noguris, jāatpūšas vel, ies, kad laiks tiks labs. Drāma: Vecozols, kas partiju nemīlē, traģika: cilvēku, kas nau politisks, bet smalks, piespiež morāliski atteikties no sava darba, vai pabalstīt svešu partiju. Dzej. krāj. šķirti; trejus. Nebēdāt par panākumu, tikt patstāvīgam, ļaudis rīkot un vadīt, iedvest viņiem lielas domas par mani. I 28.10.7. Guļu vidēji, vakarā errojos un miegu nedrīz, auksts, augšā 7, ceļos 8, masēju. Guļ vāji, nomodā no 4. Līst, drusku saules, 12°. Sapņi: daudz, sajaukti. Pasts: J[ēkabs] D[ravnieks]. Gulbis ir ielicis "Rītā" "Franču siev[ietes]" bez ziņas. Ejam uz Ruviglianu. Errojos par Gulbi. Izgriežu av. Kārtoju kal. II rokrakstus. Projekti: cikls (romāns?) manā strofā, kurā var daudz salikt domu un gleznu, arī svešu; tomēr slaids gājiens - kā stauernieks, vai kā liels tvaikons. Jūtos noguris, nerakstu vēstules. Jādibina veikals, avīze, banka, biedrība, t. i., iestāde, no kuras var publik. dažādi ļaudis pelnīt; tā es tos varu turēt atkarībā, tie piekritēji. Jauna darba sistēma: à la Goethe pa starpbrīžiem pielikt pa vārdam pie dažādiem darbiem, viens strādājams kā galvenais. II 29.10.7. Guļu vidēji, salstu, bet tad atkal par karstu, neatspirdzis augšā 1/2 8, ceļos 8. Līst, nevar iet uz pils., 11 1/2 °, p. p. drusku saul, un atkal līst, manāms rudens aukst. un mitr. Sapņi: kāpju kalnā, Ilūkstes ielās pie desnieka griežu sīkstu desu, ēdu; vēlāk izrādās, ka esot priekš trauku pucēš. Pasts: no Lauras, 528 fr., Biruta un avīzes. Ejam uz Ruviglianu. Agri pusdien. Lasu avīz. Sajūta vāja. Ātri uzbudinos. Rakstu B[irutai] un Kurcim. Lasu vak. "Latv[iešu literatūru]" un R. Bl[aumani]. Domas: Rīgā jauna dzīve, citāda, brīvāka, konstitūc., bet pilsonisk. Kultūras darbi tiks darīti, bet bez manis. "Virp., kal." neizteic laiku: spirgtāks, bez žēloš. un sentiment. Nauda jātaisa, sava publ. jāatrod. Tomēr vispirms: jāpabeidz mani darbi un jātop veselam. Tomēr man bijuši panākumi varā pār sevi pašu. III 30.10.7. Guļu vidēji, karstas buteles, neatspirdzis augšā 7, ceļos 1/2 8, masēju, vingroju. Guļ vidēji. Līst cauru dienu, p. p. saules nemaz nau, 10 1/2 °. Sapņi - Smeķē veča sviestu, labs, bet nesaka, cik maksā. Pasts: Cielēns, Gordons, Kristaps. Neejam. Rakstu Kurcim. P. p. uz Kasarati abi. Sajūta nelaba, pēc vēstules gandrīz ģībons, trīcēšana. Darbi jānobeidz, tad varēs sākt jaunu dzīvi. Lasu avīzes. Projekti: braukt uz Ameriku, māc. amatu, skroder. Un pavār. Mangaļu projekts, kamēr vēl 8-16 rbļ., 10 gabalus un zaudēt par gadu. IV 31.10.7. Guļu vidēji, karst[as] but[eles], neatspirgst; augšā 1/2 8, ceļos 8, masēju. Saule visu dienu, 9 1/2 °, dienā 13°, mācās atkal. Sapņi: jaunas kurpes, bet vecās labākas, kāpju kalnā. Tālā grieķu zemē zābaks, atrodas blakus otrs, papum blakus gultā. Pasts - Ejam uz liliju leju, palieku tur, lasu puķes. Rakstu dz. iesāk. Karte Cielēnam. Lasu Sinclair. Projekti: būt vienam. Domas: part. izdomājusi, ka Asp. ir politiķe, prasa pēc viņas domām. Pat to man grib noņemt. Projekti: nākt reiz klajā ar apsūdzību. Jābeidz 2 dz. kr. par 3 mēn., tad jaun. dzej. par 1 mēn. Itāl. ceļoj. Vēst[ules]. Ievadi. Nebēdāt, bet strādāt; visi uzbrukumi, visas izdod. grāmatas, visi laikrakstu uzņēmumi ir sīkumi, mans darbs ir tas lielākais. V 1.11.7. Guļu vidēji, i auksts, i karsts, augšā 7, ceļos 8, masēju, drusku vingroju. Guļ vāji, galva sāp, migrēna. Saule visu dienu, mācās, zibens, 10°, dienā 13°. Sapņi: sajaukti, cepures neatrodu, braucu svešās mājās, sniegs (vakar redzēju kalnus). Pasts: "M[ājas] V[iesis]". Ejam uz Lugānu, bet svētdienā. Lasu "Baseler N.". Rakstu dz. sāk. Projekti - Domas - Runas - Sajūta vāja, negribas strādāt. Jānogrūž steidzamākos darbus, lai rokas top brīvas atpūtai un jaunam darbam, tad nāks jauna dzīve. VI 2.11.7. Guļu vāji, mostos no 4- 1/2 7, tad guļu līdz 8, ceļos 1/2 9. Guļ vāji. Apmācies visu dienu, vakarā līst, 10 1/2 °. Sapņi: eju, I. apņēmis, I. baltā palagā, vieta klinšaina, patumša, vidutāja starp mani un nāvi, grib arī savas dzīves (priekš 4). Jābēg no pogroma, slakteris atstājis visu gaļu un bēg. Pasts: Latv[ijā] Dubultu prāva, es vadītājs. Ejam uz liliju kalnu, no lietus baidīdam. drīz atpakaļ. Es palieku kalniņā. Rakstu 2 dz. sāk. Lasu Erasmus. Projekti: ar jauno drukas metodi drukāt tūliņ, ne rakstīt sav. darbus. Rakstīt Dubultu revol. vēst. vai atvainojumu dubultniekiem. Rakstīt atskatu uz revol. un manus nodomus, un cerības. Sev celt slavu. Dzej. kr. virsraksti: "Tie, kas neaizmirst". Es meklēju mīlest., cilvēcību, varonību, to, kas nau ikdienīb., kur cilvēks parādās bez kultūr. un ikdien. segām, savā pirmatn. skaistumā, dabiskumā, labs un cēls, un - kur beidzas vientulība, ir brālīgs, līdzīgs. Tādēļ gāju revol., tādēļ dzinu turp citus: uz laiku aizmirsties, tad arī reibons, tad arī sapnis no ideāl. nākotnes valsts. Vēl tas nau nācis un drīz. nenāks, bet manas acis to laimi redzējušas. Tādēļ es kopu. un dēstīju varonību. Ar briesm. To vajadzēja samaksāt, bet man par dārgu. Patīkams nogurums, sekos dzīve. VII 3.11.7. Guļu vāji, nemiegu, mostos daudz, vakar atnāca mamas paciņa, nau, kas vajadzīgs, ceļos 8-9, masējos, visur reimatisms. Guļ vāji. Apmācies visu dienu un līst, 10 1/2 °. Sapņi: jauns uzvalks; Siliņiete, jauns spieķis. Pasts - Ejam uz chiesu. Rakstu 1 dzej., norakstu. Lasu - Projekti: no sapņ. dzeju virknes. "Neaizmirsēji" - vājāka dzej., "Mēn. dārzā" tikai labākie un jaunākie, lai kā, pēdējā ir liels solis uz priekšu. Domas: būs jāiet atpūtā, darbus nenobeigušam, jo tie iznāktu tagad par daudz viduvēji. Bet "Īls" pēc 5 gad. būs gluži citāds. Varbūt mazas atpūtas un tomēr nobeigt! Atpūtā sakrāt un pelnīt naudu. Goethe atpūtā 12 gadi. Priekš atpūtas: 3 dz. ķrāj., jaun. dzej.: "Gaismas pils", Dubultu rev.; Itāl. vēstuli; biogrāf.; "Īls"; "Vīrs", "S. bērns" (Мечников), Epus. I 4.11.7. Guļu vāji, nemiegu, mostos, ceļos 1/2 8, augšā 1/2 9. Guļ vidēji. Drusku saule, tad visu dienu apmācies, bet nelīst, 10 1/2 °. Mani sapņi: es par spiegu, mētels ar bodnieku adresēm, atnesot 5 rub., man doti 5 priekš pases. Es pa 6 trepēm uzkāpis, tad jauns kortels, es saucot, lai nāk vien augšā. Pasts: "Jaunas Domas", Dub[ultu] rev. izlaists mans vārds. P. p. Konrāda un "M[ājas] V[iesis]". Eju uz liliju kalnu, I. uz Lugānu. Pērk jaun. svārkus, 14 fr. Rakstu 1 vāc. dzej. Projekti: vācu dzej. à la Ludw. Thoma. Domas: 1 gadu norakstīt, tad uz Ameriku iet naudu pelnīt. Atpūsties gribas, tad tik no jauna. II 5.11.7. Guļu vāji, neiemiegu, mostos agri, ceļos 7, augšā 8. Guļ vāji. Apmācies, p. p. saule, 10 1/2 °. Sapņi - Pasts - Ejam uz Lugānu. Lasu avīzes. Rakstu 2 dz. tulk. vāc. Projekti: man iet uz Ameriku pelnīt un mācīties enerģ. darbību. Rücksichtslosigkeit, sich durchsetzen. In. uz Parīzi mācīties. In. pretī: par gadu atpakaļ: villa un apgādība, man apceļot ārzem. un veikalisk. grām. izdev. (Strādn. las. grām., tulkot vāc. mūsu darbus.) Sajūta man ļoti vāja no rītus. Pilsētā visu aizmirstu, kas jādara. Pretniekam labāk. III 6.11.7. Guļu vidēji, par karstu, ceļos 1/2 9, augšā 9. Guļ vidēji. Apmācies, drīz saule, visu dienu 9 1/2 ° -12 1/2 °. Sapņi: jaunā siltā kažociņā, bet prasts, dzeltens. Augstā namā stipri vējš pūš. Olga iet lamāties, ka lej ūdeni. Konrāds māca puikas. Pasts: Laura. Ejam uz liliju kalnu. Rakstu vāc. dzej. tulk. Projekti: uz Ameriku mācīties enerģiju, nebēgt no cilvēkiem, bet valdīt. Izdot tulkoj. manus dzej. krāj., iesūtīt "Jugend Simplicissimus". Sajūta labāka. IV 7.11.7. Guļu vāji un pastāvīgi mostos, laikam vakar uztraukta strādāš., ceļos 1/2 8, augšā 1/2 9. Guļ vidēji. Saule visu dienu, bet mācās, 9 1/2 ° -12 1/2 ° -10 1/2 °. Sapņi: liels smuks vilks man pieradināts, kasu kaklu. I-am prasa ierēdnis, vai otru dot pansiju. I. mazgā turpat rokas, un tas . . . Olga ved uz teātri, [1 nesalasāms vārds] tukšas. Pasts - Eju uz liliju kalnu labi augsti. Rakstu bērnu pantiņus. Projekti: bērnu grām.: man un I. katram pa 1, puisēniem un meitām, oriģināla un katram pa 4 sastādītā. Gandrīz reizē izdot I. pašam. Tām sērijām pieslēdzas str. lasāmā grāmata "Saules un mēness grām.". Sajūta vāja, noguris un uztraukts, nelaimīgs, baidos visu. Domas par dz. krāj. "M. dārzu", vientulīb. jūtas un ilgas viņas pārvarēt, tādēļ mīlest. un revol., kur , visi ļaudis vienādi. Ar dabu justies vienotam, ar kustoņiem runāt kā ar cilvēkiem. Noguruma jūtas, kā pēc lielas krīzes slimībā. Ilgas gluži atteikties no pasaules: peldēt pa gaisu, kā peldēš. Weggisā. Runas: tehnikā materiālās intereses, ievest jaunizgudrojumus. V 8.11.7. Guļu vidēji, mostos, ceļos 1/2 8, augšā 1/2 9. Guļ vāji, nemieg, piepeši aukstums, laikam ēsta mīksta maize. Apmāc. visu dienu, 1/2 9°-11°. Sapņi: brauciens ar citiem zirgā, lai braucot ne 17, 18 kilometri stundā. Es jūdzu zirgu. Pasts: B[laumaņa] grām., Vecozols. Ejam uz liliju kalnu, kāpju augstāk. Rakstu bērnu pantiņus. Sajūta vāja, nogurums, gulēju labāk. VI 9.11.7. Guļu vidēji, ceļos 1/2 8- 1/2 9. Guļ vidēji. Visu dienu līst, 1/z9°-10°, vingroju, Sapņi: Olga atkal. Pasts: "M[ājas] V[iesis]", p. p. Gulbis - Gēti atkal izdot. Ejam uz chiesu, p. p. uz ezeru. Rakstu: norakstu. Sajūta vāja, nervozs uztraukums, nogurums. Salstu, sāp rokas. Projekti: par Gētes, Šekspīra, Ibsena izdošanu. Bet tā tikšu atkal sīkumos un kur paliks atpūta un lielie darbi; tiem jānāk. VII 10.11.7. Guļu vidēji, ceļos 8, augšā 9. Guļ vāji. Saule visu dienu, 10°-11°. Sapņi: ar biedriem kopā, Biruta. Pasts: "N. Z.", kurai vajadzēja būt jau otrdien. Ejam uz liliju kalnu. Rakstu vēst. Sējam un Gulbim. Lasu "N. Z." Sajūta vāja, uztraukta. Projekti: pašam izdot "Univers. Bibl.". Vāks: "Mēnessdārzi", Salvatore. Emigr.: grām. ar meln. lapām. Domas: jābūt vienam un tā jāiegūst uzvara. I 11.11.7. Guļu vidēji, daudz mostos, ceļos 1/2 8, augšā 1/2 9. Guļ vāji. Krams. Drusku saules, apmācies, līst, 10°-11°. Sapņi - Pasts: "M[ājas] V[iesis]", "J[aunas] D[omas]". Atkal vāc. mani sauc par bank. laupītāju. Ejam uz liliju kalnu. Rakstu karti Konrādam. Lasu avīzes. Sajūta labāka, bet uztraukta un vāja. Projekti: rakstīt satīru par vāc. un banku laupīt. Ievadā nopietni un tad humorist., satīriski; varbūt komēdiju à la Aristofāns. Bet kad? Varbūt pēc dz. krāj., jo pārmetumi vienmēr atkārtojas. Laikr, vai sūdzēt arī? Emigr. krāj. varbūt citādi saukt, jo par emigr. maz iekšā. Piem., kā sievas un bērni cieš badu. [1 nesalasāms burts] dilonis. Par Tēviju iet mākoņi uz vienu un otru pusi un līdz ar tiem mūsu domas no Sibīrijas un no ārzemēm. Domas: nebēdāties, nesagrausties, bet strādāt un no visiem apstākļiem izmantot sevim labumu. II 12.11.7. Guļu vidēji, ceļos 7, augšā 8. Guļ vāji. Līst visu dienu, 10 1/2 °-11 1/2 °. Sapņi - Traukus mazgājam. Pasts: N. Z.", "G[leichheit]", v[ēstule] - māsīcas. Ejam uz Lugānu. Lasu avīzes. Rakstu 2 kartis. Sajūta vāja, bet ar dūš. momentiem. Projekti: caur veci tikt Milānā Scalas teātrī. (Drukāj. mašīna.) Satīrisk. epos. Domas: domāt vairāk uz to, kas ir labs: Līg[otnis] atzīst par simbol. tādu, stāvoklis partijā. Domāt uz uzvaru un uzvarēšu. III 13.11.7. Guļu vidēji, ceļos 1/2 8, augša 1/2 9. Guļ. vidēji. Saule visu dienu, naktī mācās, 10°-13°. Sapņi: mans kalendārs gluži citāds, izlaisti visi labumi, landkartes un pamācības, es dusmojos un raudu. (Piekalnē koks ar savād. augļiem riekšavas lielumā, uzkāpju, tur kukaiņi, kas iegrauzušies akmenī.) Es turu runu [1 nesalasāms vārds] klātbūtnē, kur jāsauc augstas laimes ķeizaram. 1. saka, lai es neejot. Es tomēr ejot. Esot runā izlavijies beigās, ironiski: "Tukšosim tad ari to rūgto biķeri." Pasts - Ejam uz chiesu. Satiekam Vulfsonu, es uz Lauras kalniņu. Zīmēju "Mēnessdārzā". Projekti: krās. vāku zīmējums un iekšā arī. (Māsīca lai zīmē un liek griezt pēc maniem tematiem.) Jāmācās man griezt kokā. Domas: tagad viņetes nedabiskas: tēlus taisa izplūstoš. Bet tēls taisni ir norobežojums no visuma, līnija ir šķīrēja, pretstats izplūšanai. Bet izplūst un pāriet viena otrā gan krāsas. Viņetes no krāsu sastādījumiem. Piem., Reskina mākoņi. Manam dzejolim 3 stari - krāsainu viņeti stari pret melniem kalniem. IV 14.11.7. Faulpelz mit Geizskragen garniert. Guļu vāji, nemiegu, mostos 6, ceļos 1/2 8. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 10°-13 1/2 °. Sapņi: jūrā eju līdz pusceļiem, piepeši esot iegrimis 6 asis un izpeldējis stāstot. Kāpu augstā jūrmalā. Resnais ciemā, cep pankoku un vecu šķiņķi. R[esnais] negribot pazīt, resni saģērbies, vēl divi vīri. Jaunā māja Kurzemē, lai es bēgot. Pasts - Ejam uz chiesu, uz liliju kalnu kastāņus meklēt. Lasu "N. Z." Rakstu 2 kartis. Projekti: dzej. krāj. rom. formā. Domas: "Mēnessdārzā" vienā daļā sākumā, negrib neko zināt, tik skaņas; krāsas, skaisti vārdi bez satura, maigas jūtas, parastas ikdien. domas, bet jaunas, tik atpūsties. Tāli noskan cīņas troksnis. No visa brīvs, no apkārtnes, no pagātnes un nākotnes, no pienākumiem, no cerībām, no sevis un tautas. Arī no dzejas un stingr. formas. Murgi, bērnu runas, sapņi, daba. Sapņi uzrakstīti. Tā būtu vecās dzejas izeja. "N. Z." 6. N. Axelrods par neoromantismu, jāizdabū, kas ir jaunā dzeja. Kad saule būs, atpūtīšos un varēšu no jauna strādāt un sevī uziet jaunu. V 15.11.7. Guļu vidēji, nemierīgi, most. 7, ceļos 8. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 10°-12°. Sapņi sajaukti. Papum devu rubli, Resnais. Pasts: avīzes. Eju uz Aldesago - Pregasonu. Uz Lugānu. Lasu avīzes. Rakstu 1 dzej. sāk. Projekti: reformēt visu tautu: visu vecu iznīdēt, zinātni ņemt palīgā. Arī - lētos dzīvokļus iz papīra. Pārcilājamus, lai strādn. var savu māju ņemt līdzi. Atjaunot veco mājrūpniecību, šūt mājās darba drēbes. Domas: masa ir inerta, tas jāzin, lai tiktu uz priekšu. Nau arī tikai ēšanas jautājums, bet garīga atsvabināš. Marksu ar Dīcgenu papildināt. (Neatminu.) Projekti: par drukātavu. Lētāk laist grāmatas tomēr nevarēs. Vienīgā peļņa ietaupījums uz burtlikš., tas būs ievērojams, kad daudz grāmatu izlaiž. Jāizmanto patents. VI 16.11.7. Guļu vidēji, nemierīgi, mostos 7, ceļ. 8, vingr., mas, visu nedēļu. Guļ vidēji. Saule, vak. mācās, 10°-12°. Sapņi: sajaukti. Pasts: Cielēna karts. Eju uz Aldesagu, Suviglianu. Uz liliju kalnu. Lasu avīzes. Rakstu: krāmēju. Projekti: izdot ārz. laikrakstu: nau konfisk. un ietu labi. Bet kas izdev., kura firma uzņemsies - ("Hasenst. u. Vogler"?), "Milerbo"? Pie tā apprasīties. Man būtu Itāl. vēstules, "Gaismas pils", no manis gaidot esejas un padomus, ko darīt, tad romāns. Rīgā saņemtu pastelējumus Brālis, bet vai tam neaizliegs? Vai firmai šurp sūtītu naudu? Liks izraidīt. Kā "Pagina libero". Pieprasīt Rem[iķim] caur Volteri, vai iespējams. Naudu vākt klusām caur Brāli, Vasalu, Vili, Kr[eplinu?]. Atrakstītu man, kā tas ir: tas grib dot tik un tik naudas, es aizsūtītu kvīti, pret kuru Br. dabūtu to naudu. VII 17.11.7. Guļu vidēji, grozos, most. 1/2 8, aug. 1/2 9. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 8 1/2 °-12°, vak. mācās. Sapņi: ievedis ierēdnis vai kas cits augstā vietā, tad skolā augstā klasē - citi sanāk, brīnās, bet es neko, sēdu savā vietā. Nap. III ievedis mantu kambarī, dot man diplomu un zelta ķēdi, kuri man pienākoties. I. teic, lai es pateicoties un parunājot. Pasts: Zeļ[enko] vēst. - tulkoš. kriev. Ejam uz liliju kalnu. Lasu avīzes. Rakstu: sāku pārrakstīt jaunu krājumu. Ejam ciemā pie Vulfsoniem. Projekti: dz. kr. "Ennijs" - kā stāstu un kā personiskus. Domas, ka krāj. vajga un var iznākt skaists. I 18.11.7. Guļu vidēji, nemierīgi, m. 7, a. 8, v., m. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 9 1/2 °-12°, vak. mācās. Sapņi - Pasts: Brāļa un Resnā vēst. Līdzstrād, piedāv. (Piepildījies sapnis par Resnā rokas nedošanu.) Eju uz liliju kalnu, augstāk un palieku: Lasu avīzes. Kārtoju dzej. kr., pārrakstu. Projekti: pirmo emigr. v[eidot] asos, to gaida; "M." būtu Enttäuschung. Emigr. pr. vārdā: nezinu, kad iznāks pirmā daļa, trešā - "Mēnessdārzs" - nāks drīz. Abi jātaisa krāj. kopā, reizē. Sajūta jau uztraukta: I. egoisms, ka grib ari būt ieaicināta no Resnā. Domas: vai izturēšu abus krājumus pagatavot? Starpā staigāšana! Projekti: dvēs. dz. ritmiski un filozofiski - sevišķā krājumā, tad būs lielāks iespaids un svars tautā. II 19.11.7. Guļu vidēji, nemierīgi, m. 7, a. 8, v., m. Vidēji. Saule visu dienu, 8 1/2 °-11°, p. p. apmācies. Sapņi - Man pilns skapis ar drānām, un es aizgājis uz priekšlasījumu ar ielāpu uz muguras. (Raksti jālaiž klajā.) Pie tiesas abi, klausīties spriedumu no указа G, h, 9. Hermanis. Pasts: Kurcis (As[ars] slims, līdzstrād.). Upīts - 50 rbļ. Ejam uz Lugānu. Lasu avīzes, rakstu karti Ciel[ēnam]. Izvēlu dzej. pr. Resnā. Projekti - Sajūta: nogurums. Domas: dz. jānoveļ no pleciem, lai būtu brīvs uz jaunu dzīvi; gribas jau jauna. III 20.11.7. Guļu vidēji, nemierīgi, m. 7, a. 8, v., m. Guļ vidēji. Apmācies visu dienu, 7 1/2 °-10 1/2 °. Sapņi: smalki apģērbies, kāpju zemē, kauju zēnus, ēdu. Vēlē Grūneisen kdzi. Pasts: Onkuls (Sinclair). Ejam uz liliju kalnu. Rakstu Resnam vēst. un dzeju. Norakstu dzej. Projekti: lai Zeltiņš pērk "Ritu". Es rediģētu par 100 r. Man būtu 25 r., 3 lok s. tulk. - 10 r., 3 org. - 15 (1 1/2 kap.; 2 1/2 kap.). Maz darba un pievilktu piekritējus. Sajūta vāja, aukstums, māga sāp. Domas: man jāsaņemas. IV 21.11.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v., m. Apmākusies saule, 7 1/2 °-10°. Sapņi - Izrīkojums Gewerbever[ein], maza istabiņa, B. jkdz., Hermans. Pasts: no Liepājas brāļa kalen. Ejam uz liliju kalnu. Rakstu Zeļenko vēstuli un savu biogr., Up[ītim], Onk[ulim], Buchh. Projekti: lai B[aumanis] izlaiž "Domas", ne "Kopumu", neasi raksti; tad "Ug. un N." nāktu Zeltiņam. Brālis lai izdod "T. N." otro druku, "M." iesāktu ar dzej. un sentenc., mēn. notikumi īsi atgādināti, bibliogrāfija, Raksturs raibs. Populārs. Sajūta vāja, māga. Aukstums top manāms. Domas: jāsaņemas. V 22.11.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, m., v. Guļ vidēji. Apmācies visu dienu, snieg, 7 1/2 °, vak. 8°. Iniņa uz Lugānu. Sapņi: pa kalnu spraugu aši kāpju augšā, ar garu spieķi kāds man seko. Pasts: "M[ājas] V[iesis]", Dubultu prāvā visi attaisnoti, Izaks uz Sibir. Eju uz liliju kalnu. Lasu avīzes. Rakstu - Projekti - Atnāk Zeltermans. Sajūta vāja - aukstums. Nogurums, negribas ne norakstīt. Aukstums jāpārvar, jāsaņemas. VI 23.11.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, m., v. Vidēji. Apmācies, drusku saules, 6 1/2 °-3 1/2 °. Kurinām - 13°. Sapņi: nozudis pulksteņa iekšas, zelta pulk., dikti raudu, nozudis arī lielais kažoks, rāda citu, nau mans. Stāsta; es esot iemidzināts un viesnīcnieks sācis strīdu, atņēmis. Es nekā nezinu. Maizes cepšana. Pasts: korektūra no "Ug. un N.". (Vai tas tas sapnis?) Vecozola karts. Ejam uz Suviglianu. Lasu korektūru. Rakstu vēstuli Zeļenko. Atnāk. Zeltermans. Lasu "Товарищь". (Var rakstīt arī burž. presē.) Nogurums. Sajūta, ka stāv priekšā liels triumfs, ieeja krievu pasaulē, literatūrā; jaunā dzeja, filozofija. VII 24.11.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, m., v. Guļ vidēji. Saule un apmācies, 6 1/2 °-8 1/2 °. Krāsns - 12 1/2 °. Sapņi - Pie Millet pirkt bija, bet nekā nenopirka. Pasts: Mierkalna līdzstrādība, Onk[uls], Bir[uta], Baum[anis], J[ankavs] vajā. Ejam uz liliju kalnu, satiekam Zellermani. Rakstu Baum[anim], Mierk[alnam], Up[ītim], Onk[ulim]. Lasu - Projekti: 2 kalendāri, taut. kalendāra vieta - lasāmgrām., jo tas būtu rebestaisīš. Materiāli labi, bet kaitētu slavai. (Bet varbūt tik zem redakcijas?) Domas: jāraksta par tautību, ka valoda jāuztura: dzejnieku valoda ir dvēsele, to nevar tulkot, pārcelt citā valodā; domas var, bet jūtas nevar. Dzej. jāpaliek pie savas valodas. Rakstīt vairāk publicistiku, izdot Zin. kom. referātu, jo nau liter. apskata. Sajūta: turēt galvu augšā! I 25.11.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, m., v. Guļ vāji. Saule un apmācies, 6 1/2 °. Sapņi: Skalbem es velku par ģīmi. Por[uks] nemākot latīn. Brauc lejā ar zirgu no kalna, gandrīz upē. (Es jaunās drēbēs.) Pasts: grāmat., "M[ājas] V[iesis]". Ejam uz Kasarati. Māga sāp. Lasu avīzes un grām. Rakstu - Projekti: Reden an d[er] lett[ischen] Nation ? la Fichte. Sajūta vāja, nevaru pabeigt Zeļenko vēstuli, otru mēnesi atpūšos. Jāsaņemas, jāsaņemas. II 26.11.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v., m. Guļ vidēji. Drusku saules, 7 1/2 ° ist., (ārā 1° r.). Uz Kasarati. Māga. Sapņi - Pasts: I[niņberga] karts, "N. Z.". Eju uz Lugānu, ogļu, bet neatved. Lasu avīzes. Rakstu - Projekti: vācu tulkt. Gleicht[un]. Sajūta vāja, no aukstuma cieš., istab. 8°. Jānocietinājas. Jāsaņemas. III 23.11.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v., m. Guļ vidēji. Apmāc. visu dienu (siltāks). Sapņi - Pasts: Birutas v., iet ļoti labi. Ejam uz liliju kalnu. Māga, caureja. Lasu avīzes. Rakstu Zeļenko. Projekti: Aristof[āna] komēdijas. Bank. laup. vāc.: jāizdomā tāds, jo vajadzīgs, iztaisīsim tūlīt, otrā cēlienā jau staigā b. laup. Bet tas jau izdomāts, [Bebris?], visi to saka. Satiekas, izdom[āts] banku l[aupītājs] ar citu izdomātu, tad ar īsto beigās, tas saka: es ar vēl ne īstais, īstais ir T. N., ir aiz robež., ne te mūsu starpā, neredzami, kur divi brīvībā, tur es starpā. Kom. par vācu muļķi, vai Baltijas māte ar saviem bērniem (partijām). Domas: mēs stāvam atsevišķi, aristokrātu garā nau familiaritātes. Tā bija Alunānam, Birutai. Tad naiva pašticība, nekad nešaubās. Atmin tik labu. Sajūta: jāsaņemas. Rakstot savu biogr., redzu, ka taču kas pastrādāts. Nu tik var droši tālāk līdz uzvarai. IV 28.11.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, mas., v. Vidēji. Saule - Sapņi: skaists skats Memfisā pilī: ļoti tāli redzu, kalni ar zeltītiem, saulainiem mākoņiem. Lejā pu[ķes] un zaļas pļavas. Es frakā staigāju, vācieši: ko tie latvieši. Vistu rokā mazu vistoklīti, kur nomest. Paegļu M. lai pienākot. Atkal skats. V. Eglīti kartis 2 reiz uzvar. Lidija Rez. jkdz. atnes zagtu zelta brošu, dabū krampjus. I. netic. Pasts: Biruta, Helmans, Gulbis (Kasteļ[anskim] lai raksta par latv. autoriem). Ejam uz liliju kalnu. Rakstu Zeļenko vēst., beidz. Projekti: latv. aut. Māga, caureja. Sajūta - vāja. Nervozitāte, jāstrādā. V 29.11.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi - Pēdējos ķiršus es noplūcu no galotnēm. (Hērm. redzēt un [1 nesalasāms vārds] no viņa priekšlikumus.) Pasts: Brālis (lai nedod Mierk[alnam]), Hermanis (lai raksta A[sara] biogr.). Ejam uz Kasarati. Lasu avīzi [1 nesalasāms vārds]. Projekti - Sajūta vāja, māga, caureja. Rīt jāsāk strādāt; bailes, vai es spēšu. VI 30.11.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi - Pasts: Vasals. Ejam uz liliju [kalnu]. Lasu: Erasmu beidzu. Rakstu vēst.: Volt[ers], Kasteļ[anskis], Vasals. Projekti - Sajūta vāja, vārīga. Baramies. Caureja. Domas: asie dzej. beigās: ar varonības jauno morāli; brīvs. VII 1.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Lietus visu dienu. Sapņi: bēgu pār sētām. Brālis saka, ka Vilis man atsūtījis garu vēstuli, divas kurpes, apakšzoles drātis, slepeni raksti. Gaļa, sunels uz pleca. Pasts - Ejam uz Suviglianu. Lasu [1 nesalasāms vārds]. Rakstu: Vasals. Projekti: burtlikš. mašīna izdomāta. Sajūta vāja. Veselība: caureja, labāk. I 2.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8. Guļ vidēji. Apmāc., drusku saules. Sapņi: vienā kreklā pa trep. augšā. Pasts: Nīna, paka ar manteli un svārkiem. "Latv[iešu literatūra]" jau no B[aumaņa], "M[ājas] V[iesis]". Ejam uz Kasarati. Lasu avīzes. Rakstu Gulbim. Projekti: mašīna. Sajūta labāka. Veselība: caureja rimst, aizcietējums. Nopietni jāsāk strādāt. Jāmeklē jauna dzeja. II 3.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8. Guļ vāji. Līst visu dienu. Sapņi - Papus, vētāmā mašīna, birst auzas un lēcas. Pasts - Eju uz liliju kalmi. Uz Lugānu. Lasu avīzes. Rakstu Kurcim. Projekti - Saruna par egoismu, abas mūsu dabas pretējas, kopības centieni - brīvība. I, bailes, salīgstam. Sajūta vāja. Veselība labāka. Drīz varēšu strādāt. III 4.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu, vējš. Sapņi: jauna cepure, ūdens kāpj ezerā un ķer mani, bet es izrāpjos. Mama par Romas pilsoni, tas nozīmējot, ka mirusi. Ar manu Doriņu: pirms vēsa, tad bučojušās. Pasts - Ejam uz liliju [kalnu]. Lasu avīzes. Rakstu Nīnai. Projekti: Raiņa bibliotēka. Mašīna, ar to lētu literatūru; saņemt rokās visu grāmattirdzniecību. Sajūta nervoza: ātri uzbudinos. Drīz varēšu strādāt savas dzejas. IV 5.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, aug. 8, v. Guļ vidēji. Saule, bet mācās. Sapņi: runcis, dzeltens, apķēris kāju, pieglaužas. In. nāk mētelī un cepurē no liliju kalna. No Plātesa dabū honorāru 50 r., [1 nesalasāms vārds] bērns, ļoti skaists, zili nagi, sudrabs. Pasts: "N. Z.", Jank[ava] vēstule, nez ko darīt. Ejam uz liliju [kalnu]. Lasu "N. Z." Rakstu Nīnai, norakstu dzej. Projekti: dzej. krāj. pa 3. Grāmata ar meln. lapām. Sajūta vāja, grūtsirdīga. Drīz būs jāstrādā. Jāsataisās uz dzeju. V 6.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vāji. Apmācies, lietus, sniegs. Sapņi: Inlandē viens noņēmis manas pakas, kam nenācies, es citam bijis iedevis zīmi. Ar mamu lauzās, negrib ļaut pirkt pelēku skaistu kleiti. Kad tomēr aiziet, jau nopirkta. Pasts: vēstule, "M[ājas] V[iesis]", "J[aunas] D[omas]". Lasu "N. Z." Ejam uz Suviglianu. Rakstu dzej. kr. Projekti - Sajūta vāja. Jāsataisās uz darbu. Pie dzejām daudz jāstrādā. VI 7.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vāji. Saule visu dienu, naktī vējš. Sapņi: mazs dzelzc., mīlest. Melna dāma par draudzeni, bet kopā gulēt neiet I. Pasts - Ejam uz Kasarati. Lasu avīzes. Rakstu dz. kr. Projekti: "J[aunām] D[omām]" un humorist, prozu. Sajūta vāja. Domas: neviena stiga dzejās nau līdz galam izvesta; ne emigr. dzīves, ne mana personisk., ne "M." filozotisk., ne revolūc. Viss tik no augšas, pavirši, nau viss izmantots. Ilgi būs jāstrādā pie dzejām. VII 8.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmācies visu dienu. Sapņi: I. baltā mēteli, sarkans lakatiņš uz krūtīm, grib iet vēlu pie mamas. Labāk neej. Dārziņš. Esot iegājusi meitu mājā. Zālītene pārmet. Pasts: Sējas karts. Lasu avīzes, Helm[aņa] lugu. Rakstu Sējam, Mierkalnam dz., Zeļenko biogr. Projekti - Uztraucos: I. lai pieraksta Sējam, kas par vēstuli no J[ankava], varbūt denunc. Krāsns jākurē. Domas: nevaru neko panest, jādzīvo būs vienam. (Mana poēzija pārdzīvojusies, jābūt jaunam.) I 9.12.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi: kalni. Poruks. Pasts: Konrāda. Ejam uz lilijām. Lasu Grütli kal. stāstus. Rakstu dz. kr. Projekti: dz. krāj. lugas veidā. Sajūta nogurusi. Vecs un tukšs palicis, nau sekots laikam. Riebums pret sav. dzejoļiem. Jānomet vecā nasta, lai arī kā, 1ai nāktu pie atpūtas un jauna darba. Jāstrādā nopietni. II 10.12.7. Guļu vāji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi - Es dabonot vēst. no Kasteļanska. Pasts: Cielēns. Ejam uz lilijām, palieku tur. Iet uz Lugānu. Vakarā Zeltermaniete. Lasu avīzes. Rakstu dz. sāk. un pārrakst. Projekti: emigr. kr. (cikls manā strofā, kā beigums skaists). Sajūta labāka. Daudz darba pie dzejām. III 11.12.7. Guļu vāji, m. 6, a. 1/2 8. Guļ vāji. Apmācies, drusku saules. Sapņi: pol. Kungam vīģi, viņš dod maisiņu ar konfektēm. Pasts - Ejam uz lilijām, palieku tur. Rakstu materiāl. dzej. Lasu "Товарищь" [1 nesalasāms vārds] runu. Projekti - Sajūta vāja, strādāju maz. Daudz darba būs. Domas: ja valdība top melnsimt,., kā Stolipins izskaidro, muižnieki iedzīvosies no zemniekiem, tad maz ienāks, nevarēs zemn[ieki] pirkt, krīze un tad atkal vilnis. Dzej: krāj. var ari asāks būt, būs labi. IV 12.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Lietus visu dienu, sniegs. Sapni: man dots zars vai puķe. Ejam pa sniegu, es laužu ceļu, I. aizrāda, ka viņpus žoga gluži sauss. Pasts: "Lit. Echo". Ejam uz Suviglianu. Rakstu dz. un norakstu. Lasu "Lit. Echo". Sajūta vāja, laika dē]. Projekti: Sonettkranz m[anā] strofā. Daudz darba pie dzejām. Runas: par dzejniekiem un mākslen., es vairāk dzejnieks. V 13.12.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Sniegs, migla, p. p. saule. Sapņi - Mana māsa I. bučojot. Pasts: Sēja, Brālis, Kasteļ[anskis]. Ejam uz Suviglianu. Lasu "Lit. Echo". Rakstu dz. un norakst. Sajūta vāja, errojos, dekadenti: es esot pārdzīvojies. Tiek traucēts dzej. izdoš. darbs no Kasteļ[anska] prozas darba. Kad nu tikšu pie darba? Februāri atpūsties, tātad tik martā, un tad jau nāk kalendārs. Kas būs? Kas būs ar mani? VI 14.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Sniegs, lietus, p. p. saule. Sapņi - Pasts: "J[aunas] D[omas]". Eju uz lilij. Uz Lugānu. Lasu avīzes. Rakstu biogrāf. Zeļenko. Sajūta vāja, nezinu, vai rakstīt Kasteļ[anskim]; tagad nospriedu, ja rīt gribas sākt darbu. VII 15.12.7. Guļu vāji, m. 6, a. 8, v. Guļ vidēji, galva sāp. Saule visu dienu. Sapņi - Veseriete uz vezuma stāsta, ka Asp. Izņemtas zarnas. Pasts: Ārona t. dz., "Attīstīts solis". Ejam uz liliju kalnu. Palieku sēdot, sāku aso dz. krāj? Rakstu 2 dzej., biogr., vēst. Kasteļ[anskim]. Lasu "Att. solis". Sajūta vāja. Atsakos no Kasteļ[anska] darba, lai varētu savus dzej. kr. nobeigt, un ka baidos, ka nau faktu. Projekti: grām. par katra grēkiem pret mums. "Kas pret mums ticis rakstīts." Manas portrejas no dažād., vai "Kas mums ticis nodarīts", otrs "Kas mums laba darīts". Ne vien rakstos, bet arī pieminēt darbus, bet tik labus; ļaunos aizmirst. Beigās tomēr pieminēt labi. Projekti: dzej, kr. ? la persieši vai indieši, Baumgarten jaukt ar prozu, bērnu panti, nopietni, apkārt stāstu rāmis kā "Hitopadeša". I 16.12.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi: Asars. Pasts: "J[aunas] D[omas]", "M[ājas] V[iesis]". Eju uz lilij., palieku. Uz Kasarati. Rakstu da. Lasu avīzes. Sajūta laba, tad pārpūlējos un atkal errojos. Projekti: Baumgarten priekš epigrammu krājuma. Domas: darbs, m[anas] dzejas mazvērtīgas, pats sev tieku garlaicīgs. Ko darīt? Atjaunoties, uzņemt saturu. Vajga spēka. II 17.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi - Pasts: "N. z." Eju uz liliju [kalnu], palieku. Uz Lugānu. Rakstu 2 dz. Lasu avīzes. Sajūta labāka. Projekti: brīv. vīru biogrāfijas. Domas, ka neder dzejoļi, jāatrod jauna forma, jātuvinās masai. Jāraksta noveles par jaun. tematiem, jauni tipi un idejas. III 18.12.7. Guļu vāji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, m., v. Guļu vidēji. Visu dienu saule. (Vakarā neskaidrs debess.) Sapņi: Vasals zelta un sudr. naudu, zemeņu kroni atrodu vai nē, paturu lielu zem krūmu zaru. Riekstiņš. Zvārgulis. Pasts - Ejam uz liliju [kalnu], palieku. Iesnas. Rakstu 2 dz. Lasu avīzi. Sajūta vāja. Projekti: tulkot Eshila "Prometeju". 5 dienas nedēļā strādāt, 2 atpūsties. Tā tagad daru. IV 19.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapni: vilka māti dzenu pa birzi, riņķī atpakaļ, midzenī pie rijas. Mama kratīja, I. slēp grāmatas. Pasts: "Gl[eichheit]", W. Eju uz liliju [kalnu], palieku. Iesnas. Rakstu 3 dz. Es uz Lugānu. Uz Kasarati. Lasu avīzes. Sajūta vāja, māga cieta. Projekti: līdz 50. gadam (1915.) jābūt mums apdrošin. dzīvei bez maizes darba. Grāmatas jāizdod paš. vai Brālim. Rīt atpūt. diena. Nākt pie jaunas dzīves. V 20.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8. v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi: izdzenu vienu lielu, vienu mazu suni, Riekstiņš ieskrien. Zirgu laižu pār sniega grāvi un nobirstīju. Pasts: 133 fr. no B[aumaņa], "M[ājas] V[iesis]", "J[aunas] D[omas]". Eju uz Viganello. Iesnas. Rakstu: brīvdiena. Lasu avīzes. Sajūta vāja. Projekti - Domas: nokārtots darbs. VI 21.12.7. (Aizmirsts, uzrakstu 22.12.) Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmācies visu dienu. Sapņi - Pasts: Resnā (uzaicina rakstīt kritiku). Eju uz liliju ,[kalnu], palieku, drīz atpakaļ, Iesnas. Rakstu 2 dz. Lasu avīzes. Sajūta vāja. Projekti - Domas: jāstrādā. VII 22.12.7. G[uļu] vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi: Skalbim pārmetu, ka maina pārliecību. Mierkalns jaun. drēbes. Pasts - Ejam uz lilijām, palieku. Iesnas. Rakstu 3 dzej. Lasu Gr[ītli] kalend. Sajūta nogurusi. Projekti: par dzej. krāj. Domas: soc. d. ticību dibināt: caur to polit, svaru iegūt. Lai Resnais pabalsta. Pašam man pozitīvi jāstrādā, lai nodibinātu savu svaru un slavu. I 23.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmācies visu dienu. Sapņi - Pasts: "M[ājas] V[iesis]", R[ūdolfs] Bl[aumanis]. Ejam uz lilijām. palieku. Iesnas. Rakstu 2 dzej. Lasu "N. Z." Sajūta vairāk nogurusi, atpūtas jābūt 2 dienām. Projekti - Domas: I kr. jādod drūms kolorīts: meln. lapas. Jāizved līdz galam visi pavedieni, lai arī iznāktu ilgāk nekā 2 mēn. darbs. II 24.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, nevingr. Guļ vidēji. Saulains, bet mācas. Sapņi - Pasts: Kasteļ[anskis] - lai raksta, "Atvases", Drav. kal. Ejam uz Lugānu. Iesnas stiprāk. Brīvdiena. Lasu avīzes. Sajūta nogurusi, uztraukta. Projekti: Kast[eļanska] raksts jāraksta tomēr. 23 darba dienas, nedēļā 2 dienas atpūta, uztraukums, jāstrādā daudz. III 25.12.7. Guļu vāji, uztraukums, m. 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Saule, bet mācās. Sapņi: uztraukti. Pasts: Ciel[ēna] sveic. Ejam uz lilijām. Iesnas stiprāk. Brīvdiena. Rakstu dz. Cielēnam. Lasu avīzes un G. Kellera "7 Aufrechten". Sajūta ļoti nospiesta. Projekti - Iesāku latv. nac. Jaut. rakst. Domas grūtas. Gribu jaunu dzeju. IV 26.12.7. Guļu vidēji, vēl manās uztrauk., m. 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Lietus visu dienu. Sapņi: uztraukti. Braucu, lielais kažoks līdzi. Glābj balto runci. Pasts: Kurca projekts, "Rīts". Pakiņa ar desām no Tantiņas. Ejam uz Suviglianu. Iesnas, labāk. Brīvdiena. Rakstu: projektu 6 lp. un nac. j. Lasu avīzes. Domas, ka jātop ļoti vecam, ja gribu visu izdarīt. V 27.12.7. Guļu vidēji, m. 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Lietus visu dienu. Sapņi - Pasts: Gulbis. Ejam uz Suviglianu. Iesnas labāk. Brīvdiena. Rakstu - Lasu Hellm[ani]. Projekti - Sajūta vāja. Domas: grūtas, laimīgi tādi kā Gulbis. Man nau palīga no I. Kas būs ar mani? Darbs tomēr jāvar. VI 28.12.7. Guļu vidēji, m. 1/2 9, a. 9, v. Guļ vidēji. Lietus visu dienu. Sapņi - Pasts: vakarā Kurcis. Ejam uz Ruviglianu. Iesnas, labāk. Rakstu vēstules. Lasu Hellm[ani]. Projekti - Sajūta vāja. Domas: viens, tad arī palaisties tik uz sevi, būt stipram. VII 29.12.7. Guļu vāji, m. 1/2 7, a. 8, v. Lietus, apmācies, nakti skaidrs. Sapņi: smagi. Pasts - Ejam uz Ruviglianu. Rakstu nac, jaut. 2 lp. Lasu Hellmani. Proj. - Sajūta uztraukta, raudu. Domas: jāsaņem visi spēki. I 30.12.7. Guļu gluži vāji, m. 1/2 7, a. 1/2 8, v. Guļ vāji. Saule visu dienu. Sapņi: smagi, kādā magazīnā par pievilcēju, cits ģīmis. Kāds uzteic mani: M. Kristo. Stagājam pa dārzu, saule. Pasts: Drav[nieks], J. J[ankavs] noprasa tiešu atbildi. Brāļa karts. Ejam uz Ruviglianu, polic, atnes pasi. Rakstu nac. jaut. 1 1/2 lp. Lasu Hellm[ani]. Proj. - Sajūta uztraukta, naktī raudu, ar I. baramies. Domas: kad tik es spētu. Visi aiziet priekšā: J. J[ankavs], Hellm[anis]. Man jāsaņem visi spēki. II 31.12.7. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmāc., līst visu dienu. Sapņi: mētelī jākāpj zemē, negribu, kāpju augšā, izbirst lapiņas, kāpju pakaļ un salasu. Mēs staigājam pa dārzu. Pasts: karts no Ciel[ēna] un Degl[ava]. Grām. no B[aumaņa]. Eju uz Ruviglianu. Uz Lugānu. Rakstu 2 lp. arī pēcpusd. Lasu - Proj. - Runāja, ka forma viena, tā mūžības mēraukla, temati daudzi un pārejoši. Domas: man jāatgriežas uz vienkāršību. Sajūta vāja, jāsaņemas. Jaungads pienāk, runājot, ka man jānomet no kakla part. dzejas. Citādi es netieku pie tālākas dzejas. Un man jāsasniedz visaugstākais. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1908 DIENASGRĀMATA 14.1.8. Ir tik gribas jeb kustības dzeja un neapzinības jeb miesa dzeja. Nau tendences un skaidras mākslas dzejas. Visas dzejas sakne ir jūtas, bet tās vai kustīgas vai nē, apzinīgas vai neapzinīgas, Ober jeb Unterbewustsein. Pēc tā vajga pārvērtēt visu dzeju. (23286/161) 23.1.8. 13.6.8. Soc[iālisms] un māksla Marksam ģeniāla doma kopot visus nepatstāvīgos domātājus, neapzinīgos un pusapzinīgos lielā partijā; viņos ir arī spēks, tikai mazs, par sevi vien nevarīgs. Kopā tās domas var virzīt uz darbu. Partija uzņēmusi daudzos sīkos spēkus, dod katram no viņiem atpakaļ kopuma spēka atspulgojumu. Tas pats ceļš visām valsts un valdībaa idejām: ticībai, tautībai, kultūrai. Markss to ieroci griezis pret valsti pašu. Viņa partija, kas ir gluži. kas cits un lielāks nekā politiskas partijas, gan piespiež un iznīcina mazos indivīdus, lieliem sākumā pret viņu jācīnās, lai netiktu apēsti, bet izslēgt indivīdus tā neizslēdz. Indivīdi var gatavo partiju ņemt arī kā ieroci rokās. Vai mākslai ir tur vieta? Vai ētikai? Sava dzejnieka nebija pat sākamā; Freiligrātu masa atraida. Un Dīcgens? visu dzīvi velti cīnījies, tagad nāk uz augšu, bet vai uznāks? Ētika ir jau pate partija savā kopsatursmē, nelaiž tai atdalīties. Dzejas vietu izpilda demokrātiskākā runa, Cita māksla tiek ņemta gatava no pretnieka - pilsoņa. Bet vai nevar nākt vēlāk kā kristiānismam? Ko nozīmē instinktīva pretestība partijā pret dzeju? Vai ne indivīdu pretestība pret indivīdu? Un tomēr kāre pēc sajūsmas un dzejas, un tiekšanās tikt par dzejniekiem? Tomēr iespēja jaunai dzejai. (23280/129) 23.1.8. Ģēnija traģēdija: atdot savu darbu priekš citiem, arī sevi pašu; savu lielo darbu atstāt par labu maziem un niecīgiem darbiņiem. Sabiedrība ar pienākumu uz to spiež. Traģēdija Rīgā: nevaru mīlēt cilvēci. Mazi talanti to neizcieš. Lielie vai nu pienākumu nicina, vai padodas un dara mazos darbus bez skandēšanas. Atzīst, ka sabiedrībai, t. i., cilvēcei, vienmēr taisnība pret katru atsevišķu cilvēku, arī lielāko. Kas ir miesās stipri, tie pārvar arī šo traģēdiju caur to, ka paspēj fiziski abus darbus: mazos, no sabiedrības liktos, un lielos, no sevis paša dotos. Traģēdijas nau lielumam. (23286/130) Pēc 1906, g. nau jaunas strāvas literatūrā, t. s. dekadenti, bet ir literatūras tukšums. Politiskā dzeja beigta., politika pate viņas vietā. Reakcija vēl tik nāks pilnā spēkā. Visi agrākie talanti klusē, jauni nau parādījušies. Amatnieki un diletanti, kas jutās apspiesti, tagad pārvalda. Tādi nespēj aptvert un izteikt vispārējas idejas, tādēļ var dot tikai sevi, tas tad esot individuālisms. Bet nu arī izrādās, cik tukši šie indivīdi. Pareizāki teikt personālisms nekā individuālisms, jo ir tik personas, kam nau nekā individuāla. Viņu spēks tātad arī ne atsevišķos indivīdos, bet kopībās: kliķēs. (23286/131) 8.3.8. Dzejn. dod taisni savu visdziļāko patību, viņš tikai tik daudz ir dzej., cik viņam sava īpata personība, tādēļ viņam jārunā par personu un par sevi. (Marx faktu ir uzķēris, bet tik brīnas par viņu - vēstulē par Freiligrātu.) Par jauno mākslu man jjātiek pašam vairāk skaidrībā es gadiem esmu uz īstā ceļa, bet to aptvert dzej. ir grūtāk nekā zinātniek., jo aptveršana dzejn-kam izdarāma ne ar prātu vien, bet ar tēlošanu, t. i., radīšanu, t. i., ar prātu, fantāziju, jūtu un visiem īpat. personības spēkiem kopā. Jārod jauna mākslas izteiksme un tas neiet ar domu formul., bet aug organiski. Es jau gadiem dzīvoju kā drudzi ar šo jaun. mākslu, bet tu nau teorētis. pārdomāš. Un grūti izteiksies rakstienā. Garīga noguruma laikos, kad fantāzija nestrādā, es varbūt arī to darīšu, bet tagad man nemiers strādāt savu darbu, kad tik cik necik atpūtīšos, tādēļ rakstīju Jums, ka lai necerat no manis polemiku. (22864/1) 12.3.8. "S. dzies." par daudz bilžu, ka Šellijam. Tās ņemt atkal priekš "Īla" vai "Saules bērna". * Š e l l i j a nelaime tā., ka par daudz sakopojis lirikas, skaistuma, puķu kaudze un katra puķe grib par sevi būt aplūkojama. Nau telpu starpu. Drāma gan laba priekš tā, piem., Šekspīrs, bet Šellijs nau gandrīz nemaz ņēmis scēnisko elementu: raksturus, situācijas u.t.t. Otra nelaime: valoda un temats par daudz pacilāts, himnas veidīgs. Pacilātību lasītājs nevar ilgi izturēt. Tā arī Klopštoks, kur gan nau daudz puķu, bet pārāk pacilāts. Dziļāks talants nekā Gētem. Abas nelaimes "S. dz.". (23286/169) 22.3.8. Jansons Katra lieta tikusi vāja un frāžu pilna, un nicināta, kur piedūries J[ansons]. Eglīti saudzē, jo tas viņu cildinājis (23286/165) V. Eglīts Daudzus cildinājis: Poruku, Falliju, Brjusovu, līdzīgs Mor. Barresam un Herm. Baaram. Fantāzija par Poruku, kādam tam vajdzētu būt, bet nau. (23286/166) 24.3.8. Slavas jautājums. Horācijs: "aere perennius". Puškins: "я памятн. воздвиг". Tagad tas vienaldz. socistiem: slava vajadzīga kā reklāma, kā organizāc. ap kādu viduci, kā palīgs dzejn. vēl vairāk strādāt, kā atmaksa, bet lielākā daļa krīt atpakaļ partiju, uz šķiru. Ārēji slavas parādībās nau vairs ne kroņu, ne triumfu - viss iedzīts atpakaļ person. pašsajūtā, un arī te jau [nau?] person. laimes jūtu, bet savas lielās šķiras uzvara. Vajga būt ļoti stipram to nest iekš sevis, apslēptu, lai atraidītu ārēj. zīmes (es vācu teātrī ovācijas). Dzej-am būt ir ciest, nest visas pasaules sāpes kā Kristum. (22864/2) 27.3.8. Poēzija īsākais izteiksmes veids. Caur ritumu, pantu īsumu vai garumu, atskaņām, aliterāciju, cezūrām u.t.t., caur gluži mehāniskiem līdzekļiem, kuriem gar domām un jūtām nau nekādas daļas, izteic domu un jūtu saturu, t. i., caur mehāniku izteic psihiku. Nau tik vien izteikts, cik vārdos lasāms, bet nesamērojami vairāk, jo lielāko daļu no priekšmeta izteic bez vārdiem tehniskā forma. Ja visas domas, jūtas, krāsas gribētu izteikt bez šīs atsevišķās formas vienīgi vārdos, kā to dara proza, tad apraksts iznāktu neiespējami garš. Jo vairāk izkopta, sasmalcināta, sašķirota forma, jo vairāk viņa uzņemas izteikt. Tādēļ forma visvairāk izteic lirikā, bet ir arī jau epikā manāms viņas lielais iespaids; trojiešu karu prozā tik īsi un spilgti - reāli nevarētu aprakstīt, kā tas tēlots "Iliādā". Savā aplokā (jūtās un domās, cik tāļi tās ir psihiska kustība) poēzija ir īsākais izteiksmes veids, salīdzinot ar prozu. Caur savu tehniku, bet tehnikai ir vēl lielāks uzdevums: viņa smalkākām jūtu un pat domu noskaņām ir vienīgais izteiksmes līdzeklis, vārdiem neiespējamais, tur kur ir robežas dzejai un mūzikai. (23286/132) 29.3.8. Nodaļas dzeju krājumos ir intermeci starp operas cēlieniem, kas izklaidē dotos iespaidus un sagatavo uz nākošiem. (23286/133) 26.4.8. Neizturami šauri apstākļi dzimtenē, latviešos. Visi darbi varēja būt tik piemēroti mazajiem apstākļiem: tautībai, sīkām partijām, mazai sajēgai. Lielus nodomus, idejas, dzejas nevar. Viss aprēķināts uz saviem šauraj. lasītājiem. Pirmoreiz liela izeja sociālismā. No tā stāvokļa jāapspriež visi mani agrākie darbi. (22864/3) 27.4.8. Em. II Tie brīvākie, kas atstājuši tēviju spaidu dēļ, tie te liekti nebrīvībā, atkarājas tik no svešiem dzimtenē, bez pamata, materiāli nepatstāvīgi. Vienīgais drošais-ir fantasms, kosmopolītisms. Visiem mierinājums un visam kosmopolitismam tomēr cauri: ilgas pēc dzimtenes un mīlestība uz viņu. Tomēr mēs vāji un mirstīgi cilvēki, personiski tomēr ejam bojā, kad arī ieejam vispasaulē. Dzimtene tomēr 1000 saitēm tura, mēs arī garīgi viņas produkts. Priekš viņas mēs sevi upurējam (Alkesta tomēr raud, kaut arī upurējas priekš Admēta labprāt). (22864/4) 2.5.8. Dzeja un māksla jo augstākas, jo augstāks viņu priekšmets un jo vairāk priekšmetam piemērota forma. Mistikas priekšmets gan savā laikā bija augsts, bet tagad novecojies, ticis zems. Viņa forma bijusi aizvien neskaidra, jo priekšmets neskaidrs. Ar tiem līdzekļiem nevar izteikt mūsu laiku un viņu augstākās idejas. (23286/133) Mani saprast pilnīgi var tik sociālists un strādnieks, viens ar garu, otrs ar jūtām. Kad strādnieks attīstīsies līdz soc-am un tālāk līdz pilnīgai pašapziņai, viņš sapratīs arī ar garu. Pilsoņi saprot tik formu; bet ja nesaprot garu, tās jūtas un domas, kas izteiktas, tad nevar arī saprast, cik sakrīt saturs ar formu, Tāpat neapsver arī strādnieks, kas zin jūtas, bet ne formu. Tādēļ tagad modē talanti, kam forma vien, kā dekadenti, vai saturs vien, kā Gorkijs. (23286/151) 5.5.8. Beigās vajga pašiem par sevi smieties par savu sajūsmību, kurai nebija spēka, par pāragro sākšanu; tad par pazaudēšanu, jo katra revolūcija pazaudē. Ikdiena uzvar, bet top citāda, tomēr pieņem no revolūcijas; sajūsmas daļas top par ikdienas daļu. Pasmaidīt lēni par visu un tālāk iet iesākto ceļu. * Izraut to mīlestību uz vienu vietu, uz dzimteni. Pašam savas saknes izraut, bet pašam jau arī ir jāpārmainas, ja grib augt. Bet bērzs paliek bērzs. Labākā zemē top citāds; ozols, liepa smaržo; mazais vanadziņš top par akāciju. Visus mīlēt, ne savus vien. Vai arī ne vienu vien mīļāko, indivīda dzīve arī zūd. Jā, kad nau diezgan stiprs. (22864/3) 8.5.8. Tādēļ, ka mana dzeja tik ļoti vāja, tādēļ viņa darījusi tik lielu iespaidu. Un tādēļ, ka R. K[laustiņš] nau šo sapratis, tādēļ var rakstniekus skaust, tādēļ R. K. var tik droši spriest. (23286/152) 24.5.8. Saimnieciskie apstākļi, ražošanas kārtība izskaidro parādības; bet vai ārstam uzdevums tikai izskaidrot, no kā ceļas slimības? Cēlons jāzina tikai tādēļ, lai varētu viņu novērst. (23286/124) Slavas jautājums I Horācija aere perennius. Puškins: Я памятник воздвиг. Tāda slava tagad vienaldzīga soc-am. Slava tagad vajdzīga kā reklāma, kā organizēšanas moments ap kādu viduci, kā palīgs dzejniekam darīt iespaidu uz vēl lielākām masām; pamudinājums pašam vairāk strādāt, jo ir atzinība par pareizu ceļu; arī atmaksa, ka var justies kā vajadzīgs, pienākumu izpildījis, derīgs ierocis cīņai un savai šķirai. Labākā daļa no šīs slavas krīt atpakaļ uz šķiru, partiju, organizāciju. Ārējas slavas parādības nau vairs ne kroņi, ne triumfi, kā romiešiem un vispār tur, kur šķiru godāja ne naudā, kā kapitālistiem. Visa slava no ārienes ieraidīta sirdī, pašā slavas guvēja pašsajūtā. Pat arī šī pašsajūta nau personiskas laimes jūta, bet savas lietas, savas šķiras uzvara. Sajūt, ka spēja izdarīt lielo darbu tikai caur ciešo kopsajušanos ar visu šķiru, šķira līdzi darbojās. (23286/147) Slavas jautājums II Varons ir aktīvs, masa pasīvs darba darītājs. Vajaga būt tagad vēl ļoti stipram, lai varētu to nest, apslāpēt personiskās jūtas, atraidīt ārējās slavas zīmes, kur tām nau reklāmas rakstura priekš lietas. (Es vācu teātri.) Dzejniekam būt (varonim arī) ir ciest, nest visas šķiras, cilvēces sāpes, ka Kristum. (23286/148) 25.5.8. Kristīgās mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā to maldīgi domā vēl tagad visa pasaule. Tie abi ideāli izslēdz viens otru. Kristīgā mīlestība ir cilvēcības lielākā un pēdējā pretiniece. Kr. m. prasa pilnīgu altruismu, padošanos pārdabas varai, t, ir, sabiedriskai varai; viņas gribētais mērķis ir status quo; viņas līdzekļi: apgādība no augšas. Cilvēcības mērķis ir: kustība, attīstība; līdzeklis: pašdarbība. Egoisma atklāta noliegšana; slepena pielaišana. Egoisma piekopšana priekš cilvēces. Altruisms caur egoismu. Eg. un altr. Jēdzienu noskaidroš. un iznicināš. To vietā (pašdarbība un verdzība) personas attīstīšana, personas pievilkšana pie darbības; protams, apzinība darbā, bet neapzinība verdzībā. Neapzinīgs altruisms jeb verdzīb., apzinīgs altruisms jeb pašdarbība. Egoisma absolūka. vairs nau, kā agrāk pie valdošiem. Viss darbs tā ku tā altruist., arī negribot lielāka atkarība no sabiedrības. Ja noslēdzas, tad nonīkst. Altruisms arī līdzeklis personas attīstībai. (22864/5) Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretniece. Kr. m-a prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskās varas, kurai zemē ir priekšstāve; valsts vara. Cilvēcības mērķis turpretī ir: kustība, attīstība; līdzekļi: pašdarbība. Kr. ticībā: egoisma atklāta noliegšana, slepena pieļaušana. Hum.: egoisma piekopšana priekš cilvēces. Altruisms caur egoismu. Hum .: egoisma un altruisma jēdzienu noskaidrošanās abu atcelšana. Tie patiesībā bija; pašdarbība un verga darbība; viņu vietā: personas, attīstīšana, pievilkšana pie darbības, personas apzinīga (pretī pavēlētai verdzībai) darbība ar mērķi ārpus sevis: cilvēci. (23286/126) Krist. ticībā: neapzinīgs altruisms jeb verdzība; hum.: apzinīgs altruisms jeb pašdarbība priekš paša pacildinātā veidā, t. i., cilvēces vai arī savas šķiras. Absolūta egoisma vairs nau še, kā pie valdošām šķirām. Jo viss darbs tā kā tā ir altruistisks. Arī negribot, tagad lielāka atkarība no sabiedrības. Ja noslēdzas, tad jānonīkst. Altruisms līdzeklis paša egoisma, personas attīstīšanai: pats attīsties caur darbu priekš cilvēces. (23286/127) 26.5.8. Pa laikam nāk sevišķa patika ar atsev. darbu nodoties: dzejot, filozofēt, tehniski atradumi, taisīt plānus kā naudu dabūt, metrika, tulkošana, ceļošana, retāk rokas darbus darīt. Dzejošanā atkal šķirības; politika, daba, filozofija, skumība, taut[as] dz[īves] veids, mīlestība, vec. pesimisms, mana. strofa. Gars prasa pārmaiņu, Cellas vingrināšanu. Dzeltenas stīdziņas smildziņām plaukst. (22864/6) 27.5.8. Pa laikiem nāk sevišķa patika uz atsevišķiem darbiem un pretība pret citiem: dzejošana, filozofēšana, tehnisku atradumu taisīšana, plāni kā naudu dabūt, tulkošana, metrikas apsvēršana un metrisku mēru meklēšana, ceļošana, politisku pārskatu meklēšana, savu atmiņu cilāšana, savu domu izteikšana par literatūru un mākslu, gara parādībām, dabas novērošana, krāsu un mākoņu novērošana, mīlestības fantastika, rokas darbi, tērzēšana, humors. Dzejošanā atkal savukārt šķirības, pa laikiem: politiska dzeja, daba, filozofija, skumība, taut. Dziesmu veids, mīlestība, vecais pesimisms, mana strofa; bērnu dziesmas, humors. Gars prasa pārmaiņu; visas man attīstītās cellas vingrināšanu. Kad gribas pārmaiņu, ir labi; kad visi darbi apnikuši, tad vaina vai visa cellu pārpūlēšanā, bet arī tikai vienu cellu; viena locekļa pārpūlēšana dara nespējīgu ne vien šo locekli, bet visus citus arī. Tas saceļ prātā un jūtās pārpratumu. Tādēļ uz to sevišķi jāskatās. (23286/122) 28.5.8. Sievietes liekulība nekad nebeidzas, arī tur nē, kur labi domā, pat nē, kur mīlē. Glaimo, bet patiesībā domā ko citu. Atklāti labu neteiks, baidās, ka atzītu pārākumu. Salasa no visurienes kopā, visus izmanto, tomēr grib būt oriģināla, viss garīgais saturs tapināts; bet pat to, kam ir pretiniece, liek lietā sevis labā un laužas uz vadītāja lomu. Bet arī tā liekulība, jo labāk ļaujas vadīties. Visa liekulība tiek mīkstināta tikai no neapzinības. Tuvas kustoņiem ar viņu neapzinātām dziņām. (23286/123) Siev. liekulība nekad nebeidzas, arī tur, kur labi domā, varbūt pat mīļi. Glaimo, bet patiesībā varbūt domā ko citu, arī atklāti baidās teikt par mani labu, un jau nekad neatzīs manu pārākumu. Pate salasa no visurienes kopn, mani visur izmanto, tomēr grib būt oriģināla. Viss garīgais saturs mans. Liekulība, ka laužas tikt par "vadoni - sociālisti", kur taču pate ir pretniece neatzīst soc-u. Vai man jāļaujas izmantoties? Kā sargāties? Lai viņa atzīstas, ka visi man pakaļ dara. (22864/7) Draugi lai saka taisni, ko domā, lai neliek minēt un meklēt, to jau nozīmē draudzība, ka atvieglina satiksmi un kopdarbību caur pavieglinātu zināšanu. Ienaidnieka spēki un nolūki jāatmin, lai varētu aizstāvēties; vienaldzīgie jāizdibina, lai varētu tos likt lietā, bet draugiem pašiem viss jāsaka, tad var droši bez šaubām un aši darboties. (22864/8) Draugi lai saka taisni, ko domā, lai neliek minēt un meklēt. To jau nozīmē draudzība: atvieglināta satiksme, domu izmaina, kopdarbība caur atvieglinātu, pareizu zināšanu pārsniegšanu. Ienaidnieka spēki un nolūki jāatmin, lai varētu aizstāvēties; vienaldzīgu jāizdibina, lai varētu tos likt lietā, bet draugiem pašiem viss jāsaka, tad tik var droši, bez šaubām, pareizi un aši darboties. (23286/125) Kā to izskaidrot, ka par mani nemaz nerunā, "U. un N." nemin? Uzbrukt R. K[laustiņš] drīkst, tātad tā nau bijība. Vai tad kritika atzīst par neievērojamu? Kā tas iespējams? Vai jau iestājies pilnīgs gara nogurums? Vai jau klāt Mirza Šaffi un Marlita? Kad nau neviena soc. dzejnieka, es viens, man pakaļ dara, kādēļ tad mani nemin? Kad atzīst, ka mani darbi veicina s-u, kādēļ tad caur viņu neminēšanu aprobežot s-a veicināšanu? Loģika nespēj savienot abus faktus; ko loģika nespēj, spēj personiskas intrigas. (23286/151) 31.5.8. Nāve ir savienošanās ar visumu; dzīve ir kopība ar visumu, bet ne tik pilnīga. Starpība starp dzīvi un nāvi nau tik liela, kā to domā. Kas to zina, tas dzīvi arī tā var grozīt, ka savienošanās top jo pilnīgāka. Dzīvē ir laikmeti, kad savienošanās ar visumu ir tuvāka, vismaz ar vienu visuma daļu - cilvēkiem; tas ir lielos sajūsmas brīžos tautai vai cilvēces vēl lielākām daļām, tādos laikos sajūsma vieno kā nāve: viegli atdoties, ziedoties vispārībai. Ikdienā tas ir visgrūtāk. Kas prot savienoties, t. i., ziedoties, tas ir vistuvāk nāvei nevien idejā, bet arī faktiski. Bet arī vistuvāk laimei, jo sajūsma, nāve, visums, cilvēce ir vienīgā, augstākā laime. Dzimuma mīla ir laimes priekšjūta. Kad viņa pate sev mērķis, tad ir zema un dod laimi tik divām personām un tās pašas laimes maz bez mērķa ārpus un pāri par sevi. Cilvēka mērķis ir ārpus viņa: cilvēcē un visumā, un kopībā. Mēs nebijām oktobrī diezgan tuvu tautai un cilvēcei, tādēļ zaudējām. Ja būtu bijuši tuvāk, būtu cēlies Napoleons. (23286/128) Modernai dzejai nau ko teikt; tā nau gudru vīru, arodnieku saruna, bet saviesības tērzēšana. Tukši cilvēki necieš klusu, jo tad viņos jūtams tukšums; nau iekšēja satura un spēka, kuri darbotos arī klusu ciešot; viņiem jāaizmieg, ja nerunā. Tikai runai skanot, viņi jūt, ka darbojas un ir dzīvi. Mūsu modernai dzejai nau ko teikt, bet viņai pastāvīgi jārunā, jo citādi nejūt, ka ir dzīva. (23286/133) Gēte, Vāgners lieli tika caur atkrišanu no sevis, bija ateisti, tika mistiķi, tad ieguva visu publiku. Es negribu atkrist no sevis, bet jādod cita mistika: skaidra doma, kura tomēr noslēpums, sajūsma, kura tomēr noslēpums, nāve, kurā iet brīvi. Parasto mistiku izsmiet, tāpat parasto brīvdomības un brīvības tēlotāju. Atrast vēl augstāku mistiku, pāri par dabu. Tas arī tikai prāts, kas aptver dabu. Vai tas nezināmais otrpus pasaules? Vai sajūsma? Modernam dzejn. nau ko teikt? Nau gudru viru arodnieku sarunu, bet saviesības tērzēšana. Runīgi cilvēki necieš klusu, jo tad viņos klusums un tukšums, nau nekāda iekšēja satura un spēka. Tikai runājot, skanot jūt, ka ir dzīvi. (22864/9) 3.6.8. Dievs un Kristus, un visi reliģiju dibinātāji ir vidutāji, kas jāizskauž, lai mēs nākam tiešā sakarā ar dabu. Tāds bij senās reliģijās - ēģiptiešiem, asīriešiem, indiešiem, bet tik sākumā. Jāiet arī še lokā atpakaļ, bet uz augšu. (23286/134) 8.6.8. Čūskas un aitas ir vērts dzīvot, un es nē; vājas kopijas ir vērts palikt, oriģināls nē; Terencs un Plauts ir uzglabāti, Menandrs nē. Vājo daudzumu daba paturējusi, stiprākos vieneniekus atmetusi. Tāda ir dabas taisnība un ekonomija, un tāda cilvēku. (23286/150) 17.6.8. Dienas grāmata Refleksijas. Aforismi. Dzejoji. Sarunas. Dienas uzzīmējumi: - par sevi, - par Itāliju, - par ceļojumu, - par lasīto, - par notikumiem dzimtenē. Dzejoļi no abiem. Vēstules: - rakstītas draugiem, - atklātībai, - saņemtas no draugiem, - no publikas, - kā polemikas. Vēstuļu veidā artiķeļu kvintesences no sveša. Kritikas sava iespaida veidā, - aizrādījumu veidā publik. Šodien lasīju šādu dzeju, joku, - ievērojamu domu. (Kā Tolst[oja] domas uz katru dienu.) (23286/136) Dienas grāmata J. Jankava vēst. par mākslas jautājumiem. Tulkojumi. Idejas un iniciatīvas; projekti. Sava biogrāfija. Atmiņas. Redzēšu, kurš pirmais pakai taisīs. "Gaismas pils". (23286/145) 18.6.8. Par dekadenci Lai nepārprot dekadences nozīmi; viņa pati saucas "pagrimšana", ar ko grib izteikt, ka pate vairs nezin tālāk uz priekšu iet, ka viņai nau vairs ko teikt, ka viņa ir kāda uzdevuma piepildīšanās, kādas attīstības apstāšanās un pagrimšana. Tā ir galvenā nozīme; sīkākas pazīmes ir dažādas, bet galvenā visām dekadencēm viena: ka nau vairs ko teikt. Dekadencu vēsturē ir neskaitāmi daudz, šī mākslas un literatūras dekadence mūsu dienās nau ne vienīgā, ne interesantākā, tikai tuvākā. Mums pašiem, ar mūsu īsiņo un neievērojamu attīstības gaitu, jau bijušas vairākas dekadences, kaut gan arī nau tik pazemīgi saukušās. Vācu mācītāju literatūrai bija sava dekadence, kad beidzās tās šķiras garīgā valdība un cēlās zemnieku - gruntnieku šķira ar savu ideoloģiju - tautību. Arī šī savukārt nobeidzās 90-tos gados, kad cēlās lielburžuāzija un proletariāts. Tagadējā literatūras pagrimšana, kura pate saucas par dekadenci, ir gluži mazas inteliģentu daļas priekšstāve, tādēļ arī raksturīga pazemība, kas atzīst savu nespēku un pagrimšanu, ar to vēl lielās, bet arī reizē raksturīgā izmisusi pašuzslava. Neviena plašāka šķira viņu neatzīst, viņa bez šķiras atbalsta karājas gaisā. Dekadentiem nebij nekā sava, viss tikai zināšanu krājums, sanests no visiem arodiem. Viņiem bij tikai laiks un griba rakstīt, jo visi bija aizņemti ar politiku, bet viņiem politikas nebij, jo nebij šķiru intereses; viņi sludināja tādēļ mākslu par sevi, bez kāda reāla satura. Viņu mākslai tikpat maz satura, kā viņiem pašiem. Tādu bezsatura, bez iespaida mākslu arī neviena vara neliedza. Tā viņiem bija diezgan laika un izdevības mesties uz literatūru. Bet nebij viņiem arī ko teikt un kā teikt, tādēļ metās uz aizņemšanu: no manis, no krieviem. Nebij ap kādām interesēm un idejām pulcēties, tādēļ metās uz personām, pulcējās pa kliķēm un saloniem. Eglīts ilgi un visapkārt meklēja un vēl tagad meklē dekadentiem personas, uz kurām balstīties. Raudzīja atrast varoni pie darba ("Rīta Blāzma"), tad gribēja Niedru, bet tas kalpo zināmai šķirai, lielzemniekiem; pat mani laikam domājis Eglīts, kad rakstīja par dzejām, bet es piederu pie strādniekiem ar netīru veļu; reizē arī domāja uz Aspaziju, bet arī progresīva. Vēl agrāk jau Fallijs bija padomājis uz mani, bet nebija atradis piekrišanu dekadentos. Beigās Eglīts atrada Poruku, kurš pats bez šķiras pamata, pats meklējis visur pajumti un pabalstu arī naudā, pats bijis bez partijas izšķirības jau 1890. gados, kad vēl izšķirības pat nebij tik asas. Bet arī Poruks pietika dekadentiem tikai uz laiku, jo arī Porukam sava nekā nebija, arī tas bij "salasītais cilvēks", no visiem kultūras katliem apsmeķējis putiņas, bez sava satura, bez pasaulsuzskata, bez pamatidejas, vieglu laiviņu īrējs, noveļu feļetonists, gara laika kavētājs, patīkams tērzētājs, Unterhaltungschriftsteller. Eglīts atrada atkal Brjusovu, neskaidru galvu un tukšu sirdi. Bet citi bija praktiskāki savos meklējumos, kamdēļ iet tālumā un lielumā, vai arī Eglīts nau ģēnijs, arī Fallijs, arī Vēsmiņš, arī Jancis un Krancis? Attīstījās loģiski ģēniju meklēšana līdz tai pakāpei, ka katrs dzejnieks ir ģēnijs; lai to aizstāvētu, vajdzēja atzīt, ka katrs ģēnijs tik sevi spēj atzīt, kā nejēdzības robeža drīz bij sasniegta. Pagrimšanas epizode pate nogrima. Vienu viņa izdarīja ar savu skaļo reklāmu, ka padarīja pazīstamu, bet smieklīgu dzejnieka vārdu. (23286/138-140) Man pārāk daudz ko teikt. Domu daudzums jau tā nospiež, un to, ko vārdos notver, to vēl nedrīkst izteikt. Tā divkārša nasta, no kuras nevar tikt vaļā. Tie nesaprot nekā, kas domā, ka ciešu klusu aiz trūkuma, aiz tā, ka viss izteikts. Varbūt no tālienes to nevar saprast, varbūt spriež pēc tā, ka dekadencei nau ko teikt, varbūt spriež pēc sevis, bet varbūt arī vienkārši aiz politikas, gribēdami nolikt pretniekus, un kad tiem mutes aizbāzuši ar zemi, ar svinu vai cenzūras zīmuli, tad iestāsta publikai, ka nau vairs ko teikt. (23286/149) 19.6.8. Pret epigr. "Droša cīņa" rakstīt pretepigrammu: nau fatālistiskas drošas uzvaras, droša tik tad, kad mēs pieliekām visus spēkus. Es gribēju mierināt visgrūtākā brīdī, pats biju noguris un izteicu tik savu pārliecību, ka mūsu spēks izrādīsies nesalauzts. Es zināju sen, ka laiks nenāks, ja ļaudis to nevedis. Nau fatālist. drošas uzvaras. Nau pareizs viss šis fatālisms, kā apstākļi visi izrādās, tas labākais apstāklis esam mēs paši. (23286/58) Mēs, modernie cilvēki, neesam vairs tik cietsirdīgi un šauri egoisti kā Kristus, kurš uz savu māti teica: "Sieva, kas man ar tevi par daļu?" Kad mēs saduramies ar veco paaudzi, kas laiku nesaprot, mēs lūkosim viņu mierināt, darīsim viņai saprotamu, ka vismaz mūsu nolūki ir skaidri un ideāli; arī ģēnijs un varons, kurš jūtas traucēts no saviem nesapratējiem, savējiem, nelietos asus līdzekļus, atzīs arī tos par sev līdzīgiem. Un tomēr mēs ģimeni mazāk atzīstam, bet mēs vairāk cienam pašu cilvēku. Un cilvēkā mēs cienam taisni viņa patstāvīgo pārliecību. To Kristus nevarēja. Viņa mācība neatzīst cilvēka patstāvības, bet tik viņa pilnīgu uzupurēšanos priekš valdītāja, kurš gan zinās gādāt un žēlot. (23286/141) 28.6.8. Par ko loga atspoguļojumā dabas aina izliekas skaistāka nekā pašā dabā? Ainu, ko sen jau biju apnicis, atkal ļoti iemīlēju, redzēdams logā atspoguļotu. Mūsu prāts prasa visur aptveršanu, uz to vienmēr iziet, tas arī viņam patīk, kas ir aptverams; kas tam mazāk apdodams, saceļ neapmierības jūtas. Logs dod noslēgtu, tātad ātrāk aptveramu ainu nekā daba, tādēļ pirmā vairāk patīk. Arī katra ainava, caur logu aplūkota, liekas skaistāka, nekā no brīva, neaprobežota stāvokļa skatīta, jo pēdējā garu izklaidē priekšmetu un skatu daudzums, un neaptveramība. Vai šis pats lētas aptveramības, mēra un robežu princips nau arī vispār princips katrai mākslai, kura vienmēr prasa pēc mēra? Māksla tad būtu īpašs garadarbības veids, kurš palīdz aptvert pasauls parādības, saņemdams tās robežās, kā arī zinātne ir garadarbība. Še kopējais, izšķirība meklējama citur: māksla dod organism. (23286/162) 7.3.8. Kapit. XVI. Arī estētikā katram laikmetam savi likumi, jo estētika ir bioloģiska, ne fizikāliska parādība. Klasicisms vairs neder. Kādi est. likumi feodālism., kādi kapitālismam, kādi pārejas laikam un sociālismam? Jāizpēta. Vai jautājums pareizs? Vai stāsies sakarā ar manu teoriju par simboliem? (23286/142) 11.7.8. Reālisms līdzinās speczinātņu faktu krāšanai, novērošanai; empīrika, induktīva metode. Romantisms - hipotēzēm. Simbolisms - dedukcijai, sintēzei. Buržuāziskā sabiedrība pārāk aprakstīta, novērota; vairākkārt bijis reālisms un simbolisms. Proletar. sabiedrība prasa to pašu. Jaunas attīstības stadijas prasa atkal jaunu reālismu, bet katras stadijas rezultāti jāsaņem simbolismā. Vai reāliem tēliem jātop par simboliem? (23286/142) Tikumībai jābūt ne abstraktai, absolūtai, bet pozitīvai, ar saturu, ko darīt, tātad relatīvai. Kritērijs ir derīgums šķirai. Tātad "nolūks svēti līdzekli". Tā būs tikumība tikai vienas šķiras vidū. Bet interšķiru morāles nau? Tātad nau arī interšķ. kultūras, jo arī tā prasa savam derīgumam morāli. Cīņai pašai jābūt zināma regula, tā t. s. humanitāte. Faktiski tiek zinām. mērā ieturēta. Vēl vairāk to prasām no saviem pretniekiem. Tātad jāatzīst arī teorijā. To dara revizionisti. (23286/143) 5.8.8. R. Klaustiņš saka, ka esot atskaņoti ievadraksti un soc. d. tikai "Jauns gads", pretruna. Taisni ievadrakstu es negribu, tādēļ atrod, ka nau s. d. Ja s-d., tad būtu proza, jo par s. d. publika saprot tik tos programas punktus, kurus vienīgi apstrādā avīzes. Bet pie soc. pieder klāt pasauls uzskats un gars, tie ir grūtāk saprotami un vēl grūtāk paskaidrojami, tādēļ par tiem nau runa. Prozai arī jāievēro sīkie dienas jautājumi. Bet kustība paliktu sekla, ja tikai sīkie dienas jautājumi. Tādēļ poēzijai jācilā arī lielie pas. uzskati, gara, vadītāju domu, jūtu jautājumi. Tie tik sveši tikuši publikai caur sīkumu, ka nepazīst par s. d. Proza arī šos lielos jautājumus padara seklus, sīkos, savstarpējos strīdos. Vajga tos darīt pieejamus lielai masai, viņas dvēselei, to dara tikai poēzija. Kas jūt un novēro garu, tas vieglāk izpratīsies arī praktikas prozā. (23286/56) 27.8.8. [Nevienu?] domu nevar izteikt visā pilnībā, jo katrai ir pārāk daudz detaļu. Doma pate jau nozīmē detaļu kopā saņemšanu. Bet arī izteiksme nevar to pašu un visu attēlot, var dot tik galvenos vilcienus, var izlasīt to, ko tura par vispār pazīstamu. Tādēļ nesaprotas dažādas tautas un šķiras, ka vienai ir nepazīstams tas, kas otrai pazīstams un izlasīts. Seksualitāte izlaužas cauri pie reālistiem kā kaislība, pie dekadentiem kā ikdienība, abi ieskata to kā ko paliekošu, nepieciešamu, likteni, kam nevar pretoties. Nepareizi abi uzskati; dzīvē gan ir kaislības gadījumi un laiki, bet vajga tos izskaidrot. Notiek arī tā, ka seksual. top par ikdienību, kad zināmas aprindas pagrimušas un izvirtušas. Patiesībā seks. nau ne liktens, ne vienādi darbojošs spēks. Cilvēkiem ir griba uz seks. tāpat kā uz ēšanu un uz darbību. Visur nervu spēka patēriņš un vingrināšana. Kad viena daļa nervu nogurst, jāvingrina citi nervi. Maiņa vajadzīga, lai sistēma varētu atpūsties un vingrināties. Uz maiņu viss uzbūvēts, uz ekonomiju. Šī maiņas vajadzība izskaidro arī seks. jautāj., kurš liekas tik sarežģīts gadu tūkstošiem, kura neizprotamību cildināja dzejnieki par likteni, par daiļumu, par ģenialitāti. Pilnīga pretruna līdzīgi interesanta kā gudram, tā muļķim. Tāds nervu nogurums notiek arī pie šķirām un tautām. Inteliģence pie mums visvairāk nogurusi, jo visvairāk eksaltējas. Cf. fr[anču] revolūcija. Jauns ģimenes veids sagatavojas, bet nau iestājies un nevar iestāties tagad tāpat kā jauns īpašuma veids; visas komun[isma] kolonijas beigušas, arī Eeden, arī Sinclaira, Voltēra u. c. Arī netiklība un viņas muļķības zīme beigsies, soc. Arī vainīgi. Tā ir lielākā nelaime, to nevar saglābt ar [teksts nav pabeigts.] (23286/168) 10.9.8. Tem. Nenoslāpt mazos darbos, galvu paturēt skaidru priekš lielu sakaru un tālu mērķu atzīšanas. Tagad visi metas uz kultūras darbu, tas pastāv no leģiona mazu darbiņu, uz morāli, tā pastāv no instinktu apsvēršanas, bet arī valdīšanas priekš liela mērķa. Jaunus dzimumsakarus, veidus nevar ievest vecā kārtība, kā jaunus īpašumveidus, komūnas un kolonijas arī nē. Nevar liet jaunu vīnu vecās mucās. Dz. tem. Griežos pie jaunības, viss pa lielākai daļai priekš viņas rakstīts, bez jaunības un sievietēm nau uzvaras. S m i e k l u   v i e t a nodaļā Oktobrī daudz sanāca, bet nespēja viņus ne attīstīt, ne organizēt, ne izglītot. Pie tevis griežos jaunība, Tev . . . ir rakstīta. (23286/57) 13.9.8.                                  III Jo vairāk indivīds attīstās un jo lielāks top, jo vientulīgāks jūtas, jo vairāk ilgas viņu velk atpakaļ uz masu, uz visumu, uz tautu, uz proletariātu. Indivīda laime ir tikai kopībā. Vientulībā Mēnessdārzā viņš [uz?] salas, noskaidro savus spēkus, atpūšas, bet viņa laime ir tik saules dārzā, tikai kopībā, kur viņš izplūst. Laime vispār nau indivīdā, bet ārpus viņa, kā arī augstākie mērķi. Arī saskaņa, Gētes harmonija, nokārtotie un valdītie spēki nedod vēl pilnīgu laimi, bet tik spēku apziņu, kas arī patīkama. Tad vēl trūkst spēku pielikšanas, vingrināš., trūkst mērķa priekš kā? Tikai priekš citiem, priekš cilvēces. Lit. 1736 (22864/10) 25.9.8. Man nostāties ārpus partijas cīņām kā Dīcgens; viņa motivējums un augošā autoritāte. Moderne Völkerabschlachtungen. (23286/153) 30.9.8. Ar to es nesaku ko citu, nekā iepriekš un vienmēr. Katrā laikā jāuzsver sava puse no patiesības. (22864/11) 30.10.8. Gluži vājš ir arī visstiprākais cilvēks, kad viņš paliek pie sevis vien; viss spēks, arī garīgais, nāk no lieluma vien. (23286/ 144) 26.11.8. Kas grib darīt iespaidu uz notikumu gaitu, tam ierocis ir sajūsmība, nopietnība, dusmas, visas jūtas. Kas to negrib, tas var no augstās pakāpes viegli ironizēt un sajūsmu saukt par jūtelību, smieties par izdarītām kļūdām, būt gudrs un pārvarīgs gars. Bet patiesībā katrs no šiem gudrajiem ak cik labprāt būtu labāk sajūsmināts! Heine pats gribēja "die Freiheit [erfechten?]", tad runāja nopietni, bet kad to nevarēja, tad nāca viņa satīras. Viņš skauda Freiligrātu un Hervēgu taisni tādēļ, ka tie darīja tiešu iespaidu uz politiku; tas pats pie Gētes pret Šilleru. (23286/135) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1908 DIENAS HRONIKA III 1.1.8. Guļu vāji, nemiegu, m. 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Apmācies, drusku saules. Sapņi - Lavandaja cep [1 nesalasāms vārds]. Pasts: Onk[ulis], Sēja, Zanders. Eju uz Suviglianu. Uz Kasarati. Rakstu - Lasu avīzes. Proj. - Runas - Domas - Sajūta vāja. Jāsaņemas uz lieliem darbiem. IV 2.1.8. Guļu vāji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmācies, drusku saules. Sapņi: papus saka, es esot ar zābakiem, varot nākt iekšā veikalā. Pasts: Lonija, Kurcis, J[ankava] grāmata. Ejam uz lilij. Rakstu 2 lp. n. j. Lasu J. J[ankavu]. Proj. - Runas: kas būs? Vai Egl[ītis] netiek par piekritēju. Sajūta vāja. Domas: jādara savs dz. darbs, tad būs viss labi. V 3.1.8. Guļu vidēji, m. 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Apmāc., nakti skaidrojies. Sapņi - Pasts: Nīna. Ejam uz Suviglianu. Rakstu 2 lp. Lasu avīzes. Proj. - Runas - Sajūta vāja. Domas: jāstrādā vairāk. VI 4.1.8. Guļu vidēji, m. 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu, auksts. Sapņi - Pasts: mama. Eju uz lilij. Uz Lugānu. Rakstu - Lasu avīzes, J. J[ankavu]. Proj.: reliģ. dibināš. Sajūta vāja. Domas: jāstrādā vairāk, vairāk prasīt no sevis. VII 5.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu, salst. Sapņi - Pasts: Biruta. Ejam uz lilij. Rakstu - Lasu J. J[ankavu]. Proj. - Sajūta vāja. Domas: jāstrādā vairāk. I 6.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu. Sapņi - Pasts: Baum[anis], Res[nais]. Ejam uz lilij. Rakstu vēstuli J. J[ankavam]. Lasu J. J[ankavu]. Proj. - Sajūta vāja. Domas: ka literatūru būs jāmet, jāstrādā maizes darbs. II 7.1.8. Guļu vāji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, bet mācas. Sapņi: dzenu tačku, gar ūdeni, tad redzu, labs ceļš. Pa zāli eju no darba, gluda, ar rokām pamāju, slidu tālāk. Protekcija. Pasts: avīz., [2 nesalasāmi burti]. Eju uz lilij. Rakstu J. J[ankavam]. Lasu av. Proj.: kopā ar I. estētikas un ētikas jaut, teorētiski un mākslā tēlot. Domas: jāstrādā, ka Kast[e]anska] darbs tiek gatavs. III 8.1.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmācies, sniegs. Sapņi - Pasts: avīzes. Ejam uz Suviglianu. Rakstu nac. jaut. Lasu avīz. Proj. - Sajūta vāja. Domas: jāizšķiras, jāstrādā. IV 9.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts. Sapņi - Pasts: Cielēns. Uz Suviglianu. Uz Kasarati. Rakstu n. jaut. Lasu avīz. Proj. - Sajūta ļoti vāja. Domas: jāstrādā vairāk. V 10.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vāji. Saule, auksts. Sapņi: Čakste, lai uzņemtos amatu: man ir jau trīs un bads arī: Man nauda uz 10%, Jums uz 30%. Pasts: Siliņš, [1 nesalasāms vārds]. Uz Suviglianu. Rakstu n. j. Lasu avīz. Proj. - Sajūta vāja, līdz raudāš., pārpūlēš. Domas: vai es spēšu beigt n. jaut.? Slims. Jāsaņemas. VI 11.1.8. Guļu vāji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, Sapņi: grūda ezerā, es vilku ārā [2 nesalasāmi vārdi]. Pasts - Uz Lugānu. Rakstu - Lasu av. Proj. - Sajūta vāja. Domas: jāraksta n. j. īsi, jābeidz ir visādā ziņā. VII 12.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts. Sapņi: ezers, labā rokā rauduve, kreisā balodīts balts ar spīdošu galvu, ārā iznāku. Pārcērtu ar āmuru celī 3 cauru[mus]. Pasts: Āža dāvājums. Uz lilijām. Rakstu: 3 kart., 1 vēst. Dr[avniekam]. Lasu - Proj. - Sajūta vāja, bailīga. Domas: tomēr jāstrādā, kad tik beigt šo darbu. I 13.1.8. Guļu vāji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vāji. Saule, auksts. Sapņi: Br[āļa] karte un materiāli. Us lilijām. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta ļoti vāja, līdz raud. Domas: bailes no n. j. nebeigšan. Kad tik veiktu šo darbu! II 14.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts. Sapņi: cepure ar izgriestu malu, ir vēl otra, melna. Pasts: Br[ājļ] materiāls, Resnā uzaic. J. J[ankavs]: Celms atpakaļ. Uz lilijām. Uz Lugānu. Rakstu n. j. 2 reiz vak. - 1/2 7, 1/2 9. Lasu av. Proj. - Sajūta: izsamis. Domas: kā beigt darbu, neizplūst plašumā, saņemties. III 15.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, salst, bet siltāks. Sapņi - Profesors, čumedens nozuda, Jansons bailīgs un nikns, ar kuģi atbraucis. Pasts: Birz[nieka-Upīša] nauda. Uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta vāja, bailīga. Domas: kā tik veikt darbu. IV 16.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts. Sapņi - Žīdiņš. Pasts: Br[āļa] materiāli. Uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta vāja, izmisusi. Domas: bažas, kā tik veikt. V 17.1.8. Guļu vāji, m. 1/2 6, a. 1/2 8, v. Guļ vāji. Saule, mācas, Sapņi - Pasts - Uz Kasarati. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta vāja, nogurums. Domas: beigt darbu. VI 18.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts. Sapņi - Konce. Pasts: Kurcis. Uz liliju. Uz Lugānu. Rakstu - Lasu av. Sajūta vāja. Domas: beigt darbu. VII 19.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, no rīta 7 1/2 °. Sapņi - Olas un gaļa no tantiņas, bučojas ar tantiņu. Pasts: Baum[aņa] grām. Zeltmata labā kritika. Sēja. Uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta vāja, labota. Domas: beigt darbu. I 20.1.8. Guļu vidēji, m. 8, a. 1/2 9, nevingr. Guļ vidēji. Saule, mācas. Sapņi - Jansons. Pasts: Resnā, "J[aunas] D[omas]", Roberts. Uz Suviglianu. Lasu av. Proj. - Runas: 2 gados jānāk "Īlam", vispirms jaun. dzej. Domas: beigt tik darbu. II 21.1.8. Guļu vidēji, m. 8, a. 1/2 9, nevingr. Guļ vidēji. Saule, vakarā mācas. Sapņi: beķers, poliziotto dodu 2 fr. Pasts: Hermans, Brālis. Uz lilijām. Uz Lugānu. Rakstu n. j. un 1 dz. Lasu av. Proj. - Sajūta vāja. Domas: ātrāk beigt darbu. III 22.1.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a, 1/2 9, v. Guļ vidēji. Saule, migla, mitrs. Sapņi - Brālis un Herm. Pasts - Uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūtu atkal bailes. Domas: nevarēšu laikā beigt, vajga saņemties visiem spēkiem. IV 23.1.8. Guļu vidēji, m. 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Saule, silts. Sapņi: Blaumans arī esot bijis cietumā; es guļu uz siena, šķūnī. Ķeniņi aiziet, tad I. taisas prom. Pasts - Uz lilijām. Rakstu n. j. (domas). Lasu av. Proj. - Sajūta vāja, uztraukta. Domas: kad tik nobeigt darbu. V 24.1.8. Guļu vāji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, mitrs. Sapņi: velku drauga zābakus kāja. Man Dore deva šokolādi, bet skābs piens, 80 skolnieku bars. Pasts: avīz., ("J[aunas] D[omas]" esot slēgta, laikam aresti). Uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu avīz. Proj. - Sajūta vāja. Domas: kad tik beigt darbu. VI 25.1.8. Guļu vidēji i, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, mitrs. Sapņi: smagi, vakarā pārstrādājos. Balodis. I. ģīmis ar magoņu sēklām apbiris. Pasts: av. Uz Kasarati. Uz Lugānu. Rakstu 1/2 p. n. j. Lasu av. Proj.: "Īlu" un krievu teikas dramatizēt. Sajūta nogurusi, vāja. Domas: tik beigt darbu. VII 26.1.8. Guļu vāji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, mitrs. Sapņi: smagi, vakarā pārstrādājos. Pasts - Uz lilij ām. Rakstu - Lasu av., Helm[aņa] lugu. Proj. - Sajūta vēl vājāka, baramies. Domas: tik beigt darbu. I 27.1.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, silts, 8°. Sapņi - Nes mēslus. Cūkos grib uzbrukt. Pasts: avīz. Ejam uz lilij. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta vāja. Domas: varbūt laikā beigšu darbu. II 28.1.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, silts, 12°. Sapņi: par n. j. esot jānes priekšā (lielai publikai, to es nedomāju, uztraukums, krādziņš atiet vajā, velku baltu kreklu, man kāds palīdz iebāzt biksās. Mierkalns nopērk prastu kleiti. Pasts: Hertels un Doriņa. Ejam uz lilijām. Lasu "N. Z.". Rakstu n. j. Proj. - Sajūta: piepeši sabaidos, ka darbs daudz par garu, izmisums. Domas: nevaru dot nekā, tik fragmentus no darba. III 29.1.8. Neguļu visu nakti, no uztrauk. Guļ bez miega man līdzi. Saule un apmācies. Sapņi: zirgi skrej. Pasts: J. J[ankavs]. Ejam uz Suviglianu. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta gluži nogurusi, trīcu, izmisums. Domas: kā nobeigšu darbu, kad tik laiku spētu. IV 30.1.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, mācas, auksts. Sapņi - Siliņu es bučojis. Pasts: avīz., grām. Eju uz lilijām. Rakstu n. j., vēst. J. J[ankavam] un Kast[eļanskim]. Lasu avīz. Proj. - Sajūtu atkal bailes. Domas: beigt darbus laikā. V 31.I.8. Neguļu, tik no 3, m. 1/2 8, a. 8, v., vakarā traucē, lasu Šveiheli. Guļ vāji. Saule, mitrs, auksts. Sapņi - Pasts: "N. Z." Ejam uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu avīzes. Proj. - Sajūta: nogurums. Domas: beigt darbu. VI 1.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmāc., saule, vējš. Sapņi - Mama ar veci, vecis pārvārījis zafti, pasta preilene nedevusi grām. Pasts: Kasteļ[anskis]. Eju uz Suviglianu. Uz Lugānu. Rakstu n. j. Lasu avīz. Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: beigt darbu. VII 2.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, vējš. Sapņi: Meļķis, v. Bezobražs esot nelabs cilvēks, eju pa Kalkūni, redzu no kalniņa Ilūksti: zaļganbalta pils, ļoti skaista, augstāk kāpjot, mazāka, tumšā baznīcā saucu, Berna, [pienāk?] balta dāma, bet aiziet. Brālim krekli nozagti. Pasts: Helmans, Alberts. Ejam uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu - Proj. - Sajūta vāja. Domas: beigt darbu. I 3.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, vējš. Sapņi - Pasts: "Vārpas". Herm[anis] par "Stariem". Ejam uz lilijām. Rakstu n. j. Lasu av. Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: beigt darbu. II 4.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, 6 1/2 °, vējš. Sapņi: par teorijām, kā zemnieki brīvlaiš. uzcēluši. Pasts: av. Ejam uz lilijām. Rakstu n. j. un beidzu. Lasu avīz. Sajūta nogurusi, drusku prieks. Proj. - Domas: atpūsties, salasīties spēkus. III 5.2.8. Guļu vidēji, m. 6, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, 6 1/2 °, vējš. Sapņi: eju ciemā, 2 meitenes, aizvējas sien. dārzs, ļoti patīku, skatos meitenes lejā, nāk augšā. Roms pr. R. Bl. Pasts: Cielēns, Kurcis, Ozols, [1 nesalasāms vārds]. Eju uz Lugānu, egles. Kasaratē. Rakstu - Lasu avīz. Sajūta nogurusi. Proj.: kā atgaiņāties: pozitīvi "Īls", negatīvi: memuārs - gaisa pils. Domas: atpūsties, darbs priekšā. IV 6.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, auksts, 6 1/2 °, vējš. Sapņi: 2 krievu māks., melns dārgs samta svārks. Vedu, teica, lai es neejot, viļņojot ezers. Pasts - Ejam uz lilijām. Uz Kasarati. Rakstu - Lasu avīz. Sajūta uztraukta. Proj. - Domas: nokārtot atpūtu. Runas: uztrauc, ka I. pakaļ taisīs jaun. dzej., atkal labi. V 7.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vāji. Saule, auksts, tad silts, 12°. Sapņi: sniegs, mazs, nedodu I. savu kažoku, no kaudzes braucu zemē ar vēl trim. Kancelejā man melni svārki, bet nau diezgan eleganti. pasts: Brālis. Eju uz lilij. Uz lilijām vien. Rakstu - Proj. - Sajūta nogurusi, bēdīga. Domas: atpūsties ātrāk, lai veiktu darbus. VI 8.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, v. Guļ vidēji. Saule, silts, 10°, vējš. Sapņi - Sajaukti. Pasts: gada grāmata no student. T. savien. Ejam uz Lugānu. Rakstu - Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: atpūsties priekš jauna darba. Lasu: [2 nesalasāmi vārdi]. VII 9.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 9 1/2 °. Sapņi - Es jaunā, gaišā istabā, I. grib atraut atpakaļ tumšā koridorī, iesit gardiņos, es aicinu nākt man līdzi. Pasts - Ejam uz lilijām. Rakstu: 1 dz. "J[aunajai] Dienas [Lapai]", sāku J. dzej., R. E. Proj.: dabūt Nobela prēmiju. Sajūta nogurusi. Domas: R. E. strādāt. Jā: izdalam debesīs 2 Iniņ. zvaigznes. Man Ors, Jupiters, Gr. Rats, Polārzvaigzne. In.: Kasiope, Sīriuss, Sietiņš, Venera. I 10.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, v. Guļ vāji. Saule, 9 1/2 °, vējš. Sapņi: nokavēju dzelzceļu. Kauliņš. Pasts: Upīts, "Ziemeļblāzma". Ejam uz lilijām. Rakstu 1. dz. Proj. - Sajūta nogurusi, nevar strādāt. Domas: vēl jāatpūšas, bet darba tik daudz. II 11.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 9°, vējš. Sapņi: Zemgals. Sapņi dienā: es uzsēdot, blaku zemē, In. un mana jaunīb. Akment., abas raudot, nenīstoties. Pasts: Onk[ulis]. Eju uz lilij. Rakstu 2 dzej. Proj.: māj. pārdošana. Sajūta nogurusi. Domas: vēl nevaru strādāt. Kad pārdotu māju, kas būs. Jāturas. III 12.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 9°, salna, migla. Sapņi: man pulks lopu. Kalni. Garais. Pasts: Liberts. Ejam uz lilijām. Rakstu 2 dz. Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: atpūsties, par vāju priekš darba. IV 13.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 8 1/2 °, migla. Sapņi - Ansberģis sūtījis "Ziemeļblāzmu". Pasts: Kurcis, Laura. Ejam uz lilijām. Rakstu - Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: jāatpūšas priekš darba. Lasu: Sinclair, Industr. Republik. V 14.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 8 1/2 °, migla. Sapņi: avīze: Katrīna Dombrovska iznāk. Grivka, taču solis uz priekšu. Pasts: "Ziemeļbl[āzma]". Eju uz lilijām. Eakstu - Proj. - Sajūta nogurusi. Lasu: Carnegie, izgriežu avīzes. Domas: ātrāk sākt darbu no jauna. VI 15.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v., naktī 3 mostos. Guļ vidēji. Saule, 8 1/2 °, migla, pilnīgi mācas. Sapņi: baramies ar L; klauvē, es ielaižu Pētersonu, Rūķi, Zālīti, bučoju. Zālīts, lāča āda, esot sataisīta un še atvest. Pasts: Cielēns. Eju uz Lugānu. Rakstu: K[onrādam?], Onkulim. Proj. - Sajūta vājāka. Lasu avīz. Domas: kad tik laiks nekait darbam, jūtos nevozāks. Jāturas. VII 16.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, liela migla, vakarā vējš, 8 1/2 ° un skaidrs. Sapņi: rakstu garu rakstu, nevaru paspēt, traucē, izmetu ārā māsas, mama gultā runā, man jāšaujas, ja nebeidzu. Papus vecs kā Birkmans - es ar revolūciju nogrimšot sūdos. Es iesitu viņam 2 reizes. Es rakstu pret baronu viņam par labu. Zāmus. Pasts - Ejam uz lilij. Rakstu 2 dzej. Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: pilns ar nogurumu. Liels darbs ar "J[auno] Dienas [Lapu]". Bet es brīvs. I 17.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, skaidrs, 9°. Pārejam citā istabā, auksts. Sapņi: sajaukti. Pasts: Kasteļ[anskis], var naudu dabūt. Eju uz lilijām. Uz Kasarati, salst un raud. Rakstu - Proj. - Lasu: av., Kelleru. Sajūta nogurusi, slieku tecēt. Domas: nogurums, tagad to vairāk jūt nekā sākot. II 18.2.8. Guļu vidēji, no 1/2 10, m. 1/2 8, a. 8. Guļ vidēji. Saule, skaidrs, vakarā apmāc. Sapņi: saberžu vārpiņu, iznāk zils samta kukainis. Uzbrūk Kristaps ar nazi un šķērēm. Pasts: av. Ejam uz Lugānu. Rakstu 4 kartis. Proj. - Lasu avīz. Sajūta: salstu, nogurums. Domas: darbs ļoti nogurdina, arī vēst. Daudz jāguļot. Tas jārauga. III 19.2.8. Guļu no 1/2 10 vidēji, mostos, m. 1/2 8, a. 8. Guļ vidēji. Saule, skaidrs. Sapņi: fabrikas kasiers, In. traucē sarunu, ekstāzē runā. Es Asara kaulus beržu, gaļa, mazgāju, nelaižu I. klāt. (Biju par siltu sasedzies.) Kristaps, students - cienītājs: Mīlenbahs mans pakaļitecis. Pasts - Ejam uz kalnu. Pārnākam savā istabā, skatam zvaigznes. Rakstu - Lasu av. Proj.: mājiņu. Sajūta vāja, sliekas. Domas: jāatpūšas visiem līdzekļiem. IV 20.2.8. Guļu vāji, no 11, m. 7, a. 8, v. Guļ vāji. Apmāc., bet iznāk saule, 11 1/2 °, nekurējam. Sapņi: mēroju 4 jaunus zābakus, nepatīk, paliek vecās kurpes. Runcis ietaisījis tasē. Man jūdzot 4 zilus ērzeļus. Jansons griežot manu maizi. Pasts: Lauras k. Ejam uz lilijām. Rakstu 2 dz. Zasu avīz., ģeogr[āfiju]. Proj.: pašiem sava publika caur str. un siev., un bērnu kalendāri, nau ne demokr., ne partiju atkarība. Sajūta vāja (temperat. maiņa). Domas: tikt tik veselam. V 21.2.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 11 1/2 ,° nekurējam. Sapņi: nokāpju no zirga, peldu jūrā, skaidrā, putošā, ar lielu prieku. Akmens grib uzkrist, papus noceļ no trepēm. Ļoti skaista pļava. Ārons rauka degunu, pēc atzīst. Hermans ar papīriem. Pasts: avīz. Ejam uz lilij. Rakstu: pārrakst. Lasu: avīz. Proj. - Sajūta vāja. Domas: es nokavēju par daudz, mazas pūles saņemties. VI 22.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji, mostas. Apmāc., saule, ārā auksts, 9 1/2 . Sapņi - Guļa, es pret baronu grāmatu izlaidis, barons atnācis runāties. Pasts - Eju uz lilij. Uz Lugānu. Ņemam fiasco vino. Rakstu 3 dz., 1 vēst. Helm[anim]. Lasu avīz. Proj. - Sajūta vājāka. Domas: nobeigt vēstules, iet staigāt, atpūsties, strādāt no jauna. VII 23.2.8. Guļu vāji, most. 1/2 7, a. 8, v. Guļ vāji. Saule, mācas, 9 1/2 °. Sapņi: galvā lakats un keigels ar adītu virsu. Līķis pakārts lakatā. Pasts: Kurcis. Ejam uz lilij. Rakstu: pārrakstu. Skatos cauri seno dien. grām. Proj.: dien. grām. uzņemt jaunīb. dzejās, jānoraksta. Romānā diengrām. un dzeju fragment. nebūs vietas, būs cita materiāla daudz. Sajūta nogurusi. Domas: Jünglinge Romane tagad modē, te bez seksuālisma. Salīdz. ar Gārborgu: Gārborga varonis neiztura, atkrīt no sevis, Ibsena Brands rupjis, uzvar. A. Lyre, smalks, tomēr uzvar. Tā ari mans. Man visjaunākais. I 24.2.8. Guļu vāji, mostos 1/2 7, a. 8, v. Guļ vāji. Apmācies, drusku saule, 8 1/2 °. Sapņi: kalnā stāvu ar vairākiem šveiciešiem. Pasts: avīze no Brāļa. Ejam uz Suviglianu. Rakstu: vēst. Kurcim. Proj.: dien. grāmatu likt kopā ar Z. III. Sajūta vāja, slieku tecētājs. Domas: būtu daudz jāraksta, romāns, "Rīta ēna", luga "Īls". II 25.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8. Guļ vāji, m. 6. Apmācies, drusku saules, 9 1/2 °-11°. Sapņi: I. brauc dzelzc., es dodu paku, saku spieķi atņemu. Sāk iet, es palieku iekšā. Būšot jākāpj un jāiet 3 stundas atpakaļ. Mežs. Pasts - Eju uz lilij. Uz Lugānu. Rakstu: vēst. Ozolam. Proj.: par latv. petīciju pedant. Veinberga rakstam, vāc. un kriev. Sajūtā: ātri nogurstu. Domas: daudz jāraksta. Šie prozas raksti tūliņ, citādi paies īst. laiks. III 26.2.8. Guļu vidēji, neiemiegu, m. 1/2 8, a. 8, Guļ vidēji, m. Apmāc., saule, 9-10 1/2 °. Sapņi: vāc. kāpj kalnā, ērglis; I. pliks, ar liel. šl. aicina. pateicos saimniecei. Rakstu lielu grāmatu. Ella nesa kādu gabalu. Ejam uz lilij. Rakstu - Lasu: Pedra fab. Proj. ; Runas: ka mums jaunībā pāri darīts, par reliģiju pārmeta, jūtu bījāš. Sajūta nogurusi. Domas: rakstīt atmiņas, norakstīt, daudz darba. IV 27.2.8. Guļu vāji, pārliekam pagalvjus, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Krams. Saule, mācas, 9°. Sapņi: braucam gar Brē, ļoti skaists, slaiks (galds/kalns). Ejam uz lilijām. Pasts: "N. Z.". Rakstu: vēst. Up[ītim]. Lasu "N. Z.". Proj.: latv, valodas īsums no svara, kā miesas mazums: ātrāka domāš., vairāk darbības. Kā augļi. Par rakstnieku atalgošanu: kā agrāk, kā pie kapitāl., kā vēlāk, kā mazām tautām. Tautai jāuztura tas, kas viņai vajdzīgs. Tolstojs domā, ka var blakus nodarboties, bet daudz sagatavošan. Vairāk visas tautas lieta nekā ārsti un advokāti. Sajūta pēc vēstules bēdīga. Domas: rakstn. ceļojumu aprakstus. Visu pārrakstīt. Varbūt daudz laba. V 28.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, v. nau. Guļ vidēji. Saule, 9°. Sapņi: nostrādājies, pus nepilns jauneklis pūlas ko izteikt (noguru vakar no vēstules). Skalbes kurpes grib ņemt, izrādās saplīsušas. Pasts: Hermanis. Ejam uz lilij. Lasu: "N. Z.". Rakstu: norakstu. Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: tikt materiāli brīvam. VI 29.2.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, v. n. Guļ vāji. Sniegs, 8 1/2 °. Sapņi - Ošenieks, kaunas, apakšsvārkos. Ogas nenopērk. Pasts - Eju uz Lugānu. Galva sāp, iesnas. Lasu av. Rakstu: pārrakstu. Proj.: grām. par petīcijām. Sajūta nogurusi. Domas: lai H[ermanis] sagādā no Bisnieka fonda man naudu. Darba spēju vairāk vajga, lai izvestu nodomus un darbus. VII 1.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 1/2 9, v. n. Guļ vidēji. Saule, 8 1/2 °. Sapņi: meitenītes, lai saudzīgi bučojot. Vērsis uzbrūk. Divi akmeņi man paceltās rokās, uzkāpis kalnā, lai nāk. Bet nenāk. Stāstu Kautskam, ka Kriev. citādi apstākļi, asa rev. Saimnieks. Nervoza raudāš. Saimn. aptura, iecienā, mūzika. Tādēļ nogurums. Pasts: Kurcis, Helmans, av. [2 nesalasāmi burti]. Ejam uz lilij. Pārrakstu. Proj.: apgād. pēc 2 gadiem iesākt ar taut. las. grām. Sajūta vāja. Domas: jāpelna spēka laikā. I 2.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmāc., sniegs, 7 1/2 °. Sapņi - No Zelt. dabū naudu 76 r. ar kap. Pasts: av. Eju uz lilij. Uz Lugānu (zābaki ar pap, zolēm). Rakstu - Lasu av. Proj. - Sajūta nogurusi. Domas: jāatpūšas, bet jāstrādā. II 3.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Migla, auksts, 7 1/2 °, saule. Sapņi - Biruta, Conca eligurieties galva bij jāzīmē. Pasts: Kurca nauda. Ejam uz Lugānu, Carnevale. Rakstu - Lasu "Lit. E.". Proj.: erotoloģija un kultūra, nenicināt smalkāk. orgānus. Sajūta nogurusi. Domas: jāraksta "Īls". III 4.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Miglaina saule, 7 1/2 °. Sapņi: ļoti liela pilsēta, mazas mājiņas uz kalniem, [1 nesalasāms vārds], eju pa priekšu. Resn. un otrs pakaļ, nozūd. Viens sauca, Pēter. I mierina, palieku mazā mājiņā, augstāk par pilsētu. Lejā pa trepēm. Cielēns. Pasts: avīz. Eju uz lilij. Uz Lugānu. Kurpes par 12 fr. Atbrauc Laura ar Neiberģi. Ātri mājās, taisu pusdienu. Lasu av. Rakstu J. J[ankavam] vēst. Proj. - Sajūta vāja. Domas: jāspēj darbs. IV 5.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Miglaina saule, 8°. Sapņi - Es maksāju 200, pagasta meistaram, partija. Ķeniņi. Pasts: mamas vēst. Ejam uz lilij. Lasu av. Sāk tulkot vāc. "U. un N.". Rakstu - Viesi traucē. Proj. - Sajūta vienaldz. Domas: atpūtas vajga. Iesāku "Īlu"; vietām labs. V 6.3.8. Guļu vāji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vāji. Migla, lietus, 7 1/2 °. Sapņi - Runcim piere laukā (vēlāk redz kazlēnu dīrājam). Pasts: avīz. Eju uz lilij. Uz Kasarati. Lasu av. Rakstu 2 dz. Viesi traucē. Proj. - Sajūta uztraukta, bēdīga. Domas: jāatpūšas vismaz 1/2 gads abiem. Runājam, esam sabārušies, ātri salabām. VI 7.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Lietus, 7 1/2 °. Sapņi: no klints nokāres skaists skats lejā, turos pie krūmiem un rāpjos augšā. Resnais raud, gribot arī tikt pie sindikālist. No līdzenas vietas skatos tālā lejā. Skolā jāiet, es skolotājs, lai nenoprasot. Ar familiju kopā. Pasts: Biruta, Lepskis. Eju uz Ruviglianu. Viesos ejam. Lasu avīz. Rakstu 1 dz. Sajūta bēdīga. Domas: jāatpūšas. Runas par psihiku, kā pārveidošanās faktoru blakus izlasei. VII 8.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vāji. Saule, migla, 7 1/2 °. Sapņi - M. Valteri liela, V. priecājas un bučo rokas I. esot grūta, bet neiznāk. Pasts - Ejam uz lilij. Lasu "Vārpas". Rakstu: vēst. J. J[ankavam], 1 dz. Sajūta ļoti vāja, nogurusi no rakstīš. Domas: vai izturēšu? Grūta būs cīņa. Jāsaņemas, jātop stipram. I 9.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. 8aule, migla 8 1/2 °. Sapņi: ņemu sīku naudu. Taisos uz braukšanu. Nāca vilciens, es norāvu nost I., trīs reizes. Pasts: "Lit. E.", Konrāds. Eju uz lilij. Uz Kasarati. Lasu av. Rakstu: J. J[ankavam], 1 dz. Sajūta ļoti nogurusi. Grūti rakstīt vēstuli, iznāk ļoti vāja. Domas: kad atpūtīšos? Vajga vairāk dūšas. II 10.3.8. (uzrakstīts tikai 12.) Guļu vāji, m. 1/2 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 8 1/2 °. Sapņi - Pasts - Ejam uz lilijām. Rakstu: J. J[ankavam], Cielēnam, Konrādam. Tiekamies ar viesiem, kopā ejam. Lasu av. Sajūta vāja. Domas: atpūtu. III 11.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 7, a. 1/2 9, nevingr. Guļ vidēji. Saule, 9°. Sapņi - Pasts: Resnais. Ejam uz lilij. otru dienu, bet tiekam viesos. Uz Pregasonu 4-7 vakarā. Rakstu: kārtoju dzej. Lasu av. Sajūta labāka, kad izraujamies un ejam staigāt aiz Pregasones. Runas: māksla loģiskāka nekā dzīve. IV 12.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 9 1/2 °. Sapņi - Nīna nedeva kreklu. Pasts: Siliņš, Vilis. Rakstu: sāku "Saules dz.". Tulko "U. un N.". Lasu av., tulk. "Dantonu". Sajūta nogurusi. Proj.: rakstīt Resnam. Domas: izlietot labo konstslāciju, tikai tad daudz jāstrādā: jāizdod gada grāmata ar maniem uzskatiem par svarīgākiem jautājumiem, grāmata par J. J[ankavu], "U. un N.", dzeju kr., Jaun, dz., "Gaismas pils", tad "Īls". V 13.3.8. Guļu vāji, m. 1/2 [8], a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, 8 1/2 °. Sapņi - Pasts: Brālis, Bl[aumanis] (pret Lepski). Rakstu: J, dz., "Dantonu". Sajūta nogurusi, ļoti uzbudinājos, ka Zelt[matis] nesaņēmis "Virpuļu [kalendāru]". Eju uz lilij., satieku viesus. Proj. - Domas: kā tikt pie naudas; kā tikt vaļā no maizes darba. VI 14.3.8. Guļu vāji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Saule, 8°. Sapņi: In. cimdi. Vecā, lielā ēkā lietus un negaiss, mēs viens otru vadājam pa sausiem stūrīš. Pasts - Ejam uz Lugānu ( 1/2 10). Rakstu "Dantonu" 8 lp. p. Sajūta: ātri uzbudinājos. Proj.: pa,- māj, pārdoš., naudu atstāt Preim[anim] vai šurp. Domas: "B[altijas] V[ēstnesim]" tulkot romānu. Žurnālu, veikalu, grūti būtu nest zaudējumus, jātop patstāvīgam. Uzņēmīgākam. Nau jābaidās no partijas. Jābūt paļāvīgam uz savu spēku un laimi. VII 15.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, v. Guļ vāji. Saule, mācas, 8°. Sapņi: mamas bērēs, dzīves pārmaiņa, ar Dori baros, raudu. Māc. Gozemans deva Feglahus ēst. Freim. līgš. Pasts: avīz. Ejam uz lilij. (ciemā). Viesi vakarā. Rakstu "Dantonu". Sajūta vāja. Domas: komp[ānija] manu rakstu izdošanu: Hertelis, Upīts, Siliņš, Lepskis, Brālis, jātop bagātam. I 16.3.8. Guļu vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Guļ vidēji. Lietus, drusku saules, 7°. Sapņi: braucu ātri ar kuģi. Pasts: Hermanis, Biruta. Ejam uz Ruviglianu. Aptieķers no Odesas. Rakstu "Dantonu", Sajūta ļoti vāja, slieku tec. Proj.: à la Gorkija lugas, viegli rakstīt. Domas: vai tik izturēšu cīņu? Jāiegūst stāvoklis, labāka slava. II 17.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Guļ vidēji. Dzim. dien. šoks. Apmāc., dr. saules, 7°. Sapņi: Onkuļa mētels, līdz zemei, smags, drusku ar zemēm, kāpju kalnā. Taisos uz braukš., vecis salicis lūžus manās pakās. Pasts: Sēja. Eju uz lilij. Uz Lugānu. Rakstu "Dantonu", Kasteļ[anskim], [2 nesalasāmi burti], Zeltiņam, Lauriņai. Aptiekārs no rīta, viņa dēļ pieeju pie Helvetiem. Vakarā mēs pie viņiem. Sola iegādāt vietu pie avīzēm. Sajūta ļoti vāja, slieku tec. Proj.: mest visu nost. Domas: vienīgais te enerģija, kā Luteram, bez cīņas man nekas nepaliek. J. J[ankavam] jāizšķiras, stāv priekšā arī cīņa. No manis prasa, ko domāt, es nesaku. Man vajga paspēt visu dot, vajga uzvarēt. III 18.3.8. Guļu vāji, m. 1/2 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmāc. visu dienu, 7°. Sapņi: zaļa pļava, mirdzoša rasa. Dore dod pankoku man, nopirkuši ko dārgu. Pasts: Cielēns. Ejam uz Ruviglianu. Rakstu Lepskim. Aptiekars I. masē vakarā. Sajūta ļoti vāj., sliek. tec. Proj. - Domas: strādāt to, kas var derēt arī vispār literatūrā. IV 19.3.8. Guļu vāji, m. 1/2 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Līst visu dienu. Sapņi: par velti kortels 14 dienu divās vietās. Aiz kūts mēsli, kāpju pāri, atstāju savu koku, tad pa kreisi eju caur pļavu. Resn. Pasts: av. Ejam uz Ruviglianu. Aptiekars. Es tur vakarā. Rakstu: Resn. Lasu avīz. Lasu L. Andrejeva "Царь Голодъ", apriebjas šablones un abstrakcijas, jāiet atkal pie dzīves mākslas. Sajūta vāja, sliek. tec. Proj.: zemgaliešu drāmu. Domas: viss mans par daudz latvisks, nau tulkojams. Jātaisa sev ceļš. Bet nu šaubas par sevi, kā zināt patieso. Vajga tomēr strādāt. V 20.3.8. Guļu vāji, m. 1/2 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Līst un snieg visu dienu. Sapni - Ļoti pulka lapu. Pag, vecākais miris, nes karogus, bildes. Pasts: Kurcis, I. atzīts par labāko. Ejam uz Kasarati. Rakstu - Lasu av. Sajūta ļoti vāja, bet ceļas spītība. Proj.: zemg. drāmā kā varons pate tauta, viss cīņas laiks: 90 gadi! Domas: zemākiem apdāvinājum. vajga sevi piepildīties, kad ar to nespēj, tad atdot citiem, kas to organizē. Bet Luters varēja tik daudz sasniegt! Cīnīties tālāk! VI 21.3.8. Guļu vāji, neaizmiegu, m. 6, a. 1/2 7, v. Guļ vāji. Līst, vakarā sauss, 7°. Sapņi: 14 rbļ. man došot tā kā Valcers, brīnoties, ka tik maz iznācis. Schlachtung. Pasts: av. Ejam uz Lugānu. Runcis nozudis. Rakstu: Resnam, Kovaļevskim. Lasu avīz. Sajūta ļoti vāja. Dom.: jāatmet abheni, kuri neiedūšina, jo vispār neesmu fatālists, neticu, ka kāda ārēja vara mani rīkotu, kāds liktens. Mich. Angelo un Rafaels, O. Briens un Marx. Nevajga man domāt, ka katram darbam jābūt kam nedzirdētam; dot visu ātrāk, lai nāk laikā, arī manas idejas. ZM jau novecojas, tāpat dien. grām. Nau labi, ka savas idejas, vajga citādi organizēt un apstrādāt. Kā Marx un Darvins. III 22.3.8. Guļu vāji, neiem., m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vāji. Saule, mācas, 8°. Sapņi: dubļ. garš ceļš, sapulce, viesības, es ar citiem melni apģērbti. Mama deva gredzenu. Līgotn. Runcis klāt. Pasts - Eju uz lilij. Uz Lugānu. Runcis klāt. Pārīts ciemā pēc p. Rakstu - Lasu av. Kārtoju. Sajūta vāja. Domas: drāmu ar 1500 r., Turaid. ar vienu situāc. Runas: Marx nesimpātisks, no viņa nāk strīdēš., burtu pielūgš., prast. runas. Lasāts smalks (siev. lutekl., bet bez sakar.). Apņēm.: neizsamist, mēreni strādāt, nebēdāt par izdošanos. I 23.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Saule, mācas, 8°. Sapņi - Viesi neēduši mūsu zosi. Pasts: Doriņa. Ejam uz lilij. Vakarā pie krieviņiem? -10 p. Rakstu - Lasu av. Kārtoju. Sajūta vāja. Domas: atpūsties. II 24.3.8. Guļu vidēji, m. 3, a. 8, bez v. Guļ vidēji. Saule, 9°, mākoņi. Sapņi: I. ar Neiberģi buč. Es raudu, eju viens augšā. Pasts: Miķelsons. Eju uz lilij. Uz Lugānu ar Lauriņu. Kriev. Aizbrauc uz Odesu, 7 ejam turp. Rakstu v. Miķelsonam, sāku kal. Lasu av., Fedra pasak. Sajūta nogurusi. Domas: dekad[enti] zūd, mēs nāksim uz augšu, jāstrādā ar spēku. III 25.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Apmācies, drusku saul., līst, 8°. Sapņi - I. laižas, esot bail, augsti, dienā zvaigznes, tad es laižoties, augsti līdz pat Jupiter. Koval. resns un kaunīgs. I. dod roku bučot, bet nokaunas, paliek. Pasts - Ejam uz lil. Vakarā 6-7 pie krieviet. Rakstu 4 lp. Vēv. Lasu: Miķelsona dzejas. Sajūta nogurusi. Projekti: familijas drāma, psihol., vecā un jaunā paaudze, strādnieku: dzelzslietuve, Abstich. Doma: ar strādn. drāmu iegūt publiku arī ārzemēs. IV 26.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Guļ vidēji. Līst, visu dienu 8°. Sapņi - Pasts: Kasteļ[anskis], būšot nauda. Ejam uz Ruviglianu. Rakstu 5 lp. Vēv. 7, 6 - pie kriev. 8 - pārīts viesos. Lasu av. pusdienu vāru. Sajūta nogurusi. Proj.: drāmas temati. Domas: palaidu dzīvi garām, ieaudzēta atturība, bailība; nevaru neko iegūt. Runas: viņiem tik viegli viss izšķirts: laulīb. jautājums, daudzsievība vai brīva izdzīve. Lauriņa ar diviem. Vienlaul. dod psihisku dziļumu. Daudzlaul. patikšanu, arī atjaunoš. Vai es neesmu novecojies? Vai varu tam sekot? Neatzīstu par pareizu. V 27.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Apmāc. visu dienu, 8°. Sapņi: trīs zaļas čūskas. I. esot neskatījusies. Gaļa, Dor. olas. Pasts: Oz[ols], Bakū avīze. Ejam uz Ruviglianu. Rakstu kal. 3 lp. Lasu av. Sajūta vāja, baramies. Proj. - Domas: netieku kā Чупров; rakstniekam jābūt arī labam. Bet kā lai izsargājas no badamirš., kā lai savu darbu nekavē? Mocos, ka Resnam aizrakstīju vēstuli, kur sūdzos par neatzīšanu. Apdomāt savu nākotni. VI 28.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Apmāc., 9°. Sapņi: divi vilki, mēs ar I. sēdam zem koka; sviežu ar akmeni. Pasts - J. J[ankavs]. Ejam uz Lugānu. Atnāk kriev. Rakstu kal, 1 lp. Lasu av. Sajūta nogurusi. Proj.: I. liek "Īlu" rakstīt, atmest kalus. Domas: nevaru "Īlā" izteikt soc-u; cīņas ar masu nau, novecojies viss. Pašam jātop jaunam. VII 29.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8r bez v. Guļ vidēji. Apmāc., saule, 9°. Sapņi: man augstākais siena maisiņš, grib atņemt; nē, man nazis. Resn. un Dore, Brigader[e]. Pasts: Biruta, Nīna. Ejam uz Trevano, cimitero. I. pie kriev. Rakstu - Lasu av. Sajūta nogurusi. Proj.: uz Parīzi 1 vai 2 gadi, šo rudeni, tagad uz Romu mazs ceļoj., tad man uz Itāliju atpakaļ. "Otello" tulkot. Tomēr izdot mistra dz. krāj., illigalu, sark. lap. grām. Domas: atmest kal. un sīk, darbus, iet pie lieliem, pie "Īls". I 30.3.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Guļ vidēji. Apm., saule, 9°. Sapņi - Pasts: av. ("U. un N." iznācis). Eju uz lilij. Uz Kasarati, tur kriev. Lasu av. Rakstu: 4 lp. kal. Sajūta nogurusi no gājiena. Proj. - Domas: ceļojumu atpūtas dēļ, daudz jāstrādā; visus divus gadus nekā lielāka neesmu pastrādājis. Nu jāstrādā. II 31.3.8. (vēlāk rakstīts) Guļu vidēji, m. 7, a. 8, bez v. G. vidēji. Apmāc., saule, 9°. Sapņi - Pasts: atnāk "U. un N.". Eju uz Ruviglianu. Uz Lugānu. Pie pārīša līdz 10. Lasu av. Rakstu - Sajūta no uztraukuma nogurusi. Proj. - Domas: kāds būs panākums "U. un N."? Nāk laikā, kad dekad[enti] izbeigušies. Lai nodibina man Eiropas slavu. III 1.4.8. (v. rakst.) Guļu vāji, m. 6, a. 8, bez v. Guļ vidēji. Lietus, tad visu dien saule, vējš, 9°. Sapņi - Pasts: nauda no Kasteļ[anska], 75 r. Ejam uz lilij. Pie krieviet. - plkst. 10. Rakstu: Herm[anim], Brālim, Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: atpūsties. IV 2.4.8. Guļu vāji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 9 1/2 °. Sapņi - Trauku mazgāšana. Pasts: Brālis. Ejam uz lilij. Satiekam pārīti. Lasu av. Rakstu: Kast[eļanskim], J. J[ankavam]. Sajūta ļoti nogurusi. Proj. - Domas: kā tikt atkal pie spēka. V 3.4.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, v. Guļ vidēji. Saule, mācas, 10°. Sapņi: mazā sapulcē, Zel[tmatis] man pārmet, ka es gribot iet projām, baidoties. Mama mazgājas ūdeņos. Pasts: Onk[ulis], Vecozols. Ejam uz lilij. Uz Lugānu. Kriev., pāris, tad mēs pie viņas - 10. Rakstu: "Īlam" 5 lp. Sajūta drusku labāka, tad nogurums. Proj. - Domas: vajga daudz veselības. VI 4.4.8. Guļu vidēji, m. 1/2 7, a. 8. Guļ vāji. Saule, līst, 10°. Sapņi - Pasts: mama (lieli kreņķi). Ejam uz lilij. Staigā ar kriev., neejam vakarā staigāt. Rakstu - Lasu av., E[ldgasta] dz. Sajūta: uztraukta. Proj.: rakst. Lepskim un teātr. lugas à la Чириков, tā visu latv. dzīvi apņemt. Domas: tomēr izturēt; "Īlu" sākt, tad ies. I 6.4.8. Guļu vāji, m. 6, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Līst, drusku saules, 9 1/2 °. Sapņi: nesu maisu vilnas, dodu šķiņķi bērniem, pats ēdu, aizstāvu vecen. V. Steinberg. Pasts: av. Ejam uz lilij. Kriev. pie mums, pārīts. Rakstu: Ozolam, Nīnai, tulk. 10 r. "O[tello]", 1 dz. Sajūta vāja, uztraukta. Proj.: Горький nau vairs modē, tad Mirza Šāfi, saldas un strādn. Domas: pabeigt kādu darbu (dz. kr.). Runas: kompon. nau pilns mākslinieks, nau patstāvīgs, prozas tekstā saistīts, nevar to grozīt, savu izteikt tik blakus mūzikā. Tad atkrīt nost dzej. ritms, un mūzikā ritms ir viss. II 7.4.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Līst visu dienu, 9°. Sapņi: suns pa trepēm augšā, te sakož cits suns, top traks; tam pārmet, bet es saku, ka viņš taču ir sakostais. Pats uzkāpju augšā. In. taisa cepuri no mazām puķītēm, divas lielas puķes. Vērsis noēd, bet es saku, ka ļoti labi. Zvārguļi, deklamējot manu joku, Blaum. izdevis pa 11 rbļ. Laura ar N. sastrīd., noņēmis vekseļus. Pasts: grām., Mühlenbax no Ēķa. Eju uz lilij. Uz Lugānu. Pie kriev. Rakstu Hert[elim]. Lasu av. Sajūta vāja. Proj.: no "Общ. польза" meklēt darbu. Domas: ir panākumi pie birģeļa, jāsaņemas uz uzvaru. III 8.4.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Apmāc. visu dien, 9°. Sapņi: papus nospēlējis baronus, vinnējis 120 r., es saku, lai nu iet mājās; ies; baroni solas izpirkt visus latv., es nosmejos: redzēsim. Melns prospekts zelta burtiem: Zweigbahn. Pasts: Vecozols ar paldies. Eju uz lilij. Uz Kasarati, atnāk kriev. ar krievu. Rakstu 1 dz., vēst. Hertelim. Lasu av. Sajūta vāja, salst. Proj. - Domas: "U. un N." vājš, riebjas simbolisms, dziedamas dziesmas, reālas personas, vēsture. Jāizdomā katrs mākslas darbs līdz pamatam. IV 9.4.8. (otru dienu rakst.) Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 9°. Sapņi - Traks suns sānos iekodis. Pasts: Zelt[matis], ka Gulbis izdev. Ejam uz lilij. Vakarā pārītis. Rakstu 1 dz. Lasu av., Miķelsona dz. Sajūta vāja, uztraukts par vēsti. Proj. - Domas: jāatpūšas, jāstrādā. V 10.4.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 9 1/2 °-12°. Sapņi: kāds vecis savā mājā vadā, bailes no spiega; vai tik pats nau, es apakšdrēbēs, bet dabonu savu mēteli. Šaura laipa pār ezeru, Nīna un Brenc. Pasts: av. Ejam uz lilij. Pie kriev. Ejam pie pārīša. Rakstu: pārrakstu. Lasu Byron. Sajūta ļoti vāja. Domas: neticu, ka būs labs "Īls", tas pats temats kā "U. un N.". Jāņem varbūt Aleksandra vai Prometeja teikas. Būs jāgroza varbūt viss. Ja gadītos kāda laimīga doma. Runas: nevajga mācīt mākslu baudīt. Ja māksla ierosina jūtas uz nesavtību, tad sajūsm[a], citādi baudīšana. Tā nau jāmāca. Mākslenieks pats arī nebauda, bet saņem piedzīvojumus un spēkus uz attēlošanu, uz sevis atdošanu. Privātcilvēks arī atdod sevi: darbos: palīdzībā. VI 11.4.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Guļ vidēji. Saule, mācas, 10°-12°. Sapņi: ejam ar I. pa māju spraugu, sniegots, tad atpakaļ nesu, I. viegls, man kažociņš, I. pazūd; saucu. Kāpjam augšā, guļam uz grīdas, ļaunas valodas, nāk mama, šī aizstāvējusi: ir medus pods, pirkta mašīna šuj. Pasts: Resnais, liela draudzība. Ejam uz Lugānu. Rakstu - Lasu av. Sajūta nogurdināta no R[esnā] vēstul. Proj.: pārrakstīt dz. krāj. pārskata dēļ. Domas: vajdzētu latv. auton. jaut., latv. par mākslas jautājum., manu stāvokli. Daudz jāstrādā, lai uzvarētu. VII 12.4.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 9, bez v. Vāji. Apmāc., drusku saules, 10°. Sapņi: pa velvēm un mūra kambariem uz augšu; eju priekš ratiem, vajadzējis tik cilvēka; uzkāpju, tur esot pāvests, neeju iekšā, es it kā jaunais pāvests. Jaun. mašīna. Pasts: Siliņš, Kurcis. Ejam uz Suviglianu. Pie kriev. Rakstu: kārtoju "Īlu". Lasu avīz. Sajūta uztraukta, līdz raudāš. Proj: dzej. kr.: tūlīt; lepnis, visas tautas lieta; skarbs. Domas: jātop veselam. I 13.4.8. Vāji, m. 1/2 7, a. 8, bez v. Vāji. Apmāc. visu dienu, 10°. Sapņi: mēs ar Resno rokam ar rokām, viņš apracis grāvi, redzu caur māju paspīd arī gaisma, būs jārok kalnā istaba pret ziemeļiem. Mariju redzēja, gribēja ko teikt, smiedamās. Pasts: Biruta, Vecozols. Ejam uz Suviglianu. Pie kriev. neiet. Rakstu: 50 "Otello". Lasu av. Sajūta vāja, baramies. Proj. - Domas: pilnīga negriba strādāt, tomēr 50 "Otello". Jāpārvaras. Gribas spēks izdara visu. II 14.4.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Vāji. Apmāc., līst, 10°. Sapņi - pasts - Eju uz lilij. Uz Lugānu. Jauna blūze pirkta. Pie kriev. pienu nes. Rakstu: norakstu. Lasu av. Sajūta nogurusi. Proj.: dz. krāj. pārkārtot. Domas: tikt vaļā no dzej. mistra, visi dzej. krāj. vienādi, dot raksturu. III 15.4.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Guļ ar pulveri. Līst, drusku saule, 10 1/2 °. Sapņi - Millera pansioners pērk cāļus, M. nosit ar koku. Pasts: Lepskis. Ejam uz lilij. ar pārīti. Pie kriev. pienu. Rakstu: pārrakstu. Lasu avīz. Sajūta nogurusi. Proj. - Runas ar pārīti: par mākslu, vēsturi, Jansonu, Zanderi u. c. Domas: Lepskim rakstīt, korespondences, vēstules à la Heine, Goethe, "Ital. Reise". Viegls darbs un jādomā par uzturu dzīvei. IV 16.4.8. Vidēji, nemiegu, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Līst visu dienu, 10 1/2 °. Sapņi - Pasts: Biruta, J. J[ankavs]. Ejam uz Kasarati. Pie kriev., mašīnu uzstellējam. Rakstu - Lasu av. Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: J. J. runā par "U. un N." kā par lielu eiropeisku darbu, var tapt par Nob. prēmijas ņēmēju. Tādas pārrunas jākultivē, man jāiet uz lielumu. V 17.4.8. Vāji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Apmāc., saule, 10 1/2 °. Sapņi: sapulcē notikuse šķiršanās bez manis; eju, neviens neuzrunā. Edames siers. Pasts: av. Ejam uz lilij. Pie kriev. Rakstu 1 dz., norakstu. Sajūta: pārstrādāta. Proj. - Domas: jātiek šo mēnesi galā ar I dzej. krājumu. VI 18.4.8. Vidēji, mostos nakti, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule un apm., 11°. Sapņi: es cietumā, Doriņa sargs, es negribu, ka viņa nāk, saķeru aiz kakla sviest ārā. No loga skatos ļoti dziļi zemē. Pasts: Biruta (sveic. no Celma), Simsons (Spīdol. Valstī cīnītājs). Eju uz Lugānu. Norakstu I[niņai]. Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: tikt lielajā pasauls literatūrā. VII 19.4.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule un apm., 11°. Sapņi - Liels zirnekls. Putriķis apgriež grāmatai malas. Brauc ar mazu zirģeli. Pasts - Ejam uz lilij. Pie kriev. Rakstu: "Īla" sāk, kārtoju. Sajūta vāja. Proj.: izdot Epu 1 burtn. 12 romanc. Domas: par vēlu arī III dz. krāj., viņam būtu jādara tāds efekts kā "T. Nosk.", jābūt par pirmo liriķi un mākslenieku. I 20.4.8. Guļu vāji, nemiegu, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule un mācas, 10 1/2 °. Sapņi - Gaļa. Pasts: Kurcis, Onkuls, Cielēns, Sēja. Ejam uz lilij. Rakstu: kārtoju. Lasu: V. Egliša "Elēģijas". Viesi: kriev. pārīts - līdz 10 v., kriev. sola, ka drīz būšot korespond. vieta. Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: baidos, vai III būs efekts, nokavēts, 2 gadi atpakaļ būtu bijis jauns, tagad vajga stipri izstrādāt. Varbūt tomēr izdodas. II 21.4.8. Guļu vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule, vējš, WN, mācas. Sapņi - Zeļenko vēstuli atrakstījis. Pasts - Ejam uz lilij. Rakstu: 1 dz. kārtoju. Lasu "Pandaimonu", B. Di?. Viesi: kriev. Sajūta nogurusi. Proj.: I: puķes uz drupām, dabas glezn.: 1 krāj., 2 loksn. Domas: citādi jāstrādā: dzej. krāj. nevar uzreiz, bet cauru gadu. Tagad vecie jānobeidz, tad varēs strādāt pareizi. III 22.4.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule, vējš, 10 1/2 °. Sapņi - Kurcis. Pasts - Ejam uz Kasarati. Rakstu: Sējam, Simsonam, Vecozolam. Lasu: av. Viesi: kriev. Sajūta: nervoza, kā vakar no pārstrādāš. pie dzej. Proj.:. nodaļas: 7 dienas, naktis, sapņi, 7 krāsas, sāpes, prieki. Domas: ja nāku lielā literatūrā, tad daudz nopietnāk, dziļāk jāraksta, jāreprezentē sava tauta. Daudz vairāk jāprasa no sevis. IV 23.4.8. (vēlāk ierakst.) Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vidēji. Apmāc., 10°. Sapņi - Pasts: Herm[anis]. Ejam uz lilij, Rakstu 2 dz. Lasu Miķelsonu. Viesi: pārīts līdz 10. Sajūta nervoza. Proj.: lai In. sastāda man dz. krāj. kā J. J[ankavs]. Domas: jāpārdomā par savu dzīvi turpmāk vairāk un pamatīgāk. V 24.4.8. Vāji, modināts, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vāji, pulv. Līst vista dienu, 9 1/2 °. Sapņi: mazgāju no sūdiem; meitene dod dzert krējumu Mana mama un Doriņa. Pasts - Ejam uz Lugānu. Rakstu - Lasu Miķelsonu un t. dz. Sajūta vāja. Proj.: jaunu dz.: jūtelība, dzejn. jūta pārāk attīstīta: kaunība, skumjība, bezdarbība. Vajga savaldīt jūtas, kā Gēte, Hölderlin, Lenau lielāki, bet aizgāja postā, nebija savaldīšanās. VI 25.4.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Labi. Līst visu dienu, 9 1/2 °. Sapni: Berkenelē, zaļš, mājai stūris norauts, vai nebūs viena istaba mazāk, kamīns ierīkots. Eksāmenus liek. Pasts: Vecozols, Brālis, Рейжевск. Ejam uz Ruviglianu. Atvadības pie pārīša, sabučojam to labi. Rakstu: Zeltmatim, Gulbim; koresp. ??. ???. Lasu av. Sajūta nervoza; baramies dēļ runča. Proj. - Domas: "Īlā" piespiež zem savām domām, vada, bet beigās sajūt, kā slogu. I. saka: kam spiedi. Gribēju labu. Paši zinās. Nezina. Nāks ar laiku, nerauj bez laika; pārtrūks tavas saites ar tautu. Man vairāk jāizsaka tautas domas un tas, ko viņa gaida no manis. VII 26.4.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Guļ vāji. Līst, tad saule, 9 1/2 °. Sapņi - Pasts: av. Ejam uz lilij. D Aizbrauc pārīts. Atnāk kriev. Rakstu: kārtoju. Lasu av. Sajūta vāja. Proj.: 2 loksn. izdev. Brālim: 1. nodaļa no "T. M."; izlasīt dz. no "T. N.", mājām garām; saul. dz. 42 lp. Domas: nepratām izlietot materiāli lielo gadu. Jānāk pie naudas. Jāstrādā. I 27.4.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Guļ vidēji. Saule visu dienu, 9°-11°. Sapņi - Bārda man uz pleca uzsitot, es ņemot ļaunā. I. mierinot, ka labi domāts, dekadentu krāsās runājot, gaiši zaļš nozīmējot visu labu teikt par ko. Pasts: Hertels. Ejam uz lilij. Pie kriev. Rakstu "Īlu" un 1 dz. Lasu - Sajūta pārstrādāta. Proj.: "Īls" kā taut. drāma (latv. varons, kā "Nībelung.", "Kalevipoeg."), žēl ka "Īls" nevar būt dienas izrādē. Domas: dz. krāj. tagad atlikti, t. i., atlikti uz 2-3 gadiem, tad viss efekts zudis, jāizdod tagad; varbūt tomēr visus 3 reizē, vai asos un III kopā. Jāstrādā, tad ies. II 28.4.8. Vāji. I, uzmodina ar savu egoismu, m. 7, a. 8, bez v. Ņem pulveri. Apmāc. visu dienu, 9 1/2 °. Sapņi: mēs ar I. un Brāli laivā, es griežu atpakaļ, jo nākot vētra. Pasts: Biruta (precas), Simsons (līdzdarb.). Eju uz lilij. Uz Lugānu ar kriev. Rakstu 1 dz. Lasu av. Sajūta nogurusi, viss darbs zudis. Proj.: jādzīvo tikai sev, neko citiem. Domas: veselu mēnesi atlikt visus darbus. Nobeigt visu satiksmi. Nepadoties, bet veikt. III 29.4.8. Vāji, ar pulveri, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vidēji.~ Saule visu dienu, 10°-13°, Sapņi: Bēbelis. Sirmi mati. Pasts: Laura, R[esnā] Doriņa. Ejam uz lilij. Uz Lugānu ar kriev. no 2-8 p. p. Rakstu 1 dz. Lasu av. Sajūta ļoti vāja, uz raudāš., bet dod dūšu, ka apetīte lielāka. Proj. - Domas: turēt sevi rokās. IV 30.4.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, b. v. Vidēji. Saule visu dienu, 11 1/2 °-14°. Sapņi: runcis šūpojas. Pasts - Eju uz lilij. Uz Kasarati, kriev. še un pie viņas, grib pāriet uz Helveti. Rakstu 2 dz. Lasu av. Sajūta vāja, mierīgāk, nogurusi. Proj.: epigr. grāmatiņu. Domas: atpūsties, lai atkal varētu spēt. V 1.5.8. Vidēji, m. 7, a. 8, b. v. Vidēji. Saule visu dienu, 12°-15°. Sapņi - Pie Conca par pārdev. Pasts: Ozols (m. bilde), "Zalktis". Ejam uz lilij. Pie kriev., Helvetijā, atkal pie kriev., pakojas, iziet. Rakstu 1 dz. Lasu av. Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: jāiet staigāt. Citiem rakstniekiem nau ko teikt, nāk mans laiks. VI 2.5.8. Vidēji, m. 7, a. 8, b. v. Vidēji. Saule visu dienu, 12°-16°. Sapņi: Ēģiptes muižā, mazas, bet ļoti smukas istabas, balti laķētas ar puķēm, māc. muižu nevar redzēt, skuķes, uz Aleksaradr. brauc, skaista pilsēta. Pasts: maijā sveic Sēja un 17 cīriķieši. Rakstu: kārtoju. Kriev. pārkravājas uz Quisisana. Lasu avīz. Sajūta nogurosi. Proj.: asās dzej. uz subskripciju. Domas: jāiet staigāt, lai tiktu spirgts. VII 3.5.8. Vidēji, m, 7, a. 8, bez v., vaļēj. Logi. Vidēji. Saule visu dienu, 14°-16°. Sapņi - Pasts - Rakstu: vēst. Vecozolam, pārrakstu "Jaungadu". Kriev. taisa sev cepuri. Lasu av. Sajūta vairāk nogurusi. Proj.: "Jaungadu" asās dzej. Domas: jābeidz vēst., jāiet staigāt, lai tiktu pie "Īliņa". I 4.5.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Vidēji. Saule, mācas, 14°-16°. Sapņi - Mama, papus, sievas. Pasts: Lepskis, Kurcis. Uz lilij. Pie kriev., gatava cepure, ļoti skaista. Rakstu 2 dz., "Īlu", pārrakstu. Lasu av. Sajūta no rītus uztraukta. Proj. - Domas: Sāli patikt "Īliņš". II 5.5.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vāji, es spārdu, no 4 augšā. Saule, mācas, 14°-17°. Sapņi: smagi. Brūtes kleiti es lieku ar šlepi un gaišu. Pasts: av. no Lauras. Eju uz liiij. Kriev. ciemā. I. uz Lugānu, nopērk kleites un kreklu drēbi, pirmo spīdulīti ieraugu es. Rakstu: "Īlu" 23 r., pārrakstu. Lasu Xenien. Sajūta negulēta, Proj. - Domas: "Īlam" jābūt kapitālam darbam; visu viduvējo nost, dot tik vislabāko un skaistāko. III 6.5.8. Vāji, neguļu no 6, 1/2 8 a., bez v., mazgājos viss. Vidēji. Liels lietus, saule, 16°. Sapņi: Brezovsk., es rādu žagarus. Pasts: Biruta, Gulbis. Ejam pa lietu uz Ruviglianu. Nau pie kriev. Lasu av. Rakstu: Simsonam, Resnam. Sajūta vāja, līdz raudāš., briesmīgi pretīgi rakstīt. Proj. - Domas: neprotu rakstīt īsi, jāprot, citādi nomāks; jāsaņemas. IV 7.5.8. Vāji, pulveri 2, a. 1/2 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 17°. Sapņi - Pasts: Nīna, Brālis, no Birutas, "R[īgas] A[vīzes]" uzbrukums. Eju uz lilij. Nau pie kriev., uz Kasarati. Rakstu 1 1/2 dz., vēst. Resnam. Lasu av. Sajūta nogurusi. Proj.: 6 loksn, veci un jaun. dz. no I. sastādīti. Domas: nau kas par mani raksta draudzīgi, par mani "veselas leģendas", tad arī jāraksta par sevi: Reisebriefe und Memoiren. Jāstrādā vēl vairāk. V 8.5.8. Vāji, a. 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 15°-17°. Sapņi - Pasts: Рейжевск. Eju uz C. Grato. Pie kriev. no paša rīta. Rakstu 1/2 dz. Lasu av. Sajūta ļoti vāja. Proj. - Domas: tikt no vēst. vajā: rakstīt vairāk; jāsaņemas. VI 9.5.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vāji. Saule visu dienu, 15°-18°. Sapņi - Ved pirtī, kreklā ieiet zālē, kur ļaudis. Pasts - Ejam uz Lugānu. Nau pie kriev. Kārtoju "Īlu". Lasu av. Proj.: "U. un N." franciski. Domas: ļoti daudz darba pie "Īla", bailes; iznāks raibs, no dažādām mitoloģijām (vai viņu esences, t. i., mitoloģiju kopīgais, filozofija). II. Īls atved Artu, grieķu kultūru, uz ziemeļiem, tā pate kristība, nogrimst, kad strādn. zaudē, tad lielā barbarība un jauna meklēšana un Īlam atrašana. VII 10.5.8. Vāji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vāji. Saule visu dienu, 16°-18°. Sapņi: liela upe ar garu zaļu leju, satiekos un bučojos ar Dermani, viņš liels un resns. Ķeizaru, slims. Velns grib viņu raut, nebaidas no lupatu krustiņa. Pasts - Ejam uz lilij., smailo kalnu. Rakstu: Birutai. Lasu "Lit. E.". Proj. - Domas: par maz spēka visu veikt, pat vēst. nepaspēja, netieku pie staigāšanas. Jāsaņemas. I 11.5.8. Vāji, traucē dzērāji, tad peles, m. 1/2 8, bez v. Vāji. Saule visu dienu, 16°-18°. Sapni: man jābēg, nau pases. Veca māja jāpārdod. Pasts: Siliņš. Eju uz smailo kaln. Pie kriev., un viņa še. Rakstu 1 dz., 3 kartis. Lasu avīz. Sajūta: liels nogurums. Proj. - Domas: jātiek vaļā no vēst., jāsaņemas, tad ies. II 12.5.8. Vidēji, m. 6, a. 1/2 8, bez v., mazgāš. Vidēji. Saule visu dienu, 17°-19°, Pasts: Reiževsk. Sapņi - [Olandieši?] atnāk ciemā Kasaratē. Eju uz augš. ceļu. Kriev. aicina uz pilsētu, I. neiet. Rakstu 2 dz. Lasu avīz. Sajūta nogurusi. Proj.: Zaļā pils, itāliešu dzeja 2-3 Loksnes. Brālim iedot gatav. rokās, lai izdod. Domas: jānoliedz vēstules un jāiet staigāt, lai nāktu pie enerģijas. III 13.5.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vidēji. Saule, vakarā līst, 16°. Sapņi - Mierkalns locījies, Birutai melni saplēsti svārki. Pasts: Kurcis, Simsons. Eju uz augst. ceļu. Pie kriev. bez staigāš. Rakstu 1/2 dz. Lasu av., "Metriku". Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: nerakstīt, ļauns spriedums, likties uz formu izkopšanu, iegūt vairāk spēka priekš uzvaras. IV 14.5.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vidēji. Līst, 16°. Sapņi - Iet pa dubļiem, meklē Indriķa Alunāna namu. Pasts: Miķelsons. Eju uz lilij. uz Kasarati. Rakst.: 1/2 dz., K. Rei?[evskim]. Lasu av. Sajūta vāja. Sajūta: sevi pārvarēt, rakstīt īsas vēstules, tikt pie staigāš. un darba, nepadoties, veikt. V 15.5.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Ar pulveri. Apmācies, 16°. Sapņi - Pasts - Ejam uz Ruviglianu. Zobi sāp. Rakstu - Lasu Miķelsonu. Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: saņemties. VI 16.5.8. Vidēji, nemierīgi, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vidēji. Apmāc. un saule, 16°. Sapņi: "Pusideāl." izrāde, esot tukša zāle. Es neeju iekšā, saģērbies mēteli. Pasts: Hermans. Eju uz Lugānu. Zobi sāp. Aizsauc. pie kriev. vakarā. Rakstu vēst.: Nīnai, Zelt[matim], Simsonam. Lasu av. Sajūta: riebums pret darbu. Proj. - Domas: pēc nestrādāš, šodien tomēr uzrakstīju vēstules. Jāsaņemas. VII 17.5.8. Vāji, trauc., nemierīgs, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 17°. Sapņi: no kalna lejā, sajaukti. Pasts - Eju uz lej. ceļu. Zobi sāp, pie kriev. Rakstu Miķelsonam, 1/2 dz. Lasu av. Sajūta nogurdināta no dzej. Proj. - Domas: kritiķa doma, ka es arī tālāk neeju. Aiz ārēj. iemesliem nevar rādīt. Tos mēslus pārmācīt un uzvarēt. I 18.5.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 17°. Sapņi - Pasts - Eju uz augš. ceļu. Zobi sāp, pie kriev., ārsts, ka esot dilons, mums tad būs traucēj. Rakstu - Lasu avīz. Sajūta nogurd. no lasīš. Proj. - Domas: jāatpūšas un nopietni jāsteidz darbi, citādi būs atkal nelaikā. Jāsaņemas. II 19.5.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 17°. Sapņi - Pasts: Biruta ar dzejol. Eju uz ceļu. Uz Lugānu. Zobi sāp, pie kriev. Rakstu Reiž[evskim]. Lasu avīz. Sajūta vāja, jo neko nestrādāju. Proj. - Domas: jāsaņemas, jāsaņemas. III 20.5.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v., mazgāš. Vidēji. Saule visu dienu, 17°. Sapņi - Pasts - Ejam uz vidējo ceļu. Pie kriev., zobi sāp. Rakstu: kārtoju III. Lasu Ruskin. Sajūta vāja un nogurusi. Proj. - Domas: kad noguris, tad nevaru arī sīkos darbus; netieku pie staigāš. Jāsaņemas. IV 21.5.8. (otrā dienā rakstīts) Vidēji. Saule visu dienu, 18°. Sapņi - Pasts: Hart un [1 nesalasāms vārds]. Rakstu: Birutai. Lasu: Ruskin, Hart. Sajūta vāja. Proj. - Domas: saņemties. V 22.5.8. Vāji, mostos, m. 7, a. 1/2 8, vingr. Vidēji. Saule, lietus, apmāc., 18°. Sapņi - Pasts: Cielēns, Tantiņa, Sims[ons], Reiž[evskis]. Eju uz vid. ceļu. Pie kriev., drīz brauks. Rakstu 1 dz. Lasu: Hart, av. Sajūta vāja, nogurdinājos daudz lasot. Proj. - Domas: jāmācās pārvarēties, jātop lielam, lielas domas, darbību dzejā, nopietnību formā. Jāsaņemas. VI 23.5.8. Vāji, mostos 7, a. 1/2 8, vingr. Vāji. Pulver. Lietus visu dienu, vētra, 16°. Sapņi: nokāpis, kāpju augsti augšā, jo aizmirsis glāzi, jope ar diviem saiņiem. Ar Veserieni cepuri meklē, izmeklē dārgu, paliek. Pasts - Eju uz zem. ceļu. Lugānā. Pie kriev., rīt braukšot. Rakstu 1 dz., Resnam vēst. Lasu Hart. Sajūta vāja. Proj. - Domas: jāpārvaras; arī dzejoļu rakstīš. jāatliek; jādara, ko atzīst par vajdzīgu. Jāsaņemas. VII 24.5.8. Vāji, agri mostos, a. 1/2 8, v. Vidēji. Visu dienu līst, 16°. Sapņi - J. pie loga kokā iekāpis, es noceļu nost. Gaļa, olas, Arghillo pa sniegu. Pasts - Eju uz zem. ceļ. Pie kriev., aizbrauca, negāju vadīt. Rakstu Resnam vēstuli. Lasu - "Lit. Ech.". Sajūta vāja, negulēts. Prcj. - Domas: man atsev. stāvoklis jāizlieto, jānoraksta, varu arī stāvēt viens. Jāsaņemas, jāapsarga arvien sevi, nepadoties lektīrai, slinkums, jāsaņemas. I 25.5.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Visu dienu saule, 14°. Sapņi - Sunels ar vijolītēm. Pasts: Biruta, Vecozols. Eju uz vidēj. ceļu. Uz Kasarati. Vakarā ejam uz Viganello. Rakstu ats. rindiņas. Lasu av. Sajūta: atpūšos no vēst. Proj. - Domas: jaunu tikumību pretī kristīgai mīlestībai, kura ir verdzība. Skaidri loģiski un tad dzejiski. II 26.5.8. Vidēji, m. 7, a. 8, v. Vidēji. Saule visu dienu, 14°. Sapņi - Pasts: av. Eju uz augst. ceļu. Liels durhs. Māga sāp. Rakstu - Lasu av. Iepazīstamies ar Sartenu. Sajūta: nogurdināta no lasīš. Proj. - Domas: cik ļoti daudz citi rakstījuši, vajga saņemties un to arī spēt. III 27.5.8. Vidēji, m. 7, a. 8, v. Vidēji. Saule visu dienu, vējš, 15°. Sapņi - Siliņš. Pasts: Miķelsons. Eju uz vid. c. Māga, durhs, galva sāp. Rakstu 4 kartis. Lasu av., Hart. Sajūta vāja, izskatos slikti. Domas: palieku iepakaļ citiem, kaut arī nau labāki, bet populāri. Jālaiž raksti klajā, kas paliks neizdots, paliks mūžam. Jāstrādā. IV 28.5.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule, māc., līst, vējš, 14°. Sapņi - Zālīš., Balodi, Dori. Pasts: Rei?evskis, "Stari". Eju uz vid. c. Durhs. Laikam saaukst. Galva sāp. Rakstu 3 kartis. Lasu av., Hart. Sajūta vāja, ka netieku uz augšu. Proj. - Domas: jāgādā, ka tieku pie darba. Neļauties nospiesties un izmantoties. Strādāt vairāk. V 29.5.8. Vidēji, m. 7, a. 8, v. Vidēji. Līst visu dienu, 14°. Sapņi - Pierē krunkas, mamai baltu zīdu rāda. Prof. Gimings. pasts: Biruta, Rei?[evskis]. Ejam uz Ruviglianu. Rakstu: pārrakstu. Lasu av. Sajūta nogurusi, no lietus laika, Proj. - Domas: jānogrūž vecie darbi, kad arī nenāk nauda. Jāsaņemas. VI 30.5.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vāji. Līst visu dienu, 13 1/2 °. Sapņi - Pasts: Herm[anis], Biruta, Rei?evskis. Ejam uz Lugānu. Rakstu vēst. Brālim un Herm[anim]. Lasu av. Sajūta nogurusi, no laika, esot ]auna kritika p. "U. un N." "R[īgas] Av[īzē]". Proj. - Domas: jānobeidz darbi, arī neizstrādātie, lai tiek pie lielā darba. VII 31.5.8. Vidēji, m. 7,- a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule visu dienu, 14°-15°. Sapni: zīmēju veci un jaunu, Dore traucē, nepabeigšu, bet apmierinos: ir jau pabeigts. Ņēma nost gaļu vecis. Kr. [1 nesalasāms vārds]. Pasts: Neibergs. Ejam uz chiesu, vidēj. c. Rakstu vēst. B[irutai], piezīm. Lasu "Tor und Tod". Sajūta vāja. Proj.: dzej. krāj. ne loģiskas nodaļas, bet fragmentu rāmi, kā gleznas, kā epus "Īliada". Domas: vai man būs atrasta jaunā māksla; loģiski iznāk labi. I 1.6.8. Vidēji, traucē kārtnieki, m. 7, a. 8, bez v. (runājam). Vidēji. Saule visu dienu, taisas pērkons, 15°. Sapņi - Pasts: av. Ejam uz drupu ceļ. Rakstu J. J[ankavam] vēst. Lasu Kassner, Schelly. Sajūta gurdena. Proj. - Domas: noteikt sev, kas todien jādara, un tad to izpildīt. Izdomāt cauri savu "jauno mākslu" un par to rakstīt. Jāstāv sakarā ar jauno ētiku. Izvest cauri un būs man uzvara. II 2.6.8. Vidēji, traucē, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 15°-18°. Sapņi: mazgājos. Ans. Gulbis. Pasts: Cielēns, Biruta. Ejam uz Lugānu. Rakstu J. J[ankavam] vēst. Lasu av. Sajūta gurdena. Pfo j. - Domas: mēsli, kā L. Andrejevs, tiek uz priekšu. Kad būtu spēka rakstīt arī prozu, vismaz par liter. pie mums. To vajga iegūt. III 3.6.8. Vidēji, traucē, m. 1/2 7, a. 1/2 8, mazg., ving. Vidēji. Saule visu dienu, 16°-20°. Sapņi - Pasts: Resnais. Ejam uz chiesu. Rakstu S. dz. 2 p. Raksta. Lasu av. Sajūta: negulēts. Proj. - Domas: jāiet staigāt pēc S. dz. Jāierīko kārtīga dzīve, pēc sistēmas. Audzēt spēkus, atmiņu, māc, valodas. Vajga lielos darbus, "Īlu", dz. kr., drāmas, romānu u. c, veikt. IV 4.6.8. Vidēji, m. 1/2 7, a. 1/2 8, mazg., ving. Vidēji. Saule visu dienu, vētra, 17 1/2 °-20°. Sapņi: J. As. gribot studēt, pa 12 gad. beidzis. Atbildu. Es var. Papus. Pasts: Sēja, Kurcis. Ejam uz chiesu. Rakstu S. dz. 2 p. Raksta. Lasu av. Sajūta: maz varu strādāt, nespēju Ciel[ēnam] vēst, uzrakstīt. Proj.: itāliski manu jaun. ētiku un filozofiju. Domas: jāpāriet uz vācu vai itāl. liter., latv. apēdīs grāmattirgotāji. Jārīkojas pretī. Jāsaņem spēki. V 5.6.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, v. Vidēji. Saule visu dienu, 18°-20°. Sapni: 9 vēst. rakstu. Pasts - Eju uz drup. ceļu. Uz Lugānu, nāk krams. Rakstu 1 dz., S. dz. 1 dz. Lasu av. . Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: L. Andrejevs var visu! seksual., pret partiju, japāņu karu, bet partija piekrīt. Gorkijam nē. Proza jāraksta. Jāuzstājas pret bezprincipu (Klaustiņa raksts "R[īgas] A[vīzē]" un partija). Jāpārlaiž mēsli. Jātop veselam un stipram. VI 6.6.8. Vāji, vēlu ēsts, gaļa, m. 7, a. 1/2 8, v. Vāji, pulv. Saule, lietus, 18°-20°. Sapņi: pa logu skatos: tik augsts kalns, ka reibst. Pasts: Zeltiņš. Eju uz drup. c., aizmirstu atslēgu, eju atpakaļ. Krams. Kleisti. Rakstu 1 dz., S. dz., vēst. Cielēnam. Lasu: Goethe "Ital. Reise". Sajūta: negulēts. Proj. - Domas: daudz rakstīt ceļoj., kā Goethe. Vairāk skaistuma nekā domas. Nedomāt, ka ir izeja liter. atmešanā, bet vienmēr ticēt un dzīties pēc mērķa. VII 7.6.8. Vāji, mostos, zirņi, m. 4, tad 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Lietus, pēc apmāc., 15°. Sapņi: runcis ielec no jumta man klēpi. Kāpjam lejā pa trepēm. I. šķiņķi nogriež. Pasts - Ejam uz Suviglianu. Krams. Rakstu vēst. Gulbim, Kurcim. Lasu - Sajūta vāja, līdz raudāš. Proj.: S. dz., I dzej. izdot legāli. Memuārus ik dien. Domas: mans laiks darīt iespaidu uz sabiedrību beigts; tagad tik kluss darbs priekš nākotnes vai sevis, V. Raube, ilgi arī Goethe. Jāgatavojas uz to. Atmiņa. Zinātnes Beigās būs uzvara. I 8.6.8. Vāji, pulv., m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Lietus visu dienu, 15°. Sapņi - Pasts - Eju uz chiesu. Krams, uz Kasarati. Rakstu - Lasu av. Sajūta: tāpat. Proj. - Domas: pāriet uz romāniem, uz lielo tautu literatūru, nevar izturēt mazumā. Šartens strādā 6 stundas, es tik 2. Jāstrādā vairāk, jāsaņemas. II 9.6.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vāji, ar pulv. Saule visu dienu, 16°. Sapņi: papus, resns, bučoju, strīdos ar Līziņu: tikpat mans nams, kā tavs, eju savā istabā, slēģis cieti, Brinkmaniete sveicin. Pasts: Ciel[ēns], Reiževskis. Ejam uz Lugānu. Rakstu vēst. _ Lasu av. Sajūta nogurdināta. Praj. - Domas: nevar izdot Kop. darbus, par maz agrāku. Jāraksta vairāk public. un prozas romāni, biogrāfija, jāsaņemas. III 10.6.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 16°. Sapņi - Balta šalle ar koraļļiem, karš, metamies uz vēdera, lai lodes skrej pāri. Pasts - Eju vid. ceļ. Visu dienu miegs nāk. Rakstu 1 dz. Lasu av. Sajūta: līdz izmisumam šaubas par sevi; neatzīšana. 1. vairāk atzīst, man otrā loma pret I., Resno, Asaru, Jansonu. Vajga vairāk spēka, lai vairāk izteiktu. Domas: jāstrādā vairāk, jāsaņemas. IV 11.6.8. Vidēji, m. 1/2 8, a. 8, bez v. Vidēji. Saule, 16°. Sapņi: Slobodskā, Kalniņš. Kāpju, braucu prom, saģērbos, čemodānu nes krievs, vēlu, lamāju. Papus apēda maizi, nau kur gulēt. Pasts: Siliņa brošūra, Brālis. Eju uz vid. ceļu. Miegs nāk. Rakstu S. dz. 1 dz., korespond. Lasu av. Sajūta vāja, bet labāka. Domas: jāpāriet uz citām literatūrām, vai uz veikalu Amerikā. Jānogrūž vecais, jāsaņemas sparībā. V 12.6.8. Vāji, nemiegu, odi, m. 1/2 , a. 8, bez v. Vāji, odi. Saule, 17°, mācas. Sapņi - Pasts - Eju uz vid. ceļu. Šūj. Rakstu: norakstu. Lasu av. Sajūta nogurusi. Domas; jāatmet arī iesāktie darbi, nau piekrišanas, nau vajdzīgi. Sevis dēļ jāpabeidz. Visādā ziņā jāsaņemas. VI 13.6.8. Vidēji, m: 7, a. 1/2 8, ving., mazg. Vidēji. Saule, 17°. Sapņi: melnā uzvalkā, nakti logi cieti, bet bikses spīd un ar sveķiem no rītus (atnāk nauda no Ciel[ēna]). Pasts: Ciel[ēns], 40 fr. Eju uz drup. cel. Uz Lugānu, man kurpes pirktas, bet uz Brinkman. nevar iet ar tupelēm. Rakstu 1 S. dz., norakstu. Lasu av. Sajūta vāja. Domas: refleksijas, ko pārrakstu, paliek bez izlietošanas, materiālus nevar nogrūst bez sekretāra. Jāsaņemas, jāsaņemas. VII 14.6.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez ving. Vidēji. Saule, 17°, mācas. Sapņi - Pasts - Eju pašu pagalmā. Māga, 2 durhi, švakums. Rakstu 1 dz. S. dz. un 1 dz., 2 kartis. Lasu "Bovary". Sajūta vāja, negribu strādāt. Domas: sistēma neļauj talantā tikt uz augšu, nau iespējams visus spēkus izmantot; arī demokrat. nepalīdz daudz. Mūsu revol. varēja uzvarēt. Napol[eons] un lielie vīri prata izvēlēt spēkus. Nap.: cilvēki tik egoisti; nē, arī reizē ideālisti. Momenti pareizi jānoķer. Mazie grib paēst, negrib streikot, ideālisti būt. Maz tā prieciņa jau tā. Un tad: visi to ideālismu izlietojuši jaunai valdībai. Domas: jāraksta romāns, jāsaņemas. I 15.6.8. Vidēji, līdz 1, trumpotāji, m. 1/2 8, uz pastu. Vidēji. Saule, lietus, pērkons, 18°. Sapņi: es uz nāvi notiesāts. Pasts: "Cour. Europ.". Uz zaļo pili. Strādā, nepatikā ar saimnieku, [nesalasāms teksts itāļu valodā]. Rakstu - Lasu "Lit. Ech.". Sajūta nogurusi. Domas: pārvar reakcija, kur es likšos, novecosies vēlāks protests, kā Fitgeram Hexe. Jaunas paaudzes lasīs savus. Jāiet līdzi laikam. Jāsaņemas. Jaunā ētika, jauna dzeja. II 16.6.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vidēji. Saule, liels lietus, 19°. Sapņi: Skalbe ielika puķi manā glāzē. Saimnieks gribēja spēlēt vijoli, bet nespēlēja. Pasts: mama. Uz Lugānu. Galva sāp, saimn. uzteic, pieliek 10 fr. par mēnesi. Rakstu - Lasu av. Sajūta ļoti vāja. Domas: "Īls" neiznāk, tas pats, arī raksturos. Vairāk jāstrādā, jāsaņemas. III 17.6.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Vidēji. Lietus, saule, 18°. Sapņi: eju pa sniegu, Līziņa. Tumši vaļņi, Jansons, velku baltu audekla apģērbu, kam būšot pilsoniski drēbes gabali, tam Jauni. Pārvilcis balto, novelku veco un apvelku balto. Sanāca daudzi un izēda ēdienu. Olgu iesauc Vec. Asars esot uz kruķiem un melnas brilles. Pasts: Ciel[ēns]. Uz Suviglianu. Pieņēmu korteli "Stella d' oro". Rakstu - Lasu av. Proj.: dzejniek. dien. grāmata. Liels dz. krāj., 15 loksn., 125 kap. Domas: negribas nemaz strādāt. Jāsaņemas. IV 18.6.8. Vāji, traucē kārtnieki, m. 7, a. 8, bez v. Vāji, visu, nakti neguļ. Saule visu dienu, 18°. Sapņi - Suņi uzkrīt, automobilis, iedomājas, ka gaļa veca, grib pat ņemt, es to pašu ēdu garšīgi. Pasts: Siliņš. Uz vid. ceļu. Rakstu 1/2 dz., norakstu S. dz. Lasu - Sajūta līdz raud., ka netiekam pie skaidrības korteļa dēļ. Proj. - Domas: es nevaru sevi rokā turēt, nevaru norunāt ar saimnieku. Enerģija atkal jāvingrina, arī atmiņa. Jāsaņemas. V 19.6.8. Vāji, kārtnieki, m. 7, a. 8, bez v. Vāji. Lietus, 18°. Sapņi: I. met boccia un māca. [1 nesalasāms vārds] villa dod gaļu un dos. Pasts - Uz Suviglianu. Uz Kasarati. Rakstu 1/2 dz., pārrakst. Lasu "N. Z.". Sajūta vāja. Negribas dzīvot. Proj.: lai izdod Ладыжников. Domas: jānoraksta vecais, lai varētu saņemt jaunu saturu Man jāved tālāk soc-s. No manis gaida. Jāsaņemas. VI 20.6.8. Vidēji, traucē, m. 7, a. 8, bez v. Vāji. Lietus, tad saule, 18°. Sapņi: braucu, meklēju biļetei. Colombo ar gaļu, knutschen puķes. Pasts: Plātesa bērnu grām. Uz Suviglianu. Rakstu 55 pant. bērn. gr. Lasu av. Sajūta vāja. Proj. - Domas: jāiedrošinājas beigt darbi pa pāra gadiem, lai vēlāk nāk maizes pelnīšana. Jāsaņemas. VII 21.6.8. Vāji, trauc., m. 7, a. 8, vingr. Vidēji. Saule, 18°. Sapņi - Papus rauj naglu sienā, smeju, grib bučot, kliedzot uztrūkstas. pasts: Vecozols. Uz chiesu, zaļo pili. Rakstu: 3 epigr. Lasu "Budistu katķisms". Šarteni atsūta pupas. Sajūta vāja, ka nestrādāts. Proj. - Domas: nau jādomā vienmēr, ka vāja sajūta, ka ļauni iet, tas dara atpakaļ iespaidu. Nebēdāt, bet strādāt un neskatīties apkārt. Jātic tam spēkam, kas ir, un tas jāizlieto pilnīgi. Nau jātop atkarīgam no citu sprieduma. Visu dari pats. I 22.6.8.1 Vidēji, trauc., m. 7, a. 8, bez v. Vidēji. Saule, 17°. Sapņi: Plūdons. Man uz rokas liels melns vilnas kažoks, eju lasītavā, redzu, ka flinte man, baidos, ietinu to kažokā. Pasts: Ekters. Uz Kasarati. Māga, ne Šarteni, bet Karolīna. Rakstu 1 bērn. gr. Lasu av. Sajūta vāja. Mazenieki grūž uz I. pusi. Proj. - Domas; aiz gļēvulības ļaujos izmantoties. Pakliedzu, pakūkoju, tad viss pa vecam. Jātop reiz par cilvēku. Jātura sevi rokās. Tagadējo paaudzi saprast var, bet nenicināt nevar. Ne tam vajga brīvības. Viņi pēc pazaudēt. Kaujas jūt vajadzību pēc maigām jūtām un dzejas. Man jāsaņemas, jādomā sevi jautru un stipru. II 23.6.8. Vidēji, trauc., m. 7, a. 8, bez v. Vidēji. Saule, 16°. Sapņi: I. sagaida balti ģērbtas meitas, es eju kalnā smiedams, ka skrien. Man Lība dod no papus medu. Stāvu dubļos (kājas sala). Pasts - Uz Lugānu. Šartens ciemā, aicina viņu korteli ņemt, neeju līdzi apskatīt. Rakstu - Lasu av. Sajūta: izmisusi. Proj.: par nāvi. Domas: tikai žēlojos, nedaru neko pretī. Ne skaisti, bet darīt labāk. Citādi jāmirst. Nāve un šķiršanās, aiziešana vientulībā. Vai es spēju saņemties? Man jāizšķiras, jāsaņemas. III 24.6.8. Vāji, ar pulv., m. 7, a. 8, bez v. Vidēji. Saule visu dienu, 16°. Sapņi - Pasts - Uz Suviglianu. Atteic Šarteniem korteli, jo esot krievi visi anarķisti. Rakstu: 1 dz., Ciel[ēnam], 1 dz. bēr. gr. Lasu av. Sajūta: raudu. Proj.: par šķirš. Domas: jānobeidz darbi. Jāatpūšas. No noguruma ļauns prāts. Lielais dzeju krāj. jāizdod arī bez naudas. Tad būs miers strādāt tālāk. Līdz rudenim jābūt gatavam. Jāsaņemas. Jāpārdomā par sevi. Vajga varēt. IV 25.6.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, ving. Vidēji. Saule, 17°-20°, mācas. Sapņi - Pasta freilene dod bulkas un kriev. kapeikas. Pasts: Herm[anis], "Rīgas Av[īze]" uzbrūk. Uz Ruviglianu, sark. Millers piedāvā korteli. Rakstu: S. dz., 1 dz. bērn. gr. Lasu av. Sajūta vāja. Proj.: S. dz. par drāmu. Domas: uzbrūk Resnais kopā ar "R[īgas] A[vīzi]", tādēļ neraksta. Man jāsaņemas uz cīņu, un nekas nau gatavs. Kalend. ierocis un stipra dūša. V 26.6.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8., vin. Vidēji. Saule visu dienu, 18°-20°. Sapņi - Sievas. Pasts: Biruta, Cielēns, Klingeri. Uz Ruviglianu. Uz Kasarati, māga. Lasu av. Rakstu: S. dz., 2 b. gr. Sajūta labāka, bet vāja. Proj. - Domas: nāk cīņa ar Resno un visu partiju, jāsaņemas. V 27.6.8. Vidēji, m. 7, a. 8, bez v. Vidēji. Saule, 18°-20°. Sapņi: skolā, lai laiž man 3 stund. pastrādāt, panākšu. Grib iet matus griest. Pasts - Uz Ruviglianu. Uz Lugānu, māga. Lasu av. Rakstu: b. gr. Sajūta vāja. Proj.: S. dz. dramatizēt, "Ģ. Vilks" uzvest. Domas: ietikt Eiropā, tad vaļā no visām bažām, un negatīv. satiksmi ar mājām. Tad arī uzvara. VII 28.6.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, vin. Vidēji. Saule, 18°-20°. Sapņi. Pasts - Pagalmā - Lasu av. Acis sāp abiem. Rakstu: b. gr. 40 rind. Sajūta nogurusi. Proj.: izdot dien. grām. Domas: ieskatīt par pārvaldošu, runāt vienmēr līdzi, neatzīties par uzvarētu, tad arī uzvarēšu. I 29.6.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vāji (vīns dzerts). Saule, 19°-20°. Sapņi: vedu vai jāju zirgā, ir I., garš tilts. Pasts: Biruta. Pagalmā. Māga. Lasu av. Rakstu: b. gr. 50 r. Sajūta nogurusi. Proj. - Domas: naivitāte labāka par ģenialitāti, lielāks iespaids, visu ļaunu sedz, labu redz. Man otrādi. Vajga lielākas apzinības, nolieto spēku, agrs vecums. Jātop veselam, tad var visu: daudz jāraksta, nekad neatkāpties no arēnas. Tad var uzvarēt. II 30.6.8. Vidēji, m. 7, a. 1/2 8, bez v. Vidēji. Saule, 19°-20°. Sapņi: pliki vīri ar uguns pagalēm, es bēgu pa trepēm augšā. Izrauj savu kociņu. Pasts - Uz Lugānu. Māga. No [1 nesalasāms vārds] nopērkam par 9 fr. kurpes. Ar Milleru runājam. Lasu av. Rakstu: b. gr. 30 r. Sajūta ļoti nogurusi. Pesim[istisku?] dara lielu [2 nesalasāmi vārdi]. Proj. - Domas: personisku dzīvi nobeigt ar laulību vai citādi un tad īstu dzīvi priekš citiem. Veselam jātop, lai uzvarētu. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1909 DIENASGRĀMATA 19.1.9. Strādniekos vēl ir iespējama īstā drāma, kā Šekspīram, kuras dibinājas uz elementārām, fiziskām jūtām un kaislībām. Inteliģencē un buržuāzijā kaislību vietu ieņem jau aprēķins, galvenā jūta mantkārība, mēraukla visiem labums, pat nauda. Kamēr elementārā dzīvē vēl emocijas, strauji uznākošas iedomas, iegribas jeb kaislības, neapziņa. Trešā dzīve - ideologiem, ideālistiem, altruistiem, pamata jūta: domas, nesavtīgas jūtas, objektīvas domas, ārpus savas personas. Arī elem. jūtas apspiestas no aprēķina, bet ne uz sava, bet citu labuma un beigās pat ne uz labuma, bet "lietu par sevi", "lietas viņas dēļ". Zuderm[anis] tēlo līdzās visam social. drām. strādn., salīdzinot ar citām šķirām: Hinter und Vorderhaus. Gorkijs vienu daļu nemantīgo: baskājiešu, bet drāmā pāriet uz mazpilsoņiem un inteliģenci. Strādn. drāmas arī tur nau, kur strādn. ir sevis dēļ un ar sevi vien salīdzināts. (23286/31) 22.1.9. Kvantitāte top par kvalitāti, šī pāreja ir tas dzīves noslēpums. Dzīvotāju biezums (Dichtigkeit) ir līdzi arī īpašība kultūrā, citādai jābūt dzīvei, lai pārtiktu, citāda kultūra un tad arī māksla. Katrs cilvēks par sevi neapdāvināts, masa dod pat jaunas idejas, visādā ziņā ir ar lieluma, cienības, sajūsmības garu (filistrs bez sajūsmības). Masā parādās tāds gars, kāds ir ģēnijā, masai uz īsu laiku, ģēnijā ilgi, masai maz diferencēts, vienkāršais spēks, ģēnijam smalks un daudzpusīgs, bet masai pārvarība, un kad arī ātri atslābst, tomēr vienmēr pamats, kas nezūd, ģēnijs mirst tik uz laiku, un cilvēks ir mūžīgs. (23286/39) 23.2.9. Atkārtošanās un paralēlisms drāmā estētiski patīkami tādēļ, ka bioloģiski attaisnojami, jo paralēlisms ir tikai dzīves ritmā un atkārtošanās attēlojums estētikā. (23286/30) 25.2.9. Vecā un jaunā drāma Vecā drāma līdz pat Šilleram līdz. Starpība laikam lielākā ir pretspēlē; varonim vecajā drāmā jācīnās pret intrigām, kuras kā tādas top vestas no nedaudzām personām. Jaunajā drāmā varonim pretspēlē ne vairs intrigas, bet [1 nesalasāms vārds] apstākļi, kas ir ļoti daudzu personu un ļoti liela laika iznākums, sakoncentrēts spēks. Intrigas nau šķiru intereses, intriganti nau šķiru reprezentanti. Apstākļi un viņu reprezentanti stāv vistuvākā sakarā ar šķirām. Personības nobālst pret šķiru pārmērīgo spēku, varonis ir tas, kurš nepadodas šķiras iespaidam, vai sava paša šķiras, vai pretojās, kur tad viņš top nests no savas šķiras morāles. (23286/30) 1.4.9.                                                              1902. Vec. reālisms aprakstošs, ja daudz apsūdzošs; rāda lielas bēdas un pagrimš. izskaidro, ka tās nāk no ražošanas kārtības, bet tas ir viss. Viņš atzina pārvarīgus spēkus dabā un apstākļos, apvidū. Tie rāda visu, arī psihiku, arī mīlestību, tikai dzīvniecisku, tikai vārgu protestu. Bet arī protests tikai atzīst dabas spēku, priv. apstākļus, saimniecisko kārtību. Cilvēks kā persona arī viņam nau nekas, garam netiek ierādīta nekāda loma. Jaunā māksla un arī politika atkal top aktīva, atzīst gan pasīvos apstākļus un dabas darbību, bet zina arī, ka tos var vērst gars. * Klaustiņš laikam agrāk mani mīlējis, bet viņam ir bijis par grūtu nest šo mīlestību, kura tik daudz prasa. Viņš tad beigās redzējis, ka manis mīlestība un sajūsmība nau sasniegusi kāroto mērķi. Sajūsmu cīņa ir zaudējusi, lielākā daļa ir no manis atkritusi un atzīst cīņu par gluži zaudētu, kamēr es ar mazāko daļu spītīgi palieku pie sava, ka jācīnās tomēr tālāk, ne pārtraukta cīņa. Tad viņš līdz citiem atpūtās un miera kārē ienīda mani, un, kā patiesāks un jūtīgāks cilvēks, viņš savu ienaidu klaji izteica, kamēr citi to slēpj un saucas pat par draugiem. Viņš līdz ar buržuāziju gāja atpakaļ uz vecajiem labajiem laikiem, kviešu laiku, pirmās spirgtās tautības, kur bij vienprātība un cīņa, kura tik nenogurdinoša gandrīz kā mocīja, un miers. (23286/117) Iekš manis nau tā, kas ir visos. Par mani varētu teikt, kas sacīts par Šilleri: "hinter ihm ein nebelloser Schein lag, was uns alle bändigt" (cf. Ruskin, Shelley). Tas ir trūkums, bet vai to nevar piedot? Es caur to nevienam nekaitu, kā tikai sev, jo mani neatzīst par savu neviens laiks, ne katrs, es esmu svešs kā visas retas jūtas. Bet kad es nevienam savas jūtas neuzspiežu, kādēļ mani tādēļ nīst? Es neesmu svēts un nepārmetu citiem nesvētumu. Es neatzīstu savu darbu par labāko, tikai par citādu, es nosodu un nespriežu. Kait man arī šis trūkums, tādēļ ka laupa man varbūt daudz baudu, kuras jums ir un kuras es nesaprotu kā baudas. Ja ar savu dzeju esmu darījis iespaidu uz jūsu gribu. viņu locījis, darījis viņai nepatikšanas un sāpes, tad es neesmu tās jūsu sāpes gribējis, bet cilvēces un tautas mērķu saprašanu, kuru dēļ taču arī jūs ziedojat savu mieru un patiku. Man tik tas varbūt nākas vieglāk nekā jums, jo man baudas nau jāziedo. Un varbūt vieglāk ziedot dzīvību nekā baudas. Man ir citas sāpes un varbūt lielākas par jūsējām, es par tām gribu ciest klusu, ja viņas izlaužas, tad netīšu un piedodat to. Es zinu un jūtu, ka ir man draugi, nezināmi, kuri man visu piedod un pieskaita pat par nopelnu. Bet arī jums citiem nau ko uzstāties pret mani, jo nekad es neesmu nekā gribējis priekš sevis, tikai visu priekš cilvēces. Cik esmu ņēmis priekš sevis, ir bijis tik spēku uzturēšanai un attīstīšanai, pat attīstīšanu esmu sapratis tikai caur darbu priekš visiem, priekš idejas. (23286/118) 12.5.9. Mana dzeja tēlo vairāk cilvēku lielās attiecības pret pasauli un sevi nekā cilvēkus pašus. Viņa cilvēku attēlojumus ņem kā materiālu, no kura taisa slēdzienus. Attēlotājs reālisms viņai ir tikai ierocis lielākiem mērķiem. Sociālismu identificē ar reālismu nedomātāji - kritiķi, ar šablonas un ikdienības prātu. Piesien sociālismu pie pārdzīvotas dzejas formas, kura der tik faktu krāšanai, empīrikai un dedukcijai. Bez rakstura un bez sava sprieduma ļaudis tomēr tai pašā reizē savieno sociālismu arī ar dekadenci un turpat arī apkaro dekadenci. Pret šādiem neloģiskumiem viņi neatduras, jo nekur viņus nevada lietu loģika, bet šablona. Un instinktīvi viņi jūt, ka šablona ir viņu reālisms un dekadence, un veikala sociālisms. Eglīts nekad nau zinājis, ko viņš grib, tik runājis to, ko runā krievi, bet ko tie grib, viņš arī nau zinājis. (23286/170) 12.8.9. Bija laiks, kad māksla un literatūra bij par apsmieklu tapušas, - 1894. g. Tagad tās atkal apsmieklis. Tagad tādēļ, ka tikušas par baudu līdzekli. Un ka tādēļ no viņām atrāvušies talanti. Toreiz talanti atrāvās, jo apnika sentimentalitāte, taut. romantisms, cf. Otto Ernst. Kultūrā jāieved māksla kā sastāvdaļa dzīvei. (23286/36) 27.8.9. Kad nau pasaules manai taisnībai, tad tāda jārada mākslā. Tur rodas cilvēki, kas mani saprot un dod man taisnību. Tā ir bēgšana no īstas dzīves, bet ja man taisnība, tad varbūt viņa nāk vēlāk. Varbūt man taisnība nākotnē. Tad viņa nāks. Bet tad arī es pats palīdzu viņai nākt. Tad arī tā nau bēgšana vien no dzīves, bet jaunas dzīves radīšana. (23286/84) 30.8.9. Kas nemīl lielu un labu cilvēku, tas pats sevi dara mazu un ļaunu, kaut ari tāds nebūtu bijis. (23286/3i) 31.8.9. Cilvēks cilvēkam darīt laipnu spēj tikai nāvē, tur tikai aizmirst visus sīkumus un redz viens otrā cilvēku. Vai dzīve tik nespēcīga? (23286/38) 6.9.9. Kas deva A[spazijai?] pārsvaru tagad? Laiks lēnāks ticis. Pastāvīgi rakstīja noveles p[ublicistiskā?] garā. Rakstīja publicistiku. Mīlīgas dzejas ar drusku p[ublicistisku?] nokrāsu. Tuvāk stāv publikai. Arī romantika, fantastika ir parastāka. Nau klasicisma. Reālistiska. Kas man jādara? Neminēt varonību, necelt to par ideālu. Rakstīt novelas. Publicistiku. Tuvāk stāties publikai, lai katrs saprot. Reālistiski rakstīt. Fabrikas rūkoņa. Ikdienas problēmi d r ā m ā. Arī fantastiskās drāmās Šeksp[īrs]. K a i s l ī b a. (23286/83) 7.9.9. Arī Markss atkrita no reālās partijas. Engelss gan vēlāk samierinājās, bet Engelss nau Markss. Fr. Mērings pārmet Marksam, ka viņš nespēj saprast ne reālo partiju, ne Lassālu, un tagadējai partijai ir interese atzīt, ka viņai taisnība pretī Marksam. Marksa vēstules nāca visas Mēringa rokās un izdotas ļoti nepilnīgi; Zorge pats saka, ka izvēlējies tik svarīgākās, protams, pēc sava ieskata. Varbūt iznīcinātas, kas runā pret tagadējo partiju. Ja tā, tad Marksam būtu tikai tāpat gājis kā Kristum. * Sociālisma ideja mana pirmā mīlestība, viņa man top neuzticīga, ne es viņai. Man skaidrais Markss ir vairāk. (23286/171) 12.10.9. Lielo garu draudzība ar mazajiem ir tikai dzejas kompromiss ar prozu. Te tik redzama arī lielo garu atkarība no zemes un ikdienas. Te nau nekā pacildinoša. Vislabākais vēl tas, ka lielie gari rāda, ka viņi nau lepni un ka lūko velti pacelt pie sevis savu apkārtni. Viņiem tā ir briesmīga mācība par neiespējamo, un ja daudz, tad līdz ar to pierādījums par viņu lielumu, ja viņi par to vēl ir šaubījušies, jo viņi ilgi šaubās, pat visu mūžu. Tādā draudzībā ir tikai traģika: cēlais caur to pats sevi posta, ka ir cēls. Jo visa un pēdējā traģikas sakne ir šī: cēlais saposta sevi taisni caur cēlumu. Un tomēr viņš nevar citādi, viņam jābūt cēlam, lai mazs graudiņš tomēr paliktu no visa miljona izšķiestas sēklas. Dabas izšķērdība ar visu cēlu un visu sēklu, tā ir traģika. (23286/40) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1910 DIENASGRĀMATA 19.1.10. rakstīts. Manā jaunībā bij ļaudis naivāki. Es pats arī. 20 gad. brīnējos, ka Akm. te melni, te dzelt. mati. Un tomēr es biju pilsētnieks, students, progresīvs. Kā citi! In. naivitātes vēl tagad daudz. Pasaku muļķi nau fantāzija, bet reāli cilvēki, Januta u.t.l. nebij idioti. Vispār gara līmens bij zemāks. Es 40 g. vecs runāju tagad ar 20 g. vecu kā sev līdzīgu, ar mani toreiz tā nebūtu darījuši veči, es nebūtu to prasījis. Tagad visp. līmens augstāks, indivīdu ievērojamu mazāk. Kāda būs paaudze, kura jau 17-18 g. līdzi darbojās revolūcijā? Ļoti agra un pilna dzīve, vai nenogurdinās? Es sāku tik 8 g. mācīties un 17 beidzu ģimnāziju; tagad sāls 5-6 g., beidz 20 g. (23286/250) 15.2.10. Apstākļi tā sagadījās, ka man vajadzēja visvairāk darboties legāli, bet es neesmu tas, kas legālu darbību atzinis par vienīgo. * Es negribu nožēlot, ka šāds sirsnīgs atzinums nenāca agrāk, es tikai ar prieku klausu laika saucienam, un kad mani nesauc, tad es strādāju priekš tās pašas lietas klusībā to darbu, ko es varu un ko es atzīstu par lietderīgu. Un es esmu pārliecināts, ka proletariāta cīņā nezudis neviena pūles un darbs no miljonu miljoniem un arī ne manas klusības darbi. Mūsu lieta ir arī tik plaša un visaptveroša, ka viņa var lietot savā laikā katru viņai ziedotu darbu arī tad, kad darītājs tik pats atzina darba lietderību. Es nestāvēšu dusmojot nomaļus, bet es arī nekad neatteikšos no sava atzinuma par labu dienas šablonai, kura kā katra šablona ir vienpusīga un novēršās no pamata principa, kurš ir tik plašs kā pats dzīves process. (23286/251) 10.3.10. Mans lielākais spēks ir mans garīgais drošums; katru domu izdomāt līdz galam, nebaidoties no slēdzieniem un viņu sekām. Mīlas un laulības jautājums tiks tā izšķirts, ka atrod savienojumu pretējām prasībām: vienderībai kā augstākai laulības formai un brīvai mīlai kā plašai iespaidu uzņemšanai un došanai. Savienojums būs tas, ka dzimumu satiksme pate tiks no fiziskas par psihisku, brīva mīla par brīvu draudzību. Tāda brīva draudzība nebūs pretī vienderībai; vienderība pate grib 2 mērķus: indivīda garīgo, psihisko augšanu un sugas turpināšanos un pacelšanos. Abi šie mērķi turklāt ir reizē egoistiski un altruistiski, jo psihiski attīstīts indivīds vajadzīgs sabiedrībai, un sugas pacelšana vajadzīga indivīdam kā viņa paša vienīgā pastāvēšana, nemirstība. Šos abus mērķus var savienot, bet arī šķirt, tā ka vieni individ. nododas vienam, otri otram mērķim. Bet var arī savienot, jo sugai nevajadzēs daudz jaunu indivīdu, nemirs velti tik daudzi; dzimumu satiksme notiks retāk, viņai nepiemitīs tik lielā mērā zemums un kustoniskums. Viss tas būs izvedams, kad maigums varēs attīstīties, kad nebūs kaitīgs, kad nevajadzēs ne atgainīties, ne uzbrukt. Tas būs tik pēc lielās sociālās cīņas izšķiršanas. Tagad vēl vajga cīnītāju un kareiviska gara. Vismaz jābūt savienojuma smalkumam un spēkam. (23286/265) 18.3.10. Kā atoms mūsu dienās sadalījās daļiņās, kā tauta sašķēlās šķirās, tā arī citiem nedalāmiem slēdzieniem jāsadalās: nau vienkāršais jēdziens ne mīlestība, ne prāts, ne jūtas. Matemātisks, muzikālisks, tehnisks, veikalniecisks, dzejisks, prāts, katrs savs. Mūziķi, matemātiķi sevišķi prasa speciālu prātu; ļoti daudz tehnikas, nau laika aptvert citas dzīves parādības, - viņi bieži savādnieki, Bēth[ovens], Melngailis, rupji, maz izglītoti. Dzeja pate prasa lielāku dažādību un vispusību. (23286/266) 20.7.10. Kā skaistumu rast? Uzlūkot visu esošo kā pagājušu. (23286/269) 5.9.10. Katrs grib būt vienīgais. Neviens neredz otra. Tas ir jāzin. Nau jāalojas, ka tie, kas sakās visus žēlojam, arī tiešām sevi aizmirstu un redzētu otru. Sieviete sakās žēlotāja un visa piedevēja. Viņa tāda ir tik tad, kad tas viņai tīk, ne otram. Viņa tāda ir savā laikā, bet arī tad viņas loma tik stipri pastrīpota, ka žēl pieņemt viņas žēlastību. Tam vajga būt jau gluži pie gala, kas šo žēlastību pieņem; tas laikam iežēlojas par žēlotāju, kurai citādi nebūtu kur likt savu žēlastību. (23286/270) 4.10.10. Materiālistisks domāš. veids ieaudzināts un laikam jau iedzimis. Tā Marx. Bet jau priekš sistēmā ieviešanas tas eksistē, tā domā Napoleons, tā Cēzars. Tas redz cauri, tāds Šmitus. Te priekš viņa nau nekādu principu, idejas starpības, ja daudz, tad Asp[azij]as progresivitāte. Konkurence arī nau, jo Š[mits] nau ne rakstnieks, ne atklāt. darbenieks, tikai mazas nomalīšu, palīga zinātnes piekopējs, ne patstāvīgs viszinātājs. Marx varēja atzīt lielos: Gēti, Freiligrātu. A[spazijas] nozīme nau kādā sīkumiņā, nav lokatīvā, ne gerundijā, ne gramatikā, ne pareizrakstībā, bet daiļrakstībā. "Jaun. str." pēc jaunlatv. lielākā, ja neskaita pēd. laiku, nau domājama bez A[spazijas]. Ko "jaun. str." sludināja priekš literatūras teorētiski, to A[spazija] izveda dzīvē liter. tēlos. Tikai politika nekad nau bijusi un nebūs viņas daļa. Bet pils. kultūra bez viņas nau domājama. Viņa devusi visaugstāko kultūras vērtību, un te nāk kāds burtu grabinātājs, gramatikas mandarīns un ortogrāfijas boncis no Ķīnas nomales un teic, lai kultūra, kur kultūra, bet burti nau pareizi. Par to viņam uzšūs uz cepures gala goda kņopi latv. bizmanis - mandarīņi. "Saul[ains] stūr[ītis]" nāca kā maigs mierinātājs negantā laikā, saule un mīļa roka, tik maiga, to spēj tik sieviete, visa tauta uzelpoja brīvi, kaut uz acumirkli. Visi bija pārsteigti no mīļa saules stariņa, tik kurmis: nav riktīgi. * Gadu desmitus darbojusies un redzējusi, ka viņas darbs kultūru padzinis uz priekšu; gadu desmitus cietusi un nu, kur laiks priecāties, nāk kāds kājas pameslis, kurš, istabu slaukot, uzcelts uz galda un nu pārmāca un pamāca. (23286/273) 6.10.10. Kopums ir vairāk nekā viņa daļu summa. Šīs vecās patiesības apgāzums tādēļ iespējams, ka kopuma vairākums nau materiāls kā daļas, bet garīgs. Viņš ir sakopojuma kārtībā un daļu saskaņā. Viņš ir tas, kas ģēnijs masā, kas poēzija ikdienā, kas prāts sabiedrībā. * Baltijas vācietība zaudē visu, ja viņa zaudē zvērisko egoismu, un aprobežotību. Šīs mantas viņai jāaizstāv visciešāk, un instinktīvi viņa to vienmēr darījusi. Kamēr viņa būs dzīvības spējīga, viņa būs konservatīva, liberālisms viņā ir jau iziršanas process, citur visur tas ir progress un augšana. (23286/268) 7.10.10. Byrons nau pārvarēts ne no kāda dievticnieka, ne no Carlyla. Viņš vēl tagad ir lielākais protests pret pastāvošo kārtību. Viņu pārvarēs tik viņa paša prometiskais dzimums, proletariāts, kad uzvarēs un iznīcinās veco kārtību. Un ko buržuji sauc par Byrona pārvarēšanu arī nau nekas cits kā B[airona] ideālu izpildīšana, t.i., Byrona augstākā piepildīšanās. Man vienmēr bijis jācieš aiz kauna par mūsu t. dz. vājo sentimentalitāti. Duburs nu pat priekšzīmīgs dramatiķis! pat mācījis drāmas rakstīt. Jubilejas runas kūso vairāk pāri par glāzi nekā alus. Daudz tas nekait, kad tik no šīm putām nenoreibst. (23286/227) Nepietiek ar to, ka ir apdāvinājums, ne ar to, ka viņu izkopj; vajga prast un gribēt radīt viņam darba lauku un iespēju darboties. Un tas līdz šim laikam vēl nau nekas cits, kā prast un gribēt taisīt naudu. Kas nu īsts veikalnieks, netiks par īstu mākslenieku. Bet otra patiesība, kas ir īsts veikalnieks, arī netiks par īstu mākslenieku. Tātad mūsu dienās nau laika priekš īsta mākslenieka. Māksleniekā vispirmā īpašība top arī vispirms iznīcināta - viņa dvēseles smalkums. Kas neiznīcina pats sevi, top vai nu veikalnieks - Andrej[evs], Anuncio, Hauptm[anis] -, vai nonīkst, nogriežas uz visādām citām pusēm - Tolst[ojs], Gork[ijs] -, un labos apstākļos netop pilnīgi: Gēte izsīcis, Šekspīrs - agri mirst. Dzejnieks rada, viņš nevar citādi, tāpat kā jautrais dzied, kā bēdīgais nopūšas aiz iekšējas vajadzības, bez iepriekš apdomāta nolūka. (23286/267) 14.10.10. Mani laika biedri gandrīz visi palikuši atpakaļ, arī apdāvinātākie. Tomēr ne vienādā mērā, reizēm neapdāvinātākie gājuši uz priekšu. Pēc dāvanām apspriest cilvēka tāļāko gaitu nevar. Viena mēraukla man likusies vispareizākā: darbošanās. Ne dabisks naskums, jo naskie var arī nestrādāt, vai arī izklaidēties. Pierādījums laikam tas, ka vingrinot aug locekļi, arī smadzenes. Laikam pat vienas daļas smadzeņu vingrināšana attīsta līdz zināmam mēram visas smadzenes: ja arī šauri speciālisti, vingrodami smadzenes, var sekot laikam. Piem., Resnais apd., strādā garīgi partijā, P[auls] D[auge] neapd., strādā p-ā un seko literatūrai. Jans[ons] mazāk, - iet līdzi, Lepskis nemaz, A[leksandrs] D[auge], Šmidts - atpakaļ gājuši. Tātad var ar dzejošanu vien, bet pilnīgi tikai, kad seko dienu notikumiem, zinātnēm, un pats meklē un rada. (23286/264) 20.10.10. "Cilvēka vienotājs un veidotājs", ko teicis A[ndrejs] Up[īts], ir prātīgākais vārds, kas par mani teikts. Māksla un dzeja tik mans ierocis uz to mērķi. Mākslai ir savi likumi iekš sevis pašas, bet viņai [nav] sava mērķa iekš sevis, - tas ir ārpus viņas. Pārprot, ka likums un mērķis ir viens un tas pats, un izteikts ar L'art potur l'art. Mērķim jābūt ārpus mākslas, kā ārpus katras lietas, arī ārpus cilvēka. Tā tikai māksla un cilvēks saistās kopā ar pasauli un pastāv. Kam mērķis iekš sevis, tas drīz nīkst; viņu tura zināmu laiku, arī bez viņa gribas un apziņas, pasaule, kura tomēr no viņiem sūc sev mazu labumu. Visas lietas ir ar mērķi, tikai visai cilvēcei, un visai ārpus zemes pasaulei mēs nezinām mērķi, tādēļ priekš mums visu mērķis ir cilvēce. Jo laikam cilvēcei un zemei līdz ar viņu ir mērķis ārpus zemes, bet mēs to nezinām un tādēļ priekš mums paliek augstākais reālais jēdziens cilvēce. Un ja kāds domājas zinām ireālus mērķus cilvēcei, tad tie neder atsevišķam indivīdam, tos var pildīt tikai cilvēce savā visumā. (23286/263) 22.10.10. Nesaudzīgs pret sevi un citiem meklētājs, kas ne sevi, ne savu vietu nau atradis. Atradējs top saudzīgs pret citiem, viņš nau vairs pārcilvēks, bet skaita sevi par gudro, par izlīdzinātāju, par Kristu. Tad ir vēl pakāpe, kad top saudzīgs arī pret sevi, tad ieskaita arī sevi par cilvēku vien, pat ne par pārcilvēku, ne izlīdzinātāju vispār, ne pārāku par citiem, un tad var saudzēt arī sevi, kad mēraukla ir vienāda visiem. Lielākā daļa nesasniedz ne augstāko, pat ne zemāko no šīm pakāpēm, viņa pat nemeklē. Augstākā pakāpe ir pārliecināts s.d. pasauls uzskats, tā ir garīga vienlīdzība, arī pēdējā demokrātija un piepildīšanās. (23286/262) 3.12.10. Sadalīt drāmu ne pēc cēlieniem, bet pēc ainām. Drāmas attīstībai nau jāparādās mehāniskos nodalījumos, bet ainu iekšējā sakarā. Tas ir līdzīgs Š[ekspīr]am. Jaunais ir tas, ka lielāka vielas iekšējā koncentrācija, lai nebūtu par daudz ainu maiņas, kas laika ziņā kaitē un, galvenais, intresi novērš un sadala uz ēpiskiem iespaidiem. Koncentrācija līdzinās jauno drāmu frančiem tikai bez pārākas iežņaugšanas, šablonas un nogurdināšanas caur vienmuļīgo vienas pašas dekorācijas atkārtošanos. Intresi caur glezniecisko elementu vajga gan uzturēt, bet nedrīkst otrejādi nogurdināt caur pārpūlēšanos ar raibumiem. Vairākas ainas pirmiem cēlieniem (1. vienu, 2. divas), 3. viena, 4. vairākas, 5. viena. Tātad apmēram 7. ainas. (23286/253) 8.12.10. Gētes kopotie darbi savā milzumā nau nekas cits kā liela zagļa bedre, viņš pats zagto mantu slēpējs. Viņa lielākais nopelns, ka viņš prata ierīkot rakstniecības kantori, rakst[niecīb]as lielrūpniecību, kā Skribs, Dimā. Pats čakls uzrakstītājs, diengrāmatnieks, tātad mazs domātājs, jo tādam nau laika vienmēr rakstīt. * Gadiem cauri no manis visu uzņemt, pat pret gribu tapt mācītai, bet būt par Ekermani vai pabalstīt mani centienos atrast sev Ekermani, to nē. Uzņemt, cik atmiņa ries un tad no atminas to uzrakstīt, kā savu. Savu šauro dabu paplašināt tikai līdz robežām, ne pāri tām. Bet nopelnu visu ņemt sev. Pat biogrāfijā neizteikt neviena pateicības vai atzinības vārda. Izdzēst savu nesēju. Neattēlots un neizlietots visā pilnībā paliek nesējs un iniciators. Kas par to? Tas ir mazais egoisms. * Jābeidz ātrāk; jāmeklē Ekermans, lai glābtu vēl paliekas, jo cik ilgi tad tecēs avots. (23286/260) 17.12.10. Л[ев] Т[олстой] neapzinīgs mākslenieks. Liek sekot tikai notikumiem; māceklim jādomā, ka tie ir noskatītas dzīves notikumi, un tā viņš tiek pavedināts uz neiespējamu tehniku, kura noliedz notikumu konstrukciju. Bet T[olstojs] pats domājis izdomātus notikumus, kurus jau izdomājot ir konstruējis. Tiem, protams, jāseko, kurp viņi ved, bet tie var vest tikai uz konstrukcijas izpildīšanu. T[olstojs] ar mākslas tehn. jautājumiem nau nekad nodarbojies, vēlāk tikai reliģiozas lietas cilājis, bet viņš neapzinīgi, instinktīvi strādājis kā mākslenieks. Protams, tas izdodas tikai līdz zināmam mēram, un tā viņš arī nau ticis par lielu mākslenieku. (23286/258) 24.12.10. Pirmos liktens sitienus viegli panest un aizmirst, tik kad viņi sakrājušies pa neskaitāmiem simtiem un kad viņus vairs nevar visus atminēt, tad viņi top neaizmirstami un nepanesami. Ka viņi tad arī top izlīdzināti, tā nasta caur to netop vieglāka. Tad tik var krīze glābt, pilnīga pasaules uzskata pārmaiņa. Jāizšķiras priekš pilnīgas pasauls nicināšanas un aktivitātes vai atdošanās un pasivitātes, vai pašnāvības. Tas laiks ir ap dzīves vidu vai drusku tam pāri, skatoties pēc tā, cik daudz kurš lietojis dzīvi. (140225) 29.12.10. Šekspīrs ir tagad jau kultūru atturošs spēks. Ar savu lielo personu, lielo poēziju viņš apsedz un attaisno savu drāmu satura zemo kultūras stāvokli, ne vien viņa liriku; bet arī traģēdijas jēdzienu vēl tagad liek par neatvairāmu paraugu. Bet traģēdijas jēdzienam vajadzēja būt izaugušam līdz ar izaugušo kultūru. Šekspīra traģēdija dibinājas uz kaislībām kā dzinuļiem. Bet Š[ekspīra] kaislības ir skaidri kustoniskas, un citu dzinuļu uz drām. darbību viņam nau. Mums tagad jāatzīst, ka traģēdija gan nevar būt bez dzinuļiem, bet ka dzinuļiem nau jābūt kustoņu kaislībām vien. Kultūras dzīve jo tālāk, jo vairāk pārvērtusi cilvēka kustonisko dabu, un darbības dzinuļi tagad nebūt nau vairs tikai kustoņu kaislības, bet sabiedriski un ētiski motīvi, ideāli un pienākumi, prāta slēdzieni, un šie jaunie dzinuļi bieži top arī par kaislībām, bet tad par ētiskām kaislībām, un tad arī viņas vairs nesauc par kaislībām, bet par fanātismu, ideālismu, aplamībām, idée fixe, vienpusībām, ārprātībām vai par ģenialitāti. Franču klasiķi Kornels un Rasins stāv kulturāli augstāk, tikai poētiski zemāk. Viņu varoņi tiek traģikā dzīti ne no kust, kaislībām, bet no goda un pienākuma, kārtas un šķiras jūtām un uzskatiem. Tādēļ tik daudz monologu, sausu pārspriedumu par pienākumu konfliktiem; franču varoņi rezonē, kur Š[ekspīra] darbojas, lamājas, uztraucas, gavilē. Fr. konflikti ir garīgi, t. i., kultureli, un top izcīnīti indivīdos garīgiem līdzekļiem: domām, šaubām, nožēlošanā. Tas nerunā tā uz jūtām, jo klausītāji uzņem mākslu ar jūtām vispirms un tādēļ, liekas garlaicīgs, jo klausītājiem jāpārvērš uzņemtās domas par jūtām; tas prasa garīgas pūles, to klausītāji negrib, tas ir garlaicīgi. Bet ja tikai fr-i būtu bijuši lielāki liriķi, būtu pārvērtuši domu konfliktus jūtu konfliktos, būtu tik dziļi paši iedomājušies problēmas, kamēr atrastu viņu jūtu stīgas, vai būtu vismaz uzsvēruši vairāk pienākumu jūtu pusi (jo neviens ideāls nav bez jūtām), tad arī viņu drāmas būtu noturējušās līdzi Š[ekspīrā] drāmām. Viņi jauno kultūru gan saprata, bet maz, vairāk ārišķi. Un arī to, ko saprata, viņi nespēja dzejā pilnīgi attēlot. Ne viņu jaunais traģēdijas jēdziens bija nepareizs, bet viņi paši bij par vājiem dzejniekiem. Te ir piemērs par indivīda iespaidu uz lieliem gadsimteņu laikmetiem visā cilvēces kultūrā. Lesings, pēc Gēte un romantiķi, pa daļai padodamies patriotiskām jūtām, lai atsvabinātu vācu dzeju no fr-u iespaida, pa daļai arī neaptverdami jauno traģēdijas jēdzienu, dibinātu uz ētiku, ne uz kuston. kaislībām, kas bija jo vieglāk, ka fr-i faktiski formas ziņā spēra soli atpakaļ uz drāmas sašaurināšanu pēc pārprastas grieķu autoritātes, apkaroja franču kulturālo drāmu principā, atzina tikai mazā daļā: pilsoniskā drāmā, un ar savu autoritāti, kura tapa atkal pabalstīta no fr., t.i., Napoleona politiskas krišanas, uzvarēja franču jauno drāmu, atspieda kulturālo domu atpakaļ uz 1 1/2 gadsimteņiem. Palika vēl tikai fr. būves tehnika, kura visvairāk caur fr. pils. drāmu pārgāja caur Šilleri ("Kab[ale] u[nd] L[iebe]") uz reālismu un Ibsenu. Mēģinājumi pretoties Š[ekspīra] iespaidiem no Bairona, Grillparcera, kurš to iedrošinājās balstīdamies uz Lope de Vega un Tolstoja, kurš atkal slēpās aiz vēl lielākas autoritātes - Krista. Hebeļa teoriju lasīt. Sīkumos uzrādīt piemērus Š[ekspīr]ā. Nau neviena varoņa ar ētiskiem dzinuļiem. Otello, Lear - dibinājas un turas traģika uz viņu lielo muļķību, prāta apmulsinājumu caur kuston. kaislību. Mums vairs grūti saprotami raksturi, kā man, piem., katra pārāka muļķība, piem., Ķencis ar savu lūgšanu. Otello un Lear turas tikai savas sajūtu un ietērpas pozīcijas dēļ. Tomēr Šilleri izrāda vairāk, kaut gan mazāk poēzijas, bet toties ētiski motīvi. (23286/254-257) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1911 DIENASGRĀMATA 18.1.11. Biruta ne vārda nesaka par "T. k. n.", bet tūliņ sūdzas, ko tad lai raksta, grib saplēst savu vēstuli. Tātad šāds iespaids pretī parastai pasaulei. (124738/1) 5.2.11. Lasot Nötpel. März 26.1911. Katrs no citas partijas ir muļķis tādēļ vien, ka pieder pie citas partijas. Tas ir pretstats visasākā veidā. Otra partija nesaprot pašu dzīves pamatu, uz kura stāv pirmā; atzīt viņas saprašanu nozīmē atzīt sava pamata neesamību. * Nepareiza citēšana; to vārdu, kas top apkarots, citē it kā aizstāvamu. * Var arī pareizi citēt, bet aizrādīt tik uz dažām vietām; lasītājs nelasa to, kas pret viņa interesi. * Dara neiespējamu atbildēt turpat un tad nosauc par gļēvu, ka neatbild. * [1 nesalasāms vārds] aizvien laba. * Labākais ierocis: otrais grib apgāzt tavas intereses pastāvēšanu. * Neienīst mūs, bet tik fantāzijas ainu no mums raksta. * Apvainojumus sakrāt un uzrādīt. Arī kopraks. (22750/2) 6.2.11. (Ant.) Dzejnieks tikai ar smalkiem tieviem diedziņiem saistās pie reālās dzīves, jo dārgāki viņam ir šie smalkumi. (124738/2) 24.2.11. Garīgi radošā, t.i., fantāzijas darbība ir visgrūtākā, bet arī visstiprākā no visām. Smadzeņu kustība līdzīga rādija atomu kustībai, liekas gluži neizbeidzami tik stipra. Un galu galā viņa ir atomu sašķelšanās daļās un iznicināšana. Vai garīga darbība ir kas cits, kā stipra neizbeidzama izdošanās un miršana? Atoms sadalās un izplūst telpā un domātājs cilvēcē. Lūk, sakne katrai kūtrībai, negribas mirt, kā vecā Vainovskiene teica, kad grasījās viņai zobu raut. * Saka, es esot saucējs un modinātājs, tas esot mans uzdevums. Var būt. Es tikai to neapzinos un laikam tādēļ, ka pats sevi jūtu tik no iekšas, kamēr citi mani apsver no āras stāvokļa, pēc iespaida, kas nāk no manis. Es jūtu tikai, ka manī laužas ar visu varu izplesties uz āru. Lai sauc mani par saucēju, bet tiem būs taisnība tikai tad, kad tie paši atsauksies. * Kā neatlaisties? Mehāniski: darbs, kārtība iekustina ik dien no jauna. Darīt to, kas vieglāk padodas. Tā darbojas daba: tur spiež, kur atrod vismazāko pretestību. (22750/2a) 6.5.11. Jaunā traģika: indivīds nau vainīgs, ne ārēji, ne iekšēji, nedz noziedzies, nedz nesaskaņa iekš sevis. Tiek lausts no liktens, no laika. Uzvar tik viņa ideja, bet arī ne tagad, tik nākotnē. Pats aiziet bojā, arī ideja neuzvar, tāla nākotne gandarīs. Tāla man mīlas drāma, aiziet postā, katram taisnība, nebauda, bet tik cīnās, nākotnē citi no tā iesāks un baudīs. (22752/3) 10.5.11. H. Kutter "D[er] Unmittelbare". Mēs esam lielāki par mūsu domām. Domas nau atkarīgas no mums; ar patstāvīgu dzīvi. Mums nau jāliekas no viņām kalpināties. Mums jāiekaro sev pašiem atzinību, ne savām idejām. Bet vai domas netop patstāvīgas būtnes, t. i., kustīgas kā bērni, kas arī mazāki par mums. [Dzīve ir - mīlēt. Dzīve ir spēlēt. Ja mīkla pārvēršama rotaļā, tā pati ir atbilde uz visiem jautājumiem. Vienīgi domas, ārpus dzīves stāvošas, rada mīklas. Mīklas, nopietnībā sastingušas spēles baigā izteiksme. Dzīve rodas tur, kur personība top par priekšmetu un domu pavēlnieci. Ne daudz mākslu, bet vienīgo - palikt uzticīgam sev pašam. Ne došanās tālumā, bet jau dotā radošā izveidošana. Ne pagātnes un nākotnes sapņi, bet mūžīgais tagadnes mirkļu pārdzīvojums. Nekādas starpniecības, bet tiešumu.] Bet bez zināma ceļa un mērķa nevar arī sev palikt uzticīgs. (22750/5) 23.5.11. Kritiķi, arī Antons un J. H. pārāk ātri spriež no maz un nesaprastiem vārdiem. Darbu datumus nezin. J. H. Pirmie dzejoji neveikli - man šķiet labākie. Gribas moments jā, - bet es pats bez gribas. Pretrunu nau kā lirikā - ir, bet izdzēstas vai netop rādītas. Dinamiskie simboli nau reti, bet pārvaldošie. Neievērots liriskais, didaktisk. un satīrisk. elements. (22750/6) 27.5.11. Indivīds vienmēr pesimistisks, jo viņš neapzinīgi jūt, ka ies bojā un paliks tikai cilvēce. Optimistiski tikai aprobežotie. No pat vēstures gala indivīds jutis savu iznīcību un gribējis to labot, visas reliģijas ir tādi mēģinājumi. Lielākais un dziļākais ir indiešu mierinājums par daudzkārtējo dzimšanu un miršanu, kurš top pacelts lielāks domās, daudzkārtējo dzimšanu saprotot par attīstību uz pilnību. * Budisma kļūda (aiz gribas dabūt ērtākus cīņas apstākļus, tātad aiz kūtrības), ka viņš atzinis visas iepriekš pastāvošās ticības par vēl esošām. Viņš tik tagadnei un nākotnei uzkrāva pārāk lielu pagātnes nastu, padarīdams mākslīgu dzīvi par mirušu. Otrs nepareizības ekstrēms ir pagātni gluži aizmirst un atmest, tā ir bezkultūrība un mantas atmešana, tā darīja viduslaikos, bet viņiem vajdzēja rinascimento veco izrakt ar pūlēm. Pareizais ir zināt pagātni, izprast to pilnīgi, mācīties no tās, bet nedarīt to dzīvu un nevalkāt sev līdzi. Pagātni uzglabāt, iebalzamēt, herbarizēt, bet nolikt nomalis, kur nau ceļā; tad varēs nākotne augt. To pašu kļūdu pārņem teoloģija un iznāk liela plaša neizšķirība, kurā pazūd lielā ideja aiz dažādiem mērķiem. Vajga asas domas. (22750/7) 29.5.11. Skūpsts ir apliecība un solījums. * Sieviete cenšas ne pēc sava: grib būt līdzstrādniece vīrieša darbā, nevis viņa papildinātāja dzīvē. Zin tik savu dzimuma dzīvi. Arī libidai ir sava psiholoģija, kas jākopj. (22750/8) 2.6.11. "Rom. un Jul." tā briesmīgā padotība zem citu, vecāko vaļas Mēs gandrīz vairs neredzam tur mīlas drāmu, bet vecāko varas traģēdiju; nevaram saprast un priecāties. * Viņu sekošana laikam nau laika saprašana, bet piemērošanās un padošanās. Viņi nezin laika garu, bet tik laika modi. (22752/4) 3.6.11. "R. un J." Nau mīlestības attīstības, nau viena un otra atsevišķas mīlas jūtas. Tikai viņu abu cīņa dēļ savas mīlas pret ārieni. Abi ir tiešām pilnīgi viens varons. Mums tāda vienība vairs nebūtu iespējama; mums mīla nau tik vienkārša vairs, ka pietiek, kad konstatē faktu ar nedaudziem aizrādījumiem. Mīla tagad arī diferencēta: abi dzimumi mīl savādi, katrs indivīds mīl savādi, un šīs savādības mēs gribam redzēt. Mums liekas, ka "R. un J." kad nau savādības, nau arī personības; tur mīla tikai tipiska; kaislība savā skaidrā veidā, neatkarīga no individ. starpībām. Mums te gandrīz nau drāmas, jo nau attīstības, nau darbības un cīņas, jo nau aktīva pretstata, tik pasīva. Arī jaunai tipiskai mīlas drāmai jārāda mīlas attīstība. Rosenmontag. Tā vajga arī man. (22752/4) 5.6.11. Rakstīt drāmas pirms prozā, tad pārvest pantos, kā "Ifigeniju", ir tas pats, kā zīmēt pirms kartonus, tad tos kolorēt, kā Rafaels vai Cornelius. Paliek nomaņa kā no mākslota, konstruēta. Šillers, īsts dramatiķis, tā nekad nau rakstījis. Šekspīrs pratis izšķirt, kur der labāk proza, kur dzeja, un tā tad lietojis. "Egmontā" nau poētisk. proza, bet nedabiska, labāk būtu dzeja. (22752/5) [Pēc 5. jūnija] Es stāvu paaudzē, kura pārsniedz par 2 laikiem un ieiet trešā. Šinī paaudzē es nedzīvoju, tā man pretīga. Es nodibinājies jaun. str. laikā, nu pārdzīvoju un pārciešu pārkrievoto ļaužu laiku pie mums. Mans laiks nāks atkal 3. paaudzē. Tā gāja vecajam Gētem, viņš nederēja brīvības karu, vēlās romantikas laikā, kur arī bij garīgs jukums, vecā sadalīšana un jauna neatrašana; gļēvība, lielība, seksuālisms, nodevība. Viņa laiks nāca daudz vēlāk un iesniedzas šodien Eiropā. (22752/6) 27.7.11. No manis iziet divi virzieni - partijas retoriskais un romantikas simboliskais. Bet viņi top naidīgi brāļi. * Saulē nokaitis mūrs vakarā izstaro siltumu, bet pats akmens nejūtas silts, roku pieliekot. Jūt siltumu tikai gaisā, zināmā attālumā un vēl vairāk caurumos mūrā, kuros var roku ielikt. Tātad akmens atdod siltumu gaisam. Gaiss nevada to arī tāli un pats arī nesajaucas viegli ar tālāko auksto gaisu. Kad istabā logs stāvējis vaļā arī visu nakti, tomēr ir uzkrītoši liela starpība starp gaisa svaigumu istabā, pie paša loga un āras gaisu. Vienas pēdas vai 1/2 pēdas platumā gaiss nau sajaucies ar apkārtējo. Un tomēr ir caurvējš bijis jūtams istabā, ko mana no saaukstēšanās. Kā izskaidrojams? * Cik maz cilvēkiem ir ideju! Gadiem, pat mūžiem cauri mēs piepaturam kādas domas, jūtas, slēdzienus, kuras pat nau nemaz svarīgas, kuru eksistenci agrākos gados mēs pat aizmirstam, kuras bieži atrodam it kā ko jaunu. Tā izskaidrojas arī cilvēku un šķiru atpakaļ palikšana, ja tāda ir. * "Īla" I daļa. I-III. Beidzās ar reliģijas vajadzības izbeigšanos, ar dieva miršanu. * Vielai vara pār ideju. Idejas tikai var viņā ielikt iekšā. Kad iziet no idejas un grib dabūt viņai miesu - vielu, tad jāņem dažādas vielas, lai izbēgtu no vienas vielas varas un piemērotu. Bet dažādas vielas kopojums ir neorganisks, un neorganiskums ir pretējs mākslas darbam. Kur izeja? Maza viela, katastrofa vien (Sofokls, Rasins, Šekspīrs nē.). Tad epus, nau tik strikti organisks. * Marx kā viela Zukun. Lasīt "Kapitālu". Nāk. Valsts kā ilgu fantāzija, ēnu luga. (22752/7 un 8) 5.8.11. Karalis nē, bet karals gan zinās, ka ģenetīvs ir karals. Jau tauta runā suns, ne sunis. Mums jau jāliek valoda šablonā. Tik jālūko, ka netop pārsvešināta, vāciska vai krieviskota. Sevī pašā lai attīstās, līdzi ar laika garu. [1 nesalasāms vārds] ir šablonizēta, neattīstās un stāv ceļā garīgai attīstībai. Ražoš. attīstība pārveido arī valodu, bet kultūras gaita var valodu paātrināt vai palēnināt. Kā ražošanu gribam padarīt no sevis atkarīgu ne pēc dabas likuma, tā arī valodu grozīt pēc sava prāta. (22750/9) 11.8.11. "Herm[anns]schlacht" raksturisks dokuments par vācu barbarību. Tā Kleists iedomājas cīņu pret Napoleonu ar zemāko liekulību un asinskārību. Aiz lēnprātības franc. ir labi. (22750/10) 18.8.11. Var smieties par to, kas ir nopietns. Caur to nepazemina, bet paaugstina. Nopietnais un smagais top vieglis un pacelts. Smiekli rāda, ka smejamais ir rokā saņemts, arī garīgi aptverts. Smiekli ir gara uzvaras zīme pār matēriju. Smieklis uzvarētājs. (22750/11) 25.8.11. Visas jūtas un sakari ir pārejoši. Ir pēc dabas draudzīgi un naidīgi raksturi, bet arī tos loka egoisms. Arī psihiskā dzīvē vajga visu ņemt kā fizisko parādību mainu, vajga visu, kas gudrs, lietot sev par labu, par draudzību priecāties, bet zināt, ka viņa pate būtībā ir pārejoša un ar viņu nevar rēķināties uz ilgiem laikiem. Zinātne nedod vietas pesimismam, kurš indiv. dzīvi dara smagu un sagrauž. [Pārejoši?] ari laikmeta vēsturiskie likumi un idejas līdz ar pašiem laikmetiem, kaut gan tanīs metos īsti likumi un idejas. Paliekošs tikai cilvēces spēks, savā metā, un laikmetu un likumu secība un savstarpējs sakars. Bet jaušama šī spēka organiskā augšana no iekšas, jo tikpat stipri iespaidi no āras. Spēks nau organiski augošs, bet āras iespaidu organizējošs. (22750/12) 26.8.11. Man pārmet D[ora], ka es izlauzis durvis, kad mama un L[īze] mani nelaidušas ārā, lai sargātu manu morāli, un es viņas vēl par viņu labdarību nolamājis. Man savas taisnības nebija iet savu ceļu, man bij jāklausa, ko pavēl citi, kas man labu dara. Es cerēju savā mūžā atrast kādu, kas saprastu, ka man arī taisnība un tiesība uz savu personu. Es domāju to atradis I. Nu I. man saka, ka lamāt gan nevajadzējis, tas aizskarot sievietes smalkjūtību; mana ieruna nepalīdz, ka arī jērs aizskar vilka smalkjūtību, kad brēc no vilka kosts. Nu I. man jāsaka vēl skaidrāk: kad es uzbudinos par D[oras] minēšanu, tad tas notiekot laikam tādēļ, ka es slepen nožēlojot un jūtot savu netaisnību. I. labi domā un runā visā naivitātē, es jūtu no tā tik to, ka viņa ir dziļāk pārliecināta no manas netaisnības. Viņa tuvojas man ar visu mīlestību un piedošanu, neskatoties uz manu aukstumu, es jūtu, ka man nau nemaz vajdzīga piedošana. Es arī pret mamu nejūtos vainīgs un nebūt nenožēloju slepeni, es pat jūtu, ka man taisnība. Es esmu auksts pret I. nebūt ne kaut ko viņai pārmesdams, - viņas vainas nau, viņa runā un dara savas taisnības apziņā. Viņām ir abām kopēja taisnība, bet manas tur nau. Kur ir mana taisnība? Kur ir kāds, kas viņu atzītu? Mana taisnība, kas ir mana persona, pieder citiem, ne man. Kur ir pasaule, kur arī manai taisnībai būtu vieta? Nu es esmu gluži viens. (22750/13-14) 27.8.11. Mantojuma tiesības jāatceļ s[ociāl] d[emokrātijas] programmai. Prasījums tad izzudīs. Viņš loģiski vajdzīgs. Mantojums ir personas turpinājums, privātīpašums bez viņa nau domājams. Viņu atstājot, atstāj arī to. Ja arī raž. līdzekļi tiek kolektīvi, tad no mantotās privātīpašuma koncentrācijas izaugs vara administrācijas rokās, kas darīs iespaidu uz ražoš. līdzekļu lietošanu. Tie paliks kolektīvi, bet viņus pārvaldīs mantotāji. Jo valsts un dzīves, un ražošanas kārtību neatkaro būtnes, bet no dzīviem cilvēkiem, tos var vadīt, tad vada visu mehānismu. Marksa uzbūves estētiskā puse. Loģisks, formāls prasījums, bet teorijas šablonai jābūt loģiski pareizai. (22750/16) Tēlot pašu sevi, ne apkārtni, ne laika virzienu un personu,, jo arī pats pieder pie laika, pats sevi labāk zina un pats sevi vairāk jauna var radīt. (22750/17) 28.8.11. Schelling, Nowalis, Hölderin, Weiniger, Ern. Kircher, tanī rindā es iederu iekšā. Arī I. to saka un pirkusi Kircheri tādēļ, visi beidzas kā jaunekļi aiz nesaskaņas un riebuma pret ārpasauli. Liels smalkums, neaizskarama vīrestība un skaidrība, morāliska daudzprasība. Reizē maigums un gara asums, un skarbums. Reizē daudzprasība un tāli ideāli un - dziņa pēc praktikas un ideāla izvešanu, fantastika un darba krietnība. Tādiem raksturiem kritisks ir jaunības laiks, kad vēl nau pašu garīgu piedzīvojumu un mehāniskas sevis rokā turēšanas. Tad pārāk stiprās skaidrības dziņas un domu daudzums nevar tikt satverts vēl nenorūdītā ķermeni un lielākā daļa lūzt. Arī Kleists pa daļai še, arī Bairons. Kurš caur laimes gadījumu tiek cauri šim laikam, tas top ļoti liels. Tāds Dante, kuru noturēja domu vientulībā, atšķirtībā no sadursmes ar pasaules netīrumiem viņa aizsāktā mīlestība, nelaime. Arī man laikam palīdzēja mana nelaime: nerroja darba nespēja, nevajadzēja pazīt tuvāk pasauli, lai to tēlotu, un nevajadzēja ciest no aizskārumiem darbiem. Es zaudēju tikai 15 gadus dzīvības, bet glābis pašu dzīvību. (22750/15) Dostojevska personas top sauktas par slimīgām, anormālām. Izskaidro ar viņa epilepsiju. Ir labāks izskaidrojums un paskaidrojums: nau viņas slimīgas, un anormālas izliekas tik tādēļ, ka nau tādas, kādas esam paraduši redzēt, nau normālas, tātad ir anormālas. Jo viss anormāls, slimīgs, smejams un apkarojams, kas nau tāds, kā mēs - vienīgi normālie. Bet Dost[ojevskis] pat nedod varoņus, kuri taču arī mums saprotami, ja tiek tieši nostādīti ar šādu etiķeti. Dost. tēlo tos pašus ikdienas cilvēkus, visa anormālība ir tā, ka viņš tēlo tik bagāti, tik daudz īpašību cilvēkiem, kā mēs neesam paraduši cilvēkos skatīt un redzēt. Mūsu skats ir ļoti paviršs: mēs aši apzīmējam, t.i., šablonizējam cilvēkus: tas ir labsirdis, tas viltnieks, tas skopuls. Bet patiesībā katrs no šiem ikdienas cilvēkiem ir vesela jūtu un domu pasaule, kā katrs atoms ir pasaule. Kas rāda cilvēkus kā pasaules, tas rāda to, ko mēs neesam paraduši redzēt, ko normāli neskatam, un tas taču ir anormāls un slimīgs. Bet anormālus cilvēkus un anormāli ārpasauli rāda katrs dzejnieks. (22752/9) 31.8.11. Priekš mazām tautām pasauls valodas nodibināšana un pieņemšana ir dzīvības jautājums. Divvalodu sistēma: katra dabiskā valoda un mākslas kopvaloda ir vienīgā, kas viegli sasniedzama. Dabiskā savstarpējā dzīvības cīņā neviena no tagadējām arī lielo tautu valodām nepastāvēs un, cīņai ilgumā velkoties, vajdzēs garus laikmetus zaudēt vairāku valodu iemācīšanai: vismaz romāņu, germāņu, slāvu, tātad vismaz 5 valodas, jo jāskaita arī vismaz divas no mazām valodām. Ja iebilst, ka pasauls valoda nau iespējama tādēļ, ka uz eiropeiskas valodas dibināta mākslas valoda nebūs pieejama ķīniešiem un indiešiem, tad kultūras gaitā jau vispirms nodibināsies Eiropas mākslas valoda, ar kuru jau pilnīgi pietiktu. Bet Eirop. valodām un tautām jau tā kā tā būs jāorganizējas, lai pastāvētu cīņā pret Āziju un Āfriku. Vispāreiropeiska valoda būs ierocis šinī cīņā. Un V-eir. valoda jau pastāv zinātnē, mākslā un publicistikā, kas sevišķi no svara, jo prese ir stiprākais garīgais ierocis katrai modernai eirop. cīņai un uzvarai. (22752/10) Tautai vajga vairoties tikdaudz, ka 1) viņas pieaugums līdzinājas apkārtējo tautu pieaugumam, kuras viņā varētu pārpludināt ar savu imigrāciju; 2) šim pieaugumam vēl jāvairojas par tik, cik no šīs tautas pāriet citās pārvaldošās tautās aiz saimnieciskiem, kulturāliem un politiskiem iemesliem. Pēdējā vajadzība pieaugumam var tapt mazināta caur intensīvu tautas kulturālu un saimniecisku dzīves kustību, kas aiztura pāriešanu otrā tautā; 3) pieauguma veids, kurš iziet uz mākslisku cittautu pievēršanai sev, mazām tautām nau pieejams un lielām nederīgs, jo tas demoralizē viņas pašas, pārceldams dzīves centru no garīgas pašdarbības uz ārējas rupjas varas lietošanu bez garīgas pašdarbības. Tas veicina arī demokrātijas un organiskas pašvaldības pāriešanu mehāniskā birokrātismā un monarhijā. Kura tauta nespēj pieaugt 1. un 2. veidā, tai zināmā laikā jāizmirst. Otrādi ari maza tauta spēj pastāvēt, neskatoties uz pārvaldošo tautu lielāko pārsvaru skaita ziņā. No šā redzams, ka kultūrai un visu jaunu attīstības līdzekļu pieņemšanai, tāpat kā ražošanas procesā jaunu mašīnu pieņemšanai, ir galvenā loma priekš uzvaras. (22752/11) Ir telpa, kuru aizņem saule, laiks, kurā viņa pastāv. Ja ir telpas un laiks, tad arī ir gals, jo atoms sevī satura visu pasauli un ir galīgs. Bet tas tik līdzinājums, ne pierādījums. Mūsu gars prasa galību, jo mēs tādi esam: nesaprotam [bezgalību?]. Zinātniski pierāda vielas un spēka bezgalību tikai pēc 7000 gadu civilizācijas 1840. gados. Dvēseles nemirstība tikai kā šīs miesas turpinājums. Mūsu gars tā ir konstruēts, tāpat nemirstīgas būtnes nesaprastu galu. Mūsu nemirstība ir pārvērtībā, mūžība. (22750/18) 1.9.11. Ka Sofokls iznīcinājis sakarību starp vienas [drāmas?] tetraloģiju, nau solis uz priekšu, bet atpakaļ. Drāma, kuras triloģijā bija tik trīs daļas, un kura bija lieliska caur savu visas dzīves apņemšanu, ko grib parādīt Šillera un Šekspīra drāma, tika atkal saskaldīta, lieliskums tika atņemts un aptverošas drāmas vietā stājās "skati no dzīves", kā mūsu reālistiem. Pats drāmas princips tika iznicināts, jo triloģijas daļas nau daudz lielākas par mūsu cēlienu, piem., Šillera "Don Karloss", "M[arija] Stjuarte". Par to nu sauc Sofoklu par lielu; nē, Eshils ir liels. (22750/18) 9.9.11. Vecās modes atgriežas: ābolus dod ar mizām, pierāda to ar labām vielām, kuras sēdot apakš mizas. Vajga nu vēl tās labās vielas izvilkt un mizas celulozi atšķirt. Mana mode: mīksts krekls un sienama šlipse, josta, bez vestes, top par modernu. (12750/18) Jaunā paaudze: mēs, jaunie! Vecie mūs nesaprot. Daudz pārāki. Un taču dzīvo tikai no mana galda atkritumiem, runā manu valodu, domā manas domas. Viņiem atveru durvis, un viņi, apžilbuši no gaismas, māca tos, kas spēj skatīties. Diletantisms, runājām uz viņiem daiļā valodā, un viņi domā, ka tā viņu valoda. Garīga kūtrība un uzpūtība. Demokrātijas iezīme. Viņi pļauj tur, kur es sēju, gavilē, kur es uzvarēju. (22750/19) 11.9.11. S. d-a Vācijā laikā neapķēra, ka jāatsvabinās no viesnīcniekiem, no alkohola. Vēsturiski izlietoja izdevīgos apstākļus, ka viesnīcas deva sapulces vietas vēl zem soc. likuma, bet arī arvien vēlāk, līdz šim. Mazākas kustības no tā brīvas, Beļģija, Somija - tautas nami, pat mums nau kopības ar krogiem. Jo tālāk, jo vairāk V-ā krodznieki nāks partijas ierēdnībā un uzņēmumos, kur materiālas intereses. [1 nesalasāms vārds] visādi veikali, [1 nesalasāms vārds] nāks krodzinieku rokās: 1) viņi veikli veikalos, 2) viņiem ir masa, kas no viņu krogu rēķiniem atkarīga. Masas kustība uz laiku atbīda atpakaļ šo krodz-u darbību, bet veikals vienmēr paliek un vienmēr būs k-u rokās. Bez tā kaitīgs iespaids arī uz partijas moralitāti, jo nevar apkarot žūpību tie, kas no tās dzīvo. Ar laiku tas atriebsies. Ar laiku iegūs lielāku svaru krievu kustība, kas jānožēlo viņas nekultūrības dēļ. Amerika pārsvērs visus: teritorijas milzīgums un vienība, neatkarība no Eiropas, ātrāks progress. Es spēju izvest lielu politisku lomu; vajadzīgās īpašības man pa daļai ir, pa daļai es varu tās iegūt un sevi attīstīt. Plašs politisks skats, iniciatīve un kombinācija, ātra situācijas aptveršana un līdzekļu izvēle, runas spēja, patoss, temperaments, pravietība, neapjukšana piepēšās pārmaiņās, nebaidīšanās no lieliem pretniekiem, masām un briesmām, dzīvības nicināšana un nāves gatavība. Bet trūkst: nervu priekš ilgas un uztrauktas darbības, nogurums jau pēc 2 stundām, neprašana un neparaša ātri atjaunot spēkus (Napoleons pa 15 min. gulēšanu atjaunoja; es neguļu pēc savas gribas). Paradums lēni un klusi strādāt. Aizskaramība, personiska. Riebums pret maziskumu. Cienība pret cita patību, lai arī būtu zema un no manis nicināta. Vajadzētu: vingrināt miesu uz veselību un izturību. Nervu izveseļošanu. Pieradināšanās pie ļaudīm un masas. Riebuma un nicināšanas jūtu padarīšana par objektu, uz kuru varu pats noskatīties, kurus varu komandēt. Sevi un savas īpašības visas zināt un vajadzīgās attīstīt. Gribu stiprināt un virzīt mērķi. Ne vien zināt, kas esmu un ko spēju, bet arī zināt, ko vēl vairāk varu spēt un kas man ir jāgrib. Turēt rokās sevi un pasauli, kad zina, ko grib. Ir iespējams raksturi pilnīgi pārvērst, kad grib. Panākt to var, kad zina, kas jāgrib. Viens ceļš uz to: izpētīt pastāvošās spējas un tieksmes un uzbūvēt mērķi, kas stāv viņu attīstības konsekvences galā, organiskais ceļš. Napoleons. Bet ir arī otrs: gribēt to, ko grib ārēji apstākļi: tauta, cilvēce, laiks, mūžība, evolūcija, cik viņu var aprēķināt iepriekš - ne organisk. ceļš, kuru tomēr iet visa dzīvā daba. Gēte. Vēl trešais: turēt sevi gatavu uz darbību, kura gluži nenoteikta, laikam iet līdzi stumts un stumdams, kompromiss un citu orgāns. Bēbels. Šis ceļš nogurdina patstāvīgu garu, kā žurnālisms. Man bij gadījums pāriet uz lielo politisko lomu, vācu teātrī taisni izaicināja, manteļa paklāšana. Zināju, bet nepieņēmu lomu. Visi gaidīja, ne vadoņi, bet masa. Mana kautrība masai ņēma ilūzijas par mani, atrāvās no manis; piegriezās tik vēlāk kā dzejniekam, tomēr jūtas vēl tagad kā pievilta. Es biju izšķīries par labu dzejniekam, tas mani atturēja. Bet varbūt izšķiršana bija nepareiza. Heine ari ilgi nevarēja izšķirties; slimība viņu piespieda būt par dzejnieku. Kādas būtu bijušas toreiz sekas? Latv. soc. republika; kad jāspiežas uz citu rep-u dibināšanu: po]i, somi, mazkrievi, kaukāzieši. Vācijas iejaukšana, vācu s. d. vājums, - varbūt turki, persi, grieķi, portugāļi, spānieši. Vairāk grūti panākams: angļi, franči, itālieši. Visa pastāvēšana 5-10 gadi, tad beigas un gals un man līdzi. Iznākums: agrs pavasars; Parīzes komūna. Otra izdevība ir domājama, vai vērts uz to gatavoties? Cik laika aizņems mani priekšdarbi? Vai netraucēs dzejas darbus šie priekšdarbi un vai tādi spēcināts organisms noderēs vajadzības gadījumā arī dzejai? Garš mūžs visādā ziņā der arī tai un visām lietām. Man daudz ko teikt un ko darīt. Vajdzīgi 200 gadi. Piemetu vēl 100, klāt, jo izplešas plāni. Jūtu spēku pieņemoties; "I. un Ā.", strādāšana, nelabos apstākļos, pašam jāapkopj un jātaisa ēst, bez sekretāra, tomēr nau iznīcinošs nogurums, bet atpūtinošs un audzinošs. Jādara ir. Būs. (22752/12-15) 12.9.11. Literatūra un publicistika. Publika prasa tikai pēdējo, t. i., vistuvāko praktisko labumu, kā savu dzīvi iekārtot, kā labāk justies, ko darīt? Uz to literatūra neatbild. Prasa šodien un rītdien. Atbild tik vakar uz nākotni. Lit. nespēj atbildēt uz šodienu, jo strādā ar atmiņu tikai vai atpakaļ, vai uz priekšu skatoša. Viņas orgāns atmiņa ar fantāziju. Prasa to, ko dod prāta orgāni. Tā nāks, ka nekad neatbild lit., un, ja atbild, tad atbilde ir tik gadījums. Werters Leiden Ibsenam jau nolūks, toties mazāk poēzijas. Paceļ augst. uz laiku nopietns. Nau pārskatīš., bet gribēja atbildi uz dienas jautājumiem un to arī dabūja. Bet tā kā tie līdz ar dienu paiet, tad paiet arī tā dienas slava. Un lielākas vērtības tam nau. Bet prese tādēļ [neiespēj?], ka mana talantu, laiku aptvērēju, bet prasa ne lielu aptveršanu. Ja nu dabū lielu, tad nau miera. Pretestības slava! Wer seine Zeit geniesst, geniesst alles das Zeitlose, pat laika [galējība?]. Bet paliek tikai lielums. (22750/20) 14.9.11. Ibsens par sevi ņemts izliekas diezgan liels, līdzīgs gluži lielajiem. Bet tiklīdz tuvāk salīdzina viņa personu ar Šilleru, tad viņš gluži pazūd. Visi veči un rezoneri, ne varoņi: Rubeks, Borkmans, Solness, Stokmans pret Don Karlosu, Brands pret Moru, Skulte pret Vallenšteinu. Heddi Gabler pret Mar[iju] Stjuarti. Veči ņemti, lai dabūtu lētu piemēru un viņu domas un refleksijas, un sajūtas. Bet ne fiziska, ne morāliska kaislība nau maziska ikdienība, nau lieluma un varonības. (22750/21) 20.9.11. Es izlieku tikai savu ziņu un atziņu, pārliecināt par viņu patiesību man garlaiks. Lai lasa sev to pats, kas grib zināt. (22750/21) 16.10.11. Kad visi atstāj, kad ne saule, ne koki, ne ūdens nau draugi, tad viens paliek, ko es nezināju, ar visu dzirdēšanu nesapratu: tad izdomā sev dzīves draugus, to pašu vientulību, tās sāpes, bet labāk dzīves draugus, citus cilvēkus, kādu vēl nau. Tādus, kas visur Tevi uzklausa, ar kuriem nau bailes runāt, kas dzīvo citu, skaidru dzīvi. Būs izdomāti murgi, bet nebūs veltīgi, jo būs nākotnes cilvēki, un Tava vientulība un Tavas sāpes būs viņus radījušas. (22750/22) 30.10.11. Kad darbs liels un labs, tad viņš šai paaudzei nau vajadzīgs, kad viegls, paviršs, no citiem salasīts, vājš, tad viņš šai paaudzei der. Kad es strādāju grūti, ar visu spēku, ar labākiem, nopietn. nolūkiem, tad tas paliek neziņā, avīžu darba slava. Kad esmu stiprs, cēls, nesavtīgs, labs, tas neder. Briesmas, kas paaudzi spiež uz seklumu, uz maziskumu, tik seklo, ļauno un vājo mīl. Ne lielo, ne cēlo. Un tomēr es iekalts šai paaudzē. No viņas es nespēju atsvabināties, ne es viņu sev izvēlējis, ne es varu atraidīt viņā dzīvot. Tās ir lielākās mokas dzīvībai. Tā ir traģiskākā netaisnība. Ar miesām jādzīvo še, gan citur. Un miesas spiestas pieņemt arī daļu no ļauna. Bet nau glābiņa. (22750/23) Aizdvesties vajga šinī niecīgajā intrigu un [1 nesalasāms vārds] pasaulē, žurnālisma kultūrā. Ko es še daru? Viss man svešs. Masas vadītāji arī žurnālisti, pieņēmuši grimstošo birģeļu garīgo pasauli, psiholoģiju. Garīgi atpūsties tik pie sevis, pie dabas, pie lielās kultūras Romā. III dz. kr. Romā. (22750/24) 1.11.11. Šillers vairāk vācu vienību vēsturi dibinājis nekā Bismarks. Ļoti banāls. Lielā frāze, varonība, kādas dzīvē nau. Kad [1 nesalasāms vārds] vēl Šillers nebija banāls. Kad viss panākts, varonības nau kur likt. Tad viņu sauc par banālu. Būs atkal varonis, būs, būs atkal Š. nu lielums. (22750/25) 6.11.11. Man visas mākslas jāsaņem un spēki jālasa, lai saites netrūktu. Kopš apzinātas dzīves jaunībā visa darbība un dzīvība tik uz to gājusi, ka atvairītu aiziešanu, ka nemirtu. Pirmās darba jausmas, baudas, mīla, apzinīgs darbs, veikals, sociālisms, sajūsma, radošs darbs, savas īpašas pasaules radīšana fantāzijā, viss tikai, lai novērstu pašnāvību. Neviena acumirkļa nau, kad neteiktu: labāk taču ir mirt. Greizsirdība, skaudība, lai neapkaunotu manu tikko turošos dzīvību, lai tā nejustos nevērta dzīvot, kā bērnu labina ar saldumiem, un raud, kad citu glauda. Ko es vēl izdomāšu, lai atgainītu pašnāvību? Kad nu nāks vientulība, ko tad lai daru? (22752/17) 22.11.11. Nu likšu dienasgrāmatā, kas pāri kūso no domām, došu to pasaulei, ko agrāk nievai; barošu visus, kur agrāk baroju vienu. * Ikdienas cilvēks nau nemaz jāapmierina par viņa niecīgumu; viņš priecājas par savu fizisko spēku. Un ir par ko. Priecājas par savu uz leju ejošo dzīvi. Tāpat, jo tas viņam dabas likums. (22750/26) 27.11.11. Es tagad esmu viens. Ja es gribu pastāvēt, tad man vajga uzvarēt; ja gribu uzvarēt, tad vajga sevi pilnīgi turēt rokās: nekādu nolaidību sev nepielaist, nekur sevi nežēlot, nevienu acumirkli neatstāt neizlietotu cenšanā pēc mērķa. Katru vēstuli tūliņ atbildēt, katru darbu tūliņ padarīt, neatlikt sev salduma pēc. Visu prātu piespiest rīkoties. Veselību kopt vienmēr arī bez ārsta. Visu mīkstumu pret citiem, visu cietumu pret sevim. Nenoklīst uz blakus mērķiem. Nauda kā ierocis ir jau puslīdz rokā, var jau viņu lietot. Mērķa dēļ pārvarēties arī uz laipnību; negaidīt tās, bet ņemt sev kaut ar varu, kad prāts liek. Viens glābiņš tikai stingrībā pret sevi un aktivitātē uz āru. Prātu darīt plašāku un lokanāku, par visām lietām ašāku un drošāku. Pretnieku izolēt; sev iegūt draugus. Bet lielākais līdzeklis tomēr paliek: reizē mērķis, atpūta un veldze, un līdzeklis: produktīvs darbs. Kad visa pašvaldīšana un politika neizdodas, šis izdosies caur to vien, ka top darīts, un tā būs, kaut arī vēla, bet uzvara. * Es esmu labākais no mums. Vai man ir pienākums sevi iznīcināt par labu mazākam? Vai tam mazākam būs ar to līdzēts, ka lielākais pazemosies un kalpos viņam visu nākošu mūžu? Vai viņš top lielāks, jeb vai vēl mazāks? Piekāpties es varu visās vietās un visur upurēties, bet vai lielajam ir jāatsakās no sava lieluma? Vai pazemošanās ir vajdzīga priekš lieluma, lai taptu lielāks? "Gribu būt liela izaugusi", - caur mani izaugusi, kad jūtas stipra diezgan, pasaka, Tu mani esi apvainojis, kalpo man vai ej projām. Tā saka bērni uz vecākiem, nākošā paaudze uz pagājušo. Kad vecā paaudze ir lielākā un viņai tomēr jāiet prom un vispārības lieta zaudē, tad iesākas traģika. Izlīdzināšana ir tā, ka katrai jaunai paaudzei ir taisnība, kā jaunai zālei uz Coloseuma, jo viņa ir loceklis dzīves turpinājumā. Vecai lielai paaudzei tas mierinājums, ka viņas lielā lieta, krisdama caur mazo pēcnācēju, tomēr reiz celsies līdz ar citu nākamu lielāku paaudzi, jo mazā pēcnācēja ir ari pārejoša un vēl ātrāk pārejoša nekā lielā. * Es par daudz esmu iegrimis apdomības darbos; līdzekļu jau puslīdz pietiek, var sākt strādāt priekš sevis paša, priekš lielā mērķa: sevi pašu un savu pasauli attēlojot - saprast un no turienes radīt jaunu ārēju pasauli. Tātad: 1) jāpabeidz norakstīt veco darbu nastu, kas ir sevis saprašana reizē ar sevis atvieglošanu un vingrināšanu; 2) jāaptver visa tagadne kā materiāls (dzeja un zinātne līdzi) - aptveršanai jābūt reizē attēlošanai: aptvert caur sadalīšanu simbolos, kuri saskaņojas sistēmā; 3) tad no šīm sistēmām, kuras reizē organiski darbi, jāaudzē lielorganiski. Lietišķība. Jāsavieno dzeja un dzīve, prāts un sirds, griba un spēks. (22752/18-19) 28.11.11. Būtībai bij priekš manis 3 vārdi: pasaule, In. un es. Tagad tik 2, pasaule uzņēma sevī In., palieku pretī viņai tik es. Bet uzņemt sevī viņa nevar mani dzīvu. (23286/91) 2.6.12. (no 1911?) Tagad man un visam ap mani jātop jaunam. Bez miņas es nevaru dzīvot. Man tāds spēks, ka nau kur likt. Tad ir viena alga, vai mainīties un uzvarēt, atrodot jaunas dzīves iespējas, vai nedzīvot. Vai tu to spēsi? (228752/29) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1912 DIENASGRĀMATA 28.2.12. Vieglums drāmas rakstīt Šekspīram: ideja nemaz nau jāapdomā, tāpat nau simbolisma vai apakšstrāvas domas un jūtas. Nau arī tehnikas prasījumu: ierobežotu skaitu skatu, t. i., nau koncentrācijas. Tikai kails faktu atstāstījums dialogos, episki plašs (daudzie skati), reti ir intensīva izveduma drāma, pa lielākai daļai ekstensīva drāma. Šillers pirmais modernais dramatiķis: ideja. Franči: jau tiklisks ideāls, kaut ari vēl ne ideja: tehnika. Tikai teorētiķos ir pārpratums par pseidogrieķiskām 3 vienībām, - praktikā ir gluži citāda, patstāvīga franču tehnika. Ibsenam vēl nau apakšstrāvas simbolisma, īsti tikai alegorisms ("Wildente") un misticisms ("Rosmersholms", "Solness"). Gēte nau nemaz dramatiķis. Viņš pats varēja sevi pārprast, bet kritiķiem - teorētiķiem, kā Freitāgam, [Šlēgelim?] nevajadzēja to pārprast. Kādēļ visi laužas uz drāmu? Dzīves izteiksme visspēcīgākā līdz nāvei, vispusīgākā, visīsākā veidā. Kā karš reālā dzīvē, kā laime. 29.2.12. Četras lappuses aforismu no Anatola Fransa. Pat tās grūti izlasīt, tik mocoša asprātelēšana. No grāmatām taisītas grāmatas, no putekļiem izvilkti graudiņi un ašķi. Ne velti viņš saka: grāmatas mūs nonāvē. Pat no visas kultūras kopuma, no visiem pagātnes mūžiem, no visas zemes viņš nevar dzīva asna izvilkt, tikai nāvējošus putekļus. Un tas ir franču labākais rakstnieks! Ne velti jāskaita fr. literatūra par mirušu. Tas ironizē par veco sabiedrību, kas pats rokas putekļos, kam augstākais ir skeptika. Vecais krīt ne no šaubām par viņu, bet no dusmām un dzīva cirtiena. Vajadzīgs jaunums, vajadzīgi meli. Cildina daiļumu; pasaulē nau nekā cita patiesa kā vienīgi daiļums. Tik bezspēcīgs, mākslots aforisms lai izsaka daiļumu un apgāž patiesību! Fransam tiešām "prātīgāk dēstīt kāpostus, nekā rakstīt grāmatas", bet arī tie neaugs viņa putekļos. Vai tik pazemināts ir franču rakstnieku stāvoklis? Laikam. Tad mēs, sīciņa tautiņa, spējam vēl rakstniekam dot ideālismu un spēku. 1.3.12. Rakstīts 2.3.12. Latvieši kā tauta ir apdāvināti, vairāk nekā šveicieši, krievi un vācieši. Varbūt vairāk apdāvināti itālieši, ātrāk uzķer, bet atkal ātri pazaudē, fantastiski, grib iegūt ar viltus līdzekļiem. Mums ir arī zināma izturība, kas varbūt mantota no vācu apspiešanas. Bet šveicieši ar savu neinteliģenci ir savu zemi organizējuši uz vislabāko; viņiem daudz kārtības, izturības, sistēmas. Tās nau mūsu raksturā. To vajga iegūt. Vajga garīgi organizēt savu tautu. Kirus. Muhameds. Pēteris Lielais. Napoleons. Mums ir daudz atradēju. Avīzēs vienā dienā - Lugānā - latv. inženiers pieteicis karstgaisa krāsni un otrs vīnstīgu potējamo mašīnu Krievijā, 600 stīgu vietā potē 60000 dienā. Mums būs dabā arī organizatori. Vajga uz to aizrādīt, tad to meklēs. Tad sevī meklēs un atradīs. Ja nē, tad pašam jāuzņemas arī šī iniciatīva: nogrim. pilis vai tautas organizācija. Tas jādara. 2.3.12. Tautas organizācija var būt tikai tautas reorganizācija. No dotā, vēsturiski izaugušā materiāla veidot to, kas jau dīglī iekšā pašā materiālā, kā viņa dziļākais kodols vai dvēsele, caur tām, nepāragrām pakāpēm, kādas no pagātnes un tagadnes dotas, ar tiem līdzekļiem, kādus dod pats materiāls. Tiek prasīta dziņa materiāla pagātnes, viņa attīstības iespēju saprašana, otrkārt, tagadnes, ārējā, svešā, t. i., cilvēces, visuma un tuvākās, acumirkļa pārejošās, apkārtnes zināšana un, treškārt, savu spēku nosvēršana. Atsevišķa būtne aug pēc saviem un ārpasaules likumiem, t. i., pēc spēku samēra. Salīdzini: proletariāta atsvabināšana lai ir viņa paša darbs. Ceļš iet pa spēku samēra līniju - diagonāli. Jaunais, kas tagad pienāks klāt, ir: zināšana par likumiem un caur to iespēja - piedot zināmiem apstākļiem būtnē vairāk spēka, attīstīt un vingrināt zināmus spēkus, dot caur to diagonālei citu virzienu, nekā bez zināšanas un gara būtu noticis. Jaunais spēks ir gars. 4.3.12. Esmu atkal Castagnolā. Lielais klusums un aiz tā lielā vientulība. Vēl pilnam neapzinos viņus, vēl viņi nespiež, bet ir jau it kā priekšjūta, fiziska sagatavība uz psihisko sajūtu. Ir jau smagums. Kas būs? Tas būs, ko pats iztaisīšu. Bet ko es iztaisīšu? Mehāniski tik strādāt, kas tad iznāks, tas būs. Jo vairāk un kārtīgāk būs strādāts, jo labāk būs arī psihiski un būs objektīvi. Tie tad arī glābs. Visu darīs mehānisms, kas uzvilkts no gara. Ļaut pulkstenim mierīgi iet, nemeistarot pastāvīgi, nolūkot labot un dusmoties, un bēdāties. Liels nogurums. Izskatos spogulī gluži zaļš un melns, garu seju. Vakar visu rītu, kā turpinājumu no aizvakar nakts In. dzēruma, norunājām un atkal salīgām. Nebūs vairs tā. Vakar bij atkal tā. Nevērot, nebēdāties. Kam tev laulības? Kam pūlēties mācīt? Kam salīgšanu un kompromisu, kad līdzi neesam? Tavs ceļš gluži vientuļš. Ak dievs, kā lai es to eju? Bez saitām ar Mīlu un pasauli būs vēl grūtāk. Kā lai eju? Mehānisms. Lai būs, kas būs. 5.3.12. Es runāju tagad, tā man vismaz liekas, labāk vai veiklāk itāliski nekā priekš manas uzturēšanās Cīrihā, un taču es C-ā ne runāju, ne mācījos itāliski un tātad gan aizmirsu, bet ne vingrinājos. Un tomēr laikam fakts būs pareizs, vismaz es ātrāk varu parunāt, vārdu ir vairāk pie rokas. Vai parādība nau tā pate kā veselības parādīšanās ne tūliņ pēc kūras, bet kādu laiku vēlāk. Nervi zināmā virzienā ir uzbūdināti, vingrināti, bet pa pašu vingrināšanas laiku izklaidēti, pārkairināti: kad vēlāk nomierinājas, tad uzņemtos kustību iespaidus atminas, atkārto, reflektē kā membrāna, atspulgo kā spoguls. Tās kustības pus-apzinātas pus-nē, pus-reflekss, pus-raraduma iegūšana. 6.3.12. Forma ir satura izteiksme uz āru, tātad stāv vistuvākā atkarībā no satura, ir īsti tikai saturs, kurš top nojaužams, redzams, dzirdams, saprotams. Viņai tātad nau patstāvīgas būtības, viņa tikai funkcija, tikai doma, tikai fantāzija. Un te nu notiek tas brīnums, ka šai fantāzijai taču arī sava pastāvība un patstāvība. Viņa atkārtojas vienmēr zināmam saturam zināmos apstākļos. Viņa pat dara atpakaļ iespaidu uz saturu. Labs stils dara vērtīgu arī nesvarīgu domu. Labas drēbes piespiež izturēties cēli. Sievietes sabiedrība ne]auj uznākt nejaukiem paradumiem. Liels uzdevums liek būt lielam. Sīkumos tas pats. Papīra formāts, liels vai mazs, liek rakstāmai domai ierobežoties vai izplesties. Kad man liels formāts priekšā, tad es rakstu labprāt tik tad, kad jūtos spirgts, kad neapzinīgi jūtu, ka nenoguršu to pierakstīt. Tad arī atbaida sīks formāts: būs bieži jāpārtrauc domu tecēšana, ņemot jaunu lapu. Doma pate piemērojas papīra lielumam, meklē ašāku izteiksmi, kad nau telpas daudz. 7.3.12. Tautas organizācija, veidošana, radīšana. Valodas organizācija. Mīlēt, mīla, mīlīts, tātad arī mīlis, mīle. Var izlietot formu bagātību valodas kuplināšanas labā, lai darītu bagātāku vārdu krājumu jēdzieniem un jēdzienu noskaņām, jo no formas var radīt arī saturu. Formas: mīlne, mīlotne, mīlnieks, mīlme, mīlestība priekš vecmodīgās mīlas, mīloņa. Niansēt pēc šīm iespējamām formām saturu; izteikt tādas noskaņas, kādu līdz šim nemaz nebija. Tā gleznotāji rada krāsas un krāsu kopojumus, kādu nemaz nebija vai vismaz kādus nemēdza novērot. Gleznotāji mācīja vairāk un dziļāk redzēt. Mums jau ir vairāk krāsu nekā senlatviem: vairāk nekā sengrieķiem. Tāpat dabaszinātne mūs mācīja ievērot daudz vairāk augus nekā senām tautām. Latviem maz vārdu priekš augiem, puķēm; pazina varbūt, bet nevēroja, nepūlējās tā nošķirt vienu no otras. Protams, ne vārdi, ne formas te radīja jaunus stādus, bet klasifikācija. Un valodniecībā vārdu atvasu izplatīšana uz iespējamām jēdzienu noskaņām arī nau nekas cits kā klasifikācija. * Tautas organizācija. Inventārs: Statistika par zemes platību, zemes ģeogrāfiju, ģeoloģiju. Tirdznieciskā ģeogrāfija. Lauksaimniecības iespējas. Dabas bagātības. Meži. Upes. Atsevišķās zivis, kādu nau nekur: laši, nēģi, strimalas, stinkas. Lopkopība. [Šķinķi?] Statistika par ļaudīm. Skaits. Skaita augšana un pārveidošanās. Atlatvošanās, satuvošanās: lībi, leiši, igauņi, žīdi. Administr. statistika. Pagasta un draudžu ģeogrāfija, etnogrāfija, vēsture, saimniecība; pag. budžeti. Tekošas statistikas vešana par sevi un par kaimiņu kustību. Angļu konsula ziņojumi par ārzemēm. Kolonijām. Amerikas. Latgale. Organ. nolūki un mērķi. Organ. līdzekļi. Šī grāmata par organizēšanu, ne pašas organiz. plāns un shēmas. Tautas mākslas organ. Diletantisma lietā likšana. Mākslinieku naturas organizēšana. Paša māksla nau organizējama, tā ir brīvība. Organizācijas organizētāji, spēki un vadītāji. Jādod iniciatīva, jādara visu darbs, jāvada s. d., jo viņiem tas visvairāk vajadzīgs. Tad ies. 8.3.12. Brīva mīla, - nesaistīta ne ārēji, - kas saprotams vajdzīgs, - ne iekšēji. Tai ir gals laulība, jo tā saistīšana. Arī ārēji brīva laulība ir iekšēji saistīta, jo laulība ir zināmu pienākumu un tiesību uzņemšanās, kas ir tas pats, kas saistīšana. Bet arī ārēji brīva mīla ir iekšēji saistīta. Mīlēt nozīmē citam nodoties ar savām jūtām, nodošanās saista, kamēr vien pastāv. Tapt mīlētam arī saista, ja vien mīlētais ir morālisks cilvēks, arī, ja vien viņš ir labs cilvēks. Tātad, cik vien ir mīlas un cik vien viņa pastāv, tik viņa saista, nedz ir brīva, nedz dod brīvi. Tātad brīva mīla ir jau par sevi pretruna. Dot otram, mīlētam pilnīgu jutekļu brīvību nespēj tas, kas mīl. Labākā gadījumā ir vai sevis vai otra, vai mīlas pārpratums. Brīve ir tikai tur, kur ir pilnīga savstarpēja vienaldzība, kur katrs var darīt, ko grib. Greizsirdība ir mīlas izteicēja pret ārieni, var būt gan arī īpašuma tiesības izteicēja, kad mīla ir ņēmēja, ne devēja. Bet attīstība iet uz mīlas iznīkšanu, nevis noliegšanu. Paliks tik juteklība, un tā var būt demokrātiska. Arī te atgriešanās uz pirmatnību. 9.3.12. "Bērni, plosaties, smejaties, gan drīz raudāsat." Pie I. tas ticis par fatālismu, par likteni, nevar nekad pilnīgi priecāties, jo vairāk priecājies, jo rūgtāk pēc jānožēlo. Tas ir I. mantojums no pagātnes, no tā vaļā netiek, un nu tas tiešām top par likteni. Bet tikai tagad top, caur to, ka to tic. Patiesībā te nau nekā fatāla. Straujākas bērnu kustības dara viņus neuzmanīgus, pieduras, dara sev un citam sāpes. Straujākas kustības liek arī visu aizmirst un paliek tik elementārais egoisms: darīt tik to, kas pašam tīk, nevērojot ne citus cilvēkus, ne ārējos dabas priekšmetus, aizmirst egoisma atkarīgās robežas, atkarību no ārpasaules. Tad, kad nākusi sadursme, sajūt to jo sāpīgi kā pārestību šim elementāram egoismam, kurš viens ir īsto jūtu, cilvēciskās patības, laimes priekšstāvis. Tas tad ir tas jaunais liktens, pret kuru rūgtums paliek sirdī. 10.3.12. Katra doma zudusi, tiklīdz to neuzraksta. Man bij vakar un šodien pulks tematu, par ko rakstīt; nevarēju tūliņ rakstīt, gribēju īsumā atzīmēt, bet likās tik skaidri, ka neaizmirst. Kad nu varētu rakstīt, nau ne miņas. Ar jūtām ir tas pats. Kad tiek uzviļņotas, straujo par daudz ātri, rodas pārāk daudz, nevar ne mazāko daļu aptvert, ne izteikt, ne vēl uzrakstīt. Vēlāk grib viņas lietot, uz viņām atbalstīties runā, jūt, ka pašam ir taisnība, - bet nau viņu vairs un paliek tik smagums, ka cieš pārestību, nevar pierādīt savu taisnību. Viss nogrimst, bet sakrājas dvēseles dziļumā kā dūņas un rūgtums. Ko radīt? Atzīt par likteni, t. i., pazaudēt visu un sevi līdz. Kas lai līdz? Atkal tik mehānika. Atzīmēt visā īsumā tūliņ, vēlāk izvest. Iegādāt, ka pats ir savs materiāls arī darbam. Cik briesmīgi daudz tā ir zudis. Īsti visi darbi un dienas grāmatas nau vairāk kā stikla puķēs atspīdums pret pašu sauli. Glābt vēl, ko var. Atmiņu atkal vingrināt un audzēt. 11.3.12. Man vajga mehāniski norakstīt nost savus nemierus. Jau viņus uzrakstīt vien ir solis uz mieru. Tad var viņus galīgi caurdomāt un izprast, un tad ir miers. Bet nau tik daudz laika tagad, un vēlāk viss aizmirsts. Par to jāved atsevišķa grāmata. Galu galā visām, arī ārējām grūtībām, jāmeklē sakne sevī. Es gribēju taču no I, iztaisīt sev palīgu. Bez prāta un gribas nau izsmejama visa kopdzīve. Es pats darīju, ko domāju par vajadzīgu, bet izrādās, ka palīgs bij un varēja būt tik vienā laika metā; ilgāk izstiept to laiku nevar; veltas sāpes abiem. Mana kļūda, ka es gribēju sev palīgu uz visu mūžu, ka nedomāju, ka viss relatīvs un attīstās. Es pats sevi pieslēdzu un ar vari pieradināju, nu man trūkst spieķa, nu taču vecumā jāmācās iet bez spieķa. Vainot citus nozīmē tikai sarūgtināt sevi pa ilgo laiku un vēl vairāk izrunā. Ne vainot, bet darīt, kas jādara, lai es nāktu pie miera un darba. Jāatraida arī doma, ka citur es varētu atrast sev palīgu; tādā vecumā ļaudis top vientuļi, un tādi raksturi var būt tikai vientuļi. Nelausties, bet likties ar to mierā. 12.3.12. Jāsasniedz tāds stāvoklis, ka var drāmas rakstīt bez pārpūles, t. i., jānāk pie sistēmas; jāraksta tik kārtīgi, kā ēd un dzer. Visas drāmas man līdz šim rakstītas tikai aiz gadījuma. "U. un n." daudzkārt pārtrauktā un atmestā darbā, pārāk aši un intensīvi, "Z. z." visa vielas atrašana, plāna uzbūve un izvešana kopā tikai 4 nedējas; "I. un Ā." arī pārtrauktā un atmestā darbā vests, tad termiņa spaidā 3 cēlieni divos mēnešos. Nu jāvārgst 3 mēneši un vēl maz. Vaina, ka drāmu rakstīšana un vispār rakstniecība nebij vēl uzskatīts kā amats. Nu reiz būtu jāizšķiras priekš literatūras, politikas vai nekā. Drāma der labi kā amats, viņā ļoti daudz tehnikas. Pamats gan visaugstākā, dziļākā un plašākā lirika, vispusīgākā izglītība, tuvākā līdzdzīve politikā, bet nekā no tā nevar izlietot, kad nau tehnikas. Vingrināties amatā: lasīt teoriju, lasīt visas drāmas, apmeklēt izrādes. Sev atrast un nolikt darba veidus: īsi, 2500-3000 r[indiņas], 2 1/2 -3 mēneši. Labi būtu, ja pietiktu 2000 r. Tad 3 mēn. uz vielu un plānu. Atliktu gadā vēl atpūtai 3 m., mazam darbam 3 m. Studēt grieķu veidu. Arī Šekspīra īsums. Varbūt sev dibināt šablonu kā spānieši un franči? Vispirms ņemt gatavu vielu un ēpiku, lai netērē spēku blakus lietām, kur tas vajdzīgs darbībai. Līdz šim es velti tur izšķērdies. Arī "Jāzepā" vēl daudz aizņems idejas, tad lūkot nodoties vienīgi darbībai. 13.3.12. Ar kādām acīm Jansons un partija nāk un lūdz palīdzību no "Ug. un N." jubilejas, kuru un naudu lai visu dod priekš vēlēšanu fonda? To pašu "U. un n." viņš 8 gadus noklusēja, vēl pēdējā gadā Jansons "Pēt. Kalendāri" gluži atklāti nožēloja mani, ka es tādu lietu rakstījis. Arhivārs un katordznieki vēl tad, kad jau "U. un n." tika izrādīta ar lieliem panākumiem, pārmeta man, ka tādu rakstījis. Un nu "U. un n." jubilejas nauda ir gandrīz vienīgais glābiņš vēlēšanu fondam, jo vācu partija nedod ats, organizācijām, tikai krievu koporganizācijai un tādas nau; amerikāņi ar katru gadu sūta mazāk, nogrimdami savu "lokālu" sīkumos. Strādniekiem nāk pašiem virsū streiks. Jā. Bet vai jel viens vārds teikts man par apmierināšanu, jel cik atzīstas, ka maldījušies un mani gadiem cauri sāpinājuši un noturējuši mana talanta attīstīšanos priekš partijas? Ne vārda. Ne mazākās aizdomas no cilvēcības. Kas tas ir? Vai tā ir kultūras partija? Te nau atsev. persona. Visi ir tādi vien; tāda ir sistēma. Tā gāja nabaga Gorkijam. Kad manis nevajdzēs, atspers arī mani nost, un mans draugs braukās apkārt lasīdams nožēluma pilnus referātus par manu pagrimšanu. Tāda ir reāla partija. Mana ir tā, kas gaisā karājas. Vai nau labāk atteikties no naudas došanas un viņu cildināšanas? In. tā darīja jūrmalā no "šķidr.", jubilejas naudu paturēdama sev, un tas nekaitēja. Vai stāties uz viņu stāvokļa? Man ir savs. 14.3.12. Ik dienu citā vietā saule lec. (Par sprīdi tālāk.) Lielās zobu sāpēs man sāp pat bārdas mati, kad aiz tiem velk. Bet pie ādas piedurties var bez sāpēm. Kā tas izskaidrojams? Varbūt tā. ka matu saknes stāv sakarā ar sīkām nervu stīdziņām, katram matam sava stidziņa. Un tad sāp. Kamēr ādā nau tik bieži nervi. Un varbūt tie top arī rauti citādā virzienā. * Medicīnas zieds skaitās ķirurģija. Kad viņai uzbruka un ar tiesību, es arī atsaucos uz ķirurģiju, kā uz viņas lepnumu un ziedu. Bet šis zieds ir asiņains upura zieds. Tieša, bet pārāk primitīva palīdzība. Barbariska kā agrākā dēļu likšana un asins ciršana. Vajga uzturēt spēkā un funkciju izpildīšanā ķermeni un locekļus, tad nevajdzēs asiņainu griezumu, kuriem līdz tik daudz pazaudē spēku, kuri vairs neatgriežas. Mans riebums arī personisks kopš mana kakla augoņa pilnīgi nevajdzīgās izgriešanas. Otrais, uz muguras pats no sevis nozūd; tāpat šis arī būtu. * Pie kastaņām, samērā retām, aug mazi bumbuļi. Nau stipri saauguši ar mizu; līdz kokam nesniedzas sakari. Visvairāk aug apakšā, ne augstāk par vīra augumu. Kas tie ir? Laikam mizas ievainojumi kā pērles; varbūt no gliemežiem, vai skudrām, bet tās es neredzēju. Pētīt. * Papardes (laikam) augot izlaiž laukā stiebriņu ar lapiņu, kura ir noliekusies uz zemi, tik dziļi, ka izskatās no zemes lienam āķis ar abiem galiem zemē. Es domāju, ka lapiņa ir aiz kā aizķērusies un nevar atliekties vaļā un stiepties pret sauli. Es palīdzēju pacelt galviņu, kamēr tā nolūza. Nu novēroju vēl citas, atradu arī, ka ir papardes, un ka taisni tā visas nāk laukā. Kādēļ tā? Vai lapiņa jāsargā zemē iekšā, kur ir siltāk? Kādēļ tik papardes tā dara? Vai viņu lapiņas ir maigākas un vārīgākas? Kad stiebriņš ir jau paaudzis kādi centimetri 10, tad lapiņa sāk liekties uz augšu un pate ceļas un veras pretī saulei. Lapiņu ir vienmēr trīs; attīstītas jau pašā sākumā ar visām spuriņām. * Mazs tārpiņš, 2-3 santim. grieza uz sevi manu uzmanību, ļoti spēji lēkājot, savīstoties spirālē un atlaižoties, vienu galu stipri izstiepjot, paceļot. Tad viņš atkrita rāms. Kad paņēmu uz lapiņas, viņš atkal sāka to pašu, urbās it kā lapā iekšā ar galvgali. Nevarēju saprast cēloni viņa uztrauktībai. Ievainots nebij, skudru klāt neredzēju. Kad viņš nu apklusa un izstiepās, viņš drīz nomira. Par pāris minūtēm bij jau sakaltis. Paņēmu līdzi sev. Nebiju nekad nekā redzējis tik spēja, sparīga un stipra. 15.3.12. Ģīmetnes no Rufa. Man iznāk labāk, kad galva vien zīmēta. Stāvs, miesas turēšanās stingruma un t[aisna?] l[īnija?] atkaras no āra, no sajūtas, no dūšas, bieži vien no gadījuma tehniskā ziņā. Nemaz jau nau ko runāt no gluži ārējām lietām: pozas, nostādīšanas, no nolikta skata, svārkiem, gludinātiem matiem, prašanas nostāties. Kad ir galva vien, tad viss tas nau izdzēsts, bet tik atbīdīts otrā vietā, jo galvā jau izteicas cilvēks ar visu savu būtni: tikai galvā tad no ārējā nau tikdaudz iespaids, kā atspulgums, kas ir pārstrādāts, ticis par patību. Tas arī ir mākslas princips: dot galveno un raksturīgo, bet to tad izvest pilnīgi, ar uzsvaru pat. Pēc šī likuma attaisnojamas arī Rodēna, Klingera portreļu statujas-modernas, bet kailas. Kad Šillers, Gēte ir doti savos tā laika vēsturiskos kostīmos un nolikti aprēķinātā pozā, tad tas netiek attaisnots no mākslas prasībām, jo mākslai nau daļas gar vēsturisku sīko patiesību, nedz ari gar kādu ideju, kura tiem vīriem nau galvenā, bet gan daļa gar šo vīru patības vienkāršāko un pilnīgāko izteiksmi. Rodēnam turpret nau taisnība dot Viktoru Igo pilnā stāvā kailu, jo atlēts viņš nau miesās, bet garā. Mākslinieks aizrāvies no sava amata: stāva tēlošanas un domā ar miesu dot garu. Arī sejs ir miesa, bet seja vien tad arī pietiek; dot miesas cik maz var; tā būs pareizi. Sejs gara abstrakcija. Viņā viss. 16.3.12. Apkarot savu pretnieku personiski nozīmē viņam glaimot un pārspīlēt viņa nozīmi. Jo aiz katra strīda slēpjas vienmēr kāda objektīva lieta, kāda domu starpība uzskatos vai līdzekļos. Kad arī liekas kāda persona nepatīkama tikai sava izskata pēc, tad arī tam dziļāka sakne ir lieta, jo viņš tad ar savu izskatu liekas pierādām, ka ir pretēja uzskata piekritējs. Svētulis man nepatīk, blēdīgs, varmācīgs cilvēks - tie ir cita pasauls uzskata cilvēki, instinktīvi jūt pretnieku, nomana vai grib nomanīt no sīkumiem, no viena vārda. * Pasaule top arvien garlaicīgāka fantāzijas cilvēkam. Nau vairs noslēpuma uz zemes, ne vēsturē, ne ģeogrāfijā, zemes vidus valsts top republika, debesu dēls dibina porcelāna fabriku. Indijā nodibinājas rūpniecība, pie sumeriešiem un akādiešiem aizved dzelzceļš. Bet kad noslēpums un bijība nau uzturami reālā dzīvē, viņu jāieceļ vēsturē. Tik bagāta ir modernā pasaule, ka viņa var vēstures dokumentus krāt lielumā. Un vecās brīnumpilsētas un zemes ir vēstures dokumenti. Bijība pret viņiem ir cilvēces bijība pret sevi pašu, pret savu jaunību, pret noslēpumu un poēziju. Rūpniecībai paliek viss pasaules plašums, senas kultūras dokumentiem lai atļauj vietu šaurumā. Lai kultūras pasauli dibina lielos muzejos, kā no Pompejiem, tā no pašas Romas, no Atēnām, Indijas vēsturiskām vietām, Bābeles, Ninīvas, piramīdu, Ķīnas svētumiem, Peru, acteku Ozira. Viss tas var izzust ātrāk nekā tautas dziesmas. Lai glābj, ko var glābt, nebūsim Omāri un vandāļi, bet s. d. un kultūras cilvēce. 19.3.12. Man pārmet Duburs, ka neesmu pats (skaļi) lasījis, šo sīkumu aizmirsis. Skaļi lasījis sev pats neesmu, bet I. gan. Bet galvenais, ka esmu simtkārt lasījis pats sev, klusi. Bez tam katrs pants vēl biežāk lasīts un cilāts par sevi. Un tomēr tik ātri rakstīts. Tā liekas pretruna, bet nau. Iespējamas abas lietas, kad domā ļoti intensīvi, t. i., ātri. Tas atkal iespējams tad, kad ir vingrinātas domas taisni uz ātru darbošanos, kad klausa vissīkākam gribas spiedienam, kad stāv vienmēr gatavs, kā, piem., cīnītājs uz uzbrukumu vai atgaini. Tas atkal iespējams, kad nervi smalki strādā. Bet grūtību tikai izteikta viena daļa ar to. Jo tam pašam nervu spēkam reizē jāpārredz arī visas galvenās līnijas un reizē visi sīkumi. Arī šis sīkums: lasīšana, ir darīts un tūkstošiem citi. Nervi tad vien var tik intensīvi un zibens ātri strādāt, kad top, vienkārt, no ļoti stipras gribas piespiesti, un, otrkārt, no jūtām nesti un pabalstīti, un no domām virzīti. Arī domas neritētu tik aši un loģiski saistoties savā starpā, kad jūtas nebūtu nesējas, t. i., nervu uzbudinājums top pastiprināts no jūtu uzbudinājuma un šinī divkārtējā uzbudinājumā darbojas domas tik plaši aptveroši un zibens aši, kā laikam tikai vēl azarta spēlēs vai karā. Še arī iemesls, kādēļ spiežos uz drāmu. 20.3.12. Iejusties darbā nākas diezgan grūti: laikam nau vainīgs laiskums vien, ka man neiet vēl ar "Jāzepu". Šoreiz bij cits šķērslis. Pārlasot neizšķirtos gabalus, no vienas Jāzepa runas sāku pats raudāt un tik stipri uztraucos, ka nevarēju nemaz domas koncentrēt. Tad zināms laiskums to ņēma par iemesli nestrādāšanai. Es arvien vēl ļoti brīnos un kaunos, kad pats uztraucos un raudu no saviem darbiem. Vai tā ir nervozitāte? "Indulī" beigu cēlienos tas man gadījās vairāk reizes. "Zelta zirgā", kur nebiju tik uztraukts, laikam nē. Vai tā zīme, ka esmu ticis nervozāks? Vai no tā var slēgt uz darbu labumu? Laikam nē. Jo esmu raudājis par citu darbiem, kuri nemaz nau bijuši sevišķi labi. Balzaks tāpat raudājis par saviem varoņiem. Stipri, netīšām iedomājas un situācijas pavedina. Bet ir arī briesmas, kā, piem., " Jāzepā". Kur tad tur izeja? Viss, ko atrod, ir tik frāzes. Cilvēcei nekas, bet man jāmirst. Kad vēl būtu vienkārša aša miršana, bet visu mūžu vadīt mokās un netaisnībā. Vai darbam nekait tāda uztraukšanās? Var gan atrast dziļākus, asākus vārdus, bet vai nemaldos, turot to par labu un iespaidīgu uz citiem, kas tik pašam iespaidīgs ar paša līdzīgu situāciju. Vai netura savas jūtas par objektīvi izteikto? Tik bieži patīk pašam kas aiz blakus iemesliem, ko publika nezin. Vajga mācīties sevi redzēt arī jūtās, tad būs labi. Vingrināties. Jā. 21.3.12. Savus darbus nemēdzu lasīt drukātus. In. lasa tūlīt savus un manus; esot citāds un vienīgi pareizs uzskats, ka gluds noraksts un skaidrība. Mana psihika citāda. Strādājot, radot kādu darbu, es pārāk intensīvi viņā iedodot, pārāk vispusīgi un reizē visu aptveru; pati strādāšana iet alpām, ļoti pēkšņi un tik aši, ka es nekad nespēju ar zīmuli sekot viņam. Sekas tās, ka viss darbs gandrīz piepeši izdomāts cauri ar vislielāko piepūliņu, tātad ar vislielāko nogurumu. Kad viņš ir gatavs, vai vēl biežāk negatavs, bez nogludinājuma, tad tiek nostumts no sevis nost, izgriezts kā augons, nokratīts kā mocība. Kad ir brīvs, tad nekas vairs lai neatgādina viņu; it sevišķi tad nau iespējams lasīt cauri, jo caurlasīšana ir arvien zināma darbošanās, sevišķi tādēļ, ka viss jau palicis negludens un izaicina uz gludināšanu. Lasīt būtu tikpat, kā nobeigto mocību sākt no jauna, vāti tirināt ar pirkstiem. Pat kritikas nelasītu, ja to nepiespiestu. Man pietiek pilnīgi, kad zinu, vai kritika rakstīta draudzīgā vai naidīgā garā. Tad interesē tikai šī politika. Vainīga arī drusku kritika - vismaz var derēt ierunai, ka no viņas tā kā tā nevar neko mācīties, jo viņa pilnīga nelietpratēja un partejiska. Pirmais Duburs par "Ind. un Ār." raksta tā, kā var mācīties. Mana nelasīšana un nelāgais darba veids laikam izskaidrojams ar nervu vājumu. To vajga labot. 22.3.12. Vai krievu teikās var izcelt drāmu? Vispār teikas ir dotas episki: tauta, atskatoties atpakaļ uz savu vēsturi, dara to rāmā garā; mīla kā nelaiķiem, bijība, bet ne vairs līdzdalība, ko prasa drāma. Tātad temats, ko dot teika, ir episki veidots. Labāk ņemt to pašu tematu, kā to dod vēsture, proza, tikai objektīva patiesība, ar maz veidojumiem. Tam pretī: vēsture nedod arī nekādas sevišķas intereses vielai; publika reti gaida tikai kailus faktus. Šillers dod vienmēr vēl kādu blakus interesi. Varbūt pat Šekspīrs. Tagad jāmeklē tad t. s. idejas, līdzības garīgos virzienos, vai simbolu - modernu dzīves uzskatu jeb filozofiju. Teika dod vielu ietērpā, kuras sajūta kaut gan drāmai sveša, bet publikai tuva. Idejas un simbolus var vieglāk ielikt nekā vēstures vielā. Grieķi pārvērta tikai episku vielu dramatiskā. Ar savu laiku bij sakars. Mums taču nau vairs. Tā viela nau pilnīgi pārvērsta drāmā. Tātad lielas grūtības. Nībelungas nau pārvērstas drāmai. (Hēbels neskaitās, par maz spēka; arī Vāgners nespēja; dod tikai galvenos vilcienos.) Vai tātad pilnīgi neiespējams? Jeb vai tik ļoti grūti? Vai nau vajadzīgi? Vai tas nebūtu lielākais problēms, pārvērst veco, gulošo dzīvi par jaunu, mostošos, kad epu pārvērtu par drāmu? Iztaisīt zinātniski visu tautu epu abstrakciju vai ņemt vienu, tipiskāko? Sengrieķu kā mākslinieciskāko, vecbabiloniešu kā vecāko, ģermāņu kā centrālo, krievu kā jaunāko, barbarisko, vai latvu kā visbrīvāk veidojamo, jo negatavo, toreiz neizaugušo, tad augošo. Tā labi. 23.3.12. Mans stils "Indulī" pieder pie romantiskā, Šekspīra stila. "U. un n." arī, bet īpatnējs. Tātad "Z. zirgs". Vai katrai drāmai vajga arī sava stila? Vai nau pareizāki, ka tikai stila dažādības sīkumos, bet stils viens pašam rakstniekam? Kas vairāk: dažādība vai vienkopība? Dažādība pieder vairāk dramatiķim, kuram jābūt objektīvam, jāiedomājas visā, jādod viss ar viņa īpašībām, - tātad arī stilu? Bet stils ir veids, kā tēlo ārpasauli, gan pilnīgi objektīvi, bet tomēr pēc savas dabas atsevišķa individualitāte - dramatiķis. Bet no stila arī neizbēg, nau tas jāmeklē. Arhitekts var būvēt visādos stilos, un tikai tik tāli stils var būt dažāds arī drāmās. Es no romantisma bagātības, raibuma un sīkumiem tiecos uz vienkāršumu un lielumu. Tik divi stili: grieķu-franču-romāņu - Šillera un ģermāņu-romantiķu - Šekspīra, Kad es tiecos uz grieķiem, bet bagātība man ir, vai nesavienosies abi stili? Vēl es piekopju te vienu, te otru vairāk; vēl nau apzinīgas vienošanas. "Jāzepam" der lielais, vienkāršais stils; man tomēr ne naivs. J. Cēzaram no Šeksp[īra] dots romant. stils, man jādod lielais; bet atkal nau naivs. Sofokls naivi liels, Man - apzinīgi liels. * Jaunais stils var būt liels un vienkāršs, viņam jābūt tādam, jo parādību, kas aptveramas, ir saradies pārāk daudz. Bagātais, neorganizētais, bezsistēmas Šekspīra stils vairs nau iespējams, tas dotu tikai materiālu krājumu, kā speciālistu zinātnē. Š[ekspīra] laikā jā, jo tad materiāla vēl bija maz. Jau Šillers pusapzinīgi nau tik izšķērdīgs un nekārtīgs; no viņa sākas lielā modernā drāma ar kārtīgu uzbūvi, pēc franču parauga, kur tikai par daudz uzsvērta sistēma. Bet jaunais stils arī nevar būt naivs kā Sofoklim; ja ari viela naiva, tad mēs viņu ņemsim apzinīgi, mēs par daudz zinām, mēs nevaram to noliegt, mēs nevaram uzņemt naivumu. Tātad jāsavieno bagātība un vienkāršums. To var panākt, kad bagātību izrāda ne kā Šeksp. faktos un notikumos, bet idejās, kuras pašas ir jau apstrādāti fakti, sistematizēti. Šai ideju bagātībai dod lielumu un vienkāršību caur to, ka viņas saved uz vienu kopideju, pasaulsuzskatu, simbolu, turklāt simbolu tapšanā un maiņā, kas vairāk dramatiski nekā Š[ekspīra] fakti. Arī līrikā tāda pat pārvērtība. Š[ekspīrs] tēlo gan raksturus, bet bieži stāv arī par sevi; tēlo faktus un top episka. Jaunā stilā arī lirikai jābūt pildītai ar domām, t. ir, apstrādātiem faktiem un raksturiem. Tikai abstraktām domām ņemama konkrētā daba par izteiksmes līdzekli. Arābu un romāņu stils kopā - gotika. Tā jaunais stils lai top liels. 24.3.12. Atbrauc A. Ķeniņa: mana kārtība traucēta, un es tūliņ esmu uztraukts, rīkojos pārsteigti, jūtos nepatīkami, kā saraustīts. Eju telefonēt In. uz C[īrihi]. Telefons vēl vairāk mani uztrauc, grūti dzirdu un tur arī grūti saprot. Laikam taču sapratīs, ka lai brauc. Norunājām līdz 10, kad gribu taisīt logus ciet, no balkona sāk atkal runāt, līdz pat p. 12 naktī. Miegā jūtu uztraukumu un nogurumu. Veco māmiņas lielo zirgu redzu sapni, mierinu viņu, ir istabā, kur nu viņu likšu. A. Ķ[eniņa] domā, ka sākot interesēties par nacionālismu, izteikts literatūrā tas nekur neesot, bet it kā jūtot, sevišķi zemniekos. Bērziņš Parīzē runājis par "Induli", atreferējis, esot tur tik viens eksemplārs, nožēlojis, ka neesot sociāli problēmi atrisināti. Bet vispār arī s. d. neesot tik krasi pretnacionālisti vairs; pie šās ciemā nākuši katru dien, aplēģerējuši, tā ka viss mēness aizgājis bez darba. Grib rakstīt, grib lauku dzīvi vest, apnikusi sabiedrība. Rakstnieku vakarus vairs nerīko, viņa bijusi tā pulcinātāja, Akuraters un d[ekadenti] atšķēlušies. Neesot tagad laika uz literāru strādāšanu un taču gribot. Ar Varnoviču muižu varbūt neiešot, ķieģelnīca ienesot 3000 r., muiža pate neatmaksājoties. Pusgraudnieki. Varbūt turēs pansionārus. Rīgā namu būvēm būšot krīze. Rūpniecībā neliekot naudu. Uz laukiem lielākā rosība. Celmiņš agronoms - ideālists, strādājot par 2000 r. Amerikāniete latviešus dievinot. Poļu virsnieks atteicies 1905. g. šaut pēc baronu listes. Aizcelts projām. Latvieši esot inteliģenti. 1.4.12. Uzņemu piezīmju rakstīšanu tikai šodien, pēc 8 dienu pārtraukuma. Mazs starpgadījums, 4 dienas viesis un I. atbraukšana, un tādēļ nespēju uzturēt savu kārtību, nerakstu ne kalendāri, ne piezīmes, nevingroju, nestrādāju, tikai retas reizes biju rakstījis dienā piezīmes, kad biju izgājis staigāt. Bij jāpārkārto kārtība, un tas tad ir divkāršs spēka patēriņš. Lai tā vairs nenotiktu un nezustu pārāk daudz laika, nezustu veselība caur nevingrošanu un nekārtīgu darba un atpūtas sadalīšanu, caur piespiešanos pie nepieciešamo darbu izdarīšanas, caur atkārtotu vezuma ievilkšanu: vajga atrast kārtību, kura piemērojas arī šiem nekārtību gadījumiem, un vingrinoties izlietot arī sīkās laika strēmelītes un atkrisles. Šo pēdējo prata Goethe un. daudz caur to ieguva. Vai nu viesi un I. jāatstāj laikus vakarā, bet tas ir diezgan grūti, varbūt tad, kad būs man vairāk autoritātes vai egoisma priekš uzstāšanās, vai jāceļas rītos agrāk augšā, tūliņ pēc mošanās, un jāvingro, un jāved dien. grāmata vai piezīmes. Izmantot arī laika atkrisles tagad grūti, jo nau tik daudz spēka, aši nogurstu, negribu tik daudz piespiesties. Vajga tā, ka dara labu. 3.4.12. Ierīkot kārtīgu vingrošanu, celšanos, piezīmju rakstīšanu, vēstules un darbu ir ļoti grūti kopdzīves dēļ. Vakar sāku atkal uzņemt kustību, bet paspēju tikai 8 kartis vēstules. Pamazām izvest šķiršanos, lai I. nesāpinātu; atradināties pašam. Nelikt I. just, ka ir atbildīga. Būs grūti, bet pār visu pārnesīs pāri darbs. Jūtos tikai vēl vājš; kūra nau darījusi laba, tikai māga panes pienu. Sāku piespiesties strādāt, bet panākums mazs; tās pašas 8 kartis gāja grūti. Domas nekādas nenāk pašas, viss vēl grib gulēt un atpūsties. Kad būtu psih. miers! Uzbudinājums gan nau tik liels un ass; laikam esmu pieradis. Arī pie šķiršanās domām. Vairāk vajga vēl domās un jūtās uzsvērt ne pašu šķiršanos un sāpīgo priekšvēsturi, bet to, kas darāms pēc tam. Netaisnību un pārestību man un I. pilno egoismu vajga neieskaitīt par svarīgu, salīdzinot ar manu darbu, kas stāv priekšā. Aizmirst nevar, bet var zināt, ka mans pozitīvais darbs vairāk sver nekā gainīšanās pret ārpasauli. Uzstāšanās pret ārpasauli arī prasa par daudz spēka, un ārpasaule nau vērta cīņas un uzvarēšanas. Savs darbs taču lielāks. Un ārpasaules uzvarēšana un pārvēršana tiek izdarīta arī ar spēku, kas pāri paliek, atkrīt no darba, un vēl vairāk; pats darbs jau ir darbs priekš ārpasaules. Tas viņu pārvarēs. Darīt tik to, vairīties no ārienes, ne gainīties. Ņemt visu par ārpasauli, arī I. Tas man vien tagad atliek, kur nespēju viņu pārvarēt. Man vajga tā uzvarēt. 6.4.12. Krākšana varbūt izskaidrojama itin vienkārši tā, ka guļ uz muguras, un aizmigušam žokle atkrīt vajā, elpu sāk vilkt caur muti. Krākšana tikai tad, kad vaļēja mute. Bet tad sievietēm vajdzētu biežāk krākt, jo tās guļ biežāk uz muguras. Vai tāds fakts ir novērojams? * Vai var izšķirt rīta saules apgaismojumu no vakargaismas? Bērnībā biju reiz iemidzis priekš pusdienas un uzmodies ap launagu. Nevarēju sākumā apķerties, bet tad tomēr sapratu, ka vakars, tik nezināju, pēc kā vēroju. Gaiss rītā ir skaidrāks, vakarā putekļains, dienā sacelts. Kad zin, kur ziemeļi, tad vakara saule pa kreisi. Mežā un pļavās putni un kukaiņi, bites, tauriņi kustīgi, vakarā agri lielākā daļa nozūd. Arī pates krāsas (laikam putekļu dēļ) vakarā ir maigākas, neskaidrākas, bet arī dažādākas. Rītā visraksturiskākais ir svaigums, paši esam svaigi, vēsums, puķu un zāļu izgarojumi, puķu dārzā jūtamies it kā vēl svaigāki. No rīta puses mazāk karsts, līdz 12. Lielākais karstums starp 2-4. Rīta vēsums dzīvinošs, vakars - mierinošs. Agri no rītus celties, nevar nemaz aptvert, cik pārāk gara diena. 7.4.12. Lieldienas. Cik skaists ir katrs laimes gadījums, katrs mazais pieskārumiņš ar mazā pirkstiņa naga galiņu. In. brauc uz Somiju viena, liek turp atvest māmiņu, padzīvo kopā dažus mēnešus, karstos vasaras mēnešos, nogaida varbūt vēlēšanas un var braukt uz Rīgu. Ja nē, brauc atkal tūliņ šurp. Tad I. uzplauks atkal un sāks tikt vesela, kad būs pieskārusies dzimtenes vismīļotai rokai. Gan tad visu citu arī panāks vēlāk; Rīgu un jūru, un cilvēkus. Bet vecā māmiņa nevar gaidīt; Doriņa raksta, ka esot atkal vājāka. Laimīgā doma, ierobežot vēlējumus, ņemt tik visvajadzīgāko vispirms, šķirt jēdzienus, ātrāk panākt skaidrību attiecībās, domās un jūtās. Arī še vēl tad pāris mēnešu I. taps mierīgāka un veselāka un man arī būs vieglāk kopt un tad varēšu labāk kopt. Viņa rakstīs atmiņas un aptvers labāk savu pagātni, varbūt taps, ja ne brīva no pagātnes, tad patstāvīgāka pretī savai pagātnei: netiks tā nospiesta, varbūt zudīs tas fatālisms, kas bij līdz šim viņas jaunākais ienaidnieks, bet reizē viņas stiprākais pamats. Tas nepārvaramais, pret kuru atsitās visa mana uzmācīgā, nepacietīgā spurība, mana gudrība un visa mana mīlestība. Māmiņu redzēt pieder pie atmiņām. Viss ir sakarā ar to laimi. 8.4.12. Lielums patībā kā mērojams? Pēc garīgām spējām. Bet ar to vien nepietiek. Jāsaka pēc garīga satura. Spējas ir tik varbūtības, dinamiskais lielums, relatīvais, saturs ir tiešamība, statiskais, absolūtais lielums. Abi prozas, bet abi paliek šinīs attiecībās arī tā. Kā sajēgt patības garīgo saturu? Visuzkrītošāk, jo skaidrāk, - garīgais saturs patībai tas, ko viņa garīgi tura atmiņā, t. i., zina. Daudzām lielām patībām liels ziņu krājums tiešām stāv pirmā vietā, viņš tad arī daudz zina un ar lielu atmiņu: Markss, Kants, Bēkons, Aristotelis. Arī citiem lieliem ziņas vajadzīgas kā materiālas spējas darbībai, bet ne tādā lielā mērā kā zinātniekiem, politiķiem: Cēzars, Napoleons. Dzejniekiem jāstrādā ne tik daudz ar vecu klājumu ziņu, kuras jāsakārto jaunā kārtā, organiski jāsavieno, lai taptu dzīvi, jauki organismi un idejas. Dzejnieki rada ar fantāziju jaunus organismus brīvi, bez liela aparāta. Pie viņiem tātad patības lielumu labāk svērt ne pēc tā, ko viņi zina, bet ko iedomājas: fantāzijas bagātums, daudzums, tēlu organisku attiecību, krāsu, skaņu, raksturu, būtību, kurā ir jau radīti, stāv jau gatavi domu atmiņā un kuri tiks radīti iz neskaidrā iespaidu materiāla. Te satiekas abi elementi, statiskais un dinamiskais, saturs un spējas. 9.4.12. Mums izliekas savādi, smieklīgi un varbūt pat perversi, ka orientāļu dejotājas atklājušas viduci, bet apsegušas krūtis un kājas, kuras mēdz atklāt mūsu dejotājas. Morāles ziņā taču viena alga, kuras daļas atklātas, viducis nau nemorāliskāks par krūtīm, kurām tik ļoti tuvs sakars ar dzimumdzīvi, kuras kalpo bērnu barošanai, t. i., gluži pretējam nolūkam pret deju, kas ir tik patika. Orientāļi, kuri šķir patiku no nopietnas dzīves funkcijas, ir morāliskāki. Viņi grib tik estētiku. Un vai ķermeņa vidus daļa, kura nes visu stāvu, kur reizē spēks un smalkums, vijīgums, kustība, lokanība, kam vairāk izteicēja skaistumam. Kājas ir tik attāli locekļi, nereprezentē visu ķermeni, kustas tikai kā līdzekļi, rīki, nedod nekad visas būtnes sajūtu. Viņu kustība ārišķa, stāva kustība rāda pašu iekšējo dzīvību, kairina ar visas būtnes pievilcību, dramatismu, spēku. Torsi arī ir gan skaisti, arī vieni, moderni tēlnieki ir arī tādus tēlojuši bez galvas, bet kājas vien tēlot būtu smieklīgi. Orientāļi pa daudz mūžiem ir dziļāk sapratuši mākslu. 10.4.12. Man prasa, vai ir atkārtošanās visā pasauls dzīvībā? Vai ir sakums? Kad ir atkārtošanās, tad arī robežas. Kad nav atkārtošanās, tad arī ir sākums. Vai ir nemirstībai? Vispirms uz to jāatbild, ka, ja arī šos jautājumus nostāda pareizi, tad tomēr mēs uz viņiem atbildēt nevaram, tas ir ārpus mūsu ziņu sasniegšanai un izpētīšanai, varbūt pat ārpus mūsu prāta sajēgšanai. Varbūt ar mūsu loģiku tos nevar izšķirt, vajga citu prātu. Attiecības pret šiem jaut. trejādas: modernie brīvdomātāji tic, ka nevar viņus atšķetināt, apmierinājas ar to, ka te dabas robežas un strādā savās robežās. Otri, dievtiči, tāpat apmierinājas, ka tā ir tā dievības daļa, kuru mēs vairs nesaprotam, un paliek pie sava darba. Trešie atzīst, ka ir robežas, bet ka vajga viņas pārkāpt. Nevaram tikt pāri ar tādu miesas un gara uzbūvi, kāda mums ir, tad vajga pašu mūsu miesu, smadzenes un gara virzienu pārveidot un attīstīt. Tātad robežu laušana nebūt nau utopiska. Jau ar to top paplašināta cilvēku organizācija, tā viņš sasniedz labāku veselību un spilgtāku garu un ilgāk dzīvo. Bet var arī ierosināt uz darbību vairākas ganglijas. Atziņas spēju pašu var pacelt. Mēs vairāk domājam nekā senās paaudzes. Var vingrināt smadzenes un tad arī vecos ārpus jautājumus izšķirt spēja būs. 11.4.12. Es dzīvoju pārāk intensīvā darbā, esmu vienmēr aizņemts ar domām, ar novērojumiem, ar cenšanos pēc kādu parādību izskaidrošanas, ar atmiņu atsaukšanu, projektiem. Arī vienkāršas sarunas top ļoti bieži par dziļām, ja kaut kas mani ieinteresē, un tad sāk smadzenes intensīvāk strādāt. Un tādu arodu, kas mani interesē, ir ļoti daudz. Dzejniekam un politiķim ir ļoti plašs darbības apmērs, daudz plašāks nekā gleznotājam, nesamērojami plašāks nekā mūziķim. Pat sapņos fantāzija strādā tālāk. Sekas no tā ir aša nolietošanās; daudz asiņu top patērētas, smadzenes aši mainās savās sastāvdaļās un aši un daudz atdala nederīgu vielu, kaitīgu ģiftu, noguruma ražojumu. Tos vajga dabūt prom, bet tas notiek laikam tagad tikai caur gulēšanu, un tās nau daudz. Tā sakrājās kaitīgās vielas, nāk reimatisms un nervozitāte. Vajga laikam pastāvīgu ģiftu novadītāju: vannu, svīšanas, veģetārību. Vasaru svīstu tāpat, tātad varbūt jūtos labi. Un no turienes varbūt nāk patika uz karsto klimatu. Kamēr I. ar lēnāku darbību vajga mērena klimata. Bet ja es varu dabūt citur līdzekķus ģiftu novadīšanai, kā elektrību, vannas, un t. l., tad varbūt nevajadzēs tā karstā klimata. Tomēr es Cīrihu sajūtu kā man pretīgu. Mana intensīvā domāšana un runāšana dara iespaidu arī uz citiem; vispirms uz I., un nogurdina. I. vajga no manis atpūsties. Tad būs labi. 12.4.12. Man ir pārāk plašas intereses, gars neviļus gar visu darbojas, grib to sevī uzņemt, izskaidrot, slēgt un veidot. Zināt visu nevar, padarīt arī nē. Sen jau aprobežojos uz zināmiem laukiem, bet arī tie nau pilnīgi pārvaldāmi. Divas izejas, vai nu jātop par diletantu, vai jāpaplašina sava uzņemšanas un darba spēja, vai iekšēji. Vai ārēji. Vajga sekretāra, kas tura visu tekošā kārtībā, vajga prašanu iegūt arī citus likt pie sava darba, organizēt latv. garīgo darbu un dzīvi. Sievas vajga, kas palīdz darbā intīmās lietās. Modināt iekš katra tās iespējas, kas viņā ir, jo attīstīt jaunas vēl grūtāk. Modināts un iejūsmināts darbosies un palīdzēs lielajā, daudzjūtīgajā darbā. Korespondencē ievērot to vienmēr. Lielākā daļa priekš darba ies bojā, apslinks; daļa taps naidīga un rīkos konkurenci, paši darīs pretējo uz savu roku un atvilks citus. Sargāties iegūt naidnieku. Ozoliņš, Roberts. Vajga vairāk protestēt. Simsons vēl iegūstams atpakaļ. Aktīvi gribēt un iegūt draugus, negaidīt uz piedāvājumiem. Ar lielu laiku nāks par draugiem arī tie, kas apslinkst, vienalgojas un nīst. Te ar iemesls, kādēļ ilgi jādzīvo. Arī dzīves organizatoram ilgi jādzīvo, lai visu aptvertu un pats vēl rīkotu. Jāsastāda ātrāk plāns latv. dzīves organizācijai. Par visu pašam jādabū stiprāki nervi. Jāiedala labāk laiks starp dzejas darbu un organizācijas darbu. * Tagad top skaidri redzams, ka I. iet projām, vismaz uz vairāk mēnešiem būšu viens; visi līdzekļi par labu darbībai zudīs: ierosinājumi tieši, pārrunas, kuras gandrīz kā darbs pats, līdzdomāšana, fiziska apmierināšana, regulārība nervu darbībā, paradums, - viss kritīs nost. Kā šo tukšumu piepildīt un kārtības, un paraduma lauzumu salabot? Palīdzēs tikai jo intensīva darbība un stingra kārtība. Vislabāk produktīvs dz[ejas] darbs, kurš prasa visvairāk spēka, bet ari vislabāk atalgo ar patikas jūtām. Pa starpām un pēc darīta dz. darba latv. taut. organizāciju rakstīt un pārdomāt. I. arī piemērs, cik maz es protu ekonomiski rīkoties ar līdzekļiem no āras; arī no iekšas. Audzēju I. nesistemātiski, pats nezināju, ko gribu. Pat tagad nau vēl skaidri ne izdomāts, ne uzrakstīts. Visvairāk tērēju laiku un viņas un savus spēkus ar sīkām greizsirdībiņām, rūgšanu, ļaunošanos. Nogurdināju I. galīgi, un liels lauzums manā kārtībā un dzīvē. Bija pie Morandotti runa par palīdzību lielajā darbā sakarā ar "Gaismas pili", bet I. savs darbs. Nevar dalību ņemt tieši manā rakstā un tiešā darbā, bet tik caur pārrunām un caur savu darbu, kurš jāieliek man kā daļa manā dzīves darbā. Tik lielam vajga būt šim lielajam darbam; ka viss I. darbs tur ietilpst iekšā. Arī citus jāuzņem tur, t. i., jārīkojas ka manā sistēmā var ietilpt. Arī tā jādara kā Пушкин ar "Евг[ений] Онегин". Ņemt visu. 13.4.12. Es visus gadus kopš lielā lūzuma, pirmās lielās ilūzijas par Resno un draugiem, par partiju 1895. g. domāju, ka man stāv priekšā liela cīņa pret šiem pretniekiem. Es savā ziņā gatavojos uz šo cīņu, es pārmainīju savus ieročus, es pārcēlu visu uz citu lauku, kurš šiem pretniekiem nepieejams, - uz literatūru un dzeju. Vispirms tulkoju, kur man mazāk varēja pieķerties tad, kad "Fausta" tulkojums bij nosaukts par "F." pulgojumu, bet citi atzina, nācu klajā arī ar savu dzeju. Tad jau es zināju, ka šī cīņa tapusi man vieglāka, ka ir man ieroči, bet cīņa pret šiem vienmēr paliks kā galvenais. Mēģināju līgt ar Resno, ar Jansonu, bet nekad nekas neiznāca. 1905. no jauna pretības tapa asākas. Jans. un citi mani taisni nobīdīja pie malas. Es domāju, J[ansons] galvenais, bet varbūt jau toreiz bija jauni pretinieki, kurus es neapjaušu. Kad bij J. H. pirms man ar pretnieku, tad par draugu, kad izrādījās Skalbe un Akuraters, un citi savienībnieki par nespējīgiem, tad es vienmēr vēl domāju, ka lielākais pretnieks no visiem ir Resnais, J[ansona] uzbrukumi "U. un N.", un I. tāpat to apstiprināja. Kad nupat bij Asp[azijas], "Dz[imtenes] V[ēstneša]" lieta, arī tad es domāju, ka tā nāk no Resnā, marksistu pulciņš likās man viņa vadībā. Tikai nu, kad Roberts nāk pret mani, es nojaušu, ka esmu aizmirsis apskatīties pēc citiem pretniekiem, ka ar laiku izauguši citi jauni vēl niknāki pretnieki, kuri mani nemaz nesaprot tāluma pēc. Tā "Jāzepam" izzuda pretnieki un atriebība. Uz citu jāvērš uzvara. * Manu "Induli" aizstāv pret Duburu Herm[anis]. Sevišķais rakstā tas, ka H. pataisa mani par reliģijas dibinātāju, jaunas filozofijas un reliģijas dzejnieku, bet arī tādu, kas tās izkopj. Kad nelieto vārdu reliģija, kurš man pretīgs, tad H. taisnība. Tas manas dzejas un darbības senu senais pamats un nolūks. III dz. Kr-am tas pats pamattonis, pats personiskākais krājums un pats filozofiskākais, arī priekš tautas; reizē subjektīvākais un objektīvākais. Mana personiska vēsture, "Indulis" tāpat, tikai dots ārēji skatāms. Un reliģija. Kad atņem dogmatisko un svētulīgo, un liek kā pamatu visai psihikai varonību, tad lai sauc arī par reliģiju. Bet vajga cita vārda, un man tā vēl nau. Filozofija man neder, jo jāizteic arī estētiskais elements. Reliģijas dibinātājs - jēdziens man nau svešs, jo bērnībā bij mans sapnis tapt par tādu: liela dieva ticēšana pēc vienas piepildīšanās, tad liela baušļu, nemelošanas ieturēšana. Lūzums īsti tikai ap 15 gadu. Tam jēdzienam ir sava vēsture iekš manis. Manas reliģijas kvintesence vienā vārdā: darīt pazitīvu labo. Tolstojam - nedarīt, nepretoties ļaunam. Sociālisms: pretoties jaunam. Kristn.: nedarīt ]aunu un mīlēt. Mana prasība līdz ar sociālismu aktīva prasība, tiem pasīva, bet soc. grib aktīvu naidu, es gribu aktīvu mīlu. 14.4.12. Cēlos vēlu, 7, nu bij jāizšķir, ko labāk darīt, vai vingrot vai rakstīt piezīmes, beigās neiznāca ne viens, ne otrs, sāku domāt par "Augstrozes meitiņas" plānu, sevišķi par mīļā nogāšanu zemē. Tēvs ienācis, neizsaka savu nolūku, sabaidē meitiņu, te cerē, te baidās, ka tēvs neaizkavē, te sāk baidīties, ka tik mīļais neatnāk, tad vēl kā to aizkavēt. Tēvs ir visu rīkojis, bet nezina, vai izdosies, neuztic jaunajam kalpam, vai tik nau paziņots mīlim, lai nenāk, vai meita nedomā ko ļaunu pret viņu, aizdomīgs, bargs, grib lai mīl, bet pats netic tad mīlai. Paziņo pusvārdiem meitai, ka sagaida: vai tu gaidi ko. Es arī gaidu - ko? - smiedamies: Tavu bērna mīlu. Tad abi glūn un uztraukti gaida, vai nāks mīlis. Logs, kā redzams priekšmets. Vajā un slēgts. Tēvs atrod virves trepes, savāds atrašanas uztraukums, jo zina. Redz, ka nau paziņots, ka nāks. Aukle arī, zinātāja. Tās jūtas; uzticamais kalps. Lielākais efekts te uztrauktā, galā gluži klusā gaidīšana uz troksni lejā. Vai dziesmiņa par mīlu? Nāk soļi. Kā paziņot, lai nenāk? Tēvs to aizkavē. Kad beigās iekliedzas: nenāc, tad tā taisni ir zīme nākšanai. Tēvs: nu jel saņem, citādi viņš nenāks. Nogrūž, vēl saruna. Tas var būt arī V c[ēlienā]. Meita ārprātā. Tēvs nosit ļaunos kalpus. Tad pats sevi. Atgādina Jāzepu. 15.4.12. Jaunības drāma "Indulis", vecuma drāma, "Pēters Lielais" un "Aleksejs". Bet ir arī vecuma komēdijas. Vecums parādās tā, ka cilvēks neiet vairs garīgi tālāk, iet vienmēr lēnāk līdzi laikam un jaunai, vēl mazai, bet augošai paaudzei, līdz pilnīgi apstājas, kad nāk jaunekļa gados un sāk uzņemt vairāk iespaidus no āras. Tad vecie dzīvo tikai vēl savā, vecā ideju aplokā, bet to nemana. Šī nemanīšana ir vidus punkts komēdijai. Nemana tādēļ, ka viņa paaudzes idejas ir uz visām pusēm paplašināmas, tālāk izjūtamas, izstrādājamas ar prātu. Neviena paaudze nebeidz savā laikā pilnīgi savu ideju aploku izstrādē? Paliek pāri ideju attīstīšana līdz viņu patiesam kodolam, bet arī pāri par to līdz tam, kur top par absurdu. Te sākas komēdija. Bet varbūt taisni tā trešā vai vēl vēlākas paaudzes sāk jaunu patiesību, jo maldi un patiesība var būt katrā idejā, skatoties pēc laika un apkārtnes. Lielas idejas savā nelaikā bijušas maldi. Visi atradēji, Ikars, Galilejs, humanitātes sludinātāji. Attīstīt no šā arī jaunu vēstures likumu par attistību pēc paaudzēm. Otrs likums par jaunas kārtības rašanos caur netīšiem izņēmumiem no vecās kārtības regulas. 16.4.12. No rītus vingroju drusku par daudz, jūtos uztraukts, mazs trīcētājs kājās. Brokastīs tāda sajūta, ka "Indulis" ies labi, iepriekšējās kritikas bij labas. Kad to izsaku, I. sāk brīdināt, ka publika neklausoties uz kritikām. Aktieri varot nelabi spēlēt. Nevarot nemaz teikt, kā iešot. Tas uz mani dara stipri nospiedošu iespaidu itin piepeši. Baramies, salīgstam tikai izejot uz Kasarati. I. plāni rakstīt pret "Gundegu un Brusubārdu", ka pakaļ darināts "Zelta zirgam", ļoti nemākslinieciski un rupji būvēts, kā ziemsvētku pasakas, labāk tad Miller Switzerland. Bezgaršības, ka 6 meitenes smiedamās krīt gar zemi. Iesūtīt "D[ienas] L[apai]". Raksturo Brigaderi kā padevīgu pretnieku, rupju, mazisku intrigantu, ļaujas sevi apvainoties, kaitē slepeni. Pirmais paziņojis, ka prēmija piespriesta ne "Neaizsn[iegtam] mērķim", bet Benjamiņam. Annai konkurence, gribētu būt pirmā sieviete. No tā uztraukuma nevaru lāgā saņemties uz strādāšanu. Vakaru norunājām, bet tad izdaru savu veco plānu: ierīkoju sev pavasara herbāriju, stilizētu pavasari, uz mazām lapiņām nospiežu puķītes, lapiņas, ziediņus. Reizē arī piemiņa un materiāli darbiem. "Ind. un Ā." visas puķītes, kuras pa darba laiku saliktas iekšā, te sevišķi uzglabātas. Man par šo skaisto piemiņu un darbiņu liels prieks. * Taisnība ir partijai un veciem, un jauniem reālistiem tanī ziņā, ka brīnumi nau jau pagātnē un teikā vien, bet ir vēl lielāki brīnumi tagadnē, sevišķi zinātnē, socioloģijā un tehnikā. Lasu itāļu avīzēs par lielo okeāna kuģi, kas nesīs sevi visu Jelgavu - 30 000 cilvēku. Tas priekš visas pagātnes ir neiespējams brīnums. Lai nu atstāj pagātni un raksta šos brīnumus. Bet šo prasību nevaru vispirms atzīt priekš dramatiķa. Šie brīnumi visi ir tikai episki, viņi var tēlot apkārtni un sajūtu, bet darbību viņi nedod, jo ir taisni personības atbrīvošana no darba: tad viņi ir neapzinīgās dabas brīnumi, bet ne rakstura brīnumi. Drāmai daļa tikai gar cilvēku. Un cilvēku brīnumus, lielus raksturus, aktīvus un pasīvus gribas spēkus šie tehnikas brīnumi nedod. Lieli raksturi taisni ir tie, kas izliekas mūsu laikā brīnumaini un nedabiski. Ja grib darīt iespējamus un nedabiskus lielus raksturus, tie jāpārceļ citā atmosfērā, kur viņi izliekas ticami: vēsturē un teikā. Lielas vispārējas idejas drāmās nau citādi izsakāmas, kā vienīgi teiku, ja daudz vēstures līdzekļiem. Ibsens pūlējās iekarot mūsu laikus priekš lielu ideju dramatiskas tēlošanas, bet bez sekmēm. Idejas tēlotas Solnesā, Brandā, Borkmanī,4 bet nespēja kāpt tornī, dzīve Alpos, gaidīšana uz bankas direktora vietu nau traģiska, bet smieklīga. Tā ir visjaunākā konvencija, ka nesmejos par torni kāpšanu kā varoņa darbu. Ibsens bij stiprs talants, bet nepietiekoši izglītots, varbūt arī nebij vēl ģēnijs. 17.4.12. "Induļa" izrādes diena nu bij vakar, man viņa deva uzbrukumu un riebumu; uzbrukumu par visu manu darbību. Ko līdzētu man, kad "Indulim" būtu panākumi, kad ar to būtu ievadīts jauns virziens literatūrā un dzīvē. Mana visas dzīves kritika un noliegšana taču nāk jau no jaunās paaudzes. Ka noliedzējs ir niecīgs, dara lietu tik ļaunāku, nau man pat pretnieks, no kura neriebtos. Traģika paaudžu maiņai tā, ka 40 gadi, kā augstākā spēka gadi, dod taisni jaunus, oriģinālus darbus, bet tie otrai paaudzei ir sveši, jo izauguši no pirmās paaudzes idejām un apkārtnes, kuru nepazīst jaunie. Ap 40 gadiem ir jau jaunekļi un strādnieka dēli, kas auguši gluži citādos apstākļos, tā krīze sakrīt ap 40 gadiem taisni kopā ar spēku augstāko pakāpi. Daba pate sev te stāv ceļā, nedod sapratējus un uzņēmējus taisni labākām ideju rašan. Kāda būs izeja? Vai tā vienmēr bijis? Laikam nē. Agrākos laikmetos attīstība negāja tik ātri uz priekšu, jaunā paaudze dzīvoja vēl puslīdz tanīs pašos apstākļos kā vecā, varēja saprast, - vai ir manāms, ka toreiz idejas labāk attīstījās? Vismaz tas manāms, ka bij lielāki raksturi. Izeja būs tā, ka cilvēka mūžs tiks garāks un veselīgāks, un tad viena paaudze pārdzīvos vairākas pārmaiņas, krīzes nāks biežāk, bet nebūs tik postīgas. Būs labāk. 18.4.12. Cik maz laimes prasu un cik daudz mazāk vēl dod. Ar I. vēl padzīvot kopā, vēl pakopt un mīļi turēt, bet viņa slimst un jādod projām uz C[īrihi]. Braukt man līdzi ir nestrādāt, bārties un abiem sagrauzties. Nāk mazs apmierinājums, apsveikuma telegramma no "Induļa" izrādes, ir jau priekšā uzbrukums, kurš noliedz man visu līdzšinējo darbību. Gribētos nu strādāt, bet strādā, kad jālaiž I. projām, kad pats nevesels un nervozs līdz galam. Simsons arī taisās mani ievilkt politiskā lomā un polemikās. Nekad nau darba ar prieku, vismaz panesamos apstākļos. "Z. Zirgs" rakstīts 3 nedēļas, tik daudz var izraut samērā mazāk negantā laikā; tas arī mans mīļākais darbs. "Jānis Vīrs" man patiktu, bet tas prasa taisni pārgalvīgu sajūtu, gluži brīvu, pat prieku, kur to ņemt? No saimnieces jāiet prom, tā priekš manis pilnīga problēma, liels briesmīgs darbs, atteikt cilvēkam, izputināt visas viņa cerības. Nervu priekš tam man trūkst. Kā tikt pie darba? Kā tikt pie darba! Visu piepēši pamest. Esmu saistīts ar bibliotēku. Vest klaidoņa dzīvi; daba prasa lielu mieru. Kad nu izrautu atkal kādu brīdi, aizmiegtu acis uz visām nelādzībām, atstātu visu paklaidā un tomēr strādātu, - nu nāk vēl virsū Sašas ciemojums. Mest visu piepēši pie malas, braukt uz Austrāliju, vismaz Ēģipti. No I. nedabūšu ziņas. Nevar. Vēlāk. Kur izeja? Veselam tapt. Kā to lai panāk tādos apstākļos? Un tomēr vajga uzvarēt. 19.4.12. Mana I. negrib braukt uz mājām tūliņ, grib atlikt uz rudeni. Sarakstīt vēl še tās atmiņas un tad tik braukt. Aizvakar bij par to runa, es stipri atrunāju, jābrauc mamas dēļ, pārstrādāsies pāris mēnešos uzrakstīdama 6 loksnes un tad neiznāks ne brauciens, ne raksts. In.: "Kas mans darbs pret Tavu. Es tikai arī gribētu tā drusciņ uzrakstīt, kas mans. Es jūtos tik niecīga pret Tevi". "Es jau neliedzu Tev rakstīt. Tev nebūs justies niecīgai; mēs līdzīgi." "Kad Tu ari negribi, ka es tā domāju, es taču tā domāju". "Brauc uz māmiņu, nepārgrozi plānus. Topi vispirms vesela. Tad paraksti pa 1, pa 2 loksnēm mēnesī, būs arī darbs gatavs." Es nesaprotu, ka visi tie garie aplinki grib teikt gluži ko citu, ka I. negrib, ka grūti šķirties. To es bieži pārprotu, es neticu, ka sieviete mani mīl īsti, un tad I. bieži arī runājusi nepatiesi, bija arī tas lūzums, bija konkurence, un man jo grūtāk saprast un ticēt mīlu. Man liekas, ka I. tik pēdējā laikā C[īrihē] kopš "Induļa" jūtas kā pārspēta, kā reiz to teica vienā vakarā. Man grūti ticēt sievietes mīlai tādēļ, ka neesmu skaists, esmu agri vecs ticis, esmu pēc dabas skarbs. Un tad man ir gluži nomaļus intereses, egoistiskas: mans darbs un vispārības lietas. Man ir arī savs maigums, bet tas nau sievietīgs. Tomēr es varbūt maldos, varbūt arī te slava ir visa, kas ierosina sievietes mīlu. Man tas dziļāk jāievēro. I. vakar grib piekopt taupību man par patikšanu, izrādās, beigās tikai taisīts dēļ mīlas. 20.4.12. Es nerakstīju šorīt gultā. Viss labi, visu var panest, visu var veikt, viss atkrīt, ko vakar naktī cietu, ar rezignāciju domāju, ka nespēju vairs izturēt. Pat pārrunas bez uztraukuma, bez asarām, ar līgšanu un labu iznākumu nevaru vairs izturēt. Vakar vakarā tik liels nogurums: nu būtu diezgan, lai viss paliek, neiet vairs tālāk. Nevar tikt pie darba, visi labvēlīgie apstākļi izbeidzas, nemiers turpinājās. Dienvidus atstāt, pa ziemu nestrādāt ārā, mēģināt Bernā istabā strādāt un tērēt briesmīgi daudz nervu spēka, nogurt jau darbā un dot to vāju, un patērēt uz priekšu spēkus, nedot tiem iespēju atpūsties. Neviena darba vairs nedarīt labos apstākļos, bet tikai vēl ļaunos. Arī kad I. brauc projām, i tad lai nepalieku tur, kur darbs veicas, bet lai eju uz Berni. Nekur netikt brīvā un darbā! Vai I vajdzīgs, ka es aizeju postā? I. nevar še dzīvot, arī aiziet postā. Nau izejas, jāšķiras. Bet nu jau viss labi. Un te mazs apstāklītis. Es biju manījis, ka I. ir bēdīgs vai domās projām, vienu reizi vien piespieda mazu smaida stariņu no lukturīša. Un nu atpūšoties, sapņojot dzirdu jautājumus par Carlyla tulkojamo grāmatu. Es biju prasījis, vai [traucē?], nē, domājot par tulkojumu. Ak! Tad tas tas bēdīgums un tālums! rindiņas skaitītas pa to laiku, kurš man bija kā aizmiršanās un atjaunošanās, kā devīga saule bijis, to aptumšo mazs mēnesīts. Saulei aiziet garām mēnesīts un par 100 gadiem vairs nenāks. Man aptumšojums paliks. Ir beigas, ir gluži beigas. I. slimo, krams apstājies, nejūtīga uz laiku. Varbūt uz visu laiku. Varbūt nekad nau bijušas jūtas. Varbūt tik jaunībā. Jau tā profanācija toreiz, svētkus pārvērst par ikdienu, par kustonību to, kas augstākā poēzija. Tagad vēl pat veikals pa to laiku. Ir beigas un ar briesmām, un paliek tomēr rezignācija un - arī nebrīvība? Ak, tad vismaz darbu! un vaļu! 21.4.12. Es izstāstīju Iniņai vakar vēlu savas bēdas par vienaldzību. I. sala un dzēra jaunatnesto Chianti drusku par daudz. Pāris malku es arī. Runājām par "Īlu", par ģēniju, tas es, es pats sevi nepazīstot. Par sevi! Lai nedomāju ]auni: tikai visu labu, Neesot domājusi pa to laiku uz rindiņām, tas tik vēlāk. Esot nogurusi, nevarot visam sekot. Interese pēc zināma mēra atslābstot. In. raksturojums. Spēji un strauji interesējoties, bet ātri pagurstot nervi. Tā par "Imantu", tā "Īlu" divas vai trīs dienas stipri runājām. Tad I. saka: "Nu es visu izteicu un izdomāju, vairāk man nau ko teikt, nervi neklausa, kad arī vairāk piespiežu domāt. Tagad dari un domā viens pats tālāk." Tā ir tā pate periodiskā lēcienos domāšana un jušana. Tā arī tā pate periodiskā lēcienos saprašana pēc ilgas nesaprašanas. Neapzinīgi darbojas, tad parādās. Apzinīgi darbojas, bet drīz pagurst. Varbūt tas vispārējs likums sievietēm, kas stāv sakarā ar mēneša periodu, uz kuru gandrīz uzbūvēta visa sievietes dzīve. Es, varbūt vīrietis vispār, domā nepārtraukti, var ilgāk nervus piespiest. Bet vai nau vīrietim arī periodisku mēneša kaislības? Es gandrīz esmu to pie sevis novērojis. Varbūt tomēr arī sveši iespaidi. Tos grūti nošķirt, lai dabūtu skaidru eksperimentu. Vajadzētu to taču izdarīt un atzīmēt kalendārī. In. saka, cik ļoti jūtot priekš manis, tā neviens cits nevarot. Man nevajga pāri darīt In., ar mazisku greizsirdību, nevajga ]aut izrauties acumirkļa jūtām, kuras taču ir pārejošas. Vajga zināt un ticēt tam, ka mani mīl. Tā ir galā taču taisnība, ka mani mīl. 22.4.12. Darīt, ka gulošais epus ceļas augšā un sāk iet, ir darīt drāmu, kuras gals ir traģisks. Drāma ir staigājošs epus. Kā dabā trīs valstis - zeme, augi un kustoņi, tā dzejā: dusošais epus, kas visa pamatā, lirika - zaļie augi, vienmēr mainīgi, zaļoši un vīstoši, un beigās drāma, kas darbojas, apzinās un iet. Epus bez apzinības, statika, drāma - dinamika, lirika - pāreja, pusapzinīga. Drāma izlieto visu, liek epikai tapt apzinīgai un nelaimīgai, dod virzienu lirikai un ar viņu runā, sasniegdama savus mērķus. Bet viņas traģika tā, ka arī viņa - citu veidotāja, pate ir pārejoša, ka taču viss iznīkst. Kā gadu maiņas, kā cilvēku dzīve. Traģēdijas pamati - jūtas, ka cilvēkam taču jāmirst, ka viss gan dots viņa varā, visu viņš var sasniegt priekš sevis un priekš cilvēces, bet pašam viņam jāmirst. Tas ir vienīgais, kas neatkarājas no viņa paša spēka un gribas, tas ir liktenis, uz kura celta visa traģika. Nāve ir pēdējais un lielākais dievs, nāve ir liktenis arī pašiem dieviem, tas pārvērtības liktenis. Kādēļ nevar būt maiņas un augšanas bez indivīda atmešanas un nāves? Kādēļ nevar vienmēr atjaunot savas sastāvdaļas tā, ka nevajadzētu mirt? Kad nevajadzētu mirt, tad nebūtu arī traģikas. Kad paildzina dzīvi līdz daudz simts gadiem, arī tad jau traģika zaudē savu asumu, gribas jau mirt. Traģēdija izsaka visdziļāk visas dzīves būtību, epika tikai viņu tēlo negrozāmu, tādēļ epus pats zūd, jo dzīve evolucionē. Traģēdija paliek kā augstākais saprašanas veids visai būtībai. Tās idejas ielikt "Mūžībā". * Es varu ļoti ilgi un neatlaidīgi domāt pie vienas lietas; es tad tik ātri nenogurstu. Pat runājot par ļoti interesantām lietām, par dzijām domām, es nenogurstu; bet sabiedrībā, par sīkumiem tērzējot, gan nogurstu. Varbūt tur arī vainīga uzmanības saraustīšana, kad jāatbild reizē daudziem. Es varu dienām cauri palikt pie vienas lietas un urbties viņā, kad In. jau nogurst, vai saka, ka nu es par to esmu teikusi visu. Tad man vēl paliek urbjošās jūtas vismaz un neapzinīgi darbojas. Arī par darbiem varu domāt gadiem cauri, piemēram, "Īlu". 23.4.12. Bet kad mana visa nervu darbība tik stingri un neatlaidīgi top koncentrēta uz domāšanu, - un es domāju nemitīgi, nau acumirkļa, kad es nedomātu nekā, - tad man nepaliek vairs nervu spēka citām dzīves darbībām. Es nevaru labi par sevi rūpēties, par apģērbu, ēšanu, satiksmi ar ļaudīm, par praktisku politiku. Tomēr tā nau, ka es tanīs lietās nekā nesaprastu: man tur arī ir iniciatīvas domas, garšu ēdienos un drēbēs es pārvaldu, plānus politikā un satiksmē izdomāju pastāvīgi; bet izvest es nekā nevaru, kad arī iesāku, ātri apgurstu. Aiziet uz pilsētu, nopirkt augļus, papīru vai ko tamlīdzīgu, priekš manis ir jau briesmīgs darbs, lielāks nekā vienas dienas dzejas pensums. Uz banku mēnešiem neaizeju nolikt atnākušo naudu. Vēstules nerakstu mēnešiem. Sakārtot savus papīrus, bibliotēku, ierīkot jaunu kārtību rokrakstos, rēķinus un statistiku vest man liels prieks, bet nespēju arī to. Avīzēm apaugu. Sekretārs un saimniece priekš manis ir dzīvības jautājums. Ja es sevi pušu pārlaužu, es atrauju darbam spēku. * Humanitāte nau jūtu lieta, bet ir prāta lieta. Žēlība, cilvēcība, augstsirdība, cēlums, izpalīdzība - visas tās ir pirmā kārtā prāta lietas. Jo visas tās dibinājas pirmā kārtā uz ārpasaules, citu cilvēku objektīvu saprašanu. Šī saprašana aptver ne vien otra cilvēka labumu un materiālās intereses, bet arī viņa jūtas. Humānais cita stāvokļa sapratējs varēs skaidri zināt, kā tas svešais zināmos gadījumos rīkosies, jo zinās viņa materiālās intereses un viņa jūtas. Tātad humānais varēs viņu rīkot, darīt uz viņu iespaidu, izlietot saviem mērķiem. To visu var tik tad, kad otru pazīst. Varētu pazīt otru ar vienīgu novērošanu, bet kad pats novērotājs ir bezjūtīgs pret otru, viņš nesapratīs otra jūtas, un viņa novērojumi būs vienpusīgi un tātad greizi: iespaidu uz otru darīt nevarēs. Domas, ka ar prātu vien pietiek, ir valdošās, bet taisni tādēļ maldošās. Domas, ka naids ir pareizā jūtu attieksme, tāpat maldošas, jo naids padara ļoti aklu un garīgi trulu, novērošana top sašaurināta. Mežonis ir vienmēr naidīgs, un arī tikai tagadējais mežonis, kurš samaitāts no kultūras, agrākie mežoņi bij labsirdīgi un arī gudri. Humanitāte bieži kaitē labsirdīgiem, vājiem cilvēkiem. Bet te kaitē īsti ne labsirdība, otra cilvēka saprašana, bet rakstura vājība. Labs un vājš nau viens un tas pats. Humanitātei arī augstāks attaisnojums un dziļāks pamats politikā, jo lielāka ir politika. Pati lielākā atzīst par visas darbības prātu - cilvēces labumu. No tā arī atsevišķam indivīdam nāks vislielākais labums. Uz kopintrešu dibināšanu iziet arī sociālisms, tik viņš vēl nau diezgan liels. 24.4.12. Mani sen pārvalda domas, ka vajga turēt gatavu izeju no latviešu literatūras, kad viņa top pārāk nepanesama. Izejas: vācu literatūra, krievu literatūra, līdzeklis drāma, katrai sava. Vāciem: mākslas drāma, krieviem: sabiedriska strādnieku drāma. Trešā izeja: rakstus nelaist klajā, tad nebūtu pastāvīgais riebums no traucējumiem, bet vēl tikai nau pietiekoša materiāla spēja dzīvot bez ienākumiem. Tas būtu ātri jāpanāk, jo stāvoklis top aizvien un ātri nepanesamāks. Partijā satiksme galīgi iznīcināta, publika tiek absorbēta no kliķēm un partijām. Kritikas vairs nau, bet tikai politiski artiķeļi, publicistika apēd mākslu. Neprasa pēc darbiem, kas paliek, bet pēc ikdienas vajadzības preces, pēc artiķeļiem, feļetoniem politiskā nolūkā. Paši redz, ka partijas cildinātie darbi pāriet pēc vienas sezonas, tā Andrejam Upītim, bet ar to ir apmierināti, jo avīžu artiķeļi jau arī pāriet, vēl ātrāk pat, par vienu dienu. Tendence un partijas lielie mērķi arī zaudējuši savu nozīmi, par tiem nerunā un tos nesaprot. Jo darbojas ašķu galu ļaudis, kas palikuši pāri pēc pastāvīgām vētīšanām un sijāšanām; tādi, kam vajadzētu vēl tikai mācīties elementārus jēgumus. Bet tie ir redzamās un vadošās vietās un māca citus savu pelēko vienmuļību un ikdienas pārmaiņas. Vai šo padibeņu paaudzi var pārliecināt un aizraut, vai tai var dot mākslas darbus? In. saka, ka "Īla" vielu noņems, tas vienīgais. Citādi der vai nu vecuma drāma un polemika, vai klusēšana, vai pāriešana uz citu literatūru. 25.4.12. Mans "Induls" nepatika, tā es domāju tūliņ jau rakstot, tā atzina arī In., to teicu arī Kugam, tādēļ atmetu viņa rakstīšanu pilnīgi, un divus mēnešus tas gulēja. Tikai veikala dēļ uzņēmu atkal un ātri nobeidzu. Bet nu kritikas mani samulsināja ar savu labvēlību, domāju, ka tiešām ies labi. Izteicu to, I. apkliedza, un nu ir fiasco. Te ir gadījums, kur māņticība nākusi par jaunu. Bet visām tādām zīmēm nau nozīmes, ja viņas pamazina sajūtas, patiku un tā mazina prieku uz darbu. Tad visas tādas lietiņas, lai viņas būtu cik mīlīgas satiksmē, ir jāatmet. Bij nesen otrs gadījums, kur I. arī apkliedza, bet to neatminu. Vajga visu skaidri zināt, pēc zināšanas vien spriest un rīkoties. Bet patiesībā mēs pa lielākai daļai nebūt nerīkojamies ar prātu un aiz viņa dzinuļiem. Mūs vada gandrīz visur tikai jūtas, un prāts piedod jūtu motīviem tikai savu likumisku - loģisku attaisnojumu, kā advokāts ari nelabai lietai. Uz to jau arī dibinājas visa traģika, sevišķi Šekspīram: kaislības vada cilvēku. Franču drāmā cilvēks top vadīts no prāta un tikuma, un priekš mums nau dabiski cilvēki, un, liekas, arī pati drāma nepilnīga. Tātad ir gan prāts novērot, izkopt, vest sistēmā jūtu parādības pēc darbības ierosinājumiem. Tad arī sajūta krīt svarā, par to, ka viņa atkal gul pamatā jūtām. No viņas izceļas jūtas bieži vien, bet nokrāsu dabū vienmēr no sajūtas. Jāmeklē līdzekļi, kā sajūtu vienmēr uzturēt spirgtu. Varbūt var to dibināt vienīgi uz prātu, uz stingrību, varonību. 27.4.12. Man jāattīsta vairāk savs prāts. Uz viņu man, kam nau aktīvas enerģijas, tik daudz jāpalaižas, un nu viņš man neklausa visur. Tikai vakar es iedomājos, ka bija muļķība prasīt, lai laiž "Induli" jau pavasarī. Es neapdomāju, likos no jūtām vadīties, ka "U. N." neies vēl otru sezonu cauri, un nu tas taču būtu gājis un būtu to pašu ienesis, ko jauna luga "Ind.", bet "Induli" būtu varējuši - un laikam būtu vajadzējis - uzvest rudenī. Citādi rudenī nekā no manis neuzved, un es zaudēju. Tagad, caur "Ind." uzvešanu pašā vēlā pavasari, es zaudēju laikam 1000 r. šo gadu. Bez tā zaudējuma man jācieš arī prestižā, ka jaunā luga nau varējusi vairs tā pievilkt publiku. Un viss tikai aiz prāta kļūdas. Bet es to pamanu tik vēlu, kad jau sen notikusi un sekas sen parādījušās. Arī te pirmās bij nepatikšanas jūtas, kas mani pārvaldīja, un neprāts. Prāts vairāk jāattīsta. Jāieradinās tādā atmosfērā, ka prāts pārvalda arī jūtas. Jāatrod mehāniski līdzekļi, kas liek prātam vairāk darboties. Tad visur jāuzsauc, ko saka uz to prāts? Tā arī pie dusmām. Tā arī attiecībā uz I. Vai ir tik ļauni? Ko saka prāts? Tā arī pie slinkuma, pie enerģijas trūkuma, nevingrošanas. * Baroties un nevingrot ir neprātība. Tad barība aiziet bez mērķa cauri vai nosēstas kā tauki miesā. Tikai vingrojot barība top pievadīta miesas audiem un stiprina tos muskuļus, kurus vingrina. To es nezināju tik skaidri, bet nu tas arī ir jāievēro un pēc tā ir jādara. Tāpat jāpiekopj dziļā elpošana, kura tūliņ noņem dusmas un bēdas, un palīdz. 5.5.12. Es esot impresionists, saka kāds "J[aunajā] D[ienas] L[apā]". Jankavs tos apkarojis un tik mani atzinis. Bet tagad uzvarējis galilejists - impresionisms. Te pilnīgs domu juceklis: sociālists raksta, apkaro Jankavu, kurš toreiz bija ultrasociālists, aizstāv impr[esionism]u, kurš ir dekadentu virziens, kuri atkal ir soc[iālisma] pretinieki. Uzvarējis tos, kurš jau sen beidzies. Bet gar to man nau daļas. Mana daļa tikai tur, ka es esot impresionists. Nē, es esmu mākslenieks un kā tāds neesmu iespiežams nevienā šablonā un virzienā. Virzieni vajadzīgi tikai diletantiem. Pēc tehniskiem paņēmieniem nevar iedalīt māksleniekus. Māksl. lieto visus paņēmienus, piemērojoties katrai vielai un savam temperamentam. Laiks māksleniekam ir dots un arī temperaments, viņš tos tēlo pēc sava temperamenta. Bet viņš tos arī veido pēc sava temperamenta; viņš pats var grozīt un attīstīt sevi un arī laiku. Bet vispirms viss viņam ir viela, pasaule un pats. Tehniski virzieni ir radīti no māksleniekiem, kuriem diletanti un vēl neattīstīti mākslenieki pakaļ dara, izlietojot jau gatavās metodes. Bet nekādā ziņā metodes netop radītas no masas, tikai izlietotas. Un pie šīm metodēm tad tā pate masa un tie paši diletanti grib piesiet mākslenieku pašu un citus patstāvīgus māksleniekus. Te ir virzienu nejēdzība. Arī piespiesto metodi mākslenieks, piemērotai vielai lietodams, tomēr grozīs pēc sevis. Tik neīstus talantus aprij metodes. Tā A. Daudet naturālisms. Ja Repins padodas impres[ionismam] kā tādam, tad tā jauna zīme. Bet varbūt masa viņu lieto brīvi. Es esmu brīvs. * Es gribu kopdzīvi, simbiozi, vēl vairāk pilncilvēku, kurš sastāv no diviem abu dzimumu indivīdiem. Jo cilvēks tik tad var sasniegt augstāko, kad liek lietā visus cilvēces spēkus, un ir arī sievietība - spēks. Šiem vienotiem spēkiem tad arī vajga darboties pie viena darba, tas tad būtu visaugstākais. Vai tas var būt mākslas darbs vai tikai sabiedrisks? Sieva bijuse daudzreiz palīdzētāja m. darbā, kad pate nau bijusi māksleniece. Bet kad pate ir? Nau bijuši gadījumi. Es un I. neesam darījuši kopdarbu, tikai palīdzējuši viens otram. Vai būtu iespējams kopdarbs? Līdzšinējie piedzīvojumi runā tam pretim. Kad I. grib stipri līdzi strādāt, iet savu ceļu fantāzijā, man pretības jūtas, man darbs top novirzīts uz neīstu ceļu. Tāpat laikam I. nepadotos manai fantāzijai. Bet kad atrod vielu un metodi, kura abiem piemērota? Vai nebūs atkal vispārīga, bezpersoniska dzeja, kurai kā tādai atkal ir trūkums un kura tātad nau uzskatāma par augstāko. Tātad nebūtu iespējams organisks kopdarbs mākslā? Ja tā, tad arī visu dažādo spēku lietā likšana nau iespējama, tāpat kā visaugstākā sasniegšana. Bet divas nesavienojamas personības savienojas bērnā. Tātad fiziska kopdarba auglis ir iespējams un sniedz augstāku, nekā abas daļas, kuras savienojušās. Bet garīgs kopdarba auglis nebūtu iespējams? Vai varbūt tā, ka abi dod savu stiprāko sajūtu, viens dod iniciatīvi, otrs iznēsā? Bet fiziski sieviete iznēsā un dzemdē, garīgi gandrīz otrādi, vismaz tā, ka vīrietis atrod vielu, sieviete ierosina, vīrietis iznēsā un dzemdē garīgo augli. Pie fiziskā augļa vajga pasivitātes, pie garīgā - aktivitātes, viens top iznēsāts, otrs strādāts, darināts. Varbūt drāmā un romānā, kur katrs raksta vienu personu. Jālūko, varbūt varēs. 6.5.12. Ūdenspuķēm - rozēm, lilijām, purenēm, kallapām - visām savāda smarža, līdzīga ūdenssmaržai. Ūdens meldijām visām arī sava līdzība, leišu un latviešu, pūt, vējiņi, skalojos, velējos. Jūra šņāca, jūra krāca. 7.5.12. Es atļauju I. pilnīgu brīvību; es zinu, ko tas nozīmē. Maziski ir Ibsena "Frau vom Meer" vīrietis un sieviete. Viens cerē taču, ka atnāks atpakaļ, otrai vajadzēja tik atļaujas, tad nedara. Nau līdz galam iešanas, nau vajadzības pēc brīvības. Es vīru un sievu neturu tik mazus. Šķiršanās ir šķiršanās. Koku neplēš pušu, lai vēlāk audzētu atkal kopā, tad bija veltīga mocīšana. Kad pārplēsts koks, tad abas puses sasien, lai nenotecētu sulas, lai varētu vēl dzīvot: kā tad vairs pēc viņas saliks kopā, jo abas sadzīs un apreps ar mizu, ka nevar vairs palikt kopā. Katrs meklēs un ņems sev citas dzīves iespējamības, citas parašas, citu darbību, citas jūtas, citu dvēseli. Pret vecām jūtām jākaro, tādēļ viņas taps ienaidīgas un nevarēs pie viņām atgriezties. Lauzt visu atkal pušu - nozīmē par daudz nomocīt, atņemt par daudz asiņu, kā moca operācijā. Tad arī jauna atkopdzīve neatdos vairs spēku. Laulību var lauzt pašā sākumā, kad vēl aši dzīst. Var lauzt zemākas sugas ļaudis, kam nau ko daudz zaudēt, kas caur pārmaiņu top bagātāki no āras, kam nau lielākā bagātība augšanā no iekšienes. Citi likumi kopdzīvei dažādos vecuma laikmetos: jaunībai, vīrībai, vecumam. Viena likuma uztiepšana ir šablona un jaunums. Par to arī jāparunā vairāk un plašāk. * Mana Callas laida agrāk tikai pa trim lapām, ceturtā aizvien nokalta. Tagad, kad zieds, stāv trīs lapas visas, nāk ceturtā, un neviena nekalst. Ne taču taisni vairāk patērē spēka priekš zieda, bet nu var. Tātad pienācis klāt jauns spēks. Vai to dara zieds? To dara mīla? Kā tas nāk? Vai periodiski, ik pa gadu puķe sakrāj spēku, kuru tad izdod ar lielu enerģiju, kuras pietiek ne vien ziedam, bet kura pilnībā plūst pāri arī uz lapām un visu puķi. 9.5.12. Es esmu rakstījis līdz šodienai jau 10 vēstules un kartis, saņēmis 7. Lilijai I. rakstījusi 8 lapp., man rakstīt tādēļ atlikusi atkal. Lilija man nupat pārmet, ka es pāri darot. 11.5.12. Ir jau 11, bet es vēl neesmu sācis drusku strādāt, aiziet dienas vienos uztraukumos un graušanā. Visas slimības zīmes atkal klāt, un nu taču būs jāsāk darbs. Heines tulkojums vēl pa starpām. Kopotie raksti kliegšus tiek prasīti, vēstuļu 30 jāraksta. Tādi labvēlīgi apstākļi darba sākšanai. Un psihiski. Ar In. nekādā galā netieku. I. grib projām un nevar, mocas un pārmet man, ka manis dēļ vien še dzīvo. Dara labu un pate to pārmet. Bet man vajga ne labdarības, bet miera strādāšanai. Vēl draudzene pastiprina un parupjina to pašu. Tas mazais cilvēks ir briesmīgs. Kāds lai ir gals tam visam un kā lai es tieku pie darba? Braukt projām kaut kur tālāk? Atstāt mantas paklaidā? Pārcelt uz mazu istabu, atslēgas aizsūtīt In. Un bēgt? Vismaz uz laiku priekš darba. Mani tie apstākļi grib iznīcināt, viens glābiņš darbs, to arī grib atņemt. Bet kad bēgt, vajdzētu tālāk bēgt, lai reizē aizbēgtu arī no uzbrukumiem no partijas puses. Lauzt ar visu vēl nau pie- nācis laiks. Vēl daudz pavedienu lēnām atsvabina. Vēl es nevaru ekonomiski brīvi stāvēt, vēl arī neesmu saņēmies enerģijā uz pilnīgu, neatgriežamu vientulību. Briesmas un žēlums vien vēl izliekas pilnīga vientulība. Man jāraud, kad padomāju vien uz to. Tas nozīmē, ka neesmu vēl vesels. Bet kā lai iegūst veselību? Tad tūliņ jātiekas ar I., jo kur citur ārstēties kā pie F[arbšteinas], un tad jau nevar dabūt veselības. Bet varbūt vientulība pate dos veselību? Un In. atstāt? Bet viņa jau pate raujas prom un tomēr nespēj viena iet. Varbūt spēs dzimtenē? Tā abi aizejam postā. Vai glābties un glābt? 12.5.12. Esmu ļoti uztraukts Iniņas dēļ, ka netiek vesela, arvien nogurums. Biju pilsētā, pa laikam liekas, ka atspirgu, bet tad atkal nogurums. Pašā vakarā pirms gulēt iešanas sagrābj mani lielas bailes par In. Gribu braukt un redzēt. Gulēt ejot neatturamas raudas, pa vairāk reizēm; tad vieglāk. Agrāk es ierakstīju, ka raudāšana pate par sevi jauna un vienmēr labāk atturēt. Bet varbūt reizēm arī dara labu. Tās piepešās bailes, tādas pat kā izg[ājušā] decembrī, uz Cīrihi braucot; vēlāk kaunējos, ka nebij tik ļauni. Vai tik es pats viņas nesuģerēju sev? Dzejnieka amats bieži liek suģerēt sev dažādas jūtas. Pie "Induļa" pats tiku raudājis 5. cēlienā, bet arī agrākos, kad viņam gāja slikti un nebij izejas. Bet tagad taču tiešām In. netop vesels un stiprs. Negribu tās briesmas iedomāties un uztraukties. Tādēļ varbūt esmu ass pret In., ka neiedomājos briesmas no zaudēšanas. Vai to nevar lietot kā līdzekli sevis paša savaldīšanai, teikt sev vārdus: kā būs, ja nebūs I.? Tāpat fantāzija attīstīta In. un tādēļ laikam tik ļoti cieš manis dēļ. Iedomājās stipri jūtam, suģerē, un tad viņu jānes. Klāt nāk vēl iedomāta apziņa par savu vainu, nebraukšanu, par manu vainu, ka manis dēļ palika še - un nu nedēļām cauri nevar atspirgt. Mani joki novada uz ārpasauli, bet cik tad to var dot. Bet vai nevarētu taisni tagad rakstīt joku lugu? Tā būtu izeja. Jeb vai rakstīt "Inez de Castro", pašas jūtas vēl pārspīlēt un tā notrulināt un veikt. Nogaidīšu vēl šorītu Iniņas vēstuli. Vienkāršākais taču braukt. Visļaunākais bij, ka nebiju izšķīries priekš lugas un nevarēju rakstīt regulāri. Tā es zaudēju tik daudz laika un būs atkal briesmīgi jāsteidzas un jāsaslimst. Jāpārvalda sevi, lai topu maigs pret In. Kad tikai nau par vēlu~ Kad nu vēl šoreiz varētu paglābt? * Lai vienotas baltu tautas, kā to aizrādīju "Tie, kas neaizmirst", jāizdod kopīgs rakstu krājums teorētisks, bet labāk praktisks: dzeja, latviešu un leišu valodās: pirms vēl latv. un latgaliešu un vēlāk vēl latv., latg., leišu un igauņu. Tam mērķim jau noderējuši arī tādi darbi kā "Vaidelote", kura jāizdod šinīs krājumos arī leitiski. Tad "Indulis". Jāraksta drāma "Kalevipoegs". Jāraksta "M. Giese" un nordiskas vielas, teiku, vēsturiskas un reālas. Jāiepazīstas ar Somiju, Zviedriju un Dāniju. Zemkopji dara priekš tā mērķa arī, propagandēdami dāņu lauksaimniecības paraugus. 13.5.12. Man atkal mazs piedzīvojums vakar, kā vislabāk tiek vaļā no grandiozām bēdām, ka aktīvi ko dara, vai nu atbildi rakstu, vai uzrakstu to pašu dienas grāmatā, vai vismaz strādā kādu citu darbu. Rakstīju vakar 2-3 stundas In. vēstuli un tika labāk. Būtu nopietnāk, sistemātiskāk rakstījis un nebēdājies pa starpām bez mērķa, jo neuzrakstītās domas velti zūd un miera nedod tādēļ, ka netiek izdomātas līdz galam, paliek neskaidras un velti atkārtojas, - tad būtu ātrāk ticis galā un būtu mazāk noguris. Ievērot reiz nopietni šo regulu! Uzrakstot bieži redzētu arī, ko velti uztraucos, pats vainīgs. Vai uztraukums tikai sedz slinkumu? Saņemties! * Es tā vakar bēdājos un raudāju, ka esmu In. slimu padarījis, ka nevar atspirgt, - un šorīt dabonu vēstuli, ka vaina gluži citur, ka In. izpilda kalpones vietu. Aiz cilvēcīgām jūtām, nevar kopties un kustēties, nogurst, nevar strādāt. Par to I. man nau rakstījusi 2 nedēļas, likusi man velti tik briesmīgi ciest. Gadiem mēs upurējāmies, lai tiktu pie naudas un varētu ārstēties un tad strādāt, un I. aizsviež prom veselību. Pat ne aiz cilvēc[īgām] jūtām, bet vienkārši muļķības, jo varēja pieņemt savā vietā meitu. Pārestība man arī nodarīta, ka nau nekas teikts. Es izslēgts no kopības. Tanī pat vēstulē I. pārmet man, ka es nesaprotot viņas lepno savpatības garu, un ka mana kopdzīve esot ķīmiska sakušana. Viņa nemaz nemanā pretrunu. Kā bērns griež ar nazi un brīnas, ka otrs kliedz. Kas būs ar mūsu kopdzīvi? Mēs nenākam tuvāk viens otram, saprašanās laikam jau sasniegusi augstāko pakāpi un tālāk vairs neiet. Briesmas man to iedomāties. Labi, es caur mehāniskiem līdzekļiem: uzrakstīšanu vai darbu novērsīšu lielo sagraušanu un raudāšanu uz laiku, bet kas būs tālāk? Kur tad izeja redzama? I. nespēj saprast. Reiz viņa teica reibumā, lai es nelūkojot viņu pārtaisīt, lai neiedomājoties par daudz no viņas, lai ejot vien savu ceļu. Bet tās jau ir briesmas. Visa mana dzīves uzbūve tā sabrūk. Bet briesmas arī vest I. līdzi, kad viņa negrib un nevar, kad viņu plēš pušu vēl tālāka raušana. Tā ir tā pate pārvingrošanās. Ko darīt? Reizēm domāju, ka viss uztraukums tikai aiz slinkuma, lai nevajadzētu strādāt. 15.5.12. Man kopš vakardienas atlaižas lielās ciešanas I. dēļ. I. grib braukt mājās. Tad gan atkal sāksies bēdas, bet varbūt es šoreiz varēšu vairāk saņemties un būt pastāvīgi vesels un laipns. Vakar darīja labi arī vēstuļu rakstīšana. Bet kad atlaižas bēdas, tad nāk liels nogurums, gribas atpūsties, nestrādāt, nerakstīt dienas grāmatu. Un kad arī piespiežos, tad visas domas, kuras tik ļoti vēlējos uzrakstīt un kuras tik vajadzīgas, lai tiktu pie skaidrības un miera, piepeši ir kā izzudušas. Kad uzķeru kādu pavedienu, tad netieku tālāk, viss paliek guļot, kā liels dziju režģis. Tā palikušas neatzīmētas visas lielās attīstības posmas manā dzīvē. Viņu bij tik daudz un dažādas, es bieži jutu pats, ka nu sākas gluži jauns posms, ka iet uz augšu. Bet tagad pāri tikai visneskaidrākā atmiņa. Tas Viss ir zudis cilvēcei, jo šī attīstības gaita bija tipiska šim laikam un nākamam, tā ka es daudz agrāk un ašāk attīstījos nekā mēdz. Vai varbūt rekonstruēt pēc vēstuļu un dažiem piezīmju datiem, bet tie arī rakstīti visi tādos pat noguruma brīžos, neizsaka būtību, bet tik tālu, apnikušu atbalsi. Arī biogrāfija tā paliek tukša un nepareiza, nedzīva un vispārēja, bet varēja būt pilnīga: ar patstāvīgu dzīvi, jo katrā attīstības posmā ir patiesībā pilna, noslēgta dzīve par sevi, ne tikai daļa, ne sagatavojums vai saviļņojums citai posmai un vispārējai kopdzīvei. Bērnībai sava noslēgta dzīve ar patstāvīgām prasībām un tiesībām; var iedomāties, ka viņā vien izdzīvoju kādu personību. Mana atmiņa, ka bērnībā domāju: lielie nesaprot bērnus. Vairāk spēka! * Kādēļ nevar laist pāri pienu? Tā daļa, kas pāriet, ir samērā maza, tāpat kā maz ir tā ūdens, kas izliets apņem lielu platību, jo viņš ir plāni izdalīts. Bet, pienam pārejot, tomēr zaudējums tādēļ, ka pāri iet taisni krējums. Tauki, kā vieglākie, stāv virsū un tātad arī pirmie iet pāri. Bet kāpēc piens putojas un samērā ātrāk uzvāras, un iet pāri? Vai arī tauku daļas ātrāk un stiprāk sakaist? Es nemāku to izskaidrot pats. Kādēļ maize, karstā pienā iedrupināta, ir karstāka par pienu? Cieti ķermeņi tura ilgāk siltumu, ir blīvāki un reizē mazāk gaisa starpā starp savām daļām. Gāzes laikam atdziest vēl ašāk. * Es priecājos, ka ir tāda būtne pasaulē un dzīvībā. Nekad tādas nebij bijis un nekad arī nebūs otras tādas. Iekš sevis dus un kustas pēc saviem likumiem. Skaistums dusēt, kad jūt tik iekšējo dzīvību ritam, skaistums vēl lielāks, kad dusa pāriet kustībā un jūt divējādi viļņus ritam. Liels prieks uzlūkot un novērot, bet kā brīnums, kad šī svešā būtne ne vien divkārtajos veidos novērojama, bet trešā veidā, kad dara aktīvu iespaidu uz pašu novērotāju, novēro pašu vērotāju, uzskata skatītāju, jūt jutēju. Kad vēl kāpina iespaidu un aizskar pašu novērotāju. Visas dzīvības kustības reizē sastindzējas: vēro un jūtas vērots, jūt skarumu un jūt skaruma jūtas, un atbildi un atbildes jūtas un lielo laimi par savas dzīvības sajūtas uzmundrināšanu un satiksmi, un sajūtu par savas pasaules paplašināšanu ar citām būtnēm. Nedomā lielā paradumā vairs un garo domu rindu, bet tik nebeidzamas parādības modinātas, ka arī tagad vēl vienmēr būtne jūt laimi un prieku otru uzlūkot. * Man aiziet daudz laika nolemjot, kuru rakstu rakstīt, kuru drāmu ņemt pirmo, vai neņemt dzejoļus. Labs jau tas spaids, ka ikgadus jāraksta luga, citādi vienmēr būtu šaubme, vai tik nau labāk izlaist lugu un pāriet uz epiku, romānu, aforismiem vai dzejām. Tagad vismaz likums tas, ka lugai jābūt, kad atliek laiks, var ņemt vēl ko citu. Bet pašā lugu izvēlē posts. Jau pērn nebūtu tā nokāvies, nebūtu pārstrādājies ar "Induli", nebūtu bijis jābrauc uz sanatoriju, kad būtu spējis izšķirties jau pavasarī priekš vienas lugas. Arī 1910, g. būtu bez graušanās, bet ar darbu bijis, kad nebūtu tik daudz šaubījies pie izvēles. Jā, pat III dz. kr. laikam būtu gan gatavs, un es nebūtu nemaz slims ticis, nebūtu I. padarījis slimu, nebūtu lūzuma ar nebeidzami sirdssāpju abiem, kad būtu izšķīries un palicis pie III dz. kr., kad būtu laidis viņu klajā, kāds ir, kad biju jau apguris pie viņa strādāt. Nervozība neļāva strādāt, un nestrādāšana vienu reizi nejauj strādāt otru reizi un dara vēl nervozāku. Tagad atkal esmu zaudējis tik daudz mēnešu, februāri, bet visādā ziņā martu, aprīli un maiju. Ar laiku jau nāks cik necik atpakaļ, jo iestrādāti taču ir darbi. Bet tagad tikšu atkal spiests uz pārstrādāšanos priekš termiņa un dzīvoju visu laiku nelabā dūšā. V aina, ka gribu izmeklēties, kas labāk noderētu, laikam, kam mazāk uzbruktu. Mans stāvoklis satricināts caur I. incidentu un "Induļa" neattiekšanos uz tiešu partijas interesi: arī reālas lugas nerakstīšanu. Un tomēr vajga dekorāciju lugas reputācijas dēļ pie plašākas publikas. Vai nebūtu taču labāk strādāt tik prom bez aprēķiniem? Ražotu vairāk, būtu vesels un tas atsvērtu ļaunu pie partijas. Vismaz vajadzētu reizē reālas lugas. * Projekts jau 9.5.12. izdot kā pielikumu un beigu burtnīcu kopot. tulkojumiem komentāru par svešvārdiem. Sastādot kopā no dažādām piezīmēm pie tulkojumiem. Vai atsevišķu grāmatiņu par grieķu mitoloģiju, varbūt Noritci (Reklamā) tulkot. Varbūt arī latviešu manu radīto un ievesto vārdu rādītāju. Labi būtu, ja kāds uzņemtos sastādīt manu vārdnīcu no visiem manis lietotiem vārdiem. 16.5.12. Es nesūdzēšos vairs un nepārmetīšu nekā In. Es tikai pierakstīšu, kas man top darīts. Jāved grāmata par visiem draugiem un ienaidniekiem, un paziņām, kur viņu raksturojumi, darbi, spriedumi par viņiem no manis un citiem. Izturēšanās pret manim. Sūdzību grāmata, kas dzejniekam viss jāpanes mūžā. Kad būtu vesta sūdz. grāmata no paša darbības sākuma, tad kļūtu redzamas tādas briesmas dzejnieka gaitā, kādas nau ne iedomātas. Tā grāmata plēstu sirdi pušu. Tā būtu dziļākā cilvēces traģikas aina. * Es nevaru novecoties un pāriet līdz ar savu paaudzi, jo man nekad nau bijušas savas paaudzes, kas būtu ar mani. Mana paaudze bija pret mani. Es noturējos līdz šim pret visām paaudzēm, pret veco, pret savu, pret jauno. Manī ir cits spēks nekā viņās, un, kad tas ir uzvarējis līdz šim, tad uzvarēs arī nākotnē (9.5.12.). * (10.5.12.) Kad kāds nelāgums, to tūdaļ vajga norakstīt nost, vai aktīvi pretī darīt, vai vēstuli, vispirms projektu rakstīt, vai ielikt dienas grāmatā. Kad arī aktīvu darbu nenosūta, vēstuli arī nē, tad labums tas, ka pirmie sārņi nomesti nost; pēc tam pašam miers, labāka dūša un gudrāks prāts, neaptumšots. Izdosies viss labāk. Tā darīt. 17.5.12. Uznāk reizēm pulks dažādu domu un tik steidzīgi viena pēc otras, liekas arī ļoti ievērojamas, un taisni tādēļ cerē, ka tās neaizmirsīs. Bet šīs reizes pa lielākai daļai tad, kad gars aizņemts vai ar darbu, vai ar bēdām un kad nau vaļas uzrakstīt. Otrā dienā, kad pavaļa, cerē nu uzrakstīt, tad visas izzudušas. Vispār pavaļu dienas aiziet bez jebkāda darba, tad ir nogurums no lielā uztraukuma. Jaunās domas tad gandrīz neiespējami ražot, nāk novērojumi un atmiņas, gars darbojas arī tad, bet tad aiz noguruma nevar uzrakstīt. Tātad atliek tikpat arī ar visu nevaļu fiksēt kaut cik uznākušās domas. Un jādomā, kā regulēt šo domu darbību. Tā laikam būs aizvien, ka uztraukums, paņemdams visu būtni, ierosinās arī domas, tātad 1) regulēt pašus uztraukuma brīžus, izdalīt uztraukumus uz ilgāku laiku, tām rokā strādā jau mana graušanās, prātam likt izspriest aši uztraukuma fakta nozīmi, un izdalīt daļas uz dienām, uzrakstīt uztr[aukuma] cēloņus un zināmos atsevišķos ņemt priekšā savās dienās. 2) Tad ar parlogrāfu fiksēt visas domas. 3) Noguruma dienām atstāt vai nu kādas uztraukuma domas, vai ieradināt uzrakstīt novērojumus visīsākā veidā. 4) Vispār jādomā uz atpūtas regulēšanu. Viņa var būt a) pilnīga, pēc lieliem uztraukumiem; b) regulāra pēc ik 5 dienām; c) izpildīta ar atpūtas. darbiem: mehāniskiem - botānika, bibliotēka, markas, noraksti un kārtošana, izgriezumi, vēstuļu kārtošana; fiziskiem: vingrošana, mazgāšanās, staigme; d) izpildīta ar ražas darbiem: biogrāfija, dien. grāmata; e) vēstules; f) dzejas; g) domas par pārtiku, pelnīšanu, izgudrojumiem. 18.5.12. Es vakar nespēju nemaz saturēties, iznāca gluži pazudusi diena. Jau pailgi, 1/2 st. neceļos. Jāceļas tūlīt. Tad rakstu kartiņu, bet tas pavedina uz aizlasīšanos. Domāju ne par I., bet par rēķiniem Gulbja izdevumiem. Pēc pusdienas aizkavējos ar piena vārīšanu pusdienās, atkal padodos domām, kuras visvairāk patērē spēku. Nogurstu, tā ka nevaru pēcpusdien 4 sākt strādāt. Tādēļ ņemu katalogu, bet vēlreiz padodos domām. Tā aiziet līdz 1/2 8, ēdu, tad staigāju, tad katalogs; bet nu atkal aizlasos - 12. Guļu vāji, jo vēlu liekos. Liela nepatikšana, top slikti, negriba un šaubas uz darbu. No kā viss nāk? 1) Domas, kas visvairāk tērē. 2) Neuzmanīšanās, katrs laikraksts ir kārdināšana. No laikrakstiem jāsargājas. Atliekas no mana avīžnieka laikiem un no jaunības neirastēnijas. 3) Neesmu ieturējis nedēļas iedalījumu un 5 dienu sistēmu. 4) Neesmu regulāri strādājis, neesmu piespiedies pie drāmas. 5) Nogurums no uztraukuma par In. Tā nāk gluži zudusi diena. Kā sargāties, lai tas nenotiktu, bet kad noguruma dēļ jau sācies, kā tad pārtraukt? 1) Darīt tūliņ darbus, kas vieglāki, kārtot, pārrakstīt, rēķināt. 2) Mehāniski līdzekļi: pa starpām vingrotne, citronūdens dzeršana, staigme. 3) Ievingrināties klausīt, ko saka prāts. Ļoti bieži, gandrīz ik reizes cauri vai nu nogurumam, vai dusmām, vai kaislībām runā prāts, liedz un brīdina, zina, kas būtu jādara. Bet prāta balss par vāju, top apslāpēta un bieži pat prāts top spiests atrast atvainojumu un pierādījumu faktiem un kaislībām. Kā ievingrināties, lai varētu klausīt prātam? Stiprināt atmiņu. Taisīt izvilkumus no šīm regulām, lai ikdien tās ievērotu. * Viss, ko nespējam ātri aptvert, saskaitīt vai izšķirt, mums liekas liels, daudz, galu galā mistisks un dievišķs. Tā dievība un mistisms ceļas no mūsu garīgās kūtrības, no nekustības. Nekustība ir dievība, muļķība ir misticisms. Cik vairāk kustamies un domājam, tik vairāk atsvabinājamies no šaurām bailēm un atkarībām. Visu mēs nezināsim, par daudz zināt mēs nespējam, nau ko baidīties, ka topam par daudz gudri. Īstais mistisms vienmēr paliks, viņš nebūs mazāk īsts tādēļ, ka būs dziļāks un plašāks un ļaus mums vairāk telpu pašu domām un darbiem. Arī zvaigžņu debess netop nebūt mazāk mistiska un nezināma caur to, ka mēs viņu vairāk izpētam. Taisni otrādi, jo gudrāki topam, jo vairāk zinām, jo vairāk redzam priekšā jautājumu un mīklu, jo vairāk zinām arī savu nezināšanu. Un nezināmais aizvien ir mistiskais un dievišķais. Bet sašaurināties un baidīties no domāšanas nozīmē pazemināt sevi un mistisko. Mēs tik ļoti labprāt sašaurināmies aiz iedzimtas garīgas kūtrības; visur praktiskā dzīvē mēs redzam bezgalīgu daudzumu, neaptveramību, neizdibināmību. Zvaigžņu, acīm redzamo, liekas bezgala daudz, bet ir tikai kādi 3000. Tā laikam būs arī ar domām: liekas, ka ir neaptverami daudz, bet vajadzētu lūkot skaitīt. Hebels lūkojis savas skaitīt, ne ar nolūku kā izzināt, bet tikai nezinādams citas formas reģistrāciju. Viņam iznāk tikai pāris tūkstošu. Vajdzētu man sistemātiski skaitīt; bet lielum lielākais daudzums aiziet garām neuzrakstītas. Tās vajga veikt. * Kad drāma iziet no kulta, tā ir sakarā ar morāli (Šillers), dod skatāmību, formu, simbolu, kad visu dara par darbību, kad visu rīko ar gribu, pēc gribas, tad viņa arī stāv vistuvāk kultūrai un sevišķi jaunas kultūras radīšanai; viņa tuva politikai un reliģijai arī tagad. Tad arī pareizi drāmu apspriež ne vien no mākslas stāvokļa, bet no kultūras stāvokļa. Tad arī pats dramatiķis ir reizē politiķis; tad es nemaz tik tāli neaizeju no savas politikas, bet asinu tikai līdzekļus un metodes. Drāma ir augsta stila politika, drāma ir jauna reliģija. * Tā ir. "Liekas, ka Tev visapkārt dzīvē jaunums, un Tu ciet, ciet visu mūžu."i Tā ir. Vienīgā izeja: izdomāt sev labas, mīļas jūtas, sajūsmu par lieliem ideāliem, izdomāt lielas domas par cilvēci un visumu, izdomāt sev labus cilvēkus, dziļus un lielus, maigus un līdzjutējus, un sapratējus. Vienīgā dzīves izeja ir - nedzīvot dzīvē. Tā ir. Bet kādēļ tā jābūt? Vai tad es nespēju to grozīt, sevi pašu grozīt, ka varētu arī dzīvē atrast sev vietu? Es aizgājis par tālu prom aiz bailēm no aizskaršanas. Vai tā aizskaršana būtu bijusi tik sāpīga un )auna? Varbūt būtu darījusi labu? Varbūt arī še kūtrība? Vajga arī to veikt. * Dramatiskā māksla visu pārvērš darbībā. Tā nau tikai viņas adjektīvā īpašība, tā ir viņas būtība, tā ir viņa pate. Epika ir miers un dod mieru. Bet pārvērst darbībā nozīmē darīt kustošu un dzīvu. Drāma ir dzīves radītāja, ir vīra darbs un dievu darbs, pasaules radīšana. Drāma augstākā veidā ir traģēdija, tāpat kā dzīvība augstākā veidā ir traģika. Divas pamatizšķirības filozofijā: statiskā - Vēdanta, dinamiskā - Buddha. Bet Buddha attīstību aizved galā uz nekustību, uz Vedantu, ir beigās pate sevis noliedzēja un apzinīgi meklē nirvanu, nekustību, kā glābiņu no dzīvības un kustības. Kristus gan ir arī karotājs, bet tomēr grib visu novest dievā un mierā. Man vajga jaunu filozofiju, kura negrib kustību dēļ miera, dzīvību dēļ nāves, bet kustību dēļ kustības, dzīvību dēļ dzīvības; negrib būt ierocis ienaidnieku rokā, grib būt pats un sev pašam. Grib visu pārvarēt kustībā. Arī mūžam nekustamo, arī pagātni, visu miera un visas nāves pagātni padarīt par dzīvu un kustīgu. Dara arī pagātni attīstīgu, pārveidojot viņu mūsu apziņā. Jo citādas reālas būtības pagātnei nau, kā vien mūsu apziņā. Pagātne ir 0, kā šī zīme izsaka tikai neesošo. Tikai mūsu dienās ir pagātne, ne pate par sevi; eksistē tik vien, cik vēl darbojas, kustas tālāk iekš mums, iekš tagadnes, iekš nākotnes. Pagātne tik vien ir, cik viņa noliedz savu būtību - mieru, negrozāmību, neesamību, ir, cik noliedz sevi, tātad pagātnes nau; viss ir tikai kustība un dzīvība. * Problēms ir tāds, ka mūsu domās vajga iznīcināt pašu pagātnes un tātad pašu laika jēdzienu kā tādu. Ne mēs atkarājamies no laika, bet laiks no mums. Laiku un mūžību pārvērst kustībā un domās. Īls grib iznīcināt III cēl. pašu pamata mieru, pamata jēdzienu, pašu laika sajēgu. * Traģikas ir tik vien dzīvē un idejā, ka jāiet uz tālāku attīstību cauri caur piepešu nāvi. Vajga darīt nāvi lēnu, nemanāmu, darīt atjaunošanos pastāvīgu, lai mirst šūniņas un audi, bet ne organisms, viņa kopība. Traģika, ka tas nau vēl panākts. Bet tam jābūt. Drāma ved uz uzvaru. Traģēdijai nau jābūt tikai mākslas formai, ne tikai filozofijai, ne tikai zinātniskai pētīšanai un jaunai atziņas formai, bet arī līdzeklim, ierocim dzīves jaunveidošanai, radīšanai, nāves pārvarēšanai. * Brīnas un liedz, ka l a t v. v a l o d ā varētu izteikt augstas domas. Jāorganizē un jāpārrada latviešu valoda tā, ka viņā var vislabāk izteikt augstas domas. Citās lielās valodās nau iespējams tā organizēt un pārradīt, viņas par lielu, viņu runātāju masas par lielu, lūztu kopsaprasme lielajā masā: izglītība aizietu par tālu no masas un iznākumā būtu taču gluži jauna un neliela valoda, kāda ir latv. valoda. Vedēji var būt vienmēr tikai nedaudzi. Tā arī sociāl. kustībā organizētie. Mēs, latvji, varam radīt jaunu valodu. Un vajga, lai jaunos kultūras jēdzienus varētu izteikt, citādi kultūra top traucēta no valodu nepilnības. Tikai vajga aizvien visu tautas masu vest līdzi izglītībā, tā ir demokrātisma un sociālisma nepieciešamība. Tas mans mērķis. Drāma ir līdzeklis, kritika - palīgs, sociālisms - metode, nākotne - uzvara. 19.5.12. Es uzmostos ar to domu un to sapni, ka esmu ilgu laiku ar I. runājis uz otru istabu, bet tur ieeju, tad redzu, ka In. nemaz tur nau, un nodomāju, kādēļ tu man neteici, ka aizej. Vai I. nau jau aizgājusi kopš tā lūzuma un nezina pate? Sešus gadus I. jau dzīvojusi ar mani pilnīgā vientulībā un man ienāk prātā, ka kāds holandiešu gleznotājs no savas mīļākās prasījis, lai tā viņu pavada viņa vientulībā divus gadus. Tā to darījusi un to uzskata kā lielāko heroismu. Bet te ir jau 6 gadi! Sieviete nevar to izturēt gluži fiziski. Kaķi mīl cilvēkus, bet vairāk to māju, kurā dzīvo. Sieviete ir tuvāk dabai, vairāk saistīta pie vietas, katra vietas pārmaiņa viņai grūti panesama, un kur nu vēl pilnīga atrautība no zemes, karāšanās gaisā. Jau uz Slobodsku I. brauca nelabprāt, vienu vasaru, kad es cerēju uz "Īla" rakstīšanu, solīja, bet neatbraucā. Un "Īls" palika nerakstīts. In. nevar to izturēt, tā vientulība viņu nokaus. Tad jau labāk, lai es eju postā. Jālaiž ir. Un es zinu, ka tā ir nekad neredzēšanās. Ko arī palīdzētu turēšana? Redzēt savām acīm, kā mīļots cilvēks vīst ar katru dienu, ir briesmīgāk, nekā pašam vīst ar katru dienu. Un tad es būšu gluži viens. Vai man būs varbūt mans darbs? Varbūt pirmā laikā. Tad arī tas vairs nebūs, jo pa gariem gadiem es esmu pieradis pie ierosinājuma, un laikam dara savu iespaidu arī seksuālā dzīve, kā vismaz apgalvo ārsti. Varbūt Nietzsche aizgāja postā tādēļ, ka bij bez seksuālās kopdzīves. Varbūt tas pats stāv man priekšā? Viņš arī vaidēja zem briesmīgas vientulības. Kā to lauzt? Un tomēr vajga veikt. * Es rakstu sagaidot L, jo vakar dabūju telegramu, ka šodien būs, kaut gan es biju teicis, lai nogaida brāļa ziņu. Iniņa ar visiem spēkiem grib savu dabu pārvarēt, grib turēties pie manis un tomēr dzīvot, varbūt pat grib apzinīgi priekš manis atdot savu dzīvību un dzīvības iespējamību. Kurš nu lai pieņem otra dzīvības upuri? Neviens to nedarīs. Un aiziesim bojā abi. Mūsu problēms nau īsti skaidrs, jo viens izšķirošs apstāklis pienāk klāt, ka es nemaz nevaru brīvi izšķirties uz upuri un iet tur, kur I. ir dzīvības iespēja. Es nevaru griezties mājās. Tikai kad es arī varētu dzīvot mājās, problēms būtu skaidrs. Tad būtu jāizšķiras, vai es varu dzīvot un strādāt Rīgā, vai tikai nomales vientulībā. Kraukļos vai jūrmalā. * Vai nau tomēr izeja, kā veikt vientulības postu? Vai I. nau arī garīgs un radošs cilvēks? Vai tādam nevajga arī miera un klusuma strādāšanai? Tikai pa laikam sabiedrību, tad atkal klusumu? Vai es nevaru veicināt I. strādāšanu? Es šos gadus nodarbojos tikai ar sevi, spiezdamies pie darba. Es neņēmu dalības pie I. darba. Es pat atraidīju Iniņas darbu. Es runāju par konkurenci. I. arī jutās vientuļa, divkārt bez dzimtenes un bez darba. Es vairāk esmu pa šo laiku strādājis nekā I. To I. sajūt rūgti. No turienes varbūt arī lūzums. To vērst taču ir manā varā. Mudināt I. uz darbu. Nevien uz tulkojumiem, nevien uz biogrāfiju, kuru I. taču neieskata par pilnu, bet mudināt uz liriku. Un vēl vairāk uz drāmu. Jo lirikā viņa jūtas kā taisījusi fiasco, bet drāmā viņas pirmie lielie panākumi. Es tagad aizplēties priekšā. Abiem jāraksta drāmas. Te var būt izeja un glābiņš. * Es atradīšu glābiņu un mieru tik tad, kad pilnīgi pats sevi saņemšu, izzināšu un pārtaisīšu par jaunu. Visa mana līdzšinējā būtne ir tapusi un augusi, par spīti visai manai prāta attīstībai un gribai, tomēr tikai neapzinīgi, kā laiks to nesis. To laiku es izzinājis līdz zināmam mēram, es esmu viņu pie mums locījis un virzījis, bet visu to darījis taču tikai pēc parastā uzskata par kultūru pēc citu metodes, esmu bijis tikai popularizētājs, vecās kultūras ievedējs, sociālisma sagatavotājs, vedējs un tālāk attīstītājs. Es neesmu vēl kritizējis ne sevis, ne vecās kultūras, ne sociālisma, ne manis ievesto un vesto jauno sabiedrību. Es esmu naivi pieņēmis par pareizu kultūru un sevi, bet nevar tā būt pareizi, jo ir dzīvojuši un tātad veidojušies un radījuši citu no citiem un no sevis. Es nepārvaldu vairs ne sabiedrību, ne sevi. Sabiedrība nepārvalda vairs sevi un mani. Arī viņa dzied vecu meldiņu, bet teksts ir bojājies un ticis cits. Jārauj ārā no šīs iekšējās nesaskaņas man sevi, jāpārrevidē sevi un savu apkārtni, jo atstājot to sveikā, es pats netieku jauns. Vajga sagraizīt un sagāzt visu sakrājušos šablonas uznešļu. Upei vajga atkal skaidri tecēt un pienesta visa grīva, jārok jauna. Es nosmakšu zem smilšu un žagaru nastas, ja nenokratīšu. Masa ir liela, bet pastāv no smiltīm un niedrēm, tik talants jūt spaidu, kā citāds pretī smiltīm. Tik viņš var izrauties un tapt jauns. 21.5.12. Prieks man par daudz neparasts; viņš mani uzbudina, tā kā citus bēdas un nelaimes. Esmu pārsteigts un nogurdināts. Daba grib tikai viduvējību un mērenību, un kārtību. Viņai nau tādas izšķirības: prieks un bēdas, varbūt arī labs un jauns, tikai kārtība vai nē, mērķa piemērotība vai nē. Viņa ir pilnīgi tikai lietišķa. Bet kādēļ tad viņai vajadzīgs vispār prieks? Laikam arī nau vajadzīgs, bet ir tikai saskaņa. * Vakar vakarā runājām līdz nogurumam un līdz 12 laikam esam par visu skaidrībā. Bez šaubām, ka esam noguruši runāt, tālākais tad lai iet paši notikumi un ved, ko grib. Šodien jūtos tik noguris, ka pat negribu un nevaru atminēties sarunu saturu. Bet ar visu nogurumu ir apmierinājums un miera jūtas. Nu tik vajga sākt strādāt. Un atmiņa varbūt atgriezīsies un varbūt nepazudis viss runātais. Varbūt kaut viņa nokrāsa paliks un palīdzēs tālāk glābties. Varbūt, ja ne pate saruna un viņas saturs, tad viņas neapzinātais rezultāts jūtās, dūšā, nervu noskaņojumā palīdzēs tālāk. Bet šāda nezināšana varbūt ir arī tikai šīs stundas, - 8 vakarā - parādība, varbūt es agrāk dienā zināju, varbūt arī atkal zināšu. 22.5.12. Mūsu laikam ir vecā derība "Fausts" un jaunā derība "Kapitāls". Un jaunās derības nesējam proletārietim jāpiepilda "Fausta" pareģojumi; arī viņš nāk ne izpostīt, bet uzcelt un piepildīt. * Mūsu laikam ir vecā derība "Fausts" un jaunā derība pirms kā nogurumu, nevis kā visu jautājumu galīgu izšķiršanu. Kad es straujāk runāju, ka Antons pelēki raksta biogrāfiju un ka vajadzētu to viņam atņemt, tad I. atkal teica, kā agrāk: "Tu visu gribētu sagraut un izdzēst sev apkārt, bet kas tad paliktu pāri un kur Tu pats paliktu? Tie ļaudis ir nu reiz mazāki par Tevi, ko tad Tu viņus sodi?" Un es nebiju nekā jauna domājis un teicu: "Ko tad es viņiem daru? Mana lamāšanās dvaša viņus taču nesagraus? Ļauj man arī izlaist sakrājušos tvaiku." In.: "Kad es projām esmu, man vienmēr bailes, ka Tu ko neizdari. Kādu nesasit vai neaizraksti rupju vēstuli. Dakteriem pārestību arī nerakstīju, baidīdamies, ka es dakteri nelamāju." Tātad grozījies nekas nau pēc pēdējās izrunas. I. mani tura par [1 nesalasāms vārds] un baidās no manis. Katra mana spējāka dzīvības zīme ir jau jaunums. Man jātop nedzīvam. In. vajga padevīgas dvēseles. Māmiņu Iniņa iemīlējusi tad visvairāk, kad tā sākusi izrādīt galēju altruismu, nekad nekā nepārmest, nekad nemācīt, neatrunāt, kad, piemēram, In. brauc projām, par visām In. mantām un darbu priecāties. Māmiņa bijusi enerģiska un egoistiska, bet sevi pārvarējusi aiz mīlestības, radies tad siltais uguns, kas vienmēr deg. Man teica, ka neko jaunu neradīs, bet zuda enerģija, kas bij agrākā egoistiskā periodā. Es negribu zaudēt savu enerģiju, kuru ar tādām pūlēm ieguvu. 23.5.12. Man sāk atkal izgarot ilūzija par kopdzīves iespējamību. Briesmīgi raudāju vakar, gulēt ejot. Es nepanesu vairs labi to raudāšanu, to maiņu starp cerībām, šaubām un izmišanu. Es priecājos un noguru no prieka, nu viņa vairs nau, sākās normālās bēdas. Prieks bij arī vairāk elementārs, no manis un prāta neatkarīgs. Jo man nebij pietiekoša iemesla domāt, ka kopdzīve nu piepeši pēc vienas izrunas nodibināsies un pastāvēs. Bez manas ziņas prieks nāca, bez manas gāja. Atmiņa man taču paliek. Es nu vismaz zinu un varu līdzi runāt, kad kur min prieku. Vakar pēcpusdienā pirmo reizi atkal bārāmies. Nau bijušas runas, kā lai es nāktu pie darba, nau man savas istabas, kur es būtu netraucēts. Ķēķis ir kā koridors, cauri ejama istaba. In. saka, par ko es neesot par to runājis. Bet bija runāts, tikai bez sekām. Kad In. pate norīkota un sāku strādāt, tad pietieku. Tā jau man bija jāstrādā "Tie, kas neaizmirst"; toreiz arī nesapratu, ka atņem man iespēju strādāt un tātad arī dzīvot. Priekš tā I. nau sirds. Kur lai es palieku? In. instinktīvi vairās no kopdzīves. Jālaiž vajā no tā sloga, no ķīmiskas sakušanas. Man ir bijis prieks, lai In. iet tur, kur spēj dzīvot, lai neuzupurējas priekš manis tur, kur man nau vajdzīgs, kad nevar man līdzēt, kur man ir vajdzīgs. Man sevī jāapkaro rūgtums. Ne no I. gribas atkarājas man palīdzēt, iet uz kopdzīvi. Nau vainas un tādēļ nevar arī būt jaunā ņemšana un rūgtums. Man pašam būs vieglāk, kad būšu bez rūgtuma. Būs sāpes, bet skaidras; nebūs riebuma piegaršas. Un man taču bija prieks. * Vai es esmu kopš pusgada mazāks no auguma? Spieķis neizliekas man par zemu un taču viņš ir ticis īsāks. Vai es neeju taisni? Bet es taču vingroju un attīstu taisni krūtis un taisni turēšanos. Jeb vai esmu tapis tiešām sīkāks un īsāks? Vai gaļas neēšanas iespaids? Vai tur parādās tie trūkstošie 20 kilo? Vajga izzināt. * Kad greizsirdība ir tikai vīriešu varmācība un nāk no īpašuma tiesībām, kā tad izskaidrot sieviešu greizsirdību, kura taču arī eksistē? Vai mātes egoisms un jūtas? Visādā ziņā tad nau kopīgs cēlons abām, tad arī nau jāsauc vienā vārdā. Tad ari vīriešu greizsirdība izzustu līdz ar kapitālisma galu. Kad tā saka, vai tas izliekas plauzibli un ticami? 24.5.12. Mēģinājos pantmēros priekš "Imantas" 5 pēdu trohajā, 4 pēdu trohajā un 5 pēdu jambā. Nesamērojami vieglāk un veiklāk iet jambs. Var izteikt aši visus kauzālos, laika, vietas un blakus apstākļus, sakarus starp pamata teicieniem, jo ir veikli līdzekļi, kad, kur, kādēļ, kā un viss pulks citu vienzilbīgu partiķeļu, kuras trohajā, sevišķi 5 pēdu, ir neiespējamas. Taisni šī sakaru izteikšana ir vajadzīga drāmai. Blakus likt faktu pie fakta var epā, aprakstīt, izstāstīt bez kādiem prātojumiem. Drāma grib taisni visu pamatot, jo dod ne neapzinīgo ārpasauli, bet apzinīgo cilvēku dvēseli, visas kustības cēloni. Pate modernā valoda ari vairs neieliekas labi episkā runā, top stīva. 4 pēdu trohajs vēl labāks, bet garāks, ņem 24 zilbes tur, kur 5 pēdu jambs iztiek ar 21. * No rītus domas tek veikli, skaidri un aši, bet viņu ir maz. Vislabāk uzrakstīt atmiņas vai vakarā un naktī iepriekš sagatavotās domas. Jaunus domu atradumus un kombinācijas vislabāk rakstīt pēc ēšanas un staigāšanas priekš pusdienas. Pēcpusdienā domas vismīļāk izved plašumā un sīkumos jau iesāktās priekšpusdienas domas. Varbūt pie manis tas ir tā iekārtojies aiz vairāk gadu ilga paraduma. Bet rīta domu nedaudzībai laikam ir fizisks pamats. 25.5.12. Es vēl vienmēr baidos un man liekas, kad guļu pēc pusdienas, ka otrā istabā In. klusi raudātu. Tik vējš kur velk cauri, pa vaļēju logu dzird lapas čaukstam, bet es nevaru novaldīt uztraukumu, un ausis piespiesti klausās, vai tik nau atkal tās vecās briesmas. Katrs raudājām savā gultā, savā pusē mēnešiem cauri, kamēr spēka vairs nebija un nāca krīze. Tagad tik instinktīvas bailes no raudāšanas, bet vēl lielākas no raudu dzirdēšanas. Tik ļoti gribas atpūsties un mierā strādāt, nekādu ciešanu, nekādu uztraukumu vairs. Pate daba arī mazāk uztraucas, ir tikuse vienaldzīgāka un nervi trulāki. Bet arī strādāt vēl labi negrib nervi. Dziņa ir jūtām un prātam, bet šie negrib vēl klausīt. * Atnāca nauda: liecība, ka var cerēt uz mieru un uz veselību. Nu pirktu visas labas mantiņas Iniņai, nu saka, neesot vairs prieks. Vajga attīstīt prieku. Vai tik tad pirkt, kad nespēj, kad jāatrauj dzīves uzturam? Tā arī traģiska pretruna. Kad nu var baudīt, tad vairs nau prieka. Bet es tā negribu, vajga sevi piespiest pie prieka. * Man vajga tulkojumus piepaturēt, ne naudas dēļ, bet lai vingrinātos valodā. Oriģināļi nekad tā nevingrina valodas veiklā lietošanā, kā tulkojumi. Un it sevišķi ritmiski un atskaņoti dzejas tulkojumi. Tur arī vingrina vārdu radīšanas spējas. To es agrāk tā neuzsvēru. Gribēju gluži mest tulkojumus, lai paliek laika oriģināliem: lai atmestos no maziskas peļņas, jo tulkojumi arī tagad daudz neienes. Nu redzu, ka viņiem ir cits attaisnojums. Jāvingrinājas tāpat dzejoju rakstīšanā. Es tagad ar drāmām darbodamies, gluži atstājis dzejoļus. Tas ir nepareizi, es zaudēšu spējas un savu pirmo vietu lirikā. Pa brīvajām 2 dienām, ik nedējas 1 dzejoli un tulkojumu, pie tā jāturas. Ievērot un darīt! 26.5.12. Tik augstas un brālīgas jūtas audzēt, ka top mīlēts un dievināts. Tik sievietīgi kaislīga sieviete un tik cēla un dzidra dievināšana. Tik skaidru mani dara ar varu, ar mīļajām ainām viļinādama, ar sāpēm atraudama no siltas zemes. Šinī sievietes mīlā augstākas kultūras spēks, kas velk uz augšu cilvēka jūtas un dziņas. Un tomēr bailes, it kā līgotnēs līgotos, pa gaisu laistos, nau kur pieķerties un balstīties, tikai uz psihiku un garu, kas pašam, un uz mīlu, kas sievietē, pasaulē. 27.5.12. Es gribētu, lai Biruta top par manu sludinātāju. Vai viņa pate tā gribētu? Kaut gan mīl. Vai viņai tas būtu labi? Vai viņa to spētu? Es domāju, jā. Es pats laikam esmu tikai viņu atturējis, neuzticēdamies viņas spējām, un viņa atkal ņēmusi un meklējusi pēc katras lomas, piemēram, arī "Lāstā". Nekādas nošķiršanas ar nolūku, nekāda virziena un lieluma nau bijis. Spējas viņai jāattīstā. Vai tikai gribēs? Viss ir griba, tā ceļ visas spējas augšā. * Es varu justies drusku apmierināts, ka savu dienas grāmatu esmu tik tālu spējis vest. Ir jau trīs mēneši no vietas, turklāt viens mēnesis In. klāt esot, kur taču traucējums ir lielāks, jo nau man atšķirtas savas istabas. "In." pa 90 dienām esmu uzrakstījis 80 lapinu. Tad esmu gandrīz ik dienu spējis vest; bet nu jāievēro, ka bieži esmu rakstījis vienā dienā vairāk lapiņu, un tā noslēpis lielus izlaidumus. Kad nāca tikai mazākie traucējumi, tūliņ dienām un nedēļām cauri izjuka kārtība, dienas grāmata bij tam termometrs. Vēl es nevaru skatīties, kā pats savām rokām saņemts. Nupat atkal, kad sākās pusdienu ņemšana no Arridas, piepeši pārtrūka kārtība zobu kopšanā, pēc nedējas, tikai vakar sāku atkal kopt. Tā viss izsviež no kārtības un tad pārāk ilgi nevaru atkal ietikt iekšā. Šis pārākais ilgums ir jānovērš. Ātrāk jāsaņemas. T. i., vairāk jākoncentrē uzmanība, - bet tas nogurdina. Pareizais laikam būs: uzmanīties tikai uz to, ka izpildu prāta prasības pie vissīkākiem gadījumiem, pie vismazākās kūtrības un sevis taupīšanās. Doma, kas nu tas ir, palaist šo vienu reizi, bet taisni no šīm mazām reizītēm pastāv kārtība. Vieglāk arī ir uzturēt jau ievesto kārtību, piespiesties palikt, nekā piespiesties pie jauna. Visgrūtāk piespiest mūs pie darba. Bet ar to ir laikam tā, kā ar nāvi: tikai pate pāreja ir grūta, pēc tam viegli strādāt, un pēc miršanas viegli būt citā veidā, nebūt persona. Bet arī pate miršana var būt pozitīvs darbs, tad ir pats grūtākais darbs. Tas ir "Imanta" darbs, no tā biķera viņš bēg. Tomēr, tomēr ir savs panākums, ka esmu tik tālu vedis šo grāmatu. Varbūt man palīdzēs tālāk uzturēt kārtību un spēku. Lai iet skaidrībā un spēkā uz uzvaru. 29.5.12. Aiz mehānisku palīga līdzekļu meklēšanas ievēroju stingri tā saucamās labās dienas, kuras pats sev sakonstruēju. Ticības nozīmes tām nevar būt par to, ka es pats viņas ielieku un atkal atceļu. Bet laba dūša šīm māņticībām jāuztur, viņām jābūt zīmēm priekš gaidāmās laimes. Kad kura zīme, kura māņticība neizpilda šo uzdevumu, tad viņa top atmesta. Dienu skaitlis, kad iznāk saskaitīts 10, ir laba zīme. Tādēļ gribēju sākt savu grāmatu ar 28. Tā arī uzrakstīju, bet patiesībā sākta 29. Ko palīdz sevi mānīt, tā neuztur labu dūšu. Un galu galā mehāniskie līdzekļi kaitē, atvieglodami psihisku saņemšanos. Nu jābūt stipram, nu esmu viens. * Sievietei tikai tik ilgi taisnība, kamēr viņa to neattaisno ar loģikas palīdzību. * Vai man arī ir taisnība? Vai esmu jau atkal viens? Vai neesmu vainīgs, neesmu mācījis un dicelējis? Vai nevarēju saņemties ik acumirkli? Bet tad viss spēks aiziet tur, paliek nogurums priekš darba. Vai neesmu par daudz uztraucies? In. neapzinās nemaz, ka būtu ko sevišķi ļaunu man teicis. Jā, bet šāda neapzinīga manis vajāšana dara man vēl ļaunāk, jo pret to es nevaru gainīties un visu mūžu turpināt šādā uztraukumā! Vienpusīgi visas domas vērš tikai uz In. Kur tad paliek cilvēcība? Cik šaurs tad lai es saraujos? Un kad es to panāktu, tad es būtu kā Roševskis, un tādu ir daudz un pietiek, bet tādu, kāds es, tagad nau daudz. 30.5.12. Es gribu tikt pie gala. Visu dienu atkal neesmu strādājis. Vakarā runājam mierīgi, ar prātu vien. Esot bijis pārpratums. Esot vēl apspiesta no sāpēm par mamiņu. Ka apvainojusi manu mīlu, kad ņēmusi ļaunā teikumu par šalli, tas esot niecīgs gadījums. Un tāds apgāž visu mīlu! Egoisms, kad es cietu, ka partija I. uzbruka - domājusi, ka es nevarot ciest, jo viņai pašai uzbrukumi nesāpējuši. Man vairāk sāpot, kā jau otram un kā jau iesāpinātam no polemikām vēl "D[ienas] L[apas]" laikā. Tātad es tikai muļķis bijis, tik daudz bēdādamies par citu, kurš to nemaz nejūt. Par velti es tādēļ arī sanīdies ar "Domām". Tas man gan bieži gadās, ka es bēdājos par citiem, kur tie to nejūt. Un kas nu tālāk? Es tagad nebūšu vairs tik laipns, kad sākšu strādāt. Lai brauc. Paliks. Kā pierādījums, ka I. jūtas nau atslābušas: viņa nebraukusi pie māmiņas. Bet viņas nekustība vispār? Bet prāta slēdzieni, ka neko ar braukumu nepanāks? Nē, viss tikai manis dēļ. Un nu tālāk? Kā es strādāšu, kad būs jābēdājas un jāuztraucas? Kad lietus līst? In.: Ja, da schauen Sie zu! Vai man sūtīt I. projām? Bet viņa vēl vāja. Vēl nau atspirgusi no mamiņas bēdām. Vispār ne labprāt kustas. Un kad nu nevarēšu strādāt? Mans darbs atkal reiz jāupurē. Visas sievietes ir Reševskenes. Un pēc I. atkal teiks, ka es tev palīdzu nākt pie darba! Viens es bijis, viens es būšu mūžam. * Mūzikai nau savas īpatnējas vielas. Lasu "Opernführer" un redzu, ka viņa ķer pēc visiem dienas notikumiem, pilnīgi atkarīgs no literatūras (Walt. Scott). Komponē visus efektus. Opera nau vairs mūzika, muzikālā drāma ir pret drāmu, kā kinematogrāfs pret drāmu. Izķer tik kliedzošas vietas, apsveicināšanos un ardievu dejas un blakus trokšņus. Tikai skaņo ārpusi, ne dvēseli. Katru vielu tā saīsina, ka paliek pāri tikai ārišķības. Vienīgā, nopietnā forma taču paliek tikai īsta drāma, kur mūzika var izpildīt dekorācijas lomu kā visas citas episkas piedevas. Dzeja ir un paliek augstākā māksla, un drāma ir valdītāja. 31.5.12. Mūzikai operās ļoti maz tematu: itāliešu - spāniešu - franču intrigu un kaislību drāmas, vācu un īru teikas, nordiešu teikas, vēstures maz, tad jaunais reālisms. Jaunākais - "Peleas und Melizande" - lirika vien, un Štrausa viencēlieni. Liela vienmuļība. Literatūra ir daudz plašāka, bet arī te vienmuļība. * Es agrāk jau studenta gados dusmojos, ka visi raksta vēl vecās vielas, - toreiz laikam P. Heyse bija apstrādājis Don Žuanu, - un neredz, ka jauna pasaule atveras polit. ekonomijā, kura man toreiz ļoti patika. Man vajga ātrāk norakstīties un nākt pie jaunām vielām, pie gulbja dziesmas, pie modernās publicistikas un modernās psiholoģijas, laulības drāmas. Bet atkal āķis: vajga tad jaunu līdzekļu, to atrašana dara grūtības, var maz ražot un piekūst. Vecā formā, kā Šekspīrs, var ļoti daudz un pilnīgi ražot. Varbūt iegūt sev par parastām divas tehnikas: vecās vielas un jaunās. * Pašam ir labāka interese pie darba, kad katrai drāmai ir sava tehnika, pantmērs, krāsa, ritums. Tad strādā lēnāk; vēlāk tiek pie darba, jo skaita grūtāku, bet strādā intensīvāk un pašam patīk vairāk. Bet atpūtai ļoti labi darbi jau parastā tehnikā. Varbūt vislabāk vairāk izteiktās tehnikās rakstīt pa divas drāmas, tad publika apmierināta, ka ir tas pazīstamais žanrs, un pašam vieglums un panākums. Tad paziņot, ka nu nāks gluži jauna tehnika un uz to sagatavot. * Manai galvai pakausis nav liels. Pret ausīm viņš piepeši sāk stipri kāpt. Arī no lejas tāpat aiz ausīm sāk stipri kāpt uz augšu, tā ka virsgalva gandrīz pārkarājas pāri par apakšdaļu. Pieres vidū puns, virspus abām pieres augstvietām. In. tā nau. Vispār man galva stipri punota. Kopš 2 gadiem audzis apmēram no 54 uz 56 centimetriem. Bet mērīšana ļoti nepilnīga, tikai viens apmērs. Nau mērītas un nau mēramas dažādās daļas un puni. * Bairons tika apkarots no reālistiem. Esot tikai neīsts, tukšs, Weltschmerz. Bet viņš bija jutis pie savām miesām visu sabiedrības tukšumu, liekulību, neģēlību; bij jutis ticības un valdības liekulību, laulības, mietpilsonības. Bija atradis izeju tikai varonībā un bij tai upurējis dzīvību. Kur te neīstums? Patiesība tā, ka reālisms attaisnoja to liekulību, kuru apkaroja Bairons, cēla ikdienību, atrada par īstu tikai piedzērušos mietpilsoni, dievināja šādu īstenību, neticēja un nesaprata varonību. Te cēlons naidam pret Baironu. Bet varonība uzvarēs. 1.6.12. Pat noguruma nejūtu; tā pēc vakardienas tūdaļ strādāju. Kā izskaidrojams? Iespaids no dakterienes kūras; ēdu tagad drusku vairāk, kaut gan ņemam par diviem vienu porciju. Nestrādāju stingri. Tas izskaidro pietiekoši. In. sūdzas jau, ka tāpat nogurusi. Kad nu sākšu strādāt, tad gan pāries un būs labi. * Negribas strādāt, nevaru tikt pāri pār izšķiramiem jautājumiem drāmā. Laiks nau pastāvīgs. Kad līst, tad nospiestā gara stāvoklī; lai strādātu, vajga divkārt piespiesties, kas ļoti nogurdina. Kad paspīd saule, tad atkal jāatpūšas, tad gurdenums un miegainība. Kad laiks nokārtosies, ies labi. Trejkārtēja piespiešanās bij "Induli" rakstot; lietus mēnesi cauri, bēdas un nelaba ēšana. * I. instinktīvi baidās no braukšanas, nepanes satricinājumus, iekšējie orgāni ir vāji. Tante nomira pēc brauciena ratiem un bij ļoti uzmanīga uz savu māgu, atturējās no visiem kaitīgiem ēdieniem. Bet I. mantojusi ne vien vāju māgu, bet arī māmiņas stiprumu. Man jādara, lai top vesela, tad varēs ilgi dzīvot. * Man instinktīvi gribas dzīvot dienvidos, daudz saules. Vāji nervi, smalka āda cieš no aukstuma un vēja. Lai pretotos, vajga nervu un gribas tēriņa. Lētāk iznāk dabas siltumā un saulē, kur visu gribu var likt uz darbu strādāšanu. Atpūsties varu ziemeļos, bet strādāt dienvidos. Tur varu vairāk veikt. * Ideju drāma stipri atšķiras no raksturu drāmas. Tiklīdz kur ir raksturi, individuāli, plašāk ievesti, tūliņ visa darbība grozās pēc viņiem, viņi un viņu kaislības, gan arī idejas, ir vienīgie motīvi. Tas dod dramatisku raksturu, rāda brīvu gribu, uz kuru dibināta drāma, bet ideju nau daudz, un tās pašas nau lielas un plašas; priekš mums taču visa drāma dabū mazuma krāsu. Kad grib lieluma idejas, tad rakstura indivīdu vietā stājas tipi; dramatisms pamazinājas, bet lirisms un lielums ceļas. Grieķu traģēdijām šis raksturs. Ideju mūsu ziņā tur nau, tik viena liela ideja: dievības pārsvarība, liktens lielums. Rakstura maz, tie paši nau plaši izvesti, lielisks lirisms. Bet mūsu laiks nespēj ņemt grieķus tieši. Šekspīrs pazīst tikai raksturus daudz un bez jebkādām idejām, pat "Hamletā" maz domu un idejas nau. Bet attēlo arvien dzīves bagātību, reālismu. Arī lirikas daudz uzvedumā, bet vispārējā nokrāsā nē. Arī lielas varonības nau. Šekspīrs pārvalda mūsu laiku tādēļ, ka nau varonības, lielu ideju, piekopj reālismu. Bet nu reālisms jau visu izpētījis un attēlojis, ideju laukā ir daudz sakrājies; brīvā griba nau vairs labi iespējama, kur vispārība tik ļoti nospiež garu, prese, vienmuļīgā izglītība, sociālisms, demokrātisms, - viss iznīcina individuālu brīvu raksturu. Jānāk ideju drāmai, lielumam jābūt atkal liktenī un idejās. Indivīds cīnās pret vispārību uz nāvi un dzīvību. Tā viela, kas vislabāka un jaunāka. 2.6.12. Man nepatīk mašīnas raksts: daudz aizņem papīra, izplūdis, kādēļ grūti lasīt, neglīts. Rakstīšana grūta, nogurdina, tikpat lēna kā rokas rakstā, trokšņaina, netīra. Labums, ka vairāki eksemplāri, bet tad vēl vairāk pūļu. Mašīnas nepaliks. Tā ir pārejas forma, kura izzudīs. Paliks pamata forma rokas raksts un drukāšana. Druka tā jāpapildina, ka katram var būt sava drukātava, burtu saliktuve. Tā ir jāizgudro. Man jāizved praksē sava izdomātā drukas mašīna un burtu kaste. Tas ir solis uz ideālu. 3.6.12. Es vakarrīt vēlu cēlos, 7, jo norunājām līdz 1/2 12, aizmigu vēlu, negulēju labi. Bet runām bij labi panākumi. Atpūšos pēc vakariņām, pienāk In., uztraukts, raudošs. Jārunājot, kamēr es vēl varot runāt; drīz vairs nerunāšot. Sākot jau kreņķēties, ka darbs neejot. Lai nebaidās. Baidoties un nevarot vairs panest ne manu nelabu dūšu un nerunāšanu, ne savu pašu baidīšanos. Bet tām bailēm nau nekāda pamata. Tomēr baidoties, kaut ar prātu un gribu tam pretojoties; nevarot saņemties. Tas jau slimīgi. Jā, esot slimīgi. It kā neapzinīgi, instinktīvi. Tad tas jāārstē, pret to jārīkojas, vajdzētu jau sen; kādēļ neteici. In.: bija kauns, ka tāds trūkums. - Tad augoni slēpj un negriež ārā. - Jā. - Un aiziet pats postā. - Jā. - Un liek otram ciest un aiziet postā? - To negrib. - Bet iznāk. Jo es, redzēdams tavas bailes no manis, vairīšanos, pārmetumus man par rupjību, straujību, noturēju sevi par jaunu, tevi par apspiedēju. Cietu no tā, ka nevaru tev darīt labu. * Man tā bija jau pa visu kopdzīves laiku. Domāju Slobodskā, ka manas nervozās vājības, ātrā uztrauktība, klusēšana, rūgšana un citas ir jaunas rakstura īpašības. Turēju sevi par jaunu cilvēku, kamēr A. Wichmana grāmatiņa man sacīja, ka tās tikai nervozas parādības, nau raksturs. Tagad atkal bija tā. In. vēl dienu priekš tam apstiprināja to, teikdama, ka arī dakteriene, Lilija, Biruta baidoties no manis. Ir līdz zināmam mēram mana vaina, bet ne visa; arī pates sievietes ir nervozas un baidās bez iemesla. Nu nokrīt no manis slogs, nebūs man sev pašam jāpārmet, un varēšu I. turēt par labu, ne par Reševskeni, kura prasa no vīra pilnīgu uzupurēšanos, līdz abi aiziet postā. Bet nervozās bailes ir jāizārstē līdz ar nervozību pašu. In. jāiet vēl uz Cīrihi, jāzņem [1 nesalasāms vārds] un vannas līdz taps gluži vesela. Arī man tad ir vēl jāārstējas. Bet tagad nau laika, jāstrādā. Man šie jaunie fakti jāatmin un jāievēro vienmēr, kad nāk ļauna dūša. Tas līdzēs. Man vajga norakstīties, lai topu vesels. Bet nu arī tas mērķis izliekas sasniedzamāks. Jānoraksta tikai vēl "Imants", "Īls", "Jāzeps" un dzejoļi, tad varēšu jau justies brīvāks un tapt veselāks. Tad sākt īsto veseļošanos, jo būs likts pamats veselības iespējai, nerūgs iekšā vairs nedarītie darbi. Tā tapšu brīvs un varēšu uzvarēt. 4.6.12. Es uzmetu domas aši un īsi. Man nau laika viņas gari izvest, pamatot un vest sakarā, un salīdzināt ar citām domām un parādībām. Lai šīs domas izved citi, kam vairāk laika, bet mazāk domu. Laika trūkuma dēļ arī stils īss, apspiests, piekrauts. Bet visvairāk koncentrēts, jo domāts un uzrakstīts tikai pats lietas kodols; visi materiāli izvedumam saspiesti nemanot sīkos adjektīvos un citos pievārdos un pat tikai izteiksmes formā vai salīdzinājumā, kurš atver jaunu pasauli, kura lasītāju garam jāved sakaros ar pamatdomu. * Dāvātājs krāpj, jo cerē dabūt pretī lielāku vērtību un pirkt zem cenas. * Ierīkot sarakstu par visām personām, ar kurām bijis sakars vai sadursme, vai pazīšanās. Katru īsi raksturot. Tad sarakstīt faktus viņu attieksmēm pret mani; faktus, kas viņus raksturo vispār. Tur arī pielikt kā dokumentus viņu man rakstītās vēstules un norakstus no manām atbildēm. Vajdzētu arī pievienot katru grafoloģisku raksturojumu un citus, kādi iegūstami. Piem.: atsauksmes par viņiem no pazīstamiem. Tā dabū arī parakstu par viņu savstarpējām attiecībām. Tas gan grūtāk fiksējams. Bet varētu grupēt viņus pēc draudzībām un ienaidiem, atzīmējot tam cēloņus un laiku, un ieliekot mapes kopmapēs. Labums no tāda pārskata tas, ka top man gaišāka rakstura saprašana, viņu attīstība un motīvi cilvēku darbībai un jūtām. Varbūt tā varu atrast likumu, pēc kāda darbojas cilvēku jūtas un aktivitāte. Caur to atkal atrast likumu vispār vēsturei un attiecību starp masu un ģēniju. * Es runāju aši, intensīvi, daudz domu izteikdams un gribēdams, lai tās iespiežas aši un dziļi klausītājā. Klausītājam turpretī bieži liekas, ka es esmu uztraukts un uztraucu arī viņu. Viņš apjūk un uzņem, un saprot manas domas vēl vājāk. Bet kurš saprot un aši visam seko, tas ātri nogurst un pārpūlējas, top nervozs. In. tā ļoti cieš. Labi, ka es to apzinos un apstājos, kad manu; vakar In. pate saka, ka nu diezgan. Vakar tā: In. - Tu apber mani jautājumiem, kombinācijām, domām kā eksplozija. Es gribēju gluži vienkāršu lietu, topu aizvirzīta gluži uz citu pusi, nogurdināta un uztraukta. - Ko lai daru? Man naftas strūkla jānovada vairāk sevī, dien. grāmatā. Bet strūkla izverd visstiprāk sarunās. Tad domas caur atbildēm un redzamo saprašanu vai nesaprašanu atceļas spilgtāk un dara lielāku iespaidu arī manī pašā. Kā drāma un skatuve. * Neviļus doma. Ir skaisti garīgi dzīvot: just, saprast parādības, domāt, izdomāt priekšmetus un attiecības, radīt jaunas parādības, dzejot skaistas attiecības un radīt skaistus cilvēkus, kādi būs nākotnē. * Vai nevar tieši tēlot nākotnes cilvēkus? Tagad tēloju nākotnes cilvēkus pagātnes tēlos, jo vēstures nozīme ir tā, ka viņa trauks, kurā ieliekam savu uzskatu par nākotni. Vai nevar? trūkst cietu, gatavu attiecību, episkā materiāla, miljē, kuru dod vēsture. Jāizdomā pašam viss faktiskais un episkais. Tas pavedina uz fantastiku, Ž. Verns, Velss, kam nau nekādas nozīmes. Varētu tēlot nenoteiktas apstākļu jūtas, bet tad nau uzskatāmības. Radīt dzeju bez uzskatāmības. Tā ir mūzika, bet tā bez domām. Laulības attiecībās, mīlā kā Vertera Leiden, visiespējamāk lirikā. * Nākotnes cilvēku jūtas var tēlot tur, kur viņas nau tik atkarīgas no vietas un laika, un sakariem ar ārpasauli, t. i., lirikā. Tai aplikt apkārt tikai episku stāsta rāmi. Bet, kad ieliek zināma gaidāma laika jūtas, tad viss top nevajdzīgs, tiklīdz atnāk tas laiks. Vajga ņemt jūtas, kuras pastāv taisni iekš nākotnes meklēšanas, iekš cerībām, ilgām, iekš visa, ko mēs turam par pastāvošu arī nākotnē, mnžigi. Bet vai nevar tēlot nākotni tomēr arī uzskatāmībā? Lauzt robežas varbūt kaut drusku? Tā būtu paplašināta cilvēka garīgā spēja: viņš ne vien orientētos tagadnē un pagātnē, bet vingrinātu arī savas paredzēšanas spējas, kuras viņam, bez šaubām, ir. Kad būtu atsvabināts no nākotnes ielikšanas pagātnē, tad pagātni neviltotu, bet saprastu labāk. Vajdzētu tēlot to uzskatāmību, kura visvienkāršāka, kura pašā pamatā un negrozās, vismaz ne tik ātri, līdz ar sabiedriskiem apstākļiem. Vismaz vajdzētu meklēt šajā virzienā tālāk. Neiespējamo darīt iespējamu un uzvarēt. * Atrast un iekārtot drāmas darba tehnisko pusi pareizi. "Indulim" bij jau sākums sistēmai, bet par daudz smaga sistēma, bez aša pārskata. Daudz zīmīšu, dažādi formāti, grūti atrast, iekārtot, salasīt. Vienāda formāta piezīmju lapiņas 1/32 loksnes. Novērot, kuras rubrikas visvajadzīgākās. 5.6.12. Labāk rakstīt šo dienas grāmatu, lai būtu gaiši salasāms. Grūtība tikai tā, ka rakstu gultā. Bet kad gribu rakstīt pie galda, tad jāceļas agrāk augšā, jāapģērbjas, jātraucē miegā In., un domas arī izzūd pa to laiku. Bet tagad nu panākums tas, ka domas top gan kaut cik sakrātas un uzglabātas, bet nau pieejamas un lietojamas, nozūd arhīvā kā Barona t[autas] dziesmas. Un man taču vajdzētu savas uzbūves dēļ lasīt ikdien agrākos uzzīmējumus; izvilkt svarīgākās regulas; un es varētu daudz domas arī lietot savos darbos. Tas viss nu jāatliek uz tiem trim gadiem, līdz lielai atpūtai. Izdot dienas grāmatu tādā kārtā arī nevar tagad. Man vajga tikt tik tāli, ka visas dien. grāmatas top nodrukātas priekš manas lietošanas un ka nākošās top tūdaļ to pat dienu drukātas, kad ir rakstītas. * "Imantā" vai "Mūžibā" izvest manu jauno drāmas veidu, kur nau dramatiskā lēcošā gaita ar atplūdiem caur divu naidīgu elementu cīņu, bet kur darbība iet nepārtrauktā ceļā uz priekšu un dzinējspēks nau divu cīņa, bet viena liela dziņa, kas kā atspere dzen pulksteni un ceļ varoni vienmēr augstāk, līdz izceļ laukā no cilvēku sugas nepilnības uz dievību; tāds spēks būtu mīla. "Imantā" būtu puslīdz viela tādai atsperes drāmai. Aiva dzinējs spēks, Imam top caur viņa dievināšanu iedota liela loma, arvien lielāka, līdz beidzot Mesiass. Viņš vairās no tās, iet pār viņa spēkiem, beidzot viņam jātop nemirstīgam. Te lūzums un lielākā krīze. Viņš cenšas vēl vairāk uz augšu. Atmet visu cilvēciski vājo un mirst, lai taptu nemirstīgs. * Šī atsperes drāma būtu tas jaunais modernais un nākotnes drāmas veids, kuru meklē un kura baidās, jo tam jābūt bez traģikas. Traģēdija ir pesimistiska, labam jāiet bojā, bet modernais laiks grib, ka labais uzvarētu. Viņš optimistisks un nejūt traģikas vajdzību un patiesību. Traģēdija izliekas viņam liekuļota vai vecmodīga. Atsperes drāma būtu skatu luga. * Atsp. drāma "Imantā" vai "Mūžībā" būtu reizē nemirstības un mīlas drāma. Mīla kā dzinējspēks caur dievināšanu dzen cilvēku uz aizvien augstāku attīstību, dzen beigās iet pār cilvēcības robežām uz dievību, uz adeptību. Tātad ir lielākais attīstības, kultūras, progresa dzinulis. Tāda luga izteiktu pēdējos un augstākos jautājumus par attīstību, dzīvību un nāvi, par nāves neesamību. Traģēdijas pārvarēšana caur traģikas pārspīlēšanu. Drāma būtu tiešs zinātnisks kultūras līdzeklis. * Mesiasas ideja "Mūžības" vielā nebūtu saistīta ar kādu šauru nolūku: atsvabināšana no ienaidnieka, no kapitālisma, bet no pašas nāves. Galējie jautājumi, Cf. 4.6.12. (iekš drāmas "Mūžība"). Te būtu arī atsvabināšanās no Šekspīra un reālisma, un veco stigu, ideālisma uzņemšana, kas gāja no grieķiem, bija pie Rasina un kam jānāk arī citu nolūku dēļ, lai drāma taptu vienkāršāka un lielāka, Cf. Morf. par Rasinu. Rasinu lasīt. Atbrīvināt no laika uznešļām. * Rakstīt man vairākas šekspīriskas drāmas, lai iepazītu labi savu pārvaramo pretnieku un lai no sevis norakstītu, kas manī ir no reālisma. Es pats caur tādu vienkāršību, lieluma un viendzinuļa drāmu bez cīņas tikšu ātrāk pie savas dabas uzbūves uz vienības un lieluma. 5.6.12. (2.5.12.) Trohajs ir senatnes pants - smags, nekustīgs, kad vēl doma bij neasa, kad vēl visa pasaule likās viena elēģija. Pants attīstījās uz jambu - ašu, jautru, lokanu, optimistisku, spēcīgu, bez smaguma. Trohajam taisni smagumā viss spēks. Velti domā 4 pēdu trohaju par latv. tautas pantmēru; viņš tāds bija, kad visām tautām tāds bija; arī vāciem vēl pat Goethes laikā. Tagad jambs ir uzvarētājs. * Kādēļ principus visaugstāk cienīt? Man liekas, var ļoti cienīt labus zābakus, bet kurpnieks, kas viņus taisījis, ir cienams vēl augstāk. 6.6.12. Es redzu, ka jāatzīmē še arī domu fragmenti, neizvestas domas, pat tikai temati domām, kuras to dien iekrīt prātā. Citādi iet postā pārāk liels daudzums, jo cik necik plašāk izvest var tikai vienu domu, kura gadās taisni tanī rīta stundā, kad rakstu. Un īsti sāk nākt domas taču pašā dienā, pa darba un atpūtas laikiem. Cik domu mēdz nākt, grūti aprēķināt: ceļoties un miegu nodzenot - 1/2 stundu, mazgājoties, slaukoties, puķes aplejot - 1/2 st., ēdot maz, avīzes lasot - tikai atbildes uz dienas jautājumiem, bet arī 1/2 st., staigājot ar In. vakarā - 1-2 st., pēc vakariņām atpūšoties - 1/2 st. Tas būtu kopā 6-8 stundas, kad visvairāk rodas jaunas domas. Katru pusstundu varētu būt 3-5 domas, katru stundu - 10 domas. Tas būtu augstākais 80-100 domas. Kad es nebiju šādi rēķinājis, man likās, ka būtu jāsaka: rodas dienā simtiem domu. Tā bieži neapskaitāmi skaitļi ir ļoti mazi. No šīm 100 domām no rītus ierakstu še 1-3 domas, tas būtu 1-3-5%. Krāsns, kura dod tikai 5% siltuma, ir ļoti vāja krāsns. Man vajga labāk konstruēt domu izmantošanu. * Domu atzīmēšana īsumā grūta tādēļ, ka nevar vienmēr stāvēt ar zīmuli rokā kā ar flinti un šaut garām skrējējus. Ar zīmuli uzķertās domas vai piezīmes par domām neērtas tehniski, jo prasa lieku laiku pārrakstot. Citi veduši dienas grāmatas vakarā; tad laikam atzīmējuši tās dienas galvenās domas. Tas ir ļoti labi. Tad arī var pārrakstīt zīmuļa uzmedījumus. Bet man maitā iemigšanu. Un vakaros esmu arī pārāk noguris, lai vēl rakstītu. Varbūt varētu ievingrināties. Tad atkristu nost rakstīšana no rītus. Visa dienas kārtība arī grozītos, jo domas, vismaz atmiņa būtu vingrināta uz vakara darbu. Un tas man nepatīk. Es sāku tagad bez savas piepūles mosties agri. Tad tas laiks arī jāizlieto. Tad - vakarā vēla gulēt iešana nau laba veselībai. Varbūt ierīkot pavakarē tās dienas caurņemšanu atmiņā? Nau īsti telpas. Lielāka procente no domām un tās pašas svaigākas tiktu gan uzņemtas, kad pieraksta rītā un pa dienu ar zīmuli; bet tad vajga sekretāra, kas pārraksta. Tad var pats stāvēt kā mednieks, ķerdams medījumus. Daktilogrāfs kā tikt? 7.6.12. Vest blakus šai grāmatai vēl  m a p i, kur salikt iekšā visas mazās piezīmes, dzejas no tās dienas, vēstuļu pirmrakstus, darbu pirmrakstus un dokumentus. Tā būtu atrasta izeja. Tikai nu viss .gulētu nepārrakstīts. Gan būs. * Es savedu sarakstus par visiem saviem paziņām pa visu dzīves laiku. Tikai tie, kurus atminu un kurus personiski pazinu, ne tie, par kuriem daudz dzirdēju. Arī tie, ar kuriem sarakstos bez personiskās pazīšanās. Paliek neuzņemti visi mazāk ievērotie skolas biedri, darba biedri tiesā, partijā. Uzņemšu arī no tiem, cik atminēšos kā personas. Iznāk 588, vēlāk par stundu vēl 20. Rakstīju 3 stundas ar pārtraukumiem. Palīdzēja daudz I. Bij arī labs vingrinājums. * Kā strādā atmiņa? Pie saraksta vispirms atminējos vistālāk stāvošās personas, kuras reti pieminu. Tad tik tuvākās. Visgrūtāk vistuvākās: piemēram: Rozenbergi, Pliekšāni, Bertoglio. Tad atminējās bieži pirmais burts no vārda vai vārdu skaņas nokrāsa., ritums, piemēram, Rettings - R., Reiki, Repi. Pēc vakariņām vairs nē. Bet staigājot un rīkojot vakariņas iegādājās daudz. * Vārdu saraksts derēs 1) biogrāfijai, jāsakārto alfabētiski un pa laiku un vietu grupām; 2) darbam būs raksturi. Vai nebūtu uzdevums attēlot visu piedzīvoto apkārtni un nevis izdomāt jaunu fantāzijā? Uzdevums reālistiem. Tā būs darījuši romānisti. Bet neviens nau izsmēlis visu savu laiku. Es varu to darīt biogrāfijā. Kā Goethe. * Biogrāfija jaunā veidā. Ne stāsts par dzīvi, bet pilnīgs attēlojums, visi dokumenti, viss laiks, visas dzīvības parādības. Cilvēka dzīves bagātība. Daudzums, bet tikai fakti, tādēļ liela interese. * Kad vecais Tolstojs tik neganti un aplami ārdās pa visu pasaules literatūru, tā uzbrūk Šekspīram, taupa tikai Homēru, tad tas nau ņemams traģiski ne priekš literatūras, ne Tolstoja, kaut gan viņš stipri blamē savu prātu un jūtas. Lieta laikam vienkārši tā, ka Tolstojs līdz pašam vecumam vēl nepazīst sevi, un neapzinoties lūko iepazīt sevi salīdzinājumos. Ārdīdams visu pasauli, viņš tik grib teikt, tāds es neesmu, es esmu citāds, bet kāds esmu - to nezinu. Tas citiem būtu jāsaka. Tolstojs galu galā ar visu niknumu un fanātismu ir vājš, bet mīlīgs krievu cilvēciņš. Garīgi atpakaļ palicis kā visa zeme; pēdīgais kristīgais modernā pasaulē; Don Kihots dzelzs un papīra laikmetā. * [1 nesalasāms vārds] 10 šķēlītes miesas, to mēs saprastu galu galā; bet viņiem bieži arī tikai 8 vai pat 12. Un tomēr ar savu likumu prātu nesaprotam. Sulas pieplūdums bijis sīkāks vai bagātāks, labi, bet kas tas par spēku, kas rīko sulām veidoties šķēlītēs, sadala sulu miesas daļiņās un čaulu, saikļu valguma daļiņas, ka nepaliek nekas pāri. Mēs spējam saprast visu tikai kā mehāniku, bet nekā nezinām, kā tad īsti darbojas šī mehānika. Mums ir smadzenes, kas vai kur kārto. Kas to dara augos? Un arī mūsu šūniņas laikam aug bez smadzeņu miņas. * Ir savs liels skaistums un prieks vidus laikam un vecumam; man liekas tagad, ka velti tā sērojos pēc bijušās jaunības: tanī taču viss cilvēks tik negatavs, gars vēl mazāk ienācies, nostiprinājies un darbīgs nekā pat miesas. Visur šaubās un šaudās bez parādību apsvēršanas, neko nepārvalda, ne sevi, ne pasauli. Visiem ir tik par ieroci un kalpu, visiem paņemams un noliekams. It sevišķi maz ir prieka, jo prieks pastāv tikai baudā, tātad gan straujš, bet šaurs un rupjš. Smalkāka, augstāka dzīve var būt tikai garīgā, un tās gandrīz nemaz nau. Pārpratums tikai runā par jaunības ideāliem, tādi rodas tikai garīgam, t. i., gatavam cilvēkam. Jaunības ideāli ir sveši, no citiem ieaudzēti. Straujais spēks ātri izgaro bez panākumiem un nemaz nepazinis garīgo radīšanu; pat miesīgā radīšana ir bez mērķa, - tiklīdz nāk mērķis - laulība, zūd arī visa t. s. jaunība, nāk pāragrā vīrība, siltumnīcas zieds. Arī miesīgā radīšana nebūt nezūd vecumā, bet par viņu valda. Vecums ir kultūra, un tā visur galā pārvar barbarību, kas viņu sākumā nomāc. Varbūt vecuma skaistums vēl lielāks. * Ir cilvēks vairāk nekā kauli vien, kas šaurā ādas makā sabērti. 8.6.12. Man nau nevienas gatavas domas, ko šorīt rakstītu. Jāatceras no vakardienas, vai jāmeklē pēc jaunas. Ir tikai sīki novērojumi, mēģinājumi veidot pantu, jūtams nogurums, laikam vēl no vakardienas vēstuļu rakstīšanas. Tā bieži pēc vienas dienas saņemšanās nāk atkritums. Gulēju labi, tikai daudz sapņoju. Vai tad nervi nevar atpūsties pa nakti? Un tā darba jau vakar bija itin maz, samērā ar normāldarbu, kad rakstu lugu. Kā izskaidrojams? Vai noguruma ģiftis nau izmestas? * Ossianam tik gari vilkti salīdzinājumi; domas top izteiktas daudz vārdiem, neatceļas aši un asi viena no otras. Nau ritums un pants. Mīl vējus un miglas. Tas viss dod garu gaudu un sērības nokrāsu, kaut gan notikumi ir varonīgi. Vispār īri var asi spriest, bet nevar masas koncentrēt un caurdomāt. Tas paveicina arī šo raksturu. Tas atkal dara to par nederīgu drāmai. Tomēr Tantris no Harta guvis panākumus ar savu sajūtu un krāsu vien, nebūdams dramatisks. Merķelis kā diletants sevišķi iemīlējis šo nediferencēto dzeju; dod vāju vielu. * Vai dekadence un diletantisms nau viens? Nediferencēts stāsts, gara vilkšana, sēras un izmisums. Viegla strādāšana vielai pa virsu un iedomāts plašums. * Ozianisms toreiz pārgāja, iekarodams visu Eiropu. Viņš nenāca kā dekadence, bet kā jauna spirgta tautas dzeja. Viela bija jauna. Kontrasts starp viņa bezbēdīgo izplūdumu un franču no prāta pilnīgi sarauto dzeju. Aizrāvās no ozianisma arī Goethe. Bet Vertera Leiden ir labi komponēts, kāpināts, apvienots ap notikumu un vidus punktu. Mākslenieks veidotājs un vielas pārvarētājs. Tā izskaidrojas lielie panākumi: katrs to juta, uzskatīja kā progresīvu, varēja pats būt spējīgs tādu sacerēt. Daudzie pakaļdarinājumi. Jauns bija arī Verterī tas, ka senā krāsa un sajūta piemērota jaunai vielai: modernai, reālai ikdienas dzīvei. * Es savā laikā izdarīju lielu kļūdu, nepievienodamies dekadencei, neizmantodams vieglo formu un krāsu priekš sava satura. Andrejevs to darīja, panāca efektu, bet atgrima atpakaļ, būdams nemākslenieks. Es biju par daudz iestidzis politikā, lai sajustu gadījumu. Un par daudz arī stingras formas piekopējs, jau pēc dabas sevi vienmēr ņemdams rokās. Goethe arī bija tāds un pēc rakstura vājš, bet viņam gadījās tas laikmets agrākā mūža daļā, kur viņš vēl tā necīkstējās ar sevi. Otrreiz manā mūžā vairs nebūs tāds gadījums. * Man tāda palaišanās, kā še prāta kļūdas dēļ (prāts pārāk atkarīgs no gribas centieniem pēc stingrības) gadījās jau 1905. vācu teātrī, bet tad taisni gribas un jūtu kļūdas dēļ; nebija dūšas un bezkaunības diezgan uzņemties vai paņemt sev lielo lomu. 9.6.12. "Imanta" būs strādājams laikam viegli, bet ļoti grūti viņu uzņemties, jo nau gatava pantmēra un stila. Jau "Induls" bija nesamērojami grūtāks par "U. un n.", jo tur ņēmu aši, kas gadījās no lielā gatavo domu un gleznu daudzuma, kas mani bija sakrājies. Tagad jāšķiro domas, lai neatkārtotos un lai nepaņemtu to, kas nāksies citām drāmām. Jāatrod arī jauns stils caur pašu strādāšanu. "Induls" - pirmā reize, kur strādāju kārtīgi un ar apzinu; bet ar lieliem laika traucekļiem. "Imantam" nu būtu jāiet vieglāk pēc vingrinājuma, ja nebūtu atkal iekšēji un ārēji traucekļi. Briesmīgi nogurdina, kad katru reizi jāatrod jauns stils. "Imantas" sajūta mistiska, kā jaunībā man patika nenoteiktas krāsas. Tā arī prasa Oziana_Merķeļa stils. Bet nu man vairs netīk un viela to neļauj. "Īlā" - pasaules sajūta, kā "Ave Sol". "Jānis Vīrs" - pirmteikas sajūta. "Jānis Virs" vietām līdzīgs Pandorai un Prometejam. Es to nebiju zinājis. Vai ņemt labāk pazīstamo un labi izkopto Prometeja un Pandoras teiku? Vai ar svešumu interesanto Jāni? Pievienot Jānim Prometeja teikas? * Ainavas un tipi no Ticino. Fotogrāfijas un zīmējumi - ielikt jau dz. III vai atmiņās un ceļu aprakstos. Manas mīļamās vietas. Kastaņolas tipi. Māju ļaudis. Ivanovu saukt, likt to darīt. 10.6.12. Es nāku atkal ar jūtām un ar prātu atpakaļ pie savas vientulības. In. taču ilgojās vienmēr pēc ļaudīm. Esot tomēr ļaudīm tuvāk, tie neesot tik nogurdinoši, neprasot tik daudz, nerunājot tik uztraucoši; galu galā viņa tur jūtoties kā valdītāja, kā pārāka par citiem. Tur varot arī smieties par citu savādībām. Nebija gara tā runa. Bet viņa ir raksturīga. In. grib justies par valdītāju. Tātad mana sajūta toreiz Cīrihē, kad viņa izteica, ka esot pirmā persona, bij pareiza; tas nebija tikai pārpratums un joks. Iniņa tiešām tā jūt. Un šis pārākums, ko viņa grib, ir ne vien sievietīgs maigums, bet taisni ārējs, varas, arī garīgas, pārākums. Viņa jūtas melanholiska un apspiesta, ka nevar savu sabiedrību, t. i., še mani apspiest. Man šādas gribas uzspiest nau; es tikai gribu sevi izteikt. Kad strīdos ilgi un nikni, tad sajūta man tā: ne otru pārvarēt, bet darīt sevi saprotamu; es domāju vienmēr, ka es neesmu diezgan skaidri izteicies vai ka otrs negrib ar nodomu saprast un liekuļo. Es naivi ticu, ka man taisnība. Un apzinīgi es domāju, ka nevajga strīdēties, bet tik teikt to, kas pašam ir. Bet I. ir ari vēl griba būt jaunai, būt pārākai par citiem arī miesīgi. Viņa grib vēl miesīgi izdzīvoties. Zwei tüchtige Kerls, kā dakteriene ilgojas. Vēl tik divi gadi, tad I. gribot atzīt, ka esot veca. Tā ir šķiršanās garīga un miesīga, bet. protams, zaudēt viņa arī mani negrib. Es varu būt derīgs. 11.6.12. Es dabūju vakar sirsnīgu vēstuli no Roberta, es esot viņu pārpratis, viņš mans cienītājs un viņam sāpējis, ka es ļauns uz viņu. Sirsnība tagad ir modē, varbūt nāk arī no manis. Bet varbūt viņš tiešām nau gribējis jauna, apvainodams 1905. un mani. Ļaudis ir tik neaprēķināmi muļķi un viņu uzskati uz godu ir man gluži sveši. Viņi apvainoja In. un vēlāk brīnās, ko tad lielu esot darījusi. Tas tiešām ir tas tonis, kādā viņi paši savā starpā runājas. Izlamājas uz pēdējo, iespļaujas acīs un tad sabučojas. Lamāšanās top par satiksmes formu, ne vairs par apvainošanu, ka baro to par baronu. Tā ir demokrātija, kuru es nesaprotu. Tādas tur pieklājības formas. Distances jūtu nau, nau atsevišķa personiska goda, to paveicina jau avīžu polemikas: ienaidnieku apvainojumus manā laikā labprāt neatstāstīja, slēpa ar vispārēju frāzi: uzbrukumi, lamāšana. Tagad atstāsta visur diversi tituļi. Demokrātijai nau goda, ir tikai izrunāšanās, bet kolektīvas domas, uzskati par piederību pie kliķes, galā šķiras solidaritāte. Cik tāli es stāvu no dzīvās pasaules, ka to nemaz neesmu skaidri zinājis, es esmu to samainījis ar manu agro un pastāvošo svešumu pasaulei un citiem biedriem un cilvēkiem. Resnā kliķē un citos savos draugos es biju svešs, partijā toreiz svešs un tagad svešs. Bet ir noticis vēl kas cits, pārgrozījusies atklātības morāle. * Kāda laime skaistumu redzēt! Debess krāsas, puķu dīvainās formas, smarža gluži nesaprotama parādība, kura bez mūsu gribas dara prieku. Redzēt skaistu seju, redzēt tikai normālu, jaunu, vēl nevīstošu seju, redzēt arī vīstošu, bet darba, spēka, sirsnības pilnu seju, un to nau man; redzēt vien ir jau patīkamas jūtas. Varbūt te izskaidrojums, kādēļ es gluži neviļus, asi uzlūkoju pretīmnācējus tiktāl, ka mani bieži sveicina gluži sveši. Bet redzēt tuvu cilvēku seju, vēlēt viņam labu vēl vairāk pastiprina paša patikas jūtas; mīlēt viņu dara visas viņa kustības un parādības par laimi. Pieskarties un jaust taustes sakustinājumu, ādu drīz gludā, drīz mīkstā, valgā un vēsā, un siltā sajūta; vēl redzēt un just iekšēji asi ar kustību. Tādi tūkstoši raibu, uzbudinošu, mainīgu, patīkamu jūtu sakustinājumu. Vai tā nau tā laime? Viss bez manas piepūles, bez manas gribas, viss ir jau tā un nāk man pretī, un lai cik vienaldzīgs izliekos, lai pat naidīgs, viņš nevar liegties manam aplūkojumam. Viņa naids pat ir skatāma parādība, kura nevar liegties. Laime iekš tā, ka ir objektīva, ārpus manis esoša pasaule. Ka es sevi jūtu un varu izstiepties un just katru locekli, un just savu garu un miesas spēku, tā arī top. saukta laime, bet cik tā no manis atkarājas, to vajdzētu saukt par patību, ne par laimi; par dzīves pilnību. * Es esmu kā runcis Mārtiņš, kas par visu brīnījās: tāda vienkārša maizīte un kā viņa tev smeķē. In. skaistās rokas, āda tikusi tik smalka un balta, visā stāvā muskuļi dzīvāki un noteiktāki. To darījusi elpošana. Kāds prieks redzēt un salīdzināt atmiņā. Tā ir kā dāvana, kā gājiens gleznu galerijā. Visa sieviete ir kā dāvana. Es tā viņu aizvien esmu uzskatījis un man riebies katrs cits uzskats kā mežonisks. Bet varbūt es to tagad jūtu vēl vairāk. Tā vārda dāvana man nebija. Man nekas nau dāvāts vārda pilsoniskā ziņā; es pats visu pasauli ņemu sev kā dāvanu. Liekas, liela pārmaiņa iekš manis, bet varbūt tikai konsekvence no manas agrākās dabas. Varbūt prāts atkāpjas un jūtas nāk vairāk uz priekšu; es skaistumu vairāk ar jūtām uzņemu. Vai dzejošana attīstījusi jūtas? Vai vecuma iespaids? * Vai mana izturēšanās saskaņā ar šīm jaunām jūtām? Es vēl esmu tikpat straujš kā agrāk. Es jūtos apvainots, kā Roberta gadījumā, kur nemaz nau domāts apvainojums. Esmu vēl kā Strindbergs, kurš kā suns koda visus cilvēkus un domāja, ka viņš aizstāvas. Arī pret L. esmu vēl straujš. Un I. saka, ka laipnība un maigums satiksmē ir vienīgais, ko viņa prasa. Tā būtu tā kopdzīve. Ķīmiska sakušana, kas liedz viņai garīgi strādāt. I. no tā vēl atavistiski baidās, kaut gan es tikai pabalstu un attīstu viņas strādāšanu. Man jātop laipnam, un tas laikam pats no sevis jau nāk. 12.6.12. Garam vajga izstarot arī vēl kaut kādā citā, tiešākā veidā nekā caur darbiem vien. Darbos var pārvērst tikai niecīgu procentu no dzīves. Vajga gan pacelt šo darba procentu, bet kamēr tas nau panākts, nevar ļaut pilnīgi zust visai lielai dzīves enerģijas masai. Patībai vajga pašai tieši darīt iespaidu uz ļaudīm un laiku, kā saule dara vislielāko iespaidu tieši un darbā var vēl pārvērst tikai neievērojamu daļu. Vajga izpētīt arī magnētiskos spēkus un tos likt darbā. Griba pati par sevi arī jau vērš viņa nesēju cilvēku, un varbūt vērš arī ārpusē stāvošos tiešā ceļā. Vispirms vajga tagad, kamēr nau vēl ceļa iespaidam uz masu, pielikt visus spēkus, lai paceltu personu, darītu vairāk darba spējīgu un augošu. Un mans uzdevums ir pastiprināt sevi pašu, lai es varētu citus dzīt, reiz man ir iniciatīva un es pirmais griežu uz to vērību. Vajga to izdarīt, vajga sevi neizlaist vairs iz rokām, piespiest no visām pusēm. Tam jābūt un tas būs. * Vāci tagad skaita 25000 rakstnieku. Tik smieklīgi liels skaits ģēniju, ka pats ģēniju un rakstnieku jēdziens zaudē savu agrāko saturu. Te piemērs, ka daudzums top par īpašību. Agrākā īpašība, jēdziens grozās tādēļ vien, ka nesēju ir pārāk daudz. Jāsaskaita, vai visas pasaules un visu mūžu literatūras vēsturē ir tik daudz rakstnieku, kā vienā pašā Vācijā vienā pašā gadā. Tā tā neprātība top jo redzamāka. * Es redzu, ka es nevaru nemaz panest polemikas. Robertam vēstuli rakstu aši un labprāt, kad nākas polemizēt, uzreiz aprimstu un ļoti errojos. Iekrītu sejā, māga top vāja, spēki zūd. Tā I. lietā, tā Upīša dēļ, tā pie katra uzbrukuma. Tā nespēja polemizēt sēd kaulos no "D[ienas] L[apas]" laika un nespēja panest uzbrukumus no partijas laikiem. To es nevaru panest, to es neiemācīšos vairs, tas prasa par daudz spēka. 13.6.12. Daba aizsargu līdzekļus dod tik bagātīgi, ka pret tiem pašiem jāsargājas. Pēc sasituma ceļas puns, saplūst kopā par daudz asinsķermenīšu - sargātāju. Tie jāizdzen projām ar aukstām kompresēm. Protams, viņi savu darbu izdarījuši, bet daba neprot regulēt vajadzību, un kad nespertu pret viņiem soļus, tad aizsargi, neatplūzdami atpakaļ, sastrēgtos, pūtu un taptu kaitīgi miesām. Te ir nepilnība dabas iekārtojumā. 14.6.12. Man vakar nāca zināms par tiešu uzbrukumu man no pēterburdzniekiem. Ne uzbrukuma seku es baidos, bet riebumu pret uzbrucējiem un pret partiju, kura to pieļauj. Es esmu svešs un palikšu. Man pārmet aktieru un Ārona apsveikšanu, laipnību pret maniem agrākiem apakšniekiem, humanitāti. Partija ieskata mežonību par savu principu ētikā. Te tiešām pilsoņiem taisnība, ka partija ir kultūras naidniece. Būs atgriešanās uz viduslaikiem, kad ienaidnieks nebij cilvēks. * Es esmu atkal viens. I. tik ļoti baidās no manas nelabās dūšas, ka piedzērās. Es vēlējos avīžu numuru, kuru biju I. devis, no tā I. sabijās, kaut gan es nebiju ne vārda teicis. Tās bailes ir slimīgas tikušas. Es esmu ar agrāko uzstāšanos par papīru neiznīcināšanu tā iebaidījis I., ka tagad bailes instinktīvas. Nekāda ne L, ne mana mīlestība tās vairs nevar pārvarēt. Tātad es esmu bijis par strauju un zaudējis cilvēku. Kādēļ citiem tas nenotiek, kas taču neizmērojami straujāki? Kādēļ no citiem nesajūt asumu, bet no manis gan? Nu es tieku iebaidīts, ka nedrīkstu vairs ne kustēties, kad tik atkal nepieduros, neapvainoju. Es topu nedabisks, un nevaru dzīvot. Nīnu un dakterieni es arī apvainojis. Tā vaina taču iekš manis. Bet es šimbrīžam nekā nespēju pretim darīt. Paliek tikai viens - nesatikties nemaz ar cilvēkiem; varbūt vaina ir iekš manas iekšējās uztrauktības un varbūt tā pāries vientulībā, kad pārtraukšu visu satiksmi ar ārpasauli, arī korespondenci. Noslēgt pirms mieru ar visiem un tad aiziet. Miera slēgšana būs gan pazemošanās, bet tas jāuzņemas. Vientulībā es varēšu norakstīt no pleciem savus darbus. Bet vientulībai vajga būt kulturālā vietā, kur varu gādāt par veselību. Citādi es nepārvarēšu uztrauktību. * Kas ar mani būs? Kāds gals, kad sveši apstākļi sāk mani nest, kad es pats no sevis nespēju iztaisīt, ko gribu? Un taču tas likās tik iespējams. I. neizturēs. Uz kopdzīvi bija daudz dibināts un tās nebūs. Jādibina uz sevi pašu un tomēr jāuzvar un uzvarēšu. 15.6.12. Es sāku tikt nepacietīgs ar sevi. Nau man kārtīga darba un atpūtas. Es nestrādāju "Im." un nespēju veikt ne vēstules. Vēstules tek labi; tiklīdz jāraksta polemika, apstājas. Es nevaru sevi piespiest. * Es nepanesu nekādu varu, man riebjas rupja vara visur. Nevaru dzirdēt par varu pret sievieti, lasīt modernos izvarošanas romānus, dzirdēt nostāstus. Mīlā vara ir sevišķi riebīga un neloģiska, jo mīla ir kā dāvana, nau no mums atkarīga, nāk kā laime, nevar to piespiest, nevar arī saņemt ar rupjiem pirkstiem. Mīla un sieviete ir smalkums dzīvē, ir cēlums. Pat emancipācija dara viņai pāri, reducēdama visu uz miesisko vien. Ne pēc veikala un praktikas jādzenas sievietei, bet pēc poēzijas, ne rakstītās, bet dzīvotās. * Redzēju meiteni, drusku pārlielu augumu, nopietnu, bet kad smaidīja, tad tāds mīlīgums, kas taisni satricināja. Tas ir gluži svešs praktiskai dzīvei. Tas ir sievietes speciāls spēks, kas vīrietim nekad nevar būt. Lai to viņš meklē un kopj. Tās dabā ir puķes, dziesmas, krāsas, klusums, smaržas. Par ko tādu sieviešu nau. Pēc tām ilgojas cilvēki. Tās izdomā dzejnieki; par ko tādu dzīvē nau? Par ko neviena negrib tāda būt? Tik vīriem pakaļ censties sausa zināšanā, veikalismā, ja daudz - sentimentalitātē. Vīrietis paliek tik vientulis, ka nau sievietes, kas viņu papildina. 16.6.12. Man jau otru dienu uzmācas grūtsirdība. Varbūt māgas vaina, drusku ieaukstējies mitrumā. Varbūt arī neparasta ēšana. Varbūt nestrādāšana. Pats sevi nožēloju. Gribu atmest visu literatūru. Nevaru panest uzbrukumus. Vajga tapt veselam. * Augstākais jutekļu baudījums, bez riebuma pie miesas, esot miers pēc darba, saka Kants. Tas varbūt ix gluži veselam un laikam tad arī bezfantāzijas cilvēkam. Man pēc darba nogurums un vienas jūtas, ka novelts smagums. Tik acumirkļi paspīd: izdevies. Augstākais baudījums ir plāna izdomāšana, jaunu tēlu, raksturu, situāciju, ideju radīšana. Darba izvešana ir mokas, ne vienmēr savienotas ar patīkamām jūtām. * Felix - jauns, simpātisks cilvēciņš. Nau parastās uzpūtības, kas visiem no jaunās paaudzes. Atzīst jauno mazvērtību, skaidras domāšanas nespēju, samaitāšanu caur seklu aģitāciju un avīžniecību. Arī vecie nau sekojuši laikam, plāj vēl to pašu universālo zināšanu. Nau speciālas izglītības. Nau nopietnības. Es sūdzos par apiešanos ar Gorkiju, par Andrejeva un Strindberga cildināšanu. Atzīst Andrejeva reālismu par apbrīnojamu. Paļā Degl[ava] "Rīgu" par vecmodīgu. Nesaprot vēsturi. Slavē Marģeri kā speciālzinātnieku un nopietnu pētnieku par emigrāciju "Domās". Pret Robertu; tas bijis Centrālkomitejas loceklis. Paviršība. Diletantiska drāma. Straujāns un Vecozols - draugi. Pret Braunu - tikai feļetonists. Netīšus sajūsminās par "Tie, kas neaizmirst". 17.6.12. Drāmā monologs pazaudējis vietu, kad tapis episks, tikai priekš stāvokļa atstāstīšanas. Bet viņš var iegūt no jauna vietu, kad top dramatisks, rada domas augšanu, cīņu personā un apņemšanos uz darbu. Principā monologs - pate labākā, vienkāršākā forma. Un cīņa tapusi tik lielā mērā iekšēja, ka monologs atkal vajdzīgs. Man monologs apslēpts, lai nebūtu garlaicīgs. "Zelta zirgā" saruna ar dvēseli, "Indulī" Joda parādība. Kad publika pieradīs vairāk pie monologiem, atradināsies no raibuma, dekorācijas, tad monologi nāks. Kā dekorāciju tumsa, baiga apkārtne, kapi, mežs, jūras krasts, vēja laiks, lietus līšana, vēju pūšana un gaudošana, dienvidu saulainība, migla. Visur dekorāciju minimums, viss koncentrēts uz iekšēju cīņu. 18.6.12. Man bij jau grūtsirdība, pamazām tā izzuda, es tūliņ to dienu strādāju "Imantu", rakstīju vēstules, ņēmu vannu, un ļoti mīļi pret I. Man vajga strādāt, tā būs vislabākā zāle. Nu esmu jau veselus 6 mēnešus pēc "Induļa" palaidis velti, ne atpūta, ne darbs; nelaba sirdsapziņa. Tas pa velti izšķiests laiks. Tās lielās laika starpas vajga labāk izlietot, pa to laiku varētu itin ērti vēl vienu dzeju grāmatu izlaist, vai kopotus rakstus, vai tulkojumus. Tagad kavēja vēl cīņa par kopdzīvi. Bet tā nu taps vieglāka vai beigsies galīgi. Nepalaist laiku, man viņš ļoti dārgs. Uzvarēt vajga, uzvarēt. * Man liels prieks, ka dakteriene izrādās par cilvēku, nau tik kokaina kā domāju, ka izlīga. Man tā atkal mācība: vieglāk taču paciest pāres±ību nekā uzstāties un varbūt pašam darīt pāri. Tā arī Felikss nesaprot, kā varam dusmot par A[spazijas] lietu tik ilgi. Nevar ņemt ļaunā. Pārestības, kas nodarītas, vajga fiksēt, bet ne atdarīt. Ja kurš ir pats tuvu publikai, tad var arī atdarīt, tauta neņems ļaunā, kā Iniņa. Bet man ņems ļaunā, es neprotu runāt publikas valodā. Man atliek tik fiksēt un paciest. Labais nāks uz augšu. * Giuseppina tikpat naivs bērns, tikpat muļķe, tik drusku rezignēta. Gan vēl rabbiata, bet jau apspiesta. Labs rakstura paraugs. Naiva patiesības teikšana: "Non piace di lavorare." Krīt viss no rokām, dāvanas laikam nau dārgas. Tas pats naivums raksturā kā In., Birutai, tikai jūtas zemākā pakāpē un I. pate augstākā. Galu galā arī es tur piederu. * Taisnība ir, ka jāsatiekas pastāvīgi ar jaunatni, garīgi seko laika garam, saprot viņu intereses un virzienus ne vien domās un idejās no āras, bet ikdienā, iekš pašu apvidu, kurā ceļas viņu domas un jūtas. Tas ir no svara. Otrkārt, veselībā past[āvīga] satiksme der ar piemēru pie sevis vingrināšanas, pieradināšanas ašās kustībās. Varbūt pat fiziski jaunatnes izelpotais gaiss dara labi. Jādomā, kā to sasniegt. 19.6.12. Es redzu šīs divas dienas, ka varu strādāt, ka domas tek kā parasti; tikai nevaru vēl ietikt darba kārtībā, aizraujos no blakus lietām un netieku pie darba. Tātad pate radošā darbība ir vēl vieglāk izdarāma nekā kārtojošā. Griba stāv augstāk par fantāziju. Griba ir dzīvē noteicēja. Gribu vajga vispirms audzināt un stiprināt, un nodot prāta rokās. Prāts ir augstākais spēks, talants ir pats pamats cilvēka būtnei, bet abi nekā nespēj, ja kustoniskā griba viņus nerosina. Caur gribu mēs stāvam sakarā ar ārpasauli. Gribā ir pāreja no fiziskā uz psihisko. Vai jūtas nau vēl pirmatnējākas? Vai griba no jūtām ierosināta? Laikam nē. Jūtas izsaka gribas stiprumu vai vājumu; pavada miesas un prātu, un talantu; dod vismaz materiālu un ir materiāls no visa. Bet jūtas vien nespēj pacelt gribu. Vai ar gribu var sacelt jūtas? Jā. Vai prātam likt darboties? Jā. Vai prātam likt asam tikt? Jā. Vai talantu izsaukt? Jā, tikai ne tieši un aši, bet gan attīstīt. Vai radīt talantu? Laikam nē, tā kā pirmvielu nevar radīt, tik izveidot. Bet jūtas valda visbiežāk par prātu un gribu. Vai tādēļ, ka ir pirmatnējas? Varbūt, bet varbūt arī tādēļ, ka viņas prasa vismazāk pūļu; jūtas kustas ar vismazāku galvas smadzeņu patēriņu, no ārējiem iekustinājumiem vien, reflektoriski, atbildot tikai uz āras kustībām. Jūtas ir tikai nervu trisējumi, kas aizvadīti līdz galvas nerviem. Griba ir jau atbilde uz šiem jūtu trīsējumiem. Tātad vēlāka un vairāk patīga. Šie jautājumi jāizdomā un jāsakārto. Jo svarīgi. 20.6.12. Man sērīgs prāts, smagums atkal ceļas; labi, ka darbs iesākts, kaut arī nau vēl visi jautājumi izšķirti; nezinu pat, vai trohajs nedarīs visu drāmu par daudz vieglu. Kaut gan "U. un n." vieglums nau traucējis ieskatīt par dziņu. Bet tur ari fantastiskākas būtnes, simboli un fantastiskākas domas, kādu še nau. Psiholoģiskus dziļumus un smagumus nenes trohajs; varbūt pat lirika nē. "Imantas" teikas sajūta varbūt arī neiznāk trohajā. Paliek tik ārējs dramatisms. Vai nebūs raibināts pantmērs, kad ņemšu psiholoģijai 5 pēdu trohaju? Visi neatbildāmi jautājumi, jo nau priekšdarbu. Ātra rakstīšana. * Vai varēšu veikt "Im-u", kad atņem rakstot nost i pietiekošu barību, i patīkamu satiksmi, i palīgu. Tikpat grūti, kā "Indu]a" pēdējie cēlieni, tikai nau slimības un nau nepatīkamo lūzuma jūtu. Kaut gan arī vakar traucēta pilnīga saskaņas jūta. * Cik daudz enerģijas daba ieliek pa velti iekšā. Mazs tārpiņš kā matiņš bez acīm, kustas nervozi uztraukti, visu ķermeni svaidīdams pa gaisu, lai sameklētu, kur tālāk jāliek kāja. Tātad šis lielais enerģijas tēriņš ir līdzīgs acu attīstīšanai. Klusa attīstīšana tikpat stipra kustība, kā ārēja ķermeņa locīšana. Tātad atomu iziršanā tāds spēks ieslēgts. * Daba izšķērdīga dzimuma dzīves lietās; lai uzturētu sugas, liek bagātīgi izšķērst sēklu. Tātad arī cilvēku dzīvē nau jāieskata katrs akts kā nolūkam kalpojošs; viņa dod bagātīgi sēklu, neprasa katras sēklas augšanu. * Jaunības dziesmās var ielikt "Karaļmeitu" un citas dzejas viņu pirmatnējā veidā. Vai izdot atsevišķi pirmās dzejas. Vai arī pielikt pie galīgām redakcijām kā piezīmes klāt pirmās variācijas. * Vēlāk uzrādīt datumu, kad kura dzeja cēlusēs un dot pirmatnējo veidu. Tad izrādīsies, ka liela daļa nau nebūt partijas dziesmas, sevišķi. "Tālās Noskaņas". Es lēni tapu par s[ociāl]d[emokrātu]. Tas atspoguļosies tādā izdevumā. Tur dzejas bija gluži personiskas un varbūt tādas paliks. 21.6.12. Es skatos bez kādas aizraušanās uz neēšanas izredzi. Ir jau gandrīz pietiekošs pierādījums, ka gavēt ir labi, lai izdzītu nelabās sulas. Bet ēst ir labi, lai taptu darba spējīgāks. Es taču vairāk varēju šoreiz strādāt, biju labākā dūšā ēdot. Tagad neēšana reizē ar strādāšanu mani necik neiepriecina. Pēc novājošanas, kura neēdot iet diezgan strauji, es šoreiz nebūt neatkopos aši, kā vēl 3-4 gadus atpakaļ. Varbūt vainīgi uztraukumi I. dēļ. Bet ēdot stiprs tiku tāpat kā priekš gadiem, sevišķi fiziski. Eksperiments būs taču jāturpina, jo nau citas izejas. Braukt projām uz Šveici traucēs darbu un jāatstāj paklaidā visas lietas. Vai vingrošana var palīdzēt? Izdala vielas, bet tagad nau ko izdalīt. Jāzina. * Lasu strādnieka dzejas, īsta, neapzinīga, melns pēc darba un gara. Ir apdāvinājums, bet neizkopts, doma šaubīga, neskaidra, no naida un skaudības vadīta. Man visvairāk krīt acīs, cik labprāt viņš pats sevi apspļauda un ļaujas apspļaudīties. Tā ir viņa parastā ārējā un garīgā atmosfēra. Tomēr gribētu tikt ārā, bet cīnīties ar citiem strādniekiem kopā negrib. Pret tiem tikpat skaudības un naida pilns kā pret kapitālistiem. Ģiftīgas siekalas laist - viņa vienīgā cīņa; beigās grib, lai katrs pats tiktu labs, tad būs viss labi. Cik dziļa cīņa vēl ir pret paša strādnieka neapzinību! Cik dziļi viņos iekšā kalpības gars. * Es sajūtu gluži kā personisku pārestību, ka Rafaello ceļ pāri par M[ikel]-Angelo. Skaidri amatniecisks apdāvinājums, glīts, gluda forma, viegla piesavināšanās, - un tur gluži oriģināls gars, viss jauna atradējs kā saturā, tā formā. Iniciatīve mūsu laikā netiek skaitīta; laiks pats nau atradējs, bet salasītājs un uzņēmējs. Ne velti arī cieņā lielais ņēmējs Goethe. * Kaut jel es tiktu ātrāk vaļā no saviem iesāktiem darbiem, no vecās nastas un nāktu laukā svaigā gaisā strādāt! Tik grūta sirds. Uzturēt tikai veselību; nepadoties bezenerģijai sīkumos. Vingrināt sevi garam ceļam. Tur tik uzvara. 22.6.12. Es gan nepareizi iekārtojies; nerakstīju dienas grāmatu gultā, cerēju vēlāk rakstīt; bet nekas neiznāca. Reiz gan padevās arī vēlāk rakstīt, bet tad bij jau no rītus rakstīts. Sevi jāpiespiežas ar varu un arī ar gudrību, jālaupa un jāzog šie brīži darbam. Nu no paša rītus neizdošanās, kas maitā sajūtu visai dienai. Maz pastrādāju. * Man gadījās, kas sen nebij gadījies, tik stipri aizlasījos - 5 stundas no vietas, ka ne staigāt gāju, ne ēst ēdu. Ne lasāmais teksts bij tik aizraujošs, bet paša nervozais nogurums. Lasīju par Fidiju, Eshilu, Sofokli, Aristofānu. Jāievēro, ka ne teksts aizrauj, bet paša nogurums. Zinu, ka daru jauni, bet tomēr daru. Neskatos pulksteni. Varbūt līdzeklis: skatīties pulksteni, atraut sevi ar varu, ar viltu no nedarba. Kad I. ir, tik ļoti neaizraujos, tomēr ir ārējs apstāklis, kas glābj. 23.6.12. Es atkal netieku pie dienas grāmatas, jo nerakstu gultā, tad vēlāk ir par vēlu. Tad avīzes aizņem laiku. Vai nemest gluži avīzes? Aizbraukt gluži projām, sludināt, ka neatbildēšu draugiem, ka man jāaizbrauc, lai nāktu līdzsvarā ar sevi? Vaina varbūt arī neēšana, pēkšņa pārmaiņa no labas barības uz vāju. * Bet savs labums tai atpūtai; netīšām sastrādāju "Dangeruta mieru". Pēc jūtos nervozs, bet sajūta laba. 24.6.12. Es varu atkal strādāt, - nogurums ir, nepatika ir, bet piepešs negaidīts darba uzplūdums. Ko tu rocies? Ko baidies? Varu, varu! Varu varbūt vairāk nekā domāju. Biežāk esmu pārsteigts ticis no savas varēšanas nekā no nevarēšanas. Varbūt ir vēl iekšā kas ļoti liels, un es nīkuļoju šaubās, neprotu atrakt ceļu vaļā. Un viss tās nolādētās veselības, vājo nervu dēļ. Tikai gulēt tie grib, tikai netīši parotāties kā bērns. Kad jel atkal būtu gluži klusi! Atrast vajga ceļu. Ar prātu vajga darīt sevi spējīgu darbam. Vajga ar prātu vingrināt un veseļot nervus. Šis "Imanta" lai ir pēdējais darbs ar piespiedu, bez prāta. Atraisīt iekš sevis to gluži lielo. Ļaut vaļu tam neapzinīgam. Daudz dzeju un darbu ir taču gluži neapzinīgi. Visa darbība tāds nesaprotams juceklis no ziņas un neziņas. Man vajga arī to zināt. Bet raisīt ceļu gluži lielajam. Kad piepeši paplūda divas dzejas, vakar un šorīt, tad vainīgs novērsums no "Imantas". Nevis laba aizlasīšanās, bet novēršanās no pārāk ilgi piespiesta darba. Vajga ieturēt atkal piecdienu sistēmu. Nogrūst vēstules. Tad ies. * Gaišums paspīdēja kā uz Caprino zemes, ir vēl gluži jaunas, necerētas iespējamības; gluži viegla neapzinīga ražošana; gluži lielais lielums; just, prast, dot visu. Izpētīt ritumu, kad atkārtojas spēka plūdums; sagatavoties uz nākšanu, lai nepaietu neizmantots, neizplūstu kā naftas strūkla, un, sastrēgusies pate, pūtu un maitātos. Sagatavot garam zināšanas un lēnās kombinēšanas materiālus, lai tos varētu izlietot uzplūdā, lai nevajadzētu tērēt laiku un spēku uz materiālu radīšanu. Virzienu un izvēli šīm zināšanām un kombinācijām noteikt pēc uzplūdu domām un darba vai nodomu virziena. Sagatavot arī savu miesu, visu garu uz lielo. * Nekaunēties no sevis nevienā vietā, visu atzīties, tad tik var vērst. Nebaidīties tapt gluži liels. Kauns un bailes ir še tikai kūtrības veidi. * Lielumam vajga lielākas darbības. Man spēka par maz veikt visu; vajga palīga, kas atdodas, kad dod arī to, ko prasa, nevien to, ko grib. Vajga, kas apkopj miesu, dod ēst, sekretāru, kas nokārto un sagatavo materiālus darbiem. Visu no sevis izdabūt, dara gan stipru un neatkarīgu; bet arī tad vēl vajga citus rīkot, kā citu naudu finansists, kā citu domas runātājs. R. Vāgners to prata. Jāprot arī man. * Kādēļ Verhļickis nau sasniedzis lielumu? Viņš radījis jaunu valodu, tulkojis lielo pasaulliteratūru, lai pavairotu un izplestu savas tautas apredzi, lūkojis visu kultūru sevi uzņemt, arī moderno, arī sociālismu, arī politiku, atkal lai darītu lielāku savu tautu. Plašu kritiku, kas aptver visu pasauli, 20 lugas, epi, stāsti. Līdzīgs man. Līdzīgs agrākam Puškinam, kas arī visu eiropeisko kultūru sevī atkārtoja. Tam ir paliekoša nozīme. V. nē. Kur iemeslis? V. dzeja ir tēlojoša, bet arī reflektīva [1 nesalasāms vārds]. Laba glezna, bet piekārta publicistika. Publicistika vien darītu labi tai un viņam pašam; bet, jaukta ar dzeju, kaitē. Refleksiju dēļ tā izplūda un tik daudz rakstīja. Pušk[ins] samērā maz. Refleksijas arī man, tās man arī var kaitēt. Public[istiskais] elements jānodala skaidri nost. No "U. un n." jāizdzen ārā. "Indulī" mazāk. Dzejās pilnīgi jāizdala publicistiskās un tēlojošās, un naivās. I. aizrāda, ka lielākā daļa veco no sākta gala nau nemaz partijas dzejas, bet personiskas. Heine arī reflektīvs, politisks, tendenciozs vēl vairāk nekā V., bet paliek. Lielāks mākslenieks, bet skaidri nodalīts publicistiskais elements no sentimentāli romantiskās, personiskās dzejas. Man neredz personisko dzeju. Bet politika pieder pie personas? Vai nau vēl kāds cēlonis? Heines tuvums tautai; es - mākslas dzejnieks, kultūras, dabas, tikai ne tautai. Vispirms manai valodai jātop vienkāršai. Bet "Tie, kas neaizmirst"? Pētīt, izšķirt. * Izlietot lietas labā, savā labā arī pretniekus un ienaidniekus - tā ir valdīšana. Es to par maz ievēroju; par ātri eju dusmoties un kūkot. Katru var vai nu iegūt sev vai, ja nē, izlietot sev par labu, iebīdīt tādā stāvoklī, ka viņš pēc savas gribas darbojas taču manā labā. Daudz ko es arī ņemu ļaunā, kas darīts tikai aiz muļķības. Es nespēju saprast, ka ļaužu muļķība, arī izglītoto, ir neaprobežota; izzināt tik kas. Antons raksta jaunu aiz muļķības. Roberts arī. Pēterburdznieki varbūt arī. Vajga tuvāk stāvēt publikai. Vajga ar viņu runāt, neatstumt aristokrātiski auksti. Viņa mīl, ka viņu ievēro, arī lamā, arī tas labāk nekā augstprātīga nošķirošana. Pārvarēt riebumu un kūtrību. Rakstīt vairāk paskaidrojumus - varbūt dienas grāmatu drukāt, turēt viņu kā bērnu. Dot atkal visiem laikrakstiem pa artavai. Dzeju nedošanu ņem ļoti jaunā. Zeltiņš arī rakstīja ko līdzīgu As[pazijas] lietā. Jāpārvar riebums, vientulība ārējā, vajga sev taisīt ceļu jau še dzīvam esot. Vientulība iekšējā paliks, nau ko bēdāt. Prātu, sistēmu, naskumu, tad nāks uzvara. 25.6.12. Esmu no rītus noguris. Vakar nepārstrādājos, neuzrakstīju vēstules, kā gribēju, nestrādāju pie "Ima". Varbūt spēku uzplūds neizlietots nogurdināja. Dzeja arī neviena nenāca. Kā lai nu šodien piespiežos pie darba, ka reizi tiktu vajā no vēstuļu nastas! Vaļā! Vaļā! * Kā lielas cīņas beidzas bez beigām, bez uzvaras! Uznāk gluži jauni spēki, kuriem nau nekādas daļas gar cīņas priekšmetu, kuri atmet pašu šo priekšmetu un abas cīnītāju puses, izskaidro visu par smieklīgu un nevajdzīgu, liek savu patiesību, gluži svešu, savas cīņu problēmas, un abi vecie cīnītāji bez kaujas, bez uzvaras izdziest. Tā bija strīdum ap vulkānismu un neptunismu. Sīkumos tas pats. Es iedomājos un baidījos no reiz neizbēgamās cīņas, atjaunotās, ar partijas veciem vīriem; es vēl baidījos kad nāca uzbrukumi, ka tie no veciem vīriem, es sagatavojos veciem dot atsparu. Bet uzbrukums nāca gluži no citas puses. Vecie vel var būt par draugiem šai cīņā. Tā es pārpratu. Kā runcis baidījās visvairāk no runča, bet bija jābaidās no suņiem. Ievērot to. Un otru: skaidrību par manu stāvokli dot tūliņ, lai tas pāriet vēsturē, negaidīt, ka vēlāk gan noskaidrošu; tad paliek vēsturē, it kā pretnieki bijuši taisni. Tā man iet tagad ar Antonu. Nekad neapgurt. Paturēt pēdējo vārdu; kam tas, tam ir uzvara. 26.6.12. Dzeja nau nekas cits kā simpātijas jūtas, jūta uz pievilkšanu un kopību, uz būtnes savienošanu ar pasauli, kā mīla, kā draudzība, kā gādība. Šīs simpātijas jūtas dod dziļāku saprašanu ir pašam prātam, asina prātu vai aptver parādības arī bez viņa. * Daudzas lielas problēmas, varbūt visas svarīgākās, nau izšķiramas ar prātu, bet ar citu spēku. Tā nau prāta nespējība, bet tikai nekompetence. Sevišķi problēmas, kas iziet uz nevienādību savienošanu: subjekts un objekts, egoisms un altruisms, indivīds un sabiedrība, viendzīve un laulība, vīrietis un sieviete, ģēnijs un masa. Atrisinājums ne loģikā, bet darbībā, bet jūtās, ne diferencēšanā, ne cīņā, bet mīlā. 27.6.12. Manām neatlaidīgām pūlēm pie sevis audzināšanas, pie gribas attīstīšanas vajadzētu nu reizi arī būt kādiem panākumiem. Vajdzētu reiz tik tālu būt, ka nervi neaizkristu atpakaļ izjukuma stāvoklī. Bet taču tas aizvien vēl nenotiek. Un nau nekādas izredzes uz beigām šīm pūlēm. Tas taču arī patērē enerģiju. Un vai ir prāts tik daudz tērēties uz vingrināšanos, kad varbūt to enerģiju varētu tieši uz darbu izlikt. Lai tad arī mazāk darbu, bet ašāk un reiz gals tām nebeidzamām mokām turēties rokās. Vingrošanu nevaru ieturēt, tiklīdz drusku palaižu, zobu kopšana arī izjūk un nevar vairs ievest. Vēstules nevaru noturēt, nu vesela nedēļa jau uz viņu rakstīšanu. * Skaistumam ir sava paša spēks, kas dara uz ārpasauli iespaidu neatkarīgi no prāta vai gribas līdzdarbības. Tas ir attaisnojums tēlojošām mākslām. Arī dzejai, kura vistuvākā sakarā ar prātu un gribu, tomēr pamatspēks ir no skaistuma un ne no palīgparādībām. Savukārt atkal skaistums ir tikai palīgparādība, vajadzīga, bet ne nepieciešama - zinātnei, tehnikai, morālei. * Es redzēju atkal, šoreiz 10-12 gadus meitenīti, tik mīlīgu, ka viņa netīšām aizgrāba apkārtni un arī sevi pašu darīja skaistāku nekā viņa bija. Tas ir pamatspēks sievietei; kādēļ te nepiemēro skaistuma patstāvības likumu? Prāts un griba labi, vajadzīgi, bet nau nepieciešami. Ideāls ir šī piemīlība un skaistums kā pamats, kā patstāvīgs spēks. Viņš neko daudz nemanto no prāta u. t. l. piedevām. Viņš nau ne ar ko apmaināms un atsverams. Vīrietim tas nekad nevar būt. Kādēļ sievieti pate sieviete dara par diletantu un pakaļdarinātāju vīrietim, kur viņai ir savs neatņemams, bet vēl neapkopts aploks. Visa skaistumkopšana sievietē līdz šim tikai diletantiska un ārišķa. Mīlība, pate skaistuma dvēsele nau tikusi kopta. Pēc tās visi labie gari ilgojušies. 28.6.12. Dzirdēt mīļus vārdus un saņemt labus darbus ir laime. Bet varbūt vēl patīkamāk ir teikt mīļus vārdus un darīt labus darbus. To nupat šorīt jutu. Un man liekas, tas arī izskaidrojams, jo dot ir aktīva darbība un aktivitāte, kā dzīvības vistiešākā parādība, ir ari vispatīkamākā jūta. Tik patīkama, to bieži sauc par laimi. Bet laime jāsauc pareizāk pasīva darbība, saņemšana bez paša pūlēm. * Mana atmiņa ir jāuzlabo. Nupat atkal piemērs: aizmirsu domu, kuru gribēju še uzrakstīt. Atmiņu jākopj ar krievu valodas mācīšanos un enerģija ar tulkošanu krievu valodā. Par daudz draudoša ir pārkrievināšana tapusi, kad viņu tagad pabalsta s. d. un demokrātu p. Aizrāvušies cīņā pret vecajiem un nu apkaro pašu latvietību un savu pašu eksistenci, kā tautu. * Forma un kompozīcija arī manas galvenās īpašības, arī es meklēju vairāk vienību nekā draudzību, gribu aptvert cilvēku gara visumu vienā darbā, ņemu kā galveno raksturu, meklēju viņu saknes, meklēju raksturos ideju, esmu ētiķis, filozofs, cilvēces mācītājs. Varbūt es visu pasauli neaptveru tikai estētiski, bet ja Homērs arī ir ētiķis un mācītājs, tad arī viņš nau estētiķis vien. Varbūt pretība tur, ka es ētiķis jau pie paša rakstura uztveršanas un attēlošanas. Bet man liekas, nē. Tikai lirikā es didaktiķis arī. To var vērst. Un tad man tāds ceļš priekšā kā Homēram. Apņemt visu pasauli epā, varbūt vecumu "Odisejā", "Iliades" vietā - drāmas. 29.6.12. Mīļa un brīnumaina laime ir bijusi kopdzīve ar Iniņu, kad atskatos atpakaļ. Nekad neesmu bijis laimīgs, vienmēr vairījies tikai pret pašnāvību. Un tomēr taisnība arī laime, abas taisnības. Un kad prāts grib saprast, tad līdzību darbā, kuru darot jūt arī tikai mokas un nemieru ar sevi un darbu. Atskatoties ir bijusi laime. Te ir tikai divi uzskati uz vienu lietu, kustība pate par sevi ir visu jūtu vadītāja, ir dzīve un ir reizē nelaime un laime. Iekš viņas patis viņas vērtība, ne iekš mūsu uzskata par viņu. * Mani uztrauc dīvainas domas par sajūtu, ka I. nogrimst, saraujas, atiet atpakaļ. Izceļas man citas intereses. Bet sajūtu, ka es vainīgs, ka atspiedis un apspiedis ar savu personību. Ko te darīt? Tiklīdz I. top sava, paceļas, valda par savu apkārtni, viņa man top sveša un, kad paliek, apspiež mani. Kad atšķiros no sabiedrības, atkal es vienatne apspiežu viņu. Kad I. varētu eksistēt viena; es laistu viņu; bet viņa to nespēj vai nespēj vairs. Un tā netop pie attīstības. * Es sāku saprast pa mazam I, apguršanu sīkumos. Līdz zināmam mēram interesējās, ātri izsmej savu interesi, visu izteic, visu izdara, ko tanī lietā spēj, un tad atstumj to lietu. Nevar ilgi palikt pie lietas, nevar atgriezties ar savu interesi atpakaļ. Es bieži to agrāk ņēmu par nemīlu, bet tā bij izsmeltība. Kā es I. varētu līdzēt darīt laimīgu? 1.7.12. Es lasu Mēringa brošūru "Freiligrath u. Marx in ihrem Briefwechsel. "N. Z." Erganzungsheft Nr. 12.". Kaut gan M[ērings] pilnīgi atkāpjas no partijas un sava radikāli naidīgā stāvokļa ("N. Z." M[ērings] pret Konr. Schmid Neue [Fr.?] Bühne), tomēr nesaprašanās paliek diezgan un saprašanās nekādas. Pārmet Fr[eiligrātam], ka saticies ar pilsoņu demokrātiem, ka nesapratis plaisas dziļumu. Bet Fr. saprata, ka aiz plaisas ir kopība, ka arī pretnieks ir cilvēks, saprata kultūru, ko ne Marx, ne partija nesaprot vēl tagad. Aiz kultūras Fr. satikās ar visiem, ne aiz nesaprašanas. Tik vien un tik tagad atzīst, ka dzejniekam nau partijas stāvoklis, kādā un vēl intrigās Markss gribēja ievilkt Fr. Tagad atzīst, ka vajga sev pievilkt Strindberģi. Fr. esot katrs augstāko izdarījuši savā arodā tādēļ, ka katram otra arods bijis svešs. Pilnīgākā principu neprātība. Otra aroda saprašana nebūt nedara nespējīgu saprast un strādāt savā arodā. Taisni lielāka visas ārpasaules saprašana dara veiklāku arī savā darbā. Piemērs ir Goethe. Bet M[arkss] būtu varbūt sapratis arī Fr., ja nebūtu par daudz ielīdis savas politikas sīkumos; ja būtu bijis ar plašāku skatu arī ikdienas dzīvē un politikā, nevien zinātniskos darbos. Fr. Nesapratis "Kapitālu": no tā vārda, ka tas labs fabrikants, to nevar spriest, viņš bij dusmīgs par M[arksa] Halbheit dāvāt "Kapitālu", bet neierakstīt draudzīgo vārdu. Fr. Varēja būt lielāks, bet M[arksa] maziskums vienmēr un š[oreiz] viņu sarūgtināja. Partija nekad neatzīs Kultūru, kā katra politika. Tā ir un būs. 2.7.12. No paša rītus ciemiņš - Ella Polīte. Palikusi nesmuka, mazs zodiņš un smails. Acis vēl lielākas un bērnišķīgākas, dabā arī daudz bērnišķa, piemīlīga, padevīga. Izsaka aši savas intīmās jūtas. Konrāda negrib vairs, tikai vēl kā draugi; 4 gadus nau rakstījusi. Nu grib Lerhi, bet, no Parizes aizbraucot, dabūjusi puķes, par to rakstījusi, un viņš nu dusmīgs, par spīti dzerot un pīpojot, un ejot uz zaļumballēm. Ļoti uztraukta. Lai būtu patstāvīga, strādājusi vakarkursos. Meitenes neuzklausoties, sarunājoties, liekas, ka viņa neprot saistīt uzmanību. Tēvs nervozs. Pērk vienmēr mājas. Nemīl, ka pa naktīm traucē, tad skrien visu nakti staigāt. Reiz lampa spīdējusi taisni acīs; tas darīts par spīti. 300 r. dabūjusi līdzi, likuse vēl 100 atsūtīt, māte drusku pārmetusi. Uztraukta. Neatmin, ka mēs tikamies pie Pēterson., ļoti brīnums. 3.7.12. Naiva daba, lēti padodas iespaidiem. Neatzīst Lauras divvīrību. Nebaidās ne no ceļojuma, ne no satiksmes ar vīriešiem. Jūtas droša savā pārliecībā. Nebaidās arī no manis. Varbūt uzskata par vecāku cilvēku, varbūt. par respekta personu. Patīkama vaļsirdība. 4.7.12. Viss laiks izpostīts; netieku pie darba; nespēju vēstules nogrūst. Fiziski nespēju saņemties. Kādu glābiņu lai meklēju~ Fizisku. Būs jābrauc atkal ārstēties. Varbūt pa to laiku varēšu arī strādāt. Tā aiziet un aiziet laiks. 5.7.12. Vakar un šodien rakstu vēstules, bet tikai tekošās. Vecās nevaru nogrūst. Plāni par franču naudu un Baltikas valsti. Fantastiski, bet tiktāl dibināti un faktiem, ka frančiem nau kur naudas likt, jādibina jauni uzņēmumi; vai tad var dibināt tikai rūpnieciskus, ne arī valstsorgāniskus? Varbūt "Tautas vienības" biedrība strādā tanī nolūkā. 6.7.12. Man vajga vairāk interesēties par franču nodomiem. Franču kultūras atzīšana taisa reklāmu par viņiem, bet pamats ir naudas ieguldīšana uz labām %. Jābrauc pašam uz Parīzi. Jābeidz še darbi. Jātulko franču literatūra. Arī priekš "U[niversālās] B[ibliotēkas]", Jāraksta drāma ar franču vielu. Vai Napoleons Smoļenskā pēc Soph. Mihaelis? Vai Ruso? Revolūciju nevar. Dramatizēt [1 nesalasāms vārds]. Vai Volteru? Franču klasiķu stilā Corneille, ne Rasine un Molier. Martin Giese. * Saņemties, nobeigt vēstules un braukt. Dz. III vienu mēnesi, tad "Imantu". In. lai arī raksta lauku drāmu. Ja es neizraušos un nesākšu strādāt, tad nogrimšu. Strādāt taču gribējās, nu sāku nogurt. Darīt. * Par "Induli" saka Bru?a Zin[ību] Kom[isijas] sapulcēs, ka uz to dibinoties "D[ienas] L[apa]". Ka ar to noticis lūzums s. d. Apzināties savu spēku un lietot. Ies. 7.7.12. Es vakar pastrādāju, vēstules rakstīdams, drusku pārpūlējos, negulēju, bet toties šodien blakus nogurumam liela spēja apziņa. Sajūta, ka ir jau ceļā uz panākumu, ka ir jau drusku panākts, un ka vēlējumi sāk piepildīties. Ne vien darbi sāk vērsties pēc gribas, arī dzīve pamazām, pa ļoti mazam sāk vērsties. Mana beznaidība, lēnība sāk darīt iespaidu, sāk to just un atzīt. Tā atkal Roberts, tā nupat Miķel[is], kaut gan ar pastāvīgu atkrišanu. Sākas vēršanās pēc paša gribas, tikai veselībā un enerģijas piespiesmē vēl nau panākumu. Viss, kas liekas tagad panākts, ir parādījies jau daudz agrākos gados, bet tad atkal zudis; tagad tik iegūts un zūd atkal katru reizi, tiklīdz nogurstu vai palaižu vieglāk. * Sievietes īpašības pūlas visādi izprast, bet panākumi mazi. Runā gan par jautājumu vēsturi, bet neievēro, ka šis jautājums arī nau izšķirams statiski. Ir fiziskas īpatnības, bet zem tās nau gluži cieti stāvošas, garīgas vēl vairāk grozījušās un grozās līdz ar apkārtnes maiņām. Jautājums ir attīstības jautājums, evolucionistiski saprotams. Tad izšķirs. 8.7.12. Es esot gluži jauns, kad runājot ar interesi, saka Šahts. Izskatoties 30 gadu vecs, citādi 50. Arī pēc balss vien, teica tāpat, kad, pakrēsli runājot, neredzēja manu seju. Tātad man ir dibinātas cerības tapt atkal jaunam. Nāk šis jaunums taisni no garīgas intereses, nau fizisks, bet garīgs. Tā vecais Bēbels uzturējās tik vecs tikai caur savu garīgo kustību, viņam daudz temperamenta, ugunīgas acis, sevišķi, kad runā iekaist. Citādi viņš miesiski ļoti vājš. Bet kad nu vēl miesas arī izkopj un iegūst miesās enerģijas krājumu un veselību, tā kā nau jāpatērē spēki uz miesas trūkumu izlabošanu, tad, uzturot garīgu intresi un temperamentu, var sasniegt visaugstāko vecumu un izdarīt vislielāko pulku darbu. Tad var sasniegt 200 gadus. Varbūt nāk klāt vēl no āras Mečņikova un Ar. līdzekļi, un tad šim laikam nau nemaz mēra visām iespējām. Bet tad darīt arī, ne pietikties ar cerībām vien. Iet tagad tūliņ ārstēties, lai tiktu pie darba. 9.7.12. Cik grūti ir tikt laukā no ienaida parašas. Un ir tikai kūtrība vien, tāpat kā aiz kūtrības cilvēki labāk mirst nekā kopj veselību un dzīvo. Mana Doriņa labāk nes mašīnas un gumijas zeķes nekā vingro. Ar naidu ir tāpat. Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu. * Mīla brīvībā bez padošanās ticībai, bez noklīšanas murgos, bez padevības ārējam nolūkam, mīla uz cilvēci, saskaņā ar prātu un zinātni, bez neprātīb3m un bez cilvēka dabas laušanas ar askētismu, bez novēršanās no pasaules, bez fanātisma un nežēlības savu nolūku sasniegšanā, - mīla bez visām svešām piedevām, tā ir jaunā reliģija, kura vairs nau reliģija. No visām ticībām izlobīt šo veselīgo kodolu, kurš vēsturisku un ekonomisko iemeslu dēļ tika apslēpts un samaitāts. Izvest to domu skaidri cauri, pamatot viņu vēsturiski, aplūkot reformatorus - Eshilu, Danti, Luteri, kurš gluži veikalisks vien, bez kāda entuziasma, Ruso, Tolstoju, - un tad vilkt iznākumus. Te ir vēl saskaņa ar solidaritāti un manu varonības jēdzienu. Te ir jaunā atziņa morālei, kura arī savienojas ar praktiku, teoriju un praktiku vien; ideāls sasniedzams, ideāls domās reizē ir praktiskais rīcības līdzeklis. Savienots altruisms ar egoismu. Labs ir spēks, kā kurš katrs pozitīvs spēks, kā elektrība, kā miesas spēks, kā naids, uz kuru bija dibināta reāla reliģija, kamēr ideālā, liekuļotā, nesasniedzamā bij dibināta uz padevību un mīlu, bet bez apziņas, ka tā ir spēks. Darīt šo darbu aši, tā jauna morāles atziņa, tā līdzteku spēks tehniskai attīstībai, tā humanitārām zinātnēm attaisnojums. Te glābiņš. 10.7.12. Traģēdijai tikai viens uzdevums no daudziem, kas ir mākslai - tikai izšķirt cīņu starp indivīdu un masu. Uzdevums tikai viens, bet arī augstākais par visiem, kādi ir cilvēkam. Nevienai mākslai nau tik augstu uzdevumu, visām jākalpo traģēdijai. Viņa reizē visaugstākā māksla un reizē mākslas neģēšana, pāreja uz ētiku un filozofiju pate savā būtībā, jo risina zinātnes jautājumus, kuri agrāk bija reliģijai un kura izrādījās par vāju. Traģēdijas uzdevums sākumā saprasts no kritikas un zinātnes. Traģiski instinktīvi saprata sevi un savu mākslu. Aristotēls nē, tikai izcelt bījas un līdzcietību. Tas tikai līdzeklis, ne mērķis. Liktenis, jā. Tas bij agrāk dievu rokās. Tad jau Šekspīra dabas, t. i., kaislību rokās. Tagad ir mūsu rokās - apzinīgais varonis. * Es gribu būt patstāvīgs un strādāt, bet tiklīdz darbs ir atklāts, tūdaļ dara uz mani iespaidu, saista un liedz. Var arī tad darīt darbu un atklāti, bet viņam nebūs panākumu. Uz apkārtni nevar darīt iespaidu bez iespaidu saņemšanas. Darbu nedarīt nevar, iekšējs spaids, piemēroties ārējam spaidam - ir nedarīt savu darbu. Darīt un par spaidu nebēdāt, un cerēt uz darba vēlāku uzvaru, - tomēr jūt spaidu, un darbs ciešanās nau brīvs. Nekad nau savs un brīvs. * Es agrāk ilgojos pēc draudzīgas kopdarbības un draudzīgiem aizrādījumiem. Es redzu tagad, ka arī tos es nevaru panest tāpat kā naidu. Es varu vēl būt tikai brīvs un savs. Es zinu, mana eksistence no tā izgaisīs, bet nebrīvībā viņa tāpat izgaisīs, tikai lēnāk un sāpīgāk. Nau man citas izejas kā tikai vientulība un gals. Jo ilgāk es varu attālināt šo galu, sašaurināt savas eksistences vajadzības, jo labāk, bet gals tā kā tā būs, un traģisks būs. Lai būtu tāds kā Goethem. Tad vajga vai nu kompromisa, kas nau man iespējams, vai izejas Eiropas literatūrā. * Ir tikai divas cīņas - garīgā un karš; nau politiskas cīņas, jo cīņas galvenā īpašība, ka viņa iet ap dzīvību un nāvi, bet politikā iet tikai ap mantu, intrigas. Katra liela lieta top zema, tiklīdz viņu sagrābj politika. Politika ir ikdiena. Politika, maza būdama, dara mazu, maitā raksturu. Kristus mācība tika par dogmu politikā, Šillers ievilkts politikā par patriotu, Goethe - par filistri. Politika kā ikdiena un veikals grib visu sagrābt. Politikā tikai mazais ir liels. 11.7.12. Skolotājs, kas ilgu laiku mācījies un mācījis, taču arī ko zin, ne vien skolnieki, kas mācību dzirdējuši no viņa tikai šodien. Kas ilgu laiku kādu jautājumu pētījis un ko atradis, taču arī zin, ne vien tas, kas nekad šo jautājumu nau aizskāris. Radītājs taču arī ko zin, ne vien kritiķis. Jā, bet saka: tas, ko viņš saka, nevar būt patiesība, jo nesaskan ar vispārējām domām. Bet varbūt v[ispārējās] d[omas] nesaskan ar patiesību? Kas tad ir v. d.? Uzskats, kurš no pirmavota pārgājis daudzos, kurš tā ticis grozīts, atmests viss, kas grūti saprotams, kas saprotams tikai pēc vingrināšanās un pēc studēšanas, kas ticis viegls, bez visa domu satura, kas ticis nepatiess. Vienkāršs notikums, stāsts, kurš iet no mutes mutē, arī nekop patiesāks, bet arvien nepatiesāks. Eksperimentāli pierādīts, ka vienu notikumu pat aculiecinieki atstāsta dažādi, un, tiklīdz paiet kaut neilgs laiks, liecinieki nekā vairs neatminas un nezināšanu papildina ar izdomātām lietām. Vispārēja uzskata nozīme nepastāv viņa patiesīgumā, bet viņa plašā izplatībā, ne kvalitātē, bet kvantitātē. Visp. domām nau nekādas daļas ar patiesību, bet ar dzīves ērtību un kūtrību, ar materiālām prasībām, ar politiku, ar ikdienu. Tā ir masa, kurai piemērojas katrs piespiesti; tas ir smaguma spēks. Nekustībā ir viņu lielums. * Es esmu no soc. atkritējs taisni tā, kā Tolstojs no kristīgās ticības, jo es palieku pie Marksa kā viņš pie Kristus. No ikdienas un vispārības uzskata mēs atkrītam, no atkritējiem atkrītam. Viņš pēdējais kristīgais, es - pēdējais marksists, kā es pie latviešiem esmu pirmais. * Nostāda lietu tā, it kā mani gribētu un vajadzētu pamācīt un aprāt par nepareizībām un atkāpšanos no normas un sociālisma, un marksisma vietā liek ikdienas politiku. Ar to es tiešām nesaskanu un pret to karoju. * Lai [ņem] mani visumā, ne pa burtam, lai ņem manu darbu, manu personu un dzīves gaitu, beigās vēl manu būtību, un lai tad mēro to pret visām proklamācijām un pudiem, - vai propagandas svars nebūs manā pusē lielāks? Man ir savi ieroči, bet arī tie ir asi. Es sagatavoju garīgu lauku, kurā var sēt propagandas sēklu; es sagatavoju visu atmosfēru, arī pilsoniskās, ideoloģiskās aprindas, ne vien proletariātu - zemi. Es - gaisa lidotājs, mans lauks ir gars. Ar to tikai var uzvarēt. 12.7.12. Rakstu vēstules, un jau sāk rādīties gals tai nastai. Kad tik nu es neapgurtu pie pašām beigām un neatstātu nepabeigtas kādas pāris. Tā man daudzreiz gadījies. Tā ir atkal sevis nožēlošana. Kad to var pārvarēt, tad var uzvarēt. Piem., vēstule norakstīta un nevar aiznest uz pastu; viss caur to zūd. Vajga spēt nevien principā uzvarēt, bet ari patiesībā, reāli uzvarēt. 13.7.12. Visi viņi ir vienādi - tie diletanti no darba ļaudīm; tā, piem., Miķelsons un Lencs: dzejā tā pati neskaidrība domās, ainas gan bieži labas, vismaz priekš manis labi novērotas, no man svešas sfēras ņemtas, bet bez sakara saliktas kopā, dažādas sakrautas pie nepiederīga priekšmeta, tā kā to, ko grib teikt, pilnīgi aptumšo, nepaskaidro. Bet vēl biežāk par oriģinālā un pašnovērotām ainām tiek saliktas bez jēgas svešas greznuma lietas, turklāt tiek ierakstītas par jaunām visnodriskātākās lietas. Un taisni; kas nau sava paša, bet uz ielas atrastas, šāds autodidakts no darbaļaudīm ieskata par savu visīpatnīgāko un uzbāzīgi runā par savu oriģinalitāti. Liela uzbāzība blakus lielai bailībai ir raksturīgas īpašības. Ko paskaidrot, pamācīt, pārliecināt citādi nau iespējams, stūrgalvība nekur nau tik liela kā še. Tas ir neizlietots temperaments, kopots ar nevingrinātu naskumu, kūtrību un mūžam cauri uzspiests konservatisms. Un tomēr šo piespiestību viņš jūt visur un vienmēr; nebrīvība garīgi iekš sevis pilda viņu ar neizsmejamu naidu. Viņš netic nevienai labai jūtai citā cilvēkā, pamāca viņu, ka jābūt labam, sūdzas par netaisnību un naidu, bet pats ir visnetaisnākais, pret savu brāli visnaidīgākais, un nicina pats sevi visdziļāk, kaut gan slēpj to aiz ironijas. Nožēlojams riebeklis. Tas jāiztaisa par cilvēku. 14.7.12. Es jūtos kā noguris; varbūt tādēļ, ka nau kārtīga 5 dienu sistēma ieturēta, vai tādēļ, ka jūtu, ka vēstules iet uz beigām, prāts nogurdināja. Tomēr strādāju, dzeju daudzumu apspriezdams. Būs viens krājums. Tāds darbs liels, bet neredzams, un viņu neapzinīgi arī es neskaitu līdzi. Vai ir vērts tā pūlēties ap saskaņojumu un padarīšanu par organismu? Neviens neredz, spriež tikai pēc atsevišķa dzejoļa. Tādas kritikas nekad vēl nau bijušas, kuras spriestu par organismu; ja daudz - uzskaita nodaļu secenību. Moricke deva pat H. Kurcim sastādīt. Goethe - mehānisks iedalījums. Vienīgais Heine pūlējies, bet arī, redzams tikai "Romansero" kopsajūtā; varbūt "Buch der Lieder". Bet man dziņa ir, un tas arī viss attaisnojums; jādara taču tā, kā ir dziņa, jo tā ir pate daba. 15.7.12. Liela vajadzība pēc miera. Esmu gluži noguris no pārvadāšanās, no kārtošanas un varbūt arī no psihiska uzbudinājuma, kurš gan nau redzams ārēji. Arī fiziski nogurušas kājas. Mazāk ievēroju veselības regulas. 16.7.12. Es jūtos noguris jau no rīta, kas nebija vairs bijis. Tomēr uzrakstu šo lappusi d. g. Griba vēl pārvar šķēršļus, bet miesa jūtas no tiem apgrūtināta, iet kā pa celmainu un purvainu ceļu. * Jūtos nogurdināts arī no apziņas, ka vēstules esmu rakstījis taču uztraukumā. Ka nebija vajdzības uztraukties. Darīju sev grūti, enerģiju tērēdams, un ārējas grūtības arī; būs atkal jānomierina citi. Jāsaturas vairāk. 17.7.12. Laimīga diena bij vakar, strādāju, rakstīju vēstules, nedabūju jaunas ziņas un In. ļoti mīļi. Bet uz pilsētu iešana pēc veronala tomēr nogurdināja un šorīt nejūtos labi. Vēstules arī vēl nau beigtas, nāk jauni grūtumi, - galu galā dz. III jāsastrādā būs atkal grūtos apstākļos. Un tā gribas atpūsties; I. tāpat sev atļāvās vakanci, laikam arī netīšām. Kad jau reiz dzīve jautu atpūsties un strādāt ar pilnu spēku. Kādi tad būtu tie darbi! Un kādi tad būs darbi, kad visi varēs strādāt ar pilnu spēku. Bet vai man tomēr nebraukt tūdaļ atpūtā un ārstībā? Varbūt pat dz. III ietu ašāk un labāk? Bet ziemas darbs gāja grūtāk ārstībā. I. gan vieglāk. Un eksperimentēt vien nevaru. Lai tad "Imants" iet kā eksperiments. 18.7.12. Laimīgi arī vakar strādāju, patika un nojauta, ka dzejoļi labi. Bet pārstrādājos, vakarā pienākumu neizpildīju, nerakstīju vēstules. Un viss labais iespaids izdzēsts. Nepatika, nogurums vēl šorīt. Nau pietiekoši spēka izpildīt pienākumu. Nau ieturēta 5 d. sistēma. Kad nu jel šodien izdotos. Neesmu uzrakstījis par atradumu un tā labākās domas zudušas un zūd arī tagad. * Atradums. Liels nopelns Marksam, ka saprata saimnieciskās parādības kā attīstībā stāvošas, pakāpeniskas, - patiesībā viņas ir plūstošas, jo pakāpenes būtu tad, kad darbotos kādas idejas, bet darbojas atsevišķi indivīdi, ari šķiras, kuras nedrīkst padarīt par idejām, ko dara marksisti. Bet arī ar pakāpenību nepietiek, vajga saprast parādības līdzteceniski, atkarībā no līdzteku citām parādībām, kas visu veido. * Jaunas barbaru tautas nenāca ar jaunu kultūru, bet ar jauniem cilvēku spēkiem priekš kultūras darbiem, kurus nespēja darīt vecās tautas. Kristīgā ticība, kā agrāk Buda, kā vēlāk Muhameds ieveda ne vien jaunu cilvēku materiālu, ne tik jaunas tautas, cik jaunas šķiras, bet arī jaunas kultūras prasības, arī jaunas morāliskas kultūras vērtības. I jaunās tautas, i jaunās ticības nāca apzinīgi kā barbari, prasīja pēc kultūras, kaut gan uzņēma viņu tik vienā virzienā, tik vienu daļu no kultūras samērā ar savu jauno morāli. Sociālisms pirmo reizi nāk gan kā barbaru šķira, bet ne ar savas barbarības apziņu, ne ar prasībām pēc kultūras, bet ar apziņu, ka aizstāv augstāku kultūru, kura pilsonībā nespēj attīstīties, ar prasījumu pēc kultūras pārveidojuma, ar jaunu kultūru demokrātijā. Tur apzinīgi naidīgi pret kultūru, neapzinīgi atkarīgi no vecās kultūras. S. d. jāapzinās šīs starpības un savas kultūras loma. Jāatmet barbarība sevī, kā prasa to no pilsoņiem. Cīņas līdzekļos vajga izteikties kultūrai. Jau budistiem un kristītiem ir kulturāli cīņas līdzekļi: sludināt, nenokaut, ciest pašiem. S. d. arī visstiprākais cīņas ierocis - streiks un ģenerālstreiks, boikots, propaganda - ir kulturāli. Agitācija jau mazāk kulturāla; atklāts dumpis, ekspropriācija taisni pretkulturāli. Pret karu tātad nevar pate to lietot. 19.7.12. Jūtos noguris un nospiests no lietainā laika. Istabā strādāšana gultā gan pati nau nepatīkama, strādāju arī samērā diezgan labi un daudz, bet tas nenoņem nepatīkamās jūtas. Pēcpusdienā tāds nogurums, ka nestrādāju nekā, kārtoju albumus. Pēc brokasta ēstgriba, kāda nekad nebija agrāk rādījusies. Laikam aukstais laiks. Ēdu drusku [1 nesalasāms vārds]. Arī vakarā ēdu vairāk. Bet pēc no rītus nelien mutē. 20.7.12. Šorīt jūtos vēl nelabāk nekā vakar, kaut gan ir saule, 16°. Nāk nopūtas, kādas jau sen nebija bijušas. Sāp krusti. Vingroju. Vakar nevingroju aiz tā paša noguruma. Nepatīkamas domas, jaunu domāju no citiem, ka pret mani izturas nelabi. Apnikums: ko palīdz visa dzīve, kad nau iegūta nekāda pietura jaunā brīdī. Viss darbs izliekas mazvērtīgs. Pretība pret strādāšanu. 21.7.12. Turu šodien atpūtas dienu, rīt ari, pēc 5 d. sistēmas. Tomēr strādāju, skatos cauri jaunības dzejas un meklēju savienot jaunības dzejas ar seno d. gr. 1884. Ļoti nopūlos, bet agri gulēt un guļu labi. Atpūta nu nau bijusi, tikai īstais darbs - vēstules vien darīts, tikai darba pārmaiņa. Esmu ļoti uztraukts, raudu vairākkārt, sliecnieks un raustītājs. Varbūt vainīga sakņu neēšana, kaut gan augļi un piens ir. Varbūt arī gaļas ēšana, grūti gremojama desa. Varbūt strādājis daudz. 22.7.12. Izgudrot, ka visu drēbju smagums būtu jānes ne jozmenim, kur mīksti, svarīgi orgāni, ne pleciem, kurus nospiež uz leju, mazinot enerģiju un apgrūtinot krūts izplešanos. Visu uzlikt uz visstiprākiem kauliem un muskuliem - uz gurniem. Josta, kas augšā šaurāka, apakšā platāka, nenobrūk un nespiež gurnus. Vēderu un jozmeni viņa neaizņemtu. Pleci būtu viegli ģērbti, kas labāk visam ķermenim; plecus varētu iztiešot ar muguras lencēm uz jostu. Viss apģērbs varētu grozīties pēc šī vidussatura, kā ēka pēc krāsas. Būtu panākts veselīgums un skaistums. * Iedalījums nodaļās ir vajadzīgs d[zeju] krājumam tad, un tikai tad, kad grib lirisku būtni, kurai ir gribas moments, no kura nāk viss iekšējais spēks, kurš veido arī ārējo formu. Kad nau gribas nolūku, tad paliek tikai nenoteiktas sajūtas, viena vai vairākas, un tās neprasa un nepanes arī iedalījumu. Moricke pats par iekārtojumu nerūpējās, viņam pat nau caurejošas sajūtas, no svara tikai atsevišķi dzejoļi, kā indivīdi. Goethe šķīris pēc dzejas šķirām, pēc cunftēm. Šilleram ir laika periodi, vēsture. Heinem pirmajam drusku gribas moments. Tur bija individuālisms, man kārtotā masa, organizācija, šķira, kas iet uz visuma aptveršanu. * Laimīgam būt nau personisks prieks, bet sabiedrisks pienākums. Jālabo dzīve un cilvēce, ar viņas atsevišķo daļu labošanu, ar iespējas paraugu došanu un ar likumu atrašanu. * Sāpēm nevajga būt kā patstāvīgai parādībai, bet var viņas atstāt tikai kā nesaskaņas rādītājas. Saskaņā, veselībā un prātā nau sāpju. Veselai sievietei jādzemdē bez sāpēm un veselam cilvēkam jādzīvo bez sāpēm. Visas sāpes tagad nāk tikai no neveselības. Arī par garīgo parādību nesaskaņu un nesaskaņu sabiedriskā iekārtojumā, jo veseli indivīdi to panestu ar prātu. Sabiedriska nekārtība rada slimības. Bet kur ir iespēja uzturēt veselību ar prāta palīdzību, tur arī sabiedriskā nekārtība būs vieglāk pārvarama. * Man jau briesmīgi lasīt kritikas par sevi. Bet biogrāfiju lasīt gandrīz pilnīgi neiespējami. Pēc pirmām burtnīcām gandrīz nemaz neesmu to vairs lasījis, un tas, ko uzķēru, bija man nepatīkams, pāri darīts. Ko šodien uzķeru, ir pēc publikas garšas un saprašanas pilnīgi pareizi, bet nekad tāda ģimenes dzīve mums nau bijusi. Viss top novilkts tādā nepanesamā pelēkumā un vispārībā, un mietpublikā. Labāk būtu bijis palikt bez biogrāfijas. Es saprotu G. Kelleru. Un tomēr kā atklātības darbiniekam man tas vajdzīgs. Tikai, ka būtu lielāks pats biogrāfs. Manai dabai dziļi pretī ir atklātības loma. Ir jau sācis iet bez manis mans liktenis. Lai iet. 23.7.12. Atbrauc mans mīļais I. Deviņas desiņas bijušas vainīgas, tik daudz dienu es draudējis palikt, laikam esot gluži novārdzis kā oktobri. Kad visi sabijušies un apklusuši toreiz, tad tādēļ, ka es bijis pārāk uztraukts un slikts vaigā. To I. saka tagad pirmo reizi. Es gan agrāk biju runājis par šo izbīšanos, bet I. neteica šo iemeslu. Es biju noņēmies labi saņemt, neko nerunāt, kas varētu uztraukt vai bēdināt, nekādus strīdus jautājumus. Tā ari izdevās un tā bij ļoti labi. Tikai pašā pēdējā stundā mana nervozitāte paspruka, ne ņēmu ļaunā, ka visu grūtumu uzveļ man, liek man runāt par mašīnas promnešanu. Tekāšana mani par daudz nogurdina un uzbudina. In. noguris no ceļa, bet acis vēlāk tik spirgtas. Arī es esot vājš, bet spirgts un jauns. Norunājām visu vakaru līdz 1 naktī. Viss labi. 24.7.12. I. guļ visu dienu. Pirmo reizi šo kūri! Jūtas ļoti labi. [2 vai 3 nosvītroti un nesalasāmi vārdi.] Bet tas dara slimu. Pirmo reizi I. jūtas kā dzimtenē arī svešumā. Runājam tik daudz, ka man mute sāk sāpēt. Plāni. In. norunā savas jūtas, izžēlojas par fatālismu, kas nāk vēl no vectēva - apspiedēja. Trešā paaudzē atsaucas vēl varmācība. * Es nāku no jaunās paaudzes, jo nepazīstu tās varmācības, apspiešanas, sodīšanas un grēka. Nebija man arī aktīvas mīlestības, bet pilnīga vienaldzība un no tās brīvības un pašnoteikšanās, bet gan ari vientulība. No tās mans spēks. 30.7.12. Strādāju stipri un veiksmīgi. Nāk daudz domu arī par blakus priekšmetiem, bet pusslinkums, pusnevaļa uzrakstīt. Daudz zūd. Tas vēl ir jāiemana, jo tagad redzams, ka slinkumu var līdz zināmam mēram pārvarēt. Jāiesāk vissīkākā sīkumā un jāpiekaļ sevi un jāpārvar tūlīt pie sīkiem gadījumiem. Vislabākais palīgs tiešām ir: skaidra faktu izlikšana sevis priekšā: tagad tev vajdzētu pēc prāta prasības darīt to; atvainot var tikai cita lielāka vajdzība, vai nogurums. Ja neizpildi, tad zini, ka ar nodomu pabalsti nogrimšanu kūtrībā. Katrs darbs top par parašu jau pēc otrās reizes un atriebjas. Tāda skaidrība palīdz vislabāk, kad zināms nogurums. Kad ir spirgtums, tad tas viens spēj. 31.7.12. Mēs katrs esam ambulanta ķīmiska fabrika. Katram vajdzētu būt savā fabrikā direktoram, nenododot viņu izmantotājiem ārstiem. 1.8.12. Es redzu, pārskatot mēnešdarbu, ka dien. grāmatā un kalendārī par maz atzīmēju faktiskos notikumus. To vajdzētu darīt vismaz kalendārī, lai pilnīgi konstatētu notikumu gaitu un datumus. Tagad kalendārs der tikai pašdisciplīnai. Vajga arī annāļu, lai varu pats orientēties savā dzīvē un viņas turpinājumos. Tad es arī par maz lasu jau uzrakstīto: kalendāri un dien. grāmatu. Iznāk tikai liela materiālu noliktava, bezvērtīgu mantu. Vajga atrast laiku priekš tā un formu, bet darīt to vajga. 14.8.12. Strādāju labi, bet redzu, ka vēl ļoti daudz darba. Būs jāstrādā pārmērīgi, lai beigtu augustā. Iznāks atkal gribas, filozofijas poēma, ne skaistums vien. Kirhenšteins mierīgāks, kulturālāks par kolonistiem. H. S. annālēs labi minējis. Nau vēl pilnīgi nokārtota dzīve un darbs, un tādēļ neiet ne dien. grāmata, ne kalendars. Nevar piespiesties, kad nau sistēmā. * Liels pulks labu domu paiet garām. Nevienas nevar pēc atminēt. Mani pamata uzskati arī netiek atzīmēti; še nāk iekšā tikai gadījuma domas. Domas ir elektriska un gaismas parādība, domājot izstaro N-stari. Psihiskās parādības dara miesās ķīmiskus iespaidus, bet šīs vielas rada uz citiem pārnestas, atkal psihiskas parādības. Tātad fiziskām un ķīmiskām parādībām ir psihiskas sekas!!! * Man vajga paredzēt visu, visvairāk sevi. Kā es attīsti šos tālāk. Es sāku tapt stiprāks. Jauni muskuļi rodas. Es sāku panākt savus vēlējumus. Kas būs ar I.? In. vajga vēl 2-3 gadu; laikam taisni vajga brīvības no manis. Pa to laiku attīstīsies vai uz mani vai prom. Kad arī uz mani vai mani atradīs tur, kur esmu tagad? Es arī attīstīšos, un atkal nebūs kopības, vajdzēs sadzīvoties kopā, no jauna grūts ceļš priekšā, un nau vairs to spēku. Tomēr jāiet senais ceļš, jāiet uz uzvaru. 15.8.12. Man vajga pārdomāt, kā reformēt mūsu presi. Par visiem politiskiem sīkumiem mēs zinām, personu notikumiem, ministriem un citiem niekiem; avīzes tik piebāztas ar balastu, ka nevar stundas laikā izlasīt vienu numuru. Jāzin vairākas avīzes un jau man jāziedo 2 stundas, lai tik izlasītu visvajadzīgāko. Bieži aiziet man garām svarīgas ziņas. Balasta par daudz. Tas pats tiek dots garā formā, kas pamatojas uz rindiņu honorāru. Svarīgas literāriskas ziņas sāk nākt iekšā tikai nesen, un zinātniskās tikai kā sīkumi. Aiziet garām lieli darbi literatūrā un zinātnē. Nezinām, ka Saturnam viens mēness iet ačgārni; nezinām, ka domas ir gaismas parādība, ka psihika rada fiziku, un fiziskas parādības, ķīmiski procesi izceļ psihiskas parādības. Par Saturnu dabūja zināt pēc 4 gadiem, dakteriene tik vakar. Tad arī šīs ziņas ir tikai sīkumos; negriež uz tām vērību. Vispirms jākrīt rindiņu honorāram, jānāk faktu honorāram. Jādibina īsas avīzes, kas dod īsā formā visas ziņas. Jāizlasa ziņas un jāatmet balasts: avīzes bez ministru ceļojumiem. Nelaimes gadījumiem dot sevišķas avīzes. Politikai arī sevišķas. Svarīgām lietām tāpat. Visām lapām jābūt atsevišķām, lai nau jāņem līdz nevajdzīgas lietas. Katra no šīm speciāllapām būtu lēta, lai var abonēt vairākas par to pašu cenu, kā tagad lielas dienas avīzes. Pie mums vēl nau visu speciālistu, var dibināt dažas. Man jādomā īpaši uz literārisku lapu. 16.8.12. Kur ir ievainota vai sista vieta, tur salasās fagocīti, kas dziedē. Bet tur salasās arī visādas nelabas sulas, tuberkuļi, ģikts vielas u. t. 1., kas nes vēl savu kaiti klāt. Nolūku nau ne katram, fagocīti tiek gan savilkti aiz ķīmiska procesa, un citas vielas varbūt mehāniski tiek rautas līdz. Bet dabas aizsardzības likums nau nebūt tik stiprs. Tikpat stiprs otrs likums, ka pate ievainotā vieta top ātrāk pieejama arī citām kaitēm. Tāpat psihiskā dzīvē uzbrūk tam, kas vājš, kur nau uzbrucējam jāpatērē daudz spēka. * Es topu stiprāks, strādāju vairāk, miesās stiprāks, kaut gan nervozs, bet mazāk uztraukts: Bet I. tapis vājāks, nervozāks, nevingro, nestrādā. Kur vaina, nezinu. Vai klimaktērijs? Vai nau diezgan sabiedrības? Ilgi divus pretekļus - darbu un I. nelāgumu - es neizturēšu. Paliks darbs. 17.8.12. Ļoti labi strādāju izgājušā nedēļā, jutos arī labi. In. nervozs, saka, ka es tāds esot; sajauc man sajūtu. Neguļu nakti. Domāju braukt uz C[īrihi], lai pabeigtu darbu un lai neuztrauktu In. Tāds uztraukums briesmīgi kož kaulā. Neguļu labi, noguris, bet piespiežos vingrot. Tas tad atkal palīdz. Rakstīšu vēstules. 18.8.12. Ideālists ir tas, kas lauž cilvēku dabas likumus. Ideālists ir pašā būtībā revolucionārs. Ideālists ir augstākā pakāpe personībā, kur viss personības labums top noliegts lietas labā. 19.8.12. Slavas ideālistam nau, ir tikai reklāma priekš viņa lietas. Ideālisms uzvar līdz ar demokrātismu, abi uzskati top valdoši par lietas visvarenību, par personas slavas, baudas, darbības, mērķa izgarošanu vispārībā, tautā, cilvēcē, nirvānā. 20.8.12. Laulības vietā mūsu laikos stājas prostitūcija. Laulības pamati izirst, nau kopēju materiālu interešu dzimumiem, labdarība un labierīcība gādā par pēcnākamiem, ārlaulība top pielīdzināta laulībai arī likumā, kuram jāseko attīstībai. Literatūrā sagatavojies uzskats par laulības pārkāpšanas atļautību un kulturālību. Materiālā laulība iznīkst un garīgā vēl nau iespējama tādēļ, ka sieviete vēl aiz garās verdzības ir neattīstīta. Laulība tagad un varbūt arī nākotnē būs iespējama tikai garīgi augsti stāvošiem cilvēkiem. 21.8.12. Es nesaprotu tos cilvēkus: pat darbā viņi grib būt visi kopā. Viņi atrod lielus vārdus savai nespējībai, sauc to par vispārības darbību. Un taču katrs darbs ir tikai viendarbs, pat kopdarbā, kur tikai katrs sedz savu mazdarbību ar kopsumu un no kopsumas smeļas sev iejūsmu uz darbu. * Kultūras centri, pilsētas ir lielas mēslu bedres, kur nejēdzīgā kustībā noslīkst indivīdi. Gara seklība iziet no lielpilsētām. Vientulībā tik ir darbs. 22.8.12. Es topu pats sekls, satiekoties tik daudz ar tiem sekliem cilvēkiem. Tādas riebuma jūtas, ka nevar izturēt. Par ko taisni es nedrīkstu strādāt? Par ko tik briesmīgi grūti jāatkaro katrs acumirklis darbiem? Cik nepiepildāmi ar mēsliem ir tie ļaudis? Tikai sarunas mūžam, satikties, kopā garlaikoties. 23.8.12. Vai ir man vērts vēl dzīvot, kad nevaru sev dabūt iespēju strādāt? Vai ir vērts atdot savu dzīvību krāpšanas tārpam? Tā ir tā sabiedrība, kuras dēļ I. bēg no manis. Tas ir viņas ideāls un mērķis. Vai ir vērts dzīvot? I. grib abus - mani un sabiedrību. Ar mani vien nevar iztikt, tātad ļaunākā gadījumā ar sabiedrību vien varētu iztikt. Dzīvot es tā nevaru. I. vajga būt vienalgai, vai es miris, vai esmu projām. Un man labāk dzīvot projām un strādāt projām. Jāpārvar sevi un jāvvar dzīvot ar pusdzīvi. Vientulis ir katrs, un nau iespējams šim brīžam vientulību pārvarēt. 24.8.12. Es nezinot, cik liels es esot, saka I. Es gribot sev līdzīgu darīt un pārraujot. Es gribu, lai I. top pate sava, lai atmet fatālismu, sentimentalitāti, bailību; lai izšķir tehniku un veikalu no personības. Personiski vajga just un ražot darbu, bet tehniski un veikaliski, bez jūtām viņu vajga laist klajā. Es mācu ar nepareiziem, par straujiem līdzekļiem, es nezinu kā, bet redzu, ka nau panākumu, kādus gribu. * Lielais var atdot visu savu dzīvību, var siltāko mīlu izstarot, var sevi zemot un mazo celt, nekas mazo nesamierinās, nekas neiegūs mazā patieso mīlu, nekas pat neremdinās mazā naidu pret lielo. Visas lielā pūles dara attiecību tikai vēl ļaunāku, mazā sāpes vēl jūtamākas. Fakts taču aizvien paliek: viens ir mazs un otrs liels. 25.8.12. Var vientulību atzīt un ar viņu pietikt, tad tas jādara ar apziņu. Tāda vientulība kultūras vidū, kad lieto visu, arī vientulības laušanu caur sabiedrību, draudzību vai mīlu, tāda vientulība dod lielu praktisku spēku savu mērķu sasniegšanā. Bet ir arī 3 ceļi vientulību atvairīt: 1) pilnīga vientulība un garīga saplūšana; tikai tā šinī laikā nau vēl iespējama un lielā kultūrā nākotnē būs iespējama tikai patstāvīgiem gariem; 2) pilnīga aiziešana no kultūras barbaros, kur šķirtība starp ļaudīm vēl maza, bet kultūras cilvēkam grūti sevi pārvarēt; 3) kompromiss mīlā un sabiedrībā, diletēšana un demokrātisms, kuri aizved uz vienaldzību un pieticību. Bet mērķis tagad tā visvieglāk panākams. 26.8.12. Ticību nevar dibināt uz zināšanu, kā dara Huchelieši. Zināšanai nevajga ticības. Ticībai jābūt patstāvīgai, tikai viņa nevar pretī runāt; ja arī ne zināšanai, tad visādā ziņā ne loģikai. Ticību var dibināt tikai uz gribu vai cerību. Arī te vajga iekšējas loģikas, jo citādi griba un cerība top bez satura. Katram saturam jābūt loģiskam. 27.8.12. Romantikas būtība ir rezignācijā pret darbošanos dotajā pasaulē. Pasauli baudīt, ne celt. Bet baudā ir aizrādījumi uz nākotni. 28.8.12. Liela vienaldzība, Nevaru panākt pat to mazo, ko gribu. Nevaru pabeigt dzeju III laikā. Vēstules visas nokavējas un ceļas zaudējumi. Bet ikdiena un sabiedrība visu nospiež. Nau nekāda glābiņa pret viņu. Varu tikai bēgt. Tagad arī priekš tā par nogurušu. Jāsaņemas katrā acumirkli, katrā stāvoklī. Katrā zaudējumā un uzvarā. * Jaungada vizītēs lai publika ziedo katram rakstniekam, kuru mīl. Tā rakstnieki tiktu algoti taisni no saviem piekritējiem, kā, piem., mācītāji tur, kur baznīca šķirta no valsts. Tas labāks ceļš nekā apgāds, jo tur lielāko daļu peļņas paņem veikalnieki. Tā varētu būt grāmatas ne vien drukātas, bet arī litografētas, mašīnas un rokas rakstītas, kas ir vērtīgāk. Literatūra būtu atvieglota, abām būtu labi. 29.8.12. Esmu mēnešiem cauri nokavējis vajadzīgās veikala vēstules, sevi saudzēdams. Kop. raksti nu nevar laikā iznākt šogad, un gals tas, ka 1915. nevarēs būt jauns koprakstu izdevums. Visu to zaudēju vienkārši slinkuma dēļ. Ko palīdz visa disciplīna un pārvarēšana, kad visvajdzīgāko nespēj panākt. Ko darīt? * Esmu turpretī miesīgi sasniedzis panākumus, par 27 mm palielinājies krūšu apmērs. Visievērojamākais tas, ka arī galvas apmērs audzis par 27 mm līdz 58. Tātad garīgi un miesīgi esmu pieņēmies, bet griba tāpat vāja palikusi. Ko tur darīt? Vai nevarētu vismaz izdomāt, kā gribu mērīt? Vai ar d. g. vešanu zināmu laiku cauri? Vai vēstuļu rakstīšanu? Vai darbu sekmēšanu? Vai ar morālisku piespiešanos i nedusmoties? * Laulība tagad noder vairāk sievietei. Institūts priekš vīrieša labs senos laikos, griežas pret pašu. Ģimenes kopsaturība izzūd arī vidējās šķirās. Sievai patei līdz ar bērniem jāpeina, ir jau iespēja un emanc[ipācijā] grib paplašināt šo iespēju. Vīram arī vieglāk, kad nau jāgādā par ģimeni. Pārējā laikā abi izlieto kopinstitūtu varmācīgi: vīrs liek priekš sevis strādāt vai noņem naudu. Sieva liekas apgādāties. Suteneri, bet tas vēl maz izplatīts institūts, kurš izspiež laulību. Prostitūcija kā kapitāl. lieluzņēmums pārspēs sutenerību. Sieva tagad vairāk var izmantot laulību nekā vīrs, savienodama prostitūcijas peļņu ar laulības apgādību. Apgādība ne vien ekonomiska, bet morāliska - dod cienītu stāvokli, garīga - dod pasaules uzskatu, garšas virzienu, izglītību. Vīram dod tikai kaunu. Neizmantotāju - vīru interesēs ir atcelt laulību. 30.8.12. Es piederu pie traģiskās paaudzes, pārejas laika cilvēks. Izvēršas un zūd vecā saimniecība, bankrotē tēvs, visa ģimene no zemes top atrauta. Tad izirst pate ģimene. Zūd man mīlestība no mātes, māsas, otras māsas. Esmu jau vientuļi audzis, nu vientulība top pilnīga. Zūd arī - vēl laulība. Sieva grib to brīvību, kāda ir citām patstāvīgām sievietēm, bet reizē grib paturēt arī atspaidu godā; mantā, pasaules uzskatā, ko dod ģimene. Tas nau iespējams. Tā vīram pašam jāatsakās no laulības. Kas nu man vēl var zust? Līdz ar visu lielo saimniecisko pārgrozību jāpārgrozās arī mīlas dzīvei; tā arī zudīs. Uz to vajga sagatavoties, Paliks pāri tikai seksuālā dzīve. Aptvert to lielo pārgrozību drāmā un lirikā. * Man poēzijā nau vairs mātes mīlestības, nau ģimenes poēzijas, ļoti maz mīlas. Mana dzīve agrāk to izdzīvoja, pie kā es ar prātu nāku tik vēlu. * Tagad man problēms priekšā: nevar saprast un attēlot jauno jūtu uzvaru pār vecām, bet arī pārlauzt sevi tik tālu, ka jūtu līdz jaunām jūtām, kuras man tagad vēl ir tikai mīlība. Uz mūžiem nepastāvēs tās jaunās jūtas, bet uz laiku, cilvēka mūža laiku gan. Un es nedrīkstu salūzt jau pie paša sliekšņa. Es negribu izmisumā dzīvot, bet apziņā, man ir jāstrādā, un es gribu aptvert un pārvarēt pašu to jauno laiku sevi un priekš cilvēces. Jo pāri jātop šim jaunajam laikam, to es redzu jau tagad. Un es gribu viņu veikt. * Kad ir Wach- und Schliessgesellschaft, kad ir apdrošināšanās biedrība pret uguni un zagļiem, kas vienkārt, atmaksā zaudējumus, otrkārt, novērš pašas likstas, tad vajga gudram veikalniekam dibināt arī apdrošināšanu pret veneriskām slimībām, ne vien zaudējumu atlīdzībai un ārstēšanai, bet arī pašas saslimšanas aizkavēšanai. Biedrībai jāuzņemas ar peļņas nolūku tās funkcijas, kuras valsts ar visu birokrātisko uzraudzības aparātu nespēj izpildīt. Tas tad reiz būtu atrisinājums modernā garā modernai laulībai. Vai tā Nacktkultur, Luftbad kustība neuzņems to problēmu? Nau domājams, ka Ungewitter darbojas bez veikaliska mērķa. * Individuālā laulība tiks atcelta, pareizāk, pamazām izzudīs, ja neradīsies iniciatori, kas pagrūdīs to, kas jau krīt. Laulībai jātop demokrātiskai līdzi visas dzīves demokratizēšanai. Tāpat viņai jāveidojas pēc jau darbā esošiem veidiem veikaliski, lielrūpnieciski. Jānāk laulība9 kompānijām, biedrībām, sindikātiem, kā jau ir iesākumi laulību vidutājību biroji. Tā ir sīkrūpniecība, jānāk lielrūpniecībai, bet arī kooperatīvam principam, līdzi patērētāju biedrībām, arī laulības biedrībām. Abi principi cīnīsies, kapitālistiskais ar sociālistisko, un uzvarēs sociālistiski lielrūpnieciskais. Te ir temats laulības drāmai, nopietnai un komēdijai. Šo tematu steigt, ir laiks; jābūt man pirmam. 31.8.12. Vissvarīgākais veselības uzturēšanā ir griba uz veselību. Arī dziedēšanā griba dara vislielāko. Bez ārsta slimnieks var tapt vesels, bez gribas nevar. Ārsts šo gribas lomu pazīst tikai no netīšiem piedzīvojumiem; pētījuši gribas lomu slimībā viņi nau, un izlietojuši kā līdzekli arī nē. * Griba ir pārvaroši svarīgs faktors visās cilvēku dzīves parādībās. Sociālās varbūt visvairāk. Markss to zinājis, bet ne sistemātiski lietojis; marksisti to pat nezin vairs. Uz gribu dibinājas visa kultūra. * Visu altruistisku jūtu iznīkšana par labu vienai bezjūtu solidaritātei būs vīrišķās kultūras augstākā pakāpe. Tad jānāk sievietiskai kultūrai, aiz tās abu savienojumam, kurš šimbrīžam ieskatāms kā paliekošs. 1.9.12. Es mūsu ļaudis nevaru nemaz novērot; tiklīdz es esmu klāt, viņi klusē, nedrīkst ne sēsties, ne ēsties, un kad runa, tad nedabiskā valodā, par nedabiskiem tematiem. Kā lai es redzu, kādi viņi ir? I. priekšā esot dabiskāki, bet tomēr arī saņemoties. 2.9.12. Valodas mācās neizglītotie un sievietes ātrāk par izglītotiem, jo nebaidās runāt kā mēs, bez gramatikas ievērošanas, un vispār runā vairāk. Es grūti mācos itāliski bez grāmatas tādēļ, ka man nau laika sarunā uzķert regulas un formas, jo visa uzmanība vērsta uz satura saprašanu, kuru izkombinēju no nedaudziem vārdiem. Un tā nu es saprotu daudz, bet atbildēt varu maz. Jāmācās sistemātiski. 3.9.12. Es nometīšu lielu nastu nost, kad beigšu dzeju krājumu. Seši gadi viņš mani spiež. Neļauj laikam arī veselam tikt. Maitāju visu manu satiksmi ar I. Jaunus darbus es nevarēju sākt. Viss rūga un gruva. Bet nu es tikšu drīz no viņa vajā. Man atvērsies gluži jauna dzīve. Tad tik vēl atpūsties drusku un tad pie lielā jaunā darba. 4.9.12. Tagad I. ir tikusi tik nervoza, cik es biju agrāk. Mēs lomas mainījuši. Man tas jāsaprot un jāatmin, un pēc tā jāturas. Nu jākopj I. kā es tiku kopts. 5.9.12. In., kā labai saimniecei, jāpārzin visdziļākās saimniecības lietas. Izvada savu ļoti labi. 6.9.12. Sāpes un nāve nāk no nesaskaņas ar sevi un ar ārpasauli. Jābūt pareizām attiecībām pret pagātni, dabu, mīlu, darbu, sevi; pret cilvēci - to regulē sociālisms, pret kosmosu - to jāaptver jaunai filozofijai. Attiecības pret sevi un ārpasauli vieno attiecības pret savu miesu, veselība ir saskaņas nodibināšana starp indivīdu un visumu. 7.9.12. Strādāju labi. Šķiramies ar dakterieni bez izrunāšanās, bez Sentimentalitātes, bet labi. Nobeidzam ar I. lasīt "Galu un sākumu". I. ļoti atzīst, sajūsminājas; runājam par savu satiksmi. Nu es nastu nogrūžu arvien vairāk, varēšu palīdzēt Inam. Šī liriskā nasta bij visgrūtākā, nu ar pasauli būs miers. 8.9.12. Es tieku visu dienu traucēts no pasaules. Es esmu taču vēl ļoti vājš arī miesīgi. Mani nervi neko neiztur. Uzbudinos ļoti par Kainu. Un viss taču gluži velti, jo viņš nesaprot tādēļ, ka es runāju svešu valodu. Kas man pretīgs, es zināju sen. Man vajdzēja tikai par to nerunāt. Bet es sevi neturu rokās. Vakarā atkal es palaižos pārdomās par Mārtiņu, un atkal nelabi, jo neturos rokās. 9.9.12. Es domāju, būs miers ar pasauli, un to pašu dien vēl es atkal pilnīgā uztraukumā un nesavaldībā. Ko nu palīdzējusi nastas nogrūšana? Miesīgi esmu vājš. Bet nupat esmu pabeidzis arī kūru. Tas ir pilnīgs komēdijas temats. Ceru vēl, ka kūre un nastas norakstīšana tikai palīdz pēc kāda laika. 10.9.12. Es uzrakstu tikai šodien to triju dienu piezīmes. Visi svarīgākie notikumi tā uztrauc mani, ka izmet pilnīgi no sliedēm un kārtības. Paši notikumi gandrīz nemaz netiek atzīmēti; apspriesti jau nemaz nē. Jaunu paziņu raksturojumi netop uzrakstīti. Izdzirdētie materiāli, notikumi, raksturojumi netop fiksēti un izmantoti. Tā dzīves dotā bagātība tiek velti izšķērsta. Un cik tad man ir tā laika? Saņemties, saņemties! * Mana zīlīte nāk kārtīgi pēc sava sviesta uz loga. No viņas varu mācīties, kā kārtīgi dzīvot. 11.9.12. Parādībām ir objektīva būtība, neatkarīgi no mums. Bet mēs viņas manām un priekš mums viņas ir tikai tad, kad mēs saņemam no viņām iespaidus. Iespaidu dara tikai kustības, un mēs manām parādības tikai tad, kad tās kustas. Kad tās stāv mierā jeb atrodas latentā stāvoklī, tad viņas priekš mums neeksistē, jo nau sakara starp viņām un mums. Eksistence ir tikai kustībā, un eksistence ir tikai priekš mums. Bet tad arī eksistē viss tas, kas kustoties dara uz mums iespaidu, alga viena, vai tas objektīvi eksistē, vai nē. Cilvēks mirst, objektīvi viņš neir, bet kad mēs jūtam iespaidu no viņa personības, darbiem, domām, tad viņš ir. Priekš mums eksistence ir tikai iespaidā un kustībā. Arī dzīvs būdams cilvēks var būt miris, kad nedara iespaidu uz cilvēkiem, kuru apziņā vien dzīvo. Arī vientulis, kam nau nekāda sakara ar apkārtni, var būt dzīvs gluži citā vietā, kur viņš dara iespaidu caur savām domām. Es esmu piemērs miršanai pie dzīvām miesām un nemiršanai pie nedzīvām. Visas dzīves parādības no manas puses un no ļaužu puses notiek citur nekā tur, kur es fiziski dzīvoju. Tātad es dzīvoju citur, ārpus sevis, neatkarīgi no miesām, un dzīvoju tagad, dzīvošu ari vēlāk, kamēr mani darbi darīs iespaidu. Tā pats daru savu dzīvi un savu nemirstību. 12.9.12. Man šodien dzimumdiena. Trīs lielas buķetes, istabiņa pilna puķu; vēl netīšām vakar no Asuntas puķes. No Lilijas sedziņa. Bet I. nevesels; darbs nau nobeigts laikā; vēstuļu parāds atkal sakrājies; neguļu labi. Cik nu esmu sevi turējis rokās? Esmu jau pēc parastā skaita pāri pusmūžam un vēl nevaru teikt, ka pieaudzis: tur es iešu, to es darīšu, tas es esmu. Vēl mana pagātnes nasta nau nomesta, vēl es nevaru darīt jaunus darbus, būt derīgs jaunā pasaulē, skaitīties par cilvēku, kas dzīvo. Vēl 3 gadi, ko norakstīties. Un vēl es esmu viens. Tik ilgus gadus un neesmu spējis iegūt sev otru cilvēku, kas man palīdzētu papildināties līdz augstākam. Sveicinātājs man saka, ka tālumā es viņam tuvāks, bet tuvumā tāļš. Partiju arī es neesmu sev ieguvis. Tautu nē, visur esmu svešs un tāļš, kad esmu tuvumā. Jāiet vēl lielākā tālumā tagad, kad vēl nemāku būt tuvs tuvumā. Kas cēlonis? Nezinu. Bet nevaru tagad nekā cita darīt, kā aiziet; vērsties uz viņu pusi vēl nevaru, jo neesmu vēl sevi pašu izveidojis pēc sava paša veida. Jāizsmej pirms pilnīgi sevi pašu, lai tad varētu vērst sevi par tādu, kāds vajdzīgs apkārtnei. Vai es neaiziešu vēl tālāk no viņa, vai varēšu vairs atpakaļ pie viņiem? Un vai tiešām viņiem līdz vairāk tuvs un ne tāļš? I. grib mani izmācīt par tuvu. Man bail. Laikam tādēļ, ka neesmu vēl nastu nometis, neesmu savs. Jātiek savam. Jāuzvar. Un es uzvarēšu. 13.9.12. Man atkal uzmācas grūtsirdība. Viss darbs liekas lieks. Ar pašu dz. III aizeju vēl tālāk nost no ļaudīm. I. man izzūd arvien vairāk; arī viņai sabiedrība ir tuvāka; mans darbs nevar sabiedrību atsvērt. Es prasu vientulību tikai priekš darbu nobeigšanas, bet I. nespēj atteikties ne vienu nedēļu vairs no sabiedrības un taču nu atkal taisās līdz uz Kastaņolu. Tas mani plēš pušu. Mēs tikai darām pāri viens otram. Nekā es nevaru panākt. Neviena cilvēka sev iegūt par draugu. Un vienam būt ir tik briesmīgi! Viss dz. III ar gadu ilgo darbu nespēj taču mani pārliecināt un apmierināt ar vientulību. Un tomēr man tā vien tik atliek. Jāpārvar sevi un jāuzvar. 14.9.12. Es neatminu vairs nevienas domas, ko gribēju uzrakstīt. Kad tik ātrāk varētu nobeigt darbu, lai tiktu pie dzīves un uzlabošanās. * Mūzikai par daudz šauri līdzekļi. Klausījos "Aīdu". Visas jūtas un stāvokļus izteic ar lielu troksni. Arī maiga mīlestība, tiklīdz viņā kāds apņēmums vai stiprāks viļņojums, tūliņ top tēlota ar taurēm un bungām. Opera sevišķi sekla, jo lielāko izrādes laiku aizņem blakus lietas, vislabākā gadījumā epika; parādes, apsveicieni, gājieni, atnākšana un aiziešana. Visādi paveida trokšņi, putnu balsis, šņākšana un klapēšana. Visādi baleti. Ja arī dažs, kas ir veca tradīcija, tad lielākā daļa paliek arī jaunā mūzikas drāmā. Nevar būt mūzikas drāmas, ja mūzika ir liriska un episka, nau pieaugšanas, nau darbības. 15.9.12. Vīrietim viss iziet uz zināšanu, sievietei uz jušanu. Vīrietim taisnība, sievietei mīla. Vīrietim loģika, sievietei impulss. Vīrietim lieta un darbība, sievietei paša mīļamie cilvēki, dzīve. * Es nepaspēju visu nepieciešamo: es aizkavēju vēstules un tā sāpinu cilvēkus, es nenododos diezgan viņu dzīves intresēm un tā tieku viņiem tāļš. Skabarga tādēļ mani sauc par tālu, ka es neesmot uzklausījis viņa lietas un vajdzības; neesmu padomu devis viņa dzīvē. Viss ir jāspēj un kur tad paliek mans darbs? Caur šo darbu vien jau es topu par to, pie kura griežas pēc palīga. Es nepaspēju savu darbu. Es esmu arī slims. Kur te izeja? Atkal vientulībā pastrādāt darbu un tikt veselam, un tad tik nākt laukā palīdzēt. 16.9.12. Es jau vakar biju sācis iedomāties, ka nu reiz būs miers un varēs strādāt. Visapkārt biju mēnešiem cauri rakstījies un nomierinājies, un nogludinājis; salīdzis ar visiem iespējamiem un neiespējamiem ienaidniekiem. Ar Skabargu izlīdzināju savu tālumu, solījos gādāt par vietu un darbu pie Gulbja un Upīša. Ar I. arī salīgām, kad vēl 14. vakarā dakterienes priekšā viņa bija izsūdzējusies. Un man tā vajga miera, tik maz laika "Jāzepam", tik maz nervu krājumu man. Bet nu atkal viss beigts. I. ir atkal no jauna griezusies pie "Dz[imtenes] V[ēstneša]" aprindām, sniegusi ziņu par "Atzīšanas koku", nu sāksies atkal, ja arī ne polemika, tad kluss ienaids. L1n pret to nau ieroču. Ja ļauj sev izpostīt visu darba iespēju. 17.9.12. Es šķirstu Kraujas rakstu par "Pusideālistu". Liela uzslava, daudz saprašanas, par poēziju daudz vietās saprasts, izcelta simboliskā un idejiskā nozīme, pat tikumiskā pilnība, bet par visu liela slavēšana. Top gluži grūtsirdīgi lasot. Ko tie svešie cilvēki? Ko tik vēlu? Es jau esmu tālu tālu no visa tā projām. Un arī tagad pat vēl humora saprašanas taču vēl nau; pārmet, ka tur ir joki. Pārmet, ka putnam ir spārni. * Humors nozīmē garīgu uzvaru pār savu laiku, apkārtni, ideoloģiju, pasaulsuzskatu. Humoru iegūst katra tauta visvēlāk, Ļoti reti ir laikmeti, kad bij humors, kad pasaules uzskats bija nodibinājies un nolīdzinājies, un kad pacēlās garīgi pāri pār viņu: atēnieši, itālieši, franči, Šekspīrs, Servantess. Tie ir pēdējie. * Kāds brīnums, ka "Pusideālistu" saprot vēlāk nekā "U. un n."? Ka "bagāts viņš, bet mīkstu sirdi", saprot prātīgs cilvēks tikai pēc 5 gadiem? Katra rindiņa prasa vienu gadu saprašanas. Latviem un partijai vēl nau humora. * Kāds velns mani dzina taisni ar humoru iesākt, kur ar to taču jānobeidz. * Mūsu partija un publika vēl atrodas avīžniecības, feļetonisnia šablonā. Vēl valda Nikolaji - J. Asars. Arī Krauja nevar no tā atsvabināties. 18.9.12. Esmu sentimentāls ticis, kavēdamies pie "Pusid.". Nemaz negribas viņu lasīt. Par daudz svešs. Un tomēr dusmojos, ka viņu humoru neatzīst. Rakstu paasu vēstuli Kraujam, lai top brīvs no reālistiem. * Ar In. bāramies un pēc līgstam; atkal labi. 19.9.12. Es nejūtu nekādu lielu garīgu uztraukumu, pārbraukdams atkal Kastaņolā. Jūtu tikai, ka silts. Saņem labi; arī pastnieks, visi vecie seji; taču jūtos kā mājās. Dabas neredzu vairs kā agrāk, eju, galvu nodūris, par citu domādams. Daba, katra, top vienaldzīga; galu galā vienīgā intrese sevi pašā un savā izstarmē. Jūtas, ka esmu mājās un viens, ir no prāta izsauktas un no prāta izteiktas; pašas jūtas it kā guļ un liek runāt pilnvarniekam. Bet parasti viņas viļņojas un liek prātam klusēt vai sevi klausīt. 20.9.12. Es jūtu visvairāk nogurumu, kas jūtām arī neļauj kustēties. Bet prāts visvēlāk klust, visagrāk sāk, vienmēr iztur. Kad arī jūtas viņu pārmāc, viņš neklust, bet labāk meklē attaisnojumu jūtām. Vajga spiest viņu, lai meklē sevi arī, kad jūtas uzmācas. Vajga spiest, lai atzīst, ka ir valdītājs. * Kad baramies ar I., tad piepeši atrod prāts it kā citu pasauli, kurā nu darbojas tālāk domādams. Ir it kā uz augšu uznākusi sveša pasaule, kura tikai nospiesta lejā, bet nau nekad galīgi iznicināta no labā prāta, labā satiksmē, ne pat laimē. Ir laba satiksme, tad atkal gatavi slēdzieni, veselas runas, domas, uzskati, kuri gluži pretēji jaunās satiksmes pasaulei. Divām nevajdzētu būt. Vajga ķīmiski sakust. Man vajga dziļāk zināt. * Patiesību taču atrod pozitīvā ceļā, pēc viņas meklējot, brīvi, bez jebkādiem spaidiem, par labu vai par ļaunu kādam uzskatam, t. i., hipotēzei. Bet katra cīņa ir taču nebrīva, jo katrs izdara spaidu uz sevi un uz citiem par labu savai hipotēzei. Šie spaidi gandrīz nekad nepaliek garīgi vien, bet top par gluži materiālu vardarbu vai viltību. Tādā ceļā nau izzināma patiesība. Kad arī biedru starpā uzvar viens uzskats, tad ar to nau patiesība atrasta, bet ir tikai izteikts materiālais vienas puses spēks. Strīdū vienmēr ir tik varas jautājums, un iznākums varas samērs, ne patiesība. Strīdus ir patiesībā tāds tikai tanī ziņā, ka piespiež katru pusi domāt par līdzekļiem, kā pierādīt, kā pievest uzvaru savai hipotēzei; bet tiem līdzekļiem nebūt nau jābūt garīgiem un patiesiem. Patiesība ir tikai pozitīvā darbā un klusībā rodama. Arī zinātniskie strīdi ir strīdi ap varu. Strīdus un vara vienmēr ir aizkavējuši patiesību. Bet tēvs jau bieži kavē bērnus. Kad par pozitīvā ceļa vienīgumu pārliecināsies, tad ātrāk izzinās patiesību, tad ies arī ātrāk kultūra uz priekšu. Priekš nākotnes ir vajdzīgs iznīst cīņu un dot brīvu ceļu pozitīvai pētīšanai un darbam. Tad būs uzvara. 21.9.12. Mācīties pazīt sevi ir grūts uzdevums; sievietes to izpilda viegli un labprāt, - viņām ir spogulis, ar kura palīgu mācās pazīt sevi. 22.9.12. No kolonijas nepatīkamiem iespaidiem jātop brīvam tā, ka viņus iesprosto kādā komēdijā. Arī kolonistiem pašiem būtu jāsmejas, kas gan visgrūtākais gabals, jo viņi pārāk nopietni un ņem nopietni pat sevi. * Labi darīju šovakar vēl piespiezdamies un norakstīdams garu vēstuli Gulbim. Jāievēro: grūts ir tikai sākums, vai pareizāki: grūti pieiet klāt pie darba. Darbs pats nau grūts ari nogurušam. Jāievēro vēl: tāda pārvarēšanās dara labu prātu un dara veselu. 23.9.12. Es nevaru panest reizē būt sabiedrībā un strādāt, reizē nestrādāt un strādāt, reizē nedzīvot un dzīvot. 24.9.12. Vīrietim ir mērķa, uzdevuma idejas, pienākumu dzīve, sievietei dzīves un laimes dzīve. Te laikam atslēga, kādēļ sieviete nevar būt māksleniece, jo māksla ir mērķis, ideja, pienākums. Sieviete, dzīvodama mākslai, dzīvo svešu, uzspiestu dzīvi; jūtas kā pamirusi, kā bruņā iekalts mironis, kura bruņas kustina pēc saviem likumiem, kā Biruta saka. Arī pat aktieru māksla tā sajūt un tā taču visfiziskākā - personiskākā. 25.9.12. Man raksta šodien arī I., ka iemācījusies svešo, ne savu dzimto dzīvi, ta rühre mich nicht an. Tātad arī bruņās staigāšana! Tas nau individuāls, bet sievietīgs. Un ko es galu galā ar to darīšu. Tā asums vispirms būs jājūt man, jo es vistuvāk. Man nekā vairs nevajga, tikai miera. Visi naida un mīlas centieni mani tikai plēš. Es gribu mieru. * Man palīdzēt, kur es gribu un man vajga, man noņemt rūpes par ēdienu un apģērbu taču neviens negrib. Tik lielas mīlas nau. To tikai vēl spēj dabūt par naudu. Es zinu, es netaisni prasu, jo I. arī māksleniece, un viņai vajga arī sava kopēja. Un es arī nespēju būt viņas kopējs. Un taču mums abiem tas vajdzīgs. Vēl ir kompromisa ideja: man jāierobežojas vēl vairāk savās vajadzībās, to es varu, un tad to mazumu, varbūt, I. var uzņemties apgādāt, jo sevis pašas pēc taču taisni labprāt iet iepirkties. Tikai, kad es ko prasu, tad tā ir viņai nasta. Pate gan nes arī man, bet tikai ko pati grib. * Ar darbu vēl tikšu kā cauri. Bet vēlāk vai varēsim atpūsties kopā? Man vajga tik daudz miera. Man jātop par cilvēku un nau palīga. Bet vēl vairāk vajga miera. * Es neesmu nežēlīgs pret citiem; es žēloju arī [1 nesalasāms vārds]. Bet tiklīdz es saku, ka man arī tiesība eksistēt un strādāt savu darbu, kad es neeju sabiedrībā, tad I. mani tūlīt sauc par nežēlīgu. Bet pate viņa un visi citi sevi par savu darbu žēlo daudz vairāk nekā es. 26.9.12. Mana vientulība būs arī iemesls manam sociālismam, jo tik dziļas īpašības atsaucas visur. Es būšu aiz vientulības un kaunības neatradis cilvēkus, kam pieslēgties, un būšu pieslēdzies cilvēcei; tas ir jau sociālisms, kā es to saprotu. Otrs cēlonis ir dziļā pretība pret netaisnību, arī tai sākums ar kaunību. Un sociālists es būšu, kamēr būs netaisnība sadzīvē. Bet kad uzvarēs sociālisms, viņš laikam pats būs netaisns, un es tad vairs nebūšu sociālists. Jau tagad netaisnība sāk celties līdz ar varas iegūšanu. * Es dzirdu, ka es netēlojot apzinīgu strādnieku; visvairāk tā saka Upīts, kurš domājas viņu tēlojam un pazīstam. Bet es nepazīstu gan strādnieka cepuri, svārkus un bikses, bet totiesu pazīstu viņa prātu, sirdi un dvēseli. Un ar to man pietiek. 27.9.12. Es daru savu darbu. Lai citi tēlo, kā strādnieks ģērbjas šodien, es tēlošu, kā viņš domās un jutis, un darīs rīt. * Sievietei daudzlaulība bijusi vienmēr savienota ar mīlu. Vīrietim nē; viņš īstā laulībā redz sevis papildināšanu un ko jaunu, t. i., mīlu, tādēļ grib vienlaulību līdz ar sievas pacelšanu. Sieviete arī likumīgā laulībā redz mīlas turpināšanu, tādēļ sajūt vienlaulību kā aprobežojumu. Viņas ideāls arī nau sevis papildināšana, bet mīlas un gādības izplatīšana uz visiem. * Sieviete, tapdama par mākslinieci, top arī par cilvēku, kas nozīmē pilnīgi no savas dabas atteikties. Tādēļ viņa mākslu sajūt tikai kā slogu, ne kā atsvabināšanu. 28.9.12. Ir lielas netaisnības, kuras neviens nesajūt. Veseli laikmeti, t. i., simti miljoni cilvēku simtos gados neapmana netaisnību. Un tomēr par to lietu runā. Cik ļoti šaurs ir cilvēku prāts un cik kūtrs. Svin Ruso jubileju un viņu nosoda tādēļ, ka dzīvē un īsi pēc dzīves to nosodīja reakcija. Vienā mutē var teikt: Ruso pārāks sieviešu cienītājs, tas nosodāms. Gēte - pārāks sieviešu cienītājs, - tas taisni tādēļ slavējams. Ruso ar savām konfesijām ir oriģināls,- Gēte viņam pakaļ ķēmojas ar "Aus m. Leben". To neviens neizrāda. "Werters Leiden" ir "Emīla" pakaļdarinājums, - neviens to neliekas zinot. Pat franči, šovinisti, neaizstāv Ruso, bet sajūsminājas par Verteri. Visā franču revolūcijā tas sentimentālais Ruso stils; to nesaka, bet runā par patstāvīgu revolūcijas stilu. * Mani visi spēki tagad laužas uz izdošanos uz āru. I. laužas uz iesākšanos un āras uzņemšanu. Tas visu izskaidro mūsu dabā un satiksmē. 29.9.12. Pienākums pret citiem nau, ir tikai pret sevi; jāizpilda tas, ko pats atzīst par vajdzīgu un taisnīgu. Nau konflikta ar ārējām parādībām, bet tikai konflikti ar sevi, kad ieskata paša prāts, ka ārējās prasības ir taisnīgas, bet kad paša intrese un tātad arī griba negrib tās atzīt. Izeja no dilemmas ir tikai viena: pacelt lielumā prāta atziņu un intresi līdz augstākai pakāpei, kuras prasības tad ir lielākas, vai ārējās, vai savas, pie tām jāpaliek. Visbiežāk būs tā, ka savas prasības būs zemākas pret ārējām, jo visbiežāk cilvēki mēdz būt zemi, ar zemiem mērķiem un zemiem spēkiem. Tie vai nu piemērojas un pierod pie ārējiem pienākumiem, kurus tad tomēr ieskata par uzspiestiem, vai zemiskā cīņā katrā atsevišķā gadījumā spītē pret tiem un top pārvarēti kā nelaimīgi, vārguļi, pustalanti; labākā gadījumā kā noziedznieki. Retāk notiks, ka savas prasības ir augstākas par ārējām, pret konvenciju, morāli, likumu, kuri jau novecojušies. Tie ir cilvēki ar lieliem spēkiem, kuri grib lielus mērķus. Un viņiem taisnība tiktāl, cik viņu mērķi lieli un cik viņi paši stingri pienākumā pret sevi, t. i., šo mērķi. Sieviete spriedīs citādi, ņems par mērauklu mīlu un līdzjūtību. Cik otris cietīs no tā, ka pret viņu neizpilda prasību, tik sieviete atzīs par savas tiesības ierobežojumu. Bet līdzcietība ir tik mīlas sastāvdaļa, kur nau mīlas, nau arī līdzcietības un nau pienākuma. 30.9.12. Es vēl esmu uzliesmojams cilvēks un sentimentāls; neturu vēl sevi rokā kā mašīnu. Pastrādāju, tad iežēlojos, apkūstu. Tagad, sagaidīdams In., gandrīz slinkoju pēdējās dienas pirms atbraukšanas, un vajdzētu taisni tagad saņemties un aši nobeigt vecos darbus un vēstules. Bet nespēju sevi piespiest. Vēl jāpūlas ap sevi. 1.10.12. Esmu taču uz priekšu ticis savā spēkā. Varu vairāk piespiesties; varu ari fiziski vairāk panest un strādāt. Šodien, piemēram, rakstīju garu vēstuli, vienkārt, bet, otrkārt, rakstīju taisni garo, kaut gan varēju izvēlēties īsākas. Ķert vērsi aiz ragiem ir I. mācība. * Poēzija ir jauna tipa radīšana. Labāk - jaunu būtņu, jaunu formu, krāsu, jūtu radīšana; galvenais ir būtnēs, t. i., dzīvība. Tipu radīšanu nevar saprast, kā parasts, sava laika tipu notveršanu; jāsaprot plašāk, nekā novērošana un aprakstīšana, bet kā patiesa radīšana, un tādu būtņu, kuras nevar gatavas norakstīt no dabas. 13.10.12. Galvenais ir nenožēlot sevi, netapt sentimentālam, nepadoties gaušanai. Sentimentalitāte ir pavājināta dzīves enerģija, ir atlaišanās no pašdarbības un pajaušanās uz citu palīgu, vismaz līdzcietību. Jo neprātīgāka ir šī paļaušanās uz citu labsirdību, kad taisni gaužas par citu ļaunsirdību. Gaida labu no tā, kas jauns! Kad pazemināta dzīves enerģija, tad nevar saņemties ne uz darbu, ne arī var skaidri domāt; pazemināta arī domu enerģija. Un kad tā paļaujas, tad jākrīt. Tā ir īsta krīze arī traģēdijā, krīze iekš paša, jo uzvarēts nau neviens, kas sevi neskaita par zudušu, par nožēlojamu. Veic tik tas, kas iekš sevis vienmēr paliek augošs. 14.10.12. Mīlas jūtas iekš manis man agri aizslēdza ar kaunu un riebumu mana māte. Ne es, ne cits nau varējis tās vairs galīgi atslēgt un pārvarēt to kaunu un riebumu. Ne mana paša stiprais prāts, ne griba, ne sievietes stiprā mīla nau spējušas. Tik stipri pirmie iespaidi, tik ļoti viņi noteic visu mūža dabu iepriekš. No tā laika man dzīve palika vientuļa, un es nesaprotu, kā var mani jel kas mīlēt, man līdzi just vai ciest. Kad man ir sāpes, tad es tāpat aizslēdzos sevī. Es fiziski neticu vairs līdzcietībai un mīlai, man ar prātu jāpārliecina sevi, ka viņas ir arī pret mani. Tā es tapu vientulis un stāvu pretī tikai cilvēcei un visumam kā jēdzieniem, man nau starpnieku starp mani un jēdzieniem, kā citiem, kam ir sava apkārtne, savi draugi un mīļie. * Tie ir fakti, bet vai viņu izskaidrojums pareizs? Vai dzimuma dzīves atbīdīšana var darīt tik lielu iespaidu? Ārējā vientulība to pabalstīja. Aristokrātisms ģimenē gāja tanī pat virzienā - nošķirt no pasaules. * Tagad varbūt man tāda gaita priekšā kā indusu bramaņiem, kas vecumā aizgāja uz meža dzīvi. Sagatavojies uz to es esmu, mierīgi neatkarīgs ticis no pasaules, ēšanā un dzīves veidā, baudu negribā, dziņā uz darbu. * Es pats vēl to negribu, bet jūtu gandrīz ko neatkarīgu no manas gribas, visas dzīves konsekvenci, visas netīšās sagatavošanās konsekvenci, kas uz to lēni dzen. Es nezinu, kas būs. 31.10.12. Esmu nu tomēr pabeidzis dz. III un 25.10.12. nosūtīju uz Hansu. Veselu mēnesi agrāk varēja būt gatavs. I. pēc gatava izlasīšanas, pēc sajūsmināšanās un labas izrunas nākamdien sasauca viesus, izjuka visa nobeigšana, samaitāju sajūtu, vajdzēja pārbraukt uz Kastaņolu šurp. Un kamēr te nodzīvojis, pagāja atkal mēnesis. Bet "Jāzepam" darba laiks saraucas aizvien īsāks: no 9 mēnešiem palika beigās tikai viens pats novembris, un taču vēl priekšā I, atkalaizbraukšana, un tātad jauni traucējumi. Varbūt pat vajdzēs man braukt uz Cīrihu raudzīt un mierināt, kā jau vajdzēja braukt vasarā. Nevarēju arī I. pierunāt palikt Cīrihē, kaut gan varēju paredzēt, ka te nevarēs palikt. Liela ir sievietes mīla, bet kā saule, viņa gan dzīvina, gan izdedzina, un no izdedzināšanas nevar izsargāties ne ar kādu prātu. Uguni vada prāts, sauli nē. Ne labklājība, ne garīga veicināšana, ne kāds mērķis viņai rāda ceļu un viņu var uz sevi vērst. Mīla ir kā dabas elemetāra parādība. Dabas spēkus vajga prast sev kalpināt; bet tikai mazāko daļu no viņiem var likt lietā. Saules enerģija vēl visa zūd priekš kultūras un tāpat kultūrai zūd mīlas spēks. Arī atsevišķam indivīdam tā pate traģika. Vislabāk mīlu lieto tas, kas pats nemīl; bet tad viņa nau ierosinātāja uz darbu. Vajga to sasniegt, ka mīl gan pats, liekas ierosināties, bet patur diezgan aukstu prātu likt spēku lietā. * Man trūkst maiguma, ne paša, bet viņa apzinīgas aukstas lietošanas. Es neprotu izlikties maigs; izlikšanās ir tā, ko visvairāk cienī sievietes. Tā māksla, kuru visvairāk atzīst. * Man izjuka visu mēnesi arī šīs d. gr. vešana. Tik novājināta bij dvēseles dzīve. Bieži uztraukumi un sarunas, un izlīgumi man arī tagad atnesuši neko citu, kā vien nogurumu. Ir bijuši skaisti pācilāti brīži, kad likās viss nu reiz labi, viss nemaz nebijis ļauni, viss uz visu laiku darīts labi. Bet pamatu starpības ir par lielu. I. nevar no pagātnes tikt vajā. Neatzīst audzēšanu un augšanu, nīst mācīšanu pagātnes dēļ. Gribētu izskaust pie manis katru manas domas aizstāvēšanu, katru aktivitāti jo vairāk. Gribētu dzīvi bez mērķa, kā jau sieviete. Bet nevajga mērķa, nevajga manis. * Nesekmīga visa šī rakstīšana, ar gadījuma raksturu. Visas tās domas bij sarunā izdomātas un formulētas, skaidri un dziļi. Nu nekā vairs neatminos. Traģikas un komikas pamatstarpība bij man skaidra, nu neatmiņa. Nau šai grāmatai vērtības, kad tik vēlu grib ko atminēties un ierakstīt. Jeb vai vajga gluži citādi izkopt atmiņu. * Kā ir ar šķiršanos un meža dzīvi? I. negrib šķirties, bet tikai, lai viss ietu pēc viņas sajūtas, ne gribas. Nau valdīšanas kāre, kā agrāk domāju, bet kāre būt savā atmosfērā. Bet es tanī atmosfērā nevaru dzīvot. Nomāc ne ar rupju varu, bet ar ikdienību. I. pati cietīs no šķiršanās, un ko tad darīt? Priekšlikums no birģeļiem dāvāt viņai māju. Vai tas līdzēs? Tagad tik "Jāzepu" izvest galā ar veiksmi. 1.11.12. Es netieku nekurp tālāk ne ar izlīgumu, ne ar darbu. Lielu sadursmu nau, bet strādāt nevaru. Traucējumi psihiski un arī fiziski. Manu "Jāzepu" I. aprakusi un neļaus to arī šogad pabeigt. Vai nesaprašana vien var būt tik dziļa? I. ir nogurusi un neredz neko sev apkārt. Pieķeras pie iedomām un ar sievietes stūrgalvību neatlaižas. Man jāredz, ka mana dzīve pamazām top izpostīta. Kas būs? 8.11.12. Daudz bij domu, bet visas pazuda neuzrakstītas. Izpostīts darbs, izpostītas domas, izpostīta pat sūdzēšanās par postu. Dien. grāmata nekā nerunās par ikdienas briesmām, kas mani lēni nokauj. Nelīdz nekāda gaidīšana un cerēšana. Jāsaka man, lai brauc. Jādara, kas vien vēl atliek. Visas ilūzijas taču tikai ilūzijas. Nau nekā kopīga starp mums un attīstīties nevar, kas noliedz augšanu. * Vīriešu kultūras augstākā personība ir vismaz idejā adepts. Varbūt eksistē, bet priekš ideāla pietiek arī idejas vien. Un reāli iespējams tāds tips ir, kad ņem palīgā visus medicīnas panākumus un vecos likumus. Tas būs tad, pēc manām domām, vecais vīriešu kultūras ceļš. Jaunais būtu kopkultūra no abiem dzimumiem. Bet to izvest dzīvē, ne eksperimentā vēl nau iespējams. Mēs ar I. būtu vienīgie mēģinājuma priekšmeti, bet mēs nevaram. I. par daudz sieviete un par maz kultūras vecās un jaunās. * Viens man tomēr ir panākums: lielās, garās ciešanas man ir darījušas to iespējamu, ka es aiziešu bez naida. Temperaments vēl ir, un tas pretojas aiziešanai, bet ciešanas ir lielākas un nospiež visu. Nezināšana vēl ir, bet arī tā top vienaldzīga pret ciešanām; arī tā vēl ir personiska un atkāpjas pret objektivitāti, lietai nau vairs nicināšanas, bet tikai zināšana. * Jūtas aizvien vēl pretojas aiziešanai un paklausīgais prāts atrod iemeslu palikšanai. Tā var novīlcināt līdz nejēdzībai, līdz galīgam vecumam kā Tolstojam. Kad aiziešana nau vairs brīvprātīga, bet dabas likums, kad nau vairs nopelna un nau vairs jaunā stāvokļa apzinīgas izlietošanas. * Jaunais adepta dzīves posms ir apzinīgi jāizlieto. Viņš ir padarāms garš ar vienkāršu dzīves veidu, garāks pat par visiem apaļiem posmiem kopā ņemot. Vismaz viņa pirmo daļu vai sagatavojumu uz viņu var piepildīt ar rakstniecību. Lielā atmiņa par skaisto dzīves panorāmu, kas pagājusi pagātnē un tek tagadnē. Tad var nākt lielais bez intreses, bez kustību, bez baiļu, bez kritikas darba: atziņa par to, kas ir, bija, būs. Ir bijusi tāda atziņa; filozofiska, personiski egoistiska bez rakstura, bet poētiskās nau bijušas. Poētiskos līdzekļus var izkopt bez tendences, tātad būtu pirmo reiz īstā skaidrā māksla. Var izkopt tikai mantotās vecās formas un pašam no tām radīt jaunas, bez sakara ar tekošo dzīvi: Tā būtu tad atkal skaidrā māksla ar augšanu iz sevis kā dzīvnieks, pēc saviem. likumiem, bez atkarības no materiāliem apstākļiem, no ražošanas attīstības stāvokļa un visa tam līdzīga. Var arī sekot tikai pašas mākslas augšanai sabiedrībā, tikai formas attīstībai, tātad paliekot zināmā sakarā ar mākslu, neradot to iz sevis individuāli, bet iz skaidrām, kaut gan pasaulē tekošām formām. Abos veidos būtu nekad nepiedzīvotas parādības un viņu nozīme, vismaz teorētiski kā eksperiments būtu lielisks. Bet nozīme arī praktiska var būt vēl lieliskāka, jo tik Skaidrai mākslai vajga būt ārkārtīgi skaistai. Laika priekš attīstības būtu i dzejniekam, i dzejas darbam. 23.11.12. Jaunība ir avots, no kura mēs smeļam visu mūžu. Viss, ko sauc par personību un individualitāti, dibinājas tikai uz jaunības mantotiem un iegūtiem iespaidiem un uz viņu attīstīšanu. Jo vairāk kurā pārvalda no svešienes ņemtie iespaidi, jo mazāk viņš ir personība. * Dzejniekam jaunība no sevišķa svara, jo no viņa prasa visvairāk patības; atzīst pat vienīgo dzejnieka nozīmi savas patības attēlošanā. Jaunības biogrāfijas tātad pirmajie un jaunības darbi. 28.11.12. Kas lai saprot komēdiju "Pusideālists", kad komēdija prasa sevišķi augstu kultūras pakāpi, - un mēs pašlaik esam vissīkāko ķildu stāvoklī. 29.11.12. Godalgai nevajga būt katrā ziņā naudai. Tas tā tapis parasts tādēļ, ka naudu ieskata par visu lietu mērauklu. Bet tam nevajga būt. Gods arī nau mērojams ar naudu. Jāšķir pabalsta jautājums no godalgas jautājuma. * Projekts par diletantisma lietā likšanu: dibināt diletantu "U[niversālo] B[ibliotēku]" un žurnālu. Ļoti lēts papīrs, 200 eksemplāru pietiek, lai pie vārda tiktu, un publika netop apgrūtināta un mulsināta, lasot mazvērtības, tā novēršoties no vērtības. Kad 200 eks. izpirkti, izdevēji var no tiem izmeklēties priekš lielās grāmatu izdošanas. 6.12.12. Politika ir viduvējības prāts. * Tā ir vāju garu pēdējā izeja: noliegt faktu, kad nespēj viņu izskaidrot. 7.12.12. Es arī reiz sajūsminājos par politiku un parlamentāriešu darbību, bet reiz es vēl vairāk sajūsminājos par kučieru darbību un par suņu ātro skriešanu. * Politika ir tikai jūtu, ne prāta lieta. Laikraksti ir atklātības krogi, kur sanāk, lai dabūtu jaunākās ziņas, lai pārtirzātu un pārtērzētu visus dienas notikumus, zivju vezuma apgāšanos, kandidāta ievēlēšanu sabiedriskā amatā, jaunāko zādzību, slāvu kara mākslu un saules, un aizsaules ar vienādu lietpratību un vienādu pārliecību. 9.12.12. Tik stingrai nevajga būt nevienai partijai, ka viņa aizliedz būt godīgam. * Konflikti pienākumos ceļas caur to, ka kāda viena no dzīves darbībām iegūst vai iedomājas pārāku svaru pār citām un tad savā labā atbīda visas citas dzīves prasības. Tā bija ar reliģiju viduslaikos, tā ar politiku tagad. Visām pāri jāstāv humanitātei, un uz to vien iziet un gājusi visa civilizācija un kultūra. Kad politika sanāk naidā ar kultūru, tad ir jāatkāpjas politikai. Kur viņa to nedara, tur notiek atpakaļgrimšana barbarībā. Tehnika var kādu laiku pabalstīt šo pārvarīgo darbību, bet tad grimst arī tehnika. Un tad grimst arī politika, un galā tauta. Jo tikai gars un humanitāte ir tas, kas ceļ tautu. * Politika ir viszemākā dzīves funkcija, ir tikai organizēta barības iekarošana, Ir saprotams, ka politika ieguva mūsu laikos vislielāko svaru līdz ar lielo masu ievilkšanu atklātības dzīvē. * Masas, iesākot darboties, vispirms darbosies ar saviem zemākiem, vienkāršākiem dzenuļiem, ar dzinu pēc barības. Tās organizē politiku. Mēs stāvam demokrātijas pirmajos laikmetos. Kad masas barības dzinuls būs apmierināts, tad pamodīsies arī augstāki dzenu]i, gaišāk. Bet kad pašas barības iegūšanas laikā nedarbosies nemaz līdzi augstākie dzinu]i un gars, tad masa neuzvarēs arī barības cīņā. Tad var uzvarēt kapitālistu šķira un atsviest atpakaļ barbarībā un izmantošanā visu demokrātiju. 12.12.12. Es esmu sācis strādāt un gribu "Jāzepu" un citus solītos darbus nobeigt. Bet tad nobeigt arī pašu strādāšanu latv. atklātībā; par daudz viņa pagrimusi nevien garīgā, bet arī morāliskā seklībā; vadošas idejas vairs nau, tikai vēl veikals. Tā ir reakcija pret lielo pacelšanos. Man tur nau vietas. Varētu līdzēt varbūt pilnīga upurēšanās negatīvai politiskai darbībai, bet tas nau vērts. Kad arī nepāries reakcija tik ātri, tad arī maitās pašā pamatā tautu, tomēr lielāks labums būs pozitīvam darbam vientulībā, jo kad tas arī nevarēs vairs līdzēt latv. tautai, viņš līdzēs citām tautām, kas līdzīgos apstākļos vēl nāks. Un es pats neesmu arī piemērots tam negatīvam darbam, es salūztu par ātri nekā nepanācis, un pozitīvais tad arī būtu beigtā, Man pamazām jātaisās tikai vaļā no atklātās dzīves. Jādabū spēkus tikai vēl Iniņai, jāliek uz viņu visa dzīves laimē. * Goethe bij nepolitisks cilvēks, to Markss atzina un aizstāvēja viņu pret partijas radikāļiem. Bet kad nācis tuvāks gadījums ar Freiligrātu, tad jūtas jeb politika pārspēja M. prātu, un viņš saprata tikai Heini, bet ne Fr[eiliģrātu]. Politika maitā ne vien raksturu, bet arī prātu, kā jau katra padošanās jūtām. Tikai skaidrais prāts uzvar. 29.12.12. Laime vīrietim ir tikai sieviete. Jo laime ir tas, kas top dots no āras; ko pats nevar ņemt iz sevis: Apmierība ar sevi: sevis izaudzēšana un uzbūve, saskaņa iekš sevis savos spēkos, - visu to var panākt pats caur sevi, caur to var sasniegt augstākus dzīves mērķus un galā mieru. Bet miers nau laime. Laime ir vēl pāri par šo mieru, par personas pilnību. Laime ir prieks, kas ceļ vēl pāri pār pilnību. Caur pilnību sevī vien nevar vēl panākt šo laimi, kas top dota bez nopelna. Ļoti nepilnīgs cilvēks var dabūt šo laimi; ļoti pilnīgs nē. Viņai nau organiska sakara ar personu. Viņa ir ārpasaule, svešais, aukstais, nāve, iznīcība, tas, ko nevar iekarot, ne garīgi aptvert, viņa ir kosmoss, idejiskais pretstats. Un nu šis svešais, aukstais, nāve nāk pretī ar personas saprašanu, prieku, spēcināšanu, ar augšanu, ne iznīcību. Šis pilnīgais pārsteigums ir prieka pirmzīme. Un tomēr svešais ir svešais, ir iznīcinātājs, jo viņš personas pilnību groza un robežas pārceļ. Viņš tomēr iznīcina personu, veco, pilnīgo, bet dara viņu jaunu, vēl pilnīgāku, bet citādu, sev līdzīgu, līdzīgu visumam un nāvei. Ar prieku un laimi ieved citā iznīcībā, jaunā riņķošanā. Laime. Mīla kā laime savieno nesavienojamo: personu ar visumu, patmetu ar pretmetu, dzīvi ar nāvi, zināmo ar noslēpumu. Tā vīrietis sajūt mīlu un tādu iespaidu tā dara viņa dzīvē. Sieviete laikam jūt citādi, jo viss organisms, arī garīgais, citādi uzbūvēts. Bet kā? Tas ir jāizzina. 30.12.12. Lielums ir dots, to nevar prasīt no katra. Bet labumu var prasīt no katra; ir viņš arī dots, bet viņu var attīstīt katrs, arī kam nau dots. * Strādnieki žēlojas, ka viņiem nau laika un izglītības, lai tiktu par dzejniekiem. Bet izglītotie un darbiem neapkrautie arī nau tādēļ vien dzejnieki. Izglītotie strādā tāpat daudz, kā strādnieki, varētu to arī ņemt par iemeslu garīgam slinkumam. Ne izglītība, ne laiks ir izšķirošie, bet spējas. Kad arī augstskolas izglītība būs vispārīga, kā tagad elementārā, arī tad nebūs vairāk dzejnieku, bet gan diletantu. Jau tagad ir strādnieku dzejnieki, zinātnieki, atradēji. * Vakar vakarā bij Kains. Es arvien vēl pārāk uztraucos sarunā. Nevaru noturēt ari prāta slēdzienos pareizo līniju. Balss neskani Liela dziņa uz atpūtu. 31.12.12. Viss, kas vajdzīgs, nu es vairāk spētu strādāt un ka vismaz. starpbrīži starp vienu un otru darbu nebūtu tik lieli. Kad nostrādāšu, tad tikšu pie sevis, sapratīšu Iniņu un visu pasauli; tagad mana nenorakstītā pagātne stāv visam priekšā. Bet nu dziņa pēc atpūtas, ne pēc darba. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1912 DIENAS HRONIKA 1.1.12. Kop. raksti. "Vētras sēja". "Nordseebilder". Dien. grām. Part. dz. Tulk. lirik. III kr. Vingrot - Sākt kādu darbu! Lasīt "Ann. d. N."! Dzej. "Cīņai", - "Domām", - "Strādniek.". Tulkota lirika. "Nordseebilder". Vēstules. Tūlīt. Lasīt Dubura krit., - Sophocl, - Aeschyl. 22.2.12. Svars 61,3. Diena gaiša. No rītus neēdu, nevingroju, ciemā p. I. Jūtos noguris, neeju uz Dolderi staigāt. Saņemu: "Str[ādniek]ā" labi par "U[niversālo] B[ibliotēku]". Rakstu vēst. Bir[utai], Jān[ītim], teātrim piez. par lomām. Staigāju, 2 reizes. Noguris visu dienu, nelaba dūša, prombraukt. Sākt kaut kuru darbu. Dzej. "Cīņai", - "Domām", - "Strādniekam". Lasīt: "Annal. d. N.". 23.2.12. Svars 60,5. Diena gaiša. Staigāju no rītus ēdis, kefīrs, maize. Vingroju. Saņēmu Kibuļa broš. "J[aunajā] D[ienas] L[apā]" vācu uzbrukums un atspēk. ar angļu laikrakstu. Rakstu vēst. Teātr. direktor., Jānītim. Staigāju stundu. Vanna, 36,5°. Jāturp. vingroš., sūtīt dzejas. Sākt darbu. 24.2.12. Rakstīts 27.2.12. Svars 60,5. Diena gaiša. Liekos uz gulēšanu. Staigāju no rītus. Ar In. nesaskaņ. Liels nogurums pēc vakar. vēstul. Viesi: Ivan[ovs], Ozoliņš, Mārtiņš, Hyber, Brodskis. Lasu Hyber drāmu. 25.2.12. Rakstīts 27.2.12. Diena gaiša. Staigāju, nogurstu. Guļu. Viesi: Skab[arga], Kains, tēvs, sieva, rīdziniece, Mihelsons. Daudz runāju. Ar In. nelabi. Vēst. "Nordseebilder". Dien. grām. Part. dz. sūtīt. Gatavot braukš. 26.2.12. Rakstīts 27.2.12. Diena gaiša. Staigāju no rīta. Viesis: Ēķis, Ivanovs. Ar In. nelabi, līgstu. 27.2.12. Svars 60,6. Diena gaiša. Staigāju no rītus, nogurstu. Guļu, nauda no J. Teātra. 449. Saņemu: Doriņa, Biruta. Ziņas: angļu laikraksts min manu vārdu. Vanna. Rakstu Bertoglio, Kreplinam. Dakteriene saka, ka nogurums no asins zaudēšanas pie operācijas. 28.2.12. Diena gaiša, silta. Staigāju 2 stundas. Nogurums. Neguļu gultā. Saņemu "Arodn[ieku]". Sveic. no Teātr. direk. Rakstu 2 pantus vēst. Teātrim. Eju pie Skab[argas] ciemā. Stāstu par savu ģimeni. Stāstu kā drāmu, bet nau drāma. Domāju par Durbes darbu (nau), Augstrozi lasu vēl reiz. Ir labs temats drāmai. Rakstu piez. dien. grām. 29.2.12. Svars 62,4. Diena gaiša. Staigāju 1 st. Vēl nogurums. Saņemu: Brāļa (ka sūta naudu). Sveic. no teātra kom. Atzinība no Ķeniņietes. Gulbis, nauda. Runājam ar I. labi, bet nogurst. Rakstu 1 pantu, vēst. t[eātra] komisijai. Viesi: Mārtiņš, Ivanovs. In. teātrī, "Rosenkavalier". 1.3.12. Vingrot. Dzej. "Domām", - "Str[ādnieku] Kalendārim", "J[aunajam] Laikam". "Nordseebilder". Kop. raksti rind.: - "Vētras sēja", -"Jāzeps". Lasīt "Annal. d. N.". Vēst. atb. tūlīt. Lasīt Sophokl, - Aesch~rl: Diena gaiša, sāk līt. Staigāju 2 st. Vēl nogurums. Saņemu avīzes. Viesis: Ēķis. Vakar vēlu gulēt eju. 2.3.12. Vēlāk rakstīts Viesi: Ivan[ovs], Ozoliņš. Sastrīdos: Haufstengels un Rufs arī mākslinieki. Dzenu bārdu. Visi ejam pie Rufa. Liels nogurums. Visu vakaru runājam ar In., līdz 12. In. dzēris. 3.3.12. Runājam ar I. no rītus un salīgstam. Viesi: Iv[anovs], Kains. Bilžu galerijā: Wiener secesija. Mārtiņš, Stelps, Kains, Ivan[ovs], Mihelsons (lai izdaroties ar viņa pusi). No 8-11 pakā Iv[anovs] un Kains. Iniņam 266 ir. 4.3.12. Izbraucu 9 uz Lugānu. Iv[anovs], Pavlovskis. Merk. jkdz. visu ceļu, neēdam, abi kaunamies. Bertoglio saņem labi. Sāku "Jāzepu" un maijadziesmu. 5.3.12. Lasu "N. Z." Pie baznīcas zaļā pilī, augšā kalnā. Vēstules. 6.3.12. Strādāju pie m. dziesmas. Pusdienā. ciemiņš: Svirlovska kdze, no Kalniņiem sūtīta: simpātiska. 7.3.12. Diena mācas. Staigāju 2 reizes. Nogurums. Saņemu avīzes. Viesi. Vakarā vēlu gulēt eju: Strādāju: "N. Z.", m. dziesm., 1 karts - Keskülla. Pakāju un izgriežu. Eju atkal vēlu gulēt, aizpakājos, 11 p. 8.3.12. Diena gaiša. Izeju p. 10. Saņemu: In. ikdien; Iv[anovs], Bir[zmanis], ļoti mīļi, Jān[ītis]. Miķels[ons], avīz. Viesi. Strādāju 3 stundas; karts Paulīnei. Izgriežu "L[iepājas] Atb[alsis]". Projekti: sarakstmi ar Bir[zmani] publicēt un kā viela dr[āmai], revol. atmiņas no citiem un paša. Ivan[ovs]: R[ainis] un kritika, pakāpeniski. 9.3.12. Diena gaiša. Saņemu avīzes, In. kartiņu. Izeju 11 p., no A. Tentenb[erga] atstātās avīzes aizlasos līdz pat 2. Nestrādāju. Nelaba dūša. Man jāmācās no sevis, no citiem, no mūsu laika. 10.3.12. Līst, auksts. Nogurums. Atkal nāves domas. Saņemu: Āronā 35 g. jub. Zelt[matis] uzņemas i. biogāf. Izeju p. 11, lasu avīzes. Rakstu Āronam. Viesi: Bertogli 4. Liels, nopietns nogurums. Āronam vēstuli sāku ar lielu piespiešanos. Kas būs? Tik daudz vēstuļu priekšā. 11.3.12. Maz saules. Saņemu: kasti un kurvi, pakājos, nogurstu. Latgales Kindzuļa vēst., Simsons. Izeju p. 11. Strādāju drusku m. dz., neiet, kop. rakstu plāns. Vēst.: L, Simsonam, Āronam. Nogurums, nogurums ir. 12.3.12. Saule, auksts. Saņemu: Oz[ols] par "Induli", And. Up[īša] laipn. vēst. Izeju 1/2 11. Strādāju no 11-2 maija dz. Aizsūtu Āronam. Dūša drusku labāka. Mazāk ēdu. 13.3.12. Diena gaiša. Saņemu: Part. un Jansona uzaicinājumu, dot "U. un n." jubilejas ienākumu vēlēš. fondam. In., mīļu vēstuli, lai apmierina, ka "Z[iedu] Kl[ēpis]" ir labs. Izeju 11. Strādāju m. dz. maz. Zobs sāk sāpēt. Rakstu piezīm. Eju uz pilsētu pēc veron[ola] In-am. Lielas zobu sāpes, neguļu visu nakti. Pašnāvīb. domas. 14.3.12. Saule. Saņemu: Simsons, Biruta, avīz., In. āboļu kasti, ļoti mīļi. Fotogrāf. no Rufa. Labas. Izeju p. 10. Strādāju m. dz., grūti. Rakstu piezīmes. Lielas zobu sāpes. Drudzis. Gulšņāju 2 stundas, drusku labāk. Dodu kukuļus Toajnetai, kopj man zobus. Kad neguļu, šlē uznāk. Ģīmetnē piere izaugusi lielāka. 15.3.12. Saule, bet sākas vējš. Saņemu: Iv[anovs] avīzes. Bisn[ieka] fonds likvidēts, par to ilgi neapmierinos. Strādāju maij. dz. Šūtu In. puķes uz 17.3. Vakarā nogurums. Zobs vēl sāp. Dūša man laba. 16.3.12. Lietus. Saņemu: In. mīļ. vēst., no uztraukuma nogurstu un ne-strādāju. No Doriņas 100 fr., Paulīna, avīz. Nestrādāju. Izgriežu avīzes. Zobs sāp. Žēl, ka nestrādāju. Bet nu arī redzu, ka viņai nepietiek ar darbu un mani, grib baudas, vēl atlikušo jaunību izlietot. Nu viss beigts, bet vismaz labā. 17.3.12. Lietus. Saņemu: In., Ozola Amerik. apsveic no "Strādnieka". Doriņas ļoti mīļa karts. Strādāju tikai vakarā, bet beidzu maija dz., norakstu. Dzejas fragment., vēst. nerakstu aiz noguruma. Zobs sāp. Dūša man laba. 18.3.12. Lietus. Saņemu: In. un "Dzīve". Staigāju 1 reiz. Vingroš. 1. reiz man. Strādāt - nau. Lasu un aizlasos "Kunstwort". Nāves domas naktī. Nu esmu pilnīgi viens pēc In. labās vēstules. Paliek tik darbs, bet man gribas uz to. Varbūt ievilkšos. Vajga veselības. 19.3.12. Saule. Saņemu - tik vakarā: In. mīļi, "Druvu" III. Dubura kritiku p. "Induli". Biruta mīļi. "Strādn[iekā]" nau referāt. par R[aiņa] vakaru. Vingroju kā arvien. Strādāt "Jāzepu", visvairāk materiāla dzejai. Lasu avīzes, aizlasos un netieku gulēt pēc pusd. Staigājot nevaru glābties no vāciem; ilgi meklēju vietas, zaudēju laiku. 20.3.12. Lietus. Saņemu: In., Birznieks, ka sūta naudu. Priedk[alna] pašvald. projekts. Strādāju gultā, orientējos, raudu un neiet darbs. Sūtu In. čemodānu ar puķēm, kurvi Ivanovam. Sāp atkal zobs. Dūša man laba. 21.3.12. Saule. Saņemu: "S[ociāldemokrātu]" 1. Birutas mīļi. Strādāju "J. Cēzara" pirmās piezīmes, lielas bailes. Lasu Dubura kritiku par "Induli". Ļoti laba. Dažu ko var mācīties, bet tomēr viņš no veciem, kaut prot. Mājā liek ūdens vadu. Dūša no "Cēzara" un kritikas laba. 22.3.12. Lietus un sniegs, auksts. Saņemu: Upīša naudu. L, "Dzīve", Ivanova biļinas. Strādāt - nau. Lasu "Билины", piezīmes. Arī "Cēzaram". Staigāju tik 1 reizi. Guļu gultā. Nelaba dūša. Rakstu karti Paulīnai, novēloju pastu. Domas - nāves atkal. Gribu paspēt piezīmes rakstīt. Jāsaņemas sīkumos, tik līdz apziņas, tad ies. 23.3.12. Saule. Saņemu: Ivanova, lai dod tiesību. Vecozols slavē "Induli", izdot pastkartis. Strādāt: projekts "Laulības drāmai". Rakstu 3 kartis Iv[anovam], Vecozolam, Mih[elsonam]. Kārtoju rokrakstus 3 stundas. "Jāzeps", raudu atkal. Dūša no rītus nelaba, vēlu izeju, 12 p. Neaizlasīties! Uzmanīt! 24.3.12. Saule. Saņemu: In., Teātra 800, avīz. Strādāt - nau. Rakstu piezīmes, vēst. Priedk[alnam]. Viesis - A. Ķeniņa. Norunāju līdz 12 nakti. Naktī jūtu nogurumu un uztraukumu, arī vēl no rītus. 25.3.12. Rakstīts 1. aprīlī. Saule. Eju In. saņemt 2,45, nau. Rakstu piezīmes. Atbrauc In. Esam abi traucēti un nogurdināti svešās dēļ. I. atved kolonijas buķeti, bet arī kamēliju podiņā. 26.3.12. Saule. Ejam uz Viganello Grotto federale. Runa par Curie Skladovska. Top sodīta no mazā brāļa. Bet ir taču pārkāpusi viņa morāli. Lai sūdzas. Lai ņem arī šo cīņu nopietni, ne kā blakus lietu. Lai dara atklāti. Iznāca, bet nezin kā uz Rafaēla un Mikelandželo, amats un māksla. 27.3.12. Rakstīts 1. apr. Saule. Aizbrauc Kains 4,25. Brīvības jūtas. Nogurums. 28.3.12. Rakstīts 1. apr. Saule. Pārkravājamies atpakaļ lielajā istabā. In. neņem dalību, bet rīko tikai savas drēbes. Man atstāj ķēķi. Negribējusi ar saimnieci runāt. Raudāšana, izlīgstam. 29.3.12. Rakstīts 1. aprīlī. Saule. Kravājamies. Rakstu piezīmes. 30.3.12. Rakstīts 1. apr. Saule. Apmierina nervus. Vakarā Viganello Convento federale. Runa par "Jāzepu". 31.3.12. Rakstīts 1. aprīlī. Saule, mācas. Staigājums apkārt pa drupu celiņu. Puķes. Albinas dēli pēc 2 mēn. cels jumtu. Rakstu 3 kartis. Grūtsirdība sākas, In. patmīlība. 1.4.12. Vingrot. Dzej. "J[aunajam] Laikam", - Upītim, - "Str[ādnieka] Kalendāram". Lasīt Lorand, "Annales", Sophocles, Aeschyl. Atbild. vēst. tūliņ. "Jāzeps". "Vētr. sēja". "Pusideālists". Humors. "Nordseebilder". Part. dz. Dz. III. Dien. grām. Vēstul. parāds. Šogad I par 1000 fr. mazāk ienācis. Pa I atlikums 2 200. Lietus. Ejam uz Kasarati. Savedu mēn. rēķinus. Rakstu karti Ivanovam. In.: lai ejot uz K[asarates] pastu, es gribēju uz Ruv[iljanu], lai mazāk ko iet. Negribas taisīt širmi otrai lampai, In.: un es ņemšu gatavo širmi. Rakstu šīs piezīmes. Jāsāk no rītiem tūliņ celties, vest rītos dien. grām. Vingrot, atkal sākt. 2.4.12. Rakstīts 3. aprīl. 7. n. rīta. Vējš, saule. Ceļos 8 p. n. Saņemu "Lit. Echo". Ejam staigāt drup. ceļ. Strādāt - nau. Rakstu 8 kartis. Lūkoju ar gribas piespiešanu novelt vēstuļu slogu. Rīt nodomā 10 k. rakstīt. Neu, jung, gesund werden. Krīze jāpārvar. Galva kaist pēc pusd. rakstot. Dūša nospiesta, bet savaldīta. Agri celties. Vingrot. 3.4.12. Saule, vējš. Ceļos 6. Neeju pie I. Rīkoju brokastu un rakstu piezīmes un vēst. Vingroju. Runas ar L, nokavēju visu, nogurdinos. Rakstu karti Jansonam. I. pate strādā, mani atrunā no vēst. rakstīšanas, lai ievērojot pavasara jūtas, nekalpojot tik prātam. 4.4.12. Rakstīts tik 6. Saule, vējš. Nevingroju. Neeju pie I. Runas ar I., aizraujos, taču un [teikums nav pabeigts.] Rakstu 6 vēstules. In. atdāvāj. lietā. Nogurstu, bet labāk. 5.4.12. Rakstīts 6. Saule, vējš. Nevingroju. Neej. p. I. Runas bez salīguma; pelēkums, vienaldzība, es to nevaru vairs izturēt. Nebēdā, aptura veselu rindu cilvēku, pie I. Domenica, es saku egoisms, I. neredzot labi. 6.4.12. Saule, vējš rimst. Ceļos 6, pie I. nervu krīze, kad atraida, aiz neredzēšanas. Nemana neko arī no nervu uztraukuma. Saņemu vēst. no partijas: viņi ir sarūgtināti ! ! ! V[ēstule] - Herteļa, labi. Eju līdz uz pilsētu. Rakstu karti Hertelim, Ivanovam. Runa ar I., salīgstam, brauks uz Somiju, ļoti labi. Dzeram Mirrale, lieldienas. 7.4.12. Saule, silts. Mostos 6. Sāku I. un savu dien. grām., tātad 3. grām. Vingroju. Saņemu lield. apsveikumu. Satiekam ar I. labi. Pēc pusdien. jūtos labi. Mēģināsim ik nedēļas. Jāeksperimentē, kā ir labi. 8.4.12. Saule, putekļains (agrāk bij pazīmes uz sausu laiku, bet 9.4.12. ir lietains). Vingrojam abi kopā. I. nogurst. Saņemu apsveikumu, Kains Kreditor. Antons ziņo, ka Roberts uzbrūk. Strīdus ar I. Visu dienu sarūgtināta. Pastāv uz jauno laulības formu. Lieku priekšā ofic. šķiršanos. Staigājam, lasam narcises. Rakstu 9 kartes. Vakarā līgstam. 9.4.12. Lietus, vakarā stiprs vējš. Rakstu no rīta J[ansonam], gultā dien. gr. Nevingroju, jānes uz pastu vēstules. Saņemu: "D[ienas] L[apas]" lieldienu artiķeli "In. un Ār. ", "L.[iepājas] Atb[alss]" par "I. un Ār.". Rakstu Brālim vēst. zemes trice p. 10._ Lasu "Lit. Echo". In. runā par atkārtošanos. Es: nevar izšķirt šo jautājumu, vajga laust mūsu organizāc. robežas, augt. Vakarā līgstam, salīdzinām abus raksturus. Es vienīgais. 10.4.12. Saule, vējš. Ceļos 1/2 7. Nevingroju, rakstu dien. grām. Saņemu apsv. no Greiliha vakara. Kurcis: lai raksta sabiedr. drāmu. Ozols Bakū labi par "Induli". Biruta mīļi. Lasu "Lit. Echo". Kasarate. Kad I. strādā priekš manis kā pātaga, sirdsapziņa dzen arī strādāt. In. ne vien dziņa pēc sabiedrības, bet arī nogurums no manas garīg. pārpūles. I. nejūtas labi, citādi mīļi. 11.4.12. Saule, vējš. Ceļos 6, mostos 5. Nevingroju, rakstu dien. gr. Saņemu Iv[anova] karti. Lasu "Lit. Echo". Rakstu Greilich, Adata, Ozolam Bakū. Ejam uz alksnīšiem. I. noguris, nau period., brauks uz C[īrihi], šurp atpakaļ vairs ne. Mīļi. 12.4.12. Saule, vējš. Ceļos 7, mostos 6. Vingrot - jā. Rakstu dien. gr. Saņemu: Brālis, Ārons, liela pateicība un brīdināj. Biruta liel. mīl. Staigājam liliju kaln. Rakstu piezīm. vec. drāmai. I. noguris. Pavakarē top bēdīgs prāts. Runājam par Birutu, par cīņu ne pret Resno un vecajiem, bet pret gluži jaunajiem, kur [mieru?] jāslēdz kopā. 13.4.12. Saule, vējš. Ceļos 7. Vingrot - jā, vakarā. Rakstu dien. grām. Vakarā un rītā. Saņemu: "D[ienas] L[apā]" H. A[sars] par reliģijas dzejnieku. Staigāju uz liliju kalnu. I. noguris, iet uz Lugānu, pa to laiku rakstu un vingroju. Nopērk Asp., bildītes, man papīrus. 14.4.12. Apmācies no rītus. Tad saule, vējš. Ceļos tikai 7. Vingrot - vakarā. Varu uz labā ceļa nolaisties jau 5 reizes. Saņemu no Jansona labu karti: Staigājam uz liliju kalna. In. iet pavakarē viena, tad vingroju: Kad rakstu kalendari otru dienu, aizmirstu jau daudz. Runas par "Augstrozes meitiņu" veselu stundu un nemanam, ka tik daudz. 15.4.12. Saule, auksts, 12 grādi. Mostos 5, ceļos 7, rakstu dien. grām. Vingrot rītā - nē. Vakar par daudz vingrots - 20 min. Saņemu avīzes. Brigaderes Annas luga ļoti salielīta: laba drāma, kas ir kopija no "Z. zirga". In. ļoti dusmojas par Brigad[eri], grib rakstīt "Dz[imtenes] Vēst[nesim]", pāriet atkal pie "D[iēnas] L[apas]". Nestrādāju. Taisu herbāriju vai piemiņu darbu "In. un A.". Esmu ļoti nervozs. No rītus In. necer "Indulim" labus panākumus. 16.4.12. Apmācies, līst. Ceļos 6 1/2, rakstu dien. grām. Vingroju, varbūt arī drusku par daudz. Saņemu: "Domas" ar R[oberta] uzbrukumu: pašupurēš. nevajdzīga, es fantasts sīkbirģelis. Simsons, atzinība "Indulim", lai parakstu ielūgumu, nepatīk kopība ar Olavenu u. t. l. Uz Lugāno. Nestrādāju, dziji bēdājos. In. slimo un brauks uz Cīrihi. Man vēl jāpierunā. Uztraucos, ka I. no rīta mani steidzina. Izpostīta visa diena. Šodien uzved "Induli". 17.4.12. Līst. Mostos 5, ceļos 7. Raudu no rītus. Kamdēļ dabai vajga mani iznīcināt? Vai jāpadodas, vai vēl jādzīvo? Rakstu dien. grām. Saņemu vēl gultā apsveikuma telegramu no teātra direkc. un apmeklēt. Ivanova un 6 kolonistu apsveikumi. Vingrot - nē. Staigājam vienu reizi. Runājam par braukšanu; In. grib vēl še nobeigt biogr., būs vēlu mani redzēt. In. par to raud. Plāni par jaunu drāmu. 18.4.12. Līst, skaidrojas. Mostos 6, ceļos 1/2 7, rakstu dien. grām. Vingrot - nē. Saņemu no Lilijas dārgu un skaistu grīdsegu un zīda deķi līdz ar mīļu vēstulīti. Dāvana varbūt 100 r. Vajadzētu dot I., bet tad apvainošu Liliju. Staigājam uz liliju kalnu, vācieši visapkārt. Runājam par drāmu, jaunu vielu vakar un šodien. "Imanta". Ne teika, bet dzeja. Viela neizsaka Mesiasa cerības. In. negrib braukt. Sāk taupīt man par patikšanu. Raudam un turamies mīļi. 19.4.12. Apmācies, kaut gan vakar redzējās zvaigznes. Ceļos 1/2 7, rakstu dien. grām. Vingrot - nē. Saņemu: Jānīts, Biruta, Vaišels, Pētersons, Asp[azijas] rezol. nepatīk lasīt, atlieku uz rītu. Staigājam uz liliju kalna. Runas par drāmu. "Imants". Baumas, ka miris, bet dzīvs. Tad miris, bet baumas, ka dzīvs. I. uzraksta dakterienei, ka brauks, bet nesūta, kad es negribu Cīrihes, ne arī Bernes. Baramies. Neizturu vairs runas labi. 20.4.12. Saule, ammalafo, bianco, colla febbre. Mostos 1/2 7 ļoti labi, bet I. tūliņ runā par Carlyle. Vingrot - nē. Pavakarē - jā. In. uz Lugāno, rītā un otrreiz vakarā. Es uz liliju kalna 1/2 12. Saņemu: "Dz[imtenes] V[ēstnesī]" kritika. Publika uzņēmusi ar kritiku, uzmanīgi, bet ne ar vētrainu sajūsmu, tātad "Ind." izkritis cauri. Domas, vai atteikties pilnīgi no latv. teātra un pāriet uz ārzemēm, vai būt ar biezu ādu. Rakstīt "Aristofana" komēdiju? Pret publiku nelīdz polemizēt. Bet kad gaida vēl labāks kas, tad jādod kas cits, arī vājāks, kad tik cits žanrs. Vajga viņiem politikas, ne mākslas. "Īlu" sākt. 21.4.12. Apmācies. Mostos 7, vakar līdz 12 runājam, dzeru "Chianti". I. drusku par daudz. Vingrot - nē. Domas par "Īlu", vakar I. uzstājās par viņu. Grūti būs, nejūtos vēl diezgan spirgts. Saņemu: "Jaunīb[as] Tekas". Līg[otņu] J[ēkaba] kritika par "Induli" laba: lasot svētku sajūsmība, tautas, kas radījusi tik lielu dzejnieku, varēs dot paliekamu cilvēces vēsturē. Runas In. par "Īlu". Daudz sīkumu. I. esot piekususi, visu izteikusi, vairāk nevarot. Man bail no "Īla", jo nupat "Indulis" un mūsu strīds, liels nogurums, "Īls" liels. Varbūt tomēr ņemšu. 22.4.12. Saule, vēl col febbre.                                          cf. verte. Ceļos 7 noguris, ne tik labi gulējis. Dien. grām. laikam būs jāatmet, vai jāpilda ar kroniku par "Īla" gaitu. Vingrot - nē. Elpošana noņem nogurumu. Ievērot to labi. Saņemu telegramu, ka mamiņa slima. In. 37°, apņemas nebraukt. Mam. vēstule spirgta. Vakarā lietus un krusa stipri. Staigājam uz lilijām. Rakstu Lilijai, Ivanovam, Simsonam. Runas: nespēja agrāk braukt uz Somiju, nebij naudas, tik trīs labi gadi, pērn slimoja. Kad nebūtu naudas, nevarētu slimot, izdot 2000 fr. Joprojām: jātaupa nauda, lai taptu brīvs. Sapņu grāmata! Mani grib apcietināt, kamēr raksta, es izmanos projām. Dakterienes brokasts aizdomīgs, runāju ar viņu. In. Barona mantojuma izpārdošanā redz, kā labāko gabalu skaistu brūnu bozi ar sudraba un lapu griezumiem. Lai es ņemot, es ņemu. Dzīvi redz. 23.4.12. Saule, jau no 10 sākot līst visu dienu. Mostos 6, masēju māgu, dien. grām. Vingrot - drusku. Saņemu: "Dz[imtenes] V[ēstnesi]" par Asp[aziju] kā sabied. darbinieci. "Dz[īves]" uzbrukums par "Ziedu klēpi". Birutas mazo vēstuli. Baramies atkal, pārmet, ka telegram., es esot nepareizi rakstījis. Sūtu divkārt telegr. Staigājam bārdamies. Uz Lugāno ne. Vakarā līgstam. Nestrādāju, izgriežu. I. strādā, kārto. Vēstules man jāveic. Gribu pāriet uz vācu literatūru. Sapņi sajaukti. Piepildījušies, kur redzēju suni, bet I. aizgāja ar kādu sievu, es meklēju un rakājos, man priekšā kāpjam skaists Monte Brē. 24.4.12. Saule, ammalato. Ceļos 1/2 7, dien. grām. Vāji gulēju. Vingrot - nē, pavakarē drusku. Saņemu Lilijas aprakstus par "Induli", tas pats, ko Līg[otņu] J[ēkabs]. Nau aplausu. In. uz Lugānu, es uz liliju. I. Ļoti nogurst. P. 4 telegram. Schwache Hoffnungen. I. raksta mamiņ. Rakstu Simsonam, Brālim. Noturu Simsonu par spiegu. Staiga no 10, nogurstu. Musica comunale? Nepacietīgs, ka I. neatdara tūliņ durvis, "ko Tu nopratini". I. bēdīgs. Es uzbudinos, raudu. Jāsaņemas, japārvar. Sapņi neatminami. 25.4.12. Saule, ammalato. Ceļos 1/2 7, dien. grām. Saņemu: Dravnieks, tikai laba piemina. Birutas ielūg. karts. Ejam uz lilijām, baramies tur un pie galda, ļoti nogurstu. Lai nemācu. Es apkaroju pesimismu un fatālismu. Priecājos, ka labi panes lielās bēdas. Rakstu 6 rindiņ. dzejoli. Sapņi, priekš pašas mošanās. Es gribu I. skapī ielikt divus papīra rūķīšus, bet pilns ar melnu vešu. I. runājas ar Linu Bremani. 26.4.12. Saule, auksts. Ceļos 7, dien. gr. - nē, vēlu. Vingroju vakarā, drusku daudz. Saņem Birutas 2 vēst. "Cīņas" maj. Nr. In. uz Lugānu, es uz liliju k. Staigājam p. pusd. uz Aldesago. I. nogurst. Telegr., Kaina [1 nesalasāms vārds]. Projekts: taisīt ārpus teātra kolonādu rindu un pašdarbīgus tiltus, tur virsū arī garderobes, kur ļaudis saskrien pa koridori pāri un nobrauc zemē briesmu brīdī. Bez sienām, tikai durvis. Redzu, ka nebiju diezgan gudris veikalā un pats gribēju, lai "Induli" uzved pavasarī. "U. un n." būtu gājis pavasarī viscauri, "Indulis" rudenī būtu bijis labi. [Sapņi.] Eju pa vakzālēm, garu ēku. Ar Resno vakzālī, daudz ļaužu, braucu, kādi draugi ieminas par [4 nesalasāmi vārdi]. Man nau cienības pret tiem, ir kapitāla apsargātāji. Runā krieviski. Nozūd tā draugi, lieku braukt atpakaļ. Man In. lakats, R. mans. Zvārguls, dodu roku, arī R. Tiesas vīrs dod man cita ties. vīra adresi, laipni. It kā maza fotogrāfija no redakcijas, Pīpiņš. Zv. krājumu atsūta Zelt[matis] 4.5.12., pēc 9 dien. 27.4.12. Apmācies. Ceļos 7, vēlu. Disn. grām: Vingrošu vakarā. Saņemu Brāļa vēst. par mamiņu, smadzeņu trieka. Staigāju uz lilij., pārrunājam, kā sūtīt šurp man grāmatas, dzīvot Bernā. In. uz Lugānu vakarā. Rakstu Brālim: "Kapitāl." uz 1, f. 1914. Satiek Fredi. Atnāk. Līdz p. 12 runājam. Šķiramies labi. Solas gādāt par benefici. 28.4.12. Apmācies. Ceļos 1/2 8 noguris. Vingrot - nau. Saņemu Birutas par "Induļa" dekorāc. "Lit. Echo". Staigājam uz Ruviglianu. Nestrādāju. Lasu "Lit. Echo". Drāmu plānu, sarakstu par tehnisk. vielām. In. cieš savas bēdas. Ārsti neder, neprot amatu. Mēs traģisk. paaudze. [Sapņi.] Vairos starp vairākām lokomotīvēm. Ejam ar I. lejā pa piekalniņu. 29.4.12. Līst. Mostos 6. Ceļos 1/2 7, ceļos 1/2 8, neizdevīgi, nejūtos labi. Dien. gr. nau. Vingrot - nau. Saņemu Lepska karti un 160 fr. Nīna: kārkluvāciēte, "D[ienas] L[apā]" par "Induli" labi. Staigāju Ruviglianā. Ciemiņš - Paulīne. 30.4.12. Līst. Ceļos 7. Vingr. - nau. Ciem. Abas krievu skolotājas. Telegrama par mam., mirusi. In. turas stipri. [Sapņi.] Daudz cilvēku. Seja man rāda bildes. Dzirdu dziedam Birutu. Pa dažām pakāpēm pakāpjos, pieeju pie Birutas gultas, apsedzu, meklēju muti, acis baltas, domāju akla, nē, pacēlusi acis. 1.5.12. Vingrot. Dzej. "Sēklai", Upīt[im], "Str[ādnieku] Kal[endārim]". Lasīt Lorand. Dien. grām. Atbild. vēst. tūlīt. Vēst. parāds. "Imants". "Vētras sēja". "Pusideālists". "Nordseebilder". Part. dz. Dz. III. Dienas darbu. Lietus. Ceļos 1/2 7, vingrot - nau. In. taisās braukt. Pakājamies. Saņemu maja sveic. no Bernas. Aizvadu 4 1/2 In. uz Cīrihu. Iepērku verdura, cartolina. Noguris. Tomēr viens, nau vietas, kur palikt, nau cilvēka, kur pieturēties, nau pilna miera. 2.5.12. Lietus, vēlāk saule. Ceļos 1/2 7, vingroju. Dien. gr. nau. Saņemu. Lilijas vēst. Lilija "Dz[imtenes] V[ēstnesi]" ļauni par "Induli". Rakstu I. un Lilijai, Ivanovam, Upītim. Staigāju uz lilij. kalnu. Pusdiena no 1/2 1- 1/2 4, vingr. otrreizi. Rakstu un kārtoju "Imantu". 10 rindiņ. Vēlu eju gulēt, ap 11. Jāvairas pret "Domām". Jāpārvar "Induļa" neizdošanās. Gribu pāriet uz vāc. literat. Jāiztura, jāuzvar, lai būtu pamats. 3.5.12. Saule, auksts: Ceļos 1/2 7, vingroju 15 minūt. Uzmudu vārdi 15, mazgāš. 15 m., apģērb. 15. 1/2 8- 1/2 9 ēd., taisme un ēsme par daudz. Saņemu: In. pirmo, Paulīne, Mihelsons, Gulbis (nauda tik VI), 1/2 9 gaidme. Rakstu In. no rītus, iemetu 1/2 11. Staigāju liliju kalnā. Lasu un kārtoju "Imantu" 1/2 12- 1/2 2. Pusdienu taisu no 2-4. 4-6 vēstules Paulīnei, Mihelsonam (arī naudu 20 fr.), Gulbis. 6- 1/2 7 sataisīšan. 1/2 8-8 atpūtne. 8-9 ēsme. 10- 1/2 11 gulēt iesme: 9-10 avīžu izgriezme. [Sapni.] Lepski, īsti ar citu runāju par viņu un slavēju viņa avīzi. Izdodot tikai 500 rubļ. 4.5.12. Saule. Mostos 6, rakstu dien. grām. 1/2 7-7. 1/4 gulme, 1/4 uzmudu vārdi (par daudz). 7-8 1/4 puķuliesme, 1/2 apģērbme, 1/4 piena vārme, 1/4 vingroš., 8- 1/2 9 ēsme. 1/2 9- 1/2 10 gaidme, avīžu izgriezme. 1/2 10-11 lasīšana. "D[ienas] L[apa]", Zvārguļa krāj., Biruta, Simsons. 11-12 vēst. In. un kalnā uziešana. 12- 1/2 2 "Imants". 2-4 ēšana. 4-3 karts Simsonam un lasīšana. 1/2 8- 1/2 9 staigme. 1/2 9-9 ēsme. 9- 1/2 10 atpūta. 10 trauki. 10-11 kalendārs un gulēt iesme. 5.5.12. Apmācies. Tieku modināts 1/2 5, [3 nesalasāmi vārdi]. 1/2 5-6 guļu, uzmudu vārdi. Neizgulējies. 6-7 dien. grāmat. 2 lap. 7-8 1/2 dien. gr. Domas par [1 nesalasāms vārds] sarunām, mazgāš., piens. 8-9 ēšana. 9-10 gaidme, lobu zirņus. 10-11 lasīšana, In. vēstuli. Saņemu: "D[ienas] L[apā]" labi par "Induli". "Dz[imtenes] V[ēstnesī]" V. Eglītis labi. Ivanovs. Lilija. 11- 1/2 1 aizlasos, nokavēju In. vēstuli. 1/2 1- 1/2 2 staigme. 1/2 2-3 pusdiena. 1/2 4-5 guļu, aizmiegu. 5-6 krāmējos. 6.5.12. Apmācies, līst, p. p. saule. Ceļos 1/2 8, vakar aizmiegu 1/2 12. - 1/2 9 ēdu. -9 nokopju. -11 lasu avīzes, aizlasos, tā ka nenorakstu atkal In. Saņemu: Doriņas, Kesküla, avīzes. Izrādīs "Induli" tikai 19 reizes. 11-12 staigāju. 12- 1/2 2 lasu. 1/2 2-3 pusdiena. 3- 1/2 5 guļu. 1/2 5- 1/2 7 rakstu In. 6 lapp. vēst. - 1/2 8 staigāju. - 1/2 9 ēdu. - 1/2 10 guļu. - 1/2 11 lasu avīzes. 7.5.12. Saule. Ceļos 1/2 7, dien. grām. 7-9 vingrot, ēst, gaidīt. 9- 1/2 11 lasu. Avīzes. In., Mihelsons. "Indulis" 22 reizes. 1/2 11-11 rakstu In. 11-2 lilijkalns, "Imants". 2- 1/2 4 pusdiena, aizguļos 1 1/2 st. -5 guļu. - 1/2 7 lasu, karts Mihelsonam, Iniņ. -8 staigāju un lasu "Imantu". - 1/2 10 ēst, atpūsties. - 1/2 11 "Imantu" lasu, neaizmiegu, pulver. [Sapņi.] Gorkija vēstule: fantastiski, kas ir s. d. Abi ar In. kad māju apcietin., slēdzam slēģus, kas draud. Ejam abi pa bodi; vēlāk I. nozūd. Redzu Sēju, birstēju savus pelēkos svārkus. 8.5.12. Saule. Ceļos 1/2 8, d. gr. nau. Aizlasos līdz 12, noguris. Rakstu 30 rind. Heine. 2-3 pusdiena, jau 3 dienas bez gaļas. - 1/2 5 aizguļos. - 1/2 7 karti Brālim, In., aizlasos P. u. virz., guļu maz. Uztraukts un neapmierināts, raudu pa nakti. Laikam tādēļ, ka nevaru iesākt drāmu. [Sapņi.] Redzu Anuncio, lamājos, pareģoju, ka ilgi nevar būt. 9.5.12. Saule, 16 gr. Ceļos 7, d. gr. nau. Vingrot. Nomazgāties. Vakarā uzvāru pienu un biezpienu. Brīvāks, atliek vairāk laika. Saņemu Lilijas pārmetumu, ka I. nedodot brīvību. Hertelis, ka str. neejot "Induli". Lasu- 1/2 12. 12-2 Heine 100 r. 2-3 ēst. 3-4 gulēt. 4-7 Heine, pārrakstīt. Birutai aizsūtu ģīmetni. 7-8 satieku krievietes. 8-10 guļu un lasu "In. ti. Castro", laba viela. 10.5.12. Apmācies. Mostos 4, ceļos 1/2 6, vingrot, mazg. 1/2 7-7 Heine, 70 rind. Saņemu: In., Zeltiņa, "Str[ādnieks]" labi par mani. Lasu-11. Strādāju: Heine, 40 r: Lilijai vēst., In. Sāpes krustā, slikts tops, mēle netīra. Taisnība dakterienei, ka atgriežas viss atpakaļ. Vakarā mūzika, dara man labi. 11.5.12. Saule. Ceļos 1/2 7, dien. gr., vingrot, mazg. Saņemu: I., Dermanis, Ķirpēns, Simsons, str. - i neiet "Induli". "Dzīve" pārmet of Nation. Lasu -12. Bēdājos, ka In. slims- 1/2 2. 4-5 Doriņa, Mihelsons. 5-7 pilsētā. Atpūšos. Izlasu "Inez d. Castro", ļoti laba viela. Vakarā raudu I. dēj. Kā lai vēršu pa labu. [Sapņi.] Saņemu telegram. no Doras pēc naudas. Sviesta gabaliņš trūcis. 12.5.12. Saule. Neguļu labi, ceļos 1/2 7, dien. gr., vēst. Saņemu In. vēst., ka kalpo dakter. un tādēļ nevar vesela tapt. Briesmīgi uztraucos. "Lit. Echo". Lasu līdz 1/2 1. Staigāju 1/2 2. 4-7 bēdājos un rakstu In. Raudu. Ko lai daru? [Sapņi.] Ar Stērsti bučojos, es pie viņ. ciem. malkas un plostu kaudzes, taisa. 13.5.12. Saule. Ceļos 1/2 5, dien. gr., vingr. Rakstu Heini. Saņemu: In. mīļu k., Upītis Bakū. Lasu Hebeļa "Demetrius". Rakstu In., raudu atkal. Nezinu kā būs. Aizlasos- 1/2 12, "Demetrius". Nogurstu, bet pārskatu. [Sapņi.] In. dzeja par laimi; ļoti bēdīga, ritmiska. 14.5.12. Saule, rīta migla, skaisti. Ceļos 7, vingr., mazg., dien, gr. nau. Rakstu Heine. Saņemu In., Mihelsons. Aizlasos- 1/2 1. Staigāju. 2-4 pusdien. Rakstu vēstules: In., Drav[niekam], Mihelsonam, Cielēnam, Hansa, Nīna. Norakstu Heine. Raudu, bet jūtos labāk. 15.5.12. Saule, migla. Mostos 5, ceļos 6, vingr., dien. grām. 3 Saņemu In. vēlu. Strādāju Heine. Rakstu In., Kurcim, Ekterim, Ivanovam. Uztraucos par In. Pēc labi. [Sapņi.] Ar I. vakzālē, gribam braukt, skatāmies bildes. 16.5.12. Līst stipri, dienu saule, vakarā līst. Mostos 1/2 6, ceļos 6. Vingr. Nomazg. Dien. Gr. vakarā. Rakstu Heine, beidzu, aizsūtu. Saņemu - In. un Cielēns. Lasu "Cēzaru". Strād. "Imantu" 2 st. . Noguris, bet jūtos labi. 17.5.12. Saule, vējš, 15°. Mostos 1/2 7, ceļos 7. Vingr. Nomazg. Dien, gr. Domāju uz "Imantu". Saņemu In., Lilija, avīzes. Aizlasos-12. Staigāju. Aizgulšņājos-5. Taisu katalogu-7. Schle domas. Aizlasos-12. Glu?i neizdevusies diena. [Sapņi.] Gulbis, istaba, domīgs, kas godinās par drāmu un "Imantu". 18.5.12. Saule, auksts, 13°. Mostos 6, ceļos 1/2 7, nevedas. Vingr., mazg., dien. gr. 1/2 9. Saņemu In. Vakarā I. telegram., ka brauc. Katalogs. Vēst. Birutai. Strādāju 2 st. "Imantu". [Sapņi.] Grīvā eju pa netīru ielu, nelabu trotuāru, saku to, cik tā nelabi ir. 19.5.12. Saule, 14°. Mostos 1/2 6, 6-7 dien. grām. Vingr., mazg. Saņemu Brāļa, Vaguļa. Sataisos uz In. saņemšanu. Katalogs. Aizrakstos, arī aizlasos - 1/2 2. 23/4satieku I. Ļoti mīļi. [Sapņi.] In. izdod dz. kr. Pateicība Maderniekam. Es saku, ka citiem arī vajga, tad labāk nemaz. Runāju vēl, tad paskatos, I. nau vairs. Kamdēļ neteica tā. 20.5.12. Saule. Mostos 6, ļoti priecīgs, neiznāk. [1 nesalasāms vārds] ēdam. Sūtu Mihelsonam 90 fr. Runājam uz p. 12. Nogurstam, iziet labi. Runājam 11-2 par "Imantu". Sapnī redzu Šilleru. 21.5.12. Apmācies, 16°. Noguris mostos 6. Staigājam, ekonom. pārrunas. Saņemu avīzes. Rakstu Mihelsonam, dien. grām. Plāni: Gulbim dot ko priekš "U[niversālās] B[ibliotēkas]". Gulbim laikrakstus: dien. grām., kas vēlāk pāries mēnešniekā. Izlasi no mūsu dzejoļiem. 1/2 11 ejam gulēt. Pa nakti ārā, durhs nau īsts. 22.5.12. Līst. Mostos 6, I. guļ. Dien. grām., domas uz "Imantu". Saņemu: Biruta, Jelgav. akt. sveic., Lilija. Uz pilsētu. Pusdien. no Armidas. Lasu. "Opernführer", In. dzej. Sāku bēdāties un uztraukties. Rakstu vēst. Ivanovam, Keskül[am], Ance, tad paliek labāk. Baramies, ka man nau vietas, kur strādāt. Gulēt ejot 1/2 11, stipri raudu. Ilūzijas beigtas, ka kopdzīve būs. 23.5.12. Līst. Mostos 1/2 5, cejos 6, dien. grām. Vingr. Saņemu: Biruta sveic no Jelg., Lilija. Brāļa čeks par 500 fr. Staigāj. - 1/2 11. Strādāju 11-1. Dien. gr., 1 st. "Imants". 3-6, 3 st. "Imants". Vēst. Sajūta laba. [Sapņi.] Gribu strādāt, atnākot ciemā Lunačarskis, Resnais un vēl kāds (Skabarga), es dikti dusmojos, ka beigts darbs. Velku mugurā vecos svārkus. Eju pa pļavu, (Skab.) rāda, ka puķei iedur, iztek sula, un viņa vīst. Bet vajgot iedurt. Bēdīgs prāts. 24.5.12. Līst, tad saule. Mostos 5 1/4 , ceļos 6, dien. gr. Saņemu Doriņas vēst., mamiņa, fotogr., 800 no teātra, vakarā atkal 800. Eju uz Lugānu saņemt 500 no Brāļa. Lieku cirpt matus, "kā spāniešu grands" gara bārda. Lasu avīzes. Runājam, lai In. kapitālu neaiztiek, bet % lieli, lai cinquant[enario] sarīko. Ejam 10 gulēt, bet traucē kaimiņš. Atpūta laba. Priecājamies, ka nāk nauda un tiksim pie atpūtas, veselības un darba. 25.5.12. Saule. Mostos 4. In. sāp māga, iet ārā, taisa kafiju. Ceļos 6, dien. gram., vingr. Saņemu: Biruta. Avīzes. Vakarā In. 800 no Upīša. Staigājam uz lilij. kaln. In. pie Bertas ciemā, 2 banāni dara labi. Pusdienas no Armidas kopš 22.5.12. Vakarā atmiņas par Olgu, joki. [Sapņi.] (Iniņ. sapnis - vecs, cienīgs vīrs svinīgi lūdz mūs pie galda. Liels akmeņ. nams. In.: vai tad man tur būs vieta. Vecis: būs.) 26.5.12. Saule. Mostos 6. Ceļos 1/2 7, dien. grām. Saņemu apsveikumu. In., Skab[arga], Mihelsons, Simsons. Ejam uz lilij. kalnu. 1 st. "Imants". Vēstules Iv[anovam], Birutai. Runājam par Doriņu. In. ciemā pie krievietes, viņu slavē. 1/2 11 ejam gulēt, labi. [Sapņi.] Lielkņazs Mavrikijs, par tiem mēs labi runājam. Ēdu. Braucu tramā. 27.5.12. Saule, mostos 1/2 6, ceļos 6, dien. grām. Saņemu: Biruta mīļi abiem, bernieši-apsveikumu. Staigājam 1 1/2 st., "Imants". Vēstules 2. Liela saruna. I. apvaino par egoismu, ka es negribu uztraukumus, kā Ārona dēļ. Viss labais zūd, viss pa vecam, liela raudāšana. Augšā no 3 no uztraukuma. 28.5.12. Līst pa nakti, pērkons, vēlāk saule. Mostos 3, 4-6 guļu. 1/2 7, labi. Rūgtums nenoiet, nevaru ciest salipinātu kopdzīvi, jāšķiras. I. ieskata par egoismu, ka es vispār gribu dzīvot. Visu dienu ne staigāju, ne strādāju. Vai man ir tiesība dzīvot? Reizēs jā. Cik koķetas tās jūtas, kas otru var tā nokaut. Tas ir I., kuru tā esu mīlējis. Bet viņai tās mīlas nepietika. Atkal esmu viens. 29.5.12. Apmācies. Mostos 4, ceļos 1/2 6, dien. grām. Pasts: Paulīne, beigas ar Ziemeli. Staigājam, nesatiekamies. Nestrādāju. Lasu "Lit. Echo", "Opernfiihrer". Vakarā izruna, mierīga; izlīgums bez entuziasma. In. māgas sāpes. Negrib braukt. Mani traucē. Jāsāk darbs. 30.5.12. Līst, pavēss. Mostos 6, ceļos 1/2 7, dien. grām. Pasta nau. Staigājam kopā. Es klusu, nelaba dūša, ka nau kur strādāt. Pārnākot baros. In.: "Tu gribi atkosties, nekad Tev nau diezgan: nekad nevar to ledu atkausēt." Guļu gultā, lasu "Opernführer" visu dienu. Vakarā par Kleistu, Hebeli, Ibsenu, pustalanta Byron, "Don-Juanu", Šilleru, tad par dakterieni, par emancipētām: nau vēl sieviete gatava, vīram traģika, ņems laikam gluži negarīgas, lai būtu miers. [Sapņi.] Uztraukts, nervozi rakstu, neiet. Iešu uz citu istabu, lai In. dod sveci, paņemu garu, citas atsviežu. Tolstojs, saredzamies, In. uzbāžas ar laipnību. Es to saku. 31.5.12. Saule. Mostos un ceļos 6, dien. gr., vingr. Saņemu: Ivanova avīzes. Aizlasos "Opernführer". Staigāju viens. Kārtoju albumu "Roma". "Imants" 1 st., vai raksturi Šekspīra drāmā, vai idejas grieķiskas? 1.6.12. Līst. Mostos un ceļos 6, dien. grām. Saņemu avīzes. Staigāju viens, In. Lugānā. "Imants" 1 st., vēst. 2. Runājam labā. In., ka viņas bailes no manis esot slimīgas. Tas man noņem slogu, jo domāju, ka es apspiežu. Nedomāšu arī, ka I. ar ļaunu grib mani apspiest, baidīdamās no manis. Tagad būs vairāk labi. 2.6.12. Līst. Saule 7 vakarā. Mostos un ceļos 7, jo vakar 12 gulēt, nau d. gr., ne vingr., ne mazg. Saņemam avīzes. Staigājam pa lietu. "Imants" 2 st. Vēst. 1. Vingr. vakarā. Dien. gr. - Kārtot dzejo]us vakarā. Runājam par vienu likumu: laikmeti, ražošanas kārtība pārgrozas caur atsevišķiem izņēmuma indivīdiem. Tā ir ind. loma vēsturē. Tā pat ģēnijiem. [Sapņi.] Siliņš dod man ābolu ar sīkiem iepuvumiem. Negrib dot, kaunas. Es teicu, ne tādēļ. Meklēju ābolu zem patrepēm. Slobodskā ved mani pa mājām rādīt. Skaistas puķes, viena sudrabotām lapām. In., Nīna un mēs gājām uz Gandriju. Es nākot virsū, zofā varot salūzt, dzirdēšot. 3.6.12. Saule, auksts. Lietus visu dien. Mostos 6, ceļos 1/2 7, dien. gr., vingr. vakar. Saņemu: Ķeniņiete, Biruta - dzej. Par "Induli", aktieri nelabi spēlē. Kuga celts pret mani, Eglīts tā. "Imants" 1/2 st. Pavakarē aizkārtojos, sagriežu papīrus. Sarunas: In. uztraucas, ka es pārmetu par naudas izputināš. Atkal labi. [Sapņi.] Amerikāņu māju redzu augstu kalnos pie ezera. Tad braucu ar amerikāni pa dzelzceļu un skatos lejā uz to vietu, ir ļoti augsti, līdzīgi kā skats no Salvatora. Vagons ir ierīkots ar ķēķi, blakus otrs arī ar ķēķi priekš ģimenes. Es saku, tā ir liela reforma, tā ierīkots vilciens. In., Kirhenšteins un krieviete. 4.6.12. Līst, 12 1/2 grādu. Mostos 1/2 6, ceļos 6, dien. gr. Saņemu: Biruta, dzejol. Staigājam, sēdam liliju kalniņ. 2 stundas. In. negulējusi. 2 st. "Imants". Staigāju 1 1/2 stund., "Imants", pārrunas. Izšķiros priekš ģēniju pārlaušanas, ir dramatiskāk. [Sapņi.] Kleists kā koks, labas noveles, bet kāds dzejnieks priecājas, ka taču masa uzvarot pat Kleista uzbrukumu. Es uz akmeņogļu kaudzes, augsta, nevar nokāpt. Kaunos, ka darījis ļaudīm nepatikšanas ar nocelšanu, stāv apakšā 4 vīri, lai es lēcu zemē. Padod striķi, es taisu cilpu, ko nolaisties. In. ūdeni, ko dzert. 5.6.12. Līst. Visu laiku auksts, 12 1/2 gr. Mostos 5, ceļos 6, dien. gr., vingr. Saņemu.: dakteriene prasa 500 fr., Lilija, Vecozols. Staigājam un nosēdam līdz 12. "Imants" 1 st. Vēstules: Mihelsonam, dakterienei. In. vāra zafti. Vannā pie Armidas. [Sapņi.] Vecozols min, ka Lunačarskis interesējies par maniem darbiem. Sapņoju par Lunač. 23.5.12., tātad pa 14 dienām. 6.6.12. Līst, būs saule. Mostos 5, ceļos 1/2 7, dien. grām. Saņemu: Tantiņa. Staigājam un sēdam līdz 1/2 2. Sarakstu visus savus paziņas, darbs 3 st., iznāk kopā 588+100. Nogurums, bet ne sevišķi. Pārrunājam visus paziņas. Kur palikt? I. brauks uz C[īrihi], es oktobri. Žēlums, bet labi. [Sapņi.] Georg Onet grāmat. lilā vāki. 7.6.12. Līst. Mostos un ceļos 1/2 7, dien. gr. Saņemu Birutas garu un mīļu vēst. Ģīmetnes no Ivanova. Staigājam. Rokam grāmatu kaudzi. Rakstu: Hertelim, Ķeniņai, Ivanovam. Staigāju viens, nogurstu. Masēju. Jāsāk strādāt. In. brauks nāk. nedēļu. 8.6.12. Saule, līst. Mostos un ceļos 1/2 7, dien. grām. Saņemu avīzes. Baramies. In. uz Lugānu, pārnāk 1/2 2. Staigāju kalnā. Rakstu tur dien. gr. Vēstules 2. Līgstam. Labi. [Sapņi.] Togriettai sirmi mati. 9.6.12. Apmācies, būs saule. Mostos 1/2 5, 1/2 7, dien. gr. Saņemu avīzes. Staigāju vēlu, jo līst. Sarunas, jāmierina In. Cik svētdien esot bēdīgs: drīz beigšoties jaunība, es prasot, lai garīgi nestrādā. Vēlāk es topu domīgs: tā ir arī garīga promiešana, grib izdzīvoties. Esam labi. 10.6.12. Saule, silts. Mostos 1/2 5, ceļos 6, dien. grām. Saņemu: Roberts, Birutas dz., Ivanovs labi, Mihelsons. Staigājam, sēdam, lasām. In. solas palikt vēl nedēļu. Rakstu Mihelsonam, Simsonam, Robertam. Prieks. In. rādas, es slavēju skaistumu. [Sapņi.] Rakstnieks, pazīstams, bet nu vairs neatmin. In.: mēs abi runājam par Jāni Vīru. Daugava negrib tur tecēt, koks sūdzas, ka nau pareizi ierīkota augšana, zāle, ka nedabū diezgan ūdens. Tāpat vēlāk putni un kustoņi pēc teikām un pēc Hiawatha. 11.6.12. Apmācies, saule, līst. Mostos 4, ceļos 5, dien. grām. Saņemu: Doriņas karti, avīzes. In. lugas tulkos krievi. In. uz Lugānu. Es kalnā, ēdu. Sāku piemēroties. Dzīvojam ļoti mīļi, uzsveru vienmēr I. skaistumu. Eju uz vannu, dara labi. Pārrunājam cerības uz ietikšanu lielā Eiropas literatūrā. 12.6.12. Līst. Ceļos 1/2 7 dien. gr. Vanna darīja labi, jūtos labi. In. jūtas vājāk. Satiekam labi. [Sapņi.] Šulcs esot par mani ko sastāstījis. In. redz Olgu un Mariju. 13.6.12. Rakstīts 14.6.12. Saule un līst. Mostos 6, ciemā pie In., d. gr. nau. Saņemu Nīnas v[ēstuli], ir Cīrihā. "Dz[imtenes] V[ēstnesī]", ka gribot Pēterburgā man uzbrukt. Kreņķējos. I. sabaidas. Nejauj man rakstīt teātrim. Es kreņķējos vēl vairāk. Izlīgstam. Tad sāku meklēt teātra pārskatu. I. sabaidas tā, ka piedzeras, vemj. Raudam. Uztraucos. Brauks. 14.6.12. Saule, liels vējš. Mostos 1/2 5, ceļos 6. Kafija L, dien. gr. Saņemu: Ivanovs. Staigājam un lasām līdz 1/2 2. Rakstu kartis: Nīna, Doriņa, Ivanovs, Dauge. Staigājam. Drusku errojos, ka In. stāsta par Ind. Alunāna uzbrukumu sev. Līgstam labi. [Sapņi.] Resno redzu. Guļu kreklā. In.: Melngailis krieviski izdošot "Ug. u. N.". Trejāda morāle: mīli draugu un nīsti ienaidnieku, mīli ienaidn. kā sevi pašu, mīli vairāk par sevi pašu. Marksu netulkot, katrs teikšot, ka viņš to arī varot. Es noguršot. Nolūztot slims. 15.6.12. Saule, silts. Mostos 6, ceļos 1/2 7, dien. gr. Saņem. avīzes. Grūtsirdība. Staigāju uz zaļo pili, nevaru dzejot. Vēstule teātrim neiet 2 stundas. Atbrauc Cielēns. Stāvam ārā, laikam atkal ieaukstējos. Guļu ar pulveri. Zobi. [Sapņi.] In. atnes apstelētas puķu lapiņas uz skaliņa. Man kā pansijā dod papīru ar manu vārdu. Staigāju pa trepēm, labas telpas. Senlaiku, ēģiptiešu muzejā, skaistā. Kāds rāda, kā ūdeni pacelšot vados. 16.6.12. Saule, silts, līst un atkal skaidrs. Mostos 1/2 5, ceļos 6, ciemā, dien. gr. Saņemu avīzes. Staigājam. Vakarā runājamies. Baros par partiju ar Cielēnu, bet labi. [Sapņi.] Rāda un dod man blakti. 17.6.12. rakstīts 18. Saule visu dienu. Ceļos 1/2 6, pavadu Cielēnu. Saņemu: dakteriene - izlīgts. Nīna aplamā mūs. "Imants" 2 1/2 stund. neiet vēl labi, bet es neerrojos. Vēstules: Cielēnam, teātrim. Vanna. Giuseppina, tāda pat naiva. Vingrot. Ar I. ļoti mīļi. Brauks ceturtdien. Labi. 18.6.12. Saule. Mostos un ceļos 6, dien. gr., vingr. Sveiciens no Cielēna, Biruta. Staigāju, In. uz Lugānu. Aizraujos ar rēķinu par darbiem- 1/2 1. "Imants" 1 stundu. Aizraujos atkal ar lasīš. Harta lit. par Šekspīru, Danti. Ar I. mīļi. 19.6.l2. Saule, 17°. Mostos un ceļos 1/2 7, dien. gr., vingr. Saņemu Gulbja kartis, sola naudu. Strādāju 2 st. In. Lugānā. Nervozs, sabaramies ar I., es gribu labu teikt, ka memoaras arī ir grūti rakstams un liels darbs, I. domā, ka es gribu atrunāt. Vēstule teātrim. Staigājam. "Imants" patīk, lai paliek trohajs. Labi. [Sapņi.] Iniņ. sapnis: mamiņa rādot klēti lielu rindu glāžu mākslas trauku ar puķēm: Tas Tev, mīļais dēls, bet es tur neesot klāt. 20.6.12. Apmācies, silts. Mostos 1/2 6, ceļos 6, dien. gr. Nospiests prāts, I. šodien brauc. Pusdienu jautājums nenokārtots. Maz ēst, bet man vairs tā nepatīk. Lugāna. 12 In. aizbrauca. Noguris, paēdu, guļu 1 1/2 st. Aizlasos avizes. Lilija, ka "Indulis" nepatīkot. Dore. "Domas" VI. Ant[ons], it kā es atlaists aiz slinkuma. Vēst. In., Birutai. Staigāju vēlu, 1/2 10- 1/2 11, dien. gr. 21.6.12. Saule, 18°. Mostos 6, ceļos 1/2 7, saimniecība, tad tik dien. gr. Saņemu Mihelsona dzejas. In. Lasu avīzes. In. karti-10. 11-1 "Imantu". Saules bāde, nodedzinos sarkans. Pusdienā ēdu visas labas lietiņas, netīk. Māga negremo; jūtos nelabi. 9-10 staigāju. [Sapņi.] Teātri, ko būvē, man rāda. 22.6.12. Rakstīts 24.6. Saule, mācas. Ceļos 1/2 7, dien. gr. nau. Saņemu: V. Plūdonis grib, lai atdod "[Zelta] zirgu", "Ave sol", "Zeltīti". "Imants" 2 st., bet tikai 30 panti. Aizlasos galīgi grieķu grāmatu no 6-11. Nogurstu, nestaigāju, uztraucies. [Sapņi.] Eju pa asinīm un slimībām kā ledu. Pa baļķiem, pa ūdeni, atsēstos, nevaru noturēties kājās, bet negrimstu. 23.6.12. Rakstīts 24.6. Tiklīdz nerakstu gultā, tad neiznāk nemaz dien. gr., kaut gan reiz iznāca otrreiz rakstīšana, kad bij no rīta rakstīts. Saule, 20°, apmācies. Ceļos 1/2 7, vingr. Saņemu I., banka. Nestrādāju. Staigāju. Ķiršus ēdu. Albīna. Lai pērk viņas namu. Vakarā uzrakstu "Dangeruta miers". Staigāju. Jūtos nervozs. Guļu labi. 24.6.12. Saule būs. Apmācies, 23°. Mostos 5, ceļos 1/2 6, dien. gr. Saņemu I. Avīzes 10-tos. Staigāju, ēdu 100 ķiršus. Kartis: In., Ivanovam, Simsonam. Lasu. Strādāt - nau. Dien. gr. 4 lpp. Guļu labi. 25.6.12. Saule, vējš, 17°. Mostos un ceļos 1/2 7, dien. gr. Saņemu I., Gulbja vēst., jāiet pēc naudas uz Lugānu, 10 rub. Rakstu Robertam, nosūtu. Aizlasos avīzes. Plāni ar Gulbi, bet labāk vēl Upītim dot kop. rakst. Dusmojos, ka maz strādāju. Guļu ne labi. Citādi spēcīgs. [Sapņi.] Zudermans man kā ārsts pārmet, ka es atstājis mācības; nu būšot aizmirsis. Es gribu stāstīt par ritumu spēku uzplūdiem. 26.6.12. Saule, drusku mācas, 16°. Mostos un ceļos 1/2 7. Saņemu In. kurvi, Ivanovs, Savien. Str. Staigāju 1. Vāru kartupeļus, pārēdos. Rakstu In. 2, Ivanovam, In[iņbergam], Rol[avam], Birutai. Staigāju 1. Neiemiegu labi. Tops sākas. Vēst. jābeidz ašāk. 27.6.12. Rakst. 28. Saule, 18°. Mostos un ceļos 1/2 7, vingr., d. gr. In. dakt[eriene], Kirpis. Avīzes-10. 10- 1/2 12 staigāj. 1/2 12 - lasu Hartu- 1/2 1. 1/2 1- 1/2 2 staigāt. 4-5 vēstules. 5-3 Brālis, Plūdons. i-8 vēstules: Simsons. Vēstules nomāc, liels darbs. 28.6.12. Saule, 20°. Mostos un ceļos 1/2 7, dien. gr., vingr. Saņemu: Nīnas saldu izlīdziņ. Ķeniņiete. In. Aizlasos Hartu. Domas par epu, Homēra loma man. Dauge no 5-i. Vēstules dakterienei, Nīnai. Nomāc vēstules. Nau kas pārraksta. Par daudz darba. 29.6.12. Saule, 18°. Mostos un ceļos 6, dien. gr. Vingr. Saņemu: Gulbja, ka Plāt[ess] neļauj drukāt. P. 2 atnāk [1 nesalasāms vārds], izjauc dienu. 30.6.12. Saule, 19°: Mostos un ceļos 6. Rakstu 11 lp, vēstuli Gulbim, I. Saņemu: In. un avīzes. Staigājam. Pusdien. Aizvadu 7 vakarā. 2 dienas pazaudētas, daudz runāju. [Sapņi.] Pēters Vidiņš. "Im.". 1.7.12. Līst, 18° visu dienu. Mostos un ceļos 1/2 7. Vingr., guļu bez krekla, labi. Saņemu: Cielēns Mēr[inga] brošūru. In. nau. Neeju. Lasu visu dienu. 2.7.12. Rakst. 5. Saule. Mostos un ceļos 1/2 7, vingr. Atbrauc E. Polīte. Uz Lugānu; cimitero. Otrreiz uz Lugānu. Nestrādāju. Vēlu gulēt. 3.7.12. Rakst. 5. Līst visu dienu. Ceļos 4, ceļu P[olītes] j[aunkundzi]. Nebrauc, bet iet uz Brē. Visa diena man iztraucēta. Noguruma jūtas. 4.7.12. Rakst. 5. Saule, 17°. Mostos un ceļos 6, vingr. Saņemu: In., Roberta. Uz Lugānu aizvadu E. P[olīti]. Vakarā Dauge ciemā, nofotografē mani. Nogurums liels. 5.7.12. Saule, 15°. Ceļos 7, vingr., dien. grām. Saņemu Gulbja, ļoti mīļi. In., Roberts par "Induli" labi. Staigāju, rakstu piezīmes. Vēstules: Dorei, Cielēnam, Robertam, Lilijai, Ķeniņai. Plāni ar franču naudu. Baltikas valsts. 6.7.12. Saule. Naktī lija, 17°. Ceļos 1/2 7, vingr., dien. gr. Saņemu In., Zinību komisijas referātu. Brošūru par "D[ienas] L[apu]" un "Induli", Am. Riteras, Siliņa, Plūdoņa. Brāļa un "Taurētāju". Plāni. [Sapņi.] Dzirdu, it kā I. piepeši sauktu. 7.7.l2. Līst, pērkons, 17°. Saule. Ceļos 7, nelabi gulējis, vingr., d. gr. Saņ.: In., Cielēns, Tantiņa, Roberts labi, Skabarga, Mihelsons. Vēstules: In. Staigāju, lasu avīzes. Kārtoju III dz. [Sapņi.] Liels suns man pieslējies. 8.7.12. Saule; vējš, 16°. Ceļos 7, nelabi gulējis. Tops. V., d. gr. Pulkstens iet pa 1 st. dienā par ātri. Saņemu: In., Tantiņa, Šahts, Kains, cīriķieši. Rakstu vēstules: Kirpēnam, Mihelsonam, Reinbergam, Tantiņai, Cielēnam, Teātrim, Šahtam. Nogurstu, bet labi. 9.7.12. Saule, 17°. Ceļos 7, nelabu gulējis. Tops. V., d. gr. Saņemu: Nīna, Elli - zafti, I., avīz. Lasu avīzes-12. Pavakarā strādāju 2 st. dz. III. Bet tad vēl turpināju un ir par daudz, sāp galva, un vēst. paliek nerakstītas. Jāvēro vairāk. 10.7.12. Saule, 18°, lietus, pērkons, liels. Ceļos ap 7, v., d. gr. Saņemu: Bērziņa par U. d. national. Roberta, In. Albums. Aizraujos ar albumu krāmēš. līdz 1. Rakstu: Bērziņam, 1 stundu liriku. 11.7.12. Saule, 20°, dien. gr., vingr. Ceļos 1/2 7. Saņemam: Simsona. Rakstu - Plāni: balādes 2 st. Lasu balād. grām. 5 st. [Sapņi.] Redzu apdegušas mājas. Sapņos man saka laikam Līziņa, ka tas nozīmējot zaudējumu. Tad redzu puķes, it kā no manis citam dotas. 12.7.12. Saule, 20°. Ceļos 1/2 7, dien. gr., vingr. Saņemu: In., avīzes. Lasu Mihelsonam dzeju 5 stund. Nobeidzu darbu. Vēstules Ekterim, Pētersonam, Jansonam. Sāk iet uz galu lielais vēst. darbs. Apmierinājuma jūtas. 13.7.12. Saule, 20°. Ceļos 1/2 7, vingr., dien. gr. Saņemu In., avīzes. Rakstu 2 dzej. Amerikai. Vēst. Amerikai. [Sapņi.] Jābrauc ceļā uz vezuma, neēdis, arī nemazgājies. Būšot labi. Briedis jauns, otrs vecs, [1 nesalasāms vārds]. 14.7.12. Saule, 20°. Ceļos 7, vingr. Saņem.: In., avīzes. Strādāj dz. III 3 st. Runājos ar Linu un Tugniettu. [Sapņi.] Īsi priekš nomoda: "Rīg. Avīzē" es rādu sveštautiešus lielā karikatūras lapā. Atkal aizmiegu. Priekš augšāmcelšanās: es vienkāršā istabiņā, agri augšā, Doriņa grib mani pārsteigt, mana dzimumdiena vai citi svētki, caur durvīm redzu, ka otrā istabā ar ceriņu pušķiem Doriņa un Līziņa, es aizsteidzos priekšā, mazs kaķēns nāk spēlēties, apslapinās, esot par plati kājas izplētis. Doriņa, tad Līziņa un mamiņa. Mamiņa mani vairākkārt bučo, aizsteigdamās priekšā Līziņai. Tā ir liela, par galvu lielāka par mani. Blondiem, uzlokotiem matiem, zīda ģērbta, tik svārki nesapogāti, jauna, varētu precēties, piep. Spiež pie krūtīm. 15.7.12. Saule būs, 20°. Ceļos i, dien. gr., vingr. Saņemu: Hertelis, Lilija, Mihelsons, Doriņa, Bertoglio. In. nau. Eju uz Lugānu. Pārvadājos uz mazo istabu. Pārpilna istaba, jūtos apspiests, arī degradēts. Vairāk koncentrēšos, saņemšos. [Sapņi.] Lieli dzelteni dubļi, bet ir arī sausums gar ceļmalu. Eimu mājā, lielas zāles apprasīties pēc mājas viņpus Daugavas. Aizmirstu koku, atrodu. Iznāk dvorņiks, pasaka: 5500 r., Daugavā plašs ūdens. 16.7.12. Saule būs, 20°. Ceļos agri, vingr., dien. gr. Saņemu: Roberta, Biruta, Upīts, Zeltiņš, nauda no Upīša, In. 2 kartis. Zaļā pilī 2 1/2 st. Dz. III. Uz Lugānu pēc veronala. Lugānas gaiss nokausē, nāku kājām mājās. 17.7.12. Saule būs, 20°. Ceļos laikā, vingr., dien. grām. Jūtu negribu uz vingr. un d. gr. Saņemu : In. Dz. III 3 1/2 st. 1 jauns, pārstrādājos. Vakarā 2 jaunus, bet vēstules nē. Nelabi jūtos. Citādi diena laba. 18.7.12. Saule būs, 18°. Ceļos agri. Dien. gr., vingr. Jūtos noguris, laikam no vakarēj. pārstrādāšanās. Nau arī ieturēta 5 d. sistēma. Dz. III 3 st. Vēstule A. Upītim, lūdzas dzejol., Robertam. Jūtos labi. [Sapņi.] Braucu uz Ilūksti, ļoti skaisti. Zirgs nojūdzas, noturu grožos. 19.7.12. Lietus, nakti un dienu, pērkons, 17 1/2 °. Ceļos parasti, vingr. Saņemu: Lilija brīdina no H. S[imsona]. Neeju staigāt. Dz. III 3 1/2 st. Noguris vakarā. Kārtoju albumus. 20.7.12. Saule, 16°. Ceļos parasti, vingr., dien. gr. (Kā grūts uzdevums.) Noguris, nepatīkamas domas un jūtas. Staigāju. Dz. III 3 st., pēc pusd. atkal 2 st. Otreiz nestaigāju. Raudu. Darbs vēl liels, bet iet. [Sapņi.] Eju ar draugu augstmani lielās zālēs, viesi, iepazīstinās ar mani, ar [1 nesalasāms vārds] jkdz., ja pēc lai traukus mazgāju. Eju gar ezera krastu, it kā atvadījies no drauga ar zobena vicināšanu. Šķirstu albumus ar slapjām drēbēm, tās it kā atstātas. Biruta kam rāda krāsainas gleznas. Vai tad tā ir sajūta? Jā. 21.7.12. Saule būs, 15°, naktī stipri lija. Ceļos parasti, negulēju labi, vingr., dien. grām. Staigāju 1 st. Lasu avīz., Balladenbuch. Raudu. Atpūšos. [Sapņi.] Aizmetu melnu kamolu, meklēju baltu pa pilno kabatu. 22.7.12. Saule, 16°. Ceļos parasti, vingr., d. gr. Atpūtas diena. Vēstules: In., Bērziņš, Nīna, Mihelsons. Plāni: jaunīb. dzej. strādāju visu vakaru. Neprotu atkal atpūsties. Saņemu In. telegramu, ka brauks: baidos, bet arī labi. [Sapņi.] Gaidu kratīšanu. Ar krievu runājos. In. iesviedis vēstuli ūdenī, un policija zvejo ārā. Es uztraucos. 23.7.12. Rakstīts 26.7. Saule. Ceļos parasti. Gribu strādāt pensu līdz I. atbraukšanai, bet lasu tikai avīzes. Satieku I. nogurušu, vāju, bet tomēr labu, es esot tāpat: noguris, bet spirgts. Runājam līdz pl. 1 naktī. I. neatpūšas, pulveri. Es guļu labi. 24.7.12. Rakstīts 26.7. Līst, tad saule. In. guļ visu dienu. Es apkopju, In. tīk. In.: jūtos kā dzimtenē. Labi izrunājamies. Arī par plāniem. Rakstu: Mihelsons, Nīna, Vāgners, Jansons. Vakarā izejam staigāt, labi. 25.7.12. Rakstīts 26.7. Saule. Runājam daudz. In. guļ līdz pēcpusd. Pēcpusd. Lugānā 3 st. In. jūtas pēc tam jautrāka, atpūtusēs. Saņem. Upīša brošūru par mani. Labi. 26.7.12. Saule. Ceļos 1/2 7. In. nau labi gulējuse. Abi nervozi. In. liek pakāt un runāt ar saimnieci, lai nes uz pastu kasti ar mašīnu. Es ņemu ļaunā. Nogurstu. In. runā pati. Bet es tomēr vēl noguris. Nesu mašīnu uz Lugānu. Ar In. šķiramies labi. Noguris. Rakstu: Pēters, Ninai, Dermanim. Nokārtoju istabu, vēstul. un dien. grām. Nopūtas dziļas, bet jūtos labi, stāv darbs priekšā. 27.7.12. Saule, 13°. Ceļos 1/2 7, vingr., dien. gr. -11 avīzes. Biruta. 2 1/2 dz. III. Vēstules: In., Rīgas teātrim. Labi. 28.7.12. Saule, 18°. Ceļos 6 1/4 , vingr., d. gr. Aizlasos avīzes, "Lit. Echo" 9-11. Dz. III 3 st. līdz 1/2 3. Plāni: braukt uz Zviedriju uz dzīvi. Sāku padoties nogurumam. Naktī moskīti un pērkons. Guļu gluži nelabi. Grūti strādāt. [Sapņi.] Laižos pa gaisu ar vēju, mašīna ar palagiem, viegli rīkojama. Mama mani saņem. 29.7.12. Lietus, 19°. Ceļos 7, guļu no 6-7, vingr. Neeju staigāt. Dz. III no 1/2 11- 1/2 2, arī pēc p. Ļoti grūti, nekas neiznāk ar kārtošanu, riebjas dzejoļi, bet vēl gribas strādāt. 30.7.12. Saule, 15°, vingr., d. gr. Ceļos 6. Aizlasos avīzes no 9-12. 1-3 dz., 5-8 dz. Saņemu telegr. no Upīša pēc rakstiem, Ivanovs, Tantiņa. Jūtos nepārstrādājies un labi. [Sapņi.] Brālis, radiķeļa protokols nesaprotams. Staigāju pa pļavām, istabā apsēstos, tā esot mana, nau labi tapsēta. Par Skalbi kas labs. In. laikam arī. 31.3.12. Saule, 15°, vingr., d. gr. Ceļos 1/2 7. Staigāju zaļā pilī no 10- 1/2 12, dz. 12- 1/2 2 dz. Dz. 5-8. Noguris, bet labi. [Sapņi.] Sapņu daudz. Pizas laukums, plastisk. grupa, bet dzīva, ka pagāni noģiftē kristīgos strādniekus. 1.8.12. Saule, 16°. Ceļos 6, vingr., d. gr. Dz. III 10- 1/2 1. Brīvdiena. Aizsūtu palmi. Telegr. no In. nau. Skaists ugunskurs Ruviglianā, nevaru beigt priecāties. [Sapņi.] Redzu sapni, bet aizmirstu. Kad atnāk avīzes un redzu "D. L." 169. Nr. 16/29.7.12. Degl. romānā dzeju par Merķeli, tad atminu. Brālis man rādot avīzē, feļetonā par divām slejām vidū dzeju, ar kādu sevišķu nozīmi. Sapņoju ap 1/2 6, saņemu 1/2 9. 2.8.12. rakstīts 8.8.12. Līst, 17°, saule. Ceļos 1/2 6, līdz 1/2 7 vingr., dien. gr. Dz. III 3 st. Dabonu I. telegramu vakarā. Pakojos līdz 12. [Sapņi.] Redzu to pašu vakarējo sapni, it kā par viņu atstāstītu In. un vēl kādam, ka pats sapnis nau ievērojams, bet viņa piepildīšanās. Kad to nesaprot, bēdājos un raudu. Vairāk ļaužu tur ir. 5.8.12. Rakst. 8.8.12. Līst. Ceļos 6, vingr. I. pārvadājas manā istabā. Visa priekšpusdiena ar to aiziet. Pēcpusd. es eju pie dakterienes. Vēlu ejam gulēt. Vēl labi. 6.8.12. rakst. 8.8.12. Līst un saule. Vingr. Pēcp. ejam abi pie dakterienes, 3-6. Staigājam iepirkdami. Norunājam vēli, I. ņem ļaunā, ka es teicis esot 10 gadus pazaudējis attīstībā caur I. bēgšanu. Salīgstam. 7.8.12. Rakstīts 8.8.I2. Līst, 12°, vingr., labi. Eju uz policiju. Nogurstu. Pēcp. kartiņas zortēju, nogurstu. Ejam gulēt 1/2 11. Labi. Dz. III drusku strādāju. 8.8.12. Līst, saule, auksts. Ceļos 5-6, vingr. 1/2 8- 1/2 9 staigāju, grāmatu neatrodu, Gribu sākt strādāt, rēķins, vēstules. 9.8.12. Rakst. 14.8.12. Līst, auksts. Ceļos agri, vingr. Strādāju, pie dakter. 10.8.12. Rakst. 14.8. Līst, auksts. Ceļos agri, ving. Strādāju. Mārtiņš, Skabarga, Guste. Nogurdina, ļoti. 11.8.12. Rakst. 14.8. Līst, auksts. Ceļos vēlu. Aicina iet uz Uetli. Esmu noguris, neejam. In. pie dakterienes. Strādāju. Staigājam. 12.8.12. Rakst. 14. Līst, auksts. Ceļos agri, vingr. Strādāju. Dakterien. - ikdienas. 13.8.12. Rakst. 14.8. Līst, auksts. Ceļos agri. Staigājam. Strādāju. Dakteren. Vaguls. Nogurstu, bet labi. 14.8.12. Līst, tad saule. Ceļos 1/2 7, ienāk I., domā, ka 1/2 9. 7-8 paēdis, 8-9 staigāju. 9-12 strādāju labi. Kirhenšteins, kulturālāks. Dakteren. Pavadam Gusti. Bāde. Vakarā nestrādāju. Ar I. runāju. Gulēt 10. 15.8.12. Apmācies, saule būs. Ceļos 6, vingr., labi, dien. gr. Sāku strādāt 9-12. Vakarā vanna, vairs neiznāk. Pie dakteren. es viens. Vakarā I. pie Amālijas. Es lasu avīzes. 16.8.12. Apmācies, drusku saules, auksts. Ceļos i, vingr., d. gr. Strādāju 10- 1/2 1. Vakarā Vaguls. Amālija. Dakteren., abi. Vakarā strādāju no 6- 1/2 8. In. ļoti uztraukts, saka, ka es nervozs. Es errojos, uztraucamies un neguļam, bet man bij ļoti labi. 17.8.12. Saule, auksts. Ceļos 6-7, vingr., d. gr., brīvdiena. Staigāju no 1/2 8- 1/2 10. In. salīgstam. Vēstules: Bertoglio, Doriņa, Kindzuls, Siliņš. [Sapņi.] In. redz man 2 vātis kājās. 18.8.12. Saule. Ceļos 7, vingr., brīvdiena. Priedīts. Pie Vaguļiem. Gulēt 1/2 11. Dzēru 2 gl. vīn., nejūtos labi. 19.8.12. Rakst. 21.8.12. Saule, auksts. Ceļos 7, vingr. Pazūd. diena. No rītus staigāt ar Brenci un Vaguli. Pie dakterenes. Pavakarā atkal ar Brenci un Vaguli, un Kirhenšteinu. Gulēt vēlu. Dūša nau laba. 20.8.12. Rakst. 21.8.12. Lietus. Ceļos 7, vingr. Zūd diena, dakt. Rakstu atbildi golgovskiešiem, neiet, beidzu 8 rind. Tik vakarā. Nelaba dūša. Vakarā Kirhenšteins. Eju gulēt tikai 12, iemiegu 1/2 2, dusmas lielas. 21.8.12. Ceļos 1/2 7. Saule, auksts. Satiekos vēl ar Kirhenšteinu, fotografēties. Strādāju. Vingroju. Dakter. 22.8.12. Rakst. 23.8.12. Līst, auksts. Ceļos 6. Strādāju Dz. III, vingr. Dakter. Dr. Šahts, no 6-10 ar dakteren. Vakarā drusku strādāju, Šahtam hlāt esot. Nogurstu ļoti. 23.8.12. Līst, auksts, vējš. Guļu no 2-6, vingr., d. gr. Strādāju no 1/2 10- 1/2 1. Saņemu no Liepājas teātra 90 fr. Ēdu 7. Strādāju-9. Vanna. Nekaitēja vēlu strādāt. 24.8.12. Saule. Ceļos 7, bija ņemts pulveris, nedara labi. Staigāju 9-10. Lasu avīzes- 1/2 11. Strādāju dz. III. 25.8.12. Rakst. 28.8.12. Saule. Ceļos 7, vingr. Staigājam. Dakterenes ciemā, ejam uz "Butterfly". 26.8.12. Lietus, vētra. Ceļos 7, vingr. Strādāju dz. III. Vakarā Ēķis, aizņemas 20 fr. Nogurstu runājot. 27.8.12. Lietus, vētra. Ceļos 6, vingr. Ar I. baramies. Strādāju. Vakarā Rogas abi. Nogurstu, sāp zobi. [Sapņi.] Redzu bibliotēku, kalnu. 28.8.12. Lietus, vējš. Ceļos 1/2 7, vingr. Staigājam no 8- 1/2 10. Vēstules no 10-12, 6- 1/2 9 dakteren. Nolemts braukt Kast. ap 1.-15. sept. Nelaba dūša. Mārtiņš traucē. Gulēt ap 10. 29.8.12. Būs saule, migla. Ceļos 5-6, vingroju 3/4 stundas. Iešan. vannā. Pēc vannas guļu. Strādāju no 11- 1/2 1. Vēstules: 5. Dakterene. Norakstu beigās Iniņbergam par koprakstiem. Izdot I daļā drāmas: "U. un n.", "Pusid.", "Z. zirgs", "Ģ. Vilks". Vēlu gulēt, 12. 30.8.12. Saule, migla. Mostos 4, ceļos 6, vingr., d. gr. Darba nau. Vēstule Upītim. Amālija. Upītim vēst. gadu nerakstīt. Steidzos ar vēst. un nogurstu. Kop. raksti nu ir apgādāti. Gulēt agri. 31.8.12. Lietus. Mostos 1/2 7, guļu labi, vingr. Staigāju 9-11, runājam ar I. un salīgstam. Pēcpusd. vēstules. Pie Globusa apģērba apstell. 9-10 ciemā pie Līviem. Nogurst. atkal. [Sapņi.] Šareiko, laikam Jansons arī. 1.9.12. Saule. Ceļos 4, 6 pie I., vingr. Brīvdiena. Staigājam no 9-11, runājam. 5-7 ciemā pie Amālijas un Skabarga. 8-9 staigājam. Kartiņas liekam. Gulēt 1/2 11. 2.9.12. Rakst. 6.9. Apmācies, būs saule, auksts. Mostos 5, ceļos 6, vingr., 1/2 st., d. gr. Strādāju dz. III. Globusā uz uzprovi no rītus. 3.9.12. Rakst. 6.9.12. Apmācies. Ceļos agri, vingr., nelaba dūša. Strādāju. P. pusd. ķeizaru skatīt no jumta. Satiekam Līvu. Vēlu gulēt. Ejam uz teātri, "Butterfly". 4.9.12. Rakst. 6.9.12. Apmācies, saule. Ceļos agri. Staigājam, satiekam Amāliju un Skabargu. Nokavējam laiku. Ejam skatīt "Joanna d'Arc". Vakarā [3 nesalasāmi vārdi]. 5.9.12. Rakstīts 6.9.12. Saule. Ceļos 1/2 6, vingr. Strādāju kopā ar In. Izšķiru darba un mīlas nodaļas. Salīgstam. Dakteren. Vakarā I. uzbudinājas, bet labi. 6.9.12. Rakst. 10.9.12. Apmācies. Ceļos 1/2 7, vingr. Staigājam. Strādāju, dakterene. 7.9.12. Rakst. 10.9.12. Lietus. Ceļos agri, vingr. Staigāju, strādāju, dakteren. Šķiršanās, samaksa 200 fr. Nobeidzam ar I. kopā lasīt. Liela atzinība no I. Nospriežu Iniņu atjaunot. Nu man būs laika. Pats arī no jauna mācīšos un attīstīšos. 8.9.12. Rakstīts 10.9.i2. Līst. Ceļos agri, vingr. Staigāju. Kalns traucē, puķes, bāršanās. Vakarā Līvi, Mārtiņš, atsauc vēl Skabargu, Amāliju. Aizmirst Čipu. Es nogurstu, neguļu labi. 9.9.12. Rakstīts 10.9.12. Līst. Ceļos agri, vingr. Drusku pārrakstu. Riebums un nogurums no sabiedrības. Ar I. ļauni. Vakarā: Baloža raksts par "Pusideālistu", ļoti labs. 10.9.12. Līst, auksts, 10°. Ceļos 1/2 7, vingr., dien. grām. Staigāju, salīgstam ar I. Strādāju, norakstu. Vanna auksta. Vakarā pie I., avīzes lasu. 11.9.12. Līst, auksts, 6°, būs saule. . Ceļos 1/2 7, vingr., dien. gr. Strādāju: norakstu 10-12. In. iesnas, pie dakterenes. Vakarā Vaguls ciemā. Pie In. kurināts, lasu tur visu vakaru, nebeidzu darbu. No Lilijas dāvana. 12.9.12. Apmācies, drusku siltāks. Lugānā 24° pakrēslī. Mostos 2-4, drusku guļu 5, 1/2 6-7, vingr., dien. grām. I. guļ. Staigāju viens. Dabonu dzim. dienas dāvanas: puķes no Amālijas, Skabarga un laikam Līviem. Kartiņas no Lilijas un Latvijas. Šodien paliek 47 gadi, sāku 48. gadu. Lai labs sākums un turpinājums. Turēties un uzvarēt. Strādāju, norakstu, vēl daudz darba. [Sapņi.] Skaista vakara vai rīta blāzma zaļgana, sarkani stari, rāda man citi. Kāpju pa trepēm. 13.9.12. Būs saule. Auksts. Ceļos 7, vingr., d. gr. Staigājam, es nokausēju I. un par to pats nevaru sākt strādāt, lasu avīzes. Norakstu 11-12. Samaitāju māgu. Dakteren., pārmainu biļeti. Skatos "Aīdu". Pārnāku 12 nakti mājās. 14.9.12. Saule, auksts. Rudens Cīrihē būšot silts un jauks. Ceļos 7, vingr., d. gr. Jūtos neizgulējies. Staigāju viens, 9-10. I. nes svārkus mazgāt. Vēst. no Lepska. Strādāju 10-12, 4-6 vannā. Vakarā dakterene ciemā. Vaguls. Runājam ar I., labi, ar dakter. arī labi. 15.9.12. Apmācies. Ceļos 7, jūtos labi, vingr., dien. gr. Staigājam. Norakstu un pārtaisu "Gaitas gājējs"', 11- 1/2 1. Vingr. stipri. Strādāju, vēstules 4-7. 7 ciemiņi. Skabarga, Amālija-11. Lasu, guļu ne labi. 16.9.12. Saule, silts. Ceļos 7, vingr., pārsteidz pasts. Upīts-Birznieks, A. Upīts, Biruta. I. ir "D[zimtenes] V[ēstnesim]" devusi ziņas, caur Liliju. Izeju staigāt 10-11. Vēstules 11-12 1/2 , 3-6 1/2 , 3-10. Pie dakteren. vakariņ. Maz dabon. gulēt. 17.9.12. Saule. Ceļos 1/2 8, neizgulējies, bez vingr. Staigāju 9-10. Lasu Kraujas "Pusideālistu" 10-12 1/2 . Rīt gribu izbraukt. "Pusideālists" dara sentimentālu. Noguris jūtos. 18.9.12. Rakst. 20.9.12. Saule. Ceļos 7, vingr. Staigājam. Lasu "Pusideālistu". Rakstu Kraujam, pārāk asi. Baramies ar In. Salīgstam. Braucu rītu. Ciemā Miķelsons. Ciemā, atvadībā, pie Līva. 5 fr. maksā. Sabaramies ar Līvu. Noguris, bet labi. 19.9.12. Rakst. 20.9.i2. Saule. Ceļos 1/2 7, vingr. Aizbraucu 9 no rīta uz Kastaņolu. Amālija puķu buķeti. Skabarga pavada un nes pakas Šķiramies labi. Ceļā rabīna meita un rumāņu žīdi. Saņem labi. Vēst. In. Sāku "Jāzepu" - 10 rindiņ. Guļu labi. Kastaņolā 22°. 20.9. I 2. Līst, 14°. Ceļos 7, nevingr., gaidīdams pienu, vingr. Pēcpusd. Staigāju. Aizlasos avīzes- 1/2 1, ēdu maz, ciets vēders. Vēst.: In., Vecozolam, Resnevicei. Kārtoju papīrus. "Jāzepam" ir vēl 8 nedējas līdz 15. nov. Noguris no lietus laika. Sāpes mugurā. Jāvingro vairāk. 21.9.12. Rakst. 22.9.12. Apmācies, pusd. saule. Ceļos 7, vingr. Staigāju. "Jāzeps" 1/2 11- 1/2 1, 4-6. Vēst. In. Sāpes vēl ir. 22.9.12. Apmācies, p. pusd. saule. Ceļos 1/2 7, vingr., dien. gr. Staigāju uz narc. kalna, lasu avīzes. Kārtoju skatkartiņas, nogurstu. 9-11 Gulbim vēstuli norakstu. Labi. 23.9.12. Apmācies, pēc saule. Ceļos 7, vingr. Staigāju. Strādāj. "Jāzepu", kārtoju un pārlasu, aizgrābj vietām. Kārtoju kartiņas līdz pat 11 p. nakti. Grūtums, uzdevums nost. Labi. 24.9.12. Rakst. 25.9.12. Apmācies, saule, naktī līst. Ceļos 1/2 7, vingr. Aizlasos avīzes līdz 1/2 11. Strādāju "Jāzepu" 40 rindu, bet nenorakstu. Zemnieks ar vīnogām. Sūtu In. puķes ar tašiņu. Kartiņas lieku. Nestaigāju, jo līst. Rakstu Birutai līdz 11, labi. 25.9.12. Saule, 12°. Ceļos 1/2 7, vingr. Staigāju- 1/2 10. Strādāju "Jāzepu" 11-2, 1/2 5- 1/2 6. Avīzes, In. karti. Ilgi raudu, ka I. sauc par nežēlīgu. Staigāju, itāl. avīzes. Tops slikts, citādi labi. 26.9.12. Līst, tad drusku saule, apmācas. Ceļos 7, vingr. Vēst.: In., Birutai, Hertelim, avīzes, staigāju, aizlasos- 1/2 11. "Jāzepu" norakstu no 1/2 12-2, 1/2 5-6, 9-10. Staigāju 1/2 8- 1/2 9. Vēst. Birutai, In. Labi. 27.9.12. Saule, 10°. Ceļos 1/2 7, vingr., vēst. Hertelim. Staigāju un lasu no 1/2 9- 1/2 11. In. vēstule laba. "Jāzepu" norakstīt no 11-2, 1/2 5- 1/2 7. Vakarā pārrakstu dzej. priekš avīzēm un izskatu visu dzej. grām. vēlreiz cauri - 9-11. Vēlu gulēt, bet labi. 28.9.12. Saule, 10°, mācas. Ceļos 1/2 7, vingr. Staigāju un aizlasos 9-11. Kartis: In., Ekterim, Sējam. 12-2 dzeju kārtoš., ievada dzeja. 1/2 5- 1/2 7 - " - Vēst.: Ekters, Sēja. Žēl, ka nestrādāju "Jāzepu". 29.9.12. Līst, 12°, bet jūtas aukstāks. Ceļos 1/2 7, vingr., dien. gr. Staigāju un aizlasos līdz 12. Norakstu dz. pr. avīzēm. Gar. vēst. Birutai, "Jaun[ības] Tekām". Pārstrādāju no Birutas vēstules. Žēl, ka nestrādāju darbu, bet no vēst, pārstrādāju. Neievēroju atpūtas dienu. 30.9.12. Līst visu dienu, 12°. 1/2 7 ceļos, vingr. Lasu un staig. līdz 12. Nevaru pārvarēties nelasīt avīzes. Vēst.: Kirhenšteinam. Antonam. 31.10.12. Saule, no rītus lija, 14°. Neguļu labi, svīstu, par daudz ēdam. 11 pārnākam. I. strādā, es nē. Kartis: Nīna, Kirhenšteins, Stelps. Dien. gr. 2 lp. Rēķini. Sajūta nelaba no nestrādāšanas. Viss oktobra mēness pazaudēts. "Jāzeps" netiek gatavs. 8.11.12. Saule visu nedēļu, 6°, vakar 7°. Vingroju visu nedēju, d. gr. nau. Ceļos 1/2 7, masēju māgu. 7-8 ceļos, vingroju. 8-9 ēdam. 9-11 staigājam, pasts, avīzes. 11-1 šodien avīzes, citkārt darbs, vēst. 28.12.12. Atbraucu no Cīrihes 27.12.12. plk. 7 vak. Sabiju Cīrihē no 18.-27.12.12. Lasīju avīzes, kārtoju. 28.12.12. Ceļos 1/2 9, bez vingr. Uz pastu, staigāju, 1/2 11 rakstu In. 1/2 11- 1/2 1 kārtojos, rakstu 17 kartis. Vakarā no 1/2 9-12 aizlasos, Blos[ijs], fr. revol. Nevingroju. Guļu labi. 29.12.12. Ceļos 1/2 8 - 8°, migla. Vingroju. Saņemu: In., Biruta, Ance, Lilija, Glomens. Aizlasos pēc staigāš. 1/2 10-12. Gribu sākt norakstīt. Atbrauc Kains. Norunājam līdz 11 p. Šķiramies labi, uzņemu. Noskaņoju uz mieru ar koloniju. Guļu labi. 30.12.12. Ceļos 1/2 8, 8°. Migla, pēc saule. Vingr. Saņemu: In., Mihelsons. Staigāju, lasu avīzes līdz 11. Traucē saimnieks ar scansia. Kārtoju istabu līdz 7 vakarā. Nestrādāju. Rakstu vēstules, 5. Guļu labi. 31.12.12. Ceļos 6, noguļu līdz 1/2 8. Vingr. Saule. Pakiņa no In. Vēst. Staigāju, aizlasos avīzes līdz 2, pēcpusd. aizlasos. Kārtoju gada beigas. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1913 DIENASGRĀMATA 1.1.13. Es nestrādāju un tomēr nesajūtu to tik griezīgi kā agrāk. Man jāsaņemas uz pašpārmetumiem. Arī pienākums. * Es taisu plānus par svētku skatēm In. jubilejai. 2.1.13. Rakstu šodien un vakar, un vēl rīt vēstules, bet pie darba, vismaz norakstīšanas, nenāku. 3.1.13. Man vajadzētu jauna dzinuļa, lai uzmodinātu darba prieku. "Jāzeps" vairs nemodina. Par daudz reiz laupīts. Par daudz In. teicis, ka varu arī palikt nerakstījis. Nu ir. 4.1.13. Es vēl rakstu vēstules. Tagad notveru vienu mehānisku slinkuma iemesli: aizlasīšanās ar avīzēm. Tā man nolaupījusi 1907.-8.-9. gadus, un nu es šo dienu cīnos un nevaru atturēties no avīžu rīta nelasīšanas. Es pat pēc pusdienas atpūtā atkal lasu. Vai panākums ir sev nepārmešanās? Vai tā nebija arī agrāk? Ir dziļi apkaunojoši, ka tas jāraksta. * Zemes dzīves augstākais zieds sieviete. Vīrietis savā ziedā raujas vaļā no zemes un vairs nepieder. Tikai sieviete uztura dzīves principu. * Man ir laime un es nezinu ar viņu, ko iesākt. Man ir prāts un tas nesaka, ko darīt. 5.1.13. Ir lielāka un dziļāka dzejas izteiksme nekā pantu dzejniekiem - izteiksme ar savu personu un dzīvi: tā, kas aplaimo un paceļ, kāda tikai ir sieviete. * Gribas nespēja, padošanās ārējiem iespaidiem ir pa mats aktieru mākslā, saka [1 nesalasāms vārds]. Pašā dibenā tomēr griba un sirdsapziņas sudraba pavediens, bet kad citas ļaujas, tad ar to saprot citus raksturus. * Ilgas mirst tikko tās izteic; dzīves gudrība ir ilgām likt klusēt. Sievietes gudrību vīrietis grib izvest darbā. 6.1.13. Es nezinu vairs, vai ir taisnība manai ticībai, ka sieviete var kļūt par zinātāju cilvēku. Visādā ziņā jāatkāpjas no prasības, lai viņa taptu par cilvēku. Šī laika sieviete caur to netop citāda, un pats prasītājs saberžas. Visu teikdams, vīrietis ne vien kait sev āra dzīvē, bet pārāk stipri groza savu iekš. dzīvi, tā ka tā nesaskan vairs ar ārieni. Sieviete nevar visu teikt, galu galā nezina sevi pašu. Vīrietis var visu teikt tikai pārdzīvē. Mērķis, lai visa dzīve top pārdzīve. * Es lasu pērnā "Z[iedu] Kl[ēpī]" un redzu, ka I. tikai viena vien dziņa, brīvība, ilgas, nepastāvība, meklēšana, pretība pret mācīšanu, pret regulu, pret taisnu ceļu, pret darbību. Viss īsti tikai viens: sievietes raksturs, kurš negrib būt vairs ieslēgts un nest augļus, kurš ir bez mērķa un grib bezmērķību, grib baudīt un labāk iznīkt nekā nebaudīt, kurš pats sev nespēj likt mērķi un negrib, tikai priecājas kā kumeļš vaļā palaists. I. sirgst tādēļ, ka nau izmantojis brīvību. Man jālaiž brīvē. * Tā naivā egoisma loģika! Pierādīt visā grāmatā, ka nevar saistīt, ka atzīst par egoismu, kad priekš sevis saista, pat audzē (154), un bez pārejas piepeši teikt, ka mīlas būtība pastāv saplūšanā. Tas tā saprotams: izkūsti tu manī, kalpo tu man gluži nesavtīgi, bet zini, ka es tev nekalpošu, jeb tik tad, kad man tiksies, bet ja nu nekad es nesaplūdīšu un neizkusīšu. Un tad žēlabas, ka tādu laikam nebūs, kas pilnīgi atteiksies no savas patības priekš tā, kas pretī nekā nedos. * No manas ķīmiskas saplūšanas baidās, tādēļ ka būs arī patei sevi jādod. Es esot pārāk liels, es aprīšot. Bet pate gribētu citu aprīt. Tomēr nau diezgan gribasspēka, kļūt pilnīgi brīvai, tikai klaidonei bez kādas pieturas. Trūkst spēka tapt par rijēju un apmierinājas ar nemiera poēziju. * "In kleiner Form wird mir das Erdenleben ganz genugen", ir vājš apmierinājums ar savu lielumu. Ikkatrai būtnei jau še vajga sasniegt savu augstāko pakāpi, un, kad tā ir sasniegta, tad ari pietiek pats sev. Kas tad paliek pāri no ilgām, ir gluži noteikti citas sugas, tās ir tad likumīgas ilgas, ir tiesība uz darbu, uz citu dzīvi, citu būtības veidu. Bet tam gala nau. Pēc aiznāves veida sasniegšanas būs citi veidi, uz kuriem dzīsies atkal ilgas, bet tās piepildīsies tik tad, kad katrā sasniegs savu pilnību. * Kas grib, lai viņu neaiztiek ar savu mīlu, tam arī nau tiesību otru aiztikt. Tā būtu otra apsmiešana un apsmieklu arī mīla nepanes. * Kas grib būt liels un nākotnē sūtītais, tam jāgrib būt vienam. Tā ir kontrabanda aprīt vīra garu, lai no sevis tad radītu ko jaunu. Jārada no sevis vien. I. grib sievietes kultūru radīt un tādēļ izmantot viņā līdzšinējo vīriešu kultūru. To nevar. Vīriešu vienbūtībai ir savs kultūras augstums - adeptībā, pilnīgā vientulībā, no kuras laukā darbojas priekš pasaules. Lai sieviete rada arī pate sev tādu kultūru. Bet pašā principā viņa to nevar, jo sieviete nespēj būt viena; vismaz līdz šim. Par šo nespēju liecina arī I. griba izmantot manu un vīra kultūru. Šinī brīdī tikai vīrs var radīt jaunu kopu kultūru, jo viņam ir stāvoklis, kur pašam stāvēt, sava vientulība. * Es pats sev arī varu pārmest, ka gribēju sev palīgu audzēt iekš I., tā arī būtu bijusi kontrabanda. Tikai tā atvainojama, un mana ideja bij kopkultūra, kur vajga arī otra subjekta, sievietes. Bet kad nau vēl patstāvīgas sievietes kultūras, tad tagad kopkultūru nevar nemaz radīt, jo nau divu līdzīgu spēku. Var tikai radīt vienpusīgi teorētiski kopkultūru priekš otra, bez viņa patstāvības, aufgeklärter Despotismus. Tas vien man paliek pāri. Un tur var iztikt bez palīga. I. tātad tomēr ir kontrabanda, kad es gribēju I. sev iegūt. Jābūt arī man vienam. * Un nu jāatmet visa sevis nožēlošana. Es esmu viens un palieku viens. Pēdējais sakars trūkst. Tad nu stāvi pats uz sevi: kopt veselību, strādāt, domāt, domas fiksēt. Nau daudz laika. Ideja nogatavojusies. Bet tomēr pašam pirms jātop veselam, lai nesalūztu. Nu turies. * Es zinu, ko gribu. I. zin tikai to, ka grib. Visādā ziņā šī griba ir pret otro, pret kopību. Mīla nau par sevi mērķis, bet tik līdzeklis un bauda. Mīla kā kopība tiek uzskatīta kā jauks sapnis, un arī tad viņa jaukums pastāv tikai cerībā, ka otrs palīdzēs bez maksas prasīšanas. Vīrieša uzskats par mīlu ir augstāks. Bet I. uzskats nau sievietes uzskats, jo sieviete īstākā veidā ir tomēr māte, un tai nau egoisma tikai ziedot, tā grib mērķi, augli. 9.1.13. Mans egoisms ar manu altruismu samierinājas tā, ka es ieskatu pasauli un sievieti par sev līdzīgiem un upurējos priekš viņiem tur, kur viņi to prasa, līgstu ar viņiem kā ar līdzīgiem. I. egoisms ar viņas altruismu izlīdzinājās tā, ka piedod egoismam arī altruismu, neatzīst līgumu starp sevi un pasauli, un nevietā, bet dara viņiem labu tur, kur pate grib, nejauj no sevis neko prasīties. Vīrietis arī nau līdzīgs, ir tik varmāka. Grozīt ko var tik tā, ka pate sieviete top par varmāku. Līguma un kompromisa vietā ir viena vai otra padošanās. Ķīmiska saplūšana nau divu vienojums, bet viena aprīšana no otra. Tā ir monisms I. uzskatā, manā ir duālisms vai līgums, vai solidaritāte. Sievietei grūti tikt pie šādas solidaritātes, jo no verdzības nau tieša ceļa uz brālību. Jāiet cauri cīņu un uzvaru, un kundzību uz brālību un līdzību. * Es saprotu, ka garš ceļš vajadzīgs, bet es sadrūpu, viņu ejot. Man ir cits darbs, vai tas lai paliek? Man jātop brīvam. 11.1.13. Vīra greizsirdība ir , sievas reklāma. Greizsirdība ceļas no mīlas pārpilnības. Vajga prast nodarbināt visu mīlas pilnību, vajga viņai atrast telpas. Kad graudi pār apcirkni birst pāri, tad nevajga sūroties, ka top pielāsota klēts, bet vajga taisīt plašāku apcirkni vai nobērt graudus citur. Vajga dot uzdevumus greizsird. vai pašam tapt greizsirdīgam. Uzmanību novērst. Darbs arī te glābējs. * Savu dzīvi apskatīt mehāniski atpakaļ, aplūkojot vecas atmiņas, vēstules, ģīmetnes, kārtojot, rakstot memuārus, - iegūst sev savu pagātni, top bagātāks dzīvē. Jo nolikts gabals nelietojams ir tikpat kā zudis, bet lietotais viss top dzīvs. Tas pats tehnikā, rakstot jel ko, visvairāk drāmu, vajga vienmēr atskatīties atpakaļ, pārlasīt veco, atminēties uzbūvi, sistematizēt atmiņas, tad viss darbs taps dzīvs. * Man atmiņa it kā nau vairs tik laba. * Pirmoreiz ir iekšējs nogurums, kuru nesajūtu kā riebumu. Nau vairs pašnāvības domas, bet likšanās uz mieru. Es taču manāmi neuztraucos, ka nestrādāju "Jāzepu". Vai tas ir jau vecuma zīme? Tās būtu briesmas, kuras tikpat neuzkrītošas kā iemigšana pirms nosalšanas. Vai šīs briesmas neuzvedīs atkal uz darbu? Vai ir tikai ieslinkošanās un enerģijas nepiespiešanas paradums. Bet tur tādas pat briesmas. Nu taču ir jāsaņemas. 12.1.13. Lasu un kārtoju, un apskatu vecas lietas, kā nodomājis. Vecās veselības ekonomijas grāmatas. Tā laika grāmatā vēl no Slobodskas laikiem labākās dzīves normas uzstādītas, bet nau izvestas. Cik tad es esmu ticis uz priekšu pa 10 gadiem? Un tomēr vajdzīgs. * Man vajga tagad uzņemt tās revīzijas, gada, mēneša un nedēļas. Tur arī teikts, lai visu dara tūliņ, jo tā dabū priekšroku priekš citiem, kas nekad tik aši nepārvar kūtrību, lai ātri un naski rīkotos. Taisnība, nu tik jāizdara. Bet tās revīzijas tagad kavētu darbu, kuru jau tā tik grūti iesāku un turpinu. Viņai jāizdala uz ik dienu pa zināmam laikam. Tur, piem., teikts ik dienu 1/2 st. lasīt, 1/4 st. mācīties no galvas, ļoti labi. Kad nu nāks arī tāds paguruma laiks kā šis, tad šo priekšrakstu mehāniska izpildīšana vien jau arī ir darbs: neļauj enerģijai gluži aizmigt, un arī materiāli sniedz zināmu labumu, ir kas lasīts, kas iemācīts, - varbūt arī kas kārtots, jo tas dod garīgas skaidrības un pienākumu izpildīšanas jūtas un veicina arī prāta skaidrāku domāšanu. * Laulātam vīram mūsu modernos laikos no savas sievas nepieder vairāk nekas, kā tik tas kauns, ko viņa tam dara. 13.1.13. Jaunekļa gados nau itin nekādu notikumu, kļūdu un bēdu, kuri nevērstos uz labu vai kurus nevarētu vērst. Tikai pēc 40 g. nekas vairs nau tik vēršams no sevis, kaut arī tad vēl ar gribu var ko darīt. Var darīt tā, ka pats sevi dara jaunu uz ilgu dzīvi, kad atkal viss pats vēršas uz labu. * Mākslas rakstniekam nau jāieņem stāvoklis politikas starpībās, bet gan pasauls uzskatu starpībās. Politika ir ikdiena, filozofijas izpildītāja; pieslieties vajga tikai filozofijai un kultūrai. Politika ne katreiz nosaka mākslas būtni, bet gan kultūra. * Man "Jāzepu" norakstīt ceļas gandrīz nepārvarams riebums un žēlums. Vietums gandrīz sāku raudāt. Nau tādas jūtas kā agrākam slinkumam. Žēl par iznīcināto darbu. Ja es vēl gribu strādāt, tad jātiek vaļā no ārējā iespaida, no In. Citādi es taču palieku tikai pusceļā. In. mani gan ir veicinājusi ar mudināšanu uz darbu, bet par daudz patvaļīgi. Nekad tos soļus nevar saskaņot kopā. Pašam jāiet un jāveicina sevī. * Sievietei mūsu laikos nau vairs diezgan mīlas. Laikam tādēļ, ka arī ievilkts veikalā. Bet sievietei vajdzētu būt mīlai, jo viņa ir dzemdētāja un auklētāja. Šis trūkums ir sakne visiem mūsu laiku trūkumiem. Vīrietis no laika gala veikalā, nevar attīstīt jūtas, bet tikai prātu. Viņa daba prasa kā papildinājumu mīlu. Viņa daba spēj arī pate sevī to attīstīt, bet tikai tad, kad viņš atsakās no veikala. To sasniedz adepti, kas reizē arī visgudrākie kā labākie. Bet viņi tikai paraugi nākotnei. Sievietei jāved uz to, un laiks pats laupa viņai mīlu. Laiks pats sev stāv ceļā. Tas ir jāvērš par labu. * Es pats esmu arī vainīgs ar savu straujumu. Kaķis iepērts par nodarījumu nenāk vairs nemaz istabā. Man likās īstais mērs, bet bij par daudz. Mans straujums arī nau attaisnojams ar spēku, jo viņš taču ir nesavaldīšanās un tātad arī vājums. Bet nu dilemma: iznīcināt šo straujumu nozīmē iznicināt i to spēku atlieku. Kur tā izeja? Spēku audzināt vairāk. 14.1.13. Es sāku cerēt uz iespējību pabeigt vēl gada sākumā "Jāzepu". Tā cerība vien jau dod jaunu dzīvību. Varbūt taču pārvarēšu vecumu. Un kā tas nāca? Kas palīdzēja? I. nē, no āras arī nekas nē. Pats ar savu gribu - tikai pa daļai: mehāniski strādāju un iestrādājos. Griba palīdzēja tikai piespiesties. Arī ne ar apziņu: gadījās tāds moments, kad nau nekā cita ko darīt, kā vien strādāt. Tad sāku. Vēl atlaidos todien. Bet nākamdien atkal tāpat un tad jau nostrādāju pilnas 3 stundas. Un tūliņ, pēc šām 3 stundām radās cerība uz dzīvību. Mehānika visu pārvalda. Un cik pateicīga viņa ir. Jau 3 stundas darba dod dzīvību. 15.1.13. Es atkal atkritu. Ik dien atkrītu. Briesmīgs cīniņš un izmisums. Bet tomēr ir gājis un iet. Mehāniski gluži atmest avīzes. Kā dzeršanu! * Man ir laikam periodas darbam tāpat kā zālēm. Tās tikai jāizzina un jāfiksē. Jāietura darba ritums. Kad gribētu strādāties, tad nevajga aizturēt. To In. dara. Tāpat kā ar t[ulkošanu?]. Tas jāatmet. Bet tad varbūt man nau iespējams vienmēr vienlīdzīgi strādāt? Varbūt Antonam taisnība ar savu kombināciju? Arī tas ir jāmin. Kad es zinātu, tad ietu; tā vien es varu uzvarēt. 16.1.13. Es taču neesmu izpildījis apņēmumu, aizlasos taču. Un tad arī darbs pats nau labs, es gluži apjūku pārstrādādams. Un taču es neesmu nespējīgs. Dramatisms man stiprāks nekā visiem citiem. Izplūšana garumā. To vajga pārspēt. 17.1.13. Es taču nezinu, kur ir tā vaina. Enerģijas ziņā - vai ritmisks spēku pieplūdums ir mans likums. Vai man pie tā jāpaliek? Jeb vai enerģija vienmērīga jāuztura, kā sludina zinātnieki? Es neesmu sevi vingrinājis enerģijā, tādēļ to vēl nezinu. Bet ja nu es vingrinos vienmērībā un to panāku, bet ar to laužu savu rituma likumu un tam līdz savu spēku? Un otrs dramat. apdāvinājuma jautājums; jāzina pareizi, ko es spēju? raksturus, stipras situācijas, koncentrāciju un uzbūvi, lirismu. Bet es izvērpju par garu pārējos skatus, sagatavoš. skatus, jo man aiz enerģijas vājuma bail ķerties pie paša lielā skata un tādēļ kavējos pie sīkumiem, nevaru pa durvīm ieiet iekšā. Tad arī nepareiza regula izplēst skatus. Izplēst var tikai galvenos, bet es izplēšu visus. Es neprotu notvert galveno. Es žēloju strīpot. Tas man iedzimtā līdz ar ekonomiju. Ko tur darīt? Lūkot tūliņ, sākumā noteikt: kas ir galvenais, kuri ir lielie skati; tad sargāties izmest savus skatus, bet labāk bez saviem tūliņ rakstīt lielos skatus. Pārvarēt bailes un slinkumu. Varbūt tā ies. * Es pārāk aši izsamistu no nelabvēlības un panākumu trūkuma. Publikai patīk "Tells", un ir vāja luga un vāja tendence. "Fausts" patīk": lirika un raibums, bet "U." tas arī ir un tomēr nepatīk. Un "Induls" gluži nepatīk. Tātad domas ļaudis negrib. Ko tad lai dod? Vāju tendenci, sentimentalitāti, raibumu. Briesmas! Ko darīt? * Es pārāk aši izsamistu, es nepanesu panākumu trūkumu. Vai tad man vērts cīkstīties? Vai nau labāk kā Griliparceram klusumā rakstīt? Tas prata adeptību. Man tik daudz mantu ir, ka varu iztikt bez ienākumiem. Ko es sevi mocu? Bet tā ir bēgšana. Un tad - vai klusumā var attīstīties? Vai nekaitēs darbam? Ir otrs ceļš: nervus stiprināt un iegūt vairāk fiziska spēka. Vispirms jau nu jāpabeidz "Jāzeps" un tad jāveseļojas. Tad izrādīsies, kurp ceļš ies. * Es prozas lugu biju jau izdomājis principā, 3., 4., 5. cēl., un, kad gribu uzrakstīt, neatminos vairs it nekā. Tātad tūliņ visu fiksēt, sevišķi svarīgo. * Meklējot vai nau kaut cik piezīmju, kas lugai derētu, redzu, ka ir labas domas, bet - ak, cik briesmīgi bēdīgi, kāda vientulība. Kas tas būs? Šodien atkal 2 reizes stipri raudāju un tagad vakarā nau labāk. 18.1.13. Es tomēr varu sevi piespiest. Tomēr rakstīju un drīz beigšu I c. Es tomēr veikšu. 19.1.13. Un šodien tomēr neiet ar veikšanu. "G. un s." atnāca, izlasu visu, nogurstu. Līdz vēlam vakaram nekā nestrādāju. Kas būs? Vai spēšu sevi diezgan piespiest? * Bērnam gluži cita pasaule, ne lieliem. Nau postīšanas instinkts, bet darbība, kura tikai nesaprot lielos, lietderibu. Lētu postā - tikai kustība. Nesaprot, par ko būs. Tā sievietei arī sava pasaule, nesaprot vīriešu pasaules lietderību. Nevar iemācīt, pārlabot, audzināt. Cita pasaule. Var tikai novairīt, ir tad ar labu; citādi jūt tikai pārestību un nesaprot. Cita pasaule. * Ir tomēr spēks "G. un s.". * Dzejas bezformība ir tikai pārejas stāvoklis, kur vielu neprot vēl ieliet cietā formā. Viela pārvalda dzejnieku, liekas tik plaša un pārvarīga, ka neiedrīkstas nemaz ietvert slēgtā šaurā formā. Proza liekas vienīgi spējīga piemēroties ar savu bezformību. Bet jo tālāk, jo vairāk pieveic vielu, pārsteigums pāriet un var atkal slēgt formu. Forma lēni arī pārgrozās, viela prasa sev jaunu formu, bet nevienai vielai paliekoša mākslas forma nau proza. Romāns nau izņēmums, jo tā nau dzeja, bet laika kavēklis, un lirika ar izplūstošu formu ir romānā, bet tā nau lirika, bet diletantisms. Nau māksla, bet mākslas atmosfēra, pat viela nē. Ar to nekad nevar pietikt cilvēcei. 20.1.13. Labi, ka nau Ibsena eksāmenu, visi viņa skolnieks, Przybyszevski, Andrejevi, simbolisti un dekadenti izkristu cauri. * Drāmu uzrakstīt prozā un tad viņu pārrakstīt pantos, kā Gēte bieži darījis, ir tas pats, kā gleznu uzkrāsot bez zīmējuma. Tas rāda, ka nau sajūtas priekš krāsām un dzejas būtības. Gēte tiešām arī saka, ka dzejas galvenais kodols ir izsakāms prozā, un kam nau šī prozas kodola, tā dzeja arī bez vērtības. Bet īsti dzejas vērtība iesākas tikai ārpus šī tveramā prozas, t. i., prāta, labāk prātīguma kodola. Gēte pašā pamatā un kodolā nau dzejnieks, nospiests no zinātnieka. 21.1.13. Drāma un sieviete līdzīgas attiecībā pret publiku. Publika saprot abu skaistumu vispirms ārībā, līdz pat drēbēm un rotām, kas ir teatrālība, viņa nepieciešama, neviena drāma, ne sieviete bez viņas neiztiek. Bet viņa nau galvenais skaistums, tas ir dramatisms un dvēsele. * Es pabeidzu "Jāzepa" I cēlienu un esmu laimīgs, ka tas notika arī noliktā dienā. Tomēr es spēju panākt. Un diemžēl tomēr - arī vakar nespēju atturēties no avīžu lasīš. Liels prasījums pēc kādas atpūtas un patikas. Slēdzieni: 1) otreizēja pārlūkošana tikpat grūta kā pirmā taisīšana, pat laika aiziet gandrīz tikpat daudz, jo norakstīju 50-80 pantu dienā, kamēr jaunu 40-70 dienā. 2) Arī pēc otreizēja darba gluži pietiekoši nau vēl izstrādāta luga. Tātad vēl trešo reiz pārrakstīt. Bet vai nu tas atmaksājas mākslas, veikala un enerģijas tēriņa un sevis paša uzbūves un attīstības ziņā? Mākslas var būt, bet pašattīstības ziņā nē, jo attīstītu tā tikai mākslas garšu un arī tikai glītuma un sīkumu garšu, kamēr zaudē laiku un attīstīt lielās idejas, daudzo kombināciju, likteņu un raksturu lemšanu, daudzu situāciju, par daudzas lirikas un sajūtas neredzētas citur un iz sevis neizceltas skaņas. Svarīgāks ir lielums. Bet - jānotura mērs, lai neizplūst materiālu krāšana, netop vielas vergs, kā indieši. Pareizais atkal ir neiespējamais: savienot lielo ar mazo, kas ir beigās universālisms. Priekš tā vajga daudz laika un spēka. Kur to ņemt? Vajga daudz nervu, tātad daudz veselības. Tātad atkal viss glābiņš mehānikā. 22.1.13. Es šodien atpūšos. Palasīšu varbūt sevi pašu. Tā iepazīstos ar savu pagātni un daru savu dzīvi lielāku, uzņemdams sevī arī savu agrāko mūžu. Tikai nepierast par daudz, neatkārtoties, bet augt. * Dzīve ir tikai viens no ciešanas veidiem, un darbs ir dzīve koncentrējumā. Un darba augstākā pakāpe ir radīšana jeb ģēnija darbs. Tas tad arī ir ciešanu augstākā pakāpe. Bet katrā dzīvē, darbā un radīšanā ir arī prieka elements. Tikai viņš tiek aptumšots no sāpēm, un arī paši cilvēki līdz šim nau paraduši prieku ievērot. Bet viņš ir jāievēro, jo galu galā galvenais dzinulis uz darbu ir taču prieks un ne sāpes. Prieks ir mūžīgais un paliekošais, un sāpes laicīgais un pārejošais. Mūsu varā ir izcelt galveno no blakus un pavadu, un seku apstākļiem, mūsu varā ir atzīt, ka sāpes ir darba sekas un ne cēlons, un beigās mūsu varā ir atstāt darbam un kustībai tikai cēloņus bez nevēlamām sekām. Jo visur sekas ir vai vis. maz var būt mūsu rokās. Vajga vingrināties saprast galveno, atšķirt pamatvielu no sārņiem un izcelt prieku kā radītāju. * Visās manās sarunās mans galvenais oponents un mans galvenais klausītājs esmu es pats. Jā, īsti es jau pats priekš sevis vien runāju, un pretrunātājs ir tikai man ierosinātājs uz domāšanu. Kad es esmu nepacietīgs pret nepiekritējiem, tad tik tādēļ, ka nepiekrišana traucē mani manu domu attīstīšanā. * Sevi pašu uzņemt sevī kā dzīvu - labi, bet cik svešs es sev esmu palicis, vismaz savām grāmatām. "Tālās noskaņas" nevaru ne rokās ņemt. "T. k. n." bij man vēl vistuvāk, arī tā top nemīļa. Pie "G[ala] un s[ākuma]" tagad atpūšos vēl, bet kas būs? * Mīlēt savu pagātni - varbūt tā to izdarīt, ka sāk no paša pirmā gala, kurš jau loti tāļi aizgājis, no bērnības? Bet pareiza tā rinda tālāk arī tā nau, jo "T. N." man tālāk par "Tiem kas n.". Laikam te ir kāds laikmeta un rituma likums. Varbūt "T. N." laikmets ir tas pretīgais. Jāskatās arī, kā darīja citi: Gēte taču pieslēdzās atkal pie sava "Fausta". Pie "Jauno dzej." es labprāt pieslēgtos; bet laikam tādēļ, ka viņas vēl netaisītas un nedrukātas. Es tomēr nezinu vēl likuma. Vai ārējais laiks vainīgs? Bet es esmu maz atkarīgs no modernības. Es pats savs. * Kad arī kāds izteic man pretējas domas, es tomēr varu saprast, ka viņam ir labas īpašības: prāts, jūtas, izteiksmes veids u. t. l. Tas nāk no mana amata, jo māksleniekam jāskatās uz formu un jāpārvar viela formā. Bet viela te ir domas, kuras tātad var būt arī māksleniekam pretējas, bet tas nekavēs viņu saprast viņa izteiksmes veidu un izteicēja spējas. * Kam vienāds raksts un runa, tas spēcīgs darbā, jo strādā. ne vien ar ārējām spējām, bet ar visu personu. * Ja man būtu drošs kritiķis - komentators, kas saprot, tad es varētu mierīgi strādāt savu pozitīvo darbu, nekavēdamies ar gainīšanos, sevis komentēšanu un ja nē, tad kreņķēšanos. Man vajdzētu darboties tikai ar ķelli, lai kritiķis mana otrā roka, kas tura zobenu. Vai Krauja tāds būs? Ļoti jūtīgs, fantastisks un liekas aizrautīgs ideālists, ja nu vien paliek. Būtu labi. * Man vajga vingrināt savu izprašanas spēju, tad būs vienmēr tādas domas, kas piepeši apgaismo visu lietu un vienmēr iekritīs kas prātā. Tas ir svarīgāk nekā liels zināšanu materiāls, tas ir tikai ierocis, bet izprašanas spēja ir roka, kas vada. 23.1.13. Kad kas uztrauc no vēstulēm, jāatbild tūliņ, lai uztraukumu ašāk novērstu, jo citādi zūd vesela diena un arī nakts, kā tagad. Nau jāpadodas kreņķim, tā mana vecā kaite. Atbildes vēstuli var jau nenosūtīt. Citur uztraukumus var novērst, pārvēršot viņus lirikā vai ieliekot kādu vietu drāmā, vai, ja liels un ilgs, rakstot tam visu drāmu, kā "Jāzepu". * Lasu "Ollantu". Ļoti sumariski, gandrīz stāsta dialogos, līdzīgs vecām pasakām. Garāk izvestas gandrīz tikai nesvarīgās vietas, kuras tagad sauktu par pārejas nedzīvām vietām. Tomēr ir viena ļoti skaista gara scēna, mātes un bērna satikšanās cietumā. Arī meitas mierināšana. Meitiņas raksturs ļoti mīlīgs. Vispār viss drāmas raksturs rāda ļoti mīlīgo tautas raksturu. Tomēr drāma pārāk atgādina spāniešu drāmas. Laikam kāds indietis, kas ticis par spāniešu mūku, būs pārtaisījis vecu tautas drāmu par spāniešu drāmu kā jau mākslas drāmu. Varētu modernizēt, atstājot arhaisko raksturu. Jālasa īstais teksts valodas smalkuma dēļ un jāzin pareizā scenārija, Cīrihā jāmeklē. 24.1.13. Man vajga pašam no mācībām, kuras es citiem dodu. Vajga pieradināties pie jautrības, atradināties no bēdāšanās. Pieradināties pie darba. Es esmu paradis bēdāties un kreņķēties. Tas ir jāatzīst un pēc tā jārīkojas. * Es bēdājos un izsamistu, ka I. slims. Tas ir vienīgais no āras, kas var nest nelaimi. Vēl es neesmu tik tāli, ka to varētu uzlūkot no augstāka stāvokļa. Jāpūlas I. tā pārradīt, ka viņa var gribēt vesela tikt. * Nu būs jābrauc, jākavē laiks un jāizposta atkal tik grūti sasniegtā darba paraša. Jālūko strādāt arī pa ceļam, un arī [ciemā]. Goethe taču to varēja. Man arī jāvar, vai es pazaudēšu visu. Un man vajga veikt. 25.1.13. Man tāda grūtsirdība, ka grūti izturēt. Pašnāvības domas atkal uzmācās, neskatot uz visu garīgo pretspēku. Tā būtu šoreiz tikai bezenerģija, tāpat kā slinkošana. Varbūt no viņas nāk. Bet gan esmu ļoti nervozs. * Nevaru strādāt. Lasu arī par tautas pagrimšanu un jauniem ārējiem spaidiem. Kāds prāts dzīvot, kad tauta mirst. Ko es varu darīt? Es vainīgs, ka nepretojos diezgan tautas nicināšanai agrāk. Bet mani būtu saminuši un ne tik nebūtu iznācis. Nostāties jau toreiz gluži patstāvīgi, to es aiz nervozības nespēju. Pat tagad man grūti, grūti nākas adeptība. 26.1.13. Pie visa var pierast, pat pie ciešanām un pat pie nāves. Piem.: franču revolūcijā parada mirt. Te likums: fiziskā būtne piemērojas, pārvēršas no ciešanas, uzaug jauna āda, kur vienmēr dur, zem ķēdēm. Faķīrs uz naglas gultas apaug ar biezu ādu. Bet otrs likums: tāpat piemērotas garīgā būtne. Fr. revolūcijā vienmēr dzirdot, ka kauj, psiholoģija pierod pie šīm domām, un patība nebaidās no nāves. Tātad nāves bailes īsti ir tikai arī paraša. To zināt! 27.1.13. Es toreiz nebiju paradis pretoties citu spēkam; nebija arī autoritātes. Es nevarēju cīnīties pret savējiem, tikai noslēgties un pasīvi darīt savu. * Ir paradums arī mana grūtsirdība, mana vārība pret aizskārumiem, mana klusa lamāšanās. Nu vajga atrast līdzekli, kā atradināties no nepatīkamām jūtām un pieradināties pie prieka. Cilvēks varētu palīdzēt, bet I. to nespēja, es viņai pielaidu savu bēdāšanās parašu. Vajga mehānisku līdzekļu. Lasīt ikdien jautru, humoru, spēcīga gara rakstus. Bet kādus? Taut. poēziju. Bet liela dala grūtsirdīga. Emersons. Vitmanu? Šillers ir pārāk robusts, pats sevi mākslīgi sadūšinājis, tāpat kā es. Varbūt Eshils, Sofokls. Jāizmeklē tāda literatūra. Psihiski jāpieradinās domāt no adepta stāvokļa, ka viss jauns pāriet, ka nau tik jauni domāts un ka nevar man kaitēt. * Es vakar prologu tomēr nobeidzu un šodien nosūtu. Ir tomēr panākums. Nu tik jāatmet avīžu lasīšana. Kad būtu sekretārs! Taču dažas lietas jāzin. Varbūt lasīt vakarā? Bet uztraucos. Varbūt strādāt agri no rītus? Bet nogurst. Lasīt paviršāk. Arī vēstules no rītus nobeigt tikai tās, kuras uztrauc: vienkāršās rakstīt vakarā. Man taču bij jau reiz izšķirts šis jautājums, kad strādāju. Tikai tad bij mazāk avīžu un daudz mazāk vēstuļu. Tur ir vaina. Jālūko rakstīt īsāk. Varbūt būs labi. * Es nedarīju labi šodien vēstulē ierakstīdams, vai tik nau zudis rokraksts. Tā taču ir netaisnība un slepena zāķēšana. Es nevarēju atturēties, kaut gan neskaidri jūtu. Tās jūtas padara stiprāku, jāvingrinājas izteikt katrreiz gluži skaidri, ko grib darīt un kādēļ, gan tad prāts aprausies darīt ne to, kas labi. Dažreiz izšķirt grūti. Bet kur ir skaidrs, kad tik izsaka vien, tur jādara tā, kā labi. 28.1.13. Atkal tas pats. Nesāku no rītus strādāt, kaut gan nepārprotami redzēju atkal, ka nevaru gulēt, ja strādāju vēlu. Tomēr šorīt, arī pēc apņēmuma nelasīt avīzes, izlasīju visas līdz pat 2 p[ēc] p[usdienā]. Tā noguru, ka raudu, un esmu ļoti nervozs. Vakarā tomēr gribu strādāt. Jāmet avīzes pa šīm pāris dienām, kamēr beigšu II c. "Jāzepu". Tad lasīt pa 2 brīvdienām. * Ir laikam tāpat paradums jauni rakstīt I., ņemt visus sīkumus jaunā. Un es nemaz nespēju atturēties pretī. Arī tur ir jāieradinājas uz labu. * Taisīt izvilkumu no dienas grāmatas par to, kas vajdzīgs. Kad viņas materiālus neizlieto, tad zūd tai nozīme. * Man jauna metode strādāt drāmas; skatīt notikumu gaitu uz skatuves nevien atsevišķi situācijās, bet taisni notikumu tecēšanu. Tas labāk sasaista skatus un dod lielāku organiskumu nekā loģiska atrisināšana dialogā, jo nevalda notikums, runa, bet kaislība; runa tikai palīga līdzeklis. Tā darīt. 29.1.13. Demokrātija un sociālisms nedrīkst tapt tik mazi, ka ietilpst avīžu ievadrakstā. 30.1.13. "G. un s." visiem paliek tāļš un svešs. Vēl nau nevienas labas atsauksmes. Gulbis gan labi saka, bet mazāk nekā par "Induli". Antons ne vārda. Bārda, formas trūkst, Hermans ne vārda. Vai man atkal būs jākaro? Briesmas. Kaut es varētu pa straumei peldēt. Varbūt atnāks līdz manim, bet tās ciešanas, atkal karot un gaidīt. Un es gribēju mieru, taisni ar šo grāmatu. Kā ies "Jāzepam". Tas pats. * Vissvarīgākais man ir: mehāniski tikt pie darba. Visi psihiskie šķēršļi, savs riebums vai pat nogurums, nau tik svarīgi, jo ir gandrīz vienmēr tikai izrunas. Īsto nogurumu var nomanīt, un tas tad ir jāievēro. Arī psihiski šķēršļi no I. puses ir tikai izrunas. Kad mehāniski sāk strādāt, tad tie zūd un pat neizliekas prātam un jūtām vairs tik svarīgi. Visādā ziņā mehāniski var viņus pārvarēt. Mehānika vien var glābt. Tā jāizdomā, jānodibina un jāizved. Tagad žēlošanās par sevi un I. ir tikusi par ierašu. Mehānikai jātop par ierašu, jārada caur mehāniku darba strādāšanas ieraša. * Es daudz kļūdas daru savas dzīves ārējā vadībā. Liela daļa nāk no nepareizā uzskata uz taupību kā pamatu brīvai tikšanai. Visādā ziņā, tagad nau vairs tas princips jātura. Kļūda bij, ka Pl[ātesam] nedeva "Ave sol". Skolas grāmatā būtu reklāma. Vai nau kļūda rakstīt prozas drāmu? Vai vajdzīgs man partijas dēļ. Jāizdomā. 31.1.13. Šodien beidzu II c. no "Jāzepa". Es taču neprotu vēl apsvērt svarīgos un nesvarīgos momentus, tā neparedzēju, ka varēšu šodien beigt. Izliekas lieli tie momenti, kuri ir noteicoši gaitā, bet tie pa lielākai daļai īsi un par gariem notura tik tādēļ, ka svarīgi. Izlasīts un uzrakstīts tūliņ, kuri ir gari izvedamos skatos un kuri svarīgi, bet īsi. Mehāniski apzīmēt ar punktiem un strīpiņām, vienaldzīgās vietas ar viļņu līniju. Tā varēs tuvoties tai prasībai, ko Zolā uzstāda romānam - 15 gari izvesti skati, visi citi īsi. Jāsargās visu izvest gari. Tā mana kļūda. Tad vēlāk lūkoju īsināt tā, ka valodā saspiežu, tā topu neskaidrs. Tas ir izdot rubļus visus un tad taupīt kapeikas. Pārlasīt šo, ievērot! * Esmu nu pabeidzis II c. Bet nu jāskatās, ka tūliņ šodien pat norakstu. Citādi viss labais darba ieradums zūd atkal. Uzturēt iegūto. 1.2.13. Kad jel kur nesasniedz mazu mērķi, tad vajga ņemt lielu mērķi un to sasniegt. * Vai man tik neiesākas jau tie laiki, kur viss sāk neizdoties? Izskaidrot to var: pats attīstījies līdz augstākai, pāri par apkārtni un savu paaudzi, uznākusi cita paaudze, kas nepazīst un kuru pats nepazīst. Tēlot to, ko tikai vēl jāiepazīst, iekšā nau audzis un tomēr grib sevi izteikt, bet tas tiem svešs. Tā paliek viens. * Man vēstuļu janvārī norakstītas 116. Tas ir par daudz. kad grib darbu strādāt. Labums neatsver nedarīto darbu. Jāierobežojas tā, ka nesvarīgākās atstāj bez atbildes jeb vai gluži īsas atbildes. Daudzi aiz respekta vien neprasa atbildes un varbūt pat zaudē respektu, kad atbild. Ierobežoties atbildēs draugiem, kuri nau vienmēr jābaro. Jāmācās īsi rakstīt. 2.2.13. Vajga dibināt latv. augstskolu ārzemēs; klāt ģimnāzija un priekšskolas. Dažas fakultātes, kuras visvairāk pieprasa: tautsaimniecība, dabaszinātnes, medicīna, literatūra, valodas. Eksāmenus var likt tās valsts komisijā, kurā atrodas universitāte. Kursi īsi, kā Bernē filozofija 2 gadi. Maksa tā pate, kas ārvalsti. No bagātiem bez tam ziedojumi, no kuriem stipendijas spējīgiem. Par spējām jāspriež kolēģijai un jāpierāda ar rakstu darbiem. Klāt arī zinātnisks un literāriski beletristisks žurnāls un biļetens - nedēļnieks. Viena disciplīna žur-avīžniecība. Mācītas biedrības klāt terminoloģijas nodibināšanai. Profesori: mehāniskie - ārzemju; katrs lasa savā valodā. Latviešus uzaicināt: Kasparsonu, Endzeliņš - dārgs, bet kādu jaunu valodnieku, Kindzuli, Balodi, Krauja, Eglīts. Hermans, prof. Balodis, Zālīts, Šmidts, Mīlenbahs. Sākumā tikai pa vasaru. Varbūt uzaicināt uz viesojumiem mājeniekus, kuri ir vietās un citādi palikt nevar. Daugi. Bet jāsargājas no priekšlasītāju sistēmas, jāsargās no demokrātiskas izplūšanas runās un debatēs, un no savstarpīgām cīņām. Jāpatura groži savās rokās un tik zināma pašnolemšanās. Kad ieved bezstrīdus sistēmu, tad pilnīga pašvaldība. * Manas universitātes raksturs būs tāds, kā viņu. Galvenais nolūks latv. kultūras pacelšana, ne veikals. Veikals arī priekš masas pievilkšanas un priekš, un arī par noderību darbā, piem., avīžniekiem. Programma citāda un plašāka: arī teātrs un drāma, mūzika, gleznošana, deja, tautas dejas. T. dziesm. - vecais Barons. Ierosināt zinātniekus uz latv. valodas, zemes, mākslas pētīšanu. Salīdzināt un mācīties [1 nesalasāms vārds], Kovaļevsku, citi kursi. Parīzes sociologu skola. Šeņavska. Dāņu tautas augstskolas. Disciplīna: par bibliotēkām, par tautaugstskolām. Grāmatu druka un apgāde. Amatniecība: Madernieks. Visu kultūru apņemt sevī. Latviešu statistika. Valodas radīšana. Latgale. Tuvošanās leišiem un igauņiem. Leitoloģija, estoloģija. Miers ar vāciem - baltoloģija. Mūsu vēsture. Ārējā kultūra, tehnika, rūpniecība, lauksaimniecība. Kooperācija, kā sevišķa disciplīna. Dārzkopība, kuģniecība. Visam jādibinās uz estētisko kultūru, Šillers. Estēti audzēš. 4.2.13. Ģēnijs kā gars ir masa, kā miesas - puteklis. Tas duālisms ir jāzin. * Es rakstu C[ielēnai] mierinājuma vēstuli par meitas nāvi. Kad man būtu tas jāraksta kā mākslas gabals, es to rakstītu daudz dabiskāk un vienkāršāk. Bet ar to es C[ielēnu] apvainotu. Vienkāršais cilvēks prasa mākslotu. Tas jādod, jo es viņu mīlu. 5.2.13. Strādāju ar traucējumiem: saules nau no rītus, nevaru ārā būt. Tad sāku, bet atkal kārtoju tikai "Jāzepu". Arī no tā nogurstu un pašā darba vidū netīši sāku kārtot dienas grāmatu. 6.2.13. Jaunā lirikas forma: izbūvēt iekšieni vai ārieni. Ārieni - novest pie mākslotības, kaut gan vēl nedaudz kas ir iespējams. Iekšieni - minezengeru mākslas vidū iekaisītas atskaņas, kas netīši skan un nau arī noliekamas rindu beigās. Tas uzņemts atkal no Dautendeja. Ir līdzīgs līdzeklis iekšējai formai kā aliterācija un asonance. Vai vēl ko nevar ievietot iekšā, apslēpjot aiz rindu beigām? Arī rindu beigās atskaņas - atskaņu sacensību un maiņu nosacīt, ne bez patvaļīgi kā tagad. Patskaņu sacensība regulēta. Patskaņu vērtību pēc skaņām (fizikāliski un akustiski, arī intelektuāli). Atskaņas izturēšana vienā dzejā, tāpat aliterācijas un asonances. Paul Fort pilnatskaņa ar pusatskaņu sakopotas! 7.2.13. Franču vers libre bez vērtības, jo tikai franču reakcija pret Boileau. Viss tas citur jau agrāk bijis. Jauna nekā nedod. 8.2.13. Jāatrod jauna vietniece atskaņai. Vai līdzskaņa ir vienīgā akustiskā parādība, kas dara iespaidu uz jūtām un atmiņu? Vecie sakāmvārdi un dziesmas uz to dibināti. Bet visvairāk pie vāciem. Izpētīt citu tautu sakāmvārdus, uz ko tie dibina iespiešanu atmiņā? Uz ko modernie Schiagworte? Uz pārsteidzošu nelīdzīgu jēdzienu kopā salikšanu. Uz precīzu domu izteikšanu. Uz spilgtāka momenta izcelšanu. Uz saprotamību caurmēram. Man nau diezgan materiālu. Jāpētī. 9.2.13. Es tūliņ aizmirstu, tiklīdz nepierakstu. Jāpieradinās pierakstīt no paša rītus, tad ir gultā skaidri un noteikti formulētas domas. * Smagu darbu strādājošiem cilvēkiem ļoti lielas fiziskas pūles rakstīt. Roka paradusi lielu enerģijas izlietošanu lielos vilcienos: te nau lielu vilcienu un, lai noturētu sīkās kustībās, vajga lielas enerģijas piespiešanas. Katra sīka kustība top tikpat lēna kā lielo vilcienu kustības, jo tas spēks top patērēts tur izvešanā, to saturēšanā. Tādēļ pūles, rakstot ar visu ķermeni. Pulksteņtaisītāji laikam tā nepūlas. Tas būtu jāredz. Kaut gan arī tiem lielas rokas. * Vitmanim nau nekādas poētiskas formas, ir tikai prasība pēc jaunas formas, bet ne prasības izpildījums. * Jēzus mācība un kristīgā ticība nau viens. Šis ir rezultāts no viņas cīņas pret pagānību, ir kompromiss starp veco un jauno. Kristīgā ticība gadusimteņos pieņēma romiešu kultūru līdz ar viņas ētiku. Tāds pats liktens draud marksismam, no kura izkūņosies, kā jaunā mācība, kompromiss ar kapitālismu, t. s. soc. demokrātija. Un Marksam būs jānāk otrreiz kā Jēzum augstākā pakāpē. * Mākslā Jēzus mācība noslēdza kompromisu ar grieķu mākslu; glezniecība sāka ceļu gluži no jauna, no aizvēsturiskās mākslas. Mūzika piemērojās. Dzeja ņēma no vecās tautas dziesmas, arī mūzika. Kaut gan viņu piemērošanās nebij tik liela kā ticības. 10.2.13. Braucu uz Cīrihu. Gribu strādāt, bet In. noguris, un es arī. Pēc "Jāzepa" varēšu jauno sākt. 17.2.13. Esmu atkal še. Kārtojos un paiet vakars. Ir arī savs prieks un labums būt vienam. Bet nu jāsāk sistemātiski strādāt. Viens esmu un palieku. Mani var glābt tikai, kad pats topu īsts cilvēks. In. domā, ka katrs attīstās par sevi, lai es mācos iztikt bez viņas, lai ziedoju savu enerģiju sīkā saimniecībā, un tad būsim katrs tā nomierinājušies, tad varēsim kopā būt. Cik savāds pārpratums, tad kopā iet, kad viens otram nevajadzīgs un nesajūt vajdzību pēc otra. Sievietes dzīve ir gadījumu Virkne bez mērķa. 18.2.13. Es In. uzdevu atkal lielu darbu: "Induli" strīpot. Tas nebij labi. Es ari izdarīju to gluži naivi, kā I. Ko es pārmetu? Un ko es vienmēr šaubos savās attiecībās? Vainīgs es pats, ka nenāku pie darba un miera. * Manas drāmas grūti strīpojamas, jo nau neorganisku, pielipinātu vietu. Ir organisms, tikai viss izplūdis pāri mēram, pārāk liels organisms, salīdzinot ar citām drāmām. Man tādēļ vajga ņemt tikai īsas epizodes, īsti katastrofas, kā grieķi un Rasins, ne dzīves gājumus, kā Šekspīrs. 19.2.13. Man ir katrā lietā un situācijā pārāk daudz ko teikt, tādēļ drāmas man tik plašas. Šekspīrs deva tikai faktus un notikumus, ne idejas. Arī Hamlets ir pēc moderna uzskata gluži tukšs no idejām, tikai domīgs raksturs. Tagadne dzīvo pārāk ar idejām, lai tās neizteiktu arī drāmā. Bet te grūtības. Romāns panes vairāk idejas. * Drāmas veids ir pārāk mehānisks, drāmas ideāls ir kinematogrāfs, kur runātam vārdam vairs nau vietas, bet paliek tikai darbiba. Tā gan izskatās pēc teatrāliskas un ārējas darbības, bet taču ir arī iekšēja, jo notiek acu priekšā apņemšanās, un no viena notikuma izrisinājas citi. Ir attīstība un ir cīņa, tikai nau parastā veida to attēlot skatītājiem, nau valodas. Bet arī citas mākslas iztiek bez valodas. Un pantomīmas arvien ir bijušas taisni mākslas pagrimšanas laikos. Kinematogrāfa attaisnojums iekš tā, ka normālskatītājs tā kā tā nedzird visu lugu, pat ne desmito daju no runātiem vārdiem. Viņš pēc redzēta notikuma sev sakombinē drāmas gaitu. Un tā ir labākā drāma, kurā var skaidrāk sakombinēt notikumu bez dzirdēšanas. Tās vietas, kuras bez dzirdēšanas nemaz nau saprotamas, ir nedzīvās vietas, kur tiek uzskati izteikti, vai liekas epizodes. Tās būtu strīpojamas arī normāldrāmā. No Kinemas var vismaz mācīties. 20.2.13. Es esmu izsviests no vecām sliedēm un netieku iekšā jaunās, jau pusgads un nevaru sevi piespiest kārtīgi strādāt, nevaru atkratīties no avīzēm. Vajga jauna mehāniska dzinuļa vecā, I. vietā, nevaru atrast un pieturēties pie jebkādas sistēmas. Pārejas laiks. Te bij sievas uzdevums. Viņa no tā atkāpjas. Jāmeklē jauns. Jāatmet viņa pate, Pulkstens un veselība. 21.2.13. Mīla var cilvēku gluži atjaunot. Vai ne katra stipra dvēseles kustība? Mīla jau tā stiprākā, jo aptver visas dzīves funkcijas, bet arī kaislība, motivēta griba, ideja. * Mīla ir dabisks dzinēja spēks, tādēļ tik stiprs. Vai mehānika nevar to pašu panākt? Vai nevar sev konstruēt domu, cīņu, mērķi, kurš arī dzen? Vai sistēma ar savu lēnumu un akurātību vien arī to spēj? Jeb sistēma tikai piepalīdz, kad ir mērķis? Angļu akurātības, pēc pulkstens dzīvotāji, ir bez mērķa. Abus vienojot - lielāks stiprums, un trešā mīla klāt, vēl stiprāk. Bet problēma te dabūt līdzīgu stiprumu bez mīlas. Vai jauna mīla? Papildinātāja. * Man jāatzīst, ka saimniec. un personisk. iespaida nozīme mazāka par garīgu palīdzību. Kad mainās soc. apstākļi, jāatrod lietam citādi veidi. Bet tādēļ garīgā palīdzība nebūs mazāka, jā, pat var vēl augt. Nē, augt nē, jo otra persona top sava un tātad egoistiska un ar citām interesēm. Kopu intrešu nau vairs tik daudz un nau vairs tik stipras. Bet jāizlieto arī daļas, kad nevar vairs visu gūt. * Katra patiesība top uzņemta tikai ar jūtām. Patiesība ir jūtu lieta. Arī zinātniskā. Uz to dibinājas jaunu zinātnisku atziņu neatzīšana un cīņa pret viņām, kur taču vajdzētu domāt, ka zinātniekus, kuri darbojas tikai ar prātu, vajdzētu tūliņ pārliecināt arī jauniem prāta slēdzieniem. Bet prāts nevar būt pārliecināts arī par 2X2=4, kad jūtas viņam to nejauj. Cilvēku nevar pat par viņa paša labumu pārliecināt, kad neaizkustina viņa jūtas. Jūtas ir kūtras, bet valda. Tādēļ jārunā uz jūtām, tādēļ vajdzīga retorika un poēzija. 22.2.13. Savām miesām nevajga jaut ierūsēt, nosēdināt nekūstošas vielas asins traukos, - tas ir viss. To panākt mehāniski: ēdot kūstošas vielas, sviedrējot laukā un padzenot dzīslās nelabās vielas. Un psihiski: pieradinot sevi pie kustības un pie gribas, un uzturot garu jautrībā. Bet atmiņa ir jāizpilda, tad tikai līdz. * Vai nevar dibināt firmu uz vadošu vārdu un vārdu ģinti? Personas darbībā var viņu uzzīmēt, vai nevar to principu lietot atsev. gabalos? * Es biju tik izplūstošs un nevarīgs, vēl tagad sevi dzīvē nevaldu, un dzejā visi redz to kristālību? Vai griba panāk savu? Bet vai tikai savā šaurā aplokā, nedarot iespaidu uz visu personu? 23.2.13. Kas man ir bijis un kas palicis pāri no mātes mīlas, no tēva, no mīļākās? Nekad es neesmu varējis visu izdzirdēt, ne visu teikt, ko es teicu, to nesaprata. Es paliku svešs. Nekad un nekam es neesmu varējis pilnīgi uzticēties un būt drošs, ka mani kā personu neiznīcinās. Upurēties es esmu vienmēr varējis, bet tas nau tas, kas uzticēšanās un savas personas nodošana citai, lai izietu droši ārā no savas čaulas. Tā ir dzīves atdošana neatraisītā čaulā. Tauta, lieta arī nesaprot mani, es tām tieku arvien svešāks, jo vairāk sevi augu. Vai ir vēl cerība uz ko, kurā es varētu atvērties? Atkal rēgojas briesmīgā adeptība. * Man I. pārstrādā visu "Induli" pilnīgi, pat cēlieni citādi sadalīti. I. tā operē un ārstē, ka no "Induļa" nepaliek vairs dzīvības. Varbūt tas būs labāks, - būs labāks, - bet ne vairs "Indulis". Visam ir jāmirst, lai mirst i viņš. Godu taču ir dzīvojis. Mazie bērni mirst pirms vecākiem. Lai arī nesūta šurp, vēlreiz redzēt, man nepatīk miroņus redzēt. Man pašam viņš otreiz jānokauj priekš mūzikas. * Katra māksla, kad viņa pilnīga un patstāvīga, ir tikpat nežēlīga kā persona, kas pilnīga un patstāvīga. Viss dzīvais un nedzīvais viņai ir tikai pretmets, ko izlieto sev un apēd. Arī dzīvs organisms, arī cita mākslas darbs "Indulis" jānokauj, lai opera varētu no viņa izaugt. K[uga] tik mīļi un pilnīgi bez liekulības runā par "Inciuļa" organiskumu un apaļību, un nestrīpojamību un lūdz mani pašu nokaut šo organismu. Katra būtne ir egoistiska. * Visu savu zināšanu savest sistēmā padara zinātāju par vienpusīgu un par zinātnieku. To var vēl tehniķi zinātnēs, bet ne dzejnieki, arī ne dzejnieki zinātnēs. Un īstam lielam dzejniekam jābūt arī dzejniekam zinātnēs. Viņa aforistiskās zināšanas tādēļ vēl nebūs nevērtīgas un nesistemātiskas, jo dzīves nopilnotos laikmetos un visas dzīves kopumā citu acīs, t. i., pēc nāves, būs atrodama sistēma, tikai lielāka, dziļāka un plašāka nekā zinātnieku tehniskās sistēmas. Sistēmu vienotājs pats gars. * Zināšana neapspiež radīšanu, jo viņa dod vielu radīšanai, un viņa radītāju - spēku - jau pirms tam ved neskaitāmās jaunās situācijās, kuras viņu dzen visu aplūkot un novērst no vienmēr jaunām pusēm, un, galvenais, sevi salīdzinot ar novēroto, papildināties un augt. * Radītājs = spēks, kurš neaug un nepapildinās vairs, tūliņ pēc tam sāk arī vairs neradīt jaunu. T. i., ģēnijs, kurš neaug vairs, top par talantu. * Man esot, kā visi saka, sevišķi attīstīts prāts, tad man vajdzētu drāmā ņemt to veidu, kurš pamatojas uz prātu, t. i., komēdiju, kamēr traģēdija darbojas ar jūtām visvairāk. Tādēļ varbūt Šekspīrs lielāks par Šilleru un frančiem. Tādēļ frančiem gan ģeniāla komēdija, bet ne traģēdijā. * Visi tā vajā ideju ievešanu drāmā un reizē atkal prasa, lai būtu psiholoģija un idejas. Tā ir liekulība, kura nāk no garīgas nepieaugšanas, veca prasība pēc kaislībām kā vienīgā motīva drāmā kopš Šekspīra. Bet mūsu dzīvē lielāks motīvs par kaislībām ir, no vienas puses, aprēķins un veikals, no otras, idejas. Kā tad lai drāmā paliek pie vecā, vairs nederīgā motīva? Publika reizē prasa idejas un baidās no viņu garīgā piepūliņa drāmā, kur idejām jābūt dziļākām nekā publikas parastā feļetonā. Visas modernās ideju lugas arī nau nekas vairāk kā feļetona lugas. * Idejas drāmā prasa vairāk telpas nekā kaislības, kuras nedz vajga fiksēt un iztirzāt, nedz vajga motivēt. Motīvi ir tie, kas aizņem telpu modernā drāmā. Modernai drāmai vajga citādas konstrukcijas, lai iegūtu telpu saviem motīviem. Faktiskie notikumi, kuri savienoti ar dekorāciju maiņu un laika tēriņu, atmetami. Kaislības nau vairs dažādas, bet tik divas: egoisms un altruisms. Visu vajga sadzīt uz katastrofu, kurā pretī agrākai praksei, vajga būt arī sarunu un loģisku izskaidrojumu, cīņas domu rezultātu. Var iztikt arī bez miršanas, jo viņas ilgums dod nedabiskumu. Miršanas vietā citas nāvīgas izejas, kas visu agrāko dzīvi iznīcina. * Šeksp. sev darīja viegli, kad pat dekorāciju maiņu neprasīja, - tā viss laiks palika faktu tēlošanai un kaislībām, kuras ari bija bez motivēšanas. Arī lirikas maz. Tādēļ viņa drāmas tik īsas. Un tomēr mūsu publikai vairs nau pa prātam. 24.2.13. Varēju vienā dienā pabeigt In. jubilejas dzeju 50 r., ko "Jāzepā" tagad neesmu spējis. Bet noguru gan. Laikam viss no tā, ka pārlabot man grūtāk nekā no jauna un gatavu strādāt. Man jāpārmaina sistēma: tikai īsas drāmas, uz pusi īsākas, 2000 rindās. Tad ies. 25.2.13. Mana aiziešanas doma nau vēl tikusi reāla, bet pamazām noskaidrojas un aug. I. darīja arī šoreiz kā savā laikā ar Doriņu: ka nu diezgan. Arī tagad pate neaicina vairs, neslēpjas vairs aiz izrunas, it kā es negribētu nākt. Jātop man arī patstāvīgam. Ir laiks. * Es tieku ar saviem darbiem arvien svešāks tautai. Jāiet vientulībā: varbūt nāks manī kāda pārmaiņa, varbūt arī tikai tehniski pāriešu uz publicistikai tuvu literatūru, dienas jautājumi drāmā, - un tad nāks atkal tuvums publikai. Tad varēšu nākt laukā no vientulības. * Jāuzraksta piezīmes par Cīrihā redzētām izrādēm. Aizvien nevaļa un citi sīkumi. Bet tas vajdzīgs. 26.2.13. Es vēl apprasos pēc veselības, I. vairs nē, kaut gan saka, ka uztraucoties neziņā. Bet tagad nervozība visu nospiež, arī šīs jūtas tikai reizēm uzliesmo. Var notikt, ka ilgstoša nervozība top par parašu. Bet ko tad es gaidu? Kurš pirmais, tam uzvara. 27.2.13. Bet nekas jau nau noticis. Tie tikai sīkumi, ko tad es gribu? Ko graužos pats sevī un otru? Jāapspriež, kā ir, un pie tā jāturas. Man ir tikusi par parašu mūžīgā šaubīšanās. Tā man atņem visu spēku un laiku, un ir cits darbs. * Man ir jāuzraksta iespaidi par redzētām drāmām. Ja lasa, kā studija, drāmas un par lasītām arī jāuzraksta. 28.2.13. Daudz nemaz nevajga, lai man palīdzētu, bet i to man neviens nedos. Kad man bija palīgs, man nebij diezgan cīņas, ko darīt, es nezināju, ka jātop vispirms veselam ar citu palīdzību. Tagad nekas nepaliek pāri, ka jātop veselam arī bez citu palīdzības. * Veselībai jāiet dziļi; tik dziļi, ka var ne vien novērst visus darba traucekļus, bet attīstīt visus spēka dīgļus, kas līdz šim vēl guļ nedarbojušies, ka var vēl vairāk: vērst visu dabu pēc manas vajadzības. Un mērķim jābūt: tapt iekš Sevis pilnīgam, lai nebūtu vajadzīgs nekāds papildinājums no āras. Tas runā pretī manam līdzšinējam uzskatam, ka lielākā pilnība sasniedzama, abām būtnēm, vīrieša un sievietes, papildinoties. Jā. Bet nau vēl iespējas uz tādu papildināšanos, jo tur vajdzīga dziļāka kopība, un tur atkal patstāvīga personība arī sievietē. Un neiznāks man visaugstākā pilnība vienam tādēļ, ka nau darba dalīšanas, un vienam būs jāiztērē spēki tur, kur kopībā varētu otrs izpalīdzēt. Jā. Bet vajga dziļas veselības, tad var arī tērēt spēkus, lai viņi vienmēr atjaunojas. Nu tik vēl vajga stipra dzinuļa. Tas visgrūtāk atrodams. Bet jāvar. * Es tomēr nezinu, vai arī tā ir taisnība. Varbūt atpūta no manis, arī divi gadi, neatradinās no manis. Man nevajga būt jaunam, nevienā vietā. Bet priekš tā vajga būt stipram. Un kā dabūt stiprumu? Palīga nau, jādabū vienam pašam stiprums. Un ja nu man vairs nevajdzēs palīga? Kas tad saistīs? Varbūt viņai tad vajdzēs. Bet tā es iztērēju savus spēkus divkārt: iegūdams veselību un to atkal atdodams. Arī uz mani ir tērēts spēks. Es vainīgs, ka nezināju viņu tā lietot, kā palīdzētu. Tātad bojā iešana katrā ziņā. Ir viena izeja: tapt tik veselam, ka pilda visus tēriņus, tapt trejkārt stipram. Kur? Vienatnē? Vai nebūs izšķiests arī šis spēks? Vai nebūtu labāk viņu lietot adeptībā, priekš cilvēces? Bet varbūt aug arī viņas spēks, un tomēr galā nāk lielā kopība un tad lielā augšana. 1.3.13. Es uzkāpu šodien Brē, gluži netīši. Nejūtu nekādu pašpārmetumu. Bij par daudz jauki. Nekā nedarīju. "Jāzeps" palika kabatā. Bez cepures un vējš, bet ne sala, ne sāpēja. Visu dienu saule un silts. Vācieši brīnījās par mani: matiem apaudzis, bikses skurbalās, divas pogas svārkiem nobružātas spīd, otras divas spīd nebūdamas. Tik skaidrs kā tik ziemā. Lapas vējā kā putni, vāciets apprasās, kas par sugu. Nē, tālāk neiešot, pusdiena gaidot. Bērziņš priekš I. Virši zied. Baltās un zilās vizbulītes. Dzeltenās pūkaines. Aizvējā silts. Zils debess un ezers. Zila vilku mēlīte. Bērza pumpuri garšīgi. Kazas un bērni. Pelēkie bēdīgie jumti. Porlezzo, Piano, Rosa uz lielas grēdas, bet pats i tad vēl lielāks, tā visi īsti lielie, lielo starpā vēl lielāki. Nemaz nenogurstu; atpakaļ nākot nopeldu, beigās jūtas kājas. Bet strādāt būtu varējis. Grūtsirdības nau, kā vakar, kad pēc ilgāka laika atkal raudāju. Ērglis mēģinādamies metas zemē vai varbūt ar vēju cīkstējās. Liels un garš sēdēja kokā. Par daudz skaista Lugāna. Nu jau 6 gadi. Es varbūt arī tagad vairāk aizraujos ar katru skaistumu. * Man vajadzētu ne ikdien, bet iknedēļ kāpt uz Brē, kas labi dara. Man jau divi gadi nau bijušu kājceļojumu; varbūt arī cēliens jaunam prātam. Sākt no jauna vecpuiša gadus. * Jāpiezīmē kaut tagad pēc mēneša kaut pāris rindiņās par resnā Bertoglio meitiņu. Tik savāda sievietīga skaistuma nevarēju iedomāties. Visa runa kā grūti, lēni izceļama. Acis lēni ceļamas. Viss kā dziļā nomoda miegā. Viss vienaldzīgs, tik viens ir viss: tas pats tik dziļš, kā neapzinās, neprasa, ne pat jūt - pate kas ir, kā zeme, ne zina, ne jūt, tik ir un audzē. Viss jauns, bet jau masīvs. Smaržo kā cilas. Skaistums kā cilam viņu gatavībā, čauganībā, jaunībā. Ik mirkli gatava, bez apziņas, ņem, ne vēlēšana, ne pazīšana, ne apspriešana, tikai dziļā dzīves došana, uzdevums un izpildījums. 2.3.13. Visu dienu lasu taut[as] dz[iesmas] priekš "Laivenieka". Dikti nokūstu. Dikti raudu. 3.3.13. Nevaru vēl strādāt. Uztraucos, ka no I. nau ziņas. Tomēr sāku "Laivenieku". * Mana nabaga draudzene Giuseppina šorīt nomirusi. Neviens nebijis pie viņas. Vientulība. Tik vien dzīves un prieka, vai tas pietiek? * Es lasu t. dz. un redzu, ka gluži citāda mīla nekā mēs saprotam. Seksuālisms bez seksuālisma. Mans ideāls tur jau ir bijis. Tas jāpropagandē un jāceļ augšā. Tā skaidrība tika sagānīta. Nu netīra meitās iešana, bet bij idile. Drāmā tēlot. "Laivenieks" nau tas. Tēlot cīņu pret jauno svētulības uzskatu. Vēl tagad tautā turas skaidrais uzskats. Kopu pirts. Tas taps modernāks. 4.3.13. Iznāca nezināma un aizgāja nezināma. Ne tēva, mātes zināja, ne dzīvē zināja, ko darīt, kur palikt; ne kāds zināja, kad nomira, ne slimība nau zināma. Labi vēl, ka pate sevis nezināja, apziņa būtu dzīvi darījusi briesmīgu. Kā viegla vēsmiņa pārskrēja pār ceļu, drusku smilšu pacēla un turpat nometa. Tas pats visiem. To mazo laiciņu nedzīvot sev, tad var plašāk dzīvot. Bet paša dzīve tā nau. Smagums paliek; nevar ar vārdiem to celt apziņā, paliek viss iekšā. Par vienu dvēsli smagāka dzīve. * Es gribēju ieradināties ik vakaru smieties un esmu ieradis raudāt. Es esmu pazaudējis visu enerģijas ieguvumu un nu nezinu, kā tikt atkal pie darba. Gribēju piepeši uzrakstīt "Laivenieku", bet prāts teica, ka būtu bēgšana no pienākuma. Tā palika arī šī nelegālā glābiņa izeja. * Es meklēju, kur vaina. Vai fiziska vai tikai pēdējie gadījumi? Pārstrādāšanās? Vai par daudz domas par I. Nogurstu arī no šīs meklēšanas. * Es par daudz mīlēju, par daudz ticēju kopības iespējai. Neattīstīju sevi, bet kopību. Pati mīla bija vājība, jo meklēju palīgu pie cita, nu bij jārada iekš sevis. Ir gan vislielākie meklējuši un dabūjuši tādu palīgu ārpus sevis, visiem ir bijušas saimnieces un kopējas. Bet uz to vien nevar palaisties, un kad arī to prasa, tā nau. Nu jau 13 gadu nevaru ne mīlu pārvarēt, ne sevi izaudzēt. Un tomēr jāveic un drīz jāveic. 5.3.13. Ir jāveic, jāmeklē un jāaudzē dzinējs un uzlūks spēks iekš sevis. Ja I. kaut kādā ziņā nau, tad beidzas visa darba spēja un tad jābeidzas arī dzīvei. Es nevaru savu dzīvi darīt atkarīgu no cita un no gadījuma. Dzīvei jābūt autonomai un organiskai, simbioze vēl nau iespējama augstiem organismiem un par parazītu taču negribu būt. Dzīvoju taču jau reiz viens, nelabs un meklēdams; bet dzīvoju. * Ir notikusi verdzības atcelšana Romā bez revolūcijas. Arī zemnieku brīvlaišana Krievijā, laikam arī citur, notikusi bez revolūcijas. Amerikā tikai karš vergu emancipācijas dēļ. Kristīgā ticība uzvarēja bez revolūcijas. Vai skaidri ekonomiskas pārmaiņas nenotiek bez revolūcijas? Vai politiskās vien nau savienotas ar tām. Ekonomiskās un garīgās pārmaiņas, kā lēnas un maz nomanāmas, un notveramas, notiek pret politiskās varas gribu, bet viņām nevajga straujas krīzes, apspiežamas viņas nau ar politisku varu, tikai aizturamas. Vai tā nebūs arī ar sociālismu? * Mana nabaga G[iuseppina] nau gribējusi mirt, kad neņēmusi zāles, tad ar miršanu iebaidījuši un piedabūjuši. Gribējusi greznoties. Palikusi jau 4 mēn. vienā vietā. Sākusi jau strādāt. * Bērna un sievietes fantāzijas dzīve. Pati izstāstījusi mātei un kopējām, ka esot mīļākais jau kopš 4 gadiem. Esot savs dzīvoklis noīrēts, kur satiekoties un kur dzīvošot. Tēvs pārbaidījies, gājuši atrunāt. Kad mirusi, ārsti nezina cēloni un uz kopēja stāsta pamata uzšķērduši un izmeklējuši: bijusi pilnīga jaunava. Viss fantāzija arī ar dzīvokli. Kas tādu bērnu tādēļ iedzen nāvē? Tā ir traģēdija. * Bērns un sieviete ir ļoti tuvi, un tas ir jāuzskata ne par niecīgu, pārejošu stāvokli, bet par patstāvīgu dzīves stadiju, kā, piem., nāve. Sieviete īsti vienmēr paliek bērns. Emancipācija ir vīriešu kustība, plaģiāts no vīriešu kultūras, kā izņēmums nau ņemama par normu. Fantāzija raksturiska kā garīgā īpašība. Viņas mīlas dzīve laikam vienīgi pareizi izteicas senās attīstības stadijās, patriarhālībā. T. dz. meitās iešana, jāņu dienas mīla, t, i., pie gadalaika saistībā, ir norma. No tās neapzinīgi sieviete nekad nau atkāpusies. Ar lielu loku vajga pie tās nākt atkal atpakaļ, - tā būs īstā attīstība un progress. Tā būs arī vienkāršība un vienkāršai dzīvei ir jātop. * G[iuseppinas] lietu apstrādāt romānā, bet varbūt būtu iespējama arī drāma. Tā man ir vairāk piemērota. * Ir mākslas jeb kultūriska kritika, kurai jāizjūt un jākonstatē radītājs - spēks kādā darbā, un publicistiska jeb politiskā kritika, kurai jākonstatē darba formālie apstākļi: kā cēlies, uz kādu mērķi iziet, kam nāk par labu, [1 nesalasāms vārds] un virziens. * Ir saprotams, ka mums gandrīz tikai publicistiskā kritika, jo politika jeb dienas vajadzība stāv mums tuvāk nekā māksla, kuras nozīme tikai garos laikmetos. Īsa laika kredīts vienmēr labāk organizēts, jo vajdzīgāks, nekā gara laika kredīts. Tad nau jau mums arī gandrīz nemaz mākslas darbu. Tad politika vispār ir valdošā visā garīgā dzīvē, visā mūsu laikmetā. Un tas grozīsies tikai, kad būs iestājies miera laikmets. Kad un kādēļ pārgāja reliģijas valdīšanas laikmets? Jāizzina. * Mūsu paaudze nebij tik diletantiska kā šī, mēs pazinām pretnieku, kuru apkarojām, un raudzījām saprast savu stāvokli. Mūsu zināšanas bij faktiskas, tagadējās fiktīvas, jo dibinājas tikai uz avīžu rakstiem. Mēs ņēmām no bro5ūrām, tagad no ievadiem. Publicistika stājusies politikas vietā. Kad arī mēs nebijām lēni, mēs kliedzām par lietu, tagadējie kliedz par sevi. Bet publicistika jau dibinājas uz daudz apgrābstīšanu un pašreklāmu. Tas jau parādās pie pirmā feļetonista Heines jo spilgti. * Rūpniecība paceļ tautas labklājību, tā pavairo tautas skaitu un kultūru. Mums vajdzētu pievilkt sev lētu Eiropas naudu, kurai nau ceļš aizsprostots no valdības, tātad uz zemi un namiem, un rūpniecību. * Ir vajadzīgs pārvarēt riebumu uz kādu darbu: tas ir laikam kaitīgāks par avīžu lasīšanu. Tur laikam sakne. Lasīšana izliekas aizvien kā vienīgais apmierinājums un gandarījums mūžīgās ciešanās un pārestībās. Kad darbs tā neriebtos, viņš arī varētu mierināt, un tad jau viss būtu labi, jo tad sevi ņemtu rokās caur pašu mierinājumu. Un galā darbā un tā sevī atrastu dzinēju un uzlūku spēku, kuru velti meklēju ārienē. Kad pārvar riebumu, tad tūdaļ darbs top labs. Bet kādēļ atkal un atkal atriebjas un no jauna jāsāk pārvarēt riebums? Nepareiza darba iekārta un no jauna jāsāk pārvarēt riebums? Nepareiza darba iekārta un vispārējais nogurums. Jāārstējas ātrāk, kad tik tiktu brīvs no uzdotiem darbiem. 6.3.13. Es biju vakar jau drusku ticis uz ceļa, bija jau cik necik cerības, un tāpat vakar tik briesmīgi tiku atsviests atpakaļ, un raudāšana vēl lielāka. Visa nelaime, biju lasījis Mendosu laikam drusku par daudz. * Šodien atlaižas nelabums, rakstu vēl nelabu vēstuli I., nevaru atturēties, bet labāk jau ir. * Kritika bieži vien atzīmē: kaut gan tas darbs nerāda kādu jaunu pusi rakstniekā, tomēr. It kā aizvien vajdzētu jaunas puses. Cik puses tad ir? Un it kā jaunums būtu lielākais labums. Tas ir domāts gluži reportieru garā, tikai jaunākā ziņa ir laba. 7.3.13. Es jūtu vienmēr kā sienu starp sevi un visu apkārtni. Nekam un nekad neesmu ticis gluži tuvs. Nekad nau bijusi pilnīga kopdzīve. Un kur es to vēlējies un dzinies, tur es apvainojis, nogurdinājis, nokāvis, un siena paceļas tikai vēl biezāka. Kur tad es palikšu, kur es palikšu? 8.3.13. Es pats vainīgs. Es par daudz prasu. Es uzplēšu pats rētu, kas tikko aizdzīst, meklēdams un raudzīdams. Mazāk zināt gribēt, būt mierā ar to, ko dod. Būs labi. 9.3.13. Labi jau bija, sāku jau domāt uz darbu. Mana jaunuma atspīdums no I. dara atpakaļ ļaunu uz mani pašu. Sākas atkal raudāšan3, un kad tam gals? Iet atkal viss nekārtīgi. Dien. grām. netiek vesta, kalendārs palaists. Lasu nekārtīgi. Jāsaņemas nu atkal no jauna. 10.3.13. Es dzimtenē iešu tikai tad, kad viņa man vairs nebūs nepieciešama. Tagad viņa vēl tāda man ir. Ārzemju māja nu paliks tukša, kad viesi aizbrauks. Viens palikšu mājās, bet palicējs jau ir saimnieks. * Es vakarā pēc maziem darbiem paņēmu rokā "G. un s." - lasīju un raudāju pats par sevi. I kauna vairs nebija, taisnība taču viss ir, kas tur sacīts. Visstiprākās vidus nodaļas, sāpes, - tālākās, kā nāve un vientulība, nau stiprākas, pat vietām jūtas vājākas. Jāizņem būs vājākās laukā. Nu viss jāpārstāda pareizāk. Gala dzeja gluži vāja un teatrāliska. Tai citur cieta, tad būs stipra. Galā jāsakopo stiprākās un garākās no nāves, vientulības un atdzimšanas. Atdzimne jāizceļ stiprāk, tagad to nesaprot kā atdzimni. Ja ne citādi, tad varbūt likt viņā tikai vienu dzeju "Pārvarīgais" vai vēl par būtni. Daudz darbu vēl tās grāmatās. 11.3.13. Ir atkal labi ar I. Nekas nau izrunāts un izlīdzināts, bet tāpat jūtas ņem pāri un izkliedē. Jūtām arī sava loģika. Prātam būtu viņa jāpabalsta. Būtu jāizrunā viss, bet kad I. nogurst no tā, tad jāapmierinās ar jūtām vien. Protams, nu celsies atkal augšā prāta nesaskaņas. Bet vai jūtas nomainās un nesaskan arī. Un tomēr viena lielā jūta vieno. 12.3.13. Runā visi par proletāriskās mākslas nākšanu un iedomājas šo mākslu atkal kā strāvu, pat kā abstraktu būtni. Bet ne abstrakcija, ne lielais pūlis, kurš sastāda strāvu, dod mākslu, bet mākslenieks viens vai nedaudzi. 5-6 klasiķi dara vācu kl. laikmetu, ne strāva, tie 100 rakstnieku. Ne rakstnieki, bet ģēniji. 13.3.13. Man vakar bij domas, ka vienalga būt arī, kad tas jau būtu viss. Slava jau man vajdzīga nau kā tāda, bet tikai kā līdzīgs pie darba, nau darba, nevajga arī slavas. Un ko es panāktu, ilgāk strādājot? Labākus darbus? Varbūt darbus, kas cilvēcei vajdzīgi, lai tiktu ātrāk uz priekšu? Jā. Bet māca, ka galu galā arī tos varētu katrs pastrādāt, un kad arī tā nebūtu taisnība, tad labums no tiem tikai laika paātrinājumā. Bet cilvēcei ir laika diezgan. Nu bet man pašam? Jā, es attīstītos daudz augstāk, un tas iespējams tikai caur darbiem. Bet kad nu spēku trūkst? Kad tos nevar tik ātri attīstīt, kā darbiem vajdzīgs, tad nāk nesaskaņa un sāpes un nau panākumu. Un spēku attīstībā lai kam iestājusies krīze. Es neesmu pārvarējis ne avīžu lasīšanu. Es neesmu pabeidzis ne "Jāzepu". Ko tad tas nozīmē? Un kur tad redzams glābiņš? Kad nu I. aizbrauc, trūkst gluži dzīšana uz darbu. Un sevī es neesmu atradis dzinēju un regulētāju spēku. Nāves vietā varētu nākt adeptība? Jā. Bet bez šī iekšējā dzinēja arī te nau panākumu. Viss lokā atkal atnāk tur, kur bijis. Iekšējs dzinējs - spēks. * Kur tik manas kas savādāks, kāds īsts cilvēks, tur tūliņ sabrūk virsū tie feļetona gari, lai nospiestu. Tā nu nabaga Kraujam. Tam, gara nabagam te vien parādās tā gara radniecība. 14.3.13. Viss, kas liels kā persona, tas tagadējam laikam vairs nau saprotams. Un šo nesaprašanu sauc par demokrātismu. Vismaziskāks tas ir Krievijā un pie mums. Bet arī Eiropā. Bija laiks, kad Homērs likās par lielu, lai ietilptu vienā personā, nu Šekspīru nevar saprast kā personu: tik lielas zināšanas un nabagu aktiers. Vismaz būs bijis kāds kanclers nu jel vismazākais grāfs vai lords. Krieviem priekšrocība vislielākā demokrātismā. [Daublonu?] pārlabojot, atrod kāds [Isajevs?], ka Š[ekspīrs] nemaz nau persona, bet tauta, vismaz vesels pulks izglītotu vīru! Tas feļetonistu žurka iedomājas, ka lielus darbus var sarakstīt komisija, kurai tik vajga to uzdot, ievēlot vīrus pēc 4-astainās formulas. Nu vēl rinda pie Gētes. Pēc pāris gadiem atradīs, ka arī tas nau persona, bet masa. Emersonam taisnība, ka ģēnijs dara tādu iespaidu, it kā būtu masa. 15.3.13. Viens esmu un palikšu, tad vajga sava spēka. Visu sevi biju pazaudējis, jāsāk atkal iegūt. Vispirms lūkošu ar varas lēcienu - "Laivenieku". Varbūt iekustināts varēšu arī "Jāzepu". In. ar visu uztraukumu strādā pie "Rutas". Ja nu es nesaņemos, tad man beigas. Kura jūta asāka, tā jāņem sākumam. Gan vēlāk varēs laist maigumu. * Es strādāju pārāk nekārtīgi un aši. Viss īsti ir tikai skicējums. Man par daudz ko teikt un par maz laika, ko rakstīt. Man nau laika vairāk interesēties par savām personām, man interesē ne viņas vien, bet arī visa viņu apkārtne, viņu idejas, daba ap viņiem. Tā es aši uzbūvēju visu parku ar pilīm un cilvēkiem, bet interese arī skatītājam nu nau pie personām vien. Un laikam to taču grib? Vai man nevajdzētu mazāk būvēt un izvest personas vienas pašas kailā laukā? Jā, kad man būs vairāk laika, kad es strādāšu mierīgāk, kad lielie naftas izverdumi būs nostājušies un plūdīs lēnāka straume. 16.3.13. Galvenā pazīme bērnu būtībai ir bezmērķība; visa audzināšana iziet tikai uz dažādu mērķu likšanu un uz piespiešanu dzīties pēc šiem mērķiem. Tā pate pazīme ir arī sievietēm. Tās, kuras grib mērķi, i vīrišķīgas: varones, praktiskās sievas = krājējas, visas emancipētās un arodnieces. Īstās sievietes ir mīļākās un mātes. Tām gan mērķis, bet uz laiku. Un mātes jūtas? Varbūt vienīgais mērķis, bet tas gandrīz nau vairs mērķis, bet neapzinīga dziņa. 17.3.13. Pareizais princips ir, ka pasauls uzskatam seko praktiskā un politiskā darbība, nevis, ka politika nosaka pasauls uzskatu. 18.3.13. Es pēc dabas piederu pie maigajiem, pēc darbiem pie cietējiem. Tas tādēļ, ka man pret savu maigo dabu aizvien jācīnās ar lielu spēku. Tādos apstākļos bij arī Gēte, bet viņam nevajdzēja tik stipri cīnīties, jo viņš nebij nervozs. Tā viņa darbos varēja parādīties arī maigums. Es arī pie tā tikšu, kad būšu vesels un turēšu nervus rokā. 19.3.13. Jaunās, modernās sievietes nau vēl. Tagadējās nau vēl pavasars un nau vairs ziema, ir tikai slapjdraņķis. Kurš vīrs grib tagad īstu sievu, tam jāņem no vecmodes naivajām un jāzin, ka viņas uz laiku tik būs neapzinīgas, bet taisni satiksmē ar apzinīgu viru tiks apzinīgas slapjdraņķes, kā arī leitis top apzinīgs, pusorganizēts. * Mātes sabiedrisko būtību neizsaka tik daudz bērna dzemdēšana, kā bērna kopšana. Un laulības būtība nepastāv tik daudz seksuālā sadzīvē, kā savstarpējā kopšanā. Kur abi aizņemti visu laiku ar darbu, tur nau kopšanās, bet nau arī laulības. Tagadējā attīstībā jāzūd abiem sievietes būtības tipiem - mātei - kopējai un sievai - kopējai. Paliks tikai fiziska dzemdētāja. Bet arī to novērsīs modernā zinātne, un tad paliks tikai kustoniskā sadzīve. Tā būs jāpārvērš par garīgu sadzīvi, un gals atkal adeptība. 29.3.13. Esmu atkal mājās. Vai mājās? Drusku mazas liekas istabiņas un dārgas. Bet gaiss mīlīgs. Še augšējās 3 istabas ērtākas. Nu tūliņ sākt ar darbu un neatlaisties. Sevī spēku atrast un laimi. Lai notiek un iet labumā. 30.3.13. Pat maza fiziska sāpe dara iespaidu uz garu. Zobi sāp, strādāju gan, bet ne pietiekoši labi, un ne to, ko vajdzētu. Arī uzrakstītā virziens ir zem sāpju iespaida. * Nu sāku redzēt izeju vēl šinī dzīvē. Kopā dzīvot ar sekretāru. Tā nau piepeša vecās kopdzīves laušana, bet pamazītēja atradināšanās. Ieteic psihologi piepešo laušanu, sātībnieki arī, bet ārējas saites tura, tās var tik pamazām pārraut. Un lielākais šķērslis taču manī pašā: man jānobeidz piepeši vecie sāktie darbi, lai kļūtu pie iespējas lauzt un saņemtos spēka piemēru no sevis paša. * Es esmu mierīgāks nekā pēc februāra braukuma. Mazāk ilūziju un cerību, un varbūt arī drusku spēka esmu pierādījis. Tagad "Induli", prozas drāmu un tūliņ "Imantu", bet lai to nezina neviens. Tā jāpārsteidz citi un sevi pašu. 31.3.13. Atrast dzinēju un vadītāju spēku sevi pašā. Tas ir viss. Arī sekretārs tikai palīgs. kurš beigās būs atmetams, kā dzinējs. 1.4.13. Visi sievietes centieni tikai pēc glaimiem, kā vīrietim agrāk pēc slavas. Sieviete grib melus, kad tik glaimi. Pate dod tikai melus. Un tomēr stāv tuvu dabai. Bet arī zemākie dzīvnieki dibina savu aizsardzību un dzīvību uz meliem. Arī lielie labāk lieto viltību, nekā varu. Patiesība ir skaidri vīrišķa īpašība un nākusi tikai caur kultūru. Patiesība vīriešu kultūras mērķis. Kāds sieviešu kultūrai? Maigums un meli. Vajdzētu būt mīlai. Bet tā arī vīrietīga, kad ir aktīva. 2.4.13. Jau mazā magnolija izlaidusi baltus ziedu nagus, drīz viss krūms būs balts mākons. Kamēlija nosarkusi. Alksnim bruņoti ziedi. * Notikumu romānu rakstīt: latgalis, visa bērna un nekultūras cilvēka muļķībā ietiek Baltijā. Blēdības un vilšanās. Beigās tiek iekšā strādnieku kustībā, kas visas piesavinātās īpašības var vērst labā. Vai sirsnības meklētājs-latgalis, grib tikt ģimenēs. Lai meklē kultūru, ne sirsnību, tad atradīs tās vietā solidaritāti. Man tas būtu atpūtas un dzinēja darbs; līdzīgi dienasgrāmatai. Tāds arī būtu kāds tulkojums. * Galvenais man jādara: jāvingrina savs gribasspēks, lai varētu strādāt, cik vajga un cik gribu, un spēju. 3.4.13. Uz Kaprino uzsnidzis, un guļ virsū izklīdis balts mākonis, maigs; tikko pieskardamies. * Nu jāpielūko, ka man šodien atkal nemisas ar laika tērēšanu. Jānobeidz vēstules un jātaisa teksts, citādi es pazudīšu pilnīgi. 6.8.13. Fatālisms: negrib, ka māca, ka uzspiež pieklājības un kārtības lomu, šaura un prasta dzīve riebjas, kartupeļu zupa negrib, ka sauc par sievu. 31.8.13. Atbraucu atkal Kastagnolā no Cīrihes. Noguris un bezjūtīgs. Nejūtu vientulības. Šad tad uzliedsmo jausma, ka strādāšu. Piespiedos ierakstīt šīs rindiņas un kalendāru. Lai nu mierina doma: šis pēdējs darba mēnesis. Tad miers un laba atpūta 3 mēnešus. Nu jāsaņemas, ka tas arī iznāk, citādi atpūta vējā un regulatīvais darbs, un uz augšu tikšana. Nu pēdējs laiks atmest dzīves diletantismu. Nu pēdējs laiks uzvarēt. 1.9.13. Uzvarēt pēdējs laiks, bet kādi visādi ārēji šķēršļi gadās taisni tagad. Un gadās taisni man. Kādēļ man nau tik gludas dzīves kā Gētem? Lai sevi izaudzētu tik stipru. Starpība tik tā, ka viņu citi izaudzēja bez viņa pūlēm, un man pašam jāpūlas sadabūt spēks un sevi audzēt. Bet kā gadās! Taisni šodien draudu vēstule no Merķeļa un partijas. Atkal polemika vislielākā darba laikā un slimībā! Bet kad es padodos, tad beigts viss! Tomēr jāuzveic. 2.9.13. Ērgļi pirmie projām, vēl bezdelīgu pilns gaiss, vēl laiks tik jauks. * Savu "Laivenieku" pabeidzu, strādāju 6 stundas no vietas. Izlabošana ļoti daudz prasa darba un ļoti nopūlē. Man jāvingrinās tūdaļ gatavu rakstīt, lai netērētu velti enerģiju, neesmu no lēnajiem urbjiem kā Gēte. To var arī lietot pie jau gataviem darbiem un kad ir lieks laiks. 3.9.13. Agri rītā ieraugu atkal savu Orionu. Tomēr viss vērtīsies uz labu, es tomēr uzvarēšu. Vakar vakarā, kad labu vēlējos "Laiveniekam", krita zvaigzne. Es tomēr uzvarēšu. Labas zīmes jāpiekopj, lai uztura garu jautru, lai iepriecina un dod cerību. Vajga ārēja palīga, un kad nau, tad pašam jārada. Māņticība labām zīmēm ir tāds ārējs palīgs. Vēlējumu un nodomu, un gribas atkārtojumi ir arī tādi palīgi. Man to vajga jo vairāk, jo mazāk man top palīga no cilvēkiem. I. aiziet arvien vairāk prom, arvien mazāk kopības. Palīdzos pats sev. * Pirmais cēlos es. Pulkst. 4 sāka gaiļi dziedāt katrs savus desmit atkārtotus teikumus. Pienāca dundurs, bet drīz apklusa. Tad zvaniķis. Tad strādnieki. Bet zīlīte vēl guļ, neceļ vīru: "dzi, dzi, dzi, celies tārpot, vīrs!" Es tāpat celšos. * Es atminos, cik vājš taču biju nedaudz gadus atpakaļ: pirms lieliem kreņķiem mēs gājām apkārt ap Viganello. Pēc aizvilkāmies tikai līdz baznīcai vai līdz San Domenico. Tad otreiz, pēc kuras man bij kājas tik smagas, ka bij jāceļ ar lielāko psihisko piespiešanos. Tagad iet diezgan aši, un nemanas tas savādais smagums. Visa vaina parādās tanī smagumā: asinis smagi tek, piesērojušas dzīslas, vienmēr vingrināt un ar varu dzīt asinis un gādāt, ka nepiesēro: atpūsties, neuztraukties, maz ēst un dzert, vienkārši ēst, dzert un dzīvot. 4.9.13. Atnāca man apsūdzības raksts no partijas 72 biedriem, vēl ne oficiāls. Bet nu sākšu strādāt, pārvarēšu riebumu un nogurumu. Kad izlasīju, redzēju, ka uzvarēšu. Bet ak, cik nervu jāzaudē, ak, cik riebīga arī uzvara. Ak, un tomēr, tomēr arī tie ir cilvēki un jābūt pret tiem labam. 5.9.13. Es domāju, ka pārvarēšu riebumu un savu slinkumu, bet nekā. Rakstu vēstules, nogrūžu citus darbus, lai būtu vieglāk rakstīt polemiku. Cieta māga. Grūtsirdība nāk, bet vēl nedroši. Stipri vingroju, tad jūtos labāk. Bet polemiku nevaru vēl. 6.9.13. Es vēl nerakstu polemiku. Nu vēders salabs. Vai nu ies? Taisni brīnišķi, ka nevaru pārvarēties uz to nieku un gaiši redzu, ka tādēļ visa mana dzīve var postā aiziet. Kā tas ir? Nervi; tos uzlabot. * Kad stipri skrien vai smejas, sāk sāpēt sāni, kas ir tas sāpētājs? Un kur cēlonis? Vai noguruma ģiftis? Par ko taisni sāni? * Skrejot drusku no kalna, jāmet ķermenis un galva atpakaļ. Vai maratonas skrējējs pareizi tēlots tik stipri uz priekšu saliecies, ka vai krīt? * Kādēļ, no kalna skrejot, jāskrien maziem soļiem? Kājas nevar tik aši izcilāt, kad tāļi soļi jāsper, kāja nepaspēj turp, kur jau ir ķermeņa virsdaļas, un tās paliek bez atbalsta. 7.9.13. Strādāju vēl 6 stundas pie "Pūt, vējiņi"; gribu rīt sākt "Jāzepu" un pa starpu iespraust polemiku. Pirmo reizi atkal raudu, kaut gan citādi turos kārtībā. 8.9.13. Nu nosūtu galīgi "Pūt, vējiņu". Lai iet labumā. Ņemu par labām zīmēm kādus 5 spīgulīšus, vēli, bet skaisti. 9.9.13. Norakstu dzejoli Amerikas strādniekiem, vieglāk, kad izdarīju ari to, kā vecs parāds nomaksāts. Nu paliek tik "Jāzeps", un ceļš Viņam sataisīts brīvs. * Šis laiks ir viens no briesmīgākiem visā mūžā, varbūt oktobris bij grūtāks, biju tad arī neveselāks. Bet tagad vairākam jāizšķiras. Ja es tagad pazaudēju, tad viss zaudēts, ne vien mīla, bet arī darbs un dzīve. Nu turies! 10.9.13. Es tērēju tikpat daudz laika uz pirmsraksta kā uz caurlūkošanu un gabalu kopā salaišanu. 60 rindiņas par dienu, negribu iet pie darba daudz lielāka, arī pa darba laiku daudz vairāk jāpiespiežas, pat interese mazāka. Tātad labāk man gatavu spļaut. Starpība laika ziņā tik tā, ka uz izdomu aiziet ap pusgadu, kamēr pārstrādāš. ir samērā mehāniska un ar viņu varētu lugu beigt 2 mēnešos, kamēr ar pirmizdomu tikai 6, vai vēl vairāk. Bet kad Šekspīrs rakstīja 4 par gadu, tad tērējis uz katru 3 mēn., par mēnesi rakstīdams 800 r. Viņam uz izdomu aizgāja maz laika. Tehnika gatava. Tās man nau. Es gribu aizvien jaunu tehniku. Man vajga arī šablona. Tad man jāatmet domu lugas, jādod faktu lugas; arī "Vaidelote" ir faktu luga; bet arī "Induls" domu luga. 11.9.13. Kad saku, es principiāli atzīstu veģetārību, bet praktiski nespēju piekopt, tad tā nau liekulība, jo arī staciju principiāli var zināt un gribēt viņu sasniegt, bet ar to vien viņa vēl nau sasniegta. * Saskaņas virziens literatūrai ar glezniecību, arī sīkumos: Šneiders nebija vairs reālists un gribēja dot simbolus, sintēzes no reālisma, lietoja akadēmiskus, klasiskus tēlus. Es arī gribu sintēzi, ar simbolu palīdzību izteikt kopā paņemtas idejas. Čurļonis - pakaļ tiecas Šneideram. Bet varbūt ir arī kas patstāvīgs. 12.9.13. Es vēl ieturu māņticību, lai paceltu pašsajūtu ar labām paredzēm. Vakar nokrita uz rakstāmmapi liels zirneklis, liela laime gaidāma. Pirms Līgotņa liter. vēstures tāpat redzēju kaktā lielu zirnekli. 13.9.13. Brīvdiena, bet aiziet ar vēstulēm un nepatikšanām, polemika smagi guļ virsū. Kā es tikšu brīvs? Nu ir "Jāzeps" jāstrādā. Augustā varēju nokratīt, tad aizslinkojos, nogurums, nu jāizbauda tālāk. 14.9.13. Brīvdiena atkal, bet jaunas nepatikšanas. U[pīts] uz Jansona pusi "D[ienas] L[ap]ā". 8 vēstules, tā tā atpūta. Brīvs ceļš būs darbam pie "Jāzepa". Briesmas tomēr; jāuzvar tomēr. 15.9.13. Tie, kas ar pasauli apmierinājas, ņem, kāda viņa ir, un sauc sevi tādēļ par filozofu, kā Gēte, ir galā taču tikai puskokalēcēji un puscilvēki. Jo nau jau laba pasaule un cilvēki tādi, kādi tie jāpārtaisa, jādzen uz pārvēršanos, nau jāapmierinājas, jo miers ir vienaldzība, un kur runa iet par cilvēces augstumu, tur nedrīkst būt vienaldzīgs neviens, vismazāk tas, kam ir dotas lielas dāvanas. Tas nozīmē gan mūžam degt, vienās mokās, tas nau ērti savienojams ar slepenpadomnieku tituļiem, bet jādara ir. Un vai mēs, neapmierināmie, neesam vienīgie pilnie cilvēki? Jā. 16.9.13. Daba nedara uz mums nekādu tiešu psihisku iespaidu, viss ir tikai mūsu pašu sajūta. Galā arī cilvēki nedara iespaidu. Mēs viņus ikreiz apspriežam tikai pēc savas sajūtas, un sajūtas atkarājas no tā, vai mēs veseli vai neveseli. Laba māga ir viss. 17.9.13. Kad nu tomēr beidzu "Jāzepu" laikā? Tad taču ar visu nervu nevarēšanu būšu panācis savu, un tad es arī uzvarēšu. * Man agrāk skaists, dzidrs stils, bez daudz domu, bez daudz gleznām, drusku episks, bet ļoti mīlīgs. Nu pa domām un gleznām brienu kā pa purvu un netieku uz priekšu. Tas jau arī nau dramatiski. Man jāatgriežas uz savu veco stilu: pirmās dzejās, bet arī "Jāzepa" pirmrakstā. Dot otru variāciju no "Jāzepa", pilnīgi to izstrādāt un nobeigt visus 4 cēlienus. 18.9.13. Šis s. d. strīdus jo lielāks top, jo ātrāk atnesis man izšķiršanu lielajam jautājumam: vai man būt politiķim vai dzejniekam? Arvien vēl es abos tikai savvaļnieks. Nu nopietni būs jāpaliek pie viena, un tā būs dzeja. Arī politikā ir jauns uzdevums, dibināt proletārisku, morālisku politiku. Un vēl tas mērķis mani valdzina. Bet dzejā esmu tomēr vairāk ievilcies un laikam palikšu. Kultūra jāuzskata kā trešs patstāvīgs lauks, neatkarīgs no politikas, pieejams politikai un dzejai. Tas arī man paliek kā savs. 6.10.13. Vai tas ir mūžīgs likums, ka ražošana meklē sev vislētākos veidus un fabrikantiem jādzenas ražot vislētāk, lai turētos pret konkurenci. Tad jau fabrikanti dzīvotu trūcīgi, lai tikai visu naudu varētu salikt veikalā. Arī šāds likums nau mūžīgs kopš mēs varam ar apziņu paši spriest. Mēs varam taisīt vēsturi pretī seniem vēstures likumiem, mēs varam arī lētuma likumu atmest, varam neizsūkt strādājošo spēku, varam taupīt savus izdevumus, tāda taupība arī atmaksāsies pret konkurenci, saražosim vairāk un labāk. * Otra eksistenci gribēt, saka [1 nesalasāms vārds], Iniņa arī. Tā ir pasīva, kristīga, sievietīga mācība. Man vajga aktīvas: ne vien gribēt otra eksistenci, bet palīdzēt viņam to panākt. Vecā vīrietīgā mācība bija: dot viņa eksistencei savu virzienu, dzīt uz priekšu pa savu, svešu ceļu, sev līdzi raut. Mana vīrietība atzīst otra eksistenci par pastāvīgu, paštiesīgu, tikai grib viņu, aktīvi palīdzot, un ļaujot sev palīdzēt. * Te ir nepareizība: sieviete nevar palīdzēt: palīdz, kur neprasa; nepalīdz, kur prasa. Nesaprot to. Līdz manam savstarpības uzskatam viņa vēl tāli jāattīsta. Tagad man jābūt vienam pašam tik stipram, ka palīdzu bez atlīdzības un veicu. 8.10.13. Audzināšana caur literatūru un uz literatūru dod salkanību. A. Dauges piemērs bērna dīdīšanai uz visa aprakstīšanu ir briesmīgs, tāds bērns top ne labs, ne gudrs. * Man ar visu ieguvumu taču vēl ļoti maz enerģijas, prologu nevaru un nevaru beigt. Bet pūliņi tādas enerģijas uzturēšanai briesmīgi: vingrošana no rītus, gājiens vakarā prasa lielu piespiešanos, nedod vēl nekāda prieka. Vai te nau vēl kas cits jādara? * Jaunība esot prieks, vai tā ir taisnība? Man arī jaunībā bij raksturiskākas bēdas. Un es redzu visā dzīves gaitā, nevien tagad, bet arī agrāk, ka ir daži, kas priecājas jaunībā, daži, kas ne, tāpat kā vecumā. Tur nau jaunība iemesls, bet raksturs un garīgā vērtība. Abi ir dabiskā stāvokļa, nau viens nebūt labāks par otru, mēs paši esam tie, kas dara vienu un otru stāvokli ļaunu vai labu. Jaunībai tāpat ir lieli trūkumi un iemesli uz bēdām un nesaskaņām, ārējām un iekšējām. Tikai fiziskais spēks mēdz būt lielāks jaunībā, audi ātrāk atjaunojas, asinis netraucēti riņķo. Bet ātrums ir arī aizvien pārsteidzīgs un daudz maitā nākamo vecumu, arī fiziski. Un tad: vecumam ir prāts, kas var izlīdzināt trūkumus, var arī asinīm likt netraucēti ritēt, kad prot asinis atjaunot. Jāizpēta, vai audiem nāk kas specifisks jauns klāt vecumā, vai tikai aizsērēšana? Un tā ir novēršama. Vai ir likums, kas vecumu rada, jeb vai viņš nāk tikai no nepietiekošas atjaunošanās? Zīmīgi taču, ka pašnāvnieku nesamērojami vairāk jaunībā, nekā vecumā, kaut gan vajdzētu būt otrādi, jo vecumā viss topot grūts bez skaistuma un spēka. Jo tādu dzīvi būtu jātaupa, bet aizsviež prom t. s. skaisto, spēcīgo un patura neskaisto un vājo. Ja tā, tad gan vecumam savs labums un vēl lielāks. 10.10.13. Likt tautai līdzi darboties manā darbā, kad rakstniekiem izklāstu savus plānus, kurus pats nevaru izvest, lai to viņi dara. Mantu krāt man un ņemt dāvājumus, dibinot kapitālu, kas nāks par labu tautai. Drāmās kopā strādāt ar demokrātiju, kas vāc naudu teātrim, dod sajūsmu un publiku, ierosina ļaudis uz izglītību, uz literatūras uzņemšanu. Drāma pate vienojošs un audzinošs elements. Dot iniciatīvi uz tautas statistiku un organizāciju. 12.10.13. Dibināt jaunu skat. biedrību, kurai arī aktieri būtu jauna virziena, demokrāti. 13.10.13. Rakstīt pentaloģiju, katru pa 2500 r., tā kā kopā būtu Dantes un "Fausta" apmērs 11-13000 panti, "Iliādas" 14000 pantu. Varbūt, to pašu: "Vīrs" - "Īls", "U. un N.", "Mūžība". Vēl labāk reālistisku, manu biogrāfiju, bet ietērpt kā "Faustu" vēsturiskā personā vai notikumā. Arī "Zaratustru" tā. Varbūt ņemt teozofiju un indiešus. Varbūt 2., kā "Iliādu" un "Odiseju". 7.11.13. Kārtība un tīrība istabā ir parasti garīgās dzīves nabadzība; - tā saka Veresajevs "Dzīvē". Raksturiski priekš krieviem, kuri nekad netiek pie garīgās dzīves aiz nekārtības. * Jaunajiem novelistiem tikai sīki apraksti, impresijas no dabas un dzīves, - tos fotogrāfiskos notēlojumus vajga ņemt par materiālu un likt lietā lielā romānā. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1913 DIENAS HRONIKA 9.1.13. Saule, auksts. Ceļos 1/2 7, augšā 1/4 8, vingroju, masēju. Vēstules 4, avīzes. Aizlasos un nesāku "Jāzepu" priekš pusdienas. Plāns par jubil. sv. lugu In. Sāku "Jāzepu" norakst. 9 vakarā. Jauno mēn. redzu. Ļoti vāji jūtos. Pašnāvības domas. Kopš nedaudz dienām zudusi pārliecība, ka sākšu strādāt, un ieradies pesimisms un nogurums. Raudu bez iemesla. Ka In. nejāva man beigt "Jāzepu", nospiež mani. Vēl lūkošu strādāt un tikt uz priekšu. 10.1.13. Apmācies, auksts. Mostos 1/2 6, ceļos 1/2 8, vingr., masēju. Rakstu 2 vēst. Norakstu "Jāzepa" 4 lap. Nau tik daudz pašnāvības domas kā likšanās uz mieru. 11.1.13. Iznāk saule. Mostos 7, ceļos 1/2 8, vingr., masēju. Rakstu 4 vēst. Pārnesu manuskriptus uz savu istabu. Pārlūkoju vecas atmiņas: fotogrāfijas, Antona māju bildes, manas dienas grāmatas. Dzīve no atdzīvinātām atmiņām top bagātāka un dzīvāka. Bet "Jāzepu" nerakstu. Nespēja saņemties. Bet tā briesmas. Jālūko atkal saņemties. 12.1.13. Saule, vējš, siltāk. Mostos 1/2 8, ceļos 8, vingr., mas. Staigāju 2 reizes. Rakstu 4 vēst., dien. grām. Kārtoju skatkartis. Vēstules no 1912. g. Gribu "Jāzepu" rakstīt vēl pašā vakarā. Lasu vecās regulu grāmatas: Talentpflege - neesmu nekā darījis. Rakstīju "Jāzepu" 3 lapp., i tas labs. 13.1.13. Saule, skaidrs pēc vēja, silts. Mostos 1/2 7, ceļos 7, vingr., mas. 1/2 stundu agrāk gatavs, norakstu 2 kartis. Pārnāku no staigāš. 1/2 10, bet aizlasos un rakstu vēstuli Āronam un atkal ir 1. Varu sākt norakst. "Jāzepu" tikai pēc pusdienām. Norakstu "Jāzepu" 150 r. Ir jau [1 nesalasāms vārds]. Ceļas piepeši cerības pabeigt vēl "Jāzepu": janv. norakstīt un (febr.) III un IV, arī "Festspiel" martā, un tā es kļūtu brīvs. 14.1.13. Saule, auksts. Mostos 6 un ceļos, vingr., masēju, drusku vēl gulēt gribas un pasnaužu, sāku vingrot 7, gatavs 8. Staigāju, pārnāku 1/2 10, viss labi - piepeši aizlasos ar avīzēm līdz 1. 4 sāku, norakstu "Jāzepu". Bet atdūros pret tekstu. Sāku saskaņot un labot. Strādāju visu vakaru. Liels žēlums. Netieku uz priekšu. Jāstrādā. 15.1.13. Snieg visu dienu. Ceļos 7, vingroju, masēju. Pārnāku 10. Aizlasos tomēr 1/2 12, 1/2 12- 1/2 2 kārtoju, 1/2 - 1/2 5 ēst, gulēt. 1/2 5- 1/2 9 Jēkaba svētība, 50 rind. Apskaitu 3. un 4. cēl., gatavas 400+400 r. Tātad jātaisa tikpat daudz - 800, jeb vai labāk, lai pēdējo cēlien. īsi - 300-500. Tā iespējams ir darbu februāri veikt! 16.1.13. Apmācies, līst. Ceļos 7, vingr., masēju, ēdu-'/z9. 1/2 9- 1/2 10 staigāju. Atkal aizlasos-1. Norakstu S vēstules. No 4 strādāju, norakstu-8 100 rind. Jāmet pa šīm dienām avīzes. Man taču jāuzvar! [Sapņi.] Vairākas cepures, salmu, 2 vecas. Telts pie mājas uztaisīta priekš manis. Dabūju atslēgu, bet neiegāju iekšā. Partijas vīrus redzēju. 17.1.13. Apmācies. Ceļos 1/2 7, vingr., mas.- 1/2 9, izeju - 1/2 10. 1/2 10-11 lasu tomēr, kaut gan apņēmies to nedarīt. Raudu par to, ka nau piekrišanas man lugām Liepājā, otrā vietā. Negribas strādāt, briesmīgas mokas. Es tā raudu, ka nevaru iesākt. Rakstu 2 vēstules. 11-1 norakstu "Jāzepu", 1/2 5-8 atkal. Kopā tikai 100 rindas. Vakarā atkal raudu. Ienāk [1 nesalasāms vārds]. Varbūt nu grūtākais pāri. Jāzina sevi: jāzina sevi: jāņem laiks priekš sevis. 18.1.13. Apmācies, saule, iznāks, ceļos 1/2 7- 1/2 9, vingr., mas., drusku domāju, tūliņ 1/2 st. zaudēts. 1/2 10- 1/2 11. Apraugu veco Bertoglio. 1/2 11- 1/2 12 rakstu 3 vēstules. Tiklīdz jānāk pie "Jāzepa", tūliņ grūtsirdība. 12- 1/2 2 norakstu "Jāzepu" 1/2 5- 1/2 9 100 rind. Uz Accademia neeju, bet ne staigāt. Neguļu labi, visu nakti staigā. Gribu pabeigt rītu. [Sapņi.] Man it kā ķegalu vai vajgot nogriest ar vienu rāvienu, visas no rīta puses. 19.1.13. Saule, noiet mākoņos. Ceļos 1/2 8, neguļu traucējumu dēļ, mas., vingr. Staigāju 1/2 11. Pienāk "Gals un sākums", izlasu visu grāmatu, nogurstu. Raudu. Nepietiekoši sastādīta, bet netrūkst daudz. Nevaru nemaz apspriest, vai laba, jo par daudz pazīstu. Lasu mehāniski. Bet laikam ir spēks, to jūtu gan: Tad lasu vēl avīzes. Rakstu 3 vēstules. Sāku "Jāzepu" 6 vakarā- 1/2 9, 50 rindiņas. Nogurstu, bet guļu labi. [Sapņi.] Daudz mušu mūsu istabā. Policijā klapatas dēļ pases. Pie slavena ārsta. Saule istabā, bet bez gaišuma. Braucu. 20.1.13. Snieg. Ceļos 8, aizgulējies, bet labi. Nau vingr., nau mas. 1/2 11 avīzes. 2 vēstules. 1/2 11- 1/2 1. Sāku "Jāzepu" 1-3, 5-8, 9- 1/2 11, 80 rindiņas. Gribas rīt pabeigt. Nogurstu, kaut maz pastrādāju. Jauns es arī būtu uzrakstījis 80 rind. Guļu ne visai labi. Eju staigāt vakarā; dara labi. 21.1.13. Saule. Ceļos 1/2 7, mostos 1/2 6, mas., vingr. Aizlasos līdz 12. 12-2, 5-9 "Jāzepu" norakstu un I c. pabeidzu. Ir atvieglojums un cerība uz tālāko. Guļu labi. Iesāku prologu un proz. drāmu. [Sapņi.] Hermans aicina uz restorānu. Atsakos, ka man nau diezgan labs uzvalks. Mans mazais brālis aiziet raudādams, ka es viņu gribu atstāt un iet ar Herm. Es lasu āboļus. 22.1.13. Saule. Ceļos 1/2 8, vingr., mas. 9-11 pilsētā iepērku frutta. Atpūtas diena. Vēstules 5. Lasu "G. un sāk.". Staigāju vakarā no 9-10. Uztrauc vēstule no Simsona. Neguļu labi. Domāju neviļus par atbildi. Vajdzēja atbildēt tūliņ, nebūtu zaudējis dienu un būtu gulējis labi. 23.1.13. Saule. Ceļos 1/2 8, vingr., mas. Otra atpūtas diena. Lasu avīzes. Izlasu "Olantu". Vēstules 2. Iesāku: prologu, "Skat[uvei] un Dz[īvei]", "Jubilejas lugu", "Jāzepa" II c. Liela nervozitāte. Nopūtas nāk pašam. Melanholija. Bet strādāt varu. 24.1.13. Saule. Mostos 1/2 7, ceļos 7, mas., vingr. Staigāju, slims, un apsīkst atkal darba spēki. Nospiež Simsona vēst. Vēstules 4, Simsons (divas, nevaru būt mierīgs, kamēr nau uzrakstīta arī garā). Johannes Günther. Günther uzņemas tulkot, prasa General[leitung] uz visām lugām. No tālēm sarodas cerības uz ārzemēm. Bet I. slims, nau nekāda prieka. Jāstrādā prologs, sāku 1/2 7 vakarā. Jūtos ļoti nervozs. Neguļu nemaz labi. [Sapņi.] Uz 25.1.13., šunels ierejas, piedzēruši, šeņķis, dārzs, nozūd I. 25.1.13. Apmācies, dienu saule. Ceļos 7, vingr., mas. In. gulējis 2 dienas, braukšu pirmdien. Nevaru strādāt. Lasu. Taisu teātru rēķinus. Gandrīz puse (5600) ienākumu no teātriem vien. Atkal runa, ka tautai jāmirst. Man liela melanholija, raudu 3 reizes. Neguļu labi. 26.1.13. Saule. Ceļos 1/2 8, vingr., masēj. Atkal aizlasos. Sāku strādāt prologu tikai 1/2 6- 1/2 8, nobeidzu. Tomēr drusku labāk. Guļu labi. Noņemos rīt braukt uz In. Raudas nāk tomēr. Lasu "Lit. Echo". Man bailes un kauns no ārzemēm. 27.1.13. Visu dienu apmācies, ziem. vējš. Ceļos 1/2 7, vingr., mas. Rīkojos uz ceļu. In, vēstules nau! Tas ir nežēlīgi. Atnāk telegrama nebraukt. Vēstules 6. Kārtojos atkal uz palikšanu. "Jāzeps" un "Festspiel.". Tā kā "Fest." nezinām, tad "Jāzeps" jātaisa II c. Sāku tikai 1/2 8-9 vakarā. Nogurstu. Neguļu labi. 28.1.13. Apmācies, drusku saules, dien. vējš. Ceļos 8, neguļu no 3-5, masēj., vingr. nau. Aizlasos no 10-2. Kritika no Bārdas par "G. un s.", pārmet, ka es vairāk nekā naivs, ka esot s. d., filozofija nau jauna. Sveiciens. Lasu arī "Domas", "Pusideālistu" Dermans min. u. c. Esmu tā noguris, ka raudu. Atkal tik vakarā "Jāzeps", 6-8. Rit gribu iet ārā "Jāzepu" strādāt. [Sapņi.] Sēdu ezera krastā, mežā, ezers skaisti zils. Nākšot zirgs. Dzejoju. 29.1.13. Apmācies. Ceļos 7, vingr., mas., staigāju 1/2 9-10. 1/2 11- 1/2 1 rakstu In. vēstuli. 1/2 1- 1/2 2 3 vēst. 1/2 2-2 ēst. 2-4 gulēt. 4- 1/2 5 zobi, katli. 1/2 5-8 "Jāzeps" 46 rind. 8-9 ēst. 9-10 staigāju. 1/2 11 gulēt. Par vēlu strādāt. Neguļu labi. 30.1.13. Snieg, vējš, apmācies. Ceļos 7, vingr., mas. 1/2 9-10 staigāju. 1/2 10-12 vēstules un avīzes, In. 2 vēst. 12-2 "Jāzeps". 2- 1/2 5 ēst, gulēt. 5- 1/2 8 "Jāzeps". Cerības ir rīt veikt. Pārstrādājos vakarā, neguļu labi. 31.1.13. Snieg, apmācies. Mostos 6, ceļos 1/2 8- 1/2 9, vingr., mas. 1/2 9- 1/2 10 staigāju. 1/2 10-11 lasu avīzes. 11- 1/2 1 "Jāzeps", pabeidzu II cēl., vēl jānoraksta. 3-6 "Jāzepu" norakstu 150 r. 6-9 ēst, staigāt, atpūsties. 9-10 "Jāzeps" 50 r. Šodien iet labi. Guļu labi. [Sapņi.] Arhivārs, vāciets, es viņam skaidroju, ka mēs nezinām vairs vecos (48), es [1 nesalasāms vārds]. 1.2.13. Saule, auksts. Mostos 7, ceļos 1/2 8, vingr., mas. 1/2 9-1/2 11 staigāju. Lasu avīzes, 3 vēstules, brīvdiena. Salstu un nejūtos labi, nau ogļu, jūtos noguris, laikam no vēstules Iniņ. 2 st., Birutai 1 st. Nelabā kritika taču laikam nospiež. Pretī jāturas. Neguļu labi. 2.2.13. Snieg, ogļu nau, salstu. Ceļos 8, mas., bez vingr. Guļu ļoti nelabi, laikam pārstrād. 3 st. vēst., jo nezinu cita iemesla. 10-2 lasu, laba vēst. Damberga plāns par latv. un v[ācu] kultūru. 3-5 guļu, vēstules 4. Nejūtos labi. 3.2.13. Saule. Ceļos 3, vingr., mas. Netīšām iedomāju palikt ārā. Eju pēc "Jāzepa" un strādāju no 1/2 12, kārtoju. Bet vēstules paliek nerakstītas, II c. nenorakstīts. Tie spiež. Nejūtos labi. [Sapņi.] Gribu iet par laipu pār strauju upīti, bail, eju atpakaļ. Skaists egļu mežs. 4.2.13. Saule, silts, nekurinu, ceļos 7, vingr., mas. Izeju kalnā 1/2 9, sāku "Jāzepu" 10-2, kārtoju, neapmierināts un sagrausts, ka grūti un neesmu neko uzrakstījis. Ļoti nervozs. Vakarā raudu. Sevis žēl. Darbu par daudz. 5.2.13. Liela migla, līdz pusdienai, ceļos 1/2 8, vingr., mas. "Jāzeps" 10-12, kārtoju. Aizraujos 12-2, kārtojot dien. grām. Vēstules In., gara 2. Vakarā aizlasos. Dūša nau laba. Neguļu labi. [Sapņi.] Ņemu no loga lielus augļus, kā kastaņus, bet daudz lielākus. Tad arī kastaņus. [1 nesalasāms vārds] grib man dot bērnu, bet neņemu. Es gultā, mani ciena. 6.2.13. Migla, saule, dienv. vējš. Ceļos 1/2 8, mas., vingr. Nestrādāju, lasu. Noguris. No In. nelabas ziņas. Pusd. guļu 2 st., 3 vēstules. Nogurstu atkal. Plāni, kā ar dzīves vietu. Prozas drāma. Dūša nau laba. Nejūtos labi. [Sapņi.] Mani pamāca par "Pusideālistu" Akuraters. Ar Zingeri runājam par politiku. Viņš iesēstas ar sievu ratos, es eju pa leju. Man maize. 7.2.13. Migla, pēc saule. Rakstu 3 vēstules, kreņķējos par Nīnu. Nestrādāju, taisu plānus par drāmu bez idejām, darbība vien. Neguļu labi. 8.2.13. Migla, pēc saule, vējš. 1/2 8 v. In., lai braucot. Tātad jābeidz II c. Norakstu II c. "Jāzepam". A. Kalniņš pieprasa "Induli un Āriju" kā operu tekstus. 3 vēstules. Guļu labi. 9.2.13. Saule, redzu jaunu mēnesi: "Jāzeps". 8v.,m. In., lai braucu pirmdien. Atpūtas diena. "Lit. Echo", daudz avīžu, lasu visu dienu. Jauna lirika. Romāns. 17.2.13. Atbraucu 3 p. p. Bankā izdaru, kaut gan negribas, un lūkoju bēgt. Nopērku bodi arī frutta. Kārtojos visu vakaru. Izlasu Büttner, "Unterwegs". Galu galā labs. Vēstules 2. Gulēt 11. 18.2.13. Apmācies, auksts, 4°. Mostos 7, vingr., mas. Gribu nelasīt avīzes, tomēr lasu-1. No 4-7, 1/2 9- 1/2 10 - 10 vēstules. Gribu sūtīt "Jāzepu". Lasu Lukiānu, drusku aizlasos-11. Gulēju labi. [Sapņi.] Abi ar In. redzam lielu upi. 19.2.13. Saule, auksts, 4°. Mostos un ceļos 7. Vingr., mas. Eju uz Lugānu nolikt naudu, iepirkt. Varu iepirkt ēd, un papīru. In. atsūta mantiņas. Sāku 11. In. vēstuli. Atkal aizraujos ar vēstuļu kārtoš. 6-8 rakstu "Jāzepu" 19 rind. Staigāju no 9-10. Aizlasos- 1/2 12. Guļu labi. 20.2.13. Snieg, apmācies. Ceļos 1/2 7, vingr., mas. 1/2 9 pastā, 1/2 10 mājā, 1/2 12 lasu avīzes, 1/2 2 divas garas vēstules, 3-6 guļu. 6 sāku "Jāzepu"-8 - 20 rind. 9-10 staigāt. 10-11 lasu, Neguļu, rakstu dzejas. [Sapņi.] Dienas sapnis: lieku Cielēnam vai Jansonam pacelt manu kurvi ar cukuru vai maizi. 21.2.13. Apmācies, drusku saule. 1/2 8 ceļos, 2. mas., vingr. 1/1 10-11 avīzes. Jāmācās aši lasīt, bet nogurdina. 1/2 12- 1/2 2, 5-8 "Jāzepam" 30 rind., darbs neiet. Pārstrādājums vienmēr grūtāks nekā jauns. [Sapņi.] Redzēju Resno lielā grāmatā skaitam, kā par grām. tūkstošu ieņēmis 20.000 fr., par praksi laikam arī tikpat daudz. Es to grāmatu biju agrāk cilājis. Redzu skaistu ainavu, mājas, gruzdošas ogles. 22.2.13. Saule, migla. 1/2 7 ceļos, bet nau ieguvuma, vingr., mas. 1/2 10-11 avīzes, tomēr par ilgu. Lasīt tikai par jubil. 11-2 "Jāzepam" 60 rind. 5- 1/2 7 2 vēstules. Drusku strādāju, labāk. 23.2.13. Saule, auksts. 1/2 8 vingr., mas. Atpūtas diena. Lasu "Lit. Echo". Rakstu dien. grām. Vakar "Jāzeps" III. bruļoņa beigta. Guļu labi. 24.2.13. Saule. 1/2 8 vingr., mas. Eju laukā, lasu avīzes. Rakstu dzejoli Iniņ. jubilejai, 40 rind., nogurstu, gribu rīt nosūtīt, guļu pietiekoši labi. 25.2.13. Saule. 1/2 7 mas., nau vingr. 1/2 8- 1/2 10 nobeidzu un norakstu In. jub. dzeju 48 rind. 3 vēstules, tad eju laukā un lasu avīzes, visu dienu. Atpūta, jo jūtos noguris. Arī vakarā tikai vēstules. Guļu nemaz labi. 26.2.13. Saule, sāk mākties. 1/2 8 mas., vingr. 9- 1/2 1 laukā, bet nevaru nekā pastrādāt, pārtaisu III sākumu, redzu, ka nedēļā netikšu galā ar III, sāku kļūt atkal nervozs un grūtsirdīgs. 6-8 plāni par proz. drāmu. Guļu nesevišķi labi. [Sapņi.] Pērku maizi: [1 nesalasāms vārds] priekš maza bērna, beigās liela. Bet neiedodu, paņemu. 27.2.13. Apmācies, līst. 1/2 7 mas., vingr. Uztraucos par Günther vēstuli, aizlasos- 1/2 2, gandrīz raudu, aizguļos 3 st. pusdienā, rakstu 7 vēstules. Guļu nemaz labi. [Sapņi.] Indiešu istabas, grezni rozā priekškari. In. taisa pagalvi, skats uz vaļņiem. In. resna, I. ēd sāļus ēdienus, siļķītes. 28.2.13. Migla, pēc pusd. saule. Ceļos 7, vingr., mas., reimat. sāpes. No Gulbja caurlūkošanai raksts, lasu to 5 stundas. Nestrādāju, noguris. Vēstules 5. Guļu labi. 1.3.13. Saule, silts, 12°, vaļējs logs. Ceļos 1/2 8, vingr. 9-3 aizeju uz Brē, vāciets pavadons, lasu avīzes. Patīkams gājiens, nau lielu pārmetumu. Vēstules rakstu 4. Guļu labi. [Sapņi.] Narcisi plūcu, redzu, ka nau patstāvīgs zieds, bet tik daļa. Tad ņemu visu. Tā trīs reiz. In. vecā kastiņa uz manas kastes, nekas, lai paliek. 2.3.13. Apmācies, pēcp. saule. Nestrādāju. Avīzes, "Domas", "Druva". In. vēsts apbēdina. Gribu rakstīt "Laivenieku", lasu t. dzies. visu dienu - un vakaru. Nogurstu un tomēr netieku pie gala. Nevar savienot bailīgās meitenes tematu ar dzērāja tematu. Rakstu I. uztraukts, stipri raudu, kā jau sen nebiju raudājis. Naktī slikti guļu, ar pulv. Nezinu, kā būs. 3.3.13. Saule, auksts. 1/2 7 - vingr., mas., nau ieguvums laika ziņā. In. vēstules nau. Nomirusi Giuseppine. 11 sāku rakstīt vēstules 3. Vakarā vēl 2. No In. atnāk vēstule. Plāns "Laiveniekam". Cēlieni. Gulēt 1/2 12, guļu labi. [Sapņi.] Redzu In. un Birutu. Rati vai kamanas, plaši ar deķiem izklāti - nāves rati! In. saka, lai braucot. Bir. neatbild, es neskatos. Saģērbos. 4.3.13. Saule, auksts. 1/2 7 vingr., mas. Mājās no staigas jau 9 1/4 . Avīzes aizlasos, vēstules 3 pr. pusd., vēst.-pēcpusd. Pavadu Giuseppinu. Bēdājos un raudu par savu bezenerģiju dien. grām. Guļu puslīdz labi. [Sapņi.] Dārzs, ielaižu 2 meža cūkas, pēc tam vēl divas svešas. 5.3.13. Saule, auksts. 1/2 7 mas., vingr., 1/4 agrāk. Vēst. 4 un dien. grām. Lasu "Lazarillo d. Tormes". Vingr. pēc pusd. Nogurstu pēc pusd. Nogurstu un stipri raudu. Guļu puslīdz labi. [Sapņi.] [1 nesalasāms vārds] apvaino mani, atvainota iegulstas manā gultā, es izraidu. 6.3.13. Saule, auksts. Ceļos 1/2 7, mas., vingr., ietaupu 1/2 st. 9- 1/2 11 lasu avīzes. Ir par daudz. 1/2 11-1 vēstules 2. 2-4 guļu. 4- 1/2 5 vingr. 1/2 5- 1/2 8 vēstules 5. Lasu Plautu un aizlasos-11. Neiemiegu, bet guļu labi. [Sapņi.] Uz apauguša kalna stāvu, un lejā skaista ainava. It kā In. skrietu lejā šurp, turp. Ir man arī sēdeklis, akmens ar atmuguri. Atsēstos. Man mantels. 7.3.13. Saule, pie vaļēja loga 8-10. 1/2 7 ceļos, mas., vingr. Ir par daudz. Bet tad jāatmet daudz kas. Varbūt lasīt tik vienu laikrakstu? 10- 1/2 12 lasu avīzes. 1/2 12-1 vēstules 2. 2-4 gulēt. 4- 1/2 8 1 vēst. Lasu Plautu. Guļu labi. 8.3.13. Apmācies, silts, vakarā līst. 7 ceļos, mas., vingr. 10- 1/2 12 avīzes. 1/2 12-1 vēstules 4. Vakarā 1 vēst. (6 lap. p. Herm[anim]). Lasu Plautu. Guļu ne visai labi. 9.3.13. Saule, vējš, 10°. 1/2 7 ceļos, mas., vingr. Vēstules 2. Atpūta: lieku kartiņas, lasu nekārtīgi. Guļu puslīdz labi. 10.3.13. Saule, auksts, kurinu. 7 ceļos, mas., vingr., naktī pol. Vēstules 3. Lasu par amnestiju, avīzes līdz 1. Iesāku norakstīt "Jāzepa" II, redzu jauno mēnesi. Aizlasos pats ar savu "G. un s.". Raudu un lasu. Guļu nemaz labi. 11.3.13. Saule, auksts, nekurinu. Ceļos 1/2 7, mas., vingr. Daudz avīžu, izgriez. In. Rakstu vēstules 6. Iesāku domāt uz maija dziesmu. Guļu ne labi. [Sapņi.] Redzu, ka līdz ar citiem stacijā gribu braukt. Nākšot vilciens tikai pēc 36 minūtēm (esot jau pagājuš. 9 min.?), braucot 40 min. Man rokā saraksts vai kuvers. Ar zagļiem kopā braucot, man it kā kauns. Vai labāk nemaz nebraukt. Es bēdīgs. 12.3.13. Saule, apmākusies, vējš, auksts. 1/2 7 ceļos, mas., vingr. Rakstu vēstules 4. Jūtos noguris, kad nu atlaižas bēdas. Raudu atkal par sevi, lasot prologu. Sāku maija dziesmu. Guļu puslīdz labi. 13.3.13. Saule, apmācies, vējš. 1/2 7 ceļos, mas., vingr. Aizlasos avīzes-12, pusdienā guļu 2 st. Rakstu 3 vēstules, maj. dzies. Strādāju maz. Guļu puslīdz labi. [Sapņi.] Taisos kurp braukt, ģērbjos, naktskreklis mugurā, vai būs labs. I. arī ir. 14.3.13. Saule, auksts, 10°. Mostos 5, ceļos 1/2 7, mas., vingr., ietaupu gandrīz stundu, bet nezinu, ko ar to iesākt. Strādāt ir par aukstu, staigāt par agru, lasu avīzes. 19 jābrauc. Sāku maij. dz., bet maz strādāju. Lasu Plautu. Guļu labi. [Sapņi.] Redzu it kā Brāli. No loga augsti lejā skatos. Palieku viens. Otrs sapnis: tepat tuvumā ļoti skaista leja, smilšains, un kalni ne visai plaši, augšā istaba, brūns sunīts grib likties par pazīstamu, nepieņemu. M. Bruņenieks un citi vēl. 15.3.13. Apmācies, pēc saule, 1/2 7 ceļos, mas., vingr. Avīzes 1 stundu, In. vēst. 1 1/2 stund. Gribu sākt "Laivenieku", lai sevi uzdūšinātu. Norakstu 30 pantu. Guļu labi. 16.3.13. Apmācies, migla. 1/2 7 ceļos, m., v. Avīzes, In. vēst. "Laivenieks" 12-2, 4-8. Guļu ne visai labi. [Sapņi.] Stāvu uz Grīvas krasta, esmu liels, mantelī ģērbies. Pretī kā Randenes krasts, klinšains. Sāk pūst vēji šurp un no klintīm pat Daugavā. Sāk klintis pušu drupt, kamēr visas nopūš. Man saka, vējš nopūtis klintis, kas stāvējušas 400 gadus. Es to tulkoju jau naktī, ka tas uz Romu zīmējas. 17.3.13. 1/2 7 ceļos, m., v. Migla, drusku saules. Tomēr lasu avīzes-12. 12- 1/2 1 In. vēstuli. 1/2 1-2 "Laivenieks". 1/2 5- 1/2 7 "Laivenieks". Atbrauc Masters no [1 nesalasāms vārds]. Runāju līdz 10, nogurstu, trauki, līdz 11. Zirneklis. Guļu labi. 18.3.13. Lietus, ap pusd. saule, skaidrs. 1/2 7 m., v. 8- 1/2 12 Masters. Es daudz runāju, un daudz lieka, peļu par daudz. Ķeniņiete ziņo, ka sūtīšot Kuga gleznu. Doriņa atkal balvu Elzai. Noguris, aizlasos gultā līdz 4 vēstules. Guļu labi. 19.3.13. Saule, vējš. 7 ceļos, m., v. 3 vēst. 12- 1/2 2 nobeidzu 1. cēl. "Pūt, vējiņ." 4- 1/2 11 norakstu 1. cēlienu. [Sapņi.] Man dod daudz vara, tad zelta naudas, pilnas kules saldumu. 3 vīru komiteja nospriež, ka "Ug. u. N." neesot neko vērts. (Derm.? Teodors?) Vecis mani māca. 29.3.13. Atbraucu mājās 1/2 4, silts, 15°. Tomēr mājas, paliekama vieta. Vēst. In. Domāju redzam Birutu. Lasu avīzes. Rīt strādāt: "Induli" Kalniņam. Nu turaties! Guļu pietiekoši labi. 30.3.13. Saule, bet mācas, 13°. Ceļos 7, vingr., mas. Atpūtas diena. Liliju kalniņā rakstu 40 rind. dzejol., rakstu 3 vēstules. Kārtoju. [Sapņi.] Redzu Birutu, liela. Atsakās, lai necerot es. 31.3.13. Līst, 11°. Ceļos 1/2 7, vingr., mas. Par maz guļu, jāiet gulēt 10. Staigāju- 1/2 10. 1/2 10-11 2 vēst. un kartīte. 11-12 vēst. 1-2 ēšana. 2- 1/2 5 guļu, nau normāli, uz pastu. 5-8 vēst. 4. Guļu ne visai labi. [Sapņi.] Liels mežs. Plāns un patiesībā rāda ceļu, vilktu augsti un zemāk. Zemākais maksājot daudz mazāk, kaut gan tik 8 metru zemāks. Skaista mēness nakts, gribu iet peldēties, bet auksts. 1.4.13. Līst, 11°. Ceļos 1/2 8, vingr., mas. nau. 1/2 10 staigāju. 1/2 10-12 lasu avīzes, izgrie?u. 12-1 vēst., kārtojos. 1-4 ēdu un lasu. 5-8 3 vēstules. Piespiežu sevi rakstīt, un ir panākums. 8- 1/2 10 ēst un lasīt. 1/2 10- 1/2 11 gulēt. Guļu labi. 2.4.13. Apmācies, bet auksts, 9°. Ceļos 6, vingr., mas. Izeju 8. 2 stundas par ilgu. 8- 3/4 9 staigāju. 3/4 9- 1/4 10 neuzkopts, tērēju laiku. 1/2 2 aizlasos ar "Lit. Echo". Fredis atbrauc. Norakstu 2 vēst. Aizlasos ar "Gil Blas". Guļu ne visai labi. 3.4.13. Līst, kalnos snidziš, 9°. Ceļos 7, vingr., mas., staigāju. 1/2 10- 1/2 1 avīzes tomēr lasu. Kreņķējos, ka I. strādā, es ne. 1/2 1-3 ēst, gulēt. 3-4 vēstule, 7. Aizlasos vakarā līdz 11. Guļu puslīdz labi. 4.4.13. Līst, 8°. 1/2 7, vingr., mas. 1/2 10- 1/2 1 lasu avīz., tomēr. 3 ēst, gulēt. 3-8 vēstules 5. Aizlasos pēc pusd. ar "Gil Blas", gandrīz nokavēju pastu! Briesmīgi satrūkstos, raudu. Bet tomēr aizlasīš. paliek! Guļu ne visai labi. [Sapņi.] Redzu it kā In. kaps, bet bez kapu kopas. 5.4.13. Līst, snidzis, drusku saule, līst, 8°. Mostos 6, ceļos 7, mas., vingr. Pēc vingr. jūtos spēcīgs, bet tas nozūd vēlāk. Lasu avīzes līdz 12. 4 sāku "Induli" strādāt, 10 lapp. Guļu puslīdz labi. 6.4.13. Saule, 12°. Ceļos 1/2 7, mas., vingr. Avizes-12. Vēstules-3. Fredis 4-3. 9-11 naktī "Induli" - 20 lapp. Nevaru iemigt, galva karsta, guļu ne labi. 7.4.13. Saule, 12°. Mostos 6, ceļos 1/2 7, vingr., mas. Fredis 9-12. Lasu avīzes-11. Rītu jābrauc uz Cirihi. [Sapņi.] Redzu serb. un bulgār., gribot savienoties, dārzi. 31.8.13. Atbraucu no Cīrihes 6 pēc pusd., visu ceļu noguris, smaidu, neko nedarīju, ne plānu, nelasīju. Nomazgājos viss. Drusku paēdu. 9 gulēt. [Sapņi.] Redzu, ka tiktu vajāts, sapulce. Bērns mani mīlina un mierina. 1.9.13. 18°, rūc pērkons. Ceļos 6, vingroju, mazgājos. No rīta zirneklis uz galda, nominu. Eju uz pilsētu. Loscher dēļ. Merķeļa vēstule, ka mani sūdz. Pārnāku 10 p., lasu līdz 1/2 2 avīzes. Noguris, raudu. Rakstu: In. Izskatu IV un V cēl. "Pūt, vējiņ.". Gulēt 10. 2.9.13. Ceļos 6, mostos 5, 16°, saule. Guļu puslīdz mierīgi. -7 vingroju un ģērbjos (stunda ir par daudz). -8 ēdu. -9 pastā lasu avīzes. -10 staigāju. -2 vēstules In., Kugam, rēķini. -3 ēdu un guļu. 3-9 strādāju un beidzu "Laivenieku". 9- 1/2 11 guļu un lasu. [Sapņi.] Pļehanovs ar sievieti, Luksembmga runā par drāmu. Es prasu, ap ko? - Esot sieviete. Vīra grāmatā izlikts. Vācu ķeizars to arī izteicis savā runā. 3.9.13. Saule, 16°-20°. Guļu līdz 1/2 4, lūkoju aizmigt 1/2 7. Redzu Orionu. -8 vingr., ģērbjos, ēdu. -9 pasts, lasu. -10 staigāju, lasu. -11 lasu. -2 vēstules 4, pusdiena. -1/2 7 rakstu 5. -9 staigāju aiz Ruviglianas, vingroju. [Sapņi.] Zirgi ganās. 4.9.13. Saule, 17°-21°. Guļu līdz '/z8. 1/2 4 saņemu Protestu pret mani, uzrakstu 8 lap. piezīmes. -5 - 4 vēstules. Vakara pasts. 2 stundas staigāju un vingroju. Liels lietus. Atpūšos, lasu Upīti, Birznieku, labs. Gulēt 11. [Sapņi.] Kalnā rāpjos. 5.9.13. Apmācies, būs saule, 17°-20°. Ceļos 6, -7 vingroju, sajūta nau itin spirgta. Vingr. grūts. 6 vēstules, bet aizlasos un pie polemikas netieku, vakarā stundu staigāt un vingrot. Lasu: "Viļņi", Keizerlings, Renesans. novel. Eju gulēt 1/2 11. 6.9.13. Saule, 20°. Ceļos 6, vingr., sajūta vēl nau spirgta, vingr. grūti, māga kopš vakar. cieta. Aizlasos līdz 12 staigājot. 5 vēstules. Norakstu pēc vēstulēm II c. 1/2 pensa, staigāju, vingroju, lasu Renesans, noveles. 11 gulēt. 7.9.13. Apmācies, 17°. Ceļos 5, -7 vingr. 8-9 ēdu, pasts. 11 lasu Schnitzler "Liebelei". Pirmo reizi atkal raudu, bez pusdienas, jo sāp māga. 1-6 lasu cauri "Pūt, vējiņ.". Staigāt, vingrot, pārnākušam nāk miegs, labāk iet gulēt 9-10, 11 eju. [Sapņi.] Paulīne. Grīva, plašs lauks, 2 ļoti skaistas gleznas, kā no Jean Paul. 8.9.13. Līst, 16°. Mostos un ceļos 1/2 6, vingr. Gatava līdz 1/2 8, Sataisu sūtīš. "Pūt, vējiņ.". Aizlaižu uz Rīgu 5 vēstules, sāku atkal "Jāzepu" 4 stundas, gulēt 11. 9.9.13. Apmāc., vēlāk saule, 16°. Ceļos 1/2 7 izgulējies. Aizlasos tīši līdz 12. Labas atsauksmes "Dienas Lapā". 6 vēstules, Amerikai dzejolis, "Jāzepu" 2 stundas. Gulēt 11. [Sapņi.] Sniegs, braucu kaman. 10.9.13. Apmācies, 15°. Ceļos 6, vingr. Sāku strādāt "Jāzepu" 11-2, 4-6, 1/2 10--11. Vēstules 4. 11.9.13. Saule, 13°. Ceļos 1/2 7, vingr. Gatavs 1/2 8. 10 pārnāku, bet rakstu-1 vēstules 7. Nau pareizi, jo nogurstu, un laiks trūkst darbam, norakstu no 3-6 vakarā vēstules, 11 gulēt, vakarā liels zirneklis uzkrīt uz m. rakst. mapes. 12.9.13. Ceļos 1/2 6, apmācies. No 1/2 6- 1/2 7 vēl guļu, kad izgājis ārā. Vēstules 4. Strādāju pie "Jāzepa", bet iet vāji, nogurums, gulēt 11. 13.9.13. Apmācies. Ceļos 1/2 7, brīvdiena, vingr. 4 vēstules. Vakarā apsv. telegr. no Teātra. Bādē, tad vakarā nestaigāju. Jansona lieta, protests pret mani, gulēt 11. 14.9.13. Līst, apmāc., 14°. Ceļos 7. Otrā brīvdiena, vingr. Vēstules 8. Krāmējos, nosūtu Hansai. No rītus uztraukums: Upīts par Jansonu "D[ienas] L[apā]". Tops tūliņ. Gulēt 10. [Sapņi.] Ugunsgrēks, baznīcā būvē, mušas, pļava. 15.9.13. Līst, pēc saule. Dienv. vējš, 16°. Ceļos 1/2 6, vingr. No rīta 3 vēstules. Noguris, nau labi bijis, ka brīvdienā rakstīju vēstules, sāku strādāt "Jāzepu", tikai 4-6, 8-11. Guļu ne visai labi. [Sapņi.] Kails mežs, zaļas atvases manu. 16.9.13. Vējš, apmācies, 13°. Ceļos 6, mostos 1/2 5, vingr. Aizlasos ar avīzēm, projekts par nedēļnieku. Sāku strādāt 5-6, 8-11. Vēstules 7. 13.9.13. Vējš, saule, lietus, 13°. Ceļos 6, vingr. Priekš pusdienas staig. un avīzes, un vēst. rakstīš. 9 vēstules. Tas jau gandrīz ticis par sistēmu. Darvins arī strādāja tikai pēc pusd. "Jāzepu" sāku 3-6, 1/2 9- 1/2 11. Neguļu labi, māga cieta. Ēdu plūmes, nelīdz, jālūko cits līdzeklis. 18.9.13. Lietus, saules nemaz nau, 12 1/2 °. Ceļos 6, vingr. Priekšpusdienā: avīzes, vēstules. 19.9.13. Schacht, 2 dienas. 21.9.13. Atbrauc In., paliek līdz 30.9.13. 30.9.13. Apmācies, 12°. Ceļos 6. Palaižu Iniņu 11,17. Mājās 1/2 1, pusdiena, lasu avīzes, guļu no 1/2 3- 1/2 6. 7 vanna, eju gulēt 1/2 11, guļu ne sevišķi mierīgi. 1.10.13. Saule grib spīdēt, lietus uzvar, 12°. Ceļos 1/2 7, vingr. Kartiņ. In. Staigāju līdz 10, lasu-12. 4 vēstules- 1/2 1. 1/2 1-3 gulēt un ēst. 3-5 plāns par nedēļnieku - dien. gr. 5-6 1 vēst. 6-8 staigāt. 2.10.13. Apmācies, 12°. 6 ceļos. Vēstules 3. Pašā vakarā prologs. 3.10.13. Apmāc., drusku saules. Vēstules 8. Prologs. Izlasu In. polemiku pret Upīti un aizsūtu. 4.10.13. Drusku saules, līst, 12°. Vēstules 9. Aizlasos vakarā līdz 12. 5.10.13. Līst, drusku saule, 12°. Ceļos 1/2 7, v. Brīvdiena. Ķinā "Quo vadis" 3-6. 1/2 8 sāku vēstules, - 1/2 9. 2. Aizlasos līdz 1/2 11. 6.10.13. Līst, apmācies, 12°. Ceļos 6, v. 1/2 1 avīzes, staigs, vēst. 2. 1/2 1- 1/2 2 ēst. 1/2 2- 1/2 4 gulēt. 4- 1/2 6 prologs. Pasts, staigāt. 8- 1/2 10 prologs. - 1/2 11 lasu, drāmu projekti. 7.10.13. Līst, 12°. Ceļos 1/2 7. Pasts-10. -11 staigāt. -1 lasīt un vēst. 1/2 2- 1/2 4 gulēt. 4- 1/2 6 prologs. 1/2 6- 1/2 8 staigāt, ēst, nospiests gars, redzu zirnekli - laimi. 1/2 8-10 prologs. 8.10.13. Lietains, 12°. Ceļos 1/2 7, v. - 1/2 11 pasts, staidziņš, lasme. -1 prologs un vēstule 1. - 1/2 2 ēst. -3 gulēt. 1/2 4- 1/2 6 prologs. -8 gulēt. -10 prologs. Pabeigts 109 rind. 9.10.13. Liels lietus, pērkons naktī, rītā skaidrs, 14°. Ceļos 1/2 7 un eju uz Lugānu saņemt K[alniņa] honor. Brīvdiena. Vēstules 3. Lasu. Nosūtu medu In., gulēt 11. 10.10.13. Saule, 11°, v[ēlāk] - 17°. Mostos 6, ceļos 1/2 7, v. 8 uz pastu, staigāt, lasīt, - 1/2 10. 1/2 10-10 atpūta, vēst. 1. 10- 1/2 1 "Jāzeps" IV. -3 gulēt. - 1/2 6 "Jāzeps". - 1/2 9 staigāt un vanna. Nogurdina, 11 gulēt. 11.10.13. Saule, 11°-15°. Ceļos 1/2 7, v., jūtos noguris. 1/2 11 sāku "Jāzepu", neiet. 1/2 1-3 ēst, gulēt. 3- 1/2 6 dvēs. dzej. priekš Mastera. 7-8 dv. dzejas. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1914 DIENASGRĀMATA 29.1.14. Man riebjas polemizēt. Ja nevarēs citādi, es atmetīšu visu latv. literatūru. Man arī citur būs darba diezgan, un mani pretnieki un varbūt arī visa latv. rakstniecība jutīsies bez manis brīvāki: es redzu, ka esmu tiešām visus dzinis uz turieni, kurp virai negrib un laikam arī nespēj iet. Lai top atkal miers. (23286/277) 30.1.14. Nāk atkal modē Verharns, sāk sīkumus un plašumus aprakstīt, visas cīņas un ideju lauku, un ieročus, un pretniekus. Mēs visi to jau sen zinām; mēs neaprakstījām, bet cīnījāmies un sajūsminājāmies, un zinājām. Un nu mums vēl rāda pretnieku un mūsu stāvokli! Kā tas nākas? Mēs par ašu pārgājām pāri attīstības pakāpei, gribējām pārlēkt uz augstāko. Bet ļaudis grib iet sistemātiski. Ne skolā nevar klasi pārlēkt. Kad citur sen izbeigts, Verharns nu ir pie mums, mēs pie viņa tomēr nākam. (23286/278) 31.1.14. Sentimentalitāte ir tuvība publikai. Nau neviena cita līdzekļa, kas tā tuvinātu. Sajūsma ir reti publikai. Lieluma sajūta vēl daudz retāk. Bet sentimentālības kodols: žēlīgums par kādām ne visai pārmērīgām bēdām, tas ir katrai jūtīgai sirdij. Nau nepieciešami, ka šīs jūtas būtu margarīns, tas ir tikai tik lēts sviests, ka cena gandrīz tā pate. Jūtas var būt īstas, bet tām jābūt seklām. Heine ir publikas dzejnieks ar savu sentimentālību. Viņam bez tam drusku romantika, pārākums pār ikdienas dzīvi, arī ļoti labi. Vēl labāk, ka tik drusku romantiķis, t. i., pārāks pat pār pārākumu par dzīvi. Tā talants top publikas acīs par ģēniju. (23286/276) 8.2.14. Mērķis dod spēkus un attaisnojumu dzīvošanai. Jā, bet mērķi garā dzīvē nepieciešami mainās. Kas dod spēku pārciest maiņas? Kas uztura pa bezmērķa laiku? Dzīves instinkts un paraša. Bet kad tie vājināti? Prāts, kas dod mērķus vai izvēli starp vairākiem. Jo mērķis nau sajūsma vien. Bet kad prāts neattīstīts vai kad nervi nespēj? Visi līdzekļi, arī nervi, ir garīgi; piepūlē viņus, attīstot un vājinot pašu enerģiju. Vajga mehāniska līdzekļa, kas nepiepūlē. Tie visi tikai parašās. Tās jādod pašam sev savas, nau jāapmierinājas ar sabiedriskām. Sākumā arī tas piepūlē, bet vēlāk parašas un vingrinājumi paši iet caur savu spēku un velk līdz visu dzīvības mašīnu. Mehāniski, higiēniski vingrinājumi, parašas: prātu attīstīt viņa dažādās spējās; klausīt savai gribai arī sīkumos; nesaudzēt sevi. (23286/280) 9.2.14. Katrs darbs labāks nekā katra pārdomāšana, - arī nepārdomātais. Kas izlīdzina pretrunu? Vajga mācīties tik ātri pārdomāt, ka nevar izšķirt laika ziņā pārdomāšanu no darba. (23286/280) 10.2.14. Zinātne ir tāpat fantāzijas darbs kā dzeja. Jo tuvu dzejai humanitārās zinātnes, un viņu slēdzieni nau uzņemami par normām, tikpat maz kā kritikas dzejai, Viņas tik reģistrē dzīves parādības, bet nedrīkst tās regulēt. Zinātnes nedrīkst apspiest dzeju, tā kā reglaments dzīvi; dzīvei vistuvāk ir dzeja, kura atspoguļo, ne izpēta un reģistrē dzīvi. Zinātnes un reglamenti tik stipri, kad dzīve atslābst, iekšējā dzīve. 11.2.14 Kad ētika grib likt svarā ne uz pastāvošā un bijušā izpētīšanu, bet uz vajadzīgā nolikšanu, tad viņa nau zinātne, bet publicistika. Par publicistiku jāņem šinī brīdī visas vēsturiskās zinātnes: visām raksturs ne reģistrējošs, bet pamācošs. * Kad biju nogrimis atkal greizsirdībā, nejaušs darbs pie dzejoļa izrāva. Dzejas darbs arī pieder pie mehāniskiem dzīves ierosinātājiem. Arī mehānisks darbs tā, ka tas pats pa savu laiku neļauj vaļas garīgam darbam. * Kad bioloģija atsakās no dzīves izpētīšanas, bet noteic par svarīgāku pašu dzīvošanu, tad to redz tūliņ kā atteikšanos no zinātnes vārda. Bet ar ētiku tas pats. Jābūt arī zinātnei, kas izpēta morāliskās parādības, un tā ir ētika, Izstrādāt mūsu uzvešanās ideālu ir labi, bet to publicistika un galvenais dzeja; ētikai šo ideālu vajga tikai reģistrēt, ne regulēt. Bioloģija izstrādājusi dažas formulas dzīvei, kas jādara arī ētikai savā laukā. Tas palīdzēs kā teorija arī dzīvai dzīvei. (23286/281) 2.5.14. Vāci nelasa vairs klasiķus, un viņi atstāti no dieva un no Gētes. * Pilsētas dzeja arī Plūdonim, arī Švābem, kas nu ir glābiņš no manis, ko prasīja Lat[vija?]. Atb. Jaunā dzeja objektīva, bez personības, episka, īstenībā didaktiska un aprakstoša. Iziet no Verharna, Oberlehrer, kurš ir atspoguļojums no Zolā. Nonēsātas drēbes un pērngada cepures. Esot formas bagātība, kas īstenībā bezformība, proza pāršķiebtām acīm, bez prozas loģikas, noteiktības, reālisma. (23286/289) 6.5.14. Kad netīrums top ļoti vecs, tad viņu nesauc vairs par netīrumu, bet par patinu. Un tad viņš nau vairs notīrams, bet svēti sargājams no notīrīšanas. * Lielais un īstais cilvēks tā izšķiras no citiem, ka viņš savā arī mazā sfērā daudz ievēro. Viņš arī tādēļ ir labas sirds, jo katru lietu un būtni dziļi ievērot nozīmē atrast viņas pastāvēšanas tiesības, un tas ir atkal atrast viņu par labu. * Jo kurš kuru lietu mazāk prot, jo vieglāk viņš to domā padarīt. ģēnijam liekas viss neiespējams, bet viņš dara neiespējamo. * Puķes, ieliktas ūdens glāzē, no sākuma uzsūc ļoti daudz ūdens un, kad pusvītušas, aši atdzīvojas. Bet otru dienu vairs uzsūc ļoti maz un laikam noslāpst, nevarēdamas dzert. Kādēļ neuzsūc? Augšdaļās vajga būt kādam sūcēja spēkam, kur darbojas tikai sakarā ar sakni. Jeb vai saknē specifisks ierīkojums? Bet zariņš, iedēstīts zemē, aug. Vai tas pats zariņš, ielikts ūdens glāzē, nonīkst? Vai ūdenī nau visu barības vielu? Jāzin. (22751/29) 20.5.14. Līdz 12. gadusimtenim, t. i., līdz krusta kariem, ir tirdzniecības satiksme no Bizantinas un Āzijas Caur Krieviju uz Baltiju. Krusta kari nodibina tirdznieciskus sakarus no Āzijas taisni un caur Dienvideiropu uz Ziemeļeiropu; nes reizē uz Eiropu kultūru. Bet tas aizņem tikdaudz spēka, ka atstāj vecos mazāk ienesīgos ceļus caur Krieviju uz Baltiju. Īsāki arī ir ceļi caur dienvidiem. Tātad ap 12. g. s. * Kultūras tecēšana no austrumiem uz Baltiju apstājas ap 12. g. s. Tātad līdz 12. g. s. ir Baltijā augsta kultūra, bet kad sākas vācu kolonizācija Baltijā, tad kultūra Baltijā jau ir sākusi iet atpakaļ, un tā izdodas vāciem iekarot latviešus un prūšus, kuri nu ir atgriezti no kultūras pieplūduma un var kultūru saņemt vairs tikai caur saviem ienaidniekiem. Tā ir latviešu traģika. Mēģinājumi atjaunot sakarus ar austrumiem nau iespējami, jo krievi priekšā. No krieviem nevar nekā gūt, jo tie tāpat atgriezti no austrumiem un tiem vēl uzmācas tatāri. Viesturs, Imants saprot šo domu. Leiši tādēļ pievienojas poļiem, lai caur tiem tiktu pie kultūras, bet iznāk atkarība, maigāka kā no vāciem, bet ilgāka. Mēģinājumi nākt sakarā ar Galīcijas krieviem, Daniļa un Mintauts. Mēģinājumi teorētiski ar kazakiem. Mēģinājumi vēsturiski: vest ar vāciem tirdzniecību neatkarīgi no Rīgas un krustnešiem; top no Rīgas apspiesti, lielās kaujas tādēļ ar kuriem ap Rīgu. Hanza stājas austrumceļu vietā; Krievijā uzplaukst ar Hanzu Novgoroda, bet Baltija kādēļ nespēj nostāties kā līdzīga Hanzai tā kā Novgoroda? Novgozodā kultūra no varjagiem? Vai tas manāms Novgor. vēsturē? vai ir aizrādījumi? Baltijā kultūra no austrum. atgrimusi agrāk atpakaļ. Par ko nenodibinājas sakari ar varjagiem? Bij par stipru. (22751/30) 24.5.14. Visa diena ar I. kopā. Lasām Molo, Šilleru. Līdzīgs liktens I. Iekšējais cīniņš man, ārējais Iniņai. Mums abiem viens pamats: klasiskā izglītība. Tā vieno un pārceļ pār visu pāri. Kā būtu, ja vienam krievu kultūra vai dekadentisms, vai franču? (22751/43) 25.5.14. Dramatiķim likt pašam izdomāt lugas notikuma ārējo fabulu ir tikpat kā namdarim pašam cept ķieģeļus un cirst kokus. Priekš visiem šiem priekšdarbiem ir citi amatnieki. Dramatiķim ir viss viela. To nesaprast ir galīgi nesaprast drāmu un to darbu, kuru pie lugas izdara dramatiķis. * Man nau diezgan sistemātiskas kārtības arī periodiskās piezīmēs. Jāierīko 5 grāmatas: 1) Kalendārs: mehānisk. reģistrators līdz ar nedējas plānu. 2) Domas: t. i., šī dienasgrāmata. 3) Personiska vēsture. 4) Personiska uzbūves grāmata. 5) Projektu grāmata. (22751/31) * Nogurums no traucējuma, kaut taču diezgan gulēts. Lietus iespaids. (22751/48) * Kas man jādara, lai uzturētos spēkos? Jāiegūst Latgale. Jāiegūst Sievietes. Jāiegūst str. masa. Jāiegūst lauku skatuves. Jāiegūst krievi. Jāiegūst partija. Jāiegūst kritika. Jāiegūst prese. Jādibina dien. grāmata. -"- mans fonds. (23479/10) 26.5.14. Uzeju augšā pie I. pa 55 min. I. domā, ka es kā Jāzeps iebāzis 100 fr. dīķītī. Samirkstu visā kreklā, bet 2 st. nesalstu. Jūtos labi pēc svīšanas, bet tomēr nestrādāju. Lejā 40 min. Patīkami nekā nedomāt, tikai iet uz mērķi. Uznesu ēst. I. (22751/48) * Saņemt sevi rokās: darīt to, ko domāju, ka tas jādara; tikai slinkums jāpārvar ar prātu. Saņemt rokās arī ekonomiski: vecie parādi nau piedzīti; izdarīt tagad to. (22751/31) 27.5.14. I. saka, ka nepatīk daba un arī neredz nekā dabā. Grib skatīties tik tad, kad es līdzi eju un aizrādu. Gribot skatīties ar manām acīm. Daudzi citi neredz tiešām; kad rādu, tad brīnas: jā gan, tas ir gan skaisti! Mūrnieks, slimais, daudz pateicas, ka es viņam rādījis un aizrādījis. Man tas izlikās jocīgi, pat neīsti. Kā tad viņi paši neredz, es tik gribēju dalīties priekā. Bet ir arī vēl tādi, kas arī tad neredz, kad rāda un aizrāda. Priedkalnam pat krievu ciemi liekas skaistāki, visādā ziņā interesantāki. (22751/31) 6.6.14. Es literārisks zaglis, kas apstrādājis Lāčpl. teiku, bet to apstrādājis arī Pumpurs un uz apstrādāšanu uzaicināja Mūzikas komisiju. Apstrādāt tautas mantas ir nospodrināt vecās bruņas un vairogus un dot tos atkal tautai. Noņemti tikai traipi un tos iznicināt ir zagt, jo tas senatnes svētums. * Zaļsvārcim - kukainim, galma padomniekam, apstākļi par šauriem istabā: tikko sāk laisties, atduras pret sienām. Mušām taisni labi, te viņas veiklas, viņš neveiklis. Liels cilvēks smieklīgs mazos apstākļos, bet viņš nevar tiem piemēroties, ja arī gribētu. (22751/32) 22.6.14. Ir tā: mazais brālis nekad nau pārliecināts par savas lietas taisnību, lai tā arī ķertos viņam pie dzīvības; viņš pazīst savu niecīgumu. Un kurš aizstāv viņa taisnību, no tā viņš baidās un gatavs to nodot katrā acumirklī, lai ari sev kaitētu diez cik daudz. (22751/32) 8.8.14. Prāts nau pirmais dzīves dzinējspēks. Viņš ir kūtrs un ir jādzen. Prāts sev noliek tradīcijas, dogmas, šablonus, autoritātes, kuras vairs nekritizē, bet ar kurām rēķinājas kā ar reāliem faktiem. Nu taču prāts pats zina, ka reāli fakti tie nau, bet tikai paša prāta slēdzieni, viņa agrākie panākumi. Tos viņš sev noliek par atpūtas vietām, atsakās tos pārbaudīt, t. i., atsakās ap tiem darboties un kustēties. Tradīcijas ir prāta nekustēšanās un nāve jeb muļķība. Jo nāve un muļķība ir viens, kā dzīve un gudrība ir viens. Prāts ierunā, ka tādas atpūtas vietas ir vajadzīgas, lai nepagurtu un lai ašāk varētu apspriest notikumus ar jau gataviem slēdzieniem un tikt ašāk pie mērķa, t. i., pie darbības. Bet, panākdams ašumu, prāts dod nepareizu virzienu darbībai, jo nau pārbaudījis pašu tradīciju, kura šinī gadījumā varbūt neder. Uz to ir ieruna, ka labāk kļūdīties nekā ilgi gaidīt, neizšķirties un pazaudēt visu. Bet vēl labāk ir cits: nedot prātam šo kārtības iemesli, bet radināt viņu pie tā, ka visādā ziņā ir jāizspiež lieta nevien aši, bet pareizi arī. Un priekš tā vajga radināt prātu vēl ašāk darboties un spriest. Lielie izšķir lietas brīnumaši, bet arī pareizi. Un muļķi ir tie, kuri domā, ka tur vienmēr laimes gadījumi. Nē, lielie ir tiešām visas varbūtības pārdomājuši, tikai ļoti aši. Ilgāk domāt un šaubīties viņiem nemaz nau vajadzīgs. Atsacīties no slinkuma un it visu pārbaudīt! Radināties un vingrināties ašāk domāt. * Pilnīga veģeterība nau pareiza. Augļi vien ēsti uzpūš māgu; sevišķi bumbieri grūti gremojami: skābums attīstās. * Var dzīvot vēl daudz lētāk, bet apvaino saimnieces, laupa garīgo līdzsvaru līdzcilvēkiem. (22751/33) 11.8.14. Mākslas valodai vajadzētu saukties Eiropas, un ne Esperanto, jo viņa ir palīgvaloda eiropiešiem un darināta no eiropiešu valodām, balstoties uz latīņu valodu. To uzsverot vajdzētu viņu vēl papildināt un par pamatu ņemt visiem eiropiešiem kopīgos: svešvārdus, zinātniskos un veikala terminus. * Jau reiz bija pasauls valoda un pilnīga Eiropas kopsajūta ar romiešu ķeizaru un ar pāvestu kā kopotājiem politiskā un garīgā ziņā. Visa jaunlaiku vēsture iziet uz šīs kopības ārdīšanu. Nu otrreiz uzņemas kopošanas mērķus sociālisms, tikai ar šaurākiem kopmērķiem, ar vienkāršākiem ideāliem, atsakoties no morālisku jautājumu izšķiršanas, uz kuriem pirmo reizi kristiānismā bija likts lielākais svars. Kristiānismā blakus pāvestam un morālībai attīstījās ķeizara un politiskās vienības ideja, bet saknes politikai un ķeizarībai bij jau dotas: Romas politika un ķeizara ideja. Sociālismam blakus galvenai politiskai un materiālai idejai nau morāliskas idejas, ja neņem kristiānismu, kurš nomirst. Bet varbūt no mirstošā kristiānisma attīstās morāliska blakusideja sociālisma politikai, tāpat kā no Romas politikas attīstījās viduslaiku ķeizara ideja. Ķeizara vienojošā ideja tika noveikta no šķirojošā nacionālisma, kas ir tagad pretstats kristiānismam! Kas sociālisms? * Kā viduslaiku Eiropas kopībai: Romas: ķeizars, pāvests un latīņu valoda - bij jākaro pret Eiropu, kuras tautas izauga uz patstāvību no mātes Romas, - tā tagadējai Eiropas kopībai: sociālismam, zinātnei (tehnikai) un esperanto būs jākaro pret Ār-Eiropu, kuras tautas izaugs uz patstāvību no mātes Eiropas - caur nacionālismu (? kā pirmo reizi) uz sociālisma pārveidošanu (? kā pirmo reizi uz ķeizarības pārveidošanu). Komplikācijas iznāk no nepabeigtas uzvaras pār kristiānismu. Arī ķeizarības ideja atjaunojas Napoleonā. (22751/34) 11.11.14. Atliekas no grieķu drāmas kora, tātad no pašas drāmas sākuma, ir vēl franču drāmas draugs un padoma devējs varonim; varoņa personificētā sirdsapziņa. Tiešā pēcnācībā šis draugs nāk no komēdijas verga, bet arī tur viņš bija kora mantnieks un atbalss. Līdz ar Šekspīru izbeidzās vecās tradīcijas. (23286/279) 10.12.14. Vēl tagad visā Eiropā mazgā miroņus. Kādēļ? Nau iemesla. Tātad te tikai atlieka no vecā miroņu kulta. * Sastādīt vecās latv. ticības ceremoniālu, kalendāri, dogmas. Veļu laiks. (23286/239) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1914 DIENAS HRONIKA 26.5.14. Līst, 13°, guļu labi 11-5. Most. 5, ceļos 1/2 6. 1/2 6- 1/2 8 strādāju "Ind." or. oper., 50 p. 1/2 8-8 vingroju. 8-9 ēdu un pasts. - 1/2 10 karts Kirhenšteinam. 10-12 lasu avīzes (Dace Akm[entiņa] atstāj. no V. T.). 12-2 pusdiena. 2-3 kāpju uz Brē ar pusdien. 55 min. 3- 3/4 6 pie In. 3/4 6- 1/2 7 nokāpju no Brē, 40 min. 1/2 7-7 pārģērbjos. 7-8 ēdu, 10-11 rēķini. 8-10 guļu, 11 gulēt. (22842/241) 27.5.14. Guļu labi 11-6. Līst, 10°. Saule no 1/2 2, 14°. 1/2 7- 1/2 8 "Ind. Ārij." 70 rind. 8- 1/2 9 vingroju. 1/2 9- 1/2 1O ēdu, pasts. 1/2 10-12 avīzes. 12-4 Iniņ. ēst vāru, guļu. 4-5 avīzes, "Lit. Echo". 5-7 vēst., Bir. [1 nesalasāms vārds] sūt., Bok[uma] sūt. (22842/242) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1915 DIENASGRĀMATA 2.1.15. Pirmais lielais sniegs. Iet divas dienas. Jaungada nesagaidām. Guļam atkal pēc gadiem kopā. Lasu "Илья". Gribu sākt strādāt. 3.1.15. In. paliek gultā. Traucē darba sākšanu. Savedu kārtībā rēķinus. Vēstules šogad nau sazortētas. Paliek. (23286/242) 4.1.15. No rītus zortēju. Avīzes visus 5 mēn. ikdien lasītas. Aizņem daudz laika. Kā 1906. g. Jālabo. (23286/242) 12.1.15. Pirmo kārtējo dienas darījumu uzrakstu "Vampīram", un nu taisni sāk zobi sāpēt. Nu pirmā reize, ka taisni tad ceļas dažādi šķēršļi, kad gribu nopietni strādāt. Nu jāpārvar divi, kamēr agrāk sākot, būtu ticis ar vienu ļaunumu. Un tomēr jāvar. Vakar vismaz nogrūdu vienu aizgulējušos vēstuli - Robertam. Kad nu varētu nobeigt šo lugu pa vienu mēnesi. Viss gatavs uzbūvēts, tik jāraksta. (23286/235) 15.1.15. Dien. grāmatu divos eksempl.: pēc dienām kā vēsture un matērijām, zinātnēm, lai varētu dabūt, ko vajga. (139017) 8.2.15. Vientulim būt sabiedrībā, kaut arī viena cilvēka sabiedrībā, ir izbaudīt visus vientulības un sabiedrības ļaunumus bez neviena viņu labuma. * Neizsmeļoši un pavirši tulkojumi, kādus dod "Reclam", nes gan zināmu universālību un uzskatu plašību, un zināmu zināšanu kopu, bet šādi dotā kultūra ir tikpat pavirša kā tulkojums. Otrs ļaunums tas, ka lasītājā tautā ieaug uzskats, ka visa pasauls literatūra ir bāla, neizsmejoša un līdzīga vācu kultūrai; no turienes nāk uzpūtība, viszināšana un garīgs trulums. Ja vāci tagad parāda visas šīs īpašības kā raksturiskas, tad tur lielu daļu vainīga audzināšana no "Un. Bibl." puses. (22751/35) 8.9.15. Mana dzīve nepieder man pašam; viņa ir tikai uzticēta manai pārvaldībai, kā katra atklātības manta. Es varu to atklāti teikt dzīves vidū, bet pats pie sevis es jau sen tā vien esmu skatījies uz savu personu un dzīvi, jau kopš manas atklātās darbības sākuma, pusneapzinīgi jau daudz agrāk. Uz savu mantu es tāpat skatos: es viņu pārvaldu. bet viņa nau priekš manis, priekš manas baudas; es ņemu tik nepieciešamo, lai uzturētu un attīstītu savus spēkus. Un uz saviem spēkiem es skatos tāpat. Tas vēl viegli saprotams, bet es skatos tāpat arī uz savām domām un uz to, kas ir vispersoniskākais katrā cilvēkā. Nāks laiks, katrs uz savu personu tā skatīsies; to laiku es gribu darīt ašāk atnākam. Kādēļ pats pārvaldu sevi? Kādēļ darbojos tikai priekš savas tautas? Aiz ekonomijas. Cilvēce nepastāv kā tāda, viņa ir kopojums no tautām un tautas kopojums no indivīdiem. Dzīvi organismi ir tikai tautas un indivīdi, nau valstis, nau cilvēce, tie ir mākslīgi radījumi, palīga līdzekļi. Bet visa dzīvība un progress var nākt tikai atkal no dzīva. Es vēlāk rakstīšu savu atklātu testamentu, pēc kara. Un tas nau testaments uz nāves gaidībām, bet uz dzīvi, nevis uz mantinieku, uz jūsu dzīvi, bet arī uz manu dzīvi, jo tāpat kā nebūs mirt jums un tautai, tāpat es arī netaisos vēl uz miršanu. Tā tik ir gribas izteiktne uz nākotni. Un jums un man ir nākotne. (23286/212) 20.9.15. T. Es nenožēloju nekā. A. Vai man žēl, ka V. Igo neiespēja arī pilnīgas drāmas rakstīt? Ka Šillers nedzīvoja ilgāk un vieglāk, lai savu talantu attīstītu? T. Tas neattiecas uz manu personu. R. Vai V. Igo, kuru mīlat, nau arī daļa no Jūsu personas? Ko mēs mīlam, tas esam mēs paši, ko nīstam, tas atdala mūs no ārienes un ved tuvāk pie sevis. Tā arī attiecas uz mums. T. V. Igo attiecas gan uz manu personu, bet tur es nekā nevaru darīt; nožēlot var tik to, ko pats darījis. R. Kad pats izdarījis ko nepareizu, vai negribētos to par labu vērst un nenožēlo, ka to nevar šinī reizē. T. To gan; bet es velti nenožēloju un neraudu tur, kur nekas nau grozāms. R. Kas ir nožēlots? (23286/198) 2.10.15. Ar sevi vienam būt kādu bridi ir kā mazgāties skaidrā ūdeni. Izrauties uz brīvi no kopības ar ļaudīm nau jau vēl aizmirst neko, un tomēr ir jau elpas atgūtne. Kad tam būs gals? Nomest visu un iet pie sevis uz palīgšanu. Vai tad es nedrīkstu? Katra dzīva būtne drīkst dzīvot un es nē? Es taču tikai pats iedomājos, ka es jeb kas, ka es tautai vajadzīgs. Kritiķi un avīžnieki saka parastās frāzes, kas noder viņu politikai, ir tik cepure, ko viņi sev uzliek galvā. Vai ir tā? Vai man ir tiesība būt brīvam? * Ar mīlas atkritumiem baroties. * Jo vairāk dod, jo vairāk ņem, līdz atņem visu Tavu un Tevi pašu. Jo vairāk ierobežojas, jo mazāk Tev dod. Visi kustoņi, arī cilvēki dod tik to, ko viņam atņem. (23286/202) 16.10.15. Lirika, dzeja ir ne vien katras literatūras dvēsele. Lirika ir arī katras lielākas darbības dvēsele vispār. Un bez dvēseles nau nemirstības nekam. Varbūt visvairāk tam padotas reliģijas. Vairāk dzejas grieķiem un žīdiem nekā kristīgiem, un viņu reliģijas pastāvēs ilgāk nekā kristīgā. Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bijā kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi. (22751/35) 21.10.15. Pastāvošie reliģiju tipi nau vēl pilnīgi; viņi dibināti uz nepareiziem principiem, kas maisīti ar pareizām kultūras domām un jūtām. Budisms grib galīgu altruismu: nepretoties jaunam, atdot savu dzīvību, noliegt pat savu eksistenci. Kristība sludina arī: nepretoties ļaunam, bet pats Kristus izdzina no tempļa ļaunos ar pātagu, Pāvils arī lietoja varu, un kristīgie galu galā tika par liekuļiem, kas kā izkārtni lietoja nepretību ļaunam, bet ļaunu apkaroja ar vēl lielāku ļaunumu un ieveda savu ticību ar asinskristību. Muhamedisms neliekuļo: pretoties ļaunam, ievest labo ticību ar ļauna palīdzību. Visam pamata kļūda tā, ka neatzina labu par spēku, ticēja tikai ļaunam kā spēkam. Atzina tikai mehānisko spēku, t. i., nedzīvo, tādēļ ļauno spēku. Nezināja, ka gars, jūtas, domas ir arī spēks, un lielākais spēks tādēļ, ka ir dzīvs, un vairāk dzīves nekā miesas spēks. Miesa zūd, mehānisms zūd, bet gars paliek arī pēc miesas nāves, un miesām dzīvām esot arī gars ir stiprāks nekā miesas un tās vada. Gars ir labais, mehānisms ir ļaunais. Mehānisms mūsu pašu darīts, mūsu pašu pagātne, kas nu mūs nospiež. Garam jātop brīvam: tas dzīves uzdevums. Tas arī reliģijas uzdevums. Tātad: neatdot dzīvību, jo tad uzvar ļauns. Eksistēt un nebūt kūtram nest dzīves grūtības. Cīnīties un tapt par aktīvu varoni. Bet: cīnīties pret (aunu ne ar ļaunu, bet ar labu; ne ar mehānismu un rupjo varu, bet ar garu; ne ar nebrīvību, dogmu, bet ar brīvību. (22751/36) 21.10.15. Par kristību neatliek ko runāt; tā ir nepilnīga ticība, kura bij laba, bet vāja; neticēja pati sev un kuras piekritēji tādēļ tapa liekuļi; atzina ideālu, bet atzina savu nespēju sekot šim ideālam. Pēc šiem trim tipiem atliek tik tālākais loģiskais: balstīt dzīvi, pretoties jaunam, bet ar labo spēku. Cilvēkam jātop varonim, - to gribēja arī vecā reliģija. Bet kādam? Budisms gribēja mūku askētu un beigās mironi, galīgi atsacījās no darbības. Muhamedisms gribēja varoni kareivi, rupju barbaru, kas beigās arī gāja pret kultūru; jo neticēja garam, atzina tik autoritāti, t. i., mirušo garu, ne dzīvo. Kristisms gribēja varoni, kas reizē kareivis un mūks, kas atzīst kultūru kompromisā, dzīvu un mirušu garu. Kas tādēļ sasniedza zināmu kultūru, tehnisko - nedzīvā gara, autoritāro - nedzīvā gara. Beigās šī kultūra pate sevi noliedz un nospiež, un pretojas vairāk nekā visas citas gara dzīvībai un brīvībai. Cilvēkam jātop varonim, grib jaunā ticība, bet ne kūtram un pasīvam, bet ne rupjam un ļaunam, bet ne liekulim un kompromisniekam. Jaunais varonis var atdot savu dzīvi tikai ne ļaunam un ne nāvei, bet cilvēces dzīvei un progresam. Jaun. varonis cīnās, bet gars ierocis un brīva griba. Mērķis jaunai ticībai: progress cilvēcei, garam, dzīvei. Tagad jālauž pirms ceļš: jāieved uz prāta un jūtām dibināta sadzīves kārtība: nākotnes valsts. Kad cilvēces spēki būs tā atraisīti, tad būs iespēja nākt īstai kultūrai, dzīvai, ne tehniskai, ne autoritārai, bet brīvai. Tad daba jāpēta un jāturpina progress cilvēcei. * Kāds reliģijas veids jaunais? Jāpieslēdz pie vecā, uzturot kultūras sakarus un sevī rādot visu kultūras vēsturi. Uzturējusi visu pirmatnību līdz šai dienai pilnā skaidrībā latviešu ticība: nau aizmirsusi, ka dievības ir dabas parādības: visi dievi ir ne personas, bet parādības pašas. Kad aizmirst seno valodu, kura runā par dabas parādībām, tad meklē šiem nesaprotamiem vārdiem saprātu un tura parādības par personām. Tad sākas mitoloģija, teikas, pasakas; visa fantāzija un dzeja aiziet miklu minēšanā par pagātni un nedarbojas tagadnē. Poēzija top nedzīva līdz ar savu nedzīvo priekšmetu. Bet latvju t. dziesmu dzeja ir dzīva, jo darbojas ap tagadni; dievi ir dzīvi, jo nau personas, bet ir dabas parādības. Reliģija ir tikai dzīves un tagadnes poēzija. Atmesta visa autoritāte, kas dibinājas uz dievu, jo dievam pašam kā Budam. Bet nau arī iznīcība, ir dzīvība; nau kūtrība, ir cīniņš. Tikai labs, jo garīgs. Latvju ticība nevar vairs mirt, jo mēs vairs nevaram aizmirst, ka saule ir saule, ne persona, ka pērkons ir pērkons, ne persona. Nokaut var tautu, bet ne garu. Un arī mūs nenokaus, un mēs dosim cilvēcei jaunu ticību. Monisti, Harti, Tolstojs nevarēja nodibināt ticību: nebija aiz viņiem vēstures un tautas spēka. Arī principi bij nepareizi: vai liekulīgi, vai pasīvi. Bet aiz mums stāv taut. dziesmas un tauta pati. * Mēs ienākam dzīvē ne ar savu prātu; mēs izejam no dzīves laukā ne ar savu prātu. Daba aizlikusi dzīves instinktu priekšā, un retais izlaužas tam cauri ar savu prātu, - lielākā daba aiziet uztraukumā, kur nerunā prāts. Pusi no dzīves mēs dabonam mantojumā; tas arī dots ne ar mūsu prātu: iedzimtas īpašības no tēva un mātes, no priekštečiem, seni notikumi un parašas: audzināšana dod atkal ne mūsu prātu. Tikai ap 15 gadu varam sākt dzīvot ar savu prātu. Tad vēl novelk elementārā dzimumdzīve, kura ne mūsu, bet pēcnākamo dēļ. Aiziet pusmūža pirms turam sevi rokās un iepazīstam paši sevi. Mirt agri nozīmē mirt kā kustonim, nesasniegušam cilvēcību, tas ir, sevis apziņu. Bet kad gali nau mūsu rokās, dzīves vidus ir mūsu. Tas mums jāizlieto. Ja to izlietojam, tad varam tapt par jauno cilvēku, varoni; bet jācīnās. Mūsu rokā dota dzīves dusa, - darīsim viņu garu, lai varētu sevi ilgāk turēt rokās un tapt vairāk par cilvēkiem. Šim tie gadi ir vajadzīgi, lai cilvēks taptu pats un izdzīvo darbos dzīvi un parādītu, un pieliktu savas  spējas par labu cilvēcei. Ilgi dzīvot ir pienākums pret cilvēci. (22751/37-39) 3.11.15. Man dzīvē nau tāda acumirkļa, kuru es būtu labāk vēlējies dzīvot, nekā nedzīvot. * Tautai vajga būt kādas dzīves dziņas uz nākotni kādas dzīvas atmiņas no lielas, lepnas pagātnes; tās ir sastāvdaļas viņas dvēselē, kura ir dzīves griba. Bez tās tauta zūd. Ar to tauta nezūd arī nomirdama, jo paliek šīs dzīvās dvēseles darbi kā tāļāk darbīga kustība. Žīdus kā tautu uztura ne vien viņu pagātne, sena ticība, bet arī nākotnes dziņa uz mantas krāšanu: visa tauta ir liela kliķe, kompānija veikalam. Uz to mēs nevaram dibināt savu nākotni un dvēseli: mums nau tādu pagātnes mantojumu: dievticības un mantkārības kopojums; nau tādu vingrinājumu krāšanā un raušanā, nau to jau gatavo naudas krājumu. Bet mēs nevaram uz to dibināties arī tādēļ, ka šis pamats tomēr nau diezgan stiprs. Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars. Uz to dibināsim savu dvēseli. Dzīva dziņa uz nākotni: uz izglītību mums ir, vajga dziņu padziļināt un paplašināt uz mākslām un zinībām, un uz reliģiju. Pagātnes mums nau, tādēļ mums nau lepnuma . . . Mums tas jāceļ. Senā ticība un tautas dziesmas var būt pamats lepnumam un pārākumam pār citiem. Lepnumam jābūt citādam nekā citām tautām; nevar būt šovinisms, Deutschland über alles, kurš ir ļauns, grib ņemt dzīvību citiem. Mūsu tautas dz. Nau ļaunas, mūsu lepnums lai ir tas, ka mēs darīsim citus dzīvus; mūsu pārākums, ka mēs to varam sev atļauties, ka esam garīgi labas rāsas, esam garīgi pārāki, paceļam citus pie sevis: ģēniju, sugas ļaudis, ne talantus kā žīdi un vāci. Tas mūs saturēs kopā kā tautu, tas mūsu lepnums. (22751/40) 7.11.15. Viņš neatzīst nekāda pienākuma, izņemot to, kuru citiem uzliek viņš. (22751/41) 10.11.15. Apstākļi, kas stāv pretī mūsu gribas apmierimei, ir dabas likums, - nē, viņi ir grozāmi, iekārtojot veselību un sabiedr. kārtību pareizi. Arī nāve nau gribas sabrukums, bet darbīgas dzīves atpūta. B. lielākā nepareizība it kā cieš. un nāve būtu kas par sevi jauns un kas nenovēršams, un vispār lietākais ļaunums pasaulē, kuram pretī vēlams miers. Lielākais ļaunums ir tas, ka cilvēki nedabū izdzīvot, t. i., darboties un izaugt savā lielumā: nedabū diezgan kustēties. Darbībai ir šķēršļi nepareizā fiziskā un sabiedriskā uzbūvē, bet jau ir manāms progress un būs vēl lielāks. Arī dzemdēš. nau ļaunums, var būt bez sāpēm, kad abi ir veseli. Miers nevis agrāk vedams, bet atbīdams. Miers: t. i., darbības apstāš. arī pat tik kavēš. ir taisni ciešanas. Miers vēlams būs tik pēc darba, bet tad arī nāve būs tik atpūta. Kad cilvēks visu izdarījis, ko pēc iedzimtas dabas spēj, tad vēlas mirt un atpūsties, līdz tam vēlas dzīvot. Mana jaunības traģika taisni nedzīvoš., nedarboš.; t. i., miers. Miers manas lielākās ciešanas. Nāvei izbēgt vienīgais jautājums visām filozofijām un reliģijām. Viņas nebūtu vajadzīgas, kad nāves nebūtu; arī dievs tik vajadzīgs, lai glābtu no nāves. Tas taču nozīmē, ka vissvarīgākais cilvēkam ir dzīve, ka to mantu viņš visvairāk gribētu uzturēt. Kā tad nu B. sprediķo atteikties labprāt no šīs mantas? Ar materiālism. nevar apmierināties, jo tas tikai konstatē faktu un nedod ieroča cīnīties pret cieš. un +2. Palīdzēt var tikai, kad rāda, ka + var būt patīkama miesai un kas ved uz to attīstību cilvēcē. Tātad ir nepareizs teikums: cilvēks tomēr pārliecināts, ka ir dzīve viņpus +, bet pareizi ir jāsaka; cilvēks vēlas, ka + nebūtu briesmīga, ka nebūtu ciešanu, ka + nāktu tad, kad grib. Un taisni to mēs spējam panākt. 8. pg. Šopenhauers par abstrakto un uzskatāmo atziņu, abstr. atziņa, zināš. ir tik šablonizēšana. * Visi filoz. un reliģiju jautājumi, kuri grozās tik ap jautājumu par dzīvi aiz nāves, būtu taču izšķirti, kad apmierinātos ar +, kad neuzskatītu jautājumu vairs par degošu tādēļ, ka neuzskatītu pašu + par ko ļaunu, tādēļ ka nepatīkama jūtām un kavējoša darbībai un augšanai. Tātad ilgs mūžs līdz patīkamai apzinātai un gribētai + ir visu jautājumu izšķīrējs; reāls fakts ir domu pēdējs slēdziens; ilgs mūžs ir dvēseles nemirstība, ir nirvāna. Ilgs mūžs vairāk nekā tas, jo dod dzīvei iespēju turpināties. Īsāk sakot: nepareizi visās līdzšinējās fil. un reliģ. Par galveno jautājumu top likts jautājums par nāvi. Jāliek - par dzīvi. Mūs interesē dzīve, ne +, un uzvar ne +, bet dzīve, arī visā visumā. * Katra būtne grib savu būtību. Bet pate griba neatkaras no būtnes un pates būtības sākums neatkaras no būtnes gribas. Un būtne var pastāvēt arī bez gribas dzīvot. Visi būtnes spēki kalpo gribai, bet tas nau tas pats, it kā visi spēki būtu tikai griba. Visa būtība ir griba, - vēl tālāk un lielāka nepareizība: taisni lielākā daļa būtības, dzīves ir bez gribas, - tā dzīvo visa kustoņu un augu valsts. Nepareizība tā, ka aizmirst gribu kā apzinātu, bet bez apziņas nau gribas. Jo griba ir apziņa un būtības lielākā daļa ir neapziņa. Un būtības ceļš vēsturē ir apziņas iegūšana un mērķis griba. Būtība iet nevis uz gribas nokaušanu, bet taisni uz gribas iegūšanu. Visa būtība ir griba, gribas sekmēš. - laime, gribas kavēšana - ciešanas. Tikpat nepareizi: ciešanām nau tieša sakara ar gribu vien, bet vēl vairāk ar būtnes organismu, ar neapzināto būtību: ciešanas ir organisma rādītājas par saskaņas trūkumu miesas uzbūvē un augšanā. (23286/207-209) 29.11.15. Ir 3 metodes kritiskai filozofijai: dogmatiskā, eklektiskā un vēsturiskā, izšķir vai der, vai nē šim laikam, un lūko saprast pašu par sevi. Tālākais solis: saprast lietu no viņas pašas viedokļa, bet sapratējs pats subjektīvs, tātad nesasniegs pilnīgu objektivitāti, un darbs būs pa pusei veltīgs. Lai būtu neveltīgs, lai būtu nolūks, jāmeklē lietas sakars ar šo laiku. Pirmās metodes gribēja to pašu, bet par agri, bez lietas izprašanas no viņa paša. 4. metode grib to pilnīgiem līdzekļiem - vēsturiska un dogmatiska. Bet viņa aptver arī sinkrētisma nolūkus, tikai nepapildina ar citu uzskatu, bet no visiem uzskatiem atrod kopojošo un aiz tā tālāko rāda vai nu pretējo vai tālāk-attīstīto veco, jo arī pretējais ir solis uz priekšu. (23286/197) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1916 DIENASGRĀMATA 13.2.16. Manas neizlietotās gādības Sibīrijas ceļojums pēc trimdas. Neturēta runa, pārbraucot Zinīb. Kom. Neturēta runa vācu teātrī un Risses vācu mēteļa nepieņemšana. Kara manifesta nelaišana. Pateicības neizteikšana jubilejās. (29485/3) 22.2.16. Manā dzīvē visi lielie uztraukumi, nepareizie soļi, ilgas ciešanas, pāresti, kas citiem cēlušies tikai no acumirklīgas negribas cilvēkus bēdināt vai no gribas kam patīkamu darīt. Nau te tik daudz padošanās svešai gribai, kā nespēja redzēt apbēdinātu vai aizskārtu cilvēku. Viss man labi izdošoties, kas būšot darīts pēc mana paša gribas un dziņas, tā man rakstīja kāds grafologs. Pēc tā man jāturās. Jāmēģina būt cietam, t. i., galu galā taisnam un objektīvam. Jo tas, ko es saudzēju, - arī padevās tikai savai iegribai vai kaislībai, bet ne objektīvai lietas lietderībai. Nu man ir tik žēlums par citiem un sevi pasu. (29485/4) 29.7.16. Nebūt nau, kā agrāk domāja, tikai attīstība organiska, no iekšas augoša (pat visas pasaules kā organisms varbūt tas ir), bet tikpat normāla ir augšana no āras, no gadījumu cēloņiem, atkarība no citiem, no iekšējiem spēkiem. Arī organiskā augšana ir laikam pa daļai ārēja; baciļu iespaids kaut gan ārējs, saucams par normālu. Vai psihika nau tas pats, arī augšana no āras? Apziņa tikai kopotāja. (23286/292) 4.8.16. Laime gan ir tā, kas nāk no āras, bez paša nopelna. Bet kad pats nau labā prātā, tad i āras laimi nevar uzņemt, un tā nedarīs laimīgu. Laime beigu beigās ir taču iekš paša; top apaug)ota no āras, bet var iztikt arī viena pati ar sevi. Bet arī te vēl nau gals; statikā nau nekad gala. Ir savstarpējas attiecības, kas dod un uztura kustībā: āra laime var pārvarēt patņa nelabo prātu vērst par labu. Un patnim sava dzīves pārpilnība jādod uz āru: jātop pašam par āra laimi citam. Un tie nau atsevišķi gadījumi, bet norma: tiklīdz darbojas patnis un aug, tūdaļ ir arī viņa pārpilnība; lai cik maza, tā staro, aug pati starodama un apaugļo citus patņus. (22751/42) 15.8.16. Kad kuru dienu rakstījis trīs vēstules, tad to dienu galva kā trim slotām izslaucīta tukša visu labu jūtu un domu. * Mušas un citi kukaiņi varbūt mana sveša ķermeņa tuvošanos ne tik daudz ar acīm, kā nojūt no gaisa saviļņojuma. Jo saviļņojums, kas mums izliekas mazs, kukaiņiem samērā ir jau ļoti liels. (22751/43) 5.9.16. Mans kalendars. Jūtu grām. Mana gaita. M. vēsture. Mani dati. Datu grām. Pirmās rudens dienas sajūta. Vēss, 14 grādi R. Līst. Visu dienu jātura logi cieti. In. salst pirkstiņi. Rakstu vēstules. (124813/2) 6.9.16. Atkal krīze. Es saku, kam nebij līdz pilsētai pirkt sev sviestu. Nepanes mācību. Aiziet visa diena. Raudu. Pelde. (124813/2) 7.9.16. Atzīst. No rīta aiznesu vēstules, sen kavētās, zviedriem. Nogurums, atpūta. (124813/2) 12.10.16. Kas sevi pats nožēlot sāk, to citi nožēlot beidz. * Nāk briesmas jau tuvu; es esmu vājš bijis un ļāvis salauzties. Nespārdos vairs, bet tapis vienaldzīgs; varu būt laipns, bez pretrunas darīt svešu, ko visu mūžu nebiju spējis. Varu spīdēt vienmēr kā spodrināts katla dibens. Nu es labs, nu to atzīst par mīlu. Riebums, izspļaut savu dvēseli. Kādēļ tad biju ticis vājš? Tikai mīla to dara. Kā tad ir? Vai mīla augstākais, kad salūzt patība? Riebums, riebums, riebums. Un tomēr, kā aiziet un atstāt, - nonīkt? Bet vai apdomāties jel mirkli atstāt mani? Nē, atstāt tūdaļ. Ko tad es? Tā jau ir tā vājība. Vai es nevaru vairs? Tad sabrūk atkal visa mana mīlas filozofija. Vai darbs nau vairāk nekā filozofija? Vai es neesmu vairāk nekā tas, kas bez manis neiztiek? Vai nau lielāks pienākums? Skaidrība, skaidrība, skaidrība. (22751/43) 9.11.16. Ir tagad tas pats noticis. Gandrīz ik nedēļas reiz mani jālauž. Laikam ir iedzimta vajadzība redzēt otra ciešanas, varēt salauzt un lauzt. Vai ir mans pienākums izdzist? Cik tālu tad ies ziedošanās? Dzīvību atdot, jā. Bet jau nau tas; to jau neprasa. Tā pat baidās. Jo tad jau zūdu es, kas esmu atbalsts. Cik tāls tad pienākums? Nau ārējs, bet mana paša vaļa. Ir robeža, kur daba pati neiztura. Bet pats nevar, kaut gan bez paša ziņas ienācis dzīvē. Dzīves princips uzliek pienākumu. Bet es esmu pie robežas. Ja neprasītu tik daudz darba, testamentu taisīt. Es jau nespēju strādāt. Ir jau arī mana nervoza kūtrība: nespēja izrauties. Vai arī cerība? Uz ko? Veselību? (22751/44) 11.11.16. Lapām ierīkota vieta, kurā atkrīt no koka. Tas pats ķirzaku astei. Vai šī atkrīt nost arī bez ārēja trieciena, kā lapa nokrīt bez vēja? (22751/44) 30.12.16. Priecājos, ka J. V. bij dūša palikt Rīgā, kad visi bēga, un uzturēt demokrātisko ideālu, kur viss likās jūkam. Īsti strādnieciskā demokrātija ir tautas priekšstāve, taut. valoda un kultūra ir viņai jāsargā un jākopj, tautas jauniekārta viņai jāceļ, jaunvārds jāsaka. Žēl, ka atstāju savu sarga vietu darboties jaun. tautai. (124734) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1917 DIENASGRĀMATA 17.9.17. Pavisam lietains, auksts, zobu sāpes un 2 mēn. Gara influence. Novājoju, ka nevaru nemaz strādāt. Martā revolūcija. Gribu braukt. Slims un In. nelaiž, In. neizturēšot. Gribu rakstīt programmas rakstu, vājums un In. nepabalsta. Daudz sāku, bet nebeidzu. "Mur." 1. cēl., "Im." arī 1 cēl., bet abi nepārrakstīti. Dz. asie, 1905, abi gandrīz gatavi, nepārrakstīti. Pulks plānu. Iekārtoti rokraksti kulē. 25.7.17. salauzu vingrojot muguru. Atlabstu. 18.9.17. Mana iekšējā gaita Pabeidzu II cēl. "Krauklītim", jau nogurums manas ārēji, vakar uzbudināts; baros ar I., ka nepalīdz pieturēt pie pastrādāta darba norakstīšanas to pat dien. Iekšēji nejūtu nogurumu. Šodien no 1/2 10-12 1/4 pastrādāju pilnu pensu 100 rindiņu. Jūtu krustu, gūžas, kakla kumbri. Rudens. 19.9.17. Neguļu. Ap trijiem redzu šogad pirmo reizi Orionu. Nu jautrāks prāts un liekas it kā slepens atbalsts. Iedomāties tikai to skaistumu un atkāpjas viss ļaunums, ko tu man vari padarīt, aiz manis zvaigznes. Pārsteidz ar skaistumu, pirmo reizi ieraugot: pusdebess aizņemts. Pāri vēl uzkrītoši gaiša Venera, mana zvaigzne. Visu dienu strādājot, t. i., 6 stundas 10-12, 4-8, nobeidzu norakstu II c. "Krauklītim". 20.9.17. Atpūta. Pelde, lai rīt izbrauktu uz Ponte Tresal. Sākumu diena: notikumu grāmata, kārtoju darbus. Latv. ticība kā pirmtautu ticība. Viss atkal pārtraukts: A. Kr[auze]. Bet es tā neuztraucos, kā agrāk. Varbūt izdosies pārvarēt. Vingrinājumi prasa arī enerģiju, neuztrauktne. Redzu vēl lielu ērgli Ruviglianā. Nebraucu uz P. Tresa. 23.9.17. Bailes, vai labi bij, ka lieku vēstules salasīt Paulam, tikai ļoti stiprs fiziski un garīgi var to darīt, var būt gluži atklāts; vai man nau sevi jāizsargā? In. apmierina, ka es varu. Vēstules tuvināšot publikai. Arī Jankava publicētā neesot kaitējusi man. 27.9.17. Kārtīgi kopš 24.9.17. strādāju III c. Vakar vakarā vēl liter. saruna par In. plānu, tad nogurstu. Tātad ir spēks, bet robežas. Laiks jauks visu mēnesi, kopš Rīgas zaudiņa. Rudens nejūtas, silts 17°-20°. Skaistums nomierina. Rudens zīmes tomēr ir: tauriņi melnie, zilie, dzeltenie, sarkanie visi nozuduši; reti balti. Odu nau, spīgulīšu sen nau. Lapas sāk birt. Ciklamenes arī otrreiz noziedēja. Dzeltenās kumelītes, zilas dzeltenvidu bezlaicītes, manas krāsas. 28.9.17. (rakstīts 10.10.17.). Pilns penss, bet es nemierā, domāju, ka esmu noklīdis no tēmas. Nau motivēta labi māsas palikšana pie svešzemnieka. Apnīkstu un nu nevedas vairs ne darbi, ne grāmatas vešana, ne veselība. 1.10.17. Nestrādāju, neatminu, par ko. 2.10.17. Strādāju, kaut gan nelabas dienas; vedu tālāk fabulu, neatrazdams labu motivējumu. Zobi sāk stipri sāpēt. 5.10.17. Rauju zobu. Bet nobeidzu III cēl. Atrodu motivējumu fabulu vienkārši turpināt. 8.10.17. Beidzu III c. norakstīt. Lasu priekšā. In. neliek atmest visu skatu, kas man sarieba. 9.10.17. Atpūšos. Bet no rītus iekrītu pie krieviņa; runāju par morāli. Nogurstu stipri. 10.10.17. Gribu sākt IV c. Jānokārto pirms palaista grāmatvešana. Uzrakstu piezīmes 65 rind. Kopš 28.9.17. sāku meklēt dramat. latvisku pantmēru. Turpinājas līdz šim, galīgi neatrodu. Laikam būs jāņem tas pats dubultpants 8 pēdas, bet ne 16, bet 10-12 balseni. Viens gans nomira. Lūkoju jau pirmā "Imantā", bet rakstīju 2 rindās. Lūkošu tagad "Kurbadā" vienā rindā rakstīt. Visu dienu pūlos sākt IV "Krauklīti"; pašā vakarā 20 rind. Nervozs. Sabaramies ar In. 11.10.17. Visu dienu meklēju, kādā darbā rādīt IV c. līg[avas] ciešanas. Apsmieklis: laiska, izlutināta, nepraša, cita tautība. Maltuve un rija jau man bija. Maizi mīcīt, sviestu kult, veļu. Nevaru izšķirt, lasu t. dz. In. slims, bēdas. 12.10.17. Saule, kalnā, saulgozējos kails. Uzrakstu 40 rind. Plānu sakārtoju. Dažādi darbi un dzirnas. Plāna kārtošana aizņem par daudz laika. Peldes trūkums sajauc visu kārtību. Piemērs, kā atkal palīdz kārtība. Bij nodoms palaist sevi brīvāk, nau termiņa darbu. Bet palaist gluži atkal nevar: riebuma jūtas, ka nestrādā. Visur smalki jānosver un visu sistēmā. Piespiežos pārrakstīt šovakar. Kaut gan negribu, jo peldes dēļ biju sagatavojies uz brīvvaļu. 15.10.17. Pašā vakarā rakstu IV, 60 r. Gulbim došu I cēl. 16.10.17. Neguļu labi, par karsti sedzu galvu. Strādāju laukā no 10- 1/4 1, 90 rind. Vai Gulbis dabūs~ rakstu, jo ir tikai 12 nedēļas. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1917 NOTIKUMU GRĀMATA 7. Cukurs atbrauc. Ļoti priecīgs par dāv. augļiem, skops. Vēl divi reizes atnāk. 10. Henry Davidson, zaglīts vai spiegs. 14. Austriete Laura. Lai neiet pie baronietes dzīvot, tā grib izmantot. 16. Krieviņš. Cinema. 17. In. tārpi. Iztīra, tad vājums. 19. Beidzu II c. "Kraukl." 20. In. austiņa strutojot, sāp. A. Krauzene pie Šmita, lūdz atjaunot satiksmi. Aizrakstu, draudu vēstules neļauj. 21. Atsūta francieti, atnāk ap 4 pēc p., līgstam, noliedz ļaunus nodomus. 22. Pie ārsta. Sabaramies dēļ Kr[auzes-Ozoliņas]. 23. Pie krieviņa abi, ap 5. No rīta izskaidroj. 24. Gribu sākt "Krauklīti". 24., 25., 26. Kārtīgi strādāju, iziedams no mājām uz kalnu plk. 9, eju 1/2 st., atpūšos 1/2, nāku mājās ap 1. Pa apm. 2 1/2-3 st., uzrakstu 80 rind. 27. 60 rind. In. pie ārsta. 28. Sarieba darba kļūda. (Rakstīts 10.10.17.) 29. Krieviņš. 30. Ponte Tresā 2-7. Viesnīcā pie ezera. Kājām uz Magliočo. Labi. 1.10.17. Nestrādāju. 4.10.17. no 17° uz 12°, sākas rudens. 2. Zobi stipri sāp. 5. Pirmo zobu izrauju Casellā. Jūtas riebīgas, it kā būtu locekli atdevis. Pārstāj sāpe, bet pārējie zobi sāp. 6. Pēdējo reizi pie ārsta. 7. Cinema. Krieviņš. 8. Pabeidzu III c, pārrakstu. In. austiņa labi. 9. Atpūta. Kriev. Nogurums. 10. Nokārtoju. Mugura sāp, sākas ap 8.10.17. Sabaramies. 11. In. saukstējies. Māga sāp. Pilsētā - pērk mēteli un svārkus. Es nestrādāju. Salstam, 9°-10°. Nau kurināmā. 12. Siltāks, 12°, saule. In. influence, vājš. Peldi aizmirst, seine Maria. Staidziņš izjaukts. Laura nāk savas mantas pārcilāt. 13. Pie krieviņa, nogurstu. Pelde. 14. Rīts paiet neziņā. Cinema. 15. Staiga-11. Strādāju gultā, lietus. Gulbja telegramma. Atbildu. Nokrāpj pastā 3 fr. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1917 DIENAS HRONIKA 25.5.17. Līst, 14°. Most. 1/2 5, guļu 1/2 7. Nevingr. 7 brauc In. uz M. Brē. 7-9 lasu avīzes. 9-10 apģērbj., paēdu. 10-12 rakstu, kas man jādara, lai uzturētos Latvijā. 12- 1/2 2 ēdu. 1/2 2-4 guļu. 4- 1/2 6 vēstules, Valka, Bokums, Dermanis. 1/2 6-7 kārtoju dien. grām. un ierīkoju Kalendari. 7-8 ēst. 8-10 mācos rakstmašīnu. (22842/244) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1918 DIENASGRĀMATA 24.1.18. Ņūtons un Galilejs dzimuši abi gandrīz vienā gadā (1643, 42) un dienā (5. un 8. janvārī). * Sen jau ievēroju, ka katrs vecums redz tikai sevi: bērns tikai bērnus, jauneklis jaunekļus, vecis vecus. Bet tad arī pierādījums, ka katrā vecumā ir sava noslēgtā dzīve kā lokā un patstāvīga dzīve ar saviem likumiem, kuru vajdzētu ļaut regulēt arī pašam tam vecumam. (22751/46) 11.2.18. Miglas švītras še 300, 400 un tad 1000 metru augstumā; pa starpu nau, vai reti. * Putniņš ar garu asti laižas viļņadi, ar garo asti uzsit ķermeni uz augšu, kurš tad atkal noslīd lejup. (22751/46) 19.2.18. Pavasara krāsas - zaļš - dzeltens, zils un balts. Nau nevienas puķes sarkanā zieda. Pārvalda dzeltens. (22751/46) 11.3.18. Cilvēks mirst; un viņa miesas sadalās pamatvielās, bet nekas nezūd. Burtlicis rakstu izjauc un saliek burtus savās kastītēs, - nekas nezūd, burti visi, tikai domas vairs nau. Citā veidā viņa paceļas. Tā cilvēka nau un tas citā veidā paceļas. (22751/46) 1.9.18. Dibināt kultūras misionāru biedrību. Lai misija neuzspiež kristīgas ticības tautām, kurām pašām ticības varbūt augstākas. Lai neuzspiež kapitālismu un viņa tehnisko kultūru un garīgo mežonību. Lai nes tikai zinātni un garīgo kultūru, kādu prasa tai tautas: medicīnu, higiēnu, poēziju, mūziku. Viena nodaļa mazo tautu palīdzēs: kultūru nest un aizstāvēt nāciju savienības priekšā. (100459) RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1919 DIENASGRĀMATA Domu grāmata. 3.7.19. Nākotne dara tikpat lielu iespaidu uz tagadni kā pagātne. No pagātnes mēs esam sarīkoti paši, un mūsu dziņas, jūtas, arī spriedumi, kas mūs vada nākotnē, nāk no pagātnes. Bet katrā acumirklī mēs darbus un dzīvi paši rīkojam pēc plāniem, kuri visi iet uz nākotni, cik mēs apzināmies, tik mēs darām visu zem nākotnes iespaida, pagātnes iespaids neapzinīgs. Ja nākotne vada jau tagadni, tad jāsaka, ka to vada idejas un ideālisms, jo formāli katrs plāns ir ideja un katrs centiens ideālisms. Ja tā, tad arī jāsaka, ka vēsturē dzinēji un darbinieki - spēki ir ideālie, tikpat cik materiālie. Materiālie spēki dibinājas uz tagadni, uz ēšanu un ģērbšanos, bet visi spēki netiek patērēti šo vajadzību apmieriņam, tie tad top par dzinējiem uz idejām. Arī pats materiālo vajadzību apmieriņš, ja top apdomāts, top saņemts idejā; pats materiālisms ir ideja. Ne no viņa izaug idejas, bet viņš pats top pāridejots, ja vien paredz uz priekšu pāri vienai dienai. Pagātne dod ne vien materiālas dziņas, bet idejiskas, - arī aizspriedumi ir idejas, kuras tikai palikušas bez pamata un vajadzības. Politikā arī jārēķinās ar nākotni, ar idejām, ar ideāliem, ne ar materiālismu vien. Idejiskas vajadzības par materiālām bieži ir stiprākas. 8.7.19. Vajadzētu arī domu gaitas grāmatas. Ne atsevišķu domu atzīmiņu, ne sarakstu par atsevišķām domām, bet pašas domu gaitas: domāšanas veida grieži, domu virzieni, ideju sacensība: sarunas, darba domas, pārliecības. Garīga biogrāfija, kā līdz šim notika biogrāfija. Arī jūtu biogrāfija. [Jūtu grāmata] 1.7.19.                                                              Luglio. Rakstīšu vistuvāko un atķēršu atpakaļ 1918. un 1919. I pa gabalam, kā varēšu. Liels nogurums neatstāj visu gadu. Strādāju, bet tikai dažādus darbus, nevienā nepiespiezdamies nobeigt. Vairāki gandrīz pabeigti; bet trūkst piespiedes galīgi nokārtot. Darbu maiņa varbūt bijusi par ļaunu, pavedinājusi atslābt. Nu ceļas kopš dažām dienām sajūta, ka jābrauc mājās. Jānobeidz gandrīz beigtie darbi: "Krauklītis", "C. sveices", "Mājām garām", "Daugava". Jāsāk ārstēties, kur esi gatavoj[ies] mājbraucei: iešu pie Bianchi, jāliek zobi, jāuzņem vingriņi un staidziņi, laivbrauciņi. Jāpērk drēbes; jātaisa grāmatu un avīžu katalogs. Cik paspēšu? Nekā laikam. Sajūta sen sen nau laba un darbīga. Vismaz veselība puslīdz laba, nenogurstu ejot, kā pēc Cīrihas. Tikai gan neeju vairs tik aši. 2.7.19. Pie Bianchi, p. 9. Laipns, nau sirsnības, nebiju veselu gadu, neuzrakstīju viņa romānu. Jūtos atspirdzis no mariņas, 1/2 11 mājās. Noguris guļu un lasu Bielš: "Goethe" II, "Napol[eons?]" un "1813. g. ". G[ētem] daudz vairāk spēka un laiku labi izlietojis, - man naz spēka, vēlu sāku, kas viņam jau II periodā, un to pašu mazo laiku nemaz neizlietoju. Kur vaina? Nervi, kādēļ nevaru tos uzveikt? Bija jau cik necik rokā, palaidu atkal pa 1918. un 19. grūto laiku. Bet būtu es kārtīgi strādājis, nobeigdams katru darbu, būtu ticis veselāks un laiku pārcietis labāk. Vaina rada vainu, var pārlabot, bet laiks nau bez robežu, gals tuvāk un es topu vājāks. Un kad vēl es saņemšos? Būtu man palīgs! Gribētu nu nokārtot darbus, bet jāraksta vēstules. 8.7.19. Rakstīt šo grāmatu par   j ū t u   b i o g r ā f i j u. 10.7.19. Sen vairs nestrādāju oriģinālu, arī ne maiņas darbus. Sērīga un riebīga sajūta. Prāts liek nobeigt sāktos darbus, bet riebjas un gribas sākt jaunus. Laikam tik slinkums. * 10.7.19. Uzrakstu man kopš gadiem attīstītos vārdus: [stipram būt, uzvarēt visus savus ienaidniekus, uzvarēt visus nelabvēlīgus apstākļus, uzvarēt visu ļaunumu. Man vienmēr jāatjaunojas, vienmēr jātop jaunam, stipram, veselam un neizsakāmi laimīgam, vienmēr jābūt kopā ar progresu, vienmēr jātop un jābūt visas pasaules literatūras vadošajam garam. Man sava mīļā Iniņa, sava mīļā tauta, visa mīļā pasaule, savi mīļie draugi un mīļie, sevi pašu jādara jaunu, stipru, veselu un neizsakāmi laimīgu. Man jāizveido sava mīļā Latvija par brīvu, politiski un ekonomiski neatkarīgu valsti vēl šajā gadā, man tā jādara par pirmo pasaules nākotnes valsti, man tā jādara laimīga. Man jātop par tās pirmo prezidentu vēl šai gadā: man jātop par latviešu, krievu un eiropeiskās republikas prezidentu vēl šinī gadā. Man jātop par Raini Lielo, man jāsasniedz apbrīnu radoša laime. Man jābūt stipram un jāuzvar, man jātop par pasaules un proletariāta pirmo dzejnieku, man jātop par pirmo Eiropas valdnieku, man jātop par pirmo jauno Cilvēku. Man jātop par jaunās, nākotnes proletāriskās dramatikas, lirikas un epikas dibinātāju un piepildītāju. Man jādzīvo ilgāk par trīssimt gadiem pilnā gara un miesas spēkā, sirdsapziņas tīrībā, jāiegūst Nobela prēmija un bezgalīga bagātība. Man jātiek uzaicinātam un sauktam vēl šajā gadā par Latvijas, Krievijas, revolūcijas un sociālisma glābēju. Man tās jāglābj un jākļūst par latviešu, krievu un eirop. republikas pirmo prezidentu vēl šai gadā. Man vienmēr jāuzņem pareizais ceļš politikā un manu darbu radīšanā un izdošanā. Man vienmēr jābūt īstajam spēkam izvest savus darbus un darbošanos, man vienmēr jābūt īstajai drosmei censties pēc augstākajiem mērķiem, prasīt no sevis visaugstāko.] 21.7.19. Stipri jūtu jau kopš laika un arvien stiprāk sievietes daiļumu, varbūt arī citu. Atceros labāk dabas jaukumus. Vai tiešām neiziet māksla no tuvākā daiļuma, kas cilvēkos, sievietē? Vai nau tas stiprākais? Vai nau uz to jāattiecas arī man? Es ļauju, lai iet pats savu ceļu, bet mana daba līdz šim prasīja visur: viszināšanu, apziņu un turēšanos pie tās. Vai to arī te darīt? Vai es nāku atpakaļ pie vecās mācības, ko citi sen zināja? Lasot Bielš. "Goethi" to arī redzu, G[ēte] ar nodomu visur darbos dibinājas 1) uz mīlu un 2) uz sevis, savu piedzīvojumu. Visādā ziņā tas daudz viņam palīdzējis. Es biju objektīvāks, kā Šillers. Kas mani kavējis agrāk to atzīt? Noslēgtība kopš mātes no mīlas? Mana nervozība. Vai mana vecuma laikmets, otra jaunība še parādās? Zināt! 22.7.19. No rītus negulēju, miegainība un nogurums visu dienu. Kad pēc pusdienas uzrakstu piezīmes darbu gr., pāriet nogurums un bāršanās, es eju lejā salīgt. Ievērot! 28.7.19. "Goethe" Bielš., natürliche Tochter jau esot vecuma stils, kupls, puškots, mākslots, sabiezināts, jauninājumi. Tāds man jau sen, laikam kopš 1910. g., pamazām nācis. Un es domāju progresējam, lepojos sevis priekšā! Goethe novirzās no revolūc., vai man ar nedraud tas pats? Man taču taisnība, es taču ciešu no viņu nodevības, bet vai vēsture par visu nodevību neies pāri un atzīs par labu notikušo, par lielu pat? Vai ļauns ir vēstures ierocis? Vai labs nau augstākais? "Gulbja dziesma". Norakstīties, skaidrībā tikt. 29.7.19. Sākt "Gulbja dz.", ne "St. Razinu", tad būtu norakstāms. Bet kurš vajadzīgāks? Vai ne es pats? Vai lieta? * Mājās jābrauc, nekas nau darīts! Viga dzīve tā aizgājusi: laiks pienāk, darbs nau darīts. Laimes gadījums, kā kāds darbs padarīts. Kā lai to grozu? Nau spēka. Norakstu vēstuli šodien, nogurums, negribu vairāk strādāt. [Notikumu grāmata] 1.7.19. Luglio. Līst pēc mēnešgara sausuma. Telegr. Parīzei, pateicos par apsveici. Pieprasu pasi no Parīzes. In. pamudina vest notik. grāmatu. Kopš nedēļas In. ierīkoja augšā istabu, tur arī rakstīju uz Parīzi. 2.7.19. Sāku iet pie Bianchi. 9 p. no rīta. Guļa vāji, mostos, galva sāp, laikam par daudz sasegts. 3.7.19. Bianchi. Kalnā Brē. Sonvico. 4.7. In. pie [1 nesalasāms vārds]. Pelde. Grūtsirdība. 5.7. Bianchi. In. slims vēders. Laba ziņa: "Str[ādnieku] A[vīze]": vāci prom no Liepājas, 5 vēstules. 6.7. Ci[n]s. Lietus dēļ nestaigājam. Gribam runāt par lieldarbu. J[aunības] dz[eja] neiznāk. Izruna laba, bet neizprotība. 7.7. Bianchi. Par lieldarbu un ko darīt, 3 p. pēc pusd. Saagers - 3. Iedodu līdz "Jāzepu" lasīt I. Viņš rakstīs Ģinterim. Patīkami abiem. 8.7. Novēlīna B[ianki]. Agras pusdienas. 2-3 slimnīcā pie Dante un Ednoti. Kājām mājās, nosvīstu, nogurstu. Lasu. Vēstules tik ap 6. "Jāzeps" II norakstīts; III jāskata cauri; liela pretība. Nau spēku. Ierīkot 4 grāmatas: notikumu, darbu, jūtu, domu. 9.7.19. Ceļamies 7 1/4, izeju uz B[ianki] 9, gaidu-10. Aizeju uz pastu, velti, nezinu adreses. 11-12 avīzes; vāci vēl cer uz Niedru.' 12 pusdienas-1 1/2 , 3 guļam. 3-8 "Jāzepa" III tulk. caurlūkojam. Nogurstam. 9-10 guļam. 10 šī grāmat. Sviestu kuļu. Saņēmos vest grām. 10.7.19. 7 1/2 -vingroju, 9 izeju uz B[ianki], pastā vēst. Līvam, Mārtiņam. Lasu Šv[eices] "Ill[ustrierte Zeitung]". Fotogrāfijā nopērku 2 filmas. 11 mājās avīzes. Vāru pollentu, 1/2 2-3 guļam. 1/2 4 gribu kārtot darbus. Rakstu vēstules: Balodim, Liepiņam. 11.7.19. vēlāk B[ianki] nē, jo In. pie Censi. Lasu: "Aktionsbuch" Pfemfert. Mazga, atkal lasu. 12.7.19. vēlāk Bianchi nē, vingriņš nē. Taisāmies uz Brē. 4-9 1/2 Brē. Agri gulēt. Uz angļu stundu negāju. 13.7.19. vēlāk Runājam ar In., ka jāraksta man Latv. vēsture, būtu 200 lapp., 15-20 loksn. Par dienu rakstīt 100 r. par nedēļu, 5 dienas - 1 loksne. Tas pats, kas 1 drāma. 3 1/2-7 1/2 cinema. In. noguris no Brē staiga, negrib iet. Vakarā kārtis liktas. 14.7.19. vēlāk rakstīts B[ianki] jā.-11 mājās. Lasu 12-3 1/2. Lasu: W. Speyer, "Revolutionär". Aizlasos, gribēju ašāk iet pie Saagera, 5 1/2 -8 pie Saagera, nau mājās, runāju ar pati. Lasu "Coenobium", piezīme par Robiņu un mani. 15.7.19. Bianchi nē. In. iet uz Censi. Lasu [1 nesalasāms vārds] Jahresbuch, Zeitung 12-2 1/2 pusd. - 4 guļam. 4-6 caurskatam "Jāzepa" tulkojumu. 6 - šo grāmatu. Palaidis biju tādēļ, ka vakarā tika ievēlots. Nogurums. 16.7.19.              vēlāk B[ianki] jā. Gizelas vēstule: nejūtot spējīga dot stundas. Nezinu, ko domāt. Izrādās: godīgi domāts, laikam izsamist, ka man mazi panākumi angļu valodā. Nau laika, nesagatavojos. 17.7.19.              vēlāk B[ianki] jā. Krauzenes vēstule un "Voce del popoli". Itāļi izdod lēti grām. Vācu un boļševiku garā. Nosūtu pāris rindu J. dz. 18.7.19.         vēlāk B[ianki] nē. Pelde. Vēst. no Vecozola. Drusku pozējos un "St. Razins". 19.7.19.         vēlāk B[ianki] jā. Bignami gabaliņš par N. Robiņu un mani, vai lai abonēju? 20.7.19.         vēlāk No rītus kā arvien palīdzu saimniecībā, kapāju kotletes. Izejam 4 pēc pusd. Gribam Capolags, tad uz Porzu un 4 Bernards. Sasniedzam mērķi p. 7, 1/2 8 Canobbio, 9 1/4 mājās. Pirms paša gala I. apgurst. Ļoti jauki. Viena plūme, 1 lodīte katrim. Bērziņi un pīlādži, ļoti skaisti. 11 gulēt. 21.7.19. B[ianki] jā. Kalnā. Kājas sāp. I. maz noguris. 2-3 guļam. Avīzes. Šo grāmatu. No rītus satiekam bēres pretī nākam. Kāpēc palaidu rakstīt dien. gr. nezinu, pa lielākai daļai noguru un vēla gulētiešana. Rakstu šo arī augšistabā, gribēju to kā normu un dzinēju, bet arī nepalīdz labi. 22.7.19. Ceļamies pāragri 1/2 7, miegains, noguris visu dienu, baramies. I. pie Censi. 1/2 7 eju saulē gozēties; lasu "Südsee-Märchen" - biogr. rom. 2-4 guļam. Lasu "S[üdsee]-M[ärchen]". 23.7.19. Ceļamies pāragri 1/2 7, bet guļam vēl līdz 1/4 8 un nenogurstam. Izrun. Lasu - 11. R. Rolland. 11-1 saulē. Gribas sakārtot "Gulbja dz.", aforismus. 1/2 6- 1/2 8 angļu stunda, Nogurstu. Sviests jākuļ, tādēļ nerakstu dien. grām. 24.7.19. Domāju par lieldarbu kopā ar "Gulbja dz.". Vakarā saucam garus. 25.7.19. Vakarā runājam par lieldarbu, j. dz., "Gulbja dz.". Tādēļ nau rakstīts kalendārs. 26.7.19.         vēlāk B[ianki] nau mājās. Eju saulē. Lieldarbu kārtoju 3-5. Afelds ar līgavu. 6 stundu Gizelai, nau humanitātes. Vakarā noguris no viesiem, kārtis, nerakstu grāmatas. Gulbja vēstule uzaicina uz darbu sūtīšanu. 27.7. 19. vēlāk Lasu Bielš. "Goethi" kā norma pa svētdienām. Arī pēc pusdienas. G[ēte] nau varējis revol. tēlot, nau piekritis, vecs ticis. Man jābaidās. 6 jauns mēnesis. Ar bažām sāku. Izejam laivu braukt -8. Dara ļoti labi, vieglas kājas, vēl pirmdien jūt. 28.7.19. 1/2 10 izeju ārā strādāt, maz saules, uzrakstu ap 40 pantu dažādas apsveices. 4 pēc p.-5 1/4 B[ianki], 6-8 avīzes un 1 karti Lapiņam. 1/2 10 šī grāmata. 29.7.19. B[ianki] nē. Saulē lasu "Str[ādnieku] Av[īzi]". Mājās viss iet normāli, jābrauc. Nekā nerakstu. Avīzes. Nogurstu. 7 vēstule Varkalim. 1/2 10 šī grāmata. Kārtoju avīžu izgriezumus. 30.7.19. vēlāk B[ianki] nē. Saulē lasu "Str[ādnieku] Avīzi". Jāraksta balādes, ievadi, jārīkojas uz mājpropagandu sev. Uztraukumā nekā nestrādāju. Angļu stunda. Salīgstu arGizelu. [1 nesalasāms vārds] garāka runa. Izgriezumi no A. Kr. Vēlu gulēt. 31.7.19. B[ianki], tur uzrakstu 1 pantu. Vēstules jāraksta. 1/2 4 sāku Gulbim, Kr[auzei], Kļavam, Saageram. 1.8.19.         Augusts. B[ianki] nē. Sāku romānu "Gaismas pils". 10 rindiņas. Pelde. Gribu sākt arī "Imantu". Uguņošana. 2.8.19.         vēlāk B[ianki] nē. Lasām cauri "Jāzepu" pr. un pēc. pusd. Angļu stunda nē. Nogurstam, bet nebeidzam 5, cēlienu. In. ar māgu apslimst. Neguļ labi. 3.8.19.         vēlāk Visu dienu mājās, lasām. Man plāns par "Gaismas pili" kā romānu, runāju par to vakarā. 6-7 staigāju es viens. Gulēt ejam 10 1/2. 4.8.19.         vēlāk. In. nevesels, bet iet itaļ. st. Es eju saulē strādāt. Kārtoju "G. p." kā romānu. Nošķīru nost vēstules kā "Sudraba gaisma" un "M. dok.". No 10-1 un no 1/2 4-7, tad tik pabeidzu nokārtot, bet nekā neuzrakstu. Būs varbūt labi tā iekārtots, bet vēstules būs stipri jāšķiro, nez kā ar kom[itejas] lietas vēstulēm. Vakārā negribot I. uzbudinās ļoti, ka es nožēloju, ka viņas dēļ nebraucu uz mājām, un neaicina mūs. 5.8.19. Nakts negulēta. Lietains laiks. In. iet tomēr pie daktera. Pienāk Latv. pases. Rakstu vēst. Varkalim. Sveiciens no Kļ[avas] un Kr[auzes]. Rakstu piez. darbu grām. 6.8.19. Saule, palieku mājās rakstīt vēstules. A[ngļu] stunda. 7.8.19. vēlāk [1 nesalasāms vārds] Vēstule no dakter., eju viņu gaidīt 11- 1/2 2. Pēc pusdienas atkal dakteriene atnāk, 3-4 pelde, domas par romānu. 9.8.19. vēlāk B[ianki] nē, angļu stunda nē. "Jāzepa" V c. izlasam pr. un pēcpusdien. 6 1/2 nonesu līdz ar "Daugavu" uz Lug[āno] staciju. 10.8.19. Lasu Bielš. "Goethi". Uz Bioggio - Agno līdz 8. 11.8.19. B[ianki] nē. Saule 18°, palieku mājās vēstules rakstīt - 8 vēstules. Nofotografēju In. Izrakstu skaidru vēstuļu mapi. 12.8.19. Atpūta. B[ianki] nē. Pēcpusdienas staiga uz meža ceļa, "Aleks." piezīmes, 1. dzejolis. Agri gulēt. 13.8.19. Vingroju, sāpes visur atkal man. Karstums kopš nedēļas 16-19°. Laukā saulē rakstu par latv. teātri pr. P. Forta. Pēcpusd. kārtoju. 14.8.19. B[ianki] nē. 3 dzejoļi un "Daugava" kārtota. Atnāk Metusals, viss vakars aiziet, izjūk darbs, jo gaidām arī austrietes. 15.8.19. 11 atnāk Afelds ar Mariju. Grib pārrakstīt, meklēju, ko dot. 16.8.19. Ferragosto dēļ nau peldes. Nau angļu stundas, ne B[ianki]. Sastādu mazu krājumiņu, apm. 2 loksnes, "Sveika, Latvija!"; partijai ienākums dāvāts: no "Daugavas". "Cīņas" sveices un "1905", apm. 30 dzej. 17.8.19. Zirneklis vakarā. No rītus telegramma: par mākslas depart. direktoru. Cīņas. Vēstules Vark[alim] un Kļavam. 18.8.19. Afelds, iedevu dzej. pārrakstīt, 1 stunda saulē, 1 dzejol. jauns. Pelde. 19.8.19. Telegramma no rītus: aicin. braukt mājās telegr., nu Kļ[ava], nu Vark[alis], nu Ozoliņa piekrīt. Vēstule Kļ[avam] un Vark[alim]. Telegr. Seskim. Austrietes [1 nesalasāms vārds]. Saulē pārdomāju, nevaru strādāt. 20.8.19. Piezīmes: lettoloģija, sviests. 21.8.19. Farbsteina. "Sv. Latv." noraksta Afelds. Telegr. Seskim. Korektūra. Latv. teātra vēst. Farbsteina. 22.8.19. Dakteriene nokavē. Pierunāju viņu rakstīt romānu. Nekāda darba. 23.8.19. No rītus saulē rakstu "Gaismas pili". P. pusdienas aizbrauc dakteriene. 24.8.19. Ceļamies 5, ejam ar Linu uz Aldesago, uz Corso motociklistika-12. Uz [1 nesalasāms vārds] 4-7, nogurstam ļoti. 2 kartis. Baramies. 25.8.19. "Daugavu" kārtoju. Afelds. "Taurētājs". 4 Nr. Nr. 26.8.19. Vēstules 6. Gulbja telegramma. 27.8.19. Raiņa kluba telegramma. 3 vēstules. Piezīmes. Lasu "Taurētāju". Nakti staigāju. "Daugava" Afeldam gatava. 28.8.19. Atnāk 40 Nr. Nr. "Soc[iāl]demokrāta". Dibināts 8. jūl. mans klubs. Rīta saulē "Daugava"+korektūra. Austrietes. (No 21.-28. pēcrakstīts.) 29.8.19. Gulbja vēstule: izdod kopdarbus, maksā 100 000 rbļ. Nogurstu. 3 Afelds, gatavoju "Daugavu": 2 kartis. 30.8.19. Rītus pelde 8-10. Afelds. Atbrauc Metusala sieva ar meitiņu. 31.8.19. Vēstule delegācijai. "Daugava". Neejam uz [1 nesalasāms vārds]. "Daugava". 1.9.19. septembris 5 atbrauc Vecozols. Viss vakars, Metusala manu ģīmetni glezno. Baramies. 2.9.19. (no 30.-2.9. pēcrakstīts) Vēstuli delegācijai aizsūtu. Kļavam vēstuli. "Daugava". Vecozola nau. Strādāju vēl vakarā arī pēc vakariņām. Nerunāju, noguris, bet darbs iet. 3.9.19. Caune no Liepājas. No rītus Vecozols, Afelds, Marija, fotogrāfs aizbrauc. 2 kartis: Milda Kļava (tam nedod pasi), Saageram: "Jāzepu" pabeidzis caurskatīt. Telegr. Bruno Kalniņš sauc mājās, liekas, ka tur jau sācies karš un jāiet palīgā. 4.9.19. Negulēta nakts. Metusala mani glezno. Laukā "Daugava". Arī vakarā strādāju. Nomierinamies, bet būs tomēr jābrauc briesmās un mājās. 5.9.19. Metusala mani glezno, beidz. Dāvā man. Neeju laukā. Pelde. "Daugava". 6.9.19. Metusala aizbrauc. Saulē "Daug.", vēstule Mildai. 7.9.19. Saulē "Daugavu" vakarā beidzu, neiedams uz [1 nesalasāms vārds]. Kreklā sēdot, saaukstējos. 8.9.19. Vēst. Grosvaldam franc. Sēja. Varkalis. Mājnieki rīko sagaidīšanu. Afelds. 9.9.19. Gripa sākas stiprāk. Nestrādāju. 10.9.19. Afelda "Daugavas" pārrakstījums, visa priekšpusdiena. 11.9.19. Afelds iecelts par konsulāraģentu. Plāni. 3 pēc p. Saagera interview - 6. Ziņas, ka klubs rīko sagaidi, pirks namu, ielas mūsu vārdos. 12.9.19. 5.-12. pēcrakstīts Gripa atslābst. Noguris, 2 kartis. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1919 DARBU GAITA. DARBU HRONIKA 9.7.19. Darbu sarakstā "Mani darbi" ir savesti darbi, gatavie un nākamie, darbu vēsture un projekti. Te darbu hronika: 1) atskats par darbu gaitu, laiku, vietu, ārējiem un iekšējiem apstākļiem, darbu biogrāfiju tekošu, kopā abas grāmatas: darbu biogrāfija. 2) Šī grāmata arī psihiski dzinēja, jo psihisks atskats par bezdarbību, sevis nesaturēšanu, novēršanu, neaugšanu. Visu 4 grāmatu pamats un iznākums, jo darbā visa dzīve un pēcdzīve. 9.7.19. Luglio. No rītus vēstule Mārtiņam. 3-8 pēcp. "Jāzepa" tulk., III caurlūkots ar I. kopā. Jāsaka: būvēts labi, daudz kāpiņu, domāju tik 3, bet vairāk par 5. Arī valoda iet. Bet viela bija arī laba, kaut neviens to nebij agrāk manījis. Atriebes viela kā Monte Cristo, Index. Cins. In. saka: vajadzētu darīt elementāru iespaidu. Bet kas lasījuši, nau to teikuši, tik Mierlauks: es nu gan tā nevarētu! Bet - nau būvēta uz liriku, bet darbību, izrāde izrādīs arī viņu spēku. Domas vēl šad tad atgriežas uz lieldarbu un jaun. dzejām. Kur tāda viela, kā "Jāzeps" vēl? Kur tāds iekšējs dzinējs spēks uz mērķi, kā še atriebe? Pa lielākai daļai tikai biogrāfija, bet vajga dziņu! 10.7.19. Vēstules: Liepiņam, Balodim. 1/2 4 kārtoju jūtu grāmatu un darbus. Aktuālie darbi: "Daugava", "Krauklīts", "Mājām garām", " 1905", cīņas sveices - nobeigt. Apsveices dzeja, prologs, "Str[ādnieku] Avīzē". Prologaveidā garāka dzeja, izrādāma vai runājama personās, kā In. I prologs. 11.7.19. Domāju, ka Vācijā tāds laiks, kā mums pēc 1905.; viņi tur pakaļ palikušies, tātad es varētu savas neizvestās revoluc. drāmas uzņemt atkal un laist tās vāciski: 1 ) "Ģirts Vilks" 5. cēlienu. 2) "Gulbju dziesmas": Unabhängiger vai "Spart." top atturēts no s. c. d. 3) "Marts un Mirta"? Prozā rakstīt ietu aši. Tādēļ lasīt W. Speyer "Revolutionär". 12.7.[1]9. Kopš dienām plāns par j[aunības] dz[eju] kā drāmu, kā lieldarbu, triloģija, jeb vai prologs un epilogs, vai tetraloģija. J. dz. kā prologu klāt nodrukāt. Jeb vai: romāns dramatizēts, abi blakus pastāv. Iesākums pašā jaunībā, vēlāk to pašu dramatiskā formā, - beigt dzīves galā, kā? Triloģija III daļa vai epilogu atstāt nākotnes izvešanai, un tagad drāmu beigt ar šodienu, kura prasa turpiņu, sintēzi, pozitīvo vēlāk. 13.7.19. Latv. vēsture jāraksta. Tikpat darba, cik 1 drāmā. 13 nedēļu 3 mēneši, 13 lokšņu, 200 lapp. Vajadzība liela: valsts būtu, nau vēstures, nau garīga pamata. Bet "Gaismas pils", projekti, plāns uzbūvei? Arī viegli rakstāma, veci materiāli un tad nestrinktā formā kā diengrāmata, Zaratustra. Aplikt tik dzejas ieloku: Imanta pilī. Pa starpām strādāt. Tas pats "Aforismi". 15.7.19. Manas revol. drāmas rakstīt tūdaļ vāciski? "Actionsbuch", un Jahrbuch d[er] Erhebung: pagrimšanas valoda, doma apslēpta vārdos, bieži vārdi vien, labākam kā [1 nesalasāms vārds], M. Rubem, Pfemfert ir mazas parastas domas, bet valoda saprotamāka. Histērija, mazdomība, noskumtība, daudzvārdība - nau jaunības, bet vecuma zīmes. Vācijā nau vēl jauna gara. Materiāls bijušam, jauns gars un spars nāk no mums. W. Speyer "Revol[utionär]". Laba tehnika, kā R. Vossam, bet arī tā jau par daudz nolietota un atriebusies. Var saprast, Actionieku histēriskos kliedzienus un pārmaiņus kaut arī ārprātu un idiotismu. Tā arī ekspresionisti nau jauni, bet vecie, kas paši sev atriebušies. Sp[eyer] temats nau revolūcijas, bet privātgadījums mīlas lietās. Arī revol. un lielums, pasaulsjautājums padarīts par privātu un mazu lietu. Šillers no privātgadījuma "Räuber" iztaisīja pasaules lietu. Arī idejas nesēja Lida izrādās par intriganti cīņā ap vīrieti. III c. varēja Alekseju uzveikt ar viņa paša ieročiem, ar krievu tolstoismu, lietojot to kā ieroci vien bez pārliecības [1 nesalasāms vārds]. Laba tehnika, trūkst idejas un paša pārliecības, jeb vai to aizklājusi vecā skaisti izstrādātā problēma ar savu autoritāti? Te vajga tikt vaļā. Visas vācu drāmas, laikam arī romāni padoti par daudz vācisma šablonai. Varbūt tādēļ tā patīk R. Rolland u. c., jo kas jauns. Arī tulkojums piemēro vācismam un dara neoriģinālu. Tātad ir cerība, laužot šo vācu šablonu, vācus iekarot arī mums. 17.7.19. Vēlāk. Šodienu uzrakstītas pāris rindas par j. dz. Gribēju to par pasaules krīzes drāmu. Varētu, bet nau diezgan aktuāli, vismaz ne sākums. Tagad parasta darba parādība: uznāk domas un griba, un sajūta uz vienu darbu, bet pastāv tik nedaudz dienas 3-4-7. Esmu ar maiņu, darbiem varbūt samaitājis darba gribas ilgāku pastāvi. 18.7.19. Vēlāk. Saulē drusku domas par "St. Razinu", 3 ainas secība. Vēlāk: par raksturiem peldē. Atstāstu plašāk I. Vai caur to zūd pašam enerģija? Atstāstīts ir it kā norakstīts nost? 19.7.19. Vēlāk. Lasu "Voce del popoli" - par latviešiem nau sava noteikta uzskata: patstāvības teorētiski vajadzētu, bet Krievijai lielai un stiprai vajdzētu būt. Nevienam sociālistam un demokrātam neiekrīt prātā, ka stipra un tautu apspiedēja Krievija būs reakcionāra un draudēs Eiropai. Der tikai nestipra un no tautību federat. 21.7.19. Gribēju strādāt, bet traucē māņticība. Rīt gribu saulē sākt. 22.7.19. Ceļos pāragri, miegainība. Lasu: biogr. romānu. Liels materiāls, arī labs, bet pat nemēģinu apstrādāt. Kādēļ? Nebij dūšas? Vai trūka organiz. dāvanu? Tā arī lieldarbs neapstrādāts, j. dz., dv[ēseles] dz[eja], jeb vai romānu un epu nespēju organizēt? Arī "Kurbads". Bet arī "Fausts" neorganizēts. Vai tātad par plašu temats? Bet Dante? Un "Fausts" taču ir gatavs, kaut arī fragments. 1) Nebaidīties no fragmenta. To I. vienmēr teikusi. 1) Nebaidīties, kaut arī neizdosies. Bet varbūt 2) mācams no [Gētes?] tūliņ savas bēdas un neskaidrības arī norakstīt. Norakstot top režģi un bēdas skaidrāki pārredzami, var atrast līdzekļus veikt, paši pāriet no darba vien. Kad es būtu to agrāk piekopis, nebūtu mana dzīve izputējusi. Bezenerģija, nervozitāte neļāva strādāt un nebij laimes; Doriņa nepalīdzēja un mīlas nebij. Uzņemt tagad Gētes norakstāmo metodi. Komiteja gadiem mocīja. 1. Slimība Lozannā un jau agrāk 1912. gadā u. t. j. pr. Tagad norakstāmas lietas: 1) Latvju valsts dibināšana, federācija, vai ar demokrātiskās Krievijas un pasaules nesaprašana. Tur būtu izeja arī soc. valstij, jo nau pasaulei labums, ka ceļas stipra, centralizēta nāk. valsts, arī proletetiska diktatūra bīstama. 2) Sociālisma krīze, komunistu nodevība, Paula vēstules. 3) Manas bezspēcības traģika: mūžīgs saņeminš un atkritiņš. Göthe norakstiņu ietērpis drāmās, tā ir īsāk, tik Vertera romāns. Man drāmās nau iznācis. Vai nelūkot romānos, kuri vieglāk rakstāmi, ašums nāk īsuma vietā. * Norakstiņa darbu ielikt "Gulbja dz." lugā. Raksturs straujš, atduras pret mērenību. Taisīt varoni par lielinieku, kurš iet pret lielenieku pārmērībām, kultūrnaidu, amorāliem līdzekļiem, II top iedzīts mazeniekos un pilsoņos. Kad tie III šauj nost sagūstītu vai opozicionālos lieliniekus, tad varons pretojas: šaujat mani, izglābj. IV Neuztice pret vi~u, kā "G. dz.". V [Nāve?] tāpat, labāk eju pats, kad pie jums nau vietas; kad jūs atkāpjaties no vecās pārliecības. Uzvedamība arī Vācijā. Bet pasauls krīzes drāma tā nau vēl tomēr. 28.7.19. No 22.-26.7.19. Vēl par lieldarbu, lirisku kopdarbu "Gulbja dz.". Piezīmes jaunas un vecas kārtotas. Lield. iespējas. "U. un n." kā lieldarbs, ar prologu un epilogu. Gala iznākums doma: "Gulbja dz." triloģija, kā drāma (arī prozas), bet ne kā lieldarbs. Nu jāsāk aktuālie darbi, nobeidzami. Sāku apsveices. "Krauklītis". "Daugava" (Meln.). Vai tūliņ pēc tam sākt "G. dz."? cf "Jūtu gr[āmata]". (28.7.19.) 29.7.19. Jābrauc tūdaļ mājās. Nekas nau gatavs. Katrs, arī vājš, padarīts darbs labs. Aktuālie darbi jānobeidz. Apsveices jāraksta. Sīkie darbi, vēstules vien rakstot nogurst vairāk un velti tērē laiku; rakstīt pavakaros, bet dienu darīt īstu darbu. 31.7.19. Vai rakstīt "Imantu"? Vai pastarpām romānu? Avīzes drukā arī romānus. "Trimdnieku"? "Gaismas pils"? Vai "Viesturi"? Vai "Indriķi"? 1.8.19. Agosto 1919. Sāku "Gaismas pili" kā romānu. Reizē būs man arī norakstiņa darbs, aktuāls un iespējams cittautām. Bet vai arī pasauls krīzes darbs? Jeb vai tas citā romānā: "Gulbja dz."? Varbūt otrs brālis praktiķis ir "G. dz." varons? Bet tad divi romāni, un pa to starpu zūd aktuālība? Jeb vai to vēlāk tikai lugā? * Reizē gribu arī "Imu" turpināt un beigt, I. saka: vienīgais gadījums, palaists būs jānožēlo. * Reizē par vienu domājot, iekrīt cits prātā: par Corday un Steņku. 3.8.19. "G. pils" kā romāns, runāju vakarā Iniņ. Ir iespēja, dibināties uz plāniem vien, ne vēstulēm. Galvenais raksturu ņemt, kā no viņa organiski iztek: sajūta, ilgas, domas, notikumi. Dots man "G. p. " plānu lielais daudzums pa gadiem, bet sevišķi pēdējā laikā. Tātad: emigrants, politiskais - ilgojas pēc mājām, izbūvēdamies mājas nākotnē, ko diktē politiskais uzskats. Slimīgs, dilonīgs, to visvairāk saprot un tam līdzjūt, - tādēļ nevar ilgas izrādīt darbos, bet domās un raksturos, visa dzīves kustība saiet te iekšā fantāzijās. Diletants jau agrāk, nepabeiguls students, aiz politikas izslēgts, pastipr. darbību, tādēļ avīžnieks: nezin nekādu amatu, tādēļ māca un piekopj divus. Tendences darbi ir visi, kuru autoram dzīva dzirkstele; noveco tie arī, kuros tendence nau organiskā sakarā ar raksturu un fabulu, sajūtām, gribu. 4.8.19. Kārtoju veselu dienu, kamēr nošķiru vēstules nost no projektiem un kalkulācijām. Būs arī latvības romāns: cīnās tapt par tautu un valsti. Reizē cilvēces romāns: jo arī tā cīnās apzinātas patības, garīgas dzīves pretī līdz šim materiālai - vācu militārai. Tauta patība uz garīga pamata, un garīgas tautas pamats jaunai kopcilvēcei - tautu sabiedrībai. Bērnu grām. 26.12.19. RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1920 DIENASGRĀMATA [Jūtu grāmata] 3.1.20. Viss pērn apstājies, līdz ar Ozoliņa atbraukšanu, uzspiestā palīdzība, labdarība. Tomēr nebraucam un nu 2 mēneši, bēdas, novājoju. Tad piepeša darba atmoda; daudz sākumu. Tad atslābstu. 4.1.20. Šovakar Afelds, dzimtene tuvāk, bērziņi negaisā, es negatavs, kā sagrābt, kad negribas. Nu nāks politika, vai neizsitīs galīgi no sliedēm? Vai spēšu ieiet atkal lielajā darbā? V. Eglītim labi. Bet dzen uz vienu pusi: noskaidrotību. Es vairāk: pretstati un nesaskaņas manī, bet tā i tautā un tā dzīvo. Griba mūs satur. Vai politika dos izklaidi vai atpūtu? Daudz laba man vēl vai nekā. Kad varētu saņemt un atbildēt, un nu vēl atpūsties. Es taču gribu, nogurums uz laiku. Arī tā esmu strādājis un jāiet tā tālāk. Lai optimisms palīdz kā ikdienas regula. * Nau jau šī jūtu grāmata dēļ jūtošanas. Taču visu valda darba doma, kustība ar mērķi. Vai augstākā kustība bez mērķa? Vai nekustība? 6.1.20. Nogurums atkal sāk uznākt. Vēstules nospiež. Šaubos, vai uzņemt politisku lomu. Lūkoju šo to, neviens darbs negrib patikt. Bet gribu pieturēties pie optimisma. [Notikumu grāmata] 1.1.20. Taisu plānu "Im." un "Ceļa mātei". Neejam uz cīņu. Migla. 2.1.20. Vēstule Saageram, In. taisa gada rēķinu, uz pilsētu. Kārtoju vēstules, materiālus. Nestaigāju. 3.1.20. Kārtoju materiālus. Zāģēju žagarus - 1 stundu. Jaungadā pieprasa Laksts caur Liepiņu, kad varot mani runāt. "Jāzepa" dēļ. Vēstule no Mārtiņa, lai kandidātos mūs ceļot, mums klāt neesot. Vakarā 5 Afelds, Medņa fotogr. albumā, Liepulapiņas pīrādziņi, Cielēna avīzes. Neesot tik ļauni, kā Čaulis rakstot. "Daugavai" labs iespaids. Klubs grib būt par garīgo centru. Gulbis: lai dodot grām. Asp[azija] un es. Slavē Valteru. Par partiju nekā nezin. Kandidāti prezid. Čakste, Ulmanis un es. Sparģeļi un Krauzenes, [cita?] maz. Uztraucos. Noguļu. 4.1.20. Lasu atvērtās grāmatiņas. Neejam uz cīņu. Guļu pēc pusdienas. 5.1.20. Vēstuli Krestanovam. 5 Afelds un Vecozols. A[felds] runā par sevi. Centra partija dibināšoties, kad es būšot tur. Nez vai runā uzdevumā. Ministri, maza alga, 1000 r. Ierēdņi nestrādājot. Fabriku Rīgā neesot. [1 nesalasāms vārds] dep. tikai ķildu šķiršana. Nogurstu. Viņš ar savu raksturu ticis par konsulu. Ēdējs un egoists. Dienas darba maz. Netraucē vēstules. 6.1.20. Nogurums. Līdz pusdienai krauju malku. Lasu "Suis. Orientu". Atbildu vēstulē. [Darbu gaita. Darbu hronika] 3.1.20. Atbrauc Ozoliņa, līdz ar to viss beigts. Kad aizbrauc, lielas bēdas par nebraukšanu. Tā aiziet viss novembris. Nov. vai decembrī tomēr atmostas tāda darba griba, kā gadiem nebijusi. Sāku ļoti daudz jaunu darbu. * Pirms paša jaungada sākuma 26.12.19. nobeidzu vēl netīšām "Zelta sietiņu", 26 dz. apmēram 6 dienās. Norakstu ar mašīnu. Decembrī norakstu ar mašīnu vēl "Aforismus". Darba prieka sajūta uzturas kādu mēnesi. Pēc "Zelta sietiņa" sāk atslābt. "Imanta" un "Ceļa māte" ar prieku sākts, bet netiek uz priekšu. Ļoti traucē riebīga sajūta, ka jāraksta vēstules, kas aizkavētas mēnesi cauri. Vakar sāku, šodien jānogrūž daļa, bet riebjas neganti. 6.1.20. Traucē arī ārēji Afelds; arī laiks jau nedēļu miglains. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1920. gads 13.11.20. Nobeidzu lugu «Krauklītis». 14.11.20. Strādāju pie dzejām: «Uz mājām». Izlaboju korektūru «Salameas tiesnesis». Sarakstīju 3 dzejas, kamēr Aspazija bija uz Dziļlejas priekšlasījumu par «Jāzepu un viņa brāļiem». Iesāku prologu «Indulim un Ārijai». Bija ciemiņi — Dermans un Vesman kundze. l5.11.20. Strādāju pie dzejoļu krājuma «Uz mājām». Bija Kokals. Dabūju vēstuli no kareivja iz pozīcijām — ar lūgumu sūtīt viņam kādus rakstus. Vakarā aizgāju uz «Jāzeps un viņa brāļi» mēģinājumu, kurš ilga no pulkst. 7 v[akarā] līdz 1 n[aktī] un bija ļoti nogurdinošs, jo biju nevesels. 16.11.20. No rīta bija skolnieku deputācija no IV vidusskolas — Aina un Rūtiņa. Strādāju pie «Uguns un nakts» tulkojuma vācu valodā. Caurskatīju «Kluso grāmatu». Bija Čakstes dēls — aicināja uz svētkiem. «Daile un darbs» apgādība. Kokals. Gulbis atsūtīja puķes. 17.11.20. Nobeidzu dzejoļu krājumu «Uz mājām». Vēl nau pārrakstīts. Strādāju 5 st. Bija Dr. Pauls Kalniņš un Veckalns. Atsūtīja puķes no Mākslas departamenta. Plkst. 7 v. «Jāzeps un viņa brāļi» pirmizrāde, Uz Nacionālo teātri aizgājām abi ar Aspaziju. Esmu vēl nevesels, bet šinī gadījumā jau neiet nevar. Biļetes galīgi izpārdotas jau svētdien. Pirms izrādes ieradās Neuberg kdze. Aktieri spēlēja ļoti labi. Ģērmans savu grūto Jāzepa lomu veica labi. Sākumā drusku nedroši, bet ar katru cēlienu tēlojums kļuva izjustāks, noteiktāks un sevišķi beidzamā cēlienā sasniedza tādu psiholoģisku dziļumu, līdz kādam var pacelties tikai patiesi mākslinieki. Sevišķi labi spēlēja Mirdza Šmithen. Lilijai Ērikai — par maz lirikas. Labi tēloja brāļi: Levi — Osis, Simons — Mārsiets, Juda — Švarcs, Dans — Parņickis, Izašars — Lejiņš un Naftalis — Ozols. Benjamiņš — Līcīts ne sevišķi labi. Brāļu kopspēle bija labi noskaņota. Koris ļoti labs. Sevišķi nopelni Mierlaukam kā režisoram. Var redzēt, ka viņš strādājis pie šī darba ar lielu mīlestību. Cik man stāstīja, viņiem paticis pēdējais cēliens vislabāk. Tā — labākā kritika par drāmu. Būtu vēl jāsaīsina. Dienas skats nau par garu. Publika bija sajūsmināta, daudz aplaudēja (kaut gan tas teātrī neparasts). Izsauca un pasniedza puķes no partijas, kluba, aktieriem, Brigader A. un kādas kundzes. Sarunājos ar Frīdenbergu, famil. Alpats, Plāķi, Akurateru, Gulbi, Zālīti un Kalniņu. Komponists Kalniņš izteicās, ka vienīgais trūkums esot — mūzika par īsu (8 taktis jāpieliek). Tad vēl satikos ar Damberģi, dzejn[ieci] Skujeniek, Valtera kdzi, Brehman-Štengeli, Čakstes tēvu, Brigaderi, Toni, Mariju Liepiņ un d. c. 18.11.20. Pēc vakardienas «Jāzeps un viņa brāļi» izrādes nogurums un jūtos sliktāk. Bija ciemiņi — Milda, Zostiņš un kāda jaunkundze no Jēlgavas. Strādāju pie prologa «Indulis un Ārija». Caurskatīju «Jauno spēku». 19.11.20. Šodien plkst. 11 d[ienā] pabeidzu prologu «Indulim un Ārijai». (48 rindiņas, 6 strof. 2 pēd. panti atskan.) Bija ciemiņi Pauls Priedīts un Kokals — dēļ prologa — un dažas padoma lūdzējas. Priedīts aiznesa prologu uz teātri. Šovakar notiks Dailes teātra atklāšana ar lugu «Indulis un Ārija». Gatavojos uz runu. Pirms izrādes atnāca Buševic kundze. Uz izrādi aizgājām abi ar Aspaziju. Iztika bez runas — tik ar prologu, arī citi nerunāja. Prologu labi nolasīja Gruzna, kaut gan viņš to bija tikko caurskatījis. Bija domāts, ka prologu deklamēs Irma Vēsmiņ, bet plkst. 1 p[ēc]p[usdienas] to saņemdama, ļoti nobijusies, ka par vēlu, un dabūjusi histēriju. Devusi citiem aktieriem, bet visi atteikušies no tā. Beidzot no nepatīkamā stāvokļa tos izglābis Pāvilš Gruzna. Starpgadījums notika pie zāles durvīm. Slimības dēļ gribēju ieiet zālē ar visu mēteli. Pie durvīm nelaida iekšā, kamēr dabūju protekciju. Pa izrādes laiku sāka salt kājas, baidījos, ka nepalieku nopietni slims, un gribēju iet uz mājām. Bet tad meitenes sanesa dažus mēteļus. Sasedzos un palika labāk. Publika bij nemierīgāka kā vecajā teātri. Bij atnākuši Čakstes tēvs, Dambekalns, Frīdenbergs un rektors Felsbergs. Ministra neviena. Rakstnieku nebij sevišķi daudz. Runājos ar Andreju Upīti un Kuršinski. Dekorācijas bij itin glītas, vienkāršas un lētas, bet zināma sajūta bij. Felsbergs izteicās, ka šim vienkāršuma principam ir tiesības pastāvēt, bet vēl nau iedzīvojies. Publikā par jauno inscenējumu stāvēja tie, kas kaut kādā veidā tuvu stāvēja teātrim. Kas bij redzējuši vecās dekorācijas — tie bij neapmierināti. Maija Cielēn priecājās, ka Kuga pāriet uz jauniem virzieniem, bet atrod, ka jaunās dekorācijas nau sevišķi izdevušās. Nevarot nomanīt nacionālo savādību. Spēlēja labi. Smiļģa tēlojums bij pārdzīvots un izjusts. Arī Ārija (Tija) spēlēja ar lielu līdzdalību. Sevišķi saistoša viņa bij 2. cēl. — mīlas skatos; viņai vislabāk padodas liriskās vietas. Viņai nemāksloti, sirsnīgi smiekli. Arī Žibalts kā Mintauts spēlēja ar labu rutīnu, bet sevišķi neizcēlās. Vizbulīte spēlēja, bet spēlēja pate sevi. Kad atminējos iestudējumu, jutu nedabiskumu (viņai 2 skolas — Zeltmata un Birutas Skujeniek). Uģis arī bij labs; tāpat arī ar Pudiķi varēja apmierināties. Tikai tautas nemaz nebija uz skatuves; bij tik dzirdama tautas balss. Tauta nevarēja rādīties, jo nebij apģērba. Apgaismošana nepietiekoša. Publika žēlojās, ka torņa skatā nebij īsta uguns. Beigās mani izsauca un pasniedza puķes, bet, tā kā bij tumšs, tad nevarēja arī saredzēt, kas tur notiek. Pēc izrādes aktieri bij sarīkojuši goda mielastu. Biju noguris, un Aspazija mani aizveda uz mājām. Aktieri bij ļoti nelaimīgi un dusmojās, ka nepaliku uz goda mielastu. 20.11.20. Ilgi gulēju — atpūtos. — Atnāca Vilma (sekretāre) un satika mani pie brokastīm un. Ilgi strādājām pie norakstiem «Uz mājām» (no plkst. ½ 1 —4) un nobeidzām. 23.11.20. Kancleja. Ar Plāķi runāju par «Jāzepu». «Krauklīša» korekt[ūra]. Biju Nacion. teātrī. Uzveda krievu «Bez viņi vinovatije». 2. cēl. noskatījos, nošpļāvos un aizgāju. — Ebreji turēja runu par nesadalāmo Krieviju. 24.11.20. Kancleja. Lūdzējai iedevu 20 r. Frakcijas sēde — 4. Plkst. 5 Satv[ersmes] sapulce; beidzās — plkst. 9. Strādāju «Krauklīša» korektūru. Norakstījām 2 vēst[ules]. Bij gleznot[ājs] Liepiņš. Kazakam jāizdabū avanss — priekš bērēm. 25.11.20. Parlamenta sēdē strādāju «Ģirtu Vilku». Mūžīgā runāšana traucēja. Pārnācu 12 mājās. Vēl strādāju pie «Ģirta Vilka». 26.11.20. Šorīt iznāca «Salameas tiesnesis» glītā izdevumā uz diezgan laba papīra. Kancleja. 2 lūdzēji. Jāpataisa dzejoļi priekš «Kolektīva». 2 priekšlasījumi. 27.11.20. Kancleja. Bij atnākuši aktieri Smiļģis, Rodrigo Kalniņš, L. Paegle. Koškin kdze dēļ sava vīra izgalvošanas no cietuma. Bij 2 vietas meklētājas kantoristes. Lūdzējai iedevu. — 25 r., «Zemgalijai» ziedojums — 200 r., «Ugunsdzēsēj.» — 100 r. Lūdzējām — 2 r[eiz] pa 25 r. Aizdevums kādam rakstniekam 500 r. Ziedojums studentu klubam. Saņēmu pārrakstus no «Jaunā spēka». Pulkst. 4 Dailes teātra sēde; runa par organizāciju. Frakcijas sēde — 6. Uz kara muzeju un augstskolas organr[ācijas] sēdēm — neaizgāju. Biju uz «Jāzepu un viņa brāļiem». Spēlēja labāk kā pirmo reizi. Aspazija palika līdz beigām, es tik noskatījos 2 cēlienus. Uz beigām ļoti labi spēlēja — iedzīvojās savās lomās. Teātrī man pienāca klāt kāds laucinieks un ar lielu mīlestību mani apsveica. Viņam dēli karā. Atstāja ļoti labu iespaidu. Sarunājos ar daudziem no publikas — kādiem 10 cilv[ēkiem]. Pārup jkdze no frakcijas. Strādāju pie «Ģirta Vilka» līdz plkst. 1 n. 28.11.20. Pabeidzu «Krauklīti». Bij 2 lūdzējas. Nosūtīju atbildes telegrammu uz Romu un Parīzi. Norakstījām vēstules. «Dantona nāvi» izrādīs Dailes teātris, tāpat arī «Ģirtu Vilku». Nacionālais teātris — «Krauklīti». Šodien 3 — frakcij[as] sēde un p. 5 — parlamenta sēde. Visu laiku strādāju «Ģirtu Vilku». Šodien Lāčplēša ordeņa sēde. Pilsētas teātra lieta. Bij atnācis kanclejā Šmits no dzelzceļa virsvaldes, lai iesniedzot sarakstu par mākslas skolām, tad skolnieki dabūšot tramvajkartes. Dailes teātra sēde — p. 4. Studentu priekšlasījums. Skatuves skolas sēde — p. 2. Izlasīju «Adio bella» ar lielu prieku. 29.11.20. Vakar bij Lāčplēša ordeņa izdalīš[anas] svētki. Kalpaka ordeni saņēma viņa brālis. Kāda meitene — priekš Brieža. Baginskis saņēma priekš piederīgiem. Bij nepatīkams fakts: viens no ordeņa dalībniekiem atnāca zaldātu pavadībā — bij izdarījis kādu. noziegumu. Biju plkst. 8 v. uz sociāldem[okrātiskās] jaunatnes literat[ūras] sekcijas apspriedi. Lasīja referātu par Aspazijas dzeju. Piedalījos debatēs un paliku līdz ½ 11 n. Jaunatnes iespaids ļoti vienmuļīgs, pelēks. Nolēma dibināt literatūras semināru par jaunākiem latv. rakstniekiem. Iepazinos arī ar visiem s[ociāldemokrātiskās] j[aunatnes] locekļiem. Lielākā darbiniece — Grünberg. Šodien kanclejā bija atnākusi kāda vecīte, kura visus ceļus izstaigājusi, meklēdama savu dēlu, kurš bijis kareivis un bez vēsts nozudis. Viņa mani sapnī redzējusi, un es teicis: «Ko tu, vecen, bēdājies — atnāci pie Raini» Tā kā es viņu saucis, tā viņa arī atnākusi. Iedevu viņai drusku nau-das. Tad bij vēl kāda sieviņa, kura sauca mani par brāli. 30.11.20. Visu dienu strādāju pie «Ģirta Vilka». Sarakstīju 2 dzejas. Bij atnācis Smiļģis. Runājām par reālistisko un ideālistisko tēlošanas veidu — par patosu un ikdienas izrādes veidu. Aspazija aizstāvēja ideālist[isko] veidu, Smiļģis papildina patosu ar iekšēju siltumu — ieguvums no reālistiskā laikmeta. Bij kāda jaunkundze; stāstīja par lielinieku laikmetu Rīgā. 31.11.20. Kancleja. Klāra Kalniņ. Norakstīju vēstuli uz Varšavu — dēļ pazudušā dēla — lūdzējai sieviņai. Izskatīju kara muzeju veicin[āšanas] biedrības statūtus un izlaboju. Cēsu invalīdi lūdza, lai atstājot viņiem klavieres. Cēsu apgād. ministrija pārdevusi klavieres par 800 r., — lūdza, lai palīdzot paturēt. P. 4 — Dailes teātra sēde. Vakar Dailes teātris bijis galīgi izpārdots — uzveda «Indulis un Ārija». Arī sestdienas izrāde izpārdota — 6000 r. ienākumi. Sociāld[emokrātiskā] jaunatne aicina mani, lai ņemot visu vadību uz sevi — rīkojot dažādus kursus. Kā nacionālai jaunatnei — Dauge vadot. 1.12.20. Lekcija studentiem Vingrotāju zālē. Biju ļoti noguris. Vispār, kad liels nogurums — izteicieni neiznāk tekoši, tik pa vārdiem — ar pauzi starp vārdiem. Vēl noguruma zīme — kājās krampji metas — tas notika pirmo reizi. Kad pirmo reizi uzveda «Jāzepu un viņa brāļus» — no rīta bij pie debesīm skaista varavīksna — pat 2 reizes. Tā skaista, laba zīme. Tā bij arī reiz [190]5. gadā. Vakarā strādāju vēl līdz p. 1 n. Kad par daudz liels nogurums — tad viss var pārvērsties uzbudinājumā — nervi sāk intensīvi strādāt. — Tā es strādāju pie ievada «Klusai grāmatai». ?odien bij 2 sēdes — frakcijas un CK. Biruta lūdza, lai ņemot lielāku dalību dramatiskajā studijā. 2.12.20. Agri uzcēlos. Gulēju tik 6 st., bet nejūtos slikti. Tomēr tas nau dabīgs atspirdzinājums, bet pārgurums. Kanclejā atnāca Alfrēds Kalniņš. Runājām par viņa kompozīciju — libreto «Pūt, vējiņi», Vilma aizrāda, ka ļoti izdevīga kompozīcijai būtu «Daugava». Biju apskatīt pērkamu namu — Romanova ielā. Tur viss gatavs, nau jāpārbūvē, tik dārgi maksā — 300 000 r. Saņēmu lielu pulku grāmatas, lai sastādītu tulkojumu krājumu. Šodien Satv. sapulce. Rītiņ pieprasīja, lai svētdien jaunatnes sapulcē referēju par «Kultūras jautājumu frakcijai». 3.12.20. Kancleja. Biju pie ministra. Leiši grib, lai departaments uzaicina Čurļonisu. Jautājums jāizšķir ministra kabinetā. Runājām par politiku, par Dailes teātri. Atnāca Veidemans. Bij atnākusi kāda veca paziņa no seniem laikiem. Tagad avīžu pārdevēja; lūdza man 200 r., iedevu — 500 r. Bija ļoti, ļoti priecīga. Nekā nesaka, tik smaida. P. ½ 2 liter. padomes sēde par mākslas žurnālu. Iznāk ļoti dārgs — 60 tūkst[oši] numurs. Pašiem maksā — 17 tūkst. Bij kāda lūdzēja jurid. lietā — par naudas atdabūšanu no Krievijas. Gribēju mājās drusku atpūsties — te atnāk ar «Klusās grāmatas» korektūru. Plkst. 5 atnāca kāda pazīstama — nopriecājos. Šodien 6 jālasa — Birutas studijā. Lasīju atpūtai 2 ķīniešu dzejas, dēļ parauga no «Kalevipoega» — par mākslas veciem epiem. Virgils, Cveida, Homērs, luziādes. Aizgāju līdz itāliešu epiem. No kluba tūliņ gāju uz «Salameas tiesneša» pirmizrādi — Dailes teātrī. Pustukšs — dārgas cenas. Spēlēja ļoti labi. Luga pati atstāja arī labu iespaidu. Sevišķi labi spēlēja Smiļģis, Tija un Žībalts. Brīnījos par Tiju, nebiju redzējis tik labi spēlējam, bij īsta čigāniete. Pēc tam bij teātra valdes sēde. Stipri sabārāmies ar aktieru priekšstāvjiem. Slikts stāvoklis — prasa naudu, kuras mums nau, — valdība nedod pabalstu. Drusku strādāju. Izlasīju bērnu lugu Kvapilla — «Princese Pienenīte». Domāju, ka neder uzvest — par skumju. 4.12.20. Ķancleja. Bij kāda lūdzēja, kuru dzenot no mājas ārā, — prāva zaudēta. Aizsūtīju pie advokāta. Bij Alfr. Kalniņš. Ilgu laiku runājām par «Pūt, vējiņi» kompoziciju. Mājās — pusdienā. Šovakar bij jāiet uz 5 izrīkojumiem. Aizgāju tik uz 3. vidusskolas skolnieku vakaru Liela Ģilde un «Zemgalijas» izrīkojumu — M[azā] Ģildē. Bij daudz pazīstamu ļaužu. Profesori liek priekšā iet uz augstskolas organiz. sēdēm — esot ļoti svarīgas. Pārmet, ka neejot. Bij garāka saruna ar Čikstes kdzi — par politiku. Olgu Ģērman — veca paziņa. Sibīrieši. Deputāti Silvija, Marija un c[iti]. Garākas sarunas ar Dārzanu, Dēķenu. Plkst. 1 n. pārnācu mājās. Biju ļoti noguris. 5.12.20. Aizgāju uz jaunatnes organiz. sēdi. Vienīgi atnākušie— policija un... es... Pārnācu mājās — atnāca komp[onists] Melngailis. Viņa pirmais gājiens — pie manis. Sirsnīgi izrunājāmies. Viņam lieli plāni — kompozīcijas. Bij jābrauc uz Bolderāju ½ 4 .Pārnācu mājās ½ 11. Ļoti labi jūtos — mīļi ļautiņi — strādnieki vien bij. Deklamēja manas un Aspazijas dzejas — kādas 10 mazas meitenes. 11. meitēns līda publikas priekšā sufliera kastē, bet neviens nesmējās. Kad beidzās deklamācijas — aplaudēju. arī suflierim — tam tak visvairāk darba! Mīļi sarunājos ar bērniem. Turēju runu 2 reizes — par kultūru. Starpa deklamēja. Pacienāja un atveda mājās ar motorlaivu. Atvedu partijai — 750 r. P. 12 aizgāju gulēt. 6.12.20. Plkst. 7 atnesa korektūru «Klusai grāmatai». Tūlīt pēc tam atnāca Melngailis. Kancleja. Dambergs, Melngailis bij atnākuši. Tad vēl bij Purvīts un vijoļu būvētājs — Ozols. Plāķis iecēla ierēdni, kurš būtu man jāieceļ — tātad mani ignorē ... P. 5 teātra sēde. Plkst. 7 — atnāca pie manis aktieri — «Jāzepa» sastāvs. Plkst. 8 CK sēde, plkst. 6 «Studijas» skolnieku vakars. Tad vēl tautas augstskolā — neaizgāju. Biju pie aktieriem — uz valdes un direkcijas sēdi. Salīgām. Bij atsūtīti citi priekšstāvji — ar negantu rakstu, bet. godīga bij runa. Mājās — aktieriem turēju runu; bij visi «jāzepnieki», izņemot koristus. Sākām visi lielīties —-viens par otru. Pret visiem likumiem bij šņabis un alus, kuru gandrīz Valdšmits ar Līci iztukšoja. Citi sāka protestēt. Briesmīgi piepīpoja — bij logi jātaisa vaļā. Dzīvojām visi līdz p. 1 n. Aktieri dikti apmierināti. 7.12.20. Pie ministra negāju. Kancleja. Frakcijas sēde p. ½ 4. P. 5 Satv. sapulce. Ziņoja — Tode nomiris. Runāja par dzelzceļnieku apdrošināšanu. Kad Dermanis runā — pilsoņi briesmīgi trokšņo. Lasīju «Krauklīša» korektūru -— 3 c. Izlasīju — krievu «Cīņu». Mazs uzbrukums — man. Lasīju H. Eilenbergu, «Deutsche Lirik» un romanses par Lope de Vegu. Sēde beidzās p. 10 v. Mājās p. 11. Strādāju līdz plkst. 1 n., kaut gan pats dusmojos, ka tik ilgi. — Nelabi jutos. Bet, kad iesāku — tad nevaru beigt. Strādāju pie tulkojumiem. 8.12.20. Kancleja. Mana atteikšanās aizgājusi pat līdz kabinetam. P. ½ 5 — frakcijas sēde.½ 7 — augstskolas organ. sēdē — uzbrukumu nebij. Spricis Paegle grib ievest, lai lekcijas lasītu arī angļu un vācu valodā — lai izplatītu latv. valodu! ... Plkst. 9 aizgāju uz rakstnieku vakaru. Nolasīju dažus dzejoļus iz «Addio bella» un kādu jaunu — sievietei par godu sarakstītu. Aizrādīju, ka man jālasa pēc Mirdzas Šmithen deklamācijas. Bij labi, tik par klusu. Aspazijas nebij. Satiku daudz pazīstamus. Bij laimes gadījums ar mani... 2 sievietes skatās uz mani un smaida, bet redzēdamas, ka es tā bailīgi skatos, kā nepazīdams, — teica — negribot jau pazīt. Te uzreiz atminos vienu vārdu un izsaku to. Nezinu, vai tā viņas sauca, vai ne, vai esmu kādreiz viņas redzējis, bet viņas palika priecīgas, ka tomēr atminot. Uz mājām ejot, runāju un dabūju kakla aizsmakumu. Nestrādāju vairāk — aizgāju pl. 12 gulēt. Pa nakti svīdu — atlabu. Šodien kanclejā. Lasīju R. Lapsas dzejas. Bij Rapa, viņš ar mieru izdot Švābes grāmatu par mani. Švābem cita sistēma kā Antonam. Viņš apskata laiku un personu. Švābe — pētnieks. Viņš sarakstījis «Kultūtas vēsturi» — ļoti vērtīga grāmata, labākā, kāda līdz šim sarakstīta. Roziņš (latv. zemnieks) — kompilators. Švābe vēl nau nobeidzis grāmatu. Rapa par kompensā - ciju — grib grāmatu no manis — solīju. Bij atnācis «leišu kungs». Leiši grib rīkot koncertu un, izstādi. — Čurļonisa gleznas izstādīt. Izstādei vajadzētu kādas 6 istabas. Grib rīkot veselu leišu nedēļu. Leiši grib, lai Mākslas departaments tos oficiāli uzaicina. Iepazīstināju ar Kalniņu un Mademieku. Reinholds no Draudziņas ģimnāzijas bij atnācis — lūgt kostīmus no teātra priekš izrīkojuma. Deglavs saslimis ar plaušām —- savu veco slimību. 9.12.20. Kancleja. No ministra nekādas atbildes. Bij teātra padomes sēde atstāja pēdas — dūmu veidā. Aspaziju ievēlēja par dramatiskās skolas direktori. Mājās pusdienā. Bij atnācis kāds vīrs — dēļ prāvas par alus brūvēšanu. Aizsūtīju pie advokāta. Šodien Todes bēres. Steidzos ,sakarsu un dabūju gripu. Plkst. 4 parlamenta sēde – Tur lasīju «Krauklīša» korektūru Runāju par strādnieku apdrošināšanu. Dabūju «Strādnieku kalendari». Tur pāris manu dzejoļu . «Strādnieku kal.» savi, «Laukstrād[niekam]» savi, bet viņi bij savienojuši. Nepareizs atreferējums, ka revolucionārā kustība sākas no Jansona, ne no manis. P. 5 — Satv. sapulcē. Dzelzīts runāja par «Kolektīva» jaunizdošanu; grib akciju sabiedrību dibināt. Viņam ļoti smuka kundze. Man vispāri patīk skaisti cilvēki. Jau sapulcē sākās drudzis, galva sāpēja. Vajadzēja vēl lasīt korektūru. 10.12.20. Paliku gultā ar negantām galvas sāpēm. Sāp arī kakls, krūtis. Aspazija aizgāja agri projām. Bij daži ciemiņi. Ielūdza uz svētdienu, 12. [decembri], Aleksandra vārtu jaunatnes priekšlasījumu par partijas kultūras uzdevumiem. Strādāju pie tulkotu dzeju krājuma sastādīšanas. Skatījos cauri rumāņu dzejas, — serbu nedabūju. Bij Smurģis. Nevaru cilvēku intrigu dēļ padzīt no vietas. Tad labāk pats aizeju. Bij P. Kalniņš. Atnesa pēdējo «Krauklīša» korektūru. Vakar Aspazija turēja runu — parlamentā — par civillaulību. Bija uz «Jāzepa brāļiem». Lasīju Gulbja romānu «Silarājs». Interesants. Biogrāfisks romāns. Tādu vajadzētu vairāk. Kultūrvēsturiska nozīme. Varonis dibinājas uz kultūras sajūsmu. No tā ceļas konflikts personīgā lietā. Beidzot — atsakās no mīlestības par labu kultūras darbam. Iesācēja kļūdas, bet rakstīts ar sajūsmu. Spirgts iespaids paliek, Autors kā mīļa persona. Gulēt aizgāju — plkst. 1. 11.12.20. Turpināju tulkojumu grāmatu sastādīšanu. Meklēju arābu dzeļu. Pārskatīju Gētes kopotus rakstus. Gēte izdod daudz sējumos arī darba fragmentus un piezīmes, nekādā sistēmā nesavezdams. Tā arī man būtu daudz materiāla. Gēte atzīmē spriedumus par visu, ko lasījis, un tā sataisa lielus materiālus. To neesmu darījis — laika maz. Iespaids no tādas grāmatas — nau lasāma vienā laidā, bet domu ierosināšanai — ļoti noder. Atnāca Deglavs. Atnesa rakstu no ministrijas — mani atvaļina no Mākslas d[epartamen]ta — uz manu lūgumu. Aspazijai bij jābrauc uz Paltmali — uz Laukstrādnieku sav. atklāšanu. Viņa nebrauks. Deglavs redzēja, ka vedam dienasgramatu. — Nepatīkami intīmas lietas arī draugiem rādīt. Tā, piem, jaunas dzejas lasu tikai Aspazijai. Kad man bij jālasa rakstnieku vakarā — ļoti kaunējos. Atnāca Palcmanis — Stukmaņu zemes ierīcības kontr[olieris] — un piedāvaja Stukmaņu muižu. Muiža atrodas kādas 3 verstis no stacijas un ½ v. no Daugavas. Augšējā stāvā varētu tūliņ iet dzīvot. Tur ir tik kādas 4 istabas. Kad lielo pili izbūvē — tur varētu ierīkot teātri vai muzeju. Pilī ap 40—50 istabas. Parks nau liels, bet turpat klāt liels, skaists mežs. Muiža agrāk piederēja J. Lukstiņam, bet bij adoptēta T. Stokmanim, no tā cēlies viņas nosaukums. Staburags no muižas — verstis 10. Zeme — samērā laba. Politiskā dzīve diezgan vienmuļa, jo daudzi pa kara laiku izbraukuši. Ja varētu sadabūt drusku mēbeles — tad varētu drīz tur ierīkoties. (Aspazijai bail, ka apakšstāvā neizkauj.) Palcmanis solīja pienākt pēc kādām 2 nedēļām. Strādājām ar Vilmu pie tulkojumiem — 4 stundas. Pēc tam biju vannā - sautējos. Vēl lasīju «Silarāju». Gulēju slikti. 12.12.20. Atnāca Dambergs un atnesa savu komēdiju — «Ziedu viesuli». Dambergs dzīvo un pārtiek kā brīvs rakstnieks, — nesaistās pat kā žurnālists. Viņam mājas nodedzinātas. Edām brokastī — skābu pienu. Jau kādas 3 dienas ēdu tik 1 r[eizi] dienā — 1 bļ[odiņu] skābu pienu. Aspazija aizgāja uz teātri — uz «Jāzepu». Strādājām ar Vilmu pie arābu dzejas tulkojuma — 120 r[indu]. Strādājām — 3 stundas. 13.12.20. Šorīt atnāca lūdzējs. — Gudrais gudram nelaime! Bēglis ar famīliju — bez darba. Visur bijis. Beidzot teikuši — lai nākot pie manis. Tā arī atnācis. Liekas krietns cilvēks. Bijis komijs lielākā veikalā. Raidīju pie Gulbja — kooperatīvā. Ilgi runājos. Atnāca Melngailis ar sievu un mazu meitenīti. — Smuks, izstīdzējis bērns, — Savā sirds muļķībā ielaidos polemikā par labu demokrātijai. Attīstīju. savus politiskos uzskatus uz Latvijas un Eiropas politisko iekārtu. Melngailis tik plikšķināja acīm. Visa viņa politika: sociālisti viņam pāri darījuši, liekuļi, blēži. Stāsta piemērus, kā kalps viņu apkrāpis. Pats labs — citi slikti — nau nekādas jēgas par politiku. Viņš nelaiž savai meitenītei lasīt latviešu grāmatas. Tai «Zelta zirgs» jālasa slepen. Pats grib «Zelta zirgu» komponēt. Bet nestāv uz Antiņa pusi, bet uz Berna un Lipsta pusi. Kreņķējos par viņu, zobus šņakstīdams. Viņš — gluži mierīgs. Jutos apkaunots, ka izgāzos viņa priekšā. Zināju, ka nau vērts, bet nevarēju apstāties. Var saprast Fausta sarunu ar Vāgneru, kur Fausts izgāžas, gari klāstīdams savas teorijas cilvēkam kas nesaprot. To bieži pārmet Gētem kā kļūdu; bet viņam taisnība. Gēte bij konservatīvs politiķis — es progresīvs. Ļoti noguru no Melngaiļa. Jāpiezīmē — un tomēr viņš nāk pie manis un pat bieži nāk. Ļoti sirsnīgs, pat mīl mani. Un, kaut arī viņš tik melns, strīdīgs un mantkārīgs, — tomēr viņu prom nedzenu. Melngaili visi nīst — es ne. Kaut varētu viņa melnumu vai pirtī izpērt! Melngailis atkal nelaimīgs, ka es esot sociālists. Kad varētu kāds mani no politikas izraut. — Vakar vakarā Aspazija bija uz «Jāzepu». Viņa stāsta, ka bieži dzird raudam, pat vīrieši balsī raud. «Jāzepa» izrādes visas izpārdotas. Nāk pat žīdi un vācieši. Garderobjieri stāsta, neviens priekšlaikus neaiziet. Pirmajās rindās bieži redz lauciniekus un arī pazīstamus melnos. Seil bijusi, Rabinovic — tā, kas nekad nerunā. Mūsu Mīla (dienastmeita) jau 3. R[eiz] bijusi un grib iet dramatiskos kursos — mācīties par Dinu. Liku priekšā jau agrāk iet kādos kursos — izglītotos. Tam neesot praktiskas nozīmes, — labāk kādos šuvēju vai piegriešanas kursos. Nu sajūsmināta — un uzreiz grib mācīties par aktrisi. — Melngailis atnesis «Zelta zirgu» ar saviem strīpojumiem — savai kompozīcijai. Melngailis aizgāja un atnāca viena meiča no departamenta pēc atslēgas. — Viena no simpātiskākām — studente — mediķe. Meičas žēlojot, ka aizeju. Bij jāmierina. Stāstīja par sevi. Negribot studēt medicīnu — esot riebīgi. Grib iet par skolotāju — mīl bērnus. Raksturs der kā skolotājai — maigs. Agrāk nodarbojusies ar bērniem. Medicīna atrodas uz nepareiza ceļa. Lieto tik medikamentus — tā tik naudas pelnīšana. Ko tad lai dara? — Vajaga cilvēkam dot iespēju paēst, daudz gaisa, saules, atputas. Bet to jau tie nevar dot. — Tad lai saka, ka medikamenti nepietiekoši — lai nemāna. Lai visa profesija to saka. Citādi iznāk apzinīga mānīšana — zin, ka nepalīdz, un tomēr dara. Varbūt arī viņa neizturēšot — iešot par skolotāju. Pārnāca Aspazija. Edām brokasti. Piespiesti ēst negribu. Māgas pienākums — prasīt. Kamēr slims — ēdu 1 reizi diena. Lai māga atpūšas un pārvar slimības ģifti. Vajadzeja pārdomāt par Skatuves skolu. Izlasīju Lansbergera «Impresionisms un ekspresionisms» — maza, jauna brošūra. Strāvas visas vienādas, tā ka arī vājākā atspoguļojas virzienu kvintesence. Sargāties lasīt daudz brošūras, vispār publicistiku. Arī lielās grāmatās par mākslu reti dod ierosinājumus — drīzāk dusmas aizdod. — Gribēju tulkot, bet gaidīju Vilmu. Atnāca aktieri no Skatuves skolas dramaturgiem — Mierlauks, Ģērmans, Freinbergs un A. Bērziņš. Runājām — pārspriedām par mācības plānu. Aspazija stipri interesējas un sāk ieiet matērijā. — Būs labs Skatuves skolas direktors. — Mans vectēvs Gēte arī bijis direktors. Es asāk aptveru, bet interese nau tik liela. Sēdējam no plkst. 5 līdz 11. Pa starpām izlasīju «Krauklīša» korektūru — 2., 4. un. 5. cēlienu. Atnāca garais zēns. Kad aktieri aizgāja, lai nomierinātos — gribēju tulkot, bet apkaunējos. — Lasīju dāņu balādes, Nau mans stils. Eda labāk patīk — stiprāka. 14.12.20. Brokastis ēdām p. 10. Lasīju Damberga «Ziedu viesuli». Nau ne ziedonis, ne viesulis. Jaunības drāma bez jaunības spēka. — Skuķis starp 3 mīlētājiem un nezin izšķirties, kamēr viens paņem. Morāle — neizšķiries pats, gaidi, kamēr paņem. Dzeršanu slavē. Lasīju avīzes. Liepājā pie Todes bērēm zaldāti sākuši šaut — tādēļ, ka dziedājuši Internacionāli. Bergs Liepājā aizliedzis avīzi. Sastādīju Skatuves skolas projektu. Atnāca Vilma, sākām tulkot un nostrādājām 3 stundas. Pārtulkojām 1 ķīniešu, 1 vācu un 1 skotu dzeju. Vilma aizgāja, un pats vēl pārtulkoju 1 rumāņu dzeju. Tad lasīju: «Zālamaņa augsto dziesmu», Sabas karalieni, grieķu, rumāņu liriku, Humbertu, Maks Krella «Neue Prosa» un Lohmeyera «Dramatik der Massen». Aspazija pārnāca p. 12. Vēlu vakarā vēl atnāca Dermans. Strīdējāmies par politiku. Kad nevarēju galā tikt — devu viņam ēst. Dikti viss smeķēja. Tad vairs nevarēja strīdēties. Es tik arvienu devu ko ēst, un viņš vairs netika pie runāšanas. Tā mēs satikām labi. Dermans — vārdos negants, bet īstenībā liels bērns. Dikti godīgs. Gari mati, pliks vaigs kā mācītājam. Aizgāja tik ap 2 n. Vajadzēja pašam laist ārā pa parāddurvīm. — Aspazija jau gulēja. P. 2 aizgāju gulēt. 15.12.20. Uzcēlos 7. Sarakstīju 2 dzejas. P. 9 aizgāja Aspazija. Vēstule no Sudrabkalna. Lasīju «Zālamana augsto dziesmu». Atnāca Zālīša kdze. Edu pienu. Teātra sēde mājās ilga 3 st. Atnāca Sukut jkdze; vīrs no Romanova ielas. Bij kāda lūdzēja — iedevu 20 r. Dabūju 2 vēstules no lūdzējiem. 16.12.20. P. 7 uzcēlos. Aspazijai jāiet uz komisiju; viņa agri ceļas, un arī es tad vairs nevaru gulēt. Aspazijai jāiet 4 r[eizes] nedēļā ½ 9. — Zaldāti modina ar dziesmām, — Aspazija — ar komisijas briesmām. Sāka nākt ciemiņi. Pirmais — Pilsums no Rūjienas, — lai braucot ciemā pie laukstrādniekiem. Sen jau gaidot. Valmierā, Valkā esot bijis, bet pie viņiem vēl ne. Rūjēnieši gaidot ar lielu mīlestību un nepacietību. Grib, lai uz svētkiem braucu, ja ne — tad uz Jaungadu. — Veidemans, no sociālās apgādības, aicina, lai braucu uz Naukšēnu bērnu patversmi. — Atnāca Priedkalna kdze. Ilgi runājāmies. Pēc tam atnāca Dr. Zālīts. Stāstīja par sevi. Viņu negrib atzīt par maģistru, kaut gan Helsingforsā un Varšavā viņš atzīts. Nedod profesūru. Neviens no augstskolas profesoriem nau dakteri, izņemot Endzeliņu, Zālīti un prof. Balodi. Zālīts aicināja — lai lasot lekcijas Latv. augstskolā. Vai lai pats pieteicoties, vai lai gaidot kad aicina. Augstskola — kulturēls centrs, un viņas interesēs pievilkt visus kultūras spēkus, tādēļ nolēmu gaidīt. Zālīts saka, ka es varētu lasīt lekcijas — juridiskā un filoloģiska. fakultātē. Man tiesība lasīt lekcijas kā tieslietu kandidātam un profesora tiesības literatūrā kā dzejniekam. Tāpat varot lasīt par valodniecību — kā valodas radītājs. Endzeliņš esot mans pretnieks — jo es Mīlenbaha pretnieks un viņš Mīlenbahu atzīstot. Endzeliņš nau gribējis, ka mani ceļ par goda locekli. Runājamies ar Zālīti — 4 stundas. Pēc tam atnāca Pauls Kalniņš. Izmeklēja mani. Sirds, plaušas — labi. Lai nestaigājot līdz nogurumam. Vajagot vairāk ēst olas, krējumu. Esot nervozitāte. Lūdzējam —spitālīgam — varbūt dabūs zāles no Priedkalna. 17.12.20. Bij Metuzāle. Marija Pēterson — kluba propagandas RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1921. gads 1.1.21. Viesu diena. Iesāka Ūdra. Tā atver durvis Veidemanim. Izrunājos; atnāk kāda jaunkundze — dzejniece. Veidemans runāja, lai dodot «Sidraba šķidrautu» Dailes teātrim. Ar jaunkundzi runājām par dzeju vispār un par viņas un manu dzeju atsevišķi. Apskatīja visus vākus — kā tiekot dzejas taisītas. Izlūdza vienu dzeju par piemiņu. Atnāk Rapas zēns; atnes «Daugavas kalendāru» un sveicienus. Tad atnāk liela plote sveicinātāju. Labi, ka nāk sērijām. 1. sērijā — Mierlauks, Operas Zālīts — no māksliniekiem. 2. sērijā — abi prorektori, 21 profesors un Kirhenšteins — no augstskolas. Artists Bērziņš — runājām par «Krauklīti». Zālīts stāsta, ka Skulme jau sācis «Uguns un nakts» dekorācijas. Būšot labas. Bērziņš stāsta — Kuga ņemšot «Spēlēju, dancoju» dekorācijas. Jau Pēterpilī sācis pie tām strādāt. Lielas idejas. «Krauklīti» ņems Cimermanis. Ar profesoriem runājām par leiša sagaidīšanas komitejas dibināšanu. Bērziņš grib, lai būtu kultūrnieku inteliģences klubs, kurš šādos brīžos vienmēr funkcionētu. Ieminas, ka Bulduros bijis paredzēts. Kultūras birojs, bet ka no oficiālās iestādes nekas nau iznācis. Kultūras klubs varētu būt sākums Kultūras birojam. Vispār, kultūras jautājumus jāvada no sabiedrības, ne no oficiālām iestādēm. Runājām par latv.-leišu vārdnīcu. Prorektori solās iekustināt šo jautājumu pie filologiem. Visi piekodina nākt uz sēdēm. Saku — lai pasaka, kad jāiet. Tie atbild — katrreiz vajaga. Svarīgas kaujas tur notiekot. Ēdu pusdienu. 3. sērijā — skolotāji no Latgales: Smelters, Garjana kdze un kāds trešais, kurš varētu būt Garjans, — tievs un garš. Visi spēcīgi laucinieki. Pilni sajūsmības par Latgali, Latviju un progresu. Katrs nāk ar savu sumināšanas runu, kuru rūpīgi sagatavojis, bet kuras izjaucu ar savu iemaisīšanos — piezīmēm. Visi vareni cilvēki, tādi, kādi mēs bijām 50 g. atpakaļ. Skolotāju savienība ķērusies pie sistemātiskas gara mantu krāšanas. Daudzi skolotāji labojot valodu teicējiem, ko paši atzīst par nepareizu. Vajadzētu fonogrammas no meldijām — naudas nau. Zūdot meldijas — gandrīz jau par vēlu. Bet vēl ir apgabali Ludzas nomalēs, Domopolē pie Klāniem, pie Peisas, Aiviekstes, neaizskārti no krievu un poļu iespaidiem. Tur senļatvju valoda. Grūti to saprast. Tur vēl daudz vecas mantas, bet nelabprāt to pārdod. Zvērējām viens otram uzticību un mīlestību. Solījos braukt ciemā. Izstāstīju kādus 5 vārdus pa latgaliski, bet viņi atrada — «dižan skaišķi» esot. 25 g. neesmu runājis latgaliski, 4. sērijā Kurcijs ar kdzi. Esam ar viņu mazo meitu — Latviju — lieli draugi. Kurcija kdzei bij veca sakta no 1870. g. 5. sērijā — Alfrēds, Rītiņš un zēns. Alfrēds stāsta, ka ministrija neļauj ievest pulksteņus. Porcelāna traukus ļauj ievest! Pulksteņi bij nodomāti Igaunijai, Lietuvai un Krievijai — ap 500 gab. Grib lielākas Šveices firmas, «Omega», «Zenit» u. c., dibināt pulksteņu centrāli Rīgā. No Rīgas izveslu uz Krieviju. Pirms kara Krievija patērēja ap 40 milj. rbļ. Tagad varētu izvest par kādiem 40000 r. Firma domāta ar ārzemes kapitālu un rūpniecības zīmēm, kas līdzinātos obligācijām un valsts naudas zīmiēm, — biržā kotētas. Rītiņš ar sveicieniem un uzdevumu — lai rakstot jaunu latviešu himnu — Dievs, svētī Latviju; — agrāk bijusi — Dievs, svētī Baltiju, kura novecojusēs ar visām meitām, kas dzied, un puķēm, kas zied. Arī Internacionāle ar savām asinīm neko nepasaka par mūsu dzimteni. Lai jauna himna saceltu jaunu sajūsmu un būtu pieturas punkts dzimtenes jūtām un centieniem. Jāmin Daugava. Apmēram tādu kā karodznieka dziesma, bet tā bij rakstīta speciālam gadījumam. Kad tik nu neiznāk dziesma kā sajūsmas cēlēja, viņai vajaga būt tik sajūsmas rādītājai. Tad jau arī termometrs var sacelt temperatūru. 1.1.21. Ciemā puisīts. Pacienāju ar bonbongām un gudrām runām par slidām, kukaiņiem, puķēm, burtnīcām, pasaules uzskatiem un vēl dažādām citām lielām lietām. Kad beidzās bonbongas, beidzās runas. Aizgāja skriet slidas. Mans mazais draugs apm. 10 g. vecs. Kaktiņš, Klāra, Hektors. Aprunājām pilsētas strādniekus, kas piekāpās taisni tad, kad frakcija uzstājās par viņiem un atteicās no valdes. Nebiju domājis, ka pilsētas strādnieki, kuriem jābūt labākiem, pilni ar kalpa garu, kurš liek labāk piemēroties nekā pret kungiem urkšķināt. Ar tādu materiālu mums jāstrādā. — Ar Veidemani bij saruna par «Salameas tiesnesi». Varbūt neiet tāpēc, ka par daudz tiek izrādīta spēle, bez idejiska satura izcelšanas. Viņš meklē citur iemeslus. — Viņam paticis mans vārds «Jaunākās Ziņās»: «Ne nepagurt, bet atjaunoties.» 2.1.21. 1 dzejolis. Segliņš un Priedīts. Pārrunājām par «Jāzepa» lomām. Kad nāks Segliņa «Jāzeps»? — Viņš atbild. — Viņš spēlēšot visu, ko liek, pat Asnati un Dinu! Teicu, labāk lai spēlē komiskas lomas, ka tik smuki atbild. Liek man priekšā rakstīt priekš kinofilmas. «Es karāi aiziedams» esot atnesis 150000 rbļ. skaidra atlikuma. Došot man pāris desmit tūkstošus. Saku — par maz. Vajagot filmu priekš ārzemēm. Tur lieli ienākumi — lai maksā vairāk. — Runā par 100 000 r., jo es nevaru nodoties lietai pilnīgi, kad maza maksa. Tad tā iznāk tik blakus nodarbošanās. Man daudz citu darbu. Ja maksa pietiekoša, tad var uz to koncentrēties, jo tas gluži citāds darbs kā līdzšinējais. Veids kā drāmai. Spēt es to varētu, jo esmu dramatiķis un sekojis kiniem. Tiem ir nākotne. Itālijā kini ļoti labi nostādīti — mākslinieciski un poētiski. Nepārspējamas ainavas. Jau tagad var būt pilnīgi mākslinieciski — jauna mākslas forma. — Tikai nejēdzīgās piedevas un satura nabadzība, kuru grib padarīt bagātāku ar seksualitāti, maitā visu. Dibinājas akciju biedrība, Vakarā strādāju. 8 sīki dzejoļi. Iekrīt prātā dāvājuma pantiņš. Plāni ar Aspaziju. Gulēt p. 12. Piekarsušu galvu. 3.1.21. P. 8 uzcēlos. 1 dzejolis — vēl uz pagalvja. Gulbja vīrs. Gulbis braukšot uz Vāciju. Būtu jābrauc līdz izrādes nokārtot. Lasu kino biedrības statūtus. Pasta vīrs. Dzeramnauda. Vajadzētu prasīt, lai ierīko visi pastkastītes. Pastniekam vieglāk — mazāk laužu vajadzētu. Arī publikai labums — ātrāk dabūtu. Sētnieks. Dzeramnauda. Nams neko neesot vērts. — Olga un Deglavs. Olga aiziet žēloties ar Aspaziju. Izdodam apliecību. Deglavs stāsta, ka Bērziņš neesot atnācis pēc romāna. Saku, lai nes pats. Norunāts bijis. Šis prasot 2 r. par rindiņu. Romāns būšot 1000 lapp. 1 gadā nevarot nodrukāt. Laidīšot 2 daļās. Benjamiņš negribot novilkumu. Grāmatu izlaist maksātu par dārgu — 100 r. Solījies ņemt Zeltiņš kopotos rakstos. Taisot stereotipu, lai vēlāk var nodrukāt. Arī maksā. Zeltiņš ar Goltu brāļudēli. Golts licies vairāk uz tekošo spirtu nekā uz grāmatu spirtu. Deglavam 2 pāri zābaku. Sola man vienus. Mērījām, un izrādās, ka dzīvojam uz vienādas kājas. — Nebūšot dzelteni, bet melni. — Edām. — Spriedām par budismu. — Atstāsta grūtības par dejas regulēšanu. Viņa laikos dejotāji par daudz spiedušies kopā. Biedrības valde nolēmusi šķirt dejotājus par puspēdu, Tiklīdz nošķīruši— saskrējuši atkal kopā. Policistu tik daudz nebijis. Nosodīja modernās dejas. Pētersona kdze. Ar Aspaziju jārunā. Atnesa patīkamu atmosfēru. Pēc pusdienas Lauciņ jkdze. Sajūsmināta, sirsnīga; politiķe ar iedvesmējas talantu. Vajadzīgs cilvēks, kas mūsu pelēkos laikos var sajūsmu nest. — Smiļģis dēļ «Atriebējas». Var spēlēt ir veco, ir jauno. — Ļoti plašs ampluā. Ieteicu, lai idejas dēļ pirmo spēlē jauno. Kad būs vājš tēlotājs pozitīvā elementā, visa luga idejiski zaudēta. Interesantāks ir negatīvais tips. Bet baudītājam. Tā Šillera «Laupītājos» reālisma laikmets nolikts par intrigu gabalu tādēļ, ka galveno lomu izrādīja Franc Moora. Redzēju Cīrihē kādu- citu galvenā lomā, un tūliņ visa luga pacēlās. Vieglums gan ir negatīva loma ir aktierim, ir dzejniekam. — Bet tā būtu idejas uzupurēšana kūtrībai. — Atnāca Vilmiņa pēc stenogrāfijas stundām. Priekšā viesis. Tūliņ sākām strādāt. 2 dienu kronika — līdz pus 10 v. Saucu uz tēju. Bet Vilmiņa paliek lepna — iet mājā. Lai iet — gan atnāks rīt mazāk lepna! Strādāju ap plāniem «Nemiera dziesmām». Ejam gulēt pus 12. 1 stundu strādāju pie vaļēja loga. Vilmiņa saka — tā varot saaukstēties. — Pa nakti bij iesnas. Viņai taisnība! Parasts domāt staigājot vēl no cietuma laikiem. Vilmiņa saka — pie vaļēja loga arī vingrot nau labi. Labāk izvēdinātā istabā; tehniski nau iespējams. 4.1.21. Augšā jau 7. Plāni par «Nemiera dziesmām». Iesākt ar «Prometeju». Meklēju grāmatas un aizkārtojos. Ivanovs un Teodors. Ivanovs atnesa frakcijas bildi ar parakstiem. Man jāparaksta. Solās arī priekš manis izgatavot ar parakstiem. Atpūties, uzbarojies; par pierādījumu atnesa man desas gabalu. Prezidija sēdes sāksies 18. janv. Brauc mājās. Teodors — «s mesta v karjer» tūliņ filozofēt. Šie domājuši, ka es kā godīgs cilvēks — dzīvojot siltā ligzdiņā Pārdaugavā, kuru šie tik skaisti ierīkojuši. Kas to dos! Atskrējis uz Rīgu visā burzmā iekšā! Dikti krata galvu. Ar svētiem vārdiem nostrosta. Saku, ka tad Pestītājs pats no debess ligzdas, kura vēl siltāka, nolaidās zemē no mūžības laicībā. Ja tas ienes atgaismu laicība. — «rad staratsja» mēs ar'! Bet, kad viņš to laicību grozījis ar mūžību, vai tad tā laicība nebūs arī viņu grozījusi un vai viņš uz savu mūžība aizgāja tāds pats kā bijis? — Vai tad mūžībai arī nebūs jāattīstās? — Ko citādi viņš būtu meklējis laicībā! Teodors dikti sabīstas. Vai tad mūžība arī varot attīstīties? — Var gan! Vai tad mēs nezūdam tanī mūžībā? — Nezūdam vis. — Vai patība paliekoša? — Patība gan. Daudz esot domājis un bažījies. Priecīgs, ka var drošs būt. Bet vai tik tā esot? — Man pierādījumi skaidri zinātniskas dabas — vēsturiski. Kustība nezūd. — Meijera likums. Bet vai tas tik esot, drošs, vai neesot hipotēze. — Nau. Kopš 70 g. dabas vēstures likums. Mēs esam kustība. Dvēseles parādības ir kustības. Tātad domas un jūtas, kas tikai augstākās dvēseles parādības, arī ir kustības. Ir pat hipotēzes, ka domas un jūtas ir elektriski vai tam līdzīgi procesi. Visādā ziņā kustības, ja arī nezinām, kādas vielas. Pašas vielas pēc enerģijas hipotēzes arī ir kustības, enerģijas veids. — Un dvēseles parādības, domas un jūtas kopā ir dzīvs cilvēks. Kā tādas šīs kustības nezūd arī, cilvēkam mirstot bet pāriet citos veidos. Kā vienkāršas dabas kustības — gaisma, siltums — šķietami zūdot, patiesībā pārveidojas. Dvēseles kustības vismaz še uz zemes paliek, tikai citādā veidā. Bet jāsaka cits: dvēseles kustībām ir iznākums: viņu kopīgā darbība dod cilvēku patību. Kā kustību komplekts viņu kopējais iznākums ir pati kustība, tā arī cilvēka patība, individualitāte ir arī kustība, tātad viņa arī pēc likuma nevar zust, tas ir gluži droši. 4.1.21. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1922. gads 1.1.22. Sagaidu jaungadu lasot, kārtojot, ierīkojot. Bērnu slimnīca Nr. 10, E nodaļa. Benson māsa. Atbrauca vakarā, 5. Priedkalns ar kundzi un Oļģertu pakaļ. Sniegs, rītenis. Nebūs viesu. Varēšu strādāt. Gripa, jau 2 nedēļas. «Z. zirgs» vāciski, teksts A. Kalniņ[am]. Še šauj šautenēm 12; raķetes. Pēdējās dienas vecā gadā. 31.12.21. Snieg, piesalst. Viesi: Elga Zariņ — vietu meklē. Marija ciemā, aiznes uz redakciju manu prologu Jaungadam, 36 rind. — Kliģer nāk pie mums dzīvot, 800, Iniņ[ai] ļoti netīk, bet vecene aizkavējās atteikt. Priedk[alnu] An[na] un Oļģerts pakaļ atbrauc. Pusdienas kopā paēdam. Millers taisa zvanu, ierāmēs gleznas. (Ūdri arī.) Cipars atnes ½ algas. Ceriņu koks kā sveiciens no Gulbja. Slimnīcā. Vienu dzejoli, vienu tulkoju no Lia-Dzi. 30.12.21. Katrīne Kvest, sektanti — ticīgi, bet atzīst, ka nabagiem dara pāri. Atvaino manu politiku, bet labāk garīga cīņa, dieva lūgšana. — Grīnīte lūdz uz jaungadu klubā. Vakara Predis. Es: lai viņš precas; viņš: lai es adoptējot bērnu. Millers. Austra. Jauna luga, būs vēl satīra par vāciem, labi. 29.12.21. Milda Riekstiņ un Mirdza Šmithen lūdz uz jaungadu. Kliger. — Savedu rēķinus par šo un pērngadu (20, un 21. g. g.) īsumā, ne kārtīgi. 28.12.21. Krastiņš. Grēviņš pēc prologa. 24.12.21. Aizved uz b[ērnu] slimnīcu, eglīte, turu runu, man patīk, citiem laikam nē. Māsas' Dambkaln, Putn. ļoti laipni. Jāsaved gada pārskats pa 1921. g., kaut nau datu. 1.1.22. Šinī grāmatā nāk iekšā; notikumi, darbi, vēstulēs, ciemiņi, lāses, veselība, garastāvoklis, ārā temperatūra, kas palicis nedarīts. Atdomas nāk citā grāmatā. Kad še gadās, jāpastrīpo. Mēneša darbi melnā grāmatiņā. Še pārspriežami. Šo mēnesi pirmie darbi: «Zelta zirgs» vāciski — 50 lap., «Pūt vējiņi» — Kalniņam. Runas. Aforismi. «Im., Ceļ. m.». Lugas: «Trimdu dēls» un «Rīg. ragana». Varbūt «Bor. Godunovs» un «Grakhs». Dienas iedaliņš: 7 vingr., 8 rītens, 9—10 staiga, 10—1 darbs, 1—3 pusdiena, 3—7 darbs, 7—8 vakariņas, 8—10 darbs. Līdz ar «Sudr. gaismu» tīrās vecie krājumi — lūžņi, top gars skaidrāks priekš ļauniem darbiem. Izšķirt jautājumu, uz kāda papīra rakstīt darbu, ir manim arī formas jautājums; laimīgi to izšķirt ir laimīgi vest galā darbu. Viss augšējais rakstīts naktī no 12—1. 1.1.22. Pulksten 4 pēc pusd. rakstīts. Varbūt jābrauc uz kaitordznieku vakaru 7. — Ceļos tikai ½ 29; bez vingrināj. Norakstu «Zelt. zirga» tulkojumu 4. cēliena 8 lapiņas. — Priedkalni abi. Viņiem paticis «Ave sol», lai tulkojot angliski. Paticis plāns par «Im. un Ceļa māti», kaut gan nezin šī virsraksta; jauna politiska dzeja. Labāk to nekā drāmu, reāls. — Lai atstājot teātri, Parlamentā paliekot, esot principiāla lieta. Man — teātra pacelšana arī. Labāk lugas, paliekot. — Bet guļ kā «U. u. n.» 8 gadus; nenes kultūru. — Dzejas, tās darot tūdaļ iespaidu. 1.1.22. Pauls Kalniņš. Vēlēšanās mēs tūdaļ būtu sakāvuši maziniekus un pilsoņus; tie nebij sagatavojušies. Grozīgo listu vēlēšanas varot arī Valmierā pārsteigt; absentisms, bet arī spīts bij 90%. Mazinieki arī viņam teikuši, ka kļūdījušies nelamādamies, tagad visa cerība lamās. — Uz Koroļenko dienu mani saucot. Mana jubileja arī būšot; izstāde vāja, Berlīnes biedri nedodot arhīvu, esot tikuši komunisti. — Voters iebraucis un krievu Sābuks. Voters vakar franciski runājis klubā, daudz laužu. Pulksten 9 vakarā. Pr[iedkalns?] atteicis Paulam. Aizved mani pabraukāties pa Jelgavas šoseju. Skaists laiks; uguntiņas mazmājiņās; agrāk visapkārt mežs, vāci izcirtuši. Debess mala spoža kā dzelzceļu apuguņota stiga. Pretim vezumnieki braucēji. Ziemas skaistums man svešs palicis, dienvidnieks pēc dabas, In. ziemeļniece. Jāiesāk šodien atmiņas. — Jauns mēness šovakar pirm reiz. Iesāku atmiņas, uzrakstīju 100 rindiņu. Gulēt ½ l2. 2.1.22. Ceļos ½ 8, par maz gulējis. Lasu Lia-dzi un tulkoju 20 pantu rindas «Z. zirga». Pusdiena ½ 12. Ar Pr[iedkalna] kundzi pie zobu ārsta. Maksās 45000 rb., apm. 3 grāmatas, par gadu var rakstīt 2. Pie Iniņ. ½ 3, ēdam. Sveicieni, Zeltmatis, Freinbergs, Zālīts, Butuls, Ceplīts, Grīnīte, A. 0. nepaticis «Dainis» Dailes teātrī 31. dec.; uzskatīts par naidīgu karikatūru. Gulbis prasa pēc ģīmetnes priekš itāļu laikraksta. Cimdiņa fotogrāfija ļoti laba. 2.1.22. Iniņai sāp roka, no jauna saaukstēta D. teātri, kad nedabūja manteli vajadzēja 2 stundas gaidīt, līdz atnāca citi. Pie katordz. nebija arī In. Sūtījuši man sveicienu. Bijuši ministri; pret Dermani; nosprieduši izdot memuāri- žurnālu; 130 vīru. «J. Ziņas». Izmasēju Iniņu, nogurusi un. nervoza. Man pāriet griba strādāt, kad I. nejūtas labi; braukšu mājās. — Arī noguru, vakaru nestrādāju, 20 pantiņus, lasu Lia. Norakstu atmiņas. Gribu gulēt jau 10. 3.1.22. Tulkoju «Z. zirgu». Nogurums, jo labi negulēju. Nevingroju. Skaldu malku 2—3. Roka trīs, nevar rakstīt. Bāde un masāža līdz plkst. 11. Vēlu gulēt. 4.1.22. Vēlu ceļos, nevingroju. Tulkoju. Nervozs. No 12—3 pie zobārsta. [Ar] In. sabaramies, atbrauc, atkal sabaram[ies]. Negribas strādāt. — Pabeidzu šorīt IV cēlienu. Baumaņa jķdze: Stukmaņos melnie uzvarējuši un man došot tik 20 hekt. Durbi laikam arī nedos. Vai vērts palikt Latvijā? Atkal pašnāvības domas pēc garāka pārtraukuma: diezgan esmu dzīvojis, ij laba piedzīvojis, ij strādājis. Pietiks. 5.1.22. Vēlu ceļos. Vēstule Gulbim un In., lai nerunā ar Paulu dēļ Durbes. Gulbim sūtu ģīmetni no Cimdiņa priekš itāļu žurnāla. Tulkoju «Z. zirgu». Rakstu apsveikumu uz 6.1. kongresu, lai In. nolasa. Telegr[āfisks] apsveikums Jaunatnes konferencei. Man telegramma no katordzniekiem. Zāģēju malku. Uzrakstu apsveikumu, nododu Rijniecei, kas atnesusi spilvenu, zābakus. Mīlīte. Benson māsa, par teātri (laikam jau 3. 1.). In. labu vēstuli. Es atbildu līdz 7 vakarā. Lasu «Jaun. Ziņas». Vanna. Masāža līdz 11 ½ . Vanna 35° esot par karstu, tādēļ es noguris. Agrāk es panesu, vai nu vājāks? Neguļu labi. 6.1.22. Ceļos 8. 9 brokasts. Rakstu no Grēviņa pieprasīto rakstu par socdem. presi — «Par s. d. preses bērnību», nobeidzu vakarā 6; iznāk 6 lapiņas (120 rind.), vājš raksts. Varu rakstīt publicistiku, bet ļoti nelabprāt un grūti. Mana vaina, ka par ilgi kavējos pie ievadiem. Tas arī drāmā. Jāievēro! — Šodien nau malkas ciršana, Pr[iedkalns?] aizņemts, ciemā Rudzīši. Maza staiga, runāju ar kurinātāju par kūdru. Doc. Kauliņš pieprasa, vai dot no kultūras fonda A. Brigaderietei 50000 r. Jā. (Vakar Zeltmatis dēļ viņas jubilejas. Nepareizība viņai par labu. Cipariņs 500 r. Zīmēju priekš A. Br[igaderes] teātra kolektes. In. laikam arī, bez tam uz kom[isijas] listes 1000.) Saruna ar Benson, jāmierina, nau enerģijas būt par aktrisi. Runājot manu, ka aizmirstu, ko gribēju teikt. Ievērot! Vakarā atpūšoties lasu Roeder «Urkunden z[ur] Religion d[es] alt[en] Ägypten». 10 gulēt. 7.1.22. Ceļos 8. 9 masāža. Leiburts ļoti mīļš, bet pārāk mazais brālis, bailīgs, neko nezina, man jāpūlas runāt. Tikko nobeidz — masē stundu —, tūliņ pusdiena. Lasu ēģiptiešus, tad jābrauc pie zobārsta, drusku pastaigāju gaidīdams. Pie Iniņa, tur ziņa, ka visādā ziņā jāiet uz jubileju; draud ar partijas dusmām un lūdzas nežēlīgi. Klāra, auto, — jāmaksājot, pēc redzu, ka no valdības, satiks. ministrs!!? In. runājusi, nolasījusi. manu vēstuli; biedri par 2200 mazāk. Brēc par naudas trūkumu. Nospriežam dot presei 10000. 7.1.22. Anniņa par mums stāvot, saka Pr[iedkalnu] Anniņa. An. līdzi uz jubileju. Klāra aizved pirms uz kongresu. Jātura man runa. In. saka, ka iznākusi ļoti labi. Noklausos Bastjāni par financēm; nekā jauna. Iespaids labs. Saņem mani ļoti mīļi. — Tad uz Amatn[ieku] biedrību, mīļi saņem, daudz paziņu: Ernesta Jēkabsona māsa — vecīte; Aroniņš, Gulbis (pērkot labi, esot sludinājis), dzērbenieši, jaunā garā. Sim., Grīnīte, Ivans, Sūna, Zete pārbraukusi, Paula, Celms. Lasa Dziļleja, ļoti labi, Rītiņš mīļi, grib lamāt resno, apturu. Pauls par presi ½ 11 tikai beidz, un apsveikumi līdz ½ 1 Uz skatuves mūs abus ar Iniņu. Palmas, liels pulks sveic, arī Roziņš, Timma; raksts no Sašas, Andersons pils. galva, Bļodnieks, «Jaun. Ziņas». Vladunirovs un daudzi citi par ārzemēm, ka es piederot visai pasaulei. Es atbildu gari, vietām labi, minu Āronu, ko nevajadzēja, politika un ētika nan fantāzijas, ja vajadzēs, es iešu atkal, aplausi. Vēlreiz, tad minu kritušos. Vedu Asp[aziju]. Visi labi un mīļi. Nokāpjot aiz kuļisēm, viena meitenīte mani noskūpsta un aizbēg, neredzēju sojas. Drusku mūzikas, 1 beigas. Rūd. Bērziņš, mans draugs, arī runā apsveikumu. Autā pavadām Paulu. In. un An[na]. Atstāju un braucu uz slimnīcu. 50 r. šoferim, 25 slēdzējam, noguris, vēl lasu, gulēt ½ 3. 8.1.22. Ceļos 8. Pēc brokasta guļu līdz pusdienai 3 stundas. Lasu daudz Ēģipti. Eju uz Dīķa ielu. Mazs, pārāk niecīgs namiņš, bet var uztaisīt ar garšu tik skaistu, ka būtu pircēji. Vasaru nogaidīta. Varētu arī mierā un klusumā dzīvot. Līdz vakariņām pārfantazēju. Pr[iedkalnn] A[nna] brīnās, ka pilna zāle bijusi; baidījusies, ka būšot 200, kas pazustu. Par ko baidījusies, nezinu. Vakarā Ēģipte un diengrām. no 7.1. Gulēt tomēr vēlu, ½ l. 9.1.22. Masāža. Pie Iniņa. Nodota ziņa par 10000. Ļoti labi. (Arī Pr[iedkalnu] A[nna] teica, ka labi.) Pauls nosarcis vien, pārtraukuši runu, paziņojuši, aplausi. 7. 1. bijusi publikas 2400 cilvēku, izdevumi 20000 (zāle 13000), ienākumi. 24000. Manu balsi Anniņa galerijā nau dzirdējusi. Klāra teikusi, ka es vājš izskatoties. Klāra brauc uz Berlīni. Apsveikumi nau no redak. prasīti. In. slavē «No s. preses bērnības», citādi nekā parastie raksti. — Atnāk divas meitiņas no Ventspils ar skaistu albumu koka vākos, no V[entspils] Raiņa kluba nodaļas. Tur esot 150 biedru. Centrs jāpārvēlot vai jādibinot cits. Klubs šiem ļoti mīļš, negribētu to atstāt. — Atpakaļ pēc stundas. Pēc pusdienas guļu līdz ½ 4. Malkas skalde 1 st. — Ēģipte.— Jaunavu vēstule, lai metot politiku. — Mer[īte] un Mīl[īte]. «Jaun. Ziņas» labi referē jubileju. Vēstuli apsveikumu A. Brigaderei. Rīt strādāt. Gulēt ½ 11. 10.1.22. Vingroju atkal ikdien. Spēju atkal uzņemt, kad izlaižu. Notulkoju 12 lap. «Z. zirga». Putenis visu dienu. Neeju malku cirst. Vakarā izeju vēstuli iemest, ko jau dažas dienas atpakaļ rakstīju (8.). Lilijas. Ēģipte, Ķīna. Liadzi kā veids lieldarbam. Gulēt ½ l2, vanna 9, lasu vēl, apgāzu vāzi. 11.1.22. Masāža. Pusdienas, uz zobārstu. Aiznesu 20 000 rb. Paņemu dažus no darbiem. Ēģiptes grāmatu. In. strādā ap 40 rind. pa dienu. Sveika. — Pārbraucis guļu, jo noguris, masāža arī nogurdina. Domāju par lieldarbu. Uzrakstu 1 dzejoli, 10.1. arī 1 dzej[oli]. Iekārtoju dzejas, jaunas: «Saules himnas», aplūkoju rēķinus. Kad es devis 10000 partijai, man muižu nedos. Kaužens, no jaunatnes, lai es viņam izdodu žurnālu, kur neprasītu «gatavību», kas nomāc labas domas. Paulīne rakstījusi. 12.1.22. Pastrādāju; «Z. zirga» 26 lapiņas. 1 dzej. «Saules himnas». Liadzi kā luga, Dagda kā lieldarba dzīpars «Dvēsl. dziesm.». Nau ar to vēl atrasta l[iel]d[arba] tēma, bet arī tā var būt par sevi tēma: 1) Z. dz., 2) «Ad. b.», 3) «Sudr. g.», 4) «Dv. dziesm.». Vai starp Z. dz. un «A. b.» sadzejot revol. pārdzīvojumus, piem., eps, ārpus «T. nosk.» un c[itiem] drukāt[iem] krājumiem — dzejām. — Ceļos 8, maz vingroju. Bez ciemiņiem. — Nobeidzu pēc vannas ½ l0— ½ 11 V cēl. ½ l2. Neguļu labi laikam vannas dēļ. 13.1.22. Kārtoju avīzes, nestrādāju. Ceļos 8, nevingroju. Arī malku neskaldu kopš 3 dienām, Masāža. Zobārsts — In. Solījies [Regione?] nākt. Austra par savu lugu «Mintauti». Plāns: Raiņa gredzens, jaunatne, romantika, dažādu pakāpju gredzenu, Spīdolas pēdējais. Lai romantika, bet jaun[atnei?] vajadzīga, paliek bez garīgas dzīves. Arī žurnālu gribu pabalstīt. Vēstules Paulīnes. Arī citas vēstules jāatbild. 14.1.22. 2 dzejoļi, 4 aforismi, 2 piezīmes. Kārtoju «Nācēju», dv. dziesmu. Kārtoju aforismus, 2 vēstules. Negribas norakstīt «Z. zirgu»; es padodos turpret gribai kārtot un dzejot. Vingroju. ½ 8. 14.1.22. Kliģeriete esot paziņojusi, ka mums centrālā zemes ierīcības komiteja piespriedusi Durbes muižā 60 pūrv, aramas zemes, gabalu dārza un dzīvojamu ēku. Apm. tas pats, kas Siguldā. Stukmaņos 50 hekt. Iniņa esot ļoti priecājusies. Nu jāpārdod Dīķis. — Domnieki krodziniekiem dāvā 30 milj., vāci vēl vairāk. Aiziet sociāld. un Berta Pīpiņa, tad arī latv. centrs, nau kvoruma. — Vakarā vēl kārtoju aforismus. Plānus. ½ —9 staigāju. Sniegs. Kad mums paliek Durbe, tad mums pašiem jāpaliek dzimtenē. — Filmu uzrakstīt par drāmu. 15.1.22. Vingroju. «Zelta zirga» 8 lap. Visi 3 bērni līdz pusdienai. Noguļu līdz ½ 4. Eju pie Iniņas, nau mājās. Pie Moljēra. Saruna ar Kliģerieti; priecājos. Viņa domā, ka Durbe liela lieta, tikai es neprotot no saimniecības neko. Un es gribu gluži ko jaunu, viņa nesaprot. Visi uzskata kā luksusu vien, nevis kā kapitālu. Bet es gribu rādīt, ka zemkopība jāved citādi. Varbūt arī paraugs jaunsaimniekiem, bet tiem nau kapitālu. Iniņas plāni: vienu gadu tikai kviešus, otru tikai ābolus. Viņa atpūšas. Stāsta, ka nupat guļot redzējusi lielu uti. — Vecais Vagulis, cerībā tikt par starpnieku vņeštorgā. Kājām uz slimnīcu. Ceļa biedre stāsta, ka nevajagot iet uz ballēm. Aizlasos avīzes līdz plkst. 1. Vāji guļu. 16.1.22. Vingroju. Masāža. Zobārsts nepieņem, bērēs. Braukšu uz Tukumu. trešdien, pirms Iniņa runās ar Lindiņu. Noguris, negulējis. In. stāsta par ēģiptieti, kas atnākusi tikai pateikt, ka mūsu raksti viņu garīgi uzturējuši pie spēka. - Lasu Bēbeli. 17.1.22. Ceļos ½ 8. Vēstule «Kult[ūras] balsij». Plāni: aši jāsapelna, lai varētu mierīgi strādāt. Jāmazgājas vasarā arī, jāsāk nomazga no rītiem. — Nobeidzu II «Zelta zirga» cēlienu, panti atskaņas. 2 dzejolīši. t piezīme. Vakarā Palcmanis; raud, grib nogalināties, ja es neņemot Stukmaņus. Ar to šis blamēts un no manis nosodīts. No Durbes arī nevar atteikties, tad es blamēšu centr. komiteju, Tātad — atteikties no abām.— Sāku III c. «Zelta zirgam». Uzmācīga doma, ka nau vērts rakstīt vecas drāmu tēmas, jo tādas drāmas novecojušās. Vai nu radīt jaunu stilu, vai nemaz nerakstīt. Tā bailīgi ap sirdi. Bet mirt jau tā kā tā gribēju, kad nau atjaunotnes. Nopietni to darīt, ko. dzejoļu krājums «Nācējs» grib lirikā izteikt. Jau kādu laiku tāda sajūta, ka man iespējams aiziet, darbu diezgan bijušu, laimes arī diezgan, un atjaunot es nespēju Latviju. Un man pašam netiek dota iespēja uz pašatjaunotni. Vel tāda tukša doma — atjaunotni meklēt adeptu ceļā vai kā ķīnietis Liadzi, bet tas tik fantastisks. Guļot piepeša doma, ka varbūt derētu luga «Augstrozīte» ar saviem spilgtiem drūmumiem. Vēlāk aplūkojot, nepatiks arī tā. 18.1.22. Ceļos ½ 8. Masāža. Pie ārsta. Gulbi nesatieku, Liventālu. Izvada pa «Kult. balsi». Ļoti labi ierīkots, labs uzņēmums. Iniņa stāsta, ka Durbe laba. Tā nau. Iniņai vasarnīca. Bet lai nesteidzoties. Viss paliek gaidās. — Landams pieprasa no mums 30000 rbļ. — Vai izspiešanas nolūkā? — Iniņa tuŗpina «Aspaziju», jau 300 r. — Vēstule no Ainas un Ārijas. Izdot bērnu vēstuļu krājumu. — Virsnieks Eglentāls ar Austru. Atstāsta, kā jācīnās ar «baronu», tas tomēr atņem viņam zemi, jo tēvs bijis kalps; tātad ne ilggadīgs rentnieks. Austra (Krauze-Ozoliņa) grib izdot manas Šveices vēstules. Manu runu par 1905. g. (stenograrnmu) izlabot. — Zandis ar Šucu dēļ zinātn. rakstu izdošanas. Somu teātra direktors gribot redzēt «Jāzepu». — Baumanis dēļ Stukmaņiem. — No rīta 1 dzeja. Gulēt 12. — Vecā Gr. esot bijusi vesela, visu dienu uz tirgus stāvēdama. Merīte jūrmalā vesela, daudz gaisa. Vai man arī to nedarīt gluži nopietni? Durbē logs pa nakti vaļā, vai dienā ārā, uz balkona strādāt kā Castagnolā? 19.1.22. Strādāju: 2 garākas dzejas «Nācējs». «Zelta zirga» 17 lapiņas. Gleznotājs Ceplīts, lai paliekot Stukmaņos, šis visu nokārtošot. — Bāde, baidos, vai nekaitēs. — Domas par Gilgamešu, izlasu visu cauri. Lasu Ēģipti. 20.1.22. Ceļos 5. 6.20 braucam ar B., Tukumā 10, kājām 20 min. Kalps rentnieks izrāda 60 p[ūrvietas]: 50 parks, 12 dārzs. Gandrīz tas pats, kas Stukmaņos. — Zeme neesot laba, 7—10 graudu. Ļaudīs nau pretnieku; 8 rentnieki — laikam kolonisti. — Ļoti laipni uzņem mērnieks. Mežzinis. Pilī 36 istabas. Jādzīvo kopā ar Lauks. biedrību. Ir maza dārza mājiņa. Pusdiena pie mērnieka. Lai par viņu aizrunā, grib mājiņu no pilsētas. Aizved uz pilsētu. Slokā sabojājas lokomotīve, jāgaida 3 st. — Godkalna un Miezāna kundzes. Bermonta briesmas. Dibināt memuāri biedrību. Daudz laužu brauc. Mājās 9. Vakariņas un tūliņ gulēt. Ceļā 2 dzejoļi. Izdot nostāstus no revolūcijas un kara laikiem a la Dekamerone. Atnāk abi B.: labāk tīk Durbe, bet pārvalde maksās 10000 r., dzelzceļš vien — 5—6000. 21.1.22. Ceļos ½ 8. Plāni. Masāža. Zobārsts. Kreņkējos, ka teātri nerāda «Spēlmani». Pie Iniņas līdz p. 5. Atstāstīju par braukumu uz Durbi. Tur bijis Ceplīts, Atnāk Ģērmanis — aktieri gaidot., kam neizrādot «Spēlmani». — Pauls: kam es neejot uz Kult. fondu? Lai iet Kurcijs. Gulbis atrakstījis; jāsūta pārrakstīt «Zelta zirgs». Izdos runas. Bijusi māte: meita stenogrāfiste, varētu ņemt par rakstvedi. — Barons pārmet, kā esot sieviešu statujas: pulkstenis, vāzes un Venēra! Bet — kailas krēslu kājas, kaili koki pat uz ielas! — K. Kārkliņa kritika «L[atvijas] V[ēstnesī]» jau 31.12.21., laba. — Honorārs no teātra. — Domas: vai nebūtu laiks tiešām mest pie malas visas materiālās rūpes un amatus un rakstīt, — ka neiznāk par vēlu? Bet vai ir vērts? — Lasu avīzes no 3 dienām. 22.1.22. Ceļos 8. Studēju babiloņus. Bērni uz ragutiņu braukšanu. Salaužu ragus. Gurdens. Guļu, aizmiegu. Atkal bērni ar ragutiņām. Stasiks kaujas, es iesitu, samierinu, sadod rokas. Merīte (Mērija Priedkaln) dusmojas, ka es ar citiem jokoju. — Vakarā Birznieks, drukai raksts «Progresā», kreisie laikam bez Dermaņa. Aicina, izdod šapiro[grāfā]. — Lasu babiloņus. Gilgameša plāni. Pulkstens bij apstājies. Gulēt ½ l2. 23.1.22. Mostos 6, ceļos 8. Tā vienmēr. Gilgameša plāni. Lasu babiloņus. Masāža. Zobārsts. Iniņa. Es vienmēr piebraucu, kad eju pie zobārsta. Nekas jauns. Teātris aizturējis pat vēstules 2 nedēļas. Tekla Ivan jūsmo. Vēstule. Somu Zariņš stāsta, ka somi braukšot «Jāzepu» skatīties. Jāiet rīt uz teātri. Gul kā slogs jau sen. Tulkoju «Zelta zirga» III un 1 cēl. Lasu babiloniešus. Bez vingriņa un ragutiņām. Gulēt 10. 24.1.22. Neeju uz teātri, bet uzrakstu un aizsūtu Gulbim «Zelta zirgu». Visu dienu tulkoju. 1—2 vizinos ar bērniem un masu Benson. Auksts 20 gr., bet sajūta laba. Tulkoju atkal, kamēr 9 pabeidzu 1 c., nu viss, varbūt vēl jāpārraksta III. Zināma atpūta, ka nu varēs citu strādāt. 25.1.22.                     Gaita Ceļos 7, brīvības sajūta. Jāņem nu «Pūt, vēj.» libretto, «Kurmis». Plāni «Nācējam» un lieldarbam. Diengrāmata. Atnāk Oļģerts. Merīte greizsirdīga. — Grūta sirds, ka visapkārt maziskums: teātrī, partijā, skaudība dēļ Durbes, darbus nemin. Jāatstāj viss un jāaiziet. Atjaunotni neļauj pat In. Plāni runām un dokumentiem kā kopība. Oļģerts traucē. Zobārsts. In.: Ceplīts, Palcmans, Kūla, ņems mūsu Stukm[aņu] gabalu, Lidija [S.?]: Dievs izšķiršot starp mums. Jansons dzejnieks. Jāiet man uz Satv. sapulci, III lasīj[ums]. Satversmei. Neiznāk III las. Satieku: Morics dzejoli «Arodniekam», Bumbers slimības zīmi. Žanim jāraksta. Švābe nau pie K[ultūras] veic[ināšanas] biedr[ības]. Kultūrfondā var darboties, instrukcija nau tik ļauna, jo komitejā Švābe, Dauge, Kasparsons, Derm[anis]. Doriņa vecāka, nervoza. Dzelzīts; neiet žurnāls, Radziņš: Valmierā iešot labi. Bungšs — arī Cēsīs un Talsos labi, Staprāns tik aiz gadījuma pils[ētas] galva. — Pauls — Durbē labi, Lindiņš: došot mežu un fabr., beigās brauksim abi uz Irlavu un Tukumu. — Visvairāk sveicin[ājumu] no tāles, Andrejs Bērziņš ļoti noskatās. — «Ritums»; «Grakhs» iekšā, Grīns labi par «Jāzepu», bet tur nau referēts viss. Kājām uz slimnīcu. Aizlasos avīzes līdz ½ 2. Guļu labi. 26.1.22. Ceļos Vz8, noguris. Masāža. Oļģerts zīmē jūru. Šodien esmu sludināts kā runātājs 13.1. un de jure. Jātaisa dzejoļi. In. slavē loti «Grakhu», labāks par «Jāzepu». No rītus 0ļģerts ar Stasiku nokavē, maza atpūta, un atkal dienā vizināties un otrreiz vakarā. Ieeju pie Pr[iedkalna] pēc slimības zīmes, norunāju; propagandēju memoārus par 1905. g.; «Jaun[ībasj Tekās» Dziļleja par manu jaunību, ļoti smuki. Lasu «J. Tekas». Tad vannā un gulēt 10, miegu 11. Karsts. 27.1.22. Ceļos 7. ½ 8 vingroju. Plāni «Im., Cel.». Rakstīt «Ģirtu Vilku». Dibināt memoar biedrību; rakstīt, priekšā lasīt, publiski arī, apspriest atmiņas. Trimdnieku vakarā turpinājumus. 27.1.22. Pie zobārsta. Abi Pr[iedkalni]. Bezdarbnieki — ielu slaucītāji; liela ģimene! Vēlāk; lauku tētiņi. Īstais braucējs dakters Bergs, Liepājas Skara rads, reakcionārs, bet nedrošs. (Šodien, 30.1., kad rakstu, neatminu vairs neko. Laikam neko nestrādāju, gaidot sestdien jaunu mēnesi. Lasu «Aktionsbuch» 1917.) 28.1.22. Masāža. Piezīmes «Induls» un «Ceļamātei», un «Laiki un vārdi». «Pūt, vējiņ» operēju. Ar bērniem vizinājos. Vanna. Tagad, 30., nezinu vairs, kā laiks aizgāja. Es par daudz zaudēju atmiņu. Atjaunot to! 29.1.22. Piezīmes. «Pūt, vēj.», bērni. [Reggione Mendicante?] Zelta «Sudrab. gaisma» ejot pārāk labi. Gulbis no manām un Iniņa grāmatām vien pārtiekot. Gulēt ½ 12. 30.1.22. Augšā ½ 8, 7 stundas jūtos izgulējies. Labs gara stāvoklis, bet nu nekas neizdodas. Pie zobārsta aizkavēju, palieku bešā. Nododu dzejoli «Vārdam», Tur Jaunsudrabs. Dziļlejam tur esot noņemtas kalošas. Grib laikrakstā bezpartejību. Jaunsudrabs būs iekšā. Eju kājām uz teātri. Bārda. Nolieku m[ākslas] kolēģijas sēdi uz trešdienu. Brigad[ere] viena vainīga, teātris, vismaz Bārda nē. Laikam grib vāciem nodot teātri. Ģērmans labs. Linde, pazinis Zīvertu. Mierlauks vesels. Ūdris drīz nobeigs inventāra uzņemšanu. Lieku Bārdam vairāk uzvest «Spēlmani». Zeltm[atis] teicis, ka «Sp.» neejot, ka «Jāzeps» atņēmis daudz naudas «Maijai [un] Paijai». Satieku pirmo Kronberģi un šveicaru Ozoliņu. Jākobsonu Kārlis: došot lugu; sava teorija, kā jāraksta: Šekspīrs un Moljērs rakstījuši tikai uzjautriņam, ārējie notikumi. 30.1.22. Mums jāraksta idejas. Viņiem uzbūve vajdzīga un viegli katra situācija izmantojama uz komisko pusi. Viņš grūti idejas sakārtojot. Beigās lieku viņam rakstīt par «Sudr. gaismu». — Birznieks stāsta, ka kamaniņu stūmēji viņam it laimīgi stāstījuši, ka veduši mūs ar Aspaziju, — bet mēs nebijām. Tāpat Jaunsudrabs: kāds esot redzējis mani, bet bijis Tomiņš, kas līdzīgs. Tātad meklē personu un taisa leģendas, Eju kājām uz Šonerielu, Iniņ. adatiņas un doze, 2 grāmatas. Vesels uztraukums dēļ m[ākslas] kolēģijas. Sapnis: ka es izlēcis In. nobučojis un lēcis atpakaļ vilcienā vai sabraukts? Nezin. Atbrauc Pr[iedkalnu] An[niņa]. Salstu. Vakarā kamaniņas. Māsa atplaukst. Rāda zvaigznes. Lasu Goethe Kalender 1922. Vanna. Tūliņ 10 gulēt. 31.1.22. Mostos 6, augšā ½ 8. Vingroju, salstu, izlasu G[ētes] Kalender 1922. Pr[iedkalnu] A[nniņa], lai es pierunājot Zālīti lasīt ciklu Torņkalnā. Nogurusi sajūta: Kur palikt? Vai ņemt Durbi, In. saka, esot jau ļaunas runas, kam mums vajgot? Vācija nu arī būs dārga. Vai iet uz Itāliju? Vai man uz Ķīnu? Atstāt visu dzīvi! Opera arī nīkšot, tātad nau jāsteidz «Pūt, vēj.» libretto. Tikai «Laiki un vārdi». Nogurums, vairāk gulēt nakti nevar, vai dienu? Izrauties no visiem apstākļiem gluži jaunos. Atmest dzeju. 31.1.22. Visu dienu nestrādāju, lasu Šleihu un dzīvoju pa plāniem. Romānu no metafiziskās dzīves, garu sauces, kopā ar sapņiem un pa vidu manas, Iniņas un citu kombinācijas par gara pasauli un nemirstību; arī Šellingu, arī Kantu un visjaunākos, Bergsonu lasīt. Tur iekšā varētu nākt ari sapņu dzejas, bet arī «Nācējā», garus varētu likt arī «Nācējā». — Ragutiņas: jāpierunā māsa B[ensone], ka var strādāt. — Agri gulēt, kā Sl[eihs] māca, ½ l0 aizmiegu, bet mostos ½ 2, ilgi nemiegu, vēl 2 reiz mostos, rītā 8 augšā, neizgulējies. 1.2.22. Gribētu nomazgāties un vingrot, bet iemeties lumbogs, nezinu, no kā, reiz jutu aukstumu braucot. — Visu laiku, visu mēnesi neatstāj sajūta, ka pietiek, nevajga vairāk dzīvot, negribas strādāt; nau pašpārmetumu par nestrādāšanu kā agrāk — 1917. g., 18., 19. g. Vienīgais vēl būtu: gluži jauna dzīve ārpusē. Vaina tā, ka In. cietīs, varbūt pat mirs no tā. Tātad man pat mirt nau brīv. Vai tas pareizi? Vai mana dzīve nau greizi nodzīvota? — Nu jāiet uz mazisko kaušanos teātrī! Aiziet, — teātris grims. Visur mani saista! Vai man tam jāpadodas? — Cik maza mūsu latviešu dzīve! Vai no tās varu aiziet? Es pats sienos ar jūtām. — 12. p. braucu pie zobārsta. Bergs ļoti konservatīvs kungs, pus aizstāvis Reinhardam: gribot vācus, ne krievus. Bet krievi balstās uz vācu reakcionāriem. 1.2.22. Zobārsts pats slims, 35°, eju uz Pr[iedkalnuļ A[nniņas] lūgumu pie Zālīša, lai lasa lekciju. Mājās Zālītene, labs dzīvoklis. Balodis brauks uz Palestīnu ar Rotšildu naudu, Zalīšam no Bamberģes tikai 15 pūrvietu, bet par to rentes 15000. Pie Operas Zālīša honorārs un administrators lai padomē. Mājās pie Iniņas. Gulbis atsūtījis par «Z. zirgu», par «Ritumu», «Grakhu» apm. 7 r. par rindu. —-Saimniecībā ietaupīju 8000, bet man būs jāmaksā 3000. In. runājusi ar Daugi, tas sabāris Zeltmati. — Kājām uz teātri. Lauris no sievas grib šķirties, tikai histēriska, mietpilsone un pilsētniece, negrib laukos, māte kūda. — Braucot redzu Leonori. Sveicin[a] Martinson, Bergs. — Satieku Kokneses Kārkliņu. Profesors nu omulīgs, labi ģērbies, kad tas bija, kad bijām kopā: aizvakar. — Ģimnāzists no II vidusskolas, 3 mēn. cietumā, nezin, par ko, tēvs skaists vīrs, kuģenieks. — Teātrī es nikns, arī Kundziņ ar Brigaderu nu mūža naidnieki. Zeltmatis padosies, visi citi nobijušies; aktieri laipni, Mierlauks vēl cerē, ka nāks atpakaļ. Zeltmatis Dauģim teicis, ka to šis nepielaidīšot. Bet cerība laikam Brigaderim. Kājām mājās līdz slimnīcai, runājām ½ stundu. Lasu, gulēt 11. Aizmiegu labi, bet mostos 6. 2.2.22. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1923. gads Janvāris 6.1.23. Labāk rakstīšu šoreiz šinī grāmatā visu, arī dzejoļus, arī aforismus un atdomas. Vajga mazāka enerģijas patēriņa, lai nelauztu seno sistēmu, dzeju grāmatā nāk noraksti. 1.1.23. Nogurums un nelaba dūša, tādēļ sāku tikai šodien. Atķeršu atpakaļ pirmās gada dienas, kaut jau maz atminu. Jaungadā bij Pauls un Klāra, Uliņiete jaunā un Ģērmanis, — garas runas par spiritiskām parādībām, garu saukšanu. Atminas un paši saka, ka brīnījušies, kā es varējis noteikt kara beigšanās gadu. Pauls atstāsta no Šniclera noveli, liels temperaments; laikam maz lasa, bet lasīto tad ļoti ievēro. Ģērmanis visus apslāpē ar savu balsi. — Šogad mazāk nāk ciemiņu Jaungadā nekā pērn, arī no teātra mazāk. Es apnicis ļaudīm. — Naktī mēs uz Olgas pamudinājumu dedzinām papīrus un no ēnas pareģojam. Man spārni, aeroplāns, liels krēsls, būšot prezidents. In. bruņu cepure kā Atēnai. Olgai cūka. Anniņai sabirst. Abas skatās ūdens glāzē, kur gredzens: redz svešu vīrieti. Olga un es naktī ar skatos, nekā neredzu, fantāzija par daudz disciplinēta. — Dienu pēc tam Priedkalns ar bērniem, tie deklamē, beigās Emīlija: augstas laimes šim un tam, bet visvairāk dzejniekam. Ceriņu zariņš. Pēra bij no Gulbja koks. Dienā arī Krauja. Bijis pie valsts prezidenta, tagad — pie garīgā prezidenta. 2.1.23. Visu dienu guļu, jo jāiet pie Blaumaņa. Ļoti grūti, negribas. In. žēlo, grib atstāt mājās. Tomēr braucam abi. Iziet runa labi, tik pēc trīc kājas. Jāuzraksta runa, vēl nepaspēju. Teātra ļaudis bez sevišķas sirsnības; tikai mazie, strādnieki. Publika loti ziņkārīgi seko man visur. Runāju ar Gulbi: lai tulkojot savas dzejas vāciski, šogad, 12—15 loksnes. Cits nevarot. Dabūšot Nobela prēmiju. Žurnālu, kuru es projektēju un par ko rakstīju, negrib, par vēlu, nāk. rudeni. Teodors: Ermaņa ludziņa neesot Blaumaņa garā. Bet bij laba. Staigāju ar Teodoru zem rokas. Rītiņš: lai nokārtojot ar Durbi, 8. 1, lai pie viņiem aizejot. Draudziņa jkdze, mana brūte, nau precējusies, loti laipna. Lielais Kristaps. Egle. Braucam reizē ar Miezīti. 3.1.23. Guļu visu dienu. Kādi ciemiņi, bet neatminu. Ak tā: Birkerts Pēteris, bijušais Rublis, — iztaujā par daiļradīšanas procesu. Daudz runājam, runā loti labprāt un vēlē man laba, pakalpīgs. 4.1.23. (rakstu 7.1.) Arī šodien atnāk Birkerts. Viņš pabeidz nolasīt, ko uzrakstījis par manu daiļradīšanu. Pie manis visvairāk pieturas savos vispārējos slēdzienos. Uz mani uzbūvējis savā «Socioloģijā» visu nodaļu par ģēniju un masu. Saku, ka man nau nekādu atavistisku, kustonisku tieksmju. Jā, šis domājis, ka es ideāls cilvēks. Tāpat sakot Antons. Garas debates, vai pasaule var dibināties uz labā principu, kā es gribu. Būs reiz, bet ne drīz. Es tādēļ tā domājot, ka pats tāds esot. Abas dienas paliek uz pusdienām. In. ielūdz arī kundzi pie mums. Viņš rakstīšot lielāku grāmatu par mani. Vēl iztaujāšot pamatīgi par atsevišķiem darbiem. 5.1.23. Jāiet uz CK sēdi, ziņu atnes Mērija. Reizē arī uz «Hoho». Krauzene jau vairākkārt bija še abi ar Libertu: Augusts Ozoliņš ņemot nost «Hoho», jo esot oficiālais izdevējs. Viņas plāni par «Hoho» izdošanu Berlīnē, pie «B[erliner] T[ageblattļ». Pulkst. 1 Matīsā [sasvītrots un nesalasāms teksts] un visu pazaudējis. Nebija enerģijas, es pats tā Muroms. 6.1.23. No rītus uz Rīgu. Pastā atbildu uz ielūgumu uz Sērenes pagastnama iesvēti un 500 Martai Langei, arī vēstuli. Tad pie Krauzes. Aug. Ozoliņš. Es vadu sapulci, it kā būtu kāda kopība. Austra pārtrauc, tikai viens jautājums, lai atsakās Augusts. Pirmdien jāiet pie notāra — pārdošanas—pirkšanas līgums. — Ministrija sastādīta: pilsoņi pieņem Bušu. Pārnāku mājās ar sajūtu, ka nu esmu brīvs, varēšu strādāt savus darbus. Esmu izpildījis savu politisko pienākumu: devis Latvijas ideju, līdzi darbodamies praktiskā politikā, esmu panācis to, ka partija atzinusi Latvijas valsti kā patstāvīgu un sākusi līdzi strādāt uzbūves darbu, atzīdama koalīcijas ideju. Kad tagad koalīcijā ieiet B., kas neatzīst Latviju, tad tas tomēr mans panākums, jo viņš piespiests pret savu gribu līdzi strādāt. Es nu esmu savu pienākumu izpildījis, praktiski būt iekšā minisirijā nau mans pienākums. Es varu iet pie sevis. Ari visa nacionālā ideja novesta līdz galam, viņai jāuzbūvē nacionāla valsts, iekarota nu viņa ir. Nacionālai idejai nu jārāda, ko viņa spēj dot tautai kā organizācijas līdzeklis cilvēces lietā. Man jāiet tālāk, jādomā, kā cilvēce tālāk jāorganizē. Tautām un nācijas idejai dota iespēja attīstīties un izdzīvoties līdz galam. Aiz gala jānāk man. Vakarā domāju, kā man jāizlieto tagadējā situācija, kompensācijas. Man nau darba enerģijas, man jāizlieto savi ieroči: pa lielākiem laikiem savi rakstāmi darbi, kuri saņem kopāgarāku sprīdi un rāda uz priekšu uz garāku sprīdi. 7.1.23. Maz guļu. Ceļos 10, nemazgājos, nevingroju. Rakstu šo diengrāmatu. Guļu pēc brokasta līdz 2. Izlasu Mediņa rakstu par daiļradīšanu. Pusdiena. Pārbrauc Īda. Atkal guļu, pārdomāju par līdzekļiem, kas rokās, un par darāmiem darbiem pārrunāju ar In. No rītus jau gultā arī runājām. Jādara: 1) vai nu dzeju krājums, politiski dienas jautājumi, 5—6 loksnes, vai 2) prozas drāma, apm. tas pats saturs. Abus var beigt pa janvāri un februāri, varbiit pat i vienu, i otru. Tad pa gabalam no biogrāfijas kādā žurnālā, 3) manā vai citā. Izdot to grāmatā no 5—6 loks. vai ruden lielāku, 4) ierocis ir arī mans žurnāls, bet varbūt es neesmu spīdošs žurnālists vai nau izglītotas publikas; var būt tikai brīdinājuma līdzeklis, 5) runas un «Indulis un Ceļamāte» darīs maz iespaida, bet jāizdod; var arī vēlāk. Tā kā nāk līdz ar manu aizeju no politikas. Tā arī motivēt manu izstāju. Arī pilnīgi ārpus stāvoša lieta var būt ierocis, piem., «Pūt, vējiņ» bij atbilde uz Jansona uzbrukumu. Tagad tā 6) var būt skaidra lirika. Arī tieša 7) satīra vai hum., 8) «Pērkona ceļojums», 9) epigrammas. Arī tieši 10) zinātnisks apcerējums, bez poēzijas. Man jāizšķiras, ko ņemos šinīs 2 mēnešos beigt. Pārrunas ar Krauju, Birkertu, Austru, vai rakstīt «Imantu», jo pārgājusi tautība un patriotisms. Atbild visi ar jā, bet. top nedroši, kad min zīmes par patriotisma galu. Domā, ka dramatisms vien izraus cauri. 8.1.23. Vakar no rītus vingroju drusku, neatminu vairs, kā aizgāja rīts. «D[aile] u[n] d[arbs]», 1 jāiet uz notāru, no kā tik dikti baidījos kā nepatīkama. Aug. Ozoliņš, Krauzen, nogāja labi. Pēc sarunas ar Kr.; uztraukta, baidās laikam no manis, negrib taisīt komanditlīgumu. Liberts arī. Tad teātri. Nevar sazvanīt Rītiņu un Jesenu Durbes dēļ. Mājās. Vakarā uz «Gavān», 2 cēlieni, tad CK sēde, un atkal 5. cēliens. Mājās. Es būšu brīvs. Vecais Dēķens ir gribējis, bet maza izglītība, tikai pagastskola. 9.1.23. Ceļos agri, nevingroju, ½ 10 jābūt K[ultūras] fonda sēdē. Aizbraucu ½ 11 jau beigts, bij arī tikai protokola parakstīšana. Runāju ar Seilieti, laipna, jāiet prom. Pie Krauzēm — nau, pie notāra — nau. Teātrī aprunājām Benjamiņu, kura bagātība sākās no Blankenšteina apmānīšanas. «Rīta Ziņu» vietā izdod «Jaun. Ziņ.». Mašīnas dabū par velti kara dēļ. Laiviņš gaidot jau gadu uz savas lugas uzvešanu, — es gaidīju uz «U. n.» uzvešanu 10 gadus. Skolotājus nevar sazvanīt. Atnāk ziņa no Tukuma v[ecākā] r[a]jona] inspektora, ka 30. janv. pin viņa robežu izspriešana. Paulīna Zeltiņa pateicas. Gluži. ārkārtējs gadījums. Mājās. 500 rbļ. Butuļa augstsk. sekcijai. Noguļu līdz 4. Tad uz saeimas sēdi. Nonāku drusku par vēlu. Bumbiers dod apliecību. No rītus saņēmu naudu — algu saeimā. Sēdi beidz jau 7. Meierovics ļoti laipns, vēlē jauno gadu. Felsbergs, lai es fotografējos. Pie In. bijis Afelds, tikai laipnība. Un pats bij tanī bandā, kas mani apvainoja, kad braucu mājās no Jēkabmiesta. Fr. Vesmanis laipns, ka es atteicos no saeimas prezidenta vietas. 10.1.23. Kas bij no rītus, vairs neatminu. Gulēju un aizgulējos. Lasīju Br. Sönlank un par ķīniešiem. Piezīmes. Vakarā atnāk Birkerts; aizraidu, jo pieteikušies Cielēns, Nonācs un Jēzups. Braucam pie Franča. Slims. Ļoti laipns. Saprotamies, ka latgaļiem nau ko baidīties no mūsu izgl[ītības] ministra. Bijis lēmums ar soc. dem. iet kopā saimnieciskos jautājumos līdz pat sociālismam, bet kulturālos nemaz. Kubļinskis to aizstāv. Fr[ancis] solās pārliecināties. Tad es lai ņemtu izgl. Min[istra posteni] un mazinieki, kas grib iet ar Zemn[ieku] sav[ienību], paliktu ārpusē, ja nenāk līdzi. Vecmodīga ēka, vecmodīgas mēbeles, vecmodīgs cilvēks. — Tad uz «Suzannu peldētāju», izpārdots, jo skolotāji melnie sataisījuši reklāmu, ka aizliegs izrādes; visi nu steidzas vēl redzēt, tā ka tukša Operas 10 g. jubileja un D[ailes] t[eātrī] Simsona viesu izrāde. A. Upīts pieraksta sev to nopelnu un priecājas. Afelds, Olga un gandrīz visi citi atrunā no izg. m[inistra]. 11.1.23. Jāiet uz teātri, bet vēli, 12, un tad vēl otrreiz aizmiegu līdz 2. Lasu ķīniešus.— Lūdzējs, bij. katordznieks.—2 avīzes, katra aizņem pa stundai. Turpinu nokārtošanos. Sarakstu mazajā grāmatiņā, kas strādājams. — Uzrakstu pulku grāmatu, kas tūdaļ izlaižamas, ja nāku amatā. In. saka, ka tas nepalīdzēšot pirkšanas pavairošanā. Tā gājis Daugem arī pirmā laikā: slavens un mīļots loti, bet viņa grāmatas nepirkuši. Tā atkal «J. Ziņ.» daudz lasītāju, maz vēlētāju. «Scd» maz lasītāju, daudz vēlētāju. Cimdiņš, Dimara izteikusi, ka es rakstījis vēstuli C. ieteikšanai. Daudz stāsta par Bolderāju. Gribu šodien strādāt. Vakar satieku Konrādu. Nu ir mazinieks. Satieku Jankavu, Grietiņu, Rozīti, Kraukli. Manas ģīmetnes, labas, bet Klio labākas. Kas lasīts pa janvāri. «Gals u. sākums» pr[iekš]vācu tulk[ojuma] «Virpuls» pr. Novelēm Ku Hung Ming «Chinas Verteidigung»               d[aļēji] Percival Lowell «Seele d[es] Ostens»          m[azākā] d[aļa] Enno Nielsen «d. Unerkannte» «Tschechļischeļ Antologie» d. R. Gerling «[Die] Kunst d[er] Konzentration»     m.d. [A. Kubin?] «D[ie] andere Seite»                  d. Edg. Pod, Comoedia Moandadori                     d. Otto Ernst «Asmus Sempers Jugendl[and]»           m. d. Kolbenheyer «M. Pausewang»                        m. d. Hans Much «[Die] Welt d[es] Buddha»               d. R. Enken «Corona Lebensproblem»                   d. Paul Eberhard «D[as] Rufen d[es] Sarathustra»    d. " «D[er] Weisheit letz[ter] Schluss»              d. Kas strādāts pa janvāri. Runa — Blaumaņa vakars 2.1. Brauciens uz Durbi uz skolot. sēdi. Pie vecā Trasuna un polit. sapulces. Februāris 19.2.23. Es esmu sējies pie visuma klāt kopš bērnu dienām, kad viņš man likās kā glābiņš. Visu darba dzīvi esmu pienākumu meklējis un pildījis. Nu mans pienākums viss izbeigts un darīts, man pasaka, ka nu es varu iet, kur gribu, neesmu vairs vajdzīgs. Alga? — Es jau pats teicis, ka pienākumu nedaru algas dēļ. Nu es brīvs. Un nu es esmu bez mēra izbrīnījies: kas nu lai notiek? Ko lai nu daru? Man nau vairs mērķa nekāda, kad nau mērķa ārpus manis. Vai meklēt, vai darināt sev jaunu pienākumu? Jūgties atkal jūgā, lai nebūtu tukšums? Man nau vairs mērķa sevī, nau pienākuma pret sevi, Vai nu tā pareizi? Vai nebij aplams mans mūža uzskats, ka tikai ārpus sevis var būt mērķis? Es tik noguris no šī pārsteiguma, ka nesaredzu nekur sava mērķa. Priekš kā sevi attīstīt? 20.2.23. Es sāku atrast, ka esmu maldījies, sievieti līdzi sev stādīdams. Uzdevums un spējas tikpat augstu, bet citas; tos pašus darbus nevar. Bet aizraujamas līdz. 20.2.23. Es sāku atrast, ka vispār cilvēki nau tik gudri, kā es domāju. Nu mana vien vaina, kad mani nesaprot. Arī tauta nau tik liela, kā es viņu skaitīju. 20.2.23. Kas nu būs? Vai es ar brillēm staigājis? Vai [grozīt?1 var sieviete? Vai tik stiprs mans spēks par mani? Nu jāsāk visa dzīve gluži no jauna: bez mērķiem, bez ilūzijām: pašam viss jādara. Bet kas? Kur mērķis? Mani darbi. — Bet tie visi ar citiem mērķiem, veciem un nevajadzīgiem. Visi darbi, viss 100 tāpat beigts kā mana politiskā gaita, jo viņi bij tuvākās attiecībās ar šo gaitu un viņas mērķiem. Visi darbi jāpārsmeltē un tik derīgie jāpatur. To nebūs daudz. Tie būs tik tādi, ir nobeigas šim dzīves posmam. Ari «Aforismi»? Jeb vai «Aforismi» ir jau jauna sākums? Nodalīt stingri nost no vecā. Bet varbūt tomēr arī mīlas ticība ir vecais? Visur stingrāk nodalīt jauno no vecā. 21.2.23. Tagad, kad visi ārējie mērķi atkrīt nost, darbi var būt skaisti vien bez nolūka, bez ārēja dzinēja. Bet varbūt ir tomēr arī kāds dzinējs tukšam skaistumam? Varbūt dažās parādībās ir arī absolūts skaistums? Visādā ziņā var darbos vairāk piegriezt vērības skaistumam. Viena parādība, kur nau tik noteikts ārējs dzinējs, — ir mīla. Otra — filozofija, personiska augstāka. dzīve, dzīve idejā, bez materiāliem panākumiem, govsāda. Indiešu meža dzīve. «Nācējs» pa vecam pienākuma paradumam domā vēl uz savu atradumu sludināšanu, jaunu nākšanu. Askēts reālās robežās, dzīvē. 21.2.23. Ir varbūt iekšējs mērķis, vismaz pagaidām, kad atkrituši visi ārējie mērķi cilvēces labā. Pagaidām, lai sevi attīstītu un to vēlāk liktu lietā, nezināma. lietā. Sevi izprast caur darbiem, jo arī izpratne ir vispilnīgākā, aktīvā. Izprast sevi, apdomāt, priekš kā dzīvo, nau bijis laika steigā pēc ikdienas mērķiem. Labi, tie bijuši lieli mērķi un tie ir vienmēr apdomāti, bet nu reiz tie sasniegti, vai tad nau tomēr arī pēc tiem dzīve vēl vērtīga? Vai atliek tikai vēl pašnāvība? vai sīkā bauda? Vai nau vēl augstāki mērķi? Vai meklēšana pati nau mērkis? Jeb vai šī meklēšana nau jau pašnāvības veids? Jaunā dzīve ir vecās miršana. Pagaidu mērķis paliek; vecās dzīves likvidēšana un fiksēšana, reģistrēšana. Arī vecais mērķis: Nobela prēmija kā noslēgums visam. 25.2.23. Lasu Sing lugu. Priedkalni ciemā. Paliek uz pusdienu, labi garšo. Aina [Jes.?] atnes buķeti, netop pieņemta. Guļu. Izdomāju plānu darbiem, kas vajadzīgi un iespējami. Ik dienu pa 1 dzejolim, vāciski tulkot. Marts, aprīlis: Aforismi. un Runas. Tad 3 mēn. luga, «Ragana» vai «Grakhs». Tad 3 mēn. dzejas, «Nācējs». Paliek: 3 mazi. krājumi sveicienu, «Cilv. brālis», «Rampsenīts», «Ģirts Vilks». Romānu atkal ievadu, bet nerakstīšu. 22.2.23. Ciemiņi; lauku meitenes — dzejnieces, limit. Barons; lai tulkoju «Biarmiju». Cimermaņa kundze, lai palīdzu. Krauja apciemo. Priedkalnu Anniņa. 23.2.23. Miezīte, aktieri, lai algas glābju. Marts. Aprīlis. Maijs, Nekas nau atzīmēts. Jūnijs 15.6.23. In. ieteic rakstīt pa to laiku, kamēr viņa sataisās uz guļu. Nespēju sev atlicināt citādi laiku. Tā daru. Varbūt sākšu atkal. Šodien. bez pusdienas. No saeimas kājām mājās, pavada Grinīte. Mājpirce. Tulkoju vāciski dzejoļus, jau gatavi pāri par 90. Šodien saeimā notulkoju 3 dzejoļus. Teātrī alga. Jēkabsons, Freinbergs, koriste, ugunsdzēsējs — mūziķis. Katoļu priesterim samaksāju tramu. 16.6.23. Aizguļos, aizlasos, nevingroju. Nobraucu līdzi uz Lietavu, nogurdinātu. Neeju arī uz banku samaksāt. 5000 rbļ.; to izdara Olga. In. namu lūkot. Guļu pēc brokasta. Notulkoju «Pastardienu». — Lasu un piezīmēju par Kungtsi. Nau dramatisma, bet labas krāsas. Temats nākotnei. Tam jāseko Liadzi vai Laotse. — Neeju uz dziesmu dienu. — Nevaru. iejūsmināties par Kungtsi. Personiski līdzīgs temats, tas var interesēt. — Kad izstrādā stipri dramatiski; tad zūd filozofija un lirika. Sokrāts būtu tāds temats kā «Jāzeps». 17.6.23. Ceļos agri, runājos gultā ar In. Lasu Kungtse. 3 atnāk Olga, Marija. 6 atkal lasu Kungtsi. Nevaru izšķirties: «Kungtse», «Rampsenītu», «Grakhs». — I[niņa]: prozas lugu: inž., meliorācija, lopu sugas. Meita jūsmo par Lejiņu, negrib zemkopību. Nedabū nevienu. Noslīcinājas. — Marija Liepiņ nezin ar mājām ko iesākt. Daugavbūve. Daug. poēzija. Brauc ar laivu. Slīcinājas. Labi, tagad pa 2 nedēļ. prozas lugu, tad «Kungtse». 18.6.23. Ceļos 7, meklēju prozas lugu. Skatos materiālos, nekas neder, nau temata. Vecie tēmi toreiz būtu bijuši labi, bet nau izvesti. Visu dienu ap to pūlos. Jāraksta cikli, jo vienā lugā nevar visas problēmas izteikt. Iznāks tikpat gari laika ziņā kā viena dzejas luga. No rītus divas vecenes: Mātera kdze un Zaprovska. Pircēja. — Līvija Gulbe, māsa Likarte. — Sestdien un svētdien «dziesmu diena», mēs neejam. Uz leišiem līdzi skolotājiem arī nebraucu. Bet neko neesmu pastrādājis. Pēc brokasta aizlasos ķīniešus. Ļoti nopeļ Kungtsi. — Kad tik man neiznāktu kā agrāk, ka nekā neizdaru. Jāsaņemas, jo tagad ir bīstami, un jāuzveic. 19.6.23. Ceļos 8, lugas mekle, avīze, 10 vingroju, ēdu, mazgājos 12, laukā strādāju pie «S. S. S. marša», neiet, Lietus. Saeima, maz var strādāt. 10 mājās. Aicina pie Celma. Sarunas ar Gulbi. Māteriete. 20.6.23. Ceļos 8, nelabi gulēju, «S. S. S.» taisu, bet nevedas. 10 sāku vingrot, Māterene, vecene. V. Rapas jkdze atnes naudu par lauku lugām. T[autas] augstskola ziņo, ka man lemti 200 r. Aizlasos sīkās avīzēs. Lugu nevaru izdomāt. Vakarā R. Klaustiņš dēļ vasarnīcas, īsti laikam dēļ pabalsta no Kult, fonda. Ulrihterene dēļ 600 r. Leišu ekskursija dara lielu uztraukumu pie leišiem. Žēl, ka nebraucu, bet būtu nogurdinājusi. — Kārkliņš atsūtījis pēc dzejoļiem. 21.6.23. Ceļos 8, guļu no ½ 3 vingroju pilnīgi. O. aizbrauc. In. aizgāja uz slimnīcu mazgāties. Lasu ķīniešus. Taisu «S. S. S.», guļu, nemazgājos. Kārkliņš no teātra, pirmdien sēde. Pēcpusdien atkal Ķīna un Indija. Masētāja. «S.S.S.». Jauna reliģija uz pastāvošā pamatiem. To Budha, Jēzus Kungtse. Tikai personība un ētika, ne filozofija. Bet vai pilnīgi var iztikt bešus? Zinātne un kosmoloģija jāņem vispār atzīta. 22.6.23.,rakstīts 23.6. Iedomājos, ka jāraksta leišu komēdija, un izdomāju gatavu plānu pavakarē. No rītus nobeidzu «S.S.S. maršu». Atnāk Rūta un paņem arī 100 r. «J. Ziņ.» lasu par lielisko skol[otāju] uzņemšanu Lietavā, kreņķējos un izdomāju leišu komēdiju. 23.6.23. No rītus avīze, leišu kom., izlasu «Minnu v[on] Barnhelm». In. uz pilsētu. Vingroju. Lasu Stevarta leišu vēsturi. Rūtenbergu. Jāraksta taču vispirms latv. prozas lugu, tad tik leišu komēdiju. Pavakarē Damb[e]k[alnej un ārstiene. Ļoti viņām patīk Anniņ[as] dēls, Viņa appušķo manu istabu un trepes. Vakarā Libert k. ar kādu tirdznieci Kalniņ, kurpes dāvā. Ļoti sajūsminātas, dzer tēju. Runājot par mani labi. Taču ir ari labi ļaudis. Grozās prāti. 24.6.23. Ceļos 8, nevingroju. Uzrakstu leišu komēdijas plānu. Kārtoju jautājumu par prozas lugām. Jāizvēlas, vai lauku mteliģ[ences] trūkums, vai jaunatnes mācības nesasniedzamība. Trūkst vēl reālas personas un notikumi. Jāpiespiežas un jāizdomā tāpat kā leišu komēdija. Es neesmu līdz šim tā piespiedies un tādēļ nepanācis. Visi darbi galu .galā ir izspiesti varas darbi. Tā kārtoju līdz 12, nevingroju, ēdu, nemazgājos. Noguļos, uzmodina: telegramma— sveiciens no Opincāna. Šogad nau citu sveicienu. 5 atnāk Uliņš, meita, Cenas jkdze, Laimīte Siliņ. Ciemiņi aizgāja. tikai pēc 9. Liekas, ka patika. — Skatāmies Castagnolas kartiņas. Sentimentalitāte: bij pilna dzīve, kam bij jālien tanī turku galerā? Vakariņās I[niņa] saka: nežēloties par pagātni, bet gaiši redzēt nākotni: cerēsim, ka dzīvosim līdz 70 gadiem. Mums pāri vēl 12 gadi. Jāraksta ikgad 3 grāmatas: luga, dzejme, atmiņas vai publicistika, kopā 36 grāmatas. Jāiedala labākās, kas visādā ziņā jāraksta. Nenodoties sīkiem darbiem naudas dēļ vai slavas dēļ: lai saka labu vai ļaunu, bet darīt savu darbu. Es par daudz svaidīgs, lēcieniem strādāju, saraustīts, dzīve nekārtīga, neveselīga, uztraucos par daudz, — vajga kārtīgi strādāt 3 stundas dienā, lasīt priekš darbiem, atpūsties veselība kopt. — Es atbildu: bail sagatavoties uz īsu dzīvošanu, domāšanu visur uz miršanu un tad arī tiešām jutīšos vecs. Tagad es jūtos gluži pārsteigts, — vai tad es vecs? Vai tikai 10 gadi, ko dzīvot? Vai jātaupās? Bet mans tēvs ari palika testamentu nerakstījis. Gocthe nedomāja uz miršanu, negribēja «Faustu» nobeigt, gribēja precēties. 25.6.23. Mostos 6, nelāga sapnis, ka pazaudēju cepuri un koku. In. atkal redz, ka dabūjis ģīmetni bez galvas, vēlāk vienu aci. In. brauc lūkot namu pie Ķeizardārza, labs, maksā 2 m[iljonus]. Nestrādāju, lasu «???????.????», «Liebes-briefe». Aprēķinu mūsu boju. Te 800, Lugānā 1370, nams 300, viss kopā ap 2 ½ . Negribu riskēt visu likt namā, ari jūrmala neiznāk labi, ja še jāzaudē 50. Ar veceni tikt tā galā, ka pēc 2 gadiem es pats vadu saimniecību. Mums būtu no piegādēm ap 10 pa mēnesi. Pa 2 gadi var vēl sakrāt klāt ½ . Lielas muļķības esmu pielaidis aiz savas bezenerģijas un neesmu uzturējis, ko Lugānā sakrājis, nedz klāt pelnījis, bet vēl zaudējis. Vajdzētu tagad prast iegūt lielākas lietas. Jāpadomā. 26.6.23. Nerakstīju neko, jo pārnācu 12 naktī no saeimas sēdes. No rītus tulkoju Gētes dzeJas. P. 3 braucu uz teātri un Ķeizardārza namu skatīties. Atmiņas. P. 2 bij Doriņa. Vai vakar, vai šodien bij Priedkalnu Anna, ņem labāk pantiņu no manas dzejas pr[iekš] Priedk[alna]. Teātrī Milda R., Feidmanis, Zeltmatis. Saeimā jaunā valdība. Mani aicina uz Daug[av]pili Jēzups un uz Liepāju Rūdis. Berta un Bušēvics laipni. Klāra. Zommers. 2 skolotājas: Daugul un Melnalksn. Mikels Kalniņš. 500 rbļ. Konrāds. Klaustiņš. Punga. Kājām mājup. 27.6.23. Ceļos 9. Revelīn kdze. Upīša antoloģija. Ubags 100 rbļ. Laiviņš, bij. cenzors, leišu lugu tulkot. — Vakar saeimā labi pastrādāju. Šodien nekā. Lasu «Wunder der Natur». 28.6.23. In. uz Rīgu, aplūko namu. Lasu. 8 braucu arī aplūkot. Melngaili satieku. Lai es aizstāvu. Nekā nedarīju, nelaba dūša, Rīt no rītus jābrauc uz jūrmalu. 29.6.23. 8 braucu uz jūrmalu. Balta, nekādu cerību. Gulbene, Klaustiņš, skaistu dārzu izkopis, mājiņa. Apskatu vasarnīcu, bet Dēķens dzelzceļā, cilvēkus nenicinot. Kl., abi laipni, pavada uz staciju. Nolaidīs no cenas. — Saeima, 3 latgaļi, lai braucu, Lorencs, Berta, Ulpe. Klāra var ar Vesmani salonvāģī, tomēr paliek mājās. 30.6.23. Ceļos 7, tulkoju. Nevingroju. In, gripa. Galva sāp arī man. Lasu «Wunder d[er] Natur». Mazgājos. Pusdienā O., rēķinus savedam. Kopā ir 720. Katrs sākām krāt no 100 r. — Pārrunas par vasarnīcu. Vakarā pelde plk. 8, Jāsāk ārstēties un taupīt. Jūlijs 1.7.23. Ceļos 8, tulkoju Göti. 10—11 vingroju. In. jaunu joku lugas plānu. Labs, bet prasa ko citu un nepatiks. Pēc brokasta atkal tulkoju, Noguļos. īn. uz Rīgu namu lūkot. O. raksta noveli. Es arī uz Rīgu. Satieku Ķēniņ. Svešs sveicinātājs un laimes vēlētājs. Labs nams. Plāni. Rīt In. grib uz jūrmalu. Man uz teātri jāiet. 2.7.23. Ceļos 8, lasu Andr. Up[īša] «Dzīves ceļi», Lin. Laicena stāstus un dzejas, tas labākais, saka A. Up. No rītus Riekstiņš. Braucu uz teātri. Atpakaļ kājām. In. uz jūrmalu. O. Tulkoju Göti. In. nau nolīdzis. Man ciemiņi: Noriņš, aktieris, lai dod «Nogr[imušo] zvanu». Pircējs, viss slikti, bet atnāk vēl. Vendels ar trakiem projektiem, atstāj savus slepenus 3 kuvērus. Nožēloju, ka nebraucu uz Daugavpili un Liepāju. Ar partijai rādu, ka ir man popularitāte visaugstākā. 3.7.23. Ceļos 8, guļu no 12. Tulkoju Göti, labi daudz, rīt beigšu. Palieku strādāt, nebraucu uz jūrmalu. Viešņas bij meitenes pēc grāmatām. Strādāju ārā. 5 uz saeimu. Partija loti ļauna, nesveicina, kam nebiju Liepājā; tāpat Jēzups. Tikai Berta loti laipna. Ulpe pienāca. 100 r. Veckalnam priekš slimokasu aģitācijas. Čeķu 3 deputāti. Saka, ka es loti jauns, Leišu deputāts. Pēc sēdes Fredis, grib braukt uz ārzemēm. Pavada mani, tā kā nolūgšanās. Kājām nāku mājās. O. labi. 4.7.23. Rītā agri uz saeimu, tad uz teātri. Zeltm[atis], Rode atpakaļ, no apaļā priekškara nekas neiznāks. Mājās. 5 atkal uz saeimu. O. uz jūrmalu. Mājās nāku kājām. Vāji guļu. 5.7.23. Rītā uz saeimu. Mājās pusdienā. O. nau tik labi. Atkal uz saeimu. CK sēde. [2 nesalasāmi vārdi,] Krieviņš izkreņķēts laukā no partijas sīkmaņiem. O. Neguļu labi. 6.7.23. Ceļos 7, vingroju. Uz saeimu. Tulkoju «Noskaņas». Pārrakstu «Fiat justitia». Mājās. Noguļos saulē. Teātrī. Valters atprasa savu gabalu: Hamsuna «Viktoria». Tulkoju «Pārvarīgais». Gulbis nepieprasa rokrakstus, varbūt neizdos, nau. naudas. Kājām mājās. 7.7.23. Ceļos 8, noguris, tomēr izvingroju, mazgājos, gribu gulēt, traucē, Vendels, paēdinām. Eju ārā gulēt, Auziņ no Dundagas, brālis apcietināts; gribu gulēt, neiznāk. Lasu Titus Stivenzelt, mazs dzejolītis. Pēcpusdienā atkal nedabonu gulēt. 0. Atnāk Antons, rakstīs biogrāfiju, īsu, nāk. gadu vai 1925. g. garo, ko Gulbis solījis ņemt. Blaumaņa garo Rapa neņemot, tikai īso. 8.7.23. Ceļos 8, noguris: nevingroju, saulē gozējos istabā un lasu «Wunder d[er] Natur». Pēc brokasta guļu, neaizmiegu, mazgājos. 2 dzejoļus. Kārtoju «Novelu». Nostiprinos domās, ka varu sākt dzīvot tikai literatūrai, jo pārtika gandrīz pietiekoša, un 2) ir laiks, paliek pāri tikai nedaudzi gadi. Nau vairs vajadzīgs ne naudas, ne slavas tikai darbs. Olga saka, ka «Spītnieks» nelabi rakstīts, grūti lasīt. Manas drāmas turpret viegli lasās, Man nau episka stila, In[iņai] ir episks un dramat[isks]. Man kā Heinem mākslots stils. 9.7.23. Ceļos vēlu, strādāju pie vācisko tulkošanas. Vakarā jāiet uz somu viesībām, šaubos, vai iet. O. saka jā. Labi uzņem manu runu, krieviņš autā atved mājās. Sreiners slavē, ka es runājis vāciski. Ulm[anis], Bērziņš: neesot krist. nac., Ruberts, Butuls. Dzeru. ½ 2 mājās. Nereibst, nau arī paģiru. Tātad esmu tapis stiprāks nervos. 10.7.23. Uz saeimu. Nevingroju. Jūtos jautrs. Satieku Azuru, teātris, Skulmi. «Jāzeps» 3. izdevumā. Vācu dzejoļi vajdzīgi septembrī. Arturs Bērziņš prasa «J. Z.» dzejoļus. Antona biogrāfiju Gulbis izdos. Ticības kari aizvelkas vēlu. Pārnāku kājām 12. Elpoju dziļi. 11.7.23. Ceļos 9, nevingroju. Saeima. Māteriete, korektūra, vēstules rakstu universit[ātei] un Vilip. Marcink. Teātri Švarcs: Moisi viesosies. Azuras nau. Vakarā 6 pie Butuļa univ. Somi, nau labas vadības, lībieši. Saeimā Dukāts, lai dodot lugas. Kājām mājās. Dziļi elpoju. 12.7.23. Ceļos 8, negulēju labi, jāiet uz saeimu runāt. Turpinājas debates par Izgl. ministr. Teātrī nekā nau. Mājās, drusku guļu, varbūt tūliņ jārunā. Novārgstu līdz ½ 1O, man tik rit pirmam runāt. Lībieši aicina rīt ar viņiem konferēt. «J. Ziņ.» nemin, ka es bijis vakar sēdē. 13.7.23. Mostōs ½ 7, guļu 1, noguris, bet jāiet šodien 10, jo man pirmā runa. Drusku vingroju. Nelaba sajūta, ka jārunā. Nonāku par agru saeimā. Ceļā satieku Brusubārdi, aizdodu viņam 25 rbļ., Dauģis ari brauc, bet neredzu. Runa iet grūti, bet iznāk vietām labi; bet neveiklas frāzes, asumi. Atzīst Gulbis un Dukurs. Viss nosvīdis. Teātri nau neviens. Azuras vēstule. Tramu gaidot, ģenerāls Balodis pieteicas ciemā. Ceļā izkāpj Az. Drusku noguļu. Momberta vēstule, «Jeune Rēpublique» kritika, vivifiera franču liriku, kas tikai mazums. Saņemu algu. Izglīt. budžetu atraida. Gailītis tiks par vistiņu. Esot daudz parādu sataisījis. Berta, Klāra. Dodu franču avīzi Porietim, lai reklāmu taisa. Eliāss neņemas rakstīt «Scd.». Kājām mājās. 14.7.23. Mostos ½ 9, gozējos, avīze, In. uz Rīgu, lasu Ervin Rode, bāde, daudz svīstu, bet daudz arī dzeru. Par daudz dzeru, jāatradinājas. O. Pusdiena. Par daudz laikam arī ēdu. Antons dēļ Blaum[aņa] biogrāfijas. Mums visvairāk vēstuļu, bet neaicināja viņu svētkos. Mana svētku runa bijusi laba, saka Antons, bet neesmu uzrakstījis. Baltkrievi atnāk pateikties. Dos baltkr. lugas. 15.7.23. Guļu ilgi, lasu Max Halbe «Jugend», Schnitzler, gozējos, vingroju pamatīgi, pusdiena, atnāk dzejniece Kļaviņ, nosēd no 4—9, tad vēl atnāk Johanna, tad Uliniete. Ar to diena beigta. 16.7.23. Ceļos 8, lasu «Jugend», vingroju pilnīgi, brokasts, guļu, nemiegu. Plāns: lauku intel. trūkums. O. saka, ka izglīt[ības] nesasniedzamības neesot. Ideālisma trūkums gan. Komēdija: krustdēlu būšana, aizmugures varoņi. Manžoss ar pedagoģisku teātri, prasa kultūras fonda pabalstu 75000 rbļ. Grūti iedzīvoties prozas drāmās. Bet varbūt tās, ko izdomāju, arī nau pareizas. Un vajga dot ko nopietnāku, savu dzīves jautājumu. 17.7.23. Rakstu 19. [jūlijā] un it nekā neatminu. Saeima. Kājām mājās. Jūrmalā. Ziemeliete, Trasuns, Benjamiņš, Azura. ½ 3 mājās. Saeima. Vingroju. 18.7.23. Vingroju. Saeima. 2 Kult. fonds. Neeju mājās, atnes ēst In. Pēc sēdes atkal teātrī 4—5. Sēdē. O. 7 jāiet uz Matīsu runāt. Izdodas diezgan labi, bet saturs vājš, tikai loģiska uzbūve. Saeima, kājām mājās. Noguris. O. nemierā. 19.7.23. Augšā 7, vingroju. Saeima. Lerh kundze, Laursons, Lazersons, braukšus mājās. Drusku guļu. Saeima. Lerh, Mētra. Noguris, lasu «Dagdu» III. Kājām mājās. In[iņa] lam[ā?], ka biju noguris. In. vecītes steigušās dot puķes, kad dzirdējušas manu vārdu. 20.7.23. Ceļos 7, vingroju, uz saeimu, sēdes nau, braucu uz jūrmalu. Azura. Pie skolotājiem, ir vieta. A. bijusi, bēdājusies. Labi. Satieku Rudzīti ar dēln un kundzi. Dēls dod man vienam bonbonu, runājam. Vecais Trasuns stāsta, ka viņam 6 pūrvietas dārza, bet grib pārdot; neko ieienes. Tas nau veikalnieks — linsēkla. Veckaļns man iedod, nopirkdams avīzi. Pusdiena mājās. Uz saeimu; eju skatīt māju Kalējielā; par mazu. Sēde, Teātrī. Runāju uz Koknesi. Vēlu mājās. 12 vēl nau gulēt. 21.7.23. Vakar. Ceļos vēlu, nevingroju, saeima. Korektūra. Berta. Sadūšinu, lai raksta partijas vēsturi. Celms atdod parādu 3000 rbļ. Frakcijas sēdē Buš[evics?] izved savas domas, bet tās izrādās nepareizas, izsaka valdībai uzticību. CK sēde. Grēviņš aicina dot dzejoļus «Scd'am.». In. saka, ka Lindiņš došot vasarnīcu. Paula Baltābola atraksta, grib lomu «Rīgas raganā». — Man šodien liels nogurums. 22.7.23. Ceļos ½ 8, lasu gultā, sajūta, ka brīvs. Lasu «Eroici furori». Nevingroju, nemazgājos. Skolotājs no Sakalejas, dodu par brīvu teātra telpas. Vagulis ar kundzi. Gribu braukt uz jūrmalu, lietus. Sapņi nelabi: 3 miroņi slepeni jāglabā. Vakarā ar In. un Veckalnu Annu teātrī. «Ministru prezidents». Nedaudz pazīstamu. 23.7.23. Ceļos 8, rītu gribu braukt uz jūrmalu. I[niņa] agrāk. Norakstu vēstuli Berlīnes teātrim. Braucu 2, nesatieku. Dauge. Lietus, 6 mājā. In. aizgājis. Apm. 3 dzejoļi pa ceļu un gultā. Gaidu pārnākam. Lasu. Acis sāp. Sapnis, apspriežas, ari Čakste: man dot centru. 24.7.23. Ceļos 8, lasu «Jāzepa» korektūru. Lasu «Wunder dļer] Natur». Vakar vakarā pārnāk In. Lasu un rakstu dzejoļus, jūtos brīvi. Bet nāk daudz ciemiņi: M. Lange, 3000 rbļ. Laiviņš — bij. cenzors. Gulbis izdos no jauna 8 manas grāmatas un 2 In, Gribot izdot ari Prologus Univers[ālajā] bibl[iotēkā]. Lai es ejot par U[niversālās] b[ibliotēkas] redaktoru. «Sudr. gaismu» vāji pērk; drukāti tikai 2500 eks, Par ko tas neiet? Ir taču mans skaistākais krājums. - Vakarā vēl atnāk Klāra, brauc uz ārzemēm, Kārtoju dzejoļus. Vecos rakstus pērk, bet nepērk manus jaunos. 25.7.23. Ceļos ½ 7. L. brauc. Gozējos saulē. Kārtoju prologus, ir sistēma, sanāk 4 loksnes. L. nau dabūjis, aizbrauc. Vakarā vingroju un mazgājos. Eju drusku ārā. I[niņa] Rīgā pie Klāras. Gulbja vīrs atnes 5 «Goldne Ross» un I[niņas] grāmatas. In. nopērk «Romas» grāmatiņu. Rodrigo Kalniņš naudas. 26.7.23. Mostos ½ 6, norakstu un kārtoju «Novelu» un Prologus. Vingroju. Pēc brokasta aizlasos grieķu pasakas, aiziet visa diena neziņā. Ciemā Herteļu Elza. Pusdienā svinam Annas, Polis un vīns. Vakarā vēl grieķus. Grūtsirdība, nekur neesmu gājis. 27.7.23. Ceļos 7, braucu uz Bangersku, teātrī, pie Gulbja, nau mājā. Uz jūrmalu 12, palieku ½ stundu. Azura. Dzejoļi. Ciemiņi: I. — biedrīb., teātri priekš leišiem. Treim[ane] no mana teātra, nervoza. Drusku dzejoju. Nogurums. Rīt uz teātri un Gulbi. Anglis Gross no Tibetas, ka tur okultists 240 gadu vecs, spirgts. 28.7.23. No rītus strādāju. Nevingroju, traucē Brastiņ no Aizputes, dzejniece. Braucu uz teātri, Rodrigo, Treimane, 3 uz jūrmalu, tikai izbraukājos, pa ceļu 1 dzejoli. Mājās kads ciemiņš. Bade vakarā ½ 10-½ 11 Dienu biju saticis Gulbi, priekšlikums kopā pirkt namu. Lietuvieši teātrī, atdodu par brīvu telpas. 29.7.23. No rītus strādāju, nelabi guļu pēc bādes. Nevingroju, jo atnāk Freinberģis, paliek brokastī. Lasu, gribu gulēt. Pusdiena. Uznāk Kārkliņš un Poriets. Izprasa par darbiem , un teātri. Aforismus grib, romānu. Vakarā vēl pārskatu «Puķu lodziņu», norakstu «J. Ziņām» un «Scd.». Nogurstu no viesiem. In. kreņķējas par veceni. Gribam tikt vaļā. 30.7.23. No rītus strādāju drusku, dzejoli, vingroju. Braucu uz teātri Rodrigo dēļ, tas man neteic to, ko avīzēs raksta. Teātrī Skulme un Rode, ir strādāts, būs laikā. Aktieriem laižu lēti 15%, viņiem labi ienākumi. Leišu rīkotājs. Barons limitists. Neeju, bet aizsūtu vēstuli, Bangerskam atteicot. — Vakarā eju uz leišu rautu. Runāju vāji. Godinājumi no leišu puses, apdzied, aicina pie manis jaunos rakstniekus. Ar Giru no rītus gara saruna. Vakarā Tumas un Gira, un vēl kāds min manis. Nāku kājām atpakaļ; mājās 2. Paēdu, rautā it kā neēdis. Labi tomēr, ka gāju. 31.7.23. Ceļos 7, vingroju, jūtos mundri un izgulēti.: Uzrakstu savu vakarējo runu priekš leišiem. Pārdomāju šodienas runu. Braucu uz teātri Rūmnieces dēļ. Timma, Ozolkāja, Usma. Braucu mājās, satieku Brusubārdu, Vecozolu. Nožēlo Kornetu. Dabonu vēl kādu drusku nogulēties. Sadomāju runu, bet iznāk citāda. Nodomāju tagad mācīties runāt, izcelt aplausu vietas. Uzrakstīt gatavu runu. Tas taču vispareizākais. Braucam abi ar Iniņu, Rīters labs, bailīgs cilvēciņš. Uzstājamies 6 vīri, melnā jaunatne. Es drīz aizbēgu. Šodien runa iznāk labāk, īsi. Leiši atbildot mani gandrīz katrs min un godina. Es pieceļos ložā un klanos. Jaunie dzejnieki apdzied. Šķiramies loti sirsnīgi, sabučojamies, reizu reizēm. Daudz paziņu. Mūsējie dzird, kā runā par mani sveši: pasauls dzejnieks. Augusts 1.8.23. Ceļos ½ 7. Uzrakstu savu vakarējo runu teātrī. Pārtulkoju gabalu «Kaina», jāizdod līdz ar ievadu. Jādara ari traucējošs mazs darbs, sākts ir, un cita gadījuma nebūs. Neēdu brokastu, bet vingroju. Ciemiņš no Ceļoj[ošā] teātra, prasa solīto lugu uz 1. sept., vēl nau ne sākta. Uzvedīšot «Svētki Solhaugā». Pusdiena. Korektūra no «J. Ziņām». «Mēnessmeitiņa» vairāki dzejoļi. Sāk galva sapēt, vai no darba? Vai nelaba laika? Vakar arī bij galvas sāpes, laikam no uztraukuma. Šodien nau nekas teikts, ka leiši mani cildinājuši. 2.8.23. Ceļos ½ 7, braucu uz jūru, nokavēju uz teātri. 2 telegrammas no lietaviešiem. Nosūtu «Jaun. Ziņām». Saņemu naudu saeimā, atvilkuši. V, Eglīts nodod savu jauno lugu. Repsis arī lugu. Dubultos līdz p. 8 vakarā. Dzejoļi. Korektūra. Rīt jāiet glābt Skulmi, lai neiesauc apmācībā. 3.8.23. Uz teātri ½ 9. Sagaidu L. 10 bijusi komisija. Mīļi sagaidij. Pie Ducman nevar dot atvieglojumu nevienam; atstās tikai Rīgā. Uz teātri. Skulme neuztraucas. Vakarā In. uz teātri, L., es braucu naktī pretī. Ģērmans: lai es runājot uz skolotājiem, es neeju, ko nožēloju. 4.8.23. Vingroju. L. Atnāk Priedkaln Anniņ, dabūjusi vietu. Gatavoju runu. 12 atnāk Ģērmans, somi nenāk. 4 stund. paguļu un 7 uz Jonatānu. In. un Anniņa, top līdzi ēdināta ka māte. Mana runa laba, bet I. vairāk aplaudē, kaut gan bez satura. Jonatānieši diezgan reakcionāri. Lapiņš labāks, bet grib dibināt progres[īvu] avīzi. Rītiņš, Buša, Vesmanis runā pirmie, tad es. No Šonerielas kājām mājās. Paziņu man nau, bet L. gan. 5.8.23. Ceļos 7, vingroju, bet nemazgājos. Norakstu dzejoļus. Lasu «Wunder d[er] Natur» gultā. Drusku guļu, atpūšos. Neuzrakstu runu. L. uz Sloku. Pārnāk jau ½ 9. Rīt gribu palikt mājas. Nopietni jāstrādā, vienam jābūt, jāpāriet pāri par nāciju. 6.8.23. Vingroju, mazgājos, In. apslimis ar māgu. Lasu Lejiņa «Nebrauc tik dikti» visu, divi stili. Norakstu Prologus. Atnāk Rode un Skulme; runājam par mākslu līdz p. 5. Lasu avīzi. Atnāk Gulbja radnieks, ilgi runājam, nācis Hagela koncerta dēļ. Norakstu vēl. L. priecīgs, laikam, ka darbā. Rode laiž visu aši pāri, Skulme .runā un domā ļoti lēni un smagi, nevar izteikt, bet jūt, ko runā. — Veckaln Anniņ var dziedāt. 7.8.23. Ceļos vēlu, gozējos, lasu Fischel «[Das] moderne Bühnenbild», Taīrova «Entfesselt[es] Theater». Pēc brokasta guļu. Pēc pusdienas norakstu un kārtoju «Mūza mājās». Taīrovs blēdīgi zem teātra maskas grib ievest jaunu diletantu mākslu kā runājošu pantomīmu. Tehniski jūtas tik stipri, ka gribētu vieni paši iztikt bez saimnieka. Rīku grib par mērķi celt. Kad tu gribi godīgi, lēni iet, būs teātris brīvāks. Man vajga par teātri intresēties: vadīt režiju. 8.8.23. Ceļos 8, vingroju. Prologu prologiem, avīze, braucam 12 uz teātri, 2—3 kājām mājās. Skulmem neļauj palikt Rīgā. Melnie grib nogremdēt lugu. Pagaidīsim. Tysliava atsūtīja savus dzejoļus. Lilijai Ērikai aizdodu 1000 r. Mājās ciemiņi. Baško par «Reita» redaktoru. Jālasa rokraksti. — Hermans dēļ kostīmiem. Vakarā Smiļģis. Samierināšanās, lūdz pēc Fausta». Došu. 9.8.23. Ceļos 8, lasu rokrakstus priekš «Reita», O. aiznes, rakstu satura rādītāju Prologiem. Vingroju. Divas lūdzējas teātra dēļ: Auguste Krūmiņ kā lūdzēja, Orientācjs kā intervetājs. «Sdem.» dos arī literatūru. Rozīts prasa priekš «Rituma». In. brauc skatīt Lazaretes ielu. Nedabonu strādāt. In. paspēj. Prologi, «Mēnessmeitiņa», tad lugu. Tad «Ave sol» dramatiski. Projekti: nemaz dekorācijas: «Ave sol», «Addio bella», «Aktīnijas». Žurnāls man pašam jāizdod, pieprasot literatūru. Orientācijs: Tūters grib izdot jaunu avīzi. Teātrī dot savus gabalus un savu režiju. Kustēties vēl līdz 60 gadiem. Veselība saulē, Lugānā. 10.8.23. Ceļos ½ 7, kārtoju prologus. Vingroju, braucu uz teātri. Skulmem 1500 rbļ. Vēstule Az. Mājās. Gulbis neatbrauc. Nepiedalās nama pirkšanā. Baidāmies vispār pirkt. Vakarā strādāju labi ilgi pie Prologiem, pabeidzu kārtot, tikai prologs jāraksta un epilogs, ja iznāk. L. slim. — Priekš «Rituma» «Imanta» jānoraksta. — Šodien viesu nau, tikai mazas meitiņas prasa lasāmgrāmatas. 11.8.23. Mostos 5, ceļos 7, rakstu prologu Prologiem, iznāk 82 rindiņas. Pabeidzu 11. Vingroju. Braucu 2 uz jūrmalu. A. Mājās 8, bāde. L. slima un vārda diena, un stipri karsējas bādē. Sveiciens no Ulpes ārzemēs. Uz skolotājiem lai ejot tomēr. 12.8.23. Ceļos 7, L. uz bērēm, nevar gozēties, vingroju. ½ 11 brokasts. Lasu «Wunder d[er] Natur», pēc pusdienas lasu Hey King Cun, izlasu gandrīz visu. In. ar Veck[alnu] Annu uz čin[u], A. aiziet ar Poli, palieku viens pats. Gribu norakstīt prologu un «Imantu», bet aizlasos. Žēl, ka jāiet atkal darbā. Gribētos brīvi dzīvot un strādāt kā Castagnolā. 13.8.23. Ceļos ½ 7; domāju par runu pie skolotājiem. 8 atnāk Alek. Bērziņš, sarunā ilgi, nau laika vingrošanai, 12 pie skolotājiem; saņem Melnalksnis, skolotāji aplaudē, ievada runa. Mana runa iznāk laba, bet pēc, kad izskaidroju jautājumus, nogurstu. Aplaudē visur, kad sievietes mudinu piedalīties atklātībā, neaplaudē. Pasniedz man puķes, lielu rožu buķeti. Labi atvadāmies. Uz teātri. Mājā guļu, noguris kā pēc liela darba. Nekā nedaru, guļu. Rīt vēl brīvdiena, jānoraksta «Imanta». 14.8.23. Ceļos ½ 8 norakstu prologu Prologiem. Gribu nobeigt grāmatu, ir 76 lp., piedzejoju klāt 4 dzejoļus, nu ir 80. Grāmata gatava. In. nones Gulbim, bet tā neatrod. Ar Staģi kopā pirkt namu, Caurskatu «Imantu», sākumā daudz jāpārgroza. Rīt jāpabeidz. L. nāk vakarā vēlu mājā, Rit jāiet uz teātri. Nau vēl neviena luga sākta. Jādara. 15.8.23. Ceļos 7, gatavoju «Imantu», vingroju, braucam abi ar Iniņu uz teātri, In. Lazaretes ielā, teātrī sēde. «Jāzepu» skolotājiem izrādei, «Sdem.» laba piezīme «Rainis un skolotāji». Teātrī neiznāk man uzruna. Ozols ar dzejoļiem un projektiem ķīmijā. Aizeju uz Lazareti. Labi. Satieku ceļā V. Siliņu, ļoti sarūgtināts. Pēc pusdienas guļu, nedara labi. Mika un Pika, kas viņu mierina, labs stāsts. 16.8.23. Ceļos 7, vingroju, avīze, braucam abi ar Iniņu uz teātri. Mana runa laba, Gulbis noklausījies. Aktieri bij gaidījuši, tātad tādas patīk. Gulbis, lai pērkot namu; prestiža jautājums: lai redzot, ka nekas nau dots, pašam jāpelnot. Vācu avīžnieks priekš «Rig[asche] Nachrichten»: teātra gaidāmā sezona, pie teātra nācis kā pirmā; tad tik opera. In. aiziet uz Lazareti. Negrib pārdot. Pirmais mēģinājums «Aspazijai». Freinberga runa, Tad uzstāda 1 un III cēlienu. III nau labs, nau telpas aktieriem. Skulme Marta. Marija esot par saimnieci mājās. Aicina ciemā. ½ 2 mājās. Atnāk Liepa no Birutas ar dzejoļiem1, B[iruta] grib izdot, Gulbis grib vācu dzejoļus pēc jaungada. «Mūza mājās» grib atsevišķā grāmatā. Bet kā tad būs ar «Mēness meitiņu»? Divi dzeju krājumi vienā gadā. 17.8.23. Ceļos ½ 8, vingroju, drusku tulkoju «Kainu». Uz teātri. In. noliek naudu. Teātrī Anni Simson, Kūla un R. Liepiņš prasa pēc teātra telpām un aicina uz pedagoģisko nedēļu. P. Sēja bijis, bet mani nerada. T. Celms pabeidzis suum cum laude, bet laikam viņu nepielaidīs profesūrā. Arī Ozols. Uz pusdien[am] Regina, šķiršoties no brāļa, pieņemšot vietu. Sadū?inu viņu uz Matveja vēstuļu izdoš[anu]. Sūtu uz Tukumu, kur tas dzīvojis. Cik tu stiprs, neviens nebūtu spējis to ar mums izdarīt. Neko nepaspēju izdarīt vakarā, jālūko, ka laiks neaizietu postā. No rītus tagad maz var strādāt. 18.8.23. Ceļos 7. Izmeklēju rakstus — Freinberģim aforismus un Blaumaņa vēstules man. «J. Ziņām» «Peles bērns». Vingroju. Vakarrīt bij pieteikties kandidāts uz diriģenta amatu. In. uz Rīgu. Es uz teātri. In. ari atnāk. Ceļā satieku Az. Nau ievēlēta. Vakarā atnāk Zelteniete dēļ Birutas dzejoļiem. Avīzē, ka esmu ievēlēts par goda prezidentu Bibliotek[āru] kongresā. Jāiet tātad rīt pie viņiem. Arī pie skolot[ājiem] [uz] ped[agoģisko] nedēļu, Vakarā uzved «Jāzepu», un arī laikam būs jārunā. 19.8.23. Ceļos 8, domāju par runām, nevingroju, braucu uz teātri, pie skolotājiem, vācietis Voguls, vācu reakcija nau tik bīstama. Mana runa izdodas labi, saņem un izvada ar aplausiem. Dēķens manu teicienu min, ka mums jātop tik tālu kultūrā, ka bez mums Eiropas kultūra nebūtu pilnīga. Tad eju uz bibliotekāriem. Nesaņem, Egle nokavē man dot vārdu. Pēc pārtraukuma sēstos pie prezidija galda un turu runu. Labi. Grāvīts par Latvie. Birzmeks-Upīts lai dod «Jaun[ībasj Tek[ās]» biogrāfiju, bērnu dzejoļus ar ilustrāciju ik mēnesi, gada beigas būs grāmata. Arī «Domām» lai dod rakstus, Jesens kaunās, ka nau samaksājis. Skolotāji nenāk sēdēt uz teātri. Pēc bibliotek. mājās. Aicina, lai vēl atnāk pie viņiem, arī pie skolotājiem. Vakarā ar In. uz teātri, bet nau izrādes. Kinematogrāfos nau labi gabali. Satiekam Trauberģi. Ļaudis visur atskatās atpakaļ, viens saka: tur abi ar Aspaziju. Rīt uz teātri. 20.8.23. Ceļos 6, guļu nemierīgi, strādāju 7—10 pie «Kaina» tulkojuma, tikai 3 ½ lapp. Iedomājos, ka var rakstīt: teātra atklāšanai priekšspēli, nākamo lugu personu gājienu ar starprunam. Mūzas ievada gājienu. Teātrī: Freinberģis atjaunot «Z. zirgu», «Induli». Mierlauks grib «U. u. n.». Lai es rakstot pasaku lugu bērniem. «Ave sol» arī būtu labi, bet lieliem. 4 diriģenti Ķuņķa vietā. Varbūt nāk Alfrēds Kalniņš, ļoti labi. Pie bibliotekāriem. Birznieks-Upīts: pārdrukāt mūsu mazos rakstus pa 2 loksnes grāmatā. Caune lūgumu Kult. fondam. Nepalieku. līdz galam. In. teātrī. Tiks viss gatavs. Uzeju pie Cimermaņa. In. pie Gulbja: ņem «Kainu». Man jāstrādā pie «teātra atklājas». 21.8.23. Ceļos 7, mostos ap 5, lasu Göthes teātra runas. Grūti iztaisīt. Eju 10 uz teātri. III cēliens nau labs, bet iet. Pierre Seija esot parīziets. Kroders dēļ savas sievas honorāra Vulfam. Linde, lai es rakstot balādes. Gulbis atsūta jau salikto «Mūzu mājās». Vakarā uz teātri «Jāzeps». 22.8.23. Ceļos 8, lasu «Mūzu mājās» līdz 1. Uz teātri. Mājās. Iņ. uz teātri. Vakar teātrī esot mani saukuši, aizgāju par agri projām. Šovakar pie skolotājiem II vid[us]skolā mielasts, Runāju, labi. Valters vāciets par mani., d. Illnstr. Verter. Arī skolotāja Straume min mani runā. Bogens par «Jāzepu» nesaka nekā, kaut gan bij redzējis. E. Medni redzu. Kājām mājās. 23.8.23. Ceļos ½ 9, vingroju, uz teātri. Feldmani jāpārliecina. Podesti jādabū, 3 braucu mājās. Satieku L. Drusku atpūšos, tad ar In. ejam uz operu pie Hagela. Motto ma non molto Nau nekas. Biruta. Daudz paziņu. 11 mājās. 24.8.23. Ceļos ½ 8, lasu pasakas, 10 vingroju, 12 uz teātri. Kalniņš nenāk par diriģentu. Austra Krauze grib inscenēt «Muromieti». Prasa man vācu dzejoļus. Kože no Tukuma, Grinberg, Grīnītes māsa. Riekstiņš māju pie pils. In. pēcpusdien uz teātri. Mājās es pārrodu tikai 10. Korektūra «Mūza mājās». 25.8.23. Ceļos 8, lasu Goethe, O. Spengler. Grimm «Märchen» līdz 11, tā ka nedabonu vingrot. Teātrī Reinholde, Riekstiņš, nams Nr. 5 labs, bet dārgs. Korektūra Gulbim. Mājās kājām. 5 uz teātri, paliekam abi ar In. līdz 10. Mājās ar Miezīti. 26.8.23. Ceļos ½ 8, lasu Spengleri, plāni ar Iniņu: «Cilvēks brālis» Un[iversālajā] bibl[iotēkā]. Grāmata par Castagnolu: dabas apraksti, ceļojumi, notikumi, mūsu dzīve un beigās fragmenti no darbiem, kuri nau citur izlietojami. Arī mani zīmējumi. Loksnns 20—30, ka. romāns un kā biogrāfija, un ceļojuma apraksts. Jesenam: man ik mēnesi 2 bērnu dzejoļi ar zīmējumiem. Tad gada galā grāmatu uz 2—3 loksnēm otrreiz maksāt. In. dos savu biogrāfiju, ik mēnesi pa ½ loksnei savas biogrāfijas. Nākam gadu es došu savu biogrāfiju. — Es varu arī bērnu stāstiņus dot. «Ritumam» fragmentus un stāstiņus. «Domām» dzejoļus. — Nevingroju, nemazgājos, lielāka brīvības sajūta.. — Atbrauc mazais. Guļu pēc brokasts. Pēc pusdienas In. aiziet pie Lilijas. O. pie Vilmas. Sarunājam ar mazo. Rīt jābrauc uz jūru. 27.8.23. Ceļos ½ 8, lasu Grimmu. īn.: cik Mika gudris, palicis sev papīru, kad bijusi vajdzība. In. ļoti. uz teātri, vingroju, braucot lasu. Teātrī Reinholds, Cimdiņš, braucam ar In. kopā. Vēstule no Ed. Medņa, ka iešot pret mani. Vakaru noslinkoju. Gribu drāmu, «Putnu kāzas», «Karš un gana bēres». 28.8.23. Ceļos 7, Grimmu, Lorand. Meklēju materiālus par putnu kāzām. Vingroju, 1 teātrī. Reinholds atsakās, Spinga no operas. Ķuņķis negrib iet, ne palikt. Lilija Ērika ar Anniju Simson ķildojas par pirmizrādi. Lejiņš ar Feldmani par dublēšanu. Vēstuli rakstu Kokalim dēļ «U. u. n.». Norakstu dzejoli Jansonam priekš Liepājas «Dienas Lapas». Uz teātri nebraucu. In. arī paliek mājās. Uz operu, angļu izrādi «Salomi» arī nebrauc. Mājās. 29.8.23. Meklēju pasaku tematu. Uz teātri 12, uz ģenerālmēģi-nājumu. Priedkaln Anna ar Mēriju un Emīliju, Olga ar Oļu un Šķipnīte. Vakarā mājās tikai. ½ l2. Korektūra «Mūza mājās». Eju uz drukātavu. Riekstinš un Endrups. 30.8.23. Ceļos 8, domāju par tematiem. Īla temats kā bērnu luga. 12 uz teātri — līdz 2, lasu Zalcman lugu un Šķipsnas dzejoļus. Diriģenta jautāj[ums]. Spingu grib Zeltmatis. Vītoliņš. Skujniece grib 500 r. klāt; jāpieņem, citādi palieku bez arfas; 6 uz sēdi. Satieku Smaidiņu, liela un smuka, ilūzija beigta. Cenas jkdze. Olga — Marija. Jālasa vēl korektūra. Jābrauc dēļ Karlē uz Jūrmalu. Septembris 31.8.23. Ceļos ½ 7, braucu uz Rīgu 9, drukātavā korektūra un 3 dzejoļi, viens jau taisīts. Nododu vēstuli Freinberģim, lai atsaka Spingam. Braucu uz jūrmalu pie Karlē. A. Uz mēģinājumu 6. Alfr. Kalniņš tomēr gribot nākt. Atsakn personiski Spingam, grūti nākas. Osis ilgi runā, ka vajgot režiju vadīt psiholoģiski. Austra Krauze; Klāra aprunājusi, it kā man būtu izkrāpusi 100000 rbļ. Olga, Marija, Ubāns. Septembrī. Ida. Mūsu ļaudis ģeneralmēģinā. 1.9.23. Uz teātri neeju, meklēju tematu. Pēc brokasta guļu. Lasu «Es verde Gott». Uz teātri līdz ar Olgu. Paulīne, lai pērkot Kolbasņikova vasarnīcu. 200 000. Aspaziju daudz reiz izsauc, Runāju ar Zālīti dēļ «U. u. n.» honorāra. Krauja negrib Ģērmani. Sēja, Simsoniete, lai es polemizējot ar Eriku. Statisti streiko, vietā Rode pieņem citus. In. 6 puķu balvas, arī «Scd», Gulbis, Austra, aktieri, Olga. Ejam kājām mājās. Līdz 4 augšā. 2.9.23. Augšā ½ 7, jābrauc 11.45 ar tramu uz Rīgu. Liepulapiņa: mēs esot dusmīgi. Es braucu viens. II Buļļos II slimo kases bērnu kolonija. Pretī laipni atnāk. 20 min. gājiens. Bērni saņem, izvada, izstāsta, brīvi un mīlīgi. Pils. Liela arhiereja muižiņa. Blakus Čakstes domātā vasarpils. Fotografē. Sapulce, runāju, iznāk labi. Meitenes ap mani, arī skolotājas. Vakarā 7 uz Rīgu, visi pavada. Kaupiņš brauc līdz. L. viens, mīļi, atnāk no teātra. Izpārdots. Ļoti noguris, rīt izgulēties. Jāstrādā nopietni. Sava āda jāaizstāv. Nevar ar maziem darbiem vien, vajga darīt lielus. 3.9.23. Uz teātri. Simsoniete ņem ļaunā, ka nau lūgta uz mielastu. Austra par to telefonē. Ar Sims[oni] labi izrunājamies. Skatāmies namu. Vakarā p. 9 mielasts. Mana runa laba. In. 2 reizes atbild Zeltmatim, kas kā birokrāts piemin kritušos. Es runāju ar strādniekiem, Ozoliņ —šveicars, publika prasot, lai es rakstot lugu. 4.9.23. Uz teātri. Vakarā 7 pie Vērmaņa uz mielastu ar Cereteli un Hyusmam. Grib lūkot uzvest Antverpenē manu «Zelta zirgu», tikai lieli izdevumi. Mana runa vāciski galīgi slikti runāta. Runāju par Priedkalna kapa akmeni, būs. Robežnieks no teātra. Aug. Ozoliņš sola. Ar autu mājās. 5.9.23. Vingroju, meklēju tematu. Uz teātri. Aicina mani uz Valmieru un Jelgavu. Māklers. In. uz jūrmalu. Laba esot Kolbasņikovu villa. Vakarā uz «Atzīšanos». Riebīga luga. Sims[one] spēlē labi. 6.9.23. Vingroju. Uz teātri. Turss. Marienfelds, lai es palīdzu izgudrotājam, Zariņ, lai ierīko orķestri teātrī. Riekstiņš. Ķirpēns pa telefonu, lai kundze nāk par suflēzi. Uz jūrmalu 3.40 L. Mājās tikai ½ l2, nokavējām vilcienu. Visas nepatikšanas, lietus, maza runāšana u. t. t. atmaksā brīvības, nesaistības sajūta. L. arī lietū jāstāv, vēlāk pārnāk. 7.9.23. Ceļos 8, vingroju, izskatos nelabi, bet jūtos labi. Uz teātri. Simsoniete. Barons solās maksāt par «Biarmiju».— Robežnieks caur mani dabū pensiju. Priedkaln Anniņ ari dabū pabalstu no pilsētas. Laiviņš alprasa «Kestučio mirtis». 7 vakarā uz Hyusmana un Ceretelli runām Uļejā. Izpirkts, 15000 skaidrs atlikums, 5000 Uļejam. Cerotelli runā tikpat mierīgi kā es, bez efektiem un aplausiem runas vidū. Un tomēr skaitās par labu runātāju. Saturs arī ko nozīmē, pie mums gan tikai ārēja balss, sentimentalit[ate]. 11 esmu mājās. 6.9.23. Vilcienā tieku Āboltiņu, Kalniņ (medus). Ābolt. nosarkst no dusm[ām], ka es atdodot Durbi. 8.9.23. Vingroju .Teātrī. Vakarā biju klausīties Ceretelli. Solās dot man geogriešu dzejnieku tulkojumus. Kājām uz teātri, tramvajnieki streiko, viņiem taisnība. Ķirpēns ar kundzi, negrib par suflieri, prātojam, kur dabūt vietu. Pētersons ar namu. Gulbis atrunā. Nodokļus samaksāju 19000, un Keitānam 15000 par aktieru mielastu. Timma, lai dodot teātri Ceļojošam. Kājām atkal mājās. Sēde uz otrdienu. «Scd» un ari «Str[ādniekam]» Liepāja jādod. Uz vannu arī neeju. L. būs mājās tikai ceturtdien. Sāku «Biarmiju» tulkot. 9.9.23. Vingroju. Atnāk 3 meitiņas no bērnu kolonijas. Kafija. Grāmatas. Guļu. Tulkoju «Biarmiju» 60 rindiņas. Domāju par pasaku tematu. Atpūta. Negāju ne uz «S.S.S.», ne teātri. 8.9.23. Bij pēc pusdienas Regīna ar Matveja biogrāfiju, visu laiku atņēma. — Rīt jāsāk strādāt. 10.9.23. Mostos ½ 5, neaizmiegu, tulkoju 60 rind. «Biarmiju». Vingroju, domāju par pasaku tematu. Kājām uz teātri, paņemu līdzi kreklu, In. Arī uz teātri un pie Sestuļa, atnāk Pētersons, es apskatu, vecs, bet labs. Satieku admirāli Puķīti, ļoti laipns. Teātrī Puriņ un orķestra kandidāti, lai dabū oboju. Karlē iemācīšoties latviski pa 2 mēneši. Elza Hertel grib runāt par pieminekli tēvam. Freinbergis, lai rakstot es lugu, ejot atvaļinājumā. Satieku Egli, lai tulko «Muromieti», būšot «L[atvju] Grām[atā]» mans Nr., lai dodot aforismus, tie patīkot. Būšot laba kritika no Kraujas par «Aspaziju». Ļoti uzbrūk Kroders un Ed. Mednis. — Pie Freda, nau atpūties ārzemēs, dārgi sola namu Baznīcielā. Gulbis atrunā no Pētersona. Vakarā uz bādi pie Priedkaln, saku, ka gādās par pieminekli. In. nokūst no divkāršas staigas. Es gribu rīt iet tikai 4, uz sēdi. 11.9.23. Mostos pa nakti vairākkārt, 7 Sāku tulkot «Biarmiju», 80 rind. Vingroju. Pēc brokasts guļu, uz teātri 4, Fredis, sola savu maju, rīt 12 būs klāt. Elza Hertel, lai nākot svētdien bērēs. Opincāns. Sēde. Negrib maksāt U. Skulmem. «Susan» patukša. Kājām mājās. 45 min. Rit dzimdiena būs jāsvin gribot negribot. Mūzika. 12.9.23. Novēlojos, jābrauc 12 pie Freda, tomēr vingroju. Teātrī orķestranti. 3 mājās, satieku ceļā L. Atskatos negribot atpakaļ. Divas Silvijas no IIĪ vidusskolas sveicienu sūta. No rītus ap 9 atnāk Siliņu Maruška ar buķeti. Vakarā 5 muzikanti, labi, mana uzruna par uzpūšanu un uzpūtību. Tas arī viss, vairāk nevienas karts, ne sveiciena. Dziesma, 11 gulēt, nomodā līdz 4. Lappuses malā pret 12.9.23. ierakstu: Atis Zālīts manis dēļ atnāca 2 dienas. 13.9.23. Ceļos 7, lasu, nevingroju, nogurums. Uz teātri, Mākleri. Neldnera firma par Garika lugu honorāru. Orķestranti. Brigaderu apsvecina, mani neviens nesveicina. Kājām mājās. Teātrī mākleri, lai pierunā Pētersonu uz pārdošanu. Fredis atkal atrunā, abiem intrese. — Lasu «Liru» II, jaunie dzejnieki bez formas sajūtas, pakaļdarina ārzemēm, citādi labi. Guļu. Atnāk Afelds, lai piedzītu 15000 par mantu atvešanu no Castagnolas. Būs man jāatsakās no atjaunotnes caur mīlu un jāiet, kā saka, «Dv. dziesmās». 14.9.23. Mostos, guļu vāji. Lasu igauņus. Avīzi. Skaitu naudu Afeldam, 14400. Jānoliek Šveices nauda. Uz teātri ķājām. Vold. Ozoliņš, lai rakstu prologu Pēt[erburgas] Arrīg[as] dzied[āšanas] biedr[ībai], kur es biju priekšnieks, tagad 40 gadu. Arī Pretalkoh[ola] biedrībai būs rakstīt himnu, un tā ir melnā! Nac[ionālais] klubs lūdz uz 5 gadu jubileju! Orķestranti. Māterene vēl nau dabūjusi, pa telefonu ar Klaustiņu. Gulbis sola uzrādīt namu. Barons dēļ Liberta; ieteicu sūdzēt, Riekstiņiete, lai aizdod teātris naudu. Kājām mājās. Elza Hertel. Divi Bieriņu vīri, lai es dodot gružus ceļam. Anna Veckaln. Vēstule no Annuškas. Uguns apdziest. Sestdien būs jau trams 50 kap. vairāk. — Man grūta sirds. 15.9.23. Mostos 7, lasu igauņus, gribu gulēt. Vingroju. Pēc brokasts guļu. L. Neeju uz teātri. Vakarā 7 braucam abi ar Iniņu. Lasu aforismus no mācītāj.; labi. Teātrī «Luize Miller», V. Eglīts. Rode grib tulkot «Muromu». Feldmans mīļotājs. Elza Hertel. Freinbergs, lai tulkojot Sillera «Braut von Messina». Rīt runa. 16.9.23. Vēlu gulēt, augšā ½ 7, domāju par runu, par sarunu ap atjaunotni caur mīlu. L. Atnāk Krēgers ar drukātu dzeju. Vingroju. Atpūšos pēc brokasta, runa. Atbrauc ar autu pakaļ. Vesmans. Berta, Priedk[alnu] Anna, kapos pie cietuma 1000 cilvēki, Herteļa pieminekļa atklāšana. Mana pirmā runa. Iznāk labi, daži raud, bet maz patīk, kā arvien. Pauls Kalniņš runā to pašu, drusku galā pieliek savu, bet tā runa patīk. Arī Veckalna runa patīk. Man jāstrādā nopietni pie runām, lai ko sasniegtu. Tas pats ar dzeju. Domas vien un priekšnesums nepietiek. Vajga, kas publikai patīk; poēzija, sentimentālība, šlāgeri. — Daudz paziņu: Fricsons. Kājām un pa tramu uz Vesmani. Vakariņas, ēdu tik ne gaļu. Visi griežas sarunās ple manis. H[erteļu]Elzas mazo pulsītž iekaroju. Pie vārtiem aizbraucot satiekam Lūkinu ar Liliju, ļoti žēl. Uz teātri. Smaidiņa unAzura, to atstāju, kas man ļoti žēl un kauns. Tramā uz mājām. L. pie galda. 17.9.23. Ceļos ½ 10, vingroju, uz teātri, Dukāts, lai dodot oktobrī lugu. Ņemu atvaļinājumu no 18.9. līdz 2.10. Freinberģis vietā. Kalniņš ir par diriģentu. Mākleri. Aizkraukli gribētu, jābrauc rīt apskatīt. Apskatu Bazn[īcas ielā] 30. Vakara 7 L. Braucu uz Cielēnu balli. Ceretelli ilgi runāja. Mīļš un labs cilvēks. Dermans mani dievinot. 18.9.23. Ceļos 8, nevingroju, gribu paspēt uz 12 vilcienu uz jūrmalu un vēl izņemt naudu, bet tikai aizbraucu 12. Uz Aizkraukli nebraucu, vairāki mantnieki, nezin, vai jel maz pārdod. Tramā skolotājs no Teltsielas. Jūrmalā lasu igauņu pasakas, domāju par pasaku drāmu, ēdu daudz, 5 uz Kolbasņikovu, labs nams, bet nepraktiski iekārtots. Jāpērk pirms Rīgā, kur dzīvot un iet amatā, 7.23 atpakaļ, cita vilciena nau. Vagonā jaunā kundze pačukst mātei un vīram, tad paskatās uz mani. Tā vienmēr, bet nesveicina: mēs zinām gan. Mājās. 12 pārnāk L., bēdas, ka nau vaļas lekcijām. 19.9.23. Ceļos ½ 8, palieku gultā, jo līst, lasu, atnāk stud. Jansons, lai dodu teātrī studentu dienai. Vakar, mājās braucot, ienāk doma: pasaku tematu pārcelt uz bērnu pasauli: viņš iedomājas par varoni. Aizput[es] apr[iņķa] priekšn[ieks] Kauliņš, lai rekomendēju Aug. Ozoliņu. 66 gadu, bet stiprs, Viņš vienmēr vingrojot un auksti norīvējoties. Vingroju vakarā 7. Tiešām ir panākumi. Ēdu daudz no In. atnestā, teglach. In. aizbrauc skatīties Bazn[īcas] ielā 30, patīk. Man jābrauc rīt. — Paulīne dēļ K[olbasņikova?] villas. — Nelaba dūša, ka nestrādāju. «L[atvju] Grāmatā»: tagad neesot labu drāmu, un Sūna: par Blaum[ani] lielāka neesot dramatiķa. 20.9.23. Ceļos 8, uzrakstu 1 dzejoli, nevingroju, jāsteidzas uz Rīgu, pie Freda dēļ nama. Nekas neiznāk, jāiet 4. Runāju ar konduktoru, priecīgi, ka uzvarējuši, Satieku Cie lēnu un Maiju, aicina rakstīt priekš kalendāra. Freinberģis netiek atstāts manā vietā. Atvaļinājumu neņemšu, Leiši prasa atļauju tulkot «Ģirtu Vilku». Nodokļu piedzinējs iekasē 30 rbļ. — Bergmaņa dēļ. Opincāns prasa vietas. Pie adv. Siversa, rīt atnāks teātrī Stempelis, O. vēstule. — Nestrādāju. 21.9.23. Ceļos ½ 8, domāju. par bērnu lugu, ideja un plāns gatavi, jāstrādā tikai. Avīze. Vingroju.. 12 uz teātri. Atsakos no atvaļinājuma. Cimdiņš ar Herteļa fotogrāfiju. Hyusmans atsūta 6 grāmatas holandiski. Esperanti artiķels par mani. Braucot saruna ar slimnīcas māsu. Atpakaļ ar L. Pēc pusdienas atnāk Aleks. Bērziņš. 6 rind. par dram. 22.9.23. Ceļos ½ 8, 2 dzejoļi, avīze, nevingroju, izeju, Freda nau mājās, eju pats pie Stempeļa, nau mājās. Teātrī pa telefonu izsaucu Anni Simson. Aiziet viebdamās no intrigām, kam atcēlusi izrādi? Parņickis dēļ Lāčpl[ēša] ordeņa. Herimaņa atraitne dēļ pases. Dabonu Rodi, kas ar Lunačarski labi satiek, tas izpalīdzēs, Linde: labi izskatoties. Pie Stempeļa: pirmdien 2 dos atbildi. — L. pārnāk 10; kinā. Publikas garša: kino un Blaum[anis]. Jāraksta rit nopietni bērnu luga. Vakar iesāku. 23.9.23. Ceļos ½ 8, sāp galva, ēdu teglachu, nedaru labi. Sapnis: pa lielceļi, kurš uzlabots, eju ar grābekli kā kareivis, nostājos pie vārtiem: es nāku savā frontē, jūtu, ka izspiedies vēders, šlipses vējā plandas; nedaudz laužu, laba sajūta. Lasu «Reich. d. Ertindinigen». Avīze. Nevingroju. Nemazgājos. Pēc broksts 12 guļu. Lasu «Wunder d[er] Natur». Meklēju Nātanu. Ciemiņi: Deisons, lūdzējs. Cienītājs no Vidzemes, students, paņem «Induli», ko nau lasījis. Vakarā ½ 8 — ½ 9 uzrakstu no pasaku drāmas 50 rindiņu. 24.9.23. Nevingroju, ½ l uz Fredi dēļ nama. Uz teātri un uz Stempeli p. 2. In. iepērkas. Norunā iet pie advokāta ½ 5. Nebraucam mājās, es vēl eju 4 pie Bušēvica dēļ operas honorāra, kurš top no manis atprasīts atpakaļ, ½ 5 pie Siversa. Nolīgstam pirkt Bazn[īcas] ielā 30 jau trešdien 11. Skatos «Ceļi un dūkstis» ģenerālmēģinu. Abi uz māju 7. Nogurums. L. nenāk. Guļu nemierīgi. 25.9.23. Nevingroju, pie Freda, ejam lūkot namu. Vecs, bet glīts. 2 uz teātri. Eju vēl pie Kolbasņikova, negaida naudu. Uz teātri. Aizrakstu operai, ka nemaksāju atpakaļ. Kājām uz mājām. L. līdzi. Telefons uz Betleri: rīt satikties, Teātrī zemgaļi dēļ studentu dienas. Ozoliņš dzejnieks — ķīmiķis. Latgalis dēļ kostīmiem. Vakarā Egle un Prande no 6—11, ģīmetnes un datus par preses darbiniekiem. Liels nogurums. Rīt jāiet. 26.9.23. Ceļos 8, vingroju, neeju uz teātri, O. aiznes atsacījumu Stempelim un «D[ailei] u[n] d[arbam]». Guļu, jo noguris. 4 uz teātri, norakstu 6 dzejoļus. Sēde norit labi, pret Zeltmata veikaliem. Kosas «Ceļi un dūkstis» pirmizrāde, mūzika un dekorācijas, un 2 šāvieni glābj, «Roza Berndt». — Fredis, lai ņemot namu Gulbis, lai ņemot. Rīt p. 5 jāiet pie Eversa. Sarunas: Kosa, Alf. Kalniņš, Ulpe, braucot Fin[ansu] min[istrijas] jaunkundze, Liberts, Miezīte. — Augļo par daudz saēdos. Freinb[ergs], lai rakstot lauku lugu. Trīs reiz ielūgumi pie studentiem, viens zelta burtiem. «Asp.» lai ņem stud. padome. — Pāvils Rozīts, būšot «Imants» nāk. burtnīcā. Lai aizstāvot «Ritumu» Kultūrfondā; lai dodot dzejoļus. Jaunkundze pavada mūs ar tramu un brauc atpakaļ. 27.9.23. Vingroju, eju uz teātri 1, uz «D[aili] u[n] d[arbu]» 3; Freinberģim plāns izdot dzejnieku portrejas — dzejas ar autogrāfiem un ģimetnēm. «D. u. d.» pie Razuma, ķiniels un uzkožamie, atstāju grāmatu. Ozola dzejas neņem. 3 — 5, tad uz Siversu. Pārruna, bet atliek galīgo uz pirmdienu. Tad uz teātri, drusku uzēdu augļus. Anni Simson atvade. Zālīts liedzas liecināt man par labu. Benjamiņš: maksāšot. Ziemeļnieks saka, ka iznākšot 20000. Ulpe, Bastjāns. Vecais Jēkabsons un kundze, bagāts speditors. Palieku visu laiku līdz galam. Tekla. Uz mājām braukšus. Miezīte. 28.9.23. Nevingroju. Neeju uz teātri. Gatavoju runu. 12 augstskolas aulā, nosēdos, Felsberģis, Ruberts. Barona krūštēls — labs, uz lielās bārdas viss balstās, kā augšā trauc; enerģija. Rončevskis. Mani arī 2, bet nederīgi, Uz Operu, nosēdu ložā, ministri citā, piesēstas Nagainīte, atstājot 6000 r. vietu un iet pie Birutas par 3000, arī varonība. Melno demonstrācija. Plāķis ievadu runātājs. Neviena organizācija neapsveic, tikai studentu. Neeju runāt, velti gatavoju. Akad[emiskā?] vakarā runu nebūšot. Aulā nedeva vārdu citiem; jauna sistēma: neļaut katram runāt, bet tikai izvēlētiem un noliktiem. Arī tā zīme, ka demokrātija beidzas. — Jaundzems simpātisks, labprāt ar mani runājas, stāsta par sevi. Ārā [sa]tieku dzejnieku Ozolu, paziņoju atsacījumu. Mājās braucu. L. pierunāju, 1000, lai brauc ballē izklaidēties, esot gan melanholiska. Liekas ļoti labprāt pierunāties, dziņa pamodusies. ½ 10 rakstu šīs abas dienas. Neesmu nekā strādājis kopš nedēļas. Nelaba dūša, neizdodas bērnu luga. «Mēn. meitiņu» nespēju un negribu nobeigt. Aforismi arī guļ. Neiet, apstājies aparāts, gribas atmest visu. 29.9.23. Guļu vāji, mostos, ceļos 6, lūkoju vēl gulēt. Lasu avīzes, 1 dzejols. Vingroju, eju uz teātri. Lācis dzerot, nevarējis nospēlēt vakar. Lai sūtot uz Vāciju sanatorijā, kas 40 dienās ar hipnotismu izdziedējot. Ūdrene pasūta mani līdz 3, bet neatnāk. Eju kājām mājās. Noguris, nelaipns prāts. L. ļoti priecīga, dziņa pamodusies, Mazais pabalsta, teorētiski, būs laikam līdzīgs. Guļu, gribu izdomāt jaunu dzejas veidu. Dot U. un ar savām ilustrācijām galviņas, vienmēr tā pati. — Feldmans runā, lai rakstot bērnu lugu, vēl laiks. Nau sajūtas, to saprot. L. visu nakti. 30.9.23. Nevingroju, nemazgājos, lasu pasakas, I. saruna, bez brokasts. Atnāk meitenes no bērnu kolonijas, Lasu «Sprīdīti». Man bij līdzīgs temats. Atnāk Krauja. Kopīgu žurnālu kā Hardena «Zukunft». Ūdrene dēļ savas meitas; lai iet pie Kultūrfonda. Krauja paliek līdz 5. Guļu. Temats: kustoņi ceļ māju. Liels nemiers, ka nevaru dabūt tematu. Negribu strādāt un dzīvot. Vainīga laikam arī strādāšana bez atvaļinuma. Oktobris 1.10.23. Vingroju. Uz teātri. Pie advokāta iet In,, nemaksā. Stempels skandalē. Vakarā uz teātri. Kaudzītes Matīsa svētki. Runāju ½ 1. Labi. Kaudzīte mani atbildes runā esot slavējis: lielākais dzejnieks, spirgts, daudz vēl došot. To man saka Gulbis, pie kura aizeju zināt, kad maksās. Nākamo trešdienu 200000. Pie Freda. Kājām mājās ½ 2. Guļu labi, Runu neuzrakstu. Teātrī L. Satieku Almu no Finansu ministr[ijas]. Ar Kaudzīti daudz runājam. Teātrim kronis 6000. Ļoti vājš dramatizējums. Arī romānā labs tas, kas no tautas. 2.10.23. Nevingroju jāiet uz Fredi. Atnāk teātrī Siverss, atvainojas par Stempeli. ½ 5 jāsatiekas. Dambergs, lai uzved lugu. Ūdru Anniņa, lai iet akadēmijā un lūdz K[ultūras] fondu; apmierinu dvēseli. Freinberģis dzejoļus prasa. 1.10. Aizsūtu puiku samaksāt nodokļu 13 500 rub. Saņemu abas algas. — Vēlu mājās, neeju pie Siversa. Vakarā ½ 8 uz badi pie Pr[iedkalnu] Annas. Bērni paspēlējās. Annu un veceni pierunāju; ļoti priecājos par to. Vakarā nakti ugunsgrēks ādu fabrikā. Plk. 1 pūtēji, laimes vēlētāji In. Guļu. Braucot satieku Kaufm[ani] no operas, ļoti priecājas ar mani runāt. — Rīt jāiet uz pirkšanu. — In. ļoti negrib, labāk naudu uz procentēm, bez bēdas var strādāt. Bet nau reālas vērtības un drošības, kas būs pēc 5 gadiem, saka Fredis. Pirksim, nau laimes gadījums, bet zaudējums arī nau. Nokūstam abi no pārdomām. 3.10.23. Nevingroju. In. sarunas. Braucam abi uz teātri, es pie Freda. Atnāk Dambergs dēļ Ūdrenes. Meitene — liela meita dēļ Komisāra: ieteicu iet pie Kult. fonda, pats gribu to iekustināt. Vēstulēs prasa vietas un pabalstu Tekla un vēl kāda meitene. Lejiņš, lai uzved viņa lugu. Feldmans atvainojas, ka esot dzēris. Aktieru biedrībā maz piedaloties. Braucu uz mājām 2. 5 abi ar In. uz pilsētu, teātri Siverss. Atnāk arī Fredis, nolīgstam, In. paraksta lūgumu dēļ atļaujas pirkt. Nu esam pirkuši. In. vārda dienai balva. 4.10.23. Mostos 7, uzrakstu kustoņu lugas plānu. Vingroju. 12 uz teātri. Siverss atnāk pēc 350000. In. dzejoļus Art. Bērziņam. No valsts kontroles Volfs, Kult. f. Pretalkoh[ola] kongresā. Atvainojas, ka liekot man atmaksāt operai par «U. u. n.» honorāru. Ķirpēniete: lai iet atsaukt «Socd.» ziņu, ka viņa atlaista no vietas. Telegram[ma] Liep[ājas] operai. Freinb[ergs]: Lilija Stengel viesos. — Kājām uz mājām. Pusdienā students — cienītājs, nokavē pusdienu un noņem 500 r. Lieku aizturēt 2000 Skulmem. Prande atnes atpakaļ fotogrāfiju, paņem Pēterpils stud. fotogrāfiju. Marta pie Olgas. Bija jāiet satikt Kaudzīti, negāju. Vakarā In. puķes no Olgas, Priedk., Dambekaln un telegramma no partijas. Kārtis saka, labi pirkts nams. 5.10.23. Mostos 7, uzrakstu 1 dzejoli, lasu, vingroju. 12 uz teātri, līst. Ceļā satieku meiteni no lauku skolas, sajūsmība, jādod dzīvotgriba, Lilija Gulbe, draudzene, gaidījušas III v[idus]sk[olā], «Gals un sāk.» patīk, «Sudr. gaisma» gluži kas cits. Vizbulīte un Dina. Mīlīgs latv[ietes] tips. Nosūtu In. dzejoļus un manu «Socdem.», prasu Rud[ēvieam], vai var dabūt naudu. Opincāns. 3 eju izvadīt Kaudzīt[es] Matīsu, 4 aizbrauc, nau pavadītāju drūzmas, satieku vienu pašu, beigās mēs 11, Art. Bērziņš, Dzenis, 3 skolnieki, P. Rozīts, Stiprais. Briesmīga mūsu pilsonība, kas necienī to, kas vien paliek pāri no atmodas laika, jo visi Ausekļi, Pumpuri un Jūsmiņi zudīs, paliks tikai «Mērnieku laiki». Braukšus mājās. Guļu. In. uz teātri. L. atzīta kā. skaistāka, ģīmetne jauka. Skaistums še nācis no garīgā iespaida; to rāda vēl neglītais deguns, kurš nau pārveidots. Braucu pretī In., atpakaļ Dambek[alne], ļoti mīļi sarunājamies, es savu filozofiju, ka vajga dzīvot un dzīvi vērst. Tieku ar gadiem vairāk optimists. — Meitene saka, ka es nemaz nezinot, cik ļoti mani. mīlot. Viņa esot uzaugusi manos rakstos. Laba diena šī man. 6.10.23. Ceļos 7, dzejoļu projekti, lasu. Vingroju. Uz namiņu 12, Fredis izgājis, neejam. Uz teātri. Ozoliņš: svētku dzeju P[ēterburgas] Ārr[īgas] dzied[āšanas] biedrībai. Freinberģis: «Jāzepu». Tulkot ko no poļiem, leišiem. Paulīne: iemaksu tik 300000 jeb vai tikai teikt, ka pirks, un viņš gaidīs, jo tūdaļ tam nau kur ievietot naudu. Ozoliņš Lumroks: lieliski plāni [par] pasaules aviāciju un valdīšanu, jauns spēka avots. Līdz ½ 4. Kājām mājās. Azura uz ceļa panāk. Mājās L. dusmojas, redzējusi, iet uz teātri nesakot. — Guļu visu vakaru, gribu sākt bērnu lugu, to pašu «Septiņcirti». 7.10.23. Drusku domāju par bērnu lugu, daru muļķību pārmetot, liela krīze, sāpinu L. Vēlu gulēt, agri augšā. Nevingroju, bez brokasta, 1 pusdiena. Uz teātri 2. Azura tikai 3. Lilija Ērik vājāk nekā Annija Simson. Mani aprunā, es vājāk dzejojot «Mūza mājās», un tur taču tikai vecas dzejas. Labāk lai es nemaz nedzejojot. Aspaz[ija] trama laizījusi ar pirkstu krējumu. Sadūšinu Azuru, arī tic ļaudīm, tic, ka es vājš dzejnieks. Tā domā viskreisākie. Es saku, ka ļaudis par 10 gadiem tik nonāk tur, kur es tagad. Es radīju valodu, es valsti. Es cīnījos par partiju, es par dzeju «U. n.», par kultūru, tagad «Sudr. gaisma» par jaunu mīlu, tad par sevis kopšanu, par tālo filozofiju, par nākotnes cilvēku. Cilvēka pienākums būt veselam, laimīgam, lai strādātu priekš lietas. Ņem visu, kā tas ir, un padari visu, kā tu gribi. — Vakarā satieku Dambek[alni], kas bijusi ciemā. Atnākusi Mīlīte. Es daudz runāju par teātri, visi pie Olgas. Spītīgs un noguris prāts: atriebt pretniekiem, visi mazāki darbi šķiet tiem vāji, lai rakstu tikai lielos; bet mazie sagatavo lielos, to tie nesaprot Drīz rakstīšu lielos. 11.10.23. Ceļ In. augšā ½ 8, mazgājos, nevingroju, 9 atnāk Dr. Pētersons, liela cienības parādīšana, arī citādi godīgs un progresīvs cilvēks. Izmeklē sirdi, man labāka par In., bet abi. varot ilgi dzīvot. Durvis pūlas attaisīt, pēc brokasta guļu. 12 uz teātri. Gulbja. vīrs atnes norēķinus un naudas kvīti. Nomaksāju. nodokļus pilsētai par ūdeni. Paula Zeltiņ. Feldmans: savu slimo pirkstu. Telefonē Anna Ķeniņ, ka sestdien būšot ciemā pie mums indietis, Elena Zālīt un viņa. Gulbis pa telef[onu] pieprasa, kādas grāmatas vēl došu šogad: dzeju krājuma un bērnu lugu. vai aforismus; viņš grib labāk dzejas. — Kājām mājas. Pieeju slimnīcā, māsa Dambekaln, ļoti. laipna, kalnasaule 5 minūtes. Izskatās ķermens kā slīkonim — zaļš un zils ar melniem nagiem. Rīt jāiet 12 uz kalnasauli. Tā ikdien. Otrdien Röntgen. Atnākusi Veckaln Anna. Guļu pēc pusdienas. Pulkstenim sadauzu glāzi slimnīcā, laba zīme. Es nododu sataisīt. Rīt jāstrādā. 10.10.23. Nevingroju. Divas sēdes. 11 uz pili, Lāčplēša ordeņa sēde, dzeru tēju. ½ 2 uz saeimu, kur Kult. fonda sēde, lamājos dēļ latgaļu student[iem], dabonu Komisāram 25000 cauri, baros dēļ teātra un Raiņa kluba. Beidz pēc 4. Uz teātri. L. neatnāk. Uz mājām braukšus. 5 izbrauc atkal uz teātri: «Kreitonu». Nepatīk publikai. Kritika nekā nesaprot, skaidroju Dziļlejam, Ulpem; visi vienā runā, ka esot Tarzāns; nemana, ka galvenais ir satīra par bagātiem. Kritika ir cits vārds muļķībai. Braukšus mājās. 1 gulēt. 9.10.23. Nevingroju, Lāčpl[ēša ordeņa] sēde; uz teātri. Vakarā uz saeimas sēdi; pēc tam C. Kom[itejā]. Aicina uz Ventspili, uz Jelgavu 14. okt. — Dienā bija Barons, par viņu runāju ar Lorenci. Grib izdot žurnālu un tur drukāt «Biarmiju». Pēc teātra uz mājām. 8.10.23. Nevingroju. Uz teātri. P. 6 pēc pusdienas uz Lāčpl[ēša ordeņa] sēdi. Braukšus mājās. 12.10.23. Nevingroju, nebraucu uz teātri. 12 uz kalnusauli. Pūtes jkdze, 16 min. mājās guļu, lasu «Nord. Märchen». 5 uz saeimu un teātri. Sēde. Barons dēļ aizņēmuma. Bezmers dabū 100 rbļ. Uz saeimu. Lasu, norakstu dzejoļus. Cielēnam. Pret mani ir laipni. Vēl uz teātri. «Kreitonam» nau pārāk maz publikas. Mājās braukšus. L, Klaustiņš aicina uz bērēm Dīriķim. 13.10.23. Ceļos ½ 9, lasu avīzi, vingroju, bet iesāpas mugura. Uz kalnusauli. Uz teātri braucam ar Pētersonu: Plūdons aiz pārmērīgas seksualitātes slims nervu spēku izdevis. Vakar runāja, ka viņš dzerot. Freinberģis: uzvest «Faustu». Dot Mierlaukam. «Ave sol». Braukšus mājās. Dabonu samaksu par «Pūt, vējiņ» 600 rbļ. Braucam kopā ar Alp kdzi: 6000 r. un vīrs 3000, kā lai dzīvo. Paulīne: lai pērk Kolb[asņikova] daču, nau ko izmaksāt 1 gadā. Vakarā atnāk Dalips Singh Sills, Ķeniņ, Elena Zālīt. Ierakstās, interesanta persona, viņš revolucionārs un grib mācīties, ka to dara. Lai braucot ciemā uz Indiju, tur labi uzņemšot. 14.10.23. Ceļos 7, domāju par runu bērēs, 1 dzejols, uz Rīgu, nevingroju. Nonāku ½ 12 uz mani jau gaidījuši, «zemgal[iešu]» dzīvoklī turu runu, bet nu ne to, tātad jādomā Otra. Eju kājām uz kapiem, kur Priedkalns, nesu vaiņagu, nerunāju. Adamovičs, liberālais teologs, banāla, dievticīga mācītāja runa. Grots labi, bet bez sistēmas. Tad es, gribu lamāties, ka [dieva?] liek gaidīt (uz Ad[amoviču] gaidījām ½ stundu); mums sava nemirstība, pasauls vientulība. — Bet pēc tam Staprāns atkal pilnīgi ticīgo mācītāja stilā. Es esmu viens, arī strād[nieku] inteliģencē. Man sajūta, ka viņi veci, ne es, par miršanu nedomāju. Tik liels atstatums starp mani un viņiem, cik tāli viņi pakaļ. Sieva paliek uz kapa un kavē visus. Braucu mājās ar 2 tramiem; pārnāku 6, tātad kopā 8 stundas. Stāvot noguru. L. Atstāstu, piekrīt, bet maz saprot, un tas pats ir vienaldzīgs. — ½ 9 braucu uz Matīsu, visi kopā, Rikveilam par bankām un Beverīnu. Paulam Kalniņ[am] par Priedkaln Anniņu. Ar tramu atpakaļ, ½ 1 gulēt. 15.10.23. Ceļos 8, plāni dzejoļiem. Vingroju. ½ l2 slimnīcu, ½ l teātrī: Feldmans ar pirkstu, Freinbergs — polemika pret uzbrucējiem, lai teātris paraksta, tā neiet. Rikveils: iemaksāju 1000 biedru naudas, lai nedodot Baronam. Saņemu abas algas. No rītus Paulīne, lai ņemot tomēr K[olbasņikova] daču. Vakarā pārrunājam, ka iespējams būtu un ir reāla vērtība. — Ar L. kopā kājām mājās. Pa telefonu sveicinu Azuru. Benefeld telegrammu liek sūtīt. Pieeju pie Freda, lai pieiet pie Siversa, L. atkal uz laboratoriju. Vakarā drusku strādāju pie lugas, bailes, ka neuzbrūk; jādod kas liels, — aforismi. 16.10.23. Vingroju, uz slimnīcu, uz teātri, latgalietis; Avotiņš, braukšus mājās. Uz Saeimu. ½ 9 — uz operu «Toska», Meļņikovs, Alma Mač. L. ņem ļaunā, ka atstāju ar svešu runājot. Tramā lietuvietis lai taisu 1. 1. vārdnīcu, būšot jauna leišu jaunatn[es] savienība, Kult. fonda pabalstu prasa «Rīgas Balsas». L. bēdīga, nesaka, saritinājas. Žēl, man neiet darbs. 17.10.23. Mostos 7, neguļu labi, plāni bērnu lugai, lasu «Nord. Mārchen», vai pirkt K[olbasņikova] daču? Uz kalnsauli. Jāgaida, domāju uz dzejoļiem. 25 min. apstare. Uz teātri. Dakters Barons, liels stāstītājs, opozīcija. Limiti: Barons dabūs no Rītiņa naudu. Freinbergs: «Daugava» būtu labi uz 5. valsts gadsvētkiem. Birutas iestudēta, bet aktieri B[irutu] negrib. «Krauklīti» var sastrīpot. Vēl labi iet. «Daugava» arī pilda vakaru. Man nau patikas skatīt cauri «Daugavu». — Pie Freda. Par māju esot 40000 vairāk nodevu; grib nokārtot. Teātrī 1 dzejols. Kājām uz mājām. Guļu pēc pusdienas. Grib sākties gripa. Nu visādā ziņā jāsāk luga. Grūta sirds, kad jāguļ, tad varēs strādāt. 18.10.23. Plāni par «Daugavu», ko pa nakti izdomāju. Ceļos 7. Avīze. Vingroju. Uz slimnīcu ½ l2. Apstare. Aizejam pie Dīriķa jkdzes. Irma līdzi, skaista fotogrāfija Filinei, bet pati par nopietnu. D. laboratorijā, glīti. Neeju uz teātri. Gulbis pa telefonu: izdos «Daug.» papildinātu Uz mājām. Aizmiegu. Pusdiena. Guļu atkal. Lasu «Daug[avas] Sargi». «J. Ziņas». «Kult[ūras] b[alss] katalogs». Aicinājums uz T[autu] savien[ības] biedrību. Paulīne. Negribu pirkt, jo nau saimniekotāju. — In., kā izrādās no «Sd.» avīzes referāta, ir Asara garīgā vadībā vēl tagad. — Neuzrakstu ne rindas «Daugavas», tikai sagatavojums; neērti rakstīt pēc pusdienas. In. vakarā uz bibliotek[āru] sēdi. Varbūt tomēr ko uzrakstīšu. Kaimiņi runājuši, ka es ejot kā gluži jauns. Slimnīcā mani visi labi ieskata. 19.10.23. Ceļos 7, «Daugava», lasu «D[augavas] Sargi», avīzi, nekā neuzrakstu. Vingroju. Uz teātri. Freinbergs saka, ka būs «Daugava». Noskatos «Sirdskaiti», Azura, cīnās grūti, meklē morālisku pabalstu. Ķīmiķis Ozoliņš aizņemas 2500 rbļ. Uz mājām braukšus. 4 uz slimnīcu, nogaidu l ½ stundu, tad Barons pasaka, ka mašīna maitājusies. Braucu uz saeimu. Nevar izvēlēt valsts kontrolieri. Ivanovs uzlikts no mums, par ko? — Neaizskaramība apdraudēta, pilsoņi balsos par izdošanu. Meierovics apliela «Aspaziju». Pasttelegrāfnieki grib dzejoli. Morics. Uz teātri: tukša «Aspazija». 20.10.23. Ceļos 8, pārruna ar In., avīze, vingroju, uz kalna sauli, māsa D[ambekalne] nau, Pētersons ļoti laipns, dača laba, bet neienes, uz teātri, Freinbergs; ceļā satieku L. ar Irmu; Fr[einbergam] nododu aforismus, izlasu V. Eglīša lugu, ļoti diletanliska. «Ministra sievas». Kājām uz mājām. Freda nau. Guļu, neeju uz badi, L. uz operu, domāju par runu rīt «Kult[ūras] balsī». Noguris prāts, nedabonu gatavu «Daugavu». Nekur nau nekādas izredzes. 21.10.23. Ceļos 7, domāju par runu, lasu avīzi. Vingroju, uz Taut[u] savien[ības] biedrību Ārlietu min[istrijā]. Labi, Felsberģis u. c. ļoti ievēro, es gandrīz vadu un dodu iniciatīvi. Uz teātri. Paēdu savas sviestmaizes; drusku atgulos. «Kabale u[nd] Liebe» pilns (75 r.). aplausi. «Aspazija» laikam sveša grieķu pasaule. «Daug.» Mierlauks neņem. Rodem ir uzdots «Fausts». Birutu negrib. Uz Suzdaļielu. Sāk 6, mani nesaņem ar aplausiem, vēlāk gan čellistu Grundmani. Mana runa neizdodas. Aug. Ozol[iņšļ izgādājis 1500 Priedkalna piemineklim. Ar maziniekiem, Plūmi runāju. 9 projām, nepaliekot uz goda mielastu. Pie Birutas, bet tur pilns, nelaiž iekšā, es tad aizeju. Uz tramu gaidot, satieku Simsonu, 4 mēn. bijis Anglijā, izdošot avīzi kā «Times» vai «Temps» ar 15 milj. Ar mani vēl runāšot. Mājās bijis strīds ar veceni; es tai pasaku, ka ir atlaista. Viņa vienmēr uztrauc Iniņu un mani, aiz viņas In. nau šovasar saimniekojusi. — Mana prestīža iet uz leju, vēl vienmēr, vēl pērn Gailīts mani skaitīja par populārāko cilvēku; arī kopš tā laika es vēl esmu zaudējis. Teātra uzņemšanās arī kaitējusi. Baumas kaitējušas. «Sudr. g.» kaitējusi. Kā atgūt atpakaļ? — Aforismi, nepatiks. Luga? Bet izkritīs labākā. Sludināt jaunu mācību. Bet taisni tagad nelabs laiks iesākt. Prozas luga? Nezin, vai ies? — Lielais stils, ķīnieši — vajga laika. 22.10.23. Ceļos ½ 8, norakstu 4 dzejoļus. Vingroju. Uz kalnasauli. M[asas] Damb[ekalnes] nau, aizgājusi vai bēg? Slaikā māsiņa, An[nai] Pr[iedkalnei] paziņoju, ka Ang. Ozol[iņš] no pilsētas 1000. Tramā uz teātri. Nepazinu Dinsberģi no Pēterpils; saruna par skol. institūtu un Pēterp[ils] fotogrāfija. Teātrī garas sarunas ap «Daug.», beigās nododu Rodem, kaut gan tam «Fausts». «D.» vairāk mana. Rodem labāka kritika nekā garaj[am] Kristapam. Indietis, lai uzrāda, ka grib stāties sakarā ar indiešiem, un ģīmetnes. Atnāks rīt uz saeimu. Barons, lai galvo 25000 rbļ. Atvainojos, ka jāaprunājas ar Rikveilu. Nokavē līdz 4. Ar tramu mājās. Guļu. Jātaisa «Daug.», Freinberģis, lai neatlaižot bērnu lugu. Žēl vecā Lindes. 23.10.23. Ceļos 8, sāp plecs un krūtis, neeju nekur, nevingroju, In. izmasē, paliek labāk. Vēstule Dalipam. Uzrakstu daudz piezīmju «Saules ticībai» un dien. grām. Brokastis ēdu p. 2, tad uzrakstu dzejoli Pasttelegrāfniekiem 5 p[antus], nosūtu ar Idu. Guļu, vakarā 3 dzejoļus, iesāku «Daug.» un bērnu lugu. Pārstrādājos, nogurums. 24.10.23. Palieku mājās un gultā, ceļos 7, meklēju dzejoli par Daugavu, lasu «Dv. dziesmas», rakstu dzejoli, Lasu G. Bruno, ēdu brokasti 2, guļu drusku. Nāk pircēji namam vakar un šodien. Kolbasņikovs. Ar veceni strīdus. Atlaidīs un dos 5000 rbļ.; prasa arī govi. Edu vakariņas, O., Iniņa uz teātri «Sirdskaiti» Saulieša. Drusku guļu. Strādāju pie «Daug.» ievada, uzrakstu 60 rindiņas. Uzrakstu dzejoli «Lāčplēsim». 9 atnāk L., laba fotogrāfija, bēdīga, ka nau dokumentu. Eju uz tramu sagaidīt In. «Teātra Vēstnesī» jau nodrukāts lomu sadalījums, man cits ir. 25.10.23. Ceļos 8, domāju par «Daugavu», lasu avīzi, pa nakti esmu no jauna ieaukstējies. Sāp visu dienu cauri. Varbūt vainīgi arī āboļi, jūtu pēc brokasta lielākas sāpes; agrāk dzirdēju, ka skābes kaitot reimatismam. Arī zobiem to jūtu. Dienā cauri lasu G. Bruno «Eroici furori». 1 atnāk Rode, par «Daug.» saskaņojam režijas uzskatus; gribu kādreiz pats vadīt režiju, piem., «Ave sol». R[ode] brīnās, ka es varējis pareģot, skaidroju. Maz guļu. Pienāk Paulīne, atsaku. Pienāk, bet nepielaiž. Barons, L. Paegle; no slimnīcas paziņo, ka gatavi rentgenstari. Pulk. 7—9 tomēr rakstu 60 rind. Vakar arī. Tūliņ beigšu. Piezīmes un domas par žurnālu un aforismiem. 26.10.23. Ceļos 8, uzmodina mani, In. masē, tad avīze, tad brokasts. Man nedara labi ēšana. Lasu vēl vakarējās «Jaun. Ziņas». Iniņa uz pilsētu. Lasu Bruno. Gribu strādāt, bet neiznāk. In. norunā ar Zarieni. Atnāk Barons, atraidu, pirmo reizi to daru. Atnāk mākleri, lai par namu prasa 400000. Guļu. Pusdienu neēdu. Lasu. Priedk[alnu] Anna. laimīga, dabūjusi 15000. pateicas, ka es izgādājis. Mazgājos. Neaizmiegu. Atnāk Stefanijs, vēstule Klaustiņam. Vakar L. Balodes Ronija nozagusi viņai 50 rbļ. Jaunā paaudze. Gara saruna ar īdu, par ticību, netic, bet zinātne arī nekas. Jaunā paaudze strīdas, bet nezina, ap ko, viņai tāda pārliecība, ka visu labāk zina un ka vecie neko nezina. Fašisti, ka visu ar varu var izdarīt. Nau pārliecināti, ka zina labāk, bet tikai viņiem vajga taisnības, lai notiek, kā viņi grib.— 7 sāku strādāt, līdz 9, atkal 60 rind. Vēl jāraksta izvade un prologs. 27.10.23. Ceļos 8, nemierīgi gulējis, par daudz ēdis: brokastu un vakariņas pa bļodiņai piena ar maizi. Sāku tūliņ strādāt, «Daug.» 50 panti, ievada vārdi un sveicieni, vēstule I. Rītiņam. Lasu 2 avīzes, Bruno. Neēdu neko. Guļu, bet neaizmiegu. Nejūtu apetītes nemaz. Pašā vakarā apēdu bļodiņu piena bez maizes, jūtos pārēdies, nelabi un nogurums. Atnāk Damberģis dēļ savas lugas, precējies, pelna 9—10 tūkstoši, iztiek un brīvs, sieva studē. Cipars ar vēstuli no teātra. Leišu avīzes lasu visu vakaru. «L[atvju] Grāmata», laba atsauksme par «Mūzu mājās», prologs līdzīgi manām runām. 0. aizsūtu aiznest sveicienu Rītiņam. L. mierinu vakar un šorīt, bez panākuma: lupata esot. Noliek eksami. Nobeidzu šodien «Daugavu», tik jānoraksta. Nu aši jāraksta bērnu luga pa 4 nedēļām. Pētersons laipns. Leišu avīzē tikai Skalbe un Poruks. Mēs tiekam sistemātiski izdeldēti no literatūras un dzīves. 28.10.23. Guļu vāji, neaizmiegu līdz 2, sapnī redzu Silleru, raudu, mani «Vald[ības] Vēstn[eši]», kas bij izklāti, tiek no ļaudīm paņemti. Visu dienu nekā neēdu, negribas; arī dzert nē. Ņemu rabarbu 6 graudus, lai iztīrītos, bet bez panākuma. Norakstu «Daug.», kaut gan negribot. Lasu «Latv. Grām.». 9/10 [numuru] visu izlasu. Viņiem literatūras uzplaukums, kad ļoti daudzi raksta pēc viņu nolasītiem un iedomātiem principiem. Lasu avīzes. Bruno. Atnāk tikai pircēji. O. uz teātri, D, dienā. Nerunājām. Rakstu vēstules. «Daug,» 3 dzejoļi. Nogurums, salst kājas. 29.10.23. Labi neguļu. Mostos 8, tūliņ strādāju, norakstot dzejoļus, sagatavoju 10 dzejoļu. Atnāk no Liepājas skol[otājs] Ūdris, lai ļauj izdot 6 Asp. un 1 manu dzejoli komponētu; lai Kult. tonds pabalsta. Asp[azijai] — Jēkabsons Kārlis: dāvinājums «Šūpoles». Es un Virza esot vienīgie dzejnieki, es mūžam jauns, no manis visi mācoties. Asp. lai rakstot balādes u[n] epu. In. — Gulbis: mūsu darbi ejot, un tikai tie. Maksāšot par «Ģirtu Vilku». Būšot mūsu naadas krišana, vācu bankas nedodot mums kredīta. Metuzāls nupat atbraucis. Pārnes «Veltgešichte» Pflugk-Harttung, Lasu visu vakaru. Vakar Bruņenieks nošāvis Upīti un tad — sevi. Temats. 30.10.23. Vēlu ceļos. Ieņemu glicerīnu, mazs panākums, ēdu plūmes, mannas putriņu. Negribas ēst. Neatmiņu, ko no rītus daru. In. uz Rīgu. Lasu Onkena vēsturi. Nedabonu gulēt. Pēc pusdienas Olga Ezerlauk, aizdodu 2000 r., ilgi nokavē. Skolot[ājs] Ūdris vēlreiz. Vakarā In. saņem Paegli, kas atprasa savu lugu. Nekā nestrādāju. Drusku piena un 1 ābols. Nogurums. Jāstrādā. 31.10.23. Ceļos 8, masēju In., izeju, ēdu brokasti, neko nekait, visa 4 dienu badošanās neradīja nekādu pārmaiņu, tikpat daudz varu ēst. Vajdzēja ilgāk badoties vai no piena vien dzīvot kā tās 40 dienas. Lasu. Nestrādāju. «Weltgeš.» Grieķu anloloģiju, «Gīlagovinda» pārtaisīta. Vakarā V. Eglīts dēļ lugas; uzvedīšu. V. E[glīts] netic progresam. Ģēnijs ir radosais, kas dabu pārvērš, kultūru savieno ar dabu. Rasins. Teokrits nē. Mani visi nokritizējot. «Sudr. gaisma» divrindiņas, nelabas, šogad atbildu: neizraujat no sakara, pēc 10 gad[iem] teikšu: izraujat, ij tad, saprotams, kā poēzija. — Mani un In. grib izēst, arī nonicina pilsoņi tādēļ, ka es sociālists, bet: sociālisti atkal nicina tādēļ, ka pilsoņi nicina, jo tie viņiem autoritāte. Jaunie soc. dzejnieki atšķiras no manis, tātad jūtas jau pārāki. Nu tad es izstājos no partijas un uzreiz būšu labs pilsoniem, kur tad paliks soc[iālisti]? — Man jāiet savs ceļš bet vai nau arī mēsli no cēla jānogrūž? Žurnāls būtu vietā. [Novembris] 1.11.23. No teātra, lai dod «Daug.» prologu sestdien; Freinberģim dzejoļus kā ievadu 12 jaun. dzejniekiem, bet tie manis negrib, es neuzbāzīšos. Lasu «Weltg[eschichte]», «Gītagovindu», «Griech. Antolog.». In. Rīgā: teātri, pie Gulbja korektūru. Freda: esot laiks, grib nokaulēt no nodokļiem, kad uzrādu remontus. Dzejolis «Lāčplēsim». Nodokļus nomaksāju 12 500 r. Norakstu «Septiņsiti». L. atkal laba. 2.11.23. No rītus norakstu «S. s.» un jaunu taisu, tā ka ir jau 200 rind. Nosūtu ar Ciparu 2000 rb. Cālītenei, kurai nomirusi meitiņa Elvīra. Cipars atnes no teātra algu un avansu. In. honorārs par «Aspaziju» 12000, kopā jau 50000. Tātad tomēr iet. Šodien par vienu 5500. Ziņģis, rakstniece, nāks mums par apkalpotāju. Anniņa ies projām nāk. otrdien. In. ilgi cieta no viņas niknā rakstura, citādi godīgs cilvēks. Arī Ziņģis ir part. cilvēks, tēvs no Bredriha nošauts. — Vakarā Freinbergs ar kundzi. Patīkami pavadām, laiku. Lai rakstu tādu brošūru kā «Vecie elki» vai «Klauni un fauni». Juku laiks, liekulība un muļķība. Atkal ēdu un liela ēstgriba. — Gribu nu nopietni strādāt, lai pabeigtu «S. s.» šo mēnesi. Uzbrukumi. Jāturas. 3.11.23. Strādāju no paša rītus. «S. s.», avīze, atkal «S. s.» 79 rindas. 12 ceļos, mazgājos, vingroju. Telegrammu Vijciema Dzied[āšanas] mūzik[as] biedrībai. Bez brokasts. Pēc pusdienas guļu. Uz «Liljomu» In. un O.; 9—11 atkal «S. s.» 80 pantu. Pabeidzu 1 cēlienu. 4.11.23. Atputas diena, avīze, nevingroju, nemazgājos. Avīze. Slud[inājumus] lasu. Pārbrauc Ida, 5 āboļus ēdu. In. un O. uz «Kreitonu». Tigins, gleznot[ājs], 2 meitenes, nopērku gleznu par 2500 r., pabaroju, ļoti izsalkušas, ciešot badu. Reizē stud[ents] Zālīts, nedodu neka, jo redz, ka man citur jādod. — Prof. Neureiters atsūtījis savu priekšlasījumu, kur minējis manu pantiņu. Ļoti priecājos, jo reizē nepatikšanas: uzbrukumi par teātri. Taisni kultūru nesaprot un par to smejas, bet ākstība «6 mazi bundzinieki» un Vedekinda «Zemes gars» top slavēti. Mēs ejam bīstamu atpakaļ ceļu, Valsts nevar pastāvēt; mēs tik sagatavojām labas provinces Krievijai; mēs dzīvojam ar agrāko provinču psiholoģiju. Kur paliek viss mans darbs? Kur mana filozofija par mazām tautām un viņu misiju, ātrāku attīstības iespēju? Man pašam jāpāriet uz citu filozofiju. Zūd ne vien valsts, bet arī es, kāds bijis. Man jāatjaunojas. 5.11.23. Nevingroju, atpūšos. No rītus izlasu «Daugavas» korektūru. Atnāk «Klints» students ielūgt uz 24.11. gadasvētkiem, lai runā. Sūdzas par materiālismu, Dēķens lasīs «disputs par reliģiju», saku, ka D. vecmodīgs, man nevajadzēja to teikt. Guļu pēc brokasts. Lasu «J. Z.», Švābes pasakas. «J. Z.» labi par jaun. soc. dzejniekiem. Saimn[ieciski] sāk atjaunoties dzīve, visur saimn[ieciskās] biedrības grābj savās rokās ienākumus. Mums jānodrošinājas uz vecuma dienām, vēl 10—20 gadu nodzīvot, lai varētu mierīgi strādāt. — L. vakar laba saruna. 6.11.23. Uzrakstu vēstuli Neureiteram. Anniņa iet prom un atvainojas un atvadās ar asarām; rakstu II «S. s.», 20 rindiņas. Brokasts. Nevingroju. Guļu. Korektūra «Daug.» visa. Jaunā meita Mīce Ziņģis. Drīz pēc brokasts ēdu pusdienu. Nedaru labi. Guļu. «Jaun. Ziņas». 6—9 uzrakstu 100 rind., īsas. Bet tomēr nogurstu. Vakarā par daudz bumbieru. Sajūta ir melankoliska. Dzejoļi neiet. Aforism[us] 2 uzrakstu. 7.11.23. No rītus 8, uzrakstu vēstuli Neureiteram. Vingroju, mazgājos. Gribu gulēt, bet sāku strādāt «S, s,» un pa 2 stundām uzrakstu 100 r. Ir par daudz, sāku lasīt «Weltģeš.». In. bij pilsētā. Pusdiena. Gulbis ziņo ka «S. gaism.» vēl ir 700, «Čūsku vārdi» un «Uz mājām» pa 1000, «Addio bella» 500 eks[einplāri], t. i., pa trim gadiem neizpirkti, bet bij laikam 4000 eks. «S. g-ai» būs 2 gadi nāk. febr[uāri], bij drukāti 2500, bet 700 eks. diezin vai izpirks. «Treji loki» izpirkti. Tātad dārgos pērk vairāk! — No 7—9 rakstu vēl 50 rind. II cēl., par īsu. — Anniņa galīgi aiziet. Jauna dzīve. 8.11.23. Mostos ½ 7, vēl guļu, 8 atnes avīzi, tad In. mani masē. Ceļos 10, vingroju, mazgājos, ēdu, istabu pārkārto, ieliek kušeti, mazgā, guļu un nāku istabā iekšā tikai 2, drīz pusdiena. Tad atkal «Jaun. Ziņ.». Tā varu sākt strādāt ½ 6, bet atnāk Freinb[ergs]. Uzbrukums «L[atvijas] Sargā» no Sēnītes laikam. Būs jāsaka, ka neesmu uzvedis savas lugas, bet citas. Sāku strādāt 7— ½ 9, tikai 60 rind., bet ar 329 rind. nobeidzu II cēl. Ziņģis nosapņo, rev. pagātne, nosapņojuse arī, ka nāks pie mums. 9.11.23. Nevingroju, brokasts, priek? tam 20 rind[as] III cēl[iena]. Divos paņēmienos kopā 110 rind[as]. Lasu priekš darba. Viesi: Reneslācis, lai nebrauc uz Sesavu, Cilderm[ane], lai Asp. runā Matīsā sievietēm par Bēbeli. Priedkalnu Anniņa, lai nerīko 24. nov, Andreja svētkus. O. slima, aši mainās, jaunie nepanes likstas, mēs stiprāki. 10.11.23. Nevingroju, bez iemesla. In. uz pilsētu. Darbs iet ne gludi, ap pusdienu Berta; ilgāka saruna, lūdz 14.11. ciemā, lai ejot pie viņiem uz mēnesi. Nau mierā ar partiju, Kalniņu kliķi, arī Veckalnu. Lasu. Baltkrievus dēļ darba; vecas mīklas. Bez brokasts, pusdienā pīrāgs grūti gremojams. Guļu. Vakarā no 80—210 pantiem III cēl. Jāpabeidz pirmdien. Nau nekas norakstīts. Prologs jātaisa. Rīt balsos. 11.11.23. Nevingroju, nemazgājos. Karogu liekam ārā. Lasu visu dienu sīkumus. Bonsels «Biene Maja», Vilbrand «[Arria und] Messalina», Jugend; pusdiena kopīga, jautra. Atnāk K. Egle dēļ biogrāfijas, Zālīts, In. runā, es neizeju. Uz balsošanu arī neejam. Atpūta, bet neguļu. Domu nau uz darbu. 12.11.23. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1924. gads Janvāris 1.1.24. Ceļos 8, lasu avīzi, Springers, drusku nokārtoju galdu. Atnāk dakters Pētersons: labu veselību jaunā gadā. Vecnma problēms. Priecīgs, bet sūdzas, ka dzīve tukša. Darbība uztur jaunu. Kustība, kad guļ, izlīdzina. Voronovs, Klemanso. Pēc noguruma ceļot kājas augšā 15 minūtes, asins aizskalo nogurumu. Tā darot franču armijā. Jāmēģina. O. «Aladina [burvju] lampā»; drusku lascivi: pirti gribu būt, tad var laimīgs kļūt; nebijis izpārdots. Krauja: mudinu rakstīt: latv. politiku, ārēju, pa 5 gadiem. Leišu vēsture: viņš domā, ka mūsu ciltis sevišķi pieķērušās vecai ticībai. Es: ka kūtrība savu kultūru radīt, ņem gatavu krievu. Iet uz krievu pusi: mazāka pretestība, bet uzdevums bija latv. ciltis vienot, lielāks nacion[āls] pamatspēks. Pārņēmis ar krieviem kā Al[eksandrs] Lielais ar persiem Ēģipti, Asīriju u. c. Atnāk Uliņiete: mēs par namiņu nedabūšot vairāk. Šlīpss, lai ņemot 250 tūkstošus. Pie galda runāju par teātri: ka Nac. top nebalstīts, tādēļ ka es tur. Krauļa turas pie mazin[iekiem], nau tik labi runājams par maziniekiem. Lasu «1001 n[akti]». Rīt jāiet pie ekspresionistiem. Jāsāk strādāt. 2.1.24. Ceļos 8, bet gulšņāju līdz 10, vingroju, izeju uz teātri 12, paņemu naudu saeimā, pilī pie R. Sutas izstādē, jau sapakā, Suta sūdzas, mana ģīmetne nekas, prasot 20 000, nevis 60 t[ukstošus]. Brauc uz Tērbatu. Ubāns: lai ļaujot viņam manu ģīmetni taisīt. Tilbergs pats sev piespiež pirkumu no valsts. Teātri: Fišs man dāvāja savas ģīmetnes, Benze priecājas par manu 100 rbļ. V. Eglītis dievojas, ka neesot domājis uz Meierovicu. Dambergs, lai uzvedot vēl «Mēs viņus gūstīsim». Rode: pateicos, ir īsinājis. Mans projekts: lai izrādām vienkāršotās dekorācijās lielās lugas priekš laucinieku skatuvēm. Vakarā palieku mājās, In. un O. uz «Indrāniem», Zālīts un Balodis liek sveicināt. O. aizkustināta, jo viņiem tāds pat gadījums. — Es pa vakaru uzrakstu Jesenam pasakas dzejoli pēc baltkrievu parauga, 28 rind. Atnāk Barons: Asp. dzejoli likt pirmo, tādēļ ka sieviete novārtā. — Jāstrādā. 3.1.24. Ceļos 8, avīze, nogurums, vingroju. Baumgartena malkas vedēji. Uz teātri 1. Zeltmatis: grib mums noņemt 25%. Freinberģis: stāstu par leišu lugu un par prozas lugām; dos leišu vēstures. Rotgalvis: 50 rbļ., vietas meklē. Stolceram 200 r. priekš strādniekiem. Lilli Ērika: ņems «Melus». Azura: Apsesdēls pret «M. ķ.», esot mušas apvainotas, un par ķēniņu nevajgot celt Lidi. Es: mušas — inteliģence, bites — strādniecība. Vēstule no Z. L. Mazā Miezīte sūdzas, ka Mierlauks apvainojis. — Rakstu bērnu dzejoli, 31 rind. — Rīt Gulbim plāni jāliek priekšā. 4.1.24. Ceļos 9, avīzes, vingroju, plāni par prozas lugu. Teātris. Zeltmatis un Jansons nau gājuši uz budžeta komisiju, rīt abi būs veseli. Linde un Rode: braukt uz Kauņu, Rēveli un Londonu. Bet Rēvelē, Somijā uzved «Sprīdīti», ne «Jāzepu». Gulbim piezvanu: rīt runās par rakstkopi. Mājās ar O. Zāmuelis un In. atnāk. Vakarā neguļu, rakstu 2 dzejoļus. «Domās» esot man uzbrukums kā nespēj[īgam] teātra direktoram. «M. ķēniņ[am]» Kroders u. c. uzbrūkot. — Alfr. Kalniņš: lai rakstot viņam kantāti. Operā par daudz valdot, es nevaldu kā ķīnieši māca. Jāraksta luga — nagla. 5.1.24. Neguļu labi, mostos 6, vēl aizmiegu, vingroju, avīze, 12 uz teātri, Barons, Alfr. Kalniņš, kantātu paraugi, Gulbis: 250—300 loksnes, uzņems visus rakstus, 10 sējumi ā 30 loksnes, 3000 rbļ. Par loksni. 1500[eksemplāri]vienkārša izdevuma, 500 labāka. Antons: ievads 8—10 l[oksnes]. Mani ievadi katram darbam. Misiņš sameklēs vecos darbus. 10 ģīmetnes no visiem laikiem. — Paeglīts grib pabalstu, plaušu tuberkuloze. — Linde un Freinb[ergs] par leišu braukumu. Zeltm[ati] redzēju sapnī, Nau vēl atnācis, arī Jansons nau. Barons atnāk pie Asp. In. Rīgā pie Glomeņa: izlabošot, esot bijusi kļūda. Bet nau apspriesta neviena mūsu grāmata; teātra daļā nau «Asp[azija]» vērtēta kā luga. —«Domās» nevar strādāt.;—» Salst 15°. Nestrādāju. Atnāk vēstule no Dantes; abbiamo gran bel tempo sembri primavera. 6.1.24. Mostos 7, ceļos vēlu, avīze, nevingroju, atnāk Eglīts, pircējs, 350, neesot vēl dzēsts Bergmaņa vārds; pārbrauc mazais, dzejoli pabeidzu, meklēju tematus 2 īsām lugām, lasu Grimmu un latv. pasakas; grūti atrast, Camoensa nāve, Sokrāts un bakhante, Ģētes Prometejs; tad bērnu ludziņas, visus papildināt ar kora dziesmām, deklamācijām, runām. — Piezīmes par koprakstu izdotni; uztraucos, iegādājoties visu dzīvi, nebij vērts dzīvot. In. saka laimīgs tikai tas, kas rada. Bet nau vajdzīgs, un pašam nekas netiek, pēc 60 gadu darba nevaru mājās dzīvot. 7.1.24. Ceļos 7, plāni par koprakstiem, 10 vingroju, izbraucu tomēr tikai 12, Emīlija iet prom, man pasaka. Uz teātri. Salst 16°; nomaksāju elektrību 500, ūdens rīt. — Mierlauks: aktierus viņš aizstāvējis, tie viņu atstāj. Honorāru par «M. ķ.» līdz 1. janv. saņemu 28000. Zeltm[atis] vesels, tāpat Jansons. Teātrim iztrūkst no budžeta komitejas 600000. «Asp[azija]» vēl 8600, kopā par izrādēm un grāmatu 100000. Man «Daugava» 2 nedēļu darbs, 8000 — grāmata 16000. — No teātra nākot pie Pr[iedkalnu] Anniņas dēļ meitas. Vakarā atnāk Pr[iedkalnu] An[niņa]: atstāsta savu sapni, ka P[riedkalnu] Andrejs ļoti skaists. Viņa likusi pagatavot ģīmetni. — Man sajuta vēl ļoti nospiesta. — In. uztaisa ievaddzeju limitistiem. — Jādod norakstīt birojā. 8.1.24. Mostos 6, plāni koprak[stiem], vingroju, 12 uz teātri. Atnāk Anniņa, jaunā meita neatnāk. Anniņa pēc veļas un paliek; bijusi bez darba, gribam atkal kopā dzīvot. Teātrī atnākusi valsts kontroles revīzijas komisija. Zeltmatis nau atnācis. Izvadāja: dekorāc[ijas] nau miris kapitāls, bet dzīvs, izlietojams katrā laikā. Freinb[ergs]: jātulko «Kains». Par žurnālu kā nedēļnieku, bet tad daudz garīgi jāstrādā. Par savu lugu sāk runāt Zeltmatis: mēs pretnieki, tādēļ nesteidzos; neesot pretnieks, citi šo aprunājot. 4. braucu mājās. Salst ļoti, jo vējš, kaut gan tik 15°. — Teātrī sastādu koprak[stu] plānu; vēl nebeidzu. — Rakstu mājās pasaku viencēlienu. Gētes [Handel?] Grimm, priekš svētrītiem, 30 rind. 9.1.24. Ceļos 7, sāp kakls kopš vakardienas, kad laukā runāju. Neeju. uz teātri. Visu dienu strādāju pie koprakstu plāna, pabeidzu, nu jāsarunā ar Gulbi. — Lasu «Trojabürgen». Atnāk: Priedk[alnu] An[nas] vecmāmiņa ar ciemakukuli, tikai mani apmeklēt. Emīlija pretīga. Merīte slinka. Vecmāmiņa varbūt grib pa vasaru šo padzīvot. In. Rīgā aiznes ievada dzeju. «Limitistam». Atnes ābolus. — Man jāskatās cauri «Biarmija», negribas. Vakarā Cipars atnes Gulbja grāmatas un ūdens rēķinu. O. operā — bajadēras. 10.—15.1.24. 15. [janvārī], otrdien, ceļos 9, avīze, Bergs atkal uzbrūk, ka gribot man ierīkot dzīvokli Durbē. Vai nevajadzētu satīrisku komēdiju rakstīt? Atnāk Al. Bērziņš, brauc uz [1 nesalasāms vārds], grib, lai dodu viņam 5000 rb. uz februāra mēnesi. Teātrī Paegle, dekorācijas priekš «Ielas». Rode — antrepreners, atlaist no maksas Rodem un Parņickim «Mušu ķēn.» mielastu. — Zeltmatis saimn. jautāj[umos]; grib, lai uzved «Arājdēlu». Mājās. O. slima. Atnāk 5 uz saeimu. Interpelācija dēļ Gulbja sakaušanās ar [2 nesalasāmi vārdi]. Bez goda jēguma mūsu pilsoņi, Zemn[ieku] sav[ienība] pret saeimas godu. In. uz saeimu runāt ar Lindiņu. Netiek. Bungša īsti ir pret jūrmalas vasarnīcas piešķiršanu. Priedk[alnu] A[nna] arī prasa. 14. [janvārī]. Pirmdien, biju teātrī, vakarā mājās. Neatminu nekā. Vingroju visas trīs dienas. In. jūrmalā. Svētdien visu dienu mājās. Pūlos dabūt tematu, nespēļu atrast. Svētdien 13. «Laimes lācis» ļoti vājš. Tomēr patīk. Sestdien 12. «Zvēru dīdītajas» ļoti vājš un prasts, bet patīk ļoti, sevišķi kritikai. Alunāna laiks. Piektdien 11. Ceturtdien 10. neko vairs neatminu. 16.1.24. Ceļos 9, avīze, teātris. Šlīps. Eglīts ņem. Opincāns, ka no viņa prasa Aboltiņš, lai top par spiegu, citādi to izraida uz Krieviju. Freinberģim dzejoļi jāgādā. Aizsūtu Cipariņu uz augstskolu, O. dēļ. Ozolkājam: veksels parakstīts no manis. Parņickis: rīko mušu vakaru, ap 55 personas, Andŗ. Upīts pēc naudas atnācis. Mājās salst, 8—16°. Vakarā atnāk 1) klintnieks, dzejnieks, apslavēju; 2) Valdmans — Kuri Beri: antoloģija satīriska, lai ļauj uzņemt mani, 3) klintnieks Fakins no Jelgavas II vid[us]skolas, Aspaz[ijas] vakars. Aprīlī būšot mans. Ida lasa savu domrakstu par Sauli. O. slimo jau 5 dienas. Rīt gribu palikt mājās un gatavoties uz runu. Ida: baidoties pie viņas nākt draudzenes manis dēļ. Āboliņš bijis pārsteigts, ka laipns. 17.1.24. Ceļos 9, vingroju, neeju uz teātri, pūlos ap runu, bez panākumiem. Atnāk skolnieks un skolniece no Taut[as] augsts[kolas]. Priekš kursiem lūdz grāmatas manas, no manām neesot Kult. fonda bibliotēkai devis. O. pārnāk ar ziņu, ka Asp[azijai] un Priedkaln An[nai] piespriesta vasarnīca Lielajā prosp. 33, kopīgi. Laikam vieta laba. In. uz Priedk[alnu] An[nu]. Vakarā tā atnāk. L. ciemiņi. Visa diena man pazudusi. Vaina, ka es no rītus aizlasījos. 18.1.24. Aizeju uz teātri, tad uz III v[idus] sk[olu], bet palaižu laiku pieteikties pie runas; Lieknis min pateicību Ulmanim, tad nerunāšu, bet beigās maza meitenīte Šturm min savā runā mani 2 reizes, tad gribu runāt, nu ir par vēln. Aicina runāt otrdien skolēnu sapulcē. Aizeju vakarā uz Ģildes izrīkojumu, ļoti laipni pret mani, L. nosēd visu vakaru klāt. Rītiņš: dzīvokļa kolektīvs tur būšot labāk uzturēt mūsu pansiņu. Teātrī pagādāju dekorācijas Jakovičam. Kopā ar Smiļģi mājās, izstāsta visu savu dzīvi, 2X miljon[ārs], nu tikai brīvs jūtas, dzīvi uzlūko objektīvi. Man pretēja gaita: dzīvoju vairāk citu dzīvi, ne savu. 19.1.24. Neaizeju uz III v[idus]sk[olu], mācītāji būšot, teātrī norakstu dzejoli «S. d.» un Freinberģim. Uz mājām. Vakarā uz Jakoviču. Austriņš tramā: bez vietas, var rakstīt tikai noveles, ne kritikas un romānus, ar ko pelna vairāk. — Leišu izrāde Vingrot[āju] zālē. 25 g. jubileja. Naiva publika, neprot ģērbties, rokas turēt, bet sajūsmīga. Endzeliņš — ir kautrīgs, nosarkst, kad ar viņu runā. Meklējis še baudu, un to tik vēsture un etnogrāfija. Aiziet. Leišu Paleckis, Rigitis informē mani par uzvedamām. leišu drāmām. Apsveicu, izdodas labi. Palieku uz mielastu. Atkal runu. Sirsnīgi un bailīgi ļautiņi. Skaists Garnyte. Lapiņš nofotografē grupā arī mani, aizdedzina karodziņu. Leišu meitene Mirga tiek pakārta un tā fotografēta. Pulkst. 3 mājās, 300 rbļ. 4. L. noguris. 20.1.24. Guļu līdz pusdienai bez brokasts. Vingroju. Skatos Lugānas albumus, ļoti bēdīga sirds. L. paliek jautrs;, no slimības atplaukdams, Visi kopā vakariņās. Pr[iedkalnu] An[na] bijusi jūrmalā, laba vasarnīca, 2 gruntis, tikai sēta jauna, t. i., īpašnieks negribot. Būs jādzen, varbūt arī nemaz nedos man, kad vācu koalīcija. Bet Berga «Latvis» boikotē. «Jaunās Latves» zinātnieki, B. par sūtni. Citādi strādniekiem ņem nost slimokases. Ierēdņiem 7 stundas. Uz T[autas] augstsk[olu] neeju, kaut gan «Iela». 11 gulēt. 21.1.24. Nebiju gājis uz T[autas] augstsk[olu]. Tur bijis petardu uzbrukums izrādei. Kurcis stāsts. Brehmanīšas jubilejā. «Raudupiete» ļoti vāja luga, epizodes vien, bez, raksturiem. Kaps un raudulība. Tomēr aplausi. Jubileja sirsnīga, mana runa vāja, jo biju visu iepriekš sastādījis un iemācījies, un, kad nu vārdu aizmirst, tad viss teksts jūk. Bet taisni šo runu uzteic «Vald[ības] Vēstne[sis]». Eju vēl ar tramu mājā. 22.1.24. Guļu ilgi, domāju par runu Bērziņa jubilejā. 4 uz saeimu, līdz 9. Brunīts, lai runājot 20 gadu part[ijas] jubilejā aprīlī, būšot ārzemnieki. Višņa, lai runājot 26. Janv ar Bastjānu un Cielēnu. Gulbis aicina Asp. uz Valku martā. Eliass, lai dodot dzejoļus «S. d.». Uz Operu: Meļņikovs: kā inscenēt «U. u. N.». Rīt jāiet uz mēģinu. M[eļņikcovs] inscenēs labi, kaut gan dekorācijas paliek tās pašas. Dzīvāks, vairāk fantāzijas. Apsveicu R. Bērziņu, izdodas labi runa. Eju mājās 11 ar Šmiļģi kopā; laipns, atnes man mapi, ko aizmirsu Operā. Par manu runu min Reiters: Zālīts «J. Ziņās» gan neatstāsta, bet savā ievadā min 2 reizes. (Māksliniekam esot jābūt lielam cilvēkam» un «brīvības tenors». Sapnī redzu, ka man melnie svārki, bet i pilni ar putekļiem, es tos noslauku. Kāds aiz manis teic: svārki neesot bukstiņa. — Vakar redzēju, ka Idai balta cepurīte. Vakar kārtis liek Veckalnu Anniņa: es dzīvošot .100 gadu, pēc 4 gadiem mierīga, patīkama dzīve; līdz tam nepatikšanas, uzbrukumi, kuri beigšoties man paar labu. 0lgai: ka precēšot vecu kungu pēc 4 gadiem un dzīvošot laimīgi. 23.1.24. Ceļos vēlu, uzrakstu savu runu R. Bērzi[ņam], citas nepaspēju, vingroju. Uz teātri 2. Sēdi atlieku uz piektdienu, jādod nauda Keitānam priekš mielasta «Mušām».Ar Freinberģi: «Vaidelotei» 30 gadi, «Faustam» arī 25 gadi. — R. Bērziņam ienākumi 200000. Akuraters pelnot no lauku lugām 10000 mēn[esī]. Lejiņš: zaldātos uz 1 ½ gadu, lai uzvedot «Titu» un viņa lugu. — Mājās, uzrakstu 1 dzejoli bērniem. — Jāraksta lauku lugas. 24.1.24. Neatminu, vai biju teātrī. 8 vakarā ar In. uz «M. ķ.» mielastu. O. nenāk līdzi, nau laikā aicināta. Mielastā runā, joko, izdodas labi, bet ēdiens un dzēriens par maz un tie paši slikti. Visu vakaru ar Mircevu, simpātisku krievietīti, runā labi latviski, protežēt prasa pie izgl. ministra. 11 mājās. 25.1.24. Vingroju, uz teātri 4. nau neviena, 5 uz saeimas sēdi. Meierov[ics] pārdrošs bijis, paļāvies uz centra svārstību, neatlaiž Ducēnu, pretī žīdi, pus mazenieki, nost, un vietā nāk Zāmuels. Visiem pārsteigums. Punga sēd līdz pēdējam, kamēr nāk un nogrūž no krēsla. Citi uz «Zemgaliju». Pa starpām teātra sēde, aši nodaru, dzērāji. 26.1.24. Guļu ilgi, ceļos tikai 12; jāiet uz sapulci. Atnāk Cilderm[ane?], ved uz Altonavu 6, runa labi, huļigānu «pipku komanda», kad es saku, ka mēs cīnāmies kultūras līdzekļiem. Es saucu «ārā», izsviež 6 vīrus, pateicos policistiem, dodu roku, ļoti priecīgi. Tad uz augstskolu. Tautu savien[ības] veic[ināšanas] biedrību, samaksāju 100. Tad uz Matīsu; par agru, nau nekas rīkots. Runāju labi, saņem un izvada ar aplausiem. Dziedātāja Šulcs, Sāberts. 10 mājās. In. bijusi teātrī ar O. Mani gribot revidēt budž[eta] komisijā. Uztraucos. Vakarā pie galda nerunāju. Pika ļoti mīlīga saņem. 27.1.24. Ceļos vēlu, nevingroju, bez brokasts, tikai Durbes āboli. Pusdienā atnāk Pr[iedkalnu] Anna. Edinb[urgas] prosp. 33 labāku vēl, žīds īpašnieks nau remontējis, necerējis, nau tiesības. Blakus 31 Sīmanim 2 pūrvietu grunts, 7 ēkas. Bungšs teica, lai neatsakoties. Atnāk Krauja: grib pirkt par 600 t[ūkstošiem] muižu [Derienu?], ir 250 t. Tad: piedāvāts par ārlietu ministru, pierunāju pieņemt, muiža darīs neatkarīgu, aiziet priecīgs. Vakarā 4 dzejoļi. Rītā kārtojos, iedomājos, ka jāuzraksta «Mana sabiedriskā darbība», ordens, Kult. fonds, teātrī. 28.1.24. Ceļos 8, vingroju, plānoju, ½ izbraucu uz teātri, sēde budžetkomisijā, nenāk priekšā teātra lieta, pieprasu un dabonu no Mediņa zīmi, ka maksā man 4% par «U. u. n.» izrādēm. Auto garāža valstij lielus zaudējumus, mums jāsamaksā par ministru un prezidentu braukājumiem. Teātrī mēgin. «Faustam», 20 ainas, labas, bet vai patiks? Zeltmatis intriģē: «Aspazijai» uzlicis premjēru cenas 24. reizē, tāpat «M. ķ.» 100 rbļ. Tāpat budžetkomisijā: kā kāpušas valsts piemaksas, bet taisni pēdējā laikā kritušas. — Uz mājām. Satieku Krauju, atkal sašļukusi dūša, nau gājis pie Zemgaļa. — Guļu. Uz teātri: Rone. Nau jaunā zvaigzne: «putnis tas nau», teiktu runcis. Smaga, skan grīda, biezi pleci, maz uz pirkstu galiem. — Mājās: Brehm[anes] abas, Miezīte, rīkos «Pazud[ušo] dēlu», vajga grimētāja. Mājās 0. bez āboļiem. Rītu jāraksta. 29.1.24. Vingroju, rakstu kantāti, uz teātri neeju, uz saeimu 5. Krauja nau ticis par ministru. Preses likums un par polit[isko] apsardzi, puslīdz liberāls. Vakara sēde frakcijā pēc beigām: «Rig[asche] Nach[.richten]» vāci pret Sīmaņa projektu, kadastrēt vācus un ņemt nodokļus obligatoriskus. Es runāju, labi, izšķiroši, bet to atzīst tikai Nik. Kalniņš. Ar tramu mājās, man ļauj runāt agrāk. 30.1.24. Ceļos 9, Undrics no Alūksnes dēļ Kult. fonda, avīze, uz teātri, sēde Kult. fondā, tad Finansu kom[isijā]. Opera nāk, teātri nenāk priekšā, kreņķējos, mājās tikai paēdu pienu, tad uz teātri «Faustu», 200 rbļ par dārgu, neizpārdots, vāji spēlē visi, sevišķi Rodrigo, spēj tik reālist[iskus] sīkus dumikus un neģēļus. Publika arī nemiers. Rode nespēj darīt intresantus pat Auerbaha un raganu skatus. Paņemu atslēgu no Vesmaņa, bet brauc mājās. Kreņķis, nogurums. Vakar In. samaksājis nodokļus [Bazn. 30?]. 31.1.24. Ceļos 8, avīze, vingroju, 12 uz teātri, Freinb[ergs] pašportretu dzejā un balādes pieprasa. Nemiers ar «Fausta» izrādi. Skolnieks. Uz saeimas budžeta komisiju. Turu niknu runu pret Vesmani. Citi neuzbrūk, pret Reiteri bij vēl Birkhāns un Kasparsons. Man atbild un palīdz, bet ļoti neveikli Bastjāns un Dēķens. Vēl manī paliek pāri niknums. Vai rīkot teātrī tiesāšanu vai lasīt priekšlasījumus? Vai būs publikas? Varētu ar dekorācijām, kā, piem., «Aspazija». Sarakstītu mazu ludziņu: pret teātri vispār un Nacionālo sevišķi Iepriekš priekšlasījums, kas iepazīstinātu ar faktisko stāvokli. Es un citi spēki, Freinb[ergs], režisori kā apsūdzētie, arī aktieri, kritiķi un politiķi ka sūdzētāji. Publika savā lomā, Dekorācijas un tiesnešiem kostīmi. — Līcīts grib dekorācijas. Couethe atlikt izrādi. — Vakarā attaisu baltkrievu paku: ir divas fotogrāfijas no Ludzas ģimnāzijas uzveduma «Paulinka» un galv. varones. — Dienā Kempis un Koreckis pieved trīs krievus, kas negrib būt baltkrievi. — Zeltmatis bij sabijies, ka es negribēju iet uz komisiju. Februāris 1.2.24. Teātrī neeju, saeima, 3 krievi, Koreckis viņus instruējis. Morics prasa nosaukumu biedrībai, kas grib izdot soc. grāmatas. — Dienu pavadu gulēdams. Meklēju Siversu, neredz mājās. Olga uz laulības disputu, varēja arī iet In., partija pieliek tam lielu svaru. O. atstāsta, gulēt 3. 2.2.24. Uz teātri. «M. ķ.» neejot. Freinberģim nododa pašportreju — dzejoli. Bijis zviedru virsnieks Mellins par aģentu putekļu sūcējiem. Atnāk Olga. Uz mājām. Vakarā uz operu: «U. u. n.» jaunizrāde, izmests 3. cēliens, revolūcija laukā, nu visiem patīk. Bēdīgi ap dūšu, arī Mediņš nožēlo, pēc simts gadiem izlietošot. M. kundze laipna, bet laipnāka ar Vētru, vēlāk mani slavē. Izsauc Mediņu, 3 reizes, Meļņikovs līdzi, mani neaicina, es vairs nevajdzīgs. Alfr. Kalniņš par kantāti: darbs un dziesma, vīrieša un sievietes elementi, tā esot labi. Ozoliņš izgudrotājs par lidošanu ap pasauli. Mač grib operā mani satikt, kad kāpju tramā, viņa ir klāt un brauc līdzi. Grib laikam tikt pie teātra. Norunājam līdz ½ 3. Guļu vāji. 3.2.24. Ceļos vēlu, bez brokasts, pusdienā ne vārda nerunājam, O. uz krievu teātri «Вишн[ёвый] сад». Man ļoti nelaba dūša, pašnāvības domas. Visu esmu pazaudējis no cieņas, kas bij iegūts. Teātris necieņā, mana vaina. Es neatbildu. — Ķieģeļu pircējs. — Neko nestrādāju. Vakarā saruna ar O. un I., lai rakstot «J. Ziņās» polemiku. Nevajdzēšot žurnālu. Laulības lugu lai es nerakstot, būšot uzbrukumi. Bet prozas lugas pieprasot no manis. Angliski mācīties. Vakarā drusku atlaižas nelabā dūša, bet smagums paliek. 4./7.2.24. Vingroju visas dienas. Teātrī vakarā Lil. Ērikas benefice. Turu labu runu, bet uzbrukumi Ērikai. Mājās pēc glāzes vīna. Neviens nemana manas [asaras?]. 5./7.2.24. Palieku mājās, 5 uz saeimu, kādam izdaru pakalpojumu — pie Krieviņa, krievam. Pēc saeimas CK sēde, es stāvu par vācu biedru atsev[išķu] organizāciju. 6./7.2.24. Vingroju, uz teātri: Gadaļins, Azura, ļoti dūšīga, cīņa palīdz, mani rāj. Mājās. Uz «Faustu». Lācis neprot tekstu, bet spēlē labi, kaut gan lēns un stīvs. O. arī izrādē. Mājās. Mazais raksta par Blaumaņa Kristīni, iesāk ar manu pantu. Norunājām līdz 2. Vai tomēr nevarētu liela stila lugu rakstīt? «Fausts» patīk. Daudz publikas, jo Šīmans labi rakstījis. Pašiem nau sprieduma. Paliekam runājot līdz p. 2. 7.2.24. Ceļos 8, avīze, vingriņš, teātris: Freinberģis grib ņemt «Ant[oniju] un Kleopatru» savā beneficē. 500 rbļ. Skaidrītei, 200 pastniekiem. Zēns, lai dotu vietu. Pigulevičs; baltkrievu ģimnāzija izrāda pie mums «Paulinku», ļoti labi. Laiviņš: atgriežas pie manis, «Jaun[atnes] Dzīvi» nopirkuši, liberāli vadīs. Mēs par goda biedriem, līdzstrādnieki, «Sirds nerru» lai uzved, bez honorāra, dod vēl 10000 inscenējumam. Mājās, tramā Brusubārda, par Rozi: neiet. Mājās, Priedk[alnu] An[na], Rāviņa kundze, lai protežē pie Ivanova. O.: piespriesta vasarnīca Edinburgā Asp[azījai] un Pr[iedkalnu] An[nai]. Eju uz bādi pēc mēneša, politika. O. bijusi «laulības disputā», vāji. Apsesdēls, ciniski, kailām rokām un krūtīm. Vairāk laužu, mazāk prātības. 12 pārnāk O. 8.2.24. Vingroju. No rītus aicinātājs uz Krustpili, nebraucu ziemā. Teātrī. Siverss nosaka termiņu pie notāra uz pirmdienu. Lūdzēja grib 5000 rbl. priekš aužamām stellēm. Vakarā uz saeimu, ielūdz rīt uz Liepāju, «Str[adnieku] Avīzes» 5 gadu jubileju. Uz indieša lekciju neeju, sazvanos ar Svīkuleni. Tāpat negāju uz laulības disputu. 9 uz mājām. L. baramies, jo nau darījusi iespaidu runāšana. Gulēt 2. 9.2.24. Ceļos 8, māju grāmatas ieraksti, avīze, lūdzējs, palieku bez vingriņa, bez brokasta. Teātrī: Jesens atnes 7000, dzejoļus lai dodot vairāk. — «Castagnola» jāraksta! Varbūt bez ilustrācijām «Domām» vai «Il[ustrētajam] Žurnāl[am]», vai «Nedēļai». — Mircevai rekomendāciju Andersonam. — Lejiņš neiet zaldātos. Anta Klint un Amtmanis grib nākt atpakaļ. — Pasttelegrāfnieki lūdz uz savu vakaru, uzteicu. — «Estonias» teātra direktors un administrators informējas; 2 stundu saruna. Mājās, tramā birutnieks, viņam par grūtu 4 dienā braukt. L.; In. bādē, drusku aizmiegu. Vakarā mājās. Gulēt 12. 10.2.24. Ceļos 8, avīze, L, mazgājos, bez vingriņa. Pukits un Baumans, skulptors, pierāda 2 stundas, ka Kult. fondam jādod nauda katram, kas dikti grib. Pusdienā visi kopā. Guļu drusku. Lasu «Domas», jaunajiem lieliskas pretenzijas, bet spējas nau. Atkārtojas dekadentu laiki, kad mēs arī bijām izdzēsti. Arī toreizējās «Domas» mūs neaizstāvēja. Vakarā atnāk Mīlīte: melanholiska pēc brāļa nāves, nau viņai neviena cilvēka. Rīt jāiet bankā. 11.2,24. Ceļos 8, nevingroju, braucu uz R.L.A.P.B. kasi, ņemu Fredi līdz, abi ar In., izņemu visu ielikto un vēl aizņemto 200000, no kuriem atvelk tūlīt 8000. Bet pie notāra Siverss neatnāk. Teātrī līdz ½ 3. Opincāns prasa dzejoli, Kurcijs: nāk. svētdien runu «Literatūra un strādniecība». Barons atnes korektūru «Biarmija». Mājās. Tulkoju «Kainu» 2 lapp. Kakls sāp. Rīt gribu palikt mājās un strādāt. 12.2.24. Ceļos 8, nevingroju, palieku mājās, no rītus avīze un tūdaļ «Kains», bet pa visu dienu notulkoju tikai 6 lappuses, vēl paliek 20, t. i,, 2—3 dienas. Labāk iet, kad ietulkojas, nekā šad tad pa starpbrīžiem. Neeju arī uz saeimu. L. jaunu ziņu. Prieks. 13.2.24. Palieku mājās, tulkoju «Kainu», pircēji mājai, nau ko steigties. Guļu pēc brokasts. Tulkoju. Lasu «Buch vom Tee». Atnāk klintnieki lūgt uz slēgtu vakaru. Runāju par to, ka progress ved uz labu, arī veselībā. Tulkoju. Olgas māte un tante. Vakariņas. Tulk[oju] 6 lapp. 14.2.24. Palieku mājās, tulkoju, kop? ½ 6, drusku brokastoju, apēdu ābolu, bet ir jau par daudz, atnāk Cipariņš ar orderiem, vēslule no Bērziņa pēc naudas. Atnāk pircējs. Jaunkundze ar «Biarmijas» korektūru. Guļu. Pusdienas neēdu. Tulkoju. In. uz teātri. Maijas Cielēnietes «Sark[anais] nerrs». Izkrīt tā, ka pat neizsauc un neplaukšķina, kaut gan visa partija kopā, tai nau dūšas, atstāj savējos, pat ne puķes. Līdz tam bij M[aija] C[ielēna] ļoti iepūtīga. — Atnāk Mačone, dzejols, prasa padomus, norunā 3 stundas, L. dusmo man. Mans darbs nokavēts. M[aijas] C[ielēnas] zaudējums mums liels gandarījums, arī teātrim un man. 15.2.24. Mājās. Lasu «Biarmijas» korektūru 512 rindas. Atnāk dakters Pētersons, paraksts; labprāt runā. Priekš pusdienas aiziet, In. uz pilsētu. Tulkoju, rīt jābeidz. Runāju ar 0. māti vēlu, 12. 16.2.24. Mājās. In. uz pilsētu. Olgas māte un tante ienāk atvadīties, ilgāk runājam. Tulkoju. Nemazgājos. In. atnes saldumus un Göthes kalendāru, lasu to labāk nekā jaunos. Mazais laipnāks, palīdzu pie Blaumaņa. Uz «Soc. dem.» un Gulbi lieku telefonēt, ka nebūšu priekšlasījumā un ka «Kasp[aru] un Birutu» uzvedīs aprīlī. Gulbis sūdzas, neesot naudas, ko braukt uz ārzemēm. — Vai varēs izdot manus koprakstus? Vai tad vērts ir palikt še līdz 60 gadiem? Vai neiet tūdaļ strādāt lielo darbu?. — Vakarā tulkoju un pabeidzu «Kainu». — Biju redzējis nelāga sapni un nodrupis gabals no laimes akmeņa. ½ 3. 17.2.24. Ceļos 8, avīze, meklēju «Kainam» dekoratīvo ietērpu. Lasu «Asīriešu kultūru», skatos Klimatu. Atnāk pircējs un adv. Eglīts. Žēl pārdot. An[na] Priedk[alne] vasarnīcas iemaksu grib taisīt. Lasu Binding, apm. tā, kā mēs rakstām. — Vakar «J. Ziņās» bij teikts, ka kāda Rys tulkošot «Jāzepu». — Žēl pārdot šo namiņu, celsies vēl cenā. Nelaba dūša, negribu strādāt; projām braukt, bet arī tur bija sēras un negriba strādāt, Un laiks strādāt nopietni. 2. 18.2.24. Ceļos 8, mazgājos, lasu ķīniešus, guļu. Atnāk Lövenbergs, lai atsakāmies no vasarnīcas, blēža fizionomija. Atnāk Silvija ar narcisēm. In. uz Rīgu, pārved arī narcises, Rībels arī dāvājis. O. atnāk ½ l0, Gulbis paņēmis «Kainu». Izdošot koprakstus novembrī. Priedk[alnu] Anniņ dēļ vasarnīcas. L. aizmieg rokās 1. 19.2.24. Lasu «Baladenbuch». Bīlmans, lai dod «Domām». Laiviņš atnes ciklames un āboļus, laid dod «Jaun[ajai] Dzīv[ei]», kas pāriet viņa rokās, būs arī Birznieks, Kaupiņš. Runā 3 stundas. Paulīne Zeltiņ runā kā mācītājs. Taisu balādi par Veltu Liekni, iztaisu, bet pārāk naiva, nevar tik pavirši. Bet, ja prasa daudz pūļu, tad neatmaksājas. 20.2.24. Eju uz teātri, nevingroju vēl, avīze, abi ar In. uz Fredi, parakstām pie Culkova pirkšanas kontraktu. Kopizdevumu iznāk mazāk nekā domāts. Teātrī: kam nebijis Skaidrītes jubilejā. Uzbrukumi no Hermaņa Asara. Linde: ka tas dzejnieks, par kuru es runājot labi, par mani ļauni. Atnāk Priedk[alnu] Anniņa, uzrakstu lūgumu Vītolam, lai ieved vasarnīcā. Mierkalns bijis pie viņas, pārmet, lai atsakoties. Gribu rakstīt «Tekām», bet nevedas. Jūtos nevesels: aukstums, kakls sāp. Kad tik nau atkal jāliekas gulēt. Jāraksta polemika. L. 21.2.24. Guļu kopš 11, mostos 5, ceļos 8, lasu bērnu žurnālu vācu, slimības zīmi atnes, vingroju atkal pēc nedēļas, uz teātri, nosūtu 2000 r. Artur[am] Bērziņam, saņemu algu saeimā, polemikas rakstu sastāda Zeltmatis, tad vēl jāraksta «Jaun. Ziņās». Lejiņš aizrunā sev Kaina lomu. Latv[ijas] atvaļin[āto] karavīru biedrība ieceļ mani par goda biedri. Cehoslov[akijas] vācu soc[iāl]dem[okrāti] atsūta žurnālu. Baltkrievi lūdz teātri izrādei. Mājās. In. uz Nac. siev. līgu. L. izruna. Nestrādāju, aiziet laiks, nau dotas dzejas «Domām». Jāstrādā. 3. 22.2.24. Ceļos 8, meklēju tematu bērnu dzejām. Avīze. Uzrakstu 1 bērnu dzejoli. Neeju uz teātri, Pircējs — māklers. Vingroju. Guļu. Kārtojos. Uz saeimu. Saruna ar konduktoru. Saeimā ar Eliasu, negrib Dziļleju. 400 rbļ. Māterenei. Bīlmans: Līventāls u. c. nemaksā Al. Bērziņam. Vecais Trasuns vēl nau sirms. Sajūta smaga. In. 2. 23.2.24. Ceļos 8, jūtos nevesels, 8° auksts. Liku teikt, ka neiešu uz teātri, tomēr eju, nevingroju. Dzejols goda biedriem «atvaļ[inātajiem] kareivjiem», nosūtu «Jaun. Ziņ.» un «Soc. dem.», ielikts par Čaksti un tā pateicība. Novedu uz pilsētu. Naudu nesamaksāju Čulkovam. — Freivalds no stud. padomes — ierakstīt «zelta grāmatā» un 1000 rbļ. samaksāt. Dekāns bijis naidīgs pret mūsu teātri, viens Smiļģis iztiktu bez visas direkcijas un dramaturga. Brigaders arī paraksta pretrakstu. Būs man saeimā jāuzstājas, riebjas polemikas. Būs varbūt jāatkāpjas no teātra direktorības. In. neko nebēdā, iztikšot tāpat. — Bet vai taisni nevajadzētu ar nodomu iet projām, lai darītu reiz lielo darbu un atjaunotni? Jāiet, bet kur L.? Vakarā stud[ents] Zālīts; stāsta par Jaunzēlandi; prasa naudu, nedodu. Kad iedomājos braukt prom uz Austrāliju, būtu tomēr briesmīgi. Saista L., bet tomēr nedod atjaunotni, un gribu kauties. Vairāki nama pircēji, bet 400 par daudz. 24.2.24. Neeju uz teātri. Vingroju. Mājās guļu, In. uz kino. L. Neko nestrādāju. Nogurums. 25.2.24. Neeju uz teātri rītā. Guļu, noguris. Pēc pusdienas sēde teātrī. Vainovskene denuncēta, sēdē arī Al, Kalniņam par «M. ķēn.» 25000. Uztraukums dēļ Vainovskas, man vēstule. Mājās, nogurums. Lasu Göethes «Liebes leben», dara melanholisku. 26.2.24. Ceļos 8, nevingroju, lasu Gētes biogrāfiju, melanholija stiprāk. Braucu uz teātri. Mierlauks no Ventspils sveicienu Asp. 5 reizes. Osis grib «Arājdēla» lomu. Mājās. 5 uz saeimu. Visur esmu noguris. 8 uz teātri: Freinbergs: lai uzved Gulbja lugu. Tātad: «Pigmalions», Vilde, Gulbis, Zeltmatis, «Kains», Akuraters, Laiviņš, Lejiņš, «Zūpu Bērtulis». Tramā saruna ar Brehmanieti, «Aladīns» — laba izrāde, Ozolkāja 1000 par dārgu, vesels Ozols 50 r. Šilings no «Zemgalijas», vēsturi rakstīt. Pika top apraudāta, tad atrasta. 2. 27.2.24. Ceļos 8, avīze, vingroju, uz teātri: Špīlberģenei jāizsaka rājiens, iznāk labi. Milda R[iekstiņa] sūdzas par Mierlauka rupjību un neizglītotību. Osis grib lomu «Arājdēlā», Zeltmatis solījis pieciem, nu plēšanās. Gulbis pa tolefonu: «Kains» ap 20. martu, par vēlu. Antons. Palīdz[ības] iela 13, dz. 5. Riekstiņš dēļ Eglīša nama pirkšanas. Jauns pircējs namam pieteicas. Azura laipnāka, atzīst: bija cīņas psiholoģija, plāni labi. Esmu jautrāks, bet vēl noguris. — Vakarā Ida rupja, kaut gan domā labi, mani aizskar. Nepanesu Latviju un viņas nekulturālību. Lasu Gēti un bēdājos var viņu. Vakar ilgi runāju ar L. par miršanu, dienvidos labi mirt un dzīvot. 28.2.24. Ceļos 8, vingroju, pircēji—laucenieki, avīze, «Gleichheit» bet In. dzird «Hier ist nichts». Didzis nozudis, In. bēdājas, lai es dodot spēku, norādu uz darbu. Teātri: Rode Cimermans par «Kainu», kopīgi inscenēsim, ies, Nelaime, ka Rode pats grib spēlēt, Revīzija no Kontroles, Vainovskene denuncēta, trūkst 25000 r. tomēr. — Nodod man lugu no Tautmīļa-Bērziņa. — Baltkrievi pēc padoma. Lövenberģis vakar .pie trama gaidīdams; to pašu. Vakarā mājās, uz bādi, Priedk[alnu] Anļna] nau teikusi, ko Busevicene runājusi, noliedz, nosarkst. — O. ņem Veck[alnu] Ann[as] kanti Didža lietā. — In. pabeidz Jesenam. Man vēl nau nekā, negribas strādāt. 1. 29.2.24. Ceļos 8, vingroju, pircēji—laucenieki, avīze, «Gleichheit» lasu, nau temats bērnu dzejām. Uz teātri, bij. zviedru virsnieks, lūdzējs 25 r. Vainovskene: 9000 iztrūkums, to tūliņ samaksājusi, denuncējis laikam Zeltmatis. Freinb[ergs]: Kainu Lejiņam. Mājās. Silamiķels pircējs, sola 375. Melnalkšņa kundze: vai Novaggio būtu labs? Saeima: Gulbis par Valku, Rudzis: pievienot Ilūksti pie Daugavpils. Bungšs: varbūt taču nedabūsim vasarnīcu, bet tad kauns arī Centr[ālajai] kom[itejai]. Dēķens. — Nogurums. Jāstrādā. Marzo 1.3.24. Ceļos 8, nevingroju, rakstu mēn[eša] rēķinus. Atnāk pircēji. Atnāk vecene: ne mācītājs, ne ārsts nevarot palīdzēt, vai meitiņas vēstule pareiza; apmierinu. Tātad nāk visi kā pie pēdējā glābiņa. In. saka, ka naudas lietās visi uztic. Tik partja ir pret mums visur, liekuļodama piekri?anu. Uz teātri: Zeltmatis intriģē, kam esot dots V. Eglītim avanss. Jauns pircējs pieteicas. Leišu studenti 27 no «Zemgalijas» top vesti uz Dailes teātra «Kreisleri», ne uz mūsu «Faustu». Rīt 2 pie mums, tur tad es iešu. Vakarā: atnāk Cimermans par «Kainu»; dodu Klintu. Atnāk J. Zālīts, stud[ents], pēc 100 rbļ. — Vēstule no Rudevica, liedz vasarnīcu. — Vēl nevaru strādāt, nogurums. — Vajdzēs no partijas izstāties. 1. 2.3.24. Ceļos 8, vingroju, pircējs Eglīts, lai neatsakoties no vasarnīcas, uz teātri lietaviešu dēļ. Jaunsudrabiņš ar kundzi, lai angažējot viņu meitu. O, līdzi. Grīnīte, lietaviešiem rādu teātra iekārtu līdz griestiem un līdz pagrabam un krāsnīm; tikai ventilācija ir par grūtu. Mājās, Uz «Klints» vakaru neeju, nevesels. Mājās Mikiņš sakosts no 2 suņiem. In. glābis. Tā jau nokosts melnais un Didzis. Bermontiešu suņi. Lasu: «Vittoria Colonna» no M. Herbert; par Michel Angelo, nabadzību, vientulību, daudz strādājis. Pie L. Pierunā, lai neatsakoties no vasarnīcas. 3.3.24. Vingroju, uz teātri, kaut gan negribu iet. Mājas pircēji. Izņemu algu. Vakarā neeju uz lietuviešiem. 5.3. Nezinu vairs, kā pavadīju vakaru. Atmiņa pilnīgi bojājusies. 4.3.24. Vingroju. Uz teātri. Lejiņš. Gulbis atsūta 50000 man un 150000 In. vekseļos. Vakarā uz saeimu. Rudevics: pierunā, lai atsakāmies no vasarnīcas. CK sēde: vāji ar orgenizāciju. Bīlmans par «Domām». Nedabonu runāt, par vēlu, jābrauc ar tramu. Bungšs arī liedz. Mikiņš nomiris ½ 3,In. guļ pie manis. 5.3.24. Ceļos 7, neguļu In. dēļ, vingroju, uz teātri. Pencītei parakstu avansu, tad atnes atpakaļ zīmi. Izņemu honorāru «M. ķēn.» 7000, «Fausts» 6000 r. Sludinājumu nododu par pieklīdušo «melno Didzi» 60 rbļ. Vakarā uz teātri, «Hetēras mantojums», ļoti viduvējs, no visurienes salasīts, Vulfa iespaids, bet vājāks par «Meliem», Gulbis: izdos koprakstus ne 2000, bet 3000 [eksemplāros], pārdos uz nomaksu koprakstus. Labā omā. Būs labs papīrs. — Siverss atnāk, izsauc no izrādes: viss būs drīz kārtībā, vēl 4000 rbļ. jāmaksā. L. dusmīgs, samierin. 6.3.24. Ceļos 8, nogurums, vingroju, avīze, nau nekādu plānu; uz teātri, Freinbergs: Brigad[ere?] izkritusi, «lubliteratūra», lai es rakstot, Rodrigo: algas jāpaaugstina. Alfr. Kalniņam roka pārlauzta. Koriste pieteicas. Jēkabsons — es saku, lai neraksta tā kā par Blaumani; labi, ievērošot. Tramā: Paleckis; vecene padod otrai vietu, es neliekos ne zinis. Vakarā atnāk lūdzējs — leitis, dodu vēstuli līdz Dambekalnam. Atnāk Brigita: interesanta, jautra, kaut nau skaista. Guļu pēc pusdienas. Priedk[alnu] An[na] negrib atteikties no vasarnīcas. Ar L. dusmīgs. 7.3.24. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1925. gads Gennaio 1.1.25. Ceļos 8, gulēt gāju 4, tomēr neesmu sevišķi noguris. Atnāk Pētersons, grūta dzīve bijusi. Atnāk Priedk[alnu] An[na], Mīlīte, Merīte, Lienīte ar puķēm. Prof. Ruberts ar trieku, labs cilvēks, dēļ pārpūliņa un kreņkiem! Ievērot. Atnāk Ģērmanis: Im[ants?] esot svētuma pulgošana; pats Imants. Atnāk Freinbergs, paliek uz pusdienām. Lai rakstu «Turaidu», bet krimināls, labāk «Rīgas raganu». Prozas luga grūtāk atrodama un izstrādājama, jo interesi neuztura dzeja un ārējs skaistums. In. varot pa mēnesi uzrakstīt «Ruti»; kreņkējos, ka neteica to agrāk. tad es nebūtu velti laiku zaudējis meklējot. Atnāk Keitāns, lai atstājot; es biju teicis, pieņemt Mazlazdiņu. — Taisu gada rēķinus 800 t[ūkstoši], bet izdevu 670 t, bet 100 t. uz remontiem, kas ir ieguvums. Sākšu jaunu sistēmu: visu rakstīt vienādā formātā un tad kopot. 2.1.25. Ceļos 8, atnāk lielais Kristaps ar vīnogām un orančiem. Reiters ar draugu kombinācijām varbūt tiks uz Barselonu. Strādāju ap «Rīgas raganu», daudz pūlos, bet nepanāku, nau nekas jauns un dzīvs. Atnāk Osis: lai tomēr uzvedot «Maromu»; sēd ilgi. Māklers sola 5 1/3, bet nau nākuši. Vakarā In. un Olga uz «Kamēliju dāmu». — Lilija. Norunājam līdz p. 2. 3.1.25. Ceļos 8, avīze, vingroju, lasu Schleichu, noguris. O[lga] no vakardienas. O. atnes Dinsborga «Rīgu», «Ķebelkāju», ir tomēr cits tulkojums. «Lustīgais nerrs». Elektrība aptrūkst, sāku. «Klus. grām.» ievadu. Nekas nevedas. O. arī nevedas. In. rīt jāiet uz siev[iešu] konterenci. In. aiznes manus koprakstus Felsbergam. Jāstrādā. 4.1.25. Ceļos 8, avīze, vingroju atkal reiz, In. uz Rīgu uz sieviešu konferenci p. 10. Lūkoju strādāt pie «Kl. gr.», visu rītu norunāju. Tulkoju O[lgai] Lāgerlefu. Atnāk Asmusene: Dreimans sūtījis viņu, kas liecinātu, ka mums nau jāiet prom, jo Asmusene nepērk, bet tā bijusi gudra. Atnāk Vītels. Viņam uzteic, jo namu pērk nost. Tērpata nams esot vērts 3 ½ , bet viņš m. intresē. Pašā vakarā p. 7 sāku «Kl. grām.» un uzrakstu 50 rindiņas. Esmu noguris un nervozs, In. kaitina, es nesavaldos. Man nu neatliek vairs laika uzrakstīt visu «S. gadu» pensu, jāsteidz arī kopraksti. — Sieviešu konferencē mani, Iniņu, Klāru un Bertu par goda prezidentiem. Bertai nepatīk; ko teiks pilsoņi. Jāstrādā. 5.1.25. Ceļos 8, sapņoju, ka lietus līst caur jumtu. Vingroju un mazgājos no rīta. Strādāju tūliņ pēc brokasta. Pastrādāju tikai 45 rind[as], «Kl. grām.» nobeidzu. Atnāk lūdzēja pēc vietas, Olga Grin. Senas atmiņas, briesmu laiki, tagad nau daudz labāk. Atnāk Mārtiņš taisīt elektrību. Rīt jāstrādā vairāk. 6.1.25. Ceļos 8, avīze, vingroju. Atnāk Leiše, pircējs, pie kafijas, ja cienītājs līdz ar kundzi, dos 5 vai 7, bet nu dārdzība; vai dalīt uz pusēm? Atnāk meitenīte [Lenerīte?], dāvāju savas 2 bērnu grāmatiņas, runa par puķēm. Vakarā atnāk Blaui, vecā Būdniece un zēns, Strādāju: O. tulkojums un «Tie, kas neaizm.». 7.1.25. Ceļos 8, nelabs sapnis, izdodu neapdomīgi grāmatiņu. Rakstu visu dienu ievadu «Tiem, k. neaizmirst». Kopā 86 lapiņas. Lasu «Gals un sākums». Izkrāmēju duplikātu grāmatas. Atnāk Mednis no «Latv[ijas] Kareivja» dēļ savas lugas. Atnāk Delle, paņem 62500 rb. Cukurfabrika. 8.1.25. Ceļos ½ 5 un strādāju pie «Gals un sākums» ievada, pabeidzu, 78 rindiņas. Pēc tam neiemiegu. Nevingroju. Kārtoju duplikātus. Pēc brokasts nevaru tūdaļ strādāt, bet tomēr iztaisu «S. gadu», «Daug. klēpja» plānu, un nu ies aši ar rakstīšanu. In. Rīgā; Krūklis nau nekā darījis, nau saņēmis īres, nu solās. Pašā vakarā p. 6 tomēr uzrakstu 11 pantus (44 rind.) «Daug. klēpja». Noguris. Jāēd mazāk, brokastī tikai pienu. Jāstrādā. 9.1.25. Ceļos 7, uzrakstu 4 pantus, nevingroju, kārtoju fotogrāfijas no koprakstiem. Grūti iet darbs. Atnāk Krūklis, viss labi teātrī. 18. janv. grib «Jāzepa» 75 (80) izrādi. Ar īrniekiem vēl nau nokārtots. Nodokļus nomaksās teātris līdz 1, martam. Atnāk Deisons: var dot «S. gadus» 15. janv., atnes naudu man 19500 rb. Abas grāmatas 9+13000. Strādāt. 10.1.25. Ceļos 8, avīze, In. uz Rīgu nodokli nomaksāt. Vingroju. Meklēju, kārtoju. In. grib Raiņa kalendāri, kā, piem., Göthe — Heine kalender. Attaisnojums, ka pēc jubilejas un pēc vēlēšanām tomēr uzturu intresi. Tas pats, kas personiskais žurnāls, tikai žurnālu nepirks, bet kalendāru gan. Atnāk «Jaun. Ziņu» jauneklis: «Atpūtai» uz otrdienu rokrakstu; došu gabalu no «Saul. gad.». — Saules gads nozīmējot gadu no saules augšanas, 25. dec., līdz pilnībai 25. jūn, Atnāk Cipars: 8750 un «Muš. ķēn,» 2250 rbļ. Strādāju pie «S. gadiem», bet vēlu un neiet. Jāstrādā. 11.1.25. Ceļos 8, avīze, vingroju. In. uz bibliotek[āru] sēdi, pusdienā visi kopā, arī Veckalnu Anniņa, atnāk Doriņa, pēc pusdienas ar bērniem O. un I[da]; In, ar O. uz IV vidusskolas izrīkojumu, pārnāk tikai 11. Atnāk Krauja, runājam līdz 11; bet nedodam vakariņas. Iedodu 3 grāmatiņas bērniem, nepatīk, ka rakstu bērnu epu. Atstāsta Lietavas politiku. Saprot, ka jādibina uz ekonomisku vienošanos. Muitas ūnija ar muitas ienāku[mu] izdalīšanu. Strādāt. 12.1.25. Ceļos 8, vingroju, strādāju pie «S. gadiem», uzrakstu 48 rindiņas, nogurstu. Atnāk Stībenhauzene, kopā pirkt vasarnīcu. Bulduros par 1 un 2 uz pusēm 33 istabas. Svētdien In. brauks. 6 atnāk Prande un Birkerts; meklējam fotogrāfijas, 8 uz sējuma uz krita papīra. Mani 3 zīmējumi nāks iekš «Ave sol». Esot labāki par Neikena zīmējumiem. Kopā izdot «Castagnolu», viņam zīmējot. Otru man rakstīt un zīmēt. Tad Prandes projekts: rakstīt Augšgales monogrāfiju, mans teksts, viņa zīmējumi. Antons: kādi angļi esot nostājušies un apbrīnojuši manu gaitu; esot par to bijis avīzē, bet neatrodot. Prande: man esot majestātiska, grandioza gaita. Sievas no Dīķa ielas: man esot gluži jauna gaita. Ķirķa fotogrāfijā varot tūliņ pazīt manu muguru: jasno veļmožni pan. — Antons, kad ierunājos, slavē «S. gadus». Arī brālis un Līgotnis tā teicis, arī uz laukiem; humors. Es: nau episks. Antons: nekas, Jaunsudrabiņam par daudz plaši. Savs stils man. Līdz 10 p. vakarā. O. dusmīga. Nogurums, daudz vēl jāstrādā. 13.1.25. Ceļos 8, avīze, nevingroju, rakstu «S. gadus», 50 rindiņas. Atnāk Liepiņu Marija, palikusi vecāka, Ivars atkal mācās, 1 mēnesi bij pazudis, policijā dienējis, 3000 rbļ. džimmi kurpes nopircis, teicis: kad rīt nebūs, tad teiks policijā; Haralds sazinājies. Silvija daudz lasa, bet nemācās. Haralds korporācijā — «Selonijā» — un dzer. Nemaz neiet «S. gadi», par daudz grūti. — «J. Ziņas» 30000 rbļ., bet Dr. Orient. 2 reiz vairāk, kritikas sliktas. Nedošu vairs. Humors nau vēl samaksāts. Listes dzīvokl[im] jāizpilda. No rītus kārtoju grāmatas. Strādāt. 14.1.25. Ceļos 8, avīze, nevingroju, rakstu «S. gadus» 50 rindiņas, atliek vēl divas dziesmas, bet tik viena diena, Nevedas. Atnāk Morics no Rīgas komitejas, lai mēs abi kandidējot pils. vēlēšanās. Es pieņemu, In. apdomāsies, jūtas nervozēta no runāšanas, grib mieru. Bet mēs taču atsacījāmies. Nekas, mēs esot kā simboli. Kad aiziešu no teātra, tad varēšu piedalīties. Bet varbūt es aizeju gluži prom, jo man jāstrādā jau savs darbs. Būšot liels zaudējums. In. saka, ka nedēļas divas atpakaļ «Latvī» bijis, ka s[ociāl]d[emokrāti] nobalsojuši par mani prezidenta vēlēšanās slepeni. In. pārbauda. Atsaukts nau. — Atnāk no part. Centr[ālās] kom[itejas] jauneklis: lai dodot Paulam Kaln[iņam] rakstn par partiju. Ir runa turēta par to. Atnāk Krūklis. Teātrim 2 mēneši pārpalikums 1200000. Velk «Kamēliju dāma» un Lilija. Budžeta komisijā: 15% no kiniem par labu. teātrim un operai. Atnes man īres 6500. No Dreimaņa nepieņemu, 15. jan. būšot iziet. Atnāk nodokļu piedzinējs: samaksāju 13500 par Asp., nebija kvītes. Atnāk Ruks, korists: lai pie Kaln[iņa] izmeklējas. Atnāk Pr[iedkalnu] Anniņ: vecai mamai 75. g. Jāaiziet, dēli nau nākuši. Vakarā jokojam. Lasu priekšā «S, gadus», nau lielas piekrišanas. In. gan slavē. Neesmu galā. Rīt strādāt. 15.1.25. Ceļos 8, avīze, nevingroju, strādāju pie «S. gadiem». O. arī tūliņ pēc brokasta, mazgājos 3, pabeidzu 5, pavisam 116 panti, šodien vien 25, t. i., 100 rindiņ[as]. Bet nejūtos sevišķi noguris, īpaši pēc vakardienas. Tikai negribas tūdaļ tālāk strādāt. Rakstu taisni skaidrā. 16.1.25. Ceļos 8, lasu avīzi, kārtojos, apskatos nāk. koprakstu III sēj[umu]. In. atnes no Rīgas grāmatas. Kleopatra un Mesalīna vislabāk ejošās grāmatas. Tā Nērona temats būs vienmēr moderns. Atnāk 3 baltkrieviņi (2 meitenes) no ģimnāzijas, lai palīdz Kraskovsku paturēt. Atnāk Deisons, grib dabūt algu 8000 kā korektors, mazākā alga redaktoram 12000 r. 0. uz sieviešu disputu, Švīkul. Strādāt. 17.1.25. Lasu izg[ājušo] nakti līdz plk. 3. Guļu līdz 8. Nevingroju. Avīze. Atnāk Morics. Labas izredzes vēlēšanās. Gulbis pie melnajiem. In. lai neliek runāt, bīstami kā Ivandei Kaijai. Atnāk Trei. — dodu 200 rbļ. Anniņa raud, nevar satikt ar V. Annu. In. atnesis grāmatas, lasu par sapņiem. Visu dienu. Īda uzrakstījusi par pastu, O. neraksta. Atnāk man korektūra II sējumam. Nevarēšu neko darīt ārpus «S. gadiem» un koprakstiem. Atnāk klintnieku Freimanis: 27, uz rakstnieku vakaru, bet 26. Part[ijas] ne? Strādāt. 18.1.25. Gulstos vēlu, 2 p., ceļos 8, avīze, nevingroju. Atnāk divi bezdarbnieki, iedodu 100 rbļ. Atnāk Freimanis no klintnieldem, ka jāpaliek pie 27. janv. un Plūdons un Virza netiek aicināti. Atnāk Olga, Marija un Paulīne, bet es neeju lejā. Lasu «Symbolik des Traumes» un «Geschicht.e d. Jahrhunderts» no Fr. Thiess — baltieša. Vakarā In., O. un I[da] uz «Jāzepu», ļoti strīpots. «J. Ziņ.» nebij aizrādīts tādēļ, ka nebij sūtīts. — Lasu korekt[ūras] koprakst[em]. Mani ievadi par daudz naidīgi vai saīguši, kā O. saka, vai auksti, kā In. saka. Vajdzēja būt noskaidrotiem un miermīlīgiem. Es ļāvies iespaidoties no pretniekiem, nau labi, vēl jālūko izlabot. Cielēns In[iņai]: lai es ejot Fr. Vesmaņa vietā par priekšsēdētāju, tas uz Angliju par sūtni. In. aizdomas, vai F. V[esmanis] nau tikai spiegs, var daudz zināt še un tur, un tā loma viņam morāliski nau neiespējama. Man jāstrādā. 19.1.25. Ceļos 8, visu dienu apmeklētāji: sieva lūdzēja, es esot tai un tai palīdzējis. Atnāk Grib-Medžolka: no vietas atlaista. Atnāk: no Dreimaņa man nauda, nepieņemu. Atnāk no Gulbja korektūra, vai tik nau izlaists. Atnāk no skolotājiem: lai ierakstu Dēķena albumā. Atnāk Grīnvalds, bij ekonoms Matīsā, lai iet runāt 26. l. Atnāk Čanka, kavaliere: lai runā saeimā, dot likumu, kas viņai piešķir L[iel]rendas centru par dzimtu. Atnāk Cielēns un Maija, atnes savu grāmatu, lai eju par saeimas prezidentu, vēlāk par valsts prezidentu. Atnāk pavēste uz saeimas Ārl[ietu] kom[isijas] sēdi. L. pārestība nodarīta, Lindem paaugstināta alga, viņai nē. Lasu Thiess. Nevaru izšķirt, vai iet, vai ne, In. un O. liedz. Es nekā nespēšu līdzēt. Jāstrādā. 20.1.25. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1926. gads Gennaio 1.1.26. Ikdien rakstīt dzejoli, aforismu, atdomu vai atmiņu. Izmantot savas dzīves doto. Nepalaist garām savas domas un notikumus. 1.1.26. Vakar nakti apšaudās mani sportisti ar korķiem un fašisti viņus ar lodēm. Atnāk visi 3 ar Jaungada laimes vēlēšanu. Anniņ. In. guļ. O. aiziet, lasu līdz 2, aizmiegu 3. Mostos 8, nedabonu mazgāties, sāk nākt viesi. Nau neviena no lielajiem un politiķiem, arī laimes vēlējumos nau. — Nīmans jautrs, iet labi un ies vēl labāk, — tagad vairs nenāk pie manis. Atnāk Cielēn mama: jautra, vesela, priecājas par bērniem, Bīlmans mīlot atkal Viktoriņu. Atnāk Priedk[alnu] Anniņ, Emīlija, Merīte; Johanna ar kvasi un kūkām no vecmāmiņas un puķi no Johannas. Johanna turas, bet tad jūsmo un apraudās. Atnāk Ķirķis un Nomals; N[omals?] pieprasa Un[iversitātei?], kādēļ to apkaro reakcionāru sauc, nevēlami elementi, Tentels visiem izpatīk, neļaus tiesāt Brunīti, tad vajdzētu arī fašistus. K. lamā Zālīti; jāatlaižot, vietā kādu vācieti vai Jirgensonu, ne Celmu. Lai mani Zālīša vietā: man par skaidru galva. Menderi arī nepielaižot juristi, kaut tam zinātn[iski] raksti, kādi? Valteri par privātdocentu. Pie rīvējamā spirta klāt 5 piles joda. Atnāk Smilga, svešs: viņu arī apstājuši huligāni. Nedabū izrunāt. Atnāk Uliņš ar meitu, sūdzas, ka jāmaksā obligācija 400000 rbļ. In. atkal, ka es pazaudējis kā galvenieks uz vekseļiem. Vairāk viesu nau. Rakstisku sveicienu 10. Rapa atsūta sienas kalendāri, tur manu dzeju visvairāk — 24, «Daugavas» kalendāri, tur es šaurs pret Poruku (Vesels), manu jubileju nemin (Akmens). «Boass un Rute» labi (Vesels). 2.1.26. Ceļos 8, sajūta skaidra. Gribēju strādāt, bet sāku lasīt avīzes, Göthe. Antons atsūta «R. kā mākslenieks» un «R. kā domātājs». O. paliek mājās kā slima. Pa telefonu paziņoju to Ganģenei; tai patīkama balss. O[lgai] atnāk no kanclejas. Altrof k. un Jurģīte, puķe un šokolāde. Jurģīte tiešām mīl ksendzu; nevar strādāt, ko es ieteicu kā pretlīdzekli. O.: palīdz tikai jauna mīla, sieviete neiziet uz patstāvību, tādēļ tai darbs; nau līdzeklis kā vīrietim. To uzraksta, par manis nē.— Nestrādāju, paļaujos atpūtai, Jāsāk beigt slinkot. 3.1.26. Ceļos 8, nenorīvē. Aizlasos Göthi. Nestrādāju. Pašā vakarā uzrakstu kroniku 3 dienas. Atnāk Rozīt kdze: Pētersonam vēstule, lai honorāru ļauj nomaksāt pa daļām. Atnāk Paulīne: lai aizrunāju par arkitektu Nordu, no tā arī vēstule, atzinība, ka atzinu viņa noveli, par «Jāzepu» labi, bet ne sevišķi. Lūkošu šodien vēl kādu aforismu uzrakstīt; jākārto dzīve un darbi. 4.1.26. Guļu labi, ceļos 8, O. nerīvē. Edu 4 āboļus, lasu Antona monogrāfijas, kreņķējos: diezgan pavirši rakstītas, nepareizi dati, «Krauklīts» izlaists. Par jaunības stilu nepareizas kombinācijas, atstājis neuzņemtas jaunības dzejas kā vājas, patiesībā kā par daudz labas. Brokasts. Lasu. Mazgājos. Norakstu 3 atteikšanās rakstus no komisijām un amatiem. O. kakla katārs, rīt neies uz darbu. Sveicieni no Freinberga un Butuļa. In. Rīgā, saldumi. Rīt sākšu vēstules. 5.1.26. Nesāku vēstules, Jesens prasa dzejoļus. Uzrakstu divus. Atnāk Dīriķis, runājas 2 stundas, lai rekomendēju viņa darināto bisti. Bet man fotogrāfija ne sevišķi patīk. Mazgājos, Tieku bieži notraucēts, kopju O. Nestrādāju. Nau labs sākums jaun[am] mūžam. 6.1.26. Ceļos 8, tūliņ jāraksta 4 sveicieni: Liberts, vecie strēlnieki, Vaiņodes tuberk[ulozes] sanatorija un Freinbergs, kam meitiņa Aelita. Kūku nopērk par daudz lētu. Rakstu vēl 2 dzejoļus bērniem. Atnāk Dīriķis: taisīs jaunu bisi. O. guļ, kopju. Viņa raksta vēstuli Jurģītei. Strādāt! 7.1.26. Mostos 7, elpoju, rakstu vēstules. Atnāk Jesena nauda, man 22215 r., In, 27500 r. Atslābums, negribas strādāt. lasu grieķus, meklēdams tematu. Vakarā meklēju tematu bērnu epam, neatrodu. Jātaisa gluži jaunas dzejas; nobeigt veco ar «Dvēsl. dziesmām» un tad jaunas. Dagda to meklējis. Pret visu esošo riebums; kara ieguvumi, radio, preses nīkšana, drāmas, grāmatas, — gluži jauns: iekarot aizzemi, astronomiska dzeja. Mīlas agrāk nebija, vēlāk arī nebūs. — Es daudz novēloju, lai arī še nenovēlotu. «Stenka» jāraksta. Krievi nespēj. Strādāt! 8.1.26. Mostos 3, 5, 8, lasu avīzes. Atnāk Cipars, In[iņai] 5000, es dodu samaksāt dzīvok[ļu] kooperatīvu 12000, nodokļiem 7500. Atnāk Cālītene. 2000 r. Tel. «D[aile] u[n] darbs» būšot 8000 rb. Ienākums 176 l[ati] un nodoklis 160 lt., aplamība. Vairāk stundas nokārtoju X sējumu. Nekā nepastrādāju. Jāraksta vēstules Livšicam. Jāstrādā. 9.1.26. Mostos 7, āboļu ēšana, avīzes, mazgājos un vingroju. Atnāk māklers Rozīts, negribam pārdot Bazn[īcas ielas namu]. Telegramma [uz] Valmieru. 10.1.26. Atnāk Paula Baltābol ar kādu jaunekli apciemot, grib «Rīgas raganu», varbūt Kult. fondu, laipna. Ierakstu viņai «Mēness meitiņā». Smiļģis vecos aktierus lamājis, jaunie labi, tie mehanizēti. Teātrs iet uz rēviju pusi. Tagad «Ligatūra», vēlāk būs Mikstūra. Nau ņēmis «Muromieti». Rakstīšu lauku teātriem. Paula vesela un spirgta. Ko gribēja? Nestrādāju, pāris vēstules. 11.1.26. Atnāk abi Vesmaņi. «Jāzepu» varētu uzvest, ja 2 nedēļas noturētu bez publikas, bet tas maksā daudz. Izrāde 1000 mārciņu. Pie «Jāzepa» bijis jāpiemaksā. Atnāk «Cīrulīts», dodu dzejoli, sūtam arī Eglem. «Cīrulīts» solās maksāt; konkurējot «Atpūta». Rakstu vēstules un bērnu dzejas. Nokārtoju darba grāmatas koprakstos. Vēl pie darba netieku. 12.1.26. Ceļos 7. O. gulēja še, auksts 26° — arī šodien, mazgājos, lasu par rokoko laiku. 1 dzejoli. Nenāk Cipars, par brāli jāmaksā 10000 rb. Telefons samaitājies. Neesmu sācis strādāt. Ārsts Nīmans, paraksta teobrominu 500 rbļ. Vakar aizsūtīju atteikšanu no amatiem izgl[ītības] mi[nistram]. Strādāt! 13.1.26. Atnāk Cipars visu kārtīgi samaksājis, dodu arī viņa brāļa protestēto vekseli samaksāt. Nauda no Māksl[as] aģentūras, bet viss aiziet: veks[elis] 10000, dzīv[okļu] koopera[tīvam] vēl 4000, telef[onam] 2500. Atnāk Unte, kuprīts, par mani labi runā Anniņ: esot kā tēvs, ko tie ļaudis runājot? Vakarā baramies ar O., greizsirdība. 14.1.26. Mostos 7, atnāk telefona vīrs, nogaida un norunā ar mani 2 stundas. Kad dodu roku, ļoti pārsteigts un laimīgs. Vakar In. ierunājās par lieldarbu. Labs esot, vislabākais «Īliņš», gatavs izstrādāts «Imants». Šodien meklēju lieldarbu: varbūt 5 drāmas kā kope. Vislabāk gan būtu drāmepus vai Dantes forma. — Lunačarskis bijis Rīgā šodien, man nebija ielūguma. Teicis, ka krievi ejot uz klasiski tautisko dzeju. «Razins», «Muroms» būs tiem labi. 15.1.26. Mostos 8, avīzes. Atnāk prof. Mihaelis, liberāls žīds, rakstīs «Berl[iner] Tageblat» par latv. literatūru. Mazgājos, vingroju, Nestrādāju. Lasu Spriņģis «Degoši kuģi», laika termometrs, diletants uz seksuālisma pamatiem. — Var rakstīt «Jaun. dzeju» kā drāmu, bet kas Veidenbaums? Bet tas ir tik prasts, un mans būtu tik smalks. — Kad es paliktu. še, tad ierīkotu Bazn[īcas ielas namā] savu salonu, demokrātisku, latv[iska] stila, bet bez greznības, tā dzīvo reiz godīgi cilvēki, jūs visi zagļi; arī augstās algas ir zādzība. Čakstem 2 ½ milj[oni] par gadu tādēļ vien, ka ir dumš, tomēr par daudz. Nestrādāju. Strādāt. Sākt. 16.1.26. Ceļos 8, avīzes, neatnāk Cipars. In. uz Rīgu. Lasu par rokoko. Vingroju. Gribu kārtot rakstus, kas vēl būtu no veciem strādājami. Vēstules: Jankavs, vecais, prasa palīdzības, vietas. R. Egle atsūtījis savas bērnu grāmatas. Atnāk lūdzējs 280 rb. Atbrauc Īda, priecājas. Jāraksta vēstules. Jāstrādā. Mentonā 26.3.26. Ceļojumā izbraucu 16.3.26. Kopā ar 2 Livšiciem. Dienu priekš tam atvadīties atnāca Kārkliņš, Austriņš, Brusubārda un Grēviņš. Todien bija vēl Bīlmans ar dēliņu, atnesa Ventspils dāvanu. Rakstu ceļa piezīmes Berlīnē, pie Dana Cīrihē, kamēr L[ivšic]i aizbrauc no Bāzeles taisni uz Ženēvu, tad no [1 nesalasāms vārds] uz Mentonu zirgiem. Cīrihē 2 dienas: dakteriene slima, franciete, Nesselstraus, Blüml. Lugānā 3 dienas. A. Saagers, Bertoglio. Kalnos. Agliati. 23. [martā] caur Itāliju uz Mentonu. 23. viesnīcā, 24. otrā — Alhambrī. 25. Faraldo. 27.3.26. Gribam uz Nicu batailte des fleurs, Bst, Rakstu kartiņu I[niņai], Sāku kroniku. Gribu sākt darbu: ceļa aprakstu un epus. Skatos cauri Lugānā atrastās mantas. 28.3.26. Mostos 6, odi ļoti nokož, vingroju jau 3 dienas. Kopā ar L[ivšiciem] dzeram kafeju. Ejam uz pastu; prasa pasi un salīdzina ģīmi, bet nekā nau jau kops 11 dienām. Te kas nau kārtībā. Uzsitu ar dūri uz galda. Liekam sūtīt pastu mājās. Ejam staigāt 2 stundas. Cap Martin, skaisti, atpakaļ trams 1 fr. 40, nau noguruma, bet tops gluži brūns. Vakarā rakstu «7 malēnieši» 40 rindas. Vakar 4 lapiņas ceļa piezīmes. Sāpīgi, ka nau ziņu no mājām. 29.3.26. Mostos 2, tad 6, no odiem izmocīts, bet pēc vingriņa labāk. Kad izeju laukā, ikreiz sāp roka. Nestrādāju iesākto, bet lasu «Jaun. dz.», ļoti labas, bet bez kopuma un ietveres. Materiāli tā saauguši, ka bailes klāt ķerties. Tas ir izmisums. Varbūt dot tikai kā materiālu, lai tiktu vaļā. Ejam uz činu: ceļojums pa Sīriju, Ēģipti, Palestīnu. Tā, ar činu savienotu, es arī varētu dot aprakstu ceļojumam. — Dzeja aizgāja no dziesmas un runas, saistījās pie papīra («Jaun. dzej.» zaļais papīrs), nu var iet atkal kopā ar runu radiā. Tā dzejot, ka būtu lasāmas un priekšnesamas mazās telpās. — Vēstules no In. nau 14 dienas! Atnāk karte no dakterienes. Kāds iemeslis? 30.3.26. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1927. gads Aprile 4.4.27. Šodien apslimu un sāku rakstīt atkal kroniku. Pa to laiku esmu 3 mēnešus bijis ministrs. Pietiek, nu gribu atkal dzīvot un rakstīt. Noguris no nestrādāšanas, tukšs no domām. Viss apnicis, nez vai varēšu vēl ko rakstīt. Pirms jāatpūšas. Fiziski neesmu noguris, tikai garīgi un galīgi. Fiziski varētu vēl ilgi tā strādāt. Pierādīju nupat, ka 4 dienas no vietas turēju runas. Pierādīju, ka varu sevi piespiest, kaut gan ļoti gribējās bēgt. — Ko panācu? Aši iemanījos amatā. Kabineta sēdēs tikai nevarēju sevi piespiest runāt, zaudēju daudz prestiža. 2) Zinu, kā notiek vadīšana. Romāns var izn[ākt]. 3) Prestižs auga no izbraukumiem skolās un laba reportera. 4) Pastāvīgi ziņojumi avīzēs maz palīdzēja. 5) Vispār prestižs mazinājies. 6) Vaina, ka nerakstīju. Rīt prez[identa] vēlēšana, partija vēlēs Vesmani vai Kalniņu, es braucu uz ārzemēm: strādāt, bet pirms atpūsties. Šodien neko nepastrādāju. Avīzes tik daudz nevar lasīt. Jātura sevi rokās, jāpiespiež. Redzēju, ka varu. 4 runas bija: 1) Perecklubā, uzņēma ļoti. labi, iddiš tulk. manas dzejas un «Jāzepu», bet, lai es maksāju par izdošanu; 2) part[ijas] kongresa atklāš[ana]; 3) referāts kongresā; 4) apsveiku [runa] grāmatn. Konogresā Jāsāk nu atkal rakstīt. 6.4.27. Vakar gultā. Vēlēšanas: Kviesim 45, Jurašev[skim] 41.Ceturtdien atkal. Klāra ziņo, ka Kalniņš augstsirdīgi atsakoties; Fr. Vesmans pieņem kandidatūru. Šodien guļu un taisu plānu šlāgeriem. Uzreiz izrauties no miegainības. Vai var radīt sajūsmu? Vai var būt jauna strāva? Vai trimdas laika sparība? Vai jel maz kas līdzīgs iespējams? Vai tikai viss viņpusē? Atnāk Nīmaņi. Atnāk Melnalksnis. Atnāk Birkerts. 1905. g. kā epu tēms. Grieziens cauri laikiem: visi v., vid. un j. laiks vienā pusē un pēc 1905. jauns laikmets. Garīgi no 1905. izaug 191.7. okt Lirika tā. pati, tikai 191.7. jau pārspīlēta, kā vācu ekspresionisms. Tātad arī te kodols un asinis 1905. g. Raksturi varonīgāki nekā 1918. gadā. Liels jūtu saviļņojums. Vācija un Eiropa negāja līdzi 1905. g. Vecais Fausts paliek Eiropas izteiksmes augstums, jaunais Fausts sākas no 1905. g. Man bij vieglāk ministrībā. Pēc pirmā grūtā laika taisni atpūtos. Nu jāsāk atkal smagi strādāt, un nu nāk arī grūtsirdība, kas visu laiku nebija. Vai tā būs arī tālāk? Bet Gēte nebij grūtsirdīgs. Man arī to panākt. 8.4.27. Guļu mājās. Daudz ļauža. Vēlēšanas turpinājas. Šodien 12 ievēl Zemgan. — Zenta Mauriņ, Smilga, Laurs, Smiļģis, Mazā Liepulapiņa, Grīnīte, kanclejas darbvede, Melnalksnis, Paeglene, Birkerts. Sākšu. jaunu dzīvi. Jābrauc. Bet nu nogurums, negribas. Neesmu neko citu darījis kā lasījis un plānus darbiem taisījis. Neesmu neko sakrāmējis, — šīs 6 dienas slinkojot vairāk nogurstu, nestaigāju. Nu nāks ceļojums un vientulība, vai es to izturēšu? Vai varēšu strādāt? Vai nepārpūlēšos kā pērn Mentonā? Vai es nu esmu noguris un man jāatpūšas? jeb vai jāstrādā? Vai esmu apvainots un bēdīgs? Nē, to gan nē. Bet žēl atstāt šo slinko dzīvi. Un taču ir apvainojums, man sevi par to jāpārliecina. Noslēguma nau. Bet ne pirmā reize, tā bija pēc j[aunās] strāvas, pēc 1905. g. Man tik mudinājums: iet jaunā darbā. Bet pirms vai nau jānoslēdz vecais? Abi reizē; jaunais un vecais. Biogrāfiju — šēmatisku. Tātad atbraukt vēl šurp. Par agri pārvedu mājās rokrakstus no Lugānas. Jauns teikums: stark sein, freudig sein. siegen! 9.4.27. Guļu vēl, rīt celšos, uz jūrmalu. Iesniedzu saeimā lūgumu pēc atvaļinājuma. Lasu Bahmani par 1905. g. Tādu varu arī rakstīt. Atnāk Pelča meita, Elvīra, kanclejas, saeimas. Anniņ uz jūrmalu. Negribas ne strādāt, ne braukt, netaisos, guļu. Ne dzejoļa nerakstu. Kas būs? Jāceļas. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1928. gads 11.1.28. Gribēju agrāk sākt, neiznāca. Ministrības gals jau kopš decembra vidus karājas gaisā. Šodien būtu bijis, nau. Negribu palikt, bet nu tik atliek īsti 4 mēneši, tad var izturēt. 8.1.28. bija «Jāzepa» 100. izrāde, Ļoti mīļa publika, kad parādījos zālē, meklēdams Zentu Mauriņ, man aplaudē. «S. dem.» neko neraksta par mani kopš 4 mēnešiem. L. gaida. Šodien puslīdz atsacījos gaidīt. Gulbis rīko Nobelprēmiju, pie mums bija Maldons un Teodors. Drīz uzcels manu tēlu N[acionālajā] teātri. Bērziņš draudzīgs. Partija liekas nedraudzīga. Filmējas pils[ētas] frakcija. Šodien še bija Pauls Kalniņš dēļ pieminekļa. 31.8.28. Nopietni jātaisas uz prombraukšanu. Es taču nobeidzu ar «Rīg. rag.» veco liter[āro] darbu. Ko es vēl kavējos ar dzīves nobeigšanu? Inertība, slinkums, to esmu sevī ieaudzējis kā parašu; dzīve pastāv no labām parašām. Prom vispirms uz jūrmalu. Grāmatas nodot Caunem. Vecos darbus līdzi. Kas vēl jābeidz lieldarba vietā: «K. Grakh», «Tutanhs», «Dievs u.n velns», «Pēcnāves dzīve». Vai es izdarīšu? — 2 stundas jaundarbs, 2 st[undas] vecdarbs, 2 kārtošana. Jāveic. 14.11.28. Zenta Mauriņ: es nevarot prozu rakstīt, nevarīga, kamēr poēzija spēcīga. Es nevarot laikam arī vēstules rakstīt. — Atklāj man savu mīlu, runā: drīz mīlestība, drīz mīla. Laikam atminas, ka man jāsaka mans vārds. Daudz slavē. Arī raksts (1 loksni Gulbis izdos) slavējošs, bet vispārējs, pazīstams. Man nelaime ar sieviet[ēm], iemīlas neskaistās. Tā Knībis, tā šī. Saka: visas pēc manis ilgojoties. Netaisnība notiekot viņām, ka es nedodot bērnu, — dzej[as] darbi vēl ne viss, no manis gribot vairāk ko paturēt. Nedēļu atpakaļ sapnī vedu Zemgali uz apcietinājumu, pēc dejo vīrieši. Nu izdomāts atentāts. «Suns un kaķe» netop, nedēļu notraucējos un vēl, Un neviens vairs labu vārdu nesaka. Negribas rakstīt. Tikai, kad sāk strādāt, tad nau šo nelabo jūtu. 26.12.28, Atkal izlaists liels laiks. «Suns un kaķe» rakstīts 10 dienās un izkritis cauri, aizmirstas daži skati. Sveicinātāju gluži maz. Gulbis nesveicina, Jesens ne. Tikai Rapa. Biruta. Priedk[alnu] An[na]. Vīgantene. Zenta labi rakstījusi par mani «Daug. kalendārī». 19.12.28. Pirmizi[ādē] «Suns un kaķe» aplausi pēc visiem cēlieniem, bet kritika negatīva. 12.28. Maksāju D[ailes] teātr[im] 200 Its. Uzturu Turiņu, ik nedēļas 500 rbļ. Nesveicinos saeimā ar partiju. Uz ielas mani vairs nesveicina, neskatās pēc manis, kopš saeimā neveiksme vēlēšanās. Nevaru izdomāt, kā novērst kaunu. O. saka, ka, dabīgi, nevajgot «uzbāzties ar mīlestību», atbildēt būtu uzbāšanās, t. i., ievērot viņus. 25.—27.12.28. Sēdu jūrmalā viens, 8°, salstu, nestrādāju. 28—31.[12.28.] Taisu plānus darbiem: reiz prestižs zaudēts, tad viss būs slikts, ko rakstu; labus darbus dot — ir viņus nogremdēt. Tā ar aforism[iem]. Bet tie noslēdz veco darbu laikmetu, tātad jādod tomēr. Jāraksta «Jaun. str.» romāns: jāpiepilda savs laiks, cits to nedarīs, zudis laiks. Traucē, ka jāiet Jaungadā uz Darba jaunatni. RAINIS Dienasgrāmata (1920. - 1929.) 1929. gads Gennaio 1.1.29. Vakar Darba jaunatnē Krāsotāju [ielā] 32, skol. Matīss, s. d., godīgs. Runa man izdodas, kaut gan biju sadomājis ne taisni to, ko vajdzēja. Minu, ka Rīga man draudzību uzteikusi. «Dzīvā avīze» rāda, ka jaunatne sāk atkal tikt revolucionārāka, dzīvāka. iespaids laikam no Krievijas jeb no kreis[ajiem] arodniekiem. Mani labi uzņem; meitene, skaisti skatās, neatlaidīgi. Vai nebūtu man arī jāatjaunojas? jānomet riebums pret tagadni, pret manis nonicināšanu? jāsāk jauna revol[ucionāra] sparība? Tā ar smiekliem, jautrību, sparību atbildēt uz apvainojumu, ne ar dusmām un taisnošanos. Larochefoucoult tāds kā es; sparīgs, bet neizdarītājs, neko nepanāk, rakstnieks, ne politiķis, arī taisnojas. Es, praktiski darbodamies, nekur neesmu neko sevišķu panācis, advokatūra, redakcija, teātrs, ministrība. Jāatzīst, vaina, ka blakus intrese: literatūra un maigums. Bet vai nu varu sākt jaunu dzīves un literatūras posmu? Vai Darba jaunatne mani ierosinās? Priekš viņas jāraksta oratorija. Vai jauna mīla ierosinās un nesīs? Vai darīt ko priekš tā? Vai netraucēs vecā nobeigšanu? Jo vecais laikmets jānobeidz. Abus reizē. Varbūt jaunais ierosiņš padzīs uz priekšu arī vecā posma nobeigtni? Vai man nevajga fizisku ierosmi vispār? Vai ..to dabūt vietas maiņā — braucienā uz ārzemēm? Man raksturīga pastāvīgā lielā jautāšana, to jau pirmā laikā teica Asp[azija]. Jautāju, zinu, kas jādara, un nedaru. 1.1.29. Pārnāku p. 1, lasu līdz 4 avīzi, p. 9 augšā. Vingroju. Atnāk apsveik[umu] vēstules, daudz mazāk nekā agrāk, pat Gulbis un Jesens nesveicina un nemaksā. «S. un K.» no «Atpūtas» jau 465 lt., no 5 izrādēm 480 It. «Atp[ūtas]» rindu skaitītājs krāpj. — Atnāk Kārklen un Zamaiče. Jaunais literātes tips, kam literatūra ir amats un kas turas tikai uz ārišķības un modernības, piespiesta amata asprātība, skaļums, labas drēbes, iekšējs garīgs tukšums un seklums, Žozef[īne] Beker ideāls. — Braucot uz jūrmalu, durvīs sastopu Kalniņu, ar viņa auto uz staciju. — Ceļā mani sveicina. Palīdz pie pakām, dod kažoku kā vecim! — Laikam publika atradusi tādu izeju; es vairs nespēju garīgi strādāt, ko rāda «S. un kaķe», es nederu politikā, ko rāda vēlēš[anu] zaudējums, — bet vecais nau vairs kaitīgs, tam var visu piedot un parādīt godu kā invalīdam. Noskatīšos, vai tā ,-ir. Rīgā kā mazā pilsētā visiem ļoti vienādi noskaņots uzskats, tā, piem., piepeši visi pārstāja sveicināt. — L. tāpat kopš 3—4 mēnešiem, kopš «Rīg. raganas» fiasko, sāka mani kritizēt: lugas bez dramatisma, runas jocīgas, oratoriskas pauzes, balss pacelšana, par manu dzīvi neintresējas, tik par sevi stāsta, par maniem darbiem neintresējas, negrib, ka tai ko priekšā lasu, piem., afor[ismus], arvien biežāk runāja par Iv. Lielākais iemesls būs tas, ka neprecēju. Kad pārbrauc no mājām, pirmais gājiens pie Ramona Novaro. Tuvojas gals, bet garš. «Wenn man alt ist, muss man mehr thun, als da man jung war», «Sprache in Prosa» Gēte. — Nu jāsāk strādāt nopietnāk. G[ete] ir nesamērojami vairāk strādājis, ceļojumi, apcerējumi, visādi sīkāki dienas jautājumi. Un tas viņu pārceļ pāri pār iznīcību. G[ete] ceļojumos liek iekšā arī savas vēstules un visādus krikumus, to es arī varu darīt. Runas un vietas, un laiks, kad runāts. — Tātad tagad tādi darbi priekšā: «S. un K.» grāmatā pārstrādāt, 2) «Kastaņolu» turpināt, 3) sākt īsu biogrāfiju, 4) «Jaunā strāva» romāns kā gara biogrāfija, cf. Verdi, Zūdermans, 5) «Dzērājs», 6) oratorija, 7) «Pašnāvniece», 8) pozit[īvs?] jaunsaimnieks — L. ar lauku māju projektu, 9) avīžniecība, 10) aforismi, 11) pozit[īva] jaunatnes luga, 12) «Trimdenieks», 13) polemika, 14) jauna revoluc[ionāra?] luga, 15) opera J. Kalniņ[am], 16) vēstules, 17) runas u.t.t. Ko es paspēšu? Nu neslinkot. 2.1.29. Vakar 2 p. p. atbraucu jūrmalā. Kūru krāsni. Vientulības sajūta. No rītus Jankevics, drīz aiziet. P. sagaidu L. Ņēmusi ļaunā, ka nebijis laipns pie telefona, ka gājusi Jaungadā ciemā pie Martas. Raud. Es viņu. barot. Kad prasu, kā un kas, saka: nemoci mani. Vienkārša daba, kādas es nesaprotu, vai izliekas. Neviens negrib garus tirzājumus, dziļāku meklēšanu. Stāsta tikai par savu pasauli. Tā gluži atsevišķa, nau daļas gar lielo, uzskata to no citas puses. Atvelk no šīs lielās pasaules un no darbiem, atpūtina, dara maigu. Bet darbā nevar palīdzēt. 3.1.29. Ceļos 6, palaižu, ēdu, guļu līdz ½ l2, ēdu atkal, staigāju no 1—3, krāsns 1 ½ stundu, ēdu, domāju, kur pirkt namu, vai citur likt naudu. Darbu vēl nedaru. Domāju, kas nepieciešams: 1) «S. u. K.», 2) aforismi, 3) prēmijas luga, 4) vēstules, 5) jaunā strāva, 6) romāns ārzemēm, 7) dzejoļi, 8) «Kastanj.», 9) ķīniešu lasāmgrāmata, 10) «Dzērājs», 11) «Ziedu nāras». — Šis — 1929, gads būšot man laimes gads. 3—0.1.29. Maz atminu. 8.1. pie krievu sūtņa. Antons, ka šogad varot dabūt Nobelprēmiju, nupat bijis Stokh[olmā]. Vairāki sievieši apkārt: Bīlmaniete, Bastjāniete. — B. drusku greizsirdīgs. Kurciete, Lidija, Skujeniece, — varbūt Zentai taisnība? Runāju ilgi ar Benjam. laikam tādēļ, ka nedrukā tālāk «S. un K.». Ilgi ar Buše[vicu] un Lorenci: «Daile un d[arbs]» gribot bankrotēt. 9. un 10.1. pie Zemgaļa notāra oblig[ācijas] par 45000 uz māju un vasarnīcu uz Freda vārda. 7.1. eju pie Freda tiesā un mājā. Eju pie Vāgnera. Uztraucos daudz par «D[aili] un d[arbu]» un par «Jaun. Ziņ.». Beigas slavai, darbam un mantai. L. mierina: laikmets beidzies, nevajga prasīt, bija daudz, neuzbāzties. 11.1. zvanu Teodoram, tas atsakās. Zvanu Gulbim: tas saka, ka universitāte aizliegusi Teodoram un Maldonim par mani rakstīt. Likšot univ[ersitāte] pate priekšā laikam Janševski. Gulbis vēss, nemaksā. Jesens arī nemaksā. 12. 1. Betlers, slavē Marku, daudz strādājot. Mierina, ka «D[ailei] un d[arbam]» būšot naudas, ko vekseļus samaksāt. 10.1. bija Martinsons — grāmatvedis, bilance līdz 1.12.28., brīdina. 12.1.29. Braucu uz jūrmalu 6, L. nervozs un skumjš, bet labi. Nevaru neko strādāt. Biju pie Livšica, urīna analīze, izmeklē: nieres drusku vainīgas, kristāli; sirds dobjāka nekā pērn. Nelabi, ka nebraucu uz Rivjēru pērn. Nu jābrauc. 13.1.29.

RAINIS Skolas un studiju gadi 1882-1886 1882 - 1885 NEDATĒTĀS PIEZĪMES [1882.-1883. gads] [Mana sirds ir auksta un tukša.] Esmu da?reiz par kaut ko smējies, un man tad kļuvis silti un labi, bet citreiz par kaut ko smejoties kļuvis auksti un sirdī tik tukši, it kā man būtu nolaupīti mani smiekli, mana laime, mans prieks, atrauts gabals no manis paša (padevīgā, muļķīgā ticība un māņi tad cienīgi pazuda), un es jutu, ka man vajadzētu dzīvi atkal piepildīt, bet man nebija nekā. Kremtošas šaubas, izmisums par tēvzemi, tikumību, brīvību, pasauli un sevi pašu. Un es redzēju, ka biju par vāju izkļūt no šaubām, un es kļuvu vienaldzīgs un garlaicīgs. Es nestrādāju nekā, neienīstu nekā un arī nemīlu nekā, viss ir tik tukšs un tik auksts, un es esmu noguris, es vēlētos vienmēr tikai pūsties un gulēt. Un dzīvē es neatradu citu - nebija neviena drauga, kas mani nabagu, vāju glābtu, nekādas tikumības, nekādas brīvības. Es strādāju, bet netiku uz priekšu, man nebija spēka. Protams, mans saprāts aptvēra visu, bet sirds nejuta līdzi. Un es ilgojos pēc mīlas un cerēju, ka arī man parādīsies kāda dieviete, tā dotu man mērķi un spēku, un ticību, visu jaunu, un aizpildītu veco tukšumu. Kaut kas ir palicis sirdī, tas nedod man miera, bet arvienu velk uz augšu - sirdsapziņa apsūdz mani manā bezdarbībā, manā vienaldzībā. Ko lai es daru? Nerādās nekas, kas dotu man grūdienu, bet man pašam nav spēka. Vai man jākļūst ārprātīgam?] (23103/8) [1885. gads] [Lapiņas augšējais stūris noplēsts] [ir it kā morfijs: ieņemts mazās porcijās, tas palīdz, lielās kaitīgs. Ja to bieži lieto, pie tā pierod un tad vairs netiek no tā vaļā. Tas pārņem un samaitā visu cilvēku. Katra nolūks ir izmantot, pēc iespējas vairāk, savas kļūdas un priekšrocības progresa labā. 1885. Kas ir progress? Kā lai dzīvo, ko lai dara?] (23103/13) Īsts dzejnieks ir ar īsts praktisks darbinieks, ir gudris, apķērīgs, kārtīgs, veikls veikalnieks, tikpat labs prātnieks, mācīts vīrs, kā tirdznieks un zemkopis. Priekš viņa pavisam nau ikdienišķa, zema, dzejai nepienācīga kaut kurā veikalā, un ja viņš ar būtu ziepuvārītavā. Īsts dzejnieks īsts praktisks vīrs. Nepraktisks vīrs nekad nau īsts dzejnieks. Nepraktiķi caur audzināšanu un pašu iedomām, kas tik tādēļ nepraktiķi, lai citi viņus turētu par dzejniekiem, vismazāk par tā sauktiem dzejiskām natūrām, radībām (radījumiem), nau ar tiešām ne par sarkanu grasi kas cits kā tik nepraktiķi, id est, nekam nederīgi velti maizes grauzēji. Nepraktisks vīrs nekad nau īsts dzejnieks. Dzeja pati ļoti praktiska, vajadzīga, ikdienas lietošanā. [Nav citādi, ka mēs visi esam pārāk lēni [cilvēki?]. Papa un mamma ir veikalnieciski, L[īze] ir vecmeita ar visām viņas īpatnībām (varbūt tomēr vēl labākā no mums). D[ora] samaitāta. Neaizstāvēšu to, kas viņai vismīļāks. Es pa pusei bērns (kā arī p[aps] domā), kas augstās domās par sevi, ar bērna spriedumu un pieredzi. Pieaugušā lāsts.] (23103/10) Laimīgas dzimtas visas vienādas, nelaimīgas katra pa savam nelaimīga. Jādzīvojot dienas vajadzībām, jāaizmirstoties, tad izšķiršoties visi samežģotākie jautājieni; man pati diena izšķir dažu jautājieni, kuru pats izšķirt slinkojos vai izsamisos. Tā no manis paša ziemassvētku jautāj. 85. g. vēl ne soļa nau izšķirts, es toreiz domāju, ka bez tā dzīvot nevarēšu, tikšu par pilnīgu trjapku - un tagad es dzīvoju tāļāk un man rādās, ceru tik pat vēl būt ne trjapka. Lielais pūlis taisni tā vien dienas dzīvi ar dzīvo, katram dienas - tūkstoš cilvēkiem nau vis individuāla dzīve pēc pašu prāta, ar paša domām, paša darināta un vadīta, t. i., individuāla dzīve, bet tik dzīve vispārīga, gadījuma dzīve, laika dzīve laika un gadījuma vadīta. Dienas cil[vēks] nekad nepārdomā, kas man jādara tad, zināmā gadījumā, lai būtu zināmi augļi, kā man vispār jāievirza savu dzīvi, lai to un to varētu sasniegt, vai lai varētu laimīgs tikt. Dien. cil. nau savas izstrādātas filozofijas, to kavē laiks, nau ar svešas, modificētas, pilni. pārņemtas; kristīg. tic. Filoz. reliģ. ar [pārdomām?] maz kā pieņemta. Dzīves vidū rodas piedzīvojumu filozofija, un tā tad der par rādītāju katrā sevišķā jautājienā, tad rodas raksturs un tas ir rādītājs. Bet abi šie pieder filozof., un raksturs dod tik vispārīgu virzienu dzīvei, katrā gadījienā dienas cilvēks dara bezapzinīgi. (Dzīves miegs.) Mana, līdzīga CT. muļķiskā loma ar T[eklīti] (fiziski vesels). Par ko CT. ir liberāls. Ne iz pārliecināšanas, bet "dzīves vīzes", aiz dienas vajadzības, ne aiz garīgiem motīviem, bet aiz miesīgiem, ne iz filoz., bet iz gadījuma. (D. A.e saprot, ka jābrauc prom no visa, kas nebūt jādara, bet nevar aiz ieraduma un mīlestības. Man ar tāda bij nelaime. Zinu, pārliecinājos, ka visādā ziņā vēl tās nedēļas kas jādara, ja tad nedarīs, nekas nebūs - un dzīvoju un domāju - bet nedaru.) CT. fiziski dara sev draugus ar savu fizisko veselību un свежесть. Te es sēdu un brīnos, un dusmojos, kas tam Dž. Par darba spēku un kas par gara dāvanām. Te viņa rakstiem par [2 nesalasāmi vārdi] un redzēju., ko viņš visu nau iesācis, ko viņš varen daudz grib darīt un darīs. Un tāds tad es pēc tam esu lupata, kur es nekādu suņa sūdu neesu darījis un ar neredzas, ka ko darīšu. 138. Es tas pats Leons, tik ne tik labs un godīgs, un enerģisks. Es ar pūlējos sākt jaunu dzīvi, un murgos man tas tik viegli liekas, bet vecie apstākļi nelaiž vaļā, saka: Tu neaizbēgsi no mums, būsi viss tāds pats: ar сомнение, mūžīgu nemieru ar sevi, veltiem mēģinājumiem laboties, mūž. nokrišanām, ar mūžīgu gaidīšanu uz laimi, kas tev nenāk un nevar nākt. (23103/3) Laiks: vācu atnākšana. Latv. jaunekl. Pieturējies (pirms māņticīb.) vectēvu ierašām. Vec. ierašas piespiež redzēt jaunas. Vācu kristigā ticība, salīdzina, kritika, neticība, pāriešana, tēvu zem. pārdevība, Kaupi. Visu tura parašana, sen attīstījusies garša, centieni, raksturs. Te ir karš. Atmesta ticība, ierašas, elkus viņš nu negrib atzīt par sava tagadējā rakstura pamatiem un cēloņiem. Trūkst viņam pamata. Stāstos vis tik ievēro jaukas, patīkamas, labās dzīves puses, cilvēka dabas doto, liek novārtā, pat nepiemin ļauno. (Ir profesijas ļaundari; bet lai saka, ka katrs cilvēks ir augsts, cēls ir zems.) Korkun[ovs] teic mums: bez brīvas vaļas var būt tikumīgs, var izpildīt Kanta kategorisko imperatīvu. Bet ja vaļa nebrīva, un mēs kat. imper. neizpildām, vai tad mēs esam atbildīgi par ļauniem iznākumiem? Vai laupītājs vainīgs, atbildīgs, ka laupa un kauj ļaudis? Mēs jau neesam brīvi, tūkstoš cēloņu, daži jau sen priekš manas, mana tēva dzimšanas, daži pie manas audzēšanas ir tādu radījienu iz manis padarījuši, kas to un to ļaunu dara, negudru, nejauku. Mani soda. Ja būtu dzīvojis pēc k. imp., būtu labi bijis; man tik daudz prāta nebij dots, to noprast un tā darīt. Es esu muļķis, mani pārsmej. Man nejaukas, nepatīkamas jūtas no tam (daži pat nepārcieš apsmieklu). Par ko tā, vai es tam vainīgs? Saka, tevi sodī ļaudis par to, ka tu ļaudīm ļauns, tevi pie kakla soda par to, ka tu viņu starpā nederi. Tu neesi nekāds sevišķs, brīvs radījums, pats par sevi, tu cilvēku kopības auglis, tev jāpadodas viņas likumam. Pats par sevi vainīgs, atbildīgs tu neesi (šo vārdu te nemaz nevar lietot), pret ļaužu labu tu noziedzies. Ja es nu nevaru atturēties vaļas ļaunai lietošanai. Sods lai tevi nākamībā atbaida tādu vaļu turēt. Sods tiek par vaļas atbaidīšanas cēloni, un atmiņa no ļauna darba, ļauna panākumiem tevi atbīda. Un ja nespēj atbīdīt, tad neesu vainīgs, bet par (ļaudīm) ļauno darbu, viņa vaļas cēloni dodami, viņam par labu. Tomēr viņu mīlēt un cienīt nevaram, jo, ja ļauns, mēs tik viņu nožēlojam; ar viņu žēlīgi jāapietas. Bet mūsu pašu sirdsapziņa liecinot, ka mēs vainīgi, to un to padarījuši; priekš katra ļauna darba mūs brīdina, tirdina, pēc padarīta nozieguma peļ, vaino? Šī sirdsapziņa nekas cits, kā atmiņa un iespaidi no kāda darba un no darba panākumiem, ideju asociācija (sabiedrošanās). Pie maza bērna viņas nau, pie mežoņa mazā mērā, pie sena ļaundara arī maz, bet daudz smalkāka par pirmējo, šī pati sirdsapziņa ne visur, katrā laikā vienāda, tas grozās pēc tautas (cilvēka) ierašām, apstākļiem. Viņa nau vienādi pie visiem cilvēkiem, par to, ka grozās pēc katra piedzīvojuma dažādības, daudzuma, svara. Ir piemēri, ka lieli - noziedznieki, (pat ar seni) no sirdsapziņas dzīti, padodas paši sodam, kas viņu neaizsniedza. Vai tas nau pretī? Juridiskas normas, t. i., tiesa un taisnība, nau pastāvīgas, grozās pēc apstākļiem - относительный? Labs un ļauns tāpat (visi abstraktie jēdzieni cēlušies no konkrēt. antitēzēm). Man vēl daudz un ilgi būs jāpūlējas, kamēr nākšu pie jaunas pārliecības, ticības. Es gan jau nomanu jauno domu patiesību, bet vēl gaiši nenoprotu, vēl vecas domas par daudz iesakņojušās un neravētas, ja pat dažas no vecām domām nau. galīgi noprastas. Viss pasaulē neapejams, vajadzīgs objektīvā ziņā. (23103/6)

RAINIS RAINIS RAINIS RAINIS RAINIS RAINIS

RAINIS RAINIS RAINIS RAINIS

RAINIS

RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1912 PIEZĪMES 3.1.12. Partijas orgāns izdvesa ar 3 muļķības uz lūpām, uzbrukums demokrātijai un viņa 2 kārtēju atkārtojumu. (22739/5) * Es esmu cēlies no mūsu pašām augstākām šķirām, - vienu zināšanu es no viņas mantoju, ka visa viņas būtība izsakāma vienā vārdā: neģēlība. Otru es mantoju jūtas: nekad neizdzēšamu ienaidu pret viņu. Ja es gribu tapt bagāts, tad mans nolūks tik viens - dabūt ieroci, ko viņu iznīcināt. Es esmu izstājies no buržuāzijas un arī, tapdams bagāts, nespiedīšos viņā iekšā. Edisons ir bagāts, bet grib būt tik strādnieks un vienkāršs. Bet viņa amats vēl izsūc strādniekus. Es gribu tikai strādāt. Mans man dod to spēju. (22739/6) 18.1.12. Lielais ir visur liels, un mazais visur mazs. Un kad lielajam ir arī vietas, kur viņš padodas ikdienai un top vājš, tad tanīs pašās vietās un reizēs mazais ir daudzkārt mazāks un vājāks, tikpatkārt, cik viņš arī lielās lietās un vispār mazāks un vājāks par lielo. Starpība starp abiem nekad nepamazinājas. Mazais ir liels uz tā arī, ka viņš dažos momentos spēj pacelties līdz varonībai un kad tad, pateicoties savai bezvārdībai, izdziestamībai (bezvārda varoņi), ir vēl lielāks par lielo, jo tam mazākais sava alga, ka viņa vārdu minēs vēlāk. Bet arī te maldas mazā vīra skaudība. Lielā vīra alga nau tā, ka viņu minēs citi, bet tā, ka viņš sevī jūt labo darbu (katrs darbs nes sevī algu), apziņa ir viss, ne reklāma. Un mazajam jau arī paliek varonībā šī apziņa, bet viņš skauž lielajam reklāmu, to, ko tas nebūt netura par lielāko. Dicgenam un dogmātiķiem - proletā tur nau taisnība. (22739/7) 5.2.12. Atoms: pantu par zvaigžņu sistēmas un atoma būves saskaņu. (22739/8) 12.2.12. In. skauž man part. slavu "Šķidrauts", Bisnieka prēmiju man noņem, biogrāf. par mani raksta slikti. Neatzīst manu pārākumu. Skauž vingrošan. Plaisa ienāca caur to, ka ķildas palika neizrunātas līdz galam. Nevarēja tādēļ, ka In. apgura pārlieku. Fotogrāfiju, neesmu piederums. (22739/9) 4.3.12. "Dz[imtenes] V[ēstnesis]" nr. 38. Neesot "Indulī" dramatisma (Teodors). Visvairāk pamāca par lietām, kuras vismazāk zina. Lielais nesamērs starp rad. dzejnieku un kritiķiem pie latviešiem. Kas nekā nespēj un nezina, tas pats ražo un citus māca. Jāgrozās uz labu. (22750/3) * Liela izruna. In. dzer. Sāku M. dziesmu. Braucam uz Kastaņolu. (22739/10) 5.3.12. Pavasara vētras salīdzinājamas ar brīvības domu, indivīda krišana, bet viņa idejas uzvara caur šo dzīvības upuri - tās domas un līdzīgas ir miljonkārt variētas. Bet variācijas nau visas vienlīdz vērtīgas, kā, piem., lapas kokā, kuras arī ir variācijas, bet vienlīdz vērtīgas. Še ir ne sevišķi daudz variētāju - iniciatoru, kuri rada īpatnējas variācijas un tām taisa paka) imitētāji, kuri nerada ar apziņu. Ja viņu ražojumi taču uzrāda nevienādības, tad tās ir negribētas, atkarīgas no mehāniskiem iemesliem. Dabā iniciatoriem līdzinās sugas. Bet tur nau apziņas, salīdzinājums tikai attiecas uz sekmēm. Otrkārt, atkal iniciatori un viņu darbi mirst ātri, sugas paliek ilgāk, kaut arī var mirt. Atrast līdzību vai principiālu starpību apziņai. (22739/11) 6.3.12. Teikts, ka modernie kara ieroči tik pilnīgi un tik dārgi, ka pret tiem nevar cīnīties masa un ka nespēj viņus iegādāties. Vai taisnība? Bet agrāk bija tas pats: bruņenieki bij sava šķira, tādēļ ka viņi vien spēja iegādāties bruņas, un tās bij pret vālēm tik pilnīgas, ka visi kari pret viņu izlikās veltīgi. Lielās kaujās, kur ņēma dalību tūkstoš kareivju, bruņenieki bij tik desmiti vai pāris simtu. Tannenbergas kauja. Tas pats bij Romas karos un vēl agrāk. Un tomēr krita i Roma: dzelžu vīri pretī neapbruņotai masai. Tātad ne tehniskie ieroči pārākumu izšķir, bet citi faktori. Un arī modernie, zinātniskie, dārgie lielgabali tika pieveikti. * Strīds partijā ap Varelendu bij pārpratums: Taisnība, ka tagad State of life ir augstāks. To apstrīdēja aiz slēdziena no tā, ka tad nevajga str-iem cīnīties. Bet taisni šīs cīņas dēļ jau labojas apstākļi. (22739/12) 7.3.12. Tautas psihikas organiz. varonība, dibināta uz pašaizliedzību, atdošanu, ne ņemšanu. Uz humanitāti un mieru, ne zvērību un karu, uz mīlu, ne uz naidu. Polemikas nevajadzība. Rada gan jaunas domas, bet reti. Katrs aiziet no dusmām tālāk nekā gribējis, iekožas dziļāk ienaidā, bet tās nau jaunas domas. Arī kad uzskatos aiziet tālāk, ir tik atkāpš. no īstās domas, ne jauna doma. Jauna doma rodas arī bez naida, no stipra ierosinājuma, un tādu var vēl labāk dot mīla. (22739/13) * Tautas fizisko būtni organ. veselības kopšana, veģetārība, disciplīna, neatkarība ēšanā, ekonomija. Vingrošana, ūdens, higiēna, atturība. Tautas psihiskā organ. Arī es ar "Tālām noskaņām" faktors revolūcijā. Citāda nokrāsa, vairāk varonības nekā Krievijā un Vācijā. Cits faktors "Ug. un n." dzeja un lieliskums. Cits "Induls" - tautība un valsts. Cits tulkoj. - valoda. Cits person. raksturs - nesavtība, pastāvība, lielums. (22739/14) * Par izdomātu domu, izciestu jūtu nogrimšanu, kad viņas netiek uzrakstītas. Vēlāk nau vairs patvarīgi atmiņā atsaucamas. Neapzinīgi guļ apakšā, bet nedara labu, tikai pūst, rūgst un dara dvēseli smagu priekš citiem jauniem darbiem. Ja ilgi nēsā sevī līdzi, tad var saģiftēt visu dzīvi kā mīzalskābe saģiftē miesu. (22739/15) 13.3.12. Vai I. arogance nebij tik mēģinājums sevi sadūšināt? Bet tas bij vēl tad, kad jutās pilnā spēkā, nebij vēl ļaunu kritiku. Bet iekšēji juta nepilnības, gribēja tās pārkliegt. Tā dara, kad grib tevi teikt par labu, tad mani gluži nopeļ. Var būt tā pate parādība. (22739/16) * Ar kādām acīm Jansons un partija nāk un lūdz palīdzību no tā pat "U. un n.", kuru 8 gadus noklusēja, vēl pēdējā laikā oficiāli neatzina, un Arhivārs un katordznieki nopēla un pārmeta. Nu "U. un n." gandrīz vienīgais glābiņš. (22739/17) 14.3.12. Latviešu valoda būs jāmācās. Viņa vienīgais piemērs valodas likumu būtības un pārvērtības pētīšanai. Viņa reizē ir visvecākā Eiropas valoda un reizē arī visjaunākā. Vecajā valodas statika, jaunajā dinamika. Vecajā dabas likumi, jaunajā cilvēku apzinīga darbība. Tur pate izaugusi valoda, te mākslīgi radīta. Vēstures likumu izzināšana noveda pie viņu apzinīgas vēršanas. Tas pats te ar valodu. * Gētes galvenais dzenuls arī uz garīgu darbu bijis seksuālais. Tādēļ nu doma, ka tas vispār ir lielākais vai vienīgais dzenuls uz garīgu darbību. Bet viņš ar darbu lūkojis aizdzīt seks. dziņas, tātad darbs neiztiek no seks. dziņām, bet ir viņām kas pretējs. Darbam vajga būt sava cita cēloņa. Te loģiska kļūda, ko nau manījuši šī uzskata draugi. Seks. dziņas ir kā ēšanas dziņas, zemākās, stipras kā jau neapzinīgas, bet cilvēks iesākas tikai no apziņas kā spēka. Apziņa šķir viņu no kustoņa, seks. dziņa nē. Tātad garīgam darbam kā augstākai kustībai vajga būt arī augstākam pamatam. Šis pamats ir apziņa. Kam viņa vairāk izkopta, kas augstāks cilvēks, tam arī tā bāžas priekšā seks. dziņai. Piem., Kants, Kristus, Buddha. No lielākiem dzejas gariem Gēte un Šekspīrs seksuāli, bet vēl lielāki Eshils, Dante garīgi. Dienvidnieki vairāk garīgi, kaut gan dienvidu karstās asinis veicinātu otrādi. Varbūt izskaidrojams ar pretstata ar cenšanos uzveikt miesību. Bet Kants arī bez pretstata iespaida ir garīgs. Varbūt Šekspīra un Gētes miesība izskaidrojama ar laikmetu. Šekspīrs bagātā, sparīgā, palaistā laikmetā. Gēte apspiestā, kurā nau citas izejas prieka jūtām, kā miesībā. Aplūkot miesības jautājumu vēsturiskos laikmetos tautu dzīvē. (22739/18) 16.3.12. Apkarot savus pretniekus personiski nozīmē pārspīlēt viņu nozīmi, viņiem glaimot. Jo aiz visa vienmēr slēpjas lieta, tā ir galvenā. * Pasaule paliek arvien garlaicīgāka. Nau vairs noslēpumu uz zemes. Kīnas republika, Indijas industrija, pirmais dzelzceļš. (22739/17) 21.3.12. Nelasu savu darbu. "Cēzara" dēļ bailes, bet tomēr. (22739/19) 22.3.12. Krievu teiku sev. raksturs: elēģisks, garviļķis, barbarisks, maz personības, vēl grūtāka drāmai. Viens drāmu cikls viena epa pārvarēšanai. (22739/19) 23.3.12. Es esmu I. vienmēr bijis tikai pārejošs sakars, ne kopdzīve uz mūžu, personas papildinājums. Slobodskā negribēja nākt, vajadzēja Rīgas, tā tagad atkal vajga kultūru. Tagad atmostas līdz ar otro jaunību arī mīesība. Vai lai zūd mans skaistums? Priekš sevis tērpties vai manis nau vērts. Uz pilnu nodošanos kaislībai nau dūšas, audzināšanas iespaids, tikai uzliesmojoša daba, nau arī sevī prasības pēc pilnas piepildīšanās. Runā un dzejā to vienmēr izsaka, bet pietiek ar izsacīšanu, tā jau ir galīgā izeja. Tad skaista rezignācija. Priekš manis tā ir galu galā nicināšana. Es neesmu vienīgais. Lūkojusi pārvarēties un uz 5 gadiem atmest visu citu, bet ar nepārvaramu spēku tas atkal izlaužas. Darbs arī nau vienīgais. Viņš tik dod lielāku pievilcību personai. Neprasa indiv. iespaida, bet kopīga, arī sabiedriska būtne. (22739/20) 24.3.12. Ko es tik vēlu sāku dzejot un vēl jo vēlāk pārgāju uz drāmu? Es nesāku vēlu un nepārgāju vēlu uz drāmu. Es sāku agri jau savā bērnībā. Kas aizturēja nākt klajā? Kauns. Bet kad jau biju iznācis, kādēļ ne ar drāmu? Kas tad aizturēja? Sociāldemokrātisms? Teikšu vēl tuvāk, es pats. Jauna kultūra iesāk ar barbarību. Vēl oficiālais s. d. nekur nau pārgājis barbarības laiku; mēs latv. maza tauta, ašāk dzīvojam, iekš mums indivīdi var gadīties kulturālāki, jo netiek apspiesti ar tik daudz atmosfēru smagumu. Visa s. d. kā tāda vēl tagad manai mākslai ir pilnīgi sveša. Manas politikas dēļ man un manu panākumu dēļ man padod mākslas maldutekas. Kad s. d. runā par jauno mākslu, tad domā tikai veco reālismu un seksuālismu, ar dekadentisku reklāmu raibumiem. Simbolisms s. d. tikai nenozīmīgs vārds. Vēl svešs un pretīgs likums, jo ar visu lielmutību viņa vēl nezin, ka kustība ļaudīs, no kuras viņa tikai atbalss, ka dzīves maiņa ir liela. (22739/21) 25.3.12. Kad ir mums abiem satiksme ar ārpasauli, ar cienītāju - mīlētāju, tad satiksmei ir taču vislielākā starpība. Man viņa ir pasīva, I. aktīva, es tieku no viņiem meklēts, I. pati meklē viņus. Kad to salīdzam un līdzam, tad man notiek lielākā netaisnība. Un to tad es ciešu visu mūžu. A. Ķeniņa atrod, ka es esot ļoti vecs tapis, I. jauna. Un tas ir vienā gadā. Bet vēl tas turpinājas un kas lai iznāk no manis? Es vairs nevaru izturēt. Vai man ir pienākums izbeigties? Es ar to būtu palīdzējis varbūt I., varbūt arī nē. Būtu kā Reiževskis sievas dēļ upurējies, un sievai taču nebūtu līdzēts. Vai gudrībai ir pienākums upurēties priekš muļķības? (22739/22) * Kad I. vajdzīga sabiedrība un es, tad var saprast viņas gribu. Bet lai saprot arī manu: man vajdzīga tikai vientulība, tā var līdzēt man, es tad varu līdzēt otram. Kad otra puse neprasa no manis vientulību un nedod to arī, tad viņa man nau vajdzīga, jo man jau der tikai vientulība. Kādēļ mani var piespiest pie daudzlaulības? Atliek šķirties. Bet to liedz. Agrākā laulība, būdama vienlaulība, deva vienīgo līdzekli pārvarēt vientulību caur cilvēka pasaules divkārtošanu. Tagadējā sabiedriskā dzīve bez jebkādas laulības, atstāj vientulību neaizskārtu sabiedriskā viskopībā, pastāvīgā kopsatiksmē, domu un jūtu izmaiņā persona paliek gluži vientuļa. Persona ir norobežojums, ir attīstība pēc iekšējiem likumiem, tā top iznicināta. Tikai vientulībā aug visi lielie darbi. Tautas dziesmas nau koplirika, bet indivīdu, kuru ražojumi pārgrozīti no tautas un seklināti. Epi jau nebūt nau kopdarbs. Arī lielās idejas nau kopdarbs, bet kopējs ir tik pamats, un masas darbs ir viņu izvedums, izjušana. Izsaka ģēnijs. (22739/23) * Vai tiešām politikai ir vislielākā nozīme cīņā. par proletariāta un nākotnes kultūru? Vai tik maize svarā, ne gars? Vai humanitāte arī nekaro to pašu cīņu? Kad norobežo savu darbības aploku arodnieku kustība un kooperācijas, kad viņām iet vislabāk, kad vispatstāvīgāk, paliekot tik lielumā sakarā ar politiku. Kādēļ neļaut tādu pašu patstāvību arī mākslai? Sevišķi grib pārvaldīt literatūru. Vai nau lielāks labums, kad es, būdams s. d., atklāju sevi savos darbos vispilnīgāk un dziļāk, jo ar to atklāju vecāka laikmeta un šķiras būtni. Kad atklāju izredzes un varbūtības, un domas priekš nākotnes, kuras klusumā rodas ašāk, biežāk un dziļāk, nekā ikdienas presē, kura gadiem cauri maļ to pašu? Vai šī piemēra došana nau vairāk nekā vienas personas palīdzēšana senatzītu un pazīstamu lietu popularizēšanā? Kad vēl nau popularizēta, izplājējs un izmērotājs, šī persona, bet ir atradējs iniciators, parādību apstrādātājs, slēdzienu taisītājs, sistēmā savedējs. Ir vairāk ģēnijs. (22739/24) * Vientulība dz. III temats. Lūkoju viņu pārvarēt: visu atdodams, kas man garīgi ir. Priekš tā jātop tik lielam, ka nevar izsmelties, ka neko nekait personiski, kad visu saku, kad ir pilnīgi patiess, kā Ruso. Gēte sīks pakaļtecīts, jo dod tikai Dichtung und Wahrheit. Ne patiesību vien. Kad nu ir tik liels, ka var visu dot, tad redz, ka nesaprot visu, pat nesaprot šo visu došanu. Tad vēl vairāk vientuls. Politika, visa masa ļoti lēni iet uz priekšu, kā liela un neapdāvināta klase. Ko lai dara apdāvinātie. Tie nevar smadzenes apturēt uz laiku. Smadzenes domā, un šīs domas nesaprot un apkaro. Tās ir jāslēpj. Kur nu izeja. Jāaug vēl lielākam, ka var iztikt arī bez saprašanas, bez mīlestības, bet naida kā ierosinātāja. Jātop vientuļam, lai nebūtu vientuls. Jāmīlē, lai nebūtu jānīst, jāatsakās no dzīves, lai varētu dzīvot. (22739/25) * Visa s. d. politika ar slēpšan., pārsp3lētiem urrā, neģēlību polemikā, melošanu nau nebūt proletāriska; ir tā pate vecā birģeliskā un Makiavelli politika, kura der sīkām šķirām un interesu grupām, bet ne partijai, kura aptver visu tautā un visas tautas. Tai der tikai lielums un patiesība. Ir labs raksturs: polemiku atklātība parteitagos, bet tiek taču arī tur vesta slepenības politika. Pretniekiem pārmet humanitātes trūkumu, un pašiem tās arī nau un necenšas to iegūt. Partija spiež tikai uz publicistiku. Pabalsta visur Gorkiju, Andrejevu, Čirikovu, Šovu un vēl sīkākus, kad tik ir publicisti. Kad tik raksta dienas jautājumu. Tiklīdz pārgājis tas dienas jautājums, tad pārgājis arī tas darbs, un rakstniekam jāraksta cits dienas jautājums, lai noturētos partijas interesēs. Tā darīja, bet tā arī aizgāja Ibsens, tik liels talants. Tolstojs bij vienpusīgāks un veiklāks, paliks ilgāk. Kā top Hauptmans nievāts par tiem pašiem "Miera svētkiem". Heine arī rakstīja liriku, bet Markss viņu prata turēt. (22739/26) 7.4.12. Laime nāca no āras un palīdzēja. Nevajadzēja ne viņu saprast, ne ķert, ne izmantot, viss ir jau līdz ar viņas atnākšanu. I. satiksies ar māmiņu Somijā un nogaidīs tad izdevīgu laiku Rīgai. Drošība, veselība, miers, atkrīt rūpes un bēdas par In. Arī man laime dod vieglumu, varēšu I. labāk kopt, varēšu arī pats labāk strādāt, tikšu veselāks un būs vairāk izredzes sasniegt lielo mērķi lielos gadus simtniekus. Īsti lielie, daudzie gadi jau nau mērķis, bet līdzeklis. Bet te ir piemērs, ka robežas jēdzieniem satek kopā; līdzeklis un mērķis šķirams tikai caur prāta definīcijām, jūtām abi ir viens. Kad mani vajātāji mani visur spaidīja, nekur neļāva nākt pie manis, kad visur atkāpos uz vienmēr tālākām un augstākām pozīcijām: uz dzeju - liriku, uz drāmu, uz nesavtību, uz vientulību, kad visur tomēr taustījās pēc manis, man palika pēdējā cerība - tālie, daudzie gadi. Tanīs es visu varēju atkal sasniegt: veselību priekš darba spējas, darbus, nesavtību un vientulību, un kad viņi man turp nāktu pakaļ, jo labāk, kas turp var nākt, tas ir pats tapis labs, tas neapkaros darbus, nesavtību un vientulību, nelūkos viņos mani traucēt, no tiem novilkt, bet pats tos darīs. Tas man vajdzīgs. Jo augstie gadi nedod vairs citu baudu, kā šos trīs, kuri nau vairs bauda. Tā pats naids aizdzen un aizved uz labu. Tā še savienojas mērķis ar līdzekli, bēgšana ar pretī iešanu, filozofija ar ikdienas dzīvi. Kādas izredzes atverās! Cik daudz strādāt, sevi dot un audzēt, un atkal dot. Redzēt un vest nākotni, tās lielās krāsas, jūtas, domas, skaņas, tā ir otrā laime, kura ir pirmā, kas iziet no iekšas. Abas kopā āra un iekšas, lielā laime. (22739/28) 9.4.12. Laimes jūta par In. drošību un cerība uz mamas tikšanu pastāv. Bet visas tālākās iedomas atslīkst atpakaļ. Un cik es domāju, ka viņu nau, cik zināju, ka viņām nau pamata, tomēr viņas nāk, jauc skaidrību un novelk dzīvi un attīstību pelēkumā un diletantībā. Jāapradinās atkal ar to: pusmūža darbs pievienot savai dzīvībai otru un paplašināt tā otru un sevi - nau izdevies. Es pats varēju sevi saistīt pie kopības, otru nē. I. dzīve prasa sev materiālu no daudzām pusēm. Es tātad visu nevaru dot, iekš manis kaut kā trūkst, kas ir daudz tukšākos ļaudīs, taisni daudzumā. Dzijums un lielums nevar atsvērt plašumu un seklumu. Laikam arī I. vajdzīga smelšana no ārienes, tad tā būtu seklā sabiedrība, sīkās jūtiņas. Bet par to nau jārunā. Iznākums tas, ka es palieku viens. Nešaudīties vairs, saņemties un dzīvot pēc šīs atziņas. Žēl pazaudētā pusmūža darba. Bet vai tas pirmais zaudējums? Pusmūža darbs ielikts arī manos tulkojumos, un arī tas zudis, kad iznāk "Kop. tulkojumi", neviens pat ne vārda nemin par mani, gan par "U[niversālo] B[ibliotēku]". Apmierinums nāks ar laiku arī priekš manis. Lielākais jau ir, ka valoda tomēr nodibināta, un ka I. tomēr ir caur manu darbu liela tikusi, caur manu darbu tikai spējuse no manis projām iet un sākt patstāvīgu dzīvi. Vēl viņa saprot patstāvību kā šķirtību, bet varbūt arī viņa sapratīs vairāk, pamatu tam esmu licis. Un otrs apmierinums: strādātais darbs mani pašu arī ir attīstījis domās un jūtās. Trūkst vēl enerģijas uz pilnīgu skaidrību. Viens un viens es esmu, - gribēju uzreiz apņemt par daudz lielu zemes gabalu, nespēju apstrādāt. Jāņem man mazāki citi un jāņem sevi vairāk [2 nesalasāmi vārdi]. (22739/29) 12.4.12. Beigās ieņemt savā sistēmā nevien latv., bet arī vācu, krievu un Eiropas literatūru. Te tēlot pa laikmetiem. Latv. dzīvi un vēsturi drāmu rindā, tā Šekspīrs ir pamats angļu dzīvē. Hauptmanis nē. Tā In. ir sava vēsture, kas piedod vēl ko ekstra virs paša darba vērtības. Tās vajga man. (22739/30) 13.4.12. Vēl par jauniem pretniekiem, pret otro paaudzi, priekš trešās. Jāvienojas ar savu paaudzi, ar vecajiem, ienaidniekiem. Tā cīņa palikusi nevajdzīga. Saprotas labāk pa paaudzēm, ne pa idejām. Tā vajdzētu rakstīt vēsturi. Romānu: 90. gadu paaudze. Runas par Birutu. Runas par manu dramatisko apdāvinājumu. Savādākās jūtas, kad redz citu mīlam. (22739/30) 15.4.12. "Pūt, vējiņ" - Tautas dziesma 5 cēlienos. 28.4.12. Kā In. nes bēdas. Par ārstu, kapitālismu. Es gribu rakstīt tehnisku drāmu: 1) ārzemes, 2) vingrināš., 3) vieglums pasīvs. (22739/30) 16.4.12. Ceļos 6 1/2 labi atpūties. I. mostas arī, rakstu piezīmes. Vingroju drusku, bet varbūt taču par daudz. No mutes ožot. "Domas" ar Roberta artiķeli. Pašupurēšanās nevajgot. 1789. un 1898. varēja vēl derēt, tagad jāsaka, ka ir ideālistiska morāle. Smags pārmetums, bet viņš to pierādīšot ar to, ka Platons, Šopenhauers, Spensers arī teikuši tādu morāli, bet bijuši pret proletariātu. Ka es būtu arī bijis pret proletariātu, nau teikts, nu ko tad tie pierāda pret mani? Viss raksts apvaino ne tik mani, cik 1905. gada varoņus, visus, kas toreiz uzupurējās. Ikdienā nederot altruisma, pašaizliedzības morāle, bet kas tad cits kā augstākā pašaizliedzība katrs streiks ar viņu lielajiem zaudējumiem arī uzvaras gadījumā. Visa proletariāta cīņa ekonomiska un politiska. Skaidrākais ideālisms. Ne mērķis dara ideālismu, bet līdzekļi. Ideālisti var būt arī kapitālisti, bet ir reti. Tādēļ mēs ar savu ideālismu, upurēšanās spēju ceram uzvarēt par spīti visiem pretspēkiem, arī nejēgā un diletantismā, kā Roberts. Kā jāraksta proletār. lugas viņš arī pozitīvi rādījis ar savu "Lāstu". Asiņains diletantisms, bet arī vecs birģelisms. Tas manās nau. (22739/31) 3.5.12. Gētes laiks drīz pāries. Paliks kā dzejnieks, nepaliks kā dzīves mākslinieks. Viņa naivam egoismam nau vairs vietas sociālisma tālākā posmā, naivitātes vietā nāk apzinība, egoisma vietā varonība. Nebūs Gēte dzīvei ideāls, bet arī ne Tolstojs, jo tam varonība, bet pasīva vien. Dzejā nāks atkal uz augšu Šillers un Šekspīrs, griba un novērojums. Markss un tagadējie sociālisti, Gētes cienītāji - arī naivi egoisti. Marksam ir pamatā ļaužu pašdarbība, arī varonība, bet viņš nevarēja to uzsvērt, laiks bij par agru. Viņam pakaļ uzsvēra tik materiālismu, liedza gribu, nu jānāk gribai, apziņai un viņu tālākai konsekvencei - varonībai. (22739/33) * Galotnes -šana vietā likt īsāku - me: nesme, būme, ejme, darme, runme, rakstme. Kur vajga - ne. Fahrweg - braucams ceļš, via carrozzabile. Īsa valoda dod ašu domu. Tāda būs vajdzīga arvien vairāk. (22739/34) 4.5.12. Kritikai un vēsturei runa tik par virzieniem, lai tie būtu cik sekli, viņi vienmēr pārsver indivīdus, lai tie būtu ģēniji. Kritika vēl brīvāka šai ziņā. Bet Gēte liels ne romantisma dēļ, bet savas spējas dēļ. Virziena dēļ nevar uzcelt diletantu. Ģēnijs pats dod virzienu, virziens ir ģēnijs. (22739/35) * Protestē. Jā, Antiņš un Spīdola abi ir priekšstāvji manam uzskatam par varonību, mans mērķis ir radīt varoņu dažādus tipus, vērst tautu uz varonību. Šī varonība ir aktīva pretī Tolstoja un viņa reformēto mācību pasīvai varonībai. Mans mērķis tiešām nau ikdienība un banālība, kādu grib Roberts, es esmu pilnīgā saskaņā ar soc-u un mūsu 1000 varoņiem, kas krita lielajā gadā, kuru apsmēja. Jo soc. grib visas cilvēces atsvabināš. caur strādnieku šķiras pašdarbību, kura ir jau varonība kā tāda, kura nesusi visas varonīgās revolūc., ne vien fr[anču], bet arī mūsu. Un kura uzvarēs tik, cik viņai būs varonības izlietot ražotāju spēku attīstīb. virzien. No viņa ceļa proletariātu nenovirzīs banālības dievinātāji, proletariāts nepagrims ikdienā, lai cik to dara patīkamu un pierāda par vajadzīgu reakcijas audzētie. Reakcija nebūs vairs ilgi, mostas jau atkal prol. ne uz kapeiku, bet uz pasaules iekarošanu. Līdzekļi netiks par mērķi. Mans darbs ir bijis arī reakcijā aizturēt varonības kvēles, tēlojot varoņus dzejā. Varoņi dzīvē iedegsies. Tā ir mana ticība. (124694) 8.5.12. 8 gadu vajdzēja, lai jūs saprastu "Ug. un n.", cik gadu vajdzēs, lai Jūs saprastu mani, cik, lai saprastu mani pašu. Vai man tiešām vajdzēs gaidīt uz saprašanu un dzīvot tos 200 gadus, kurus man vajdzēs, lai beigtu sāktos darbus? (22739/36) 8.6.12. Pārdomāt sevi vairāk, taisīt slēdzienus no tā un turēties pie tiem, lai reiz sāktu dzīvot pēc savas gribas un prāta, ko der uzbudināties, strīdēties ar I., tad pēc dziļi bēdāties. Atrast ar prātu izeju un to iet. Manas kopdzīves viņa negrib, baidās, ka es mācīšu, aizskāršu ar skarbumu un nospiedīšu viņas literāro darbību. Es nespēju viņu pārliecināt, ka tā nau. Tagad 4 mēnešu šķiršanās veicinās noskaidrošanos. Vai tad man atpūsties 4 mēn. kopā ar I. vai vienam, tas izrādīsies pēc. Tagad nesarūgtināt šķiršanos. Un tad galvenais, ko neaizmirst nekad, arī tad nē, kad ir, laba satikšana, ari tad nē, kad liekas iespējama kopdzīve, arī tad nē, kad visaugstākais altruisms: es esmu pats par sevi; patstāvību tikai ierobežot uz kompromisu, arī altruismā zināt, ka es to daru. Visa altruisma dzīve tik daudz gadus rāda to pat vecu, ka pirmā acumirkli sevim ir pats mīļākais un tuvākais. Un otrs: šo patstāvību un spaidu atraidīšanu uzturēt klusi, bez protesta privātā satiksmē. Atklātībā laikam vajga protestēt, tik tur es to savu nervu dēļ nespēju. Bet privāti protesti, pat vismazākais nemiers top no citiem sajusts briesmīgi asi. Tagad Ivanovs, Simsons, Pīpiņš, Farbsteins. Viņi var apvainot uz pēdējo, bet visu mazākā atbilde viņus aizskar kā pārestība; viņi zin nosvērt pareizi savu vārdu un manu vārdu cenu. * Jāraksta tūliņ pēc "Ima" laulības drāma. Ir augstākais laiks, ka es atkal nepalaižu laiku. (22739/39) 18.6.12. Man vajga vienmēr ir barot tos suņus, gan tad viņi ries manus vilkus; citādi griezīsies pret mani pašu. Netapt sentimentālam, nerunāt par pasauls nepateicību, bet tapt labāk prātīgam un rīkoties diplomātiski, dot, lai dotu pretī. Jaunajā paaudzē nau personiska naida pret mani, ir tik nemiers, ka es nedodu diezgan publicistikas viņas sīkajiem mērķiem. Tas nenozīmē nogrimt gluži publicistikā, to viņi pārmet Gorkijam. Bet īstā laikā jāatmet pa kumosam. Heine taisīja 2 reklāmas: partijai satīru, birģeļiem sentimentālu mīlestību. Jāmācās taču reiz! Visa vaina ne tik manā nesaprašanā, kā kūtrībā. Tā ir jāpārvar. Kārtīga dzīve, pēc pulksteņa, visu izdarīt un paspēt. (22739/40) * Laist visus darbus, bet sevišķi kopotus rakstus lēti, un naudu taisīt tikai no lugām. Pāriet uz krievu literatūru ar reālām lugām, kad manas fantastiskās būs beigtas. Taupīt, ja citādi neiet. Bet darbus laist lēti. Varbūt visu kop. rakstu otru izdevumu dot Gulbim? Kad raksti būs stipri izplatīti, tad būs nodibināts pamats popularitātei, te ar ārniekos, jo būs garīgs atbalsts. Naudu vēl var taisīt ar izvilkumu un antoloģijām. Drukāšan. inform. projekts. Tā doma taču būtu pareiza. Kad tā ir, tad to arī izdarīt, ko atzīst par labu. Citādi ar diktēšanu. Man nau tik daudz laika diktēt. Krāšana sīkumos neder vairs. Sīkas bailes, pēc paliek pats sīks. Vajga lielumu riskēt, tad taps pats liels, ja arī plāns neizdodas. Un tas ir liels panākums. Zaudējums jau arī nau jāriskē, bet tikai mazāka peļņa. Taisīt pērnā gada rēķinu un apskaitīt, cik % ienākumu no teātra, cik no grāmatām, cik cita. Vajga zināt. (29479/2) 21.6.12. Liela priekšrocība vēsturiskajām tautām, kultūras vecs mantojums, kuru var papildināt. Bezvēsturiskām tautām šis trūkums jāpapildina tā, ka jo sparīgāk liekas uz kultūras iegūšanu. Itin bez vēstures nau neviena tauta, tikai vēsture neliela, tikai brīvības zaudēšana, varonīga cīņa. Šo vēstures mazumu var izmantot tad, kad viņu vienmēr tura dzīvā apziņā un katra paaudze to izkopj savā veidā. Šis vēstures mazums galu galā ir principā tas pats augstākais, par kuru augstāka nau arī vēst, tautai: varonīga un traģiska cīņa par savu patstāvību. Un kura tauta neizkopj sevī šo mantojumu, tā ir tomēr bezvēst. tauta, lai arī turēdama garu vēsturi. Tā iet krieviem, kuriem nau kopta dzīvā apziņā senā vēsture. Revolucisms tikko min Steņku, tad dekabristus, tad narodovoļcus. Vāciem daudzi kopuši, romantiķi, epigoņi, Rih. Vāgners. Viņi radīja rūpniec., zinātni, literatūru, liela tauta. Mēs varam to pašu. "Ug. un N." tāda nozīme. Kā "Ring der Nibelungen". Tādēļ ceļu augšā vēsturi. (22739/42) * Daba mīlas sēklu kaisa pārdevīgi. Kastānim kādi 80 ziedi vienā ķekarā. No tiem tikai viena top par augli. Kurā ķekarā aizmetas auglis, tam vēl arī ir 20-30 ziediņi, bet tie neattīstās. Kam nau augļa, tam visi 80 ziediņi. Bet ķekars aši nobirst, kamēr augļa ķekars karājas ļoti cieši. (22739/43) 14.3.12. Projekti. Dien. grām. Balādu grām. latv. Domas par dienām - par notikumiem atklātībā un presē, par lasāmo materiālu, domas par lasīto. Pie loga. Skati pa logu. Pie vaļēja loga. (22739/45) 15.3.12. Man tāda pretība pret katru neērtību, ka pāreja no viena dzīvokļa, lai arī vienā mājā, priekš manis ir jau mocība. Man vajga kārtības un skaidrības. No noguruma vien tas nenāk; taisni tagad nejūtos noguris. Bet man vajga kārtības, lai neapgurtu, lai netērētu velti laiku un spēku, jo to man vajga daudz visus darbus veikt. Un veselība vēl nau tik stipra, ka varētu izšķiest. Ar naudu ir tas pats. Tiklīdz nezina stingri, kā izdod, tūdaļ izdod daudz. Ikreiz tā, kad vairāk pelna, izdod vairāk un nebūt tur, kur vajdzētu, un lai uzturētu sevi vairāk pie spēka. Izdevumu dzīvoklim un ēšanai man gluži maz, un tomēr summa sanāk liela. Tas pats ar darbu. Daru maz un tomēr aiziet viss laiks un atpūties arī neesmu. Te ir iznākums, kad nau garīgas saturas, kad nau - īsāk sakot - kārtības. Viens apstāklis, kas ļoti pamazinātu veltu laika tēriņu, būtu cieta pastāvīga dzīves vieta. Varbūt izšķirsies, kad nokārtosies mājās braukšana [2 nesalasāmi vārdi]. (22739/46) 18.7.12. Es par agri gribēju vienlaulību, ķīmisku sakušanu. Vēl ir naids starp dzimumiem. Vēl sievietē tikai tik tāli, ka sāk saprast un gribēt patstāvību, zina to iekarot tikai ar naidu. Garīgas sufražetes vēl ir visas. Un es prasu jau vienlīdzīgu, līdztiesīgu, līdzjūtīgu būtņu sakušanu. To izteikt "Dz[imtenes] V[ēstnesī]". "Dz[imtenes] V[ēstnesī]" visādi jauni jautājumi un manas atbildes. Tur arī kā "Gulbja dziesmā" jaunas teorijas un atradumi. Tad 3. reizi dien. grām. un 4. reizi savā drāmā. (23286/89) 22.7.12. Literatūras vēsture un kritika ir skaidri sabiedriskas disciplīnas, ja grib zinātnes, ja grib sabiedriski skart. Gar dzeju un dzejnieku viņām nau nekādas daļas. Mūzikas un glezniecības vēsturei un kritikai ir jau drusku vairāk intereses par mākslu, bet arī tikai tehniku. Literāriski virzieni, tie viņu priekšmeti, tie runā tikai par amatniekiem - diletantiem un māksliniekiam, cik tik viņiem sakars ar amatniecību. (22739/49) 27.7.12. Kad katrs paņem pilnu sava darba vērtību, tad nekad nepaliek pāri priekš mašīnu uzstādīšanas un uzturēšanas, priekš audzināšanas, mācīšanas, veselības kopšanas, satiksmes. Mantojums no kapitālistiem? Bet kas viņu pārvaldīs, tam būs vara, jo manta. Iepaturēs daļu no darba vērtības? Bet tad virsvērtība un atkal manta, un vara tiem, kas to pārvaldīs. Nodokļi? Tas pats. Katra pārvaldība pār mantām nau nekas cits kā valdība pār personām, jo tās atkarājas no šīm mantām. Paliek cilvēka atkarība no cilvēka. Nau vēl jautājums atrisināts. (22739/50) 17.9.12. Visvairāk domājams, ka arī Krauja nau nekāds brīvs gars, bet tikai laika ziņā stāv reālistiem pāri, visa starpība starp viņiem ir tikai 10 gadu laiks. Laiks ir aizgājis prom no feļetonis-reālistiem, un kas dzimst šinī laikā, ir gudrāki pateicoties laikam, ne sev. Un humoru arī šis laiks vēl nesaprot. (22739/51) 13.12.12. Zvaigzne met lielu spožumu ūdenī, nebūtu iedomājies, ka tik liels atspīdums, ja nebūtu redzējis. Patrepē sēdēt un skatīties caur trepju starpām saulainā laukā? Sava pasaule putniem mājeniekiem. Sava meža kustoņiem: liela brīvība, liels posts un galā liela iznīkšana. Viņiem nau nākotnes. Cilvēks visus izkaus; mājenieki uzvarēs. (23286/92)

RAINIS Kastaņolas periods 1906-1920 1913 PIEZĪMES 3.1.13. Mums nekas vēl nau ticis izteikts un izvests, arī Eiropā nē. Referends ticis piemērots tikai politiskos jautājumos. Arī rakstniekam nau nekad bijis tāds uzskats uz sevi, ka jāievēro masas spriedums. Tie vienmēr dēvējušies par individuālistiem. Bet Patiesībā visi sekojuši publikas prasībām, un tās ir daudz nevērtīgākas nekā tautas prasības, jo publika nau tauta, bet tā tautas daļiņa, kura grib baudīt. Es gribu labāk atklāti ievērot tautas spriedumu, ne slepeni publikas garšu. Un tādēļ jau mana māksla negrozīsies pēc pieprasījuma, bet es saskaņā ar tautu. lūkošu viņu pārliecināt par savu uzskatu un savu mākslu, t. i., savas individualitātes taisnību. Algošanas veids jāmaina arī, kad māksla top tādā veidā par visas tautas lietu. Jāalgo rakstnieks no visas tautas. Komisija no kolektīva fonda izmaksā. Bet var būt netaisna. Pašai tautai jāpabalsta tie, kurus vēlas. Jāapdrošina ģimene, bet manta krīt atpakaļ tautas fondam. Priekš fonda plaša biedrība, kā satuves biedrība. Dilelantu nodalīšana nost. Mūzika un teātrs lai palīdz. Der[īgu] gr[āmatu] nod[aļa], studentu stipend. ir diezgan liela, lai tauta nobalsotu. Šveicē izdara tautas referendu arī par daudz nesvarīgākiem jautājumiem. Mans uzskats ir tikai viens no daudziem speciālistu uzskatiem. 1) Vecas saites sien mani ar J[auno] teātri. 2) Vai vec. t. nāks demokrātijas. vai atkal nolaidīgos māmuļniekos? 3) Dot abiem teātriem, vec. kā bagātākais nokonkurēs jauno, paliks viens un iemigs. 4) Str-ki neies vecajā, un tā paliks pilnīgi bez mākslas. 5) Vec. nevar eksperimentēt, jāpaliek par galma teātri. Arī bagātie galina teātri nesniedz tik lielas dekorāciju lugas kā Mask. Dailes teātris. 6) Laiks vēl pārāk pilns politiska naida, lai iznāktu kopīga skatuves biedrība no pilsoņiem un str-kiem. Pilsoņi atņēmuši st-iem politisku priekšstāvību. Vēl nevar būt nacionālteātrs. Jāpielaiž skatuves biedrībā str-ki, tāpat pilsētas domē un valsts domē. Tautas izrādes. Mazās skatuvēs. Priekšstāvība ne pēc naudas, bet pēc apmeklētāju šķirām. Ankete. Proletānskā māksla. 19.1.13. Es biju tikai rožu ērkšķu lasītājs, ne rožu plūcējs, es tik domās un fantāzijā baudīju, - es gribu sevi vērtēt uz reālismu, uz mutes baudu, uz roku baudu. 3.2.13. Sieviete sūdzas par grūtu bērnu dzemdēšanu. un audzināšanas nastu. Bet veselai dzemdēt augli un audzēšana velkas 20 gadu. 3a pēc tam dzīvo vēl 20 gadus brīvi, priekš tam arī 20 gadi brīvi, vai 1/3 dzīves nest grūtības ir daudz? * Vēsture un ikdienas politika top taisīta no jauniem cilvēkiem, kuri vēl nau žēlīgi, kā vecais, tādēļ viņas tik nežēlīgas, bet spēcīgas. Satistikai jāzin, kāds % katrā laikā ir vecu, jaunu un bērnu. Kādēļ valda jaunie? Vairuma dēļ vai spēka dēļ? Kad sākas žēlīgums? Mums maz jauno un nau vīra gada ļaužu, tie aiziet, tādēļ mūsu politika tik vāja. Taisa to bērni skolnieki un veči. To vajga labot. (23286/221) Proletāriskā māksla ne kā nošķirta, svētie augstprātīgie sektanti - dieva izredzētie, bet kā visas tautas tikai vadītāja. Nau viņai jābaidās, ka viņu nesamaitā, bet jāpropagandē sevi visā tautā un jāvada pilsoniskā un citas mākslas pa savu ceļu. Tā var celties arī nacionālteātris. Vēl laiks nodibināt par agru, bet nau par agru: diskutēt un propagandēt šo ideju. Jo vairāk propagandas, jo drīzāk atnāks laiks nodibināt nacionālteātri. * Alga rakstniekam ne no grāmattirgotāja, kurš ir veikalnieks un nepraša, bet no tautas un no iestādēm. Biedrības lai apstellē grāmatu eksemplāru skaitu pēc biedru skaita. Fonds nospriež pabalstīt druku. Rokrakstu lasa priekšā sapulcēs. Mākslenieks vada. (23286/228) Es demokrāts un paradis ievērot vairuma spriedumu; palikt pie savām domām un pūlēties propagandēt viņas masā tik ilgi, kamēr viņa spriež par jautājumu no jauna un nāk pie manām domām. Nekad es negribu nošķirties nost tādēļ, ka man citāds uzskats, nekad uzstāties atšķirts un naidīgs, jo tad ir daudz mazāk varbūtības, ka es savas domas izvedīšu masā. Tā, pēc mana prāta, jāturas arī visām frakcijām, un tās nedrīkst atšķirties no kolektīva, bet tām jādarbojas tur kā raugam. Uz vec. teātri man savs uzskats, bet lieta ir visas tautas lieta, un es savu uzskatu tikai izteikšu, bet klausīšos vairuma spriedumu. Jāizsakās par teātri visām speciālām kultūras iestādēm, mākslas un izglītības biedrībām, atsevišķ. personām speciālistiem, tad avīzēm un beigās masām savās sapulcēs vai citos izteiksmes veidos: ar anketēm, balss nodošanu, teātra biļetes pērkot (obligatoriski). Tas būtu tautas referendums un lieta. (23286/229) 9.7.13. Atklāti paziņot "Balss no publikas", ka zinātn, raksti top no kritikas neievēroti un neapspriesti, un publika pate arī pēc tiem neprasa, tādēļ viņu izdošanas kārta top palēnināta. Lasītāji pārmet, ka maz zinātn. rakstu, bet pašā "Dz[imtenes] V[ēstnesī]" nau par tiem pārspriedumu. * Paziņojumus rakstīt vienā redakcijā un piesūtīt kam vajadzīgs; katram savu redakciju nogurdina. Atklāti paziņojumi bieži piekopti. Vairāk sludināt. (23286/8) 19.8.13. Pateicība ir atpūta par savu darbu cita darbu atzīšanā. (23286/222) 20.8.13. Jaunā tautu māksla Reinhardam nau jaunas mākslas sākums, bet vecās beigas, - tas ir reālisms no Meiningera laikiem, kurš izspēlē savas pēdējās kartis, - liels aparāts - mazs gars. (23286/222) 21.8.13. Ideālisti - krievi, kā Balabanova, vēl domā, ka viss top virzīts no idejas, tie vēl поющие дворяне. Jau 20 gadus mācīti marksismā, bet vēl netic, ka ne idejas vada, bet matērijas pārgrozas. Viņi pārspīlēti altruisti, kas maz dara laba, jo, paši sevi nokaudami, dara vājus priekš labiem darbiem. Nāks pārgrozība varbūt no krieviem, kuri tiks praktiskāki, tie būs strādnieki, vai arī no vāciem, kuri taps ideāliskāki. Labs vēsturisks joks: augšā krieviete gavē un vāķē pie Bēbeļa kapa, kamēr lejā vācieši - genoši dzer cauru nakti alu. (23286/222) 22.8.13. Atmiņa ļoti vāja tikusi: nezinu vairs, kas noticis pirms pāris dienām, nezinu, ko esmu strādājis izgājušu nedēļu. Atmiņa tikusi vienpusīga un arī tur nestipra. Fantāzija vien ir stipra un pārvalda. Bet bez atmiņas viņai zūd pamats. (21285/222) 23.8.13. Es brīnos, kādēļ man no Bēbeļa nāves nau tāds dziļš iespaids kā no Tolstoja, kad man likās pasaule vientuļāka un tukšāka. Un Bēbels man taču bij nesamērojami tuvāks pēc temperamenta, pēc uzskata un darbības. Un tad es viņu pazinu personiski un briesmīgi aizrāvos no viņa kā no personas. Tās degošās acis. Vai tikai mana sajūta vien vainīga? Jeb vai uz mani darīja dziļu iespaidu viņa garīgā novecošana memuāros, ko es noturēju par vispārēju garīgu mazvērtību. Es vispār runātājus pazīstu kā garīgi ne augsti stāvošus cilvēkus. Vai tā netīšām un neapzinoši būtu zudusi mana interese par B[ēbeli]? Bet visādā ziņā man personiski nekā daudz nezūd ar viņa zaudējumu. Jeb vai es par daudz esmu ar sevi aizņemts šo brīdi. Pret daudz ko citu esmu vienaldzīgs. Tikai viens. (23286/223) 24.8.13. Ejam mežā ar I., lasa man "Julianu" no Mereš[kovska]. Es uzrakstu pusstundā 60 rindu "Laivenieka"! (23286/223) 25.8.13. "Laivenieks" iet ļoti aši uz priekšu. 82 rindas kādās 2 stundās. (23286/223) 26.8.13. "Laivenieks" 2 stundās 100 rindu! (23286/223) 27.8.13. Es pabeidzu "Laivenieku". Kā arvien, tā arī tagad nejūtu izteiktas viegluma jūtas, bet taču ir, it kā atlaistos savilktas stringas. (23286/224) 28.8.13. Man vienīgās jūtas, ka dikti žēl abu mīļu cilvēciņu: cik tur bij to šķēršļu, cik labi bij iespējams saprasties un sajusties kopā, kad jau reiz bija atradušies. Un tomēr tik nelabi jābeidzas. Tā ir: jo lielāks tuvums raksturiem, jo vairāk pievelkas, jo ātrāk ir iespējama traģiska izeja. Traģika no laimes nemaz nau tik tāli šķirta. Abas ir panākumu un izejas vai dzīves veidi lieliem spēkiem. Drusku mazāka mīla, un Uldis un Baiba varēja palikt dzīvi, kā Zane. Lai nu kā: žēl taču, ka viņi beigti; žēl, ka labam cilvēkam jāiet postā. Tik ilgi dzīvojam kopā, nu abi aizgājuši. * Dzejnieks un zinātnieks nau nemaz tik tuvi, kā zinātnieks grib iegalvot. Katram savs domāšanas veids, tātad arī sava valoda. Dzejnieks un mākslenieks domā tveramos tēlos, ir īsts reālists, jo ņem tikai parādību dzīvu pasauli. * Zinātnieks novēro gan reālas un dzīves parādības, bet tikai tādēļ, lai viņas darītu nedzīvas, abstrahētu, atrastu viņu likumu, t. i., neinteresējas par katru kā indivīdu, bet tikai par daudzumu un par likumu daudzumā. Dzejnieks atrod likumu ari indivīdā. Tā arī zinātnieku valoda ir abstrakta, šabloniska, jo jāatrod izteiksme, kas pieder daudziem un kas kā likums nodibināts. Viens kopējais - fantāzija. (23286/224) Lasīju Macha "Populär wissent. Vorträge". Abstraktā valoda ar daudziem gataviem terminiem, kuri man ir jādara sev Saprotami, viņus pārliekot uzskatāmā veidā; valodas vienmuļība un pelēkums, iedomātie joki un pušķojumi, kuri neizturami sekli, - tas viss mani ļoti nogurdina. Lietas, ko viņš stāsta, man tik neaptveramas un arī neinteresantas, un kad es redzētu eksperimentus, tas mani ne nogurdinātu, bet iekustinātu. Cik nogurdinoši nu vēl ir tie zinātnieki, kuriem nau dzīvu eksperimentu? * Bet man vajga vingrināties arī zinātniskajā domāšanā, lai arī viņus aptvertu un veiktu. (23286/225) 1.12.13. Jūs noprasāt man, kas es esmu. Es varu atbildēt, norādot uz saviem darbiem, kuri atbildēs arī vēl tad par mani, kad es jau galīgi klusēšu. Bet kad pat visus 100 noprasīs, kas par [to] esot, tad varbūt jau pēc gada neviens nezinās to atbildēt. Tad jau šodien pat laikam ļoti retais zinās, ko teikt, kas tie par anonīm. un pseidonīm. Tad jūs jau tagad esat anonīmi, t. i., bezvārži. * Dēls noprasa tēvam; kas tu tāds esi? Tēvs var tik atbildēt: diemžēl tiešām, ko daudz laba par sevi varu teikt? Viss labs top aizsegts no tā, ka es esmu Jūsu tēvs. Sacīs "Cīņa"; mūsu lielais dzejnieks. Sacīs "Dz[imtenes] V[ēstnesis]": es esmu citātu raditājs, es esmu tas, kura vārdus runā tad, kad grib darīt iespaidu, kad grib savas demokrāt. brīvības domas izteikt visspilgtāk, kad grib izteikt savu [teikums nav pabeigts.] (22842/238) Tos, kas arī būtu bijuši dzīvi un spēcīgai lielai cīņai, tos 160 jūs esat pārvērtuši par sīkiem intrigantiem. Tas ir lielais grēks, kas izaudzis no mazāka, no neskaidrības, kura negribēja slēpt. Jāatbild; esmu s. d., bet jāatbild bez lepnuma vairs, kāds man vēl bij "Galā un sākumā", jo redzu, ka s. d. nereprezentē vairs soc. pasaules uzskatu, polit. tikusi par šauru, lai ietilptu viņā pasauls uzskats, politiku nespēj vairs noturēt ne savai vienībai. (22842/239) 20.12.13. Ko saka nopietni ļaudis, ka daudz svarīgāk esot par vieglu spēlēšanos smaga kaušanās, ka kauties sauc cilvēki, un bads jo vairāk; svēts pienākums esot: tikai kauties, vismaz, lamāties, vismazākais, avizēs polemizēt. Es avīžu rakstīšanu biju atmetis kopš 15 gad., bet tādēļ arī esot kritis kaunā. Man jāatmet riebums pret netikumu, tas tik esot vecs aizspriedums un jāpolemizē. Bet mana polemika būs viņiem varbūt nepatīkamāka nekā mana spēlēšanās. Jums gan patiktos tikai skaistas lomas un spēlēš., un dauzīš. (22842/240)

RAINIS 1896-1903 AUTOBIOGRĀFISKĀ ROMĀNA MATERIĀLI SLOBODSKAS LAIKA PIEZĪMES

J.V. Gēte Fausts Dāvājums Jūs atkal tuvojaties, sapņu tēli, Kas agri manus skatus saistījāt. Vai tvert un turēt jūs? Vēl jūtu kvēli, Ko dziļi sirdī jūs man iededzāt. Jūs sliedzat klāt! Tad nākat, valdat cēli, Kā jūs iz miglas tvaikiem izkāpāt; Man krūtis tvīkst un briest, kā jauns es esmu, Jūs mani cilājat ar burvju dvesmu! Jums seko jautro dienu raibā gaita, Dažs mīļots vaigs man atkal parādās; Un pirmā draugu, pirmā mīlas saita Kā sena teika sirdī ieskanas. No jauna sāpes, žēlabas bez skaita, Kā dzīves maldā sūrstot, atmostas, Min mīļos, kurus agri nāve ņēma, Pirms liktens vēl tiem laimi baudīt lēma. Vairs neklausīsies manās vēlās dzejās Tās dvēsles, kurām toreiz dziedāju; Zūd draugu atbalss, viņu mīļās sejās Es mūžam nesmelšos vairs spirgtumu. Man pūlis gavilē, bet sirdī lejas Tik sēras, kad tiem dziesmas skandinu; Un, ko vien mana kokle jūsmināja, Pa pasauli tos dzīve klīdināja. Sen nesajustas ilgas krūtīs dzeļas: Turp doties klusā garu valstībā; Un mana dziesma baigās skaņās ceļas, Kā vēja kokle žēli trīsina. Grābj šalkas, asaras pār vaigiem veļas Un auksto sirdi manim mīkstina. Kā tāļumā viss izgaist, kas man tuvu, — Un to, ko zaudēju, tik īsti guvu.

J.V. Gēte Fausts Priekšspēle uz skatuves Direktors, Teātra dzejnieks, Jautrā persona. DIREKTORS Jūs abi, kas man līdzējāt arvienu, Kad bēdas mani bija mākušas, Kā, sakat, apsveiks mūsu uzņēmienu? Vai mūsu zemē tam ir cerības? Es ļoti vēlos pielabināt tautu, Kas pate dzīvotu un manim dzīvot lautu. Jau pāļi dzīti, ēka sacelta, Un katris lielus svētkus sagaida. Tie rātni sēd tur, acis plētuši, Un grib, lai viņus pārņem brīnumi. Es zinu gan, kā tautai iztikt mēdz, Bet tādās spīlēs neesmu vēl bijis; Tas bars gan maz no labām lugām jēdz, Bet toties sēnalu daudz salasījis. Kā būt, lai viss ir jauns un pievilcīgs: I kodols labs, i gabals pieņēmīgs? Jo, tiešām, labprāt ieraugu to baru, Kad straumēm tas uz mūsu namu plūst, Kā bangas viļņo, brāzdamās ar sparu, Lai tik caur šauriem vārtiem iekšā kļūst. Vēl mazā gaismiņā, kad citi snauž, Ap mūsu kasi spiežas jau un kļaujas, Kā bada cietēji ap maizēm raujas, Par vienu biļeti vai kaklu lauž. Šos brīnumus pie tik daudz ļaudīm dara Tik dzejnieks; rādi, ka tev ar šī vara! DZEJNIEKS Ak, nerunā par viņu raibo baru, To skatot vien, jau visas jūtas nīkst! Jel aizsedz to, tas līdzi rauj ar varu, Un viņa atvarā pret gribu slīkst. Uz klusām debesīm ved mūsu garu, Tur dzejniekam tik skaidras priecas dīgst, Kur draudzība un. mīlestība vada Un dievurokām dvēsles laimi rada. Ak, dzejas tēls, kas dziļi krūtīs rodas, Kas lūpām tikko kautri izteicams, Kas drīzi izdodas, drīz neizdodas, To acumirklis posta aprīdams, Un viņa pilnīgs veids, ko katris godās, Pēc gadiem dažureiz tik sasniedzams. Lieks spīdums tikai acumirklim dzima; Kas īsts, tā slava pēcnākamos dima. JAUTRĀ PERSONA Kaut jel tiem pēcnākamiem mieru dotu! Nu, ja es ar par viņiem pātarotu, Kas ņemsies tagad ļaudis uzlīksmot? Bet to tie grib, un to būs viņiem dot. Brašs zēns, kas tagadnē jau patīkams, Man liekas, ar nebūt nau smādējams, Kas omulīgi ļaudīm laiku kavē, To visa tauta mīl un slavēt slavē; Tas vēlas sev jo plašu publiku, Lai viņu vēl jo drošāk aizgrābtu. Jums jābūt tikai krietniem censoņiem, Lai fantāzija visiem līdzekļiem — Ar garu, prātu, jūtām, kaislēm strādā, Bet protat ari, lai par jokiem gādā! DIREKTORS Vispirms būs lugā daudz kam notikties! Jo pūlis grib vismīļāk skatīties. Ja raibu raibas ainas norisinās, Ka ļaudis brīnumos kā apburti, — Jūs plašu piekrišanu guvuši, Jūs katris savā garšā uzteikt zinās. Jo vairums veicams tik caur vairumu, Ikkurš sev izmeklē, kas viņam klājas, Un daudziem tiek, ja daudz jums kukuļu; Ikviens tad apmierināts aizies mājās. Ja gribat gabalu jūs izrādīt, Jūs varat to no daudziem sastādīt, — To viegli uzvest, viegli izdomāt. Kam visu lugu paši sacerat? Ar to jūs publikā vēl nevilksat. DZEJNIEKS Jūs nesajūtat, ka šāds veikals ir par kaunu! Cik maz tas īstai dzejai pieklājas! Tie kungi cep no vecām lugām jaunu — Un tas pie jums par mākslu nosaucas! DIREKTORS Viss tas uz mani nevar zīmēties; Tam vīram, kas grib krietni rīkoties, Uz noderīgām lugām jāraugās. Jūs skaldāt malku, lūk, no mīkstas sugas! Jel paskatat, priekš kā jūs rakstāt lugas! Šeit viens aiz gara laika ierodas, Dažs meklē pēcpusdienas atdusas, Un, kas tas visuļaunākais, man šķiet, Dažs, salasījies kritikas, turp iet. Tiem teātris viendaudz, kas maskerāda, Tik ziņkārība katru mudina; Te dāmas sevi, savas kleites rāda, Bez maksas līdzi lomas izpilda. Ko sapņojat jūs dzejas augstumā? No pilna nama j u m s nau liela prieka. Tik skatat labvēļus šos tuvumā! Tie auksti ir un nesajēdz nenieka. Viens kāršu spēli cer pēc teātra, Cits jautru nakti prieku meitas rokās. Vai tādam mērķim dzejnieks cenšas mokās? Priekš tā lai cēlās mūzas vārdzina? Es saku, dodat tik, lai vienmēr jauns kas būtu, Tik tā uz īsta ceļa paliksat, Un raugat lielo pūli mulsināt, Jo viņu apmierināt ir par grūtu — Kas ir? — Vai jums kas kaiš? Vai dzejojat? DZEJNIEKS Ej meklē, kur sev citu kalpu rastu! Vai dzejnieks tevis dēļ kā lieku nastu Lai aizsviež tiesības visaugstākās, No pašas dabas viņam dāvātās? Caur ko sev dzejnieks visas sirdis gūst? Caur ko tam dabas spēki padoti? Vai tā nau harmonija, kas iz krūtīm plūst Un viņa sirdī vieno pasauli? Kad mūžugaro dzīves pavedienu Tik vienaldzīgi daba spolē tin, Kad visu būtņu juceklis arvienu Tik apnicīgi klimstēt zin, — Kas iedveš garu vienmuļīgās slejās, Ka dzīvā ritumā tās tāļāk lejas? Kas liek, lai izklīdušās skaņas saistās Un vienā akordā lai skaidri laistās? Kas kaislībām ar vētrām trakot vēlē? Kas drūmo prātu apspīd liesmu kvēlē? Kas visus sārtin jaukus ziedus šķin, Lai mīlestībai ceļu puškotu? Kas sīkās, zaļās lapas kronī pin Par karstu pūļu slavas nopelnu? Kas sargā dievus, vieno Olimpā? Tas cilvēkspēks, kas mājo dzejniekā. JAUTRĀ PERSONA Tad lai šie jaukie spēki der jums lieti, Jums dzejas darbos tāpat jāstrādā Kā jaunie mīlestības romānā! Tie tiekas reiz, viens otru valdzina Un drīzi maz pa mazam saistās cieti. Aug laime augumā, tad likstas nāk, Un līksmās baudas sāpes nospiest sāk, Vēl nespēj atjēgties, jau romāns sokas. Tik dari tā, un luga iet no rokas! No pilnas laužu dzīves droši smeļat! Ikkurš to dzīvo, retais ņem to omā, Un pievilcīgs būs viss, ko priekšā ceļat. Maz skaidra, raibās ainās tērpt ko domā, Daudz maldu, dzirkstele no patiesā, Tā vien tik īsto dziru virina, Kas visas sirdis spirdz un remdina. Tad visa jauna paaudze šurp steidz, Kā priecas vēsti jūsu lugu sveic. Un katra jauna, aizgrābīga krūts Iz viņas jūsmu velganumu sūc, No viņas dvēslē aiztrīc daža stīga, Tie redz, kas klusi viņiem sirdīs dīga. Vēl mīksts ir viņu prāts, tie smieties spēj un raudāt, Vēl ciena jūsmību, par māņiem priecājas. Vai tam, kas nodibinājies, var iztapt jaudāt? Kas tikko top, par visu pateicas. DZEJNIEKS Tad dod man viņus laikus arī, Kad pats vēl tapu augšanā, Kad dziesmu drūzmojošies bari Kā verdošs avots plūdoja, Kad miglas pasauli man tina, Vēl pumpurs brīnus solīja, Kad rokas tūkstots puķu šķina, Kas visas lejas pildīja. Man nebija nekā un tomēr daudz! Pēc patiesības dziņa, prieks pie malda. Dod atkal man šīs jūtas, kas bez valda, To laimību, ko dziļi sāpes jauc. Dod mīlas varu, naida dedzību, Dod atpakaļ man manu jaunību! JAUTRĀ PERSONA Tev, draugs, gan vajadzētu jaunības, Kad naidnieki tev uzbrūk kaujās Vai daiļas, laipnas meitiņas Ar varu tev ap kaklu skaujas, Kad mērķi sevim tāļu spraudi Un spēki cenšoties top gurdeni, Kad cauras naktis dzīrās pavadi Un kaislās dejās priekus baudi. Bet pazīstamu kokli skandināt Ar drošas rokas izveicību Un, cenšoties ar liegu izklaidību Uz sprausto mērķi ceļu veicināt, Tas veciem kungiem jums gan piederas, Neviens jums tādēļ neliegs godu, cienu. Ne vecums bērnišķībā pārvēršas, Tas atrod tik kā bērnus jūs arvienu. DIREKTORS Nu runāts jau pārlieku liekam, Bet taisat, ka pie darbiem tiekam! Kamēr šos komplimentus izsakāt, Jau varējāt ko krietnu pastrādāt. Ko līdz par sajūsmību gari triekt, Kas dairās, tas to mūzam nevar sniegt. Ja jūs reiz saucaties par dzejnieku, Tad kornandējat savu jūsmību! Jūs zināt, kā mums vajaga, Mēs mīlam dzērienus, kas stipri; Nu tad ar virinājat ņipri! Kas šodien gatavs, rīt nau jādara, Nevienas dienas nebūs kavēties: Ko spēj, to tūdaļ vajag uzņemties. Tad vēlāk negribēsies darbu mest, Tu būsi piespiests viņu galā vest. Pie mums jau lugās, kā ikkatris zina, It visi savus spēkus izmēģina; Šai izrādei lai netiek taupītas Ne dekorācijas, ne mašīnas! Es saul' un mēnesi jums nododu, Tik ņemat zvaigznes, pērkoņus un liesmas, Un klintis, ūdeņus, un vētras, briesmas, Un visu putnu, zvēru krājumu. Jūs varat tā uz šauro skatuvi Vest visu plašo pasauli, — Ar apdomu, bet ātri izejat Caur zemi, debesi un elli pat!

J.V. Gēte Fausts Prologs debesīs T a s  K u n g s, d e b e s u  p u l k i,  pēc  M e f i s t o f e l s. Uznāk  t r ī s  e r c e ņ ģ e ļ i. RAFAELS Dimd saule seno lielo dziesmu Ar brāļu sfērām saskaņā, Kā pērkoņos ar zibens liesmu Tā lemto ceļu nostaigā. Un eņģeļiem dod spēka kvēli Tās vara neizprotamā; Dievs, tavi darbi mūžam cēli Kā pirmās dienas spožumā, GABRIELS Bez gala straujos joņos dzīta,

J.V. Gēte Fausts PIRMĀ DAĻA Nakts Šaurā, gotiskā istabā ar augstām velvēm F a u s t s, nemierīgi uz sava krēsla pie pultes. FAUSTS Esmu nu studējis prātniecību, Tiesu zinības, ārstniecību Un diemžēl ticības mācības arī —

J.V. Gēte Fausts PIRMĀ DAĻA (turpinājums) MEFISTOFELS Ko domā, rotu, ko es biju gādājis, Kāds mācītājs priekš sevis nogrābis! —

J.V. Gēte J.V. Gēte Fausts OTRĀ DAĻA Otrais cēliens Augsti velvēta, šaura gotiska istaba Senākais Fausta mājoklis, nepārgrozīts. MEFISTOFELS (Iznāk ārā iz kāda aizsega slēptuves. Kad aizsegu paceļ un ieskatās, var redzēt F a u s t u, izstiepušos uz vecmodes gultu.) Še, nelaimīgais, saistīts dusi! Tu mīlā cieti valdzināts! Ko Helena ii apbūrusi, Tam ne tik lēti atžilbst prāts. (Visapkārt apskatīdamies.) Ja visur augšup, apkārt skatu, Viss ir tāpat kā agrāki: Tik raibās rūtis tumšākas, kā matu, Un vairojušies tīmekļi; Še dzeltis papīrs, tinte cieta; Bet visam ir vēl vecā vieta; Pat ir tā spalva guļ vēl še, Ar kuru Fausts man norakstījās, Jā! še iz stiebriņa vēl neizlijās Ir izmānītā asins pilīte. Uz tādu vienvienīgu gabalu Es krājējam gan laimi vēlētu. Ir vecais kažoks vēl tur vadzī sienā, Caur to man viņi joki atminas, Kā zēnu pamācīju viņā dienā, Pie kā viņš gan vēl tagad pieturas. Man tiešām uznāk iegriba Ar tevi kopā, siltā apsega, Par docentu vēl reizi palepoties, Kas viens tik taisnību šķiet atradis Tas mācītiem gan mēdzot doties, Mums, velniem» sen tas pārgājis. (Viņš purina noņemto kažoku; no tā izbirst sienāži, vabolītes un citi kukaiņi.) KUKAIŅU KORIS Sveiks, veci! Sveiks, veci! Tu šeit esi, rau! Mēs lidojam, dūcam Un pazīstam jau. Pa vienam, tik klusām Tu dēstīji mūs; Kas dej še ap tevi, Tēvs, — tūkstoši būs. Jā, šķelmi iekš krūtīm Gan. slepeni sedz, Bet kažokā utis — Tās drīzāki redz. MEFISTOFELS Kā es par jauno audzi priecājos! Lai sēj tik, gan jau sēja ražu dos. Es kratu vēlreiz veco kažoku, Vēl šur tur izlidojam ieraugu. - Tur augšā,. apkārt tūkstoš maliņas, Tur steidzat slēpties, mīļās dzīvības. Tur grozos lienat senu senos, Še apkūpušos pergamentos Un podu suķēs, sienas malā Un miroņgalvas acu alā. Pa tādu trūdu dzīvi, lūzmekli, Tur jāperinās ķirmjiem mūžīgi. (Apvelkas kažoku.) Nāc, tevi vēlreiz sev pār pleciem klāju! Es šodien atkal še par vadītāju. Bet ko man līdz tā nosaukties; Kur ļaudis, kam to atzīt gribēsies? (Viņš velk zvanu, kurš izdod caurspiedošas skaņas, tā ka nams nodreb un durvis atlec vaļā.) FAMULS (Pa garo, tumšo eju šurpu kūņodamies.) Kādas skaņas! Kādas baismas! Trepes lokās, mūros plaismas; Drebot logi aizvizējas, Iekšā spoži zibšņi lejas; Grīdā aizā, velves svārstās, Kaļķi, gruži lejup bārstās; Durvis, bultām cieši šautas, Burvju varas vaļā rautas, — Tur! Ak briesmas! Milzis redzas, - Fausta vecā segā sedzas! Kā viņš māj un kā viņš skata — Ceļi lokās, drebuls krata. Vai man bēgt vai stāvēt būs? Ak, kas manim darīts kļūs! MEFISTOFELS (Ar roku mādams.) Tik šurpu, draugs! — Jums vārds ir Nikodemus? FAMULS Jā, cienīgs kungs! Tā mani sauc, - Oremus. MEFISTOFELS Lai! Lai! FAMULS Man prieks, ka mani pazīstat! MEFISTOFELS Jā, gados jau un students vēl nupat, Tāds sūnots kungs! Jā, zinātnieks jau ar Tik studē tāļāk, ko viņš citu var? Sev sīku kāršu namu taisīt steidz, Ir lielāks gars to pilnam nepabeidz. Bet jūsu meistars, nostu cepuri! Kas nepazītu doktor' Vāgneri, Ko pirmo zinātnieku starpā min! Viņš viens tik visu ko»pā turēt zin, Viņš mūžam gudrībai par vairotāju? Pulks ziņkārīgu klausītāju Ap viņu apkārt salasās. Tā gaisma viz no katedera galda; Viņš atslēgas kā svētais Pēters valda, Un augšējs, apakšējs tam atdarās. Kā viņš pār visiem zvēro, spīd, Priekš viņa zūd ikkatris vārds un slava Pat Fausta vārds jau tumsā slīd, Viņš viens tik patiesību gava. FAMULS Lai piedod cienīgs kungs, ka ņemu vaļu Un iedrošinos pastāvēt uz sava No visa tā ne runas nava; Viņš pazemību ņēmis sev par daļu. Ka augstais vīrs tik pēkšņi pazuda, Par to viņš pilns vēl žēluma; No viņa pārnākšanas glābiņu sev cer Šis kambars neaizskarts kopš viņu dienu, Ka Fausta nau, šīs durvis neatver, Un veco kungu gaida vēl arvienu. Še ieiet tikko dūšas man. Kas tā par zvaigžņu stundu gan? Man visi mūri drebam šķita, Un durvis lūza, bultas krita; Jums citād' ietikt nebij iespējams. MEFISTOFELS Un kur šis virs ir atrodams? Tur gribu, lai to sastaptu! FAMULS Ak! viņš to liedza aizliegdams; Es nezinu, vai drīstētu. Jau sen ar lielo darbu aizņēmies, Viņš dzīvo klusi, klusi ieslēdzies. Vissmalkākais no zinātniekiem, Viņš līdzīgs izskatās vai ogleniekiem. Viss ģīmis melns līdz degungalam, No uguns acis sarkanas pagalam! Tā alkst viņš katram acumirklim pretī; Kā mūzika tam lauznas aiztinkš reti. MEFISTOFELS Vai viņš gan mani nepielaidīs klāt? Es esmu vīrs tā laimi ātrināt. (Famuls aiziet projām; Mefistofels, lepni atgāzdamies.) Es tikko ieņēmu še vietu, Te viesis nāk, ko pazīstamu šķietu, Tas šoreiz liekas būt ro jaunākiem, Viņš pieder gan pie pārgalvjiem. BAKALAUREJS (Pa gaņģi šurpu gāzdamies.) Durvis vaļā stāv visgarām! Nu jel reizi cerēt varam, Ka ne ilgāk trūdos slāpis Dzīvais, it kā kapā kāpis, Nīks un smaks, un mērdēs dzīvi, Un tā bojā aizies brīvi. Lūk, šie mūri un šīs sienas Līkst jau, beidzot savas dienas; Mēs, ja drīzi neizbēgam, Padodamies drupu slēgam. Lai cik drošas arī justu, Tāļāk soļa nepakustu. Bet kas tas, ko šodien matu! Vai ne še, ar baisu skatu, Priekš daudz gadiem trīsot nācu, Kad kā zēns še skolu sācu, Bārdaiņiem šiem uzticēju, Viņu niekus iegaumēju? Tie iz vecu rakstu miņas Meloja, cik kuram ziņas, Neticēja tam, ko zina, Mani, sevi postā dzina. Kā? — Tur iekšā pašā galā Dēd vēl viens kā tumšā alā. Tuvojoties viņam kāri, Redzu, sēd viņš — kažoks pāri, Toreiz es to veiklu šķitu. Jo es nezināju citu; Šodien es par viņu smiešu, Droši viņam klātu iešu! Ja, vecais kungs, jums Lētes strāva Šo pliko, šķībo galvu neizgrāva, Tad redzat, māceklis jums atnācis, Kas sen no skolu rīkstēm izaudzis. Es rodu jūs kā bijušu; Tik es tas pats vairs neesmu. MEFISTOFELS Man prieks, ka jūs šurp atzvanīju. Jau toreiz es jūs iecienīju; No kāpura, no krizalīdas  mana Jau raibo tauriņu, ko viņa nes. Pie sprogu galvas, spiču apkakles Jums bērnišķa bij patikšana. Jums laikam bize nekad nekarājās? — Jūs cirpušies pēc zviedru parašas. Tas itin krietni, brangi izskatās; Tik absolūti neatnākat mājās. BAKALAUREJS Mēs, vecais kungs, turpat gan satiekamies; Bet laika gaitu vajag ievērot, Jums labāk divdomības nelietot! Mēs gluži citādi nu uzmanāmies. Jūs toreiz labo, jauno zēnu smējāt; Bez lielas mākslas jūs to spējāt, Ko tagad neviens neuzdrošinās. MEFISTOFELS Ja jauniem teic pēc skaidras taisnības, Kas vasaraudžiem nepatīk nemaz, Bet ko par gadiem tie no visas tiesas Pēc skarbi piedzīvo pie savas miesas, — Tad viss tiem šķiet. no pašu galvas nākam; Tad meistars nerrs, mēs paši visu mākam. BAKALAUREJS Un šķelmis, jā! Kurš skolotājs gan sacīs Mums visu patiesību taisni acīs? Ikkatris pielikt ko vai atņemt prot Kā bērniem, nopietni un jokojot. MEFISTOFELS Savs laiks uz mācīšanos iet; Jūs mācīt gatavi, man šķiet. Kopš dažām saulēm, dažiem mēnešiem Jūs bagāti ar piedzīvojumiem. BAKALAUREJS Ko? Piedzīvojums? Muļķības! Kas to lai garam pielīdzina? Jel sakat, visas dzīves gudrības Nau tiešām vērtas, ka tās zina. MEFISTOFELS (Pēc kāda brīža klusu ciešanas.) Man sen tā rādās, nelga biju gan, Nu itin sājs un muļķis pats sev liekos. BAKALAUREJS Tas manim prieks! Tas reiz pēc prāta skan; Ar pirmo saprātīgo veci tiekos! MEFISTOFELS Pēc slēpta zelta meklēju daudz gadu Un tikai kvēļu ogles radu. BAKALAUREJS Nu atzīstat, šis galvas kauss, ko nesat, Kā viņi tukšie — tikpat mazvērtīgs? MEFISTOFELS (Omulīgi.) Jūs, draugs, gan nezināt, cik rupji esat? BAKALAUREJS Bet vāciets melo, kad ir pieklājīgs. MEFISTOFELS (Kurš ar savu braucamo krēslu arvien vairāk tuvojas proscēnijai, uz parteri.) Še augšā gaisu man un gaismu liedz; Varbūt pie jums man patvērumu sniedz? BAKALAUREJS Tas iedomīgi rādās man pārliekam, Ka grib kas būt, kad neder vairs neniekam. Jo dzīvība tik dzīvo asinī, Un kur šī straujo tā kā jaunekli? Tā dzīvas asins svaiga vara, Kas jaunu dzīvību iz dzīva dara. Tur kustas viss un darbojas, Tur vājais krīt un krietnais paceļas. Līdz mēs puspasaules sev ieguvuši, Ko jūs gan darījuši? Sapņojuši Un domājuši, plānus cēlusi. Patiesi, vecums aukstam drudzim radu, Nāk sala, vājības un untumi; Kas pārdzīvojis trīsdesmito gadu, To jau par nomirušu ieskati. Vislabāk tam, ko vēl pie laika kava. MEFISTOFELS Te velnam vairs nekā ko sacīt nava. BAKALAUREJS Ja negribu, tad velnam nau brīv būt. MEFISTOFELS (Pie sevis.) Tev tomēr drīz būs velna nagos kļūt. BAKALAUREJS Lūk, jaunībai šis cēlais uzdevums! Šīs zemes nebij, tā mans radījums; Es saules kvēlumu iz jūras cēlu; Iet maiņu gaitā mēnesim es vēlu; Uz maniem ceļiem diena rotājās, Man zaļā zeme ziediem kaisījās; To pirmo nakti devu zīmi Celt visā greznumā šo zvaigžņu dzīmi. Kas jums bez manis deva brīves gaitu, Kas rāva filistrības domu saitu? Bet svabads es, kā manim runā gars, Es lūkoju, kur spīd man iekšējs stars, Un eimu ātri pilns no savas priecas, Man gaisma priekšā, nakts aiz manis sniecas. (Noiet.) MEFISTOFELS ej, savādnieks, tu savā greznumā! — Cik apkaunots tu būsi apziņā; Nedz muļķu ko, nedz gudru domāt vari, Kas nebūtu jau agrāk domāts arī. — Ir šis mūs nevarēs vis baidīt, Būs citāds drīz, maz gadu vajag gaidīt, Lai raugs ar diez cik traki putās šķīst, Bet beigās vīns it rāmi līst. (Uz jaunāko parteri, kura neizrāda piekrišanu.) Pie jums es piekrišanu nerodu, Jums, labiem bērniem, n'esmu par to ļauns; Jel apdomājat: velns, tas nau vairs jauns! Tad topat veci, lai to saprastu! Laboratorija viduslaiku garšā, plaši, neveikli aparāti fantastiskiem nolūkiem VĀGNERS (Pie pavarda.) Pilns šausmu pulkstens ieskanas, Ka melnie mūri nodrebas; Ne ilgāk neziņā būs manim klaidīt, Kas dziļā nopietnībā spēja gaidīt. Jau apgaismojas tumsības; Jau dziļi fiolā var vērot, Ka dzīva ogle iesāk zvērot, Jā, ka viskrāšņā dimantvizma zaro, Caur tumsu apkārt it kā zibšņi staro. Tur spoža, balta gaisma spīd, Kaut šoreiz man iz rokām neizslīd! — Mans dievs! Kas nāk nu uz šo telpu? MEFISTOFELS (Ienākdams.) Labs draugs še nāk jūs sveicināt. VĀGNERS (Bailīgi.) Paldies! jo stundas zvaigznē atnācāt. (Klusam.) Bet taupat vārdus, aizturat pat elpu! Drīz slavens darbs būs pastrādāts. MEFISTOFELS (Klusāk.) Un kas tas būs? VĀGNERS (Klusāk.) Top cilvēks darināts. MEFISTOFELS Ā, tā! Un kāds tur mīlas pāris jums Iekš dūmu rores, kur nāk atspīdums? VĀGNERS Dievs pas'! Kā citkārt radīt parasts bija, Še sen par tukšām blēņām saucas. Tas noslēpums, kas dzīvi ievadīja, Tā vara, kas iz iekšas traucas, Lai ņemot, dodot sevi tēlotu, Pirms tuvāko, tad tāļo pieņemtu, — Tā tagad. zaudējuse savu cienu; Ja lops tur atrod prieku vēl arvienu, Tad cilvēkam, kam dāvanas tik lielas, Būs turpmāk skaidrāk, augstāk radīties. (Uz pavardu pagriezies.) Jau vizo! — Tiešām, nu var paļauties, Ka, ja tik ņemam simtējādas vielas Un maisām — še visvairāk vajdzīgs prāts — Iz viņām cilvēkvielu komponējam, To ciešā rierē aizlotējam Un pietiekoši kohobējam, Tad visā klusumā darbs pastrādāts. (Atkal uz pavardu pagriezies.) Jau top! Jau šķidrums skaidrāks rādās! Es pārliecību manu augam, augam! Kas dabā slēpumains mums priekšā stādās, To prātīgi mēs izmēģināt raugām, Un, kam tā lika organizēties, Tam mēs tik liekam kristalizēties. MEFISTOFELS Kas ilgi dzīvo, daudz ko redzēt var, Nekas nau jauns, kas viņu pārsteigtu; Es jaunos gados redzēju jau ar Daudz laužu kristalizētu. VĀGNERS (Līdz šim arvien uzmanīgi uz fiolu skatīdamies.) Kā zibsnī, kāpj, kā kopā plūst! Šai acumirklī gatavs kļūst! Liels nodoms sākot aplams šķiet arvienu; Bet turpmāk smiesimies par gadījienu, Un smadzenes, kas krietnas domas dos, Tās turpmāk domātājs ar gatavos. (No prieka pārņemts, aplūko fiolu.) No saldas varas glāze skan, Tam vajag tapt! jau jūk un noskaidrējas; Tur smalkā veida, rādās man, Mazs vīriņš it kā pakustējās. Ko pasaule var vairāk sagaidīt? Jo noslēpums nu gaišs kā pusdiena: Šo skaņu tikai vajag uzklausīt, Un balss tā top un valoda. HOMUNKULS (Fiolā uz Vāgneru.) Nu, tēt! Kā iet? Tas nebij vis par nieku! Spied mani sev pie krūts ar prieku! Bet ne par cieti, glāze ātri plīst. Tā reizi lietas ir, tas jāatzīst: Viss plašums tikko pietiek dabiskam, Bet slēgtu telpu vajag māksliskam. (Uz Mefistofeli.) Tu šķelmi, brālēn, ar še ieradies? Tu īstā brīdī! Man tev jāpateicas. Labs liktens tevi atved, lai mums veicas; Reiz esmu, tad ar vajag darboties. Es tūliņ gribētu pie darba iet; Tu ceļu īsināt man veiklis šķiet. VĀGNERS Tik vardu vēl! Līdz šim man bija kauns, Jo mani nebeidz jautāt vecs un jauns. Viens piemērs tik; neviens to neapķer, Ka dvēsele ar miesu kopā der, Tik cieši turas, nešķirami Un tomēr rūgtinājas nebeidzami. Tad— MEFISTOFELS Pag! Lai tevim ar ko priekšā like: Kam vīrs ar sievu mūžam nesatiek? Mans draugs, nemūžam tev to neizprast — Še ira darbs, un to grib mazais rast. HOMUNKULS Kāds darbs? MEFISTOFELS (Uz kādām sāņu durvīm rādīdams.) Še rādi savu spēju! VĀGNERS (Arvien fiolā lūkodamies.) Tik skaista zēna mūžam neredzēju! (Sāņu durvis atveras, var redzēt Faustu izstiepušos uz guļas vietu.) HOMUNKULS (Izbrīnējies.) Cik vareni! (Fiola izšmaucas Vāgneram iz rokām, lidinājas pār Faustu un apgaismo viņu.) Tur skaidri viļņi laistās! — Tumšs sile; un sievietes visskaistās Tur ģērbjas! Aina vienmēr jaukāka. Bet greznu vienu tūliņ skārtu, Var jaust tās kāvu vai pat dievu kārtu. Tā skaidros viļņos kāju slapina, Un cēlo miesu saldās dzīves svelmes Sev vēsu rod iekš lokās kristāldzelmes. — Bet pēkšņi ašu spārnu troksnis ceļas, Pār gludo dzelmi brāzums, šļākums veļas! Bēg baigi meitenes, bet neaizliedzas Še karaliskais lepnums, — mierīgi Sēd karaliene, jautri, sievišķi Tā redz, ka gulbis tai pie kājām sliedzas, Redz to bez bailēm glaimi klātu nākam. Bet piepeši kā birga paceļas, Biezs plīvurs pāri pārsedzas Šim visu skatu mīlīgākam. MEFISTOFELS Kas tevim viss ko stāstīt nau! Cik mazs tu pats, tik liels tu fantasts jau. Es neredzu nekā! HOMUNKULS Jā; ziemeļos Jauns tapi miglas vecumos Un bruņniecībā, māņticībā, Kā tavas acis brīvi lūkotos! Tu mājo tumsā tikai, slepenībā. (Visapkārt skatīdamies.) Melns akmens, trūdi riebīgi, Viss smailiem lokiem, zemi, roboti! — Ja šis mums atmostas, tas mums par postu, Viņš paliek še uz vietas nostu.; Sils, gulbji, strauts, bars kailu skaistuļu, - Tas viņa sapnis bij pilns jausmu; Kā lai viņš aprod ar šo drausmu! Es, pielaidīgs, to tikko paciešu. Ved viņu prom! MEFISTOFELS Tas manim patīkas. HOMUNKULS Liec kara vīram steigties kaujās, Ved meiteni uz deju diet, — Tad īstā kārtībā viss iet. Patlaban, kā man prātā saujas, Tur klasiskos valpurģos salasās. Vislabākais tam piešķirts tiktu, Ja viņu savā elementā liktu! MEFISTOFELS Par to es n'esmu dzirdējis ne ziņā. HOMUNKULS Nu, kā lai tu to būtu dzirdējis? Jums tikai romantiski spoki miņā; Bet īstens spoks var būt ar klasiskis. MEFISTOFELS Un kurpu mūsu ceļš tad ietu? Man riebjas ietikt grieķu kolēģos. HOMUNKULS Tev, sātan, daļa ziemeļvakaros; Pret dienvidrītiem jātrauc uz šo vietu. Caur plašo leju Pēnejs  lokās loki; Ap klusiem, vēsiem krastiem zaļo koki. Pret kalniem tāļi stiepjas lieknēja, Un augšā vec- un jaunā Farsāla. MEFISTOFELS Ak vai! Ko man ar viņām cīņām nāk? Še verdzība, še tirānija! Tas garlaicīgi; tikko pabeigts bija, Te atkal tie no gala sāk; Neviens to nejūt, ka tas izjokots, Ka viss no Asmodeja sarīkots. Par brīvību tie cīnās, kā tiem šķiet, Ja lūko dziļāk, — vergs pret vergu iet. HOMUNKULS Lai cilvēki pēc savas dabas dara! No zēna sakot, katram jāgainās, Tā beigās tas par vīru attīstās. Te jautājums, vai šim tev līdzēt vara? Ja ir tev līdzeklis, tad mēģini! Un atstāj man to, ja pats nespēji! MEFISTOFELS Uz labu brokenjoku man gan spēja, Bet pagānbultas priekšā aizšautas. Nekad šie grieķi krietni nederēja! Jūs māna brīvās jūsmu kustības! Uz jautriem grēkiem krūtis pavedina; Bet mūsos tik par drūmiem nosaukt zina. Ko nu? HOMUNKULS Vai tu tik kaunīgs citkārt ar? Ja Tesālijas laumu ieminos, Tad, šķiet man, teicu, kas tev patiktos. MEFISTOFELS (Kārīgi.) Ā! Tesālijas laumas! To gan var! Es sen jau ilgojos pēc kādām ziņām. Nakt' nakti piemājot pie viņām, Es neticu, ka tas man tiktu; Bet ciemā, — mēģināt — HOMUNKULS Kur mētelis, Lai to ap bruņenieku liktu! Jūs abus nesīs gan šis sedzeklis, Kā viņš jūs agrāk panesis; Es ceļu rādīšu. VĀGNERS (Bailīgi.) Un es? HOMUNKULS Tev mājās Pie svarīgāka darba palikt klājas. Tu atšķir vaļā vecos pergamentus, Kā rakstīts, lasi dzīves elementus Un vērīgi tos vieno kopībā. Bet apdomā tik, «ko», vēl vairāk — «kā»! Es kamēr staigāšu pār pasauli, Tu atrod varbūt punktiņu uz «i». Tā lielais mērķis sasniedzas; Un tāda alga, kāda cenšanās: Zelts, gods un slava, vecums, veselība, Kā arī tikums, zinātnība — Sveiks! VĀGNERS (Noskumis.) Sveiks! Man sirdi nospiež dairs. Man baiss, ka tevi neredzēšu vairs. MEFISTOFELS Nu projām tik uz Pēneju! Es nesmādēju tādu brālēnu. (Uz skatītājiem.) Mēs galā tomēr atkarāmies No radījumiem, ko sev darināmies! KLASISKĀ VALPURĢU NAKTS Farsālas lauki Tumsība. ERIHTOA Šo šausmu nakti svinēt tā kā daudzkārt jau Es, drūmā Erihtoa, arī dodos šurp, Nebūt tik riebja, kā gan mani pārmērā Mēdz paļāt dziesminieki. Robežu tiem nau Nedz uzslavā, nedz paļā... Šķiet, jau bālin bālst No baltu teltu viļņiem tāļu ieleja, Kā atspīdums no rūpju, briesmu pilnās nakts. Cik bieži atkārtota! bet vēl nebeidzot Tā mūžam atkārtosies... Valsti nenovēl Viens otram mūžam; tam to neļauj, kas to gūst Ar spēku, spēkā valda. Jo ikkurš aizvien, Kas neprot sevi valdīt, valdītu labprāt Pār otra gribu, kā tam lepnā prātā tīk ... Še reizi varens piemērs tika izkarots: Kā vara varenākam pretī saceļas, Un brīves saldais tūkstošpuķu vaiņags rīst, Ap valdenieka galvu cietie lauri līkst. Še Magnus slavas ziedu dienu sapņoja, Tur Cēzars svaru kausos vērās nomodā. Rīt saspēkosies. Visiem zināms iznākums. Spīd sargu uguns, laista liesmas sarkanas, Iz zemes kūpot lietas asins spulgums dveš, Un, vilināts no naktis brīnumvizuma, Šurp lasās hellēniskas teikas leģions. Ap visiem ugunskuriem baigi klīst vai sēd Iz senām dienām pasakainas radības ... Un mēnesis, kaut nepilns, spoži starodams, Tur ceļas, apkārt kaisot maigu spožumu; Zūd teltu māņi, ugunis deg zilganas. — Bet pāri manim — nesagaidīts meteors? Tas spīgo, apspīgodams miesas būtību. Es manu dzīvas būtnes. Manim nederas Nākt tuvu dzīvam, kuram esmu kaitīga; Tas ceļ man ļaunu slavu, laba nedara, Jau laižas zemē. Apdomīgi nogriežos. (Noiet.) G a i s a  b r a u c ē j i augšā. HOMUNKULS Vēlreiz apkārt pārlidoju Lejās liesmu, šausmu baismu; Plaši, tāļi novēroju Tikai baigu spoku gaismu. MEFISTOFELS Jā, kā ziemeļnieku lūzmu, Vecā logā redzētu, Šeit ar redzu riebu drūzmu, Labprāt šeit ar mājoju. HOMUNKULS Lūk, tā steidzas it kā dzīta, Lieliem soļiem iedama. MEFISTOFELS Viņa liekas sabaidīta; Tā mūs gaisos redzēja. HOMUNKULS Lai tā soļo! Bruņenieku Nolaid lejā – un tūlīt Jūt viņš dzīvi, dzīves prieku; Tā tam teiksmu valstī mīt. FAUSTS (Zemi sasniegdams.) Kur viņa ir? HOMUNKULS To nezinām tev teikt. Tev pašam še ir jāapklausās, Un nekavējies vēl priekš dienas ausas No liesmas taujājot uz liesmu steigt. Kam iet pie mātēm bija drošības, Tam it nekā nau jābaidās. MEFISTOFELS Ir man še jāteic, ko lai dara; Bet labāka es nezinu: Lai katris iet pa liesmu drūzmāju, Sev prieku meklēdams iekš bara; Tad, lai var atkal kopā sarasties, Liec, mazais, gaismai skanot zaigoties. HOMUNKULS Tā uzzibsņos, tā atskanēs. (Glāze dimd un lieliski laistās.) Uz jauniem brīnumdarbiem ejam mēs! FAUSTS (Viens.) Kur viņa? — Tagad vairs nau jāprasa!... Ja nau šī zeme tā, kas viņu nesa, Šis ūdens tas, kas viņas slāpes dzesa, — Šis gaiss ir, kas tās mēlē runāja. Caur brīnumu še Grieķos atrodos! Mans prāts šo zemi tūdaļ nomanīja. Kā manī guļot gars ar kvēli lija, Tā, līdzīgs Antejam, es pieceļos. Še savādāko rodu sapulcētu, Es nopietni šo liesmu pūli pētu. (Noiet.) Pie Pēneja augšgala MEFISTOFELS (Apkārt lūkodamies.) Kā še starp ugunskuriem klīstu, Viss svešāds šķiet, nekā es nepazīstu, Viss kails, tik šur un tur ar krekliņiem: Bez kauna sfinksas, grifi rādās, Un viss, kas spārniem, matiem sprogainiem, No priekšas, pakaļas priekš acīm stādās ... Gan nepieklājībā mēs arī diezgan brīvi, Bet antīkais man rādās pārāk dzīvi; Viss jālabo, tas tā mums nevar derēt, Pēc modes vajag šur tur pārklīsterēt ... Gan ļaudis pretīgi! Bet tomēr klājas Kā viesim sveikt tos; še jau viņu mājas. – Tad sveikas, kundzes! vecie krusttēvi! GRIFS (Šņācoši.) Ne tā! Bet grifi! Kurš grib labprāt zināt. Ko tam šāds nosaukums var atgādināt? Ikkatram vārdam savi radnieki: Tā krusttēvs, krusts, grauzt, grūtības, Kas līdzīgi viens otram izklausās, Mums netīk. MEFISTOFELS Tomēr atgādinu jums, Ar g r ā b t ar saskan g r i f u nosaukums. GRIFS (Arvien tāpat kā agrāk.) Šī radniecība, zināms, pārbaudīta, Daudz pelta, tomēr vairāk uzlielīta; Grābj droši meitas, zeltu, kroni, Tam laime uzsmaida, kas grābj ar joni. SKUDRAS (No lielās sugas.) Jūs minat zeltu! Daudz mēs salasījām Un klintīs, alās slepu noguldījām; Šie arimaspi viņu uzoda, Nu smejas, ka to tāļi aizveda. GRIFI Gan mēs tos piespiedīsim atzīties. ARIMASPI Tik šonakt ne, kur brīv ir līksmoties. No visa rīt vairs nau ne zvaņas, Mums ar gan šoreiz izdosies. MEFISTOFELS (Ir nosēdies starp sfinksām.) Cik viegli pierodu še kā bez maņas! Šo kuru katru saprast var. SFINKSA Mēs dvešam savas garu skaņas, Un jums tās vajag miesās vērst. Kā tevi sauc? Lai zinām, kas nāk sērst. MEFISTOFELS Daudz vārdu manim ira doti. Vai briti še? Tie ceļot mīl tik ļoti, Pēc kauju laukiem, ūdens kritumiem Un drupām pētīt, mūriem klasiskiem; Še īsta vieta tiem ko izdibināt. Tie teiktu ar, ka vecā teātri Es tiku saukts par Old Iniquity. J.V. Gēte Fausts OTRĀ DAĻA Trešais cēliens Menelāja pils priekšā Spartā H e l e n a uznāk ar kori gūstītu trojiešu, kuras tiek vadītas no P a n t a l ī d a s. HELENA Daudz apbrīnota un daudz pelta, Helena, No krasta nāku, kur mēs tikko piestājām, Vēl apreibusi — viļņu rosā šūpotnē, Kas mūs no Trojas blākšņa augstā mugurā Caur Eira spēku, Poseidona laipnību Šurp beigās nesa tēvu zemes krastmalās. Tur lejā tagad ģaubjas karals Menelājs Par pārnākšanu līdz ar drošiem kareivjiem. Tu mani apsveicini, augstais dzimtas nams, Ko klinšu galā cēla Tindarejs, mans tēvs, Kad bija sērsis kalnā celtās Atēnās Un, kad es šeitu Klitemnestrai māsojos, Ar brāļiem līdzā augu līksmās rotaļās, Aiz citiem namiem Spartā grezni pušķoja. Tad esat sveiki, vara vārti spārnotie! Jūs plaši verot, viesmīlīgi aicinot, Man tika nolemts, daudzus šķirot, Menelājs; Kā līgavainis viņš man pretī mirdzēja. Tad verat viņus atkal, lai es izpildu, Ko karals teica, kā jau sievai pienākas. Lai eimu iekšā; viss lai paliek iepakaļ, Kas likstu vētrās mani svaidīja līdz šim! Jo, kopš šo vietu bezrūpīgi atstāju, Pēc pienākuma templī pielūgt Kiteri, Kur mani grāba laupītājs iz Frīģijas, Daudz spējis notikt, ko nu ļaudis visurās Tik labprāt stāsta; tikai tam tas netīkas, Par kuru teika augot tiek par pasaku. KORIS Tu mirdzošā, tev nevajga pelt Visdārgāko, kas godam tev dots! Jo vislielais loms tevim vienīgai lemts; Par visu pāri spīd skaistuma spēks. Gan varonim šķir ceļu tā vārds, Un lepnis viņš iet; Bet tūdaļ loka stingrākais vīrs Savu prātu, — varenā daile to māc. HELENA Ar Menelāju šurpu tagad atbraucu, Uz viņa pili iepriekš esmu sūtīta; Bet, kas tam prātā, nevaru es uzminēt. Vai kundze nāku? Karalienes godībā? Vai ar kā upurs viņa sāpes remdināt Un atriebt grieķu ilgi ciesto nelaimi? Es iekarota, nezinu, vai gūstīta! Jo likteni un slavu nolēma mūžīgie Man tiešām divdomīgi par daiļuma līdzbiedriem, Kas pilni baismu un kas šinī slieksnī pat Man sānis stājas drūmi draudošā klātbūtnē. Jau dobjā kuģī uzskatīja mani pats Tik retu reizi, laba vārda nebilzdams; Kā postu prātā veldams, pret man' sēdēja. Bet, iebraukuši dziļu loču Eirotā, Kad pirmie kuģi savu andru priekšgaliem Jau zemi sveica, teica viņš kā dievu dzīts; «Še kara viri izkāps malā kārtībā, Es viņus riedu jūras krastā rindotus; Bet brauc tu tāļāk, augšup svēto Eirotu, Gar viņa krastiem, zelta pļaujas bagātiem, Par valgām pļavām zirgu jūgu izlokot, Līdz galā sniegsi viņu jauko laukumu, Kur senos laikos auglīgs tīrums izplētās, No drūmiem kalniem ieslēgts, — Lakedemona. Tad vērsi soļus karaļnamā torņotā Un lūko kalpu meitas, kuras atstāju Tur mājas apkopt, līdz ar gudro apteksni. Tā tevim rādīs mantu lepnos naujumus, No tava tēva krātos, arī ko es pats, Gan karā un gan mierā vākdams vairoju. Tu atradīsi visu stāvot kārtībā: Jo kunga priekšrocība, ka tas pārnākot Var mājas atrast uzticīgi glabātas, It visu savā vietā, kā to atstāja; Jo pašam grozīt nava kalpa tiesība.» KORIS Nu dārgās mantas, mirdzošais zelts Lai tevi sveic, lai līksmojas sirds! Jo tur kroņa loks un sprādze, un sakts Tik lepni guļ un sev šķietas kas liels; Bet tikai nāc un aicini tos, Tie sarošas drīz. Man skatīt tīk, kā daiļums tos veic: Visus zeltus, pērles un kas tik vien viz. HELENA Tad atskanēja kunga tāļāks karaļvārds: «Kad Visu kārtā esi pārlūkojusi, Tad ņem pēc vajadzības dažus trijkājus Un citus traukus, kādus lieto ziedotājs, Kad taisās pildīt svētu svētku ierašu, Gan katlus, kausus, arī bļodas lēzenās; Lai skaidris ūdens, smelts iz svētā avota, Ir augstās kannās; sausas malkas pagales, Kas aši liesmo, turi klātu gatavas; Lai beigās nazis netrūkst, kas ir asi trīts; Bet visu citu dodu tavā gādībā.» Tā bilda karals, steidzinot uz šķiršanos; Tik dzīvas dvašas netika viņš minējis, Ko domā ziedot, olimpiešus godādams. Gan ceļas šaubas; tomēr es vis nezūdos, Un viss lai paliek augstu dievu lēmumā, Kas izved galā, ko tie prātā ņēmuši, Lai šķiet to labu vai ar ļaunu cilvēki; Mēs, zemes bērni, lemto tikai panesam. Jau dažkārt cēla smago cirvi ziedotājs Uz zemē liekto lopu, svētot kaklā cirst, Un neiespēja pabeigt; viņu pārtrauca Vai tuvais naidnieks, vai ar augsta dievība. KORIS Neizpētīt tev, kas nākotnē slēpts. Karalien, soļo tik vien, Drošs lai prāts! Labais un jaunais nāk, Ļaudīm negaidot vistīm; Kaut ar jundīts, neticam mēs. Dedza gan Troja, draudoši baigs Vērās nāves šausmīgais skats; Un nu mēs šeitu Līdzās tev, līksmi klausot, Lūkojam debess žibošo sauli Un visskaisto virs zemes — Laipnu tevi, laimi mums! HELENA Lai ir kas būdams! Kas ar lemts, man pienākas Bez kavēšanās karaļnamā augšup kāpt, Kas ilgi pieciests, gaidīts, drīz vai pazaudēts, Man acu priekšā, pati neapjaušu, kā. Tik droši kājas nenes mani augšā vairs Pa augstām kāpēm, kuras pārlēcu kā bērns. KORIS Metat, jūs māsiņas, Bēdīgi gūstītās, Visas skumjības projām! Līksmojat kundzei līdz, Laimīgai Helenai, Kura uz tēva namu steidz, Vēlu nākot, bet toties ar Stingrāki soļus sperot šeit, Līksmi sniegdama rogu. Slavējat mūžīgos, Laimību lemjošos, Mājās vedošos dievus! Raisītais aizlido Itin kā spārnos celts Klintājiem pār'; bet velti vien Gūstā liktais var ilgoties Cietuma vaļņiem pāri sniegt, Rokas izstiept un gausties. Bet kāds dievs gan grāba to Viņā tālē; Un iz Īlijas šurp Nesa viņu atpakaļ, Šeit, kur vecais, no jauna pušķots Tēva nams, Neizsakāmas Līksmas un mokas — Agrā laimība. —- Atkal pieminēt mīļi. PANTALĪDA (Kā kora vedēja.) Nu dziesmu gaitu līksmu pilno atstājat, Uz augstām durvīm vēršat savus skatienus! Ko redzu, māsas? Vai tik kundze neatnāk Ar aša soļa sparu šurpu atpakaļ? Teic, augstā karaliene, kas gan varēja Tev apsveikuma vietā tavā mājoklī Tikt satricinošs? Tu to apslēpt nespēji; Jo riebas redzu tavā pierē rakstītas Un cēlas dusmas, kurās jaucas pārsteigums. HELENA (Kura atstājusi durvis vaļā, uztraukta.) Gan Ceisa meitai sīkas trīsas nepieder, Un baiļu roka, aši viegla, neskar to; Bet pēkšņās šausmās, kuras kāpj iz vecās nakts Kā klēpja, pirmsākumā daudzveidīgas vēl, Un veļas augšup it kā kvēļu mākoņi Iz kalna liesmu plaismas, — dreb ir varonis. Tā liesmu pilnu zīmējuši stiģiskie Man ieeju šai namā, un vistīkamāk No daudzkārt mītā sliekšņa, ilgi cerēta, Es ejot šķirtos, līdz viesim atlaistam. Bet nē! es bēdzu gaismā, tāļāk mani dzīt Jūs neiespējat, tumsas varas slepenās! Es svētīšu šo namu; lai tad skaidrots rogs Var liesmām apsveikt karalieni, karali. KORA VEDĒJA Tu, cēlā kundze, neslēp savām kalponēm, Kas cienot klausa tevim, kas ir noticis! HELENA Ko ieraudzīju, pašas acīm redzēsat, Ja savu tēlojumu tikai vecā nakts Nau atkal aprijusi klēpja dziļumā. Bet, lai jūs zināt, es jums vārdos pateikšu: Kad karaļnama cēlās telpās iegāju, Lai izpildītu pienākumu svinīgi, Es izbrīnējos tukšo eju klusuma. Ne naski tekājošo troksnis ausīs skan, Ne rosu rīkošanos vēro acu skats, Ne meitas nerādījās, nedz ar apteksne, Kas citkārt laipni katru svešu apsveikt steidz. Bet, kad es tuvāk ugunskuram piegāju, Es ieraudzīju līdzās pelniem pusdzisā Tur zemē sēdam lielu, segtu sievieti, Ne guļam tā man likās, bet gan domājam! Ar bārgu balsi raidu viņu darbā iet, Jo šķitu viņu esam nama apteksni, Ko aizgādādams atstājis še karalis; Bet, segā segta, nekustoši sieva sēd. Uz maniem draudiem viņa labo roku ceļ, Kā mani no roga un nama projām aizraidot. Es, dusmās novērsdamās, aizsteidzos tūlīt Uz pakāpenēm, kuras ved uz talamu, Kas jauki pušķots, blakus mantu istabai; Bet brīnumsieva aši augšā uztrūkstas, Man ceļā stājas pavēloši, draudoši, Stāv kalsni liela, dobjais skats drūmasiņains, Viss tēls tik dīvains, acis, garu mulsina. Bet vējam mana runa; velti nopūlas Mans vārds jums veidot tumsas tēlu radoši. Tur skatat pašas! Tā pat uzdrīst gaismā nākt! Še mums ir vara, iekam atnāk karalis. Nakts šausmu ķēmu vistīm Fēbus, daija draugs, Dzen tumšās alās vai ar slogā stingri spiež. (F o r ķ i ā d a parādās uz sliekšņa durvju stenderu starpā.) KORIS Daudz jau es redzēju, kaut gan cirtas Viļņiem vēl apvij šaurās man jūtas! Briesmas man biezi rādījās mūžā: Vaimanas kāra, Īlijas nakts, Posts un gals Cauri caur trosmu, putekļos tītu, Kareivju drūzmā dzirdēju dievus Šausmīgi saucam, dzirdēju naida Varskaļu balsi, — skanēja lauks, Vaļņi, pils. Ak! vēl stāvēja Trojas pils, Viņas vaļņi, bet liesmu spēks Jau no nama uz namu iet, Plešas, celdamies šeit un tur, Paša vestas vētras dvēsts, Pāri pār gulošo pili. Bēgot redzu vēl: dūmi kūp, - Un, kur zvīļojot kvēle zvirst, Šausmu šutuši dievi nāk, Soļo, dīvainos tēlos aug, Milzu lieli, liesmām caur', Uguņu zaigošai svelmei. Vai to skatīju, vai man Tikai baiļu apskautais gars Tēloja murgus? Es nezinu Mūžam teikt, bet, ka es šo Šausmīgo acīm redzu šeit, To es gan tiešām zinu; Varētu to ar rokām grābt, Ja no šēmekļa bailes vien Mani nedzītu projām. Kura no meitām Forķidam esi? Es tevi līdzinu Haosa dzimtai. Varbūt tu nāci, sirmā Graja, No tām māsām, kam tika dots V i e n s tik zobs un v i e n a acs Maiņus lietot par visām? Kā tu vēl drīsti, Riebekli, stāties Līdzās ar daiļumu Fēbum priekš acīm? Nāc ar gaismā, ja tevim tīkas! Neredz nejauko viņa skats, Viņa svētā acs nekad Ēnas redzēj'si nava. Bet mūs, mirstīgos, piespiež, ak! Bēdīgs liktenis dievamzēl Acu sāpes bez gala ciest, Kuras no negantā, mūžīgi sodītā Daiļu mīlošiem celtas tiek. Jā, tad dzirdi, ja pretī nāc Mums bez kauna, lai skan tev lāsts! Katra rājiena drauds lai skan, Nākot iz lādošās mutes no laimīgiem, Kam no dieviem ir dāvāts veids. — FORĶIĀDA Vēl vecam vārdam paliek augsta nozīme, Ka kauns un skaistums mūžam kopā nestaigā Pa vienu ceļu zemes zaļos laukumos. Gan abos iesakņojies dziļi vecais naids, Ka, kur vien tiekas, savus ceļus mērojot, Ikviens pret pretinieku atgriež muguru. Tad katris steidzas ašāk atkal tāļāki, Kauns skumju pārņemts, skaistums drošā nekaunā, Līdz viņu sagrābj beigās Orkus dobjā nakts, Ja vecums iepriekš viņu nava vaļājis. Nu jūs še rodu, pārgalvībā plūdušas Iz svešatnes, bez kauna, — domāt: dzērvju bars, Kas skaļi klaigā, mums pār galvu laizdamās Kā garās mākoņrindās, ķērcot balsi ceļ, Un klusais ceļnieks augšup lūko neviļus; Bet savu ceļu dzērves gaisā aizlido, Un savu seko ceļnieks: tā ar būs ar mums! — Kas jūs gan esat, ka ap karaļmājokli Kā menādas, kā ģirtas trokšņiem sirojat? Kas gan jūs esat, ka jūs nama apteksnei Tā pretī kaucat it. kā suņi mēnesim? Vai domājat, man noslēpts, kādas dzimtas jūs? Tu kara dzimums, kaujas šūpļa perējums! Tu vīru kārais, pavedoši pavestais, Tu spēka dzēsējs kareivim un pilsonim! Jūs pulkā redzot, šķiet man, bars no siseņiem Še zemē laidies, klādams zaļošus tīrumus. Jūs apēdējas svešiem sūriem pūliņiem! Jūs postītājas uzdīgušai turībai! Tu karā gūta, tirgū pirkta prece, tu! HELENA Kas kundzes priekšā aprāj viņas kalpones, Tas noziedzīgi aizskar mājas tiesību; Jo kundzei vienai piekrīt slavēt teicamo Un atkal sodīt, kas tai šķietas esam ļauns. Es arī mierā, kā tās kalpojušas man, Kad Trojas augstā vara bija aplenkta Un krita pīšļos; jā, ne mazāk arī tad Kad maldu ceļā cietam bēdu bārgumu, Kur citkārt katris sevim paliek tuvākais. Ir še, es ceru, uzticīgs būs jautrais bars! Ne kalpa kārta, tikai dienasts kungam rūp. Tu cieti klusi, ko pret viņām zobus ņirdz? Ja karaļnamu esi krietni kopusi, Kopš nebij kundzes, tas par slavu tevim der; Bet nu tā pate atnāk, tagad atkāpies, Lai algas vietā tevi neaizsniegtu sods! FORĶIĀDA Pret mājeniekiem draudus teikt ir tiesība, Ko dieviem mīļa kunga augstā kundze gan Var ilgos gados gudriem darbiem nopelnīt. Tu, atzītā no jauna, vecā godībā Kā karaliene un kā kundze iestājies, Tad valdi, sagrāb grožus sen jau palaistos, Ņem īpašumā mantu, mūs ar visus līdz! Bet visu pirmāk sargi mani, vecāko, No bara, kas pret tavu gulbja skaistumu Kā īsspārnotu — klaigājošu zosu pulks. KORA VEDEJA Cik nejauks pretī daiļam rādās nejaukums! FORĶIĀDA Cik neprātīga pretī prātam muļķība! (No šejienes sākot, koretīdas atbild pa vienai, iznākot no kora.) KORETĪDA PIRMĀ No tēva Ereba vēsti, vēstī no mātes Nakts! FORĶIĀDA Teic tu no Scillas, tai tu miesīgs māsas bērns! KORETĪDA OTRĀ Iz tavas dzimtas izceļas dažs riebeklis. FORĶĪĀDA Uz Orku steidzies! Tur sev meklē radniekus! KORETĪDA TREŠĀ Kas Orkū dzīvo, tie jau tev par jaunu vēl. FORĶIĀDA Ar veco Tirēziju mīlināties ej! KORETĪDA CETURTĀ Tev Oriona amma meitasmeitas bērns. FORĶIĀDA No harpijām tu, šķiet man, mēsliem barota. KORETĪDA PIEKTĀ Ar ko tu baro savu kalsno ģilteni? FORĶĪĀDA Gan ne ar asnīm, kuras pārāk kāro tu. KORETIDA SESTĀ Uz līkiem tu tik kāra, riebīgs līķis pats! FORĶIĀDA Tev vampīrzobi bezkaunīgā mutē spīd. KORA VEDĒJA Gan tavu aizbāzīšu, teikšu, kas tavs vārds. FORĶIĀDA Teic sevi pirmāk! mīkla tūdaļ minēta. HELENA Ne sašutusi, tikai skumja nostājos Še jūsu vidū, šādas ķildas sparu liegti Jo vairāk kaitīgs valdukungam nau nekas Kā uzticamu kalpu slepu zvīļošs naids. Tad viņa pavēļu atbalss nenāk atpakaļ Kā ātri veikti darbi, jaukā saskaņā, Nē, patvaļīgi dimdot, apkārt viņam dūc, Šiem pašmaldoņiem, veltā kārtā rājošiem. Bet vēl daudz vairāk: netikušā šutumā Jūs šurpu saucat posta ainu briesmekļus, Kas klimst ap mani, ka uz Orku pate es Kā rauta jūtos prom iz tēvu tīrumiem. Vai atmiņas tās ira? Māži mani grābj? Vai viss tas biju? Esmu? Būšu nākotnē? Tā sapņu — baigu aina, pilsētu grāvēja? Šis bailēs trīsē, vienīgi tu, vecākā, Tu stāvi rāmi; saprātīgu vārdu teic! FORĶIĀDA Kas ilgus gadus daudzējādu laimi redz, Tam sapnis šķietas pate dievu laipnība. Tu apbalvotā bezgalīgā pārmērā, Tu dzīves tekā redzēji tik mīlošus, Drīz iedegušos mesties katrā pārdrosā. Jau agri Tēzejs tevi kaislā gūstīja, Kā Hēraklis tik spēcīgs, skaisti veidots vīrs. HELENA Tas grāba mani - desmitgadu stirniņu Un mani slēdza savā pili Afidnus. FORĶIĀDA Caur saviem brāļiem drīzi tiki svabada; Pēc tevis jāja pulkiem cēli varoņi. HELENA Bet Patroklus starp visiem, labprāt atzīstos Man bija tīkams, Ahilleja līdzveidis. FORĶIĀDA Bet tēvs pie Menelāja tevi aizdeva, Pie namatura, drošā jūras braucēja. HELENA Tēvs viņam meitu deva, līdzi valstību. Iz laulu dzīves Hermlone piedzima. FORĶIĀDA Bet, kad viņš taļi Krētu gāja iemantot, Tev, vientulīgai, radās viesis, pārāk skaists. HELENA Kam šo pusatraitnību tu man piemini, Un kas par postu šausmām no tas izcēlās? FORĶIĀDA Ir man viņš brauciens, brīvidzimtai krētietei, Tik nesa gūsta jūgu, ilgu verdzību. HELENA Viņš tevi cēla tūdaļ šeit par apteksni, Daudz uzticēdams: pili, visas mantības. FORĶIĀDA Tu visu meti, aizgriezies uz Īliju, Lai nebeidzamus mīlas priekus baudītu. HELENA Ak, nemin priekus! pārāk skarbas ciešanas Bez gala lējās — krūtīs, galvā nevaldot. FORĶIĀDA Bet teic, tu rādījusēs divkārts veidojums: Tur Trojā redzēts, bet ar reizē Ēģiptē. HELENA. Kam jauci prātu, neprātībā mulsinā! Pat tagad, kura esmu, — es to nezinu. FORĶIĀDA Tad ļaudis saka, vēl iz dobjās ēnu valsts Tev kaislā mīlā piebiedrojies Ahillejs, Jau agrāk mīlot tevi, pretī liktenim. HELENA Es — sapņu aina — sapņu ainai tuvojos. Tas bija sapnis, tā jau paši vārdi teic. Es gaistu gaisā, sapņu aina pate sev. (Ieslīgst puskorim rokās.) KORIS Klusi! klusi! Tu ļaunace, tu ļaunmēle, tu! Iz tik riebīgas, vienzobīgas Mutes, kas lai izdves Tādam briesmīgam šausmeklim! Labdarīgs Izliekas, bet ļauns tam ir prātā, Vilka niknumu zem aitādas slēpj; Man viņš ir daudz briesmīgāks nekā trejgalvīgā suņa rīkle. Bailēs gaidot stāvam mēs: Kad? Kā? Kur tik izlaužas Tāda viltus Dziļi glūnošais briesmeklis? Tagad ne mierinošs no tevis ir dzirdams, Lētu pasniedzošs, kāds piemīlīgs vārds; Pagātnē roc, prātā tik vedot mums Ļaunļaunu vien, ne labu; Līdzi tu mums aptumšo Spoži gaišo tagadni, Nākamības Maigi vizošo cerību. Klusi, klusi! Lai jel valdnieces dvēsle, Gatava projām jau klīst, Turas cieti, lai tura Līdzi sev daiļāko veidu, Kāds tik šai saulē redzēts jelkad. (Helena atspirgusi un stāv atkal vidū.) FORĶIĀDA Parādies iz padebešiem, augstā saule, spīdi mums, Aizsegta jau jūsmināji, žilbot valdi vizumā! Kā tev pasauls āres klājas, lūkojas tavs liegais skats. Nejauku tās mani rāja, tomēr jauko pazīstu. HELENA Iznākot iz tukšās tumsas, kura sedza ģībušo, Labprāt mierā spirdzinātos, manas miesas gurušas, Bet — tā nākas karalienēm, visiem ļaudīm nākas tā Saņemties un drošināties, kas ar pārsteidz draudoši. FORĶIĀDA Sava lieluma tu stāvi, savā skalstumā priekš mums, Tavi skati teic, ka pavēl: ko tie pavēl? Izsaki! HELENA Jūsu ķildas nolaidību steidzat tūdaļ izlabot! Ziedojumu sarīkojat, tā kā karals vēlēja! FORĶIĀDA Viss jau gatavs stāv tur nama; kausi, trijkājs, cirvis trīts, Slacināmais, kvēplnāmais; apzīmē, kas ziedojams! HELENA To man karals nava teicis. FORĶIĀDA Nava teicis? Bēdas! Posts! HELENA Kas par bēdām tevi nomāc? FORĶIĀDA Tevi ziedos, karalien! HELENA Mani? FORĶIĀDA Ja, un tās. KORIS Ak, dievi! FORĶIĀDA Tu caur cirvi kritīsi. HELENA Šausmas! Es tā paredzēju! FORĶIĀDA Neizbēgamas tās šķiet. KORIS Ak! Un kas ar mums gan notiks? FORĶIĀDA Viņa cēlā nāvē mirs; J.V. Gēte Fausts OTRĀ DAĻA Ceturtais cēliens Augsti kalni, spēji, roboti klinšu gali. Debess iet garām, sliedzas klāt, nolaižas uz klints laukumu. Debess dalās. FAUSTS (Iznāk iz debess.) Visdziļo vientulību lejā lūkojot Šo klinšu malā apdomīgi nolaižos; Lai staigā debess, mana maigā nestava, Kas dzidrās dienās mani gaisos veda šurp, Tā neizklīstot, lēni manis atraisās. Pret rītiem virzās debess, kupli veļoties, Un acis seko, saistītas no brīnumiem. Tā dalās, vēršas, viļņo mainoties, Sāk pieņemt veidu. — Acis mani nemāna! Tur grezni guļas saules spožos spilvenos, Gan milzīgs skatāms, dievulīdzīgs sievas tēls, Kā Jūnonu  es redzu, Lēdu, Helenu. Cik augstincēli, mīļi tas prieks acīm slīd! Ak, tēls jau izplūst! Plats, bez veida, kraunās krauts, Guļ rīta pusē — tāļu ledus kalnu skats, Un atspīd vizni lielu dienu nozīmi. Bet manim apkārt sārtinskaidra migla klīst Ap krūtim, pieri, līksmi vēsa, glaimīga, Nu liegi, lēni kāpj tā augstāk, augstāki Un kopā sliedzas. — Skaista aina mani viļ Kā zudusi sendienu manta augstākā? Man dziļi. sirdi pirmais avots riet; To vieglā gaitā rāda manim Aurora, Tik spēji justo skatu, tikko saprasto, Kas, tverts un glabāts, zelta krājas pārvizo. Kā dvēsles skaistums izdaiļojas maigais veids, Viņš nerist gaisā, augsti dzīdrē paceļas Un ved sev līdzi labāko iz manas sirds. (S e p t i ņ j ū d ž u   z ā b a k s  atklaudz; viņam seko otrs,   M e f i s t o t e l s   nokāpj. Z ā b a k i    soļo steidzīgi tāļāk.) MEFISTOFELS Nu reiz tu krietni tāļāk ticis! Bet kas tev prātā ienācis, Ka sevi šurpu atnest licis, Kur mūžīgs klinšu šausmeklis? Es tās gan pazīstu, tik citā malā, Tās īsti bija pekles pašā galā. FAUSTS Tev nerru tenku mūžam tiek ko stāstīt, Nu sāksi atkal man tās priekšā klāstīt. MEFISTOFELS (Nopietni.) Kad dievs tas Kungs — man zināms cēlonis — Iz gaisa nogāza mūs dziļās dzelmēs, Kur centrāliski kvēlo ugunis, Deg mūža liesmas baltās zvīļu svelmēs, Mēs atradāmies pārāk spējā gaismā, Kā spiestin spiesti šaurā sloga plaismā. Tad visi velni sāka kāsēt, spļaudīt, No augš- un apakšgala pūst un šķaudīt; No sēra smakas, skābes pekle tūka. Viss gāzes pilns! Bez mēra! Telpu trūka, Un zemes miza, kaut ar bieza, plaisā, Un cauri čaulai gāzes izsprāgst gaisā. Tā klintis savu vietu pārmainīja; Tas tagad augšā, kas reiz lejā bija. Uz to tie īstās mācības ar cēla Un zemējo uz augšējo tā vēla. Mēs karstai vergu plaismai izbēgām Un gaisā brīvi valdīt pasācām. Klajs noslēpums, bet labi paglabāts Un vēlu tik būs tautām sludināts. FAUSTS Man klintis cēli klusu cieš par to; Es neprasu, no kurienes? par ko? Kad daba pate pamatu sev lika, Tā zemi apaļoja, kā tai tika, Par virsiem un par aizām priecājās Un klintis, kalnus krāva krautavās, Tad pakalnus tā liegi izlocīja Un maigā gaitā lejup noraidīja. Tur aug un zaļo, un, lai jautra būtu, Tai nevajga, ka zeme sprāgstot grūtu. MEFISTOFELS Tu runā tā! Tev šķiet tas prātīgi! Bet, kas bij klāt, tas zina citādi. Es biju tur, kad, virdama bez gala, Tur pekle plūda, liesmas izgāza, Kad Molohs  klintis klāt pie klintīm kala Un kalnu drupas tāļu svaidīja. Vēl zeme līkst zem svešu krauju  slēga; Kas izskaidros šo svaiduspēcību? To nespēj apķert filozofu jēga; Guļ klints, tai jāļauj gulēt, kur tā strēga; Mēs izprātojamies uz negalu. Tik mīļie zemie ļautiņi to prot Un neļauj, ka to domas samulsina; Šo gudrību tie sen jau zina: Tas brīnums, velnam vajga godu dot. Mans ceļnieks iet ar ticībskruķīti Uz velna tiltu, velna akmeni. FAUSTS Ir pievilcīgi noklausīties, Kā velni mēdz par dabu izsacīties. MEFISTOFELS Ko daba? Maza bēda man! Bet velns tur bija klāt, tas tiesa gan! Mēs esam tie, kas lielus darbus dara, Lūk, zīmes! Tikai dumpis, neprāts, vara! Vai mūsu zemē, teikšu saprotami, Ar radi ko, kas tevim patīkami? Tu skatīji caur tāles bezgalību Šīs saules valstis, viņu varenību. Bet diezgan tev nekad jau nebija, Tev laikam neiedegās iegriba? FAUSTS Un tomēr! Liels kas manim ietikās, Nu mini! MEFISTOFELS Tas vis grūti nenākas. Es izmeklētu galvaspilsētu Ar vistīm pilsoņmaizesrūpību; Līkšauras ielas, smailas šķores, Šaurs tirgus, kāļi, sipolšņores; Tur skārņi, apkārt mušas griežas, Uz trekno gaļu kāri sviežas; Tur katru bridi rodama Ir darbība, ir smirdība. Tad plaši blākšņi, platas ielas, Kas lepni lepojas un lielas; Un beigās, vārtu neslodzētas, Nāk bezgalīgas priekšpilsētas, Man prieks tur skatīt, kā tie rīb un braukā, Kā kust un steidz, un trokšņo, saukā, Kā šurpu turpu mūžudien Kā pūznī skudras klīstot skrien. Un, kur es brauktu, kur es jātu, Ap sevi visu pulcinātu, No visiem godināts arvien. FAUSTS Tas mani maz ko apmierina! Gan prieks, ka ļaudis vairojas, Ka omulīgi barojas, Pat mācās ko un attīstās — Bet dumpeniekus tik sev uzaudzina. MEFISTOPELS Tad es sev celtu lepni lieliski Vislīksmā vietā līksmu mājokli, Un apkārt meži, kalni, pļavas, lauks Kā izkopts dārzs, tik grezni jauks, Priekš zaļām sienam samta mauri, Pēc raksta krūmi, taisni ceļi cauri, No klintīm klintīs kaskādas  un rāvas, Un daždažādas ūdensstrāvas Tur majestātiski uz augšu šļāc, Gar malām sīki spridz un šņāc. Tad skaistām sievām tiktu saceltas Mīļomulīgas mazas mājiņas; Tur laiku vadītu es bezgalīgi Tik mīļi kopuvientulīgi. Un ievēro, es saku — sievietes, Jo daudzskaitlī tik protu skaistules. FAUSTS Ā, Sardanapal! Vāji, moderni! MEFISTOFELS Vai atminēšu, ko tu cerēji? Tas bij gan droši, lieliski. Tu mēnesim tik tuvu esi cēlies, Nu laikam turpu aiztikt vēlies? FAUSTS Nebūt! šai zemes platībā Vēl telpas rādīt darba varu. Lai top, ko skata brīnumā; Es jūtu drošai rosai sparu. MEFISTOFELS Tad gribi slavu nopelnīt? Tu nāc no varonēm, var nomanīt. FAUSTS Man valdība un turta kairē garu! Tik darbs ir viss, nekas nau slava. MEFISTOFELS Bet vai ad dzejnieku vairs nava, Kas pēcniekiem šo slavu pasludina, Caur muļķību uz citām sajūsmina?! FAUSTS To visu jēgt tu nespējīgs. Kā zināt tev, ko cilvēks prasa? Tu riebu būtne, rūgta, asa. Kā zināsi, kas mums ir vajadzīgs? MEFISTOFELS Tad lai pēc tavas gribas notiekas! Teic manim savas iedomas. FAUSTS Mans skats bij vērsts uz tāļo jūras selgu; Tā tūka augšup, vaļņos paceļoties, Tad atkal slāpa, kratīdama velgu, Pret lēznā krasta malām saviļņoties. Tas rieba man, kā pārgalvību nīst Brīvs gars, kas ciena visas tiesības; Tā uzbudina, kaisli asins līst, Un saceļ jūtas nepatīkamas. Man šķita gadība, skats skadrojās: Bet vilnis cēlās un tad atkritās, Un meta lepni sniegto robežu; Nāk stunda, atkārto šo rotaļu. MEFISTOFELS (Uz skatītājiem.) Tur manim jauns nekas nau iztirzināms, Tas man jau simtutūkstots gadu zināms. FAUSTS (Kaislīgi turpinādams.) Tā plūst no tūkstots malām, viļņus veļot, Bez augļu pate, neauglību ceļot; Nu tūkst un aug, un brāž ar paisumu Pār tuksneškrasta riebu laukumu. Tur viļņu viļņi valda spēka jūsmā, Tad krīt, — nekas nau darīts visā plūsmā. Līdz izmisumam tas man baismas dara, Bez valda elementu velta vara! Tur drīst mans gars pats sevim pāri augt; Še karot, uzvarēt — var mani džaugt! — Un tas ir iespējams! Jo gāzdamās Tā katrai klintij garām aizlokās; Lai diez cik traki viņa šaltis šķaida, Sīks augstums viņu lepni lejup raida, Sīks dziļums vareni to pievelk klāt. Un gars man nodomus steidz darināt: Gaun sevim raženjauko baudījumu No krasta vairīt jūras trakojumu, Šīs plašās velgas loku sašaurināt Un viņu sevi spiestin atvirzināt! Pa solim soli esmu izpētījis. To vēlos, zinies, kā to izpildījis! (Bungu rībiens un kara mūzika skatītājiem aiz muguras, Iz talienes, no labās puses nākot.) MEFISTOFELS Tas viegli darīts! Klau, vai bungas dzirdi? FAUSTS Jau atkal karš, tas gudram īgnē sirdi. MEFISTOFELS Vai karš vai miers, kas gudris, visur māk Tā manīties, ka tas tam labā nāk, Tas īsto brīdi ievēro aizvien. Še gadījums, nu, Faustu, grāb tik vien! FAUSTS Ko šādām miklām mani garlaiko? Teic visu īsi, aši! Izskaidro! MEFISTOFELS Es savos ceļos esmu dzirdējis, Ka ķeizars lielās bēdās iestidzis. Tu pazīsti. Kad mēs to jautrinājām, Tam viltus bagātību pagādājām, Tam visa pasaule bij pērkama, Vēl jaunam viņam tronis piekrita, Un viņam nāca nepareiza doma, Ka itin labi kopā derētu Un būtu vēlējama jauka loma, Ka reizē valdītu un baudītu. FAUSTS Tie maldi! Kas grib pavēlētājs būt, Tam pavēlēs ir laime jāsajūt. No augstas vaļas krūts tam pārpildīta, Bet, ko viņš grib, viņš dziļi apslēpis; Ko uzticamākiem viņš čukstējis, Tas darīts, — pasaule ir pārbrīnīta. Tā viņš būs mūžam augstākais pēc gara Un cēlākais, jo bauda zemu dara. MEFISTOFELS Nē, tāds viņš nau! Labs baudītājs viņš bija! Un valsti tikmēr grāba anarķija, Kur visi viens pret otru cīnījās Un brāļi padzinās un nokāvās, Pret pilīm pilis karoja, Pret muižniecību cunftenieki, Un bīskaps draudzi spaidīja. Tik saskatījās — un jau ienaidnieki. Ne baznīcas no slepkavības glāba, Pie vārtiem laupītāji ļaudis grāba. Un visi pieņēmās tad drošībā; Bij katram jāvairās. Tas gāja tā. — FAUSTS Tā gāja streipus, krita, atkal cēlās, Tad sagāzās, viss rupjā kravā vēlās. MEFISTOFELS Neviens to visu paļāt nevarēja: Ikkatris gribēja kas būt un spēja; Vissīkākais par pilnu skaitījās. Bet beigās «labākiem» tas apnikās. Tad cēlās «krietnie», spēkā uzstājot, Un teica: «Kungs ir, kas spēj mieru dot. To ķeizars nespēj, negrib! Iecelsim Sev jaunu, kas var valsti iespirdzināt, Dot drošību ik pilsonim, Šo veco sauli atjaunināt Un taisnību ar mieru saderināt.» FAUSTS Pēc mācītāja skan. MEFISTOFELS Jā, mācītāji Ir resnvēderu labi sargātāji, Tiem vairāk nekā citiem rūpēja. Tad cēlās dumpis, dumpi svētīja; Un mūsu ķeizars, ko mēs ielīksmojām Nu še, varbūt uz beigu kauju vēl. FAUSTS Viņš atklāts, labsirdīgs; man viņa žēl. MEFISTOFELS Kas dzīvo, var vēl cerēt; palūkojam! Nāc, palīdzam tam izglābties! Reiz glābts priekš tūkstots reizēm skaitīsies. Kas zin, kā kauliņi vēl krīt? Ja laime tam, būs vasaļi  tūlīt. (Viņi kāpj pār vidus kalniem pāri un aplūko kara spēka stāvokli lejā. Bungu un kara mūzikas skaņas dzirdamas no lejas.) MEFISTOFELS Es redzu, stāvoklis tiem ieņemts teicams; Mēs nākam klāt, gan ienaidnieks būs veicams. FAUSTS Nu, ko tur citu redzēšu Kā viltu, burvju māžus, krāpšanu? MEFISTOFELS Tik gudrību lai kaujās uzvarētu! Tu, sevi lielā prātā stiprinot, Jau savu mērķi vari nokārtot. Ja ķeizaru mēs tronī uzturētu, Tu ceļos nomestos un saņemtu Par lēni bezgalīgo jūrmalu. FAUSTS Tu dažu ko jau izvedi, Nu, tad ar kaujā uzvari! MEFISTOFELS Nē, tev tas jādara! Tu uzvarētājs! Tu šoreiz būsi kara komandētājs. FAUSTS Nu, tā man būtu īstā slava, Tur pavēlēt, kur man ne jēgas nava! MEFISTOFELS Ļauj vien, lai ģenerālštābs  strādā, Būs sveikā feldmaršals, par viņu gādā! Sen kara stomi nomanīju, Pats tūdaļ kara domi sastādīju Iz kalnu vīru pirmspēka; Tam labi, kas to sagava! FAUSTS Kas ieročos tur atnācis? Vai kalnu tautu esi sacēlis? MEFISTOFELS To ne, bet līdz ar Pētri Skvenci No visiem plenčiem kvintesenci. (Uznāk  t r ī s  V a r e n i e. ) MEFISTOFELS Lūk, mani puiši jau ir klātu! Tu redzi, nevienādā vecumā Un nevienādi bruņās, apģērbā; Tie pilnam apmierinās tavu prātu. (Uz skatītājiem.) Ikkatris bērns jau tagad labprāt redz, Ka krāgs un bruņas krūtis sedz; Un, alegoriski kā tie še rādās, Tie sev jo vairāk. piekrišanas gādās. KAUSLIS (Jauns, viegli apbruņojies, raibi ģerbies.) Kad kāds man acis paskatās, Es tam ar dūri tūdaļ ģīmī krauju, Un gļēvuli, kas projām aizmanās, Es atpakaļ aiz matu galiem rauju. ŅEMIDRĪZS (Vīrišķs, labi apbruņojies, bagāti ģērbies.) Tā tukši kauties, tie tik nieki, Ar to sev dienu tērē lieki; Tik ņemi vien cik paspēdams, Viss cits ir vēlāk panākams! TURICIETS (Gados, stipri apbruņojies, bez mēteļa.) Ar to jau ar daudz panākts nava! Jo manta izklīst, kā to gava; Tā aiztek dzīves ritumā. Gan ņemt ir labi, labāk turēt cieti; Tur paļauj sirmgalvim. Tas derēs lieti, Neviens tev neatņems nekā. (Viņi visi kopā nokāpj lejā.) Priekškalnos Bungu skaņas un kara mūzika no lejas. Ķeizara telts tiek uzcelta. Ķ e i z a r s. V i r s ģ e n e r a l s. P a v a d o ņ i. VIRSĢENERĀLS Šo nodomu, šķiet, labi pārdomājām, Ka šinī izdevīgā ielejā It visu kara spēku pulcinājām; Es cieti ceru, tas nāks laimībā. ĶEIZARS Lai iet, kā iet, drīz izšķiršanas; Man riebj pusbēgšana — šī atkāpšanās. VIRSĢENERĀLS Vērs skatu, kungs, uz mūsu labo sānu! Lūk, tādu karadomas vēlas plānu; Ne sklaidi, bet ne pārāk ejami, Mums kalni labi, viņiem bīstami; Mēs paslēpti uz viļņu laukuma, Mūs pārsteigt jātniekiem nau iespēja. ĶEIZARS Man atliek tikai uzlielīt; Še roka, krūts var sevi izbaudīt. VIRSĢENERĀLS Lūk, vidus pļavā, tur, kur lēznums klājies, Jau falanks  gatavs, kā uz kauju stājies. Tur šķēpi gaisā ņirbot staro, Kur saule viz, kur rīta migla garo. Cik tumši plašais kvadrāts kustas, ceļas, slīkst! Tur tūkstoš krūtis lielu darbu tvīkst. Pie tā tu nojaudāsi pulka varu; Tas naidnieku, es ticu, trieks ar sparu. ĶEIZARS Jauks skats! To pirmo reizi lūkoju. Šāds pulks var skaitīties pār divkāršu. VIRSĢENERĀLS Par mūsu kreiso ko lai daudz tev saku: Tur klintis apsēstas no varoņiem, Un sklaida, kura zib no ieročiem, Tur sargā šaurās aizas drošo taku. Es paredzu, še viņu vara šķīdīs, Tie aši asiņainā kaujā klīdīs. ĶEIZARS Tur viņi nāk, tie viltus radenieki, Kas saucās mīļi brāļi, īstenieki, Vistāļāk, tāļāk pārgalvībā gāja, Līdz troņa spēku, godu mazmāja, Tad ķildodamies valsti izpostīja Un nu pret mani dumpi sakūdīja! Jo tauta sevi šaubās locīt ļauj, Tad līdzi plūst, kurp straume viņu rauj. VIRSĢENERĀLS Tur ticams vīrs, kas spiegot izgājis, Steidz aši šurp; kaut laimi vēstījis! PIRMAIS IZLŪKS Laimīgi mēs šurpu nācām, Drošums ved mūs, gudrība. Šur un tur mēs ziņas vācām, Maz tik nesam tikama. Daudzi zvēr tev padevību, Uzticami ir šur tur; Tomēr liegums, bezdarbība, Iekšējs rūgums dumpi kur. ĶEIZARS Tik pašam glābties — patmīlīgam ziņā, Ne pienākums, ne gods tam vairs ir miņā, Bet to jums krietni apdomāt gan der: Deg kaimiņos, ir jūs tad uguns ķer. VIRSĢENERĀLS Tur otris nāk, tik lēni laižas lejā, Tam miesas trīs un nogurums ir sejā. OTRAIS IZLŪKS Pirms mēs bijām jautri, droši: Viss tur mistrām mistrojās; Te uz reizi, pārsteidzoši Jauns kāds ķeizars izcēlās. Un pēc priekšrakstītas gaitas Pāri laukiem aumaļām Pūlis pakaļ skrej kā aitas Viņam viltus karogam. ĶEIZARS Tāds pretķeizars man arī labu nes: Nu sajūtu, ka īstais ķeizars — es. Kā zaldāts tikai bruņas aplieku, Lai augstam mērķim viņas kalpotu. Pie svētkiem, kaut tic diezcik spīdēja, Viss bija: šēmju man tik iztrūka. Lūk, karuselu  manim ieteicāt, Sirds dzinās turnīru  reiz mēģināt; Ja jūs man' neatrunājuši karot, Es varētu jau varoņdarbos starot. Es krūtīs jutu patstāvību briesmās, Kad toreiz mitu uguns valstī liesmās; Man versma virsū mācās šausmīgi; Gan māži vien, bet māži lieliski, Par slavu, uzvaru es sapņojis; Nu panākšu, ko ziegus palaidis. (Heroldi tiek Izsūtīti izaicināt pretķeizaru uz divkauju.) (F a u s t s bruņās, ar bruņu cepuri. T r ī s V a r e n i e, bruņojušies un ģērbušies kā augšā.) FAUSTS Mēs nākam un sev vietu varam cerēt; Kaut briesmu nau, var uzmanība derēt. Tu zini, kalnieši rok dziļumus, Tie mācās dabas, klinšu slēpumus. Un gari, sen jau blāksni atstājuši, Sev kalnos māju vietu ieņēmuši. Tie klusi darbojas tur loku alās, Kur sprigu gāzes, metāls malu malās, Tiem prieks tik pētīt, šķirt un savienot Un viena dziņa — jaunu izgudrot. Tie, liegi mājot, gara spēku vada Un caurspīdošas gaisa ainas rada. Tie kristālī, tā mūža noslēpumā Redz laužu likteni kā atspulgumā. ĶEIZARS Es gan to dzirdēju un ticu ar; Bet, krietnais vīrs, ko tas še derēt var? FAUSTS Tev Norčjas nekromants iz Sabīnijas Liek uzticību teikt un augstas bījas. Kāds šausmīgs liktens nesa viņam briesmas! Jau šautros dzirkstēja, jau cēlās liesmas; Visapkārt sausi. zari sakrauti, Ar piķi un ar sēru aplieti; Ne dievs, ne velns vairs izglābt neiespēja, Bet ķeizars saites raisīt pavēlēja. Tas bija Romā. Viņš tev pa pateicas, Par tavu gaitu mūžam rūpējas; No viņas stundas aizmirsa viņš sevi, Viņš jautā zvaigznes, dzelmi tik par tevi. Viņš mums kā steigu darbu uzdeva Tev līdzēt. Liela kalnu iespēja; Tur daba strādā pārvarīgā vaļā, Tik priestru neprāts to par māžiem paļā. ĶEIZARS Kad prieka dienā viesus sveicam jautri, Kas līksmoties un baudīt nava kautri, Mums prieks par katru, kurš tik spiežas klāt, Par visiem, kas nāk telpas šaurmāt; Bet krietnais vīrs mums būs vēl tīkamāks, Ja īstā laikā palīgā mums nāks, Kad rūpju stunda velkas baigos gausi, Pār viņu svārstās liktens svara kausi. Bet augsto acumirkli godājat, No šķēpa stipro roku atvirzat! Šai brīdī tūkstoš dzimi redzu vāktu, Lai par vai pret man' cīņu sāktu. Bet virs un darbs! Kas vēlas troni gūt, Tam pašam goda cienīgam būs būt! Lai spoku, kas pret mums ir traucies, Par ķeizaru, šīs zemes kungu saucies, Par kara vadoni un lēnkungu, Ar paša dūri peklē notriecu! FAUSTS Un lai ar būtu, lielo mērķi gaudams, Tu ziedzies, savu galvu ķīlām ļaudams. Vai bruņu cepure nau pušķota? Tā sargā galvu, kas mūs jūsmina. Kas locekļiem, bez galvas, vieniem sokas? Ja viņa mieg, tie visi zemē lokās; Ja viņu skar, tie līdzi ievainojas Un atkal sveiki, ja tā veseļojas. Prot roka lietot savu tiesību, Ceļ vairogu, lai galvu sargātu; Un zobens aši pilda pienākumu, Gan gaina, gan pats dara uzbrukumu; Pat kājai ari sava daļa tiek, To kautam naidniekam uz skaustu liek. ĶEIZARS Tās manas dusmas, tā es viņas dzestu, Tā galvu kāju pameslī  sev mestu! HEROLDI (Nāk atpakaļ.) Mēs tur cienu, godājumu Neesam vis baudījuši, Mūsu cēlo vēstījumu Tie kā jokus izsmējuši: «Ķeizars gaisīs jums bez ziņas, Atbalss šaurā ielejā; Tik vien ir par viņu miņas: «Bija reiz», kā pasakā.» FAUSTS Pēc prāta krietnākiem ir noticies, Kas stipri tev pie sāniem stājušies. Nāk naidnieks, tavi pulki negrib gaidīt; Laiks izdevīgs, liec viņus kaujā raidīt. ĶEIZARS No komandaš še jāatsakās mums. (Uz kara virsvadoni.) Lai tavās rokās ir tavs pienākums! VIRSĢENERĀLS Tad labais spārns lai kauju sāk! Lai ienaidnieka kreiso, kas tur nāk, Pirms tā vēl ceļu mērījusi, Jau mūsu labā spēji atcirtusi. FAUSTS Tad atļauj, ka šis mundrais varonis Ar tūdaļ tavām rindām pievienojas, Ar tavām rindām cieši sabiedrojas Un kopā palīdz jums, cik paspējis. (Viņš rāda uz labo.) KAUSLIS (Panāk uz priekšu.) Kas ģīmi rāda man, tas neaiziet, Pirms augš- un apakšžokļi saberzti; Kas muguru man griež, to grābju ciet, Un galva, kaklis šļābst tam šlokani. Ja tad kā es vēl tavi vīri drāžas Un zobeniem un šķēpiem nenorimst, Tad ienaidnieki vīrs pēc vīra gāžas Un paši savās asnīs grimst. (Aiziet.) VIRSĢENERĀLS Lai vidus falanks lēni seko tiem Ar visu sparu uzbrūk pretniekiem! Tur laba. spārnā, dusmās iekaisusi, Jau mūsējie to rindas šķobījuši. FAUSTS (Rādīdams uz vidējo.) Lai šis ar seko tavējiem! ŅEMIDRĪZS (Nāk uz priekšu.) Lai ķeizarpulku sirdīgumu Vēl vairo kārība uz laupījumu, Un visiem lai šis mērķis celts; Tur pretķeizara lepnā telts. Ne ilgi viņš vairs glabās savu troni; Es eimu falankspriekšgalā ar joni. LAUPĪTSTEIGA (Marketenderiene, viņam pieglauzdamās.) Kaut viņš ar nau man laulātais, Viņš man no visiem mīļākais. Priekš mums stāv pļauja gatava! Jo grābjot sieva neganta, Tā nelaupa, kad laupot iet, Uz priekšu, uzvarā viss atļauts šķiet! (Abi aiziet.) VIRSĢENERĀLS Uz mūsu kreiso, kā jau domāju, Brūk viņu labais spārns ar niknumu. Bet mūsējos tie maz ko baidīs: Tos kreisā šaurā aizā neielaidīs. FAUSTS (Māj uz kreiso.) Tad lūdzu, kungs, šo ari ņemat vērā! Lai stiprais stipris tiek jo plašā mērā. TURICIETS (Panāk uz. priekšu.) Lai kreisā nebēdā nekā! Kur es, tur manta krietnā sardzībā; Jo mantu glabāt vecim īsti sokas, Ne zibens neizspers to man iz rokas. (Aiziet.) MEFISTOFELS (No augšas nonākdams.) Nu skatat vien, iz viņas malas, Iz katras plaisas, klinšu alas Sāk bruņu vīri ārā spiesties Un šaurās takās vai jau spriesties; Tie vairogiem un bruņām klājas, Aiz muguras mums valni stājas Un kaujā doties gaida pavēles. (Klusi uz zinātājiem.) Tik neprasat, no kurienes. Es gan ar tiešām netūļoju, Visapkārt bruņu zāles iztukšoju. Tur kājām, jāšus tie bij rindoti, It kā vēl būtu zemes valdnieki; Tic citkārt: karals, ķeizars, bruņenieki, Nu tikai gliemežvāki, tukši, lieki; Dažs spoks nu viņos ietērpies, Pēc viduslaikiem spoži rotājies. Kāds velnēns viņos arī ielīdis, Šai reizei iespaidu tas panācis. (Dikti.) Klau, kā tie dusmas tikko valdīt zina. Kā skārdus kopā sperot sažvadzina! Pie standartiem tur arī karogskrandas, Sen svaiga gaisa ilgojušās, plandās. Še redzat vecu tautu stājušos, Kas labprāt jaunā cīņā maisītos. (Briesmīgas bazūņu skaņas no augšas; ienaidnieku kara spēka manāma jukšana.) FAUSTS Jau apvārsnis ar tumsu sedzas, Šur tur tik savāds spīdums redzas Ar jausmu pilnu sarkumu; Jau bruņas spīgo asins sārtas; Un klints un mežs, un gaisa kārtas, Viss debess ņem še dalību. MEFISTOFELS Tie labā spārnā turas spēcīgi; Bet viņos redzu rēgojamies Tur Kausli, mundro milzeni, Un ašā gaitā darbojamies. ĶEIZARS Pirms redzēju tik v i e n u roku ceļam, Nu redzu duci ienaidniekam zveļam; Tas nenotiek vis dabiski. FAUSTS Vai n'esi dzirdējis, ka miglu ainas Gar Sicīlijas krastiem maldus mainās? Tur dienas gaismā klīstot ņirboši, Līdz vidus gaisiem paceļoties Un spožās vēsmās spogojoties, Spīd skati brīnumdīvaini: Tur pilsētas un pilis redzas mījā, Tur zaļi dārzi stiepjas vījā, Kā veids pēc veida viļņo ēteri. ĶEIZARS Bet savādi! Kā zobeniem Un augstiem šķēpiem gali spīgo ; Uz mūsu rindu spožiem ieročiem Es redzu, ašas liesmas dzirkstot līgo. Tas pārāk spokaini man šķiet. FAUSTS Kungs, piedod! tās tik ira miņas No gara būtnēm, zudušām bez ziņas, Ka dioskūru atspīdums tas riet, Pie kuriem kuģenieki zvērēja; Še spēkus pēdējos tie salasa. ĶEIZARS Bet saki; kam mums jāpateicas, Ka mūsu labā viss tā veicas, Ka daba retāko pat netaupa? MEFISTOFELS Tik meistaram ar augsto jausmu, Kam krūtīs slēgts tavs liktenis; Par tavu ienaidnieku drausmu Viņš dziļi sirdī iekarsis. Un pateicībā viņš grib izglābt tevi, Lai arī postā iegrūstu pats sevi. ĶEIZARS Tie, mani apkārt vadot, gavilēja; Es biju kas un kāda mana spēja, Es redzēt vēlējos, daudz nedomādams Un balto bārdu dzīvei atdāvādams. Gan mācītājiem izmaitāju prieku Un viņiem skaitos jau par pretinieku. Vai nu, kad tik daudz gadi pagājuši, Man jautrā darba augļi ienākuši? FAUSTS Jā, labdarība augļus nes. Uz augšu pacel savu skatu! Viņš zīmi sūta, kā es matu. Nau ilgi jātaujā pēc nozīmes. ĶEIZARS Skrien ērglis augsti debess jumā, Grifs paka} drausmām, iekaisumā. FAUSTS Tik vēro! Šī ir laimes aina. Grifs ira būtne pasakaina; Kā viņš tik tāļi aizmirsies Ar īstu ērgli mēroties? ĶEIZARS Tie tāļos, plašos lokos skraida Viens otram apkārt. — Piepeši Brūk kopā abi pretnieki Un kaklus, krūtis plosot šķaida. FAUSTS Nu skat', kā grifam nāk tik saukums Viņš saplēsts, asnīm pārplūdis Un lauvas asti nolaidis, Krīt, nogrūsts tur, kur mežā laukums. ĶEIZARS Kā izskaidrots, lai notiekas; To pieņemu, kaut jābrīnās. MEFISTOFELS (Pret labo.) Mūsu pulki māktin mācas; Ienaidniekiem jāaizvācas, Nedrošums grib viņos viesties, Tie pret labo iesāk spiesties, Tā tie paši sevi jaucē, Savu stipro kreiso traucē. Stingri mūsu vidus bari Galā brūk, kā zibens stari Viņu vājā vietā sperot. — Nu, kā aukai viļņus perot, Spridzot vara varai kļaujas, Niknā divkārtkaujā kaujas, Greznāka nekā vairs nava, Mūsu — uzvara un slava! ĶEIZARS (Kreisajā pusē uz Faustu.) Skaties! Tur man briesmas šķietas, Šēmes apdraud mūsu vielas. Akmeņus vairs nejūt skrienam, Zemās klintīs tos redz lienam, Kalni tukši palikuši. Nu! jau viņi sabrukuši Julgu julgām aizas priekšā, Varbūt iet jau aizā iekšā. Bezdievība nāk nu ļaunā! Jūsu māksla paliek kaunā. (Starpbrīdis.) MEFISTOFELS Skrien mani kraukli pilnā sparā, Tie vēsta vēstis, kas ir svarā; Es baidos, šī mums nestunda. ĶEIZARS Ko tur tie kļūmes putni griežas? Tie melniem spārniem šurpu sviežas No karstās cīņas laukuma. MEFISTOFELS (Uz kraukļiem.) Pie ausīm tuvu lidinājat! Tas sveikā, ko jūs apsargājat; Jums padoms ir, kas nemalda. FAUSTS (Uz ķeizaru.) Tu pazīsti gan dūju ieradumu, Kas pat caur tāļu attāļumu Uz savu ligzdu atgriežas. Bet vienu starpību še vēro: Šos ceļus mierā dūjas mēro, Bet karā kraukļi noderas. MEFISTOFELS Mūs gaida grūtas likstas grausma. Lūk! mūsu pulkiem uznāk drausma, Pie klinšu sienas kaujoties! Šie pakalnos jau uzkāpuši, Un, ja būs aizu ieņēmuši, Mums grūti nāksies turēties. ĶEIZARS Tad tomēr esmu apmānīts! Pret gribu jūsu tīklā tīts; Man šausmas, kopš es šinī spostā. MEFISTOFELS Tik dūšu! Vēl jau n'esam postā! Un paciesties nekad nau lieki. Aizvien iet beigās sīvāki. Man savi droši vēstinieki, Tik vēlat man ļaut pavēli. VIRSĢENERĀLS (Kurš pa to laiku pienācis klātu.) Ar šiem tu esi nācis draugos, Es visu laiku rūpēm raugos; Šie māži nenes laimību. Es nezinu vairs grozīt kauju; Tie sāka, tiem ar pabeigt ļauju, Es savu zizli atdodu. ĶEIZARS Lai tura vien to tavas rokas, Līdz labāk mūsu laime sokas. Man šērpes no šī riebekļa, Tam tāda kraukļu draudzība. (uz Mefistofeli.) Es zizli nevaru tev dot, Es neticu, ka īstais vīrs tu būtu. Tik pavēli, ka mēs še vaļā kļūtu! It visu vajga palūkot! (Aiziet telti ar virsģenerāli.) MEFISTOFELS Viņš var uz trulo zizli cerēt! Mums tā kā tā tas maz spēj derēt, Tur it kā krusts bij iegraizīts. FAUSTS Kas darāms? MEFISTOFELS Ir jau padarīts! — Nu, melnie brāļi, naski kā arvienu Uz undīnām! Daudz labu dienu, Un lūdzat tās pēc viņu ūdens ainām! Caur sievu mākslām slēpumainām Tās prot no būtes ainu atdalīt, Un katris zvēr, ka tanī būte mīt. (Starpbrīdis.) FAUSTS Pie ūdensmeitām aizskrējuši, Būs kraukļi krietni glaimojuši; Lūk, tur jau ūdens strāvas riet. No dažas sausas, kailas klinšu vietas Jau verdošs, mundris avots plūstam šķietas; Tiem uzvara nu vējā iet! MEFISTOFELS Tā brīnumīga sveikšana! Visdrošākie pat apjuka. FAUSTS Jau strauts pie strautiem šalcot lejup veļas, Caur aizu aizām plūstot, daļās šķeļas, Nu straume ūdens šalti lokā šļāc; Uzreiz tā lēznā laukā nokritusi, Un putas šķīst uz vienu, otru pusi, Tad pakāpieniem lejā krīt un krāc. Ko palīdz varoņdrosa pret šo strāvu? Te visu aizrauj niknā šalts ar rāvu; No trakās krāces mani šausmas māc. MEFISTOFELS Man ūdensmāņu nau, ar ko tie kaujas; Tik laužu acis no tiem vilties ļaujas, Par šādiem brīnumiem man jāsmejas.; Par galvu, kaklu visi projām drāžas, Tiem nerriem šķiet, ka slīkst, ka ūdens gāžas - Un cietā zemē visi atrodas, Tie laižas jocīgi, kā peldēdami. Nu visur jukums ceļas nebeidzami! (Abi kraukļi atkal atskrējuši.) Par jums būs augstam meistram  zināt! Par meistriem paši būt ja pamēģināt, Uz kvēļu kalvu tikai skrejat steidzot, Kur ukri, mūžam nenobeidzot, Kaļ metālus un akmeņus. Tur prasat, krietni pierunājot, Pēc liesmām, kas spridz zibinājot, Mums fantastiskus ieročus. Gan tāļā tālē rūsas spīdums Un zvaigžņu piepešs lejup slīdums Ik vasarnakti vērojams; Bet tas, ka rūsa mežos baida, Ka zvaigznes zemē šņācot skraida, Tas gan būs reti ieraugāms. Tā jums būs laika netērēt, Pirms lūgties un tad pavēlēt. (Kraukļi aizskrien. Viss notiek, kā priekšā rakstīts.) Pār pretniekiem lai tumsa valda! Lai neziņā tiem soļi malda! Visapkārt spīgaiņi un klizmas! Un acīs pēkšņi zilbinošas vizmas! Tas viss jau būtu jauki gan, Vēl baismu trokšņa vajga man. FAUSTS Klau! bruņas, kas iz miera uztrauktas, Nu jūtas mundrākas pie svaiga gaisa; Tās augšā sen jau klaudz un troksni taisa; Tik brīnumainas neskaņas. MEFISTOFELS Jā, jā! — tās nau vairs savaldāmas, Jau bruņenieku ķildas sadzirdamas Kā vecos, labos laiciņos. Tur roku, stilbu bruņās mani gari, Kā gvelfu un kā ģibelīnu bari, Steidz atkal mūžu kautiņos. Tie senā garā ieauguši, Aizvienu naidā palikūši; Jau dūsma noskan tāļumos, Te velniem prieku svētsvinība: Šis niknais naids un partejība Līdz zvēru darbiem neganti; Skan riebu riebji fanātiski, Pat griezīgi un sātaniski, Un tāļi lejas baidoši. (Orķestri kara troksnis, beigās pārejot jautrās kara meldijās.) Pretķeizara telts Tronis, visapkārt greznība. Ņ e m i d r ī z s,  L a u p ī t s t e i g a. LAUPĪTSTEIGA Mēs taču pirmie nākuši! ŅEMIDRĪZS Ne kraukļi neskrien ašāki. LAUPĪTSTEIGA Ak, kādu še nau mantību! Kur iesāku! Kur pabeidzu! ŅEMĪDRĪZS Viss dārgiem daikiem pilnum pilns! Ko ķert, ko grābt? Še mantu milns. LAUPĪTSTEIGA Šī sega īsti derīga: Man gulta drusku pacieta. ŅEMIDRĪZS Še vāle tēraudžuburos, Es tādu sen sev vēlējos. LAUPĪTSTEIGA Šis mētels zeltiem šūdināts, Uz tādu manim nesas prāts. ŅEMIDRĪZS (Ieroci paņemdams.) Ar to var ātri darbu veikt, Sist nost un tik uz priekšu steigt. — Tik daudz jau esi krāvusi, Nekā vēl krietna rāvusi. Ļauj mieru tur tām grabažām, Ņem vienu no šīm kastiņām! Še visa alga zaldātiem; Viss pilns ar zelta dālderiem. LAUPĪTSTEIGA Ak, tavu traki smagu svaru! Ne pacelt to, ne panest varu. ŅEMIDRĪZS Tik ātri! Meties četrrāpu! Es kraušu tev uz muguru. LAUPĪTSTEIGA Ak vai! ak vai! Kā spiež un grauž! Man smagums krustu pušu lauž. (Kastiņa krīt un atsprāgst vaļā.) ŅEMIDRĪZS Tu visu zeltu zemē ber; Jel aši grāb un kopā ķer! LAUPĪTSTEIGA (Notupstas.) Tik aši iekšā priekšautā! Aizvien vēl pietiks arī tā. ŅEMIDRĪZS Tiks, tiks! Nu tikai pasteidzies! (Viņa pieceļas.) Ak! autā caurums gadījies! Kur vien tu stāvi, kur tu ej, Tu naudu tā vien straumēm lej. PAVADOŅI (Mūsu ķeizara.) Ko svētumā še meklējat? Ko ķeizarmantā rakņājat? ŅEMIDRĪZS Mēs netaupījām dzīvību, Nu ņemam sevim atmaksu. Tas ienaidniekos paradums, Mēs kara vīri līdzi jums. PAVADOŅI Tas mūsu vidū nederas, Ka zaldāts zogot apgānās. Kas kalpo mūsu ķeizaram, Tam jābūt krietnam zaldātam! ŅEMIDRĪZS Tā krietnība sen zināma, Tā saucas: kontribūcija! Jūs visi līdzināmi man: «Dod šur,» — tā amatsveiciens  skan. (Uz Laupītsteigu.) Stiep projām, ko tu pagrābi! Še n'esam mīļi ciemiņi. (Aiziet.) PIRMAIS PAVADONIS Teic, kādēļ netvēri tūlīt Šo bezkaunīgo pārmācīt? OTRAIS Es nez', man roka necēlās, Tik spocīgi tie izlikās. TREŠAIS Man uznāca kā reibonis, Priekš acīm bij tāds žibeklis. CETURTAIS Vai gluži visi prāti milst, Kā vērsmā cauru dienu svilst, Tik baigi, gaiss kā smacin smok. Cits kājās stāv, cits zemē plok; Kā grābstot cēlām zobenus, Ik sitiens gāza pretniekus; Kā plīvurs acis pārklāja, Un ausis dūca, rībēja. Tā gāja, — nu še tiekamies, Bet diezin kā viss gadījies. (Uznāk ķ e i z a r s un č e t r i firsti. Pavadoņi aiziet.) ĶEIZARS Lai ir, kā ir, viss viens, mēs kaujā uzveikuši Un savus pretniekus pa lauku klaidījuši. Še tukšais tronis stāv, še nodevēja zelts, Viss segām apkārstīts, viss pilns ar mantām velts. Mēs, godam sargāti no paša pavadoņiem, Še sūtņus sagaidām no tautām un no troņiem; No visām pusēm nāk tik prieka vēstījums: Ka mierināta valsts un labprāt klausa mums, Ja kaujā manīja ar māņus iepinamies, Tad beigās taču mēs tik vieni cīnījāmies. Jo gadījumi nāk par labu kareivjiem; No debess akmens krīt, līst asins naidniekiem, Iz klinšu alām dimd kā drausmu brīnumskaņas, Kas mūsu krūtis ceļ, bet pretnieks tiek bez maņas. Tur saļimst noveiktais, par viņu nosmejas, Un lepnais uzveicējs tad dievam pateicas, Bez kādas pavēles dzied visi vienkopīgi: «Dievs kungs, mēs pateicam,» skan simtu simtkārtīgi. Bet slavēt augstāko es skatu novēršu, Kas reti noticis, pats sevi vēroju. Jauns, jautris valdenieks var šķēdēt savu dienu, Bet gadi māca tam ir acumirkļa cienu. Ar jums tad vienojos, jūs būsat stipris balsts, Jūs četri cienīgie priekš nama, galma, valsts. (Uz pirmo.) No tevis kara spēks tik gudri tika stādīts, Tad karstā kautiņā tāds varoņdrošums rādīts; Nu mierā darbojies, kā redzi vajdzību! Tu būsi ercmaršals, tev dodu zobenu. ERCMARŠALS Kad kara spēks, kas nu ir zemi mierinājis, Būs ir pie robežām tev troni stiprinājis, Tad lai man atļauts ir ik svētku svinībās Tev rīkot mielastu tur plašās pilstelpās. Spožs zobens tevi ved, tev spoži sānos stādams, Visaugsto augstību aizvienu apsargādams. ĶEIZARS (Uz otra.) Tev piemīt dūšība, bet arī mīlīgums, Tu erckemerers  mans! Nau vieglis uzdevums. Tu būsi augstākais par visu mājas saimi, Ja kalpi ķildas ceļ, nau paklausīgi, glaimi; Tavs paraugs nākotnē priekš visiem uzstādāms, Kā ķeizaram var būt un visiem patīkams. ERCKEMERERS Pa prātam kungam būt, tas atnes žēlastību, Pat ļauniem nekaitēt, sniegt labiem palīdzību, Bez viltus skaidram būt, bez māņiem mierīgam! Tu sirdi pētī, kungs, — man pietiek pārpilnam. Vai svētkus iztēlot lai domām vaļu dodu? Kad tu ej mielastā, es sniedzu zelta bļodu, Es turu gredzenus, lai svētku līksmībā Tu rokas atveldzē un mani priecinā. ĶEIZARS Gan es par nopietnu, lai svētkus iedomātu, Bet lai! Jo darbu sec, ja sāk ar jautru prātu. (Uz trešo.) Tu būsi erctruhzess! Un tev būs padoti Gan putni, medības, gan muižas aizgādi; Man mīļos ēdienus, no gadalaikiem dotus, Tu liksi pasniegt man ar rūpēm gatavotus. ERCTRUHZESS Lai stingri gavēt ir man tīkams pienākums, Līdz tevi iepriecē kāds garšīgs virinums. Man līdzi pavāriem būs gādāt tik un zināt, Kā tāļo tevim gūt, gadskārtas paātrināt, Bet tu gan vienaldzīgs, vai tāļš vai agrīns klāts; Kas vienkāršs, spēcinošs, uz to tev nesas prāts. ĶEIZARS (Uz ceturto.) Ja reiz par svētkiem vien še runa bij visgarām, Tad jauno varoni par šeņķi iecelt varam. Nu gādā, ercšeņķi, ka mūsu pagrabos Vislabais, gārdais vīns aizvienu atrastos. Pats esi sātin sāts, tev nevajaga ļauties Caur labu gadību uz priekiem līdzi rauties. ERCŠEŅĶIS Kungs, arī jaunekļi, ja tiem tik uzticas, Drīz, pirms vēl nomana, par vīriem attīstās. Es lielo svinību sev arī iedomāju; Tad ķeizarbufeti spožspoži izrotāju Ar zeltiem, sudrabiem, ka vizēt vizuļo, Bet tevim izlasu no kausiem daiļāko: Mirdz venēciskais kauss,  — šī glāze līksmi staro Un vairo gārdumu, bet galvu neapgaro! Uz tādu brīnumu mēdz pārāk paļauties, Bet tava sātība, der labāk sargāties. ĶEIZARS Ko es jums vēlējis šīs stundas nopietnībā, No manis dzirdējāt jūs visā uzticībā. Ko ķeizars teic, tas svēts un droša dāvana, Bet apstiprināt to vēl raksta vajaga, Vēl signatūras  trūkst. To izdarīt pa godam Še īstā brīdī mēs ar īsto vīru rodam. (E r c b ī s k a p s uznāk.) ĶEIZARS Uz gala akmeni ja velvei balstu liek, Tā droši ticami uz mūžiem celta tiek. Še četri valdnieki! Vispirms mēs pārlikuši, Kā namu, pilsgalmu vislabāk kārtojuši. Bet nu, ko visumā valsts liekas lolojam, Ar svaru, stiprumu šiem pieciem uzliekam. Tiem zemju daudzumā būs visiem pāri stāties; Es viņu robežām še lieku plašināties, No neuzticīgiem to zemes atņemu. Jums, krietniem, dodu es dažlabu novadu Un līdzi tiesību, ja rodat gadījienu, Ar visiem līdzekļiem to pavairot arvienu; Tad lai jums atļauts ir ņemt turpmāk nodevas, Kā zemes kungiem jums tās krīt pēc taisnības. Jums gala spriedumi ir tiesā nospriežami, Un viņi tāļāk nau nekur vairs pārsūdzami. Lai mesli, muitas, lēns, lai klauši, nodokļi, Lai jums nāk kalnu, sāls un naudas regaļi. Tā pateicību jums es pilnā mērā rādu Un blakus augstībai jūs pašus pirmos stādu. ERCBĪSKAPS Man visu vārdā tev še nākas pateikties: Tu, stiprus darot mūs, pats sevi spēcinies. ĶEIZARS Jums pieciem gribu dot vēl spīdošāku godu. Vēl valstij dzīvoju un dzīvot prieku rodu; Bet senču rinda draud, velk manus skatus klāt, Iz ašas kustības ved sevī pārdomāt. Ir manim pienāks laiks, būs iet uz tēvu māju, Tad jums būs pienākums celt jaunu valdītāju. To ceļat altāri, tam kroni uzliekat, Lai mierā norit jums, kas trakoja nupat. ERCKANCLERS Mums lepnums krūtīs mīt un vaigā pazemība; Tev lokās valdnieki, šīs pasauls varenība. Līdz mūsu asins vēl tek lēkās ritināts, Mēs esam ķermenis, ko lēti liec tavs prāts. ĶEIZARS Un tā lai beigās vēl, kas šeit jums atdāvināts, Uz laiku laikiem tiek caur rakstu apstiprināts. Kā kungiem īpašums jums brīvi rīkojams, Ar vienu norunu, ka viņš ir nedalāms. Un, kaut jūs vairojat, ko šeitu lēnī ņemat, Tad tikai vecākam no dēliem mantu lemat. ERCKANCLERS Man prieks to uzrakstīt, drīz gatavs pergaments, Priekš valsts un arī mums vispirmais dokuments. Tad tīrraksts, zieģeļi tiks skrīvim uzticēti, Un signatūru, kungs, tu beigās dosi svēti. ĶEIZARS Un tā jūs atlaižu, lai savā nodabā Šo dienu svarīgo ikkurais pārdomā. (Laicīgie firsti aiziet. Garīdznieks paliek.) ERCBĪSKAPS (Runā patētiski.) Nu kanclers aizgājis, bet bīskaps stāv te klātu, No gara tiek viņš dzīts, lai tevi brīdinātu! Par tevi rūpesti tam tēva sirdi veic. ĶEIZARS Kas tevim draudošs šķiet šai līksmā stundā? Teic! ERCBĪSKAPS Kā sirds man sāp un sūrst! Ak, kā tu apgrēkojies! Tu, augsti svētīts kungs, ar velnu sabiedrojies! Tev tronis, šķiet, gan drošs, bet kā par apsmieklu Pret dievu augstāko un tēvu pāvestu. Tas sodīs bārdzībā, tiklīdz to dabūs zināt, Ar svētiem lāstiem liks tev valsti iznīcināt. Viņš nau vēl piemirsis, ka Romā tu tūlīt, Līdz kronēts, vēlēji to burvi atpestīt. Par ļaunu kristītiem tavs kronis uzgaismoja Un lāstiem apkrauto kā pirmo apžēloja. Bet sit pie krūtīm sev, no grēku laimības Dod mazu artavu priekš svētās baznīcas. To plašo pakalnu, kur telts tev celta bija, Kur savu sardzību tev ļaunais parādīja Un melu virsniekam tu klausīji labprāt, Tev dievbijīgi būs priekš svētiem dāvināt Ar mežu, kalnāju, cik tāļi vien tik redzas, Ar kalnu ganībām, kas vienmēr zaļas sedzas, Ar zivju ezeriem, bez skaita strautiņiem, Kas līču loču rit, krīt lejā kāpieniem, Tad plašo leju ar, ar lauku bagātību: Tu rādi žēlumu un rodi žēlastību. ĶEIZARS Caur savu ziegumu es dziļi sabaidīts; Lai robežām tiek mērs no tevis ierādīts! ERCBĪSKAPS Pirms apgānītais lauks, ko ļāvi grēkošanai, Lai tagad nolemts tiek visaugstā kalpošanai. Es garā redzu jau, kā mūri paceļas: Jau rīta saulītē tur koris iemirdzas, Par krustu  plētusēs ir plašā ēka augot, Un vidustelpas top, jau ticīgajos džaugot; Caur augstiem vārtiem tie tur kaisli straumēm līst, Jau pirmā pulksteņbalss pār kalniem, lejām klīst, No augstiem torņiem skan, kas padebešos ceļas, Un svētceļotājs nāk, sev jaunu dzīvi smeļas. Pie iesvētīšanas — lai drīz tā pienāktu! — Būs tava klātbūtne par pirmo košumu. ĶEIZARS Lai dievbijīgais prāts tik lielā darbā rādās, Tas dievam godu dos, man grēkus atlaist gādās. Jā gan! Es jūtu jau, mans prāts tiek pacilāts. ERCBĪSKAPS Kā kancleram man rūp, ka akts tiek izstrādāts. ĶEIZARS Par to, kas dāvāts top, tu aktu gatavosi Par labu baznīcai, — tad parakstīt man dosi. ERCBĪSKAPS (Ir atvadījies, bet pie izejas atgriežas un nāk atpakaļ.) Un jauno baznīcu tu reizē apbalvo Ar visiem nodokļiem, ar mesliem, desmito Uz mūžiem. Rūpju daudz, lai visu uzturētu, Un smagas izmaksas, lai pārvaldīt to spētu. Lai šinī postažā sec darbi ātrāki, Iz laupījuma ar mums drusku pasniegsi. Turklāt vēl vajaga daudz būves piederumu, Kā kaļķu, būvkoku un citu pievedumu. Lai ļaudis šķūtīs brauc, kā māca mācītājs, Jo baznīca to mīl, kas viņai kalpotājs. (Aiziet.) ĶEIZARS (Viens.) Tas grēks ir liels un smags, ko es uz sevi krāvies; Nu saukums jācieš man, ka burvjiem biju ļāvies. ERCBĪSKAPS (Atkal atnākdams atpakaļ, dziļi klanīdamies.) Kungs, piedod man! Tas vīrs, kas sen stāv neslava Ir ticis apbalvots ar zemi jūrmalā; Bet lāsts to postītu, ja tu še nenolemtu, Lai baznīca ir tur sev visus meslus ņemtu. ĶEIZARS (Saīdzis.) Vēl jūra visu sedz, vēl zemes nau nemaz. ERCBĪSKAPS Nāks laiks, ja paciest māk, ja ir tik tiesības. Mums spēkā ir tavs vārds, tā kā tu tagad lemi! (Aiziet.) ĶEIZARS (Viens.) Tie labprāt atņemtu vai visu manu zemi. J.V. Gēte Fausts OTRĀ DAĻA Piektais cēliens Klajš vidus CEĻNIEKS Tumšās liepas; jā, tās viņas Savā senā stiprumā! Sen jau bija man iz miņas, Nu tās rodu pēcgalā! Šī tā vieta, šī tā māja, Kurā mani paglāba, Kad pār jūru vētra gāja, Mani kāpās izmeta! Labprāt es gan suminātu Savus mīļos saimniekus, Bet tiem sen bij sirmums klātu, Nu tie laikam kapā dus. Krietni ļaudis dievbijībā! Vai lai saucu, klauvēju? — Sveiki! — ja jūs labdarībā Še vēl baudāt laimību! BAUCIDA (Māmiņa, ļoti veca.) Mīļo ceļniek, klusu, klusu! Ļauj, lai vecais atdusas! Sirmgalvī caur ilgu dusu Moža rosa atmostas. CEĻNIEKS Māt, vai tu tā? Tavi dīvi! Paldies, paldies saņemi! Tu jau manu jauno dzīvi Līdz ar vīru sargāji. Vai tu Baucida, kas ņipri Sastingušo veldzēja? (Ienāk Baucidas vīrs  F i l e m o n s.) Un tu Filemons, kas stipri Bangām mani atrāva? Jūsu uguns, jūsu zvani, Aši zīmi padodot — Jūs tik vieni glābāt mani, Šausmu likstu novēršot. — Un nu ļaujat palūkoties, Kur bez gala jūra krāc, Lūgties, ceļos nometoties! Man tik ļoti krūti māc. (Viņš iet uz priekšu pa kāpām.) FILEMONS (Uz Baucidu.) Steidz! kur dārzā smaršo ziedi, Viesim baltu galdu sedz! Lai viņš skrien, gan būs tam biedi! Neticēs, ko pats tur redz. (Viņam sekodams. Blakus ceļniekam stāvot.) Kur jūs briesmas jūrā cietāt, Viļņu viļņi putoši, — Tur nu paradīzi šķietat, Dārzi, zaļi laukumi. Vecāks tikdams, nevarēju Vairs tā līdzēt vaimanās; Un, kā spēkus pazaudēju, Jura tāļāk atkāpās. Kungi ļaudis kalpināja, Grāvjus raka, dambēja, Jūras tiesu šaurināja, Paši kungi palika. Visur zaļo, palūkojies, Pļavas, ciemi tīrumos, — Bet nu nāc un pamielojies! Saule iet uz laišanos. — Tāļi buras atmirdzina, Meklē naktī patverties: Putni savu ligzdu zina; Tur ir osta cēlusies. Tāļi, cik tik acis sniedzas, Redzi jūras apvārsnī, Labā, kreisā kopā sliedzas Viens pie otra mitekļi. Dārziņā Pie galda trijatnē. BAUCIDA (Uz svešnieku.) Tu tik kluss, ne kumosiņa Tu pie mutes nepieliec? FILEMONS Viņam rūp tā brīnumziņa, Stāsti vien; tu labprāt triec! BAUCIDA Jā, tur tiešām brīnums bija, Miera nau man šobaltdien; To pats ļaunais izdarīja, Nevar to ar godu vien. FILEMONS Ķeizars pats to dāvinājis, Tam jau grēks nau iespējams! Herolds arī sludinājis, Kad še jāja taurēdams. Še netāļu viņi cēla Kāpās pirmo nometni: Teltis, būdas! Zaļums zēla, Drīzi pils stāv greznīgi. BAUCIDA Dienu velti kalpi svīda, Kapļiem, lāpstām darbojās? Tur, kur nakti gunis klīda, Dienu dambis pacēlās. Ļaudis asnīs ziedam krita, Nakti sāpju kliedzieni, Jūrup uguns kvēles ritas Rītu redz tur kanāli. Bezdievis, viņš savā kārē Mūsu būdas iemelsies; Lepnis kaimiņš mūsu ārē, Lai nu mēs tā klausāmies. FILEMONS Viņš jau godam ne ar māņiem Dod mums muižu jūrmalā. BAUCIDA Netici tiem ūdens lāņiem! Paliec savā augstumā! FILEMONS Ejam nu uz baznīciņu Skatīt sauli norietam, Pielūgt, zvanīt pulksteniņu, Ļauties vecam dieviņam! Pils Plašs mākslas dārzs, liels, taisni vilkts kanālis. F a u s t s, visaugstākā vecuma, staigādams, domās nogrimis. LINCEJS, TORŅA SARGS (Caur runājamo tauri.) Jau saule riet, uz ostas krastu Jo mundri kuģi steigties sāk. Tur liela laiva augstu mastu Pa kanālu uz pili nāk. Kā raibos karodziņos, rājās Tur jautri vējiņš rotājas; Še kuģnieks jūtas it kā mājās, Še viņa laime piepildās. (Pulksteniņš atskan uz kāpas.) FAUSTS (Uztraukdamies.) Nolādēts zvans! Tik neģēlīgi Kā viltus šāviens ievaino; Priekš acīm valsts guļ bezgalīgi, Aiz manis riebums piemājo, No skaudu skaņām sirds man zūdās: Šī valsts vēl visu neaptver, Viņš liepājs tur pie brūnās būdas Un kaplica man nepieder. Tur atdusētos, saulē smacis, Bet īgnas — svešā novadā, Kā skabarga tas dur man acis; Ak, kaut es būtu tāļumā! TORŅA SARGS (Kā augšā.) Kā laiva jautri buras pleš, Kā vakarvēsma svaigi dveš! Kā laiva gaita. pilnā tūkst, Vai telpas kastēm, maisiem trūkst, - (Grezna laiva, bagāti un raibi piekrauta ar svešu pasaulsmalu ražojumiem.) M e f i s t o f e l s.  T r ī s v a r e n i e  p u i š i. KORIS Še esam mēs, mēs piestājam. Sveiks! Kungs, mēs tevi sveicinām. (Viņi izkāpj, mantas tiek nestas malā.) MEFISTOFELS Mēs kalpojām tev raženi, Mums prieks, ja tu mūs uzlieli. Ar diviem kuģiem izbraucām, Nu dividesmits pārvedām. Cik liela mūsu sekmība, To redz no kuģu lādiņa. Tik brīvā jūrā brīvs top prāts; Tur netiek ilgi apdomāts! Tur tikai ātris grābiens der, Tur kuģus tā kā zivis ķer. Un, ja tev reizi pieder trīs, Tad ceturtais tev ar būs drīz; Nu piektam vāji izdodas. Kam spēks, tam netrūkst taisnības; K ā gūts, kam tur ir darīšana? Man jūras lietas pazīstamas; Karš, tirdzniecība, laupīšana — Trīsvienīgas, nau izšķiramas. TRĪS VARENIE PUIŠI Ne sveicienu! Ne paldiesu! It kā mēs kungam kaitētu! Viņš tādu īgnu ģīmi viebj; Tam mūsu dārgās mantas riebj. MEFISTOFELS Ko vairāk algas gaidījāt? Jūs savu daļu saņēmāt. PUIŠI Tas bija tik tā pagaidām; Mēs līdzu daļu pieprasām. MEFISTOFELS Pirms augšā steidzaties tūlīt, Tur zāles mantām piepildīt! Kad viņš tur krājas ieraudzīs, Viņš visu labāk apskatīs Un, protams, neies skopuļot, Liks kuģu ļaudīm svētkus dot. Tie raibie putni atskries rītu, Man teikts, lai tiem ko paraudzītu. (Lādiņš tiek aiznests. Uz Faustu) Tu drūmi domās gremdējies, Uz savu laimi noklausies. Nu gudrība tiek kronēta, Ar krastu jūra vienota, No krasta jūra ņem labprāt Ašaši kuģus vizināt. No šejienes, kas var to liegt, Tev spēja zemei apkārt sniegts Še no šīs vietas iesākās, Še pirmā būda pacēlās; Sīks grāvīts tika lejup rakts, Kur tagad atskan airu takts. Tavs prāts un kalpu cītīgums — Nu tavs viss lielais piederums. Še sākot — FAUSTS Nolādētais «š e»! Caur to man riebjas pasaule. Teic, gudrais, kur man glābiņš būtu? Man sirdī kā ar nazi dur, Mans prāts to vaira neiztur! Bet izteikt to es kaunu jūtu. Kaut vecie augšā projām ietu! Man tīk tas liepu sēdeklis; Ja negūstu šo kalna vietu Viss īpašums man pabādis. Es tāļumus tur izlūkotu, Pār zariem kāpjus sarīkotu, Es skatam ceļu atklātu, Lai savu darbu redzētu, Lai apņemtu viens acu stars, Ko lielu iespēj radīt gars, Ar gudru ziņu gādājot, Kā tautām telpas dzīvei dot. — Mēs sajūtam visdziļāki, Kā trūkst, ja esam bagāti. Kā liepas dveš un pulkstens skan, Tas kapu atgādina man. Kaut spējā varā griba plūst, Še smiltīs tai ir jāsadūst. Teic, kā no tā lai vaļā kļūtu? Skan pulkstenītis, un es šūtu. MEFISTOFELS Nu, protams, liela aprieba Tev mūžam dzīvi rūgtina. Kas liegs, ka katram īgnas cel Šis tinkšis, cēlas ausis dzeļ. Tas nolādētais bimbeklis, No viņa ģiedrums sadūcis, Viņš jaucas klātu katrai lietai No dzimšanas līdz kapa vietai, It kā starp viņa dzindžumu Kā sapnis dzīve aizklīstu. FAUSTS Šī pretošanās, ietiepums! Tur jūk viss jaukais varenums, Kā dziļā, niknā mocībā Vai jāpagurst ir taisnībā. MEFISTOFELS Ko kaunēties, ko sajust bīju? Tev sen jau vajga koloniju. FAUSTS Tad tais', ka tie tiek aizvesti! Tu jauko muižu pazīsti, Ko es priekš večiem izlasīju. MEFISTOFELS Tos notupina jaunās mājās; Kopš apskatās, tie stāv jau kājās. Un jaukā vietā varas darbs, Kas pārciests, nešķitīs tiem skarbs. (Viņš skaļi svelpj.) (T r ī s   v a r e n i e   u z n ā.k.) Nu nākat darbu izdarīt, Kungs kuģu svētkus dos mums rīt. TRĪS VARENIE Kungs nebij laipnis saņemot, Bet svētki var mūs samierot. MEFISTOFELS (Uz skatītājiem.) Šis notikums vairs jaunais nau; Jo Nabotvīnkalns bijis jau. Dziļa nakts LINCEJS, TORŅA SARGS (Pils sargu tornī dziedot.) Es lūkoties dzimu, Man lūkoties liek, Šis tornis man ģima; Man prieku še tiek. Es tāļumu skatu, Man tuvums nau svešs, Es zvaigznītes matu, Man klājas tur mežs. Tā visvisās vietās Redz daili mana skats, Viss tikāms man šķietas, Es tiku sev pats. Jūs, acis, es jūtu, Ko redzējāt vien, Kaut laikā ar grūtu, Tik daiļš bij kasdien! (Starpbrīdis.) Bet ne vienām prieka jausmām Es tik augsti nolikts še; Kādām neģēlīgām šausmām Draud man tumšā pasaule! Liesmu dzirkstes redzu dzirkstam Cauri liepu divēnim, Stiprāk, stiprāk kvēles zvirgstam Svaigā vējā pārplātim. Ak, jau būdas iekša liesmās, Sūnās velga stāvēdama; Ātris palīgs vajdzīgs briesmās, Paglābe nau dabūjama. Ak, tas vecais, krietnais pāris! Citkārt tie tik uzmanīgi, Nu tos pašus uguns skāris! Ak, cik viss ir šaušalīgi! Liesmas liesmo, sarkanstaro Melnās spāres rēgojoties. Kaut iz pekles, kas tur garo, Vecie spētu laukā doties! Spoži zibšņi lokās lokos Lapās, zaros, liepu kokos; Sausie zari sadeg sprakšot, Drīzi zvīļo, gāžas brakšot. Vai jums, acis, to būs lūkot! Vai man būt tik skadrīgam! Baznīciņa sakrīt brūkot Līdzi zaru lūzumam; Vījās liesmu smailās mēles, Liepu virsu ķērušas, Līdz pat saknēm stumbros kvēles Sarkansārtas zaigojas. (Ilgs starpbrīdis. Dziedāšana.) Kas reiz skatu priecinājis, Līdz ar gadu simtiem gājis. FAUSTS (Uz balkona, pret kāpām.) No augšas atskan garas vaidas. Še skaņas, vārds par vēlu nāk. Sargs vaimanā; šis darbs bez gaidas — Man sirdi žēli mesties sāk. Lai liepu audze izpostīta Un stumbri oglēs vērtušies, Drīz tāļredze būs uzstatīta Kur bezgalībā lūkoties. Tur arī jauno namu manu Priekš viņa vecā pārīša, Kas tagad sajūt saudzēšanu Un jautri mūžu pavada. MEFISTOFELS un TREJI (Lejā.) Še pilnos rikšos atnācām. Ar labu vien gan nespējām: Gan klauvējām mēs tikuši, Bet neatvēra veceņi Un klauvējot un paraustot Drīz krita durvis atsprāgstot. Mēs saucām diktiem saucieniem, Bet klausīt nepatika tiem. Un, kā jau tas tā notiekas, Tie nevēroja mūs nemaz; Bet mēs tad negaidījām ar Un vācām viņus, kā nu var. Tas pāris nemocījās daudz, Aiz bailēm krita nost kā kauts. Kāds svešnieks, kas mums uzbruka, Uz vietas nostu palika. Pa īso cīņu, nezin kā, No oglēm, kas vēl puskvēlā, Būs uguns salmos iesprucis, Tiem trim šo sārtu sakūris. FAUSTS Jūs kurlie, es jums vēlēju, Lai mainītu, ne laupītu! Tā briesmas, ko jūs darījāt, Es lādu! To sev izdalat! KORIS Tā vecu vecā paruna; «Kā vara liek, tā jāklausa.» Un, ja tu drošs un ej labprāt, Tad ziedo visu, — sevi klāt! (Aiziet.) FAUSTS Pie debess zvaigznes vājāk spīd, Jau uguns slāpst un lejā slīd; Mazs vējiņš liesmu kvēles dzeš, Pret mani dūmus, tvaikus dveš. Drīz vēlēts, pārdrīz izdarīts! — Kas atklīst šurpu miglā tīts? Pusnakts Uznāk  č e t r a s   p e l ē k a s   s i e v i e t e s. PIRMĀ Es esmu Trūkums. OTRĀ Un Vaina es. TREŠĀ Es esmu Rūpes. CETURTĀ Es esmu Posts. TREJAS Še durvis ir slēgtas, še nelaidis mūs, Še bagātnieks dzīvo; kā ietikt mums būs? TRŪKUMS Tur tieku par ēnu. VAINA Tur izgaistu pat. POSTS Tur luteklis vaigs mani neredz nekad. RŪPES Jūs māsas, jūs nevarat, nedrīstat iet; Tik Rūpes, tās ielien, kaut durvis ar ciet. (Rūpes pazūd.) TRŪKUMS Prom, pelēkās māsas, jums palikt še liedz! VAINA It tuvu pie sāniem lai Vaina tev sliedz. POSTS Un Posts lai uz pēdām tev iepakaļ nāk. TREJAS Iet debeši, zvaigznes jau tumšoties sāk! Aiz mums tur, aiz mums tur, tik tāļi un blāvi, Es atnākam redzu tur brāli, tur — nāvi. FAUSTS (Pilī.) Tur četras nāca, trīs tik aizgāja; Es nesapratu, ko tās runāja. Par postu čukstēja tie stāvi; Un drūmi atskanēja kā par — nāvi Tā klusā balsī, dobji spokainā. Vēl n'esmu izcīnījies brīvībā. Ja maģiju no sevis gainīt spētu, Ne mīklā burvju vārdus neminētu, Ja dabai. pretī viens es stāvētu, Tad būtu vērts vēl būt par cilvēku. — Es biju tas, pirms tumsā nemeklēju Un pasauli un sevi nolādēju. Nu gaiss ir spokiem pilnum pildījies, Ka nezina neviens, kā vairīties. Ja diena arī skaidra, gaiša šķiet, Tad steidzas nakts mūs sapņu tīklos siet. No druvas mājās nākam priecīgi, Un putnis ķērc. Ko ķērc viņš? Nelaimi. Es māņticībā agri, vēli tīts, — No zīmēm, regām, spokiem sabaidīts — Tā stāvam katris — nedrošs, sajucis. Grab vārti, bet neviens nau ienācis. (Sakustināts.) Vai šeit kāds ira? RŪPES Jā, ir atbilde! FAUSTS Un kas tu esi? RŪPES Esmu reizi še. FAUSTS Ej prom! RŪPES Es īstā vietā esmu gan. FAUSTS (Pirms sašutis, tad apmierinājies, zem sevis.) Tik sargies, burvju vārdus neteic man! RŪPES Auss ja mani nedzirdētu, Sirdī tomēr nodimdētu; Veidā vienmēr pārvēršos, Niknā varā darbojos: Zemes ceļš vai jūras plaisma — Mūžīgs biedris es kā baisma; Vienmēr rasts, kaut nemeklēts, Apglaimots un nolādēts! Vai Rūpes n'esi pazinis? FAUSTS Es dzīvi skriešus izskrējis. Ikkatru gadījumu izlietojis; Kas nepieticīgs, par to nežēlojis, Ko nenotvēris, tiku atstājis. Es tikai vēlējos un darīju, Un atkal vēlējos, ar varību Tā dzīvē traucu; pirms gan varonīgi, Bet nu iet gudri, nu iet apdomīgi. Man zemes loks ir diezgan pazīstams; Uz āru izskats mums nau iespējams. Tas nelga, kas turp skatus virzinājis, Aiz debešiem sev līdzus iedomājis! Lai cieti stāv un še lai apskatās! Nau dzīve mēma tam, kas darbojas. Ko mūžību tam vajga klaidus mērot? Viss ira tverams, ko viņš iespēj vērot. Lai tā viņš dzīves dienu nostaigā; Kad gari spoko, lai viņš nebēdā, Lai mokas, laimi rod tik cenšoties, Ne mirkli neļauj apmierināties! RŪPES Ko es reizi satvērusi, Tam ir dzīve atriebusi; Ceļas mūža tumsas baisma, Nelec, neriet saules gaisma; Kaut ar pilni āras prāti, Iekšā tie ir tumsināti, Un viņš neprot, dārgas krājas Kā lai sevim savinājas. Untumaini prieki, bēdas, Pilnībā tas nepaēdas; Līksmas, mokas viņš arvienu Atliek tik uz citu dienu, Nākotni tik cer viņš gaudīt, Tā viņš nespēj brīdi baudīt. FAUSTS Beidz vien! Tu tā man netiec klāt! Tiem niekiem netīk uzklausīties. Nost, nost, tā ļauni klabināt! Tur var ir gudris vīrs pat apmulsīties. RŪPES Vai lai ietu? Vai lai nāktu? Atņemts apņēmiens, lai sāktu; Ir pa gluda ceļa oļiem Iet viņš taustot, baiļiem soļiem. Dziļāk, dziļāk slīkst viņš iekšā, Viss tam greizi vien nāk priekšā, Sevi pats un citus spaida, Dvašu gūdams, nosmakt gaida; Ne viņš dzīvs, ne arī dzisis, Mierā nau, nedz izsamisis. Tā bez stājas agri, vēli Pasākt pretī, atmest žēli, Brīve drīz, drīz slogu smeldze, Traucēts miegs un vāja veldze Saista to pie savas vietas, Kas par pekli viņam šķietas. FAUSTS Jūs ļaunie spoki! Tā jūs maldināt Vai tūkstots kārtām cilvēcisko dzimtu; Pat vienaldzīgas dienas pārvēršat Par moku režģi, lai tā tīklā ļimtu. No gariem grūti atpestīties varam, Nau saite raisāma, kas likta garam; Bet tavu spēku, lēno graušanu Es, Rūpes, mūžam atzīt negribu. RŪPES Tad jūti to, kā es ar steigām No tevis vēršos projām iet! Ja ļaudis visu mūžu akli šķiet, Tad, Faustu, topi tāds uz beigām, (Viņa uzpūš viņam dvašu.) FAUSTS (Aklis ticis.) Nakts tumsums visu dziļāk, dziļi klājis, Bet iekšā spoža gaisma spīd: Es steidzu izpildīt, ko nodomājis; Tik kunga vārds ir tas, kas svarā krīt. No guļas augšā, manu kalpu milns! Lai drošo darbu skalu laimes pilns! Tik naski ročus tverat, kapli, lāpstu! Jo darbu gatavu drīz redzēt slāpstu. Kur mundris naskums, stingris rīkojums, Tur visujaukais algojums. Lai visulielo darbu pabeigt sokas, Tur vajdzīgs gars viens pats, bet tūkstots rokas. Lielais pils pagalms Lāpas. MEFISTOFELS (Kā uzlūks priekšgalā.) Tik šurpu nākat, lemuri, Ar kauliem klabēdami! Iz dzīslām, cīpslām lāpīti, Pusdzīves dzīvodami! LEMURI (Korī.) Mēs tūdaļ nākam palīgā Un, kā mēs dzirdējusi, Tad zemi lielā platībā Drīz būsim ieguvuši. Mēs smailus mietus gādājām Un ķēdes mērīt nesām; Priekš kā šurp saukti atnācām, To aizmirsusi esam. MEFISTOFELS Še nau ko mākslas skatīties; Pēc saviem mēriem turaties! Lai garākais tur liekas garšļauku, Jūs citi apkārt uzrokat tik lauku, Kā mūsu tēvu tēviem darīja, Kad garos četrustūrus dobēja! Iz pils uz šauro namiņu, — Tik muļķiski beidz tomēr dzīvību. LEMURI (Ar tīdīgiem vaibstiem rokot.) Kad biju jauns un mīlēju, Tas gan man saldi likās! Kur jautras skaņas dzirdēju Tur kājām dejot tikās. Nu vecums mani viltīgi Ar kruķi sadauzīja; Es klupu pār kapa paslieksni: Kam kaps ar vaļā bija? FAUSTS (Iz pils iznākdams, taustīdams gar durvju stenderi.) Kā lāpstu klaudziens mani iepriecina! Tas ira dzīmis, ko es kalpinu, Kas zemi, jūru samierina, Kas viļņiem noliek robežu, Kas stingrās saitēs velgu savaldzina. MEFISTOFELS (Sāņus.) Priekš mums viss darbs, ko tu šo strādā, Šie tavi dambji, rakumi; Jo ūdens velnam Neptūnam vien gādā Tu mielastu še lieliski. Jūs katrā ziņā esat pazuduši; Ar mums ir elementi salīguši, Viss iziet tik uz nebūtni. FAUSTS Ē, uzlūks! MEFISTOFELS Še! FAUSTS Cik vien tik iespējams, Tik gādā strādniekus pēc bara baru, Ar baudām mudini un stingru varu, Ne naudas, glaimu, spaidu taupīdams! Ik dienas lai tiek manim paziņots, Par cik ir sāktais grāvis pagarots. MEFISTOFELS (Paklusu.) Ir runa, kā es padzirdējis tapu, Nevis par grāvi, bet par kapu. FAUSTS Tur stiepjas tīrels kalnam garām, Kā mēris izdveš visu iegūto; Ja rāvo purvi ar vēl novilkt varam, Mēs beigās sasniedzam visaugstāko. Es milijoniem telpu vaļā klāju, Ne drošai gan, bet brīvai dzīvei māju! Tur zaļo lauks — un lopi, cilvēki Tur mielojas pa jauno mājokli, Un tūdaļ apsēsti ir apkārt kalni, Ko rosa tauta uzcēla par valni. Un vidū paradīze atklājas; Kad ārā bangas traki saslejas Un laužas iekšā, graužot nikniem zobiem, Steidz visi pretī stāties rautiem robiem. Jā! šādām domām pilni padots esmu, Tā gudrība visaugstākā: Ka pelna brīvības un dzīves dvesmu Tik, kas ik dienas gūst to cīniņā. Tā pavada, ar briesmām apradis, Še gadus bērns un vīrs, un sirmgalvis. Šo ņudzekli es labprāt redzētu, Ar brīvu tautu brīvi stāvētu. Es spētu sacīt uz šo brīdi: «Tu esi skaists! jel kavējies! Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi, Ne mūžos nevar izgaisties.» — Šī laime iepriekš mani saviļņo, Nu baudu acumirkli augstāko. (Fausts nokrīt, lemuri viņu uzķer un noliek uz zemi.) MEFISTOFELS Ne laime, ne kāds prieks tam pietika, Pēc maiņu tēliem cītās viņš ar dziņu; Nu niecīgs pēdējs mirklis pienāca — Un nabags, vēlās turēt viņu. Kas man tik vareni bij pretojies, — Laiks vaļā, — smiltīs viņš še izstiepies, Un pulkstens stājies — KORIS Stājies! Klust, kā pusnakts veikts. Krīt rādītājs. MEFISTOFELS Viņš krīt, un viss ir beigts! KORIS Pagalam viss! MEFISTOFELS Pagalam! — muļķīgs vārds, Par ko pagalam viss? Pagalam, gluži vienalgs, nieks un iznīcis! Ko līdz tad mūžam radīt, radīt! Un radīto uz nebūtību vadīt! «Tad ir pagalam!» Ko tur izlasījis? Tas ir tik daudz, kā nebūt' bijis; Un tomēr riņķī griežas, it kā būtu. Pie Mūžam Tukšā vairāk prieka jūtu. Kapā likšana LEMURS (Solo.) Kas kapļiem, lāpstām būvējis Šo prasto nama dangu? LEMURI (Korī.) Tev, viesim, linu kreklītis, Tev nams vēl ir par brangu. LEMURS (Solo.) Ko zāle itin nekopta? Ne galdu, krēslu nava? LEMURI (Korī.) Tā manta bij tik aizņemta; Tur aizdevēju krava. MEFISTOFELS Guļ ķermens, un, ja gars tik paraudzītu Man bēgt, — es turu asins parakstu, Bet diemžel! — daudz ir tagad līdzeklu. Kā velnam dvēsles atmānītu. Pa veco ceļu sāk mums šķēršļus likt, Pa jauno n'esam patīkami; Es citkārt spētu viens še galā tikt, Nu palīgi ir aicināmi. — Mums visās lietās vāji padodas! Sensenas parašas un tiesības, Uz it neko vairs nevar paļauties. Tā citkārt līdz ar dvašu projām bēdza; Es sargāju, kad pelīte man skries, Un šviks! to manas ķetnas cieti slēdza. Nu dairās tā vēl atstāt drūmo vietu, Lai prom iz līķa riebjā nama ietu; Bet elementi, pilni naida, To beigās projām aizdzīs gan. Un, kaut: man dienas, stundas jānogaida, K a d, k ā un k u r — tik jautājums še skan. Jau vecai nāvei asais spēks ir sicis, «Vai mirs», pat tas ir šaubāms ticis; Ar kāri daudzreiz vēros stīvās miesās; Tik māņi, tanīs atkal dzīve viesās. (Fantastiski varoniski buršanas vaibsti.) Tik ņipri šurpu! — soļojat, Jūs kungi taisnā, kungi līkā raga! Jūs īsta velna kaula, velna naga, Sev līdzi elles rīkli atnesat. Gan ellei rīkļu lielu lielā krava, Tā rij pēc kārtas, goda, amata; Bet: šī jau beigu rotaļa, Uz nākotni ko apdomāt tur nava. (Neģēlīgā elles rīkle atdaras kreisajā pusē.) Ņirdz zobi, un iz žaunām uguns svelmes Ar niknām šutām verdin virst, Un vērsmaskvēlē tur iekš pašas dzelmes Es redzu, mūža gozā pilsēts zvirst. Ķer liesmulinga līdz pat zobu spraugām, Un glābdamies šurp nosodītie peld, Bet nezvērs nikni žņauga tos ar džaugām, Un viņus atkal baiļi karsme dzeld. Tur kaktos daudz kas vēl ir redzams klaidot, Milns briesmu iekš tik. Šaura šauruma! Jūs darāt labi, grēciniekus baidot; Tie to par māņiem, sapņiem uzskata. (Uz resniem velniem no īsā, taisnā raga.) Jūs blēži, ugunspurņi, vēdermuči! Kā ellessēra trekni zvērojat, Jūs nekustamiem skaustiem tā kā kluči! Vai spīd kā fosfors, lejā uzglūnat! Tā dvēslo, Psihe; raujat tīsu Tai spārniņus, un nejauks tārps tā būs! Es savu zīmi viņai uzspiedīšu, Tad uguns viesulī tā līdzi grūs. — Jūs uzmanat uz apakšējo galu, Jūs kuņģi, tas ir jūsu pienākums; Varbūt tā izmeklēja sev to malu, Tik skaidri tas nau zināms mums. Tā nabā labprāt piemājo: Tik pielūkojat, ka tā nelido! (Uz kalsniem velniem no garā, līkā raga.) Jūs šauļi, milži izklaidīgi, Pa gaisu ķerstat, mēģinājat raut! Un rokas, nagus staipat nemitīgi, Lai lidojošo bēgli varat gaut! Tā vecā namā var tik īgt un slāpt, Un ģēnijs, tas jau grib uz augšu kāpt. (Glorija (spožums) no augšas, pa labai.) D e b e s u   p u l k i. EŅĢEĻU KORIS Debesu dēli, Lēnīgi, cēli, Lidojat šurp! Izdeldēt grēku, Pīšļiem dot spēku! Pa pasaules ēku, Mīlību kaisot, Dzīvību raisot, Steidzat ikkurp! MEFISTOFELS Es dzirdu neskaņas, tāds tinkšinājums No augšas līdz ar gaismu atskanas: Tas zēnu-meitenišķis spindzinājums, Kāds svētuļgaršai patīkas. Jūs zināt, lāstu stundās iznīcību Mēs laužu dzimtai prātojām: Ko šķitām par visdziļo apgrēcību, To viņi mīl priekš savām lūgšanām. Tie nelgas nāk ar viltus glaimu ruņām! Tā dažu viņi mums ir vīluši, Pret mums tie karo mūsu pašu bruņām; Ir arī velni, tikai apslēpti. Še pazaudēt, tas būtu kauns bez gala; Lai cieši sargāta tiek kapa mala! EŅĢELI (Rozes kaisot.) Rozes jūs starošās, Balzamu garošās, Lidošās, klaidošās, Dzīvību raidošās, Zarspārnos traukušās, Pumpuru plaukušās, Ziedi lai rīst! Ziedoņa zaigums Zaļsārti klīst! Lai Ēdenes maigums Pār dusošo līst. MEFISTOFELS (Uz sātaniem.) Ko gubstat, tupstat? Vai tā velniem der? Tik stāvat cieti, lai tie kaisa! Lai katris savā vietā dvēsli ķer! Nē, karstiem velniem dūša netiek baisa, Kaut šie ar puķu sniegu ber; Tas kūst un raucas jau no pekles gaisa. Nu pūšat, pūšļi! — Diezgan, apturat! Viss gājiens jau no tosas nobālst pat. — Nu slēdzat mutes, nāsis! ne tik pikti! Paties', jūs pūtuši jau pārāk dikti. Nekad jūs nemanāt, ka mērs jau pilst! Ne raucas vien, bet tumst un kalst, un svilsti Jau skaidrās dzeldu liesmas klātu, klātu? Nu kļaujaties, lai cieti pretī stātu! — Spēks dziest! — un visa dūša gaist, Un velniem sveša glaimu kvēle kaist. EŅĢEĻI Puķes svētlaimīgas, Ugunis glaimīgas, Mīlību vada tās, Līksmību rada tās, Kā vēlas sirds. Taisnība gariem, Mūžīgiem bariem, Ētera stariem Gaismību mirdz. MEFISTOPELS Ak, lāsts, ak, kauns šiem gļēvuļiem! Ko sātani uz galvu stājas, gāžas? Šie neveikļi iet riteņriteņiem Un ačgārniski ellē brāžas. Nu, karstu pirti novēlu! Es še uz savas vietas palieku. - (Kaujas pa gaisu ar lidošām rozēm.) Prom, spīgain! Lai tev nez kāds vizējums, Kad ķeršu, tu tik riebīgs biezējums. Ko skraidi? Negribi vēl posties? — Kā piķis, zēvels sāk man sprandā kosties. EŅĢEĻI (Korī.) Kas jums nau piederums, Nava jums viešams, Viss, kas vien traucējums, Nava jums ciešams. Ja tas grib vareni mākt, Vajga mums palīgā nākt; Mīla tik mīlošus Līksmā var vākt! MEFISTOFELS Sveļ galvu, sirdi, aknas ugunis. Tas elements ir pārāk velnišķis! Daudz dzelošāks par pekles liesmām! Par to jūs gaudojat ar tādām briesmām, Jūs, mīlētāji, kad jūs atmesti, Pēc mīļās skatāt, kaklus griezdami! Ir man! Kas galvu velk uz viņu pusi? Mēs taču naidā! Tā man atriebusi! Šo skatu citkārt sīvi ienīdu. Vai esmu pārspēts caur ko svešējādu? Es mīļos zēnus labprāt ieraugu! Kas manim neļauj, ka tiem lādu? — Ja sevi pievilt paļauju, Ko vēlāk gan par nerru saukātu? — Tie velna puikas, man tik ienīstami, Tie tomēr liekas pārāk mīlējami! — Jūs, skaistie bērni, pastāstat: Vai n'esat arī Lucifera dēli? Jūs skūpstīt gribas, jūs tik daiļi, cēli Jūs manim īstā laikā atnākat. Man ir tik ērti, omulīgi, It kā jūs simtkārt būtu redzēti, Kā kaķīšam — tik maigi kārumīgi; Ar katru skatu aizvien skaistāki. Ak, nākat! ļaujat  v i e n u  skatu mani EŅĢEĻI Mēs nākam jau, par ko tu bēdzi gan? Mēs tuvojamies, paliec, ja tu vari! (Eņģeļi, apkārt ejot, ieņem visu telpu.) MEFISTOFELS (Kurš tiek bīdīts priekšskatuvē.) Jūs paļājat mūs, ka mēs ļauni gari, Bet pārspējat vēl raganmeistarus; Jo sievas pavedat un vīriešus. — Šis nolādētais piedzīvojums! Vai tāds ir mīlestības iemājojums? Man visas miesas vienu liesmu milst, Es tikko jūtu, ka man kaklā svilst. - Jūs šur tur līgojat; jel nolaižaties! Un saldām miesām pasaulīgāk pakustaties! Jums jauki piestāv nopietnums, paties', Bet labprāt redzētu jūs smejamies; Tas manim mūžīgs jūsminājums būtu, Tāds iemīlējies smaids, pilns saldu jūtu; Sīks vaibsls ap mu1:i to spēj izdarīt. Tu, garais puisi, tīci man par visiem pāri, Nemaz tev svētuļseja nepiekrīt. Jel uzskat’ mani drusku saldi kāri! Jums pieklājīgāk būtu kailāk iet, Tas garais kreklis pārāk tiklis šķiet. Tie apgriežas. No pakaļpuses apskatīti, Šie rakari dod tiešām apetīti. EŅĢEĻU KORIS Dzīdrumu viedēt Jums, mīlošām liesmām! Iz grēcības briesmām Taisnums var dziedēt, Lai ļaunuma brīvi Raisās uz dzīvi, Var visuma kopībā kļūt, Laimīgi būt! MEFISTOFELS (Saņemdamies.) Kā Ījabam man ceļas vāts uz vati, Viss vīrs, kam pašam sevis īgnējas Un reizē gavilē, kad sevi saprotas, Kad sev un savai ciltij uzticas; Viscēlie velnu locekļi ir izsargāti, Uz ādu metas mīlas spocības; Jau nolādētās liesmas izdegušas, Un es jūs visas lādu, kā jūs pelnījušas! EŅĢEĻU KORIS Kuru sedz, saudzē Svētliesmas glaimi, Tas dzīvē jūt laimi Labajo draudzē. Visums ir biedrots, Pacelies, bars! Gaiss ira ģiedrots, Elpot var gars! (Viņi paceļas, aiznesdami Pausta nemirstamo.) MEFISTOFELS (Apkārt lūkodamies.) Bet kā? — Kur viņi pazuduši? Jūs, pusauguļi, mani pārsteidzāt! Ar laupījumu viņi aizbēguši; Par to tie spiedās tā pie kapa klāt Visdārgo, lielo mantu tie man vīla, Šo dvēsli, kas man dota bij kā ķīla, Tie mācēja man gudri aizgādāt. Kur nu man sūdzēt, atrast tiesasnesi? Kas gādās manim gūtās tiesības? Tu savās vecās dienās pievilts esi, Tu pelnījis, tev nikni neveicas. Es izturējies kā iz nejēdzības, Liels pūliņš nu ir smieklā izšķēdēts; No prastas kāres, muļķa mīlestības Tiek norūdītais velns vēl piemeklēts, Un, ja ar bērnišķo, šo trako lietu Vēl piedzīvojušais var darboties, Tad gan to muļķību ne mazu šķietu, Kam beigās viņš būs padevies. Kalnu gravas, mežs, klints, tuksnesis S v ē t i   a n a h o r ē t i, izdalīti pa kalna galu, apmetušies aizu starpas. KORIS un ATBALSS Meži, tie vējā līkst, Klintis, tās smagi slīkst, Saknes, tās sniegtin sniedz, Stumbri pie stumbriem sliedz; Vilnis pie viļņa plūst, Alā tur tvērumu gūst; Lauvas, tie lēni iet, Laipni mūs uzskatām šķiet, Visu še savalda Svētīta mīlība. PATER ECSTATICUS (Uz augšu un leju lidodams.) Līksme, kas neizgaist, Mīla, kas kvēlin kaist, Sāpes, kas griezīgi smeldz, Prieca, kas dievišķi veldz. Bultas lai mani dzeļ, Šķēpi lai mani šķeļ, Vāles lai mani triec, Pērkons lai zemē liec, Niecīgais viss lai zūd, Izģinst un zemē trūd, Laikos lai zvaigzne spīd, Mūžīgā mīla ik brīd'! PATER PROFUNDUS (Dziļa daļa.) Kā man pie kājām klinšu krauti Uz dziļa domja līkstot guļ, Kā staros ritē tūkstoš strauti, Kur rāva strāvu putās kuļ, Kā gaisos stiepjas zara pēc zara, Iz koka paša dziņas zeļ: Tā mīla ir tā dziļā vara, Kas visu veido, visu ceļ. — Ap mani dārdē trakā brāzmā, It kā vai mežs un klintis grūst! Un tomēr mīlas pilnā gāzma Uz bezdibeni krāce plūst, Lai leju lēni ūdeņotu; Un pērkons zvīļot iespēra, Lai biezo gaisu noskaidrotu, Kas smagus tvaikus nēsāja: Tie mīlas sūtņi, viņi vēsta, Kas mūžam radot rit ap mums. Ir man lai krūtīs kvēlas dēsta, Kur gara, pats sevim tirdījums, Smok tumši. drūmu kaislu saitā, — Un asi cietās važas miedz. Ak dievs! dod mieru domu gaitā Un gaismu vārgai sirdij sniedz! PATER SERAPHICUS (Vidēja daļa.) Kāda rīta debess līgo? Loki liecas egles zars. — Kāda dzīve viņā zvīgo? Tas ir jaunu garu bars. SVĒTĪGU ZĒNU KORIS Teic mums, tēvs, kurp aizlidojam? Teic mums, kas mēs radīti? Laimē klīstam projām, projām, Būt — mums ir tik lēnliegi. PATER SERAPHICUS Zēni, pusnakts piedzimuši, Gars un prāts pusatvērti, Vecākiem drīz pazuduši, Toties līksmi eņģeli! Nākat! mīlējošs jūs gaida, Jūs to paši jūtat jau. Bet no dzīves ceļu sklaida, Laimīgiem, jums miņas nau! Kāpjat manās acis iekšā, Pasaulei tās radītas! Redzēsat ar viņām priekšā Zemes tāles izklātas. (Viņš viņus uzņem sevi.) Tie ir koki, tie ir kalni, Krāce, kas uz leju brāž Un ar milzu ūdens valni Kraujā ceļā visu gāž. SVĒTĪGIE ZĒNI (Iz iekšienes.) Varenību acis skata, Bet par drūmu vieta šķiet, Mūs ar baismām, šausmām krata. Cēlais, labais, laid mūs iet! PATER SERAPHICUS Augstāk ceļaties ar kvēli, Augat vienmēr nemanot; Mūžam skaidri, mūžam cēli Spēcina dievs klātesot. Tā ir garu atjaunība, Kas visbrīvā gaisā rada; Mūžamīlas parādība, Kas uz svētu laimi vada. SVĒTĪGO ZĒNU KORIS (Pa augstākajiem kalnu virsiem lidojot.) Roka lai rokā Saistās kopīgi, Dziedat nu lokā Svēti un jūsmīgi! Mācību maigu Glabājat jūs! Varenā vaigu Redzēt jums būs. EŅĢEĻI (lidojot augstāka gaisa kārtā, Fausta nemirstamo daļu nesot.) Šis garu sfēras loceklis Ir atrauts ļaunam garam; «Kas mūžam cīstot karojis, To brīvi pestīt varam.» Un, ja vēl dievs ar mīlību Pie viņa ņēmis daļu, To svētie sveic ar sveicienu, Tik sirsnīgu un skaļu. JAUNĀKIE EŅĢEĻI Ar šo rožu mīļām rotām, Svētu mocekļu mums dotām, Ienaidnieku pārvarējām, Lielo darbu paveikt spējām; Iemantojām dvēsles krāju. Rozes kaisot, aizbēga Velni prom uz elles māju. Savu sodu aizmirsa, Tikai mīlas mokas juta; Sātans pats, kas nikni šuta, Locījās aiz sāpju kvēlēm. Gavilējat tūkstots mēlēm! PILNIGĀKIE EŅĢEĻI Sīks zemes atlikums Mums nesams grūti, Pat azbests netīrs mums Pret debess būti. Kad gara milzenis Ir dabas tvirtu Pie sevis saistījis, Ne eņģels šķirtu Šis būtnes, vienībā Kas turas skautas; Tik mīlā mūžīgā Šīs saites rautas. JAUNĀKIE EŅĢEĻI Klintsgalos, manu, klīst Migla un mirdzē Vijas un mijas, un rīst Tur gari virdzē. Bet miglu kliedē stars; Es redzu — rotājošs bars, Svētīgi zēni: Nespiež tos zemes spaids, Dejā tie iet, Tos veldzē lēni Jauns ziedons un smaids, Kas augstākā sfērā riet. Še lai viņš gaitu sāk, Augot visaugstāk nāk, Šiem biedros iet! SVĒTĪGIE ZĒNI Priecīgi skaujam mēs Viņu vēl kāpuru; Viņā tā gaujam mēs Eņģeļu mantību. Tīstošie auti lai slīd, Dodat tam brīvi! Liels jau un skaists viņš spīd Uz svēto dzīvi. DOCTOR MARIANUS (Visaugstākā un visskaidrākā mājoklī.) Še izskats brīvs, aug gars, Var gaismas smelties. Klīst garām sievu bars, Debesīs celties; Greznumā dievmāte, Iekš zvaigžņu segas, Debesu valdniece, — Vizot no regas. (Jūsmu pārņemts.) Karaliene augstākā! Ļauj, lai tur, kur plata Debess telti dzidrumā, Acis tevi skata! Neliedz, no kā vīra krūts Ceļas maigi, cēli, Ko viņš, svētas mīlas gūts, Pretī nes ar kvēli! Neveicama drosa mums, Klausot pavēlnieci; Pēkšņi noslābst liesmojums, Ja tu noklust lieci. Jaunava visskaidrākā, Māte godinātā, Karaliene vēlētā, Dieviem līdzinātā! — Ap viņu vījas Kā migla blāvi; Tie grēku bījās Ir sievu stāvi, Tās ceļus tverot, Zildzidri dzerot, Laipnību cerot. — Skaidrās nekas neaizskar, Mūžam neskaramās: Mīļi nākt pie tevis vai Viegli pavedamās. Vājībā tās grimst un grauj Grūti glābt ir viņas: Kurš lai pats tās saites rauj, Ko liek kaislas dziņas? Ak, ja ceļš ir gluds un sklaids, Kāja paslīd paša; Kuru neviļ skats un smaids, Mīļi glaima dvaša? M a t e r  g l o r i o s a, gaisā lidojot. GRĒKU SŪDZĒTĀJU KORIS Tu lido cēli Uz mūža māju. Mēs lūdzam žēli, Ak, vienīgaju! Ak, žēlotāju! MAGNA PECCATRIX Pie tās mīlas, kura jūsmām Tava dēla kājām lēja Balzamu ar asru plūsmām, Kaut gan varizeji smēja; Pie tā trauka, kurā lija Svaidīt saldu smaršu strāva, Pie tām cirtām, kuru vija Viņa svētās miesas žāva — MULIER SAMARITANA Pie tās akas, kur arvienu Ābrams avis dzirdināja, Pie tā spaiņa, kurš to dienu Kristus lūpas dzesināja; Pie tā avota, kas svaigi Tur nu izplūst plūstin pāri, Mūžam verdot, skaidri, maigi Līst pa visu zemes āri — MARIA AEGVPTIACA Pie tās vietas, kur uz dusu Mūsu kungu guldīja, Pie tās rokas, kura klusu Durvīs mani atstūma; Pie tā grēku nožēluma, Ko es gadiem pārcietu, Pie tā svētā vēlējuma, Ko es smiltīs rakstīju — TRIJĀS Tu, kas lielām grēciniecēm Tuvoties tev neaizliedzi, Tu, kas debesis ar priecēm Grēku sūdzētājiem sniedzi, — Ir šo dvēsli žēlodama, Kas tik reizi mīlestībā Ziedzās, grēka nejauzdama, Uzņem savā žēlastībā! UNA POENITENTIUM (Citkārt saukta Grietiņa, pieglaužoties.) Vērei vaigu, Tik cēlin maigu, Ar staru zaigu Uz manu laimi, dieva māt! Sen mīlā skautais, Iz bēdām rautais Man atkal klāt. SVĒTĪGIE ZĒNI (Tuvojas, lokā iedami.) Viņš drīz mums pāri augs Ar milzu dziņu; Mūs dāsna roka džaugs, Ka kopām viņu. Pirms spējām cīnīties, Mūs nāve vāca; Bet viņš ir mācījies, Lai mūs viņš māca! VIENA GRĒKU SŪDZĒTĀJA (Citkārt saukta Grietiņa.) Ar cēliem gariem klīstot brīvi, Vēl jaunais atģidies še nau, Viņš tikko nojauš svaigo dzīvi Un svētam pulkam līdzīgs jau. Lūk, viņš iz katras zemes segas, Iz vecām saitēm izraujas, Iz ēteriska tērpa regas Kā pirmā spēkā parādās! Ak, ļauj, ka viņu vadīt varu! Vēl acis kaunas gaismas staru. MATER GLORIOSA Nāc! celies augstāk debesīs! Viņš sekos tev, ja nojaudīs. DOCTOR MARIANUS (Uz vaiga krizdams, pielūdzot.) Jutīgie, uz glābēju Žēlās lūkojaties! Jūs uz debess laimību Sirdīs pārvēršaties! Lai ik gara spējība Tevim kalpot kvēlo! Kundze, māte, jaunava, Dieve — žēlo, žēlo! CHORUS MVSTICUS Nīcīgais, vīstošais — Līdzības tēli; Nesniegti klīstošais Sasniegts še cēli. Netveram-dievišķais Dzīvē še zeļ; Mūžīgi sievišķais Augšup mūs ceļ.

J.V. Gēte Fausts Raiņa priekšvārds atdzejojuma pirmizdevumam Par ievadu šim «Fausta» sevišķam izdevumam bija nodomāti divi garāki apcerējumi — par Ģētes dzīvi un par viņa Fausta vēsturi un nozīmi —, kur bija izlikti mani uzskati. Aiz iemesliem, kas neatkaras ne no izdevēja, ne no tulkotāja, šos apcerējumus šimbrīžam vajadzēja atstāt neuzņemtus un visā īsumā minēt svarīgākos skaitļus un notikumus iz Ģētes dzīves, grāmatas iznākšana drukā caur to arī nokavējās. Ka turpretī arī šinī izdevumā, pirmajā loksnē, nav pasniegti komentāri, tāpat kā «Mājas Viesa Mēnešraksta» 1897. g. 1 burtnīcā, tur vainīgi ir teķniski šķēršļi. Vispār radās tik daudz šķēršļu Fausta klajā laišanai latviešu valodā, — turklāt vēl greznā, mākslenieku ilustrētā Izdevumā, — ka paliekams nopelns pienākas izdevējam Dr. Arnoldam Plātes kgm un redaktoram Dr. P. Zālīša kgm, kuri netaupīja ne pūļu, ne upuru, šos šķēršļus pārvarot. Augšā aizrādītos trūkumus un paša darba nepilnības, lai laipni atvaino cien. lasītāji un — patiesa kritika, kuru rokās ar neticību nododu šo darbu; jo viņu labvēlīgā interese un atzinīgie spriedumi pavadīja jau Fausta tulkojuma pirmo parādīšanos. Mans darbs būs pilnīgi atalgojies, ja viņš savu daļu piepalīdzēs, ka Ģētes varenā dzeja un dziļās domas atzels un nesīs augļus un mūsu rāmajā rakstniecībā, modinās «nevaldāmu dziņu uz priekšu», uz pagātnes un nākotnes saprašanu, un ja arī šinī uzvalkā mūžīgi jaunais Fausts aizgrābs sirdis, ka varētu teikt līdz ar prologa vārdiem: Un katra jauna aizgrābīga krūts Iz viņas jūsmu velganumu sūc, No viņas dvēslēs aiztrīs daža stīga, Tie redz, kas klusi viņiem sirdīs dīga.

J.V. Gēte Fausts Raiņa piezīmes I daļa 2048. rindā: Jūs būsat kā dievs un zināsat labu un ļaunu. 2112. rindā: Krustceļos, pēc tautas nostāstiem un teikām, sapulcējas visvisādi ļauni gari un raganas, un pēc baudījumiem slāpstošie nelabie āžu veidā, uz kuru mugurām tad raganas jāj uz ragankalnu. 2129. rindā: Attiecas uz dažādām parādībām reformācijas laika, kur katoļi gan rakstos, gan bildēs visādi izķēmoja Luteru un luterāņi pāvestu. 2172. rindā: Kādā aprakstā 1768. g. Leipciga tiek nosaukta par Parīzi mazumā. 2189. rindā: Ripaha — ciems starp Leipcigu un Naumburgu. Anss f. Ripahs Leipciga nozīmēja muļķi un vēja grābsli. 2308. rindā: Mefistofels ir izkaltis. 2581. rindā: Še slēpjas dziļa ironija par daždažādām noslēpumainām sabiedrībām, kuru locekļiem jāiztura daudz pārbaudījumi, iekam tie kāpeni pa kāpeņam sasniedz to augstumu, kur tiem nu pēdīgi atklāj noslēpumaiņo gudrību. 2604. rindā: Helena, sengrieķu skaistākā sieviete. 2759. rindā: Ar vārdu Tūle apzīmē pasakainu brīnuma zemi. Senatnē tā dēvēja kādu salu uz ziemeļvakariem, pašā zemes malienā. 3035. rindā: Padua — pilsēta Itālijā. 3037. rindā: Svētā nevainība, nesaprātība. — Tā Jānis Huss izsaucās, kad viņš redzēja, ka veca sieviņa pienesa malku viņa sārtam, uz kura to vēlāk sadedzināja. Jānis Huss bija pazīstams ticības reformators priekš Lutera. 3050. rindā: Ar vārdu sofists sākumā apzīmēja grieķu prātniekus un retorus (daiļrunātājus). Ar laiku vārds pieņēma ļaunu nozīmi — vārdu klaudzinātājs un visvairāk vārdu sagrozītājs, kas ar viltīgu valodu prot visu pierādīt, ko vien grib. 3336. rindā: Salīdzinājums ņemts Iz Zālamana «Augstās dziesmas», kurā «dvīņu pāris, kurš rozēs ganās», nozīmē sieviešu krūtis. 3576. rindā: Vācijā vēl tagad vietām pastāv šāds vecu laiku ieradums pret jaunavām, kas vaiņagu zaudējušas pirms kāzām. Remarkā laikā starp 3586. un 3587. rindu: Mater dolorosa - sāpju māte, svētā Marija. 3590. rindā: Katoļu zemēs dievmāte — Mater dolorosa tiek tēlota ai vienu vai vairāk zobeniem sirdi. 3661. rindā: Valpurģi — maija mēneša pirmā diena. Valpurģu nakts — nakts priekš tam. Valpurģi bija pie vāciešiem pagānu laikos vieni no visvairāk iecienītiem svētkiem, kuri, tāpat kā mūsu Jāņu diena, tika svinēti par godu dabas atmošanai; valpurģi bija jauniešu mīlestības svētki. Vēlāku, kad jau bija ievesta kristīga ticība, šos svētkus māņticība pārdēvēja par velnu un raganu svētkiem. Valpurģu nakti parādījās pagānisku un bezdievīgu ierašu cienīšana un notika it sevišķi raganu, visādu ļaunu garu un spoku sanākšana un dancošana vecās pagānu ziedu un tiesas vietās — uz Blokberga (Bluķu kalna), Harca kalnājā un uz citiem kalniem. 3665. rinda: Valpurģu naktī arī aprakta nauda, kas citkārt tik bija redzama «kaltējamies», tumsā spiguļojam, iznāca iz zemes lauka un bija saņemama. 3699. rindā: Žurku ķērājs — še zīmējas uz teiksmaino Hamelnas žurku ķērāju (Rattenfänger von Hameln), kurš ar savu dziedāšanu un spēlēšanu apbūris un aizvilinājis sev līdz ne vien žurkas, bet ai bērnus un meitiņas. Šī teika pie vāciešiem ļoti pazīstama un arī vairākkārt mākslā apstrādāta. 3715. rindā: Vāciski «Blutbann» — ir zemes valdnieka tiesība par savu pavalstnieku dzīvību un nāvi un dieva tiesas redzama izpildīšana un kā tāda tiek no baznīcas apstiprināta; tādēļ velnam Mefistofelim «netīk ar viņu tīties», jo to sodu izpildīšana, kas tiek spriesta no «Blutbann», nevar tikt no velna aizkavēta; ja Fausts būtu noķerts un uz nāvi notiesāts ticis, Mefistofels soda izpildīšanu nebūtu varējis novērst. 3761. rindā: Vecos laikos sodi pret kritušam meitām bija ļoti dažādi un stingri ne vien no baznīcas, bet arī no valsts puses. Valentīns še uzskaita dažus tādus sodus. 3788. rindā: Kas bija miris bez svēta vakariņa un grēku atlaišanas, tam, pēc viduslaiku ticības, vajadzēja vēl ilgus gadus pēc nāves mokas ciest un par garu virs zemes apkārt staigāt. Ļaunais gars, Grietiņas ar grēkiem apgrūtinātā sirdsapziņa, iečukst viņai ausīs šo likteni, kurš gaida viņas māti, kas nomira no miega zālēm, bez grēku atlaišanas. 3799. rindā: Dies irae, dies illa — tā iesākas dziļi aizgrābjošā latīņu himna, kura sacerēta apmēram 13, gadu simtenī no Toma iz Celamas. Šī himna vēl tagad tiek dziedāta pie sēru dievkalpojuma katoļu zemēs (requiem pro delunctis). Pirmajam pantam vēl ir gala rindiņa: «teste David et Sybilla». Viss pirmais pants pa latviski skanētu: Dusmu diena, viņa diena Sagrauj pasauli (mūzu) pelnos. Tā vēsta Dāvids un Sibilla. 3801. un 3802. rindā: Še ir atkal aizrādījums uz himnas trešo pantu, kurs iesākas: «tuba mirum spargens sonum» un latviska tulkojumā būtu; Bazūne pērkoņa balsī,Kapiem drebot visas malās, Sauc visus soģa priekšā! 3815. rindā: Tāļāks pants tanī pašā himna, latviski: Kad soģis sēdēs, Viss, kas                   apslēpts, gaismā nāks, Nekas nepaliks neatriebts. 3827. rindā: Himnas septītais pants, latviski: Ko es, nelaimīgais, tad teikšu? Kādu aizrunātāju tad piesaukšu — Kad taisnais tikko būs drošs? Remarkā starp 3834. un 3835. rindu: Valpurģi ir pavasara svētki. Kad «iz zemes jau asni galviņas bāž», raganas taisās uz Bluķu kalnu, Viņu izbraukšana saceļ vētru un negaisu, tāpat kā skandināviešu «Edas» — burvju sievu nakts jājiens uz melniem zirgiem; ar šo vecas teikas simboliski tēloja pavasara aukas. Remarkā starp 3834. un 3835. rindu: Ēlende un Šīrke — ciemati pie Brokena kalna kājām, neauglīgi, klintainā vidū, uz Bodes upes krasta. 3855. rindā: Spīgaiņi nozīmē liesmiņas, kuras, pēc tautas ticības, lēkājot pār purvainām, pūstošām vietām un kuras no jaunākās dabas zinātnes tiek noliegtas; agrāk spīgaiņus turēja par ļauniem gariem, bezmiera dvēselēm, kas vilina ceļa vīrus un ieved tos postā; tādēļ viņi arī ir velna kalpi. 3879. rindā: Garās klinšu nāsis — attiecas uz abiem augstajiem, smailajiem granīta bluķiem, netāļu no Šīrkes, kurus sauca par «Schnarcher», krācējiem. 3900. rindā: Polips — jūras dzīvnieks ar daudzām garam, vīju veidīgām «rokām», ar kurām tas saķer sev barību. 3915. rindā: Mamons — še ir domāts kā persona, valdnieks pār zeltu. 3959. rindā: Uriāns — «Meister Urian», kuru arī vācu dzejnieki Birgers un Klaudiuss min savās dzejās, Lejasvācijas tautas pasakās ir arī «velna meistars», kā Mefistofels, un laikam ir tas pats «velns Aurehans», kuram, pēc tautas teikas par Faustu, norakstīja savu dvēseli Fausta famuls Vāgners. (Ģēte, kā zināms, pārstrādājis tautas teiku par Faustu un daudz vietās tai pieslienas.) 3962. rindā: Bauba — grieķu mitoloģijā apakšzemes dievietes Dēmetras palaidnīgā bērnu meita, kura vēlāk parādījās kā nakts spoks. Ģēte viņu še pielīdzinājis skandināviešu laumām un liek viņai, un nevis, ka. parasti, «Hollai» vai «Perhtai», uz cūkas jāt raganu bara priekšgala. Ģēte vairākkārt lieto šo vārdu, lai apzīmētu nekaunīgu sievieti. 3968. rindā: Ilzes akmens — atšķirti stāvoša granīta klints pie Ilzenburgas, Brokena kalna ziemeļu pusē. 4000. rindā: Galvena lieta pie raganu skriešanas bija burvju zalve, ar kuru tas iesmērējās kājas un paduses; tad Ir vienalga, uz kā jāj: slotas kāta, sakuma, āža, cūkas vai silītes. Starp 4003. un 4004. rindu: Pusragana — «sie sind zu feig zur Sünde, zu schwach mri tugendhaft zu sein», viņas ir par gļēvu priekš grēka un par vāju, lai būtu tikumīgas. 4023. rindā: Folands — «Junker Voland», agrāki «Falands», nozīmē pavedējs, jaunais, velns; šis vārds jau no vācu viduslaiku dzejniekiem lielots velna apzīmēšanai. 4051. rindā: Nolādēts troksnis. Pēc vācu teikām, pie raganu dejām spēlēja ne uz vijoles, bet uz zirga galvas un smičuka (lociņa) vietā lietoja kaķa asti utt., kā to paskaidro Dincers. 4064. rindā: Ceļa lenta — Knieband, saite, kuru nēsā ap celi apsietu par goda zīmi; t. s. bikšu lentes ordens ir vēl tagad Anglijā augstākais valsts ordens. Ja lentu vien ap kāju var turēt tik augstā cienā, par ko gan necienīt augstāk pašu kāju, tā domā pie velniem. 4119. rindā: Lilita — pēc rabīņu teikām, sieva, kura tika ar Ādamu reizē radīta, bet aizlaidās no viņa projām un tika par velneni, kura dzemdē daudz jaunu velnu un paved jaunus puišus un kuras skaistajos matos perinājoties tūkstošiem velnu. Še viņa ir zvēriskas kaislības priekštece. Arī Herders dzejiski apstrādājis Šo vielu. Bibelē Lilitas vārds tikai vienreiz minēts (Jesaja 34, 14). Pēc vācu miloloģijas tā saucas par velna vecmāti. Starp 4135. un 4136. rinda: Proktofantasmists ir Ģētes sadomāts grieķisks vārds, kurš apzīmētu «pakaļas garu raudzītājs», «pakaļraudzis». Ar šo personu Izzobots Ģētes vecais pretinieks, Berlīnes grāmatu tirgotājs un rakstnieks Kr. Nikolajs, uz kuru jau «Ksenijās» zīmējas pulks epigrammu. N. ir tipiska figūra priekš pašgudra, t. s. «saprātīga», pļāpīga un uzbāzīga «tautas apgaismotāja un veikalnieka». Savā jaunībā N. bija draudzīgā sakarā ar Lesiņu un spēja pacelties līdz viņa tā sauktai «pilsoniskai drāmai», kura caur pilsoņu dzīves sīku tēlošanu pēc angļu romānu parauga centās iedvest vairāk dabas patiesības un dzīvības vācu poēzijā, — bet pie šīm robežām N. šaurā saprašanas spēja arī apstājās, tāpat kā tagad dažs labs kritiķis apstājas pie Zūdermaņa «Goda» un «Dzimtenes» un ja daudz pie Hauptmaņa «Vēveriem», neuzdrošinādamies ne domāt, ka var arī vēl tāļāk iet. — Ģēti un Šilleri N. vairs nejaudāja sajēgt, bet totiesu vairāk viņš tos, kā arī visus citus rakstniekus, kritiski pamācīja, atsaukdamies uz savu bijušo draudzību ai Lesiņu. Augšminētais N. nosaukums zīmējas uz kādu viņa piedzīvojumu, kuru viņš bija plaši atstāstījis savā laikrakstā: viņš nomodā redzējis garu parādības un, lai no tām atsvabinātos, sev pielicis dēles otrā galā. «Vecas sudmalas» Ir N. plašā un sājā «vispārējā vācu bibliotēka», kura arī ievietots spoku stāsts, kas esot noticies Tēgelē pie Berlīnes, N. sevišķi daudz safabricējis ceļu aprakstu, par ko Ģēte arī «Ksenijās» bieži zobojas. (Piem.: Nikolajs ceļo aizvienam, vēl ilgi viņš ceļos tā apkārt; Sajēgas zemē tik vien ceļu viņš nevai sev rast.) 4179. rindā: Pēc vācu mitoloģijas, kaķi vai peles izskrien raganām, kad tas guļ, iz mutes. Līdzīgi nostāsti ir arī latviešu tautas pasakās. 4194. rindā: Medūza — viena no trim Gorgonām masām grieķu teikās. Viņai ir šausmīga seja un galvā matu vietā vijas čūskas; kas viņu uzskata, tiek par akmeni pārvērsts. Persejs, Dzeva un Danaes dēls, nocirta viņai galvu, skatīdamies spogulī; no Medūzas asinīm Izcēlās čūskas un arī spārnotais zirgs, Pēgass. Teika pat Perseja cīņu ar Medūzu bija veclaikos tikpat izplatīta kā viduslaikos teika par svēto Jurģi un viņa pūķa cīņu. 4208. rindā: Persejs — skat. iepriekšējo piezīmi. 4211. rinda: Pretejs - liels atklāts dārzs Vīnē. Starp 4214. rindu: Servibilis — verdzisks, paklausīgs cilvēks, kas no laba prāta kalpo. Remarkā starp 4222. un 4223. rindu: Valpurģu nakts sapnī — Ģēte pārņēmis dažas personas un notikumus iz Šekspīra «Vasaras nakts sapņa», Iz šis lugas un Vīlanda dzejas «Oberons» Oberons un Titānija pazīstami kā valdnieki pār elfiem, kuri ir zemākas šķiras dievības, dabas spēku personifikācijas, kas apbalvotas ar mūža jaunību. Viduslaikos elfi tika pieskaitīti velniem. (Še stingri ticīgais uzstājas pret elfiem.) Oberonam ar Titāniju bijuse ķilda par kādu indiešu zēnu, un pāris savienojas atkalpēc 50 gadiem uz savām zelta kājām; daudzums parādošos personu nāk pāram godu dot. — Viss šis skats nepiederas nemaz pie Fausta un sākumā bija arī nodomāts Šillera «Mūzu almanaham» kā «Kseniju» turpinājums. Remarkā starp 4222. un 4223. rindu: Inetrmeco — Itāliski starpspēle, nāk no spāniešu vārda «entremeso», ar ko apzīmē īsas joku ludziņas, kuras tika uzvestas starp diviem lielākiem gabaliem. 4224. rindā: Mīdings — bija teātra meistars Veimāras teātri, kamēr Ģēte to vadīja; Mīdinga dēli — teātra gleznotāji,dekorētāji utt. Starp 4234. un 4235. rindu: Puks — arī Robins Gudfelos,Šekspīra «Vasaras nakts sapni» ka Oberona pavadons, drusku parupjš gars — rūķis; viņš vienmēr gatavs uz visādām blēņām unnedarbiem. Starp 4238. un 4239. rindu: Ariels — gaisa gars iz Šekspīra drāmas «Vētra», Ariels ir dieveklis ķeltu mitoloģijā un nau sajaucams ar bībelē minēto Arielu (Ecekiela gr. 43, 15). Še viņš ir domāts ka smalks un gudris gars, kurš vilina caur savu dziesmu burvīgām skaņām.

J.V. Gēte Fausts Raiņa piezīmes II daļa Pirms 4613. rindas: Ariels — skat. piezīm. pirmajā daļā. Še elfu kora vadonis. 4617. rindā: Elfi — Še domāti kā apmierinātāji dabas gari, darbojas pavasari un vasarā, krēslai iestājoties. Salīdz. pirmajā daļā piezīm. par Oberonu. Elfus iedala gaismas un tumsas elfos; pirmie ir skaisti un cēlas dabas labi gari, otrie ir dvērģīši nejauka, sakrupuša izskata un ļauni pret cilvēkiem. Elfi ir arī sapņu vadītāji. 4626. rindā: Nakts četras posmas. — Romieši iedalīja laiku no pulkst. 6 vakarā līdz plk. 6 rītā četras «vigilijās». Četri sekošie panti, kurus dzied koris, pielīdzinājās šīm četrām posmām, un rokrakstā viņi bija apzīmēti ar šādiem virsrakstiem: Serenade, Nolturno, Malutino, Reveille.

M. ĻERMONTOVS

R. HAMERLINGS R. HAMERLINGS R. HAMERLINGS R. HAMERLINGS R. HAMERLINGS R. HAMERLINGS

H. HEINE

H. HEINE H. HEINE

K. ŽAKOVS

NEMIERĪGA SIRDS NEMIERĪGA SIRDS NEMIERĪGA SIRDS NEMIERĪGA SIRDS NEMIERĪGA SIRDS NEMIERĪGA SIRDS

J. V. GĒTES DZEJA

V. BUŠA DZEJA

ĀRPUSKRĀJUMU TULKOTĀ DZEJA

RAIŅA PIEZĪMES